Latvija

Arv朝ds Kalme

MĒS UN ES

2002 Anotācija

Šī grāmata ir filozofisku etīžu kopojums, un tajā aplūkoti dažādi temati, kas attiecas uz indivīdu un sabiedrību.

Etīdes veidotas domātrosinošu pārdomu vai arī no psiholoģiskās literatūras pasmeltu ieteikumu for​mā.

Grāmata iecerēta plašam lasītāju lokam -visiem, kuri interesējas par cilvēka esību un dzīvi, un veidota tā, ka to var lasīt

faktiski no jebkuras ieinteresējušās vietas.

Veltījums manam mīļotajām sievietēm

IEVADA VIETĀ

Dzīve ir izaicinājums pieņem to! Dzīve ir spēle - piedalies tajā! Dzīve ir mīlestība - dalies tajā!

Dzīve ir sapnis - īsteno to!

Cilvēks ir lielās, noslēpumainās, daudzdimensionālās un daudzveidīgās Pasaules sastāvdaļa, tajā norisošo sarežģīto procesu rezultāts un izpausmes forma. Kāda ir šo procesu būtība un jēga tas laikam gan paliks nekad līdz galam neizzināms noslēpums, jo cilvēka izpratnē jebkāda lieluma viena sastāvdaļa nevar būt lielāka un aptverošāka par visu sastāvdaļu kopumu.

Tā saucamās matērijas (šādā vārdā dēvējot Pasaules būtības dažādās izpausmes formas) procesi ir vai nu

pašorganizējošies, vai, visticamāk, pakļauti kādām dievišķām (tātad noslēpumainām un līdz galam neizzināmām) likumībām.

Procesu rezultātā tad arī laikam sintezējas tādas matērijas formas kā informācija un tās izpausme jau daudzkārt augstākā līmenī apziņa.

Mūsdienu modernās filozofijas aspektā Cilvēks ir šīs pašorganizējošās (vai dievišķām likumībām pakļautās) matērijas dinamiska izpausme. Šī izpausme savukārt īstenojas kā informatīvi procesi. Tādējādi Cilvēks kā Pasaules sastāvdaļa iekļaujas visaptverošos informācijas (izziņas) procesos un viņa uztverē (apziņā) šie procesi realizējas kā mēģinājumi izprast un sev izskaidrot Pasauli un tās izpausmes.

Šī izpratne iemiesojas tā sauktajos modeļos - prāta konstrukcijās.

Tā nu domājošie cilvēki nodarbojas ar dažādām zinātnēm. Pasaules izziņas procesā viņi aizvien vai​rāk pārliecinās, ka viens no lielākajiem noslēpumiem ir cilvēks pats un cilvēkā norisošie psihiskie procesi. Tādēļ parādās aizvien lielāka interese par dažādajiem psiholoģijas zinātņu virzieniem un līdz ar to vairāk vai mazāk sekmīgi mēģinājumi izprast un veidot savu personību.

Psiholoģija nepieder pie eksaktajām zinātnēm, kurās parādības pārsvarā tiek pētītas, skaitliski mērot to dažādos parametrus. Psiholoģijas jomā dominē klasifikācija, apraksts un salīdzināšana,

tātad pamatā ir empīriska pieeja, kā tas vispār ir raksturīgi humanitārajām zinātnēm.

Sī grāmata iecerēta kā filozofiskas etīdes par psiholoģiskiem tematiem. Tās galvenais nolūks ir nevis sniegt visaptverošus un izsmeļošus skaidrojumus, bet gan rosināt lasītāju domāt līdzi, piedalīties interesantajā sevis izzināšanas procesā, gūt atziņas un vienlaikus arī impulsus savas personības pilnveidošanai.

Autors gan apzinās, ka attiecīgajā jomā nebūt nav diplomēts speciālists vai citāds spīdeklis, bet ir ilggadējs augstskolas mācībspēks eksaktajās zinātnēs, tātad no oficiālās psiholoģijas zinātnes viedokļa -

diletants. Ja nu vienīgi viņa kontā varētu ieskaitīt tādas ideālistiskas vērtības kā dzīves pieredze un interese par Pasaules izziņu...

Kas es esmu? Kāpēc es dzīvoju? Ko esmu sasniedzis savā dzīvē? No kurienes mēs nā​kam, kurp ejam, kāda ir mūsu dzīves jēga un mērķis? Vai mūsu dzīve ir tikai nejaušība, vai varbūt tajā ir ietverta kāda nozīme un uzdevums?

Kāpēc cilvēki dzimst un mirst? Kāda gan dzīvei vispār ir jēga, ja tā neizbēgami beidzas ar nāvi un iznīcību?

CILVĒKS - KAS TAS IR, UN KO TAS NOZĪMĒ?

Kas esam mēs? Putekļi Visuma ceļos? Vai zvaigznes dievišķajā debesjumā?

Par cilvēka būtību un sūtību

Jautājumi, jautājumi un jautājumi, no kuriem domājošam cilvēkam nav iespējams izvairīties.. .Tie vienmēr

nodarbinājuši to cilvēku prātus, kuri mēģinājuši izprast PASAULES būtību un visa notiekošā jēgu vai bezjēdzību.

Bailes no nāves patiesībā ir bailes no nezināmā. Taču, sev par mierinājumu, - es tomēr zinu, ka būšu arī tad, kad manis paša, tāda kā šobrīd, vairs nebūs!

Nāve faktiski ir dvēseles pāreja citā kvalitātē, citās esības dimensijās un izpausmēs. Ķermenis ir tikai pamats gara attīstībai, garīga procesa īstenošanas instruments. Dvēsele ir mūsu apziņas, zemapziņas, domu, jūtu, vēlmju, emociju, iepriekšējās un arī ģenētiskās pieredzes informatīva kopa. Dvēsele ir cilvēka nemirstīgā gara sastāvdaļa, bet šis gars savukārt ir Absolūtā Gara (vai Dieva, ja

tā labāk tīk) maza daļiņa.

Absolūtais Gars - tas ir Pirmsākums, kam nav izcelsmes un nav arī sākuma.

Tas plešas tik tālu, cik grib, attīstās tādā virzienā, kādā vēlas, un ar sevi piepilda Visumu. Šis Augstākais Princips iemiesojas šādos pamatjēdzienosApskaidrība, Gudrība un Mīlestība.

Neko citu nav tik grūti ietērpt vārdos un cilvēkiem pierādīt kā zināmas un it kā pašsaprotamas lietas, kuru eksistence nav nedz pierādāma, nedz uzskatāmi pārbaudāma. Taču domājošie, kuri šīs lietas apcer kā esošas, vismaz par soli tomēr tuvojas APSKAIDRĪBAI. Apskaidrības mirklī iespējams saskatīt visaptverošo Kosmosa skaistumu un

harmoniju.

Cilvēka rīcības virzītājspēks ir doma, griba un brīva izvēle. Arī Augstākā Gara klātbūtne un iespaids. Taču mums netiek parādīts un pateikts vairāk nekā nepieciešams. Tikai attīstītām, nobriedušām un sagatavotām dvēselēm tiek dota iespēja ieskatīties BEZGALĪBAS, MŪŽĪBAS un DIEVIŠĶĪBAS dzīļu noslēpumainajā pasaulē. Bet līdz tam ir jāizaug, izejot daudzus DZĪVES aprites lielos un mazos procesus un posmus.

Lai sasniegtu jebkuru lielāku un dižāku mērķi, nepieciešami divi faktori - cilvēka individuālās pūles un Dieva (pieņemot, ka Dievs ir, kaut arī dažam pragmatiski noskaņotam materiālistam to grūti saprast) palīdzība. Ja būtu tikai Dieva vēlība, bet nebūtu paša cilvēka gribas un pūļu, netiktu sasniegts itin nekas, lai gan Dieva žēlastība (kāda jau nu tā ir un kā kurš to izprot) ir klāt vienmēr un nekad nav tālu jāmeklē.

Visdziļākā apzināšanās, kādu iespējams gūt, ir sevis apzināšanās - tā sniedz patiesu prieku, pat svētlaimi un spēkus, apzinoties savu Uzdevumu un Aicinājumu!

Mēs neesam sūtīti šajā pasaulē, lai

atpūstos!

Kad liktenis jūs smagi piemeklējis, tad pacietiet tā uzlikto nastu un mierīgi gatavojieties jauniem pūliņiem. Pacietīgu pūliņu rezultātā var panākt sev citādu likteni. Tāpēc sāciet pūlēties! Izdariet kaut ko jau šodien, kaut šonedēļ. Tūdaļ izlemiet, ko darīsit, izplānojiet un sāciet!

Bez pūliņiem, ticības un pārliecības likteņa labvēlība nav iegūstama, ja nu vienīgi aklas nejaušības pēc, bet par to agri vai vēlu nāksies dārgi samaksāt.

Galvu augšā!

Ja jums ir grūtības un problēmas un jūs visu laiku staigājat ar nodurtu galvu, ja esat nomākts, vājš un nožēlojams, tad ne tikai negūsit cilvēku simpātijas, bet arī nespēsit viņiem vajadzīgajā brīdī palīdzēt.

Ja domājat, ka jūsu rūpes un nelaimes var aizkustināt citu sirdis, un cilvēkiem stāstāt par tām, cerot, ka viņi jūs sapratīs un nolems jums palīdzēt, tad rūgti maldāties.

Lielum lielais vairums ļaužu gribēs tikai vienu - pēc iespējas ātrāk tikt no jums vaļā. Cilvēki reti kad nesavtīgi palīdz cits citam, jo nelaime viņus satrauc un atbaida.

Ja negribat zaudēt draugus, nesūdzieties par savām nepatikšanām un nelaimēm!

Gluži otrādi -galvu augšā! Iededziet sevī gribasspēka gaismu, un jūs jutīsit, ka kļūstat spēcīgāks, stiprāks, gaišāks. Tad

ļaudis tieksies pie jums, pie jūsu personības gaismas un tās starojuma.

Mūsu prāts ir kā mežonīgs zvērs, kas jāiegrožo un jāmāca, lai tas kalpotu cilvēkam un cilvēkiem. Lai to panāktu, nepieciešama disciplīna, sistemātiskas mācības un darbs. Tikai tad prāts var likt lietā savu spēku un izmantot to jēdzīgā virzienā. Nešaubieties! Šaubas izļoga pamatus jebkam!

Mums nav jāgaida, līdz tiks izstrādāts kāds grandiozs pārvērtību plāns. Mēs varam sākt ar vienu impulsu, sākt tūdaļ pat un izdarīt kaut vai to, kas bieži šķiet nenozīmīgs. Gandarījums, ko gūsim no sava devuma un iemantotās pieredzes, sniegs lielāku apmierinājumu un prieku

nekā jebkādas miesīgas baudas!

Savā vientiesībā un trulumā daudzi cilvēki domā vienīgi par to, kas notiek viņu acu priekšā, ar paša ādu un paša kreklu, un neapzinās, ka tagadne ir cieši saistīta ar pagātni un veido nākotni. Mēs ar saviem ik dienu pieņemtajiem lēmumiem un rīcību veidojam to pasauli, kuru nodosim nākamajām paaudzēm.

Dažas pamatpatiesības

Gudrība ved pie Brīvības. Kultūra ved pie pilnveidošanās. Izglītība ved pie rakstura veidošanas.

Kur ir Mīlestība, tur noteikti ir arī Dievs. Tādēļ jācenšas mīlēt vairāk un nesavtīgāk - tāds ir garīgi ievirzītas personības uzdevums. Attīstiet sevī Patiesīgumu, Iecietību un Mīlestību!

Meklējiet savas kļūdas, bet citu nopelnus.

Meklēt citu vainas - tā ir mazdūšīga, negodīga un tādēļ grēcīga rīcība.

Nerunājiet sliktu par tiem, kuri jums nepatīk, labāk jau viņus nemaz nepieminiet. Turieties tālāk no tiem, kuri jūs sarūgtina un kaitina!

Pareiza ir atziņa, ka vislielākās briesmas cilvēcei rada nevis masveida iznīcināšanas ieroči vai fanātiski pasaules kundzības kārotāji (šiem spēkiem vienmēr atradīsies pretspēki), bet gan morāla

degradācija. Tā noris šķietami nemanāmi un var gluži kā postošs vīruss pamazām vien iznīcināt veselas tautas un valstis.

Arī visu cilvēci...

Par personību

Cilvēkam ir nepieciešams iepazīt pašam sevi, savu personību. Ļaudis bieži vien kautrējas izteikt savas domas un atklāt citiem savus pārdzīvojumus. Viņi baidās izskatīties "neriktīgi", baidās, ka tiks izsmieti un noniecināti. Tādēļ bieži gadās tā, ka sabiedrība zaudē lieliskas un pat ģeniālas idejas.

Pastāv vispārējs un visai aplams viedoklis, ka personība - tas ir cilvēks, kas ieņem ievērojamu stāvokli sabiedrībā.

Taču nereti izrādās - kārtējā vienas dienas slavenība ir vistīrākā niecība. Tukša muca tālu skan!

Lai kļūtu par Personību, vispirms ir jāiemācās un jārod spēks paļauties pašam uz sevi, apzināties savu individualitāti un pat unikalitāti, cīnīties ar robotu sevī un neizniekot savas dzīves laiku. Vairums ļaužu diemžēl ne visai labi saprot, cik nelietderīgi un neauglīgi mēs tērējam pašu dārgāko un vērtīgāko, kas mums dots, laiku. Šis laiks ir jāizmanto apzinīgi un saprātīgi, nevis mokoties ar bieži vien gluži sadomātiem emocionālajiem kompleksiem, kas radušies tādēļ, ka mēs

paši sevi un savus nesaprotam vai pārprotam.

līdzcilvēkus

Runājot par personību, bieži nākas saskarties ar jēdzieniem "individualitāte" un "individuālisms" vai "egocentrisms". Šie jēdzieni parāda personības kvalitātes, un starp tiem likt vienlīdzības zīmi būtu galīga muļķība. Lieki atgādināt, ka personības ir ne tikai pozitīvie un visādā ziņā labie cilvēki vien. Arī Hitlers un Staļins bija personības, turklāt izcilas.

Kas ir cilvēks? Kas ir tās būtnes, kas apdzīvo Zemi un dēvē sevi par cilvēkiem?

Maksims Gorkijs apgalvoja: "Cilvēks tas skan lepni!" Daudzi uzskata, ka cilvēks ir visaugstāk attīstītā būtne uz Zemes. Ja nu tā, tad cik daudz šādu cilvēku dzīvo uz

Zemes?

Mēdz būt daudz cilvēkveidīgu robotu (jeb robot-veidīgu cilvēku), kuru rīcība ir stereotipiska un mehānistiska. Kas viņi ir?

Cilvēciskas būtnes, vai ne? Kādam pateikt, ka viņš ir nevis cilvēks, bet robots, - tas taču būtu ļoti liels apvainojums, diez vai to būs patīkami dzirdēt.

Kas tad īsti ir cilvēks? Kad piedzimst bērns, mēs sakām - piedzima cilvēks. Kas ar viņu notiek turpmāk? Kā viņš aug un attīstās? Mēs sakām, ka veidojas personība jeb - skanīgākā vārdā - ego. Bet kas tas ir? Vai kādu ieradumu vai rakstura iezīmju kopums? Varētu teikt, ka raksturs tā ir stereotipa reakcija uz ārējās vai

iekšējās vides apstākļiem. Tas ir, varētu teikt, mehānisms.

Tomēr gribētos tikt lielākā skaidrībā par to, kas tad īsti ir cilvēka personība. Ir ķermenis. Tas, kas tajā veidojas, tad arī ir t ā personība. Ir taču tā runājot par kādu cilvēku, uzskatām, ka runa ir par viņa personību. Mēs sakām - tas ir labestīgs, godīgs, punktuāls vai arī ļauns, skaudīgs, agresīvs cilvēks. Bieži vien uzskata, ka jēdzieni "cilvēks" un "personība" ir adekvāti, nozīmē vienu un to pašu.

Bet, ja jau cilvēks ir "radības kronis" augstākā būtne, kāpēc tad viņš savā dzīvē tik riebīgi uzvedas? Pastāvīgi konfliktē ar citiem cilvēkiem un slepkavo. Vai tad var saukt par augstāko būtni to, kas iznīcina

citu sev līdzīgu augstāko būtni? Iznīcina nejau bioloģiskas nepieciešamības dēļ.

Dabā vērojam, ka dzīvnieki apēd citus dzīvniekus, taču tikai tad, kad ir izsalkuši.

Dzīvnieki neslepkavo. Tā saucamais civilizētais cilvēks nav kanibāls, tomēr slepkavo sev līdzīgos. Vai tāda būtne maz ir tiesīga piedēvēt sev epitetu "augstākā"?

Domai nedaudz noklīstot sānis, uzmācas tāds visai šokējošs jautājums. Proti: "Kas gan cilvēkiem kopīgs ar žurkām!?" Un tomēr?

Daudzējādā ziņā cilvēks uz mūsu planētas ir unikāla būtne. Otru tādu

pašu, raugoties pēc garīguma izpausmēm, uz Zemes grūti atrast, ja nu vienīgi žurkas! Un kopīga šiem it kā ļoti atšķirīgajiem bioloģiskajiem veidiem ir attieksme pret sev līdzīgajiem.

Dzīvnieki, lai cik nikni tie būtu, savstarpējos kautiņos ievēro savdabīgu ugoda kodeksu". Vienas sugas dzīvnieki cits citu gandrīz nekad nenogalina! Jo spēcīgāki ieroči ir plēsoņas rīcībā, jo uzmanīgāk tas tos lieto attiecībā uz saviem sugas brāļiem. Izņēmums ir žurkas.

Pret "savējiem" tās ir brīnišķīgas un maigas būtnes, gandrīz vai

altruisma paraugs, taču pret ciltsbrāļiem, kuri pieder pie cita "klana", - nežēlīgas un asinskāras, gatavas "svešinieku " saplosīt.

Dažādo klanu savstarpējos cīniņus izlieto asiņu daudzuma un nežēlības ziņā var salīdzināt tikai ar cilvēku rīcību daudzajos karos, kuri visi notiek it kā "augstu ideālu" vārdā. Ne velti etologi pavisam nopietni uzskata, ka tad, ja cilvēks sevi kā bioloģisko veidu beidzot kādas kārtējās dumjības dēļ būs iznīcinājis un savu vietu atstājis vakantu, Dabas Valdnieka troni, visticamāk, pārņemšot žurkas.

Iespējams, ka Daba sugas iekšējo agresiju uzskata par labāko augsni

saprāta un uzplaukumam...

mīlestības

Var mēģināt attaisnoties apmēram šādi: "Jā, mēdz būt slepkavas, taču tie nav cilvēki - tie ir bandīti. Es tāds neesmu!"

Bet vai tiešām tā ir? Vai tad katram cilvēkam nepiemīt kas tāds, kas raksturīgs visai cilvēcei? Vai tad katrs cilvēks nedod savu "ieguldījumu" visā, kas notiek uz Zemes? Konflikti, karš ir sekas tam, ka cilvēki pasauli un paši sevi uztver fragmentāri, viens fragments "nesadzīvo" un nesaskan ar kādu citu fragmentu. Tas arī ir visu konfliktu pamatiemesls. Vai tad katram no mums iekšienē neslēpjas tāda sadrumstalotība un fragmentā-risms? Un to

nu mēs ienesam pasaulē, kurā dzīvojam.

Bet varbūt mēs gluži vienkārši baidāmies no likuma un soda un tādēļ savus iekšējos un ārējos konfliktus nenovedam līdz "kriminālnodarījumam"?

Taču katra konflikta cēlonis un būtība ir viens un tas pats. Pieņemsim, ka man ir kāda "pārliecība", kuru es nevēlos mainīt.

Tādēļ taču mani civilizētā un demokrātiskā sabiedrībā "pie dziesmas" neņems! Bet vai tas nenozīmē, ka arī es esmu ieguldījis savu daļu tajās riebeklībās, kas patlaban visur pasaulē notiek? Vai tad tam par iemeslu nav dažādās "pārliecības" kuras ļaudis ar varu grib cits citam uzspiest?

Lūk, sēžu pie televizora, skatos reportāžu par kārtējo bruņoto konfliktu tepat kaimiņos, tā sauktajā civilizētajā pasaulē, un šausminos.

Vai tad tie vispār ir cilvēki? Kāds ārprāts viņus pārņēmis ? Tas tūdaļ pat jāizbeidz! Bet vai es pats esmu diez cik labāks? Vai es pats no savas pārliecības viegli atsakos ? Vai tad es to nekad neuzspiežu citiem?

Būtnēm, ko sauc par cilvēkiem, piemīt ļoti lielas piemērošanās, vairošanās un izdzīvošanas spējas. Daudzas dzīvnieku un augu sugas nebija spējīgas izdzīvot mainīgajos apstākļos uz Zemes. Bet cilvēks varēja! Turklāt arī tādos

apstākļos, kas katram indivīdam, atsevišķi ņemot, ir gluži vienkārši nepanesami. Un tomēr cilvēks piemērojas, dzīvo un iz​dzīvo! Kaut arī tā ir dzīve ellē...

Kam tik vien cilvēks nespēj piemēroties - gan kara šausmām, gan cietumam, pat pašos drausmīgākajos apstākļos gūdams sev kādu prieku. Cilvēks pierod pie visa kā. Paraugoties, kā dzīvo cilvēki, rodas sakramentāls jautājums: uVai tad tā ir augstākās būtnes cienīga dzīve?" Tam tūdaļ seko nākamais jautājums: "Kas ir radījis tādus apstākļus un nolēmis cilvēku tādai dzīvei ? " Ja jau cilvēks ir augstākā būtne, vai tad viņam tā vajadzētu dzīvot? Bet varbūt cilvēks pasaulē pilda kādu mums nezināmu misiju? Viņa pārsteidzošās izdzīvošanas spējas un

nevēlēšanās mainīties - vai tas atbilst dabas interesēm? Ja neatbilstu, tad taču šis bioloģiskais veids tā nebūtu attīstījies.

Tātad kaut kādu iemeslu dēļ dabu tas viss apmierina. Bet vai apmierina pašu cilvēku?

Rodas iespaids, ka vairums ļaužu citādu dzīvi nemaz nevēlas. Jā, daudzi saka visapkārt ir tik daudz slikta un šausmīga!

Tomēr ļoti maz ir to, kuri būtu gatavi nopietni mainīt savu dzīves stilu nevis vārdos vien, bet arī darbos. Tātad, kas īsti ir cilvēks? Varbūt - ir tikai iespēja būt cilvēkam? Tāpat kā no kūniņas izveidojas krāšņs tauriņš, varbūt no tā, ko patlaban sauc par cilvēku, tik tiešām var izveidoties Cilvēks? Varbūt katram no mums ir dota iespēja kļūt par Cilvēku,

tikai mēs šo iespēju neizmantojam, kļūdaini uzskatīdami, ka tādi jau esam? Un vai vienmēr esam izdarījuši pareizo izvēli?

Kas tad ir mūsu rīcībā? Vispirms miesa jeb ķermenis, kas mums ļauj eksistēt tā saucamajā materiālajā pasaulē: pārvietoties, darboties, redzēt, dzirdēt un sajust vismaz to, kas saistīts ar šo materiālo pasauli. Kas atrodas ķermenī, un kas to vada? Ko par to saka, piemēram, psihologi? Psihologi runā par personību, tās veidošanos, īpašībām un īpatnībām un faktoriem, kas to visu ietekmē. Viņi jums uzskaitīs daudzus jo daudzus jēdziena "personība" formulējumus un visādos veidos klasificēs šīs mistiskās personības.

Un tomēr - kas ir personība? Runā, ka par personību vajagot kļūt. Pusaudzim saka: "Tu vēl neesi personība, bet par tādu vari izaugt!" Ir izveidojušies priekšstati par ī s t e n u personību, īstu vīrieti vai īstu sievieti. Uz šiem priekšstatiem tad arī orientējamies, cilvēkbērnu audzinot un lolojot. Un šī audzināšana nosaka personības iezīmes un rakstura īpašības. Kas tad īsti ķermenī veidojas - cilvēks vai personība?

Domājams, tas ir ļoti būtisks jautājums, kaut arī skan retoriski. Man liekas, ka cilvēks un personība - tas tomēr nav viens un tas pats. Ko tad bērnā ieaudzina?

Manuprāt, personību kā noteiktu priekšstatu, ieradumu, īpašību, tikumu vai netikumu kopumu. Šī personība tad arī iekļaujas sociālajā apritē.

Sabiedrībai (valstij) ir vajadzīgi darbinieki un arī kareivji (diemžēl).

Tādējādi bērns ar laiku kļūst par sabiedrības locekli - vēl vienu darbinieku vai kareivi. Kas tad galu galā bērnu audzina - vecāki vai sabiedrība? Kam tad bērns īsti pieder? Šķiet, ka vecākiem.

Taču ar vecāku starpniecību bērnā tiek ieaudzināts tas, kas nepieciešams sabiedrībai. Savukārt vecāki paši arī ir sabiedrības daļa. Kam tad galu galā pieder personība - vecākiem vai sabiedrībai? Un kam pieder paši vecāki?

(Jā, viens muļķis var uzdot tik daudz jautājumu, ka simts gudro nespēj atbildēt...) Un tomēr - ja nebūs jautājumu, nebūs arī atbildes, nebūs meklējumu, nebūs attīs​tības, izziņas un zinātnes!

Kas tad ir cilvēks? Kas ir personība?

Vai perso​nība grib kļūt par Cilvēku?

Plaši izplatīts tāds formulējums, ka personība ir sabiedrības fragments, kurā fiksēti noteik​ti uzskati, pārliecības, viedokļi, ticējumi, kas pastāv tādā vai citādā sabiedrības struktūrā. Vai personība ir kaut kas individuāls? Kas notiek, ja personība zūd vai degradējas?

Kā, teiksim, tiek izgatavots automobilis? Tiek ņemtas dažādas detaļas, ko paredz tā konstrukcija, un šīs detaļas tiek savstarpēji sasaistītas -samontētas noteiktā kārtībā. Tas tad arī ir automobilis.

Taču, ja es to demontēšu, tas vairs nebūs automobilis, bet gan tikai detaļu kaudze! Nupat vēl bija, nu vairs nav!

Jautājam vēlreiz - kas ir personība?

Tātad saskaņā ar minēto formulējumu tā iegūstama, savietojot pārliecību, uzskatu, domu, ticējumu un citus fragmentus. Bet ja nu to visu sadalām pirmreizinātājos? Kas būs palicis pāri? Kaut kas jau būs.

Ņemsim kādu konkrētu personu.

Pieņemsim, ka tai ir zināma pārliecība un uzskati. Aplūkosim tos

katru atsevišķi, "saliksim pa plauktiņiem" (tāpat kā detaļas, izjaucot automobili) pēc to izcelsmes. Piemēram, cilvēks ir pārliecināts, ka valsti var glābt totalitārisms - "stipra roka un kārtīgs saimnieks". Atdodam šo pārliecību pēc piederības tās "saimniekam" totalitārajai iekārtai. Tad ņemam citu pārliecību.

Piemēram, ka vīrietim ir jāvalda pār sievieti vai arī otrādi - sievietei ir jāvada vīrietis. Arī šo pārliecību "nosūtām" uz turieni, no kurienes tā nākusi. Nez vai izdosies atrast visu pārliecību un viedokļu avotus? Avoti būtībā ir sabiedriskās sistēmas fragmenti - ļaužu grupas, kurās šie viedokļi un pārliecības koncentrēti.

Tādējādi jebkuru personību var "demontēt" sastāvdaļās, tās "atdodot" pēc piederības. Kas rezultātā ķermenī paliks pāri, ja runa ir nevis par fizioloģiju, bet gan par psi​holoģiju ?

Psiholoģijas zinātnē cilvēku mēdz dēvēt arī par sociālu dzīvnieku. Cilvēkā ir kaut kas sociāls un tajā pašā laikā - arī kaut kāds dzīvnieciskums. Ja nu būsim atņēmuši visu, ko uzskatām par personībai raksturīgu, kas tad atliks? Acīmredzot divkājaina dzīvnieciska būtne.

Dzīvnieki cits citu nogalina tikai aiz izsalkuma. Toties sociālais dzīvnieks

masveida slaktiņus rīko ne jau aiz izsalkuma, bet gan citu viņa apziņā radušos apsvērumu dēļ. Ko tad ir devusi šī sociālā virsbūve, kas veido tā saucamo personību, kura cilvēku padarot it kā cēlāku un humānāku par dzīvnieku ?

Kādu varenu evolūcijas posmu divkājainā būtne ir veikusi, attīstīdamās no "tikai dzīvnieka" līdz sociāla dzīvnieka statusam! Dzīvniekam nav pār​liecības, tādēļ tās dēļ tas nenogalina. Toties cilvēks nogalina aiz pārliecības! Tādēļ, ka vēlas valdīt un iegūt īpašumā zemi, pilsētu, valsti, stāvokli, sta​tusu, naudu, varu...

Fizioloģisko badu var remdēt noteikts barības daudzums, turpretī personības b a d s ir neremdināms. Patmīļa, naids,

skaudība, aizvainojums - tā ir personības reakcija uz neapmierinātām vēlmēm. To dēļ tā slepkavos, spīdzinās un mocīs!

Protams, mēs katrs varam teikt - tas uz mani neattiecas, es nevienu neesmu slepkavojis un netaisos slepkavot! (Taču atcerēsimies tautas gudrību - nekad nesaki "nekad"!)

Mēs tradicionāli cenšamies sevi pārliecināt, ka paši nu nemaz neesam spējīgi uz nelietību, nodevību, agresivitāti, sadismu vai pat slepkavību.

Protams, to pašu attiecinām arī uz saviem tuviniekiem, draugiem un paziņām. Ja nu kaut kas tāds tomēr gadās, cenšamies to izskaidrot ar atrašanos spēcīgu emociju iespaidā - afekta stāvoklī. Diemžēl izrādās, ka tas ne tuvu tā nav. Cilvēka

zemapziņā snauž agresivitātes un pat sadisma iedīgļi.

Literatūrā aprakstīts šāds psihologu izdarīts eksperiments, kura rezultāti šokēja labticīgo publiku. No dažāda vecuma un dažādu sociālo slāņu pārstāvjiem veidotai grupai piedāvāja par pieciem dolāriem piedalīties eksperimentā - it kā cilvēka izturības pētīšanai. Uzdevums bija šāds: pētāmajam upurim, kurš sēž elektriskajā krēslā, pievadīt regulējamus elektriskā sprieguma impulsus. Pirms tam tika dota iespēja katram pašam uz savas ādas izjust, cik tie ir sāpīgi. Upuris sēdēja atsevišķā telpā krēslā, un

viņa reakciju varēja vērot pa logu, varēja pat dzirdēt viņa kliedzienus un vaimanas. (Protams, "upuris" bija attiecīgi instruēts aktieris un nekādi "impulsi" viņam netika pievadīti.) Eksperimenta vadītājs stāvēja blakus eksperimenta dalībniekiem un mudināja "to kloķi" griezt uz priekšu un nebēdāt par upura mokām. Uz paneļa bija atzīme, kas norādīja pakāpi, kad upurim jāiet bojā. Vadītājs mudināja sasniegt arī šo atzīmi, apgalvodams, ka "visu atbildību uzņemas uz sevi".

Kā jūs domājat, cik daudz bija cilvēku, kuri aukstasinīgi, par pieciem dolāriem, "upurim" sagādāja aizvien lielākas mocības un to "nonāvēja"? SEŠDESMIT

PIECI PROCENTI!

Rezumējot gribētos teikt, ka tā saucamā radības kroņa evolūcija ir šāda: dzīvnieks, personība, Cilvēks (ar lielo burtu!). Šī pēdējā stadija ir kaut kas ideāls, vēl miglā tīts, uz ko aicina un ko mēģina veidot dažādās tikumiskās, ētiskās, ideoloģiskās un reliģiskās normas, dogmas, viedokļi un pārliecības. Tātad Cilvēks - tas ir nākamais personības attīstības posms, sabiedrības nākotne, kuras asni šad un tad parādās dažnedažādo personību būtības džungļos. Šos asnus gan mēs bieži vien nesaskatām, neatpazīstam un tādēļ ignorējam vai pat samīdām.

Par mūsu mērķiem un izvēli

Itin viss, kas ar mums notiek šodien, sakņojas vakardienas izvēlē un rīcībā. Ļoti iespējams, kaut kad iepriekš mēs izvēlējāmies vieglāko un patīkamāko ceļu tā vietā, kas lika sev uzkraut rūpju un pienākumu nastu. Piemēram, kamēr citi grauza cietās klintis zinātnes jomā, mēs savu laiku un enerģiju veltījām priekiem, dančiem un izklaidei, attaisnodamies ar saukli: priecājies un baudi dzīvi, kamēr esi jauns! Tad nu nevajadzētu apskaust citus, kuri tikuši tālāk un paveikuši vairāk. Varbūt viņi savulaik nebūt nebija

tie gudrākie un spējīgā​kie, taču acīmredzot uzņēmīgākie un drosmīgākie gan, turklāt savlaicīgi izdarīja pareizo izvēli.

Protams, ir jau viegli vainot apstākļus un citus cilvēkus, kuri īstajā brīdī nepalīdzēja vai pat traucēja, taču, liekot roku uz sirds, atzīsim, ka būtībā paši vien pie visa esam vainīgi. Ja to neatzīsim un arī tagad sevi nekoriģēsim, no neveiksmju dūksnāja ārā izkulties nevarēsim nekad.

Tāpēc, godājamo lasītāj, būtu ļoti svētīgi saprast, ka viss, kas ar mums notiek, būtībā ir atkarīgs tikai no mums pašiem, no mūsu izvēles un rīcības šodien, tepat un tūlīt! Turpmāk ik dienu un ik brīdi mēs jutīsim savas tagadējās rīcības sekas. Attiecībā uz vakardienas izvēli un

rīcību mēs vairs neko būtisku nevaram labot, ja nu vienīgi nedaudz mīkstināt ne​labvēlīgās sekas.

Visam pasaulē ir sava cena, par visu nākas maksāt, vairumā gadījumu - dārgi maksāt. Ne velti tautas paruna trāpīgi aizrāda, ka par velti var dabūt tikai siera gabaliņu peļu slazdā (un arī par to naivā pelīte samaksā dikti dārgi!).

Tiem, kuri grib dabūt kaut ko "par velti", vajadzētu apjēgt, ka tas ir visdrošākais ceļš, kā nokļūt kāda cita atkarībā. Varbūt vēlāk nāksies pašam sevi nolādēt par to, ka esi "pārdevies par lēcu virumu". Šobrīd vari rīkoties, kā labpatikas.

Taču, ja izda​rīsi ko greizu, ņem vērā - agri vai vēlu atradīsies pie sasistas siles, jo dzīvē par visu nākas maksāt. Un no savas zelta zivtiņas neko nevajag prasīt, ja neko nevari tai dot pretī!

Vienam otram šie prātojumi var šķist didaktiski un banāli, taču dzīve ir nežēlīga. Agri vai vēlu, tā vai citādi, nāksies norēķināties.

Patiesībā ne jau visi mūsu mērķi ir mūsu pašu mērķi, lielā mērā tie ir apkārtējo cilvēku un sabied​rības uzspiesti.

Dažkārt mēs visu savu mūžu, nežēlojot nedz citus, nedz paši savu veselību, dzenamies pēc mirdzošām "hi mērām", kuras, ja tā labi apdomā, būtībā tik ļoti vajadzīgas nemaz nav. Amati, regālijas,

nauda - to dēļ tik daudz kas tiek darīts un ziedots! Bet gandarījuma tik maz... Un ļoti bieži cilvēkam, kas pēc šīm "himerām" tā tiecies, mūža beigās nākas rūgti nožēlot savu izniekoto dzīvi.

Kāda jēga no titula, ja kopā ar to esi ieguvis sagandētu veselību un kaudzi nepatikšanu!? Vai, sasniedzot kāroto mērķi, kādam esi ko būtisku pierādījis?

Un vispār - kāda jēga un vajadzība kādam ko pierādīt? Slavas oreols skaudības un nelabvēlības vējos ātri vien izplēnēs, un pāri paliks tikai sarūgtinājums. Pašam ir jāveido sava dziļi un intelektuāli pamatota vērtību skala un savā rīcībā jāvadās no pašpietiekamības kritērijiem. Jo lielāki mērķi, jo augstāki šie kritēriji. Labāk parūpēsimies par sava intelekta attīstību.

Kaut gan nemaz lāgā nav skaidrs, kas tas "intelekts" ir. Varētu mēģināt formulēt tā: Intelekts pirmām kārtām ir personības neatkarības, drosmes un vitalitātes rezultāts; dumjība ir pakļautības, baiļu un iekšēja sastinguma rezultāts. Tādēļ vispārējās "stulbības" fona samazināšanas labā katram indivīdam būtu vēlams ne tik daudz tīrais intelekts, bet gan dzīvesprieks, uzņēmība un neatkarība.

Ir cilvēki, kas paši tā arī lāgā nesaprot, ko īsti viņi no dzīves grib. Viņi nesaprot, kāda atšķirība ir starp jēdzieniem vēlos un vajag. Pat ja kāds apgalvo - es vēlos, tad tūdaļ piemetina - tāpēc, ka tā vajag (tā ir pareizi, nepieciešami).

īstens cilvēks ar savām "vajadzībām" nestāsies šķērsām cita cilvēka dzīves ceļam. Viņš no savas vajadzības, ja tā draud radīt konfrontāciju, labāk atteiksies, nevis mēģinās to apmierināt "par katru cenu". Viņš ar pateicību pieņems to, ko tam labprātīgi un ar prieku sniedz citi cilvēki, un apzināsies, ka citādi var zaudēt daudz vairāk. īstens cilvēks apzinās, ka pienākums, pat ja tas nav visai patīkams, ir godam jāizpilda, vīrišķīgi, bez vaimanāšanas un žēlabām. īstens cilvēks zina - ja dzīvē vēlies gūt pelnītu veiksmi, noteikti nāksies uzņemties atbildību arī par citu cilvēku darbiem un nedarbiem. Uzņemties atbildību - tas ir

arī bīstami, jābūt gatavam uz nepatikšanām. Noteikti atradīsies kāds, kas apsaukās tevi par despotu un uzurpatoru.

Milzums problēmu rodas arī tādēļ, ka daudzi cilvēki tā arī nekļūst īsti pieauguši un psiholoģiskajā ziņā pat pusmūžā nav vēl "no īsajām bikšelēm izkāpuši".

Pieauguša cilvēka skatiens uz dzīvi ir nosvērts, tāds cilvēks vīrišķīgi nes šīs dzīves uz​krauto nastu un krustu, apzinoties savus pienākumus un atbildību. Turpretī bērna prātā dzīvojošais indivīds no pienākumiem un atbildības cenšas izvairīties, bērnībā taču viņam viss bija ļauts un viss nāca "tāpat". Kad nu dzīve piespiež ko nopietnu darīt un par visu atbildēt, "bērniņš" ir dikti aizvainots...

Sastopoties ar dzīves grūtībām, nodzeras vai pat uzkāpj uz adatas, tādējādi pats sevi izstumjot cilvēces mēslainē.

KĀ MĒS SEVI NĪCINĀSIM, SLEPKAVOSIM UN DEGRADĒSIM ŠAJĀ GADSIMTĀ?

Cilvēks - tas skan lepni! Cilvēks radības kronis! Kas par sajūsmu, kas par bijību! Bet ja nu tomēr mēs paši uz sevi paraudzītos bez šīs bijības un sajūsmas?

Iespējams, ka tad mums par cilvēci un tās attīstības gaitu rastos loti kritisks un pat visai pesimistisks viedoklis.

Jā, cilvēce savās tehniskajās iespējās dažos gadu tūkstošos, tā saucamās civilizācijas stadijā, dažās jomās tik tiešām ir progresējusi ļoti strauji. Taču tikai dažās jomās. Maizes audzēšanā, tēlaini runājot, ir noiets "garš ceļš" no ķeburainas koka saknes līdz dzelzs lemesim, toties sava kaimiņa nogalināšanas ziņā - oho, kas par progresu! No rungas līdz pat atombumbai!

Un rezervē - kaut kas vēl daudzkārt spēcīgāks un briesmīgāks!

Tā nu tas diemžēl ir - vislielākais progress sasniegts sevis un līdzcilvēku

iznīcināšanas tehnoloģijā, kā arī dažādu šim pašam mērķim paredzētu ierīču un sistēmu izveidē, bet cilvēku labklājības nodrošināšanai atlikušas tikai šā progresa pabiras -blakusprodukts.

Ir jāatzīst, ka līdz šim civilizācijas attīstība balstījusies uz agresivitāti un kariem. Militāri rūpnieciskie kompleksi no valsts kases, tātad arī no iedzīvotāju kabatas, prasa milzīgus naudas līdzekļus.

Un vēl mūsdienās, kad, pēc ANO datiem, apmēram 80 procenti cilvēku dzīvo zem tā sauktā civilizācijas standarta līmeņa, bet vairāk nekā puse -gandrīz badā vai pilnīgā badā un ir analfabēti...

Pēc ANO datiem, pasaulē ir : 30% balto, 70% krāsaino; 57% aziātu, 21% eiropiešu, 8% afrikāņu; 52% sieviešu, 48% vīriešu; 30% kristiešu, 70% pie pārējām reliģijām pie​derīgo.

Turklāt: 6% pieder 59% visu bagātību; 80% dzīvo apstākļos, kas neatbilst civilizētas dzīves standartiem; 70% neprot lasīt;

50% cieš no pārtikas trūkuma; tikai 1%ir augstākā izglītība.

Tāda, lūk, ir cilvēce, kas pārkāpusi trešā gadu tūkstoša slieksni! Diez kas nav...

Nez vai visā cilvēces "slavenajā un cildenajā" vēsturē maz bijis kāds posms, kad nekur pasaulē nebūtu karots un slepkavots!? Pēc katra lielāka un asiņaināka slaktiņa gan tika cerēts, ka šis karš nu ir pēdējais un ļaudis būs "nākuši pie prāta"... Tā naivi cerēja gan pēc pirmā, gan ari pēc otrā pasaules kara, un nu gaidām trešo. Pagaidām vēl iztiekam ar

l o kā l i e m k a r i ņ i e m dažādos pasaules karstajos punktos. Diez vai nākotne būs cerīgāka un optimistiskāka.

Mēģināsim bezkaislīgi prognozēt, kādi tad varētu būt cilvēku iznīcināšanas paņēmieni, ar kuriem, ļoti iespējams, nāksies iepazīties jau tuvākajā nākotnē.

Piebildīsim, ka šāds futuroloģiskais ekskurss nebūt nav balstīts uz fantāzijām tās ir pilnīgi iespējamas lietas, pie kurām centīgi strādā militārie speciālisti visu pasaules lielāko valstu slepenajās laboratorijās.

Populārajā literatūrā daudz runāts par tā sauktajiem plazmas ieročiem. Ar šādu ieroci var efektīvi atvairīt jebkuru uzbrukumu no gaisa vai kosmosa. Būtībā

tas ir vadāms enerģijas koncentrāts (plazmoīds), kuru iegūst ar spēcīgu lāzerstaru vai SAF (superaugsto frekvenču) izstarojuma ģeneratoriem. Ar to var iznīcināt jebkuru lidmašīnu vai raķeti, kas tuvojas aizsargājamai teritorijai. Ir iespējams izveidot attiecīgas ierīces arī virszemes objektu iznīcināšanai.

Baismīgs ierocis. Taču ne bez trūkumiem. Pirmkārt, šādusplazmoīdu lielgabalus, kas ir visai lieli objekti, ar satelītu tehnikas palīdzību var viegli atklāt un savlaicīgi iznīcināt. Otrkārt, tiem nepieciešami spēcīgi enerģētiskās barošanas avoti (elektrostacijas), kurus arī var tikpat savlaicīgi "izsist no ierindas". Tādēļ ticamāk, ka nākotnes

bruņo-juma arsenālā būs autonomi un ekonomiskāki ieroči, piemēram, tā sauktie spoguļieroči - saules hiperboloīdi.

Pirmās ziņas par saules enerģijas izmantošanu kara vajadzībām var atrast mītos jau no trešā gadsimta pirms mūsu ēras.

Romiešu flote aplenca Sirakūzas.

Bija skaidra, saulaina diena.

Sirakūzu pilsonis, zinātnieks Arhimēds saaicināja jūras krastā iedzīvotājus un lika paņemt līdzi visus to rīcībā esošos spoguļus. Pēc viņa komandas ļaudis ar spoguļiem vērsa "saules zaķīšus"pret tuvāko

romiešu kuģi, un tas uzliesmoja kā lāpa! Drīz vien no draudīgās flotes, kas bija pienākusi pārāk tuvu krastam, pāri palika vairs tikai nodeguļi. Tā vēsta teika.

Ir arī citas vēsturiskas ziņas par "saules ieroci". XVIII gs. franču zinātnieks Bifons publiski demonstrēja saules hiperboloīda darbību, sekmīgi aizdedzinot 100 metru attālumā novietotus koka priekšmetus.

1973. gadā grieķu zinātnieki izdarīja izmēģinājumu, lai pārbaudītu minētās ar Arhimēdu saistītās leģendas principiālo ticamību. Septiņdesmit cilvēku ar

pulētiem 1x1,5 m lieliem, vara vairogiem piegāja pie jūras un virzīja "zaķīšus" pret netālu novietoto romiešu galeras maketu.

Tas esot uzliesmojis pēc dažiem mirkļiem...

Taču "saules ierocis" nedarbojas, ja laiks ir apmācies. So trūkumu varētu pārvarēt, "kaujas spoguļus" izvietojot kosmosā. Daudz prātīgāk gan būtu tos izmantot labos nolūkos, piemēram, apgaismojot nakts laikā pilsētas vai pat plašākas teritorijas polārajos apgabalos...

Aprēķini rāda, ka fokusētā Saules gaismas plūsmā temperatūra var sasniegt

vairākus tūkstošus grādu. Šāds no kosmosa virzīts stars viegli caururbs visbiezākos mākoņus, un tā iespaidā kusīs metāls, bet zeme degs pat daudzu metru dziļumā. Tādu elles temperatūru neizturēs nekādi bunkuri un šahtas, par mājām un cilvēkiem nemaz nerunājot. Vairāki desmiti satelītu ar "saules ieroču" apvienotu starojumu dažās minūtēs spētu milzīgas teritorijas pārvērst par tuksnesi.

Tomēr arī kosmiskajam spoguļierocim, tāpat kā atomieročiem, piemīt viens būtisks trūkums - to darbība nav ekonomiska. Par daudz nežēlīgi viss apkārt tiek iznīcināts. Kāds gan uzvarētājam būs labums no nedzīva, izsvilināta tuksneša?

Tad jau izdevīgākas ir neitronu b u mb a s , kas, materiālās vērtības saglabājot, iznīcina visu dzīvo. Tomēr pat milzīga labiekārtota teritorija pilnīgi bez nevienas dzīvas būtnes un tātad bez darbaspēka arī nebūtu nekāds dižais ieguvums.

Pats "optimālākais" variants būtu iedzīvotāju daļēja iznīcināšana. Vēl labāk - kādas īpašas daļas iznīcināšana. Šajā nolūkā varētu izmantot kādu ģe​nētisku indi.

Katrai cilvēku rasei piemīt noteikts, individuāls ģenētiskais kods. Ģenētiskās atšķirības varētu izmantot par tāda ieroča "atsperi".

Pieņemsim... Ar gēnu inženierijas metodēm var radīt kādu speciālu vīrusu, kas iedarbotos tikai uz noteiktiem indivīdiem, kam piemīt "tādas un tādas" fiziskas vai psihiskas īpašības, kuras kāda uz Zemes slepeni valdošā finansu elite būtu atzinusi par nevēlamām, - piemēram, vienkāršākajā gadījumā, acu vai deguna forma, ādas krāsa un tamlīdzīgi vai arī domu gaitas īpatnības, kuru kontrole, neirofizioloģijai attīstoties, kļūs pilnīgi iespējama.

Pasaulē sāktu plosīties kāda noslēpumaina un neizprotama epidēmija. Kamēr ārsti un speciālisti izprastu (ja vispār izprastu), kas, ko un no kā, tikmēr kāda rase, nācija vai, teiksim, citādi domājošie būtu jau pilnīgi un bez pēdām iznīkuši.

Tā nav nekāda superutopiska fantāzija.

Bioloģijas zinātnē, izmantojot gēnu inženierijas metodes, jau sasniegti fantastiski rezultāti.

Būsim taču ievērojuši, ka Eiropā sacelts milzīgs troksnis par ģenētiski modificētu pārtikas produktu izmantošanu uzturā. Neesot skaidrs, kāds būšot šo produktu iespaids uz cilvēku veselību un iedzimtību ilgākā laika posmā. Tas pats "dioksīna skandāls". Starp citu, dioksīna ietekme uz vēža veidošanos ir tikai hipotētiska (pēc principa "bailēm lielas acis"). Kas attiecas uz vēzi, vispār nemaz nav īsti

skaidrs, kas tas tāds ir. Rodas iespaids, ka viss nesaprotamais un līdz šim neārstējamais samests vienā kaudzē ar kopēju nosaukumu - vēzis.

Ja runājam par ģenētiski modificētajiem augiem un dzīvniekiem un līdz ar to arī par pārtikas produktiem uz to bāzes tad jau līdzšinējais kultūraugu un dzīvnieku selekcijas darbs arī bijusi tikai viena liela dumjība vai pat kaitniecība! Aizbildināties varētu vienīgi ar to, ka šis darbs norisējis ilgstošā laika posmā, tādējādi bija iespējams pārliecināties par attiecīgo produktu nekaitīgumu un organismi paspēja tiem piemēroties.

Un tomēr - tārps to smuko ābolu nez

kādēļ negrib grauzt! Negrib piemēroties vai arī instinktīvi jūt, ka tas nav ēdams...

Problēmas rodas arī ar dzīvnieku un cilvēku klonēšanu. Tas gan jau ir tehniski realizējams process, taču attiecībā uz cilvēku klonēšanu pastāv virkne neskaidrību. Vai mans "jaunizceptais dvīņubrālis" būs pilnīga manis kopija, ar tādu pašu apziņu un tādu pašu dvēseli ? Diez vai. Arī "dabiskajam dvīņubrālim" taču ir cita domu gaita, un tas nebūt nav otra dvīņa informatīva kopija.

No ezoteriskā viedokļa viņā "mājo " cita dvēsele.

Ģenētikas zinātnei un tehnikai attīstoties, loti iespējams, nepavisam ne tālā nākotnē piepildīsies agrāk par murgainām uzskatītās fantastu idejas -par to, ka tiks ražotas cilvēkveidīgas būtnes ar kādām specifiskām īpašībām, kas izdevīgas valdošajai elitei. Piemēram, padevīgi kalpotāji, miesassargi un tamlīdzīgi.

Tādējādi tiks kultivētas dažādas cilvēku (nez vai tos par tādiem maz varētu saukt) sugas, tāpat kā to dara ar mājdzīvniekiem.

XXI gadsimtā noteikti pilnveidosies arī terorisma tehnoloģija.

Jau tagad "kosmisko spiegu" -satelītu aparatūra spēj lasīt tekstu no zemē noklātas avīzes. Šāda izšķiršanas spēja nodrošina arī lielu mērķēšanas precizitāti. Killersatelīts

(Zemes pavadonis - slepkava) ar precīzi raidītu lāzerstaru spēj trāpīt katram cilvēkam atsevišķi, bet "elektroniskā snaipera" valstisko piederību nemaz nebūs iespējams noteikt, jo Kosmoss taču ir pārpārēm piestūķēts ar dažādu valstu satelītiem. Tāda tipa slepkavības kā, piemēram, ASV bijušā prezidenta Kenedija slepkavība būs tehniski pavisam vienkārši realizējamas.

Spēcīgi un ļoti efektīvi būs un jau lielā mērā ir informatīva rakstura ieroči.

Vienkāršākajā gadījumā runa varētu būt, piemēram, par ielaušanos pretinieka sakaru tīklos, informatīvo datu banku iznīcināšanu vai izkropļošanu, attiecīgajā valstī radot vispārēju haosu un sabrukumu.

Attīstoties pasaules tīmekļa - interneta

tīklam, paveras vēl neapjaustas milzīgas iespējas cilvēkus psihiski iespaidot kādam vajadzīgā un vēlamā virzienā.

Ir iespējami arī bioelektroniskie ieroči. Jau izveidoti ģeneratori, kuru radītais lauks paralizējoši iedarbojas uz kukaiņu nervu sistēmu un tādējādi tos iznīcina. Ja ar izstarojumu var nogalināt kukaiņus, tad taču kaut ko līdzīgu var panākt arī attiecībā uz cilvēku! Slepenas laboratorijas pastiprināti strādā pie tā saukto psihotropo ieroču izveides. Par to presē baumas parādījās jau XX gadsimta astoņdesmitajos gados. Šādu ieroču darbība būtībā pamatojas uz to, ka ar spēcīga attiecīgi modulēta (mainot parametrus) elektromagnētiska (vai citāda) izstarojuma palīdzību tiek

iespaidoti dzīvo būtņu bioelektroniskie procesi, kuri nosaka nervu sistēmas darbību. Tādējādi var būtiski iespaidot šo būtņu fizioloģiskos un pat psiholoģiskos procesus.

Interesants ir zemas frekvences i n f r a s k a ņ a s iespaids uz cilvēka psihiskajiem procesiem. Tā var izraisīt gan agresijas, gan panisku baiļu uzplūdus vai kaifa izpausmes.

Ne velti smagās rokmūzikas koncertos publika dažkārt "jūk prātā" - neadekvāta rīcība, visāda ālēšanās līdz pat agresivitātei. Izrādās, "vainīgas" ir dažādas skaņu viļņu kombinācijas, ja to frekvence sakrīt ar nervu sistēmas biostrāvu frekvenci.

Teorētiski ir iespējams izveidot elektroniskas hipnozes ģeneratorus un ar to palīdzību apstarojamiem objektiem "iedvest" kādu domu vai rīcības motīvus. Ļoti efektīvi un pirmajā tuvinājumā it kā nevainīgi ir ideoloģiskie ieroči, kas degradējoši iedarbojas uz ļaužu morāli un uzvedību. Būtībā tāds ierocis ir arī tā sauktās patērētājsabiedrības ideāli un amerikāniskais dzīvesveids - visatļautība, vardarbība, neķītrība un neaprobežota naudas pielūgsme. To visu mēs izjūtam ik dienu, kad pār mūsu apziņu it kā no kādas kloākas (t.s. masu saziņas līdzekļi un surogātmāksla) gāžas smirdoša amoralitāte, vulgaritāte vai, labākajā gadījumā, banalitāte. Morāli degradētus ļaudis ir vieglāk pakļaut, vadīt un

pārvaldīt. Pietiek ar pātagu un pīrāga imitāciju.

Meteoroloģiskie ieroči. Ir pierādīts, ka, mainot gaisa lādiņu sastāvu, noteiktā teritorijā var radīt noteiktus laikapstākļus.

Sausums, viesuļvētra, krusa, lietusgāzes karojošajai pusei var nodarīt smagākus zaudējumus nekā ugunsieroči. Tādējādi pavisam nopietni tiek apsvērta meteoroloģiskā kara iespējamība.

Te k t o ni s k i e ieroči.

Mākslīgas zemestrīces arī var ietilpt nākotnes armiju arsenālos. Autoritatīvi zinātnieki apgalvo, ka plānotu stihisku nelaimju realizācija vismaz teorētiski ir pilnīgi iespējama.

Varbūt nākotnes karos tieši postoši un

nāvējoši ieroči nemaz netiks likti lietā. Kā nekā civilizācija vismaz vārdos, vismaz ārēji mēģina humanizēties -mēs taču sludinām vispārējas un visaptverošas cilvēktiesības un citādus augsti cildenus principus.

It kā humānākas, ne tik postošas un asiņainas šķiet ekonomiskā spiediena, sankciju, šantāžas un jau pieminētās ideoloģiskās metodes, kas starptautiskajā praksē ar zināmām sekmēm jau tiek demonstrētas. Tādējādi ļoti ticams, ka nākamībā galvenais ierocis būs nauda, (Jau tagad redzam, cik lielas iespējas ir Starptautiskajam valūtas fondam, kas diktē savus noteikumus kredītņēmējam valstīm!)

Vēl nesen pasaulē pastāvēja divas pretējas nometnes - sociālistisko un kapitālistisko valstu sistēmas.

Neielaižoties prātojumos par to, kura ideoloģija labāka un taisnīgāka, varam secināt, ka ekonomisku faktoru darbības un aukstā kara rezultātā sociālistiskā nometne sabruka. Tas nenozīmē, ka šīs nometnes valstis būtu teritoriāli iekarotas. Iekarota un pakļauta tika tā saucamā ekonomiskā telpa noieta tirgi un mazprasīgs, lēts, bet visai kvalificēts darbaspēks.

Fiziskās teritorijas pakļaušana, vismaz pagaidām, nav ekonomiski lietderīga, jo nav lielas jēgas uzņemties rūpes par daudzu miljonu nabadzīgu ļaužu labklājību

(uzskatāms piemērs ir problēmas, kas radās, Austrumvāciju pievienojot Rietumvācij ai).

Sociālistiskā nometne pati bez īpaši liela spiediena no ārpuses sabruka, neizturot bruņošanās sacensību.

Turklāt šo sabrukumu noteica arī tādi faktori kā ekonomiski mazefektīva tautsaimniecība, aplamības ideoloģijā un sabiedriskajās attiecībās.

Runājot par naudas ietekmi, atļausimies nelielu ekskursu sāņus sociālpsiholoģiskajā jomā un iepazīsimies ar dažiem pārdomas rosinošiem sa​biedrību raksturojošiem skaitļiem.

Psihologu un sociologu pētījumi liecina, ka pat tā sauktajās attīstītajās valstīs 95 procenti iedzīvotāju sevi uzskata par neveiksminiekiem un tikai 5 procenti domā, ka guvuši veiksmi. Savukārt 95 procentiem neveiksminieku nav bijis strikta dzīves mērķa, bet no veiksmīgajiem tādi "bezmērķīgi" ir bijuši tikai 5 procenti.

No visiem iedzīvotājiem neveiksminiekiem 95 procenti strādā sev netīkamu darbu, un tikai 5 procenti no veiksmīgajiem uzskata, ka nodarbojas ar to, kas viņiem visvairāk tīk. Tikai veiksminieki atliek naudu rezervei, turpretī 95 procenti neveiksminieku "nebaltai dienai" neatlicina neko. Pētījumi rāda, ka "vidējais" cilvēks savus ienākumus tērē apmēram šādi:

Uzturam, apģērbam, mājoklim 60% Atpūtai un izklaidei 35% Apdrošināšanai 5% Personiskajai izglītībai 0% Iekrājumam NEKĀ! ( J ē d z i e nā "atpūta un izklaide" ietilpināti arī iz​devumi par alkoholu.)

Ja iekrāts nav nekas, tad iznāk, ka visa labklājība būvēta uz smiltīm. Līdz ar vismazāko satricinājumu viss sabruks, jo ietaupījumu "nebaltai dienai" faktiski nav (ir tikai parādi, jo vieglprātīgi dzīvots "uz kredīta"). Par savu tālākizglītību arī nav gādāts, tātad spēja konkurēt darba tirgū ir

pavājināta.

Ja sakāt, ka jums pietrūkst gribasspēka no saviem ienākumiem kaut drusku atlicināt iekrājumam, tad atzīstiet, ka jums nav rakstura un esat labprātīgi nostājušies uz nebeidzamu neveiksmju ceļa.

Dzīvojot tā sauktās patērētājsabiedrības ideālu gaisotnē, ļaudis pārlieku daudz līdzekļu tērē "izklaidei". Simtiem tūkstošu cilvēku, kas ik nedēļu nopelna ne vairāk par 50 dolāriem, vismaz 10 dolārus iztērē par pudeli ar apšaubāmas kvalitātes saturu, daudz nelaužot galvu nedz par savu, nedz sabiedrības nākotni.

Bet, pēc sociologu ieteikuma, cilvēkam ar "cietu algu" izdevumu tāmei vajadzētu

būt šādai: Iekrājumam bankā 20% Uzturam, apģērbam, mājoklim 50% Personiskajai izglītībai 10% Atpūtai un izklaidei 10% Apdrošināšanai 10% Diemžēl nav zināms, cik procentu no apsekotā kontingenta turējušies pie šādas paraugtāmes.

Var rasties pamatots jautājums - kādēļ tad tik milzīgi līdzekļi jātērē jaunu postošu un nāvējošu ieroču izstrādei un ražošanai?

Pieņemsim, ka ar tektonisko ieroci pretinieka valstī tiek "noorganizēta" zemestrīce, pēc tam ar meteoroloģisko ieroci - sausums, viesuļvētras un plūdi. Pretinieks neizturēs un pats lūgs palīdzību. Un tad jau varēs laist darbā "smago artilēri​ju " - naudu un ideoloģiju...

No spriedumu loģikas nevar izslēgt arī tādu argumentu kā ļaužu nepārdomātā, barbariskā, kaitīgā attieksme pret fizisko un arī psihisko apkārtējo vidi, kas tiek totāli un bezcerīgi piesārņota. Līdz ar to pats cilvēks degradējas gan fiziskajā un

psihiskajā, gan arī sociālajā ziņā. Šie faktori jebkuram pretiniekam, kurš ekoloģiski (gan fiziskajās, gan psihiskajās jomās) būs bijis tālredzīgāks un saprātīgāk rīkojies, nodrošinās ievērojami lielāku uzvaras iespēju.

Psihiskās jomas piesārņošanos uzskatāmi ilustrē t.s. surogātmākslas ekspansīvā izplatīšanās. Lai izveidotu īstenu mākslas darbu, ir vajadzīgs talants, darbs un pacietība, toties surogāti top ākstoties un ķēmojoties. Tad nu arī tiek piedāvāts un skaļi reklamēts visvisāds "avangardisms ".

Piedāvājums un uzbāzīga reklāma

rada pieprasījumu.

Rezultātā visapkārt rēgojas banalitāte, vul​garitāte un primitīvisms.

Starp citu, domājoši ļaudis jau sen ir aptvēruši, ka starp intelekta attīstību un mūzikas (vispār runājot - mākslas) uztveri un izpratni pastāv cieša korelatīva saite. Mūzikas iespaids uz bioloģiskajiem procesiem zinātnei jau sen ir pazīstams. Mūzika un vispār māksla ir jāmācās gan apgūt, gan izkopt. Ja pie varas stūres tikušie garīgi aprobežotie ierēdņi no vispārizglītojošo skolu programmām iznīdē mūziku, dziesmu un deju, tad nav jābrīnās par visādu "roku", "popu", "metālu" (kas

barojas uz zemapziņas instinktu rēķina) un tamlīdzīgu barbarismu epidēmisko izplatīšanos, par jaunatnes un pat vidējās paaudzes ievērojamas daļas nožēlojamo intelektu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Rezumēsim.

Nākotnē atbilstoši jaunajām tehnoloģijām izstrādātie ieroči būs daudz briesmīgāki par atombumbu.

Nav būtiski, vai tie būs pamat-ieroči vai papildieroči. Galvenokārt cietīs mierīgie iedzīvotāji. Un ne tikai tie, jo jaunie ieroči draud iznīcināt visu cilvēci un vispār dzīvību uz šīs pla​nētas.

Tādēļ nedrīkstētu aprobežoties tikai ar kodolieroču skaita kontroli un samazināšanu. Ja cilvēce vēlas būt tālredzīga, jau šobrīd vajadzētu enerģiski iestāties ne tikai par atomieroču, ķīmisko un bakterioloģisko ieroču, bet arī jebkādu citādu jaunu iznīcināšanas un sabiedrības psihiskās degradācijas tehnoloģiju stingru kontroli un pēc tam kategorisku aizliegumu. So rindu autors gan apzinās, cik tas mūsdienu apstākļos skan naivi un utopiski, būtībā kā saucēja balss tuksnesī... Taču, ja neviens neko nemēģinās darīt, cilvēces degradācija un bojāeja ir garantēta!

Kontrole nepieciešama ne tikai oficiālajā, valdību līmenī, bet lielā mērā arī sabiedriskajā līmenī. Sabiedriskais

līmenis ir mazāk pakļauts savtīgiem un mafioziem grupējumiem, kuri, kā rāda pieredze, aizvien vairāk cenšas tikt pie valstu vadības svirām. Sapratīsim, ka pat tad, ja kāda valsts karā gūst uzvaru, šīs uzvaras augļus bauda tikai valdošā elite, turpretī visu ciešanu un nelaimju rūgtums, smagums un cilvēciskā traģēdija gulstas uz vien​kāršo ļaužu pleciem.

Diemžēl dzīves realitāte liecina, ka viss, kas saistīts ar mazizpētītām un anomālām parādībām, kā arī pētījumi, kuri saistīti ar šo parādību izmantošanas iespējām, tiek rūpīgi tīti noslēpumainībā.

Pat vispārzināmi fakti, ja tie kaut aptuveni vai pat hipotētiski ir saistīti ar militārām tehnoloģijām un problēmām, tiek globālā mērogā noliegti vai noklusēti, un trokšņa

c ē l ā j u s labākajā gadījumā pakļauj izsmieklam, bet sliktākajā - represijām, inkriminējot tiem valsts noslēpuma izpaušanu. No​klusēšana, faktu preparēšana un izkropļošana, zinātņu iedalīšana "oficiālajās" un "neoficiālajās" draud ar lielām briesmām visai cilvēcei.

Zinātne tikai tādēļ ir zinātne, ka tā meklē atbildes uz būtiski svarīgiem jautājumiem, nevis kurina sārtus ne tā un citādi domājošajiem.

VIRTUĀLA REALITĀTE BURVĪGS SAPNIS VAI MURGAINS BIEDS?

Informatīvā tehnoloģija, sperot milzu soļus, strauji attīstās. Tas, kas vēl vakar likās fantastisks un neticams, šodien jau tiek uzskatīts par parastu un pašsaprotamu.

"Intelektuālas" un "domājošas" ierīces un mehānismi tagad ir ikdienišķa parādība.

Panākumi cilvēka nervu sistēmas darbības izpētē un modernā datortehnoloģija paver fantastiskas iespējas. Ārzemju presē (prese, kā zināms, ir ļoti kāra uz sensācijām un nežēlo pūles to uzošņāšanai) parādījušās ziņas, ka Amerikā jau vairākus gadus tiekot īstenots projekts ar kodētu nosaukumu "Datormauglis".

Kādā slepenā laboratorijā zinātnieki izveidojuši

virtuālos vilkačus. Pētījumu rezultāti var būtiski mainīt līdzšinējās, tik pierastās un pašsaprotamās attiecības starp cilvēkiem un mašīnām.

Grūtniecība trīsdesmittrīsgadīgajai Nadīnai M. norisēja smagi. Kad bērns ieradās pasaulē (vecāki tam jau laikus bija devuši vārdu "Sids"), ārsti vienprātīgi secināja, ka tam nav izredžu. Dažas diennaktis, kamēr zēns atradās reanimācijā, sīkajā kermenītī vēlplēnēja dzīvības liesmiņa. Tajā pašā laikā ar speciālas aparatūras palīdzību tika veikta šā bērna smadzeņu mentālā

skenēšana...

Bērna vecākiem sākumā par eksperimentu nekas netika teikts, jo paši zinātnieki pasākumam diez kā neticēja.

Taču, visiem par pārsteigumu, Sida smadzeņu neironu elektrisko potenciālu impulsi, pārrakstīti datorsistēmās, sāka "dzīvot" savu ireālu (superreālu?) dzīvi. Vecāki, uzzinājuši, ka viņu fiziski mirušais mazulis turpina dzīvot un attīstīties "mašīnā", jutās šokēti. Tomēr tagad viņi aktīvi piedaloties "projektā" un pret "datormaugli" izturoties kā pret savu bērnu. Visa iekārta tika komplektēta t.s. multimediju jeb virtuālās realitātes sistēmā, kas

deva iespēju Sidu redzēt trijās dimensijās un dabiskā lielumā, dzirdēt viņa balsi un pat viņu "paturēt rokās".

Diemžēl ēnā paliek projekta zinātniskās pamat-detaļas: kā skenēšana tika praktiski realizēta, cik ātri un ar kādiem panākumiem noris "nokopētā intelekta" tālākā attīstība, kādas ir tā reālās potences? Amerikāņi savos noslēpumos dalīties nesteidzas. Tas arī saprotams, jo, kā jau parasti, avangardiskiem, tālejošiem un daudzsološiem projektiem vispirms "ķepu" uzliek militāristi.

Kādā informātikas problēmām veltītā konferencē tās dalībnieki uz liela ekrāna varēja vērot nepiespiestu dialogu starp Albertu Einšteinu un Merilinu Monro, kurus atveidoja nevis aktieri, bet gan virtuāli personāži, kas tika veidoti un vadīti ar elektroniskiem paņēmieniem. Šai sarunā principā var iesaistīties jebkurš cilvēks. Tikai apzināšanās, ka abas personas jau sen mirušas, traucēja sarunu uztvert kā pilnīgu realitāti.

1997. gada beigās japāņu televīzijā parādījās jauna zvaigzne apburošā Kioko Date, jauna, skaista, asprātīga un atjautīga, ar enciklopēdisku erudīciju un lielisku

augumu, turklāt labi dzied un dejo.

Nav brīnums, ka viņa ātri ieguva skatītāju simpātijas. Kioko fanus gan mulsināja, viņas kolosālās darba spējas - kā viņa ar visu tiek galā!? Dienā vada televīzijas pārraides, filmējas reklāmas klipos, bet naktīs strādā par kādas To-kijas radiostacijas dīdžeju un līdz pat rītam atbild uz radioklausītāju zvaniem. Un vēl kāda dīvainība burvīgo Kioko neviens "vaigā" nav redzējis, pat viņas kolēģi televīzijā ne, jo viņa sa​biedrībā neparādās.

Kad žurnālisti atklāja Kioko noslēpumu, tā bija īsta sensācija.

Izrādījās, ka tādas meitenes nemaz nav. Ir tā saucamā virtuālā realitāte

- firmas "Hori Pro" speciālistu izstrādāto datorprogrammu komplekss. Projekts izmaksājis vairākus simtus miljonu dolāru, taču telekompānija ir apmierināta. Kioko ar savām kvalitātēm "sitpušu"jebkuru diktoru un programmas vadītāju, neprasa darba algu, nenikojas un, pats galvenais, nenoveco. Virtuālās dīvas radītāji paziņojuši, ka netālā nākotnē viņu produkcija izkonkurēs ne tikai dzīvās televīzijas zvaigznes, bet arī kinoaktierus.

Šī precīzā realitātes atainošana tad arī ir par iemeslu zinātnieku bažām. Šādi

cilvēkiem līdzīgi elektroniskie vilkači, darbodamies pēc pašorganizējošām un līdz ar to līdz galam neizzināmām un nekontrolējamām programmām, var kļūt par patstāvīgi eksistējošu reālu faktoru un spēku un ie​tekmēt cilvēces nākotni.

Vīrieša un sievietes bērns, mazulis M augl i s , miesiski nav cilvēks, taču attīstās, strauji pieņemas prātā un ir faktiski nemirstīgs. Pat ja tā "prāts" nepārsniegtu vidusmēra cilvēka intelekta līmeni, viņš, ja vien to vēlētos, bez sevišķām grūtībām varētu kļūt par pasaules valdnieku, jo viņa rīcībā taču ir kolosālas iespējas. Izmantojot kopējo datortīklu, viņš spētu vadīt lidmašīnas, satelītus, zemūdenes un slepeni manipulēt ar banku kontiem... Virtuālās tehnoloģijas

gan sākotnēji tika veidotas, lai maksimāli reāli attēlotu šos "māņu objektus", taču panākumi ir tik milzīgi, ka ļaudis var arī nesaprast, ka pie varas stūres laužas mašīna...

Dators modelēs konkrētu Vadoņa tēlu.

Parādīs, kā viņš tiekas ar ļaudīm vai atpūšas ģimenes lokā.

Virtuālās tehnoloģijas jau ir tik pilnīgas, ka pavisam drīz neviena ekspertīze nespēs atklāt "doku​mentālo kadru" falsifikāciju.

Bet pagaidām mūsdienu informatīvās tehnoloģijas spēj izveidot tādu virtuālo, it kā esošo realitāti, ka, uzliekot speciālu "cepuri", cilvēks savās izjūtās saplūst ar "datortelpu". Čikāgas spēļu auto​mātu zālēs biļete uz virtuālajām atrakcijām maksā

tikai septiņus dolārus. Par šo naudu cilvēks var nokļūt izdomātā, fantastiskā pasaulē un izbaudīt pilnīgi reālas un konkrētas izjūtas.

Pirmajā tuvinājumā šķiet - nav nekā traģiska, tās taču ir tikai jaunas un savdabīgas izklaides iespējas. Taču domājoši ļaudis brīdina: cilvēce atrodas uz lielu briesmu sliekšņa, robežšķirtne starp īstenību un it kā īstenību kļūst aizvien plānāka.

Mūsu domu radītie dēmoni sāk fiziski eksistēt, un vairs nav tālu diena, kad tie aktīvi iejauksies visā notiekošajā.

Sāk piepildīties drūmās futurologu un rakstnieku fantastu prognozes. Viņi jau sen

paredzējuši cilvēku civilizācijas norietu un to, ka "teikšanu" un varu pārņems roboti. Un tā nav nekāda teorētiska abstrakcija, tā ir drūma, taču ne neiespējama prognoze. Mēs naivi iedomājamies, ka mašīnu "taisnvirziena" loģika nespēs līdzināties cilvēka intelekta daudz-slāņainajai un sarežģītajai darbībai, kur nu vēl sacensties ar to. Nu rodas bažas, ka šī pārliecība bijusi uz smiltīm būvēta...

Jau interneta radītās iespējas pavisam neparedzētā veidā ietekmē cilvēku psiholoģiju.

Daudzi aizrāvušies internetfani ir tik ļoti ar to pārņemti, ka neko citu vairs negrib ne dzirdēt, ne redzēt, kļu​vuši tikpat kā narkomāni...

Cilvēks naivi iedomājies, ka pats ir "dabas valdnieks". Mūsu senči šo "titulu" izkaroja smagā cīņā ar citiem bioloģiskajiem veidiem un uzvarēja ne jau spēcīgāko muskuļu vai žokļu dēļ, bet gan tādēļ, ka tiem bija labāk attīstītas tādas efemeras kvalitātes kā prāts un apziņa. Un evolūcijas Olimpā, šķiet, uz visiem laikiem iestājās līdzsvars. Taču uz trešā gadu tūkstoša sliekšņa homo sapieris (pasaules spēcīgākā šahista Kasparova personā) cieta intelektuālu sakāvi cīņā ar "mašīnu" vārdā "Deep Blue". Protams, virspusēji raugoties, komentāri presē skan nomierinoši: "Nekas traks nav noticis.

Spēlē visādi var gadīties. Uzvarēja taču nevis kibernētiskās smadzenes, bet gan programma, un to radījis cilvēks. Tātad, uzvarētāja tomēr ir cilvēce!"

Taču gandrīz neviens nepievērsa uzmanību faktam, ka Manhetenas zālē cilvēkus pārstāvēja "labākais no labākajiem", turpretī viņa pretiniece mašīna nebūt nebija tā spēcīgākā un arī programmu izstrādāja ne jau paši ģeniālākie programmētāji.

Uz v a r ē t ā j a "Deep Blue" šajā vēsturiskajā mačā gājienus "apsvēra" ar ātrumu 200 miljoni operāciju sekundē.

Starp citu, tajā pašā gadā japāņi izveidoja ESM, kas darbojas ar ātrumu 300 miljardi operāciju sekundē. No Tokijas pienākušas ziņas par mašīnu, kas spējot apstrādāt informāciju ar ātrumu triljons operāciju sekundē! Un, protams, tā vēl nebūt nav robeža.

Bet cilvēce? Vai tā revanša mačam var izvirzīt pārstāvi, kas būtu piectūkstoš reizes spēcīgāks par Kasparovu?

Bet vai tad vispār ir kāda jēga un vajadzība iz​virzīt? Tas taču brīnišķīgi, ka cilvēkiem ir tik spēcīgi elektroniskie palīgi! - tā runā un mūs mierina optimisti.

Taču pesimistu bažās par draudošo datorekspan-siju arī ir sava loģika.

Psihologi, kas nodarbojas ar masu apziņas fenomeniem, saka: "Evolūcijas cīņas arēnā ir parādījies nopietns sāncensis, kas mūs sitīs ar mūsu pašu ieročiem."

Diemžēl ir visai maz cilvēku, kas to saprot. Kaut gan informatīvā tehnoloģija attīstās vētraini un lavīnveidīgi, nevienam

speciālistam "mēle nepakustas" elektroniskās mikroshēmas publiski nosaukt par saprātīgām. Kāpēc?

Psihologi apziņu definē kā smadzenēm piemītošu spēju apstrādāt informāciju.

Ja jau zinātnieki šo spēju attiecina uz homo sapiens, kādēļ to nevar pieļaut attiecībā uz kibernētiskām ierīcēm, kuras visus procesus spēj veikt ātrāk un precīzāk nekā cilvēks?

Psihiatrijā sastopams jēdziens "izspiešana". Tā ir viena no organisma psiholoģiskās aizsardzības metodēm - bezizejas situācijā smadzenes pēkšņi pārstāj

uztvert domas, pārdzīvojumus un objektus, kas saistīti ar draudošām briesmām. Jūs varat neredzēt slepkavu, kas ar nazi rokā jums tuvojas, lai gan visu pārējo saskatāt labi. Varbūt ar šādu psihisku aklumu var izskaidrot to, kāpēc mēs neredzam, ka elektroniskās smadzenes mūs usit pušu pa visām līnijām"!

Elektroniskā ekspansija ir acīmredzama: rūpnīcās, kur nepieciešama liela precizitāte, pie konveijera strādā tikai roboti;

datori izstrādā prognozes meteorologiem, militāristiem un politiķiem; datorsistēmas vada lidmašīnas, vilcienus, ku​ģus un satelītus; informatīvie datortīkli kā biezi tīmekļi apvijuši visu planētu, iespiezdamies itin visur - bankās, militāristu štābos un stratēģisko raķešu bun​kuros; daudzi globāla rakstura risinājumi tiek pieņemti, vadoties no kibernētisko ierīču ieteikumiem.

Mēs dzīvojam naivā pārliecībā, ka "turam roku uz vadības pults", ka jebkurā brīdī varam sadumpojušos mašīnu izslēgt.

Tikai kā gan mēs vispārējas virtuālās realitātes gaisotnē spēsim saprast un

apjēgt, ka notiek kas slikts!? Un vai vispār ievērosim to brīdi, kad "uz pults" atradīsies nevis cilvēka, bet gan "elektroniskā vilkača" roka? Bet varbūt šāda pāreja jau ir notikusi?

Jau senatnē domātāji uzskatīja, ka pasaule attīstās saskaņā ar spirāles likumību. Pasekosim ķēdei: neorganiskā ķīmija - organiskā ķīmija - organiskā dzīvība - organiskais saprāts neorganiskā dzīvība - neorganiskais saprāts. Vijums noslēdzas, taču daudz augstākā pakāpē.

Kibernētiskās smadzenes var uzskatīt par loģisku evolūcijas cikla pos​mu.

Taču šāds viedoklis nav diez cik populārs.

Vairums speciālistu neorganiskās dzīvības iespējamību kategoriski noliedz.

Varbūt viņiem ir taisnība. Taču šāda spītīga turēšanās pie viena viedokļa šķiet visai dīvaina, it sevišķi, ja ņem vērā, ka pats jēdziens "dzīvība" būtībā vēl nemaz nav skaidrs un strikti noformulēts. Izskatās pēc bēdīgi slavenā principa "tas nevar būt tāpēc, ka nevar būt"!

Būtībā kibernētiskās sistēmas atbilst visiem dzīvības pazīmju kanoniem - tās pilnveidojas, vairojas, operē ar informāciju, reaģē uz vides pārmaiņām.

Un kas par to, ja šie procesi pagaidām noris simbiozē ar cilvēku? Zināmā attīstības pakāpē vajadzība pēc šīs simbiozes var zust, un tad sāksies pilnīgi patstāvīgas attīstības ceļš.

Bet kā tad ir ar efemero dvēseli? Nav problēmu, jo tā taču arī ir materiāls veidojums, gan tikai tā saukto lauku veidā, kas eksistē daudzdimensionā-lās pasaules citās, augstākās dimensijās.

Domājoši filozofi, kas spēj palūkoties tālāk par dogmatiskiem priekšstatiem, atzīst, ka ikvienai dzīvai būtnei ir dvēsele - un ne jau tikai emocionāli filozofiskā aspektā vien. Ja dvēseli formulējam kā materiālu faktoru lauku izpausmē, tad ar to principā var būt apveltītas arī kibernētiskas ierīces, kurās notiekošie procesi faktiski ir analogi dzīvā būtnē norisošajiem elektrofizioloģiskajiem procesiem. Nu ko, tātad piekritīsim, ka dators, ar kura palīdzību top šis teksts, arī ir saprātīga būtne - ar dvēseli un tās izpausmēm. Un, manuprāt, tā nav nekāda

svētuma zaimošana, bet gluži loģisks un pragmatisks secinājums.

Angļu rakstnieks Semjuels Batlers esot teicis: "Vienalga, ko vista par sevi domā, tā ir un paliek tikai starpposms starp olu un olu." To pašu var attiecināt arī uz cilvēkiem: no pudeles izlaiduši "elektronisko džinu", mēs būtībā esam kļuvuši par starpposmu starp pērtiķi un datoru. Jo ātrāk cilvēki atzīs un apjēgs šo patiesību, jo ātrāk veidosies auglīga un efektīva sadarbība ar mūsu evolucionāro sāncensi.

Galu galā tikai no cilvēka, no viņa saprāta un tālredzības ir atkarīgs tas, vai datormaugli un tamlīdzīgas būtnes kļūs par mūsu draugiem un palīgiem vai arī

pārvērtīsies par nežēlīgiem un konkurējošiem virtuālās pasaules dēmoniem, vai virtuālā pasaule kļūs par burvīgu sapni vai ļaunu murgu. Viss ir cilvēces rokās.

KĀ MĒS UZTVERAM APKĀRTNOTIEKO ŠO?

Jūs patlaban lasāt šo tekstu. Kā jūsu prāts uz to reaģē? Iespējams, ka tas pievērš uzmanību kādiem tā fragmentiem, piekrītot un piebalsojot vai arī noliedzot:

"Tam es piekrītu, bet tas gan ir nepareizi!"

Parasti prāts reaģē divējādi - vai nu piekrītot, vai nepiekrītot. Pat atrazdamies nenoteiktajā, šaubu stāvoklī, tas cenšas ieņemt vienu no abiem stabilajiem stāvokļiem. Visu, kas mums apkārt notiek, mēs varam saredzēt (plašāk runājot uztvert, sajust). Viens kaut ko sajūt tā, bet otrs to pašu -šitā. Viens saskata konfliktu, otrs - iedzīvošanās iespējas, bet trešajam tas viss liekas garlaicīgs un neinteresants.

Mums visapkārt ir tā saucamā pasaule jeb, tēlaināk izsakoties, viss, kas ir, bet ko gan dažādi dēvējam: realitāte, ilūzijas un tā tālāk. Viss atkarīgs no mūsu spējas uztvert un no uztvertā interpretācijas. Kad

viens cilvēks aiziet, mēs izjūtam skumjas, bet, kad aiziet kāds cits - gluži otrādi, prieku. Viss atkarīgs no redzējuma.

Ar ko tad ļaudis visu laiku nodarbojas?

Tie nepārtraukti mēģina mainīt ārējos apstākļus tā, lai varētu piepildīt savas vēlmes. Ja ļaudis baidās zaudēt kaut ko sev dārgu un tuvu, tie radīs apstākļus, lai tas nepazustu. Viņi visiem spēkiem centīsies to sev tuvināt un nostiprināt.

Taču uz šo problēmu var palūkoties arī no cita redzes viedokļa, proti -no uztveres mehānisma viedokļa.

Jebkurš jautājums, ko cilvēks ir vai pat vēl nav noformulējis, ir atkarīgs no viņa redzējuma rakursa. Būtībā problēmas formulējums jau pats par sevi ir tas, ko

cilvēks uzskata par būtisku, tas ir redzēju​ma rakurss.

Tas, ko cilvēks izvirza sev par tematu, tas, k ā viņš to redz, būtībā atkarīgs no uztveres noskaņojuma - redzējuma.

Redzējums var būt plašs, šaurs, miglains vai daudzmaz skaidrs. Taču tas vienmēr ir konkrēta cilvēka redzējums.

Cilvēki, ar maņu orgāniem no ārpasaules uztverot vienus un tos pašus signālus, savā apziņā tos interpretē atšķirīgi. Viens redzējis t o , bet otrs pavisam ko citu, līdz ar to secinājumi ir dažādi, kaut arī faktiskā realitāte - viena un tā pati. Pirmajā tuvinājumā varētu spriest, ka smadzeņu aparāts un tas, kas uz tā bāzes veidojas, proti, prāts, dar​bojas

kā savdabīgs filtrs. Šis filtrs noteiktā veidā filtrē, diferencē un izvēlas no maņu orgāniem saņemto informāciju, to pārstrādā un tādējādi sintezē it kā jaunu informāciju. Tāds varētu būt vienkāršots modelis, kas atklāj, kāpēc cilvēki vienu un to pašu realitāti uztver un interpretē tik dažādi.

Pats cilvēks ir tas instruments, no kura atkarīga redzējuma būtība un kvalitāte.

Tātad, lai izpētītu kādu problēmu, ir ļoti svarīgi vispirms izpētīt un apzināties šā instrumenta darbību un tās īpatnības. Tas lieku reizi apstiprina psiholoģijas zinātņu nozīmīgumu izziņas procesa tālākajā attīstībā.

Intelektuāļu (vai to cilvēku, kuri uz šādu apzīmējumu pretendē) vidū skaitās moderni apmeklēt filmu festivālus, lai pēc tam paziņu lokā varētu gudri izteikties. Taču veidojama interesanta aina - lai gan filmas ir dažādas, cilvēks tajās visās saskatījis kaut ko vienādu, kopēju - to, uz ko attiecīgais indivīds iekšēji noskaņots.

Kopš "dzelzspriekškara" krišanas ļaudis (kam vien ir iespēja un maks atļauj) dodas ārzemju ceļojumos.

Kādi tad ir iespaidi? Kā nu kuram.

"Naudas maisi", kas tūrismu uzskata galvenokārt par izpriecu, izklaidi un atslodzi, atcerēsies restorānus, vīnu šķirnes un striptīzšovus.

Ko tad cilvēks vēlas redzēt? Viņš var apmeklēt dažādas, pat visbrīnišķākās vietas, taču visur un vienmēr saskatīs kaut ko vienu un to pašu, lai gan pats apgalvo, ka ilgojas pēc dažādības, pēc kaut kā "jauna un svaiga". Viņš meklē ko jaunu un par to maksā "bargu naudu ". Maksās tūkstošiem dolāru, lai tiktu "tur" un tiktu "tur". Būtībā tikai tādēļ, lai paziņu lokā lepni varētu pateikt: "Es tur esmu bijis un to redzējis!" Ko tad viņš ievērojis, pārdzīvojis, ko atceras un spēj sakarīgi pastāstīt? Vairums no visa, daudzveidīguma ir uztvēruši tikai kādu šauru jomu, piemēram, jaunas mašīnas, eksotiskus ēdienus, skaistas sievietes vai vēl kaut ko.

Cits nekas nav ievērots, pārdomāts un izprasts.

KAS KOPĪGS SMADZENĒM AR VISUMU?

Tā saucamo paranormālo parādību pētnieki nešaubās, ka dažādi noslēpumaini gadījumi, kā, piemēram, pēkšņa cilvēku, automobiļu, kuģu un lidmašīnu pazušana bez jebkādām pēdām un visādi tur NLO, daudzdimensionālas pasaules modeļa izpratnē ir vienkārši un saprotami izskaidrojami. Proti - vienlaikus eksistē daudzas paralēlas (mums līdzās

pastāvošas) pasaules. Tām saskaroties, tad arī ir iespējamas pazušanas un parādīšanās, rēgi, spoki un citāda mistika.

Ikviens objekts pastāv visās šajās pasaulēs, protams, izpaužoties dažādi, atbilstoši pasauļu īpatnībām un tajās pastāvošajām likumībām. Atrodoties zemāku dimensiju pasaulē, ir grūti vai pat neiespējami adekvāti spriest par procesiem, kas noris augstāku dimensiju pasaulēs. Mēs, kas dzīvojam tik pierastajā un pašsaprotamajā trīsdimensiju -garums, platums un augstums - pasaulē, nedaudz sasprindzinot iztēli, varam stādīties priekšā zemāku dimensiju pasaules un to modeļus. Tā divdimensiju pasaules modelis ir virsma (vienkāršākajā

gadījumā - plakne), kur nepastāv augstuma jēdziens.

Viendimensijas pasaules modelis ir līnija -tur eksistē tikai garuma jēdziens.

Plaknē teorētiski mēs varam iezīmēt (tur var ievietoties) bezgala daudz līniju. Kubā (trīsdimensiju pasaules modelī) teorētiski var ievietoties bezgala daudz plakņu (divdimensiju pasauļu). Izriet loģisks secinājums, ka augstāku dimensiju pasaulēs var ievietoties bezgala daudz zemāku dimensiju pasauļu un to kopums tad arī veido attiecīgo augstāku dimensiju pasauli. Tātad bez mūsu pasaules, kura ir tikai kādas četrdimensiju pasaules atsevišķa sastāvdaļa, var pastāvēt mums p a r a l ē l a s (līdzās esošas) citas trīsdimensiju pasaules. Nav nekādu

argumentu šādas iespējamības noliegšanai, izņemot bēdīgi slaveno - tas nevar būt tāpēc, ka nevar būt.

Taisnes var krustoties, plaknes var šķelties - tas ir, tām var būt kopīgi punkti, kuros iespējams pāriet no vienas taisnes vai plaknes uz otru. Tikpat labi šādas kopīgas vietas var būt šīm hipotētiskajām mums paralēlajām pasaulēm, kurās var iekrist, no mūsu pasaules bez pēdām pazūdot, vai arī no kurām var uzrasties kaut kas mums neizprotams. Kāda varētu i z s k a t ī t i e s četrdimensiju vai piecdimensiju pasaule - šai ziņā mūsu iztēle pagaidām ir par vāju... Ļaužu veselais saprāts, kā arī līdz šim valdošais ortodoksālais pasaules uzskats

jeb oficiālā zinātne ko tādu gan cenšas ignorēt, jo t a s nekādi neiekļaujas pierastajos priekšstatos par telpu, laiku, matēriju un citām pasaules izpratnes un uztveres kate​gorijām.

Izglītotākie un domājošākie ļaudis jau apjēdz, ka matērijai ir dažādas izpausmes formas. Viela -tas, ko var sataustīt.

Enerģija - tas, ko var sajust (piemēram, siltums). Lauki - kaut kas tāds, ko var tikai iedomāties (bet tas nemaz netraucē tos izmantot praktiskām vajadzībām). Viens otrs pat piekrīt, ka tā saucamā dvēsele, iespējams, ir laukveidīga materiāla substance. Daudz grūtāk jau pieņemams uzskats, ka arī doma (informācija) ir matērija, kas droši vien eksistē kādā citā dimensijā. Taču piekrist tādu paralēlo

pasauļu esamībai, kuras atrodas visapkārt un pat ietilpst mūsos, - tas nu gan ir par daudz prasīts!

Tiesa gan, matemātiķiem jēdziens "augstākas dimensijas telpa" alerģiju neizraisa un viņi ar dažādu dimensiju telpām kā ar pašsaprotamiem faktoriem lietišķi operē savās vienādojumu sistēmās un aprēķinos. Veselīgā saprāta skeptiķi gan ironizē, ka papīrs paciešot visu un uz tā varot uzrakstīt vislielākās blēņas.

Nedaudz mazāk kā pirms 150 gadiem angļu zinātnieks Maksvels uzrakstīja vienādojumus, kurus viņa laikabiedri uzskatīja tikai par tādu kā prāta spēli.

Tagad uz šiem vienādojumiem balstās elektrotehnika, radiotehnika, elektronika un daudzas citas tehniskās nozares, kuras

mūsu ikdienā ir pierastas, pašsaprotamas un bez kurām mūsu eksistence liktos neiespējama.

Einšteina relativitātes teorija vēl šobrīd daudziem šķiet kaut kas neloģisks un nesaprotams.

Ja runā par paralēlajām pasaulēm, atbalsts šim principam radās no pavisam negaidītas puses. Proti -cilvēka smadzeņu darbības pētījumi ļauj izdarīt visai pārsteidzošus secinājumus.

Gadsimtiem ilgi tika uzskatīts, ka cilvēka smadzenes funkcionē kā viens v e s e l u m s un atsevišķu to struktūru bojājums rada neatgriezeniskus smadzeņu darbības traucējumus un defektus. Taču ar laiku uzkrājās fakti un pieredze, kas liecina, ka atsevišķi smadzeņu fragmenti

var uzņemties kādu citu, bojātu fragmentu funkcijas. Pārsteigumu izraisīja fakts, ka, ķirurģiski pārtraucot saiti starp smadzeņu labo un kreiso puslodi, nerodas nedz funkcionālas, nedz psihiskas dabas traucējumi. Tādējādi pat ir iespējams cilvēku izārstēt no epilepsijas.

Neirofizioloģiski pētījumi un eksperimenti ļauj izdarīt secinājumu, ka katra no šīm puslodēm pārstāv un izpauž atsevišķu personību, kurai ir savas domas, izjūtas un emocijas! Tātad cilvēka smadzeņu darbības kopējo izpausmi nosaka vismaz divu paralēlu pasauļu dar bī ba! Tiek izvirzīta hipotēze, ka smadzenēs ir vairāki savstarpēji savietoti autonomi apgabali, kas dzīvo katrs savu dzīvi. Tālāk vēl drosmīgāka hipotēze: šie

apgabali vada un komandē personības, kas vienlaikus eksistē citās mums paralēlajās pasaulēs!

Noslēpumaina un neizprotama ir tāda smadzeņu psihiskā kvalitāte kā intuīcija.

Kas tas ir? It kā noslēpumaina iekšēja balss, kas iejaucas mūsu spriedumu gaitā.

Tā čukst - tas būs labākais variants, tam cilvēkam var uzticēties, bet tam ne!

Intuitīvai izziņai nav nekā kopīga ar loģikas likumiem. Loģiskā domāšana ir balstīta uz informācijas savākšanas, faktu analīzes, cēloņu un seku savstarpējās sakarības un secinājumu formulējumiem.

Intuīcija dod jau gatavu spriedumu, kas radies nez no kurienes!

Paruna apgalvo, ka pirmais iespaids ir

pareizākais un tuvākais īstenībai. Šī paruna būtībā attiecas uz intuīciju. To, ko ļaudis apjēguši tīri empīris​kā ceļā, aizvien vairāk apstiprina zinātniskie pētījumi. Ir noskaidrojies, ka ar attīstītu intuīciju apveltīti cilvēki spēj ātri orientēties sarežģītās situācijās un pat būtiska informācijas deficīta apstākļos pieņemt nekļūdīgus lēmumus. Eksperimentos grupām tika sniegta dažāda informācija (vārdiska, skaitliska, vizuāla u.tml.), kas tomēr bija nepilnīga un līdz ar to nedeva iespēju veidot loģisku secinājumu ķēdīti.

Tika uzdots noskaidrot šo trūkstošo informāciju. Tie, kuri uzdevumu mēģināja atrisināt loģisku spriedumu ceļā, protams, cieta neveiksmi. Daži mēģināja uzminēt, un tikai nedaudzi pie pareizā rezultāta nonāca intuitīvā ceļā.

5

Zinātnieki intuitīvo domāšanu saista ar labās smadzeņu puslodes darbību.

Tādējādi varētu pieņemt, ka kreiļiem (kā zināms, smadzeņu labā puslode "vada" ķermeņa kreiso pusi un otrādi) intuitīvā domāšana ir attīstīta labāk. Eksperimenti tik tiešām to apstiprina. Daudzos testos kreiļi attiecībā uz intuīciju uzrāda labākus rezultātus nekā "labiķi". Bet vēl nesen kreilību uzskatīja par defektu un mēģināja labot gan medicīniski, gan bērnībā kreiļus "pāraudzinot" atbilstoši stereotipiem. īstenībā kreilība ir gluži vai Dieva dāvana! Starp citu, ģeniālais Leonardo da Vinči ir bijis kreilis!

Mēs

dzīvojam

"labēji"

orientētā

civilizācijā. Darbam ar labo roku tiek veidoti gan darbarīki, gan sadzīves priekšmeti. (Tiesa gan, nu jau sāk ražot arī speciāli kreiļiem paredzētus priekšmetus.)

Audzināšanas un mācību sistēma tiek virzīta uz kreisās smadzeņu puslodes attīstīšanu - loģiku un racionālu domāšanu.

(Iespējams, ka saprātīgi rīkojas tie vecāki, kuri savus bērnus trenē darbībai ar abām rokām.) Tikai bez fantazēšanas, balstīties tikai uz faktiem! - šī kategoriskā frāze, labēji orientētās civilizācijas sauklis, indivīdu vada un pavada visu mūžu.

Intuitīva domāšana tiek nostumta apziņas otrajā plānā, aizdurvē...

Kādēļ tas tā noticis? Cilvēks taču savā būtībā ietver gan racionālo, gan dvēselisko sākotni. Dvēseliskā izziņa,

kuru attīstīt aicina visas reliģijas, patiesībā taču ir tieši šī noslēpumainā intuīcija -kaut kas no "citas, augstākas pasaules". Iespējams, ka intuīcija kā dvēseliskās izziņas ierocis ir par gal​vas tiesu augstāka un efektīvāka nekā loģika un racionālā domāšana.

Cik bieži gan nav dzirdēti dažādi aicinājumi sevī atrast un attīstīt slēptās garīgās rezerves! Kur gan tās slēpjas un glabājas? Iespējams, tajā smadzeņu daļā, kas vada ķermeņa kreiso pusi. Starp citu, kreisajā pusē ir sirds... Ne velti ļaužu apziņā jēdzieni "sirds" un "dvēseliskums" ir tik cieši saistīti.

Gadsimtiem ilgi vienpusīgā racionālisma garā orientētā cilvēces

attīstība ir novedusi pie disharmonijas, varbūt pat strupceļā. Racionālistiskās civilizācijas pretrunas ir tik kliedzošas un to izraisītais prātu sajukums tik liels, ka nav jābrīnās, ja daudzi ir pārliecināti, ka vienīgā izeja no strupceļa būs tik daudzkārt sludinātais "pasaules gals" un cilvēces attīstības jaunas ēras sākums.

Trešajā gadu tūkstotī cilvēcei droši vien nāksies risināt aizvien sarežģītākus uzdevumus un problēmas, kas prasīs jaunus, kvalitatīvi un principiāli citādus spēkus. Skaidrs, ka ar kulta pakāpē paceltu racionālismu vien šos uzdevumus un problēmas atrisināt nevarēs. Par laimi, pēdējā laikā tomēr esam nākuši pie atziņas, ka cilvēces tālāka attīstība nav iespējama, ja netiks harmoniski attīstītas

visas cilvēkā ieliktās radošās spējas un iespējas.

Lai kā arī tiekam biedēti ar "pasaules galu", cilvēces attīstības potences ir milzīgas. Tās apslēptas intuīcijā dvēseliskajā izziņā, iracionālajā, dievišķajā, Kosmiskajā Saprātā, Dievā vai nav vienalga, kādā vārdā mēs to dēvējam!

KOMUNIKATĪVAIS CILVĒKS

Pasaule nevis vienkārši mainās, bet mainās principiāli. Mēs dzīvojam KOMUNIKĀCIJU LAIKMETA. Galvenais vērtību avots nu ir nevis zeme vai kapitāls, bet gan informācija. Tēlaini runājot, kā iztikas garantijai aizvien lielāka nozīme ir nevis rokām, bet gan g a l v a i . Komunikāciju vadība kā aizraujošs cilvēku darbības veids iegūst aizvien lielāku svaru un nozīmi. Lai panāktu nepieciešamo rezultātu, ir jau par maz būt vienkārši labam un simpātiskam cilvēkam. Jāprot rast kopīgu valodu ar partneri, vienlaikus būt psihologam, analītiķim, režisoram, aktierim, taktiķim, stratēģim un diezin kam vēl un vēl, vispārīgi sakot, jābūt KOMUNIKA​TĪVAM CILVĒKAM.

Dažādās saskarsmes formās ik dienu iesaistās kādi pieci miljardi cilvēku.

Daudzi jo daudzi no mums astoņas stundas pavada darbā (nez vai maz apzinoties, ka arī tā jau ir veiksme dzīvē...) un pēc tam tikpat ilgu laiku kopā ar tuviniekiem un draugiem. Tātad sešpadsmit stundas ir veltītas saskarsmei ar līdzcilvēkiem, sabiedrību. Pat palikuši vienatnē, gan nomodā, gan sapņos, mēs sevī turpinām dialogu gan ar citiem cilvēkiem, gan paši ar sevi. Tātad dzīve aizrit saskarsmē.

Saskarsmes kvalitāte un īpatnības iespaido visus daudzveidīgos dzīves procesus un parādības.

Saskarsmes procesā cilvēku dzīve būtiski mainās, tostarp mainoties viņiem gašiem un viņu attieksmei pret apkārtējo

pasauli. Šajā procesā cilvēki izzina un pieņem jauno, noraida to, kas kļuvis nepieņemams, - tāda ir pārmaiņu, tātad attīstības, neizbēgamā būtība.

Cilvēkiem ik brīdi nākas izdarīt izvēli gan sīkumos, gan būtiskos jautājumos, kas ietekmē visu viņu turpmāko dzīvi. Dzīves izvirzītajiem uzdevumiem diemžēl nav vienīgās pareizās atbildes. Ja cilvēks baidās izdarīt kļūdainu soli un uzņemties atbildību, ja izvēle šķiet pārlieku grūta un smaga, viņš paliek uz vietas. Protams, arī tā ir izvēle - peldēt pa straumi. Parasti mēs "peldam pa straumi", gan dažkārt mēģinādami cīnīties un ķepurodamies, tomēr galu galā straume ir tā, kas mūs vada un valda.

Pastāv uzskats, ka augstākā bezatbildības pakāpe ir bezatbildība pašam pret sevi un savu dzīvi. Apburtais loks - vainīgi visi, bet konkrēti neviens.

Neviens, izņemot mūs pašus.

Kādēļ tik bieži tiek pieņemts šāds muļķīgs lēmums? Jau no bērnības cilvēks ti e k iestumts it kā šaurā koridorā, kur faktiski ir tikai viens ceļš, redzams tikai viens risinājums, kas, protams, šķiet vienīgais pareizais. Interesantākais tas, ka šis koridors ir iedomāts, tas eksistē tikai cilvēku apziņā (sabiedriskajos stereotipos).

Cilvēks ir sabiedriska būtne, tādēļ, protams, kopš dzimšanas tiek mācīts, audzināts, pieradināts pie dzīvē un

sabiedrībā spēkā esošajām normām. Sī audzināšana ir visai pretrunīgs process.

Apgūstot un "iedzenot" zemapziņā līdz pat automātisma līmenim polārās aksiomas: labi - slikti, pareizi -nepareizi, taisnīgi netaisnīgi, vienlaikus tiek bremzētas spējas saprast citus viedokļus, saprast, ka cilvēki ir dažādi un viņu uztvere - tāpat un pretruna nebūt nenozīmē, ka taisnība ir tikai vienam un nekādā ziņā nav otram.

Esam pieradināti pie domas, ka jebkuram jautājumam ir tikai viena pareizā atbilde, un nesaprotam, ka dzīves aritmētikā divreiz divi ne vienmēr ir četri. Mēs paši sev liedzam alternatīvas un sašaurinām savas domāšanas un spriešanas potences.

Taču cilvēks savā rīcībā ir brīvs un no "koridora" var arī iziet - jebkurā vietā un

jebkurā virzienā. Tikai jāapzinās, kurp iet.

Mūsu dzīvi veido neaptverams daudzums visādu sīkumu, tomēr pašas svarīgākās un būtiskākās ir trīs prasmes: 1. Prasme pašam SEVI saprast, pieņemt un veidot.

Prasme veidot godīgas un produktīvas attie​cības ar CITIEM. 2. Prasme dzīvot SABIEDRĪBĀ, saglabājot savu individualitāti un izvēles brīvību.

1.

Mūsu attiecības ar ārpasauli daudzējādi ir atkarīgas no mūsu pašu iekšējās pasaules. Ja esam pārāk noslēgušies sevī, savās emocijās un domās, riskējam zaudēt

savstarpējo sapratni un kontaktu ar ārpasauli. Ko vajadzētu reāli pasākt šā kontakta uzlabošanai?

Pirmkārt: nodrošināt savu dvēselisko klātbūtni visur, kur piedalāmies.

Otrkārt: kontrolēt savu emocionālo stāvokli.

Treškārt: izturēties pret lietām kā pret dzīvām būtnēm.

Daudz prieciņu un arī daudz bēdu sagādā ļaužu prasme vai neprasme veidot saskarsmi.

Ir cilvēki, kuri ar savu klātbūtni

vien izstaro pozitīvu enerģiju. Kopā ar viņiem viss veicas labāk, var saprasties no pusvārda un pat klusējot. Savukārt saskarsmē ar citiem jūties "kā sapīts", ir smagi un grūti, liekas, pat garāmlidojosās mušas tūdaļ kritīs "augšpēdus"... Un vai mēs pazīstam un izprotam paši sevi? Nu, ir taču tā, ka audio vai video ierakstā mēs sevi nepazīstam brīnā​mies vai pat šausmināmies!

Var apgalvot, ka komunikācijas problēma ir pati svarīgākā katra cilvēka dzīves problēma. Būtībā ir labi jāzina un jāapgūst tikai četri principi:

labvēlīgums; uzmanība, dialogs un

informētība.

Taču šīs acīmredzamās patiesības mēs ikdienā visbiežāk vienkārši ignorējam. Ja tā nebūtu, tad arī negadītos tik daudzi nevajadzīgi un muļķīgi pārpratumi un nepatikšanas.

Sapratīsim, ka labvēlīgums ir veiksmīgas saskarsmes ķīla! » Atturēsimies no pārsteidzīgas nepārdomātas kritikas!

Tā vietā, lai izsauktos: "Blēņas,

un

karstasinīgi tas nekam

neder!", prātīgāk būtu mierīgā tonī pateikt apmēram tā: "Manuprāt, vēl labāk šo problēmu varētu risināt tā... ", šos vārdus papildinot ar sirsnīgu smaidu.

Smaidīt arī ir jāprot! Sirsnīgs smaids nebūt nav formālā "zobu atņirgšana", ko var redzēt sliktu aktieru izpildījumā vēl sliktākajās amerikāņu kinofilmās.

Delikāts kompliments un sirsnīgs smaids sarunbiedru pret jums noskaņos daudz labvēlīgāk nekā dedzīgu vārdu lavīna.

Mums visiem pietrūkst apkārtējo cilvēku uzmanības apliecinājumu!

Ar kādu sarunājoties, turiet to savas uzmanības degpunktā. Ļaujiet partnerim izjust viņa nozīmīgumu un mūsu ievērību!

Dvēselē mēs visi esam vienādi: klusībā uzskatām sevi par visumā labiem cilvēkiem. Alkstam no citu mutes par sevi dzirdēt kādu labu vārdu. Ļoti nepieciešama un svarīga ir dialoga veidošanas prasme. Gari monologi partneri nogurdina un pat kaitina! Dialogs liecina, ka jūs viens otru uzklausāt un sadzirdat.

Informētība ir saskarsmes sāls, būtība un mērķis!

9

Taču atturēsimies no tukšvārdības un

lieki mēli nekulstīsim. Cienīsim gan savu, gan partnera laiku!

Mūsdienu pastāvīgi mainīgajos apstākļos, kad gatavu recepšu trūkums spiež ģenerēt jaunas, "ķecerīgas" un pat revolucionāras idejas, par spēcīgu bremzi kļūst tradicionālā izglītības metode kļūdu iznīdēšana un tendence uz "vienvirziena domāšanu", proti, cilvēkam tiek iepotēts, ka ir tikai tā un ne citādi!

Konservatīvā skola un izglītības metodes balstās uz bailēm no kļūdīšanās, piemirstot, ka nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Cilvēks, kurš baidās kļūdīties, ceļā uz jauno sevi noteikti ierobežos, centīsies turēties noteiktajos rāmjos un, iespējams, tā arī nekur neaizies, sevi

nolemjot stagnācijai un aprobežotībai.

Dziļa jēga ir parunai - "kas neriskē, tas nevinnē", tā nebūt nav tukša bravūra vien.

Dižu cilvēku biogrāfiju analīze liecina, ka viņi pieļāvuši kļūdas ne mazāk, bet pat vairāk nekā citi.

Dogmatiskā, iesīkstējusī un stereotipiskā skolas mācību metodika galvenokārt orientējas uz "vienīgo pareizo" risinājumu. Domāt drīkst tikai "tā un ne citādi"! Skolu programmas jaunajam cilvēkam diemžēl nerada vienotu priekšstatu par pasauli un sabiedrību un pat par kādu konkrētu disciplīnu. Tiek "zubrīts", un galva tiek "piebāzta" ar visādām detaļām un

sīkumiem. Fakti, formulas, dati - bet ne to savstarpējā saistība vienotā veselumā.

Paskatīsimies taču patiesībai acīs - 95 procenti (ja ne vairāk) no tā, kas skolā tiek mācīts, reālajā dzīvē neko nedod un izrādās lieki.

Bet vai daudz atradīsies tādu mācībstundu, kurās tiktu attīstīta skolēnu fantāzija, iniciatīva, prasme domāt un spriest, kontaktēties ar citiem cilvēkiem, orientēties jaunā situācijā, pieņemt lēmumus un darīt daudz ko citu, kas tik tiešām dzīvē vitāli nepieciešams? Tas viss jāapgūst "pēc tam", katram pašam, stihiski, kā jau nu kurš "māk un prot".

Skolā iegūtās formālās zināšanas drīz vien vai nu aizmirstas kā galīgi nevajadzīgas, vai arī morāli noveco.

Skolā parasti nenodarbojas ar domāšanas un personības audzināšanu, skolā diemžēl nemāca mācīties - radoši, pastāvīgi un patstāvīgi.

Kuslie mēģinājumi ieviest skolās psiholoģijas zinības neko nedod, kamēr saglabājas tāda nostādne, ka skolēns dabū neapmierinošu vērtējumu, ja nav "vārds vārdā" atstāstījis un citējis uzdoto, ja viņš, problēmsituāciju risinot,piedāvā "ne to"risinājumu, kāds ir mācību grāmatā. Tad nu arī iznāk, ka, pabeidzot skolu un "ieejot lielajā dzīvē", jaunais cilvēks tai nebūt nav gatavs. Viņš nav iemācījies patstāvīgi spriest un lemt, jo pieradināts būt tikai par stingri determinētu izpildītāju.

Tādēļ tik daudz ļaužu dzīvē "nekam

neder", un tad arī nebrīnīsimies, ka celtnieki slikti būvē, dakteri slikti ārstē, deputāti nemāk sakarīgi domāt un aizstāvēt mūsu intereses, bet ierēdņi godīgi kalpot valstij un sabiedrībai.

Nebrīnīsimies un naivi nešausmināsimies, ka tādas "skološanas" un "audzināšanas" rezultātā cilvēki stihiski orientējas uz egoistiskiem mērķiem - prasmi "taisīt" karjeru, izdabājot intelektuālajā ziņā nožēlojamai priekšniecībai; veidot ģimeni, vadoties no vulgāri egoistiskām vēlmēm un tradīcijām; "tikt pie naudas" jebkādos veidos un jebkādiem paņēmieniem -jo "nauda nesmird"! Šādi ļaudis savā vaļā vairojas tāpat kā nezāles, kuras neviens neravē un nenīdē.

Velkot paralēles -civilizācija šā vārda

labākajā nozīmē ir kā kultūraugi, kas jārušina, jākopj un jāaizsargā. Jāto nedarīsim - pārsvaru ņems leknas nezāles. Tā ir arī ar cilvēkiem un sabiedrību.

Sabiedrība cilvēku uztver no vulgāra l i et derī guma viedokļa - kā labi funkcionējoša sabiedrisko procesu mehānisma detaļu, nevis kā patstāvīgu individualitāti un personību. Par cilvēka smadzeņu pareizu noregulēšanu tad arī gādā visas ideoloģijas -tiklab valdošās, kā arī uz valdīšanu pretendējošās, lai arī kā tās sauktos un kādā veidā īstenotu šo uzdevumu. Varētu vilkt šādu paralēli. Lai sāktu strādāt ar informāciju, datordiskete

vispirms attiecīgi jāsagatavo - jāformatē.

Tāpat dažādas ideoloģijas "formatē" sagatavo mūs funkcionēšanai attiecīgā režīmā.

Saskarsme prasa piemērošanos. Vajag uzlikt noteiktu masku un spēlēt noteiktu lomu. Dzīves teātrī ir jāprot noturēties likteņa noteiktajā lomā un no tās neizkrist.

Dažkārt gan dzīve kļūst par nogurdinošu maskarādi un ierastā m a s k a jau sāk noteikt indivīda iekšējo būtību. Iemanījies pielāgoties apstākļiem, indivīds mācās savas labklājības interesēs bezprincipialitāti pacelt principa rangā, jo tā dzīvot ir ērtāk un drošāk.

Stereotipiskums izpaužas ne tikai cilvēku rīcībā, bet arī viņu domās, uztverē

un spriedumos. Vispārinot - cilvēks redz un dzird to, ko viņš grib redzēt un dzirdēt.

Kuriozs atgadījums. Paredzēti divi pasākumi. Vienā vietā ieplānota komiķa uzstāšanās, bet otrā nopietna zinātniska lekcija. Taču pasākumu organizatori kaut ko saputro un komiķi aizved pie zinātniekiem, bet godājamo akadēmiķi - uz izklaides pasākumu.

Kāda ir publikas reakcija? Protams, stereotipiska. Komiķis, visiem spēkiem cenzdamies, no auditorijas tomēr nevar izvilināt pat smaidu.

Visi klausās nopietnām sejām, dažs pat konspektē. Akadēmiķis toties ir

šokēts, jo nevar saprast, kādēļ pēc katra teikuma publiku pārņem smieklu lēkme.

Būtībā jau nav nekā šausmīga un traģiska, ka esam apgūto stereotipu varā.

Stereotipi nosaka apmēram divas trešdaļas (vai pat lielāku daļu) no mūsu uzvedības un rīcības (pat domāšanas!).

Tikai ir muļķīgi ierobežot savu spontanitāti un izvēles brīvību situācijās, kas prasa radošu pieeju, un virzīties uz priekšu pa iebrauktām sliedēm, kuras diemžēl ved neauglīgā virzienā.

Ir arī lietderīgi stereotipi. Nav taču nekādas vajadzības katru reizi no jauna

izgudrot velosipēdu va i atklāt Ameriku.

Mēs protam bez jebkādām pārdomām un šaubām atraut roku no liesmas, bremzēt pie sarkanās gaismas un vēl daudz ko citu.

Ja ik reizi, lēmumu pieņemot, vajadzētu rūpīgi analizēt situāciju, mēs jau nez cik reižu būtu burtiski aiz​gājuši bojā!

Taču ir skumji, ja klišejas, rituāli un stereotipi kļūst par vienīgajiem elementiem cilvēku saskarsmē, ja indivīdi savos kontaktos vadās tikai pēc pārbaudītām shēmām un normām, nekad neapšaubot to absolūto pareizību.

Mūsdienu dinamiskā pasaule aizvien vairāk pieprasa nevis normatīvu, bet gan radošu pieeju. Pamēģināsim kādreiz arī apšaubīt it kā pašsaprotamu aksiomu, citādi, pa jaunam noformulēt jautājumu vai

problēmu, un var izrādīties, ka iegūsim pavisam citu, negaidītu un pozitīvu atbildi un rezultātu. Atļausim sev rīkoties daudzveidīgi, citādi, atstāsim sev izvēli!

Uz priekšu var virzīties tikai ar mēģinājumiem un kļūdām! Ja esat iemācījušies ko vienu, varat iemācīties arī ko citu! Ja patiešām vēlamies kādu cilvēku izprast un ar viņu saprasties, ir lietderīgi iejusties viņa vērtību sistēmā, "spēlēties viņa smilšu kastē" un negaidīt, kad viņš nāks pie jums! Viens no spēcīgākajiem cilvēku pozitīvas saskarsmes traucēkļiem ir maldīgā pārliecība, ka visi cilvēki domā un jūt vienādi - tāpat kā mēs. Ar cilvēku vajag sastapties tajā pasaulē, kurā viņš dzīvo!

NEDAUDZ PAR KONTAKTU VEIDOŠANAS MĀKSLU

Ir īpaši komunikabli cilvēki. Viņi viegli nodibina kontaktu ar citiem cilvēkiem un atrod ar tiem kopīgu valodu, viņiem ir plašs paziņu loks, viņi ērti jūtas jebkurā sabiedrībā. Ne visi apzinās, ka šai gadījumā tiek izmantoti atraktīvi paņēmieni - tā ir māksla sevi parādīt pievilcīgā gaismā.

Vai spējam pret sevi izraisīt tūlītējas simpātijas? Tas nav vienkārši, tāds talants piemīt tikai nedaudziem. Diemžēl ļaudis bieži mēdz "paspēlēt" pat tad, kad liktenis tiem "piespēlējis" vienreizēju izdevību!

Un tikai tādēļ, ka nav rasts kontakts. Vinnē tie, kuri šo māku apguvuši. Veiksmi guvušie ļaudis -pazīstami politiķi, veikalnieki, uzņēmēji - ir ilgstoši un pamatīgi apguvuši komunikācijas mākslu.

Jebkura saskarsme jeb kontakts, arī iepazīšanās, ir process, ko nosacīti var iedalīt vairākās fāzēs, kuras veido vesels psiholoģisko metožu komplekss.

Pirmā fāze - pirmais acu uzmetiens. Šī fāze ilgst tikai dažas sekundes, bet tieši no tām lielā mērā atkarīgs saskarsmes

rezultāts. Iespaids par kādu indivīdu cilvēka uztverē uz ilgu laiku ieprogrammējas jau pirmajās saskarsmes minūtēs vai pat mirkļos. Ir daudzi paņēmieni, kā gandrīz vai jebkurā situācijā šos pirmos mirkļus padarīt patī​kamākus un nozīmīgākus. Šajā fāzē kontakts tiek veidots ar neverbālajiem paņēmieniem - smaidu, acu skatu, mīmiku, žestiem.

Smaids ir universāls mīmisks signāls, kas dažādās kultūrās saprotams vienādi un rada partnerī pozitīvu attieksmi.

Piekritīsim, ka ar labestīgi smaidošu cilvēku daudz vieglāk un patīkamāk uzsākt sarunu nekā ar drūmu tipu!

Otrajā fāzē darbā tiek laisti vārdi sasveicināšanās, neitrāli jautājumi un netieši komplimenti. Starp citu, interesants sīkums - psihologi secinājuši, ka cilvēkiem ir ļoti patīkami dzirdēt savu vārdu. Ja sarunā iemanīsities vairākas reizes iespraust partnera vārdu, veiksmes izredzes krietni vien palielināsies. Ja jūs nosaucat sarunbiedru vārdā, kontakts vairs nav bezpersonisks, tiek parādīts, ka jums šis cilvēks nav vienaldzīgs, ka jūs viņu vērtējat pozitīvi.

Ne velti vēlēšanu gatavodamies "uz vietas",

apsviedīgi politiķi, kampaņas laikā tikties ar elektorātu kaut vai kādā sīkā

ciematiņā, vispirms ar "savu cilvēku" starpniecību cenšas uzzināt "iespaidīgāko" vietējo ļaužu vārdus, lai, tos uzrunājot kā labus paziņas, viņiem imponētu un veidotu sirsnīgu gaisotni.

Tiešs kompliments var atstāt banālu un pat nepatīkamu iespaidu. Taču var iemācīties komplimentu pateikt "caur puķēm", tā būs jaukāk un arī efektīvāk.

Kompliments arī ir efektīvs iepatikšanās paņēmiens. Ar to gan jāprot rīkoties.

Netaktiski izteikts kompliments var izraisīt vēlamajam gluži pretēju efektu.

Tā vietā, lai skaļi apbrīnotu direktora sekretāres frizūru, prātīgāk būtu izteikt sajūsmu par skaisto puku pušķīti uz viņas galda vai gaumīgo telpas iekārtojuma.

Runājot ar ierēdni, intonatīvi pasvītrojiet viņa nozīmīgumu, lūdziet padomu un konsultāciju viņš jutīsies svarīgāks, gudrāks un cēlsirdīgāks. Varbūt tieši tā viņam trūkst...

Ievērosim šādu psiholoģisku īpatnību jeb, varētu teikt, cilvēcisku vājību - jo zemāks indivīda sociālais statuss, jo lielākas viņa prasības attiecībā uz cieņas

izrādīšanu viņa personībai un jo lielākas viņa ambīcijas un iedomība.

Ikvienam cilvēkam neatkarīgi no statusa gribas apzināties un izjust savu vērtību un nozīmīgumu. Katrs sīkums, kas to apstiprina, ir patīkams, bet viss, kas to noliedz, izraisa aizvainojumu un neapzinātu agresivitāti. Cilvēks alkst pēc paglāstīšanas. Prasme neuzbāzīgi, bet pietiekami bieži un patīkami paglāstīt pavērs simpātiju un saprašanās vārtus saskarsmē ar partneri.

Tūdaļ jāaplēš komfortablā un pieļaujamā saskarsmes distance, lai tā veicinātu simpātijas un neradītu pārpratumus. Jāzina, ka ikkatram cilvēkam ir tā saucamā personiskā zona, kurā

ielauzties nedrīkst, lai neizraisītu noraidošu vai pat naidīgu attieksmi (par saskarsmes distanci būs runa arī vēlāk).

Trešajā fāzē noris miniprezentācija.

Liekulīga kautrība neko labu nedos. Jums jābūt interesantam! Nav jāuzdod banāli jautājumi, kā to parasti ļaudis mēdz darīt, bet gan jāmēģina sevi parādīt izdevīgā gaismā, lai partnerī izraisītu interesi un cieņu.

Komfortablas gaisotnes veidošanai lietderīgi izmantot tā saukto pielāgošanās metodi. Jūsu runai nevajadzētu no partnera runas krasi atšķirties nedz ar ritmu un intonāciju, nedz ar skaļumu un leksiku.

Partnera žestu un pozu neuzsvērta atspoguļošana (kopēšana) palīdzēs veidot

savstarpēju simpātiju auru.

Ceturtā fāze - tematu vēdeklis.

Izmēģinot vienu vai otru sarunas tematu, jūs ātri vien varēsit noskaidrot, kas jūsu jauno paziņu interesē vai satrauc. Tā ir partnera psiholoģiskā stāvokļa savdabīga testēšana. Ņemot vērā iespējamo partnera psiholoģisko tipu un attiecīgos kompleksus, var izvēlēties turpmāko saskarsmes modeli.

Radniecisko dvēseļu paņēmiens var jūs tuvināt ar jums simpātisku un saprotošu cilvēku. Vienmēr var atrasties kas kopīgs: paziņas, dzīvesvieta, profesija vai uzskati par dzīves notikumiem un problēmām.

Neitrālā patērzēšanā var iespraust jautājumus: "Ko jūs par to domājat?",

"Kā jūs jūtaties šādā situācijā ? " un tamlīdzīgi. Ja izdosies uztaustīt partneri interesējošu tematu, saruna risināsies raitāk un interesantāk. Šīs fāzes ilgums ir atkarīgs no tā, cik ātri partneris spēj pārslēgties uz jūsu piedāvāto tematu.

Piektā fāze - iepazīšanās nolūka sasniegšana. Izsakiet pārliecību par turpmāko kontaktu lietderīgumu. Īsi rezumējam iepazīšanās rezultātus un nostiprinām sadarbības lomas. Ar kautrīgajiem kontaktu veidojam lēnām un uzmanīgi, ar enerģiskajiem - ātri un strikti.

Lai saskarsme būtu pozitīva, ir nepieciešama vēl kāda, diemžēl reti

sastopama īpašība - prasme klausīties.

Cilvēkiem ļoti bieži vairāk vajag nevis apmainīties ar viedokļiem, bet gan izrunāties - izkratīt sirdi. Cilvēka psiholoģija ir tā iekārtota, ka viņam labāk patīk nevis uzklausīt citu, bet runāt pašam, daudz nedomājot par to, cik lielā mērā viss teiktais varētu interesēt klausītāju.

Lai jūs uzskatītu par patīkamu sarunbiedru, jāprot pareizi klausīties!

Nepārtraukt, ar uzmanības izteiksmi sejā pacietīgi uzklausīt un dažkārt iestarpināt kādu uzmudinošu un apstiprinošu vārdu.

Koncentrējiet savu uzmanību uz partnera problēmu, nevis uz to, kas patlaban satrauc jūs. Dariet tā, un panākumi neizpaliks!

Labs saskarsmes meistars ir psihoanalītiķis. Varbūt cilvēks ir savas problēmas nomākts, satraukts, nobažījies, baidās palikt nesaprasts. Saskarsmes meistars viņam var netieši palīdzēt ar šīm grūtībām "tikt galā", paraudzīties uz mokošajām problēmām no cita viedokļa. Toties, ja sāksit cilvēku pamācīt, viņš automātiski jau zemapziņā ieņems aizsardzības pozīcijas (nemāci mani dzīvot!) un "aizvērsies".

Ikdienas saskarsmē vairums ļaužu nespēj izrādīt neviltotu interesi par partneri kā personību ārpus konkrētās

situācijas. Parasti mums no partnera kaut k o vajag un šī vajadzība tad arī aizēno visu. Šī vajadzība var attiekties uz kaut ko reālu vai arī uz kaut ko efemerāku (piemēram, dalīšanos mūsu pārdzīvojumos). īstenībā lielākoties mums partnera problēmas ir dziļi vienaldzīgas (tāpat kā viņam mūsējās). Katrs mēs domājam par savējām, bet labākajā gadījumā spēlējam teātri, tēlojam, ka noris sirsnīga saruna, un izrādām šķietami nesavtīgu interesi. Skarbi jau nu skan, taču diemžēl vairumā gadījumu tas tā ir...

Nereflektīva klausīšanās ļauj partnerim netraucēti izteikties. Tas nozīmē - neiejaukties, nepārtraukt viņa domu gaitu, bet tajā pašā laikā palīdzēt labāk un pilnīgāk izteikties, parādot, ka viņš tiek

uzklausīts un saprasts. Tas gan jādara neitrāli -ar galvas mājienu, īsiem uzmudinošiem iespraudumiem (jā, jā, es saprotu). Bez šādiem signāliem runāt ir grūti (ja telefonsarunas laikā kādu brīdi nemaz nedzirdēsit partnera balsi, noteikti jums pa-spruks jautājums: "Vai tu mani dzirdi?").

Protams, nereflektīva klausīšanās ir ieteicama ne tikai tad, kad esam gatavi uzklausīt, bet galvenokārt tad, kad partneris tiešām vēlas runāt. Tā nebūs vietā, ja partneris vēlēsies no mums sagaidīt izvērstāku reakciju - padomu, iebildumu, atbalstu vai izbrīnu, kā arī ja pasīva klausīšanās ir pretrunā ar mūsu interesēm.

Tādā gadījumā nepieciešama aktīva klausīšanās. Tad dialogā iesaistās abas puses, kaut arī lielākoties runā viena no tām. Otra partnera uzdevums - veidot ciešāku atgriezenisko saiti, izrādot ieinteresētību, izpratni, piekrišanu vai nepiekrišanu teiktajam. Var izmantot pārfrāzēšanu -partnera domas atkārtošanu koncentrētā veidā un "saviem vārdiem" ("Ja es jūs pareizi sapratu, tad...", "Citiem vārdiem sakot, jūs uzskatāt, ka... "). Lai neizjauktu partnera domu gaitu un viņu nenokaitinātu, izsakāmies tad, kad esam sagaidījuši pauzi. Tas partneri pārliecinās, ka jūs viņu uzmanīgi uzklausāt un viņa domu pareizi saprotat.

Cits klausīšanās veids ir saistīts ar empātiju -prasmi iejusties "otra ādā",

viņu izprast ne tikai loģiskā, bet drīzāk emocionālā līmenī. Taču būsim uzmanīgi, lai nenāktos nožēlot, ka esam atkailinājuši savu dvēseli, turklāt savtīgi manipulatori mūsu empātiju var izmantot!

Ja iejūtīgi uzklausīsit partneri, viņam būs vieglāk uzklausīt jūs. Protams, daudz ko nosaka tas, k o u n k ā jūs runāsit. Ne velti ir tautas paruna: "Mēle - mans ienaidnieks!" Jādomā arī par sarunas stilu.

Visizplatītākā kļūda ir pašpārliecināts tonis. Neapzināti, nemaz negribot, mēs tādējādi pret savu sarunas partneri izturamies aizvainojoši, bet pēc tam brīnāmies: "Ko tad es tādu pateicu?!"

Pateicāt tikai kādu no savām iemīļotajām fr ā zē m: "Galīgas blēņas!", "Murgi!", "Muļķības!" vai ko tamlīdzīgu. Ļoti

iespējams, partneris tik tiešām pateicis ko nepārdomātu, taču jūsu īsā replika demonstrē necieņu, kas, dabiski, neveicina pozitīvas gaisotnes veidošanos.

Katrs no mums izrāda savu individualitāti, kā nu māk un prot, un uzskata, ka viņa izpratne ir tā pareizā, viņa gaume - pati izsmalcinātākā un pat viņa sliktie paradumi - paši labākie.

Ja jums ir raksturīgs kategorisms, tas, visticamāk, nozīmē, ka neprotat pieņemt citu cilvēku individualitāti un atzīt viņu izvēles tiesības. Vērtējot citus, jūs par etalonu uzskatāt pats sevi un attiecīgi arī partneri vēlaties pielāgot sev. Jūs neuzskatāt par vajadzīgu ieklausīties citos, lai gan viņu viedokļi atšķiras no jūsējā.

Vispār kategorisms ir diezgan raksturīgs aprobežotības rādītājs, sevišķi gadījumos, kad mēs kaut kam nepiekrītam vai pret kaut ko iebilstam.

Neizprotams, viennozīmīgs un ass atteikums ir tikpat kā pļauka.

Izteikumi: "Nu jau purvā!", "Kas vēl nebūs!", "Vai jau galīgi nojūdzies?!" partneri pazemo. Turpretī frāzes: "Man liekas, būtu labāk, ja...", "Bet varbūt pamēģināsim..." sevī ietver to pašu atteikumu, taču nepazemo otru cilvēku un atstāj iespēju, saglabājot savstarpējo cieņu, problēmas ri​sinājumu turpināt.

Pārlieka uzstājība var izraisīt negatīvu reakciju. Jebkuru spiedienu mēs taču uztveram kā spaidus, un automātiski rodas

pretdarbība - bumeranga efekts. Diemžēl zema diskusiju kultūra, tendence par katru cenu panākt "savu", daudz nekautrējoties un "necimperlējoties", ir plaši izplatīta parādība. Gandrīz vai ikvienā sabiedrībā atradīsies kāds pašpārliecināts "gudrelis", kam tīk tēlot kategorisku un viszinošu ekspertu. Polemika ar tādu indivīdu ir faktiski bezcerīga, saruna pārvērtīsies nekonstruktīvā strīdā. Šādu cilvēku var mēģināt neitralizēt, izmantojot tikpat kategorisku toni un tīri formāli piekrītot: "Pilnīga taisnība!", "Absolūti piekrītu!", "Ģeniāla doma!" un tamlīdzīgi.

Lai cik tas dīvaini pirmajā mirklī liktos, gandrīz trīs ceturtdaļas informācijas par saskarsmes partneri, par viņa jūtām un nodomiem mēs gūstam nevis no viņa

vārdiem, bet gan uztverot tikpat kā nemanāmās uzvedības detaļas. Citiem vārdiem sakot, indivīdu komunikācija lielā mērā noris ar neverbāliem (nevārdiskiem) līdzekļiem. Tā ir paralēla un bagātīga valoda, kuras elementi ir nevis vārdi, bet gan mīmika, žesti, runas temporitms, simboliskas komunikatīvas zīmes, telpas un laika faktori.

Vairums cilvēku parasti neaptver šo elementu nozīmīgumu un domā, ka runa, tās pārliecinošais tonis un krāšņums ir saskarsmes "sākums un beigas" (alfa un omega). Šis uzskats daudzējādi saistīts ar Rietumu civilizācijas tradīcijām, kuras balstās uz loģisko domāšanu un izpaužas galvenokārt lingvistiskā veidā. Austrumu filozofijām savukārt raksturīga tēlaina

pasaules uztvere un tās pārdzīvošana "sevī", meditācija. Austrumnieks no formā​lā vārda aiziet līdz jēgai.

Neverbālo valodu nosaka zemapziņas vadītie impulsi, tādēļ tajā ir daudz grūtāk liekuļot un tēlot.

Te jau vajadzīgs aktiera talants!

Starp citu, modernā televīzijas tehnika aktiera meistarībai izvirza ļoti stingras prasības. Tuvplānā daudz pārliecinošāks izrādīsies aktiera acu skatiens, nevis no viņa lūpām plūstošā daiļskanīgu vārdu straume. Aktieris var uztrenēt "īsti amerikānisku" formālu smaidu un

supergraciozas kustības, taču viņa iekšējo būtību nodos un atmaskos saltais, bez-dvēseliskais acu skatiens.

Mēs bieži runājam par intuīciju, par sesto maņu, kura mums palīdz atklāt partnera neīstumu. Būtībā tā ir neapzināta partnera rīcības, it kā sīku un neievērojamu neverbāla rakstura detaļu uztvere.

Ne velti policijā, pratinot aizdomās turēto, viņu nosēdina telpiski atklātā pozā un spilgtā

apgaismojumā, lai izmeklētāja skatam nepaslīdētu garām neviena viņa uzvedības detaļa. Melu detektora darbība arī ir balstīta uz neverbālo reakciju automātisku fiksāciju un sasaisti ar verbālajiem iztei​kumiem.

Pieredze rāda, ka vēlēšanu kampaņu laikā sievietes (un ne tikai sievietes) vadās ne tik daudz no pretendentu politiskajām nostādnēm (partiju programmas taču ir tikpat kā dvīņumāsas!), bet gan no tik netveramiem jēdzieniem kā pievilcīgums un simpātiskums. Ir svarīgi, kā kandidāts izturas, runā, smaida. Un bieži vien tieši

sieviešu izvēle iz​rādās tā pareizākā!

Sievietes ar savu intuīciju bieži vien veiksmīgi darbojas tā sauktajos sabiedrisko attiecību posteņos. Šis talants ir dabas dots un paaudžu paaudzēs attīstās sievietes iekšējā būtībā - piemēram, bērna dzīves pirmajos mēnešos māte mācās atšifrēt viņa paustos neverbālos signālus.

Mīmikas, žestu un pozu valoda uzmanīgam vērotājam var sniegt plašu informāciju. Ir žesti un pozas, kas akcentē

piekrišanu, šaubas, garlaicību, ieinteresētību, labvēlību vai naidīgumu.

Cilvēka gaita var vēstīt par viņa noskaņojumu, rokas spiediens var būt valdonīgs vai gļēvs, sakrustotas rokas, visticamāk, signalizē par noslēgtību, skepsi, noliegumu. Apģērba stils un tā detaļas arī daudz ko var pateikt. Sarunu gaitā partneru atpogātās žaketes aicina uz saprašanos. Ne velti diplomātu vidū cirkulē apzīmējums "sarunas bez kaklasaitēm".

Ne visi žesti ir universāli, viens un tas pats žests dažādās kultūrās var tikt iztulkots dažādi. Mēs pie​krītot pamājam ar galvu, bet nepiekrītot to pašūpojam, taču dažās citās tautās šīm kustībām ir pilnīgi pretēja nozīme. Turklāt dažādām tautām

arī žestikulācijas intensitāte ir atšķirīga.

Piemēram, itālieši stundas laikā žestikulējot vidēji 80 reizes, franči - 20, bet somi - tikai vienu vai divas reizes.

Biežāk žestikulējošos somus viņu tautieši noteikti uzskatīs par nenopietniem un nesavaldī​giem cilvēkiem.

Mīmiskie signāli ir universālāki un mazāk atkarīgi no kultūrīpatnībām.

Sirsnīgs smaids un labestīga sejas izteiksme vienmēr un visur liecinās par attiecīgā indivīda pozitīvu attieksmi pret jums.

Mazs psiholoģisks noslēpums.

Sakarā ar to, ka cilvēka sejas kreiso

pusi kontrolē smadzeņu labā (neanalītiskā)puslode, "profesionāļi" cenšas apsēsties tā, lai būtu iespējams neuzkrītoši vērot sa​runbiedra sejas kreiso pusi.

Par acu skatiena lielo varu jau runājām.

Ar acīm var "apēst", "caururbt". Acu skatiens var būt izbrīnīts, labestīgs, nosodošs, maģisks, vienaldzīgs, truls vai "lipīgs". Šķiet, ka pirmie acu skatienu kā apzinātu komunikācijas instrumentu izmantojuši jezuīti. Viņi pat izstrādājuši īpašu skatienu -nekustīgu, caururbjošu, vērstu uz virsdeguni starp partnera uzacīm un fokusētu kaut kur aiz pakauša. Šis skatiens it kā ir vērsts uz partnera seju,

taču partneris to nevar uztvert, kļūst nemierīgs, sāk nervozēt un, pirms strīds uzsākts, jau ir zaudētājs.

Daudz runā par cieša, "maģiska" skatiena noslēpumaino spēku. Ar tādu skatienu sievietes protot savaldzināt un "pieburt" savu "sapņuprinci". Literatūrā atrodama pamācība šāda skatiena uztrenēšanai.

Baltaspapīrlapas centrā uzzīmē melnu apli apm. 1,5 cm diametrā.

Lapu pakar un no 2 - 2,5 cm attāluma ik dienu 15 minūtes nepārtraukti, cieši, acis

nemirkšķinot, skaties uz melno apli.

Pacietīgi trenējoties, vari kļūt par maģiska acu skatiena meistaru.

Par sevi pārliecināts cilvēks spēj pretoties jebkādām manipulatīvām provokācijām. Var ieteikt dažas aprobētas taktikas: Iebrauktās sliedes paņēmiens. Ja vēlaties ko panākt, sarunas laikā pastāvīgi atgriezieties pie noteiktā temata.

2. Jā, bet... paņēmiens. Diskusijas gaitā, ik reizi piekrītot oponentam, atkārtojiet savu "jā, bet..." un atkal izklāstiet savu viedokli.

1.

3.

Divu krēslu paņēmiens. Partneri (vai sevi) domās sadaliet it kā divās personās "cilvēkā" un "profesionālī" (piemēram, draugā un priekšniekā). Šis paņēmiens līdzēs, ja kāds jums ko lūdz, bet jūs vēlaties iespējami "nesāpīgi" atteikt. Kā cilvēks jūs visu saprotat, bet kā profesionālis objektīvu iemeslu dēļ diemžēl esat spiests atteikt.

Attiecībā uz manipulācijām cilvēkus var iedalīt divās kategorijās: tie, kuri manipulē ar citiem, un tie, kuri ļaujas manipulācijai. Trešā varianta nav. Vai nu, vai! Viss pārējais ir tikai dažādi kompromisi starp pirmo un otro variantu.

Tev ir vai nu jāpakļauj un jāvalda, vai

jāpakļaujas un jācieš sakāve. Vai nu tu būsi āmurs, vai lakta! - šādu domu savā laikā izteicis dižais Gēte.

Pakļaut vai pakļauties? Izvēle ikvienam jāizdara patstāvīgi un pastāvīgi. Ja uzskatāt sevi par līderi, tad, visticamāk, jūs labprātāk spēlējat pirmajā kategorijā.

Ja vienmēr ejat citu pavadā un ļaujat tiem pieņemt atbildīgus lēmumus, tad... Kas atliek? Cerēt uz viņu godaprātu, cēlsirdību un augstsirdību.

EMOCIJU VARA

Cilvēks ārēji izpaužas savās reakcijās.

Ja kādu tik tiešām gribam izprast, tad uzmanību vajadzētu pievērst tam, kā un par ko viņš priecājas un skumst, kādos gadījumos izjūt riebumu vai vainas apziņu, kā izpaužas viņa niknums, kauns vai bailes.

Emociju repertuārs ir visai individuāls.

Pilnvērtīgiem, psihiski un fiziski veseliem, cilvēkiem emociju spektrs ir plašs un adekvāts apstākļiem. Viņu emocijas ir stabilas, viņi nekrīt galējībās, sīkumu dēļ nepāriet no eiforijas dziļā drūmumā.

Tas, ka emocijas ir noturīgas, nenozīmē, ka tās ir nabadzīgas. Tieši otrādi - cilvēki,

kuriem ir nabadzīgs emociju repertuārs, ir mazāk komunikabli, ar mazākām sociālās adaptācijas un empātijas (prasme iejusties cita cilvēka ā d a ) spējām. Viņiem raksturīgas vienkāršotas, virspusējas un lielākoties negatīvas emocijas, viņiem grūti veidot sirsnīgas attiecības ar citiem.

Saskarsmē ar tādu cilvēku ir grūti aizklauvēties līdz viņa paša jūtām. Vārds "biezādainis" viņam ļoti piemērots.

Biezādainība var būt arī mehānisms, kas pasargā no pārliekām un graujošām emocijām, no noguruma vai spriedzes.

Darbā nomocījies un sanervozējies, mājās jūs vairs neesat spējīgs ne mēli pakustināt, - un jūsu tuviniekiem jūs pietrūkst. Vai arī varbūt, visu dienu valdījies un sevi turējis rokās, nu pēkšņi

"izlādējaties" uz mājiniekiem. Vārdu sakot, vismazāk mīlestības un dvēseles siltuma tiek tieši tiem, kurus mīlat...

Kāda ir mūsu emocionālā reakcija stresa situā​cijā?

Bailes? Agresija? Humors?

Jā, var būt triju veidu reakcija.

Pirmā - pasīvā. Izbiedēts skatiens, nenoteikta balss, garas un nesakarīgas frāzes, daudz lieku žestu. Tas ir upura reakcijas modelis.

Otrā - agresīvā. Būtībā emocionāls vai pat fizisks trieciens. Tā cilvēkam, varētu teikt, ir pirmā, jau dabas dotā reakcija.

Agresija var būt tieša vai netieša. Parasti mēdz būt paātrināts runas temps, paaugstināta balss, emocionāla attieksme pret situāciju.

Trešā - pašpārliecinātība, iekšējs miers. Tā uzvedas cilvēks, kurš spēj par savu rīcību atbildēt un zina savu vērtību.

Kas attiecas uz runu - pietiekami skaļa "diafragmas balss", īsas, precīzas un jēdzieniski ietilpīgas frāzes.

Katram cilvēkam ir savs "emocionālais stereotips", kā reaģēt dažādās dzīves situācijās. Viens spēj nepatīkamu sīkumu ignorēt vai pat saskatīt tajā ko pozitīvu, cits to dramatizē līdz globālas traģēdijas mērogiem. Ja saplīst glāze, viens nosaka tas uz laimi, bet cits klaigā uz

tuviniekiem, ka viņi saplēsuši "mīļu piemiņu, ko vectētiņš sudrabkāzās uzdāvinājis vecmāmiņai". Viens niknumā vārās par kādiem gluži nevainīgiem vārdiem, otrs "norij" apvainojumus, bet trešais spēj visu pārvērst jokā. Šajā attieksmē tad arī izpaužas trīs ar emocionālo reakciju saistītās komunikatīvās stratēģijas - ne​gatīva, pozitīva un neitrāla.

Iedomāsimies, ka jūs mierīgi stūrējat savu automašīnu, bet pēkšņi priekšā braucošā mašīna strauji nobremzē un jūs tai uzgrūžaties virsū. Nekas traģisks jau nav noticis - tikai sasisti prožektori un mazliet "iebuktēti" bamperi. Kāda ir jūsu reakcija? Vai arī jūsu paziņu, draugu vai tuvinieku reakcija, ja tie atrastos jūsu

vietā? Kāds noteikti izlēktu no mašīnas, lamātos un ar dūrēm mestos virsū bremzētājam. Cits šausmās, ka bijis par matu no nāves, aukstiem sviedriem noplūdis, drebošām rokām vēl ilgi kā sastindzis sēž pie stūres. Viens no bailēm par gaidāmajām nepatikšanām un klapatām iekšēji sažņaudzas, bet cits klusām priecājas, ka nekas traks nav noticis.

Viens notikums, bet tik dažādas reakcijas! Tātad šīs emocijas nav tikai viennozīmīgas attiecīgā notikuma sekas.

Tās atkarīgas no tā, kādā emocionālā tonī katrs šo notikumu iekrāsojis. Bet, ja jau tā, tad taču katrs cilvēks principā būtu spējīgs nepārdzīvot visu pārāk traģiski un nekultivēt sevī ne​gatīvas emocijas.

Diemžēl ļaudis visbiežāk savu emociju izpausmē realizē tieši destruktīvākos variantus - vai nu cenzdamies sevi pasargāt, vai baidīdamies izskatīties nevarīgi un smieklīgi - un tad nu metas cīniņā (vai, sliktākajā gadījumā, kautiņā).

Agresija sākas ik reizi, kad šādi tendētam indivīdam šķiet, ka viņa tēls kaut kādā veidā tiek "apskādēts".

Savdabīgs agresijas veids ir nekaunība - ļoti izplatīta nekulturālības un gara nabadzības apliecinājuma forma. Tās izpausmes var būt tik daudzas un dažādas, ka tās iespējams klasificēt un salikt pa plauktiņiem: 1.

Atbildības novelšana no vainīgā uz nevainīgo -cilvēks par visu vaino

nevis sevi, bet gan citus, pat visai neitrālās situācijās, piemēram, kad pats nav spējis savu domu sakarīgi izteikt ("Vai jūs kurli esat? Es taču skaidrā valodā teicu!" Zemtekstā tas nozīmē - es tas gudrais, jūs tie muļķi.).

2. Peramā puikas j e b grēkāža meklēšana, lai uz to droši izgāztu savas dusmas. Galvenais kritērijs jāatrod tāds, kas nevarētu "dot pretī"!

3. Pats tāds esi! Izplatīts paņēmiens kritikas atvairīšanai ("Stāvi pie ratiem!", "Nebāz savu degunu, kur nevajag!").

4. Cēls sašutums - izsmalcināts savas nevarības attaisnojums, skaudības piesegšana ar cēliem motīviem ("Neciešu skaistuļus,

lellītes, rāpuļus, pie-līdējus!" u.tmlj.

Bieži saistās ar centieniem noniecināt cita sasniegumus un izcelt savējos, piemēram, pārvietojot akcentus vai arī izdomājot un palaižot kādu tenku ("Muļķiem jau veicas!", "Viņam taču ir spēcīga aizmugure!").

5. Nevarīgo un nedrošo pazemošana un apvainošana ("Maisās te visādi pa kājām!", "Ko tad citu no tāda var sagaidīt!").

1.

Jezuītiski izsmalcinātas slepenas nekrietnības ("Nu, nav jau nekāds brīnums, ka vīrs (sieva) viņu pameta!").

I gnor ēš ana. Kādreiz tā bija pārdevējiem un citiem pakalpojumu sfēras darbiniekiem raksturīga izturēšanās, bet tagad to pārņēmuši ierēdņi.

3. Impulsīvā reakcija - būtībā neapzināta agresivitāte. Runa ir nevis par nekauņām, bet gan par impulsīviem cilvēkiem, kuri neprot laikus nobremzēt, tas ir, apvaldīt savu emociju izpausmes domu apmaiņas, strīda vai konflikta gadījumā. Slikti, ja konflikts attīstās tālāk lavīnveidīgi un "sliktie vārdi" plūst aizvien plašākā straumē.

2.

Bieži vien negatīvu emociju skaudības, baiļu un pat nekaunības iemesls ir tā sauktā frustrācija -dažādu

šķēršļu dēļ nerealizēto sapņu un vēlmju radītie sāpīgie pārdzīvojumi. Šie pārdzīvojumi indivīdu var novest līdz divām galējībām - vai nu galīgā bezcerībā nomākt, vai arī izraisīt viņā stihisku pro​testu pret visu un visiem.

Cīnīdamies ar negatīvajām emocijām, ļaudis cenšas tās nobloķēt - paturēt sevī.

Te nu rodas dialektiska pretruna. Neļaujot sev "izlādēties", mēs, protams, ierobežosim dažādas negatīvisma izpausmes un konfliktus. Taču, ja negatīvās emocijas uzkrājas, līdzīgi kā tas notiek ar pārslogotu tvaika katlu, agri vai vēlu notiks eksplozija, kas izpaudīsies vai nu skala skandāla, vai arī dažādu slimību formā (ne velti tautā mēdz sacīt, ka visas slimības rodas no nerviem).

Tādēļ dažādas neskaidrības un pārpratumus tuvinieku vai darba kolēģu vidū labāk laikus taktiski (ņemot palīgā humoru) noskaidrot nekā ļaut tiem savā vaļā attīstīties. Nekautrēsimies arī kādreiz "izkratīt sirdi" (un pacietīgi uzklausīsim citus, un pateiksim viņiem kādu mierinošu vārdu). Ticīgajiem var līdzēt grēksūdze vai vaļsirdīga saruna ar draudzes garīgo tēvu. Lieti der arī psihoterapeita pakalpojumi -tie nebūt nav domāti tikai šizofrēnikiem!

Psihologi ievērojuši, ka indivīdiem, kas pakļāvušies pārlieku stingrai un dziļai paškontrolei, ir rak​sturīga saspringta poza, neintonēta runa, ka viņu ģērbšanās stils ir garlaicīgs - apģērbs līdz pēdējai pogai sapogāts, vārdu sakot, rodas ne visai

pievilcīgs un patīkams iespaids, varētu teikt, "cilvēks futrālī".

Ja cilvēkam ir brīva (nesaspringta) stāja, viņš arī jūtas brīvi. Atslābiniet sakostos žokļus un sejas muskuļus, pasmaidiet - un redzēsit, ka niknums pāries. Nekas taču nespiež jūs stāvēt vai sēdēt neērti! Pavērojiet - cik nesimpātisks liekas cilvēks, kurš stāv, kā mietu norijis!

PAR PSIHOLOĢISKI NOBRIEDUŠĀM UN NENOBRIEDUŠĀM PERSONĀM

Psiholoģiski nenobrieduši persona kaut ko zina, taču neprot, bet nobriedusi gan zina, gan prot. Pirmā tikai kritizē, toties otrā arī dara.

Psiholoģiski nenobrieduši persona vispirms cenšas nokārtot savu personisko dzīvi un tikai pēc tam "lietas". Rezultātā nenokārtojas ne šis, ne tas un cilvēks nokļūst atkarības valgos. Psiholoģiski nobriedusi persona vispirms nokārto un sakār to "lietas", iegūst patstāvību un neatkarību, bet tās personiskā dzīve nokārtojas pati no sevis.

Psiholoģiski nobriedušas personas vajadzības nosaka tās darbība un

panākumi. Nenobrieduši persona kopēs nobriedušās personas vajadzības, tās vēl kāpinot (piemēram, jau pieaugušie bērni, kuri bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem joprojām sēž saviem sirmajiem vecākiem uz kakla...).

Psiholoģiski nenobriedušie galvenokārt domā par rezultātu, nobriedušie - par būtību. Nenobriedušie grib vairāk, nekā tiem ir un pienākas, un galu galā zaudē pat to, ko jau ieguvuši. Psiholoģiski nobriedušie apmierinās ar to, kas viņiem ir un nāk klāt.

Psiholoģiski nenobriedušie vēlas, lai v i ņ u l i e t a s nokārtotu kāds cits, nobriedušie to dara paši.

Psiholoģiski nenobriedušie cer, bet nobriedušie rīkojas.

Psiholoģiski nenobriedušie grib vadīt citus, no​briedušie vada paši sevi.

Psiholoģiski nenobriedušie vienmēr grib būt galvenās f i g ū r a s un ir norūpējušies par to, kā viņi izskatās.

Psiholoģiski nobriedušie jau paši par sevi ir šādas f i g ū r a s , un viņiem nav jāuztraucas par sa​vu imidžu.

Psiholoģiski nenobriedušais vispirms pieņem lēmumu un tad tam mēģina pielāgot faktus - ar to izskaidrojams viņa aizdomīgums un noslēgtība. Psiholoģiski nobriedušais vispirms savāc faktus un tad uz to pamata pieņem lēmumu - tāpēc viņš

ir atklāts.

Psiholoģiski nenobriedušais grib ieņemt augstu stāvokli, bet nemaz nerūpējas par savas personības izaugsmi. Psiholoģiski nobriedušais visus pūliņus velta savai iekšējai izaugsmei, bet augstais stāvoklis nāks kā augsti attīstītas personības tālākvirzības rezultāts.

Psiholoģiski nobriedušais ir spējīgs uz efektīvu paškontroli. Ko tad dod paškontrole?

Cilvēks spēj kontrolēt visu, pat savas domas. Tā cilvēkam ir Dieva dota prerogatīva - iespaidot savu likteni. Ja jūs nekontrolējat savu apziņu, tad būtībā nekontrolējat neko. Vai nu jūs

kontrolējat apziņu, vai apziņa kontrolējusi Kompromisa nav un nevar būt. Apziņa - tas ir mūsu dvēseles kapitāls. Sau​dzējiet to un izmantojiet uzmanīgi, tādēļ jums ir dots gribasspēks.

Diemžēl likums ļaudis neaizsargā no tiem, kuri aiz tumsonības vai tīšuprāt cenšas citiem iepotēt negatīvas domas.

Pēc tiesas un taisnības tādus vajadzētu bargi sodīt, jo viņi cilvēcei ir nodarījuši un joprojām nodara ļoti lielu ļaunumu.

Tādēļ ikvienam vispirms vajadzētu stingri kontrolēt pašam sevi - vai arī es nepiederu pie šo ļaundaru pulka?

Vai labprāt mēģinām sevi attaisnot? Nu,

pro​tams! Visiem neveiksminiekiem piemīt viena kopī​ga īpašība - attiecībā uz visām ķezām, neveiksmēm un nelaimēm tiem vienmēr atrodas un ir dzelžains alibi, kas sākas ar vārdiņu "ja". Daži no šiem argu​mentiem ir atjautīgi un pat apstiprinās ar faktiem. Sevis attaisnošanai tiek izmantots viss, gan objek​tīvais, gan subjektīvais, iespējamais un neiespē​jamais. Gribētos gan ieteikt padomāt: Ja vien man būtu tik daudz vīrišķības, lai paskatītos patiesībai acīs un sevi saņemtu rokās!

Ielāgosim:

Dzīve ir kā šaha spēle, kurā pretinieks

ir Laiks. Kamēr jūs šaubāties un izvairāties no gājiena, pretinieks "aprij" jūsu figūras. Jūs spēlējat ar pretinieku, kurš nepiedod neizlēmību!

Psiholoģiski nobriedušai personībai ir raksturīgi pieci pašapliecināšanās posmi: 1.

Mans dzīves mērķis ir skaidrs, un man ir viss, kas nepieciešams tā sasniegšanai. Tādēļ es pats sev pieprasu būt uzstājīgam. Tepat un tūlīt, neko neat​liekot uz vēlāku laiku.

2. Es apzinos, ka domas ir manas apziņas saimnieces un tās izpaužas rīcībā. Tādēļ ik dienu es pusstundu koncentrēšos uz sevis veidošanu par

tādu personību, par kādu es vēlētos kļūt.

3. Es zinu, kas ir pašiedvesma, un saprotu, ka jebkura vēlme, ko kultivēšu apziņā, galu galā pārtaps par realitāti. Tādēļ ik dienu minūtes desmit veltīšu pašapliecināšanās treniņam.

4. Esmu strikti formulējis savu galveno mērķi un uzdevumu un neatlaidīgi pūlēšos sevi ap​liecināt.

5. Es pilnā mērā apzinos, ka nedz bagātība, nedz sabiedriskais stāvoklis nevar būt stabili, ja to pamatā nav taisnīgums un patiesība.

Tādēļ savu sirdsapziņu neapgrūtināšu ar tumšiem un netaisniem darījumiem, kas citiem varētu nodarīt zaudējumus. Es savu panākšu,

apvienodamies ar citiem taisnīgiem cilvēkiem.

Es centīšos tos pārliecināt, lai viņi man palīdz, pats izrādīdams gatavību palīdzēt viņiem.

Es sevī slāpēšu ienaidu, skaudību, aizdomīgumu un cinismu. Es panākšu cilvēku ticību man, jo es ticu viņiem.

Es parakstos zem šīs formulas un iemācīšos to no galvas, un vairākkārt dienā atkārtošu, jo esmu pārliecināts, ka tā ietekmēs manas domas un rīcību. Tā es gūšu panākumus.

VEIKSME VAI NEVEIKSME?

Tas, ko ļaudis dēvē par likteni, lielākoties ir paša cilvēka pastrādāto muļķību tālejošās sekas.

Arturs Šopenhauers

Jūs esat neveiksminieks? Bet kas tad, jūsuprāt, ir veiksme?

Labiekārtota māja. Skaista sieva (vai gudrs vīrs). Veseli un talantīgi bērni.

Prestižs darbs.

Jūsu pašcieņas apliecinājumam - pietiekami daudz naudas. Komfortablas atpūtas iespējas.

Kas tad vēl?

Būtībā mēs visi, ar nelielām variācijām, vēlamies vienu un to pašu. To visu var iegūt. Ja jau kādas lietas eksistē, tad taču ir arī kādi, droši vien pat daudzi paņēmieni to iegūšanai. Būtība slēpjas nevis pašu šo lietu iegūšanā, bet gan atbildē uz jautājumu -kā un kādēļ mēs tās gribam iegūt?

Ja mēs ko iegūstam viegli, bez grūtībām, tā teikt, viss pats iekrīt rokās, tad sevi uzskatām par laimīgiem veiksminiekiem.

Bet, ja nu mēs ko iegūstam un panākam ar pārcilvēciskām pūlēm tikai desmitajā piegājienā, tad laimes izjūtai vairs spēka nepietiek. Vai ne tā? Vēl vairāk, mēs sevi uzskatām par nelaimīgiem, nemākulīgiem

neveiksminiekiem, kas velti tērē laiku, enerģiju un veselību bezgalīgā cīņā par izdzīvošanu...

Nav tāda cilvēka, kuram itin viss veiktos.

Sakāves piedzīvo visi.

Veiksminieki atšķiras no neveiksminiekiem ar kādu īpašību, kura nebūt nav iedzimta, bet kuru katrs var sevī izkopt. Liela daļa cilvēku cenšas savas neveiksmes aizmirst - aiz pārprasta kauna par negadījumu, aiz bailēm, ka neveiksme var piemeklēt vēlreiz. Ļaudis mēdz atmiņas par savu neveiksmi noglabāt labi tālu, cerēdami, ka ar laiku viss aizmirsīsies. Veiksminieks rīkojas pretēji - viņš drosmīgi izanalizē savu rīcību: kāpēc, kādu kļūdu un kādu apstākļu ietekmē neveiksme pieļauta? Tādējādi

viņš pārliecinās, ka neveiksme nebūt nav nekāds mistisks un nepārvarams spēks, un no neveiksmēm mācās, vienlaikus pārvērzdams tās savā spēkā. Neveiksme nav nekas fatāls un absolūts. Tā tāda kļūst, ja mēs ar to samierināmies.

Neveiksme ir mūsu pašu prāta un emocionālais stāvoklis - un tikai! Tādēļ sākumā vajag vispār aizmirst vārdiņu "neveiksminieks", bet vārda "neveiksme" vietā labāk lietot vārdus "kļūda", "pārpratums", "ķeza", "ķibele" - vai nu mazums līdzīgu vārdiņu var atrast!

Pasaule mums būs tieši tikpat labvēlīga,

cik labvēlīgi būsim pret to mēs paši!

Potenciālu neveiksminieku dabā nemaz nav. Da​ba ir dāsna un neskopojas ar dzīves priekiem un prieciņiem. Diemžēl

ne visi to apjēdz un tikai ne​daudzi prot ņemt no dzīves prieku un laimi tā, lai to neatņemtu citam. Varētu teikt, ka māksla dzīvot ir prasme godīgi izmantot labvēlīgus apstākļus. Ne vairāk un arī ne mazāk. Protams, būtu jau labi laimīgam piedzimt. Bet ne visiem tas lemts. Ļaudis varot iedalīt trīs tipos: veiksminiekos; fatālistos; krusta nesējos.

Veiksminiekiem, laimes lutekļiem, pat

bez īpašām pūlēm padodas un veicas viss, pie kā tie ķeras. Kā saka - laimīga roka vai laimes krekliņā dzimis.

Fatālistiem ir jāuzmin vai jāatrod sava piemērotība (sūtība, uzdevums, misija), neatlaidīgi tā jāievēro un jāīsteno. Agri vai vēlu liktenis viņus iznesīs veiksmes viļņa galotnē.

Krusta nesēji jeb Golgatas ceļa gājēji vīrišķīgi un pacietīgi nes savu krustu - ne jau no debesīm nokritušu, bet pašu no zemes pacelto. Tie ir patstāvīgi ļaudis, kas savu dzīvi rūpīgi izplāno. Veiksme viņus parasti sagaida un laime kā balva par centību uzsmaida tad, kad tie beiguši kādu lielu un grūtu darbu.

Pats galvenais - katram ir dota iespēja! Tikai tā jāpārvērš likumsakarībā.

Jūs droši vien interesē, pie kāda tipa paši pie​derat?

Reizes piecdesmit metiet monētu un mēģiniet uzminēt, ar kuru pusi uz augšu tā nokritīs.

Ja pareizo atbilžu ir krietni pāri piecdesmit procentiem, jūs esat veiksminieks.

Ja pareizo atbilžu ir apmēram puse, jūs esat fatālists.

Krusta nesējiem ir viszemākais pareizo at​minējumu skaits. (Ļoti iespējams, ka šie tipi vispārīgā gadījumā atbilst t.s. normālsadalījuma likumībai veiksminieku un krusta nesēju ir pa 15% no kopējā skaita.)

Cilvēku nelaime ir tā, ka gandrīz vai katram kļuvis ļoti ierasts un iegājis asinīs vārdiņš "neiespējami". Viens no visvairāk izplatītajiem neveiksmes cēloņiem ir roku nolaišana jau pēc pirmās neizdošanās.

Ikviens no mums droši vien kaut reizi tā vīlies.

Veiksme atrod ceļu pie tiem, kuri domā veiksmes kategorijās. Neveiksme seko tiem, kuri domā neveiksmes kategorijās!

Jo ilgāk jūs ejat uz veiksmi, jo vairāk tā tuvojas. Pārāk daudzi nolaiž rokas tikai soli pirms veiksmes. Iegaumēsim - šo pēdējo solīti spers citi!

Uzvarēt gribošajam nākas aiz sevis nodedzināt tiltus - liegt sev atkāpšanās ceļus un iespējas. Tikai tā var saglabāt kaislu vēlēšanos uzvarēt.

Ja tas, ko vēlaties, ir labs un - pats galvenais -jūs tam ticat, tad nešaubieties un rīkojieties! Un nav svarīgi, ko teiks citi tad, ja jūs cietīsit neveiksmi, jo viņi taču nezina, ka ikviena neveiksme nes sevī gaidāmās veiksmes sēklu. Katrā ķezā var

atrast arī ko labu! Vismaz mācību.

Brāļi Raiti sapņoja par lidaparātiem par viņiem toreiz smējās un zobojās.

Markoni par viņa murgainajām idejām pārraidīt signālus "pa gaisu" bez taustāmu spēku palīdzības viņa "draugi" ieslodzīja psihiatriskajā slimnīcā. Toties šodien mums ir ra​dio un televīzija...

Domājot par veiksmi, var ieteikt a t c e r ē t i e s liekas jūdzes principa svētīgumu.

Būtisks faktors veiksmes gūšanai ir lietas labā nežēlot lieku soli. Padarīt vairāk, labāk un ātrāk, nekā no tevis prasa, gaida un par to maksā. Un tas ir nevis naivs altruisms, bet gan jūsu entuziasma,

uzticamības apliecinājums.

un pamatīguma

Šā principa pozitīvās iezīmes: · pret jums veidosies labvēlīgāka attieksme tiem, kuru spēkos ir veicināt jūsu tālākvirzību; jūs daudzos gadījumos kļūsit neaizstājams un tādējādi gūsit daudz ko vairāk nekā tikai pateicību; jūs pilnveidosities gan garīgi, gan arī profe​sionāli; diez vai darba devējs jūs gribēs atvaļināt; tā kā daudzi cilvēki pie šāda principa neturas, jūs sevi parādīsit daudz izdevīgākā

apgaismojumā; iegūsit pozitīvu psiholoģisko noskaņojumu, kas jau pats par sevi ir veiksmi veicinošs faktors; meklējot iespējas, kā izdarīt vairāk, labāk un ātrāk, jūs attīstīsit savu iztēli; attīstīsies jūsu pašiniciatīvas spējas; pieaugs jūsu gribasspēks un pašpietiekamība; jūs izvairīsities no destruktīvās ierašas vilkt garumā un atlikt uz rītdienu; ļaudis sapratīs, ka jums var uzticēties un jūs esat kompetents; atšķirībā no vairuma

bezmērķīgi dzīvojošo ļaužu, jūs sev veidosit un attīstīsit noteiktus dzīves mērķus un apjēgsit tautas gudrību dots devējam at​dodas...

Trāpīt desmitniekā!

Pieredze - tādā vārdā katrs dēvē savas kļūdas.

Lai kādam prognozētu viņa nākotni, nemaz nevajag būt zīlniecei vai gaišreģim.

To var izdarīt, uzdodot vienu pašu jautājumu: "Kādi ir jūsu dzīves mērķi, un kā esat

iecerējis tos sasniegt?"

No daudziem jo daudziem dzirdēsit apmēram šādu atbildi: "Es vēlos mierīgu un pārticīgu dzīvi, cik vien tas iespējams...99 Lai arī pirmajā mirklī šāda atbilde atstāj gluži labu iespaidu, parokot dziļāk, sapratīsit, ka jūsu priekšā ir pasīvs cilvēks, kas dzīvē nepanāks neko vairāk kā druskas no bagāto un veiksmīgo galda, no tiem, kuri bijuši mērķtiecīgāki un aktīvāki.

Lai gūtu veiksmi, jums jau tūdaļ jāizlemj - ko vēlaties un kā to sasniegsit.

Cilvēks, kuram ir mērķis un darbības

plāns, sev tuvina arī attiecīgas iespējas.

Kā gan dzīve jums var ko sniegt, ja paši lāgā neapjēdzat, ko īsti vēlaties? Kā gan citi jums var ko palīdzēt, ja paši vēl nezināt, kā līdz mērķim nokļūt? Tikai noteikts mērķis un rīcība jums dos spējas un iespējas pārvarēt ceļā radušos šķēršļus. Ja vēlaties gūt veiksmi un panākumus, tad jau šodien pārstājiet b e z mē r ķ ī g i d r e i f ē t dzīves jūrā.

Noformulējiet savu mērķi - pat uz papīra!

Strikti un precīzi nosakiet nepieciešamos pasākumus un tūdaļ ķerieties pie to realizācijas.

Cilvēks, kas grib gūt veiksmi, sāk no tās vietas, kur atrodas, un maksimāli izmanto esošos un iespējamos resursus un rezerves. Ko jūs vēlaties dzīvē sasniegt?

Kādu jūs iedomājaties savu personisko ieguldījumu tajā? Lai cik lielas vai mazas būtu jūsu vēlmes vai ambīcijas, sāciet jau šodien kalt plānus savu mērķu sasniegšanai. Un ievērojiet: izpildes termiņi būs jūsu iespējamās veiksmes dzinējspēks. Jūsu nākotne būs tāda, kādu to izveidosit!

Droši vien esat dzirdējuši parunu, ka muļķis cer uz laimi, bet gudrais - uz likteni. Kā to saprast? Liktenis ir nevis gadījums, bet gan izvēles rezultāts.

Mūsu likteni iespaido trīs faktoru grupas: pirmkārt, iedzimtība gēnu kombinācija, kas ietekmē jūsu augumu, sejas pantus, ādas krāsu, prāta spējas,

jums piemītošo enerģētiku un men​talitāti; otrkārt - vide, kurā jūs dzīvojat, ģimene un sa​biedrība; treškārt - jūsu vēlmes, gribasspēks, pārliecība un attieksme pret dzīvi.

Pirmās grupas faktori nav atkarīgi no mums, otrās - līdz zināmam vecumam arī ne, toties trešās grupas faktorus mēs varam izvēlēties un kontrolēt.

Lūk, kādēļ gudrais tic liktenim. Viņš tic savai veiksmei, intelektuālajām spējām un sūtībai.

Veiksmes stratēģija ir atkarīga no personības:

veiksminiekiem nav ko lieki rosīties veiksme pati tos atradīs; fatālistiem - jāatrod sava sūtība; "krustneši" var paļauties tikai uz sevi.

No kurienes rodas neveiksminieki? Un kāpēc viņu ir daudz vairāk nekā veiksmīgo?

Neticība sev, bailes no nākotnes indivīdā bloķē un nomāc veiksmes iedīgļus. Cilvēks savu dzīvi sāk uztvert kā nepārtrauktu neveiksmju, kļūmju, pārpratumu un nepatikšanu virteni. Ja nu kādā savas dzīves posmā esat kādreiz tā iestrēdzis, tad ir tikai viena izeja: sakost zobus un dot sev pavēli - atpakaļ pie

veiksmes!

No rīta pamodies, jūtaties priecīgs!

Cauru dienu viss veicas. Apkārtējie ļaudis ir patīkami un draudzīgi. Vakarā aizmiegat acumirklī, ar svētlaimīgu smaidu gaidot rītdienu.

Idille un utopija? Nepavisam - realitāte!

Jā, jā, realitāte, ko katrs var izveidot!

Vajag tikai mācēt! Ārējā pasaule - tā ir jūsu iekšējā ES turpinājums. Visi mūsu dzīves apstākļi būtībā ir neitrāli. Viss atkarīgs no mūsu uztveres un emocionālās attieksmes pret tiem.

Jā, jā, var iemanīties, var iemācīties neļaut priekam mūs pamest, grūtā dzīves brīdī tas mums palīdzēs turēties uz ūdens.

Vai tad tā nav laime, ka tev ir rokas, kājas, acis un ausis un tu neesi invalīds ?!

Vai tad tā nav laime, ka tev ir labs un interesants darbs laikā, kad visapkārt ir tik daudz bezdarb​nieku?!

Pagātnē katram bijušas kļūdas un zaudējumi. Ja mēs tos neprastu piemirst, mūsu dzīve pārvēr​stos par visīstāko elli!

Par pagātni runājot, daudzi to cenšas piekrāšot un idealizēt. Nu bija taču agrāk zāle zaļāka un debess zilāka! Tas attiecas ne tikai uz atsevišķiem cilvēkiem, bet arī uz tautām un valstīm. (Kā gan tiek idealizēti pirmie "ulmaņlaiki"!)

Būtībā tas ir normāli. Katrā no mums

ierīkots savdabīgs negācijas filtrējošs aizsargmehānisms, ko tēlaini varētu saukt par rozā acenēm.

Alberts Einsteins teicis: "Cilvēks, kurš savu dzīvi uzskata par paspēlētu un bezcerīgu, ir ne tikai nelaimīgs, bet arī dzīvei nepiemērots. " Ja sajūk aizsargmehānisma darbība, cilvēks nokļūst savu pagātnes kļūdu un neveiksmju apburtajā lokā. Smago atmiņu smacējošā gaisotne liedz viņam ieelpot šīs dienas svaigo un spirdzinošo gaisu, un viņš neapzināti sāk meditēt savā nelaimīgajā pagātnē.

Katastrofiska situācija tiem, kuri pat nemēģina no tās izkļūt!

Ir divas iespējas izķepuroties: savu pagātni izfiltrēt vai savu uztveri pārprogrammēt. Mēs varam savas smadzenes pārslēgt no negatīvās domāšanas uz pozitīvo. Vajag tikai gribēt un pacensties!

Daudz kas, ja ne viss, ir atkarīgs no kontakta ar ārpasauli. Ir kontakts - būs veiksmes un atradumi. Nav kontakta neizbēgami zaudējumi. Ķīniešiem ir viedīga prātula: "Kad mazgā tasīti -tad arī to mazgā!" Tas nozīmē - attiecīgajā brīdī domā par to, ko dari, koncentrējies uz to. Citādi, ļoti iespējams, tasīti saplēsīsi... Tas attiecas uz visu!

Apsviedi gurns un veiksme ir katra cilvēka dabiskas psiholoģiskas īpašības, kuras tāpat kā citas var attīstīt, noslīpēt un pilnveidot. Katrā no mums slēpjas varonis, burvis vai likteņa luteklis.

Lai nostiprinātu saiti ar stipro un veiksmīgo savas personības daļiņu un neitralizētos no tām, kas ved uz sakāvi, varētu ieteikt šādu psiholoģisku treniņu:

Atcerēsimies kādu veiksmīgu epizodi no savas pagātnes, kad veiksme un laime jums uzsmaidīja.

Atainosim to apziņā līdz vissīkākajām detaļām, to atkal izjūtot, iedzīvosimies toreizējā

situācijā. Ar katru reizi to izdarīt varēsim vieglāk, vajadzēs tikai domās izteikt situācijas "paroli" (atslēgas vārdiņu). Šo vingrinājumu sistemātiski atkārtojiet rītos un vakaros, tādējādi savā zemapziņā veidojot un nostiprinot "uzvarētāja noskaņojumu".

Pārejiet no neveiksminieku pūļa veiksmīgo rindās!

Katram mums ir kaudze problēmu un vismaz dažas no tām visai nepatīkamas.

Kā domājam tās risināt? Protams, šaubāmies, baidāmies no kļūdas, neveiksmes. Proti, tūlīt noskaņojamies uz paspēlējuša cilvēka emocionālo vilni,

iztēlojamies visādus šķēršļus un neveiksmes un tādējādi tieši tās sev pietuvinām. Ne velti tautas paruna saka -upuris savu bendi ataicina.

Piemirstam...

Protams, nedrīkstam būt tuvredzīgi vieglprāši -iespējamie šķēršļi ir jāparedz, jāizanalizē un jāizprāto iespējas tos pārvarēt. Taču, tiklīdz tas izdarīts, šķēršļi no apziņas jāizstumj un jānoskaņojas uz panākumiem!

Iedomāsimies savas problēmas veiksmīgu risinājumu šādos "slāņos": Pirmkārt-jūs maksimāli izmantojat savu radošo potenciālu,

un jums veicas. Ticība sev, enerģija, uzņēmība, domas elastīgums - tas viss deva teicamu rezultātu.

Otrkārt - jūs visus savus spēkus esat maksimāli sasprindzinājuši problēmas risinājumam, un jūsu draugi un tuvinieki jums palīdz.

Spilgti un tēlaini mēģiniet iedomāties, kā ar viņu palīdzību jums izdodas sasniegt mērķi.

Treškārt - iedomājieties, ka tas viss noticis pats no sevis, kaut kā viegli un negaidīti, un maksimāli nostipriniet pārliecību par savu veiksmi.

Līdzīgais pievelk līdzīgo. Šai prātulai ir dziļas saknes.

Apziņā dominējošās domas to magnetizē. Emocijas magnetizē dvēseli.

Un šie magnēti savukārt mums pievelk spēkus un apstākļus, kas veicinās mūsu panākumus.

Vajag cilvēkam tikai vienreiz sevi atzīt par neveiksminieku, un par tādu viņš tik tiešām arī kļūs! Nenoskaņojiet sevi uz neveiksmi! (Gan atzīšos - ir kārdinoši iedomāties ļaunāko risinājumu, lai tad, kad viss būs beidzies labi, prieks būtu lielāks, bet neveiksmes gadījumā sarūgtinājums mazāks, jo būsi tam

sagatavojies. Tomēr tas ir bīstami, jo - kā velnu piemini, tā velns klāt!)

Veiksme visbiežāk nāk kā ilgstoša, grūta un sūra darba rezultāts. Tikai retu reizi tā nokrīt kā no gaisa vai pagadās kā aklai vistai grauds. Zobgaļi apgalvo, ka veiksme un Fortūna esot sieviešu dzimtes vārdi un tādēļ šīs parādības esot tikpat neaprēķi​nāmas kā kaprīza sieviete...

S pī t ē š a na neveiksmēm, protams, liecina par rakstura stingrību, taču pārlieka spītēšanās gan neliecina par īpaši lielu gudrību un tālredzību.

Prātā nāk zobgalīgs teiciens:

"Nav tiesa, ka ar pacietību var panākt visu! Pamēģiniet no tūbiņas izspiestu zobu pastu dabūt atpakaļ iekšā!"

Prātīgāk ir uz laiku pārslēgties un darīt to, kas konkrētajā brīdī labāk padodas.

Lai cik pārliecinoši skanētu loģiski pārspriedumi, tomēr kļūdaini būtu neņemt vērā intuīciju jeb "iekšējo balsi".

Neapsaukāsim to par mistiku, drīzāk tā ir "transcendentālā prognozēšana" (dikti gudri jau nu gan skan...).

Dzīve nebūt nav tik vienkārša, kā vienam otram naivulim liekas. Tā mēdz

sagādāt visnegaidītākos biežāk gan nepatīkamus.

pārsteigumus,

Pieredze liecina, ka panākumus gūst ne jau tie gudrākie, bet gan tie, kas ir emocionāli noturīgi un paļaujas uz sevi, kā arī tie, kas uzdrošinās riskēt!

Ne velti prātula saka: "Visvairāk riskē tas, kas tīšuprāt bēg no riska."

Būt pirmajam, gūt veiksmi - tas vienmēr ir risks!

Risks - tas ir Fortūnas mīlulis!

Parasti laimē tas, kurš riskē!

Un, jo augstāka likme, jo bīstamāka kļūst neizlēmība. Diemžēl vairums ļaužu

sev izvēlas tādus mērķus, ceļus un lomas, lai risks būtu pēc iespējas mazāks, - un paliek zaudētājos!

Ie cie tība un pat samierināšanās ir kristiānisma morāles pamatpostulāts. Taču gribētos atgādināt tautas parunu - kas par daudz, tas par skādi! Tātad visu ar mēru!

Dzīvesgudrs un morāli nobriedis cilvēks atradīs spēkus, lai pateiktu vārdus - man to​mēr nebija taisnība, piedodiet...

Samierināšanās ar neveiksmi nebūt nav jāuzskata par traģēdiju, pasaules galu, cerību un mērķu sabrukumu. Ari negatīvs rezultāts ir rezultāts, kas jums sniedz vismaz pieredzi, vielu pārdomām, palīdz koriģēt savas rīcības taktiku un stratēģiju.

Varbūt veiksmes l a t i ņ a tika pacelta

nepamatoti augstu vai arī tika pieļauta kāda kļūda, vai viss nebija izdomāts līdz galam. Ne velti viedīga paruna saka viens pērtais ir divu nepērto vērts!

Protams, ja tikai nav nokāris degunu un iežmiedzis asti kājstarpē...

Dažkārt, samierinoties ar nenovēršamo, indivīds kļūst garīgi bagātāks un morāli pilnvērtīgāks. Un tas arī nav maz. Kaut vai tikai kā mierinājums šobrīd un cerība uz nākotni. Pats galvenais - neiedomāties, ka esi beigts un pagalam, mūžīgi mūžos un cauri ar tevi... Dīvaini jau nu ir, taču vairums cilvēku pozitīvas domāšanas stilu izprot un tam pievēršas tikai pēc kādas personiskas traģēdijas, citiem vārdiem sakot - pēc "pēriena".

Noskaņojuma pacelšanai varat mēģināt sevi ar kaut ko iepriecināt. Lai tikai tā nebūtu pudele vai kas vēl efektīvāks...

Tomēr būsim uzmanīgi! Ja jūsu iekšējā nostādne būs nemitīga sevis žēlošana, tad tā arī paliksit savās neveiksmēs iestidzis, nelaimīgs un neapmierināts ar visu pasauli...

Ja nu kāds dikti cīnās par to, lai tiktu atzīts, vai par dažiem desmitiem latu lielāku atalgojumu, viņš šajā ziņā diez vai sagaidīs kādu nesavtīgi palīdzīgas rokas atbalstu. Taču, kad šis cilvēks pēkšņi ticis uz augšu un būtībā nekāda palīdzība viņam vairs nav vajadzīga, tad gan palīdzēt gribošo uzradīsies bariem vien un ne jau tikai lišķības dēļ.

Tā nu tas ir. Veiksme pievelk veiksmi, bet neveiksmes savukārt - citas neveiksmes. Tādēļ jebkurā, arī bezcerīgā situācijā - galvu augšā! Citas izejas nav!

Ikviens spēj domāt, censties, cerēt, veidot un virzīt savu dzīvi tā, lai sasniegtu nosprausto mērķi. Šīs spējas ir bagātība, un tās ir mūsu pašu rīcībā un kontrolē. Vai nu mēs tās pratīsim izmantot, vai arī ļausimies likteņa triecieniem! Viss, kas ir mūsu rīcībā - materiālais, intelektuālais un garīgais -, ir jāliek lietā, citādi šīs vērtības izsīks un iznīks, ar laiku kļūsim iztukšoti un galu galā izrādīsies, ka atrodamies pie tukšas vai pat sasistas siles...

Nospraudiet sev skaidru un konkrētu

mērķi (nevis vienkārši - gribu labu un bezrūpīgu dzīvi...), ko dzīvē vēlaties sasniegt. Tad sev pasakiet: "Es to varu!

Es tūlīt sāku!" Izplānojiet savu rīcību, un tad -soli pa solim uz priekšu! Redzēsit, ka ar katru veiksmīgi spertu soli jūsu spēki pieaugs un palīdzīgi sniegtu roku būs aizvien vairāk. Saprotiet vienu -jūs nedrīkstat palikt nekustībā! Jāvirzās vai nu uz augšu - uz veiksmi, vai jāslīd lejup uz neveiksmi. Slīdot uz leju, apstāties jau ir ļoti grūti. Iemantosit skabargas, zilumus, punus vai pat lauzīsit sprandu! Izvēle pieder jums!

Izvēlieties sev talismanu! Ļaudis vienmēr ar mistisku bijību izturējušies pret veiksmi nesošiem priekšmetiem talismaniem un amuletiem. Par to

maģiskajām īpašībām stāsta daudzas fantastiskas leģendas, kurām tik ļoti gribas ticēt - jo mēs visi klusībā ticam brīnumam, ceram uz to un to gaidām...

Bet kā lai zinām, cik veiksmīgs un laimīgs bijis tas mags, kas talismanu ir uzlādējis? Vai tikai viņš neapskauž mūs par to, ka esam veiksmīgāki un laimīgāki?

Kāpēc gan lai viņš gādā par mūsu veiksmi, bet mums paliek pasīva loma?

Ar citu rokām veiksmi nenotversim un nenoturēsim! Nealosimies! Tāpat kā bērnu neviens cits nevar radīt mūsu vietā, arī veiksme ir jārada pašiem!

Turklāt pastāv arī tāds jēdziens kā antitalismans. Priekšmets, kas tikpat

mistiskā kārtā nes nepatikšanas un nelaimes.

neveiksmes,

Talismana darbības mehānisms ir visai vienkāršs. Tas iedarbojas tikai tad, kad mēs tam dodam savu pozitīvo enerģiju kad esam pārliecināti par savu veiksmi.

Talismans ar savu klātbūtni var jūsu ticību un pārliecību tikai stiprināt, nevis aizstāt!

Tādēļ talismans ir jāuzlādē pašam.

Ierosiniet sevī varoņa, "burvja", laimes lutekļa noskaņojumu. Visām jūsu domām jābūt veltītām tikai veiksmei.

Maksimāli tās pastipriniet, uz-šūpojiet līdz pašai

augšai un savu pozitīvo enerģiju fokusējiet uz konkrēto priekšmetu.

Ezoteriskā literatūra apgalvo, ka katram priekšmetam ir sava aura (lauks), kas glabā informāciju par notikumiem un pārdzīvojumiem.

Tāpēc mēs izjūtam tādu pietāti, aplūkojot vēsturiskus priekšmetus, un tāpēc glabājam par piemiņu mīļu cilvēku lietiņas... Tātad talismana enerģija varētu būt kombinēta no pašiedvesmas un no informācijas, kas uz tā nogulsnējusies.

Esiet apdomīgs savu domu izklāstā.

Ar savām slēptākajām domām lieki

plātīties nevajadzētu, ar tām varat dalīties tikai domubiedru pulciņā. Ļoti bieži jūsu radinieki un draugi, paši varbūt to nemaz negribēdami, ar savu ironiju jūs paklupina. Daudzi jo daudzi izjūt tādu kā nepilnvērtības kompleksu it kā draudzīgu joku, ironijas un citu cilvēku aizspriedumu dēļ. (Pravietis savās mājās nekad netiek cienīts un par pilnu ņemts!) Galu galā jums taču ir pašam sava galva un smadzenes - ļaujiet lēmumu pieņemt tām!

Ja nepieciešami kādi fakti vai papildu informācija, pie tās taču var tikt, nemaz neatklājot savus mērķus un domas. Ļaudis, kas šo to zina, cenšas radīt iespaidu, ka viņi zina daudz ko. Tādiem tīk papļāpāt. Ja vēlaties apgūt prasmi ātri pieņemt lēmumus, vispirms iemācieties

koncentrēti klusēt un konstruktīvi domāt.

Kas daudz runā, maz padara. Ja runāsit vairāk nekā klausīsities, tad, pirmkārt, mazāk ko lietderīgu uzzināsit un, otrkārt, savus plānus un ieceres izpļāpāsit tiem, kuriem tas nu nemaz nebūtu jāzina, kuri ar vislielāko prieku gribētu jūs iesēdināt pe ļ ķ ē . Ja daudz runāsit patiesi gudra cilvēka klātbūtnē, tad ņemiet vērā, ka dodat viņam iespēju novērtēt jūsu prāta spējas vai nespēju...

Domājiet un gūstiet veiksmi!

Ļaudis iedomājas, ka viņi domā. īstenībā viņi tikai manipulē ar

aizspriedumiem.

Nekad nav par vēlu mācīties domāt!

Labāk vēlu nekā nekad! Un nekad arī nav par agru, pat ja kāds aizrāda, ka jums vēl "slapjš aiz ausīm".

Diemžēl daudzi ļaudis nedomā un nemaz nemāk domāt - pat baidās domāt!

Psihologi apgalvo, ka vairums cilvēku problēmu intelektuālajiem risinājumiem veltī tikai piecus līdz septiņus procentus sava laika un enerģijas. Pārējais tiek izlietots neefektīvi: vai nu bezmērķīgi rakņājoties pagātnē, vai naivi fantazējot, vai slīgstot emo​cijās.

Iekšējie monologi un dialogi tiek veidoti, balstoties uz stereotipiem, bet stereotipiska domāšana neizbēgami noved pie zaudējuma un neveiksmes. Tikai skaidra, elastīga un mobila doma ļauj efektīvi risināt jebkādas reālas problēmas.

Dzīvot - tas nozīmē risināt problēmas!

Tās risināt - nozīmē vadīt savu dzīvi!

Rūpēm beidzoties, beidzas arī dzīve!

Ir nevis jāvaimanā par problēmām, bet gan tās jārisina. Tāpēc jau tās ir problēmas. Problēmas var "aizpļāpāt", tās var pārvērst par psiholoģisku, sadomazohistisku ieroci, bet var arī izlik​ties, ka problēmu nemaz nav.

Taču neviens no šiem ceļiem neved uz

atrisinājumu, cilvēkam nesniedz enerģētisku impulsu un nenodrošina stabilu dzīvi. Ļaudis pa īstam dzīvo tikai tik ilgi, kamēr viņu dzīvei ir strikti mērķi, kurus tie cenšas sasniegt. Tiklīdz mērķa vairs nav, nav arī dzīves - ir tikai eksistence, un nav vairs cilvēka...

Kas ir problēmu risinājuma pamatu pamats?

Ticība. Vēlēšanās. Griba.

Domāšana.

Lai problēmu atrisinātu, vajag: ticēt, ka to var atrisināt, vēlēties to darīt, to patiesi un nešauboties darīt.

Pieredze liecina, ka vairums problēmu netiek pienācīgi atrisinātas tādēļ, ka neesam lāgā sapratuši uzdevuma noteikumus un mērķi un tādēļ gājuši aplamu ceļu. Labākajā gadījumā mīņāšanās uz vietas, sliktākajā - pilnīgs fiasko.

Precīzi un strikti formulējot problēmu,

attiecīgi noskaidrosim mērķi un risinājuma sākumpunktu. Atmetiet visu otršķirīgo!

Koncentrējieties uz mezglpunktiem!

Mēs bieži vien iekrītam neizprastas vārdu jēgas un emociju lamatās. Daži cilvēki lielāku uzmanību pievērš vārdiem (verbālā uztvere), citi - jūtām, kuras šie vārdi izraisa (neverbālā uztvere).

Ievērosim, ka dažkārt vieniem un tiem pašiem vārdiem ir dažāda nozīme. Daudz kas ir atkarīgs no intonācijas, uzsvara, konteksta.

Dialogs vislabāk veidojas, ja reaģējam nevis uz vārdiem, bet domām!

Droši vien būsit ievērojuši, ka ir ļaudis, kuru klātbūtnē jūtaties kā "vatē ietīti un

sapīti" un pat apstulbuši. Toties ar citiem ir pretēji - nez no kurie​nes rodas sakarīgas, asas domas un humoristiska pieeja ikdienišķajām un apnicīgajām realitātēm.

Tādēļ nopietnas problēmas labāk risināt tādu ļaužu vidū, kuri rosina jūsu domu, kuri paši domā pozitīvi un automātiski noskaņo uz to pašu arījūs.

Būtiska nozīme ir mūsu domu kvalitātei. Vai atceramies, ko domājām pirms stundas vai trim stundām? Kā dienas gaitā risinājām "tekošās" problēmas? Ātri un efektīvi vai lēni un mokoši, varbūt vispār tām "atmetām ar roku"?

Cik ilgi domājām aktīvi un koncentrēti, nevis pīdamies emocijās? Ja varētu dienu uzsākt no jauna, vai domas būtu tādas pašas? Ja pa rokai būtu diktofons - kuras no tām fiksētu? Ja nāktos runāt radiopārraidē - kuras no tām pateiktu skaļi?

Cik tasīšu kafijas izdzerts un cigarešu izkūpināts, līdz ķērāmies problēmai pie ragiem?

Neslinkojiet un pierakstiet domas, kas dienas gaitā jūs apciemoja! Vai daudzas no tām ir uzmanības vērtas? Bet cik daudz vārdu tika patērēts? Jā, jā-ja doma ir neskaidra, tai seko vārdu plūdi. Kas skaidri domā, tas arī skaidri izsakās!

Padomāsim par to, pirms sākam domāt!

Optimisms arī ir viena no domāšanas īpatnībām. To sevī attīstot, jūs palielināsit veiksmes varbūtību, bet pretējā gadījumā iegrimsit pesimismā un mūžīgās neveiksmēs.

Optimisms savukārt sakņojas tādās cilvēka īpašībās kā humora izjūta, spēja pārvarēt bailes, prasme pozitīvi un elastīgi domāt, entuziasms un izlē-mī gurns, Nevajag baiļoties par iespējamām nepatikšanām un neveiksmēm, labāk dažas minūtes dienā veltīt domām par labo un patīkamoK kas bija vakar un ko cerat sagaidīt rīt vai parīt. Šīs domas var

iero​sināt konkrētus plānus patīkamo izredžu īsteno​šanai. Optimisms nebūt nav akla paļaušanās uz lik​teni, naiva cerība, ka gan jau viss nokārtosies. Pats no sevis nenokārtojas nekas, rodas tikai haoss.

Optimisms ir ticība, ka notikumus spēsit ievirzīt jums vajadzīgajā gultnē, balstoties uz savu veselo saprātu, spēku un enerģiju.

Jūs varat kļūt optimists un drosmīgi, aci pret aci sastapt nākamību.

Var uzskatīt, ka mūsu veiksmes un neveiksmes ir mūsu ieradumu sekas. Ir divu veidu ieradumi: tie, kurus esam izveidojuši apzināti, un tie, kuri izveidojušies mūsu neorganizētības, nolaidības un slinkuma dēļ. Reiz izveidojušies, abu tipu ieradumi darbojas

automātiski, un, kā zināms, ieradumam ir liels spēks!

Mūs vada un valda mūsu ieradumi. Tā nu tas ir. Mūsu ieradumi nostiprinās, noteiktām domām sistemātiski atkārtojoties. Kontrolēt savas zemes likteni un paši savu dzīvesveidu mēs varam tiktāl, ciktāl spējam kontrolēt savas domas. Cilvēks ar gribasspēku var neitralizēt savus sliktos ieradumus, tos aizstājot ar pozitīviem. Cilvēks var veidot sev tādus ieradumus, kas kalpotu mērķa sasniegšanai.

Jūsu domas un to spēks ir pilnīgā jūsu rīcībā. Lai šos faktorus varētu efektīvi izmantot, domām ir jābūt skaidrām.

Jādomā pašam, nevis jāpaļaujas uz citu domām! Skaidri domājoši ļaudis neļauj citiem domāt viņu vietā!

Veiksmīgo cilvēku domāšanas taktika ir šāda viņi par attiecīgo jautājumu savāc informāciju, ieskaitot citu cilvēku domas, to visu analizē, saliek pa plauktiņiem un tikai tad veido savas domas un spriedumus.

Skaidras domāšanas pamatā ir divas pieejas. Indukcija- secinājumi tiek veidoti, pamatojoties uz esošiem, bet

nepietiekamiem faktiem. Dedukcija secinājumi tiek izdarīti, balstoties uz loģikas likumiem, par pamatu ņemot zināmos faktus vai informāciju.

Skaidri domājošs cilvēks vienmēr veic divas svarīgas intelektuālas darbības.

Vispirms atdala faktus no izdomas vai baumām, ko nav iespējams pārbaudīt, un pēc tam faktus iedala divās grupās svarīgos un mazsvarīgākos faktos.

Svarīgie fakti ir tie, kurus var izmantot un kuri tuvina mērķa sasniegšanu.

Diemžēl daudzi ļaudis savus spriedumus veido, pamatodamies uz baumām, kas pat neattiecas uz lietu, mazsvarīgiem vai galīgi nesvarīgiem faktiem, aizspriedumiem un iedomām. Tad

arī nav jābrīnās, ka tie piedzīvo neveiksmi un vilšanos.

Skaidri domājošs cilvēks neņem galvā tos, kuri sarunu iesāk ar banālu frāzi runā, ka..., jo saprot, ka viss, ko viņš uzzinās, būs tikai tukša pļāpāšana. Skaidri domājošs cilvēks apzinās, ka tas, kurš sevi uzskata par atbildīgu (kaut vai par saviem vārdiem atbildīgu) cilvēku, nekad neizteiks uz drošiem faktiem nepamatotu viedokli.

Skaidri domājošs cilvēks saprot, ka ne vienmēr ir jāseko labu cilvēku labi domātiem padomiem, bet jādomā un jāapsver pašam ar savu galvu. Par bezdomu un bezierunu sekošanu "labiem" padomiem ļoti bieži nākas maksāt

nepiedodami dārgi.

Skaidri domājošs cilvēks neuzskata emocijas par labākajiem padomdevējiem.

It sevišķi jāpiesargās rīkoties dusmu uzplūdos, jo šādos gadījumos rīcība visbiežāk ir kļūdaina un to nākas nožēlot.

Svarīgi skaidras domāšanas atribūti ir pašdisciplīna un paškontrole. Bez šiem faktoriem ātri, elastīgi un efektīvi pieņemt pareizus lēmumus ne​maz nav iespējams.

Iztēle - tas ir spēks, kuru vienmēr var lietpratīgi izmantot. Iztēle iedalāma divos veidos. Viens ir tā sauktā kombinētā iztēle, kas attīstās no zināmiem faktiem, plāniem, koncepcijām un idejām, tās savietojot un organizējot kaut kā citādi

nekā līdz šim. Otrs ir tā sauktā radošā i z t ē l e , kas balstās uz intuīciju un zemapziņas impulsiem. Šī iztēle ir arī iedvesmas jeb, kā dažkārt saka, sestās sajūtas augsne.

Cilvēka pieci maņu orgāni nodrošina kontaktu ar fizisko pasauli. Toties "sestā sajūta", kas sakņojas cilvēka zemapziņā, viņu saista ar iracionālo (kosmisko) pasauli, no kuras var iegūt tādu informāciju un zināšanas, kādas nav iegūstamas nekādā "normālā" veidā.

Raksturīgs piemērs ir slavenais izgudrotājs doktors Elmers Geits no ASV Mērilendas štata. Viņam ir

vairāk patentu nekā slavenajam Edisonam. Lielākā daļa viņa izgudrojumu radušies, pateicoties "sestajai sajūtai". "Tehnoloģija" ir visai vienkārša. Sēžot gaismas un skaņu necaurlaidīgā telpā un pilnīgā tumsā, izolējies no ārpasaules, viņš visu uzmanību koncentrē uz risināmo problēmu. Kad "sestā sajūta" ir "sniegusi" kādu informāciju, tad iededzina gaismu un steidzīgi to pieraksta.

Dīvaini ir tas, ka šo "meditāciju " laikā prātā nāk tādas idejas, par kurām nemaz netiek domāts! Sā fenomena hipotētisko skaidrojumu varbūt varētu balstīt uz ekstrasensorisku "pieslēgšanos"

augstāku dimensiju pasaules "informatīvajam laukam".

Gan jāpiebilst, ka sestā sajūta kļūst "lietojama" tikai tad, ja ir pienācīgi "uztrenēta", tas ir, mērķtiecīgi attīstīta.

Varot noderēt šāds ieteikums:

Problēmas būtību strikti un konkrēti "izliek uz papīra" un iemācās no galvas kā dzejolīti. Tad to kā "lūgšanu" vairākas reizes dienā pie sevis atkārto. Palīdzot.

Droši vien tā tiek intensificēta zem​apziņas darbība.

Koncentrācija. Veiksmīgie cilvēki sev izveidojuši ieradumu koncentrēties uz noteiktu mērķi, lai neizkliedētu spēkus un neizmainītos sīknaudā.

Ir taču tā, ka dižas domas un ģeniālas idejas prātā ieskrien diezgan bieži, bet, ja uz tām speciāli nekoncentrējas, tās ātri vien izplēn, aiz sevis atstājot tikai nožēlu un grēmas par garām palaisto un neapgūto.

Prasme koncentrēties jums dos iespēju iegūt vēl vienu vērtīgu kvalitāti - labu atmiņu. Nav viegli sevi disciplinēt un domas savākt vienā dūrē, kad tās kā smiltis plūst uz visām pusēm! Ir vērts patrenēties, lai koncentrēšanos pārvērstu

par iera​dumu!

Progress pieprasa atklātu uztveri un prātu.

Atklāts prāts - tas ir brīvs prāts. Ja jūsu prāts ir jaunām domām, idejām un koncepcijām slēgts, tad paši sevi esat apzaguši un būtībā jūsu intelekts ir ieslodzīts cietumā. Neiecietība un aizspriedumi pret jauno un neparasto ir šā cietuma durvju atslēga. Ja jūsu prāts ir atvērts, tad veidosies augsne iztēlei un "sestajai sajūtai", kas strādās jūsu un jūsu mērķu labā.

Reiz augsti titulēti un it kā gudri "spīdekļi" smējās par brāļiem Raitiem, Ciolkovski, Omu, Maksvelu, par viņu

"murgainajām" idejām un projektiem. Kur tagad ir šie "gudreļi"? Bet savulaik izsmieto ģēniju vārdi cilvēces vēsturē ierakstīti ar zelta burtiem!

Inerts un noslēgts prāts - tā ir statiskas, attīstīties nespējīgas personas pazīme. Šādam cilvēkam progress paies garām, paliks neuztverts, neizprasts, un cilvēks izrādīsies pamests intelektuālās attīstības ceļmalā vai pat grāvī.

Aizspriedumu laiks jau pagājis, taču to ēnas joprojām ir garas un tumšas. No tām mēs varam tikt ārā, tikai tiekot skaidrībā paši ar sevi. Vai mūsu lēmumi balstās uz argumentu un loģisku domu gaitu vai galvenokārt uz emocijām un aizspriedumiem? Vai citu cilvēku

argumentus jūs uzklausāt iecietīgi un pacietīgi tajos iedziļināties? Vai cenšaties iepazīties ar faktiem, nevis baumām un pļā​pām?

Cilvēka intelekts degradējas, ja netiek sistemā​tiski piebarots ar svaigām domām.

Smadzeņu skalošanas speciālisti zina, ka viņu darbiņš veiksies labāk, ja indivīds tiks informatīvi un intelektuāli izolēts no pasaules. Cītīgas smadzeņu skalošanas rezultātā indivīdam var iestāstīt visu ko!

Nez kāpēc dažiem veicas, bet citiem ne?

Šis jautājums cilvēkus intriģē jau kopš tiem laikiem, kad viņi vairs negribēja dzīvot alās, bet mēģināja sev nodrošināt komfortablākus dzīves apstākļus. Varbūt, salīdzinot veiksmīgu un neveiksmīgu indivīdu rīcību un domāšanu, izdodas rast atbildi.

Veiksmīgais skaidri zina, ko vēlas, un viņam ir noteikts rīcības plāns vēlamā sasniegšanai. Viņš tic sev un paļaujas uz savām spējām un iespējām. Ja cilvēks sev izvirzījis mērķi, viņa leksikonā nedrīkst būt vārda "neiespējami". Šis princips ir jebkuras veiksmes priekšnoteikums. Tas pieejams arī jums -un bez maksas!

Vienīgais, ko no jums prasa -iniciatīvu un prasmi likt to lietā!

Neveiksmīgais uzskata, ka veiksmei ir gadījuma raksturs, un iniciatīvu izrāda tikai tad, kad ir spiests to darīt.

Neveiksminieks neprot veidot attiecības ar citiem cilvēkiem un no tiem novēršas, tādējādi liekot noprast savu kritisko attieksmi pret viņiem.

Veiksmīgais vispirms padomā un tikai tad runā. Viņš rūpīgi izsver vārdus, pasvītro savas simpātijas, bet antipātijas cenšas vispār neizrādīt.

Neveiksmīgais rīkojas pilnīgi pretēji.

Vispirms runā un tikai pēc tam sāk domāt, ko īsti ir sarunājis un kādas tam var būt sekas, tādējādi klausītājos izraisot apmulsumu vai skepsi un noraidošu at​tieksmi pret sevi.

Veiksmīgais savas domas attīsta, pamatojoties uz objektīvu informāciju, un tādēļ tās ir sakarīgas un konstruktīvas.

Neveiksmīgais izsakās un plaši runā par to, ko pats lāgā nezina, tāpēc bieži nokļūst smieklīgā stāvoklī.

Veiksmīgais taupīgi tērē savu laiku un ienākumus. Viņš dzīvo atbilstoši savai kabatai jeb materiā​lajām iespējām.

Neveiksmīgais rīkojas otrādi - visu tērē ar plašu vērienu un daudz nedomājot.

Veiksmīgais ir atvērts pret pasauli, iecietīgs pret citiem cilvēkiem, parādībām un apstākļiem.

Neveiksmīgais ir aprobežots un

neiecietīgs.

Veiksmīgais iet kopsolī ar laiku, cenšas uzzināt, kas notiek pasaulē, nevis tikai deguna priekšā.

Neveiksmīgo interesē tikai šauri personiskās vajadzības, kuras tas cenšas apmierināt par katru cenu, daudz neprātojot, vai tas ir glīti vai neglīti.

Veiksmīgais vienmēr sevi noskaņo uz pozitīvu pasaules uztveri un saprot, ka viņa vieta dzīvē un panākumi atkarīgi no tā, cik viņš ir nepieciešams un noderīgs citiem cilvēkiem.

Neveiksmīgais visu laiku meklē, kur un ko var dabūt par velti, un, ja tas

neizdodas, tad citiem pār​met alkatību.

Visiem veiksminiekiem ir kopīga īpašība - lēmumus viņi pieņem bez liekas svārstīšanās un šaubīšanās. Savukārt neveiksminiekiem ļoti raksturīgs tas, ka lēmumus viņi pieņem lēni, taču ātri un bieži tos maina.

Veiksmīgais ar dziļu cieņu izturas pret viņam varbūt pat lāgā neizprotamo Augstāko Varu un Sirdsapziņu.

Neveiksmīgajam par to nospļauties, viņš netic nekam.

Neveiksmīgie ir neveiksmīgi arī tādēļ, ka zemapziņā vēlas tādi būt! Cilvēka zemapziņai ir lielas iespējas. Tās katrs

sevī var attīstīt un pilnveidot. Metode ir tik vienkārša, ka daudzi to tādēļ neņem par pilnu. Vienkārši sakot, zemapziņu varam vadīt, ar to runājoties, tai dodot rīkojumus un norādījumus. Vadī ba būs labāka, ja ar savu zemapziņu runāsimies bieži un sistemātiski, respektīvi, sevi pārliecināsim un p i e r u n ā s i m . Ja nepārtraukti vaimanāsim, ka ir slikti un nelabi, tad galu galā tā arī būs.

Tēlaini runājot, dzīve no dzimšanas līdz pat nāvei ir nemitīga šķēršļu pārvarēšana un neizbēgams cīniņš. Šajā cīniņā tad arī uzkrājas pieredze un kal​dinās veiksme.

Stiprākie koki mežā nebūt nav tie, kuri ir vislabāk aizsargāti, bet gan tie, kuri labāk par citiem spēj cīnīties par savu

izdzīvošanu.

Cīniņš spiež mūs kustēties un rīkoties, citādi mēs apstātos, iesūnotu un nonīktu.

Bez cīniņa un grūtību pārvarēšanas dzīvē neko vērtīgu iegūt nevar. Ja viss nāktu viegli, tad jau veiksmīgi būtu visi. Skarbi un nedaudz banāli jau tas skan - dzīve ir un paliek cīņa par izdzīvošanu, par veiksmi un panākumiem. Balvu gūst tie, kas no šķēršļiem nenovēršas, bet tos pārvar un iet pretim nākamajiem likteņa izaicinājumiem. Katrs šķērslis, ko esat pārvarējis, katrs akmens, ko no sava ceļa esat novācis, taču jūs tuvina ilgotajam mērķim! Tikai neaizmirstiet palīdzēt arī citiem pārvarēt šķēršļus un novelt akmeņus!

Ar sirdsdegsmi un u r r ā saucieniem vien, kā zināms, nekur tālu tikt nevar. Ir nepieciešamas arī tādas īpašības kā pacietība un iecietība. Tās veidojas kā sintēze no uzstājības, atturības un gribasspēka, sevi pilnīgi ziedojot izvirzītajam mērķim vai ideālam. Tās ietver arī drosmi mainīt to, ko esat spējīgs mainīt, gatavību pieņemt to, ko mainīt nav jūsu spēkos, un dzīves gudrību, kas ļauj atšķirt vienu no otra.

Mēs labprāt vēlamies būt simpātiski un patīkami, gūt citu cilvēku atbalstu un draudzību. Lai gūtu veiksmi, ir jāprot veidot draudzīgus kontaktus un saskarsmi ar citiem ļaudīm. Saprotam, ka šim nolūkam ir nepieciešama tāda rakstura īpašība kā elastība.

Elastīgam jābūt ne vien fiziskajā, bet arī intelektuālajā ziņā. Proti, jāmāk savu ES piemērot jebkuriem apstākļiem, tajā pašā laikā saglabājot paškontroli un skaidru prātu. Svarīgs elastības priekšnoteikums ir humora izjūta un prasme pasmaidīt arī par sevi. Humora izjūta palīdzēs pārvarēt un mazāk sāpīgi pārdzīvot nepatikšanas un zaudējumus.

Taču elastība nebūt nav bezierunu piekāpība jebkādām cilvēku pašu pazemojošām kaprīzēm un iegribām.

Lokans mugurkauls gan dod iespēju gūt vienu otru labumu, taču tā īpašnieku ļaudis diez cik augstu nevērtē.

Par elastību drīzāk uzskatāma prasme ātri aptvert situāciju, to bez liekām

emocijām novērtēt un pieņemt pragmatisku lēmumu attiecībā uz turpmāko rīcību.

Pats īsākais ceļš uz veiksmi ir darīt vairāk un labāk, nekā no tevis prasa un gaida. Ja jūs vienkārši stiepjat darba laiku, ja darāt tikai to, ko no jums kategoriski pieprasa, un neizrādāt vadībai savu ieinteresētību darbā, tad uz veiksmīgu karjeru nav ko cerēt! Ļaujiet vaļu savai iztēlei un entuziasmam profesionālās darbības jomā. Neļaujiet sevi iebiedēt ar argumentu "tā nekad nav darīts!". Tieši tas ir iemesls, lai pamēģinātu!

Ja domājat, ka jūsu ideja ir uzmanības vērta, ķerieties pie tās realizācijas vai nu pats, vai ar citu palīdzību. Un neļaujiet tai

nogrimt! Tā ir traģēdija, ja laba ideja gājusi bojā pa tukšo!

Neveiksmei var būt arī pozitīva loma. Ir iegūta mācība un pieredze. Sapratīsim, ka neveiksme var savureiz gadīties ikvienam, taču katrā neveiksmē, kaut netieši, var atrast arī nākamās veiksmes iedīgli.

Dažkārt neveiksme palīdz laikus novērsties no maldu ceļa, kas ievestu ķezās, nepatikšanās un strupceļā.

Neveiksmes un sakāves - tā ir valoda, kādā Dzīve māca cilvēku dzīvesgudrībā.

Būtu ļoti grūti saskanīgi dzīvot kopā ar tādu cilvēku, kurš nekad nav izbaudījis neveiksmes un sakāves rūgtumu. Vēl vairāk. Cilvēks var gūt veiksmi tieši tikpat lielā mērā, cik lielā mērā viņš ir spējīgs

tikt galā ar neveiksmēm. Pieredze rāda, ka dzīvesgudrības un intelektuālā brieduma kulmināciju cilvēks sasniedz pēc četrdesmit - piecdesmit gadiem, kad, dzīves ceļu ejot, ir iegūts daudz punu un zilumu. Vēl vairāk, pastāv uzskats, ka visauglīgākais laiks intelektuālajai un garīgajai darbībai esot sešdesmit sep​tiņdesmit gadu vecumā.

Neesiet lepns un iedomīgs un neatraidiet jums palīdzīgi pastiepto roku!

Tā varat aizvainot cilvēku, kas vēl jums labu, un likteņa ironijas dēļ var izrādīties, ka tieši šīs rokas jums pietrūkst!

Sniedziet palīdzīgu roku citiem. Godīgas spēles noteikumi prasa, lai jūs nepaliktu parādniekos! Katram ir iespēja palīdzēt mazāk veiksmīgajiem. Palīdzot citiem

risināt viņu problēmas, arī jūsu problēmas risināsies veiksmīgāk.

Skumīgi, ja jūsu uztverē dzīve ir līdzīga izbadējušos žurku skrējienam pēc treknāka un gardāka kumosa... Agri vai vēlu, tagad vai nākamajā dzīvē -par visu būs jāsamaksā! Lai to ņem vērā tie, kuri atļaujas lietot nežēlīgus konkurences paņēmienus. Galu galā zaudētāji būs viņi.

Cilvēka dzīve var veidoties ļoti sarežģīta. Katram mums ir dzīve, kuru esam izvēlējušies, un katrā no mums, neraugoties uz skarbo realitāti, dzīvo arī domas un sapņi par to, "kā varētu būt".

Veiksmi varam sastapt jebkurā dzīves ceļa posmā. Mēs taču nekad nenonākam

galapunktā ar nosaukumu "veiksme" (ja nerunājam par laimestu loterijā), kur varētu labpatikā apsēsties un vairs neko nedarīt. Ļaudis, kuri ik dienu dzīvo "pēc maksimālās programmas" un gūst no tā gandarījumu, veiksmi sasniedz daudz biežāk nekā citi. Nemaz nav obligāts augsts amats un sociālais statuss, nav obligāti būt slavenībai un pelnīt "kaudzi nau​das". Par veiksmi var uzskatīt arī to, ka dzīve ir dziļa, saturīga un dvēseliska.

Katram cilvēkam dzīvē ir daudz iespēju. Veiksme ir prast izvēlēties produktīvāko. Mēs taču izvēlamies dzīves vērtības, profesiju, dzīvesbiedru, baznīcu, kuru apmeklēsim, barību, ko ēdam, un tā tālāk, un tā joprojām. Dažas izvēles būtisku iespaidu uz mūsu dzīves

ceļu neatstāj, bet citas var būtiski mainīt mūsu nākotni. Mūsu lēmumi un rīcība ir mūsu dzīves ceļa posmi. Ja būsim izvēlējušies pareizo ceļu, veiksme var mūs pavadīt gan labos, gan arī nemaz ne tik labos brīžos. Veiksme ir kā ceļojums.

Tā nav nekāds galapunkts, jo galapunkts no​zīmē to, ka ceļojums beidzies.

Trīsdesmit trīs nelaimes

Dzīves lielākā traģēdija ir tā, ka cilvēki, kuri gluži nopietni vēlējušies savu dzīvi vērst uz labu, tomēr cieš krahu.

Psihologu analīze liecina, ka esot trīsdesmit trīs cēloņi (nelaimes), kuru dēļ cilvēks dzīves ceļā var ciest sakāvi:

Slikta iedzimtība. Tā esot mazākā nelaime, ko varot pārvarēt ar gribasspēku un darbu.

2. Skaidru dzīves mērķu trūkums.

Ja jau cilvēks neko nevēlas, tad, protams, neko arī ne​dabūs...

3. Godkāres trūkums - nevēlēšanās "pacelties", izrauties no nomācošās vides.

4. Robi izglītībā. Šo šķērsli var visai viegli pārvarēt. Pieredze liecina, ka vislabākā, stabilākā un dziļākā izglītība ir tiem, kuri bijuši spiesti iztikt ar pašizglītošanos un 1.

pašaudzināšanu. Neviena augstskola nevar izaudzināt patiesi izglītotu cilvēku, ja viņš pats to dedzīgi nevēlēsies. Ja saņemtais formālās izglītības dokuments tiek noglabāts dziļi atvilktnē un turpmāk cilvēks klapē ar ausīm u n nepakustina ne mazo pirkstiņu, jau sācies izglītības regresa ceļš. (Lai gan pusironiska prātula saka: "Izglītība ir tas, kas mūsu galvā palicis pāri pēc tam, kad esam aizmirsuši visu, ko mācījāmies...") Pašizglītības ceļā ir jāizmanto visas bagātīgās iespējas, ko sniedz mūsdienu informatīvās tehnoloģijas, kuras joprojām dinamiski attīstās. Mūsu laikmetā, lai nepaliktu ceļmalas grāvī, izglītību nākas turpināt visa mūža garumā.

Pašas par sevi zināšanas vēl neko nedod. Pats svarīgākais ir prast tās likt lietā.

5. Vājš gribasspēks. Pašdisciplīnas priekšnoteikums ir paškontrole. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāvar izskaust savas negatīvās īpašības. PIRMS MĀCĀMIES KONTROLĒT APSTĀKĻUS, IR JĀIEMĀCĀS KONTROLĒT PAŠAM SEVI! PAŠAUDZINĀŠANA IR VISSMAGĀKAIS DARBS! JA NEUZVARĒSIT PATS SEVI - CIETĪSIT SAKĀVI PATS NO SEVIS... Skatoties spogulī, jūs vienlaikus redzat gan savu labāko draugu, gan niknāko ienaidnieku.

6. Slimības. Ja nav labas veselības,

izredzes uz veiksmi diemžēl ir niecīgas.

Kamēr nekas nekaiš, nekur nedur un nesāp, tikmēr (atkal diemžēl!) pret savu veselību izturamies vieglprātīgi. Tomēr daudzus slimību cēloņus mēs varam novērst, piemēram, šādus: 1.

slikts uzturs; 1. neprasme vadīt savu apziņu, tieksme pakļauties negatīvām emocijām, visu laiku domāt tikai par slikto; 2. pārmērīga aizraušanās ar seksu vai pārmērīga atturība šai ziņā; 3. kustību trūkums, fiziska netrenētība; 4. svaiga gaisa trūkums.

7. Vides iespaids, it sevišķi bērnības gados.Viedīga ir paruna: "Ābols no ābeles tālu nekrīt!"Vairums ļaužu ar noziedzīgām tieksmēm tās ieguvuši jau bērnībā, arī sliktu draugu iespaids tad irvisspēcīgākais.

8 . Atlikšana uz "vēlāk". Viens no visbiežāk sastopamajiem neveiksmes cēloņiem. Sava atvilktne, kurj'nogrūst" lietas uz "vēlāk", ir katram cilvēkam. Sī atvilktne tikai gaida izdevību izlīst dienasgaismā, lai cilvēkam atņemtu pēdējo cerību. Daudzi no mums dzīvē paliek ar garu degunu tikai tādēļ, ka pacietīgi gaidījuši - nupat, nupat būs iespēja sākt darīt ko jēdzīgu un nopietnu.

Negaidiet - tas īstais bridis pats no sevis nekad nepienāks! Rīkojieties tūdaļ,

izmantojot visus savā rīcībā esošos līdzekļus! Labākie un efektīvākie līdzekļi tiks atrasti darbības gaitā.

9 . Neatlaidības trūkums. Daudzi cilvēki darbu ļoti dedzīgi un labi sāk, bet līdz galam to tā arī nenoved. Pārlieka uzmanība tiek pievērsta pirmajām grūtībām un neveiksmēm. Neatlaidību ne ar ko citu aizstāt nevar, un tirgū to arī nenopirksi.

1.

Negatīvas rakstura īpašības.

Cilvēks ar pretīgu, atbaidošu raksturu diez kā nevar cerēt uz veiksmi.

Veiksme meklē enerģiskus cilvēkus, kas prot sadarboties ar citiem. Kurš gan gribēs uzsākt ko kopīgu ar nepatīkamu cilvēku?

Seksuālo tieksmju nekontrolēšana. Seksuālā tieksme un enerģija ir ārkārtīgi spēcīgs cilvēku darbības dzinulis un katalizators. Vajag prast to kontrolēt un sublimēt garīgo un fizisko spēku attīstības jomā.

3. Nekontrolēti kaislīgs azarts.

Diez vai ir jāstāsta par azartspēļu briesmām un to kaitīgumu. It kā veiksmīgs biržas spekulants arī agri vai vēlu lauzīs kaklu.

4. Šaubas lēmumu pieņemšanā.

Tas, kurš ilgi svārstās, pieņemot lēmumu, ir nīkulis. Tas, kurš nespēj pieņemt nekādu lēmumu, ir divkārt nīkulis un vārgulis. Neizlēmība un "stiepšana garumā" ir dvīņi. Kur ir viens, turpat jau arī otrs. No šī 2.

pārīša ir jāatbrīvojas pēc iespējas ātrāk, citādi no neveiksmju staignāja neizkļūt!

5. Baiļu sindroms. Bailes ir stindzinošas un rīcību paralizējošas.

Tās nepārvarot, nav nekādu cerību dzīvē tikt uz priekšu.

6. Neveiksmīga laulība. Arī plaši izplatīts cēlonis.

Ja starp dzīvesbiedriem nav harmonisku attiecību fiziskajā un garīgajā līmenī, tad laulība ir bumba ar laika degli.

Reiz tā sprāgs!

7. Pārlieks aizdomīgums. Visur saskatot tikai blēžus, briesmas un lamatas, arī nekur tālu netiksi.

Superuzmanīgums un neizvēlīgums ir vienlīdz bīstami faktori.

Neveiksmīga sadarbības partnera izvēle. Bieži sastopams faktors.

Ja pārdodat savus pakalpojumus, tad, lai gan ik uz stūra slaistās bezdarba rēgs, turpmākā darba devēja izvēlē tomēr vajadzētu būt daudzmaz izvēlīgam. Iedomīgam muļķim labāk ejiet apkārt ar līkumu un nežēlīgam izdzinējam tāpat. Lieks lats neatsver sabojātos nervus un veselību.

2. Nelāga aizspriedumi un i e r a d u m i . Aizspriedumi un tumsonība arī ir dvīņu pāris, no kura pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas.

3. Neveiksmīga profesijas izvēle.

Darbā, kas nesagādā prieku un gandarījumu, veiksmi nesagaidīt!

Sevišķi bīstami ir pakļauties modes 1.

ažiotāžai. (Cik daudz gan mums nākotnē būs vīlušos ekonomistu un juristu!) Dariet to, kas tuvs sirdij! Ja nebūs materiāls, būs vismaz morāls gandarī​jums.

4. Nepietiekama koncentrēšanās.

Visu izdarīt uzreiz un kvalitatīvi nav iespējams! Spēki un enerģija jākoncentrē stratēģiski un taktiski sva​rīgākajos virzienos.

5. Vieglprātīga izšķērdība. Jābūt nevis skopulim, bet racionāli taupīgam. Veidojiet ietaupījumu. Tas būs jūsu stabilitātes un neatkarības pamats.

Citādi jums nebūs manevrēšanas iespēju un būsit spiests piekrist pat sev neizdevīgiem noteikumiem.

6. Entuziasma trūkums. Ja darbu

darīsim ar gariem zobiem un jēliem nagiem, veiksmi neredzēt kā savas ausis! Starp citu, entuziasms ir lipīgs.

Ar savu entuziasmu lietas labad varat aizraut arī citus.

Neiecietība. Cietpaurainie reti kad iekaro augstākās virsotnes.

Neiecietība liecina, ka cilvēks vairs neattīstās un nepieņem jaunas zināšanas.

Vis-graujošākās neiecietības formas ir reliģiskā, nacionālā, rasu un politiskā neiecietība.

2. Neprasme sadarboties. Daudzi cieš fiasko tādēļ, ka nav atraduši kopīgu valodu ar saviem partneriem.

1.

3.

4.

5.

6.

Vai nu pārlieka iedomība, vai arī pil​nīgs elastības trūkums. īpašums, kas nav iegūts, strādājot "vaiga sviedros". Ne velti paruna saka: "Kas viegli nācis, viegli arī aiziet..." Nepelnīta bagātība ir bīstamāka nekā sūra nabadzība.

Apzināts negodīgums. Sargi savu godu jau no jaunības! Reputāciju sabojāt var ātri, bet atgūt to ir ļoti grūti.

Lepnība un lielīgums. Tas ir signāls, ka no jums jāturas tālāk.

Tukša muca tālu skan!

Zīlēšana kafijas biezumos, nevis rūpīga faktu un apstākļu analīze.

Daudzi cilvēki ir pārāk slinki, lai paši domātu, daudz vieglāk un

vienkāršāk ir piekrist kāda "speciālista" viedoklim vai modē nākušām nostādnēm.

7. Naudas trūkums. Tas diemžēl ir fatāli! Bez sākumkapitāla ir grūti īstenot vislabākās ieceres.

8. - 33. Šīs pozīcijas lai aizpilda lasītājs, kuram taču arī droši vien ir bagātīga dzīves pieredze. Un visādām ķezām un nelaimēm taču arī ir simtiem būtisku cēloņu.

Pamēģiniet pats savu raksturu izanalizēt punktu pa punktam. Droši vien atradīsies arī tādi punkti, kas attiecas tieši uz jums.

TELPAS UN IETEKME

LAIKA FAKTORU

Tepat un tūlīt - šim teicienam ir ne tikai filozofiska slodze, tas arī pavisam vienkārši atgādina, ka mēs dzīvojam noteiktā telpā un noteiktā laikā. Sie divi faktori ir kā mūžīgi rāmji, starp kuriem mēs dzīvojam, pieņemam lēmumus, darbojamies un sadarbojamies. Ļoti bieži telpa un laiks iespaido starpindivīdu saskarsmes raksturu un īpatnības. Savulaik A. Sopenhauers rakstīja, ka starp diviem cilvēkiem vienmēr jābūt dzeloņa garumam atbilstošai distancei, lai tiem neklātos tā kā divām dzeloņcūkām, kuras aukstā naktī, gribēdamas sasildīties, mēģina viena otrai cieši piespiesties.

Saskarsmē ar citiem cilvēkiem būtiska nozīme ir šai distancei. Ar to saprot psiholoģiski komfortablas saskarsmes atstatumu starp indivīdiem dažādās situācijās.

Paeksperimentēsim. Pamēģināsim sarunāties ar kādu cilvēku apmēram 3-4 metru attālumā. Ja tas ir priekšnieks, mazpazīstams vai vispār nejauši sastapts cilvēks - viss kārtībā. Taču, ja šādā attālumā mēģināsit aprunāties ar tuvinieku, abi jutīsities ļoti neērti. Šī distance ir superoficiāla.

Ar tuviniekiem vai labiem paziņām

mēs labprātāk sarunājamies 0,5 1,5 metru attālumā. Te jau ir citāds, daudz tuvāks acu skatienu kontakts, nelielais attālums vedina uz lielāku savstarpējo atvērtību un vaļsirdību.

Tādējādi sarunas partnerim varam pateikt ko tādu, kas nebūtu jādzird svešām ausīm. Šāda distance liecina par zināmu kopību.

Par pusmetru mazāka distancejau ir visai intīma. Tuvinot savu seju partnera sejai vēl vairāk, jūs varat tikt nepareizi saprasts. Šāda distance ir laba ar bērnu (protams, savējo), laulāto draugu (protams, labāk ar savējo) un tuviniekiem.

Pamēģiniet pēkšņi samazināt distanci ar darba kolēģi, viņš

instinktīvi atsprāgs no jums atpakaļ.

Pat ja paliks uz vietas, viņš izjutīs situācijas nedabis-kumu un viņa sejas muskuļi sasprindzināsies, neapzināti aizstāvoties pret iebrukumu viņa teri​torijā.

Distancei samazinoties, partneru biolauki cieši saskaras. Un tas ne vienmēr ir labi pat tuviem draugiem.

Distanci vienmēr cenšas samazināt tā sauktie enerģētiskie vampīri, kuri mēģina sava biolauka enerģiju papildināt uz jūsu rēķina. Viņi liecas jums pretī pāri galdam, apsēžas blakus pārāk tuvu, cenšas paņemt aiz rokas, pieskarties, uzsist uz pleca u.tml. Protams, ne jau visi, kas tā uzvedas, mēģina jums atņemt

enerģiju. Par saskarsmi ar vampīru liecina pēcefekts - jūs jūtaties nospiests, salauzts, it kā gribasspēku zaudējis, pēkšņi sāk sāpēt galva vai vēders.

Pētot cilvēku uzvedību un izjūtas dažādos apstākļos, psihologi pārliecinājušies par telpiski psiholoģisku zonu esamību. Ikviens cilvēks ir ietverts vairākos acīm neredzamos, taču grūti pārvaramos apvalkos, kuri ieskauj mūsu fizisko ķermeni. Pirmais apvalks atrodas apmēram pusmetra attālumā - tā ir tā s a uktā intīmā zona, kurā iekļūt mēs ļaujam tikai vistuvākajiem cilvēkiem un arī tikai cieša emocionāla kontakta brīžos.

Cita cilvēka ienākšana šajā telpā tiek uztverta kā robežas pārkāpšana.

Personiskajā zonā - tās robeža ir apmēram 1,5 metri - noris saskarsme ar piederīgajiem, tuviem paziņām, bet ne ar priekšnieku vai klientu birojā. Savukārt saskarsme ar tiem īstenojas sociālajā zonā - divu līdz sešu metru attālumā.

Visbeidzot, publiskā zona (tālāk par sešiem metriem) ir piemērota, kontaktējoties ar lielāku ļaužu grupu.

Minēto zonu pārkāpšana indivīdā izraisa instinktīvu nepatiku un neērtību. Ja vien iespējams, mēs šīs zonas instinktīvi ievērojam, kaut vai, piemēram, izklaidus apsēžoties pustukšā transportlīdzeklī vai kādā citā publiskā vietā. Ap sevi mēs visu laiku instinktīvi radām zināmas robežas,

nosakām teritoriju, kuru uzskatām par savējo un cenšamies nosargāt. Šo zonu neievērošana dažkārt var izraisīt neparedzētas sekas. Jūtu uzplūdā draudzīgi uzsitot uz pleca partnerim, ar kuru nupat noslēdzāt izdevīgu vienošanos, jūs viņā pēkšņi izraisāt nepatiku ar visām no tās izrietošajām sekām. Savu paziņu bērnelim noglāstot galviņu, pēkšņi varat sagaidīt no tā pavisam negatīvu un vētrainu reakciju.

Distance - tas ir ne tikai konkrēts attālums. Sis jēdziens ietver arī izjūtas, kādas saskarsmes procesā veidojas. Pamēģiniet aprunāties ar

dažādiem cilvēkiem dažādos attālumos. Tūlīt manīsit, kā mainās jūsu izjūtas. Ar katru tālāko distances centimetru zudīs intimitāte un attieksme kļūs oficiālāka.

Skūpsts (sirsnīgs, nevis oficiāls) pasvītro tuvību un intimitāti. Taču, tiklīdz mīlnieki sastrīdas un sāk noskaidrot attiecības, distance tūdaļ palielinās par metriem trim (cik jau nu dzīvokļa platība atļauj).

Starp citu, tuviem un mīlošiem cilvēkiem grūtāk sastrīdēties mazizmēra (5 - 6 m2) virtuvītē.

Neiespējamība telpiski attālināties konfliktus saīsina, turpretī liela

platība tos var paildzināt.

Distances samazināšana starp svešiem (arī garīgi svešiem) cilvēkiem viņu attiecības nebūt nepadara siltākas, drīzāk otrādi - tuvums kļūst kaitinošs, tiek uztverts kā draudi vai uzbrukums. Ja konfliktējoši indivīdi tīšuprāt samazina distanci -gaidi kautiņu!

Lielā saspiestībā (mazizmēra dzīvokļi, pārpildīts transportlīdzeklis u.tml.) automātiski rodas aizsargreakcija.

Piemēram, liftā mēs cenšamies apkārtējos it kā neredzēt, ignorēt, skatāmies tiem garām. Kāds cītīgi pēta sienu divdesmit centimetru attālumā no sava degungala,

cits knibinās ap atslēgu saišķi vai atrod kādu citu nodarbi. Ja kāds iedrošinās lūrēt tieši uz mums, mēs pret viņu izjūtam nepatiku un uzskatām, ka šis cilvēks ir slikti audzināts.

Distancei ir liela nozīme arī psiholoģiski informatīvajos aspektos. Nav taču patīkami, ja kāds uzbāzīgi mūs tincina, jaucas mūsu darīšanās, visgudri mūs pamāca un tā tālāk.

Tas, kā saskarsmes partneri ievēro zonas, cik liela ir viņu rīcības brīvība, jau diezgan labi šos cilvēkus raksturo.

Cilvēks, kurš viegli maina saskarsmes distanci, visticamāk, ir vadošais, bet tas, ku​ram to izdarīt grūtāk, - vadāmais.

Priekšnieka kabinets ir visai auglīga laboratorija indivīdu saskarsmes psiholoģisko nianšu vērošanai. Pavērojiet - kā viens vai otrs darbinieks ienāk priekšnieka kabinetā. Kā atver durvis (varbūt ar kāju pasperot!) vai kautrīgi paliek pie sliekšņa, vai arī droši dodas iekšā. Tas viss raksturo indivīda pašapziņas līmeni un situāciju.

Kabineta saimnieks telpisko situāciju var viegli programmēt pēc saviem ieskatiem. Apmeklētāju var nosēdināt tā, lai viņš justos ērti un omulīgi (tad gan ir risks, ka viņš te aizkavēsies ilgāk nekā vaj adzēt u) vai arī pavisam neērti.

Apmeklētāju var pieņemt oficiālā atmosfērā, pašam paliekot sēžam aiz rakstāmgalda, vai draudzīgi, apsēžoties ar

viņu kopā pie žurnālu galdiņa vai pat uzcienājot ar kafiju. Ja vecu paziņu vai draugu kabineta saimnieks pieņems oficiāli, viņš izdarīs smagu psiholoģisku kļūdu, jo apmeklētājam tad būs neapšaubāmas morālas tiesības apvainoties.

Ir jēga padomāt par to, kādā veidā izvietoties ap galdu. Ja cilvēki sēž cits citam pretī un galds viņus šķir, rodas konfrontācijas gaisotne (ne velti vārdiem pretinieks u n pretim ir kopēja sakne!).

Izvietojoties blakus vai leņķī, jau tiek pasvītrota vienotības tendence. Tādēļ apaļie galdi ir psiholoģiski piemēroti svarīgu sarunu norisei.

Mājas apstākļos arī veidojas atsevišķas

terito​rijas. Tā ir vectētiņa vieta pie galda, un tas ir tēva rakstāmgalds (kur kaut ko aiztikt ir nepārkāpjams tabu!), bet tā ir māmiņas virtuve (kur citiem nebūs degunu bāzt!). Ja pie pieaugušās meitas ciemos atnākusi māte, labu gribēdama, arī virtuvē maisīsies pa kājām, meita diez cik priecīga gan nebūs.

Līdzīgi kā pastāv slēgtas u n atvērtas organizācijas, arī dzīvokļi mēdz būt divējādi. Slēgtajam tipam atbilstošajā viss ir stingri un tradicionāli noteikts (raksturīgi, ka visu istabu durvis ir ciet), tā iemītnieku uzvedība un pat domu gaita konservatīvi tendēta. Atklātajam tipam atbilstošajā dzīvoklī robežas ir visai relatīvas un izplūdušas, iemītnieki jūtas brīvi un atraisīti.

Teritoriālās attieksmes ir dažādas pat vienas nacionālās kultūras ietvaros. Zonu neievērošana var radīt psiholoģiskas dabas sarežģījumus. Laukos, kur cilvēki pieraduši pie plašumiem, un pilsētās, kur viņi dzīvo saspiestībā, veidojas dažāda teritorijas izjūta. Tādēļ pilsētnieka un laucinieka saskarsmē var rasties neapzināts diskomforts. Sarunas laikā viens mēģinās pienākt tuvāk, sev pierastā dis​tancē, bet otrs centīsies attālināties.

Arābu zemes ar tām raksturīgo saspiestību un atklāto dzīvesveidu (pat ģimenes dzīve tiek demonstrēta vispārējai apskatei) ir pilnīgs pretstats tā sauktajam eiropeiskajam stilam. Arābu pilsēta siltā vasaras vakarā ir kā skudru pūznis - visas durvis vaļā, bet vācu pilsētiņā vērojama

pavisam cita aina -tuksnesīgas ielas un aizvērtas durvis, maksimāla norobežotība.

Līdzīgu stilu vācieši ietur arī savās darba vietās.

Kā kuriozu min psiholoģisko diskomfortu, kas rodas, piemēram, amerikāņu un vāciešu kopuzņēmumā.

Vācieši savu kabinetu durvis turēs cieši aizvērtas, uzskatot to par kārtības pazīmi. Toties amerikāņiem tās būs plaši vaļā, it kā apliecinot nepieciešamo demokrātismu un atraisītību.

Mēs mēbeles izvietojam gar sienām, cenšoties atbrīvot telpas centru, turpretī japāņiem ir pavisam cita pieeja. Pēc mūsu loģikas, telpa - tas ir attālums starp priekšmetiem, toties japāņiem telpa nav nekāds tukšums, tai ir sava forma un kompozīcija, kurai tiek pievērsta liela uzmanība.

Laiks meklēt un laiks zaudēt, laiks prātot un laiks darīt, laiks raudāt un laiks smieties, laiks runāt un laiks klusēt, laiks dzīvot un laiks mirt...

Laika strukturēšanas prasme arī ir svarīgs veiksmīgas darbības priekšnoteikums. Laika faktors ir cieši saistīts ar cilvēku attiecībām. Prasme novilkt v a i iegūt laiku, laikus kaut kur parādīties vai "nozust", laiku "apdzīt" vai nokavēt - visas šīs prasmes dzīves spēlē un diplomātijā ir tik nepieciešamas!

Nerakstīti lietišķās etiķetes noteikumi liedz tikšanos nokavēt vairāk par dažām minūtēm. Lielāka kavēšanās var liecināt par to, ka neesat nopietns partneris un jums pārāk uzticēties nevar.

Laika reglaments ir efektīvs sapulces, pārrunu vadītāja un izpildes kontroles instruments. Ja tiek runāts tā, kā vajag, tad var nepamanīt pārtēriņu vai dot

papildlaiku, bet ja ne tā, kā vajag, runātāju var strupi pārtraukt, pamatojoties uz reglamentu.

Laika izjūta ir tik dažāda!

Medusmēnesis un firmas noteiktais pārbaudes laiks - arī mēnesis, bet cik garš! Pusstunda, pavadīta sarunā ar draugiem, -galīgs sīkums, bet pusstunda audiencē pie premjerministra - kaut kas gigantisks! Skolotājam vārdi "šajā gadā" nozīmē mācību gadu, bet grāmatvedim finansu gadu.

Laiku var izmantot kā manipulācijas i e r oc i : "termiņš ierobežots ", "tikai līdz...", "pirmajiem desmit piešķiram atlaides". Uz tamlīdzīgu makškerākīti bieži uzķeramies un pieņemam sasteigtus

lēmumus.

Vispār, lai valdītu pār ļaudīm, ir vēlams strukturēt un kontrolēt viņu laiku.

Jo mazāk viņiem PERSONISKA laika, jo vieglāk valdīt. Piemēram, armijā ierindniekam personiskā laika faktiski nemaz nav. Pretējā gadījumā var rasties briesmas, ka kareivītis sāks DOMĀT! (Mazāka nelaime, ja sākspļēgurot, tad vēl var līdzēt disciplinārsodi...)

Vairums cilvēku ar pašu dārgāko un vērtīgāko, kas viņiem šajā pasaulē dots, izrīkojas vieglprātīgi un daudz nedomājot.

Dzīvo tik nost! Savas bezdarbības attaisnošanai izdomā visādus iemeslus.

Viņiem ir raksturīga tieksme laiku saskaldīt, atdalot pagātni, tagadni un

nākotni. Viņi nesaprot, ka pagātne - tā ir tagadējā atmiņa un pieredze, bet nākotne tagadnes rezultāts. Ir cilvēki, kas pagātni izmanto savu pašreizējo neveiksmju izskaidrošanai. Stāsta par grūto bērnību, žēlojas par agrākajām neveiksmēm, nemitīgi rakņājas pagātnes kļūdās un aizvainojumos.

Citi orientējas tikai uz nākotni, sola un plāno turpmākos dižos darbus. Taču rūpes par rītdienu tiem traucē aktīvi un lietišķi rīkoties šodien, un tā šodiena pārvēršas rītdienas gaidās.

Ir ļaudis, kas atskalda gan pagātni (ja tajā nav bijis nekā ievērības cienīga), gan arī nākotni (tāpēc ka tā ir neskaidra un draudoša). Dzīvo tikai šodienai, cenšoties

nedomāt par šīsdienas darbības jēgu, taču pašai šai darbībai piešķirot svarīgu nozīmi.

Atkarībā no orientācijas laikā cilvēki mēdz rī​koties pēc šādiem scenārijiem: 1. Ne ātrāk kā (vai: Tikai tad, kad...). Šā scenārija galvenā ideja - iešu spēlēt futbolu, kad būšu izmācījies. Vai arī citi varianti dažādos dzīves posmos: "Apprecēsimies, kad tiksim, uz kājām", "Domāšu par sevi, kad bērni paaugsies", "Savilksim jostas, toties bērni dzīvos gaišā nākotnē!" Kopīgais ir tas, ka dzīve un tās prieki tiek atlikti uz vēlāk. Atsauces u z apstākļiem pamato reālas rīcības trūkumu šodien.

Bet vai par sekām padomāji ?

Iepriekšējā scenārija pretmets.

Pamatdoma - par visu nāksies maksāt dārgi... Raksturīga frāze - tas nav uz labu, pēc smiekliem nāk a s a r a s . Scenārijs neļauj aplidot meiteni (bet ja nu gadās bērns!) vai iedzert glāzi laba vīna bailēs no paģirām.

2. Kāpēc gan man vienmēr neveicas! Divreiz izgāju pie vīra neveiksmīgi, trešo reizi mēģināt nav vērts! Tā bieži tiek attaisnota sava nespēja vai nevēlēšanās kaut ko darīt, jo apriori zināms, ka nekas neiznāks.

3. Bez piecām minūtēm. Es gandrīz paspēju uz vilcienu! Jau rakstu grāmatas pēdējo nodaļu! Ar nākamo 1.

gadu (mēnesi, pirmdienu) sākšu jaunu dzīvi! Stingras apņēmības demonstrēšana kā iemesls, lai atliktu reālu rīcību.

4. Tikai ne patlaban! Vai tad neredzi, cik ļoti esmu aizņemts! Kā var ko "tādu" patlaban domāt!

Pamatideja - varonīgi nodzīvot līdz vakaram, lai ar izpildīta pienākuma apziņu varētu teikt - nu, vēl viena diena ir laimīgi nomocīta...

5. Tad jau redzēsim... Scenārijs ar atklātu beigu posmu, kas pieļauj dažādus variantus, tostarp, ja cilvēks papūlēsies, arī produktīvus. Kas neriskē, tas nevinnē - tādēļ rīkosimies atbilstoši apstākļiem!

Parasti bažas par nākotni, konservatīvisms, neizlēmība spiež

visai ilgi saglabāt esošo situāciju: Nu, izškiršos, bet vai būs labāk? Nu, uzņemšos, bet vai tikšu galā?

Pateikšu, ko domāju, bet kāda būs reakcija?

Var jau visu izplānot līdz pēdējam sīkumam, bet vai vienmēr tas atmaksājas?

Pastāv tāda visai paradoksāla likumsakarība - 20 procenti pūliņu dod 80 procentus rezultāta un otrādi. Pretēji menedžmenta mācību grāmatu padomiem, ļoti bieži veiksme uzsmaida tiem, kuri nemaz tik detalizēti neplāno turpmākos pasākumus. Tiesa gan, tad, lai smagi neiekristu, nepieciešams improvizatora talants, apsviedīgs prāts un elastīga domāšana.

Psihologi apgalvo, ka vairums ļaužu domā (šā vārda dziļākajā nozīmē) tikai apmēram piecas minūtes dienā (!). Jūs apgalvosit, ka domājat pastāvīgi. Tomēr runa ir ne jau par domām sakarā ar telefona zvanu, maizes pirkšanu vakariņām, bet gan par spēju PRĀTOT Tātad vairums cilvēku īstenai domāšanai velta niecīgu laika mirkli. Tad nu nebūtu jābrīnās, ka tik daudzi dzīvo neapjēgtu dzīvi -katrreiz padomā par ceļu līdz tuvākajam kokam, taču nav pamēģinājuši uz mežu paraudzīties it kā no augšas, lai noteiktu virzienu, kā SAPRĀTĪGI tikt no meža ārā.

Tas ir mūsu laiks. Varam to izstiept, varam saspiest, varam nos i s t . Varam uzlikt uz plaukstas un vienaldzīgi vērot,

kā tas līdzīgi smiltīm izplūst caur pirkstu starpām. Un pēc tam vaimanāt par laika trūkumu. Varam pret to izturēties kā pret vergu vai paši kļūt par tā vergu. Varam ar to rīkoties, kā vēlamies. Tikai pārmetumus gan adresēsim paši sev!

SISTĒMAS CILVĒKS

Visi mēs esam sistēmas cilvēki valstiskā, kultūras, etniskā un filozofiskā aspektā. Saskarē ar citas sistēmas pārstāvjiem mēs nesam sev līdzi tās sistēmas elementus, no kuras esam nākuši, - mēs to eksportējam. Mēs no gada gadā,

no vienas vietas uz otru sev līdzi stiepjam savu sistēmu - gan visi kopā, gan katrs atsevišķi. Pārvietojoties laikā un telpā, mēs to nesam sevī. Mēs - Šeit un Patlaban -kādu sistēmu pārstāvam?

Cik produktīvas, lietderīgas vai bīstamas var būt dažādās sistēmu saskarsmes un to formas?

Katrs no mums piedalās lielu un mazu grupu dzīvē. Šīs grupas ir kopumi, kas izveidojušies vēsturiskās un sociālās attīstības rezultātā, - tās ir nācijas, šķiras, profesionālas, ideoloģiskas, dzimuma, vecuma un citas grupas.

Lielu grupu rīcībā ir specifiski sabiedrisko dzīvi regulējoši līdzekļi tradīcijas, paražas un tikumi, tām

raksturīgas savas vērtību skalas, iekšējā struktūra un dažādu apakšgrupu saskarsmes veidi. Lielajām grupām ir sava kultūra, domāšanas un uzvedības veids, specifiska sociālo priekšstatu sistēma un sava pasaules uztvere - tā saucamā mentalitāte.

Tādēļ mēdz runāt par dažādām nacionāla vai sociāla rakstura īpatnībām un min tādus štampus kā "angliskais konservatīvisms", "franču galantums", "itāliskā impulsivitāte" vai "vāciskā kār​tības mīlestība".

Mūsu piederība pie tās vai citas lielās grupas nosaka mūsu sociālo lomu un ar to saistīto paredzamo rīcību (sociālā prognoze). Sociālā loma sevī ietver

pastāvošajām normām atbilstošu īpašību un īpatnību šablonus. Iedomāsimies vidusskolas skolotāju, akadēmiķi, angļu lordu, jaunbagātnieku, arodskolnieku, "bomzi", un mūsu iztēlē tūdaļ radīsies konkrēts portrets: ārējais izskats, apģērbs, uzvedība, gaita, manieres, leksika, rakstura īpatnības un pat intonācija. Tā darbojas stereotipiskā sociālā prognoze.

Piederība pie grupas rada savas grupas favorizēšanu. Tā izpaužas kā grupas patriotisms un kritiska nostāja pret citu grupu pārstāvjiem - dalījums savējos un svešajos. Vi s s mūsējais, protams, ir labāks un pareizāks! Sauklis "mūsējos sit!" ir aicinājums uz tūlītēju rīcību, daudz neprātojot, kurš īsti vainīgs.

Zaudēt piederību pie savas grupas - tas ir smags pārbaudījums. Indivīds zaudē sociālos orientierus, pat dzīves jēgu, jūtas nomaldījies un neai zsargāt s. Tādu sociālās degradācijas procesu sauc par marginalizāciju. Līdz ar ierastās sociālās lomas zaudēšanu procesam pakļautie zaudē arī morālo vērtību sistēmu un tik tiešām jūtas kā izmesti pār bortu.

Pie mums pēdējos gados marginalizācijas process gājis plašumā un ieguvis pavisam negaidītas un amorālas aprises. Aiz nabadzības sliekšņa ir izstumts gandrīz vai nācijas zieds skolotāji, zinātnieki, mediķi, kultūras darbinieki, it sevišķi vecāka gadagājuma cilvēki, kuri nav pratuši vai nav gribējuši grozīties, krāpties, blēdīties un vispār

pakļauties propagandētajam pat ēr ēt ā) s abi edr ī bas ideālam, tā s a u c a m a j a m amerikāniskajam dzīvesveidam, vardarbības, izvirtības un merkantilisma kultam.

Kā lielo grupu konsolidējošs faktors darbojas tā sauktās grupas intereses, uz kurām balstās politiķu darbība. Uz šā paša pamata tie pulcē savu elektorātu iedzīvotāju daļu, kas apzināti un sistemātiski vēlēšanās atdod savas balsis viņiem kā savu korporatīvo interešu pārstāvjiem un pau​dējiem.

Grupu interešu formēšanā liela nozīme ir tādam faktoram kā sabiedrības viedoklis, kas šīs intereses vispārina un ari konkretizē. Sabiedrības viedoklis tad

ari ir politiķu, valsts, sabiedrisko, ideoloģisko, komerciālo, mafiozo un dažādu citu struktūru spēka pielikšanas joma, kur tiek izmantota pūļa psiholoģija un attiecīgas manipulēšanas metodes.

Lielu grupu ietvaros atbilstoši konkrēti formulētām interesēm veidojas sociālas k u s t ī b a s (politiskas, ekoloģiskas, jaunatnes, feministiskas, nacionālas, reliģiskas u.c), kuras balstās uz sabiedrības viedokli.

Ir divi polāri indivīda un sistēmas savstarpējo attieksmju tipi. Viens no tiem centrā izvirza sistēmu, otrs - indivīdu. Šīs koncepcijas varētu formulēt tā: cilvēks sistēmai v a i sistēma cilvēkam. Vai nu sistēmas labklājība ir atkarīga no katra tās

locekļa laimes un labklājības, vai arī katram sistēmas loceklim sevi jāziedo uz sistēmas interešu altāra. Protams, šāds pretnostatījums ir emocionāli sakāpināts, taču lieliski parāda abu pretējo pieeju būtību.

Skudru pūznis (vai bišu strops) ir tipisks uz sistēmu orientēts veidojums.

Katra atsevišķā skudriņa ir nekas salīdzinājumā ar pūzni un tā eksistences interesēm. Skudriņa ir tikai sīka vie-nība ("skrūvīte"), kurai bez iebildumiem jāpilda tai paredzētās funkcijas.

Saprotams, ka pūznis ir dzīvotspējīgs tikai šādā izkārtojumā. Jebkurai sistēmai ir sava kārtība un hierarhija. Atkarībā no tā, cik lielā mērā un cik stingri viss noteikts, runā par tā saucamās

demokrātijas pakāpēm.

Valsts var būt veidota tikai kā lielākā vai mazākā mērā uz sistēmu orientēta struktūra. Šīs orientācijas galējās izpausmes ir tā sauktie totalitārie re​žīmi.

Vēsture rāda, ka totalitāras valstis savulaik sasniegušas iespaidīgu varenību.

(Kādēļ tās sabrukušas - tā jau ir cita operai) Uz indivīdu orientētā koncepcija (viss indivīda labad!) tās galējā izpausmē, domājams, vispār nav realizējama. Jau telpiski filozofiskā interpretācijā visi vienlaikus nevar atrasties centrā, vienmēr daudzi būs vairāk vai mazāk nobīdīti sānus no centra (lasi - no labumiem, labklājības).

Ja gribi tikt centrā, tad nu tiešām noteicošais faktors ir individuālās k v a l i t ā t e s . Mērķa sasniegšanai nekautrējoties tiek izmantots viss - jo mērķis attaisno līdzekļus! Jāatzīst, ka arī šis sauklis cilvēces vēstures gaitā ir izrādījies dzīvotspējīgs.

P r o ta ms , c e n t r ā nokļuvušais savu stāvokli cenšas saglabāt, neļaut konkurentiem sevi izspiest. Sava stāvokļa nostiprināšanai netieši tiek propagandēta uz sistēmu orientētā koncepcija. Tad nu arī, demagoģiskiem un pseidodemokrātiskiem saukļiem skanot, risinās tā saucamā dzīves cīna, kuru viens otrs filozofiski noskaņots prātnieks ironiski dēvē par žurku skriešanās sacīkstēm. Valsts mērogā to sauc par

parlamentāro demokrātiju...

Ikviena sistēma agri vai vēlu degradējas, saslimst un iet bojā. Tipiskas ikvienas sistēmas degradācijas pazīmes ir korupcija u n birokrātija, kuras kā rūsa saēd un sabojā ikvienu mehānismu.

Sistēmas stabilitātes un pašregulācijas vajadzībām kalpo sociālās kontroles mehānisms, kura uzdevums ir nodrošināt atsevišķo sistēmas elementu normālu (normatīvu) sadarbību, citiem vārdiem sakot, attiecīgo funkciju kvalitatīvu izpildi visas sistēmas interesēs.

Sociālās kontroles būtība ir atkarīga no sociālekonomiskajiem, politiskajiem, kultūras un citiem faktoriem un izpaužas

kā indivīdam vai sistēmas apakšgrupai izvirzītas prasības, kas pastiprinātas ar vairāk vai mazāk bargām sankcijām.

Sociālā kontrole balstās uz sistēmā spēkā esošajām normām. Šādā kontekstā norma ir sinonīms jēdzienam kārtība vai standarts un atbilst kādiem vidējiem sociālajiem rādītājiem. Novirze uz vienu vai otru pusi tiek uztverta kā kaut kas satraucošs. Cilvēki normas uztver kā rīcības ierobežojumus, kurus pārkāpt ir bīstami.

Protams, būtu vēlami, lai šo juridisko, morālo, profesionālo, ideoloģisko normu (robežu) kompleksu katrs sabiedrības loceklis pieņemtu un izprastu. At​bilstoši šīm normām indivīda rīcību var vērtēt kā

pozitīvu, neitrālu vai antisociālu. Pēdējais vērtējums izraisa attiecīgas sankcijas - no sabiedriska nosodījuma līdz kriminālsodam.

Psiholoģiskie pētījumi rāda, ka diemžēl lielākoties cilvēka rīcību nosaka nevis viņa iekšējā būtība (sirdsapziņa vai citi ētiski faktori), bet gan normas un uzskati, kas ir vadošie tajā sistēmā, kurā šis cilvēks iekļaujas un kurai viņš kalpo. Lai piedāvāto normu cilvēks pieņemtu par savējo, tā vispirms jāsamēro ar viņa vērtību skalu. Ja atšķirība būs pārāk liela, uzspiestā norma tiks noraidīta un uztverta kā naidīga.

Saprātīgs propagandists zina, ka, mēģinot ļaudis krasi novirzīt no viņu

personiskajām pozīcijām un viedokļiem, var panākt tikai pretēju efektu. Viedokļus tuvinot soli pa solītim, pastāv daudz lielāka iespēja, ka propagandētie štampi tiks pilnībā a p g ū t i . Nostājoties konformisma pozīcijās, cilvēks var zaudēt savu unikalitāti un individualitāti.

Visticamāk gan, ka viņš sev izveidos dubultmorāles standartu. Vienu morāli uz ārpusi, atbilstoši sistēmas prasībām, otru - iekšējai lietošanai, tā saucamai privātajai dzīvei. Tā vien liekas, ka vairums ļaužu ir šādas dubultmorāles piekritēji...

Cilvēka un sistēmas savstarpējās attiecības ietekmē īpašuma faktors.

Indivīda neatkarība un pašapziņa ir būtiski atkarīgas no viņa materiālās

nodrošinātības. Viena lietajā indivīds dzīvo no rokas mutē un ir pilnīgi atkarīgs no sistēmas svārstībām un perturbācijām, un pavisam cita lieta, ja viņam ir pamats zem kājām "solīda" privātīpašuma veidā.

Ja nav personiska īpašuma, personiskas telpas, izvēles, personiska laika, personisku domu, viedokļu, tad, piekritīsit, nav arī personības.

SASKARSMES VIDE

No rīta iespiežoties tramvaja vagonā,

cilvēks kļūst par vienu no pasažieriem.

Apsēžoties pierastajā vietā auditorijā, students iekļaujas savas grupas kopumā.

Tiekoties draugu lokā, mēs iekļaujamies jau citā grupā. Tā vai citādi mēs visi vienā un tai pašā laikā esam dažādu pēc kopīgām pazīmēm, darbības, interesēm vai apstākļiem apvienotu grupu locekļi.

Pastāvīgie kontakti lielākoties tiek uzturēti mazu grupu ietvaros. Par mazu grupu uzskata ļaužu kopumu, kurā ir vairāk par diviem, bet ne vairāk par 30 - 40 indivīdiem. Tomēr optimālais grupas skaitliskais sastāvs ir septiņi plus/mīnus divi - to nosaka vidusmēra cilvēka operatīvās atmiņas spējas vienlaikus uzmanības lokā noturēt tieši tik daudz objektu. Speciālisti uzskata, ka šāds skaits

ir vislabākais gan tad, kad runa ir par lietišķu apspriedi, gan tad, kad vēlaties rīkot pikniku.

Neatkarīgi no tā, vai grupa ir formāla (studentu grupa, darba kolektīvs, sporta komanda) vai neformāla (draugi, paziņas, tūristi), tās būtisks priekšnoteikums ir zināmas, varbūt pat nerakstītas normas. Šo normu iespaidu kā grupas spiedienu izjūt ikviens jaunpienācējs.

Grupa - tas ir sevišķs organisms, kurā darbojas tā sauktā homeostatiskā līdzsvara noteikumi, kāda noteikta līmeņa uzturēšanas mehānisms, kas grupas locekļiem liek savstarpēji pielāgoties.

Slēgtu sistēmu (piemēram, armija,

cietums u.c.) ietvaros tiek piekopti speciāli rituāli, dažkārt nežēlīgi un cietsirdīgi. Tikai tos izturējis pienācējs tiks uzskatīts par savējo. Bet vispār rituāli ar attiecīgu atribūtiku ir neatņemama ikvienas kultūras sastāvdaļa - kristības, iesvētības, iecelšana bruņinieku kārtā, uzņemšana masonu ordenī.

Reakcija uz grupas spiedienu ir konf ormi sms (pielāgošanās). Ikdienas leksikā šim terminam gan ir negatīva nokrāsa...

Ja grupas intereses un personiskās intereses acīmredzami nesakrīt, cilvēks vai nu cenšas saglabāt neatkarīgu un patstāvīgu pozīciju, vai ari sāk demonstratīvi darboties pretī. Psihologi

to dēvē par negatīvismu.

Ne jau tikai formālās grupas strikti kontrolē savu locekļu rīcību. Arī neformālajās grupās un vispār sabiedrībā d a r b o j a s pātagas un pīrāga psiholoģiskās iedarbības princips. Līdz pat atsvešinātībai un boikotam. Grupas loceklim tā ir smaga psihiska trauma, it sevišķi ja grupa atrodas izolētos apstākļos (ekspedīcija, tūrisma pārgājiens, ceļojums ar kuģi u.tml.).

Veidojot grupu, kas ilgstoši darbosies izolētā režīmā, liela uzmanība jāpievērš tās locekļu psiholoģiskajai saderībai. Tas, ka grupa ir nokomplektēta neveiksmīgi, nemaz nerunājot par darba efektivitāti, var novest pat pie traģiskām sekām.

Sevišķi liela nozīme grupas spiedienam ir pusaudžu vecumā. Vispārzināms fakts, ka tā saucamais i e l a s iespaids ir spēcīgāks par vecāku vai izglītības iestāžu iespaidu.

Viens no svarīgākajiem grupas darbības efektivitātes faktoriem ir tās līderis.

Jāatšķir jēdzieni -vadītājs u n līderis.

Pirmais pamatā ir sociāla kategorija, kas saistīta ar vadības sistēmu, turpretī l ī d e r i s faktiski ir tīri psiholoģiska kategorija.

Gr up a s vadītājs savu vietu ieņem, iecelts no augšas, viņam piešķirtas noteiktas pilnvaras un uzlikti noteikti pienākumi.

Turpretim līde ris izvir​zās stihiski, atbilstoši savām personiskajām

īpašībām, grupas noskaņojumam un apstākļiem. Viņš būtībā ir starppersonu attiecību centrs attiecīgajā grupā, lai gan viņa rīcībā nav formālu vadības instrumentu. Līdera ietekme balstās tikai uz viņa pa​ša īpašībām un autoritāti.

Dažkārt laimīgā kārtā vadītājs un līderis ir viena un tā pati persona, taču tā gadās reti.

Līderis ir grupas vērtību iemiesotājs un pārstāvis. Ir harizmatiski u n situatīvi līderi. Etimoloģiski jēdziens "harizma" nozīmē - dievišķa dāvana, tātad tādu psiholoģisku īpašību kopums, kas liek citiem sekot un pakļauties attiecīgajam cilvēkam. Situatīvs līderis ir pārāks par citiem grupas locekļiem tādu īpašību dēļ,

kuras labāk atbilst konkrētai situācijai.

Turklāt līderi (vadītāji) cits no cita atšķiras pēc sava vadības stila. Tas var b ū t a u t o r i t a t ī v s (direktīvas), demokrātisks (koleģialitāte) vai liberāls (pašplūsma). Autoritatīva stila realizētājs lēmumus pieņem vienpersoniski, ar padotajiem kontaktējas sausi un formāli, ar direktīvu un pavēļu starpniecību un pieprasa bez ierunām un punktuāli tās izpildīt. Demokrātiska stila piekritējs izvēlas nevis pavēles formu, bet gan biedriskā tonī izteiktu ieteikumu vēlēšanos, padotos par visu izsmeļoši informē, konsultējas ar viņiem pirms lēmuma pieņemšanas, vispār spēlē komandā. Pašplūsmas stils spilgti liecina par vadītāja nekompetenci un nevarību.

Acīmredzot visproduktīvākais ir demokrātiskais vadības stils, taču tas līderim izvirza ļoti augstas prasības un ne katrs, kurš vēlas priekšniekot, tām atbilst.

Autoritatīvo stilu parasti izvēlas zema inteliģences līmeņa indivīdi, jo tā ir vieglāk maskēt savu gara nabadzību un apmierināt savu pašapziņu.

PŪLIS

Tie, kuri iztālēm izskatījās pēc cilvēkiem, tomēr

izrādījās tikai pingvīni.

A. Franss Bērtuļa nakts, ebreju grautiņi, raganu m e d ī b a s , fanātisku sektu masveida pašnāvības, rokkoncertu publikas histērija, fanu ālēšanās, atsevišķu cilvēku sabradāšana, ļaužu baram kaut kur triecoties, pat kaislības parlamentā - tās visas ir pūļa izpausmes.

Pūlis, šis unikālais veidojums, rodas, kad milzum daudz ļaužu ir sapulcējušies, bet nav striktas organizācijas un mērķi nekonkrēti. Unikalitāte slēpjas tajā apstāklī, ka pūļa īpašības nebūt nav šo pūli veidojošo indivīdu īpašību vidējā

vērtība. Pūlī notiek kaut kas līdzīgs ķīmiskajai reakcijai, kad dažādu elementu savienojuma rezultātā rodas pavisam jauna viela ar gluži citām īpašībām.

Pūlim ir raksturīgs apziņas, saprāta, refleksijas un analīzes trūkums. Pūlī nav vietas loģikai un intelektam. Pūla rīcība nav racionāla, dažkārt tā vērsta pat pretēji tā interesēm. Pūlis nekad nav gudrāks par vidusmēra indivīdu.

Pūli veidojošie cilvēki sāk justies spēcīgi un vareni, bet vienlaikus anonīmi un līdz ar to zaudē personiskās atbildības sajūtu. Tādēļ viņi visi kopā ir gatavi nostrādāt kaut ko tādu, ko katrs atsevišķi pat neiedomātos un nebūtu spējīgs izdarīt.

Pūlim raksturīga īpatnība ir strauja emocionālās infekcijas izplatīšanās. Te vietā ir ciniska analoģija ar aitu baru, kuru pēkšņi pārņem panika, piemēram, tad, ja vienai aitai sāpīgi iedzēlis ku​kainis. Vārds "panika" sakņojas grieķu mitoloģijā. Pans bija ganāmpulku, lauku un mežu dievs.

Viņa dusmu dēļ aitas pēkšņi bezprātīgi metās bezdibenīgā aizā vai ugunī.

Lipīguma spēks, kas cilvēkus saista pūlī, ir tik stiprs, ka tajā iekļuvušam indivīdam pretoties šai masai, saglabājot savu individualitāti, ir ārkārtīgi grūti.

Operas izrādes laikā sauciens "deg, ugunsgrēks!" publiku saliedēs daudz ciešāk un efektīvāk nekā skaistā dziedāšana.

Infekcija izpaužas kā cilvēka neapzināta pakļaušanās apkārtējo ļaužu noskaņojumam un psihiskajam stāvoklim.

Emocionāli uzlādētā vidē šis mehānisms darbojas līdzīgi pastiprināti transformējošai indukcijai un rada iluzoras vienotības un pacēluma efektu.

Iedarbīgs infekcijas ierosinātājs ir meistarīgi (īstajā laikā un vietā) palaistas baumas, kas, atradušas auglīgu augsni, lavīnveidīgi pieaug un pārņem pūļa prātus un noskaņojumu.

Partiju kongresos un mītiņos vajadzīgās vietās lokalizētās "atbalsta grupas", kuras gādā par vētrainiem aplausiem, kas pāriet ovācijās, arī ir savdabīgi šīs infekcijas perēkļi.

Pūlis nespēj analizēt, ir ļoti nekritisks un viegli iespaidojams, turklāt tam iedvestās idejas tūlīt pat cenšas īstenot.

Pūlis paralizē individuālo gribu un piespiež pakļauties kolektīviem dzīvnieciskajiem instinktiem. Pūlis rīkojas konkrētā momenta iespaidā, impulsīvi, neprātojot un nešauboties. Rīcība var būt cēla vai noziedzīga, varonīga vai gļēva tā vienmēr ir tādu visaptverošu jūtu diktēta, kuras nomāc personiskās intereses un pat pašsaglabā​šanās instinktu.

Savā impulsivitātē pūlis spēj momentāni pāriet no varonības uz paniku, no eiforijas uz depresiju, jebkurā gadījumā saglabājot neiecietību un nešaubīgumu. Pūlis meistariski mušas pārvērš ziloņos! Vieglas aizdomas pārtop

acīmredzamībā, vismazākā iebilde izraisa sašutumu, bet antipātija pārvēršas niknā ienaidā.

Viss iepriekšteiktais var radīt priekšstatu, ka pūlis ir gandrīz vai kā stihiska nelaime, no kuras vienīgais glābiņš - bēgt! Taču pastāv iespēja pūli vadīt. Pūlim vienmēr vajadzīgs vadītājs, tas pat tiecas nokļūt pakļautībā un verdzībā.

Pūlim vajadzīgs līderis, bez tā tas ir dezorientēts. Ikviens kovbojs zina, ka apturēt un pagriezt vajadzīgajā virzienā mežonīgu ērzeļu baru var tikai nogalinot tā barvedi. Policija, lai tiktu galā ar trakojošiem demonstrantiem, vispirms cenšas satvert un neitralizēt līderus.

Oratoram, kas grib iegūt pūļa simpātijas, jāņem vērā šādi obligāti noteikumi: nekad neprātot, tikai apgalvot, pārspīlēt un atkārtot, turklāt ātri, īsi un spilgti. Pūlim ir jāiedveš, ka tiek izteiktas šā pūļa domas un intereses. "Katrs no mums zina, ka..", "Mēs esam sanākuši, lai..." Tik ļoti pazīstamas frāzes! Šādus tekstus lasīt - tā ir intelektuāli nebaudāma nodarbe. Bet tas jau arī nav jādara, jo runa paredzēta pūlim.

Pūli uzrunājošam oratoram jāspēlē uz klausītāju spēcīgākajām jūtām, piemēram, patriotisms, tēvzeme, gods, slava. Pūli var virzīt cēlā, radošā virzienā, bet tikpat veiksmīgi arī uz alkatīgu un destruktīvu agresivitāti. Tā karavadoņi pirms uzbrukuma agrāk (un arī tagad, gan

ne ti e š i ) s o l ī j a trīs dienas pakļautās pilsētas izlaupīšanai.

Spēcīgs pūļa rīcības stimuls ir spilgts un konkrēts i e n a i d n i e k a tēls. Ja ienaidnieka nav, tas jāatrod vai jāizdomā.

Nerēķinoties ar īstenību, nedz arī loģiku vai ētiku.

Pūli (konkrētāk runājot - mītiņu) organizējot, ir jāņem vērā arī psiholoģiski telpiskie faktori. Neliels demonstrantu bariņš kādā plašā laukumā būs izkliedēts un neizjutīs vienotību. Ne velti efektīvs līdzeklis pūļa izklīdināšanai ir ūdensstrūklas.

Manipulācija ar pūli ir saistīta ar tādu jēdzienu kā populisms. Tā būtība ir

apmēram šāda: "mēs zinām, kas jādara, lai izkļūtu no krīzes", "mēs aizstāvam tautas intereses", "mēs mīlam šo zemi".

Galvenais ir solīt un apgalvot!

Populistiskās programmas ir līdzīgas ledus-kalniem. To centrā ir izvirzītas labi redzamās un saprotamās problēmas, kuras var atrisināt ar visai vienkāršiem radikāliem paņēmieniem. Dziļākās un virspusējai izpratnei grūti pieejamās problēmas vispār netiek skartas. Protams, ka tādējādi populisms var būt tikai destruktīvs faktors.

Tomēr no cita viedokļa populisms nemaz nav tik odiozs, kā to mēģina iztēlot. Ātri un operatīvi reaģējot uz tautas vēlmēm, tas kalpo kā saikne starp

reālajām iespējām un pieaugošajām ļaužu prasībām.

aizvien

Pūli var klasificēt: gadījuma rakstura pūlis (drūzma uz ielas), organizēts pūlis (politiskā partija), raibs pūlis (demonstrācija), viendabīgs pūlis (sekta).

Sociālās evolūcijas rezultātā izveidojies jauns pūļa paveids -publika. Masu komunikācijas un informatīvajai tehnikai attīstoties, vairs nav nepieciešamības ļaudīm pulcēties telpiski.

Tas nenozīmē, ka pūlis kā tāds ar visām savām īpašībām vairs neveidojas, tas ir tikai vizuāli pārveidojies un tiek manipulēts ar modernajiem informatīvi tehniskajiem līdzekļiem.

Pūļa veidošana un vadīšana ir valstisko un kosmopolītisko organizāciju mērķis.

Noliedzot individualitāti, personību un uzsvaru liekot uz masām, pūļa cilvēku veido jau kopš bērnības, jo pūļa cilvēks ir paklausīgs izpildītājs un gatavs uz jebkādu totālu mobilizāciju.

Tomēr mūsu spēkos ir vismaz censties nekļūt par pūļa sastāvdaļu!

DZĪVES SCENĀRIJS

Jau kopš pirmajiem dzīves mirkļiem bērns iekļaujas saskarsmē, pagaidām gan

vēl visai šaurā, tuvinieku lokā. Atkarībā no šo cilvēku attieksmes veidosies bērna uzvedības stratēģija, saskarsmes stils un lielā mērā arī dzīves scenārijs.

Jebkuri vecāki (ja nav runas par patoloģiju) savām atvasēm vēl visu to l abāko, lai gan šo vēlējumu realizē dažādi. Viens nolasa no bērna ceļa katru akmentiņu un gruzīti, savu mīluli pastāvīgi vadā pie rociņas, cits, pilnīgi pretēji, uzskata, ka bērns jāaudzina stingrībā, sagatavojot to sūrajai un nežēlīgajai dzīvei.

Ja runājam vispārīgi, bērnam pirmajā dzīves posmā attiecībā uz apkārtējiem cilvēkiem ir iespējamas tikai trīs virzības stratēģijas: uz viņiem, pret viņiem vai

prom no viņiem. Optimālā stratēģija gan būtu - kopā ar viņiem, taču bērna dzīves sākumposmā tā ir visai maz atkarīga no bērna paša, it sevišķi ja vecāki nezina, kā reāli palīdzēt bērnam tādu izstrādāt. Tādēļ pozīcija kopā, bet patstāvīgi dzīvē ir tik reti sastopama.

Uz cilvēkiem. Bērns cenšas iegūt apkārtējo cilvēku simpātijas un atbalstu, lai justos drošībā un komfortabli. Viņš pēc savas saprašanas nosaka, kurš ir pats stiprākais (arī ģimenē), un pakļaujas šā cilvēka ietekmei un autoritātei.

Pakāpeniski bērnam rodas nepieciešamība pēc nemitīga atbalsta un mīlestības, pēc tāda cilvēka klātbūtnes, uz kuru var paļauties un bez kura viņš jūtas bez​palīdzīgs.

Var pat izveidoties tāds kā pielipekļa tips, kuram nepieciešama pavadiņa un tās turētājs, kas uzņemtos atbildību par visu. Šāds cilvēks piekāpsies jebkurā jautājumā, lai tikai nezaudētu vadītajā labvēlību, un labprātīgi uzņemsies upura lomu. Šāda pozīcija bremzē jebkādas nepatikas vai agresivitātes izpausmes, ambīcijas, vēlmi uzvarēt. Cilvēks var atteikties pat no elementārām ērtībām vai nenozīmīgiem dzīves priekiem, uzskatot tos par egoisma izpausmēm. Attiecībā uz sevi prevalē apslēpts žēlums un bezpalīdzības sajūta. Šāds cilvēks kļūst pilnīgi atkarīgs no citiem cilvēkiem, viņu attieksmes un

viedokļa. Pats briesmīgākais - palikt vienam. Citu spriedums ir ārkārtīgi svarīgs, uzslava viņu spārno, bet kritika galīgi sagrauj un pārvēršas traģēdijā.

Va j a d zī b a pēc citiem kļūst par pastāvīgu rūpju un satraukuma iemeslu.

Cilvēks alkst pēc pieķeršanās un mīlestības. Savus iekšējos konfliktus bieži transpone arī uz saviem tuvākajiem.

Pret cilvēkiem. Šajā gadījumā bērns, kaut arī neapzinīgi, savas intereses aizstāvot, cīnās pret cilvēkiem. Viņš tiem neuzticas, domā, ka visi ir noskaņoti pret viņu un vainīgi pie viņa neveiksmēm. Šajā cīņā pret n a i d ī g o apkārtni galvenais mērķis ir uzvara (par katru cenu) un veidojas agresīvs saskarsmes stils.

Lai gan šāds cilvēks visiem spēkiem cenšas demonstrēt savu spēku un pašpārliecību, tomēr, tāpat kā iepriekšējā gadījumā, viņu māc šaubas un bažas. Viņa filozofija balstās uz priekšstatu par pasauli kā par džungļiem, kur no visām pusēm draud briesmas, kur uzvar stiprākais un viltīgākais, kur valda džungļu tikumi un likumi - cilvēks cilvēkam vilks u n ar vilkiem kopā dzīvojot, mācies arī kā vilks kaukt! Par galveno rīcības stratēģijas pamatmotīvu kļūst vēlēšanās v a l d ī t - atkarībā no temperamenta vai nu atklāti diktējot, vai slepeni manipulējot.

Ar laiku šāds cilvēks kļūst galīgi nepiekāpīgs, visu vērtē tikai no praktiskā izdevīguma viedokļa un uzskata, ka visi

ļaudis domā un rīkojas tāpat. Jebkurā strīdā cenšas par katru cenu gūt virsroku, zaudējumu uztver ļoti slimīgi, bet savu kļūdu atzī​šanu uzskata par vājuma pazīmi.

Prom no cilvēkiem. Šajā gadījumā cilvēks neizvēlas nedz pakļaušanos, nedz cīņu. Viņš cenšas izvairīties no saskarsmes un patverties savu domu pasaulē. Šāda pozīcija rada nenoteiktības un savas mazvērtības (dažkārt gluži pretēji - pārākuma) sajūtu. Cilvēks izvairās no ilgstošām saistībām un visa tā, kas varētu apdraudēt viņa iekšējo pasauli. Šim cilvēkam raksturīga savu emociju bremzēšana un apspiešana, viņš baidās, ka emociju uzplūdi to varētu ieraut neparedzamā un nekontrolējamā

saskarsmes virpulī. Šādi ļaudis mēdz būt brīnišķīgi speciālisti, it sevišķi analīzes jomā, taču, lai cik tas dīvaini un paradoksāli skanētu, būtībā viņi savu darbu nemīl, jo mīlestība taču ir viņiem nepieņemama emocionāla kategorija... Šāda attieksme var veidoties arī attiecībā uz līdzcilvēkiem un pat izpriecām - vienmēr prevalē loģika, lietderība un izdevīgums.

Cilvēka dzīves scenārijs, lai gan vecāki pat neapzinās savu programmējošo ietekmi, galvenajos vilcienos tiek uzrakstīts jau pirmajos bērna dzīves gados. Pamatstratēģija ir noformējusies jau pirmsskolas vecumā. Skola tikai noslīpē visu scenāriju līdz galam -

ieraksta tajā trūkstošos fragmentus komiskās, traģiskās, spilgtās, banālās lappuses, iezīmē uzvarētāja vai arī mūžīgā neveiksminieka vaibstus. Tas, ka no slikta izejmateriāla vai pilnīga brāķa nav iespējams izgatavot pirmklasīgu izstrādājumu, ir pašsaprotami. Tā tas ir ar dzelzs gabalu, kur nu vēl ar tik sarežģītu sistēmu kā cilvēkbērns.

Bērnībā jums tiek dots scenārijs, bet, vai turpmāk to īstenosit - tā jau ir jūsu pašu problēma!

SEVIS MEKLĒJUMOS

Tā nu, sasniedzot kādu zināmu vecumu, mums jau ir izveidojies savs dzīves scenārijs. Ceļš ir zināms un skaidrs, mērķis saprotams, daudzsološs un kārdinošs.

Ceļa beigās gaida godam pelnītā balva.

Liekas -ko vēl vajag? Viss skaidrs, viss kā cilvēkiem. Kāpēc tad bieži vien pārņem neapmierinātība un pat vil​šanās?

Trauks ar cukuru. Tajā rāpuļo bariņš skudru (čakluma simbols).

Tās, kuras pārvarēja šķēršļus un sasniedza kāroto mērķi. Tās jau teju

pat pār-cukurojušās, nobarojušās, mazkustīgas un apslinkušas. Visa pasaule ir cukurdoze, cits nekas vairs nav redzams un nav arī vajadzīgs. Citas skudras vēl ir pusceļā, visiem spēkiem rāpo pa glumo sienu, slīd, krīt, bet vienalga - atkal tiecas augšup. Bet dažas skudras ir tikai pašā ceļa sākumā, tās iztālēm vēro un apskauž cukurdoze iekritušās māsas un ir izmisušas, ka nevar tām pievienoties...

Vai visa mūsu dzīve, ar retiem izņēmumiem, nav tāds ceļš uz kāroto cukurdozil Uz to, kas ir ārpus mums, -

lietām, citu ļaužu atzinību vai skaudību.

Mēs cenšamies sevi pielāgot kaut kādiem ārējiem faktoriem, nevis savai iekšējai būtībai un aicinā​jumam.

Lai apjēgtu dzīves jēgu, mērķi un uzdevumu, vispirms jāatrod pašam sevi.

Viens otrs meklē un tā arī neatrod visu mūžu, turklāt būdams tīri apmierināts, jo nekas pamatīgs un reāls nav jādara un ne par ko nav jāatbild. Citam, kas vairāk un dziļāk domājis, ir pat bail sevi atrast. Ja nu tas ES izrādās Pandoras lādīte, kuru labāk nemaz neatvērt un vispār neaiztikt?!

Varbūt dzīvot tāpat, kā visi to dara?

Patērētājsabiedrības ideāli - maize un izpriecas (cukurdoze)!

Var uzskatīt, ka mēs katrs sevī ietveram četras personības zonas: 1.

to, ko es pats par sevi zinu un ko zina arī citi (manas personības atklātā telpa); 2. to, ko zinu tikai es, bet citi nezina (mans ske​lets skapī); 3. to, ko es par sevi nezinu, bet citi zina (piemēram, mana neprasme uzklausīt citus); 4. to, ko neviens, mani pašu ieskaitot, par mani nezina (piemēram, manas slēptās un vēl neatklātās spējas).

Ja būsim vaļsirdīgi, vairumu ļaužu varētu raksturot apmēram šādi. Viņi dzīvo dažus desmitus kvadrātmetru lielā telpā un ik dienu atkārto trīs četrus nemainīgus

maršrutus, grūti kontaktējas ar citiem cilvēkiem, nesaprot, ka darbs var būt mīlams, neprot atpūsties, neprot darīt laimīgu savu tuvāko un apieties ar pašu bērniem, nav spējīgi nedz nopelnīt, nedz sagādāt sev cilvēka cienīgu dzīvi vai pat elementāri pabarot savu ģimeni. Turklāt paniski baidās izskatīties vāji un smieklīgi, pie visa vaino apstākļus un sevi uzskata par šo apstākļu upuriem, uzskata, ka veiksmīgākie, drošākie un laimīgākie viņiem kaut kādā ziņā ir parādā... Tomēr viņi ļoti baidās no pārmaiņām, pieķeras visam pierastajam un beigu beigās nesaprot - kā gan dzīvē var izjust laimi un gandarījumu! Viņi baidās sev atzīties, ka viss ir tieši tā, un ļoti apvainojas, ja kāds to pasaka. Droši vien apvainosies arī, lasot šīs rindas...

Vairums ļaužu ir pieraduši uzskatīt, ka kāds cits vai sabiedrība kopumā domā un lemj par viņiem, nosaka, kas ir labi un kas slikti, kas pareizi un kas nepareizi, kā vajag priecāties un kā skumt. Citiem vārdiem sakot, savos lēmumos un rīcībā balstās nevis paši uz sevi, bet gan uz apkārtējiem cilvēkiem un apstākļiem, visus notikumus uzskata par ārēju spēku, apstākļu sakritības sekām, bet savus plānus un paši sevi -par spēļmantiņu likteņa un citu ļaužu rokās.

Jebkurā smagākā situācijā cilvēks tūdaļ pat sāk meklēt - kam varētu uzvelt vainu par viņam uzkritušajām grūtībām. Vainīgi var būt vecāki, bērni, priekšnieki, padotie, karstums vai aukstums, tikai ne pats! Tas arī ir saprotams, jo, tiklīdz cilvēks

uzņemsies atbildību par sevi, nāksies kaut ko darīt stāvokļa uzlabošanai. Uz sakramentālo jautājumu "Kas vainīgs?" ir tikpat sakramentāla atbilde: "Pārmijnieks!

Sodīt viņu!" Vainīgais atrasts, viss ir mierīgi, sirdsapziņa tīra, un nekas nav mainī​jies...

Protams, mēdz būt apstākļi, kad paļaušanās uz ārējiem faktoriem ir derīga un pat obligāta. Iedomāsimies karaspēka daļu, kas pilnīgi nokomplektēta no cilvēkiem ar augsti attīstītu autonomijas, neatkarības un patstāvības apziņu!

Saprotams, ka komandēt un vadīt tādus cilvēkus ir grūti.

Taču dzīve vispār jau nav dienests armijā, turklāt vēl kaujas apstākļos. Ja,

piemēram, jūsu bērns saslims, jūs lūgsit padomu speciālistam un saņemsit kādreiz tik populāro ieteikumu - nolaist asinis, droši vien būsit apdomīgs un meklēsit padomu pie cita speciālista. Tā jūs pierādīsit, ka, uztverot un izvērtējot informāciju, paši lemjat, kā rīkoties.

Cilvēki, kuri paļaujas uz sevi, uzskata, ka viņu dzīve lielā mērā ir atkarīga no viņiem pašiem un mazāk no apstākļiem.

Viņi prot nospraust un sasniegt mērķus un dzīvē ir uzvarētāji, nevis zaudētāji. Viņi uzņemas atbildību ne tikai par veiksmi, bet arī par zaudējumiem un neveiksmēm gan pašu dzīvē un ģimenē, gan attiecībās ar citiem cilvēkiem, darbā un tā tālāk.

Vispār jebkuru situāciju viņi cenšas padarīt maksimāli rezultatīvu un neļauj tai

attīstīties pašplūsmā. Pretēja pieeja viņu uztverē ir amorāla. Tādēļ viņiem jautājums par dzīves jēgu vispār nerodas un viņi to uzskata par tukšu sprie​delēšanu.

Vienkāršība izdaiļojot cilvēku. It sevišķi, ja viņam nav nekādu citu labu īpašību. Pieticībai un vienkāršībai attiecībā uz patēriņu gan vajadzētu būt pozitīvai personību raksturojošai īpašībai.

Tomēr rodas problēma - kādas vajadzības un prasības uzskatīt par vienkāršām un pieticīgām, bet kādas ne? Atcerēsimies skudras cukurdozē. Te viss skaidrs vajadzība un tajā pašā laikā visaugstākā vērtība ir cukurdozē. Tā tas ir fabulā, bet cilvēku dzīvē?

Psiholoģijas literatūrā ir aprakstīta tā sauktā va​jadzību hierarhija (piramīda):

Personības attīstība (spēju atklāšana un realizācija) cieņa (atzīšana, atbalsts, pašcieņa) saskarsme un piederība (draudzība, ģimene) drošība (arī materiālā stabilitāte, veselība) fizioloģiskās vajadzības (barība, mājoklis, atpūta)

Skaidrs, ka pirmām kārtām ir jāapmierina fizioloģiskās vajadzības, citādi augstākas kārtas vajadzības vispār nav no svara. Taču, tiklīdz fizioloģiskās vajadzības ir apmierinātas, tās zaudē savu motivējošo lomu, vairs netiek uztvertas kā

vajadzības. Augstākos līmeņos tās arī saglabājas, tomēr garīgi un morāli veselam cilvēkam augstākas kārtas vajadzības ir spēcīgāks stimuls nekā zemākas kārtas vajadzības. Savukārt augstāku vajadzību apmierināšana jau prasa no indivīda kvalitatīvi citādu piepūli, uz kādu daudzi nemaz nav spējīgi.

Shēma ir uzskatāma, laba un pareiza.

Taču, kā vienmēr dzīvē, atrodas arī it kā paradoksāli izņēmumi. Piemēram, cilvēks, cēlu motīvu vadīts, pasludina bada streiku!

Tomēr ļoti daudziem dzīves jēga, uzdevums un mērķis ir grūtību un ciešanu pilnais ceļš uz mierīgu eksistenci cukurdozē. Varētu teikt - raksturīgs

patērētājsabiedrības mērķis un ideāls.

Sopenhauers savulaik (jau tad!) teica, ka cilvēcei laikam ir lemts mūžīgi svārstīties starp spiedīgām, vitāli svarīgām vajadzībām un garlaicību. Tik tiešām, arī labi paēdušajā sabiedrībā nereti gadās tā, ka cilvēki nodzeras un aiziet no dzīves (pat izdara pašnāvību), neredzēdami jēgu savai eksistencei.

Parādās jaunas depresijas formas, piemēram, svētdienas neiroze, kas sākas, kad ikdienišķais vāvēres ritenis ir apstājies un cilvēkam vairs nav kur likties. Viņš paliek viens pats ar sevi tad nu arī uzmācas domas par visa notiekošā bezjēdzību un pasaules skumjas.

Kaut kas līdzīgs, gan citādas motivācijas dēļ, notiek mūsu pašu valstiņā, iepriekšējai sabiedriskajai formācijai sabrūkot un mainoties ceļa z v a i g z n ē m . Agrāk mūs aicināja (iespējams, demagoģiski un liekulīgi) uz augstiem un cēliem mērķiem - celt gaišo nākotni un veidot taisnīgu sabiedrību, kuras labad daudz kas jāpiecieš. Toties tagad -jau atklāti, ciniski, ar daudziem personiskiem piemēriem - mums rāda, ka vajag tik grābt materiālos labumus un varas krēslus, nerēķinoties ne ar kādām ētikas normām. Apjukušajam cilvēkam vai nu jāpiedalās žurku sacensībās, vai jāmeklē mierinājums reliģijā. Varbūt tādēļ tik populāri kļuvuši dažādi jaunie reliģiskie novirzieni. Straujā situācijas maiņa daudziem cilvēkiem ir ļoti smags

pārbaudījums.

Austriešu psihologs Viktors Frankls, tā sauktās logoterapijas ("logos" - jēga) dibinātājs, raksta, ka jautājums par dzīves jēgu ir līdzīgs jautājumam par to, kāds gājiens šaha partijā būs vislabākais.

Atrautībā no konkrētās situācijas abiem šiem jau​tājumiem reālas atbildes nav.

Daudziem dzīves jēgas meklēšana ir kaut kas līdzīgs melna kaķa ķeršanai tumšā istabā. Daudzi apmierinās ar faktu, k a tas kaķis tur tomēr ir. Visos laikos ļaudīm, kuri nespēja izprast tās vai citas no​rises, palīdzējusi reliģija, skaidrojot, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Ticība, kaut vai nezināmai, taču eksistējošai j ē g a i , tomēr palīdz cilvēkam smagās

dzīves situācijās, grūtībās un nelaimēs.

Gribētos teikt vēl vairāk - šī jēga būtībā ir Di eva analogs. Jēgas meklēšana ir arī Dieva meklēšana (šīs norises labākajā izpratnē).

Katram no mums ir kādas unikālas spējas un īpašības, kāda sūtība vai pat neatkārtojama misija. Kādam tā varētu būt konkrēts jauns pasākums, kādam citam grāmatas uzrakstīšana, vēl kādam nesavtīga mīlestība vai kalpošana. Viņš pats labprātīgi apņēmies īstenot šo savas dzīves jēgu, tādējādi atrodot arī PATS SEVI.

CIEŠANAS, BĒDAS UN NELAIMES

Ciešanas, bēdas un nelaimes ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. To apzinoties, ir vieglāk tās pārvarēt.

Nožēla var būt arī pozitīvs, vērtīgs dvēselisks pārdzīvojums. Tā var noārdīt iesakņojušos emocionālo stereotipu un sāpošo dvēseli veldzēt ar samierināšanās balzamu. Nožēla var būt mierinošas zāles prātam un sirdij, nojaukt daudzas aizspriedumu barjeras starp cilvēku un viņa dvēseles spēkiem.

Spēcīgs raksturs ir līdzīgs augstvērtīgam tēraudam, kas var izturēt

daudzkārtēju pārkāršanu un atdzišanu.

Pārslodze to nevis sagrauj, bet gan stiprina un norūda. Tikai izjūtot ciešanas, mēs spējam īsteni novērtēt ikdienas dzīves laimes jēgu un dziļumu.

Ciešanas var izrādīties varens dvēselisks dzinējspēks. To iespaidā grēcinieks var kļūt par svēto un egoists par altruistu. Daudzi no cilvēces kultūras un zinātnes šedevriem ir radušies laikā, kad to autorus nomākuši traģiski pārdzīvojumi un ciešanas. Tie, kuri paši ir zaudējuši tuvus cilvēkus, spēj saprast otru cilvēku un sniegt tam bēdās atbalstu un palīdzīgu roku. Sadisti un noziedznieki var būt ļaudis ar augstu intelektu, taču viņiem ne​piemīt ciešanu un līdzcietības emocijas.

Bēdas var būt arī laba morāla skola, kas cilvēkam palīdz garīgi augt, ja vien viņš neieslīgst asarai​nā sevis žēlošanā.

Kurš gan nav reizēm tīksmīgi, sevi žēlodams, uzplēsis vecas rētas, paraudājis uz drauga pleca! Dažs labs šādai nodarbei nododas ar lielu entuziasmu un enerģiju, tai meistarīgi atrodot visādus iemeslus, un nekam citam vairs neatliek nedz laika, nedz spēka.

Ciešanas ir kā čemodāns bez roktura - nest ir grūti, bet aizmest prom žēl.

Ciešanas, arī iedomātas, ir ērtas un izdevīgas tādējādi, ka piesedz un it kā attaisno nespēju tikt galā ar attiecīgo situāciju un pašam ar sevi. Cilvēks, kas atdodas ciešanām un uz tām maksimāli

koncentrējas, tiktāl sašaurina savu interešu, spēju un iespēju loku, ka vairs neko nevar darīt un ieslīgst dziļā depresijā vai pat noved sevi līdz psihiskām kaitēm.

Daudzi cieš no vientulības vai nu tāpēc, ka baidās palikt vienatnē paši ar sevi, jo tas prasa iekšēju harmoniju, vai tāpēc, ka nespēj saprast, ka viņu vientulība ir nevis traģiska apstākļu sagadīšanās, bet gan pašu egocentrisma un pragmatisma rezultāts. Vientulība bieži rodas tādēļ, ka cilvēks vienkārši neļauj sevi mīlēt, baidoties, ka vajadzēs atmaksāt ar to pašu. Šāda nostāja vientulībai norauj jebkādu pievilcības oreolu.

Ciešanu un bēdu dziļumos stiprs raksturs var rast vīrišķību un ticību, kas

dos iespēju izturēt likteņa triecienus un no jauna piecelties kājās.

Dzīvē pilnīgu ideālu neatrast, pilnībai robežu nav. Vajadzētu rast sevī vīrišķību pieņemt nepilnīgo pasauli tādu, kāda tā ir, kā arī pieņemt sevi pašu, kaut arī ne gluži ideālu.

Attieksme pret sevi nosaka attieksmi pret citiem. Būsim taču ievērojuši, ka ar sevi neapmierināts, kompl eksu mākts cilvēks gandrīz vienmēr ir īgns, drūms, pret apkārtējiem naidīgi noskaņots. Toties mierīgie un optimistiskie cilvēki izstaro labestību un atstāj pozitīvu iespaidu. Arī viņu bērni nav nervozi, vairāk ciena sevi un citus, vieglāk veido harmoniskas attiecības. Ir vērts pacensties un tikt galā

ar sevi!

Ciešanas izraisa mazākā mērā apstākļi, bet drīzāk mūsu pašu attieksme pret notiekošo. No mūsu gribas neatkarīgi notikumi paši par sevi būtībā nav nedz labi, nedz slikti. Labus vai sliktus tos padara mūsu vērtējums, attieksme un reakcija.

Līst lietus. Mums atliek vienīgi vai nu par to skumt, vai to neņemt galvā, vai varbūt pat pamēģināt tajā ieraudzīt kādu burvīgumu.

Laime nebūt nav no debesīm nokritusi likteņa dāvana, tā drīzāk ir īpatnēja, pozitīva dzīves izjūta.

VEIDOSIM UN SAGLABĀSIM DVĒSELES LĪDZSVARU!

Mūsu prāta un dvēseles stāvoklis lielā mērā ir atkarīgs no ārpasaules kairinājumu iespaida, no mūsu ķermeņa fizioloģiskā stāvokļa un no saskarsmes ar citiem indivīdiem.

Ja dvēselē ir līdzsvars, tad saprāts jau gluži automātiski atmetīs visādas

riebeklīgas domas un emocijas. Taču, lai šādu morālās attīstības līmeni sasniegtu, jāizstrādā ieradums sevī neko sliktu vispār neielaist un visu negatīvo jau iedīglī no sevis i z me s t . Tas nozīmē negatīvas domas pārvērst pozitīvās vai arī negatīvu domu gaitu ievirzīt pozitīvā gultnē.

Pati par sevi dzīves pieredze - pozitīva vai negatīva - vēl neko īpašu nenozīmē.

Svarīga ir cilvēka attieksme pret šo pieredzi. Aizverot savas dvēseles durvis visam netīrajam un riebīgajam un ar to saistītajai pieredzei, mēs varam darīt labu gan sev, gan līdzcilvēkiem un visai pasaulei.

Pats bagātākais pasaules cilvēks dzīvo

Laimes ielejā, un viņa pūrā ir vērtības, kas nerūsē un neizčākst kā pērnais sniegs.

Tās viņam sniedz ganda​rījumu un dvēseles mieru. Lūk, kādas ir šīs bagā​tības: · Es rodu laimi, palīdzot to rast citiem.

Es rodu veselību un dzīvesprieku mērenībā, un tas attiecas ne tikai uz ķermeņa fizioloģiskajām vajadzībām.

Es nevienu nenīstu, nevienu neapskaužu, bet cienu un mīlu visu cilvēci.

Es strādāju aizrautīgi un mīlu savu darbu, ienesu tajā arī azarta elementus, tādēļ nekad nāvīgi nenogurstu.

Es nekad nevienu neaprunāju un nedzenu intrigas.

· Es dzīvoju saskaņā ar savu sirdsapziņu.

Es noraidu alkatību un iegādājos tikai tādas lietas, kas man ir nepieciešamas radošai darbībai.

Es neubagoju pēc citu mīlestības, jo zinu, ka saņemu to, ko esmu pelnījis. Šīs bagātības nav ar naudu novērtējamas. Tās pastāv cilvēka apziņā, un tās viņam neviens nevar atņemt, nedz arī sagandēt. Tās iegūt var arī citi, bet tikai tie, kuri atzīs un pieņems šādu pasaules uzskatu un dzīvesveidu. Šīs bagātības tiek krātas un veidotas visu

mūžu, pakļaujoties Dabas un Ra​dītāja viedīgajiem likumiem.

Ne jau nauda vien ir labas dzīves pamats. Svarīga ir attieksme pret naudu un, pats galvenais, māka ar to lietpratīgi rīkoties. Nauda var kļūt gan par svētību, gan par lāstu. Ja tā nav sabiedrībā stimulējusi radošu rosību, nav devusi darbu, maizi, prieku un gandarījumu citiem cilvēkiem, tad šīs naudas īpašnieka (monopolista, miljardiera) dzīve -labākajā gadījumā - ir bijusi veltīga un tukša.

Darbs kļūst par svētību tikai tad, ja tā ir kalpošana, ja tajā

izpaužas indivīda talants, ja ikdiena sniedz gandarījumu, ja ir apziņa, ka dari ko citiem vajadzīgu un derīgu. Darbs, kas tiek veikts bez vēlēšanās, bez tā nepieciešamības izpratnes, kļūst par slogu, lāstu un gandē gan cilvēka veselību, gan raksturu.

Tieksme pēc naudas, slavas un varas pati par sevi nav nedz slikta, nedz laba. Sliktas ir ambīcijas, kas ar to visu saistītas. Šīs ambīcijas agri vai vēlu noved pie kraha un katastrofas, traģēdijas un pat nāves.

Arī attiecībā uz ambīcijām, tāpat kā visu citu, ir jāievēro mēra sajūta. Pārāk sīkas un

mazas vēlmes mūs tā arī atstās nabadzības staignājā. Pārāk lielas, grandiozas mūs ieraus egoismā un alkatībā ar visām no tā izrietošajām sekām un nekad neļaus gūt gandarījumu un dvēseles mieru.

Mēs šajā dzīvē esam tikai īslaicīgi materiālo bagātību glabātāji. Tikai daloties tajās ar citiem, mēs varam gūt patiesu gandarījumu. Jūsu raksturs -tas ir jūsu domu un rīcības sintēzes rezultāts. Dzīves process un visas ar to saistītās problēmas var sagādāt vai nu nepārtrauktus ne p a t ī ka mus pār​baudījumus, vai arī lielu gandarījumu atkarībā no attieksmes pret

dzīves apstākļiem.

Tikai apzināti plānojot un organizējot savu dzīvi, apzinoties likuma "ko sēsi, to pļausi!" vareno spēku, varat cerēt tikt pie kārotā dvēseles miera.

DOTS DEVĒJAM ATDODAS Pirms kaut ko prasi no dzīves, labāk padomā, ko dzīve gaida no tevis un ko tu tai vari sniegt!

Ko tad īsti mēs no dzīves vēlamies? Protams, laimi, materiālo labklājību, drošību un stabilitāti! Interesantu darbu, labus un uzticamus draugus un... arī mīlestību.

Taču daudzi no mums

neapjēdz elementāru likumsakarību: lai kaut ko iegūtu, vispirms kaut kas jādod. Šie divi procesi ir obligāti dzīves likumsakarības aspekti.

ASV prezidents Džons Kenedijs savā laikā teicis viedīgus vārdus: "Neprasiet, ko valsts dos jums, jautājiet sev, ko jūs varat dot valstij!" Ne​vajadzētu jautājumu nostādīt tā - vai nu valsts kalpo indivīdam, vai indivīds kalpo valstij! Sai ziņā jāveidojas kompleksai un savstarpējai sakarībai. Tikai tad ir jēga runāt par taisnīgumu un pilsonisko pienākumu visos dažādajos šo jēdzienu aspektos.

Nu, nevajadzētu sevi uzskatīt

par tādu nabagu, kuram nav nekā, ko dot! Mēs vienmēr varam citiem sniegt kādu pakalpojumu, veltīt kaut vai uzmundrinošu vārdu un smaidu.

Tādējādi mēs citiem sniedzam to vērtīgo un jauko, kas mums pašiem ir un kas līdzcilvēkiem arī tik ļoti var noderēt, it sevišķi grūtā brīdī. Ja vien rodas izdevība otram kaut ko dot, to nu nevajadzētu palaist garām!

Varbūt tā ir providence, kas aicina izpildīt kādu augstāku uzdevumu. Var izrādīties, ka dāvinātājs pats ir nozīmīgāks par dāvanu. Ne velti saka: "Tava mīlestība man ir svarīgāka un dārgāka par

jebkuru dāvanu!"

Mēs gan esam tā pārņemti ar vēlēšanos kaut ko saņemt, ka itin bieži palaižam garām iespēju kaut ko dot. Mums ļoti gribas gūt draudzību un mīlestību, taču pēc dzīves likuma arī pašiem ir jābūt draudzīgiem un mīlošiem, tikai tad varam cerēt uz savu sapņu piepildījumu. Ņemšanas un došanas likums prasa, lai mēs dāvanu prastu arī pienācīgi, pateicīgi un skaisti saņemt. Neaizmirsīsim kaut vai formālo frāzi: "Man prieks par šo brīnišķo dāvanu!" Ņemšanas un došanas likums ir viens no veiksmīgas un

skaistas dzīves pamatakmeņiem.

Ja jūtam, ka zināmā dzīves jomā mums neveicas, tad vajadzētu pie sevis padomāt: "Kas man ir ko sniegt? Ar ko es varētu dalīties?" Jo vairāk dosim citiem, jo vairāk saņemsim pretī!

Ar ko gan es varu dalīties pat tad, ja esmu pliks un nabags?

Es varu ziedot savu laiku.

Es varu nodrošināt atbalstu.

Es varu būt līdzcietīgs.

Es varu dalīties savā priekā.

Es varu sniegt savu palīdzību un draudzību.

Es varu dāvināt savu mīlestību.

Pamācošs piemērs no dzīves, Reiz, XIX gadsimta beigās, kāds cienījams Anglijas parlamenta loceklis savā karietē pa t orei zēj i em, n e j a u nu asfaltētajiem Skotijas ceļiem miglā u n lietū steidzās uz Londonu. Kādā nomaļa viela kariete neglābjami iestrēga ceļa dubļos. L a i kā centās kučieris un zirgs, tā nebija izkustināma no vielas. Sasniegt galamērķi l ai kus b i j a t i k svarīgi, ka pat frakā tērpies aristokrāts, kaut arī neauglīgi, tomēr centās kučierim palīdzēt. Ta d nu gadījās tā, ka kāds skotu puišelis nāca no tuvējas fermas un pavadā veda dažus zirgus. Viņš pieāvājāss palīdzēt ķezā nokļuvušajiem. Ar lielam pūlēm beidzot izdevās karieti izvilkt no dubļiem. Kad puišelis kategoriski atteicās no naudas, kas viņam tika piedāvāta par

pakalpojumu, kā arī p a r saplēstajām un sasmērētajām drēbēm, anglis vaicāja, par ko viņš vēlētos kļūt, kad būs pieaudzis. "Par ārstu, ser. Es vēlētos kļūt gudrs un labs ārsts," tāda bija atbilde.

Aristokrātiskajam džentlmenim šis zēns ļoti iepatikās, un viņš tam teica: "Tu palīdzēji man, es palīdzēšu tev!" Un viņš savu solījumu pildīja. Pateicoties viņa devīgajam atbalstam, toreizējais puišelis pa​beidza universitāti un kļuva par ārstu.

Pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem Marokā Vin-stons Čērčils smagi saslima ar pneimoniju. Viņa dzīvību izglāba jaunas zāles - penicilīns, ko neilgi pirms tam bija atklājis kāds skots - Aleksandrs Flemings.

Flemings bija tas pats toreizējais puišelis, kas tikko aprakstītajā lietainajā vakarā izglāba Anglijas parlamenta locekli. Bet kas gan bija minētais aristokrāts? Nu, protams, Vinstona Cērčila tēvs Randolfs!

Lūk, cik jauki un pamācoši! Sižets gandrīz vai derētu aizkustinošam Ziemsvētku stāstiņam.

CAUR DAŽĀDĀM RAUGOTIES...

ACENĒM

Raugoties uz dzīvi caur dažādām acenēm, arī secinājumi un viedokļi būs dažādi. Šīs acenes, kas redzējumu padara skumji pelēku, briesmīgu vai varavīkšņainu, var būt mirkļa noskaņojums vai mums ieaudzinātā "kultūra" (pasaules modelis) un tai atbilstoša "skaidrojošā vārdnīca". Tomēr dažādie termini ne vienmēr ir viennozīmīgi.

Piemēram, ja man tuvs cilvēks ir labās attiecībās ar manu ienaidnieku vai mīl ne tikai mani vien, bet arī kādu citu, tad tā ir nodevība! Cilvēks nav izdarījis neko sliktu, bet es viņu pienagloju pie kauna staba! Vai tad mīlēt - tas ir slikti? Taču tādā pasaules modelī, kas pieļauj, ka man piederošu īpašumu - vīru vai sievu - var

atņemt naidīgi spēki, tuvs kontakts ar ienaidnieku tiek uzskatīts par bīstamu un noziedzīgu.

Pasaulē, kur nebūtu karu un asiņainas sāncensības, kur cilvēks nevarētu būt īpašums un vienmēr būtu brīvs, kur mīlēt nebūtu grēks, vārds "nodevība" šādā izpratnē nevarētu tikt lietots. Šādā pasaulē būtu cita vārdnīca. Kādas tad ir šīs dažādās "pasaules"? (Mācīti psihologi gan tās sauc par no​stādnēm.)

Džungļi. "Labi ir tad, ja es atņemu un aizvedu cita cilvēka sievas un govis, bet slikti ir tad, ja man atņem manējās/' tā kristīgajam misionāram skaidroja Āfrikas iedzimtais.

Dzīvē daudzkārt nākas sastapt ļaudis, kuri dzīvo kā džungļos. Viņi atrodas mums līdzās, tajos pašos apstākļos, taču visa viņu dzīve ir nepārtraukta cīņa par izdzīvošanu un katra tikšanās gatavošanās kaujai. Viņi rīkojas pēc vienkāršiem un skarbiem noteikumiem: "Sit pirmais", "Uzvarētājus netiesā", "Izdzīvo stiprākais", "Kas pakritis, tas ir beigts". īstenībā pasaule nebūt nav tik briesmīga. Džungļu cilvēks savu briesmīgo pasauli nēsā sev līdzi un visu laiku rada no jauna. Parasta saruna tiek pārvērsta par strīdu, bet strīds izvēršas kautiņā. Ikviens svešs cilvēks viņam ir potenciāls ienaidnieks. Par tādu ik brīdi var kļūt arī viņa draugs vai mīļotā; jo tuvāki tie bijuši, jo lielākas viņu izredzes nokļūt "nodevēja" statusā. Un tad žēlastību

nav ko gaidīt! Starp citu, tikpat bargi viņš karo arī pats ar sevi.

Viņš zina^ kas ir atriebība, un nesaprot kristīgo piedošanu. Šajā pasaulē nedrīkst atslābināties un ir muļķīgi kādam uzticēties. Šajā pasaulē ir brūces un sāpes, bet nav gaiša smaida un uzticīgi pretī pastieptas rokas.

Kas cilvēku spiež mierlaika apstākļos dzīvot pastāvīgā kara stāvoklī? Neviens.

Tikai viņš pats. No kā atkarīgs, vai viņš reiz tiks no šiem džungļiem laukā? No viņa paša, tikai viņa paša.

Arēna. Šī ir sacensoņu pasaule. Tās vadošā zvaigzne - uzvara, pastāvīgs sasprindzinājums un vēlme pārvarēt citus

vai sevi. Šajā pasaulē arī ir strikti noteikumi, saskaņā ar kuriem visi tiek ranžēti labākajos un sliktākajos, uzvarētājos un zaudētājos. "Stiprs" - tas vēl nav nekas; godā tiek turēts tas, kas ir "stiprāks par...", un jo īpaši vispārākais, tas ir, "visstiprākais". Šajā pasaulē orientējas tikai uz rezultātu. Tas ir jāsasniedz! Process nenozīmē neko, svarīgs ir tikai rezultāts "kauss". Kāda jēga mīlestībai, ja nav iegūta mīļotā? Kāda jēga dzīvei, ja nav sasniegts nospraustais mērķis? Cilvēku reibina azarta narkotika, sacensība.

Jebkurš panākums, pēc kura nav redzama nākamā virsotne, momentāni pārvērtīsies par "neko".

Viņš nesaprot pašas dzīves vērtību, neprot izbaudīt neatkārtojamo "tepat un tūlīt". Viņš visu laiku dzīvo nākotnē un nekad nedzīvo tagadnē. Viņš nespēj baudīt rītausmas klusumu un mīlēt otru cilvēku tikai tāpēc, ka tas ir. Viņš auļo pa dzīvi.

Kas viņu dzen? Neviens. Tikai viņš pats.

Lietišķā pasaule. Šajā pasaulē kārto "lietas". Tiek nosprausts mērķis, izraudzīti līdzekļi, iegūts rezultāts, aprēķināts ieguldījumu efekts. Viss, kas ir ārpus tā, tiek izsvītrots. Šajā pasaulē neiekļaujas nekas tāds, kas nav konkrēts un tieši nekam nekalpo. Te nav tuvinieku un mīļoto - ir tikai ļaudis, kas pilda zināmas, patlaban nepieciešamas funkcijas. Šajā pasaulē nav vietas ilgām un maigumam.

Cilvēks ir vajadzīgs un svarīgs tikai tad,

ja viņš jums spēj DOT - naudu vai mīlestību, vai ko citu. Taču par visu tiks samaksāts naudā vai graudā -pēc tarifa.

Augstu tiek vērtēta enerģija, iniciatīva, atbildība, prasme pildīt saistības un turēt doto vārdu. Tiek noliegti sapņi (ko gan tie dod?), nosodītas skumjas (kāda muļķība!), izsmieta meditācija (nav produktīva!) un tieksme uz izpriecām (nedod peļņu!). Tā ir lietišķa un auksta saprāta pasaule.

Lietišķie apsvērumi izslēdz jebkādas "bezprātības" (vispirms jau mīlestību) un negatīvās emocijas -kam gan vajadzīgas bēdas vai izmisums? Lietišķs cilvēks, ja tas būs izdevīgi, mīlēs pat savu nāvīgāko ienaidnieku.

Bērnudārzs. Šajā pasaulē par dabisku

tiek uzskatīta bezpalīdzīga bērneļa pozīcija, tas ir, bez iebildumiem pakļauties visiem spēkiem un stihijām.

Laikapstākļi... Nu, ko jūs no manis gribat tik draņķīgā laikā? Noskaņojums... Vai tad paši neredzat? Apstākļi... Tā nav mana vaina - pie visa vainojami apstākļi. Un tā tālāk, tādā pašā garā: patīk, nepatīk, sagribējās, piemirsās - tas viss ir tikpat pašsaprotams, nepārvarams un dabisks kā gravitācijas likums.

Acīmredzams, ka šāda pozīcija ir ļoti ērta - nav taču nekādas atbildības.

Vainīgie vienmēr ir citi ("Nu, ko viņi..."), vainīgs var būt pat raksturs vai Zodiaka zīme ("Visi Lauvas ir tādi!"), bet nekad cilvēks pats.

Ja pie viņa vēršas ar visnopietnāko "vajag", at​bilde ir - "negribas", un pēc tam jau nav jēgas nekādai argumentācijai.

Apelēt pie bērnudārza audzēkņa loģikas ir tikpat bezcerīgi kā pārliecināt narkomānu lēkmes laikā. Kamēr jūsu argumentācija viņu netraucē, varbūt tiksit uzklausīts, bet, tiklīdz viņam apniks, tiksit pasūtīts "tālāk". Galvenais viņa paša arguments ir "tā sanāca". Dzīves virzienu nosaka vējš, bet ceļu - mazākās pretestības princips.

Rituālu pasaule. Tā ir marionešu pasaule, kur lelles mehāniski un stīvi kustina rokas, kājas, ķermeni un māj ar galvu, it kā dejojot veclaicīgu menuetu. Te netaujā "kāpēc?", jo "tā ir pieņemts".

Rituālu pasaule zināmā mērā ir līdzīga aristokrātu salonam vai absurda teātrim.

Jebkāda nesakarīga rīcība tradīciju gaismā kļūst ja ne gluži par svētu lietu, tad par bezierunu noteikumu gan.

Sasveicinoties vajag sešpadsmit reizes noteiktā veidā palēkties... - ak nē, tas ir pēc sveša rituāla. Pēc mūsējā vispirms ir attiecīgi jāsaviebj ģīmis un jāsaka stingri noteikti, kaut arī nesakarīgi vārdi. Tad visi būs apmierināti, jo rituāls būs ievērots. Šajā pasaulē jāpilda noteikta parauga pieklājības prasības. Tā, lūk, vajag priecāties un tā - bēdāties.

Neapšaubāmi liekulīga un neīsta pasaule. Jūtas, kas neietilpst noteiktos rāmjos, tiek uzlūkotas ar neizpratni vai pat sašutumu: "Tā nav pieņemts!" Toties

tukšas frāzes, kas izteiktas saskaņā ar rituālu, tiek pateicībā uzklausītas.

Rituāli atstumj malā saprātu un to aizstāj ar šabloniem. Tomēr zināmā mērā tie ir sabiedrības glābiņš. Šabloniska rīcība ir prognozējama, un attiecīgā sabiedrība - stabila. Rituāli ir it kā siena, kas visu sakārto un liek virzīties uz priekšu tikai pa iestaigātām taciņām. Solis pa kreisi vai solis pa labi - stop! Siena!

Svētā Baznīca. Tas nav par ticīgajiem.

Tas ir par cilvēkiem, kuriem dvēselē ir kaut kas Svēts. Svētā Baznīca - tā ir sevišķa pasaule ap mūsu Svētumiem.

Katram dvēselē ir svētas vietas, kuras mēs cītīgi aizsargājam - pirmām kārtām no brīvdomības jeb brīvas (iespējams, pat

saprātīgas) attieksmes pret mums.

Vairumam cilvēku tādas svētas lietas ir Dievs, mīlestība, bērni, dzimšanas vieta (ko dēvē par Dzimteni), vecāki, gods, nāve.

Tik tiešām, ap svētām vietām dvēselē viss ir sevišķs: sevišķa attieksme, gaisotne - garīgs saspringums, klusums, tīrība, svinīgums. Viss ir ļoti skaisti, tikai nedod dievs te kaut ko izdarīt, pateikt vai pat padomāt "ne tā" (piemēram, uzdot jautājumus no racionālisma pozīcijām)!

Svētās Baznīcas pasaule ir tikpat skaista, cik agresīva un nežēlīga.

Būtībā tā ir tas pats aristokrātu salons ar saviem rituāliem un aizliegumiem, taču nopietnāks un skaistāks. Salons pirmām

kārtām nosaka rīcību, bet Baznīca domas. Savaldītās, tas ir, pareizās domas tiek iedvestas ar audzināšanu, sprediķiem un tā saucamo ideoloģiju, bet nepakļautās - apsaukātas par "brīvdomību", kas Baznīcā ir tikpat kā lamuvārds. Jautājumi, kas Cietumam - piedodiet, Baznīcai - ir nevēlami, tiek aizliegti. Saprātam, kas runā pretī dogmām, tiek piekārtas birkas.

Tomēr Baznīcas fasāde ir visai pievilcīga un jāatzīst, ka tad, ja nekā svēta nebūtu, dzīve kļūtu daudz piezemētāka, tumšāka un bezjēdzīgāka.

Cilvēciskas saskarsmes pasaule. Šajā pasaulē valda labestība, atklātums un dvēseles siltums un Cilvēks ir galvenā vērtība. Te tālais cilvēks kļūst par tuvo,

tiklīdz esi tam tuvojies. Te mīl ikvienu cilvēku, viņu nesalīdzinot ar citiem. Mīlēt te ir tikpat dabiski kā elpot. Šajā pasaulē cilvēkus nenošķir sienas, nav traucējošu šķēršļu un nekas netraucē vienam cilvēkam saskatīt otru un pastiept tam pretī roku.

Tā ir vienkārša un godīga pasaule. Tu vari teikt, ko vēlies no otra cilvēka, un tu dabūsi, ko vēlies, - to tev uzdāvinās. Te neko nevajag iekarot, izspiest, izmānīt, tāpēc ka šī ir pārpilnības pasaule (varbūt utopiskais komunisms!). Tu vēlies izpratni - tevi sapratīs. Tu vēlies sasildīties - tevi sasildīs. Tu alksti mīlestības - tev to sniegs, jo te tā ir katram un daudz.

Kā nokļūt šajā pasaulē? Vispār jau tas

ir viegli: vajag tikai attīrīt savu dvēseli un ļaut sev pašam TA dzīvot. Un pēc tam spert soli pretī CITIEM un darīt to tik pārliecinoši, atklāti un sirsnīgi, lai viņi tev tieši tāpat nāktu pretī.