Annotation
Jānis Ivars Stradinš MEŽVIDU VELNS Jānis Ivars Stradinš ir viens no populārākajiem mūsdien latviešu detektivžanra rakstniekiem. Lasītāju atsaucību ir ieguvuši viņa kriminālromāni: Atvērtā seifa noslēpums; Zilais pavediens; Dēmonu villa; Melnā pils; Piedzīvojumi Francijā; Vecās kapsētas spoks; Baumaņu lieta; Zelta orda; Austrumu bankas miljoni; Konrāda Laubes noslēpums. Lēdijas Šarlotes Geskelas nolaupīšana: Atpūšoties Mežvidos - īrētā mājā Kurzemes pusē, Kronbergs un Štāls uzzina, ka tajā pirms nepilna mēneša noslepkavots mājas bijušais īpašnieks Atis Bergmanis. Turklāt ap namu. kas atrodas nomaļus, manīta klīstam dīvaina cilvēkveida būtne. Visai drīz abi pārliecinās, ka tās nebūt nav baumas. Ap viņiem sāk risināties savādi, neizprotami notikumi. Bet, kad atklājas, ka viņu prombūtnes laikā kāds mēģinājis ielauzties mājā, draugi izšķiras par aktīvu rīcību… Māksliniece SOLVITA OZOLA Nordik, 2001 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis
I nodala LĒMUMS II nodala MEŽVIDOS III nodala NEGAIDĪTĀ ZINA IV nodala SĪMANIS V nodala VEČI VI nodala MEŽVIDU VELNS VII nodala UZ EZERA VIII nodala SEJA LOGĀ IX nodala veikala X nodala PĻĀPAS XI nodala NEGAISS XII nodala UZ MALKAM XIII nodala ATA BERGMAŅA NOSLĒPUMS XIV nodala XV nodala ZĀDZĪBA XVI nodala XVII nodala IEBRUCĒJS XVIII nodala XIX nodala NEGAIDĪTAIS ATRADUMS XX nodala MEKLĒJUMI XXI nodala ATRADUMS XXII nodala PĒDAS XXIII nodala DĪVAINAIS PAZIŅOJUMS XXIV nodala PĒTEROS XXV nodala ĒSMA XXVI nodala XXVII nodala BŪDIŅA XXVIII nodala VIESI XXIX nodala ATZĪŠANĀS XXX nodala PANDA XXXI nodala NOSLĒGUMS
SATURS Jﾄ］is Ivars Stradinﾅ｡ MEﾅｽVIDU VELNS
I nodala LĒMUMS Šis bija viens no tiem svētdienas rītiem, kad jebkura vēlēšanās doties ārpus mājām pāriet jau no paraudzīšanās logā vien. Bieza, vienmērīga pelēku mākoiju blīva, gluži kā nokvēpis alumīnija vāks, klāja debesis līdz pat apvārsnim, un, kaut gan lietus nelija, uzjundīja dvēsele grūtsirdību. Istabas gaiss naktī bija uzkrājis sevi īsti rudenīgu drēgnumu, kas parasti tik omulīgo telpu vērta gaužām nemīlīgu. Vajadzētu tikai iekurināt krāsni, lai istaba atgūtu iepriekšējo mājīgumu. Dienv žēl, lai to izdarītu, nāktos pamest iesildīto guļvietu. Ar šo domu pietika, lai es nodrebētu un vēl ciešāk ietītos sega. Bet kas tas? Kaut kas iesprakšķējās! Tad vēl un vēl. Un tikai pēc tam, kad ai/ durvīm atskanēja Kronberga smagie so|i, es sapratu, ka krāsns jau kuras! Tagad atlika tikai atvērt durvis… Bs vēl nebiju saņēmies, kad tās jau atdarījās. - Labrīt, Robert! - Spraugā pabāzās Valta galva. - Es ielaidīšu siltumu? - Ielaid gan, - savtīgā priekā, ka draugs jau visu izdarījis, es žāvādamies vēlīgi atjāvu. - Gaiss pagalam mikls. Bet vai brokastis… - M… jā, - ICronbergs pakratīja galvu, - sāc izlaisties, draudziņ! Bezdarbība tev nāk par ļaunu. Visi topošā slaista simptomi. Gulta un galds - visa dzīve! Klienti vainīgi, - es mēģināju attaisnoties, - pareizāk - to trūkums. Neesmu nekāds lielais sliņķis, bet, ja cilvēku nekur nedzen pienākumi… Labi jau, labi, - draugs pielaidīgi atmeta ar roku. - Tikai neaizmirsti, ka līdzās profesionālajiem pienākumiem eksistē vel citi. Ja pirmo patlaban nav, vai - viņa pelēkās acis nekustīgi vērās manī, - vai no tā būtu jācieš mājas darbu taisnīgai sadalei? Kā papildu pārmetums no virtuves plūda kārdinošas smaržas. Neizturējis ciešo skatienu, demonstratīvi izstaipījos un vēlreiz nožāvājos, bet, tā kā draugs ir nedomāja kustēt no vietas, biju spiests piekrist: Nebūtu vis. Ceļos. Un neblenz tā - vistuvākajā nākotnē revanšēšos. Tikai durvis gan atstāj va|ā! Šis patiesi bija ārkārtīgi retais gadījums, kad gribot negribot sāc izlaisties - jau veselus divus mēnešus mēs nīkām bez darba. Spriežot pēc laikrakstiem, kriminālpasaule nebūt nebija izmirusi, tikai notikumi risinājās ārpus mums pieejamiem ģeogrāfiskā garuma un platuma grādiem. Uz tāda fona Rīga šķita kā priekšzīmīgs skolēns huligānisku pusaudžu vidū. Pie brokastu galda Valts šajā sakarībā izmeta sarkastisku frāzi: - Tā vien liekas, ka noziedzniekus pārņēmusi mazdūšība - it kā viņiem nebūtu drosmes izdarīt kaut mazāko likumpārkāpumu. Kāda neiejūtība pret mūsu profesijas pārstāvjiem! Gandrīz vai jāpabiksta. Lobīdams cieti novārītu olu, es pārmetoši sacīju: Dīvaina attieksme! Iznāk, tu nožēlo, ka apsīcis ļaunums? Lai nu no kā. bet no tevis kaut ko tādu nebiju gaidījis. Kronbcrgs pāri kafijas kannai uzmeta man pētošu skatienu. Rudās, ari tevī kaut kas apsīcis! Kas? Humora izjūta, draudziņ. - Ko? es butu apvainojies, ja Valts skali neiesmietos. Redzi nu! Labāku pierādījumu pat vēlēties nevar. Hm… - Viņš nopietni kā ārsts, mani pārbaudīdams, uzlūkoja. Tas nav labi. Varbūt omas uzlabošanai pašiem kaut ko izdomāt? Es pavīpsnāju. - Tu nospersi manu grāmatu, bet es dzīšu tai pēdas? Kronbergs nolika kafijas kannu un, atgāzies pret krēsla atzveltni, aizsmēķēja cigareti. IzpUlis kuplu dūmu mutuli un pieklājības pēc pavēcinājis ar roku, il kā tādējādi to varētu aiz- gainīt no mana deguna,
viņš teica: - Naudas mums ir pietiekami, lai noīrētu uz pāris mēnešiem laukos kādu mājeli. Netālu no meža. Šogad sēnes augot griezdamās. Paķersim vēl makšķeres un aidā! - spriežot pēc nopietnā izskata, viņš nejokoja. -Bet… - Tu gribēji sacīt - un ja nu ierodas klients? - Pilnīgi pareizi, - es palocīju galvu. - Nav liela nelaime - mums izlīdzēs kaimiņš. Tiklīdz atradīsim piemērotu vietu, paziņosim savas koordinātes Bērziņam. Ja kas gadīsies, viņš dos ziņu. Mobilais mums ir. - Bet… - kā jau parasts, es grasījos minēl nākamo iebildumu, taču viņš arī šajā reizē mani apsteidza. - Tu domā - kur mēs atradīsim tādu vielu? - Protams. Nevaram taču braukāt apkārt, apjautājoties katra sētā, vai ne? Valts pamāja uz skapīti, kurā mēs glabājām vecos laikrakstus. - Avīzes pilnas ar piedāvājumiem. Tā kā citu iebildumu nebija, man atlika piekrist: - Tā lieta varētu iet. - Un tad sākotnējā atturība sāka pārtapt ieinteresētībā. - Uz kurieni šausim? Uz Kurzemi, Latgali vai pāri robežai? - Bekās, vecīt! Bekās. Bet tagad palūkosimies, vai nevaram atrast kaut ko mūsu vēlmēm atbilstošu, - viņš atvēra skapīti un izņēma laikrakstu žūksni. Nometis to uzgaida, atlocīja virsējo un iegrima ar sīkiem burtiņiem nodrukāto sleju pētīšanā. Piepeši Kronbcrga rādītājpirksts, kas līdz tam bija vienmērīgi braucis no augšas uz leju, apstājās, un, acis nepacēlis, viņš norūca: Manuprāt, šis būtu pašā laikā. Lai nepalaistu garām ne vārda, es paliecos uz priekšu. Izlasi skaļi. Izīrē lauku māju mežainā, vientuļā vietā Talsu rajonā. Trīs kilometru attālumā no jūras. Man liekas kaut ko labāku grūti iedomāties. Zvanīt? - Valts jautāja, bet viņa pelēkās acis pauda, ka, neatkarīgi no atbildes, lēmums jau pieņemts. Lai gan mans pretestības gars nepārprotami gribēja iebilst, droši vien to izraisīja darba procesā izstrādājies ieradums, kaut kas līdzīgs nosacījuma refleksam, es piespiedu to apklust, piekrītoši palocīdams galvu. - Zvani! Kronbergs pasmaidīja un, pasitis padusē avīžu saini, izgāja priekšnama, bet es ielēju sev otru kafijas tasīti. Lēnām malkodams, saklausīju aprautus, neskaidrus teikumu fragmentus, kas par sarunas virzienu nelāva spriest. Taču intonācijā ievijās tik tikko jaušams apmierinājums, ļaujot secināt, ka runāšana risinās veiksmīgi. Kad draugs atkal parādījās durvīs, vieglais smaids, kas rotājās viņa lūpās, apstiprināja, ka neesmu kļūdījies. - Viss kārtībā, - nometis uz galda stūra laikrakstu, kurā bija atradis piedāvājumu, viņš paziņoja. Cenu man nosauca pieņemamu, bet nelielā ieskice, kuru īpašnieks deva, bija gluži kā sapņu zemes apraksts. Mežs, ezers, jūra, klusums un miers. Līdz tuvākajam kaimiņam - nedaudz mazāk nekā līdz jūrai, bet līdz veikalam - veseli septiņi kilometri. Apkārt plešas mežs un lauki. Ne cilvēku, ne māju, ne automašīnu. - Bet saimnieki? - Nams stāv tukšs. Saimnieks, tas pats īpašnieks, ar kuru es runāju pa tālruni, māju saņēmis mantojumā. Viņa vārds ir Zigmunds Bcrgmanis. Tikai šovasar nomiris vina tēvabrālis Atis Bergmanis, bijušais mežsargs. Tā kā mantinieks ir rīdzinieks, viņam nācies izvēlēties starp divām iespējām - pārdot vai izīrēt. Pirmā, un to viņš pat nedomāja slēpt, esot gandrīz nereāla, jo piemājas dārziņš nepārsniedzot Hruščova laikā
kolhozniekiem atvēlēto platību, bet citas zemes šim īpašumam neesot. Pats saproti - mežsarga saimniecība. Tāpēc Bcrgmanis bijis spiests ķerties pie otrā varianta izīrēt. Taču vieta esot nomaļa, un šis fakts aizbaidījis tos divus vai trīs gribētājus, kas tur paviesojušies. Ar neapdzīvotu māju ir tāpat kā ar nelietotu automašīnu. Iet postā. Vīrs priecājās, ka mūs nomaļā vieta nespēšot aizbaidīt, taču viņu sarūgtināja pārāk īsais termiņš - es piedāvāju noslēgt līgumu tikai uz mēnesi. Drošības labad, jo - kas zina, kā tur ir. Ar daiļrunību uzburta aina var pilnīgi pārvērsties, kad to skata paša acīm. Bet, būdams bezizejas situācijā - pamest darbu Bergmanis nevarot, jo bērni patlaban atsākuši skolas gaitas, viņš piekrita. Mēģināja gan izkaulēt garāku termiņu, pat ar atvieglotiem noteikumiem, bel es nepiekritu. Atteikuma iemesls bija nojauta, ka vairāk par naudu šo cilvēku interesē, lai māja nepaliktu tukša. Izdabāt svešam, pat nezinot ar ko mums darīšana, manuprāt, būtu kļūda, ļa patiks, pagarināsim līgumu vēl par mēnesi, bet sasaistīties kaut vai ar solījumu, pirms esam tur pabijuši, nevēlējos. Ģērbies, Robert, pēc pusstundas izbraucam. Satrūcies izbrīnā uzlūkoju draugu. - Uz kurieni? - Uz Mežvidiem, tā sauc Bergmaņa īpašumā nonākušās mājas. Šodien taču svētdiena, un Bcrgmanis ir brīvs. Viņš parādīs, un uz vietas izlemsim. Darbdienā viņš nevarot, bet mums tas nozīmē vēl vienu nedēļu Rīgā. Smagi nopūties, negribīgi slējos kājās. - Steiga akurāt kā Cīrihē… - Nudien, - Valts pamāja, - ar vienīgo atšķirību - tur bija darbs, šeit - atpūta. Bet vilkt garumā, nezinot, cik ilgi mums lemts atpūsties, nebūtu gudri. - Brauksim ar savu opeli? Protams. Tu ģērbies, bet es pa to laiku sasaiņošu līdzi ņemamo un šo to no pārtikas. Par pārējo varot neraizēties - pilna pansija. - Tu taču nedomā tur palikt? - es aizdomīgi pavēros draugā, bet viņš tikai paraustīja plecus. - Kālab ne? Kā jau teicu, piezvanīsim Bērziņam. Viņš ir saprotošs vīrs. Tādējādi jebkurš klients varēs nodibināt ar mums sakarus tajā pašā dienā. Neredzu nekādu traģēdiju. - Traks kas traks, - purpinādams sev zem deguna, bet patiesībā apmierināts ar kraso pavērsienu, es izgāju gaitenī. Un tikai tad, pa īstam aptvēris, ka dodamies izbraucienā uz laukiem, pēkšņā priekā palēcos un izgrūdu kaut ko līdzīgu indiāņu kaujas saucienam. Un, itin kā atbildot uz manu iekšējo līksmi, logā piepeši ielauzās gaismas šalts - saule bija atbrīvojusies no mākoņu gūsta.
II nodala MEŽVIDOS Bergmanis izrādījās mazrunīgs pusmūža vīrs ar sarkanu seju, pliku pauri un dusmīgi ieplestām nāsīm. Varenais vēders, izspīlējot žaketi, liecināja ne tikai par sava īpašnieka pārtikušo dzīvi, bet reizē arī par atturības un gribasspēka trūkumu pie klāta galda. Viņa elegantais, brūni mirdzošais limuzīns izskatījās kā nule nācis no veikala. Skarbais skatiens un augstprātīgās manieres liecināja, ka Bergmanis nav radis rēķināties ar cilu cilvēku interesēm. Resnajos pirkstos es pamanīju veselus trīs gredzenus, kas varbūt nav nekas nosodāms austrumnieku vidū, bet pie mums… - Es braukšu pa priekšu, - pēc īsas iepazīšanās, kuras laikā viesa gaišās ačeles cieši mūs iztaustīja, viņš paziņoja priekšnie- ciskā bezierunu tonī. Uzmetis nicinošu skatienu mūsu krietni apbružātajam opelim, Bcrgmanis tusnīdams ierausās brūnajā limuzīnā. Mēs ar Valtu ieņēmām vietas savā automobilī. Es vēl drudžaini mēģināju atcerēties, vai viss vajadzīgais paņemts. Taču, kad draugs nopakaļ limuzīnam iegrieza braucamo satiksmes straumē, raizes pazuda kā nebijušas. Ar šo manevru it kā tika pārrauta pēdējā saikne ar mūsu mājvietu, un tagad es degu kārē ātrāk tikt galā. Tur, kur valda daba, miers un atpūta. - Man viņš nepatīk! - piepeši ierunājās Valts, un es izbrīnījies atjautāju: - Par ko tu runā? - Par mūsu jauno paziņu tur, priekša, viņš ar zodu pamāja uz brūno limuzīnu, kas vienmērīgā ātrumā ripoja Valdemāra ielas virzienā. Parasti Kronbergs savu subjektīvo attieksmi nemēdza izteikt skali. Pretēji man, viņa galvenie kritēriji bija fakti, nevis nejaušu izjūtu uzplūdi, kas man nereti bija izrādījušies katastrofāli maldinoši. - Kāpēc? - Kāpēc? - Valts domīgi atjautāja un iemeta skatienu aizmugures spogulītī. - Kāpēc… pagaidām tas ir tikai paviršu novērojumu apkopojums. Aptuveni tā rīkojas mākslinieks. Vispirms topošajā portretā tiek iezīmēti modeļa raksturīgākie vaibsti. Ieskicēti ar dažām līnijām, bet detalizēta izstrāde jau notiek pēc tam. Ko tu vari par viņu teikt? Es paraustīju plecus. - Arī manī viņš neizraisīja simpātijas. Uzpūtīgs tips. Neciešu tādus. - To tiešām nevar nepamanīt. Es papildināju kopainu par šo cilvēku vel ar to, ka sarunā viņa valoda neizcēlās ar inteliģenci, bet vārdu krājums - ar bagātību. Faktiski šis ir loti svarīgs kritērijs un ļauj novērtēt cilvēka turību no viņa spēju viedokļa. Kādas tās varētu būt? Protams, minētie fakti paši par sevi izslēdz to ceļu, kuru sniedz izglītība un tātad - profesionālā karjera. Bet iesim tālāk. No kurienes tad viņam nauda? Brūnais kreislers vien maksā astronomisku summu, un to, ka automobilis ir gluži jauns, tu droši vien pamanīji? - Tāpat kā trīs gredzenus viņa pirkstos, kas, manuprāt, apstiprina tavus spriedumus. - Jā, - Valts pamāja. - Bezgaumība ir tas pats intelekta trūkums, nespēja atšķirt skaistumu no plātības. Šis cilvēks ir lepns uz savu bagātību. Bet, ja tā ir, - kādus secinājumus mēs varētu izdarīt? Es pakasīju aiz auss. - Mīl skanošo? - Bez šaubām. Pat vairāk - ciena tos, kam ir nauda, un nicina - kam nav. Vai redzēji, ar kādu nīgru skatienu viņš apveltīja mūsu opelīti? Taču tu neatbildēji - no kurienes šim cilvēkam, kura attīstības pakāpi es vērtēju zem vidējās, tāda turība? - Ne jausmas. Bet kā tu domā? Kronbergs piedeva gāzi un, kad attālums līdz brūnajam kreisleram saruka uz pusi, atbildēja: - Bergmaņa turības pamatā ir netīra nauda. Domāju, tā ir iegūta vai nu netīros darījumos, vai arī ar vardarbību. - Šāds apgalvojums prasa pierādījumus.
Droši vien mans didaktiskais tonis lika Kronbergam pasmaidīt. Ak, Robert, - viņš atmeta ar roku, - vai tad, pakļaujot kaut ko analīzei, tūdaļ var atrast kādus pierādījumus? Dedukcija ir īpašs smadzeņu darbs, kur pieņēmumi strādā vienā iejūgā ar intuīciju un loģiku, nevis pierādīdami, bet meklēdami ce|u, kas novestu pie atklājuma. Šajā gadījumā mani apgalvojumi, kā tu izteicies, lai gan es tos nosauktu tikai par pieņēmumiem, pamatojās uz izslēgšanas metodes. Ja Bergmanis izglītības trūkuma, kā arī zema intelekta dēl, kas nav nekas cits kā domāšanas mazspēja, nevar ieņemt labi atalgotu amatu, vienīgais, kā uzsākt veiksmīgu darbību, ir uzkrāt pamatkapitālu, vai ne? Bet uz tā bāzes pat analfabēts var kļūt par lielas firmas prezidentu. Piekrīti? Es palocīju galvu. - Ja esmu pareizi sapratis, tad šo pamatkapitālu, kas ļāvis viņam izvērsties, Bcrgmanis ieguvis pretlikumīgā ce|ā? -Jā gan. Vienīgais izņēmums būlu kā ar Mežvidiem. Mantojums. Nomirstot bagātam Amerikas tēvocim, negaidīti iedzīvoties miljonos. Cita ceļa nav. Telefona sarunā viņš izteicās, ka ir pazīstama uzņēmuma ģenerāldirektors - Direktors, kas paraksta vietā uzvelk krustiņu? - Nedomāju, ka ir tik traki. Taču nav noliedzams fakts, ka ar tik vāji attīstītu intelektu vadīt firmu var vienīgi… nevadot! Algojot šim nolūkam profesionālus. Bet tas jau papildina mūsu spriedumus par šo vīru ar vēl vienu īpašību izteiktu godkāri. - Tev slikts garastāvoklis, - es secināju. - Var jau būt, - Valts piekrita. - Bet man viņš nepatīk! draugs ietiepīgi atkārtoja. - Un, jo vairāk domāju par to kāpēc - jo vairāk nepatīk! Bet skaties! Saule! Varbūt lai būs pa spēkam mani izārstēt? Salīdzinājumā ar to, kas, pagriežoties uz Vanšu tilta pusi, negaidīti apžilbināja acis, dzīvokļa logā pamanītais bija kā jāņtārpiņa spīdums pret divsimt vatu spuldzes uzliesmojumu. Pelēko mākoņu blīva, gluži kā neredzama spēka stumta, aizslīdēja ziemeļu virzienā, dodot dienas spīdeklim pilnu vaļu. Salonā uzreiz kļuva karsti, un es nolaidu zemāk sānstiklu. Septembra sākums iezīmējās ar īstu atvasaru. Ja tāds laiks pieturēsies ilgāk, mūsu atvaļinājums var izrādīties vēl veiksmīgāks nekā butu bijis jūlijā. Es palaidu zemāk sēdekļa atzveltni un, pussnauda zvilnēdams, laiski vēroju garām slīdošo apkārtni. Mazpamazām, motora vienmērīgās rūkoņas ieaijāts, pat nepamanīju. ka snauda pārvērtās miegā. Celies! - pēkšņi kāds piegrūda man pie pleca, un, ar pūlēm atvēris acis, vēl neattapies, es jautāju: Kas noticis? Esam galā, - vilkdams laukā aizdedzes atslēgu, Kronbergs atbildēja. - Tu, lāci, nogulēji veselu stundu! - Tikai tagad mana apziņa noskaidrojās, un paslējies es aplaidu apkārt ieinteresētu skatienu. Mūsu opelis stāvēja za|ā mauriņā līdzās brūnajam limuzīnam, no kura patlaban rausās laukā resnais īpašnieks. Tieši priekšā, aizsedzot apkārtni, slējās divstāvu mūra māja. Man tā šķita tik liela kā pils. Lai gan fasādes apmetumā varēja saskatīt laika zoba atstātas pēdas, visā visumā nams šķita labi saglabājies. Šīfera jumts, augsti pamati, mansarda izbūve, viss pauda, ka īpašnieks bijis turīgs cilvēks. No trim pusēm māju ieskāva mežs, bet tur, kur stāvējām mēs, pletās za|a pļaviņa, kas metrus divdesmit tālāk pārtapa iekoptā sakņu dārziņā. Tas bija pavisam neliels, acīmredzot bijušais mežsargs dzīvojis visai pieticīgi un nav apgrūtinājis sevi ar lieku darbu. Aiz dārziņa kuplus vainagus pleta vairākas ābeles, divi trīs ķirši un aiz tiem upeņu krūmu rinda. Iepretim mājai stāvēja neliels malkas šķūnītis. Man te patika, un, spriežot pēc tikko jaušamā smaida, kas rotājās drauga lūpu kaktiņos, viņam arī. Taču, līdzko acis apstājās pie Bergmaņa, kas patlaban, vēderu izgāzis, teatrāli - ar plati atplestu muti - rija gaisu, tādējādi laikam demonstrējot, cik tas tīrs, vieglais smaids Valta lūpās apdzisa. Kā nākas izvēdinājis plaušas, resnis sāka grābstīties pa kabatām pēc atslēgām, un mēs ar Kronbergu izkāpām. Pēc piekvēpušās Rīgas lauku gaiss tiešām šķita reibinošs kā vīns, turklāt ar to rudenīgi rūgto aromātu, kas ievada lapu dzeltēšanu. - Kā patīk? - Bergmanis vilka ar roku pusloku un, it kā šis žests butu ietvēris sevī visu vajadzīgo,
uzlūkoja mūs ar savām gaišajām ačelēm. - Pagaidām jā, - abu vārdā atteica mans draugs. - Bet tagad parādiet māju. Piepeši rešņa tuklie vaigi pielija ar sārtumu, acīmredzot vina pašcieņu bija aizskāris Kronbcrga pavēles formā izrunātais teikums. Taču aprēķins lika viņam savaldīties. Ne vārda nebildis, viņš ar pūlēm atbrīvoja kabatā iestrēgušo atslēgu saišķi un devās uz durvīm. Mājā, izrādījās, bija četras istabas. Augšējais stāvs neizbūvēts, būtībā tie bija parasti bēniņi. Saimnieks tur bija sakrāvis pērnā gada zirņu ražu, jo pākstis bija sarukušas un no ilgās stāvēšanas kļuvušas gluži melnas. Nez kāpēc viņš nebija tās izlobījis? Varbūt saslimis? Sakaltušie stublāji joprojām spēcīgi smaržoja. Pirmajā stāvā telpas bija iekārtotas ar gaumi. Lai gan pietrūka tā elementa, kas spēj padarīt apkārtni omulīgu, sūdzēties nevarēja. Visur nevainojama kārtība, pat putekli nebija redzami. Ja gaisā nevirmotu nevedinātas un neapdzīvotas mājvietas specifiskā smaka, liktos, ka saimnieks tikai izgājis. Visvairāk mani iepriecināja viesistabā gar visu sienu iekārtotā bibliotēka. Tā bija diezgan prāva - lēsu, ka tur sarindoti vis maz daži tūkstoši sējumu. Plašajā virtuve bija atrodams viss nepieciešamais, netrūka arī gāzes plīts. Ta gan bija aprīkota ar balonu, bet labāk jau tā, nekā katru ēdienreizi skriet pēc malkas. Kā es, tā Kronbergs jutāmies apmierināti. Laikam saskatījis to mūsu sejās, Bergmanis sacīja: - Malka ir šķūnītī, gultas ve|a - skapī. Kamēr dzīvosiet šeit, viss, kas mājā un dārzā atrodams, ir jūsu. Vest projām neko nedrīkst! Kronbergs pat nepūlējās atbildēt. Redzot saimnieka trulajā sejā aizdomu pilnu izteiksmi, es jau gribēju kaut ko atcirst, bet laikā savaldījos. Tādam neko neiemācīsi, kālab velti muti dzesēt un saasināt attiecības. Pec tam mēs noslēdzām līgumu. īstenībā tas aprobežojās ar pieprasītās summas samaksāšanu un datu pārrakstīšanu no mūsu pasēm saimnieka piezīmju grāmatiņā. Nelaiķis bija mežsargs, un varbūt mājā saglabājies kāds apvidus plāns? - pēc vienkāršo formalitāšu nokārtošanas Valts uzrunāja Bergmani. - Ar tā palīdzību mums būtu vienkāršāk orientēties nepazīstamajā apvidū. - Papetiet rakstāmgaldā, - resnis atmeta. - Tēvocis tur glabāja papīrus. Ja gribēsiet padzīvot ilgāk, zvaniet! Bet man laiks atpakaļ. Jūs paliekat? - Protams, - Kronbergs atbildēja. - Samaksājuši esam, tātad īres tiesības ir mūsu, vai ne? Bergmana izplūdušos vaibstus savilka kaut kas līdzīgs smaidam, un pamājis viņš norūca: - Dzīvojiet veseli! Kad elegantais limuzīns aizripoja atceļā, man šķita, ka esmu nometis no pleciem neērtu un lieku smagumu. Neapzināta atvieglojuma nopūta, nolidojusi no manām lūpām, lika Valtam viegli pasmaidīt, taču skaļi viņš teica pavisam ko citu: - Pirmām kārtām mums jāiepazīstas ar rakstamgalda saturu. Šurpceļš, kuru tu nogulēji lāča miegā, man pat aptuveni neļāva noteikt Mežvidu atrašanās vietu. No šosejas Bergmanis nogriezās uz lauku ceļa, kas veda pa vientuļu, purvainu apvidu. Bet pēc pāris kilometriem - jau braucām pa meža taku, kas, sarežģītas cilpas mezdama, tikai pēc laba brīža noveda mūs pie mežsarga mājas. Tādējādi esam šeit nokļuvuši kā ar aizsietām acīm. Manā rīcībā nav neviena cik necik jēdzīga pieturas punkta, kas lautu noteikt mūsu atrašanās vielu. Ejam, Robi, papētīsim nelaika papīrus! Pie reizes pamatīgāk iepazīsimies ar namu, pagaidām tas darīts visai pavirši. - Bet kurā Talsu rajona vietā mēs esam, tu taču aptuveni vari noteikt arī bez bijušā mežsarga papīriem? - Aptuveni? Rajonā? Jā, ja rēķina pēc jūras krasta, jo Mežvidi tam atrodas pavisam tuvu, tad iznāk kaut kur starp Mērsragu un Roju. Precīzāk - starp Upesgrīvu un Roju. Apvidus, cik to atceros no kartes, te mazapdzīvots, tātad no nelūgtiem viesiem nav jābaidās. - Pilsētniekam tā ir liela priekšrocība. Dzirdi? - Ko? - Kronbergs saausījās.
- Klusumu. Mirkli Valts stāvēja kā sastindzis, tad pamāja: - Jā. Dīvains klusums, pilns trokšņu - vēja šalkoņas, lapu čaboņas, putnu balsu. Bet ejam! Nelaika rakstāmgalds vēsturniekam patiešām būtu interesanta pētījumu vieta. Tas izrādījās masīvs IJlmana laika ražojums ar septiņām dziļām atvilktnēm pa trim katrā pusē un platu vidējo. To saturs liecināja, ka saimnieks bijis akurāts cilvēks - visur nevainojama kārtība. Droši vien ši nelielā istabiņa savā laikā kalpojusi reizē gan par kabinetu, gan darba kantori, jo divas atvilktnes līdz pat malām bija pilnas ar daždažādiem dienesta dokumentiem. Te bija gan ministrijas kārtējās pavēles, saliktas atbilstoši gadskaitliem, gan atskaites par meža stāvokli, par jaunaudzēm, gan administratīvo sodu noraksti pārkāpējiem, gan iesniegumi augstākajām instancēm. No šīm atvilktnēm dvesa pagātne, jo, spriežot pēc dokumentiem, Atis Bergmanis savā amatā bija nokalpojis visu mūžu. Pirmais dokuments bija datēts ar divdesmit septīto gadu. Kādā citā atvilktnē glabājās divi ar fotogrāfijām pilni albumi. Tās lielāko tiesu bija vecas un sadzeltējušas, spriežot pēc faktūras - fotografētas pirms kara. Likās, saimnieks bijis vecpuisis, jo nekur neredzēja nedz sievietes uzņēmumus, nedz kāzu skatus. Beidzot pašā lielākajā atvilktnē mēs atradām meklēto. Tur, starp atsevišķu meža iecirkņu uzmetumiem, glabājās ne tikai viņam uzticētā sektora kopplāns, bet arī Talsu rajona dala, kurā bija ar tušu iezīmēts neliels aplītis un līdzās kaligrāfiskā rokrakstā tā nosaukums Mežvidi. Sarkanās dzīsliņas, kas šķērsoja za]o masīvu dažādos virzienos, acīmredzot apzīmēja meža stigas, bet lauku ccii, kuri gandrīz visi satecēja melnajā šosejas lentē gar juras krastu, bija ievilkti ar dzeltenas krāsas zīmuli. Tuvāko apdzīvoto vietu apzīmēja viens pats kvadrātiņš, līdzās kuram rēgojās divi nesaprotami, ar domuzīmi atdalīti cipari - 9-17. Nosaukuma nebija. - Ko tas nozīmē? - es piedūru pirkstu pie skaitļiem. - Veikala darba laiks, - Kronbergs atteica. - Ja papēta pēc mēroga, tā arī iznāk, kā teica Bergmanis - septiņi kilometri. Šī ir topogrāfiskā karte, redzi? No mums līdz jūrai - trīs, bet līdz šim te ciematiņam veseli desmit. Jā, te mums vientulība garantēta. Visapkārt mežs. Šis laikam ir purvs, - es norādīju uz laukumu, kas bija kā piebārstīts ar sīkām zilām līnijām. Pareizi, - pieliecies tuvāk, apstiprināja Kronbergs. - Kaut gan laiks patlaban turas sauss, centīsimies uz to pusi nestaigāt. Kas zina, varbūt nodevīgs akacis, no kura paša spēkiem neizkļūt, tur nav nekāds retums. Bet šo te ezeriņu mums jāapmeklē noteikti, turklāt vistuvākajā laikā, - viņš pieklaudzināja ar nagu pie maza zila pleķīša, kas atradās tieši uz meža un lauka robežas. Nelielā attālumā tam garām aizvijās dzeltena svītriņa, liecinot, ka varam tur nokļūt ar automašīnu. - Šo karti būtu jāpiestiprina redzamākā vietā, - es ieteicos. - Lai vajadzības gadījumā nav jārakņājas pa atvilktni. - Tev taisnība, - Valts pamāja. - Spraudītes arī nav jāmeklē, te to vesela kārbiņa. Atliek izvēlēties vietu. Ierosinu piestiprināt to tepat virs rakstāmgalda. Ja ievajagas kādu papildu informāciju, arī tā būs pa rokai atvilktnēs. Mes tā arī izdarījām, un jāteic, ka pabalējušās sārtās tapetes it kā atdzīvojas za|ā laukuma klātbūtnē. Saules stari no loga apzeltīja karti, un uz šī fona man piepeši krita acīs kāds melns, neiederīgs punktiņš pašā meža vidū. Domādams, ka tas ir papīram pielipis netīrums, mēģināju notraukt, bet, kad tas neizdevās, pieliecos tuvāk. - Liekas te kaut kas iezīmēts, es ieteicos, un Kronbergs, kas stāvēja līdzās, nomurmināja: - Krustiņš. - Jā, - arī es tagad saskatīju uz zaļā fona divas mikroskopiskas krustveida svītriņas. - Droši vien tas kaut ko nozīmē? Valts paraustīja plecus. - Šī ir mežsarga darba teritorija. Varbūt tur aug rets koks, vai arī šo vietu viņš lietojis par atskaites punktu, vai arī… - Vai arī apracis tur savu nosprāgušo suni, - es pabeidzu viņa vietā, bet pasmējies Kronbergs
papurināja galvu: - Lai cik aizspriedumains bijis vecais Bergmanis, neticu, ka viņš tik tālu būtu stiepis savu nosprāgušo suni. Arī māņticībai ir savas robežas, Robert, vai ne?
III nodala NEGAIDĪTĀ ZINA Pēc tam mums pagāja vesela stunda, iepazīstot jauno mājokli. Guļamistabas izvēlējāmies katrs pēc savas gaumes. Tā kā šajā reizē domstarpības neradās, nevajadzēja, kā citkārt, tās izlozēt. Kārtīgās grēdās sakrautā gultas ve|a bija tīra un izgludināta, kas manā uztverē likās gaužām dīvaina parādība vientuļa vecpuiša skapī. Nelielas neērtības radīja fakts, ka mājā nebija vannasistabas. Par laimi, mēs jau sen bijām paraduši iztikt ar to, kas ir pie rokas, tā kā nekādas problēmas neradās. - Odens, bļoda un ziepes, - tā šīs grūtības atrisināja mans draugs. Pēc tam izpētījām šķūnīti, kas izrādījās piebāzts līdz griestiem ar pirmšķirīgu bērza malku, un pašās beigās izstaigājām dārziņu. Mani iepriecināja burkānu rinda, trīs kartupeļu vagas, kas prasīt prasījās pēc norakšanas, zirņu un pupiņu žo- dziņš, kā arī selerijas, pētersīli un jau nogatavojušos sīpolu lauciņš. Piedevām vēl ābeles birdināja lejup šīgada ražu, tā kā lielākā dala tirgus produkcijas bija atrodama tepat uz vietas. - Maize, sviests un gala, - gribēdams paspīdēt ar savu "kulināro erudīciju", sacīja Valts, bet es pakratīju galvu. - Tu piemirsi e||u, miltus, cukuru, tad vēl… Pasmaidījis draugs mani pārtrauca: Labi jau labi, tā ir tava sfēra. Es savu vērtējumu izteicu pēc tā, ko liek galdā, nevis pēc tā - kas vajadzīgs, lai pagatavotu, liet vienalga nomirt badā te nevar, turklāt esmu pārliecināts, ka lielāko dalu no tā, kas dara tev raizes, mēs atradīsim virtuvē. Viņam izrādījās taisnība. Turklāt pēc saimnieka nāves nevienam nebija ienācis prātā izslēgt ledusskapi, kas, acīmredzot vēl 110 bērēm, izrādījās piebāzts ar daždažādām delikatesēm. Kamerā gala bija sasalusi ragā, taču, spriežot pēc izskata, tā nebija pirkta veikalā. Man izdevās noteikt, ka ledus kristāliņiem noklātais ir mežacūkas šķiņķis, bet polietilēna maisiņā ietīts stirnas vai aļņa gaļas gabals. Droši vien mednieku dāvana, jo tic savās dēkās vienmēr sadarbojas ar vietējo mežsargu. Atradām ne tikai cukuru un ellu, bet arī prāvus šķīstošās kafijas krājumus. Ar garās vindas palīdzību es izcēlu no akas ledusauksta ūdens spaini un uzliku uz gāzes plīts tējkannu. Pakustinājis balonu, pārliecinājos, ka tuvākajā laikā gāzes trūkums nav gaidāms, un uzrāvu sērkociņu. Gaidot, kamēr sāks burbuļot ūdens, atslīgām krēslos pie virtuves galda, un Kronbergs izvilka cigaretes. - Par tādu pansiju Bergmanis varēja pieprasīt divkāršu summu, - es ieminējos. - Mums te netrūkst nekā, ja nu vienīgi dušas. Kaut ko tādu parasti nemēdz piedāvāt. - Diez vai viņš zināja, kas mājā glabājas, - aizsmēķējis cigareti, Valts bilda. - Resnim intereses visai šauras - saglabāt māju. Iedzersim kafiju, izkravāsimies un aizlaidīsim līdz ezeram, - draugā skaidri jautās nepacietība ātrāk iepazīties ar apkārtni, turklāt viņš bija kaislīgs makšķernieks. - Neslēpšu, man loti gribas to redzēt. Bet, tā kā ezers ir pa ceļam uz veikalu, arī tavas intereses nebūs aizmirstas - iegriezīsimies arī tur. Manu cigarešu krājums diemžēl iet uz beigām. - Varbūt te var atrast? - Nelaiķis bija nesmēķētājs, Robert. - Kā tu to zini? Valts paraustīja plecus. - Noteikt nebūt nav grūti. Bet varbūt tu to izdarīsi? - viņa pelēkās acis, kā parasti, kad priekšā gaidīja prāta vingrināšana, iedzirkstījās uzmanībā. - Sāc nu! Vispirms es aplaidu apkārt pētošu skatienu, pēc tam atsaucu atmiņā mājā redzēto. - Sākšu ar tevi, - sacīju, kad domas jau darbojās noteiktā virzienā. - Zinot, cik asredzīgs esi, turklāt akurāts, tu būtu šim nolūkam paņēmis pelnutrauku, nevis birdinātu pelnus tasītē kā patlaban - man atliek secināt, ka tādu maja neatrast. Šis ir pirmais punkts, kas apstiprina tavu paša versiju.
Valts iesmējās. - Turpini! - Mans deguns, un tas tev labi zināms, necieš nikotīna smaku. Bet to vislabāk uzsūc un saglabā veļa. Ja Bergmanis būtu smēķētājs, skapi noteikti būtu jūtami šie izgarojumi. Tāpat - istabās. Neapkurinātas telpas ilgi saglabā cigarešu dūmu dvingu, bet pēdējās dienās laiks turas visai vēss. Turklāt es nekur nemanīju nedz smēķus, nedz tabaku. Tas arī viss. Uzklausījis manus argumentus, Kronbergs atslīga pret atzveltni un palocīja galvu. Tu, tik tiešām, pārspēji pats sevi. Es nevaru daudz piebilst, vienīgi to, kas izriet no mājā redzamās kārtības. Tā lika secināt, ka Atis Bergmanis bijis pedantiski akurāts cilvēks. Šī īpašība uzspiež tādu kā zīmogu visai dzīvei, tās veidam. Neapšaubāmi, par pirmo no šīs īpašības izrietošo spriedumu es nosauktu - pašdisciplinētību. Tev jāpiekrīt, ka tādas dabas cilvēks vairīsies darīt kaut ko, kas var nest nelaimi tam, ko viņš mīl visnesavtīgāk. Mežam. Statistika liecina, ka lielākos postījumus nodara ugunsgrēki, kurus izraisījuši bezatbildīgi cilvēki. Protams, savu dalu var uzvelt zibenim vai no skursteņa izlidojušai nejaušai dzirkstelei, taču pirmajā vietā nenoliedzami ir cigarete! Apkopojot savus novērojumus, es ar diezgan augstu ticamības pakāpi teiktu, ka bijušais mežsargs ir apzināti atteicies no smēķēšanas, un tas, nudien, dara viņam godu. Kā vienmēr, mana drauga secinājumi izrādījās krietni vien dziļāki par manējiem. Bet tas neapbēdināja, jo līdz pat šai dienai, līdzko sarunā ķērāmies pie analīzes, es blakus viņam jutos ka nepraša skolnieks, kas, saglabādams cieņu pret skolotāju, cenšas apgūt viņa mācīto. Mēs lēnām malkojām kafiju, pilnam izbaudīdami apkārtnē valdošo mieru. Taču, līdzko tasītes bija tukšas, makšķernieka kaislība lika Kronbergam atkārtot savu priekšlikumu. - Nekur tavs ezers neaizbēgs, - es viņu apklusināju. - Vispirms nomazgāsim traukus. Pēc kā tas izskatīsies, ja reizē ar savu ierašanos šo kārtīgo mājokli pārvērtīsim cūku kūtī. Saliksim visu vietā un brauksim. To izdarīsi tu - kannā karstā ūdens ir pietiekami, bet es izkravāšu mašīnu, - saimnieciskajā dzīvē pavēlnieka loma krita man. Ar saviem darbiem mēs tikām galā nepilnās desmit minūtēs. Kronbergs vēl pārbaudīja bagāžnieku vai nav kas aizķēries, pēc tam devās aizslēgt durvis, bet es iesēdos šofera vietā. Iedarbinājis motoru, pagriezu opeli atceļam un sāku gaidīt draugu. Taču Valts kā nenāca, tā nenāca, līdz neizturējis izslēdzu aizdedzi un gāju viņu meklēt. Atradu draugu viesistabā llknājam pie grāmatu plaukta. - Kas noticis? - Nevaru atrast atslēgas. Vai neatminies - kur Bergmanis tās nolika? - Nē. Vismaz man viņš neiedeva. - Hm… Nekur nav. Pārmeklēju visas istabas. Nebūs taču iegrūdis kādā atvilktnē? Bet nē! Mes namu izstaigājām visi kopā, un, ja resnis kaut ko tādu būtu darījis, es noteikti pamanītu. Iznāk - viņš aizbraucis ar visām atslēgām! Ko nu darīsim? Negaidītais atklājums pēkšņi it kā uzvēla mums smagu atbildības slogu. Sajūta, nudien, nebija no patīkamajām. It sevišķi, kad atcerējos Bergmaņa nepieklājīgo piebildi - vest projām neko nedrīkst! Labu brīdi apmulsuši blenzām viens otrā, bet tad man ienāca prātā, ka varam viņam piezvanīt! - Man pierakstīts Bergmaņa mājas numurs, bet viņš patlaban vēl būs ceļā. Līdz vakaram taču te nekvernēsim aizmāršas dē|! - Varēja skaidri redzēt, ka ezera aicinājums pārmāc visu pārējo drauga dvēselē. - Neko darīt, pčc pārdomu mirkļa, viņš sacīja, - nāksies izmantot sibīriešu metodi. - Kāda tā ir? - Slotaskāts. - Nesapratu. Paskaidro! - Lai negaidīts viesis zinātu, ka saimnieka nav mājās, viņi no ārpuses pret durvīm atstutē slotaskātu. - Šeit nav Sibīrija, - es iebildu. - Te, sēžot tualetē, jāturas pie poda ar abām rokām, lai kāds to nenosper. Ja kas pazudis, vainīgi būsim mēs, Valt. Man šī lieta gaužām nepatīk. Pameklēsim vēl, varbūt
mājā kaut kur glabājas ieejas durvju atslēgas dublikāts. Bet, ja neatradīsim, nāksies nopirkt veikalā jaunu slēdzeni. Neticu, ka resnis dosies šurp vēlreiz tāda sīkuma dēļ. Lai cik rūpīgi meklējām, atslēgas neatradām. Beigu beigās nācās ķerties pie Kronberga ieteiktās metodes, tikai ar to atšķirību, ka slotaskātam vieta tika izraudzīta nevis ārpusē, bet iekšpusē. Ar virves galu un slotu nostiprinājuši durvis tā, ka svešs nevarētu tikt iekšā, paši izkāpām pa virtuves logu. Pārbaudījuši, kā darbojas mūsu primitīvie drošības pasākumi, sēdāmies mašīnā un devāmies izlūkbraucienā. Meža stiga, kā jau Valts bija stāstījis, patiešām meta apbrīnojamus līčločus, tik sarežģītus, ka reizēm šķita - mēs no jauna veicam tikko iebrauktu ceļu. Šis bija īsts sēnu mežs. Lai gan sēdēju pie stūres, iesāņus ik pa brīdim manīju vai nu bērzlapes košo cepurīti, vai baravikas brūno galvu. Saule joprojām spoži spīdēja pie gaiši zilā debess juma, radīdama dīvainas ēnu rotaļas, kas raksturīgas dzestrajam, caurspīdīgajam rudens gaisam. Apses, egles un bērzi mijās ar gaismas pielietām laucītēm. Pamežs te bija visai biezs - krūmi, melleņu mētras, no brūnganas sūnas augšup tiecās panīkuši kadiķi. Milzum daudz pīlādžu, kuru zaros sārtojās ienākušos ogu ķekari, nelāva sa- skalil tālāk par dažiem desmitiem metru. Šādas vietas parasti iemīļojušas mežacūkas, un es nemaz nebūtu brīnījies, ja mēs kādu sastaptu. Kontrastainu ēnu pārpilnais mežs aprāvās pēkšņi, ka ar nazi nogriezts, un no zaļi velvētās takas mēs izripojam uz lielceļa. Tas bija klāts ar rupju granti, bet mālainākajās vietas redzamās duļķainās lāmas liecināja, ķa te nesen lijis. Pagriezu mašīnu pa labi un pa gleznainu, Kurzemei raksturīgu paugurainu apvidu devos rietumu virzienā. Nekur apkārtnē neredzēja ne mājas, ne automašīnas, ne cilvēkus - ainava šķita kā izmirusi. Tikai vientuļa govs, kas ganījās kādā krūmāju ielokā, liecināja, ka tā tas nav. Meklēto ezeriņu ieraudzījām abi reizē. Tas gulēja lēzenā ieplakā un kopā ar krāšņo apkārtni veidoja vienotu un brīnišķīgu ainavu. Pie ezeriņa varēja nokļūt, šķērsojot nolaidenu pļaviņu. Tās pretējā pusē līdzās ballu bērzu birztaliņai atradās vientuļas lauku mājas. Aiz tuvīnā paugura zilgmoja tāla meža svītriņa. Gludajā līmenī kā pārlieku spilgts zieds atspoguļojās saule. Lielās lēpju lapas, kas puslokā apjoza garās niedres, šķita ārkārtīgi vilinoša vieta makšķerēšanai. Kronbergs bija paliecies uz priekšu, un vina iedubUšie vaigi sārtojās. - Patīk? - es jautāju. Derētu piebraukt tuvāk, - neatbildējis viņš sacīja un, kaklu pastiepis, acīmredzot meklēja piemērotu ceļu. - Bet laikam jau vienīgi pa gājēju iemīto taciņu var pie tā nokļūt. Apstājies tepat ceļa malā. Aizkāpsim paskatīties. Mēs tā arī izdarījām un pa šauru, cieti nomīdītu taku, kas pusceļā sazarojās arī uz vientuļās lauku sētas pusi, devāmies lejup. Pēkšņi augstu debesīs kāds griezīgi iekliedzās. Pacēlis galvu, es ieraudzīju garu gājputnu virteni, kas nesteidzīgi devās dienvidu virzienā. Putni lidoja tik augstu, ka nespēju noteikt, kas tie ir. - Zosis, - Valts sacīja. - Pēc kā tu pazini? - Pēc kliedziena. Bet paskaties - kāds krāšņums! - Gluži nemanot, bijām nonākuši pie ezeriņa. Te noteikti mīt gan asari, gan līdakas. -Tevi interesē vienīgi plēsoņas… -Tādu izvilkt ir ievērojami interesantāk nekā uzvarēt pliclti vai raudu. Paskat, turklāt te var piekļūt pie paša krasta. Butu vēl laiva… - Tur viena stāv, - es norādīju uz niedrēs ieslēptu vienkāršu plakandibeni, kas bija ar ķēdi pieslēgta pie krastā augoša resna alkšņa stumbra. - Tās saimnieks droši vien atrodams tur, tajās mājās, - es pamāju uz ēku birztalas malā. - Droši vien, - draugs piekrita. - Iespējams, ka varēsim sarunāt, lai izīrē. Man šī vieta patīk. Un tev? - Tāpat.
- Tādā gadījumā, neatliekot uz vēlāku laiku, ieiesim aprunāties ar laivas saimnieku. - Valts ar zināmu piespiešanos atrāva skatienu no vilinošā līcīša un paraudzījās mājas virzienā. - I/skatās, ka dārzā kāds līkņā. - Mirkli cieši lūkojies, viņš apstiprinoši pamāja. - Jā. Tā ir sieviete. Manuprāt, viņa lasa kartupeļus. Kalsim dzelzi, kamēr karsta. Ejam! Nosoļojuši līdz vietai, kur kājceliņš dalījās, pagriezāmics uz mājas pusi. Kad pienācām tuvāk, līkņājošais cilvēks izslējās. Tagad arī es redzēju, ka tā ir sieviete. Lai saskatītu seju, atradāmies pārāk tālu, bet, pēc kustībām spriežot, viņa nebija nekāda jaunā. Droši vien ciemiņi te ir reta parādība, jo, noskalojusi rokas spainī, viņa atglauda matus un panācās mums pretī. Tagad jau varējām saskatīt skaidri tā bija apaļīga lauku sieva, jau pāri pusmūžam, ar sastrādātām rokām un saules aprautu seju. Siltajā dienā mugurā viņai bija biezs, zaļš džemperis ar stāvu apkakli, bet kājās gumijas zābaki. Sveicināti jūsmājās! - Valts jau pa gabalu uzsauca. - Piedodiet. ka atrāvām no darba. Koku kartupeļus, - viņa attrauca zemā, patīkamā balsī. Atpūtināšu muguru. Kas būsiet? |tisu kaimiņi. Sieviete izbrīnījās. Kaimiņi? Bet te tuvumā nevienu māju nav. Mes no Mežvidiem. No Mežvidiem? - man šķita, ka viņa piepeši nobāl. - Nevar būt! Kāpēc ne? Pa atvaļinājuma laiku izīrējām mājas, tā ka attāli kaimiņi tomēr esam. Liekas, jūs kaut kas satrauc? - acīmredzot ari Kronbergs bija pamanījis viņas dīvaino reakciju uz vienkāršo ziņu. -Nekas, nekas, - viņa kaut kā nenoteikti atmeta ar roku un apvaicājās, vai mēs ko vēloties. - Vispirms iepazīties. Mani sauc Valts Kronbergs, bet šis ir mans draugs Roberts Štāls. Sievietes acis priecīgi iemirdzējās. - Skaidrīte Celma. Vai esat tas pats Kronbergs, kas… Valts sadruma. - Kas dzen pēdas noziedzniekiem? -Jā. - Tas pats, - neslepjot savu nepatiku, mans draugs atziņas. - Tātad arī līdz šejienei… - Pat tālāk, - tagad viņa smaidīja. - Nu man viss saprotams… - Šoreiz bija mūsu kārta brīnīties. - Kas īsti? - Tas, ka esat ieradušies izmeklēt vecā mežsarga Ata Bergmaņa slepkavības lietu…
IV nodala SĪMANIS Negaidītā ziņa pārsteidza mūs kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Tā acumirklī atmodināja aizdomas - vai tikai viss mūsu izbraukums uz laukiem nav bijis kāda ļauna prāta inscenējums. Droši vien manī joprojām mājoja tā intriga, kuras autors bija Konrāds Laube. Gribot negribot izskaidroju ma meklējumos domas apstājās pie antipātiskā Zigmunda Bergmaņa. Taču ar ātras un vēsas analīzes palīdzību man izde vās tikt vaļā no nepamatotajām aizdomām. Neviens nevarēja paredzēt mūsu pēkšņo lēmumu un tādējādi sagatavot slazdu, ja vispār par kaut ko tādu varētu runāt. Nebija šaubu, ka tā ir vienkārša sagadīšanās. Arī Kronbergs šajās sekundes desmitdaļās bija pūlējies aptvert jauno ziņu, tagad viņš automātiski izvilka cigaretes. - Kad tas notika? - Šovasar, pirms nepilna mēneša. Lai gan policija atzina, ka tā bijusi pašnāvība, es neticu. Viņu nošāva! - Ar ko? Ar paša bisi. Nelaiķis bija kaislīgs mednieks. Dzirdot šos vārdus, manā atmiņā atausa Mežvidu ledusskapi redzētā ga|a. liet mājā bises nav. l'Cc notikuma to pievāca policija. Viņam bija trīsstobru kombinētā bise. Šauts ar skrotīm vai lodi? Ar lodi. Bet nāciet man līdzi, tepat pie mājas ir soliņš. Kāda runāšana, stāvot kājās. Pasēdēsim saulītē. Šodien ir īsta atvasara. Viņa pagriezās un stīvā gaitā garām līdz pusei noraktajam kartupeļu lauciņam, cauri ogu krūmiem aizveda mūs līdz mājai. Te, piesaulītē, stāvēja vienkāršs soliņš, kam par atzveltni kalpoja siltā guļbaļķu siena. Gaisā jautās spēcīga svaigi rak- las zemes smarža. Droši vien nevēlēdamies izjaukt šo dabas harmoniju ar nikotīna smaku, Valts iebāza cigaretes atpakaļ kabatā. Vai nelaiķim bija ienaidnieki? - viņš jautāja, kad bijām apsēdušies. Nezinu, - viņa papurināja galvu. - Vecais Bergmanis bija vientulis un ļaudīs rādījās reti. Vislabprātāk viņš klaiņoja pa mežu. Lai gan saimniece runāja atklāti, kaut kas viņas balsī šķita neīsts. - Cik viņam bija gadu? -Šoruden, liekas - oktobrī, paliktu apaļi astoņdesmit. Bet redzot, cik viņš žirgts, neviens nekad tik daudz nedotu. Un ko jūs par to domājat, Kronberga kungs? Vecā mežsarga nāve izraisījusi mūsu apkārtnē daždažādas baumas, un mums visiem nāktu par labu, ja jums izdotos iesēdināt slepkavu aiz restēm. Valts izstiepa kājas un, sakrustojis uz krūtīm rokas, pievēra acis. Siltie, glāsmainie atvasaras saules stari uzdzina nelielu miegainību. - Bet kāpčc jūs apšaubāt policijas secinājumus? - neat- bifdējis viņš atjautāja. Skaidrīte Celma uzmeta viņam izbrīnītu skatienu. - Vai tad jūs to nezināt? - Ko īsti? - Bergmanis bija loti akurāts cilvēks. Izteikti. Esmu bijusi Mežvidos un ar nelielu skaudību atceros pedantisko kārtību, kas tur valdīja. Man, sievietei, nekad nav izdevies turēt savu saimniecību tik labā kārtībā. Viņam nekad nekas nebija jāmeklē, jo ikviens priekšmets atradās tam atvēlētajā vietā. Atminos, kā reiz ogu laikā ieklīdu Mežvidos. Nelaimīgā kārtā biju ogojot aizķērusics aiz sausa zara un atrāvusi piedurkni. Iegāju pie Bergmaņa piešūt. Man diegu spolītes arvien izmētātas pa dažādām atvilktnēm, bet viņš nekļūdīgi zināja, kur tās stāv. Nobrīnījos par nevainojamo kārtību, kas valdīja viņa šujamlietu kastītē. Viņš uz to atbildēja īsi: "Man nav laika būt nekārtīgam!" Jau vēlāk, apdomājot šo itin ka vienkāršo frāzi, atradu tajā ieslēptu dziļu jēgu. Atis bija gudrs un izglītots cilvēks, un, lai gan vairījās no
sabiedrības, tajās retajās reizēs, kad izdevās viņu iesaistīt domu apmaiņā, arī patīkams sarunu biedrs. Viņa zināšanas par mežu bija pārsteidzoši plašas, tāpat par zvēriem un to dabu, dzīvesveidu. Turklāt Bcrgmanim bija loti laba valoda. Nu, es pati gandrīz aizmaldljos jus taču jau tājāt- kāpēc es apšaubu policijas secinājumus? Bet vai tad es viena? Sīmanis no Ozoliem, tas, kas viņu atrada, domā gluži tāpat. Nelaiķis - tā viņš stāstīja, - gulējis virtuvē. Līdzās nomesta bise. Bet mājā valdījis haoss. Kaut ko tādu, Bergmanim dzīvam esot, nevarētu pat iedomāties. Saprotiet? Vai tas nav pierādījums, ka kāds, protams slepkava, vandījies pa māju, meklējot kaut ko vērtīgu? - Hm… - Kronbergs norūca. - Taču man joprojām nav skaidrs - kāds pamats policijai bijis izvirzīt versiju par pašnāvību? Dzirdēju, to noteikusi ekspertīze. Līķa un bises atrašanās vieta, pulvera kvēpi uz apģērba, un tā tālāk. Bet galvenais arguments nebija paņemta nauda! Tā glabājās lādītē. Turklāt tur bijusi prāva summa. Varbūt slepkava to neatrada? Lādīte stāvējusi uz virtuves galda. Vaļā. Turpat līdzās upurim! Dīvaini… - Valts tikko dzirdami nomurmināja. - Bet kā jlls izskaidrojat šo faktu? - Slepkavība nav izdarīta naudas dēļ. - Kāpēc tad? - Nezinu. Sīmanis domā, ka tā bijusi atriebība. Jus jau otro reizi pieminat šo vārdu. Kas tas ir par cilvēku? Vecs večuks. Sīmanis Alfrēds, bijušais kolhoza "Sarkanais karogs" šoferis. Gandrīz viena gadagājuma ar nelaiķi. Arī viņš mīl blandīties pa mežu. Liels sēņotājs. Ja brauksiet veikala virzienā, pēc pāris kilometriem kreisajā pusē ieraudzīsiet aitu aploku, bet aiz tā - baltu mūra māju. Tie ir Ozoli. Tikai uzmanieties, viijam tur divi suni, kas ne acu galā necieš bailīgos. Piesieti? - Tur jau tā lieta, ka nav. Bizo savā va|ā. Ja neizrādīsiet bailes, kļūs lēni kā jēri, būs pat draugi. Sīmanis ir liels pļāpa. Jau tagad iesaku pusi no viņa teiktā laist garām ausīm. Veco vīru viegli pazīt. Ja satiksiet pa ceļam, un tagad akurāt ir sēnu laiks, uz divriteņa enerģisku veci ar baltu bārdu, kas plīvo vējā, jo braukt lēnām viņš tā arī nav iemācījies, varat nešaubīties - tas būs Alfrēds Sīmanis. Taču jūs, Kronberga kungs, - vina šķelmīgi pasmaidīja, - joprojām neesat atbildējis uz manu jautājumu… -Kādu? - pat es pamanīju, ka Valta izbrīns ir nedaudz uzspēlēts. - Ko jūs domājat par Mežvidos notikušo? - M… jā. Esmu pārliecināts, jā pateikšu taisnību, jūs tāpat neticēsiet. - Sakiet droši, ticēšu! - Tādā gadījumā - neko! Par notikušo es pirmo reizi izdzirdu no jums. Bet šurp esam atbraukuši vienkārši atpūsties. Celmas piere apmācās, un, atmetusi ar roku, vina kategoriski noskaldīja: - Tam nu gan es neticu! - Bet ko es teicu? Nenoturējies es skali iesmējos, un, apveltījusi mani ar pārmetošu skatienu, namamāte atkārtoja: - Tam es neticu! Neapšaubāmi k|uva redzams, ka vina ir daudz saklausījusies gan par mana drauga dēkām, gan panākumiem, un tas viņas apziņā izslēdz iespēju pieņemt Kronberga vārdus par patiesību. Tieši to bija paredzējis Valts. Likās, ka mūsu spēkos nav mainīt viņas domas, taču, man par brīnumu, šī sieviete to izdarīja pali. - Atvainojiet! Neticība laikam ir apvainojums? - Kaut kas ļoti tuvu tam, ka otrs tiek nosaukts par meli, - Kronbergs piekrītoši palocīja galvu. Laikam negaidījusi tik tiešu atbildi, viņa nodrebinajās ar visu augumu un atzinās: - Kopš pirmo reizi par jums izdzirdu, manā uztverē Kronberga vārds tūlīt liek domāt par
izmeklēšanu. Par noziegumu. Tur, kur atrodaties jūs, kaut kam jābūt notikušam. Tā kā pat laban. Turklāt tādam notikumam, ar kuru netiek galā policija. Atkal - pilnīga sakritība. Piedodiet! - Neesmu apvainojies, - mans draugs vienkārši atteica. - Taču jūs jau pati tikāt ar to galā, ne katrs to spētu. Pie visa vainīga ievirze… - Turklāt pamatīga, - Celma piekrita. - Taču mantinieks, jo tikai viņam ir tiesības izīrēt Mežvidus, vai viņš neko par tur notikušo neteica? Ne pušplēsta vārdiņa. Bet viņu var saprast, vai ne? Pārsteidzoši! draugs pagriezās pret mani. - Mēs nule kā sūdzējāmies par bezdarbību, un - še tev! Tiklīdz nolemjam atpūsties, jau priekšā darbs! Kā tu domā, Robert, vai atvaļinājumam nenāks par ļaunu, ja mēģināsim atšķetināt šo lietu? Vuram mēģināt, bet, - es pametu tādu kā neitrālu skatienu 11/ mūsu jaunās paziņas pusi, taču viņa saprata. Par mani varat neraizēties, - ticamības labad saimniece piesila sev pie krūtīm. - Es nevienam neko neteikšu. Bet iesaku neminēt savus uzvārdus, jo mēs te daudz ko esam dzirdējuši par jums abiem. Ņemsim vērā. I s jau grasījos celties, kad Valts, to pamanījis, uzspieda ar savu spēcīgo delnu manam celim un apstādināja. Brīnumjauks ezeriņš, - viņš pamāja uz gleznainās ainavas centrālo objektu. - Tur laikam daudz zivju? daudz, - namamāte apliecināja un, pametusi greizu mirkli 11/ manu draugu, negaidīti iesmējās. Kas jūs uzjautrina? - Valts brīnījās. fakts, ka loģikai ir sava pievilcība. Nule izmēģināju to praksē, un jāatzīstas - man patīk. Nesaprotu. Paskaidrojiet, lūdzu! delmas aprautā seja iekrāsojās nedaudz košākos toņos, un, nevajadzīgi sakārtojusi apģērbu, viņa nolika sastrādātās rokas klēpī. Nedomājiet, ka mēs te esam galīgi atpalikuši. Esmu beigusi Lauksaimniecības akadēmiju, pēc izglītības - agronome. Studiju gados aizrāvos ar austrumu filozofijām, kas gan, neņemos apgalvot, šķiet vienīgi cilvēku loģiskās domāšanas produkts. Pareizāk - nekad nav ticis apgalvots, - Valts iesprauda starpā, - jo neviena no tām nestrādā. Nedarbojas. - Jā, tā tiešām ir, - saimniece piekrita. - Bet agrāk es to vēl neapjautu. Taču atgriezīsimies pie temata - manas jautrības izskaidrojuma. Skaidrs, ja nebijāt dzirdējis par notikumiem Mežvidos, tad uz manu māju jūs atvedis cits iemesls, nekā domāju sākumā. Kāds? To man pateica jūsu interese par ezeru un tā iemītniekiem. Esat atbraukuši atpūsties, turklāt es uzreiz pamanīju - ka nācāt tieši pie ezera, un, tā kā tuvumā nav nevienu citu māju, tas nozīmēja ka… jums ir vajadzīga laiva! Vienīgais izskaidrojums. Kronbergs pasmaidīja. - Novērošanas spējas, ko papildina nekļūdīga analīze, vai ne, Robert? - Mirkli pagaidiet! - Celma piecēlās un savā stīvajā gaitā nozuda mājā. - Pēc īsa brīža atgriezusies, vina pasniedza Valtam atslēgu saišķi no četrām atslēgām, pa divām vienādām. - Šīs divas ir no airiem, bet ar šo palīdzību var atkabināt ķēdi, - vina paskaidroja. - Kad būsiet izzvejojušies, uzkariniet tās, lūk, tur taciņas galā uz staba. Taja iedzīta nagla, ja ievaja- dzēsies, atslēgas vienmēr atradīsiet. Mans dels arī katru brīvu brīdi kvern uz ezera. - Varbūt viņš… - Tagad nav laika, jāiet skolā. Vakarā mājas darbi, vienīgi brīvdienās. Taču šorīt viņš jau ezerā bija. jāmācas nopietni, šogad viņam pēdējā klase, un, ja grib iekļūt augstskola, ir nopietni jāsagatavojas. - Bet vīrs? Atbildes vietā Celma tikai paplēta rokas un, ātri novērsusies, it kā tas būtu atvadu mājiens, piecēlās un devās uz kartupeļu lauciņu turpināt darbu, bet mēs ar draugu uz opeli. Tikai tad, kad aiz mums bija aizcirtušās automašīnas durvis, beidzot sākām apspriest radušos situāciju.
- Liekas, mūsu atpūtu sāk apdraudēt neplānots darbs, - noglabājis laivas atslēgas rokas bagāžas nodalījumā, sacīja Valts un izvilka cigaretes. Ar ko sāksim? - aizsmēķējis un ar baudu dziļi ievilcis dūmus, viņš jautāja. |a lu runā par darbu, tad ar Sīmani. Citas kandidatūras mums nav. Lai izvairītos no liekas ziņkārības, nāksies atrunai ies, ka, padzirdējuši par šeit notikušo briesmu darbu, gribam noskaidrot apstākļus un, ja tie izrādītos draudīgi, ņemt kājas par pleciem. Un kas zina, cik tālu tas ir no patiesības. Piekrītu, plāns labs. Ja vien Celma neizpļāpāsies, nevienam aizdomas neradīsies. Bet tagad iegriezīsimies Ozolos. Parunāsim ar veco Sīmani, varbūt pēc tam aina kļūs skaidrāka un varēsim ķerties pie versijas izstrādāšanas. Pagaidām vēl viss llls miglā. Un nav jau teikts, varbūt tā ir pīle. Bet padomāt gribas… Celma neizpļāpāsies, - es sacīju, nospiezdams gāzes pedāli. un Kronbergs, rādīdams, ka ir vienisprātis, palocīja galvu. Uzbraucis pakalnā, nenocietos nenobremzējis, lai vēlreiz u/meslu acis brīnumjaukajam ezeriņam. Tumšs un vilinošs tas gulēja pļavu un meža ielokā, un šķita, ka glabā kādu senu noslēpumu. Negribīgi atrāvis skatienu, nobraucu ielejā un, pa koka tiltiņu šķērsojis šauru gravu izgrauzušu tērcīti, ar pirmo alrumu uzrāpos stāvā kalnā un tūdaļ arī ieraudzīju Celnias pieminētos aitu aplokus, bet aiz tiem lauku apvidum turīgu māju. Iežogojumā, ko veidoja garas alkšņu kārtis, ganījās sešas vai septiņas brangas aitas. Suņus nekur neredzēja. Ticis līdz iebraucamā ceļa galam, apstājos un, pavēries savā ceļabiedrā, jautāju: Spersimies iekšā? Kronbergs paraustīja platos plecus. Saule spīd spoži, laiks pirmšķirīgs, maz ticams, ka viņš patlaban vandītos pa mežu sēnēs. Labāk iegriezīsimies atpakaļceļā, bet tagad aizlaidīsim līdz veikalam, varbūt tur sastopam kādu, ar ko parunāt. Laukos cits citu pazīst, un vietējie notikumi noteikti ir nozīmīgāki par problēmu - vai Latvijai izdevīgi tikt uzņemtai Eiropas Savienībā. Brauc! Tālu tas nav, pāris kilometru, ne vairāk. Ja dīvainais, baigais notikums neapčnotu domas, es nespētu apslāpēt sajūsmu par garām slīdošo ainavu. Tik harmonisku dabas un cilvēku darbības saliedējumu, kas nevis posta apkārtni, bet gluži otrādi grezno un papildina, man nācies skatīt ļoti reti. Parasti ļaudis savas ikdienas vajadzības liek augstāk par to vidi, pie kuras paši pieder un kurā mājo. Taču te, it kā augstākas varas sakārtoti, apstrādātie lauki mijas ar ganībām, pļavām, krāšņām bērzu birztalām un mežu tādā kā izcila mākslinieka gleznā. Cita no citas attalu stāvošās mājas to visu papildināja ar lauku mājokļa izstaroto omulību. Pāri visam saule lēja savus spožos starus, izceldama un ar brīnum- otu iezīmēdama katru rudens kontrastaino ēnu, katru šā skaistuma detaļu. Uzbraucis kārtējā pakalnā, ieraudzīju priekšā lielu, garu ēku, kas varēja būt tiklab kūts, kā no veciem laikiem saglabājusies iebraucamā vieta. Apkārt tai bija draudzīgi izvietojušās kādas desmit dārzos slīgstošas mājas. Acīmredzot šajā ciematiņā arī bija atrodams apkārtnes vienīgais veikals. Apturēju opcli pie garās mājas pakša, un mēs gājām skatīties, kur īsti esam atkļuvuši. Nogriezušies gar stūri, gandrīz saskrējāmies ar robusta izskata pamatīgi iereibušu tēvaini. UčloCus mezdams, tas izklunkurēja pa tuvākajām durvīm, kuras greznoja lako niska izkārtne - Alus. Šī māja noteikti kādreiz bijusi iebrau camā vieta. To apliecināja līdz šai dienai saglabājusies grožu iz vagota slita. Šķiet, iebraucamā vieta daļēji sākusi atgut iepriekšējās funkcijas. Otrā mājas galā atradās meklētais veikals. Taču mūs sagaidīja vilšanās - tas bija slēgts. - Varējām jau iedomāties, - norūca Kronbergs, - šodien taču svētdiena. Ko darīsim? - Izmetīsim līkumu pa šo lielpilsētu un brauksim atpakaļ. Derētu noskaidrot, kur te tuvumā var atrast benzīna tanku. Manuprāt, nav tālu tas mirklis, kad mūsu opelis uztura trūkuma dē| sāks neapmierināti šķaudīt. Nelielo ciematiņu mēs izstaigājām dažās minūtēs. Neko ievērojamu, izņemot sarkanu ķieģeļu divstāvu ēku, atrast neizdevās. Droši vien kādreiz tajā bija atradusies vietējā administrācija Par to
liecināja līdzās durvīm saglabājies četrstūris un naglu pēdas mūri - savu laiku nokalpojušās plāksnes vietā. Šī māja vienīgā bija bez žoga un dārza. Tā bija pamesta savā va|ā, gluži ka tautas attieksme pret bijušo režīmu. Puse logu bija izsisti, bet durvis aiznaglotas ar bieziem dēliem. Posts un iz- niriha valdīja gan nama iekšpusē, gan tuvākajā apkārtnē. I .ikas. blakusmāju iedzīvotāji šo vietu izmanto par izgāztuvi. Kad, apgājuši pilnu apli, atgriezāmies sākuma punktā, es piepe.i sajutu vēderā tukšumu. Droši vien tas pats notika ar Valtu, jo, u/metis acis alus dzertuvei, viņš zem deguna norūca: Varu iedomāties, kā tur izskatās… Bet ēst tomēr gribas, - es iebildu, un īsais teikums nāca par labu vēdera pieteiktajām pretenzijām. Labi, ieiesim. Varbūt tur var dabūt kaut ko arī tādi kā mes Līdzko durvis atvērās, nāsīs iesitās patiesi apdullinošs aromāts. Trīs tā komponentus es atšķiru acumirklī - alus, cigarešu un vīna dvaku. Man pietika ar šo devu, lai nekavējoties aizspiestu degunu, bet Valts, kā jau smēķētājs, bija nesalīdzināmi izturīgāks. Gluži kā degustators viņš ierāva nāsīs pamatīgu vietējā smoga mākoni, mirkli domīgi izgaršoja tā sastāvu un izpūtis pārliecinošā balsī noteica: - Kotletes. Ar to pietika, lai mēs nekavējoties ieņemtu vietas pie vienīgā brīva galdiņa. Galdiņu bija septiņi, un pie visiem pārējiem dzīroja vairākas vīriešu kompānijas. Spriežot pēc vienkāršā apģērba, sastrādātajām rokām un vēja aprautajām sejām, te pavadīt svētdienas nogali bija salasījušies vietējie. Pēkšņi ar acs kaktiņu pamanīju vecu vīru ar kuplu baltu bārdu. Kāpēc man tā likās kaut kur jau redzēta? Un tad es atcerējos Celmas aprakstīto veci, kas braukā apkārt uz divriteņa. Pieliecies tuvāk Valtam un ar acīm pamezdams uz bārdas pusi, cs čukstus teicu: - Ja tuvumā būtu ritenis, varētu domāt, ka tas tur ir mums vajadzīgais Alfrēds Sīmanis. - Ritenis stāv stūrī, - Kronbergs pamāja ieejas virzienā, un tur, kaktā pieslietu, es ieraudzīju vecum vecu, vēl padomju laika divriteni.
V nodala VEČI Nelielā zāle murdēt murdēja no neskaidrām balsīm. Mums neviens nepievērsa uzmanību, tā ka varējām netraucēti apskatīt klātesošos. Protams, galvenā vērība tika veltīta sirmbārdim. Vinš. sēdēja pie viena galda ar trim nule no lauka nākušiem, paveciem vīriem. Visiem kājās bija gumijas zābaki, mugura darba apģērbs un rokām netīri nagi. Sarunu varējām dzirdēt tik skaidri, it kā viņi sēdētu kopā ar mums. Katram priekšā atradās krūze alus, bet skalās balsis un sārtās sejas liecināja, ka vīri ir jau krietnās buras. - Viens lauks ir norakts, - platplecains vīrietis ar vērša kaklu uzrunāja blakussēdētāju - stiegrainu, izkaltušu vīreli ar dzel tenīgu seju un blāvām acīm. - Vajadzētu lozēt kam kārta nākamajam. - Varbūt man? Man tā šķirne prasīt prasās maisā. - Visiem prasās, - čērkstošā balsī iebilda sirmās bārdas īpašnieks. - Kārtībai jābūt! Lozēsim! - Pareizi, - norūca sāniski pret mums sēdošais večuks brillēs. - Velc laukā sērkociņus, Alfrēd! Es saspringu uzmanībā, gaidīdams, vai tas, kuru domāju, atsauksies uz šo vārdu, un redzēju sirmbārža rokā uzrodamies sērkociņu kārbiņu. Izņēmis trīs, viņš nolauza vienam galu un, pabāzis rokas zem galda, sērkociņus pārkārtoja. Pēc tam visiem, izņemot briļļaino, deva pēc kārtas vilkt. Nebija šaubu, ka runāts tika par kartupeļu vākšanu. Acīmredzot šie četri vīri bija nodibinājuši kaut ko līdzīgu savstarpējas palīdzības kolektīvam. Nolauzto sērkociņu neviens tā arī neizvilka, tas palika lozētajā rokā. Kārta Sīmaņa laukam, - ne bez skaudības novilka kārnai.. ar šo pēdējo teikumu apstiprinādams, ka Ozolos mums nevajadzēs iebraukt. Man tas nesa nelielu atvieglojumu, jo kaut kur zemapziņā iesēdusies doma par tur mītošajiem suņiem nedeva mieru. Svin padarīto darbu, - Valts nomurmināja. - Varbūt te ir pašapkalpošanās? - tas jau attiecās uz mums. Tikko viņš bija to pateicis, mūsu priekšā uzradās jauneklis ar dvieli rokā un, noslaucījis galdu, jautāja: Ko pasūtīsiet? īdamo. Ko varat piedāvāt? Kotletes, - atbilde apstiprināja, ka līdzīgos gadījumos uz Kronbcrga degunu varu paļauties. Un vēl? Kotletes. Tātad arī trešajā ēdienā - tās pašas kotletes. Nē, pasmaidījis jauneklis papurināja galvu. - Trešajā mums ir alus. Brūvējam paši - īsts miezītis… Kronbergs saberzēja rokas. Tātad kotletes pa divām porcijām uz diviem šķīvjiem un desertu. Sakumam - pa krūzei. - Sapratu, - palocījies, puisis nozuda telpas dziļumā aiz zemām durtiņām. Tikai tagad es ievēroju, ka zāle izskatās kā nākusi no senseniem laikiem. Ēvelēti, rupji darināti galdi un soli, nokvēpušas griestu sijas, nekrāsotu dē|u grīda un sienas no aptēstiem guļbaļķiem. Vienīgi stūrī uz paaugstinājuma stāvošais televizors, kuram neviens no viesiem nepievērsa uzmanību, liecināja, ka ir divdesmit pirmais gadsimts. Nebija šaubu, ka šī telpa nav mākslīgi padarīta veclaicīga, bet vienīgi atjaunota bijušajā izskatā, kad te kādreiz dzīrojuši šo pašu cilvēku vecvectēvi. Kotletes, ko pēc pāris minūtēm milzumlielā šķīvī pasniedza apkalpotājs, pēc izskata vien atsauca atmiņā padomju laikus. Bet, kad pagaršoju, šaubas izzuda pavisam - tās bija tās pašas tik labi pazīstamās Maskavas kotletes ar astoņdesmit procentiem maizes piedevu, kādas piedāvāja katrā ēdnīcā. Brīnums, kā šajā nomalē bija izdevies ne tikai saglabāt agrāko recepti, bet to organiski savienot gan ar senatnīgo interjeru, gan alu, kas tiešām izrādījās labs. Labs un stiprs, turklāt nezin kāpēc saderējās ar kotletēm. Jau pēc otrā malka, sajutis vieglu reibumu, atstūmu lielo māla krūzi. - Man jāstūrē. - Esi bez bažām, manta zudumā netiks aizlaista, - Valts pavilka krūzi uz savu pusi.
Pēc lozēšanas saruna pie kaimiņu galda pārsviedās uz šā gada ražu, tad uz laika apstākļiem, līdz briļļainais pavēstīja, ka vakar pārnesis veselu grozu ar pirmšķirīgām baravikām. - Bet es - divus. Un katra - kaut uz izstādi, iestarpināja Sīmanis. Tas, ka neviens pat nemēģināja teikto apšaubīt, nozīmēja, ka pārējo vidū viņš šajā jautājumā ir autoritāte. - Kurā pusē biji? - spēkavīrs painteresējas. - Aizstaigāju uz silu, bet, tā kā tur pirms manis jau kāds bija klaiņojis, ieskatījos aiz strauta. - Nopietni? - it kā sirmbārdis būtu pateicis kaut ko pārsteidzošu, kārnais pat liecās uz priekšu. - Nopietni. - Bet… vai to… - Nesastapu. Zini, All'rēd, - nez kāpēc nopūties, briļļainais svarīgi sacīja, ja tā turpināsi, labu galu negaidi! Piemēri nav tālu jāmeklē. Jā, jā, piebalsoja pārējie, bet, tā kā tagad viņi runāja visi reizē un pieklusinātās balsīs, no murdoņas spēju izšķirt vienīgi atsevišķus vārdus, kas, visi kā viens, saturēja brīdinājumu. No kā? Spriežot pēc tā, ka viens otrs pameta sānis pa izteiksmīgam skatienam, kompānijā bija klāt nācis vēl kāds piektais. Nepārprotamas bailes. Lai gan tās aizplīvuroja aplinkus mājieni, baiļu klātbūtni nodeva katra vīru kustība, katrs vaibsts. Derētu pajautāt par benzīnu, - Kronbergs klusi nomurmināja un, paliecies uz tobrīd jau pieklusušā galdiņa pusi, skali jautāja: Vīri, vai kāds nepateiktu, kur te tuvākais benzīntanks? Sīmanis laikam bija no vājdzirdīgajiem, jo, nesaklausījis jautājumu, teica: Bet tur ir vieta, citur tādas neatrast. Kur? - Kronbergs izbrīnījās. Un tikai tad, pamanījis, ka sarunā iejaucies svešs, sirmbārdis paraustīja plecus: - Kārtīgs sēņotājs par to nejautā… - Kāpēc? Benzīntanks nav nekāda beka! Beidzot noskaidrojās pārpratums, un Sīmanis, skaļi iesmē- jies, nogrozīja galvu. - Nudien, viens par kāpostiem, otrs par sievasmāti. Tātad jums vajadzīgs tanks? -Jā. - Tāda gadījumā jabrauc līdz šosejai, janogriežas pa kreisi, un pēc pieciem kilometriem atradīsiet. Bet, ja steidzami, varat vienoties ar Valdi, - viņš uzlika roku briļļainajam uz pleca. - Viņam mājās glabājas rezerve. - Paldies, šajā reizē apciemosim tanku, bet var pienākt kāda cita, kad nāksies izmantot laipno piedāvājumu. - Cita? - Sīmanis izbrīnījās. Jus tā runājat, it kā dzīvotu kaut kur tuvumā. Vietējos te var uz pirkstiem saskaitīt. Kronbergs nesteidzīgi aizsmēķēja un vaicāja: - Vai Mežvidi pieder pie vietējiem? - Mežvidi? - likās, sirmbārža acis teju, teju izlēks no pieres. - Bet tur taču neviens nedzīvo! - Mēs noīrējām māju uz mēnesi, tā kā vismaz šaja laikā, ja vien jums nav nekas pretī, pieskaitīsim sevi pie vietējiem. Iestājās klusums. Četri pāri acu blenza uz mums tik stingi, ka es sāku justies neomulīgi. Kārnais attapās pirmais. Pacēlis krūzi, nodzēra pamatīgu malku un pačamslinājis notrauca ar delnas virspusi no lūpām putu Osiņas. Viņa piemēram sekoja pārējie, un tūdaļ sasprindzinājums noplaka. Taču, vērīgāk ieskaloties, es pamanīju kustībās klāt nākušu neveiklu stū- rainību. Nebija šaubu, ka tas, ko mēs ar Valtu vēl nespējām saprast, ir dziļi satraucis veco vīru dvēseles. - Pirms kādas stundas mēs runājām ar Celmu. Skaidrīti Celmu, - no jauna iesāka Valts. - Vina
dzīvo līdzās brīnišķīgam ezeriņam, kuru diemžēl nezinām kā sauc. - Ežezers, - briļļainais iestarpināja. Bet majas Vītoli. -Jums te lielākā daļa nosaukumu saistās ar mežu. Kokiem. - Tā nu ir, - Sīmanis pamāja. - Citviet, tuvāk jūrai, gan iz mētāti zvejnieku ciematiņi, bet mēs te galvenokārt nodarbojamies ar mežsaimniecību un apstrādājam zemi. Ko labu Skaidrīte pastāstīja? - Ieteica parunāt ar jums. - Par ko? - vecais vīrs izbrīnījās. - Par notikumiem Mežvidos. Redziet, ja tas, kas… var apdraudēt arī mūs, nāksies visu pamest un atgriezties Rīgā. - Ko īsti vina pastāstīja? - Par slepkavību. Sīmanis paraustīja plecus. Vecā Bergmaņa nāves iemesls, ja par to runājāt, bijusi pašnāvība. Varat pajautāt policijā. Tur jums tieši tā ari atbildēs. - Betjus? No ķeraino uzacu apakšas sirmbārdis pārlaida saviem biedriem ciešu skatienu, kas it kā jautāja teikt vai ne? Pēc tam, vēlreiz paraustījis plecus, gluži kā sarunādamies ar sevi, nomurmināja: Labāk jums atgriezties Rīgā. Tātad Celmai taisnība - tā bijusi slepkavība. Neesmu to apgalvojis. Bet netieši apstiprinājāt gan. Ja Mežvidi būtu nekaitīgi un tin mūs nekas neapdraudētu, kāda vajadzība dot tādu padomu? Vītolu saimniece stāstīja, ka tieši jūs esot atradis Bergmaņa līki. -O Pēc kādām pazīmēm jums izdevās secināt, ka notikusi vardarbība? Pēc kādām? - Sīmanis atslējās pret balku sienu un notrauca no ceļiem neredzamas drusciņas. Pirmkārt, es labi pa/inu viiia raksturu. Atis mīlēja dzīvi, kaut gan vairījās no laudtm Šts noslēgtības pamatā nebija nepatika vai aizspriedumi, bet gan tieksme pēc dabas tuvuma. Nepārvarama tieksme, kuru traucē cilvēku klātbūtne. Tālab jau viņš kļuva par mežsargu. Reiz Atis man atzinās, ka vientulībā mežā viņš jūtot sevt ieplūstam dīvainus spēkus, it kā viņā mostos cits cilvēks. Varens, vienots ar dabu. Toreiz Bergmanis ļoti daiļrunīgi aprakstīja savas izjūtas, bet, tā kā man personīgi tās ir svešas, neko jēdzīgu neatminos. Celma gan apgalvoja, ka arī jums mežs esot kā otrās mājas. - Tikai sēņu un ogu laikā. Bet es turpināšu. Lai izdarītu pašnāvību, cilvēkam iepriekš jāsagatavojas. Bez iemesla neviens to nedarīs, un Atim Bergmanim tāda nebija. - Un tomēr… - Nē! - Sīmanis kategoriski, kā cirzdams, novēzēja roku. - Atis to neizdarīja! - Pagaidiet! - Valts piesēdās viņam tuvāk, jo zāles viņā galā vairāki vīri skalās balsīs piepeši sāka par kaut ko strīdēties. - Nevar būt, ka jūs savus secinājumus pamatojat vienīgi ar to, ko iepriekš zinājāt par nelaika raksturu. Diemžēl dzīve uz šīs planētas noris strauji, notikumi neticamā ātrumā mainās, un to ietekme uz cilvēka rīcību var būt pēkšņa. Kāda negaidīta ziņa apmāj prātu un… iekšējā pasaule liek apgriezta ar kājām gaisā. Tas, kas pirms minūtes liktos murgs, pārtop skarbā realitātē. Tur taču jūs nevarat ieskatīties, vai ne? - Nevaru gan, - stāstītājs piekrita. liet man ir acis, un neviens netraucēja kā nākas izpētīt notikuma vietu. Novērtēt. Un to es izdarīju. Tas otrkārt. - Vai nepastāstīsiet?
Sirmbārdis vēlreiz pārlaida ciešu skatienu saviem biedriem un, ne pie viena nevērsdamies, jautāja: - Ko teiksiet, zēni? Spēkavīrs paraustīja varenos plecus un diezgan aizdomīgi norūca: - Mēs taču nezinām, ar ko mums darīšana - Gluži manas domas, - piebilda briļļainais, bet kārnais tikai palocīja galvu. Apmierināts ar atbildi, Sīmanis pamāja un, uzlūkojis vis pirms mani, bet pēc tam Valtu, teica: - Jums viss skaidrs? Mans draugs paraustīja plecus. - Ne visai. - Atbildes nebūs. - Hm… - Kronbergs izskatījās apmulsis. - Nesaprotu… - Varu pateikt. Ja pat policija ignorēja manu liecību… Kāda mums garantija, ka jūs neesat ieinteresēti noslēpt atklātībai kādus faktus, kas spēj atmaskot vai apdraudēt vainīgo? Jus domājat, ka mēs sadarbojamies? Klusums. Vai turat aizdomās policiju? Vienīgi par neattapību. Bet mas? tagad briļļainais pacēla nodurto galvu un, cauri stikliem uzlūkojis mtis ar skadru skatienu, atbildēja Slmaoa vietā: 'las, ka esat noīrējuši Mežvidus, vēl neko nenozīmē. Pierādiet, ka jums nav savtīgu interešu, tad runāsim. Bet mums tās ir, - Kronbergs paraustīja plecus, - turklāt <-. jau izklāstīju. Ja gribat, atkārtošu - mūsu palikšana vai aizbraukšana ir atkarīga no tā, vai Mežvidos ir vai nav bīstami. Ja ii. brauksim prom. Brauciet, neviens jūs netur! Skarbā atbilde laikam aizvainoja manu parasti tik nosvērto draugu, jo es redzēju vina kalsnajos vaigos iesitamies sārtumu. Pagriezies pret mani, viņš paraustīja plecus un sacīja: liec nost savu kotleti, Robert, un braucam! Kāda jēga velti muti dzesēt. Likās, ka starp abām mūsu grupiņām pēkšņi radies nepārvarams žogs. Neslēptās aizdomas, kas robežojās ar veco viru klaju nepieklājību, it kā nošķīra mūs. Bet es joprojām pret viņiem jutu simpātijas. Nelaipnā atbilde liedza saprasties. Tad kārnais, kas visu laiku bija klusējis, nobraucīja dzeltenīgo, smailo zodu un klusā balsī sacīja: Viss var kļūt vienkārši, tas ir pilnīgi iespējams, ja iepazīsimies. Šoreiz bija mūsu kārta saskatīties. Lai gan es skaidri redzēju, cik |oti Valtam to negribas darīt, citas izejas, kā uzzināt konkrētus faktus no aculiecinieka, nebija. Mūsu vilcināšanās Sīmanim acīmredzot likās apstiprinājums izteiktajām aizdomām. Nīgri pasmīnējis, viņš jau grasījās izmest indīgu piezīmi, kad mans draugs aizsteidzās viņam priekšā. - Jūs gribat uzzināt mūsu vārdus? -Jā, - briļļainais, neslēpjot ironiju, izmeta. - Labi. Mani sauc Valts Kronbergs, bet viņu - Roberts Štāls. Ja kaut kur līdzās būtu sprāgusi bumba, droši vien tā nebūtu izraisījusi tādu pārsteigumu kā ši vienkāršā atbilde.
VI nodala MEŽVIDU VELNS Labu brīdi vecie vīri sēdēja kā mēles norijuši. Par laimi, jau pārbaudītais līdzeklis - alus malks - tās atraisīja no jauna. Labi saprazdams, ka vārdiem piekasīgo veču vidu ir maz svara, Kronbergs izvilka pasi un atvērtu nolika briļļaina priekšā. - Valts Kronbergs, - tas lēni lasīja, tad, pacēlis galvu, aplaida apkārt samulsušu skatienu. - Padomā tik! Pals Valis Kronbergs! Man tas sapņos nebūtu rādījies! - Varbūt vārdabrālis, - ieminējās kārnais, acīmredzot būdams no visiem pats aizdomīgākais, un, cieši uzlūkojis manu draugu, jautāja: - Kāda ir jūsu nodarbošanās? Valts pirmo reizi viegli pasmaidīja. - Tieši tādu problēmu atrisināšana kā šī. Tas bija punkts. Pareizāk - izsaukuma zīme. Četru veco vīru sajūsma acumirklī kā ar lupatu no tāfeles aizmēza no smadzenēm tur uzķēpātās tumšās aizdomas. Viņi uzreiz pārvērtās, un skarbās atturības vietā mūsu starpā nostājās vienojoša un saprotoša labvēlība. - Dritvainazīt! - spēkavīram paspruka, un, iebelzis ar vareno dūri pa ceļgalu, viņš izmeta: - Uz to derētu pa mēriņam! Cita reizē, - es pakratīju galvu. - Aiz durvīm mūs gaida braucamais. < Žēl gan, tas bija teikts neviltoti. Izrādījās, ka četrotne, pat ar visai skopo informāciju, kas presē nonāca reti un galvenokārt no manas pildspalvas, ir neticami labi informēta par mūsu piedzīvojumiem. Šī dīvainā lakta izskaidrojums atklājās visai drīz - briļļainais atzinās, ka esot |ana l.āča, mūsu drauga no policijas aprindām, krusttēvs. I adejadi daudz no tā, kas nenokļuva avīžu slejās, nonāca šajā vientulīgajā vietā teju vai no pirmavotiem. kad, puslīdz nomierinājušies un pasūtījuši sev vēl pa alus Kausam, veči apklusa, Sīmanis sāka stāstīt: tas notika šovasar, pirms nepilna mēneša. Pēc sievas nāves mani, gluži tāpat kā Bergmani, sāka vilkt uz vientulību. Bet kur to vislabāk atrast, ja ne mežā. Taču klaiņot tāpat vien neesmu radis. Mājās man visu laiku rokas strādā, tāpēc pasaku iet ogās un sēnēs. Pensionāram nav nevienam atskaite jādod, 1111 reizēm es jau no agra rīta pazudu mežā. Mājinieki, dols ar sievu vai mazbērni, reizēm gan paburkšk - būtu vismaz zīmiti atstājis, bet ogu spainītis vai sēnu grozs ātri vien aiztaisa imitēs I ā es toreiz klaiņoju pa strauta viņu pusi gailenēs… Kur tas ir? Tā mēs dēvējam mežu, kurā Bergmanim māja. Jau nedēlu nebija lijis. Sauss, un tās pāris gailenes, ko izdevās atrast, bija sačcrvelejušās kā piepes. Gribēju jau griezties mājup, te pēkšņi blikškis. Bises šāviens. Bet tāds dīvaini apslāpēts. Tobrīd atrados turpat līdzās Mežvidiem. Ienāca prātā, ka saimnieks nocēlis turpat durvju priekšā dumiķi garausi. Bet blīkšķis nebija tāds, kādu dzird mežā. Mani tas ieinteresēja, un nolēmu iegriezties pie Ata pārmīt kādu vārdu. Jau no tālienes redzu - durvis līdz galam va| ā. Laikam saimnieks iekšā, domāju, un katram gadījumam uzsaucu - lai zina, ka te kāds ir. Citādi var pārbiedēt, liet klusums. Pieeju tuvāk, pieklaudzinu pie durvīm - ne skaņas. Eju iekšā, un tur - virtuvē… Tas bija drausmīgi! Atis gul augšpēdu, ar stiklainām acīm urbdamies griestos. Turpat mētājas bise, bet kreklā uz krūtīm milzīgs robs, pa kuru šļācas asinis. Bet telpās tāds haoss! Kāds vandījies… - Tātad šāviens, kuru izdzirdējāt, arī bija tas, kas aizraidīja Ati Bergmani pie senčiem? - Protams. Brūce svaiga, asinis pat recēt nebija sākušas, bet bises stobrs - es pataustīju - silts. Man tūdaļ bija skaidrs, ka šauts no neliela attāluma - apkārt brūcei viss krekls nokvēpis. Pirmajā brīdī arī man iešāvās prātā, ka vecais pats sev padarījis galu, bet, kad kārtīgi apskatījos - nē! To izdarījis kāds cits. Turklāt tā nekārtība. Atis bija īsts pedants…
- Pēc kā jūs spriedāt? - Pēc bises atrašanās. Tā gulēja pārāk tālu no līka. Šāviens noteikti bija nāvējošs, jo lode trāpījusi tieši sirdī. Bet tadā gadījumā bise nevarēja atrasties tik tālu no mirušā. Es pat izdomājos vairākas iespējas, kas liecinātu par pašnāvību, taču neviena nederēja. Nedz krītot, nedz agonijas krampjos viņš nevarēja aizgrūst bisi tik tālu no sevis. Tātad to izdarījis kāds cits! Jāatzīstas, ka es pamatīgi izbijos. Tik pamatīgi, ka, lieki nekavēdamies, aizslēdzu durvis un devu kājām va|u. Zinot par notikušo policijai. Jā, pavisam piemirsu uz galda stāvēja la dīte ar naudu. Vaļā. Aizslēdzu durvis… - Tātad atslēga… - Atslēga atradās durvīs. - Un tālāk? - Devos uz Bērziem - te tās ir vienīgās mājas, kurās ir telefons. Piezvanīju policijai un sagaidījis vedu parādīt. Likās, notikuma vietā nekas nav mainījies, bet, ienākot virtuvē, es uzreiz pamanīju, ka tā nav. Bise… - stāstītājs apklusa, lai atsvaidzinātu rīkli ar alus malku. - Bise? Ja, bise gulēja citā vietā - daudz tuvāk līķim, nekā man promejot. Vietu es biju labi ielāgojis. Tomēr… vai nevarējāt pārskatīties? Ib pašu man nevis jautāja, bet apgalvoja izmeklētājs. Varu atbildēt droši - nē! Biju, kā jau teicu, visu rūpīgi apska- lljis, i/.pelijis un par atminu savos gados nevaru sūdzēties. Turklāt vel izdomājies gan šā, gan tā. Bet, par spīti manai liecībai, eksperti atzina, ka līķa un bises savstarpējais stāvoklis norada u/, pašnāvību. Jau vēlāk to apstiprināja uz gaiļa atras- lais pirksta nospiedums, kas piederēja ieroča īpašniekam. Kura pirksta? Ka kura? - izbrīnījās Sīmanis. - Rādītāja, protams. 'Tādā gadījumā jums taisnība - gan par policijas darbu, gan slepkavību. Visi četri vīri paliecās uz priekšu un, gandrīz vai ar acīm aprīdami, ieurbās skatieniem manā draugā. Paskaidrojiet! - briļļainais lūdza. Valis apdzēsa cigareti un, nomalkojis vēso alu, sacīja: Mani secinājumi apstiprina jūsu sākotnējos novērojumus. Pēc slepkavības bise tik tiešām gulējusi citā vietā, nekā to at- rada policija. Es pamēģināšu ieskicēt notikumu secību, bet, ja kādam būs kas iebilstams, varat pārtraukt. Sākšu ar to, ka Itidaļ pēc blīkšķa jūs ieradāties Mežvidos, kas slepkavam noteikti bijis negaidīti. Tā kā, tuvojoties mājai, jūs jau pa gabalu devāt ziņu, slepkava, nepaguvis izdzēst vardarbības pēdas, bija spiests noslēpties. Pa roku galam nometis ieroci, viņš droši vien bija atradis kādu vietu dziļāk namā. Pilnīgi iespējams - telpā, no kuras netraucēti varēja pārredzēt virtuvi un tātad - vērot katru jūsu soli. Es manīju, ka pie šiem vārdiem sirmbārdis viegli nodrebēja. Redzēdams, ka bises novietojums izraisījis aizdomas, pēc jūsu aiziešanas viņš mainījis tās vietu, bet reizē izdarījis pamatīgu kļūdu, kas apstiprina jūsu teikto par policijas darbu. - Kāda tā ir? - Kļūda? Viņš nodzēsis no gai|a sava pirksta nospiedumu, tā vietā uzspiezdams upura. - Bet tas taču loģiski! - Noteikti, tikai ar vienu piebildi ja izvēlas pareizo pirkstu. Varu ieteikt eksperimentu pamēģiniet no jebkura iespējamā stāvokļa, kad bises stobrs atrodas pret krūtīm, ar rādītājpirkstu nospiest gaili. Tā, lai pirksts atstātu ticamu nospiedumu. Varu derēt, kas tas neizdosies. Vienīgais šim gadījumam piemērotais pirksts ir īkšķis. Bet fakts, ka policija to palaidusi garām, apstiprina jūsu slēdzienu par tas neattapību. Šajā reizē - par izmeklētāja nepiemērotību ieņemamajam amatam. Noklausījies Alfrēds Sīmanis izrieza krlltis un aplaida apkārt uzvarošu skatienu. - Mums te vēl kāds pavisam nesen nopīkstēj&s - varbūt es esot pārskatījies?
Nobraucījis smailo zodu, kārnais vainīgi atzinās: - Tas biju es. Piedod, Alfrēd! Jūs jau visi zināt, ka manā dabā ir apšaubīt pat skaidri redzamo. Mans vectēvs bija tieši tāds pats. Laikam jau mazticība nekāds labais tikums nav. - Bet kur palicis slepkava, ja aizejot Alfrēds aizslēdza dur vis? - Izdarījis darāmo un izkāpis pa logu. Tas nebūt nav grūti, mēs ar Robertu pārbaudījām. Vai policija paskatījās? - Nē, pie logiem neviens pat nepiegāja. Kronbergs pakratīja galvu. - Tam izmeklētājam derētu… - Kas - to viņš tā arī nepateica. Turpmākais klusuma brīdis tika aizpildīts ar alus dzeršanu un atzinīgu šmaukstināšanu. Pa to laiku es tiku galā ar kotletēm. Noslaucījis kabatlakatiņā lūpas un desertam nodzēris mikroskopisku malciņu - lai nu no kā, bet no alus, turklāt miezīša, man bija bezgala grūti atsacīties jautāju: Līdz ar slēdzienu par pašnāvību izmeklēšana tika pārtraukta? |a, spēkavīrs pamāja. -Turklāt nauda arī nebija paņemta. Bet jus, man liekas, neesat izmeklēšanu pārtraukuši. Var- but es kludos? Sīmanis iesmējās. Ko mēs, veci veči? Bet, ja izdotos atrast… Ir mums te viena (lomiņa… Atis savā laikā bija bargs mežsargs, un bēdas tanī, kas sadomāja mežā rīkoties kā savās mājās. Mūsu apvidu. no laika gala bijis bagāts ar alniem un mežacūkām. īsta paradīze medniekiem. Nereti te ieklīda arī malumednieki. Padomju laikā Atim izdevās savaņģot trīs cilvēku grupu, turklāt vel ar nekur nereģistrētiem ieročiem. Viņus visus iesēdināja uz diezgan pamatīgu terminu. Kāds tur brīnums, ja, sagaidījuši, līdz laiks aizslaucīs no atminas nodarījumu, vini bei- dzol noslēguši rēķinus. Par diviem mums izdevās saklaušināt, lie, liekas, nolēmuši vairs nespēlēties ar likteni, bet trešais, kadriks Zars, pēc soda izciešanas pazudis kā ūdenī iekritis. Ar ko lie divi nodarbojas? Viens strādā celtniecībā, otrs nodibinājis tirdzniecības firmu. Celtnieks Gunārs Bērzs dzīvo Rīgā, bet Vilis Sams - Talsos. Par Rīgā dzīvojošo zinas palīdzēja iegūt jums pazīstamais Lācis. Atsauksmes par Bērzu esot labas. Ģimene, bērni, ar bisi pārstājis spēlēties. No/icguma dienā bijis mājās - to apstiprinājuši liecinieki. Par otro aizbraucām apvaicāties paši. Un atkal - nekā. Strādā, audzina bērnus. Arī alibi, liekas, tā to sauc, apstiprināja vairāki. Būt reizē darbā un Mežvidos viņš varēja tikai sadaloties. - Tātad trešā iespējamā slepkavas atrašanās vieta nav zināma, - Valts domīgi noteica un pacēla acis uz mani, bet, turpinādams sarunu ar Sīmani, sacīja: ja jūsu versija ir pareiza, mūs Mežvidos nekas neapdraud, vai ne, Robi? Bijušā malumednieka vienīgais mērķis atriebība - ir piepildīts. Izņēmums varētu būt vienīgi tad, ja viņš pārtapis maniakā, kam katrs Bergmaņa mājā dzīvojošais liekas ienaidnieks. - Tā jau tas būtu… - dīvainā toni noteica briļļainais, taču tuvāk neko nepaskaidroja. Lai gan viņš nebija pateicis neko ievērības cienīgu, klātesošo sejām pārslīdēja tāda kā ēna, un atkal es sajutu gaisā virmojam bailes. Savādi, bet to, ka tās ir bailes, es zināju nekļūdīgi. Tagad viņi vairījās lūkoties tieši acīs, it kā kautrējoties no sievišķīgo jūtu izpausmes skatienā. Kronbergs, kas svārstīgās situācijās bija paradis rīkoties tieši, sacīja: - Man liekas, jūs kaut ko slēpjat. Sīmanis paraustīja plecus. - Ja pateikšu, jūs neticēsiet. Šī frāze mats matā sakrita arto, kuru Valts bija teicis Skaidrītei Celmai, un, atminoties, kas notika pēc tam, man uznāca smiekli. To pamanījis, briļļainais pārmetoši nogrozīja galvu. - Jūs nesmaidītu, ja zinātu, par ko ir runa. - Piedodiet, es smaidīju pavisam cita iemesla dc|. Atmiņas… Atcerējos kādu amizantu notikumu. Bet kas las ir, par ko jūs runājat? - Mēs viņu dēvējam par Mežvidu velnu!
- Velnu? Kas tas vēl? Ja vien klātesošo sejas nepaustu tik dziļu nopietnību, šoreiz es jau būtu iesmējies - tik jocīgi man likās šie vārdi. Taču veco vīru vaibstos joprojām nebija ne miņas no jautrības, un tas man lika savaldīties. Vienlaikus es pats nobrīnījos par savu izjūtu svaidīgumu - no vienas galējības otra. Mana muļķīgā līksmība noplaka tikpat ātri kā iestājusies. Bet tagad uzradās kas cits - neredzamas, baisas ēnas it kā izpeldēja ne no kurienes, ielenca mūs ciešā lokā, cenzdamās uzspiest bailes neizprotamā priekšā. Es saku - mūs, jo to ietekme bija skaidri redzama ikvienā sejā. Vai varat viņu aprakstīt? - Kronbergs, kura miers likās iedragāts daudz mazākā mērā nekā pārējiem, vaicāja. Un te, itin kā gribēdams iegūt nomierinošu pauzi atelpai, paliecies uz priekšu, spēkavīrs ierunājās: liet mēs vēl kā nākas neesam iepazinušies. I'areizi, briļļainais piebalsoja. - Mūsu vārdus jūs līdz šim nezināt. es nosaukšu pēc kārtas, - atlētiskais vīrs pacēla roku. Ideja mana, bet sarokošanos atstāsim piemērotākam brīdim. Sakšu ar šo sirmbārdaino veci. Viņa vārds - Sīmanis Alfrēds. Bijušais šoferis, kas pat pensijā nespēj iztikt bez riteņiem. Lūk, tur stāv viņa braucamais, - viņš norādīja ar pirkstu uz kaktā pieslieto divriteni, līdz ar to pilnīgi apstiprinot mūsu sākotnējos spriedumus. - Nākamais, - resnais īkšķis iebadīja paša varenajās krūtīs, - Gunārs Krams. Muskuļi atbilstoši uzvārdam. Vietējais čempions virves vilkšanā, bet pagātnē - arī svarcelšanā. Profesija - mežzinis. Vadīju meža izcirtēju brigādi. Tālāk, - masīvā roka nogūla uz briļļainā pleca, - Valdis Zandersons. Pēc bojātās redzes nav grūti noteikt - grāmatu tārps. Valdis visu savu dzīvi aizvadījis kantorī un aizgājis pensijā no galvenā grāmatveža krēsla. Un pēdējais - Donāts Hofmanis, pareizāk - Donātas. Šī laikam ir trešā paaudze, kopš šī dzimta aizpagājušajā gadsimtā pārcēlusies 110 Lietuvas uz dzīvi Latvijā. Kārnais apstiprinoši palocīja galvu un pa paradumam nobraucīja smailo zodu. - Sagādnieks, ekspeditors, kā arī saimniecības vadītājs vienā personā, - Krams pabeidza un, apmierināts ar veiksmīgi sniegto informāciju, atspiedās pret sienu. Nelielā pauze, kuru viņš bija iestarpinājis, tiešām bija paveikusi savu melnais sasprindzinājums, kas sevī nesa kaut kādas nenoteiktas drausmas, atkāpās. Bet cik tur trūka, un tas butu ierāvis sava atvarā arī mūs ar Valtu. Kaut ko līdzīgu es biju izbaudījis Šveicē, apsēstajā namā. Un tomēr, lai gan turpmākā saruna ārēji ritēja brīvi un nepiespiesti, dīvainā sajūta gluži kā sāpošs, uz bridi pierimis zobs, lika sevi manīt kaut kur tuvumā. Man pat ienāca prātā, ka to varēja izraisīt kāda klātesošā cilvēka aura - iespaids, par kura avotiem joprojām nebija skaidrības, taču tam piemita neapšaubāma ietekme uz citiem. Ja mans spriedums bija pareizs, tad šā cilvēka iekšējo pasauli uz negatīva, citiem uztverama vilna varēja noskanot Sīmana nenoliedzami noslēpumainie vārdi Mežvidu velns. Protams, velns - ļaunums, Mežvidi slepkavības vieta. Viss saskanēja, izraisītās asociācijas sakrita ar apslēpto nozīmi. Jāatzīstas, es pētoši aplūkoju visus pēc kārtas, cenzdamies noteikt - kurš būtu šā iespaida avots, taču tas man neizdevās. Pa to laiku Sīmanis turpināja pārtraukto stāstījumu. - Mežvidu velns nav nekāds izdomājums Šo cilvēkveida būtni esmu redzējis, gan neskaidri, jau divas reizes, bet nelaiķis Atis stāstīja, ka naktīs tā mēdzot vazāties ap vina māju. No turienes tā arī dabūjusi savu vārdu. - Tas, - izlaboja briļļainais Valdis Zandersons, jo neapšaubāmi tas ir vīriešu kārtas, apaudzis ar lielu, melnu bārdu. -Jā, - Sīmanis pamāja, - manējā tai netiek ne tuvu. Ko vēl varu piebilst? Mati sapinkājušies, liekas, kopš dzimšanas nav mazgāti. Lielās lēkšķes krīt pāri sejai, neļaujot saskati! vaibstus. Mugurā tam kaut kādi kankari. Uzvedība skaidri jaušas dzīvnieka daba. Redzēju vinu četrrāpus zogamics pa mežu, ostot kāda atstātās pēdas. Bet acīs labāk neskatīties. Degošas kā drudzī, bezmērķīgi klīstošas apkārt, bet skatienu vēl baisāku dara pinkainie mati, caur kuriem tās redzamas. Nagi vienos robos, it kā viņš tos būtu apgrauzis. Briesmonis, kuru uzlūkojot vien, krūtīs pamirst sirds.
- Vai viņu vēl kāds redzējis? - Iztālēm kādi trīs cilvēki, bet tuvumā tikai es un Atis Bergmanis. Hm… Kronbergs novilka un aizsmēķēja otru cigareti. Varbūt tas ir no trako nama izbēdzis vājprātīgais? Bet arī trakajam vajadzīgs gan ēdiens, gan siltums. Šis ir jau otrais gads, kopš viņš te uzklīdis. Ziemas laikā mežā var izturēt tikai dzīvnieks. No skujām tāpat nepārtiksi. Valts nokratīja pelnus un uzlūkoja Sīmani ar ciešu skatienu. I'nču visam ir savs izskaidrojums. Protams, ja viņš ir no tas kategorijas, kuras vārdā nodēvēts, tad mēs, tāpat kā zinātnieki ar sniega cilvēku, nekur tālu netiksim. Bet, ja te darīšana ar nelaimīgu, prātā sajukušu cilvēku, mūsu pienākums ir noskaidrot kas viņš tāds. Varbūt viņam vajadzīga palīdzība, turklāt sēņu laikā pa mežu klaiņo bērni, un, ja viņš spēj kļūt agresīvs,.. Par uzbrukumiem nekas nav dzirdēts, - spēkavīrs sacīja. Alfrēds kādreiz teica, ka viņš vairoties no cilvēkiem. Bet vecmāmuļa Līze? - iebilda briļļainais. - Ieraudzījusi šausmoni, viņa nogūla uz veselu nedēlu. Lize… - pasmīnēja kārnais Hofmanis. - Līze ģībst gaišā dienas laikā, ieraudzījusi uz ce|a vardi. Neaiztiec Līzi! - Krams parādīja dūri. Labi jau labi, - Hofmanis atieza zobus, tikpat dzeltenus kā seja. Neaiztikšu. Pēc visa spriežot, viņš bija ne tikai sadzeltējis kā no holeli- tiā/.es, bet arī pēc rakstura žultains vecis, kaut gan, ja labi ieskatījās, viņam diez vai bija septiņdesmit. Nevis gadi, bet galvenokārt slimīgais izskats bija viņu padarījis līdzīgu pārējiem. Bet ko par to domā jūsu četrotne? - Kronbergs tieši vaicāja. Bijušais šoferis paskatījās biedros, pēc tam jautātājā un, pieklusinājis balsi līdz čukstiem, atbildēja: - Mēs domājam, ka šī ir pārdabiska būtne. Kaut kas līdzīgs pieminētajam sniega cilvēkam. Es pats noskatījos televīzijas raidījumu, kurā sniega cilvēks bija skatāms, parādoties it kā ne no kurienes un tāpat izzūdot. Viņa vārdi un pārējo nopietnība liecināja par visu četru vienprātību šajā jautājumā. Bet man no teiktā pāri mugurai pārskrēja auksta vēsma.
VII nodala UZ EZERA Saruna atjaunojās tikai pēc laba brīža. Visu šo laiku, pieri saraucis un ar neredzošu skatienu vērdamies kaut kur tālumā, Kronbergs saspringti domāja. Lai viņu nelraucētu, vecie vīri pusbalsī pārsprieda kartupeļu problēmas. - 'Adretta' šogad padevusies kā nekad. Agrā, kārnais sacīja. - Man tā nepatīk. Vēlā gan ir uz goda. Garšīga, kopā ar sautētiem kāpostiem un cūkas stilbu tā vispār ir kas neaprakstāms! Bet agrā vārot šķīst kā ūdens pienā, iebilda sirmbār dainais Sīmanis. - Viss atkarīgs no vasaras, draudziņ. Šovasar bija mitrs, pat gurķi sapuva, bet agrā 'Adretta' no mitruma tikai ieguva. Slapjā vasarā augusi, tā vārot nešķīst. Tā ja, pamēģini, pats pārliecināsies. Valts piepeši saslējās, un domu apmaiņa kartupeļu jautājumā aprāvās. - Ja pēdējais pavediens Bergmaņa slepkavības lietā pārtrūktu, es runāju par aizdomām pret trešo malumednieku, ja tās izrādītos veltīgas, tāpat kā ir noticis ar diviem iepriekšējiem, ko tad darīsiet? - ne pie viena tieši nevērsdamies, mans draugs jautāja. Sīmanis paraustīja plecus, bet spēkavīrs, atplaucis platā, veselīga, baltzobainā smaidā, atteica: Pieaicināsim talkā Valtu Kronbergu. Tencinu, Valts palocīja galvu. Bet paši? Vai esat padomājuši kādu rezerves versiju? Kur to ņemt? - Hofmanis nīgri paraustīja šauros plecus. Visi jau nevar būt Kronbergi… Vai tu nevari pievaldīt savu… - Krams atkal pacēla dūri. |a vēlreiz dzirdēšu no tevis kaut ko tādu, būs kā ar Līzi - nedēja gultā! Labi jau labi, - kārnais pavīpsnāja. - Pievaldīšu. Šķita, ka viņš visu uztver viegli - gan to, ko vērš pret citiem, gan to, kas vēršas pret pašu. Visīstākais īgnuma iemiesojums. Nē, mums citas versijas nav, - Sīmanis pakratīja galvu. Varbūt ar laiku rastos, bet pagaidām ir tikai viena. - Bet velns? - Velns? - Jā. Vai tas nevarēja izdarīt šo slepkavību? Acīmredzot tāda doma visiem četriem bija jauna. - Bet es pats redzēju, kā viņš vairās no cilvēkiem. Tas bija aizstrauta mežā. Gāju savā nodabā, zem kājām skatīdamies, te priekšā kaut kas nočaukstēja. Piepeši no krūmiem izlēca tas briesmonis un noslēpās aiz koka. Man dūša papēžos, grasījos jau atpakaļ, bet te - soli. Nācējs bija no Sīļiem - jaunais saimnieks. Stāvēju kā sālsstabs un skatījos - kas notiks? Bet - nekā! Neko nemanīdams, cilvēks cieši nogāja garām kokam, aiz kura slēpās velns, un aizsoloja tālāk pa taciņu. Negaidīdams, kamēr šausmonis izlīdīs no aizsega, arī es klusītēm lavījos projām. M… jā, - Kronbergs izdzēra savu alu un pamāja apkalpotājam, - paldies jums, vīri. Tātad, ja atriebība bijusi slepkavības galvenais motīvs, mums Mežvidos tiešas briesmas nedraud. Un tajā pašā laikā gar māju slaistās kāda dīvaina būtne - puscilvēks, puszvērs. Atpūtai vieta liekas ne visai piemērota, vai ne, Robert? - Nieki! - es atsaucos. - Varbūt tā pat labāk. Vienmuļība nogurdina, bet kontrasti ļauj sajust, ka dzīvo. Esmu par palikšanu! - es noteicu, itin kā draugs būtu uzdevis šo jautājumu. Kronbergs pamāja un, sarokojies ar vecajiem, sacīja: - Mēs nu iesim. Ja kaut kas atgadās, kā jūs sameklēt? - Mani var atrast Ozolos. Ceļu jums jau pastāstīja Skaidrīte Celma, - Sīmanis sacīja. - Valdis dzīvo tepat līdzās. No durvīm jāaiziet līdz pamestajai valdes ēkai, tad jānogriežas pa kreisi. Dzeltena vienstāva māja ar šīfera jumtu. Ja apmaldī- sieties, katrs, kam pajautāsiet, pateiks. Turklāt uz vārtiņiem rakstīts -
Zandersons. Pārējie diemžēl dzīvo attālāk, uz pretējo pusi. Taču mēs bieži tiekamies, turklāt nak kartupeļu novākšanas talkas - palīdzam pēc kārtas cits citam. Vajadzības gadījumā sazināmies pa tālruni. Visiem gan tā nav, bet izpalīdz kaimiņi. Diemžēl Mežvidos arī tālruņa nav. Kronbergs pasmaidīja un uzsita sev pa kabatu. - Ir. Tagad ir. Mobilais. Pierakstiet mūsu numuru, bet mēs jūsējos. Tā kā nevienam no večiem nebija nedz papīra, nedz pild spalvas, Valts izrāva lapiņu no piezīmju grāmatiņas un, saplē sis to četrās vienādās dalās, uz katras uzrakstīja mūsu numuru. Pēc tam izdalīja gabaliņus klātesošajiem. Savukārt viņu telefonus ierakstījām grāmatiņā. Kārnajam un spēkavīram Kramam to nebija, tāpēc viņi uzdeva tā kaimiņa tālruni, no kura abi dzīvoja aptuveni vienādā attālumā. - Ja uzzināsiet kaut ko par malumednieku, to pazudušo Ēriku Zaru, piezvaniet. Mani šī lieta interesē, un, ja jums nekas nav pretim, mēs pamēģināsim atrast kādu pavediena galu citā vietā. Tādējādi nevienam no konkurences nebūs jābaidās, šos vārdus viņš izteica smaidot, ar acīm viegli pamezdams u/ īgna Hofmaņa pusi. Pēkšņi, man par neizsakāmu izbrīnu, Hofmana seja sakrunkojās kā sažuvis ābols, mute paveras, atsegdama dzelteno zobu rindu, un no tās atskanēja dīvaini aizsmakuši, ķērkstoši… smiekli. Nīgrā maska, gluži kā neredzamas rokas rauta, nokrita, bet zem tās atklājās gaužām labsirdīgs veca vīra vaigs. Acīmredzot pastāvīgā īgnuma galvenais iemesls sakņojās kādā iekšķīgā kaitē. kronbergs norēķinājās, par tēriņu bija jāmaksā apbrīnojami pieticīga summa, un, vēlreiz atsveicinājušies no simpātisko vecu kompānijas, mēs devāmies projām. Atverot durvis, nāsīs iesitas neticami svaigs gaiss. Pēc piesmēķētās telpas tas šķita dzīvinoša spēka pilns un reibināja gluži kā alus lāse, kas skalojas manā vēderā. Sēdies pie stores! - slēgdams va|ā mašīnas durvis, gurdi norūca Valts. - Tas miezītis ir ar pamatīgiem grādiem, turklāt alus dara mani miegainu. Es paklausīju un, iedarbinājis motoru, pagriezu opeli atpakaļceļam. Un jau pēc mirkļa vējstiklā skatāmā aina lika aizmirst gan par dīvaino, apkārt klaiņojošo būtni, gan par drūmo notikumu Mežvidos. Pagriezienos un grambās sāka mirkšķināt signāllampiņa, dodot ziņu, ka benzīna līmenis tvertnē sasniedzis kritisko atzīmi, tāpēc nolēmām vispirms aizlaist līdz tankam. Tas izrādījās pavisam tuvu. Uzpildījuši tvertni, jau pēc piecpadsmit minūtēm iebraucām Mežvidos. Pa šo laiku saule bija paguvusi noslēpties aiz augsto egļu galotnēm un mājas priekša izskatījās drūma. Nekas neliecināja, ka mūsu prombūtnes laikā kāds būtu mēģinājis tajā ielauzties. Arī logs, spriežot pēc spraugā ieliktā zariņa, nebija aiztikts. Iekāpuši pa to, pārliecinājāmies, ka durvīm priekšā ierīkotais nocietinājums stāv kā stāvējis. Atsiedams no durvju roktura slotaskātu, Valts paklusāk, bet pietiekami skali, lai es sadzirdētu, nomurmināja: -Traki neērta padarīšana… - Mums jāizdomā kaut kas jauns, es piekritu. - Šāds paņēmiens tiešām nav no labākajiem. Es dotu priekšroku krampītim. Krampītim vai bultai. Nevar būt, ka tik lielā mājā kaut kas tāds neatrastos. Kur te glabājas darbarīki? - Dala gaitenī - sienas skapī, draugs pameta ar galvu atpakaļ, - bet masīvākie un apjomīgākie šķūnītī. Tur stāv vecum vecs sekretārs, un es ieskatījos tā plauktos. Bcrgmanis tajos sakrāvis gan zāģus, gan kaltus un ēveles, vārdu sakot, visus instrumentus, kam mājā vietu neatrast. Bet naglas, skrūves, āmurus, skrūvgriežus, sakniebes var atrast tepat, šajā sienas skapī. - Parakņāšos, - es sacīju, - varbūt atrodu kādu aizbīdni vai krampīti. Nedod Dievs, ja naktī pie mums iegriežas tas briesmonis pārbaudīt, cik ciešs jaunajiem iemītniekiem miegs… Izrakņāju skapi no augšas līdz lejai un, lai gan tajā glabājās milzum daudz saimniecībā noderīgu lietu, neko durvju nostiprināšanai piemērotu neatradu. Novāc i s barikādi un atvēris durvis, Kronbergs miegainā balsī paziņoja, ka iet kādu stundiņu nosnausties. - Tikai esi gatavs - vakarpusē braucam uz ezeru. - Būšu, - es apsolīju un gāju uz šķūnīti iepazīties ar vecā sekretāra plauktu saturu. Te tiešām viss bija masīvs, liela izmēra gan zāģi, gan cirvji, gan ēveles. Kaktā bija pieslieta izkapts
un vairaki grābekli, bet, koka bluķī iecirsts, rēgojās cirvis. Viss liecināja, ka Bergmanis bijis ne tikai akurāts, bet arī strādīgs, saimniecisks virs. Diemžēl arī te vajadzīgo man neizdevās atrast. Izgājis sētsvidū, apstājos pārdomāt. Un tad mans skatiens apslājā pie šķūnīša durvīm. Krampītis! Un ne tikai krampītis, bet pamatīgs krampis, kuru nule kā biju pats aizkabinājis, ar prātu neaptverdams, ko dara rokas. Skaidrs, ka patlaban tam atrastos svarīgāka vieta par šo, jo te tas pildīja pavisam vienkāršu uzdevumu nelāva durvīm atvērties. Man pietika ar dažām minūtēm, lai to izskrūvētu. Pamatīgi sarūsējis, bet joprojām noderīgs, tas likās nācis no laikiem, kad kvalitāte noteica pieprasījumu. Pieskrūvējis to pie mājas durvīm, aizāķēju un izmēģināju, cik labi turas I ai cik stipri durvis grūdu, tomēr nevarēju izkustināt pat pai milimetru. Apmierināts ar paveikto, nolēmu pagatavot vakariņas. īstenībā kaut ko uzkožamu pirms brauciena uz ezeru. Viss vajadzīgais bija atrodams uz vietas, pat āboli, ku- rii'» salasīju dārzā. Tādejādi mans draugs vēl nebija galā ar miezīša izraisīto snaudienu, kad uz galda jau kūpēja mūsu iecie- nltākais ēdiens - ābolu pankūkas. Kad arī tas bija paveikts, atcerējos par zivīm. Arī tām vajadzēja kaut ko uzkožamu. Netālu no škūna atradu trūdvielām bagātu komposta kaudzi. |au pirmais lāpstas dūriens izcēla veselu ņudzekli tārpu. Tie gan bija mazliet par trekniem un gariem, taču to bija tik daudz, ka ar nepatīkamo darbu tiku galā nepilnās piecās minūtēs. Atstutējis lāpstu pie šķūnīša durvīm, lai tā kādu laiku pildītu krampīša pienākumus, pavēros pulkstenī un gāju modināt Kronbergu. - Celies! Ja gribam tikt uz ezeru, pēdējais laiks slieties kājās. Acīmredzot Valts bija gulējis tik ciešā miegā, ka, pēkšņi pamodināts, uzreiz nespēja apjēgt, kas notiek. Mirkli ar tukšu skatienu blenzis manī, viņš papurināja galvu. - Tas esi tu, Robert? - Nē, - es pasmīnēju. - Esmu maigā Saulcerīte, kas gaida savu princi. Slienies pakaļkājās, Antiņ! Vispirms pankūkas, tad ezers. Beidzot attapies, Valts izstaipījās. Es tev nepiedošu - pārtraukt sapni visinteresantākajā vietā! Labi, kur pankūkas? - viņš ar rāvienu izmetās no gultas. - Gaida virtuvē. Ieraudzījis pankūku kaudzīti, draugs paostīja gaisu un neticīgi jautāja: - Ar āboliem? - Ar āboliem, - es apstiprināju. - Vienreizēji! Ne vārda nerunādams, kā izbadējies, Kronbergs sāka citu pēc citas locīt iekšā visai prāvajā pannā ceptās pankūkas. Tikai pēc sestās viņš apstājās. Labsajūtā nopūties, noslaucīja lūpas un atzvila krēslā. - Pilns serviss! Tagad tikai jāsarok tārpi un… - Ir jau sarakti. - Hm… - Valts nogrozīja galvu un, izvilcis cigaretes, aizsmēķēja. - Varbūt saimniece tika galā ari ar krampīti? Protams, vari paskatīties. Diemžēl kramos neko atrast neizdevās, tāpēc aizņēmos no šķūnīša durvīm. - Es jau gribēju ieteikt, bet nepaguvu, jau pavēru muti, bet tad, kā dabūjis ar pietu pa pieri, aizmigu. Kā nosists! Tātad varam braukt? - Varam. Lieki nekavēdamies, savācām makšķeres un, aizkrampējuši durvis no iekšienes, pametām māju pa iepriekšējo cc|u caur logu. Kad iesēdāmies opelī - šoreiz vietu pie stūres ieņēma Kronbergs - es ieteicos: - Rīt veikals būs vaļā. Aizbrauksim nopirkt atslēgu. Pēc ka tas izskatīsies, ja kāds ieraudzīs mūs kāpalājam iekša un ārā pa logu. Noturēs vēl par blam b|am… Draugs piekrītoši palocīja galvu. - Un tas jau ir nopietni!
Ežezers mūs sagaidīja rāms un noslēpumains. Tuvīnajā pievakarē, debesīm tumstot, gludais līmenis iekrāsojās pelēcīgi zaļganos toņos. Ēnas stiepās arvien garākas un garākas. Rietošās saules stari ietērpa apkārtni zeltā. Kaut kur tālumā mauroja vientuļa govs, atgādinādama saimniecei, ka laiks uz kuli. Gaisa valdīja pilnīgs bezvējš, un no Vītolu mājas baltu (liiinti strtlklina vertikāli kāpa debesīs. Veikli atslēguši laivu, ielikām airus dullos, un es atgrūdos no krasta. Vietu makšķerēšanai izvēlējāmies klusā niedru ielokā. Labāku nevarēja pal iedomāties, jo tūlīt aiz niedrēm sākās dziļums. Apstājušies ūdenszālēs, tuvāk krastam, un enkura vietā iesprauduši katrā laivas pusē pa airim, sagatavojām darbarīkus. Kronbergs bija paķēris Ildzi arī spiningu, taču šajā vietā ar to darboties nebija ko domāt - traucēja ūdenszāles. Pēc mirkļa pāri zālēm pārlidoja divi āķi, uz kuriem locījās trekni tārpi, un divi plunkšķi pavēstīja, ka zivju medības sākušās. Diez vai svina gabaliņi paguva visā garumā nostiept lejup auklu, kad abi pludiņi reizē pazuda zem ūdens! Sirds krūtīs salēcās, kad piecirtis sajutu smagumu. Makšķerkāts izliecās, un aukla, šķeļot ūdeni, apvilka lielu pusloku. Tad pretestība kļuva manāmi vājāka. Nu es zināju, ka piekodies asaris. Lūk, tur tas arī nāca! Liels, kā jau mežam tuvā ezerā - ar daudz melnākām svītrām, nekā smilšainos ūdeņos dzīvojošiem, plati atplestu muti tas izbrauca uz astes cauri niedrājam un noplakšķēja pret laivas dibenu. Pēc mirkļa, Kronberga izvilkts, tam pievienojās dvīņubrālis. Abi bija prāvi - katrs vismaz septiņsimt gramu. - Liekas, šī mums būs lielā diena, - Valts nočukstēja. Viņam izrādījās taisnība. Loma ziņā tik veiksmīgu, turklāt brīnišķīgi siltu un skaistu vakaru savā dzīvē pieredzēju pirmo reizi. Bet pēc pāris guvumiem dabas krāšņums atkāpās medību kaisles priekšā. Tas, no kā biju baidījies - pārāk lielie un trekni tārpi, patiesībā nāca par labu. Lielajiem asariem šī maltīte traki gāja pie sirds. Tikai tad, kad laivas dibenā spirinājās savi divi desmiti šo skaisto zivju, mēs beidzot attapā- rnies. Laiks bija aizskrējis gluži nemanot, un apkārtnē sāka krēslot. Liekas, pietiks? - es uzmetu jautājošu skatienu biedram. Ar nožēlu pavēries laivas dibenā, viņš bija spiests piekrist. - Pietiks gan. Diemžēl. Kaķa mums nav, bet divatā tāpat netiksim galā. Labi, metam mieru! Bet ķēriens pamatīgs, vai ne? Bija arī pēdējais laiks. Saule grima aiz meža, un ar katru brīdi kļuva arvien tumšāks. Pēc krodziņā dzirdētā ne Valtā, ne manī izredzes atgriezties Mežvidos melnā naktī sajūsmu neizraisīja. Un kur nu vēl kāpšana pa logu. Nekavējoties satinuši makšķeres, devāmies uz krastu. Es airēju, bet Valts pa to laiku sameta somā mūsu lomu. Pieķēdējuši laivu, jau uzņēmām ceļu uz mašīnas pusi, kad es atcerējos par Celmai apsolīto. - Mēs aizmirsām nolikt vietā laivas atslēgas! - Patiesi! - draugs atsaucās un gribēja jau nolikt uz taciņas somu, taču pārdomājis nogriezās uz Vītolu pusi. - Viņai mājās noteikti ir kaķis. Atstāsim murrātajam viņa tiesu. Pienākuši pie staba, uzkārām uz naglas atslēgu saišķi, pakājē nometām vairākus sīkākos asarīšus un jau grasījāmies doties atpakaļ, kad meža pusē aiz krūmiem pavīdēja kaut kas pelēks. Tāda kā kumpa bruņurupuča mugura. Likās, tur aizskrēja mežacūka, bet, kad pavēros Valtā, kas uzmanīgi skatījās tajā virzienā, viņa pelēkās acis burtiski dega. - Redzēji? - es jautāju? Kronbergs klusuciešot pamāja. - Nez, kas tas bija? Manuprāt, mežacūka. Attālums nav mazais, turklāt jau patumšs, bet aizlikās tik veicīgi… - Tā nebija cūka, - draugs lēnām atteica. - Kas tad? Stirna? - Nē, Robert. Tas bija cilvēks! _ Cilvēks? Tu joko! - Nejokoju. Es viņu labi saskatīju. Cilvēks, kas pārvietojas četreniski! īsts monstrs no ārsta Moro
salas! Sirds manās krūtīs kļuva gurda, gurda, bet smadzenēs gluži kā vairākkārtēja atbalss atskanēja Mežvidu velns!
VIII nodala SEJA LOGĀ Redzētais uz mums abiem atstāja vienlīdz nepatīkamu iespaidu. Atmina uzreiz atausa Velsa varoņu atbaidošie viepļi, kādus es tos iedomājos, lasot par ārsta Moro baismīgajiem eksperimentiem. Visu atpakaļceļu tie mani mocīja kā drausmīgs murgs. Arī Kronbergs, jau aizmirsis gan par brīnišķīgo vakaru, gan pārsteidzoši lielo lomu, vienā laidā kūpinādams cigareti pčc cigaretes, drūmi klusēja. Mežvidos iebraucām jau lumsā. Tā kā pagalmā apgaismojuma nebija, atstājām mašīnas lukturus ieslēgtus, lai būtu vismaz kaut kāda atblāzma, līdz izdosies atrast elektrisko slēdzi. Par laimi, mūsu logā uzstādītā zīme nebija skarta, un tas nedaudz nomierināja - varējām kāpt iekšā, nebaidoties, ka mājā mūs gaidīs kāds nepatīkams pārsteigums. Beidzot noklakšķēja slēdzis, un pie griestiem iedegās lampa, piepludinot telpu ar iedzeltenu, mājīgu gaismu. Vecā māja acumirklī pārvērtās, un tumšo ēnu radītie fantāzijas rēgi izklīda. Kronbergs izgāja pagalmā, un opela lukturi izdzisa. Tikai atgriezies priekšnamā un aizāķējis krampīti, viņš beidzot novērtēja manu darbu: - Labāks par mūsu drošības ķēdi Vidus ielā. Logu aizvēri? - Jā. Vai nevajadzētu piezvanīt Bergmanim, ka esam palikuši bez atslēgām? - Tūlīt. - Valts sadabūja mobilo tālruni. - Vai Bcrgmanis? - pēc nelielas pauzes viņš jautāja. - Te Kronbergs. No Mežvidiem. Jūs aizvedat nama ārdurvju atslēgas. Jā. Tikai nule kā ieraudzījāt? Nē, nevajag. Bet durvis pastāvīgi vaļā atstāt arī nevaram, vai ne? Tāpēc rītdien nopirksim jaunu slēdzeni, bet, kad atgriezīsimies Rīgā, atdosim jums atslēgas. Norunāts. Jā, esam apmierināti. Visu labu! - izslēdzis tālruni, draugs nopūtās. - Viņš tikai tagad atradis atslēgas un tā arī nav sapratis - no kurienes tās ir. Par laimi, es piezvanīju, un resnis līdz ar to atguva mieru. Padomā tik, viņš bija pat gatavs mums tās atgādāt! - Ne jau nu bez personiskiem apsvērumiem, - es noburkšķēju. - Lai kā, tas nu būtu nokārtots, noglabādams telefonu, Kronbergs atteica. - Vai tev kāda pankūka vēl palika? - To tev vajadzētu pajautāt sev pašam. - Palika. Veselas trīs. Kā būtu ar kafijas tasi? -Tik vēlu? - Rīt nekur nav jāskrien. Pasēdēsim Padomāsim. Patērzēsim. Mums ierodoties, taču atklājusies ne viena vien problēma, kuras risinājums ļaus aizpildīt dīko laiku. Bez pārtraukuma uz ezera nesēdēsi, vai ne? - Pārstāj par tām domāt, un no problēmām pāri paliks tikai čiks! Bet tā… - es neturpināju, jo Valts noliedzoši pakratīja galvu. - Neizdosies. Un tu to labi zini… Draugam bija taisnība. Mana nervu sistēma bija noskaņota uz krietni vien jutīgāka vilna. Droši vien dzīve allaž ar grāmatu rokā bija manī iestrādājusi kādu programmu es ievērojami dziļāk spēju izdzīvot autora rakstīto, itin kā kļūdams par kadu no viņa varoņiem. Šī īpašība izpaudās ik uz soļa tādejādi vienos un tajos pašos jautājumos manu emociju spilgtumu ne salīdzināt nevarēja ar Kronberga nosvērtību. |au sen bijām atklājuši, ka negatīvu pārdzīvojumu brīžos vislabākais paņēmiens, kā atslābināties, ir dialogs. To zinādams, Kronbergs izteica šo priekšlikumu, un es to pieņēmu. Kafija pirms nakts nebūt nav labākais laika īsināšanas līdzeklis, bet, tā kā uz alkoholu ne viņam, ne man prāts nenesās, nolēmām palikt pie tās. - Mūsu galvām par sliktu nenāks, ja reizē darbosies arī rokas. Stiep šurp savu somu! - es pavēlēju. - Ja zivis šodien neiztīrīsim, rīt varēsim izmest. Ar smirdošām rokām dzert kafiju… - gan neapmierināti burkšķēdams, Valts tomēr paklausīja, jo saimniecības lietās es biju priekšnieks. Asaru tīrīšana, nudien, nav tīkams darbs. Muguras spuras tiem bruņotas ar asām adatām, kas ieduroties rada sāpīgu, ilgi ncdzlstošu brūcīti. Zvīņas stingri piegul cita citai, un tās ir grūti atdalīt.
Turklāt tīrot tās lido uz visām pusēm. Toties svaigi cepti asari, vismaz manā garšas izjūtā, ir pārāki pat par izsmalcināto lasi. Uzlikuši vārīties ūdeni, ķērāmies pie darba. Jau pēc brīža mušu rokas, grīdu un galdu klāja lipīgas vizuļojošo zvīņu plēk- snites. Makšķerēšanas, tāpat kā sēņošanas, ēnas puse nevarē- ja būt patīkama. Tāpēc, lai gan ūdens jau bija uzvārījies, nemetām mieru, līdz pēdējais asaris no mūsu prāvā loma iegula kopējā bļodā, gatavs jebkurā mirklī pārceļot uz pannas. Miisu rosīšanās pamazām pārvērta līdz šim tikai pieņemamo virtuvi omulīgā. Vecajā mājā bija atgriezusies dzīvība. Ar katru nakti kļūst aukstāks un aukstāks, un drīz sāksies salnas. Kad arī krāsns kurēsies, te kļūs pavisam mājīgi, - manas pārdomas skaļi papildināja Valts. 1 Beiguši darbu, nomazgājām rokas, sakopām grīdu un galdu un tikai tad ķērāmies pie kafijas. Pa šo laiku dīvainā, netālu no Vītoliem redzētā būtne vairs šķita tikai vakara tumsas izraisīts redzes māns. Ar prātu, protams, es aptvēru, ka tā tas nav, tomēr atvieglojums bija skaidri nomanāms. Tagad atlika vēl dialogs - iegūt pārdabiskajam loģisku izskaidrojumu. Pēc tam, lai cik baismīga aina atklātos, tā nespētu izraisīt tādas bailes, ka neiegrožotas fantāzijas uzburti tēli. Ielējuši pa tasītei, apsēdāmies katrs savā pusē galdam. Gaisma no griestu spuldzes caur logu apspīdēja zālienā taisnstūra laukumiņu, aiz kura viss grima necaurredzamā tumsā. Nolēmu pirmajā izdevīgajā brīdī piekārt logam priekšā aizkarus, jo nakts un meža tuvums nedaudz nomāca. Protams, Latvijā nemājo cilvēkēdāji tīģeri, kas gatavi ielauzties laužu mitekļos, tomēr, sēžot cieši pie loga, jutos mazliet neomulīgi. No ārpuses mēs katram bijām saskatāmi kā uz delnas. - Pienācis laiks savilkt galus, Valts paziņoja, aizsmēķēdams cigareti, kā jau parasti pie kafijas mēdza darīt. - Pagaidām faktu ir divi - slepkavība un noslēpumainais radījums. Ko tu vari par to teikt? - Varbūt pēc tevis? - juzdams, ka man nekā nav ko sacīt, es mēģināju izgrozīties, taču Kronbergs palika nepielūdzams. - Runā! Paraustījis plecus, atzinos: - Neko jaunu pateikt nevaru. Atis Bergmanis ir varmācīgā kārtā nošauts, to tu pats pierādīji. Tātad te nav runa par pašnāvību. Kas varētu būt slepkava? Veču versija, manuprāt, to izskaidro vislabāk. Nauda, lai gan savandīta māja it kā liecina par laupīšanu, nebija paņemta. Tādējādi rodas secinājums, ka tā bijusi slepkavība ar iepriekšēju nodomu, bet telpās valdošajam haosam bijis jāpārliecina izmeklētāju, ka to kāds izdarījis laupīšanas nolūkos, ja pašnāvības variants neliktos ticams. Ja tā ir, izriet tā pati četratnes versija - vardarbības patiesais iemesls - atriebība. - Bet nelaimes gadījums? Vai šādu iespēju tu neesi ap domājis? Es pakratīju galvu. - Tad - kālab šī izrāde ar savandīto māju un pirkstu nospiedumiem? - Bailes. - No kā? - No pārpratuma. - Nē, te skaidri cauri visam spīd nodoms. Tīša maldināšana. Izpūtis gaisā dūmu strūkliņu, Kronbergs bija spiests piekrist. - To noliegt nevar. Turpini! Ja versija par atriebību paliek spēkā, tad aizdomās turamo cilvēku loks sašaurinās līdz tiem, kam bijis kāds iemesls nelaiki ienīst. Pagaidām zināmi trīs, no kuriem divi nav vainīgi, bet trešais pazudis bez vēsts. Ja es būtu izmeklētājs, es pirmām kaitam noklaušinātu vietējos iedzīvotājus, jo, lai nu kur, bet laukos visi zina, kam uz ko ir zobs. To mīl pārrunāt. Iespēsim., dzīvs būdams, Bergmanis vēl kādam sariebis, un tas beigu beigās nokārtojis rēķinus. Runājot par slepkavu, es ievēroju laktu par naudu. Atvērtā lādītē gulējusi uz galda, bet viņš nav paņēmis ne santīma. Kāpēc? Acīmredzot goda jautājumos šis cilvēks ir neuzpērkams. Bet, - pēdējais vārds piepeši ievirzīja manas domas citā virzienā, - varbūt tiešām bijušais mežsargs mēģinājis atpirkties? Tādā gadījumā skaidrs, kāpēc lādīte stāvējusi atklātā vietā.
Kronbergs pamāja. Man šī doma ienāca prātā, bet malumednieks, kas jau nonācis konfliktā gan ar likumu, gan sirdsapziņu, nekad nepa- mestu uz galda skanošo. Turklāt pēc īpašnieka nāves. - Ļaudis reizumis ir dīvaini. Varbūt, izņemot medības, pārējā viņš ir goda vīrs? - Visai savāds pieņēmums, - Valts paraustīja plecus. - Cilvēks, kas vienā lietā nav uzticams, nevar tāds būt citā. Nē, Robert, morāles kritēriji ir viennozīmīgi. Ja labs - labs, ja slikts - slikts. Vidusceļa nav. Nav labi slikts un slikti labs. Nedomā, ka tā ir vienkāršošana, jeb - kā citi teiktu - domas trulums, kas man neļauj skatīt pasauli attīstībā. Nē, tā ir izpratne par cilvēka būtību. - Iznāk, ka raksturu palete sastāv tikai no divām krāsām. Neviena pārejas toņa, tikai balts un melns. Tā tas arī ir. Kamēr pār cilvēku valda grēks, citas krāsas, izņemot melno, nevar būt. Grēks ir ļaunums. Darīts ļaunums, domās vai skali izteikts, viss viens. To pierāda fakts, ka cilvēka mūžs beidzas ar nāvi. Bet nāve ir grēka alga. Grēka, nevis cilvēka. Atdali grēku no cilvēka, un iegūsi pretējo krāsu. Tā arī būs atgriešanās. Cīna nevis par sevis uzlabošanu, bet ar reālu neredzamo pasauli. Karš. Bet tu šajos jautājumos esi zaļš, lai neteiktu vairāk, tāpēc mēģināsim iztirzāt faktus, taču morālo aspektu atstāsim citai reizei. Tātad tu pieļauj domu, ka Bergmanis mēģinājis atpirkties? Es palocīju galvu. - Bet tas, ka slepkava kukuli nav pieņēmis, varētu nozīmēt, ka nodarījums viņam šķiet pārāk smags, lai to tik vienkārši izpirktu. Tāds, kam nav piedošanas. No ša viedokļa spriežot, malumednieka naids, kaut arī viņš dabūjis nosēdēt, tomēr nevar būt tik neizdzēšams. Tad jau jebkurš policijas izmeklētājs visu mūžu dzīvotu ar Damokla zobenu virs galvas. Palīdzēdams viņus aizturēt, Bergmanis, gluži tāpat kā izmeklētājs, vienīgi pildīja dienesta pienākumus. Tātad par personīgu pāridarījumu te runāt nevar. - Kas no tā izriet? - atgāzies pret atzveltni. Kronbergs lūkojās manī ar pārbaudošu skatienu. - Vainīgais nav Zars, - es drosmīgi atbildēju. Veči strādā tukšgaitā, jo slepkava ir pavisam cits. Tāds, kuram ir personiskas dabas iemesli ienīst Ati Bergmani. Noklausījies manus secinājumus, Valts atzinīgi pamāja ar galvu. - Redzi nu, un tu vēl teici, ka tev nekā nav. Ir, un vēl tik daudz! Bet tagad pāriesim pie otrā punkta dīvainās būtnes, kas, būdama cilvēka izskatā, atļaujas pārvietoties četrcniski. Tavas domas? - Mežvidu velns. -Tā varētu apgalvot Sīmanis, bet ne mēs. Ja būtu redzējuši pirmo, varētu atpazīt otro. - Sīmanis taču aprakstīja vinu tieši tā - pārvietojoties četrrāpus, kā ostīdams dzīvnieka atstātās pēdas. Cik paspēju samanīt, arī mūsu redzētais nestaigāja, vertikāli izslējies. Varbūt tu ptiguvi ievērot bārdu? - es vaicāju. - Ja tā, tad mums būtu pēdējais pierādījums, jo šajā apvidū tik savādi pārvietojas tikai viens. diemžel ēnu rotaļā saskatīt bārdu nebija iespējams, jau krēsloja Bet ko tu teiksi? Neko. Man šī parādība ir mīkla. Ja tas ir cilvēks, kur viņš mitinās? Ja trakais - no kā pārtiek? Tie veči nemaz tik dumji nav, un viņu spriedumi šajā ziņā tik tiešām ir uzmanības vorli. jā, celdams pie lūpām tasīti, Kronbergs piekrita. - Bet mums las neko nedod. Taču tagad svarīgākais jautājums - vai šis divas lietas - slepkavība Mežvidos un apkārt klaiņojošais briesmonis - ir savā starpā saistītas vai nav? Pārdomām man pietika ar minūti. -Nē. - Pamato. - Slepkavas rīcība, mēģinot slēpt pēdas, liecina par saprātu. Bet saki - kādu saprātu var atrast cilvēkā, kas pārvietojas četre- niski? - Loģiski. Un, neraugoties uz to, man loti gribētos noskaidrot, kas viņš ir. Protams, ja veču versija par sniega cilvēkam līdzīgu radījumu ir iespējama, mums nāksies nolikt ieročus. Tomēr domāju, ka šis gadījums tik bezcerīgs nav. Jāpastaigā pa apkārtējām mājām, jāaprunājas ar cilvēkiem. Droši vien
atradīsies vēl kāds, kas varēs par viņu kaut ko pastāstīt. Vai arī… - Kronbergs piepeši apklusa un pacēla galvu. Es redzēju viņu nekustīgi blenžam logā. - Vai arī? - es nepacietīgi jautāju. - Jāpajautā to viņam pašam, - draugs dīvaini lēni atbildēja. Un, pēkšņā izbīlī strauji apsviedies, es ieraudzīju pie rūts piespiestu bālu, baismīgu seju. Man pietika ar acumirkli, lai pēc degošajām acīm, milzīgās bārdas un garo matu lēkšķēm pazītu… Mežvidu velnu!
IX nodala veikala Uz īsu mirkli man noreiba galva un skatiens apmiglojās. Kad acis no jauna atguva spēju redzēt, briesmīgā seja bija pazudusi. Nespēdams izteikt ne vārda, es pavēros Kronbergā. Drauga acis dega gluži tāpat kā nule redzētajam nakts viesim. Bet tā bija citāda liesma - nevaldāmas ziņkāres atspulgs viņa redzokļos. - Tas tik ir eksemplārs! - ar varu atrāvis skatienu no loga, aiz satraukuma aizsmakušā balsī viņš nočukstēja. - īsts vampīrs! Varbūt pamēģināsim savaņģot? - Ne par ko uz pasaules! - es kategoriski noskaldīju un piecēlos. - Eju pēc aizkara. Tas mūdzis tagad sēž un, būdams pats neredzams, blenž uz mums no tumsas. - Kur tu aizkaru ņemsi? - Veļas skapī. Tur palagu, cik uziet. - Nemāžojies, Robert! Manuprāt, kaut ārēji briesmīgs, šis tips ir gaužām nekaitīgs. - Varbūt tev, bet ne man, - es atcirtu, dusmodamies par nepamatotajiem iebildumiem, un, tālāk neklausīdamies, devos sa meklēt piemērotu gultas veļas gabalu, ar ko aizklāt logu. Ātra dis vajadzīgo, pa ceļam no sienas skapja paņēmu āmuru un pāris naglu. Jau pēc dažām minūtēm, kaut arī ne visai pieskaņots tel pas interjeram, balts linu palags blīvi aizsedza melnās, spuldzes gaismā metāliski vizuļojošās rūtis. Un dīvaini! Lai gan nekāds īpašais drošības pasākums tas nebija, ap sirdi k|uva daudz mierīgāk. Ielējis sev vēl vienu kafijas tasi, es pagriezos pret Kronbergu un, cieši lūkodamies viņa mierīgajās acis, vaicāju: - Kāpēc vislielākās bailes dažiem uzdzen tieši skatiens? - Kāpēc? Esmu par to domājis. Par to Raksti nerunā, bet, manuprāt, cilvēka acs reizē ir arī Ļaunā gara jeb sātana acs. Kamēr mūsos ir grēks, tā darbojas kā kārību katalizators. Bībele teikts "jus esat no sava tēva velna, un jums gribas piepildīt vina kārības". Vina! Skaidrs, lai iekārotu, vispirms jāredz Par papildinājumu teiktajam nocitēšu tev vēl vienu vietu "ja jus butu akli, jums nebūtu grēka…" Grēka - sātana! Tādejādi Dieva dotais priekšstats par cilvēka konstrukciju ik p.ivi.am neatbilst populārās medicīnas enciklopēdijās aprakstītajam. Ko no teiktā var secināt? To, ka acu izteiksme n la, kas liecina par cilvēka izjūtām, par vina ļaunumu, tā pakāpi, jo viens gars ir ļaunāks par citu. Bet kāpēc velns nosaukts par tēvu? Tas ir garš stāsts. Viss sākās ar Ādamu. Līdz ar vina nepaklausību, pasaulē ienāca grēks. Kas ir šī pasaule? Runa ir par cilvēka iekšējo pasauli. Kā zināms, cilvēce cēlusies no vienam asinīm. Katru paaudzi var salīdzināt ar zaru, no kura izdīgst nākamais, un tā tālāk. Stumbrs, uz kura viss balstās, kļuvis sātana gars jeb grēks. Sula, kas cirkulē šajā kokā, ir asinis, tā satur grēku. Cilvēka asinis reizē ir arī sātana asinis. Lūk, tieši šī sula ir viņa realizētā dzīvības forma, kas atšķiras no tās, ko sākotnēji cilvēkiem devis Dievs. Toreiz tā bija gaisma. Tu jautāji - kāpēc viņš nosaukts par tēvu? Lai to izprastu, apskatīsim kas īsti ir tēvs? Skaidrs, ka tas, kas dod dzīvību saviem bērniem. Redzi, cilvēka asins garīgā sastāvdaļa grēks ir tā, kas viņu saista ar Dievu un reizē šķir no tā! Lūk, kāpēc tāds formulējums! Asinis caurstrāvo dvēseli, mūsu emociju pasauli. Spried pats - cik ticama ir tā mīlestība, par kuru vārsmo dzejnieki un uz kuras pamata tiek dibinātas ģimenes… Pierādījumus, liekas, nav jēgas minēt? - Tātad atgriešanās… - Atgriešanās no grēkiem ietver sevī atgriešanos no sātana varas pie Dieva. Tikt pārpotētam uz tā koka, kura dzīvība sakņojas Dievā. Tas arī ir patiesas atgriešanās mērķis. Cilvēks iegūst jaunu, 110 grēka vairs neatkarīgu dzīvību. Kaut ko saprati? Ne visai, - es atzinos. - Tu tik daudz esi stāstījis par Dievu, bet es - tik maz sapratis. - Tevī nav sācis strādāt patiesais domāšanas aparāts, jo diemžēl, tāpat kā acs vai miesa, tas atrodas sātana varā. Atbrīvot to var tikai, ejot atgriešanās celli. Saks darboties saprāts, un tad tu varēsi īsti
novērtēt to posta vietu, pa kuru kuļas cilvēce. Bet te der vienīgi bezierunu paklausība Dievam, pretējā gadījumā viss kļūs ļaunāk, nekā bija pirms tam. Par logā redzēto seju es domāju, ka tikai pārsteigums lika tev to noturēt par ļaunu. - Nē, - es papurināju galvu, - no tāda skatiena auksts iet pāri kauliem. Pievilt var novērtējums, bet mana intuīcija… - Pārbīlis tavu intuīciju var mainīt pēc savas patikas, - Kronbergs pasmīnēja. - Šī tomēr izrādījās traki veiksmīga kafijas dzeršana. Ja tu atteiksies, es viens sadzīšu šā neradījuma pēdas. Sākšu no paša rīta. Vai nāksi līdzi? Labu brīdi es svārstījos, bet, iedomājies, ka man vienam nāksies palikt tukšajā mājā meža vidu, neslēpdams nepatiku, pamāju. - Iešu… Vienīgais, ko nesaprotu - kāds labums 110 tā bus mums? Kronbergs nodzēsa cigareti un piecēlies pamāja uz balta aizkara pusi. -Vismaz tāds, ka vakariņu laikā nebūs jabaidas ieraudzīt logā baismīgo ģīmi. Eju gulēt. Arlabunakti, Robert! Saldu dusu un tādus pašus sapņus. Drauga pēdējos vārdos skaidri jautās neliela ironija, tāpēc arī manā atbildē tās netrūka: - Tev tāpat… Telpā, kuru biju izvēlējies sev par guļamistabu, jautās kaut kas izteikti svešāds. Patiesībā to izstaroja viss nams - gan iekārtojums, gan smaržas, bet pilnīgi iespējams, ka šā iespaida īstenais vaininieks bija mežs. Tā tuvums. Arī vientuļā vieta. Viss likās tik neierasts un traucējošs. Pat klusums. Par laimi, logam priekša bija aizkari no bieza, iesarkana auduma, bet stāvlampas gaisma padarīja telpu ja ne omulīgu, tad vismaz ciešamu. Izzvejojis vecā Bergmaņa bibliotēkā Darela ceļojumu aprak- siiis, sakai loju ērtāk spilvenu. Pēc tam atšķīru grāmatu. Kā jau biju gaidījis, domas kavējās visur, tikai ne pie autora rakstītā. Atmina atausa aizvadītā diena - resnais Mežvidu īpašnieks ar augstprātīgo seju. To nomainīja veco vīru kompānija piesmē- ketaja krodziņā. Tad atcerējos spilgtākos makšķerēšanas brīžu., r.žczera krāšņumu, saulrietu… Un piepeši, gluži kā negaisa mākonis, to visu apdzēsa neatvairāma briesmu sajūta. I i kas, es no jauna skatu tās izraisītāju - viņa kumpo muguru, kas uz meža tumšā fona likās jo atbaidošāka. Beigu beigās, nolikumiem bagāto dienu vainagodams, acu priekšā pavīdēja pit' melnās rūts piespiestais briesmoņa asinskārais ģīmis, bet, nepaguvis pa īstam izbīties no šiem iespaidiem… es aizmigu! Kā par brīnumu, miegs izrādījās pārbagāts ar sapņiem, kuri pretstatā nomoda stundām bija piesātināti ar prieku un humoru. Diemžēl gulēju tik cieši, ka, no rīta atmostoties, atmiņā nekas nebija palicis. Nekas, izņemot apziņu, ka sapņots par ko jautru. Kronbergs bija uzcēlies pirms manis un jau grabinājās pa virtuvi. Draugs izskatījās svaigs un atpūties. No viņa strāvot strāvoja enerģija un dzīvesprieks. Sveiciena vietā pamājis, Valts jautāja: - Kā gulēji? - Kā novēlēji, - es atbildēju. - Neatceros, kad būtu tik labi izgulējies kopš bērnības. - Svaigs gaiss, notikumu pievilcība plus attiecīgs vecums, vai ne? - draugs pasmaidīja. - Sēsties pie galda, brokastis jau gatavas. - Tu sen kā augšā? Vismaz stundu. GaUivoji brokastis? Kronbergam nepatika tukši vārdi. Neapmierināti nogrozījis galvu, viņš pamāja uz galdu: - Paskaties, kas tur atrodas, un padomā! Izrādījās, ka Valta sagatavotās brokastis pilnīgi sastāvēja no tiem produktiem, kas glabājās Bergmaņa ledusskapī. Arī tējkanna patlaban tikai uzmeta pirmo burbuli. Skaidrs, ka ar tāda apjoma darbu varēja tikt gala divas trijās minūtes, tātad pārējo laiku viņš izlietojis citām vajadzībām. Redzēdams manā sejā parādāmies izpratni, draugs paskaidroja: - Piecēlos agrāk, lai papētītu tā ncradljuma pēdas. Vari apsveikt - tieši zem mūsu loga viņš atslajis
tādus nospiedumus, par kādiem krimināleksperts var tikai sapņot. Līdz ar to izgaisa pēdējās šaubas - šis erms ir no mlisu pašu grēcīgās pasaules. Vai zini, kādus apavus viņš valkā? Padomju laika kedas! Kreisās papēdī ir ierauts pamatīgs robs. Turklāt vēl viena īpatnība - viņš staigā kā lācis. Purngali tik pamatīgi uz iekšu, ka gaita noteikti izskatās kroplīga. Ls pārzīmēju pēdas uz papīra un piedevām izmērīju. Tādējādi viena no Mežvidu briesmoņa pazīmēm jau atradusi vietu mūsu kartotēkā. Gribēju sekot viņam mežā pēdas veda turp, liet Zvērkāvis 110 manis pavājš, ielās orientējos nesalīdzināmi labāk, tāpēc atliku pastaigu uz piemērotāku brīdi. Patlaban svarīgāk iegadāties atslēgu, nopirkt maizi, jo te es to neatradu, un parūpēties par pagalma apgaismojumu. Izdarīsim to, un varēsim ķerties pie meklēšanas, vai ne? Šī bija patiesi reta reize, kad drauga praktiskais saprāts spēja gūt virsroku pār viņā mutuļojošo medību kaisli. Manā uztverē tas bija pārsteidzoši. - Es saprotu, ka brauksim uz veikalu? - Protams. Posies, paēd, un laižam prom. Par spīti kārdinošajam galdam, es pirmām kārtām ķēros pie sakopšanās. Pagalmā pie zema vertikāli iedzīta staba karājās mazgājamais trauks. Vajadzēja tikai pasist uz augšu metāla lapu, lai saliktajās saujās ietecētu ūdens. Primitīvi, bet šā tā noskalot seju un rokas varēja. Laiks bija īsti rudenīgs - vēss, saule vēl kavējās aiz meža, tomēr es pielēju emaljētu b|odu ar akas Irdusauksto ūdeni un norīvējos līdz vidum. Pēc tam, at- halslijis ii/, mazgājamā trauka kabatas spogulīti, sāpēs viebdamies, noskuvu savus krietni paaugušos bārdas rugājus. Sar- kans ka ve/.is, bet ar pamatīgu iekšējās enerģijas lādiņu, atgriezos virtuvē. Valts patlaban negribīgi ēda škinka šķēli, klāt piekozdams za|o lociņu saišķīti. Bez maizes negrib iet iekšā, - viņš atzinās, un, nomēģinājis lo pašu ko draugs, es biju spiests piekrist. Ša tā ieturējušies, aizkrampējām ieejas durvis, izkāpām pa logu un devāmies pie mašīnas. Opelis bija aprasojis kā pēc pamatīgas lietusgāzes. Valts iedarbināja motoru, un tikai tagad es atcerējos par nakts viesa pēdām - nebiju tās apskatījis. Zem virtuves loga atradīsi, - draugs pamāja uz nama pusi. Kamēr iesilst motors, ej, papriecājies. Nospiedumi patiesi izskatījās dīvaini - aptuveni četrdesmitā izmēra apavu pēdas viena pret otru atradās gandrīz taisnā leņķi. Kad mēģināju salikt kājas tāpat, man tas neizdevās. Acīmredzot šā radījuma pakaļējās ekstremitātes bija ar pamatīgu novirzi no cilvēkiem parastā stāvokļa. Viņš bija stāvējis uz mitras, mīkstas zemes, un atstātās pēdas bija labi saskatāmas visās detaļās. Pazoles raksts bija tāds pats kā manām vecajām kedām. Kreisajā papēdī rēgojās vismaz centimetru plats robs. Nostājoties viņa vielā, es bez grūtībām varēju ieskatīties pāri palodzei virtuvē. Un tad es pamanīju, ka purngalu nospiedumi miklajā zemē iezīmējušies ievērojami dziļāk un reljel'āk, nekā papēžu. Kad pavēstīju to Kronbergam, viņš jautāja: - Ko tas nozīmē? Vienu no diviem - vai nu viņš ir maza auguma un, lai ieskatītos logā, tam bijis jāpaceļas pirkstgalos, vai arī viņa kājas ir kroplas. Otrajā gadījumā viņa gaita varētu būt līdzīga tai, kādā staigā cilvēks ar plakano pēdu. Kā dejodams uz pirkstgaliem. - Ļoti saprātīgs spriedums, - Valis pamāja. - Bet pamēģini no tā visa izlobīt kaut ko vairāk. Jau tagad mums par viņu diezgan daudz zināms. Es paraustīju plecus. - Iespējams, ka šis cilvēks, ja viņu lā var nosaukt, ir pilnīgs invalīds gan fiziski, gan garīgi. - Tas nu būtu pārāk vispārīgi un nenoteikti, - Valts pakratīja galvu. - Taču viens ir skaidrs šāds kāju novietojums ir nedabisks, un es nebrīnītos, ja izrādītos, ka tieši tāpēc viņš pārvietojas četreniski. Ne vienmēr, jo, sekojot pa šīm pēdām, tās nemainījās. Nosoļoju pa mežu vismaz metrus piecdesmit. Varbūt izņēmuma gadījumos, kad citam visdabiskāk ir mesties skriešus, viņš izvēlas pārvietoties četrrāpus. Pamatojoties uz novērojumiem, mēs tagad varam aptuveni noteikt viņa augumu. Palodzes augstums, kā lēšu, ir apmēram metrs septiņdesmit, jo es varēju netraucēti ieskatīties loga, bet viņam, lai redzētu tai
pāri, bija jāpaceļas pirkstgalos. Tas nozīme, ka inūsu nakts viesa augums ir metrs sešdesmit, sešdesmit pieci centi metri. - Bet tu ignorēji to, ko es teicu - varbūl tas ir viņa kāju parastais stāvoklis. Tādā gadījumā briesmonis nemaz, nav slā vējis uz pirkstgaliem. - Ir, Robert. Sekojot nospiedumiem mežā, bija skaidri redzams, ka viņš soļojis uz pilnas pēdas. Bet las neizslēdz manis pieminēto, ka kroplās kājas viņam traucē skriet, un tad viņš metas četreniski. Kā redzi, fakts papildina faktu, un es nebrīnīšos, ja šādā ceļā mums drīz būs pilnīgs priekšstats par šo noslēpumaino personu. Atskatījies viņš uzmanīgi apgrieza opeli tā, lai neaizķertu akas vindu, un pa līkumoto meža stigu devās lielceļa virzienā. Diena solījās būt tikpat skaista kā iepriekšējā. Izbraucot no meža, acis apžilbināja spilgtā saule. Pie zilajām debesīm ne mākonīša. Gaiss bija dzidrs, dzidrs un lāva netraucēti saskatīt lielā attālumā tik sīkas detaļas, kuras nebūtu ko domāt ieraudzīt vasaras dūmakā. Tagad apvidus bija pazīstams. Lūk, klāt jau I /ezers. Līdzās tam no Vītolu mājas skursteņa debesīs kāpa dūmu strūkliņa. Kāpēc mājas nosauktas par Vītoliem? Tāpēc, ka tur to vesela rinda. Redzi - tic lielie ar sudrabo- liijām lapiņām. Sudrabvītoli. Kopumā Celmas māja nodēvēta visai skumjā vārdā, vismaz manī šis nosaukums izraisa tādas asociācijas. Drīz, atstājuši aiz sevis arī Ozolus, kuru aplokā ganījās brangās aitas, piebraucām pie kroga. Dzertuve vēl bija ciet. Atstājuši mašīnu turpat, tālāk devāmies kājām. Veikalā, kas bija iespiests šaurā, garā telpā, likās sanākuši visu apkārtējo māju iemītnieki. Vispieprasītākā bija maize. Tajā pusē, ko aizņēma plauktos sarindotās saimniecības preces, neviena nebija, bet pie pārtikas nodalījuma stāvēja gara rinda. Apmierināti nokrekškējies, par spīti gaidītajam, Kronbergs nostājās rindas galā. - Bet tur taču tukšs! - es pametu ar acīm uz blakus nodalījumu. - Kamēr sameklētu vajadzīgo, šī aste… - Tieši tā mums patlaban ir visvairāk vajadzīga, - čukstus atmeta draugs, un tikai tad es viņu sapratu. Protams, laukos veikals ir tas pats, kas pilsētā klubs vai kafejnīca. Te tiek pārspriesti pēdējie jaunumi, tenku vāceles nekautrējoties izlej viena pār otru samazgas, vārdu sakot, - lai īsā laikā iepazītos ar vietējo dzīvi, jāpastāv rindā. Lielākā dala stāvētāju bija vājais dzimums, un, kā jau lauku sievas, - tās neprata apvaldīt balsi. Skalā tērgāšana pieskandēja visu telpu, un nemaz nevajadzēja pūlēties, lai saklausītu rindas otrā galā teikto. Turklāt arī pārdevēja, pamatīgu apjomu dāma, iespītējusies uzsvārcī, kas tai kādus divus izmērus par mazu, bija no tās sugas, kam pļāpas ir viss dzīves saturs. - Pē! - kāda, no mūsu vietas neredzama, izmeta. - Tas skuķis ir galīgi bez kauna! Nule dabūjusi viru, jau redzēta, vilks, kā to jakti sauca? Ā, disenē! Skaties vien, dabūs trūkties! Un māte? Kur māte skatās? Sadzīvos vēl bērnu no cita, tad gan būs šmuce! Pa visu ģīmi! - Aha! - piebilda nikna izskata sieva tādā balsī, kas riebīgi čērkstēja gluži kā neelloti rati. - Tas pats bija ar Jūli! Atceraties? Tā arī pēc kāzām skraidīja apkārt kā sasvilusi. Un kas iznāca? Brēkulis kā divas ūdens piles līdzīgs tam Pēterim no zvejniekiem, kas ar motociklu. Par laimi, Jūlci vīrs kā akls - visi redz, šis - ne! Citādi āda putētu, varu iedomāties! Jančam roka smaga… Pāris vīru, kas stāvēja rindā, sarunās nepiedalījās. Man ienāca prātā - kā justos tie, kurus šeit aprunā, ja ļaunās tenkas nonāktu vinu ausīs? Par to, ka teiktais ir patiesība, es nedotu ne pliku grasi, jo bija skaidri redzams, ka nekas nav pamatots, tikai grābts no tukša gaisa. Pļāpu pašu iedomu auglis. Man derdzās gan saturs, gan izteiksme, kādā skali tika klāstīts par to, ko sabiedrībā vispār nemēdz apspriest. Pēkšņi viena 110 priekšā stāvošajām klusā, bet iespaidīgā balsī, kuru varēja sa dzirdēt visi, it kā pie sevis sacīja: - Meli! Salti meli!
Droši vien šī staltā sieviete klātesošo vidū bija vispāratzīta autoritāte - pēlēja acumirklī aizrijās. Niknais zibsnis liecināja, ka vislabprātāk viņa pār traucētāju būtu izgāzusi savu žulti, taču baidījās. Skaidrs, ka tikai tīrs, neaptraipīts cilvēks, kam neviens neko nespēj pārmest, varēja būt tik drosmīgs, lai skali pārtrauktu apmelotājas. Kija redzams, ka viņas iejaukšanās pārdevējai nebija pa prātam, jo, svērdama konfektes, tā it kā starp citu izmeta: - Mēle nav kulaks, lai taču runā… Ne, Mikla, pēkšņi ierunājās pavecāks virs, kas stāvēja nelālu. Mēle ir nesalīdzināmi ļaunāka, sit sāpīgāk un nodara daudz lielāku postu. |ā, jā, atskanēja līdzās mums. - Atminaties trako apru- nalaju, kas viņgad nomira? Tā taču ar mēli vien dabūja kapā savu kaimiņieni! Kā odzes jūs dzeļat un dzeļat, un nesajēdzat, ka reizē pašas sev. Uzkrātā inde reiz liks sevi manīt. Tad ta taisnības aizstāve! - Niknā apsviedās uz runātājas pusi. Pati vēl nesen… Turi muti! - pavecais vīrs piepeši uzbrēca. - Ja ne, izme- lišu pa durvīm! - Balss un pietvīkusi seja liecināja, ka viņš ne- |oko. Pļāpai žoklis aizkrita gluži kā žurku slazds, droši vien noklabēja mākslīgie zobi, un uz kādu laiku iestājās klusums. Man šķita, ka lielākā da|a ir nedaudz nokaunējušies par nule izskanējušām klaigām. Aizmugurē noklaudzēja durvis, un atskatījies es ieraudzīju sirmbārdaino Alfrēdu Sīmani. Acīmredzot vīrs bija braucis ar divriteni visai ātri - par to liecināja viņa pietvīkusi seja. Ieraudzījis mūs, viņš pamāja ar roku un, nostājies rindas galā, jautāja: - Kā jūtaties jaunajā vietā? Kā pēc komandas visas galvas pagriezās atpakaļ, un neslēptas ziņkāres pilni skatieni aptaustīja mūs no galvas līdz kājām. - Nekas, sākam pierast, - Valts atbildēja abu vārdā. - Starp citu - jau tumsā pie mums ieradās viesis. Sīmanis izbrīnījās. - Tumsā? Viesis? Meža vidū? Nevar būt! Ak tā, - viņš piepeši apķērās, - tas laikam būs bijis alnis. Vecais Bergmanis stāstīja, ka šad tad… - Tas nebija alnis. - Kas tad? - Mežvidu velns. Lai gan mans draugs pieklusināja balsi, pēc rindas reakcijas varēja skaidri redzēt, ka visi dzirdējuši atbildi.
X nodala PĻĀPAS Izrādījās, ka šī ziņa klātesošos ieinteresēja daudz vairāk par niknās pļāpas netīrajam baumām. Cits caur citu atskanēja pārsteiguma izsaucieni, kuros es skaidri saklausīju arī dusmas uz šo noslēpumaino radījumu. - Liekas, kādam viņš nepatīk, - es ieteicos, un pār mums ar jaunu sparu nobira pierādījumu virkne par tā ļaunumu. - Viņš spokojas! - kliedza viena. - jā, jā, - piebalsoja cita. - Mēnesnīcā. Pusnaktīs! - Bērni šā dēl baidās uz skolu iet! sašutumā nobēra resnā pārdevēja. - Vajadzētu noorganizēt šitā mūdža medības… spriežot pēc balss, teica tā pati sieva, kas ievadīja netīrās veļas mazgāšanu. - Stop! - Sīmanis pacēla roku. - Kas tā vēl par ideju? - Tu pats dzirdēji, - tagad es ieraudzīju runātāju, kādus briesmu darbus šis pastrādājis. - Spokojas? Varbūt kāda no jums parādīs tos bērnus, kas baidās viņa dēj iet uz skolu? Varbūt kādam uzbrukts? Tas, ko jūs te gvelžat, ir nezin cik reizes ļaunāks par šo nožēlojamo. Murdēšana bija apklususi, un vecā vīra balss skanēja spalgi, gluži kā āmura sitieni pa laktu. - Kur jūs esat likušas savu saprātu, sievas? Tiklīdz kaut kas nesaprotams, dīvains, tūdaļ galēt nost! Kauns! Kauns no svešiem cilvēkiem! - viņa pēdējie vārdi zīmējās uz mums ar Valtu. Pec Sīmaņa teiktā iestājās kapa klusums. Tas rādīja, ka nekādas ziņas mēs vairs neiegūsim. Iespējams, ka daļēji bija vainojama arī mūsu klātbūtne, bet līdz pat brīdim, kad pienāca mūsu rinda, neviena balsi vairs nepacēla. Arī vecais vīrs vairījās turpināt aizsākto tematu un ievirzīja sarunu par kartupeļiem. Bija skaidrs, ka viņš baidās no šo tenku vāceļu mdem. Pce vina tā ari neviens rindā vairs neiestājās, un pēc brīža veikalā, izņemot mūs trīs un resno Mildu aiz letes, neviena nebija, Sievietes tuklā seja pauda neapmierinātību, laikam jau Simana skarbā iejaukšanās bija sabojājusi viņai visu dienu. To pamanījis, vecais jautāja: Ko tā saskābi, Mildiņ? Gribējās vēl mēli patrīt? Vienmēr tu jaucies pa vidu! Būtu vismaz nācis vēlāk, maizes pietiktu, bet tā - ne kārtīgi parunāt neļauj. Kārtīgi? Nu, nu… - vecais vīrs kā nožēlā paplēta rokas, - diemžēl - kas ir greizs, to par taisnu nepadarīsi, jūsu kārta, - viņš sacīja mums. - Prasiet, kas vajadzīgs. Izrādījās, ka pārdevēja apkalpo arī saimniecības preču nodalu. Izvēlējušies piemērotu atslēgu, vairākas spuldzes, kā arī desmit metrus garu elektriskā vada gabalu un iegādājušies vairākus klaipus maizes, mēs devāmies laukā, negaidot veco. - Mazliet pakavēsimies, - Kronbergs nolika pie durvīm maisiņu ar iepirkumiem. Turpat netālu stāvēja Sīmana nobružātais divritenis. Apkārtni ietina viegla dūmaka - netālu aiz mājas žoga kāds dedzināja ugunskuru. Kopā ar vīstošo lapu rūgteno smārdu tā veidoja neatkārtojamu, tikai rudenim raksturīgu smaržu. Apkārtnē valdīja klusums, kaut kur tālu rēja suns. Likās, mājīgs miers klājas pāri nelielajam ciematiņam, ja nebūtu nule kā dzirdētās sarunas. Inde un neprāts virstin virda no tām. Lai cik skaista būtu apkārtne, Dieva radītās pasaules jaukums, to visu sagandēja iekšējais ļaunums, kas lauzās no cilvēka mutes. Valts aizsmēķēja, nopūta sērkociņu un, ar knipi aizsitis prom, sacīja: - Pagaidīsim Sīmani, gribu pārmīt kādu vārdu ar viņu. Bet brašs gan! Redzēji, kā vecais apklusināja tās tenku vāceles. Ar tādu cilvēku tīkami parunāt. Veikalā nebija jēgas sākt, jo līdzās tā pārdevēja, kuras mēle ne par santīmu neatpaliek no divām pārējām. Nedod Dievs, noklausījusies un pārveidojusi pēc sava prāta, tā nākamajā dienā visu atstāstītu savām draudzenēm. Kronbergs bija izkūpinājis gaisā gandrīz pusi no cigaretes, bet vecais kā nerādījās, tā nerādījās. Es
jau gribēju iet skatīties, kur viņš palicis, kad beidzot tas vēra durvis. - Jūs vēl te? Kādu gaidāt? - Jūs. Gribējām šo to pajautāt, bet pārdevējas klātbūtnē… Sīmanis pasmaidīja. - Tad jau labāk sasaukt visus kopā un paziņot no tribīnes, varbūt tā? - Jā, tas vismaz būtu bez piedomājumiem, Vecais nepatikā saviebās, bet, pretēji gaidītajam, šo tematu neturpināja. Man pat likās, ka to viņš uzskata par šeit dzīvojošo pašcieņas aizskaršanu. Paņēmis pieslieto divriteni, Sīmanis pamāja ar bārdu uz priekšu: - Paiesimies tālāk no veikala durvīm. Šodien pirmdiena, bet pirmdienās pircēju netrūkst. - Mēs aiz stūra atstājām savu mašīnu. Ja jums nekas nav pretī un ceļš ved uz mājām, ieliksim riteni bagažnieka, mums ir pikaps, aizvedīsim, - Kronbergs piedāvāja. Mana drauga priekšlikums iepriecināja veco viru, un viņš uzreiz piekrita, taču, ieraudzījis mūsu nelielo mašīnu, neticīgi nošūpoja galvu: - Manam braucamajam tur būs par knapu. - Nekas, - atvēris bagāžnieku, Kronbergs sadabūja atslēgu. - Noņemsim priekšējo riteni, un gan jau ieies. Tas nebūs ilgi - tikai dažas sekundes. Viņam izrādījās taisnība - bez priekšējā riteņa Sīmaņa pārvietošanās līdzeklim vietas pietika. Es iesēdos aizmugurē, vecais blakus Valtam, un sākām braukt. Sīmanis izvilka no pelēkās žaketes azotes pīpi un tabakas maku. Piestūķējis savu lulki, viņš dziļi ievilka dūmus. Es jau sagatavojos uz apdullinošu smaku, bet, ka par brīnumu, gaisā novērpās smaržīgs un aro- mfltisks vilnis. Pašu audzčta, - it kā sajutis manas noskaņas maiņu, viņš paskaidroja. Tātad jūs vēlaties patērzēt par… Kronbergs pamāja. lai gan vārds - patērzēt - te diez vai iederas. Tomēr tas nav galvenais, es domāju par to, ko jūs neizteicāt līdz galam, gribu uzzināt jūsu domas par apkārtnes iedzīvotājiem. Par nelaika tuvākajiem paziņām, viņa pagātni. Līdz šim mums nav iznacis netraucēti parunāt. Vārdu sakot - par visu, kas var ienesi gaismu tajā tumsā, kura klājas pāri viņa nāves apstākļiem. - Bet par velnu? Velns pagaidīs. Patlaban šīs ziņas ir svarīgākas. Un nav i/.slēgts, ka tās palīdzēs tikt arī uz šā nelaimīgā pēdām. Starp citu, tas nav viesis no citurienes, bet tāds pats mirstīgais, kura attīstība apstājusies bērna gados. Vismaz man nelikās, ka šoreiz darīšana ar vājprātīgo, lai gan, protams, arī šajā gadījumā apzīmējums ir spēkā. Bet sāksim ar vēsturi. Mūs interesē Ata Bergmaņa ģimene. Tēvs, māte, brāli, māsas, sieva, bērni. - Pēdējos divus šajā sarakstā varat svītrot uzreiz, jo Atis savu dzīvi nodzīvoja vecpuisī. Bet es jau vakar to teicu. - Es nedomāju oficiāli reģistrētas laulības, - Valts paskaidroja. - Nevar būt, ka viņam nav bijusi sava sirdspuķīte. - To es tik sīki nezinu, bet oficiāli precējies viņš nebija gan. Attiecībā uz sirdspuķītēm… - tīdams baltās bārdas šķipsnu ap rādītājpirkstu, vecais vīrs aizdomājās. - Ā! - atcerējies viņš iesaucās. - Zinu, kas var palīdzēt! Kaspars Kūla! Ata skolasbiedrs. Ja vien vēl dzīvs. - Adresi zināt? - Malkās. - Kādās malkās? - Kronbergs nesaprata. Tāds māju nosaukums. - Dīvains. Tālu? - Kilometrus trīs uz Lubezera pusi. Viņus vienoja ne tikai skola un draudzība, bet arī mīlestība uz
mežu. Cik man zināms, Kūla, tāpat kā Atis, savu dzīvi veltījis mežam. Ja vēlaties, varu uzzīmēt ceļu, jo no stāstīšanas vien Malkas atrast nevar. Izvilcis no iekškabatas piezīmju grāmatiņu un pildspalvu, Valts pastiepa tās Sīmanim. - Atrodiet tukšu lapiņu un ieskicējiet. - Labi. Bet sākšu no veikala, jo, braucot no Mežvidiem, tam vienalga jābrauc garām. Tikai par bildi nesūdzieties - no manis gleznotājs kā no āža dārznieks. Ierīkojies ērtāk, vecais atšķīra tukšu lapiņu un tās apakšmalā iezīmēja nelielu kvadrātiņu. Burts V, ko tas pievilka līdzās, acīmredzot nozīmēja veikalu. Ks skatījos viņam pār plecu. No šā punkta uz augšu sāka stiepties ce|š, kas daudzo atzarojumu un līčloču dēļ atgādināja upi ar pietekam. Šur tur izmētātie kvadrātiņi laikam apzīmēja vientuļas lauku sētas. Pie viena no tiem savu tecējumu nobeidza ar drebelīgu roku vilktais ceļš. Apstiprinot manu nojautu, līdzas radās ari nosaukums - Malkas. - Kratās kā sietā, - atvainodamies par nevienādajam līnijām un lēkājošo rokrakstu, viņš sacīja. Manuprāt, atrast Kūlu pēc šā te skricelējuma, - viņš pacēla gaisā piezīmju blociņu, vārē siet itin viegli. Vēl tikai daži vārdi pie zīmējuma, bet, kamēr braucat, jāskatās uz ceļu. - Kad apstāšos, pateiksiet, - Valts pamāja. Bet tagad par to, kam mūsu acis nav vajadzīgas, par Ata Bergmaņa ģimeni - vecākiem un tā tālāk. Radiem. Vecais vīrs nolika grāmatiņu klēpī, noglauda ar abām rokām balto bārdu un, caur piemiegtajiem plakstiem lūkodamies tālumā, lēnām iesāka: Mana ģimene šajā apvidu nonāca ap (o laiku, kad Latvijā sāka dibināties jaunsaimniecības. Gadu neatminos, bet to gan labi zinu kad Ozolu pamatos tika iemūrēts pirmais laukakmens, Mežvidi jau stāvēja savā vietā. Kā jau puišelis, ap- skraidīju visu apkārtni. Līdz pusaudžu vecumam mēs šad tad satikāmies, tomēr nekāda draudzība mūsu starpā tā arī nenodibinājās. Atis bija savam vecumam neraksturīgas dabas zens Pārējie mīlēja spēlēties barā, bet viņš meklēja vientulību. Pat mūsējā skolā viņš negāja, tā ka te loti maz ir tādu, kas Hergmani labi pazītu. Turklāt viņi dzīvoja meža vidū, un tas gribot negribot veicināja nošķirtību. Neatminos, teicu vai ne, bet Jānis Bergmanis, tāpat kā viņa dēls, visu mūžu nostrādāja par mežsargu. Vēlāk, jau padomju laikā, šo amatu nosauca citādi, bet patiesībā tas palika tas pats vecais. Atim gan bija brālis, patiesībā - pusbrālis, tēva dēls no pirmās laulības, bet viņš dzīvoja pie mātes Rīgā. - Vecāki bija šķīrušies? - Jā. Ļaudis mēļoja - to es saku pavisam citā nozīmē, nekā tās tur… dāmas no veikala, - viņš stingri pavērās manā draugā un atskatījies - arī manī, bet pēc tam atkārtoja, - pavisam citā nozīmē! Jūs sapratāt? -Jā, - mēs reizē atbildējām, bet Kronbergs, lai izvairītos no pārpratumiem, precizēja: - Jūs nevēlaties izplatīt baumas, bet gan palīdzēt noskaidrot Bergmaņa nāves apstākļus, vai ne? - Pilnīgi pareizi. Tātad es dzirdēju, ka viņa - tas ir, Jāņa Bergmaņa sieva, neesot varējusi izturēt vientulīgo dzīvi un atgriezusies pie vecākiem Rīgā, līdzi paņemdama savu dēlu. Bet Ata māte nomira agrā jaunībā. - Pusbrāļiem bija liela gadu starpība? Nezinu, sevišķi liela tā nevarēja būt, jo Jānis Bergmanis esot apprecējies gadu pēc tam, kad zaudējis Mildu, savu pirmo sievu. - Kā pusbrāli sauc? -Varis. Varis Bergmanis. Tagad Mežvidi pārgājuši viņa dēla īpašumā, jo Atim pēcnācēju nav. Vasaras Varis reizēm pavadīja pie tēva - es runāju par skolas vecuma laikiem. Pusbrāli bija pilnīgs pretstats un galīgi nesatika. Bet kāds tur brīnums, ja Atis mīlēja mežu, pret cilvēkiem izturējās kā nākas, toties Varim, cik nu atminos to puisi, prāts nesās uz tik neģēlīgiem jokiem, ka visi vienaudži sāka no viņa vairīties. Atminos kā šodien - vecā Kameņmamma, noraudājusies gluži sarkana, ieklīda pie mums Ozolos. Govs pazudusi! Laukos vientuļam cilvēkam tā ir liela nelaime. Kad sākām meklēt, kāds izdzirda māvienus. Tie nāca no meža. Gājām skatīties un atradām vecenītes brūnaļu piesietu pie alkšņa stumbra, turklāt tik biezos brikšņos, ka grūti bija izlauzties cauri. Vainīgais noskaidrojās itin drīz, kad atpakaļceļā
satikām veco Dunduru. Izrādījās, viņš savam acīm redzējis, kā Varis vedis govi uz. meža pusi. Bija vēl citi jociņi, bet visi ar nodomu nodarīt kādam pāri. Par laimi, kad puika paaugās, māte viņu šurp vairs nesūtīja. Klīda baumas, ka apprecējusies un patēvs neļaujot. Par to mēs te vairāk priecājāmies nekā bēdājāmies, jo Varis bija sariebis ne vienam vien, un tikai cieņa pret viņa tēvu pasargaja dēlu no kārtīga pēriena! - Skaidrs. Bet par Jāņa Bergmaņa - Ata tēva vecākiem kaut ko atceraties? - Nē. Kad pārbraucām uz šejieni, viņi vairs nebija dzīvajos. Vienīgais, ko esmu dzirdējis - tic bijuši makten turīgi ļaudis. Mežvidus izbūvējuši, lai mūža nogali varētu aizvadīt neviena netraucētā mierā. - Tātad - pilsētnieki? Sirmbārdis paraustīja plecus. - Nezinu, droši vien. Nu, protams, no laukiem uz laukiem, meklējot mieru, neviens neies pārcelties. Bet, lūk, jau Ozoli arī klai! vii.iš norādīja pa labi. - Izmetiet mani tepat ceļa līkumā, līdz galam gan jau aizkulšos pats. Aizvedīsim līdz mājām, - Kronbergs bilda un iegrieza opoli iebraucamajā ce|ā. Kija skaidri redzams, ka Sīmanis jūtas pagodināts. Atlaidies scdrkll, slēpjot apmierināto smaidu bārdā, viņš caur puspievērtiem plakstiem vēroja savu saimniecību. Motora rūkoņas satrauktās aitas aizrikšoja uz aploka pretējo malu un uzlūkoja mūsu braucamo ar nekustīgām, pastulbām acīm. Vecais klusēja līdz pat brīdim, kad ieripojām sētvidū un, nez no kurienes uzradušies, divi milzīgi suņi, nikni riedami, sāka lēkāt radiatora priekšā. Nekāpiet laukā! - viņš brīdināja. - Ja šie manīs, ka baidāties, var ieklupt biksēs! - Bleķis! - Valts atmeta ar roku, izslēdza aizdedzi, vienā mierā atvēra durvis un izkāpa laukā. Sīmanis noraudzījās viņā platām acīm. Pamanījuši svešinieku, abi plēsonīgie radījumi zvērojošām acīm metās viņam virsū. No šā skata man pat elpa aizrāvās, bet saimnieks tikai tagad sarosījās un ar drebošiem pirkstiem mēģināja sataustīt durvju rokturi. Pēkšņi, atdūrušies pret neredzamu šķērsli, abi uzbrucēji apstājās kā iemieti un, lai gan rejas skanēja vēl mežonīgāk nekā sākumā, uz priekšu nespēra ne soli. Apveltījis suņus ar nicinošu skatienu, Kronbergs devās pie bagāžnieka un izcēla vecā vīra divriteni. Viņš pa to laiku beidzot arī bija ticis laukā, un, ieraudzījuši saimnieku, suņi it kā sakaunējušies apklusa. - Blaktis tādas! - vai nu sašutumā par abu milzīgo dzīvnieku gļēvulību, vai arī lāgā neattapies no mana drauga pārdrošās rīcības, vecais noblāvās pērkondimdošā balsī. - Marš projām! Un lai smakas no abiem nebūtu! Itin kā dabūjuši pa sāniem ar stibu, astes ierāvuši, vienā mirklī abi varoņi nozuda krūmos.
XI nodala NEGAISS Apbrīnā uzlūkodams manu draugu un reize neslēpjot, pārmetumu, vecais vīrs teica: - Nudien, vēl pavisam nesen redzēju plecos platāku puisi tādā pašā situācijā kāpjamies atpakaļ un beigās iezvclamies vircas bedrē… Valts iesmējās. - Vai tikai tas nebūs bijis mums pazīstamais spēkavīrs? Taču Sīmanis izlikās nedzirdējis. - Plunkškis iznāca pamatīgs, nemaz nerunājot par smaku. Bet jums ir nags! Laimīgās beigas derētu apslacināt ar kādu pašbrūvētā malku, ko? - Nē, pietiks ar vakardienu. Kur tad jūsējie? - Droši vien pie lopiem. Iekšā nāksiet? - Nav laika. Jāsakārto māja - stāv bez atslēgām! Nedod Dievs, ja kas pazudīs, jaunais Bergmanis mums adu pār acīm novilks. - Vai ta tikpat nešpetns kā tēvs? - Kaut kāda līdzība jaušas. Bet mums laiks |a uzzināsiet kaut ko par pazudušo malumednieku, dodiet ziņu! - Noteikti! - itin kā lielākas ticamības labad Sīmanis izsleja gaisā roku, un, aizbraucot ieskatījies aizmugures spogulīti, redzēju viņu nekustīgi stāvam šajā statujai piedienīgajā pozā. Mežvidi sagaidīja mūs, drūmi raudzīdamies pretī ar satum- sušajiem logiem. Jau nogriežoties uz stigas, debesis piepeši apmācās, bet, piebraucot pie mājas, apkārtne bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Smagi, svina pelēki mākoņi peldēja zemu pāri koku galotnēm, solīdami drīzu lietu. Reizē cēlās vējš un mežs it kā atdzīvojās - katrs koks ierunājās savā šalkoņas balsī. Lieki nekavēdamies, ķērāmies pie darba. Es uzņēmos atslēgas nomainīšanu, bet Kronbergs - pagalma apgaismojuma ierīkošanu. Kiju domājis, ka tikšu galā ātri, taču jaunā slēdzene izrādīja'. plalāka par veco. Gan nedaudz, bet pietiekami, lai ar kalšana-. darbiem noņemtos lieku stundu. Ari Valts ilgi noķēpāja-., līdz viņam izdevās ar krāmos atrasto rokas urbi izurbt caurumu, pa kuru cauri sienai izlaist elektrības vadu. Kad beidzam, bija klāt pusdienlaiks. Joprojām taisījās uz līšanu - debesis bija tikpat apmākušās kā atbraucot, bet līdz šim neviens piliens no tām nebija nokritis. Mazliet atpūtušies, divatā pagatavojām kārtīgas pusdienas. Kafiju dzerot, es ar izbrīnu konstatēju, ka pulkstenis rāda pusseši. Nudien, tie sīkie ikdienas darbiņi ir neparasti laikietilpīgi, Kronbergs nošūpoja galvu. Manuprāt, doties vēl vienā izbraucienā nebūtu jēgas, - es ieminējos. - Tumsa tepat aiz durvīm, un, kamēr atradīsim Malkas, klāt būs nakts. Ja jau to vietu dienā grūti atrast, varam palikt tukšā. Kā tu domā? Paraudzījies logā, Kronbergs pamāja. Turklāt sāk līt. Debesis melnas kā nokvēpuša katla dibens, no tādām var sagaidīt visu. It kā apstiprinot viņa vārdus, lietus aiz loga sāka strauji pieņemties spēkā. Līdz šim vienmērīgais vējš mainījās, un tagad, pieaugošajās brāzmās, koki locījās kā niedres ezermalā. Tie vairs nešalca katrs par sevi, bet krāca, apvienojuši visas balsis vienā. Gluži kā bangojoša jūra. Pat vējelis, kas pilsētā, lielākais, var apmest uz otru pusi lietussargu, mežā šķiet kā orkāns. Koki brakšķēja, un tā vien likās, ka, neizturējis vētras uzbrukumu, kāds lūzis un uzgāzlsies tieši virsū mūsu miteklim. Par laimi, vēsais saprāts spēja nomierināt - ja jau šis nams, spītēdams savā mūžā piedzīvotajiem negaisiem, stāv kā stāvējis, tad arī šoreiz nekas nenotiks. Diemžēl uz dabas pieaugošās simfonijas fona saprāts dominēja tikai īsu brīdi. Tas izkūpēja kā dūmi, kad cauri vispārējai skaņu plūsmai izlauzās nepārprotams troksnis, tieši tas, no kura biju baidījies - netālu patiesi lūza koks. Gari stieptais krakškis beidzās ar tādu kā agonijas nopūtu, kas radās, lapotnei slīdot gar ciltsbrāļu stumbriem. Tad zemi satricināja dobjš būkškis, bet vētra, it kā neapmierināta ar pieticīgo rezultātu, uzliesmoja ar divkāršu sparu. Laukā satumsa kā naktī, lai gan līdz
saulrietam bija vismaz stunda. Pavilcis sānis mūsu improvizēto aizkaru, Valts ieslēdza pagalma apgaismojumu, slēdzi viņš bija ierīkojis līdzās virtuves logam. Divsimtvatu spuldzes gaisma izrādījās pietiekama, lai bez grūtībām saskatītu pret šķūnīša durvīm atslieto lāpstu. Kritušo koku nekur neredzēja, droši vien traģiskais bija noticis krietni vien attālāk, nekā licies pēc skaņas. Nu varējām būt droši, ka šīs Mežvidu puses logiem svešais vairīsies tuvoties. It kā noklausījies manas domas, Valts uzmeta man paviršu skatienu un sacīja: - Šeit tam ērmam noteikti nepatiks pārak gaišs. Varam gaidīt viņu ierodamies no pretējās puses. Drauga neiepriecinošais secinājums lika man nodrebināties. - Ceru, ka glūnēšanai viņš izvēlējies tavas istabas logu. Viegli pasmīnējis, Kronbergs piecēlās. - Iešu paskatīties. Ko darīsi tu? - Mežvidos ir gluži ciešama bibliotēka, ta ka man par gar laicību sūdzēties nenāksies. Kad ēdīsim vakariņas'' - Kad saņemsim iekšējo signālu. Vienalga kurš pirmais tu vai es. Mūsu šīsdienas pusdienas sakrita ar britu salās ieturamo laiku. Cikos tad viņi ēd vakariņas? - Nav ne jausmas, - es paraustīju plecus. - Tad spēkā paliek mans priekšlikums par vēdera doto signālu, - draugs pasmaidīja. - Ja gribēsi papļāpāt, nāc droši, gulēt es netaisos. Ja liktenis nebūtu savedis mani kopā ar Valtu Kronbergu, droši vien nosliece uz grāmatām būtu ņēmusi virsroku un detektīva darba vietā es tagad sēdētu kādā bibliotēkā. Jau vecu gi ainai u smarža vien spēja satraukt mani tā, kā medību suni sairam negaidīti uzietas pēdas. Ko sevī slēpj šis biezais foliants, kura sadzeltējušās lapas liecina par garum garu mūžu? Vai šis adas iesējumā, ar apkaltiem stūriem un apzeltītiem burtiem ' Veca druka man nebija šķērslis, bet gan stimuls - atrast kaut ko jaunu. Jaunu - tas nozīmēja - nelasītu. Sen aizsaulē ai/gajusa autora domu plūdums it kā atdzīvināja manā iztēlē viņa laikabiedru tēlus - senlaicīgus gan apģērbā, gan uzvedībā, tas bija tik aizraujoši, pat aizraujošāk par saturu, kad tie it kā organiski saliedējās ar sava laikmeta liecību - dīvaini izlocīta- |iem burtiem un sadzeltējušo papīru. Jā, es mīlēju vecas granulas, un Mežvidu plauktos tādu, par laimi, netrūka. Nolūkojis kādu vecāku sējumu, no kura muguriņas zeltītais uz- raksts bija nodrupis, izvilku to no plaukta. Atšķīris titullapu, konstatēju, ka man gadījusies tūkstoš astoņi simti astoņdesmit otrajā gadā Berlīnē izdota Bībele. Lai gan draugs ne vienreiz vien bija mudinājis mani ieskatīties Rakstos, taču laicīgā literatūra vienmēr bija likusies saistošāka. Taču nezin kāpēc šajā reizē es nolēmu palasīt. Tā kā grāmatas apjoms bija pārāk liels, lai to pagūtu izlasīt atvaļinājumam atvēlētajā laika, atvēru grāmatu uz labu laimi. Cik dīvaini - man trāpījās ķēniņa Dāvida trimdas laiku apraksts - efekts, ko sniedza šāda lasīšana, pat pārsniedza to, ko guvu no pasaules literatūras. Kā dzīvi manā priekšā nostājās nežēlīgie Cerujas dēli, nodevējs, skaistulis Absaloms - Dāvida dēls, kas gribēja atņemt tēvam troni. Tāpat neizlēmīgā tauta, kas bija gatava pieslieties te vienam, te otram. Milzīgā laika barjera, kas atdalīja mani no aprakstītajiem notikumiem it kā izšķīda, un es izdzīvoju kopā ar varoni visas grūtības, kuras tam nācās panest. Arī dēla nāvi, kuru, pat pēc nodevības, viņš rūgti apraudāja. Šis fakts man likās ne tikai aizkustinošs, bet arī krietni pamācošs. Laiks aizskrēja vēja spārniem, un, kad pie durvīm pieklauvēja Kronbergs, es satrūkos, ieraudzījis, ka mazais rādītājs rokas pulkstenī cieši pietuvojies ciparam desmit. - Ko es redzu? - ieraudzījis uz maniem ceļiem atšķirto foliantu, draugs izbrīnījās. - Līdz šim tu devi priekšroku Lon- donam vai Hemingvejam. Kas noticis? - Gluži vienkārši - patrāpījās pa rokai, es noliku grāmatu līdzās un, atlaidies pret dīvāna atzveltni, saliku aiz pakauša rokas. - Tev kāda ideja? -Jā,-Valts palocīja galvu. - Uztvēru signālu. Iekšējo. Tādu pavāju gan, bet, tā kā man nāk miegs, gaidīt uz tā pastiprināšanos vienkārši nav laika. Ejam kaut ko uzkost un liekamies uz auss. Laikam vētra sev līdzi bija atnesusi ziemeļu elpu - virtuvē valdīja vēl nebijis aukstums. Kopā ar
mitruma paaugstināšanos gaisā, kas droši vien bija izskaidrojama ar straujo temperatūras krišanos, telpa bija kļuvusi nepatīkama Taču gāzes liesma visai drīz sasildīja gaisu. - Pa nakti vajadzētu aizvērt ventilācijas luku, es ieminējos. Valts piekrītoši pamāja. - Noteikti. Klāt rudens salnu laiks, un, kad pārstās lietus, droši vien no rītiem apkārtne mirdzēs viena sudraba. Bet vētra pamatīga - dzirdi, kā rēc? Pat mājai pamati Irti'. - Manuprāt, sāk jau pierimt, - ieklausījies vēja elsas, es ieminējos. Kronbergs pakratīja galvu. - Tas ir tikai pārejošs klusuma brīdis, ja vien šajā trakajā troksnī vispār var runāt par klusumu. Vētra te pierimst, te atjaunojas ar vēl lielāku sparu. Ežezers droši vien sakults vienās putās, bet es biju ieplānojis rīt no rīta pasēdēt uz tā ar makšķeri rokā. Pēc šitāda jandāliņa pat rijīgākā līdaka zaudēs apetīti. Tā vien izskatās, ka mūsu atpūta jau noteikti iegriežas citās sliedēs… - ziezdams uz maizes sviestu, viņš caur pieri pavērās manī. - Neatliks, protams, ja neuzlabosies laiks, nekas cils ka iejūgties vecā Bergmaņa nāves apstākļu izmeklēšanā tā pa īstam Ko citu tādā nejauclbā darīt, vai ne? Pat sēnēs nevar aiziel uzgāzlsies uz galvas kāds koks. Salēji', lasilēs kūpošo tēju, es jautāju: Iznāk, ka slepkavības fakts ir pierādīts? Par astoņdesmit pieciem procentiem. Ko izsaka atlikušie piecpadsmit? Nelaimes gadījums vai pašnāvība. Pēdējā jāatmet. Vēl vakar tu veču kompānijai visai izsmeļoši pamatoji - kāpēc. Gluži tāpat kā pierādīji, ka te darīšana ar slepkavību. Kronbergs nokoda prāvu kumosu un, atgāzies krēslā, uzlūkoja mani ar domīgu skatienu. Tā bija virspusēja analīze, Robert. Stimuls vecajiem enerģiskāk meklēt pazudušo malumednieku. Taču, pieļaujot virkni varbūtību, aina var mainīties. Diemžēl, kamēr mūsu rīcībā nav konkrētu faktu, no filozofēšanas lielas jēgas nebūs. Es domāju, ka jauno lukturi vajadzētu atstāt degot arī pa nakti, - viņš piepeši mainīja tematu. Pēc tā, cik krasi tas notika, es spriedu, ka pa laiku, kuru es aizvadīju kopā ar ķēniņu Dāvidu, viņa galvā radusies ne viena vien jauna doma. Taču, labi pazīdams drauga dabu neapspriest jaunu versiju, ja tā būvēta tikai uz veciem, jau zināmiem faktiem, es netincināju. Skaidrs, ja klāt nāks kāds tās pierādījums, viņš pats pastāstīs. Es zināju, ka Kron- bergam nebūs paslīdējuši garām mani secinājumi - tieši šādās reizēs viņam patika fiksēt paša izraisīto iespaidu, tāpēc, ne vārda neatbildējis, pastūmu sānis palagu un pavēros laukā. Apgaismojums tagad likās krietni vien blāvāks, nekā iepriekš, turklāt acis uzreiz nespēja pierast pie āra tumsas. Taču jau pēc mirkļa es saskatīju melnās krūmu kontūras, tad šķūnīti. Visbeidzot pievērsu skatienu durvīm, cerēdams ieraudzīt tur pieslieto lāpstu, taču tās nebija! Es labi atcerējos, ka tikai pirms dažām stundām tā stāvēja pie šķūnīša durvīm, bet tagad tur nekā nebija! Man ienāca prātā, ka spēcīgāks vētras brāziens būs to nogāzis, bet, lai kā pētīju zālienu, lāpstu ieraudzīt neizdevās. - Lāpsta pazudusi, - es teicu, atlaizdams aizkara stūri. - Vējš nopūtis, - malkodams tēju, draugs izmeta un pasniedzās pēc cigaretes. - Nebūtu nekāds brīnums, ja visu šķūni aiznestu pa gaisu. - Zālē tās nav. - Nevar būt. Kronbergs nesteidzīgi aizsmēķēja un lad pavērās logā. Es redzēju, kā pelēkās acis vārda tiešā nozīme iztausta zālienu mājas priekšā. Beidzot izslējies, viņš bija spiests piekrist: - Nudien nav. Vienīgi, ja nu vētras brāziens ir aizsviedis to kaut kur projām. - Bez durvju virināšanās? - cs apšaubīju. Tas nav iespējams! Bet durvis, pats redzēji, ir ciet. - Pēc tam aizcirtās, - Kronbergs paraustīja plecus. Interesanti - kur tā palikusi? Varbūt aizstaigājam papētīt? Tālu nav jāiet…
Manī vina priekšlikums neizraisīja ne mazāko sajūsmu. Doties laukā tādā negaisā! Vētra trakoja kā ārprātīga, mežs vaidēja kā dzīvs. Lietus pilieni bungoja pa palodzi trauksmi ložmetēja ātrumā. Un te - ārā! Pamest silto pajumti, lai ielu meklēt nez kādu tur stulbu lāpstu! Lai gan manī viss protestēja pret šo, manuprāt, idiotisko ierosinājumu, norijis kaklā sakāpušo kunkuli, uzplāju uz savas apajās fizionomijas apmierinātu smaidu un teicu: - Protams, protams… Lāpsta saimniecībā ir neaizstājams palīgs, bet no materiālā viedokļa - visai vērtīgs priekšmets… Pasmīnējis par ironiju, Kronbergs piecēlās. - Tad uz priekšu, vecīt! Tas ir patiesi apsveicami, ja pār emocijām valda tāds priekšnieks kā saprāts! Reizēm patiesi šķita, ka viņš redz man cauri vārda vistiešākajā nozīmē. Mēs izgājām manāmi aukstākajā priekšnamā, un Valts nospieda ārdurvju rokturi. Spējš brāziens gandrīz izrāva to viņam no rokas. Pat tik plāns aizsegs kā loga rūtis nebija līdz galam ļāvis aptvert, kas nolika laukā. Gaisā kā sikspārni lidinājās vētras norautās lapas. Gaudas, vaidi, rēkoņa, krakšķi un brakšķi, viss saplūda neatkārtojamā skanu kakofonijā. Bija baigi lūkoties stihijas trakošanā, uz tās fona es pats sev likos niecīgs ka puteklītis. Droši vien arī zvēri bailēs bija nolīduši savās alas Ar acs kaktiņu uzmetu draugam skatienu un izbrīnījos - vina kalsenā seja starot staroja sajūsmā. Liekas, tev tīk dramatiski skati? - es nenoeietos, un Kronbergs pamāja. Viņš kaut ko atbildēja, bet vispārējā rēkoņā es nesadzirdēju. - Ko tu teici? - Vai nav skaisti! - šoreiz Valts atkliedza. - Kas? - Spēks! Vara! Tas ir ko vērts, vai ne? Miljoniem kilovatu enerģijas tiek aizpūsts pa gaisu. Hā! Labi, taisām durvis ciet un ejam meklēt lāpstu! Cīnīdamies ar vēja brāzmām, kas tā vien tiecās nogrūst gar zemi, ar grūtībām aizkluvām līdz šķūnītim un, nostājušies aizvējā, atguvām elpu. - Mežā rīt būs kā izgāztuvē, - Kronbergs nokliedza. - Paskat, vai tikai tā nav vecā ābele, kas tur dabūjusi galu? - viņš norādīja uz vājajā apgaismojumā tik tikko saskatāmu zaļi melnu kupenu. Tā izskatījās pēc gigantiska krūma. Bet tad es pamanīju uz zemes gulošajos zaros kā par brīnumu saglabājušos ābolus. Tagad izklīda pēdējās šaubas - nespēdama izturēt mežonīgos brāzienus, vecā ābele bija nolūzusi. Droši vien tieši tās kritiena troksni mēs bijām saklausījuši virtuvē. Aplaiduši apkārt skatienus, bet vairāk postījumus neredzēdami, pievērsāmies zemei. Lāpstas nebija. Varēja gadīties, ka pēkšņā brāzmā ar sparu atrautās durvis aizsviedušas lāpstu tālu projām, bet pēc brīža pašas atkal aizcirtušās. Tāpēc sākam pārlūkot katrs savu pagalma pusi. Acis arvien vairāk un vairāk pierada pie pustumsas, un las, kas pirms brīža nebija atšķirams no apkārtnes melnuma, gluži kā mākslinieka iezīmēts, ieguva savas, izteiktas kontūras. I,ietus gandrīz bija pārstājis. Mitrums vēl nāca no augšas, bel drizāk likās no lapām nopūsts, nekā mākoņu nests. Viss daudzmaz apgaismotais laukums jau bija pārmeklēts, un tagad mums nācās attālināties katram savā virzienā, ārpus virs ieejas durvīm piestiprinātās spuldzes gaismas loka. Brīžiem vajadzēja pāriel uz tausti. Vairākkārt mana kāja atdūrās pret kaut ko tādu, ko es noturēju par pazudušās lāpstas kātu. Bet, kad pieliecos un pacēlu, manā rokā tas pārvērtās sausā sprungulī vai vēja nolauztā zarā. Piepeši man k]uva neomulīgi. Melns smagums uzgaļa sirdij, liekot man apstāties uz vietas. Es sajutu skatienu! Tumsā kāds stāvēja, urbdamies ar acīm tieši mani. Cilvēks vai zvērs? Īslaicīgo stingumu nokratījis, vērīgi raudzījos u/. priekšu. Un tad es to ieraudzīju! Melnajā tumsā kaut kas sakustējās. Vēl melnāks. Pāri mugurai pārskrēja skudriņu bars, kad tikai dažu metru atstatumā uzliesmoja sarkanīgi gailošu acu paris! Droši vien pamanījis manā uzvedībā kaut ko aizdomīgu, Kronbergs aizmugurē nokliedzās: - Kas noticis?
Tajā pašā mirklī gailošās acis apdzisa. No tas puses atska neja kaut kas līdzīgs smagai nopūtai, un, dīvaini lēkšodams, melnais plankums izzuda, saplūda ar apkārtni. Drebēdams pie visām miesām, nejuzdams nedz zemi zem kājām, nedz vētras trakošanu, metos pie drauga. - Kas noticis? - ieraudzījis manu pārvērsto seju, viņš atkārtoja. - Tur… - es pastiepu drebošu pirkstu, bet tā arī neko vairāk izteikt nespēju - baiļu izraisītās spazmas aizžņaudza rīkli kā ar tērauda stīpu. Kronbergs jau paspēra soli uz to pusi, bet es paguvu sagrābt vinu aiz rokas. Neej! mana balss, tikpat piepeši kā aizkritusi, atkal atraisījās. Es redzēju vina acis. Ka acis? Ka gan cita, - ar mokām norijis siekalas, pieliecos Valtam pie pašas auss un izčukstēju - tā paša tumsas gara. Tik gailošs skatiens var piederēt vienīgi nelabajam…
XII nodala UZ MALKAM Tikai ar grūtībām izdevās atturēt Kronbergu no pārdrošā so|a. Doties elles tumsā, lai meklētu tai piederīgo būtni, manā uztverē šķila visīstākais vājprāts. Atlikuši pazudušās lāpstas atrašanu uz rītdienu un cieši noslēguši ārdurvis, atgriezāmies virtuvē. Mani kratīja viegli drebuli - pārdzīvotā izbīla sekas. Bet ar karstas tējas tasi izdevās tos drīz vien nomierināt. Kamēr es ar praktiskiem līdzekļiem ārstēju savu garīgo traumu, mans draugs, iegrimis cigaretes dūmos, kaut ko spraigi apsvēra. Pamanījis manos vaigos atgriežamies sārtumu, jo siltuma vilnis bija izplūdis pa visu ķermeni, viņš sacīja: - Vai tava uztraukuma iemesls nevarētu būt vienkāršs redzes māns? Laukā notiek kaut kas neaprakstāms, un pagalma luktura gaismas atspīdums lietus lāsēs… - Nē, - es pakratīju galvu un, lai būtu pārliecinošāk, piebildu: - es šo skatienu vispirms sajutu! Bet ieraudzīju jau pēc tam. Skaidrs? Sajutu! Šis arguments Valtu pārliecināja vairāk nekā jebkurš cits. Es tiešām spēju sajust svešu skatienu, to mēs bijām pārbau- dljuši ne vienreiz vien, tāpēc Kronbergs pat netaisījās manus vārdus apstrīdēt. - Vai tu redzēji viņu pilnībā? - Nē, tikai melnu, bezveidīgu plankumu. Vienīgi acis. Baismīgas. Sarkanīgi gailošas. Brr… - Tad, visticamāk, tas bijis cilvēks. - Kā to var noteikt? - es izbrīnījos. - Var jau būt, ka vēl kādai būtnei ac is tumsā spīd sarkanīgā krāsā, bet cilvēkam tas ir raksturīgi. Noteiktā lenkī atstarojoties gaismai, tās iegūst tieši šādu nokrāsu. M…jā. Ciribot negribot izriet secinājumi - kāds vazājas ap mūsu mitekli. Turklāt tik nepiemērotos laika apstākļos! Bet tuvumā nav nevienu māju. ja tas bijis tas pats jau redzētais ērms, tad ar prāta apsvērumiem vien pie patiesības netikt. Taču - ja ir darīšana ar saprātīgu indivīdu, lieta kļūst pavisam citāda, vai ne? Bez mērķa neviens ncklimtīs ap svešu mājokli, kur nu vēl tādas vētras laikā! Jautājums ko vinani te vajag? Jābūt svarīgam iemeslam, lai neņemtu vera negaisu un mežu, kas naktī ir pilns ar šķēršļiem, turklāt, cik man /inams, šajos apvidos nereti uzrodas arī vilki. Jāatzīstas, man tas nepatīk! Neizprotamais vienmēr gatavs ievirzīt prātu tur, kur nevajadzētu… Drauga pēdējie vārdi noteikti zīmējās uz mani, jo līdzīgos gadījumos sāka darboties mana neiegrožotā fantāzija, izraisot ne ar ko nepamatotas bailes vai secinājumus, kas vēlāk izrā dījās loti tālu no patiesības. Valts ar nepacietīgu kustību nodzēsa cigareti un piecēlās. - Žēl, ka Mežvidos nav logu aizvirtņu. Pret nelūgtiem vie siem nav nekā labāka par biezu dēlu slēģiem. Taču, pēc manām domām, šis nav no tiem, kas grasās ielauzties. No apslēptas vietas vērojot, vienmēr var sagaidīt brīdi, kad neviena nav mājās. Vajadzīga tikai pacietība. Tātad… - Varam gulēt mierīgi, - es pabeidzu vina vietā un atviegloti nopūtos, lai gan tikai ārēji. - Protams, tavi secinājumi ir ar nelielu pieļāvumu, vai ne? II l<0 izbrīnījies, mans draugs sacēla uzacis. Kadu? Ka lc darīšana tikai un vienīgi ar saprātu. Bet mums taču zināms, ka ap šo vietu grozās arī Mežvidu velns. Velns… Velns, draudziņ, tikai pasakās un teikās tēlots kā vientiesis un mulkis, un vari būt pārliecināts, ka arī tas ir darīts ai vina zinu, turklāt noteiktā nolūkā. Visumā tā ir viena no visaugstāk organizētajām būtnēm, bet šis, par kuru tu runā… Šis varētu būt gan jukušais, gan klaidonis, kas lielpilsētas izgāztuves vietā devis priekšroku mežam, vai uzdzīvotājs, kurš slapstās no alimentu maksāšanas. Nedomā, ka es liekuļoju. Nudien, manī ir pārliecība, ka uzbrukums mums nav gaidāms. Te slēpjas kas cits. Arlabunakti! Rīt aizbrauksim pie Kaspara Kuļas. Varbūt tur mums izdosies uztaustīt kādu pavedienu, kas lautu apjēgt notiekošo. Iekurini krāsni, citādi pret rītu zobs uz zoba neturēsies. Es redzu, ka
tev prāts vēl uz gulēšanu nenesas. - Bet malka? - es salēcos. - Šķūnītī, - Valts pavīpsnāja. - Tikai daži soli… - Pamanījis, ka manī uzliesmojušais sašutums teju, teju izlauzīsies uz āru, viņš nomierinoši uzsita pa plecu. - Es pajokoju. Malku atradīsi spraugā starp krāsni un sienu. Tur sakrauta pamatīga grēda, un to izdarīja tev vienmēr pakalpot gatavais draugs! - Viņš dziļi paklanījās un, atvadām pamājis ar roku, nozuda durvīs. Kronberga norādītajā vietā es tiešām atradu skaistu, vienādās pagalēs sacirstu, sausu bērza malku. Tā bija akurāti sakrauta pusotra metra augstumā. Laikam pa to brīdi, kamēr es nopūlējos ar atslēgu, visu uzmanību veltīdams darbam, Kronbergs nemanot bija sanesis to mājā. Viņa tālredzība šoreiz izrādījās īsti vietā, jo tagad mani neviens pat ar varu nepiespiestu doties uz šķūnīti. Krāsns atradās sienā starp mūsu gulamtelpām un apsildīja kā vienu, tā otru. Jau pēc brīža sērkociņa liesma aizdedzināja papīru. Kurtuve tā pārsviedās uz smalkās sloksnēs saplēstām tāsīm, un vel pēc dažiem mirkļiem omulīga sprakstona liecināja, ka sākusi degt malka. Telpā uzreiz kļuva mājīgi, un nelabās nojautos, kas visu laiku bija rosījušās manī, kaut kur izzuda. Tās atdzīvināt nespēja pat vētra, kas tagad puta nevis brāzmām, bet skumji gaudoja kā vientuļš vilks. Uzklājis gultu, es ilgi nosēdēju, izbaudīdams degošās krāsns omulību, un bezmērķīgi blenzu pretējā sienā. Nogaidījis, līdz kurtuvē izplēnēs pēdējās ogles, aizvēru aizšaujamo un likos uz auss. Smadzenes likās kā izslaucītas, neraisījās neviena kaut cik jēdzīga doma. Nodzēsis gaismu, pār- vilku segu pāri galvai, lai nedzirdētu vēja žēlabas, un jau pēc brītiņa gulēju ciešā miegā. No rīta mani atmodināja savādi pazīstams troksnis. Atvēris acis, vēl lāgā neatbrīvojies no uzmācīgās snauda ., pūlējos aptvert, kas tas ir. Un tikai pēc vairākām sekundēm, kad saprāts atguva skaidrību, apjēdzu, ka to rada āmurs. Kails dzina kokā naglu. Protams, šis kāds varēja būt vienīgi Kronbergs Veicīgi saģērbies, izgāju priekšnamā. Ārdurvis stāvēja līdz galam vaļā, un kopā ar āmura klaudzieniem pa tām plūda vess, svaigs gaiss. Vētra bija aprimusi. Lai gan debesis joprojām klaja mākoņu sega, bija jūtams, ka tā ar katru bridi klust plānākā, tā ka diena solījās būt tikpat jauka kā abas iepriekšējās Izrādījās, naktī vējš bija pastrādājis vēl vienu nedarbu ar visam eņģēm izrāvis šķūnīša durvis. - Būtu lāpsta savā vietā, durvis stāvētu kā stāvējušas, Valts, kas patlaban pienagloja viras, īgni paziņoja. Starp citu, es to atradu. - Kur? - Aptuveni tajā vietā, kur tu vakar redzēji tās gailošās acis. Gulēja zālē. Tā ka šo saimniecībā visai noderīgo lietu mēs esam atguvuši. Liekas, tā tu to nosauci? - Līdzīgi, - es pasmīnēju. - Vai brokastis paēdi? uz galda ir atlikums no tiem brīnišķīgajiem asarīšiem, kurus es attapu šorīt uzcept. Vēl dažas stundas, un pat kaķis nebulu liem skatījies virsū. Šitādu darbu un šitādu negodu! Saķer!, notīrīt un aizmirst. Kauns, saimniecības pārzini! I'aliesi, pēdējo notikumu iespaidā biju par asariem galīgi ai/inirsis. Taču Kronberga drūmais pareģojums izrādījās visai lālu no īstenības - zivtiņas garšoja lieliski, un diez vai uz pasaules atrastos kāds pelu junkurs, kas spētu atteikties no tādas delikateses. Ka jau biju domājis, pa brokastu laiku debesis noskaidrojās nu dzidrajā zilgmē apžilbinoši atspīdēja saule. Iecēlis durvis eņģes, Valts ienāca virtuvē un smagi atslīga krēslā. Savācu kurināmo vismaz dienām trim, - viņš pamāja uz loga pusi. - Pagalms bija pilns ar drazu salauzītiem zariem, sprunguļiem, par lapām nerunājot. Mūsu opelis zem tām izskatījās pēc mēslu čupas. -Tu esi krietni pastrādājis. Vai mūsu viesa pēdas neatradi? - zinādams, ka, lai nu par ko, bet par tām viņš būs painteresējies pirmām kārtām, apjautājos. - Nē. Tur ir zāle, bet zālē nekādas pēdas nevar saskatīt. Ja esi paēdis, dosimies ceļā. Motoru es jau iedarbināju. Vadīsi tu, bet es vērošu ainavu. Pēc mana šārīta darba tas būs tikai taisnīgi, piekriti? Man nekas cits neatlika, kā piekrītoši palocīt galvu. Mežs izrādījās tā pielūžņots, ka uz priekšu virzījāmies tikai ar grūtībām. Vētra, gluži kā teiksmains Priežurāvējs, bija izgāzusi ar visām saknēm pat
lielus kokus. Visur bija redzami tās postījumi. Ik pēc dažiem metriem bijām spiesti apstāties un attīrīt stigu. Par laimi, tie bija tikai nolauzti zari, bet, ja ceļā gadītos kritis stumbrs, mēs šodien no meža laukā netiktu. Šis pārbaudījums mums pagāja secen, un pēc neticami ilga laika mēs beidzot izkūlāmies uz lielceļa grants seguma. Saule, it kā nokaunējusies par vakardienas zaudējumu cīņā ar negaisu, tagad centās būt divtik spoža. Lielceļu no vienas vietas klāja lielas duļķainas lāmas. Nebija nekādas iespējas tās apbraukt, un jau pēc dažiem desmitiem metru mūsu opeli klāja iesarkanu dubļu kārta. Atlaidies sēdeklī un ai/licis aiz pakauša rokas, Valts laiski vēroja apkārtni, bet mana uzmanība visnotaļ bija piesaistīta ceļam. Pēc lietus un vētras nācās braukt loti piesardzīgi, jo vietām ūdens bija izskalojis dziļas bedres, bet dažviet tajās mētājās lieli, vēja nolauzti zari. Ari saule likās sazvērējusies un, atstarojoties pelkēs, žilbināja ne mazāk, kā spīdēdama tieši acīs. Tāpēc ceļu no meža līdz veikalam, kuru vēl vakar veicām dažās minūtēs, šodien nobraucām trīskārt ilgākā laika. Gaiss šķita piesātināts ar skābekli Pa ceļam Ozolu aplokā pamanīju rosāmies jaunu vīrieti, un turpat netālu vecais Sīmanis, likās, laboja kāršu žogu. Droši vien vcjš bija sabojājis pat aitu vasaras mītni. Viņš gan pameta uz. mūsu pusi skatienu, bet, nepazinis dub|u notraipītajā sarkanbrūnajā automašīnā mūsu pelēko opeli, no jauna pievērsās darbam - Sadabū zīmējumu, - es atgādināju draugam Sākot no veikala, izdarīšu pagriezienu tikai pēc tavas pavēles Kronbergs izvilka no iekškabatas piezīmju gramatiiļū un atšķīra lapu, kurā vecais vīrs bija uzmetis savu vienkāršo maršrutu līdz Malkam. - Žēl, aizmirsām salīdzināt ar apvidus plānu to pašu, kuru atradām Bergmaņa rakstāmgaldā. Tad tā lieta butu vieglāka, bet gan jau tiksim galā tāpat. Lūk, klāt arī bode, jaunāko ziņu avots vietējā mērogā. Neapstājies, drāz tikai uz priekšu tai garām. Aiz miestiņa pa labi atzarosies ce|š. Nogriezīsies pa to. Atstājuši aiz sevis māju pudurīti, drīz vien nonācām līdz krustojumam un, kā zīmēts plānā, nogriezāmies pa labi. Šis ce|š izrādījās pagalam nolaists - gadu gaitā iebrauktās grambas bija dziļas, lielus pielijušās - viltīgas. Vajadzēja tikai ritenim iešļūkt šķietami seklā renītē, kā mašīnas apakša, riebīgi žņerk- stol, sāka strīķēties pret zemi. Norausim vēl izpūtēju, - ņurdēja Kronbergs. - Esi uzmanīgais! Turies sausākas vietās! I'als zinu, grozīdams stūri kā atkalā, atcirtu. - Slīd kā pa ziepēm, bel tu-sausākās vietās. Ja ir vēlēšanās, nāc stūrēt, bet es komandēšu. Mans priekšlikums draugam diez kā negāja pie sirds, un uz kādu laiku viņš apklusa. Tikai reizēm, kad platajā pierē ievilkās grumba, es sapratu - būtu viņš manā vietā, tad virāžu būtu izbraucis ar citu paņēmienu vai peļķi apbrauktu pa pretējo pusi Laikam šeit bija vairāk lijis, nekā plosījies vējš, jo lauztu koku nebija, arī zari tikai retumis aizšķērsoja ce|u. Tas likās maz. lietots, jo automašīnu riepu nospiedumus neredzēja, bet var jau būt, ka tos bija noskalojusi lietusgāze. Un tomēr no tā dvesa kaut kāda pamestība. Liekas, to pašu sajuta arī Valts, jo dzirdēju viņu nomurminām: - Ce|š uz nekurieni… Tajās retajās reizēs, kad mežs atkāpās, nekur nevarēja ieraudzīt ne cilvēku mitekļus, ne apstrādātus laukus. Arī pļavas, likās, nebija mīdījušas lopu kājas. Beidzot atskanēja nākamā komanda: - Tagad pa kreisi! Tur, līdzās tam lielajam ozolam, jābūt pagriezienam. Tiešām, cieši līdzās gigantam es ieraudzīju stigu, gluži tādu pašu, kāda no lielceļa veda līdz Mežvidiem. Bet jau pēc dažiem metriem tā nonāca biezā krūmājā, kas, tikpat spēji kā sācies, aprāvās plašas cirsmas priekšā. Tagad abās pusēs varējām ieraudzīt akurātās grēdās sakrautus vienāda garuma baļķus. Atstāti augam bija vienīgi veci vai arī vēl vajadzīgo resnumu nesasniegušie koki. Mežs te bija rets. Sūnājs, smagās tehnikas izvagots, gulēja lēveru lēveriem, gluži kā cirstas brūces. Manī šis mežs izraisīja grūtsirdību. Par laimi, mūsu celiņš izrādījās neskarts, un mēs pamazām vien virzījāmies uz priekšu. Likās, cirtēji šurp braukuši pa citu maršrutu nekā mēs. Kaut kur no meža dziļumiem. - Drīz japarādās mežmalai, lūkodamies zīmējuma, Valts sacīja. - Bet Malkas?
- Turpat būs. Nosaukums izraudzīts visai trāpīgi, vai ne? Šis mežs - viena malka. Priekšā parādījās krūmājs. Tas stiepās lielā lokā, un es spriedu, ka tālāk jāsākas laukiem. Tā arī izrādījās. Izspraukušies cauri Sērmūkšu, alkšņu un makšķerkāta garuma lazdu biežņai, izbraucām meža malā. Skals, kas pavērās mūsu priekšā, bija paliesi brīnišķīgs. Lēzenā nogāze, kuras virsotne es apstādināju mašīnu, lejā noslēdzas ar nelielas upītes izgrauztu gravu. No augšas skatoties, tās tecējumu iezīmēja llčloCū krūmu rinda. Aiz upītes sākās pacēlums, kura virsotnē stāvēja ballu bērzu birz- laliņa. Vīzdegunīgi nostāk vietu izvēlējusies k|ava tērpās savā dzel- tensarkanajā rudens apmetnī. Lai gan tā stāvēja klajumā, vētra, it kā izrādot cieņu tās krāšņajam ietērpam, bija atstājusi lapas zaros. Cc|š vai pareizāk - divas ratu riteņu iebrauktas sliecies veda lejup un šķērsoja upīti pa nelielu koka tiltiņu, tin turpat tikai kādus trīsdesmit metrus atstatu - stāvēja lauku maja Guļbūves namu ar šīfera jumtu ielenca veselas trīs saimniecības ēkas, bet savukārt to visu - liels augļu dārzs. Aiz tā stiepās iekopts lauks. - Malkas, - Kronbergs pamāja ar zodu. Sīmanis iezīmējis gan upīti, gan tiltiņu. - Ja arī nebūtu, citu te vienkārši nav. Braucam leja? - Mazliet pagaidi, es izsmēķēšu cigareti. Kas zina, kad pie tās tikšu. Tu pa to laiku papriecājies par ainavu. Isla Kurzemes Šveice, vai ne? Man jāpadomā, - kā atvainodamies viņš vel piebilda un aizkūpinājis dziļi ieslīga sēdeklī. Lai salona nepietrūktu gaisa, es palaidu zemāk sānu stiklu un, sakrustojis uz krūtīm rokas, sekoju drauga padomam. Tā kā apkārtnē nekādus postījumus neredzēja, likās, ka šo pusi vētra skārusi visai maz, laikam tās epicentrs gājis pāri Mežvidiem. Gluži kā laba grāmata apkārtne pamazām pārņēma mani savā varā, un es put nepamanīju, pa kuru laiku Valts bija paguvis izsmēķēt savu cigareti. Attapos tikai no vina balss: Uz priekšu, važoni! Atlikušo apskatīsi Mākslas muzeja otrajā stāvā. Ai grūtībām atrāvis acis no dabas skaistuma, iedarbināju motoru un, lēnām noripojis lejā, šķērsoju šauro tiltiņu. Pēc lietavām straume zem tā bija spēcīga un līmenis augsts. Turpat netālu uz upīti veda šaura taciņa, bet nomīdītā vieta un laipa liecināja, ka sievietes šurp nāk mazgāt veļu. Līdzko bijām pāri, no māju puses atskanēja varena riešana. Izrādījās, ka baigās skanas rada pusotra sprīža liels šunelis ar strupu asti un noļukušam ausīm. Droši vien šajā nomaļajā vietā tam reti nācās likt lietā savu balsi, jo tūdaļ pat atvērās durvis un tajās parādījās sirma vecenīte lakatiņā, kura mala bija pārlocīta pāri pierei. Apstājusies uz sliekšņa, sargājoties no saules, vina gluži ka cepures nagu uzlika virs acīm plaukstu un sāka vērīgi raudzīties uz mūsu pusi. Mazais vaukškis acīmredzot pildīja vienīgi signalizācijas, nevis sarga lomu, jo, ieraudzījis saimnieci, apmierināts par izpildīto pienākumu, tūdaļ pat apklusa un, luncinādams strupo astīti, paskrējās mums pretī. Es apturēju automašīnu, neiebraucis pagalmā, un izkāpuši gājām apsveicināties. - Labadiena! - Valts, kā paradis, viegli paklanījās vecākas dāmas priekšā. - Vai šo māju vārds ir Malkas? Atņēmusi sveicienu, vecenīte pamāja: - Malkas gan. - Mēs gribētu parunāt ar Kasparu Kūlu. Viņš mājās? - Mājās gan. - Viņas izbalējušās acis iztaustīja vispirms mani, pēc tam Valtu no galvas līdz kājām un, neatradušas mūsu ārienē nekā krimināla, lika saimniecei pamāt, - nāciet iekšā! Sieviete ieveda mūs plašā četrstūrainā virtuvē ar nokvēpušiem griestiem. Kaktā sēdēja salicis vecs vīrs ar linu baltiem matiem un pina no lūkiem grozu. Mums ienākot, viņš nolika darbu malā un, nokratījis no ceļiem drazu, piecēlās: - Jūs pie manis? - vina balsi nebija ne miņas no vecuma tā skanēja skaidri kā jauneklim. - Ja esat Kaspars Kūla, tad jā. - Tas pats. Bet jūs? - Mani sauc Valts Kronbergs, bet viņu Roberts Štāls. Droši vien namatēvu neinteresēja kriminālā hronika, jo mūsu vārdi tam neko neizteica.
- Nāciet pie galda, - viņš norādīja uz vienkāršiem pašdarinātiem koka ķebļiem. - Bet tu, siev, uzliec kafiju! Kādā jautājumā esat ieradušies? - viņš vaicāja, kad bijām ieņēmuši vietas. - Atbraucām parunāt par jūsu draugu Ati Bergmani. Kūla izbrīnījās. - Bet viņš taču miris! Es pats biju bērēs. -Tieši tāpēc. Oficiālā versija - pašnāvība diemžēl nav izturējusi kritiku. Jūs labi pazināt viņu? Vecais vīrs kā apmulsumā paberzēja delnu pret delnu, bet laikam jau aizdomas par slepkavību bija atklīdušas ari līdz viņam, jo nekādu pārsteigumu viņš neizrādīja. Domīgi vērdamies logā, viņš pamāja: - No apkārtējiem laikam vislabāk. - Pastāstiet par viņa vecākiem! - Pazinu tikai tēvu - Jāni. Ata māte nomira agri lēvs bija ražena auguma vīrs ar sarkanu seju un valdonīgu raksturu. Vairāk par viņu neatminos. Bet ar Ati mēs iepazināmies skolā. Mums abiem loti patika mežs, tāpēc daudz, laika pavadījām kopā. Turklāt pēc skolas arī profesiju izvēlējāmies vienu, un tas tuvināja vēl vairāk. Mežsaimniecība mums viena, tā kā tikāmies gan laukā, gan kantori. - Vai Bergmanim bija ienaidnieki? - Kuram to nav, - vecais paraustīja plecus. - Bet attiecībā uz Ati neesmu dzirdējis. Viņš mīlēja vientulību, bet ienaidniekus jāmeklē sabiedrībā, vai ne? Mums zināms, ka ar viiļa palīdzību aizturēti vairāki malu- mcdnicki. Un kas no tā? Tas bija vina pienākums. - Kūla apstiprināja nitlsu sākotnējos spriedumus. - Tās ir tādas pašas attiecības. ka starp zagli un policistu. Viens zog, otrs kcr. Protams, kušanas laikā viss var atgadīties, bet jau pēc tam… - viņš at- iiH'ta ar roku. - Izslēgts. Turklāt, malumednieki nebūt nav kriminālie. Tā viņiem tāda kā izprieca, kā azarts, un tikai loti, loti re! i pelna. Varbūt šis ir tieši tas gadījums… - es iespraudu, bet vecais virs pakratīja galvu. Tad es zinātu. Nē, mūsu apvidū nav aizturēts neviens, kam malumedniecība būtu naudas ieguves avots. Virji parasti, leiksim, nošauj cūku. Bet tas jau ir iegansts rīkot tai bēres. Tad nu vini dzer un līksmojas, līdz viss notiesāts un var sarīkot nākamo gājienu uz mežu. Viss kopā - atpūta, izpriecas un, protams, arī delikateses, jo medījumu jau tirgū nopirkt nevar. Ja jūs būtu izmeklētājs, vai jūs atmestu varbūtību, ka slepkavība bijusi malumednieku atriebība? - Noteikti, - Kūla palocīja galvu. - Mm… - Kronbergs novietoja uz galda rokas un salika pa pāriem kopā pirkstu galus, bet tad jau saimniecei bija gatava kafija, un viņš bija spiests izjaukt savu īpatnējo punktu uzskaiti, uzsākot konkrētu meklēšanu. Vismaz kādas versijas aizmetni. Kūla izskatījās tā, it kā justos vainīgs Valta cerību sagrāvē. Vecenīte piebīdīja katram pa smaržīgai kūpošas kafijas tasītei un nolika uz galda cukuru, bet pēc tam arī pati apsēdās brīvajā vietā. - Varbūt, - es ierunājos, - jums palikusi atmiņā kāda dīvaina epizode no Bergmaņa dzīves? Kaut kas tāds, kas neiederas ikdienas ritmā. Vecais vīrs paraustīja plecus. - No Ata - nē. Bet, ja jūs interesē, varu kaut ko pastāstīt no Jāna Bergmaņa laikiem. - Pastāstiet. Kas zina, kādas cilpas liktenis melis un kādi ir tā celi. Nav izslēgts, ka notikušais skāris viņa dēlu vairāk, nekā varētu iedomāties. - Labi, - Kula palocīja galvu. - Tas bus kāds atgadījums no kara laikiem. Man to uzticēja Atis un nozvērināja nevienam neizpaust. Taču viņš ir miris, bet postu tas izraisīt vairs nevar. Mēs nomalkojām aromātisko dzērienu un, ierīkojušies ērtāk, sagatavojāmies uz klausīšanos.
XIII nodala ATA BERGMAŅA NOSLĒPUMS -Tas notika četrdesmit piektajā gadā. Maija, bet varbūt pašās pēdējās aprīļa dienās. Vārdu sakotj līdz. Vācijas kapitulāci jai bija atlikusi lielākais nedēla. Es runāju par vērmahta grupē jumu "Ziemeli", kuru piespieda pie jūras padomju karaspēks. - Kurzemes katls, - Kronbergs noteica. - Jā, Kurzemes katls. Pie teritorijas, kas tobrīd atradās va ciešu rokās, piederēja arī šī, kur patlaban atrodamies. F.s labi atminos tās dienas - izmocītos, novājējušos vācu karavīrus, kanonādi cauru diennakti, kritušos. Izmisumu. Krievi ncat vairāmi nāca arvien tuvāk un tuvāk. Katram bija skaidrs, ar ko visam jābeidzas. Kādu vakaru uz divriteņa pie manis atdrāžas Atis. Gluži zils no pārbīļa. Izrādījās, ka Mežvidos negaidīti uzradusies grupa vācu kareivju. Līdzi tie atstiepuši savu ievainoto komandieri. Nestuvēs. Kopskaitā tur bijis piecpadsmit vai divdesmit cilvēku. Virji pieprasījuši Ata tēvam uzņemt pie sevis ievainoto. liet līdz mums jau bija atklīdušas zinas par četrdesmit pirmā gada zvērībām. Zinājām par izsūtīšanu. Kā paši saprotat, nekādu prieku šis lūgums, ja tā var teikt, vecajā Jam Bergmunl neizraisīja. No vienas puses - stobrs, no otras - Sibīrija, bet viņš ar dēlu pa vidu! Ko darīt? Bijis vien jāpiekrīt, ļ.i negribējis taisnā ceļā nobraukt ellē. Alis bija pārbijies līdz nāvei, jo četrdesmit pirmā gada tu is.ina ar pirmo ešelonu uz austrumiem aizbrauca vina krustmāte l's gan Ati mierināju, bet lielas jēgas no tā nebija. Beigās ieteicu noslēpt ievainoto mežā. Pavasaris jau klāt, lai izrok zemnīcu, bet, kad krievi būs nomierinājušies, varēs pārvest Ievainoto uz mājam. Ko vairāk es varēju. Pašam man tolaik jau bija ģimene… Atis aizbrauca pagalam bēdīgs, un tas mani loti nomāca. Mēs taču bijām draugi. Juzdams sirdsapziņas pārmetumus, ka esmu palīdzējis tikai ar padomu, bet nevis darbiem, pēc dažām dienām devos izlīdzināt vainu. Jau iegriežoties celiņā, kas ved uz Mežvidiem, uzreiz manīju pārmainās - tas bija tā pielūžņots, kā nekad agrāk. Vietām es ar savu riteni pat netiku cauri, nācās mest līkumus. Man uzreiz bija skaidrs, ka Bergmani šādi nodrošinājušies, lai netiktu pēkšņi pārsteigti. Laužoties cauri aizsprostojumiem, gribot negribot nācās sacelt troksni, kam bija jābrīdina par svešiem jau savlaicīgi. Tā arī iznāca, jo pusceļā man pretim iznāca pats saimnieks. -Tas esi tu, Kaspar? - mani ieraudzījis, viņš atviegloti nopūtās. - Paldies Dievam! Bet es domāju kas te klimst apkārt… - Atnācu apciemot Ati, - nezinādams, vai draugs izpaudis to, ka bijis pie manis, vai nē, es izvairīgi atbildēju. - Zinu, visu zinu, - uzminējis manas domas, viņš paplikēja man pa plecu. - Nāc, dēls, Atis ir mājās. Vecais Bergmanis pa ceļam pastāstīja, ka patlaban viņi ar dēlu ierīkojot ievainotajam zemnīcu. Viņš runāja atklāti, nekā neslēpdams. - Tikai nezinu, vai vācietis līdz tam izdzīvos - dikti jau vārgs. Zaudējis daudz asinu. Bet man vismaz sirdsapziņa būs mierīga Dieva priekšā-būšu darījis, ko varējis. Nedrīkst taču pamest ievainotu cilvēku klajā lauka, lai nosprāgst kā suns! Ieraudzījis mani, Atis ļoti nopriecājās. Arī liekas darba- rokas viņiem bija pašā laikā. Vieta zemnīcai tika izraudzīta metrus trīssimt no mājas, atjautīgi mežrožu čūkslī. Protams, tādā vietā rakt bija nesalīdzināmi grūtāk sakņu dēl, turklāt vēl ērkšķu dūrieni. Toties atrast slēptuvi nevarētu pat suns - tik blīvi nosedza dabiskais žogs. To dienu mēs nostrādājām visi kopā un pat paguvām noklāt jumtu ar velēnu segumu. Pati zemnīca bija metrus desmit liela istabiņa, kura i/.slieties pilnā augumā pat man nebija ko domāt. Ieeja pa kāpnītēm, pie kurām varēja tikt, paceļot jumtu. Gaisu elpošanai deva dobs vecas apses stumbrs. Zemnīcā jau bija uzmeistarota zema laža, uz kuras gulēja ar palejas mīksto sienu piebāzts maiss, jau promejot, man parādīja ievainoto. Tas izrādījās vel pajauns cii vēks ar dzeltenu drudža slimnieka seju.
- Vai tikai tas nav no kāda iekšējā ievainojuma? es iemi nējos, bet vecais Bergmanis vienīgi rokas noplātīja. - Kas no mums par dakteriem, Kaspar. Dodu tam nabaga fricim aspirīnu, un visa tā māka… Mēs norunājām, ka nākamajā rītā es vēlreiz atbraukšu. Uz vakarpusi Bergmanis cerēja tikt ar darbiem galā un pārvietot uz paslēptuvi ievainoto vācieti. Zigfrīds Štolcs, tā viņu sauca. Dienesta pakāpe - leitnants. Viņš šo to saprata no krievu valo das, tā kā saprasties varējām itin viegli. Štolcs bija loti patei cīgs par to, ka negrasāmies viņu izdot padomju karaspēkam. Todien viss notika tieši tā, kā vecais Bcrgmanis bija cerējis, un ievainotais pārceļoja uz savu piespiedu slēptuvi. Bet divas dienas vēlāk ienāca krievi. Pēc tam vairākas nedēļas es nesaņēmu no Bcrgmaņiem nekādas ziņas. Pārvietošanās brīvība bija stipri ierobežota, un jaunās varas pārstāvji par to izkāra paziņojumus visus iespējamās vietās. Arī cilus, domātus vāciešiem nākt laukā no meža un brīvprātīgi padoties gūstā. Maijs jau gāja uz beigām, kad man beidzot izdevās izrauties no Mežvidiem. Barikādes no ceļa bija novāktas, un man tā likās ļauna zīme. Tā arī izrādījās. Pirms trim dienām nelaimīgais nomira, - ieraudzījis mani, Alis pirmām kārtām paziņoja. Kur viņu likāt? - es gribēju zināt. Aprakām mežā. Pēdējā laikā viņš stipri mocījās, vēma. l aikam tev bijusi taisnība - bez šautajām brūcēm viņam bijis .iii kāds iekšējs ievainojums. īsi pirms nāves Štolcs iedeva savu adresi un lūdza paziņot par viņa galu vecākiem, kas dzīvoja I lamburgā. Tēvs to svēti apsolīja izdarīt, un, samierinājies ar likteni, vācietis izlaida garu. Vai tēvs to patiešām arī izdarīja? - Kronbergs, kas visu laiku nepārtraucot bija klausījies, ierunājās. - To es nezinu. Tūlīt pēc kara sākās vēl viens - aukstais karš, jūs taču atminaties. Vismaz kādus pāris gadu desmitus, par paziņošanu noteikti pat sapņot nevarēja. Jau vēlāk mēs vairākkārt pārrunājām šo notikumu, taču, kā nodot ziņu, tā arī neizdomājām. 'Risks bija liels. Tolaik kontrolēja pastu, un, ja vēstule nonāca čekas rokās, varēja iedzīvoties ne tikai nepatikšanās vien. Arī uzrakstīt aplinkus nebija iespējams. Turklāt neviens no mums neprata vācu valodu. Bet drīz pēc kara Jānis Bergmanis nomira, kapā paņemot līdzi arī solījumu. Tādējādi pagātnes ciešanas apglabāja visžēlīgais laiks. - Varbūt tēva solījumu vēlāk, kad tas jau bija iespējams, izpildīja dēls? - Var jau būt. Es nejautāju, jo tā bija viņa darīšana. Tāds nu ir šis notikums, un, ja tas noderēs, lai atklātu patiesos Ata nāves apstākļus, es tikai priecāšos. Bet, ja nē, tam visam vairs nav nozīmes, jo, izņemot mani, visi dalībnieki ir miruši. Kā Štolcs, tā Bergmaņi - ir tēvs, ir dēls. - Pateicos par uzticību! - Valts kā tostam pacēla kafijas lasiti un, nodzēris malciņu, turpināja, bet tagad pievērsīsimies delikātākam tematam. Mīlestībai. Vai Atim tāda bija? - Protams. Es pamanīju, kā šis īsais vārdiņš lika iemirdzēties mana drauga acīm. - Vai varat nosaukt - uz ko? - Varu. Uz mežu. - Es nerunāju par to. Šoreiz Kūla, neslēpjot nepatiku, atjautāja: - Vai tāda aprunāšana var palīdzēt nelaiķim? Vai tā nebūs viņa piemiņas apgānīšana? Valts paraustīja plecus. - Ja jūs to pilnā balsī paziņotu rindai vietējā veikalā, es piekristu. Bet mēs neesam nedz no avīzes, nedz radio, nedz no tām pļāpām, kas tur stāv. Mūsu uzdevums ir atklāt slepkavu. Un tikai. Varat būt drošs, tas, ko pateiksiet, paliks tikai starp mums. Turklāt ņemiet vērā, ka, noklusējot izmeklēšanai noderīgus faktus, jūs gribot negribot nostāsieties slepkavas pusē. Arī to. nevar noliegt, vai ne? Un neņemt vērā… Kronberga argumenti izskanēja pārliecinoši, un es redzēju, ka tie atstāja dziļu iespaidu uz saimnieku. Piepeši vecenīte, kas visu sarunas laiku bija klusējusi, viegli pieskārās vina rokai un teica: - Kaspar, šim cilvēkam ir taisnība. Pastasti, ko zini!
Laikam tas bija pēdējais, nepieciešamais impulss, lai Kūlas mēle atraisītos. - Labi, - kā padodoties viņš pacēla rokas, bet brīdinu, ka šajā ziņā Atis bija loti nerunīgs. Paši saprotat, ka daudz pastāstīt nevarēšu. Zinu vienīgi to, ka viņam ir dēls. - Ko? - mēs ar Kronbergu reizē iesaucāmies. -Jā. Dēls. - Bet viņš nebija precējies. Ari boz ta var iedzīvoties pēcnācējos. Kas ir vina māte? Tas man nav zināms. dēla vārds? Tāpat. Vai tiešām tas ir viss, ko varat pateikt? Diemžēl. Arī es to nevarētu zināt, ja viņam nejauši nepaspruktu. Ka tas notika? Kūla sarauca pieri, droši vien atmina negribēja lāgā darboties, tad lēnām atbildēja: Tas notika… Nē, nevaru atcerēties. Toreiz mēs braucām ar pajūgu. Ak jā, no kantora. Bija vasaras vidus… Akurāt dunduru laiks, un piepeši zirgs sāka aulekšot! Vai ir gadījies kādreiz to izbaudīt? Nē? Palikt bez stūres automašīnā ir nieks salīdzinājumā ar to, ja zirgs sāk trakot. Atim, kurš turēja grožus, tikai ar pārcilvēciskiem spēkiem izdevās savaldīt. Kad zirgs vairs neslējās pakaļkājās un pēc tam, būdams viss vienās putās, beidzot aprima, viņš dusmīgi uzkliedza: "Nudien, dulls kā mans dēls!" Protams, es uzreiz gribēju zināt ko vairāk, un Atis atzinās, ka viņam esot dēls. Ārlaulības. To vien viņš pateica, un neko vairāk izspiest man neizdevās. -Hm. - Valts iebāza roku kabatā pēc cigaretēm, bet attapies atstāja tās tur guļam un nikotīnu aizstāja ar kofeīnu, paceldams pie lūpām kafijas tasi. - Bet tagad par raksturu. Mums ir zināms, ka Bergmanis mīlēja vientulību, vairījās no cilvēkiem, un tas arī viss. Pastāstiet par vinu sīkāk. Kūla paraustīja plecus un, kā palīdzību meklēdams, pavērās sievā. - Ko tad vēl? Rakstura nianses. Vai viņš attieksmēs ar citiem bija lēnprātīgs, līdzsvarots, vai arī… - Sapratu, - saimnieks pārtrauca manu draugu. - Ja labi atceras… Jā, Atis varēja diezgan ātri sadusmoties. Turklāt par sīkumiem. Uzliesmot un uz bridi l<|tlt nesavaldīgs, bet, par laimi, tas viņam ātri pārgāja. Tādās reizēs viņš pilnīgi pārvērtās, bet, kā jau teicu - šādi brīži bija īslaicīgi. Viņš neturēja akmeni azotē kā citi. - Vai viņam nav gadījies palaist rokas? - Sakauties? Nu nē! - vecais vīrs iesmējās. Ata nesavaldība izpaudās lielāko tiesu sarauktā piere, pietvīkušā sejā vai skarbākā vārdā nekā parasti. Viņš ļoti mīlēja kārtību. Reiz, tas bija Mežvidos, sarunas laikā, pats to nemanīdams, es bezmērķīgi kaut ko paņēmu no plaukta. Toreiz viii', acumirklī aiz- svilās un, izķēris niecinu man no rokām, rliplgi nolika vecajā vietā. Tā arī būtu visa tā roku palaišana. - Mēs abi patlaban mitināmies Mežvidos, Kronbergs sacīja un izņēma piezīmju grāmatiņu. Protams, ar mantinieka atļauju. - Iepazīstoties ar apkārtni, nenaktu par ļaunu apmeklēt arī Zigfrīda Štolca pēdējo mājokli. Ieskicējiet lapiņā aptuvenu zemnīcas atrašanās vietu. Ceru, ka tā saglabājusies? - Protams. - Namatēvs pievilka blociņu sev klal un. paiļē mis Valta pastiepto pildspalvu, brīdi domāja, tad atzinās Tik sen neesmu tur bijis… Bet gan jau atradīsiet, tādu mežrožu sakopojumu vienuviet man visā mūžā citur nav nācies redzot. Bet, ja neizdosies, atbrauciet man pakal. - Gan jau izdosies, bet… cik jums gadu? - Akurāt astoņdesmit. - Un brist pa mežu varētu? - Kilometrus divdesmit veiktu bez grūtībām, Kūla lepni izrieza krūtis. - Spēka man pietiekami, tikai
tās… - viņš izvilka brilles, - tās acis… - Kad atnācām, jūs pināt grozu bez… - Šim darbam pietiek ar rokām. Protams, kad nāk malas, tad citā lieta. Bet parasto pinumu pirksti paši zina. Uz bridi iestājās klusums. Uzstutējis veclaicīgās acenes uz paSa deguna gala, ik pa brīdim apstādamies, lai atsauktu atmina u:|u, Kūla zīmēja lapiņā kaut kādus aplīšus, krustiņus un zvaigznītes, pa vidu tiem vilkdams tievu dzīsliņu, kam acīmredzot bija jāapzīmē taciņa, pa kuru mums nāksies iet. I'icis ar darbu galā, viņš atviegloti nopūtās. Ceru, ka lielas kļūdas nebūšu ielaidis. Mežs tur nav aiztiki'. kopš Ulmaņa laikiem, tādējādi par orientieriem es izvēlējus tur augošos dižkokus, ja vien vētra nebūs nogāzusi. Apļu i', apzīmē ozolu, krustiņš - apsi, bet zvaigznītē - bērzu. Šī te - raustītā līnija - ietver mežrožu krūmāju, bet melnais punkts ir zemnīcas atrašanās vieta. Lai atvērtu ieeju, starp citu, tā atro- da\ metrus piecus klajā pleķītī, tur būs tāds sakaltis sprungulis. Gals aizliekts kā spieķim. Gulēs it kā uz zemes, bet patiesībā tas ir rokturis. To pavelkot uz augšu, atklāsies kāpnes Viņš ielika pildspalvu piezīmju grāmatiņā un aizvēris piestūma Kronbergam. Bet tagad pēdējais jautājums, - Valts paliecās uz priekšu, il kā gribēdams saskatīt to, kas notiks sarunu biedrā, - ko jūs varat pastāstīt par Mežvidu velnu? Acīmredzot Kaspars Kūla nebija no māņticīgajiem, jo, nicinoši paraustījis plecus, atmeta ar roku. - Blēņas! Esmu par to saklausījies nezin ko. Klaidonis, nekas vairāk. Ļaudīm patīk mēles trīt, un katrs cenšas piedomāt kaut ko klāt. Ja bezpajumtnieks klimst pa pilsētu, tas nevienā nerada izbrīnu, bet jāparādās tikai tādam mežā - uzreiz velns! Valts piekrītoši palocīja galvu. - Tam nevar nepiekrist. Pateicos par kāliju, saimniec, bet jums - par stāstījumu! - Viņš paspieda vecajam roku un piecēlās. - Ja radīsies vajadzība, vai atļausiet vēlreiz iegriezties Malkās? - Laipni lūdzam! - abi vecīši reizē pasmaidīja. Šuneļa pavadībā iekāpām mašīnā un, atvadām pamājuši Ķulu pārim, kas bija iznācis durvīs, devāmies atceļā. Kronbergs klusēja, acīmredzot mēģinādams savienot vecās ziņas ar nule kā iegūtajām. Bet tikai tad, kad aiz muguras palika gan meža ceļš, gan pagalam nolaistais ceļa posms ar dziļajām grambām un viltīgajām peļķēm, viņš beidzot ierunājās: - Izrādās, ka vecajam Bergmanis tomēr ir bijusi dāma! Paskat, kāds konspirators - neviens par to nezina, izņemot draugu. Un arī tas tikai sagadīšanās dēļ. Paklau, Robi! Apstājies tepat ceļmalā! Es uzpīpēšu, un pārspriedīsim situāciju. Saulīte silda, un apkārtne tik jauka. Arī jāsteidzas nekur nav. Ko teiksi? - kad biju nobremzējis, draugs jautāja. - Pagaidām neko, - atteicu un, izslēdzis aizliedzi, atlaidos sēdeklī. Valts aizsmēķēja un pavēra durvīs nelielu spraiidziņu. - Mums viņa jāatrod! - Absurds! - es nogrozīju galvu. - Nezinot, kas viņa tāda? Tad jau adatu siena kaudzē vieglāk atrast neka sievieti, par kuru nekas nav zināms. - Vai nu tā ir? Drauga vārdi lika man saausīties. - Bet vai tad ne? -Vienmēr jau nevar vēlēties tiešus faktus. Pamēģini i/.man tot tās ziņas, kas ir mūsu rīcībā. Pakombine, varbūt, saliekot citu pie citas, uzrodas kāds negaidīts secinājums. Kaut kas, ko varam izmantot, lai atrastu šo sievieti. Es mēģināju likt lietā Kronberga padomu, taču no tā nekas kā negribēja, tā negribēja izdoties. Zināms bija tik, cik melns aiz naga, turklāt nebija nekā konkrēta. Valts pa to laiku smēķēja, pūzdams dūmus durvju spraugā. Beidzot man apnika.
- Nekas neiznāk. Tagad pamēģini tu. Ar knipi aizsitis grāvī cigaretes galu, Kronbergs aizcirta durvis un, uzlicis elkoni uz sēdekļa atzveltnes, pavērās manī. Iai noliek. Ar ko sākt? Manuprāt, vispirms jānosaka - kur meklēl. Jautājums, tā teikt - ģeogrāfiskā aspektā. Noteikt to nehils grūti. oho! man paspruka. - Tev tas jāpierāda. liet, lūdzu. Sākšu ar Bergmani. Šis cilvēks bijis īsts mežinieks mīlējis vientulību un mežu, turklāt vairījies no cilvēkiem. Visu mūžu nodzīvojis vienā vietā. Vai tas tev neko neizsaka? - Nē. Man gan. Nav šaubu, ka pa ballītēm viņš nestaigāja, tā kā vienīgā iespēja iepazīties ar kādu sievieti viņam bija tikai tuvā- kajā apkārtnē. Skaidrs, ka šī dāma ir bijusi vietējā. To apstiprina fakts, ka viņi nav dzīvojuši kopā. Loģiski, - es biju spiests piekrist. Kā redzi, tad tik bezcerīga tā lieta tomēr nav. Tātad aptuvena vieta meklējumiem mums zināma. Bet varbūt viņa jau sen pārcēlusies uz dzīvi citur. Arī tas ir iespējams. Noskaidrot to nebūs grūti. Ja kādai bez vīra uzrodas bērns, par to laukos mēļo veselas paaudzes garumā. Vajag tikai pastāvēt rindā veikalā un izmest kādu uzvedinošu frāzi. Bet pēc tam atliek vienīgi klausīties. Vietējām pļāpām šādi temati ir kā gardēdim delikatese. -Pag! - es patiešām salēcos no prātā iešāvušās domas. - Es viņu zinu. - Nu, nu… - Kronbergs neticīgi norūca. - Zinu! - es ietiepīgi atkārtoju. - Tad saki, nav ko vilkt garumā kā drāmu uz skatuves. - Skaidrīte Celma! Vītolu mājas saimniece! - es izšāvu vienā elpas vilcienā un, atzvilis sēdeklī, uzlūkoju draugu ar triumfējošu skatienu. -Celma? - Valts nomurmināja, un viņa acis apmiglojās, tas nozīmēja, ka ar pilnu jaudu sākusi strādāt smadzeņu mašīna. - Tā, tā. Jā, dēls ir. Vieta arī sakrīt. Dzīvojot tik tuvu… Nē! - viņš piepeši pakratīja galvu, - tas neiet cauri. - Kāpēc? - Tas nevar būt Ata Bergmaņa dēls, Robert! - Kāpēc? - es ietiepīgi atkārtoju. - Cik viņam gadu? - Patlaban… Celma teica, ka mācoties pēdējā klasē. Tātad astoņpadsmit vai deviņpadsmit. - Viņam piedzimstot, Bergmanim jau bija pāri sešdesmit. -Tas nav nekāds pierādījums. Es personīgi pazinu ģimeni, kurā vīrs kjuva par tēvu tikai septiņdesmit gadu vecumā. Mans iebildums Kronbergu tomēr nepārliecināja. - Tas nav viss, Robi. Pacenties atcerēties kādos apstākļos Kūla uzzināja par drauga noslēpumu. - Braucot ar pajūgu. - No kurienes? - Liekas, no kantora. Jā, tā viņš teica no kantora. - Pilnīgi pareizi. Bet no kantora var braukt vienīgi darbinieki, tātad tas notika tad, kad abi vēl strādāja mežniecībā, vai ne? Mums zināms, ka tolaik pensijas vecums sākās no sešdesmit gadiem, bet, tā kā vini… I - Sapratu, - es pārtraucu draugu. - Celmas dols novar būt vina, jo pirms divdesmit gadiem vēl nebija piedzimis - Jā. Tātad Skaidrīte Celma neder. Mums nāksies meklēt citu kandidatūru. Vienīgais izņēmums, ja…
- Kas vēl? - Ja arī pēc tam viņi ar Kūlu turpinājuši strādāt iepriekšējā amatā. Tas mums jānoskaidro! Turklāt nekavējoties. - Griezīsimies atpakaļ? - Nē. Iebrauksim Ozolos. Gan Sīmanis zinās. Gan par darbu, gan Celmas dēlu. Es iedarbināju motoru, un mēs turpinājām ceļu. Kad piebraucām pie Ozoliem, aploks jau bija salabots, un aitas laiski plūkāja negaršīgo rudens zāli. Kā iepriekšējā reizē, nikni riedami, mūs sagaidīja abi suņi. Par laimi, sirmbārdainais Ozolu saimnieks, kūpinādams savu pīpi, sēdēja mājas priekšā. Pēc viņa bļāviena abi rējēji pazuda kā nebijuši. Citādi nekāds spēks nepiespiestu mani pamest mašīnas salonu. Ieraudzījis, ka lie esam mēs, vecais piecēlās un sagaidīja mūs kā vecus, labus paziņas. Ka bulu ar krūzi pašbrūvētā… Valis iesmējās. Šoreiz neatteikšos, bet tikai vienu. Pazīstu jūsu miezīti… Viņam gan ne, - draugs pamāja uz manu pusi. - Kādam tomēr jāstūrē… l aikam pie Sīmaņa reti kāds iegriezās, jo skaidri varēja redzēt, ka viņš priecājas. Jau pēc minūtes visi trīs sēdējām pie- saulltē. Valts vecajam pieskandināja un nomalkojis noslaucīja ar delnas virspusi lūpas. - Salds, man tāds patīk. Nelielā uzslava saimniekam gāja pie sirds, un viņš nekavējoties sāka aprakstīt visus brūvēšanas noslēpumus. Turklāt tā aizrāvās, ka Kronbergs atvainodamies bija spiests viņu pārtraukt. Mēs iegriezāmies pie jums, lai noskaidrotu divus jautājumus. Varbūt ari trīs. Sīmaņa rievu izvagotā seja atainoja vilšanos. - Bet es domāju… - To mēs noteikti noorganizēsim. Noteikti. Tikai citā reizē. Patlaban esam gluži kā riteņbraucēji pedāli sākuši griezties, un apstāšanās varētu novest pie kritiena. Jāmin. - Jautājiet, - Ozolu saimniekam šis arguments laikam bija labi saprotams, jo, izpūtis gaisā smaržīgu dūmu mākoni, viņš piemiegtām acīm pavērās manā draugā - gatavs palīdzēt. Jautājums numur viens. Vai pēc pensijas vecuma sasniegšanas Atis Bergmanis vēl strādāja? Es domāju - algotu darbu. - Nē. - Jūs to labi zināt? - Protams. Kopā gājām uz pastu poc pensijas. Turklāt tolaik bija spčkā daudz ierobežojumu, kas nelāva… - Zinu. Tātad - ne. Labi. Nākamais, kas mūs interese, - no kā Skaidrītei Celmai dēls? Kurš ir la ICvs? Izbrīnā Sīmanis uzrāva sirmās uzacis. - Bet tas nav viņas. - Kā tad? - Māsas. Celma to tikai sauc par dēlu. - Bet kur tad māsa? - Nomira. Pirms trīs gadiem. - Bet māsasvīrs, dēla tēvs? - Vini izšķīrās pirms tam. - Viņš neapciemo dēlu? - Reizēm, jo viņam sava ģimene. - Vai māsa ar ģimeni dzīvoja Vītolos? - Nē, Talsos. Tikai pēc šķiršanās pārvācās uz šejieni.
Kronberga acis pauda vilšanos. - Bet Skaidrīte, vai viņai nav bijusi sava ģimene? - Nē. Runāja, ka pie tā vainīga nelaimīga jaunības mīlestība. Taču tagad viņai ir dēls, par kuru tā rupCjas pat labāk, nekā daža īstā māte. Kronbergs nodzēra vēl vienu malciņu un labsajūtā skali no šmaukstināja: - Gards gan, turklāt jūtu - sāk strādāt grādi. Sīmanis pasmaidīja. - Par kārtīgu brūveri var kļūt tikai ar gadiem. Līdz saknei izstudējot to veco dziesmiņu "Alutiņi, vecais brāl…" - Uz diviem jautājumiem jūs atbildējāt. Kā būtu ar trešo? - Speriet tik va|ā! - Vai te - es domāju Mežvidiem tuvākajā apkārtnē, tagad, bet tikpat labi agrāk, kādai vientuļai meičai nav piedzimis ārlaulības bērns? Vecā vira acis nepatikā samiedzās. 'I'ad ta jautājums! Ar tādu pašā laikā griezties pie sievišķiem Ne, nezinu nevienas! - to viņš nocirta tik kategoriskā lom, ka mani iezagās šaubas par apgalvojuma patiesumu. Mes nevčlamies nedz izplatīt tenkas, nedz kādu nomelno!, es ierunājos. - Mums vienkārši vajadzīgi fakti. liet kas tad tas ir, ja ne fakts? - vecais skarbi jautāja. - Neesmu radis melot! Ja kādai būtu misējies, es zinātu. Ja nezinu, lad nav. Mes te cits par citu visu zinām labāk nekā paši par sevi Tā ja! Kā pārlaidāt vētru? - viņš spēji mainīja tematu, laikam jau iepriekšējais tam ne sevišķi patika. - Mums tā salauza aploku un gandrīz nocēla siena šķūnim jumtu. Mežā gan lielāks aizvējš, toties baigāk. Baigi gan, - Valts atzinās. - Nolauza ābeli. Un rēca kā pats nelabais, - es iespraudu. - Mežs pilns atlauztiem zariem. Būs kurināmais. Sen tādu vētru nebiju piedzīvojis. Bet kas jauns Bergmaņa lietā? - Kā redzat - vācam faktus. Pagaidām neko vairāk pateikt nevaru, - Valts atteica. - Laikam jau arī jūs? - Kā to ņem. Atceraties to ar brillēm? Krogū. Valdi Zander- sonu? Viņš tomēr sadzinis pēdas tam malumedniekam. - Zaram? - Jā. Ērikam Zaram. Izrādījās, ka tas jau sen miris. Tāpēc mēs ari bijām nonākuši strupceļā, jo kam varēja ienākt prātā meklēt viņu kapos. - Tas nozīmē? - To, ka mūsu versija no sākuma līdz galam bijusi nepareiza. Tā nav bijusi atriebība. Vismaz no malumedniekiem ne. - Sīmanis kā nožēlā pārvelti nosisto laiku noplātīja rokas.
XIV nodala ZEMNĪCA Mežvidos atgriezāmies izsalkuši ka vilki un tūdaļ metamies pie ledusskapja. Par laimi, ne es, ne Valts nebijām izvēlīgi. Iekoduši, kas gadījās pa rokai, uzlikām vārīties kafiju un sēdamies apspriesties. - Kaut kur savos spriedumos esam pieļāvuši kļūdu, - Valts drūmi konstatēja. - Kur? - Varbūt šī dāma dzīvo Rīgā un iebrauca Mežvidos reizi gadā, - es minēju. - Tad par dēlu Bergmanis nerunātu, Kronbergs pakratīja galvu. - Nē, Robert, vina dzīvo kaut kur tuvuma Bet… Un ja nu, lai slēptu savu negodu, pirms bērna dzimšanas vina pārvākusies uz dzīvi citur? Nē, tas neiet! Tā ir visbezatbildīgākā minēšana, - Valts pārtrauca pats sevi. - Nekas cits neatliek, kā paturēt šo sievieti rezervei. Kad visi striķi trūks, atgriezīsimies pie viņas. - Bet tagad? - Papētīsim pagātnes liecību. Ziģfrīda Štolca pazemes dzīvokli. Tikai mazmazliet atpūtīsimies, labi? Viņš izņēma no kabatas Kūlas zīmējumu un iegrima pētī šanā. Pēc kāda laika ieskatījās logā, tad kaut ko salldzinaja ar plānu un, acīmredzot atradis tā pareizo attiecību pret debess pusēm, atviegloti nopūtās. Bija skaidrs, ka viņš noteicis vii zienu, ņemot par atskaites punktu vienu no iezīmētajiem orien tieriem. Visbeidzot, ielicis piezīmju grāmatiņu kabatā, Valts izgāja ārā, laikam lai pārliecinātos par savu secinājumu atbilstību dabā redzamajam. Es paliku. Nomazgāju traukus, sakopu virtuvi un pirms gājiena uz mežu atlaidos gultā. Aiz loga vai dīja kapa klusums. Pēc nesenās vētras auriem tas likās divtik dziļš. Pamazām manas domas novirzījās uz pēdējo notikumu takas. Kopš mūsu ierašanās mīklainais atgadījums Mežvidos bija apaudzis ar veselu virkni neizskaidrojamu faktu. Kā es no- jaulu, pal Kronberga izsmalcinātais, slīpētais prāts nespēja atrast izeju no šā labirinta. Slepkavības fakts nebija apstrīdams, tāpal aizdomas, ka tā izdarīta ar iepriekšēju nodomu. Taču nelai i galvenā iemesla! Bezjēdzīga slepkavība nebūt nav kaut ka-, ārkārtējs, kā varētu likties. Taču tās parasti notiek speci- li-.kas vietās un apstākļos. Galvenie izraisītāji - huligānisms un alkohols nemīl vientuļas vietas. Bet te - meža vidū, nomalē, kur nav ne viena, ne otra! Lai kā piepūlēju smadzenes, atrast i/sk.iidrojumu nebija manos spēkos. Turklāt nebija vainojams ai i pēdējais no aizdomās turētajiem malumedniekiem - Ēriks /.ir. kas, par spīti drauga argumentiem, manā uztverē līdz šim bija šķitis pati atbilstošākā noziedznieka kandidatūra. Maka rīkoties ar bisi, plus atriebība par pāridarījumu, stipri vien nosvēra svaru kausus par sliktu šim cilvēkam. Tagad naeās atzīt Valta taisnību un savu kļūdu - viņam ar šo lietu nebija nekāda sakara. Prātā ienāca nelaimīgais Zigfrīds Štolcs. Cik neizprotams ir liktenis, kas vienam liek mirt greznos apartamentos, bet otram, kā šim vācietim, nes nāvi svešumā, tumšā, smacīgā pazemes bunkurā! Nez kāda gan ir dzīves jēga? Piedzimt, lai nomirtu? Bet starp šiem diviem notikumiem kaut kam taču jābūt! Kailai eksistencei, kuras vienīgie virzītājspēki ir sekss un vēders? Es labi sapratu, ka skaistie epiteti, kas no laika gala tikuši veltīti darbam, ir tukši vārdi. Izdomājums, ka cilvēka sūtība ir strādāt. Darbs ir nepieciešamība, lai dzīvotu, nevis otrādi - dzīvot, lai strādātu. Laikam es ar gadiem biju kļuvis neuzņēmīgs pret jebkuru ideoloģiju, un jo absurdāka uz šā fona izskatījās tā smadzeņu skalošana, kuru veica padomju vara. Piepeši manu domu plūdumu pārrāva kluss klauvējiens. - Nāc vien, es neguļu! Durvis atdarījās, un uz sliekšņa parādījās Kronbergs. Viņam pāri plecam karājās drēbnieka mērlente. Skarbi sarauktā piere liecināja, ka draugs par kaut ko norūpējies. - Kas noticis? Smagi atslīdzis krēslā, Kronbergs izstiepa visā garumā kājas un atbildēja: - Mūsu prombūtnes laikā Mežvidos pabijuši ciemiņi.
Es piecēlos sēdus. - Kā tu zini? - Atradu automašīnas atstātas pēdas. - Kur? - Tepat - pie mājas stūra. - Varbūt tas bijis mūsu pašu opelis? Kronbergs pakratīja galvu un noņēma no pleca mērlenti. - Es pārbaudīju. Izmērīju. Arī Bergmaņa limuzīns tas nav bijis, mums pie šķūnīša saglabājies tā riepas nospiedums, tā ka varēju salīdzināt. Šoreiz iebildumi, Robert, ii lieki, jo fakts ir neapstrīdams. Bet, lai tev lieta kļūtu vēl skaidrāka, celies un nāc man līdzi. Paklausīgi pieslējies kājās, izgāju nopakaļ Kronbergam priekšnamā. Pie atvērtajām ārdurvīm viņš apstājās -Tu pieliki jauno atslēgu, vai ne? Tagad paskaties vai te nav kaut kas nācis klāt. Es pieliecos tuvāk, taču neko aizdomīgu nesaskatīju. - Viss kā bijis. - Bet tagad? - Valts pagrieza atslēgu, un visā garumā izlēca mēlīte. Un tad es ieraudzīju, ka uz spožā metāla stienīša rēgojas vairāki skrāpējumi. Es skaidri atcerējos, ka, pārbaudot at slegu, tur tādu nebija. Acīmredzot mūsu prombūtnes laikā kāds ar plāna naža asmeņa palīdzību bija mēģinājis durvis attaisīt. - Viņš noteikti domājis, ka tas ir "šleperis", citādi nebūtu velti pulējies, - Kronbergs paskaidroja. Ar naža palīdzību tādu var dabūt vaļā viens divi. Kāda laime, ka iegādājāmies slēdzeni, kas pati neaizkrīt. - Zaglis? Valis domīgi noglaudīja zodu. Izviiv.it šaja sakarībā kaut kādu teoriju, manuprāt, ir pāragri Ša cilvēka nolūkus varam tikai minēt. Vēl viens noslēpums' Man las sāk krist uz nerviem! Kas zina, cik to vēl būs? Parādi riepu pēdas, - es lūdzu. Valis aizveda mani pie mājas stūra un tur, līdzās ceriņkrū- iiuin, miklajā zemē es ieraudzīju reljefu protektora nospiedu mii. Labi atcerējos, ka ne mēs, ne Bergmanis gar šo paksi neesam braukuši, tātad te bijis kāds svešs. Nospiedums bija svaigs, es pat pieliecos un pataustīju - zeme pēc lietus jopro- jam bija slapja. Piepeši es jutos līdzīgi mušai, ap kuru ļaunais zirneklis auž savu tīklu. Tā vien šķita - vēl mazliet, cilpa sa- vilksies un mēs nokļūsim sveša spēka varā. Gluži neviļus pa- metu apkārt piesardzīgu skatienu. Bet nekas tuvākajā apkaimē neliecināja, ka tur kāds slēptos. Gaisā valdīja pilnīgs bezvējš, un tagad man likās, ka tas vēsta nelaimi. - Atklājums nav no patīkamākajiem, - kā nolasījis manas domas, Kronbergs sacīja. - Vispirms tas elles ģīmis virtuves logā, bet tagad jau klajš mēģinājums ielauzties mājā! - Un kur tad vēl negaisa laikā redzētās gailošās acis! - es piebalsoju. - Tāda sajūta, it kā mēs būtu nokļuvuši dēmonu ielenkumā. - Acis varēja piederēt tiklab tam nakts ērmam, kā tam, kas atbraucis vieglajā automobilī ar nolūku uzlauzt durvis. Man liekas, ka te darīšana ar trim personām. Ko viņiem vajag? Zini, nāksies papildus nodrošināties. Es nedomāju par tērauda durvīm vai bruņu slēģiem, bet par zīmēm. Kā darījām ar logu, kad vēl nebija ielikta jaunā atslēga. Lai fiksētu - vai kāds ir bijis vai nav. Pag! - viņš pēkšņi saslējās, un pelēkās acis iemirdzējās, liecinādamas, ka drauga galvā dzimusi vērā ņemama ideja. - Man ienāca prātā kāda doma, - Valts apstiprināja manus novērojumus. - Bet iesim iekšā, kas zina, vai aiz krūma kāds neklausās. Cieši aizvēruši aiz sevis durvis, drošības pēc vēl aizdarījuši arī krampīti, atgriezāmies manā istabā. Drauga kalsenā seja bija sadrūmusi - droša liecība, ka notikumi tam nav saprotami, bet dzirkstījošais
skatiens apstiprināja, ka drīz lieta k|ūs skaidrāka. Viņš apsēdās krēslā, bet es - kā iepriekš uz dīvāna. - Liekas, tu esi norūpējies? - Jā, - draugs pamāja. - No vienas puses, ielaušanās mēģinājums ir pietiekami nopietna lieta, lai norūpētos, bet no otras - tas vieš cerības. Man skaidrs, ka tas nav bijis profesionāls noziedznieks. Tāds, ja netiktu pa durvīm, izceltu logu, toties šis vienkārši aizbrauca. Droši vien nezinādams, kad atgriezīsimies, baidījās tikt pārsteigts. Šis lakts liek izdarīt divus būtiskus secinājumus, vai ne? Atļauju tos tev, Robi, skali pateikt. Gribot negribot man nācās pasmīnēt. - Tev kārtis rokā, tu arī spēlē. - Nu, labi, - Valts lāvās pierunāties. - Kā jau teicu, secinājumi ir divi. Pirmais. Svešā nolūks, to apliecina skrambas uz atslēgas mēlītes, bijis iepriekš apdomāts - iekļūt māja Bet to var izdarīt vienīgi mūsu prombūtnes laikā. Tādējādi nav ap šaubams-mēs tiekam novēroti! Kā citādi viņš zinātu, ka Mcz vidos neviena nav? Piekriti? Kronberga vārdi lika man nodrebēt. -Jā. - Tagad pāriesim pie otrā secinājuma. Ja viņš netika iekšā mūsu jaunās atslēgas dēl, nav izslēgts, ka mēģinājums tiks atkārtots. Bet tas nozīmē, ka mūsu rokās nonākuši pirmie trumpji. Kā tos izspēlēt? - Mums jāierīko slēpnis! - es iesaucos, un Kronbergs piekrītoši palocīja galvu. - Pilnīgi pareizi. Pagaidām tas ir vienīgais paņēmiens, kā izkļūt 110 strupceļa. Kaut kas te briest… Bet plāns ir vienkāršs. Mums jāizliekas aizbraucam. Tas ļaus šim tipam atkārtot mēģinājumu. Bet mes pabrauksim tikai tiktāl, lai nebūtu no krustojuma saredzami, atstāsim opeli krūmos un ar līkumu alļ'.iic/isimies Mežvidos. Esmu pārliecināts, ka brikšņos vins nosēž to pierāda riteņu atstātās sliedes pie mājas pakša. Visērtākā novērošanas vieta, manuprāt, ir tur, kur stiga iziet uz lielceļa. Sēžot kādā slēptuvē, var ne tikai fiksēt mūsu aizbraukšanu, bet arī virzienu, kurā dodamies. Pazīstot apvidu, tas aptuveni ļauj izskaitļot prombūtnes laiku. Es domāju, ka šajā reizē viņš kļūdījās, pieņemot, ka braucam uz veikalu. Tas izskaidro steigu. Ko tu teiksi? Esmu par! - es pacēlu roku. Loti labi! Tātad - vienojušies. - Kronbergs piecēlās. - Es iešu pārģērbties, un tu arī uzvelc mugurā kaut ko vieglāku. Iesim pastaigāties. Uz kurieni? - jauno notikumu iespaidā jau aizmirsis par mūsu iepriekšējo nodomu, es izbrīnījos. - Pamēģināsim atrast zemnīcu. Šodien, šķiet, ciemiņi vairs nav gaidāmi, tāpēc izmantosim laiku lietderīgi. - Kā tu vari zināt - ir vai nav gaidāmi? - redzot Valtu dodamies uz durvīm, es iesaucos. - Ja mūsu apsvērumi pareizi un viņš izraudzījies vietu novērošanai pie krustojuma, tad parādīsies šeit, vienīgi redzot mūs aizbraucam. Tas man liekas skaidrs, vecīt. Bet tev? Man neizdevās dot pienācīgu atbildi uz vina nelielo sarkasmu, jo, kamēr to apdomāju, durvis aiz drauga jau bija aizvērušās. Uzvilcis savu krietni vien apnēsāto treniņtērpu un vieglus sporta apavus, es pēc piecām minūtēm iznācu pagalmā. Kronbergs jau gaidīja. Arī viņš bija izvēlējies līdzīgu apģērbu, tikai papildus uzlicis galvā amizantu cepuri ar uzliektām malām. - Pret mūdžiem, - pamanījis manu izbrīnīto skatienu, viņš paskaidroja. - Individuālā aizsardzība. Lai gan rudeņos to esot mazāk, tomēr tie mēdzot būt. Bet es ciest nevaru, kad jūtu kādu ložņājam pa matiem. Tu iesi kailu galvu? - Mani tas netraucē. Ja nekļūdos, slarla vietu un gājiena virzienu pēc Kūlas zīmētā plāna tu jau noteici. - Jā. Pirmos piecdesmit metrus. Pēc tam nāksies turēt acis vaļā. Bet tagad - pa taciņu garām
kritušajai ābelei. Uz priekšu! Jau pirmie metri rādīja, cik nopietni mežā plosījusies vakardienas vētra. Visas malas bija pilnas ar nolauztiem zariem un sausiem sprunguļiem. Lielākie koki gan bija izturējuši brāzmas, tikai vienā vietā man izdevās ieraudz.il ar saknēm izgāztu apsi, kas krītot bija iesprūduši starp diviem bērziem. Man tie izskatījās pēc ārstiem baltos virsvalkos, kas saudzīgi pietur ievainoto ciltsmāsu. Iet bija grūti, jo ik pēc da/iem soļiem nācās pamest taciņu, lai apietu kārtējo šķērsli. Ka jau mežā, manas acis pašas no sevis pievērsās zemei, meklējot sēnes. Valts tālredzīgi bija sagādājis grozu un divus salieeenūs, bet pats turēja rokā piezīmju grāmatiņu un pat neskatljas zem kājām. Kad izteicu izbrīnu par viņa vienaldzību pret sēņošanu, Kronbergs paraustīja plecus. Pēc tam iebadīja ar pirkstu plānā un aplaida ar roku pusloku, liekot saprast, ka nevar darīt divas lietas reizē - ieturēt virzienu atbilstoši Kuļas iezīmētajiem orientieriem un lasīt sēnes. -Tev taisnība, - es piekritu. - Bet, ja neiebilsti, es pa ceļam salasīšu. Instinkts, turklāt nepārvarams. - Lasi vien, - viņš pamāja. - Es to darīšu atceļā. - Tā jau nu darīsi, - es pašpārliecināti iesmējos, kad tās visas jau gulēs manā grozā. Vienīgi, ja atgriežamies pa citu ceļu. Tad gan. - Redzēsim, - draugs noteica un no jauna pievērsās apkārtnei. Kaspara Kūlas orientieri patiesi izrādījās īsti dižkoki. Man atlika vienīgi pabrīnīties par vina atmiņu, bet laikam jau mežsargs iegaumē kokus tāpat kā pilsētnieks ielu nosaukumus. īpaši mana atmiņā saglabājies viens - bērzs ar iepelēki baltu mizu. Stalts un spēcīgs. Tā lapotne līdzīgi lietussargam pletās pāri krūmājam, kura vidu tas stāvēja. Es lēsu, ka šis koks ir krietni vien augstāks par mūsu namu Vidus ielā. Valts visu uzmanību veltīja ceļam, tikai retumis izmezdams kādu vārdu, kad nācās mainīt virzienu. Es jau biju salasījis krietnu kaudzīti cūccnu, kas te izrādījās tieši tādas, kā man patīk - cietām, biezam cepurītēm un resniem, īsiem, baltiem kātiņiem. Jāatzīstas, apkārtnei es nepievērsu ne mazāko uzmanību, pilnīgi aizņemts ar to, lai ieraudzītu sūnās nomaskējušos tumši zaļo cepurīti. Liekas, esam klāt, - Kronbergs piepeši sacīja un norādīja uz. priekšu. Metrus desmit atstatu es ieraudzīju īstu čūkslienu. Tā bija Kutas pieminētā mežrožu audze. Zari no vienas vietas piebērti ar piebriedušiem, koši sarkaniem augļiem. Uz visām pusēm izslietie asie ērkšķi lika man ar nožēlu aptaustīt savas plānās bikses. M… jā, kāds ieteica - uzvelc kaut ko vieglāku. Varu iedomāties, pēc kā mēs izskatīsimies, kad būsim izlauzušies cauri. Khm. Visu nevar paredzēt, - draugs noplātīja rokas. - Nekas, apbruņosimies ar zariem - nolauztu te cik tik uziet, un gan jau ceļš pašķirsies bez nāvējošām traumām. Paskat, - viņš tikai tagad iemeta acis grozā, - cik daudz! Un visas cūcenes, - eš lepni atbildēju. Skaistas gan. Un tik cietas, - viņš pataustīja virsējās. - Derētu iesālīt ziemai. Te viņu milzums. Ja tu ietu lēnāk, būtu divtik. Bet kā te tikt iekšā? Nekur nav ne spraudziņas, vieni ērkšķi, - es teicu, pētīdams necaurejamo žogu. - Redzi, pie tā laukakmeņa, - Valts norādīja uz milzīgu apsūnojušu akmeni. - Kūla pie tā ir iezīmējis bultiņu. Kaut tikai pa gadiem eja nebūtu aizaugusi. Kad sākām pētīt norādīto vietu, izrādījās, ka tur krūmājs nav tik blīvs un ar grūtībām uz priekšu tikt varētu. Atlika sameklēt piemērotus zarus. Tas neradīja problēmas, jo vētra arī šo vietu bija apstrādājusi no sirds. Atstājuši sēnu grozu akmens pakājē un bruņojušies ar lieliem zariem, devāmies uzbrukumā adatainajam pretiniekam. Ka radis, Kronbergs brida pirmais. Šķirdami dzelkšņainos krūmus, devāmies biežņā. Es turējos biedra pēdās. Uz priekšu virzījāmies ļoti lēnām, jo vienā laidā nācās apstāties, lai atbrīvotu apģērbu no smailo ērkšķu gūsta. Aiz muguras jau bija saslēgušies pirmie krūmi, bet otru malu vēl neredzēja. Pēkšņi draugs pāri plecam izmeta:
- Laukumiņš! Priekšā parādījās skrajāka vieta, un mes iznācām klajumā. Tas bija pavisam neliels. - Lūk, arī rokturis! - Kronbergs piedūra kurpes purngalu pie izliekta sprunguļa. - Viss - kā vecais aprakstījis. Tagad atliek paskatīties, kāda īsti izskatās nelaimīga Zigfrīda Štolca pēdējā mājvieta. Viņš noliecās un, satvēris koka gabalu, pavilka Kaut kas nošņirkstēja, un pēkšņi kopā ar velēnām atvāžas apmēram kvadrātmetru liels vāks. Melnajā caurumā neskaidri vidēja kāpnes. Valts ieslēdza kabatas lukturīti un pavērsa staru lejup. Taču neko lielu tas nedeva, izņemot nedaudz blāvāku tumsu, nekas nebija saskatāms. - Kāpsim lejā? - Tālab jau nācām, - es paraustīju plecus, jo labi zināju, ka Valts nav no tiem, kas grieztos atpakaļ, neizpētījis noslēpu maino vietu. - Nav ko kavēties. Debesis arī sāk apmākties, bet mums vēl jātiek atpakaļ. Nedod Dievs, atkārtoties vakardienai. Ja negaiss pārsteigs mūs mežā, neatradīsim vēl atpakaļ ceļu. Kronbergs pavērās augšup un neapmierināti pakratīja galvu. - Tā vien liekas, ka tomēr atkārtosies… Vairs nevilcinādamies, ar vienu roku turoties pie vāka malas, ar otru spldinot lukturīša staru, lai redzētu, kur likt kāju, viiiš piesardzīgi kāpa lejā. Es sekoju cieši aiz muguras. Par spīli vakardienas negaisam, bunkurs izrādījās sauss. Neliela la/a ar vecu matraci un aplupis virtuves ķeblis - tā bija visa iekarla. Varu tikai iedomāties, kā šajā pazemes kazemātā julies ievainotais Štolcs. Fiziskajām ciešanām noteikti pievienojas ari vientulības un pamestības smagums. M… jā, - es norūcu. - Grand Hotel apartamenti te nav. Ja ai/ver vāku - zārks kas zārks. Tikai lielāks. Lfinām virzīdams gaismas aplīti uz priekšu, Valts pamāja. No augšas krītošās gaismas nebija pietiekami, lai kaut ko saskatītu tumsā grimstošajos kaktos. - Nav nekā interesanLa, - gribēdams ātrāk tikt no šejienes laukā, es ieteicos, bet tas nelīdzēja draugs bija paradis visu izdarīt līdz galam. - Kas tad tas? - viņš piepeši pieliecās un pacēla no grīdas kaut ko pelēku un bezveidīgu. - Rotaļu zaķēns! - Bergmanis būs iedevis, lai Štolcs nejustos tik vietulīgi. - Šis nav īstais temats jokiem, - Kronbergs diezgan skarbi atteica. - Izskatās, ka vecais šo zemnīcu nebūt nav pametis novārtā. Ja padomā - labāku pagrabu par šo grūti iedomāties. Redzi? - viņš iespīdināja staru attālākajā kaktā. Izrādījās, ka tur, sakrautas cita uz cjtas, stāv vairākas koka kastes ar tukšām stikla burciņām. Uz augšējās kastes bija uzmesti cauri kartupeļu maisi. Valts rūpīgi pētīja katru stūrīti, katru sīkumu, kas patrāpījās gaismas aplīša ceļā, bet es dīdījos nepacietībā. Atvērtajā lūkas četrstūrī pelēcīgās debesis sāka aizklāt melni, draudoši lietus mākoņi. Divas trīs lietus piles jau liecināja, ka nav tālu līdz pamatīgam gāzienam. Par laimi, apmierinājis savu ziņkārību, draugs nodzēsa lukturīti un uzsita man uz pleca. - Laižamies! Te mums vairs nav ko darīt. Paskat, - tikai tagad viņš ieraudzīja draudīgas debesis, liekas, tev būs taisnība. Gaidāms negaiss. Ejam! Kad no zārkveida telpas tikām virszeme, pat izdzirdis pavisam netālu pirmo pērkona grāvienu, es julos gluži kā izkāpis no kapa. Štolca pārvešana uz zemnīcu noteikti bija tuvinājusi nāves iestāšanās laiku. Pleci likās atbrīvojušies no nospiedoša smaguma, bet plaušas - no pazemes smacīguma, kurā es sajutu iznīcības elpu. Gluži kā īsts celmlauzis, kuru nekas nevar aizkavēt, Kronbergs pašķīra eju dzeloņainajā žogā. Atceļš viņam aizņēma divas reizes īsāku laiku neka nāciens šurp. Droši vien draugu skubināja tuvīnā lietusgāze, jo padebeši bija piemilzuši ar ūdeni gluži melni. Nebija šaubu, ka kuru katru brīdi tam jāizlīst pāri zemei. Mežrožu dzelkšņainie zari bija tā saslēgušies, ka nevienam ne prātā nevarētu ienākt, ka aiz tiem atrodas zemnīca. Krūmājs izskatījās tik blīvs, lai nezinātājs nekad neriskētu līst tajā iekšā. Lai gan vecais Bcrgmanis savos apsvērumos nenoliedzami bijis atjautīgs, diemžēl tie nebija spējuši izglābt
Zigfrīda Štolca dzīvību.
XV nodala ZĀDZĪBA Kronbergam tā arī neizdevās pierādīt savu sēņošanas prasmi, jo lietus sāka smidzināt jau ar pirmajiem soliem. Kavēties nebija laika, galvenais - drīzāk tikt zem jumta. Valts soļoja ātri un droši. Zinādams, cik teicami viņš prot orientēties pilsētā, paļāvos uz šīm spējām arī mežā. Draugam piemita ne vien teicama redzes atmiņa, bet vel kāda papildu maņa, kas lāva noturēties uz pareizā ce|a. Droši vien viņa zemapziņa fiksēja apkārtni kopumā, un vajadzīgajā brīdī tā sniedza vai nu ap- stiprinājumu, vai noliegumu, atkarībā no tā, vai gājām pareizi vai ne. I,ietus laikā iet pa mežu ir divtik nepatīkami - ūdens līsl ne tikai no gaisa, bet arī no lapām un zariem. Reizēm neuzmanīgi aizskarts krūms apšlāc ievērojami vairāk nekā debesu dusa Mitrās bikses kļūst smagas un, nepatīkami līpot pie stilbiem, apgrūtina katru kustību. Pusceļā mūs pārsteidza tāda lietusgāze, ka acumirklī izmirkām līdz ādai. Sākumā centāmies paglābties no lietus zem lielāko koku lapotnēm, mezdami līčločus no viena līdz nākamajam, bet tad šī cilpošana k|uva lieka. Slapjāki vairs nevarējām būt, tāpēc gājām vien taisni. Apkārt valdīja pustumsa, un es spēju tikai nobrīnīties, ka lādos nepiemērotos apstākļos draugs ne reizi nenomaldījās no vajadzīgās takas. Es būtu kļūdījies jau pēc metriem divdesmit, taču viņš savas dotības apliecināja arī šoreiz un izveda mani precīzi uz Mežvidiem. Protams, es uzreiz aplaidu apkārt pelošu skatienu, bet nekas mājas priekšā neliecināja, ka mūsu prombūtnes laikā te kāds būtu bijis. Atslēga arī nebija aiztikta. Pirmām kārtām vajadzēja tikt vaļā no slapjā apģērba. Nekavējoties devāmies katrs uz savu istabu pārģērbties. Treniņtērps bija tā izmircis, ka turējās pie ādas gluži kā pielīmēts. Ar grūtībām ticis no tā ārā, norīvējos ar sausu dvieli un uzvilku peld- meteli. Uzreiz kļuva silti, asinsrite uzlabojās, un, lai vainagotu labsajūtu, uzliku virtuvē vārīties kafiju. Pēc dažām minūtēm man pievienojās arī Valts. Tu jau esi parūpējies par kafiju? Cik labi, karsts malks tagad būs pašā laikā, - viņš atslīga krēslā un, kaut ko izņēmis no kabatas, nolika uz galda. Tas izrādījās rotaļu zaķītis, kuru viņš bija pievācis zemnīcā. Lai gan šobrīd to bija grūti nosaukt par rotaļlietu - īsts dubļu pikucis. - Domā paspēlēties? - Pārspriest problēmu. - Zaķa? Varu palīdzēt, - es pasmīnēju. - Kā zināms, zaķis nav galēdājs, viņam galvenais ir dārzeni kāposti, burkāni un, protams, vilks. Pirmos tas ēd, bet no otra bēg. Ziemā tas nēsā baltu kažoku, vasarā pelēku. Liekas, par zaķi tas ir viss. Ak tā, vēl viņam ir garas ausis, viņš Šķielē, skrien, cilpas mezdams, bet, smiedamies par pupas nelaimi, iedzīvojies šķeltā lūpā. Tagad gan viss, - es noņēmu 110 pilis kannu un, salējis tasītēs kafiju, apsēdos viņam iepretim. -Tev šajā jautājumā ir visai plašas zināšanas. Diemžēl šis, - draugs piebikstīja ar rādītājpirkstu rotaļlietai, kas tagad izskatījās gaužām noskumusi, - nav no tevis pieminētās sugas. Tā kā arī daiļrunīgais raksturojums nav attiecināms uz šo plīša lietiņu. Šis ir domāts rotaļām. Tādējādi vari sākt visu no jauna. - Rotaļlietas ir dažādas, - es atbildēju, bet pārsvarā tās darina dzīvnieku veidā. Lācēni, zaķēni, kaķēni, ka ari… - Sunēni, - Valts piebilda. - Pietiks, pietiks, ari šis jautājums tev nav svešs. Bet turpini! - Rotaļlietas domātas bērniem… - Stop! - Kronbergs pacēla roku. - Lūk, 110 šis vietas ari sākas problēma. Mums zināms, ka, lai gan Atim Bergmanim bijis dēls, viņš visu mūžu aizvadījis viens. Un piepeši še tev! zaķēns! Varbūt tas nācis no paša bērnības laikiem? Ne, es labi atceros, ka šādus ražoja sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. Grūti iedomāties, ka viņš to iegādājies paša vajadzībām, jo tolaik Bergmanim varēja būt gadi četrdesmit pieci, piecdesmit. Vai vari kaut kā izskaidrot šo dīvaino faktu? Tikai tagad man atausa apjēga par Kronberga domu gājienu. - Iznāk, ka dēls, par kuru nevienam, izņemot Kūlu, nekas nav zināms, ir bijis biežs viesis Mežvidos. - Biežs vai ne, par to es neņemos spriest, taču te viņš ir ciemojies. Tagad jautājums - kāpēc mēs
zaķīti atradām tik nepiemērota vieta - pazemes bunkura? Atbilde ir tikai viena - dels pārstājis te ierasties un vecais kopā ar saimniecībā nevajadzīgajām mantām rotaļlietu vienkārši nometis zemnīcā. Varēja izsviest. Kur? Te nav pilsēta, un atkritumu savācējs nebraukā. Zinot Ata Bergmaņa mīlestību pret mežu, kā arī kārtības mīlestību. skaidrs, ka pat aizaugušā tranšejā viņš neko nenomestu. Vardu sakot, šī rotaļlieta apstiprina, ka Kūla teicis patiesību, un reizē kalpo par pierādījumu, ka Bergmaņa pēcnācējs te pabijis. Ko tas mums dod? Ko? To pašu. Un ja nu, - mans draugs paliecās uz priekšu, itin kā gribēdams uzsvērt savus vārdus, slepkavības motīvs paliek iepriekšējais, bet mainās izdarītājs. Teiksim, Bergmaņa mīļākā, sašutusi par to, ka tikusi atgrūsta… Bet varbūt dēls, uzzinājis par mātes pazemojumu… Atriebības kāre, Robert, var apmāt, atņemt pēdējo saprātu, un cilvēks sastrādā sazin ko. Man ir zināmi vairāki gadījumi, kad, padevušies tai, pat bērni kļuvuši par īstiem briesmoņiem. Tādējādi, atmetot malumedniekus, nebūt neatkrīt vardarbības iemesla meklēšana. - Izklausās ticami. - Jā, - Valts piekrītoši pamāja. - Turklāt uzpeld arī papildu secinājumi. Sākumam tomēr pieņemsim, ka noziegumu pastrādājusi atraidītā mīlestība. Ko tu par viņu varētu pastāstīt? Es iesmējos, tik jocīgs man likās šis jautājums. - Neko. Neesmu ne saticis, ne runājis ar viņu. Pat ne redzējis. Nekas vairāk kā mirāža. - Bet manā apziņā viņa ir pilnīgi reāla. Protams, ne jau pēc ārienes, bet pēc īpašībām. Pirmkārt, es teiktu, ka šī sieviete atriebībā ir aukstasinīga. Par to liecina tīši uzspiestais nošautā Bergmaņa pirksta nospiedums uz bises gaiļa. Ne katra vājā dzimuma pārstāve tādos apstākļos spētu saglabāt vēsu prātu, vai ne? Lai gan viņas prāts nevar būt pārāk ass, jo pirkstu tā izvēlējusies nepareizo. Tālāk. Viņa ir pārmērīgi emocionāla, ja jau ķērusies pie slepkavības. Tādējādi es šo sievieti iztēlojos ka pretrunīgu, viegli uzbudināmu, dusmās neaprēķināmu un reizē apveltītu ar aukstu, ne visai dziļu prātu. Protams, ja noziegumu pastrādājusi vina. - Bet - ja dēls? - To es pieminēju tikai kā varbūtību, kas man personīgi liekas visai apšaubāma. Pirmkārt, tāpēc, ka nodarījums skar galvenokārt nevis viņu, bet māti. Otrkārt, lai ievirzītu dēla domas uz slepkavību, jābūt gandrīz suģestējošai ietekmei. Pretējā gadījumā dēlā rastos aizdomas, ka viņa pati nav nekāds eņģelītis, bet gan briesmonis sievietes apģērbā. Vīrieši, ja vien nav dzērumā, izrādās krietni vien nosvērtāki, aizvainojuma dzēšanai neizvēlas aizvainotāja nāvi. Bet sieviešu pasaulē tamlīdzīgu jūtu izpausme nav reta parādība. - Tātad - meklēsim sievieti? - Pagaidām tas ir vienīgais pavediens. Diemžēl Bergmanis savā mīlas drāmā rīkojies kā rūdīts konspirators Taču viena doma man tomēr ir, - Valts sacīja un, atvilcis aizkaru, raudzījās logā. - Tā vien liekas, ka vētra atkārtosies. Vai dzirdi? Es ieklausījos, un piepeši izdzirdu skumju, smeldzīgu, gari stieptu, vaidam līdzīgu skaņu, kas sirdī uzjundīja grūtsirdību. - Kas tas ir? - Vēja dziesma skurstenī. - It kā apraudātu kādu. Nepatīkami klausīties. - Pagaidi, kad iedziedāsies kā vakar, šī skaņa liksies liega šūpļa dziesma. Bet šo zaķi nav ko turēt iekšā pārāk netīrs. Izlikšu laukā nomazgāt, - Kronbergs piecēlās un, izgājis uz lieveņa, nolika rotaļlietu lietū. Raudzīdamies pa logu, es izteiksmīgi piedauzīju ar pirkstu pie pieres, taču draugs šo daiļrunīgo žestu izlikās neredzam. - Tas nu būtu padarīts, - atgriezies savā vietā, viņš noslaucīja kabatlakatiņā rokas. - Vēl mums atlicis izspriest, ar ko pirmo sākt - ar slēpņa ierīkošanu vai sievietes meklēšanu.
Protams, ar slēpni. Nav taču izslēgts, ka te bijis pats slepkava, jo esmu dzirdējis, ka tie mēdzot atgriezties nozieguma viela Bet sieviete nekur nepaliks, pat ja tā ir viņa, kas mēģinājusi ielauzties mājā, vai ne? Viens blīkšķis, un divi zaķi rokā, ari Iii var iznākt. Bet - lai kā botu, mēs nevaram pamest māju sveša cilvēka rīcībā. Rīgas Bergmanis par to mums galvu noraus, l ādCiādi, lai zaķa problēma pagaida, darīsim neatliekamo. Piekrītu, - Kronbergs palocīja galvu. - Ja vien laiks atļaus, slēpņi ierīkosim jau rīt. Atļaus - neņemdams vērā, kas notiek aiz loga, es nepamatot i optimistiski izmetu. Kronbergs pavērās manī ar nosodošu skatienu, un šoreiz veltīja man to pašu izteiksmīgo žestu - piedauzīja ar pirkstu pie pieres. Tas bija pamatoti, un es izlikos neredzam. Pēc tam mēs nolīdām katrs savā istabā. Droši vien gan es, gan draugs sirdī lolojām vienādas cerības, ka laiks tomēr uzlabosies. Skaidri jutu, ka Valts nebūt nav apmierinājis savu makšķernieka kaisli. Par laimi, vētra neatkārtojās, un, vēl brīdi pavilcis savu gaudu dziesmu skurstenī, vējš aprima. Lietus pamazām vien pārgāja sīkā un apnicīgā smidzināšanā. Tāds laiks mēdz turēties ilgi, it sevišķi, ja mākoņu sega ir viendabīga un peld zemu pāri. Līst un līst, līdz nezini vairs kur likties - laukā iet nevar, bet sēdēt iekšā apriebies līdz nāvei. Savā mājā vienmēr var atrast kādu darbu - tos sīkumus, kuriem ikdienā pietrūkst laika. Bet ko darīt svešā? Man bija grāmatas, bet Kronbergs mīlēja gar kaut ko knibināties. Lai gan tik pavirši spriezdams, es noteikti nodarītu netaisnību, jo galvenā Valta nodarbošanās bija galvas lauzīšana - tas, ko apkārtējie nevar saskatīt, aptaustīt un pat pietiekami novērtēt, jo spēj aptvert tikai rezultātu - noķertu noziedznieku vai veiksmīgi atrisinātu lietu, nevis procesu, domāšanā ieguldītās pūles. Lietus vienmērīgā šalkoņa pamazām ieaijāja smadzenes un apmigloja redzi - burti sāka izplūst, un autora doma aizslīdēja kaut kur sānis - ne kārtīgi izlasīta, ne saprasta. Beidzās viss tā, kā bija jānotiek, es iemigu. Atmodos spēji. Kā no grūdiena. Neizprotams satraukums bija pārņēmis katru nervu šūnu. Piecēlies sēdus, ieklausījos. Mājā valdīja klusums. Valt! - pēkšņās bailēs iesaucos, un kaut kur no mājas dziļumiem, man par neizsakāmu atvieglojumu, atlidoja sienu apslāpēta atbilde: - Kas ir? - Kur tu esi? - Kabinetā. - Es piekāpšu. - Piekāp. Izrādījās, Kronbergs sēž pie rakstāmgalda un pēta pie sienas piestiprināto apvidus plānu. - Izglītojies vietējā ģeogrāfijā? - Jā. Meklēju parocīgāku vietu, kur atstāt opeli Redzi, tā nedrīkst būt pārāk tālu, jo mums iespējami ātri būs jāatgriežas Mežvidos. Ja nokavēsim, viss izrādīsies velti, un tas tips pagūs nozust ar to, ko viņš te meklē. Visizdevīgāk, izbraucot uz. lielceļa, botu nogriezties pa kreisi un, lūk, šajā meža ieloka no zust krūmos. Tas nebūtu pārāk liels attālums, un, ejot ziemel rietumu virzienā, mēs jau pēc minūtēm divdesmit atgrieztos mājās. Kā tu domā? Der? Raugoties plānā, Kronberga iecere izskatījās tīri pieņemama Vienīgais trūkums - mēs nezinājām, kāds šajā vietā ir mežs pēc vētras. Varam iekulties tādā ložņā, no kuras izkārpīt ies nebūs iespējams. Taču, izpētījis karti un neatradis citu variantu, biju spiests piekrist: - Der. - Ko tu tāds sabozies? - draugs uzmeta man ciešu skatienu, laikam tikai tagad pamanījis manā sejā satraukuma atstātās pēdas. Nezinu… Kaut kāds nemiers… Gulēju, gulēju, te piepeši atmodos kā no grūdiena… Kaut kas, - es pārbraucu ar roku pāl i pierei. Bet neņem mani par pilnu. Šie Mežvidi… Varbūt i;r. ii mājas iespaids? Atminos, kā laukos reiz nosprāga kaķis, r. lo apraku, bet tad kādu dienu pie mums ieradās kaimiņu ninus.
Ciemos, kā jau ik nedēlu. Es stipri izbrīnījos, kad viņš, -.(>.ilvii sabozis, ilgi ošņāja to vietu, kur nabags bija izlaidis gani. Nevis to, kur biju kaki apracis, bet to, kur tas bija nobeidzis. Iznāk, ka nāve pēc sevis kaut ko atstāj, vai ne? Nereti/. imii, bet uztveramu… Kronbergs paraustīja plecus. Visa mūsu planēta ir viena vienīga kapsēta. Nāves val- sliba Bet var jau būt, ka tādam kā tev, kam jutekli ir saasināti, iespējams uztvert to, ko citi nespēj. Apstrīdēt, nezinot patiesību, būtu muļķīgi. - Viņš pavērās pulkstenī un piecēlās. - Laiks dzert lēju. Biju ievērojis, ka parasti Valta klātbūtne uz mani un arī uz citiem iedarbojas nomierinoši, taču šoreiz nervozais uzbudinājums kā negribēja, tā negribēja pāriet. Nelīdzēja ne gardās vakariņas, nedz karstās tējas tase-likās, man apkārt vijas kaut kas tumšs un baigs. Pie mazākā troksnīša biju gatavs lēkt kājas. Mans stāvoklis nepaslīdēja garām drauga vērīgajam skatienam. Tu esi pamatīgi satraucies, - lūkodamies manī ar savām pelēkajām acīm, viņš atzina. - Pacenties domāt par kaut ko citu. Jautrāku, vai. Laiks ieslēgt pagalma apgaismojumu,-viņš uzslējās kājās un nospieda slēdzi. Lai pārliecinātos, vai lukturis deg, pavilku sānis aizkaru, ja tā var nosaukt palagu, kas joprojām pildīja šo lomu. No ārpuses iespīdēja gaisma, liecinādama, ka viss kārtībā. Bet tad mans skatiens apstājās pie lieveņa, un es sarāvos kā no strāvas trieciena - rotaļu zaķītis, ko Kronbergs pavisam nesen bija nolicis lietū mazgāties, bija pazudis…
XVI nodala LAMATAS Atlaidis aizkaru, Valts paveras mani ar satumsušu skatienu. - Tie tavi jociņi? - Par ko tu runā? - Par zaķi, it kā nezinātu. Vai tu to paņēmi? Es paraustīju plecus. - Prātā nav nācis. Es pat neatceros, kādas bikšeles valkāju, kad spēlējos ar tādu. Sen esmu no tām izaudzis Kronberga seja pauda neviltotu apmulsumu - Bet zaķis tomēr pazudis! Kas to varēja pievākt? -Varbūt klejojošs suns, - es minēju. Paskaties, vai nav atstājis pēdas. Pats izliki zaķi laukā, pats tagad art meklē. Starp citu, Rīgas Bergmanis kopā ar Mežvidiem ir mantojis arī šo, pie visa īpašuma piederošo mantu. Nedod Dievs, ja viņš uzzinās par notikušo! Mans vieglais humoriņš (āva draugam atgul līdzsvaru, un jau pēc mirkļa redzēju viņu līkņājam sīkajā, smalkajā lietutiņā. Valts atgriezās nikns. - Nav! Nav ne zaķa, ne pēdu! - Nekāds lielais zaudējums… - Man ir svarīgs nevis zaudējums, bet gan lakts, drauga pierē ievilkās stāva rieva. - Kam ievajadzējies vecu, nosmulētu rotaļlietu? Un tad man ienāca prātā dīvainais impulss, kas bija pārtraucis manu miegu. Vai starp pazudušo rotaļlietu nejautās kāda sakarība? Lai kā, zaķēns varēja pazust vienīgi šajā laika sprīdī. Brīdi svārstījos vai uzticēt savas domas Kronbergam, bet izlēmis, ka slēpt nav jēgas, jo viņš pret manas intuīcijas signāliem vienmēr izturējies nopietni, izstāstīju. Tātad, tavuprāt, abi šie fakti, ja tā var teikt par nojautu, ir savstarpēji saistīti? Viens Dievs to zina, bet laika ziņā noteikti. To nevar nepamani!, vai ne? Nevar, draugs pamāja. - Bet tas nav bijis suns. Vismaz līdz šim lu neesi reaģējis uz dzīvnieka klātbūtni. Varbūt nebija gadījuma, bet, kolīdz tāds radās… snaudošie spēki tika atmodināti. I'ar spīti stāvokļa nopietnībai Kronbergs iesmējās. Cik vēl tev viņu rezervē? Varbūt vari atmodināt arī gaiš- reģa spējas? Padomā pats, kādas pūles tas mazinātu! Tev vaja- dzOtu tikai nosaukt vainīgo. Diemžēl, - viņš atguva nopietnību, - kamēr spēki snauž, būs vien jāpaļaujas uz smadzenēm. Ka lu izskaidro šo atgadījumu? Man tā ir mīkla. Kā jau minēju, varētu vainu novelt uz kādu dzīvnieku. Vairāk neko nespēju izdomāt. - M… jā. To pašu varu teikt arī es, - draugs atzinās. - Ja pie zaķa nozušanas vainojams cilvēks, nevaru aptvert viņa mērķi. Taču lava intuīcija liek domāt, ka mums darīšana ar saprātīgu būtni. Jāatzīstas, man te arvien vairāk sāk nepatikt. Vienai mīklai kraujas virsū nākamā, bet mums joprojām nav ne jausmas, kas īsti notiek. Ar nepacietību gaidu rītdienu, varbūt tā ienesīs kādu skaidrību. Starp citu, mēs vēl neesam izvēlējušies vietu slēpnim. Te jāņem vērā divi iespējamie varianti. Pirmais - ja pagūstam atgriezties Mežvidos ātrāk par mūsu "medījumu", un otrais - ja viņam izdodas mūs apsteigt. Tādu variantu, ka viņam ne tikai izdodas apsteigt mūs, bet arī aizbēgt, nav vērts pat apspriest, jo diez vai šim cilvēkam tam pietiktu laika. Viņam taču jāatbrauc, jāiekļūst mājā un jāatrod tas, kā dē| viņš uzņēmies šo risku. Spēkā paliek tikai divas iespējas. Ja atgriežamies ātrāk, mums jāizvēlas vieta mājā, ja vēlāk par novērojamo - jāparedz, kā iekļūt namā nemanītiem.
- Ārpusē palikt nevar? - Mums jāredz, ko viņš meklē. - Tas nav iespējams, Vali, - es iebildu. - Pie mazākā troksnīša viņš laidīs jekas vaļā. Jā, cs piekrītu, var slēpni ierīkot mājā. Bet kā tikt iekšā nemanītiem? Ne, ja viņš būs paguvis ierasties Mežvidos pirms mums, paliksim ārā! - M… jā. Bet, paliekot ārā, mēs nezināsim, kam viņš dzen pēdas. Pēc tam jau nāksies pieņem! jebkuru pasaciņu - nezinot patiesību, neko nepierādīsim. Nē, man tas nepatīk! Jāizdomā jauns plāns. Un te pār mani nāca apskaidrība. - Viņu jāpiespiež braukt Ienāk. Tik lēni, lai mēs pagūtu pirmie. - Kādā veidā? - Valts ieinteresēti pavērās mani. - Pielūžņosim stigu! Ne tik briesmīgi, ka to izdarīja vētra, bet tā, lai neizraisītu aizdomas, un ceļā viņam naktos pavadīt ilgāku laiku. Valta pelēkās acis iedzirkstījās. - Kolosāla ideja! Sāksim tūlīt! - viņā gluži vai virda tieksme darboties. - Nomierinies! - šī bija retā reize, kad nevis viņam mani, bet man nācās viņu atvēsināt. - Padomā, ka mes paši liksim laukā no meža? Turklāt ārā jau nakts, -es pamāju uz logu Var būt tepat aiz stūra ložņā briesmonis, kas vai kādu no mums pievākt tikpat viegli kā to tavu netīro zaķi. Butu atstājis, kur atradi, aiztaupītos lieki sirdēsti. - Bet problēma paliktu, Robert. Nem vēra, ja ir problēma, tai ir arī atrisinājums. Labi, atliksim šo darbiņu uz. rītdienu. Prombraucot uzcelsim aizsprostojumu. Bet tagad jāatrod vieta slēpnim un pec tam gulēt. Miegs nāk virsu kā nelabais. Ko tu darīsi? - Palasīšu. Gulšņāšana dienā vismaz man nenāk par labu. Kauli ar svinu pielieti. Turklāt vēl tas nemiers… - Nav pārgājis? - Ne. V;ii tiešam es būtu kļūdījies? - Kronbergs pielēca kājās un, pavēris aizkaru šaurā pāris milimetru spraudzinā, raudzīja-. laukā. Neviena! Viņš taču nenovēro mūs, sēžot mežā! l ietū! Ne, las nav iespējams, turklāt - kāda tam jēga? Fiksēt, riku', ejam gulēt? Laikam jau šoreiz tava intuīcija vil. Bet zaķis? Zaķi aiznesis vilks! Dabisks garauša dzīves noslēgums, vai ne? Kronbergs izstaipījās. - Celies, Robi, apstaigāsim m iju. pēc tam varēsim darīt, ko katrs vēlas. Aplūkojām visu māju, bet slēptuvei noderīgu vietu neat- r,īdam Nams bija būvēts pamatīgi, taču sastāvēja no vieniem taisnstūriem - bez nišām, bez palīgtelpām. Vienīgā vieta - ve|as skapis, bet tas jau būtu muļķīgi. Beidzot man ienāca prātā bēniņi. Ne paši bēniņi, - es paskaidroju, - bet varam paslēpties aiz durvīm uz tiem. Tur sākas kāpnes uz otro stāvu. Kad šis paies garām, zināsim kurā istabā iegājis un zagsimies nopakaļ. Vins biis aizņemts ar meklēšanu, un, ja būsim vienās zeķēs, intis nesaklausīs. Turklāt Mežvidos grīdas nečīkst. Valts domīgi pakasīja aiz auss. Bet ja viņi būs vairāki? Rīkosimies pēc apstākļiem, un turēsim ieročus gatavībā. Tu savējo paņēmi? Kā vienmēr. Kad šis ieradīsies, laika būs pietiekami, lai atgrieztos uz bēniņu kāpnēm, jo viņam pirmām kārtām jātiek galā ar atslēgu, es teicu un nogaidoši uzlūkoju draugu, jo stratēģija arvien bijusi viņa ziņā, gluži tāpat kā saimniecība manā. |ā, tā arī darīsim, - Kronbergs piekrita. - Bet katram gadījumam pieskrūvē tam durvīm krampīti. Iekšpusē. Garāmejot viņam var ienākt prātā pavērt durvis, bet, ja tās būs ciet, viņš nekavēsies, lai izpētītu slēdzeni. Kronberga pēdējie vārdi uzjundīja mani sašutumu.
- Padomā tik, šā nelieša dē| mums jāupurē ne tikai slēdzene, bet arī tās ierīkošanā ieguldītais darbs! - Tavs darbs, - Valts iesmējās un uzsita man pa plecu. - Es eju gulēt, vecīt. Neaizmirsti par krampīti. Nekavējoties ķēros pie darba. Tas man atņēma tikai desmit minūtes. Izmēģinājis, kā krampītis darbojas jaunajā vietā, nodzēsu virtuvē gaismu un, saklājis gultu, likos uz. auss. Pastiepu roku pēc grāmatas, bet pēkšņais nogurums izrādījās tik spēcīgs, ka, tā arī nepaņēmis, tiku ierauts melna bezjūtu atvarā. Pamodos vēl tumsā. Droši vien pie lā vainīgus bija dienā nogulētās stundas. Jutos mundrs un atpūties Kronbergs vēl gulēja, un mājā nedzirdēja ne troksnīti. Ari trauksmes sajūta, kas visu vakaru nedeva mieru, bija izzudusi. Tagad priekšā stāvošā dēka šķita vienīgi piedzīvojums, tā ikdiena, kas pēdējā laikā veido visu mūsu dzīvi. Labu brīdi nogulējis atvērtām acīm, nolēmu celties. Tā kā no rītiem lasīt nebiju radis, klusītēm devos uz virtuvi gatavot brokastis. Lietus bija pārstājis, un tas lāva cerēt, ka šodien mums izdosies savu plānu realizēt. Atvēris ledusskapi, ilgi domāju, ko pagatavot. Galu, kuras šeit netrūka, negribējās. Beidzot nolēmu - ābolu pankūkas, mūsu abu mīļāko ēdienu. Domāts - darīts, ķēros pie darba. Biju jau iejaucis mīklu, kad apķēros, ka āboli atrodas dārzā. Laukā svīda gaismiņa, taču joprojām bija patumšs. Pēc pēdējiem notikumiem došanās ārpus mājas vienam, kaut vai krēslā, nekādu prieku nesagādāja. Beidzot saņēmies, nevarēju jau pamest darbu pusratā, nocēlu no plaukta nelielu groziņu un atslēdzu durvis. Vētra bija nogāzusi vasaras antonovku. Šī saldskābā šķirne bija kā radīta pankūkām. Pavēris durvis spraugā, piesardzīgi palūkojos laukā. Pirmajā mirklī dzestrais rīta gaiss šķita auksts. Melnās koku galotnes iezīmējās pret pelēcīgajām debesīm kā sastinguši jūras viļņi. Apkārt valdīja klusums. Nekā aizdomīga neredzēdams, skriešiem metos pie ābeles. Lielie, iedzeltenie zaros saglabājušies āboli luktura gaismā blāvi vizēja un tāpēc bija labāk ieraugāmi nekā dienā. Man pielika ar pāris minūtēm, lai pielasītu pilnu groziņu. Kad aizslēdzu aiz sevis durvis, izbrīnījies pamanīju, ka elšu kā pēc gara skrējiena. Droši vien aizturētais sasprindzinājums tikai lagad izlauzās,uz āru paātrinātajā elpā. Tas nozīmēja, ka mana iekšēja miera sajūta ir mānīga. Kad virtuves durvīs parādījās Kronbergs, uz galda jau kūpēja liela mala b|oda, pilna ar garšīgi smaržojošām ābolu pankūkām. Ai skatienu nomērījis manu veikumu, viņš pašūpoja galvu: Liekas, tu esi pārcenties, draugs. Te rotai būtu ko strādāt veselu mēnesi. Bet varbūt tu ar to gribi pavēstīt, ka atsakies no šeI pavāra goda? Pagaidām vēl ne, jo piemērotu kandidatūru neredzu. Bet galus savilksim pēc brokastīm, labi? Tad arī redzēsim - pietiek ar Kronbergu vai vajadzīga tā rota, - es atteicu un nocēlu no gāzes kafijas kannu. Tagad sēsties un rādi, ko vari! Lasīt ābolus naktī, kad tumsības spēkiem dota vaļa, ne katrs spētu, - jau ēzdams, Valts piezīmēja. - It īpaši pēc dīvainajiem notikumiem tur, - viņš pamāja uz loga pusi. - Krampīti pieliki? -ja. Ara smidzina? Nē. Bet debess ir apmākusies. Cerēsim, ka gaidāmajam viesim tas nebūs šķērslis. Bet, ja viņam ne, tad mums jau ne tik. Lai būtu ticamāk, izbrauksim ap desmitiem. Lai domā, ka dodamies kādās darīšanās. Kad beidzām brokastot, pankūku grēda bija saplakusi tieši tiktāl, lai trešajam ēdienam pusdienās būtu par maz. Nekad nebūtu ticējis, ka vienā ēdienreizē divi braši vīri varētu tikt ar tādu daudzumu galā. - Svaigs gaiss, turklāt es domāju, ka tu neesi pietiekami novērtējis savas spējas. Bet pulkstenis jau teju desmit. Braucam? -Jā, nav ko kavēties. Paķer līdzi Šaujamo. Nedod Dievs, ka tas nonāk svešās rokās. Gan man, gan Valtam jau labu laiku bija paradums nedoties garākā ceļojumā bez ieročiem. Tam bija
iemesls, kas sakņojās ne pārāk tālā pagātnē. Pirms trim gadiem, būdami pārliecināti par savu drošību, jo devāmies parastā izbraukumā, apstākļu sagadīšanās dēl gandrīz aizgājām boja. Liktenis gluži nejauši, ja vien liktenim var piedēvēt kaul ko tādu, lika aci pret aci uz vientuļas takas sadurties ar narkotikas sarijušos reci- dīvistu. Noziedznieku, kam uz Kronbergu bija zobs. Visticamāk, ka skaidrā prātā viņš mūs neaiztiktu, bet apdullis rīkojās kā īsts vājprātīgais. Izrāva šaujamo un, lādēdamies tā, kā vēl nekad nebiju dzirdējis, grasījās aizraidīt mūs, ka viņš teica, - pie velna vecāsmātes. Par laimi, manam draugam izdevās novērst viņa uzmanību un pēc tam atbruņot. Šis gadījums mums noderēja par labu mācību, un kopš tā laika mes visur ņēmām līdzi savus ieročus. Aizslēdzis ārdurvis un iedomājies, kādas tās izskatīsies pēc barbariskas ielaušanās, cs nespēju apslapēt smagu nopūtu. Protams,-ja viss notiks tā, ka bijām plānojuši. Katram gadījumam Kronbergs vēl iemeta bagāžnieka cirvi un, apsēdies pie stūres, atskatījās. - Vai neesam kaut ko aizmirsuši? - Liekas, ka ne. - Tad braucam! Viņš iedarbināja motoru, un opelis lēnām un piesardzīgi izkustējās no vietas. Debesis joprojām klāja mākoņi, un mežs izskatījās drūms. Smagas, kustīgas koku ēnas gūlās uz zemes, un puskrēslā šķita, ka tur slapstās dzīvas būtnes. - Mežvidu tuvumā aizsprostu netaisīsim, - it kā baidīdamies, ka kāds noklausīsies, Valts klusi teica. - Kāpēc - liekas nav vērts apspriest, vai ne? Manuprāt, labākā vieta būs aptuveni pusceļā. Cik atminos, tur mētājas daudz nolauztu zaru. liet vajadzēs rīkoties atjautīgi, lai viņam nerastos aizdomas. Ko Iii tāds piepūties? Durvju žēl. Varu iedomāties, ko viņš pastrādās… Nekas, liksim salabot. Ta tik ir ideja! - es priecīgi iesaucos, un, to dzirdēdams, draugs pasmīnēja. Nepārproti. Viņu droši vien nāksies nogādāt uz izolatoru, lā ka… pats saproti. Kronbergs vilkās ar katafalka ātrumu, vienā laidā acīm iztaustīdams abas ceļmalas. Protams, mēs nedrīkstējām uzcelt tādu ai/.sprostojumu, lai mūsu "medījumam" rastos jautājums - bet ka lad viņi te tikuši cauri? Tam vajadzēja izskatīties dabiski. Piemērotu vietu izdevās atrast, kā jau draugs bija teicis pusceļā, tur, kur, pēc vētras attīrot taku, bijām sagāzuši lielu zaru kaudzi. Valts pabrauca tai garām un, apstādinājis automašīnu, sacīja: - Te mēs viņu aizkavēsim vismaz uz piecpadsmit minūtēm. Vai ar vienu vietu pietiks? Pa ceļam izliksim vēl pāris lamatu, bet šī būs galvenā vieta. Tikai sargāsimies izmīdīt ope|a riepu pēdas. Visam jāizskatās tā, itin kā mēs paši šajā vietā būtu iestiguši. - Iestiguši? ļā. Šonakt taču lija, kāds tur brīnums, ja kaut kas mainījies, vai ne? Izņem no bagāžnieka cirvi un lāpstu. Raksim tranšeju? Kaut ko tamlīdzīgu, - Valts pasmaidīja. - Mūsu patiesie ierakumi būs Mežvidos. Redzi, te - taciņas labajā pusē, stiepjas dziļš grāvis, pilns ar lietus ūdeni. Manevra vietu turklāt ierobežo kreisajā pusē augošie krūmi un vairāki lieli, cieši tuvu augoši koki. Darīsim tā - izraksim šķērsām ceļam kaut ko līdzīgu seklai tranšejai, bet tā, lai ūdens no grāvja to piepildītu. Virsū uzliksim dažus tievus žagariņus. Automašīna ar savu svaru tos iespiedīs dubļos un neizbēgami sāks buksēt. Mālainā augsne būs slidena kā ziepes. Paies labs laiks, iekams viņš tiks sausumā. Imitācijai, it l<ā mūs pirmos šajā vietā būtu piemeklējis līdzīgs liktenis, atpakaļgaitā piebrauksim klāt un atstāsim opela protektoru nospiedumus. Lai pārliecinātu, ka tās nav lamatas. Jāpiespiež vinu iepriekš samazināt ātrumu, citādi vēl inerce to iznesīs aizsprostojama otrā pusē. Šim nolūkam noderēs aizlūzušais alksnis. Redzi, jau nolīcis uz takas pusi. Mums tas tikai jānoliec vēl vairāk, un gribot negribot viņš būs spiests tā priekšā
nomest ātrumu. Icsligs ka likts. Kronberga plāns šķita pārdomāts līdz vissīkākajām detaļām, un mēs nekavējoties ķērāmies pie darba I ,s raku tranšeju un metu zemi grāvī. Valts pa to laiku vāca kritušos zarus, izvēlēdamies pēc iespējas smalkākus un tievākie.. Kad padziļinājums bija pietiekams, es noraku valnlli, kas \kira tranšeju no grāvja, un duļķainais ūdens, burbuļus mezdams, dažās sekundēs piepildīja izrakto iedobi. Draugs sameta tajā salauzītos zariņus, no kuriem dažviet bija norāvis mizu, lai izskatītos, ka to izdarījušas mūsu ope|a riepas. Pēc tam mes noliecām vēl zemāk pāri takai alksni, lai liktu gaidāmajam viesim pie bremzēt, un novērtējām padarīto. - Ne pielikt, ne atņemt, - es teicu. - Kāds iestidzis un ilgi kūlies pa dubļiem, līdz beidzot ticis lauka. Pietrūksi vienīgi riepu nospiedumu. - Tūdaļ būs, - Kronbergs atteica un, iekāpis mašīnā, pa brauca atpakaļ. Apstājies drošā atstatumā, lai ncicslldētu pašu izraktajās lamatās, ieslēdza pirmo ātrumu, un strauji nospieda gāzes pedāli. Motors ierēcās, dubļus škiezdami, iešvīkstējās riteņi un tagad šī vieta pilnīgi ne ar ko nevarētu izraisīt aizdomas pat vispiesardzīgākajā. Līdzko sakere ar zemi kļuva stiprāka, opelis rāvās uz priekšu. Kronbergs, jau sagatavojies, acumirklī nospieda bremžu pedāli, un automašīna apstājās. - Tas nu būtu padarīts, - pavēris durvis un atskatījies, viņš apmierināti noteica. - Braucam tālāk! Pēc metriem piecdesmit, ar iepriekšējo paņēmienu ierīkojuši vēl vienas lamatas, nolēmām, ka pietiks. Viņš var saskatīt nodomu, - es ieteicos, un Kronbergs piekrītoši pamāja. jā. Līdzekļu izvēle te nav visai plaša, un, atkārtojot vienu un lo pašu, tiešām var rasties aizdomas, ka te kaut kas nav kartībā. Pietiks ar divām vietām. Sēdies iekšā! Nav ko kavēties! tikai krustojumā negrozi galvu kā pūce. Ja viņš sēž slēpnī, lāpai neieraudzīsi, tikai nodosi sevi. - Centīšos, - es negribīgi apsolīju, un Valts sāka braukt. Solījums gan tika dots, bet vai kāds spēj aptvert tās mocības, ko nācās pārdzīvot, lai noturētos. Stīvi kā triekas ķerts blenzu uz priekšu, ar lielu piepūli cenzdamies apvaldīt kakla muskuļus, kas tā vien tiecās pagriezt galvu sānis - turp, kur, pēc manām domām, slēpās novērotājs. Mana nekustīgā poza lika draugam pasmaidīt. - Atslābinies, Robert! Bīstamā vieta jau garām. - Vai manīji kaut ko? Kronbergs paraustīja plecus. - Man bija jāskatās, kur braukt. Bet, ja viņš nav apaļš idiots, skaidrs, ka vietu būs izvēlējies tādu, lai pat nejauši to nevarētu atklāt. Lūk, jau pagrieziens. Skaties uzmanīgi, kreisajā pusē jāsākas krūmu audzei. Vecā Bergmaņa apvidus plāns izrādījās precīzs - tūdaļ aiz līkuma, cieši līdzās ceļam, parādījās biezs krūmājs. Kronbergs piebremzēja un, lēnām ripinot opeli gar tā malu, vērīgi lūkojās pēc kādas spraugas. Krūmi bija tik cieši savijušies, ka likās - zaķis tiem netiktu cauri. Taču drauga vērīgais skatiens drīz vien pamanīja skrajāku vietu. Sekoja stūres pagrieziens, un ar nepatīkamu skaņu, zariem beržoties gar sāniem, automašīna iespraucās biežņā. Tālu mēs netikām, bet pietiekami dziļi, lai aiz mums saslēgtos pirmie krūmi. Ar grūtībām atvēruši durvis, izkāpām un, drošs paliek drošs, atgriezāmies uz lielceļa, lai pārliecinātos, cik labi opelis noslēpts. Bet, pat zinot, kur tas atrodas, biezajā zaru un lapu jūkli nespējām to ieraudzīt. Stāvot tik atklātā vietā, jutāmies visai neomulīgi, jo nevarējām taču būt pilnīgi droši, ka neesam savos aprēķinos kļūdījušies. - Kurp tālāk? - redzot draugu vilcināmies, es nepacietīgi jautāju. - Atpakaļ, līdz vietai, kur sākās krūmi, un tad - mežā iekšā. - Labi, ejam. Nedod Dievs, ka viņš tikai tagad ierodas. Ja tam jābrauc šai vietai garām, viss var izrādīties velti. Izbiedēsim, un pazudīs bez pēdām.
- Ja pazīst mūsu sejas. Nav izslēgts, ka vienīgi mūsu nodrāzto opelīti. - Redzot mani savelkam pieri, draugs apsteidza gaidāmo iebildumu. - Nav laika strīdēties! I'.si iecietīgāks, Robi, un, ja tev šķiet, ka es maldos, pierādi, tikai bez emocijām. Tolerancei, protams, tur, kur tā der, ir liels spēks, bet ar izjūtām ir gluži pretēji. Tās apslāpē saprātu un cenšas uzspiest savu pārliecību pat pilnīgi absurdos gadījumos. Spilgtu jūtu cilvēki nav apveltīti ar dziļāku saprātu, ■ ātri soļodams pa lielceļa malu, viņš runāja. - Es nesaku, ka pie saprāta tiem netikt, bet gan to, ka tādos cilvēkos domāšana neizbēgami tiek pakārtota emociju uzplūdiem. Tikai neattiecini teikto tieši uz sevi, lai gan neņemt neko vērā arī nebūtu gudri. Kal ram, arī man. Varu atzīties, es jau sen pamanīju šo vainu, un nevis kādam citam, bet sev. Līdzko sāk darboties jūtas, sa prāts it kā kaut kur atkāpjas. Kapitulēju emociju priekšā. Man nācās krietni analizēt pašam savu rīcību, turklāt ne vienā vien līdzīgā gadījumā, kamēr varēju droši pateikt galīgo sle dzienu. - Ar ko tas izskaidrojams? Valts paraustīja plecus. - Absolūti viennozīmīgi atbildēt diez vai spēšu, bet, manuprāt, šī nesavienojamība sakņojas garīgajā pasaulē. Jūtas kalpo sātanam, prāts - Dievam. Dvēsele ir tā vieta, kas glabā sevī cilvēka emocijas un reizē - grēku. Uzspied uz emociju podziņas, kad visvajadzīgākais būtu saprāts, un upurim aiz niknuma acis no pieres izlīdīs. Un tāds jau neprātos, tāds kraus. Tā ir vis- islāka svira, Robert, un atrodas cilvēka dvēseles ienaidnieka rokās, (ireka. Tāpēc jau tik daudz uz pasaules stulbuma un nu/ saprāta. Tagad pa labi! - viņš pamāja un gar krūmāja malu iegriezās mežā. - Tu soļo aiz manis, jo pa to laiku, kuru tu aizvadīji miegā, esmu pamatīgi iepazinis apvidu. šķiet plāns ir viena lieta, taču, kad aizej pārbaudīt dabā, - pavisam kas cits. es uzticos vecā Bergmaņa kartei. Tajā viņš atzīmējis katru mazāko pārmaiņu. Rūpīgs cilvēks. Precīzs. Labi, tev atliek līkai pakļauties, tāpēc ieņem vietu. Man atlika vienīgi paklausīt, un viens pakal otram mēs ienirām drūmajā meža biezoknī. Kā par brīnumu, iet izrādījās viegli, jo Kronbergs soloja pa šauru taciņu, kas, spriežot pēc visa, veda Mežvidu virzienā. Ja priekšā negaidīs kāds pār- sleigums, iespējams, mēs liksim galā pat ātrāk, nekā bijām cerējuši. Pamežs te bija rets - dažs krūms vai sērmūkšļa cers. zemi klāja pelēki zaļš sūnājs, uz kura jo košāk izskatījās šur tur izmētātās bērzlapīšu cepures. Gribēdams vērst drauga uzmanību uz kādu izcili skaistu podiņu, es jau ierunājos, bet apstājies viņš piktā čukstā mani pārtrauca: Cst! Iztiksim bez sarunām. Kas zina, cik tālu te dzirdams. Kronbergam, nenoliedzami, bija taisnība. To atzīstot, es nožēla papletu rokas, un tagad jau mēs klusuciešot turpinājām ce|u. Pavēries debesīs, neredzēju ne mazākās pārmaiņas - tas pals pelēkais vienlaidu vāks kā no rīta. Lai gan nelikās, ka laiks taisās skaidroties, bet arī lietus, šķiet, nebija gaidāms. Bijām jau nosoļojuši minūtes desmit, kad Kronbergs tik negaidīti apstājās, ka, laikus nespēdams nobremzēt, es uzskrēju viņam virsū. - Kas nolicis? - Klusu! Vai dzirdi? - draugs brīdinoši izslčja gaisā pirkstu. Es aizturēju elpu. Pēkšņi manas ausis uztvēra tālīnu troksni, par kura izcelsmi nevarēja būt ikmazāko šaubu. Tādu spēj radīt vienīgi buksējoša automašīna. - Viņš ir iestidzis! - Jā! - Valta balsī ieskanējās triumfs. Mūsu plāns sāk īstenoties! Bet nu gan - kājas pār pleciem! Mežvidos mums jāierodas pirmajiem! Līdz šim bijām soļojuši ātrā gaitā, bel lagad lur, kur bija mazāk šķēršļu, laidāmies teciņus. Par laimi, lauztu zaru bija ievērojami mazāk nekā uz ceļa, pa kuru patlaban kūlās nezināmais. Turklāt Kronbergs savas orientēšanas spējas pierādīja arī šajā reizē - apsteidzot plānoto par veselam piecām minūtēm, viņš izveda mani tieši uz Bergmaņa māju. No šejienes automašīnas rūkoņa bija sadzirdama pavisam skaidri Nebija šaubu, ka braucējs iekritis otrajās lamatās.
- Tur daudz lauztu zaru, un viņš ātri liks lauka, durvis slēgdams, es sacīju. - Tagad tam nav nozīmes - esam paspējuši laika
XVII nodala IEBRUCĒJS Tikuši iekšā, cieši aizslēdzām aiz sevis durvis un saskatījāmies. - No kurienes vērosim? - bāzdams atslēgas kabatā, es jautāju. - Visparocīgākais ir kabineta logs. Vismaz sākumā, jo no turienes labi saskatāms meža ceļš. Varēsim nopētīt mašīnu, un, ja viņš sadomās to tur atstāt, arī - cik tajā pasažieru. Bet mājas priekšā, protams, virtuves logs. Ja jau esam ierunājušies par šo nama dalu, jāatzīstas, ka man dara rūpes - vai tikai durvju viela viņš neizvēlēsies logu. Atklāti runājot, man šāds variants nebija pat ienācis prātā, liet tam droši vien bija savs iemesls. Kāds? Ja cilvēks visu milZ.it, diendienā paradis ieiet mājā pa durvīm, vinā izstrādājies kaut kas līdzīgs nosacījuma refleksam - smadzenēs gluži vienkārši cita iespēja nemaz nerodas. Turklāt šo secinājumu apstiprināja iepriekšējā reize, kad, nespēdams uzlauzt durvis, v i11par logu nebija iedomājies un atlicis iekļūšanu Mežvidos uz citu brīdi. Mani argumenti, kad izklāstīju tos skali, Kron- hergum likās pamatoti. Tā tas tiešām varētu būt, - viņš domīgi atbildēja. - Turklāt jāņem vērā, ka, izsitot logu, vienmēr var sagriezties ar stikliem. Šis ceļš nebūt nav no tik viegliem, kā varētu likties. Bet cilvēkam gados, tas ir pat neiespējams. Nama logi ir visai augsti. Piekļūt rokturim bez kāpnēm nemaz nav iespējams. Bet par to mēs visai drīz varēsim pārliecināties savām acīm. Tagad iesim uz kabinetu. Bija pēdējais laiks, jo pat šeit varēja saklausīt tuvojošās automašīnas rūkoņu. Kabineta logam priekšā bija plāni neilona aizkari. Lai, paši paliekot nemanīti, mēs varētu saskatīt ceļa galu, vajadzēja tikai atkāpties telpas dziļumā. Ierīkojāmies ar ērtībām - katrs savā krēslā - un sākām gaidīt. Rūkoņa tuvojās, un piepeši no meža izripoja volvo. Spriežot pēc jumta, tas bija sarkans, bet tik netīrs, ka pārējās daļas rādīja vienīgi Mežvidu apkaimes mālainās augsnes brūno krāsu. Viss liecināja, ka tikt laukā no mūsu lamatām tam nav bijis viegli. Volvo apstājās turpat ce|a galā, un no tā izkāpa neliela auguma plikpauris. Viņam bija inteliģenta seja un neliels vēderiņš. Mietpilsonis kas mietpilsonis, nekā krimināla nedz ārienē, nedz uzvedībā. Rokā viņš turēja dīvainu instrumentu, kas atgādināja pārnēsājamo slīpmašīnu. - Zāģis ar individuālo piedziņu, Kronbergs norūca. - Zina, ko dara, tātad pazīst mūsu ārdurvis. Nekādi lielie bojājumi nav gaidāmi, vienīgi atslēga gan būs jāpērk jauna. Durvju sprauga ir pietiekami plata, lai bez pūlēm pārzāģētu atslēgas mēlīti nepilnas minūtes laikā. Vai automašīnā vēl kāds ir? - Manuprāt, nav. - Es arī nesaskatu. Tātad pretinieks mums ir viens. Skaitliskais pārsvars mūsu pusē. Bet tagad lasainies uz bēniņu kāpnēm, viņš tūlīt ķersies pie darba. Pagalmā kaut kas nosprakškēja, skaņa ne ar ko neatšķīrās no tās, kāda rodas, iedarbinot parasta mežstrādnieku zāģa motoru. Sekoja svilpiens - laikam zāģis ar malu bija piedūries stenderei, un pēkšņi telpa pielija ar apdullinošu sīkšanu. Šķita, ka mājai uzbrukumā dodas miljons odu. Tik pretīgu skaņu līdz šim man nebija nācies dzirdēt, turklāt pēc mirkļa lai pievienojās pārstrādātā benzīna dvinga. Mēs jau labu laiku stāvējām uz bēniņu kāpnēm, bet sīkšana kā nerimās, tā nerimās - Zāģis atkodies, - Valts pačukstēja. Bet atslēgai jābūt pušu skaņa kļūst arvien dobjāka. Kā atbildēdams zāģis pēkšņi apklusa, un per brītiņa no skrapstēja ārdurvis. Namā valdīja tāds klusums, ka, šķiet, varētu sadzirdēt virtuvē nokrītam uz grīdas adatu. Nelūgta viesa vilcināšanās man likās dīvaina. Ja nu viņam radušas aiz. domas? Bet tad atskanēja klusi soli, liecinot, ka iebrucējs devies iekšā. Es saspringu it kā būtu gaidāms tūlītējs uzbru kums, taču soli aizzagās garām mūsu paslēptuvei un noklusa tajā pašā telpā, kuru nule kā bijām pametuši kabinetā. - Novelc apavus, - Kronbergs iečukstēja man tieši ausī. - Un paņem ieroci! Iesim iepazīties ar šo tipu. Tikai pirms laika - ne čiku, ne grabu! Es paklausīju. Bez skaņas atdarījis krampīti, Valts pavēra durvis. No kabineta nāca papīru čaukstēšana. Vienās zeķēs, nesaceļot ne mazāko troksnīti, mēs zagāmies pa gaiteni uz to pusi, kur
nekaunīgais iebrucējs rakņājās pa svešām mantām gluži ka pa savējām. Es turēju pistoli, bet Kronbergs līdzīgās situācijās bija radis vairāk paļauties uz savu reakciju un cīnās maku nekā uz šaujamo. Kabineta durvis bija pusvirus. Tikuši līdz tam, apstājāmies un piesardzīgi, reizē viens otru traucēdami, ielūkojāmies telpā. Pie rakstāmgalda, ar muguru pret mums, sēdēja pagalmā redzētais plikpauris un pētīja no atvilk- Inein izņemtos dokumentus. Ticis galā ar vienu kaudzīti, nepacietīgi to atstūma un ķērās pie nākamās. Tagad viņš bija uzlicis lu i|Ies un to zeltītās kājiņas rēgojās aiz ausīm. Mēs jau labu laiku stāvējām durvīs, bet, pilnīgi iegrimis savā darbā, vīrietis nejuta mūsu klātbūtni. Izrevidējis visas atvilktnes, viņš norāva brilles un atbalstīja galvu rokās. Tagad man šis cilvēks likās isls izmisuma iemiesojums. Kronbergs paklusām noklepojās, un vīrietis acumirklī apsviedās kā dzelts. Apaļo seju pārklāja lads nāves bālums, ka likās - viņš tūdaļ zaudēs samaņu. Iepazīsimies? - Valts jautāja. Plikpaura iezilganās lūpas sakustējās, bet pār tām nenāca ne skaņa. Atnes konjaku, - nepagriezies uz manu pusi, Kronbergs sacīja. - Viņam var kļūt slikti. Iegrūdis ieroci kabatā, es divos stiepienos biju turp un atpakaļ Pasniedzis glāzīti aizturētajam, atgriezos vecajā vietā līdzās draugam. Plikpauris, smagi elsdams, bija atgāzies krēslā. Pacēlis glāzīti, viņš neuzticīgi ievilka nāsīs gaisu, bet, sajutis konjaka aso smaržu, ar vienu malku norija saturu. Danke - es drīzāk to nojautu nekā sadzirdēju un izbrīnījies saskatījos ar Kronbergu. Jus esat vācietis? Ja, ja, es ir vācietis, - plikpauris atmurmināja, un viņa vaigos pamazām atgriezās sārtums. - Es ir noziedzniek? - Lai gan svešā runa skanēja kroplīgi, saprast varēja bez grūtībām. Valts paraustīja plecus. - Pamēģiniet novērtēt pats. ļtis esat ielauzies svešā, jums nepiederošā īpašumā… - Mein Gott! - vācietis nostenējās un iespieda galvu rokās. - Es ir noziedzniek un es arī dumjš kā zos! Jūs ir policij? -Nē. Nelūgtā viesa acīs pavīdēja cerības slariņš. - Kas tad? - Šīs mājas iedzīvotāji. - Bet… - plikpauris neturpināja, taču gan man, gan Kron- bergam bija skaidrs, kas slēpjas aiz ši īsa vārdiņa viņam bija zināms par Mežvidos notikušo traģēdiju. Vai tiešām viņš butu Ata Bergmaņa slepkava? Spriežot pēc ārienes, šis mīkstam pūpēdim līdzīgais vīrelis pat mušai nespētu nodarīt pāri. Bet - ak vai! - cik gan mānīgs ir cilvēka ārējais veidols! Mums ar draugu to bija nācies pieredzēt neskaitāmas reizes - Jūs man nodos policij? Kronbergs paraustīja plecus. - Viss atkarīgs no tā, ko pastāstīsiet. Mājai nodarīti bojājumi, bet, kā jau teicu, - viss būs atkarīgs no la, ko pastāstīsiet. Melot neiesaku, tas ātri atklāsies. Stāstiet kapei esat iera dies, kāds ir ielaušanās mērķis un… kā tas viss saislas ,n Berg maņa - Mežvidu īpašnieka - varmācīgo nāvi, viņš cieši rau dzījās vācieša apaļajā sejā, kuru, pēc mana drauga pēdējiem vārdiem no jauna pārklāja nāves bālums. - No tā es baidījos… - No kā? - Valts stingri jautāja. - Ka man var noturēt par slepkav! - Tātad jums zināms, kas šeit noticis. Plikgalvis sažņaudza strupos pirkstiņus dūrēs tā, ka kauliņi kļuva balti. Acis aiz brillēm bija iepletušās platas, platas, un to nekustīgajā, stiklainajā skatienā šķita vīdam domas paralizējošas šausmas. Arī āriene - tagad viņš sēdēja sakumpis - pauda nenoslēpjamas dzīvnieciskas bailes. Droši vien arī Valts to pamanīja, un, lai iekustinātu svešā smadzenes un citus dzīvības procesus, asā tonī izgrūda:
Stastiet! Sāciet ar Bergmaņa slepkavību! Kesniiis sarāvās - mana drauga balss bija izrāvusi vinu no pašsuģestējošā stāvokļa. Acīs atgriezās saprāts. Tas notik mēnes, vai bišk mazāk, atpakaļ, - beidzot saņemies, bet it kā priekšā stāvētu cīna joprojām ncatlaizdams sažņaugtās dūres, iebrucējs klusā balsī iesāka. - Es iebrauc Mežvid… darlšan. Man bij darīšan ar vec Bergmann… jūs viņu pazināt? Ne. Bet man bij darīšan, un es atbrauc. Bij ap dienas vid, kad es apstājos tur - mājs priekšā. Durvs bij vajā. Vienu mirkli! - Kronbergs viņu vēlreiz pārtrauca. - Vai jūs ievērojāt atslēgu? ja. Es ir mehāniķ un brīnos, kā lauž liek tāds durvs. Atslēgs mēlīt ir uz atsper un aizkrīt pat. Ja nav pie rok, ar ko attaisīt, kibel klāt. Mēlīti var vienkārši atspiest ar naža asmeni, protams, ja sprauga starp stenderi un durvīm ir pietiekami plata. Es zin. TUrpiniet! Vispirms es uzsauc, bet neviens neatbildēj. Tad pieklauvej. Stipri. Bet atkal nekā. Domāj, varbūt saimniek gul, un gāj iekšā. Kēka durvs arī stāvēj līdz galam vaļā, un, kad es paskat ijs pa tām… Šausms! Mein Gott\ Briesmīg skat! - viņš ar visu augumu nodrebinājās. - Es ieraudzīj Bergmann! Nošaut! Vien liel asiņ pelk un… Valts izvilka cigaretes un pasniedza stāstītājam. Tā acis atmirdzēja pateicībā, kad, dziļi ievilcis dūmu, viņš izpūta gaisā lielu mutuli. Tas nomierin vairāk par konjak, - vācietis atzinās. Ļoti labi, - arī Kronbergs aizsmēķēja. - Cerams, ka tas jums palīdzēs atcerēties visas detaļas. Lūdzu, neizlaidiet ne mazāko sīkumu. -Jūs tic, ka es nav slepkav! - Vācietis ir nedomāja slēpt prieku. - Stāstiet! - Valts izvairīgi bilda. _ Lab. Protams, es nobijos, bet tad… tad es palik ziņkārīgs. Māj - vien mesl čup. Kāds bij pa to ņemies kā dulls! Laikam meklējs naud. Bet nē, - vācietis piepeši apķērās, - naud stāvēj iekš kēk uz gald. Tād neliel kastīt. - Kur gulēja bise? Vai tālu no līķa? - Nē. Turpat plakām. Ja nebūt tā savandīt māj, es domāt, ka vecais Bergmann sev pats padarīt gal. -Tātad, jūsuprāt, Mežvidos bija notikusi laupīšana? - Kas cit, jo tā māj - tur vis bij ar kaj gaisa - Bet nauda, jūs pats teicāt, nebija paņemta - Naud… Jā, naud stāvēj iekš lādīt. Jā… par to es nebij iedo- mājs. - Ko vēl atceraties? Stāstītājs paraustīja apaļīgos pleciņus. - Pa māj es nestaigāj. Tik paskatījs pa durv I laos, nekas cit! Bet ķēķ… Jā, uz ķēķ gald stāvēj naud un… un pudcl ar minerālell, tad lupat kaudz… Bis - uz grīd. Bet tas Bergmann blenž uz griest ar tik šausmīg skat, ka šermul iet pār kanl Bail, un es mukt prom. Kas būt, ja kāds atnākt un teikt uz man lu ir slepkav! Uz brīdi iestājās klusums. Spriežot pēc Kronbcrga sarauk tās pieres, viņš saspringti domāja. Pēkšņi pacēlis galvu, verda mies kaut kur tālumā, Valts it kā pie sevis nomurmināja: - Tātad Mežvidu ārdurvis bijušas vaļā… Droši vien sajutis mana drauga balsī neticību vai vismaz nelielas aizdomas, resnītis lielāka patiesīguma labad piesita ar dūri pie krūtīm.
- Goda vārd! Es nemelo! Durv stāvēj līdz gal vaļā! - Lai nomierinātos, viņš dzi|i ievilka cigaretes dūmus. Kaut kas nelūgtā viesa stāstā lika apšaubīt viņa atklātību. Vai tā bija kāda detaļa, kas neiekļāvās kopējā notikumu virkne, vai arT vientiesīgā āriene, aiz kuras varēja slēpties vil- |]ļ',s, asinskārs zvērs, to es nespēju noteikt, taču jutu pret viņu neuzticību. Pilnīgi iespējams, ka pie šīs attieksmes varēja būt vainīgs ee|š, kuru šis cilvēks bija izvēlējies, lai iekļūtu mūsu mājā Mums joprojām nekas nebija zināms par viņa mērķi. Ja lieciu stāstītajam, un tas runāja vācietim par labu, turklāt to apstiprināja arī Sīmaņa liecība-kad ieradusies policija, nauda joprojām neaiztikta gulējusi lādītē uz virtuves galda. Šis fakts il ka nosvēra svaru kausu uz resnīša pusi, bet, tiklīdz atcerējos zāģa griezīgo svilpšanu, manās acīs viņš uzreiz pārtapa viltīgā noziedzniekā. Klusuma brīdis ieilga, un, laikam juzdamies neomulīgi, resnītis atkal sāka nervozēt. Šoreiz viņa iekšējais stāvoklis neatainojās sejas krāsas mainā, bet gan kustībās - tās kļuva trauksmaini bezmērķīgas, apmēram tā snaikstās kukaiņa taustekli. Visbeidzot neizturējis, viņš nokremšlojās un, raudzīdamies grīdā, neskanīgi jautāja: jūs taču neizdos mani policijai? Līdz atbildei būs jāpagaida, jo diemžēl jūsu stāsts nepavisam nav galā. Kad beigsiet, tad arī runāsim. Starp citu, jūs vel neesat pateicis savu vārdu. Kā jūs sauc? Oto Štolcs, - ciemiņš atteica, un mēs ar Kronbergu saskatījāmies.
XVIII nodala OTO ŠTOLCA PROBLĒMA Mūsu reakcija vācieša uzmanībai nepaslīdēja garām. Lai gan viņš neko neteica, jautājošais skatiens runāja ne mazāk izteiksmīgi. -Tātad Štolcs, - Kronbergs atkārtoja. - No kurienes esat? - No Hamburgas. Hamburgers, resnltis pirmo reizi pasmaidīja, parādīdams līdzenus baltus zobus. - Kur iemācījāties latviešu valodu? - Mana muter ir Baltijas vāciet. Repatriācija trīsdesmit devīt gad. Tēvs iemācījās, un iekš ģinicn mēs biež sarunāties latviski. Par nožēlošan, es to prot varen švak! - kā atvainojoties viņš paplēta rokas. Pietiekami, lai saprastos. Bet tagad vaļsirdīgi izstāstiet - kāpēc esat šeit. Lai nedaudz uzmundrinātu, varu teikt, ka, šķiet, mēs iztiksim bez policijas iejaukšanas Nebiju domājis, ka cilvēks var tik spēji mainīties gan izskatā, gan izturēšanās veidā, kā tas notika ar Stolcu Apaļā seja, kurā kā likteņa zīmogs visu laiku bija rēgojusies atsvešināti drūma izteiksme, acumirklī atplauka labsirdīgā smaida Koka ., kas bija nepārtraukti bezmērķīgi grābstījušās te gar apģērbu, te krēslu vai pārmaiņus tvarstījušās cigareti, aprima. Pat u/.kumpusi mugura iztaisnojās. Pārsteidzošā metamorfoza ietekmēja ari valodas plu- dumu. Saraustītā runa k|uva vienmērīga un noteikta Viss radīja, ka patiesībā šis vīrelis ir atklāts labsirdīgas dabas cilvēks - Es ir lot, lot priecīgs. Neizsakām. Lab, es tagad atklās visu no sākum līdz gal. Bet kur ir sākum? Štolcs pārlaida ar plauk stu pāri kailajam galvvidum. - Sākum ir Hitlcr! To jelreiloi, kas iztaisīja tik daudz šmuc. - Sāciet labāk ar ģimeni. - Labs ir, bet vainīg par to, ka es ir šeit, tomēr ir slulb jefrei tor. Man tēv pirms kar strādāt Hamburg ost. Mehāniķ, tāpat kā es. Muter viņ apprecēj jau pēc kara. Piecdesmitajā gad piedzimu es. - Kā tēva vārds? - Villijs. Jau ilg pēc kar pie mums atnākt kād cilvēk no Latvija un atnest zīmīti, ka tēvabrāls kritis iekš Kurzemes katl četrdesmit piektajā gad. Tolaik šurp braukt nedrīkstēj. Varēj kaput! Ka tēvabrālim vārds? Zigfrld. Zigfrīd Štolcs. Pčc kar vina siev Adel palikt vien ar picc gad vecu dēl uz rok. Paraudāj, paraudāj, - tā teic man nuilcr, un pec divi gad apprecējās ar amerikāņ virsniek Andcrson. Tad visi domāj, l<a Zigfrīd pazudis bez vēst. Jūs saprot, l<o es stāst? ja, mēs reizē atbildējām, un resnltis turpināja: Adel drīz aizbraukt uz Amerika, bet bieži rakstīt vēstules. Vi i i mīlēja Štolc ģimen. Anderson iekš Amerik taisīja biznes un palika miljonār. Bet šogad pienāc bēdīg ziņ - Adel, Anderson un |olian nosisties ar automašīn. Visa ģimen! Adel bij bāren, kad apprecēj Zigfrid, bet Anderson nav nevien piederīg. Un tagad man tev ir Anderson mantiniek, bet vin ir vec. Eot. Naud liel, bet vajag dokument, ka Adel bij man onkul siev. Tāpēc es braukt šurp, jo to zīmīt uz Hamburg atsūtīj Mežvid saimniek Bergmann. - Tātad, jūs meklējat nelaika tēvoča Zigfrīda Štolca dokumentus, lai varētu tiesā pierādīt radniecību ? -Jā. - Un nedarījat to atklati, baidīdamies, ka jūs kads var noturēt par slepkavu? -Jā. - Bet pec Bergmaņa berem, kad bijāt nomierinājies, atkārtojāt mēģinājumu? - tagad sarunas grožus pārņēma savās rokās Valts. - Es vispirms ievāc zinas. Man pastāstīj, ka Bergman bijis vientul cilvēk, bez radiniek. Kas atlika?
Nevarēj taču braukt prom bez dokument. Bij izmisis, bet tad iedomājs, ka māj kādu laik būs tukš un es var tur ieiet. Neviens netraucēs. Bet tad kā no gais nokrit jus. Vajadzēj atkal ko izdomāt. Es nolēm, ka man vajag noskatīt, kad jūs aizbrauc - un, kad būs prom, iet meklēt. Pirmoreiz man nelaimējs - durvs bij ielikts jauns atslēgs, un ar naz es tās nedabuj vaļā. Tad es dabūj zāģ un šodien tikt iekšā, bet… - Vai pa ceļam uz Mežvidiem automašīnai negadījās kāda kļūme, - es iejautājos. - Pat divs! - lai mēs labāk saprastu, viņš izslēja gaisā divus pirkstus. - Iestig kā muļķis. Kamēr izrāpos, jūs paguv atgriezties. Kronbergs pasmaidīja. - Jūs, Štolc, iekritāt mūsu lamatās. |a neticat, varat paskatīties - pagalmā mūsu automobiļa nav. Mēs gaidījām jūs ierodamies Mežvidos, un mūsu atrašanas šeit nav nekāda sagadīšanās. - Redzēdams vācieti neticīgi savelkam uzacis, viņš atkārtoja: - Mēs gaidījām jūs. - Un jau vairs neko neslēpdams, izstāstīja mūsu apsvērumus, arī plānu ka viņu sagūstīt Mežvidos ierīkotajā slazdā. Klusuciešot noklausījies, Štolcs nogrozīja galvu. -Jūs apspēlēj mani kā mazu bērn! Bet es domuj, ka otrād… - Nebēdājieties, Štolc. Ja apsolāties nomainīt salauzto atslēgu pret jaunu, mēs pastāstīsim visu, ko zinām par jūsu tēvoča likteni. Vācietim šī ziņa bija tik negaidīta, ka likās vina jau tā nedaudz izvelbtās acis izvelsies no pieres. - Jūs zin par Zigfrīd Štolc! -Jā. Un kur viņa dokument? -To diemžēl ne. Bet varam palīdzēt, varbūt izdodas atrast. Ja ieliksiet atslēgu. Kronberga vārdi Štolca izraisīja tik nevaldāmu smieklu lēkmi, ka es jau baidījos, vai tā nebeigsies ar histēriju. Noteikti pie tādiem smiekliem vainīgi bija nule kā pārciestie pārdzīvojumi. Par laimi, viss beidzās labi, un, nedaudz atelsies, viņš, slaucīdams acīs sariesušās asaras, apsolīja: - Jau šodien jaun atslēg stāvēs jūsu durv vecās vietā. Jūs pastāstīs, un es tūlīt braukt to nopirkt. - Labi, tikai pārvāksimies uz virtuvi, - Kronbergs atbildēja. Izdzersim pa kafijas tasei un tad kopīgi pārspriedīsim, kā atrast Zigfrīda Štolca dokumentus. ( ik dīvaini - vel pirms stundas mēs šo pašu cilvēku uzskatiem par noziedznieku, kas apdraud mūsu drošību. Bet tagad ka seni pazinās kopā sēdējām ap virtuves galdu un, gaidīdami, kad sāks vārīties kafija, klausījāmies Kronberga stāstu gan par veco Kūlu, gan kara nogalē uzcelto zemnīcu, gan Zigfrīda Štolca ievainojumu un ciešanām, kuras pārtrauca nāve. Pamanīju. kā aizkustinājumā par tēvoča nežēlīgo likteni resnītis pašlepns notrauca asaru. Nabaga onkuls! - kad Valts bija beidzis, viņš nopūtās. - Tik jaun un tik briesmīg mok! Es jau teic pie visa vainīg ir tas mu|k jefreitor. Nebūt Hitler, nebūt kar, un Zigfrīd Štolc būt dzīv. Vec, bet dzīv! Kafija sāka burbuļot. Salicis uz galda tasītes, izslēdzu gāzi un salēju karsto dzērienu. Štolcs pēc pārdzīvotā nervu satricinājuma izskatījās pavisam atžirdzis - acis mirdzēja cerībā, kustības bija drošas un noteiktas. - Jūs parādīs man to… bunkur? - Protams. Kur jūs dzīvojat? - Te netāl ir mazs ciemats. Es noīrēj vien istab pie vec, vec večin. - Skaidrs. Tā kā viss tik labi beidzies, jums būs jānogādā mūs pie mašīnas. Mēs to paslēpām krūmos. - Lai noķert man iekš slazd! Jūs ir viltīg kā lapsa kūmiņ. Es gribēt zināt jūs vārd. Kad bijām iepazinušies kā nākas, mūsu saruna jau turpinājās nevis kā noklaušināšana, bet kā līdzvērtīgu partneru dialogs. Resnītis izrādījās asprātīgs, ar humoru apveltīts cilvēks. Bet tur, kur bija vajadzīgs - nopietns, spējīgs uzklausīt otru. - Es domāj, ka tagad man laik braukt pēc to atslēg, - malkodams kafiju, viņš teica. - Pēc tam -
pārspriest, ko darīt tālāk. Kur meklēt. Rakstāmgald es jau pārbaudīj. Kronbergs nošūpoja galvu. - Mājā var nemeklēt. - Kāpēc? - Štolcs izbrīnījās. Vai Bergnian bij savs seif iekš bank? - Tas bija tāds laiks, neatbildējis uz jautājumu, Valts paskaidroja, - kad turēt mājā vācu virsnieka dokumentus bija riskanti. Ja par to uzzinātu varas iestādes Sibīrija garantēta. Lūk, kāpēc es domāju, ka namā tos neatrast. - Bet pie mums-Aušvic! Trak tā pasaul, patiesi trak! Galīg trak! Bet kur tad meklēt? - Nezinu, - mans draugs paraustīja plecus Pirmām kārtām mums jāatdabū sava krūmos noslēptā automašīna un durvīs jāieliek atslēga. Kad tas būs padarīts, ķersimies pie jūsu problēmas, Štolc. Bet varbūt jums deg? Tēlotā izbīlī resnītis pacēla žaketes stūrus. -Vēl ne. Bet tā sirds, tā gan. - Un jau nopietni piebilda: Lai gan es savā dzīv Zigfrīd Štolc nav redzējs, radniecība. Tā saist sird ar neredzam valg, un es pilnīg jūt savu onkul. |U! kaut kur tuvu, tuvu… Kafijas tasītes jau bija iztukšotas, un Kronbeigs pieceļas - Krampīša nav, atslēgas tāpat, bet durvis atstal vaļā nebūtu gudri - var uzrasties vēl kāds tīkotājs. Mēs tagad iesim uz mušu jaunā paziņas mašīnu, bet tu, Robert, nocietini ārdurvis Ka ērtāk - vai nu tāpat kā pirmajā reizē, vai iestiprini krampīti vecajā vietā. Pēc tam izkāp pa logu. Nepiemirsti ielikt zīmi, lai zinātu, vai kāds mēģinājis iekļūt. Mēs gaidīsim. Tikai, lūdzu, nekavējies. Kad viņi bija izgājuši, es novācu tasītes un, noslaucījis galdu, devos pildīt drauga rīkojumu. Nosprostot durvis ar slotas palīdzību bija sarežģītāk, tāpēc izvēlējos krampīti. Izskrūvējis no bēniņu durvīm un piestiprinājis vecajā vietā, pārbaudīju. Rezultāts, ko deva šis vienkāršais izgudrojums, nebija salīdzināms ar slotaskāta visai apšaubāmo efektu. Turklāt darba te nebija gandrīz nekāda. Starp durvīm bija piebiris ar sīksīkām metālu skaidiņām - Štolca ielaušanās sekas. Turpat gulēja no- zāģciā atslēgas mēlīte. Pēc tam izkāpu pa logu, un, spraugā ielicis norunāto zīmi - nelielu zariņu, pievienojos abiem, kas sēdēja galīgi piesmēķētajā volvo salonā. Vācietis iedarbināja motoru. Klegantā mašīna, mīksti zvalstoties, izmeta līkumu pa pagalmu un ienira mežā. Kad nonācām pie mūsu pirmajām lamaiam, Štolcs, droši vien automātiski, piebremzēja, lai gan jau pa gabalu varēja redzēt, ka manis izrakto tranšeju viņš piepildījis līdz augšai ar nolauztiem zariem. Gan zālē, gan uz knimu lapām rēgojās dubļu šļakatas, liecinot, cik izmisīgi volvo kārpījies, cenzdamies izkulties no šīs putras sausākā vietā. Tikai nebremzēt! - Kronbergs iesaucās. - Gāzi, gāzi piedodiet! Inerce mūs pati iznesīs laukā. - Bet tur tas kok, - Štolcs ar zodu pamāja uz priekšu. - Izsitīs vēl stikl… - Tieši tāpēc jau tas tur stāv - lai piespiestu bremzēt un ie- stigtu. Klausiet, un viss būs labi. Lapas tikai mazliet skars virsbūvi, vai tad neievērojāt šurpbraucot? Psiholoģisks efekts, nekas vairāk. Resnītis nogrozīja galvu, un nākamajā mirklī, zvēriski ierē- kusies, automašīna tā rāvās uz priekšu, ka es pat nemanīju aiz muguras paliekam gan šķērsli, gan noliekto alksni. - Jūs ir smalk aprēķinājuši Bet vai jūs zin arī, no kur viet es novēroj? - Aptuveni. Kaut kur pie krustojuma. Lai neizraisītu aizdomas, mēs nepētījām, bet šī ir vienīgā vieta, no kuras nekļūdīgi var pamanīt mūs aizbraucam. Lieki skaidrot, kā tālākie notikumi apstiprināja šo spriedumu pareizību. Štolcs no pārsteiguma paplēta rokas, palaizdams vaļā stūri, un mēs gandrīz ielikāmies grāvī. -Jūs ir īst Šerlok Holms! Kaut ko tād man pat prātā nevarēj ienākt! Pie nākamā šķēršļa vācieti nebija jābrīdina. Pieredzes mācīts, viņš pārbrauca pāri tranšejai krietni vien apdomīgāk un bez liekiem efektiem. Savu opeli mēs atradām, kur atstājuši. Štolcs, kas ar savu automašīnu bija palicis uz lielceļa, pamāja ar roku un nokliedza: - Es braukt pēc atslēg. Zin kāda vajadzīgs. - Labi. Gaidām atpakaļ. Pēc mirkļa dubļiem noškiestā mašīna nozuda līkumā, bet mēs, izkūņojušies no krūmu biežņas,
uzņēmām ceļu uz Mežvidiem. Tā kā lamatas vairs nebija vajadzīgas, lai neradītu paši sev grūtības, aizpildījām tranšejas ar zemi un nolīdzinājām. Aizliekto alksni vienkārši nocirtām, jo tas tāpat nebija dzīvotājs. Kad iebraucām pagalmā, es atviegloti nopūtos - Cik labi viss atrisinājās, pat atslēgas problēma Taču klāt nākusi cita - Zigfrīda Štolca dokumenti Bet varbnl to vairs nav? īpašnieks miris, un Bergmanis tos vienkārši izmetis? Kronbergs pakratīja galvu, un, izslēdzis aizdedzi, atgāzās sēdeklī. - Pārspriedīsim. Sāksim ar Ati Bergmani Kas mums par viņu zināms un vai viņš būtu rīkojies tā, kā lu teici Pirmkārt, Bcrgmanis bijis akurāts cilvēks, bet tāds pret personu aplieci nošiem papīriem izturēsies nopietni. Tālāk. Šlolei vesti par Zigfrīda likteni saņēma ilgi pēc kara. Skaidrs, ka tolaik Ala tēvs jau bija miris un sūtījis Atis pats. Liekas, šis lakts apstiprina to, ka dokumenti joprojām ir sveiki un veseli. - Kāpēc? - Redzi, aukstais karš jau gāja uz beigām, un nebija izslēgts, ka tomēr kāds no piederīgajiem atbrauc. Bet ko viņam parādīt - nelaiķa kaulus? Kāda garantija, ka tie ir Zigfrīda kauli? To varēja apliecināt vienīgi ar dokumentiem. Iedomājies pats, ja Bergmanim nebūtu ar ko apstiprināt kritušā personību, vai viņš maz būtu sūtījis zīmīti uz Hamburgu? Iedomājies sevi viņa vietā! Mazliet apsvēris, biju spiests apstiprināt: Nē. Tātad tic joprojām ir tepat. Kādā slēptuvē, kas atrodas ārpus mājas. Piekriti? Par to, ka dokumenti nav iznīcināti, lu mani pārliecināji. P.rl pēdējais arguments vēl jāpierāda. Ja namā ir kāda slēptuvi'. I<uru nezinātājs nevar atklāt… Atminies atvērtā seifa lielu? 'lelpa, kurā fon Hecs glabāja savus dimantus, bija visai prāva, bet cik gadu aizritēja, līdz beidzot izdevās to atklāt, turklāt kur? Mantinieka dzīvoklī! Bet dokumentiem pietiktu ar pavisam nelielu platību. hm… - Kronbergs domīgi nobraucīja zodu. - Nevaru noliegt, tu mani iespaidoji. Nevis pārliecināji, bet iespaidoji. I .iilz ar to tu pats sev uzkrāvi pamatīgu krustu - nāksies izpētīt katru Mežvidu kaktu, katru grāmatu, sienas, grīdu un sazin vēl ko. Tas nebūs nieka darbs - kā ar krampīti vai jaunas atslēgas ielikšanu. M… jā. Par sodu - ej un atver durvis! Zariņš - zīme, kuru biju atstājis logā, izrādījās neskarts. Ar pūlēm pārvarējis palodzi, atdarīju krampīti un atvēru durvis. Kronbergs jau gaidīja. Nevērīgi man pamājis kā sulainim, viņš liela priekšnieka cēlajā gaitā pagāja garām un taisnā cejā devās uz virtuvi. Panācis ieraudzīju vinu rakņājamies pa ledusskapi. - Vieni pusfabrikāti, - pārcilādams daždažādus sainīšus, draugs neapmierināti ņurdēja. - Man tā gribas kārtīgas pusdienas. Gandrīz vai jāmeklē vainīgais! Tagad darba piedāvājumi ir retums, nav kā padomju laikos, kad šefpavāru ar uguni nevarēja atrast… Jāatzīstas, arī man bija iekārojies kaut ko vairāk, par pankūkām. - Labi, lai nezaudētu vietu, kaut ko pagatavošu. Tu līdz pusdienām izteic ar sviestmaizi. Lauj, es paskatīšos, kas mums te ir. Pievācis desas līkumu, Kronbergs atkāpās, un es, izpētījis plauktu saturu, vaicāju: - Gulašu ar vārītiem kartupeļiem gribi? - Kaut vai vārītus kartupeļus ar gulašu. No kādas ga|as? Es paraustīju plecus. - Kaut kas starp alni un briedi. - Iet. Bet saldajā? -Ābolu pankūkas. No brokastīm atlikusi vel pamatīga kaudzīte. Neredzi, vai? Nokodis prāvu kumosu, Valts ar pilnu muti atteica: - Zini, Robert, pat delikatese, ja no tas jāpārtiek diendienā, var apriebties līdz nāvei. Gribas kaut
ko jaunu. Nebijušu. Eksotisku. -Tad tev jābrauc uz Ameriku. Es reiz pa televizoru noskatījos loti vienkāršu, bet apbrīnojami… hm. eksotisku Amerikas indiāņu recepti. Gaļas salātus. - Nu, nu, - draugs ieinteresēti pavērās mani. Kāda tā bija? No kādas gaļas? - Svaigi rakti tārpi, - es atbildēju, un Kmnbeij'/. aizrijās. Atguvis elpu, nogrozīja galvu: -Tā nu būtu pārlieku eksotiska. Iztiksim ar pilaMi. Tikai ierēķini Štolcu. Mūsu jaunais paziņa pārradās necerēti ātri. - Atslēg ir, un ceļš uz god! Jūs to salabo? - Jā, - es atteicu, apcepdams uz pannas galu. - Kā smarž! - viņš dziļi ievilka nāsīs gaisu. Garšīg sinarž. - Gribat ēst? - Kā vilk! Nē, kā lauv! - resnītis bija bez kompleksiem. - Pusdienas nebūs tik drīz. Varbūt Valts ar kaut ko pacienās? - Kaut vai ar zaļ zāl. Es vis ēd nost! - Bet sviestmaizi ar desu? - Bišķ labāk. Pēc brīža viņš jau sēdēja pie galda nn, lieliem kumosiem ēzdams sviestmaizi, klausījās, ko Kronbergs stāstīja par mūsu secinājumiem attiecībā uz nelaiķa Zigfrīda Štolca dokumentiem. Man par brīnumu, vācieša vaigs ar katru brīdi arvien vairāk un vairāk apmācās. Kad Valts bija beidzis, viņš drūmi nomurmināja: |a la sleptuv ir iekš mež, es tos papīr nekad nedabū rokā! Kesnltis izskatījās pēc īstas nelaimes čupiņas, un, gribē- dams viņu uzmundrināt, es sacīju: Neuzskatiet mūsu spriedumus par kaut ko absolūtu un nekļūdīgu. Nav taču izslēgts, ka dokumenti noslēpti tepat nama. Varbūt pat izstieptas rokas attālumā no jums. Šlolcs satrūcies pavērās manī ar neticīgu skatienu, jūs jokot? Mums ar Valtu, savstarpēji piepalīdzot, nācās izstāstīt atgadījumu ar Hansa fon Heca dārglietām. Bija redzams, ka vācietim loti patīk piedzīvojumi, jo klausījās viņš, muti iepletis. Tātad jūs ir detektīv! - Kad es beidzu, resnītis izdarīja neizbēgamu secinājumu un, pārlaidis ar plaukstu kailajam galvvidum, tādā kā aizturētu dusmu pilnā balsī atkārtoja. - Jūs ir detektīv! Kā es uzreiz to neiedomāt! Kas jūs uzsūtīt? Ak Dievs! Itin kā mēs būtu noziedznieki, bet viņš - likuma pārstāvis, mums nācās aizstāvēties pret dīvaino, ja tā var teikt, - apvainojumu. Uzsūtījuši! Vismaz man šis vārds pamatīgi grieza kaulā. Beigu beigās Štolcs pa pusei noticēja. - Un te jūs ir tikai atpūtniek? -Jā. - Un detektīv? - Atpūtnieki. Bet jūs pats piespiedāt mūs atcerēties par savu profesiju. Laikam šis arguments līdz galam pārliecināja vācieti, ka mūsu atrašanās Mežvidos ir vienkārša sagadīšanās, jo, piespiedis rokas pie krūtīm, viņš dedzīgi atvainojās: Piedot man, piedot, kungi! Tie nerv ir pavisam kaput. Mantojum, tad tie papīr, slepkavīb un beidzot jūs! Caps! Bišk iet pār mēr. - Iet gan, - es piekritu. - Bet varbūt mēs varam atvieglot vina uzdevumu? - jautāju Kronbergam. - Kādā veidā? - Lai viņš pārvācas pie mums. Uz Mežvidiem. Telpu pietiekami, un trijatā būs mierīgāk. Bet Štolcam atliks vairāk laika meklēšanai, jo nebūs jābraukā turp atpakaļ uz savu ciematiņu. - Vai tiešām jūs to darīt priekš manis? likās, ka resnīša acis kļuva miklas. - Es to nekad, nekad
neaizmirst! - Protams, - Valts pamāja, - lai dzīvo Tikai brīdinu - nekāda īsta atpūtas vieta te nav, jo reizēm uzklīst velns. - Ko? Veln? - Jā. Vietējie iedzīvotāji to dēvē pat par Mežvidu velnu. Bet man gan liekas, ka šis nelabais ir no musu pašu grēcīgās pasaules. Bet, lai kā būtu, uzmanīties ieteicu.
XIX nodala NEGAIDĪTAIS ATRADUMS Štolcā kūsāt kūsāja nepacietība ātrāk sākt meklēšanu. Lai kam jau mantojamā summa nebija no mazajām. Tā kā uz pus dienām vēl bija jāgaida, Kronbergs aizveda viņu uz brīvo istabu un atstāja savā vaļā. Vienīgi piekodināja: - Tikai atcerieties, ka no šā brīža tā ir jūsējā, kā arī to, ka nelaiķis, Mežvidu īpašnieks Atis Bergmanis par visu vairāk cienīja kārtību. Ar atliektu īkšķi iebadījis sev krūtīs, resnītis pārliecinoši apgalvoja: - Es ar! Vai! atcerējies savus pienākumus, es metos atpakaļ pie pannas, kas nevis čurkstēja, bet nejauki sīca. Par laimi, gala tikai saka piedegt un bruņā kārtiņa, kas klāja pannas dibenu, liesi noderēja mērcei. Ienāca Valts un, apstājies turpat pie durvīm, vēroja mani rīkojamies ap plīti. Vai palīdzēt? Lielums jau padarīts. Pag, es aizmirsu par kartupeļiem. Aizej, saroc. Grozu atradīsi šķūnīti. labi, - draugs pamāja un nozuda gar stūri. Man patīk gatavot vienam. Neviens netraucē, nedod padomus. Darbs sokas, rokas pašas veic to, kas nepieciešams, bet domas nomaina cita citu. Virtuves pienākumi nomierina, un galvā rodas daždažādas idejas. Vairums to ir nekur neizmantojamas, varētu teikt - manas filozofiskās domāšanas sekas, bet reizēm gadās arī pa ievērības cienīgai. Kad ar kartupeļu grozu rokā durvīs parādījās Kronbergs, es uzbrēcu: - Uz kurieni! Marš ārā, kartupeļus laukos tīra pagalmā! Valts, apgriezies uz papēža, paklausīgi aizsoloja atpakaļ, bet es turpināju darbu, reizē apsvērdams visu, kas ienāca prātā. Varēja dzirdēt, kā, piepūlē sēkdams, pa savu istabu ņemas Štolcs. Pagalmā nošķindēja spainis, acīmredzot Valts smēla no akas ūdeni. Uzlicis sautēties brūni sacepto gaļu, nomizoju sīpolus un, sagriezis sīkos gabaliņos, pievienoju mērcei. Un tad jau atgriezās Kronbergs ar nomizoto kartupeļu spaini. - Gatavs, priekšniek! Trim personām. - Loti labi. Noliec te pie galda un vari būt brīvs, virtuves zēn. - Es pasēdēšu pie jums, šef. - Draugs atslīga krēslā un ieklausījās. - Štolcs tur ārdās? -Jā. - Varbūt viņam vajadzīgs palīgs? Nē, es tikai traucēšu. Lai paārdās. - Man, te strādājot, ienāca prātā, es sacīju, - ka, būdams krietni gados, Atis Bergmanis nevarēja būt drošs par rītdienu. Pēc rakstura būdams ar atbildības i/.julu, tāds cilvēks nodrošinātos pret pēkšņu nāvi. Ja runājam par šo atgadījumu, es viņa vietā būtu atstājis kādu norādījumu - gan par to, kur apglabātas Zigfrīda Štolca mirstīgās atliekas, gan par to - kur noslēpti dokumenti. - Laba doma, - Valts atzina. - Un ko tu iesaki? - Vēlreiz izpētīt rakstāmgalda saturu. Musu jaunais paziņa meklēja vienīgi dokumentus, bet mēs meklēsim kādu mājienu, kurtie noglabāti. Štolcam tur nav ko darīt lai plosās pa istabu, jo latviešu valodā rakstītais viņam btis par grūtu. Ja man taisnība, tad tā būtu vispiemērotākā viela, vai ne? - Noteikti, - Kronbergs piekrita. - Liec kartupeļus vārīties, bet es pamazītēm sākšu. Labi? - Tikai loti akurāti. Izskatītos saliec atsevišķa kaudzītē, lai nesajūk ar tiem, kuri vēl jāpēta. - Pateicos par padomu, - draugs ironiski pasmaidīja, jo ne jau es varētu mācīt viņam kārtību. Cik pārmetumu man bijis jānoklausās, līdz sasniedzu to līmeni, kad nekārtībā pali no sevis krita acīs, bet iekšējais stāvoklis nelāva tai vienaldzīgi paiet garām. Un tas bija mana drauga nopelns. Beidzot bija gatavas pusdienas, pareizāk es beidzu gala vot. Nebija šaubu, ka tās nav izdevušās. Ne, ne jau garšas ziņu Gala, kuru biju sautējis divreiz ilgāku laiku nekā parasti, joprojām bija sīksta kā pazole, un resnītis, mēģinādams nokost kumosu, uzmeta man aizdomīgu skatienu.
- Jums ir dzelzs zob. Kas tas ir? - laikam nespēdams uzdurt, viņš uz dakšiņas pacēla gaļas gabaliņu. - Gulašs, - es droši atbildēju, lai gan pats nebiju pārliecināts. - To gulaš tik lauv var pārkost… Kronbergs, kas visu šo laiku ar mehānisma vienmērīgo ātrumu bija cītīgi košļājis savu kumosu, iesmējās: Tas ir medījums, Štolc. Alnis, kam… Trīssimt gad? Kas nav marinēts. Liekot katlā bez iepriekšējas marinēšanas, to var sautēt nez cik ilgi. Roberts mūsu šefpavārs - diemžēl ir pieradis pie mājdzīvniekiem un šo sīkumu nav iegaumējis. Varēji pateikt, - es dusmīgi nopurpināju. Man tikai tagad ienāca prātā. Nu, kok, ko darīsim? es paraustīju plecus. Rdīsim kartupeļus ar mērci, bet šito mantu es pataisīšu mīkstu rīt, kaut vai veselu dienu būtu jānonīkst pie katla. Tā i/.gāzties! Tādējādi mūsu pusdienas beidzās visai pieticīgi. Vācietis izskatījās diezgan sašļucis, bet, kad pagaršoja no brokastīm pāri palikušās pankūkas, atplauka kā vijolīte maija saules siltajos staros. Tās gan ir uz god! Man muter cept taisni tād! Pusdienojot Valts pastāstīja Štolcam par manu jauno ideju. Šī zina kopā ar pankūku radīto labsajūtu iedarbojās uz resnīti kā dopings uz sportistu - kārtējā enerģijas uzplūdā viņš jau bija gatavs mesties pie rakstāmgalda, bet, kad es apvaicājos par viņa zināšanām latviešu rakstībā, aprima. To es nevar, - Štolcs atzinās. - Žēl. Bišk ar mēl - to var, bet lasīt - nevar. Jauns bij slink, un, kad muter gribēj iemācīt, es neparko! Nav laik. Sāp galv. Jāiet uz futbol un cit kait. Dumjš kā zābak, neko teikt. - Nekas, - Valts sacīja, - ar to mēs tiksim galā. Es un Roberts. Vai jums ir kādi panākumi meklēšanā? - Nekād. Tā istab ir tukš kā pirms pusdien mans vēder. Es dikti grib redzēt to bunkur, kur mirst man onkul, - viņš teica. - Sirds velk. Kad jūs man to parādīt? Mēs ar Kronbergu saskatījāmies un reizē paraustījām plecus. - Kaut tūlīt. Štolcs acumirklī bija kājās. - Es ir gatav! Valts pašūpoja galvu. - Tas ir iespējams, bet kā ar atslēgu? Resnītis pietvīka tomāta sārtuma. - Ak es tād! Aizmirst! Vis dom kur ir tie dokument, bet par durv galīgi izkrist no prāt! Tūlīt es to izdarīs Man tas viens div. Mehānik kā nekā… Viņam izrādījās taisnība. Pat vairāk, atslēgas nomaiņai tam pietika ar apsolīto - viens, un jau pie div Štolcs atgriezās virtuvē. Nolicis sabojāto atslēgu uz galda, pavērās uz mums ar triumfējošu skatienu. - Ko es teic? - Man tam pašam darbam aizgāja vairāk par stundu, es norūcu. - Kā jums izdevās tik ātri? - Div skrūv ārā, div skrūv iekšā. Tā ir tā pat mark, viņš paskaidroja. - Pirms braukt uz veikal, ēs to nopētīj, lai nebulu strādāt ar kalt un āmur. Bet kā ar to bunkur? |us nav par domāt? Redzēdams, ka nebūs viegli tikt no vina vāla, Kronbergs nopūtās un sacīja: - Ejam! - Brīnišķīgi - Štolcs sasita īsās rokeles. I.s tik pārvilkt trenintērp. Man tas iekš mašīn, un būs gatav. - Tu nāksi, Robert? - Valts vērsās pie manis. - Protams. Patlaban nelīst. Grozs ir, sēnes būs. - O! Sēn, tas ir forš! Pa ceļ mēs salasīt, ja? Tagad es iet ģērbties. Cik lab gan viss sanākt!
Mūsu emocionālais viesis izmetās pa durvīm, un arī mēs ar draugu devāmies katrs uz savu istabu. Pārģērbušies un apgādājušies trijatā ar vienu grozu, jau pēc pāris minūtēm devāmies ce|ā. Aizslēdzot durvis, es redzēju, ka tālredzīgais Štolcs ielicis sabojātās slēdzenes vietā tieši tādu pašu. Aiztaupījis sev lieku darbu. Tas nozīmēja, ka šim cilvēkam galva strfldā. I aukā bija dzestrs, un debesis apmākušās. Visi trīs bijām ģērbušies treniņtērpos un ar gumijas zābakiem kājās, jo, kaut gan nelija, zāle bija rasas pilna. Soļojām naigi. Es pilnīgi paļāvos uz Kronbergu un, tāpat kā pirmajā reizē, visu uzmanību veltīju sēnēm. Diemžēl mans iepriekšējais guvums joprojām gulēja šķūnītī nenomazgāts un neiztīrīts. Bet ar sēņotāju ir gluži tāpat kā ar mednieku vai makšķernieku arī tad, ja nav nekādas vajadzības ne pēc medījuma, ne zivīm, kurš gan no viņiem atteiksies doties mežā vai uz ezeru? Štolcs šajā zinā izrādījās tieši tāds kā es - ticis mežā, acumirklī aizmirsa gan par mērķi, gan ce|u, visu uzmanību vērsdams sev pie kājām, meklējot sūnās ieslēpušās sēnes. Par laimi, Valts spēja apspiest sevi šo instinktu, tāpēc mēs ne par sprīdi nenomaldījāmies un iznācām pie mežrožu audzes tieši tajā pašā vietā, kur iepriekšējo reizi. Hm… - pataustījis smailo dzelksni, Štolcs uzmeta mums jautājošu skatienu. - Un mēs tur iet iekšā? Kā gan citādi? - Kronbergs pasmaidīja. - Tikai vispirms, lai pasargātu drēbes, jānoģērbjas… Ja, ja, - resnītis uzreiz uztvēra humoru, - ād pat aug no juun, bet drēb jāpērk, vai ne? Parādījuši paņēmienu, ar kādu bijām tikuši cauri, devāmies uzbrukumā dzīvajai dzelkšņu sienai. Šoreiz gāja veiklāk, un lai gan te vienā, te otrā vietā nācās apstāties, lai atsvabinātu aiz kārtējā ērkšķa aizķērušos bikšu staru, tikām cauri daudz ātrāk. Reizēm es pametu skatienu atpakaļ uz Štolcu, kas nāca aiz manis, un redzēju, ka, tuvojoties liktenīgajai vietai, vina apaļā seja pietvīka aizvien vairāk un vairāk, kas liecināja par resnīša satraukumu un gaidām. Kad iznācām nelielajā laukumiņā, viņš vairs nespēja valdīt par sevi rokas trīcēja, bet tumši sārtajā sejā kā nedabiska, balta rēta vīdēja nobālušās lūpas. - Tas ir te? Valts norādīja sev zem kājām. - Bet es nekā neredz… Zem, sūn, to saus kok… Kur tad te ieej? - Paceliet to sauso zaru. Štolcs noliecās un, satvēris spiekveida koka gabalu, pavilka. Velēnas lēnām pacēlās, un zemē atvērās melns caurums. Vācieša seja saspringa. - Mein Gott! Tad šis ir tā viet? Zemnīc, 1ā viņš rakstīji Apakš zem! Kā tur var izturēt! Tumšs, gais nav! Tas jau kap! - Līdzība nav noliedzama. It sevišķi, zinot, kas šajā vietā notika ar jūsu tēvoci. Kāpjam lejā? Resnītis papurināja galvu. -Vien moment! Es tikai uzpīpēt, labi? Tie nerv vairs nav kā tauv, bet kā smalk, smalk dieg! Bail, ka var pārtrūki. Vispār, es ir braš vīr, bet… Mēr vairs nav liel. Kronbergs izvilka cigaretes, un viņi aizsmēķēja I aukuminš bija tik mazs, ka biju spiests gaidīt neciešamās procedūras beigas turpat blakām. Abi smēķētāji piepildīja svaigo gaisu ar dūmiem un smirdoņu, kas mitruma dēj likās vel nejaukāka nekā citkārt. Lai aizmirstos, sāku pētīt apkārtni. Izraudzījies pēc iespējas sarkanāku mežrozītes augli, norāvu to un nogaršoju. Miltainais mīkstums likās gluži patīkams. - Jūsu tēvocis bija virsnieks? - Valts jautāja. - Jā. Beigt karaskol un dienēt iekš vērmaht. Pamest siev un bērn, lai iet karā par to dullo Hitler! Vis pasaul tam vajag! Tikai, kad nāc kaput, tad Zigfrīd arī nāc pie prāt. Bet no sākuma - fanātik! - Kā jūs to zināt? Vēstul priekš Adel glabājas pie man Hamburg. Vina siev, kad apprecējās, atstāj tās pie man tev. Uz Amerik līdz neņēm. Skaidrs. Bet tādu jau pie jums bija daudz. Fanātiķu. Štolcs drūmi palocīja galvu.
Jā. Propagand uz god. No gudr pataisīt par mulķ. Gebels raksi, Šiklgrūber bļauj no kancel, un cilvēk vairs nezin, kas bail, kas meln. Bet jums jau bij tas pats. Līdzīgi. Turklāt rezultāts… ne mazāks. Es runāju par upuriem, jo šo abu režīmu patiesā mēraukla ir noslepkavotie. Gan savējie, gan svešie. Pie mums bij Nirnberg… Bet no kriev nekād atbildīb neliek prasīts. Kāpēc? Tie nebija krievi, Štolc. Visu šo pretīgo putru ievārīja reliģiska sekta, kas sevi dēvēja par komunistiem. Krievi no viņiem cietuši ne mazāk kā citas tautas. Pat vairāk. Vācietis paraustīja plecus. Reliģisk sekt? Atcist ir reliģij? Protams. Ja noliedz patieso Dievu, tā vietā nāk cits. Viltus Dievs. Tas ir neizbēgami. Bet pierādījumus, ka tā bijusi reliģiska organizācija, var gūt, palasot marksistisko filozofiju vai Feniņa darbus. Vairāki tā sauktie objektīvie likumi, kas tur izklāstīti visai murgainā veidā un izkropļoti līdz saknei, aizgūti no Bībeles. Par piemēru varu minēt vienu no fundamentālajiem - nolieguma nolieguma likumu. Nenoliedzami, tas nācis tieša ceļā no turienes. Tā pati konstrukcija - grauds, stiebrs, vārpa. Arī šo vadoņu īsto vārdu aizstāšana ar jauniem - Staļins, Hitlers, Markss, viss norāda uz garīgo ievirzi. Nerunājot par daudz ko citu. Arī pie jums ir tādā pašā veidā grēkots - kaut vai tūkstošgadu Reihs nav nekas cits, kā Rakstos pieminēta tūkstošgadu miera valsts. Bet, runājot par atbildību, tā nekur nepaliks, jo cilvēkam ir lemts vienreiz mirt, bet pēc tam - tiesa. Varu citēt vietu no Bībeles, kas attiecas tiklab uz hilleriem, kā staliniem: "Tā kā tu esi centies panākt daudzu tautu pilnīgu iznīcināšanu, ar to tu esi uzvēlis savai dvēselei tikai smagu grēku nastu." Ja cilvēki nav tiesājuši šos slepkavas, tas vēl nenozīmē, ka tiesas nebūs, Štolc. Tiesa būs, un tās rezultāti daudz baismīgāki nekā Nirnbergā. Bet ateisms ir tikai maska, kas palīdz apmuļķot. Jo mulkis saka: "Dieva nav!" - Es nav lasījis Bībele. - Žēl. Tā ir patiesība, - Valts nodzēsa cigareti pret papēdi un jautāja, - vai esat gatavs? - Jā. - Resnītis palocīja galvu. - Es ir gatavs. - Un, iemīdījis miklajā sūnā cigaretes galu, kā varonis pirms kaujas izrieza krūtis. Kronbergs izņēma kabatas lukturīti un, apgaismodams trepes, nokāpa lejā. Es viņam sekoju, pēc tam Štolcs. Tā kā zemnīcā trijiem bija pašauri, turklāt izslicties pilna augumā varēja vienīgi vācietis, mēs apsēdāmies rindiņā uz. zemās lāvas. - Tātad te… mans onkul Zigfrīd Štolc… mūsu jaunais biedrs aprāvās un, negaidīti iešņukstējies, izrāva kabatas lakatiņu. Droši vien - lai slēptu vājumu, kas viņu bija pārņēmis, skatot sava tēvoča dzīves noslēguma vietu, viņš sparīgi 110 šņauca degunu un aplaida apkārt nedrošu skatienu. - Drūm viet. Ja nezināt, neviens to neatrast. - Izņemot nāvi, - es norūcu. - Jā, izņemot nāvi, - Kronbergs piebalsoja. - Šajā sakarība kaut kas iešāvās prātā. Ja jau šo vietu atrast ir neiespējami, vai nevarētu būt, ka dokumenti ir noglabāti tieši šeit? - Var, var! - vācietī no jauna uzliesmoja enerģija. Mēs tūlīt pārmeklēt, vai ne? Ko gaidīt, ja jau ir šeit. - Vienīgi apgaismojums varēja būt labāks, - Kronbergs kā izmēģinot aplaida apkārt lukturīša staru un pēkšņi sastinga. - Kas tas? Ovālā gaismas aplīša vidū, pašā kaktā uz grīdas es ieraudzīju… rotaļu zaķīti!
XX nodala MEKLĒJUMI Ieraudzījis ar drūmo apkārtni tik nesaderīgo rotaļlietu, Štolcs iesmējās, taču, apkārtējā klusuma nospiests, acumirklī atguva nopietnību. Kaut kas notikt? - Atpakaļceļā pastāstīšu, - Valts solīja. - Tagad meklēsim. Es apgaismošu pa atsevišķam laukumam, un jums abiem nāksies iztaustīt katru kvadrātcentimetru. Sāksim ar dibensienu, - viņš piecēlās un kā starp citu iebāza zaķēnu kabatā. Pēc tam novirzīja staru uz kaudzē sakrautajām kastēm. - Nāksies tās novākt! Pie darba, un - lai Dievs dod, ka dokumenti atrastos! Uzdevums, atklāti runājot, nebija no patīkamajiem, turklāt blāvais apgaismojums neļāva kā nākas pārliecināties. Pārkrāvuši kastes ar burkām uz jaunu vietu, neieguvām neko citu, kā papildu darbu - tās bija jāatliek atpakaļ iepriekšējā kaktā. Lai gan lūka atradās līdz galam vaļā, gaiss pazemē likās smags, pievilcies ar tādu kā trūdu smaku. Lai ātrāk tiktu laukā, strādājām drudžainā steiga. Kronbergs, kas ar lukturīti rokā stāvēja aizmugurē kā uzraugs, līdzko pamanīja kaut mazāko paviršību, nekavējoties pavēlēja: - Tā vieta jāpārbauda vēlreiz! Beidzot darbs bija galā, un, kā jau savā zemapziņā biju no- jautis - bez iepriecinošiem rezultātiem. Pazemes bunkurā neatradām nedz nelaiķa Zigfrīda Štolca personu apliecinošos dokumentus, nedz kādu norādi, kur tie meklējami. Mēs ar res- nīti saduguši apsēdāmies uz lāviņas, vienīgi Kronbergs palika stāvam, lukturīša gaismā kaut ko pētīdams pretējā sienā. Beidzot piebiedrojies mums, viņš sacīja: - Nav ko nokārt degunu. Mēs vēl kā nākas neesam sākuši, bet jūs jau izturaties tā, it kā nebūtu nekādu cerību. Manuprāt, nav vērts kavēties. Ejam mājās. - Ar priek, - Štolcs uzslējās 1111 pirmais izrāpās virszemē. - Uf… - atvieglojuma nopūta nolidoja no vina lūpām, kad viņš ievilka plaušās svaigo gaisu. Aizvēruši ieeju, šķērsojām biezo krūmu joslu un neveltīdami ne mazāko uzmanību ceļā manītajām sēnēm, ātrā solī devāmies uz Mežvidiem. Lai gan Kronbergs bija apsolījis vācietim atcclā'paslaslil par rotaļlietu un ar to saistītajiem dīvainajiem, notikumiem, viiis klusēja. Arī Štolcs, iegrimis domās, kā vecis uzmetis kūkumu, neko nejautāja. Soļoja neskatīdamies, kur sper kāju. Ari es nespēju neko citu, kā sevī pārcilāt dīvaino atgadījumu. Kā no durvju priekšas pazudušais zaķēns varēja nonākt pazemes bunkurā? Tikai vienā ceļā - kāds to tur nolicis! Bet tas nozīmēja, ka bez mums te ir vēl kāds, kam zināma Zigfrīda Štolca pēdējā paslēptuve. Kas tas varēja būt? Un tad man ienāca prātā vai likai vācietim uz Andersonu atstāto mantojumu nav kāds konkurents. Tādā gadījumā viņa uzdevums bija - pirmajam atrast nelaika dokumentus. Atrast un iznīcināt, jo, nevarēdams pieradu radniecību, Štolcs būs spiests atteikties no mantojuma Sie apsvē rumi man šķita tik nopietni, ka es nekavējoties izteicu tos skali. Kronbergs pablenza uz mani, bet neko nesacīja, toties vācietis izplūda paskaidrojumos. - Konkurent nav! - vispirms paziņojis diezgan kategoriska tonī, viņš jau mierīgāk turpināja. - Adel ir Štolc, bet Ander son - nevien. Viņš uzaug bērnu nams. Atradenis. Ja mes ne atrast dokuments, nav nevien, kam saņemt naud. Ko darīt šaja gadījumā valsts, es nezin. Dom jau interesant, bet bez pamal. Pēc tam viņš ņēmās kaut ko gari un plaši klāstīt par savas dzimtas ģenealoģiju, aizmaldīdamies pat uz pagājušajiem gad simtiem, bet es vairs neklausījos - visas manas domas bija pie dīvainā atgadījuma. Likās, kādas savādas bezveida ēnas, pa kāpeniski sabiezējot, ietina mūs arvien ciešākā tumsas lokā. Neizprotamie notikumi, sekojot cits citam, vismaz man lika justies kā neaizsargātam trusītim ļaunas un spēcīgas čūskas priekšā. Kaut kas notika, bet - kas? Ar kadu mērķi? Vai šī rotaļlietas pārvietošana bija ar kādu slēptu nozīmi? Varbūt tas ir mums pagaidām nesaprotams mājiens? Mājiens, bet uz ko? Man 110 šiem jautājumiem sāka griezties galva. Par laimi, klāt bija Mežvidi, kur mūs gaidīja galds, uz kura vajadzēja parādīties kafijas kannai. Droši vien šis nodoms bija katrā no mums, jo, neko nenorunājuši,
uzreiz devāmies uz virtuvi. Gaidot, kad ūdens sāks burbuļot, apsēdos līdzās pārējiem. Tikai tagad, laikam ticis ar savām domām galā, Kronbergs turēja solījumu un pastāstīja Štolcam par dīvainajiem notikumiem, kas bija risinājušies kopš mūsu ierašanās Mežvidos. Mana drauga izteiksmīgie vārdi atstāja uz emocionālo vācieti acīm redzamu iespaidu - resnās rokeles satraukumā atkal sāka bezmērķīgi tvarstīties, bet acis kļuva šaudīgas. - Jūs domā, ka kāds nākt un vēlreiz - puff, puff? Valts paraustīja plecus un, tāpat kā pagājušajā reizē, izņēmis no kabatas rotaļu zaķīti, nolika to uz galda. Man šis dubļu pikucis tik svētā vietā kā galds likās atklāts zaims, taču savaldījies es tikai nogrozīju galvu. - Šis te, - Kronbergs piedūra rādītājpirkstu pie nosmulētās zaķa auss, - apstiprina divus faktus. Pirmo - ap Mežvidiem kāds blandās un droši vien mūs novēro. Un otru.- viņam zināma zemnīcas atrašanās vieta, bet tas liek domāt, ka viņam bijušas arī visai tuvas attiecības ar nelaiki Ati Bergmani. Jautājums - ko viņam vajag? Ja tas ir mūsu meklētais noziedznieks, varētu pieļaut, ka slepkavības vietā viņš atstājis kādu pierādījumu, kuru policija palaidusi garām. Tas viņam nedod mieru, liek novērot māju, lai izdevīgā brīdī novāktu kompromitējošo detaļu. Es pat pieļauju, ka Štolca negaidītā ierašanās ir daļēji izjaukusi viņa sākotnējos plānus. Nolīdis malā, viņš tagad gaida, ar ko viss beigsies, lai no jauna ķertos pie sava plāna. - Pēc slepkavības Mežvidi vairākas nedējas stāvēja tukši. Kāpēc viņš neizmantoja šo laika sprīdi? - Kāpēc? Varbūt apķērās tikai pēc mūsu ierašanās. Tad, kad bija jau par vēlu. - Loģisk, - iesprauda resnītis. - Bet zaķēns? - Es nelikos mierā. - Kādu lomu visā spēlē tas? Un vai ar rotaļlietu notikušais ir viņa darbs? Kronbergs noplātīja rokas. - Nezinu, bet diez vai šis cilvēks censtos pievērst sev uzmanību. Drīzāk to izdarījis kāds cits. - Mūsu sargeņģelis tādā ceļā grib brīdināt no ļaundara klātbūtnes. Bet viens nav atstājams bez ievērības - ja ap mums savus tīklus pin Bergmaņa slepkava, tad, atklājot viņu tā, kā atklājām Štolcu, uz labsirdīgu smaidu nav ko gaidīt. Drīzāk uz lodi. Tas nozīmē, ka jau tagad šis cilvēks netieši mūs apdraud, vai ne? - To nevar noliegt, - Kronbergs piekrita. - Ūdens jau uzvā rījies, Robert. Dzersim kafiju un saliksim jautājumus pa plauktiņiem, lai neķertos pie tā, kas var pagaidīt, bet izdarītu visu pēc kārtas. Kurš darāmais no visiem jums liekas svarīgākais? viņš uzlūkoja mūs, kad katram priekšā biju nolicis pa kūpošai tasītei. - Dokument! - Štolcs pacēla roku. - Man jāatdod dokument tuvākajā laikā, citād, kā teic advokāt, testament zaudē sav spēk. - Hm… Pirms tam jūs neko tādu neteicāt. - Man tas likties tik vienkārš - ieiet un paņemt. Bet še tev! Mais kaut kād veli, noziedzniek un vēl tas zaķ! Rēbus bez kād jēg! - Rēbuss - tur es piekrītu, - mans draugs palocīja galvu, - bet bez jēgas tas ir tikai šķietami. Pagaidām. Mēs vienkārši nespējam kaut ko aptvert, bet, kad noskaidrosies visi notikumi, uzpeldēs arī mums nesaprotamo faktu jēga. Es nevaru iedomāties, kāda jēga uzņemties šo darbu - nozagt no mūsu durvju priekšas rotaļlietu, lai pārvietotu to uz zemnīcu, zinot, ka mēs varam tur vēlreiz ierasties, un darīt to bez noteikta nolūka. Ne, draugi, mēs vienkārši to nesaprotam. Bet atgriezīsimies pie svarīgākā. Štolcs apgalvo, ka tie ir Zigfrīda dokumenti. Man viņa argumenti liekas pamatoti. Bet tev, Robert? Dzīvot ar Damokla zobenu virs galvas… - es noburkšķēju un, negribīgi palocījis galvu, teicu, meklēsim dokumentus. I'ie nevar gaidīt. O! Paldies, paldies, draug! - resnītis priecīgi iesaucās, spiezdams pie sirds rokas. - Es to nekad neaizmirst! Es atsūtīt jums no Hamburg liel rož pušk! Paša audzēts!
- Tādā gadījumā nekavēsimies, - Valts pasmaidīja. - Jūs turpināsiet pārmeklēt māju, bet mēs ar Robertu ķersimies pie rakstāmgalda. Labi? Tur vēl nepārbaudīta ir vismaz puse. - Lab! - Štolcs pamāja un pielēca kājās. - Es ir mehāniķ, zin sīkum, bez tam man ir brills, un tas jau ir liel priekšrocīb, vai ne? - viņš atieza platā smaidā baltos, līdzenos zobus un, novēcinājis ar roku, pazuda virtuves durvīs. Atbīdījis tasīti, piecēlās arī Valts. - Tu laikam vēl pašiverēsi pa virtuvi? - viņš jautāja. - Drīz klāt vakariņu laiks. Kaut kā jācenšas labot savu izgāšanos ārzemnieka priekšā. Palaidīs vēl baumas pa Eiropu, cik tie latvieši ēdiena gatavošanā ir neattīstīta tauta. - Labi. Tu pacenties uzspodrināt savu un nācijas prestižu, bet es iešu. Kabinetā ir pašauri, tā kā mēs tikai traucētu viens otru. Ja tu man uzticies, šo darbu līdz galam es izdarīšu pats. Esmu pieradis pie dokumentiem, plāniem, un - kā zini - pat kriptogrammas man nav svešas. - Uzticos, - es atmetu ar roku. - Ej vien. Palicis viens, pirmām kārtām aizvācu no galda netīro rotaļlietu. Iemetu to spainī, virsū uzlēju ūdeni un iekaisīju vejas pulveri. Lai mirkst. Pēc tam ķēros pie vakariņu gatavošanas. Produktu ziņā izvēle bija visai plaša, tāpēc nolēmu pagatavot gaļas salātus. Šī recepte man bija iespiedusies atmiņā daudzveidīgo sastāvdaļu dēj. Kas tur tikai bija vajadzīgs! Sākot ar rīsiem, sieru un kapātu desu un beidzot ar daždažādiem dārzeņiem. Vajadzīgi bija gandrīz visi, kas auga Mežvidu dārziņā. Vienīgais, kā trūka, bija krējums. Par laimi, veikalā bijām nopirkuši majonēzi. Izmaiņas dīvaino recepti, kā domāju, tikai pilnveidos. Sāku ar dārzeņiem. Pēc tam ķēros pie desas, sīpoliem un siera. Sakapāju visu sīkos gabaliņos un sabēru traukā. Pamazām vien no nelielas saujiņas topošie salāti piepildīja ievērības cienīgu bļodu. Kad durvīs parādījās mans draugs, viņš izbrīnījies jautāja: - Mums gaidāmi viesi? - Kaut ko tamlīdzīgu tu teici arī par ābolu pankūkām! - jaukdams ar koka karoti māla bļodas saturu, es atcirtu. Bet kur tās palika? - Štolca vēderā, - Kronbergs pasmīnēja. - Kā redzi, pankūkām ciemiņš tomēr bija vajadzīgs. Apsēdies krēsla un visa garumā izstiepis kājas, viņš aizvēra acis. Viss liecināja, ka mi sija kabinetā beigusies ar neveiksmi. Es tomēr pajautāju: - Nekā? - Galīgi nekā, - acis neatvērdams, draugs atrūca. - Tā vien šķiet, ka Štolcam pie mantojuma netikt. - Varbūt vēlreiz iegriezties pie Kūlas? Ja nu vecais atceras vietu, kur apglabāts Zigfrīds, vai vismaz kādu piemirstu detaļu… Viņš taču bieži tikās ar Bergmani, un pilnīgi iespējams, ka sarunā tas pieminējis kaut ko mums noderīgu. Gadās taču, ka tas, kas visu laiku nav nācis prātā, piepeši it kā pats no sevis uzpeld atmiņā. Vajadzīgs tikai uzvedinošs vārds, lai… - Uzvedinošs vārds… - Valts nomurmināja un saslējās krēslā. - Jā, uzvedinošs vārds. Tev taisnība. - Viņš piecēlās un kā mēnessērdzīgais - ar tukšu skatienu blenzdams sev priekšā, devās uz durvīm. - Uz kurieni! - es iesaucos. - Bet vakariņas? - Taču atbildi nesaņēmu - draugs jau bija projām. "Kas viņam lēcies?" domās sev jautāju, taču atbildi atrast nespēju. Salicis galdā šķīvjus un pārbaudījis servējumu, pilnā rīklē icb|āvos: Vakariņās! Brīdi nogaidījis, bet atbildes vietā saklausījis vienīgi klusumu, saucu vēl skaļāk. Un atkal nekā. Noškendējies gāju meklēt pārējos. Draugu atradu kabinetā. Gluži tāpat kā virtuve, viņš sēdēja, kājas izstiepis un rokas sakrustojis uz krūtīm, kā šķita, cauri puspievērtajiem plakstiņiem gurdi vērodams pamatīgo papīru kaudzi savā priekšā. - Valt! Izdzirdis manu balsi, viņš satrūkās un atskatījies nopūtās. - Tas esi tu? - Kronberga uzvedībā jautās kaut kas dīvains.
- Nē, Cinu dinastijas pārstāvis. Vai nedzirdēji aicinājumu? - Kādu? - Vakariņās. - Liekas tāds kā čiepstiens… - Čiepstiens! - es uzsprāgu. - Blāvu kā pārskaities feldfēbelis, bet tu - čiepstiens! Celies un nāc pie galda. Dzirdu un paklausu, - draugs slinki uzslējās no sava krēsla. Negaidīdams kaitinoši gausās kustības beigas, gāju meklēt vācieti. Viņu man izdevās atrast gala istabā sēžam uz grīdas jogas meditācijas pozā un neizteiksmīgi blenžam tālumā. - Štolc! Arī viņš, gluži kā Valts, piepeši satrūcies, uzlūkoja mani ar tukšu skatienu. - Vakariņās! - bija redzams, ka skaidrošanās ari te ir lieka. Man viņi abi likās savādi. Beigu beigās, savācis visus virtuvē pie galda un vērodams, kā vini ēd, es ar nepacietību gaidīju uzslavu. Salāti tik tiešām bija izdevušies, un man kaut mazliet gribējās uzlabot pusdienu sabojato omu. Taču saklausīju vienīgi gurdu čāpstinašanu. Beidzot nenocieties uzprasīju pats: - Kā garšo? Atbildes vietā atskanēja tāds gari stiepts, dobjš m…, ar kādu tejš kūtī sagaida savu saimnieku. - Kas jums noticis? - Es laikam palikt bez mantojum… - vācietis drūmi atmurmināja, acīmredzot biju kļūdījies, pieņemdams viņu par nosvērtu cilvēku. Štolca dabā drīzāk bija krist no vienas galējības citā. - Bet tev? - Varbūt rit man izdosies to apjēgt, bet pagaidām… Kronbergs automātiski piekrāva savu iztukšoto šķīvi līdz malām un tikai tad attapās, - garšīgi, vai ne, Oto? - viņš pirmo reizi nosauca mūsu viesi vārdā. - Jā, jā, brīnišķīg. Es tāds ēd ar gardu mut. - Par spīli vārdiem, viņš izskatījās sanīcis. - Depresija ir zaudējuma sākums, - it kā sarunādamies pats ar sevi, noteica Valts. Šie vārdi lika Štolcam sapurināties. -Jā, es ir nospiest… Kur lai šite atrast dokuments? Slēptuve var būt iekš māj, iekš mež. Nē, cerīb nav nekād! - viņš grūtsirdīgi nobeidza un no jauna ķērās pie dakšiņas. - Laikam atkal jāiet pēc zālēm, - redzēdams viņa stāvokli, Valts nogrozīja galvu un piecēlās. - Jau vēls, un neliels mēriņš tikai veicinās miegu. Atnesīšu konjaku. Taču, kad tas bija izmests, abiem sagribējās vēl vienu, bet pēc tā vēl un vēl. Sarunas pie galda bija tādas kā lēkājošas, juceklīgas. Neviens nespēja noturēties sākotnējā temata robežās, allaž iestarpināja kaut ko neiederīgu, kas tūdaļ pat ievirzīja domas citā gultnē. Man pietika ar pirmo mēriņu. Kādu pusstundu klausījies galdabicdru miegainajās balsīs, kas atkarībā no temata kļuva skaļākas vai noklusa līdz čukstiem, piecēlos, sakopu virtuvi un devos gulēt. Neviens manu aiziešanu nepamanīja - abi bija iegrimuši kārtējās aizraujošās problēmas apspriešanā. Jau gultā man likās, ka aiz loga kāds grabinās, taču konjaks izrādījās stiprāks par ziņkāri, un pēc mirkļa es gulēju ciešā miegā.
XXI nodala ATRADUMS Laiks šķita kļuvis tikpat nepastāvīgs kā cilvēku garastāvoklis. Vienu dienu - negaiss un vētra, otru lietus, trešo - apmācies, bet ceturtajā tik skaidrs, itin kā iepriekšējo dienu nemaz nebūtu bijis. No rīta mani atmodināja saule. Tās spožie stari lauztin lauzās cauri plānajiem aizkariem, ietērpdami visu zeltainā, žilbinošā mirgā. Tas nozīmēja vienu - biju nepiedodami ilgi aizgulējies. Paskatījies pulkstenī, pašpārmetoši nogrozīju galvu un devos gatavot brokastis, lai gan iedomājos, ka vēl būs palikuši vakardienas salāti. Vienīgā cerība, ka pēc vakardienas svilpošanas abi pārējie vēl gulēs. Tā arī izrādījās - gaitenī mani pārsteidza no Štolca istabas nākošie milža cienīgie krācieni - gluži kā jūras bangu triecieni pret klintīm. Bet Kronberga istabā valdīja klusums. Piesardzīgi, lai neuzmodinātu, pavēris durvis šaurā spraudziņā, ieskatījos iekšā. Drauga gulta bija saklāta, tātad viņš jau augšā. Virtuvē Kronberga nebija. Tā kā ārdurvis nebija aizslēgtas, izgāju pagalmā un pavēros apkārt. Neviena. Ne dārzā, ne pie mašīnām. Varbūt viņš aizgājis sēnēs? Kopš mitām Mežvidos, vienīgi man bija gadījusies izdevība tās nedaudz palasīt. Bet, ieskatījies šķūnītī, redzēju, ka visi grozi stāv savās vietās. Mans pirmais guvums bija sabērts kopā ar vakardien grieztajām un joprojām gaidīja, kad beidzot tiks apstrādāts. Nelabprāt tīru sēnes, bet ko darīt - pats biju tās salasījis. Paņēmu grozu un devos uz virtuvi. Apgādājies ar divām bļodām un ūdens spaini, ķēros pie nepatīkamā darba. Biju jau galā, kad mājā iestājās klusums un vareno krākšanu nomainīja vārga krekšķēšana. Pēc brīža, izspūris un sagulētu vaigu, uz sliekšņa parādījās mūsu jaunais biedrs. - Labs rīts, Robert! - Labrīt, Oto! - arī es vinu nosaucu vārdā. Ka gulējāt? - Kā nokaut cūk! Mēs ar Valt vakar pamatlg paņemt uz krūt. Bet kur viņš? - Nezinu, - es paraustīju plecus. - Mājā vina nav, ārā - tāpat. - Kā tad nav? - aiz loga atskanēja pazīstama balss, un pēc brīža, tērpies treniņtērpā, ar gumijas zābakiem kājās, virtuvē ienāca mans draugs. - Kur tu mētājies? - Izstaigājos pa mežu. Laiks tik jauks, ka grēks to pavadīt gultā. Turklāt mēs šurp braucām atpūsties, vai ne? - Sēņoji? - Nē. Elpoju svaigu gaisu. Es labi zināju, ka dīka pastaiga nav mana drauga dabā, taču, ja jau viņš neko neteica, es uzbāzties netaisījos. Vienīgi nogrozīju galvu, taču Kronbergs izlikās manu pārmetošo žestu neredzam. Izrādījās, ka par abiem viņi izsūkuši veselas divas pudeles, bet man bija laimējies - ar salātu bļodu nebija tikuši galā. Tas aiztaupīja rūpes par brokastīm. Uzlicis vārīties kafiju, saklāju galdu un palūdzu: - Ejiet iztīrīt zobus! No jūsu mutēm nāk tāda dvinga, ka pat vardei k|ūtu nelabi. - Ko? Vard? - Štolcs iesmējās. - Ja vard, tad mums jāklaus, Valt. ļo pēc vard var palikt slikt arī Roberts. Brokastis pagāja visai patīkamā noskaņā. Kronberga zāles bija izrādījušās savu uzdevumu augstumos - Štolca depresija izkūpējusi kā dūmi gaisā. Taču man joprojām nedeva mieru jautājums - kur Kronbergs bijis? Bet varbūt tiešām - tikai paelpot svaigu gaisu? Pilsētas iedzīvotājs ikdienā iepresēts pull un netīrā gaisā, kāds tur brīnums, ja, ticis no tā laukā, viņš vienatnē cenšas pazust mežā? Tomēr man likās, ka Valts kaut ko slēpj. Ieturējies vācietis piecēlās. Es iet tālāk demolēt jūs māj. Pēc vakardien man ir jaun spēk kaulos. - Pagaidiet, Oto, - Kronbergs viņu aizturēja. - Pilnīgi iespējams, ka iztiksim bez demolēšanas. Viņa vārdi izskanēja tik daudznozīmīgi, ka Štolcs bez iebildumiem apsēdās iepriekšējā vietā. Lai
gan mans draugs neko sevišķu nebija pateicis, resnīša vaigi pietvīka jaunās cerībās, un izvelbtajās acīs iedegās uguntiņa. - Jums ir kas padomā? -Jā. Es tūdaļ beigšu. Pēc tam uzaicinu jūs nelielā pastaigā. Pa mežu. - Bija redzams, ka priekšlaikus viņš netaisās atklāt savas kārtis, tā bija neizbēgama nodeva piesardzībai. To saprata arī Štolcs un, smagi nopūties, izvilka cigaretes. -To dūm nomierina nerv… - Kā kuram… - es norūcu, bet skali neko neteicu. Valts, it kā pārbaudīdams mūsu pacietību, ēda neciešami lēni. Paēdis ar tādu pašu ātrumu tukšoja kafijas krūzi, bet mēs ar vācieti nepacietībā dīdījāmies. Spriežot pēc koši sārtā vaiga, resnītis jau bija sacēlis veselu pilsētu no gaisa pilīm, bet Kronbergs, it kā neko nemanītu, vienā mierā joprojām brokastoja. Beidzot, ielējis sevī pēdējo kafijas pilienu, viņš noslaucīja lūpas un, atdarinādams Štolcu, izmeta: - Es ir gatavs. Mūsu jaunajā biedrā tas izraisīja pamatīgu smieklu lēkmi. Galu galā, uzāvuši gumijas zābakus un aizslēguši durvis, pilnīgi paļaudamies uz Valtu, devāmies ceļā. Kronbergs, pārmetis pār plecu lāpstu, soļoja pirmais, aiz vina Štolcs, bet es noslēdzu gājienu. Draugs bieži raudzījās uz visām pusēm, kā likās salīdzinādams dabā redzamos orientierus ar kādiem, man nezināmiem savā atmina. Gaiss patiesi bija brīnumsvaigs, ar to īpatnējo aromātu, kas nes sevī tuvīnās ziemas salto elpu. Koki bija kļuvuši pavisam caurspīdīgi, un vietām zem sabirušo lapu paklāja nevarēja saskatīt zemi. Toties soli švīkstēja, neviļus atsaukdami atmiņā bērnību, kad man patika, kājas velkot, brist pa čaukstošajām lapām. Saules stari sptdeja cauri ietērpu zaudējušo koku zariem gandrīz kā klajuma. - Mēs iet un iet, - soļodams man pa priekšu, vācietis burkšķēja, - un nezin nevien - uz kurien… Bet arī to mans draugs izlikās nedzirdam. Noteiktos apstākļos kurlāku par vinu būtu grūti atrast. Tie, kā jau minēju, bija vina mesli piesardzībai. Valtam ļoti nepatika modināt cii vēkā cerības, ja nebija pārliecības, ka tās nebūs veltas, liet tas nozīmēja, ka pagaidām mēs ejam nevis faktu, bet viņa apsvērumu vadīti. Taču es labi zināju, ka neskaitāmas reizes šie apsvērumi bija izrādījušies pat pārāki par faktiem. Resnītim par to, protams, nebija ne jausmas, un viņš vienīgais stampāja zemi, droši vien liekot cerības uz sagadīšanos vai brīnumu. Tā mēs nosoļojām aptuveni pusstundu. Nonācis pie liela ozola, Valts nometa lāpstu zemē un aplaida apkārt ciešu skatienu. Es arī vēros apkārt, taču neko ievērības cienīgu neieraudzīju. Štolcs aizsmēķēja. Kreisajā pusē, kādu piecdesmit metru atstatumā, auga ražena apse. Valts vispirms apgāja apkārt ozolam, aplūkodams tā stumbru, pēc tam, atstājis lāpstu guļam, soļus skaitīdams, devās pie apses. Nesaprazdami viņa nolūkus, palikām uz vietas. Pēc brīža draugs atgriezās un, pievācis lāpstu, devās atpakaļ. Viņa metodiskā rīcība atstāja iespaidu gan uz mani, gan vācieti. Nebija šaubu, ka Kronbergs rīkojas pēc no- leikla plana. Pusceļā starp abiem kokiem apstājies, viņš iedūra lāpstu zemē un teica: Pēc maniem aprēķiniem, šajā vietā abi Bergmaņi ir aprakusi mirušo Zigfrīdu Štolcu. Kas piesakās rakt? es, es, - resnītis kvēlojošu seju jau grāba pēc lāpstas, taču, uzmetis vērīgu skatienu, Valts atvairīja viņa roku. Tādā stāvoklī… var nodarīt kādus, hm, bojājumus… Roberts noteikti būs apdomīgāks. Nem! - viņš palieca uz manu pusi zemē iedurtās lāpstas kātu. - Kad nogursi, es nomainīšu. - Kurā vietā rakt? - satvēris kātu, es jautāju. - Metra rādiusā apkārt vietai, kurā lāpsta iesprausta, - atbildēja Kronbergs un izvilka cigaretes. Sirds manās krūtīs dauzījās kā putniņš sprostā, kad, izdarījis pirmo dūrienu, izcēlu velēnu. Raku no centra, sviezdams zemi pāri domās novilktās riņķa līnijas malai. Kad sūnām klātā virskārta bija nost, jau nebaidīdamies kļūdīties, turpināju izveidotā apļa padziļināšanu. Ar katru lāpstas dūrienu kļuva arvien
grūtāk - putekļaini vieglā virskārta, kurā, kā par brīnumu, gandrīz nebija saglabājies lietus valgums, pamazām pārtapa melnā, saknēm un trūdvielām bagātā augsnē un visbeidzot - sarkanbrūnā mālā. Bedre kļuva ar katru minūti dziļāka, bet joprojām nekas neliecināja, ka te kāds būtu apbedīts. Beidzot mani spēki bija galā, un, atdevis lāpstu Valtam, es apsēdos uz bedres malas atvilkt elpu. Draugs turpināja darbu, vienmērīgiem vēzieniem sviezdams lāpstu pēc lāpstas pāri jau samestajam valnītim. Piepeši atskanēja dobjš troksnis - lāpsta bija atdurusies pret šķērsli. Štolcs, kas, valdīdams satraukumu, turpat netālu smēķēja, acumirklī bija klāt. Tagad Kronbergs raka vēl piesardzīgāk - plānām šķēlēm atdalīdams virskārtu, līdz zem viņa kājām atsedzās pussatrunējušu dēļu segums. Pagāja vēl vairākas minūtes, attīrot šo vietu, līdz mūsu acīm atklājās rupji apstrādāta, iegarena koka kaste. Tās izmēri atbilda cilvēka augumam. Kaut vienkārši darināts, tas neapšaubāmi bija zārks! Štolcs, smagi noelsies, aizgriezās, acīmredzot viņa šodienas pārdzīvojumu mērs gandrīz bija pilns. Naglu vietas bija izpuvušas, bet no pašām naglām palikuši pāri rūsas saēsti stumbenīši bez galviņām, tā ka vāka pacelšana nekādas grūtības nesagādāja. Mēs to paveicām divatā. Es - ar sausa zara palīdzību, Valts - ar lāpstu. Protams, nebija ne mazākās cerības ieraudzīt pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem mirušā cilvēka vaibstus, ja vien tas bija meklētais Zigfrīds Štolcs. Uz mums ar tukšiem acu dobumiem vērās dzeltenīgs galvaskauss. Pēc drēbju driskām, kas klaja skeletu, mūsu jaunajam biedram tikai ar grūtībām izdevās atpazīt vācu armijas virsnieka mundieri. - Tas ir man onkul? - resnītis drebošā, aizžņaugtā balsī vaicāja. Pētīdams zārka iekšpusi, Kronbergs paraustīja plecus. - Ar secinājumiem nedaudz pagaidīsim. Kā redzat, kabatu viņam nav, un, ja tajās kaut kas glabājies, tas sen sairis pīšļos. Pag, kas tas? - viņš pastiepās un no zārka kājgaļa izcēla nelielu vīstokli. Tā izrādījās sadēdējušās lupatās ietīta skārda kastīte, līdzīga tām, kurās pārdod karameles, tikai lielāka. Kastīte gandrīz nemaz nebija rūsas skarta, tikai dažviet uz sudrabainās metāla virsmas varēja saskatīt mikroskopiskas sarkanbrūnas laikazoba pēdas. Valts gandrīz atlauza nagus, mēģinādams attaisīt gadu gaitā gluži kā pievalcēto vāciņu, un tikai, ņemot palīgā lāpstu, tas beidzot nokrita. Pārsegti ar pergamentpapīru, kārbiņā gulēja dokumenti. Kronbergs pastiepa tos Štolcam, kas ar trīcošiem pirkstiem izņēma virsējo cietos kartona vāciņos iesietu, ar fašistiskās Vācijas emblēmu rotātu grāmatiņu, kā es nojautu - virsnieka apliecību. Atšķīris dziļi nopūtās, aplaida apkārt tukšu skatienu un piepeši iebļāvās kā negudrs: - Man onkul Zigfrīd Štolc! Nedaudz nomierinājies, Oto pārskatīja visu skārda kārbiņas saluru. Izrādījās, ka tajā glabājas viss nepieciešamais, lai Andcrsonu pāra atstātais mantojums pārietu viņa īpašumā. Sākot 110 Zigfrīda Štolca dzimšanas apliecības, kuru divdesmit otrajā gadā bija izdevusi Hamburgas luterāņu baznīca, un beidzot ar las izsniegto laulības reģistrācijas dokumentu. Resnīša prieku tagad nespēja apēnot pat radinieka mirstīgās atliekas vienkāršajā zārkā. Šķiet, kārbiņa bijusi gluži vai hermētiski noslēgta, jo dokumenti tajā bija saglabājušies pat labāk, nekā visu šo laiku būtu gulējuši rakstāmgalda atvilktnē. Štolcs ielika tos kabatā. Mums te vairs nebija ko darīt. Kronbergs izrāva no piezīmju grāmatiņas lapiņu un uzrakstīja: "Zigfrīds Štolcs. 1922-1945." Ielicis papīrīti kārbiņā, aizvākoja un, novietojis zārka kājgalī, izslējās. Viņa kalsenā seja pauda dziļu apmierinājumu - kā pēc labi paveikta darba. Aizbēruši kapu, nosedzām to ar velēnām un, uzlikuši zīmei divus krustiski saliktus zarus, devāmies atceļā. Mēs ar vācieti degām ziņkārībā - kā Valtam izdevies atklāt apbedījuma vietu, taču Kronbergs alvairījās tā, kā tikai viņš to prata: - Pie kafijas runāšana veicas raitāk. Mežvidos atgriezāmies ap pusdienlaiku, un tikai tad es atcerējos savu apņemšanos izsautēt sīksto medījumu līdz lietošanai derīgam stāvoklim. Taču, kad izteicu nožēlu par savu neizdarību, abi mani biedri vienaldzīgi paraustīja plecus - vai nav vienalga… Šī atturība modināja aizdomas, ka tās ir vakardienas sviķošanas sekas. Bet reizē tiku atbrīvots no pienākumiem, kas saistījās ar pusdienu gatavošanu. Uzlicis vārīties kafiju un sautēties Bergmaņa ledusskapī uzieto lopu, noliku uz galda uzkodas. Man nekad nav izdevies izprast cilvēkus, kas, tiklīdz apsēžas, nekavējoties ķeras pie cigaretēm. Pēc pāris minūtēm
virtuve bija dūmu pilna, un biju spiests atvērt logu. - Kas tas? - Kronbergs piepeši pielēca kājās un ar prokurora žestu iebadīja spainī, kurā joprojām mirka zemnīcā atrastais zaķēns. - Neredzi vai? Zaķis. - Kāpēc spainī? - Sekoju tavam padomam - marinēju. Kā nekā medījums, - es pasmaidīju, taču šoreiz draugam prāts uz jokiem nenesās. - Tūdaj velc laukā un liec žāvēties! vina balsī nebija ne minas no humora. - Gribēju izmazgāt, - es paraustīju plecus. Ja jau tev tas tik svarīgi, tūlīt izdarīšu. Liekas, drauga plānos šim zaķēnam bija ieradīta nozīmīga vieta, jo nekā citādi vina uztraukšanos par acīmredzamiem sīkumiem nevarēja izskaidrot. Netīrumi jau bija daļēji atmiek- škējušies, un es ātri vien nomazgāju arī atlikušos. Ūdens kļuva melns kā darva. Taču ar skalošanu neveicās tik ātri. Itin kā ņirgājoties par manām pūlēm, dranka zaķis piedulkoja aizvien jaunu un jaunu tīrā ūdens spaini. Beigu beigās mana pacietība bija galā un, izspiedis no spītnieka lieko mitrumu, es piekna ģēju zaķi aiz auss pie gāzes plītij pārvilktās auklas. -Tīr smuk zvēr! - Štolcs novērtēja manu darbu. Izrādījās, ka rotaļlietas pamatkrāsa ir balta, ko nekā nebija iespējams saskatīt zem agrākās dubļu kārtas. Diemžēl draugs tuvāk neko nepaskaidroja, un mēs ķērāmies pie kafijas dzeršanas, klāt ēzdami sviestmaizes, kuras katrs pats sev apzieda. Štolcs neiz. turēja pirmais: - Jūs stāstīt vai ne, Valt? Šis pamudinājums beidzot iekustināja Kronbergu, un viņš nekavējoties atjautāja: - Jūs vēlaties uzzināt, kā man izdevās atklāt apbedījuma vietu? - Jā! - mēs vienā balsī nepacietīgi atsaucāmies. - Es to izdarīju, sēžot pie rakstāmgalda. - Tātad norādījums bija papīros? - Ir jā, ir nē. - Kā to saprast? Tā. Rakstāmgalda atvilktnēs man to atrast neizdevās. Vienkārši las karājās pie sienas. Apvidus plāns? - man atausa gaisma. Jā. Iesim, es parādīšu. Atstājuši tasītes uz galda, devāmies uz kabinetu. Kur? - es jautāju, pētīdams zaļo laukumu. Šeit, - Kronbergs ar nagu ievilka nelielu švīku, un es ieraudzīju, ka tā attiecas uz mikroskopisko krustiņu, kuru bijām ievērojuši jau sākumā un nosprieduši, ka tur atrodas kāds rets koks vai akmens. - Es nesaprast. Nu lab, šo viet var atrast, - Štolcs paraustīja plecus. - Aptuven. Bet iedurt lāpst, kur rakt! Nav iespējam. Nav topogrāfisk piesaist. - Jā, - aplūkodams karti, es piebalsoju. - Plāns ir neprecīzs, un pēc tā noteikt apbedījuma vietu, nezinot, kā Oto teica, topogrāfisko piesaisti, nav ko domāt. Valts pasmaidīja. - Vai jūs neko neredzat? Mēs ar resnīti vai acis izskatījām, līdz bijām spiesti atzīt, ka neko. Kronbergs uzrāva sērkociņu un, turēdams tā, lai gaisma kristu no sāniem, sacīja: - Paskatieties vēlreiz. Piepeši slīpajā apgaismojumā es pamanīju tādu kā svītru. Līnija šķērsoja krustiņu un katrā galā noslēdzās ar punktiņu. Ielūkojies vērīgāk, sapratu, ka tā novilkta kartes otrā pusē, bet šajā redzams tikai zīmuļa atstātais nospiedums. - Tā ir iekš otr pus, - arī Štolcs bija sapratis.
Valts noņēma karti no sienas un ar otru pusi uz augšu izklāja uz rakstāmgalda. Tagad mēs skaidri ieraudzījām ar tušu novilktu īsu svītriņu. Vienā tās galā bija pierakstīts burts A, otrā - O, bet vidū skaitlis 0,5. - Neko nesaprast! - nomurmināja vācietis. - Kaut kād rēbus! - Bez jēg… - Kronbergs atsaucās un piesita viņam pie kabatas, kurā glabājās tēvoča dokumenti, taču šoreiz resnītim smiekli nenāca. Pievērsis manam draugam neizpratnes pilnu skatienu, viņš palūdza: - Paskaidrot, ja? Es ir mujk, pats neko nesaprast. - Labi, - mans draugs apsēdās krēslā un, izvilcis pildspalvu, iedūra svītriņas vidū. - Kā jūs domājat - kas šajā vietā atrodas otrā pusē? - Krustiņš, - neko nedomādams, es izmetu, un Valts piekrītoši palocīja galvu. - Jā, tur atrodas krustiņš. Sākšu ar to, ko manī izraisīja šī zīme. Kā zināms, tieši ar krustiņu plānos un topogrāfiskajās kartēs tiek apzīmētas kapsētas vai alsevišķas apbedījumu vietas. Tātad nebija izslēgts, ka tas ir norādījums, kur apglabāts Zigfrīds Štolcs. Tobrīd es vēl neko nezināju par svītriņu kartes otrā pusē. Vērojot karti, saule rietēja, un tās stari arvien slīpākā leņķī krita uz sienas. Un piepeši es ieraudzīju nospiedumu. Noņēmis plānu no sienas, apgriezu uz otru pusi, un tad atklājās skopais zīmējums. Tagad uzpeldēja jauns jautājums - vai zīmējums kaut kādā veidā ir saistīts ar krustiņu. Izrādījās, ka ir. Krustiņš atradās svītras pašā vidū, tikai otrā pusē. Šis fakts man likās visai zīmīgs - tā varēja but norāde uz vietu, kas tā interesēja mūsu jauno draugu. Un te man ienāca prātā, ka Bergmanis dokumentus nav noslēpis atsevišķi, bet apracis kopā ar īpašnieku. Dziļāk apdomājot, šāda rīcība šķita loģiska un pamatota. Bet trīs lietas man joprojām nebija izprotamas - abi burti svītriņas galos, kā art skaitlis vidū. To noskaidrot varēja tikai uz vietas. Un tāpēc, piecēlies agrāk, es devos uz plānā iezīmēto apvidu. Atrast to nebija grūti, jo orientācijai noderēja kartē iezīmētie atsevišķie koki. Turklāt ieturēt virzienu palīdzēja kompass. Plānu līdzi neņēmu, bet pārzīmēju piezīmju grāmatiņā atsevišķu objektu savstarpējo izvietojumu. Nonācis vajadzīgajā vietā, paskatījos apkarl. Pirmais, kas iekrita acīs, protams, bija abi milzīgie koki apse un ozols. Un te pār mani nāca apskaidrība - karies viņa puse redzētie burti nebija nekas cits kā šo koku apzīmējumi A apse, O - ozols. Tagad atlika noskaidrot - ko nozīmē skaitlis. To izdarīt man izdevās viegli. Bet, lai precīzi noteiktu Zigfrīda Štolca atdusas vietu, bija vajadzīga vēl viena norāde. Lieki paskaidrot, ka tai jāatrodas uz taisnes, kas savieno abus burtus - A un O, apsi ar ozolu. Skaitlis 0,5 ir tas pats, kas viena puse, vai ne? Iznāca, ka nelaimīgais Oto tēvocis ir apbedīts tieši pusceļā starp abiem kokiem. Kad ieradāmies visi kopā, es vispirms ar soliem izmērīju atstatumu starp ozolu un apsi. Pēc tam, pārdalījis iegūto solu skaitu uz pusēm, vidū iedūru zemē lāpstu. Mani apsvērumi attiecībā uz Bergmaņa rīcību izrādījās pareizi, kad zārkā atradām skārda kastīti ar dokumentiem. Ja jūsu tēvs velēsies pārvest brāļa mirstīgās atliekas uz Hamburgu, nevienam neradīsies šaubas, ka varētu būt pieļauta kļūda un dzimtas kapos ieņēmis vietu kāds svešs. Vai ne, Oto? - Ko man teikt? Paldies, Valts. Jūs iedot man sava Rīgas adres, ja? Man atsūtīt jums roz! Paša audzēt! - pie šiem vārdiem Štolcs piecēlās un bez mazākās teatralitātes dziļi paklanījās mana drauga priekšā.
XXII nodala PĒDAS Pēc pusstundas, atvadījušies no savā nejaušā ciemiņa, mēs ar Kronbergu atkal palikām Mežvidos vieni paši. Tagad Štolcs un viss, kas ar viņu bija saistījies, šķita kā viens vienīgs sapnis. Pēkšņi ieradies un tikpat pēkšņi pazudis, gluži kā zemei pārslīdējusi lidojoša putna ēna, viņš bija aiznesis līdzi visu to, kas mūs nodarbināja pēdējās divās dienās. - Paldies Dievam! - atgriezies virtuvē, Kronbergs nopūtās un, atslīdzis krēslā, ielēja jau atdzisušo kafiju. - Viena neskaidrība mazāk, viens solis tuvāk atrisinājumam. - Par ko tu runā? - uzreiz nespēdams aptvert, vaicāju. -Par Bergmaņa slepkavību, protams. Aizdomas pret Štolcu atkrīt, bet tas nozīmē, ka iespējamo kandidātu loks sarucis par vienu personu, vai ne? Pamājis pacēlu vāku un pārbaudīju sava "mamuta" gatavības pakāpi. Visu rīta cēlienu tas bija sautējies uz lēnas uguns. - Vai ēdams? Bakstīdams ar dakšiņu galu, kas bija sīksta kā pazole, es nogrozīju galvu. - Ar šo lopu tikt galā būtu pa spēkam vienīgi haizivij vai zobenzobu tīģerim, ja tas var vārīties veselas sešas stundas, nepaliekot ne par matu mīkstāks, mums nav cerību. ,Atzīdams sakāvi, papletu rokas. - Sviežu to laukā! - Svied! - Kronbergs deva atļauju. - Jau pietiekami aplauzti zobi pret daždažādām problēmām, lai tos lauztu vēl ari galā. Iztiksim ar to, ko nopirkām veikalā. Vēl divām dienām pietiks atliku likām. Un pārstāj grozīties ap plīti. Nāc, apsēdies, mums jāapspriežas. - Tūdaļ. Tikai izmetīšu laukā "mamutu", lai velti nebojā omu. Mērce gan jāatstāj, tai nav nekādas vainas. Kad biju atbrīvojies no pierādījumiem, kas apliecināja manu vēl joprojām zemo pavārmākslas līmeni, ieņēmu vietu pie galda. Kronbergs jau atkal smēķēja, un, pamanījis manu pārmetošo skatienu, tā dīvaini atvainojās: - Pārāk svaigais gaiss laikam traucē domāšanu. Pat nemēģinādams Valtu apstrīdēt, ielēju sev auksto kafiju un, atlaidies krēslā, ieskatījos viņam acīs. - Par ko spriedīsim? Par lo, ko darīt tālāk. Štolcs mūs galīgi izsita no sliedēm, bet nevar noliegt, kaut ko tas arī deva. Tagad mums nāksies pārslēgt domāšanu no vācieša problēmām uz Mežvidiem. Tas, kas lin karājas, draugs pamāja uz zaķēna pusi, kurš joprojām žuva uz auklas virs plīts, - liecina, ka ap māju kāds ložņā. |a viņš ir aizraidījis Bergmani uz viņsauli, tad, kā jau spriedām, cita iemesla tam nevarētu būt kā kompromitējošas lielas atgūšana. Varbūt liktenīgajā dienā viņš te kaut ko pazaudējis un tagad baidās, ka šis priekšmets varētu liecināt pret viņu. Un, lai piesaistītu sev uzmanību, zog zaķīšus? - es viegli pasmīnēju. - Kas teica, ka viņš ir tas, kurš zog? Tikpat lpbi var minēt to gailošo acu īpašnieku, kas tonakt negaisa laikā, izbiedēja tevi. - Ak Dievs! Tad jau ap mums rosās vesela armija! Ko tu iesaki? - Izlikt lamatas. - Atkal lamatas? - Jā, tikai šoreiz ar ēsmu. - Kādu, ja nav noslēpums? Varbūt mūsu mamutu? Es jau to izmetu. - Ar šo pašu zaķi, kuram tu diemžēl esi atdevis īstu preces izskatu. Pelēkais meža iemītnieks kļuvis pavisam balts. - Ziemai tuvojoties, garauši maina krāsu.
- M… jā, ja vien tā aizdomās turamo neatbaidīs. - Cik sapratu, tad tu šo zaķi grasies nolikt redzamā vietā un, glūnot pa kādu spraugu, gaidīt, kas notiks. - Pilnīgi pareizi, - draugs nelikās dzirdam manu ironisko toni. - Ja pat lietus nebija šķērslis, tad tik jaukā laikā kā šodien viņam noteikti jāierodas. - Pēc zaķa? - Pēc zaķa. -Tātad šis zvēriņš ir tas, kas kompromitē šo cilvēku? - To es neesmu teicis. - Un mēs viņu izsekosim? - Vismaz centīsimies. Šeit tomēr ir mežs, nevis pilsēta, kur uz katra sola var atrast kādu aizsegu laužu drūzmu, vārtus vai mājas parādes durvis. Bet mums katrā zinā jānoskaidro viss, ko spējam. Jāuzzina, kas viņš ir, Robert. Atsijāšanai. Ja te darīšana ar aprobežota cilvēka jociņiem, laiks, protams, tiks izniekots. Taču vismaz zināsim, ka no šīs puses briesmas nedraud. - Briesmas? Tu pieļauj… - Visu. Ja tas ir lietiskais pierādījums, ko viņš medī, tad mēs varam sagaidīt visu. Tumšās nojausmas, kas reizē ar Štolca lietas atrisinājumu bija kaut kur atkāpušās, sāka sabiezēt no jauna. - Kad domā sākt? - Tiklīdz izžūs zaķis. Bet… varbūt tā pat labāk - piekāršu ārā pie veļas auklas. Zinu, kur tā izvilkta. Dod šurp ēsmu! Vai nav vienalga, kur tā karājas - laukā vai telpā. Atsvabinājis zaķēna ausi, kas tagad izskatījās dīvaini aiz locīta, pamīcīju mīksto rumpīti rokās. Likās, ka viss mitrums iztvaikojis. - Nekas, iekšā tas vēl noteikti slapjš. - Kronbergs izņēma zaķēnu man no rokām un, izgājis pagalmā, aiz tās pašas auss, piekāra pie veļas auklas. Skatoties no virtuves loga, baltais kažociņš bija labi saskatāms uz meža tumšā fona. Atgriezies draugs novērtēja padarīto un, apmierināti palocījis galvu, sacīja: - Tā kā te ir tava saimniecība, tad logs un novērošanas postenis - tavi. Es eju uz kabinetu. No turienes veļas auklu var saskatīt visā garumā vēl labāk nekā no šejienes. Lai medījums justos drošāks un netraucētāks, katram gadījumam aizvelc aizkaru, novērošanai atstājot šauru spraugu. Man las sāk krist uz nerviem, - es norūcu. - Kur tas reci/.ci s aizkaru vietā palags! Mēs cauri neilonam varētu pārskati! visu pagalmu, turklāt paši paliktu neredzami. Iešu, parakņāšos pa skapi, varbūt atradīšu kaut ko noderīgu. Man laimējās. Iebāzis roku aiz grēdā sakrautās veļas, sataustīju nelielu papīra vīstokli. Izvilcis redzēju, ka tas ir vēl neizsaiņots pirkums. Pat čeks bija saglabājies, aizbāzts aiz maliņas. Attinis izbrīnījos un reizē nopriecājos - blīvi satīti tajā atradās plāni, tieši virtuves logam piemēroti aizkari. Laikam jau saimnieks bija tos iegādājies tieši šim nolūkam. Diemžēl Kronbergs jau bija pārvācies uz kabinetu, kad triumfēdams ienesu tos virtuvē. Noākējis palagu, tā vietā uzkāru plāno audumu un izgāju pagalmā pārbaudīt. Lūkojoties logā, vairāk par viļņoto gaiši zaļgano timekli saskatīt nevarēja. Tieši tas bija vajadzīgs. Atklāti sakot, es neloloju lielas cerības, ka ar šo paņēmienu mums izdosies kādu notvert. Viesistabā paņēmu no plaukta pirmo pa rokai patrāpījušos grāmatu un, cik ērti varēdams, iekārtojos pie virtuves galda. Apsēdos tā, lai nekas netraucētu saskatīt pie auklas piekarināto zaķēnu, un sāku gaidīt. Grāmatu pat neatvēru - man pietika ar virsrakstu - "Mežkopība". Pa galvu maisījās nesakarīgas domas, bet viena neatlaidīgi atkārtojās - tas, ko mēs te darām, nav nekas cits kā muļķības! Itin kā kāds vēlētos, lai mēs atmestu savam pasākumam ar roku. Ap sirdi kļuva smagi un grūti. Lai nedaudz uzmundrinātos, uzliku vārīties kafiju. Laikam Kronbergs kabinetā bija saklausījis manu rosīšanos, jo no mājas dziļumiem
atlidoja viņa balss: - Man arī! Aiznesis tasīti uz kabinetu, atradu Valtu zvilnam krēslā. Kājas viņš bija sacēlis uz rakstāmgalda malas. - Te būs! - es noliku krūzīti tieši pie viņa netīrajām pazolēm, tādējādi izteikdams savu attieksmi pret galvas asinsrites atjaunošanu šādā veidā. - Tencinu! - draugs slinki noņēma kājas no galda. - Kas jauns? - Aizkari. Atradu skapī. - Apsveicu! Tātad sprauga vairs nav vajadzīga? - Nav. Uz redzi! Tiksimies vakariņās. - Jā. Ieslēdz pagalma apgaismojumu, klust arvien tumšāks. - Labi. Tikai baidos, ka mums nekas neiznāks. Pārāk jau maza un bezgaršīga ēsma. - Redzēsim, - draugs atteica un pacēla pie lupām kūpošo tasīti, liekot noprast, ka saruna beigusies un man laiks atgriezties pie saviem pienākumiem. Tiešām, tikai tagad ieraudzīju, ka laukā jau iestājusies dziļa krēsla. Nebiju pamanījis - pa kuru laiku. Veļas auklu saskatīt nevarēja, un zaķēns izskatījās kā neliels, balts plankumiņš, kas karājas gaisā milzīga, tumša izplatījuma vidū. Ieslēdzu lukturi virs ieejas durvīm, un baltais kažociņš atmirdzēja zīdainā vizmā. Sēdēju tumšajā virtuvē, blenzu uz balto plankumu un domāju, ka tas, ko daru, ir vieni pekstiņi. Pulksteņa stundu rādītājs lēnām virzījās uz priekšu, bet joprojām nekas nenotika. Mājā valdīja kapa klusums, un tas nomāca ne mazāk par gaidīšanu. Nebija iespējams bez pārtraukuma skatīties vienā punktā, un reizi pa reizei, lai atpūtinātu redzi, pagriezu acis citā virzienā. Pēc vienas šādas reizes - tā bija īsa, labi ja kādu sekundi vai divas, es no jauna pavēros laukā, un… baltā plankumiņa nebija! Domādams, ka esmu pārskatījies, ielūkojos ciešāk - nekā! Zaķēns bija pazudis. Aizmugurē atskanēja soli, un virtuvē ienāca Kronbergs. Viņa sejā jautās pārsteigums. - Redzēji? - atslīdzis krēslā, viņš jautāja. Nācās atzīties, kā viss noticis. Par laimi, Kronbergs nedusmojās un nepārmeta. Citādi tas būtu divkāršs sods, jo sirdsapziņa jau pirmā bija sadevusi pērienu. - Ieraudzīju, kad zaķis jau bija pazudis. Kas īsti notika? Valis paraustīja plecus. grūti pateikt. Pēkšņi no tumsas izlēkšoja melna ēna. Caps! un zaķa vairs nebija. Bet zaglis acumirklī aizlikās atpakaļ, saplūstot ar nakti. Seju nepamanīji? Bija pārāk tumšs. Tāds blāvs kustīgs plankums, vairāk neka Iešu paskatīties, varbūt viņš atstājis pēdas. TVakais! - es sagrābu draugu aiz rokas. - Varbūt to viņš tikai gaida! Pats klusi par ēsmu, turklāt nemaz nezinot kādam briesmonim. Taču Kronbergs nebija pierunājams. Smagi nopūties, sadabūju ieroci un devos viņam līdzi. Pagalmā valdīja dziļš miers, kas nekādi nesaskanēja ar nule notikušo. Pusceļā Valts noliecās un kaut ko pacēla. - Kas tur ir? - Veļas knaģis. -Tik tālu? - Acīmredzot zaķēns vienkārši norauts no auklas, bet knaģis aizsprādzis pa gaisu. - Nabaga zaķītis. Viņam no žavēšanās jau tā austiņa līka kā Sīmaņa pīpes kāts. Mēs bijām izgājuši ārpus luktura gaismas zonas. Lai gan apkārtējos priekšmetus vēl šā tā varēja saskatīt, zeme zem kājām bija melna kā sodrēji. Valts ieslēdza kabatas lukturīti un pavērsa staru lejup. - Kurā vietā zaķis karājās? - uzreiz nespēdams aptvert, es jautāju. -Taisni priekšā. Es to pakāru virs neliela miklas zemes pleķīša. Katram gadījumam. Ja Dievs dos,
nav izslēgts, ka pēdas būs palikušas. - Kaut nu būtu. Tas ir vienīgais, ko varam. Par sekošanu tādā tumsā nav ko domāt. Vai tu ko redzi? Tagad Valts bija pietupies un rūpīgi pētīja zemi. Acīmredzot melnais laukumiņš viņa priekšā bija tas pats pieminētais pleķītis. Piepeši draugs saspringa un izgrūdis apmierinātu - khm! - pavērās uz augšu manī. Es nekavējoties pietupos līdzās. -Ir? -Ir. - Kur? - Skaties! - Kronbergs pavērsa gaismas aplīti uz melnā laukumiņa vidu. - Redzi? Jā, tagad arī es ieraudzīju. Tas bija tas pats manā atmiņā palikušais kedas nospiedums, kurā redzams arī papēdī ierautais robs!
XXIII nodala DĪVAINAIS PAZIŅOJUMS Te mums vairs nebija ko darīt, to saprata pat Valts. Citā reizē viņš noteikti mēģinātu izsekot - kur zaglis palicis, bet šādā tumsā tas pat viņam nebija pa spēkam. Ja būtu pilnmēness, es nedotu ne pieci, ka Kronbergs tomēr mēģinātu. Bet tagad uz debesu tumši violetā fona mirgoja vienīgi zeltaini punktiņi skaists, bet pagalam vājš apgaismojums, lai brikšņos saskatītu nakts viesi, kur nu vēl viņa pēdas. Mājās atgriezāmies gurdi un apātiski. Turpināt paslēpes vairs nebija nozīmes, un, ieslēdzis virtuvē gaismu, saliku galdā vakariņas - visu, kas patrāpījās pa rokai. - Dīvains radījums, - mehāniski košļādams kumosu, ierunājās Kronbergs. - Izrādās, viņš spēj redzēt tumsā… Man tas nebija ienācis prātā. Bet, tiklīdz draugs izteica šos vārdus, manā priekšā sāka rēgoties negaisa laikā redzētās gailošās acis. Vai tās piederēja tam pašam, kas nule bija aizstiepis mūsu zaķēnu? Bcl cilvēka redze tam nav piemērota, - labi zinādams, ka man nav taisnība, es tomēr iebildu. Viss atkarīgs no apstākļiem. Acs spēj pielāgoties ne tikai priekšmetu saskatīšanai dažādos attālumos, bet arī apgaismojumam Gaismas intensitātei. Strauji ieejot no gaismas tumšā istabā, sākumā neko nevar saskatīt. Bet jau pēc brītiņa iznirst apkārtējo priekšmetu aprises un vēl pēc laiciņa - paši priekšmeti. Ir zināmi gadījumi, kad cilvēkiem, kuri ilgu laiku pavadījuši ieslodzījumā, acis ieguvušas spējas saredzēt tumsā gluži kā kaķim vai pūcei. Līdz šim ne es, ne Valts nebijām nosaukuši savādo nakts viesi vārdā. Bet gan viņam, gan man bija skaidrs, kas tas bijis. - Mežvidu velns, - Kronbergs teica pirmais. - Ko viņš te vazājas? Zaķu medībās, vai? Visu aizstiepis. Nāksies parūpēties par jaunu ēsmu. Ko darīt? Rītdien aizbrauksim uz veikalu, varbūt izdodas kaut ko sagādāt atbilstoši viņa gaumei - kādu stirniņu, cūciņu, bet varbūt - ziloni? - Tu joko? - It nemaz. Jau divas reizes viņš uzķērās uz vienas un tās pašas ēsmas, kāpēc lai tā nenotiktu vēlreiz? Bet, kārtīgi apsverot, manuprāt, ar viņu saistītā problēma pagaidām zaudējusi savu aktualitāti, jo es nekādi nespēju iedomāties šo… būtni Bergmaņa slepkavas lomā. Taču slepkava joprojām staigā brīvībā, un šis fakts kaut ko nozīmē. Mēs spriedām, ka vardarbību aiz atriebības varēja pastrādāt viņa atraidītā mīļākā vai pat dēls. Tad arī iesim šo ceļu. Rīt, tūdaļ pēc veikala, apbraukāsim tuvākās sētas, varbūt uzduramies kādai nelaika draudzenes draudzenei. Bet varbūt kādam, kas redzējis bijušo mežsargu kopā ar sievieti. Ko tu domā par Štolca apgalvojumu, ka slepkavības dienā, pirmo reizi ierodoties Mežvidos, viņš atradis durvis vaļā? - draugs piepeši mainīja tematu. - Bet Sīmanis stāstīja, ka, aiziedams pēc policijas, viņš durvis aizslēdzis. Nav šaubu, ka sirmbārdis notikuma vietā bijis pirmais. - Varbūt nepavisam? Vai arī mēlīte nav aizkritusi? Kronbergs paraustīja plecus. -Tevī mājo īsts sātana viltus. Visu apšaubīt. Nē, draugs! Ja mums ir zināms fakts, kālab meklēt ceļus, ka to noliegt? Tad jau vispār neko konkrētu nemūžam neatrast. Mūsu dzīve mirāža vien ir, tikpat nenoteikta un nesataustāma. Iedoma par realitāti, kuras īstenībā nav. - Vai atslēgas Sīmanis paņēmis līdzi? - es pārtraucu drauga filozofiskās pārdomas. - Jā. Bet, ierodoties policijai, durvis bijušas ciet. Hm… Tad izrādās, ka mājā bijušas vēl vienas atslēgas? Cits komplekts. Un ar to durvis aizslēdzis pats slepkava. - Ja vien tā nav bijusi vina pati. - Dīvains pieņēmums. - Nebūt. Es vienkārši joprojām eju pa mūsu atzinumu ce|u, ka vainīgā Bergmaņa nāvē var būt šī sieviete. Ja attiecības viņi nebija sarāvuši, kāds tur brīnums, ka viņas kabatā gulējušas Mežvidu atslēgas?
- Kronbergs caur pieri uzmeta man pār baudošu skatienu. - Ja viņi… Jā, tā varētu būt, - es pamāju. - Svešam neviens atslēgas nedotu, turklāt atrast mājā rezerves komplektu tik saspriegtā situācijā arī neviens nespētu. Liekas, tev taisnība. Kronbergs atslīga pret atzveltni un sakrustoja uz krūtīm rokas - šī poza izteica mana drauga iekšējo gandarījumu, ka viņa apsvērumi noderējuši. - Šis fakts nenoliedzami runā par labu mūsu versijai. Liekas, viss sakrīt - atriebība, atslēgas, pirkstu nospiedumi uz gaiļa, mākslīgi radīta nekārtība ar nodomu novirzīt aizdomas uz laupīšanu, pat atvērtā lādīte ar naudu… Te es saskatu gluži sievišķīgu jūtu izpausmi, naidu, kas pārmācis loģisko saprātu, jo skaidrs, ka divi pēdējie minētie fakti izslēdz viens otru. Tieši tā mēdz rīkoties sievietes. Par viņu mums diezgan daudz zināms. Vai vari pastāstīt? - Kronbergs, viegli smaidot, jautāja. - Tas nekas, ja nāksies atkārtoties, toties labāk paliks atmiņā. Man bija pamatīgi jāsakoncentrējas, lai no daždažādu faktu, minējumu un apsvērumu jūkļa izdalītu to, kas varētu uz šo sievieti attiekties. Par laimi, no iepriekšējās sarunas šis tas bija palicis atmiņā. Viņai ir dēls. No Bergmaņa. Pirmkārt, - atvēra rēķinu Valts. Atslēgas no Mežvidiem. - Otrkārt. - Ekspansīva. Dusmās var aizmirst, ko dara, kā arī par sekām. - Treškārt. - Vienlaikus klibo arī loģiskā domāšana. Tas attiecas uz faktiem, kas izslēdz viens otru. Taču viņai piemīt aukstasinība, bet, cik man zināms, sievietēm tā ir visai reta parādība. Prot novērtēt apstākļus un vērst sev par labu. Kaut arī ne līdz galam - traucē tas pats jau pieminētais loģiskās domāšanas trūkums. - Tu runā par pirkstu nospiedumiem? - Jā. Konkrēti - par nepareizu pirksta izvēli. - Loti labi, Robert. Analīze pirmklasīga. No savas puses es varētu piebilst vienīgi to, ko jau minēju agrāk - viņa dzīvo kaut kur tepat tuvumā, kā arī to, ka šī slepkavība nav izdarīta ar iepriekšēju nodomu. - Kā tu to pierādīsi? - es neticīgi uzrāvu uzacis, jo līdz šim kaut ko tādu draugs nebija apgalvojis. - Ļoti vienkārši - ar Štolca liecību. Vai atminies, ko resnītis, iegājis virtuvē, ieraudzīja? - Līki, bisi. Asinis. - Bet uz galda? - Lādīti ar naudu. - Un vēl? Man nekas cits neatlika kā paraustīt plecus. - Pudel ar minerāleļl un lupat kaudz, draugam teicami izdevās atdarināt vācieša bezgalotņu runu. - Nu un tad? - Tas nozīmēja vienu - Bergmanis gatavojās tīrīt bisi. Acīmredzot viņš, un to apliecina gaļas kalns ledusskapī, nesen devies medībās un pēc tām nav iztīrījis ieroci. Eļļa un lupatas bijušas sagatavotas tieši šim nolūkam. Kronberga argumentu pārliecināts, es smagi nopūtos. - Un policijai tas neienāca prātā! Protams, neviens neies tīrīt bisi pirms pašnāvības. Tā jau būtu tīksmināšanās, kaut kas līdzīgs mazohismam. Vismaz man pietiktu ar gaiļa nospiešanu. Blaukt! - un balle cauri! Valts piekrītoši pamāja. Bez šaubām. Tādējādi mums jau ar otro faktu izdevies atspēkot kārtībsargāšanas iestāžu secinājumu, ka tā bijusi pašnāvība. Jā, nāksies šo lietu atpiņkēt pašiem. Bet es tā cerēju pasēdēt uz ezera! - viņš uzplāja ar delnām pa ceļiem un sniag nēji piecēlās. - Eju gulēt. Turklāt rīts esot gudrāks par vakaru. Bet tas mums loti vajadzīgs. Tā, gudrība, - Kronbergs izlaboja. - Ja spēsim to iedarbināt ar pilnu slodzi,
kas zina - vēl pagūsini arī atpūsties. Es vēl brīdi kavējos, kamēr novācu traukus un ēdamo, pēc tam sekoju drauga piemēram. Nodzēsis gaismu, jau iedams laukā, atskatījos logā. Pagalmā luktura gaismā blāvi vizēja zāle. Dabā valdīja dziļš miers. Cerībā, ka tāds drīz iestāsies arī manā sirdī, aizvēru durvis un devos gulēt. Jau biju pieradis, ka Mežvidos uz miegu nav jāgaida. Tā arī notika - tiklīdz mani plakstiņi aizdarījās, es atslēdzos. No rīta, veicīgi pabrokastojuši, devāmies uz veikalu. Protams, pirms tam rūpīgi izpētījuši pēdas nospiedumu, kuru bija atstājis dīvainais nakts viesis. Dienas gaismā to varēja izdarīt daudz labāk un atklāt vakar nepamanītās sīkākās detaļas, kas vajadzības bridi varētu noderēt. Bet tikai salīdzinājis redzamo ar zem virtuves loga pārzīmēto nospiedumu, Kronbergs atļā- vas izdarīt negrozāmu slēdzienu: tās pats. Mežvidu velns. Veikalā Kronbergam izdevās pārsteigt ne tikai mani. Savācis grozā veselu grēdu mīksto rotaļlietu, sākot no kaķīšiem un beidzot ar lācīšiem, viņš nolika tās pārdevējai priekšā ar smaidu, kas lika viņu noturēt par laimīgo tevu. Pārlaidusi pirkumam paviršu skatienu, apaļīgā sieviete izbrīnījās: Tik daudz… Apsveicu. - Pamanīju, ka divas trīs pavecāka gadagājuma sievas, kas stāvēja aiz mums, apmainās ašiem, daudznozīmīgiem smaidiem. - Ar ko? - Ar atvasēm, protams, - pārdevēja nepieļāva domu, ka būtu kļūdījusies, runādama daudzskaitlī, bet Valts arī negra- sījās to apstrīdēt. - Paldies! Sabēris savu pirkumu uz aizmugures sēdekļa, viņš apsēdās pie stūres un sacīja: - Es vakar pētīju apkārtni pēc Bergmaņa plāna un atradu divas mājas, kas aptuveni atbilstu mūsu apsvērumiem - Gar- zāles un Pēterus. Abas atrodas uz jūras pusi no pagrieziena. Bet, pirms turp dodamies, es gribētu nedaudz aprunāties ar veco Sīmani. Kronbergs sāka braukt, bet manī viņa nerunība kārtējo reizi izraisīja spītu, tāpēc nejautāju, ko viņš grasās iesākt ar šo rotaļlietu grēdu. Ēsmai noteikti būtu par daudz - pat abās rokās to kaudzi nemaz nevarēja saturēt. Man viņa rīcība likās bērnišķīga, un to noteikti veicināja pirkums. Ozolos mūs atkal apsveica abi brašie, gļēvie suņi, turklāt ar tik mežonīgu riešanu, kas, nepazīstot viņu dabu, liktos draudīga un baiga. Bet izrādījās, lai arī kādi defekti piemita šo dzīvnieku drosmei, par atmiņu žēloties viņi nevarēja. Tiklīdz Kronbergs izkāpa, rejas acumirklī apklusa. Kaut gan nekādu prieku par mūsu ierašanos viņi neizrādīja, arī agresivitāti ne. Aizrikšojuši šķūnīša galā, suni apgūlās piesaulītē un ņēmās blusoties. Tāpat kā iepriekšējā reizē Sīmanis sēdēja mājas priekšā. Tikai šoreiz pīpes kāta vietā vecais turēja mutē sakaltušus sīpola lakstus un pina no sīvajiem augiem virteni. Apsveicinājušies apsēdāmies līdzās. - Kā lab sviežas? - ar zobiem pieturēdams, lai neatris, un pīdams klāt nākamo sīpolu, viņš neskaidri izmeta. - Nekas, - droši vien negribēdams izniekot laiku, Kronbergs noklusēja par Štolcu un pēdējiem notikumiem Mežvidos. - Iegriezāmies pajautāt - kas dzīvo Garzālēs un Pēteros? Sīpols nu jau stingri bija ieņēmis savu vietu brūngandzel- teno brāļu virtenē, un, izlaidis lakstus no mutes, saimnieks noslaucīja lūpas. - Garzālēs dzīvo divi veči. Vīrs ar sievu. - Viņš ar kāju al stūma sīpolu grozu un, nolicis uz soliņa aizsākto virteni, iz vilka pīpi. - Uzvārds? - Jā, - aizsmēķēdams vecais vīrs pamāja. - Viņu māja nokristīta pēc saimnieka uzvārda. Garzālēs dzīvo tur jau no laika gala un, ja parakņājas atmiņā, vienmēr bijuši tikpat veci. - Oho! Tad jau viņiem pie simta? - Kaut kur ap to. Varbūt maķenīt mazāk, bet savs desmits virs manas nastas, droši. - Sirmbārža Osās slēpās smaids. - Es viņus gandrīz nepazīstu - tik, cik sasveicināmies veikalā, un viss. Arī tas notiek labi
ja reizi mēnesī. - Kur viņu bērni? - Rīgā. Veči kategoriski esot atteikušies pamest mājas un braukt pie bērniem. Vecos šā apvidus iedzīvotājus ne ar ko nevar izravēt. Iesakņojušies. - Vai par bērniem jums kaut kas zināms? Dēls un meita. Dēls it kā strādājot universitātē. Pasniedzējs, turklāt ar kādu tur zinātnisko grādu, vai. Meita esot Šuvēja. Vietējās modes noteicēja. Pašai sava darbnīca. Cik vina veca? Nav ne jausmas, bet jauna vairs nevar būt. Precējusies? ļā. jau mazbērni. Esmu dzirdējis - Garzālēs ņudzot kā bērnudārzā, kad sabraucot gan bērni, gan bērnubērni. Bet dēls un meita pameta vecāku mājas jau vidusskolas vecumā. Abi iestājās Rīgā tehnikumos, kur apmetās-vai kopmītnēs, vai pie radiem, to nezinu. Bet par Pēteriem, - stāstītājs atmeta ar sastrādāto roku, - pat runāt negribas. - Kāpēc tā? -Tik svētā vārdā nosauktas mājas, bet tāds zaņkis. Mēs pat lāgā nezinām, kas patlaban tajās mitinās. Jau vecais saimnieks, viņš tā arī nomira īstā dzērāja nāvē - žogmalē, bija pamatīgs metējs. Viņam vēl dzīvam esot, tur sāka parādīties daždažādi salašņas. No kurienes, neviens nezina. Tur dienu un nakti dzer uz nebēdu, viss nolaists. No vietējiem uz turieni neviens neiet, izņemot to… Valliju. Mums te viena meiča ir gluži kā kauna traips - galīgi noklīdusi no ceļa. Vecāki normāli, ne ar ko neizceļas, bet meita… Viņu kā cūku - uz netīrumiem vien velk. Vallija Knoriņa. Veselām nedēļām pazūdot no mājām. Ja redzat līdz nepazīšanai nomālētu sievišķi ap gadiem trīsdesmit, varat nešaubīties - tā ir viņa. - Iznāk, ka tie uzdzīvotāji Pēteros nav nekādi veči? - Nē, nē. Galvenokārt jaunie. Varbūt tostarp gadās arī pa kādam vecākam, kas zina. Šņabis jau nešķiro. - Un nevienu, izņemot Valliju, šī vieta nepievelk? - Kronberga balsī jautās neticība. Sirmbārdis noklepojās, laikam vienā paņēmienā bija ievilcis pārāk lielu dūmu, un piesmakušā balsī atteica: - Varbūt arī kādu pievilina, nezinu. - Manuprāt, viņš vienkārši nevēlējās kādam no savas puses iedzīvotājiem uzmest nepelnītu traipu. - Pats redzējis neesmu. Cilvēki ir dažādi, un kas kura iekšienē notiek, tikai paši aptver. Bet es, patiesi, nezinu. Tātad jūs joprojām meklējat? - laikam gribēdams tikt vaļā no nepatīkamā temata, Sīmanis jautāja. - Meklējam. - Kad gaidāmi rezultāti? - Ne tikai viņš, bet droši vien arī tā draugi - veči nepieļāva domu, ka Bergmaņa slepkavības lieta, ja jau ar to nodarbojas pats Kronbergs, varētu beigties neveiksmīgi. - Pēc dienām divām, bet… iespējams, pat ātrāk, - mans draugs vienkārši atteica. Es paliku vaļēju muti, jo kaut ko tādu dzirdēju pirmo reizi. - Jānoskaidro vēl daži fakti, un tad klāt būs fināls. Sapulcēšu jūs visus četrus tiesas sēdei Mežvidos. - Ha, ha, - vecais vīrs, dūmu mutuļus pūzdams, iesmējās. - Vai ta prokurors arī būs? - Iztiksim bez tā. Kā ģimene. Lai bērns saņemtu pērienu, vecāki taču nepieaicina nedz apsūdzētāju, nedz aizstāvi. Sīmanis no keraino uzacu apakšas uzmeta manam drau gam pētošu skatienu. - Man šķiet, ka jūs jau tagad zināt vainīgo. - Zinu. Diemžēl saukt viņu tiesas priekšā ir jau par vēlu. - Kāpēc tā? - Viņš ir miris.
XXIV nodala PĒTEROS Turpinot ceļu, manās ausīs bez apstājas zvanīja šie trīs vārdi, liekot saspringt nepatikā pret drauga noslēpumainību. Lieki teikt, ka bez šā apgalvojuma vecajam Sīmanim no viņa vairs neizdevās izspiest ne pušplēsta vārdiņa, bet es, pazīdams Valtu, pat necentos to darīt. Acīmredzot izmeklēšana bija iegājusi tajā stadijā, kad viņš visu savu enerģiju koncentrēja tikai finālam, atsakoties to apspriest pat ar mani. Tādās reizēs es turpināju kopējo darbu visai nosacīti, galvenokārt rūpēdamies par Kronbergu tikai praktiskā ziņā - gatavojot un pasniedzot pusdienas, vai - gluži kā gids tūristu - pavadot uz dažādām vietām. Pat tas, ko pārrunājām, skāra vienīgi otršķirīgus un nenozīmīgus, ar izmeklēšanas problēmām nesaistītus tematus. Galveno Valts pilnīgi pārņēma savā ziņā, un man nācās tikai gaidīt - kādus pārsteigumus viņš sagatavojis, lai vainagotu veiksmīgo noslēgumu. Nezinātājs, saskāries ar tādu attieksmi, būtu neizpratnē vai pat iedomātos, ka mans biedrs ir augstprātīgs un iedomīgs cilvēks. Patiesībā viss bija ievērojami vienkāršāk, jo jebkura iejaukšanās domu gājienā, kad izmeklēšana tuvojās beigām, Valtam bija tikpat nepieņemama kā padoms no zāles šaha lielmeistaram, finālmača laikā pārdomājot izšķirošo gājienu. Un, lai gan tas nebija nekāds noslēpums, man katru reizi atkal nācās pārdzīvot iekšēju protestu. Kaut gan pratu savas izjūtas atklāti neizrādīt, iekšēji tās saglabājās un bojāja garastāvokli. Protams, arī Kronbergam tas viss nebija nekāds noslēpums, taču neko vairāk par līdzjūtīgu skatienu no viņa nevarēja sagaidīt. Mūsu kopējā praksē viņš ne reizi šo dzelžaino principu nebija pārkāpis. Atminos, ar kādu neatlaidību mūsu sadarbības sākumā biju mēģinājis visu izdibināt, cik pūlu pielicis un kādas viltības izmēģinājis, lai piespiestu viņu atklāt kārtis, bet - bez rezultātiem. Mans draugs palika tas pats atsaucīgais Valts Kronbergs, kam citu vajadzības ir pat svarīgākas nekā paša, un reizē - akmens- cietais izmeklētājs, kuru nekas nevarēja novirzīt no mērķa. Pagātnes izmācīts, es pat nepieskāros tam, kas māni visvairāk satrauca, bet jautāju: - Kurā no šīm mājām iegriezīsimies? - Pēteros. - Bet Garzālēs? - Nav jēgas. Tu jau dzirdēji - vini visi apkrāvušies ar bērniem un lauku dzīvi pametuši novārtā. Ne, tur mēs neko neuzzināsim. Pie dzērājiem - cita lieta. Tādiem šādi temati ir labākais laika nosišanas līdzeklis. Ja kāds šo sievieti… Šoreiz es nenoturējos. - Tikko tu teici, ka slepkava miris. - Vai tiešām? - kā izbrīnījies, Kronbergs sacēla uzacis. - Kur? Kad? Kam? - Nu vai zini… man nav ko teikt! - sašutumā es aizgriezos un sāku raudzīties logā. - Ar šo slepkavu, Robert, - Valts izlīdzinošā tonī teica, - ir tāpat kā ar karali, kam tauta uzsauc: "Karalis ir miris! Lai dzīvo karalis!" - Fēnikss, nekas vairāk! - es nepagriezdamies atburkškēju. - Pacieties, draugs, tu to proti. Finišs nav aiz kalniem, un mēs vēl pagūsim pamakšķerēt. - Kas cits man atliek… Pēteri izrādījās vecas, zemas un garas lauku mājas ar ielie kušos, caurumainu skaidu jumtu, maziem, netīriem lodziņiem un nezālēm aizaugušu dārziņu, kurā šur tur rēgojās sakaltušu, uz zemes sakritušu kartupeļu stublāji. Viss nonīcis, aizlaists un netīrs. No lielceļa uz māju atzarojās taciņa. Nekas neliecināja, ka pa to kādreiz butu braucis zirgs vai automašīna. Izkratījuši visas iekšas uz ciņiem un grambām, beidzot tikām līdz nomīdītam pagalmam. Nekur neredzēja ne mazākās dzīvības pazīmes - nedz vistas, nedz kaki vai suni. Arī cilvēkus. Izkāpuši, pieklauvējām pie nošķiebtām durvīm. Neviens neatsaucās. - Ejam iekšā! - Kronbergs nospieda rokturi. - Šādās vietās tā ir pareizākā rīcība. - Pavēris durvis, viņš ievilka nāsis gaisu, saviebās un pērkondimdošā balsī nokliedzās: - Vai te kāds ir?
Kaut kur no iekšienes atskanēja neapmierināta ņurdēšana, un samiegojusies vīrieša balss norūca: Kas tur bļaustās? Tagad ari mani sasniedza škebīga dvaka, pār kuras daudzajiem komponentiem - sviedru, tabakas un nemazgātas veļas smakām nepārprotami dominēja pašbrūvētās kandžas smirdoņa. Visīstākais dzērāju ūkis. Izgājuši cauri zemam, piekvēpušam priekšnamam un sodrēju klātai virtuvei, nokļuvām palielā istabā. Puskrēslā, pie kuras vainīgi bija kopš Mozus laikiem nemazgātie logi, es saskatīju galdu, uz kura stāvēja trīslitru burka, īstā šā nama saimniece. Tās saturs pēc krāsas ļoti atgādināja to, kas nieru slimību gadījumos tiek nodots analīzēm. Kaktā, izgāzies kā barons, sēdēja ar bārdu noaudzis nenosakāma vecuma vīrietis un uzlūkoja mūs ar blāvām, stulbām teļa acīm. Droši vien Valta nelabais bļāviens viņu bija izrāvis no alkohola izraisītās eiforijas. - Ko vajag? - redzot pusdebilo sejas izteiksmi, bija skaidrs, ka ar viņu nav vērts runāt. Blakusistabā kāds sakustējās, un pēc mirkļa uz sliekšņa parādījās neglīti izkrāsojusies blondīne. Kaut ko tik bezgaumīgu uz sievietes sejas es skatīju pirmoreiz. Taču gan koši sarkanās lūpas, gan izsmērētā skropstu tuša, gan aplauztie, violetie nagi loti iederējās apkārt valdošajā netīrībā un nolaistībā. Viņai varētu dot gadus četrdesmit, lai gan, spriežot pēc auguma, normālos apstākļos un apgaismojumā, šo vērtējumu varētu arī apšaubīt. Kronbergs vēlējās precizēt. - Vai Vai lija? Itin kā izdzirdusi svešu vārdu, viņa atjautāja: -Kas? - Jūs esat Vallija Knoriņa? - Un tad? - viņa bravūrīgi iespieda sānos dūres un uzlūkoja mūs ar neslēpti nicīgu skatienu. - Varat iet atpakaļ un pateikt, ka uz mājām netaisos. - Mums nc prātā nav nācis kaut kas tāds. Šī atbilde acīmredzot nekā nesaskanēja ar to, kas attiecībā uz mūsu vizītes mērķi bija radies sievietes izspūrušajā galviņā. Labu brīdi nemirkšķinot blenzusi te vienā, te otrā no mums ar tikpat domām bagātu skatienu kā krēslā zvilnošajam kolēģim, vina neticīgi pārjautāja: - Vai tad jūs nav sūtījuši mani veči? -Nē. - Kas tad? - Neviens. Paši atnācām. Mēs izmeklējam Ata Bergmaņa nāves apstākļus. Tā kā Pēteri atrodas pavisam tuvu Mežvidiem, kāds tur brīnums, ka iegriezāmies. Šai pāragri novecojušajai sievietei tas laikam bija pārsteigums, jo, steidzīgi pagrābusi no plaukta nelielu spogulīti, viņa atkal nozuda blakusistabā. - Aizgāja atjaunot nolupušo fasādi, - Kronbergs ieteicās, un krēslā sēdošais skali noirgājās. Par laimi, dāma nebija no gausajām, citādi es ilgi nebūtu istabā izturējis. Atgriezusies vēl baismīgākā izskatā neka iepriekš, viņa atieza smaidam līdzīgā grimasē līdz ar lūpām nokrāsojušos zobus. - Esmu gatava! - Redzu, - Kronbergs pamāja. - Ja jums nekas nav pretī, iziesim pagalmā. Mūs tur gaida automašīna. Tajā varēsim neviena netraucēti parunāties. - O! Mašīna! - viņa teciņiem metās laukā, bet pie atvērtajām opela durvīm saminstinājās. - Jūs taču nevedīsiet mani uz mājām? - Nevedīsim. - Apsoliet! - Solu! - Nē, ar to ir par maz. Apzvēriet! Kronbergs pat netaisījās dievoties, bet, paraustījis plecus, pagriezās pret mani.
Sēsties iekšā, Robert. Ja jau mums netic… Ne, nc, ticu, ticu! - pēkšņās bailēs, ka mēs tik tiešām varē- lii aizbraukt, viņa iesaucās un sekundes desmitdaļā iespruka aizmugures sēdeklī. No izkrāšļotās viešņas klātbūtnes mūsu opeļa salons ieguva dīvaini neparastu smaku. No Pēteru mājām nākošā dvaka sajaucās ar parasto, automobiļiem piemītošo, veidojot patiesi škebīgu kokteili. Droši vien pēdējā mirklī dāma vēl paguvusi uzliet sev lētu odekolonu, un tas jau bija pāri manas izturības robežai. Nolaidis uz leju sānu stiklu, izbāzu laukā galvu un dziļi ievilku plaušās svaigo gaisu. - Mēs labprāt noklausītos visu, ko jūs varat pastāstīt par atgadījumu Mežvidos, - uzlicis elkoni uz sēdekļa atzveltnes un pa pusei pagriezies atpakaļ, sacīja Valts. - Visu. Sīkumus. Tāpat to, ko par notikušo runā cilvēki. Knorina, liekas, nedzirdēja, ko mans draugs teica, vina visa staroja, izbaudīdama kontrastu, kad pēkšņi no nožēlojamā būceņa bija pārcēlusies automašīnas mīkstajā sēdeklī. Kronbergam nācās jautājumu atkārtot, un tikai tad blāvajās alkoholikcs acīs atplaiksnīja kaut kas, ko ar pūlēm varētu nosaukt par saprātu. - Bergmani nošāva! - viņa izgrūda un, itin kā šie divi vārdi būtu vainagojuši nez cik dziļas pārdomas, uzvaroši paskatījās manā draugā. Valts jau bija sapratis, ka gaidīt no šīs nolietotās sievietes pat mazāko atjautu, būtu velti. Man viņa atgādināja savu laiku nokalpojušu datoru, kura darba spējas ir minimālas. No tā var izspiest vienīgi primitīvas atbildes uz jautājumiem. - Kas? - Kronbergs to arī darīja. - Nezinu. - Kāpēc tad nošāva? Varbūt Bergmanis izdarīja pašnāvību? -Nē. - Kāpēc? - Nezinu. - Viņas seja pauda trulu bezdomu tukšumu. Redzēdams, ka par slepkavību no viņas neko vairāk neuzzinās, Valts ķērās pie nākamā jautājuma: - Jūs zināt, ka pa šo apvidu klimst Mežvidu velns? -Jā. - Vai esat viņu redzējusi? - Vai cik. Mēs ar draugu saskatījāmies. - Kur? - Pēteros, - skanēja patiesi pārsteidzoša atbilde. Reizēm, kad labs laiks un plostojam ārā, viņš atnāk. Sēž maliņā. Kautrīgs laikam. Nerunā, tikai sēž. - Jūs nopietni? - Nūjā. - Un tālāk? - drauga balsī tagad ieskanējās nepacietība. - Pasēž un aiziet. - Un neviens no jums ar šo… velnu nav mēģinājis nodibināt kontaktus. - Ko? - Kontaktus. - Kas tie tādi? - dāmas pieķepētās uzacis sacēlās teju vai līdz blondo matu saknēm. - Iepazīties tuvāk, parunāt, uzzināt kaut ko par viņu un pastāstīt par sevi. Un tā tālāk. - Ā… Nē, neviens. Viņš jau tikpat dulls kā Mičs pēc piektās glāzes. - Bet varbūt dusmīgs, agresīvs? - Nevienu nav sakodis, - Knoriņa iesmējās dīvaini ķērkstošus, aizsmakušus smieklus un negaidīti palūdza - iedodiet cigareti! Šodien neesmu dabūjusi. Valts pastiepa paciņu un, kad sieviete bija aizsmēķējusi, turpināja iztaujāšanu:
Vai piedāvājāt viņam iedzert? Mičs reiz mēģināja, bet šis paostījis sāka kāpties atpakaļ. Tieši ka las suns, kas te reiz uzklīda. Kā mēs smējāmies! Un ņurd ari kā suns. Bet tā - lāga puisis, nevienu neaizskar. Sēž kaut kur maliņā, un viss. Pie viņa jau esam pieraduši, vienīgi MiCs reizēm paķircina. Taču velnam viņa vārdi bijuši nebijuši. I lumoru nesaprot. Bet man likās, ka viņai pašai tā trūkst. Kad, pateicies par sarunu, Valts deva mājienu, ka mums jādodas ceļā, Knoriņa izskatījās vīlusies - laikam jau mīkstais sēdeklis viņai bija iepaticies. Viņa nevis kāpa laukā, bet pēkšņi kļuva tik pļāpīga, kādu to bija grūti iedomāties pirms dažām minūtēm. Laikam Valts šajā vārdu birumā cerēja uztaustīt kaut ko mums noderīgu, jo, savilcis seju dziļas ieinteresētības grimasē, nepārtrauca sievieti un klausījās. Par nožēlošanu, tā izrādījās viena vienīga tukša pļāpāšana. Atsevišķi atmiņu fragmenti, kuros pat ar maksimālu iecietību nespēju saklausīt loģiski secīgu domu izklāstu. Tā mēs droši vien būtu vēl ilgi klausījušies, bet es nepacietīgi sarosījos. Kronbergs pavērās manī, piemiedza ar aci un pārtrauca sievietes runas plūdus pusvārdā: - Mums nav laika, cienītā. Aprāvusies viņa pablenza manā draugā ar dziļi aizvainotu skatienu un klusuciešot izkāpa. Uz aizvainojumu norādīja arī ar negantu blīkšķi aizcirstās mašīnas durvis. - Megera tāda! - es nenoturējos, bet, par laimi, viņa nesadzirdēja, jo, pamājusi ar roku, nozuda Pēteru šķībajās durvīs. Taču tikpat labi varbūt arī sadzirdēja un noturēja to par komplimentu. - Pati aizgāja, bet smaku atstāja, - Valts sacīja un nolaida savā pusē sānu stiklu. - Nu, draugs, ko teiksi par jaunajām ziņām? - Mājās pārrunāsim. Tagad rullē ātrāk prom no šā midzeņa. Attapsies vēl tas otrais… Laikam ari Kronbergam šī vieta bija līdz kaklam, jo, iedarbinājis motoru, viņš paklausīgi nospieda gāzes pedāli. Pa cejam mēs klusējām. Manī kaut kas joprojām virda un negribēja rimties, bet Valts domāja. Tikai pie Mežvidiem, jau samierinājies ar to, ka neko neizdosies uzzināt par drauga plāniem, es jautāju: - Ko ēdīsim? Nāk pusdienlaiks. - Vai nav vienalga? Arī tas bija viņam raksturīgi. Finiša taisnē Kronbergs allaž kjuva apbrīnojami vienaldzīgs pret ēdienu. Viņš varēja visu dienu iztikt pat bez maizes kumosa un nemaz nepārdzīvoja, ja negadījās paēst arī vakariņās. Vienīgais no kā tādos brīžos Valts neatteicās, bija kafija. Redzēdams manu sapīkušo vaigu, viņš pats uzlika uz gāzes plīts kafijas kanniņu un apsēdās man iepretim. Mehāniski viļādams pirkstos sērkociņu kārbiņu, pieri saraucis, viņš kaut ko spraigi apsvēra. Bet šoreiz acīmredzot ar to vien nepietika, bija vajadzīgs dialogs, jo pēc pāris minūtēm draugs atkārtoja Pēteros uzdoto jautājumu: - Ko teiksi par jaunajām ziņām? Runāt negribējās, un es tikai paraustīju plecus. Toties Valts, ja tas bija vajadzīgs lietas labā, varēja kļūt neatlaidīgs. - Un tomēr… Pārsteidzoši, vai ne? Apkārtnes iedzīvotāju vidū klīst daždažādas baumas un minējumi par Mežvidu velnu, bet tur - Pēteros, viņš izrādās pastāvīgs viesis. Kā tu izskaidrosi šo paradoksu? - Izbijis alkoholiķis, kas šņabi apmainījis pret vientulību, bet viņu joprojām saista šādi zaņķi. - Tas ir sekli. - Nu tad… es nezinu. - Hm… - Valts laidās pret atzveltni un sakrustoja uz krūtīm rokas. - Mazliet par maz. - Ko darīt? - es papletu rokas. - Ne katram dots kļūt par Megrē vai Šerloku Holmsu. Valis gluži vienkārši laida manus vārdus gar ausīm. Bel man liekas, tu šodien negribi pakustināt smadzenes, Uzreiz krita acīs fakts, ka Pēteru iemītnieki ir gandrīz tādā paša stāvoklī kā šis velns. Izolācijas stāvoklī, Robert. Par viņiem te zināms tikpat maz kā
par mūsmājas nelabo. Vai tas tev vēl neliek padomāt? Meklē līdzīgos? Es jau sacīju - izbijis alkoholiķis, kuru velk… Silts, bet ne karsts. Tad man vairāk nav ko teikt. Nespēju izdomāt. Nevaru! - Lieta patiesībā ir loti vienkārša. Piedzēries cilvēks, kā zināms, sāk loti līdzināties… - Lopam, - es iestarpināju. - Jā, bet reizē arī bērnam. Es to nedomāju ārēji vai uzvedības ziņā, bet pēc būtības. Tā pati neizpratne par apkārtni, norisēm pasaulē, cilvēku attiecībām, arī gara pasaule gan vienam, gan otram atrodas tādā kā sākuma stadijā. Un, jo dziļāk alkoholiķis grimst šajā dumbrājā, jo vairāk atrofējas saprāts - galu galā viņš arī skaidrā, nedzēris, kļūst izteikti infantils. - Nu un? - Tu pareizi atzīmēji - viņš meklējis sev līdzīgos. Nevis dzērājus, Robert, bet bērnus…
XXV nodala ĒSMA Pirmajā mirklī Kronberga secinājumi mani tik loti pārsteidza, ka nespēju pat iebilst, taču maz pamazām domas atraisījās, un prātā nāca šā velna izdarības. Faktiski viņš mums nebija nodarījis nekādu Jaunumu, ja neskaita rotaļlietas zādzību. Viss pārējais varēja būt vienkārša ziņkārība. Izrādījās, ka, pats to nemanot, biju domājis skali, jo Valts iesmējies sacīja: - Tās pašas parādības… Bet, runājot nopietni, tu pareizi pateici - viņam raksturīga tieksme pēc rotaļlietām un ziņkārība. Tāpat kā bērnam. Beidzot es sapratu, kam domāta tā zaķu un kaku grēda uz aizmugures sēdekļa. - Gribi iedraudzēties? -Jā. Gribu. - Bet tavā teorijā par alkoholiķu un bērnu būtības līdzību Vallija Knoriņa ir iesitusi pamatīgu robu. - Nepievēršot līdzās gulošajām rotaļlietām uzmanību? -Jā. - Vinu tobrīd vairak par visu pasaule interesēja automašīnas mīkstais sēdeklis. Baidos, ka tādu komfortu vina savā dzīvē baudījusi retu reizi. Tas noteikti pārmāca pārējos instinktus, - draugs atjokoja. Bet, runājot par velnu, es gandrīz pilnīgi esmu pārliecināts, ka tas ir bērns. Pēc gadiem no briedis vīrietis, bet pēc garīgās attīstības - bērns. Manuprāt, viņš ir iemācīts vairīties no cilvēkiem, jo reti kurš līdz šim vinu sastapis. Arī Sīmanis liecināja, ka, ieraudzījis mežā svešinieku, radījums acumirklī meties krūmos. Bet parādi man bērnu, kas baidīsies no bērna. Esmu nolēmis… - Kļūt par zīdaini, - es iespurdzos. - Atgriezties ne ar ko neapēnotajā bērnības laimē. Man laikam uz ātrāko jāparūpējas par knupīti, grabulīti un autiņiem. Bet nē! Tagad zīdainus ģērbj modernāk pamperos! Var čurāt gultiņā, cik tik… Draugs manu tirādi noklausījās, viegli smaidīdams, un pie katra teikuma māja ar galvu. - Un kā tu taisies iedraudzēties? - es nespēju rimties. - Varu iekārtot zālītē sētiņu. Sauļosi dupsi un spēlēsies ar rotaļlietām. Tikai - kā lai nodod velnam ziņu, ka radies viens - viņam līdzīgais? Prese publicēt paziņojumu nav jēgas, jo skaidrs, ka tāds lasil iuiv iemācījies. Varbūt pazinot pa radio? Nē, neder. Televīzija tāpat. Atliek aurot. Bļaut pa visu mežu, cerot ka sadzirdēs un nāks skatīties. Iztiksim bez bļaušanas, - Valts, jau kļuvis nopietns, mani pārtrauca. - Mums ir ēsma, kuras iedarbīgums pārbaudīts. Vajag tikai, lai viņš ieraudzītu mani vai tevi pie tās. Mani? - es iebrēcos. - Nekad! Tas vampīrs nosūks vai desmit litrus asinu. - Tevī vairāk par astoņiem nav. -Tāpat. Es redzēju viņa ģīmi pa logu. Ar tādu tikai cilvēkus baidīt. Man no šā skata iekšā viss pamira. -Tevi satrauca fons, draudziņ, - Kronbergs pakratīja galvu. - Tumsa, nakts. Aizstāsim dekorācijas ar citām - ar saulīti, skaidru laiku, un viss rādīsies gaišākās krāsās. Turklāt ņem vērā, ka ne vienmēr āriene viennozīmīgi izsaka iekšējo būtību. Varbūt, ja viņam apgrieztu matus un noskūtu bārdu, no šā briesmoņa iznāktu patiesi tīkams tips. Bet vienu gan atceries - šis ir īsts meža cilvēks, tātad viņa klātbūtnē jāizturas mierīgi. Ar ko var satraukt meža zvēru? Ar asu kustību, pēkšņu skaņu, vai ne? Tātad tieši no tā mums jāvairās. Darīsim visu lēnām, apdomīgi, runāsim, nepaceļot balsi pat kritiskos brīžos. Es uzmetu Valtam aizdomīgu skatienu. - Ko tavā izpratnē nozīmē šie - kritiskie brīži? Kronbergs nocēla no gāzes kanniņu un salēja krūzītēs kafiju. - Tie, - acīmredzot mana neuzticīgā sejas izteiksme izvilināja viņam smaidu, - var būt visdažādākie. Nebīsties, nudien nav paredzams, ka viņš ķersies tev pie rīkles. Bet gadījums varētu būt, piemēram, tāds. Pēkšņi velnam iešaujas prātā paņemt trauslu, vērtīgu mākslas priekšmetu, teiksim - vāzi. Bailēs, ka viņš nosviedīs to zemē, tu vari uzkliegt un tā panāksi, ka velns tiešām to sadauza. Un ne tikai. Izbiedēts viņš
var nozust krūmos uz neatgriešanos. Tādējādi visi mūsu plāni būtu vējā. - Tavi, - es izlaboju. - Man par tiem nekas nav zināms. - Pagaidām tajos lielāko tiesu ir minējumi. Tev nav, par ko pūsties. Kad konkrēti fakti apstiprinās manus… spriedumus, tad ar! runāsim. Bet tagad saki - kurā vietā tu man taisies iekārtot to sētiņu? - Iepretim šķūnīša durvīm. Piesaulītē labāka vieta rotājām, vai ne? Šo vietu labi var saskatīt no virtuves loga, turklāt iepriekšējo ēsmu viņš no vejas auklas nozaga turpat līdzās. Tātad šī apkārtne velnam var saistīties ar kaut ko patīkamu. Vai tu visu to gubu uzreiz domā likt viņam priekša? - Pa vienai vai divām rotaļlietām. Sākumā, lai pierod. Bet vieta laba. Saulei ejot uz rietu, tā tiek apspīdēta līdz pēdējam mirklim. Jā, tā arī darīsim! - pat nenobaudījis kafiju, viņš piecēlās. - Tūdaļ es nolikšu mānekli, un, ja viņš ir kaut kur tuvumā, vilinājums sāks iedarboties. Ieinteresēs. Kronbergs izmetās pa durvīm, bet es, drūmi nogrozījis galvu, nolauzu maizes doniņu. Mehāniski košļādams, rau dzījos, kā, izvilcis no automašīnas divas rotaļlietas - sunīt i ar noļukušām ausīm un kaķēnu ar sērīgu izteiksmi apaļajā pur niņā, Valts nolika tās vienu otrai pretim. Soli atkāpies, novēr tēja kopskatu un, atgriezies virtuvē, jautāja: - Nu kā? - Dabiski, liekas - tūlīt saplūksies, - es atbildēju, domādams - ko viņš ar to visu grib panākt? - Es jautāju - vai tos viegli ieraudzīt? Mūsu ciemiņam ēsma jāierauga jau pa gabalu, citādi tas nenāks tuvāk. - No šā viedokļa vieta nav sevišķi izdevīga. Tavus zvērus var pamanīt tikai no divām pusēm, abas pārējās aizsedz dzīvojamā māja un šķūnītis. Varbūt pavirzi tos uz pagalma vidū? - Nē. Tas ir tuvāk mājai un var atbaidīt. No diviem ļaunumiem nākas izvēlēties mazāko. Lai stāv. Pag! Neviens mums nevar liegi izlikt vēl trešo mantiņu. Tā liks tuvoties un pietiekama attālumā ļaus ieraudzīt pārējās. Un, tāpat kā iepriekšējo reizi, nenobaudījis ne malciņu, viņš aizdrāzās piepildīt savu iedomu. Tagad vietu pašā pagalma vidu ieņēma liels, resns lācis. Leduslācis, jo tam bija spilgti balts kažoks, kas uz apkārtnes brūnganzalā fona noteikti ieraugāms jau pa gabalu. Atgriezies draugs saberzēja rokas un apmierināti nokrcmšlojās: - Tagad varam gaidīt. - Bet kur tad velnam rotaļu biedrs? - Izdzeršu kafiju un ar visu krēslu pārvietošos uz pagalmu. - Bet tas var… - es aprāvos un, stingi blenzdams krūmos aiz loga, tikko dzirdami nočukstēju, - tur jau viņš nāk! Uz tumšā meža fona pa krūmiem kāds nāca. To varēja noteikt pēc tā, kā, nācējam virzoties uz priekšu, krūmu galotnes pašķirās. Nācējs bija neliela auguma, bet tikpat labi varbūt zagās uz priekšu saliecies. Vienu bridi man ienāca prātā, ka tas ir kāds dzīvnieks, taču tūdaļ pat šo domu atmetu, jo - lai būtu alnis, viņš izrādījās par mazu un, lai būtu mežacūka - par lielu. Bet stirnas ir tramīgas un tik tuvu mājām nenāk. Kronberga roka ar tasīti sastinga pusceļā, kad klajumiņā, kā izniris no necaurredzamas miglas, pēkšņi uzradās kēmīgs radījums. Tagad, dienas gaismā, man viņš šķita tikpat atbaidošs kā tonakt, kad pirmo reizi to ieraudzījām Mežvidu virtuves logā. Kā jau minēju, viņš nebija liela auguma. Uz īsajām, līkajām kājām, kuru pēdām bija nedabiski uz iekšu vērsti purngali, balstījās neproporcionāli garš rumpis ar platiem pleciem un rokām, kas nokarājās gandrīz līdz ceļiem. Kopumā šī būtne atgādināja pakaļkājās stāvošu gorillu. Taču, nenoliedzami, tas bija cilvēks. Par to liecināja melnā bārda, garie, lēkšķēm krītošie mati, bet galvenais - apģērbs. Viņš bija ģērbies rūtotā flaneļa kreklā, nenosakāmas krāsas biksēs un… kedās! Līdz ar to izklīda pēdējās šaubas. Dienas vidu pie mums viesos bija atklāti ieradies pats Mežvidu velns! Klajumiņa malā viņš apstājās un, acis nenolaidis, sāka blenzt uz pagalmā novietoto balto lāci. Kronbergs bez trokšņa nolika tasīti un, lēnām piecēlies, devās uz izeju. Drošs paliek drošs, es paliku
sēžam, pilnīgi pārliecināts, ka, ja šā radījuma prāts piepeši aptumšotos, Valts viens pats tiktu ar viņu galā. Ārdurvis viegli noskrapšķēja, Velns acumirklī salēcās un, kā uzbrukumu gaidīdams, sabozās. Būtu viņš apspalvots, vilna noteikti saceltos stāvus. Bet tagad dīvainis tikai vēroja durvis ar nekustīgu skatienu. Katra viņa kustība pauda trauksmi un bailes. Bet reizē arī kaut ko, kas bija par tām stiprāks - baltā lāča valdzinājumu. Man viņš atgādināja līdz galam uzvilktu stīgu, kas teju, teju gatava pārtrūkt. Mirkli likās, ka tūdaļ velns, atpakaļ neskatīdamies, pa galvu pa kaklu metīsies krūmos - viņš pat padevās uz meža pusi, bet, uzmetis īsu skatienu lielajai, baltajai rotaļlietai, nopūtās un… palika uz vietas. Tad redzeslaukā parādījās Valts. Viņš lēnām virzījās uz lāča pusi un, pienācis klāt, pacēla to rokās. Dīvainais viesis ar klaju neuzticību vēroja katru viņa kustību, bet par bēgšanu, likās, bija aizmirsis. Pacēlis lāci, Kronbergs paspēra soli uz velna pusi un pastiepa rotaļlietu. Tieši tā, lai uzsāktu kopīgas rotaļas, dara bērni. Man abu izdarības likās aizgūtas no kādas mežoņu cilts pantomīmas. Un te notika brīnums - savādais cilvēks arī paspēra soli uz mana drauga pusi. Gaita viņam bija ļodzīga un neveikla. No malas likās, ka tur pagalmā divas karojošās puses taisās noslēgt miera līgumu. Piepeši, ar negaidīti strauju kustību izķēris no Valta rokām leduslāci, dīvainis pāris lēcienos, ko nekādi nevarēja gaidīt no neveiklā stāva, iemetās krūmos. Pie manis atlidoja drauga smiekli. Ātvēris logu, izliecos laukā. - Kā ar kontaktiem? Joprojām smiedamies, Valts apsēdās uz lieveņa un aizsmēķēja. No pirmās reizes daudz nevar gaidīt. Bet tagad saki - vai tā nav pirmklasīga ēsma? Man pat likās, ka viņš labprāt būtu pakavējies ilgāk, bet pēkšņas bailes iedzina nabadziņu krūmos. Nekas, kaut ko tādu cs biju gaidījis. Viņš atgriezīsies, Robert. liet ja ne? Atgriezīsies. Es zinu. No kurienes? Nevaru pateikt, bet zinu. Vai ar to nepietiek? Izsmeļošs paskaidrojums. Pietiek. Cik tas lācis tev izmaksāja? Un cik tu vēl taisies atdāvināt velnam? Tā vien skaties, mēs pat nemanīsim, ka bankrots pieklauvē pie durvīm. - Tev viņš vienkārši nepatīk. - Bet tu esi sajūsmā, - es pasmīnēju. - Ar tādu ģīmi pietiek, lai uz mēnesi iedzīvotos žagās. - Velns pamanīja pārējās rotaļlietas, bet tās uz viņu iedarbojās gluži kā magnēts uz dzelzi. - Nez uz kurieni viņš aizstiepa to lāci? - Turp, kur priekšā jau gaida zaķītis. Uz zemnīcu. Vari nešaubīties, viņš tur pārlaidis ne vienu vien nakti. - Nabadziņš, - es nopūtos un, paņēmis no galda Kronberga vēl joprojām neaizsākto kafijas tasi, pasniedzu viņam. Draugs pamāja: - Paldies! Bet attiecībā uz vārdu nabadziņš gribu iebilst - vai tā ir, to zina tikai viņš. Viss izprotams salīdzinājumā, Robert. Der atcerēties, ka, tāpat kā dabā, arī cilvēkā viss ir relatīvs. Izprotams saskarsmē ar līdzīgiem, mainīgs - atkarībā no attieksmes un apstākļiem. Tādējādi tas, kas vienam ir nelaime, citam var būt laime. Un otrādi. Klaidonis ne par ko nemainīsies ar karali, un karalis - ar klaidoni, gan viens, gan otrs ir pārliecināts, ka viņa stāvoklis labāks. Es novēcināju roku, dzīdams prom dūmu strūklu, kas no Valta cigaretes tiešā ceļā tiecās ielīst pa logu virtuvē. - Stāsti to citiem. Es, piemēram… - Te nav runa par tevi, bet gan - par karali un klaidoni. Trešā vērtējums neder, tas ir pārlieku subjektīvs, turklāt trūkst kā viena, tā otra pieredzes. Tātad - karalis. Iedomājies šo nabaga cilvēku apkrautu ar valsts lietām, pienākumiem gan pret tautu, gan aristokrātiju, starp kurām pastāv antagonisms. Tātad - starp divām ugunīm. Pienākumi kā smags slogs gul uz vina pleciem, un par tiem viņam uzvelta vissmagākā atbildība! Lišķu pulks vinu aplenc, bet karalim labi zināms, cik neganti tie viņu ienīst. Kaimiņu valstis tīko pēc viņa teritorijas. Iedomājies ikdienas aizņemtību, viltu, nepateicību un tā tālāk. Es
stundām varētu runāt, pierādot šā cilvēka nelaimigumu. Bet viņš pats un galminieki to uzskata par laimīgāko stāvokli, kādā varētu atrasties. Bet tagad apskatīsim klaidoni. Viņam nav ne ģimenes, ne māju, tātad - nav pienākumu. Viens vienīgs vārds, kas raksturo klaidoņa situāciju, viņu acumirklī pacel pāri karalim. Šis vārds ir - brīvība! Neatkarība ne no viena. Ap viņu neauž savus tīklus skauģi, ne arī liekuli kāro viņa nāvi, nedz aiz labsirdīga smaida slēpjas ienaidnieki. Klaidonim nepieder nekas, un viņam pieder viss. Neko viņam nevar uz spiest - nedz audiences, nedz pieņemšanas, nedz rituālus. Ej, kur gribi, guli, kur vēlies. Bet tagad saki - kuram no abiem vairāk priekšrocību? - Es tomēr labāk vēlētos būt karalis. - Jau pēc mēneša tu vēlētos ko citu - nomainīt purpura mantiju pret klaidoņa skrandām. Šī, Robi, ir mums iepotētā aplamā doma, ka dzīves galvenais saturs meklējams mantā un varā. Bet cik gan daudzi no tiem, kas ikdienā apjūsmo tādus uzskatus, paši ar lielāko prieku pārvērstos klaidoņos, kaut ar pensijas lieluma materiālo nodrošinājumu. Šajā gadījumā es nerunāju par klaidoņiem šā vārda tiešajā nozīmē, bet par cilvēkiem, kas ieguvuši brīvību. Nometuši pienākumus, kas vieniem pāragri rada sirmus matus, bet otriem - pliku pauri. Uz pasaules liels retums ir tādi, kas spējuši apvienot neatkarību ar pienākumu jūgu. Un - prasi kam gribi - kurš atteiksies no brīvības? Neviens. Arī tu, draudziņ… M… jā, - man nācās piekrist. - Klaidonis-miljonārs es tiešam vēlētos būt. Kas no tā izriet? |ā, - es palocīju galvu, - laikam klaidoņa stāvoklis labāks! Nāksi iekšā? Valts papurināja galvu un, iedzēris mazu malciņu, nolika tasīti zemē. Pagaidīšu tepat. Varbūt viņam tuvumā ir kāda cita slēptuve. Noliks lāci un atgriezīsies pēc nākamās mantiņas. Man nav laika, mums pēc iespējas ātrāk jāsadraudzējas, jo… trakoti gribas vēl pamakšķerēt. Paskaties pats, kāda atvasara! - Vienos cigarešu dūmos, - es noņurdēju. - Skaties, ka tie lavu velnu neatbaida, tā jūs nekad nekļūsiet draugi. - Pēteros smēķē, būs pieradis. Ko tu par viņu vari teikt? - Velns kā jau velns - briesmīgs! - Roc dziļāk! - Viss ir tā, kā tu spriedi - tas ir garīgajā attīstībā atpalicis cilvēks. Varbūt pēc pārciestas slimības. - Nedomāju. Man šķiet, ka tāds viņš piedzimis. Piedzimis… - draugs domīgi atkārtoja un, pēkšņi pietrūcies, paziņoja, - man jābrauc! - Uz kurieni? - es izbrīnījos. - Uz Talsiem. - Tik pēkšņi? - Jā. Gribu vienu otru iztaujāt. Šoreiz tu paliec, es tikšu galā viens. - Tu tīšuprāt grūd mani tā briesmekla nagos! - es sašutumā iesaucos, bet Kronbergs pat negrasījās to slēpt. - Kādam taču jāiepazīstas ar viņu, kā nākas. Nebaidies, Robi, viņš ir nekaitīgs. Raugies dziļāk, un tu pamanīsi nevis atbaidošu viepli, bet gan maigu bērna dvēselīti. - Viņš vienā malkā izdzēra kafijas atlikumu un devās projām. Savācis no opela krietni vien sarukušo rotaļlietu kaudzīti, pa logu iespieda tās man rokās un - projām bija, atvadām nokliedzis: - Atgriezīšos vakarā! Mani Kronberga dīvainības jau sen vairs nepārsteidza un, samierinājies ar likteni, sabēru atlikušās rotaļlietas viesistabā aizveltnes krēslā. Atgriezies savā postenī, iekšēji nosolījos, ka, velnam parādoties, nesperšu kāju ārpus mājas. Brīdi sēdējis, atcerējos par ārdurvīm, un, tās aizslēdzis, kā arī aizvēris virtuves logu, sāku justies puslīdz drošībā. Aiz gara laika sameklēju somā no Rīgas līdzi paķertos cepumus. Tie bija cieti kā akmens, bet, piedzerot klāt tēju, garšoja gluži labi. Sēdēju, grauzu cepumus, dzēru tēju un lasīju. Bet grāmata bija patrāpījusies gaužām neinteresanta, tādējādi neko nezaudēju, ja laiku pa laikam no tās atrāvos, lai paraudzītos laukā. Taču manu uzmanību pārbaudīja vienīgi pāri pagalmam
pārslīdējusi putna ēna. Jau likās, ka šodien ieraudzīt dīvaino cilvēku otrreiz neizdosies, kad vairāk ar nojautu nekā redzi es pamanīju atkal sakustamies krūmus. Ieskatījies vērīgāk, pārliecinājos, ka neesmu kļūdījies - kāds nāca. Arvien tuvāk un tuvāk šķīrās krūmi, liekot saspringt gaidās, un, tāpat kā iepriekšējo reizi, šķiet, ne no kurienes klajumiņā pēkšņi uzradās Mežvidu velns. Nebiju redzējis vinu iznākam no biežņas, viņš vienkārši tur stāvēja.
XXVI nodala IEDRAUDZĒŠANĀS Es nodrebēju ar visu augumu, kad atbaidošā radījuma acis apstājās tieši pie virtuves loga, aiz kura sēdēju. Pagāja bezgala gara, mokpilna minūte, iekams viņš novērsās un paraudzījās sānis, luīr, noliktas viena otrai pretim, stāvēja abas rotaļlietas sunītis un kaķēns. Pa šo īso laika sprīdi biju paguvis nosvīst gluži slapjš. Nemanīdams apkārtnē nekā aizdomīga, viņš neveiklā gaitā pielāčoja pie abām mantiņām un sāka tās aplūkot. Šis process vilkās neiedomājami ilgi. Pēc tam dīvainis pietupās līdzās sunītim un… ierējās! Nebija šaubu, ka šo dzīvnieku viņš pazina. Turklāt ierējās piesmakušā kucēna balsī tik dabiski, ka, ja neredzētu, kas to darījis, neviļus domātu - pagalmā ieklīdis nomaldījies kranču jaunulis. Pēc tam velns viegli pārlaida roku pār kucēna muguru. Pēkšņi es ievēroju, ka viņa nagi nav apgrauzti, kā varētu gaidīt, bet akurāti apgriezti. Pēc tam velns pievērsās kaķēnam. Atkal sekoja ilga pārbaude ar acīm - viņš aplūkoja rotaļlietu te no vienas, te - otras puses, līdz apstiprināja, ka pazinis. Pietupies ieņaudējās īsi un aprauti, tieši tā, kā mātei dod ziņu mazi kaķēni. Pēc tam, noglaudījis kaķēnu tāpat kā sunīti, viņš apsēdās līdzās zālē. Bija skaidrs, ka savādais cilvēks nenojauš par manu klātbūtni, jo nedz kustības, nedz skatiens neliecināja par trauksmi, kas noteikti parādītos, ja viņam būtu kaut mazākās aizdomas. Kronbergam bija taisnība, nenoliedzami, par spīti ārienei, tas bija bērns. Tie paši paņēmieni, tās pašas kustības, spēlējoties ar abām rotaļlietām, kā to butu darījis bērns, kas viens aug ģimenē. Gadu vai pusotra vecs. Lielākais divus. Raugoties vinā, es mazpa- mazām aizmirsu, ka tas ir pieaudzis vīrietis. Aizmirsu par melno bārdu un garajām matu lēkšķēm. Mani savaldzināja maigums, ar kādu tas ņēma rokās, pārvietoja un aijāja abas tīkamās rotaļlietas. Tagad viņš man nemaz neiedvesa šausmas. Ja vien es būtu pārliecināts, ka savādnieks nemetīsies bēgt, es dotos pie viņa. Vērojot man šķita, ka Kronbergs kaut kur līdzās ierunātos: "Redzi nu! Ko es teicu?" Bieži vien bērni, beiguši rotaļāties, kad uzmanība pārsviedusies uz ko citu, nosviež iemīļoto rotaļlietu pa roku galam, bet velns tā nerīkojās. Es aizkustināts raudzījos, kā, maigi nosēdinājis sunīti zālē, viņš paņem žagariņu un, velkot to kaķēna priekšā, aicina spēlēties. Un tad ar mani notika kaut kas tāds kā tobrīd, kad, redzot pa krūmiem kādu nākam, Mežvidu viesis pēkšņi šķita kā no gaisa nokritis. Es atvēru logu. Atvēru un izbrīnījos, ka tas ir vaļā. Izdzirdis klaudzienu, velns sarāvās, bet, ieraudzījis manu apaļo ģīmi, kā par brīnumu, neizbijās. Varēju nešaubīties, ka tas viņam pazīstams. Droši vien, sēdēdams kādā paslēptuvē, viņš bija pamatīgi nopētījis gan mani, gan Kronbergu. Likās pat, ka pret mani viņš jūt lielāku uzticēšanos, jo, brīdi blenzis, dīvainis atkal pievērsās savām rotaļlietām. Un tad man prātā iešāvās doma - varbūt tiešām iet iedraudzēties! Nesenā apņemšanās, ierodoties savādniekam, nespert kāju ārpus mājas izplēnēja kā ugunskurs lietusgāzē, un radās žēlums pret savādo radījumu. Tikai īsu mirkli es svārstījos, tad, sadabūjis uz krēsla nomestajā kaudzē simpātisku, sūnu zaļu krokodilu, lai arī iekšēji trīsēdams, tomēr atslēdzu ārdurvis. Velns pat nepacēla galvu. Atceroties drauga brīdinājumu, lēnām - solīti pa solītim, sāku tuvoties svešajam. Lai gan viņš turpināja rotaļāties, ievēroju, ka, arvien vairāk sarūkot atstatumam, viņa acis kļūst šaudīgas. Tas varēja nozīmēt vienu - viņā mostas bailes. Taču aizsardzības pirmā līnija jau bija ieņemta, un, lai lautu viņam nomierināties un aprast ar manu klātbūtni, es apstājos. Mūs tagad šķīra lielākais seši soli. Tas izrādījās pareizi - dīvainā cilvēka acis pārstāja šaudīties. Drošības pēc nogaidījis vēl brītiņu, bruņurupuča ātrumā veicu atlikušo ceļu un, notupies velnam līdzās, sniedzu krokodilu. Un brīnums! Sekoja aša, neiecietīga un reizē noteikta kustība - viņš atstūma jauno rotaļlietu! Tā viņam nepatika! Izrādījās - lai uz cik zemas attīstības pakāpes atradās svešais, viņš pēc izskata spēja atšķirt labo no [aunā! Atklājums patiesi bija pārsteidzošs, jo skaidrs, ka šīs attieksmes pamatā nevarēja būt no grāmatām iegūta informācija. Man ienāca prātā, ka viņš nebūt nav bijis šķirts no cilvēku sabiedrības, ka, spriežot pēc vina uzvedības, varētu likties. Par to liecināja apģērbs un apgrieztie nagi. Nesen apgriezti. Bet tas nozīmēja, ka
arī televizors viņam varbūt ir pieejams. Ja kādā pārraidē par dzīvnieku pasauli likusi parādīta krokodila daba… Bet kas ir šie cilvēki? Un kāpēc viņi slēpj savas attiecības ar Mežvidu velnu? Apkārtnē, izņemot Pēterus, par dīvaino būtni klīst tikai minējumi. Tagad velns, lai gan paturēja mani acīs, tomēr nepievērsa tādu uzmanību, kas liecinātu par aizdomām. Mēs bijām iedraudzējušies! Kad vakarpusē, lēni zvalstīdamies, pagalmā ieripoja opelis ar Kronbergu pie stūres, mēs sagaidījām viņu, stāvēdami roku rokā. Gluži kā bērns, tiekdamies pēc pieauguša cilvēka radītās drošības, velns uzticīgi - ar abām rokām - bija sagrābis manējo. Un tikai tagad es varēju precīzi noteikt viņa augumu stāvot mūsu viesis sniedzās man tikai līdz plecam. Bērns kā augumā, tā dvēselē. Izkāpis no automašīnas, Valts izbrīnā pašūpoja galvu un klusā balsī norūca visai pārsteidzošus vārdus: - Re nu! Un ko es teicu? Izdzirdis balss skaņas - līdz šim mēs bijām spēlējušies klusu- ciešot, velns sarāvās. Kronbergs, lēnām, tāpat kā pirms tam es, pienāca mums klāt un, vairīdamies skatīties tieši uz dīvaini, man jautāja: - Cik asiņu viņš tev nosūcis? Tu izskaties gluži bāls. - No ilgās spēlēšanās. Pamēģini stundu notupēt, vēl zaļš kļūsi, - es atcirtu un atbrīvoju roku no blakusstāvētāja tvēriena, kas ar katru vārdu, it kā piegriežot skrūvspīles, kļuva arvien ciešāks, līdz beidzot neizturams. Nelielajā augumā mita apbrīnojams spēks. Par laimi, velns tobrīd jau bija nomierinājies un neveiklā gaitā aizlīgoja atpakaļ pie rotaļlietām. Notupās, laikam viņam tā bija ērtākā poza, un, itin kā mūsu nebūtu, turpināja spēIeties. Valts izņēma no mašīnas maisiņu ar produktiem un, sataustījis tajā divas šokolādes konfektes, pastiepa velnam. Ar pašcieņu saņēmis dāvanu, tas attina vienu un iebāza mutē, bet papīrīti, man par izbrīnu, salocīja un iebāza bikšu kabatā. - Vai tu vinu pabaroji? - Nē. - Tikai tagad es atcerējos, ka arī pats neko neesmu ēdis. - Ejam! Mājās parunāsim. - Bet viņš? Aicināt līdzi? - Lai paliek. Mežs ir viņa mājas, un ārā tas noteikti jūtas labāk nekā telpās. - Izrādījās, ka Kronbergs līdzās citiem produktiem Talsos sarūpējis sainīti ar pusfabrikātiem, tostarp arī kotletes. Es nekavējoties ķēros pie cepšanas, bet viņš, noguris no ce|a, apsēdās pie galda un, pavilcis sānis aizkaru, sāka vērot dīvaino viesi. - Sarunāties mēģināji? - Nē. Taču pa visu laiku, ko pavadījām kopā, viņš neizteica pat zilbi, tātad skaidrs, ka neprot. Arī Pēteros viņš sēdējis ka ūdeni mutē ieņēmis. - Kā tev izdevās? - Kas? - es izlikos nesaprotam. - Iedraudzēties. - Draugs atlaida aizkara stūri un, atzvēlies krēslā, uzlūkoja mani ar ciešu skatienu. Aizbraucot varēju derēt, ka tu nosolījies degunu laukā nebāzt. - Kāju, - es izlaboju. - Bet, runājot par iepazīšanos, viss nāca pats no sevis. - Un es vispārīgos vilcienos atstāstīju draugam galveno. Arī savus apsvērumus. - Tātad nagi… Jā. Un krokodils tam nepatika, - Valts domīgi murmināja sev zem deguna. - Tas tiešām izsaka daudz. - Velnam ir patiesi maiga daba, - es piebildu. - Paskaties, kā viņš spēlējas. Vai nav tiesa? Cik nosvērtas kustības. Jebkura aukle varētu pamācīties, kā jāapietas ar bērniem. Nudien, viņā raugoties, pāriet katras bailes. Vai noskaidroji vajadzīgo? - es mainīju tematu. ļā, draugs pamāja un, pavēries pulkstenī, novaidējās, tik vēls! Nāksies tiesas sēdi atlikt uz rītdienu. Lai nebojātu garastāvokli, izlikos vina pēdējos vārdus nedzirdam un par to izpelnījos drauga pateicīgu skatienu. Beidzis cept, noliku uz galda b|odu ar kūpošām kotletēm, bet atsevišķā šķīvī - divas
velnam. Pievienoju vēl maizes riecienu un dakšiņu, kas gan likās lieka, un iznesu pagalmā. Gluži kā suns, cieši piebāzis klāt degunu, viņš vispirms apostīja šķīvja saturu, pat dakšiņu, pēc tam paņēma maizi, bet no kotletēm atteicās, vienkārši un izteiksmīgi atstumdams manu pastiepto roku. - Veģetārietis? - ieraudzījis mani atgriežamies ar kotletēm, Valts painteresējās. - Liekas. Atstūma manu roku, šķiet, pat ar nelielu riebumu. - Tas tikai apstiprina, ka lielāko dalu laika viņš pavada mežā. Tur vienmēr var atrast, ko likt uz zoba - ogas, sēnes… - Oja! - es izbrīnījos. - Sēnes lasu kopš bērnības, bet neatminos, ka būtu atradis ceptas, sālītas vai marinētas. - Tas tikai apstiprina, cik maz tu tās pazīsti. Ne viena vien ir ēdama, tā teikt - zaļā veidā. Piemēram, dižā saulessardzene. Vai zini, pēc kā tā garšo? Pēc riekstiem. Turklāt lietojama uzreiz pēc nogriešanas. Mežā ir daudz jauno dzinumu, un zinātājam, pieradušam pie tādas barības, nav nemaz tik grūti iztikt. Protams, nav jau… - Bet ziemā? - es pārtraucu Kronbergu. - Ziemu viņš noteikti pavada mājās. - Kurās? - Manuprāt, rīt mēs to noskaidrosim. Man vēl šodien jāapbraukā vietējie; jāsaaicina viesos. Produktus es atvedu, tev jāparūpējas par galdu. Mielastu sarīkosim, ja laiks atļaus, tepat pagalmā. - Cik cilvēku gaidāmi? Raudzīdamies tālumā, Kronbergs sāka skaitīt, pieliecot pirkstus. - Četri, tad vēl viens, mēs divi un vēl viena persona. Pavisam - astoņi. - Velnu pieskaitīji? - Nē. Viņam pasniegsim ēdienu atsevišķi. - Cikos klāt galdu? - Ap pussešiem. -Tik vēlu? - Ko darīt, ja daži agrāk netiek? Lai gan kotletes bija pirktas gatavas, tās izrādījās garšīgas. Paēdis Kronbergs uzvilka dūmu un, raudzīdamies logā, sacīja: - Mājā viņu uz nakti neaicini. Lai paliek ārā. Šķūnīša kaktā es pamanīju ar veciem groziem apkrautu klubkrēslu. Iznes velnam pāris segu un parādi. Iespējams, viņam iepatiksies, un viņš tur pārgulēs. Ja sunītis ar kaķīti viņam sāktu apnikt, pie dāvā kaut ko jaunu. Mums viņš jāaiztur Mežvidos, jo rit šis cii vēks man būs vajadzīgs. - Labi, - neko nejautādams, es pamāju, un Valts devās uz durvīm. Pa ceļam iedevis savādniekam vēl divas konfektes, viņš iesēdās opelī, un motora rūkoņa izgaisa starp kokiem. Es iznesu mūsu ciemiņam vēl vienu prāvu baltmaizes riku un mazu, mazu brūnu lācēnu. Vispirms iedevu viņam maizi un tikai pēc tam rotaļlietu. Ieraudzījis lācīti, savādnieks atplauka platā smaidā, ja tā var nosaukt līdz galam atplestu muti. Nākamajā mirklī notika tas, ko vismazāk gaidīju. Ar zibenīgu kustību izrāvis lācīti man no rokām, neveiklis iemetās krūmu biežņā! Ak vai! Ķer nu vēju! Saule jau laidās uz rietu, un, nezinot uz kuru pusi dīvainais puisis devies, nebija jēgas viņu meklēt. Nebiju izpildījis Valta uzdevumu, un tas mani nomāca. Ko viņš teiks, kad atgriezies uzzinās par notikušo? Māja ienācu pavisam sadrūvčjies - vajadzēja dot viņam to lacenu! Nervu nomierināšanai, kaut arī bija vēls, uzvārīju stipru kāliju, pavilku sānis aizkarus un, raudzīdamies laukā, drilmi malkoju aromātisko dzērienu. Mazpamazām gaiši zilā debess kļuva iesārta - rietēja saule. Pēc tam šo krāsu nomainīja tumšāki toni, tad violetais, līdz beidzot visu pārklāja melnais. Ieslēdzis pagalmā apgaismojumu, savācu rotaļlietas, lai rasa nesamirkst, un, aizslēdzis durvis, sāku gaidīt Valtu. Viņš pārradās tikai ap desmitiem. Noguris, bet apmierināts.
- Visus apziņoju. Nē, paldies, mani jau pamieloja. Dažiem nāksies rīt aizbraukt pakaļ, bet daži paši solījās atnākt. Kājām. Tie, kas dzīvo netālu no Mežvidiem. Kur velns? Šķūnītī? Mocīdamies pašpārmetumos, es izstāstīju par notikušo. Par brīnumu, tas Kronbergu nedz pārsteidza, nedz apbēdināja. - Nomierinies, lai iet, - viņš atmeta ar roku. - Gan rīt pats ieradīsies. Esmu noskrējies kā suns. Un noguris. Ja tev nav nekas pretim, došos gulēt. Rītdien visu padarīsim un parīt, es ceru, sēdēsim uz Ežezera un vilksim zivis. Ar labu nakti, Robert! Un paldies! - Par ko? - es izbrīnījos. - Par velnu un… klusēšanu. - Draugs pasmaidīja un nozuda durvīs.
XXVII nodala BŪDIŅA Rīts atausa skaidrs, diena solījās būt jauka, atbilstoši Valta plāniem. - Viss rāda, ka galdu varēsim klāt pagalmā, - ienācis virtuvē, kur es patlaban veicu priekšdarbus, lai varētu ķerties pie paša mielasta gatavošanas, viņš paziņoja: - Laiks uz goda! Velns nav rādījies? - Draugs izskatījās možs un atpūties. - Nav. - Nekas. Vai nav kaut kas jāatved no veikala? - Rotaļlietu pagaidām mums pietiekami. Labāk izliec pagalmā vina ēsmu un nepiemirsti arī par maizi. Pec tam vari būt brīvs, tikai aizbrauc pēc krējuma, nomizo kartupeļus, sagriez sīkos gabaliņos desu, tad… - Es aizmirsīšu! - Kronbergs atvēcinājās ar abām rokām, un purpinādams sev zem deguna, - izdari to, izdari šito, tad vēl to, tad vēl šo un… esi brīvs. Hā! - devās pildīt manu rīkojumu, jo mājas darbos noteicējs biju es. Atbīdījis aizkarus, līdz galam atvēru logu - diena pie plīts bija gaidāma karsta. Tikai kārtīga saimniece zina, cik rūpju un darba vajadzīgs, gatavojoties uzņemt ciemiņus. Neiedziļinoties sīkumos, varu teikt - pilna astoņstundu bezatplilas slodze. Cik sīkumu! Bet katrs svarīgs. Kronbergs jau bija paguvis atvest no veikala krējumu, es - novārīt dārzeņus, bet no velna ne ziņas, ne miņas. Mani sāka mākt šaubas, vai viņš šodien vispār atnāks, kad krūmi pagalma viņā pusē sakustējās un kla jumā parādījās gaidītais. Gāzelēdamies, ar abām rokām aptvēris, viņš stiepa lielo, balto leduslāci, bet no kabatām tam rēgojās agrāk nolaupītais zaķēns un vakar aiznestais mazais brūnais lācītis. - Nudien, liekas, viņš grasās pārvākties pie mums uz pastāvīgu dzīvi, - čukstēja Kronbergs, stāvēdams man līdzās un vērodams notiekošo. Maigi - kā mīloša māte mazuli - nolicis nesamo zālē, velns izvilka pārējos un sarindoja līdzās. Izliecies pa logu, es pasniedzu nācējam maizes gabalu. Itin kā mēs būtu nezin cik ilgi pazīstami, viņš cienīgi tuvojās un, saņēmis maizi divos pirkstos, atgriezās pie rotaļlietām. Tad notupās. Nabagam noteikti deformēts mugurkauls, - Valts murmināja. Grūti nostāvēt. Un gaita pavisam nejēdzīga, liet rokas spēcīgas. Dabas kompensācija. Viens - ar mīnusu, otrs - ar plusu. Izlīdzināšanās iespēju robežās. II kā vēlēdamies apstiprināt mana drauga spriedumus, velns nolika maizes riecienu zālē un gluži kā šimpanze - reizēm piemēzdams rokas pie zemes, aizlēkšoja pēc dažus solus attālāk noliktajām mantiņām. Laikam reizēm, kad mugurkaulam kļuva par grūtu, viņam tiešām radās nepieciešamība pēc vēl kāda atbalsta punkta. Pieri saraucis, savādnieks brīdi šaudīja acis no vienām rotaļlietām pie citām. Domāja. Problēma acīmredzot sakņojās neizpratnē, kā rīkoties, lai visas lietas atrastos vienuviet. Nest lielo lāci pie sunīša un kaķēna vai otrādi. Nospriedis, ka ērtāk būs atstāt leduslāci uz vietas, viņš pārvietoja kucēnu un kaķēnu, neaizmirstot ari maizi. Ārkārtīgi primitīva, bet nenoliedzama loģika, - atzina Kronbergs. - Risinājums pareizs, bet pamanīji, cik daudz laika viņš patērēja līdz gala slēdzienam? Jā, šī būtne ir cilvēks un reizē tāda nav. - Kā tā? - es izbrīnījos. - Pats redzi - ārējais izskats atbilst. Nedaudz kroplīgs, bet atbilst. - Ja par noteicošo uzskata vienīgi ārējo formu, tad pērtiķis arī ir tikpat kā cilvēks, - Valts, kā vienmēr pārdomu brīžos, aizsmēķēja. - Un ne tikai. Redzēji, šim indivīdam piemīt loģiskās domāšanas… aizmetņi. Vārgi, bet funkcionējoši. Tad kāpēc cilvēks - kā šis - var pārvērsties pērtiķi, bet pērtiķi, lai cik labos apstākļos turētu, nevar padarīt par cilvēku ar tam raksturīgo saprātu? Evolūcijas teoriju, kas, lai izskatītos ticamāka, ir izstiepta laika ziņā neierobežotā garumā, un Darvinu atstāj tiem, kas vai nu negrib, vai nespēj patstāvīgi domāt, - iz- pūtis pa logu dūmu mutuli, viņš pagriezās pret mani. - Man vispirms jāieliek sava domāšana tavu spriedumu ietvaros, - es atzinos. - Tātad darvinisms kā
mācība ir muļķības un no garīgi zemāka radījuma augstāks nevar attīstīties, pat visu mūžu atrazdamies Zinātņu akadēmijā, vai ne? - es pasmīnēju. - Paliekot savā miesīgajā veidolā - jā. - Ko nozīmē - paliekot miesīgajā veidolā? - Neatgriežoties no grēkiem. Ja sākotnējais stāvoklis netiek mainīts. Šī atgriešanās neietver sevī pašpārveidošanos. - Labi, bet ja sākotnējais stāvoklis tiek mainīts? - Ā, to jau nedara cilvēks, bet Dievs. Atgriežoties no grēkiem, cilvēks tikai nojauc tādu kā aizslietni, kas nav [āvis Dievam viņā darboties. Par maz ir negrēkot, pilnīgi jānodod sevi Radītāja rokās jātiek vaļā no grēka gan miesā, gan domās. Lūk, zinot to, arī atklājas darvinisma absurds. Noliedzot Radītāju, cilvēks nonāk strupceļā, jāatbild taču uz jautājumu - no kā un kāda veidā radies viņš pats. Jāpierāda. Un, skat, cik apmātam jābūt mūsu saprātam, lai pieņemtu teoriju par matērijas pašorganizēšanos, par darbu kā cilvēka intelekta, un ne tikai intelekta, bet arī ārienes veidotāju, par to spēku, kas tiek ielikts īstā Radītāja vietā. Mūs pat ilgus gadus nav spējusi aizvainot gaužām piedauzīgā izcelsme, ko piedāvā šī teorija - mērkaķis.Visīstākais mērkaķis! Bet, ja evolūcijas teorija ir nieki, kas no tā izriet? - Hm… Kāds tīšuprāt jauc mums smadzenes, turklāt cilvēks sevi pilnveidot nav spējīgs. - Protams. Pat no grāmatām vai darbā iegūtais milzīgais zināšanu apjoms nepieaudzēs cilvēkam spārnus. Tas nedod varu pār matēriju, nedod spējas bezgalīgi paildzināt mūžu. Es iesmējos, tik dīvaini man likās drauga secinājumi. - Tātad matērija - tie esam arī mēs, apveltīti ar saprātu un dzīvi - pati nespēj pilnveidoties? Viennozīmīgi - nē. Matērija, draugs, ir tikai materiāls dzīvā Dieva rokas, kas vienīgais ir spējīgs gan radīt, gan pārradu. Bet atgriezīsimies pie šīs dīvainās būtnes, - viņš ar cigaretes galu norādīja uz Mežvidu velnu, kas, salicis rotaļlietas loka, pats nosēdies vidū, majestātiskā mierā grauza baltmaizi, cauri piemiegtajiem plakstiem vēlīgi uzlūkodams savu klusējošo galmu. - Kāpēc tas, kam vajadzētu būt apveltītam ar to pašu, ko saņēmuši citi, eksistē gluži kā dzīvnieks? Nenoliedzams deģenerācijas stāvoklis. Kā tu izskaidrosi šo faktu? Galīgi aizmirsis par saviem pienākumiem, pakasīju pakausi un atslīgu krēslā. Kronberga loģiskie apsvērumi padarīja mūsu dialogu aizraujošu. - Liekas, man izdevies uztaustīt atbildi, - nedroši, bīdamies no pārsteidzības, es lēnām sacīju. Iedrošinoši uzsmaidījis, draugs pamāja: - Šauj tik vaļā, nebaidies! - Tas ir kā ar mašīnu. - Ar mašīnu? - Kronberga acīs iedzirkstījās pamodinātā interese. - Paskaidro! - Teiksim, mums ir mašīna. Vienalga kāda. Sarežģīta. Neskaitāmu izgudrotāju radīta. Kā piemēru es minēšu kosmosa kuģi Apollo. Pārbaudīts, strādā pirmklasīgi, - arvien vairāk aizraudamies, es arī runāju raitāk un pārliecinošāk. - Un tad tajā sabojājas kāda pavisam neliela skrūvīte. Tas varbūt nenotiktu, ja strādnieks nebūtu paviršības pēc kaut ko aizmirsis. Viss atkarīgs no apstākļiem, vai ne? No ekspluatācijas, pārbaudes precizitātes un daudz kā cita. Skrūvīte atskrūvējas, un mašīna saiet dēlī. Tieši tā aizgāja bojā Apollo ar visu apkalpi, atceries? Pavisam neliela defekta dēļ. Ja pārnes teikto uz cilvēku, gribot negribot nākas meklēt iemeslu radītājos - vecākos. Bet varbūt darbojušies arī citi faktori - apstākli, slimība, kaut kas tāds, kas izjaucis sākotnējo harmoniju un licis saprātīgas būtnes vietā piedzimi šim… monstram. - Izsmeļoši, - Kronbergs palocīja galvu. - Protams, mašīna, nespēdama pati izlabot savu defektu, neglābjami sabojāsies. Zinātniskās fantastikas rakstītāji gan piedāvās un ir jau piedāvājuši izeju - mašīnā iestrādāt vēl vienu skaitļotāju, kas uztausta vainu un novērš defektu, bet - kā tu trāpīgi pieminēji Apollo, tās bijušas tikai ieceres. Un kas ir šis defekts cilvēkā? Kā viņā pietrūkst? Vai vari nosaukt to
kontruzgriezni, kura nav mūsu savādajā ciemiņā? - Saprāts. - Labi, bet par maz. Kas ir saprāta pamatā? - Kronbergs pat nedomāja atlaisties. - Nezinu, - biju spiests atzīties. - Gars, Robert. Garā rosās domas. Tikai nejauc garu ar smadzenēm. Tas prāts, kuru lieto velns, risinot savu problēmu, saucas - miesas prāts. Acīmredzot, ja saprātu nesavieno ar garu, rezultāts ir nožēlojams. Miesas prāts ir vajadzīgs vienkāršu zināšanu apguvei. Tas ir tas, ko mēs ikdienā cenšamies atzīt par svarīgāko, atstājot novārtā garu. Mežvidu velns ir tiešs pierādījums tam, kas ir miesa un tās prāts - smadzenes, kā arī ne pieciešamo cilvēka saistību ar garīguma pasauli. Ja tās nav, lūk, tur pagalmā sēž dzīvs piemērs. Bet iemeslus, kas izrai sījuši šādu stāvokli, varam tikai minēt. Nav izslēgts, ka tev ir taisnība un vaina meklējama viņa vecākos. Bet… - Valts piepeši aprāvās un dziļi ievilka nāsīs gaisu, vai tur kas nesāk piedegt? - Vai! - es pietrūkos un metos pie plīts, kur no katliņa nāca melni dūmi. - Manas bietes! Par laimi, piedegšanas process bija tikko sācies, un, uzlējis aukstu ūdeni, pārliecinājos, ka bietes būs lietojamas. Kronbergs nodzēsa izsmēķēto cigareti un nāca man palīgā. Divatā darbs veicās ievērojami raitāk, un nepilnā pusstundā salāti bija sagatavoti. - Paklau, varbūt velnam tie garšos, - es ieteicos. - Viņš, nabags, tikai no maizes vien pārtiek. Piedāvā, tad redzēsim. Bija vēl par agru visai bļodai piejaukt krējumu, jo salāti drīz atsulojas un zaudē garšu. Tāpēc, ielicis kādu dalu šķīvītī mūsu viesim, sagatavoju tos un, izliecies pa logu, saucu: Vel… Ei, draudziņ, panāc šurp! Es tev iedošu kaut ko loti garšīgu, - lielākas ticamības labad nošmaukstināju lūpas. Dīvainis jau bija pavisam apradis ar mūsu klātbūtni un jutās brīvi. Smagnēji uzslējies kājās, tas, gāzelēdamies savā neveiklajā gaitā, pielāčoja pie loga un, pacē-fies pirkstgalos, centās saost, kas ir šķīvī. Es tīšuprāt to turēju augstāk, gribēdams pārbaudīt - ko viņš iesāks. Nespēdams ar šo paņēmienu noskaidrot, kas tas par cienastu, velns nolaidās uz pilnas pēdas, tad pacēla roku un novilka manējo lejup. Lai gan primitīvais saprāts izeju atrada, sākotnējā rīcība skaidri parādīja, cik tas neattīstīts. Turēdams manu roku, savādnieks ilgi apostīja salātus, kas, par laimi, nebija gaļas, bet dārzeņu. Neatradis aizdomīgu smaku, uzmanīgi izņēma man no pirkstiem bļodiņu un, turpat apsēdies, lēnām notiesāja tās saturu. Ar dakšiņu viņš prata rīkoties gluži ciešami. Apmierinājis izsalkumu, uzslējās kājās un pastiepa man tukšo šķīvi. - Lūdzu! - es teicu, taču no pieklājības vārdiem viņa izteiksmes veidā nebija ne miņas. Lai gan rīcībai nevarēja pārmest pilnīgi neko. - Ārkārtīgi pieticīgs, vai ne? - Valts, kas bija mūs vērojis, teica. - Nedosi - nav liela bēda, dosi labi. Turklāt nav uzbāzīgs, ar tādu viegli sadzīvot. Manuprāt, viņš kļūs kluss kā pelīte, kad ieraudzīs viesus. - Līdz šim no viņa neesmu saklausījis ne skaņu. - Es ne par to. Man šis velns būs vajadzīgs, bet viņš var aizbēgt un visu izjaukt. Tāpēc kaut kas jāizdomā. Saki, kas visvairāk patīk bērniem? - Būdiņas, - neko nedomādams, atbildēju, un draugs pasmaidīja. - Savā attīstībā jūs nemaz neesat tālu viens no otra. Tātad - būdiņa. Labi, būdiņa būs šķūnīti. Izbrīvēšu rotaļām vietu, bez tam tur stāv lielais krēsls. Aiznesīšu vēl segu, lai spēlējas. Kad ieradīsies viesi, tad gan nāksies aiztaisīt krampīti. Man liekas, ka pie šāda veida paslēpēm mūsu savādnieks ir pieradis. - Kā tā? - es nesapratu. - Neviens no apkārtnes izdzīvotājiem nevienās mājās viņu nav sastapis. Ko citu tas var nozīmēt, kā vien to, ka mājinieki iemācījuši viņu nerādīties svešiem acīs. Piekriti?
- Varbūt. - Hm… Pamatdarbi pabeigti? Es pamāju. - Tad pa ceļam iznesīsim pagalmā galdu un, ja esi brīvs, kopīgiem spēkiem ierīkosim velnam šķūnītī spēļu laukumiņu. Tu pratīsi to labāk par mani, bet es piepalīdzēšu. Viņam jāaprod ar jauno vietu. Tas ir svarīgi. Kad būs iedzīvojies, svešu cilvēku ierašanās nespēs viņu izbiedēt tā, lai liktu izlauzties. Tur viņš man būs pa rokai. Velnu ieinteresēja mūsu rīkošanās un, ienācis šķūnīti, viņš vērīgi skatījās, kā no malkas izbrīvētais laukumiņš pamazām pārtop omulīgā stūrītī. Bet, kad biju tur nolicis kucēnu un kaķēnu, viņš nekavējoties pārvietoja uz turieni arī leduslāci un zaķēnu. Arī brūno lācīti. Vienīgi krokodils palika guļam zālē. Kad mūsu ciemiņš bija iekārtojies, aizejot cieši aizvērām durvis un aizdarījām krampīti. Eksperimentam. Taču mūsu rīcība neradīja viņā nedz aizdomas, nedz satraukumu. Viņš pat pienāca pie durvīm un, kā pārbaudīdams, viegli pagrūda. Mēs ar Valtu vērojām katrs pa savu spraugu. Redzēdams, ka durvis ir ciet, it kā apmierināts ar to, viņš atgriezās pie rotaļlietām. - Tā lieta ies! - Kronbergs saberzēja rokas. - Tas, no kā es visvairāk baidījos, izrādās, viņu visvairāk nomierina. - Kas? Aizslēgtas durvis, Robert. Tas apstiprina, ka viņš iemācīts nerādīties svešiem acīs. Bet pagaidām atstāsim durvis vaļā, taču, kad pienāks laiks, aizkrampēsim. Pēc tam, nebaidoties, ka laiks varētu grozīties, jo pie debesim pa visu dienu nebija parādījies ne mākonītis, uzklājām galdu astoņām personām. Tagad jau velns nebija izdabūjams no sava būceņa. Vienīgais, kas viņu interesēja, bija jaunā viela. Bērns bija licis pie būdiņas…
XXVIII nodala VIESI Lai velns šķūnītī justos pavisam omulīgi, nogādāju viņam lielu tējas krūzi, prāvu bļodiņu ar salātiem un puskukuli baltmaizes. Nolūkojis, kur nolieku cienastu, mūsu pieticīgais viesis no jauna ķērās pie savām rotaļlietām. Valtam jau bija pienācis laiks doties pēc viesiem, bet es paliku vēl šo to piekārtodams, izvietojot krēslus un galda piederumus. Beidzot biju ar darbiem galā un, vēlreiz pārliecinājies, vai viss nolikts savās vietās un nekā netrūkst, gāju paskatīties, kā klājas velnam. Visu šo laiku no šķūnīša puses nebija atlidojusi ne skaņa. Izrādījās, ka, ietinies segā un ieritinājies klubkrēslā, ar abām rokām piespiedis sev klāt brūno lācēnu, viņš gulēja ciešā miegā. Ēdiens stāvēja tur, kur biju to nolicis. Neskarts. Atlika gaidīt viesus. Ceturksni pāri pieciem pārradās Valts. Jau pa gabalu sadzirdējis motora troksni, ieņēmu vietu pie šķūnīša durvīm. Taču velns pat nesakustējās, kad, iebraucis pagalmā, Kronbergs apturēja mašīnu pie mājas pakša. Aizkabinājis krampīti, gāju sagaidīt ciemiņus. Pirmie cits aiz cita no aizmugures sēdekļa izrausās visi četri krogu sastaptie vecie vīri, sākot ar sirmbārdaino Sīmani un beidzot ar briļļaino Valdi Zandcr- sonu, izbijušo grāmatvedi. Vini izskatījās nedaudz saņurcīti, jo četriem raženiem vīriem aizmugures sēdeklī bijis pašauri. Pēdējā no priekšējā sēdekļa iztrausās apaļā, pļāpīgā… veikala pārdevēja! Man tas, nudien, bija neliels pārsteigums. Būdams viesmīlīgs saimnieks, sarokojos ar večiem un apaļīgo pārdevēju. Acīmredzot vina bija neizpratnē par savādo pikniku Mežvidos, bet, nespēdama apslāpēt ziņkārību, bija paklausījusi uzaicinājumam un ieradusies. - Kam tas viss par godu? - viņa iečukstēja man ausī kā vecam draugam. - Tas jājautā viņam, - es pamāju ar zodu uz Valta pusi. Dāma aizvainoti saknieba pilnīgās lūpas, laikam arī draugs viņai nebija atklājis īsto iemeslu, un apsēdās galda galā. - Vai vēl kāds gaidāms? - Sīmanis jautāja. -Jā. Kāda dāma. Viņai kuru katru brīdi jābūt klāt. Sēdieties pie galda, lūdzu! Vietu izvēle brīva. Krūmi pagalma viņā pusē sakustējās. Ja es nezinātu, ka Mežvidu velns šķūnītī gul ciešā miegā, būtu varējis apzvērēt, ka nācējs ir viņš. Pēc brīža zari pašķīrās un klajumiņā iznāca… Skaidrīte Celma. - Esmu klāt! - viņa priecīgā balsī paziņoja un, ieraudzījusi klāto galdu, sasita rokas - Te jau īsta zaļumballe! Un tu arī esi te, Mildiņ? - Jā, - pārdevēja atsaucās. - Nāc, sēsties līdzās! Atnācēja paklausīja un, galvas kopā sabāzušas, abas sievietes sāka sačukstēties. Pagaidījis, kad pēdējais viesis būs apsēdies, arī es ieņēmu vietu pie galda. Tā izrādījās līdzās draugam. Kronbergs, aplaidis apkārt ciešu skatienu, piecēlās, un visu acis pievērsās viņam. - Lūdzu, uzmanību! - viņš sasita plaukstas, un sievietes pārstāja čukstēt. - Esmu jūs saaicinājis šeit, lai… līdz galam noskaidrotu šis mājas bijušā saimnieka Ata Bergmaņa traģiskas nāves apstākļus un… noturētu tiesas sēdi. Vai tā nebūs patvaļība? - izbijušais grāmatvedis jautāja. Nē. Tā būs formāla lietas izskatīšana, bez kādām juridiskām saistībām. Bet spriedums - kā ģimenē. Faktiski tā arī bulu jānosauc par ģimenes lietu. Turklāt jūs, apkārtnē dzīvojošie, arī esat kā liela ģimene, vai ne? Valt! - es paraustīju vinu aiz piedurknes, - varbūt vispirms uzkodīsim? - Ienācis priekšlikums, - mans draugs skali paziņoja, - pirms turpinām, mazliet ieturēties. Kas par? Par brīnumu, neviena roka nepacēlās. Ar smaidu paraudzījies lejup, draugs paplikšķināja man pa plecu. - Tātad turpinām. Ja kāds ir izsalcis, ņemiet, ko redzat, ēdiet, jūtieties kā mājās. Bet es runāšu,
labi? Mana uzstāšanās, kā jau teicu, būs gluži formāla. Tāpat tiesa. Tiesa… Šis vārds pats par sevi ietver taisnību. Patiesību. Patiesi… Tātad, ņemot kopumā, mēs te esam sanākuši patiesības noskaidrošanai. Tas ir mērķis un nevis sods. Par nepieciešamību prasīt vai neprasīt atbildību spriedīsiet jūs. Sākšu ar to, ka mēs ar Robertu Mežvidos ieradāmies ar vienu vienīgu nolūku - atpūsties. Nevis - kā viens otrs domāja, bet tiešām atpūsties. Taču jau visai drīz apjautām, ka te kaut kas nav kārtībā. Pirmā trauksmi izjundīja Skaidrīte Celma, ar kuras laipnu atļauju mēs ne vien tikām pie laivas skaistajā Ežezerā, bet arī pie prāva asaru loma. Viņa paziņoja, ka Atis Bergmanis, līdzšinējais Mežvidu īpašnieks, nogalināts! Turklāt - savā paša mājā, kuru mēs bijām noīrējuši atpūtai! Līdz tam mums nebija ne jausmas par notikušo traģēdiju. Šim apgalvojumam sekoja nešķiramās četrotnes, - Kronbergs ar roku novilka pusapli, ietverot tajā visus četrus vecos vīrus, - apstiprinājums, ka vardarbība patiešām notikusi. To, ka tiešām darīšana ar slepkavību, nevis - kā domāja policija - ar pašnāvību, apliecināja Sīmaņa pieminētais fakts. - Kāds? - iejautājās pārdevēja. - Uz tās bises gaiļa, ar kuru nošauts Bergmanis, ticis fiksēts viņa paša pirksta nospiedums. - Bet tad jau viss ir otrādi - tā tiešām bijusi pašnāvība. - Tas bijis rādītājpirksts, cienītā. Nošaut sevi ar bisi, gaili nospiežot ar rādītājpirkstu, var vienīgi, izliecoties pārdabiskā līkumā, kas astoņdesmitgadīgam vīram visādā ziņā botu neticami grūti. Vai neiespējami. Tādējādi atklājās, ka saimnieks ir nevis pats sev padarījis galu, bet nogalināts! Pēc padarītā slepkava noslaucījis sava pirksta nospiedumu no gaiļa un tā vietā uzspiedis upura pirkstu. Vienīgā k|Qda viņš izvēlējās nepareizo pirkstu. Sīkums? Nē. To mēs tūdaļ pārbaudīsim. Tiesa! Vai slepkavības fakts ir apstiprinājies? Atskanēja piekrītoša murdēšana, kuru noslēdza Sīmaņa skaļais - jā! - Ļoti labi! Pat teicami! Bet turpināsim. Krogū, kur mums laimējās sastapt šo vīru četrinieku, uzzinājām vēl vienu faktu apkārtnē uzradusies dīvaina būtne, ko vietējie nosaukuši par Mežvidu velnu. Briesmīga! Kaut kas starp cilvēku un zvēru. Dzīvojot pašā biezoknī un apdraudot apkārtnes bērnus. Vai tā bija? - tagad Valta jautājošais skatiens apstājās pie pārdevējas un, apstiprinoši palocījusi galvu, tā atbildēja: -Jā. - Rindā stāvot, mes dzirdējām priekšlikumu - nošaut. Šoreiz dāma klusēja, un, ieturējis nelielu, bet ļoti izteiksmīgu pauzi, Kronbergs turpināja: - Šo būtni pagaidām atbīdīsim sānis, tai vēl nav pienācis laiks. Toties izsekosim notikumiem, kas norisinājās šeit. Pēc kāda izbrauciena pārradušies mājās, atklājām, ka mūsu prombūtnes laikā te bijuši viesi - pagalmā bija redzamas svešas automašīnas riepu pēdas. Bet tas vēl nebija viss. Uz atslēgas mēlītes rēgojās svaigas skrambas! Šis fakts varēja nozīmēt vienu kāds mēģinājis uzlauzt durvis, bet cietis neveiksmi! Man nāksies paskaidrot - kāpēc. Pēc mūsu ierašanās Mežvidos lagadejais māju īpašnieks, izrādījis māju, atgriezās Rīgā. liet atgriezās kopā ar šīs mājas atslēgām! Tādējādi mēs bijām spiesti nomainīt slēdzeni pret jaunu. Pieņemot, ka nezināmais cilvēks ieradies ar nolūku ielauzties, viņam bija jāņem vērā divi fakti - ka mājā dzīvojam mēs ar Robertu un atslēgas konstrukcija. Iekļūt namā viņš varēja vienīgi mūsu prombūtnes laikā, bet atvērt atslēgu - līdzi atvedot nepieciešamos instrumentus. Spriežot pēc skrambām, viņš bija lietojis vienkāršu kabatas nazi. Šis fakts apliecināja, ka Mežvidos tas ierodas vismaz otro reizi. - Pēc kā jūs to noteicāt? - kārnā Hofmaņa balsī jautās neslēpta interese. - Pēc kā?> Pirms viņa ierašanās, kā jau minēju, mēs bijām spiesti nomainīt atslēgu. Iepriekšējā bija tā sauktais šleperis, kas, durvis aizverot, automātiski aizkrīt pats. Tādu var atvērt ar kabatas nazi, vienkārši atspiežot mēlīti, jāpārvar tikai atsperes spēks. Tas, ka viņš nebija nodrošinājies ne ar kādu citu instrumentu, nozīmēja, ka viņam zināma atslēgas konstrukcija. Un ne tas vien, bet arī - ka saimnieks aizejot durvis neaizslēdz, tikai aizcērt. Un, ja tas viņam zināms, tātad šis cilvēks te bijis jau agrāk. Bet kad? Un ja nu tas ir īstais slepkava? Tādā gadījumā, lai nepievērstu sev uzmanību, viņam būtu jāturas pa
gabalu no šīs vietas, bet viņš rīkojas otrādi - cenšas iekļūt mājā, turklāt ar neatļautiem paņēmieniem. No dīvainās rīcības izrietēja viens vienīgs secinājums - ja tas ir slepkava, tad piespiest atgriezties traģēdijas vietā viņu var tikai bailes. No kā? Iespējams, ka tajā dienā viņš namā kaut ko aizmirsis vai, pašam nemanot, izmetis, un tagad dzen pēdas lietiskajam pierādījumam pret sevi, kas, nonācis izmeklētāja rokās, varētu viņu apdraudēt. Tiktāl viss skaidrs? - Jā, - nelielā kompānija vienā balsī atsaucās. - Skaidrs, ka dzīvot ar Damokla zobenu virs galvas nevarējām. Šo cilvēku vajadzēja notvert, turklāt nozieguma vietā, tas bija vienīgais ceļš, kā novērst draudošās briesmas. Tāpēc ierīkojām slazdu… - Un Valts īsos, izteiksmīgos teikumos aprakstīja apsvērumus, ko ņēmām par pamatu, nosacīdami nelūgtā viesa novērošanas vietu un rīcības plānu. Beigās viņš pastāstīja, kā ierīkojām uz ceļa lamatas, kurām bija jāaiztur nezināmais, līdz pagūstam atgriezties mājās. - Un viņš iekrita? - kad Kronbergs uz brīdi apklusa, lai atvilktu elpu, izbijušais grāmatvedis jautāja, uzlūkodams manu draugu pāri brillēm ar neticīgu skatienu. - Iekrita. - Kā? Kur tad viņš ir? Jau cietumā? - Izrādījās, ka tas nav slepkava. Diemžēl. Tas bija kāds vācietis, kas meklēja šeit kara laikā mirušā tēvoča dokumentus. Valtam nācās izmest pamatīgu loku pagātnē, līdz klātesošo sejās parādījās izpratne par Štolcu un problēmu, kas bija atvedusi viņu uz Mežvidiem. - Kas to būtu domājis… - pārsteigti noelsās apaļīgā pārdevēja. - Pēc tik daudziem gadiem! - Iznāk, ka jūsu medības bijušas veltas. Šis cilvēks Bergmaņa lietā skaidrību neienesa, - vecais Sīmanis rezumēja. - Kā to ņemt. No viņa mēs uzzinājām divus loti svarīgus faktus. Kā dzirdējāt, Štolcs ieradās Mežvidos tieši slepkavības dienā un redzētais skats viņu tā pārbiedēja, ka viņš nebija spējīgs veselas trīs nedēļas sadūšoties, lai atkārtotu mēģinājumu. Taču, lai cik liels bija vācieša pārbīlis, viņš tomēr tika pamanījis uz galda lupatu vīkšķi un pudeli ar minerālelļu. Turklāt atnākot durvis izrādījās vaļā. Nav nekādu šaubu, ka Štolcs ieradās tūlīt pēc jums, Sīmaņa kungs. - Bet es taču tās aizcirtu! - sirmbārdis uzrāva ķerainās uzacis. - Un atslēgu paņēmu līdzi! - Tātad kaut kur uz pasaules eksistē vēl kāda atslēga. Dublikāts. Jautājums vienīgi - kura kabatā tā glabājas? Protams, slepkavas! Tā iznāk, jo, kad atbrauca policija, durvis atkal bija ciet. jā, - Sīmanis pamāja. Tas nozīmē, ka gan jūs, gan vēlāk vācietis lika slepkavam pamatīgi iztrūkties. Es gandrīz nemaz nešaubos, ka jūsu - kā viena, tā otra vizītes laikā, viņš slēpies mājā. Jūs, Sīmana kungs, ieradāties tūdaļ pēc šāviena. Bises stobrs vēl bija silts, un viņš nebija varējis pagūt nodzēst savus pirkstu nospiedumus, kur nu vēl vietā uzspiest Bergmaņa. Pārāk maz laika. Aizejot jūs aizcirtāt durvis. Tagad viņam rokas bija brīvas, un, izdarījis savu darāmo, slepkava jau taisījās prom, kad negaidīta automašīnas rūkoņa lika tam jau otru reizi mesties atpakaļ. Ārdurvis palika vaļā. Ieradās Štolcs. Bet, ieraudzījis asiņu peļķē guļošo saimnieku, vācietis, atpakaļ neskatīdamies, nozuda meža ceļā, un tad slepkava, neviena netraucēts, aizdarīja durvis un devās projām. Notikumu secība skaidra? - Jā, - septiņas mutes reizē atbildēja. Kronbergs izvilka cigaretes, un, it kā to vien gaidījusi, Sīmana mutē uzradās pīpe. Palūdzis dāmām atļauju, mans draugs aizsmēķēja, tad pasniedza uguni sirmbārdim. Tikai vairākkārt ievilcis pa nepiedodami lielai nikotīna devai un atdevis tās apkārtnei vairāku iezilganu dūmu mutuļu veidā, viņš atsāka savu stāstījumu. - Tagad centrēsim uzmanību uz abiem Štolca ievērotajiem faktiem un mēģināsim izprast katra
nozīmi. Sāksim ar minerāleļļas pudeli un lupatu vīkšķi, kurus tas redzējis uz virtuves galda. Ko tie nozīmē, manuprāt, būtu lieki paskaidrot. - Kā tā - lieki! - pārdevējas apaļie vaigi sašutumā pietvīka. - Es neko nesaprotu! - Viņš taisījies tīrīt plinti, - spēkavīrs Krams paskaidroja. - Tam vajadzīgas lupatas un eļļa. Laikam jau nesen bijis medībās. - Pareizi, - Valts apstiprināja. - Bet kā šo faktu attiecināt uz slepkavību? Krams paraustīja platos plecus. - Nav ne jausmas. - Tas nozīmē, ka Bergmanis nav nogalināts ar iepriekšēju nodomu. Loti svarīgs secinājums. Cilvēks, kas viņu nošāva, nebija to ieplānojis! Kāpēc viņš to izdarīja - pēkšņās dusmās vai kāda cita iemesla dēļ, to vēl nāksies noskaidrot. Bet viens gan nav noliedzams - tas bijis nelaiķim tuvs cilvēks. - Ūja! - kārnais uzmeta Kronbergam pārsteigtu skatienu. - Kur tad dzirdēts - tuvs, bet… - Jā gan, - Valts viņu pārtrauca, - jo tikai tuvam tiek uzticētas paša mājas atslēgas. Zinot bijušā mežsarga tieksmi pēc vientulības, kā arī to, cik daudz laika viņš pavadīja mežā, šāda tālredzlba būtu attaisnojama, vai ne? Tādējādi par slepkavu mums ir zināms pietiekami daudz, lai… viņš pats atzītos. Kronbergs pārlaida klātesošajiem ciešu skatienu, bet vienīgā atbilde, kas sekoja viņa vārdiem, bija pagalmā iestājies kapa klusums.
XXIX nodala ATZĪŠANĀS "Vai tiešām slepkava atrodas šo cilvēku vidū? Bet varbūt mans draugs šo minējumu izteicis vienkārši tāpat, katram gadījumam?" Šīs un tamlīdzīgas domas jaucās man galvā, bet pa to laiku sākotnējais, pārsteiguma izraisītais klusums sabiezēja līdz grliti panesamai neērtības sajūtai. Visi likās turam cits citu aizdomās, un visus tas nomāca kā smags slogs. "Valts taču varēja iztikt bez šā paziņojuma! Tik pazemojošs stāvoklis!" es iekšēji pukojos, bet reizē sapratu, ka tas darīts ar noteiktu nolūku, kura mērķis man nav zināms. Kad divdomīgā situācija k|uva pavisam nepanesama, Kronbergs nopūtās un sacīja: Labi, turpināsim! Tagad pievērsīsimies Mežvidu velnam un pacentīsimies noskaidrot - kas viņš tāds. Izdzimtenis, bērnu rijējs, bet varbūt pavisam nekaitīgs, cilvēcisks radījums. - M… jā, - pārdevējas pilnīgās lūpas saviebās nīgrā grimasē. - Velns jau pats par sevi kaut ko nozīmē! - Tā ir iesauka, - draugs viņai paskaidroja. - Es jums jau stāstīju par zemnīcu, kurā Zigfrīds Štolcs aizvadīja savas dzīves pēdējos mirkļus. - Par zemnīcu - jā, - Sīmanis iekrita starpā. - Bet jūs nepateicāt, vai Oto Štolcam izdevās atrast sava tēvoča dokumentus? - Un ne tos vien. Arī Zigfrīda kapa vietu. To paveicām mēs kopā. Droši vien saistoša detektīvromāna uzvedums radioraidījumā nebūtu klausītāju grupiņu aizrāvis tik loti kā Kronberga atstāstītie notikumi - sākot no kartes ar šifrēto norādi, līdz pat atraktajam kapam un skārda kārbiņai ar dokumentiem. - Tas ir meistardarbs! īsts meistardarbs! - kad Valts apklusa, Sīmanis paceltā balsī paziņoja. Būtu te dzeramais, es uzsauktu tostu par godu Kronbergam un viņa kolēģim! - Pagūsim. Mājā šīs mantas netrūkst. Es labāk turpināšu, - pievērsdams sev uzmanību, Valts pacēla roku. - Drīz saule rietēs, bet, kamēr te sēžam, vēl daudz kas jāpārrunā. Atgriezīsimies pie zemnīcas. Pirmo reizi to apmeklējot, uz grīdas atradām rotaļu zaķēnu. Gluži neviļus es to iebāzu kabatā, taču mājās, redzēdams cik zaķis netīrs, izliku uz lieveņa, lai noskalo lietus. Un brīnums! Mums to nozaga! Varat iedomāties, kad pēc pāris stundām paskatījāmies, zaķis bija pazudis bez vēsts! Šķūnītī var atrast daždažādas noderīgas lietas, bet - pazūd zaķēns! Un vai kāds no jums spēj pateikt, kur mēs to vēlāk atradām? Turpat - zemnīcā uz grīdas! Tātad mēs nebijām vienīgie, kam zināma šī paslēptuve. Vainīgo meklējot, es domās nonācu pie atzinās, ka šo nedarbu varēja izdarīt vienīgi Mežvidu velns! Viņš te slaistījās apkārt, turklāt, spriežot pēc ārienes, tam nebija visi mājās. - jūs viņu redzējāt? - Krams nodrebinājās ar visu augumu. - Tāpat kā redzu jūs. Tikai naktī. Sēdējām virtuvē, un piepeši logā parādījās viņš! Roberts pēc šā skata uzreiz pielika aizkaru. Mani ieinteresēja zagļa aplamā rīcība - bija pazudis visnevērtīgākais rotaļlieta! Un tad man ienāca prātā, ka šis cilvēks ir vienkārši savā attīstībā apstājies… bērns! Es nolēmu izdarīt eksperimentu. Sapircis veikalā veselu grēdu daždažādu rotaļlietu… - viņš apklusa un ar smaidu pavērās pārdevējā. - Atvasēm! - tā skali iesmējās. - Ak es, mulke! Tad tāpēc jums tās bija vajadzīgas? - )ā. Ēsmai, lai izvilktu velnu dienasgaismā. Un lai iedraudzētos… - Ko? - kaut kas tāds viņai laikam bija galīgi neiedomājams. - Iedraudzēties ar velnu, kur tas dzirdēts! - Ar cilvēku, - jau otro reizi mans draugs izlaboja dāmas teikto. - Un varu paziņot - mums tas izdevās! Pareizāk - to paveica Roberts, - viņš uzlika man roku uz pleca, un es pietvīcis saklausīju, kā pārdevēja, neslēpjot sajūsmu, iečukstēja Skaidrītei Celmai ausī: - Šito drosmi!
Valtam tas nepaslīdēja garām, un, uzmetis man ašu skatienu, viņš pamirkšķināja. Iedrošinoši, jo labi zināja, cik neērti es jūtos, negaidot nokļuvis uzmanības centrā. Jā, Robertam tas izdevās. Velns izrādījās kā traks uz rotaļlietām. Mani spriedumi pilnīgi apstiprinājās - tas nebija nekāds nelabais, bet pieaudzis cilvēks ar bērna dvēseli. Līdz ar to izklīda pēdējās šaubas - šis savādnieks varēja izdarīt visu, tikai ne nogalināt. Cilvēcisku radījumu ar tik maigu dabu man savā mūžā vēl nebija gadījies sastapt. Ja jūs būtu redzējuši, cik mīli viņš auklēja lācēnu vai zaķīti! Neslēpšu, sākumā mēs tiešām pieļāvām, ka vardarbībā būtu vainojams šis nelaimīgais. Bet tagad es pateikšu to, ko līdz šim apzināti noklusēju. Šo faktu mums pastāstīja Kaspars Kūla, bijušā Mežvidu saimnieka skolasbiedrs un draugs. Taču arī viņš to bija uzzinājis nejauši. Viņš zināja teikt, ka Atim Bergmanim, kas savā mūžā ne ar vienu sievieti nebija stāvējis altāra priekšā, esot dēls! Apaļīgajai pārdevējai šī patiesi bija lielā diena. "Tik daudz jaunumu! Un cik tie interesanti! Kāda viela mēles patrīšanai, pie tam uz ilgu laiku!" - to visu man pateica viņas izbrīnā ieplestā mute. - Jā. Dēls, - Valts atkārtoja. - Bet kur viņš dzīvo? Un kas ir šā velna tēvs un māte? Maz pamazām manā zemapziņā veidojās doma, ka nabadziņa tēvs varētu būt nošautais Atis Bergmanis. Par labu šai versijai runāja vairāki fakti. Līdz šim par velnu lielākoties bija tikai dzirdēts. Bet pēc Mežvidos notikušās traģēdijas viņš bija redzēts, turklāt daudz biežāk nekā agrāk. Bet nevar cilvēks nodzīvot pāri par trīsdesmit gadiem, lai vietējiem par viņu nekas nebūtu zināms. Un tad man ienāca prātā Bergmaņa noslēgtība. Varbūt tās pamatā nebija nekas cits kā kroplā bērna piedzimšana? Bet tad izrādītos, ka nabadziņš ir visu mūžu pavadījis Mežvidos un līdz ar tēva nāvi beidzot ticis savā vaļā. Nav izslēgts, ka Bergmanis pats izplatījis baumas par savādo būtni, kas it kā vazājoties ap viņa māju, ar nolūku atbaidīt svešus no Mežvidiem. Velns noteikti bija iemācīts vairīties no cilvēkiem. To bija pamanījis jau Sīmaņa kungs, novērojot dīvaini mežā. Izdzirdis kādu nākam, tas acumirklī noslēpies aiz koka. Tā, ja par tēvu viss būtu puslīdz skaidrs, tad par māti nepavisam. Kas viņa tāda? Viens nebija apšaubāms - viņai noteikti jābūt vietējai, turklāt jādzīvo kaut kur netālu no Mežvidiem. Lai noskaidrotu viņas vārdu, man nācās aizbraukt uz Talsiem. Zinot aptuveni velna vecumu, atrast arhīvā vajadzīgo nenācās grūti. Medmāsai tas aizņēma nepilnas desmit minūtes. Bērni ar iedzimtiem defektiem nemaz tik bieži nedzimst. Mātes vārds… - Tā esmu es! - pēkšņi pārvērstā balsī iekliedzās Skaidrīte Celma. - Jā, jā, es! Un es nošāvu Ati! Jums taisnība, viņš bija mana bērna tēvs! Bērna… - līdz šim aizturētais nervu sasprindzinājums, piepeši izlauzies uz āru, izvērtās histēriskās raudās, un, krampjaini raustīdamās, viņa ieslīga blakussēdētājai klēpī.
XXX nodala PANDA Pie galda iestājās apjukums. Es zināju, kas ir labākais līdzeklis šādos gadījumos, un, Valta pavēli negaidīdams, ieme- tos mājā pēc konjaka. Kad atgriezos, krīta bālā Celma, pārdevējas balstīta, centās apsēsties taisni. Kronbergs nekavējoties iespieda viņai rokā glāzīti. Izdzērusi viņa pat nesaviebās un kā transā kaut ko nomurmināja, tad bezspēcīgi nokāra galvu uz krūtīm. Laikam arī večiem vienai reizei bija par daudz iespaidu, jo Sīmanis bez kādām ceremonijām paņēma pudeli un ielēja katram, arī pārdevējai, pa mēriņam tieši kafijai paredzētajās tasītēs. Tagad man vini visi tiešām likās kā ģimene, kurai negaidīti uzbrukušas bēdas. Neviens nerunāja. Izdzēruši visi gaidīja, kad brīnumainais dzēriens sāks iedarboties. Pirmās tā pazīmes es pamanīju Celmas sejā - acis atguva saprātu, un vaigu galos iesitās sārtums. Mazpamazām atdzīvojās arī pārējie, un jau pēc dažām minūtēm Valts varēja turpināt. Jums būs grūti runāt, - viņš sacīja nelaimīgajai sievietei. Nāksies to darīt man. Jūsu vietā, ja nav iebildumu. Ja pieļaušu kādu kļūdu, jūs palabosiet, labi? Atbildes vietā Celma pamāja. - Lai jūs ātrāk nomierinātos, jau tagad pateikšu visa šī notikuma formulējumu. Tā bijusi pašnāvība, kas reizē ir slepkavība, bet patiesībā - nelaimes gadījums. īsāk to var pateikt divos vārdos - nelaimes gadījums. Jā? - viņa pelēkās acis cieši uzlūkoja pārdevējas joprojām balstīto sievieti. Un, tāpat kā iepriekš, viņa tikai palocīja galvu. - Par to, ka jūs esat Bergmaņa draudzene un… šīs būtnes māte, es nojautu jau agrāk. Pirmkārt, apkārtnē jūs bijāt pati piemērotākā kandidatūra gan pēc vecuma, gan dzīves vietas. Apstiprinājumu savām aizdomām es guvu tad, kad atklāju taciņu, kas tiešā ceļā ved no Vītoliem uz Mežvidiem. Tā ir tā pati, pa kuru nule kā atnācāt un pa kuru pirms tam ieradās jūsu dēls. Jā, kāds viņam vārds? - Roberts, - joprojām bālā sieviete izmocīja stīvām lūpām. Visi četri veči, it kā runa būtu par mani, reizē pablenza manī ar ieinteresētu skatienu. - Pusceļā šī taciņa sazarojas, un, izsekojot tās virzienu, es taisnā ceļā iznācu pie zemnīcas. Tas viss liecināja, ka jūs Atim Bergmanim neesat tuvākā kaimiņiene vien, bet kaut kas vairāk. Protams, pierādīt, ka viņu esat nošāvusi jūs, nebija ko domāt, jo manā rīcībā bija tikai apsvērumi un loģika, bet neviena tieša pierādījuma vai liecinieka. Vienīgi sirdsapziņa. jūsējā. Un, kā biju cerējis, tā neklusēja. Tālab arī tika sasaukta šī… tiesas sēde. Bet tagad atklāšu klātesošajiem dīvainā formulējuma būtību. Pirmkārt - pašnāvība, tad - slepkavība un visbeidzot - nelaimes gadījums. Kā to saprast? Visu notikumu liktenīgajā dienā Mežvidos es redzu šādi - jūs ar Bergmani sarunājāties. Viņš, spriežot pēc ellas pudeles un lupatu vīkška, gatavojās tīrīt bisi. Kā zināms, katrs ierocis reizi mūžā izšauj nejauši. Protams, nav dūmu bez uguns, un šī paruna nebūt nav grābta no plika gaisa. Noslēpums meklējams faktā, kas liecina par cilvēka aizmāršību. Teiksim, pēc medībām, kurās pašam nav nācies šaut, viņš aizmirsa par stobrā ielaisto patronu. Tieši tā, es domāju, bija noticis šajā reizē. Manuprāt, jūs paņēmāt bisi rokās. Saruna nebūt nebija asa, bet tad… - Tad, - piepeši aizsmakušā balsī ierunājās Celma, - es sacīju - vai Robertu tomēr nevajadzētu parādīt ārstiem. Atis vienmēr bija pret to, mēs jau agrāk ne reizi vien bijām pārcilājuši šo tematu. Tas pat aizdeva viņam dusmas. Bet dēla uzvedībā bija parādījusies kāda nesaprotama nervozitāte, kas man darīja raizes. Taču Atis bija ārkārtīgi kautrīgs un, iedomājoties vien, ja kāds uzzinātu, ka viņš ir Roberta tēvs… Izdzirdis manus vārdus, viņš aizsvilās un, iesaucies - šautene nav sieviešu darīšana! - negaidīti sagrāba to aiz stobra un parāva uz savu pusi. Tas bija tik pēkšņi! Pirksti man automātiski sažņaudzās, norībēja šāviens un… Atis pakrita nedzīvs! - Viss tieši tā, kā es šo notikumu botu aprakstījis, - Valts palocīja galvu. - Pirksti šādos gadījumos paši savelkas. Tas ir neizbēgami. Un tādējādi iznāk, ka Atis Bergmanis ar savu rīcību pats padarījis sev galu, vai ne? Taču reizē tā nenoliedzami ir slepkavība, jo tieši jūsu pirksts nospieda gaili un izdarīja
liktenīgo šāvienu. Bet, tā kā slepkavība reizē nevar būt pašnāvība, ja negadījumā līdzdalīgi divi, vienīgais pareizais šīs lietas formulējums ir… Nelaimes gadījums! - skarbi noteica Sīmanis, un līdzās sēdošie trīs vīri palocīja sirmās galvas. Vai visi tam piekrīt? Tagad pamājām arī mēs ar pārdevēju. Man ir tas gods pazinot tiesas, nē - ģimenes lēmumu, - smaidot sacīja Kronbergs. - Jūs, Skaidrīte Celma, esat attaisnota! Aizdomas par slepkavību nav apstiprinājušās. - Paldies, mī|ie… - vairāk vina neko nespēja izteikt. Nu varam iedzert, ko? - Gunārs Krams saberzēja spēcīgās rokas. - Tosts jau pateikts, atliek… - Pagaidiet! - Valts pacēla roku. - Sēde vēl nav beigusies! Mums jāpieņem lēmums attiecībā uz Robertu. Robertu Celmu? - viņš uzmeta jautājošu skatienu sievietei, kas likās jau pilnīgi attapusies. - Robertu Bergmani. - Kā? Un jūs tā vienkārši ļāvāt, lai Mežvidi pāriet sveša cilvēka īpašumā? - Man bija kauns! Atklātībā nonāktu viss - gan mani sakari ar Ati, gan slimais dēls. Viss. Kādam pat varētu rasties aizdomas, ka Bergmaņa nāvē esmu vainojama es. Tad jau labāk lai ņem to māju cits. - Jūs domājat, ka slēpšana ir labākais? Jūsu dēls jau tagad ir pakļauts briesmām, kas nākotnē var kļūt par rūgtu īstenību. To jūs abi neesat ņēmuši vērā! - Kādām briesmām? - Kāds viņu var vienkārši nošaut. Roberta otrās mājas pēc tēva nāves, cik noprotu, ir mežs. Te daudz kas var notikt. Tamlīdzīgas runas jau klīst, mēs savām ausīm dzirdējām tās veikalā. - Vai tiešām, Mildiņ? - Celma ar izbiedētām acīm pavērās blakussēdētājā. - Jā, - ziedēdama magones sarkanumā, pārdevēja bija spiesta apstiprināt. - Daži domā, ka viņš var apdraudēt bērnus. - Bērnus! Tas ir briesmīgi… Briesmīgi! Bērns apdraud bērnus! Kur viņš ir? - piepešā satraukumā Skaidrīte Celma pietrūkās kājās. - Man nekavējoties viņš jāatrod! Dzirdat? Nekavējoties! - iepriekšējais nervu satricinājums tomēr lika sevi manīt. - Es zinu, kur viņš atrodas, - Kronbergs to pateica tik mierīgi, ka Celma acumirklī aprima. - Kur? - Dažu solu atstatumā no mums. - Jūs jokojat? - Prātā nav nācis. Robert, atved, lūdzu, savu vārda brāli, - draugs piegrūda man pie pleca un pagriezās pret pārdevēju, kuras ieplestās acis tumšo skropstu ietvarā atgādināja divas apaļas apakštasītes ar melnu iekrāsotu maliņu. - Tagad jums būs izdevība apskatīt viņu savām acīm. Un novērtēt… Līdz šim no šķūnīša nebija atskanējis ne mazākais troksnītis, un es būtu varējis apzvērēt, ka velns joprojām gul ciešā zīdaiņa miegā. Taču, kad, attaisījis krampīti, ielūkojos pustumsā, man pretim raudzījās divas acis. Laikam sagatavojies aizsardzībai, velns ar abām rokām gluži kā vairogu bija piespiedis sev klāt lielo, balto leduslāci. Ieraudzījis mani, viņš it kā saplaka, acīmredzot ne tikai viņa māti visu šo laiku bija turējis savā varā nervu sasprindzinājums. Es pastiepu roku un klusā balsī sacīju: -Nāc! Ne miņas no aizdomām. Dīvainis uzreiz piečāpoja man klāt un, iespiedis lāci padusē, ar abām rokām satvēra manējo. Kad mēs iznācām rietošās saules sarkanīgajos staros, pāri klātesošajiem pāršalca tāda kā nopūta. Droši vien mana klātbūtne velnu nomierināja, jo viņš pat nesaspringa, ieraugot svešus cilvēkus. Reizē nevarēja nepamanīt, ka šī situācija viņam ir neparasta - acis patiešām šaudījās no viena pie otra, līdz apstājās pie Skaidrītes Celmas. Izgrūdis tādu kā rūcienu, viņš atlaida manu roku un metās pie mātes. Pārdevēja, kas sēdēja līdzās, bailēs atsprāga sānis. Ticis klāt, velns nometās četrrāpus un gluži tāpat, kā to būtu darījis kaķis, noglauda savus sapinkātos matus viņai gar celi. Es pat saklausīju savādu skaņu, kas nevarēja būt nekas cits kā… murrāšana!
- Nebīsties, Mildiņ! - Celma sacīja. - Viņš tā dara, kad ir uztraucies. Reizēm atdarina sunīti, reizēm - kaķīti. Grib, lai noglauda, jo tas viņu nomierina, - un viņa maigi pārlaida ar plaukstu pāri izspūrušajam pakausim. - Ak tu, manu nabadziņ! - Jautājums tiesai! - Kronbergs no jauna pacēla roku. - Nē, ģimenei! Vai ģimene atsakās no šā bērna, jo, .ņemot vērā viņa nepilnības, tai ir tiesības to darīt? - Nē! - man par brīnumu, atbilde nolidoja no pārdevējas pilnīgajām lūpām. - Ko saka pārējie? - viņš pārlaida pārbaudošu skatienu vecajiem vīriem. - Nē! - tie vienā mutē atbildēja. - Tad man atliek nolasīt… atvainojiet - pasludināt spriedumu. Ar šo tiek apstiprināts, ka viņš Roberts Bcrgmanis, Skaidrītes Celmas dēls, ir uzņemts kopējā ģimenē kā pilntiesīgs tās loceklis. Ņemot vērā viņa… īpatnības - kā daļēji pilntiesīgs. Nevienam nav tiesību viņu vajāt vai kā citādi nodarīt pāri! Ko šajā sakarā vēl varētu piebilst? - Kronbergs pakasīja pakausi un līdz ar šo kustību pēkšņi no barga tiesneša pārvērtās viesmīlīgā saimniekā. - Tagad iedzersim! Pēc tam pārvāksimies mājā, jo nakts nāk ar joni virsū. Arī drēgnums cclas. Bet tur jau - ģimenes lokā - pārrunāsim pēdējās neskaidrības, labi? Varat neuztraukties, visi tiksiet nogādāti mājās. To izdarīs mūsu opelis. Izmetuši pa mēriņam no tām pašām kafijas tasītēm, kopīgiem spēkiem pārvietojām galdu ar visu, kas uz tā atradās, uz Mežvidu viesistabu. Tagad, kad savstarpējā neuzticība un aizdomas jau bija pagātne, sarunas kļuva brīvas un atraisītas. Itin kā gribēdama pilnīgi atsvabināties no agrākās divējādās dzīves smaguma, Skaidrīte Celma atklāti pastāstīja par sevi. - Kad Roberts bija piedzimis, jau dzemdību namā ārsts noteica diagnozi, par kuru jūs varat pārliecināties paši savām acīm. Tikai nedomājiet, ka mēs ar Ati neapprecējāmies šā iemesla dēl. Nē. Viņš, neslēpšu, bija loti savdabīgs cilvēks. Lai gan es ar viņu par to nerunāju, esmu pārliecināta, ka laulības viņam bija nepieņemamas tikai tāpēc, ka līdz ar to tiktu sagrauta viņa vientulība. Atis tikai loti īsu brīdi spēja izturēt sabiedrībā, bet viesības viņam bija pavisam nepanesamas. Viņš bija sapņotājs un, kā man reizēm likās, dzīvoja savā - iedomu pasaulē. Tomēr viņš bija radis atbildēt par savu rīcību un tās sekām. Atis ne tikai bez vārda runas atzina Robertu par savu dēlu, bet arī neliedza viņam uzvārdu Bergmanis. Kā jau teicu, līdzās citām dīvainībām Atim piemita neiedomājama, īsta meitenes kautrība. Bet to šis stiprā rakstura cilvēks pārvarēt nespēja. Mēs nolēmām, ka Roberts, vismaz sākumā, dzīvos Mežvidos. Laikam gan viņš, gan es sirds dziļumos cerējām, ka ar laiku dēla stāvoklis uzlabosies. Tolaik es Vītolos mitinājos viena - vecāki jau bija miruši, bet māsa pārcēlusies uz Talsiem. Robertam augot, radās jauna problēma - kā noslēpt viņu no citu cilvēku acīm. Tādējādi Ata iedzimtā tieksme pēc vientulības pārvērtās apzinātā, mērķtiecīgā rīcībā. Pirms tam viņš vienkārši negāja sabiedrībā, bet nu sāka vairīties no apkārtējiem iedzīvotājiem, līdz ar to radot ap sevi tādu kā atsvešinātības pilnu tukšumu. Mežvidos tikai retumis ieklīda kāds sēņotājs, un vienīgi tad, ja bija nomaldījies, lai uzzinātu ceļu uz meža malu. Jāsaka, Atis bija veselus piecpadsmit gadus vecāks par mani un līdz ar to man neapšaubāma autoritāte. Tas, ko viņš teica, man bija neapstrīdams likums, un tikai loti retu reizi es atļāvos pieskarties vienīgajam aizliegtajam te- matam - dēla veselībai. Roberts dzīvoja gan pie manis Vītolos, es runāju par to laiku, kad viņš jau bija pieaudzis, gan uz vairākām nedēļām pārvācās uz Mežvidiem. Ārā mēs vinu laidām tikai tad, ja bijām stingri pārliecināti, ka tuvumā nav neviena sveša. Bet pārgājienu no vienas mājas uz otru veicām vienīgi tumsā. Pa to pašu taciņu, kuru bija ievērojis Kronberga kungs. Nereti ceļā patrāpījās kāds vēlīns gājējs un tad pa priekšu ejošais Atis deva norunāto zīmi, kuru pamanījuši, mēs ar Robertu uzreiz iemukām krūmos. Dēls nebija radināts vairīties no cilvēkiem, bet acīmredzot šāda rīcība viņam iedvesa… sajūtu, ka no svešiem draud briesmas. - Es pieļāvu tādu varbūtību, - Kronbergs palocīja galvu. - Bet jūs vēl neesat pastāstījusi par naudas lādīti - tā atvērta stāvēja uz virtuves galda, kā arī par mājā valdošo haosu. No šāviena līdz brīdim, kad ieradās Sīmanis, bija tik īss laika sprīdis, ka es nekā nespēju aptvert - kurš savandījis māju. Jūs noteikti
to nebūtu paguvuši. Bet mēs pieņēmām, ka tas darīts pēdu slēpšanai, lai noziegums izskatītos pēc laupīšanas. - To izdarīja Roberts. Tikko norībēja šāviens, viņš kļuva nevaldāms. Tāds… kādu viņu agrāk nebiju redzējusi. Svaidījās no istabas istabā zibenīgā ātrumā. No viena skapja pie otra. Grābiens - un plaukta saturs uz grīdas. Atkal grābiens… Laikam no pārbīļa… - Bet, manuprāt, šīs rīcības pamatā bija kaut kas būtiskāks, - Kronbergs pakratīja galvu. - Un tagad par lādīti. Kāpēc tā stāvēja uz galda? Turklāt vaļā? - Šajā lādītē mēs glabājām naudu. To varētu saukt par kopējo kasi. Mēs ar Ati nekad neizcēlām katrs savas vajadzības, bet raudzījāmies, lai vispirms tiktu apmierinātas svarīgākās. Ja ziemā man bija vajadzīgi zābaki, viņš savus cimdus pagaidīja. Ja viņam nepieciešama cepure, es atteicos no smaržām vai kā cita. Tas bija tāds kā rezerves fonds. Bet toreiz man ievaja- dzējās naudu neparedzēta rēķina nokārtošanai. - Skaidrs. Bet kur palicis Roberts? - Valts meklējot aplaida apkārt acis. - Tepat vien esmu, - es atsaucos, un pirmo reizi mazā kompānija iesmējās. - Es runāju par Robertu Bergmani, Štāl! - Viņš ir manā istabā. Rotaļājas. - Jā, - Skaidrīte Celma ierunājās no jauna, - reizēm mēs viņu ņēmām līdzi uz zemnīcu. Atis tajā glabāja nevajadzīgas lietas, un tur viņš, neviena netraucēts, varēja saelpoties svaigu gaisu. Mežrozītes saaugušas tik cieši… Bet Roberts tomēr atklāja, kā tikt tām cauri. - Kā? - es jautāju. - Izlīda pa apakšu. Tagad viņš vienmēr tā dara. Vienā vietā pazares atrodas pietiekami augstu, lai varētu neskarts izlīst tām pa apakšu. Tur izveidojusies savdabīga arkveida ala. - Es to atradu, - Valts paziņoja. - Skaidrs, ka Roberts bez citu palīdzības izlauzties cauri biežņai nevarētu, bet zaķēns apliecināja, ka viņš tur bijis. Tātad eksistēja vēl kāds ceļš. Kāds? Visapkārt dzelkšņains mūris! Un man ienāca prātā, ka tāds tas izskatās tikai no augšas. Bet no apakšas? Pieliecies es aplūkoju pazares un… tur jau tā bija! Jā, arkveida ala, pietiekami liela, lai pieaudzis cilvēks izsprauktos cauri bez īpašām grūtībām. Bet tagad, lai gan man tas jau zināms, tomēr pajautāšu - vai Robertam patīk rotaļlietas? - Ārkārtīgi. Īstenībā viņš tikai to vien dara - rotaļājas no rīta līdz vakaram. Bet pati mīļākā neliels, melnbalts niedru lācītis nez kur pazudis. Es jūtu, cik loti viņš to pārdzīvo. Parasti tas stāvēja Mežvidos uz galda, bet tagad… Panda. - Mēs to neesam redzējuši, - es apgalvoju, iedomādamies, ka kādam varētu ienākt prātā, vai mēs neesam to piesavinājušies. Vītolu saimniece pasmaidīja. Droši vien Roberts pats to kaut kur nometis. Kur jūs paslēpāties, kad ieradās Sīmanis? - Valts atgriezās pie sākotnējā temata. Uz bēniņu kāpnēm. - Pēc sievietes acīm varēja redzēt, cik smagi viņai atcerēties par liktenīgajā dienā notikušo. Hm… Kā redzi, Robert, mēs neesam pirmie, kas šo vietu izvēlējušies slēptuvei. Tātad - uz kāpnēm. Protams, kam ienāks prātā tur ieskatīties. Galvenais - istabas. Bet, ja pārējiem nav nekas pretim, ieiesim pie Roberta. Šķiet, man laimēsies noskaidrot jūsu dēla toreizējās dīvainās rīcības cēloni. Starp citu, kā jums izdevās pārliecināt māsasdēlu nevienam nestāstīt par viņu? Viņi noteikti pazina viens otru, ja jau uz Vītoliem… - Viņš ir saprātīgs zēns. Es neko neslēpu… Bet, no kurienes jums zināms, ka… - Tovakar, pēc makšķerēšanas, mēs pamanījām Robertu Vītolos. Arī šis ir viens no faktiem, kas liecināja par jūsu sakariem ar Mežvidu saimnieku. Bet ejam pie dēla. Procesijas priekšgalā sojoju es, jo tā bija mana istaba. Atvēris durvis, pārsteigumā sastingu.
Izrādījās, ka, neraugoties uz garīgo atpalicību, mans vārdabrālis nenoliedzami ir personība ar bagātu izdomu. Uz grīdas viņš bija izklājis segu, un laikam, lai apkārtnē vairāk izskatītos pēc ziemas, tai virsū palagu. No grāmatām izveidotajās teltīs rēgojās mazās rotaļlietiņas - tādas kā kakēns vai sunītis. No lieliem, sveķainiem egļu čiekuriem, kurus viņš sazin kādā veidā bija paguvis šurp atgādāt, Roberts bija iestādījis lielu mežu. Nebija šaubu, ka palags pēc šīs izrādes nebūs lietojams. Bet pašā vidū, viņa rokas vadīts, turklāt tādā pašā gaitā kā viņš, čāpoja lielais leduslācis. Velns bija tā aizrāvies, ka nesadzirdēja atveramies durvis. Virs sava pleca es sajutu pārdevējas karsto un ātro elpu. - Robert! - Celma paklusu uzsauca, un viņš sarāvies atskatījās. Atskatījās strauji un gluži kā dzīvnieks - pāri plecam, nepagriežot augumu. Iegājis istabā, Valts nocēla no skapjaugšas vecu kurpju kārbu. - Šajā kastē gul, kā jau domāju, mežonīgā haosa īstais vaininieks, - viņš paziņoja un izņēma melnbaltu lācēnu. Droši vien tas bija tas pats pazudušais. Parādījis visiem, pasvieda Robertam. Es redzēju, kā dīvainis ar visu augumu metās uz priekšu, vina acis iepletās, un nākamajā mirklī - kā māte, kas izrāvusi savu mazuli no uguns liesmām, viņš spieda to pie vaiga. Aijādams un glāstīdams pavisam aizmirsa par mūsu klātbūtni. Es dzirdēju, kā aiz manis aizkustinājumā iešņukstas pārdevēja. Valts pamāja, un mēs uz pirkstu galiem atgriezāmies viesistabā. Laimīgais velns palika divatā ar savu atgūto rotaļlietu. Vecais Sīmanis piepildīja pīpi ar smaržīgo tabaku, aizsmēķēja un, neslēpjot neticību, jautāja: - Tātad šis sīkais lācēns bija vainīgs pie lielās nekārtības Mežvidos? - Jā, - Kronbergs pamāja. - Protams, ne lācēns, bet Roberts, taču, ja nebūtu lācēna, nebūtu arī Roberta dīvainās reakcijas. Pa visu šo laiku, ko jūsu dēls, Celmas kundze, pavadījis ar mums kopā, man ne reizi nav nācies redzēt, ka viņš kaut ko nomestu pa roku galam - vai tā būtu rotaļlieta, vai konfekšu papīrītis. Priekšzīmīgi kārtīgs, tāpat kā tēvs. Neapšaubāmi, viņš loti pārdzīvoja mīļākās rotaļlietas pazušanu. Manuprāt, viss noticis šādi - Roberts atstājis lācēnu nevietā, tur, kur tas traucējis Bergmanim, un viņš to ielicis kurpju kastē. Lai nemētājas. Dabiska tāda cilvēka rīcība, kam tik kārtība, vai ne? Bet te traģēdija! Viņa acu priekšā iet bojā tēvs! Ko nabadziņā varēja izraisīt šis šaušalīgais skats? Varu atbildēt - bailes! Un bailes nevis par sevi, bet par to, ka vina mīluli var piemeklēt līdzīgs liktenis! Viņš tik tiešām kļuva līdzīgs mātei, kas glābj savu bērnu. Ātrāk, ātrāk sameklēt! Aizmirsta visa iedzimtā kārtības mīlestība, vinu vada vienas jotas - sameklēt un glābt savu draugu! Vai ticams izskaidrojums? Cauri smaržīgo dūmu mākonim es redzēju sirmbārdi piekrītoši palokām galvu.
XXXI nodala NOSLĒGUMS Laikam jau pēdējie notikumi bija tā satraukuši visus, ka iekšējais sasprindzinājums, meklēdams izeju, pēkšņi izlauzās nevaldāmā apetītē. Labu brīdi klusumu pārtrauca vienīgi trauku šķindoņa un cēli pieklusināta čāpstināšana. Sarunas atsākās tikai pēc laba brīža - kad pēdējais kumoss bija aizskalots ar konjaka malku. Šoreiz to darīja briļļainais Valdis Zandersons, kas visu vakaru bija tikai divas reizes atvēris muti - kad Valts pieprasīja atbildes uz spriedumu. - Visā, ko jūs stāstījāt, Kronberga kungs, jaušas skaidra, loģiska prāta darbība. Man, grāmatvedim pēc profesijas, tāda pieeja ir tuva. Patīk, pat vairāk. Tā ir pamatota. Taču vienu es nespēju saprast - kālab sarīkotas šīs svinības? To visu varēja izdarīt ievērojami vienkāršāk - paziņojot par notikušo mums, bet mēs - pārējiem, vai ne? - uzdodot jautājumus, viņš kā paradis pielieca galvu un skatījās pāri brillēm. - Tas nebūtu vienkāršāk, Zandersona kungs, - Valts atlaidās pret atzveltni un pakratīja galvu. Zinātnieki noskaidrojuši, ka vārdiskā, jeb pateiktā informācija iegulst klausītāju apziņā, tas ir - tiek saprasta loti zemā līmenī. Pārsvarā - zem piecdesmit procentiem. Lasītā jau vairāk - no sešdesmit līdz septiņdesmit. Tātad redzes savienojumā ar dzirdi tiek iegūts, ja tā var teikt, krietni augstāks lietderības koeficients. Turklāt jāņem vērā, ka cilvēki ļoti maz tic tam, ko saklausa. Ja jūs būtu izziņojuši apkārtnes iedzīvotājiem par notikumiem Mežvidos, tos vienkārši atstāstot no mutes mutē, šis procents saruktu vēl par kādu desmito dalu, jo ne viens vien uztvertu jūsu vārdus skeptiski. Tenkas, baumas, un nekas vairāk. Pateikt var visu. Tādējādi es nonācu pie atziņas, ka ar stāstīto vien būs par maz. Cilvēkiem jāredz, pēc tam varēs runāt. Un ne tikai jāredz. Jātiesā. Jānoskaidro gan patiesība, gan pamatojums savai turpmākajai attieksmei pret iesaistītajām personām. Padomājiet pats, kas būtu, ja mēs vienkārši paziņotu, ka Skaidrīte Celma gan nošāvusi Bergmani, taču tas bijis vienkāršs nelaimes gadījums. Vai daudzi noticētu? Viņa taču nodzēsa no bises gaiļa sava pirksta nospiedumu! Visi zina par policijas secinājumiem… • - Ko man tas maksāja… - Vītolu saimniece saviebās kā neciešamās galvassāpēs. - Varu iedomāties, - Kronbergs pamāja. - Bet tas vēl nav viss. Mežvidu velns - šis baismīgais vārds jau pats par sevi iedarbojas uz psihi. To pierādīja visai nožēlojamās sarunas veikalā. Arī velnu bija jāredz, rodot iespēju novērtēt tā briesmī- gumu, vai ne? - Valts pavērās pārdevējā. - Ko dotu, ja jūs, Zandersona kungs, pastāstītu, ka Kronbergs teicis - šis velns nav tik ļauns, kā to mālē? Kāds noticētu? Šaubos, jo jums, par to runājot, pašam pietrūktu iekšējās pārliecības, ka tā ir patiesība. To neviens klausītājs nepalaistu garām, un rezultāts būtu pat pretējs gaidītajam. Nē, tāds risinājums noteikti nebija pieņemams. Un kas ir tagad? Tagad jūsu ieroči ir pārliecinoši - personīgie pārdzīvojumi, notikumu analīze, pierādījumi, fakti, redzes un dzirdes atmiņas, tas kopums, ko es nosauktu par šoka terapiju. Tā ir visīstākā iedomu un aizspriedumu izārstēšana ar patiesības palīdzību. Grāmatvedis uzstūma brilles uz pieres, mirkli domāja, tad piekrītoši palocīja galvu. Jums taisnība, nebiju par to iedomājies. Jā, loti daudzi vārdiem nenoticētu, bet, atstāstot redzēto… nekas cits neatliks. Liecinieku ir pietiekami, lai nemēģinātu apstrīdēt. Turklāt Milda… Man liekas, viņai jūsu plānā nebūt nav atvēlēta vienkāršas statistes loma? - Zandersons no jauna pielieca galvu un pāri brillēm apveltīja vispirms manu draugu, pēc tam arī pārdevēju ar šķelmīgu skatienu. Jau labu laiku apaļīgās sievietes sejā es nespēju saskatīt to iekšējās pašpārliecinātības izteiksmi, kas vinu padarīja manās acīs visai netīkamu. - Bet kā jūs domājat? - pagriezies Valts vaicāja to viņai pašai. - Jūs esat loti viltīgs… - tas bija viss, ko viņa spēja atbildēt. Kronbergs iesmējās. - Viltīgs gan. Jums, Zandersona kungs, ir taisnība - aprēķins ir skaidri jaušams. Kura vietējā apkārtnē ir pati pieejamākā informācijas vieta? - Valts jautāja un pats arī deva atbildi. - Protams, veikals. Diemžēl rindā stāvētāji pastāvīgi nomaina cits citu, bet ziņām jānonāk pie visiem bez izņēmuma. Skaidrs,
ka nav neviena, kas to izdarītu labāk par pārdevēju. Tieši viņas acu priekšā ik dienas aizslīd teju vai trešā dala pagasta iedzīvotāju. Tādējādi mūsu izvēle, liekas, ir pamatota? - Noteikti, - sarunā iejaucās kārnais Hofmanis. Bet laikam nespēdams apslāpēt savu ieradumu visu apšaubīt, piebilda, - ja vien Milda būs ar mieru… It kā viņš būtu visu priekšā klaji apšaubījis tās godīgumu, apaļīgā sieviete pietvīka un, sašutumā atmetusi ar roku, iesaucās: - Bet kas tad to darīs? - un, jau nedaudz pieklusinājusi balsi, piebilda. - Man… man pašai tas ir nepieciešams! Nemaz nebiju iedomājusies… jūs, Kronberga kungs, nezināt, ko, stāvēdama aiz letes, esmu saklausījusies gan par Bergmaņa nāvi, gan - Mežvidu velnu! Ne vārda neiebilstot, pacietīgi, ar patiesu baudu uzsūcu sevī visus netīrumus! Nē, tas ir mans un neviena cita pienākums! - viņa to nobēra tādā ātrumā, ka nepalika šaubas - pārdevējas iekšējie pārdzīvojumi visai maz atpalika no Vītolu saimnieces nervu satricinājuma. - Kā redzat, Zandersona kungs, šoka terapija ir visai iedarbīga metode garīgajā ārstniecībā, - Valts pagriezās pret grāmatvedi un pacēla glāzīti. - Ienaidnieks kļūst draugs, bet draugs - ienaidnieks. - Nesapratu pēdējo? - grāmatvedis savilka sirmās uzacis. - Draugs - ienaidnieks? -Jā. - Ar to es domāju mēli. Mēles. Tās, kas ikdiena izverd netaisnību un ļaunumu. Dūres sisto ievainojumu sadziedē laiks, bet mēles? Tādējādi jūs uz savu sākotnējo jautājumu esat saņēmis izsmeļošu atbildi. Bet nu gan iedzersim! Tagad, kad notikums Mežvidos bija zaudējis savu noslēpumainības plīvuru, sarunas pie galda sadalījās. Četri vecie vīri, cits citu pārtraukdami, centās noskaidrot visas aplamības, kas bija likušas viņiem turēt aizdomās bijušos malumedniekus. Bet sievietēm galvenais temats, protams, bija Mežvidu velns. - Roberts, - stāstīja Skaidrīte Celma, - ir jūtu cilvēks. Eo zinu. Domāt viņš spēj ārkārtīgi maz, turklāt par pašām vienkāršākajām lietām, toties just - daudz. Esmu redzējusi viņu stundām kavējamies rotaļlietu vidū, pēc kārtas nopētot vienu, tad otru, un tā tālāk. Citam tas jau sen būtu apnicis, bet Robertam ne. Neapšaubāmi, viņš tādās reizēs sevī izdzīvo kaut ko, kas mums nav saprotams. - Jā, - iejaucās mans draugs. - Tā ir iekšējo jūtu pasaule, bez saprāta līdzdalības. Iespējams, kaut kas līdzīgs iekšējai mūzikai, vai pacilātībai, ko nes sevī vīna glāze. Viņš nemaz nerunā? - pārdevēja līdzjūtīgā balsī jautāja. Nemaz. Tikai reizēm, kad satraucies, ierejas vai sāk murrāt. Ari saprot tikai atsevišķus vārdus. Kāpēc jūs Robertu pēc notikušā neieslēdzāt Vītolos? - es painteresējos. Mēģināju, bet… Viņš vaidēja! Bez pārtraukuma. Stāvēdams pie durvīm. Kā sāpēs. To bija tik neciešami klausīties… Nācās izlaist. Protams, - Valts pamāja, - viņš taču nezināja, kāds liktenis piemeklējis niedru lācēnu. Esmu pārliecināts, ka tas viņa acis nebija rotaļlieta, bet kaut kas līdzīgs labākajam draugam, kuru vajadzēja glābt! Tāpēc viņš prasījās laukā. Lai meklētu. Tas arī izskaidro, kāpēc viņš ieradās pie mums Mežvidos naktī, negaisa laikā. Jūtas ir spēcīgs dzinulis. Vai jums zināms, ka viņš meklēja arī sev līdzīgos? Bērnus! Un atrada! Pēc sejas varēja pateikt, ka Vītolu saimniece par to neko nezina, jo, pārsteigumā saraukusi uzacis, pakratīja galvu. - Neticu! Roberts vairījās no cilvēkiem. - Jūtas ir spēcīgs dzinulis, - Kronbergs atkārtoja. - Bet sev līdzīgos viņš atrada Pēteros! Tur viņš bija biežs viesis, to mums pastāstīja… kāda sieviete. Protams, viņu orģijās Roberts nav piedalījies. Tikai sēdējis un vērojis. Bet pēc kāda laika aizgājis, lai citā reizē ierastos atkal. - Bet Pēteros nav bērnu! - pārdevēja iebilda. - Vieni vienīgi dzērāji.
- Jā, bet dzērāji alkohola reibumā bieži uzvedas kā bērni, vai ne? Tādi viņi ari bija Roberta acis. Te nav svarīgs vecums un āriene. Roberts fiksēja vienu - uzvedību. Arī pats viņš ārēji maz atgādina nepilngadīgu, taču pēc rīcības - bērns kas bērns. Starp citu, spriediet kopīgi, varbūt laimējas izdomāt, kā palīdzēt šiem dzērājiem. Ari tā ir problēma, turklāt nes sevi lielākas briesmas citiem nekā Mežvidu velns. Vccic vīri jau bija beiguši diskusiju par malumedniekiem un tagad ar interesi ieklausījās mūsu sarunā. Piepeši atdarījās durvis, un uz sliekšņa parādījās Roberta neveiklais stāvs. Vienā rokā viņš turēja niedru lācīti, bet ar otru aiz ķepas vilka balto krāsu jau krietni zaudējušo leduslāci. Velns neticami ātri bija pieradis pie svešu laužu klātbūtnes un vienā mierā pārlaida visiem skatienu. Ieraudzījis mani, zvalstīgi piečāpoja klāt un paļāvīgā uzticībā iespieda manā rokā melnbalto lācēnu. Ar acs kaktiņu es pamanīju Skaidrītes Celmas pārsteigto skatienu, bet Kronbergs, laikam saistot notiekošo ar mūsu pēdējo tematu, viegli pasmīnēja un, pieliecies man pie auss, iečukstēja: - Tāds ar tādu saprotas vislabāk. Divi Roberti… Vakaru noslēdza vairāki tosti par godu man un manam draugam, kā arī par laimīgajām beigām, kas vainagoja Ata Bergmaņa nāves apstākļu izmeklēšanu. Vēl dažas atvadu frāzes, un Valts izvadāja klātesošos pa mājām. Celma gribēja iet kājām, bet Kronbergs nebija pierunājams. - Jau nakts, turklāt Roberts nekad nav braucis ar mašīnu. Lai gan redzējis šo pārvietošanās līdzekli neskaitāmas reizes, Mežvidu velns neparko nebija piedabūjams kāpt iekšā. Un tikai tad, kad pirmais savu vietu uz aizmugures sēdekļa bija ieņēmis mazais niedru lācēns, viņam nopakaļ, izliecies dīvainā līkumā, piesardzīgi sekoja tā draugs. Kad mūsu opela rūkoņa izgaisa tālumā, atgriezušies viesistabā, vecie vīri no jauna apvienojās kopīgā sarunā. Šoreiz tās galvenais temats bija kartupeļu rakšana. Drīz iesaistījās arī pārdevēja. - Ņemiet mani arī kompānijā! viņa lūdza. - Man nav neviena vīrieša, kas palīdzētu. - Ar vienu noteikumu! - paziņoja Hofmanis. - Ar kādu vien gribi, Donātiņ! - iesaucās apaļīgā sieviete. - Bet kādu? - piepeši viņa ar tik aizdomīgu sejas izteiksmi pajautāja, ka visi iesmējās - tik amizanti tas izskatījās. - Siļķes, dārgā! - kārnais virs izslēja gaisā tievu, garu rādītājpirkstu. - Ja apsolies pazinot, kad būs pievedums, tā lieta varētu iet! Kā domājat, zēni? Sīmanis pamāja, un pārdevēja priecīgi sasita plaukstas. Ne tikai paziņošu, paglabāšu treknākās. Valts pārradās pēc piecpadsmit minūtēm. Pa šo laiku izdomājuši vēl ne vienu vien tostu, vīri bija sasnieguši to stāvokli, kas viņu vecumā liek domāt par gultu. Miegaini atvadījušies no manis, viņi cits aiz cita iespiedās aizmugures sēdeklī, bet pārdevēja, ērti apsēdusies līdzās vadītājam, atvadām novēci- nāja ar roku: - Ardievu, Robertiņ! - Paliec sveika, Mildiņ! - es nepaliku parādā, un, kompānijai jautri smejot, opelis nedaudz smagākā gaitā nekā citkārt ienira tumšajā meža takā. Palicis viens, izdzēru savu kafiju un ķēros pie mājas sakopšanas. Vispirms savu istabu. Kārtīgais Roberts bija akurāti salocījis segu, bet, laikam nezinādams, ko iesākt ar sveķainajiem čiekuriem, arī tos akurāti ierullējis palagā. Nomainījis gultas veļu, pārcēlos uz virtuvi. Darbs, ko nevaru ciest - trauku mazgāšana - atņēma man gandrīz veselu pusstundu. Darbojos ar lupatu, pa reizei iemetot skatienu logā. Atvilktie aizkari lāva netraucēti pārskatīt pagalmu. Tagad aiz tā nakts tumsā grimstošais mežs šķita zaudējis agrāko noslēpumaino draudīgumu. Kad jau sāku uztraukties, vai ar pārpildīto automašīnu nav kas atgadījies, atskanēja pazīstamā rūkoņa un aiz loga apstājās mūsu pelēkais opelis. Kronbergs parādījās durvīs priecīgs un apmierināts. - Vai viss izdzerts? Man tikai vienu glāzīti! - viņš lūdzošā balsī sacīja un atkrita krēslā. - Nudien, nakts vidū izkulties cauri meža takai bez starpgadījumiem nav nieka lieta. Es noliku drauga priekšā pudeli un divas glāzītes.
- Tev ari? - viņš sacēla uzacis. - Kālab ne? Rīt nekur nav jāsteidzas, varēšu izgulēties līdz nelabumam. - Tu tā domā? - Valts uzmeta man ironisku skatienu. - Protams. Darbs padarīts, tagad - atpūta. Bet tai es esmu gatavs vienmēr. -Tādā gadījumā meklē gumijas zābakus. Rīt dosimies makšķerēt. Celsimies piecos! Laivas atslēgas man jau kabatā. - Viņš nolika uz galda saišķi, kurā es pazinu Vītolu saimnieces īpašumu…
SATURS nodala. Lēmums………………………………………….. 5 II nodala. Mežvidos……………………………………… 10 III nodala. Negaidīta zina……………………………… 19 IV nodala. Sīmanis………………………………………. 27 V nodala. Veči……………………………………………… 37 VI nodala. Mežvidu velns……………………………… 45 VII nodala. Uz ezera…………………………………….. 55 VIII nodala. Seja logā…………………………………….. 64 IX nodala. Veikalā……………………………………….. 71 X nodala. Pļāpas………………………………………….. 81 XI nodala. Negaiss……………………………….. • • • 89 XII nodala. Uz Malkam………………………………… 98 XIII nodala. Ata Bergmaņa noslēpums……………. 109 XIV nodala. Zemnīca……………………………………. 123 XV nodala. Zādzība…………………………………… 133 XVI nodala. Lamatas……………………………………. 141 XVII nodala. Iebrucējs………………………………….. 153 XVIII nodala. Oto Štolca problēma…………………. 160 XIX nodala. Negaidītais atradums…………………… 171 XX nodala. Meklējumi………………………………… 180 XXI nodala. Atradums…………………………………… 188 XXII nodala. Pēdas………………………………………. 198 XXIII nodala. Dīvainais paziņojums………………. 205 XXIV nodala. Pēteros…………………………………….. 213 XXV nodala. Ēsma………………………………………… 222 XXVI nodala. Iedraud/ēšanās…………………………. 231 XXVII nodala. Būdiņa…………………………………… 238 XXVIII nodala. Viesi……………………………………… 246 XXIX nodala. Atzīšanās………………………………… 253 XXX nodala. Panda……………………………………….. 257 XXXI nodala. Noslēgums………………………………. 268 Sagatavota iespiešanai SIA "Nordik". Rcģ. apl. Nr. 2-0792. Adrese - Daugavgrlvas ielā 36-9, Rigā, LV-1050, tālr. 7602672. Noliktavas adrese - Jezusbaznlcas ielā 7a, Rīgā, LV -1050, tālr. 7225669. Iespiesta un iesieta a/s "Preses nams" poligrāfijas grupā "Jāna sāta". Izdevniecība Nordik piedāvā Jāna Ivara Stradina romānu "Konrāda Laubes noslēpums"
Kapec privātdetektīvi Kronbergs un Štals iegādājas namu Cīrihē? To sapratīsiet tikai tad, kad kopā ar detektīviem atklāsiet zelta kontrabandas ceļus, kā arī Konrāda Laubes un Felicitas Kreses iecerēto intrigu! Izdevniecība Nordik piedāvā
Andris Jakubāns un 33 stāsti! 33 stāsti ir tas darbu kopums, ko savā 60. gadskārtā pazīstamais rakstnieks un publicists pats atzinis par laika pārbaudi izturējušiem un lasāmiem šodien - vienā grāmatā. "Slepkavību Greidžentholā" sarakstījis latviešu autors Arnolds Kristi (īstajā vārdā - Arnolds Leikarts). Savā pirmajā romānā autors cenšas iet slavenās angju detcktīvrakstnieces Agatas Kristi pēdās ari viņu saista 20. gadsimta vidus notikumi Anglijā.
Izdevniecība INlordik piedāvā Jauns latviešu detektīvs! Atjautīgs slepkava darbojas turīgas savrupmājas gaisotnē…