Latvija

ARTURS TUPIŅŠ

NAVES SALA

RIGA, 1923.

Arturs Tupiņš

Nāves sala Latvju strēlnieku cīņas Ikšķiles priekš tilta apcietinājumos Rīgā, 1923 Valtera un Rāpās akc. sab. izdevums Valtera un Rāpās akc. sab. grāmatspiestuve,

Rīgā, Skārņu ielā No. 13.

Priekšvārds.

Savus pirmos uzmetumus par „Nāves salu" uzrakstīju jau 1916. gadā, pēc tam, kad biju apmeklējis Ikšķiles priekš tilta apcietinājumus.

Bīdamies tā laika nikno cenzūru, es iedevu savu rokrakstu personīgai caurskatīšanai Rīgas frontes 12. armijas komandierim ģenerālim RadkoDmitrijevam. Neraugoties uz viņa silto atsauksmi un atļauju iespiest šo rokrakstu līdz pašam pēdējam burtam, Peterpils cenzūra to tomēr neatļāva. Rīgai krītot, visus manus papīrus aizsūtīja uz Peterpili, kur tie pazuda.

Francijā es pēc atmiņas atjaunoju zudušo darbu. To iespieda pilnīgi laikrakstā „Revue Baltique" un pa daļai dienas avizē „Matin".

Priecājos, ka mans darbs beidzot nāk klajā manā dzimtenē. Šis latviskais izdevums ir stipri pārstrādāts un papildināts. To darot, es gribēju uzkavēties un sīki apskatīt Ikšķiles priekš tilta apcietinājuma vēsturi, kaut gan trūkst dokumentu, kas apgaismotu šo savā ziņā vienīgo aizsargāšanās cīņas piemēru. Kopā ar latviešu strēlnieku pulku atliekam tie tika aizvesti uz Maskavu. Ar šo darbu, kas domāts plašākām lasītāju aprindām, es gribēju atgādināt mūsu jaunatnei viņas slaveno pagātni. Es gribēju gandarīt aizmirstajiem „Nāves salas" aizstāvjiem, viņas dzīviem un mirušiem varoņiem. Es negribēju šeit minēt atsevišķus vārdus — mani varoņi ir otrā un trešā latviešu strēlnieku pulka karavīri, vienkārši pelēki kareivji un virsnieki. Tas, kurš šai darbā atradīs netīšu kļūdu, lai piedod to, jo es ticu, ka šis darbs ir tikai pirmais ierosinājums mūsu slaveno strēlnieku pulku vēstures pētīšanai. Mana vissirsnīgākā pateicība bijušiem II. un III. latv. strēln. pulku komandieriem pulkvežiem Francim, Kļaviņam un Kalniņam. Visi neatteicās uzklausīt še manu mazo darbu un deva savus lietišķos aizrādījumus. Pateicos ari kara muzejam par laipni aizdotām fotogrāfijām.

A. T. 1922. g. 1. maijā.

Nāves sala Kur cēlās un kā radās „Nāves sala" jeb Ikšķiles priekš tilta apcietinājums? 1915. gadā, krievu armijai atkāpjoties no Lietavas cauri Kurzemei, kādai daļai bija pārcelties Daugavai, lai apmestos un aizstāvētos tās labajā krastā. Atkāpšanās notika virzienā, jo tur atradās zināmā pāreja. Kad karaspēks bija laimīgi pārvācies Daugavai, tika pavēlēts pāreju iznīcināt un tiltu nodedzināja. Tomēr nakti pārcelšanās

vietai piesteidzās vēl divas aizkavējušās rotas un tilta galā apstājās, nezinādamas ko darīt. Tā kā jau tuvojās vācu jātnieku nodaļas, rotas turpat Daugavas krastā pie Līvesmuižas (Dūnshof) steigšus ierakās un gatavojās aizstāvēties. Citas izvēles nebija un stāvoklis bija grūts: draudēja vai nu noslīkšana vai gūstniecība. Vieglās vācu jātnieku izjādes, atmezdamās uz šo pirmo nopietnāko pretestību, atkāpās.

Pienākušie vācu kājnieki, nezinādami, cik lieli ir krievu spēki, sāka ierakties nevis tuvējā palejā, bet gan valdošos augstumos, kas apauguši bieziem mežiem un noderēja kā dabisks aizsegs. Kad krievu armijas stāvoklis noskaidrojās un armija kaut cik apmierinājās, tika nolemts nevis atvākt abas pakaļ palikušās rotas, bet turpretim pastiprināt viņas ar vēl divām rotām, t.i. palielināt ļaužu skaitu līdz vienam bataljonam, dodot viņām visu nepieciešamo un pabalstot ar spēcīgu artilēriju no pretējā krasta. Tādā kārtā priekš tilta apcietinājumu arvien jo vairāk nocietināja, lai pēcāk tas būtu par mūsējo uzbrukuma galveno kara lauku. Šis iecirknis bija sevišķi noderīgs uzbrukuma tālākās attīstīšanas darbībai. Pārraujot vācu fronti un virzoties uz Baldones pusi, būtu iespējams neviens atraut vienu otram tādus stipri apcietinātus vācu rajonus, kā Olaines, Slokas un Tukuma, bet ar izveicīgu uzbrukumu krievu karaspēks atgrieztu un izolētu ari vācu armijas Jaunjelgavas grupu no Rīgas grupas.

Pēc krievu karaspēka atkāpšanās aiz Daugavas 1915. g. rudenī, rudens un ziema aizritēja izlīdzinot fronti, nocietinot ierakumus un sagatavojoties. Vēlā rudenī, Daugavai aizsalstot, Ikšķiles priekš tilta apcietinājums kādu laiku it kā zaudēja savu nozīmi, jo Daugavu varēja pāriet kaut kurā vietā. Pēc savām 1915. g. vasaras uzvaram, vācieši nepietiekoši apvērtēja 12. armijas spēkus. Vasaras beigās tur sāka steigšus formēties latviešu strēlnieku bataljoni, bet oktobrī pirmie trīs bataljoni jau bija ieguvuši priekšzīmīga karaspēka slavu. 1915. g. oktobra sākumā tika steigšus pārvesta uz Rīgas rajonu ari trešā sibīriešu divīzija. šķītās, ka mūsējo pusē pamaz.am sakrājās spēki. Tikai jānožēlo, ka krietnā trešā sibīriešu divīzija 1915. g. 28. oktobrī bija laista nevajadzīgā un grūtā demonstrācijā Ķekavas rajonā pie Pulkarņiem, kur divi svaigi un spēcīgi pulki tika stipri satriekti. Varbūt, ka šī vieglā uzvara pārliecināja vāciešus, ka pat labākās krievu divīzijas nav diezgan stipras. Pēc oktobrī saņemtā sitiena krievu karaspēks vairs neiesāka nekādus lielākus kara darbus, un 1915. gada ziema aizritēja izlūku darbībā un sīkos vietējos uzbrukumos, pie kam latviešu strēlnieku bataljoni bija tie, kas kaut cik atdzīvināja šai laika sprīdī apklusušo Rīgas fronti.

Kad 1916. g. agrā pavasarī sāka Daugavā ledus iet un viņas plašie ūdeņi atbrīvojās no ziemas važām, vāciešiem it kā atdarījās acis. Sākot no

Doles salas, kas pie Maruškiem sastopas ar Rīgas priekšpilsētām, līdz pašai Jaunjelgavai, vācu armija bija atdalīta no krievu karaspēka ar plašo Daugavu. Vienīgi Ikšķiles priekš tilta apcietinājums, vācu krastā, kā ķīlis bija iespiedies viņu pozīcijās un vienmēr draudēja ar pārrāvumu un iespraušanos dziļi aizmugurē. Ari Tukuma dzelzceļš bija apdraudēts.

Sākot ar 1916. g. martu, vācieši sāka noteiktāk apjaust krievu spēkus.

Tie pieredzēja 8. martā Ķekavas rajonā pie Franču mājam jaunu krievu uzbrukumu, kurš nebija vairs līdzīgs sibīriešu demonstrācijām pagājušā gada oktobrī. Pirmais un otrais latviešu strēlnieku bataljons šeit bija pārrāvuši vāciešu fronti, sasituši viņu dzīvos spēkus un ķērušies jau pie Jelgavas rezervēm. Vāciešiem draudēja dziļš frontes pārrāvums, bet tos izglāba tas apstāklis, ka latviešu bija tikai divi bataljoni un tos nepabalstīja krievu karaspēka daļas. Kaut gan vāciešiem izdevās šo spožo pārrāvumu likvidēt, tomēr dabūto mācību tie neaizmirsa. Viņi noprata, ka vācu fronti pie Rīgas ir iespējams pārraut, un ka Ikšķiles priekš tilta apcietinājumam būs piešķirta noteicošā loma, ja krievu.12. armija vēl kādreiz mēģinātu to darīt.

1916. g. marta beigās sākās vēsturiskā Ikšķiles priekš tilta apcietinājuma aizstāvēšana. Vācieši šai rajonā top sevišķi modrība. Tie sakopo šeit vairākus bataljonus un tur ari rezervē lielākus spēkus. Vēl vairāk, — viņi pieved daudz artilērijas un iesāk ikdienas metodiski apšaudīt Ikšķiles priekš tilta apcietinājumus ar visu kalibru lielgabaliem un mīnmetējiem. Sākās vesela rinda parasto štāba ziņojumu: „Pretinieks atklāja viesuļuguni uz Ikšķiles priekš tilta apcietinājumiem.. Pārejās frontēs mierīgi." Lai aizstāvētu Ikšķiles priekš tilta apcietinājumus, ievajadzējās labākās karaspēka daļas un tad atceres latviešus. 12. armijas štābs liek uz viņiem visas savas cerības un jau marta beigās izsauc uz Ikšķiles priekš tilta apcietinājumu otro Rīgas un trešo Kurzemes strēlnieku bataljonu. Krievu divīzijas, kurām līdz tam laikam bija piekomandē tiešie bataljoni, ir nemierā ar šādu rīcību. Latviešu strēlnieki bija neviens šo krievu divīziju acis, jo tie nesa viņu izlūku dienestu, bet ari pelnrušķi, kuriem uzkrāva smagos pozīciju izlabošanas darbus. Pēdējā gadījumā to sauca par šo strēlnieku atpūšanos.

Naktī uz pirmo aprīli viens latviešu strēlnieku bataljons stājās Ikšķiles priekš tilta ierakumos uz trijām nedēļām. Otrs latviešu bataljons paliek rezervē aiz Daugavas. Latviešu bataljons novietojas bīstamākā priekš tilta vietā, kas atrodas labajā pusē, bet krievu bataljons paliek vienmēr kreisajā, mazāk bīstamā iecirknī, kur ienaidnieks atrodas daudz tālāk.

Kārtējam latviešu bataljona komandierim tiek vienmēr uzdots uzņemties nevienu priekš tilta komandanta pienākumus un būt par aizstāvēšanas galveno vadītāju, bet tam jānes ari atbildība par šā Rīgas frontei svarīgā

iecirkņa veselumu. No šā brīža sākas drudžaina pozīciju nocietināšana, kā ari otro un trešo apcietinājumu līniju ierīkošana, izvirzot ierakumus pamazam uz priekšu. Latviešiem šai iecirknī ienākot, ierakumi atradās haotiskā stāvoklī, jo krievi ziemā savus apcietinājumus bija cēluši no sniega un ledus, kas, pavasarim sākoties, sāka pazust. Latviešu komandanta rīcībā tiek dotas no tehniskā karaspēka visādas specialas daļas, un Ikšķiles priekš tilta apcietinājuma garnizons sniedzas trīs tūkstoši cilvēkos, kas beidzot pieaug pat līdz četriem tūkstošiem. Brīžos, kad priekš tilta apcietinājums tiek atgriezts no pārejās pasaules, latviešu strēlnieku bataljonu komandierim tiek piešķirtas tādas neaprobežotas tiesības, kādas ir tikai ienaidnieka apsēsta cietokšņa komandantiem.

Daudz mēnešus ilgi un grūti cīnoties šai Ikšķiles tilta galā, latvieši to nosauca par „Nāves salu". Šis vārds bija patiesi izdevies un raksturīgs šai vietai, kas izskatījās it kā no pārejās pasaules atšķirta sala. Priekšā un sānos tai atradās vesela jūra vāciešu karaspēka, kas varēja kaut kurā brīdi noslīcināt asiņainā vilnī mazo saujiņu aizstāvju, kuriem aiz muguras plūda platās Daugavas tumšie Tie bija atšķirti no visas pasaules, un tikai dažas stundas, īsajā vasaras naktī, pirms rīta ausmas, tie varēja sazināties ar pārējo karaspēku. Šais stundās tiem piegādāja patronas un rokas granātas nākošai dienai. Turpu tiem laivām pieveda uzturu un papildspēkus, bet atpakaļ no tiem atveda neskaitāmus ievainotos un kritušos. Nāves salā trūka vietas dzīvajiem, kur gan lai glabātu mirušos? Viņu bija tik daudz, ka mūsējo krastā pretī tilta galam bija ierīkota ne viena vien kapsēta. Šeit atdusas mūsu strēlnieki, kas krita tai šausmīgā salā. „Nāvēs sala" bija kā kāds milzīgs apakšzemes perēklis, kurā ritēja oriģināla un šausmīga dzīve, kas brīžiem pildījās ar smagu misticismu un nejaustiem pārdzīvojumiem. Viņas aizstāvji bieži vien tika ilgāku laiku pavisam mums atgriezti, kad tur notika lietu vienīgas kaujas un pretinieks taisīja uz Daugavas uguns aizsegu ar desmitām bateriju.

Dažreiz pretinieks, ilgi meklēdams, atrada laivas, ar kurām tika uzturēta satiksme, un noslīcināja tās. Šais brīžos grūti klājās tiem, kas atradās priekš tilta apcietinājumā. Tas, kurš kādreiz ir nokļuvis „Nāves salā" un pavadījis tur kaut ari dažas dienas, tas to savā mūžā nekad neaizmirsīs.

Dažreiz mūsu frontē veselas nedēļas pagāja mierā, bezdarbībā un drošībā.

Tikai „Nāves salā" nekad nebija miera. Tur trijās nedēļas no vietas dzīvoja nejēdzīgi saspīlētu dzīvi saujiņa aizstāvju, ik brītiņu dildama mazumā mūsu acu priekšā. No turienes nāca miroņiem un ievainotiem piekravātas.

Tā bija ciešanu un asaru sala. Ik zemes stūrītis, ik smilšu graudiņš tur slacījās latviešu asinīm. Bet strēlnieki klusēdami panesa šīs mokas. Viņu gods bija aizstāvēt šo mīļās Kurzemes sīko zemes stūrīti. Šai „Nāves salā"

norūdījās jaunais latviešu karaspēks. Velnišķos apstākļos tas saņēma šeit savu pirmo kaujas kristību un izgāja nežēlīgā kara rūgto skolu. Nekur citur visā pārejā krievu frontē nebija tik stipri nocietinātas vietas kā šeit, un nekur citur nenotika tik drausmīgas pozīciju cīņas. Tā bija vārda pilnā nozīmē mūsu pašu, latviešu Verdena. Šo nesalīdzināmo Ikšķiles priekš tilta aizstāvēšanu latvieši nesa vairāk kā pusgadu, gandrīz līdz pašai 1916. gada ziemai. 1916. gada beigās otro un trešo latviešu bataljonu (vēlākos pulkus) steigšus aizsauca pie Rīgas, kur toreiz atradās pirmā jauna formētā latviešu brigāde. Bija nodomāts, ka tiem jāpiedalās oktobra uzbrukumā un jāpalīdz atbrīvot Kurzemi. Šie seši mēneši, kurus latvieši pavadīja Ikšķiles tilta galā, ir paši ievērojamākie „Nāves salas” vēsturē. Latviešu strēlniekus un viņu komandierus šeit redzēja pašaizliedzības un varonības augstākās pakāpēs. Tie bez negoda un kā uzvarētāji izgāja no šās cīņas. Viņi nevienu neatdeva pretiniekam ne pēdas zemes, bet turpretim gandrīz otrtik paplašināja priekš tilta iecirkni. Vācu frontes pārraušana 1916. jūlijā bija pasākta Ķekavas iecirknī. Šai pasākumā piedalījās ari pārejies latviešu bataljoni, nesdami smagus upurus. Uzbrukumam tomēr nebija sekmju, neraugoties uz milzīgiem papildu spēkiem, kas bija savākti pie Rīgas.

Ikšķiles priekš tilta apcietinājums 1916. gada vasarā netika izmantots vācu frontes pārraušanai. Kurzemes stratēģiskā atslēga palika neizlietota.

Visi seši apcietinājumā pavadītie mēneši pagāja grūti iedomājamos apstākļos. Grūta bija neviena pat aizstāvēšanās, bet grūta bija ari tilta gala apcietināšana. Visu vajadzīgo nācās naktīs vadāt no krievu krasta.

Nevaru aizmirst milzīgos kokus, ap kuriem locījās desmitiem ļaužu, vilkdami tos uz apcietinājumu kreiso stūri. Jau tukšām rokam ejot, metās silti zem lodēm. Tomēr strādātāji darīja savu darbu, salīkuši zem smagajām nastām un neraudzīdamies nedz uz mīnu sprādzieniem, nedz šrapneļu krusu, nedz bojā ejošiem biedriem. Tikai dziļaka ieskatoties šā apcietinājuma sīkdaļās un iedziļinoties

I II. Kurzem es str ēln ie ku bata ljona karo gs.

strēlnieku aizstāvamās pozīcijās, Var saprast savā ziņā vienīgo epopeju par latviešu strēlnieku cildenajiem varoņdarbiem. Ikšķiles tilta gala aizstāvēšana šo sešu mēnešu laikā, paliks neizdzēšama nevienu otrā un trešā pulka vēsturē, bet ari vispasaules kara vēsturē tā ieņems gaišākās lappuses. Šos sešus grūtos mēnešus mūsu tauta nekad neaizmirsīs. Jau tagad tos piemin nevienu ar skumjam smago upuru dēļ, bet ari ar lepnumu kā mūsu cildenības un krietnības paraugu.

1916. gada 31. marta rītā trešais latviešu bataljons dabūja no korpusa štāba telefonogrammu, kurā bija pavēlēts, nakti pārcelties Daugavai un nomainīt priekš tilta apcietinājuma labajā pusē esošo Sibīrijas strēlnieku pulka 2. bataljonu. Trešais latviešu strēlnieku bataljons šai brīdī atradās Zālenes salā, augšpus priekš tilta apcietinājuma. Vakaram metoties, to sapulcināja pilnā sastāvā pie pārejas uz tilta gala apcietinājumu.

Bataljonā ietilpa ari izlūku, spridzinātāju un ložmetēju komandas.

Neskatoties uz smagiem zaudējumiem, ko bataljons bija cietis Slokas kaujās (no 1200 strēlniekiem ierindu atstāja 400 kareivji, starp tiem 120 kritušo), viņa sastāvs bija tomēr izmeklēts un krietns. Karavīri nebija jādzen kaujā, bet gan nācās tos bieži vien atturēt. Tik jauni, dedzīgi un strauji tie bija. Tai brīdī, kad mūsu strēlnieku bataljoni pirmo reiz izgāja pozīcijās, tie pa lielākai daļai sastāvēja no brīvprātīgajiem, 18 un 19 gadus veciem jaunekļiem. Gados vecāki bija tikai pārbēgušie no krievu pulkiem, kas, nebēdādami par draudošo sodu, tomēr pievienojās latviešu

nacionālajam karaspēkam.

Trešais latv. strēlnieku pulks bija nosūtīts Ogres rajonā jau 1916. g. janvāra beigās. Pēc samērā klusām ziemas dienam, martā, pavasarim sākoties un ledum ejot, vācieši sāka Ikšķiles priekš tilta apcietinājumus apšaudīt ar desmitiem lielgabalu. Ziemu tiem nebija šai iecirknī nedz vajadzīgo spēku, nedz artilērijas. Marta sākumā tos steigšus pieveda, jo, pēc latviešu uzbrukuma 8. martā vācu frontei pie Ķekavas, tas bija, re, pieciešami jādara. Naktī no 22. uz 23. martu vācieši sevišķi stipri apšaudīja Ikšķiles tilta galu. Tūdaļ tika izsaukti divi latviešu bataljoni, uz kuriem varēja paļauties.

Pulksten 11 vakarā, 31. martā, sākās latviešu pārcelšanās un turpinājās visu nakti. Laivās pāri upei cēlās rota pēc rotas. Nakts bija tumša. Vācieši, sadzirdoši troksni, kas cēlās nomainot krievu karaspēka daļas, apšaudīja Daugavu. Upē gāja ledus. Pārcelšana tamdēļ vilkās ilgi un nervozi. Šai naktī ievainoja kādus desmit strēlniekus. Nenosita, par laimi, neviena. Labajā iecirknī, ko pret rītu aizņēma latvieši, vietvietām atradās dziļš sniegs. Sargposteņi tikai nedaudz vietās mitinājās ierakumos, kurus bieži pārtrauca klajas vietas. Nakts tumsā bija grūti orientēties, ieņemot kaujas iecirkņus. Sākumā novietojās, kā varēdami: citi ģipšu lauztuvēs un akmeņu bedrēs, citi palikdami pie komandanta blindāžas. Gaismai austot visi noprata, ka šejienes pirmajās nedrīkst galvu pacelt, kur nu vēl staigāt, jo satiksmes ejas bija pārāk trūcīgas.

Sākumā, neraugoties uz neatlaidīgo ienaidnieka artilērijas uguni, mēs caurām naktīm cēlām ierakumus. Darbs ritēja drudžaina, jo ikviens strēlnieks zināja, ka no viņa darba un uzcītības atkarājas paša dzīvība.

Dzīvības dēļ tika strādāts bez atpūtas. Tie, kas nāca palīdzēt no viņa krasta, steidzās kaut kā savas stundas nostrādāt, lai pirms rīta gaismas nokļūtu atpakaļ. Kaut kuru nakti bija sagaidāms vācu uzbrukums. Visi zināja, ka garam tas nepaies. Zināja, ka vācieši grib iegūt priekš tilta apcietinājumu savās rokās par visu vari. Bet ienaidnieka uzbrukums, lai kāds tas būtu, nestu līdzi ari nāvi aizstāvjiem. Lai pretinieks mūs nepārsteigtu vēl nestiprajos ierakumos, ik nakti, tumsai metoties, tika Viņi ložņāja cauru nakti ap vācu ierakumiem, vērīgi klausīdamies, ko pretinieks dara. Šai pirmajā trīsnedēļu laika sprīdī, kā ari nākošajos, visi juta tik to vienu: ik brīdi jāgaida visļaunākais un jāizturas ārkārtīgi uzmanīgi pret sevi un pretinieku. Nedrīkstēja aizmirst, ka ienaidnieks ir nopietns, inteliģents un izmanīgs. Pretinieka tuvums neļāva mums nocietināties, kā nākas. Ierakumi bija jālabo un jāceļ tā, lai viņš to nemanītu. Kaut-kuru dienu varēja sagaidīt ari gāzes uzbrukumu, un mums ik brīdi bija jābūt gataviem saņemt šās zaļās šausmas.

Vairākreiz pretinieks mēģināja laist smacējošās gāzes. Ja mēs nebūtu tik nopietni un uzmanīgi, maz, ka būtu vairs pāri palicis no latviešu strēlnieku bataljoniem. Mums bija izlikti sevišķi gāzu sargi, un uz šiem posteņiem tika vērsta sevišķa vērība. Ari no viņa krasta mums bieži ziņoja: „šodien laiks labvēlīgs gāzes uzbrukumam." Un karavīri šais naktis vēl ciešāk žņaudza rokā savu masku. Mēs ari ļoti labi izzinājām vietas, no kurienes vārētu nākt pretinieka gāzes. Mūsu sargi nekad nepameta neuzraudzītas šās vietas. Kādā naktī mūsu izlūki bija manījuši, ka pretinieks pieved caurules un rosīgi uzstāda gāzes aparātus. Gaismai austot bija gaidāms izdevīgs gāzu uzbrukums. To ziņoja pa ierakumiem un ari komandantam. Brītiņu vēlāk uz norādīto vietu tika atklāta tāda viesuļuguns no mūsu lielgabaliem, ka, domājams, neviens vācu aparāts ne-palika vesels. Kādu citu reizi, jūlijā, aparāti bija pievesti, mums nemanot, bet tomēr mūsu vērīgie sargi bija noklausījušies pašus pēdējos pretinieka sagatavošanās darbus. Ari šoreiz mūsu artilērijai izdevās sadragāt briesmīgos balonus.

Latviešu strēlniekiem bija aizliegts pa „Nāves salu" staigāt bez pret gāzes maskām. Dienu un nakti tās vajadzēja turēt gatavībā, jo citādi tilta gals nebūtu aizstāvams.

Sešus mēnešus vēlāk, kad Ikšķiles priekš tilta apcietinājums jau bija pārvērsts par cietoksni, kurā aizstāvji vēlāk justies kaut cik droši, štābs nolēma latviešu bataljonus apmainīt pret krieviem. Jaunais tilta sala garnizons tika lemts no krietnās 44. divīzijas. Otrais latviešu strēlnieku bataljons, ar komandieri kapitānu Kļaviņu, tika rezervēts vajadzības gadījumam. Tiklīdz vācieši pārliecinājās, ka „Nāves salā" vairs latviešu nav, tie gatavojās uzbrukt ar smacējošām gāzēm. Tas notika 1916. g. 23. septembrī. Šai brīdī tilta galā atradās 173. Kameņecas pulks, viens no labākajiem krievu pulkiem. Viņš „Nāves salā" līdz pašam galam varonīgi izpildīja savu uzdevumu un aizgāja bojā. Ar bijību mums, latviešiem, jāpiemin šis krievu tautas varenais „Nāves salas” upuris. Šeit mēs cīnījāmies kopā ar krievu zaldātiem, plecu pie pleca, kopā nodzīvojām sešus grūtus mēnešus. Vai nu mēs lai pārmestu saviem krievu biedriem? „Nāves sala" ir tik milzīgs varoņu stāsts latviešu strēlnieku vēsturē, ka viņa priekšā jāpazūd visiem sīkiem personīgiem rēķiniem. Apvainojumiem šeit nebūtu vietas. Tas varētu tikai ēnu mest uz kritušo varoņu gaišo piemiņu un bojāt šā varoņdarba labo slavu.

Krievu ģenerāli, virsnieki un zaldāti ne brīdi nekautrējās, kā nākas, cildināt latviešu strēlnieku karaspēka daļas. Tie vienprātīgi atzina, ka latviešu strēlnieki ir 12. armijas labākais karaspēks. Un „Nāves salas” aizstāvji vēl atceras tos grūtos brīžus, kad krievu pēdējā cerība bija latvieši. Šais brīžos latvieši gāja un izdarīja apzinīgi un mierīgi visu, ko

vajadzēja. Aizstāvji atmin, ka par katru, pat mazāko drošsirdību tos apbēra ar balvām un krustiem. Armijas un korpusa komandieri, dodoties uz „Nāves piebēra savas kabatas ar Jura krustiem un medaliem, lai būtu ko latviešus apbalvot. Labākie krievu ģenerāļi atklāti cildināja krievu priekšā latviešu strēlnieku krietnās īpašības. Ari šai bez partejā vēsturiskā apskatā mums nav tiesības noklusēt ne labo, ne ļauno, cik tas ari kādreiz grūti nāktos.

173. Kameņecas pulks aizgāja bojā neba savas vainas dēļ. „Nāves salā" vienmēr gaidīja smacējošo gāzu uzbrukumu. 12. armijas kareivjiem vēl nebija Kumanta-Zelinska sistēmas pretgāzu maskas. Vienīgi „Nāves salā" to bija pietiekoši daudz. Viņas nebija pulka īpašums, bet piederēja „Nāves salas” komandantūrai. Maskas tika izdotas, aizstāvjiem ierodoties priekš tilta apcietinājumā, un pēc trijām nedēļām tās atkal atņēma, kad ļaudis atgriezās atpakaļ Daugavas labā krastā. Tas pulks, kuru nomainīja Kameņecas pulks, bija aizgājis atpūtā ar visām komandantūras izdotām maskām, jo maskas bija aizmirsuši atņemt. Kameņecas pulks bija palicis bez maskām. Vai nu gāzes uzbrukums, taisni šai brīdī, nāca nejauši, Vai ari pretinieks zināja šo ļauno apstākli, 12. armijai tas tomēr maksāja pārāk dārgi.

Otrais latviešu bataljons stāvēja rezervē Tīnūžu muižā (Kupferhammer), Daugavas labā pusē. Taisni pustrijos, 19. septembra rītā, kapitāns Kļaviņš saņēma ziņu, ka „Nāves salai" vācieši uzbrūk ar smacējošām gāzēm. Pulksten trijos gāzes uzbrukums atkārtojās, bet pusčetros tika izlaists pēdējais vilnis. Gāzu aparāti bija uzstādīti turpat, kur agrāk, — pie Bundžas mājam un pret vidu mūsu apcietinājumu joslai.

Vējš bija labvēlīgs, un nāvējošās gāzes drīzi vien plūda pāri „Nāves salai" guldamās bedrēs, ielejās un ierakumos. Gāzu viļņi arvien plašumā pieņemdamies, plūda pāri Daugavai un viņu smaku jau sāka sajust pat Tīnūžos. Pulksten trijos rītā tika dota pavēle savākt bataljonu un doties uz tilta vietu. Kamēr kareivji uzmodās, apģērbās un sakārtojās, pulkstenis rādija jau četri. Gāzes vairs nebija pārāk biezas, un šai brīdī vēl latviešiem nosmacēto nebija. Vācieši, it kā paredzēdami rezervju tuvošanos, atklāja viesuļuguni pa Daugavu un sāka apšaudīt Tīnūžus ar smacējošiem šāviņiem. Šāviņi krita uz bateriju vietām, ceļiem un pakalniem. Iešana vilkās diezgan gausi, jo nācās apiet bedres un ielejas, kurās bija sakrājušās smacējošās gāzes. Neraugoties uz spēcīgo pretinieka lielgabalu uguni, nevarēja lietot ari satiksmes ejas un nācās iet pa klaju lauku. Rotas tāpēc izkliedēja posmos, un tās virzījās uz priekšu pa pakalniem lēnam un nelielos pulciņos. Daugavas krasta ierakumus bataljons sasniedza tikai plkst. sešos rītā. Mēs ieņēmām pozīcijas un bijām gatavi uz pirmo pavēli doties pāri Daugavai, nebēdājot par vācu

viesuļuguni, lai palīdzētu Kameņecas pulkam.

No visām pusēm nāca uztraucošas ziņas. 44. divīzijas nelielais „Sausās salas" garnizons esot galīgi iznīcināts. Mūsu, latviešu, postenis pie Ikšķiles dzelzceļa piestātnes esot gājis bojā.

Gāzes bija izlaistas diezgan plašā iecirknī, un, plūzdamas tālāk, tās vienmēr pieņēmās platumā, pamazam zaudēdamas savu spēku. Gāzes viļņi sasniedza Gulbjezeru, kur izklīda biezajos krūmos un ciņos. Nāvējošā josla tomēr mūsu pusē nesniedzās pāri dzelzceļa līnijai, kaut gan mums pa ceļam zāle, stādi un lapas pusstundas laikā novīta un apkārtne pārvērtās dzelteni zaļganā tuksnesī.

Ari šaipus Daugavas netrūka upuru. Bija nobeigušās divas 174.

Romeņas un 176. Perevoločenskas pulku rotas. Sanitārais personāls līdz tam bija pilnīgi pārliecināts, ka Daugavas plašie ūdeņi padarīs gāzes gluži nekaitīgas, un tāpēc nebija ievēroti nekādi aizsarglīdzekļi. Ari „Nāves salā" ierīkotās ūdens mucas izrādījās nederīgas. Pastāvošā pavēle, ka gāzes jāizklaidē ar ugunskuriem virs ierakumiem, palika neizpildīta, jo trakojot vācu viesuļugunij un darbojoties desmitiem ložmetēju, nebija iespējams virs ierakumiem rādīties. Izglābās tikai rets kāds, kurš paspēja ūdenī samērkt savu mēteli Vai telteni un aptīt ar to savu galvu, Vai ari aizkurt savas zemnīcas priekšā uguni.

Pašā sākumā izsauktā karaspēka gars bija možs. Visi gāja droši un nenieka nebaidījās. Vēl neviens nepazina šausmas, kuras rodas tikai gāzes uzbrukuma brīžos. Lielākā daļa tikai pirmo reizi savā mūžā juta savā mutē saldo mandeļu garšu. Ceļā viegli saģīftētos latviešus nosūtīja uz ambulanci. Vispār labā krastā otrais latviešu bataljons zaudēja ap 120 viegli saģiftētus un 20 no gāzēm mirušus strēlniekus. Ceļā strēlniekus smagi iespaidoja garās apsmacēto krievu zaldātu rindas, kas nāca pretim.

Sāpēs ļaudis vaidēja un locījās. Rindas nāca vēl un vēl Tie lūdzās palīdzības un glābiņa, bet palīdzēt nebija iespējams. Latviešiem bija jāsteidzas uz priekšu. Oda pēc hlora, kurš apsmacētiem kareivjiem bija saēdis visas gļotādas. Nāvīgā gāze dedzināja to plaušas, un biezas baltas putas krita no viņu sašķobītām lūpam.

Pulkst. 6 rītā, kad latvieši ieņēma garo apcietinājumu rindu Daugavas krastā, gāzes jau sāka pamazam izgaist. Ģifts palika tikai iedobumos un turējās tur vēl ilgi. Visu laiku notika stipra artilērijas apšaudīšanās. No „Nāves salas” bija saņemtas ziņas, ka apcietinājums vēl turoties un ka plkst. četros vācieši esot nākuši uzbrukumā, bet viņu biezās ķēdes izklīdinājuši šauteņu, ložmetēju un lielgabalu uguns. Astoņos no rīta priekš tilta apcietinājuma komandants ziņoja, ka Kameņecas pulkā no gāzēm miruši 300 cilvēki. Gāzes darbojās lēnam, bet neglābjami, kā to vēlāk pieredzēja ari latvieši. Varonīgais Kameņecas pulka garnizons,

neraugoties uz smagiem saģiftējumiem, turējās līdz vakaram. Krēslai metoties, latviešiem bija jāpārceļas uz kreiso krastu un jāieņem apcietinājumu labais iecirknis. Komandants bija pārliecināts, ka vairākreiz atsistie vācieši no jauna uzbruks šai saģiftētai salai, tumsai nākot.

Latviešiem bija citas bēdas: otram bataljonam nebija masku. Tās marles lupatiņas ar pudelītēm, kas tiem bija, vairs nederēja. Krievu zaldātus šādas maskas nebija pasargājušas no nāves. Iet „Nāves salā" bez Zelinska sistēmas maskām, nozīmēja iet drošā nāvē. To neatļāva darīt latviešu komandieris. Tas sūtīja vienu ziņojumu pēc otra, lūgdams pasteigties ar maskām. Beidzot no Rīgas pienāca korpusa štāba ap 40,000 Zelinska sistēmas masku. Maskas izdalīja, un ļaudis nepacietīgi gaidīja vakaru. „Nāves salā" stāvoklis ar katru brīdi kļuva ļaunāks. Ieelpotai ģiftij darbojoties, ļaudis sāka simtiem mirt. Saujiņa aizstāvju Kusiņ kusa. Pret vakaru pienāca ziņa, ka nobeigušies vairāk kā 1000 cilvēku. Vācieši, it kā juzdami rezervju tuvošanos, turēja labo krastu un Daugavu zem viesuļuguns. Jutoņa kļūst nervoza: — viņā krastā baidās, ka papildspēki nokavēsies. Labajā krastā 44. divīzijas komandieris mūs lūdz pasteigties, jo viņā pusē tā pulks ejot bojā. Viņš pats grib nākt kopā ar mums. Vācu artilērijas uguns krīt taisni pašā pāriešanas iecirknī un nedrīkst vairs kavēties — latviešiem jāpasteidzas. Tai pašā brīdī vācu šāviņi sadragā mūsu kāju tiltiņu. Neatliek vairs cits nekas kā laivās pārvākties upei.

Tas jādara tūliņ jo ir pats pēdējais laiks. Nu tikai kareivji sāk nojaust, ka Ikšķiles priekš tilta liktenis ir uz spēli. Lai iedvesmotu bojā ejošo krievu garnizonu, kāda latviešu rota ar savu komandieri priekšgalā dodas uz kāju tiltiņu. Zem ienaidnieka artilērijas uguns, dzīvību netaupīdama, tā lien pa atlikušo tiltiņa siju uz otru krastu. Ar lielām pūlēm viņa to sasniedz un steidzīgi dodas uz labo iecirkni.

Lūk, beidzot, nakts tumsā, sprāgstošo šāviņu un raķeti gaismā, var saredzēt, ka no otras puses krastam tuvojas melnas laivas. Bet kas tad tas? — laivas līdz malām pilnas ar miroņiem. Krastmalā, maskām rokās, tās sagaida latvieši. Ir jāpasteidzas. Kā malkas šķilas strēlnieki krauj ārā no laivām nelaimīgo „Nāves salas” aizstāvju līķus. Beidzot pirmās laivas atbrīvotas. Latvieši klūp tur iekšā, lai steigtos uz otru krastu, gatavi mirt Vai izglābt „Nāves salu". Bataljona komandieris raugās savu kareivju un virsnieku bālajās, drošsirdīgās sejās. Nav nevienas, kurā tas ieraudzītu nāves bailes Vai vēlēšanos izvairīties savam liktenim. Lūk, piepeld vēl dažas laivas ar nosmakušiem. Viņi vēl dzīvi — tie kustas. Kā brīnīdamies, mirstošie lūkojas uz latviešiem, kas grib steigties tai peklē, no kuras tie tikko izrāvušies. Lēnam aizpeld latviešu rotas, jo laivas ir pārkrautas un smagas. Virs galvām, debess melnumā, plīst šāviņi. Tērauda šķēpeles

šķīst visapkārt, krīt ari Vaid ievainotie strēlnieki. Visu acis vērstas uz turieni, kur atkal un atkal sprāgst minas, kur trako visbriesmīgākā viesuļuguns, kur vāci gatavo savu pēdējo triecienu „Nāves salas” iegūšanai. Tikko laivas sasniegušas pretējo krastu, karavīri steigšus dodas uz krastu, ūdenī lēkdami. Tie steidzas palīgā, bet pēkšņi atraujas šausmu pārsteigti. Kā malka, kas sakrauta asīs, tā garās, augstās grēdās šeit miroņi guļ. Retumis sprādziens Vai raķete apgaismo šausmīgi atņirgtās sejas, kas pārklājušās ar zaļganu rudu kārtu, un atkal top tumšs.

Pirmās rotas drīzi vien sakārtojas un steidzas uz bīstamo labo iecirkni.

Iet neslēpdamies. šrapneļu krusā un ložu lietū tie dodas tik uz priekšu.

Vienā rokā šautene ar durkli, otrajā gāzes maska. Pa satiksmes ejam nav iespējams kustēties — tās līķiem aizkritušas vārda pilnā nozīmē. Visas tekas ir dzīvo un mirstošo pārpildītas. Izvērstie cilvēku ķermeņi lokas, ķeras pie gājēju kājām, brēc un lūdz pēc palīdzības. Latvieši soļo pa šo nāves salu ar šausmās pārvērstām sējam un sakostiem zobiem. Viņi jūt, ka apavi mīda mirušas un dzīvas miesas. Tiem ausīs skan ložu svilpieni, lāsti un vaidi. Bet priekšā tos sagaida šāviņu plīsieni, zaļganā ģifts un vācu kājnieku sagatavotais trieciens. Viņi skrien aizelsdamies uz priekšu, tikai viena doma tiem prātā — nokļūt vēl īstajā laikā labajā iecirknī.

Latviešu bataljona komandieris nokāpj komandanta blindāžā. Tur sēd pa pusei saģiftetais Kameņecas pulka komandieris ģenerālis Kuļešins.

Viņš klusu ciezdams uzklausa latviešu komandiera ziņojumu un skumji māj ar galvu. Ko tas lai teiktu? Paldies par atnākšanu. Kameņecas pulka vairs neesot. Divi tūkstoši esot nomiruši, bet pārejies esot saģiftēti un nomiršot pret rītu. Nebūšot vairs ne kareivju, nedz virsnieku. Pozīcija vēl turoties, jo to apsargājot nāvei nolemtās, mirstošās pulka atliekas.

Paldies latviešiem, kas piesteigušies īstā laikā. Mūsu gods esot izglābts un Ikšķiles priekš tilta arīdzan. Vienā naktī nosirmojis un novecojis, tas smagi atkrīt gultā.

Desmitos vakarā otrais latviešu bataljons aizņēma labo un kreiso kaujas iecirkni. Tagad viss Ikšķiles priekš tilta apcietinājums atrodas latviešu rokās. Bataljona štābs novietojās Daugavmalas akmeņlauztuvēs, kuras sauca par bezdelīgu ligzdām. Senāk šeit mājoja vezumnieki. Visu nakti no otra krasta veda šurpu pulverizatorus, skābekli u. c. glābšanas līdzekļus. Visi 44. divīzijas ārsti bija atsūtīti „Nāves salu". Nevarēja tomēr tie ne druskas atvieglot saģiftēto ciešanas, nevarēja glābt ari nāvei nolemtos.

Kauja turpinājās visu nakti. Smacējošās granātas plīsa bez apstājas.

Komandiera blindāžas tuvumā šai naktī bija nosisti 13 cilvēki. Ik brīdi pienāca ziņas no priekšējās līnijas. Ari tur stāvoklis esot nervozs. Vācieši

atkal jaunā iecirknī laižot smacējošās gāzes. Ģiftigie šāviņi nebeidz krist, un mutē lien mandeļu garša. Kareivji apjūk un nevar izšķirt, Vai priekšā ir ļaudis, kas triecienā nāk, jeb Vai tie tikai šāviņu dūmi. Tie apvelk jaunās ogļu maskas. Jaunajās maskās ir grūti elpot, un ļaudis smok. Viņi rauj sev maskas nost un grib labāk mirt no gāzēm, nekā noslāpt aiz gaisa trūkuma. Šai grūtā naktī vācieši vairākreiz cēlās un mēģināja tuvoties mūsu ierakumiem, bet ikreiz tos atdzina atpakaļ mūsu šauteņu un ložmetēju uguns... Priekš tilta apcietinājums bija izglābts.

Gaismai austot karavīri uzelpoja vieglāk. Bet to, ko viņi ieraudzīja savu acu priekšā, to viņi savā mūžā nekad neaizmirsīs. Ierakumi, satiksmes ejas, ceļi un Daugavas mala, viss bija piepildīts krampju sarauktiem līkiem. Viņu sejas bija briesmīgas, un tie gulēja sakrituši visādos stāvokļos. Kā nakti tie bija izstiepuši savas rokas. glābiņa lūgdami un kaukdami necilvēcīgās sāpēs, tā tie ari bija sastinguši uz mūžu. It viss bija nobeigts: putniņi, krūmi, zāle un ļaudis. Zemnīcu peles, pat tās nebija paglābušās no nāvīgajām gāzēm. Viss bija apklāts ar zaļo nāvekli: šautenes, pogas, apģērbs, zābaki un bārdainās izķēmotās sejas. Ap atņirgtām miroņu mutēm vijās plati balti putu vaiņagi. Tie, kas vēl bija dzīvi palikuši no Kameņecas pulka, tie atradās lēni darbojošās ģifts agonijā. Viņus steidza tūliņ gādāt projām, kamēr vēl nebija izklīdusi rīta migla. Pāri Daugavai peldēja līdz malām līķiem piekrautas laivas. Un vācieši, redzēdami šās bēdu laivas, mitējās šaut uz viņām, it kā kaunēdamies savu roku darbu. Miroņu bija tik daudz, ka tos nepaspēja novākt vienā rītā. Tos nesa uz krastmalu vēl visu nākošo dienu.

21. septembra vakarā kreisajā iecirknī ieradās 175. pulks. Viņš nomainīja šeit latviešus, kuri tagad atkal palika tikai labajā kaujas iecirknī. Šādā uztraukumā, gatavi ik brīdi saņemt atkal jaunus gāzes uzbrukumus, latvieši pavadīja „Nāves salā" astoņas dienas. Šās astoņas dienas bija daudz grūtākas un briesmīgākas par agrāk pavadītām trijām nedēļām. Strēlniekus neatstāja pārdzīvoto šausmu atmosfēra. Pretinieks atradās pārāk tuvu. Ja vien neizdodas laikā pamanīt pašu gāzes izlaišanas brīdi, tad neatlika pat laika vairs masku apvilkt. Briesmīgai nāvei tad neizbēgt. Tā nodzīvoja mūsu strēlnieki astoņas dienas maskām rokās, nepamezdami tās ne bridi. Nekad agrāk prāti nebija tik uztraukti kā tagad. Tomēr, to zināja ikviens, ka „Nāves salu" mūsu kareivji ienaidniekam nekad neatdos. Tie redzēja, ka vācieši nespēja ieņemt Ikšķiles priekš tilta apcietinājumu pat viņa viskļūmīgākajā brīdī.

Nākošās naktīs mūsu izlūki atrada vācu drāšu žogos piecus Kameņecas pulka virsnieku līķus. Pašā grūtākajā brīdī pieci krievu virsnieki gāja uzzināt, kurās vietās vāciešiem stāv nāvekļa baloni. Visi pieci nosmakuši gāzēs.

Kameņecas pulks zaudēja gandrīz divus savus bataljonus ar visiem viņu virsniekiem. Laivās no „Nāves salas” aizveda vairāk kā pus trešā tūkstoša miroņu. Tas bija viens no krietnākiem pulkiem. Viņš palika savās vietās, līdz kamēr mēs to nomainījām. Ļaudis mira nost, bet pozīcijas tomēr nepameta. Pie Tīnūžu muižas (Kupferhammer) ir brāļu kapi, kuros vienā pašā bedrē 1916. g. 21. septembri apraka 1470 Kameņecas pulka virsniekus un kareivjus. Turpat blakus ir citi kapi, kuros zem vienkāršiem bērzu krustiem apglabāti ap 3000 kareivju no 44. kājnieku divīzijas. Visi tie ir krituši katrs savā vietā, aizsargājot „Nāves salu", šo mūsu Kurzemes niecīgo stūrīti. Mūsu pienākums godāt šos nezināmos varoņus. Ja mēs gribam Latvijai gaišu nākotni, mums jākrāj un jāglabā viņas pagātnes gaišums. Aizmirstie krievu un latviešu kapi ir mūsu vēstures stūrakmeņi. Ja mēs neko vēl neesam darījuši šo zālēm aizaugušo kopiņu labā, tad vismaz, klusēdami garam ejot, atsegsim savas galvas, ļaunu nepieminēdami. Atceroties savu krievu cīņas biedru kļūdas un trūkumus, neaizmirsīsim 173. Kameņecas pulka cēlo darbu.

Latvieši vēlāk lepoties ar savu roku darbu „Nāves salas” ierīkošanā. Tas vēlāk noderēt par paraugu visai armijai. Kad 1916. g. 31. martā latvieši pirmo reizi ienāca šai iecirknī, tas bija nožēlojams zemes stūrītis ar niecīgiem un retiem ierakumiem. Pēc sešiem mēnešiem no viņiem saņēma atpakaļ laukumu, kurš vēlāk savu ceļu, patvertņu un ierakumu dēļ noderēt par kaujas lauku veselai divīzijai. Šeit ātri vēlāk izvērsties dažs labs pulks un uzsākt savu uzbrukumu Kurzemei. No šejienes vēlāk, beidzot, pamēģināt iesākt to triecienu, no kura tik ļoti bijājās vācu armija. Mūsu milzīgos tilta gala upurus vēlāk sākt atsvērt, izmantojot Ikšķiles priekš tilta stratēģisko stāvokli. Vārtus uz Kurzemi vēlāk atvērt kaut kurā brīdī. kamēr latvieši bija šo vārtu sargi, tīkam Ikšķiles priekš tilta apcietinājums bija neieņemams. Savās rokās tie turēja varenu stratēģisku atslēgu, un Rīgas liktenis bija drošībā. Kad krievu karaspēks iegāja atkal „Nāves salā", tas bija pārsteigts, jo mazais zemes gabaliņš bija tapis divreiz lielāks un pārvērties par īstu cietoksni. Šeit apcietinājumi stiepās trijās līnijās. Šeit viss bija atrodams, ko vien par derīgu šķītās atradis cilvēka prāts ilgajā pozīciju karā. Šeit viss bija kā apsēstā cietoksnī. Šo cietoksni nedrīkstēja zaudēt. „Nāves salas” garnizona dienestā parasti piedalījās trīs bataljoni. Viens latviešu bataljons labajā iecirknī, viens krievu bataljons kreisajā un vēl viens latviešu strēlnieku bataljons rezervē. Latvieši pēc kārtas ik pa trijām nedēļām ieņēma labo priekš tilta apcietinājuma iecirkni. Tie, kas atradās rezervē, parasti vienmēr atsūtīja pāri Daugavai dažas rotas naktsdarbos, jo aizstāvētajiem vieniem pašiem grūti nācās paveikt visus darbus. Viņas ieradās visbiežāk ap plkst. 11 vakarā. Strādāja steidzīgi, jo

pulksten trijos jau sāka gaisma aust. Darbs vēl nebija ne lāga iesākts, kad to jau nācās pamest un steigties atpakaļ. Vēlāk sāka atsūtītās rotas atstāt „Nāves salā" četras dienas priekš nepieciešamiem darbiem. Naktīm laboja izpostījumus, bet dienu taisīja dzeloņdrāšu ežus. Katru nakti izlūki izlika šos ežus pozīciju priekšā, un dzeloņainais tīkls augtin auga apkārt mūsu pozīcijām. Komandanta rīcībā bija dažādi speciālisti, kā sapieri, spridzinātāji un telegrāfisti u. c. Cēla apakšzemes ejas, minu galerijas un parakumus.

Pašā Ikšķiles priekš tilta apcietinājumā nebija neviena lielgabala. Visa artilērija atradās viņpus Daugavas. Tomēr „Nāves salas” komandanta rīcībā bija 12 baterijas ar apmēram četrdesmit viegliem un smagiem lielgabaliem. Pašā sākumā ar artilēriju gāja grūti. Bieži vien notika, ka mūsu novērotāji pamana kādu svarīgu darbību ienaidnieka pusē. Viņa aizkavēšanai, komandants ziņo pāri Daugavai un lūdz pēc artilērijas.

Divīzija ziņo artilēristiem, un kamēr ziņojums apiet visas vajadzīgās instances, kamēr artilērija sāk šaut, —

ir jau par vēlu. Vācieši jau savu nedarbu ir padarījuši un apslēpušies.

Vācieši mums sadod ar artilēriju bez žēlastības, bet mēs atbildam tik pēc vairāk desmit minūtēm. Šādos apstākļos bija grūti aizstāvēt tilta galu, un bieži vien aizstāvjiem atslīka rokas. Pateicoties korpusa komandiera ģenerāla Kalinkovska gādībai, bija iespējams realizēt jaunu latviešu ideju.

Komandanta rīcībā tika doti daži artilērijas virsnieki un novērotāji, kuriem bija jāsēž priekšējās ierakumu līnijās un jāraugās, kā šāviņi krīt.

Viņu priekšniekam jāatrodas blindāžā blakus komandantam, un tam jāatklāj uguns ne vēlāk par trijām minūtēm pēc artilērijas izsaukšanas.

Izdarot šo reformu. Kalinkovskis piebilda: „Ja artilērijas uguns triju minušu laikā no izsaukšanas brīža netiek atklāta, tad artilērijas priekšnieks var tikt turpat uz vietas nošauts, ja komandants to pavēl." No šā brīža sākot, artilērija strādāja priekšzīmīgi. Komandanta priekšā uz galda pastāvīgi atradās sīka vācu pozīciju karte, sadalīta kvadrātos.

Vajadzēja tikai norādīt attiecīgu kvadrātu, virzienu, vairumu un šāviņu lielumu, tad baterijas tūliņ sāka šaut. Kā artilērijas priekšnieks panāca ātru un pareizu uzdevumu izpildīšanu, kādas baterijas pie tam darbojās, tas maz interesēja tilta gala aizstāvētājus. Tie redzēja tikai, ka komandanta rokās ir varena ierīce, sastāvoša no pussimts lielgabaliem, un ka aizstāvēšanas darbs tiek lielā mērā atvieglots. „Nāves salā" bija pārāk grūti strādāt. To, ko pa nakti ar lielām pūlēm nocietināja Vai padarīja, tas, dienai beidzoties, bija atkal izjaukts. Lai ierakumi būtu izturīgāki, tos vajadzēja labi apģērbt ar dēļiem un baļķiem.

Pašā „Nāves salā" bija tikai klintis un smiltis. Visu pārējo veda naktīs no otra krasta un uz pleciem nogādāja pirmās Strādāja galvenā kārtā paši latvieši, sevišķi tie, kas atradās priekšējos ierakumos, jo grūti bija paļauties uz svešu darbu. Ikviens zināja, ka tikai ar paša darbu var Paglābt savu dzīvību. Tā pamazam niecīgais zemes gabaliņš Ikšķiles tilta galā pārvērtās par stipru cietoksni.

Satiksme pār Daugavu notika nevien zem pretinieka lielgabalu, bet ari ložmetēju uguns. Pie Vēveramājam vācieši bija kokos uzvilkuši ložmetējus, ar kuriem tie nakti un dienu apšaudīja plašo Daugavu. Bieži notika, ka dienas ceļot pār Daugavu kādu smagi ievainotu kareivi (smagi ievainotos pārvadāja bez kavēšanās), vācieši sāka to apšaudīt ar savu artilēriju. Ap nelaimīgo laivu plīst šrapneli un svilpj lodes. No ūdens šalc gaisā milzīgas strūklas. Un notikās, ka gāja bojā nevien drošsirdīgais pārcēlējs, bet ari smagi ievainotais. Abus aprija Daugavas vēsie viļņi. Ari nakti pārceļoties neiztika bez upuriem. Bija naktis, kad kritušos un ievainotos skaitīja desmitiem. Pretinieks bija labi piešāvies Daugavai. Tas iznīcināja daudz liellaivas, laiviņas un ari divus kuģīšus. Vasaras beigās aizstāvji bija palikuši gandrīz bez kādiem pārcelšanās līdzekļiem. Lai varētu piegādāt patronas un uzturu, sāka domāt par neliela kāju tiltiņa

celšanu. Beidzot ari uztaisīja no peldošiem plostiem šauru tiltiņu bez mergam. Pretiniekam tas bija grūti ieraugāms. Tomēr viņa artilērija bieži vien izjauca kādu no tilta plostiem un pontonieriem nācās bojājumus izlabot. Dažu stundu laikā tie sapostīto plostu vietā ielika jaunus, un satiksme atkal vēlāk turpināties līdz rīta gaismai.

Ikšķiles tilta galā mēs nevien atgaiņājamies, bet ari uzbrukām. Tā 1915. gadā naktī no 4. uz 5. jūliju mums bija pavēlēts uzbrukt vācu pozīcijām Bundžas māju rajonā. Tai pašā laikā notika galvenais 12. armijas uzbrukums Ķekavas rajonā. bet pārejā frontē notika demonstrācijas. Mums bija jāieņem tikai pretinieka pirmās ierakuma līnijas. Šai uzbrukumā ņēma dalību divas mūsējo rotas ar saviem virsniekiem: Klinsonu, Elsi un Kalniņu. Viņas ielauzās pretinieka ierakumos, zaudēdamas samērā maz. Durkļu triecienā mūsējie bija iznīcinājuši ierakuma aizsargātājus un atņēmuši tiem divus ložmetējus.

Iznest gan izdevās tikai vienu no tiem. To iznesa jaunais Kalņiņš pats uz saviem pleciem. Vācieši deva tādu viesuļuguni, kādu vairums kareivju vēl nekad nebija pieredzējuši. Strēlnieki, kas bija metušies pēc otrā ložmetēja, tika uz vietas nosisti. Ienaidnieks ārdīja nevien savu pamesto līniju, nevien „Nāves salas” apcietinājumus, bet apbēra no desmitiem lielgabalu visu Daugavu un ceļus viņpus tās. Varena aina bija šai brīdī uz Daugavas. Ūdens vārījās kā katlā. Likās, ka līst dzelžu lietus. Tilta gala apcietinājumā neviens vairs otra nesaprata, nevarēja sadzirdēt pat savu balsi. Vācieši pirmo reizi parādīja savas artilērijas varenību. Tie domāja, ka krievu armija nāk uzbrukumā pa Ikšķiles tilta vietu. Un protams, šādā ugunī neviens cilvēks, neviens karapulks nevarētu pārcelties pār plašo Daugavu.

Dienas bija līdzīgas viena otrai, jo arīdzan šeit dzīve ritēja gandrīz mehāniski. Tomēr bija ari grūti brīži un drausmīgas stundas.

Komandantam nevis nakts bija tas bīstamais laiks. Naktī mēs bijām gatavi kaut kuru brīdi saņemt savu ienaidnieku. Visnervozākais moments bija gaismai austot. Tad daudzie nakts sargi gāja atpūtā un viņu vietā stājās retie dienas sargi. Naktī nogurdinātie sargi salīda savās zemes alās un akmeņu lauztuvēs, tūliņ iekrizdami cietā miegā. Lūk, šai brīdi vēlāk pretinieks sākt savu uzbrukumu. Vajadzēja būt ārkārtīgi uzmanīgam.

Pretinieks bija manīgs. No sešdesmit soļu attāluma tas redzēja it visu, zināja mūsu dzīvi un kārtību. Viena vienīga mūsu kļūdīšanās —un visam būtu beigas. Pazustu garnizons, milzīgie kara materiāli, necilvēcīgie pūliņi un tak tiskā atslēga, kuras dēļ bija tik daudz asiņu liets. Tikai pateicoties mūsu dzelzs disciplīnai un uzmanībai, vāciešiem nekad neizdevās mūs pārsteigt. Tomēr „Nāves salas” kreisajā spārnā, pie mūsu krievu biedriem, šāda nelaime notika.

Ikšķiles priekš tilta apcietinājuma kreisajā spārnā stāvēja kāds otrās šķiras krievu pulks. Šeit bija izvirzīts tālu laukā kāds neliels ierakums, kurā pa nakti novietojās apture pus rotas lielumā. Radās ideja, ka šī laukā izvirzīta pozīcija būtu jāsavieno satiksmes ejam ar mūsu labo iecirkni, tādā kārtā atgriežot vāciešiem lielu gabalu no neitrālās joslas.

Gaismai austot apture parasti atgriezās atpakaļ otrajā līnijā, un šai priekšas pozīcijā pa dienu palika vienīgi reti novērotāji. Reiz kāda vāciešu rota, izdalīdamās divos pulciņos, pa nakti pielīda uz priekšu izvirzītam krievu ierakumam un palika tur līdz rītam guļam. Krievi to nemanīja. Gaismai austot, tikko krievu pus rota bija nomainījusies un aizgājusi atpūsties, vācieši bez kādām pūlēm ielauzās krievu ierakumā. Vienu novērotāju nodūra, un tas paspēja tikai gaisā izšaut, otru sagūstīja dzīvu.

Vācieši metās pakaļ aizejošai rotai. Notika īss kautiņš, kurā rotas lielākā daļa tika nodurta un sagūstīta. Vācieši steigšus nocietinājās iegūtā krievu pozīcijā un gatavajās aizstāvēties. Tā paša pulka veselam bataljonam tika uzdots padzīt vāciešus no krievu ierakuma un atjaunot stāvokli. Bataljons bruka vāciešiem virsū no sāniem, bet to ar zaudējumiem atsita. Divīzijas komandieris izsauca latviešus. Divām trešā bataljona rotām nāktos atmaksāt par citu grēkiem. Ar smagu sirdi pulkvedis Kalniņš taisījās uz šo operāciju, necerēdams neko labu. Divīzijas komandieris it kā juzdams savu vainu, aizbildinājās: „Nu, jūs iesiet tik tā, izskata dēļ; latvieši aizraus krievus sev līdzi." Parasti šāda aizraušana iznāca latviešiem pārāk dārga. Par laimi korpusa komandieris pašā pēdējā brīdi atcēla šo nejēdzīgo operāciju. Vāciešu ieņemtai pozīcijai nebija lielas nozīmes.

Aizstāvēšanai tā noderēja maz Vienīgi mūsu uzbrukuma gadījumā tā ienaidniekam noderētu kā labs novērošanas punkts.

Lai kaut kas tamlīdzīgs nenotiktu ari mūsu labajā iecirknī, nācās sakopot visu savu uzmanību, atdot savu dvēseli. Vācu viltībām vajadzēja pretī strādāt ari ar viltību, jo mūsu iecirknis bija daudzkārt bīstamāks par kreiso. Sešu mēnešu laikā latvieši spoži izpildīja savus pienākumus, ar vieglu roku veikdami visgrūtākos uzdevumus. Neviens nekur nebija jādzen ar varu, viss tika darīts labprātīgi .- Visu laiku straujos jaunekļus nācās turēt it kā aiz astes. Bieži vien neapdomīgie zēni bija jādara apdomīgi ar spieķa palīdzību. Ejot uz priekšējo ierakumu, tie nekad negrib līst satiksmes ejā. Bieži atkārtojās šādi skati: „Maršs, satiksmes ejā!" kliedz pulkvedis. Strēlnieks tam smaidīdams atbild: „Es no Friča nebaidos", un iet tik tālāk. Te uzreiz to trāpa lode pašā pierē, un nabaga zēns ieveļas satiksmes ejā.

Pretinieka ierakumi dažās vietās bija tikai 35-80 soļu attālu no mūsējiem. Nakts izlūkošanās attālums bija vēl mazāks. Vēlāk ērti viens ar otru sarunāties. Tomēr galvu izbāzt nedrīkstēja, ja negribēja to pazaudēt.

Neitrālā joslā bija sagrauta mājiņa, kurā novietojās tie izlūki, kas pirmie atnāca—dažreiz mēs, citreiz vācieši. Ja vācieši bija aizņēmuši šās krāsmatas, tad nedrīkstēja tām tuvoties. Ari izvākties no tām vajadzēja vienmēr īstā laikā. Ja vien drusku nokavēsies, tad izlīst vairs nav iespējams. Jāguļ neēdušam visu cauru dienu, ne loceklīti nepakustinot.

Citādi pagalam. Bieži notika, ka uz sargvietu aiziet četri, bet atgriežas tikai divi. Abi pārējie tur palikuši uz visu mūžu, jo tie uzrāvušies vāciešiem uz graudu. Dažreiz tie atnesa līdz ievainotus biedrus...

Un tomēr šai grūtā un atbildīgā darbā gāja ar prieku. Visbiežāk tie labprātīgi pieteicās.

Neviens no dzīvajiem nebūs aizmirsis „Nāves salā" pavadīto oriģinālo un grūto dzīvi. Šī drudžainā dzīve sākās, tumsai metoties. Citi strādāja savos ierakumos, zem viesuļuguns aizstāvēdami labo iecirkni, bet citi pārcelšanās vietā, pievezdami kara materiālus un pārtiku, aizvezdami ievainotos un kritušos. Krastmalā drudžainais darbs rit līdz gaismai.

Priekšējās līnijās pa šo laiku ļaudis dzīvo kā pa elli. Smagās blindāžas brakšķ un šķobās no minu un šāviņu sprādzieniem. Dažreiz tā vien liekas, ka ja blindāžas griestus trāpīs vēl viens šāviens tai pašā vietā, tad tie vairs neizturēs, bet izjukdami apraks savus iemītniekus. Un. cikreiz tā nenotika Akmeņu bedrēs iegulušies strēlnieki gaida brīdi, kad izsauks atsist vācu triecienu. Lūk, lido šurpu kā komēta briesmīga mina. Gaisā dzirdama viņas svilpšana, un mūsu strēlnieki un bumbu metēji kā manīgas ķirzakas steidzas jo drīzāk palīst zem akmeņiem. Ar pērkona troksni briesmīgā mina pārplīst, šķiezdama visapkārt asus čuguna zobus.

Vai tam, kas nepaguva laikā paslēpties! Zem viņas sprādziena jūk ložmetēju ligzdas, spožie tērauda ložmetēji pārvēršas dzelžu čupiņā, un ložmetējnieki uz mūžu apgulstas tām blakus. Šausmīgas izskatās mirstošo jaunekļu miesās ieplēstās vātis. Iestājas kapa klusums, un dzirdams, kā ceļas gaisā klusi cilvēku vaidi, kā raud telefona aparāts, nesdams komandantam sēru vēsti un lūgdams pēc jauniem ložmetējiem un jauniem ierakumu aizstāvjiem. Bez ložmetējiem nevar nosargāt priekš tilta apcietinājumu, bez dzīviem ļaudīm nevar atdzīvināt briesmīgo labo stūri.

Trīs ceturtdaļas ļaužu stāv gatavībā, bet pārējais ceturksnis ari neguļ. Vai šādā ellē var gulēt? Kas vien var, tas strādā, labodams nobrukušos ierakumus un satiksmes ejas, atrakdams apbērtos, izvezdams ievainotos.

Tā tas turpinās līdz pašai gaismai. Tie, kas ir pirmā līnijā, tie zina, ka aiz viņiem neviens acu neaizdara, neviens neguļ, sākot ar vienkāršo kareivi un beidzot ar pašu komandantu. Viņā mazajā krastmalas blindāžā ir sakopoti visas „Nāves salas” nervi. Tam priekšā ir kvadrātiņos sadalīta karte, kur katrā kvadrātiņā dzīvo spēks. Ikviens ievainojums Vai nāve pirmajā līnijā sāpīgi sažņaudz tā sirdi, ikkatra pulcēšanās augšpus

strīpas, virsējos kvadrātos ir nāves briesmas uzticētām pozīcijām. Lēli pīkst telefons, nesdams no turienes vienu ziņu pēc otras. Tad atskan viņa sausā balss: „Ātru uguni pa tāda un tāda kvadrāta ziemeļpusi!" Paiet trīs minūtes, un pār mūsu galvām drāžas šāviņi no viņa krasta. Tie krīt, kur vajadzīgs. Tā ir visbrīnišķākā mūzika pasaulē priekš tiem, kam jāaizstāv Ikšķiles tilta gals. Sāk apklust ienaidnieka mīnmetēji, izklīst vāciešu karaspēks, un mūsu telefons sāk jautrāk pīkstēt. Priekšējās līnijas pelēko aizstāvju sejas noskaidrojas. Tie jūt, ka šai naktī aiz viņu mugurām visi ir nomodā.

Lūk, kāpēc ir iespējams tik sekmīgi aizstāvēt Ikšķiles priekš tilta apcietinājumu.

Pulksten sešos rītā nakts sardzi nomaina dienas sargi. Trīs ceturtdaļas cīnītāju iet atdusēties pēc nakts grūtībām. Tie guļ smagā miegā līdz pulksten desmitiem, kad pirmās līnijās tiek atnestas pusdienas. Labajā iecirknī pašiem nebija iespējams it neko izvārīt. Pat tēju ūdeni vēlāk sildīt tikai pa tumsu un ar briesmām. Ja vācieši pamanīja kaut kur dūmus, tad neklājās vairs labi. Tie bez žēlastības sāka apšaudīt šo vietu ar savu artilēriju. Blakus esošie kara biedri jau sauc: „Dzēs uguni nost, vācietis jau noskaities!" Bet no kaujas iecirkņa pa telefonu prasa: „Kurš tur uguni iekūris? Tūdaļ nodzēst!" Un nabaga kareivis, kuram bija iegribējies klusā stūrīti, starp akmeņiem, uzsildīt savu tējas katliņu, min ar smagajiem zābakiem savu mazo ugunskuru un lej ūdeni uz karstajām oglēm. Ēdienu un ūdeni vārīja aiz komandanta blindāžas akmeņu lauztuvēs. No turienes lielos spaiņos ēdienu iznēsāja uz priekšējām pozīcijām plkst. 10 rītā un sešos vakarā. „Nāves salas” kareivjus ēdināja labi, un vēlāk ēst, cik patīk.

Lai karotajos uzturētu mušu garu, tos centās cik vien iespējams fiziski apkopt. Maizes bija tik daudz, ka to svieda Daugavā. Vācieši to gluži labi zināja. Tur, kur beidzās tilta gala apcietinājumi, viņi ar garām makšķerēm rokās, ne gluži bez dzīvības briesmām, zvejoja laukā šo maisi, kaltēja un ēda. Maizes pietika mums un atkrita ari izsalkušajam ienaidniekam.

Grūti vienmuļīgā tilta gala dzīvē bija ari savi jautri brīži. Karavīri ilgi neaizmirsa kādu gadījumu. Tas notika tumšā, lietainā jūnija naktī. Mūsu izlūki šai naktī gāja, zagdami vāciešiem drāšu ežus. Tā sauca lielus ar dzeloņdrāti notītus stekus, ar kuriem mēs un pretinieks aizžogojām savus apcietinājumus. Vācu sargs, kā likās, bija aizsnaudies, un mūsu izlūki nebija taupījuši pūliņus. Tie bija aizstiepuši no vācu līnijas 42 ežus un gandrīz atklājuši viņu ierakumus. Šis laupījums mums ļoti noderēja savu žogojumu nocietināšanai. Gaismai austot, izlūki pastāstīja mums par savu nedarbu un nolikās gulēt. Bet mūsu ierakumos jautrība un smiekli.

Visi gaida, ko vācietis darīs, kad, atvērs savas acis. Te uz reizi septiņdesmit soļu tālumā dzirdams troksnis un bļaustīšanās. Domājams,

ka priekšniecība notur savu kritēju pozīciju apskati. Laikam meklē vainīgo, snaudošo stundinieku. Priekšnieki rājās. Pēc dažām minūtēm troksnis apklust un tavu brīnumu! Pirmo reizi tie redz, ka uz ierakuma uzbērumu rāpjas kāds cilvēks. Tas ir vācu kareivis. Tas pieceļas kājās pagriež pret mums muguru un paliek virs ierakuma stāvam. Cilvēks visā augumā tur, kur nedrīkst parādīt ne kas galiņu, ne cepures malu, ja negrib mirt drošā nāvē. Dažas jaunas rokas jau ķeras pie šautenes. „Mierā!" sauc pa ierakumiem, „nešaujiet!" Mūsējie jau nopratuši, kas par lietu. Vācu stundiniekam, kas naktī bija aizsnaudies, ir piespriests nāves sods. Lai viņš nebūtu jānošauj vācu aizmugurē, tam pavēlēts kāpt uz ierakuma malu. Tam neglābjami jāmirst no mūsu lodēm. Vēlāk redzēt, ka cilvēks drusku kustējās, domājams, tas drebēja šai brīdī. Viņš stāvēja ilgi, un vēsts par to izplatījās pa visiem ierakumiem. Sanāca kareivji un virsnieki noraudzīties uz nāvi notiesātā vācietī. No mūsu puses neatskanēja neviens šāviens. Ari pretinieka ierakumos valdīja nāves klusums. Ari tie nenovērsa acis no sava biedra, kurš, jādomā, nosirmoja pēc šās briesmīgās stundas. Daudzi sākumā neticēja, teica, ka tas esot no salmiem izbāzts. Tikai pēcāk, kad tas grīļodamies piegāja pie sava ierakuma malas un gandrīz krizdams iekrita savu biedru rokās, daudzi no mūsējiem noprata, kādu šausmīgu sodu ir pārcietis vācietis. Piepeši no vācu ierakumiem atskan plaukstās sišana un saucieni: „Bravo, Letten! hoch, Letten!" Vācieši zināja, ka Ikšķiles priekš tilta apcietinājuma labajā pusē atrodas latvieši.

Dažreiz starp mums un pretinieku bija ļoti laipnas attiecības. Ar lielu plakātu palīdzību mēs tiem akurāti paziņojām jaunākos notikumus. Mūsu izlūki ar sevišķu prieku nodevās šim darbam. Plakātus tie mākslīgi izrotāja un, naktī izlūkošanā iedami, iesprauda tos vācu drāšu žogos.

Vācieši pamozdamies lasīja jaunākās ziņas. Kad Rumānija pieteica karu, pagatavoja plakātu un izkāra to. Otrā dienā vācieši bija izkāruši savu īso un lepno atbildi: „viele Feinde, viele Ehre." Izlūkojot nelielo atstatumu, vācu ierakumos meta pudeles ar jaunām ziņām. Vācieši tāpat atbildēja.

Notika ari kopīgi koncerti, pēc kārtas te mūsējos, te pretinieka ierakumos.

Mums bija kāds labs vijolnieks. Klusos brīžos strēlnieki to labprāt klausījās. Vēlāk muzikants krita.

Grūta un bīstama bija tilta gala aizstāvēšana. Tomēr gara stāvoklis bija lielisks. Mūsu strēlnieku pašapziņa šai laikmetā turējās augstu. Tie zināja, ka šodien Vai rīt būs jāmirst. Vai nu tas notiek britiņu agrāk Vai vēlāk, par to neviens neuztraucās. Bija kaut kāda klusa paļaušanās, nelokāmība. No šā grūtā laikmeta vēl dzīvajiem aizstāvjiem ir uzglabājušās vislabākās atmiņas. Ļaudis it kā labāk saprata un draudzīgāk dzīvoja. Neraugoties uz ik brīdi draudošām nāves briesmām,

tie turējās jautri un moši. Visus sešus mēnešus pacilātais gara stāvoklis nepameta latviešu bataljonus. Kareivji paļāvās uz saviem virsniekiem un sekoja tiem. Visi dzīvoja kā vienā draudzīgā saimē. Un līdz tam brīžam, kamēr nebija plaisu starp Ikšķiles priekš tilta aizstāvjiem, šis tilta gals vēlāk skaitīties par neuzvaramu cietoksni. Līdz tam brīžam ari Rīga vēlāk drošībā justies un tai līdzi visa Vidzeme.

Bija brīnišķīgs 1916. gada pavasaris. Ziedēja ievas, smaržoja pulkstenītes, un saule smaidīja tik silti. Šais gaišās dienās mums nācās nomainīt „Nāves salā" esošos nogurušos un nomocītos kara biedrus.

No paša rīta jau sākās svinīga sagatavošanās. Daudzi no mums uz turieni gāja pirmo reizi, un tiem tās bija neaizmirstamas dienas. Mežā, pašas Daugavas malā, uz ātru roku bija ietaisīta maza zaļa svētnīca.

Biezā berzti birztalā bija uzcelts altāris. Mazās svētnīcas griesti bija plašā zilā debess. Ērģeļu vietā no debesīm skanēja cīruļu dziesmas. Še savu svētnīcu strēlnieki bija uzcēluši un izgreznojuši vienā naktī. Pār altāru pacēlās liels balts bērza krusts, bet apkārt viņam vijās zema izgreznota sētiņa. Sētiņai apkārt no zaļām velēnām bija ierīkota pakāpe, kur dievgaldniekiem atspiest ceļus. Šai dienā visas rotas, līdz pašam piedejam kareivim un virsniekam, gāja pie dievgalda. No rīta tie apģērba tīras drēbes, lai tīri un balti varētu ieiet „Nāves salā". Šai svinīgā dienā no Rīgas bija ieradies kāds pazīstams mācītājs. Vēl tagad man

prātā stāv šī meža baznīciņa. Birztalu tricina korāļa skaņas. Ļaudis nometušies ceļos garās pelēkās rindās. Mācītājs ar maizi un vīnu pieiet ikvienam karavīram. Pelēkajām rindām nav gala Mācītājs runāja labi. Viņa vārdi atmetās dzīli kareivju sirdīs. „Kristus ir cietis un nomiris mūsu dēļ ejiet ari jūs mirt par savu tautu, saviem tēviem, mātēm un māsām." Un klusu atkārtojuši lūgšanas vārdus, karavīri piecēlās, lai savās sirdīs atjaunoti dotos turp, kur pienākums tos sauc. Viņu vietās stājās citi, un atkal atskan mācītāja vārdi: „Tu esi lēnprātīgi, kā Kristus, sevīm uzlicies savas dzimtenes ciešanu krustu. Ej un tikpat lēnprātīgi nodod savu dzīvību par dzimto zemi."

Pēc viņiem krita ceļos vēl daudz, daudz ļaužu, — jaunākie, krietnākie tautas dēli. Un uz nāves salu ejošus pavadīja vārdi: Nekas vairāk, — tikai ciešanas jums lemtas. Gaišās prieka dienas

maz jūs redzēsiet. Varbūt neviens vairs mājās nepārnāks no cīņas. Bet nenoskumstiet, draugi. Jūsu cēlais upuris nekad vairs nepazudīs. No jūsu asinīm un ciešanām reiz celsies augšup brīva Latvija. Šis baltais krusts taps drīz par kapa krustu. Zem viņa atdusēsies jūsu jaunās miesas. Bet tie, kas nāks pēc jums un mīs šo vietu, tie viegli elpos savā brīvā zemē.

Ciešanās un sāpēs rūdas mūsu tauta. Simtiem gadu cieta mūsu tēvi, un reiz mūsu ciešanām nāk gals. Jel ejiet turp, kur asins mīt un nāve, kur naidnieks taisās atņemt pēdējo, kas atlicies vēl izmocītai tautai. Bez bailēm un bez pārmetumiem ejiet, nesiet sejā vieglu bērna smaidu, jo rītu ausīs brīvestība dzimtai zemei ..." Šai brīdī ass lielgabalu šāvienu un plīstošo minu troksnis pārtrauca svētsvinīgo pavasara klusumu. Jau viņa pusē sākās verdošā elle. Turp sūtīja tos tautas garīgais vadonis. Un bezgalīgās latviešu strēlnieku kolonas stiepās pa ceļu, soļodamas uz „Nāves salas” pusi nomirt par savu zemi.

Jau vakars metās, kad mēs abi ar pulkvedi Franci tuvojamies Daugavas krastam pie Ikšķiles pārejas. Milzīga sarkana saule pildīja ieleju ar zeltotu gaismu. Mēs kāpām lejā no štāba mājiņas. Aiz mums palika liels balts ābeļdārzs, piebiris smaržīgiem ziediem. Visu rītu es gulēju zem ābelēm, izlaidies zaļajā zālē, un klausījos, kā gaisi tricē no ziedoņa līksmības.

Mēs atradāmies Daugavas labajā krastā. Pa šo krastu stiepās Rīgas dzelzceļš šad un tad pieskardamies gandrīz pašam ūdenim. Vilcieni gāja tikai pa naktīm. Pretinieka artilēristi, tumsai metoties, tūliņ sāka ari savas medības pēc mūsu vilcieniem. Dzelzceļš bija mūsu galvenais satiksmes līdzeklis ar Rīgas bāzi. Pa viņu nāca un gāja mūsu preču vilcieni un kara ešeloni. Tomēr, neraugoties uz desmitiem tūkstošu patērēto šāviņu, vāciešiem izdevās ievainot mūsu lokomotīvi, liekas, tikai vienu vienīgu reizi.

Tas notika tad, kad mēs bijām pie Ikšķiles. Vācieši ar smagām granātam bija sasituši sliedes, un lokomotīve pa pusei nogāja no cēla.

Lielāka katastrofa tomēr nenotika. Tūliņ no tuvākās piestātnes, neskatoties uz viesuļuguni, atsūtīja citu lokomotīvi. Vagonus atāķēja un laimīgi nogādāja atpakaļ. Dažas stundas vēlāk sapieru rota nogāza sasisto lokomotīvi no dzelzceļa dambja un izlaboja sliedes. Bet otrā rītā ap pulksten 9 mēs redzējām, kā pa to pašu vakar izpostīto ceļu aizgāja vilciens, piekrauts ar dēļiem ierakumu nostiprināšanai. Vācieši bija tā pārsteigti no šās bezkaunības; ka nepaspēja pat atklāt artilērijas uguni.

Atceros, mēs vispirms pamanījām pirmos dūmu mutuļus, kad vilciens vēl bija mežā. Redzējām ari, ka nāk pats vilciens ar garu vagonu rindu.

Pārdrošniekam šā atjaunotā dzelzceļa izmēģināšana izdevās gaišā dienas

laikā. Pa mežu tas nāca lēnam, bet, mežam beidzoties, tas ietina sevi pelēkos dūmu mākumos un kā bulta aizdrāzās mums garam. Ogres piestātnē tas atstāja vagonus ar dēliem, paņēma tur tukšos un pēc pusstundas tikpat klusam atgriezās atpakaļ. Vācieši ari šoreiz to pamanīja, bet par vēlu. Lielgabali sāka šaut tikai tad, kad pārdrošais mašīnists jau tuvojās mežam. It kā izsmiedams, griezīgi svilpodams, vilciens pazuda mežā, bet šāviņi plīsa tam kaut kur tālu nopakaļ.

Viss dzelzceļa dambis bija no šāvieniem rakti izrakts. Nakti, bez uguņiem, ienaidniekam šaujot nebija viegli braukāt pa tām vietām, Mašīnistiem bieži vien nācās varoņiem būt. No varenajiem Ikšķiles gaisa tiltiem bija palikušas tikai pošas. Milzīgi granīta gabali tur kārajās dzelzs mergās, viss bija salauzīts un sagrauts. Likās, ka tērauda sliežu pāris kaut kāda brīnuma dēļ vēl kārajās gaisā un nakts melnumā pa gaisu nesās vilciens cauri dzelžainam juceklim.

Ceļa līkumā pie staba piestiprināts dēlis ar uzrakstu: „Dienas laikā, bez vajadzības, ir aizliegts pa šo pakalnu staigāt!" Visa ieleja un neaizaugušie pakalni ir vāciešiem skaidri redzami, un tie nekautrējās atklāt uguni pat pa atsevišķiem cilvēkiem. Ceļš no granātam izarts bedru bedrēm. Tuvumā nav ne grāvju, ne krūmu, un paglābties var tikai granātu bedrēs. Mēs ejam ātri, viens otram aiz muguras. Pulkvedis stāsta, ka saules gaismā vācieši it labi varot izšķirt virsnieku no kareivja. Bieži notiekot, ka ejot kareivis, bet vācieši neko, ja parādoties tik virsniekam, un ceļš it kā uz burvja mājienu tiekot apsēts šrapneļiem.

Pulkvedim ir zeltīti uzpleči un spoži pieši, mēs steidzamies. Lūk, esam jau pāri uzkalnam bez viena šāviena. Līdzenā nora apaugusi elkšņiem un paegļiem. Šeit redzama tā pati posta aina. Lauki un celi līdz pašai „Nāves salai" it kā nosēti ar dzelzs un tērauda lūžņiem. Nav vietas, kur kāju nolikt. Ilgus mēnešus šās vietas ir grautas. Tādas ugunis nav redzējusi neviena cita vietiņa visā krievu frontē. Ja kādam iekristu prātā savākt šeit izkaisīto dzelzi un svinu, tad sakrātos veseli kalni. Šur un tur mētājas desmitiem neplīsušu šāviņu visādos lielumos. Daži no tiem ir resni kā labas alus muciņas, citi turpretim tievi un slaiki kā rotaļu lietiņas. Mēs esam nonākuši pie dzelzceļa. Sliedes aizstiepjas bezgalīgā tālē kā divas melnas čūskas. Spīd silta saule, zaļo zāle, skan cīruļu dziesmas. Ak, cik šeit ir labi Lūk, kur guļ no dzelzceļa dambja nogāztais melnais tvaika katls.

Pretinieks to ļaunā priekā pavisam sakropļojis un sadauzījis. Rēgojas salauztie rokturi, riteņi un sviras. Nelaimīgā lokomotīve izskatās pavisam nožēlojami. Bet dzelzceļa sliedes vēl vienmēr ir veselas un ilgi spītēs vācu lielgabaliem. Lūk, šeit pie pašas dzelzceļa līnijas bija novietojusies mūsu rezerves rota. Blindāžas šeit ir lielas un stipras, kuras grūti būtu sasist

pat smagai artilērijai, tomēr dzīvot šeit gandrīz nav iespējams. Šī ir tā vieta, kur vilcieni iznāk klajā laukā un top saredzami ienaidniekam.

Ienaidnieks šo vietu pastāvīgi apšauda bez žēlastības. Blindāžām visapkārt guļ šķembeles kaudzēm. Kareivji sūdzas, ka no vilcieniem niezot varējuši ne degunu izbāzt, šī vieta esot bijusi par maz viesmīlīga. Vācieši, netrāpīdami vilcienus, it kā tīšam šāvuši Vai pa pašiem jumtiem. Dienu kareivji ierīkojuši puķu dobes, ietaisījuši dārziņus, lai būtu patīkamāk dzīvot, otrā rītā skaties — dārzs it kā cūku izrakņāts. Logos niezot turējusies neviena rūts. Beidzot rotu nācies aizvākt projām no šā bīstamā mājokļa. Tagad skaistās blindāžas ilgi stāvēs tukšas.

Ieejam dažās blindāžās. Uz galdiem tukšās šrapneļu čaulās stāv sakaltušas lauku puķes. Tērauda sijas balsta smagus baļķu griestus.

Sienas apliktas bieziem baltiem dēļiem. Iekšā izskatījās diezgan glīti, un ari apkārtne nebija peļama. Ja nebūtu tās neprātīgās lielgabalu dimdoņas, šeit varētu dzīvot bez raizēm. Mēs atkal esam pie dzelzceļa Lūk, tālumā pus izpostīta Tīnužu muiža (Kupferhammer), pie kuras 1917. g. revolūcijas dienās pretinieks pārrāva mūsējo fronti. Šad un tad sliežu starpā redzamas milzīgas granātu izrautas bedres. Tīri brīnums, ka nav pārtrūkušas melnās sliežu dzīslas. Tomēr, pretinieks ir ļoti labi piešaudījies dzelzceļam. Pat nakti, kad kareivji atgriežas no ierakumiem, tiem nākas izraudzīt brīdi, kad vilciens neiet, lai pārkļūtu sveikā pāri dzelzs-ceļa līnijai. Vācieši vajāja pārdrošos mašīnistus pa pēdām pakaļ vairāk desmit verstu.

Vēlāk, „Nāves salā", es dabūju zināt, ka šās vilcienu medības mīlēja nevienu vācu artilēristi, bet ari mūsu kareivji. „Nāves salas” aizstāvji gaidīt gaidīja vilcienu braukšanas stundas. Tie sagaidīja un pavadīja vilcienus kā kādā mazpilsētas piestātnē. Kad ienaidnieka vajātais vilciens laimīgi pazūd tuvējā mežā, dažs priecīgs, dažs it kā cerībās vīlies, atkal ielien savās dziļajās akmeņu alās. Atceros, šai nāves salā dažreiz radās ērmotas jūtas. Bieži, kad pretinieks pārnesa savu viesuļuguni no mūsu pozīcijām uz otru krastu un sāka dauzīt mūsu aizmuguri, daudzu strēlnieku sejas tapa priecīgākas. Tiem it kā gribējās, lai aizmugure zinātu, ko nozīmē klasiskie vārdi: „Pretinieks atklāja viesuļuguni uz Ikšķiles priekš tilta apcietinājumu." Šis karš taču galīgi sajaucis cilvēka prātus un notrulinājis jūtas. Es atceros savas sarunas ar kareivjiem par šo lietu. Lūk, mazā karalauka baznīciņā mēs, ceļos nometušies, lūdzamies, lai tas Kungs mums palīdz uzveikt nežēlīgos vāciešus. Mēs zinām, ka šai pašā brīdī — Berlīnes dievnamos un Konstantinopoles svētnīcās ari mūsu ienaidnieki lūdz visvareno Dievu, lai tas piešķir tiem uzvaru. No visām pusēm griežas pie Dieva ar gluži pretējām lūgšanām. Kuram lai Dievs klausītu, kuram lai

palīdzētu? Ikviens ir taisns savā prātā. Un ja nu ari Dievam lišķētu kāds ministrs Vai valdnieks, tad tomēr vientiesīgā sieviņa, Vai vācietis-tēvs no visas sirds lūdz piešķirt spēku viņa dēlam. Un lūdzēju sirdis ir pacilātas, un acis tiem pildās rūgtām asarām Tad vēl, tais brīžos, kad pilsēta ir izrotāta karogiem un zaļumiem, brīžos, kad sirdis priekā silst, dzirdot mūsu uzvaru dziesmas, mums bieži šķītās, ka kaut kur, tālā, tālā ienaidnieka zemes malā, valda izmisums, un sāpēs sirdis lūst par saviem tuviniekiem. Bet tad, kad Berlīnē un Potsdamā tauta līksmo par savām uzvaram, skumjas top sejas Peterpilī un Parīzē Kā lai saskaņo šās pretējās jūtas, kad vienu prieks un lepnums ir otru kauns un nelaime. Tamlīdzīgas domas bieži šaujas prātā, kad caurām nedēļām jānodzīvo priekšējās pozīcijās.

No dzelzceļa līnijas mēs iekāpām dziļā satiksmes ejā. Šeit līdzenums, kas stiepās līdz pašai Daugavai, bija krustam šķērsam izvagots ar dzeltenām satiksmes ejam un stipriem ierakumiem. Gadījumā, ja Ikšķiles priekš tilta apcietinājums kristu ienaidnieka rokās un pretinieks mēģinātu nākt pāri Daugavai, tad šeit būtu jānotiek neatlaidīgām cīņām.

Gandrīz pie paša lielceļa, pa kuru dienu nenotika nekāda satiksme, bija ierīkots kāds apcietinājumu viducis. Šeit zeme visapkārt bija bālganā kaļķu krāsā, un apakš viņas dzīvoja ļaudis. Kaut gan mājiņas šeit pa daļai bija palikušas veselas, tomēr neviens viņās nedzīvoja. Ikviens centās, kā kurmis, pēc iespējas dziļāk zemē ierakties, jo tur bija tomēr drošāk un mierīgāk. Bieži lielceļu bez kādas vajadzības sāka apšaudīt vācu artilērija, kā tikai sev laiku kavēdama, bez kāda cita nolūka. Varenie apcietinājumi, kas šeit iesākās, stiepās visgarām gar mūsu labo Daugavas krastu. Pārskrienot lielceļam, kas bija nokaisīts salauzītiem telegrāfa stabiem un saraustītu drāšu kaudzēm, mēs tūliņ jau atrādamies ierakumos pašā stāvajā Daugavas krastā.

Viss priekš tilta apcietinājums no šejienes bija redzams kā uz delnas.

Es uzkāpu artilērijas vērotajā, kas atradās turpat priekšējā līnijā, un ilgi nespēju atrauties no tālskata. Bija skaista ainava. Zemajā Daugavas krastā gulēja „Nāves sala" ar visiem saviem vareniem apcietinājumiem. Es sīki apskatīju šās ērgļu ligzdas vismazāko detāli, jo šonakt man pašam bija jāiesāk tur noslēpumainā, savadā dzīve.

Man blakus stāvēja pulkvedis un paskaidroja visus apcietināšanās sīkumus. Manā priekšā esot priekš tilta apcietinājums. Tas esot neliels zemes gabaliņš, kas atrodoties otrā pusē Daugavai un kuru mēs turot savās rokās. Sākumā it kā liekoties, ka neesot vērts aizstāvēt tik niecīgu zemes stūrīti: Šeit katrs akmentiņš esot apslacīts mūsu asinīm un dārgi maksāšot latviešu bataljoniem šā stūrīša aizstāvēšana. Ne velti mūsu

strēlnieki to esot iesaukuši tik briesmīgā vārdā. Bet dārgi tas maksājot ari mūsu naidniekam. Šeit mēs saistot milzum daudz vācu baterijas un daudz citāda karaspēka. Šai vietā mēs pamazam virzoties uz priekšu. Tilta gala apcietinājums daloties divās pusēs — labajā un kreisajā. Kreiso pusi apsargājot krievu bataljons, un tā esot no ienaidnieka daudz simtu soļu tālu. Mūsu bataljons aizņemot labo pusi, un tā esot visbīstamākā. Lai paskatoties, kā pie krasta mūsējie un vācu drāšu žogi sanākot pavisam kopā, bet pret salas vidu tie pamazam attālinoties. Pretinieka ierakumi esot tikai četrdesmit un piecdesmit soļu tālu no mūsu ierakumiem. No rītiem varot labi sadzirdēt pretinieka jundu. Lūk, tur esot sevišķa pliena lauztuves un akmeņu bedres.

Labais iecirknis esot pamatīgi nocietināts. Tur sākoties apakšzemes galerijas, kurās nakti un dienu mazu lampiņu gaismā strādājot mūsu tehniskais karaspēks. Mēs un ienaidnieks viens otram parokoties ar sevišķām alām. Pašlaik abi steidzoties pabeigt savus parakumus lai viensotru pirmais uzspridzinātu. Tur, lūk, esot milzīgas akmeņu bedres, tās nemaz nevajagot apcietināt, jo tās esot dabisks cietoksnis. Pa labi — žīdu kapsēta, kuras kapličas esot pārvērstas stiprās patvertnēs. Šo kapsētu mēs nezin kādā nakti esot vāciešiem atņēmuši. Lūk, blakus esot luterāņu kapsēta. Tā esot viena no vis drošākām tilta gala vietām. Es redzēšot, kas tur esot padarīts dažu nedēļu Apcietināšanās notiekot cauru dienu. Pa nakti notiekot necilvēcīgas kaujas, bet dienu sekojot īsa atpūta un nocietināšanās. Šeit visa dzīve esot apgriezta ļaunā pusē. Brokastis ēdot pulksten septiņos vakarā, bet pusdienu — pulksten desmitos rītā. Guļot no pulksten pieciem līdz desmitiem rītā. Gan kad pārdzīvošot, tad sapratīšot, kas esot „Nāves sala".

Es raudzījos lejā, tur, kur pulkvedis rādija ar roku, un redzēju, ka no viena apcietinājuma uz otru šad un tad pārskrēja Krastmalā aiz pakalna peldējās un mazgājās kareivji, daži skaloja veļu. Taisni priekšā laukumiņa vidū redzamas trīs kapu kopiņas, zem kurām dusot pirmie tilta gala upuri. Tagad jau sen vairs mirušos nerokot zemē, jo visa apakšzeme esot aizņemta no dzīviem Ja „Nāves salai" nebūtu tik varenu apcietinājumu, vācieši jau sen to būtu saberzuši miltos ar visiem viņas aizstāvjiem.

Pēc veseliem mēnešiem ilgstošas viesuļuguns šeit nepaliktu pāri vairs nevienas dzīvas vietas. Ari tagad dienu nākas nomocīties, izlabojot to, kas nakti sabojāts. Pret rītu visas satiksmes ejas ir aizgruvušas ar zemēm.

Bieži no tām izrok ievainotus karavīrus. Naktī bija bīstami staigāt pa pirmo ierakumu līniju. Bija jāsēž savās patversmēs un jālien laukā tikai tad, kad vācieši nāk triecienā. Nelielā attāluma dēļ ik naktis nācās izsūtīt no flangiem izlūku komandas. Viņi visu nakti ložņāja apkārt un

noklausījās katru troksnīti, kas nāca no pretinieka puses. Mūsu priekšējie slēpņi atradās divpadsmit soļus no vācu priekšējās aptures.

Viņi savā starpā labi pazinās un pa naktīm viens otru nekad neaiztika, jo nākošā naktī mēs tikpat labi varētu kaitēt ari vāciešiem: Un tomēr mēs raudzījām, kur vien varējām pamazam izvirzīt uz priekšu savus ierakumus. Jo vairāk ierakumu līniju radās mums apkārt, jo drošāks tapa mūsu stāvoklis.

Labajā Daugavas krastā, pretī tilta galam, atradās desmitiem mūsu bateriju. Viņām vajadzēja kaut kuru brīdi, kad to vēlējās „Nāves salas” aizstāvji, parādīt tiem savu varu. Pa Daugavas dibenu stiepās telegrāfa kabeļi, un sakari caur to bija droši, ērti un ātri. Bez ātras artilēristu palīdzības mūsu strēlniekiem klātos pārāk grūti. Mūsu artilērija centās nekad nepalikt vāciešiem parādā. Tiklīdz ierūksies kāda vācu baterija, tūliņ to sveicina mūsu šāviņi un pa vis sāpīgākām vietām. Un viss Ikšķiles tilta gals sadrebas no briesmīgiem sprādzieniem. Brīžiem liekas, ka mūsu galeriju griesti vairs neizturēs, ka patvertnes sabruks pīšļos un apraks varonīgos aizstāvjus.

Visvairāk mūsu strēlniekiem nācās ciest no vācu spēcīgajām minam, ar kurām vācieši no tuvienes bērtin apbēra mūsu ierakumus. Viņas plīsa ar apdullinošu troksni, izrakdamas platas un dziļas bedres un kaisīdamas visapkārt asas šķēpeles, līdzīgas zāģu zobiem. Mums tas atnesa lielus zaudējumus, jo šo lidojošo zāģu ievainojumi bija vienmēr nāvīgi. No iekšpuses viņi bija notriepti ar kādu zaļganu vielu, kas, pieskaroties ievainojumam, rādija asins saģiftēšanos, un nekāds ārsts vairs nespēja izglābt nelaimīgo. Vācieši šai iecirknī netaupīja vismežonīgākos līdzekļus, un niknums pret naidnieku jo dienas auga.

Saule jau bija nogājusi, un caurspīdīga pavasara krēsla pārņēma zemi.

Mēs gājām gar krastmalu pa ierakumiem uz pārcelšanās vietu, kas atradās daudz zemāk, gandrīz priekš tilta apcietinājumam pret pašu vidu.

Ierakumi šeit bija dziļi un ērti, tikai no kaļķainā pliena putekļiem it viss bija tapis balts sejas, šautenes, sienas. Tomēr tīrība visapkārt bija apbrīnojama.

Es atcerējos nelielās inženieru rotas patversmes dzelzceļa malā. Mēs bijām iegājuši vienā no tām un tur bija tumši un netīri. Pie krāsns uz lāvām gulēja noguruši ļaudis. Pa kājām mētajās šautenes. Uz logiem un soliem samestas maizes čupas. Gaiss mušu pilns, tās bariem lien acīs un mutē gulošiem ļaudīm. Patvertnē bija tik saspiests un smags gaiss, ka nebija iespējams tur ilgāk palikt. Es izgāju un brīnījos, kā krievi var dzīvot šādās telpās.

Mēs gājām uz priekšu pa garu, kā pati Daugava, priekšējo ierakumu.

Pa ceļam mums gadījās augļu dārzi, kas atradās pašā Daugavas krastā.

Dziļā tranšeja bez kādas žēlastības grieza pušu it visu, kas tai ceļā gadījās — dārzus, kokus, mājas. Briesmīgs un nežēlīgs ir karš, ielauzdamies ļautiņu dzīvē, pārgriezdams to uz pusēm, izmezdams cilvēkus no viņu mājokļiem, samīdīdams viņu dārzus un druvas. Lūk, kur pār ierakumu pārkārusies balta ieva, un ziedi tik brīnišķi smaržo šai maija vakarā. Mēs gājām saliekušies pa tumšajiem ierakumiem, un smaržīgie ziedi glāstīja mūsu sejas. Karš tomēr nespēja nomākt skaisto dzīvību, un jauni asni laustin lauzās uz augšu.

Lūk, mēs esam nonākuši pie paša krasta, kurš pamazam pāriet ielejā. Šeit iegriežas ari lielceļš, kas pašlaik it kā pamodies. Mēs dzirdam, ka pa to brauc vezumi, virtuves, un garās rindās soļo kareivji. Visi, kā plaša straume virzas uz Daugavas pusi, uz pārejas vietu. Tikai pēc saules šeit sākas milzīgais drudžainais darbs un turpinās cauru nakti, līdz gaismai.

Tad viss pēkšņi izbeidzas, pazūd, it kā kamolā satinas. Tad pat „Nāves salā" notiek ārprātīgs kautiņš, karš savas asins dziras svin un karavīri mirdami mirst. Pirmos saules staros ari šeit viss uz reizi apklust un iestājas noguris kapa miers uz dažām. stundām. Tikai retums to pārtrauc kāda lode. atsizdamās pret tērauda vairogu. Nogurušie snaudošie pretinieki ar to grib apmānīt viens otru un parādīt, ka tie vēl nomodā un ir gatavi saņemt katrs savu ienaidnieku.

Pārejamo vietu bieži maina. To dara, lai ienaidnieks nevarētu piešauties. Pie krasta stāv dažas liellaivas un vesela rinda mazāku laiviņu. Desmitiem kareivju stiepj no lielceļa uz krasta pusi lielus resnus baļķus. Tie ir vajadzīgi patvertņu un galeriju nostiprināšanai. Pašā „Nāves salā" nav neviena kociņa. Liekas, ka tur nevar mājot nekāda dzīva dvaša, izņemot tos neprātīgos ļaudis, kas apņēmušies aizsargāt šo zemi. Tālumā, pie viņa krasta pamirdz klusi ejošā kuģīša sarkani zaļais uguntiņš. Viņš piestājies gandrīz pie pašas komandanta patvertnes. Viņam jāatved uz šo krastu virsnieki un kareivji, kas sūtīti izpildīt dažādus uzdevumus. Šie karavīri, domājams, ir priecīgi, ka varējuši kaut uz vienu dienu izrauties no tur tās elles. Gar visu krastmalu viņā pusē aizdegas gara rinda gaišu ugunskuru.

Piestātnē, kas mūsu pusē, sanācis vesels pūlis vezumnieku, sanitāru, kareivju un virsnieku. Šeit salasījušies trokšņainā barā visi, kam vien ir kāda darīšana ar „Nāves salu". Liellaivās veselām kaudzēm krauj nokautus lopus, pārtikas maisus un patronu kastes. Tilta gals, kā milzeņa vēders, ikdienas aprij visus šos pārtikas un patronu krājumus, netaupīdams pat ļaudis. Varbūt tas aprīs ari šos ļaudis, kas šai siltā vakarā te bezbēdīgi salasījušies. Mēs ilgi gaidām mazo kuģīti no viņa krasta. Beidzot tas klusu, bez svilpieniem atdalās. no krasta, bridi it kā cīņas ar straumi, tad lēnam, it kā piekusis, elsdams peld uz mūsu pusi.

Nu reiz viņš pie piestātnes. No piestātnes izraujas bars karavīru, ātri iziet cauri kontrolei un steigšus nozūd ceļa līkumā. Liekas, ka tie izrāvušies no nāves nagiem un nu mūk projām atpakaļ neskatīdamies. Bet nāve dzenas tiem pakaļ un gan jau kādreiz sakamps savās ķetnās.

Lūk, garā rindā nāk sanitāri ar asiņainām nestuvēm rokās. Zem p elēkiem palagiem vaid saplosītas miesas. Salīkuši no smagajām nastām, tie kāpj kalnā. Tur pie baltajām mājiņām tos sagaida sanitār automobiļi.

Viegli ievainotu nav, tie palikuši turpat pārsienamā punktā, bet varbūt ari atgriezušies ierindā, negribēdami atstāt savus biedrus grūtā brīdī. Tur katrs kareivis ir no svara, un viņa iztrūkums ir sāpīgi jūtams. Vēlāk, pēc divām, trijām nedēļām, kad mūsu izrētotās rindas atgriezīsies atpakaļ no šās salas, gan jau tad ilgi pūtīsimies un dziedēsimies. Mūs apbalvos ar zelta un sudraba krustiem, un jo vairāk būs šo spožo metāla krustu, jo vairāk koka krustu augs brāļu kapos. Vis krietrīgāko varoņu tiesa ir vienmēr balts priežu krusts.

Nu, beidzot mēs esam nokļuvuši uz mazo kuģīti. Lasu nosaukumu: „Komar". Viņš senāk Rīgā vadājis publiku uz Pārdaugavu, bet tagad strādā armijas labā. Viņš izskatās viegls un vārīgs, un liekas, ka, vienam pašam labi mērķētam šrapnelim plīstot, no šās paijiņas paliktu pāri tikai čaumalas. Uz jumta, briesmu brīdim, uzlikti vairāk desmit - glābšanas riņķi. Laužu pārpildītais kuģītis lēni un klusi atpeld no krasta. Bet mums tomēr liekas, ka tas trokšņo pārāk stipri šai klusā maija vakarā. Mums liekas, ka pretinieks visu dzird un tūliņ atklās traku uguni pa upi.

Domājam, kaut tikai drīzāk sasniegtam pretējo krastu.

Otrā pusē jau „dzīve" esot pamodusies. Vācu smagā artilērija apšaudot žīdu kapsētu, tā dzird apkārt runājam. Tūliņ sākšoties uguns no mīnmetējiem. Karavīri ir mierīgi un vienaldzīgi. Varbūt, ka tie jau apraduši varbūt, ka domā: „Lai sit pa apcietinājumiem, labi, ka liek Daugavu mierā. Nav 4 8nekāds prieks peldēties pašā upes vidū ar visām drēbēm. Krastmalā var vismaz kaut kādā caurumā patverties." Tur jau kauja iedegusies, bet tas vēl esot tikai sākums. Spēcīgie minu sprādzieni satricina visu tilta galu. Mēs tuvojamies krastam ļoti lēnam, jo stiprā straume mūs nes atpakaļ. Ja nu šai brīdī kuģītim samaitātos skrūve, tad straume mūs iesviestu taisni vāciešu nagos. Runā, nesen šeit kāda laiva ar mūsu izlūkiem esot piedzīta pie ienaidnieka krasta.

Klausoties Šais valodās, jāsāk nožēlot, kamdēļ,

D a uga va z e m vāc ieš u lielg aba lu ugun s .

labi ņemot, bija jābrauc uz šo salu. Ja jāti pati braukšana ir tik apdraudēta, cik briesmu tad ne-stāv vēl priekšā. Es atskatos atpakaļ — krasts jau gandrīz miglā nozudis, un mēs piepeldam „Nāves salas” piestātnei. Man blakus stāv pazīstams kareivis, kurš tagad dien kara pastā. Viņš ved aizstāvjiem lielu maisu vēstuļu. Tas ir „Nāves salā" visvairāk gaidītais cilvēks. Viņš atved tiem no „viņpasaules" dažas labas vēstis, kuras tik ļoti tiek gaidītas. „Nāves salas” kareivji labprāt rakstīja vēstules. Man gadījās lasīt kritušo kareivju vēstules, un viņās bija kaut kāds savāds stils. Likās, ka dažas briesmīgas nedēļas bija cilvēkus pilnīgi pārvērtušas. Protams, tie nevarēja nepārvērsties, ik brīdi nāvei acīs raugoties. „Nāves salai" bija sava īpatnēja psiholoģija un jūtoņa. Karavīri vēlāk nekad nespēja aizmirst dažās nedēļās iegūtos grūtos iespaidus. Vēstulēs no kara lauka nekad nedrīkstēja atzīmēt to apvidu, kur pašreiz atradās karaspēka daļa. Tomēr kareivji, gluži labi to zinādami, gandrīz vienmēr lepni atzīmēja „Nāves salā, tādā un tādā datumā". Cenzori zina, cik grūti nācās izstrīpot šo mazo lepno rindiņu.

Kuģītis piestājās pie mazas koka piestātnes, kas bija apgaismota ar sarkanu lukturi. Braucēji steigšus izkāpa krastā. Sala bija ietinusies tādās savadās dūmakās. Šeit savukārt bija sapulcējies liels bars ļaužu, citi gāja, citi nāca. Dzīve šeit ritēja savu gaitu, it kā šeit nebūtu ne briesmu, nedz nāves. Un atkal sanitāru rinda ar savām asiņainām nestuvēm. Lūk, sarkanā lukturīša gaisma spīd pa zemi, kur rindā sakrauti guļ tādi kā savadi, stūraini maisi ar brezentu pārsegti.

Ziņkārības dzīts, es atsedzu stūri. Mani apsauca sargs sausā balsī: „Tie ir mirušie, neaiztieciet!" Ja, es savām acīm redzēju dzeltenās nedzīvās

varoņu sejas. Tai pašā brīdī es kā sadzelts atsprāgu no pārdabiski garajiem briesmīgajiem maisiem. Nu es sapratu visos sīkumos šejienes šausmas. Miroņi šeit krastā bija gulējuši visu dienu, gaidīdami savu rindu, lai pārceltos uz kapsētu. Ar šo briesmīgo salu tika vesta it kā kāda neredzēta maisu tirdzniecība. Šās salas iedzīvotāji par visu atvesto deva pretim visu savu dārgāko — savus varoņus.

Karavīri zināja šos briesmīgos apstākļus, jo tiem bija viņos jādzīvo ne vienu vien dienu. Tie zināja, ka šodien Vai rīt tos sakraus nedzīvus melnā laivā un abi bārdainie laivinieki tos cels pāri miglainai Daugavai. Šai brīdī es Daugavu iedomājos par veļu upi Stiklu un tur to resno kareivi, kas veda šo šausmīgo bagāžu—par seno vēlu laivinieku Charonu. Tur, viņā pusē debešķīga, maiga nakts, bet šeit neprātīgais cīniņš, nebeidzamie upuri un karavīru rindas, kas dodas uz zīdu kapsētas pusi, lai stātos savu kritušo biedru vietās. Šo deri tie jauni un spirgti steidzas uz savām vietām, bet rīt tos ar brezentu pārklātus vedīs atpakaļ bārdainais kareivis. Viņš daudzus, daudzus jau atvedis atpakaļ. Viņš tapis jau vienaldzīgs un mierīgs. Tas nesteigdamies izpīpē savu pīpi, izkrata pelnus pret laivas malu, apsēžas, iespļauj rokās un tad tver pēc airiem. Lēni aizpeld vecā laiva, pamazam zuzdama miglā. Es palieku viens pats krastmalā un dzirdu, kā viļņi klusu skalojas smiltīs.

Mani aicina komandanta blindāžā. Par „Nāves salas” komandantu iecelts pulkvedis Francis. Viņš pašlaik ņemot savā rīcībā kā latviešu, tā ari krievu bataljonu. Komandantam šeit esot neaprobežota vara, jo tas esot Rīgas frontē svarīgākā kaujas iecirkņa priekšnieks. Viņam esot tiesība par nepaklausību likt nošaut Vai pakārt kuru katru, kas tam padots. Viņš viens pats atbildot divīzijai un korpusam par savu iecirkni un saviem karavīriem. Pulkvedis Kalniņš, trešā bataljona komandieris, šorīt esot ievainots, un tas nododot komandēšanu otrā bataljona komandierim.

Es ieeju patvertnē un redzu tos atvadāmies viens no viņiem ir pārsiets un bāls, tas steidzas uz kuģīti. Šeit, redzams, neviens, neizņemot pašu komandantu, nav pasargāts no briesmām. P r iek š t i l ta kaujas iecirkņu pārzini atnākuši ar saviem izklāstiem un gaida rindu. Diezgan ērtā un siltā zemnīcā ienesti ievu ziedi un pulkstenītes. Tos pagājušā naktī saplūkuši mūsu izlūki. Lūk, pašreiz ienāk Kalniņš, jauns praporčiks ādas apģērbā un baltu krustu uz krūtīm. Viņš ir izlūku priekšnieks, un viņam vajadzīgas instrukcijas šīs nakts izlūkošanas darbiem. Ik brīdi nāk un iet ziņneši ar pavēlēm un ziņojumiem. Kāds rotas komandieris sūta ziņu, ka, mīnai sprāgstot, sadauzīts ložmetējs un nosisti trīs viņa apkalpotāji. Tiek nosūtīta uz otru krastu telefonogramma, lai stundas laikā tiktu atsūtīts jauns ložmetējs. Mīnmetēji nodarot mums prāvus zaudējumus. Ik brīdi

telefoni zvana, ka priekšējo līniju apšaudīšana pieņemoties, un es jūtu, ka no aizmugures klusuma esmu iekļuvis viskarstākā kaujā.

Mēs ātri paēdam pusdienu, jo pulkvedim priekšā vēl daudz darba. Ja atlikšot drusku laika, tas gribot apmeklēt labo kaujas iecirkni. Ari man šai iecirknī ir pazīstami daži virsnieki. Tie atsūtījuši man pakaļ uz komandanta blindāžu savu ziņnesi. Dažas minūtes vēlāk es būšu tā negaisa vidū, par kuru tik daudz biju dzirdējis un tik ļoti vēlējies redzēt.

Ziņnesis ir kāds latviešu strēlnieks platā priecīgā sejā. Viņš ved mani gar pašu Daugavmalu, ugunskuru rindu. Šeit krastmalas plienos ierīkotas veseliem desmitiem nelielas patvertnes vezumniekiem un pavāriem.

Turpat tuvumā stāv nelieli katli, kuros virst ēdiens tiem, kas cīņas pirmajā līnijā. Ļaudis, kas savu laiku nostrādājuši, taisās gulēt iet.

Dzirdama dziļa elpošana un lūgšanu vārdi. Šeit mājo krievu bataljona kareivji. Akmeņu būdiņas deg sveču galiņi, un kāds pusbalsī lasa avizi Vai vēstuli no tālās dzimtenes. Uz Daugavas ir tumsa, tikai pašā krastmalā rēgojas kaut kas savāds. Tur darina jaunas laivas sadauzīto vietā. Garie baltie stāvu dēļi ugunskuru gaismā izskatās kā kāda nezvēra skelets no zooloģiskā muzeja.

Mēs ejam arvienu tālāk. Virs mūsu galvām sāk svilpot lodes. Bieži vien tās trokšņaini saplīst atsitoties tuvējos plienos. Liekas, ka lodes svilpj tepat ap ausim, un man negribot jānoliecas. Pa satiksmes ejam gandrīz nemaz nav iespējams iet. Tās līdz mālam pilnas ar ūdeni, jo šais dienās bija stiprs lietus. Ložu svilpieni top arvien biežāki, un man uz pieres parādas sviedru lāses. Mans strēlnieks steidzas uz priekšu, garam bīstamai vietai. Beidzot mēs nokļūstam aiz kādas ne visai augstas plieņa kraujas un jūtamies diezgan droši. Bet priekšā esot vēl viena atklāta vieta, tai vajadzēšot pāri tikt ar pārskrējieniem. Tā sākoties tūliņ aiz šās pliena kraujas. Laukam sākoties, mēs kaujas malā mazliet atpūšamies un klausāmies, kā lodes svilpj. Pa laukumu gan stiepjoties dziļa satiksmes eja, bet niezot vērts līst slapjumā un dubļos. tā prāto mans pavadonis. Šeit nonāvējot diezgan reti, jo, kaut gan lauks esot atklāts ienaidniekam, lodes tomēr ķerot mazliet augstāk par galvu. Viņš apskata mani un smaidīdams piebilst: „Mums abiem, šķiet, nav daudz jābaidās." Atceros, pirms kara es dažreiz nožēloju, ka esmu neliela auguma, bet vēlāk kaujas laukā es paliku dzīvs tur, kur gāja bojā lielā auguma vīri. Ari tagad es priecājos par savu „raženo" augumu.

Piepeši vācu baterijas atklāja uguni pa pašu Daugavu, domājams, tie bija ko sadzīrduši.Šāviņi plīsa te virs ūdens, te mūsu krastā. Pēc dažām minūtēm sāka atbildēt mūsu baterijas, un iesākās savstarpēja apšaudīšanās. Tuvumā atskanēja steidzīgu soļu troksnis.. Uz mūsu pusi skrēja bars kareivju ar lāpstām rokās. Tie bija sapieri, kas steidzas

izlabot no mīnmetēju uguns sagruvušos ierakumus. Viņi tikko bija izmukuši pretinieka šrapneļiem, bet iekļūdami ložu svilpoņā, tie aizkusuši un aizelsušies atskrēja pie mums un atkrita zemē, nezinādami, ko tālāk iesākt. Pretinieka lādiņi dauzīja krastmalas patvertnes: Daži smagie šāviņi sprāga ap pašu komandantūru. Dabūja just ari uz mieru nolikušies vezumnieki. Viņi pameta savas virtuves un ielīda dziļaka savās bezdelīgu ligzdās, aizmirsdami pat ugunskurus apdzēst. Redzams, ka pretinieks bija izcēlis aizmugurē diezgan jautru sajukumu. Mēs bijām īstā laikā pārcēlušies Daugavai un īstā laikā ari nonākuši priekšējās pozīcijās. Šāda aizmugures apšaudīšana, kaut gan notika ne katru dienu, tomēr viņā nejutās droši pat vezumnieks.

„Bezdelī gu l igz das " Da ug avas mal ā p ie k o man dant a bl indāž as.

Pie mums ieradās ari sapieru virsnieks, un mēs visi rindiņā devāmies uz kaujas iecirkņa blindāžas pusi. Lodes svilpa ap ausim, bet domājams, tās lidoja augstāk par mūsu galvām, jo no mūsējiem neviens netika ievainots Vai nosists. Šeit pret kalnu satiksmes eja bija sausa, un mēs pa to nokļuvām līdz smagu patvertņu grupai. Apbērtas ar zemēm, tās izskatījās līdzīgas senajām piramidem. Mūs apturēja patruļa. Šeit bija labā iecirkņa komandiera blindāža.

Blindāžā ap galdu bija sasēdušies latviešu virsnieki un dzēra tēju. Tie visi vēl bija jaunekļi, jo pašam vecākam no tiem, Klinsonam, nebija daudz vairāk par divdesmit gadiem. Tas bija bijušais sibīriešu pulku poručiks un Jura ordeņa kavalieris. Neskatoties uz saviem gadiem, tas bija bataljona komandiera labā roka un visu darbu darītājs. Virsnieki bija

savs staipīgi sadraudzējušies grūtajos kaujas apstākļos. Vēlāk, ziemsvētku kaujās, daudzi no tiem krita Tīruļpurvā. Bet šodien vēl neviens nezināja savu likteni, bija jautri un smējās kā bērni. Tie interesējās par visu, kas notiek Rīgā un kāri ķēra pēc laikrakstiem, kurus biju paņēmis līdzi. Smējās, lasīdami tās vietas, kur bija rakstīts par viņiem. Toreiz krievu laikraksti bija pārpildīti ar latviešu karaspēka dzīves aprakstiem.

Viņi bija apraduši ar „Nāves salu" un iemīļojuši to ar tādu savadu bērnišķīgu mīlestību. Viņi bija lepni, ka taisni viņu bataljoniem bija piešķirts gods būt par Ikšķiles priekš tilta aizstāvētajiem. Viņi ļoti vēlējās, lai es kādreiz aprakstu šo viņu oriģinālo un bīstamo dzīvi. Aiz cenzūras spaidiem tai laikā nedrīkstēju par „Nāves salu" ne vārdiņa minēt, bet solījos to izdarīt vēlāk. Tagad jau ari nevajagot, kaut tikai vēlāk kādreiz bērni un vectēvi varētu lasīt, kā mēs šeit dzīvojām, cīnījāmies un mirām, tā visi teica. Šie varoņi uzņēma mani tik pārāk laipni, ka Man sametās kauns par sevi. Tie atdeva man savu labāko gultu un klāja vaļā visu, ko varbūt ilgi bija taupījuši. Tie bija ārkārtīgi labsirdīgi ļaudis.

Tur ārā, aiz patvertnes sienam, no jauna bija sacēlusies viesuļuguns, un vācu mīnmetēji rosīgi strādāja. Sala drebēja no spēcīgajiem sprādzieniem. Virsnieki cits pēc cita aizgāja no blindāžas un devās uz pirmo ierakumu līniju, lai būtu savu kareivju vidū. No turienes telefons pīkstēdams ziņoja par zaudējumiem. Rotas komandieris steidzīgi deva rīkojumus saviem jaunākiem kara biedriem. Pēc tam tas sāka' rakstīt ziņojumus vienu pēc otra, jo otrā krastā divīzijas stabā bija nemiers un tur gaidīja ziņas no tilta gala. Tur viņā pusē drošībā esošie ļaudis bažījās un uztraucās daudz vairāk nekā šeit no visas pasaules atgrieztie un ienaidnieka deguna priekšā esošie karotāji.

Es atstāju zemnīcu un uzkāpu pakalnē. Zeme drebēja, apkārt klīda kodīgi dūmi, šaudījās uguns mutuļi un tinkšķēja ložmetēji. Ikšķiles tilta galā ritēja parastā kaujas gaita. Tā kaujas gaita, kas izsvieda no ierindas ik naktis desmitiem labākos latvju dēlus un par kuru telegrāfs ziņoja visai Eiropai īsās, sen apnikušās rindiņas: „Uz Ikšķiles priekš tilta apcietinājumu atklāta viesuļuguns." Nevienam visā pasaulē nekad neienāca prātā, ka aiz šim šikajām rindiņām varētu slēpties nelielas, daudz cietušas tautiņas drāma.

Es pamodos no saules, kas iespīdēja blindāžā pa šauro lodziņu. Apkārt vēl gulēja nogurušie virsnieki. Visu nakti tie bija cīnījušies un tagad dusēja cietā miegā. Sejas tiem bija bālas, un no lūpam brīžiem lauzās klusi vidieni. Liekas, pat pa miegam tos vajāja kauju šausmas. Es klusu piecēlos no savas guļas vietas un uz pirkstu galiem izlīdu laukā. Ārā bija brīnišķīgs maija rīts, tāds, kādu mēs piedzīvojam ari tais laikos, kad

nebija vēl šā briesmīgā kara. Zālē vēl mirdzēja rasa. Visapkārt bija tāds klusums, tā smaržoja gaiss un mirdzēja saule. Apkārtne bija kā izmirusi, tikai retas lodes, atsizdamās tērauda vairogos, liecina, ka šeit notiek atpūšanās pēc kaujas grūtībām. Uz patvertnes bija ierīkots neliels novērošanas punkts. Tur nabaga dežurants bija apsnaudies. Es uzmanīgi uzkāpu vērotajā un ilgi raudzījos pa mazo aizmaskoto lodziņu. Ciesa binoklī vēlāk redzēt dzeltenās vācu tranšejas un mūsu priekšējos ierakumus. Tur nebija neviena cilvēka, un visur valdīja klusums.

Luterāņu kapsētā vēlāk saredzēt krustu rindas un apcietinājumus, kas sacelti no tūkstošiem mazu smilšu maisiņu. Viss bija novīts ar dzeloņdrātīm. Maza, pa pusei sagrauta baznīciņa stāvēja nomaļus, tikai ļaužu nebija nekur.

Kalpotājs man pasniedza ledus aukstu ūdeni, un es noskalojos līdz pašai jostas vietai. Tas atjaunoja spēkus, un binokli rokā es devos uz pirmo ierakumu līniju. Es gāju it kā pa izmirušu zemi. Visapkārt rēgojās plienu klintis, kuru iedobumos gulēja kareivji, galvu mēteļos satinuši.

Lūk, maza patvertne, — tā ir vienkārša saveltu akmeņu čupa, uz kuras iekšieni ved šauras durvītiņas. Iekšā ir tumšs, un, uzrāvis sērkociņu, es redzu ceļojamā gultā iemigušu virsnieku. Man žēl to modināt — tas ir rotas komandieris, kurš visu nakti ir bijis nomodā. Blakus gultai telefona aparāts. Alas vidū mazs papītiem apkrauts galdiņš. Krēsla vietā — celms.

Pie pašas izejas nolikti rūpīgi notīrīti garie zābaki un zeķu pāris. Šeit ļaudis guļ neizģērbušies, un kalpotājs parūpējies, lai viņa virsnieks pamodies varētu pāraut notirpušās kājas. Ļaudis -šeit apaug bārdams un netīrumiem. Baltie kaļķainie putekļi lien neviena drēbēs, bet ari ādas porās. Vēlāk ilgi jāmazgājas un pirtīs jāperas, lai tiktu vaļā no biezās netīrumu kārtas. Man negribas komandieri modināt, kaut gan viņš pats to lūdza darīt. Viņš gribēja man parādīt savu iecirkni un šo to pastāstīt.

Kalpotājs saka, ka komandieris esot nolicies gulēt tikai stundu atpakaļ, iepriekš izrīkodams kritušo un ievainoto novākšanu un ari sagruvušo ierakumu uzlabošanu. Tas modīšoties tikai ap pulksten vienpadsmitiem Es nodomāju viens pats aiziet un apskatīt apcietinājuma priekšējo līniju. Kalpotājs man turpat blakus rāda dziļas bedres. Tās esot pagājušo nakti izrāvušas pretinieka minas. Lūk, šeit pie klints esot viena no tām sprāgusi taisni tai brīdī, kad mūsu strēlnieki vilkuši uz pakalniņa divus bumbu metējus. Viņi esot izdzirdoši svilpšanu un vēl laikā paspējuši aizlīst aiz akmeņiem. Tikai viens no tiem nez kā aizkavējies, un minas šķēpele viņam pārplēsusi krūtis. Pēc dažām minūtēm viņš esot nobeidzies.

Pa zemi mētajās lielas asas zāģveidīgas šķēpeles. Es noliecos un redzu, ka dažas no tām ir aptraipītas asinīm. Strēlnieks mani lūdz būt uzmanīgam, jo tie esot sazāļoti. Mina esot pildīta ar zaļganu kas sprādziena brīdī

pārvēršoties tvaikos un aptašķot minas šķēpeles. Apkārt daudz platu un dziļu bedru, ko izrāvušas plīstošās minas. Parasti gandrīz katrs viņu sprādziens atnes kādam strēlniekam nāvi. Viņas sadragājušas ari desmitiem mūsējo ložmetēju, pārvērzdamas tos par lūžņu čupiņu.

Es nonāku priekšējā līnijā. Visapkārt maisi un maisi bez gala daudz, kā kādā Maskavas miltu noliktavā. Virs pirmās līnijas ierakumiem ierīkotas izturīgas pajumtes. Tās celtas reti rūpīgi un pamatīgi. Pa mazajiem šauj caurumiem redzama pretinieka līnija. Tā ir tikai četrdesmit Vai piecdesmit soļu tālumā. Visa šī starpa piepildīta dzeloņdrātīm. Mūsu ierakumi ir tukši kā izslaucīti, tikai kāds rets novērotājs piespiedies šauj caurumam. Šad tad atskan kāds šāviens, un atkal top kluss. No kapsētas puses zaļajiem krūmiem dzirdamas putnu balsis. Nakti, kad notiekot kaujas, šeit niezot daudz vairāk ļaužu kā tagad. Šeit atrodoties tikai nedaudzi sargi, lai karaspēks neciestu lielus zaudējumus. Minas esot tik spēcīgas, ka pat stiprākās ložmetēju ligzdas neizturot viņu sprādzienus.

Tikai tad, kad pretinieks nākot triecienā un laužoties drāšu žogos, tad ikviens kareivis ieņemot savu vietu. Tā man stāstīja kāds no sargiem. Es raugos uz mazajiem lodziņiem, virs kuriem- uz mazām papīra zīmītēm stāv uzrakstīts katra strēlnieka vārds. Šeit nevarot izcelties nekāda panika, jo ikviens gluži mehāniski ieņemot savu vietu. Pa naktīm priekš ierakumiem tiekot izsūtīti slēpņi, un mūsējos esot grūti negaidot pārsteigt. Dienu ienaidnieks varot sev kaklu nolauzt, ja tam iepatiktos nākt uzbrukumā.

To viņš ari gluži labi apzinoties, un tāpēc tam sasākot ar viltu. Citādi pie divām mūsējo kapsētām tas pielikšot trijās savas. Šauj caurumos pārāk neskatāties," negaidot iebilst kareivis. Saulē mūsu caurumi caurredzami, un kad novērotājs pa tiem skatoties, tie topat tumši. Vācietis zinot, ka tur kāds skatoties, un varot to nošaut, trāpīdams pierē Vai acī. Tā diemžēl esot krituši daudz krietnu kareivju.

Vācieši ar savām bruņu lodēm, kuru galiņi no vara, varot izšaut cauri pat tērauda vairogiem. Un tiešam, daudzos vairogos rēgojās izšauti caurumi un dziļas ložu skrambas. Kareivis vadāja mani pa ierakumiem, rādīdams ievērojamās vietas, kuras tam sen jau bija zināmas. Lūk, šeit esot pāreja no vienas apcietinājuma joslas uz otru. Nācās izdarīt pārskrējienus, jo šo vietu nevarot nekādi nomaskot. Vācieši esot šeit labi piešāvušies un kerot mūs uz graudu nevienu dienu, bet ari nakts laikā. Šautenes, kas nomērķētas uz šo vietu, esot ieskrūvētas statņos un ar tām varot labi trāpīt kaut kurā laikā. Tā kā pa šo vietu mūsu strēlniekiem nākoties diezgan bieži staigāt, tad gadoties ari, ka aiz neuzmanības dažs labs krītot par upuri. Kas labi šo vietu pazīstot, tam, protams, niezot jābaidās, Mēs paejam garam biezām pliena sienam. Tā žīdu kapsēta otrā rezerves līnijā. Nākas zemu noliekties un pārskriet no kapa uz kapu. Kapsēta ir

paaugstā vietā, un vācieši redz katru viņas celiņu. Bet iekšpusē, aiz sienas, var atkal patīkami atstiept muguru pēc ilgākas noliekšanās.

Apkārt nav ne zālītes, ne kociņa, viss kā tuksnesī. Mētājas akmeņu gabali un plienu lūžņi. Lūk, dažas kapličas pārvērstas par blindāžām. Tās ir krietnas patvertnes dziļi apakš zemes, un smagam šāviņam diezin Vai izdotos tās sagraut. Miroņu mājoklis nu reiz ir noderējis ari dzīvajiem.

Vienā no šīm patvertnēm esot bijis apglabāts kāds rabīns, bet viņa kauli esot izņemti un aprakti aiz luterāņu kapsētas. Šai rabīna kapličā tagad mājojot kāds jaunākais virsnieks ar savu kalpotāju un jūtoties gluži labi.

Vecā žīdu kapsēta mēneša naktīs esot sevišķi poētiska. Jau pirms kara viņā neviens niezot glabāts, jo žīdi šo apriņķi jau sen esot pametuši.

l ut erāņ u k ap sēt a la ba jā ie cir kn i.

Mēs atkal iznākam saulē, apkārt vēl tas pats pelēkais kaļķakmens.

Akmeņu siena stiepjas lejā, gandrīz līdz pašai luterāņu kapsētai. Šās abas kapsētas novietojušās gandrīz blakām. Luterāņu kapsēta ir daudz jaunāka par drūmo žīdu kapsētu un izskatās priecīgi uzposta. Šeit auga ziedošās ievas, kuras palikušas neaizskartas, kaut gan lielos kokus aplauzusi viesuļuguns. Vācu šāviņi bija salauzījuši un sakropļojuši gandrīz visus krustus. Eņģeļiem bija atrautas rokas, galvas un spārni. Tie izskatījās tik nevarīgi un nožēlojami. Kapi bija izjaukti, un visur mētajās pus satrūdējuši kauli un zārki. Pa pašu kapsētas malu stiepās ierakumu rinda. Šeit nedrīkstot pārāk izcelties, jo vācieši ari šo apvidu varot labi novērot. Šī vieta esot diezgan bīstama, jo šeit bieži sprāgstot pretinieka minas.

Šo abu kapsētu dēļ notiekot viskarstākās cīņas: Dažreiz mūsu strēlnieki, vairs nespēdami paciest smagos zaudējumus, vilkuši klajumā savus bumbu metējus un tad kā ar artilēriju sākuši graut vācu pusē esošo māju. Tur stāvot vācu mīnmetēji, ar kuriem tie pārāk labi esot piešāvušies mūsu ierakumiem. Bieži vien mūsu bumbu metēju uguns esot apklusinājusi šos vācu mīnmetējus. Cīņa parasti notiekot naktī.

Visklusākie brīži esot rīta stundās. Saulei rietot, cīņa atkal sākoties no jauna...

Pa to laiku, kamēr es atrados šeit, tilta galā, dienvidos attīstījās Brusilova uzvarošais uzbrukums. Katru nakti mūsu izlūki izkāra vācu drāšu žogos lielus plakātus ar paziņojumiem par operāciju gaitu. No rītiem vācieši skaļi apsveica mūs par uzvaram.

Pievakarē, kad līdz kaujas sākumam vēl atlikās brīvs brītiņš, vācu ierakumos sākās muzicēšana. Vāciešiem bija daži krietni mandolīnas un ģitāras spēlētāji, un tie ļoti labi dziedāja savas kara dziesmas. Dažreiz ari mūsu strēlnieki nenocietās un sāka braši uzvilkt savas tautas dziesmas.

Vāciešiem, redzams, tās bija pa prātam. Vāciešu pusē bija ari kāds lielisks svilpotājs. Tas parasti vienmēr nobeidza vispārējo programmu un svilpodams sāka no sava ložmetēja apbērt mūsu ierakumus ar svinu. Šāds viņa paņēmiens vienmēr modināja lielu līksmību koncerta dalībniekos.

Nakts kauja atkal iesākās. Cik savadi, ka ļaudis tik ātri spēja pāriet no kopējas izpriecas tik niknā un nežēlīgā. kautiņā. Dažreiz rītos notika vismiermīlīgākā savstarpēja saukāšanās, bet vakaram metoties, sākās nejēdzīgi nikns naids. Viss tas pēc pāris dienam atkal pārvērtās kaut kādā savadā draudzībā. Mūsu strēlniekiem vācu ierakumos bija pat kāds draugs, kuru sauca par Frici. Varbūt, ka tas nemaz nebija viņa īstais vārds, jo mūsējie visus vāciešus sauca par Fričiem. Fricis bija kāds vecs rezervists un ļoti akurāti piesūtīja mums vācu laikrakstus un ilustrētos žurnālus. Mūsu ierakumos neviens nebija viņu vaigā redzējis, bet tomēr juta pret to dziļas simpātijas. Vēlāk, kad Fricim bija jāaizbrauc atvaļinājumā, mūsējie par to ļoti skuma. Friča vietā ieradās kāds truls un ļauns prūsis, un omulīgiem koncertiem un avīžu sūtījumiem bija beigas Es nonācu pa priekšējo līniju gandrīz līdz pašai Daugavai. Tādā kārtā biju apskatījis visu tilta gala apcietinājuma labo iecirkni. To vēlāk darīt bez briesmām tikai agrā rīta stundā. Vēlāk, ap pulksten 10 Vai 11, kad modās vācu virsnieki, ari viņu zaldāti kļuva darbīgāki un centās vilkt mūsējos uz graudu. Tad tapa bīstami ložņāt pa priekšējiem ierakumiem.

Daugavas krasts šeit bija lēzens un līdzens kā galds. Šeit sastapās mūsējo un vāciešu drāšu žogi, tomēr paši vācu ierakumi atradās tālāk. Viņi sākās aiz tīreļa esošās pakalnēs, kur vāciešiem bija ierīkoti stipri atbalsta punkti. Tur atradās dažas vecas latviešu sētas, kokiem apaugušas. Turpat

ari atradās vācu galvenie palīgspēki. No turienes sākās šaurs lauka dzelzceļš, un rītos vēlāk sadzirdēt ripojošo vagoneti troksni. Aiz dzelzceļa, mežā, bija novietojušies karaspēka štābi. No tās puses pēcpusdienās plūda šurpu kara orķestru skaņas. Turpat nelielās meža nometnēs mājoja vācu rezerves bataljoni. Neraugoties uz saviem stiprajiem Ikšķiles rajona apcietinājumiem, vācieši šeit vienmēr turēja gatavībā spēcīgu dūri.

Kaut gan dažās dienās es jau biju pieradis pie „Nāves salas”, tomēr šad un tad es domāju ari par otru krastu. Man viņš sāka likties tāds tāls un skaists. Katru šai tilta gala ellē nodzīvotu dienu es uzskatīju kā dārgu dāvanu. Šeit grūti bija cerēt dzīvam palikt, kad apkārt ļaudis gāja bojā, svina un tērauda krusas sakapāti. Šeit it kā zuda jēdziens par atsevišķu personu šai pelēkā karavīru masā. Ikviens darīja to, ko darīja visi citi. Ari mani neatvairāmi apņēma šāda pūļa psiholoģija. Es jau vairs neložņāju pa satiksmes ejam, bet staigāju tāpat kā visi citi pa zemes virsu, nelocīdamies vāciešu lodēm. To nevarēja saukt par drošsirdību Vai riskēšanu, jo tas te tā bija pieņemts un tā darīja visi. Atminos gadījumu, kad viesuļuguns bija vārda pilnā nozīmē aiznesis mūsu atejas vietu līdz ar kādu kareivi. Neviens par to neuztraucās un tomēr nekad necēla līdzšinējo dēļu būdu vietā smagas baļķu celtnes.

Pat vienkāršākais kareivis šeit darīja savu darbu, neatraudamies no tā vissmagāko pārbaudījumu brīžos. Ikviens it kā tīšam gribēja parādīt, ka tas ir patiesi krietns loceklis savai kara saimei. Šī vispārējā psiholoģija drīz vien ari mani valdzināja, kaut gan es vēl vienmēr jutu ap sevi savadu gādību. Uz mani tie skatījās nevis kā uz savu cīņu biedri, bet gan it kā uz kādu ķīlnieku, kuram šeit jānodzīvo vesela nedēļa, viss jāapskata, jāpieraksta un jāaizbrauc. Viņiem patiktos, kaut šī „Nāves salas" dzīve kādreiz tiktu ari atklātībai zināma. Tie tāpēc visādi centās mani paglābt no briesmām, bīstamos brīžos pārsūtīdami mani uz drošākiem iecirkņiem.

Mani vienmēr pavadīja piedzīvojuši karavīri, un reti kad man izdevās vienam pašam kaut kur aizmukt. Šādos gadījumos mani ar telefoniem meklēja pa visu līniju un atraduši sūtīja man pakaļ ziņnešus, kuriem bija uzdots mani nogādāt atpakaļ komandanta blindāžā.

Protams, tie necerēja tai laikā kādu no manām piezīmēm ieraudzīt laikrakstos. Kara cenzūra par Ikšķiles apcietinājumiem neļāva rakstīt neviena vārdiņa. Tā bija tāda aizliegta vieta, kurā nedrīkstēja iekļūt neviena lieka persona, kur nu vēl kara korespondents. Šeit, tilta galā, nekad niezot redzēta neviena sieviete. Šeit dzīvojot, strādājot un mirstot tikai izredzētie, pārējiem šeit niezot vietas. Es sen jau domāju par to, kā nokļūt „Nāves salā", bet nekad neizdevās. Tikai pateicoties pulkvedim Francim, kurš mani sastapa Rīgā, kādā jaukā rītā es atrados šeit. Es tiku pārģērbts par otrā latviešu strēlnieku bataljona kareivi un kā tāds

nodzīvoju „Nāves salā" kādu nedēļu. Pat kareivji nezināja, kas es tāds esmu un kamdēļ šeit esmu atbraucis. Jāatzīstas, ka latviešu virsnieki bija gandrīz vienīgie, kuriem rūpēja, lai vēsturē iekļūtu kādas ziņas ari par latviešu karaspēku.

Kad es jau biju kādu nedēļu „Nāves salā" nodzīvojis, latvieši paši mani lūdza aizbraukt. Tie aizrādīja, ka iespaidu asums varot pazust tāpat, kā tas esot ar viņiem noticis. Tas, kas svešiniekam sākumā liekoties oriģināls un neaizmirstams, tas vēlāk apnīkstot un paliekot vienaldzīgs.

Bet var jau būt, ka patiesībā tie negribēja, ka es riskēju ar dzīvību šeit, kur ierinda zaudē 50% kā ievainotus un kritušus.

Komandantūras blindāžas atradās paugurainā krastā, uz kura pacēlās kāda barona muiža. Tagad no šās muižas bija pāri palikušas tikai pošas, pa kurām stiepās dziļas satiksmes ejas. Zemē ierīkotās patvertnēs mitinājās rezerves rotas. Augšā, izpostītā muižas parkā ziedēja kreimenes, un rītos es gāju tās lasīt. Vienīgi parka vecās salauzītās kļavas bija devušas patvērumu ziedonim. Citur visur bija tikai pliens un smilts. Pat zāle bija iznīkusi no bezgalīgās uguns lāvas. Šais ziedoņa dienās mūsu tuksnešainais apcietinājums bija sevišķi grūti panesams. Bet tur augšā, — vāciešu aizņemtās pakalnēs, bija tik daudz zaļumu, un tur pavasaris likās tik krāšņs. Rītos izlūki atgriezās ar ceriņu zariem rokās. Tie stāstīja, ka augstajos kalnos dziedot latviešu dziesmas. Tur strādājot, pozīcijas nostiprinādamas, mūsu sievas un māsas. Sirds sāpot, klausoties Šais ilgu pilnajās dziesmās No rītiem es bieži vien gāju savam priekšniekam līdzi apskatīt priekšējo līniju. Viņš zināja šeit katru stūrīti, katru sīkumiņu. Mēs pamazam ložņājam no viena iecirkņa otrā, te pārskriedami, te noliekdamies līdz pat zemei. Uzkāpdami paaugstā pakalnē mēs nonākam pie kādreizēja kaļķu cepļa. Tagad no viņa atlikušās tikai divas milzīgas krāsnis. Apkārt samestas sarūsējušas dzelzis un lielas kaļķu kaudzes. No lielā fabrikas dārza palikusi pāri viena vienīga ziedu pilna ābelīte. Viss cits šeit pilnīgi izpostīts. Mēs rāpjamies augšā pa drupu kaudzēm, un es plūcu sniegbaltos ziedus. Šais dienās saule un daba bija tapusi tik bezgala mīļa, ka ar šausmām es iedomāju nāvi un ciešanas. Kad mūs pamanīja vācieši un raidīja mums pakaļ asus šrapneļus, mēs steigšus atkal kāpām lejā, lai paslēptos no naidnieka skatiena.

Pakalnes un ielejas bija sētiņ nosētas ar svinu un tēraudu kā citkārt nograntētie dārzu ceļi. Es sāku salasīt šās dīvainās šķēpeles un apaļās lodītes, ar kurām bija pildīti vācu šrapneļi. Tomēr to bija tik pārāk daudz un tik grūti bija viņas nesat, ka beidzot tās pa ceļam nosviedu zemē. Šeit priekš tilta apcietinājumā bija tik daudz visādu trofeju un piemiņu, ka tādu pietiktu, šķietās, visai Krievzemei.

Šejienes lielajās akmeņu lauztuvēs dzīvoja mūsu strēlnieki. Es bieži pie viņiem viesojos. Tie visi izskatījās kā dzirnavnieki, jo viņu sejas un drēbes bija it kā miltu apputējušas. Atpūtas brīžos daži veidoja akmeņlauztuvju sienās dažādus tēlus. Šeit pat ar lieliem burtiem bija iecirsti sienās dažādi „Nāves salas" notikumi. Te izskatījās tīri kā muzejā.

Dažās alās bija strēlnieki ierīkojuši darbnīcas neplīsušo vācu šāviņu izlādēšanai. Šeit veselām rindām stāvēja izliktas tērauda čaulas. Šeit pat koka un māla formās tika lieti alumīnija gredzeni, kurus apdreijāja speciali izgudrotās ierīcēs. Šeit radās daža laba skaista lietiņa par piemiņu „Nāves sala, un šo skanīgo vārdu labprāt visur ari uzrakstīja.

Daži strēlnieki bija tiešam lieli mākslinieki, un tie pagatavoja reti interesantas rotas lietas. Es veselām stundām varēju noraudzīties šai darbā.

T reš ā l atv. pulka virsn ie k i akme ņ u lau zt uv ēs.

Es dzēru pie viņiem tēju un sarunājos. Viņu valodas bija ārkārtīgi interesantas un raksturīgas. Nekad tie nedomāja par ievainošanu Vai miršanu. Tie dāvāja man piemiņai savas lietiņas, un bieži vien notikās, ka otrā rītā man teica, ka tādu un tādu juvelieri Vai meistaru jau esot nositusi vācu mina. Un es atceros, ka šādās reizēs kara biedri to žēloja ne tik daudz kā cilvēku, bet daudz vairāk kā labu mākslinieku.

Kādā akmeņu bedrē dzīvoja melns kaķis. Kareivji to ēdināja un glāstīja, jo tas šeit bija vienīgais kustonis. Strēlnieki gan žēlojās, ka reizēm viņu kaķis caurām nedēļām aizklīstot uz vācu ierakumiem. Viņš dienas laikā gluži bezbēdīgi aizlienot caur drātīm ienaidnieka pusē. Esot tīri Vai ja apskaužot, jo viņi ari vēlētos tā nokļūt pie ienaidnieka. Dažreiz tas atnākot atpakaļ stipri panīcis, un liekoties, ka vāciešiem nav bijis ar ko paēdināt savu viesi.

Dažreiz, viesuļugunij plosoties, es atkal atcerējos Daugavas otru krastu. Šais brīžos man ļoti gribējās nokļūt turp atpakaļ. Ar ilgam es sāku gaidīt to dienu, kad man būs iespējams izkļūt laukā no šās gūstniecības. Es jau biju pierakstījis divas kabatas grāmatiņas ar saviem iespaidiem, bet vēl vienmēr nebija gala.

Vakaros, kad komandantūras blindāžā ritēja steidzams darbs, es bieži vien nemanīts izgāju laukā. Tad es klīdu pa vis tumšākām vietām Vai ari stundām ilgi sēdēju Daugavas malā un raudzījos, kā ceļas pāri Daugavai dzīvie un mirušie. Pirmo iespaidu asums jau bija nogājis, bet tomēr es ikdienas atradu jaunus interesantus ļaudis un dzirdēju stāstus par jauniem varoņdarbiem. Par šiem „Nāves salas” ļaudīm un viņu varoņdarbiem varētu sarakstīt veselas grāmatas.

Man atstāstīja šādu gadījumu. Kādā pavasara rītā, kad marta saulē Daugavas ledus tapis tumšs un taisījies iziet, vācu baterijas esot sadragājušas mūsu telefona kabeli. Priekš tilta apcietinājums caur to esot zaudējis katru sakaru ar ārpasauli. Taisni tai naktī esot sācis ari ledus iet, un zudušas katras cerības kaut kā nokļūt uz otru krastu. Vācieši līdz pašam rītam turējuši Daugavu zem viesuļuguns un kaut kuru brīdi bijis gaidāms, ka tie nākšot uzbrukumā. Sakari ar otru krastu bijuši jāatjauno katrā ziņā. Saukuši pēc brīvprātīgiem, un pieteicies kāds neievērojams krievu zaldātiņš. Tas apņēmies uzdevumu izpildīt. Viņš apsējis sev apkārt kabeļa galu, paņēmis sev līdzi dažus platus, bet vieglus dēļus un sācis pārvākties uz otru krastu.

Krastmalā salasījušies skatītāji. Drošsirdīgais kareivis licis dēli aiz dēļa un ar kaķa veiklību lēkājis no viena ledus gabala uz otru. Tādā kārtā tam izdevies nokļūt gandrīz līdz Daugavas vidum. Bet te tas iekritis ūdeni, un to pārņēmis ledus. Kaut gan to turējuši par labāko peldētāju, tomēr šeit peldēt niezot bijis iespējams, jo viss ūdens bijis apklāts vižņiem. Tas vairākreiz nozudis zem ledus gabaliem, un visi domājuši, ka telefona kabelis atnesīšot tam galu. Beidzot tomēr tas esot sasniedzis krastu, viss asiņains un nosalis. Pateicoties šā vienkāršā kareivja varonībai, sakari ar pretējo krastu atkal tikuši atjaunoti.

Par kādu latviešu strēlnieku stāstīja sekošot. Dienu ticis smagi ievainots viens no rotas komandieriem. Pārsienamā punktā atzinuši, ka to vajagot nekavējoties nogādāt uz Rīgu operēšanai. Visas cerības vēl niezot zudušas. Vācieši pašreiz apšaudījuši Daugavu. Kāds strēlnieks tomēr uzņēmies ievainoto virsnieku mazā laiviņā pārvest uz otru krastu.

Daugavas vidū viņus pamanījuši vācieši. Tie sākuši apšaudīt mazo laiviņu ar brizanta šāviņiem un divkārši plīstošiem šrapneļiem. Šādu šrapneļu lodes plīstot pa otru reizi, sasniegdamas zemi Vai Kāda šķēpele izsitusi caurumu laivas dibenā, un tā sākusi pamazam grimt. Strēlnieks bijis

krietns peldētājs, tas sakampis ievainoto un meties peldus uz krasta pusi.

Kareivis ticis ievainots no kāda plīstoša šāviņa, bet par laimi no otra krasta tam pretī izsūtījuši laiviņu. Abus ievainotos izdevies izglābt un tūdaļ nosūtīt ar sanitāro automobili uz Rīgu.

Tam līdzīgus notikumus strēlnieki stāstīja desmitiem.

Kādā vakarā es biju nodomājis aiziet līdz žīdu kapsētai, kas atrodas priekšējā iecirknī. Man likās, ka, viesuļugunij sākoties, man izdosies laimīgi nokļūt atpakaļ. Kad es izgāju, viss vēl bija klusu. Bet tikko es nonācu bīstamajā vietā, vācieši iesāka savu trakošanu. Plīsa šāviņš pēc un dažas minūtes vēlāk visa sala piepildījās ar bālganu kodīgu miglu.

Dažu soļu attālumā neko vairs nevarēja saredzēt. Es pazaudēju ceļu.

Likās, it kā es būtu nonācis kādā līdzenumā, un tai pašā laikā man apkārt sāka dziedat lodes. Es metos pie zemes. Ilgi nedrīkstēju galvu pacelt, jo lodes turpat blakām sitās pret akmeņiem. Priekšā plīsa minas un granātas. Es biju iekļuvis it kā lamatās un nezināju ko iesākt. Te man garam paskrien kāds kareivis ar katliņu rokā. Es instinktīvi metos tam pa pēdām pakal. Es skrēju kā neprātīgs, smakdams no dūmiem, un domāju, ka mana sirds pārplīsīs. Lodes nebeidza svilpot, un es neko nevarēju saredzēt. Sāņus kāds vaidēja, bet priekšā bija dzirdamas balsis. Beidzot mēs ieklupām pašā priekšējā ierakumā. Aizelsies es iebruku rotas blindāžā. Šeit mazliet nomierinājos. Blakām atradās žīdu kapsēta.

Pretinieks šāva ar smago artilēriju, un šāviņi plīsa tepat aiz patvertnes sienam. No kāda sprādziena sadrebēja visa blindāža, nodzisa lampa, un sāka birt smiltis. Tumsā es dzirdēju, briesmīga rūkoņa drebina zemi, un klusu pīkst lauka telefons. Tomēr sarunāties nebija iespējams, jo vads esot pārtrūcis. Piepeši aiz sienas dzirdams soļu troksnis, atsprāgst durvis un blindāžā iebrūk ļaužu bars. Tumsā neko nevar saredzēt, tikai jūtu, kā zemnīcā spiežas kodīgi dūmi. Kāds no ienācējiem raudādams kaut ko murmina. Liekas, ka tas būtu ievainots.

Beidzot izdodas aizdegt lampu, un vājā gaismā redzu pulciņu krievu sapieru. Viņi esot tepat blakus labojuši ierakumus, un viņu vidū iekritis vācu smagais šāviņš. Sprādziens esot nositis vairākus zaldātus un dažus ievainojis. Tas bārdainais vecītis, kas raudāja, bija gluži neaizskarts, bet šāviņš nogalinājis viņa dēlu, ar kuru tas kopā dienējis sapieru bataljonā.

Viņš žēli vaidēja, iedomādamies sava vienīgā dēla sakropļoto augumu.

Bija grūti noraudzīties šai bārdaiņā cilvēkā un vēl grūtāk to mierināt. Bet vācu šāviņi plīsa kā plīsuši. Telefonisti izgāja izlabot līniju. Tas bija viņu parastais darbs. Kad visi citi vēlāk sēdēt savās patvertnēs, viņiem vien bija zem niknas uguns jāatjauno pārtrauktie sakari. Pēc dažām minūtēm vācu viesuļuguns sāk aprimt. Pār mūsu galvām sāk kaukdami lidot krievu šāviņi. Mūsu artilērija atriebjas ienaidniekam, un viņš it kā kaunīgi

apklust. Pīkst telefons — līnija ir izlabota. „Nāves salas” komandieris mani sauc pie sevis. Jāpasteidzas.

Es izgāju ziņneša pavadīts. Putekļu migla sāk izklīst. Mēs gājām pa satiksmes ejam. Daudz vietās mūsu ceļš bija aizbiris zemēm. Vietām rezerves ierakumi sagruvuši. Šeit atkal strādāja sapieri. Viņu vidū redzu to pašu bārdaino vecīti, kurš pusstundu atpakaļ pazaudēja savu dēlu. Tas zemu, zemu noliecies un nevar saprast, Vai tas aprauga briesmīgā notikuma vietu, Vai ari dara klusu ciezdams savu karavīra pienākumu.

Migla pa daļai jau izklīdusi, kad mēs nonākam komandanta blindāžā.

Tikai kaklā vēl kasa, un mutē ir rūgtums. „Nāves salai" uznāca nebaltas dienas. Īsā laikā ierinda zaudēja daudz krietnu virsnieku. Mums neklājās labi, jo pretinieka viesuļuguns nesa mums smagus zaudējumus. Šais dienās bārdainajiem pārcēlējiem bija ne mazums darba. Tie teicās piekusuši esam. Nedēļas beigās tika ievainots pulkvedis Francis, pats tilta gala komandants. Apstaigājot savu karaspēku apskatīšanas nolūkā, sacēlās nikna vācu viesuļuguns.

Pulkvedis negribēja atgriezties blindāžā, jo domāja, ka apšaudīšana drīz vien mitēsies. Bet uguns vienmēr pieņēmās. Šāviņi krita visapkārt, ievainodami dažus vēstnešus. Kāds no pēdējiem šāviņiem iekrita kareivju starpā, tos ievainodams un smagi ķerdams ari viņu komandieri. To iecēla nestuvēs un zem uguns nonesa pārsienamā punktā. Tur viņu steidzīgi pārsēja, bet tas bija jau zaudējis daudz asiņu. Tam bija pārrautas svarīgas asins dzīslas un nervu posmi. Smagi ievainoto vajadzēja steigšus nogādāt otrā krastā.

Aizkustinoša bija šā „Nāves salas” aizstāvja atvadīšanās no saviem kara biedriem. Komandiera nestuvēm sekoja virsnieki un strēlnieki.

Piestātnē tos sagaidīja neliela laiviņa ar pāris krietniem airētajiem.

Francis ardievojās no saviem mīļajiem kara biedriem, ar kuriem tas kopā bija panesis baltas un nebaltas dienas. Tagad tas bija zudis saviem karavīriem. Vienā minūtē apdāvinātais vadonis bija pārvērsts par kropli un invalidu. Viņš gulēja nestuvēs, viņa tumšais sejas sāpēs raustījās.

Viņš sakoda zobus, un mēs redzējām, ka viņa spars un ienaids vēl nebija salauzts. Daudzi nespēja savas asaras valdīt, redzēdami tik negaidītu un sāpīgu zaudējumu. Pēkšņi smagi lamu vārdi, vērsti pret mūsu mūžīgo ienaidnieku, atskan no ievainotā komandiera Šais ļaunos vārdos, liekas, izlija gadiem ilgi glabāts naids.

Viņš karoja pret vāciešiem jau torijus gadus un daudz kaites bija tiem nodarījis. Savā sirdī tas bija vienmēr bijis pašaizliedzīgs latviešu patriots.

Tagad tam bija jāpamet cīnītāju rindas, kad ciņa vēl nebija galā. Viņš pašlaik bija nepieciešams savai dzimtenei, un to viņš ari gluži labi zināja.

Savu bataljonu tas nodeva kādam no saviem virsniekiem un tagad

satriekts, nespēcīgās dusmās, gulēja nestuvēs. Tas izskatījās kā ērglis ar pāršautiem spārniem, kas nomests bērniem par rotaļu lietiņu. Visas savas dvēseles sāpes tas izlēja Šais zaimu vārdos.

Daudzi kareivji raudāja tai brīdī, kad nestuves iecēla laivā. Tie saprata, ka ir zaudējuši piedzīvojušu vadoni un ka šo iztrūkumu jutīs visa tauta. Kad laiva jau līgojās Daugavas viļņos, pakaļ palikušo sirdis sāpēs sažņaudzās. Kaut kur tuvumā atskanēja vakar lūgšanas vārdi: „Dievs, svētī Latviju ..." Meldija klusu plūda pa viļņiem laivai pakaļ. Šai dziesmā bija dzirdamas apspiestās tautas skumjas un ilgas...

Grūtā upuru nasta nu atkal tapusi smagāka. Vēl zemāk jānoliecas mūsu mazai tautai... Saule nogrimst viņos krasta kalnos, un Daugavu apņem krēslas miers. Lūk, laiva jau pašā Daugavas vidū. Dievs dod, kaut naidnieks viņu nemanītu. Mēs pukstošām sirdīm gaidām, kas notiks, Lūk, tā peld arvienu tuvāk krastam. Beidzot tā kā sīks melnumiņš pielīp pie pretējā krasta. Apkārt viss tapa tik tukšs un skumjš. Visi jutās kā bāreņi palikuši. Pulkveža Franča ievainošana bija kā kāda jauna vēsts par mūsu nākošām, bezgala grūtajām ciešanām.

Pirmo reizi ar pulkvedi Franci es satikos mēru jūrmalā. Šeit pat sākas viņa bataljona pirmie varoņdarbi, kurus daudzkārt atzīmēja virspavēlnieka štāba ziņojumi. Latvieši toreiz cīnījās šeit, pašā Kurzemes malā. Apvidū starp Odiņiem, Pavasariem un Zeljiem, pirmo reizi pacēlās latviešu brāļu kapi. Šeit auga II. un III. strēlnieku bataljona cīņas spars.

Man palicis prātā kāds mazs atgadījums. Mēs abi ar Franci mazās kamaniņās apbraukājām nesen notikušās cīņas lauku. Šeit latvieši bija izglābuši Sloku, apturēdami vācu pārrāvumu. Šis rajons līdz pašai Ķemeru sanatorijai bija iztīrīts no vāciešiem un apkārt vēl pa mežiem mētajās to līķi.

Te uzreiz aiz mūsu priekšējās līnijas, pašā jūrmalā dzirdami šauteņu šāvieni. Sākumā likās, it kā vācieši būtu aizgājuši mūsu aizmugurē.

Pulkvedis liek braukt uz šāvienu pusi. Te mums nāk pretī astoņi pulkveža Franča strēlnieki. Vecākam no tiem vēlāk būt ne vairāk kā deviņpadsmit gadu. Tie ātri nostājas rindā un lauztā krievu valodā visi vienā balsī atbild uz sava komandiera apsveikumu. Francis sāk tos rāt, ka šaudīt šeit esot aizliegts un ka tie te saceļot veltīgu traci. Nu viņu vecākais, pēc izskata vēl gluži zēns, ar nosvīdušu un sodrējiem nosmērētu seju, sāk stāstīt, ka tie esot gājuši uz vāciešu medībām. Dažreiz no krastmalas tiem izdodas nokniebt kādu vācieti, un to viņi sauca par medīšanu. Šo mednieku sejas bija tik nosmulētas un bērnišķīgas, ka pulkvedis sāka smieties. Viņš jau bija agrāk dzirdējis par šādām medībām un tagad pavēlēja tiem pastāstīt par saviem nedarbiem viņu pašu virsniekiem.

Citādi varot kādreiz notikt, ka medījums uzveikšot pašus medniekus.

Palaidis vālā šos zēnus, viņš pa ceļam sāk stāstīt par savu brīvprātīgo drošsirdīgam. Sevišķi Rīgas pašpuikas cīnoties kā lauvas. Pēdējās kaujās daudzi no tiem esot krituši varoņu nāvē. Pārsienamā punktā ārsts bieži vien dabūjot redzēt šo pašpuiku krūtīs vecas nažu dūrienu rētas. Dažus tas atminējās kā savus miera laika pacientus. Tagad tie bija vareni karotāji.

Pavadījuši pulkvedi Franci, virsnieki atgriezās vientulīgajā komandantūras blindāžā. Atbildīgo komandanta posteni tagad ieņēma kāds jauns virsnieks. Atkal sākās parastā „Nāves salas” cīņa, it kā nekas nebūtu noticis. Atkal vācu lielgabali dragāja žīdu kapsētu, un minas pa vecam raustīja gabalos dzīvas miesas. Cīņa ne brītiņu nenorima. Blindāžā bija drūmi, un trūka, it kā kādas dvēseles. Tagad visi gaidīt gaidīja bridi, kad tos atkal nomainīs. Skaitīja atlikušās dienas un stundas. Komandiera pazaudēšana kaujas laikā vienmēr atstāj nelabu iespaidu.

No ierindas izkrīt tikai viens cilvēks, bet sajūta ir tāda, it kā būtu pazudušie puse no visa karaspēka.

Priekšējos ierakumos kāvās tikpat nikni kā agrāk. Mūsu bumbu metēji, sevis netaupīdami, dauzīja savu pretinieku no gluži atklātas vietas. Bēdu vēsts par pulkveža Franča nelaimi izplatījās pa visu tilta gala apcietinājumu, un strēlnieki, it kā savu komandieri pieminēdami, cīnījās vēl niknāk. Un visu nakti līdz pašai rīta ausmai Ikšķiles priekš tiltā turpinājās nesaudzīga asins izliešana Atgriežoties no „Nāves salas” uz Rīgu, es braucu gar Daugavas labā krasta skaistām pakalnēm un ielejam. Šeit bija ierīkoti stipri apcietinājumi un atbalsta punkti. Pat tad, ja vāciešiem izdotos pārkļūt pār Daugavu, tiem tomēr grūti nāktos iegūt savās rokās šās stiprās pozīcijas. Šeit Vidzeme bija nepārvarami nocietināta. Mēs braucām pa kalniem augšup un lejup, it kā ceļodami pa pašu Šveici. Šeit, dabiski aizsegta, rosigi darbojas artilērija, kuru pretiniekam bija grūti atrast. Un likās, ka Šais zaļojošos kalnos un rūcošos lielgabalos mājo mūsējo nesatriecamā vara. Šad tad caur vecajām priedēm pazibēja Daugavas sudrabotie ūdeņi, un šķita, ka ari tie ir mūsu patvērums un sargs. Šie spēcīgie apcietinājumi, augstie kalni un plašie ūdeņi iedvesa mums pārliecību, ka uzvara būs mūsu pusē. Mums nevarēja nākt ne prātā, ka gadu vēlāk Vācija visu to sagraus un mēs paliksim bez ierakumiem, ieročiem un bez pašas armijas. Nevarēja domāt, ka kādreiz mūsu sirdis apņems mēms izmisums. Kurš vēlāk paredzēt, ka uz mums kādreiz attieksies līdzības vārdi par kalpu, kas savu mantu ieracis zemē. Nekā mums toreiz netrūka, ne stipru apcietinājumu, ne varenu lielgabalu, nedz krietna karaspēka, bet nepalika pāri vairs nekas, it nekas. Vai, uzvarētiem .....

Pa ceļam es brītiņu uzkavējos Ikšķiles mācītajmuižā. Turpat, pašā Daugavas krastā, atradās ari viena no vecākām Baltijas baznīcām. No skaistās būves bija atlikušas vienīgi stabi un gotiskās velves. Tornis bija sagrauts no pretinieka šāviņiem, jo vācieši domāja, ka tur esot ierīkota mūsu vēro tava. Vienīgi mācītajmuiža bija palikusi vesela. Es sen gribēju apskatīt šo vietu, kur gājusi bojā visvecākā grāmatu krātuve mūsu zemē.

1915. gadā, vāciešiem ieņemot Kurzemi, mācītājs bēga, pamezdams savu bibliotēku. Vecie rokraksti un grāmatas tā gāja zudumā. Man stāstīja, kā virsnieki vēlāk atraduši šai apvidū dažus vēsturiskā ziņā ļoti vērtīgus dokumentus. Tās esot bijušas pirmās rakstos iespiestās grāmatas un citas retas lietas, kuras man tomēr vairs neizdevās atrast Pretējais Daugavas krasts atradās vāciešu rokās, un tāpēc dienas laikā bija grūti nokļūt mācītajmuižā. Mēs atstājām zirgus pie latviešu kapsētas un gājām kājām. Ejot pa atklāto ceļu, šad un tad iesvilpās kāda nejauša lode. Jo tālāk mēs gājām, jo biežāk tās sāka svilpot ap mūsu ausim.

Nācās izdarīt pat pārskrējienus, līdz beidzot nokļuvām pie mācītajmuižas.

Pie sētas vārtiem divi akmeņu stabi. Apkārt drausmīgs klusums un nevienas dzīvas dvēseles. Šais ēkās kareivji nedzīvoja, jo tās bija pārāk apdraudētā vietā. Tomēr neprātīgās zaldātu saimniekošanas sekas visur bija redzamas. Visur netīrumi un gruveši. Pie pašiem vārtiem es jau redzēju kādu pa pusei saplēstu vecu Bībeli. Viņas sudraba apkalumi bija norauti. Apkārt mētajās pus apdegušas grāmatas, jo no tām bija taisīti ugunskuri. Pa visu sētu bija izkaisītas grāmatu lapas un veci pergamenta gabali. Sirds sāpēja, redzot šo postīšanas ainu. Šeit bija rīkojies krievu karaspēks, jo pretinieks vēl atradās otrā krastā.

Mums to bija grūtāk redzēt nekā līķiem pārklātu kaujas lauku, jo mēs pārāk mīļojam senatnes piemiņas. Mēs staigājām pa apgānītām izjauktām istabām un visur mājoja riebums. Lūk, esam kādā gaišā zālē. Šeit, redzams, bijusi bibliotēka, jo visa grīda ceļ kaulu augstumā piekaisīta ar saplosītām grāmatām un dokumentiem. Šeit vairs nekas nebija glābjams.

Viss sapostīts, saplosīts un izvazāts. Zāles griesti izlietoti dēļos, bet jumtu pa daļai izjaukusi vācu artilērija. Lietus mērcēja šos atlikumus, un ziemu sniegs tos apputināja pa izdauzītiem logiem. Viss, it kā ar nolūku darīts. No grāmatu plauktiem bija atlikušās tikai vietas ar naglām. Krievu zaldātiem bija slinkums iet uz mežu malkā. Tie dedzināja visu, ko vien atrada, netaupīdami pat grāmatas. Veciem vācu pergamentiem nebija nekādas nozīmes priekš krievu zaldāta. Liekas, bibliotēkas kaktu tie bija izraudzījušies par savu atejas vietu... Netīrība un nešķīstība visapkārt. Tā aizgāja bojā visvecākā Baltijas rakstu krātuve ar varbūt daudziem vienīgiem mūsu senatnes dokumentiem.

Ceļos nometies, es rakņājos pa netīrumiem, vilkdams ārā vecos pergamentus. Lūk, pirmie konsistorijas ziņojumi, lūk, krievu ķeizaru pavēles un manifesti. Es lasu un pētu tālāk. Šeit poļu dumpja liecinieki, lūk, baznīcas lāstu grāmata nemierniekiem. Daudzos vecos rakstos ainas par vietējo dzīvi. Te apkārtnes baroni parakstījušies, ka lasījuši priekšā saviem ļaudīm tādu un tādu likumu. Lasījis tāds un tāds mācītājs, tāds un tāds pagasta vecākais. Un senā dzīve no jauna izcēlās manu acu priekšā visā savā plašumā. Es kā kādu svētumu vācu kopā šos vecos pergamentus, kurus bija saudzējuši gadu simteņi, sniegs un lietus. Un vajadzēja tiem pieskarties cilvēka rokai, lai tie pārvērstos lupatās un driskās. Mēs ilgi vēl kociņiem rokās vandījām šās papīru, lupatu, gruvešu un sasistu pudeļu kaudzes. Visu, ko vien vēl atradām, to paņemam līdzi.

Vecā mācītajmuiža ietinās krēslā un aklām logu acīm mēmi raudzījās Daugavā Ikšķiles priekš tilta apcietinājums bija nevien Kurzemes, bet ari Rīgas atslēga. Par pēdējo apstākli maz domāja, kad tilta galā norisinājās aizstāvēšanās cīņas. Varbūt tas tā bija tāpēc, ka mēs pārāk labi apzinājāmies savus spēkus. Dzirdēja gan runājam par Kurzemes atbrīvošanas iespējamību, bet nekādā ziņā par Rīgas krišanas varbūtību.

Divu gadu laikā pie Rīgas bija atsisti it visi vāciešu triecieni.

Ieskatoties Rīgas frontes krievu pozīcijās, kas stiepās no jūras līdz Ikšķilei, ir novērojams sekošais. Rīgas apcietinātā josla iet līdz pašai Doles salai caur dziļiem purviem, pa kuriem stiepjas smilšainas pakalnu grēdas. Uz viņām novietotas mūsu stipro apcietinājumu rindas. Bez smagās artilērijas palīdzības šos apcietinājumus gandrīz nav iespējams ieņemt. Lai mēģinātu pārraut Rīgas fronti, bija nepieciešama varena artilērija un daudz dzīvā spēka. Vāciešiem turpretim nebija tik daudz dzīvo spēku kā krieviem. Tad mūsējo artilērija nebija vājāka kā vāciešiem, un pa Tīreļu purviem smago artilēriju nebija iespējams pievest. Tālab krievu fronte Rīgas rajonā bija vācu armijai pārāk grūti pieietam.

Sākot no Bērzmentes muižas pie Doles salas līdz Daugavpilij vācu fronte bija šķirta no krievu karaspēka ar plašo Daugavu. Lai šeit varētu pārraut krievu fronti, vispirms bija jāforsē Daugava. Vislabāk to vēlāk panākt Ikšķiles priekš tilta rajonā, tāpēc ka Ikšķile atradās starp labiem satiksmes ceļiem (pa kuriem savā laikā atkāpās pāri Daugavai ari krievu karaspēks). Vāciešu rīcībā šeit atradās lieli meži, kuros tie vēlāk, nevienam nemanot, sakopot daudz palīgspēku. Bez tam, ja krievu fronti šeit izdotos pārraut, vācu karaspēks iekļūtu dziļi krievu aizmugurē, pārgriezdams visus dzelzceļus. Trīs verstes tālāk pie Berkavas muižas, kur atradās sēkļi un dīķi, vācieši vēlāk sagatavot vajadzīgos pārcelšanās līdzekļus, kurus pašā pēdējā brīdī varētu nogādāt pie Ikšķiles. Bez

Ikšķiles priekš tilta apcietinājuma ieņemšanas nebija domājama Daugavas forsēšana šai galvenā virzienā, jo krievu armija vēlāk kaut kurā brīdī dot triecienu vācu grupu aizmugurei.

1917. gada jūlijā mēs labprātīgi atstājām Ikšķiles priekš tilta apcietinājumu. Uz 12. armijas štāba pavēli, virspavēlniecībai piekrītot.

Mūsu cietoksni iztīrīja no ļaudīm un kara materiāliem un pēc tam pameta. Iemesli bija sekosi. 1917. gadā krievu karaspēks bija tiktāl sabrucis, ka 12. armija nedrīkstēja vairs domāt par kaut kādu uzbrukumu. Kareivji gluži atklāti atteicās iet uzbrukumos, un pulku komitejas taisīja attiecīgus lēmu mums. Ar lielām pūlēm tikai izdevās kādu pulku aizdabūt uz pozīcijām, savu kara biedru nomainīšanai. Kaut kas tamlīdzīgs notika ari latviešu strēlnieku pulkos. Mītiņos ar balsošanas palīdzību lēma iet Vai neiet. Vācu uzbrukuma gadījumā uz Ikšķiles priekš tilta vairs nevarēja paļauties. Tas vēlāk ari neizturēt un atdoties vācu gūstā. Tamlīdzīgi poļu frontē aizgāja bojā vesels karalauks, un ienaidnieka rokās krita tūkstošiem zaldātu un desmitiem lielgabalu.

12. armijas štābs atzina par labāku atdot pretiniekam tukšu vietu, bez karavīriem un materiāliem.

Jau 1917. g. jūnija sākumā 12. armijas štābs ļoti labi zināja, kas notiek pie Ikšķiles „Nāves salā". Šo rajonu tomēr ieņēma krievu divīzija. Šeit tika dzīta vismetodiskākā pretkara aģitācija. Šai divīzijā kāds krievu praporčiks von Zivers izdeva „Okopnaja Pravda". Šķītās, ka šeit krievu armijas ienaidnieks visrosīgāk centās satricināt disciplīnu un sēt neuzticību pret virsniekiem. Garnizonu, kurš sargāja Ikšķiles tilta galu, trijām nedēļām beidzoties, neviens pulks vairs negribēja nomainīt. „Nāves salai" sāka nekārtīgi piesūtīt pat pārtiku un munīciju. Garnizons kurnēja un teicās „Nāves salu" atstāt. Kaut kāda neredzama roka taisīja ceļu nākošam frontes pār rāvienam. Šai laikmetā armijas senākā disciplīna sāka strauji sabrukt, jo to grauza lieliniecisms. Postošais darbs tā veicās, ka jūlija mēnesī 12. armija vēlāk skaitīt 23 lieliniecisku Vai tiem līdz jūtošus pulkus. Vācu zaldātus atklāti sauca par brāļiem, un brāļošanās pieņēmās visā frontē. Kareivji tirgojās ar ienaidnieku, mainot maizi pret nažiem un reibinošiem dzērieniem. Daži pulki, uzstādījuši sev aiz muguras ložmetējus un sargposteņus, noslēdza uz vairāk nedēļām ar vācu armiju pamieru. Virsnieku vara šais pulkos bija galīgi iznīcināta, un tie vairāk līdzinājās laupītāju bandām nekā 12. armijas karaspēka daļām. Šādos apstākļos Ikšķiles apcietinājuma krišana bija pilnīgi iespējama.

Viss atkarājās tikai no tā karaspēka, kas viņā atradās. Vēlāk notikt, ka tilta gals krīt ienaidnieka rokās dažu stundu laikā un bez kādiem zaudējumiem viņa pusē. Vēlāk ari būt, ka vācieši ap to cīnītos vairāk dienas no vietas ciezdami smagus zaudējumus. Tas lietas būtību tomēr

negrozītu, jo Ikšķiles priekš tilta apcietinājuma liktenis bija jau izlemts.

Lai atceramies to atmosfēru, kāda valdīja tad, kad abi latviešu strēlnieku bataljoni aizstāvēja „Nāves salu" sešus mēnešus no vietas. Tad nopratīsim, ka bez dzelzs disciplīnas, bez vienprātības un pašaizliedzības nebūtu domājama šā cietokšņa paturēšana mūsu rokās. „Nāves sala" bija signāls gaidāmam apvērsumam.

Pie vismazākās pretošanās no mūsu puses Daugavas forsēšana vāciešiem tomēr maksātu pārāk dārgi. Bet 1917. g. 19. augusta notikumi mums gaiši parādīja krievu armijas bezspēcību un vācu uzvaras vieglumu.

Daugavas forsēšana vāciešiem izdevās gandrīz bez kādiem upuriem.

Stiprās, gandrīz neieņemamās Daugavmalas pozīcijas ierakumi bija pilnīgi tukši, jo atskanot pirmie vācu lielgabalu vieniem, krievu karaspēks veseliem bariem devās uz aizmuguri. Velti virsnieki mēģināja aizturēt izbiedētos ļaužu barus, velti tie ieskaidroja, ka vajagot atgriezties. Tie zināja, ka viena pati ložmetēju komanda, Vai ari dažas krietnas strēlnieku rotas vēlāk forsēšanu atturēt. Vienīgi krievu artilērija cieta zaudējumus, citi visi aizbēga. Bet aizmugurē krievu divīzija turēja mitiņu, kurā runātājs spriedelēja, iet Vai palikt.

Vācu artilērijas sagatavošanas darbi iesākās 19. augustā pulksten piecos rītā, bet tai pašā rītā septiņos un 40 minūtēs vācieši jau bija pārsvieduši pār Daugavu sešus savus bataljonus. Sākās briesmīgā 12. armijas bēgšana. Vācieši vieglās kolonās steidzās nokļūt līdz dzelzceļam, lai pārgrieztu atkāpšanos. Viņi brīnījās par tik vieglu uzvaru, jo no krievu ierakumiem nenorībēja neviens pats šauteņu šāviens.

Rīgas liktenis bija jau paredzams. Sākās steidzīga evakuēšana. Šai brīdī visi saprata, ka „Nāves salā" ir bijusi Rīgas atslēga. Tūliņ pēc Ikšķiles priekš tilta krišanas bija jākrīt ari Rīgai. Šais dienās tapa skaidrs, ka nevajadzēja labprātīgi pamest „Nāves salā". To vajadzēja atstāt ar cīņu, un tad „Nāves sala" būtu par visām reizēm atvērusi tur izlietās latviešu strēlnieku asinis. Tā vieta, kas bija redzējusi tik daudz varonības, drošsirdības un pašaizliedzības, vēlāk mums pašā pēdējā brīdī noderēt kā varens brīdinājums. To, ka gluži visa krievu armija vēl nebija galīgi sabrukusi, liecināja niknās piedejo traģisko dienu kaujas Olaines un Ķekavas rajonos. Ari šeit vācieši lauzās virsū Rīgai, bet tos atsita latvieši, nodarīdami tiem smagus zaudējumus.

20. augustā uz Ikšķili steigšus pārsvieda otro latviešu strēlnieku brigādi, bet tā sastapās ar vāciešu priekšpulkiem jau pie Mazās Juglas.

Bija jau par vēlu, lai vāciešus atspiestu pie Daugavas un atjaunotu stāvokli. Ātrumā latvieši izvērsās frontē l ai novērstu paniku krievu karaspēkā. Mūsu pulki izpletās 14 verstu garumā un veselu dienu atturēja uzbrūkošo vāciešu astoto armiju. Dienā ieradās

T au tas v aro ņ u ap bed īš an a brā ļu kapos.

ari pirmā latviešu brigāde. Latviešu strēlnieku pulki visu dienu cīnījās ar pārspēkā esošo ienaidnieku. Ja 12. armijas krievu pulki bija zaudējuši 80% no savas kaujas spējas, tad latvieši, neraugoties uz milzīgo propagandas iespaidu, bija uzglabājuši gandrīz agrāko kaujas garu. Viss lielais vairums karavīru palika ierindā un nikni aizstāvējās. Ja viņi ari vairs nespēja Rīgu izglābt, tad tomēr, veselu dienu aizturēdami vāciešus, tie pasargāja no gūstā krišanas 12. armijas lielāko daļu. Vācieši savos oficiālos ziņojumos vēstīja: „Mums pretojās vienīgi vietējo iedzīvotāju karaspēks." Šais pēdējās kaujās latviešu strēlnieku pulki no jauna parādīja savu cildenību, ciezdami smagus zaudējumus kā kareivju, tā virsnieku sastāvā.

Pēdējo reizi šeit ar kauju tie atgādināja, ka nav aizmirsuši „Nāves salas” varonīgās dienas, savus kritušos kara biedrus un savas vēstures spilgtākās lapas puses. Vakarā izlūki zināja, ka latviešu frontes spārns esot atklāts, jo krievi esot aizgājuši, mums par to nepaziņodami. No gūsta un sagraušanas latviešu strēlniekus izglāba vienīgi melnā rudens nakts.

Tika pavēlēts, ka visiem astoņiem latviešu pulkiem ir jāatkāpjas. Zuda pēdējā cerība vēl Rīgu redzēt.

Rīgas apcietinājumu rajons pa tam laikam tika steidzīgi izvākts. Bet ar steidzīgu evakuāciju bija glābjami tikai ļaudis. Visi 12. armijas pārtikas krājumi, kas bija sagatavoti uz deviņiem mēnešiem, krita pretiniekam par laupījumu. Desmitiem automobiļu tika pamesti tikai tamdēļ vien, ka šoferi bija izpārdevuši benzīnu.

Vācieši steidzās pēc iespējas drīzāk nokļūt Ropažos. 12. armija jau bija atkāpusies. Latviešiem bija jāaiziet svešumā, kaut gan daudzi izklīda un palika turpat Vidzemē. No otrā pulka aizgāja uz Padomju Krieviju tikai ap 150 cilvēku. Citos pulkos bija redzama līdzīga aina. Virsnieki gandrīz visi atstāja lielinieciskos pulkus. Dievs to zin, ar kādu sirdi astoņi lepnie latviešu strēlnieku pulki atstāja Rīgu, savas dzimtas un mājas ienaidnieka žēlastībai...Uz lielceļa, pa kuru garā rindā aizstiepās astoņi latviešu strēlnieku pulki, nebija ne smieklu, ne kliedzienu, ne marseljēzas, nedz ari sarkano karogu. Nogurušās rotas ar pūlēm spraucās caur bezgalīgajām vezumu rindām, nelaimīgo bēgļu bariem un viņu grabažām. Latviešu strēlnieki kaunējās pacelt savas acis uz šiem nožēlojamiem vecīšiem, sievām un bērniem. Kaut kur tālumā kāda rota uzsauca: „Būt Daugava apsargāta, Netrūktu latvjiem brīvības ..." Šo dziesmu uztvēra bataljoni un pulki. Bezgalīgas skumjas un rūgta pārliecība atskanēja šās iemīļotās dziesmas vārdos.