Nozagta Valsts jeb Digitalizacijas Afera Latvija [Lat] by firmaartcom

"Cilvēki, kuri nav savā dzīvē atradušies tuvu reālajām valsts nozagšanas realitātēm, izlasot manu darbu ir teikuši: “Jā, es agrāk par tādām shēmām nevarēju pat iedomāties, bet tagad es pilnībā saprotu...” Tie, kuri strādā dienestos, atzīst: “Tā tas ar šādiem vai arī citādiem faktiem arī praktiski notiek. Nekādu nepareizību nav.” MORISS BERTS

MORISS BERTS

NOZAGTĀ VALSTS jeb digitalizācijas afēra Latvijā

PRIEKŠVĀRDS Jā! Cilvēkiem ir jāzina... Bet varbūt tomēr nevajag zināt vairāk, kā nepieciešams, lai izdzīvotu? Kāpēc būtu jāzina vairāk! Tikai vienkārši: skriet, pelnīt, papļāpāt par izredzēto dzīves aizkulisēm, bet pēc tam reizi četros gados kā apzinīgiem pilsoņiem nobalsot par ko pagadās – par smukākajiem, biežāk televizoros redzētajiem, bagātākajiem, jo viņiem, redz, pietikšot un tieši viņi vairāk nezagšot... Un pareizi arī ir, jo neviens jau tā īsti nav zadzis, - vienkārši ir izmantotas likumu nepilnības, kuras paši, nekautrējoties saņemt nodokļu maksātāju naudu, šie izredzētie nav steigušies novērst. Bet naudu saņemt jau nav nekāds grēks! Pat vienalga kādiem līdzekļiem. Un kāda vēl morāle? Morāle ir tāda, ka uzvar nekaunīgākais! Tā arī ir visa mūsdienu morāle. Tomēr varbūt, ka atradīsies arī tādi Cilvēki, kuriem nav pilnīgi vienalga, kā notiek Latvijā tik krasā cilvēku noslāņošanās pārtikušajos un tādos, kas diendienā domā tikai par ģimenes budžeta sabalansēšanu. Un galvenais – kāpēc šāda krasa sociāla sadalīšanās notiek. Varbūt, ka tā arī vajag: tā domā arī sociālās melodrāmas ar politisko jumtu NOZAGTĀ VALSTS JEB DIGITALIZĀCIJAS AFĒRA LATVIJĀ galvenais varonis Raimonds Ruperts. Bet domā tā viņš tikai līdz brīdim, kurā noskaidrojas, ka tāda vieglas naudas nekaunīga pelnīšana var būt arī ļoti sāpīga. Un, kad noskaidrojas, ka starp visiem šiem izredzētajiem ir vēl īpaši superizredzētie, kuri nevis riskē kā pārējie biznesa cilvēki, bet gan tikai balstās uz savām deputātu imunitātēm, Raimondu Rupertu pārņem dusmas... Cilvēki, kuri nav savā dzīvē atradušies tuvu reālajām valsts nozagšanas realitātēm, izlasot manu darbu ir teikuši: “Jā, es agrāk par tādām shēmām nevarēju pat iedomāties, bet tagad es pilnībā saprotu...” Tie, kuri strādā dienestos, atzīst: “Tā tas ar šādiem vai arī citādiem faktiem arī praktiski notiek. Nekādu nepareizību nav.” Es personiski domāju, ka CILVĒKIEM IR JĀZINA! Bet ne jau, lai rīkotu raganu medības... Ne tieši tas, kura personālija kurai tajā un tajā datumā teica tā un tā. Tas lai paliek mūsu lielisko žurnālistu ziņā. Arī trešās: Tiesu varas ziņā, kura it sevišķi pēdējā laikā kļūst it īpaši izlēmīga. Es domāju, ka CILVĒKIEM IR JĀZINA tas, ko atgādināja Ilze Jaunalksne, bet kas sabiedrības aizņemtībā diemžēl izplūda un izšķīda kā ikdienišķa gar ausīm aizskrējusi replika: tas ir Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes teiktais, ka – valsts pārstāvji: parlamentārieši, ministri, augsti ierēdņi nedrīkst būt tajā pašā laikā arī veikalnieki. Tāda ir arī mana pārliecība! Bet cik daudziem gan mūsu sabiedrībā politika nav – vienkārši bizness? Ar cieņu Lieldienās 08.04.07 Jūsu Moriss Berts 3

* Šis stāsts ir izdomāts un jebkuras līdzības ar realitāti uzskatāmas par nejaušu sakritību. CILVĒKIEM IR JĀZINA!... Slikts līdzeklis pat labu mērķi gāž RAINIS Latvijā pēc atmodas varu pārņēma nevis jaunie spēki, bet vecie spēki pamanījās jaunos spēkus iesūkt sevī gluži kā tādā duļķainas morāles purvā. VIKTORS AVOTIŅŠ Latvijas Tautas frontes dibinātājs

NOZAGTĀ VALSTS jeb digitalizācijas afēra Latvijā Prologs Nāve stindzināja. Un mulsināja. Un lika saprast... Šī fascinējošā dvaša bija it kā izplūdusi no nedzīvi gulošā ķermeņa un pārņēmusi visu telpu, kuras vidū līķis atradās. Un pēkšņi šī mājīgā, viesmīlīgā un gaišā terase ar milzīgajiem stiklotajiem logiem un plašo skatu pāri sīksto priežu galotnēm un pārējām ciemata mājām uz jūru bija pārvērtusies par drēgnu un nemīlīgu kapliču, kas it kā sūca iekšā savā līdz šim pat neapjaustajā nebūtības realitātē, un tās dvakas tīņājās ap Raimonda miesām gluži kā auksti, paralizējoši pirksti, lai arī mirušais vēl bija silts. Viņš nebija paspējis – tā bija pirmā doma, kas iešāvās Raimonda galvā. Bet tad ap visu šo pārdzīvojumu arvien skaidrāk un visu pārņemošāk, lēni paceldamies pāri tam visam, zīmējās jautājums – kāpēc? Lai kā arī Raimondam gribējās domāt, ka tā nebija pašnāvība, zemapziņas izjūtas mudināja piekrist tam, ka nekāds slepkava bēgošais gandrīz histēriskais vīrietis, kuru viņš tikai pirms īsa brītiņa bija sastapis savā ceļā, nespēja būt. Arī pistolei, kura tagad atradās blakus bojā gājušā rokai, nu nekādi nevajadzēja atrasties pie svešā. Kāpēc tas bija noticis? Raimonds atteicās ar prātu pieņemt to, ka viņa draugs varētu gribēt pats sev padarīt galu. Kāpēc gan viņam būtu jāgrib nošauties? Viņš tagad nebija bez naudas un darba kā toreiz tajā agrajā pavasarī pirms trīs ar pusi gadiem... Drīzāk jau šo nāvi varēja vēlēties viņu projekta virsvadītājs. Šis viņu digitalizācijas projekts tagad bija skaļi nodēvēts par afēru. Un Raimonda draugs bija vienīgais liecinieks tam, ka Lielajam bija kāda saistība ar viņu tagad apturēto lietu. Pat Raimonds, kurš bija visas idejas ierosinātājs, nevarēja tādas vai citas līdzdalības pierādīt. Viņš zināja tikai to, ko viņam pateica. Un bija jātic uz vārda. Bet kādi gan tie varēja būt pierādījumi? Tātad tagad par lielā politiķa interešu konfliktiem nezināja neviens! Vai tas nebija pietiekošs iemesls slepkavībai? Raimondam jau gribējās sacelties, skaļi izkliegt visu šo lietu, protestējot pret šādu netaisnību, jo arī viņš, Raimonds, taču ar savām idejām bija līdzvainīgs, ka tā ir sanācis. Kāpēc tā vajadzēja izrīkoties! Tad gluži kā pastara bazūne viņa smadzenēs uzplaiksnīja doma, kuru jau pirms vairākiem gadiem bija šīs afēras sakarā izteicis Jura. Iedomājies tikai – Jura, citējot Raini, bija paudis, ka slikts līdzeklis pat vislabāko mērķi var sagāzt, un nolamājis korumpēto 4

politisko eliti. Un Raimonds bija tikai pasmīnējis, visu Juras runāšanu skaidrojot ar skaudību, ka citi tika pie lielākas un vieglākas naudas. Kāpēc šī doma uzplaiksnīja Raimonda apziņā tieši tagad? Tagad, kad viņš bija kā paralizēts, apjucis un piekrāpts. Jo tāda drauga, ar kuru varēja aprunāties par pilnīgi jebkuru dzīves jautājumu, Raimondam nekad vairs nebūs. Taču jautājumu viņam vienmēr bija pārpārēm. Varbūt šis atmiņas uzplaiksnījums liecināja, ka šokējošais pārdzīvojums bija maksa par viņu vieglprātīgo un bezatbildīgo naudas ieguves vēlmi? Bet vai tad citi apkārt nebija tikpat bezatbildīgi? Vēl bezatbildīgāki, ja, pat būdami politikā kā tautas ievēlēti pārstāvji, darīja to, ko klātos darīt tikai uzņēmējiem! Tad kāpēc bija jāmirst tieši Raimonda draugam un kompanjonam?... Akadēmiķis Fārenhorsts gan bija Raimondu brīdinājis par lielo naudu, kura ieved tādos ceļos, kuriem mēs citādi neietu ne tuvumā, un kaut ko runājis par politiķu bezatbildības dēļ nozagtu valsti, taču bezatbildība bija tik izplūdis un neskaidrs jēdziens, ka Raimonds nespēja to iedomāties, ka viss beigsies tik traģiski. Pietika Raimondam uz mirkli iedomāties, ka viņš atrodas drauga vietā, lai daudz kas kļūtu skaidrāks. Tikai tagad viņš tā pa īstam saprata drauga lomas sarežģītību un smagumu, jo būt saistošajam posmam starp tik daudziem pretrunīgiem elementiem bija gluži kā cirka akrobātam milzīgā augstumā vēl žonglēt, tajā pašā laikā pārvietojoties pa nestabilu virvi. Protams, ka arī viņš, Raimonds, bija viens no šiem pretrunīgajiem, protams, ka, ja nebūtu viņa idejas... Bet vai tad ideja bija vainīga? Vai noteicošie nebija noteikumi? Un kas tos diktēja!... Tieši noteikumi jau bija tie, kas viņus visus noveda pretrunās. Noteikumus diktēja tas, kurš bija visietekmīgākais, varenākais, bet vai gudrākais... Vai vara bija sinonīms gudrībai? Vara un tās radītā gaisotne arī izraisīja pretrunīgo un neskaidro stāvokli, no kura Raimonda draugs nebija atradis izeju. Raimonds pats jutās kā no laivas izsviests... Tā turpinot apkopot vēl un vēl radušās domas, arvien vairāk Raimondu pārņēma sajūta, ka visas nelaimes cēlonis ir Lielais Papa. Un ne jau kā persona, kurai būtu jāprasa konkrēta atbildība, bet kā ideologs, kurš izplatīja tik absurdas idejas, ka valsts ir jāpārvalda kā uzņēmums. Un vēl neapšaubāmā taisnprātībā, dabūjis varu, izmantoja to savu paņēmienu uzspiešanai citiem. Tiešāk vai netiešāk, bet tieši viņš! Tāda nu bija šī vara, kuras gaisotnē cilvēks jutās šaubīgi un nestabili. Un tad šī vara drīkstēja ar šo nedrošo cilvēku izrīkoties pat visvelnišķīgākajās rotaļās. Un, izsekojot vēlreiz savas gaitas un atceroties, kā tieši viss notika, Raimonds atgriezās tajā laikā, kad tas sākās, vairāk kā pirms četriem gadiem. Mazos zagļus kar, bet lielos ceļ amatos BRĀĻI KAUDZĪTES

1. DAĻA I Tuvojās tūkstošgades beigas. Un Raimonda Ruperta 40. dzimšanas diena. Bet ko tas īstenībā nozīmēja? It kā daudz, bet tajā pašā laikā tā īsti neko. Nu, pilnīgi neko. Cik cēli skanēja - milenium. Un viss ap to vien grozījās. 5

Lielākā daļa ļaužu ar skubu metās iekšā visdažādāko svinīgo pasākumu rīkošanā. Tika celti no vēstures ārā seni pareģojumi un izteikti jauni. Visi cilvēki likās sarosījušies kaut kam dižam un nozīmīgam. Bet vai tas svarīgais mileniums maz zināja, ka tieši tagad, tieši šajā gadu mijā tam būs jānāk, ka visi viņu gaida un viņam būs jāparādās visā savā godībā. Un kāda tad ir viņa godība? Līdz šim Raimonds par gadu tūkstošu nomaiņu bija domājis kā par mirkli, kad viņš sāks novecot, kad sāksies kas tāds, līdz kuram varēja par dzīvi nesatraukties, ne par ko nerūpēties, tikai ļauties laika ritējumam. Īsi sakot, dzīvot tā, kā to darīja lielākā daļa šīs pasaules iemītnieku. Vēl puika būdams, viņš bija izskaitījis, ka tikai tagad viņam iestāsies tas vecums, ko bija pieņemts uzskatīt par solīdu un cienījamu. Vecums... Bet viss taču turpinājās. Un turpināsies tieši tāpat kā līdz šim. Raimonds nemaz nejutās, ka tagad viņā kas sāktu mainīties, ka viņš būtu kļuvis tāds, kuru varētu apzīmēt ar vārdu – vecs. Bet ar to cienījama pilsoņa statusu? Nu, ar to arī tā bija, kā bija. Bet šī mistificētā gadu tūkstošu maiņa - tā bija tikai tāda iedoma, kārtējais pieņēmums, uzmanības piesaiste, iemesls kaut kam - nu, kaut vai papļāpāšanai, un tikai kārtējais reklāmas burbulis mūsdienu civilizācijā. Bet kā tas iedarbojās uz cilvēkiem! Vienu lietu tagad gan vīrietis apzinājās pilnīgi noteikti: viņam bija zudusi interese par sīkām sacensībām, kuras tā piekopa vīrieši, dižodamies savā starpā, un sadzīviskajām uzvarām. Tās vairs nelikās būtiskas. Un tagad visas savas tieksmes viņš virzīja tā, lai tiktu panākts līdzsvars procesos, no kuriem neviens cilvēks nespēja izvairīties un bez kuriem dzīve ikkatram kļūtu būtiski mazvērtīgāka. Bet tas jau ar gadiem, labāk iepazīstot dzīvi, laikam notika ar visiem. Vai tikai šīs izmaiņas viņa attieksmē pret apkārt notiekošo neliecināja, ka ir notikušas tās pārvērtības, kad puika kļūst par īstu vīrieti? Taču vai tas viss nenotika daudz par vēlu? Vai viņš, šādi aizkavējies, nevarētu tikt uzskatīts par kādu nenozīmīgu un infantīlu radījumu? Tomēr jauno vērtību izjūta tieši tāpēc, ka tā bija vēlāka, vīrietim likās jo pamatīgāka, un viņš bija daudz pilnīgāk pārliecināts, ka tā ir viņa visīstākā būtība Lai nu kā, bet par ko padomāt Raimondam Rupertam bija. Viņš gluži ikdienišķi brauca ar elektrisko vilcienu uz Vidzemes jūrmalas ciematiņu, kas atradās vēl Rīgas robežās, bet saucās par Vecāķiem. Brauca Raimonds kopā ar sievieti, ļoti šarmantu un vitālu. Tieši tādu, kādas viņam patika. Pēc dzirdētās sarunas pa telefonu varēja secināt, ka Jutai bija nepilngadīgs bērns, ar kura tēvu viņa dzīvoja šķirti. Raimonds ar sīki noskaidrojošiem jautājumiem nebija uzbāzies, tādējādi demonstrēdams nevērīgu bezrūpību, kas pacēlās pāri ikdienišķajām lietām, kuras brīžiem likās tik nesvarīgas. Bija jauka, saulaina sestdiena. Kā radīta bezrūpīgam izbraucienam, un dzīve likās tik patīkama! Juta, sēdēdama vilciena vagonā pretī vakar iepazītajam izskatīgajam vīrietim, jutās neaudz saērcināta, tāda kā ne savā ādā. It kā nebija par ko, bet viņš gandrīz nemaz nepievērsa viņai uzmanību, tikai izklaidīgi lūkojās ārā pa logu un, uzlicis tumšās saules brilles, kļuva galīgi tāls un netverams. Varbūt Raimonds dusmojās, ka viņa pagājušajā naktī uz rīta pusi bija aizmigusi? Tomēr pats taču bija lējis viņai sarkanvīnu vienu glāzi pēc otras. Bet varbūt viņš vienkārši nebija pļāpa? 6

Citādi Raimondam nebija ne vainas. Mazliet kumpais ērgļa deguns piešķīra vīrieša kalsni melnīgsnējai sejai cēli aristokrātisku izteiksmi. Biezās uzacis, kad viņš sarunājās, izliecās it kā iejūtīgos lokos, kuru sīkās trīsas likās uztveram vai katru sarunas biedra noskaņojuma niansi. Pilnīgās lūpas, kuras vīrietis laiku pa laikam mēdza nolaizīt, šķita čāpstinoši izgaršojam iespaidus, kurus viņš guva. Tas bija vīrietim it kā pārāk emocionāli, tomēr Jutai patīkami, un, neskatoties uz šādu nevīrišķīgu niansi, tomēr ar viņu droši varēja rādīties jebkurā sabiedrībā. Kā viņi iepriekšējā vakarā bija dejojuši! Juta bija pilnīgi lidojusi vīrieša ciešajā satvērienā. Tas bija pat nedaudz baisi, taču tik pacilājoši. Sākumā Raimonds bija sēdējis pie bāra un, ieslīpi atspiedies uz elkoņa, no lielas mirguļojošas glāzes nevērīgi malkojis sarkanvīnu maziem malciņiem. Vīrieša žakete bija brīvi atpogāta, bet nevainojama. Viss viņa izskats atgādināja bezrūpīgu, par sevi pārliecinātu pleiboju. Bet blakus viņam atradās brīva vieta, kas bija vienīgā iespējamā piekļūšana bāram. Ne jau šī vīrieša dēļ Juta piegāja tieši tur. Taču bārmenis bija kaut kur aizgājis, un stāvošā sieviete blakus viņu nekautrīgi uzlūkojošam vīrietim sāka justies neomulīgi. - Vai tad šeit kāds apkalpo arī?- viņa bija atradusi vārdus, lai pārtrauktu nejēdzīgo klusēšanu. - Jūs jau varat arī apsēsties, būs ērtāk gaidīt, - Raimonds piedāvāja. Tā abi iepazinās. Pēc brīža, ieskanoties piemērotai mūzikai, jau Raimonds lūdza Jutu uz deju. Juta Raimondam iepatikās uzreiz. Viņa iepriekšējā vakarā vēl nebija nemaz pienākusi pie bāra. Tikai ienākusi maz apgaismotajā telpā un, atraisīti sapurinot blondos matus, ļāvusi acīm pierast pie miglainajām ēnām, kuras kluba zālē iezīmēja retie prožektori, kad Raimonds bija slaido un trauslo sievieti pamanījis. Kaut kas atnākušās žestos un kustībās bija tāds, kas piesaistīja vīrieša uzmanību un, ieskatoties viņā ilgāk, neatvairāmi valdzināja. Jutas it kā vērīgā uzmanībā šauri piemiegtās acis likās slēpa kādu dziļāku un daudz romantiskāku noslēpumainu tieksmi, kā tikai vēsu ziņkāri. Bet izteiksmīgās lūpas lielajai mutei piešķīra pārbrieduša pumpura apveidus, kurš, likās, tūlīt, tūlīt, pie pirmā provocējošā pieskāriena atvērsies un uzplauks kaislīgā, jutekliskā ziedā. Tā vien prasījās – šīs fascinējošās lūpas skūpstīt un provocēt uz atmošanos visu kaisli, kas neapšaubāmi slēpās šajā sievietē. Taču Raimonds apvaldīja savas tieksmes. Nevarēja taču bez nekādas priekšspēles mesties sievietei virsū un šādi izrādīt atzinību viņas valdzinājumam. Raimonds nesteidzās, viņam patika uztvert visu kā spēli, kuru sācis izgaršot niansētā izsmalcinātībā. Kāpēc gan vajadzētu steigties, kāpēc dzīties pēc kāda rezultāta, ja tas, tiklīdz sasniegts, zaudēja jebkādu vērtību, un prieks par iegūto bija tik īslaicīgs, ka cilvēks nemaz nepaspēja tā īsti būt laimīgs un izpriecāties par sasniegto. Spēle, kurā ilgākus periodus viņš atkāpās pasīva vērotāja lomā un pacietīgi gaidīja visīstākos brīžus, lai noplūktu tikai viskairinošākos emociju ziedus, bija daudz saistošāka. Lai arī pacietība temperamentīgajam vīrietim bija grūta lieta, ar gadiem viņš bija nācis pie atziņas, ka tā ir viena no svarīgākajām cilvēka īpašībām. xxx

Pa visām pilsētas pieturvietām cilvēku vilcienā bija salasījies daudz. Ejās starp sēdvietām jau pilnīgi bija jāspraucas, ja gribēja kādā pieturā izkāpt. Taču visi tiecās uz jūru. Un tikai Vecāķos visi vienotā pūlī vēlās ārā no piesmakušā vilciena. - Nekad mūžā vairs neielaidīšos ar vilcienu braukt... – Juta paziņoja, kad izkāpjot Raimonds sniedza sievietei no perona augšup savu roku. Viņa vairs nespēja izturēt mēmo paziņu un bija norūpējusies pa savu aizlauzto nagu. - Nu, tad nākošreiz iesim kājām, - Raimonds izlikās ieinteresējies šādā paziņojumā. – Nemaz nav daudz, tikai kādi nieka divdesmit kilometri. Es tos kādreiz esmu nostaigājis tikai trijās stundās. - Tu prātu esi izkūkojis? – Juta neuztvēra vīrieša dziļi apslēpto humoru. – Vai tad mašīnas tev nav? - Mašīnu es nodzēru, - Raimonds nevērīgi attrieca, bet, kad Juta sāka uz viņu skatīties kā uz neglābjami slimu, tomēr nedaudz pielaboja savu teikto: – Nu, nostaigāju pa naktsklubiem. Vēl vakar no tās naudiņas tērējāmies. - Vai tad tu nestrādā, ka mašīnas nauda jātērē?- sieviete īsti nesaprata šādus paskaidrojumus. - Pagaidām vēl ienākumi nav tādi, ka varētu mašīnu atļauties, - vīrietis turpināja tik pat nesaprotami, izteikdams tikai aprautas un pilnīgo ainu neizskaidrojošas frāzes. Un kas gan bija jāsaprot pirmajā tikšanās reizē. Taču sievietei tā nebūt nelikās, un viņa turpināja uzdot jautājumus, nemaz nebaidoties kļūt pārāk uzmācīga: - Kas tad tā ir par vietu, kur ir tik mazi ienākumi, bet kur strādāt uzskata par sevis cienīgu normāls vīrietis? - Visādas akcijas. Pirkšana, pārdošana. Īsi sakot: parazītiska spekulēšana, jeb treidera darbība, - Raimonds, kā jau bija iesācis, turpināja neizplūst plašākos paskaidrojumos. - Tas nu gan varētu būt interesanti, - Juta likās nedaudz pārsteigta par šeit Latvijā tik nedzirdētu profesiju. - Un ko tad dari tu?- Raimonds pasteidzās sarunas tēmu pārvirzīt uz viņu. - Pašlaik strādāju par sekretāri, - Juta atklāja savu nodarbošanos bez īpašas sajūsmas. - Ko nozīmē pašlaik?- viņš turpināja tincināt. -To, ka pirms tam es strādāju par žurnālisti, - šo nodarbošanos atklājot, jau viņas balsī ieskanējās priecīgāki toņi. – Bet likvidēja avīzi. - Arī par sekretāri nav slikti, - Raimonds novērtēja. – Ja vien firma solīda. - Firma ir solīda, - Juta nekavējās apgalvot. - Tik tiešām? – Raimonds paironizēja par sievietes steidzīgo un tik kategorisko apgalvojumu. - Ja vien kabeļtelevīziju asociāciju var uzskatīt par solīdu, - Juta centās šo paziņojumu izteikt vienaldzīgi, taču sievietes balsī tomēr ieskanējās zināms lepnums. Raimonds saausījās. Šī Juta izrādījās tomēr nebija ar pliku roku ņemama. Viņa gluži tāpat kā Raimonds mācēja kaut ko, varbūt pašu būtiskāko pieklusēt, lai vēlāk īstākā laikā un vietā izspēlētu to ar dubultu efektu. - Viens pret vienu,- Raimonds atzina un pieklusa. Un neradās nekāda skaidrība, vai sieviete vīrieša teikto uztvērusi tā, kā tas bija domāts. Viņai tomēr bija iemesls padomāt, un pamazām Juta sāka saprast, ka šim vīrietim patika neparasti izteikties, un vajadzēja rūpīgi iedziļināties visā viņa it kā starp citu teiktajā. Un aizdomāties, ko viņš ir domājis. Kā arī par to, vai pilnīgi nopietni teikta replika 8

nebija jāsaprot kā kāds varbūt tikai viņam vien saprotams humors. Citādi, ņemot katru vārdu par pilnu, viņa viegli varēja nokļūt smieklīgas un naivas lētticīgās lomā. xxx Pa sev vien zināmiem ceļiem Raimonds veda jauno paziņu garām vasarnieku ciematiņa ziedošajiem jasmīnu dārziem. Gaiss smilšainajās ieliņās atšķirībā no galvenā asfaltētā ceļa bija smaržīgs un spirdzinošs. Tomēr tik loģiskā enerģijas pieplūduma vietā vīrieti pārņēma tīkams laiskums. Ar šādu sievieti divatā varēja doties kaut vai uz nekurieni. Nekur nesteigties, un ne par ko neuztraukties. Kā gan tā dzīve pamanījās iegrozīties – tikai vienu nedēļas nogali Raimonda draudzene, mīļākā, civilsieva vai nez kā vēl Silviju Trenci vajadzēja vispareizāk nosaukt,tikai uz īsu brīdi viņa bija izlēmusi pavadīt laiku bez Raimonda, kad viņam blakus jau atradās cita un daudz iekārojamāka un pievilcīgāka būtne. Vai Silviju Raimonds sākumā bija iekārojis tāpat, kā tagad iekāroja Jutu? Likās, ka tomēr nē. Silvija Trence bija izteikti solīda. Eleganta un ieturēta. Vienmēr pret visu viņa izturējās nopietni un ar pašcieņu. Tāda sieva noteikti piedienētos lieliem valsts darboņiem, kam izrādīšanās bija liela viņu dzīves sastāvdaļa. Raimondam šīs izcilās īpašības jau bija sākušas apnikt. Viņu tagad vilināja Jutas meitenīgais it kā nevērīgā nekārtībā pajukušais matu griezums, kurš sievietei piešķīra dinamiskas personības šarmu, un dzīvās sejas izteiksmes maiņas, kas likās patiesi atspoguļojam vai visas emocijas, kuras sievietē izraisīja apkārt esošie sīkumi – nu kaut vai šī niekošanās ap savu manikīru... Platīna blondajos matos izmētāti iekrāsotās oranžās šķipsnas iezīmēja drastisku atbrīvotību, kuru nespēja nomākt pat korekti melnās skropstas. Ārēji un pavirši uzlūkojot šo būtni, likās, ka viņa ne par ko neuztraucās, lai gan tajā pašā laikā viņa gluži sievišķīgi uztraucās pilnīgi par visu. Taču, ielūkojoties vērīgāk, no sievietes dzīlēm strāvoja patiesu un dziļu izjūtu alkas – tik spēcīgas, ka atstāja traģiska izmisuma iespaidu. Tādu trauslu sievieti gribējās apmīļojot pasargāt un palutināt no dzīves skaudruma, no brutālas nevērības, no nežēlīgas sabradāšanas šodienas atvēzēto elkoņu konkurences cīniņos. Samīlēt, samīlēt, samīlēt... Nevarēja teikt, ka Raimonds Ruperts pēkšņi taisītos izlemt par savas līdzšinējās sievietes nomaiņu pret citu. Tādas lietas jau ātri nebija jādara. Un kāda teikšana te būtu arī Jutai. Tomēr pēkšņas pārdomas par šādām tēmām caurstrāvoja vīrieša prātu ikreiz, kad viņš uzmanīgāk ieskatījās savā jaunajā draudzenē. xxx Kad viņi nonāca jūrmalā, Raimonds vedināja iet vēl - ārā no pilsētas pludmales. Tikai nedaudz tālāk pulcējās Raimondam pazīstama kompānija, kuras pārstāvji izcēlās ne tikai ar puritānisku uzskatu trūkumu, bet bija arī patīkami ar vieglas patērzēšanas iespējām, bet, ja pļāpāt negribējās, tad savu diskrētumu. - Tikai ne pie tiem plikajiem!- sieviete pārsteidza viņu ar kategorisku iebildumu. - Ja tu negribi, tad varam palikt arī tepat, - vīrietis nosvieda savu somu un sāka izritināt no siksnām kā armijas lietus mēteli sarullēto peldu dvieli, kurš bija atradies klubā kopš tā iepriekšējā apmeklējuma, kad Raimonds tieši no pludmales bija aizvedis uz omulīgo vietu veselu kompāniju.

No kurienes bija cēlusies šāda izteikta nepatika pret cilvēkiem, kuri sauļojās kaili? Raimonds ieslīpi vēroja, kā Juta izģērbās. Taču nekādu defektu sievietes augumam nemanīja. Un ko gan tādu spētu apslēpt peldkostīms! Varbūt tās bija kādu iepriekšēju nepatīkamu piedzīvojumu sekas? - Nezināju, ka tu esi tik konservatīva vecu sabiedrisko uzskatu atbalstītāja, vīrietim interesēja noskaidrot, kāds tad ir īstais iemesls viņa draudzenes antipātijām, jo tas, ka šī atraktīvā būtne vienkārši kautrētos, viņaprāt, nekādi nesaderējās ar Jutas vitālo izskatu. Tas, ka, uzturoties starp izteiktiem brīvdomātājiem, viņa uztvere bija krietni ievirzījusies tādā mentālajā iedaļā, ko mēdza dēvēt arī par samaitātu, Raimondam nu nekādi neienāca prātā. - Ja es šos vecos uzskatus esmu izvērtējusi un atzinusi par labiem esam, kāpēc gan man būtu jācenšas tie lauzt? – Juta vienkārši un saprotami izskaidroja savu viedokli. Tomēr, lai cik parasts un skaidrs arī nebija sievietes nostājas iemesls, Raimondam bija grūti to pieņemt par vienīgo īsto argumentu. Tur noteikti slēpās kaut kas vairāk. Un to viņš vēlējās noskaidrot. Taču noskaidrot Jutas iekšējos noslēpumus vajadzēja pamazām un neuzbāzīgi. Tāpēc viņš pagaidām likās mierā un apgūlās blakus jau saules starus baudošajai sievietei. Ilgi mierā Raimonds tomēr nespēja nogulēt, lai arī iepriekšējā naktī nebija ne acu aizvēris. Pretstatā viņam Juta likās iemigusi, un, kad vīrietis ieskatījās zem viņas melnajām brillēm, viņš pārliecinājās par to pilnībā. Sievietes acis bija cieši aizvērtas un dziļā un vienmērīgā elpa liecināja par veselīgu miegu. Raimonds paņēma pārlapot pa ceļam nopirkto dienas avīzi. Liels uzraksts vēstīja, ka valdības koalīcijā ir sākusies kārtējā krīze. Runa gāja par nespēju sadalīt negaidīti saņemtos budžeta papildu ienākumus, jo Satiksmes ministrs uzstāja, ka jāturpina valsts ekonomikai tik nepieciešamo tranzīta ceļu uzlabošana Kurzemē, bet Vides ministrs vēlējās šos līdzekļus izmantot attīrīšanas iekārtām mazattīstītajos Latvijas lauku rajonos. Premjers, kura partijas biedrs Zemnieku savienībā bija Vides ministrs, nosliecās par labu savam idejiskajam kolēģim, bet Konservatīvā partija iestājās par savu Satiksmes ministru, paziņojot par izstāšanos no koalīcijas, un izteica neuzticību premjeram. Šādi kardināli pagriezieni valsts dzīvē Raimondu vienmēr bija interesējuši. Un notikušais vēstīja, ka nāks kārtējais jaunais premjerministrs, bet kurš? Viss politiskais spektrs lika domāt, ka beidzot laikam pie valdības sastādīšanas tiks līdzšinējais kokapstrādes giganta īpašnieks, bet pēdējās vēlēšanās ar jaunu Latvijas attīstības partiju daudz balsu ieguvušais Andris Rumpelis. Līdz šim vecie jau vairākas Saeimas pieredzējušie politikas lauvas bija centušies atbīdīt jauno politiķi malā. Bet kas no tā iznāca? Tikai tāda nespējīga valdībiņa, kura pusgadu vien spēja pastāvēt. Jā, nākošajam vajadzētu būt Rumpelim - tā Raimonds nodomāja. Tas nozīmēja, ka Raimonda Ruperta senais bērnības draugs Māris Bimbons varētu kļūt par ietekmīgu vīru. Kā nekā viņš taču bija palīdzējis Rumpelim ar priekšvēlēšanu aģitācijas organizēšanu savā tik pazīstamajā Kurzemē. Un tas jau bija interesanti. Manāmi saintriģēts Raimonds pašķielēja uz Jutu. Nez, ko viņa par šādām valdības maiņām domāja? Sieviete mierīgi gulēja, it kā neka svarīgs šajā pasaulē nenotiktu. Raimonds pēc interesantajām ziņām vairs nespēja nogulēt uz vietas. Viņš piecēlās, nedaudz pastaigāja turpat apkārt, tad izpeldējās un aizgāja sasveicināties ar paziņām pliko 10

pludmales sektorā. Bija interesanti uzzināt arī citu cilvēku viedokli, par to, kurš tagad varētu nākt pie varas. Un vairākums cilvēku uzskatīja, ka tas varētu būt Rumpelis. Kad vīrietis atgriezās viņa draudzene vēl joprojām gulēja. Raimonds noplūca smilgu ar kuplu pušķi galā un pieskārās ar to sievietes mugurai. Tad lēni vilka smilgu uz leju, kairinādams viņas saulē apsarkušo ādu arvien vairāk. Kā izbiedēta Juta pēkšņi pietrūkās sēdus. - Tā gan tu nedari, - sieviete bija manāmi apmulsusi no negaidītās pamošanās. – Tā es varu arī iesist!- viņa pamazām atjēdzās un kļuva draiskulīgāka. - Tā jau tu visas valdības maiņas nogulēsi, - Raimonds ne pārāk nopietni nodemonstrēja savas nupat kā iegūtās zināšanas. - Kas tad? Jau atkal mainās?- Juta neizrādīja pret Raimonda paziņojumu nekādu īpašo interesi. - Un kā tu domā, kurš būs nākošais?- Raimonds izteica savu urdošo jautājumu, kuru pēdējās stundas laikā viņš bija izteicis vai desmit reižu. - Vai tu mani taisies visu dienu badā mērdēt? - sieviete šķelmīgi ieprasījās, neņemdama vērā tik intriģējošo momentu. Un ēšana jau tik tiešām varēja būt svarīgāka par jaunas valdības prognožu veidošanu, jo viņi bija gulšņājuši liedaga smiltīs jau vairākas stundas, bet ēduši šajā vēlajā rītā vēl nekā nebija. - To nu gan es netaisos nekādā gadījumā! - vīrietis noteikti izgaisināja jebkādas aizdomas par viņa iespējamajiem negatīvajiem nodomiem. – Bet… - Viņš sāka kaut ko mērķtiecīgi meklēt savā rokas somā un, atradis mobilo telefonu, uzgrieza numuru. Sieviete aprauti iesmējās. Un Raimonds ielūkojās viņā neizpratnes pilnu skatienu. - Es jau domāju, ka tu no savas somiņas izvilksi desas luņķi un sāksi mani barot,viņa vēl joprojām valdīja spontānos smieklus par uznākušo iedomu. - Tu te valdies! – vīrietis savilka dusmīgu seju un draudīgi pakratīja ar pirkstu. – Es tagad zvanu nopietniem cilvēkiem. Raimonds ātri noskaidroja, ka viņa senais draugs Bimbonu Māris ir mājās un gatavs uzņemt ciemiņus. Vēl vairāk – pie viņa jau bija sanākuši vairāki kopējie paziņas un, kā varēja dzirdēt klausulē saimnieka ikdienišķi mierīgās balss fonā, tur gāja diezgan skaļi. - Izlemts! – Raimonds autoritatīvi pavēstīja. – Mēs ēdīsim nevis bāriņā jūras krastā, bet pie mana drauga Māra cepsim šašlikus. - Un es naivā visu laiku uztraucos, ka mēs grauzīsim sausu desu, tupot tepat piejūras smiltiņās… - Juta vēl joprojām nevarēja aizmirst savu jociņu. - Tu, dārgā, dari man pāri,- Raimonds errodamies pievienojās sievietes spēlītei. – Vai tad es tiešām pēc tāda izskatos?- viņš nevērīgi kaitējās, ģērbdamies un vākdams kopā sauļojoties uz dvieļa izsvaidītās mantas. - Nu, no tevis jau varētu sagaidīt jebko, tik tiešām jebko… - arī Juta sāka ģērbties, jo izskatījās ka Raimonds ar vai bez viņas tūlīt, tūlīt aizdrāzīsies trakā ātrumā. - Nebūs, nebūs tev tā sausā desa jūras krastmalas smiltiņās, nu nebūs! Lai kā arī tu uz to būtu cerējusi, - Raimonds jutās ļoti apmierināts, ka viņa rosība bija pārgājusi arī uz sievieti, kura jau pilnīgā gatavībā uz iešanu gaidīja, kamēr viņš vēl sprādzēja nesamās siksniņas ap cieši sarullēto peldu dvieli. xxx - Māru mafija, es skatos, pilnā sastāvā!- ieejot Bimbona stiklotajā terasē, Raimonds apsveicinājās, ne pie viena tieši nevēršoties. 11

Viesmīlīgajā mājā cilvēki tiešām bija sanākuši vairumā. Arī Raimonda bijušais šefs eksdeputāts Ančupāns, kuru arī vārdā sauca par Māri, atnācējam par lielu izbrīnu bija šeit. Un Valdis Meijers, kopā ar kuru kooperatīvu laikos Raimonds bija mēģinājis darboties šova biznesā. Rakstnieks Māris Pļava jau pie Bimbona bija parasts un biežs viesis. Kustīga tumšmate kupli sacirtotiem matiem pienāca pie pēdējiem ciemiņiem. - Un tā… Tā taču ir Līga!- Raimonds pārsteigti secināja, ka Bimbona sieva, lai arī viņa bija sieviete jau krietnos gados, izskatījās lieliski, ko nevarēja teikt par viņu retajām tikšanās reizēm iepriekš. – Gandrīz tevi nepazinu – tik apburoši tu izskaties! – atnākušais vīrietis ļāva vaļu savai sajūsmai, bet tad viņš uzmeta ātru skatienu Jutai, vai tā jūsmojot par citu nebija savu jauno draudzeni aizskāris. Taču otra vēlā viešņa izskatījās ļoti apmierināta par paša namatēva uzmanību un koķeti apsēdās viņa piedāvātajā pītajā krēslā. - Atceros, atceros, ka tu uz mani skatījies kā uz tādu niecību, kad biju palaidusies resnumā,- mājas saimniece vērīgi piezīmēja. – Bet tagad, saki, es nemaz tik zemē metama neesmu? - Es pilnīgi esmu iemīlējies,- Raimonds glaimoja. – Ka tikai Māris nepaliek greizsirdīgs! - Un tava blondā čiepiņa arī, - Līga jau bija novērtējusi otru sievieti. Raimondam nepatika, ka Jutu Līga bija nosaukusi par čiepiņu, taču viņš neko neteica par paviršo repliku. Tā vietā viņš sāka risināt saimnieciskākus jautājumus, kuri saistījās ar viņu atnesto šašliku tālāko apstrādi un sarkanā vīna novietošanu pie citiem saimnieku dzērienu krājumiem. - Zini, mēs esam pamatīgi izbadējušies un ļoti ceram uz jūsu uguni… - Raimonds mudināja Līgu uz praktiskākām darbībām. Izsalkušā pārīša maltīte drīz jau sāka čurkstēt uz ugunskura vēl kvēlojošajām oglēm. Raimonds ielēja sev vīnu un saskandināja ar saimnieku. Tad arī ar pārējiem viesiem. - Ko tad tu? Vai savu sievieti sausā turēsi?- Bimbons piedāvāja Jutai viskiju. - Viņa pēc vakardienas pagaidām nekādu vēlēšanos nav izrādījusi, - Raimonds attaisnoja savu paviršību. - Tas ir tikai pagaidām!- Juta nerātni sapurināja savas blondo matu šķipsnas un paņēma Bimbonu Māra sniegto glāzi. - Bimbon, vai tevi skolā par bimbātāju nesauca?- Ančupāns neapdomīgi centās arī sev piesaistīt atnākušās Jutas uzmanību. - Bet vai tevi tagad par paceļoties notriekto nesauc?- Bimbons, kariķēdams Ančupāna kādreiz pēc traumas nepareizi saaugušo roku, kura pie viņa sāniem kustējās kā salauzts putna spārns, savicināja savējās. - Tas nu gan nav korekti, - Ančupānu Māris aprāva savu bravūru. – Tik ļaunu izteikties par otra nelaimi! - Bet kāpēc lai es būtu bimbātājs? - saimnieks nesaudzīgi iesmējās. – Bimbātājs pašlaik esi tu! – Jā, muti aiztaisīt Bimbonam bija pagrūti, taču citādi viņš bija lāga vīrs savos četrdesmit un vēl gados. - Kā tev? Vai neesi par šo laiku pie naudas ticis?- rakstnieku Māris paveda Raimondu nostāk no citiem istabas otrā malā, no kuras caur milzīgajiem logiem no kalna lejup pavērās plašs skats uz visu ar dolomītu krāvumiem sadalīto dārzu. - Ko tu!… Vēl kapitāls vismaz jādubulto, lai cik necik pieklājīga alga katru mēnesi sanāktu. Pērkot un pārdodot akcijas jau jādarbojas ar diezgan lielu naudu, citādi tāda spēlēšanās un laika nosišana vien sanāk. Es pat mašīnu pārdevu, lai tiktu vaļā no liekiem izdevumiem, - Raimonds vaļsirdīgi izklāstīja visas savas problēmas. – Bet ko tu gribēji? 12

- Man te tāda filmējama ideja. Tu jau zini, ka es pirms gadiem Rakstnieku savienības konkursu uzvarēju… - Pļava jau izvilka no iekškabatas gareniski pārlocītas lapas ar savas idejas izklāstu, bet Raimonds viņu apturēja. - Piedod, bet, kamēr es nebūšu savu akciju treidingu savedis kārtībā, citās idejās es vienkārši nevaru iedziļināties, - viņš draudzīgi paplikšķināja pa rakstnieka roku ar izvilkto dokumentu paketi. – Gan jau tu atradīsi sev partnerus… Un rakstnieku Māris nedaudz sapīcis ieslidināja papīra lapas atpakaļ kabatā. Ančupāns ar svarīgu sejas izteiksmi un lepni saslējis savas spurainās ūsas, pa to laiku mēģināja pārliecināt Bimbonu par sava Pēterburgas projekta spīdošajām izredzēm: - Saproti taču, tur grozās vismaz puse miljona mēnesī! – viņš piesarkušu seju bija pat satvēris mājas saimnieka roku un to žestikulēdams purināja. - Ja tu kaut ko gribi, lai es darītu, tad zini, ka mans honorārs ir divi simti dolāru stundā, – saimnieks iešķībi palūkojās pār lielo briļļu biezajiem rāmjiem un mierīgi, atliecot vienu pirkstu pēc otra, atbrīvoja savu roku no Ančupāna tvēriena. Raimonds piegāja pie abiem. - Un tu vēl joprojām ar to savu Pēterburgu kasies uz vietas? – viņš ironiski iejautājās. - Un kas tad ir? Projekts taču ir labs, - Ančupāns neizpratnē par šādu attieksmi pat tā kā samulsa. - Projekts jau varbūt ir labs, bet tie īstenotāji… - Raimonds saskatījās ar Bimbonu un abi draudzīgi samirkšķinājās. - Es jau pagaidām esmu tikai viens, - Ančupāns nekādi nesaprata viņa idejas nonievāšanu. - Tur jau tā lieta, ka viens, - Raimonds dziļdomīgi noteica. Viņš jau kādreiz bija izteicis Ančupānam savas domas, ka tas neko nepanāks, ja visu laiku uzsvērs savu idejas autora prioritāti. Viņaprāt, ar cilvēkiem vajadzēja runāt kā ar līdzīgiem un ļaut tiem pašiem izlemt, kas izdevīgs un kas nē. Bet Ančupāns bija tā aizrāvies ar savu gandrīz vai misionāra sūtību, ka neko no tādas lietas kā līdzsvars sadarbībā nesaprata. - Vai pateikt jums, kāds bizness jātaisa, ja grib labi nopelnīt? – pēkšņi ierunājās visu laiku klusējusī Juta. Viņa bija izvēlējusies piemērotu laiku, kad citi bija pieklusuši, un sievietes pat ne pārāk skaļi, bet ļoti noteikti izteiktie vārdi uzreiz piesaistīja visu klātesošo uzmanību. Iestājās tāds kā nogaidoša klusuma brīdis, kura beigās šarmantā sieviete arī atklāja visiem savu ieteikumu. - Digitalizējiet Latvijas televīziju, - viņa to pateica vienkārši, bet sagatavotajā mirklī tas izklausījās efektīgi. – Tur nauda grozās pat līdz simt miljoniem! Nosauktā summa bija ļoti iespaidīga, taču Raimonds nekādi nevarēja saprast, ko Juta ar šādu paziņojumu varēja vēlēties panākt, ja ne tikai piesaistīt sev apkārtējo uzmanību. Bet bija jāatzīst, ka šī uzmanības piesaistīšana sievietei bija izdevusies lieliski. xxx Ciemiņi turpināja iedzert, iekost un sarunāties par visdažādākajām tēmām visu vakaru. Pienāca arī brīdis, kad Raimonds varēja papļāpāt ar Bimbonu divatā. Viņi izgāja no terases un pa stāvām akmens kāpnēm nokāpa dārza lejas daļā. 13

- Ko tad tā salidojuši? – Raimonds ieprasījās. – Nemaz nezināju, ka mans bijušais šefs arī pie tevis piestaigā. Meijeru gan būtu jau tā kā vairākas reizes manījis… - Jā visi tavi zēni piestaigā… - Bimbonu Māris iesmējās. – Meijers jau labu laiku kā pielipis. Nu, bet es taču caur saviem paziņām viņu tajā attīstības aģentūrā iebīdīju. Bet Ančupāns… Nezinu, arī man bija pārsteigums, kad viņš parādījās. - Saož politiskas pārmaiņas? – Raimonds ieminējās. - Jā, jā… - Bimbons, pieri saraucis, piekrītoši māja ar galvu. – Un ko tad tu pats no tām pārmaiņām gaidi? – pētoši ielūkojies Rupertā, vecais draugs tieši pajautāja. - Nē, nē, - Raimonds steidzās saimnieku nomierināt. – Es neko negaidu. Tikai saodu, ka pie tevis varētu būt šāda saiešana. Un, par cik klaiņoju divatā ar dāmu, tad kāpēc gan neienākt? - Un pareizi darīji, - Bimbona asais skatiens vairs nedurstīja Raimondu. – Bet dāma sakarīga, kaut ko saprot gan… - Ja jau strādā kabeļtelevīziju asociācijā… - Raimonds bija gandarīts, ka Bimbons atzina viņa gaumi. - Tad jau var teikt, ka visa tā viņas informācija no pašiem gudrākajiem inženieru prātiem, - Māris domīgi pārlika. – Žēl, ka es ar tiem kokiem esmu iesācis krāmēties... Tu to dāmu paturi acīs! Var izrādīties ļoti vērtīga šī tava pazīšanās... - Vai tad ar kokiem ir tik izdevīgi? – Raimonds painteresējās, it kā neņemdams vērā Jutas novērtējumu. - To jau īpaši nepopularizē, bet Ulmaņa Latvijas laikā koku tranzīts no Krievijas bija lielākais nacionālais ienākums, - Bimbons viltīgi piemiedza aci. – Visi tie vefi un bekoni, tie vairāk tikai izkārtnei, ka paši spējam ko saražot. Sviests – iedomājies! Kurš šodien uz maizes smērē sviestu? Ne jau par velti jaunatne šodien ar vārdu sviests apzīmē nojūgšanos... - Ej, ej, es to nemaz nezināju, - Ruperts diezgan vienaldzīgi atzinās. Viņš bija ar patiku uztvēris Jutas novērtējumu, bet kādu nebūt izdevīgumu tā īsti nesaprata. Viņam arī negribējās par sievieti domāt kā par ko izdevīgu, taču Bimbona izteikums nedeva mieru. - Kā tu īsti domāji to Jutas vērtību? – Raimonds tieši noprasīja. - Vai tu vispār tā īsti apjēdz, kas ir kabeļtelevīzijas kompānija? – Bimbons atbildēja ar pretjautājumu, bet tad pats arī pasteidzās paskaidrot. - Tas ir lielākais bizness, kāds te Latvijā uz vietas vispār var būt, - draugs runāja ļoti nopietni. - Kāpēc tad tu pats krāmējies ar kokiem? – Raimonds diezgan naivi pavaicāja. - Televīziju pārraidīšanā ir vajadzīgas ļoti augsta līmeņa inženiertehniskās zināšanas. Un man tādu nav. Arī Lielajam Papam nav, - Bimbons tikai noplātīja rokas. – Bet, ja var piekļūt tam kabeļnieku kantorim... - Kas tad būs, ja tu piekļūsi tai kabeļtelevīziju asociācijai? – Raimonds piesardzīgi taujāja tālāk. - Kāpēc lai neuzsēstos viņiem par vadītājiem? – Bimbons viltīgi ieminējās. - Nu gan tu runā kā tāds bandīts! – Raimonds bija pārsteigts. - Nekāda bandītisma, tas ir liberālisms! Liberālismā visi līdzekļi ir atļauti, Bimbons protestēja. – Es jau nedomāju nekādu fizisku iespaidošanu. - Vienalga, bet izmantot sievieti, lai piekļūtu un uzsēstos uz galvas? – Raimonds apšaubīja. – Tas man galīgi nebūtu pieņemami. - Citreiz ir tā, ka mērķis attaisno līdzekļus, - Bimbons pārliecinoši deklarēja savus liberālos uzskatus. - Un kas tad ir tas mērķis, kurš tādus glumus līdzekļus attaisno? – Raimonds tieši noprasīja. 14

- Nauda, protams! Kāds cits mērķis kapitālismā var būt? – Bimbonam viss likās ļoti vienkārši. Tik vienkāršai patiesībai Raimondam nebija ko iebilst. Tomēr tā uzreiz uzņemt Bimbona patiesības viņš arī negribēja. - Tas laikam tomēr nav priekš manis... – Raimonds mirkli pasvārstījies atzina. - Bet neviens jau tev neko neliek darīt, - Bimbons iesmējās. – Tas jau arī ir liberālisms, ka katrs izvēlās, vai darīt kaut ko vai arī nē. - Nu, jā, bet kaut kas jau tomēr ir jādara, ja gribi pa šo zemīti staigāt... – Raimonds nobeidza tīri vispārēji, un abi draugi devās atpakaļ pie pārējiem. Bija jau diezgan vēls un Raimonds piegāja pie visu laiku it kā malā sēdējušā un visu vērojušā Meijeru Valda, kuram bija neparasta intuīcija sajust, kur notika kādas biznesu pārspriešanas, un gandrīz vai maniakāla tieksme pievienoties visur, kur atlēca kāda peļņa. Jā, Valdis mīlēja naudu, bet tas jau galu galā nebija nekas slikts. - Un kā tev? – Raimonds uzrunāja bijušo studiju biedru. - Nekas, pamazām, - Valdis smaidot draudzīgi pakratīja sveicienam pastiepto roku. – Un pašam? - Tieši tāpat, - Raimonds smaidīja pretī. Viņam ar šo cilvēku bija izveidojušās un visu laiku pastāvēja ne īpaši draudzīgas, bet uz abpusēju sapratni un simpātijām balstītas labu paziņu attiecības, kādas bieži vien izrādījās daudz lietderīgākas par nezin cik sirsnīgu draudzību. – Es jau pie tevis ar savtīgām interesēm… - Vajadzēs paķert mašīnā uz centru? – Valdim kā jau finansu cilvēkam analītiķa spējas bija lieliskas. - Benzīns no manis, protams, - Raimonds negribēja atpalikt prāta vingrinājumos. - Nu, ko nu tērēsies, bet, ja tu tā saki… - un abi savstarpējā sapratnē iesmējās. xxx Mašīnas līganās gaitas ieaijāta, Juta bija atslīgusi pret Raimonda plecu un omulīgi snauda. - Nu redzi, ar vilcienu vairs nemaz nenākas mocīties, - Raimonds pusčukstus iežūžoja viņai tieši ausī. - Tas ir ļoti labi, - sieviete, neatverot acis, jūtami apmierināta atņurdēja. - Bet tā dāmas ideja nebija slikta, - visu laiku klusējušais Valdis pēkšņi ierunājās. – Nu, nepavisam ne slikta… - Ja jau tu tā saki, tad droši vien, ka tā arī ir, - Raimonds šķietami nevērīgi atbildēja un, ciešāk aptvēris sievieti, arī atslīga viņai blakus. II Bija aizvadīta vēl viena kārtējā vasara, pagājis rudens, iestājusies ziema. Arī cilvēku tik milzīgo uzmanību piesaistījusī tūkstošgades nomaiņa sagaidīta. Raimonds Ruperts to bija sagaidījis gandrīz pie datora un tikai pašā pusnaktī padevies savas draudzenes Silvijas Trences aicinājumam, aizbraukdams uz naktsklubu iedzert glāzi šampanieša. Viņš, nekur citur nestrādādams, turpināja dzīvot pa mājām savā Brīvības ielas centra rajona trīsistabu dzīvoklī un lasīt dažādu biržas veiksmīgo darboņu apkopotās atziņas un paņēmienus, kā darbību starptautiskajā akciju tirgū padarīt veiksmīgu. Jaunizceptais treideris jau domāja arī par trešā monitora iegādi savam interneta Ņujorkas 15

biržas pieslēgumam. Tas nebija galēji nepieciešams, taču pilnīgāku pārskatu stāvoklim tirgū tas varēja dot gan, jo divus jau esošos kopā saslēgtos ekrānus pilnībā aizņēma plaši izvērstais akciju vērtību maiņu grafiks. Trešais tad bez pārslēgšanās varētu tikt izmantots pirkšanas un pārdošanas operāciju veikšanai, kā arī visādu citādu datu iegādei. Pamazām Raimondā bija radusies pārliecība, ka šāda naudas pelnīšana varētu izdoties, lai gan iesākumā visa šī spekulēšana ar akcijām nelikās nekas cits kā laimes spēle kazino. Un, kā zināms, tādos pasākumos veiksme, lai cik tā būtu gribēta un gaidīta, reāli tomēr pārāk reti atnāca pie spēlmaņa. Spēlei biržā tomēr atradās arī šādas tādas teorijas, kuras Raimonds, lai cik arī kritiski tām piegāja, varēja atzīt par izmantojamām un zināmu peļņas procentu garantējošām. Arī prakse nu jau vairāk kā gada garumā, kuru viņš bija ieguvis pērkot un pārdodot, liecināja, ka peļņa šajā biznesā ir. Lai regulārie ienākumi būtu tik lieli, ka tie apmierinātu Raimonda Ruperta pelnīšanas kāri, vajadzēja apgrozāmo kapitālu palielināt vēl vairākas reizes. Tas nozīmēja, ka ar ikdienas tēriņiem bija jāpaknapinās. Šī knapināšanās gan bija it kā pagaidām, bet, ak, kā šis pagaidām varēja ieilgt. Un dzīve ritēja strauji. Tāpēc, neskatoties uz diezgan nopietni iesākto biznesu, Raimonds jau vairākas reizes bija atgriezies pie Jutas Koganes toreiz Vecāķos it kā nejauši izteiktās idejas par Latvijas televīzijas digitalizāciju. Un, laikam ritot, viņš par to domāja arvien biežāk. Reiz naktī vīrietis bija pamodies no sapņa, ka viņi kopā ar Jutu atrodas palmām apaugušā spilgti zilas jūras piekrastē, kuras smiltis ir platīna krāsā, bet sievietes mati nezin kāpēc ir koši rudi – tik pat rudi kā viņas ietonētās šķipsnas pagājušajā vasarā. Un viņš iedomājās, ka būtu interesanti uzzināt, kā seksīgajai sievietei pašlaik ziemā iet. Vai viņa vēl strādā par sekretāri tajā kabeļtelevīzijas asociācijā? Bet projekts, ko viņa bija ieteikusi, tik tiešām bija grandiozs. Bez televīzijas šodien neiztika neviens, tāpat kā bez telefona, automašīnas, jumta virs galvas un dienišķās maizītes. Raimonds bija parēķinājis, ka šādā projektā grozījās ne vien miljoni, bet gan to daudzi desmiti. Un Juta ar nosauktajiem simt miljoniem nemaz īpaši nebija pārspīlējusi. Vienkāršiem mirstīgiem ļautiņiem šādi projekti liktos tikpat neaizsniedzami kā citas planētas. Taču vai Raimonds Ruperts bija vienkāršs mirstīgais? Pēc sava sociālā statusa un ienākumiem it kā viņš bija visparastākais ierindas pilsonis, kurš domā tikai par savu eksistenci, bet vai sociālais stāvoklis attīstošā valstī bija kāda nolemtība? Kā Indijā, kur cilvēkus dalīja kastās. Un, ja biji piedzimis par vērsi, tad nelien par Jupiteru! Tās bija muļķības. Arī viņš, Raimonds, varēja domāt par miljonu projektiem gluži tāpat, kā to darīja jaunizceptie bagātnieki, kuri lepni un pārgudri plātījās ar saviem sasniegumiem. Nekas vairāk kā veikli privatizētāji jau viņi nebija. Ne velti tautā bija radies speciāls termins: prihvatizētāji un starptautiskie eksperti runāja par to, ka valsts ir nozagta. Raimonds vēl joprojām nespēja atbrīvoties no vainas sajūtas par piedalīšanos kādreizējā noguldītāju apkrāpšanā deviņdesmito gadu sākumā. Vēl joprojām viņš nebrīnītos, ja pie viņa ierastos izmeklēšanas darbinieki, konfiscētu viņa treidera terminālu, arestētu bankas kontu ārzemēs un aizvestu viņu pašu uz cietumu. Jo, lai arī cik juridiski pamatota un atbilstoša tā laika likumdošanai bija viņu firmas darbība, noguldītā nauda netika atdota. Tātad viņi to bija nozaguši. Lai arī šī operācija bija aizslēpta aiz samudžinātās firmas bankrota izkārtnes. Taču, kamēr Raimonda partneris, kurš kā uzņēmuma prezidents bija atbildīgs par visu pasākumu, bēguļoja pa Krieviju, Raimonds jutās puslīdz drošībā. Neviens cits taču nevarēja pierādīt, kādās attiecībās ir bijuši konsultants un prezidents un ka konsultants ļoti strikti ir pieprasījis savu daļu, piedraudot ar aiziešanu un ziņošanu finanšu ministrijai par firmas darbību un paņēmieniem. Naudiņa nāca un šefs, gribēdams vēl un vēl, bija spiests dalīties, lai arī Raimonds jebkādus dokumentus par naudas saņemšanu atteicās parakstīt. Kad pienāca neizbēgamie 16

atmaksas termiņi, šefs kā daudzi citi līdzīgie darboņi bija spiests pazust Krievijas grūti aizsniedzamajās tālēs, kamēr Raimonds, lai arī nedaudz nobijies un ar pilnu vainas apziņu sirdī, tomēr, lepni izslējis savu garo un trenēto augumu, turpināja staigāt pa Rīgas ielām. Arī vainai varēja atrast attaisnojumu, un pēc kāda laika finansu konsultants nomierinājās. Nu, nebija jau viņš to naudas piesavināšanos iepriekš plānojis. Tā vienkārši notika firmas īpašnieka biznesa neizdarību dēļ. Savu daļu – naudas sagādāšanu Raimonds bija veicis un varēja veikt vēl labāk, dabūjot kredītus lielākā daudzumā. Ja tikai šefs būtu izvērsis solītos apgrozījumus ar Krieviju un citām valstīm, kā sākumā bija solījis un abi bija plānojuši. No otras puses, kaut kas līdzīgs bankrotam jau tas bija, taču par svešu naudu. Un kurš spētu novērtēt to, ja viņš atšķirībā no daudziem citiem pietaupīto naudu pēkšņi labprātīgi atdotu? Viņu, Raimondu Rupertu, visdrīzāk uzskatītu par jukušu. Bet tagad, nogaidījis vairākus gadus, viņš uzsāka biržas treidera darbību, jo nepieciešamajām iemaksām un pat daudzas reizes vairāk, kā arī aparatūrai nauda bija. Vecās lietas tomēr Raimonda Ruperta prātu nodarbināja minimāli. Tāda jau bija dzīve, ka katram iekrājās šādi un tādi grēciņi un par tiem lieki lauzīt galvu būtu muļķīgi. Pašreizējā brīdī gan Raimonds atcerējās kādu citu lietu no pagātnes. Lai gan Raimondam vainas notikušajā nebija nekādas, tomēr šim momentam uz pašreizējo plānu varēju būt ļoti liela nozīme. Jau vairākas reizes Raimonds piegāja pie telefona, pacēla klausuli, bet tad to aizdomājies atkal nolika atpakaļ. - Kas ar tevi noticis? Vai apsēsts esi?- Silvija Trence, kura, kā tas viņiem bija parasts pa sestdienām, atradās pie Raimonda, rūpju grumbās sarauktu pieri neapmierinātā balsī ieprasījās. Sievieti jau sāka kaitināt draugs, kurš it kā ne īsti savā ādā mētājās pa dzīvokli un, šķita, viņas klātbūtni pat tā īsti neievēroja. - Man jāpiezvana!- Raimonds attrauca tā it kā Silvija būtu pateikusi pēdējo muļķību. - Nu tad zvani un nedīdies!- sievieti aizskāra neiecietīgais tonis, un viņa ļāva vaļu savam apslāpētajam garastāvoklim. - Saproti, tā ir ļoti delikāta lieta, - Raimonds atjēdzies sāka runāt iejūtīgākā un vairs ne aizvainojošā tonī. – Redzi, Silvij, tas viss sakņojas nemaz ne tik senā pagātnē. Un es nezinu, kā tas cilvēks reaģēs uz manu vēlēšanos atjaunot kontaktus. - Un kāpēc tad tev tie kontakti vispār būtu jāatjauno? – Silvija ieprasījās drīzāk ziņkārīgi un ne vairs tik ērcīgi. Tik tiešu un vienkāršu jautājumu Raimonds nebija gaidījis. Kaut gan, ja pieietu šim mirklim loģiski, tad ko gan citu viņš no savas draudzenes būtu varējis gaidīt. Bet viņš vispār nebija iedomājies, ka būs jādalās ar Silviju savās izjūtās. Un par iespējamo projektu viņai taču neko nedrīkstēja stāstīt. Vai maz bija dzirdēts, ka sieviešu dēļ vīriem nojuka lielas lietas. Visam, ko Raimonds Ruperts plānoja, bija jāpaliek nezināmam viņa draudzenei. - Redzi, kādreiz mēs bijām ļoti labi draugi, kā brāļi…- Raimonds meklēja īstos vārdus. – Bet nu jau būs labs laiciņš pagājis, kopš neesam redzējušies. Iestājusies jauna tūkstošgade… Man būs apaļa jubileja… Bet draugu nemaz nav tik daudz! - Un vai tāpēc, ka neesat ilgi redzējušies būtu jāminstinās?- Silvija ieplēta izbrīnīti apaļas acis. – Tagad tāda dzīve, ka visi aizņemti un draudzībai laika neatliek. - Ir vēl viena lieta,- Raimonds, dziļi aizdomājies turpināja, it kā runātu tikai pats sev. – Viņš ir manas šķirtās sievas brālis. Un neesam tikušies kopš es izšķīros… Bet toreiz tā īsti izrunāties neiznāca… 17

- Tev tiešām tik ļoti vajadzīga tā vecā draudzībā?- Silvija kā vīlusies pavīpsnāja. – Tad vienkārši ņem un zvani! Un, ja būs, tad būs… Nē, Silvija vienkārši nespēja saprast to, ka dzīves iegrozījās dažādi. Ka Zanei ar nākošo vīru un bērniem nemaz nedzīvojās tik jauki, jo palielā pulciņa tēvs izrādījās bezatbildīgs dzērājs. Un ka viss tā nemaz nebūtu iegrozījies, ja Raimonds no šīs sievietes nebūtu izšķīries, bet piekritis viņas vēlmei radīt bērnus jau toreiz jaunībā. Protams, ka radi varēja Zanes neizdevušās dzīves sakarā vainot Raimondu vai visos septiņos nāves grēkos. Bet Oļegs savu māsu bija ļoti mīlējis. Un, lai arī tieši jau nekādas vainas nebija, netieši arī Raimonds jutās tā kā līdzatbildīgs bijušās sievas liktenī. Vai tāpat nedomās arī Oļegs? Taču apstākļu noskaidrošana būtu arī viņu toreizējās draudzības īstuma pārbaude. Varbūt Oļegam Kaminskim pietrūka drauga, ar kuru varēja parunāt par tādam lietām, kādas ar radiem nerunāja, un viņš uz notikušo nemaz neskatītos tik kritiski. - Tā būtu kā dāvana, kuru es pats sev pasniegtu četrdesmit gadu jubilejā, - viņš izdomāja simbolisku ieganstu, kurš jebkuram cilvēkam varēja būt vienkārši saprotams. Bet mīļākā tikai vienkārši pagriezās un izgāja no istabas. Raimonds kā norāts puika metās pie telefona. Kaut kāda minstināšanās tiešām bija līdz bezjēdzībai muļķīga. Kāpēc gan lai Oļegs Kaminskis viņu vainotu kaut kādos likteņa pavērsienos? Viņš taču bija inženieris, elektroniķis, loģiski domājošs cilvēks. Oļegs vecajā vietā vairs nedzīvoja, bet, kad Raimonds bija stādījies priekšā, viņa māte sāka runāt negaidīti vēlīgā balsī: - Ak, Raimondiņš! Es tev tūlīt iedošu Oļuka tagadējo telefonu. – Un viņa lietišķi pēc mirkļa jau diktēja Oļega parastā un arī mobilā telefonu numurus. - Kā sagaidījāt tūkstošgadi? – Raimonds pieklājības pēc apvaicājās. - Zini, arī Zanīte ar savējiem bija atnākusi… - pavecās sievietes balsī ieskanējās raudulīgi toņi. - Kā tad viņai tagad iet? – Raimonds izlikās, ka neko nezin par bijušās sievas nedienām. - Ak, ko nu tur, ja nav kārtīga vīrieša... - bijušās sievas mātes balss skanēja atkal lietišķi. – Un kā tev pašam, znotiņ? Raimonds bija pārsteigts, ka vecā sieviete viņu tā vēl joprojām uzrunāja, bet tas liecināja, ka bijušo radu ģimene nebūt neturēja uz viņu ļaunu prātu. - Nekas, tāpat cīnos pa dzīvi, veidoju savu biznesu ar vērtspapīriem, - Raimonds īpaši neuzsvēra, ka dzīvē viņam viss kārtojas tieši tā, kā viņš pats vēlas. - Vai apprecējies neesi?- sieviete neatturējās no tradicionālā jautājuma. - Biju, bet atkal izšķīros, - kāds velns raustīja Raimondu aiz mēles uz šādu lieku pļāpāšanu? Nu vajadzēja diplomātiski visu izlīdzināt, ja jau pret viņu šajā ģimenē vēl joprojām izturējās labi. – Pēc Zanes… Otru līdzīgu jau nemaz nevar atrast! - Nu, tad ņem viņu vēlreiz ciet! - vecajai sievietei jau bija savs gatavs plāns. Jo vairāk Raimonds runāja, jo tālāk iepinās gluži vienkāršajos un racionālajos dzīves iespējamo gaitu risinājumos, kuri viņam tomēr likās pilnīgi absurdi. - Vai jūs tik tiešām domājat, ka viņas bērni mani tā pieņemtu? – lai cik absurdu priekšlikumu Zanes māte arī nebija izteikusi, Raimonds tomēr noturējās un pret to neprotestēja. - Jā, bērni... – likās, ka, risinot meitas problēmas savā prātā, par saviem mazbērniem vecā sieviete nemaz nebija padomājusi. - Nu, tad lai visiem miers un labs prāts, - bijušais znots izmantoja vecās mātes pārdomu mirkli, lai atvadītos, jo nu jau nepacietīgi alka sazināties ar Oļegu. 18

Pēc uzgrieztā numura klausuli neviens tomēr nesteidzās pacelt. Raimonds jau bija sagaidījis kādus septiņus signāla pīkstienus un taisījās telefonu nolikt, kad otrā galā atskanēja par sevi pārliecināta bērneļa izplūdušais: “Hal-lo-o!” - Kaminskis klausās!- tūlīt pēc bērna klausulē ieskanējās noteikta vīrieša balss. - Nu, sveicināti, Kaminska kungs!- Raimonds pieskaņojās oficiālajam tonim. – Te jūs tāds Raimonds Ruperts traucē, vai atceraties? - Ā, Raimonds!- balss uzreiz izmainījās uz familiāri brīvu. – Kā iet, vecais? Kur biji pazudis? - To pašu es varētu vaicāt arī tev, Oļuk, - māte bija atgādinājusi veco vārdiņu, kā viņi jaunībā bija saukuši jaunāko brāli. – Es jau atšķirībā no tevis dzīvoju turpat, kur agrāk. - Nu jā, laiks iet. Visādi darbi. Uztaisīju un pārdevu vienu kabeļtelevīziju. Bērni aug un vairojas. Vajadzēja lielāku māju, - Oļegs kā lietišķs cilvēks, bet bez lielības balsī ātri pārstāstīja savas gaitas. – Bet tagad esmu liels priekšnieks telecentrā. - Man prieks par tevi,- Raimonds, teikdams pieklājības frāzi, jau pārdomāja savu veiksmi vai arī gluži otrādi – neveiksmi. Jo apstāklī, ka Oļģerts strādāja valsts televīzijā, un tajā, dēļ kā Raimonds gribēja iegūt inženiertehnisko informāciju no bijušā švāģera, zīmējās tādas kā pretrunas. – Tieši tava darba sakarā arī gribēju no tevis izlūgties tādu kā konsultāciju. Tikai to, ka esi tādā valsts amatā gan nebiju iedomājies. Nezinu, kā tas tad iznāks… - Brauc tik šurp, - Oļegs iesmējās. – Konsultācijas jau man nav aizliegts dot. Bet par ko tieši tu to konsultāciju gribi? Varbūt es nemaz nemācēšu tavus jautājumus izskaidrot? - Kā nu nemācēsi! – Raimonds bija manāmi aizrāvies, ka viss gāja tik gludi. – Bet tieši, kas mani interesē, nu, tā nav telefona saruna. - Vai pa pāris stundām paspēsi atbraukt?- Oļģerts jau lietišķi ievaicājās. – Es vakarā apsolīju bērnus aizvest uz slidotavu. – Un viņš izstāstīja, kā atrast viņa jauno māju Baltezera jaunbagātnieku rajonā. xxx - Nu, mans izredzētais, - atgriezusies Silvija negaidīti sāka aizvērt viena un tad arī otra loga žalūzijas, un lielajā istabā iestājās krēsla. – Es tev sagādāšu citādu dāvanu dzimšanas dienā! Sieviete ieslēdza romantisku mūziku un sāka vienu pēc otras aizdegt sveces daudzajos telpas svečturos, pie kam viņa to darīja dejojot un pēc katras mirguļojošās liesmiņas parādīšanās šķīrās no viena apģērba gabala. - Vai es neesmu iekārojama? – puskailā būtne prasīties uzprasījās uz komplimentu un vīrieša sajūsmu. Raimonds ātri ieskatījās pulkstenī un secināja, ka laiks līdz norunātajam Oļega apciemojumam vēl bija, taču tad, lai nebūtu jātērējas taksometram, bija jāpierunā Silvija aizvest viņu ar savu mašīnu. Bet šeit taču notika kaut kas vienreizējs! Nu, vajadzēja arī – kad viņam bija norunāta tik ļoti daudzsološa un nopietna tikšanās, tieši tad Silvijai vajadzēja sagādāt šādu interesantu mirkli. Ar katru iedegto sveci istaba kļuva gaišāka, bet sieviete kailāka. Līdz viņa nometa pēdējo apģērba gabalu. -Vai es tev plikiņa patīku labāk?- Silvija glaudās viņam klāt. Raimonds bija paspējis ievērot arī to, ka Silvija ir sākusi apvelties. Kustības gan bija tādas pašas – ritmiski emocionālas un līgani plastiskas ieslēgtās mūzikas taktīs kā pirms pāris gadiem, kad abi bija iepazinušies. 19

Tomēr kārdinošā striptīza deja viņas izpildījumā bija tik pārsteidzoša, ka likās neīsta, kamēr pie katras izliekšanās slaikajā augumā ap vidukli iegūlušās mīkstu tauciņu krunkas gan bija pilnīgi īstas. Un arī seksīgo biksīšu gumija bija iegrauzusi dziļu rievu apaļajā vēderiņā. Bet šāds gājiens! Kas gan tai sievietei bija noticis? Nekad agrāk pilsone Silvija Trence tik piedauzīgi nebija uzvedusies. Viņa drīzāk atgādināja vēsu un nepieejamu dzelzs lēdiju, pat puritānisku zilzeķi, ja lieta nonāca līdz kaut kādām visniecīgākajām variācijām mīlēšanās laikā. “Kas, es tev kāda mauka esmu, vai?”- bija parastais viņas atteikums, kad Raimonds bija ierosinājis kādu pārmaiņu, kura atšķīrās no tradicionālās misionāru pozas tumsā. Un par cik vīrietis arī īpaši neko neuzstāja, tad viņu attiecības, lai arī varbūt nedaudz apnicīgas, tā bija turpinājušās visu šo laiku. Tagad Silvijas uzvedība ne ar ko neatpalika no Madonnas filmā Miesa kā pierādījums. Kā tādai sievietei vispār varēja ko atteikt? Tomēr Raimondu neatstāja sajūta, ka tas viss ir tikai tāds ziepju burbulis, kurš tūlīt, tūlīt pārplīsīs. Vīrietis glāstīja pieglaudīgā, lunkanā auguma samtaini maigo ādu, kamēr sieviete pati sāka izģērbt arī viņu. Lai cik patīkami, tas nevarēja būt normāli – kaut ko tamlīdzīgu Raimonds nodomāja, gaidīdams, kas būs tālāk. Vai tiešām cienītā Trences kundze, jeb šķirteni varbūt vajadzēja godāt par jaunkundzi, vai tiešām šī sieviete ies līdz galam? Bet viņas pietupšanās un rokas pirkstu nerātnie pieskārieni vīrietim par to daudzsološi liecināja. Viss sekojošais turpinājās kā sapnis, kā erotiska filma. Vīrietis pat zaudēja pilnu apziņu un laika izjūtu, un likās, ka sievieti notiekošais bija paņēmis savā varā tieši tāpat. Pilnīgi pagaisa visi ar prātu vadāmie ieradumi, un abus likās pārņēmis pilnīgs neprāts. Bet, jāatzīstas, ļoti patīkams neprāts. Raimonds atjēdzās, guļot uz muguras blakus Silvijai, kura ar pirkstu galiem viegli vēl bužināja vīrieša matus. - Nu gan tu biji kā lauva!- sieviete glaimojoši slavēja savu mīļāko. - Tu pati nekad vēl nebiji bijusi tik pavedinoša!- Raimonds nepalika atzinību parādā un patiesā priekā noskūpstīja Silviju. Šis kaislīgais skūpsts laikam iedrošināja sievieti, jo viņa veikli izmetās no gultas, uzģērba halātu un nu jau apsēdās pie sava vīrieša uz dīvāna malas pavisam lietišķā pozā. - Es gribēju šodien ar tevi aprunāties,- Silvija iesāka, vērodama Raimonda reakciju. – Man ir piedāvājums pa darba līniju… Raimonds ieinteresēti ieklausījās, nebija jau slikti, ja viņam taisījās prasīt padomu. Taču tad viņš atcerējās, ka bija norunājis jau drīzumā tikties ar Oļegu un arī iztrausās no guļvietas. - Nē, nē, necelies, paliec guļot!- sieviete enerģiski centās vīrieti noguldīt atpakaļ, un abiem iznāca tāds kā cīniņš. - Tu man visu varēsi izstāstīt pa ceļam, - Raimonds tomēr izrādījās stiprāks un veiklāks. - Man ir iespēja pārpirkt to veikalu!- Līdz tam Silvija jau vairākkārt bija ieminējusies, ka nebūtu slikti veikalu, kurā viņa strādāja par vadītāju, pārņemt savā pilnīgā īpašumā. Tas bija tāds kā šīs sievietes mūža sapnis. - Nu, ļoti labi! – Raimonds mēģināja just līdzi Silvijas tieksmju piepildījumam. – Bet varbūt mēs tomēr varam braukt? Tu taču mani aizvedīsi! - Kur tu tā sataisījies, kad es gribu mierīgi parunāties!- Silvija kļuva īdzīga. - Pie Oļuka protams! Viņš taču gaida, - Raimonds savukārt bija pārsteigts, ka Silvija, atrazdamās blakus, nebija sapratusi, ka viņi bija sarunājuši jau tajā pašā dienā satikties Baltezerā. 20

- Paklau, mīļais, man tā ir vienreizēja iespēja, - Silvija turpināja savu tēmu - Vai tad tu negribi, lai tava sieviete pati sev būtu saimniece? - Vai tagad tu neesi saimniece pati sev, - Raimonds izlikās nesaprotam slēptās vēlmes, kuras pārņēma viņa draudzeni Silviju Trenci it īpaši pēdējos mēnešus arvien vairāk. - Kas tev izmainīsies, ja vadītājas vietā tu kļūsi par tā veikala īpašnieci? - Nu kā tu tik dumji vari prasīt? – sieviete aizvainoti uzmeta lūpu. – Īpašnieks ir īpašnieks. - Labi, es tevi saprotu, - Raimondam nācās piekrist. – Bet ko tu gribi no manis? - Ja mēs mestos kopā… - Silvijai sapīkumu bija nomainījusi patiesa dzīvespriecīga ziņkāre un viņa izskatījās ļoti apmierināta ar savu piedāvājumu un ar to, ka bija to izteikusi. - Vienvārdsakot tev vajadzīga nauda! – Raimonds strupi pārtrauca sievietes eiforiju. - Ne jau visa… Taču tas arī… - negatīvā attieksme no vīrieša puses Silviju samulsināja, taču viņa bija cieši apņēmusies cīnīties par savu ideju. – Precīzi izsakoties, man ir vajadzīgs partneris, kurš nāktu ar savu naudu. Tāpēc jau ir partneri! - Bet man taču ir sava lieta, un brīvas naudas nav, - Raimonds atrunājās, jo sāka jau nojaust uz ko šī sieviete tēmē. Bet tas taču būtu neprāts, ja viņš finansu tirgus darboņa vietu nomainītu pret bodnieka statusu. - Bet tad mēs varētu būt kopā daudz biežāk, - sieviete izteica, viņasprāt, tik spēcīgo argumentu, pilnīgi aizmirsdama tādus ieskatus, kuri neieteica dzīves draugiem strādāt vienā darbā. - Tad tu gribi, lai es pilnībā mainītu nodarbošanos? – Raimonds pat bija tā kā pārsteigts, lai arī intuitīvi juta, uz ko šī sieviete tēmēja. - Kas gan tajā vērtspapīru tirgū būtu labāks? – sieviete Raimonda izpratni jau sāka uztvert kā daļēju piekrišanu, nemaz neizprazdama, ka šis vīrietis tīru un elegantu tikai uz zināšanām vien balstītu individuālu darbu nekad nemainītu pret braukāšanu pa Rīgu pēc sīkām sagādēm, kaulēšanos par minimālām cenu izmaiņām un cīnīšanos pret pārdevēju sīkajām zādzībām tikai tāpēc, lai būtu kopā ar viņu, Silviju Trenci. - Un visu šo pēdējo gadu, visu, ko esmu izdarījis, to padarīšanu sastutējot kārtīgos rāmjos, tu gribi lai es aizmetu kā nebijušu? – Raimonds ķērās pie kārtīgas atrunas, lai neaizvainotu savu draudzeni. - Bet tev taču vēl nekādu kārtīgu rāmju nav. Vai tad tu mēnesī saņem vairāk par mani? – Silvija bija nedaudz neizpratnē, jo ne ar kādām īpašām naudām Raimonds sadzīvē neizcēlās. - Rāmji, tā ir struktūra. Vēl man jāveic uzkrājums. Vēl vairākus gadus man ikdienas ienākumi būs minimāli. Bet kapitāls taču aug un nekur nepaliek, - Raimonds cerēja, ka pēc pamatotajiem paskaidrojumiem Silvija beigs tielēties. - Kāda jēga, ja tikai jāuzkrāj un jāuzkrāj, - viņa tikai noplātīja rokas. – Dzīvot taču arī vajag! - Mana nodarbošanās arī ir lielākā daļa no manas dzīves, - Raimonds uzmanīgi ieminējās. - Un es? Es tev neko nenozīmēju? – sieviete laida atkal vaļā savu neapmierinātību. - Tik pat labi es varētu skaisties, ka manas vēlmes neko nenozīmē tev, - vīrietis mierīgi piezīmēja. Un šai viņa piezīmei izdevās par strīdu pārvērsties draudošo sarunu piebremzēt un vismaz uz kādu laiku atlikt abu pilnīgu izskaidrošanos veikala apsaimniekošanas lietā, kura tā bija pārņēmusi Silviju. Draudzene tikai mēmi nolūkojās kā Raimonds nesteidzīgi, bet mērķtiecīgi saģērbās ielas drēbēs. - Mums ir jābrauc, - vīrietis bija priecīgs, ka bija arī reāls iemesls pārtraukt šo tēmu, kuru Silvija Trence bija iesākusi nu jau vairākkārt. Silvija arī klusējot uzvilka savu 21

garo sudrablapsas kažoku, taču jaušama neapmierinātības izteiksme no viņas sejas negrasījās pazust, un brauca viņi klusēdami. xxx Raimonds Silviju atstāja mežā pie paša Baltā ezera ciemata un kājām devās meklēt īsto māju pēc Oļega norādījumiem. Sniegs bija sasnidzis mirdzoši balts vai pirksta biezumā un skanīgi gurkstēja zem vīrieša biezajām kurpju zolēm. Gaiss Baltezerā bija dzidri svaigs, un, ievelkot to dziļi plaušās, gājējs varēja vēl pārdomāt visu runājamo ar bijušo radinieku. Bet tālu nemaz nebija jāmeklē. Vēl automašīnas redzes lokā Raimonds sazīmēja Oļega apstāstīto divu stāvu māju ar nelielo baseinu, kurš tagad atgādināja piesnigušu blindāžas bedri no kara laikiem. Māja bija svaigi būvēta, ar vēl pilnībā līdz galam nepabeigtu apdari, bet izskatījās pamatīga. Aiz tās uz ezera pusi kuploja daudz krūmu ceru, bet mājas priekša, kā arī iebraucamie vārti un sēta likās tikai pagaidu stāvoklī. Taču abi skursteņi kūpēja pilnā sparā, laizdami caurspīdīgas, lai arī kuplas dūmu grīstes tieši debesīs. Jā, Oļegs bija iekārtojis sev pamatīgu ligzdu, bet Raimonds viņu atcerējās gluži kā puišeli, kurš bez dažus gadus vecākās māsas nespēja par soli paspert. Arī uz Raimondu tikai dažus gadus jaunākais puisis bija ļoti paļāvies, gan kad vajadzēja sveikā izkļūt no ielu kautiņiem ar uzmācīgiem huligāniem, gan ar viltīgiem paņēmieniem tikt vaļā no dienesta toreizējās savienības armijā. Vienīgi mācībās un savās elektronikas lietās Oļegam palīdzība ne no viena nebija vajadzīga, un viņš gāja savu ceļu nepārprotami un mērķtiecīgi. Un te nu bija tas retais piemērs, kad mūsu dienās laba izglītība un tiekšanās pēc tās bija sākusi atmaksāties. Raimonds piespieda pie vārtiem labi redzamo, lielo zvana pogu. Mājas durvīs parādījās masīvs stāvs un nāca ciemiņam pretī. Un pirmajā brīdī Raimonds nemaz Oļegu nepazina. Kādreizējais slaidais puisis pa pēdējiem gadiem bija kļuvis krietni apaļīgs un pilnībā nosirmojis. Kādreiz spilgti blondie mati no vienas vietas kā pieausti caurvijās ar sudrabainu sirmumu, veidojot pelnu pelēku kopējo nokrāsu. Un tagad Oļegs nebūt vairs neizskatījās pēc jaunākā brālīša, bet gan pēc krietni padzīvojuša un pieredzējuša vīra. - Es jau domāju, ka tas būsi tu! – Oļegs jau pa gabalu nesamāksloti apsveicinājās ar atnācēju un tikai pēc jauneklīgās un nenopietni skanīgās balss Raimonds pilnīgi pārliecinājās, ka sagaidītājs tiešām ir Oļegs. - Labi esi iekārtojies, - Raimonds atzinīgi novērtēja. - Ko nu, vēl jau te daudz kas darāms… - Oļegs bija tas pats vecais un vienkāršais puika, un tas Raimondā izgaisināja pēdējās vēl mītošās bažas par sarunas neizdošanos. Kaut gan ko varēja zināt? - Mēģināšu tevi ilgi neaizkavēt un būšu lietišķs, - Raimonds solīja, taču vecais draugs tūlīt noraidīja jebkādu steigu. - Mēs ar bērniem atlikām to slidotavu, ja jau tu brauc ciemos. Un Anna arī nopriecājās, ka būs vismaz kādas pārmaiņas viņas vienmuļajā dzīvē… - Oļega laipnība liecināja par to, ka Raimonda viesošanās varētu ieilgt. Un ciemiņš ātri pārlika, kā tas varētu izmainīt viņa plānus. Tomēr aicināt Silviju viņš nolēma nesteigties. - Varbūt iesākumā parunāsim zem četrām acīm? – Raimonds lietišķi piedāvāja. - Nu, tādām lietām jau man šajā plašumā ir arī savs kabinets iemērīts… - Oļega balsī ieskanējās arī kāda lepnāka nots. Abi devās iekšā, un tieši no plašās halles neviena nepamanīti nolīda atstatākā istabiņā, kura bija Oļega valstība. 22

Te nu atkal izpaudās vecais labais puika ar visiem saviem detaļu, vadiņu un mēraparātu kalniem, kuri kaudžu kaudzēm atradās vai visās istabas vietās. Pāri tam visam mētājās papīra lapas ar sazīmētām shēmām un neizpalika arī vairāki lodāmuri ar visiem kalifonija trauciņiem un alvas stienīšiem. Istabas stūrī uz atsevišķa galdiņa atradās arī kodināmā vanna un apkārt tai kaudzītes ar mikroshēmām. Oļegs steigšus atbrīvoja žurnālu galdiņu starp diviem ādas klubkrēsliem, uz kura tāpat atradās tikai viņam vien jēgu izsakoši priekšmeti un detaļas, un abi vīrieši apsēdās. - Ko tu domā par televīziju digitalizāciju? – tieši un bez jebkādiem aplinkiem Raimonds pajautāja. - Oi! Es nedomāju, ka tu šausi tik augstu. Kaut gan, tevi pazīstot, vajadzēja… Oļegs gandrīz saķēra galvu, pārlaizdams gan tikai vienu roku plānākiem kļuvušajiem matiem. - Vai tas būtu tik briesmīgi? – Ruperts bija pati uzmanība. - Tikpat briesmīgs kā visas neizbēgamības no kurām mēs nevaram izvairīties, Kaminskis tikai šūpoja galvu. - Bet tu taču esi analītiķis, progresīvu piegājienu izgudrotājs… - Raimonds lāgā nesaprata otra vīrieša bažas. - Kamēr izgudrojums ir tīri teorētisks, tas ir interesanti, - Oļegs jau aizrāvies sāka skaidrot. – Bet, kad sākas ieviešana un tas viss jau ir saistīts ar lielām naudām un peļņu, tad sākas īstie gāganu kari… - Tad tas tevi uztrauc! – beidzot Raimonds sāka saprast sava drauga atturību. - Arī kabeļtelevīzijā tā bija, - nemaz nemudināts, inženieris turpināja. – Kad jau tā sistēma sāka puslīdz strādāt, tā sāka līmēties klāt visdažādākie peļņas tīkotāji. - Bet tu taču neesi nekāds zaudētājs, dzīvo labi? – Raimonds vedināja runāt tālāk. - Tas viss ir nosacīti... - Oļegs aizklāja ar delnu acis, kā atcerēdamies ko netīkamu. – Kamēr līdz tam tika, bija gan draudēšanas, gan zilu brīnumu solījumi. Nemaz nezini, ko ņemt par pilnu un ko nē. - Tāds jau šodien ir jebkurš bizness, - Raimonds samierinoši noteica. - Tas nu nav priekš manis, - Oļegs atkal pārlaida roku saviem nosirmojušajiem matiem. – Paskaties, - viņš pārcilāja sirmās šķipsnas. - Nu, naudas dalīšanai vajadzīgi speciāli menedžeri, - arī Raimonds atzina, ka šodienas bizness nav nekāda pastaiga pie dabas krūts. - Jā, diemžēl no tā visa nekur neizbēgsi, - nu, sirdi izkratījis, Oļegs ierunājās jau praktiskāk. – Kas tevi tieši interesē? - Viss, kas tam ir vajadzīgs, un cik tas var maksāt, - Raimonds jau iepriekš bija pārdomājis, kas viņam būtu jāprasa un kas jāuzzina. - Un tu pats to gribi darīt? – Oļegs uzlūkoja Raimondu kā nezin kādu neredzētu parādību. - Ne jau viens pats! – Raimonds noraidīja tādu utopiju. – Veidojas sava politiskā aizmugure, vesela komanda. No tevis es gribu uzzināt tehniskās lietas, lai zinātu, kas tieši par aparātiem ir jāmeklē. - Cik kas maksā es tiešām nezinu, un arī uzzināt nevēlos, - Oļegs noteikti noteica. Bet, kas attiecas uz labu tehniku, tur es varu pateikt, kas der un kas nē. – Un inženieris izstāstīja, ka vajadzīgi speciāli raidītāji, bet vecos analogos jau tāpat pēc neilga laika būtu vajadzējis nomainīt. Bet, lai varētu izmantot pagaidām katrā mājā esošos televizorus, bija vajadzīgi speciāli dekoderi, kuri ciparu plūsmu pārvērta analogā signālā. Tas viss atbilda Raimonda jau esošajai šīs sistēmas izpratnei, taču, kas būtu pieņemams un labs, vēl īstas izpratnes nebija. - Vai teorētiski pie mums vai Krievijas militārajās laboratorijās tādus dekoderus var izgatavot? – Raimonds vēlējās precizēt kādus savus pieļāvumus. 23

- Ja materiāli ir un tehnoloģija pareiza, es tādu verķi kaut šeit varu uztaisīt, - Oļegs pamāja uz savām dzelžu kaudzēm. – Bet tur jau ir vajadzīgs konveijers. Un kas ticēs, ka mans ražojums var būt tik pat labs, kā slavenā firmā taisītais? - Tev jau arī nebūtu jāpārvēršas par konveijera strādnieku, - Raimonds nebūt nebija domājis Oļuka darbnīcu pārvērst par ražotni. – Bet, kas attiecas uz slavenām firmām… Tad tu saki, ka tās nav obligātas? - Tikai pārbaužu testi gan jāveic pamatīgi, jo, ja tā sistēma sāk brukt, tad gan ir ziepes, no kurām tik viegli neatmazgāsies, - Oļegs brīdināja. - Testus jau mēs arī veiktu… - Raimonds pārlika vairāk pie sevis, it kā klusībā risinātu tālāk kādu savu jau iesāktu domu. - Jā, par tehnisko pusi, tikai par tehnisko pusi es tev varu kādus padomus dot, Oļegs savukārt bija aizdomājies par savām lietām. - Bet kaut kādi līdzekļi attīstībai tavam centram vispār ir? – Raimonds tomēr ķērās arī pie praktiskās puses, neskatoties uz Kaminska nevēlēšanos šādās lietās iedziļināties. Tomēr šis jautājums Oļegu nemaz nesatrauca. - Jā, līdzekļi man ir diezgan brīvi, - viņš vaļsirdīgi pavēstīja. – Mums taču piešķīra tās mobilā telefona akcijas, kuras piederēja valstij. Un ar dividendēm mēs varam rīkoties. Taču tieši rīkoties es negribu! – te nu salīkušā vīra sejā iezīmējās dzelžaina apņēmība. - Tā nebūtu liela nelaime, - Raimonds it kā mierināja, acīmredzot, daudzus nepatīkamus brīžus piedzīvojušo draugu. – Tieši priekš rīkošanās šajā projektā taču var dabūt kādu citu cilvēku, kurš lai ņemas ar to visu un arī atbild par savu darbību, vai ne tā? Kā teikt, darba dalīšana. - Nu, ja nu jūs to visu tā dabūjat cauri maniem pilnvarniekiem un ministrijai… Oļegs kā atvieglots uzelpoja, kaut gan nelikās, ka viņš pārāk ticētu šādai iespējai un visa neizbēgamā digitalizācija varētu notikt, viņam pašam stāvot malā un tikai iesakot, kas der un kas nē. - Par to nu būs nedaudz jāpacīnās, - Raimonds apvienoja visus iegūtos iespaidus. – Bet pagaidām… - Jā, jā, es jau pats neesmu ieinteresēts, ka mani atkal apsēž kā mušas… - Oļegs saprotoši pielika pirkstu pie lūpām. – Lai nu tev kaut kas izdotos! – viņš pasmaidīja, jo visa priekšā stāvošā sistēmu modernizācija viņu tiešām bija nomākusi kā ļauns slogs, un Raimonda pēkšņā parādīšanās visā lietā varēja kļūt par krietnu atvieglojumu. - Bet tagad paskatīsimies, ko Anna tev par godu būs sarūpējusi! – saimnieks braši iztaisnojās un vedināja viesi ārā no savas valstības. xxx - Tēti, tēti! – Hallē pie Oļega tūlīt piesteidzās piecgadīgs puišelis, bet tad, sakautrējies no otra svešā onkuļa, cieši pieķērās sava tēva rokai. - Cik tad tev to pēcnācēju īsti ir? – Raimonds painteresējās, jo pa telefonu bija saklausījis tā kā meitenes balstiņu. – Gan puika, gan meitene? - Vai pa diviem negribēji? – Oļegs bužināja mazā paspūrušo cekulu, kurš tomēr nemierīgi dīdījās, cenzdamies pārvarēt savu kautrību svešā klātbūtnē. – Nu, ko tu gribi? – tēvs ieinteresēti pievērsās dēlēnam. - Tēti, tur viena tante pie ārdurvīm… - mazais pateica savu sakāmo. No dziļākajām telpām Hallē parādījās arī par brāli nedaudz lielāka meitene. - Mammai tūlīt viss būs kārtībā! – meitēns sprigani pavēstīja. – Bet ko jūs tanti esat atstājuši? – viņa pavērsās aiz halles stūra, kur atradās ieejas durvis. Un vīrieši devās skatīties. 24

- Durvis bija vaļā, - Silvija kā taisnodamās ierunājās, taču skarbas sapīkuma rievas bija ievilkušās viņas skaistajā sejā. - Un tu atstāji dāmu ārā? – Oļegs laipni palīdzēja sievietei novilkt mēteli. - Nedaudz aizrunājāmies, - Raimonds taisnojās. – Es jau gribēju iet tevi saukt… - Kamēr tu būtu nācis, es jau būtu aizsnigusi, - Silvija pateicīgi uzsmaidīja Oļegam. - Tas ir mans senais draugs, un tā ir mana draudzene, - Raimonds kaut ar novēlošanos pasteidzās iepazīstināt. Viņš piegāja pie viesistabas milzīgā loga un, pavēris žalūzijas, palūkojās ārā. Sniegs tiešām krita, un tā bija ne vien parasta, neievērojama snigšana, kad sīki pārslu puteklīši gandrīz nejūtami krīt no gaisa, bet vai vesela izrāde, kurā iespaidīgi milzīgas pūkas līdzīgi maziem izpletņu lēcējiem nolaidās no debesīm, apsedzot it visu ar milzīgām kupenām un ietinot ikkatru dzīvību savā stindzinošajā krāšņumā. Jā, sava romantika te bija. Bērniem svaigs gaiss jau nu noteikti. Bet kā Oļegs bija paspējis apbērnoties! Gluži vai aizrāvies ar valsts demogrāfijas programmas pildīšanu. - Es ceru, ka ciemiņiem nebija ilgi jāgaida, - atskanēja laipna sievietes balss, un hallē ienāca Oļega sieva Anna. Viņai līdzi, gandrīz vai pīdamās sievietes garajos svārkos, steberēja vēl viena mazāka meitenīte. – Cūkas cepetis tūlīt būs liekams galdā. – Rokās saimniece turēja zupas terīni bez vāka, kurā ar kaudzi bija ievietoti kūpoši kāposti. – Es te tā nedaudz pa savam… Zupas jau tāpat tagad pusdienās gandrīz nepasniedz… - viņa paskaidroja savu trauka izvēli, nolikdama terīni uz apaļā zemā galda un gāja sasveicināties. - Jūs esat Raimonda sieva? – saimniece pirmā sniedza roku viešņai. - Silvija… Silvija Trence, - ienākusī atņēma sveicienu, paspiezdama pastiepto roku. – Kā tagad zināt – mums nav vienādi uzvārdi. - Vai nu uzvārdos lietas būtība… - Anna saprotoši pasmaidīja. – Vai jūs man palīdzēsiet? - Nu, pēc būtības jau būtu jāprasa Raimondam… - Silvija gāja līdzi darbīgajai saimniecei, kura vienā no halles sienām atvilka tādu kā lūku uz blakus atrodošos virtuvi. Un tur jau atradās viss pārējais pusdienu servīzes komplekts, kuru nu atlika vairs tikai novietot uz galda. Raimonds, dziļi atlaidies milzīgā, mīkstā dīvānā, vēroja sieviešu darbošanos. Viņš uzmeta arī pa neuzkrītošam skatienam savam draugam, kurš mazo meitenīti bija paņēmis klēpī un iekārtojies lielā krēslā turpat iepretī. Silvija likās pilnībā iejutusies svešajā kompānijā. Bet kas par nepacietību! Vai viņa nevarēja mierīgi sēdēt mašīnā? Vērot piesnigušo mežu. Tīksmināties par to. Un, ja bija garlaicīgi vērot, vai nevarēja tāpat pabradāt pa sniegu? Ne velti Raimonds bija apturējis mašīnu mežā pirms Baltā ezera ciemata. Taču, nē, viņa bija atnākusi. Atradusi. Gandrīz vai pa pēdām. Jo no vietas, kur viņi bija atstājuši mašīnu, nevarēja noteikt, kurā mājā Raimonds īsti iegāja. Tai Silvijai taču bija jušana! Un ja nu viņa būtu izjaukusi nepabeigtu Raimondam tik svarīgo sarunu? No otras puses tomēr nebija slikti, ka Silvija atnāca, jo viņš varēja mierīgi pavērot Oļegu, kāds viņš bija tagad, mājas apstākļos, īstenībā. Padomāt savā nodabā par lietu, kuras dēļ uz Balto ezeru bija braucis. Un Raimonda prātā jau veidojās daži kopsaucēji idejas pirmajam posmam. Cerēto tehnisko konsultāciju vietā Raimondam bija noveicies iegūt daudz vairāk. Tā jau bija lemt tiesiskas amatpersonas gandrīz vai piekrišana sadarboties, kaut gan tieši 25

darboties Oļegs acīmredzot gribēja vismazāk. Bet tas taču bija vēl labāk! Ieteiks Oļegam viņi savu cilvēku, lai tas darbojas. Tikai vai te nesanāca interešu konflikts? Bet ko šāds ģimenes tēvs, lai arī lielisks inženieris, saprata no tik juridiski smalkām un pat daudziem juristiem vēl līdz galam nesaprotamām un nedefinētām lietām kā interešu konflikts. Var būt, ka tas nemaz nebija interešu konflikts, ja direktors konsultēja par viņa vajadzībām iegādātām lietām. Visa būtība jau slēpās tieši cenā, par kādu viņi šīs lietas gatavojās sagādāt, bet tas pagaidām bija vēl ļoti tāls un atklāts jautājums. xxx Kad pusdienas bija paēstas, saimniece pasniedza tēju. -Vai jūs nevēlaties ievārījumu?- namamāte piedāvāja Silvijai. – Ziniet, es pati vasarā salasīju. Tur lejā pie ezera mums ir brīnišķīgi avenāji. Vai jums patīk ogot? - Varbūt es jums varu pasniegt tuvāk cepumus?- viešņa izvairījās no atbildes, bet, nogaršojusi piedāvāto ievārījumu, uzslavēja tā aromātisko garšu. - Mums laikam jātaisās uz māju pusi, - Raimonds ievēroja, ka ārā jau ir sācis satumst. – Tev taču nepatīk braukt pa tumsu. Silvija piekrita. Un, lai arī namatēvs vēl piedāvāja kādu glāzīti, ja jau Raimondam pie stūres nebija jāsēž, viņi tomēr atvadījās, kad tēja bija padzerta. Rupertu nesajūsmināja šādas ģimeniskas sēdēšanas. Viņš, ja pats kaut ko aktīvi nedarīja, likās tā kā lieks, un viņu garlaikoja pasīva vērotāja loma. Bet šādas laiskas sēdēšanas, priecāšanās par bērniem – tas Raimondam likās sveši un nesaprotami. Un nezin, kāpēc, bet viņš pēc bērnu bariņa arī nealka. Vienu, nu, sliktākajā gadījumā divus bērnus Raimonds uzskatīja par pilnīgi pietiekamu normu šīs dzīves pēctecības piepildīšanai. Un viņi ar Silviju? Vai viņiem pasēdēšanu ziņā nesāka veidoties kaut kas līdzīgs? Viņi paknakstījās, paknakstījās viens gar otru, bet laiks tikai gāja. Viņi dzīvoja tā, it kā tikai tā vien varētu iztērēt sev atvēlēto brīdi, kurš tomēr nežēlīgi ātri saruka un, lūk, jau četri gadu desmiti nodzīvoti. -Un tu mani tik smalkā mājā nemaz negribēji aicināt, - mājās braucot, Silvija it kā pārlika pēdējo stundu notikumus. – Varbūt tu pat kautrējies no manis? - Nezināju, ka tev aveņu lasīšana ezera krastā liekas tik smalka lieta,- Raimonds šķietami vienaldzīgi ironizēja. - Ko tu piesienies tām naivajām avenēm, - Silvija atkal sāka skaisties. – Būtu labāk paskatījies, kas tai Annai par virtuvi! Un pusdienu servīze no vissmalkākā porcelāna… Bet tu atstāj mani iesnigšanai kupenā! - Ak tad servīze… Un virtuve. Bet varbūt tevi sajūsmināja tas bērneļu bariņš? Un visa no tā izrietošā ģimeniskā omulība? – Raimonds ziņkārīgi gaidīja Silvijas reakciju. - Kas, es kāda dzemdējamā mašīna? – Silvija šādam variantam izrādīja klaju nepatiku. - Kāpēc nu uzreiz tik rupji… Vai tad bērni nav mūsu nākotne? – vīrietis pa pusei nopietni bilda. - Lai ar to nākotnes atražošanu nodarbojas citas, man ir darbs ko darīt, - Silvija strupi atcirta, taču jau bez nekāda niknuma, jo bija uztvērusi sava drauga ironiju. - Nu, bet vienu taču vēl varētu, kā tu uz to skaties? – Raimonds nu jau taustoši iejautājās. – Tādu, kas būtu mums abiem! - Tu to nopietni? – sieviete kļuva uzmanīga. - Kādu mantinieku jau vajag katram, - Raimonds atzinās savās vēlmēs. 26

Jau labu laiku viņš bija ik pa brīžiem iedomājies, ka gadi gāja, bet viņš Ruperts vēl joprojām bija bez savas dzīves turpinātāja. Jaunībā tas nebija nekas. Vajadzēja taču iekārtoties dzīvē, mācīties, nostabilizēties, atrast stabilu ienākumu avotu. Taču nu tas viss jau bija tā kā pārdzīvots. Arī droša pelnīšanas iespēja starptautiskajā vērtspapīru tirgū likās tā kā atrasta un bija pilnībā Raimondam pa prātam. Un četrdesmit gadi arī bija pēdējais laiks. Kad tad, ja ne šajā vecumā? – Tev, redzi, jau dēls ir, bet man nekā… - viņš it kā vēl pamatoja savu tieksmi. - Jā es esmu ātra meitene. Un, redzi, mans dēls jau drīz būs pieaudzis, - Silvija ne bez lepnuma sarosījās pie savas automašīnas stūres un mēģināja arī viņu sarunu iestūrēt citā gultnē, kā to bija gribējis Raimonds. - Tieši tāpēc jau var atļauties vēl vienu, - viņš tomēr turpināja savu izzinošo taktiku. Ja jau viņi gluži nevilšus bija iesākuši šādu tēmu, tad Silvijas Trences attieksmi pret bērna jautājumu nākotnē bija jāiztausta līdz galam. - Tu to runā nopietni? – sievietes sejā ievilkās rūpju rievas. - Šoreiz pilnībā, - Raimonds apliecināja savu tieksmi. - Bet man taču ir darbs, kurā es no rīta līdz vakaram esmu aizņemta, - sieviete izteica savu tik svarīgo atrunu. - Nu, tās praktiskās lietas jau var vienmēr saplānot, - Raimonds negribēja piekrist šādai atrunai. - Bet kur tev pēkšņi radās šāda doma? Vai uz to Oļega ģimeni saskatījies? Saki, draugam ir, man arī vajag? – Silvija gluži instinktīvi sāka meklēt kādus iemeslus Raimonda nodomiem. - Tas nebūt nav pēkšņi. Un ar Oļegu tam nav nekāda sakara, - Raimonds pēkšņi iesmējās par sievietes domu gājienu. – Vesels bērnu dārzs nebūt nav mans sapnis. - Bet kas tad tev uznācis? – Silvija bija neizpratnē, ko šis Raimonds īsti gribēja. - Un nekas nav uznācis, vienkārši agrāk par to bija pāragri runāt, - Raimondu sāka kaitināt Silvijas vienpusīgais redzējums šai tik būtiskajai lietai. - Un kas tad pēc tikšanās ar to Oļuku ir mainījies, ka tagad nav pāragri? – sieviete tincināja. Lai arī vienpusīga un subjektīva viņa tomēr nemaz nebija tik tālu no patiesības, jo arī tam, ko Raimonds bija uzzinājis pie sava radinieka, bija nozīme pozitīvas nākotnes redzējumā. Tikai šis pozitīvais redzējums vēl bija dziļā emocionālā miglā tīts. Tam, ka bija izdevusies saruna, tam, ka digitalizācijai bija nauda, vēl nebija nekāda reāla svara, lai to saistītu ar savu personisko labklājību nākotnē. Bet, neskatoties ne uz kādiem loģiskiem skaidrojumiem un pamatojumiem, vienalga nākotne likās daudzsološāka. Taču galvenais Raimonda arguments tomēr joprojām palika viņa darbība vērtspapīru tirgū. - Jā, pēc tikšanās ar Oļuku… - vīrietis pie sevis nomurmināja. Bet tas nebija nekāds arguments. Un par viņu plāniem Silvijai bija labāk vismaz pagaidām neko nezināt. – Tā ir tikai sakritība. Es taču vairāk kā gadu jau darbojos tajā interneta Ņujorkas biržā. Un pēc pirmā gada analīzes, ņemot vērā arī to, ka pastrādātās iesācēja kļūdas vairāk neatkārtošu, ir pamats spriest, ka bizness no tā visa sanāk tīri labs. Vēl jāpaeksperimentē otrs gads, un tad būs diezgan skaidra bilde, cik un kā ar to visu var nopelnīt. Un tad arī būs pavisam skaidrs, vai es varu vai nevaru atļauties pēcnācēju, vai man būs ar ko viņu izaudzināt un izskolot, - Raimonda izskaidrojošie pamatojumi jau sāka atgādināt izsvērtu akadēmisku lekciju. - Nu jā, tev vēl veselu gadu jāeksperimentē, - Silvija kā vīlusies novilka. – Bet, kad es tev piedāvāju piedalīties veikala izpirkšanā, kur viss ir pilnīgi skaidrs, tu spītējies pretī. 27

- Bet kā tev var būt pilnīgi skaidrs, ka tas veikals pēc nieka gada viss nenoiet pa burbuli? - Raimonds cirta pretī. - Kāpēc gan lai tas noietu pa burbuli? – Silvija tikai paraustīja plecus par šādu iespēju. - Lai nu kā, bet tad man būtu jāmet pie malas viss, ko esmu apguvis biržas darbībā un jāmācās tās veikala lietas atkal no sākuma. Un kā vārdā? Naudas tirgus tomēr ir pavisam cits līmenis! – Raimonds brīnījās, kā šī sieviete to neizprata. - Tāds cits līmenis, ka mašīna jāpārdod, lai izdzīvotu… - Silvija tikai pavīpsnāja. - Tu neko neesi dzirdējusi par kapitāla uzkrāšanas periodu? – Raimonds ironizēja pretī. - Nesaprotu, kāpēc to savu kapitālu tu nevari uzkrāt caur veikalu, - Silvija tikai runāja savu. – Tu prasi, kā vārdā? Vai tad tev mūsu draudzība galīgi neko nenozīmē? – sieviete pētoši ielūkojās vīrietī. - Es varētu tāpat jautāt tev attiecībā uz bērnu, - Raimonds spēra pretī. - Bet es taču neesmu tev teikusi nē, - Silvija pēkšņi kļuva gluži pielaidīga. – Ja vēl tu saki, ka pilnīgā skaidrībā tu būsi pēc gada… - Jā to nu tu esi pilnīgi pareizi sapratusi, - Raimonds pat izbrīnījās, cik sieviete pret viņa teikto bijusi vērīga. Taču tūlīt arī vīrieti sāka nomākt aizdomas, ka viņa grib tikai panākt savu veikala jautājumā. Un tur nu Raimonds bija ļoti kategorisks. Ne par ko viņš nebūtu ar mieru brīvo darbošanos naudas tirgū mainīt pret vergošanu novecojošiem ledusskapjiem un vitrīnām, kā arī neskaitāmo pircēju līdz galam nekad neizdibināmajām vēlmītēm, kuras, kā vīrietim likās, samainītu viņu sīknaudā. – Bet gadu man vēl jāpadarbojas tieši vērtspapīru tirgū un nevis veikalā, - viņš nobeidza sievietes cerības pilnīgi iznīcinošā tonī. – Tikai neveiksmes gadījumā es esmu ar mieru ņemt ārā savu naudu. - Tad, re, kā, - Silvija tikai noplātīja rokas. – Diemžēl, nauda man vajadzīga tieši tagad, bet gan jau es dabūšu… Es tev tikai piedāvāju iespēju, - viņa šķietami vienaldzīgi atteica, taču Raimonds juta, ka apmierināta draudzene nepalika. Lai nu kā, bet izrunāt visu jau viņi tāpat šajā izbraukumā nevarēja. Bija satumsis pieaugošajā salā sprēgājošs ziemas vakars. III Pamazām un nesteidzīgi Ruperts it kā starp citu bija aprunājies ar vairākiem elektronikas speciālistiem, kuri bija saistīti ar analogo un ciparu sistēmu ētera mediju jautājumiem. Arī šis tas no kabeļu mēdijiem bija noderīgs. Informācija par to, kas šajā sfērā ir kas, uzkrājās. Raimonda prātā jau veidojās aptuvena izpratne par visas televīzijas sistēmas tehniskās daļas pamata principiem. Salīdzinot dažādus izteikumus, viņš atsijāja būtisko no ne tik būtiskā, un kopējā aina sāka iezīmēties arvien skaidrāk. Ne jau ar visiem varēja runāt skaidru valodu. Un Raimonds, piedāvādams vispārējus rakstiņus par vērtspapīru tirgu un biržu brokeru darbību, bija kļuvis par dienas biznesa avīzes ārštata žurnālistu. Tā viņš varētu pamatot savu interesi, ja runāt vajadzētu ar lielākiem dūžiem. Taču pagaidām šāda vajadzība vēl nebija pienākusi. Vienkārši viņš vēl nevarēja iedomāties neko tādu, kā dēļ, lai to noskaidrotu, būtu izmantojama šādi sagatavota viltība. Bet, laimīgas sagadīšanās dēļ, pats lielākais speciālists šajā jomā viņam bija pieejams bez kādām viltībām.

Tā nu bija gadījies, ka Raimonda vecākā māsa bija apprecējusies ar akadēmiķa un elektromagnētisko plūsmu fiziķa, bet nu jau diezgan aizmirsta pensionāra doktora Fārenhorsta dēlu no pirmās laulības. Tikai pagaidām vēl tik liela mēroga zvaigzni traucēt ar saviem diletantiskajiem jautājumiem Raimonds kautrējās. Nopietnais vīrs varētu vienkārši apsmiet puicisko un it kā nenopietno domu līst ne savā lauciņā. Kā nekā tas bija fiziķis ar pasaules vārdu, izbraukājies pa neskaitāmiem simpozijiem, publicējis savas atziņas vai visos svarīgākajos pasaules periodiskajos izdevumos dotajā nozarē un saņēmis arī daudz autora apliecību. Lai cik draudzīgas attiecības arī abiem bija izveidojušās, lai cik arī viņi varēja izpļāpāties par dažādām sadzīviskām lietām, pret zinātni un sava līmeņa starptautiskajiem sakariem solīdais vīrs izturējās ļoti nopietni. Un tas jau arī bija tieši tas, ko Raimonds tik augstu vecajā pensionārā vērtēja, viņu salīdzinot ar daudziem jaunajiem tagad praktizējošajiem speciālistiem, kuriem galvenais bija saraust vairāk naudas dažkārt jebkādiem līdzekļiem. Ziema bija beigusies, un pavasara saulīte, iespīdot līdz pat istabu visapslēptākajiem stūrīšiem, vilināt vilināja ārā pie dabas. Kā parasti nekas neatliekams Raimondam darāms nebija, jo darbs biržā, ņemot vērā laika starpību, šeit Latvijā sākās tikai vēlā pēcpusdienā un ieilga līdz naktij. Katrā ziņā pa dienu varēja pazust no mājām, atstājot gudrās grāmatas uz laiciņu mierā. Kāpēc gan Raimonds lai neizbrauktu pie jūras un, turpat arī apciemojot pēc pārlaistās ziemas Bimbonu Māri, neapvienotu patīkamo ar lietderīgo? Vasaras iedeguma uzkrāšanai visīstākā agrā sezona jau likās atmodusies, bet ar Bimbonu vajadzēja tā īsti izrunāties, kā tad ar to digitalizāciju galu galā varētu sastāvēt, jo šī Māra ikdienas gaitas atradās ļoti tuvu lielo politiku virzošajām aprindām. xxx Ejot uz Rīgas dzelzceļa staciju, gandrīz blakus Brīvības piemineklim Raimondu uzrunāja vīrietis, kurš bija tikko kā izkāpis no sava jaunā un lepni vizuļojošā mersedesa. - Vai tad vecus skolas biedrus vairs nepazīsti! – respektablā limuzīna īpašnieks runāja ar nelielu krievu akcentu, bet tā atraisītie žesti un starojošais skatiens vēstīja, ka viņš ir patiesi iepriecināts. Daudz netrūka, ka svešais jau mestos Raimondu sirsnīgi apkampt. Un tik svešs šis cilvēks tomēr nebija, jo tūlīt arī Ruperts viņā atpazina puisi no skolas laikiem. Un tieši tepat blakus viņu 1. vidusskola jau arī bija. Vai viņš bija atgriezies jaunībā? Taču kāda tur jaunība – viņu jaunībā neviens ar tādām mašīnām nebraukāja. Liels retums un šiks jau skaitījās pat palietots žigulītis. Bet Jura, jā, tā lepnās mašīnas īpašnieku sauca,- Jura toreiz visus skolas gadus bija nostaigājis paplukušā plīša puskažociņā ar kapuci. Kur pretī tagad Juras apģērbs iederētos vai vissolīdākajā salonā. Raimonds, kurš savā taupības režīmā jutās diezgan apbružāts, pat tā kā sakautrējās, tiekoties ar eleganto paziņu, ar kuru viņi vienmēr bija tādi kā konkurenti. - Ak, es biju pilnīgi aizdomājies, - Raimonds attaisnoja savu nevērību un draudzīgi paspieda Juras roku. – Bet kur tas laiks?... – viņš it kā mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi viņi bija tikušies. Un tā arī neatcerējās. Toties Raimonds atcerējās, kā viņi skolas laikā bija kāvušies, bet pēc tam gudrās direktores mudināti līguši mieru. Jā, jaunībā izkauties jau bija prestiža lieta, bet ar krievu plūsmas pārstāvjiem tas bija jo īpaši patriotiski. Bet pēc tam, kad viņu roka grupai saslima bundzinieks un tuvojās skate, nācās muzikantu aizņemties no krievu grupas. Un tas bija neviens cits kā Jura. Tā viņi, kā iesāka, 29

tā turpmāk arī muzicēja kopā, un vairs nebija nekādu nacionālo pretrunu, jo Jura izrādījās talantīgs un apsviedīgs partneris. - Jā, tas laiks jau skrien vēja spārniem, - Jura piekrita. – Mēs taču kopš skolas laikiem... Kā tev pa šo visu trako dzīvi ir gājis? Vai mēs nevaram visam uzspļaut un tā kārtīgi izpļāpāties pie vienas vodkas! – Jura jau bija saņēmis Raimondu aiz rokas un vedināja turpat blakus esoša nama parādes durvīs. Raimonds tomēr nepadevās. - Ne nu gluži no skolas laikiem, - viņš palaboja Juru. – Mēs taču vēl spēlējām astoņdesmito sākumā, kad sākās tās jukas pēc Brežņeva. - Nu gan tu tā kā krievs, tikai mal un mal savu... – Jura zobgalīgi piezīmēja. Tas viņam bija tāds it kā paškritisku humoru paužošs teiciens vēl no skolas laikiem, kurš liecināja, ka kāds nebūt dogmatisks šovinists kā liela krievvalodīgo iedzīvotāju daļa Latvijā Jura nebija. - Nu gan tu mani sašāvi!... – arī Raimonds iesmējās. – Bet es pašlaik tiešām nevaru... - Kas tad tev, slims esi, vai? – Jura nesaprata. – Redzi, šī māja pieder man, - viņš norādīja uz blakus esošo ēku. – Un mēs varam atpūsties kā kungi. Dzeramais un uzkožamais jau man augšā kabinetā atradīsies. Un sekretāres smukas... - sakoptās jūgendstila celtnes īpašnieks viltīgi piemiedza ar aci. - Paldies, paldies par draudzīgo uzaicinājumu, - Raimonds jau sāka tā kā pārdomāt, vai neatlikt braucienu pie Bimbona. Taču no otras puses bija tā kā neērti pieņemt šādu daudz vairāk dzīvē sasnieguša paziņas uzcienāšanu. Cita lieta būtu, ja viņi satiktos kā pilnīgi līdzīgi partneri, kā tas bija viņu muzicēšanas laikos. - Bet zini, es tiešām nevaru, - Raimonds ātri pārdomāja, vai būtu prātīgi Juram kaut ko teikt par viņu pārņēmušo ideju. Taču ja nu viņam izrādās kādi labi paziņas Krievijā tieši šajā sfērā?... – Man tāda kā darījumu tikšanās jau norunāta, - viņš nedaudz piemeloja. - Kas tad nu tik neatliekams var būt? – Jura it kā pus pa jokam ieinteresējās. - Nekas jau nu īpašs, - Raimonds centās būt nevērīgs, lai gan Juras reakcija viņu jo sevišķi interesēja. –Tikai tāds sīkums kā jautājumi par Latvijas audiovizuālo pārraižu digitalizāciju. - Digitalizāciju? – Jura kļuva manāmi nopietnāks un it kā pārdomāja nupat dzirdēto. – Audiovizuālo? Un kā ar audio, bet nevizuālo? – viņš pievērsās Raimondamjau ar lietišķu interesi. – Man ir arī radiostacija un tuvākajā laikā es iegādāšos vēl vienu. Jāraida te Latvijā taču arī latviešu valodā, vai ne? - Tieši par radio es gan neesmu domājis, - Raimonds atzinās. - Bet arī tam, es domāju, var palielināt kanālu skaitu vienā frekvencē. Tā kā, ja tu gribi otru, tad papildu frekvence nebūtu jāņem, - viņš vēl izskaidroja savus apsvērumus. - Tu domā tieši par televīziju... – Jura jau sāka apjaust visas Raimonda idejas mērogus. – Bet, zini, ka es tagad esmu arī Rīgas Domē. Tieši pilsētas attīstības komitejā! – un skatiens viņam iezibējās. - Man prieks, ka tu esi tādā ietekmīgā vietā, - Raimonds juta, ka jāremdē paziņas aizrautība, jo diez vai kā pilsētas deputāts Jura varēja būt viņam digitalizācijā noderīgs. – Taču, manuprāt, šīs lietas, kuras saistās ar frekvencēm un to apraides iespējamu digitalizāciju, ir valsts un nevis pašvaldību kompetencē. - Nu, nesaki, nesaki! Arī Rīgas politiķiem ir sava teikšana, - Jura aizvainoti iebilda. - Teikšana, protams, ir arī Rīgas politiķiem. Un kur ir teikts, ka pēc pāris gadiem otrā gada vēlēšanās tu nekļūsti pat par Saeimas deputātu?... – Raimonds iesāka pielaidīgi, bet vedināja domas pavedienu tālāk savas idejas virzienā. – Bet ir viena cita lieta, kur tu varētu būt neaizstājams... 30

- Nu redzi, bet tu negribi nākt un izrunāties! – Jura jau bija atguvis savu stabilo vajadzīga cilvēka toni. - Tā lieta tik traki nedeg. Un to es varu tev pastāstīt vienā minūtē tepat, - Raimonds pasmaidīja par Juras neatlaidību. Bija jau tīri patīkami, ja tevi tā aicināja. Tomēr iespējamo nākotnes attiecību korektuma dēļ arī uzreiz piekrist, pēc Raimonda domām, nebija īpaši labi. Un Raimonds arī izstāstīja Juram, ka, pēc viņa domām, digitalizācijai nepieciešamos dekoderus varētu saražot it īpaši viņam tik labi pazīstamajā Krievijā. - Bijušajiem militārajiem kompleksiem taču ir visjaunāko tehnoloģiju potences. Bet darbaspēks daudz lētāks, - viņš beidza skaidrot savas versijas pamatojumu. – Tikai ar garantijām par kvalitāti tā ir kā ir... - Tu domā, ja es esmu krievs, tad man ir arī visur Krievijā sakari? – Jura paironizēja. - Tu vismaz tur esi kā savējais, - Raimonds uzsvēra lielo emocionālo nozīmi krievu biznesa attiecībās. – Un tev šādus sakarus nodibināt un pārbaudīt ir daudz vieglāk, nekā mums svešajiem. - Tā tas arī varētu būt, - Jura pārdomāja nupat uzzināto. – Bet tā uzreiz es tev uzticamus kontaktus šajā sfērā gan nevaru apņemties sagādāt. - Kāpēc lai man vajadzētu tūlīt? Ātri jau tikai kaķīši... Bet pēc tam akli kaķēni dzimst, - Raimonds iesmējās. – Ja tu kaut ko atrodi gada laikā, arī tad varam šo jautājumu aprunāt. Ātrāk tas pat nebūtu aktuāli. - Nu, gada laikā jau var saorganizēt vissarežģītākās lietas, - Jura bija pārliecināts. - Tikai nesapriecājies par agru, jo piedāvājumi tiks izskatīti no dažādām pusēm, Raimonds vēl pabrīdināja. – Un visu noteiks cena un preces kvalitāte. - A, tagad tu mani jau apbižo! – Jura atkal pārgāja uz vieglprātīgu toni. – Vai nu es kā uzņēmējs, kurš ir mazliet arī kaut ko sasniedzis, nezināšu biznesa prasības?... - Piedod! – Raimonds pasteidzās atvainoties. – Es negribēju tavas zināšanas apšaubīt. Bet biznesi jau apkārt ir redzami visādi... - Gribēji pabrīdināt, ka nekādas pārsviešanas šajā digitalizācijā neies cauri, - Jura it kā turpināja skolas biedra domu. – Esi mierīgs, es ar tādām lietām nekrāmējos, - viņš iesmējās. – Kāpēc gan lai man tas būtu vajadzīgs? Raimonds ticēja, ka Juram negodīgs bizness tik tiešām nebija vajadzīgs. Un viņam pat sametās tā kā kauns par to, ka, gribēdams būt pietiekoši svarīgs, viņš bija pasteidzies visā procesā uz priekšu un runājis par to, kas bija tikai viņa vīzija, bet par kā īstenošanas iespējām nebija pilnīgi nekādas reālas skaidrības. - Es saprotu, ka tev tiešām nekas tāds nav vajadzīgs, - Raimonds cieši ielūkojās Jurā. Abi vīri apmainījās telefoniem, cieši apņemdamies savu pazīšanos vairāk uz tik ilgu laiku nekādā gadījumā nepārtraukt. xxx Vasarnieku ciematiņā saule tik patīkami glāstoši un vilinoši gan vairs nesildīja. Vējš, brīvi izklejojies pa jūras malā sablīvētajiem ledus kalniem, savu auksto dvašu iepūta ne tikai kāpu joslas priedēs, bet arī Vecāķu ciematiņa smilšainajās ieliņās, un to varēja sajust jau pie pašas dzelzceļa stacijas. Tomēr Raimondu šāds drēgnums nepārsteidza. Viņš pie jūras agros pavasaros brauca jau gadiem, jo bija tik lieliski pēc pilsētas centra dvakas ievilkt plaušās dzestri tīro gaisu. 31

Un kas par to, ka pavasaros vasarnieku ciematiņā likās nedaudz vientulīgi? Vajadzēja tikai zināt, kur un kādi cilvēki pulcējās, un arī vēlamu kompāniju varēja atrast. Līkumodams tukšajās šķērsielās, vīrietis lēni soļoja cauri it kā pamestajam ciematiņam. Arī koka arhitektūras tradīcijās ieturētajai mājai, kurā viņš bija vasarās pavadījis bērnību un jaunību, kura tagad piederēja viņa māsai un bija svaigi nokrāsota, gaumīgi respektējot koka un mūra elementu apvienojuma īpatnības. Viss, protams, bija noslēgts, jo darba dienās māsas kuplā ģimene lielpilsētas centrā strādāja un mācījās, kā nu kurš. Bet Raimonds šeit vairs nedzīvoja, un savādas nostalģiskas trīsas izskrēja cauri viņa ķermenim. Tomēr kādi gan vēl te sentimenti varēja virmot, ja viss bija izkārtots un izkārtojies tieši tā, kā tam bija jābūt. Ja jau būtu vēlēšanās, arī viņš pa vasarām varēja apmesties pie māsas ģimenes, taču Raimonds kā vientuļnieks šajā idilliskajā ligzdiņā jutās tā kā nepiemērots un vienmēr, atrunājoties ar tādām vai citādām gaitām, atteicās no vecākās māsas ģimeniskā piedāvājuma. Pēc darba Saeimā, kur viņš līdz iepriekšējām vēlēšanām bija strādājis par deputāta Ančupāna palīgu, Raimonds pie zināmas vientulības gan jau bija sācis pierast, jo darbs ar datoru internetā jau nekādus cilvēciskos kontaktus neprasīja. Gluži otrādi – tie pat traucēja. Un tā nu vīrietim, kuram sabiedrībā grozīties patika, vajadzēja kļūt vismaz par daļēju vientuļnieku. Taču absolūta vientulība, it īpaši sauļojoties, nemaz nebija vilinoša. Un tā Raimonds devās uz zināmo vietu, kuru agrajiem pavasara periodiem bija atraduši kailās sauļošanās cienītāji un nosaukuši atbilstoši tās vēju aiztures īpatnībām par Taškentu. xxx Taškentā bariņš kailo sauļotāju patiešām bija jau priekšā. Nelielās grupiņās viņi bija iekārtojušies dziļākā ieplakā aiz bieziem kārklu krūmiem apaugušas kāpas turpat pie oficiālās pilsētas pludmales robežas. Vasarās gan visa brīvdomīgā kompānija pārcēlās tālāk klajākā un vasaras svelmē tik nesutinošā vietā, par kuru bija notikusi arī tāda kā vienošanās ar vietējās varas pārstāvjiem. Taču pašlaik arī tepat lielpilsētas pierobežā viņi nevienam netraucēja un arī viņus ar saviem nosodošajiem skatieniem nebija kam šaustīt, kā dēļ visi jutās ļoti omulīgi. Pārlaidis ieplakai ātri vērtējošu skatienu, atnākušais meklēja paziņas, ar kuriem vajadzēja sasveicināties, atjaunot pa ziemu pagaisušo pazīšanos un izvēlēties, pie kuras grupiņas pievienoties, un tādējādi ar nenozīmīgi vieglām pļāpām īsināt zem saules stariem tik lēni ritošo laiku. Raimonds piegāja pie tuvumā pamanītā Aivara, kurš viens pats sēdēja ar trijām sievietēm un spēlēja kārtis, un abi vīrieši sarokojās. - Ziema, kā redzu laimīgi pārlaista, - pienākušais vīrietis bezrūpīgi sveicināja, zibenīgi novērtēdams smiltīs atlaidušās dāmas. Viena tomēr nebija pilnīgi kaila, tikai krūšturi viņa bija atļāvusies novilkt, un Raimonds secināja, ka tā ir kāda jauniņā. Nu, ko – kailās sauļošanās praktizētāju pulciņš turpināja augt. Bet viena no pilnīgi plikajām likās tā kā redzēta. - Kā vienmēr, bez problēmām, - Aivars tikpat bezrūpīgi atņēma sveicienu un aicināja iepriekšējo gadu paziņu pievienoties kāršu partijai. Taču Raimondam pēkšņi bija radusies cita interese. 32

- Vai tikai tā nav Lailiņa?- viņš vēl nebija pilnībā pārliecināts, vai šī jaunā sieviete ir tā pati, kuru viņš ziemā bija naktsklubā fotografējis aizrautīgi dejojam. - Tā Rīga gan ir viens ļoti mazs iestādījums, - Raimonds secināja, saņēmis apstiprinājumu sievietes skatienā, un izģērbies iekārtoja savu peldu dvieli turpat blakus. - Es ceru, ka tagad tu mani nefotografēsi, - uzrunātā sieviete sarosījās un iekārtojās pa pusei sēdus, bet savu kailumu, neskatoties uz iebildumiem par šāda momenta piefiksēšanu, nemaz necentās slēpt. Vīrietis labpatikā ar skatienu noglāstīja pievilcīgo augumu ar izteikti cietajiem krūšu galiem un rūpīgi izskūto mīlēšanās vietiņu, kura kā eksotiska gliemežnīca izcēlās maigi sārtajā miesā. - Tagad jau būtu vēl interesantāk, - viņš ar acīm sūtīja sievietei apbrīnas pilnus un glaimojošus skatienus. - Nē, nē, – Laila strikti atteicās, tomēr savu noteikto nevēlēšanos nogludināja ar pielaidīgāku frāzi: - Kādu citu reizi… varbūt! - Ja sieviete nevēlas, tad tas ir likums, - Raimonds savukārt pasvītroja, ka viņš ir džentlmenis. Un abu saruna ar to arī izbeidzās, bet vīrietis pie sevis nodomāja, ka tas ir tikai pagaidām. Nekur nebija jāsteidzas. Arī to Raimonds savos četrdesmit gados bija sapratis, ka pacietība, tieši iecietīga un neuzbāzīga pacietība, lai arī nepatīkami garlaicīga un mokoša, ir viena no cilvēkam nepieciešamākajām īpašībām, jo bez tās nevarēja sasniegt neko - kur nu vēl interesantas sievietes piekrišanu. Kailie sauļotāji vēl kādu brīdi papļāpāja par šo un to, piedāvāja cits citam alu, sīkas uzkodas, saldumus. Laila piedāvāja Raimondam kādu malku viskija, no kā vīrietis tomēr atteicās, savukārt aizripinot katrai no trīs dāmām pa apkrāsotai Lieldienu olai, jo bija īstais pavasara saulgriežu laiks un viņš bija sagatavojies jebkādiem gadījumiem. Un tad jau arī saules kulminācijas pavasara īsais brīdis bija cauri. Ejot uz transportu, kādā ceļa pagriezienā Raimonds atvadījās, aizbildinoties ar ieplānotajām darīšanām, un palūdza valdzinošās Lailas telefona numuru – lai varētu atdot fotogrāfijas no deju plača, bet ko varēja zināt… Sieviete nekādu kartīti nedeva, bet atšķirībā no iepriekšējās tikšanās reizes, kad viņa bija atteikusies izpaust par sevi jebkādas ziņas un tikai paņēmusi Raimonda vizītkarti no biznesa avīzes, tālruņa numuru vienkārši nodiktēja, lai vīrietis varētu ierakstīt savā piezīmju bloknotā. - Nu tad vakarā satiekamies atkal klubiņā! - neko konkrētu nepiedāvādams, viņš draiski pavicināja ar roku atvadu sveiciena vietā. - Visādi jau var gadīties, - Laila daudznozīmīgi atmāja. Un Raimonds nošķīrās no draudzīgās kompānijas. xxx Sportiskā riksī Raimonds uzskrēja kāpā, uz kuras kādreiz bija atradies pat skatu tornis, un dziļi ieelpoja. Jā, skatu torņa vairs nebija. Tas bija palicis iepriekšējā tūkstošgadē, viņu pašu nokurināts kādā Jāņu ugunskurā. Bet ar šo vietu saistījās senas atmiņas. Bērnība. Precīzāk gan – tīņa gadi. Pirmās kompānijas – komandas, kā viņi toreiz sauca. Zēnu un meiteņu. Visādas pārgrupēšanās no vienas otrā, kas tika uzskatīta par nodevību. Gandrīz vai militarizētas spēles starp šīm komandām, kuras tika uzskatītas par 33

galveno saturu dzīvei, un tad – pirmie skūpsti pie Līgo ugunskura visiem kopā apvienojoties gandrīz draudzīgā barā. Bet tagad viņi bija jau veči. Kā tas laiks gan skrēja. It kā nemanāmi, bet, lūk, Raimonds atradās bērnībā tik iemīļotā skatu torņa vietā, kura sen vairs nebija. Bet toreiz tas likās tik iespaidīgi īsts, ievērojams un arī biedējošs, jo kāpt tornī – tas bija kaut kas ļoti īpašs. Pēkšņi Raimonds iedomājās, ka arī Bimbonu Māris varētu nebūt. Ne tikai mājās, bet arī Latvijā. Un vispār varēja jau nebūt, kā nebija viņu tornis un daudzi draugi un paziņas, kuri šā vai tā jau bija devušies meklēt labākus medību laukus. Ar Māri viņi taču nebija kontaktējušies kopš pagājušās vasaras. Bet dzīve, it īpaši viņam, bija raiba. Stiklotās terases durvis tomēr bija plaši atvērtas, un Raimonds jau sevi sāka apsmiet par visādām muļķīgām iedomām. Tomēr telpā tik tiešām neviena nebija. Iegājis Raimonds skaļi pajautāja, vai kāds ir mājās, bet viņam neviens neatsaucās. Telpas nebija tīrītas, varēja pat ironiski teikt, ka sveicienus sūta kosmētiskā remonta veicēji. Un ļoti manāmas bija tajās notikušas uzdzīves pēdas – istabas stūrī sakrautas tukšas pudeles, caur pavērtajām virtuves durvīm rēgojās netīru trauku kaudze, bet tautiski dekoratīvais galdauts nobārstīts ar pelniem un papildu izraibināts izlaistītu dzērienu traipiem. Viss prasīt prasījās pēc kārtīgas izmēšanas un sakārtošanas. Raimonds ieklausījās mājā sanošajās skaņās. Nekā, kas liecinātu par to, ka te kāds atradās. Tikai parastie koka māju skrapsti, graboņa un čīkstoņa kāda rodas vējam stiprāk saduroties ar citādi stabilajām ārsienām. Raimonds jau sāka domāt, ka Māris ir kaut kur tepat izgājis un durvis vienkārši nav aizslēdzis, jo pēc brītiņa taisījies atgriezties. Viņš atsēdās no klūgām pītā krēslā pie loga un, sākdams gaidīt saimnieku, aizsmēķēja cigareti. Tomēr atkal sāka pārņemt doma, ka kaut kas te nebija kārtībā. Cik viņš atcerējās, tad Bimbons nekad tik pavirši pret savu dzīves vietu nebija attiecies. Katru rītu gludi noskuvies un tīrā kreklā viņš pat pēc vistrakākajām uzdzīvēm bija izskatījies nesatricināmi solīds, viesmīlīgi laipns un ar vēsu mieru spējīgs reaģēt pat uz visgraujošākajiem likteņa triecieniem. Bet tagad šeit bija īsta cūku kūts! Pat pelnu trauki nebija izbērti. Un tad ciemiņš izdzirda tādu kā vaidu, kā nopūtu apakšstāvā. Viņš ieklausījās, bet skaņa neatkārtojās. Vai viņš nebija kļūdījies? Arī tas jau varēja būt tikai nemierīgais pavasara vējš, kurš nevaldāmās brīvības alkās trakoja pa visu pasauli, aicinādams sev līdzi bezbēdīgās trakulībās saulgriežu notikuma atzīmēšanas sakarā. Pēc brīža stenoši kunkstošā skaņa apakšējā stāvā atkārtojās. Neizrādīdams nekādas īpašas aktivitātes, Raimonds nolēma tomēr paskatīties, kas tur ir, jo savādas it kā gaisā virmojošas nojausmas jaucās pa vīrieša galvu. Viņš uzmanīgi, ieklausoties vai vissīkākajā troksnītī, nokāpa pa kāpnēm. Arī apakšstāvā visas durvis bija pusvirus vaļā, un, ejot garām Māra guļamistabai, Raimonds ieraudzīja sakņupuši sēdošu stāvu, kurš uz dīvāna malas lēni šūpojās kādā sev vien saprotamā ritmā. Sēdošais gluži kā transā nepievērsa nekādu uzmanību kustībai gaitenī, un atkal dziļa nopūta, kura līdzinājās klusi kunkstošam vaidam izlauzās no sēdošā vīrieša krūtīm. Rokas cietējam bija nolaidušās klēpī, bet to pirksti turēja krampjaini satvertu virves gabalu, no kura bija jau izveidota cilpa. - Kā tad iet cilvēkam, kuram es iemācīju spēlēt zolīti?- Raimonds izlikās neievērojam Bimbonu Māra sašļukušo pozu. – Tā kādreiz tu mani laikam sauci… 34

- Baigi ieraut gribas! - brīdi truli blenzis uz Raimondu, mājas saimnieks izdvesa. – Ja nesanāk, tad tiešām jākaras, - viņa skatiens nolaidās uz klēpī saliktajām rokām ar vēl joprojām sažņaugto striķi. - Un tu tā nopietni biji sataisījies kārties?- Raimonds, neskatoties uz drauga stāvokli, tomēr nesteidzās kā ātrā palīdzība drāzties uz veikalu pēc alkohola. - Nu, negribas jau… - Bimbons atzinās. – Bet neko labāku es tiešām nespēju izdomāt!- vīrieša skatiens drudžaini mētājās pa istabu, ik pa brīdim aizkavēdamies pie Raimonda mēmi lūdzošā izteiksmē. - Uzlāpīšu jau uzlāpīšu es tevi!, - atnācējs nebūt negribēja, lai draugs un cīņu biedrs daudzajos piedzīvojumos jaunībā sāktu atklāti lūgties. - Tad ne jau paģiru dēļ es domāju par to striķi!- pasvārstījis rokā, viņš aizsvieda tālu kaktā virves gabalu, kuru līdz tam vēl joprojām bija turējis cieši satvertu. - Kāpēc tad es par tevi tik slikti lai domātu? – Raimonds līdzināja sarunu ar laipojošu jautājumu, tajā pašā laikā provocēdams draugu stāstīt ko vairāk. Bet Bimbonu Māris šajā brīdī nebija īpaši runīgs. Viņš piecēlās un, kā ticis vaļā no kāda neredzama, bet ārkārtīgi nomokošā sloga, tīkamā atbrīvotībā vaļīgi izstaipījās. - Nu tad uzlāpi, kā soli! – Māris atgādināja Raimonda izteikumu draiski provocējošā uzstājībā. - Tikai atceries, ka es tevi esmu izglābis un tu esi man dzīvību parādā, - glābējs draudzīgi uzsita bēdu brālim pa plecu. – Bet kam gan negadās…. Un abi aizgāja lietišķi raitā solī uz vienīgo ciemata veikalu, kurš strādāja ne tikai vasaras sezonā, bet kur varēja dabūt visu, sākot no sāls, sērkociņiem, avīzēm un mazgājamajiem līdzekļiem un beidzot ar mobilo telefonu kartēm un visdažādāko marku dzērieniem. xxx - Kur tad tu tā nodzīvojies?- kad viņi bija atgriezušies mājās, Raimonds sāka Bimbonu Māri tomēr izprašņāt sīkāk. - Ek, tā visa dzīve ir sagājusi vienā lielā zaftē, - iedzēris krietnu viskija malku Māris atzinās. - Nu, nu, vai tad tik traki ir? – Raimonds tomēr negribēja uzreiz piekrist tādam apgalvojumam. – Māja tev ir pa pirmo, - viņš ar roku gaisā iezīmēja plašu vēzienu un ērtāk iekārtojās krēslā. – Darbs arī solīdās aprindā. Par sievu nemaz nemēģini sūdzēties. Jā, kur tad ir Līga? - Tur jau tā zafte… - Bimbons iedzēra vēl un aizsmēķēja cigareti. - Kas tad, saplēsies būsi? Tas jau pāriet, - Raimonds mēģināja draugu mierināt. - Ja būtu saplēsies… - Bombons tikai bezcerīgi noplātīja rokas. Un tad viņš sāka stāstīt, ka Līga nemaz netaisoties uz valsts galvaspilsētu pārcelties. Viņai turpat Kurzemē esot labi. Sava bode. Savs cilvēku loks. Pie Māra viņa tikai laiku pa laikam atbraucot. - Arī tā cilvēki mēdz dzīvot. Un varbūt ka tā ir vēl labāk, - Raimonds nesaprata, jo pats ar savu draudzeni arī tikās tikai laiku pa laikam. - Nu, bet man ar to nepietiek. Viņa man ir tā kā otra puse. Ir taču dzirdēts, ka cilvēkam ir otra īstā puse, - Bimbons mēģināja savas jūtas paskaidrot dziļāk. – Un ja notiek tas brīnums un atrod to otru, tad bez viņa tu esi kā ne pats… - Vieni žēlojas, ka nevar atrast sev to otro pusi, bet tie, kas ir atraduši, atkal žēlojas par to, ka ir atraduši… Vai tā tas jāsaprot? – Raimonds nedaudz ironiski secināja. 35

- Var arī tā, – Bimbonu Māris, uztvēris ironiju, iesmējās. – Bet tā nu tas ir! Un vakar no rīta viņa aizbrauca pat neatvadījusies. Tikai no autoostas piezvanīja. - Mēģini saprast arī Līgu! Viņai tur tomēr ir veikals. To uz šejieni tik viegli nevar pārcelt, - Raimonds mēģināja lietai pieiet no otras puses. - Baigais veikals! Caurs siets tas ir nevis veikals, - Māris jau bija nedaudz iesilis – Katru mēnesi man kādi iztrūkumi jāsedz, - viņš nedaudz bravurīgi žēlojās. - Ja jau tā, tad nesedz tos iztrūkumus, - Raimonds ieteica. – Nobankrotēs, un būs vien jāpārceļas uz šejieni. - Viņa nepārcelsies… - Māris pārliecināti noteica. – Viņai vajag tikai naudu! - Kā tad tu pēkšņi pie tādām domām nāci? – Raimonds nesaprata drauga domas maiņu. - Ne jau pēkšņi. Man jau sen nāca ziņas, ka viņai tur ir mīļākais. Jaunāks, - Māris atklāja savu visslēptāko noslēpumu. - Tu redzi, kā pamanījusies! – Raimonds bija tā kā nedaudz pat pārsteigts, bet atceroties, kāda Līga bija izskatījusies pēdējā tikšanās reizē iepriekšējā gadā, tas nelikās neticami. – Un pat jaunāku dabūjusi? - Tādas raganas jau pieprot visu! – Māris atkal iedzēra. – Bet vakar viņa pat nepateica, ka aizbrauc. Vienkārši aizlavījās. - Tu saki – ragana… - Raimondam iepatikās šis vārds, kādā Māris bija nosaucis savu sievu, un viņam jau gribējās ieteikt draugam, lai triec to raganu ratā. Bet Māris piezīmi uztvēra ļoti nopietni. - Jā, jā! Tu nesmejies. Viņa tās lietas pieprot. Vēl no vecāsmātes samācījusies, Bimbons aizrautīgi sāka stāstīt. – Viņa jau to veikalu arī tur, lai būtu cilvēkiem, kur apgrozīties. Tad nu sanāk tās sievas un izdomā visādus pekstiņus ar vīriešiem. - Tā teikt, sava klientūra?… - Raimonds sekoja drauga domai. – Bet tu mēģini tomēr to visu neņemt galvā! – viņš pēkšņi mainīja savu attieksmi. – Dzīvo tā, it kā tev tā visa nebūtu. Aizbrauksim vakarā uz naktsklubu, un noķersi tu sev arī kādu sievišķi, un arī jaunāku. Tad redzēs, ko viņa teiks! – Raimondam pašam iepatikās pēkšņā ideja arvien vairāk. - Varbūt tā nemaz nav tik slikta doma? – Māris ieplestām acīm, it kā pašam šāda ideja nebūtu varējusi iešauties galvā, nolūkojās Raimondā. - Jā, dzīvīte… - Raimonds iedzēra mazu malciņu viskija. – Biju nācis pie tevis runāt par lietu, bet atklājas vēl šitādas lietiņas. - Un kā tev pašām? – Bimbons ieprasījās, vēlēdamies pārtraukt Raimonda nekautrīgos jautājumus par viņa personisko dzīvi un nemaz neievērodams pēdējo drauga repliku. - Stagnācija, - Raimonds diezgan labprāt pārgāja uz sevis apspriešanu.. – Mēs jau tāpat kā tu ar savējo runājam dažādās valodās… Tik vien ir kā tas sekss nedēļas nogalēs. -Kas tad jums ko nesaprasties? Ja ir sekss, tad tas jau ir labi. Ko tu vēl gribi? – nu Bimbons pārņēma pamācītāja lomu. - It kā jau neko, bet… tomēr… - Raimonds saminstinājās. - Es nemaz tā īsti neesmu domājis, ko tieši gribētu, bet kaut kas, liekas, tāpat kā tev nav tā, kā vajadzētu. - Nu, tu jau gribi nezin, ko!- Bimbons pacēla glāzīti.. – Nu tad iedzersim par to nezin ko! - Vai gribēt ir kaitīgi?- Raimonds ciniski iesmējās. 36

- Nē, kaitīgi ir nedabūt!- abi kā samēģinājuši divbalsīgi noskandēja vecu un nodrāztu izteicienu un bravurīgi iedzēra, augstu paceļot saliektos elkoņus un dižmanīgi atmetot galvas kā oficieru kungi cariskās Krievijas armijā. - Viņa jau arī, redz, grib savu piparu bodīti, - Raimonds turpināja – Bet, ja padošos, tad būs tieši tāpat kā tev. - Jā, viņas visas ir vienādas, - Bimbons piekrita. - Un tad vēl tās vecās lietas, - un Raimonds izstāstīja senajam draugam par vairāk kā pusi gadu desmita veco notikumu ar noguldījumu ņēmēju firmu, kurā viņš bija strādājis un par kuru vēl joprojām atmiņā uzpeldēja nedrošas domas. - O, tad jau tu esi cilvēks ar pieredzi tajās mūsu lietās, - Bimbonu Māris uztvēra Raimonda stāstīto diezgan negaidīti. - Raimond, Raimond, nu neesi tik naivs, - viņš sāka skaidrot, ka tik sīkas lietas jau sen nevienu vairs neinteresē un, ja tiešas atbildības nav, tad uztraukties ir gluži velti. - Bet noguldītāji?- Raimonds tomēr mēģināja iebilst. – Vai es viņiem, skatoties acīs, varu apgalvot, ka neesmu nozadzis viņu naudu? - Ko tu, Raimond, sevi nomoki?- Bimbons turpināja savā pārliecinošajā tonī. – Vai tie noguldītāji paši ar savu alkatību nav vainīgi, ka jums naudu deva? Vieglā peļņā, neko paši nedarot un nejēdzot, gribēja iedzīvoties! Un samaksāja par savu naivo alkatību. Vai tu nekad neesi dzirdējis sakāmvārdu, ka skola maksā naudu? Deviņdesmito gadu pirmajā pusē. Bimbons bija strādājis par viceprezidentu vienā no Kurzemes pilsētu bankām. Tajā, kuras prezidents pēc bankrota taisījās plaši izvērst spirta rūpniecību Latvijā, bet pēc tam viņu vēl līdz šim pilnībā oficiāli nenoskaidrotu iemeslu dēļ nošāva. Pēc bankas bankrota viceprezidents laikam laimīgā kārtā bija aizgājis pa citādiem ceļiem uz Kurzemes piena un gaļas kombinātiem, kuri viens pēc otra gāja uz privatizāciju. Sev gan vai nu par nelaimi, bet varbūt arī par laimi Bimbons nekādas īpašuma daļas nebija iedalījis. Jo par šiem uzņēmumiem šodien nekas ievērojams vairs nebija dzirdams. Tie vai nu kaut kā vilka savu dzīvīti uz bankrota robežas vai arī jau vispār bija nobeigušies. Varēja jau pļāpāt, ka, ja viņš kā komercdirektors nebūtu aizgājis, ražotņu liktenis varēja izvērsties savādāk, bet Bimbonu Māra atrunas uz šādiem pieļāvumiem vienmēr skanēja: “Naivi ir domāt, ka tie jaunbagātnieki un īpašnieki kaut ko prātīgu ņem vērā. Ja viņi ir ieņēmuši galvā, ka nolaistu iestādi var dabūt par sviestmaizi, tad nekādi loģiski argumenti viņus nepārliecinās. Tas, ka visgrūtāk ir sabalansēt ražošanu un realizāciju ar labiem kadriem un panākt, lai tas viss katru dienu nestu regulāru peļņu, viņiem ir tukša vieta. Galvenais ir lētāk nopirkt. Bet nolaistu uzņēmumu ar vecām tehnoloģijām un bez labiem kadriem pat par velti neatmaksājas ņemt. Pat ja piemaksā nē!” - Jā, principā jau tā ir, - Raimonds piekrita draugam un nolēma parunāt par to, kāpēc viņš uz Vecāķiem vispār bija braucis. - Bet vai tu atceries to Jutu pagājušogad, un to, ko viņa ieteica par digitalizēšanu? – viņš iesāka savu galveno tēmu. - Jā, bet kāds tev ar to sakars? – Bimbonu Māris bija pati uzmanība. - Tad, redzi, telecentra direktors Kamonskis ir mans bijušais radinieks. Un mēs jau paspējām aprunāties. Tās lietiņas nemaz nav tik sarežģītas, kā tas varētu likties. - Un Raimonds izstāstīja par visām digitalizācijas niansēm, kuras bija jau noskaidrojis. - Tā kā tagad darbs tev. Un beidz te apraudāt savu neizdevušos laulības dzīvi! Jāstrādā! - Raimonds nobeidza savu runu. 37

Bet tad viņš atcerējās, ka Bimbons bija kaut ko runājis par koku tranzītu no Krievijas. - Jā, kā tev ar tiem kokiem? – viņš vairāk gan pieklājības pēc apprasījās, jo neizskatījās, ka Bimbons ar kaut ko nopietnu būtu ļoti aizņemts. - Ar kokiem sasalums… - Māris pielika pirkstu pie pieres, un tikai tagad Raimonds ievēroja labi sadzijušu, bet palielu rētu, kādas agrāk Bimbonam nebija. – Redzi, kā tas beidzās! – Bimbons sāka stāstīt pagājušās ziemas piedzīvojumus, kuru rezultātā bija pusotru mēnesi nogulējis kādā Krievijas slimnīcā. - Jā, gribētāju jau laikam ir daudz. Un tie paņēmieni… Nu, Krievija jau paliek Krievija… - Raimonds pat tā kā juta līdzi, kaut gan no otras puses viņš priecājās, ka draugs nav aizņemts un tagad varēs pievērsties televīzijas projektam ar pilnu klapi. - Tad tu saki, ka jārunā ar Rumpeli par digitalizāciju? – Bimbons pārprasīja. - Jā, ir jārunā! – Raimonds apstiprināja iepriekš teikto. - Tad parunāsim arī, - Māris apsolīja. - Parunā gan, ja nav nekas labāks ko darīt, - Raimonds nedaudz jau sāka ironizēt. - Nu, ko? Tad tu saki, ka jābrauc meitās? – Bimbons piecēlās kājās un izstaipījies aizgāja otrā istabā pārģērbties. Viņš bija pilnībā atguvis savu cilvēcisko formu un darboties gribu. Gaita gan vīram no izdzertā viskija bija kļuvusi tāda kā pārāk brīva, taču tas jau doties uz naktsklubu netraucēja. Un Bimbons jau varēja daudz turēt. Atgriezies mājas saimnieks rokās svārstīja otrā istabā paņemtu valtera markas pistoli. - Priekš kam tad tev tā? – Raimonds manāmi izbrīnīts ieprasījās. - Ja jau mēs taisamies darīt lielas lietas, tad vajadzīgs arī atbilstošs bruņojums, Bimbons aizstūķēja pistoli aizmugurē aiz biksēm. Bet pēc pāris soļiem, kurus viņš paspēra pa istabu šaujamais izslīdēja pa bikšu staru un nokrita uz grīdas. Tikai tagad Raimonds saprata, ka Bimbons tomēr ir krietni apreibis. - Man liekās, ka būs labāk, ja es to verķi paņemšu pie sevis, - Raimonds veikli pieliecās un paņēma ieroci. - Tikai skaties! Tad tu esi mans miesassargs, - Bimbons arī neiebilda. Un abi draugi devās piedzīvojumu meklējumos gluži kā jaunībā. xxx Bimbons ieradās pie Rumpeļa jau nākošajā dienā pēc satikšanās ar seno bērnības draugu Raimondu. Ideja par visas valsts digitalizāciju tik tiešām bija laba. Tajā slēpās iespēja dabūt tādu naudu, kādu tikai kopā pa visām Latvijā notikušajām afērām varēja savākt. Protams, atskaitot bankas Baltija klaji bandītisko šmaukšanu. Bet milzīgo apmēru ziņā tā bija līdzvērtīga šim lielākajam naudas noziegumam Latvijā. Un tas nebūt nebija tāds noziegums. Digitalizācija pat vispār neizskatījās pēc nozieguma, lai gan ej nu tu saproti šādās pat juristiem nekad līdz galam neskaidrās lietās. Protams, afērās vienmēr pastāvēja riski, taču pie pašreizējās valdošās morāles tie pat nebija riski. Taisīt afēras un izkombinēt naudu, izmantojot vēl neaizlāpītos caurumus likumdošanā, drīzāk skaitījās goda lieta, jo kurš gan Latvijā bija ticis pie ievērojamas naudas bez šādas vai tādas likumdošanas pastaipīšanas. 38

- Afērists, tas ir radošs un izdomas bagāts cilvēks, kurš zina savu mērķi, - nelegālās saiešanās savējo vidū mēdza paust Rumpelis, viltīgi piemiedzis savas spridzīgās ačteles. Visam bija jānotiek cieši starp savējiem – šaurā izredzēto lokā, starp vīriem, kuri pazinās jau gadiem un bija paspējuši iepazīt cits citu kā savstarpēji izdevīgus un noderīgus partnerus. Roka roku mazgā – tā vecā padomju laika blatu sistēma turpināja darboties kā mūžīgs un nemirstīgs purva bruņu rupucis, kuru nespēja iespaidot ne vien perestroika, bet arī tik nozīmīga lieta kā neatkarības atgūšana. Latvijā nebija kā riskantajā Krievijā, kurā kā atklātā kaujas laukā bieži cīnījās katrs par sevi un cīnījās līdz nāvei. Šeit tomēr vēl pastāvēja koleģiālas jūtas un vienmēr bija sameklējams kāda biedra plecs, lai arī atklāti un oficiāli par to netika runāts. Varbūt šādā darījumā arī viņam, Bimbonam, izdotos tikt pie kādas kaut cik solīdas naudas summas, par kuru beidzot varētu savest kārtībā veco mantoto māju cilvēciskā Eiropas līmenī. Tad viņš kaut piespiedu kārtā pārvestu Līgu no Kurzemes uz galvaspilsētas labāko piejūras rajonu. Pagaidām sieva gan tiepās, bet ko viņa darīs tad, kad viss būs iekārtots pasaules labākajā līmenī? Bimbons pārdomāja nākotnes perspektīvas, nu jau gandrīz stundu gaidīdams Ministru Prezidenta sekretariātā. - Varbūt Rumpeļa kungs šodien vispār nepieņems... – nepazīstamā sekretāre bažīgi uzrunāja pacietīgo gaidītāju. - Vai jūs pateicāt viņam, kas viņu gaida? – Bimbons kļuva nepacietīgāks un uzstājīgāks. - Es jau teicu, ka Rumpeļa kungs šodien ir ļoti aizņemts! – sekretāre izvairīgi atbildēja. Viņa izskatījās tāda kā nedroša – raudzījās ieplestām stirnas acīm, un meitenes skatiens tramīgi klejoja starp Bimbonu, Rumpeļa kabineta durvīm un papīriem uz rakstāmgalda, aiz kura viņa sēdēja. - Bet jūs pasakiet, ka atnācis partijas biedrs Māris Bimbons! – viņš demonstratīvi uzlika savu vizītkarti uz sekretāres galda. – Ienesiet to viņam, ja citādi nevar! - Jūs mani te nekomandējiet! – nervozā meitene pēkšņi it kā uzsprāga. – Te ir Ministru Kabinets nevis vienas partijas privātais birojs. Visas tikšanās pie mums tiek iepriekš plānotas, - skaidrojot šīs vispārzināmās lietas, viņa centās atgūt mieru, un tas jaunajai sievietei arī izdevās. - Nu, ziniet!... – Bimbons izvilka mobilo telefonu un piezvanīja uz blakus istabu, lai arī tas likās smieklīgi un nejēdzīgi. - Andri, zini, mani pie tevis nelaiž iekšā. Vai tiešām neatradīsies brītiņš veciem čomiem? Ideja ir baigi grandioza! - Kā tad neatradīsies?... – Rumpelis pats iznāca sekretariātā. - Bet jūs taču teicāt... – sekretāre pat pietrūkās kājās. - Visam ir savi izņēmumi, jaunkundz... – Ministru Prezidents viltīgi piemiedza ar aci jaunajai sievietei. - Es te nekādi nevaru saprast... – Rumpelis pat sāka tā kā taisnoties, taču Bimbons zināja, ka viņš netaisnojas, bet gan grib izspiest kādu ideju, ja reiz labais paziņa ir atnācis. – Redzi, nodokļu atlaides es tagad esmu dabūjis. Bet, vienalga, peļņa par pagājušo gadu tikai kādi pāris procenti... - Varbūt slikta darba ražība? – Bimbons pievērsa partijas biedra uzmanību tik izplatītajam iemeslam. Viņam jau uzreiz bija skaidrs, ka Ministru Prezidents nodarbojas ar sava kokapstrādes uzņēmuma problēmām. - Kādu ražību lai izspiež no tām vecajām iekārtām? – Rumpelis pavīpsnāja. – Bet es te neesmu nekāds sociāldemokrāts. Man vajag peļņu! Lai kapitāls aug... 39

- Nu, kapitāla augšana jau ir atkarīga no... – Bimbons uzmanīgi iesāka, bet lielais vīrs viņu strupi pārtrauca. - Zinu, zinu!... Vai tu domā, ka es tās gudrās grāmatas neesmu lasījis? Kopā taču mācījāmies...- Rumpelis visgudri deklarēja. – Bet, kamēr es krāmēšos ar teoriju ieviešanu, citi aizies man garām. Šeit mums ir citi apstākļi. Jāņem, kamēr ir, ko ņemt! - Uz brīdi varbūt aizies arī garām, bet vai nesadegs?- Bimbons tomēr iebilda. – Redzēji, kā Lavents ar savu Baltijas banku... Bija nepārspējamākais līderis, un kur viņš ir tagad? - Naudu jau viņš paspēja izmētāt pa visādiem neaizsniedzamiem ofšoriem un tagad ir bagāts cilvēks, - Rumpelis runāja gandrīz vai skaudīgi. - Bet viņš nekad nebūs Ministru Prezidents, jo ir notiesāts kā noziedznieks, Bimbons atzīmēja Rumpeļa stāvokli. - Nē, stāvoklim nav nekādas nozīmes, ja ar tā palīdzību nevar taisīt naudu, to es esmu sapratis jau sen. Tas ir galvenais veiksmes faktors. Ja tev ir nauda, arī stāvokli tev piešķirs, par to nu tu vari būt drošs, - Rumpelis sāka izklāstīt savas teorijas, kuras diezgan krasi atšķīrās no ekonomiskās attīstības pamatnostādnēm. - Jā, dzīvē bieži vien ir citādi nekā zinātniskajās teorijās, - arī Bimbons piekrita, jo bez naudas nekustējās nekas. Cilvēkiem vajadzēja naudu, nevis teorijas, jo nauda izrādījās vienīgā pareizā atslēga visam tam, ko uzskatīja par dzīves nepieciešamībām. - Nauda ir tāda ezotēriska būtne, kurai ir pilnīgi savi likumi. Nekādu teoriju. Tai patīk, ja to pielūdz. Viņai vajag uzdāvināt puķi! Bet pats tu to nevari izdarīt. Vajag kādu citu piedabūt, lai to puķi uzdāvina tavā vārdā, un tad nauda tevi mīlēs un nāks pie tevis, Rumpelis bija sācis runāt tādā kā sazvērnieciski pieklusinātā mistiskā balsī, it kā izpildītu noslēpumainu rituālu. - Tieši tāpēc es arī esmu atnācis, - Bimbons intriģējoši paziņoja, kad naudas pielūgšanas kults jau sāka gandrīz vai izpausties kādās noteiktās darbībās. Tik pārņemts no tā izskatījās Rumpelis. - Ko, tu gribi manā vietā iedot Naudai puķi? – lielā vīra skatiens alkatīgi iedzalkstījās. - Tā varētu teikt... – Bimbons pielāgojās Ministru Prezidenta stilam. - Un kā tu to izdarīsi? – Rumpelis nepacietīgi ieprasījās, atgriezdamies no saviem ezotēriskajiem klejojumiem reālajā pasaulē. - Ir viena lietiņa padomā, kura apmēru ziņā neatpaliek no bankas Baltija afēras... – Un Bimbons izklāstīja Raimonda Ruperta visas Latvijas digitalizēšanas projekta detaļas. - Viss jau būtu labi, bet kur lai ņem naudu tāda projekta uzsākšanai? – Rumpelis, manāmi ieinteresēts, sāka bažīties. - Vai tad tu nevari sākumā ielikt savu? – Bimbonam likās smieklīgi, ka cilvēku, kurš ir miljonārs, uztrauc tādas lietas kā kapitāls projekta uzsākšanai. - Vai tev prāts! – Rumpelis reaģēja tā, it kā kāds būtu piegānījis viņa svētnīcu. – Kārtīgs latvietis malku no šķūnīša ārā nedod. Kas ir mans, tas mans. Nauda jāņem no sabiedriskām lietām, fondiem, gratiem... Mēs taču taisīsim sabiedrībai labumu, tad tā lai arī maksā! IV Vasara bija pašā plaukumā. 40

Pēc Jāņiem iestājās neparasta tveice, kāda sen nebija šajos Latvijas mērenajos platuma grādos izbaudīta. Pilsētas centra galvenā asfaltētā iela kā dzīvs organisms izstaroja versmainu sutoņu, kura, sajaukdamās ar transporta izplūdes gāzēm, smacēt smacēja pat piektā stāva mansardā, kur atradās Ruperta dzīvoklis. Un Raimonds bieži brauca pie jūras. Taču nu jau ne tikai sauļošanās un tusēšanās ar paziņām vien viņam bija prātā. Turpat dzīvoja arī Bimbonu Māris, ar kuru kopā tagad saistījās lielie plāni. Un Māris bieži ar cilvēkiem tikās savā nomaļā ciematiņa mājā, tā kā bija sastopams tieši Vecāķos. Jau no agrā pavasara, kad viņi ar Bimbonu bija izrunājušies par Latvijas televīzijas digitalizācijas milzīgajām iespējām, Raimonds gaidīja kādu atbildi no Lielā Papas, kā Bimbons mēdza saukt tagad nu jau kādu gadu pie valdīšanas esošo politiķi Andri Rumpeli. Raimonds pat sāka jau niknoties, ka tik lēni vilkās vienkāršas atbildes sagaidīšana. - Velns parāvis! Vai tu esi konsultants vai neesi? - viņš bija uzbrucis Mārim. - Pagaidi un pacieties! Tās lietas tur augšā neiet tik ātri…- Bimbons tikai vēsā mierā nolūkojās pāri savām iespaidīgajām brillēm. Un Raimonds arī gaidīja. Kas cits viņam vēl atlika? Taču laiks gāja, bet nekas nekustējās. Jau sen Raimonds dega nepacietībā braukt pie doktora Fārenhorsta, lai, izmantojot vecā zinātnes spīdekļa starptautiskos sakarus, uzsāktu lētāku aparātu piegādātāju meklējumus. Tieši uz neoficiāli atrastu lētāku piegāžu rēķina Raimonds arī cerēja gūt peļņu, kura pie milzīgā finanšu apjoma būtu tik liela, ka ieinteresētu pat vislielākā kalibra darboņus. Bet politiskā griba kavējās. - Nu, vai kustas arī kaut kas?- nu jau kārtējo reizi saticis Bimbonu mājās, Raimonds bezcerīgi ieprasījās. - Tiek jau, tiek domāts… Par koncepciju, par sabiedriskās domas iestādīšanu… Bimbons, ērti atlaidies pītajā klubkrēslā, ievilka dziļu dūmu. – Galvenais jau kā vienmēr ir finanses. Visur trūkst. Budžets jāstaipa kā tāda košļājamā gumija. Bet no tā ir atkarīgs politiķa reitings… - Bimbonu Māris jau taisījās izplūst vispārējās teorijās. - Pagaidi!- Raimonds neiecietīgi viņu pārtrauca. – Bet finanses taču ir! - Nesapratu?- Bimbona skatiens cieši ieurbās Raimondā. – Tur taču vajadzīgi miljoni. Bet ar miljoniem neviens gājiens nav noslēpjams. Tos visus uzošņā un kar pie lielā zvana. Kaut kas nepareizi, un politiķim tā ir nāve… Kaut gan, no otras puses – kas gan ir politiskā atbildība... - Ko tu visu laiku man stāsti tās vispārējās teorijas? – Raimonds saskaitās. – Vai tad es tev neteicu, ka Kaminskim ir mobilā telefona akcijas, gandrīz ceturtā daļa. Tās viņa telecentram piešķirtas jau labu laiku. Tā teikt, attīstībai. Un dividendēs tur nāk pavisam oficiāli miljoni. Tikai viņš pats ar to visu negrib krāmēties. Tā teikt, ģimenes cilvēks – atstrādā savas stundas un skrien pie sievas un bērniem. - Vai tu teici, ka centram pašam ir miljoni?- Bimbons sarauktu pieri mēģināja atcerēties. – Nē, to tu gan neesi teicis! Mēs jau ne vienreiz vien ar Lielo Papu esam ierunājušies, bet viss apstājies pie naudas… - Tieši tā varbūt neteicu, bet to, ka ir akcijas, pateicu noteikti, - Raimonds tikai noplātīja rokas, jo izrādījās, ka pašu galveno, ko tik lietišķi bija uzsvēris Oļegs, lielais konsultants Bimbons gluži vienkārši bija palaidis gar ausīm. – Nu, tevi jau var arī saprast – toreiz tu biji ne savā ādā… - Vai tu tagad gribēsi pagriezt, ka es pie visa esmu vainīgs?- Bimbons sparīgi saslējās un ņēma mobilo telefonu. 41

- Vai nav vienalga, kurš ir vainīgs, - Raimonds tikai atteica, bet Bimbonu Māris jau lietišķi spieda pogas. Dabūjis savienojumu, Māris piecēlās kājās un rosīgi sāka staigāt pa istabu. - Man ir jaunumi, - viņš, cenzdamies izvairīties no precīziem lietu nosaukumiem, ziņoja klausulē. – Izrādās, ka tam centram projektam nauda ir. Vajadzīga tikai augstākstāvošo piekrišana. Nu, jūs zināt, par ko es runāju? - Saņēmis apstiprinošu atbildi Bimbons turpināja. – Varbūt ka tas lietas virzīšanās tempu var izmainīt? Māris īsu brītiņu ieklausījās, un viņa sejā ievilkās nepatīkama grimase. - Es taču to tikai nupat uzzināju, - viņš vainīgi sāka taisnoties, bet tad pa visu kalsno seju plati pasmaidīja. – Labi, taisīsim papīrus! - Tas, ka ir nauda, protams, visu maina, - Bimbons likās atkārtoja nupat dzirdētu spriedumu. – Tu dzirdēja? Jātaisa papīri! – viņš, kā veicis svarīgu uzdevumu, atkal atlaidās krēslā. Bija jau arī veicis, bet tikai Raimonda uzstājīgi iekustināts. - Nu, lieliski! Beidzot!- Raimonds, kurš tāpat, nespēdams mierīgi nosēdēt, bija piecēlies, apsēdās. – Cik vienkārši viss beidzot izrādījās, - viņš nenoturējās nepaslavējis draugu. - Tā nu ir liberālisma priekšrocība, ka savējiem viss notiek ātri un vienkārši, Bimbons atkal bija pragmatiskais Rumpeļa ideoloģijas paudējs. - Vai tā tomēr ir labi, ka viss notiek pa blatiem? – Raimonds bažījās. - Mērķis attaisno visu! – Bimbons bija pilnīgi pārliecinošs. - Un ja nu kas nāk gaismā? – Raimonds tomēr tik pārliecināts nejutās. - Atceries, ka lielos zagļus netiesā, bet ceļ amatos, - Bimbons iesmējās. – Tā teikuši mūsu klasiķi jau aizpagājušajā gadsimtā. Abi nu jau mierīgi sāka pārspriest, kas tieši bija jādara un kādi dokumenti jāsagatavo parakstīšanai. xxx Nu savukārt bija Raimonda kārta zvanīt pa telefonu, jo abi bija vienojušies, ka pie Bimbona pēdējā laikā piestaigājošo eksdeputātu Ančupānu, jeb otru Māri no Māru mafijas, kā Raimonds mēdza jokot, nebūdams nemaz tik tālu no īstenības, varētu mēģināt iesaistīt pagaidām viņu divu topošajā projektā. - Tas ir sīkums, ka viņš ir paštaisns un spītīgs un runā daudz nepamatotu lietu… Raimonds bijušo šefu aizstāvēja. Tā bija Ruperta ideja, ka par Kaminska palīgu derētu tieši Ančupāns. – Viņš taču būs tikai mūsu lietišķais partneris. Tā teikt, Latvijas puses pārstāvis, par cik Kaminskis negrib šajā lietā darboties, - Raimonds vēl paskaidroja. - Pagaidi, - Bimbonu Māris pakasīja savu pliko galvas vidu. – Jātaisa citādi! - Nu, nu? – Raimonds bija saintriģēts, jo draugs, it kā ieguvis pēkšņu apskaidrību, bija pacēlis zīmīgu pirkstu kā tāds mistisks pravietis. - Jādibina privāta apkalpojoša meitas firma, kas vairs nav valsts uzņēmums… Bimbons pavēstīja savu ģeniālo ideju. - Ko tu ar to gribi teikt?- Raimonds pārjautāja. Bija grūti izsekot Bimbona domas pavedienam, kurš brīžiem mudžinājās nez kādās nelietderīgās vispārējās teorijās, bet brīžiem tikai ar nepilnām frāzēm piefiksēja būtiski svarīgus momentus. - To, ka tādai firmai pēc likuma nav jārīko konkursi, - Bimbons atkal pacēla savu zīmīgo pirkstu. 42

- Nezinu, kā tas ir juridiski, bet tas ir vēl viens pluss Ančupānam, jo viņš ir jurists,Ruperts vēlreiz pasvītroja savas izvēles pareizību. - Tu nezini, bet uz kā tad tu taisījies visu to miljonu peļņu dabūt, ja nebūsi pie teikšanas? – izskatījās, ka Bimbonu Māris iekšēji gavilē. - Nu, uz lētākām sagādēm, protams! – Ruperts jau sāka skaisties, ka Māris viņu kā puiku dzina stūrī. - Bet kurš tevi, vienkāršu mirstīgo, pie tām sagādēm laidīs? Šai lietā nepietiek tikai ar tavu kaut vai ģeniālo ekonomiku. Tā jau ir politika. Konkursi. Un lobisms. Bet šoreiz tas Kaminska slinkums ir labi nostrādājis, jo meitas firmai, kas to visu darīs, konkurss jārīko nav. Likums to nepieprasa, - Bimbons vēl joprojām priecājās par savu pēkšņi radušos apskaidrību. - Ko tu man te skalo smadzenes kā skolas puikam, - Raimonds vairs nevarēja nociesties, kaut gan viss, ko teica Bimbons, bija pilnīga taisnība. Taču pārākuma pilnais tonis, kādā Māris runāja, bija aizskarošs, līdz pašiem Raimonda būtības dziļumiem aizskarošs. - Un kāpēc gan mēs nevarētu ar visiem konkursiem kā normāli cilvēki? - viņš iecirtīgi iebilda. – Tāpat mēs visus noteikumus dabūsim zināt pirmie un varēsim paspēt pielāgoties. - Ak, kas par jezgu sāksies! – Bimbons viszinoši šūpoja galvu. – Un šodien normāli cilvēki ir tie, kuri visām šīm nevajadzīgajām formalitātēm pamanās aizlavīties garām. - Bet kā tad ar godīgu attieksmi? – Raimonds juta, ka jau sāk moralizēt, taču tā īsti viņam nekad arī nebija patikusi tik izplatītā naudas raušana ar jebkādiem līdzekļiem. - Nu, nu, netēlo nu te klīrīgu meitu, - Bimbons jau samierinoši papliķēja Raimondam pa plecu. – Tad jau iznāk, ka tu gribi gan politiķiem, gan lobijiem atņemt dienišķo maizīti. - Neko es nevienam negribu atņemt, - Raimonds protestēja. - Bet, ja pēc kaut kādas tur abstrakta godīguma izpratnes zudīs vajadzība iekārtoties bez rindas, kas tad vairs par šo izkārtošanu maksās? – Bimbons lietišķi pajautāja. - Un tu gribi teikt, ka tā nebūtu labāk? – Raimonds tik pat tieši cirta pretī. - Kam labāk? – Bimbons jau sāka skaisties. – Tiem, kas nav mani un līdz ar to arī Lielā čomi, varbūt arī būtu labāk. Bet tu taču esi atnācis pie manis! Un, ja tev nepatīk pašlaik biznesā pastāvošie noteikumi, tad šķiramies labāk uzreiz kā draugi, - Māris bija nopietni aizsvilies. - Tev taisnība, piedod! – Raimonds jutās, kā nolikts pie vietas. – Galu galā diskusijās dzimst patiesība, un katrā lietā jau kāds orientējas labāk. Bet tieši tāpēc jau tu tāds prātvēders esi vajadzīgs, - izteiktā beigās viņš jau neatturējās no vieglas ironijas. - Un es domāju, ka mēs vienojāmies, ka es tikai kā lobijs nodrošinu politisko aizmuguri, - Māris atkal sāka aizplūst pārspriedumos. – Tad jau man pienāktos vēl papildus daļa… - Labi, labi, pret to man nekādu principiālu iebildumu nav, - Raimonds atbildēja tik pat nenoteikti. Bet cik nu nenoteikti? Tas, ka pirms jebkādas darbības uzsākšanas bija jāzina, kas katram par to būs, bija skaidrāks par skaidru. Tie, kuri aizbildinājās, ka nav ko dalīt ādu, kamēr lācis vēl mežā, bija vienkārši demagogi. Katrā ziņā ne Raimonds, ne arī Bimbonu Māris nesāktu nekādu medību sarežģītās gaitas, ja nezinātu, kāda kuram pienākas daļa no 43

iespējamā guvuma. Par to arī neizbēgami bija jāvienojas, taču šajā brīdī dalīšanās jautājums vēl nebija neatliekams. Bet firma bija jādibina steidzami, un tāpēc steidzami bija vajadzīgs direktors. xxx Bijušo deputātu Māri Ančupānu, kā izrādījās, nemaz nebija tik viegli sazvanīt, jo savu mobilo telefonu viņš bija nodevis sievas rīcībā. - Ja vajag, zvani vakarā uz mājām,- Olga labi pazina bijušo vīra palīgu Saeimā. Tā nu Raimonds, pievakarē atgriezies Rīgas centrā, vēlreiz ņēmās zvanīt bijušajam šefam. - Nu kā tad nu iet lieliem cilvēkiem?- izdzirdējis Māri atsaucamies klausulē, Raimonds sveicināja familiāri brīvā manierē. - Kas tur zvana?- Ančupāns tramīgi iejautājās. - Vai tad vecus draugus vairs nepazīsti?- Raimonds turpināja, kā iesācis. - Vai tas būtu Ruperts?- bijušais deputāts minēja. - Nu, kas gan cits, - zvanītājs turpināja vieglprātīgo toni. - Ko tu gribi? Kas tā par nenopietnu pļāpāšanu? – Ančupāns centās runāt lietišķi stingrā balsī, kurā tomēr jautās nedroša saspringtība. Taču Raimonds necentās paātrināt skaidrības ieviešanu par zvana iemeslu. Tagad viņš, ņemot vērā tik svarīgo galveno sakāmo, varēja pilnībā izbaudīt stāvokļa noteicēja lomu. Un, iekšēji pilnībā atzīstoties, šī lomu maiņa abu vīriešu attiecībās arī bija viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc Raimonds Ruperts vēlējās par Latvijas puses oficiālo pārstāvi visā digitalizācijas projektā redzēt tieši kādreizējo šefu. Māris Ančupāns bez šaubām bija piemērots, ar atbilstošām iemaņām, kuras bija vairāk vai mazāk veiksmīgi noslīpējis savas deputāta darbības laikā. Taču nebūt ne ģeniālā darboņa augstprātīgā un paštaisnā, pat tēvišķā attieksme pret apkārtējiem un it īpaši pret padotajiem bija aizskaroša. Ko tas Ančupāns iedomājās! Raimonds bija gājis uz viņa palīga vietu ar vienu nolūku – iepazīt valsts augstāko ešelonu aizkulises, iepazīt to sadzīvi, kurā it kā gluži no nekā veidojās tik svarīgie valstiskie lēmumi. Taču Ančupāns kā tāds mazs cariņš bija centies savu palīgu izmantot gan kā šoferi, gan produktu sagādnieku mājas vajadzībām, gan arī kā aukli mazo bērnu vešanai uz dārziņu. Ņemot vērā ne pārāk lielo noslogotību un to, ka Ančupāns bija viņu ņēmis līdzi arī uz daudzām neoficiālām darba sarunām ar ietekmīgiem cilvēkiem, palīgs nekādus protestus nebija izteicis. Taču autoritatīvā attieksme nebija patīkama. Un pamazām pret šefu uzkrājās krietna nepatika, no kuras vaļā tikt varēja, tikai nostādot Ančupānu līdzīgā pozīcijā, lai lielais šefs beidzot saprastu, ka tik liels viņš nemaz nav. Nu šis moments bija pienācis. Un tagad šefs un piedāvātājs bija Ruperts. - Varbūt var kļūt arī par nopietnu... – viņš tik par kaitinoši turpināja. - Ko tu pļāpā kā ar bābieti randiņā?- Ančupāns neiecietīgi noprasīja. – Vai tev ir kas padomā vai nav? - Protams, ka ir! - nu arī Raimonds kļuva nopietns. 44

- Nu, tad ņem trauku un nāc šurp, - bijušais deputāts kļuva neparasti organizatorisks. - Jā, bez trauka laikam tādas lietas būs grūti izrunāt… - Raimonda balsī iezagās ironija, jo bija manīts, ka pēdējā laikā kādreiz ietekmīgais vīrs bieži uzturējās lētās dzertuvēs. Taču viņu lietai tas diez vai varēja traucēt, jo viss, kas no Ančupāna tiktu prasīts, būtu jau sagatavotu materiālu parakstīšana. Raimonds nopirka veikalā pudeli viskija un kāpa augšā pie Ančupāna, kurš dzīvoja netālu no viņa galveno Rīgas satiksmes bulvāri šķērsojošā mazākā ieliņā. xxx - Tu redzi, kādi mums negaidīti ciemiņi! - Olga ar viltīgu smaidu sagaidīja Raimondu.. – Nu, nāc tikai iekšā! Kur tik sen biji pazudis? Vecais jau gaida, - Ančupāna sieva runāja vienā laidā un izskatījās, ka sieviete ir labā garastāvoklī. - Ko teiksi? - Pats Ančupāns sēdēja viesistabā un pa televizoru skatījās vakara ziņu pārraidi. Raimonds klusējot nolika uz mazā galdiņa blakus bijušajam šefam lielo četrstūraino pudeli. - Nu, tā jau ir lieta! - Ančupānu Māris nekavējās pudeli atvērt un salēja dzērienu slīpēta stikla glāzēs, kurās tas patīkami dzeltenīgi mirgoja. - Oļa! – saimnieks nobļāvās pa visu dzīvokli. – Atnes mums kādu augli, ko uzkost! - A, tu atnesi tos augļus, ka tik skaļi bļausties? - Olga jau stāvēja ar mandarīnu šķīvi istabas durvīs. – Jā, vai tu atnesi? Un vai man tu ielēji? - Vai tad tu gribi? - Ančupāns nesteidzīgi cēlās pēc trešās glāzes. - Vai es gribot? – Olga izsmējīgi pārprasīja. – Vai tad es pēc slimas izskatos? - Nu, es domāju, ka Raimondam kaut kas runājams zem četrām acīm, - Ančupānu Māris sāka tā kā taisnoties. Taču Oļa nekādu taisnošanos neņēma vērā. - Iedomājies, dzīvo manā maizē, un viņam no manis būs noslēpumi,- sieviete gan savā runā uzmeta vaicājošu skatienu Raimondam, taču pamanījusi ciemiņa acīs nenopietnu smīniņu, tāpat vien turpināja: - Saki, kādi tev no manis var būt noslēpumi? - Nē, nē! Nekas no sievas slēpjams nevar būt, - Raimonds pasteidzās atbalstīt Olgu. -Nu, redzi… - sieviete piesēdās pie abiem vīriešiem. – Stāsti, Raimond, vai apprecējies vēl neesi? - dzimusi Krievijā, viņa bija tieša un nekautrīgi noteikta, saucot lietas īstajos vārdos. - Nekādi nevaru atrast īsto, - Raimonds atrunājās, jo bija neērti runāt atklāti par tik intīmām lietām. Un arī domas tādā jautājumā kā sievas apņemšanas nepieciešamība Raimondam droši ka bija pavisam citādas nekā šai krievu izcelsmes sievietei. - Nu tad preci mani,- ātri iedzērusi krietnu malku, Oļa izteica negaidītu piedāvājumu, kurš dēļ sava pēkšņuma nemaz pēc īsta piedāvājuma neizklausījās. - Rupert, vai tu mani precēsi?- šīs tik vienkāršās lietas atkārtojums, ņemot vērā apstākļus, kuros tas tika izteikts, likās vēl neīstāks – gluži kā kāda nešana cauri. Raimonds palūkojās Ančupānā. Tas uztvēra bijušā padotā skatienu. - Nu, Oļa! Nu jau tu šauj pār svītru, - Ančupāns, kā paradis, tēvišķi laboja situāciju. 45

- Es jau neko… Jāpadomā, - Raimonds saņēmās tik kutelīgo situāciju vērst par joku. Un kas tad tā arī bija, ja ne joks? - Bet ko mūsu Māris iesāks bez sievas? - viņš uzdeva tik vienkāršu un naivu jautājumu. Kaut kas sievietes piedāvājumā, ja atmeta no tā visu humora devu, tomēr likās naturāli īsts, bet, lai kā Raimonds vēlējās atspēlēties Ančupānam par agrākajām morālajām pārestībām, tomēr viņa sievu pavest viņam nebija nācis ne prātā. Un ne jau kādu nebūt tikumisku apsvērumu dēļ, bet gan tāpēc, ka apaļīgā un vulgārā sieviete kā mīlas spēļu partnere Raimondu nebūt neinteresēja. - Kam Ančupānam sieva, ja viņš to nevar uzturēt?- no Oļas puses atskanēja vēl viens tik pat spēcīgs cik vienkāršs arguments. - Jā, var arī tā domāt, - Raimonds viltīgi pārlika. – Bet varbūt es esmu atnācis tieši tās visas nelaimes vērst par labu... Viņš, lai arī aplinkus, bija izteicis sava nāciena iemeslu, un vienkāršā sieviete, kura runāja uzreiz un tieši to, kas patrāpījās uz mēles, bija krietni palīdzējusi piešķirt sakāmajam nevērīgas elegances pieskaņu. Tieši tādu, kāda Raimondam svarīgās lietās tik ļoti patika. Par to vīrietis bija gatavs citādi paprasto būtni pat noskūpstīt. Taču viņš tomēr centās nekādi neizrādīt savas emocijas. - Ko tad te vairs var vērst par labu?- sieva tikai neticīgi runāja tālāk, bet pats Ančupāns bija saausījies. - Ko tu ar to vēršanu par labu domā? – viņš ieinteresēti ieprasījās, neņemdams vērā nekādus sievas noniecinājumus. - Ir darbiņš priekš tevis, - Raimonds arī vairs nevilka garumā, jo likās, ka atmosfēra ir nobriedusi viņam vislabvēlīgākā. – Un nevis kaut kāds darbiņš, bet nopietns darbs. Tikai… - te nu viņš ieturēja garu pauzi. - Tu esi atradis Mārim darbu! – Olga iemetās Raimondam klēpī, apķērās ap kaklu un sāka ciemiņu neprātīgi skūpstīt, ar daudzajām bučiņām vai no vienas vietas noklājot vīrieša seju. – Tu dzirdi! Raimonds tev ir darbu sameklējis! – sieviete aizgūtnēm iesaucās savu emociju izvirduma starplaikos. - Nomierinies! Sieviete! – Ančupāns atspēries vilka ārā Oļu no Raimonda klēpja, kamēr Ruperts, bolīdams viņam pretī neizpratnes pilnus skatienus, tikai vienkārši paļāvās liktenim. - Kas tu?… Greizsirdīgs esi? – Olga atgaiņājās no Ančupāna. – Tev sagādā darbu, bet tu vēl esi greizsirdīgs? - Neesmu es greizsirdīgs, Oļa, neesmu, - Ančupānu Māris, saņēmis ciešāk, izcēla sajūsmināto sievu no ciemiņa klēpja. – Tikai tu neļauj mums noskaidrot, kas tas par darbu īstenībā ir. Ļauj izrunāties, un tad varēsi krist ap kaklu, kam vien tīk, - vīrs nolika sievieti atstatu uz dīvāna un ieinteresēts atgriezās pie Raimonda. Ruperts izstāstīja Ančupānam visu par ieplānoto telecentra meitas firmu, kura būtu domāta kā apkalpojoša institūcija visas Latvijas apraides digitalizācijas ieviešanai, galvenokārt uzsverot to, ka visi aprēķini un plānošana būs jāuztic ārzemju speciālistiem, bet galvenais pieņēmējs un visas darba kvalitātes novērtētājs būs Ančupāna tiešais priekšnieks un pavēlnieks telecentra direktors Kaminskis. - Bet kāda loma tajā visā ir tev? – Māris aizmirsies plūkāja savas spurainās ūsas. 46

- Teiksim tā, ka es esmu tā visa projekta koordinators, - Raimonds izvairīgi atteica. Viņam gan gribējās pašapzinīgajam Ančupānam uzsvērt, ka tieši viņš ir bijis tas, kurš ir uztvēris un ierosinājis tālākai virzīšanai daudzus miljonu vērto ideju par digitalizācijas organizēšanu. Taču šāda Ruperta centrālās lomas apzināšana varēja traucēt tālākajā sadarbībā. Tomēr nebūt ne ar pliku roku ņemamais Ančupāns kaut ko nojauta. - Vai tikai tas viss nav līdzīgi, kā tev bija ar tām noguldījumu ņemšanām, - viņš piesardzīgi prašņāja Raimondu, kurš bija šefam diezgan sīki stāstījis sava iepriekšējā darba nianses. – Un pēc tam man būs jālaižas uz Krieviju. Bet uz Krieviju man tā kā negribētos… - Vai tu saskati manu vainu tajā, ka tavs priekštecis manā karjerā tagad atrodas Krievijā? – Raimonds diezgan uzbrūkoši uzstādīja tiešu pretjautājumu. - Tava vaina tā īsti tur laikam nav gan, - Ančupānu Māra šaudīgas kļuvušās ačteles it kā meklēja kādu stabilu pieturas punktu, kur pieķerties. Ar prātu viņš saprata, ka līdzības tiešām nebija nekādas. Tomēr visā digitalizācijas lietā bija tik daudz neskaidrību, kuras biedēja. Un to, ka Raimonds bija apsviedīgs plānotājs, Ančupāns arī zināja. No otras puses piedāvātais jau bija tikai algots darbs, kurā ar visām neskaidrībām viņš varēja griezties pie augstāk stāvošas priekšniecības. Pat tik augstu stāvošas, kādā līmenī viņam jau sāka zust cerības kādreiz vēl atgriezties. Un tas bija vilinoši! Tieši par spīti pēdējo gadu spējajam kritienam, kad lielākā daļa no vecajiem draugiem uz ielas grieza galvas pretējā virzienā un izlikās vairs nepazīstam kādreizējo kolēģi. - Cik tur tajā meitas firmā mēnesī maksās? – abu sarunā iejaucās Olga, kura, lai arī sēdēja atstatu, visu bija uzmanīgi klausījusies. - Tāda līmeņa direktoram jau būtu korekti saņemt tikpat, cik saņēma deputāts, Raimonds pasteidzās izteikt savas domas, kamēr Ančupāns vēl joprojām visu pārdomāja. – Bet tā jau vairs nav mana darīšana. - Nu, ko tad tu vēl domā? – Olga pārņēma lietu savās rokās. – Līdz kuram laikam ir jādod atbilde? - Šajā nedēļas nogalē jaunajam direktora kandidātam kopā ar Kaminski jāsagatavo ministrijai projekta pieteikums apstiprināšanai, - Raimonds bezkaislīgi pavēstīja. – Tā kā, ja īpaši jādomā, tad ne ilgāk kā līdz rītam. - Un, ja atbild vēl šovakar? – Olga bija ķērusies klāt vīra darba jautājumam ar pilnu sparu. - Tad jau rīt es stādu Māri priekšā telecentra direktoram, - Raimonds juta, ka labāku palīgu par Olgu viņš sev pat domādams nebūtu varējis izdomāt, jo saruna ar Ančupānu vien varēja izvērsties uz visu nakti. Tagad viss izskatījās gandrīz vai izlemts. - Skat kā, uz Krieviju viņš negribot! – Olga ar savu vienkāršo repliku pielika visai sarunai ironisku punktu. – Bet vai ēst un šņabi dzert tu gribi? - Jā, laikam jau jāsaka Raimondam liels paldies! – Ančupānu Māris ar sievas iejaukšanos bija izsists no savām pārdomām. Un ko gan viņš varēja zaudēt?

Kamēr saimnieks vēl domīgi sēdēja, vilkdams dziļus dūmus no pirkstos cieši sakniebtās cigaretes, Olga vedināja visu šo vīra jaunā darba lietu kārtīgi apslacīt pirtī pie abu paziņām. Sieviete viltīgi un divdomīgi vairākas reizes Raimondam miedza ar aci, uz ko labdaris tomēr nesteidzās reaģēt. Pat gluži otrādi, sajutis intīmu atbrīvotības gaisotņu uzvilnīšanu, Ruperts steidzās atvadīties, aizbildinoties ar vēl kādu norunātu un neatliekamu tikšanos. Viss vajadzīgais taču bija nokārtojies. xxx Bimbons zvanīja Raimondam jau nākošajā dienā. - Nu? Kā veicās pārrunas ar Ančupānu? – klausulē nepacietīgi skanēja viņa darbīgi satrauktā balss. Tāds Bimbons bija reti. Vismaz Raimondam, kurš draugu pazina pietiekoši ilgi, šāda izpausme likās Bimbonu Mārim neraksturīga. - Viss kārtībā! – Raimonds lepni atteica. – Kas tev tik steidzami lika zvanīt? - Kas lika, kas lika? Tā mašīnīte ir iedarbojusies! Un kāda tur kārtība? Dokumentus vajag! – Māris bēra kā automāts. - Dokumenti būs nākošās nedēļas sākumā. Pa nogali uztaisīsim. Bet šodien man šie abi divi, Kaminskis ar Ančupānu jāsapazīstina. Lai saostās, un tad jau redzēs… Raimonds pēc iespējas īsāk centās atainot lietu stāvokli. - Kas tur ko redzēt? Dokumentus vajag taisīt un viss! – Bimbons runāja vareni izrīkojošā tonī kā liels priekšnieks. No tā Raimonds saprata, ka viņam nupat vēl bijusi saruna ar ietekmīgo politiķi vai kādu citu viņa cilvēku. Bet kādi gan citi cilvēki vēl varēja būt, ja pats Bimbons jau bija Lielā Papas cilvēks. - Tu vēl šodien runāji ar Rumpeli? – Raimonds tieši noprasīja. - Kuš! Kurš pa telefonu sauc lietas īstos vārdos? – Bimbons taisīja lielu noslēpumainību. Bet būtībā jau viņam taisnība bija. Ja lieki nemuldēs, tad arī liekas nepatikšanas izpaliks. - Labi, labi, es labošos! – Raimonds atvainojās. - Tad tu saki, ka nākošās nedēļas sākumā? – Māris vēl pārprasīja. – Tā arī viņam pateikšu. Un drudžainā saruna pārtrūka. xxx Bimbons bija ieradies pie Ministru Prezidenta uz ļoti nopietnu sarunu. Šoreiz pats Rumpelis bija viņu aicinājis un neapmierināti interesējies, kāpēc par naudas esamību digitalizācijas projekta bīdīšanai viņam paziņo tikai pēc tik ilga laika. - Kāpēc tu uzreiz neteici, ka tam telecentram ir tik pieklājīga nauda, ar ko rīkoties? – Rumpelis bija pat piecēlies no sava augstā krēsla un kā sanervozējies staigāja pa apjomīgo kabinetu. - Vai tad tu kā Ministru Prezidents to nezināji, - Bimbons cirta pretī. Viņu aizskāra tas, ka pēkšņajā darbīguma uzplūdā Rumpelis jau sāka no viņa taisīt grēkāzi. - Es neesmu nekāds grāmatvedis, kam jānodarbojas ar visādu tur kontu pārzināšanu. Tas ir jūsu, palīgu un menedžeru, darbs. Manā ziņā ir stratēģiskas pamatlīnijas un to attīstīšana. 48

- Un naudas iekasēšana par to attīstīšanu... – Bimbons paironizēja, bet tad pārgāja uz taisnošanos. – Nu, nepateica man tas Ruperts pašu galveno, ka nauda ir. Tā bija aizrāvies ar savu ideju, ka pašu galveno aizmirsa pateikt. - Bet, protams, ka nauda ir galvenais! Un tās iekasēšana ir vienīgais veids, kā Viņa var nonākt pie tevis. Beidzot tu arī sāc kaut ko saprast...- Rumpelis nebija uztvēris ironiju. – Ja tu naudu esi dabūjis, tā jau ir tava kā malka šķūnītī. Atņemt to tev ir grūti un sarežģīti. Ja vien tu pats kā tāds plundraks to visādiem kretīniem neatļauj. Galvenais ir nebūt plundrakam un prast sevi aizstāvēt. Aizstāvēt sevi un savu ģimeni un rūpēties par sev tuvākajiem ir pirmais Dieva likums. Viss pārējais tikai klaja demagoģija lētticīgo apvārdošanai. Kā var darīt kaut ko sabiedrības labā, ja tā ir kā inerta masa? Ja katrs rūpēsies par sevi, tad arī sabiedrība sastāvēs no aprūpētiem un laimīgiem elementiem un līdz ar to arī būs laba un laimīga. Bet rūpēšanās par sabiedrību ir tikai tāds abstrakts jēdziens, kura nejēdzību jau sociālisma sabrukums pierādīja. - Vai tad valdībai par sabiedrību nav jārūpējas? – Bimbons pa pusei ironiski ieprasījās. – Kāpēc tad sabiedrībai būtu vajadzīga tāda valdība, kura par to nerūpējas? - Valdība ir tāpēc, ka tāda nu reiz tā civilizācija ir. Lai nebūtu anarhijas kaut vai... – Rumpelis paraustīja plecus. – Kāpēc man par to būtu jālauza galva? Ja tāda institūcija pastāv, tad mani interesē tikai tas, vai es tajā esmu vai neesmu un vai man tas ir izdevīgi. - Un tikai?... – Bimbons viltīgi ieprasījās. - Vai tu te nemēģini pret mani kompromatus ierakstīt? – Rumpelis pēkšņi saraizējās. - Mēs taču esam vienā laivā... – Bimbons nomierināja Ministru Prezidentu. - Labi jau labi, lai tie tavi puikas taisa papīrus! – Rumpelis uzsvērti beidza jau ieilgušo pļāpāšanu. – Es gādāšu, lai mans ministrs paraksta. Un viss ies kā pa sviestu. Tas jau arī ir mans vadošais uzdevums. Bimbons pie sevis pasmīnēja par to, ka šodienas jaunieši vārdu sviests lieto arī pavisam citā un ne tik patīkamā nozīmē, taču, neko neiebildis, pilnībā paļāvās un lielā vīra spējām lietas nokārtot. Viņš taču to bija pierādījis jau neskaitāmas reizes, jo gluži kā karavāna gāja tikai uz priekšu, neskatoties ne uz kādām sīko šuneļu vaukšķēšanām. Piebilda Bimbons ko citu, jo juta ka Ministru Prezidentam šī tēma patīk. - Un vēl pārskaitīt naudu... - Bet protams! – Rumpelis pat atplauka no sava nīgruma par palīgu neizdarībām. – Mazāk par pusi nemaz nemēģiniet man piedāvāt... - Bet protams! – Bimbons apzināti atkārtoja šefa teikto. – Es jau tikai mēģinu mūsu nopietnībai piešķirt kādu jautrāku toni stila pēc. - Vai tad kumēdiņi, tavuprāt, ir labs stils? – Rumpelis ieinteresējās. - Bez kumēdiņiem tām nopietnajām lietām nav tā īpašā šika... – Bimbons necentās savu domu izskaidrot detalizētāk, taču viņam kā jau no teātra cilvēku ģimenes nākušam cilvēkam visi dramaturģiskie sīkumi bija skaidri pilnībā. – Atceries, ka jāsmaida, kā teica barons Minhauzens, jo ar nopietnām sejām ir pastrādātas visas pasaules muļķības. - Zini, man tas patīk! To derēs iegaumēt, - Ministru prezidents atcerējās kādu etīdi no Jāņa Streiča filmas Mans draugs nenopietns cilvēks, kuru atveidoja slavenais aktieris Paukštello un mēģināja to nospēlēt: - Komsī, komsā, nāc pagrabā, - viņš komiski novaibstījās. Šis dramaturģiskais vingrinājums Rumpelim ne īpaši izdevās, un komiskā ainiņa iznāca neveikli un samāksloti, pat ķēmīgi. Bimbonam viņš šķita līdzīgs neveiklam kalnu trollim. Lai nu kā Bimbonu Māris šaubījās starp ekonomikas pamatlikumu un naudas maģijas izšķirošajām nozīmēm veiksmes priekšnoteikumos, tad par talantīga vai netalantīga aktiera sniegumu viņš nešaubījās. Arī neparastais uzvārds bija nācis no tēva, 49

slavena dziedātāja, pseidonīma vēl Ulmaņa laikos, un teātra garu viņš bija uzsūcis jau agrā bērnībā gluži kā mātes pienu. Bet šodienas pasaulē valdīja ekonomija un bija jālauzās tajā gribi vai negribi. Rumpelis bija netalantīgs aktieris, bet talantīgs finansu darbonis. Un tagad nācās atzīt viņu par savu šefu. - Nu, redzi, cik jautri! – Bimbons nemaz netaisījās paust Rumpelim, ko viņš patiesībā domāja. – Tautai patīk jautri vadoņi. Vai tad nav patīkamāk? - Tu saki, ka man sanāk? – Rumpelis lūkojās kā liels bērns, kurš sev atklājis jaunu rotaļlietiņu. - Bet protams! – Bimbons netaupīja uzslavas, kuras neko nemaksāja, jo ar šādiem cilvēkiem bija jāspēlē pēc viņu noteikumiem. - Nu tad uz priekšu! – Rumpelis izrīkoja. – Lai raksta papīrus... xxx Pēc dažām stundām Raimonds Ruperts satikās ar Māri Ančupānu mazā kafejnīcā nelielā šķērsielā netālu no abu mājām. Jau Ančupānu Māra deputāta laikos viņi bija šeit iegriezušies, kad bija kas runājams. Un, spriežot pēc jautrības ar kādu Ančupāns tērgāja ar oficianti, viņš pēdējā laikā tur bija biežs viesis. - Piesēdi! – Ančupāns vēlīgi pamāja ar roku. – Ko dzersi? - Mums tā kā būtu laiks kustēties, - Raimonds nevaļīgi palūkojās pulkstenī. Bija precīzi norunātais laiks pulksten divpadsmitos, un pēc četrdesmit minūtēm jau Kaminskis sāks gaidīt tieši viņus. Tā bija norunāts. - Cik tad te līdz televīzijai… - Ančupāns jutās ļoti omulīgi. Bet līdz Pārdaugavai bija jābrauc no Centra labs brīdis ar trolejbusu, un līdz Centram vēl jāaiziet. - Anniņ, mīļā sirds, atnes arī Raimondam simtiņu, - Ančupāns paskalināja dzeltenīgo šķidrumu savā glāzē. – Tu mani vakar tā iedzirdīji, ka šodien tāda slābana dūša. - Nu, nē! – Raimonds strikti apturēja pasūtījumu meitenei, kura jau devās aiz letes. – Man, lūdzu, glāzi minerālūdens! - Ko tad tik vāji? – Ančupāns iedzēra krietnu malku viskija. - Man pa dienu nav paraduma lietot grādīgos, - Raimonds ironiski noteica. – Vismaz nu jau labu laiku kā nē! - Vai tas būtu smalks mājiens man? – bijušais deputāts izrādījās nemaz nebija tik biezādains. Kad Raimonds strādāja par viņa palīgu, viņi krodziņus bija apmeklējuši bieži, bet ko gan padotais varēja iebilst, ja šefs tā vēlējās. Tagad apstākļi bija mainījušies un Raimonds nolēma dot bijušajam deputātam nelielu morālisku mācību. - Izrādās, ka tu ļoti labi saproti, kas par lietu. Šoreiz tas viss ir pārāk nopietni, lai tavas pļēgurošanas dēļ liktu visu uz spēles, - Raimonds nemaz necentās pieklusināt balsi, lai oficiante nevarētu viņa teikto sadzirdēt, un runāja izteiktā izrīkojošā tonī, kādā parasti mēdza runāt Ančupāns. - Nu jau, nu jau! – Ančupāns tikai noplātīja rokas. – Svētā nevainība atradusies, viņš visu vērta par joku. – Tu redzi, Anniņ, kāda ļauna priekšniecība. Un, ātri iztukšojis glāzi līdz galam, viņš arī cēlās uz iešanu. Raimondam pat tā kā sametās kauns, cik veikli visu bija nostādījis Ančupāns. 50

Bet šis īpašības bijušajam dīdžejam un juristam varēja ļoti palīdzēt turpmākajā paredzamajā darbā, kad vajadzēs apvārdot daudzos valsts pārstāvjus un ierēdņus, tā kā viss jau bija kārtībā. - Ne jau par tavām izdarībām ir runa, - Raimonds pat sāka taisnoties. – Vienkārši Kaminskim nevar likt gaidīt, vismaz jūsu pirmajā tikšanās reizē nē. - Bet es sapratu, ka viņš tev ir tāds kā čoms… - Ančupāns nesaprata. – Un lieta arī tāda kā pa pusei privāta. - Nu, es domāju, ka čomiem vajadzētu likt gaidīt vēl jo mazāk, - Raimonds daudznozīmīgi noteica. – Bet par to privāto… - te nu viņa balss pārvērtās uz ļoti uzstājīgu un draudošu. – Par to privāto tu vispār aizmirsti! Viss ir ļoti pat oficiāli. Un visam jābūt juridiski viskorektākajā līmenī, ievērojot visas paredzētās etiķetes kā kungošanos un lūdzu un paldies. Beidzot Ančupāns vairs neatbildēja ar joku, un abi vīrieši līdz trolejbusa pieturai Rīgas centrā gāja klusēdami. xxx Televīzijas centrā Ruperts un Ančupāns nonāca tieši laikā. - Nu redzi, - Raimonds pusi pa jokam rādīja Mārim pulksteni. – Kā saka, jauns darbs, jauna kārtība… - Kā teiksi, kungs, - Ančupāns atjokoja, taču acu skatienā iezibējās tāda kā spītīga ļauna dzirksts par šādu nerrošanos, kādu bijušais deputāts no sava palīga puses nu nekādi nebija gaidījis. Nekas, nodomāja Raimonds, viņu attiecības būs tik oficiālas, ka ne pie tā vien Ančupānam nāksies pierast. Bet ne tas galu galā bija Raimonda galvenais mērķis. Ragu aplaušana bijušajam šefam nāca it kā automātiski pati no sevis. Bet sev atdarīt šādā veidā Raimonds gluži vienkārši vairs nedos nekādu iespēju. Un viņi jau atradās Kaminska kabinetā. - Tu gan esi precīzs, - telecentra šefs nāca pretī pa palielo kabinetu, kurš pilnīgi pretstatā viņa mājas apartamentiem bija oficiāli iespaidīgs. Bet diez vai tā bija Oļuka izvēle. Visdrīzāk iekārtojums palicis no iepriekšējā saimnieka, un Oļegs bez kādām iebildēm visu bija pieņēmis tieši tādu, kāds bija. Lai nu kā, šāda etiķete pilnībā atbilda gaidāmo sarunu nopietnībai. Un vīri apsēdās. Vispirms Raimonds Ančupānu un Kaminski iepazīstināja. - Bijušais deputāts, - Raimonds nobeidza savu īso sakāmo. – Tā kā nopietna persona, visā tajā jezgā… - Pazīstu es Ančupāna kungu, pazīstu, - Kaminskis domīgi pārtrauca Raimondu. – Es tikai gribētu zināt, kas īsti mums tagad ir jādara? - Nu, ja tev pret Māri nav nekādu iebildumu, - Raimonds ieturēja vaicājošu pauzi. – Tad jādara būs Ančupānam. Tieši tāpēc jau viņš šeit atrodas. Tev viņa darbošanās tikai laiku pa laikam jāpakontrolē, vai viss, ko viņš dara, ir telecentra interesēs. - Kas tādā gadījumā jādara man? – Ančupāns jau bija iejuties un savas kandidatūras apstiprināšanu uztvēra kā pašu par sevi saprotamu lietu. - Savas darba attiecības, es ceru, jūs nokārtosiet paši, - Ruperts iesāka klāstīt plānu, kuru vispārējās līnijās jau bija uzmetuši kopā ar Bimbonu. – Vislabākais jau būtu, ja 51

Kaminskis savu palīgu pieņemtu darbā par attīstības menedžeri līdz meitas firmas izveidošanai. Tad mūsu cilvēks ar parlamentāro pieredzi varētu daudz oficiālāk uzstāties dažādu atļauju un saskaņošanu izcīnīšanai varas gaiteņos. Tieši šie dokumenti viņam pašam arī būtu jāsagatavo. Protams, ar jaunizveidotās firmas administratīvo darbinieku palīdzību. Neesam taču nekādi amatieri, vai nē? - Tad tu saki, ka jādibina meitas firma? – Kaminskis noprecizēja. - Es te runāju ar cilvēkiem, kuri tiekas ar valdības aprindām, un viņi domā, ka tā būtu labāk, - Raimonds paskaidroja. – Telecentrs ir liela organizācija, arī digitalizācijas projekts sarežģīts un niansēts. Ja tas viss ies vienā firmā, tad sanāks viens liels ķīselis. Visādas neskaidrības, samudžināšanās. Atsevišķā firmā, kurā par direktoru apstiprināsiet Ančupānu, viss būs caurredzamāk, skaidrāk. Privātfirmai pēc likuma arī brīvākas rīcības tiesības. - Bet tad jau es vairāk neko nevarēšu kontrolēt, - Kaminskis bažījās. – Un, ja man piegādās tādas iekārtas, kuras nedarbosies, kā vajag? Es būšu nepatikšanās līdz ausīm. - Ko tu! – Raimonds juta, ka inženierim ir daudz smalkāk jāpaskaidro juridisko attiecību nianses. Ančupāns tikai smaidīja, un Ruperts deva iespēju viņam kā juristam jau iejusties jaunajā darbā. – Es domāju, ka tavas tiesības paskaidros mūsu jurists, - viņš pamāja Mārim, lai tas turpina iesākto. - Ja dibina meitas firmu, tad dibinātāja iestāde paliek par īpašniekiem. Un viņus pārstāv direktors visā darbības laikā. Ja tikai nenotiek kāda pārdošana, bet arī to neviens nevar veikt bez īpašnieka, tas ir jūsu, ziņas, - Ančupāns uzmanīgi vēroja, vai kaut kas nav jāpaskaidro vēl sīkāk. - Ak pareizi, mēs jau paliekam īpašnieki… - Kaminskis beidzot saprata šo sev svešo juridisko tīmekļu sakarības. - Un īpašnieks dara, kā grib. Pārbauda vai nepārbauda. Direktorus pieņem vai atbrīvo. Ančupāns pilnībā ir tavā varā, - Raimonds piemetināja no savas puses. - Tātad meitas firma. Ar konkrētu uzdevumu, - telecentra direktors rezumēja. - Un šis uzdevums ir digitalizēt Latvijas telecentru, - Raimonds it kā pielika punktu visām neskaidrībām. - Un kas tam vajadzīgs? – Kaminskis jau lietpratīgi virzīja sarunu tālāk. - Atļauja no augstākstāvošas valsts institūcijas, proti ministrijas. Vai, vienkārši sakot, ministra paraksts uz papīra, kuru jūs pa šo nedēļas nogali sagatavosiet un iesniegsiet parakstīšanai, - Raimonds novienkāršoja vēl vairāk. - Tik ātri? – Kaminskis bija neizpratnē. – Bet tur taču vajadzīgs kāds darbības izklāsts, koncepcija. Vai tā vienkārši ministrs parakstīs, saki, darbojieties tikai… - Tieši tāpēc, lai ministrs parakstītu, ir vajadzīgs ātri. Kā zināms, īstais ministrs ir aizgājis atvaļinājumā. Un, kamēr ir aizstājējs no Progresa partijas, tas parakstīs. Bet koncepciju uzrakstīsiet īsi: sakarā ar tehnikas progresa izraisīto pārbūves nepieciešamību, lūdzam atļauju sākt iestrādes šādas iespējamas pārbūves sagatavošanai un dokumentu sastādīšanai. Ar to arī pietiks. Sīkākas koncepcijas jau tad būs Ančupāna ziņā, - Raimonds pārstāstīja galvenos situācijas punktus. - Ar algu gan, Oļeg, veco puiku Ančupānu nemērdē, - viņš nobeidza jau tīri brīvā stilā. 52

- Paga, paga, - Kaminskis tomēr bija norūpējies. – Tu saki ar algu, bet par kādu naudu tad tā meitas firma strādās? - Tu taču teici, ka tev attīstībai ir telefona akcijas. Nu, no tām arī izdali Ančupānam kādu budžetu. Bet vēl labāk, lai nav jārēķina, nodod tās pilnībā Ančupāna rīcībā. Ja jau attīstībai, tad attīstībai. Un grāmatvedība tev skaidri parādīs, kas un kā no tām dividendēm paliek pāri, Raimonds dalīja lielos vilcienos pa labi un pa kreisi telecentra mantu. Vai viņam būtu jāiedziļinās sīkumos? Galvenais, ka viss principiāli pareizi nostājas savās vietās. Un tālāk viņš jau varēs domāt par sagādēm, lai, noformējot pasūtījumu no Ančupāna puses, nākamajā brīdī jau viss sāktu darboties. Tad arī visam bija jāizdodas. xxx Ančupāns vēl tikai uzrakstīja iesniegumu ar lūgumu pieņemt viņu darbā un apmainījās ar Kaminski personiskajām koordinātēm. Tas it kā šai dienai pietika. - Un tu tiešām esi pārliecināts, ka ministrs to visu parakstīs? – apmierinājumā berzēdams rokas, bijušais deputāts ieprasījās Raimondam, kurš smēķēdams viņu gaidīja telecentra direktora priekštelpā. - Ir jābūt divām lietām: meitas firmas dibināšanai un akciju nodošanai tās rīcībā kā pamatojumam meitas firmas finansiālajai darbībai, - Raimonds konstruktīvi un lietišķi noformulēja. – Vēl būs vajadzīga valde, kurā bez Kaminska jāiesaista kāds valsts pārstāvis no Radio un televīzijas komitejas. Ar to tev būs jāsačomojas. Tad nekādi traucēkļi neradīsies. Vai saproti? – Ruperts zīmīgi ieskatījās Ančupānu Mārī. - Tad darbošanās ar visām tām miljonu akcijām būs gandrīz vai pilnībā tavā rīcībā… - To tad es sapratu, bet mani vairāk uztrauc tā koncepciju sastādīšana. Es taču ar šitādām lietām galīgi neesmu krāmējies, - Ančupāns izskatījās patiesi norūpējies. - Klausies, - Raimonds paņēma Māri pie rokas kā mazu bērnu un lēni bet uzsvērti skaidroja izveidojušos situāciju. – Tā tev nav nekāda deputātu būšana, kur jāmokās savu iesakāmo likuma projektu noformulēšanu. Te tavā rīcībā ir miljoni. Vai tiešām tu pats tos visus gribi apēst? - Ne, kāpēc tad tikai pats? – Ančupāns saminstinājās, kad Raimonds bija krietnu brīdi viņā cieši skatījies. - Nu, redzi cik labi! Tu dosi arī citiem nopelnīt. Un pasūtīsi visas tās koncepcijas izstrādāšanai visaugstākā līmeņa profesionāļiem. Tev taču būs pietiekoši naudas, lai to visu apmaksātu. Tu esi direktors, un tev ir tikai jāorganizē! – Raimonds pilnībā izbaudīja apskaidrotāja lomu. - Bet vai tu zini, kam tādas lietas vispār var pasūtīt? – Ančupāns nerimās, jo viņam līdz galam vēl viss šis digitalizācijas plāns nebija skaidrs. - To, kam pasūtīt, es tev tā klusi, klusi pačukstēšu… Pačukstēšu varbūt jau pēc dažiem mēnešiem, ja būs vajadzība, - Raimonds savilka noslēpumainu sejas izteiksmi. - Bet tikai tu nevienam to nesaki! Jo citādi vēl padomās, ka tu netiec ar saviem darbiem galā, - viņš izteikti stingri nobrīdināja. - Bet konsultanti un eksperti būs pasaules līmeņa. Visaugstākā. To nu es tev apsolu. - Tu saki visaugstākā? – Ančupāns kā nohipnotizēts atkārtoja Raimonda teikto. 53

- Bet kā tad citādi šādā pēdējo tehnoloģijas sasniegumu līmenī var rīkoties? – Ruperts bija pilnībā iejuties smadzeņu skalotāja lomā. – Neaizmirsti, ka šajā lietā Latvija vienreiz aizies daudzām citām valstīm priekšā! Tā kā jāiesaista visģeniālākie pasaules prāti - Bet kur tu viņus dabūsi? – Ančupāns vēl pretojās ticēt uzburtajai vīzijai. - Par tavu naudu un maniem sakariem zinātnes aprindās mēs dabūsim vislabāko, Raimonds turpināja apgaismot. – Tu tikai iekārto biroju, pieņem darbiniekus, iekārtojies saimnieciski. Bet pēc pāris mēnešiem es tev piestādīšu labākos pasaules ekspertus šajā jomā. Tikai tam jāpaliek starp mums, citādi vēl sāks šūt klāt visādus interešu konfliktus, viņš vēlreiz nobrīdināja par konfidencialitāti. - Kas tad mums tie par interešu konfliktiem? – Ančupānu Māris izbrīnījās. - Nevis mums, bet tev, jo tie paši konsultanti jau droši vien nodarbosies arī ar piegādēm. Taču cenas arī tā mums nezinīšiem liksies pilnībā pieņemamas. Un tev viss būs kārtībā. Katrā ziņā līdz līguma noslēgšanai ar piegāžu veicējiem vēl laiks būs vairāki gadi. Sīkumus un cenas varēs galēji pieslīpēt pēc vajadzības. Galvenais, ka tā mašīnīte sāk griezties.- Raimonds beidzot jutās izteicis visu. - Nu, tad uz to visu derēja viens, - Ančupānu Māris kāri aplaizīja savas sakaltušās lūpas, kad viņi bija izkāpuši pilsētas centrā no trolejbusa. - Tieši to gan es tev neiesaku, - Ruperts īpaši uzsvēra vārdu tev ar to pasvītrojot, ka viņš kategoriski atsakās no kādām nebūt iedzeršanām. – Tev jāsāk jau taisīt uzmetumi ministrijai., lai Kaminskim ir ko parakstīt. Esi taču galu galā pieņemts darbā vai nē? - Pie kāda trauka arī mēs varētu paštukot… Šoreiz maksāšu es! – Māris vēl mēģināja Raimondu pierunāt. - Neņem ļaunā, bet nē, - bijušais palīgs strikti noteica. – Mums vispār tagad jāizvairās tikties, kur nu vēl dzert šņabi kopā. Vai saprati? - Jā, tā jau viņš ir, - Ančupāns nedaudz tā kā sašļuka, ka būs tie papīri jāsacer vienam, bet Ruperts bija nelokāms. - Neesi jau nekāds mazais bērns, - viņš vēl atvadoties noteica. – Un tev tas tāds sīkums tikai būs. Bet par mūsu attiecībām atceries, ka mēs esam dažādās pusēs. Vismaz formāli. Tā kā…- Raimondam nācās konfidencialitātes nepieciešamību pasvītrot vēl vienu reizi. - Labi jau labi, - Ančupāns samierinājās un devās strādāt. Viss jau veidojās daudz labāk, nekā viņš pirms neilga laika vispār būtu spējis iedomāties. Ančupānam atkal bija solīds un labi apmaksāts darbs, uz kādu bijušais deputāts vairs gandrīz nebija cerējis. Bet tas ka viņa un palīga lomas bija stipri mainījušās? Nu kas par to, un kā gan vēl dzīvē nemēdza gadīties. Tomēr domāt un visam sekot vajadzēja jo vērīgi. Ar katru brīdi Ančupāns apjauta šī digitalizācijas projekta vērienu arvien vairāk. Vai tikai viņš netika kā apdalīts? Kaminska palīga loma ambiciozajam vīram likās pārāk nesvarīga. Un kas gan bija Ruperts, ka viņš uzņēmās tādu izrīkotāja lomu? Taču visdažādākajām pārdomām laika bija vairāk kā pietiekami. Un Ančupānu Māris, lai sāktu taisīt jau kādus iesniedzamā materiāla uzmetumus, iegriezās savā iemīļotajā nelielās šķērsieliņas dzertuvē. V

Vasara gāja uz beigām. Arvien biežāk dienas bija apmākušās un lietainas. Un līdz ar to Raimonds vairāk dzīvoja pa savu Rīgas centra dzīvokli un uz jūru nebrauca. Arī Bimbons nu jau labu laiku nebija satikts. Bet Raimonds bērnības draugam nezvanīja, jo it kā nekādiem jaunumiem nevajadzēja būt. Digitālā centra dibināšana un tā paredzētais finansu pamats ar telefona firmas akcijām bija ministrijā apstiprināts. Par to Raimonds uzzināja no Oļega Kaminska. Un arī ar Oļegu viņi norunāja uz kādu laiku attiecības pārtraukt, lai viss iet savu gaitu. Abi satikās Baltā ezera mežā, kur Raimonds bija piebraucis ar Silvijas Trences automašīnu kādā vakarā. - Es pagaidām, Oļuk, neesmu nekas, brīvs cilvēks, - Raimonds skaidroja savam radiniekam esošo pozīciju, lai tas varētu to labi iegaumēt. – Tā kā nekas noziedzīgs jau no tā nav, ka es tevi iepazīstinu ar savu bijušo šefu, kurš ir prātīgs un sabiedrībā zināms cilvēks. Un viņš izrādījās tev noderīgs. Par savām tālākajām darbībām lai atbild Ančupāns pats. Tu taču viņam maksā par to naudu! – viņš pamatoja radušos situāciju. - Bet par ko tu baidies, ka sāc tādas runas? – Kaminskis sarauca pieri. - Par tevi, Oļeg, par tevi! – Raimonds nomierinoši papliķēja pa senā drauga plecu. – Tu redzēji, cik ministrijā viss gludi aizgāja? - Jā, sakari tev nav no sliktajiem, - Oļegs pasmaidīja kā liels bērns. - Bet viss taču var mainīties, - Raimonds nebūt nevīpsnāja par Oļega naivumu. Arī to izmantot, lai uzgrūstu bijušajam radiniekam kādu atbildību sarežģījumu gadījumā, viņš nevēlējās. Bet, lai paliktu pilnīgi tīrs no jebkādas grēkošanas likuma priekšā, Oļegam vajadzēja iegaumēt visa notiekošā secību un iemeslus viņam pašam izdevīgā pavērsienā. Tomēr šī acīm redzami nebija telecentra direktora spēcīgākā puse. – Un ja politika mainās, bet tā mainās vienmēr, tad netrūks cilvēku, kuri šo mūsu vēlmi attīstīt Latvijas televīziju mēģinās pasniegt kā afēru un noziegumu, - Raimonda balsī iezagās brīdinoši toņi. - Vai tad tā ir kāda afēra un mēs darītu ko noziedzīgu? Neviens no mums taču sev kabatā neko netaisās iebāzt… - Oļegs prātoja par to visu pēc savas izpratnes. - Nu, starp iebāzt kabatā un nopelnīt bieži ir ļoti maza atšķirība. Un kā redzi, no tā, kas notiek sabiedrībā, pat vislabākie juristi par to tikai lauž šķēpus, - Raimonds mēģināja visu skaidrot vispārēji populārā veidā. – Kas vienam likumīgi privatizēts, tas otram liekas prihvatizēts un… - Pagaidi! Bet kā tas attiektos uz mani? – Kaminskis neiecietīgi pārtrauca Raimondu. - Tu esi valsts iestādes vadītājs, kuram jāatbild, lai viss notiktu sabiedrības un nevis kaut kādu tur bijušo radinieku, kā, piemēram, es, interesēs, - Raimonds klaji nežēlīgi izklāstīja patiesību. - Bet tu taču neko sliktu nedari. Digitalizācija jau arī ir visas sabiedrības interesēs, Kaminskis pieglauda savus sirmos matus. Un ieskatoties viņa gandrīz vēl zēniskajā sejā, Raimondam nevilšus ienāca prātā, kā būtu, ja Oļegs nosirmotu tieši šajā brīdī, kad viņam tika apskaidrots, cik sarežģītās lietās viņš ir iesaistījies. Šāda fantāzija izraisīja rūdītākajā draugā smaidu. Bet viņš taču tad būtu arī atbildīgs pie vecā zēna sirmajiem matiem! 55

Tāda nu reiz bija dzīve, ka cilvēki bieži darīja kaut ko, nemaz īsti līdz galam neapzinādamies, ko īsti viņi dara. - Digitalizācija tad digitalizācija, taču iniciatīvai, vēlmei digitalizēt ir jānāk no tavas puses, - Raimonds iecentrēja redzējumu atsevišķās visa procesa detaļās. - Bet es jau arī gribu digitalizēt, - Oļegs uzmeta lūpu kā bērns, kuram taisītos atņemt grabulīti. - Tad ir labi, ka gribi, - Raimonds turpināja jau nedaudz ironiski. – Bet es jau nopriecājos, ka tu tikai man kā vecam čomam gribi izpatikt, - viņš beidza pilnīgi kā joku un iesmējās. Bet Kaminskis šo joku nesaprata, kaut arī sarunu biedra jautrība lika arī viņam pasmaidīt. - Es tevi vienmēr esmu augstu vērtējis, bet nevajag jau arī mani uzskatīt par pilnīgu idiotu, - telecentra direktors aizvainoti novilka. - Nē, nē, ne tur tā lieta, - Raimonds atkal kļuva pilnīgi nopietns. – Sīkām detaļām ir milzīga nozīme procesa skaidrojumā. To, ka es aizbraucu pie tevis un prašņāju par digitalizāciju pagājušajā ziemā tu aizmirsti, pilnībā aizmirsti! Mēs saskrējāmies uz ielas. Nejauši! Atceries, ka nejauši, - Raimonds vairākkārt uzsvēra šo apstākli. - Un tad tu mani uzaicināji. Un prasīji, vai nezinu kādu cilvēku, kurš varētu sākt ar to digitalizācijas sagatavošanu nodarboties. Tu man prasīji, nevis es tev piedāvāju. Tas ir ļoti svarīgi, - viņš salika pareizos akcentus. - Labi, labi! Es tev prasīju. Tu man sagādāji. Un tagad tu, kā es saprotu, aizej pa gabalu, - arī Kaminskim Raimonda nopietnība pauda, ka tā vairs nav nekāda bērnu spēlīte. Un sirmais vīrs bija iedarbinājis savu lielisko matemātisko domāšanu. Tas bija labi, ka viņš visu vairs neuzņēma tik personiski. - Pilnīgi pareizi, aizeju pa gabalu, lai manī pēkšņi rastos ideja, ka es pats varu būt cilvēks, kurš sagādā visus tos aparātus… - Raimonds mēģināja uzzīmēt visu ainu pilnībā. Taču Kaminskis tomēr nesaprata abstraktā stāsta jēgu. - Bet tas taču katram ir skaidrs, ka tu to darīsi. Kāpēc gan tu citādi ar to visu tā ņemtos? – viņš ņēma patiesību, kāda tā bija. Raimonds tikai noplātīja rokas un sāka visu no sākuma. - Tas ir skaidrs man. Arī tev. Par to, ka ir skaidrs dažiem cilvēkiem ministru kabinetā nemaz nerunāsim, jo es nevienu vārdā tev neesmu nosaucis. Un tā ir viņu darīšana, ko viņi paraksta un kāpēc. Bet pat mūsu tuvākajam kolēģim Ančupānam nekas nav un nevar būt skaidrs, jo viņš nevienai sarunai nav stāvējis klāt. Tev bija vajadzīgs cilvēks, un es viņu ieteicu. Viss. Nekādās pārspriešanās ar viņu nekādā gadījumā neielaidies! Tā būs tava nāve, - Raimonds uztaisīja drūmu pauzi. - Vai nu tik dramatiski? – Oļegs lai arī samulsis mēģināja vīpsnāt. - Ja sāksies izmeklēšana par valsts naudas šķērdēšanu, tad būs ne tik vien dramatiski, - Raimonds izgaisināja Oļega vieglprātību. - Bet ko tad jūs tādu taisāties darīt? Kur tu mani esi ievilcis? – Kaminskis kļuva nemierīgs, jo valsts izšķērdēšana tomēr nebija joka lieta. Vismaz skanēja tas vareni efektīgi un, kā viņš bija dzirdējis, par to draudēja arī mantas konfiskācija. Bet īpašumu ģimenei viņš bija sagādājis. Vai arī tas būtu apdraudēts? 56

- Tevi es nekur neesmu ievilcis, jo atbildīgais par visu taču tagad ir Ančupāns, Raimonds diezgan ciniski detalizēja. - Bet tava atbildība ir atkarīga tikai no tā, ko tu esi vai neesi zinājis. Tāpēc es tev visu to klāstu, jo ir sīkumi, kuri tev jāaizmirst kā nebijuši. Un tu būsi tīrs kā eņģelis, kuram citu vainas dēļ apsvilināti spārniņi, - viņš bija jūtami apmierināts ar šādu savu redzējumu. - Vai tas viss ir kas līdzīgs G-24 kredītiem un Latvenergo 3 miljoniem? – Kaminskis cilvēciskā ziņkārē ieprasījās, pieminot sabiedrībā skandalozi izskanējušos valsts naudas izlaupīšanas gadījumus Latvijā. - Drīzāk jau Latvenergo, jo tās ir tomēr atšķirīgas lietas, - Raimonds strupi nokomentēja. – Bet, kā redzi, mūsu sabiedrībā vēl neviens nav notiesāts. - Tad jau viss kārtībā, ko mēs te velti muti dzesējam? – Oļegs atviegloti ievilka elpu. - Nu, Dievs mīl sargāt tos, kas pats sevi sargā, - Raimonds nobeidza ar nodrāztu parunu. xxx Ar Oļegu Kaminski nekādiem sarežģījumiem nevajadzēja būt. Katrā ziņā Raimonds bija darījis visu, lai tādu nebūtu. Ar Ančupānu bija citādi. Tieši visu rīkojošais direktors bija tā persona, kurai skandāla gadījumā būtu jātaisnojas, ka viņa nav rīkojusies savtīgu nodomu vadīta. Šī paša iemesla dēļ arī Raimonds pēc abu Latvijas intereses aizstāvošo direktoru sapazīstināšanas bija atgājis malā. Atgājis uz laiku, lai vēlāk, pēc jau krietna laika, kad sabiedrība būs pieradusi pie tā, ka televīzija tiešām ir jādigitalizē, atkal atklāti parādītos vecajā kompānijā. Bet nu jau kā otras puses, proti, īsteno digitalizētāju, pilnīgi oficiāli pilnvarots pārstāvis. Ančupāna funkcija bija visslidenākā. Un bijušais padotais daļēji tā atmaksāja savam šefam kādreizējo augstprātīgo izturēšanos. Bet tas bija tikai daļēji, jo politiskajās diskusijās daudz pieredzējušais Ančupāns bija neaizstājams visdažādāko viedokļu aizstāvētājs, kurš savas taisnības panākšanas labā veikli prata lietot gan demagoģiju, gan klaji uzbrūkošus, lai arī apdrāztus, bet neparasti efektīgus lozungus. Katrā ziņā par savu tālāko likteni bija jārūpējas Ančupānam pašam. Bet nebija jau viņš arī nekāds mazais bērns, un šajā ziņā Ruperts neizjuta nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Gluži otrādi, labi izprotot likuma burtu, Ančupāns varētu pamanīties savākt ap sevi valdē citus sabiedrībā redzamus cilvēkus un, veikli apvārdojot, sadalīt atbildību tik samezgloti un sarežģīti, ka visveiklākajiem juristiem būtu krietni jāpasvīst lai saprastu, kurš īstenībā ir bijis kas. Raimonda dzīvoklī iezvanījās telefons. - Nu ko, lietiņas ir sākušas kustēties… - Raimonds beidzot izdzirdēja Bimbona balsi. - Kur tad biji pazudis? – neskatoties uz konkrētu kontaktu vajadzības trūkumu, Raimonds tomēr bija manāmi iepriecināts. - Nebija jau nekas… - Bimbonu Māris taisnojās, tikai nevarēja saprast, vai par to ka tik ilgi nebija vai ka tagad ir piezvanījis. - Nu, tā jau ir! Ko bez jēgas pļāpāsi, - Raimonds attaisnojoši piekrita 57

- Bet vispār šad tad jau derēja… - Bimbons izteicās daudznozīmīgi. – Ko tu teiktu, ja mēs aizstaigātu uz to privāto klubiņu? - Vai tev ir iepaticies? – Raimonds jautri ieprasījās, jo arī viņam bija pa prātam pēc ilgāka laika atkal pagrozīties cilvēkos. – Vai gribi atkal iekniebt tai mollīgajai revidentei? - Kas cits salmu atraitnim atliek, - Bimbonu Māris gan ne īpaši iepriecināti noteica. – Bet es jau bez viņas arī esmu vairākas reizes klubiņā bijis. - Tad, re, kā tu izdaries, - Raimonds tikai pakomentēja bez kādas nozīmes un saruna taisījās beigties, kad Bimbons it kā vēl ko atcerējās. - Jā, par to ārzonas firmu arī būtu jāparunā, - viņš runāja vispārēji, it kā starp citu. – Vēl jau nekas konkrēts, tikai lielos vilcienos. Bet kaut kādus uzmetumus es esmu sācis taisīt, un gribētos dzirdēt tavas domas. Un draugi norunāja satikties vakarā. xxx Lai arī jau bija diezgan vēls, cilvēku pie Georga un Lindas bija maz. Pati saimniece Linda mīļi apsveicinājās ar Raimondu un aicināja telpas attālākajā galā uz neliela paaugstinājuma, kur bija izvietots mīksts stūra dīvāns. Tas bija tas pats dīvāns, uz kura Juta pagājušajā vasarā bija aizmigusi. Un Raimonds bija šai sievietei blakus nosēdējis līdz rīta gaismai, it kā rūpēdamies par viņas miegu. Bimbons uz tā sēdēja jau priekšā. - Vai cik labi, ka tu Bimbonu Māri atvedi uz šejieni! – Linda nezin par ko bija ļoti iepriecināta. - Man prieks, ka jūs esat atraduši kopīgu valodu, - Raimonds atteica, lai arī nesaprata, kāds īsti ir iemesls saimnieces priekiem Georgs kā vienmēr noteiktu, bet vēlīgu sejas izteiksmi stāvēja aiz bāra. - Es ceru, ka šoreiz bez šaujamajiem, - viņš ironiski painteresējās, bet acīs jaunajam vīrietim nodzirkstīja azartiski nebēdnības velniņi. Georgs atcerējās, kā viņi ar Bimbonu bija ieradušies agrajā pavasarī un uzvedušies diezgan vaļīgi. - Nē, nē... – Raimonds iesmējās un piegāja pie bāra paņemt kaut ko dzeramu. – Cik var šaudīties! - viņš nevērīgi atmeta ar roku. – Labāk pastāsti, kas jums šeit jauns! - Redzi, Māris atnācis. Ārstē Lindai sāpes mugurā, - Georgs nesteidzīgi sāka pļāpāt. Tas Raimondam bija kas jauns, un viņš pameta skatienu atpakaļ uz saimnieci un savu draugu. Apaļīgā sieviete tik tiešām gulēja uz vēdera un Bimbonu Māris ņēmās kā ekstrasenss, manipulējot ar savām plaukstām nelielā attālumā no sievietes muguras. Tomēr noskaidrot šīs Māra izdarības Raimonds nesteidzās. - Paklau, vai tā dāma, nu, tā Lailiņa… Atceries, es ziemā vēl fotografēju, kā viņa dejo, - Raimonds it kā starp citu ieprasījās un vēroja, vai bāra saimnieks atceras, par kuru sievieti viņš domāja. - Ā, tā policiste… - Georgs lieliski pārzināja un atcerējās visus savus viesus. - Nemaz nezināju, ka viņa ir policiste, - Raimonds pabrīnījās, ka tik pievilcīga sieviete strādā policijā. - Tagad nesen pārgāja uz ekonomisko, - saimnieks viszinīgi papildināja savu informāciju. – Vai ir ieinteresējusi? - Nu, tā kā bildes būtu jāatdod… - Raimonds divdomīgi pasmīnēja. - Viņa te nāca ar vienu dakteri, - Georgs turpināja izklāstīt situāciju. 58

- Vai dakteris būtu šķērslis? - Raimonds šķietami nevērīgi ieprasījās. - Nē, neizskatījās, ka viņiem būtu kas nopietns, - saimnieks izklāstīja savu redzējumu. – Tas narkologs jau te nāk bieži. - Kaut kādas zālītes?… - Raimonds pētoši ieprasījās. - Nē, tas gan nē! Mēs te tādas lietas galīgi negribam, - Georgs kā atgaiņādamies vēl pamāja ar rokām. – Bet par tevi gan viņa painteresējās, - saimnieks viltīgi pasmīnēja. - Ko tad par mani? – Raimonds bija pārsteigts. - Nu, kas tas par tipu, kas viņu fotografē? – Georgs pavīpsnāja par viesa apmulsumu. - Un ko tu teici? – Raimonds bija ieinteresēts. - Tā arī teicu, ka brīvs žurnālists, ne jau saules brālis, - Georgs lepns par savu taktiku saslējās. Ruperts iemalkoja kafiju. Jā, pirms tās sakontaktēšanās ar ekonomisko avīzi Raimonds nekur oficiāli nebija strādājis. Un vai tas nebūtu aizdomīgi, ja tāds klubu pleibojs nekur nestrādā. Avīzē gan viņam algu nemaksāja, taču viņš uzreiz iekļuva žurnālista statusā, un tas ainu zīmēja savādāku. Tā kā labums no tā bija arī bez vieglākas piekļūšanas iespējām cilvēkiem. - Raimond, nāc pie mums! – no telpas dziļuma atskanēja Lindas balss. Bimbons bija beidzis savas manipulācijas, un enerģiskā sieviete sēdēja pacilāta un apmierināta. - Ko tad pie jums tik maz cilvēku? – Raimonds pamāja uz vientuļu pārīti, kuri sēdēja pie atsevišķa galdiņa telpas otrā pusē aiz ieejas. - Tā jau parasti darbdienās. Cilvēkiem nav naudas, strādā vairākos darbos, - saimniece sūrojās. - Bet vēlāk jau sanāks vēl… Un dzīvespriecīgā būtne sāka stāstīt par pagājušās nedēļas nogales vakara norisi, kad izstādītās atkailinātā foto izstādes modele visus bija pārsteigusi ar efektīgu striprīza priekšnesumu. Lindai patika stāstīt. Vispār patika runāties par daudz ko. Un viņa mēdza apmeklētājiem atklāti klāstīt gan savus uzskatus visdažādākajos jautājumos, gan arī piedzīvojumus ar saviem trim iepriekšējiem vīriem, kuri varēja noderēt kā pamācība dažādās kutelīgās intīmās situācijās. Tāpat Linda labprāt uzklausīja citu stāstus. Viņa mācēja cilvēkos izraisīt atklātību. Un šādā atmosfērā viesim nemaz nelikās, ka viņš būtu atnācis uz kādu nebūt iedzertuvi, bet gan tieši pie Lindas un Georga ciemos, un ir mīļi gaidīts viesis. “Nauda jau nav tas svarīgākais,” – Linda mēdza izteikties. “Bet bez izklaides jau var galīgi nojūgties…” Tā nu nekāds lielais bizness Georgam un Lindai šis klubs nebija. Drīzāk tikai tāda kā izdzīvošana. Bet vitālā sieviete, it kā piepildot tieši savu sūtību cilvēku iepazīstināšanā, jutās labi. Un arī ar savu daudz jaunāko vīru Linda ļoti lepojās. Bet saimnieces labais garastāvoklis atstāja patīkamu iespaidu uz viesiem. Tie arī sāka justies daudz labāk, jo priecīgi dzīvojot, taču gluži kā Austrumu valstīs varēja iztikt arī ar mazumiņu. Līdz ar to tēriņi klubiņā bija nelieli un arī patīkami, tāpēc ka viesmīlīgais pāris no klientiem nebūt necentās noplēst deviņas ādas, kā tas bija citur. Raimonds pavirši klausījās Lindas pļāpāšanā un tikai māja ar galvu. Pie sevis viņš pārdomāja nupat no Georga uzzināto par Lailu. 59

Bet kāpēc gan lai šarmantā sieviete nebūtu policiste, turklāt vēl ekonomiskajā policijā?... Tas piešķīra respektu! Un vai sievietei nepiestāvēja būt respektablai? Parasti gan ietekmīgi centās būt vīrieši paši. Bet vai ietekmīga draudzene necēla vīrieša ietekmīgumu vēl vairāk? Tas gan bija bīstami ar to, ka viegli varēja nokļūt zem tupeles. Taču – kas neriskē... Raimonds pat varētu būt kāds no viņas aizdomās turamajiem. Jā, tas jau būtu kā filmā! Un vai tam, ka tāda policiste bija pazīstama, nevarēja būt arī savs labums? Protams, tā nebija vienkārša spēle. Bet tieši tāpēc ap Lailu vīrieša uztverē sāka zīmēties vēl papildus pievilcības oreols. Bija taču tik interesanti ar aizraujošu azartu pacīkstēties dažādos prāta veiklības demonstrējumos. Un šāda skaista un gudra sieviete pikantajās spēlēs bija neaizstājama partnere. Raimonds saskatījās ar Bimbonu, bet draugs neizrādīja nekādas steigas pazīmes. Māris tikai klausījās, kā Linda gremdējās nemaz ne tik senās atmiņās par kluba atvēršanas pirmsākumiem. “Garīgumam ir liela nozīme. Ne jau visu var atrisināt materiāli. Nu, tev kā ezotēriķim jau tas viss ir vēl skaidrāks nekā man… “ - Es nemaz nezināju, ka Māris nodarbojas arī ar tādām netveramām lietām, Raimonds pievienojās abu aizsāktajai tēmai. - Tas viss no gara laika, - Bimbons ne bez lepnuma paskaidroja. – Kad padomijas pēdējos gados dzīvojos pa to Kurzemi, bija daudz brīva laika. Tad nu mēģināju dažus neārstējamos uzstutēt uz kājām. Un, zini, izdevās! Gada laikā dabūju spēcīgi jūtamus uzlabojumus vairākiem bezcerīgajiem. - Jā, strāvas Mārim ir spēcīgas, - Linda piebalsoja. - Klausies, bet tu kaut ko gribēji runāt ar mani zem četrām acīm, - Raimonds diezgan neiecietīgi pārtrauca saimnieci. - Gan jau paspēsim… - Bimbons bezrūpīgi attrauca.. - Vai, es jums nemaz negribu traucēt, - Linda, juzdama ciemiņa vēlmi, veikli piecēlās un aizgāja aprunāties ar viesiem zāles otrā galā. - Kas tev bija par jaunumiem? – Ruperts nepacietīgi ieprasījās. - Ko tu Lindu tā aizdzini? – Bimbons iesmējās. - Ko var zināt, sanāks vēl cilvēki, - Raimonds attaisnoja savu steigu. – Un neiznāks vēl aprunāties. - Var jau arī kādā citā dienā… - Bimbonu Māris kurināja Raimondā ziņkārību. - Labi, nevelc! Klāj vaļā! – Ruperts nevarēja nomierināties, jo visa digitalizācijas lieta bija veiksmīgi iesākusies, bet skaidrības, kas ir kas visā tajā, nebija nekādas. - Jāsāk ofšors taisīt, - Bimbons diezgan nevērīgi, it kā ar to nodarbotos katru dienu, paziņoja. – Tad nu es gribēju noprecizēt, kā tevi tajā visā noformēt un ar kādu daļu tu būsi mierā. - Un cik tu gribētu man piedāvāt? – Raimonds nopriecājās, ka viņi beidzot ir sākuši iztirzāt tik svarīgo tēmu. - Cik tad tu gribētu? – Bimbons turpināja izzināt Raimonda domas. - Un cik tu ņemsi sev? – idejas autors tomēr nesteidzās paust kādu savu konkrētu vēlmi. - Nu, Rumpelim, ņemot vērā viņa varu, mazāk par pusi būtu nepieklājīgi piedāvāt, Bimbons iesāka analītiski no otra gala. – Tā kā vēl ir vairāki momenti, bez kuriem neiztikt, jāatstāj rezerve, - viņš turpināja prātot. 60

Pirmajā brīdī Raimondam likās, it kā viņš būtu saņēmis spēcīgu pļauku. Tik pārsteidzošu, ka, tikai turpināja ar galvas mājieniem, it kā visam piekrītot, sekot Bimbona prātojumiem. Bet veselu pusi! Tas tā kā bija par traku. Un par ko? - Kāpēc tam Lielajam Papam vajag tādu lauvas tiesu? – Raimonds bija pat pietrūcies no savas vietas un ar elkoņiem krietni uzgūlies galdam. Tā kā tagad viņa sašutušais jautājums līdz ar šķīstošajām siekalām gandrīz vai iešļācās Bimbona sejā. - Nomierinies! – veiklais kombinētājs, pārsteigts no pēkšņās reakcijas, atrāvās. – Ko es tādu pateicu? - Ko tu pateici? – Raimonds draudīgi šūpojās virs galdiņa, atspiedies savās garajās rokās. – Pat bandīti ņem tikai desmit procentus! - Nu, tie ir bandīti, visādi salašņas, - Bimbons tik tiešām bija apjucis no šāda drauga emociju uzplūda. - Un ar ko tad tāds pie varas piekļuvis nesalašņa atšķiras no bandīta? – Raimonds jau sāka kaunēties par savu nespēju savaldīties. - Tu pamēģini pats piekļūt pie tās varas, tad redzēsi, - arī Bimbons jau sāka atgūties. - Nu, labi, bet par ko tieši šis tavs Rumpelis pelna to milzīgo pusi? – Raimonds tieši noprasīja. – Vai ar to, ka iedomājas, ka valsts ir viņa privātuzņēmums, ar kuru var rīkoties kā pašam labpatīk? - Nu ko tu man visu laiku to morāli! – Bimbons jau sāka tā kā žēloties. – Bet mēģini citādi, un tev nekas nesanāks, - viņš kā izmisis nolaida savas runas laikā līdzi žestikulējošās rokas. - Es taču tev jau vasaras sākumā teicu, ka, ja kas nepatīk, tad labāk šķirsimies kā draugi, - Bimbons izteikti lūdzoši vēl piemetināja. Šāda drauga bezpalīdzība Raimondu atbruņoja. - Bet tad par to viņam jāapņemas nokārtot arī visas iespējamās nepatikšanas nākotnē, ne tikai tas ministra paraksts, - viņš tomēr uzstājīgi pieprasīja. – Un tam jābūt piefiksētam pie ofšora dibināšanas. - Ofšorus jau tā netaisa. Tur nekādi dibināšanas līgumi un noteikumi neeksistē. Vienkārši piefiksē daļas un ieceļ direktoru. Viss pārējais paliek norunu līmenī, - Bimbonu Māris apskaidroja šādas uzņēmējdarbības specifiku. - Nu, tad jānorunā noteikti, - Ruperts uzsvēra. - Bet kurš gan cits, ja ne Rumpelis ir spējīgs sarežģījumus atrisināt? – Bimbonu Māris jau atkal viszinīgi piezīmēja. - Es jau nezinu, kāds viņš ir darījumu lietās ar partneriem, - Raimonds attaisnoja savu neuzticēšanos. - Tieši tikt galā ar neiespējamo ir viņa hobijs, - Bimbons izskaidroja. – Un stingra noruna viņam nozīmē vairāk nekā visaugstākā līmeņa līgumi. - Es jau ar viņu vēl neesmu runājis, - Raimonds iebilda. - Un nerunāsi arī, jo viņš visu dara caur uzticības personām, - Bimbons cieši ielūkojās savā draugā. – Tā kā nāksies iztikt šoreiz, tāpat kā līdz šim, ar mani vien. - Nu, bet… - Raimonds apmulsa. Viņš bija iedomājies, ka pienāks brīdis, kad visi Bimbona saorganizētie sanāks un kopīgi apspriedīsies, bet šādi… - Tu varbūt man neuzticies? – Bimbons iejautājās. - Runa jau nav par neuzticēšanos tev, - Raimonds paskaidroja. - Tā nu tas ir, - Bimbons it kā pielika punktu. – Bet tu taču redzēji, ka arī par to ministra parakstu nekādas garantijas netika ne tev, ne arī kādam no tavējiem prasītas. Vai tad tu gribi atstāt pierādījumus par korupcijas faktu? 61

- Labi, un cik tad tu taisies paturēt sev? – Raimonds jau ieprasījās par piezemētākām lietām. - Nu, procentus desmit. Vairāk jau menedžerim ņemt būtu nekorekti, - Bimbonu Māris atklāja savu aritmētiku. – Un arī tev vajadzētu būt mierā ar tādu pašu daļu. - Ja jau tu sevi ar savu pieredzi nevērtē augstāk, ko lai es iebilstu, - Ruperts bija apmierināts. Kaut ko tādu arī viņš bija iedomājies. Mazāk liktos nepieklājīgi, ņemot vērā, ka ideja nāca no viņa, bet priekš vairāk prasīšanas Raimonds bija pārāk nepieredzējis. Tomēr Rumpelim paredzētā puse vēl joprojām nelika mieru. Tā likās netaisnīga un pazemojoša. Un ne tikai viņam, Raimondam, bet arī visiem pārējiem. Kā gan varēja Rumpeli, lai arī pie varas esošu personu, vērtēt augstāk kā akadēmiķi Fārenhorstu, kuru viņš gribēja iesaistīt, un varbūt vēl kādu tikpat intelektuālu un gudru spēku? Un šie piedāvājumi jau būs jāizsaka Raimondam, tādējādi piekrītot gandrīz vai kā saviem uzskatiem! - Nu, ja Rumpelis samierinātos ar procentiem trīsdesmit, tad mums pārējiem tomēr būtu kāds procentiņš vairāk, - viņš tomēr vēl piebilda. – Un arī tā izpaustos Lielā pārākums pilnībā. - Tu tagad gribi tirgoties par procentiņiem? – Bimbons jau bija domājis, ka var atviegloti uzelpot. - Tu mani galīgi nesaprati! – Raimonds uzsveroši palaboja. – Man vienkārši būs neērti zinātniekiem piedāvāt tik pazemojoši maz. - Nu zinātnieki šodien sēž uz tik sausas maizes, ka pat nedomā degunus sliet nezin kur... – Bimbons it kā atspēkoja drauga iebildumu. - Un arī tu to uzskati par normālu? – Raimonds izklausījās sašutis. - Nu beidz taču vienreiz ar to morāli! – Bimbons atkal kļuva gaudulīgs. – Es esmu reālists un daru to, ko šodien var izdarīt. Nu, neesmu es nekāds revolucionārs! Bet neviens prātīgs cilvēks tāds nav. Dumpoties pret pastāvošo varu ir jauno privilēģija. Un arī tev tā kā bija jau laiks nākt pie prāta. Tas vienkārši nav produktīvi. - Labi, labi, labi! – arī Raimonds juta, ka spriedelēšana par to, kas ir labi un kas ir slikti, ne viņiem, ne arī šajā brīdī nemaz tā īsti nepiedien. – Tu man, lūdzu piedod, ka es pamaitāju tavus nervus, bet vienkārši dažas lietas... - Un tu domā, ka man šīs dažas lietas?... – Bimbons patiesi jautājoši ielūkojās Raimondā. Un draugs saprata, ka Māris gluži vienkārši savas personīgās domas bija labāk iemācījies pieklusēt un atvirzīt otrajā plānā, ja tās varēja būt traucējošas. Tomēr diez vai dzīve ar šādiem paņēmieniem varēja būt pilnīga un prieku nesoša. Tomēr tāda tā bija, un katrs to dzīvoja, kā mācēja. - To arī es gribēju noskaidrot, - Bimbons, sapratis, ka Raimonds vairs neko neiebildīs, sniedza draugam roku, apstiprinot darījuma noslēgšanu. – Jā, bet vai tev pašam maz ir ofšors? – viņš pēkšņi iedomājās. - Man ir ārzemju rēķins tajā interneta brokeru kompānijā, - Raimonds tvērās pie salmiņa, jo par šādu vajadzību viņš nebija padomājis. - Tas nederēs. Dibinātājos jābūt citai ārzonas firmai, kura pieder tev, - Bimbons atkal spīdēja ar savām zināšanām. – Bet neuztraucies! Tas tev nedaudz maksās, bet mēs nokārtosim. Kā saka mans šefs: katram kārtīgam latvietim piedienas ofšors. Un abi draugi, vienojoties par darījumu, sadevās rokās. xxx 62

- Jā, tas nu tā kā būtu noskaidrots… - Bimbons apmierināti saberzēja rokas. - Vai tu tagad taisīsi augšā to ofšoru? – Ruperts ieprasījās. - Vēl jau ne, - Bimbons nenoteikti atteica. – Bet dati jau vācas. - Zini, man vēl padomā ir dažas lietas, - Raimonds iebilda. - Nu, nu? Kas tad tās par lietām? – Bimbonu Māris pašķielēja uz draugu. – Bet, zini? – viņš aktīvi sarosījās un tomēr Raimondu nelaida pie vārda. – Vai tu šodien iedzert noteikti gribi? - Nē, nebūt… - Raimonds tomēr nesaprata šāda jautājuma īsto jēgu. – Bet kas par lietu? – viņš ziņkārīgi noprasīja. - Redzi, es esmu ar mašīnu, bet padarītais darbiņš tā kā būtu jāatzīmē, - Bimbons pilnīgi dīdījās, kā viņam gribējās iedzert alkoholu. – Tad nu tu varbūt mani varētu aizvest uz Vecāķiem? - Un kā tad es naktī kratīšos atpakaļ? – Raimondam pavizināties pa naksnīgo Rīgu nemaz nelikās tik slikta doma. Ziņas par to, ka Bimbons ir sācis domāt par visa viņu digitalizācijas projekta oficiālu noformēšanu ārzemju firmā bija iepriecinoša. Taču no pieredzes Ruprets zināja, ka pāragri sākta vēl nepabeigtu lietu svinēšana parasti noveda pie sarežģījumiem. Un tas nu nekādi nebija vajadzīgs. Kādam bija jābūt skaidrā vienmēr ne tikai auto vadīšanas dēļ. - Par to tu neuztraucies, - Bimbons bija pieļāvīgs. – Vai nu paturēsi mašīnu pie sevis, vai arī paliksi pa nakti pie manis. - Bet tad tev par to kādreiz būs jāiedod mašīna manām vajadzībām, - Ruperts pasteidzās izmantot otra vēlmi atslābināties. – Tāpat tas būs kopējās lietas labā. - Kur tad tu tā gribi braukt? – Bombons tikai ieprasījās, jau celdamies, lai dotos pie bāra sagādāt ko iedzeramu. - Man būs jāaizbrauc uz laukiem pie akadēmiķa Fārenhorsta, - Raimonds momentā un skaidri atbildēja. Uz šo braucienu viņš taisījās jau labu laiku, taču viņa draudzene Silvija Trence jau vairākas reizes bija aizbildinājusies, ka viņai neesot laika un ka mašīna jāved pieremontēt. - Tu saki pie akadēmiķa un sakarā ar mūsu projektu? – atgriezies ar pudeli brendija un sāļajiem riekstiem, Bimbonu Māris ieprasījās. - Jā, manējā draudzene tikai vicina ar asti un jau vairākas reizes neko nav izdevies sarunāt, - Raimonds paskaidroja, lai draugs nedomātu, ka bez tā viņš būtu galīgi pārvietoties nespējīgs. - Akadēmiķis mūsu lietā nebūtu slikti, - Bimbons domīgi iemalkoja brūno eliksīru no lielas glāzes. - Es jau domāju, ka Rumpeļa konsultantiem būs jāmeklē kādi ietekmīgi eksperti. - Un tu iedomājies, ka es bez konkrētiem plāniem būtu gājis pie tevis un licis traucēt Lielo Papu? – Ruperts bija nedaudz pat sašutis. – Un ne jau pats akadēmiķis, bet caur viņu es gribu iziet uz kādu paziņu, kurš ir ārzemnieks ar pasaules vārdu. - Tev tiešām galviņa strādā, - Bimbonu Māris uzslavēja. - Labi, tikai bez šādiem lētiem komplimentiem, - Raimonds jutās aizskarts, ka Māris par to bija šaubījies. - Un tā bija tā lieta, par kuru tu gribēji runāt? – Bimbons noprecizēja. - Arī šī… - Raimonds strupi aprāva. Lai tas Bimbonu Māris palauza galvu, ko vēl viņš ir paturējis pie sevis! - Tu ņem mašīnu un brauc! Un dari to ātri! Jau tuvākajās dienās, - Bimbons izrīkojoši apkopoja domas. - To nu tu vienreiz izbeidz! – Raimonds iecirtīgi spēra pretī. – Tu jau otro reizi mani izrīko kā pakalpiņu. Tad pa vienu nedēļas nogali man jāgādā, lai papīri būtu uz 63

ministra galda, tagad atkal pa dažām dienām tu gribi, lai tev noliek priekšā pasaules mēroga ekspertu. Tie vīri nav tā pasvilpjami! Bet, kad vajadzēja darboties tev, tad no agra pavasara līdz pat vasaras vidum tu nespēji no Rumpeļa izspiest vienkāršu atbildi, vai viņš atbalsta šādu lietu vai nē. - Nezināju jau, ka tās akcijas ir… - Bimbona sejā ievilkās skāba grimase. - Tu to vienkārši palaidi gar ausīm, - Raimonds bija aizkaitināts, ka tik svarīgu lietu Māris, lai arī kādā dvēseles stāvoklī, nebija ievērojis. Bet viņu, Rupertu, tas neticīgi pārbaudīja nezin cik reizes. - Nesāksim taču cilāt vecas lietas, - Bimbons ierunājās izlīgstoši. - Nu, tad par to, kas nav vecs, - Raimonds ķērās pie sava ierosinājuma. – Tiem zinātnieku ekspertiem tu arī tajā ofšorā ierēķini kādu normālu daļu! No savējās es viņiem netaisos maksāt! - Es jau pieminēju cilvēkus, kuri būs vajadzīgi. Tiem taču palika rezerves daļas, Bimbonu Māris veikli iegrozīja visu tā, it kā viņš Raimonda priekšlikumu jau būtu paredzējis un domājis par to. – Vienus desmit procentus piešķirsim zinātnei. Neiecietība pret drauga toni Raimondā spēji noplaka. Nebija arī iemesla ļaunoties uz Bimbonu, jo tādi jau bija cilvēki. Tiklīdz kaut kas bija no kāda atkarīgs, tā tūlīt šī loma tika izspēlēta, cik vien iespējams svarīgi. Taču šo cilvēcisko sīkumu vietā sāka atkal urdīt neapmierinātība ar pašlaik sabiedrībā eksistējošo zemo novērtējumu zinātniskajiem ekspertiem. - Un kāpēc zinātnei tikai desmit? – viņš nenovaldījās, labi zinādams, ka šāds jautājums atkal draugam galīgi nebūs pa prātam. – Es neko nesaku par mums. Neesmu mantkārīgs, kā redzi! Bet kaut kādai taisnībai... - Labi, labi, mēģināšu maksimāli ņemt vērā tavas vēlmes, - Bimbons kā nobijies pārtrauca draugu jau pusvārdā. - Tad tā arī lai būtu! – Raimonds manāmi apmierināts vēl piekodināja. - Ja jau esam sākuši runāt, - Bimbons viltīgi pašķielēja uz Raimondu. – Ir vēl viens kandidāts… Bet tajā brīdī Bimbonu Māris tika pārtraukts, jo ar skaļu durvju noklaudzēšanu klubā iebrāzās vairākas jaunas sievietes un vecāks mākslinieka izskata vīrs. xxx Meitenes piesteidzās un sāka drūzmēties ap bāru, kur Georgs mēģināja katrai no viņām izdabāt. Vīrs sasveicinājās ar Lindu un sāka ar saimnieci sarunu, lietišķi kaut ko skaidrodams. - Labi, labi! – Linda piekrītoši māja māksliniekam. Izrādījās, ka deju grupai radušies sarežģījumi ar mēģinājumu telpām. Bet pēc dažiem mēnešiem, vēlākā rudenī Georga un Lindas klubam bija divu gadu jubileja, un Linda bija iecerējusi svētku svinēšanā iesaistīt arī šo deju grupu. - Jums taču nebūs nekas pretī, ja meitenes te padejos? – saimniece skaļi vērsās pie visiem apmeklētājiem. Un nevienam, protams, pret šādu gaisotni pretī nekas nebija. Drīzāk bija interesanti atrasties mēģinājuma vidū un it kā pa aizkulišu durvīm vērot mākslas tapšanas norises.

- Tieši otrādi, - jau iereibušais Bimbons pat piecēlās kājās. – Kā var būt kas pretī tik skaistām un graciozām būtnēm. – Bet deju starplaikos, lūdzu, uz nelielu mēriņu, - viņš aicināja šķietami draiskulīgās dejotājas. Meitenes paskatījās uz abiem vīriešiem Lindas goda vietā, taču tā kā samulsa. - Paldies, bet mums jau vispirms jāmēģina, - visspriganākā no viņām, sportiska būtne ar ieslīpi austrumnieciskām acīm un šķietami dabīgiem blondiem matiem pieklājīgi, bet noteikti atteicās. - Kā gribat, kā gribat, - Bimbonu Māris atsēdās atpakaļ uz dīvāna. – Bet mums būs izrāde par brīvu, - viņš pieliecies savu pēdējo repliku pateica tikai Raimondam. Linda ielika atskaņotājā horeogrāfa iedoto disku, un grupa sāka savas nodarbības. - Jā, neesam vairs pirmās proves, - nedaudz skumīgi vērodams sieviešu līganās kustības secināja Bimbons. - No kurienes tad tevī tāds pesimisms? – Raimonds izbrīnījās. – Meitenēm vienkārši jāstrādā. - Būtu agrākie laiki… - Māris apcerīgi sapņoja. – Toreiz neviena meiča neatteicās, kad es aicināju. - Nu gan tu safantazējies, - Raimondam nepatika šādas sūrošanās. – Labāk atzīsties, ko vēl tu tur gribēji piesaistīt? – viņš atgrieza draugu pie iepriekšējās sarunas. - Ā, Meijers bija atkūlies, - ar vienu aci turpinādams vērot dejotājas Bimbons paziņoja. – Nu, tas, ar kuru tu mani iepazīstināji jau labu laiku atpakaļ. Tas, kuru es tajā attīstības aģentūrā iekārtoju. - Ak, Kampmeijers, Valdis? – Raimonds atcerējās, kā mantkārības dēļ viņi Meijeru bija tā jaunībā iesaukuši. - Kāpēc Kampmeijers? – Bimbons sarauca uzacis. - Tāpēc, ka ļoti gribēja vienmēr kaut ko pakampt, vai nu kādu pastiprinātāju vai skaļruni, arī gaismas agregātus nesmādēja, - Raimonds jautri iesmējās kā par labu joku, bet Bimbons vēl joprojām neizprotoši lūkojās draugā. – Tā mēs viņu iesaucām šova biznesa laikā, bet toreiz jau viss vēl piederēja valstij. Un tā nu viņš vāca, vāca un arī savāca savu aparatūru un apskaņoja ansambļus. Kamēr mēs uzdzīvojām, viņš jau sāka taisīt pirmo kapitālu. Mēs pārējie tikai smējāmies. Bet kaut ko jau viņš uztaisīja. Tikai laimi šī niekošanās, kā redzi, viņam tā arī nav atnesusi. - Ā, - nu iesmējās arī Bimbons. – Jā, laimes nav, bet pakampt joprojām gribas! Tad tu saki Kampmeijers? – viņš it kā to apgaršoja čāpstinādams lūpas. – Bet kaut kas atraktīvs tajā vārdā ir, vai ne? - Noslēpumains un līdz galam neizdibināms… - Raimonds piemetināja. - Jā, nu tad tas Kampmeijers atnāk un, kā tu domā, ko viņš savā nodabā perina? – Bimbons atgriezās pie sava stāsta. – Viņš, redz, ir saskrējies ar Ančupānu. Un tas plātīdamies ir izklāstījis visu, kas viņš tagad par direktoru, kā viņš digitalizēšot Latviju, pat darbā aicinājis… - Un kas no tā? – Raimonds ieinteresēti klausījās. – Viņš taču var pieņemt darbā, ko pats grib. - Nu, jā, bet tas Kampējs, kā tu izsakies, nemaz nav tik dumjš, kā citiem gribētos. Viņš totāli saož, kur varētu grozīties nauda! - Es nekad neesmu domājis, ka Valdis ir dumjš. Un tas Kampmeijers jau nāca no tāda mūsu idealizēta jaunības maksimālisma. Viņš vienkārši bija saimnieciski iezemēts. Bet tagad šīs spējas ir attīstījušās, un ar sīkumiem jau Valdis neies krāmēties… - Raimonds atcerējās, kā iepriekšējā vasarā, kad viņi kopā ar Jutu bija Valda automašīnā atgriezušies no Bimbona mājas Vecāķos, Valdis 65

bija vienīgais, kurš uzreiz bija uztvēris Jutas ieteikumu par digitalizāciju kā par labu biznesu. - Ko tad viņš īsti grib, tas Valdis? – Raimonds atgriezās pie lietas būtības. - Protams, ka arī piedalīties, - Māris vairāk nevilka savu stāstu, jo pļāpāšana laikam traucēja viņam vērot jauno sieviešu kairinošās kustības dejas zālē. - Var jau būt, ka tas nemaz nav slikti, jo Valdim ir diezgan labi pazīstams viens no Starptautiskās investīciju bankas akcionāriem, - Raimonds meklēja jēgu senā paziņas iesaistīšanai viņu digitalizācijas projektā. – Bez bankas jau neiztiksim, un savs cilvēks… - Nu, man jau arī pret Valdi nekas nav, ja viņš var būt noderīgs, - Bimbons strupi noteica. – Bet kā uzodis! Nu, tas ir vienreizēji… Raimonds malkoja jau ceturto tasīti kafijas, kad deju grupa taisīja pārtraukumu. Meitenes pie bāra paņēma sulas un aizgāja tālāk zālē uzklausīt sava vadītāja norādījumus un piezīmes. Bimbons jau kuro reizi papildināja savu glāzi. - Ir vēl viena lieta, - Raimondam likās, ka ir vispiemērotākais laiks izteikt savu pēdējo, bet diezgan neparasto ideju. – Man interesē, ko tu domā par vienu spalvainu gājienu, - viņš vērsa atslābušā Bimbona uzmanību uz sevi. - Ja jau tev priekšnesumos pārtraukums… - Tu esi galīgi traks! Visu gribi izrunāt vienā dienā, - Bimbons labsirdīgi pukojās. - Vai neesi dzirdējis, ka jākaļ, kamēr karsts? – Raimonds atjokoja. – Nu, tad tā: vai atceries, ka Juta, nu, tā dāma, ar kuru bijām iebraukuši, teica, ka viņas šefi sprieduši par šo digitalizāciju? - Atceros, atceros, es visu atceros, - Bimbons māja ar galvu. - Tad nu tā: varbūt arī viņus, lai nerastos nevēlami oponenti, iesaistīt, nu, teiksim uz procentiem desmit? – Raimonds pieklusa un gaidīja Bimbona reakciju. - Tu saki: nopirkt konkurentus? – Bimbons visu uzreiz saprata. - Jā, tā es saku, - Raimonds apstiprināja, ka ir saprasts pareizi. - Zini, tas man tomēr jāpārrunā ar Lielo Papu, - Bimbons šoreiz nespēlēja nekādu svarīgo, bet tad viņš pilnībā pārvērtās. - Bet nu tu man dancosi! – plats smaids izplūda pa visu Māra kalseno seju un pat plikais galvas vidus iezīmējās sārtos toņos. – Tu tikai saki, ka nepastāv maģija! Un, ka cilvēkus nevar izsaukt ar teicienu: kā vilku piemin… - kā jau nedaudz arī mistiķis, ko Raimonds tikai tagad bija uzzinājis, pat Bimbons nelaida garām izdevību atzīmēt metafizisko spēku reālās iespējamās izpausmes. Arī Raimonds palūkojās tajā virzienā, kur Bimbons, un ieraudzīja, ka viena no nupat klubā ienākušajām sievietēm ir Juta. xxx Nu gan viss norisinājās kā pēc pasūtījuma, kā pēc vislabākā plāna. Kad lietas izrunātas, parādās visvēlamākās sievietes. Juta un viņas draudzene nostājās pie bāra un gaidīja, kad Georgs viņām pievērsīs uzmanību. - Un mūsu galdiņu meitenes neizvēlēsies? – Bimbons aicināja ar plašu žestu kā visviesmīlīgākais namatēvs. Raimonds piecēlās un piegāja pie sievietēm. - Vai tad mani kundze nemaz vairs nepazīst? – viņš pietēloja aizvainojumu. - Jā, bet tas bija tik sen, - Juta pār savu tumšo briļļu augšu it kā nopētīja Raimondu. – Kur tad tu tā biji pazudis? 66

- Nebija nekā interesanta, ko tev piedāvāt, - Raimonds taisnojās. – Bet tagad es esmu ar mašīnu, tā kā varu tevi aicināt uz naksnīgu izpeldēšanos jūrā. - Ar mašīnu, tas ir jauki… - Juta nenoteikti atbildēja, un iepazīstināja vīriešus ar savu draudzeni Mudīti. Bimbonu Māris uzreiz sagādāja glāzes un salēja dāmām brendiju, un visi sadzēra. - Ko tad tu tā kā nāves zāles? – Juta izdzērusi savu glāzi tukšu, ieprasījās. Stiprais dzēriens uz sievieti bija jau iedarbojies un viņa, nometusi tumšās brilles uz galdiņa, atbrīvoti atlaidās dīvānā. - Jābrauc taču… - Raimonds vēl turēja rokā gandrīz pilno glāzi. - Tad jau es atkal piedzeršos un aizmigšu, - Juta koķeti atcerējās. – Dīvāns arī tāds pazīstams… - Nē šoreiz es pie tevis te nesēdēšu, - Raimonds piedraudēja. – Ielikšu mašīnā un aizvedīšu… - Un ko tu ar mani tādu gulošu darīsi? – sieviete divdomīgi ieprasījās. - Iemetīšu jūrā! – Raimonds šķietami nežēlīgi piedraudēja. – Bet labāk nedzer tik daudz un tā vietā ejam padejot! Raimonds palūdza Georgam uzlikt piemērotu mūziku un abi atkal dejoja. Un atkal tā bija tā pati Juta, kas Raimondam patika, un likās, ka ilgā neredzēšanās gada nemaz nebūtu bijis, bet viņi būtu šķīrušies tikai vakar. Bimbonu Māris pievērsa uzmanību Mudītei, un abi iegrima klusā sarunā. Tā ka Raimonds pilnībā varēja izbaudīt Jutas tuvumu, kurš ar katru mirkli viņam patika arvien vairāk. Un kad vakars kļuva vēls, visi četratā viņi brauca pie Bimbona uz Vecāķiem. Atstājis saimnieku kopā ar jauno draudzeni mājās, Raimonds veda Jutu, kā bija solījis, uz jūru peldēties. - Zini, man nav peldkostīma… - Juta paziņoja jau brienot pa liedaga smiltīm. - Varbūt tagad naktī tu nekautrēsies? – Raimonds pamudinoši iejautājās. - Varbūt ne tikai nekautrēšos, - viņa ātri nometa plāno kleitu un gaisīgo apakšveļu un ieskrēja ūdenī. – Noķer mani! – sievietes tievais un vingrais augums aicinoši vizēja sudrabainajā mēness gaismā. Nometis drēbes, Raimonds steidzās Jutai pakaļ, taču sieviete bija ātra un viņš noķēra to tikai tad, kad jau gandrīz vajadzēja laisties peldus. Spējajā skrējienā uzšķiežot mēnesnīcā mirgojošas ūdens šaltis, abu augumi saskārās, un Raimonds cieši apkampa Jutu. - Tikai nenoslīcini mani! – viņa, kā glābiņu meklēdama, tvērās ap Raimondu, un abi iegāzās jūrā. Tālākais norisinājās kā nereālā sapnī, no kura atsevišķas detaļas Raimonds vēlāk neatcerējās. Cieši savijušies, ķermeņi plosījās pa seklo ūdeni, tiekdamies viens pie otra aizvien ciešāk un ciešāk, līdz saplūda vienā veselā, kas likās pats pilnības iemiesojums. Nekad agrāk Raimondam tuvība ar sievieti nebija bijusi tik spontāna un tīta tādā nerealitātes miglā, ka nelikās notiekam īstenībā. Pagājušajā vasarā, novērtējot Jutu, viņš nebija kļūdījies. No šīs sievietes strāvoja tāda kaisle, ka visparastākais dzimuma akts pārvērtās burvīgā sapņa lidojumā, no kura negribējās atgriezties. - Bet kāpēc tu tik ļoti baidījies iet pie plikajiem? – Raimonds iejautājās, kad abi bija atjēgušies. – Neesi taču nekāda puritāne. - Vai tad tu nesaprati? – Juta vēl joprojām glaudās klāt vīrieša ķermenim. 67

- Varbūt arī sapratu, bet es gribu, lai tu pateiktu skaidri un gaiši, - Raimonds uzstāja. - Es starp tiem kailajiem cilvēkiem vienkārši nevarētu izturēt, - Juta kautrīgi novērsās. – Kad cilvēki noģērbjas, tad viņiem ir jāmīlējas. Bet tur tādā barā… Es vienkārši baidos kļūt nepiedienīga. - Jā, tādai kā tev turēt sevi rāmjos varētu būt grūti, - Raimonds piekrita. Bet šī sievietes īpašība bija tik fascinējoša!… VI Bija piektdienas vakars. Un beidzot Raimonds Ruperts bija gatavs nākošajā dienā braukt pie sava radinieka akadēmiķa Fārenhorsta. Automašīnu patālajam lauku izbraucienam viņš bija aizņēmies no Bimbona, un tā, jau dienā paņemta, stāvēja Raimonda mājas pagalmā. Lai no rīta nebūtu vēl lieki jākavējas. Nokavējis gan Raimonds neko nebija, jo Ančupāns, ērti iekārtojies, nekur nesteidzās un tikai vēl meklēja telpas savam Digitalizācijas centra birojam. Un nekāda steiga jau arī nevarēja būt, jo dividendes no viņa pārziņā iegūtajām mobilā telefona akcijām bija gaidāmas tikai uz nākamā gada vidu. Tikai tad arī varēja sākties kaut kādas izpētes un projektu pasūtīšana. Taču īpaši kavēties Raimonds nebija noskaņots, neatkarīgi no Ančupāna lēni uzņemtajiem apgriezieniem. Labs bija viss tas, kas jau bija noskaidrots un zināms, bet naudu par padarīto jau varēja arī pagaidīt. Šajā piektdienā Raimonds nobeidza savu darbu interneta biržā agrāk nekā parasti. Bet tam iemesls nebija nākošajā dienā paredzētais brauciens. Ar braucienu viss bija kārtībā, ko nevarēja teikt par šīs dienas rezultātiem un veiksmi darbā. Pēc šādām neveiksmīgām dienām, kad ne tikai nebija peļņas, bet viņš pat bija zaudējis apmēram piecdesmit dolāru, Raimonds jutās nelāgi. Likās, ka viss process, visa pasaule, kuru viņš bija būvējis nu jau gandrīz divus gadus un gribēja turpināt būvēt visu savu atlikušo dzīvi, kādu pēkšņu nepārvaramu spēku ietekmēta juka un bruka un ka no visa viņa veikuma tūlīt, tūlīt paliks pāri tikai ūdenī izčaukstošs čiks. Tad Raimonds atcerējās, ka ir bijis vēl ļaunāk, ka viņam ir gadījies zaudēt pat astoņas reizes pēc kārtas un naudas izteiksmē šī nelaime bija sastādījusi veselus astoņus simtus dolāru. Bet pēc tam bija sekojuši divi lieliski veiksmes gājieni katrs ar septiņi simti dolāru peļņu un viss nostājās savās vietās. Bez zaudējumiem jau šajā procesā nekādi nevarēja iztikt. Pie tiem bija jāmācās pierast. Tos bija pat jāmīl, jo pēc zaudējuma agrāk vai vēlāk bija atkal jānāk uzvarai, kura tīkami pacilāja garu. Zaudējums bija jāuzskata par veiksmes priekšvēstnesi. Un tā Ruperts arī centās uz šiem zaudējumiem skatīties. Centās, bet ne vienmēr tas izdevās. Varbūt viņam tomēr pietrūka talanta šīm biržas operācijām un viņš bija izvēlējies nepareizu nodarbošanos? Varbūt vajadzēja paklausīt savai draudzenei Silvijai Trencei un naudu, ar kuru viņš te caur internetu it kā niekojās, ieguldīt reāli taustāmā veikalā. Un tāpat kā daudziem cilvēkiem nodarboties ar sabiedrībai vajadzīgo cilvēku apgādes darbu? Šādas domas Raimondu pārņēma vai ik reizes, kad atnāca neveiksmīgās dienas. Bet vienmēr vīrietis bija spītīgi saņēmies un meties biržas spekulācijās ar dubultu sparu. Viņš bija veicis līdz pat piecdesmit darījumiem dienā un maksājis brokeru kompānijai līdz pat tūkstotim dolāru par šādu izteikti aktīvu darbību, taču arī pašam atlēca viens vai daži tūkstoši. Un tas jau vienai dienai bija izcili. Tādējādi izlādējoties, viņš pierādīja pats sev un ieguva pierādījumus citiem, ka ir spējīgs nopelnīt un labi nopelnīt tik sarežģītajā un neparedzamajā fondu naudas tirgū. 68

Tomēr šoreiz Raimonda domas vairāk aizklīda pie paredzamā rītdienas brauciena un viņš nolēma netrakot, bet vienkārši samierināties ar atsevišķo zaudējumu, kurš mēneša un it īpaši gada rezultātus daudz nespēja iespaidot. Raimondam likās, ka braukt vienam būtu diezgan garlaicīgi un jau vairākas reizes viņš grasījās ņemt telefonu, lai piezvanītu Jutai. Pārāk jau šī datora darba specifika pārvērta vīrieti par rūdītu vientuļnieku, kas no vienas puses gan nemaz nebija slikti, jo visi rezultāti bija tikai un vienīgi paša Raimonda rokās, taču no otras puses viņš pārvērtās par tādu kā truli mehānisku biznesa mašīnu, kurai zuda tikai kontaktos starp cilvēkiem rodamās emocijas. Tad viņš atkal šo domu atgainīja, jo prāts teica priekšā, ka svarīgas lietas nevajag ne sasteigt, ne putrot vienu ar otru. Rītdienas tikšanās ar Fārenhorstu bija tiešām svarīga. Un pielaist Jutu, kura, lai vai tikai sekretāre, bet tomēr bija lietas kursā par digitalizāciju, tik tuvu saviem sakariem varēja būt pat bīstami. Maz ko kāds neapdomīgi pateikts vārds spēj nodarīt tik lielā un sarežģītā lietā. Gluži kā vēlēdamies izjaukt vīrieša neizlēmību iezvanījās tālrunis. Nu, redz, kamēr viņš nespēja izlemt, kuras no savām vēlmēm īstenot un kuras atlikt, kāds lika jau priekšā Raimondam variantus. Juta pēc viņu izbrauciena pie Bimbonu Māra un neaizmirstamās mīlēšanās jūrmalā gan vēl nebija zvanījusi. Bet viņai vajadzēja piezvanīt. Vismaz Raimondam tā likās. Tas, ka zvanītu Juta, vēstītu, ka sieviete ar viņu attiecībām ir apmierināta, un Raimondam nevajadzētu steigties ar kādiem nebūt solījumiem. Šāda attiecību attīstība vīrieti pilnībā apmierinātu. Taču šoreiz pie Fārenhorsta gan Raimonds nolēma Jutu vēl neaicināt. Zvanītāja izrādījās Silvija Trence. - Kur tad tu biji pazudusi? – Raimonds bija pārsteigts. - Ja jau Muhameds neiet pie kalna… - Silvija iesāka ar smalku izteicienu, kuru viņa lēni un izteiksmīgi runāja savā skanīgajā balsī. - Gribi atbraukt? – Raimonds diezgan strupi viņu pārtrauca. – Zini, man šodien bija neveiksmīga diena, - viņš vēl piemetināja, it kā aizbildinādams savu ērcīgo toni. - Šodien es nevaru, - arī Silvija kļuva lietišķa. – Bet rīt pa dienu gan labprāt satiktos un aprunātos. Neesam taču redzējušies vai veselu mūžību… - Vai tas būtu pārmetums? – Raimonds gribēja precizēt. Silvijas vēlme parunāties vīrietim īpaši vilinoša nelikās, jo viņš jau nojauta, ka runa atkal varētu būt par veikalu, kurā Trences kundze jau vairākkārt ar tiešākiem vai netiešākiem piedāvājumiem bija centusies Raimondu iesaistīt. Arī pagājušajā ziemā, kad sieviete sev galīgi neraksturīgā veidā bija mēģinājusi viņu iekvēlināt ar striptīza dejošanu, tas viss bija saistīts ar viņas vēlmi kļūt uzņēmējai. Un vīrietis, kad to beidzot bija sapratis, pat izjuta tādu kā aizvainojumu, ka draudzene viņu ir gribējusi tik lēti paķert. - Vai tu jūties kā tāds, kuram vajadzētu pārmest? – sieviete izvairījās no tiešas atbildes. - Rīt es braucu uz laukiem, - nevēlēdamies daudz pļāpāt, Raimonds paziņoja. – Ja gribi, brauc līdzi! - Vai tā būtu kā mūsu agrākās sestdienas? – Silvija koķeti ieprasījās. - Varbūt… - nu savukārt Raimonds atbildēja nenoteikti. Pēc attiecību iesākšanās ar Jutu viņš pat īsti nezināja, vai vēlas Silviju satikt vispār. Kamēr draudzene ņēmās ar savu veikalu, tās vietu nemanāmi, bet noteikti bija ieņēmusi cita. Rauties uz divām pusēm, lai arī cik tas nešķistu ekstravaganti, tomēr nebija Raimonda dabā. Tāpēc attiecībām ar Silviju likās pienākušas beigas. Taču draugi viņi bija un, ja Silvija vēlējās, tad bija jāsatiekas kaut vai attiecību noskaidrošanas dēļ. - Bet vai tu nevari uz tiem laukiem braukt vēlāk? – sievietes balsī tomēr neskanēja nekāds iepriecinājums par paredzamo izbraucienu. 69

- Nu, nē! – Raimonds apņēmīgi turējās pie sava plāna. – Es pie sava radinieka jau labu laiku nevaru sataisīties, un tagad atlikt? Nē, nē! Ja gribi, brauc līdzi! Neko citu es tev nevaru piedāvāt. - Tad piebrauc pie manis rīt no rīta, - Silvija negribīgi piekrita. xxx Rīts bija lietains. Jau pašā agrumā, vēl īsti nepamodies, Raimonds saklausīju monotonos un uz bezdarbību rosinošo zumēšanu pa palodzi un gribēja gultā griezties uz otriem sāniem, bet tad viņš atcerējās, ka jābrauc pie akadēmiķa, pie radinieka uz laukiem un ka šo braucienu nu nekādi nav vēlams atlikt. Spēji atgrūdis segu, viņš izlēca no gultas un, lai aizdzītu vēl virsū mācošos miegu, izpildīja dažus rīta rosmes vingrinājumus – nedaudz pietupās, nedaudz atspiedās uz rokām, enerģiski izlocīja trenēto augumu, un tad jau arī miegs bija aizdzīts. Jābrauc bija neskatoties ne uz ko! Vai tad dēļ nieka lietus lai viņš atliktu tik svarīgu tikšanos? Un tikšanās tiešām bija svarīga. Ja pārējie partneri uzskatīja, ka ar ministra parakstu un akceptu digitalizācijai jau viss galvenais bija paveikts, tad Raimonds pieturējās pie domām, ka galvenais īstenībā būs tas, kā pret šo lietu izturēsies viņa radinieks un autoritāte Fārenhorsts. Vai sirmais zinātnieks akceptēs šādu izrīcību un sagādās Raimondam vajadzīgos sakarus ārzemēs? Raimonds, skūdams bārdu, atcerējās arī par Silviju, kura iepriekšējā vakarā bija zvanījusi. Vai viņam maz vajadzēja kādu vispār ņemt līdzi, ja priekšā stāvēja tik svarīga saruna? Bet norunāts jau bija. Un tāds nu Raimonds bija, ka viņam patika darīt vairākas lietas vienlaicīgi. Ap deviņiem viņš jau pieripināja Bimbona audi pie daudzstāvu nama Purvciemā, kur dzīvoja Silvija Trence. Kā viņi īsti bija sarunājuši? Raimonds sirdījās, ka nebija noteikti norunājis laiku, un nu vajadzēja kāpt ārā mērcējošajā rītā un braukt augšā uz Silvijas dzīvokli. Visa šī lieta tomēr bija krietns traucēklis. Bet, kas norunāts, norunāts… Pie durvīm ilgi neviens nenāca. Raimonds piezvanīja vēl un vēlreiz... Pēc brīža gaitenī atskanēja šļūcoši soļi noskrapstēja slēdzene un pavērtajā ailē parādījās Silvija vēl pavisam samiegojusies. - Vai tu aizmirsi, ka mēs norunājām braukt uz laukiem? – viņš ar pārmetumu nolūkojās sievietē, kura nemaz nejutās vainīga par ilgo gulēšanu. - Un tu taisies braukt tādā laikā? – Silvija bija pārsteigta. - Ja cilvēks ir kaut ko izlēmis, tad diez vai nieka lietus var piespiest viņu mainīt savus plānus, - Raimonds cieti noteica. - Bet kāds prieks atpūsties pa lietu? – Silvija nesaprata. - Kāpēc tu domā, ka tas ir tikai atpūtas brauciens? – Raimonds savukārt izrādīja neizpratni no savas puses. - Ah, nu tu kā vienmēr izliecies tik briesmīgi svarīgs… - Silvija nemaz netaisījās ģērbties. - Zini, ko!… - Raimonds patiesi sadusmojās. Viņš strauji pagriezās un jau spēra soli uz prom iešanu. - Nu, pagaidi taču, - Silvija juta, ka ir pāršāvusi pār svītru. – Es taču tā īsti vēl neesmu pamodusies. - Labi, es tev dodu piecpadsmit minūtes, - Raimonds neiecietīgā balsī noteica. – Ja kavēsies, tad vaino pati sevi… Un vīrietis jau skrēja lejā pa kāpnēm. 70

xxx Lietus noskalotā šoseja bija tukša. Tā vispār bija viena no redzamākajām iezīmēm pēc valsts neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā, ka izejamajās dienās uz ielām redzēja maz cilvēku. Bezmērķīgas klaiņošanas laiks bija beidzies ļoti izteiksmīgi. Jo cilvēku mērķi un kritēriji bija auguši. Arvien biežāk sabiedriskās sarunās ieskanējās vārds globalizācija, un arvien nopietnākas izskanēja runas par Latvijas iestāšanos Eiropas savienībā. Un cilvēki arvien vairāk iecentrējās tikai savās darīšanās. - Kas tad tev tur laukos tāds svarīgs vēl kārtojams? – kad viņi jau krietnu laiku klusējot bija braukuši, Silvija ierunājās. Sievietes balss skanēja nopietni un bez parastās ironijas pieskaņas, tā ka vienkārši atjokot Raimondam likās nevietā. - Vajadzētu painteresēties par Fārenhorsta ārzemju sakariem, - viņš vienkārši atbildēja un turpināja vērties uz priekšu cauri mašīnas vējstiklam, pa kuru plūda vēja dzenātas lietus straumītes. Šie gaisa plūsmas mētātie pilieni gluži kā dažādi cilvēku dzīves atsevišķi momenti saplūda, piebrieda un tad atkal izšķīda visnegaidītākajās kombinācijās un brīžos. Un kaut ko paredzēt un tā īsti plānot nemaz nebija iespējams. Mums atlika tikai cerēt un ticēt, ka viss, ko mēs gribam, izdosies labi. Tāpēc kā gan liela domāšana un prognozēšana varēja būt noderīga? - Vai tad gribi izspiegot firmas, kuru akcijas pērc? – sievietes balsī atkal iezagās ironija. Bet Raimonds nolēma papļāpāt par akciju tirgu, ja jau viņa šādu tēmu bija sākusi. - To jau šodien neviens vairs nedara, vismaz treideru vidū nē, - viņš paskaidroja Silvijas kļūdīšanos, kaut gan pati doma par sevi nemaz nebija muļķīga. – Starp citu, Rietumu pasaulē ir pat ļoti lieli cietumsodi ar visu mantas konfiskāciju par konfidenciālas informācijas izmantošanu peļņas nolūkos, - plašāk vispārinot, Raimonds jau attālinājās no konkrētās vērtspapīru tirgus tēmas. - Bet ko tad lai es izmantoju savam biznesam, ja ne informāciju? – Silvija tā īsti neizprata Raimonda teikto. - Nu, informācijas mēdz būt dažādu kategoriju, - Raimonds juta, ka sāk ieslīgt vispārējā teoretizēšanā, bet kas gan varēja būt labāk, ja kaut kā bija jānosit brauciena garais laiks. – Un savu lēmumu pieņemšanai, jāizmanto tikai oficiālā informācija. Vai tu nekad neesi dzirdējusi, ka pat kriminālizmeklēšanā pierādījumi netiek atzīti, ja tie iegūti neoficiālā ceļā? - Esmu, protams, to esmu dzirdējusi! Filmās, – Silvija kļuva neapmierināta, ka Raimonds bija sācis viņai lasīt tādu kā populāri zinātnisku lekciju gluži kā kādai provinciālei. – Bet tā jau neko nevar atklāt! - Kāpēc nē? – Raimonds iesmējās. – Tikai vajag vairāk prāta. Un arī darbs jāiegulda daudz lielāks. - Un kurš tad gribēs ieguldīt darbu vairāk, ja var mazāk, - Silvija nesaprata. - Tur jau tā lieta, ka neviens negribēs, ja likumi un izpildvara nepiespiedīs, Raimonds atkal iesmējās. – Tāpēc jau es tev uzsvēru, ka ārzemēs ir lieli sodi par tā sauktās biznesa ētikas neievērošanu. Kamēr pie mums... - Nu, pie mums ir tā kā pie mums. Bet ārzemes ir ārzemes, - Silvijai viss bija ļoti skaidrs. – Kāpēc gan man būtu jādomā, kā dara ārzemēs? - Var jau arī neko nedomāt un strādāt tādā vidē, - Raimonds pielaidīgi noteica. – Bet es, piemēram, labāk strādāju ārzemēs... - Ko tu tagad te murgo! Es galīgi nesaprotu, ko tu ar to visu gribi pateikt? – Silvija jau kļuva nervoza. – Tad brauc un strādā!... 71

- Bet es jau strādāju... – Raimonds smīnēdams piezīmēja. - Ak, tu vienkārši mani nes cauri, - nu arī Silvija iesmējās. – Protams, ka, darbojoties Ņujorkas biržā, tu strādā ārzemēs. Bet vai tas būtu jāuzskata par īpašu šiku? - Ne tikai šikā tā lieta, - Raimonds kļuva domīgs. – Tā es jūtos kaut kā drošāk... Nu, nezin kāpēc, bet es jūtos drošāk, ka mani neapšmauks. - Tā tev ir tikai tāda iedoma, - Silvija bija pārliecināta. – Arī ārzemēs ir gan afēras, gan bankroti, tikai tu vienkārši par tiem neko nezini. - Protams, ka visur viss notiek, - Raimondam nācās piekrist. – Tomēr, es nezinu, bet man liekas, ka noteikumi tomēr ārzemēs ir daudz godīgāki. Un tā saucamā demokrātija tur ir daudz demokrātiskāka. - Un tu gribi, lai mēs nepilnos desmit gados panākam to, ko tā tur Rietumu pasaule ir veidojusi daudzos gadu desmitos?... – Silvija pārsteigta iesaucās un sāka lūkoties vīrietī ar to mātišķo līdzjūtību, ar kādu lūkojas uz plānprātiņiem. - Bet kāpēc gan nē? – Raimonds tikai pavīpsnāja. – Gribēt taču nav kaitīgi... - Tu atkal mani nes cauri? – Silvija uztvēra viņa ironiju. – Un es jau sāku uztraukties, ka esi saslimis un gribi kā Donkihots cīnīties ar vējdzirnavām. - Bet varbūt, ka vajadzētu... – Raimonds tomēr nerimās, lai gan labi zināja, ka Silvija līdz galam viņu tāpat nesapratīs. Nesapratīs tieši tāpat, kā daudzi līdzpilsoņi nesaprata, ka korumpēta tirgošanās, izmantojot pilsoņu uzticētās pārvaldes pilnvaras, ir viens no smagākajiem noziegumiem – tas ir gluži kā izvarot pilsoņu dāvāto uzticību, kā izvarot līdz nāvei un nogalināt šo uzticību. Tā to vismaz uztver īsti demokrātiskās valstīs. Bet vai mūsu blatoties pieradušie cilvēki to tā uztvēra? Uzticība jau nav māte vai māsa! Tikai kaut kāda abstrakta ētiska vērtība, kurai vispār nebija nekādas reālas cenas. Šī blatošanās taču bija tik pierasta, laba, pat apsveicama lieta, jo tā viens cilvēks palīdzēja citam cilvēkam. Tikai to, ka šī lieta bija apsveicama, jo tā grāva pastāvošo iekārtu pirms atbrīvošanās no autoritārā boļševisma, tikai līdz neatkarības pasludināšanai, pat līdz Satversmes atjaunošanai un tikai līdz tam, - to daudzi nemaz netika padomājuši. Tomēr brīvvalsti blati grauj vai traucē tai attīstīties tik pat efektīgi kā tas ir ar autoritāru režīmu, jo jebkuru valsti grauj parādības, kuras kā atzīstamas nav paredzētas tās likumdošanā. Tomēr, kamēr cilvēki nemīlēja aizdomāties līdz lietu būtībai, tikmēr Raimonds to mierīgi varēja izmantot. Viņš tik tiešām nebija nekāds Dons un kur nu vēl Kihots. Taču lai vai kā, bet īpaši sajūsmināts par šādiem spēles noteikumiem Raimonds tomēr nebija. - Bet varbūt, ka vajadzētu... – viņš vēlreiz atkārtoja noslēpumaino frāzi. - Labāk pastāsti, ko tad dara tridingā, ja tik daudz ko nedrīkst, - likās ka Silvija bija patiesi ieinteresējusies. – Es tā arī nesaprotu, kas tur tajā gaisa dzenāšanā īsti slēpjas. Tā jau ir tāda kā azarta spēle, kā kārtis, rulete… - Tā nu gan gluži nav, kaut gan varbūt… - Raimonds ļoti labi zināja, ka nekāds sabiedrībai derīgais darbs jau tas nebija, taču biržu darījumi pasaulē bija pieņēmuši tādus apmērus, ka tā jau bija sava stihija, kura dzīvoja tikai un vienīgi pēc saviem likumiem un noteikumiem. Un bija cilvēki, kas šādā veidā bija kļuvuši ļoti bagāti. - Es nezinu, kas ar tiem vīriešiem ir, ka viņiem tik ļoti vajag tās laimes spēlītes, - nu jau viņa kļuva gandrīz izmisusi. - Bet kāpēc gan es nevarētu būt profesionāls spēlmanis? – Raimonds aizstāvēja savas pozīcijas. - Bet tas taču ir tik neprognozējami! – Silvija vērsās pie Raimonda gandrīz kā pie maza bērna. 72

- Un kas tad mūsu dzīvē ir prognozējams? – vīrietis filozofiski pavīpsnāja. – Varbūt tās lietus lāses, kas dzenājas pa loga stiklu... Taču Silvija pēdējo Raimonda piezīmi pilnīgi neņēma vērā. - Prognozējami ir produkti. Ja cilvēks dienā apēd zināmu daudzumu, tad nākošajā dienā viņš ēdīs tik pat daudz atkal, - Silvija pagrieza sarunu uz savu sfēru. - Tur var būt citi riski, - Raimonds neapmulsa. – Tas pats cilvēks var aiziet uz citu veikalu. - Kur tad viņš tā uzreiz skries? – šāda iespēja Silviju nepārliecināja. - Jeb cits veikals atnāks pie viņa, - Raimonds vērta sarunu draiskulīgāku. – Atvērs tev kāds blakus otru veikalu. Teiktais iedarbojās uz draudzeni kā negaidīts sitiens. - Kā tu zini, ka man blakus atvērās otrs veikals? – Silvija gandrīz draudīgi noprasīja. - Ko tu tā satraucies? Neko es nezinu! – Raimonds rādīja izbrīnītu seju. - Nezini? – Silvija neticīgi pārprasīja. – Nu, jā, kā gan tu varētu to zināt? – pēdējo teiktā daļu sieviete veltīja it kā pati sev. - Tas vienkārši ir loģisks iznākums, - Raimonds turpināja pļāpāšanu. – Kur kaut kas atlec, tur gribētāji ir klāt. - Nu, nekas labs viņiem tur nesanāks, - Silvija dusmīgi noteica. – Ir jau sāktas izskaidrošanās. - Tad jau tavs jumts viņus samals miltos, - Raimonds paironizēja un mainīja sarunas tēmu. – Tu taču neesi vēl ēdusi brokastis. Viņš pieturēja automašīnu pie kādas koši nokrāsotas ceļmalas ēstuves, kura izdaloties uz pārējo ciemata māju fona bija piesaistījusi Raimonda uzmanību. xxx Lietus bija piestājis. - Tas nu gan ir mīļi no tavas puses atcerēties, ka atstāji mani uz diētas, - Silvija tīkami izstaipījās, izkāpusi no mašīnas un dziļi ieelpoja atspirgušo gaisu. – Tu varbūt man izmaksāsi… - viņa koķeti grozīdamās devās uz pavērtajām durvīm. - Nu tik daudz jau pat es savā uzkrājumu periodā varu atļauties, - Raimonds piekrita, lai gan ēstuve neizskatījās no lētajām. Logos ceļmalas krodziņam mirgoja palielas vitrāžas, bet ieejas grīdu līdz ar visu lieveni sedza sarkans paklājs. Ārpusē zem milzīgiem lietussargiem atradās pāris galdiņu un zem paplatās jumta pārkares kūpēja šašliku cepamā panna. Iekšā pie bāra grozījās muskuļots tips ar gludi skūtu galvu un nekaunīgi nopētīja pēkšņos ciemiņus. Nomērījis tipu ar vērtējošu skatienu Raimonds piegāja pie bārmenes. - Dāma vēlētos pabrokastot, - viņš draiski uzrunāja garlaikoto meiču. - Un jūs? – viesu apkalpotāja tomēr ieinteresējās. - Nu, es sastādīšu viņai kompāniju, - Raimonds turpināja nenopietno sarunu. Pēc brīža Silvijas izvēlētā omlete un kafija jau atradās uz galdiņa. - Vai tavs jumts ir kaut kas līdzīgs šim slaistam? – Raimonds ieprasījās, kad pirmais izsalkums bija nodzīts. - Nu nē! Tie ir lietišķi darījumu cilvēki, - Silvija uzmeta dīkdienim nievājošu skatienu. - Un tu domā, ka pie mums ilgi biznesu varēs balstīt uz šādu pakalpojumu sniedzējiem? – Raimonds it kā ironizējot ieprasījās. - Ko tu ar to domā? – Silvija pievērsa viņam neizpratnes pilnu skatienu. 73

- Tikai to, ka mēs taču taisāmies stāties Eiropas Savienībā, un tur taču biznesu taisa daudz civilizētāk. - Kad tas vēl tikai būs… - Silvija novilka it kā Raimonds runātu par ko galīgi nereālu. - Un pagaidām jādzīvo, kā var… - Raimonds it kā turpināja viņas iesākto, bet tad izlēmīgi uzsita ar roku pa galdu. – Nē, tas nav priekš manis! Iedomājies tikai, maksāt kaut kādiem izspiedējiem. - Bet viņi jau arī palīdz ar tiem pašiem konkurentiem, - Silvija mēģināja aizstāvēt pastāvošo kārtību. - Un vai tad tā ir brīva konkurence? Kaut kādas ietekmju zonu dalīšanas un mīcīšanās. Viens vienīgs purvs… - Raimonds bija skeptiski noskaņots pret vietējā biznesa iespējām. - Iztika jau jāpelna tā, kā to var izdarīt, - Silvija samierinoši noteica. - Jā, tik tiešām. Tā nu tas ir, - Raimonds nenoteikti atbildēja, un viņi nodevās vēlo brokastu pabeigšanai. xxx Tālāk viņi pa elektrostacijas dambi pārbrauca pāri Daugavai, un ceļš kļuva manāmi sliktāks. Izbeidzās asfalts un bija jārullē pa grants seguma zemes ceļu. Te nu lietus bija veicis braucējiem neaizstājamu pakalpojumu, jo mitrais segums gandrīz nemaz neputēja un sausie putekļi nelīda visās iespējamajās vietās, kā tas būtu saulainā un sausā laikā. Toties ainava un vide izteiktajiem pilsētniekiem bija ekstravaganti eksotiska. - Kādā čuhņā tu mani ved? – Silvija instinktīvi pieķērās rokturim virs savām durvīm, kad mašīna straujajā braucienā ceļa līkumos sāka izslīdēt. - Tāda nu ir tā mūsu tēvu zemīte, - Raimonds, izlīdzinādams kārtējo pagriezienu, piezīmēja. - Kaut kāds arhaisms, - Silvijas sejā zīmējās šausmu izteiksmes. - Vai tad nav interesanti atrasties vietā, kādā dzīvojuši tavi senči? – Raimonds izlikās nemanām sievietes nepatiku. – Citādi tu savā veikalā grozies kā tādā mucā… - Mani senči vienmēr ir dzīvojuši pilsētā! – Silvija uzsvēra it kā Raimonds būtu mēģinājis viņu apvainot. - Es gan neko neteiktu par dzīvošanu laukos, - Raimonds aizdomājās. – Bērniem svaigs gaiss un nav apkārt tās ielu muļķības… - Ko tad tu laukos darītu? – Silvija bija izbrīnīta par drauga nopietno toni. - Caur internetu jau var strādāt visur, - Raimonds pauda tādu kā modernās tehnoloģijas popularizējošu atziņu. Jā, interesanti, kā būtu, ja Raimonds pārceltos dzīvot uz laukiem? Ja viņš izveidotu ģimeni un piedzimtu pēcnācējs, tad šādu variantu noteikti būtu vērts pārdomāt. Pagaidām gan vīrietis runāja tikai runāšanas pēc, jo zināja, ka šādas atziņas ir pretrunā ar viņa draudzenes Silvijas Trences ieskatiem. Un tad jau viņi arī bija klāt. Liels dekoratīvs uzraksts iebraucamā ceļa sākumā vēstīja, ka sākas privāta teritorija, kura pieder pie Krastkalnu mājām. xxx Vecās mājas ar platajām jumtu pārkarēm bija izvietotas ap pagalmu, kurā atradās aka ar kārti. Mājā, protams bija arī elektriskais sūknis, bet vecais Fārenhorsts šo arhaismu glabāja un uzturēja kārtībā kā senatnes relikviju. Un šādi arhaismi arī iederējās krāšņajā 74

ielejā starp diviem pakalniem tieši Daugavas krastā iepretī senās Kokneses bruņinieku pils drupām. Izdzirdējis mašīnas signālu durvīs parādījās pats saimnieks. Ar garajiem sudrabainajiem matiem un kuplo bārdu akadēmiķis atgādināja dižo Mikelandželo, kāds tas bija attēlots senā gravīrā. - Ko es redzu! Pats saimnieks pēc tik ilgiem laikiem iegriezies, - vecā vīra acis šķīla dzīvespriecīgas dzirkstis. – Tas jau būs jāatzīmē ar kārtīgu tītara cepeti… Un man ir nostāvējies labs mājas vīns! Vīrieši sarokojās kā seni draugi un nesteidzīgi nolūkoja viens otru. - Diez vai no vīna kāds labums, ja jāsēž pie stūres? – Raimonds atjokoja. - Naktsmājas jau nu nebūtu nekāda problēma. Būsi galīgi aizmirsis, kā tas ir laukos. Tā pilsētniekam būtu īsta romantika, - akadēmiķis joprojām nelaida vaļā Raimonda cieši satverto roku. Silvija neveikli mīņājās atstatu un nevarēja saprast, ko nozīmēja Raimonda godāšana par saimnieku. Tie bija kaut kādi viņa noslēpumi, kuri draudzenei palika tāli un nezināmi. Bet vecais un Raimonda tik izslavētais ģēnijs – vienkārši kaut kāds vecs hipijs, kurš no īstās dzīves patvēries lauku vientulībā. - Ko tad brauci tik sliktā laikā? – pēc laba brīža vecais Fārenhorsts atkal ierunājās un pārlaida īstu saimnieka skatienu pagalmam. Likās, ka tikai tagad viņš ieraudzīja arī līdzi atbraukušo sievieti. – Jā, jā… - pie Silvijas vīra skatiens pakavējās ilgāk. - Labā laikā jau jādzīvo pa jūrmalu, - Raimonds aizbildinājās. – Jā, iepazīstieties! – nu viņš stādīju Trences kundzi priekšā Fārenhorstam. - Vai tad beidzot tu būsi sataisījies uz ģimenes nodibināšanu? – namatēvs vērtējoši nolūkoja abus ciemiņus. Raimonds iesmējās. - Kāpēc tad uzreiz tik noteikti? Ģimene kā bāze pēcnācēju radīšanai ir ļoti svarīga lieta. Tur jādomā pamatīgi. Un galvenais, man vēl nav stabila materiālā pamata, - viņš klāstīja savus ieskatus ar nopietnu sejas izteiksmi. - Bet kā tad mēs savā laikā, vēl studenti būdami, varējām bērnus taisīt? – Fārenhorsts pavīpsnāja par Raimonda atturību. – Paskaties kā māsai, sīkie, sīkie, un nu jau drīz beigs skolu. - Māsai jau nekādas vainas, bet es tomēr gribu tikt pie kāda nebūt kapitāla, Raimonds diezgan strupi noburkšķēja. Viņam nepatika, ka citi cilvēki jaucās viņa ieskatos šajā lietā ar saviem padomiem. Pēdējos gados sabiedrība bija stipri sadalījusies, un nekas neliecināja, ka šis sadalījums neturpināsies vēl izteiksmīgāk. Un radīt bērnus, nesagādājot tiem neatkarīgus izdzīvošanas apstākļus, pēc Raimonda domām bija nežēlīgi tos pakļaut pazemojošai cīņai par izdzīvošanu. Tas bija tā, it kā uzņemties pienākumus, kurus nespēj pildīt. - Un ja nu viss mūžs aiziet? - Fārenhorsts tikai bažīgi pašūpoja savu lielo galvu. - Ko padarīsi, ja tādi laiki, bet audzēt nākamos grūtdieņus?… Tas vienkārši man nav iekšā. Labāk pastāsti, kā jūs te dzīvojat, - Raimonds diezgan uzsvērti nomainīja sarunas tēmu. - Ko tur daudz stāstīt, labāk parādīšu, - Fārenhorsts vedināja ciemiņu uz nesen remontētā šķūņa pusi. – Bet vai dāmai tas būs interesanti? Varbūt vispirms aizvest Silviju pie manas Marijas? - Nē, nē! – Silvija steidzās iebilst šādai domai. – Man būs ļoti interesanti. Šādās mājās nemaz nav gadījies ciemoties. 75

- Tad jau jūs arī pārliecināta pilsētniece, - Fārenhorsts kā vīlies secināja, lai gan pēc kā cita jau nemaz neizskatījās. – Es arī kādreiz biju pilsētnieks. Visu mūžu, tā varētu teikt. Bet tagad nenožēloju… - viņš plaši atvēra divviru durvju vienu pusi, atklājot dažādu zāģmateriālu kaudzes, kurām pa vidu slējās kokapstrādes darbagalds. Priecādamies gluži kā mazs bērns par nupat iegūtu jaunu rotaļlietu, Fārenhorsts izrādīja savu saimniecību. Tur, kā izrādījās, bija ne tikai kokapstrādes ierīces. Šķūņa dziļumā bija iekārtots kaut kas līdzīgs mehāniskajai darbnīcai. Taču arī elektronikas te bija pārpārēm. - Redzat, man pēc laiciņa būs arī pašam sava elektrība, - Fārenhorsts dzelžu kaudzē lepni rādīja nez kur sadabūta ulmaņlaika Latvijas vēja rotora ģeneratoru. - Un kāpēc tas vajadzīgs?- Silvija pārsteigta ieprasījās. – Elektrība taču pienāk no spēkstacijām. - Bet alternatīvā enerģija? Latvijā tās ir daudz... – Fārenhorsts, viltīgi smīnot, palūkojās Raimondā. - Un pilnīga neatkarība no pārējās sabiedrības, - Raimonds piemetināja, draudzīgi piemiedzis Fārenhorstam ar aci. - Jā, protams, neatkarība! Pilnīga neatkarība, ko dod kārtīgi nostādīta naturālā saimniecība, - vecais vīrs uztvēra, ka radinieks viņu saprot. - Vai tad naturālā saimniecība nav sen atmesta kā neekonomiska saimniekošanas forma? – Silvija vēl mēģināja izrādīt savas zināšanas. - Bet sirdsmiers, mīļā, ko tā dod! Sirdsmiers… - Fārenhorsts uzlika savu sastrādāto roku uz sievietes pleca. – Sirdsmieru nenopirksi ne ar kādu attīstītu ekonomiku. - Raimond, tu mani nebrīdināji, ka taisies te palikt pa nakti, - Silvija pēkšņi mainīja sarunas tematu. - Es jau nemaz netaisījos, bet, ja saimnieks piedāvā, - viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas. – Nebūtu prāta darbs neizmantot šādu eksotisku iespēju. - Bet man vakarā jābūt Rīgā. Un tu solīji aprunāties, - sieviete noteikti uzstāja. - Ja vajag aprunāties, to jau tepat Daugavas malā vislabāk izdarīt, - Fārenhorsts piedāvāja. – Pastaigājiet divatā! Man jau arī daži darbiņi saimniecībā iekavējušies, - tagad savukārt ar aci Raimondam piemiedza viņš. xxx Raimonds un Silvija pagājās lejup pa nokalni uz Daugavas pusi. - Vai tu man nevari paskaidrot, kāpēc tas vecais zinātnieks tevi sauc par saimnieku? – sieviete ziņkārīgi ieprasījās. - Nu, lieta tāda, ka šī māja un visa šī zeme, kuru tu visapkārt vari saskatīt, arī tas mežs tur tālāk gravā īstenībā pieder man. Fārenhorsts šeit ir tāds kā pārvaldnieks, kā muižkungs, - Raimonds ne bez lepnuma paskaidroja. – Mēs esam noslēguši vienošanos, ka viņš var dzīvot līdz mūža beigām, bet viņam visa saimniecība ir jāpieskata. Tā lai man no tā īpašuma nerastos nekādas liekas problēmas. - Tu gribi teikt, ka esi saimnieks visam šim arhaismam? – Silvijas prātā šāds paziņojums izklausījās neticams, tik negaidīts tas bija. - Tā nu tas ir, - Raimonds pētīja sievietes neizpratni. – Un, ja tagad tu to sauc par arhaismu, tad kādreiz, kad mēs būsim iestājušies Eiropas savienībā, šī zeme maksās lielu naudu. - Un cik tad tagad šis viss varētu maksāt? – Silvija ieinteresējās.

- Nu, tagad varbūt kādus nieka pāris desmitus tūkstošu dolāru kopā ar māju varētu izspiest, - Raimonds domīgi novērtēja. - Bet pagaidām par šādām zemēm tikai pārpircēji interesējas. Un tie jau negrib neko maksāt. - Bet arī pāris desmiti tūkstošu ir liela nauda. Tas ir tieši tik, cik es esmu parādā… Silvija daudznozīmīgi izteica. Viņi bija nonākoši pie paša krasta, kur sākās elektrostacijas ezera nolaistā ūdens dubļu un dūņu zona, kura kādu desmit metru platumā apņēma ūdens plašumu. - Un tu domā, ka pie šādas dubļu vannas zeme kādreiz būs arī dārgāka? – Silvija nicīgi izmeta. - Es jau tā domāju, ka tava runāšana atkal būs par tava veikala parādiem, Raimonds izteica ilgi aizturēto sakāmo. – Bet šo īpašumu pārdot es nevaru. - Tu mani vienkārši kaitini, - Silvija pēkšņi sadusmojās. – Atved un parādi nezin kādu savu spēļu lietiņu un tad paziņo, ka no tās nevar būt nekāda labuma. Kāpēc lai tu to nevarētu pārdot, ja tā ir tava. Tu vienkārši to negribi! - Nē nevaru! Man ar Fārenhorstu ir vienošanās, līgums, - Raimonds skaidroja viņaprāt elementāras lietas. – Bet kas attiecas uz spēļu lietiņu, tad tev tas veikals nav mazāk spēļu lietiņa kā man šī lauku māja. - Nu gan salīdzināji, - dusmas sievietē pieauga. – Tava attieksme vienkārši pierāda, cik vajadzīga es tev esmu. Kaut kāds vecs vecis tev ir svarīgāks par mani. Bet par to, ka man ir nepatikšanas līdz kaklam, par to tev ir nospļauties. - Kādas gan tev nepatikšanas? – Raimonds pabrīnījās. - Es esmu parādā, un parādam tūlīt beidzas termiņš, - sieviete izmisīgi atzinās. - Nu, atdod to savu veikalu un paliec atkal par vadītāju, - Raimonds pavīpsnāja. - Man jau ir bankā ieķīlāts dzīvoklis. Un kur es bez dzīvokļa likšos? – Silvija lūkojās Raimondā it kā viņš būtu pats Dievs un spētu izglābt no vissarežģītākajām situācijām. - Tas nu gan ir trakāk. Bet kā lai es tev palīdzu? – Raimondam uz brīdi tiešām likās, ka viņa vīrieša pienākums būtu sievieti glābt no jebkādām klizmām, taču tūlīt viņš šo bruņniecisko domu aizgainīja. – Vai es tev ieteicu toreiz ieķīlāt dzīvokli? - Tu jau ne tikai neieteici, bet arī pārējo naudu nedevi. Taču atradās citi, kas iedeva. Bet tagad laiks ir cauri, un viņš prasa atpakaļ, - sieviete pa druskai atklāja savu bēdu stāstu. - Ak tad tev vēl bez tā ieķīlātā dzīvokļa ir parādi? – Raimondam pamazām sāka zīmēties pilnīgāka aina. – Vai tev kāds vīrietis aizdeva? - Nu, jā, bet tagad pēkšņi viņam pašam vajagot, - Silvija klāstīja ar tādu sejas izteiksmi, it kā pie viņas nebūšanām būtu vainīga vai visa pārējā pasaule. – Un bankai un viņam uzreiz es nevaru atdot… - Nu, nezinu, kādas jums tās runas bijušas, - Raimondam ne īpaši patika, ka Silvijas naudas lietās iejaukts kāds cits vīrietis. Tā sieviete spēlēja kādu viņam līdz galam neizprotamu spēli. – Varbūt ka tas vīrietis vienkārši grib ar tevi pārgulēt… - viņš diezgan ciniski izmeta. - Protams ka grib, - Silvija lepni izslējās. - Tad pārguli ar viņu, un viss būs kārtībā, - Raimonds turpināja savu cinisko pozu, kura viņam sāka likties pat diezgan piemērota, lai tiktu vaļā no aizbildniecības pār šo sievieti. - Vai tu domā, ka es to jau neesmu darījusi? – Silvija pasmīnēja. – Bet viņam ar to ir par maz. - Tu ar viņu pārgulēji? – Raimondam šāds paziņojums tomēr sāpīgi iedzēla un aizskāra viņa vīrieša pašapziņu. 77

Tad, lūk, kā izrādījās! Lai dabūtu naudu savam veikalam viņa ir pat gulējusi ar kādu. Bet tagad, kad gadījušās vēl kādas tā arī līdz galam nesaprotamas klizmas, viņa zvana un sūdzas Raimondam. – Es tomēr nesaprotu, ko tu īsti gribi? – viņš savaldīja savu greizsirdību, kura tomēr likās muļķīga. - Nu, nav man tik vienkārši to pateikt, - Silvija samulsa. - Tā, kā ir, tā arī pasaki! – Raimondam Silvijas stīvēšanās sāka kļūt apnicīga un nogurdinoša. – Ko tas vīrietis vēl var gribēt? - Viņš grib, lai es būtu tikai ar viņu, - Silvija izteica šo noteikumu, kā cīnoties ar smagu slogu. - Un tikai? – lai arī aizskarošs viņam, Raimonds nesaprata, kāpēc sievietei šāds noteikums likās tik nepieņemams. – To jau gribētu katrs vīrietis. - Tu man tādus noteikumus neesi uzstādījis, - Silvija ielūkojās savā draugā, it kā vēlētos noskaidrot, kādas tad īsti ir bijušas viņu attiecības. - Nu, mēs tik tālu vienkārši nebijām tikuši, - Raimonds sagrāva jebkādas iespējami palikušās ilūzijas. – Es taču nebiju tevi nopircis… - Viņš nav mani nopircis! – Silvija gainīja projām šādu apgalvojumu. - Sauc to, kā gribi, bet tu esi viņam parādā, tātad esi no viņa atkarīga. Tad nu izpildi viņa noteikumus! – Raimonds runāja sausi un nežēlīgi, bet kā gan citādi viņš vēl varētu runāt, ja nu jau bija skaidrs, ka abu attiecības, kādas nu tās bija bijušas, ir cauri. Tas, ka Silvija bija saistījusies ar citu vīrieti aizskāra, bet ko gan šodien nedarīja naudas dēļ. Un Raimonds jau arī nebija nekāds svētais. Un labi ka nebija, jo kā gan viņš justos, ja viņam nebūtu Jutas. Viss bija izveidojies pat ļoti simpātiski, jo Raimondam nebija jābūt tam, kurš ir vainīgs abu attiecību izjukšanā. - Un tu mani nemaz, nemaz negribi izglābt? – Silvija likās izbrīnīta par šādu vienaldzību. - Tevi jau glābj tas otrs, - Raimonds nevainīgi tikai paplātīja rokas. - Viņš mani neglābj, viņš mani grib dzīvu aprakt! – Silvija gandrīz krita histērijā. – Viņš grib pārdot manu dzīvokli un atņemt veikalu. Pie viņa man nekā netrūkšot. Bet man trūks patstāvības. Iespējas pašai lemt. Viņš mani pārvērtīs par mājkalpotāju! - Vai tad tas nav visu sieviešu sapnis būt labi nodrošināta vīra maizē? – Raimonds pavīpsnāja. - Bet, Raimond, tu nekad neesi runājis tādas muļķības! – Silvija sabozās. – Es nekad neesmu gribējusi būt vīra maizē. - Varbūt ka tās senās tradīcijas nemaz nav tādas muļķības, - Raimonds izteica to, ko citos apstākļos sievietei nekad neteiktu. - Nu jau tu runā tieši tāpat kā viņš, - sieviete bezpalīdzīgi nolaida rokas. - Bet ko citu lai iesāk biznesmene, kura ir bankrotējusi? – ar šiem vārdiem Raimonds Silviju gandrīz pilnīgi iznīcināja. – Tu esi bankrotējusi, ja nespēj atdot parādu. - Un es domāju, ka es tev nozīmēju vairāk, nekā šī lauku būda vai tavas spekulācijas… - viņa ķērās vēl pie pēdējā, pie kā pašapzinīga sieviete var ķerties. - Un kāpēc tad tu negribēji, lai es tev nozīmētu vairāk par tavu veikalu? – Raimonds vienkārši salīdzināja. - Bet man vienai ir dēls jāizaudzina, un vispār… - Silvija jau sāka sevi nevaldīt. – Aizved, lūdzu, mani līdz kādam transportam! Es esmu tevī ļoti vīlusies. Tu nelikies kā vīrietis, kurš nelielu sarežģījumu dēļ no sievietes atteiksies. Būtu vismaz aizgājis un sadevis tam tipam pa purnu, lai zina, ka es neesmu viena. 78

- Nejūtos tiesīgs, - Raimonds mirkli paminstinājās, bet uzbrukums nevīrišķībā bija nepatīkams. – Jo man arī ir cita sieviete. - Ko? – Silvija gandrīz pārakmeņojās. – Tu… izvirtuli! Kamēr es tik sūri cīnos par eksistenci, tu vēl pinies ar citu! - Silvija iecirta Raimondam skaļu pļauku. - Ejam! – Raimonds smīnot pabraucīja sūrstošo vaigu. – Es tevi aizvedīšu. Tā būs labāk… xxx Kad Raimonds un Silvija gāja pāri pagalmam pie mašīnas, pa kūtiņas durvīm ar diviem piena spaiņiem rokās iznāca Fārenhorsta sieva. - Nu kā tad Marijai klājas? – Raimonds piesteidzās apsveicināties. – Vai tad ar tādu lietu kā slaukšanu zinātniecei būtu jānodarbojas? - Kurš tad cits slauks? Tak ne akadēmiķis jau… - ņiprā latgaļu sieviete kļuva vēl pacilātāka, ka Raimonds atcerējās, ka arī viņa ir strādājusi zinātniskā darbā. - Es to domāju tā, ka vai nu bez tām govīm nevarēja iztikt? – Raimonds tik pat jautrs pļāpāja tālāk. - Kas tad tā būtu par saimniecību bez sava pieniņa… - Marija nolika slaucenes un, lielā priekšauta kabatā sameklējusi skārda krūzīti, pasmēla no viena spaiņa. – Noprovējiet tikko slauktu! Tas ir pavisam kas cits kā veikalā, - vecā sieviete neuzticīgi nopētīja pilsētas dāmu, sniegdama viņai pilnu krūzīti. Silvija negribīgi paņēma vēl kūpošo pienu, bet tad nepierastās smaržas lika viešņai nepatikā saraukt degunu. Ar lielu piespiešanos Silvija nogaršoja nelielu malku un deva krūzi atpakaļ. - Man tas par treknu, - viņa attaisnojoši paskaidroja savu nepatiku. – Neesmu pieradusi pie tādiem labumiem. - Nu, nu… - Marija pētoši tikai māja ar galvu. - Varbūt ka es spēšu novērtēt, - Raimonds paņēma piena krūzi un izdzēra vienā rāvienā. – Bet tagad mums jābrauc! – viņš negribēja vairs aizkavēt Silviju ne ar kādu pļāpāšanu. - Kur tad jūs tā skriesiet? Cepetis jau krāsnī metas brūns, - Marija neizpratnē palika stāvam ar paplestu muti. - Silvijai jāskrien atpakaļ uz Rīgu, - Raimonds neielaidās nekādos sīkākos paskaidrojumos. – Bet es būšu atpakaļ. Tā kā uzpasējiet to cepeti! Viņi ātri iesēdās mašīnā un projām bija. Visu ceļu līdz nelielajai pilsētiņai pie elektrostacijas Raimonds un Silvija vairs nepārmija ne vārda. Un pie autoostas tāpat klusējot ar galvas mājieniem atvadījās. Ko gan Raimonds un Silvija viens otram vēl varēja pateikt? xxx Cepetis bija sulīgs un smaržīgs. Raimonds iecirta zobus garšīgajā gabalā, ko viņam ar senatnīgām putnu šķērēm bija izgriezis vecais akadēmiķis, un ar platām žokļu kustībām gremoja stiegraino gaļu. Viņš bija patiesi izsalcis, bet sāka to apzināties, tikai iesākot baudīt maltīti. Visas tās runas un kasīšanās it kā ne par ko tomēr kolosāli paņēma enerģiju. Un vēl nevajadzīgā braukāšana. Bet ko tu padarīsi? Ja gribēja dzīvot sarežģīti, tad ar visādām negaidītām lietām bija jārēķinās. Nu vismaz bija pilnīga skaidrība par attiecībām ar Silviju Trenci. Un tās bija beigušās. Pilnīgi un galīgi. Un nepavisam neviens pie tā nevarēja vainot Raimondu. Ja jau 79

sievietei bija intīmas attiecības ar savu sponsoru, tad Raimondam ar viņu vairs nebija ko darīt. Tā nu tas bija. Vai viņš kāds ragnesis vai? Un tas, ka Raimondam pašam jau vilka uz citu pusi, jau likās vairs tikai tāds nenozīmīgs sīkums. Apmierinājis pirmo negausīgo apetīti, Raimonds aplaida skatienu apkārt pa iekštelpām, kuras mājas īstenais saimnieks nu jau kādus gadus piecus nebija redzējis. Jā, kā tad te izskatījās, kad uz šejieni atnāca dzīvot Fārenhorsts? Vecais vīrs bija krietni pastrādājis, un no vienkāršām lauku telpām izveidojis gandrīz pilsētniecisku interjeru. Kosmētiskais remonts, sadzīves tehnikas agregāti, pat nelielie logi likās kļuvuši plašāki un gaišāki. - Nu un tā šis skaistais putns vairs lepni nestaigās pa jūsu sētu… - Raimonds ironiski pārtrauca pusdienu sākuma klusumu. - Tāds nu ir viņa liktenis. Katram savs… - Fārenhorsts turpināja Raimonda filozofēšanu. - Kur tad tā pilsētas spindzele tā aizdrāzās?- Marija iepina sarunā savu interesi. - Aizdrāzās, aizdrāzās, - Raimonds domīgi pie sevis nodungoja. – Uz elli aizdrāzās… - Nav tev, Raimondiņ, šī sieviete piemērota, - Marija pasteidzās ar savu secinājumu. – Tāda ar dzīvi nepalīdzēs cīnīties. - Nu, ko tu aprunā cilvēku, kura nav klāt! – Fārenhorsts diezgan bargi aprāja savu sievu. - Vai tad es taisnību nerunāju? – Marija ērcīgi iebilda. – Paskaties kā Raimondiņš tagad nomokās! - Taisnība, taisnība, - juzdamies labi paēdis, Raimonds turpināja omulīgi dungot. – Un kas gan ir taisnība? - Neizskatās gan, ka viņš īpaši ar kaut ko mocītos, - brīdi pavērojis ciemiņu, Fārenhorsts secināja. - Tev jau vienmēr labāk zināms… - Marija noburkšķēja un sāka kārtot netīros traukus. - Ir gan viena cita lieta, kas man neliek miera, - Raimonds pēkšņi ierunājās pavisam nopietni. – Un jūs, es domāju, varētu man palīdzēt, - pusmūža vīrietis cieši ielūkojās vecajā vīrā. - Tad tik spļauj vaļā, - Fārenhorsts vēlīgi mudināja. – Tāpēc jau droši vien arī būsi braucis. - Tāpēc gan, Fārenhorsta kungs, tāpēc gan… - Raimonds salika visus akcentus sarunai. Kad Marija pārcēlās uz virtuvi savās saimniecības darīšanās, Raimonds izstāstīja plašākos vilcienos par ieceri digitalizēt Latvijas televīziju. - Tu, re, kā! – Fārenhorsts tomēr pētīja Raimondu tik pat uzmanīgi, kā bija klausījies, un atzinīgais izsauciens bija izskanējis tikai kā tāds falšstarts. Varbūt Fārenhorsts ironizēja, ka tāds puika sadomājies par tik apjomīgu un daudz sīku zināšanu prasošu projektu? - Es taču esmu ekonomists, - Raimonds pat sāka tā kā taisnoties. – Un administrēt projektus taču ir tas, ko man mācīja... - Jā, nu, jā... – vecais zinātnieks pārdomājot sarosījās. – Protams, ka tu to vari! Un arī kolosāli, ka tu nebaidies no tik lieliem apmēriem. Tikai darot jau cilvēks aug... Taču vai tu saproti, kas tā arī par milzīgu atbildību? – viņš vērīgi pētīja jauno censoni.

- Protams, ka tā ir atbildība! – Raimonds pasteidzās apstiprināt, ka arī par šo mūsu dienās tik staipāmo jēdzienu ir domājis. – Es veselu gadu to vien darīju, kā vācu informāciju. Negribas taču, lai ar tik ievērojamu lietu kas noietu greizi. - Jā, šī lieta tik tiešām ir ievērojama! – Fārenhorsts draudzīgi uzsita pa Raimonda plecu. – Tā ir vesela revolūcija izplatīšanas kanālos. Un tas ir labi, ka tu nebaidies! Baidīties jau īstenībā nav no kā, tikai... Nu, jā... Bet kāpēc tu uzreiz pirms tā gada nebrauci pie manis? – zinātnieks bija tā kā aizvainojies. - Ko tad es tādu spīdekli ar saviem ābeces jautājumiem lai traucētu, - Raimonds paskaidroja savu atturību. – Tagad, kad būtība ir vairāk vai mazāk skaidra, nu var arī parunāt par smalkākām lietām. Un šāda atbilde akadēmiķi šķita pilnīgi apmierināja - Tu dzirdēji, Marija! – viņš skaļi iesaucās, pagriezies uz virtuves pusi. – Es vēl jaunajiem tomēr esmu vajadzīgs! - Labi jau labi... – no virtuves starp pārējiem saimniecības troksnīšiem atskanēja murdoša atbilde. - Bet protams, ka jūs esat vajadzīgs! Visiem, - Raimonds pasteidzās aizgainīt vienaldzīgo noskaņu, kura bija atlidojusi no visu redzošajiem līdzpilsoņiem. – Tikai daudzi to negrib saprast... - Bet kā tad es pensionārs lai tev palīdzu? – nu Fārenhorsts iedziļinājās jau detalizētāk. – Tās lietas jau sen ir skaidras, zinātniskie pamatojumi digitalizācijām jau gadu desmitiem gatavi. Bet ar tehniskām lietām jau var palīdzēt inženieri, kas pašlaik ir pie teikšanas. - Tieši tā, pie teikšanas, bet pasaules līmenī. Ārzemnieki taču šajās tehnoloģijās mums ir krietni priekšā. Bet jums ir saglabājušies ārzemju sakari… - Sakari… - Fārenhorsts braucīja savu kuplo Mikelandželo bārdu. – Mani sakari jau arī būs tādi paši pensionāri kā es. - Bet skolnieki? – Raimonds daudznozīmīgi pieklusa. - Ā, nu jā, skolnieki droši vien varētu atrasties… - Fārenhorsts uztvēra. Raimonda domu. - Un skolnieki varētu būt pasaulē labākie eksperti šajā jomā, - Raimonds pasteidzās nobeigt augstā lidojuma domu. - Nu, eksperti, jau mums tepat Latvijā labu labie atradīsies, - Fārenhorsts, kā izrādījās, bija pašu zinātnes patriots. - To, ka atradīsies, es saprotu, - Raimonds par šo jautājumu jau bija domājis. – Bet vai jūs neesat nekad dzirdējis par to, ka latvietis latvieti ir gatavs bez sāls apēst? Bet ārzemju gudros mēs pieņemam labprāt, lai arī viņi bieži nemaz nav gudrāki! - Vai nu tik traki? – Fārenhorsts negribēja piekrist. – Vismaz zinātnieku aprindās tā nemaz nav, - taču uz beigām patriotiskais apgalvojums tā kā saplaka un vairs nemaz neizskanēja tik pārliecinoši, un akadēmiķis aizdomājās. – Kaut gan... savā ziņā... Kā nu kuro reizi... - Ap projektu jau spietos ne tikai zinātnieki, gluži otrādi, - Raimonds centās, neapšaubot vecā vīra uzskatus, palikt pie sava. Un tas pat nebija īpaši jācenšas, jo latviešu nenovīdība citam pret citu jau visiem bija tāpat zināma, neatkarīgi no tā, vai kāds to atzina vai nē. - Bet tieši par kādu lietu tā ekspertīze tevi interesē? – Fārenhorsts jau kļuva daudz konkrētāks.

- Kur var iegādāties kvalitatīvus raidītājus un dekoderus par viszemākajām cenām. Mēs taču nevaram tam visam tērēt bezizmēra summas. Tāpēc arī vajadzīgs cilvēks ar sakariem visā pasaulē, kādu pie mums nav, - Raimonds apkopoja visus savus argumentus. - Ak tad tu tagad strādā telecentrā un gribi pēc iespējas lētāk digitalizēt Latviju… Fārenhorsts secināja, braucīdams savu kuplo bārdu. - Telecentrā es gluži nestrādāju, - Raimonds precizēja. – Mēs veidojam firmu, kura varētu apkalpot telecentru. Un šādā firmā arī ārzemju ekspertam vieta atrastos. - Ak firmai kadrus tu meklē, - Fārenhorsts lauzījās tālāk biznesa sarežģītajos labirintos. - Jā, tā varētu teikt, - Raimonds piekrita. – Un kadri vajadzīgi ar šādu ekspertīžu iemaņām. - Hm, ir man viens tāds sens draugs no Losandželosas, - mirkli padomājis, Fārenhorsts atcerējās. – Un viņam ir arī skolnieki… - Nu, es taču teicu, ka jūs varat man palīdzēt! – Raimonds priecīgi iesaucās. Taču akadēmiskais prāts nekur nesteidzās. - Bet tu man tomēr pasaki, kāpēc telecentrs pats to visu nevar darīt? – Fārenhorsts spītīgi noprasīja. - Teorētiski jau varētu, - Raimonds nemaz netaisījās iebilst loģiskākajam risinājumam. - Es pats no sākuma tā biju domājis, kad telecentra direktors man izstāstīja, kāds grandiozs projekts viņam uz kakla. Bet tad runājām uz vienu pusi, uz otru... Viens teica tā, cits atkal savādāk.... Un beidzot, cilvēki, kam komercdarbībā lielāka pieredze, savilka secinājumus, ka šādi būs visērtāk un skaidrāk. Katrs posms lai atbild par savu. Tā darbojoties visā pasaulē. - Komercdarbība gan nav mana stiprā puse, bet vai tiešām pasaulē tā darbojas? – Fārenhorsts tomēr šaubījās. – Visģeniālākais parasti ir visvienkāršākais! - Nu, es jau nepretendēju uz kaut ko ģeniālu, - Raimonds atrunājās. – Vienkārši pieņemu to, ko man saka cilvēki, kas labāk pārzin biznesa vidi. - Bet tu tiešām, Raimond, esi pārliecināts, ka viņi pārzin labāk? – akadēmiķis bija nedaudz aizsvilies. – Kaut kā neredz tos biznesa ģēnijus! Vienas vienīgas muļķības, un tas viss tāpēc, ka domā par ātru vienas dienas peļņu. - Tā jau ir politika. Un pēc tās noteikumiem jāspēlē, - Raimonds jutās kā iedzīts stūrī. Un pēkšņi viņam likās, ka akadēmiķis saspītēsies un visu savu nepatiku pret sabiedrībā notiekošo izgāzīs pār viņu. It kā Raimonds būtu vainīgs un atbildīgs par to, ka cilvēki bija savtīgi, nepacietīgi un naudas kāri. Ka tie aizmirsa un negodāja savus skolotājus un gaišākos prātus. Ka katrs redzēja tikai to, kas atradās viņa deguna galā, un kampa jebko, kas palīdzēja labāk izdzīvot šajā dienā. Kāds Raimondam galu galā bija sakars ar to, kas notika sabiedrībā, no kuras viņš, paldies Dievam, bija maksimāli distancējies. - Jā, tā tiešām ir politika, - Fārenhorsts domājoši atkārtoja. – Bet vai tai jāpiespēlē?... Un Raimondam likās, ka viņš kaut ko līdzīgu jau ir dzirdējis. Vai arī pats domājis līdzīgi. Katrā ziņā teorētiski neko iebilst pret vecā vīra pārspriedumiem viņš nebūt nevēlējās. Viņš pat domāja tāpat arī tagad. Bet tas bija teorētiski. Vai tad Raimonds piekristu visām šīm kombinācijām caur Bimbonu ar Rumpeli, ja viņam neinteresētu reāli īstenot konkrēto digitalizācijas projektu? Un realitātē teorētiskie ideāli kļuva bāli un neīsti, pat muļķīgi un smieklīgi.

- Mēs jau varam te teoretizēt par politiku līdz rīta gaismai, bet kas no tā mainīsies? – Raimonds jau gandrīz lūdzoši iebilda. – Revolūciju taču jūs šeit un tagad negribēsiet sākt! Fārenhorsts iesmējās. Tad vēlreiz, un vēlreiz... - Lai nu tā būtu... Bet kā tu zini, ka jūsu jaunā firma dabūs to Latvijas digitalizācijas pasūtījumu? – Fārenhorsts sāka Raimondu izprašņāt sīkāk. - Tu taču nedomā, ka es varētu nopietnus cilvēkus traucēt dēļ kādām nebūt utopiskām iedomām. Šādiem pasūtījumiem visas valsts mērogā taču pastāv konkursi. Bet jūs, jauna firma… - pirms lēmuma pieņemšanas viņš rūpīgi izanalizēja visu. - Šajā gadījumā konkurss juridiski nav vajadzīgs, - Raimonds steidzās paskaidrot. Tas tikai vēl trūka, lai Fārenhorsts atteiktos būt par viņu starpnieku ar Losandželosu dēļ neuzticēšanās viņu spējām. – Pasūtījumu digitalizēt dod telecentra meitas firma, kas nav Valsts uzņēmums. - Es atkal neko nesaprotu, - Fārenhorsts noplātīja rokas. – Meitas firma, telecentrs, jūsu firma, tad vēl ārzemju eksperti. Vai tā bizness ir jāsarežģī? Priekš kā vajadzīga tik gara ķēde? Telecentrs būtu sameklējis ekspertus un digitalizējis visu to būšanu. - Nevar taču telecentra direktoram par vienu algu likt divus darbus darīt, - Nu Raimondam noderēja Oļega Kaminska pasivitāte, kuru loģiski varēja pamatot. - It kā jau nevar, bet kas tas par direktoru, kurš negrib savu iestādi attīstīt… Fārenhorsts nesaprata. - Nu, tas jau atkal ir filozofisks jautājums par direktoru sūtību un būtību, Raimonds ieturēja pauzi lietu izskaidrošanā. Viņš jau bija iedomājies, ka vecais zinātnieks tik vienkārši neko nedarīs, līdz nebūs noskaidrojis visas nianses. Bet tagad pēkšņi Raimondu pārņēma bažas, ka arī pēc noskaidrošanas akadēmiķis varētu nepiekrist sadarboties šādā projektā. Kā viņš pareizi bija piezīmējis, garā firmu ķēde bija vajadzīga vienīgi lietas samudžināšanai. Ko teiks zinātnieka lepnais goda prāts? - Jā, tāpēc jau pie mums tās lietas neiet, kā gribētos. Iedomājies, katram sīkumam sava firma. Viens starpnieks aiz otra, - Fārenhorsts pukojās, bet vairāk gan pats pie sevis. - Tāpēc jau kārtīgam cilvēkam ir jābēg uz laukiem… - viņš izdarīja it kā svarīgu secinājumu. Taču vai tas tik tiešām pilnībā neraksturoja stāvokli Latvijā? - Arī laukos kārtīgs cilvēks ir atrodams un neaizstājams, - Raimonds paglaimoja. Bet viņš pilnībā saprata, ka arī viņš ir viens no šiem samudžinātājiem. Tomēr Raimondam bija arī attaisnojums, jo ne jau viņš šādus spēles noteikumus bija izdomājis. Un vai viņam, Raimondam, šo nejēdzīgo noteikumu dēļ bija viegli? Viņš bija tāds pats cietējs, jo bija vēl un vēl jāklausās par lietām, kuras cilvēkiem sāpēja, bet kuras viņš jau zināja no galvas, taču ar savu rīcību vien neko nespēja mainīt. - Tad tu saki, ka tagad direktors bez atsevišķas firmas pat uz ķemertiņu aiziet nevar? – Fārenhorsts savu pēkšņo atklātību vēl papildināja ar smagās plaukstas skaļu uzsitienu pa galdu. - Tu, vecais, nepaliec rupjš! – visu dzirdošā Marija parādījās istabas durvīs. – Ir nu gan daba, tincina un tincina kā tāds pasaules lāpītājs. Būtu palīdzējis puikam un viss. Bet šis… 83

- Bet vai tiem maniem ieteiktajiem ārzemniekiem nepatikšanas nesanāks? – Fārenhorsts vēl noprasīja. - To visu jau satiksmes ministrs ir akceptējis, - Raimonds spēra ārā savu pēdējo trumpi. - Ak, pat ministri ir tur iejaukti! – Fārenhorsts nogrozīja galvu. – Nu gan laiki, kad biznesu taisa ar šādiem paņēmieniem. Tad tāpēc arī par Latviju runā kā par nozagtu valsti, - akadēmiķis to izteica, it kā būtu atklājis visu mūžu meklētu formulu. - Kas nu mēs par valsts nozadzējiem, - pēc efektīgā paziņojuma Raimonds centās būt sīks kā pelīte, lai arī skaļais novērtējums viņu projektam glaimoja. Bet akadēmiķi nedrīkstēja kaitināt, jo viņš savā zinātnieka prātā komentēja skaidri un vienkārši. Vai tad valsts, kuras ministri bija tieši korumpēti, arī nebija nozagta? Kur nu vēl augstāk par ministriem un pašu premjeru! - Ne jau tieši tu, - akadēmiķis tomēr nesaistīja Raimondu ar ministru izdarībām. – Ja tu gribētu nozagt valsti, es tevi vienkārši izsviestu pa durvīm. Bet nozagšana jau ir pati sistēma: tas ka šī vienkāršu lietu saputrošana nāk no augšas. Un tas viss, lai neskaidrākā vidē ērtāk zagtu! - Ne nu saimnieku izdzītu, nekā, - Marija atkal iejaucās, lai nomierinātu iekarsušo vīru. Tādējādi Raimonds atkal ieguva atspēriena punktu un, lai arī šī cīkstēšanās viņu nebūt neiepriecināja, varēja turpināt savas taisnības pierādīšanu. - Vai tad atbalsts valsts attīstībai nebūtu ministru pienākums? – viņš it kā naivi iebilda, lai gan Fārenhorsts bija runājis pilnīgu patiesību. - Un tu gribi teikt, ka viņi to dižu mērķu labā dara? – Fārenhorsts iesmējās. – Gribi teikt, ka tiem ministriem, kuri jūs atbalsta nebūs savs labums? - Nē, par kaut kādiem labumiem es gan neko nezinu, - Raimondam nācās melot. Viņš bija spiests melot, lai arī meli šādās būtiskās lietās bija pats nepatīkamākais, kas vien dzīvē varēja gadīties. Pēc Raimonda ieskata meli bija vislielākais grēks, ja tāds jēdziens kā grēks vispār pastāvēja. Jo nekas neuzlika dvēselei lielāku smagumu kā vajadzība melot. Šī vajadzība melot bija brīvu personību vispazemojošākā un apkaunojošākā piespiestība. Un tikai ļoti svarīgos dzīves brīžos šādu nastu atmaksājās sev uzkraut. - Tad tu esi galīgi naivs, - Fārenhorsts tēvišķīgi šūpoja galvu. Un Raimondam nācās norīt arī šo aizskarošo spriedumu par viņa prātu. - Man jau arī tā samudžināšana neiet pie sirds, bet ja citādi nevar… - viņš pasteidzās daļēji piekrist. - Droši vien ceri uz kārtīgu žūksni? – Fārenhorsts it kā lasīja Raimonda domas. - Arī jūs jau nedomāju bešā atstāt, - viņš izmantoja situāciju, lai delikāti iespraustu, ka ne jau ar pliku paldies šī ieteikšana Fārenhorstam beigsies. - Ko tad tu piedāvā? – Marija atkal nenocietās un iejaucās vīriešu sarunā. - Nu, ko tu sieva jaucies, - Fārenhorsts nopurpināja, bet bez jebkādām dusmām. - Ja es nejaukšos, tad tu pašu galveno tā arī neizrunāsi, - Marija apņēmīgi pastāvēja uz savu. – Tev tikai filozofēt par visādām valsts nozagšanām, bet dzīvojam vēl joprojām kā īrnieki. - Ko tad jūs gribētu? – Raimonds ieprasījās. – Tādam pakalpojumam cenu jau var noteikt tikai pats sniedzējs. 84

- Ņemot vērā tos miljonus, ko šāds projekts apgroza… - Fārenhorsts ierunājās un atkal braucīja savu bārdu. – Varētu jau tu šo māju pārrakstīt uz mani. Vai tas būtu par daudz prasīts? Es te daudz arī esmu ieguldījis. - Nē, tas nav par daudz, - Raimonds nopriecājās, ka saruna, pateicoties praktiskajai latgaļu sievietei, ievirzījusies šādā gultnē. – Ja ieteiktie cilvēki izrādīsies noderīgi, tad tā arī darīsim, - viņš apmierināti atslīga krēslā. - Labi, ja jau tā tagad dara, tad, kā saka: starp vilkiem… - Fārenhorsts piecēlās un aicināja Raimondu uz izbūvētajām jumta telpām, kur viņam bija interneta pieslēgums. - Ekspertu ieteikšanai jau nav nekāda sakara ar valsts izzagšanu, - Raimonds pa ceļam uz kāpnēm mēģināja mīkstināt Fārenhorsta stingrās apsūdzības. – Tāpat normālām piegādēm. - Pēc būtības ir jāskatās, jaunais cilvēk, pēc būtības, - Fārenhorsts pacēla gaisā brīdinošu pirkstu. – Tāpat kā pēc tā, ko nu kurš uzskata par normālu… - pirksts turpināja šūpoties kā kritisks svārsts, kurš nekļūdīgi novērtētu un likteņa anālēs ritmiski dalītu labo no sliktā. Tad viņš apsēdās un sāka rakstīt vēstuli savam Losadželosas draugam. - Vēl vienu tu man tomēr pasaki, - brīdi rakstījis, Fārenhorsts atkal pievērsās Raimondam. – Kāpēc tas viss tev ir vajadzīgs? – vecais vīrs ziņkāri lūkojās jaunajā. - Nu, visi taču cenšas ko nopelnīt… - Raimonds pilnībā neizprata jautājumu. - Tu taču apzinies, ka tā ir afēra! Un priekš kā tev vajadzīgi tie miljoni? – Fārenhorsts bija patiesi ieinteresēts. – Un ja nu tas viss izjūk un jūs tiesā? – viņš prātīgi paredzēja arī vissliktāko. - Redziet, lai tiktu pie kapitāla, pie tāda kapitāla, kas ar reāliem procentiem man nodrošina pieklājīgu eksistenci, man vērtspapīru tirgū jāstrādā gadu desmitiem. Viss mans atlikušais mūžs. Bet es tomēr gribu arī ģimeni, kādu pēcnācēju… - Raimonds mēģināja formulēt savas izjūtas. - Un kā tad mūsu paaudze izaudzināja pēcnācējus? – Fārenhorsts nesaprata. – Tikai tāpat vien strādājot… - Tagad ir citi laiki. Toreiz pietika, ja saviem bērniem varēji sagādāt apdzīvojamo platību. Bet tagad, ja gribi būt kārtīgs tēvs, tad sagādā kapitālu. Ir taču kapitālisms! Un kapitālismā... Kā lai bērns tevi ciena bez apgrozāmā kapitāla? Vismaz es tā jūtos. - Vai tev nav pārāk lielas ambīcijas? Tāda kā lieluma mānija, - Fārenhorsts domīgi iestarpināja. Taču Raimonds šo prātīgo piezīmi neņēma vērā. - Tie, kam nav naudas, taču šodien nav nekādi lēmēji, tā nu tas ir, - viņš tikai turpināja savu domu. - Bet būt bez lemšanas iespējām taču ir tas pats kas papildināt kaut kādu bezpersoniski inertu pūli. Vai šādā stāvoklī dzīvei ir kāda jēga? Jēga ir izrauties. Par jebkādu cenu. Un pašlaik visi tā arī dara. Vismaz tie, kuri apzinās, kas ir kas. Bet tiesāts taču netiek neviens. Kāda jēga kaut kādai abstraktai morālei, ja tā der tikai muļķīšu apvārdošanai? – Raimonds ielūkojās akadēmiķī cerībā, ka tas viņam piekritīs. Bet vecais zinātnieks tikai šūpoja galvu. - Un nauda, tu domā, tev atnesīs laimi? – Fārenhorsts pēkšņi iejautājās. 85

- Bet bez naudas taču tu arī esi pilnīgi kā paralizēts, - Raimonds lika pretī savu patiesību. - Tātad nauda, tu saki... – akadēmiķis aizlūkojās kādās viņam vien zināmās tālēs. – Bet tai lielajai naudai ir īpaša vara! Tā mūs iedzen tādās lietās, kurām bez viņas kārdinājuma mēs neietu ne tuvumā. Politiķi un valsts darbinieki nevar būt tajā pašā laikā veikalnieki JĀNIS ČAKSTE Man ir skumji, ka, tiklīdz žurnālisti ir atklājuši kādus reālus faktus par korupciju augšējos varas ešelonos, tā visi politiķi vienotā frontē metas mums virsū, lai diskreditētu padarīto darbu, un cenšas mūs visādi nomelnot. ILZE JAUNALKSNE KAS NOTIEK LATVIJĀ? 15.03.06

2. DAĻA VII Bija sācies rudenīgo vētru laiks. Nemīlīgas, brāzmainas aukas iebruka Rīgas centra šķērsielās un nežēlīgi pluinīja jau kailus kļuvušos kokus, noplēšot no tiem vēl pašas pēdējās lapas. Vējš kokus purināja tik stipri, ka simtgadīgās liepas zari švīkstēdami sitās arī Lailas kabineta logā un nervozi grabinājās pret skārda palodzi. Bet, ja atvēra logu, lai pavēdinātu šaurās istabiņas piesmakušo gaisu, tas tūlīt rībēdams atsitās pret lielo dokumentu skapi, kuru jaunā darbiniece, ienākot šajā telpā, bija pamanījusies iespiest vienā no stūriem, un rūtis džinkstēdamas draudēja ar izbiršanu. Vienīgais iepriecinājums bija spējais svaigums, kas kā spēji pārņēma kabinetu un aizvējoja visas kaktos sastāvējušās vecās idejas un izjūtas, kuras šajā kādreizējā čekas mājā bija krājušās jau daudzus gadu desmitus. Jaunais gadu tūkstotis Lailai Freivaldei bija iesācies visnotaļ veiksmīgi. Nē, nē, tā nebija latviešu tautiete, kura bija pamanījusies kļūt par tik veiksmīgu politiķi, ka ieņēma pat tieslietu ministres vietu daudz attīstītākajā Baltijas reģiona kaimiņvalstī Zviedrijā. Tā bija vienkārši sagadīšanās, vārdu un uzvārdu sakritība, kuru tomēr jaunā policijas vecākā leitnante nekautrējās apvīt ar zināmu noslēpumainību, vienmēr pie iespējas pasvītrodama, ka vārdu Laila viņai māte devusi par godu cienījamajai krustmātei. Tad nu saproti, kā gribi, kas tā par cienījamo radinieci, un nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka arī vienkārša Latvijas Vidzemes pagasta vecākā ir pietiekoši cienījams amats, lai tādam cilvēkam par godu nosauktu savu bērnu un aicinātu par krustmāti. Taču Laila kādos sīkos paskaidrojumos nekad neielaidās. Viņa jau maza meitene bija kopā ar māti pārcēlusies dzīvot uz galvaspilsētu, un abas sievietes darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai savu dzīvi iekārtotu pēc iespējas veiksmīgāk. Mātei kā labai grāmatvedei darba netrūka, meita cītīgi mācījās labā skolā, bet, iedzīvojusies lielpilsētā, jau sāka vēlēties sasniegt ko vairāk kā tikai citu cilvēku rīcības iegrāmatošanu. Tieši, ko darīt, viņa vēl nebija izlēmusi, kad, mācoties vidusskolas pēdējās klasēs, iesākās perestroika un kooperatīvu laiki, un visa Padomju Savienībā līdz tam monotoni plūstošā dzīve jūtami saviļņojās. 86

Jauno meiteni šī saviļņošanās gan ķēra kā spēcīgs, ļoti sāpīgs un nepatīkams trieciens, taču ievirzi viņas tālākajām gaitām tas deva tiešu un nepārprotamu. Tūlīt jau arī tika pasludināta neatkarība, un neatkarīgajā Latvijā nodibinājās pašiem sava policijas akadēmija. Un jaunā sieviete, ņemot vērā savus piedzīvojumus ar piedzērušu jaunbagātnieku visatļautību un nesodāmību, izvēlējās savu dzīves ceļu virzīt tieši uz turieni. Vīriešus pēc negaidītā un pazemojošā pāri darījuma, kad trīs jaunizcepti biznesmeņi viņu bija no ielas tā vienkārši ievilkuši savā mašīnā, viņa gan nebija sākusi ienīst, bet noraudzījās uz tiem ar tikai sev vien izprotamu īpašu attieksmi. Un arī pret daudz ko citu jaunā sieviete bija sākusi izturēties atturīgāk un kritiskāk, kā tas sabiedrības lielākajā daļā pieņemts. Nu, pēc gandrīz desmit gadiem, viņas senā vēlme tikt projām no kriminālās policijas, kur lietas grozījās tikai ap sadzīvisku priekšmetu zādzībām, dzērumu kautiņiem un pilsoniskām intrigām, īstenojās - jauno sievieti beidzot norīkoja strādāt ekonomisko noziegumu izmeklēšanas jomā. Kā nekā viņa taču, izmantojot mātes lielo pieredzi, bija uzrakstījusi atzinību guvušu plašu analītisku darbu par dubulto grāmatvedību un citiem paņēmieniem, ar kuriem uzņēmēji slēpa savu patieso peļņu. Bet tā bija visas šīs lietas tikai virspusējā, redzamā daļa. Pārcelšana notika jau pavasarī, pirms tās Laila vēl negaidīti paspēja izmantot neizņemto atvaļinājumu, un viņa priecājās, ka viss sācis iet tik gludi, jau pašos pirmajos saules staros liekot pamatu veselīgi brūnajam iedegumam, kurš vēl tagad greznoja sievietes slaido augumu. Taču, kad pienāca laiks strādāt, pagāja visa vasara, un tikai vēlā rudenī viņa bija tikusi pie savas lietas. Bet tagad… Tā bija katastrofa! Pats nejēdzīgākais bija tas, ka iedzīvojoties jaunajā nodaļā, visas vasaras laikā Laila nebija izjutusi nekādu būtisku atšķirību starp darbu šeit un iepriekšējā vietā. Viss virzījās tieši tāpat: nesteidzīgi, bez kādas iedvesmas, tikai lai būtu ko atskaitīties. Vīri vienkārši atsēdēja savas stundas, bet bieži, aizbildinoties ar izmeklēšanas papildu vajadzībām, pazuda jau krietni agrāk. Un tagad bija jāizcieš šādas attieksmes sekas! Iepriekšējā naktī no dežurējoša policista apsargātas mājas bija pazuduši dokumenti par apgrozījumiem firmā, kuras vainu nelegālā gaļas ievešanā Latvijā bija uzdots izmeklēt tieši viņai, Lailai Freivaldei. Pie kabineta durvīm pieklauvēja. Uz galda rokās atspiestu galvu sēdošā sieviete satrūkās no neierastās skaņas, jo darba biedri šādu delikātu brīdinājumu pirms nākšanas iekšā nepraktizēja. Tas bija kolēģis kapteinis Valdis Ozols, kurš caur šauri pavērtu durvju spraugu ielūkojās kabinetā. - Kā tad jaunajai censoņai iet? – Valda rudais matu cekuls bija nevērīgi paspūris un acis dzirkstīja draiskā ziņkārībā. - Ko tu gribi? – Laila pagriezusies pret ienācēju un ieņēmusi kaujiniecisku pozu kā skaldīt noskaldīja. Viņu kaitināja kapteiņa tieši šāda vieglprātīga attieksme. Tagad, kad Lailas lieta bija iedzīta strupceļā, kad tā bija atbīdīta vēl sliktākā stāvoklī, kā tas būtu nulles punktā, tieši tagad viņš varēja blisināt savas nebēdnīgās ačteles un ironiski apjautāties par pašsajūtu. - Ko tad jūs, Freivaldes jaunkundz, tāda nelaipna, - Ozols bija pati izsmalcinātība. – Es kā vecākais kolēģis gribēju tikai apjautāties, vai nevajag piedāvāt draudzīga pleca 87

sajūtu, un būtu ar mieru uzsaukt kādu kafiju, lai tie kreņķi aizmirstas, bet jūs mani kā suns norejat. - Tu mani ne tikai par censoņu bet arī par suni nosauksi! – Laila ērcīgi atcirta Valda daiļrunībai, bet pēkšņā pārsteiguma izraisītās spontānās dusmas jau gaisa. Viņš jau ne pie kā nebija vainīgs, un draudzīgs plecs Lailai tik tiešām šajā brīdī nenāktu par ļaunu. - Loģika tev tomēr strādā kā cilvēkam un ne kā sievietei… - Valdis divdomīgi atzīmēja. - Nesapratu!- Laila vaicājoši nolūkojās vīrietī, no kura tik pat labi kā pretim nākšanu varēja sagaidīt arī aizskarošu dzēlīgu ironiju, kas varēja būt arī pilnīgi nepamatota. Bet tādi jau tie izbijušie padomijas miliči bija. - Nu, tradicionāla sieviete jau izteiksmes veida salīdzināšanu ar suņa rejām būtu pārfrāzējusi par nosaukšanu par kuci, bet tu tā neizdarīji… - Valdis viltīgi smīnēja savās rudajās ūsās. - Labi, pietiks mani te testēt! – Laila piecēlās kājās, paņēma trauku no kafijas vārāmā aparāta un izlēmīgi iespieda to vēl joprojām pie durvīm stāvošā vīrieša rokās. – Ja tu aiziesi un atnesīsi ūdeni kafijai, no tevis būs lielāks labums. - Klausos! – kapteinis Ozols, it kā būtu pakāpē zemāks, sasita papēžus un, iztaisnojis savu garo augumu, pagriezās un aizgāja militāri lietišķā solī. Kā gan uz tādu jokupēteri varēja dusmoties? Un par strādāšanu Laila vismaz pašlaik nolēma nedomāt. xxx - Kā tu domā, kas aiz visa tā slēpjas? – malkojot kafiju, Laila tomēr atgriezās pie darba tēmas. - Nu, aizgāja kāds, iegrūda tam dežurantiņam kādu trauku, lai sasildās… - Ozols runāja bezkaislīgi, it kā par viņiem svešu tēmu. – Paskaties kāds laiks ārā! Un tam puisim visa nakts… - Bet tu saproti, ka man tā ir katastrofa? – Laila atkal aizsvilās. Kāpēc cilvēki saprata, ka nakts dežūras ir garas un grūtas, ka nepiemērotajos apstākļos nabaga dežurantam salst rokas un kājas, bet to, ka lieta ir izgāzusies, ka pierādījumu tagad nav un droši vien jauni arī nebūs un ka tie darboņi var ņirgt par muļķa policistiem, kurus apveduši ap stūri, un darīt to tieši sejā,- tas nevienu nesatrauca. - Nomierinies meitēn! – Valdis draudzīgi papliķēja pa kolēģes plecu. – Nekāda katastrofa tā vēl nav. Pat rājienu nedabūsi. - Runa jau nav par manu rājienu, bet par principu… Attieksmi… - Laila mēģināja atrast vārdus tai problēmai, kas viņu satrauca. Viennozīmīgos vārdos tas nemaz nebija izsakāms. - Tu taču policijā nestrādā pirmo gadu, - Valdis visu vienkāršoja. – Tās kā būtu laiks jau izzust tam studentes maksimālismam. - Nu, saki, Valdi, kāpēc jūs visi tā? Ja cilvēks grib kaut ko līdz galam un labi izdarīt, tad tas ir jaunības maksimālisms, sievišķīgas ambīcijas un vēl nezin kādas tieksmes? – Valda vienkāršā un draudzīgā papļāpāšana rosināja Lailā vaļsirdību un drosmi pajautāt jau sen sāpošas lietas. - Līdz galam un labi nemaz neko nevar izdarīt, - kapteinis Ozols pēkšņi kļuva ļoti nopietns un, acis piemiedzis, it kā koncentrējās sevī dziļi glabātiem iespaidiem, kuri reti tika aizskarti. – Kad mani iesauca un nosūtīja uz Afganistānu, es arī gribēju dienēt pēc labākās sirdsapziņas, darīt visu labi un līdz galam. Bet ko gan tādā pasaules politikas haosā var atšķirt - kas labs, kas slikts un kur ir gals tam, ko tu dari. 88

Un rezultātā – tagad smeldzoši ievainojumi… - Valdis izliecies nobraucīja muguru, it kā viņam pašreizējā brīdī tā būtu iesāpējusies. - Tā jau bija cita vara, cita armija… - Laila ne īpaši saprata Ozola domu klejojumus. - Kāda starpība, vara paliek vara, bet dienesti ir izpildu institūcijas. Tā kā gaidi rīkojumus, bet nepārdzīvo! Citādi ātri sadegsi visu šo politiku pretrunās, - Valdis pēkšņi izskatījās ļoti noguris. Viņš ātri un aizgūtnēm iztukšoja jau padzisušo kafiju un piecēlās. - Bet man ir vienkārši nozagti dokumenti, kāda te politika? – Laila bija manāmi samulsusi no ikdienā vienkāršā Valda gandrīz vai filozofiskās runas. Kaut ko tādu viņa no šī kolēģa nekad nebūtu gaidījusi, taču, lai gan gribējās Valdi atspēkot, viss teiktais bija atstājis uz sievieti arī jūtamu iespaidu, jo muļķības tās nebija. - Politika jau ir tajā, kurš īsti ir ieinteresēts, ka tie dokumenti pazūd, - Valdis it kā pielika punktu savām pārdomām un enerģiski saslēja savu salīkušo stāvu. Un atkal viņš izskatījās pēc nebēdnīga un stalta virsnieka. Tomēr Laila tā uzreiz negribēja likties mierā. - Tu gribi teikt, ka kāds no savējiem?- viņa nemaz nebija visu tik idealizējoša un lētticīga muļķīte. - Nu redzi, esi dzirdējusi par tādu lietu kā korupcija policijā, - Valda tonis atkal bija nenopietns un rotaļīgs, it kā viņš nerunātu par likuma izpratnē smagu noziegumu. Bet vai tad par nopietnām lietām noteikti bija jārunā ar smagu sirdi? – Skaties, klausies, bet netaisi skandālus… - viņš vēl deva pēdējo padomu. Šajā pēdējā padomā jau Laila ieklausījās nopietni, bet Valdim nopietnība galīgi nebija prātā. - Aizejam labāk vakarā uz krogu tās bēdas noslīcināt! – šis viņa piedāvājums jau skanēja kā aicinājums uz satikšanos. Laila atteicās aizbildinoties, ka viņai ir savs pastāvīgs draugs, kurš varētu pārprast šādu biedrisku pasēdēšanu. Jautājums tomēr palika atklāts, vai Valdis gribēja pasēdēt tikai biedriski? Taču sievietes galvā jau veidojās kāds plāns, un no kādas izklaides iestādes apmeklēšanas viņa nebūt netaisījās atteikties. Arī pastāvīgais draugs, ņemot vērā viņu pēdējā laika attiecības, sievietes acīs nebija tam nekāds šķērslis. Un Laila piezvanīja Raimondam Rupertam. xxx Zvans Raimondam nāca negaidīti. Īstenībā jau bija vajadzējis zvanīt viņam. Ja jau šī pievilcīgā sieviete bija uzticējusi vīrietim savu telefonu. Bet Raimonds kā parasti atturējās no zvaniem sievietēm. Daudz patīkamāk tomēr bija, ja piezvanīja viņas. Tā pagāja vasara, pa kuras laiku Raimonds bija paspējis galīgi izšķirties ar Silviju Trenci un jau vairākas reizes saticies ar Jutu. Viņam likās, ka attiecības ar vienkāršo mīlīgo Jutu sāk veidoties tā, it kā tām nāktos vēl attīstīties un turpināties ilgā nākotnē. Bet tagad pēkšņi piezvanīja šī šarmantā policiste… - O-o! Kāds necerēts zvans, - Raimonds nemaz neslēpa savu pārsteigumu. - Ko tad pats nepiezvani? – Laila koķeti noprasīja. – Es savu telefonu nemaz tā kuram katram nedodu… 89

- Nu, zini, tā vasara tik raiba… Cerēju tevi satikt jūrmalā, bet… - Raimonds meklēja vēl kādus attaisnojumus, bet tad kļuva lietišķi tiešs. Kāpēc gan viņam bija jātaisnojas? – Tās bildes es jau sen ienesu pie Georga un Lindas, ja tu esi sailgojusies uz sevi paskatīties nenopietnās pozās… - Es pie Lindas sen neesmu bijusi, - Laila lietišķi noteica. - Arī jūrmalā tevi nemanīja… - Raimonds juta, ka Lailai ir kas padomā un gaidīja, kad viņa pati to atklās. Vai tiešām šī sieviete bija nolēmusi viņu aicināt uz satikšanos? - Bija daudz darba, jauna vieta, - Laila izvairīgi skaidroja. – Bet ne jau par bildēm es tev zvanīju. Ir viena lieta, par kuru gribētu aprunāties. Vai tu vakara pusē varētu? – sievietes balsī skanēja izlēmīga apņēmība. Raimonds noklusēja, ka vakara pusēs darba dienās viņam sākas pati īstākā strādāšana, kad viņš pie sava datora tup mājās un ir pilnīgi vienaldzīgs uz visu pārējo, kas nav saistīts ar akciju cenām un stāvokli biržā. Tomēr šādas sievietes dēļ varēja arī darīt izņēmumu un paņemt brīvu dienu. Noteicējs sev galu galā bija viņš pats. - Tev nu es nekā nespēju atteikt, - Raimonds diezgan uzsvērti piekrita. Viņi sarunāja tikties nelielā disko bārā nedaudz atstatu no pilsētas galvenajām maģistrālēm. xxx Par ko gan Laila varēja gribēt ar viņu runāt? Raimonds, gaidīdams pēcpusdienas norunāto laiku, pārlika visdažādākos variantus. Vispatīkamāk, protams, būtu, ja meičai pēc raibas vasaras pēkšņi rudenī būtu kļuvis garlaicīgi un viņa pārmaiņu meklējumos aicinātu Raimondu uz tikšanos, aizbildinoties ar kādu nesvarīgu vajadzību. Taču, ja ar prātu apdomāja, tad cik gan bija tādu sieviešu, kuras tā rīkotos un gribētu ielaisties ar gandrīz svešu cilvēku? No vienas puses tas būtu īpaši ekstravaganti, taču no otras… Lai cik arī mēs vēlētos kaut ko īpašu un nebijušu, reālā dzīve parasti visas vēlmes ielika reālos un ikdienišķos standarta rāmjos. Un no gribētajiem īpašajiem piedzīvojumiem parasti tikai tādi remdeni notikumi vien sanāca. Bet varbūt Laila savā darbā bija uzrakusi firmas ar ambiciozo nosaukumu Kurzemes hercogs veco lietu un darbinieku sarakstā konsultanta postenī ieraudzījusi Raimonda Ruperta vārdu? Kāpēc gan jaunai un enerģiskai policistei nevarētu ienākt prātā vēlreiz pārbaudīt un aptaustīt Raimonda dalību šajā naudas izkrāpšanā? Tur nu bija jābūt uzmanīgam! Bet, ja jau bija lemts šai lietai vēl pacelties, tad labāk tomēr bija paskaidrojumus sniegt pievilcīgai izmeklētājai intīmos apstākļos nekā oficiālā kabinetā kādam vīriešu dzimtas pārstāvim. Šādi pat varēja mēģināt vissliktāko vērst sev par labu. Mēģināt sarunāt. Un varbūt pat beigu beigās izdodas dabūt savu cilvēku ekonomiskajā policijā. Mūsdienu Latvijas sabiedriskajā gaisotnē tas nebija nekas nereāls. Raimondam pārdomājot visneparastākās iespējas, istabas fonā vienmuļi skanēja radio. Kārtējās ziņas no Saeimas vēstīja, ka deputāti pieņēmuši lēmumu par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja dibināšanu. Tā teikt, lai novērstu valsts nozagšanu, par ko, stājoties Eiropas Savienībā, varētu būt būtiski iebildumi. 90

Tā nu tas bija, ka neviens neko nedarīja, kamēr kaut kādas īpašas lietas uz to nepiespieda. Raimonds gāja līdzi laikam. Kamēr simts lēmēju galvas veidoja jaunu iestādi, viņš ies apgūt jau esošos resursus un nodibinās ciešāku kontaktu ar policijas darbinieci. Viņu digitalizācijas lietai šāds sakars arī varēja noderēt. Un vīrietis piecēlās, lai dotos ārā. Vēl vajadzēja sameklēt Lailas izvēlēto bāru, kurā Raimonds nekad nebija bijis. Bet, ja dāma nevēlējās iet uz abiem zināmo Georga un Lindas privāto klubu, kas cits viņam atlika. Un jauni iespaidi jau šajā spēlītē, ko sauca par dzīvi, par ļaunu nenāca. Viņš devās pretī nezināmajam un tad jau redzēs. xxx Spējas vēja brāzmas siroja pilsētas šaurajās ieliņās un gluži kā apmaldījušās un satrakojušās lavīnas uzbruka visam, kas patrāpījās to stihiskajā ceļā. Brīžiem tās vai no kājām gāza atsevišķos gājējus, un cilvēki, ja vien varēja, izvairījās atrasties ārā. Kā nekā meteoroloģiskā prognoze bija brīdinājusi par vētru un ieteica īpaši uzmanīties no vēja nolauztiem kokiem vai to zariem. Tomēr Laila par dabas untumiem ne nieka nebēdāja. Viņai pat sagādāja baudu cīnīšanās ar spēcīgo vēju, kurš nežēlīgi purināja sievietes lietus mēteļa stūrus un mežonīgi jauca melnos, vaļēji palaistos garos matus. Lailas galvā bija nobriedusi pārgalvīga doma. Un ar katru mirkli tā spītīgi arvien vairāk nostiprinājās kā vienīgais iespējamais viņas rīcības variants. Bet šis tikai nedaudz pazīstamais Raimonds Ruperts bija tas, kurš pašlaik varēja būt noderīgs, un Laila bija gatava darīt visu, lai Raimondu pierunātu sadarboties. Galdiņu mazajā, bet elegantajā bāriņā Randeu blakus savai dzīvesvietai Laila jau bija pasūtījusi. Tagad atlika tikai panākt, lai Raimonds neatteiktos. Kāpēc gan lai viņš atteiktos? Viņam pat bija izdevīgi sadarboties! Ne jau katru brīdi žurnālistiem tika piespēlēta skandaloza informācija no policijas aizkulisēm. Ja nu viņam tas liekas par sarežģītu? Un viņš vienkārši negrib jaukties tik kutelīgā lietā? Lailai bija jādara viss, lai šis vīrietis viņai nespētu atteikt! Ar šādām domām Laila Freivalde iegāja savā iemīļotajā atpūtas vietā, kurā viņa mēdza tikties ar draugiem un paziņām, ja bija kas tikai zem četrām acīm runājams. Raimonds jau sēdēja pie bāra un nevērīgi sūca martini, ar skatienu novērtēdams dažādas bāra interjera detaļas. Stūrī stāvošais bruņinieks iedvesmoja uz cēlu un džentlmenisku uzvedību, bet tumši sarkanās galda segas un sveces, kuras bija izlietas neparastā sirds formā izstaroja romantiku. - Nu, redziet, arī Freivaldes jaunkundze ir klāt, kā vienmēr precīza, - palūkojies pulkstenī bārmenis piezīmēja, lai gan Raimonds bezbēdīgo, noslēpumaino un kārdinošo sievieti jau bija pamanījis. - Man gadījās nedaudz ātrāk, - viņš sveiciena vietā tikai pasmaidīja. - Viss kārtībā, - Laila nopētīja sēdošo vīrieti. - Jūsu galdiņš mazajā zālītē ir sagatavots, - bārmenis vērsās pie ienākušās sievietes. - Vai iesim? – Laila nekautrīgi saņēma Raimonda plaukstu, un viņš sekoja. Ienākot Randeu, mazā zālīte uzreiz nemaz nebija pamanāma. Tajā varēja nokļūt caur portjerām aizklātu durvju aili, un tur atradās tikai divi galdiņi. Toties bija daudz zaļu augu un veseli trīs lieli akvāriji ar krāsainām dienvidu jūru zivtiņām. Raimondam tas viss atgādināja eksotisku alu kādā vientuļā okeāna salā. Uz galdiņa jau priekšā gaidīja sarkanvīna pudele un sīki našķi kā rieksti, šokolāde, siers un šķīvis ar augļiem. 91

Raimonds un Laila apsēdās viens otram pretī. Mazajā telpā bija vēl tumšāks nekā bāra zālē, jo gaisma nāca tikai no akvāriju izgaismojuma. Bet tūlīt arī klāt bija izmanīgais bārmenis un aizdedza sirds veida sveci. Viņš arī salēja glāzēs vīnu, kurš koši lāsoja šaudīgajās gaismiņās. - Vai kādu silto vēlēsieties? – bārmenis piedāvāja abiem ēdienu kartes. - Man tikai kafiju, - Raimonds savējo uzreiz atbīdīja malā. – Un, ja varētu, uzlieciet kādu dejojamu mūziku! - Es gan gribu paēst, - Laila ātri izvēlējās sev silto ēdienu, un bārmenis aizgāja. - Iedzersim par to, ka esam satikušies? – Raimonds pacēla glāzi. - Iedzersim, lai mūsu satikšanās būtu ne tikai patīkama, bet arī lietderīga, - Laila noslēpumaini smaidīja un Raimondam likās, ka šīs sievietes skatiens viņu samtaini noglāstītu. Tomēr teiktā jēgu viņš pilnībā neizprata. - Patīkami šeit tiešām ir… - Raimonds nenoteikti ierunājās. – Tomēr es pilnībā neizprotu… - Nesteidzies! – Laila rotaļājās ar vīna glāzi, sūkdama to maziem malciņiem. – Mums priekšā taču ir viss vakars. Jeb tu varbūt taisies vēl kur mukt? - Kur gan no šādas sievietes gribētos mukt? – Raimonds nepaskopojās ar komplimentu. - Nu redzi… - Laila nesteidzās uzsākt sarunu, tikai rotaļājās ar vīnu un uzkodām un lūkojās dzirkstošām acīm. Bārā ieskanējās romantiska mūzika. Hotel California. Ar atvieglojumu Raimonds uzlūdza Lailu padejot. Tā sēžot un klusējot un tā īsti nezinot, ko galu galā no viņa grib, nemaz nebija tik ērti. Katrā ziņā Raimonds tā nejutās īsti savā ādā. Deja bija kas cits. Tā jau bija noteikta rīcība, darbība, process. - Tu gan esi ātrs, - Laila iesmējās. - Es nespēju aizmirst, kā tu dejoji, kad tevi fotografēju, - Raimonds atkal glaimoja. – Visu laiku gaidīju, kad pats dabūšu izbaudīt tavas vijīgās kustības… Raimonds protams noklusēja, ka atceras arī Lailas pievilcīgo kailo augumu no jūrmalas un varbūt vēl vairāk par deju ir gaidījis, kad to varēs apskaut. - Tu, izrādās, esi izsmalcināts kārumnieks, - sievietes augums dejā pieglaudās vīrietim. Un Raimonds tik tiešām sāka justies kā septītajās debesīs. - Tu taču esi fotogrāfs? Vai žurnālists kādam izdevumam? – Laila pēc brītiņa ievaicājās. Šis jautājums gluži kā kāda no ielas vēja brāzmām aiznesa dejas mirkļa burvību. - Varbūt daļēji… - Raimonds izvairīgi virzīja sarunu, vēl nespēdams atgūties no pēkšņās patīkamo izjūtu nolaupīšanas. – Vismaz žurnālista apliecība man ir. Tā kā kaut kādas izmeklēšanas, tāpat kā tu, es varu veikt. Taču… - vīrietis pieklusa, ieturēdams intriģējošu pauzi. - Un kas tad vēl?- Laila nenocietusies ziņkārīgi ieprasījās. Izmeklētājas instinkts šai sievietei bija attīstīts. – Kā tu vispār zini, ka es esmu policiste? - Varbūt ka zināt, kas tu esi, ietilpst manā profesionālajā specifikā, - Raimonds ķircinoši turpināja sarunu. - Un kas būtu, ja es tev atzītos, ka esmu tavs potenciālais klients, - viņu urdīja ne tikai pārgalvīgs azarts, kurš pārņēma, dejojot ar šo satraucošo sievieti. Apstākļu sakritības gadījumā viņa varētu pat noderēt, tāpēc bija jāiztausta, ko šī Freivalde domāja par dažādiem dzīves izpausmes momentiem. - Nu gan es tevi nesaprotu… - sieviete sarauca norūpējušos skatienu, bet dejot gan turpināja tik pat brīvi un atraisīti. Tā likās laba zīme. 92

- Jā, jā! Un tev pilnībā pašlaik veidojas interešu konflikts, tusējoties ar tādu kā es, Raimonds juta, ka vēl vajadzētu jauno izmeklētāju paķircināt, pirms viņš varbūt atzīsies, kādu firmu ir konsultējis. - Ko gan fotogrāfs zina par interešu konfliktiem?- Laila pieskaņojās vīrieša draiskulīgajam tonim, bet viņas balsī tomēr nebija noniecinošas pieskaņas. - Es jau neesmu tikai fotogrāfs… - Raimonds daudznozīmīgi iebilda. - Nu, jā, žurnālists laikam zina gan kaut ko… - Laila kļuva nopietna. – Ko tu teiktu, ja es tev piespēlētu skandalozu sensāciju no policijas iekšienes? – viņa vēroja vīrieša reakciju. - Sensāciju? – Raimonds izbrīnījās. Tādu pagriezienu gan viņš nebija gaidījis. Bet nu vismaz viņš bija noskaidrojis Lailas intereses īsto iemeslu. Un visas viņa fantāzijas par dažnedažādajiem variantiem bija galīgi garām. Viņš tūlīt arī izmeta no galvas jebkādas domas par savu slēpjamo lietu atklāšanu. – Es jau rakstu analītiskus rakstus, nevis meklēju sensācijas, - diezgan atturīgi Raimonds ieminējās. - Bet sensācijas taču ir visu žurnālistu sapnis, - Laila neatlaidās. Raimonds iesmējās. Viņš izklāstīja Lailai savu attieksmi, ka atmaskojošas sensācijas ir saistītas ar lieku ienaidnieku iegūšanu un pie Latvijas mazās auditorijas galīgi neatmaksājas. Raimonds, protams, noklusēja, ka it īpaši viņam, kurš ir iesaistījies digitālajā projektā, vērst uzmanību uz sevi galīgi nav vajadzīgs. Taču no otras puses vīrieša ziņkārība urdīja uzzināt, kas tad tā ir par sensāciju, kuru Laila gribēja celt atklātībā. - Tā kā ar sensācijām jāstrādā ļoti uzmanīgi, - Raimonds nobeidza savu izskaidrojošo monologu. - Ak tad tev sensācijas neinteresē? – sieviete vīlusies uz brīdi pieklusa. - Ne jau nu tā, ka neinteresē… - Raimonds centās atjaunot pārtrūkušo sarunu. Par laimi deja beidzās un abi atgriezās pie galdiņa, kur Lailu jau gaidīja vakariņas. - Tad tu man pasaki skaidri un gaiši, vai vari uzrakstīt par policijas nebūšanām? – pirms ķeršanās pie ēšanas Laila noprasīja. - Tieši tev jau es neko nespēju atteikt, - Raimonds beidzot piekrita. Galu galā nekādu tiešu ļaunumu jau viens rakstiņš viņam nemaz nevarēja nodarīt, un viņi abi jau kļūtu tādi kā sazvērnieki. Ēdot Laila izstāstīja Raimondam par savām ķibelēm darbā, par aizdomās turamās firmas dokumentu pazušanu un lietas izgāšanos. - Tu padomā kas par nejēdzībām! – runājot jaunā sieviete bija manāmi aizrāvusies un savu stāstu nobeidza ar emocionālu uzplūdu. - Bet tā jau pie mums ir visur, - Raimonds bezkaislīgi reaģēja uz Lailas sašutumu. - Bet vai tad tā tam jābūt? – jaunā sieviete neiecietīgi iebilda. - Es nezinu, kā ir jābūt, - Raimonds neizrādīja nekādas taisnības cīnītāja tieksmes. – Es daru savas lietas un ar pārējo īpaši neaizraujos. - Tad tu uzrakstīsi vai nē, - nu jau paceltā tonī Laila noprasīja. - Uzrakstīšu taču, ja solīju, - Raimonds atkārtoja. – Vai tad man būtu vēl jābūt arī sajūsmā? - Nu, labi, un beigās vēl vajadzētu izteikt aizdomas, ka tas viss ož pēc korupcijas policijā, - Laila izteica savas papildu vēlmes - Vai tad ož? – Raimonds paironizēja, bet Laila ironiju neuztvēra. 93

- Es nedomāju, ka kāds būtu tieši korumpēts, bet vienaldzība pret notiekošo ir totāli izplatīta. Tad nu tas sapurinātu… - Laila paskaidroja savu ideju. - Bet kāpēc tu pati nevari uzrakstīt? – Raimondam radās doma, kā atkratīties no nevēlamā pienākuma. - Vai tu traks esi? – Laila sašuta. – Pēc kā tas izskatīsies! - Nē, ne jau tu ar savu vārdu. Es parakstīšu! Bet tu tikai uzraksti tekstu tā, kā man tagad stāsti. Citādi es nevaru saprast, ko īsti tu gribi, - viņš izskaidroja. - Vai tad tu parakstīsies zem mana teksta? – nu Laila bija izbrīnīta. - Bet kāpēc gan nē? – Raimonds tikai paraustīja plecus. – Tas būtu sīkums. Svarīgāk ir tas, vai tu esi apdomājusi, ka arī pār tevi visa tā atbildība gāzīsies, kad skandāls sāksies? - Jā, to es esmu domājusi un gribu vienreiz tā kārtīgi izvējot to sastāvējušos dīķi. – Laila apņēmīgi noteica. – Un tad jau redzēs, kas būs. - Un es domāju, ka tu mani aicini uz randiņu, ne uz darījuma tikšanos, - Raimonds ar pietēlotu vilšanās izteiksmi pilnīgi mainīja sarunas tēmu. - Lietderīgo taču vienmēr var apvienot ar patīkamo, - Laila pasmaidīja. – Tagad, kad esam norunājuši, ka tu parakstīsi un ieliksi avīzē manu rakstu, varam arī atpūsties. Un Laila aicināja Raimondu uz otru zāli, kur vairāki sanākuši pāri jau šūpojās mūzikas ritmā. xxx Viņi jau bija nodejojuši vairākas dejas un Lailas augums kļāvās klāt Raimondam arvien ciešāk. Interesanti, vai sieviete zem vārda patīkamais bija domājusi iet līdz galam jau pirmajā tikšanās reizē? Bet nekas neliecināja, ka šāda doma būtu kategoriski izslēdzama. Raimonda rokas jutekliski slīdēja pa Lailas muguru un viņas lunkanais stāvs arvien vairāk un vairāk tuvojās viņam. Brīžiem gan vīrieša atmiņā uzpeldēja Jutas tēls. Taču viņu attiecības vēl nebija tādas, ka varētu domāt par kādu krāpšanu. Nu, bija viņi dažas reizes pārgulējuši, taču nekādas norunas vai kopēji nākotnes plāni abus nesaistīja. Varbūt arī Juta starplaikos satikās ar kādu citu. Bet no Silvijas Trences Raimonds bija pilnībā brīvs. Un tagad šī Laila Freivalde… Laila bija spēcīgi valdzinoša. Neviļus Raimonds viņu salīdzināja ar Jutu. Ja pēdējā bija kā mīlīga kaķenīte - pieglaudīga, jutekliska un kaislīga, tad Laila likās kā abu pārējo Raimonda sieviešu savienojums. Viņa bija ar tik pat iznesīgu stāju kā Silvija, eleganta un neatkarīga. Un nenosakāma kā mežonīga pantera. Taču tieši tāpēc vēl jo vilinošāka. Šī viņas trakā ideja par policijas sapurināšanu?... Nē, šis sievišķis bija ar ķērienu! - Vai tu sen jau kā piestaigā Vecāķos pie plikajiem? – Raimonds iejautājās, kad pēc kārtējās dejas abi iedzēra pa malkam sarkanvīna. - Mani tur aizveda viens akadēmijas pasniedzējs, mātes sens draugs, - Laila atklāti stāstīja, it kā tas nebūtu nekas īpašs. – Un man iepatikās tā kompānija, cilvēki… - Vai tev kā policistei tas nevar sagādāt kādas problēmas? – Raimonds interesējās tālāk, jo gribēja uzzināt, kā šī vienreizējā sieviete skatās uz lietām, kuras lielai sabiedrības daļai bija kaut kas nosodāms, aizliegts un neapspriežams. - Kam gan interesē sīka policiste, - Laila tikai atmeta ar roku. – Un es jau tur neeju bieži. Taču nesaprotu, kāpēc to vajadzētu uzskatīt par ko nosodāmu. Viss, kas ir dabīgs… Nu, jā… - Viss, kas ir dabīgs, jābauda bez problēmām… Vai tā tu gribēji teikt? – Raimonds papildināja, taču viņa balsī iezagās arī tāda kā ironija. 94

Laila saausījās. - Vai tad tā nav? – viņa vērīgi pētīja Raimondu. - Cilvēki jau mēdz skatīties no dažādām pusēm, - vīrietis izvairīgi atbildēja. - Bet vai tu atceries no atmodas laikiem Itu Kozakēviču? – Laila nezin kāpēc pieminēja leģendāro Sievieti Latviju. – Viņa arī neizcēlās ar jelkādiem puritāniskiem uzskatiem, bet kādus darbus viņa spēja paveikt! - Tu gribi teikt, ka Sieviete Latvija arī sauļojās pa pliko? – Raimonds bija izbrīnīts, taču, ja tā īsti apdomāja, tad kāpēc gan lai tik slavenā Ita to arī nebūtu darījusi. - Mans pasniedzējs ar viņu kādreiz sauļojās kopā, - Laila pastāstīja šādu sabiedrībā ne tik zināmu faktu. – Taču ne jau es gribēju tev ko teikt par cienījamo nelaiķi. Bet gan to, ka spriest pēc tā, kā kurš sauļojas vai ko kurš dara savā personiskajā dzīvē ir nejēdzīgi. Itai ar visiem viņas it kā grēciņiem neviens nespēja aizliegt būt enerģiskai un mērķtiecīgai, gudrai, godīgai un taisnīgai sabiedriskajai līderei. Un ko viņa sasniedza! - Un tu gribi būt tāda kā Ita? – Raimondam jau sāka kļūt interesanti, ko vēl varētu no šīs Lailas sagaidīt. - Vai tavuprāt šāds mērķis ir nenozīmīgs? – viņa bija kā aizrāvusies pati ar sevi. - Lai nu tev izdodas, - Raimonds novēlēja. – Bet galvenais, lai cilvēki tevi saprot! - Tā tas ir, ka cilvēki ne vienmēr uztver to, kas ir, - Laila nenoteikti aizdomājās. - Cilvēki uztver to, ko viņi grib uztvert, - Raimonds precizēja. – Ar tevi ir patīkami pafilozofēt… xxx Kāds jauns viesis pie bāra letes bija uzsācis žestiem bagātu sarunu ar bārmeni un neatlaidīgi centās kaut ko noskaidrot. Garām atvērtajām portjerām līdz abu galdiņam atlidoja uzstājīgas frāzes. - Es tikai gribu noskaidrot, vai viņas šeit nav. Tas ir viss, ko es jums lūdzu pateikt, bet jūs… - kalsnais vīrietis ar brillēm izrādīja apbrīnojamu enerģiju. - Bet es jums saku, ka nekādas ziņas par mūsu klientiem nesniedzu! – bārmenis palika nelokāms. Lailu ienākušais vīrietis bija ieinteresējis un viņa piecēlās un devās pie viņa. Tad arī Raimonds atnācējā pazina dakteri, kurš dažas reizes bija redzēts Georga un Lindas privātajā klubā. - Vai tu mani meklē? – Laila izlēmīgi uzrunāja savu bijušo draugu. – Paldies! – viņa pateicās bārmenim par konfidencialitāti un nostājās pie bāra raidīdama izaicinošu skatienu enerģiskajam vīrietim. - Ak, tu tomēr esi šeit… - vīrieša uzstājība saplaka. – Es tevi visur meklēju… - Un ko tu gribi? – Laila asi noprasīja. - Es, es nevaru bez tevis… - vīrietis samulsa vēl vairāk. - Ak tad nevari? Bet, kad es tev biju, tu mani ne par ko neuzskatīji. Nāci, kad ienāca prātā, it kā es būtu nevis cilvēks, bet kāda tava lieta, ar kuru paspēlēties, kad iegribas! – sievietes tonis bija asi kāpināts, un Raimonds labi varēja dzirdēt abu izskaidrošanos. - Es to galīgi tā nebiju domājis, - vīrietis taisnojās. – Turpmāk būs citādi, - nu jau viņš savu cerību iespaidots sāka atgūties. - Nekādu turpmāk nebūs! Un tagad, piedod, es esmu aizņemta, - Laila pagriezās un gāja atpakaļ uz mazo telpu, kur Raimonds viņu gaidīja ar nepacietību. Bet dakteris neatlaidās. Viņš panāca sievieti, satvēra to aiz rokas un vilka atpakaļ pie bāra. - Pagaidi, mums jāizrunājas, - nu jau no vīrieša puses versmoja varmācīga uzstājība. 95

- Nav mums par ko runāt! – Laila centās atbrīvot savu roku, un starp abiem sākās stīvēšanās. Raimonds pielēca kājās un metās palīgā Lailai. Tas tikai vēl trūka, ka šis dakteris izjauktu tik labi iesākušos vakaru! Viņš satvēra dakteri aiz žaketes atlokiem un sāka purināt tā, ka tas atlaida sievietes roku un, izmisīgi vicinoties, mēģināja atvairīt pēkšņo uzbrukumu. Bet Raimonds turēja cieši un nemaz nedomāja laist vaļā pārsteigto sāncensi. Izveidojās gandrīz komiska scēna. - Tūlīt izbeidziet! – brīdi gandarīta nolūkojusies, cīniņā iejaucās Laila. Nu jau viņā ierunājās kārtības sargātāja. – Tūlīt izbeidziet vai es jūs aizturēšu. Vai esat aizmirsuši ka esmu policiste un šis ir mans bijušais rajons? - Klausos, priekšniec! – ar cēlu žestu Raimonds palaida dakteri vaļā, bet tik spēji, ka tas gandrīz zaudēja līdzsvaru. - Ak tu redz, kas par lietu, - dakteris jutās uzvarēts, bet ne sakauts. – Tev jau ir cits. Nav pagājis ne mēnesis, bet tev jau ir cits. - Un kāda tev par to būtu daļa? – Laila izaicinoši pagāja tuvāk savam bijušajam draugam. – Tu biji. Bet, kas ir tagad, tā ir tikai mana darīšana. - Nav gan tikai tava, - dakteris mēģināja strīdēties. – Es tev pieķēros, un tagad ciešu. Un tu saki, ka tikai tava… - Vai tu, vecīt, nesaproti, ka tavs laiks vienkārši ir beidzies! – sarunā iejaucās Raimonds. - Un kas tu tāds esi, ka vari spriest par mūsu attiecībām? – dakteris atkal savicināja kalsnās rokas. - Zēni nomierinieties! – Laila metās abiem pa vidu. – Šovakar es esmu aizņemta ar Raimondu. Bet, ja tev tik ļoti vajag izrunāties, tad piezvani man rīt, - viņa bīdīja katru vīrieti uz savu pusi. – Piezvani man rīt, vai saprati? - Ak tad šovakar tu esi aizņemta ar Raimondu? – dakteris ērcīgi paironizēja. – Mauka tu esi, lūk, kas tu esi! Nu savukārt uz priekšu metās Raimonds. Taču Laila veikli apķērās viņam ar abām rokām it kā dejojot, un no vēl vienas spēkošanās nekas nesanāca. - Nu un tad, ja mauka? Par to vēl cietumā nevienu neliek. Un tā ir mana un vienīgi mana darīšana. Bet tagad ej! Citādi tiešām izsaukšu savus kolēģus un tev sanāks nepatikšanas, - Laila lietišķi nobeidza. - Viņš tevi apvainoja… - Raimonds, atgādinot arī par savu klātbūtni, ierunājās. - Kas nu par īpašu apvainojumu, - Laila draiski ieķiķinājās. – Vienkārši zēns sakreņķējies, un tas ir viss… - Varbūt arī mums ir laiks? – Raimonds ieprasījās, jo šajā vietā palikt sāka likties tā kā smacējoši. Un viņi gāja. - Tālu jau nav jāiet, - Laila apstājās pie durvīm blakus bāriņam tajā pašā mājā. - Vai tu mani augšā arī aicināsi? – Raimonds divdomīgi ieprasījās. - Un kāpēc lai es tevi neaicinātu? – Laila koķeti atvēra parādes durvis. – Vai tad divi brīvi cilvēki nevar pārgulēt, ja viņi to vēlas? Tu taču vēlies, vai ne? Raimonds neatbildējis devās iekšā pa atvērtajām durvīm. Ko gan te vēl lai piebilst? Šī sieviete bija no tiem, kuri darīja, ko gribēja, un tūlīt. Un kāpēc gan sevi vēl nomocīt ar domām, kas būs pēc tam? Bija vienkārši jādzīvo. Un viņi to darīja. VIII 96

Atkal bija ziema. Un vēl viens gads bija apritējis. Kamēr daudzi strīdējās, ka tikai tagad sākoties īstā tūkstošgade, Raimonds Ruperts pārskaitīja savus ienākumus no darbošanās Ņujorkas fondu biržā. Divu gadu laikā savu sākuma kapitālu viņš bija palielinājis pusotras reizes, un no vienas puses nemaz nebija slikti pelnīt divdesmit piecus procentus gadā. Taču no otras puses tie bija tikai nieka desmit tūkstoši, ja pārrēķināja latos, un, ja peļņu izdalīja pa mēnešiem, tikai tāda mērena aldziņa vien sanāktu. Vienam, protams, kaut kā varēja pietikt, bet, ja Raimonds domāja par ģimeni un pēcnācēju, tad tā būtu tikai tāda knapināšanās, kad vienmēr kaut kā pietrūktu. Un šāda lieta grauztu viņa ikdienas dzīvi kā iesēdusies slimība sagrauž visspēcīgāko organismu. Tā būtu brīvprātīga uzprasīšanās pašam uz savām nepatikšanām. Bet to, ka darboties ar akciju spekulācijām un ar to pelnīt Raimonds varēja, to nu viņš bija noskaidrojis šo pagājušo divu gadu laikā. Tikai kapitāls bija jāsavāc vismaz simts tūkstoši. Tad pat pie visneaktīvākajiem tirgiem varētu izdzīvot tā, ka arī kas pāri paliktu, un Raimonda īpašums turpinātu pieaugt. Nebija jau simts tūkstoši nekāds miljonāra kapitāls, bet, lai to sakrātu, darbojoties kā līdz šim, varēja paiet septiņi astoņi gadi, un tad jau Raimondam tuvosies piecdesmit. Vai tas tomēr nebija par vēlu ģimenes dibināšanai? Vienīgā cerība bija kaut ko piepelnīt ar iesākto digitalizācijas projektu, taču tur viss vilkās tik lēni. Nebija arī nekādas drošības, ka labi iecerētais plāns kaut kur nenojuktu. Pārāk rožaini izskatījās tā pēkšņi sagrābt ne tikai tūkstošus, bet pat vairākus miljonus. Raimonds to vairāk izjuta par azartisku spēli nekā kā reālu naudas pelnīšanu. Ja noveiksies, tad gadīsies laimests, bet, ja nē, tad vismaz būs pakņudināti nervi. Paļauties uz savu nākotni, balstoties uz šī projekta, Raimonds nedomāja. Sniegs kaut kur kavējās un dienas ritēja pelēkas un līdzīgas viena otrai, un tikai cerības uz digitalizācijas projektu piešķīra ikdienai tās stimulējošās vibrācijas, kas piešķir dzīvei īpašu valdzinājumu. Laiku pa laikam Ruperts satikās arī ar savām sievietēm. Juta bija pasākusi zvanīt, ja viņai radās vēlme satikt Raimondu, un tas vīrietim bija īsti pa prātam. Viņu vēlreiz bija uzmeklējusi arī Laila, kurai vajadzēja iedabūt presē tiešo priekšniecību kritizējošu rakstu par to, kā nodaļas vadītājs aizstāv savus darbiniekus – izspiedējus. - Vai tad priekšniekam nav savi padotie jāaizstāv? – Raimonds ironiski uzprasīja. - Tad jau šī iestāde nekad nebūs tīra, - Laila bija aizsvilusies. Raimonds nosmējās par viņas maksimālismu, bet rakstu parakstīja un aiznesa uz redakciju. Vakarā viņš atkal bija paciemojies Lailas dzīvoklī. Jā, uz šādu atsevišķu reižu seksu šī policiste skatījās bez problēmām. Taču vai tas bija tieši tas, pēc kā Raimonds būtībā alka? No vienas puses jau šādas attiecības bez absolūti jebkādām saistībām bija tieši tas, ko vēlējās vairums vīriešu, un arī Raimonds par šādu neprasīgumu no Lailas puses varēja tikai priecāties. Bet no otras puses viņi tā arī palika kā gluži sveši cilvēki, un atsevišķo tikšanās reižu spilgtums izplēnēja ikdienas monotonajā ritmā. Arī Raimonda attiecības ar mīlīgo un atsaucīgo Jutu tas kavēja. Taču dzīve bija jādzīvo, ne pa galvu, pa kaklu jācenšas panākt kādu rezultātu, tā vismaz domāja Raimonds Ruperts, un nepārdzīvoja šādu attiecību veidošanos ar divām sievietēm vienlaicīgi. Juta viņam patika, bet Laila, varēja teikt, bija uzkritusi kā uz galvas. Vai no šādas Dieva dāvanas vajadzētu atteikties? Tad jau viņš būtu gatavais puritānis un muļķis. Bet, kad pienāks laiks beidzot savīt laulības ligzdiņu, proti, kad viņš būs ticis pie ieplānotajiem simts tūkstošiem, gan tad pati dzīve visu arī saliks savās vietās. 97

Pilnīgi negaidīti Raimondam piezvanīja skolas biedrs Jura, ar kuru viņš bija atjaunojis pazīšanos pirms nepilna gada un jau runājis par savām iecerēm Latvijas digitalizācijā. - Kā jau runājām, esmu atradis tās militārās laboratorijas, - Jura priecīgi paziņoja. Un viņi sarunāja, ka Raimonds aizies uz Juras kantori Rīgas Centrā pie Brīvības pieminekļa. Raimonds atrada Juru viņa īpašuma radiostacijas stāvā. - Vai jūs saprotat, ka pēc dažiem mēnešiem būs pašvaldību vēlēšanas! – viņš it kā nobeidza kādu savu garāku norādījumu raidījumu veidotājiem. - Bet, ja mēs mazāk raidīsim mūziku un daudz pļāpāsim par visām tām nebūšanām, neviens mūs vairs neklausīsies, kritīsies reitingi, un reklāmdevēji... – garmatains dīdžejs neizpratnē plātīja rokas. - Neviens jums neliek gari pļāpāt, tikai īsus, konkrētus faktus, - šefs enerģiski pārtrauca darbinieka iebildumus. - Ziņas priekšvēlēšanu periodā divas, pat trīs reizes biežāk! Lai cilvēki zina par tām valdošo aprindu izdarībām, - Jura bija manāmi aizrāvies un nemaz neievēroja Raimonda ienākšanu radiostacijas sekretariātā. - Vai tad tu pats nepiederi pie tām aprindām? – Raimonds jautri ieprasījās. - Ā, tu... – Jura piegāja sasveicināties. - Bet, ja tos faktus apstrīdēs un sūdzēs tiesā par goda un cieņas aizskaršanu? – noprasīja galvenā redaktore. - Jūs taču esat žurnālisti, faktus pārbaudiet vai noformējiet kā tenkas. Bet par tiesu neuztraucieties. Tiesāsimies! – Jura aizejot vēl deva pēdējo norādi un jau veda Raimondu uz savu kabinetu stāvu zemāk. - Tu esi izvērsis plašas aktivitātes... – Raimonds it kā starp citu ierunājās. - Citādi jau šodien nevar! – Jura bija aizrāvies ar savu pārliecību. – Iedomājies, ko viņi izdarīja? Man pilsonību atņēma! Man, kura vectēvam piederēja šis nams pašā Rīgas centrā... - Kā tad tā? – arī Raimonds bija pārsteigts. – Tu taču esi šejienietis nezin cik paaudzēs! - Kāda tam šodien vairs nozīme, ja arhīvā papīri pazuduši, - Jura tikai atmeta ar roku. – Bet dzimis taču esmu padomju laikos, un tēvs man ir iebraucējs. Tātad kolonists. Un arī es līdz ar to esmu kolonists! - Bet tev taču tā pilsonība bija pa mātes līniju? – Raimonds nesaprata. – Tā taču ir tikpat īsta. - Ne jau par īstumu ir runa, - Jura nedaudz iekarsa. – Viss, protams, man ir īsts, un tāpēc jau arī pilsonību man piešķīra. Savācu es lieciniekus, visu kā pienākas. - Kā tad varēja atņemt, ja viss ir likumīgi? – Raimonds nesaprata. - Redzi, ka pie mums var gan... – Jura izteiksmīgi iepleta acis, it kā viņam pašam tas būtu brīnums. – Pats neticētu, ja nebūtu piedzīvojis. - Nu, nu! – Raimonds bija jūtami saintriģēts. - Viņi izzaga manus dokumentus, uz kuru pamata pilsonība tika piešķirta, - Jura noplātīja rokas, it kā šis fakts vēl joprojām viņu mulsinātu. - Kāpēc gan jāizzog dokumenti, ja pilsonība jau ir? – Raimonds nesaprata šādu sarežģītu mahināciju. - Tāpēc, lai ieliktu viltotus un pēc tam ierosinātu lietu par pilsonības piešķiršanas nepamatotību, - Juru, šķita, iepriecināja Raimonda neizpratne. 98

- Nozaga un ielika citus, un pēc tam ierosināja lietu, it kā tie būtu tavi iesniegtie? – Raimondam pamazām noskaidrojās šīs mahinācijas būtība. – Bet tā taču pat čekisti nedarīja! – viņš bija ļoti pārsteigts. Bija dzirdētas visādas lietas, kas notika Latvijā, taču šis gadījums likās tā kā par traku. - Tu varbūt man netici? – Jura uzminēja Raimonda šaubas. – Kāda jēga man tev būtu melot? - Jā, kāpēc gan lai tu melotu? – Raimonds piekrita skolas biedram, taču mulsums viņa sejā neizzuda. - Viss ir ļoti vienkārši, - Jura iesmējās. – Tas saucas korupcija! Mēs par to dzirdam uz katra stūra, bet šeit tā skāra mani. - Un tu to tā atstāsi? – nu jau Raimonds teikto uztvēra pilnīgi reāli. - Protams, ka nē! – Jura bija apņēmības pilns. – Bet, ja ir iesaistīti tiesu darbinieki, tad viss ir daudz sarežģītāk. Katrā ziņā spēkā ir pēdējais lēmums, uz kura pamata man pilsonību arī atņēma. Bet, kad man izdosies pierādīt savu taisnību, tas nevienam nav zināms. - Tu mani vienkārši šokēji! – Raimonds uz mirkli pat iejutās Juras ādā. - To nu gan es negribēju. Un žēloties nepavisam negribēju, - Jura it kā atvainojās. – Bet par cilvēcību es gribēju teikt. Vai tu saproti, ka mani nodeva kolēģi un līdzgaitnieki, nu, tādi kā tu. Vai tu varētu safabricēt pret mani tādu lietu? – viņš cieši ieskatījās skolas biedrā. - Protams, ka nē! – Raimonds iesmējās. – Laikam tu viņiem stipri kāpi uz varžacīm? - Nu, jā, laikam kāpu gan... – Jura pavīpsnāja. – Man nepatīk, ja atnāk ar visdārgāko konjaku un mēģina pierunāt iebalsot kāda vērtīga objekta iznomāšanu par smiekla cenu, labi zinot, ka sekos tāda pati privatizācija un visi līgumā paredzētie noteikumi par apsaimniekošanu pagaisīs kā pērnais sniegs, - Jura izrādīja īsta taisnības cīnītāja aizrautību. - Man arī nepatiktu, ja nāk tikai ar vienu konjaku. Tā jau ir necieņa! Ja nāk tad lai nes uzreiz veselu kasti, - Raimonds paironizēja. - Nē, Raimond, man no tevis nekas nav jāslēpj un es šoreiz nedomāju, ka piedāvā par maz, lai gan nauda jau ir vajadzīga visiem, un es neesmu nekāds izņēmums. Es šoreiz runāju par principu, - Jura svarīgi uzsvēra. - Par principiem mēs varam runāt, kad nav konkrētas lietas jāvirza, - Raimonds jau gribēja pavērst sarunu uz to, ko īsti Jura viņa digitalizācijai ir atradis. - Nē, tu tomēr negribi saprast! – mājastēvs ņēma no bāriņa aprasojušu absolut pudeli, tādējādi gatavojoties uz ilgāku pasēdēšanu. Un Raimonds brīvi atlaidās lielajā ādas klubkrēslā blakus žurnālu galdiņam, uz kura Jura runādams jau bija uzlicis kristāla glāzes un šķēlēs sagrieztu citronu ar cukuru. Jura salēja degvīnu glāzēs un viņi skanīgi saskandināja. - Redzi, Raimond, uz atmodu un neatkarības atgūšanu mēs laikam skatāmies dažādi, - viņš izdzēris šņabi arī nosēdās iepretī ciemiņam. – Kad krievi gāja uz barikādēm, viņi cerējām uz labāku valsts iekārtu, kamēr lielākajai daļai latviešu pietika ar to, ka tiek brīvi no lielā lāča. - Un tu gribi teikt, ka iekārta arī nav labāka? – Raimonds diezgan spēji atcirta. Viņš jau nu nekādi nebija no tiem, kuri gribēja neatkarību tikai formālas neatkarības dēļ un bija propagandējuši, ka brīvā valstī varētu staigāt kaut pastalās. 99

- Nu, ko tu tā kā krievs uzņem tik personiski! Es taču vispārinu, lai izteiktu savu domu, - Jura ar savu veco izteicienu pārvērta visu par filozofisku joku. – Protams, ka ir labāka! Bet vai nevarētu būt vēl labāka? - Tas jau ir disidentisks jautājums, - Raimonds pavīpsnāja. - Kāpēc disidentisks? – Jura nepiekrita. – Vai tad, ja cilvēks grib tajās valdīšanas lietās ieviest lielāku skaidrību, ne tikai pagrābt ko sev, viņš būtu jāpastumj malā, kā tas notika ar mani? - Tādi nu tie tikumi mums ir, - Raimondam nācās piekrist, ka paņēmieni, ar kādiem cīkstējās pie varas esošie, nebūt nebija no tiem labākajiem. – Taču ko tu gribi no jaunas valsts? Līdz visam ir jāizaug, - viņš vēl nopurpināja it kā kaut kur paķertu pantiņu, taču nebija pilnas pārliecības, ka tie būtu viņa paša izdomāti rūpīgas analīzes secinājumi. Nu ko tas Jura spriedelēja par visādām teorijām, ja viņš bija nācis runāt par lietu! Taču saimnieku pārtraukt arī likās tā kā nepieklājīgi un pat nepamatoti. Un Jura turpināja: - Tu man pasaki, ar ko pašlaik izveidojusies daudzo partiju spiču elite atšķiras no vienas partijas spices elites, kā tas bija Padomju Savienībā? - Nu gan tu dod! – Raimonds pietrūkās kājās un ar glāzi rokās sāka staigāt pa palielo kabinetu, iemalkodams pa maziem malciņiem žirdzinošā dzēriena. Tas Jura taču bija galīgi traks! Tā salīdzināt kādreizējo stagnatīvi eksistējošo sabiedrības dzīvi ar šodienas dinamiku! Vai viņš gribētu atpakaļ Krievijas paspārnē? Vai varbūt viņam maksāja kādi krievu specdienesti? - Tev izklausās perversi? – kā uzminējis Raimonda domas Jura iejautājās. - Kaut kas uz to pusi... – Raimonds nomurmināja. Viņš nemaz nevarēja atrast īstos vārdus, lai pamatotu Juras salīdzinājuma absurdumu. - Bet tu nomierinies! – saimnieks samierinoši piepildīja glāzes. – Negribu es ne atpakaļ padomju laikus, ne arī iet kopā ar Krieviju, - viņš vēl iesmējās un palaida savu jociņu: - Nu, ko tu kā tāds krievs... Bet tas, ka jebkāda politiskā elite: komunistu, šovinistu, nacionālistu vai demokrātu – vienalga kāda! – Jura uzsvērti atkārtoja. – Lai šāda elite mums nemāca, kā dzīvot sadzīvē! Bikses gludināt vai zobus tīrīt – neko tādu lai nemāca. Bet lai nodarbojas ar atklātu valsts pārvaldīšanu, kā tas demokrātijai pienākas. - Demokrātija jau nav pilnība, - Raimonds nobubināja, bet tas arī bija jau dzirdēts, nodrāzts un jau apnikt sācis teiciens. Un Jura, kā piebalsodams Raimonda domām, vēl piemetināja: - Bet nekas labāks pasaulē diemžēl nav izdomāts... – viņš noskandēja zināmo Vinstona Čērčila teicienu līdz galam. - Bet ko tu gribi ar to visu pateikt? – Raimonds jutās, kā iedzīts stūrī. - Ak, neko... Piedod! – Jura atmeta ar roku, it kā līdz šim neko nopietnu vispār nebūtu runājis. – Vienkārši gribējās sirdi pakratīt. Un tāds, kas ir spējīgs saprast, nemaz tik bieži negadās. - Bet arī es īpaši neko nesapratu, - Raimonds atzinās. - Saprati gan, tu tikai domā savādāk. Bet uz to tev arī ir tiesības. Bet saprast tu saprati ļoti labi. Kā ir teicis viens mūsu atmodas līderis: varu Latvijā pārņēma nevis jaunie spēki, bet gan vecie spēki ievilka jaunos spēkus sevī kā tādā staignā purvā. Un viņi turpina to darīt vēl šo baltu dien, - Jura vēl papildināja Raimonda jau dzirdētu dzejnieka frāzi. 100

Un ciemiņam vairs nebija, ko teikt. - Tu nesaprotot, bet vai tu neatzīsti, ka mūsu valdīšana ir viens liels purvs? – saimnieks nu jau tieši noprasīja. - Tas gan man ir jāatzīst, - Raimonds sapurinājās, jo šo Viktora Avotiņa izteikto novērtējumu jau zināja un tam pilnībā piekrita. - Tātad tu visu saproti, tikai vienkārši strīdies pretī, lai tikai strīdētos, - Jura nu jau nebēdnīgi iesmējās. - Ne jau tāpēc es te nācu, lai strīdētos, - Raimonds vērsa sarunu uz ko konkrētāku. - Nu, jā, ir Krievijā cilvēki un var tos dekoderus uztaisīt, protams kvalitatīvi un līguma termiņos, - Jura vienā brīdī kļuva pilnīgi lietišķs. - Un cik tad pie miljona partijas tāds dekoderis gabalā maksās? – Raimonds lietišķi turpināja. - Nu, Korejā tādi dekoderi maksā sešdesmit dolāru, - Jura, piemiedzis acis, it kā rēķināja. - To, cik maksā Korejā, es jau zinu, - Raimonds piemeloja , bet, ja bija sācies tirgus, tad tie nebija nekādi meli, bet pilnībā piederējās pie lietas pēc andeles noteikumiem. – Cik viens gabals maksā jūsu kantorī? - Nu, pie mums tas varētu maksāt dolārus piecdesmit. Smalkāki aprēķini vēl nav veikti, bet ja tevi tas varētu interesēt... – izskatījās, ka Jura bija gatavs improvizēt jebkurā virzienā. - Un kāpēc ne, teiksim, trīsdesmit vai vēl labāk divdesmit pieci? – Raimonds lika priekšā citu versiju. – Pašizmaksa, ieskaitot darba spēku, tādai kastītei ir ap desmit, nu, visaugstākais divdesmit dolāri, bet tad jau strādājošā brigāde arī gandrīz kļūs par miljonāriem... – tā viņš kalkulēja. – Pieci līdz desmit dolāri organizatoriem par miljonu gabalu ir pieci līdz desmit miljoni. Vai nepietiek? - Un kur tad zinātniskais izstrādājums, patenti, perfektas ražošanas iekārtas? – Jura pamatoti iebilda. Bet Raimonds tālāk nestrīdējās. Kāpēc gan tagad jau stāstīt, ka viņš gribēja visu jau sagatavotu projektu likt priekšā tikai vienkāršai tehniskai izpildīšanai. Un tad tas maksātu arī daudz lētāk. Bet projekta sagatavošanu varēja pilnībā veikt pašmāju speciālisti. Un patenti paliktu mūsējiem. To nu Raimonds bija sapratis. - Labi, labi, - viņš izlikās pielaidīgs. – Man vistuvākajā laikā būs sarunas ar konsultantu no Amerikas, un es likšu priekšā jūsu skaitļus. - Kas tas jums ir par konsultantu? Un kāpēc Amerikā? – Jura satraukti ieprasījās. – Tā jau mēs visādus ārzemju gudros tikai barojam ar saviem labumiem. Raimonds noklusēja, ka Krievija jau ir gluži tādas pašas ārzemes, ja jau runa izvērtās par to, kurus labāk barot. Un arī to, ka pamatotāk vai nepamatotāk, bet latvieši vairāk uzticējās jebkuram ārzemniekam, nevis bijušajiem brāļiem milzīgajā nejēdzībā, ko toreiz sauca par Padomju Savienību. - Līdz barošanai jau vēl ir tālu, - Raimonds centās izlikties flegmātisks. – Un jūs tikmēr varat mierīgi noprecizēt savus skaitļus, lai tie būtu spējīgi konkursu izturēt. Starp citu, - viņš vēl it kā nevērīgi piebilda. – Tā tevis pieminētā Koreja uz tik milzīgu pasūtījumu noteikti dod arī krietnas atlaides, tikai tas vēl precīzi jānoskaidro. Bet laika ir vairāk, nekā pietiekoši. - Tu teici konkursu? – Jura izbrīnījās. – Bet telecentrs taču ir nodibinājis meitas firmu. Vai tad tā rīkos konkursu? Likums taču to nepieprasa. - Likums jau nepieprasa, bet tāpat tiks meklēts viss labākais un lētākais, Raimonds nenoteikti atteica. Tomēr Juras vērīga intuīcija kaut ko nojauta. 101

- Tu man tomēr pasaki, kāpēc īsti tā meitas firma tika taisīta? – viņš cieši noprasīja. Un Raimondam nācās atbildēt tik pat nenoteikti, ka kārtības labad, lai nošķirtu perspektīvās digitalizācijas lietas no visas pārējās telecentra saimnieciskās darbības. It kā atsevišķas struktūras ietvaros šī jauno tehnoloģiju ieviešana pilnībā nevarētu palikt telecentra saimniecības jurisdikcijā. - Tā, tā... – Jura neticēja nevienam Raimonda argumentam. – Kas tu tur īsti esi tajā telecentrā vai meitas firmā? – Jura tincināja tieši, un šoreiz Raimondam bija jāatbild, kā bija. - Nu jau vairs nekas... – viņš atzinās tikpat tieši. – Es tikai palīdzēju telecentra direktoram sameklēt galveno digitalizētāju. Bet nu mana sadarbība ir beigusies. Taču tavus ciparus jau es viņiem nodošu un arī tai firmai, kurā tagad darbojos, nodošu. Tas ir vērtīgs materiāls un mēs skatīsimies... – Raimonda izskaidrojuma beigas atkal kļuva nenoteiktas, un kaut ko vairāk paskaidrot viņš vairs neuzskatīja par vajadzīgu. - Tad jau no tām konkrētajām lietām nekas tā arī nesanāk, ja tu pie telecentra nekas neesi, - Jura uzmanīgi pētīja Raimondu. – Vai, kā tu saki: vairs neesi... - Es taču teicu, ka ciparus atdošu, - Raimonds kā attaisnojās, tomēr ko vairāk paskaidrojošu viņš tik tiešām Juram nedrīkstēja teikt. Taču Jura sāka saprast lietas būtību, jo Latvijas biznesa vidē grozījās jau no pašiem atmodas laikiem. - Kāda gan nozīme, ka tu atdosi, ja nevienam tajā tur telecentra filiālē nemaz neinteresē mani cipari, - Jura bija sašutis. – Te tu mani gadu atpakaļ izprovocē, te atkal pārsvied! Vai tā labi kolēģi dara? - Es tevi nekur neesmu pārsviedis! – Raimonds turējās pretī. – Un netaisos to darīt. Ja skaitļi būs labāki par citām iespējām, es arī paņemšu tos tavus dekoderus! - Ak tu paņemsi! Bet kas tad tu tāds esi, ka tā varēsi paņemt? – arī Jura bija aizsvilies. - Un vēl stādi nezin kādus noteikumus par cenām... - Šī lieta ir diezgan sarežģīta, un tikai vēlāk es tev kaut ko konkrētu varēšu pateikt, patīk tas tev vai nē, - Raimonds šo nenoteikto frāzi tomēr pateica ļoti noteikti un piecēlās, tādējādi pasvītrodams, ka saruna no viņa puses ir izbeigta. - Ak tad sarežģīta? – neskatoties uz neskaidro iznākumu, Jura tomēr likās nomierinājies. Tā viņš mēdza – ātri aizsvilties, bet tad, it kā būtu saņēmis kādu prāta apskaidrību, tik pat pēkšņi kļūt filozofiski apcerīgs. – Interesanti, kā tad tam Satiksmes ministram tā varēja ienākt prātā atļaut neatkarīgai privātai firmai uzticēt rīkoties ar valsts naudu. Un vēl tādos apmēros, kāda ir telefonu kompānijas akciju paketes vērtība? - Nezinu, kas tiem ministriem kuro reizi ienāk prātā, - Raimonds gluži mehāniski atbildēja un jau devās uz durvīm. - Tu pagaidi, nesteidzies! – Jura, it kā nekādu domstarpību nebūtu bijis, salēja atkal degvīnu. Un arī Raimondam negribējās tā vienkārši izskriet pa durvīm, it kā viņi būtu nesamierināmi sastrīdējušies. - Tikai nerunāsim vairāk par to digitalizāciju, labi! – viņš pabrīdināja skolas biedru. - Ja jau tu nevēlies, tad varam arī nerunāt, - Jura pavīpsnāja un sniedza ciemiņam kārtējo degvīna devu, tomēr kaut ko viņš vēl gribēja pateikt: - Ja atļausi tostu?... - Bet, protams, Jura! – Raimonds nesaprata šādu pēkšņu laipnību. - Tad, runājot pretī jūsu lielajam ģēnijam Rainim: Lai jūsu sliktie līdzekļi to jūsu labo mērķi negāztu! 102

Raimonds izbrīnījās. - Tu tik labi zini latviešu klasiku? – viņš pat īpaši neaizdomājās par teiktā jēgu. - Nu, mums taču bija lielisks skolotājs, kurš dzina citātus kā ar mietu galvā, - Jura nosmējās. – Vai atceries Āboliņu, kuru jūs vēl nezin kāpēc bijāt iesaukuši par Čombi? - Protams, ka atceros! Bet arī es nezinu, kāpēc viņš tā bija iesaukts, - Raimonds atbildēja, bet viņa domas tagad atgriezās pie Juras teiktā jēgas. Jā, kā tad tur bija ar tiem sliktajiem līdzekļiem, kuri gāza labos mērķus? xxx Par laimi pēkšņi piezvanīja Bimbons, vareni sajūsmināts. - Tu zini, tas tavs ieteiktais ārzemnieks izrādījās pareizais džeks! – Bimbonu Māris aizgūtnēm stāstīja. - Pagaidi, man te cilvēki blakus, - Raimonds piebremzēja aizrautīgo paziņojumu. Bet ar Juru viņi jau visu it kā bija izrunājuši. Pat daudz, daudz vairāk. Bija jau pēcpusdiena, un Raimondam bija jāslēdzas klāt akciju tirgum, tāpēc viņš Bimbonu nolēma aicināt pie sevis. Noskaidrojis, ka draugs atrodas pilsētas centrā, viņš tā arī darīja: - Sen neesam tikušies. Tu varētu atkāpt, un mēs sīkāk izrunātu visas tās lietas... Tā Raimonds, ar vienu aci sekojot Ņujorkas biržas procesiem monitoru grafikos, varēja izpļāpāties ar Bimbonu uz nebēdu. - Ja gribi, lai eju pie tevis un stāstu to visu, kas notiek, tad no tevis pienākas, Bimbons savā pacilātībā bija ļoti tiešs. - Ir man mājās aizķērusies paliela pudele viskija, - Raimonds nopriecājās, ka dzeramais jau bija. – Tā kā nesatraucies un skrien pie manis! xxx Nu jau, nesteidzīgi sēžot, abi viņi ar Bimbonu bija izmalkojuši pusi no pudeles. Bet par digitalizācijas procesa gaitu Māris tā arī vēl neko nebija runājis. Raimonds, dzerdams mazākiem malkiem un laiku pa laikam ielūkodamies monitoros, neko arī nesteidzināja, bet tad arī viņam sāka aptrūkt pacietības. - Tu man te visu laiku tikai stāsti tos Saeimas aizkulišu kuriozus, bet kas īsti ir ar to Losandželosas ārzemnieku, - viņš mudināja Bimbonu pievērsties viņu lietai. - Es tev tos kuriozus stāstu, lai tu saprastu, ka tajās lietās nekas nav pastāvīgs un mūžīgs, - Bimbons tā kā aizvainojās par pārtraukšanu. – Rumpelim vesels bars citu frakciju darboņu rok bedri. Bet man tam visam pa vidu jācenšas, lai neizzustu līdzsvars visās lietās. Vai tu zini, ka, ja Rumpelis kritīs, tā vesels bars citu gribētāju metīsies virsū tai digitalizācijai? Raimonds atcerējās vēl šodien dzirdēto Juras kritiku par valdošajām aprindām. Taču par savu tikšanos ar skolas biedru viņš nolēma noklusēt. Lai kontakti ar Juru paliktu tikai viņa ziņā. Jo Bimbons varētu arī nesaprast šādu kontaktēšanos ar konkurējošiem politiķiem un vēl piedevām no krievu puses. - To nu es saprotu gan. Un tāpat to, ka tu esi neaizstājams un bez tevis tāds digitalizācijas projekts nemaz nebūtu iesācies, - Raimonds paglaimoja pašapzinīgajam darbonim. 103

- Tad tu atzīsti to, ka es esmu vecis ar kārtīgām aknām un visā tajā projektā pirmais numurs? – Bimbons plātīgi noprasīja. - Esi, esi, es nekad to neesmu apšaubījis, - Raimonds apstiprināja. – Tikai nevajag aizmirst, ka arī bez manas idejas nekas nebūtu sācies. Bimbons bija pamatīgi iereibis. Acīmredzot vecais draugs bija jau pirms nākšanas uztaisījis dūšu un Raimonda sagādātais papildinājums viņu iedzina jau kārtīgā kondīcijā. - Bez tevis?… - Bimbons izplūdušu skatienu ielūkojās Raimondā. – Kāpēc tad bez tevis? Tu jau mums esi tas zelta puisītis, idejas autors, kurš visam pieiet ar tīrām rociņām. Bet tas melnais darbs ir jādara man! - Tu teici, ka tas ārzemju džeks nemaz tik melns neesot… - Raimonds vedināja runāt par ko konkrētāku. - Jā, misters Lorencs ir vecis uz goda, kā jau tev teicu, - nu beidzot Bimbons bija iecentrējies Raimondu interesējošā lietā. - Tad jau iznāk, ka arī es esmu kaut ko reāli paveicis, - Raimonds uzsvērti piezīmēja, lai draugam neliktos, ka viņš ir vienīgais, kurš kaut ko dara. - Pagaidi, nu ko tu mani pārtrauc? – Bimbons, iedzerdams kārtējo viskija mēriņu pašķielēja uz Raimondu ar baltu aci. – Misteram Lorencam ir diezgan pazīstama konsultāciju firma Digital tehnologies for Hollywood. Bet tas viltnieks ļoti labi pārzina arī ofšoru padarīšanas, un arī tur viņam ir firmas. Kad es viņam piezvanīju, viņš uzreiz saprata ar kādiem mērogiem ir darīšana un paprasīja miljonu, lai vispār turpinātu sarunas… - Māris uztaisīja pauzi un iedzēra viskiju. - Un ko tu? Tev taču nav pagaidām miljona, ko maksāt, - zvērīgā apetīte bija Raimondu ieinteresējusi. - Es?… Un kā tu domā? – Bimbons ieturēja vēl vienu zīmīgu pauzi, lai pilnībā izbaudītu drauga intereses mirkli. – Es viņam piedāvāju vairākus… Bet tikai tad, kad process būs atbilstoši pavirzījies. Es viņam piedāvāju desmit procentus Kampmeijerā! - Kur , kur?- Raimonds nesaprata, kas tas par Kampmeijeru. - Nu, kā? Tu taču pats izdomāji to nosaukumu, - Bimbons iesmējās. - Tā taču bija Valda Meijera iesauka, - Raimonds atcerējās. - Un kas vainas? Man tā iepatikās, - Bimbons vēl joprojām smējās, uzjautrinādamies par Raimonda apmulsumu. – Lai iet par godu mūsu naudas bīdītājam! Vai man žēl? - Un ko Meijers par to saka? – Raimonds juta, ka visa lieta bez viņa ziņas ir krietni pavirzījusies uz priekšu. - Ko Meijers? – Bimbons izteiksmīgi noplātīja rokas. – Meijers stāvā sajūsmā. Viņš taču ir ambīciju pilns un uzvedas kā galvenais… - Nu, nauda jau ir svarīga lieta. Tu tomēr izšķīries to uzticēt viņam? – Raimonds domīgi noprasīja. - Ir jau svarīga. Bet kur viņš liksies? – Bimbons viltīgi piemiedza acis. – Un, ja kas, naudas plūsma ir pirmais, pie kā ķersies klāt. Būtībā tā ir vienīgais, kas visus interesē. Kur pretī es esmu tikai juridiskais padomnieks un pilnvarota persona ar visu savu advokāta statusu. - Jā, galviņa tev strādā! Bet Kampmeijers… - nu arī Raimonds iesmējās. – Nu padomā tikai, oficiāla firma, kura sadarbosies ar Latvijai piederošu iestādi… - Bez humora jau šajās lietās galīgi nevar, - Bimbons atkal kļuva nopietns. – Pat vislielākās muļķības var dabūt cauri ar nopietnu sejas izteiksmi. Un tevi, Raimond, es varu apsveikt kā līdzīpašnieku šajā kampjošajā firmā. Desmit procenti, kā runājām. - Jā, es jau gribēju prasīt, kā ir ar to manu ofšoru? – Raimonds neticēja, ka Bimbons to visu bez viņa būs nokārtojis. 104

- Vai nosaukums Bakham trade company derēs? – parakņājies savā diplomāta koferītī, Bimbons izvilka pilnvaru ar nupat pieminētās firmas rekvizītiem un novicināja to gar Raimonda acīm. Raimonds jau stiepa roku, lai paņemtu un rūpīgāk izpētītu tik svarīgo papīra gabalu, bet Bimbons tik vienkārši to nedeva. - Pieci simti dolāru no tevis, - viņš veikli ieslidināja pilnvaru atpakaļ savā diplomātā. - Klausies, vai tu kādu laiciņu ar tiem dolāriem nevari pagaidīt? – Raimonds pārlika, ka ja atdos naudu tagad, tad būs gandrīz iztērētas viņa rezerves, bet kādas naudas izņemšana no viņa rēķina Ņujorkas brokeru kantorī saistījās ar zināmām procedūrām un laiku. - Nē, to nu es galīgi nevaru! – Bimbons noraidoši šūpoja galvu. – Jau tā esmu iebraucis Lielā Papas naudā, un man drīz jāsniedz viņam atskaite. Es nemaz nebūtu bez naudas to firmu tev taisījis, ja zinātu, ka būs kādas grūtības, - vecais draugs pat sāka tā kā satraukties. – Naudas lietās Lielais ir briesmīgi nežēlīgs. Uzliks tādus sodus, ka visu mūžu no parādiem neizkulšos. Raimonds saprata, ka te jāspēlē uz visu banku un piecēlies atslēdza blakus logam sienā iemūrēto seifu. Uz galda Bimbona priekšā nokrita piecas simt dolāru naudas zīmes. - Vai tagad varu ieskatīties savā dokumentā? – Raimonds pieprasoši pastiepa roku. - Un par manu honorāru tu aizmirsi? – Bimbons manāmi jautrāks vēl kavējās. - Savam honorāram tu pats tūlīt aizskriesi pakaļ, - Raimonds pielika klāt naudai vēl desmit latu naudas zīmi. - Lēti, lēti tu mani novērtē, - Bimbons gaudulīgi žēlojās, bet tā jau atkal bija tikai humora dzīšana, jo no saviem draugiem izmanīgais advokāts principā neko neņēma, pamatojot, ka viņa pakalpojumus vispār nav iespējams samaksāt. xxx Raimonds jau vairāk kā nedēļu bija sekojis kādas amerikāņu elektrības kompānijas akcijām, kuras jau ilgstoši turpināja kristies. Apskatot šīs kompānijas iepriekšējās bilances, viņš arī saprata šo krišanās iemeslu. Kompānija iepriekšējā gadā bija veikusi lielas investīcijas un pēc tam dividendēs akcionāriem neko nebija izmaksājusi. Taču pēdējā kvartāla bilance uzrādīja jūtamu peļņas palielināšanos, tātad investīcijas bija nostrādājušas. Akciju cena nevarēja turpināt kristies bezgalīgi, un pēc šiem pēdējiem rādītājiem tai kuru katru brīdi vajadzēja sākt atkal cenā celties. Šis brīdis bija jānotver, jo pēc tā ikviena vilcināšanās un vēlāka pirkšana nestu viņam tikai zaudējumus. Tāpēc arī Raimonds negāja uz veikalu pats, bet bija diezgan nepieklājīgi aizsūtījis savu ciemiņu. Un tieši tāpēc arī nebija gājis kā parasti pie Bimbonu Māra, bet aicinājis viņu pie sevis. Tirgus situācija bija tik intriģējoša! Raimonds domāja, ka pēc šādas investīciju papildināšanas akciju cenā vajadzētu sekot ilgākam kāpumam, un bija nolēmis pirkt ne pieci simti kā parasti, bet visu tūkstoti, lai arī tam būtu jāziedo vai trešā daļa no viņa apgrozāmajiem līdzekļiem. Ko tas Bimbons bija pastāstījis? Misteram Lorensam piederot konsultāciju firma ar pasaules vārdu? Jā, bet uz to jau viņi bija gājuši. Sagādāt pasaules mēroga konsultantu. Bet Tehnologies for Hollywood - tas skanēja efektīgāk, kā viņš bija iedomājies. Tur bija kaut kas vairāk par vienkāršām konsultēšanām. Tas bija varens imidžs. Kaut kas Raimondam nelika mieru un čukstēja, ka tas bija jāizmanto. Bet kā, to viņš uzreiz vēl nespēja pateikt. No otras puses viņš atcerējās neseno sarunu ar Juru.. 105

Vai viņam nebija taisnība, ka mēs savu labumu gribam izbarot ārzemju gudriniekiem? Tagad pat Bimbons bija Lorencam piešķīris desmit procentus firmā. Taču kā citādi lai dabū amerikāņa pakalpojumus? Un prātīga vīra ieteikumi bija to vērti, lai tos dabūtu. Vai tad bizness nebija māka dalīties ar vajadzīgajiem kompanjoniem? Fārenhorsts gan uzskatīja, ka mūsu pašu inženieri ir pietiekoši labi eksperti. Tomēr vai mēs savus pašmāju ekspestus daudz ņēmām par pilnu? Un labums jau bija labums tikai tad, ja cilvēki to uzskatīja par labumu. Cik talantīgu, bet neatzītu cilvēku nebija tā arī nerealizētus aiznesuši sev līdzi kapā savus talantus! Bet for Holiwood – tas skanēja, un tam arī visi ticēs! Tāpēc arī tas maksāja. Un par tik efektīgu partneri bija jāmaksā. Taču Jura... Juram, kā jau jebkuram darījumu cilvēkam, gribējās piedalīties pašam. Un arī pēc iespējas vairāk nopelnīt. Un tas bija pilnīgi normāli, ka viņš nosodīja citu barošanu. Bet jābaro bija tas, no kura nāca vislielākais labums. Taču kas attiecās uz Juras izteikto varas kritiku, kuru viņš tik veiksmīgi veica, izmantodams filozofiska līmeņa tik iedarbīgos intelektuālos lozungus... Nu, gudrs jau Jura bija neapšaubāmi. Bet vai viņš tik ļoti satrauktos un būtu sācis nodarboties ar politisku ideālu meklējumiem, ja nebūtu gadījušās tās netaisnības ar viņa pilsonību? Vienkārši tā nu bija, ka pie malas nostumtiem cilvēkiem neatlika nekas cits kā cīnīties par vispārēju taisnīgumu, kamēr pārējie cīnījās par savām interesēm, kuras tomēr bija tuvākas. Taču vai šādam atstumtajam no malas tomēr viss nebija labāk redzams? Lai nu kā, bet Raimonds sevi īpaši ar pārdomām nemocīja, jo spriedumi un vērtējumi galvenokārt bija atkarīgi no skatu punkta uz vērtējamajām lietām. Bet skatu punkti bija tik dažādi... Raimonda izvēlētās akcijas bija beigušas kristies. Nu jau kādu pusi stundas tās stāvēja uz vietas, bet tad pēdējo rezultātu atzīme nedaudz pacēlās. Vēl pirkt tomēr bija par agru, jo šādas nelielas pacelšanās gadījās arī noteiktā cenas krišanas procesā. Tomēr Raimonda iekšējās izjūtas, kuras viņš balstīja uz ilgstošu analīzes procesu, tomēr teica, ka šim jābūt lūzuma punktam. Vēl tikai jāsagaida dažas sekojošas cenu izmaiņas augšup un tad jāpērk. Ar nepacietību Raimonds gaidīja vēlamās izmaiņas datora ekrānā attēlotajos grafikos. Pie durvīm atskanēja garš zvans, tad vēl viens. Likās ka Bimbonam sagādāja baudu šādi pievērst sev īpašu uzmanību. - Ātrāk! Nāc iekšā! – pieskrējis pie dzīvokļa ārdurvīm un tās atvēris, Raimonds jau steidzās atpakaļ pie datora. - Kas tad tev? Muša iekodusi? – Bimbonu pastaiga bija atspirdzinājusi, un viņš cienīgi un lietišķi iesoļoja istabā. - Nupat būs īstais moments! – Raimonds jau bija sagatavojis uzdevumu par tūkstoš akciju pirkšanu un atlika tikai ievadīt pavēli ar kursoru linkā by Ņujorkas brokeriem, lai ilgi gaidītā operācija tiktu nobeigta. - Kas tie tev tur vēl par momentiem? – Bimbons vēra vaļā atnesto pudeli. – Nāc labāk iedzert, lai prāts nostājas savā vietā! - Redzi, kolēģi, atšķirībā no tevis es vēl pašlaik strādāju, - Raimonds lepni piezīmēja. - Un es tavuprāt nestrādāju? – Bimbons izskatījās aizvainots ar šādu novērtējumu. – Vai tad informācijas atnešana par mūsu kopējo digitalizāciju nav darbs? 106

Bet Raimonds nemaz nedzirdēja Bimbona pļāpāšanu, viņš bija sagaidījis kārtējo gaidīto zīmi un ar uzsvērtu peles klikšķi nosūtīja pirkuma komandu. - Tā! Tagad var arī iedzert, - aizgriezies no monitora un pievērsies savam ciemiņam, mājas tēvs saberzēja rokas. - Ko tu tur āksties ar to datoru? – Bimbonu nebūt neapmierināja paviršā uzmanība. - Tagad vairs neākstīšos, bet visu uzmanību veltīšu tev, - Raimonds kā atvainodamies skaidroja. – Tas ko nupat izdarīju ož pēc gada labākā darījuma! Pa dažiem mēnešiem vajadzētu savākt pusi no gada vidējās peļņas. - Ak, tādas tās lietiņas… - Bimbons nošūpoja galvu. – Bet kāpēc tu domā, ka tieši šis darījums būs tas veiksmīgais? - Nu, paskatīsimies, - izdzēris savu glāzīti, Raimonds atkal pievērsās biržas ziņām. – Redz! – viņš uzvaroši iesaucās, ieraudzījis, ka akciju cena pacēlusies vēl par pieciem centiem. – Es jau esmu nopelnījis piecdesmit dolārus. Un tas ir tikai pa šo mazo brītiņu. Bet kas būs, ja tā turpināsies? Un jāturpinās! Viss liecina par to… - Tu gribi teikt, ka tik vienkārši ir taisīt naudu? – Bimbons negribēja uzreiz noticēt. – Sēdi tik un spaidi taustiņus? - Vai tad tu neesi dzirdējis, ka caur internetu tagad veic visdažādākās lietas? – Raimonds gandarīti izbaudīja drauga pārsteigumu. - Viena lieta ir dzirdēt, bet, ka tas ir tik vienkārši, ar to es nebiju sastapies, pieredzējušais advokāts atzinās. – Būs jāpadomā, vai pašam arī nesākt ar to interneta spekulēšanu nodarboties. - Tehniskā puse jau ir vienkārša, - Raimonds daudznozīmīgi ieteicās. - Bet, kas attiecas uz teorijām, tad tur es varu labam draugam palīdzēt. xxx Kad Raimonda pirmā eiforija par darījumu bija pāri, vīri atgriezās pie digitalizācijas tēmas. - Vai zini, ko es izdomāju paralēli savam akciju tirgum? – Raimonds ierunājās, kad abi draugi jau ar vairākām glāzītēm bija apslacījuši viņa pirkuma darījumu. - Nu, nu, ko tad tu tādu izdomāji? – Bimbons kasīja savu pliko galvas virsu un vēl kavējās domās par akciju spekulācijas vienkāršību mūsu dienās. - Tā mistera Lorenca skanīgā firma mums ir jāizmanto, - Raimonds beidzot bija noformulējis domu, kura viņam nelika mieru jau kopš Bimbona stāsta par pareizo amerikāni. - Lorencu mēs jau izmantojam, viņš ir partneris, - Bimbons uzreiz neuztvēra īsto domu. – Bet ne ar to firmu. Viņa daļa pieder vienam viņa ofšoram. - Ļoti labi, ka tie Holivudas apkalpotāji nav Kampmeijera daļas īpašnieki, Raimonds vēl ieprecizēja dažas detaļas, līdz viņa ideja noformulējās pilnībā. - Ko tu tur ķīmiķo? – Bimbons nesaprata draugā teiktā nozīmi. - Nu, redzi, firma skan ļoti efektīvi, jādomā tā ir īsta Amerikas firma, - Raimonds virzīja savu domu. – Jāizdara tā, lai tā firma iesaka Ančupānam par izpildītājiem ņemt Kampmeijeru. Un nebūs nevienam nekādas aizdomas par latviešu bāleliņiem, kuri salidojuši ap to digitalizāciju kā mušas ap medus podu. - Kam tas vajadzīgs? – Bimbons uzreiz negribēja piekrist drauga ieteikumam. – Ančupāns juridiski var ņemt, ko grib. - Juridiski tad juridiski, bet praktiski viņš taču darbojas ar valsts īpašumu, Raimonds aizstāvēja savas domas lietderību. – Un var atrasties cilvēki, kas ap šo lietu sāk urķēties. Tad nu tāds ekspertu for Hollywood papīrītis varētu daudziem labi aiztaisīt mutes. Beidzot arī Bimbons saprata ieteikuma pilnu būtību. 107

- Tāds papīrītis protams par ļaunu nenāktu… It īpaši, ja tas neko nemaksā, - viņš beidza kasīt galvu un atkal ķērās pie pudeles. - Nu, Ančupānam tas arī kaut ko varētu maksāt… - Raimonds it kā pie sevis nomurmināja. – Kādā valodā tu ar to Lorencu sazinājies? – nu jau skaidri viņš Bimbonam noprasīja. - Sākumā angliski, bet tad izrādījās, ka viņš tīri veikli vervelē arī krieviski. Tā kā palikām pie krievu, - neizrādīdams nekādu īpašo interesi par Raimonda domu gājieniem, draugs tikai atbildēja un nodarbojās ar pudeli. Izskatījās, ka Bimbons atkal ir krietni apreibis. Bet Raimondu tas nesatrauca. Ja vajadzēs, varēja nolikt viņu tepat pagulēt. xxx Jaunās ziņas bija stimulējošas. It īpaši tas, ka Lorencs runāja krieviski, bija pamudinājis Raimondu izlemt, ka jāķeras pie kontaktu nodibināšanas tūlīt. Vērojot, kā arvien biržā pieaug viņa pirkuma cena, Raimonds pārdomāja iespējamo sarunu ar amerikāni. Losandželosā pašlaik ausa agrs rīts. Bimbons, ērti atlaidies mīkstajā krēslā, šņākdams saldi snauda. Raimonds Ruperts sameklēja savā piezīmju blokā Losandželosas Lorenca telefona numuru un to uzgrieza. Pašlaik bija jāņem vērsis tieši aiz ragiem. Pēc ilgstošiem signāliem otrā galā angliski atsaucās neapmierināta balss, kura pauda sašutumu par agro traucēšanu. - Sorry, simt reizes sorry,- Raimonds ierunājās krievu un angļu valodas sajaukumā. – Jūs taču runājat krieviski, kā misters Bimbons man teica? - Jā, runāju gan, - Lorenca balss, izdzirdot krievu valodu un Bimbona pieminēšanu ieskanējās ieinteresētāk. – No kurienes jūs zvanāt? - No Latvijas, no mistera Bimbona. Jūs tādu atceraties? Firma Kampmeijer, Raimonds lietoja vārdus, kuri zinātājam daudz ko nozīmētu, taču nezinātājam to savstarpējā saistība paliktu neizprotama. - Jā, jā, sapratu, sapratu, - Lorencs apstiprināja. – Ko jūs gribējāt? Kas jūs esat? – viņš lietišķi noprasīja. - Esmu Ruperts, tas cilvēks, kurš jūs atrada caur akadēmiķi Fārenhorstu un viņa draugiem, - Raimonds sniedza pilnīgāku ieskatu savā personībā. - Kā jūs teicāt? Ruperts? Pagaidiet, es pierakstīšu! Zināt, tie īpašvārdi… - brīdi klausulē skanēja tikai murdoņa, kādu izraisa tuvumā esoša rosīšanās. – Ak tad jums man jāpateicas par Bimbona kunga piedāvājumu? Un ko jūs gribējāt? - Es, Lorenca kungs, gribētu vēl vienu pakalpojumu, tikai citai firmai, - Raimonds iesāka savas idejas izklāstu. - Es jūs uzmanīgi klausos, un ja būs manos spēkos… - amerikānis mudināja. - Mūsu Digitalizācijas centram, es jūtu, ka drīz būs vajadzīgi izpildītāji un jūs varētu būt konsultants tādu atrašanai, vai ne, - Raimonds daudznozīmīgi pieklusa. – Es domāju par jūsu sabiedrībā labi zināmo Digital tehnologies for Hollywood. Es varētu jūs ieteikt, jo viņi agrāk vai vēlāk griezīsies pie manis. - Un kas jūs traucē ieteikt manu firmu? – pēc ilgākas Raimonda pauzes Lorencs ieprasījās. - Pirmkārt jau tas, ka man viņi būtu jāinformē par šāda pakalpojuma cenu, bet es galīgi neko nezinu par jūsu izcenojumiem… - O! Jūs gribat vēl papildus nopelnīt? Vai es pareizi sapratu? – Lorencs precizēja.

108

- Jūs sapratāt pilnīgi pareizi, bet par to papildus es negribētu piekrist, - Raimonds mēģināja diplomātiski, jo viņam nebija nekādas pieredzes sarunām ar šāda tipa ārzemniekiem. Un viņš nezināja, kā augstu novērtētais eksperts skatīsies uz šādiem biznesa blakus gājieniem. - Es jūtos parādā akadēmiķim Fārenhorstam, un jūs droši vien tāpat viņa draugam Losandželosā, par to, ka viņš ir mūs savedis kopā. Tad nu šāda papildus nopelnīšana dotu iespēju viņiem to kompensēt. Nezinu kā jums, bet mūsu valsts nemaz nerūpējas par saviem vecajiem zinātniekiem. Tad nu es Fārenhorstam gribētu sagādāt pieklājīgu mūža nodrošinājumu, - Raimonds centās visu noformulēt maksimāli delikāti. - O, protams, protams! Es jau to piepelnīšanu nedomāju sliktā nozīmē, - Lorencu uzjautrināja Raimonda paskaidrojumi un viņa balsī ieskanējās draiski toņi. – Visa ir laba naudiņa, ko var nopelnīt, un no savas kabatas jau nevienam negribas šādus pakalpojumus apmaksāt. Tie taču kalpo kopējai lietai… - Tieši tā, mister, - Raimonds atviegloti uzelpoja, jo, kā izrādījās, nekāds klīrīgais pedants šis Lorencs nebija. – Un, kā domāju, nekādas lielās pūles jums šāda slēdziena uzrakstīšana nesagādās, jo man liekas, ka mēs abi jau zinām firmu, kuru jūs ieteiksiet. - Man patīk ne tikai jūsu domu gājiens, bet arī veids, kā jūs to izsakāt, - Lorencs paslavēja Raimonda abstrakto un nezinātājam neizprotamo valodu. - Tātad cik viņiem tas varētu izmaksāt? – nu jau tieši Raimonds noprasīja. - Tur acīmredzot jāņem vērā arī jūsu puses ieinteresētība, - Lorencs it kā rēķinot pārdomāja, tad atvaicāja Raimondam. – Un cik domājat jūs? - Jūs pareizi piezīmējāt, lietojot vārdiņu puses, - Raimonds izteica savu vēlmi. – Un ņemot vērā, ka es priekš Fārenhorsta gribu simts tūkstošus latu un jums vajadzētu tik pat, tas varētu būt trīs līdz četri simti tūkstošu dolāru. Un to tas centrs varēs samaksāt jau pavasarī. - Trīs četri simti tūkstošu… - Lorencs atkal rēķināja. – Tas nav pat procents no visa projekta apgrozījuma. Mēs varētu prasīt arī vairāk. Līdz pat miljonam. - Tas priekš šejienes būtu par daudz, - Raimonds iebilda, lai gan ļoti kārdinoši bija piekrist Lorenca ierosinājumam. – Mūsu cilvēki nav pieraduši pie tik lielām naudām par konsultācijām. Var sacelties lieka jezga un tā kaitēt visai pārējai lietai, - viņš paskaidroja savu atturību. - Lai būtu, kā jūs sakāt, mister Rupert, - Lorencs arī piekrita. – Jums labāk zināmi vietējie apstākļi. Un projektu nojaukt tik tiešām būtu neprāts. Šis Lorencs, tieši tā, kā bija teicis Bimbons, izrādījās pareizais džeks. Raimonds nemaz nebija cerējis, ka saruna raisīsies tik viegli un viņš sastapsies ar pilnīgu izpratni un piekrišanu no pretējās puses. - Ir vēl viena lieta, mister Rupert, kas mani interesē, - Lorencs iesāka citu tēmu. – Ja jau mēs esam sākuši runāt… - Jā, protams, es klausos… - Raimonds, sajūsmināts par lielisko izdošanos, gluži mehāniski klausījās, ko amerikānis viņam vēl teiks. - Kāpēc jūs, latvieši, ar tādu neuzticību izturaties pret krieviem? Starp viņiem ir lieliski cilvēki un nenovērtējami speciālisti, - Lorencs pauda savu attieksmi. – No Bimbona kunga es sapratu, ka jūs nevēlaties nekādu sadarbību. - Par kāda veida sadarbību jūs runājat? – Raimonds ieinteresējās. - Redziet, Krievijā šādas tādas tehniskas lietas varētu saražot daudz lētāk. Es domāju dekoderus, - Lorencam jau bija gandrīz gatavs plāns. – Arī kvalitāte 109

Novosibirskas zinātniekiem ir ļoti augsta. To es pats pārliecinājos, jo pāris gadus tur strādāju tā teikt pieredzes apmaiņas programmā. - Es zinu, ka līmenis atsevišķās vietās Krievijā ir pietiekošs, - arī Raimondas bija liels kārdinājums izmantot Krievijas lētos resursus, taču tur, lai kaut ko panāktu, bija jābūt savējam. – Taču nedomāju, ka uz viņiem var paļauties. Vismaz uz mums, latviešiem, viņi skatās kā uz bijušajiem padotajiem. Skatās kā uz tādu zemi, kas lielajam lācim būtu izrauta no zobiem. Un tieši tāpēc mēģina piešmaukt visos iespējamos veidos. Bet taisnību atrast tajā valstī nav iespējams. Tāpēc arī Bimbons pret sadarbību ar krievu speciālistiem izturas ar neuzticību - Bet, ja sadarbotos amerikāņi? – Lorencs viltīgi ieprasījās. – Mums tā kā aukstais karš būtu beidzies. Tagad daudzi amerikāņi darbojas Krievijā. Un ir apmierināti. - Bet tad jau atkal cena celsies un jēga pazudīs, - Raimonds pragmatiski secināja. - Var jau atrast vidus ceļu, lai visi būtu apmierināti, - Lorencs daudzsološi iebilda. - Es katrā ziņā esmu par jebkura saprātīga varianta izskatīšanu, bet, lai riskētu ar Krieviju, ekonomiskajam labumam jābūt iespaidīgam, - Raimonds juta, ka nupat ir sācies tirgus, jo Lorencs jūtami aizstāvēja vēl kādu viņam vien zināmu projektu. – Varbūt par to Krieviju parunājiet ar misteru Bimbonu vēl. Es viņu emocionāli nomierināšu. Bet finansiālam efektam ir jābūt, citādi arī es nespēšu jums palīdzēt. Bet, kas attiecas uz iepriekšējo pakalpojumu, tad pusi naudas tūlīt pēc saņemšanas es gaidu savā kontā, - Raimonds kratījās vaļā no sarunas turpināšanas un modināja Bimbonu, lai pēdējo izpļāpāšanos uzveltu viņam. Savu viņš bija jau panācis, jo nebija iemesla aizdomām, ka Lorencs neturēs doto vārdu. Tātad jau tuvāko mēnešu laikā Raimondam vajadzēja tikt pie apaļās naudas summiņas. Un latviešu sakāmvārds par zīli rokā un medni kokā nemaz nebija tik nesaprātīgs un pieticīgs, jo dzīvot vajadzēja jau tūlīt, nevis kaut kad pēc gadiem. Taču situācija ar digitalizāciju pilnveidojās. Tagad Raimondam dekoderu izgatavošanas piedāvājumi nāca no Krievijas divām vietām. Un to cenas varēs salīdzināt, tādējādi optimizējot, cik vien tas bija iespējams. xxx - Ak tad nevari gan bez manis iztikt? – svīzdams nobeidzis sarunu ar amerikāni, Bimbons atvilka elpu. - Kur nu bez tevis… - Raimonds smīnēdams piekrita. Bimbons bija modies tusnīdams un šņākdams, bet kur iereibušais darbonis varēja likties, ja klausules otrā pusē gaidīja nozīmīgais amerikāņu partneris. Tā Raimonds bija nošāvis divus zaķus – ticis vaļā no amerikāņa un pamodinājis Bimbonu. Tagad savukārt viņam gribējās nosvinēt panākumus, jo iemeslu tam bija pietiekami. - Bet kur tev prāts, - Bimbons vēl pukojās. – Zvanīt tieši tagad! Un ko viņš tur muldēja par to Krieviju? Tu viņa idejai piekrītot? - Tā nu gan es neteicu, bet aprunāties ar tevi piekritu gan, - Raimonds viltīgi piemiedza ar aci. – Tikai neteicu, kā mēs runāsim… Bet, lai runāšana būtu pilnīga, vajadzētu uzaicināt kādu meiču. Ko tu par to saki? – Raimonds jutās nopelnījis svinēšanu. - Kāpēc ne, meičas vienmēr izdaiļo vīriešu kompāniju, - Bimbons piekrita, bet tad kļuva domīgs. – Tikai savējo es diezin vai sagaidīšu, jo no Kurzemes ceļš ir tāls. - Ja tev nav nekas pretī, tad es uzaicināšu kādu no savējām, - Raimonds bija gatavs darboties ar pilnām burām un jau ņēma telefonu, tomēr nedaudz bija spiests saminstināties. 110

Kurai no dāmām tad īsti zvanīt? Savas problēmas sagādāja arī tas, ja vienlaicīgi satikās ar vairākām. Kas Bimbonam nekaitēja, viena sieva un vai nu tā ir vai arī viņas nav. Bet Raimondam vēl vajadzēja izvēlēties. - Nu, kas ir, pirmais numur, - Raimonds bija kļuvis galēji vieglprātīgs. – Vai sākt pieradināt policiju mūsu lietai nebūtu lietderīgāk? - Tu skaties, - Bimbons bija kritiskāks. – Nerotaļājies ar uguni… - Gan jau tiksim arī ar to uguni galā! – Raimonds jau ievadīja Lailas telefona numuru. Juta jau Raimondam likās kā kaut kas zināms un parasts, ar viņu viss šķita tā kā skaidrs, kamēr Laila vēl turējās tāla un neizdibināma. Vai šāda patstāvīga sieviete, kura it kā nemaz nealka vīrieša pleca, nebūtu labāka māte Raimonda nākotnē iecerētajam pēcnācējam? Arī Raimondu pašu vairāk kārdināja netveramais un neizdibinātais. Un tas nekas, ka tas draudēja arī ar sarežģījumiem. Tomēr no otras puses vai maz Raimonds šādu neatkarīgu un patstāvīgu sievieti varēja uzskatīt par savu? Un vai kādreiz nākotnē to arī varēs? Un vai bērns, ja nākotnē tāds būs, arī nebūs tikai viņas bērns, par kuru viņam, tēvam, nebūs nekādas teikšanas? Jā, tas bija sarežģīti. Bet tomēr interesanti! Policiste nemaz nebija izbrīnīta par vēlo zvanīšanu. - Kas tev padomā? – viņa tieši noprasīja. - Padomā tā kā nedaudz relaksēties, - Raimonds tik pat tieši arī atbildēja. – Nupat kā beidzu smagu darba dienu un nolēmu, ka jāatpūšas. Bet bez tevis tā atpūta nesolās būt pilnīga. - Tu man piedod, bet es šonakt galīgi nevaru, - Laila izklausījās nevaļīga. – Vēl esmu darbā un nezinu, vai vispār tikšu uz mājām. - Vai tikai nepārstrādāsies? – Raimonds paironizēja. - Tu nemaz nezini, kādu skandālu sacēla tavs iepriekšējais raksts, - Lailas balsī ieskanējās sajūsma. – Jā, liels, liels, paldies tev. - Tavs paldies gan būtu patīkamāks, ja tu to izteiktu ar savu klātbūtni, - Raimonds vēl teica komplimentus, taču zināja, ka nekāda pierunāšana Lailai nav vajadzīga. – Un tas jau nebija mans bet gan tavs raksts. - Nu, tu saproti par ko es runāju, - Laila tikai stāstīja tālāk. – Pie mums ir sākusies pamatīga iekšējā izmeklēšana. Un izskatās, ka priekšniecība kritīs. Bet pirmais jaunā priekšnieka kandidāts ir mans labs draugs. - Tad jau savu tu esi panākusi, un karjera turpinās, - Raimonds ciniski secināja. - Vai tas būtu kas nosodāms? – Laila aizdomīgi ieprasījās. - Nekādā gadījumā, bet man tu esi zudusi, - viņš vēl izteica nožēlu par to, ka nav iespējams satikties. Bet Laila atbildēja, ka nekas nav mūžīgi. Un Raimonds zvanīja Jutai. - Vai tev prāts! Es taču jau guļu, - balss sievietei tomēr nemaz neizklausījās samiegojusies. – Un rīt ir darba diena. - Es tev apmaksāšu taksometru. Un rīt no rīta arī, - Juta bija no tām ar ko varēja pastrīdēties, jo tas izvērtās kā abpusējs flirts. - Nu, ņemot vērā, ka tu mani tā aicini pirmo reizi… - sievietes balsī ieskanējās kaķiska murrāšana. - Es arī pirmo reizi pa visu šo laiku tik ļoti gribu svētkus, - Raimonds izplūda daiļrunībā, cik vien mācēja. – Bet svētki nav nekādi svētki, ja nav ar ko savos priekos 111

dalīties. Man jau nav bieži, ka ir svētku sajūta, bet tagad ir. Un es esmu gatavs uz visu, lai tikai tu būtu pie manis. - Vai šampanietis būs? – Juta vēl noprasīja. - Es tūlīt skrienu uz nakts veikalu. Bet tu ķer taksi un brauc šurpu, - viņš nepacietīgi steidzināja un arī pats jau cēlās kājās, lai pēc iespējas ātrāk būtu atpakaļ. - Kas tad, mums te izvēršas īsta bohēma? – arī Bimbons sarosījās. - Es iešu tev līdzi. Bimbonam tik tiešām nenāca par ļaunu izstaigāties naksnīgajā gaisā, un sabiedrība it īpaši tagad Raimondam bija pa prātam. Viņš sameklēja visu pēdējo ietaupījuma atlikumu, divus simtus dolāru, kas bija jāizmaina diennakts valūtas punktā. Ja jau bija sākušies lielie apgriezieni, tad knapināšanās kā nabagam bija jāizbeidz. Jau rīt pat viņš nosūtīs pieprasījumu par daļas naudas izņemšanu no brokeru kompānijas. Šāda lieta taču bija jānosvin ar vērienu! - Un kas tā par piepelnīšanos, ko jūs abi ar Lorencu esat ieplānojuši? – Bombons domīgi vēroja Raimonda rosību. - Es taču tev jau teicu, ka Lorenca firmas iespaidīgais vārds jāizmanto, - Raimonds vaļsirdīgi atklāja draugam visu, ko bija pārrunājuši ar amerikāņu partneri. - Tad jūs taisīsiet naudu, kamēr es te par velti jūsu labā pūlēšos? – Bimbona balsī ieskanējās skaudība. - Bimbon, mīļais, ja tev ir vajadzība tad es tev piespēlēšu dažus tūkstošus, tā teikt, kabatas naudai, - Raimonds bija pati vēlība. - Bet vispār jau tā nauda man ir domāta Fārenhorstam, tā kā uz tevi tas neattiecas. Lorencu taču dabūja viņš. - Piecus tūkstošus! – Bimbons ieprecizēja. – Tā teikt, par draudzīga pleca piespēlēšanu… - Nu, lai būtu arī pieci, - Raimonds piekrita, bet tad kļuva domīgs. Vai tikai viņš pārāk vieglprātīgi jau nedalīja naudu, kuru vēl nemaz nebija dabūjis? – Bet vairāk gan man ar šādu izspiešanu nenodarbojies! Galu galā mūsu naudas lietas jāvirza pēc noteiktas kārtības, nevis tik haotiski, - viņš tomēr centās būt noteiktāks. - Kāda nu tur izspiešana, man vienkārši pašlaik ir baigais apsīkums, - Bimbons taisnojās. - Nesanāk pat pie sievas nedēļas beigās aizbraukt. -Un tu domā, ka es ar baigo vērienu dzīvoju, - Raimondu dusmoja drauga vieglprātība. – Šovakar, - viņš pavicināja abas simt dolāru naudas zīmes pie Bimbona deguna. – šovakar pēc Saeimas laikiem, un tie ir vairāki gadi, es pirmo reizi šitā atļaušos. Bet tev jau uzreiz piecus tūkstošus. Dabūsi! Tāpēc, ka es tā pateicu. Bet lai vairāk tādu gājienu nebūtu! Bet tagad ejam! Juta var atbraukt ļoti ātri. Un es negribu, ka viņai būtu jāgaida, mājas saimnieks nobeidza savu moralizēšanu. Un abi draugi un partneri devās naksnīgā pastaigā pa Rīgas diennakts veikaliem. - Tev jau, protams, ir taisnība, bet kāpēc uzreiz tā dvēselē spļaut? Dabūsi! Vairāk neprasi! – pēc brīža sparīga gājiena Bimbons tomēr ierunājās. – Vai tu domā, ka es tev palikšu parādā? - Tu man nebūsi parādā, jo tas nav aizdevums, - Raimonds strupi attrauca, jo negribēja vairs atgriezties pie vecās tēmas, kura viņu kaitināja. Ja runāja par kaut kādu kārtību viņu naudas attiecībās, tad bija jāatzīst, ka tur nebija nekādas kārtības. Viss norisinājās spontāni un neprognozējami. Bija viņam, protams, desmitā daļa tajā nodibinātajā Kampmeijerā, un tas bija labi, bet kā tā naudiņa staigās un no kā būs šie desmit procenti, tas tā arī palika miglā tīts. 112

- Pagaidi un ļauj pateikt līdz galam, - nu arī Bimbons saskaitās. – Kad mūsu Kampmeijers noslēgs sadarbības līgumu ar Digitālo centru par visas sistēmas aprīkošanu, šeit Rīgā būs jāatver oficiāla pārstāvniecība, vai saproti uz ko es velku? – viņš ironiski lūkojās Raimondā. - Par to es nebiju domājis, - Raimonds neizpratnē lūkojās pretī. – Bet ko tu gribi pateikt? - Tikai to, ka šai pārstāvniecībai būs vajadzīgi atbildīgie darbinieki ar ļoti solīdām algām… - Bimbons atkal stiepa laiku. - Un… - Raimonds nepacietīgi mudināja draugu. – Kas tad no tā izriet? - Kā tu domā, kurš varētu būt šīs pārstāvniecības Kampmeijera apstiprināts prezidents un galvenais noteicošais darbinieks? – Bimbons lielīgi pajautāja. Dažādi varianti caurstrāvoja Raimonda galvu. Vai tas bija piedāvājums? Bet šāds postenis taču nozīmēja nolikt sevi zem sitiena. - Vai tu mani par peramo zēnu gribi pataisīt? – Raimonds ņirdzīgi iejautājās. - Sacerējies gan, tevi par prezidentu? – Bimbons pašūpoja galvu. – Cik tu tomēr šadās lietās esi nepieredzējis. Te jāiet legāli un nekaunīgi. Kad līgums būs kabatā, tad kaut vai līdz starptautiskajai tiesai, - viņš atklāja savus plānus, kuri, protams, nāca no Lielā Papas. Tikai Rumpelis varēja būt tik pašpārliecināts. - Bet kā tad tavs teiktais varētu attiekties uz mani? – nedaudz aizvainots, Raimonds ērcīgi pajautāja. - Es biju domājis tevi ņemt par sabiedrisko attiecību viceprezidentu, - Bimbons tā it kā tas neattiektos uz Raimondu, paziņoja. – Tā tu man tagad iedotos piecus tūkstošus gada laikā pieckārtīgi atgūtu. Bet ja jau tu negribi būt par peramo zēnu… Es gan domāju, ka par tādu naudu vienu otru pērienu var mierīgi pārdzīvot. - Par sabiedrisko attiecību viceprezidentu?… - Raimonds pārjautāja. Ja jau pats Bimbons nebaidījās vadīt šo oficiālo pārstāvniecību, tad kāpēc gan būtu jābaidās viceprezidentam. Tikai uzmanīgi bija jāsastāda darba līgums un jānoformulē atbildība. Bet tam, kas būs uzrakstīts jāseko un tas jāievēro. - Nu, tev taču ir zināma sadarbība ar presi… - Bimbons it kā prātoja tālāk. – Policijai jau esi uzbraucis virsū. - Jā, protams… Tad iznāk, ka tu taisies man par baigo labdari? – Raimondam jaunais paziņojums par legālas firmas dibināšanu Latvijā vēl joprojām nesaistījās ar realitāti. Un labi apmaksāts oficiāls preses pārstāvja postenis ne tik. - Tā nu iznāk, bet tu mani lamā par nieka pieciem tūkstošiem, - Bimbons kā uzvarētājs žēlojās. – To firmu jau varēs nodibināt ne ātrāk kā pēc gada. Un tas gadiņš man kaut kā jāizvelk, jo citas lietas Lielais Papa man tagad vairs nedod. - Bet kuru tad tu citu, ja ne mani vari šajā vietā ņemt? – Raimonds uzreiz tā negribēja piekrist, ka Bimbons ir labais onkulis, bet viņš nepateicīgais puika, kurš savā lieluma mānijā sāk kašķēties par sīkumiem. – Man taču arī kādai teikšanai tajā Kampmeijerā jābūt. - Teikšana tev ir par taviem desmit procentiem. Tu taču dibināšanas protokolu izlasīji un parakstījies. Bet vairākums par vadītāju apstiprinās mani ar pilnīgu brīvību kadru jautājumos, - viltīgais advokāts klāstīja aizkulišu nianses. – Tad nu kāpēc gan man nepaņemt vēl vienu advokātu, kurš maisītu sabiedrisko domu mums vēlamā virzienā? - Labi, labi, es tevi sapratu! Un atvaino lūdzu, ja tev mani vārdi ķērās pie sirds, Raimonds saprata, ka šinī jautājumā cīkstēties ar Bimbonu ir veltīgi, jo taisnība viņam bija. Un viņš, Raimonds Ruperts, varēja vainot tikai sevi, ka nebija pieradis domāt tik vērienīgi.

113

– Bet saproti arī mani, - viņš vēl bilda pēdējos vārdus sev par attaisnojumu. – Ļoti grūti un galvenais lēni tie tūkstoši nāk. It īpaši ja nav pietiekama uzkrājuma. Tāpēc, piedod, ja es skaišos par liekiem tēriņiem! - Tēriņi jau nepatīk nevienam, bet tāpēc jau nevajag draugu par tukšu vietu uzskatīt, - Bimbons gribēja vēl paturēt pēdējo vārdu. - Labi, beidzam! – strīdēdamies viņi jau bija samainījuši naudu un nonākuši pie veikala. – Es paņemšu vienu lieku viskija pudeli tev rīt paģirām un izbeigsim šo lietu. - Nu, tas ir tīri draudzīgi, ja tu padomā, kā es jutīšos rīt, - Bimbons apmierināti pasmaidīja. xxx Salikuši bagātīgos pirkumus vairākos maisiņos, Rīgas nakts uzdzīvotāji steidzās atpakaļ uz Raimonda dzīvokli. Vēl krietnā gabalā no mājas Raimonds ieraudzīja piebraucam taksometru. Vīrieši pielika soli. Taču, kad Raimonds piesteidzās, taksometrs jau aizbrauca un pie mājas viņus sagaidīja draiska sieviete īsā trušādas kažociņā. - Sen nebiju devusies tādos nakts piedzīvojumos, - Juta sniedza Raimondam demonstratīvu skūpstu un tad tik pat demonstratīvi nobučoja Bimbonu uz vaiga. - Un nauda taksim? – Raimonds ņurcīja rokās desmitnieku. - Ak, vai tad nu par taksi sev nespēšu samaksāt, - Juta nevērīgi noteica, naudu paņemdama. – Bet ja tu tā dod, tad noderēs. - Nemaz neizskatās, ka mēs tevi būtu izrāvuši no gultas, - Raimonds, novērtējis sievietes izskatu, secināja. - Vai tad tu mani uzskatīji par klasisku guļavu? – Juta jautri palēkāja, noplivinot vaļējās kažoka jakas stūrus. – Un kas tad zēniem par svētkiem, ka viņi dāmai sola šampanieti? Atmosfēra ar Jutas ierašanos krasi izmainījās. No divu veču lietišķas pļāpāšanas vakars pārvērtās par iekāres fluīdiem piestrāvotiem svētkiem. Abi vīrieši centās izpelnīties šarmantās sievietes ievērību un Jutai šāda dubulta uzmanība ļoti gāja pie sirds. - Mums ir lieliskas nākotnes izredzes, - Bimbons nemaz nekautrējās flirtēt ar Raimonda dāmu. - Varbūt vispirms uziesim augšā, - Raimonds pārtrauca draugu. – Es tev paņēmu veselas trīs pudeles šampanieša. Varbūt, to dzerot, būs patīkamāk klausīties, - viņš vērsa sievietes uzmanību uz sevi. - Kāpēc mēs nevaram dzert tepat, svaigā gaisā, - Juta bija īpaši vieglprātīga un aušīga. - Jā, dzert no kakliņa tā, lai burbuļi nāk pa degunu ārā, - Bimbons nebija ilgi pierunājams, bet Raimonds jau atrāva vienas pudeles korķi. - Kā dāma vēlas… Un viņi turpat uz ielas palaida pudeli no rokas rokā. - Kas tad tās par izredzēm? – norijusi malku burbuļojošā vīna, Juta turpināja interesēties. - Nezinu, ko domā Bimbonu Māris, bet es pa šo pēcpusdienu nopelnīju trīs simt piecdesmit dolārus, - Raimonds, uzmetis zīmīgu skatienu draugam, pasteidzās viņam priekšā. – Bet tas vēl nebūtu nekas, ja tuvākajās dienās nebūtu cerību šo peļņu palielināt līdz vairākiem tūkstošiem.

114

Tad nu pa ilgiem laikiem nospriedu, ka jāmet tā atturība pie malas. Un ir tik burvīgi, ka tu atbrauci, - nolicis nesamos zemē, viņš paņēma Jutu uz rokām un ienesa pa parādes durvīm. Bimbonam nekas neatlika kā apkrauties vēl ar pamestajiem maisiņiem kā nesējam ēzelītim un sekot abiem uz dzīvokli. Lai arī Raimonds bija labā fiziskajā formā un Juta ļoti slaida un viegla, tomēr augšējā stāvā pie sava dzīvokļa durvīm viņš jutās aizelsies un nolaida sievieti zemē ar atvieglojumu. Savu varēšanu viņš bija parādījis spīdoši, tomēr viss bija labi tikai pietiekamās devās. - Tu nu gan mani lutini, - sieviete sniedza Raimondam vēl vienu skūpstu, jau vairs ne demonstratīvu, un tas varēja ieilgt, jo Bimbons vilkās tikai kaut kur pusceļā. Šādos brīžos, kad viņi vai saplūda vienā veselā un apkārtne izgaisa kā necaurredzamā miglā Raimonds Jutas dēļ bija gatavs uz jebko. Tomēr arī visreibinošākais skūpsts reiz beidzās un reizē ar to atgriezās arī veselais saprāts. Un tad Raimonda iztēlē blakus Jutai neatvairāmi nostājās Laila visā savā ķircinošajā neatkarībā. Tagad, kad sāka risināties Raimonda naudas lietas, viņš zināja, ka būs jāizvēlas. Un, izvēlēto sirds dāmu pielaižot sev tuvāk, no otras būs jāatsakās. Taču atteikties Raimonds nevēlējās ne no vienas, tāpēc pret Jutu viņš nolēma izturēties mērenāk un atturīgāk. Vēl bija laiks. Un dzīve rādīs... xxx Dzīvoklī sarunas atgriezās pie nākotnes perspektīvām, lai arī Raimonds bija devis Bimbonam vairākus uzsvērtus mājienus lieki nepļāpāt par viņu digitalizācijas projektu. - Pēc kāda gada viena starptautiska firma vērs vaļā Rīgā savu pārstāvniecību, topošais šefs vispārēji klāstīja. – Un ir nolemts, ka es būšu šīs pārstāvniecības vadītājs. Tad nu laiks sākt domāt par kadriem… - Ar ko tad nodarbosies tā firma, ko jūs pārstāvēsiet? - Juta ieprasījās. - Firmā darbojas pasaules klases eksperti no Amerikas digitalizācijas jautājumos, nu Bimbons izteica to, no kā Raimonds visvairāk bija baidījies. Viņš negribēja, ka Juta uzzinātu ko tuvāk par viņu projektu, jo iedomājās, ka tas varētu sarežģīt abu izveidojušās mērenās attiecības. Taču nu jau bija par vēlu kaut ko labot. - Un ko tad jūs digitalizēsiet? – Juta krietni ieinteresējās, uzzinājusi, par ko tieši ir runa. - Nu, vai maz kas Latvijā būtu digitalizējams… - Bimbons tomēr tieši savus noslēpumus neatklāja un Raimonds mazliet nomierinājās. Vai viņam galu galā būtu jāatbild par Bimbona plāniem? - Bet… - nu Juta kļuva pavisam domīga. – Tad jau iznāk, ka mēs būsim tādi kā konkurenti! - Jā, tā varētu iznākt gan, - Bimbons apstiprināja. – Bet kas tur slikts? - Slikts ir tas, ka es toreiz pirmo reizi pie tevis izpļāpājos par šī biznesa perspektīvām, - Juta izskatījās galēji sašutusi. – Un jūs esat piesavinājušies to ideju. - Ideja, ka visas sakaru tehnikas attīstās uz digitalizētām, jau nenāk no jums, Bimbons mierinoši skaidroja. – Tā ir visas pasaules tendence. Bez tam, kāpēc lai satrauktos tu, kas tajā kabeļu televīzijā ir tikai sekretāre? Tev taču tā firma nepieder.

115

- Bet, ja man darba devēji dabūs zināt, ka es ar savu pļāpāšanu esmu radījusi konkurenci, mani uz vietas atlaidīs! – Juta tomēr palika mēreni satraukta. – Ko tad es darīšu? - Ja tevi pašreizējie šefi atlaidīs, es tevi pieņemšu ar divas reizes lielāku algu, Bimbons turpināja sievieti aizrunāt. Un nu Raimonds saprata, ka šādi ir pat labāk, jo tāpat agrāk vai vēlāk viņam būtu bijis jāsāk interesēties par Jutas priekšnieku. Bet, ja to darīja Bimbons, tas bija pavisam citādāk. - Divas reizes lielāku? – Juta neticīgi pārprasīja. – Man jau tāpat tur maksā vairāk nekā sekretārēm citās vietās. - Ja es saku, ka divas reizes lielāku, tad tā būs, - Bimbons uzsvērti noskaldīja. – Tikai tev vēl jāpastāsta, ko tavi šefi runā, kas viņiem padomā? - Jūs gribat teikt, ka man jāspiego? - Juta bija vienkārši tieša. – Tad iznāk, ka jūs mani esat aicinājuši nevis uz izpriecām, bet uz lietišķām pārrunām? – Juta nosodoši ielūkojās Raimondā. - Man ar to visu nav nekāda sakara, - Raimonds taisnojās. Nu bija jāsaliek viss savās vietās, citādi Juta tiešām padomātu, ka Raimonds ar viņu satikās tikai, lai izspiegotu kabeļtelevīzijas šefus. – Es tevi saucu, jo man gribējās svētkus. Un es nemaz nezināju, ka Bimbons sāks tādas runas. Starp citu, par to pārstāvniecības dibināšanu arī es tikai šodien uzzināju. Juta aizdomīgi vēroja te vienu, te otru vīrieti. - Jā, Raimondam tiešām ar to nav nekāda sakara, jo arī viņam es piedāvāju strādāt tajā meitas firmā, - tā Bimbons ne tikai attaisnoja draugu, bet nepalaida garām iespēju, lai uzsvērtu savu svarīgumu. - Bet vai man tāpēc nenāksies mainīt savu mīļāko? Ja jau no viņa nekas nav atkarīgs, - Juta ironiski ievaicājās kā atbildot Bimbona svarīgumam. – Tu taču, Māri, nedusmosies, ja es turpināšu ar Raimondu draudzēties? – viņa bija atguvusi labo omu un ieritinājās savam mīļākajam klēpī. - Nu, ko tu… - Bimbonu Māris plati pasmaidīja bet tad piebilda, ka variantus viņš tomēr neizslēgtu. – Un tagad pastāsti, ko tavējie saka par Digitālā centra radīšanu pie telecentra! – viņš kā vienmēr bija iejuties savā visa organizēšanas elementā. - Neko daudz jau es nezinu, - ērti ieritinājusies, sieviete nemaz necentās slēpt sava firmas noslēpumus. – No sākuma viņi bija ļoti iepriecināti, slavēja Kaminski par labo ideju nodibināt atsevišķu privātu firmu, bet tagad kaut kas ir atgadījies… - Juta izstāstīja, ka neveidojas kontakts starp Kabeļtelevīzijas asociāciju un Digitālo centru. - Slāvietis saka, ka Kaminskis neesot paņēmis īsto cilvēku, neesot ar viņiem konsultējies un nu kļuvis neparasti izvairīgs. - Es domāju gan, - Bimbons daudznozīmīgi piebilda. – Ja Ančupāns sāks kontaktēties ar kuru katru, viņam draud pamatīgas inspekcijas. Un Kaminskis jau to ļoti labi saprot… - Manējie uz Kaminski bija likuši lielas cerības, - Juta turpināja savu izklāstu. – Bet tagad… - Viņi cerēja Kaminski turpināt čakarēt, - arī Raimonds iebilda savu vārdu. – Vispirms atņēma viņam ilgi būvēto tīklu, bet tagad grib manipulēt ar valsts iestādi uz Kaminska atbildību, - Raimonds atcerējās Oļega nevēlēšanos turpmāk darboties jebkādās biznesa attiecībās. 116

Un nu viņam šī aina sāka zīmēties pilnībā, jo klāt vēl pienāca tas, ko bijušais radinieks bija noklusējis. Par Raimonda situācijas izklāstu Bimbons tikai pasmīnēja, bet Juta atkal bija neizpratnē. - Kā, tu tomēr šajā lietā esi tik informēts? – viņa jau sāka raisīties vaļā no mīļākā apskāvieniem, kamēr Raimonda rokas, nomierinoši glāstot, sievieti tomēr negribēja atlaist. - Šajā lietā es esmu informēts no citas puses, - viņš sniedza papildus paskaidrojumu, lai Jutu nomierinātu. – Kaminskis ir mans attāls radinieks, un par viņa attiecībām ar taviem šefiem es uzzināju gluži nejauši satiekoties. Kā redzi Rīga ir pārāk maza, lai te kaut ko noslēptu. Lieta ir tikai tajā, cik katrs grib par kaut ko cīnīties, Raimonds ne par ko neatlaida sievieti. - Tad kāpēc es tev īsti esmu vajadzīga? – Juta tieši noprasīja. – Pasaki vienreiz skaidri un gaiši! - Tu man esi vajadzīga, jo esi burvīga sieviete, - Raimonds ielūkojās viņai cieši acīs, un viņa vārdi gandrīz skanēja kā atzīšanās mīlestībā. – Bet kāpēc gan neapvienot patīkamo ar lietderīgo un no tevis kaut ko neuzzināt? – Raimonds apgrieza otrādi Lailas Freivaldes iemīļoto principu, kurš viņam bija tīri labi iepaticies. - Patīkamo ar lietderīgo, tu saki, - Juta domīgi atkārtoja. – Nu, pret to man gan nevarētu būt nekādu iebildumu, - viņa pastiepa roku un paņēma šampanieša glāzi, kura atradās turpat uz maza galdiņa un izdzēra visu līdz galam. – Jūs tomēr esat sakarīgi puiši, bet, neskatoties ne uz ko, meitene grib dejot… Vakars turpinājās romantiskas mūzikas pavadījumā, Jutai dejojot ar abiem vīriešiem pārmaiņus. Bet Bimbons, kurš dzēra visvairāk, drīz sāka snauduļot. Jautri samirkšķinājušies, abi mīlnieki beidzot aizgāja uz guļamistabu un ielīda gultā. - Zini, varbūt, ka tā, ar tām kopējajām interesēm ir pat labāk, - Juta ieteicās. Un Raimondam likās , ka viņu attiecības kļūst tā kā ciešākas. IX Dienas turpināja ritēt, kā ritējušas. Tās pārvērtās nedēļās un krājās, lai izveidotu mēnešus. Taču Kaminskis piezvanīja Raimondam daudz ātrāk, nekā viņš gaidīja, daudz ātrāk, nekā Raimondam bija vajadzība tikties, lai caur radinieku iepludinātu Digitālajā centrā savu ideju par ārzemju konsultantu piesaistīšanu. - Mums vajadzētu satikties! – Oļega balss izklausījās satraukta un norūpējusies. - Kas tad nu par kreņķiem? – Raimonds tēloja nesatricināmo, lai gan iekšēji priecājās, ka viss kustas uz priekšu daudz ātrāk, nekā viņš bija plānojis. - Ir runāšana… - Kaminskis stāstīja saraustīti. – Pa telefonu to nevar… - Tad ieskrien pēc darba pie manis, - Raimonds izlēma, ka vislabāk būs, ja viņi satiksies viņam ērtā vietā. – Es nevaru pēcpusdienās atrauties no savas biržas, - viņš vēl kā paskaidrodams piebilda. - Es braukšu tūlīt, - Oļegs kā atvieglots izdvesa, un telefona saruna beidzās. xxx

117

Sniegs bija uzkritis, bet tūlīt arī sāka kust, un ārā pludoja gandrīz neizbrienama dubļu jūra. Nekur staigāt negribējās, un Raimonds, laiski atlaidies atpūtas krēslā, gaidīja savu bijušo radinieku. Oļegam tagad tiešām varēja būt grūti, jo viņu spieda no divām pusēm. Pēc visa spriežot Kabeļtelevīzijas apvienības šefs Slāvietis arī bija iecerējis digitalizēt Latvijas televīziju, un nu viņam nācās saskarties ar pretestību no bijušā skolnieka puses. Oļegs pats bija vājš karotājs, bet cīnīties arī nebija viņa uzdevums. Tas bija jādara viņiem, kas Oļegam bija ieteikuši pieņemt darbā Ančupānu. Un šis Ančupāns jau arī nebija gluži saitītē vadāms. Kā bijušais deputāts viņš bija ar augstu pašapziņu un jutās ļoti neatkarīgs. Bet galvenais, ka šajā sarežģītajā lietā nekādas tiešas ietekmes nedrīkstēja būt manāmas. Raimonds domīgi šūpoja rokā diktofonu un domāja, kur to visērtāk un labāk varētu novietot. Īstā spēle bija sākusies, un pierādījumi tam, ko īsti viņi ir runājuši, vēlāk varēja izrādīties noderīgi. Tomēr sarunā ar Kaminski Raimonds nolēma diktofonu neizmantot. Gan tas vēlāk noderēs runājot ar Ančupānu, kurš par digitalizāciju bija tiešais atbildīgais. Un tad arī Oļegs bija klāt. Atstājis ieraksta aparātu turpat uz galdiņa, Raimonds gāja atvērt dzīvokļa durvis. - Nu, kas tad tevi tā trenc, ka tu atlido vēja spārniem, - Raimonds izlikās, ka Oļega satraukuma cēloņus galīgi nenojauš. Lai viņš pats izstāsta par visu, kas noticis pēdējā laikā un par savām izjūtām! - Pagaidi, ļauj noģērbties, - Oļegs nekādi nevarēja saņemties. - Varbūt viskijs tev palīdzēs? – Raimonds ielēja alkoholu divās glāzēs un vienu sniedza atnācējam. Oļegs norija krietnu malku un tikai tad, atslīdzis otrajā krēslā iepretī Raimondam, sāka runāt. - Es nezinu, ko lai saku Slāvietim, - viņš izdvesa šo paziņojumu kā vislielāko slogu. - Varbūt ka tādā gadījumā viņu labāk būtu nošaut, - Raimonds sataisījis lietišķi nopietnu balsi ieminējās. – Kā tu domā? - Nē, nē! Ko tu? – Kaminskis Raimonda karātavu humoru ņēma pavisam nopietni. - Jeb nošaut tevi, lai nav vairs jāraustās?… - mājas saimnieks turpināja tādā pašā stilā. - Vai tu nopietni? – Kaminskis lūkojās Raimondā pārsteigumā izvalbītām acīm. - Tieši tik nopietni, cik šādas lietas nopietni ir jārunā, - Raimonds lūkojās pretī neko konkrētu nepasakot, lai Kaminskis pats izdomā, kā īsti ir. Pēc šādas psiholoģiskas iesildīšanas Raimonds tīri cilvēciski pajautāja: - Kas tad tev tur īsti ir ar to Slāvieti? Un Oļegs, iedzēris vēl vienu malku, sāka jau tīri cilvēcīgi stāstīt, ka Slāvietis viņu neliekot mierā un par varītēm gribot, lai Oļegs izgādā viņam iespējas digitalizēt televīziju. - Viņš saka, ka esot mani iekārtojis tādā vietā, un nu es esot viņam pateicību parādā, - nu jau diezgan mierīgi Kaminskis stāstīja. - Un pats kā tu domā? – Raimonds ieprasījās. – Vai tu esi viņam kaut ko parādā? - Ja viņš mani nebūtu iekārtojis, tad es nemaz viņam to savu televīzijas tīklu nebūtu pārdevis, - Kaminska balsī ieskanējās aizvainojums. - Tātad neesi parādā! – Raimonds uzsvērti secināja. – Tā arī viņam pasaki. - Tu nezini, kas viņš ir par veiklu vārdotāju, - Oļegs aizbildinājās. – Es jau gaidīju, ka kaut kas tāds notiks. - Tāpēc jau tu pieņēmi darbā Ančupānu… - Raimonds skaidroja pilnīgu īsto ainu šajā situācijā. 118

- Nu, jā, tāpēc jau es negribēju pats ar šīm lietām nodarboties, - Oļegs nu jau ar pateicību lūkojās uz seno draugu. – Bet tu esi izmainījies. Jau agrāk tu biji enerģisks un izdarīgs, bet tagad tu esi kļuvis gandrīz vai traks lietas labā. Vai tiešām tu būtu spējīgs nošaut? - Tas atkarīgs no situācijas, - Raimonds it kā pārdomāja, vai tas garantētu kādus panākumus kopējā iecerē. Un bija gluži otrādi, tādas izrīcības visu tikai samaitātu, piesaistot vispārēju sabiedrības uzmanību. Tāpēc visa prasme bija jāveltī tieši tam, lai nekādas bezizejas situācijas neiestātos. Bet Oļegs varēja domāt, kā viņam pašam likās pareizāk. - Jā, ļoti izlēmīgs esi kļuvis, - drauga vārdos skanēja neslēpta atzinība. – Bet es nu gan nevarētu… Oļega vārdi Raimondam glaimoja. Un tas bija labi, ka viņš bija tādās domās. Tā bija vieglāk panākt savu un panākt, ka Kaminskis nepļāpātu neko lieku. - Un tu domā, ka citādi var attiekties pret lietām, kurās grozās tādas summas? – Raimonds centās nesagraut Oļega iespaidus. - Jā, summas, - Kaminskis sapņaini atkārtoja. – Būtu jau labi, ja arī man kas no tā visa tiktu, citādi kā pēdējam muļķim te jātrinas starp diviem akmeņiem. - Un Slāvietis tev pat neko nepiedāvāja? – Raimonds sāka spēlēt uz citas gammas, jo nu saprata, ka vienmēr tik strādīgais un neprasīgais Kaminskis ir tik pat kārs uz naudu kā visi pārējie. - Tu jau arī man neko nepiedāvā, - telecentra direktors ar aizvainojumu noteica. - Oļeg, bet tā taču būtu tieša korupcija, - Raimonds tiešām bija domājis, ka ar naudas piedāvāšanu Kaminski būtu visgrūtāk iespaidot. - Ja neviens nezin, tad nav arī korupcijas, - Oļegs izdarīja noslēpumainu žestu ar galvu. - Ar to nav nekādas problēmas, - Raimonds uzmundrinoši paziņoja. – Es varu tev atzīties, ka tev man jau ir paredzēta apaļa summiņa, ja viss labi izdosies, un galvenais, ja tu pats neizpļāpāsies lieku, kam nevajag. - Tu apsoli, ka man tiks miljons? – Kaminskis iepriecināts noprecizēja. - Jā, apsolu, un tu zini, ka savu vārdu es turu, - Raimonds piekrita, lai gan iepriekš par summas lielumu nemaz nebija domājis. – Es līdz šim neko par to neteicu tikai tāpēc, ka baidījos no taviem satraukumiem. - Satraukumu ir daudz vairāk, kad tevi par velti izmanto, - Kaminskis iebilda. - Nu, labi, tad es esmu kļūdījies, - Raimondam nebija grūti atzīties. – Bet tagad ko svarīgāku… - un viņš iesāka mudināt telecentra vadītāju meklēt konsultantus par iespējamiem Latvijas televīzijas digitalizētājiem. - Jo ātrāk būs kāda skaidrība, jo ātrāk arī Slāvietis liks tevi mierā, - Raimonds viszinīgi nobeidza. - Tad tu gribi, lai es spiežu Ančupānu ātrāk meklēt ārzemju konsultantus? – Kaminskis pārprasīja. - Jā, bet nekādā ziņā nesaki, ka tas nāk no manis, - Raimonds cieši pieteica. – Iesaki, ka es varētu ko tādu zināt, jo man ir sakari ar zinātniekiem. To tu zini no veciem laikiem. Man vajag, lai viņš nāktu pie manis ar lūgumu palīdzēt. Tad viss būs kārtībā. - Bet tu savukārt mēģini atrast ceļu un aprunāties ar to Slāvieti, - Kaminskis vēl atgādināja savu interesi. - Tas tik ātri nesanāks, bet tu pagaidām varētu aiziet atvaļinājumā un kaut kur nozust, - Raimonds ieteica. – Tikai vispirms parūpējies, lai Ančupāns mani sameklē. Tā arī diezgan saraustītā saruna bija galā, bet Kaminskis aizgāja krietni mierīgāks, kā bija atnācis. Taču slogs uz Raimonda pleciem arvien turpināja augt. 119

xxx Jau nākošajā dienā Kaminskis izsauca Ančupānu pie sevis. - Kā jums iet ar darbiem? – veltīdams meitas firmas direktoram norūpējušos skatienu, telecentra šefs noprasīja. Ančupāns tā kā nedaudz zaudēja savu parasto bravūru. Šis klusais un sevī noslēgtais Kaminskis viņam bija neizprotama mīkla. Uz kopēju šņabja dzeršanu Ančupānu Mārim viņu nebija izdevies izprovocēt. Arī citādi Kaminskis vienmēr bija nevaļīgs un lietišķs. Un tāds bija viņa priekšnieks, kurš jebkurā laikā bija tiesisks prasīt jebkādus paskaidrojumus par meitas firmas darbību. - Strādājam. Viss virzās uz priekšu, - Ančupāns centās atbildēt braši. - Ko tieši jūs darāt? – Kaminskis vienkārši uzprasīja. – Par ko tieši es jums tos piecus simtus latu maksāju? Ančupāns saminstinājās. Tieši uz vienkāršiem jautājumiem bija atbildēt visgrūtāk. - Jūs taču zināt, ka nauda man ienāks tikai pavasarī pēc dividenžu izmaksas, Ančupāns taisnojās. – Tagad tikai tāda iesildīšanās… - Jūs gribat teikt, ka nedarāt neko? – Kaminskis turpināja tik pat tieši, taču viņš nebūt nebija gribējis Ančupānam pārmest bezdarbību. Tikai no paša direktora uzzināt, kas īsti notiek. Un galvenais, vai Slāvietis ir arī Ančupānam licis par sevi manīt? Taču saruna, pašam Oļegam negribot, bija ievirzījusies gaisotnē, ka tāds varens vīrs sāka taisnoties. No tāda vīra kā Ančupāna viņš to galīgi nebija gaidījis. Drīzāk jau pats bija šaubījies, ko un kā prasīt. Bet rezultāts Kaminski gandrīz vai šokēja. Pirmo reizi mūžā viņš izjuta īstenu varu pār otru cilvēku. Pār tādu cilvēku, kuram pēc visām savām prasmēm drīzāk vajadzēja būt viņa priekšniekam nevis padotajam. Jo Ančupāns nekādi nebija parasts padotais. - Tā nu gluži nav, ka nedarām neko, - Esam vienojušies ar televīzijas padomi par kopējas koncepcijas izstrādāšanu un jau sākuši to darīt, tiek salīdzināti pirmie uzmetumi… - Un kā ar ārzemju iestrādēm? Tur Digitalizācija taču ir pavirzījusies krietni tālāk. Vai nevajadzētu pakonsultēties? – Kaminskis izbaudīja savu stāvokli un nopriecājās, ka šādi viņam ir daudz ērtāk virzīt sarunu sev vēlamā virzienā. - Par ārzemju konsultācijām jau kaut ko solīja Ruperts, - Ančupāns turpināja taisnoties. – Viņš taču teica, lai mēs tikai sniedzam ministrijā, bet viņš pēc tam pateiks kas jādara… - Nu tad sameklējiet viņu un paprasiet! – Kaminskim nebija grūti šo vienkāršo rīkojumu izteikt arī pavēles tonī. – Vai jūs domājat, ka Ruperts nāks un meklēs jūs? - Es jau biju domājis… Tikai tad piezvanīja tas Slāvietis… - Ančupānam aizbildinoties, Kaminskis uzzināja arī otru viņu interesējošo lietu. - Zvanīja Slāvietis? Ko viņš gribēja? - nu Kaminskis sāka kļūt nervozs. - Gribēja satikties, aprunāties, piedāvāja savus pakalpojumus digitalizācijā… Ančupāns Kaminska nervozitāti iztulkoja par dusmām. – Es nemaz nenojautu, ka jūs tas varētu interesēt. Neko jau viņam netiku solījis, bet atliku sarunu uz nenoteiktu laiku. Un tūlīt pēc tās arī būtu uzmeklējis Rupertu. - Un kāpēc ārzemniekus pēc tam? – Kaminskis patiešām sāka nedaudz skaisties, ka Ančupāns viņa oficiālā paspārnē veido savu stratēģiju. - Nu, lai būtu kaut kādi pieturas punkti vismaz… - Ančupānu Māris līdz galam tā arī nesaprata, kur ir nošāvis greizi. - Nekādus pieturas punktus mums nevajag, - Kaminskis cieši noteica. – Vajag iespaidīgu ārzemnieku ieteikumus. Tad arī mums neviens neuzdrošināsies ķerties klāt. Bet 120

Slāvietis… Ar Slāvieti runās Ruperts! Kad būs pienācis laiks… - pašam negaidot, Kaminskis bija kļuvis par izrīkojošu un pavēlošu priekšnieku, kurš savu jau daudzu gadu gaitā izstrādāto konstruktīvismu nu beidzot varēja arī izpaust precīzos un tiešos rīkojumos. xxx Vai nu baiļu dēļ vai arī solītā miljona pamudināts, bet varbūt arī savā pienākumu apziņā Kaminskis izrādījās uzdevumu augstumos, un Ančupāns piezvanīja Raimondam jau pēc dažām dienām. - Kur tu esi pazudis? – viņš priekšnieciskā balsī noprasīja. - Tepat vien esmu, - Raimonds izvairīgi atbildēja. – Kā veicas tev? Kā ar digitalizēšanu? - Strādājam, veidojam koncepcijas, satiekamies ar televīzijas padomes cilvēkiem… - Ančupāns izplūda vaļsirdīgā pļāpāšanā. - Bet ko tu gribi no manis? – Raimonds ieprasījās, pārtraukdams bijušā priekšnieka runas plūdus. - Kā, ko gribu? – Ančupāns pat tā kā apmulsa. Vispirms tik negaidītie Kaminska izrīkojumi, bet tos vēl varēja saprast. Pats Ančupānu Māris zināja, ka priekšnieki ir tāpēc, lai padotos piespiestu strādāt, un tie strādātu viņiem vēlamā virzienā. Tā kā viss bija vietās, lai arī Mārim negaidīti. Bet šāda atturīga attieksme no Raimonda? Tā bija pavisam neizskaidrojama. – Tu taču solīji, ka pateiksi, kas tālāk darāms… - Māra balsī ieskanējās lūdzoša nedrošība. - Vai tad lielam direktoram pašam nav zināms, ko darīt? – Raimonds ironiski pajautāja. - Cik nu lielam… - Ančupāns, atcerējies izsaukumu pie Kaminska, nolaidās no saviem augstumiem. – Kaminskis teica, ka tev esot sakari ar pasaules līmeņa elektroniķiem… - Man tik tiešām ir sakari, un es esmu tāds kā ārštata pārstāvis Holivudu konsultējošai firmai, - Raimonds noteikti paziņoja. – Tieši tāpēc es tevi nevaru mācīt, kas darāms. Es varu tikai piedāvāt pakalpojumu. Viss iet un mainās, kā redzi… - Nu, konsultantu firmu jau man arī vajag, - Ančupāns atviegloti izteica savu vēlēšanos. - Diez vai pa telefonu… - Raimonds ieteicās. - Nu, protams, ka jāsaskrienas, - Ančupāns atkal jutās kā vecajā ādā. – Un šoreiz viskijs no manis, - viņš vēl vēlīgi piebilda. Taču satikšanos Raimonds atlika uz dažām dienām sestdienā, aizbildinoties, ka nevar atstāt novārtā arī darbību Ņujorkas biržā. xxx Tas, ka Kabeļtelevīzijas asociācijas prezidents Slāvietis bija sācis aktīvu interesi par telecentra digitalizāciju, tomēr neizgāja no Raimonda prāta un nelika viņam mieru. Situācija bija paredzama un ne jau velti viņš bija ieteicis Bimbonam ieplānot kādu daļu iespējamajiem konkurentiem. Taču nu bija sācies aktīvais posms, un vai spēcīgā kabeļu televīzijas komanda samierināsies ar nieka desmit procentiem? Viņu vēlmes varēja būt daudz lielākas. Varbūt paralēli vajadzēja izmantot arī nelegālākus līdzekļus? Raimonds piezvanīja Bimbonam un pajautāja, ko tas zina par Slāvieti. 121

- Tikai to, ko raksta presē. Tā teikt, pa ausu galam esmu dzirdējis, - Bimbons atzinās. – Bet kāpēc tev viņš interesē? - To nu gan tev nevajadzētu jautāt, - Raimonds ironiski piezīmēja. - Tu domā, konkurence? – Bimbons īpaši satraucies gan neizklausījās. - Un tas tevi nemaz neuztrauc? – Raimonds bija lakonisks. - Ja tā padomā… - Bimbons nokremšķinājās. - Kamēr tu domā, tas vīrs ar pilnu sparu bombardē mūsu lolojumu, - Raimonds paziņoja par Slāvieša mēģinājumiem sākt sarunas ar Kaminski. - Es ceru, ka viņš nekādās sarunās neielaidīsies, - Bimbons kļuva nopietnāks. – Un vispār tā nav nekāda telefona saruna. - Mani nevienam nav nekādas vajadzības noklausīties, - Raimonds piezīmēja. - Bet par mani gan to nevarētu teikt, - Bimbons gandrīz aizsvilās. – Neaizmirsti kā labā es strādāju! - Es jau tev neko negrasījos teikt, tikai pajautāju par Slāvieti, - Raimonds neko tieši nepasakot mēģināja ļaut Bimbonam saprast savu vēlmi. – Uzvārds tev ir, pārējo, kas darāms, tu pats zināsi. Parakņājies! Man būs ar viņu jārunā, tad nu gribu nodrošināties ar dažiem trumpjiem… xxx Apmēram tajā pašā laikā Slāvietis kā krātiņā iedzīts zvērs staigāja pa savu lielo kabinetu uz vienu pusi un tad atkal uz otru, pie loga, atpakaļ uz rakstāmgaldu, bet tad līdz durvīm un atkal atpakaļ. Beidzot viņš pavēra durvis un savai sekretārei Jutai noprasīja: - Vai Vīgants beidzot nav parādījies? Šefs izskatījās satraukts un noraizējies, un Juta piedāvāja viņam kafiju. - Šoreiz laikam bez kā stiprāka neiztikt… - viņš devās atpakaļ kabinetā, durvis atstādams pusviru. Sekretāre, noraudzīdamās pakaļ savam šefam, saprata, ka pienācis svarīgs brīdis, un tiešām tūlīt arī sekoja Slāvieša aicinājums: - Vai jūs nevarētu man sastādīt kompāniju? – vīrietis galanti piedāvāja Jutai otru brendija glāzi. Nu viņi bija gandrīz mainītās lomās, jo priekšnieks vēl steidza sagriezt citronu plānās šķēlītēs, kas parasti bija Jutas darbs. - Kā tad tā darba laikā? – Juta bija atturīga kā parasti, jo viņu kantorī valdīja lietišķas un korektas attiecības. Kā nekā asociācijā apgrozījās zinātnieki vai vismaz cilvēki no tādām aprindām. Nekādas vaļības neviens nedomāja atļauties. - Nu, pie mums var gadīties arī īpaši apstākļi pat darba laikā, - šefs nomierinoši paskaidroja. – Jūs tikai nepadomājiet ko vieglprātīgu vai vulgāru… - Ja jūs tā sakāt, - Juta paņēma piedāvāto glāzi rokā. - Ir izveidojusies tāda situācija, ka varētu noderēt jūsu sievietes dotības, - Slāvietis uzmanīgi iesāka. - Ko jūs ar to domājat? – Juta izvairīgi nolika dzeramo atpakaļ uz galda. - Nebaidieties un iedzersim malciņu, - Slāvietis mudināja. – Neko piedauzīgu jau es jums negribu lūgt. - Nemaz nemēģiniet to darīt, - Juta drošības pēc vēl pieteica. Abi iedzēra, Slāvietis krietnu malku, bet sekretāre tikai mazu malciņu kā degustējot. Brendijs bija ļoti aromātisks un labs. - Nedomāju, ka būs nepieklājīgi jūs lūgt mēģināt iepazīties ar kādu cilvēku, lai pēc tam stādītu mani viņam priekšā neformālos apstākļos, - Slāvietis bez aplinkiem paziņoja. 122

- Kādā sakarā iepazīties? Un kāpēc jūs pats nevarat ar viņu sarunāt tikties pilnīgi oficiāli? – pirmajā brīdī Juta bija apjukusi. – Tas taču galīgi neietilpst manos darba pienākumos. Bet, kad nācu strādāt, es domāju, ka te ir solīds kantoris. - Nekā nesolīda te arī nav, - Slāvietis uzsvēra. – Vienkārši mēdz būt tādas situācijas, ka man oficiāli sarunāt ir grūti. Neformāla situācija ir pavisam kas cits. Un tas viss vajadzīgs biznesa labā. Ļoti vajadzīgs! - Bet kā lai es ar viņu iepazīstos? – Juta it kā jau piekrita šefa vajadzībai. – Ja es būtu sabiedrisko attiecību menedžere… - viņa ieteicās. - Kā sabiedrisko attiecību menedžerei tev tāpat kā man nekas nesanāktu, - Slāvietis iebilda. – Šeit jāpaspēlē uz sievišķīgajiem valdzinājumiem… - Tātad tomēr iekārdināšana, - viņa vīlusies secināja. – Ar ko tad tas atšķirsies no pērkamas sievietes piedāvāšanās? Un, ja mans draugs uzzinās, ka es nodarbojos ar tādām lietām… Vai es nesabojāšu savas attiecības? - Panāc, lai tas Ančupāns pats tevi sāk lenkt, - Slāvietis jau kļuva tāds kā dusmīgs par sievietes pretestību. – Bet draugam paskaidro, ka tā ir darba nepieciešamība. Ja viņš to uzzinās… Tā Slāvietis, pats to neapzinādamies, bija atļāvis Jutai būt vaļsirdīgai ar Raimondu. Sieviete pie sevis iekšēji nosmējās par šādu visa notiekošā sacentrēšanos ap viņu, bet tas vitālo būtni nemaz nesatrauca, pat gluži otrādi, dzīve likās iegājusi tādā līmenī, kādu viņa jau sen alka izbaudīt. - Tas ir tik sarežģīti… - Juta tomēr tik vienkārši negribēja piekrist papildus uzdevumam. - Tas ir vajadzīgs, un katram jādara viss, ko vien viņš var, - Slāvietis turpināja pierunāt kā padomju laika aģitators. - Nezinu gan, kāpēc man būtu jādara viss, ko es varu, ja citi par to nopelnīs sev labu naudu, - Jutai nepatika, ka viņu mēģina pierunāt kā kādu muļķīti. Ja viņa kaut nedaudz par šādu uzdevumu bija šaubījusies, tad tāpēc, ka sākumā domāja, ka vajadzīgais klients ir telecentra direktors Kaminskis, par kuru viņa neko nezināja. Taču, kad izrādījās, ka tas ir viņai jau pazīstamais Ančupāns, Juta saprata, ka ar šādu uzdevumu viņa viegli tiktu galā. - Tu gribi ar to kaut ko nopelnīt? – Slāvietis likās pārsteigts par šādu it kā dabisku vēlmi. - Bet protams! – Juta savukārt bija aizvainota, ka tik vienkāršas lietas nav pašas par sevi saprotamas. - Un cik tad tu gribi? – Slāvietis vēl joprojām negribēja saprast, ka ar sievietēm var šādā veidā tirgoties. - Piecdesmit latus… - Juta pateica un nogaidīja reakciju. - Ak, protams, to tu dabūsi, - Slāvietis atviegloti izsaucās. – Izrakstīsim tev prēmiju un lieta darīta. - Nevis prēmiju, bet pie algas, - sapratusi, ka prasītā summa tik tiešām šefam liekas niecīga sekretāre paziņoja par savām vēlmēm pilnā apmērā. Nu gan Slāvietis tik apmierināts nelikās. - Par vienreizēju pakalpojumu nekādi algas paaugstinājumi nepienākas, - viņš centās pamatot savus iebildumus ar smalku teoretizēšanu. – Un alga tev jau tā ir visaugstākā, cik vien sekretārei var būt. - Šis arī gluži nav sekretāres darbiņš, - Juta spēra pretī. – Tas, kā jau teicu, atbilstu sabiedriskajām attiecībām. Tad nu lai tas man būtu kā pārbaude jaunajā amatā. - Neteiksim, ka tava apetīte būtu pieticīga, - Slāvietis pabraucīja savu rūpīgi kopto zinātnieka bārdiņu. 123

- Nu, tad jā vai nē? – Juta izlēmīgi noprasīja. Slāvietis joprojām braucīja bārdu, jo tik vienkārši piekrist vienreiz nozīmēja atkārtotas prasības par katru lietu citā reizē. Un tā jau vairs nebūtu tāda sekretāre, kādu Slāvietis gribēja. Par sabiedrisko attiecību speciālisti sagribējusi! Bet varbūt arī ļaut sievišķim taisīt karjeru un sev paņemt jaunu meiteni, lai sēž pie telefoniem? Bet Ančupānu satikt viņam vajadzēja! Kamēr priekšnieks un sekretāre ne gluži ikdienišķās un dienesta attiecības ievērojošās pozās nolūkoja viens otru, kabinetā beidzot parādījās Slāvieša darījumu partneris Vīgants. - Ko tad jūs kā cīņas gaiļi pirms kautiņa? – Vīgants kā jau bijušais muzikants bija jautrs un ironisks. Kamēr Slāvietis domāja, kā iziet no situācijas, kurā viņus abus ar sekretāri Vīgants bija pārsteidzis, Juta jau pasteidzās atbildēt. - Kā tad, Vīganta kungs, lai es attiektos pret cilvēku, kurš mani uzskata par mazu meiteni, un par saldējumu grib likt darīt nezin ko, - viņa manīgi pasūdzējās. – Un labi, ka vismaz jūs mani nenosaucāt par vistu! Gailiene, tas ir tīri pagodinoši. - Ak tad nezin ko gan, - Vīgants turpināja savā nenopietnajā attieksmē. – Tad tik tālu nu jūs būtu tikuši… - Vai kaut ko par Ančupānu uzzināji? – Slāvietis nolēma iztikt bez paskaidrojumiem un iesaistīšanās biznesa partnera jokos. - Un tu, - izlikās, ka tikai tagad Vīgants ir Slāvieti ieraudzījis. – Kāpēc tu dari pāri dāmai? Viņa negrib vienkāršu saldējumu, viņa grib veselu saldējuma torti… - Manuprāt viņa grib veselu fabriku… - Slāvietis neapmierināti noburkšķēja. – Bet ko tu uzzināji? - Šo to uzzināju gan, lai arī ne pārāk daudz, - Vīgants ātri pārsviedās uz lietišķu toni. – Ančupāns dzer, diezgan daudz, un pie viņa mājas ir bāriņš, kurā viņš gandrīz katru dienu pirms iešanas mājās ieskrien. Tur viņu var noķert. Citādi viņš pazīstams kā spītīgs un taisnprātīgs tips, kuru aizrunāt gandrīz nav iespējams, bet pierunāt, ja viņš uz to lietu nav iecentrējies, ir ļoti grūti… - kolēģis vēl papildināja informāciju. - Un kā viņu var iecentrēt? – Slāvietis ieinteresējās. - Vairāk emocionāli, paslavējot, pakontaktējoties, kopā iedzerot un paglaimojot, Vīgants bija savācis diezgan plašu psiholoģisko portretu. - Bet nauda? – kabeļtelevīzijas šefs lietišķi painteresējās. - Kā jau visiem patīk. Bet, ja kas neiepatīkas, tad var arī pasūtīt uz vienu vietu, Vīgants brīdināja. - Naudas dēļ citiem luncināties nemīl. Bet uzskata, ka nauda viņam pienākas kā pati par sevi saprotama lieta. - Tu dzirdēji? Paglaimo, paslavē! Viņš kā nekā ir bijis deputāts. Tādiem patīk, ja viņus atceras, - Slāvietis pamācīja, kamēr Juta jau bija izdomājusi, ka viņi kopā varētu pagausties par Ančupāna citu neatzīto Pēterburgas projektu, kuru viņš bija licis priekšā pie Bimbona. Bet tas bija tikai, ja vajadzētu…. - Bet mēs taču vēl neesam norunājuši pašu svarīgāko, - Juta likās izbrīnīta, ka šefs griežas pie viņas jau ar tiešām norādēm. - Nu, šoreiz laikam būs tavas vēlmes jāizpilda, - Slāvietis it kā vēl izsverot piekrita. - Ko tad viņa tādu grib, ka tu tā tielējies? – Vīgants ieprasījās. - Lielāku algu un līdz ar to augstāku posteni, - Slāvietis noplātīja rokas kā stūrī iespiests.

124

- Bet Juta taču jau krietnu laiku labi tev strādā, - Vīgants tā kā nesaprata. – Vai tad nav arī laiks paaugstināt? Bez tam tieši tagad mums vajadzīgs tieši tāds speciālists, kurš regulāri nodarbotos ar visa tā procesa nostādīšanu vēlamā gaisotnē. - Jūs, Vīganta kungs, būsiet liecinieks, - Juta nopriecājās, ka izskatīgais un jaunais biznesmenis bija viņas pusē. – Ja es savedīšu savu šefu ar Ančupānu brīvos un neitrālos apstākļos, tad man pienākas sabiedrisko attiecību speciālistes darbs ar algas pielikumu piecdesmit latu mēnesī. - Skaties, es tevi turēšu pie vārda, - Vīgants vēl jokojot pakratīja ar pirkstu Slāvietim un tad, no rakstāmgalda paņēmis mazu piezīmju papīra lapiņu, piesēda un sāka rakstīt Ančupāna iemīļotā bāra adresi. xxx Bija klāt arī sestdiena un Raimonds Ruperts devās pie Ančupānu Māra. To, ka Slāvietis par Ančupānu interesējas, Juta bija Raimondam jau paspējusi izstāstīt. Tad, re, kā izrādījās – pretējā nometne tāpat strādāja ar pilnu klapi un bija gatavi ķerties pie jebkādiem līdzekļiem. Pagaidām vēl abas puses darbojās savā nodabā un gatavojās, taču drīz būs klāt arī brīdis, kad nāksies satikties. Šāda konfrontācija bija neizbēgama. Un šoreiz viss gūlās uz Raimonda pleciem. Kā viņam izdosies nokārtot attiecības ar Kabeļtelevīzijas asociācijas prezidentu Slāvieti? Liela nozīme būtu tam, ko Slāvietim pirms viņa teiktu Ančupāns. To, ka arī Ančupānam ar Slāvieti būtu jāsatiekas Raimonds jau bija izlēmis. Un tas bija ne tikai Jutas dēļ, kura kategoriski netaisījās no sava paaugstinājuma atteikties un bija gatava Ančupānu tā vai citādi piedabūt satikties apstākļos, kādos vēlējās viņas šefs. - Jūs man te nezin ko tikai solāt nākotnē, - Juta bija iecirtusies, kad Raimonds mēģināja izsvērt šādas satikšanās lietderību. – Un arī Slāvietis man vairāk uzticēsies, un būs iespējams dabūt informāciju priekš jums… - Juta neizprata Raimonda šaubīšanos. Viņai ne prātā neienāca, ka Ančupāns varētu sākt pats savu spēli. Bet pēc Raimonda domām tas bija pilnībā iespējams. Šodien bija jāliek Ančupānu Mārim saprast, ka jebkāda viņa pašdarbība visu projektu momentā nojauktu līdz pat pašiem pamatiem, vismaz Ančupānam jau nu noteikti. Bet tad sāktos nevienam nevajadzīga un neauglīga kasīšanās, kura arī citiem sajauktu visu līdz reāla iznākuma neiespējamībai. Durvis četru istabu dzīvoklim kā parasti atvēra dzīvespriecīgā Māra sieva Olga. - Nu kur tu, Rupert, tik ilgi biji pazudis? – viņa noraudzījās atnākušajā vīrietī koķetējošu skatienu un joprojām uztvēra Raimondu kā labu draugu. Raimonds pats gan šādu draudzību centās distancēt, taču ar vaļīgo Oļu tas nemaz nebija tik viegli izdarāms. - Ei, sievišķi, liecies mierā! – no istabu dziļumiem jau ieskanējās arī paša Ančupāna balss. – Šoreiz mums tā runa tiešām zem četrām acīm, - iznāca Māris un sāka bīdīt savu otru pusi prom no durvīm. - Tā kā neērti, bet šoreiz tik tiešām būtu jārunā divatā, - Raimonds piebilda, un viņi abi iegāja mazākā istabiņā, kurā Ančupāns bija iekārtojis savu kabinetu. - Bet pēc tam taču tu paciemosies? – Oļa tomēr nelikās mierā. - Pēc tam noteikti, - Raimonds solīja. – Ja tikai Māris atļaus…

125

- Eh, nešpetnais sievišķis! – Ančupāns it kā pie sevis nopukojās, iedams pie bāriņa, kuru tagad viņš bija iekārtojis arī šeit. – Bet vai mēs tāpēc raudājām? - Jā, laiki iet, viss mainās… - Raimonds izteicās it kā sarunas uzsākšanai un apsēdās pie maza žurnālu galdiņa, pie kura gandrīz nepietika vietas vēl otram sēžamajam. Toties sarunu biedri atradās tuvāk viens otram, un runāšana līdz ar to izvērtās vēl slepenāka. - Tātad… - Raimonds vedināja Māri izstāstīt savu vajadzību pilnībā. - Tātad tu tagad pārstāvi amerikāņu firmu? – saimnieks it kā neticīgi pārjautāja. - Tā nu sanāk, - Raimonds apstiprināja. – Es jau teicu, ka viss mainās! - Un es tā cerēju ņemt tevi pie sevis atkal darbā, - Ančupāns izteica ar dziļu vilšanos. - Nē, pie tevis es nu nekādā gadījumā nevaru, - Raimonds uzreiz izslēdza šādu iespēju. - Es tev tikai varu ieteikt, kur ko var meklēt, bet jāmeklē ir tev pašam, - Raimonds runāja tā, lai ieslēgtais diktofons ierakstītu cik necik pareizu viņa pozīciju attiecībā ar draugu un bijušo darba devēju. – Un jāizvēlas, kas derīgs un kas nē, arī… - Es tevi nesaprotu, - Ančupānam radās aizdomas. – Tu taču pirms kāda pusgada teici, ka pateikšot, kā rīkoties? - Nu, toreiz es domāju, ka arī strādāšu pie Kaminska, - Raimondam nebija nekas pret šādu izjautāšanu. – Bet tad, meklējot tos ārzemju konsultantus, es saņēmu piedāvājumu strādāt pie viņiem. Tad nu saproti, ka divās pusēs strādāt nevar. Kur nu vēl kaut ko pārāk aktīvi ieteikt! - Bet es taču esmu privāta firma! – Ančupāns neizprata šādu pārmēra piesardzību. - Arī pret privātu firmu taču nevar uzmācīgi izturēties, - Raimonds paskaidroja. - Nu, jā, man liekās, ka tev tās ārzemju kompānijas ir izpūderējušas smadzenes, Ančupāns nicīgi iesmējās. - Vari domāt kā gribi, -Raimonds tikai pavīpsnāja. – Bet tur vecīt ir citi likumi un tikumi... - Tātad tevis pārstāvētā firma var atrast cilvēkus, kuri par naudu digitalizētu Latvijas televīziju? – Ančupāns noprecizēja. - Tieši tā, Digital tehnologies for Hollywood, veic analīzes atbilstoši pasūtījuma prasībām un iesaka piemērotu un uzticamu firmu darbu veikšanai. Ne jau par velti, protams, - Raimonds uzsvēra teiktā pēdējo daļu. - Labi, nauda man drīz būs, tad arī varēšu sākt darboties un pats saņemt pieklājīgāku algu par to pus tūkstoti, ko man Kaminskis atmet, - Ančupānam bija skaidrs, ka izpildītāji būtu atrasti. - Bet vai tu domā, ka tā firma tā uz svilpienu metīsies pildīt tavus uzdevumus? – Raimonds nebija mierā ar Ančupāna pašapmierinātību. - Kā tad? Ja es maksāšu, ko citu viņiem atliks darīt? – galvenais Latvijas digitalizētājs nesaprata. - Holivudas konsultantiem jau tu neesi vienīgais klients. Var būt arī jāpagaida, līdz viņi tiek galā ar iepriekšējo uzdevumu. Vēl jums jāvienojas par cenu un jānoslēdz līgums. To visu var darīt jau līdz maksāšanai, jo savstarpējā sarakste var aizņemt daudzus mēnešus, - Raimonds apskaidroja situācijas nianses. - Labi, es sapratu, ka papīri jāsāk ķēpāt jau rīt, - Ančupāns ar nepatiku noteica. - Ne nu gluži rīt, bet pirmdien gan, - Raimonds pasmīnējis iebāza roku kabatā, lai izslēgtu diktofonu un paņemtu Lorenca koordinātes ar visiem vajadzīgajiem rekvizītiem. 126

Nevarēja teikt, ka ieraksts bija iznācis pilnīgi tāds, kā Raimonds gribētu, taču kaut kāds pierādījums tam, ka viņš ir brīdinājis pasūtītājus, ka strādā kopā ar izpildītājiem, palika. - Bet tagad viena neoficiālāka lietiņa, - Raimonds draudzīgi uzsita Ančupānam pa plecu un iedzēris malku no piedāvātās glāzes turpināja: - Tevi ļoti grib satikt Slāvietis. - Viņš man zvanīja, - Ančupāns viszinīgi atteica. - Tad nu vienas citas ārzemju kompānijas interesēs ir, lai Slāvietis sadarbotos ar viņiem, - nu jau Raimonds runāja diezgan uzstājīgi. - Un kāpēc man būtu jāizdabā kādai ārzemju kompānijai? – Ančupāns strīdējās pretī. - Redzi, tai ārzemju kompānijai ir ļoti labi sakari ar mūsu politisko eliti, respektīvi, ar tiem, kas tev šo vietiņu radīja un tikpat labi var to arī atņemt! – Raimonda tonis bija sauss un pavēlošs, un viņš pilnībā izbaudīja gandarījumu, ko deva bijušā šefa izrīkošana. - Labi, labi, vai tad painteresēties vairs nevarēs? – Ančupāns atgaiņājās. - Tātad, tev ar Slāvieti jāsatiekas, tiklīdz tevi kāds ar viņu savedīs kopā neoficiāli! Esi laipns, bet kas attiecas uz jūsu tiešu sadarbību, tad tev jau ir līgums par izpildītāju atrašanu. Ja Slāvietis grib, lai iesniedz tev savas cenas par aparatūrām, bet apšaubi, ka tās varētu būt lētākas. Taču izsaki iespēju, ka taviem digitalizētājiem varētu būt vajadzība pēc vietējiem speciālistiem. Vai saprati? – Raimonds izteica visu savu vēlmi. - Nu gan tu, Raimond, dod vaļā! Tādas intrigas pat mums Saeimā negāja, Ančupāns pabrīnījās par izdomāto kombināciju. – Vai vienkāršāk nav pasūtīt viņu divas mājas tālāk? - Tavai zināšanai, tas Slāvietis jau ir sācis vākt pret tevi sīkas ziņas, meklē ko kompromitējošu. Ja laicīgi visu saliksim savās vietās, proti, ka tev ar viņu sadarboties nav izdevīgi, bet mēs to gribam, tad viss paies mierīgi, - Raimonds vēlreiz atkārtoja runātā kopsavilkumu. - Viņš vāc par mani ziņas? – Ančupāns aizsvilās. - Tikai mierīgi! Viņš nekādi nedrīkst manīt, ka tu ko zini. Arī mēs vācam par viņu ziņas visaugstākajā līmenī, - Raimonds nepalaida garām iespēju bijušajam šefam palielīties. – Tikai lieta tāda, ka es vienu viņu cilvēku piedabūju mūsu pusē, un nu viss ir mūsu kontrolē. - Tas ir labi! – Ančupāns atguva savu omulīgo omu. - Bet tagad pastāsti, kā tev pašam sokas tajās komisijās un komitejās? – Raimonds nu jau nevērīgāk iejautājās. – Un iedzeram beidzot vienu kārtīgu šļuku! Atskanēja klauvējiens. - Nu jau atkal mērkaķojas! – Ančupāns piecēlās un pavēra istabas durvis. - Vai kungiem nevar piedāvāt kafiju, - Olga pabāzusi galvu istabā šķelmīgi ieprasījās. - Labāk saki, ka tev apnicis vienai trīties, - Ančupāns palaida garām sievu un tā ienāca istabā. - Nē, nē, ja jums vēl kas runājams, tad es pazūdu, - Oļa likās iztapīga. – Tikai atceries, ka pēc kādas stundas mums būtu jāiet. - Nu jau tā kā viss būtu izrunāts, - Raimonds nebūt nevēlējās samaitāt attiecības ar Ančupāna sievu. Un viņa klusi piesēda uz dīvāna. 127

- Ar tām komitejām ir viens cirks, - Ančupāns atgriezās pie iepriekšējās sarunas. – Iedomājies, es tam priekšsēdim ieskaidroju, ka viņš ieies vēsturē kā Latvijas digitalizētājs, bet Latvija Eiropas savienībā vismaz kaut kur daudziem būs priekšā, un viņš bož spalvas kā pāvs riesta laikā. Vēl ieņēmis galvā, ka labā darba spožums vēl jāpanāk ar to, ka visus tos dekoderus tautai izdalīs bez maksas, un tā esot viņa koncepcijas visa atslēga. Iedomājies, atslēga: kaut ko dot par velti! – Ančupāns ķiķināja. – Nu gluži kā tāds komunists... - Kaut kādi papīri jau ir jābīda. Ja darba nav, tas vismaz jāimitē, - Raimonds iesmējās. - Tikai būtu labāk, ja vairāk maksātu, - arī Olga iesaistījās sarunā, kura nu bija kļuvusi nekonkrēta. - Drīz jau Māris varēs saņemt arī vairāk, - Raimonds piebilda. - Jā man tev vēl viens jautājums, gan tikai ziņkārības pēc, bet zem četrām acīm, Ančupāns it kā ko atcerējās. - Labi tad es eju jau ģērbties, un lai Ruperts arī nāk mums līdzi, - Oļa ātri izteica un pazuda no istabas. - Kas par jautājumu? – Raimonds jau bija noskaņojies uz bezsaturīgu papļāpāšanu. - Vai jūs tiešām domājat dabūt tās aparatūras lētāk? – Ančupāns neticīgi ieprasījās. - Bet kā tad savādāk sanāktu bizness? – Raimonds pārjautāja. - Kam tas vajadzīgs, ja nauda jau ir? – Ančupāns nesaprata. – Es domāju, ka viss balstās tikai uz savstarpēji saistītu sistēmu. - Nu, to tu aizmirsti! Tu taču esi direktors, kuram jādabū lētāk. Apkārt taču nav galējie muļķi, - Raimonds atsāka kārtējo smadzeņu iestādīšanas procedūru. – Tev laikam arī nenāktu par ļaunu zināt, ka mūsu amerikāņu partneriem ir sava ražotne. Kopuzņēmums ar Krieviju. Turienes lētais darbaspēks plus amerikāņu zinātnieki, protams sadarbībā ar labākajiem krievu prātiem. Tur arī iespēja dabūt tos dekoderus tik lēti, cik būs nepieciešams, lai uzveiktu jebkuru konkurentu. Bet tas, ka konkursi nav obligāti, tev vienkārši visu pataisa mazāk sarežģītu. - Ak tad tas pa īstam ir starptautisks uzņēmums? – Ančupāns sašļuka, kā būtu apliets ar aukstu ūdeni. Viņš tik tiešām iedomājās, ka viss ir tikai spēlīte un bija jau sagatavojies pieprasīt kārtīgu kukuli no nākošajiem digitalizētājiem. xxx - Kur jūs gatavojaties iet? – Raimonds centās atjaunot apsīkušo sarunu. - Ek, tas trakais sievišķis, - Ančupāns nenoteikti atteica, vēl joprojām gremdēdamies savās pārdomās. - Nu, Rupert, vai nāksi ar mums? – durvīs atkal parādījās Olga jau pilnīgi pārģērbusies īsos ādas svārkos un dziļi dekoltētā vestē, kura ļoti izcēla sievietes pilnīgās krūtis. – Vai es neizskatos seksīgi? – Ančupāna sieva sāka grozīt vīriešu priekšā savus platos gurnus. - Es jau nezinu, kur jūs mani gribat ievilināt, - Raimonds atturīgi atteica. - Kā, vai tad Māris tev vēl nepateica? – Oļa likās vīlusies. - Ak, jā, ir tāda saviesīga saiešana pirtī, - Ančupāns kā atjēdzās no citas pasaules. - Nu, nopērties varbūt arī nenāktu par sliktu, - Raimonds pārdomāja, ka tūlīt skriet projām un atstāt Ančupānu vienu ar savām domām nebūtu pareizi. 128

Ja nu viņam uzrastos vēl kādi jautājumi par gaidāmo satikšanos ar kabeļtelevīzijas šefu, tad tos tūlīt pat bija vēlams apspriest. - Labāk jau saki līdz galam, ka tas ir svinga klubiņš, - Oļa nekautrīgi paziņoja. – Mēs taču, Rupert, ar tevi vēl neesam kniebušies. Tad tur nu to pilnīgi oficiāli var izdarīt. - Jūs ejat uz svinga klubu? – Raimonds tikai pa ausu galam bija dzirdējis, ka tādi ir parādījušies arī Rīgā. Bet, dzīvojot pilnīgā brīvībā, viņam par tiem nebija radusies nekāda īpaša interese. Jebkurā brīdī taču varēja kādu dāmu uzaicināt pie sevis, nevis mīlēties tādā saiešanā visu acu priekšā. Taču no otras puses šāda kompānija intriģēja ar savu brīvdomību. Kā pašpārliecinātais Ančupāns varētu skatīties, kā viņa Oļa kopojas ar citiem vīriešiem? Pats Raimonds gan šāda aplidotāja lomā būt nevēlējās, taču kāpēc neizbaudīt jaunu piedzīvojumu? – Vai cilvēku tur ir daudz? – viņš vēl painteresējās. - Kādi divdesmit jau sanāk, - Oļa bija vaļsirdīga. - Jāatzīstas, ka nemaz nebūtu iedomājies, ka jūs esat tādi nerātņi, - Raimonds atzinās. - Tas taču nav nekas slikts, - Oļa atkal nogrozīja savu kuplo augumu. - Bet tu, Māri nemaz neizskaties par šādu izpriecu sajūsmināts, - Raimonds gribēja dzirdēt Ančupāna domas. - Slikts jau nekas nav, - Ančupāns piekrita sievai. – Vienkārši oficiāla iespēja pašļūkt pa kreisi. - Nu, atzīstiet, vīrieši, ka pārmaiņas dzīvē ir vajadzīgas, - Olga pārliecināti aizstāvēja savu viedokli. – Tad kāpēc to nedarīt atklāti. Tā taču ir labāk, nekā nolīst kaut kādās lētās viesnīcās. - Laikam jau tā ir, - Raimonds viņai piekrita. – Ja kaut ko grib, tad labāk ir to darīt atklāti. Jā, atklāti darīt visu jau bija daudz patīkamāk! Taču vai tas tā bieži izdevās? Cilvēki cits no cita vienmēr kaut ko slēpa. Gan intīmās vēlmes, gan peļņas paņēmienus, gan savus ideālus un sapņus. Intīmās vēlmes gan Raimondu nesatrauca, jo viņam nebija sievas, kurai būtu par savām iegribām un gaitām kaut kā jāatskaitās. Bet, ja viņš gribēja bērnu un tāpēc apprecēsies? Vai viņš atradīs tādu sievieti, ar kuru pilnīgi pietiks un nekas cits vairs nebūs vajadzīgs? Bet par darījumiem Latvijā nemaz negribējās domāt. Varbūt tas bija pārbaudījumu purvs, kā viņi bija vienojušies ar Juru, kas katram bija jāizbrien. Jo Dievs jau esot noteicis, ka maizi būs gādāt ar sviedriem vaigā. Tomēr kāpēc tad atradās cilvēku, kuri runāja par nozagtu valsti? Kaut vai tas pats akadēmiķis Fārenhorsts, kuru Raimonds ļoti cienīja. Kas tad tik ļoti bija nozagts? Nu, jā, bija cilvēku, kuri mācēja vieglāk piekļūt un izdevīgāk veikt dažādas privatizācijas. Bet tas jau bija uzņēmēju talants, un tā tas notika visā pasaulē. Kapitālisms taču bija cīņa par to, kurš būs veiksmīgāks. Tomēr šādas pretrunas starp kompanjoniem, kuriem bija viens kopējs mērķis tomēr likās it kā nevajadzīgi apgrūtinošas un pat nejēdzīgas. Kāpēc starp viņiem bija izveidojušās šādas attiecības, ka vienam no otra vienmēr kaut ko vajadzēja slēpt? Un kur bija tas mezgla punkts, kurš Raimonda iecerēto normālo biznesu bija pārvērtis gandrīz vai par sazvērestību, kurā pilnīgi nevienam nevarēja pateikt visu, ko domāja? Ne sievietēm, ne kompanjoniem, ne arī vienkāršiem paziņām... 129

Un šī sajūta Raimondā sāka nomākt visu digitalizācijas vēriena diženumu. xxx Bija jau satumsis vakars, kad viņi trijatā brauca taksometrā uz Pārdaugavu, kur klusā ieliņā atradās eleganta pirts ar baseinu un atpūtas telpām. - Tikai atcerieties, ka ar varu dāmām uzmākties nedrīkst, - atnākušos nobrīdināja šī privātā pasākuma saimnieks, miesās pilnīgs vīrs, iekasēdams dalības maksu. - Bet vai vīriešiem uzmākties ar varu drīkst? – Olga izaicinoši ieprasījās. - Nu, tev jau vara ir citur! Paši saskries, - saimnieks izturējās pret Ančupāna sievu, kā pret īstenu savējo un vaļīgi papliķēja pa viņas gūžām. Palielajā zālē jau drūzmējās atnācēji. Cilvēki pulcējās mazos bariņos, grupējās pa pāriem un arī pa vienam daži vēroja notiekošo. Ienākot Olgai, vairāki vīrieši ar sajūsmas saucieniem metās viņu apsveikt un gandrīz burtiski uz vietas izģērba izaicinošo sievieti. Tas it kā iedvesa dzīvību līdz tam lēni ritošajam vakaram. Cilvēki kļuva nekautrīgāki un jau šur un tur pavīdēja pa ikdienā parasti slēptam plikumam, kas citos izraisīja uzbudinošas sajūtas. - Tu redzi, kas par piekrišanu! – Ančupāns pieveda Raimondu pie tādas kā letes, uz kuras atradās dzērieni un augļi, un viņi ielēja sev dzeramos. Olga ar vairākiem vīriešiem jau bija iegājusi blakus telpā, kurā atradās milzīgs matracis, un cilvēki uz tā savijās kā dzīvā kamolā. - Jā-ā-ā, jā-ā-ā... - līdz pat zālei atlidoja sievietes elsošana. – Ņemiet, ņemiet to manu nerātni! Vīrieši Oļu glāstīja, skūpstīja un ieguva visi pēc kārtas. Ančupāns, brīdi pamīņājies, aizgāja un sāka runāties ar jaunu sievieti, kurai bizītēs sapītie mati un bez rāmju brilles piešķīra nevainīgi meitenīgu izskatu. Bet Raimonds ievēroja kādu citu atstatu visu vērojošu būtni, ar kuru viņa skatieni jau vairākkārt bija satikušies. Likās, ka sieviete būtu jau kaut kur redzēta un pazīstama. Taču, kur viņš bija redzējis kupli blondos matus un mandeļu formas acis, Raimonds nespēja atcerēties. Telpā skanēja vidēja skaļuma mūzika, un Raimonds uzlūdza blondo sievieti dejot. Viņas acis dzirkstīja noslēpumainā bezbēdībā. - Mani ir pārņēmusi sajūta, ka mēs jau kaut kur būtu tikušies, - Raimonds atzinās. – Tikai neuzskatiet to par banālu iepazīšanās mēģinājumu. Tas tiešām tā ir. - Sajūta ir pilnīgi pamatota, - sieviete iesmējās. – Un arī es tevi , Raimond, pazīstu. Bet tu, izrādās, esi nerātnis… Arī balss likās dzirdēta. Bet kas šī būtne bija? - Kas jūs esat? – Raimonds bija krietni saintriģēts. - Mēs it kā bijām uz tu, - blondīna uzreiz negribēja atzīties. – Un vēl es varu pateikt, ka man patika, kā tu mīlējies. Tad Raimondam nāca apskaidrība. Nu, jā, pa gabalu nemaz nevarēja pateikt, ka sievietei galvā ir parūka, un tuvumā viņš bija pārņemts ar savas pēdējās mīļākās acu valdzinājumu, bet, ja rūpīgāk ieskatījās, tad atklājās, ka blondīne ir mākslīga un īstenībā šī sieviete nav neviena cita kā melnmatainā Laila Freivalde. Atziņa, ka viņš svinga klubā ir saticis Lailu, nāca ar dalītām izjūtām. Raimonds, protams, priecājās par negaidīto tikšanos. Bet šādā vietā? Vai viņš varēja Lailu uzskatīt par 130

savu sievieti, ja viņa taisīja šādus gājienus un devās ķert gadījuma vīriešus? Nekādus solījumus viens otram viņi gan nebija devuši. Bet tomēr… - To ir patīkami dzirdēt, - Raimonds kaut kā nomurmināja atbildi uzslavai. - Laikam beidzot tu saprati, kas es esmu, - Laila sniedza vīrietim juteklisku skūpstu. - Nu, šādā vietā es tevi vismazāk biju domājis ieraudzīt, - Raimonds centās slēpt savu sašutumu. – Un kāpēc tad šāda maskēšanās? - Es taču tev jau pa telefonu, kad tu pēdējo reizi zvanīji teicu, ka mums darbā notiek lielas pārmaiņas, - Laila zīmīgi ieplēta savas skaistās acis. – Tad nu laiks sākt domāt arī par savu sabiedrisko tēlu. - Ak tad tomēr savu būtību tu gribi noslēpt, - Raimonds vīlies secināja. – Un es vēl naivi cerēju, ka varbūt tu šajā zaņķī esi ieklīdusi sekodama kādam aizdomās turamajam. - Nemaz tik naiva tava doma nav, - Laila samierinoši piemiedza aci. – Nav slikti būt lietas kursā par to, kas dažādās intīmās iestādēs notiek. Daudzi no šejienes apmeklētājiem varētu būt mani labi informatori, - viņa bija nenoteikta. Vai tiešām Raimonds bija pareizi uzminējis un īstenībā Laila Freivalde te atradās dienesta interešu mudināta? Raimondam ļoti gribējās pieķerties šai domai. Bet, ja tā bija taisnība, ko gan viņa varēja šeit izsekot? Vai Slāvietis būtu ar tādu vērienu iedarbinājis Ančupāna novērošanu, ka iesaistījis tajā pat policijas darbiniekus? Raimondam uznāca gandrīz vai vajāšanas mānija. Bet pats Ančupāns tikmēr bija iekārtojies vienā no ādas krēsliem, paņēmis briļļaino meiteni sev klēpī un skūpstīja viņas atkailinātās krūtis. - Tad tu tiešām šeit kādu novēro? – Raimonds tramīgi ieprasījās, bet neizskatījās, ka Laila pievērstu Ančupānam īpašu vērību. - Vai tad tu nezini, ka patīkamais jāsavieno ar lietderīgo un lietderīgais ar patīkamo? – Laila kaitējās. – Ko tu tā esi uzēdies uz šo vietu? Tai nav nekādas vainas. Tikai personiskais vajadzīgajā brīdi jāpakārto darbam... - Bet kāpēc tev būtu jāķer vīrieši šādā veidā? – Raimonds tomēr nelikās mierā.- Tu taču neesi tāda nimfomāne kā tā tur, - un viņš norādīja uz Olgu, kura uz milzīgā matrača bija uzslējusies četrrāpus un kāri sūkāja viena sava apjūsmotāja locekli, kamēr otrs viņu ieguva no muguras puses. - Un kādā tad man būtu jāķer? – Laila nedaudz saskaitās. - Nu, tu taču vari vienkārši piezvanīt un sarunāt, - Raimonds apmulsa par tik tiešu atzīšanos, ka vīriešu ķeršana viņai likās pašsaprotama lieta. - Un tu neteiksi, ka šādi ir aizraujošāk? – Laila pagrieza sarunu citā virzienā. - Bet, ja tu nebūtu satikusi mani?… - Raimonds tomēr apšaubīja šādus spēles paņēmienus. - Ja nesatiktu tādu, kas man patīk, tad ietu projām, - viņa vienkārši atteica. – Bet vai pļāpāt mēs te esam nākuši? Paskaties, kā citi mīlējās un netaisa nekādas problēmas. - Ko lai dara, ja es uz tevi nevaru skatīties kā uz citām, - Raimonds negribīgi atzinās, taču Laila šādu gandrīz vai atzīšanos mīlestībā palaida gar ausīm. - Zini, man apakšā nemaz nav biksīšu, - viņa pacēla īsos svārkus, atklājot savu rūpīgi izskūto klēpi, kurš pavērās Raimonda priekšā gaidoši un aicinoši. Un Raimonds ieguva valdzinošo sievieti turpat stāvus, pilnīgi aizmirstot par apkārtējiem, kuri līdz tam bija likušies kā traucēklis, bet nu pilnīgi negaidīti kļuva it kā tāli paši savās nodarbēs. 131

- Vispār jau kādreiz vajadzētu izmēģināt arī tā kā tā tur Olga, - atelsusies no kaisles, Laila nerātni ierunājās. - Nu, beidz! – Raimonds cieši ieslēdza sievieti savos apskāvienos. - Vai tu man neļausi? – viņa koķeti ieprasījās. - Neļaušu! Bet tagad pastāsti, kā tu vispār sāki staigāt pa tādām vietām? – Raimonds viegli šūpoja sievieti savā klēpī. Laila stāstīja kā jaunībā pēc kāda gadījuma viņa sākusi no vīriešiem vairīties, viņu sabiedrībā slikti jutusies un ierāvusies sevī. - Vai tevi izvaroja? – Raimonds tieši uzprasīja. - Mani pazemoja un izmantoja, kā kādu lietu, kā otršķirīgu cilvēku bez kādām tiesībām un savām vēlmēm, - atceroties sievietes acīs parādījās asaras un viņa apvaldīti ieelsojās. – Ne jau pats seksa akts bija tas, kas lika vīriešiem neuzticēties. Sekss jau man kā sievietei ir vajadzīgs tā pat kā tev kā vīrietim. Bet attieksme… - Un tu sāki vīriešus ienīst? – Raimondam tomēr nebija pilnīgi skaidras šīs Lailas izjūtas, jo seksā sieviete bija atraisīta, brīva un aktīva. Ko gan vēl varēja vēlēties? - Es vīriešus neienīstu un neienīdu arī toreiz. Viņi taču seksam ir vajadzīgi. Tomēr vēl tagad es pastiprināti uztveru, ka visi vīrieši sievietes vairāk vai mazāk izmanto. Lielākā daļa to dara maigi un delikāti un viss iznāk pilnīgi pašsaprotami, bet mani, lai arī pieklājīgi izmantojoša, šāda attieksme neapmierina. - Un sievietes vīriešus neizmanto? – Raimonds ieprasījās. Viņam vēl tagad atmiņā bija saglabājusies Silvijas Trences kāre par katru cenu tikt pie naudas. – Visi cilvēki cits citu izmanto, jo tāda ir dzīve. - Var jau būt, bet toreiz es tik tālu neaizdomājos, es gluži vienkārši kļuvu tāda kā nenormāla attiecībās, - Laila atgriezās pie sava stāsta. – Un tad pagadījās viens mammas draugs, es kļuva arī par viņa studenti akadēmijā. Un viņš mani aicināju uz jūrmalu. Aizveda pie saviem paziņām nūdistiem. Viņš bija tāds cilvēks, kura klātbūtnē es jutos labi, un tas bija dabiski, it kā pats par sevi saprotams. Un arī starp tiem cilvēkiem es jutos kā līdzīga starp līdzīgiem, jo neviens uzreiz nemetās mani lenkt kā sievieti, kā iegūstamu objektu. Varbūt tā ir sagadīšanās, ka tur bija tik iejūtīgi cilvēki, bet citur es tādus neesmu sastapusi. - Jā kompānija tik tiešām tur ir kulturāla un solīda… - arī Raimonds piekrita. – Pat vislielākie nekauņas un ciniķi tur tā kā apraujas. - Un arī uz šejieni viņš kopā ar māti mani atveda, - Laila turpināja. – Māte sāka interesēties, kāpēc man nav neviena drauga, un es viņai izstāstīju, ka baidos palikt ar vīrieti divatā. Ne nu īsti baidījos, bet bija kaut kā ne tā... - Un šejienes atmosfēra tik tiešām palīdzēja? – Raimonds nekādi negribēja ticēt. - Šeit man nevajadzēja palikt vienai. Bet pašu seksu jau es gribēju, - Lailai likās ļoti saprotami, ka var gribēt seksu bez intīmas norobežošanās divatā. - Bet vai veidot ģimeni tu nekad neesi gribējusi?- Raimonds bija pārliecināts, ka to grib visas sievietes, jo arī vīrieši jau pamatā gribēja to pašu. - Policisti ir galīgi nepiemēroti partneri tādām attiecībām, - Laila veltīja Raimondam skumju smaidu. – Un to es zināju jau tad, kad izvēlējos šo profesiju. Bet es izvēlējos tieši šo. Tā nu ir sanācis. Un tu jau arī jūti, ka tuvākās attiecībās es ne ar vienu negribu ielaisties. - Vai tad nevarētu būt izņēmumi? – viņš cerīgi ieprasījās. Raimondu ļoti aizkustināja šīs jaukās sievietes skumjais stāsts. Tajā brīdī viņam likās, ka viņš varētu darīt visu, lai tikai viņai nebūtu jāviļas un jādzīvo ar tādu skepsi pret 132

tuvākām attiecībām divu cilvēku starpā. Jo sirds dziļumos viņš juta, ka tāda dzīve nekādi nevar būt pilnvērtīga un laimīga. - Tu esi labs cilvēks, - kā uzminējusi vīrieša izjūtas, Laila pabužināja viņa matus. – Bet nebūsim naivi. Katram ir jāpaļaujas tikai uz sevi, un tad arī dzīve būs daudz vieglāka un laimīgāka. Vilšanās rūgtums izraisa tikai banālas traģikomēdijas, ka cilvēks kurš to pārdzīvo kļūst galēji smieklīgs un nožēlojams. Un tāds mēs neviens negribam būt, vai ne, - viņa nemaz nekautrēdamās pauda savas personiskās izjūtas. - Tad tu noliedz visu, pēc kā cilvēki tiecas? – Raimonds bija nedaudz apjucis, noklausoties negaidītās atziņas no iekārotās sievietes. Bet tik vienkārši viņš negribēja piekrist tam visam, ko Laila bija teikusi. - Tu gribi teikt, ka cilvēks var iztikt bez otra, kam uzticēties, kam pastāstīt savas ieceres, sapņus un palūgt padomu grūtos dzīves brīžos? – viņš uzskaitīja iespējamos labumus, kurus dod ciešāka draudzība un tuvākas attiecības. - Uzticēties? – Laila viltīgi pasmīnēja. – Nu, pasaki, vai tu man esi bijis pa šo laiku uzticīgs kaut viselementārākajā un vispārēji pieņemtā nozīmē? Vai tev nav bijusi, kopš esam pazīstami, neviena sieviete? Raimonds samulsa no tik tieša un precīza jautājuma. - Un tev varbūt vīrieši nav bijuši? – viņš gribēja visu vērst pretēji, lai nebūtu jāmelo, jo melot šai sievietei viņš negribēja. Bet mīlēšanās ar Jutu Raimondam vēl bija spilgtā atmiņā. - Nu, redzi, un tu runā par kādu uzticību, - Laila samierinoši noteica ar intonāciju, kādā runā ar maziem bērniem. - Mēs taču nekādus solījumus netikām viens otram devuši, - Raimonds attaisnojoties iebilda. - Un nevajag arī! Ja kaut ko gribas, tad to nevajag ierobežot, - Laila kā pieliekot sarunai punktu, noteica. – Tikai man, redzi, atšķirībā no tevis tik tiešām neviena vīrieša nebija. Nu Raimondam nebija ko teikt. Bet ar šādu stāvokli viņš tomēr negribēja samierināties... X Beidzot iestājās neliels sals, un uzkritušais sniegs tā arī palika, piešķirot ziemas vidum dzīvespriecīgākus dzirkstošus toņus. Arī Jutai Koganei līdz ar pilsētas balti mirdzošās rotas uzrašanos uzlabojās garastāvoklis, un viņa gandrīz vai ar nebēdnīgu azartu devās meklēt mazo kafejnīcu, kurā vajadzēja it kā nejauši sastapties ar Māri Ančupānu. Šķērsielā vietām vēl pilnībā nenovāktais sniegs jautri gurkstēja zem sievietes augstpapēžu zābaciņu zolēm un iedvesmoja viņu paveikt šefa doto uzdevumu pēc iespējas ātrāk. Kā nekā pēc tam taču bija apsolīts darba paaugstinājums. Un kā būtu, ja viņa pēc tam piezvanītu Raimondam? Arī viņš taču dzīvoja šajā pašā rajonā. Kafejnīca bija maza un necila, un Juta nopriecājās, ka, gaidot šādā lētā vietā, tēriņš varēja būt krietni mazāks. Lai kā arī sievietei negribējās, par naudu vajadzēja domāt ik uz soļa, jo nebija nekāda vienkāršā lieta, dzīvojot saimnieka mājā, vienai audzināt nu jau skolas vecumu sasniegušo meitiņu. Pārsvarā visa nauda aizgāja saimnieciskām vajadzībām, bet pašai Jutai savas sievišķās vēlmes pēc kādas jaunas modes lietas bieži vajadzēja apslāpēt. 133

Taču Juta meta kaunu pie malas un iemanījās izmantot jau lietoto apģērbu veikalus, kuros, ja labi parakņājās un zināja, kas ar ko kombinējams, varēja atrast krietni efektīgas un vēl labi noderīgas lietas. Kaut kur Jutai nebija noveicies, jo uz citiem saimnieka īrniekiem vēl attiecās valsts noteiktie īres ierobežojumi, bet viņai jau nācās slēgt līgumu pēc pilnām nama īpašnieka vēlmēm. Ko varēja darīt, ja savu iepriekšējo jau privatizēto dzīves vietu viņa bijušajam vīram bija ļāvusi ieķīlāt pret kredītu biznesam, no kura nekas nebija sanācis. Taču ilgi par šo neveiksmi sieviete neskuma, jo vai nu viņai vienai tā gadījās, un tie pārējie, kuriem tagad bija vēl atvieglojumi, arī tos nebaudīs mūžīgi. Lai arī ne labākajos rajonos, šis dzīvoklis tomēr atradās ļoti tuvu Centram, tūlīt aiz pēdējās to ierobežojošās Marijas ielas. Kur pretī no kādreizējā dzīvoklīša Purvciemā uz Centru vienmēr vajadzēja braukt ar sabiedrisko transportu. Tagad līdz mājām, lai arī patālu, tomēr varēja aiziet kājām. Bet ar darbu savukārt Jutai bija paveicies, reti kur sekretāres saņēma divus ar pusi simtus latu. Varbūt viņa to bija pelnījusi, jo diez vai jebkura sieviete ar augstāko filoloģes izglītību būtu ar mieru strādāt par sekretāri. Taču kur citur lai viņa liktu šo savu latviešu valodas profesionālo prasmi? Tādu naudu jau nekur citur nepiedāvāja. Nu un kas, ka tāds amats vairāk piederētos jauniņai studentei? Katrā ziņā par vecu būt par starpnieci starp šefu un klientiem arī Juta nejutās. Tas pat nāca par labu, ka vienmēr vajadzēja būt smaidīgai un labā formā. Un tagad viņa dabūs sabiedrisko attiecību menedžeres posteni, kas vairs nebija kaut kāda tur sekretāre! Juta iegāja pieticīgajā dzertuvē. Viņa pasūtīja sev kafiju un pārlaida skatienu nelielajai telpai, kurā atradās tikai četri galdiņi. Prieks par lētumu ātri pārgāja, jo pie viena no tiem diezgan vaļīgi uzvedās trīs iereibuši vīrieši, kuri ienākušās sievietes gaiši pelēkajā kažoka jakā un melnajās zeķēs tērpto augumu tūlīt pamanīja un ņēmās apspriest viņas seksīgumu. Juta iesēdās dziļā stūrī un izvilka cigareti. Ja Ančupāns drīz neparādīsies, tad viņai būs jāiet projām un jānāk citreiz. Jo tas, ka šie vīrieši sāks uzmākties ne tikai ar vārdiem, bija skaidrāks par skaidru. Bet šādi piedzīvojumi viņai vismazāk bija vajadzīgi. Visi vīrieši bija kaut kur līdzīgi un atgādināja arī Jutas bijušo vīru, tie bija parupji, skaļi , bravūrīgi un pārliecināti par savu varēšanu visā, kas tikai trāpītos pa ceļam, taču visbiežāk šī varēšana beidzās ar kārtējās pudeles iztukšošanu. Tikai Raimonds bija citādāks. Taču arī ar Raimondu brīžiem likās, ka viņš nemaz tā īsti Jutu negribēja. Visas viņu attiecības veidojās lēni un it kā starp citu. Bet, ja viņš uzkrāja kapitālu, tad šajā laikā tādu kā sievietes atbīdīšanu otrajā vietā varēja arī attaisnot. - Jaunkundz! – viens no trijiem neceremoniāli aicināja Jutu pie viņu galdiņa un taisījās jau celties kājās, lai savam aicinājumam piešķirtu lielāku efektu ar roku palīdzību. - Nemaz nemēģiniet! – sieviete ieņēma kareivīgu pozu, cieši lūkojoties aplidotājam sejā. – No viena tāda kā jūs es laimīgi esmu tikusi vaļā… - Jutas balss pauda klaju sašutumu. - Veči, viņai izrādās nemaz neinteresē vīrieši, - potenciālais kavalieris, sašutis par tādu pretsparu, kas strāvoja no trauslās sievietes, atsēdās atpakaļ savā vietā. - Viņa varbūt ir lezbiete, - viņa pudeles brālis secināja, un visi atkal bija atraduši iemeslu, par ko iedzert.

134

Atmosfēra Jutai nebija no patīkamajām. Kā izrādījās, nemaz nebija tik vienkārši cilvēku pazīt un zināt, kur viņš apgrozās, lai tā nejauši satiktos un aprunātos. Bet nekas jau šajā dzīvē nenācās viegli, un par algas pielikumu bija jācīnās, kaujoties ar šādām nepatīkamām situācijām. Smēķēdama jau trešo cigareti, Juta sevi mierināja, ka drīz, pavisam drīz arī Ančupāns parādīsies, bet kafejnīcā tā vietā ienāca sieviete ar izteiksmīgām auguma formām. Nu vīrieši pārsviedās uz citu uzmanības objektu, bet ar atnākušo viņi bija jau pazīstami, un Juta nopriecājās, ka sieviete, ne mirkli nevilcinoties, arī piesēdās kompānijai. Tagad Juta varēja mierīgi pasūtīt vēl vienu kafiju un netraucēta turpināt savu gaidīšanu. Un arī Ančupāns parādījās. Bet liela bija Jutas vilšanās, kad viņš piegāja pie jau priekšā sēdošajiem un sāka gandrīz draudzīgi sarunāties. Un ar sievieti izrādījās, ka Mārim ir pavisam citādas attiecības, nekā Juta bija spējusi iedomāties. - Nē, mīļais, es palikšu tepat, - viņa, pieturēdama sava vīra roku, paskaidroja. – Zēniem te svētki. Nopirkuši automašīnu. Nāc tu arī pie mums! - Te jau nav vairāk vietas, - Ančupāns atturīgi atrunājās. – Un man pēc darba gribas vienam nedaudz atslābināties, - viņš piegāja un piesēdās pie bāra, stūrī sēdošo Jutu nemaz neievērodams. Un viņai nācās iet pēc vēl vienas kafijas, lai abi saskrietos vaigu vaigā. Juta, grozīdamās pie letes, pagriezās pret sēdošo vīrieti un ieskatījās tam acīs. Ančupāns sarauca pieri kā zīmi, ka viņš ir sievieti pazinis. Juta gaidīja, ka viņš pirmais ierunāsies, taču Ančupānu Māris tikai nokremšķinājās un aizsmēķēja mazu bet riebīgi smirdošu cigāru. - Vai mēs neesam tikušies, - Juta bija spiesta ierunāties pirmā, un tas viņas pozīcijas jūtami pasliktināja. Taču zaudēts jau vēl nekas nebija un viņa dabīgi pasmaidīja. - Es arī skatos, bet tā īsti nevaru atcerēties, - Ančupāns grozīja savu apaļo galvu. - Vai tas nebijāt jūs, kas pirms divām vasarām pie Bimbonu Māra piedāvāja savu Pēterburgas projektu? – Juta centās aizskart Digitālā centra direktora dvēseli ar šādām viņu interesējušām atmiņām. - Nu jau ir citi projekti, bet tagad arī es jūs atceros. Jūs atnācāt kopā ar manu bijušo palīgu Rupertu, - nu arī Ančupāns pasmaidīja pa visu savu omulīgo seju. – Ko jūs šajā Rīgas pusē darāt? - Varbūt jūs apsēstos pie manis? – Juta ierunājās tā, it kā Ančupāna sievas klātbūtni nebūtu sapratusi. – Man tā kā neērti sarunāties kājās stāvot. - Protams, protams! – Māris Jutai pievienojās un viņi abi apsēdās dziļajā stūrī. - Vai tad jūs nezināt, ka arī Raimonds dzīvo šajā rajonā? – Juta it kā atbildēja uz iepriekš izskanējušo jautājumu. - Ak, jā! Vai jūs vēl esat kopā? – Ančupāns familiāri iejautājās. - Mēs esam katrs atsevišķi, bet šad un tad kopā, - Juta iesmējās. – Respektīvi šad un tad satiekamies… Vai es izskatos pēc tādas, kuru gribētos ātri aizmirst? – viņa sāka ar Ančupānu koķetēt. Bet Ančupānu Māris tikai piemiegtām mazām cūkas ačtelēm vēroja Jutu un nekādu lielo sajūsmu neizrādīja.

135

- Kā jums veicas ar digitalizēšanu? – kad no sievišķīgas kārdināšanas nekas nesanāca, Juta ķērās pie lietišķākas sarunas tēmas. Viņa bija nedaudz izbrīnīta par Ančupāna atturību un vainoja pie tās sievas klātbūtni, lai arī tā sēdēja citur un ar veseliem trim citiem vīriešiem. - Vai tev tikai digitalizēšana prātā? – nu savukārt no Māra izskanēja kaut kas it kā divdomīgs. - Nebūt ne, - Juta centās būt nebēdnīga. – Bet jūs taču darāt tik sarežģītu darbu! - Darbs kā darbs. Bet varbūt tu iedzersi ar mani, - Ančupāns pasūtīja veselu pudeli brendija. – Un beidz taču senu paziņu uzrunāt uz jūs! - Tad jau mums jāsadzer tubrālības, - Juta draiski ierosināja, nemaz nenojauzdama, ka vēlāk viņai šo vaļīgo izturēšanos nāksies nožēlot. Saskūpstoties Ančupāna mute kāri satvēra Jutas lūpas un nelaida tās vaļā. Un sievietei vajadzēja nepretoties un izlikties, ka viņai tas ir patīkami. Cik dažādi gan bija skūpsti! Un, lai arī cik kaislīga arī Juta bija, šāds sagrābjošs un rupji čāpstinoši taustošs skūpsts tomēr nekādu juteklisku prieku nesagādāja. Gluži otrādi, tas pat bija nepatīkams un sieviete jutās kā tiktu, garām ejot, nejauši apgrābstīta, nevis iekārota. - Tas ir labi, ka jūs jau bučojaties, - Ančupāna sieva nemanīta bija pienākusi pie viņu galdiņa. - Iepazīstieties, tā ir Ruperta draudzene, - Ančupāns iepazīstināja. - Un es esmu Māra sieva, - Olga nobučoja Jutu uz vaiga. - Es jau sapratu, ka jūs esat viņa sieva, bet diemžēl par vēlu, - Juta izlikās taisnojamies, jo nezināja, kas nu tagad būs. Taču buča uz vaiga viņu pārsteidza. - Tu nesatraucies, mēs šajā ziņā esam lieli brīvdomātāji, - Olga nomierināja Jutas satraukumu. – Vai par svingeriem neko neesi dzirdējusi? Jums ar Rupertu vajadzētu kādreiz kopā atnākt pie mums, tad varētu pamēģināt… - Droši vien kādreiz arī aiziesim… - Juta nenoteikti solīja, bet tā arī līdz galam nesaprata aicinājuma īsto jēgu. Par svingeriem viņa gan bija dzirdējusi. Bet kāda vajadzība būtu Jutai pēc visādām seksuāli brīvām izdarībām, ja ar Raimondu viņu attiecības tikai maz pamazam sāka veidoties. Un viņi paši viens otram vēl bija liels noslēpums. Seksuāla anarhija, pēc Jutas domām, diez vai varēja novest līdz visīstākajām baudas izjūtām, kad līdz kulminācijai tiek iets ilgi un pamatīgi. - Man diemžēl tagad jūs jāpamet, - Oļa paziņoja par savu došanos projām it kā pašu par sevi saprotamu lietu. – Zēni grib parādīt savu jauno auto. - Tikai nebraukājiet dzērumā pārāk… - Ančupāns pabrīdināja. - Gaidi, mīļais, es vēlāk būšu, - Olga uzspieda uz vīra vaiga ātru buču un projām bija. Pēc sievas aiziešanas Ančupāns jūtami pārvērtās. Brīžiem viņš it kā sašļuka, brīžiem atkal drudžaini saslējās, it kā gatavotos ko darīt, un tad šo vēlmi rīkoties viņš noslāpēja ar kārtēja mēriņa iztukšošanu. Juta dzēra tikai pa mazam malciņam. - Tu redzēji?… - pēc brīža Māris Jutu atkal uzrunāja. - Nu, redzēju, - viņa automātiski atbildēja, īsti nesaprazdama, kas īsti ir bijis jāredz. - Un arī tev tas liekas pats par sevi saprotams… - Ančupāns it kā secināja. 136

- Es tomēr nesapratu, ko tu domāji, - Juta atzinās. - Nesaprati? – Ančupāns brīdi vēroja blakus sēdošo sievieti, it kā tā viņu nestu cauri. Jutas uzdevums kļuva ar katru brīdi smagāks. Viņa, pati to negribot, atradās līdz bezjēdzībai sarežģījušos cilvēku attiecību centrā. Bet jēgas no visa tā vajadzīgajai lietai nebija nekādas. Varbūt vajadzēja Ančupānam tieši pateikt, ko viņa grib, un nesarežģīt visu vēl vairāk, iejaucot savu spēli jau tā samudžinātajā, cilvēkiem nekad līdz galam tā arī neizprotamo savu tieksmju virpulī? Taču Ančupāns pasteidzās pirmais. - Nu, jā… Tev jau interesē tikai tas, lai es satiktos ar Slāvieti, - viņš pilnīgi kā gaišreģis no citas pasaules ierunājās. Tātad nevis Juta viņam te bija nospēlējusi savu nejaušo gadīšanos, bet gan viņš Jutai savu it kā neatcerēšanos sākumā. Bet pēc tam vērīgi sekojis viņas tuvošanās mēģinājumiem. Ančupāns visu zināja un šīs tikšanās rezultāts jau bija nolemts, neatkarīgi no Jutas ietekmes. Sieviete spītīgi iekoda sev lūpā, lai aizgainītu pēkšņi viņu pārņēmušo nevarības sajūtu. Viņai svarīgākais taču bija rezultāts, nevis tas, kā tas tika panākts. - Nu, un tu satiksies? – Juta cieti noprasīja. - Ar Slāvieti es satikšos, nomierinies, - Ančupāns tikai atmeta ar roku kā atbildot par otršķirīgu lietu. Un, lai arī galvenā Jutas vajadzība bija atrisināta, viņa nemaz nesajutās atvieglota, it kā ar visu jau būtu tikusi galā. - Bet kas tik ļoti tevi ir izsitis no sliedēm? – sieviete taustoši ieprasījās. - Vai to var redzēt? - Ančupāns satraukti saslējās. – Nu, jā… - Ko īsti es te būtu palaidusi garām? – nu jau ieinteresēta viņa izvaicāja. - Redzi, es esmu palicis viens pats, - nu jau Ančupāns bija pilnībā saņēmies. – Mana sieva aizgāja ar trijiem džekiem, bet es esmu palicis viens. Taču es negribu būt viens… - viņš drudžainām acīm ielūkojās Jutā. Satraucoša nojauta izskrēja cauri sievietes ķermenim, taču viņa vēl cerēja, ka Ančupāna apmātība norims. Šis apaļīgais vīrs ar nedaudz lācīgajām kustībām izraisīja Jutā kaut kādas līdzjūtības izjūtas, sajauktas ar bailēm un nožēlu, kuru izraisīja nepastāvīgā mētāšanās savās attieksmēs pret apkārt notiekošo. - Tu jau neesi viens, - Juta centās visu nolīdzināt. – Es ar tevi pasēdēšu, cik gribēsi… - Es negribu, lai tu pasēdi! - Māris aizvainoti iesaucās. – Mana sieva aizgāja drāzties. Un arī es gribu… - viņš tomēr aprāvās un savu vēlmi līdz galam naturāli neizteica. – Es arī gribu sievieti! Gribu tevi, - nu jau vīrieša skatiens bija nežēlīgi pieprasošs. - Bet es taču satiekos ar Raimondu un gribu tikai viņu, - Juta vēl mēģināja iespaidot Ančupānu no savas iedomas atteikties. Doma, ka viņai vajadzētu tagad vīrietim izdabāt un ielaisties tuvās attiecībās šķita nevēlama, muļķīga, nevajadzīga, pat idiotiska. - Tu mani te nemēģini aizrunāt! – Ančupāns turējās pie savas iegribas nelokāmi. – Es tevi gribu, un es tevi dabūšu! Ja tu negribi, lai es izstāstu Slāvietim, ka tu biji tā, kas pamudināja Bimbonu un Rupertu ķerties pie visas šīs digitalizācijas lietas un sagādāji līdz ar to visas tās neērtības, 137

kas tagad viņam ir, tu man atdosies. Tad neviens neko neuzzinās, - Māris nekautrējās pat no šādas tiešas šantāžas. Nu Juta bija iedzīta galējā bezizejā, jo Ančupāns tik tiešām it kā starp citu varēja šefam atklāt visu par viņas pļāpāšanu. Kas gan toreiz bija dzinis viņu muldēt kā tādai gudriniecei? Taču tik bieži mēs, kaut ko darot, tā īsti nemaz neapzināmies sekas, kuras vēlāk var par to piemeklēt. Un nožēlot tad ir jau par vēlu. Bet Raimonds, kā izrādījās, bija visu izstāstījis, nemaz Jutu par to nebrīdinot. - Gabals taču tev nenokritīs, - kā papildinājums Jutas pašas domām vēl piebalsoja Ančupāna pierunāšana. Atteikšanās tik tiešām solīja nepatikšanas. Bet, ja Juta aizvērtu acis un iedomātos, ka tas ir Raimonds, kam viņa atdodas? Šāda uztvere izraisīja sievietes pavēderē pat tādu kā iekņudēšanos. - Tik nekaunīgai šantāžai es vienkārši nespēju pretoties, - Juta uz Ančupānu vairs neskatījās kā uz vīrieti, bet gan kā uz mehānismu, kuram vajadzēja ieiet viņā, jo tas nebija novēršami. - Tad netērēsim laiku veltīgi, - Māris saņēma Jutu aiz rokas un veda uz savu dzīvokli. Un viņa bija pat pateicīga par Ančupānu Māra tiešo un izlēmīgo rīcību, jo, ja šādi, tad, jo ātrāk, jo labāk. Bez kādām nebūt it kā romantiskām priekšspēlēm un samākslotas ņurcīšanās. - Tikai apsoli, ka Slāvietim tu notēlosi, ka satikšanās ar viņu ir negaidīta, - Juta vēl pieprasīja, novilkdama biksītes un atguldamās Ančupāna gultā. Un Ančupāns to arī apsolīja, bet tad metās viņai virsū, lai iegūtu sev gandarījumu par visām tām nebūšanām, kuras nepelnīti viņu bija piemeklējušas. xxx - Es satikos ar Ančupānu, - nākošā dienā darbā Juta it kā starp citu paziņoja savam priekšniekam. Viss vakar notikušais bija pagājis, izplēnējis un pat tā kā aizmirsies. Un nekas traģisks jau nebija notici, ja neskaita to, ka Juta vienkārši bija darījusi to, ko viņa nevēlējās darīt. Un citos apstākļos arī nebūtu darījusi. Taču beigās viss bija noticis pat tīri ciešami. Un tāds piespiests ātrais sekss, kā izrādījās, arī nebija nekas tik briesmīgs. Bet cilvēkiem jau bieži darba un citu vajadzību dēļ bija jādara daudz kas tāds, ko viņi nemaz negribēja, vienkārši bija jādara, jo tā prasīja apstākļi un apkārtējie. - Un… - Slāvietis ieilgušo pauzi pēc paziņojuma iztulkoja pēc sava prāta, ka Juta vienkārši izbauda sava svarīguma mirkli. – Vai viņš tevi kaut kur uzaicināja? - Viņi abi ar sievu mani uzaicināja uz pirti, - Juta zīmīgi ieskatījās savā priekšniekā. – Kopā ar draugu. Viņi ar Ančupānu šķiroties bija norunājuši, ka tā varētu iznākt vislabāk, jo Slāvietis tad būtu svešā teritorijā. Un kas zina, vai nākošajās sarunās viņš tad nebūtu krietni pielaidīgāks. - Un man tad būtu jāspēlē tava drauga loma? – Slāvietis ieinteresējās un šī ideja šķita, ka viņam patika. - Draugus jau es izvēlos pēc saviem ieskatiem, - Juta nenoteikti atteica. - Bet tu gan esi ātra meitene, - Slāvietis uzslavēja savu sekretāri. 138

- Cenšos, ja jau ir par ko… - Juta pagriezās un aizgāja pie sava rakstāmgalda. xxx Uz pirti viņi devās pēc dažām dienām. Tā bija maza pirtiņa, paredzēta nelielām kompānijām un atradās pašā Rīgas Centrā. Tomēr, neskatoties uz mazajiem izmēriem, telpas bija vairākas un arī baseins tāds, kurā varēja izvērsties. Juta iepazīstināja Ančupānu un Slāvieti, un abi iespaidīgie vīrieši nopētīja viens otru. - Nemaz nezināju, ka tagad tev tik solīds draugs, - Ančupānu Māris izlikās pārsteigts. - Raimonds nevarēja, bet ar priekšnieku mēs arī esam labi draugi, un viņš piekrita man sastādīt kompāniju, - Juta runāja kā pēc uzrakstīta scenārija. - Nu, tad ģērbieties tik nost, Olga jau ir uz lāvas, - Ančupāns kā viesmīlīgs saimnieks aicināja un pazuda aiz nelielām durtiņām. Atnākušie noģērbās peldkostīmos un uzkavējās banketu telpā, kur uz galda bija izvietoti dzērieni un augļi. Slāvietis vislabprātāk gribēja palikt tur pat un mēģināt uzsākt sarunas. Taču kopējie rituāli bija jāievēro. Pēc mirkļa jau atkal parādījās Ančupāns, kurš savā ietērpā, kuru sastādīja tikai ap gurniem aptīts dvielis, atgādināja baudkāru austrumu vareno. Straujā riksī viņš iemetās baseinā un tad, nekautrīgi atkailinājies pavisam, turpat izgrieza slapjo dvieli. - Vai vispirms kādu mēriņu pamudinājumam? – Ančupāns atkal aptina sev pilošo auduma gabalu un piepildīja glāzes. - Nu, tad par iepazīšanos, - Slāvietis mudināja. Abi vīrieši iedzēra, bet Juta apsēdās malā uz ādas dīvāna. Tad parādījās arī Olga un vēl straujāk par vīru iemetās atsvaidzināties. Slāvietis tā kā apmulsa no pilnīgi kailās sievietes pēkšņās parādīšanās. Taču tas nebija viss. Izkāpusi no ūdens, arī Olga nāca iedzert. - Un es domāju, ka tu atvedīsi Rupertu, - viņa diezgan bezkaunīgi nopētīja Slāvieti. – Bet šis draugs arī nemaz nav slikts… Un Olga bez kādām ceremonijām aizvilka kabeļtelevīzijas šefu uz lāvas telpu, jo nekādas atrunas jau te arī neiederējās. - Tā, - Ančupāns saberzēja rokas. – Vismaz kaut kur tā trakā sieviete ir pa īstam noderīga. Viņš parakņājās savās mantās un izvilka nelielu fotoaparātu. - Tu gribi vēl fotografēt? – Juta bija pārsteigta. - Tas lai mēs būtu sasieti vienā šņorītē, - Ančupāns reizēm izrādījās ļoti viltīgs. xxx Beidzot pienāca brīdis, kad Slāvietis tika vaļā no Olgas un varēja apsēsties kopā ar Ančupānu pie galda. - Nu kā? – Ančupāns it kā norūpējies ieprasījās. - Traks sievišķis… - Slāvietis neko vairāk nespēja izdabūt pār lūpām. - Tiem vīriešiem maz pulvera iekšā, - Olga tikai tagad likās tā īsti iesildījusies. 139

Viņa, solīdamās krietni izmasēt, aicināja uz lāvu arī Jutu. Un sievietes pazuda. - Iedomājies, ka man ar tādu jātiek galā katru dienu, - Ančupāns atkal salēja, un viņi iedzēra. - No vienas puses es tevi neapskaužu, - Slāvietis bija atjēdzies, un nu, kad viņi bija palikuši divatā, vajadzēja sākt savu diplomātisko sarunu. – Bet no otras… Tādas sievietes nemaz tik bieži neiznāk satikt. - Jā, kā atsevišķs piedzīvojums tas ir ko vērts gan… - Ančupāns turpināja kutelīgās tēmas apspriešanu. - Bet kāpēc tu fotografēji? – Slāvietis pēkšņi satraucās, atcerēdamies spilgtos zibspuldzes uzliesmojumus, kad viņi atradās baseinā. - Neuztraucies, tas tā… Ģimenes arhīvam, tā teikt. Bet bildes es piegādāšu vēlāk, Ančupāns nosolījās. - Es vispār negribētu, ka tādas bildes tiktu taisītas, - Slāvietis iebilda. - Vai nu es savu sievu kādam rādīšu, - Ančupāns nemaz neņēma vērā Slāvieša iebildumus, un tam nācās samierināties. - Jā, īpatnēja jūsu ģimenei attieksme pret dzīvi, - Kabeļtelevīzijas asociācijas prezidents nobrīnījās. – Bet kā veicas ar darbiem, ar lielo projektu? - Ar darbiem viss norit, kā vajag, - Ančupāns kļuva nedaudz atturīgāks. - Redzi, es te padomāju… Ja jau mēs tā kopā atpūšamies, - Slāvietis iesāk taustīt, vai nebūtu iespējama sadarbība. – Varbūt es varētu būt noderīgs tā projekta īstenošanā? - Man jau ir sadarbība ar pasaules līmeņa firmu. Viņi izstrādā projektu, meklē izpildītājus un piegādātājus, saprotiet... – Ančupāns izlikās vēlīgs, bet izvairīgs, kā jau viņi ar Rupertu bija vienojušies. - Bet ar mums jūs dotu iespēju vietējiem nacionālajiem uzņēmējiem, - Slāvietis vēl mēģināja pierunāt. - Bet vai tie vietējie uzņēmēji man iznāks lētāk? – Ančupāns tieši pajautāja. – Jūs dekoderus varat piegādāt kā starpnieki, bet tiem ārzemniekiem ir pašiem savas ražotnes. Es jau labprāt sadarbotos ar jums, bet tas ir pret biznesa loģiku. Ražotņu pieminēšana Slāvietim atspēkoja visus iespējamos argumentus, un viņš ķērās pie pēdējā. - Es jau jums parādā nepaliktu, - viņš ļāva saprast, ka ir gatavs tieši pateikties Ančupānam materiālā veidā. – Sakiet, cik jūs gribat, un dabūsiet, tikai, protams, saprāta robežās. - Nē, nē, ar kukuli te neies cauri, - Ančupāns noliedza šādu iespēju. – Ne jau tāpēc, ka es būtu kāds svētais, par to jūs nebaidieties. Bet šī spēlīte ir pārāk sarežģīta, ticiet man… - viņš īpaši uzsvēra vārdu šī. - Tad galīgi nekādu iespēju?… - Slāvietis tomēr negribēja piekāpties. - Iespēja, manuprāt, tomēr kāda ir, - Ančupāns iztaisīja zīmīgu pauzi kā centīgs draugs un labdaris, lai viņu pienācīgi novērtētu. – Man liekas, ka tie ārzemnieki meklē vietējos sadarbības partnerus. Speciālistus un ekspertus, kuri pārzina šejienes apstākļus. Tikai tas vairs nav manā ziņā un ietekmē. Gan jau viņi paši jūs sameklēs, kad pienāks laiks. Un tā, nenesusi Slāvietim cerētos rezultātus, vīru saruna arī beidzās. Visa šī sistēma izrādījās krietni samudžināta un neskaidra, un tik vienkārši visu nevarēja saprast. Un kabeļtelevīzijas šefam radās aizdomas, vai tikai te kā parasti Latvijā nav iejaukti cilvēki no politiskās elites, kuri lietas sarežģīja tā, ka normālam cilvēkam nekādi nevarēja rasties skaidrība, kas ir kas. 140

Taču tādā laikā mēs visi Latvijā dzīvojām, un uzņēmējiem nācās samierināties ar daudzām neērtībām, jo noteikumus diktēja daudz ietekmīgākie politiskie darboņi. Un, ja vispār gribēja kaut ko nopelnīt, bija jāspēlē pēc viņu noteikumiem. xxx - Kur tu pazudi? – Slāvietis jūtami sliktā garastāvoklī noprasīja savai sekretārei, no rīta ierazdamies darbā. – Un vispār, kur tu mani ievilki? - Kā, vai tad jūs pats negribējāt satikties ar Ančupānu neformālos apstākļos? – Juta izlikās, it kā nekas nebūtu noticis. - Tā trakā sieviete mani taču pilnīgi izvaroja, - Slāvietis izklausījās sašutis. - Ja tas jums atvieglotu dzīvi, tad jāatzīstas, ka arī man negāja secen daudz kas tāds, ko es citādos apstākļos nebūtu darījusi, - arī Juta nebija kā septītajās debesīs. Taču viņa jau bija sagatavojusi pavēli par savu paaugstināšanu un sniedza to parakstīšanai Slāvietim. – Lai nu kā, bet savu uzdevumu es esmu izpildījusi. - Bet viņi taču ir galīgi traki cilvēki, - Slāvietis vēl pukojās, paņemdams apdrukāto papīra lapu. – Kas tas vēl?… - Tas ir tas, kā dēļ es visā tajā jezgā vispār jaucos iekšā, - Juta prasīgi lūkojās savā priekšniekā. - Bet pagaidi, es no visa sapratu, ka jūs jau esat bijuši pazīstami, - šefs nolika pavēli uz galda. - Jā, es vienu reizi Ančupānu biju satikusi, - Juta nemaz nemēģināja to noliegt. – Bet kāda tam nozīme? Jūs gribējāt satikties. Un jūs satikāties. Parunāt taču paspējāt, kamēr man nācās atvairīt tās Olgas lezbisko uzmākšanos. - Viņa vēl ir arī lezbiete? – Slāvietis pārsteigts ievaicājās. - Man liekas, ka viņa ir gatava darīt jebko, lai tikai sev sagādātu kādu kairinājumu, - Juta kā murgu atcerējās iepriekšējo vakaru pirtī. - Skaistu satikšanos tu mums noorganizēji, - Slāvietis izsmējīgi secināja. - Bet jūs? – Juta jau sāka satraukties, ka par vainīgo piedzīvotajās neveiksmēs tika pataisīta viņa. – Vai jūs neko nenoskaidrojāt? - Noskaidrot jau noskaidroju, bet labuma no tā nekāda, - Slāvietis domīgi atcerējās Ančupāna izvairīgo attieksmi. – Pēc visa spriežot tam projektam savu ķepu atkal ir uzlicis kāds no politiskās elites. Gan ārzemju firmas, gan vietējie ielikteņi. Un tu ar godīgu biznesa piedāvājumu vari tikai kurpes viņiem notīrīt! – viņš, visu rezumējot, ar lielu nepatiku secināja. - Lai nu kā būtu, tā taču nav mana vaina, ka jums nekas nesanāca, - Juta jau gandrīz raudāja par šādu vārda neturēšanu. - Ko tu, pinkšķēt taisies? – Slāvietis ieraudzīja apvaldītās asaras sievietes acu kaktiņos. - Jūs solījāt, - viņa aizgūtnēm izmocīja. – Bet tagad savu vārdu negribat turēt. Slāvietis galīgi necieta sieviešu asaras un, ja tas bija viņa spēkos, centās vienmēr darīt visu, lai tām nebūtu jālīst. - Savu vārdu es turu! - viņš paņēma pildspalvu un ātri parakstīja Jutas pasniegto papīra lapu. – Tā, tagad vari nomierināties… Sekretāre ātri paķēra parakstīto pavēli un atkal pasmaidīja. - Un ko jūs tagad domājat darīt? – viņa jau interesējās par tālākajiem darba procesiem. 141

- Es pat īsti nezinu, - Slāvietis domīgi pakasīja savu kopto bārdu. – It kā tā ārzemju firma meklējot partnerus no šejienes speciālistiem… - Tad taču viss vēl nav zaudēts, - Juta priecājās kā mazs bērns. - Bet tas ir nožēlojami, - Slāvietis kļuva nervozs. – Viņi mūs tikai izkomandēs un pēc tam atmetīs kādu nožēlojamu daļiņu. - Labāk taču ir kaut ko, nekā neko, - Juta sprieda paraktiski. - Tā jau it kā būtu, taču no otras puses… - Slāvietis domīgi pieklusa. - Varbūt par to visu izstāstīt presei? – Juta nolēma, ka pienācis laiks Slāvieti iztaustīt no visām pusēm. Un tad jau redzēs, kāda būs šefa reakcija. Bez tam viņa taču tagad bija tieši atbildīga par sabiedriskajām attiecībām. Reakcija bija krasi noraidoša. - Vai tev prāts? Mēs esam biznesmeņi, ne pasaules lāpītāji, - Slāvietis pat jūtami aizsvilās. – No tādām savstarpējām ķengām nekad nav bijis labuma. Ir jābūt galēji stulbam, lai tādējādi apmierinātu savas patmīlīgās tieksmes. Un pierādījumu, galvenais, nav nekādu. Viņi jau pierādījumus neizmētā… - Es nedomāju par sūdzēšanos, - Juta izlikās, ka ir nepareizi saprasta. Savu viņa bija panākusi, jo nu bija skaidrs, ka Slāvietis nebija noskaņots mesties sabiedriskā cīniņā. - Ko tad tu domāji? – šefs nesaprata. - Redziet, man te viens žurnālists jau labu laiku neliek mieru, - pēc uzzinātā Juta nosprieda, ka nu varētu būt pienācis laiks Raimondu stādīt priekšā Slāvietim. - Un ko viņš grib? – nu Slāvietis bija pati uzmanība. - Viņš grib vispārēju rakstu par digitalizācijas priekšrocībām salīdzinot ar analogo sistēmu no tādas autoritātes kā jūs, - Juta izteica visu, kā viņi ar Raimondu bija runājuši par sarunas uzsākšanu, kad būs pienācis īstais brīdis. - Kāpēc tu līdz šim man neko par to neteici? – šefs neapmierināti ieprasījās. - Es nedomāju, ka tas būtu kas neatliekams, un jūs jau esat tik aizņemts, - Juta nebija gaidījusi tādu ieinteresētību, jo Slāvietis par presi līdz šim bija izteicies visai nievājoši. - Par to nu ļauj man spriest, - viņš kļuva pat ass, jo ierunājās zinātnieka pašlepnums. – Tā jau ir tīri populāri zinātniska tēma, kuru labāk par mani diez vai kāds vispār var izklāstīt. - Tad jau atliek vien sarunāt par tikšanos, - Juta bija kļuvusi ļoti izdarīga un pierakstīja jauno uzdevumu savā piezīmju kalendārā. xxx - Nevajadzēja to visu tā sasteigt, - Raimonds sākumā bija diezgan neapmierināts, kad Juta viņam paziņoja, ka tuvākajās dienās Slāvietis ir gatavs ar viņu tikties. - Tu saproti, ka viņš pašlaik ir neizpratnē, kā rīkoties, - Juta skaidroja savu pēkšņo steigas iemeslu un atstāstīja Raimondam sarunu ar savu šefu nākošajā dienā pēc tikšanās ar Ančupānu. Viņi sēdēja Raimonda dzīvoklī viņa datoru istabā, kur Juta bija ienākusi, dodoties mājup no darba. Raimonds ar vienu aci turpināja vērot monitoros biržas stāvokli, bet ar otru mieloja savu skatienu ap izdarīgo sievieti. 142

- Varbūt, ka arī nav slikti, ka viss notiek ātrāk, nekā es biju domājis, - viņš beidzot secināja. – Vismaz būs kāda skaidrība šajā lietā. - Ja tu gribi Slāvieti uz kaut ko pierunāt, tad pašlaik tik tiešām ir īstais brīdis, - Juta pārliecināta apgalvoja. - Tu saki, ka viņš baidās par nožēlojamu sadarbību, - Raimonds jau savā prātā domāja, kā virzīt nākošo sarunu. - Jā, tā viņš teica, - Juta apstiprināja, ka viņas stāstītais ir saprasts pareizi. - Un vēl viņš ļoti grib paspīdēt ar savām zināšanām par digitālas translācijas priekšrocībām, - Raimonds turpināja vīt savu domu pavedienus. - Bet vai viņam neradīsies aizdomas par mani, ja tu izrādīsies tik lietišķs ārzemnieku pārstāvis, ne tikai žurnālists? – Juta sāka uztraukties par savām darba lietām. - Tev taču Bimbons solīja vietu, - Raimonds atgādināja. - Bet līdz tam vēl jānodzīvo, - Juta negribēja samierināties ar vīrieša flegmātisko mieru. - Nu, līdz tam laikam varbūt tu vari pastrādāt pie Ančupāna? – Raimondam radās rezerves ideja. – Viņš tieši meklē darbiniekus. Un nu jūs tā kā būtu tuvāk iepazinušies. Juta pie sevis noskurinājās. Tā bija tāda kā karātavu ironija! Bet, nē, to jau Raimonds tā nebija domājis. Ak, ja viņš zinātu, cik tuvu viņi ar Māri bija iepazinušies, tad diezin vai tik mierīgi viņš izturētos... Tagad, ja aizietu pie Ančupāna strādāt, vai nu Māris tā vienkārši liktos mierā? Taču, ja Slāvietis saskaitīsies, tad nekas cits Jutai neatliks. Ar mierīgo dzīvi, kāda bija Kabeļtelevīzijas asociācijā būs cauri! Juta jau sāka aizdomāties, vai algas pielikums ir bijis to vērts? Taču necīnīties par kaut ko vairāk viņa arī nevarēja. - Tad nu man jāiet, - sieviete, strauji pieceldamās, paziņoja. – Bērns gaida… - viņa devās uz dzīvokļa izeju. - Tad sestdien es tevi gaidu kā parasti, - Raimonds atvadoties nosauca viņai pakaļ. – Un nākošā nedēļā pie Slāvieša… xxx - Kas tas īsti ir par žurnālistu? – Slāvietis par gaidāmo ciemiņu atcerējās tikai dažas minūtes pirms norunātā laika sākuma. - Raimonds Ruperts, - Juta pateica visu, kas viņasprāt šefam būtu jāzina, un nolika uz rakstāmgalda Raimonda iedotos avīžu izgriezumus ar viņa rakstiem par vērtspapīru tirgu. Slāvietis iegrima to pārlūkošanā. - Jā, liekas, tas zellis kaut ko saprot gan… - pēc brīža viņš novērtēja. – Bet vai viņš sapratīs arī smalkās digitalizācijas lietu nianses? Tajā pašā brīdī Raimonds vēra Kabeļtelevīzijas asociācijas biroja durvis. - Tāpēc jau esat jūs, lai tās nianses apskaidrotu, - Raimonds ienāca telpā un draudzīgi pastiepa Slāvietim savu muskuļoto roku. - Ak jūs arī esat jau klāt, - Slāvietis sveiciena vietā tikai atmurmināja un visu laiku mēģināja atcerēties, kur viņš bija dzirdējis šo vārdu. Ruperts! Ruperts?… Ak, jā, to jau bija pieminējusi Olga Ančupāne tajā nejēdzīgajā pirtī. Vai Ruperts bija tas Jutas draugs, kura vietā Slāvietis bija aizgājis? Tā laikam sanāca. 143

Un Juta draudzējās ar šo žurnālistu... Bet vai viņš bija īsts žurnālists? Slāvietis neatcerējās, ka būtu viņa vārdu Ekonomiskās avīzes slejās ievērojis. Ārštata – viņš izlasīja uz pasniegtās vizītkartes. - Vai varam aprunāties? – Raimonds pajautāja, kad viņi jau brīdi stāvēja pieņemamās telpas vidū. - Jā, jā! Kas jūs tieši interesē tajā digitalizācijā? – Slāvietis atguvās no savām domām un lietišķi aicināja Rupertu kabinetā. - Mani interesē tieši tas, ar ko tad tā digitālā sistēma ir labāka? Kāpēc uz to ir sākts pāriet pasaulē, un kāpēc tas būtu jādara pie mums... Ko iegūs patērētājs, mūsu skatītājs? – Raimonds izvilka diktofonu un to ieslēdza. - Vai atceraties, jaunais cilvēk, kā padomju laikos daudzi sapņoja par moskvičiem, nesmādēja un lietoja arī zaparožecus. Tas pats ir ar analogo sistēmu. Aizbraukt jau var, bet kurš šodien grib viduvēju kvalitāti, ja var dabūt labu, - Slāvietis mēģināja lietot visiem saprotamus salīdzinājumus. - Tad jūs gribat teikt, ka jautājums ir, kad Latvija uz to pāries? Reizē ar citām attīstītajām valstīm vai kā tādi pastarīši atpaliks? – Raimonds iecentrēja procesa neizbēgamību. - Jā, tieši tā, - Slāvietis apstiprināja. Tālāk Slāvietis pastāstīja par plašākajām iespējām vienā kanālā pārraidīt vairākas programmas, par lētākām un vieglākām programmu veidošanas un montēšanas iespējām un citiem labumiem, ko vispārējai apraidei dotu šīs jaunās tehnikas izmantošana. - Vai jūs nesaskatāt, ka šīs vairāku programmu paketes būtu tieša konkurence kabeļu televīzijai? – Raimonds ieprasījās. – Vai jūsu vietā nebūtu labāk, ja digitalizācijas ieviešana aizkavētos? - Un kur teikts, ka man savā vietā visu mūžu būtu jānodarbojas ar kabeļu televīziju? – Slāvietis diezgan neapdomīgi izteica savus nodomus, bet tad mēģināja ņemt savus vārdus atpakaļ. – Nē, nē! To jūs izdzēsiet, nerakstiet. Redziet, tā lieta ir tik sarežģīta. Kabeļiem ir sava vieta, bet jaunajām tehnoloģijām sava. Daļēji tie viens otru pārklāj, jo arī kabeļos jau var izplatīt digitālos signālus, bet daļēji, protams, konkurē, - viņš sāka izteikties tik vispārēji, ka zuda jebkāda sajēga, par ko Slāvietis runāja. - Nomierinieties, to, ko jūs negribēsiet, es arī nerakstīšu, - Ruperts pārtrauca viņa diezgan haotiskos runas plūdus. Viņš uzstādīja konkrētu jautājumu, kurš būtu daudz tuvāks viņu abu īstajām interesēm. – Sakiet, vai jūs ar savām iespējām varētu veikt Latvijas digitalizāciju? - Kāpēc ne? – Slāvietis pašlepni saslējās. - Un piedalīties kā partneris? – nu jau šāds jautājums vairs galīgi neattiecās uz rakstu par digitalizācijas priekšrocībām. Slāvietis jautājoši ielūkojās Rupertam cieši acīs. Ko tas nozīmēja? Viņš tikai mirkli iepriekš bija pieļāvis cerību, ka šis žurnālists varbūt uzrakstītu, ka digitalizācija Latvijā ir pilnībā veicama pašu vietējo uzņēmēju spēkiem. Ja šo domu attīstītu, tad Slāvietim vēl būtu cerības pretendēt uz projekta izpildītāja lomu. Taču kāpēc gan viņam būtu tā jāraksta? Un nu bija skaidrs, ka raksts ir tikai iegansts sarunas uzsākšanai par ko nopietnāku. 144

- Vai tas būtu piedāvājums? – Slāvietis atgaiņāja savas tik daudzsološās ilūzijas. - Jā, tas ir piedāvājums, - Ruperts izslēdza diktofonu un beidza spēlēt vaļīga žurnālista pozu. - Bet ko tad jūs mērkaķojaties ar to raksta veidošanu? – Slāvietis nicīgi paironizēja. - Viens otru neizslēdz, - Ruperts bija nesatricināms. - Kas jūs īsti esat? – Slāvietis cieti noprasīja, lai lietā beidzot rastos kāda skaidrība. - Esmu daudz kas, - Raimonds nenoteikti atbildēja bet, par cik nopietno zinātnieku aiz deguna vazāt viņš netaisījās, tad sāka uzskaitīt. – Arī žurnālists, bet svarīgāk ir tas, ka es pārstāvu ārzemju digitalizētāju firmu, kuru konsultē tāds speciālists kā doktors Lorencs. Varbūt esat dzirdējis? - Lorencs no Losandželosas? – Slāvietim šis starptautiskā konsultanta vārds bija zināms. - Tas pats, - Raimonds nopriecājās, jo tagad viņa rīcībā bija zināma autoritāte, uz kuru balstīties. - Tad redz, kādus spēkus jūs esat apvienojuši… - Slāvietis likās pārsteigts. - Vai tas nav gluži dabiski, ja pasaules labākie prāti apvienojas? – Raimonds ieprasījās. - Un ko jūs gribat piedāvāt man? – Slāvietis bija tiešs un lakonisks. - Sadarbību, - Raimonds tik pat tieši atbildēja. Bet tad iestājās klusuma brīdis. Slāvietis gaidīja, ko vēl viņš teiks. Un Raimonds turpināja jau daiļrunīgāk: - Es, protams, pilnībā piekrītu, ka tādam vīram kā jūs nekāda sadarbība nav vajadzīga. Kā jau teicāt, varētu visu veikt viens ar saviem cilvēkiem. Taču apstākļi ir iegrozījušies savādāk. Jums vai nu jācīnās par šo projektu uz dzīvību vai nāvi, vai arī jāatsakās no tā. Mēs piedāvājam kompromisu, jo cīniņi nekad ne pie kā ražīga nenoved. Es domāju, ka tas ir korekti, - Raimondam likās, ka viss ir izteikts, cik vien varēja, prātīgi. - Cik tad jūs man piedāvājat? – Slāvietis izteica jautājumu, kurš bija pats svarīgākais. - Es piedāvāju jums līdzīgu daļu kā visiem partneriem, kā Lorencam, kā man, kā visiem pārējiem… - piedāvātājs uz daļas nosaukšanu apzināti gāja pakāpeniski. - Bet cik procentu projektā tas ir? – kabeļu šefs kļuva nepacietīgs. - Ņemot vērā, ka puse aiziet cilvēkiem no politiskās elites, tad mums katram atliek pa desmit procentiem, - Raimonds izteica nelielo skaitli un gribēja turpināt ar skaidrojumu, ka arī viņam tas nav īsti pa prātam, taču Slāvietis viņu pārtrauca ar pēkšņu dusmu izvirdumu. - Vesela puse politiķiem? – viņa spēcīgā dūre skaļi atsitās pret rakstāmgaldu. – Nu, tā jau es domāju, ka atkal tie kombinētāji ir uzmetušies par priekšniekiem… - Slāvietis izmisis vārījās pats savās dusmās. Bet Raimondu tas nebūt nemulsināja. Bija pat cilvēciskas simpātijas pret zinātnieku, kurš uz politiķu lielo apetīti reaģēja tieši tāpat, kā pirms kāda laika bija reaģējis viņš, Raimonds. - Man jau arī tas neko nepatīk, taču tāda nu tā situācija Latvijā ir, - nogaidījis, kad pirmais neapmierinātības izvirdums no Slāvieša puses noplok, viņš mierīgi atsāka sarunu. – Ja kaut ko gribi, tad bez politiskās aizmugures nekas nesanāk. - Bet veselu pusi? Tā taču ir visbezkaunīgākā laupīšana! – Slāvietis nomierinājās tikai pamazām. 145

- Jums tas protams ir liels trieciens, bet, ja Kaminskis to visu būtu izgādājis kabeļniekiem, vai tad citi par jums nedomātu tāpat? – Raimonds sāka atgādināt Slāvieša paštaisnību. - Mēs esam speciālisti! – kabeļu šefs lepni saslējās. – Bet tie politiķi… Tie ir vienkārši avantūristi! - Arī Kaminskis ir speciālists, pie kam labs speciālists, - Raimonds pārmetoši atgādināja paša Slāvieša uzkundzēšanos par lielo rīkotāju. – Bet nevarētu teikt, ka viņš ir pilnīgi apmierināts ar jūsu virsvadību. - Kaminskis ir mans skolnieks, viņam jābūt pateicīgam… - Slāvietis pauda savu nostāju. - Un cik ilgi tad viņam būtu jāpaliek tādā pateicīga skolnieka lomā? – Raimonds turpināja uzbrukumu. – Sirmus matus dēļ sava skolotāja viņš jau ir dabūjis! - Ko jūs no tā saprotat? – Slāvietis tikai atmeta ar roku. – Un galu galā biznesa attiecību noteikumi ir pavisam citādi kā noteikumi, pēc kuriem jādzīvo atbildīgiem valsts darbiniekiem un pārējiem politiķiem. Vadot valsti, ir nepieciešama pavisam cita morāle, kā, ja tu vadi firmu! Un tikai tad sabiedrībā būs kāds nebūt līdzsvars, - Slāvietis veiksmīgi izkļuva no pārmetumiem. Un Raimonds vairs neatgriezās pie Kaminska un viņa skolotāja attiecību apspriešanas. Tā vietā viņš diezgan apmierināti iesmējās: - To visu es ļoti labi zinu, bet jādzīvo ir pēc tiem noteikumiem, kādi ir, kaut vai tie būtu nozagtas valsts noteikumi! Raimonds, pašam to nemaz negaidot, bija izteicis formulējumu, kādu nekad nebija taisījies dot politiskās elites tikumu novērtējumā. Purvs – jā! Bet – nozagtas valsts noteikumi? Tas viņam pašam skanēja pilnīgi negaidīti. Taču tik ļoti bija apnikusi tautā izplatītās atziņas, ka jādzīvo ir tā, kā var, atkārtošanās, ka tā jau sāka nomācoši klabēt viņa galvā. Bet šī neapšaubāmi gudrā zinātnieka priekšā būt tādam dogmatiskam klabeklim vienkārši negribējās. - Bet veselu pusi nozagt! – Slāvietis vēl joprojām nepieņēma šādu alkatību. – Tajā pašā laikā saņemot pieklājīgas algas! Jūs pareizi pateicāt, ka tie ir nozagtas valsts noteikumi. Un ne jau tas, ka ņem, bet tas, ka uzskata, ka pienākas no divām pusēm, – viņš beidzot it kā nomierinājās. Un Raimonds pacietīgi nogaidīja, kad noskaidrosies nokaitētais zinātnieka prāts. - Un kas man tad par tiem desmit procentiem būs jādara, - beidzot arī Slāvietis lietišķi pārslēdzās. - Jāsniedz konsultācijas, kad būs vajadzīgs, un jāpauž sabiedrībai viedoklis, ka digitalizācija Latvijā norit tieši tā, kā tai jānotiek, - Raimonds jau gribēja atgriezties pie sava raksta, kurš ievadītu sabiedriskās domas veidošanas sākumu par labu pārmaiņām televīzijas pārraižu tehnoloģiskajā nodrošinājumā. - Bet ja es nevarēšu paust tādu viedokli, ka viss norit tieši tā, kā tam jānotiek? – Slāvietis tomēr uzreiz negribēja piekrist līdz galam neparedzamajam piedāvājumam. - Kāpēc gan lai jūs nevarētu? – Ruperts atkal saspringa. Vai viņš nebija pietiekoši izrādījis cieņu zinātnieka patmīlībai? – Neviens jau netaisās darīt ko tādu, kas varētu nomelnot jūsu zinātnieka vārdu, Raimonds paglaimoja. - Netaisās… - Slāvietis domīgi atkārtoja. – Bet ja nu es vienkārši tajā putrā negribu vārīties? – viņš spītīgi saknieba lūpas, ka tās gandrīz izzuda starp rūpīgi apkopto bārdu un ūsām. 146

- Ja jums gandrīz ne par ko nevajag vairākus miljonus, tad varat arī nevārīties, Ruperts pasmīnēja. – Taču kritizēt gan es šo projektu neieteiktu… - Un kas būs, ja es to kritizēšu? – Slāvietis spītīgi iecirtās. - Nu, killerus, es domāju, jums neviens virsū nesūtīs, taču diez vai jūsu mierīgā dzīve turpināsies tik pat mierīgi, kā līdz šim. Ekonomiskas pārbaudes, tiesas procesi no neapmierinātu partneru kā, piemēram, Kaminskis puses… Vai maz paņēmienu kā spēlēt pretī saviem ienaidniekiem? Un pāri visam prese! Priekš kā jums tas būtu vajadzīgs? It īpaši, ja var dabūt vairākus miljonus, - Raimondam ļoti nepatika draudēt, taču Slāvieša spītība kaut kā bija jāizgaisina. – Jūs padomājiet, vai vēl kādam cilvēkam Latvijā tiek piedāvāti miljoni tikai par atbalstu projektam? Un tas viss tikai aiz cieņas pret jūsu zināšanām! – viņš atkal pārgāja uz glaimiem. - Labi es padomāšu, - Slāvietis kasīja savu bārdu. – Tikai nedomājiet, ka es esmu nobijies! - Pagaidām jau jums nav par ko baidīties, - Raimonds iesmējās. – Tikai man liekas muļķīgi atsacīties, jo sev vienam jūs tāpat šo projektu nedabūsiet. - Bet labi jūs mani esat ielencis, - Slāvietis pēkšņi izteica Raimondam atzinību. – Gan sekretāre, gan par Kaminski jūs zināt. Un arī Lorencs ar savām ražotnēm Krievijā ir ar jums… Lai nu ko, bet sarunas noslēgumu ar uzslavu Raimonds nebija gaidījis. Tas lika domāt, ka var cerēt uz Slāvieša piekrišanu sadarboties. - Ātri gan jūs maināt savas domas, - viņš vēl smaidīdams piebilda. Taču Slāvietis negribēja šim žurnālistam tik vienkārši piekrist. - Tā ir pavisam cita lieta, - Slāvietis paskaidroja. – Jūs taču neesat politiķis! Un bizness ir bizness. Bet par tiem nozagtas valsts noteikumiem jūs labi pateicāt! Ar tādiem noteikumiem, kā pašlaik, valsts tik tiešām tiek nozagta. Un izskatījās, ka šis arī pēdējais Raimonda grūtais uzdevums bija beidzies veiksmīgi. Un turpmāk tikai tāda pastaiga visā projekta procesā vien bija gaidāma. Ja vien kā parasti dzīvē netrāpīsies kas negaidīts. Bet uz to viņš jau bija pieradis vienmēr būt gatavs. XI Pavasaris un vasara pagāja bez sevišķām izmaiņām Raimonda dzīvē. Viņš tāpat cītīgi turpināja darboties Ņujorkas biržā, bieži brauca uz jūrmalu un laiku pa laikam painteresējās, kā virzās uz priekšu lielais digitalizācijas projekts. Tas bija vienīgais, kas spēja pārvērst dzīvi līdz nepazīšanai, un Raimonds no vidusmēra censoņa pārvērstos par īstu jaunbagātnieku, kuram eksistences rūpes tad atvirzītos otrajā plānā. Taču vēl joprojām tas bija tāls un nereāls sapnis. Pirmie augļi šai iniciatīvai gan bija jau ienākušies, jo Ančupāns no saņemtajām dividendēm bija norunāto summu pārskaitījis Lorencam uz Losandželosu un tas savukārt atbilstošo pusi ieskaitījis Raimonda kontā viņa ofšorā. Raimonds biržā piedalījās, kā bija sapņojis, ar vairāk kā simts tūkstošiem. Vēl gan vajadzēja norēķināties ar akadēmiķi Fārenhorstu, bet to tuvākajās dienās viņš izdarīs, norakstot vecajam zinātniekam savu 147

lauku māju. Tā kā tas tāds sīkums vien bija. Taču sajūtas, ka nu iestājušies ilgi gaidītie laiki tomēr nebija. Jā, ar prātu Raimonds Ruperts apzinājās, ka nu pietiek, lai viņš varētu justies nodrošināts. Viņš varēja droši domāt par pēcnācēju, jo nu dienišķās maizes nopelnīšana it kā bija garantēta. Taču cerētie miljoni nākotnē vilināt vilināja un aptumšoja prieku par ne tik lielajiem sasniegumiem jau šodien. Sasniegtais jau likās, it kā pati par sevi saprotama lieta. Un tāda pati par sevi saprotama lieta likās tas, ka Juta pa sestdienām tagad vienmēr ieradās pie Raimonda gluži tāpat, kā agrāk bija nākusi Silvija. Tomēr atšķirība starp šīm divām sievietēm bija. Ja Silvija visu laiku bija domājusi par savu veikalu un to, kā savā bodītē ievilkt arī Raimondu, tad Juta Raimonda projekta dēļ bija ziedojusi savu līdzšinējo darbu. Viņai interesēja viss, par ko domāja Raimonds, un viņa pati nedomāja par kādiem nebūt biznesa sasniegumiem. Likās, ka sieviete ir pieķērusies tieši Raimondam, un arī Raimonds jutekliskajai sievietei arvien vairāk pieķērās. Viņas atsaucība glāstiem un neprātība, kādā Juta no tiem nonāca bija tik patīkami vīrieša pašapziņai un arī viņā iedvesa kaismīgu aizrautību. Tādos brīžos Raimonds bija gatavs Jutas dēļ darīt visu, jo nekad vēl ne pret vienu sievieti viņš šādu kaisli nebija izjutis. Vai viņš beidzot bija iemīlējies un tā vairs nebija nekāda dzīves spēle? Uz šo jautājumu viņš nemaz nevarēja atbildēt, jo kaut kādai izdomātai un literatūrā apjūsmotai mīlestībai, kura bija tik daudzu cilvēku sapnis, viņš nemaz tā īsti neticēja. Varēja būt patīkami mirkļi, īstas svētlaimes mirkļi, taču tie beidzās tāpat, kā bija uzplaiksnījuši. Taču ar Jutu šādi saplūšanas mirkļi gadījās vēl un vēl un likās, ka starp tiem rodas tik cieša saikne, ka visa mazo mirkļu burvība apvienojas vienā veselā, lielā un nebeidzamā plūdumā. Juta neko nepārmeta, kad Slāvietis bija palūdzis viņai pameklēt citu darbu, viņa vienīgi lūdza parūpēties par viņu. Un vai tad tas nebija Raimonda pienākums? - Bet vai tu domā, ka pie Ančupāna man būs labi strādāt? – viņa bija pajautājusi. Un Raimonds pats bija runājis un sarunājis, jo Juta jau savu darbu bija zaudējusi viņu visu projekta dēļ. Slāvietis gan šo savu prasību nebija izteicis ar dusmu izvirdumu. Viņš drīzāk palūdza būt izprotošiem pret nākošo kompanjonu, jo viņa bizness tomēr esot konfidenciāla lieta un, ņemot vērā Raimonda attiecības ar sekretāri, tāds stāvoklis diez vai varētu būt ērts. Un Raimonds ar koleģiālu izpratni bija piekritis. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nākošajā projekta posmā, proti, pie Kampmeijera līguma izstrādāšanas ar Digitālo centru, nenāca par sliktu Ančupānu pavērot tā pamatīgāk. Bet grūtais uzdevums pierunāt iesaistīties Slāvieti nu jau bija veikts. Tā nu ar sīkām sadzīviskām pārmaiņām pagāja vasara, bet citādi dzīve turpināja savu lēno un ritmisko gaitu. xxx - Kas jauns darbā? Kā mans bijušais šefs Ančupāns uzvedas? – Raimonds it kā starp citu apprasījās, kad viņaprāt Digitālajā centrā vajadzēja būt pienākušai atbildei ar darba rezultātu apkopojumu no Lorenca, proti, ka vislabākais un piemērotākais digitalizētājs Latvijai ir Kampmeijer digital medies. Bija kārtējā sestdiena, un Jutā tikai viegli gaisīgā halātiņā kā tāds tauriņš lidinājās pa Raimonda dzīvokli. Sieviete uz brīdi apstājās savos saimniekošanas darbos un kļuva nopietna. 148

- Ja tā atklāti, tad slikti uzvedas… - viņa apsēdās otrā krēslā pie žurnālu galdiņa, kur Raimonds pārlapoja pēdējos preses izdevumus. - Kas tad nu? – Raimonds izbrīnījās, jo nebija gaidījis kaut ko tādu. - Vispār man ar tevi jāparunā par vienu lietu, - sieviete nopietnu skatu lūkojās savā draugā. – Pēdējā pusgada laikā mūsu attiecības taču ir kļuvušas tādas kā ciešākas, vai ne? - Tā varētu teikt, - Raimonds piekrita un gaidīja, kas būs tālāk. - Tad nu es gribētu, lai tu zini… - Juta nogaidīja brīdi, jo sakāmais nemaz nebija tik vienkārši pasakāms, lai arī kā viņa bija apņēmusies būt ar Raimondu pilnīgi atklāta. - Un kas man tāds būtu jāzina? – Raimonds vēl mēģināja ironizēt par draudzenes nopietnību. - Es negribu lai mūsu starpā būtu noslēpumi, - Juta it kā pamatoja savu atzīšanos. – It īpaši tādās lietās nē! - Kas tad tās ir par lietām, kuras tev liekas tik svarīgas? – Raimonds vēl joprojām bija nenopietns. - Redzi, Ančupāns… - Juta sastomījās. – Viņš mani grib kā sievieti! - Tad redz, kā? – Raimonds ieinteresējās. – Tad jau nāksies viņam palikt gribot! Jeb tu gribi nomainīt mīļāko? – viņš tomēr neatturējās no mūžīgās ironijas. - Vai tas tev būtu tik vienaldzīgi, ka tu tā izturies? – Juta likās vīlusies. – Es domāju, ka tu mani kaut nedaudz mīli! - Protams, ka es tevi mīlu, - Raimonds apstiprināja sievietes teikto, lai gan viņam runāt par šādām jūtu izpausmēm likās banāli un nevajadzīgi. – Bet kāpēc tu man visu to saki. Vai tad tas ir kas nesaprotams, ka vīrieši tevi iekāro? - Redzi, ar Ančupānu ir nedaudz savādāk, - Juta skaidroja. – Viņš ir šantāžists… - Un ar ko viņš tevi tā šantažē? – Raimonds savā pašapziņā vēl joprojām neņēma Jutas teikto par ko nopietnu. - Viņš mani šantažēja jau ziemā, - Juta atcerējās gadījumu, kad bija pakļāvusies sava tagadēja priekšnieka iegribām. – Un es toreiz nevarēju atteikties… - Kā to saprast, ka tu nevarēji atteikties? – Raimondam tā kā sāka aust skaidrība par to, ko šī sieviete centās viņam pateikt. - Viņš draudēja izstāstīt Slāvietim, ka visa tā ideja par digitalizāciju nāk no manis, ka es esmu izpļāpājusies par darba lietām. Es taču toreiz vēl nezināju, ka tik un tā no Slāvieša aiziešu un tu mani iekārtosi pie viņa, - Juta aizbildinājās, ka toreiz nav varējusi atteikties no Ančupāna prasībām. - Un tu viņam atdevies? – Raimonds sapīka. - Ko man citu atlika darīt? – Juta lūkojās kā nogrēkojies bērns. – Slāvietis varēja saskaisties un arī tev neko ar viņu nebūtu izdevies sarunāt. - Tad tu gribi vēl teikt, ka to darīji manis dēļ? – Raimondam likās šāds paskaidrojums līdz pēdējam absurds, taču kaut kāda loģika tajā tomēr bija. - Kad es to darīju, es domāju par tevi… - sievietes acis kaislīgi iedzirkstījās. - Tad tu gribi teikt, ka nav svarīgi, ko dara, bet ir svarīgi ko domā? – Raimonds uztvēra viņas loģiku. - Bet vai tad tā nav? – Juta likās kā atvieglota no milzu sloga. Taču Raimondam tik vienkārša šī lieta tomēr nelikās. Tātad Juta bija mīlējusies ar Ančupānu! Bet darījusi to it kā viņu visu kopējās lietas dēļ. Kā lai viņš sievietei kaut ko pārmestu, ja viņa pati to arī atklāti pastāstīja. Bet ar Ančupānu! Ar cilvēku, ar kuru Raimondam bija savas īpašas attiecības. Kurš savā laikā bija viņu, Raimondu, izrīkojis kā izsūtāmo zēnu. Un tagad, kad Raimonds taisījās Ančupānu iedzīt tādā stāvoklī, kad viņam 149

būtu bez ierunām jāpakļaujas Raimondam, tad, kad viņš bijušo šefu tādā stāvoklī daļēji jau bija iedzinis, šis izbijušais deputāts kā par spīti tomēr pamanījās dabūt viņa sievieti Jutu. Tieši tagad, kad Raimonds bija taisījies izmeklēti romantiskā veidā Jutu bildināt, piedāvāt apprecēties, šī ziņa nāca kā aizvainojošs pliķis. Raimonds iedomājās, cik gandarīts gan Ančupāns justos, ja Juta jau būtu viņa sieva. - Ak tu Ančupāns! Un šantažēja, tu saki? – Raimonds nemaz nedomāja Jutai ko pārmest, bet piegāja pie viņas, pacēla uz rokām un paņēma sievieti klēpī. – Mana mazā meitenīte ir šantāžas upuris… - Jā, un tagad atkal… - Juta apķērās ap vīrieša stiegraino kaklu. - Un ar ko tad viņš tevi šantažē tagad? – Raimonds glāstīja trauslo augumu. - Ka izstāstīšot tev, kas ziemā notika, ja es nemīlēšos ar viņu vēl, - Juta atviegloti izstāstīja visu, kā darbā Ančupāns pamazām sācis viņu lenkt, dot zīmīgus mājienus un, kad sieviete atteikusies no jebkādas pretim nākšanas, viņš ķēries atkal pie vecā paņēmiena. – Jums taču ir kopēja lieta, un tu mani tur ierunāji… - Juta lūdzoši paskatījās Raimondā, lai viņš uzņemas atrisināt kutelīgo jautājumu. - Tā lieta jau mums nemaz tik kopēja nav, - Raimonds aizdomājās. – Bet, ja viņš draudēja, ka stāstīs man, tad jau viss kārtībā. Lai tik stāsta! Pareizi darīji, ka pastāstīji pirmā. Un gan tas vīriņš vēl nonāks neapskaužamā situācijā. Lai viņš tikai muti paver par tevi! Es zināšu, ko pateikt… - Vai uz mani tu nedusmojies? – Juta palūkojās Raimondā kā nevainīgs kaķēns. - Dusmoties? Vai tev prāts! – Raimonds viegli noskūpstīja mīlīgo sievieti. – Man tikai žēl, ka tā iznācis… - Man arī žēl! Žēl, ka cilvēki ar tādiem paņēmieniem bojā citiem dzīvi, - Juta vīrieša klēpī jau gandrīz vai murrāja, bet šoreiz Raimonds viņu nolika atpakaļ krēslā un nenesa uz gultu kā citās līdzīgās reizēs. Lai nu ar ko Juta būtu ielaidusies, bet ar viņa sāncensi Ančupānu. Vispār jau visi vīrieši bija sāncenši, bet tieši ar to sāncensi, uz kuru Raimonds vienmēr bija skatījies ar zināmu ironiju. Vai dzīve nemācēja izspēlēt indīgus jokus? xxx Lai izvēdinātu galvu jau nākošajā nedēļā Raimonds Ruperts brauca pie akadēmiķa Fārenhorsta. Parāds nebija laba lieta un kur nu vēl tik cienījamam cilvēkam. Māja bez vilcināšanās jāpārraksta viņam. Bija patīkami silta rudens diena, kad Raimonds nesteidzīgi ripināja Bimbona mašīnu pa Latvijas gleznainajiem ceļiem. Viņš bija domājis braukt kopā ar Jutu, bet tagad pēc viņas atzīšanās Raimondam sagribējās vēl vienatnē visu to pārdomāt. Protams, ka viņu attiecības nemainīsies. Jo nebija jau viņi nezin kādi puritāņi, lai Raimonds uztrauktos nieka sānu soļa dēļ. It īpaši viņu sarežģītajos apstākļos. Bet ar apprecēšanos tomēr viņš izlēma nesteigties. Arī tagad labu laiku nesatiktā policiste Laila nemaz nebija tik vienkārši aizmirstama. Vai nevajadzēja par šo sievieti tomēr pacīnīties? Tomēr Juta bija daudz ērtāka. Un gultā tik pat kaislīga kā šī ekstravagantā Laila. Un kāda gan starpība, vai viņi bija precēti vai nē. Šādi pat bija izdevīgāk, ja nu kas nojūk viņu projektā. Apprecēties viņi varēja paspēt vienmēr.

150

Taču Raimondam būtu bijis interesanti dzirdēt vērīgās latgalietes Marijas vērtējumu par Jutu. Tomēr tas nu bija jāatliek uz citu reizi, jo lēmumu braukt viņš pieņēma spontāni un Juta pat nezināja, ka Raimonds izbrauc no Rīgas. Pārbraucot spēkstacijas dambi, visu laiku ieslīpā saule tagad spoži iespīdēja acīs. Žilbināja. Un tas izgainīja miegaino mieru. Tūlīt aiz elektrostacijas Raimonds piegrieza malā un apstājās. Viņš izkāpa no mašīnas un, cieši samiedzot acis, tika vaļā no žilbuma izraisītā nemiera. Ūdens klajums virs spēkstacijas pletās kā bezgalīga jūra. Un to visu vairāku desmitu metru augstumā saturēja monolītais betona dambis. Jā, bija gan cilvēki pamanījuši izgudrot tik varenas lietas. Bet dabas aizstāvji vaimanāja par applūdināto Staburagu un Pērses ūdens kritumu, kurus Raimonds bija redzējis tikai foto attēlos. Katrā lietā jau bija savs skaistums. Kas vainas šādam, ja tas deva lielāku neatkarību. Tomēr no vēl vienas elektrostacijas būves Latvijas valdība atturējās, lai saglabātu Daugavas senleju. Ņems Krievija, no kurienes Daugava nāca, un sabūvēs tur elektrostacijas. Un tāpat dabas līdzsvars būs izjaukts. Tikai elektrība tad būs jāiepērk. Kāda gan bija jēga būt neatkarīgam politiski, ja negribi būt saimnieciski patstāvīgs. Grandiozais dabas skats, kuram Raimonds parasti bija pabraucis vienkārši garām, šoreiz izraisīja pārdomas par lielām, visu valsti un ne tikai viņu vienu skarošām, lietām. Vai Raimonds gribēja sākt domāt valstiski? Bet, ja veiksmīgi beigsies digitalizācijas projekts, tad viņam kā miljonāram tieši tā arī būs jādomā. Varbūt šāds saules apžilbinājums bija zīme, ka projekts izdosies? Bet bija cilvēki, kuri šo valsti uzskatīja par nozagtu. Pats Raimonds to bija atzinis un Slāvietis vēl uzslavējis par precīzo raksturojumu pastāvošajai kārtībai. Nozagtas valsts kārtībai. Nozagtas valsts tikumiem. Nozagtas valsts noteikumiem. Un Fārenhorsts, pie kura viņš brauca, arī protestēja pret valsts vīru iesaistīšanos biznesā un sauca to par nozagtas valsts izpausmi. Bet kas Raimondam par to? Viņš taču bija iekšā tajā darboņu kliķē. Un ne viņam par to satraukties... Taču ja Latviju tāpēc neuzņem Eiropas Savienībā un NATO? Ja šīs institūcijas piespiež kaut ko mainīt? Nu, tas Raimondu neuztrauca. Ne viņš šos tikumus bija izdomājis, ne arī viņam tie patika. Viņš vienkārši tos pieņēma, jo tā bija vienkāršāk. To pašu digitalizāciju jau varēja taisīt arī savādāk. Ar visiem konkursiem un bez liekiem Digitalizācijas centriem. Vai viņa dabūtais Lorenss nespētu jebkādu konkursu izturēt?... Lai vai kā, bet lielos mērogos Raimonds vēl varēja paspēt padomāt. Viņš kāpa mašīnā un brauca tālāk. xxx Krastkalnu pagalmā neviena nebija. Raimonds pāris reižu piespieda mašīnas signālu, bet, kad arī pēc tā neviens nerādījās, viņš pats devās mājā iekšā. 151

Ka tikai nebūtu noticis kas slikts! Tā Raimonds nodomāja, vērdams nama zemās durvis kaltajās eņģēs. Istabu dziļumā murdēja televizors. - Vai mājās arī kāds ir? – Raimonds skaļi uzprasīja. - Ir jau ir, - cauri telpām nokrekšķēja Fārenhorsta vecā balss. – Nāc ātri šurpu! Tādas lietas notiek pasaulē! Raimonds iegāja istabās. Fārenhorsts bija kā pielipis televizoram, tikai viņa Marija, it kā nekas nebūtu noticis virtuvē grabinājās gar traukiem. - Nāc, skaties, tūlīt to visu parādīs vēlreiz, - vecais zinātnieks pat nedomāja atrauties, lai apsveicinātos. - Kas tad ir noticis? – Raimonds neizpratnē apjautājās. - Vai tad tu vēl neko nezini? – saimnieks tikai noplātīja rokas, it kā Raimonds būtu nokavējis paša nākšanu pasaulē. - It kā nezinu gan… - iespaidojies no vecā vīra Raimonds pat sāka justies vainīgs. - Ar Ameriku ir cauri! - Fārenhorsta balss skanēja kā aizkapa pareģojums. – Ja jau tie musulmaņi varēja sarīkot ko tādu… Televīzija rādīja kadrus, kuros Ņujorkas Tirdzniecības centra dvīņu torņos ietriecas lidmašīna un pēc brīža vēl otra. Un augstākās celtnes pasaulē lēni sasveras un sāk brukt, līdz pasaulē varenākās pilsētas panorāma paliek bez saviem iespaidīgākajiem simboliem. Raimonds skatījās, bet redzētais nemaz tā īsti nesasniedza viņa apziņu. Likās, ka tie ir kārtējie no tika daudz redzētajiem kino specefektiem. - Tas ir karš, tas ir īsts karš, - Fārenhorsts komentēja. - Vai nu tik traki ir? – Raimonds bija atturīgāks savos spriedumos. - Tas ir tas Bībeles pareģojums par dzelteno nākšanu pie varas, - Fārenhorsts sprediķoja. – Tas ir tā visa sākums, jo sarkanajai varenībai jau ir pienākušas beigas. - Kā jūs to domājat? – Raimonds tā īsti nesaprata. - Terors, tas ir jaunā pasaules kara veids, - zinātnieks paskaidroja. - Labi, ka mēs esam maza, nenozīmīga valstiņa, - Raimonds ieteicās. - Bet vai tad esam? – Fārenhorsts nepiekrita. – Mēs taču tā raujamies uz to NATO… - Es pat īsti nezinu, kā būtu labāk, - Raimonds nogrozīja galvu. – Bet neprognozējamie krievi jau ir tepat blakus, kamēr tie musulmaņi tālu austrumos. - No vienas puses jau nav slikti, ka tiem amerikāņiem aplauž ragus, - Fārenhorsts pēkšņi ierunājās par citu tēmu. - Kā tu to domā? – Raimonds ieinteresējās. - Pārāk jau iedomīgi visvarenākās valsts pārstāvji palikuši! – Fārenhorsts, nebūdams nekāds terora aizstāvis, pamatoja savu domu. – Un pārāk liela atšķirība starp attīstītajām un trešās pasaules valstīm. Tieši tāpat kā pie mums starp vienkāršajiem pilsoņiem un politisko eliti. Tad neapmierinātība ir neizbēgama. Un kā tie sīkie cilvēciņi citādi lai protestē? - Jā, atšķirības pasaulē tik tiešām ir lielas, - Raimonds piekrita. – Un pie mums arī… Viņš iedomājās, ka cilvēki, kuri Latvijā kaut ko vērā ņemamu darīja, tik tiešām nebija daudz. Daudz vairāk bija to, kas tikai noraudzījās un gaidīja, lai viņiem valsts kaut ko iedod. Tie neapmierināti kritizēja darbīgos, savā nenovīdībā piedēvēja viņiem visādus 152

grēkus un paši pat nepacentās tā īsti padomāt, kad vajadzēja vēlēt Saeimu. Bet kur tad bija robeža starp nopelnīto un nozagto? To varēja noteikt tikai tiesa, viss pārējais bija tikai viedokļi, kurus katrs izteica pēc savas izpratnes. Vismaz pats Raimonds ar digitalizāciju nejutās kā kāds nozadzējs. Pavisam kas cits bija Rumpelis. Bet viņiem jau bija jāsadzīvo. Vai brīvība un demokrātija nebija tieši tāpēc, lai darbīgie varētu darboties un tos vairs nebremzētu limitētie iespēju griesti, kādi pastāvēja padomju laikos? Raimonds nekad veiksmīgos jaunbagātniekus nebija skaudis, bet pats meklējis iespēju sev, savām spējām un vajadzībām. Nu un kas, ka daudzas lietas notika ar pazīšanos? Bez tās jau neiztika neviens. Tikai šajos laikos lietišķai pazīšanai piedēvēja nosaukumu korupcija, kuru lietoja vietā un nevietā. Neviens tā arī līdz galam nespēja saprast, ka jēdzienu korupcija var attiecināt tikai uz valsts darbiniekiem. Un kurā attīstītā pasaules valstī gan šādas koruptīvas attiecības nepastāvēja? Visā pasaulē gan pilsoņi, gan valstis sacentās. Veiksmīgākie uzvarēja. Tā turpinoties arī radās atšķirības starp dzimtām, valstīm, reģioniem un civilizācijām. Tad vienā jaukā dienā neveiksmīgākie sāka dumpoties, mēģinādami sajaukt visas radītās vērtības, lai šajās jukās iegūtu arī sev kādus labumus. Rezultātā radās tādi absurdi kā strādnieku varas, kuras bez terora nu nekādi nespēja izturēt pat vismazāko konkurenci. Bet varbūt, ka arī tas bija normāli. Lai nu kā, bet Raimonds centās būt kopā ar veiksmīgajiem, jo, tādā komandā darbojoties, arī pats varēja iegūt daudz vairāk, lai arī tas varbūt bija uz vairākuma rēķina. Arī Latvijas valsts taču gāja uz kontaktiem ar attīstītākajām valstīm un distancējās no smagnējās Krievijas. Tas bija saprotami, tas bija loģiski. Bet vai ar šādām elitārām savienībām neapmierināto nepalika daudz vairāk? Un novārtā atstātie tagad bija pieteikuši karu Amerikai… xxx Nākošajā dienā Raimonds kopā ar Fārenhorstu brauca uz rajona pilsētu pie notāra. Vecais vīrs vēl no vakardienas bija ļoti domīgs. - Zini, - viņš pēkšņi pusceļā ierunājās, it kā būtu nonācis pie svarīga secinājuma. – Es te padomāju arī par tām politiskajām lietām pie mums Latvijā. - Nu, un? – Raimonds vairāk pieklājības pēc painteresējās. - Mēs , latvieši, esam īpatnēji cilvēki, kuri dzīvo tikai ar emocijām, - Fārenhorsts pavēstīja kā svarīgu zinātnisku atklājumu. - Kā tad tikai ar emocijām? – Raimonds nesaprata šo domu. – Nu jau jūs runājat pretī pats savai eksistencei... - Es runāju par lielāko daļu, - zinātnieks nepacietīgi pārtrauca sarunu biedru, it kā viņš runātu kādas nesvarīgas muļķības. – Piemēram, kas gan ir šī aizraušanās ar tā sauktajām liberālajām vērtībām? – nogaidījis, lai Raimonds ieklausās, viņš uzdeva viņam tiešu jautājumu. - Kā gan lai brīvība nepatiktu? – Raimonds nesaprata. - Redzi, arī tu tā domā, - Fārenhorsts bija apmierināts. – Bet kam gan šī brīvība tiek? Un vai tā ir brīvība visiem? - Katrs jau ir pats savas laimes kalējs, - Raimonds atrunājās ar nodrāztu parunu. Vecais zinātnieks iesmējās. 153

- Bet ja nu Latvija, bēgdama no krievu lāča, ir ieskrējusi otrā grāvī? Un tagad nokļuvusi alkatīgu vilku bara nagos? – Fārenhorstam jūtami patika savs salīdzinājums. - Bet cilvēkiem taču patīk liberālisms! Viņi par to arī balso, - Raimonds aizstāvējās kā īstens demokrāts. - Tāpēc jau es saku, ka viņi dzīvo ar emocijām, nevis ar prātu, - zinātnieks jutās gandarīts, jo Raimonds bija palīdzējis pierādīt viņa atziņu. - Bet liberālismā taču ir iespējami daudz lielāki sasniegumi, - Raimonds protestēja. – Vai gribēt sasniegumus nav prāta izvēle? - Atsevišķiem cilvēkiem jau šie sasniegumi arī tiek. Bet kopumā?... – Fārenhorsts viltīgi pasmīnēja. – Visu valsti kopumā šie atsevišķie sasniegumi nespēj pacelt tā, kā to spēj sociāli atbildīgāka domāšana un dzīvošana. - Kāpēc tad lielākā daļa balso, ja ekonomiski šis liberālisms valsti nespēj tik labi attīstīt? – Raimonds jau kļuva domīgs. - Tāpēc arī balso, ka katram ļoti gribas ticēt, ka tieši viņš kļūs par šo izredzēto, veiksminieku. Bet neviens neiedomājas, ka izredzes ir tik pat lielas kā loterijā, Fārenhorsts nobeidza savu teoriju. - Jūs gribat teikt, ka liberāla domāšana ir tikai ilūzija un tāds ziepju burbulis?Raimonds šaubīdamies vispārināja. - Valsts mērogā noteikti! – Fārenhorsts bija pilnīgi pārliecināts. – Attīstītās kapitālisma valstis taču jau labu laiku kā atteikušās no liberālisma, taču mums vēl tas jāizslimo. - Ja jau to prasa sabiedrības attīstības likumsakarības, tad taču viss ir normāli, Raimonds tomēr nesaprata zinātnieka paziņojumu lietderību. - Ja nedzīvotu tikai ar emocijām, varētu mācīties no citu kļūdām un no tām izbēgt, zinātnieks rezumēja. – Un nebūtu tās milzīgās atšķirības starp valdīšanu un tautu. XII Pagāja vēl viens gads un tuvojās Saeimas vēlēšanas. Rumpelis jau labu laiku vairs nebija premjerministrs, bet par cik viņa partija turpināja darboties valdībā, ietekme bagātajam vīram saglabājās. Visās svarīgajās apspriedēs valdošajā koalīcijā neiztika bez viņa vārda. Taču pie politiskā apvāršņa Latvijā parādījās partija, kura daudzsološi sevi dēvēja par Jauno spēku. Tā visai nosodoši attiecās pret jaunbagātnieku ietekmi valsts procesos. Un, kā jau uz katrām Saeimas vēlēšanām, kad vienmēr parādījās kāds jauns līderis, tauta uz šo partiju lika lielas cerības. Bet šīs partijas līderis jau no pašas atmodas bija sevi pierādījis kā nelokāms neatkarības cīnītājs un solījās reizi pa visām reizēm darīt galu valsts nozagšanas izpausmēm no vadošo politiķu puses un korupcijai zemākajos līmeņos. - Nu būs ziepes, - Bimbons bažīgi pacēla acis no dienas avīzes. – Šie deklarē, ka nekādās saistībās ar Rumpeli neielaidīšoties… - Kur tad šie liksies? Vai tad vieni paši dabūs piecdesmit procentus Saeimā, Meijers īpaši neņēma Jauno spēku nopietni. - Tā nesaki, tur ir nedaudz savādākas lietas, - Bimbons tomēr neatmeta savas raizes. Ruperts sēdēja, atlaidies Bimbona terasē uz ādas dīvāna, un tikai klausījās, ko runāja partneri, kuri vairāk apgrozījās sabiedrībā. Viņš visu šo gadu bija noņēmies, lai atpelnītu Ņujorkas krīzē biržā zaudēto un vēl kaut ko piepelnītu klāt, tā kā vietējām norisēm bija iznācis sekot daudz mazāk. 154

- Kas tur var būt savādāks, - Meijers negribēja piekrist. – Uz katrām vēlēšanām parādās jauna partija, kas sola nezin ko, bet, kad sāk strādāt, tad izšķīst jau esošajā varas aparātā un no lielajiem solījumiem tāds čiks vien sanāk. - Šoreiz ir iejaukti cilvēki no ārpuses, kuri grib visus esošos dūžus nomainīt ar saviem, - Bimbons viszinīgi pavēstīja. – Vai neko neesat dzirdējuši, ka Berezovskis Latviju grib izmantot par placdarmu cīņai pret Putinu? - Tādas runas jau klīst, bet esošie tik viegli nepadosies, - Meijers tomēr negribēja ticēt, ka kaut kas var būtiski mainīties. - Jā, bet stīvēšanās var sanākt krietna, tā kā jānodara tās savas lietas, kamēr vēl ir laiks, - Bimbons pievērsās kam tuvākam un reālākam. - Par to jau es arī saku, - Meijers jūtami atdzīvojās. – Ko jūs tur velkat ar to līguma parakstīšanu? Jāsāk skaitīt nauda! Ančupānam jau no vasaras vidus dividendes ir kontā. Arī no pagājušā gada... Meijers bija pārgaidījies, jo viņam, tiklīdz sāksies naudas plūsma caur viņa ofšoru, bija apsolīts viens procents peļņas pašam. Tā viņš bija izprasījis, atsaucoties uz to, ka Ruperts jau kaut ko bija dabūjis un arī Bimbonam tika no Ruperta un vēl dažiem pārskaitījumiem, kuri bija izdarīti vietējām sabiedrisko attiecību firmām visas lietas popularizēšanai. - Tieši tāpēc jau es paaicināju Rupertu, - Māris vērsās pie Raimonda. - Un kas tad ir? Cik tālu jūs ar Ančupānu esat ar to sadarbības līgumu? – arī viņš kļuva ziņkārīgs. - Nu jau vairāk kā pus gadu viņš analizē, kalkulē, bet īstenībā tikai velk gumiju, Bimbons bija jūtami neapmierināts. – Tad nu, Raimond, pienācis tev atkal laiks pastrādāt… - Un ko Rumpelis par visu to saka? – Raimonds ieprasījās, atiedams no aktuālās viņu pašu tēmas. - Ko Rumpelis? Viņam jau savos augstumos liekas, ka viss vislabākajā kārtībā. Viņš domā tāpat kā Valdis, ka bez viņa partijas nekāda jauna valdība nevarēs sanākt, Bimbons izskatījās norūpējies. - Nu, Latvija jau ir raksturīga ar to, ka nevis jauni spēki pārņem varu, bet vecie spēki iesūc jaunos sevī kā tādā purvā, - Raimonds beidzot izteica arī savu viedokli. – Tā jau sen izteicās viens atmodas līderis. - Ja nu tas arī šoreiz atkal tā būs, tad jau mēs varam dzīvot mierīgi, bet, ja nē… Bimbons zīmīgi pakasīja savu pauri. – Tad varam sagaidīt, ka mūsu projektu pamatīgi pluinīs. - Ja jau līgums būs noslēgts, tad būs par vēlu, - Valdis cerīgi ieteicās. – Tu taču paredzēji pamatīgu laušanas sodu. - Laušanas sods ir pieci miljoni, - Bimbons atgādināja. – Pa pusei miljona mums katram… Bet līgums ir jāparaksta tuvākajās dienās. Tad arī varēsim taisīt vaļā pārstāvniecību. - Tu taisīsi vaļā vēl pārstāvniecību šeit Latvijā? – Meijers bija pārsteigts par šādu jaunumu. - Kā nu bez pārstāvniecības! Tam visam ir jāizskatās oficiāli un atklāti. Jo skaļāki mēs būsim, jo mazāk kāds iedomāsies mums piekasīties, - Bimbons izklāstīja savu nostāju, kuru Raimonds jau zināja. – Bet tu, Valdi, diemžēl pārstāvēt nevarēsi, jo tev jau ir cits darbiņš. Es domāju, ka Raimondam nāksies līst laukā no savas pagrīdes. Un, protams man pašam arī. - Es jau arī nemaz nealkstu zīmēties, - Meijers nemaz nelikās sarūgtināts. 155

- Bet tev, Raimond, vajadzētu atkal satikt Ančupānu un viņu pamudināt, - Bimbons atgriezās pie aktuālajām lietām. - Es domāju, ka labāk būtu, ja šoreiz mēs abi… - Raimonds ieteicās. – Mums ar viņu tās attiecības tādas, ka uz kašķi vien velk, - viņš tālredzīgi paredzēja. - Nu varbūt šoreiz arī varam ar Ančupānu satikties abi, kā nekā nekāds oficiāls pārstāvis tu Kampmeijeram vēl neesi, Bimbons diezgan labprātīgi piekrita. xxx Ančupāns savu Digitālo centru bija iekārtojis vecajā Rīgas daļā trīs plašās istabās ar atsevišķu ieeju no ielas. Nu jau vairāk kā gadu viņi strādāja jaunajās telpās projām no Kaminska. Darbs ritēja klusi un nesteidzīgi. Reizi trijos mēnešos Ančupāns satikās ar televīzijas komitejas pārstāvjiem, lai saskaņotu topošās koncepcijas izstrādi. Pārējā laikā viņš uzklausīja dažādu sabiedrībā redzamu cilvēku domas par digitalizācijas plusiem un mīnusiem, tajā pašā laikā pie katras iespējas palieloties, ka viņa konsultanti no Holivudas ir atraduši speciālu firmu, kura būs vislabākā Latvijas digitalizētāja. Tā teikt strādāja, neko tā īsti nemaz nedarot. Kārtīga alga nāca, bet pārstrādājies Ančupāns nemaz nejutās. Arī ar savu sekretāri Jutu Ančupāns bija samierinājies. Lai nu kā, bet šis meitēns bija krietni palīdzējis novērst iespējamu spēcīgu opozīciju. Tagad Slāvietis ar saviem digitalizācijas piedāvājumiem lika viņus mierā. Bet nu bija jāparaksta līgums ar šo Kampmeijer digital medies. Tas bija pats svarīgākais, kāpēc lēni, bet noteikti bija virzījies klusais līdzšinējais process. - Ko tu saki par to līgumu? – Ančupāns iejautājās savai sekretārei, ņurcīdams rokās biezo papīru paku. - Vai kas jāpielabo? – Juta lēnajā dienas plūdumā bija vienmēr gatava darboties. - Nē, es domāju, ko tu saki par saturu? Vai tu parakstītu tādu līgumu? – Ančupāns cerēja, ka varbūt viņa ar Rupertu ir ko runājusi un tagad kaut ko nevilšus izpļāpāsies. - Saturā iedziļināties jau būtu jurista, ne sekretāres darbs, - Juta tikai atteica, nepārtraucot pievīlēt vienu no saviem koptajiem nadziņiem. - Vai tad nevar tāpat uzprasīt līdzcilvēka domas? – Ančupāns mēģināja pielabināties, lai gan Juta pēc šefa uzmākšanās vairāk kā gadu atpakaļ vienmēr turējās zināmā distancē attiecībā uz lietām, kurām nebija tiešs sakars ar viņas izpildāmajiem pienākumiem. - Kas tad jums uznācis, ka gribat zināt manas domas? – viņa vēsā pieklājībā painteresējās. - Redzi, man ir tāda sajūta, ka mani grib pamatīgi apčakarēt, - Ančupāns atklāja savu jau ilgi krājušos bēdu. - Kādā ziņā tad jūs var apčakarēt? – Juta ieinteresējās, jo Raimonds bija pieteicis sevišķu uzmanību pievērst Ančupāna personiskajai attieksmei pret notiekošo. - Un ne tikai mani, bet tevi arī… - Ančupāns mēģināja ar viltu izspiest no sievietes ko vairāk. - Kā tad vēl mani var apčakarēt? – Juta neticēja nevienam Ančupāna vārdam. – Mani kārtīgi ar savām izdarībām izčakarējāt jūs! Bet Raimonds parūpējās, lai es nepaliktu bez darba. 156

- Es runāju par lielākām lietām kā tikai darba dabūšana… - Ančupāns noslēpumaini pieklusa. Varbūt izdotos šo sievieti sakārdināt ar lielajām summām? - Tur taču grozās tādi miljoni... – viņš daudznozīmīgi ieminējās. - Es galīgi nesaprotu, par ko jūs te esat iesācis runāt, - Juta vedināja savu šefu izteikties skaidrāk, pie sevis domādama, ka nav vairs tālu tas brīdis, kad Bimbons viņu ņems pie sevis strādāt par dubultu algu, kā bija solījis. Pārstāvniecība bija jāver vaļā, tiklīdz tiks parakstīts šis līgums. Tātad arī Juta bija ieinteresēta tā ātrākā parakstīšanā. Bet kā lai piedabū šo Ančupānu līgumu parakstīt? - Redzi, tas līgums… - šefs pie sevis vēl pārlika, cik daudz Jutai vajadzētu atklāt no tā, ko viņš zināja. – Tas līgums, ko viņi iesniedza, mums ir sastādīts klaji neizdevīgi. - Bet kāpēc tad jūs neizmaināt tos neizdevīgos punktus? – Juta it kā naivi ieprasījās. - Ja es sākšu kaut ko mainīt, tad Kaminskis mani vienkārši atlaidīs no darba, Ančupāns pētīja Jutas sejas izteiksmi, lai no tās izprastu, cik dziļi viņa sekretāre izprata savstarpēji saistīto sistēmu, kuru viņi bija izveidojuši. - Bet tu taču aizstāvi Kaminska intereses, - Juta tikai turpināja spēlēt naivo. – Kāpēc lai viņš tevi atlaistu? - Oficiāli jau Kaminska… - Ančupāns tomēr nolēma atklāt Jutai nedaudz vairāk, jo citādi viņa nevarētu Rupertam nodot viņa neapmierinātības iemeslu. – Bet kas ir Kaminskis? Tā ir valsts iestāde. Tātad bezsaimnieka manta. Viss izdevīgums mums var nākt no Kampmeijera. - Bet mums taču šeit maksā algu, - sekretāre mēģināja formāli iebilst, lai gan pati ļoti labi zināja, ka viņas labums būs tas, ka viņa Kampmeijerā strādās. - Kas ir tie daži tūkstoši mēnesī salīdzinājumā ar to, ko dabūs Kampmeijera dibinātāji, - Ančupāns žēlojās. - Es par dažiem tūkstošiem mēnesī nezin ko būtu ar mieru darīt, - Juta salīdzināja Ančupāna vēlmes ar savējām. – Un par Kampmeijeru taču mums atnāca ekspertīzes slēdziens, ka ir izdevīgi ar to sadarboties. - Ja jau paši sevi iesaka, tad vilkam par uzkodu būt arī var pataisīt par izdevīgu, Ančupāns paironizēja. - Nu jau gan jūs pārspīlējat, - Juta vairāk domāja par savu algu, kura bija mērāma simtos nevis tūkstošos un par tās palielināšanu, kas bija daudz reālāka. Visi šie tūkstoši likās nedabīgi uzpūsti, lai arī vīri ar tādām likmēm darbojās. Bet, kāpēc viņiem tik daudz maksāja, tas Jutai līdz galam nebija saprotams. – Es nesaprotu, kāpēc nevar to līgumu parakstīt un arī digitalizēt tos televīzijas kanālus? Bet vienmēr jāurķējas kaut kādās niansēs, kamēr viss saputrojas līdz bezjēdzībai, - viņu Ančupāna pļāpīgums sāka jau kaitināt. - Ja es te parakstu valstij neizdevīgu līgumu, tad man par to kaut kas no otras puses pienākas, - Ančupāns jau bija aizdomājies līdz konkrētai rīcībai. – Un pienākas nevis kādi nieki, bet kārtīga summiņa… Viņš paņēma pildspalvu un ar vieglu roku dubultoja visus izmaksu skaitļus līguma lapās. - Tagad tev būs jāpastrādā, - viņš izlaboto līgumu atdeva Jutai, lai tā veiktu atbilstošos labojumus datorā. xxx Sestdienā Juta atkal bija pie Raimonda un abi nesteidzīgi dzēra vēlu rīta kafiju. Jau vairākas krūzītes bija iztukšotas, un Juta piepildīja aparātu no jauna. 157

- Vai jūs drīz taisīsiet vaļā to savu pārstāvniecību? – viņa ieprasījās, kad Raimonds nolika malā jau izlasīto rīta avīzi. - Kas ir? Vai Ančupāns atkal uzmācas? – Raimonds sarauca uzacis. - Nē, kopš tā laika, kad viņam pateicu, ka tev visu izstāstīju, viņš nav pat mājienus uz to pusi atļāvies, - Juta iesēdās Raimonda klēpī un vīrietim pieglaudās. - Tad jau viss kārtībā, - viņa rokas sāka glāstīt sievieti, un pēc brīža viņš to aiznesa uz vēl nesaklāto gultu. - Tu gan esi nerātns! – Juta locījās Raimonda apskāvienos, tiekdamās arvien tuvāk. Un abus pārņēma neprātīga kaislība, kāda viņiem gadījās bieži. - Kas tad tur bija ar to pārstāvniecību? – Raimonds iejautājās, kad intīmais brīdis bija pārgājis. - Es tikai tāpat painteresējos, - Juta salēja krūzītēs jauno kafijas devu. - Pārstāvniecība būs tad, kad Ančupāns parakstīs līgumu, - Raimonds paziņoja. – Jā, kā tur īsti ir ar to līgumu? Cik ilgi vēl viņš domā to parakstīšanu vilkt? - Viņš to līgumu nesen pielaboja, - Juta sāka stāstīt. – Tikai es nesaprotu, kāda viņam bija vajadzība visas summas, kuras bija paredzētas, dubultot… -Viņš visas summas dubultoja? – Raimondam tas nāca kā vislielākais pārsteigums. No vienas puses jau izpildītājiem vajadzētu priecāties par šādu absurdu gājienu no pasūtītāja puses. Taču no otras puses Raimonds saprata, ka Ančupānam kaut kas ir aiz ādas. - Jā! Pirms tam vēl kaut ko muldēja, ka mūs abus ar viņu gribot apčakarēt, - Juta jautājoši palūkojās Raimondā. – Vai tā ir? Vai jūs mūs gribat apšmaukt? - Nu, ko tu! Man patīk tevi čakarēt, nevis apčakarēt, - Raimonds iesmējās. – Un man ir tādas aizdomas, ka tev arī tas tīri labi patīk… - Beidz te tās savas divdomības! Es tagad runāju nopietni, - Jutai nepatika, ka Raimonds izvairās no tiešas atbildes. - Ja nopietni, tad neviens nevienu netaisās apčakarēt, - arī Raimonds kļuva nopietns. – Tas ir bizness, kurā katram sava vieta. - Bet kāpēc tad Ančupāns ir tik neapmierināts? – Juta tomēr gribēja noskaidrot. - Kaut kāda nojausma par to man it kā varētu būt, - Raimonds iedzēra krietnu kafijas malku. – Par cik es Ančupānu pazīstu ne pirmo dienu… - Tad pastāsti, kas ar viņu ir? – Juta nelikās mierā. – Man jau sāk likties jocīgi, ka viņš pats sev neizdevīgi paaugstina izmaksu likmes. Vai tad tā nav? - Tev ir pilnīga taisnība. Tas nav normāli, - Raimonds aizdomājās. – Es domāju, ka viņš gribēs par to izspiest krietnu kukuli. - Bet tas taču draud ar tiesu, - Juta nobažījās. - Tev kā sekretārei nekas nedraud, - Raimonds mierināja. – Bez tam tu taču vairs ilgi tur nestrādāsi. Tā kā uztraukties nav par ko. Jāuztraucas būtu man un Bimbonam. - Par ko tad jums? – Juta nesaprata. - Tāds divas reizes lielāks projekts daudz vairāk piesaistīs nelabvēļu uzmanību, Raimonds paskaidroja savu attieksmi. – Saprāta robežās jau tā cenas bija izskaitļotas maksimāli. Bet tagad vēl divas reizes vairāk!… Tas Ančupāns ir jāved pie prāta. - Bet kāpēc viņš tā dara? – Jutai tomēr gribējās dzirdēt kādu izskaidrojumu. - Ančupānam vienkārši ir radusies nenormāla apetīte, - Raimonds paskaidroja savu versiju. – Viņš jūt, ka mēs ar Bimbonu nopelnīsim vairāk, un viņam arī vajag tik pat daudz. Un viņš ir gatavs iet uz neprātīgu risku. xxx 158

- Tas Ančupāns ir galīgi traks! – uzzinājis par līguma labojumiem, Raimonds piezvanīja Bimbonam. - Tagad viņš vismaz ir gatavs līgumu parakstīt? – Mārim galvenokārt interesēja gala rezultāts. - Parakstīt jau ir gatavs, bet tu saproti, kas tā būs par summu, - Ruperts bija krietni satraucies. - Nu, piecdesmit miljonu vietā simts miljoni, - Bimbons pārlika filozofiskā mierā. – Man par to būs jāparunā ar Rumpeli. - Bet tas taču būs skandāls! – Raimonds gandrīz nevaldīja pār sevi. – Tas Ančupāns ir steidzīgi jānoliek pie vietas. - Ar to nolikšanu tā nesteidzies! – Bimbons brīdināja. – Runāsim abi kopā, kā jau bijām paredzējuši. - Bet tu padomā, no kurienes mēs ņemsim viņam ko maksāt? – Raimonds norūpējās. – Kampmeijerā taču jau visas daļas ir sadalītas. Un es negribu ielaisties tik klajā korupcijā. - Ko dot jau varētu atrast, - Bimbons viltīgi iebilda. – Sevišķi, ja ienākumi būs daudz lielāki… - Kur tu ņemsi tos lielākos ienākumus, ja banka par akcijām vairāk kā piecdesmit miljonus negribēs dot. Tas visu tā sarežģī! Un tikai Ančupāna mantrausības dēļ, – Raimonds bija sašutis. - Nu, pagaidi, es runāšu ar Lielo Papu. Kā viņš teiks, tā arī darīsim, - Bimbons mēģināja nobeigt sarunu. -Tad lai Lielais arī viņam piešķir kaut ko no savas daļas, ja viņš tādas lietas akceptē, - Raimonds vēl joprojām neapmierināts noteica. xxx Rumpelis uzklausīja Bimbonu ļoti nopietni. Tikai laiku pa laikam sportiskā vīra acu kaktiņos ievilkās tādas kā smīna rieviņas. - Tu saki, tas Ančupāns ir nolēmis spēlēt uz visu banku? – viņš stāsta beigās rezumēja. - Jā, tā izskatās, - Bimbons apstiprināja pareizo secinājumu. - Nu, ko… - Rumpeļa skatiens kā divi iecentrēti šķēpi urbās sarunas biedrā. – Tad spēlēsim arī! – viņš izlēmīgi uzsita ar roku pa savu ozolkoka rakstāmgaldu. - Bet tās Ruperta bažas, ka tas piesaistīs projektam lielāku uzmanību? – Bimbons lūkojās savam šefam pretī sarauktām uzacīm. - Tas jau tāpat piesaista uzmanību, un ja kāds gribēs… - Rumpelis pavīpsnāja. – Bet tas vīrs izrādās lielāks spēlmanis, nekā es biju iedomājies, - Rumpeļa balsī ieskanējās atzinība. - Bet no kā mēs viņam maksāsim? – Bimbons lietišķi painteresējās. – Pārējie negribēs, ka viņu daļas samazina. - Tādi jau viņi ir, - Rumpelis iesmējās. – Visā, kas dabūts, ieķeras ar zobiem kā tādi suņi. - Varbūt kaut ko no jūsu puses? – Bimbons ieminējās. – Ruperts saka, ka uz tādu avantūru tikai jūs uz savu atbildību varat iet. - Ko Ruperts vispār var teikt, kas viņš tāds ir? – Rumpelis paņēma antīku ziloņkaula papīra nazi un sāka ar to rotaļāties. – Viens no sīkajiem gariņiem, kas grib izsisties cilvēkos… 159

- Ideju tomēr uzķēra viņš un arī ar Losandželosas Lorencu viņš saveda kopā, Bimbons mēģināja draugu aizstāvēt. - Un par to viņam ir piešķirta krietna daļa, - Rumpelis sadusmojās. – Tā kā būtu turējis muti… - Bet šī lieta ar Ančupānu tomēr kaut kā jāatrisina, - Bimbons iztapīgi iebilda. - Nu, jāatrisina jau ir! Un tas darbonis jau arī ar mazāk kā desmit procentiem nebūs ar mieru, - Rumpelis sāka rēķināt. – Bet man vienalga kļūst vairāk. Mācieties zēni, badmiras, cik Tētiņš nav skops. Lai jau iet no manas daļas! Bet, kad būs jāvāc augļi, tad visi būs naski saņemt vairāk… - viņš vēl pamoralizēja. - Bet vai visa tā politika nesarežģīsies, banka negribēs tik lielu naudu aizdot, Bimbons netieši atgādināja iespējamos sarežģījumus. - Kad nāks laiks, izspiedīsim papildu valsts galvojumu, - Rumpelim jau likās, ka saruna ir pabeigta. – Tā kā darbojies tikai! - Bet, ja politiskā situācija mainīsies? – Bimbons tomēr bažījās, jo Rupertam bija daudz taisnības. - Kas nu te var mainīties? Kā gāja, tā arī ies! – Rumpelis bija ļoti pašpārliecināts. xxx Raimondu mocīja sliktas priekšnojautas, ka lietas varētu stipri sarežģīties viņu pašu nesaprašanās dēļ. Cik labi, ka viņš kaut nelielu, bet viņam pilnīgi pietiekamu daļu jau bija paņēmis un tagad ar to strādāja. Lai arī nauda pelnījās lēni un grūti, tā tomēr bija labāk. Raimonds atcerējās akadēmiķa Fārenhorsta teikto par lielo naudu, kura ar savu vilinājumu mēdz ievest mūs visādās nejēdzībās. Toreiz viņš teikto bija uztvēris tikai kā veca un dzīves pieticību pieņemoša cilvēka spriedelēšanu. Bet vai ar Ančupāna negausību tiešām neveidojās viena liela nejēdzība? Un tagad vajadzēja iet strīdēties ar Ančupānu, lai viss jau izdarītais nepajuktu nebūtībā. Nē, nē, vairāk nekad un nekur, kur ir iesaistīti tik dažādi cilvēki! – tā Raimonds sev nozvērējās. Un tad pienāca arī norunātā sarunu diena. Ruperts ar Bimbonu bija vienojušies, ka neizrādīs savas zināšanas par Ančupāna plāniem un ļaus viņam pašam visu izstāstīt un pamatot. Tomēr Raimonds ievēroja ka Digitālā centra direktors ir satraukts un nemierīgs. Tiklīdz viņi ieradās Ančupāna birojā, tā direktors viņus ieveda savā kabinetā. Turpat blakus atradās servējamais galdiņš ar dzērieniem un glāzēm, un saimnieks piedāvāja pirms sarunām iestiprināties. Raimonds atteicās, bet Bimbons ar Ančupānu saskandināja glāzes. Raimonds tikmēr ieslidināja roku iekšējā kabatā un ieslēdza diktofonu. - Nu, kas tad ir ar to līgumu? – Bimbons iejautājās. – Vai parakstīji? Ančupāns aizgāja aiz rakstāmgalda, uz kura atradās pabiezā apdrukāto papīru kaudzīte un to pārcilāja. - Redziet es te domāju, domāju un izdarīju dažus labojumus, - Ančupāns centās slēpt savu saspringtību, kuru neaizgaisināja arī iedzertā alkohola malks. - Vai nu vajadzēja visu tā sarežģīt? – Bimbons ieprasījās. - Tā ir ļoti būtiska lieta, - Ančupāns ar strauju žestu nosvieda līguma paku viņa priekšā uz galda. 160

Bimbons tikai uz mirkli uzmeta līgumam acis, to pavirši pāršķirstot, un tad atkal palūkojās uz partneri. - Viss divas reizes lielāks? – viņš izlikās izbrīnīts. – Kā tad tas būtu jāsaprot? Vai tu gribi darboties mūsu labā? - Es gribu darboties pats savā labā! – Ančupāns noprecizēja. - Nesapratu? – Bimbons vedināja viņu izteikties pilnīgāk. - Es gribu vienreiz runāt pilnīgi atklāti, - Ančupāns iesāka, apņēmīgi sasliedamies. – Visa šī lieta ir veikli sakombinēta afēra. Tad kāpēc es par to visu saņemšu mazāk nekā jūs? - Mēs jau vēl nezinām, ko mēs saņemsim, - Bimbons noprecizēja. – Tas atkarīgs no biznesa veiksmes. Bet jūs, Ančupāna kungs, jau labu laiku saņemat pieklājīgu algu un saņemsiet visā līguma darbības laikā daudzus gadus. - Par afēru es pilnīgi kategoriski nevaru piekrist! – Raimonds izteiksmīgi iejaucās. - Lai nu paliek epiteti, - Bimbons tikai nevērīgi piezīmēja. – Bet būtība jau ir tajā, ka Ančupāns un mēs esam dažādās riska grupās... - Beidziet šīs runas! Vai jūs mani par muļķi uzskatāt? – Ančupāns no sasprindzinājuma piesarka. – Jums viss jau ir precīzi izrēķināts. Tad nu es arī izrēķināju. Palielinām divas reizes un puse no pielikuma man. Tas ir ceturtā daļa no visa. Jums izdevīgi un man izdevīgi. Vai tā nav? - Vai tu saproti, ka tu mani mēģini pamatīgi iegāzt! – Raimondu pārņēma spējas dusmas par šādu neprātīgu pieprasījumu. Viņš pietrūkās kājās, sagrāba Ančupānu ar abām rokām aiz žaketes atlokiem un sāka dauzīt viņu pret sienu. Ančupāns tikai bezpalīdzīgi mētājās ar rokām. – Es taču nositīšu to nepateicīgo maitu! – Raimonds vai sēca dusmās, kas bija viņu pārņēmušas. - Palīg!... – Ančupāns izdabūja aprautu kliedzienu. – Tu esi galīgi traks! – Latvijas galvenā digitalizētāja rokas mētājās kā aizšauta putna spārni. - Nevis traks!... Traks es biju, kad tev darbu izgādāju, - Raimonds, turpinādams Ančupānu purināt, aizgūtnēm lamājās. - Pietiks, pietiks! – abiem pa vidu iejaucās kalsnais, bet sīkstais Bimbons un atrāva Raimondu no Ančupāna. – Tā nu mēs galīgi nekur netiksim… - Vai tu saproti to nekaunību? – viņš tomēr nespēja tik ātri nomierināties. – Es viņu iesaku. Viņš saņem ļoti pieklājīgu algu. Bet tagad nekaunas uzprasīt tādu kukuli! Es gribu distancēties no visām tālākām sarunām! – Raimonds uzsvērti atgriezās savā krēslā. - Es to tā neatstāšu! – nu Ančupāns bija atguvies un draudēja no savas puses. - Tikai mieru, vīri! – abiem pa vidu Bimbons centās novērst nevajadzīgos asumus. - Kā jau es teicu, es distancējos un par šo tēmu vairāk neko negribu zināt, Raimonds strauji piecēlās un izgāja no Ančupāna kabineta. Priekštelpā, kur sēdēja Juta, Raimonds pilnībā nomierinājās un izslēdza diktofonu. - Tu taču liecināsi, kā es reaģēju uz Ančupāna dubultajām cenām? – viņš veltīja draudzenei viltīgu smīnu. Bet tad vēl pagājās atpakaļ Ančupāna kabinetā. - Es to cilvēku vairs negribu redzēt! – ieraudzījis Raimondu atgriežamies, Ančupāns ieņēma kareivīgu pozu. - Viltīgs tu, draudziņ, esi, - Bimbons iesmējās. – Droši vien visu to ierakstīji, lai vēlāk būtu tīrs kā eņģelītis… 161

- Ko ierakstīja? – Ančupāns satraucās. – Vai tu kaut ko ierakstīji? Tūlīt velc ārā! - Nomierinieties! – Ruperts jau smaidīja. – Es tikai gribēju ieteikt, lai jūs tam cenu paaugstinājumam izdomājat arī kaut kādu vismaz formālu pamatojumu, citādi tas līgums būs vēlreiz jāpārstrādā. Bet laika nav. - Kādu vēl pamatojumu? – Bimbons uzreiz nesaprata, jo viņi ar Raimondu neko tādu nebija runājuši. - Kaut vai kādas utopiskas garantijas, uz gadiem divdesmit, teiksim, - Raimonds ieteica. – Ielieciet joka pēc tādu punktu. Lai Ančupāns rūpējas par patērētājiem. Tad var arī prasīt lielāku maksu… Raimonds vēlreiz iesmējās, pagriezās un izgāja no kabineta. Nu jau gan uz neatgriešanos. xxx Tā nu ar lielām mokām un ķīviņiem līgums starp Latvijas Digitālo centru un Kampmeijer digital medies tika parakstīts un Bimbons iesniedza dokumentus Kampmeijera pārstāvniecības atvēršanai Latvijā. Raimondam atsākās regulārs darbs pa dienu, no kāda viņš jau bija paspējis atradināties. Bet tik pieklājīgu algu gan viņš vēl nebija saņēmis. Nu varēja dzīvot tikai no algas, vēl kaut ko atlikt, un brokeru kompānijā ieguldīto naudu tikai apgrozīt, no tās neko nenoņemot. Juta jau ar pirmajām Kampmeijera pastāvēšanas dienām, kā Bimbons bija solījies, strādāja pie viņiem. Un Raimonds jau sāka domāt, ka jāņem būtu šī sieviete dzīvot pie sevis. Pārāk jau viņu dzīves bija satuvinājušās, un diez vai ar kādu citu viņam vēl izdotos tik lieliski saprasties. - Nu mēs esam pēdējā posmā, - kādu dienu Bimbons ierunājās. – Tūlīt pēc jaunā gada Ančupāns sāks nopietnākus pārskaitījumus, un būs jāgādā viņam tie raidītāji un citas iekārtas. - Jā, viss tomēr izdevās, lai cik neticami tas arī likās sākumā, - Raimonds nevērīgi viņam piebalsoja. - Klausies, es tev tomēr gribēju uzprasīt, - Bimbons cieši ielūkojās drauga sejā. – Tu taču to sarunu ar Ančupānu ierakstīji? Mani tu nepiemānīsi, es zinu, ka tev ir tieksmes sev sagādāt attaisnojumus nelāgiem gadījumiem. - Protams ka ierakstīju, - Raimonds no Māra nemaz netaisījās slēpt savu nodrošināšanos. - Es tev neprasīšu, lai tu man atdod to ierakstu, lai gan vajadzētu, - Bimbons par kaut ko aizdomājās. – Bet tu man apsoli, ka noslēpsi to tā, ka neviens… Vai saproti? - Bet protams! – Raimonds nesaprata drauga bažas. – Tas jau tikai pēdējam gadījumam, ja man pēkšņi ūdens sāks smelties mutē. - Es jau saprotu, ka pret Ančupānu tev nekādas mīlestības nav, - Bimbons it kā paskaidroja savu interesi. – Bet tas materiāls jau kompromitē ne tikai viņu, bet arī mani. Un visu lietu. Ja kas nojūk un šitāds materiāls parādās, tad mēs diez vai varam pretendēt uz līguma laušanas soda dabūšanu. Galu galā tas nav arī tavās interesēs, - Kampmeijera oficiālais pārstāvis atgādināja. - Tā nu laikam iznāk gan, kā tu saki, - Raimonds piekrita, ka tik atklāts kukuļa pieprasījums un piekrišana to dot, uzliek atbildību arī devējiem. - Tad nu skaties, ka ar savu pārāko piesardzību tu ziepes nesataisi visiem, Bimbons brīdinoši ieteica. 162

- Vai nu es mazais bērns, vai? – Raimonds nemaz neuztraucās, jo savus ierakstus, cieši iekonservētus, viņš jau bija apracis savas māsas dārzā Vecāķos. Tādā vietā, kur nevienam nevarēja ne prātā ienākt kaut ko meklēt. XIII Nākošā gada notikumi sāka attīstīties daudz ātrākā tempā nekā tas bija noticis līdz šim. Vispirms jau Rumpelim neizdevās vienoties ar Jaunā spēka politiķiem un valdība tika sastādīta bez viņa partijas cilvēkiem. - Mēs nebūtu nekāds jaunais spēks, ja biedrotos ar tiem, kuri varu ir izmantojuši iedzīvošanās nolūkā, - jaunais premjera kandidāts deklarēja. Tauta cerēja. Tautas cerības nedrīkstēja pievilt. Valdības deklarācijā kā galvenā prioritāte tika minēta cīņa ar korupciju un valsts nozagšanu. - Ir jāatrod beidzot īsts vadītājs Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, jaunais premjers akcentēja. – Ir vajadzīgi rezultāti! It īpaši premjers šo savu prioritāti akcentēja sarunās ar jauno iekšlietu ministru, lai tas savās struktūrās sameklētu piemērotus cilvēkus, kuri varētu kandidēt uz pagaidām praktiski nestrādājošā KNAB vadītāja posteni. Jaunā valdība, nomainot svarīgākajās pārvaldes struktūrās vecos vadītājus pret saviem cilvēkiem, sāka nostiprināties. Pagāja ziema. xxx - Kas mums būtu par dzīvi, ja Rumpelis paliktu pie varas vēl četrus gadus, Bimbons sūrojās, parakstīdams kārtējā pusotra miljona pārskaitīšanu uz Meijera firmu Maltas salā. - Bet kas tad mums vainas tagad? – Juta neizpratnē iejautājās, paņemdama papīrus un taisīdamās doties uz banku. - Tagad man ir tāda sajūta, ka ar katru parakstu es parakstītu sev nāves spriedumu, Bimbons kratīja sirdi. - Vai nu tā gluži ir? – sarunā iejaucās turpat blakus strādājošais Ruperts. Viņš gatavojās Kampmeijera pārstāvniecības sasauktajai preses konferencei. - Nu, nav jau, nav, - Bimbons atzinās. - Tās jau ir tikai manas subjektīvās izjūtas. Ar firmu viss ir tā, kā vajag. Strādājam atbilstoši parakstītajiem līgumiem. Esam pilnīgi legāli. - Tad ko tu te radi paniku? – Raimonds neapmierināti ieprasījās. Viņam likās, ka tagad pirms preses konferences vislielākā slodze ir viņam. - Vai tad nevar pažēloties par savām izjūtām, - Bimbons aizvainoti taisnojās. – Tāpat mums šeit tikai tāda teātra spēlēšana vien ir… - Tev teātris, bet man vajadzēs tikties ar tiem žurnālistiem, - Ruperts sabozās. 163

- Visi tie žurnālisti būs sarunāti no mūsu sabiedriskā tēla veidotāju firmas, Bimbons skaidroja. – Ja kaut ko pateiksi ne tā, tas tiks izlabots. - Bet vienalga, kaut kas taču man jāsaka būs, - Raimonds bija aizņemts ar savām domām. – Nevaru taču es izskatīties kā pilnīgs idiots. - Bet es? Ja nu es izrādos pilnīgs idiots? – Bimbons pēkšņi ieprasījās. - Par kādu idiotismu tu runā? – Raimonds nesaprata. - Visa šī lieta... - Bimbons neskaidri noteica. – Mani brīdināja… Tas nu no drauga puses bija kaut kas jauns! - Kas un par ko tad tevi brīdināja? – Ruperts bažīgi noprasīja. - Man Līga pareģoja jau sen, ka Rīgā es lauzīšu sev kaklu, - Bimbons atklāja savu bažu cēloni. - Un tu tici tādiem pareģojumiem? – Raimonds iesmējās. - Nemaz nesmejies, Līgas vecmāmiņa bija visā Kurzemē pazīstama zintniece. Un arī Līgai tas izdodas, - Bimbons izskatījās ļoti nopietns. - Ja jau tu tā ticēsi, tad lauzīsi arī, - Raimonds ironiski noteica un atgriezās pie saviem darbiem. xxx Jaunais iekšlietu ministrs turpināja iepazīšanos ar savām struktūrām, un nu bija kārta pienākusi Ekonomikas policijas nodaļai. - Es negribu nekādas oficiālas sanākšanas, - ministrs Kārkliņš skaidroja Ekonomiskās policijas priekšniekam Ozolam. - Kā vēlaties, - brašais majors sasita papēžus un nostājās miera stājā. - Brīvi! Un turpmāk, lūdzu bez šādām oficiālām izpausmēm, - Kārkliņš mēģināja satikšanās atmosfēru padarīt brīvāku. – Sākumā es gribētu uz cilvēkiem paskatīties un iepazīties pēc iespējas neoficiāli, kā kolēģis, kurš ieskrējis papļāpāt par samilzušām problēmām, bet ne kā oficiāls priekšnieks. Vai mani sapratāt? - Labi, mēģināsim neoficiāli, - Ozols piekrita. Un viņi sāka apstaigāt kabinetus. Pirmajā brīdī Laila Freivalde Kārkliņu pat nepazina. Tik ikdienišķi Ozols ar jauno vīrieti ienāca viņas kabinetā. Viņa tikai pacēla acis no rakstāmgalda un atkal pievērsās iesāktās lietas pētīšanai. Vai viņiem būtu pieņemts jauns darbinieks? Tad atmiņā uzplaiksnīja televizorā redzētas ainas. Viņa noteikti šo vīrieti bija jau redzējusi. Sieviete pacēla savu skatienu un vairs to nenolaida. Šis vīrietis tiešām izskatījās tieši tāpat kā jaunais iekšlietu ministrs. Satiekot ikdienā, Kārkliņš izskatījās vēl jaunāks nekā televizorā. Gandrīz vēl puika, taču ar zēnam nedabīgu ieinteresētu un rūpju pilnu skatienu. - Šī ir mana palīdze kapteine Freivalde, - Ozols stādīja priekšā. Laila piecēlās un droši sniedza roku. - Piedodiet, nepazinu, ministra kungs! – viņa aizsteidzās Ozolam priekšā. - Mani jau maz kas pazīst, - Kārkliņš samierinoši noteica. – Bet jūs sēdiet, mēs jau tāpat vien staigājam. Neliecieties traucēties! Laila apsēdās, bet nenolaida savu skatienu no ministra. Tik jauns! Pilnīgi viņas vecumā. Bet tāda karjera! Un tik izskatīgs vīrietis… Ministrs tāpat – tieši un nekautrīgi pētīja sievieti. 164

- Un kāds būtu jūsu vārds? - viņš pārtrauca neērto klusuma brīdi. - Laila, - viņa atbildēja ne bez koķeta smaida. - Ak Laila. Laila Freivalde, - Kārkliņš izrādīja erudīciju, jo bija ieskatījies nodaļas personālsastāva sarakstā, un pabrīnījās par vārdu sakritību ar slaveno Zviedrijas politiķi. – Vai radiniece? - Mani māte nosauca par godu krustmātei, - Laila atbildēja ar savu veco, viltīgo teicienu. - Un tikai palīdze? Kāpēc ne vietniece? – Kārkliņš it kā jokojot ieprasījās, un abi vīrieši devās tālāk. - Ziniet, Freivalde ir laba darbiniece, tikai… - gaitenī Ozols atbildēja uz jautājumu. - Kas par tikai? – ministrs, iepriekš nedomājis neko konkrētu, ieinteresējās. - Pie mums viņu sauc par rūpju bērnu, - Ozols mēģināja izteikties īsāk. – Pārāk liela maksimāliste. Ja aizraujas, var neievērot procedūru, likumu nianses, labo toni… - Vai tad būt maksimālistam ir slikti? – Kārkliņš ieprasījās. - Ministra kungs, ja mums būtu policejiska valsts, tad tas būtu īsti piemēroti, bet mēs taču pretendējam uz demokrātiju. Cilvēku tiesības un nevainības prezumcija ir jāievēro, - Ozols skaidroja savu viedokli. - Tā jau ir, bet, ja demokrātijas dēļ nevienu nopietnu lietu nevar atklāt un vainīgos notiesāt… - Kārkliņš paironizēja. – Bet kā viņai citi rādītāji? - Citiem nav ne vainas! Enerģiska. Labs, gandrīz ideāls maģistra darbs par naudas slēpšanu. Gribētu teikt, ka sava fanātisma dēļ nav uzpērkama, - Ozols nosauca Lailas galvenās īpašības. Šo jauno sievieti vajadzēja paturēt prātā. Lietišķs tiešums, gatavība uz visu un trauksmaina enerģija bija strāvojusi no viņas skatiena. xxx - Man liekas, ka būšu atradis to, ko meklējam, - Kārkliņš pēc dažām dienām ziņoja premjeram, kad bija viņu kārtējā tikšanās reize. Viņš raksturoja Lailu Freivaldi un savas izjūtas, tiekoties ar šo darbinieci. - Tu saki, ka viņa varētu būt mūsējā?… - premjers vaicājoši ielūkojās savā domu biedrā. - Izskatījās, ka viņa no lieliem vīriem īpaši nebaidās, - Kārkliņš noprecizēja. - Nu, tieši lielos jau mums ir jāuzvanda virspusē… - premjers akceptēja iekšlietu ministra piedāvājumu. – Lai sniedz iekšā dokumentus uz KNAB priekšnieka kandidāta vietu! xxx Kad pēc dažām dienām Lailai piezvanīja pats iekšlietu ministrs, viņa bija gan pārsteigta, bet kaut kur iekšēji sieviete arī bija gaidījusi, ka viņu ceļi vēl krustosies. Nu bija viņas lielā iespēja. Un, ja veiksies, tad viņa pakāpsies tādā pašā līmenī kā jaunais ministrs. Tas bija aizraujoši un vilinoši. Bet bailes no lielās atbildības Laila nejuta nekādas. xxx Preses konference ritēja gludi. 165

Vispirms Slāvietis izklāstīja teorētisko bāzi. Visas tās iespējas un klāt nākošos labumus, ko dotu televīzijas apraides digitalizācija. - Bet vai skatītājam vispār ir vajadzīga tik liela vairāku desmitu programmu skatīšanās iespēja? Dažreiz starp tām pašām piecām mūsu programmām ir grūti izvēlēties, kuru skatīties, - kāds no žurnālistiem mēģināja būt kritisks. - Visai demokrātiskajai pasaulei ir tendence dot pēc iespējas vairāk informācijas iespējami plašākam skatītāju un klausītāju lokam. Mēs to neesam izgudrojuši. Agrāk vai vēlāk visi pāries uz digitālām apraidēm, kā tas tagad notiek ar telefoniem. Jautājums tikai ir, vai mēs būsim vieni no pirmajiem vai atkal kā daudzās lietās vilksimies astē. Mūsu Radio un televīzijas komiteja ir izstrādājusi koncepciju, ka mēs šos jauninājumus varam pieņemt jau tagad… - Ruperts vispārēji iesāka un deva vārdu komitejas pārstāvim. Bet tad gluži negaidīti kāda jauna televīzijas žurnāliste pajautāja par izvēlēto Kampmeijer digital medies. - Kāpēc tieši šī firma? - Mēs kā šīs firmas pārstāvji Latvijā esam ļoti gandarīti, ka Losandželosas zināmi eksperti mūs ir izvēlējušies Latvijas digitalizācijai, - Raimonds centās uzsvērt ekspertu izvēli. - Bet kas jums tāds ir, ka jūs izvēlējās? – žurnāliste ietiepīgi turpināja tincināšanu. – Šai firmai nevar būt nekāda lielā pieredze, jo tā ir dibināta tikai pirms pāris gadiem. - Šodien, kad viss mainās, ne tikai nedēļās, bet pat dienās, firmas vecumam nav vairs tādās nozīmes. Šai firmā ir apvienojušies uzņēmumi, kas pirms tam veikuši ievērojamas digitalizācijas Amerikā, pasaulē zināmi speciālisti elektronikā un starpvalstu juristi. No visa tā, izmantojot savu konfidencionālo informāciju, vadījās eksperts, iesakot firmu. Un tā tas notiek visā pasaulē, - Raimonds uzskatīja, ka viņš sniedzis pietiekamu pārskatu acu aizmālēšanai, taču žurnāliste bija ieķērusies īstenības izzināšanā gluži kā tāda ērce. - Tās ir tikai vispārējas frāzes. Bet vai jūs varat garantēt, ka aiz tā visa neslēpjas mūsu pašu avantūristu vēlme tikt pie vieglas naudas lielos apmēros? – viņa gluži nekaunīgi noprasīja. - Ar tādu attieksmi jau nevienu projektu nevar uzsākt, ja visur rēgojas afēras, Raimonds mēģināja atjokot. - Diemžēl mūsu dzīves pieredze rāda, ka ne tikai rēgojas… - žurnāliste piesauca galvenos no skandalozo valsts izsaimniekošanas gadījumu virknes Latvijā. – Tā kā manas bažas nebūt nav slimas domāšanas auglis. - Es domāju, ka tikai laiks var pierādīt mūsu labos nodomus, bet tādi mums ir, un no savas puses varu apsolīt, ka viss būs vislabākajā kārtībā. - Raimonds nobeidza preses konferenci. xxx Tomēr enerģiskā žurnāliste nerimās. Viņa vasaras sākumā aizbrauca uz Londonu, kur bija reģistrēta digitalizētāju firma un centās satikt oficiālo direktoru, lai uzzinātu ko vairāk. Direktors, kurš pārvaldīja desmitiem šādu ofšora uzņēmumu, protams, rokās nedevās, lai nebūtu jāatbild uz konfidenciālajiem jautājumiem. Tomēr žurnālistei, pacietīgi gaidot, bija izdevies direktoru nofilmēt, un slapstīšanās kadri izdevās pārliecinoši. Nevienas stabilas firmas vadītājs tā neslēptos. Reportāžas parādīšanās piesaistīja sabiedrības uzmanību un radīja aizdomas. 166

Arī jaunais premjers, jautāts par viņa attieksmi pret šo lietu, pievērsa tai uzmanību. - Tā ir afēra jau no paša sākuma, - pēc nelielas analīzes premjers paziņoja. – Mums ir steidzīgi jāpabeidz konkurss par KNAB vadītāja posteni un jāuzdod tam ķerties pie šīs lietas izmeklēšanas. Pretdarbības mašīna manipulācijām ar valsts īpašumu bija iekustējusies. xxx Ruperts jau agrā pavasarī bija nopircis akcijas Rīgas biržā par septiņdesmit tūkstošiem latu tādējādi sadalot savu kapitālu divās daļās. Vasarā akciju cenas, kā bija sākušas, turpināja strauji celties. Raimonds priecājās par veiksmīgo ieguldījumu un mierīgi staigāja uz darbu Kampmeijera pārstāvniecībā, kurā viņš regulāri saņēma vairākus tūkstošus latu lielo algu. Tas, ka viņu tik dižais projekts bija uz sakāves robežas, tagad bija skaidrs arī viņam. Bet bija jāpaņem pēc iespējas vairāk no tā, ko tas vēl deva un tad jāmēģina izkļūt sveikā no visa šī afēristiskā pasākuma. Galu galā viņš šeit bija tikai pieņemts darbinieks, kurš strādāja par algu. Un to neviens prasīt atpakaļ nevarēja. - Es jau paredzēju, ka tā valsts izsaimniekošana nevilksies ilgi, - Bimbons staigāja pa biroju kā tāds Delfu orākuls. - Kādreiz gan, kad šaubījos es, tu apgalvoji gluži pretējo! – Raimonds ironizēja. - Toreiz jau visu noteica Rumpelis... – Bimbons manāmi sašļuka. - Bet, kad es teicu, ka viņam nevajag to lauvas tiesu? – Raimonds atcerējās. Vispār nevajadzēja ar viņu saistīties, - viņš tagad par to bija pilnīgi pārliecināts. – Bet tu tikai mali savu maļamo, ka Rumpelim ir spējas atrisināt neatrisināmo! Kur viņš ir tagad ar savām spējām? - Tu ļoti labi pats zini, kur viņš ir. Kāpēc man prasi? – draugs mēģināja vispārēji atrunāties. - Nečīksti, bet domājam, kā lai tagad strādā tālāk! – Raimonds Bimbonam gandrīz vai uzkliedza. – Kāpēc tas Rumpelis, kurš savu darbu tik augstu novērtēja, tagad neko nespēj izdarīt? Vai viņš spēj atbildēt par saviem vārdiem vai nē? - Beidz tu man te braukt virsū! – Bimbonis tikai bezcerīgi plātīja rokas. – Vai tu domā, ka es paredzēju tādu iznākumu, ka Rumpeli kāds spēs tā atbīdīt malā. - Tu biji tik ļoti pārliecināts, gluži tāpat kā tas Rumpelis, - Raimondu kaitināja drauga čīkstīgais tonis. - Ak, ja tu zinātu, kā viņš spēj pārliecināt! – Bimbons it kā atbrīvojās no ilgi nospiedoša smaguma. – Pat mani ar manām ekstrasensa zināšanām viņš spēja paņemt ar savu suģestiju. Pēc šādas atzīšanās Raimonds nomierinājās. - Tātad vienkārši paņēma? Un ar prātu tu toreiz nemaz nedomāji, ka tā ir vienīgā pareizā iespēja? – viņš bija neizpratnē. - Kāds tur prāts! Ja nedarīji tā, kā viņš grib, tad varēji nedarīt vispār. Viņš to nepieļautu. To taču zināja visi darījumu cilvēki, - Bimbons pamazām atguva savu pašapziņu. – Un arī tu to zini, jo zini, ka citādi nekas vispār nebūtu sanācis. - Tad tu gribi teikt, ka arī es esmu ievilkts tajā purvā? – Raimonds negribīgi atzinās it kā pats sev. – Tieši tāpat kā ar tām piramīdu firmām... - Pilnīgi pareizi, tikai tas ir cits līmenis un cita kvalitāte, - Bimbons beidzot pasmaidīja. 167

Situācija bija līdzīga tai, kāda jau pirms gandrīz desmit gadiem Raimondam bija ar noguldītāju firmu. Taču vēl bija jāsākas oficiālai izmeklēšanai. Un tad tai jānoskaidro katra cilvēka vainas pakāpe. Raimondam pašam likās, ka savas darbības viņš varēs paskaidrot un ka nekā pretlikumīga tajās nav. Vēl viņš klusu cerību lika uz savu pazīšanos ar Lailu Freivaldi, kura tagad noteikti virzījās uz valsts galvenās korupcijas apkarotājas posteni. Par to Raimonds bija uzzinājis no ikdienas ziņām. - Kas nu tur ko domāt, - arī Bimbons saņēmās. – Jāturpina vien pārskaitīt nauda un jāsagaida tie raidītāji. Lorencs Francijā bija atradis izdevīgi lētas raidītāju iegādes iespējas, un nu caur Meijera firmu nauda bija sākta pārskaitīt šiem piegādātājiem. Pēc vienošanās rudenī raidītājiem bija jāpienāk Latvijā. Darbība notika, un nekādas valsts naudas izkrāpšanas šajā lietā nebija. Taču līguma izdevīgumu gan noteikti varēja apšaubīt. - Jā, jāturpina ir, - Raimonds piekrita. – Bet par to līgumu gan tu redzēsi, ka mums piesiesies, - viņš nenoturējās neizteicis savas jau agrāk paustās bažas. - Arī par sevi mums vajadzētu padomāt, - Bimbons turpināja savas pārdomas. – Savu tagad izremontēto māju es jau norakstīju sievai. Bet pirti jāatstāj pa pusei uzceltu… Naudu var savajadzēties arī citur! - Vai tai, kura tur gandrīz nerādās? – Raimonds paironizēja. - Vai nav vienalga? – Bimbons apvainojās. – Ja negribi, tad es varu arī neko nestāstīt. Par šādu lietu Raimonds nebija iedomājies. Bet, ja gāja uz tik lielu risku, kur galējā nepatikšanu gadījumā draudēja mantas konfiskācija, par to bija jāpadomā arī viņam. Brīdi visu pārdomājis pie sava rakstāmgalda, Raimonds izgāja pieņemamajā telpā, kur sēdēja Juta. - Paklausies, es gribēju ar tevi nopietni parunāties, - viņš vērsās pie savas draudzenes. - Nu, nu, tev es esmu gatava vienmēr, - sieviete draiski sabužināja savus matus. - Mēs pēdējā laikā esam gandrīz nešķirami, - Raimonds iesāka savu sakāmo. – Vai tev neliekas muļķīgi, ka tu īrē vēl to savu dzīvokli? - Bet ko tad lai es citu darītu? – Juta vēl nesaprata, ka tas ir uzaicinājums pārcelties uz dzīvi pie Raimonda. - Mēs taču varētu arī Sabīnei manā dzīvoklī vienu istabu izbrīvēt, - Raimonds skaidroja savu plānu. – Es jau varu strādāt arī guļamistabā, vai lielajā iekārtot kādu stūri… - Vai tu mani aicini pārcelties pie tevis? – pirmajā brīdī Jutai gandrīz aprāvās elpa. Viņa jau sen bija domājusi, ka būtu daudz praktiskāk dzīvot pie Raimonda. Taču, kad viņu attiecības tā ieilga un nekas nemainījās, Juta iedomājās, ka vīrietis negrib zaudēt savu neatkarību. Un arī tā, kā bija, varēja dzīvot. Tāpēc viņa domu par vēl ciešākām attiecībām bija atmetusi kā neiespējamu. Bet tagad Raimonds tomēr viņu aicināja dzīvot ģimenē! - Un dzīvokli es gribu pārrakstīt uz tava vārda, - Raimonds pēkšņi paziņoja - Pat uz mana vārda? Ar ko tad es esmu izpelnījusies tādu laipnību? – Juta izbrīnījās vēl vairāk. – Vai tas būtu bildinājums? - Nē, bildinājums tas nav. Tieši precības mēs uz nenoteiktu laiku atliksim, Raimondu iepriecināja sievietes sajūsma. - Bet kā tad tu tā dzīvokli rakstīsi uz mana vārda? – viņa tomēr nesaprata pēkšņo lēmumu. 168

- Es ceru, ka uz ielas tu mani neizliksi un ļausi pie tevis dzīvot, - Raimonds pa pusei jokojot ieprasījās. - Nu, tas ir atkarīgs no tā, kā tu uzvedīsies, - Juta jau sāka ķircināties. - Es centīšos uzvesties labi, lai tu man pārāk lielu īri neprasītu, - Raimonds turpināja nenopietno toni. – Es tev dzīvokli it kā pārdošu, un tu man uzrakstīsi parādu zīmi, tad tas būs tavs pa īstam. - Un tas būs pilnībā mans dzīvoklis? – Juta jau sapriecājās. - Ja tu izmaksāsi parādu zīmi, tad tikai tavs, bet kamēr nē tikmēr arī man tur būs sava teikšana. Tā teikt kopīgs mums abiem… - Raimonds izskatījās apmierināts. - Tad iznāk, kamēr es nebūšu samaksājusi, es netikšu no tevis vaļā, - Juta iesmējās. – Tad jau es nekad negribēšu izmaksāt… - Tad nu mēs būsim kā sapīti kopā ar tām dzīvokļa važām, - arī Raimonds pārvērta visu par joku, taču tas bija ļoti nopietni xxx KNAB vadītāja atlases komisija premjera vadībā atzina Lailu Freivaldi par piemērotāko kandidatūru galvenā valsts korupcijas apkarotāja amatam, un premjers strauji virzīja Lailu apstiprināšanai Saeimā. Taču, kad balsošana beidzās, izrādījās, ka dažu balsu pietrūkst. Par iemesliem domas dalījās, bet galvenais iemesls likās viens. Politiķi baidījās no tik fanātiska apkarotāja, kurš, kā runāja, lietas labad bija gatavs staigāt kaut pāri līķiem. Nevienam nevajadzēja lielus un efektīvus rezultātus. Premjers uz savu atbildību iecēla Lailu Freivaldi par KNAB vadītāja vietas izpildītāju un deva viņai rīkojumu nekavējoties uzsākt darbu. Kā lieta numur viens Lailai bija digitalizācijas likumības un nelikumību noskaidrošana. Un viņa ķērās klāt sarežģītajai lietai. Tomēr, lai kā arī enerģiskā sieviete centās, visur viņa sastapa pretestību. Bijušie ministri tagad sēdēja Saeimā un bija kriminālai vajāšanai neaizsniedzami, bet sīkākie darboņi tikai atsaucās uz augstāk stāvošu amatpersonu rīkojumiem un atļaujām. Tad Laila nolēma rīkoties no otras puses. Viņa sāka sekot naudas plūsmām. Un tās viņu noveda Maltā. Nevienam izmeklētājam Latvijā vēl nebija izdevies ierakties ofšoru noslēpumos, bet Laila, saņēmusi prokurora sankciju tādai visā pasaulē apkarojamai noziedzībai kā naudas atmazgāšana, aizbrauca ar to uz Maltu. Un viņai izdevās. Vietējie likuma sargi, satraukušies par iespējamo naudas atmazgāšanu, kas bieži bija saistīta ar visu pasauli pārņēmušo terorismu, deva iespēju nopratināt vajadzīgo ofšoru pārvaldošo juristu. Un noskaidrojās, ka šī firma pieder Meijeram Valdim no Latvijas. Tas bija pavediens, pie kā ķērās Laila. Pēc rūpīgas izsekošanas Meijeru rudenī aizturēja un, uzrādot apsūdzību naudas atmazgāšanā, arestēja. Valdība pa to laiku jau bija rūpīgi iepazinusies ar Digitālā centra un Kampmeijer digital medies noslēgto līgumu. Ņemot vērā premjera attieksmi pret šo lietu un Latviju pārstāvošajai pusei neizdevīgos noteikumus, Satiksmes ministrs iesniedza prasību Starptautiskajā tiesā par līguma atzīšanu par spēkā neesošu. 169

Taču uz tiesas sēdi bija jāgaida vairāki gadi. Un dažādi eksperti sāka izteikt dažādas prognozes par lietas iznākumu, jo līdz šim Latvija starptautiskās prāvās bija cietusi tikai zaudējumus. xxx - Tā, tik tālu nu esam, - Bimbons atšķirībā no citām reizēm izskatījās ļoti rosīgs. - Vai tu kaut ko tuvāk par Valdi zini? – Ruperts savukārt centās izprast izmeklētāju taktikas motīvus. - Jā, viņš man zvanīja, prasīja, lai dabūjot ārā, - Bimbons bezpalīdzīgi noplātīja rokas. – Bet ar to trako sievišķi jau neko nevarēs vienoties. Viņa ir uzsēdusies uz naudas atmazgāšanas un arī prokuratūra šādu apsūdzību izvirzījusi. Tā kā jāgaida vien tie raidītāji. Tad mums būs skaidri pierādījumi, ka nauda nav pārskaitīta ne par ko. - Bet ar mūsu līgumu tagad ir galīgi cauri? – Raimonds jau bija ar šādu iznākumu samierinājies un prasīja tikai, lai uzzinātu, ko domā kolēģis. - Ar to gan vēl nav cauri, - Bimbons atkal sarosījās. – Es jau esmu sācis gatavot papīrus pretprasībai par līguma darbības vienpusīgu pārtraukšanu un soda naudas piedziņu. Tad atbrīvosies arī Meijera firmā arestētā nauda. Tā kā kaut ko jau mēs vēl varam gribēt dabūt. - Būtībā jau viņi ar savu pārtraukšanu un Ančupāna atbrīvošanu no darba tikai nojauc mums normālu biznesu, - Raimonds secināja. – Sīkums par Ančupānu, bet vai tāpēc jāpārtrauc līgums? - Jā, viņi taču varēja pieprasīt līguma pārskatīšanu ar jaunu direktoru, - Bimbons izteica savu versiju. – Un mēs mierīgi varētu pēc krietnas pakaulēšanās piekrist cenu samazināšanai. - Tā jau būtībā ir vienīgā īsti noziedzīgā epizode visā tajā lietā, - Ruperts vēlreiz uzsvēra savu nepatiku pret šo faktu. - Nu, nesaki, nesaki! – Bimbons iesmējās. – Tā ministra gādība pie Ančupāna firmas dibināšanas tev ir galīgi aizmirsusies? Un valsts naudas nodošana privātas struktūras rīcībā… - Bet tu taču teici, ka tas esot likumīgi, - Raimonds atgādināja. - Paldies Dievam, ka mums nav tādu likumu, kas to aizliegtu darīt, - Bimbons spriedelēja. – Bet piesieties tāpat var... - Un kāpēc paldies Dievam, ka nav? –Raimonds gribēja atgādināt, ka tas viss viņam nemaz nebija paticis. – Ja būtu likumi, mēs tā nemaz nebūtu darījuši. Un tagad bizness nemaz nebūtu apdraudēts! - Atkal tu sāc to savu morāli: kā būtu, ja būtu! – Bimbons šāds Raimonda atgādinājums nemaz nepatika. - Labi, labi, bet tu redzi, ka mazo zagli Meijeru liek cietumā, kamēr lielais Rumpelis ar savu bijušo Satiksmes ministru bauda deputātu neaizskaramību, - Ruperts bija sašutis. - Tieši tāpēc arī tas sievišķis ir ķēries klāt Meijeram, - Bimbonam it kā bija skaidrs Freivaldes domu gājiens. – Cer, ka apcietinājumā izpļāpāsies ko tādu, pie kā varēs pieķerties. - Bet ja nu Valdis izpļāpājas arī? – Raimonds tincināja tālāk.

170

- Viņš jau neko konkrētu nezin, - Bimbons pavīpsnāja. – Tikai to, kur un cik viņam jāpārskaita no saņemtās naudas. Un pamatojums ir tāds, ka caur Maltu ir mazāki pakalpojuma procenti uz to Franciju. Tā kā, ja viņš turēsies, tad neko piešūt viņam nevar. - Bet mums? Mums viņi neķersies klāt? – Raimondu visvairāk interesēja pašreizējā stāvokļa saglabāšana. - Mēs esam citas valsts firmas pārstāvji… Vai viņi riskēs ar vēl vienu starptautisku tiesu? – Bimbona ticība nomierināja Raimondu. – Kaut gan no tā sievišķa visu ko var sagaidīt… - Bet kā būtu, ja es ar viņu aprunātos? – Raimonds viltīgi palūkojās Bimbonā. - Kā tu to domā? – draugs nesaprata. - Nu, mums ar to Lailu ir vecs romāns … - Raimonds pasmaidīja pa visu seju. - Ko tad tu uzreiz neteici? – Bimbons pēkšņā emociju uzplūdā apskāva Raimondu, bet tad atkal palika domīgs. - Un tu domā, ka tur kaut kas sanāks? – viņš tomēr vēl šaubījās. - Bet pamēģināt taču var, - Raimonds diezgan vienaldzīgi noteica, bet viņu bija pārņēmis prieks, ka atkal viņš ir izrādījies neaizstājams. xxx Kad Raimonds zvanīja Lailai Freivaldei, tā viņam atkal bija spēle. Viņam vienkārši interesēja redzēt, kāda Laila ir pašlaik, kad strādā tik augstā valsts postenī. Ne uz kādu konkrētu rezultātu viņš necerēja. Vienkārši interesēja šīs sievietes domas, satikties un parunāties ar viņu. - Kāds Raimonds Ruperts? Neatceros tādu! – Lailas balss bija sausa un lietišķa. Bet Raimonds neticēja šādai aizmāršībai. - Tas Ruperts, kurš rakstīja tev rakstus par policijas nebūšanām, - Raimonds atgādināja diezgan skarbi, jo viņu aizvainoja šāda distancēšanās. - Un tas Ruperts, kurš ir iesaistīts lietā, kuru es izmeklēju? – Laila ļoti labi bija par visu informēta. – Vai šāds mēģinājums kontaktēties nav saistīts ar vēlmi ietekmēt amatpersonu? - Kāpēc tad uzreiz tā? – Raimonds saprata, ka zvanīt ir bijusi kļūda. – Es tikai gribēju uzzināt, ar ko tas mūsu naudas kurjers ir nogrēkojies? - Uzzināt kaut ko šeit ir tiesības tikai man! Bet, ja tu sāc atgādināt bijušo, tad var gadīties, ka mēs satiksimies ļoti drīz… xxx Uz Lailu arī ilgi nebija jāgaida. Jau nākošajā rītā ap pulksten pieciem pie Raimonda dzīvokļa durvīm atskanēja garš zvans. Tad vēl viens. Raimonds noskurināja saldo miegu un gāja atvērt. Vispirms dzīvoklī iebruka divi maskoti speciālo uzdevumu vienības vīri un, piespieduši Raimondu pie sienas, padeva ceļu Lailai Freivaldei un vēl diviem KNAB darbiniekiem. - Kas tā par izrādi? – Raimonds mēģināja iebilst. - Viss notiek pēc procesuālā nolikuma, - Laila uzrādīja dzīvokļa saimniekam kratīšanas orderi. - Bet es taču netaisos apstrīdēt jūsu tiesības, - Raimonds samierinoši ierunājās. – Vai mani te ilgi tā turēs? 171

- Ja jau jūs neizrādāt pretestību, tad speciālā vienība var būt brīva, - Laila atlaida triecienniekus. Viens no KNAB darbiniekiem tūlīt piesēdās pie Raimonda datora un sāka pārskatīt dokumentu failus, bet otrs turpat mīņājās gaidot kādus tiešus norādījumus. - Pārskatiet tās dokumentu mapes, - Laila norādīja uz grāmatu plauktu, kurā Raimonds turēja izdrukas ar biržas rādītājiem. - Es domāju, ka sekot biržas procesiem nav pretlikumīgi, - viņš tikai paironizēja, bet tad painteresējās. – Ko jūs īsti meklējat? Varbūt varu palīdzēt? - Mēs meklējam dokumentus, kuri atspoguļotu jebkādu firmas Kampmeijer digital medies darbību un sakarus, - Laila nolasīja no kratīšanas ordera. – Un jūs tātad esat nolēmis man atgādināt vecos laikus un notikumus? - Jūs mani esat pilnīgi nepareizi sapratusi, - Raimonds skaidroja. – Nekādus vecos notikumus es atgādināt netaisos. Tādu taču vienkārši nav, - viņš ielūkojās pašapzinīgajā sievietē. - Tur jums taisnība, bet, ja noziedznieki ir piespiesti pie sienas, viņi var ķerties pie kaut kādām epizodēm, kaut vai sētmales tenku līmenī, - Lailas skatiens durstoši taustīja Raimondu. - Sakiet man, kam tas jums ir vajadzīgs? – lai arī Raimondam traucēja šāda oficiāla attieksme, viņš tomēr pirmais nepārgāja uz tu. - Kas vajadzīgs? Vai izmeklēt noziegumu? – Laila nesaprata. – Vai jūs domājat, ka tikai iegūtā naudā ir dzīves apmierinājums? - Nekādā gadījumā, - Raimonds iesmējās. – Bet kāpēc jums ir vajadzīga šāda attieksme? Es jums labprāt pastāstīšu daudz vairāk, ja mēs runāsim kā vienkārši paziņas. Jūs jau tos dokumentus protams atradīsiet, bet kāpēc tērēt laiku? Es jums parādīšu, ka esmu viens no Kampmeijera dibinātājiem… - Jūs gribat teikt ka tā uzreiz piekrītat sadarboties? – Laila bija pārsteigta. - Ja vien jūs mani beigsiet uzrunāt tik oficiāli daudzskaitlī un arī sevi atļausiet uzrunāt tāpat kā kādreiz, - šis it kā bija vienīgais Raimonda noteikums. - Man pret to nebūtu iebildumu, ja tikai tu visu necentīsies pārvērst par joku, - Laila bija piesardzīga. - Es tev pastāstīšu visu, ko zinu, tieši tāpat, kā tad, ja tu mani pratinātu briesmīgi oficiāli, - Raimonds apsolīja. – Bet par to rakstu atgādināšanu… Man vienkārši bija dusmas par tādu distancēšanos. Man tā liekas tik muļķīga! - Vai tu saproti, ka man var piesiet pazīšanos ar aizdomās turamajiem? Es taču Saeimā neesmu vēl apstiprināta, - Laila nu jau gandrīz vai taisnojās. - Labi es tevi saprotu, - Raimonds piecēlās un paņēma no rakstāmgalda atvilknes ādas vāciņus, kuros atradās viņa pilnvara rīkoties ar Bakham treid company un tās desmit procentu līdzīpašuma tiesības Kampmeijer digital medies dibināšanas protokolā. – Nu, lūk, vienu no noslēpumainās kompānijas līdzīpašniekiem tu jau esi atklājusi. Laila nespēja slēpt savu prieku par tik ātru un vieglu rezultātu. Pārējos darbiniekus viņa aizsūtīja atpakaļ uz biroju - Un kas ir pārējie? – pēc brīža viņa jau pilnīgi viena turpināja pratināšanu. - Pagaidi, pagaidi, es tev varu pateikt tikai to, ko zinu, - Raimonds, tēlodams vislielāko labvēlību, nobremzēja izmeklētājas sajūsmu. – Ofšora firmas jau tieši tāpēc ir ofšori, ka tur ir visminimālākā informācijas noplūde. Es tik tiešām nezinu, kādas personas 172

stāv aiz pārējām dibinātāju firmām. To es varu tikai iedomāties. Bet tiešos dokumentus kārto visus cilvēkus pārstāvoši juristi. Tikai tie zina, kas ir patiesais īpašnieks. Bieži vien visu kārto konsultanti, un tas atstāj iespaidu, ka tie ir patiesie īpašnieki, bet tā tas nebūt nav. Un galu galā vai nav vienalga, kas ir īpašnieks, ja par visām darbībām atbild direktors. - Šinī gadījumā par afēras organizēšanu tā tas nebūt nav. No tā vai cita cilvēka iespējām gūt peļņu var secināt, vai viņš nav interešu konfliktā, - Laila nepiekrita Raimondam. - No tavas pozīcijas protams, ka nav. Bet ofšori jau tieši tāpēc ir izdomāti, lai apgrūtinātu īsto īpašnieku noskaidrošanu. Lai pasargātos gan no izspiedējiem, gan nodokļiem, gan, kā šinī gadījumā varbūt tas arī ir… Es uzsveru varbūt! Arī no interešu konfliktiem, - Raimonds līdzjūtīgi noplātīja rokas. – Tieši tāpēc arī kompanjoni cits citu nepazīst kā oficiālus kompanjonus. Bet tas, ko es tev varu pastāstīt ir tikai manas subjektīvās domas, kuras tev nedos vairāk kā tās tenkas, kuras tu jau zini. - Meijers gan ir runīgāks… - Laila mēģināja Raimondu iespaidot. - Vai tev ir vajadzīga pļāpāšana? – Raimonds saprata, ka Meijers neko konkrētu nemaz nevar zināt. – Vai tu gribi, lai es tev skaļā balsī klāstu, ka pēc manām domām aiz visa tā stāv Rumpelis? To taču tu būsi jau dzirdējusi, un uz to tu arī tēmē. Bet pierādījumus tam, ka tā tas īstenībā ir, es tev diemžēl nevaru sagādāt, jo tik tiešām ar Rumpeli nevienu reizi neesmu pat ticies… - Bet kāpēc tu domā, ka aiz tā stāv Rumpelis? – Laila bija ļoti ieinteresēta. - Gluži vienkārša loģika, - Raimonds pavīpsnāja. – Ministri nav tādi muļķi, kas nezina, ko dara, lai gan bieži viņi par tādiem cenšas izlikties. Nav padomājuši, nav iedziļinājušies, pārāk uzticējušies… - Bet teicis to neviens tev nav? – Laila mērķtiecīgi vilka sarunu savu interešu virzienā. - Cilvēki bieži izmanto pazīstamu politiķu vārdus, lai piešķirtu lietai svarīgumu… Raimonds mēģināja izvairīties no atbildes, bet Laila viņu pārtrauca. - Tu neatbildi uz jautājumu! Ir vai nav tev kāds par Rumpeļa saistību ar šo lietu teicis? – viņa precīzi noprasīja. – To arī ieprotokolēsim. - Bet lūdzu, par Rumpeļa saistību ar šo lietu man neviens nav teicis, - Raimondam nācās samelot. Bet tieši šim cilvēkam melot viņam tik ļoti negribējās. Taču kā lai runā patiesību, ja tad Bimbons būs galīgās sprukās? Draugam nepatikšanas viņš sagādāt nedrīkstēja. Tad jau tā būtu nodevība, kas, pēc Raimonda domām, bija daudz sliktāka par jebkādām naudas izkrāpšanām. Vēl sliktāka pat par meliem! - Tu melo! – Laila cieši ielūkojās Raimonda acīs. – Nu kāpēc tu man nevari visu izstāstīt? – viņa pēkšņi mainīja toni. - Ja tu baidies par saviem valsts nozadzēja grēkiem, tad tos man ir tiesības tev atlaist un apsūdzību tev neizvirzīt. Ja tu sadarbojies! – Laila bija atkal tā pati agrākā draudzīgā sieviete. - Man nav nekādu valsts nozadzēja grēku! – Raimonds pat jutās tā kā nepatiesi apvainots. - Vai tad nu pilnīgi nekādu? – šī izmeklētāja jau gandrīz koķetēja. - Es nesaprotu, ko cilvēki var runāt par to valsts nozagšanu? Kas tas īsti ir juridiski? – Raimonds gribēja dzirdēt policistes skaidrojumu. - Juridiski gan ir tikai korupcija jeb savtīga labuma gūšana, izmantojot dienesta vai uzticēto stāvokli, - Laila aizklīda likumu mudžekļos. – Bet, ja tas ir regulāri un miljonu 173

apmēros, tā, ka atsevišķi gadījumi no sabiedrības dzīves lien ārā kā tādi īleni no maisa, tad var arī teikt, ka valsts tiek nozagta. - Bet mēs taču vienkārši taisām biznesu. Par to aizsūtīto naudu rudenī pienāks raidītāji, - Raimonds centās sevi attaisnot. - Nu, kāpēc tu man negribi visu sīki izstāstīt? – Laila atkal sāka Raimondu pierunāt. – Tieši tu jau arī neesi nekāds valsts nozadzējs, bet es nekādi netieku klāt tiem, kas aiz tā stāv politiķu līmenī, - viņa jau gandrīz vai lūdzās. Kāpēc gan Raimonds lai neatteiktos no šī digitalizācijas projekta un puses miljona, ko viņš varēja cerēt iegūt par līguma laušanu, ja šai sievietei viņš tā varētu sagādāt prieku? Nodot draugu, ar kuru kopā viņi to visu bija izveidojuši, viņš tomēr nevarēja. - Pasaki man, kāpēc tev uz tiem politiķiem ir tāds naids, ka tu viņiem tik ļoti gribi tikt klāt? – Raimonds painteresējās. - Kā kāpēc? – Laila galīgi nesaprata. – Vai tu esi aizmirsis, kā mēs kopā organizējām tos rakstus par nebūšanām policijā? Toreiz bija tā, it kā mēs kopā attīrītu valsti no visādiem stagnātiem, - sievietes acis iemirdzējās. – Es tevī toreiz gandrīz vai biju iemīlējusies! - Iemīlējusies? – Raimondam šāda atzīšanās nāca pilnīgi negaidīti. - Jā, bet tagad tu pats esi tajā slikto pusē, - Laila pat uzmeta lūpu kā maza meitene, kurai atņemta rotaļu mantiņa. - Toreiz gan tu neko tādu neteici, - Raimonds par šādu sievietes iemīlēšanos tomēr šaubījās. – Drīzāk uzsvēri, ka viss ir tikai tā, starp citu... Vai tikai Laila kā laba aktrise to visu nespēlēja, lai Raimondu ievilktu savos izmeklētājas tīklos? - Un tu gribēji, lai es kā sieviete uzreiz atklāju savas visintīmākās jūtas? – viņa bija gandrīz sašutusi. Un Raimondam gribējās noticēt. Noticēt tam, ka Laila īstenībā nemaz tik pragmatiska darbone un karjeriste nebija. Ka arī viņā viss bija tāpat kā pārējiem cilvēkiem. Tikai viņa to visu savu cilvēcisko daudz, daudz vairāk slēpa. Un Raimonds bija tik vienkārši Lailu palaidis garām, jo nebija sapratis, kāda šī sieviete ir īstenībā. - Bet es, muļķis, galīgi nesapratu tavas jūtas, - vīrietis, pilnīgi aizmirsis, kādā stāvoklī atrodas, satvēra sievietes rokas un cieši tās saspieda. - Un es taču arī tev nebiju vienaldzīga? – Laila ieskatījās Raimondam acīs. - Protams, ka nebiji! Un vēl tagad... – Raimonds atradās kādā citā realitātē. Vai tiešām šī bija viņa liktenīgā, vienīgā un visīstākā sieviete? Šī ekstravagantā Laila! - Jā, tagad!... – izmeklētājas balss atsauca Raimondu īstenībā. – Es zinu, ka arī tagad tu mani gribi, - sieviete kārdinoši smīnēja. - Vai tas būtu kas nedabisks? – Lailas smīns pilnīgi izgaisināja Raimonda fantāzijas lidojumu. - Un ja tu mani dabūtu? – tas jau no viņas skanēja kā piedāvājums. – Pilnībā! Raimonds neticēja šādai iespējai, ka Laila pilnībā viņam varētu piederēt. Lai kā arī viņam to gribējās. Pašlaik taču viņi atradās pretinieku pozīcijās. Un visa pārējā Lailas attieksme pret dzīvi arī neatbilda tam, ka viņa gribētu kādam piederēt. Vai viņa savu attieksmi taisījās mainīt? 174

Jeb tā tomēr nebija viņas īstā attieksme? Un Raimonds pieķērās šai pēdējai domai, kuru sieviete pirms brīža bija viņā ierosinājusi. - Bet es gribu bērnu, - Raimonds atklāja arī savu ilgi loloto vēlmi. - Nu, piedzemdēšu es tev arī bērnu, - Laila lietišķi piekrita. - Un to visu tu būtu ar mieru darīt tikai tāpēc, lai iegūtu pierādījumus pret Rumpeli? – Raimonds vēl noprecizēja. - Tas tev ir tikai tāpēc, - Laila uzsvēra. – Bet man tā ir mana varēšana vai nevarēšana, mans būt vai nebūt! – viņa kā izsalkusi lūkojās Raimondā, taču tās nebija alkas pēc intīmas tuvības, bet gan pēc kaut kā vēl varenāka. Taču Raimondu tas neaizvainoja. Viņš Lailu saprata. Tāpat jau viņai kā sievietei vajadzēja agrāk vai vēlāk dzemdēt. Un arī apprecēties. Bet Raimonds nebija slikts partneris. Viņš pat bija ļoti labs partneris. Ja viņš vēl sadarbotos... Tad tik tiešām lietderīgais apvienotos ar patīkamo, kā Laila vienmēr bija gribējusi. Un arī Raimonds dabūtu sev šo visiekārotāko sievieti. Viss būtu brīnišķīgi, ja vien... - Tu pašlaik izsaki viskārdinošāko piedāvājumu! – Raimonds noglāstīja sievietes plaukstas, kuru vēl joprojām turēja savās rokās. - Un kas tev traucē piekrist? – Laila bažīgi iejautājās. Viņa juta, ka kaut kas Raimondu attur, bet tas nekādā gadījumā nebija tas, ka viņa kā sieviete būtu pārstājusi vīrieti interesēt. - Redzi, tieši tevi es šādi nevēlos iegūt! Pat nevaru, jo tad es sevi pārstātu cienīt kā vīrieti. Bet kārdinājums ir liels, tik tiešām liels! – Raimonds spēji atlaida Lailas rokas. - Kāpēc tad te būtu jāpārstāj sevi cienīt? – viņa nesaprata. - Nu, ja es esmu ar cilvēkiem kaut ko kopā darījis, tad, nododot viņus, es no tā visa nepalikšu brīvāks. Tie tomēr ir mani draugi! – Raimonds cerēja, ka Laila viņu sapratīs. Bet Laila negribēja saprast. - Valsts nozadzēji tie ir, ne draugi! – viņa spējās dusmās pietrūkās kājās. – Un tie tev ir svarīgāki par mani! - Nu, nav tā, ka svarīgāki, - Raimonds mēģināja sievietes dusmas remdēt. – Vienkārši nodevību es uzskatu par vēl sliktāku lietu kā melošanu tev... - Nu, labi, - Laila jau nomierinājusies atgriezās pie protokola. – Tu saki, ka viss notiek ar advokātu starpniecību. Tad pasaki man, kas ir tavs advokāts? To taču tu nebūsi aizmirsis. - Protams, ka nē! – Raimonds domās pasvārstījās tikai kādu sekundi. – Mans advokāts ir Māris Bimbons. - Vai pašreizējais Kampmeijer pārstāvniecības Latvijā prezidents? – Laila precizēja. - Jā, tas pats Bimbons, - Raimonds apstiprināja. - Labi, tad paraksti protokolu! – viņa sniedza aizpildīto veidlapu Raimondam parakstīšanai. Lai kā Raimondam negribējās nosaukt Bimbona vārdu, viņš no tā nebija varējis izvairīties. Kāpēc gan toreiz ofšora dibināšanai viņš nebija izvēlējies citu advokātu? Bet nu jau bija par vēlu nožēlot. Un gan Bimbons ar savu advokāta imunitāti pratīs attaisnoties. Tikai pasvīst gan viņam tagad varēja nākties krietni. XIV 175

Lai arī Raimonds saprata, ka kaut kas izmeklētājiem bija jāsaka, viņu tomēr neatstāja sajūta, ka viņš ir nodevis Bimbonu. Tagad visa taisnošanās slodze gūlās uz viņu. Bet vai citādi tas tā nebūtu? Galu galā arī Kampmeijera pārstāvniecībā Bimbons bija priekšnieks. Un to visu tāpat viņam nāktos skaidrot. Vai Raimonds varētu sagudrot ticamu versiju, slēpjot, ka viņš ir partneris Kampmeijerā? Tas bija neiespējami. Un būt partnerim firmā jau vēl nebija nekāds noziegums… Tā domājot, viņš pēc dzīvokļa kratīšanas devās uz darbu. Cik labi, ka Juta vēl nebija pārvākusies pie viņa, lai arī dzīvoklis uz viņas vārda bija noformēts jau labu laiciņu. Otras sievietes klātbūtne viņaprāt būtu visu sarežģījusi un, nedod Dievs, noskaņojusi Lailu daudz nelabvēlīgāk. Viņa taču mierīgi varēja arestēt Raimondu tāpat kā Valdi Meijeru. Bet ej nu tu saproti, kādu spēli šī izmeklētāja spēlēja… Taču iekārojama Laila bija joprojām. Pat vēl iekārojamāka. Taču tagad, kad Raimonds varēja tikt pieskaitāms valsts nozadzējiem, Laila viņam bija zudusi pilnīgi un galīgi. - Nu gan tu pa nakti būsi krietni uzdzīvojis… - Bimbons iesaucās, nopētīdams Ruperta norūpējušos izskatu. - Būtu jau labi… - Raimonds vēl joprojām nogrimis savās domās, atteica, bet tad sāka stāstīt notikušo. – Zini, ka pie manis bija kratīšana! – viņš izteica šo faktu vai vienā elpas vilcienā. - Hm… - Bimbons savilka seju sāpīgā grimasē. – Tad tik tālu jau?… - Jā, tik tālu nu ir gan, - Raimonds pamēdījās Bimbonam pretī. – Tavs Rumpelis nav nekādos savos augstumos… - Un kāds sakars Rumpelim ar to visu? – Bimbons viltīgi piemiedza acis. - Es jau arī teicu, ka nezinu, vai viņam varētu būt kaut kāda saistība ar Kampmeijeru, - Raimonds noplātīja rokas. - Un pareizi teici! Pareizi… - Bimbons saberzēja plaukstas. – Nu, ko, tagad jāgaida, kad tā dāmīte ar mani vēlēsies aprunāties. - Un tevi tas nemaz neuztrauc? – Raimonds nesaprata drauga mieru. - Mani daudz vairāk pašreiz uztrauc tas, ka mana dārgā laulene ar visu to, ka māja ir viņas, tāpat nedomā rādīties un pārcelties uz dzīvi šeit, - Bimbons izteica kā atbrīvodamies no sen viņu nospiedoša smaguma. - Pagaidi, tādas lietas kā privātās problēmas tagad ir otršķirīgas, - Raimonds iebilda. – Ja mēs ar vienu kāju jau staigājam pa cietumu, tad vajadzētu padomāt par to. Vai zini, kā es jutos, kad man kratīja to dzīvokli? Bija tāda sajūta, ka tūlīt arī mani tāpat kā Valdi vairs vaļā nelaidīs, un ar brīvību būs cauri… - Es bez Līgas jūtos vēl sliktāk kā cietumā, - Bimbons pēkšņi atzinās. - Ej nu, vai tā var būt? – Raimonds neticēja, bet tad viņa domas atkal pārsviedās uz policijas aktivitātēm. – Bet mūsu lietu taču tu netaisies tāpēc atstāt novārtā? - Kāpēc tad novārtā, bet tur jau viss ir skaidrs, salikts pa plauktiņiem, - Bimbons nomierinoši atteica. – Bet kas attiecas uz Līgu… Es negribu viņu zaudēt! Bet viņas man nav… - Vai tiešām tev viss par digitalizāciju ir tik skaidrs? – Raimonds neticēja. – Un tas, ka es biju spiests pateikt, ka tu esi tas, kas reģistrējis manu firmu un nokārtojis daļu Kampmeijerā? - Tāds jau ir jurista darbs pārstāvēt un kārtot lietas, - Bimbons nesatricināmi atteica. – Daudz svarīgāk ir tas, ka tos lielos miljonus mēs nedabūsim, bet tagad atliek tikai cīnīties par līguma laušanas sodu. Bet tam visus papīrus es jau esmu iesniedzis. Tā kā Kampmeijers man ir jau noiets etaps. Un atkal līdz galam nav izdevies! 176

Ar ko lai to Līgu pārsteidz? Un es tā cerēju, ka vismaz miljoni viņu spēs sakārdināt, un vīrs, kurš tos ir spējīgs dabūt… - Bimbons atkal un atkal atgriezās pie savas sievas, kamēr Raimondu uztrauca pavisam citas domas. - Tad tu gribi teikt, ka es neesmu tevi nodevis? Man tas visu laiku neliek mieru, viņš tieši ieprasījās. - Bet es jau ar to rēķinājos, ka varētu būt jāatklāj visa darbība, - Bimbons pasmīnēja. – Tikai līdz tam policijai vēl jātiek. Viņiem man kā pārstāvim jāpierāda, ka vai nu tavā firmā vai arī kādā citā saistītā ofšorā tiek veiktas nelikumīgas darbības, bet to viņi pierādīt nevar, jo nekas tāds nenotiek. Man ir tiesības bez šādiem pierādījumiem neko neatklāt par saviem klientiem. - Labi, mana firma neko nedara, - Raimonds līdz galam tā arī nezināja, kā un ko Bimbons bija rīkojies. – Bet kā tu noslēpsi, ka aiz visa tā stāv Rumpelis? - Un kāpēc tu domā, ka aiz visa stāv Rumpelis? – Bimbons iesmējās. – Nekāds Rumpelis aiz šī projekta nestāv! Man uzdevumu dibināt Kampmeijeru deva Lorencs un visu noprecizēja viņa advokāti. Viņi arī ieteica kā nepieciešamas iesaistīt tās pārējās firmas, it kā lobisti un citādi konsultanti un speciālisti. Ārzemēs lobisms nav nekāds noziegums. Un es izpildīju pasūtījumu. Vai es slikti izpildīju? - Tu izpildīji lieliski! – Raimonds apstiprināja. – Bet vai policija tā domās? - Policija ir krietnā tintē, - Bimbons turpināja savu izklāstu. – Vispirms jau viņi arestē gluži nevainīgu kurjeru. Ja nu kādu var vainot, tad tas ir Ančupāns, kurš neaizstāv valsts intereses. Tad vēl Kaminski par nolaidīgu sava ieceltā direktora kontroli. Tos arī varētu aizturēt un pratināt… Un tad vēl ministru, kurš parakstīja viņu firmas dibināšanu un finansēšanu no telefona akcijām. Bet tas pagaidām policijai nav pa zobam. Bet mēs… - Bimbons tradicionāli pakasīja savu pauri. – Mēs esam uzņēmēji. Likumīgi uzņēmēji gan ofšoros, gan arī šejienes pārstāvniecībā. Gan jau tu redzēsi, ka Valdi atbrīvos. - Jā, es arī izbrīnījos, ka tieši viņu aizturēja, - Raimonds izteica arī savas domas. – Kaut kā neloģiski. - Tā policiste vienkārši naivi iedomājās, ka Valdis, ticis pie tiem pirmajiem miljoniem, tūlīt sakrāmēs tos koferī un metīsies dalīt pa labi un pa kreisi, un gribēja dabūt zināt, kas tad tie ir par vīriem, kam tā nauda tiktu dalīta. Bet Valdim pārpalikums gluži vienkārši bija jāieskaita Kampmeijera kontā, lai no tā direktors proporcionāli ieskaitītu dibinātāju firmām. Kas aiz tām īstenībā stāv, viņš nemaz nezināja. - Jā, labi tu visu esi sadomājis, - Raimonds uzslavēja. – Bet redzi, ka cilvēki tomēr nav mierā... - Viss tieši tā, kā bija, - nupat likās, ka Bimbons ir piemirsis savas nedienas ar sievu. – Tu man iedevi koordinātes un liki sakontaktēties ar Lorencu par digitalizācijas iespējamu veikšanu, un es to izdarīju, ieslēdzot tevi par idejas došanu. Tas viss ir bizness, uz kādu katram ir tiesības. Tā mazā viltība, ka Lorencs Ančupānam ieteica tieši Kampmeijeru jau arī nav nekāds noziegums, jo pats Lorencs nevienā ofšorā neskaitās kā īpašnieks. Bet Ančupāns par savu izvēli lai atbild pats. - Tad tu saki, ka vismaz mums viss ir droši? – Raimonds strikti noprasīja. - Jāgaida starptautiskā tiesa, un viss, - Bimbons uzsvērti uzsita ar roku pa galdu. xxx Neskatoties uz izdarīto Valda Meijera arestu, Laila neko tālāk nebija lietas izmeklēšanā pavirzījusies. Meijers palika pie sava, ka viņa pakalpojums bijis vajadzīgs 177

tikai tāpēc, ka caur Maltas salu no Latvijas uz Eiropas valstīm ir mazāks pārskaitījuma nodoklis un pārējā nauda drīz tiktu pārskaitīta citām digitalizācijas vajadzībām. Par pārējo Meijers nezināja neko teikt vai arī negribēja, bet Laila jau nevarēja pieprasīt, lai šis liecinieks runātu par lietām, kuras nebija ar viņu saistītas. Vienīgais cilvēks, ar kuru Meijers bija sadarbojies un runājis bija Kampmeijera pārstāvniecības Latvijā prezidents Bimbons, bet Maltas firmu viņš dibināšanā pārstāvējis nebija. Tur Meijers bija izmantojis cita advokātu biroja pakalpojumus. Tā kā nekļūdīgi pateikt, ka Bimbons ir visas šīs afēras organizētājs tomēr nevarēja. Vai tas varēja būt Ruperts? Noteikti nē, jo viņa vārdā daudz bija darbojies Bimbons. Bet arī Bimbons bija tikai viens no dažādu funkciju veicējiem, jo bez sakariem ministru kabinetā tāds Digitalizācijas centrs un tā finansējums nemaz nevarēja tikt apstiprināts. Bet kā to pierādīt, ja pašu valsts īpašumā esošo akciju nodošanu parakstījušo eksministru tagad sargāja deputāta imunitāte. Un pats viņš masu mēdijos bija izplatījis informāciju, ka, aizvietojot citu ministru, parakstīt visu, īpaši neiedziļinoties, esot parasta prakse. Kā netieši pierādījumi bija informācija, ka starp Bimbonu un Rumpeli pastāv ilgas lietišķas attiecības. Bet kāda loma tad visā tajā bija Rupertam? Šādi jautājumi nodarbināja Lailu Freivaldi, bet atbildes uz tiem dabūt bija ārkārtīgi sarežģīti un īstām pratināšanām trūka pierādāma pamatojuma. - Kā tu domā? – Laila jautāja Valdim Ozolam, kurš vēl no tiem laikiem, kad bija viņas priekšnieks, bieži uzturējās sievietes dzīvoklī. – Kā lai atrodu pavedienu, kurš atšķetinātu visu šo lietu? - Nezinu, neesmu tajā tavā lietā iedziļinājies, - Valdis nevērīgi atteica, neatraudamies no televizora, kurā mūsu hokejisti nu jau kārtējo reizi taisījās uzvarēt vienu no bijušās savienības komandām. - Bet tu iedziļinies! Vai tu saproti, cik man ir grūti? – Laila uzstājīgi pieprasīja. - Un kāpēc man būtu tavās lietās jāiedziļinās? Bez tam vēl ārpus darba laika, Valdis cieti noprasīja. – Tagad tu pati esi liela priekšniece un vari izrīkot savus padotos. - Tad redz, kas par lietu! Tev vienkārši skauž, ka arī es varu būt priekšniece, - Laila likās patiesi aizvainota. – Tas, ka sieviete var kaut ko vadīt, tev liekas tik nepieņemami? Bet mēs taču esam draugi, vai ne tā? Un drauga pienākums ir palīdzēt… - Pasaki, kas tev lika līst tajos priekšniekos? Vai mums nebija laba dzīve tāpat? Bet tagad es tevi gandrīz vai neredzu! – Valdis izteica jau labu laiku krājušos neapmierinātību. - Bet tu man pasaki, vai viens normāls cilvēks no tāda piedāvājuma var atteikties? – Laila aizsvilās. – Es visu mūžu esmu gribējusi parādīt īsto vietu tādiem, priekš kuriem likumi neeksistē. Un vai tā nav īstā vieta? - Es vispār nedomāju, ka sievietei tik ļoti vajadzētu rūpēties par savu karjeru, Valdis noburkšķēja. - Tas jau man nav karjeras pēc. Man vienkārši ir naids pret tādiem, kuri iedomājas esam pārāki par citiem gluži kā tādas Orvela cūkas Dzīvnieku Fermā, - Laila mēģināja pilnīgāk izskaidrot savu attieksmi. – Bet tas, ka tu domā, ka sievietēm nevajag taisīt karjeru, ir galīgi garām. - Var jau būt, ka novecojis, tikai pēc padoma tu tagad griezies pie tā novecojušā, Valdis paironizēja. - Nu, ko tu piesienies pie vārdiem un visu sagrozi pavisam citādi! – Laila sapīka. – Vai tad kā kolēģi mēs nevaram apmainīties ar domām? 178

- Bet tu jau neklausi, ko tev saka, - Valdis beidzot aizgriezās no televizora, jo spēle bija beigusies ar latviešu uzvaru, un tas viņam krietni uzlaboja garastāvokli. – Vai es tev neteicu, lai tu liec mierā to Meijeru? Ko tu cerēji? Ka viņš tev kā puika sāks stāstīt visu pēc kārtas, cerot uz soda mīkstināšanu? - Jā, es domāju, ka viņš salūzīs, - Laila negribīgi atzinās. - Un tagad tu tā vairs nedomā? – Valdis smīnot noprasīja. - Viņš nelūst! – Laila izmisusi noplātīja rokas. - Tad nevajag taisīt tādas kombinācijas, - Valdis ar pārākuma apziņu pamācīja. – Kas ir īstie vainīgie, ka tā afēra ir iespējama? - Uz tiem jau es arī gribēju caur Meijeru iziet, - Laila taisnojās. - Bet redzi, ka nesanāk, - Valdis nomierinoši saņēma sievietes rokas. – Vainīgie, kurus var apvainot valsts izzagšanā, ir tie, kuri rīkojas ar to akciju naudu. - Ančupāns atrunājas, ka visu ir darījis ar ministrijas ziņu. Tāda likuma, kas šādi rīkoties aizliegtu, nav, - Laila izskatījās galēji bezpalīdzīga. - Nu tad taisi ciet to lietu un secini, ka visā šajā digitalizācijā nav nozieguma sastāva, - Valdim atrisinājums bija ļoti vienkāršs. - Bet tā es nevaru! Mani taču tikai tāpēc iecēla par KNAB vadītāju, lai es šajā lietā atrastu vainīgos. Un arī iekšēji es jūtu, ka tā ir afēra, kurā iesaistīti augstu stāvoši cilvēki no politiķu vidus. Man sirdsapziņa neļauj tā vienkārši atzīt, ka nav nozieguma sastāva, - Laila neatlaidās. - Nu mūsu darbā bieži ir jārīkojas ar prātu nevis ar sirdsapziņu, - Valdī izpaudās ilgajos darba gados iegūtā rutīna. – Un galu galā, ja man jāatzīstas, tad tieši tāpēc, ka tā visa ir politika, es tādā darbā iekšā nelīstu. - Bet es esmu ielīdusi un padoties nedomāju, - Laila iecirtīgi saslējās. Viņa atkal bija atguvusi cīņas sparu. – Esmu izdomājusi, ka uzlikšu izsekošanu tam Bimbonam, - viņa jautājoši ielūkojās savā kolēģī. - Nav slikta doma, - Valdis piekrita. – Tikai nestreb karstu, - viņš vēl pabrīdināja savu draudzeni. xxx Līdz ar līguma apturēšanu un pieprasījumu atzīt par spēkā neesošu jau tā lēni ritošais darbs Raimondam pārvērtās par pilnīgu veģetēšanu. Pēdējā laikā viņus bija traucējuši tikai daži telefona zvani un tie paši no atlaistā Ančupāna, kurš tagad prasījās, lai viņu pieņemtu darbā Kampmeijera pārstāvniecībā. Un runājis Ančupāns bija nevis ar Raimondu bet ar Bimbonu Māri. Taču tāda lieta nu nekādi negāja cauri, un Bimbons bija atrunājies kā nu mācēdams. Tagad Bimbons nebija rādījies jau vairākas dienas, un Raimonds jau sāka raizēties, vai tikai Laila nav viņa partneri arestējusi tāpat kā Meijeru Valdi. Arī telefons Bimbonam bija atslēgts. Bet tik pat labi Māris varēja būt aizbraucis uz savu Kurzemi. Pārāk jau viņu vienmēr vilka uz sievas pusi. Kad birojā gluži kā pēkšņs trauksmes signāls iezvanījās telefons, Raimonds domāja, ka tas būs Ančupāns, kurš kārtējo reizi cenšas sev sagādāt siltu vietiņu. Bet ar Raimondu pēc viņu saķeršanās nu jau kādu gadu Ančupāns vispār nebija runājis. Viņš vispār izlikās, ka Raimondu neredzētu, ka viņa vispār nebūtu, ja gadījās saskrieties. Nezin, ko bijušais šefs un aizvainotais partneris darīs tagad, kad Bimbona nav – tā Raimonds nodomāja, iedams ņemt klausuli. Bet zvanītājs izrādījās Lorencs no Amerikas. 179

Īsi sasveicinājies, partneris sāka interesēties par pretprasību starptautiskajā tiesā, ko bija gatavojis Bimbons. - Manuprāt viss ir kārtībā, - Raimonds pastāstīja, ko zināja. – Viņš teica, ka visa tā lieta jau ir iesniegta. - Man tomēr vajadzētu ar viņu aprunāties, bet Bimbona telefons neatsaucas, Lorencs nelikās mierā. – Vai tu nevarētu viņu sameklēt un palūgt, lai piezvana, - viņš izteica Raimondam savu vēlmi. Un Raimonds nolēma, ka jāaizbrauc uz Bimbona mājām Vecāķos. xxx Nelielais vasarnieku ciematiņš bija rudenīgi pamests, taču atšķirībā no iepriekšējiem rudeņiem te notika tāda kā neredzama saimnieciska rosība. Ielas gan bija tukšas, taču daudzajās radušajās jaunbūvēs klusi un it kā nemanāmi tomēr rosījās atsevišķi celtnieki. Un, ja retāk šeit iegriezās, varēja ievērot šur un tur jau atkal paaugušos jaunu māju. Acīmredzot tuvošanās Eiropas savienībai radīja labu augsni Latvijas saimnieciskajām norisēm. Un arī klusie it kā sūnās ieaugušie Vecāķi izrādīja tieksmi kļūt par modernas pilsētas pilnvērtīgu daļu. Raimonds atlaida taksometru pie taciņas, kura pa kāpas augšu vijās garām Bimbona īpašuma sētas ieejai. Izkāpis no mašīnas viņš dziļi ieelpoja priežu aromāta piesātināto svaigo gaisu un sāka nesteidzīgi soļot pa kāpu augšup Bimbona mājas virzienā. Dabas piesātināto klusumu neuzbāzīgi papildināja tikai tālie klaudzieni no jaunceltņu būvdarbiem. Bet tad kaut kur priekšā ar skaļu klaudzienu aizcirtās durvis un cauri klusumam līdz Raimondam atskanēja panikas pārņemta cilvēka saraustīta elpa. Tūlīt arī Raimonds ieraudzīja pa taciņu viņam pretī skrienošu vīrieti. Bet skrēja vīrietis kaut kā jocīgi, it kā būtu no ķēdes norāvies un kaut ko pie sevis purpinādams. Vīrietis, it kā Raimondu nemaz neredzētu, aizdrāzās viņam garām. Vēl joprojām brīnīdamies par dīvaino skrējēju, Raimonds uzkāpa līdz ieejai Bimbona namā un iegāja pagalmā. No kurienes tas trakais tā drāzās? Pēc attāluma spriežot, likās, ka viņš skrēja no Bimbona mājas. Bet kas Mārim varēja būt kopīgs ar šādu tipu? Bimbona māja tagad pēc remonta mirdzēja lepnā baltumā. Arī kādreiz saaugušie brikšņi bija izcirsti, un ap eksotisko celtni slējās vien milzu tūjas kā krāšņā dienvidu salā. Nopļautā zālāja malās kuploja rododendru krūmi, ar savām sulīgajām tumši zaļajām lapām piešķirdami ainavai monumentālu pastāvīgumu. Bet pirts jaunbūve tālāk, lejā no kāpas no šīs puses nemaz nebija redzama, tā kā viss vēstīja par stabilitāti un noturīgumu. Un Raimondam likās, ka kopā ar Bimbonu viņu lietā viss būs kārtībā. Kad viņš pieklauvēja pie durvīm, mājā viss bija kluss. Un klusums turpinājās arī pēc tam. Ciemiņš paraustīja durvis, tās bija vaļā. Raimonds iegāja mājā. - Vai te kāds ir? – viņš pavaicāja pie durvīm, bet tad jau paspēra tos dažus soļus, kuri šķīra ieeju no Bimbona lielās terases istabas, kurā Māris parasti uzņēma viesus.

180

Istabā neviena nebija. Bet tad Raimonds pamanīja ķermeni, kurš gulēja daļēji aizslēpies aiz apaļā galda istabas vidū. Ap ķermeņa galvu bija izlijusi tumši sarkana peļķe. Bet plikais pauris tajā spīdēja kā biljarda bumba. Un tas taču bija Bimbons! Raimonds pirmajā brīdī sastinga, kā paralizējoša strāvojuma ķerts, un viss ap viņu sagriezās it kā mežonīgā karuselī: Bimbons – viņu digitalizācija – populārais politiķis Rumpelis – Bimbona sieva Līga – skrejošais vīrietis uz taciņas – viņš, Raimonds – izmeklētāja Laila Freivalde – un vēl citi un citi… Bet Bimbons gulēja tam visam pa vidu, un likās, ka viņš smīnētu. Lepni smīnētu! Lepni kā upuris, kurš tomēr nav nekāds upuris, bet kurš stāv pāri visiem saviem slepkavām. Tas bija iespaidīgi. Pimajā brīdī jau Raimonds gribēja dzīties bēgošajam slepkavam pakaļ, bet tad viņš saprata, ka tas jau būs gabalā. Kur lai Raimonds viņu meklē? Un atkal viņš pievērsās nogalinātajam draugam. Tad tik tālu gan viņi bija tikuši! Lepni Bimbons bija izgājis no situācijas, kura ap viņiem bija tā samudžinājusies. Jā, lepni un ar tādu kā smīnoši uzurdošu pārmetumu pārējiem, ka tie nav pratuši viņu paturēt savā vidū. Un kurš gan tagad par viņu digitalizāciju lai varētu tikt kādā nebūt skaidrībā? Māris bija visa atslēga. Un tas bija viņa lepnums un arī viņa nāve. Vai tas viss nebija uzlicis Mārim arī milzīgu slodzi? Slodzi, kuru viņš ikdienā neizrādīja, izlikdamies, ka viss ir pilnīgā kārtībā un viņam tas tāda nieka lieta vien ir. Vai Mārim pašam maz patika tas, kā viņi bija veidojuši šo digitalizācijas afēru? Kā viņam tas vispār varēja patikt? Māris pats bija upuris tiem, kuri gribēja ar šīm mahinācijām visvairāk nopelnīt. Un nu viņš bija tā sapinies, ka bija aizgājis bojā. Raimonds nebija gribējis savu draugu nodot, jo nekad nebija izjutis viņu kā slikto, kā visas afēras ierosinātāju, lai arī viņš bija tas, kurš šo visu lietu veidoja. Tagad bez Bimbona pats Raimonds jutās galīgi nodots, palicis viens kā no enkura norauta laiva, kura tagad klīda sabangotajā neziņas okeānā. Ar Lailu Raimonda attiecības bija kļuvušas neiespējamas tieši dēļ visas šīs afēristiski samudžinātās digitalizācijas. Nu viņš bija zaudējis arī savu draugu Māri. 181

Viss tikai tāpēc, ka atradās cilvēki, kuri gribēja, lai viss notiek pēc viņu prāta. Un ne tikai gribēja, bet arī pamanījās šo savu prātu, izmantojot iegūto varu, mums nekaunīgi uzspiest. Vai tas bija taisnīgi? Arvien vairāk Raimondu pārņēma naids pret Rumpeli kā redzamāko un ietekmīgāko pārstāvi visiem šiem valsts nozadzējiem. Bet ko viņš varēja darīt? Un Raimonds jutās nožēlojami. Tas nu bija noticis. Un nu bija jārīkojas. Ar prātu. Raimondam bija jārīkojas tā, kā tādos apstākļos sabiedrībā rīkojās. Viņš piezvanīja policijai. Tad Raimonds sāka pārdomāt, kas vēl būtu jādara. Neiedams pārāk tuvu līķim, viņš pārlaida skatienu istabai. Blakus Bimbona rokai gulēja pistole. Tā pati pistole, ar kuru viņi vairākus gadus atpakaļ bija ālējušies pa Georga un Lindas privāto klubu. Bet kā gan tas skrejošais slepkava bija pamanījies tikt pie Bimbona ieroča? Raimonds nekādi negribēja pieņemt, ka Māris varētu būt nošāvies pats. Viņš pat jutās tā kā neveikli. Vai viņam nevajadzēja dzīties pakaļ drauga slepkavam? Tieši tā, kā to rādīja filmās. Dzīties pakaļ un noķert. Vai tas nebija viņa pienākums drauga priekšā? Noķert un atriebties… Bet tad viņu varētu sākt vainot izmeklēšanas sarežģīšanā. Vazātu pa iestādēm. Un tas viņu jau tā samudžinātajā digitalizācijas lietā galīgi nebija vajadzīgs. Vai cilvēki ikdienas sadzīvē tā vispār rīkojās? Viņš, piezvanīdams policijai, bija darījis pareizi. Uz plauktiņa Raimonds pamanīja Bimbona piezīmju grāmatiņu. Ak, jā, sievai gan bija noteikti jāpiezvana. Viņš atšķīra Līgas numuru un uzņēma telefonu. - Ak, tad tā gan… - sieviete traģisko ziņu uzņēma diezgan vēsi. – Es jau viņu brīdināju, ka Rīgā labu galu viņš neņems! – viņa uzsvēra neapmierinātā balsī. – Bet ko nu vairs… - Ko lai es tagad daru? – Raimonds gandrīz bezpalīdzīgi iejautājās. - Es rīt braukšu uz Rīgu, tad sazvanāmies, - Līga bija jau izlēmusi. – Viņš man vairākas dienas pēc kārtas zvanīja… - viņa izteica domīgā balsī. – Nu ir jābrauc Māris apglabāt… Jā, nu Māris bija jāapglabā... Raimonds vēl pasvārstīja rokā Bimbona piezīmju grāmatiņu un tad, mirkli apdomājis un nolēmis, ka tā varētu vēl noderēt, ieslidināja to savā kabatā. Vai viņam kāds to varētu pārmest?… Policija ieradās ātri un sāka savu darbu. - Vai tā ir viņa pistole? – viens no darbiniekiem izvilka protokolu un sāka Raimonda nopratināšanu. - Jā, cik es zinu tad oficiāli reģistrēta, - Raimonds stāstīja, ko zināja. – Bet ziniet, kad es nācu uz šejieni, man pretī skrēja viens vīrietis. Tāds kā sajucis… 182

- Nepazīstams vīrietis? – inspektors ieinteresējās. – Vai jūs varēsiet sastādīt fotorobotu? - Domāju, ka jā, - Raimonds piekrita palīdzēt, lai gan neko īpaši skrejošo nebija nopētījis. – Jūs taču nedomāsiet, ka es to izgudroju, lai novērstu no sevis aizdomas? - Kāpēc lai mēs tā domātu? – inspektors pavīpsnāja. – Bet no rokas jums tāpat būs jānoņem pulvera pārbaude, vai neesat šāvis. Jūs taču neesat pēdējā laikā lietojis ieroci? - Nē, nē, - Raimonds pastiepa savas rokas. – Ņemiet droši. Un inspektors pasauca kādu laboratorijas ekspertu. xxx Ar lielām mokām Raimonds bija sastādījis kaut ko līdzīgu skrejošajam cilvēkam, kad policijas interese par fotorobotu apsīka. - Būs jau labi, - šķietami vienaldzīgi fotorobota operators noslēdza failu un veica izdruku, kad bija noklausījies kādu telefona ziņojumu. – Paņemiet par piemiņu, - viņš sniedza izdruku Raimondam. - Kas noticis? Vai viņš jau aizturēts? – Raimonds neticīgi iejautājās. - Nē, bet spriežot pēc visa iegūtā, tas viss izskatās pēc pašnāvības, - darbinieks vienaldzīgi secināja. - Tas nevar būt, - Raimonds neapmierināti iebilda. – Mums ir bizness. Viņš tā nevarētu rīkoties. Tas svešais būs viņu piespiedis! - Vai jums ir pamatotas aizdomas, kā viņš varēja Māri Bimbonu piespiest uz pašnāvību? – policists noprasīja. - Kā, to es nezinu, bet… - Raimonds sastomījās. - Nu, redziet, ja kaut ko atklāsiet, tad ziņojiet, bet pagaidām tā ir tikai pašnāvība bez kādas piespiešanas, – policists piecēlās, likdams saprast, ka saruna ir izbeigta. xxx Pēc dažām dienām Raimonds brauca uz Vecāķiem vēlreiz. Līga laiku nebija šķiedusi veltīgi. Terases milzīgie logi tagad bija aizklāti ar bieziem tumšiem aizkariem, kuros ar spožiem metāliskiem diegiem bija ieausts kaut kas līdzīgs zvaigžņotajai debesij. Zvaigznes un arī ragains mēness sirpis. Istabā dega daudz sveču. Paviršam skatītājam varēja likties, ka sērojošā sieva ir iekārtojusi kaut ko līdzīgu bēru namam. Bet, kad ieskatījās uzmanīgāk, tad varēja ievērot arī dažādus ar maģiju saistītus atribūtus. Plauktā īpaši atbrīvotā vietā atradās ragains galvaskauss, citā izcelti novietota bija bieza melna grāmata. Galda vidū uz sudraba paplātes atradās milzīga kristāla lode un taro kāršu komplekts, bet gaisā dvakoja reibinošs vīraks, kas nāca no kvēpināmajiem salmiņiem. - Nu, ko tavas zīlnieces nojautas saka par to visu? – Raimonds bija mulsi apstājies istabas vidū. - Ko nevar celt, to nevar nest, - Līga noslēpumaini atbildēja. - Bet Rumpeļa pirkstu tu visā tajā nesaskati? – viņš sāka izklāstīt savu versiju. - Rumpelim vienmēr visam ir klāt savs pirksts, - Līga turpināja runāt tik pat noslēpumaini. – Un viņš visur to cenšas ielikt… Raimondam vienā brīdī sāka likties, ka Līga ir nojūgusies, tik vispārināti un pravietiski viņa runāja. Bet sievietes acis lūkojās asi un visu redzoši. 183

- Vai mēs nevarētu parunāt cilvēciski? – Raimonds mēģināja sarunai piešķirt citu toni. - Vai tad mēs nerunājam cilvēciski? – zīlniece paraustīja plecus. - Bet tas cilvēks, kurš skrēja? – Raimonds izmisīgi vēlējās izdibināt tās sakarības, kuras policija uzskatīja par nenozīmīgām. – Viņš noteikti Māri kaut kā piespieda! – Raimonds izvilka no kabatas un rādīja Līgai fotorobota sastādīto portretu, taču viņa uz to nemaz neskatījās. - Cilvēks, kurš skrēja, tik tiešām Mārim pastāstīja nepatīkamu vēsti. Bet vai tad patiesības pavēstīšana būtu nosodāma? – Līga bija atbrīvojusies no savas pareģes pozas. – Tas cilvēks pavēstīja Mārim, ka es esmu stāvoklī. Ka mums ar šo cilvēku būs bērniņš. Un pieprasīja, lai Māris šķiras no manis. - Tu esi stāvoklī? – Raimonds izbrīnīti ieprasījās. - Vai es nevarētu būt stāvoklī? - Līga brīvi sapurināja savus garos, melnos matus. - Tad tas cilvēks tomēr nebija no Rumpeļa, - Raimonds vairāk priekš sevis secināja. - Bet kāpēc tad viņš tik traki aizdrāzās? - viņš pieķērās it kā pēdējam salmiņam. - Vienkārši tādu Māra izdarību jau neviens nevarēja gaidīt, - Līga noplātīja rokas. Tas taču bija tik šokējoši! - Jā, šokējoši tas bija visiem, - arī Raimonds tam piekrita. - Tā nu tas ir sanācis, - Līga likās pilnīgi ar visu samierinājusies. Bet Raimonds tik vienkārši samierināties nespēja. - Tad tu gribi teikt, ka Māris nošāvās tevis dēļ? – viņš meklēja tiešu un skaidru iemeslu. - Kāpēc tu uzreiz meties otrā galējībā? – Līga neapmierināti protestēja. – Māris pats izvēlējās savu dzīvi. Un tā sastāvēja ne tikai no manis. - Tātad tomēr tu!... – Raimonds izdarīja secinājumu it kā pats sev. – Jeb Rumpelis?... Jeb arī es?... - Kas es? – Līga nesaprata it kā haotiskos Raimonda domu klejojumus. - Nu, kā lai to pasaka?... – Raimonds minstinājās. Vai no tā būtu kāds labums, ja viņš atklāti apvainotu Līgu sava drauga nāvē? - Ko pasaka? Ko tu tur murmulē? – Līgas sejā zīlnieces sīkstā nesatricināmība pagaisa, un Māra sieva nemierīgi lūkojās Raimondā. - To, ka mana drauga traģēdijas iemesls ir tavas izdarības, - Raimondu kaitināja Līgas nejūtīgums. - Nu gan tu pateici! Kādas vēl izdarības? – Līga nervozi sāka mētāties pa savu jauno salonu, it kā meklētu izdevīgākas aizstāvēšanās pozīcijas, te viņa piekārtoja galvas kausa novietojumu, te izlīdzināja kādu viņai vien redzamu zvaigžņotā aizkara kroku, te atkal... - Vai tad vīrietim ir iespējams samierināties ar to, ka viņa sieva gaida bērnu no cita? – šis Raimonda apsūdzošais jautājums tomēr noķēra Līgu, lai arī kā viņa centās no tā izvairīties. Sieviete uz mirkli it kā sastinga. - Kurš normāls vīrietis gan šķiršanās dēļ šautos nost? Un to māju jau es nemaz nebūtu gribējusi, - pēdējā Līgas frāze jau skanēja pēc taisnošanās. - Ne jau tikai šķiršanās... Viss pārējais jau arī sagājis grīstē! – arī Raimonds piekrita, ka šķiršanās dēļ normāls vīrietis, kāds neapšaubāmi bija Bimbons, nost nešautos. Taču iemesls un cēlonis bija jānoskaidro. Raimondam tas bija vajadzīgs. Vienkārši tikt ar visu pilnīgā skaidrībā, lai arī tas neko vairs nespēja grozīt. 184

- Nu tad sāc ar to pārējo, ne ar mani! – nu Līga izskatījās patiesi saniknojusies. Viņa vairs neklaiņoja pa istabu, bet bija ar rokām atspiedusies uz apaļā galda tādās kā izejas pozīcijās un, cieši lūkodamās uz mirdzošo lodi, iekaisa arvien vairāk. Sievietes melnās uzacis uzraucās draudīgos, it kā iecirst gatavos dzeloņos, un zaļganās acis dzirkstīja apskaidrotā paštaisnībā. - Kurš vispār dzina Māri uz šito Rīgu?! Tās bija viņa paša dullās idejas. Gribot mani apbērt ar naudu, apzeltīt! Vai viņš man prasīja, vai tā lielā nauda man vispār vajadzīga? Sevišķi tāda nauda! Ko viņi tur kombinēja kopā ar Rumpeli. Pasaulē viss negrozās tikai ap naudu! Bet viņi bija maniaki, naudas pielūdzēji. Iedomājies, naudai vajagot pasniegt puķi, tad tā nāks pie tevis. Tikai tā puķe esot jāpasniedz ar cita rokām. Tas taču ir apsēstu vājprātīgo kults! Raimonds ļāva Līgai izrunāties, lai viņa kļūtu mierīgāka. Viņš tomēr bija kļūdījies, uztverot Līgas atturību kā bezjūtīgumu. Nu viņš izjuta un saprata drauga ģimenes attiecību traģiskumu. Līgai tik tiešām neko nevarēja pārmest. Taču pilnīgas skaidrības labad Raimonds vēl turpināja Bimbonu aizstāvēt.. - Esi taču reāliste, - viņš samierinoši iebilda. – Bez naudas... - Tieši es esmu reāliste. Naudu vajag pelnīt citādi, jo tā tikai sirdsmieru var pazaudēt! – Līga kā skaldīt noskaldīja, un nu viņa runāja ar pilnu pārliecību, ne vairs kā taisnodamās vai atvairīdama apsūdzības. Viņa atkal bija pārliecinošā zīlniece, kura uz brīdi bija kaut kur pagaisusi. - Nu, to, ka kārtīgs vīrietis nešaujas... – Raimonds mēģināja iejusties Bimbona ādā. Bet skaisti viņš tomēr bija aizgājis! Kurš katrs tā nespētu. Taču Māris bija aizgājis kā uzvarētājs, kurš visus ir apspēlējis, un viņam vairs šajā pasaulē nebūtu ko darīt. - Bet tad jau es esmu vainīgs, jo viņu tur ievilku! - Raimonds it kā sev pašam pauda pēkšņu secinājumu. Negribīgi, bet nācās atzīt, ka viņam ir jāuzņemas vismaz kāda daļa no vainas drauga bojā ejā. - Kāpēc tu? Tu viņam piedāvāji biznesu. Bet viņš tev piedāvāja to variantu ar Rumpeli, - Līga salika visu pa plauktiņiem. – Nu jau man ar tevi jārunā kā ar saviem pacientiem. - Kādiem vēl pacientiem? Es neesmu nekāds slimnieks, - Raimonds bija sašutis par šādu sievietes attieksmi. – Man vienkārši vajag noskaidrot patiesību! - Labi, labi, vari saukt to kā gribi, - Līga pasmaidīja. – Bet kāpēc tev noteikti vajag atrast kādu vainīgo? Vai tiešām tu jūties tik vainīgs pie tā, kas ir noticis? - Māris teica, ka bez politiska jumta nekas nesanākšot, - Raimonds atgriezās pie savas tēmas, jo kāda gan šai zīlniecei bija daļa, kāpēc viņam šī patiesība tik nepieciešama. - Ir jau cilvēki, kam arī bez tā jumta sanāk... - Līga mierīgi palika pie sava. - Nu tu gan dod! Tā jau ir utopija, - Raimonds aprauti un it kā negribīgi iesmējās. - Bet vai to, ka tā ir utopija, nepauda Māris pats? – Līga provocējoši ieprasījās. – Un tikai tā Rumpeļa iespaidā... - Jā, bet... – Raimonds sastostījās, vienā mirklī atcerēdamies visu viņu projekta gaitu. - Nu redzi... – Līga nedaudz piemiegtu skatienu vērās viņai pretī pie galda piesēdušajā vīrietī. - Pret to jau protestē daudzi, bet neviens pret to atklāti neuzstājas, - Raimonds virzīja tālāk savu domu, it kā zīlnieces skatiena iespaidots. – Arī Māris beigās bija neapmierināts un vīlies. - Nu redzi... – Līga atkārtoja tos pašus mistiskos vārdus, kuri dīvaini nomierināja, bet tad vīrieša prāts sacēlās. – Nu ko tu te visu laiku runā ar mani kā ar tiem saviem 185

pacientiem? Es neesmu tev nekāds pacients! Māris tevi mīlēja, un tā arī ir tāda izotērija, kas var novest pie nezin kā. - Nevajag jaukt visur iekšā ezotēriju! – Līga atkal saskaitās un pacēla balsi. Nu viņa runāja gandrīz tādā tonī kā tirgus sieva. – To, ka Māris mani mīlēja, es zinu! Kurš gan to varētu zināt labāk par mani. Bet to, ka tā bija tāda mīlestība, kāda man nemaz nebija vajadzīga, vai to tu nevari saprast? Šī viņa mīlestība īstenībā bija tā, kas man viņu atņēma! Iedomājies, mīlestība!... Šo jēdzienu staipa katrs, kuram vien kāda nejēdzība attaisnojama. Bet īstu mīlestību šāda piesaukšana nevietā tikai degradē. - Māris tevi mīlēja pa īstam! - Raimonds bija pārliecināts un arī pacēla balsi. - Par mīlestību pašlaik nerunāsim, - Līga cieti noteica, bet tad viņas acu kaktiņos iemirdzējās apspiestas asaru lāsītes. - Tagad un ar tevi tas nav nepieciešams! - Tu tātad vaino mani... - Raimonds nespēja aprimties. - Es nevienu nevainoju! - Līga atcirta. - Es vienkārši apraudāšos... - un sieviete enerģiski novērsās. - Protams, protams... - Raimonds nebūt nevēlējās Līgu vainot notikušajā. Viņš beidzot lika viņai mieru un gāja projām, jo tik tiešām katram ar savām izjūtām šādā brīdī vislabāk bija palikt vienam. Ja nebūtu visa pārējā, Bimbons sievas zaudēšanas dēļ diez vai būtu aizgājis bojā. Tādu iemeslu dēļ vīrieši šodien tiešām nešāvās. Bet viss pārējais bija viņu samudžinājusies digitalizācija. “Tātad tomēr Rumpelis! Netieši, bet Rumpelis...” – Raimonds pie sevis it kā vēl joprojām sarunājās ar Līgu. “Kāpēc tu visu laiku centies atrast kādu vainīgo?” – un Līga kā par brīnumu viņam šajā sarunā pievienojās, viņas balss skanēja it kā no kādas citas dimensijas. “ Kāpēc tu nevari dzīvi pieņemt tādu, kāda tā ir?” “Tāpēc, ka pieņemot tādu, kāda tā ir, arī rodas visas šīs nepatikšanas!” – Raimonds nu jau bija par to pilnīgi pārliecināts. Nezin kāpēc, bet viņš jutās tā kā vīlies, ka lielais kompanjons tieši nav vainojams drauga nāvē. Varbūt tāpēc, ka tas būtu visvienkāršākais izskaidrojums, bet tagad viss bija tik sarežģīti. Nogalināt varbūt nemaz nebija tik briesmīgi, kā radīt apstākļus, kuri cilvēku spieda pašam nogalināties. “Tas tiešām ir briesmīgi, ja cilvēki izmanto savu varu, lai pilnīgi sačakarētu citiem smadzenes, un tad uz viņu lētticības rēķina veikli iedzīvojas, paši paliekot tīri, bet visu vainu uzveļot šādiem mākslīgi radītiem grēkāžiem!”- atkal ieskanējās Raimonda ausīs no tās pašas dimensijas, kurā viņi bija apmainījušies domām ar Līgu, taču tā vairs nebija Bimbona sievas pravietiskā balss. Tā bija viņa paša – Raimonda Ruperta balss. Bet cik ilgs laiks un kādi notikumi bija jāpārdzīvo, lai it kā vienkāršas lietas tik skaidri saprastu! xxx Dienu pirms drauga bērēm Raimondam piezvanīja skolas biedrs Jura. - Izsaku līdzjūtību par kolēģa zaudēšanu, - viņa balss skanēja iejūtīgi. - Viņš jau bija ne tikai kolēģis, bet arī bērnības draugs, - Raimonds bija atklāts, lai gan agrāk ar Juru viņi šādas intīmas lietas nebija apsprieduši. - Oi, oi! Pat bērnības draugs... – Jura likās šokēts. – Tad gan tev ir draņķīgi! - Kā nu ir, tā ir... – Raimonds samierinoši noteica. 186

Taču viņš nebūt īstenībā nebija ne ar ko samierinājies. Dažādas domas nomainīja cita citu, un Raimonds vienkārši nesaprata, kā tagad būs. Bet tas, ka Jura piezvanīja viņam bija patīkami. Lai nu kā, bet pilnīgi viens viņš tomēr nebija. - Kā tu uzzināji? - Raimonds pievērsās reālākai lietai. - Avīzē bija raksts... - Jura it kā vēl kaut ko pieklusēja. - Un ko raksta? – Raimonds ieinteresējās. - It kā afēristu vidū sākoties domstarpības... - Jura jautājoši pieklusa. - Vai tā ir? Raimondam it kā vajadzēja sākt skaidrot, ka tās ir tenkas, ka pie pašnāvības vainojami ģimenes apstākļi, taču pašreizējā brīdī viņš šādu skaidrošanos izjuta kā nevajadzīgu un banālu. - Tev izrādījās taisnība, - viņš gluži negaidīti atzina. - Tātad tomēr tas Rumpelis mēģina slēpt pēdas? - Juras balsī jau ieskanējās mednieka azarts. - Arī tā gluži nav, - Raimonds vaļsirdīgi izklāstīja situāciju. - Viņa vaina ir netieša. - Un kas par to, ka netieša, - Jura bija aizrāvies. - Pa purnu viņam vajag! Novest tavu čomu līdz pašnāvībai. - Neko jau nevar pierādīt, - Raimonds šaubīgi iebilda. - Klausies, bet to taču tā nevar atstāt, - Jura izklausījās vairāk aizskarts nekā viņš. - Un ko tu ieteiktu darīt? - Raimonds jau sāka justies neērti. - Es jau esmu sācis... - Jura lepni pavēstīja. - Es pieteikšu karu tai politiskajai elitei. - Nu gan tu augstu šauj! - Raimonds neticīgi pavīpsnāja. - Nebūt ne! – Jura bija pārliecināts. - Es jau esmu nodibinājis politisku spēku. Un uz piektā gada pašvaldību vēlēšanām taisām jaunu piekto gadu! - Tu gribi gāzt pastāvošo iekārtu? - Raimonds kļuva bažīgs. - Tas būs simboliski un likumīgi, - Jura skaidroja savu koncepciju. - Kaut kā taču ir jākompensē tās nelaimes, kuras mums atnes pastāvošo valsts izzadzēju visatļautība un nesodāmība. Nu, kaut vai godīga atmaksa par tavu draugu! - Kāpēc tad tu neej Jaunajā spēkā? - Raimondam likās loģiski, ka tie, kuri nebija mierā ar pastāvošo korupciju, apvienotos. - Viņi taču grib to pašu. - Netiks viņi vieni ar to galā. Tas purvs viņus iesūks agrāk vai vēlāk, - Jura pravietiski pauda. - Tur ir vajadzīga palīdzība arī no krievu partiju puses. - Var jau būt, ka tev taisnība, - Raimonds negribīgi piekrita, bet tas, ka par kopēju mērķi varētu cīnīties kopā latviešu un krievu partijas, viņam likās nereāli. - Tu nāksi pie mums? - Jura jau tieši noprasīja. - Tas viss ir ļoti nopietni jāpārdomā, - Raimonds vairījās no tiešas norunas. Bet kaut kāda taisnība Juras idejā tik tiešām bija. - Kāda tad būs tavas partijas ideoloģija? - viņš vēl painteresējās. - Protams ka sociāldemokrātiska, - Jura bija pilnīgi pārliecināts. - Bet pie mums jau cilvēki vairāk balso par liberāļiem, - Raimonds iebilda. - Un kļūdās, ka balso. Bet drīz viņi sapratīs, ka liberālisms ir izdevīgs tikai politiskajai elitei, - Jura bija aizrāvies ar savu ideju. - Tas vienkārši attaisno visatļautību, kura lielākajai daļai cilvēku nemaz nav vajadzīga. - Bet vai tavi nākošie vēlētāji to zina? - Raimondam vēl joprojām likās, ka tā būtu cīņa ar vējdzirnavām. - Uzzinās! Nav jau tik svarīgs tas rezultāts, bet pareizs process - tas, lūk, ir svarīgāks, - Jura nemaz nerunāja kā pieredzējis uzņēmējs. 187

- Vai tad tas ir normāli, ka korupcija tā īsti nemaz netiek uzskatīta par noziegumu? Bet sodi, ja arī kāds process tiek ierosināts un nonāk līdz tiesai, ir smieklīgi mazi? - tas viss izklausījās Juram krietni sakrājies uz sirds. Viss teiktais tomēr Raimondam izklausījās tā kā nedaudz utopiski. Vai no tā visa mūsu Latvijas sabiedrībā varēja izveidoties arī kas reāls? xxx Bimbonu Māra bērēs cilvēku nebija daudz. Taču ziedi un vainagi bija ļoti krāšņi un iespaidīgi. Raimonds kopā ar Jutu turējās atsevišķi. Viņi tikai oficiāli sasveicinājās ar Līgu un tūlīt atkal atgāja malā. Tas viss atgādināja tādu kā stīvu izrādi, no kuras varēja gaidīt tikai to, lai tā ātrāk beidzas. - Ko tu par visu to domā? - Raimonds pajautāja savai draudzenei. - Kas tur ko daudz domāt? - Juta neizpratnē samirkšķināja savas mirdzoši melni uzkrāsotās skropstas. – Bēdīgi... - Ne jau noskaņa mani interesē, - Raimondu aizskāra tas, ka Juta neizjūt un nesaprot viņu. – Mani visu laiku urda šis tik grūti atbildamais jautājums: kāpēc? - Mani gan nomoka pavisam cits jautājums! - Juta ērcīgi atcirta Raimonda neiecietīgajam tonim. - Un tas ir daudz svarīgāks... - Kas var būt svarīgāks par patiesību? - Raimonds bija pārsteigts un izbrīnīts. - Tas, kur es tagad strādāšu! - Juta nemaz nekautrējās no sava iezemētā egoisma. – Jūs mani no kabeļtelevīzijas aizvilinājāt, bet tagad ar visiem tiem skaistajiem sapņiem ir cauri. Un man ir meita jāaudzina. - Nu gan es nesapratu? - Raimonds izjuta Jutas pārmetumu gluži kā spļāvienu savā sejā. – Un es tev neesmu? Un dzīvoklis?... - Tevi varbūt drīz iebāzīs cietumā tāpat kā Meijeru, - Juta bija ciniski tieša. – Un mani ar visu to dzīvokli arī... Kā gan Laumiņa tad jutīsies bērnu namā!? Bet tev tikai visādas abstraktas patiesības... Dullas idejas! Raimonds aizgriezās un gāja prom no šīs sievietes. Lēni, negribīgi, bet soli pa solim attālinājās. Viņai bija pilnīga taisnība - idejas bija dullas! Un tad Raimonds ieraudzīja Rumpeli. Arī viņš bija atnācis un kluss un atturīgs, slēpdamies aiz melnām brillēm, izturējās neuzkrītoši. Zeme jau sāka ar dobju skaņu krist uz zārka. Raimonds lēni gāja Rumpelim klāt. Nedaudz atstatu no Rumpeļa, vērīgi pētot visu notiekušo, mīņājās divi miesassargi. Pamanījuši Raimonda tuvošanos, abi tēvaiņi aktīvi sarosījās un piegāja cieši līdzās savam šefam. Raimonds tuvojās Rumpelim tik pat nesteidzīgi, bet noteikti. Bijušais Premjers, bet tagad Saeimas deputāts, ātri iečukstējis rīkojumu, aizsūtīja savus gorillas atpakaļ viņu izejas pozīcijās. Raimonds apstājās soli no Lielā Papas un klusējot nolūkojās viņā pētošu skatienu, it kā nesaprastu, kas ir kas. - Jūs laikam esat Ruperts, - Rumpelis sniedza Raimondam roku. Raimonds skatījās uz Rumpeļa pastiepto roku, un viņam likās, ka būtu ārkārtīgi nepiedienīgi to paspiest. Kāpēc gan lai viņš dotu roku šim cilvēkam? 188

Vai nebija liela nekaunība no Rumpeļa puses šādu nepiedienību Raimondam piedāvāt? Viņu pārņēma spējas dusmas, kuras bija kā visu iepriekšējo pārdomu apkopojums un sakāpinājums, kuram vēl pēdējo piedevu gluži kā eļļu ugunij bija piegāzusi viņa iekārotā sieviete. Un nu šī roka! Viss naids centrējās tieši pret šo roku, kura likās kā notikušo nelaimju cēloņa iemiesojums. To gribējās dauzīt, spārdīt, durt, cirst, iznīcināt un izgaisināt, lai tās vairāk nebūtu. Rumpeļa pastieptā roka uzstājīgi gaidīja. Arī varenā vīra stāja pauda, ka viņš nepieņem nekādus atteikumus. Raimonda dusmas sacentrējās spītīgā apņēmībā. Viņš izlēmīgi satvēra Lielā Papas pastiepto roku... Tā jau nebija visa roka, tas bija tikai viens pirksts, ko Raimonda veikls tvēriens saņēma. Saņēma un atlauza, līdz pēkšņo sāpju grimase izķēmoja Rumpeļa izskatīgo seju. - Jūs!... Jūs vēl uzdrīkstaties man piedāvāt roku! - Raimonda naids izlauzās sašutuma pilnos vārdos. - Jūs esat nenormāls!? - Rumpelis nobālēja. Abi gorillas acumirklī izrāva savas pistoles un metās palīgā savam pavēlniekam. - Apturi viņus! - Raimonds pavēlēja, atlaužor Rumpeļa pirkstu vēl vairāk. - Jā! Jā! Prom! Prom! - Rumpelis vaidēja, ar brīvo pavēloši roku mādams miesassargiem apstāties. Gorillas paklausīgi arī apstājās un pacēla pistoles, mērķēdami uz Raimondu. Pēkšņais uzbrucējs, tomēr pamanījās iegriezt Rumpeli tā, lai tas atrastos starp viņu un pistoļu vīriem. - Nenormāls es biju tad, kad piekritu uz to afērisko meitas firmas taisīšanu, Raimonds meta šo atgādinājumu Lielajam Papam sejā kā tiešu pārmetumu. - Kādas meitas firmas? Ko jūs tur muldat? - atslābstot pēkšņajam tvērienam, Rumpelis pilnīgi bija atguvis paškontroli. – Vai jūs saprotat, ka pēc šī izlēciena jūs vairs nekādu biznesu... nekādu! – arī lielo vīru bija pārņēmušas dusmas. Raimonds palauza satverto pirkstu vairāk. Aprauts kunksts izlauzās no Rumpeļa lūpām un viņš atkal nobāla. - Jūs varbūt man tagad gribējāt piedāvāt nelaiķa vietu? - Raimonds šķietami nopietni pavaicāja. - Un kāpēc gan nē? Jūs esat sevi pierādījis kā izdomas bagāts darbonis. Man tādi ir vajadzīgi, - eksministra ačteles spridzīgi šaudījās, novērtēdamas situāciju. - Ja ne šis stulbais izlēciens... Bet nav nekā tāda, ko nevarētu piedot. - Bet to, ka man nav vajadzīgi tādi kā jūs, to jūs galīgi nespējat iedomāties? runājot Raimonda ciešais tvēriens atkal atslāba. – Un to, kuram un par ko būtu jāpiedod?... - Kas tad man vainas? - Rumpelis it kā ņirgājās. - Nu padomājiet, padomājiet!... Raimonds atlauza viņa pirkstu stiprāk. Spējās sāpes atkal izķēmoja pašapmierinātos vaibstus. Gorillas atkal sarosījās, bet Raimonds visu laiku pamanījās, lai starp viņu un pistoļu vīriem atrastos Rumpelis. Tā šaut viņi baidījās, un tas bija saprotami. - Ejiet jūs ellē ar visiem saviem biznesiem, - Raimonds nievājoši noņirdzās savam pretiniekam tieši sejā. - Jūs visu ne tā esat sapratis, - nu jau Rumpeļa balsī ieskanējās lūdzoši toņi, un lielais vīrs no sāpēm gandrīz jau sāka locīties. Taču Raimonds negribēja ar garu skaidrošanos izjaukt bēres. - Kā nu esmu sapratis, tā esmu, - viņš pavīpsnāja. - Jūs tagad klausieties uzmanīgi! 189

Ja jūs mēneša laikā nepazudīsiet no politikas, tad es Korupcijas apkarošanas birojam izstāstīšu visu, ko es zinu no Bimbona. Man ir arī ieraksti, kā jūs runājat, Raimonds nedaudz piefantazēja, bet tas bija lielāka svara labad. - Tas taču ir ārprāts, ko jūs prasāt! - Rumpelis nebūt netaisījās padoties. - Un kā jums pašam tas beigsies? - Man pašam jau ir pilnīgi vienalga, - Raimondam likās nožēlojami ielaisties kaut kādu draudu apspriešanā. - Ja kas, ieraksti automātiski nonāks atklātībā. Kas attiecas uz jums, tad pietiek varu un ietekmi izmantot nejēdzīgas morāles izplatīšanai. - Bet tā taču ir šantāža! - Rumpelis vēl ķērās pie morāles salmiņa. - Ar tādiem kā jums ir atļauti visi paņēmieni, - Raimonds bija maksimāli cinisks. - Labi, es apdomāšu tās jūsu muļķības, - Rumpelis jau kļuva pielaidīgāks. - Bet laidiet taču vaļā beidzot manu pirkstu! Raimonds Rumpeli arī atlaida, jo nu jau viss bija pateikts. - Kaut ko tādu es tiešām negaidīju, - Rumpelis vienā mirklī atguva savu stabilo stāju, taču dusmas viņā vairs nemanīja. Miesassargus viņš arī nesauca. - Ziniet, es arī nē, - Raimonds tā kā nobrīnījās pats par savu izrīcību. - Un piedodiet par tādu uzstājību, bet citādi es nevaru... - Pasakiet tikai vienu lietu! Kāpēc? – Rumpelis tomēr vēl uzprasīja. – Es taču galu galā neesmu vainīgs, ka ar Māri tā iznāca. - Tā nav atriebība par Māri, - Raimonds mēģināja izskaidrot savu tieksmi. Vienkārši nu es esmu izjutis uz savas ādas visu to nejēdzību, kas notiek. Un man tas viss riebjas! - Bet tā taču tas notiek visā pasaulē, - Rumpelis tomēr Raimondu nesaprata. - Nē, visā pasaulē godīgi džentlmeņi šaujas nost, ja neizpilda savu apņemšanos! Tā tas ir godīgā pasaulē. Tur dara tieši tā, kā izdarīja Bimbons. Bet jūs?... Jūs apņēmāties nodrošināt to tā saucamo politisko jumtu, bet nespējat to izdarīt. Viss ir sagājis dēlī. Kur tad ir tas jūsu hobijs atrisināt neatrisināmo? - Ne jau vienmēr mums viss izdodas tieši tā, kā gribētos... - nu gan Rumpelis no tāda tieša pārmetuma nedaudz sašļuka. - To jau var saprast. Bet pats galvenais nelaimju cēlonis ir tas, ka šādas neizpildītas apņemšanās mēģina pasniegt kā normālu parādību. Uz lielajām likmēm nekādu cilvēcisku atlaižu nav. Un vismazāk jau nu uz partneru rēķina, - Raimonds bija pateicis visu un gāja projām. Ķers, neķers, šaus, nešaus: viņš pie sevis prātā pārlika. Šaut jau vairs nebija iemesla, bet ko varēja zināt. Bet no tās dimensijas, kurā Raimonds bija sarunājies ar Līgu un pats ar sevi vairs nekas neskanēja. Tā bija pazudusi tikpat pēkšņi un nemanāmi, kā bija parādījusies. xxx Ejot ārā pa kapsētas vārtiem, Raimonds pamanīja, ka arī Jura ir atnācis. Skolas biedrs, garām ejot, piemiedza viņam ar aci. - Malacis, labi tu viņu paņēmi priekšā, - Jura, kā izrādījās, bija vērojis arī Raimonda sarunu ar Rumpeli. - Pēc gada nāks vēl Piektais gads! - paužot šo pareģojumu Jura izskatījās gandrīz kā pravietis. - Labi, labi... -Raimonds gandarīti iesmējās. Jā, pilsoniskā cīņa ar valsts nozagšanu vai liberālo visatļautību bija sākusies. 190

Un tā nebija pagājusi garām arī Raimondam, lai arī kā viņš bija gribējis palikt neitrāls. Kā tas viss turpināsies un kā beigsies? Vai tajā iesaistīsies liels valsts iedzīvotāju skaits? Vecais Korumpants purva velns bija sīksts un viltīgs. Tas bieži paslēpās, lai pēc tam parādītos atkal pavisam citā izskatā. - Raimond, bet tev ir sirmi deniņi! – Juta pārsteigti iesaucās un sāka bužināt Raimonda matus, it kā tādējādi radušos sirmumu varētu notīrīt. Un Raimonds juta, ka bezrūpīgā jaunība galu galā bija beigusies pilnīgi un galīgi. Politiķiem, kuri tik labprāt runā par prostitūcijas apkarošanu, būtu vairāk jāpadomā par politiskās prostitūcijas apkarošanu savā politiskajā elitē J. Domburs 22.03.06

Epilogs Tā Raimondam beidzās sākumā tik daudzsološais digitalizācijas projekts, kurš, viņam pašam to nemaz negribot, bija pārtapis vienā no lielākajām afērām brīvās Latvijas vēsturē. Izmeklēšanas iestādes pēc laika uzrādīja apsūdzības vēl Ančupānam un Kaminskim, bet tad lieta iestrēga kabinetu noslēpumainībā. Drīz arī sašūpojās Jaunā spēka valdības stabilitāte, un valdība, kuras prioritāte bija korupcijas un valsts nozagšanas apkarošana, krita. Nevarēja teikt, ka tas būtu Rumpeļa ietekmes rezultātā. Vienkārši tāda bija deputātu vairākuma domāšana. Lielākā daļa no tautas pārstāvjiem nekā negribēja pieņemt, ka viņiem, kuri bija izsitušies tik grūtajās priekšvēlēšanu cīņās, nepienāktos privilēģijas, ka viņiem, ieņemot vietu politiskajā elitē, nebija ar to pirmām kārtām jānodrošina sava labklājība, bet ministrus un politiķus saukt pie tiesas - tas bija pilnīgi nepieņemami. Pats Rumpelis aizgāja no politikas. Vismaz oficiāli viņš pagāja malā. Un Raimondam ļoti gribējās ticēt, ka tas bija noticis pateicoties viņam. Jaunā valdība nebija tik maksimālistiska un līdz ar to daudz piemērotāka simt gudro galvu interesēm. Tā enerģiskās Lailas Freivaldes vietā izvirzīja korupcijas apkarošanai citu kandidātu. Mērenāku un pielaidīgāku. Tādu, kas ievēroja procedūras, nevis dzinās pēc vainīgo atmaskošanas. Kuram gan, ja viņš bija ērti iekārtojies, bija vajadzīgas raganu medības? Latvija, neskatoties uz augsto korupcijas līmeni, laimīgi iestājās Eiropas Savienībā un NATO. Valdība, kā jau tas Latvijā notika bieži, krita atkal. Raimondam tomēr apsūdzība digitalizācijas lietā tika uzrādīta, bet viņš bija gatavs cīnīties un pierādīt savus labos nodomus, kuri ne viņa vainas dēļ nebija izdevušies. Tad sekoja notikums, kurš Raimonda pašapziņu nolīdzināja līdz zemei. 191

Par jaunās valdības vadītāju tika izvirzīts un apstiprināts neviens cits kā toreizējais Rumpeļa cilvēks, kurš, aizvietodams Satiksmes ministru, pirms četriem gadiem ar savu parakstu bija devis akceptu visa digitalizācijas projekta afēristiskajai ievirzei. Vecie spēki un tikumi bija kārtējo reizi pārmainījušies, un vecais purva velns atkal parādījies citā un vēl neredzētā izskatā. Tas nu Raimondam bija kā aizvainojošs spļāviens sejā. Viņam apsūdzība, bet īstenajam vainīgajam viens no lielākajiem amatiem valstī. Ilgi Raimonds pārdomāja šādu netaisnību, bet tad nolēma, ka jārīkojas neparastāk. Bija jāapraksta tas viss grāmatā! Viņš zvanīja savam skolas biedram Juram, kuram piederēja arī neliela izdevniecība. - Klausies, Jura, vai tu izdosi grāmatu, ja es uzrakstīšu? - Raimonds izlēmīgi pajautāja. - Nu, par to visu... - Par to visu?... Tu saki, grāmatu? - Jura likās ieinteresējies. - Bet protams, ka izdošu! Cilvēkiem taču ir jāzina... Jā, cilvēkiem bija jāzina, kā šī brīžiem šķietami gandrīz vai nevainīgā korupcija, interešu konflikti, valsts nozagšana nemanāmi piezagās mums visiem, iemidzinoši solot visādus kārotos labumus iegūt ātri un viegli un it kā nevienam neko ļaunu nenodarot. Bet tad šī sastāvējušā purva morāle pēkšņi un negaidot nāca kā bumerangs, pavēstot, ka esam sapinušies krietnā ķezā, no kuras diez vai ir kāda normāla izeja, un sita mūs tik ļoti sāpīgi. Cik sāpīgi, to nu Raimonds tagad zināja skaidri. Bet tiem, kuri to nebija piedzīvojuši, tas vienkārši bija jāzina.

192

193