Par_alkaholismu

617.9 56.14 E 730

IEVADS

В книге в популярной форме рассказывается об а л к о г о л и з м е — одной из самых актуальных социальных и медицинских проблем. Особенно детально авторы рассматривают губительное действие ал­ коголя на головной мозг с последующими тяжелыми изменениями психики, в конечном этапе приводящими к слабоумию. Описывается т а к ж е до сих пор сравнительно малоизвестный подростковый алкоголизм. Книга рассчитана на широкий круг читателей. Книга иллюстрирована.

Recenzenti: med. zin. kand. M. Ozola un О. Kiršentāls Mākslinieks

Māris

Ozoliņš

Dzeršanas un hroniska alkoholisma (turpmāk lietosim īsāku apzīmējumu — alkoholisms) problēma ir aktuāla visā pasaulē, arī mūsu valstī. Diemžēl, kā rāda statistika, pēdējos gadu desmitos un pat pēdējos gados alkohola patēriņš un alkoholiķu skaits visā pasaulē pieaug, tātad visi ar šo problēmu saistītie jautājumi kļūst un kļūs jo nopietnāki.

Alkoholisms skar ne tikai tos, kas paši lieto reibinošus dzērienus (kā nelielās, tā pārmērīgās devās), bet vairāk vai mazāk arī visus sabiedrības locekļus, jo katram cilvēkam ikdienā neizbēgami nākas saskarties kā ar žūpām un alkoholiķiem, tā arī ar žūpības un alko­ holisma dažnedažādām sekām.

Sociālā ļaunuma ziņā alkoholisma problēma ir visas sabiedrī­ bas lieta, kas nevienu nedrīkst atstāt vienaldzīgu, jo mēs nedzīvo­ jam garīgā izolētībā, bez intereses par pārējo cilvēku likteni. Dažu profesiju pārstāvjiem — ārstiem (it sevišķi narkologiem un psi­ hiatriem), pedagogiem, juristiem, sabiedriskajiem un vadošajiem darbiniekiem šī problēma ir īpaši aktuāla.

Raksturosim teikto ar statistikas datiem. 1971. gadā spirta ražo­ šana pasaulē sasniedza gandrīz 8,5 miljardus litru (V. Pihovs, 1973), pēc «Statistical Yearbook (New York, 1974) ziņām tajā pašā gadā vēl ražoja 29 miljardus litru vīna un 63 miljardus litru alus. Pēc B. Levina (1972) datiem, katrs zemeslodes iedzīvotājs gadā patērēja 1 litru spirta, 6 litrus vīna un 10 litrus alus, bet, kā raksta J. Ļisicins un N. Kopita (1978), pašreiz katram zemeslodes iedzīvotājam gadā iznāk 2,4 litri spirta, 8,4 litri vīna un 17,6 litri alus, kas, pārrēķinot absolūtajā alkoholā (100% spirtā), ir apmē­ ram 5 litri!

Pēdējos gados alkoholisko dzērienu patēriņš pieaug visās ze­ mēs, izņemot tradicionālās «vīna zemes» — Franciju, Itāliju un Sveici, kur t a s paliek stabils.

Visās valstīs (izņemot Franciju un Cehoslovakiju) pēc otrā pa­ saules kara pieaug spirtoto dzērienu patēriņš, īpaši Austrijā, Beļ­ ģijā, VFR un Austrālijā (vairāk nekā 3 reizes). ASV pēdējos 30

gados alkohola patēriņš pieaudzis no 6,4 litriem absolūta alkohola līdz 8,2 litriem (1977).

Arī Padomju Savienībā pieaug alkoholisko dzērienu ražošana un pārdošana — no 1940. gada līdz 1970. gadam tā palielinājusies 4,4 reizes, bet līdz 1976. gadam — 6,4 reizes. P S R S alkohola patē­ riņa ziņā uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar citām ekonomiski attīstītām valstīm gan ir labākā, stāvoklī, jo to alkohola lietošanā uz vienu iedzīvotāju (pārrēķinot absolūtajā alkoholā) pārspēj Francija, Itālija, Šveice, Spānija, VFR, Beļģija, Ungārija, Cehoslovakija, Austrija un Polija, tomēr pašapmierinātībai paļauties nedrīkstam, satrauc tas, ka pie mums, un tieši mūsu republikā, pār­ svarā tiek lietoti stiprie alkoholiskie dzērieni, kas ir daudz bīsta­ māk, jo pie tiem straujāk veidojas pierāšana. Mūsu republikā se­ višķi pieaug alkoholisko dzērienu patēriņš kolhoznieku ģimenēs — no 1970. gada līdz 1977. gadam tas audzis par 30%, turpretī strād­ nieku ģimenēs — par 10%. Kopējais alkohola patēriņš šajā periodā pieaudzis par 22%. Žūpība un alkoholisms rada valstij milzīgus ekonomiskus zau­ dējumus. Reibuma dēļ zūd miljoni un miljardi rubļu: minēsim tikai darba kavējumus, darba spēju pasliktināšanos pēc algas, izejamām un svētku dienām, nelaimes gadījumus rūpniecībā un transportā, alkoholisma izraisīto traumu un slimību ā r s t ē š a n a s apmaksas un sociālo pabalstu invalīdiem. Zaudējumi, pārvērsti n a u d a s izteiksmē, ievērojami pārsniedz ienākumus, ko dod alkoholisko dzērienu pār­ došana: viens ieņemtais rublis rada pusotra rubļa zaudējumu. Pie tam ne ar kādām materiālām vai n a u d a s vienībām nevar izmērīt tos morālos un ētiskos zaudējumus, ko žūpa vai alkoholiķis nodara ģimenei un sabiedrībai.

Pēc Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas datiem mirstību no alkoholisma un ar to saistītām slimībām un t r a u m ā m pārsniedz tikai mirstība no sirds un asinsvadu slimībām un ļaun­ dabīgajiem audzējiem. 1979. gadā vien, pēc Valsts autoinspekcijas datiem, mūsu republikā transporta negadījumos gājuši bojā 275 pie­ dzērušies autovadītāji un gājēji, bet 1233 — smagi ievainoti. 1979. gadā no pārdzeršanās nomira 289 cilvēki, lielāka daļa no tiem — vīrieši spēka gados.

Uzskaitījumu varētu vēl turpināt, bet jau no teiktā kļūst skaidrs, ka visi ar alkohola lietošanu saistītie jautājumi ir nozīmīgi ikvie­ nam no mums. Piebildīsim, ka brošūra visvairāk domāta jaunatnei un tiem, kas par alkoholiķiem nav kļuvuši, t ā t a d t ā s galvenais uzde­ vums ir alkoholisma profilakse. Brošūras nolūks ir zinātniski pama­ tot un parādīt lasītājiem, cik viegli un nemanāmi var pārsniegt robežu, aiz kuras sākas- alkoholisms, un cik viegli un p a m a z ā m cilvēks, pats to nemaz neapzinādamies, var kļūt par alkoholiķi.

4

SLIMĪBAS

VĒSTURE

P a r 40 gadus vecā Antona D. nāvi mēs, psihoneiroloģiskās slim­ nīcas ārsti, uzzinājām tikai mēnesi pēc viņa bērēm. Pie mums bija atnākusi viņa sieva Renāte — tik ļoti nomāktā garastāvoklī, ka vis­ pirms nācās sniegt palīdzību viņai un tikai tad varējām sākt sa­ runu par notikušo. « K a s , k o u n k a d v a r ē j a p a l ī d z ē t ? » — tādi bija galve­ nie Renātes jautājumi. Viņa mocījās ar pašpārmetumiem, ka laikus neesot novērtējusi Antona veselības stāvokli, ka neesot pati aktīvi griezusies pie ārsta. Viņa vēlreiz gribēja izsekot sava tagad jau mirušā dzīvesbiedra un mūsu bijušā pacienta dzīves gājumam.

Kas, ko un kad varēja palīdzēt? Šis jautājums liekas nozīmīgs arī mums, ārstiem, pie tam ne tikai attiecībā uz šo vienu konkrēto pacientu Antonu D., kura dzīve beidzās tik traģiski, bet arī attie­ cībā uz tiem daudziem tūkstošiem citu dzērāju (daļa no tiem jau ir slimnieki), kuri vairāk vai mazāk sekmīgi ārstējušies vai pašreiz ārstējas psihoneiroloģisko slimnīcu narkoloģiskajās nodaļās vai pie narkologa ambulatori.

Sākumā kopīgi iepazīsimies ar izrakstu no Antona visai biezās slimības vēstures — kā nekā viņš psihoneiroloģiskajās slimnīcās no alkoholisma un tā izraisītajiem psihiskajiem traucējumiem 5 gadu laikā ārstējās 9 reizes!

Antona vecāki bija vienkārši cilvēki. Tēvs — kurpnieks, labs sava aroda pratējs, māte sākumā strādāja par šuvēju, bet pēc trīs bērnu piedzimšanas aizgāja no darba, audzināja bērnus, rūpējās tikai par ģimeni un, kad bērni paaugās, atkal atgriezās iepriekšējā darbā.

J a u no bērnības, kopš Antons atceras, mājās notika iedzer­ šanas, tiesa, ne biežāk par vienu divām reizēm mēnesī. Tad tēvs tikās ar citiem sava aroda meistariem. Šādi vakari pa­ gāja g a r ā s runās, un tajos pa vairākiem vīriem tika iztukšots arī pusstops. Reizēm kādu degvīna glāzīti ielēja arī mazajam Antonam: «Viena glāzīte jau puikam neskādes, gan jau dzīvē t ā p a t būs jāiedzer.»

5

Skolā Antons māci jās viduvēji — galva bija laba, ja kaut cik papūlējās, varēja stundas vielu izprast, iegaumēt un labi atbildēt, bet trūka centības. Vecāki par dēla sekmēm īpaši neinteresējas — arī pašiem izglītība dažas klases, pēc to laiku iespējām — nepabeigta draudzes skola un pietiek: «Vai nu no tām g r ā m a t ā m kāds īpašs labums, labāk lai izmācās kārtīgu amatu, tad maizi vienmēr nopelnīs.»

Pēc pamatskolas septītās klases beigšanas Antons iestājās tehnikuma un kaut kā pabeidza pirmo kursu. Jau otrajf kursā, kad sekmes kļuva neapmierinošas, mācības pameta. Sākumā solīja gan vecākiem, gan arī mierināja sevi, ka ies strādāt, bet mācības atsāks vakara nodaļa. Patiesībā Antons tālāk par dokumentu iesniegšanu netika, jo nodarbības pat nesāka apmeklēt.

Sāka strādāt uz būvēm un pelnīja labi. Antons bija fiziski spēcīgs, darbs grūtības nesagādāja. Pēc rakstura būdams j a u t r s un izdarīgs, ar darba biedriem, kas visi bija vecāki par Antonu, s a p r a t ā s labi.

Darbā paretam notika arī iedzeršanas — tādās reizēs pui­ sim kā jaunākajam nācās skriet uz veikalu pēc dzeramā, par to savukārt viņu uzcienāja ar glāzīti degvīna. Tad nācās «ap­ slacīt» pirmo algu, bet pēc tam, kad bija iejuties un pārējie viņu jau uzskatīja par savējo, vairs ne tikai skrēja uz vei­ kalu, bet arī pats piedalījās pie «sastiķēšanas». Iedzeršanas notika pēc darba, algas dienas, reizēm arī sestdienas pēcpus­ dienas.

Ja bija iedzerts par daudz, Antonam nācās izvemties, arī otra rīta vēl bija slikta duša un sāpēja galva. Tādās reizēs Antons svētdiena neceļas no gultas līdz pusdienām un pats sev solījās nekad vairs alkoholu mutē neņemt. Bet līdz nāka­ majai reizei šie solījumi bija aizmirsušies,' un, kad atkal gadī­ j ā s dzert, nereti tas notika pāri mēram.

Brīvajā laikā_Antons ne par ko īpaši neinteresējās. Die­ nās, kad stadionā bija futbola vai hokeja spēles, gāja uz tu­ rieni, citreiz apmeklēja kino — s k a t ī j ā s gandrīz visu bez īpa­ šas izvelēs; teātri un koncerti Antonu neinteresēja. Mājās ne­ bija pieņemts lasīt un iegādāties grāmatas, tādēļ tikai reizēm nopirka kādu. izdevumu spilgtos vākos «par karu vai spiegiem» vai arī no draugiem aizņēmās palasīšanai pirms kara izdotos «vollesus». Mājas par Antona gaitām neviens īpaši neintere­ sējās, kritērijs bija tikai nopelnītā nauda, ko Antons atdeva kopīgajā ģimenes budžeta.

Nopelnīt tā, lai varētu labi paēst un kārtīgi apģērbties, tas Antona mājās bija galvenais un pat vienīgais dzīves mērķis,

to uzskatīja par pilnvērtīgu dzīvi. Tā visu mūžu bija dzī­ vojuši Antona vecāki, tā viņi mācīja dzīvot arī savus divus dēlus un meitu.

Sekoja dienests Padomju Armija. Pēc atgriešanas Antons turpināja strādāt iepriekšējo darbu par celtnieku. Apprecējās 21 gada vecumā. Ar savu nākamo sievu, grāmatvedības darbi­ nieci, iepazinās kādās mājas viesībās, kur Renātei iepatikās puiša dzīvespriecīgais un bezbēdīgais raksturs, patika viņa asprātības un klaji paustais optimisms. Ne par ko Antons ne­ bija sarūgtināts, neko īpaši smagi nepārdzīvoja.

Renāte pati bija nopietnāka, un šis optimisms, bezbēdība, spēja ne par ko neraizēties viņai patika. Sakuma patika pat tas, ka Antons iedzēra, varēja dzert vairāk nekā citi un tomēr bija stiprāks par citiem, nereiba un «turējās braši» ari tad, kad dažs labs no kompānijas «nolūza» un palika guļot zem galda.

Sākumā ģimenē valdīja saskaņa. Piedzima dēls, kam t a g a d ir 18 gadu. Bet jau apmēram pēc gada sakas n e s a p r a š a n a s , kas ar laiku izauga par nepārvaramām pretrunām un pama­ zām ārdīja ģimeni.

P a r patiesajiem konfliktu iemesliem abiem laulātajiem draugiem bija pretējs vērtējums. Renātei arvien vairāk saka nepatikt, ka Antons dzer biežāk un biežāk, līdz beidzot iedzer­ šanas sāka atkārtoties jau katru dienu.

Turklāt, kā atklājās, Renātei ar Antonu trūka garīgā kon­ takta. Renātes g r ā m a t a s Antonu garlaikoja un darīja mie­ gainu, televīzijā viņš labākajā gadījuma skatījās «spiegu fil­ mas» vai sporta pārraides, bet teātrus un koncertus pilnīgi ignorēja. N e s a p r a š a n ā s r a d ā s arī tajos gadījumos, kad bija jāizlemj, ko uzaicināt viesos vai pie ka aiziet pašiem ciemos.

Antonam patika tikties tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri ciemos nāca ar pusstopu kabatā un draugus sagaidīja ar dzēriena pu­ deli uz galda. Renātei toties dzeršanas bija apnikušas, viņa Antona draugus, tāpat kā Antons Renātes draudzenes, vien­ kārši nevēlējās redzēt, un ģimene pamazam ira. Zuda kon­ takti ar apkārtējiem cilvēkiem. Nogāja pat tik tālu, ka viņi gandrīz ne ar vienu vairs nesatikās. Ieraušanos sevī un drau­ gu atsvešināšanos sevišķi pārdzīvoja Renāte. Antonu apmie­ rināja gadījuma paziņas, ar kuriem reizēm varēja «sastiķēt», reizēm kādu no tiem viņš atveda arī uz māju, tad dzeršana turpinājās līdz vēlai naktij, kamēr vel bija, ko likt galdā.

Pēc atgriešanās no dienesta Antonu uzskatīja par labu strādnieku, pārējie novērtēja viņa amata prasmi un iecēla par brigadieri. Darbā izpeļņa bija laba, vakaros Antons piepelnījās 7

ar privātiem pasūtījumiem, remontēja dzīvokļus, tā ka ģi­ mene bija materiāli labi nodrošināta. Taču dzeršanas dēļ An­ tons pamazām sāka kavēt darbu, r a d ā s darba disciplīnas pār­ kāpumi — reizēm Antons pat vairākas dienas neieradās darbā, cenšoties atrast dažādus, reizēm maz ticamus aizbildināju­ mus, bet, tā kā celtniecībā darba roku trūka, viņam tika pie­ dots.

Reizēm Antons darbā ieradās, jau no paša rīta iedzēris, cit­ reiz sāka dzert pusdienas laikā vai tieši darba laikā. Paviršā darba un darba disciplīnas pārkāpumu dēļ viņam nācās mai­ nīt darba vietas, un, beidzot, zaudējis kvalifikāciju, Antons pārgāja uz mazāk kvalificētiem darbiem — par palīgstrād­ nieku, par krāvēju.

Sajā posmā dzeršana jau bija kļuvusi regulāra, un Re­ nāte uzstādīja ultimātu — vai nu Antons ārstēsies, vai ari tiks šķirta viņu laulība. Antons izvēlējās pirmo variantu un piekrita ārstēties. Divas reizes viņš ārstējās psihoneiroloģiskās slimnīcas narkoloģiskajā nodaļā, bet abas reizes pēc iz­ rakstīšanās sāka dzert no jauna. Pēc pirmās ārstēšanās viņš pilnīgi atturējās no dzeršanas gadu, pēc otrās — tikai dažus mēnešus.

Renāte un tagad jau paaudzies dēlēns Antonu žēloja, viņi turpināja dzīvot ģimenē, kaut arī Antons no pelnītāja un ģi­ menes apgādnieka jau bija kļuvis par apgādājamo. Tagad Antons jau samierinājās ar gadījuma darbiem, strādāja nere­ gulāri, reizēm pat nesa pārdot m a n t a s no mājas un naudu no­ dzēra. Darba disciplīnas pārkāpumu dēļ darba vietas m a i ņ a s bija jau kļuvušas par parastu parādību.

Pienāca laiks, kad Antons sāka iestāties psihoneiroloģiskajās slimnīcās nevis vairs pēc piederīgo piedāvājuma, bet gan ar akūtiem psihiskiem traucējumiem. Pirmajā reizē pēc ilgstoša «plosta» un tā pārtraukšanas, kam sekoja vairākas negulētas naktis, pēkšņi r a d ā s redzes halucinācijas ar nepatīkamu sa­ turu — Antons vairs nespēja izšķirt, vai cilvēki ar nažiem, kaķi un čūskas, zvēri ar atņirgtiem zobiem patiešām ir viņa istabā vai ari tas viss tikai šķiet un ir redzes malds. Š ā d a s reizes atkārtojās, un ātrā palīdzība tad veda Antonu uz psihoneiroloģisko slimnīcu. Ārstēšanās, gadījuma darbi, tad atkal jauna ievietošana slimnīcā, bet šoreiz jau ar cita veida traucējumiem — Antons dzirdēja balsis, kas viņu te lamāja un draudēja nogalināt, te aizstāvēja un teica, kas viņš nemaz nav tik slikts cilvēks, ka nav jau «nekāds pļēgurs», dzer «kā visi». Atkal pievienojās stipras bailes, atkal ārstēšanās slimnīcā.

Pēc katras t ā d a s izrakstīšanās Antona jau tā niecīgā ga­ rīgā un fiziskā aktivitāte kļuva arvien ierobežotāka, ģimene viņu ar laiku pilnīgi pārstāja interesēt. Viņš caurām dienām t a g a d klaiņoja pa ielām, sēdēja ēdnīcās pie tukšiem galdiņiem vai pie stacijas un autoostas diedelēja no nepazīstamiem cil­ vēkiem pa 20 kapeikām «ar ko aizbraukt uz Bausku», jo tieši tik daudz pietrūkstot b i ļ e t e i . . . Daži arī deva, bet dabūto naudu Antons tūlīt nodzēra.

Nereti Antons naktīs nepārnāca mājās, nakšņoja, kur pa­ gadījās — daudzreiz bija atskurbtuvē, citreiz nakti pavadīja uz ielas vai kāda nama pagalmā.

P i r m s mēneša, dzērumā guļot uz ielas, Antons bija nosa­ lis. Viņu atrada tikai pēc nedēļas, jo klāt nebija nekādu doku­ mentu, bet piederīgie agrāk par viņu nesāka interesēties — tik daudzas reizes viņš jau bija zudis un arvien atkal atradies. Šoreiz Antons neatgriezās.

Un t a g a d mūsu priekšā ir 33 gadus veca sieviete, kura nomoka sevi ar pašpārmetumiem un grib zināt, kā varēja gadīties, ka viņas vīrs pašos spēka gados gājis bojā. Vai tiešām neviens nevarēja palī­ dzēt? Un, ja varēja, tad kas, kad un kur?

ALKOHOLA

UN

TĀ

IEDARBĪBAS

RAKSTUROJUMS

Sniedzām tipisku alkoholiķa slimības vēstures izrakstu, kurā viegli var izsekot pakāpeniskai personības degradācijai — kā so­ ciālā plāksnē, tā arī no pacienta somatiskās veselības (iekšķīgo sli­ mību un neiroloģijas) viedokļa.

Sajā, t ā p a t kā citos alkoholisma gadījumos, redzams, ka alko­ hols uz cilvēka organismu iedarbojas kā tipiska toksiska viela. Ta­ gad sīkāk raksturosim alkoholu.

Alkohola galvenā sastāvdaļa ir etilspirts. Tā ir viela, kas no narkotiskām vielām atšķiras tikai ar spēju noārdīties līdz oglekļa dioksīdam un ūdenim.

Alkohols rodas r ū g š a n a s procesā (no labības, kartupeļiem u t t . ) , mūsdienās to iegūst arī sintētiski. Slikti attīrītam alkoholam paliek klāt piemaisījumi, kas parasti ir vēl toksiskāki nekā pats etilspirts, tādēļ arī t. s. kandžas ir daudz indīgākas nekā attīrītie etilspirtu saturošie dzērieni.

Vēl kaitīgāki savu piemaisījumu dēļ ir dažādie, pēdējā laikā tik «populārie» no maizes, iesala ekstrakta un cukura raudzētie dzē­ rieni, kuru iegūšanai nav pat vajadzīgi nekādi destilēšanas apa­ rāti.

P a r a s t i alus šķirnes satur 3—6% alkohola, stiprinātie vīni — 14—20%, konjaki — 40—50%, degvīns — 40%, augļu un ogu da­ biskie vīni — 9—12%, spirti rektifikāti satur 95,5—96,8% etilspirta.

Alkohols toksiski iedarbojas uz visu dzīvo — sākot ar vienšūņiem un beidzot ar cilvēku. Cilvēka organismā no alkohola toksis­ kās iedarbības visvairāk cieš gremošanas trakts, sirds un asins­ vadu sistēma, bet it īpaši — nervu sistēma, arī galvas smadzenes, par ko sīkāk runāsim tālāk.

Plaši zināma ir alkohola kaitīgā iedarbība uz aknām, kur alko­ hols rada kā distrofiskas izmaiņas, tā arī iekaisumu (hepatītu). Šo procesu rezultātā var attīstīties aknu ciroze, kas var izrādīties arī neārstējama. P a t pēc vienreizējas alkohola lietošanas var rasties distrofiskas izmaiņas aknu šūnās, bet, reti lietojot alkoholiskos dzē­ rienus, aknu funkcijas paspēj atjaunoties. Lietojot alkoholu bieži

un regulāri, aknu šūnas vairs nepaspēj atjaunoties, bojājumi kļūst neatgriezeniski un attīstās aknu ciroze.

20% alkohola uzsūcas kuņģī, bet 80% — tievajās zarnās. Pēc literatūras datiem, ap 70% alkoholiķu ir hronisks gastrīts, apmē­ ram pusei — kuņģa sekrēcijas traucējumi. Raksturīga ir alkohola nelabvēlīgā ietekme uz kuņģa un zarnu trakta gļotādu — var attīs­ tīties kuņģa un divpadsmit pirkstu zarnas čūlas. Alkoholiķiem bieži ir caureja, retāk — aizcietējums. Tipiska alkoholiķu slimība ir aiz­ kuņģa dziedzera iekaisums" (pankreatīts).

Ari s i r d s un

a s i n s v a d u sistēma a l k o h o l a iedarbība

var

radīt

smagas un neatgriezeniskas izmaiņas. Sirds hipertrofējas (papla­ šinās), rodas distrofiskas izmaiņas sirds muskulatūrā, un tiek traucēta sirdsdarbība — var parādīties elpas trūkums, sāpes krūtīs (nereti tūlīt pēc alkohola lietošanas), pat savādas, nesaprotamas, grūti formulējamas sajūtas — t. s. senestopātijas. Daudziem pa­ cientiem, kas sirgst ar alkoholismu, mēdz būt paaugstināts asins­ spiediens — sākumā tikai pēc alkohola lietošanas, vēlāk — pastā­ vīgi.

Mainas ari asinsvadu elasticitate un caurlaidība, asinsvadus inervējošo nervu paralīzes dēļ asinsvadi paplašinās — rodas alko­ holiķiem tipiskais zilganais vai sārtais deguns, ko tik bieži zīmē karikatūrās kā raksturīgāko alkoholiķu pazīmi.

Iedzertais alkohols ļoti ātri nonāk asinīs un ar tām tiek iznē­ sāts pa visu organismu — galvenokārt tas nonāk galvas smadze­ nēs (tāpēc arī tik ātri jūtams reibums — jau pēc pāris glāzīšu iedzeršanas), pēc tam tā lielākā daļa nonāk asinīs, aknās un nierēs, kur notiek tā toksiskā iedarbība.

Alkoholiskie dzērieni toksiski iedarbojas arī uz dzimumdziedzeriem — patoloģiski izmainās spermatozoīdi, tādēļ alkoholiķiem bērni, īpaši tad, ja bērnu radīšana notikusi dzērumā, bieži piedzimst ar dažādiem defektiem. Literatūras dati parāda, ka alkoholiķu bēr­ niem salīdzinājumā ar nedzērāju bērniem visumā daudz biežāk ir iedzimti defekti psihiskā un fiziskā sfērā, arī garīgā atpalicība. Viņi ir nervozāki un uzņēmīgāki pret nespecifiskām infekcijas slimībām, īpaši smagas sekas pēcnācējiem var būt tad, ja alkoholiķe ir māte.

Alkoholiķi ar laiku var kļūt dzimumnespējīgi (kaut gan dzi­ mumtieksme tiem ir pat pastiprināta) un neauglīgi. īpašs risks kļūt tādiem ir tiem, kas alkoholu sāk lietot ļoti jauni (16—20 gadu ve­ cumā un vēl a g r ā k ) , tad, kad organisms vēl nav fiziski un psihiski nobriedis. Daži autori uzskata, ka alkoholiķi biežāk slimo ar ļaun­ dabīgajiem audzējiem tādēļ, ka alkoholisma rezultātā pavājinās organisma pretestības spējas.

Lielas alkohola devas objektīvi rada galvas smadzenēs atrofiskas un distrofiskas izmaiņas, smadzenes cieš katru reizi, kad dzē12

rājs izjūt izteiktu reibumu. Reibuma intensitāte ir atkarīga no vai­ rākiem faktoriem — pirmkārt, no alkoholisko dzērienu daudzuma un stipruma (attiecīgi atšķirīga būs alkohola koncentrācija asinīs), otrkārt, no dzērieniem uzkostiem produktiem (etilspirta uzsūkšanos visvairāk kavē kartupeļi, pēc tam gaļa un tauki, vieglāk reibums rodas, ja dzer neattīrītus spirtus kopā ar alu, vīnu u. c ) , treškārt, no organisma vispārējā stāvokļa (noguruma pakāpes, pierāšanas pie alkoholiskiem dzērieniem), ceturtkārt, no tā laika ilguma, kurā alkoholiskie dzērieni tiek lietoti.

Kā redzēsim tālāk, cilvēka rīcība reibumā var būt visai indivi­ duāla, tā galvenokārt ir atkarīga no dzērāja personības īpatnībām un alkoholisma stadijas, tomēr pa lielākai daļai, kā zinām no ikdienas, tai ir arī ļoti daudz kopīgu pazīmju.

Atkarībā no alkohola iedarbības intensitātes izšķir 3 reibuma pakāpes.

Viegla reibuma pakāpe iestājas, ja alkohola daudzums asinis ir 0,5—l,5%ļo. To parasti rada 0,5—1 / alus, 200—400 ml 14—18% vīna, 50—100 ml 40% degvīna vai konjaka.

Sajā reibuma pakāpē novēro garastāvokļa uzlabošanos, taču ne visiem — reizēm oma pasliktinās. P a r ā d ā s arī siltuma un rei­ buma sajūta. Daži cilvēki sāk pārvērtēt savas spējas, kļūst lielīgi un uzbāzīgi.

P a ā t r i n ā s sirdsdarbība un elpošana, paplašinās asinsvadi. Pa­ lēninās atbildes reakcijas uz kairinājumiem, pasliktinās precīzo kustību koordinācija. Tas viss ir pietiekami, lai pazeminātos darba ražīgums, rastos brāķis, notiktu avārijas autotransportā.

Vidējā reibuma pakāpē alkohola daudzums asinīs ir 1,5—2,5% 0 . Šādu koncentrāciju rada 2—3 / alus, 0,5 / vīna vai 150—300 ml deg­ vīna vai konjaka. Noreibušais runā skaļi un ātri, viņam pavājinās reālo briesmu sajūta un spēja kritiski novērtēt situāciju. Subjektīvi j ū t a m s siltums ķermenī, pacilāts garastāvoklis un apmierinātība.

Klaji p a r ā d ā s seksuālās, barības uzņemšanas un agresivitātes tiek­ smes.

Cilvēks vidēja reibuma stāvoklī kļūst bīstams sev un apkārtē­ jiem, viņš var neievērot sabiedrisko kārtību, uzvedības un morāles normas, var izraisīt huligāniskas darbības, kautiņus un noziegu­ mus. Šajā reibuma pakāpē samazinās sāpju sajūta, kustības kļūst nekoordinētas, gaita — nestabila. Acu baltumi un seja ir sārta, el­ pošana un pulss — paātrināti. Var būt nelabums un vemšana.

S m a g a reibuma pakāpe iestājas, ja asinīs ir 2,5—3,0% 0 un vai­ rāk alkohola, ko rada 400—500—700 ml degvīna vai konjaka. No šādas devas attīstās kustību traucējumi — gaita kļūst ļodzīga, ne­ stabila, kustības — nekoordinētas, runa — neskaidra. Piedzērušais

slikti orientējas apkārtnē, tā skatiens ir mazkustīgs, viņš bieži neat­ ceras visu, kas noticis dzēruma.

Uzbudinājums un apkārtējiem bīstamās darbības var būt īslai­ cīgas, jo ātri iestājas nespēks un miegainība. Bieži sākas vemšana.

Dzērājs smaga reibuma stāvoklī bieži nevar vairs aiziet uz mājām, viņš krīt un aizmieg, kur p a g a d ā s . Šādā stāvoklī cilvēks var no­ slīkt pat peļķe, var aizrīties ar saviem vēmekļiem un nosmakt, var nosalt. Saja narkotiskajā miegā retāka kļūst elpošana, vājāka sirds­ darbība un asinsrite, krītas asinsspiediens. Pēc smaga alkohola reibuma novēro izteiktas saindēšanās pazīmes un darba spēju zu­ dumu uz 1—2 dienam.

Alkohola daudzumam asinīs pieaugot virs 6% 0 , parasti iestājas nāve elpošanas centra un sirdsdarbības paralīzes dēļ.

ALKOHOLISMA

IZCELSME

Izskaidrot alkoholisma izcelsmi tikai ar to, ka cilvēks dzer spir­ totos dzērienus, būtu pārāk vienkārši. Tāds apgalvojums tūlīt rada virkni jautājumu, uz kuriem vairs nav tik vienkārši atbildēt, pie­ mēram, kāpēc daži kļūst par alkoholiķiem, bet citi, dzerot tikpat bieži un tikpat daudz, par tādiem nekļūst, kāpēc daži nodzeras ātri, citi turpretī — «nesaprotami» lēni; daži kļūst plānprātīgi jau pēc gada dzeršanas, citi turpretī dzer visu mūžu un par alkoholiķiem nekļūst, viņu ģimenēs joprojām valda saskaņa un necieš ne dzērāju profesionālās spējas, ne cilvēciskās īpašības; vieni, nākot no darba, nespēj paiet g a r ā m dzērienu veikalam, tur neiegriezušies, citiem tur­ pretī šādi veikali ir pilnīgi vienaldzīgi; vieni nespēj iedomāties pa­ vadīt vakaru draugu pulkā bez alkoholisku dzērienu lietošanas, citi turpretī apzināti izvairās iet ciemos pie tādiem cilvēkiem, kur, jau iepriekš zināms, noteikti nāksies dzert.

Tātad starp alkoholiskiem dzērieniem un parasto «ierindas cil­ vēku», kurš kļūs vai nekļūs par alkoholiķi, pastāv daudz sarežģītā­ kas attiecības nekā tās, kuras var izskaidrot tikai ar šo it kā izsme­ ļošo formulu — cilvēks + alkohols = alkoholiķis. Alkoholisma izcel­ smē (etioloģijā) ir daudz vairāk nozīmīgu momentu nekā tikai dzē­ rienu pudeles, kuras visiem pieejamas stāv veikalu plauktos.

Interesi rada Anglijā 1978. gadā publicētā psihiatrijas grā­ mata, kurā alkoholisma etioloģijas aspektus apskata Džordžs E. Veilants (George E. Vaillant). Viņš pievērš uzmanību vairākiem etioloģiskiem momentiem, kuri ir nozīmīgi alkoholisma izcelsmē.

1. A l k o h o l i s k o dzērienu pieejamība.

Cilvēkiem, kuriem šie dzērieni vieglāk pieejami (te m i n a m a s dažas profesijas, piemēram, alkoholisko dzērienu ražošanas sfēras darbinieki, kā arī restorānu un bufešu darbinieki), pieņemot, ka pārējie apstākļi ir vienādi, ir lielāks risks kļūt par alkoholiķiem. Te varētu minēt arī cilvēkus, kuriem saskare ar alkoholu iznāk, vismaz sākuma periodā, it kā pret paša gribu, piemēram, darbinieki, kuru pienākumos ietilpst bieža attiecīgās iestādes viesu uzņemšana un to pavadī­ šana uz restorāniem, draudzīgām pusdienām, somu pirtīm, tikšanās 15

vakariem. Ne viens vien darbinieks no šāda darba beigās spiests atteikties, pārliecinājies, ka dzeršanas kļuvušas pārāk biežas un vairs nav izturams, bet nav paredzams, ka tās varētu mazi­ nāties.

2. Alkoholisko dzērienu iedarbības ātrums.

Daži dzērieni, piemēram, degvīns, džins, spēj straujāk radīt rei­ bumu ar tam raksturīgo eiforiju, tādēļ ari to lietotājam draud lie­ lākas briesmas kļūt par alkoholiķi nekā tam, kas lieto mazāk kon­ centrētos dzērienus — vīnu un alu.

3 . I e d z i m t ī b a s f a k t o r s . Bērniem, kas dzimuši alkoho­ liķu ģimenē, kaut arī tūlīt pēc piedzimšanas tie būtu nonākuši citā ģimenē, pie nedzērājiem, nelabvēlīgās iedzimtības dēļ tomēr jābūt uzmanīgākiem, lietojot alkoholu, jo tiem risks kļūt par alkoholiķiem ir lielāks nekā cilvēkiem, kam šādas nelabvēlīgas iedzimtības nav.

4 . K u l t ū r a s l ī m e n i s ģ i m e n ē . Tajās ģimenēs, kurās ve­ cāki bērniem nepieprasa kategorisku atturēšanos no alkohola lieto­ šanas, bet tomēr pret dzeršanu izturas nosodoši, jaunietim ir ma­ zāks risks kļūt par alkoholiķi, nekā dzīvojot ģimenē, kurā pret dzer­ šanu izturas iecietīgi vai pat to veicina.

5 . T o c i l v ē k u p e r s o n ī b a s ī p a t n ī b ā m , kuri lieto alko­ holiskos dzērienus, ir ārkārtīgi svarīga nozīme (viena no svarīgā­ kām) alkoholisma ģenēzē, tādēļ tām veltīts detalizēts apskats bro­ šūras turpinājumā.

Domājams, ka visi minētie faktori ir nozīmīgi arī mūsu repub­ likas iedzīvotājiem, taču īpaši vēl jāatzīmē daži šeit neminēti, tomēr svarīgi aspekti, kurus jāaplūko īpaši.

Kā vienu no pirmajiem varam minēt mūsu republikā stipri izpla­ tītās u n iesakņojušās d z e r š a n a s t r a d ī c i j a s , kas r a d u š ā s gadsimtu gaitā un, kaut gan to ietekme uz iedzīvotāju veselību ir visai nelabvēlīga, tomēr saglabājušās no paaudzes uz paaudzi.

Atskatoties vēsturē, jāpiebilst, ka šo dzeršanas tradīciju veici­ nātāji bija vācu baroni, kas cēla krogus pie baznīcām un ceļu krus­ tojumiem, lai apdzirdītu latviešu zemniekus un vieglāk tos turētu paklausībā.

Turklāt dzeršanas tradīcijas mūsu republikā diemžēl ir stiprā­ kas nekā dažās citās mūsu zemes republikās — kā piemēru minē­ sim kaut vai Armēniju, kur atskurbtuves gan tika atvērtas, bet vē­ lāk tās slēdza «klientu trūkuma dēļ».

Pie mums grūti iedomāties viesības, kurās uz galda netiktu likti alkoholiskie dzērieni, un, kas ir vēl ļaunāk, — pie mums visai stipri iesakņojušies «karojošie alkoholiķi» (J. Mauliņa terminoloģija no viņa raksta žurnālā «Veselība»), tas ir, tie, kas ne tikai dzer paši, bet aktīvi, uzbāzīgi un intensīvi spiež dzert arī citus, arī visus tos, kas gribētu palikt atturībnieki.

16

Dažos mūsu republikas rajonos daudzās ģimenēs pat uzskata, ka viesības ir labi izdevušās tikai tad («visi kaimiņi t ā s mācēs no­ vērtēt»), ja ciemiņi vairs nav spējīgi paši vakarā nokļūt mājās.

Dzeršanas uzturēšanai «karojošie alkoholiķi» izmanto daudzus un dažādus tostus — par jubilāra veselību, par stipru ģimeni, par ilgu mūžu, par saticību, panākumiem darbā u t i , un pēc katra no tiem atskan: «Par to mums atkal j ā i e d z e r . . . » . Un tie, kas mēģina izvairīties, tikai glāzīti simboliski pieliekot pie lūpām, jau dzerša­ n a s sākuma bieži izpelnās vispārēju nosodījumu, pat no nedzērāju puses («Vienu glāzīti jau v a r . . . » , «Pirmo gan vajag tukšu», «Tā, lai ar peciņu gaisā ...» u t t . ) . Šādas tradīcijas valda ne tikai viesībās, bet arī sadzīvē un dar­ bā. Te jāmin arī t ā d a s pseidotradīcijas kā pirmās algas apslacīšana, t ā p a t arī daudz maznozīmīgāku notikumu atzīmēšana — aiziešana atvaļinājumā vai atgriešanās no tā, kādas komandas uzvara (vai zaudējums) sporta sacīkstēs, darba vietas maiņa vai aiziešana pen­ sijā, laimests loterijā, izmaiņas algā utt. Pie mums šajos gadīju­ mos nereti pret cilvēkiem, kuri «nevēlas uzstāties», vēršas visai lie­ las kolektīva daļas bardzība un tos dēvē gan par skopuļiem un gau­ neriem, gan par atkritējiem un izlēcējiem. Ne visiem ir patika un spēks to noklausīties, tad jau vieglāk tiešām aiziet līdz veikalam, kaut arī varbūt šis cilvēks daudzreiz būtu ar mieru samaksāt «vaja­ dzīgās nodevas», lai tikai viņu liktu mierā un nebūtu vēl pašam jādzer, un viss vakars jānosēž mazpazīstamu cilvēku sabiedrībā.

KAS

VIEGLĀK

KĻŪST

PAR

ALKOHOLIĶIEM?

Kā jau redzējām, alkoholisma izcelsmē liela nozīme ir ne tikai toksiskajam produktam — alkoholiskajiem dzērieniem, bet arī paša cilvēka personības īpatnībām, personībai visā t ā s daudzveidībā, t. i., objektam, uz ko šis toksiskais produkts iedarbojas.

Cilvēku — nākošo alkoholiķu personības izpētei veltīti daudzi nozīmīgi darbi. To vidū īpaši jāizceļ Maskavas psihiatra docenta M. Burno darbs, kurā apkopoti daudzu gadu pētījumu rezultāti.

M. Burno izšķir 5 alkoholiķu tipus. Tos zināt ir svarīgi tādēļ, lai katrā konkrētā gadījumā varētu izmantot atbilstošāko terapiju .un profilaksi. Katrs no šiem tipiem par alkoholiķi kļūst citādi, un katrs savādāk ari a t t u r a m s no dzeršanas vai ārstējams.

Degradējoties alkoholiķi kļūst viens otram līdzīgi, un gala sta­ dijā viņu sākotnējās personības īpatnības tiem vairs nepiemīt, t ā s jau ir izzudušas, tādēļ jāuzsver, ka visi šie izdalītie alkoholiķu tipi ir attiecināmi tikai uz dzērājiem, kuru personība ir vēl samērā labi saglabājusies.

Viens no raksturīgākajiem personības variantiem, kam tieksme kļūt par alkoholiķi, ir «vientiesīgais», primitīvais alkoholiķis.

Tie ir cilvēki, kuru garīgās intereses ir stipri niecīgas. Ne darbs, ne atpūta, kas saistās ar kādu psihisku slodzi, pacientam pozitīvas emocijas neizraisa, to nesaista un neinteresē. Piemēram, daži no viņiem uzskata, ka ne tikai teātris, bet pat kino neesot piemērots «īstiem darba darītājiem» — tā esot tikai «dīkdieņu» nodarbošanās, kuriem nepatīkot strādāt. Televīzijā viņi skatās tikai populārākās sporta spēles, ja kādreiz arī lasa. g r ā m a t a s , tad tikai spiegu romā­ nus vai detektīvus, kuros viņu interesi arī saista tikai sižets, bet tēlu psiholoģisko attiecību apraksti tiek pāršķirti., Toties fiziskā darbā, kas neprasa īpašu radošu pieeju, šādi cil­ vēki reizēm izceļas ar «zelta rokām» un labām darba iemaņām. Fi­ zisks darbs viņiem patīk un labi veicas, tādēļ ari ārstēties slimnīca no alkoholisma viņiem liekas garlaicīgi. Alkoholiskos dzērienus šā­ di pacienti — fiziski veseli un spēcīgi cilvēki — panes labi, t. i., viņi var viegli dzert lielas devas, pie tam apkārtējie var pat nepamanīt, 18

ka pacients pirms ierašanās darbā jau izdzēris savu pusstopu; bet vakaros pirms brīvdienām reizēm bez īpašām sekām spēj izturēt pat 1—2—3 pusstopus «uz galviņas».

J a u ar pirmajām dzeršanas reizēm šādus pacientus lielākoties pievelk fiziskā apreibināšanās līdz apdullumam, līdz «narkotizācijai», bet maz interesē dzeršanas rituāls (sabiedrība, dzērienu pa­ sniegšana, sarunas pie glāzītes) vai alkoholiskā dzēriena garša. Šādi pacienti, kas tiecas pēc visdziļākās reibuma pakāpes, sub­ jektīvi to izjūt kā patīkamu stāvokli un par dzeršanas iemeslu mēdz uzdot dažādus sīkus (iespēju gadījumos — arī s m a g u s ) , nepatīka­ mus psihiskus pārdzīvojumus. To viegli saprast, jo tieši šāda rak­ stura cilvēkiem «narkotizācija» vieglāk palīdz atbrīvoties no nepa­ tīkamām emocijām nekā ilgstošas sarunas; notikušā pārspriešana af draugiem vai ģimenē pacientam arvien liekas daudz nenozīmī­ gāka un neefektīvāka.

Pacienti paši dzeršanā parasti neko sliktu nesaskata un ārstē­ ties piekrīt tikai tad, ja r a d u š ā s nopietnas nepatikšanas darbā (sa­ karā ar darba kavējumiem, brāķa ražošanu, strīdiem, konfliktiem ar priekšniecību) vai sarežģījumi ģimenes dzīvē, piemēram, sieva iztei­ kusi prasību — vai nu šķiršanās, vai dzīvesbiedram jāiet ārstēties.

Attieksme pret ārstēšanos arvien ir diezgan nenopietna, un alko­ holiķi uz narkoloģisko dispanseru iet tikai pēc sievas pieprasījuma vai pat sievas pavadībā, pie tam pret terapiju izturas bezatbil­ dīgi — jau pēc neilga laika, kad situācija darbā vai mājās daudz­ maz nokārtojusies, viņi no ārstēšanās atsakās un atsāk dzert, cerot, ka tagad varēs «dzert kā visi» un paši zinās robežu, pie kuras ap­ stāties.

Otro grupu M. Burno nosaucis par sintonajiem alkoholiķiem -tie parasti ir veseli cilvēki -bez īpašām personības īpatnībām. Šīs personības variants ir sastopams biežāk nekā iepriekšējais. Arī dzer­ š a n a s iemesli te ir savādāki, prognoze attiecībā uz terapiju — la­ bāka. Tas tādēļ, ka šis alkoholiķu tips pārstāv emocionāli un garīgi pilnvērtīgus un vispusīgi attīstītus cilvēkus ar daudzveidīgām ga­ rīgām interesēm. Tādēļ arī ārstēšanas gaitā ir vieglāk atrast kādu pieturas punktu, ar ko pacientu piesaistīt reālajai ikdienai un aiz­ stāt alkoholu, lai t a s vairs nebūtu vienīgais prieka un baudas avots.

Sintonos alkoholiķus īsos vārdos trāpīgi raksturojis vācu psi­ hiatrs E. Krečmers: «Šeit m a n ā m a tieksme uz labvēlīgu sirsnību, bet bez dziļākām domām un nopietnības. Gluži pretēji, pirmajā plānā šeit stājas apmierinājums dzīves materiālajā un jutekliskajā pusē, kā arī konkrētos «dzīves labumos.» Šādiem cilvēkiem sveša ir nervozēšana un nepārtraukta steiga, tie ir pacienti, kas mīl dzīvi visās tās reālajās izpausmēs, mīl patī­ kamu un omulīgu cilvēku kompānijas, kuriem ļoti patīk viegla 19

rakstura sarunas bez īpašas nozīmes un dziļuma, viņi mīl jokus, kuros neapvaino citus un paši slimīgi neapvainojas, Dzer viņi tādēļ, ka reibums s a g ā d ā prieku un rada pacilātību, ko viņi ari nemaz necenšas noliegt vai savādāk izskaidrot un attais­ noties ar kaut kādiem sadomātiem psihiskiem konfliktiem vai citu cilvēku nelabvēlīgu attieksmi. Pret apkārtējiem cilvēkiem «sintonais» alkoholiķis izturas labvēlīgi, arī ārstēties viņš ierodas ne jau aiz bailēm, ka radusies kāda draudoša situācija, bet gan, izpildot ģimenes locekļu lūgumu, tad, kad apkārtējie pamana dzeršanas re­ zultātā radušās izmaiņas, kuras pats «sintonais» alkoholiķis sevī nespēj saskatīt un novērtēt.

Astēniskais alkoholiķis, kā liecina pats apzīmējums, rodas astēniskiem — psihiski un fiziski vājiem cilvēkiem, P a r a s t i šādiem cil­ vēkiem ir vienlīdz izteiktas visas astēniskas personības Īpašības, pie tam šis visāda veida «vājums» šādiem cilvēkiem piemīt jau kopš bērnības. Šie pacienti ir nevis zaudējuši spēkus dzīves laikā, bet jau piedzimuši bezspēcīgi. Visu mūžu šādi cilvēki no kaut kā bai­ dās. Skolas gados — no skolotājiem, darbā — no priekšniekiem.

Skolā viņi ar grūtībām atbild uzdoto vielu klasē — pie tam labāk atbild rakstiski nekā mutiski, darba vietā ir nobažījušies, lai tikai nesaņemtu aizrādījumus, un ir ne vien pārlieku akurāti, bet arī nevajadzīgi uztraucas pat par jautājumiem, kurus labi pārzina un veic bez kļūdām («Bet ja nu tomēr kaut kas atgadās?»). Šie pacienti ir ļoti jūtīgi, viņi smagi pārdzīvo nepatīkamus at­ gadījumus, pārpratumus, vārdu maiņas, nepelnītus, kaut ari niecī­ gus apvainojumus («sīkus dzēlienus»), nemaz nerunājot par no­ pietnākiem emocionāliem satricinājumiem — piedalīties bērēs, ne­ jauši būt klāt nelaimes gadījumā, redzēt asinis, kautiņu. Viņi pār­ lieku spilgti pārdzīvo filmas, aizver acis «briesmīgākajās» vietās, gan labi saprotot, ka viss, kas redzams uz ekrāna, ir tikai spēle.

Astēniskie alkoholiķi ir cilvēki, kuriem alkohola reibums uz īsu laiku dod iespēju atgainīt drūmās domas, kļūt iekšēji stabilākiem, mierīgākiem, sabiedriskākiem, aktīvākiem, vieglāk kontaktēt ar cil­ vēkiem.

Dzeršanu viņi visumā panes slikti, it īpaši tie mokās nākamajā rītā, paģirās. Šādi cilvēki labprāt atteiktos no dzeršanas, ja vien nonāktu saprotošā sabiedrībā, kur pret viņiem izturētos ar uzma­ nību, spētu saprast viņu pārdzīvojumus un pret viņiem izturētos savādāk nekā pret parastiem, pa lielākai daļai — stēniskiem vai sintoniem cilvēkiem, kam īpaša pieeja nav nepieciešama.

Taču viņu astēniskas īpašības un nedrošība var arī palīdzēt savlaikus pārtraukt alkohola lietošanu. Tas notiek tad, ja šie cil­ vēki nobīstas no iespējamām sekām vai atrod t ā d u s cilvēkus, ar kuriem var sīki un ilgi parunāties «par dzīvi» un tādējādi atrast

atbalstu bez iedzeršanas. Tādu atbalstu var dot, piemēram, sapro­ tošs psihoterapeits narkoloģiskajā dispanserā vai pretalkohola kluba. Lai izsargātos no alkoholisma, šādiem cilvēkiem galvenais ir nokļūt saprotošā ģimenē, darbā un kolektīvā, iepazīties ar drau­ giem, kuri būtu līdzsvarotāki, aktīvāki un optimistiskāki par pacien­ tiem, ar lielu enerģiju un kuri izturētos aizvien labvēlīgi, bez iro­ nijas un nesavaldības.

Noraidoši pret ārstēšanos izturas t. s. epileptoīdie alkoholiķi.

Tie izceļas ar brutalitāti, rupjību, lielu spēku, vāji attīstītām ētis­ kam un estētiskām jūtām, bet ar intensīvām tieksmēm un dziņām, galvenokārt — ar seksuālām tieksmēm; viņi tiecas arī pēc labiem ēdieniem un visādām citādām dzīves baudām, kurās viņi bieži vien ir nepiesātināmi. Šādiem cilvēkiem ir vāji attīstītas t ā d a s cilvēciskas jūtas kā līdzjūtība, žēlums, kauna sajūta, viņi labprāt moka dzīvniekus un liek ciest cilvēkiem. Šie pacienti ir diezgan grūti atšifrējami, jo viņu īstais raksturs arvien tiek rūpīgi slēpts aiz grūti p a m a n ā m a s liekulības maskas. Svešiem cilvēkiem, kam ir virspusējs kontakts ar epileptoīda rakstura īpašnieku, pēc īslaicīgas s a r u n a s var pat ras­ ties maldīgs, īstenībai pilnīgi pretējs iespaids kā par neparasti laip­ nu un labvēlīgu cilvēku, kam rūp tikai otra cilvēka liktenis, nesav­ tīgu darba rūķi, kas savas intereses atstāj pēdējā vietā. Liekas, it kā šādi pacienti būtu pati sirsnība un laipnība, kam rūp tikai ģi­ menes labklājība un materiālais stāvoklis, un, ja viņi ir priekš­ nieki, tie it kā jūt neatslābstošu interesi un atbildību par katru sava kolektīva locekli.

Tikai tie, kuri slimnieku labi pazīst (kas spiesti ar šādu cilvēku diendienā kontaktēt), spēj viņu pareizi saprast un novērtēt, atšif­ rēt, ka patiesībā šo cilvēku interesē tikai paša persona, ka visu nosaka personiskā tieksme pēc v a r a s un valdīšanas, kaut arī rezul­ tāti šādai v a r a s kārei parasti ir visai slikti — kolektīvā priekšnieka personisko īpašību dēļ rodas konflikti un nesaticība, kolektīva lo­ cekļiem tiek atņemta ikkatra iniciatīva un spēja parādīt savu aktivi­ tāti. Tieksme pēc v a r a s izpaužas padoto vai ģimenes locekļu nepa­ matotā apvainošanā, komandēšanā, pavēlēšanā bez kādas lietderī­ bas — lai tikai citi justu, kas ir «īstais priekšnieks» un «ģimenes galva». Slimnieku brīžiem sadistiskā attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem ir ļoti stabila un noturīga. Viņi pat ārēji «žēlo» savu upu­ ri un jūtas apmierināti tikai tad, kad tas sāk raudāt vai jūtas galīgi izsists no līdzsvara uz vairākām dienām un nespēj vairs bilst pretī ne vārda. Šādi slimnieki, sākot lietot alkoholu, pie dzeršanas ātri pierod, un tiem raksturīga dzeršana periodiem, kas ilgst vairākas dienas.

Dzērumā viņi ir rupji, nesavaldīgi, aizskaroši. Pēc dzeršanas nereti

atmiņā paliek «robi» — laika posmi, par kuriem otrajā dienā viņi vai nu neko neatceras, vai atceras visai miglaini. P a r izdarīto, ari tad, kad ir acīm redzami kļūdījušies un rīkojušies aplam, viņi nekad nejūtas vainīgi, nekad neatvainojas. Arī «piespiesti pie sienas» ar neapgāžamiem pierādījumiem, viņi tomēr stūrgalvīgi paliek savās pozīcijās un cenšas izlikties, ka ir pārprasti, ka nav tā teikuši, ka vainīgi ir visi citi, tikai ne viņi paši.

Vairums epileptoīdo pacientu ārstēties no dzeršanas nevēlas, viņi vispār par savu dzeršanu negrib runāt. Ar ārstu var būt g a n glaimīgi laipni (ārsta kabinetā), gan izsmējīgi, ļauni un naidīgi (pret to pašu ārstu, runājot viņam «aiz muguras») — tad viņi «ap­ spriež» nevis savu pašsajūtu un to, kā tālāk ievērot un labāk izpil­ dīt saņemtās rekomendācijas, bet gan apspriež pašu ārstu — g a n viņa izskatu, gan izturēšanos, uzdotos jautājumus utt., ieņemot visai kritisku nostāju un arī medicīnas lietās iedomājoties sevi pā­ rākus par speciālistu. Ja ārstēšanās viņiem apnīk vai nedod rezul­ t ā t u s kāda cita iemesla dēļ, arī tad šādi pacienti uzskata, ka vai­ nīgi nav vis viņi, kas, piemēram, nav ievērojuši režīmu, bet g a n ārsti, kuri nav mācējuši «atrast vajadzīgo pieeju, kontaktu ar slim­ nieku, nav sapratuši vai gribējuši saprast viņa sarežģītos dvēseles pārdzīvojumus ...». Kad viņiem jautā par iepriekšējo ārstēšanos, šādi cilvēki parasti sāk runāt nevis par savām kaitēm, bet gan iro­ niski un netaktiski apspriež tos mediķus, pie kuriem viņi griezušies iepriekš un kuros visos viņi «atklājuši» bezgala daudz trūkumu . . .

P a t s pacients nekad un ne par ko nejūtas vainīgs. Šādi cilvēki izcili labi zina savas tiesības un uz tām pastāv līdz beidzamajam sīku­ mam, bet savus pienākumus vienkārši ignorē un pat pēc aizrādīju­ miem paliek pie savas pārliecības.

Kā pēdējo apskatīsim juvenilo (latīņu valodā iuvenilis — jau­ niešu) jeb infantilo (no latīņu infantilismus — bērnišķīgums) alko­ holiķu grupu. Šiem cilvēkiem ir pārāk ieildzis psihiskās nobrieša­ n a s periods (bieži vien tas kombinējas arī ar fizisku infantilismu vai juvenilismu), tie ir mūžīgie jaunieši ar visām to pozitīvajām un negatīvajām īpašībām.

Juvenilismam, pēc literatūras datiem, raksturīgas šādas gal­ venās pazīmes: 1) vieglprātība domāšanā, paviršas, nestabilas jūtas (dziļu jūtu trūkums) un nepastāvīgas intereses. Pacienti pārlieku ātri uz­ budinās, bet, tāpat kā mazi bērni, ātri nomierinās un par notikušo ļaunu prātu netur; 2) tēlainās domāšanas un uztveres pārsvars. Šiem pacientiem piemīt stipras iztēles spējas, tieksme uz fantazēšanu un melošanu (pie t a m šādas fantāzijas var būt tik spilgtas, ka arī pacients pats 25

reizēm detaļās nevar atšķirt izdomāto no īstenībā notikušā), tie ir viegli iespaidojami un sentimentāli; 3) tieksme atrasties uzmanības centrā un radīt par sevi labāku iespaidu, nekā tas ir patiesībā; 4) negatīvisms (viena no jauniešu romantiskuma pazīmēm), kas izpaužas uzvedībā un domāšanā kā protests pret vecākiem un priekšniekiem, spītīga tieksme domāt un rīkoties pretēji viņu pado­ miem un ieteikumiem.

P a r a s t i šāda bērnišķīga emocionalitāte ķombinējas ar labvēlīgu sirsnību, labsirdīgu vēlēšanos darīt labu, atsaucību, gatavību palī­ dzēt bez kādām aizdomām (pat līdz lētticībai un vieglprātībai) un savtīgiem nodomiem. Šie pacienti, tāpat kā bērni, nav spējīgi vīriš­ ķīgi pārvarēt r a d u š ā s nepatikšanas, grūtības, konfliktus, viņi ilg­ stoši un dziļi pārdzīvo psihotraumas. Šādi cilvēki ir viegli ietekmē­ jami, ātri padodas uzslavām un apkārtējo cilvēku uzmanības pierā­ dījumiem, pat neīstiem un savtīgiem. Viņi nav spējīgi būt ilgstoši, pastāvīgi draugi, uz kuriem var paļauties. Viņi nespēj arī ilgstoši pieķerties vienam cilvēkam. Šie slimnieki nereti vienu un to pašu cilvēku dažādās situācijās vērtē atšķirīgi, bērnišķīgi nenopietni, pie tam viņu vērtējumi ir nevis loģiski pamatoti, bet gan emociju no­ teikti, tie izriet no mirkļa simpātijām un antipātijām, no nevilšiem iespaidiem («patīk» vai «nepatīk»), acumirklīgas noskaņas — tā­ dēļ arī gadās, ka vienu dienu viņi kaut ko vērtē nepamatoti pozi­ tīvi, bet otrā dienā domas mainās un tā pati parādība vai cilvēks tiek vērtēts nepamatoti negatīvi. Šādi cilvēki iztēlojas savas nākotnes perspektīvas nepietiekami kritiski, nepamatoti pārvērtējot savas spējas un iespējas, savus talantus, spēkus un reālo situāciju, bet, sastapdamies ar reālo dzīvi un nespēdami savus brīžiem bērnišķīgos sapņus piepildīt, sāk iedzert: jo patiesi — laiks iet un «nav izdevies kļūt par dzejnieku, strādāt televīzijā, bet citi klases biedri jau publicējas, filmējas, brauc komandējumos uz ārzemēm ...». Šādi pacienti ar «nepiepildītām cerībām» ātrāk nododas dzerša­ nai nekā citi un ātri arī nodzeras. Jau pēc dažu mēnešu dzeršanas, kas sākas ar garšīgu dzērienu baudīšanu, patīkamā sabiedrība spriežot par dzeju, mākslas problēmām un jaunākajiem virzieniem glezniecībā, tieksme pēc reibinošiem dzērieniem sāk strauji pieaugt, un pacientam jāmeklē ārsta palīdzība. M. Burno šādu pacientu al­ koholismu salīdzina ar sieviešu un pusaudžu alkoholismu, kurieni slimība veidojas straujāk un to ārstēt ir grūtāk.

Infantiliem raksturiem, kā rāda sadzīve, vislabāk palīdz s t i n g r s režīms, augstas, tomēr izpildāmas, pamatotas un taktiski formulē­ tas prasības, kas noteikti jāpilda, piemēram, karadienests. Dažreiz dzīve mainās uz labo pusi pēc apprecēšanas, ja sieva ņem inicia26

tīvu savās rokas un. stingri, bet reize saprotoši vada šāda cilvēka rīcību.

Interesanti ir arī psihologa V. Nagajeva dati, kurš savus secinā­ jumus par alkoholiķu personības īpatnībām izdarījis,- pamatojoties uz 500 pacientu izpēti.

Lūk, V. Nagajeva dati par kultūras līmeņa un alkoholisma sa­ karību.

Ja kultūras līmenis ģimenē ir augsts, alkoholisma procents ir relatīvi neliels (tikai 11,2% alkoholiķu no visiem 500 pārbaudītiem cilvēkiem). Te pieder ģimenes, kuru pieaugušie ģimenes locekļi ir ar aktīvam sabiedriski kulturālām interesēm — apmeklē teātrus, koncertus, kino, piedalās sabiedriskajā darbā. Ģimenēs valda lab­ vēlīgs psiholoģiskais mikroklimats, ir savstarpēja saprašanās, emocionāli mierīga atmosfēra, sistemātiski tiek lasīti laikraksti, žurnāli, g r ā m a t a s .

Visvairāk pacientu (57,4%) nāca no ģimenēm ar vidēji augstu kultūras līmeni. Te visi iepriekš minētie momenti bija izteikti mē­ reni vai arī bija nepastāvīgi. Ģimenēs notika strīdi, kuru galvenais cēlonis bija dzeršana, jo abi vai viens no ģimenes locekļiem lie­ toja alkoholu Starplaikos starp alkohola ekscesiem ģimenes situā­ cija bija mierīga. Ģimenēs ar zemu kultūras līmeni alkoholisms bija 31,4% gadī­ jumu. Te ģimenes situācija bija nelabvēlīga — notika bieži strīdi un konflikti, trūka draudzīgu savstarpējo attiecību, nebija stipru ģimenes saišu. Konflikti starp vecākiem un bērniem bija pastāvīgi, vecāki par bērniem neinteresējās. Nereti bērni auga nelabvēlīgos apstākļos — izirušas ģimenēs vai pie svešiem cilvēkiem.

Te pieskaitāmas arī tās zemā kultūras līmeņa ģimenes, kurās abi vecāki ir alkoholiķi. Tieši šādās_ ģimenēs bērni biežāk kļūst par alkoholiķiem un izdara likuma pārkāpumus.

Kā redzam no tikko apskatītā materiāla, ir tādi personības va­ rianti, kuri vienādos apstākļos ir pakļauti lielākam riskam kļūt par alkoholiķiem — profilakses labad to der zināt kā viņiem pašiem, tā arī viņu ģimenes locekļiem un draugiem, ar kuriem tiek kopā pava­ dīts brīvais laiks. Medicīnā tāda parādība ir saprotama un izpla­ tīta — tā, piemēram, ir tādi cilvēki, kuriem jau kopš bērnības jāsar­ gās no aukstuma, ir tādi, kuriem vieglāk rodas caureja, un ir tādi, kuriem pastiprināti jāsaudzē redze, un tāpat ir arī tādi cilvēki, ku­ riem apzināti jāvairās no alkohola.

Piebildīsim,_ka aplam būtu arī domāt, ka tikai personības īpat­ nības, augstāka vai zemākā intelektā būtu vaina, it kā vienam būtu nolemtība gandrīz nedzerot kļūt par alkoholiķi, bet citi turpretim varētu atļauties pārmērīgi lietot grādīgos dzērienus bez kādām sekām . . .

27

Labi zinām, ka nodzeras gan fiziskā, gan garīgā darba darītāji, radoši talanti, pat ģēniji — tiesa, daži no viņiem tā arī nepaspēj pasaulei pateikt savu vārdu un atstāt kaut ko paliekošu.

Gleznotājs N. pirms sešiem gadiem pabeidza Valsts Mākslas akadēmiju un tika uzskatīts par daudzsološu ta­ lantu — viņam bija spējas, oriģināla dzīves uztvere, pla­ šas zināšanas. Nozīme bija arī plašajai mājas bibliotēkai un ģimenes draugiem — vecās paaudzes māksliniekiem.

P i r m ā s veiksmīgās izstādes un augstā kritikas atzinība tikai vēl vairāk nostiprināja jaunietī pārliecību par lielo nākotni. Bet jau pēc dažiem gadiem tuvi draugi sāka brīdi­ nāt, ka panākumu nākotnē var arī nebūt. Taču v e l t i . . .

Brīdinājumi toreiz netika ņemti vērā, draugi tika uzskatīti par nelabvēļiem.

Topošie mākslinieki jau studiju gados mīlēja pasēdēt («spriest par mākslas problēmām») pie konjaka glāzītes.

Vēlāk, pēc augstskolas beigšanas š ā d a s it kā nevainīgas «pasēdēšanas» jau kļuva par tradīciju («Vieglāk rodas ide­ jas, paveras plašāks skats uz d z ī v i . . . » ) . Radās mājas bā­ riņš, un ar laiku katru dienu pirms darba un darba dienu beidzot gadījās ieņemt pa 50—100 gramiem, vēlāk arī vai­ rāk. Tie bija kļuvuši par ikdienas normu, bez kuriem darbs vairs neveicās.

Nenormētais darba laiks, brīvais dienas režīms, pietie­ košie materiālie līdzekļi sekmēja to, ka pēdējā gadā arvien biežāk gadījās dienas, kad pie darba nemaz neiznāca pie­ ķerties («trūka iedvesma» vai, medicīniski runājot, bija depresija). Šo iedvesmas «attālināšanos» N. toreiz gan ne­ saistīja ar konjaku, bet ar dažādām sadzīves likstām. Vēlāk jau bija nedēļas un mēneši, kad N. pie darba nemaz nepie­ ķeras. Tās tika pavadītas dzeršanā un paģiru «lāpīšanā».

Pašreiz stāvokļa nopietnība vismaz daļēji kļuvusi skaid­ ra arī N., bet viņa draugi, kas sen neko nav uzgleznojuši, nāk un nāk, lai pārrunātu «pasaules problēmas», kritizētu citus kolēģus, pļāpātu par nākotni un tiktu pie N. bariņa . . .

MĒRENA

UN

PĀRMĒRĪGA

ALKOHOLA

LIETOŠANA

Tā ir alkoholisma sākuma stadija — t. s. s a d z ī v e s a l k o h o ­ l i s m s , kad dzeršana vēl neapšaubāmi ir tikai izlaidība, pret kuru piemērotākie i r a d m i n i s t r a t ī v i e u n a u d z i n o š i e p a s ā ­ ku mi,_bet nevis medicīniskā palīdzība. P a r alkoholiķi cilvēks kļūst .pamazām, izejot vairākus posmus, — mērenu alkohola lietošanu, gadījuma jeb epizodisku pārmērīgu dzeršanu un ieraduma jeb sis­ temātisku dzeršanu (žūpošanu).

Mērenu alkohola lietošanu raksturo vairākas pazīmes. Cilvēks lieto alkoholiskos dzērienus tikai atsevišķos gadījumos, parasti re­ tāk nekā reizi mēnesī. Iemesls dzeršanai arvien ir kāds īpašs gadī­ jums — valsts svētki, dzimšanas diena, ģimenes jubilejas, Jaun­ gada sagaidīšana, kāzas, bēres utt. P a r a s t i tiek lietoti garšīgi alko­ holiskie dzērieni, liela nozīme tiek piešķirta arī iedzeršanas rituā­ lam — sabiedrībai, klātam galdam, uzsauktiem tostiem, sarunām.

Tiek dzerti vāji dzērieni (alus, vīns), pie tam jau pēc nelielām šo dzērienu devām iestājas viegls reibums, ko pavada nedaudz paci­ lāts garastāvoklis, eiforija, labsajūta.

Starplaikā starp iedzeršanām alkoholisko dzērienu lietotāji šajā posmā ir pilnīgi vienaldzīgi pret dzērieniem un nejūt pēc tiem ne­ kādu vajadzību — viņus neinteresē ne pudeļu etiķetes, ne arī rodas vajadzība nopirkt «jaunu, vēl neizmēģinātu» marku, tos kaitina ielas alkoholisma ainas, dzertuves, alus mucas, pudeļu kastes, kas stāv, piemēram, J ū r m a l ā ceļa posmā no stacijas līdz kāpām. Šādos gadījumos vēl nav radusies tieksme pēc alkohola, tāpat kā vienal­ dzīgas ir narkotiskās vielas cilvēkiem, kas t ā s nav lietojuši.

Gadījuma jeb epizodiska pārmērīga dzeršana ir n ā k a m a i s sa­ dzīves alkoholisma posms, kad alkohols cilvēka dzīvē jau sāk ieņemt lielāku vietu — iedzeršanas kļūst biežākas, parasti jau vai­ rākas reizes mēnesī, piemēram, algas dienās, aizejot atvaļinājumā vai atgriežoties no tā utt. Lai sasniegtu subjektīvi patīkamo dziļākā reibuma pakāpi, parasti tiek dzerti stiprie dzērieni.

Sajā posmā, kad pamazām palielinās izturība pret izdzertajiem alkoholiskajiem dzērieniem, reizēm gadās arī, ka, lai gan mēra 29

sajūta;ir vēl saglabājusies, dzērienu lietotājs piedzeras. Tas notiek, vai nu nepietiekami novērtējot savas spējas (neievērojot «normu»), vai ari dažu kompānijā esošu cilvēku, uzmācīgu dzeršanas stimu­ lētāju, iespaidā («Zināju, ka pietiek, bet tad atnāca vēl viens cie­ miņš, atnesa pudeli ruma un tā bija visiem jāizmēģina . . . » ) .

No sociālā viedokļa šis dzeršanas posms ir jau bīstamāks, jo gadās, ka reibumā tiek izraisīti transporta negadījumi, traucēta sabiedriskā kārtība,' iegūtas t r a u m a s . Var arī paasināties daudzas hroniskas slimības, kā somatiskās, tā psihiskās, piemēram, var pa­ sliktināties stāvoklis pacientiem ar gastrītu, čūlas slimību, steno­ kardiju, epilepsijas lēkmēm vai pēc pārciestas galvas traumas, var pastiprināties depresijas smagums — pēc īslaicīga eiforijas perioda vai ari pilnīgi bez tā.

Trešais sadzīves dzeršanas posms (ieraduma dzeršana) jau ir reāla augsne, kura drīz var sākt veidoties alkoholisms kā slimība.

Un par tas rašanos dzērājs var vainot galvenokārt sevi.. Kā rāda statistikas dati, par hroniskiem alkoholiķiem kļūst 6—10% no vi­ siem alkohola lietotājiem. .

Ieraduma dzeršanas (žūpošanas) laikā jau ir radusies psiholo­ ģiska atkarība no alkoholiskajiem dzērieniem. Alkohols tiek lietots reizēm gandrīz katru dienu, dzeršanu veicina jau iepriekš aplūkotie faktori (jau minēta vieglā pieejamība dzērieniem, strādājot restorā­ nos, kafejnīcas utt., organizējot dažādas pieņemšanas, kā arī lieto­ jot alkoholu kā «ēstgribas veicinātāju»). P a r izdzerto alkoholisko dzērienu daudzumu vēl ir saglabājusies mēra sajūta, kaut arī vem­ šana, kas ir galvenais aizsargreflekss, kurš pasargā organismu no pārmērīgas saindēšanas, p a r ā d ā s tikai pēc liela alkohola daudzuma iedzeršanas — smaga reibuma stāvoklī.

ALKOHOLISMS

KĀ

SLIMĪBA

UN

TĀ

STADIJAS

Kad alkohola lietotāja organismā rodas jau kvalitatīvas izmai­ ņas, sākas alkoholisms kā slimība. Šajā posmā alkoholisma likvi­ dēšanai jau ir vajadzīga medicīniskā palīdzība, kas obligāti jākom­ b i n ē ar audzināšanas un administratīviem pasākumiem. Šo palī­ dzību pacienti var saņemt pie ārsta — narkologa narkoloģiskajā dispanserā vai arī narkoloģiskajos vai psihoneiroloģiskajos kabi­ netos rajonu pilsētās, lielāku rūpnīcu narkoloģiskajos kabinetos un punktos utt, Alkoholisms kā slimība sākas ar to, ka ilgstošas dzeršanas re­ zultātā organismā, toksiskiem produktiem iedarbojoties uz to, rodas bioloģiskas un patofizioloģiskas izmaiņas, ka arī īpaši, tieši alko­ holismam raksturīgi bioloģiski noteikti simptomi — par tiem bus runa turpmāk.

A r laiku rodas personības izmaiņas — p e r s o n ī b a s d e g r a ­ d ā c i j a , kas gala stadijā var beigties a r p l ā n p r ā t ī b u . Tagad apskatīsim alkoholisma izpausmes sīkāk.

Visām alkoholisma stadijām raksturīgs atkarības sindroms un izmainītas reaktivitātes sindroms. A t k a r ī b a s s i n d r o m s no­ zīmē, ka slimnieka uzvedību un viņa dzīvi vairs nenosaka viņš pats, bet gan alkohols, slimnieks it kā arvien vairāk psihiski un fiziski kļūst no tā atkarīgs — pieaug tieksme pēc alkoholiskiem dzērie­ niem, cilvēks zaudē mēra sajūtu («nezin normu»), p a r ā d ā s paģiras.

Ir sācies process, kuram ir likumsakarīga norise un beigas, ja pret to necīnās.

I z m a i n ī t ā s r e a k t i v i t ā t e s s i n d r o m s nozīmē to, k a slimā cilvēka (alkoholiķa) reakcija uz reibinošajiem dzērieniem kļuvusi savādāka, nekā tā bija agrāk — mainās slimnieka izturība pret alkohola devām, pacienti sāk izturēties savādāk nekā sadzīves alkoholisma stadijās, arī pati dzeršana («dzeršanas stils») kļūst savādāks. īpaši apskatīsim pirmo alkoholisma stadiju, jo tieši šajā sta­ dijā ir vissvarīgāk alkoholismu diagnosticēt un atrast piemērotāko

veidu, kā pacientam palīdzēt. Tikai iespējami agrāk sākot ārstēšanu, iespējams cerēt uz panākumiem.

Piezīmēsim, ka alkoholiķis pats reizēm šajā stadijā savu stā­ vokli jau vairs nevar pareizi novērtēt, nespēj saprast tā nopiet­ nību — īpaši dzeršanas periodos. Pareizu vērtējumu slimnieks spēj dot tikai pēc ilgāka atturēšanās perioda, kad var uz sevi paskatī­ ties it kā no malas, no laika distances. Liela nozīme tātad šo stā­ vokļu pazīšanai un pareizai novērtēšanai ir ģimenes locekļiem un darba biedriem, kā arī šo alkoholiķiem tuvo cilvēku pareizai reak­ cijai pret dzeršanu.

Jau pirmajā stadijā parādās uzmācīga tieksme pēc alkoholis­ kiem dzērieniem. Pēc kāda atturēšanās perioda (kas var būt arī tikai dažas dienas) rodas uzmācīga tieksme iedzert un, tā kā to visla­ bāk izdarīt pazīstamā kolektīvā, tad tiek meklēti iemesli, lai satik­ tos — te kabatas grāmatiņā sameklējama kādam dzimšanas diena vai vārda diena, te kopīgi jānoskatās televīzijas pārraide («Un kā tu tukšām rokām iesi!»), te nopirkts j a u n s ledusskapis, pārdots tranzistors . .. Alkoholisma slimnieki paši apjausti un neapjausti meklē dzeršanas iemeslus.

Pie tam viss, kas saistās ar iedzeršanu, izraisa patīkamas emo­ cijas — prieks atcerēties pasēdēšanu pie degvīna glāzes, tikšanos ar draugiem, atcerēties, ko kurš runājis, kā uzvedies, kā bija ģēr­ bies. Patīkama ir bijusi arī ar dzeršanu saistītā procedūra — n a u d a s samešana, iešana uz veikalu, dzērienu pirkšana, tukšo pudeļu pārdošana pēc dažām dienām. Šāda u z m ā c ī g a t i e k s m e pēc reibinošiem dzērieniem sāku­ mā rodas pēc ilgāka pilnīgas atturēšanās perioda, bet vēlāk var kļūt biežāka un parādīties jau nākamajā dienā — un cilvēks pats sevi pieķer pie domas, ka «viens tā kā derēja».

Alkohola radītais reibums šajā stadijā ir tīkams, to pavada pa­ tīkams, eiforisks garastāvoklis, labsajūta, atrautība no ikdienas rūpēm. Visas grūtības un raizes it kā attālinās, kļūst nereālas, visi šķēršļi — viegli pārvarami.

Dažiem cilvēkiem reibums s a a s i n a viņu r a k s t u r a ī p a š ī ­ b a s , piemēram, aizdomīgie pāriet uz konfidenciālu čukstēšanu («Lai tikai viss paliktu starp mums»), citi kļūst lielīgi un plātīgi, stāsta, ko tikai nebūtu sasnieguši, ja neiejaukušies nelabvēļi, vai arī vienkārši saka, ka «viņi neesot karjeristi» un tādēļ negribot iz­ celties . . . Raksturā greizsirdīgie cilvēki tieši reibumā vispirms sāk «nojaust» savas dzīvesbiedres «slepenās gaitas», kurām parasti nav nekāda reāla p a m a t a .

Mainās arī «dzeršanas stils». Alkoholiķis, sēdot pie galda, jūt vajadzību steigties ieliet un izdzert — jau pēc pirmajām glāzītēm viņš nevar sagaidīt, kamēr uzsauks tostu un visi iedzers reizē. Viņš 32

vai nu iedzer viens pats, vai sadzer ar blakus sēdētāju. Dzeršanas laikā zūd kontrole pār izdzerto alkohola daudzumu, tādēļ g a d ā s piedzerties un iestājas dziļš reibums. Šajā stadijā pakāpeniski pieaug izturība (tolerance) pret alko­ holiskajiem dzērieniem, alkoholiķis ar laiku spēj panest arvien lie­ lākas un lielākas devas — iepriekšējās devas vairs gaidīto efektu neizraisa. Pilnīgi izzūd v e m š a n a s aizsargreflekss, pie tam kontro­ les trūkuma dēļ pacients sevi noved līdz smagai intoksikācijai un tikai otrā dienā spēj konstatēt, ka «vakar gan tika drusku par daudz».

Gadās arī epizodes, kad otrā rītā ne visu var atminēties, kas vakar noticis — kas ticis apsolīts, kas sarunāts, reizēm grūti pa­ teikt, kā dzeršana beigusies un kā izdevies tikt mājās, kaut arī ārēji rīcība ir bijusi pareiza.

Jau alkoholisma pirmajā stadijā mainās reibuma rak­ s t u r s — ilgāk novēro uzbudinājuma periodu, jautrību nomaina strīdīgums, tieksme uzspiest citiem savas domas, uzskatīt sevi par pārāku, asprātīgāku, stiprāku un gudrāku.

Arī skaidrā prātā alkoholiķis jau ir paslinks, ar mazāku inicia­ tīvu, parādās kaut kāda neapmierinātība — sajūta, ka kaut kā trūkst, bet tas, kas agrāk saistīja, ir kļuvis neinteresants.

Būtiski i r tas, k a sākas n e r v u s i s t ē m a s v ā j u m a pazī­ mes — ātra nogurdināmība, viegla uzbudināmība un miega trau­ cējumi. Šādi slimnieki parasti sāk meklēt neiropatologa palīdzību.

Otrajā stadijā alkoholiķis var izturēt lielākas dzērienu devas nekā iepriekš, panesība pret alkoholiskiem dzērieniem sasniedz maksimumu — 0,5—1,5 / degvīna katrā dzeršanas ekscesā. Spil­ gtāk izteiktas šajā stadijā kļūst paģiras.

P a ģ i r u s i n d r o m s i r viens n o galvenajiem slimības izvēr­ suma rādītājiem. Pie tam jāpaskaidro, ka apzīmējumam «paģiras» ir dažāda nozīme sarunu valodā un medicīniskajā literatūrā. Sarunu valodā par «paģirām» runā tad, ja pēc lielākas dzeršanas otrā dienā ir galvas sāpes, slikta dūša un atmiņas vien par vakardienas dzeršanu, nemaz nerunājot par degvīna glāzes tukšošanu, rada ne­ patīkamu sajūtu, pat vemšanu. Dzeršanas upuris alkoholiskos dzē­ rienus negrib ne redzēt. P a t s sev viņš dod solījumus nekad vairs tos «ne mutē neņemt», un tikai pēc kāda laika paģiras atkal aiz­ mirstas.

Medicīniskajā nozīmē paģiras ir viena no galvenajām alkoho­ lisma pazīmēm. Tās liecina, ka organisms jau ir pieradis pie etil­ spirta, reibinošu dzērienu iespaidā ir jau bioķīmiski, pārveidojies un dzērājam pēc alkohola jau ir radusies nepieciešamība. Alkoholiķim slikta fiziskā un psihiskā pašsajūta ir tikmēr, kamēr nav uzņemta j a u n a toksiskā produkta deva, kas pašsajūtu un garastāvokli atkal .

33

uzlabo un nepatīkamās domas aizdzen, Tātad paģiras medicīnis­ kajā nozīmē ir a b s t i n e n c e s izpausme, kas ir līdzīga arī, piemē­ ram, morfinistani vai opiomānam, bet kura veselam cilvēkam nav izprotama un nav vārdos aprakstāma — tā ir t ā d a pati tieksme, kā, piemēram, izslāpušajam padzerties vai neēdušam paēst. Un, kamēr šī intensīvā .tieksme nav apmierināta,, ne par ko citu nevar domāt.

Tā smēķētāji (nikotinomani) abstinencē spēj rakties atkritumu spainī, meklējot .cigarešu galus, ko «vakar tur pats iemetu». Viss pārējais šajā. laikā Mekas maznozīmīgs, un intensīvos emociju trau­ cējumus nekāda prāta kontrole nevar koriģēt un nekāda griba ne­ var izmainīt. Viens no pirmajiem, kas detalizēti aprakstījis paģiru sindromu, ir padomju psihiatrs S. Zisļins.

Viena no paģiru sindroma galvenajām izpausmēm ir n o m ā k ­ t a i s g a r a s t ā v o k l i s , kas rodas otrajā dienā pēc dzeršanas.

Tas ir nevis vienkārši nomākts, slikts, bet vienlaikus pacients jūt arī satraukumu, sasprindzinājumu, viņš nekur nejūtas labi, visu laiku tam ir nemiera, diskomforta sajūta, viņš nekur nevar atrast vietu, ne pie kā īsti nevar pieķerties, ne par ko nevar, koncentrēti domāt. Tāds cilvēks reizē ir satraukts un nobijies, aizdomīgs, ne­ drošs un par sevi nepārliecināts, vēl jo vairāk tādēļ, ka nāk prātā atmiņas par vakardienas dzērumā izdarītajām aplamībām, izpļā­ pāto, apsolīto, pateikto, norunāto, kritizēto, dievināto, par savu bi­ jušo nesavaldību.

Slimniekam liekas, ka pat pilnīgi sveši cilvēki uz ielas kaut kā īpaši skatās uz viņu, bet tas savukārt rada nervozitāti, satracina, aizdod dusmas un var novest pie nemotivētas reakcijas, pat agre­ sivitātes.

Ja dzeršanas periods ir bijis ilgs, arī paģiras nebeidzas nāka­ majā rītā, bet ieilgst. Dzeršanas pārtraukšana ir grūts process, kas notiek diezgan ilgā laikā — vairākās dienās, pat nedēļās. Alkoholiķim šis process subjektīvi un reizēm arī objektīvi (somatiski) ir visai smags. Naktīs paģiraino pacientu moka bezmiegs vai «caurs» miegs ar sliktiem, nepatīkamiem sapņiem — rādās uzbrukumi, drau­ di, pakaļdzīšanās, jāpārdzīvo krišanas sajūta vai arī uz pacientu brūk sienas un priekšmeti. Raksturīga ir agra pamošanās. Abstinen­ cei pārejot, miegs pakāpeniski uzlabojas, turpretī, ja tuvojas alko­ hola psihoze — delīrijs, tad bezmiegs kļūst smagāks, sapņi vēl spilgtāki, līdz beidzot parādās uztveres traucējumi — ilūzijas un halucinācijas (sīkāk par to būs runa vēlāk).

Raksturīgi ir arī s o m a t i s k i e un n e i r o 1 o ģ i s k i e traucē­ jumi; piemēram, roku trīce, kas var būt pat tik liela, ka dažās profesijās, kur nepieciešamas precīzas kustības (frizieriem, ofician­ tiem) , var traucēt darbu.

3!)

Pie traucējumiem minama arī svīšana, bieži mēdz būt gremo­ š a n a s trakta traucējumi (visbiežāk caureja), sirdsklauves, paaug­ stināts asinsspiediens utt.

Vieglākos gadījumos paģiras var likvidēt ar nespecitiskiem līdzekļiem — palīdz n o m a z g ā š a n ā s aukstā ūdenī, auksta duša, stip­ ra tēja vai kafija, bet smagākos gadījumos minētie līdzekļi ir nepietiekami. Pacients tad meklē tikai alkoholiskos dzērienus un pēc dažām glāzītēm vai pudeles alus atkal sāk justies «kā cilvēks». Alko­ hols paģiras gan noņem kā vislabākās zāles, bet izraisa jaunu ne­ pārvaramu tieksmi pēc tā. Tā gadās, ka vienu paģiru likvidēšana pāriet jaunā dzērumā un veidojas «burvju loks» — paģirās, lai «salāpītos», jāiedzer, bet pēc iedzeršanas savukārt pastiprinās pa­ ģiru smagums nākamajā rītā, «lāpīšanās» kļūst par iemeslu j a u n a i iedzeršanai. Dzeršana var ilgt dienām, nedēļām un mēnešiem. Ot­ rajā stadijā visbiežāk novēro tā saucamo «plostveida dzeršanu», lai gan alkoholiķis lietotu alkoholu sistemātiski, ja vien viņam pie­ tiktu naudas, to pieļautu darba vieta un ģimene. Labi situēti cil­ vēki, kā arī brīvo profesiju pārstāvji visbiežāk tiešām alkoholu arī lieto sistemātiski. Tā tas viss var turpināties tik ilgi, līdz draugi vai ģimenes locekļi dzērāju aizved pie ārsta vai arī sākas akūta psihoze un ātrā palīdzība atbrauc uz māju. Šajā stadijā, īpaši tās sākumā, reibuma laikā arvien vairāk un vairāk sāk izpausties izmainītas d z ē r u m a f o r m a s , kas jau tika aplūkotas iepriekš. Ar šādiem alkoholiķiem vairs nav interesanti tik­ ties — viņi vai nu nepārtraukti atvainojas un jautā, vai viņus ciena vai ne, vai stāsta paši, bet nekādus iebildumus neuzklausa, tāpēc arī nekādas sarunas vairs neiznāk. Daži alkoholiķi ātrā tempā iz­ dzer «pudeli pa trim», tad liekas gulēt un otrā rītā atceras, ka «va­ kar bija labs vakars». Citi dzērumā dziļdomīgi izsaka kaut kādas pravietiskas frāzes («Un tu visu mūžu atceries to, ko es tev t a g a d teikšu . . . » ) .

Dzērumā pacienti vairs nespēj novērtēt, kur, kad un ar ko kopā var un ar ko nevar iedzert, tādēļ, to nenovērtējot, rodas darba dis­ ciplīnas pārkāpumi, zūd autoritāte, viņi sāk bieži mainīt darba vietas, pie tam pāriet arvien mazāk atbildīgā un mazāk kvalificētā darbā.

Trešajā stadijā iestājas galēja f i z i s k a u n s o c i ā l a d e g r a ­ da ci j a. P a r ā d ā s laika ziņā īsāki īstie dzeršanas periodi jeb dipso­ m a n í a s , kuru laikā alkoholiķis sevi noved līdz galējai fiziskai un psihiskai izsmeltībai, kas reizēm pāriet hroniskā ieilgušā alkohola psihozē un plānprātībā.

Izturība pret alkoholu ir niecīga — jau pēc vienas vai dažām glāzītēm alkoholiķis ir noreibis, p a r ā d ā s ari somatiski traucējumi, kuru dēļ pēc kāda laika nākas dzeršanu pārtraukt un uzsākt inten­ sīvu ārstēšanos. Slimnieks šajā laikā dzer visu, kam vien var tikt 36

klāt, — ne tikai alu un lētos vīnus, bet arī surogātus — politūru, bremžu eļļu, odekolonu utt. Kāds sanitārs, piemēram, nodzēra spir­ tu no burkām, kurās glabājās anatomiskie preparāti. Tiek dzertas arī visādas indiferentas tabletes. īsi izsakoties, tiek dzerts tikmēr, kamēr iestājas bezsamaņa.

P l ā n p r ā t ī b a s smagums n o stadijas u z stadiju padziļinās.

Sākumā tā izpaužas ar vieglākiem visas psihiskās dzīves traucēju­ miem, galvenokārt gribas, atmiņas, spriešanas spēju jomā, bet vē­ lāk jau rodas tik smagas izmaiņas, ka slimnieks kļūst par kopjamu un uzraugāmu I grupas invalīdu, pastāvīgu psihoneiroloģisko slim­ nīcu iemītnieku (sk. ari nodaļu «Ko neredzēja slimnieka piederī­ gie»).

Plānprātība ir neatgriezeniska, jo t ā s pamatā ir smagi orga­ niski centrālās nervu sistēmas bojājumi. Ari tad, ja pacients dzer­ šanu atmetīs, plānprātība nav izārstējama — radies defekts paliks.

Nav tādu medikamentu, kas nodzerto smadzeņu vietā varētu radīt jaunas.

P a r cilvēka psihes pārveidošanos dzeršanas rezultātā inte­ resantus datus publicējis jau minētais V. Nagajevs, ar kura darba rezultātiem iepazīsimies sīkāk.

V. Nagajevs aplūko smagu, bet tipisku alkoholisma defektu — j a u pieminēto plānprātību. īpaši jāuzsver, ka t a s b i j a r a d i e s kon­ krētas — alkohola un tikai alkohola ilgstošas intoksikācijas rezul­ t ā t ā . Šie paši cilvēki pirms dzeršanas bija psihiski veseli, harmonis­ kas personības, pilnvērtīgi cilvēki. Ja nebūtu pārmērīgi lietots alko­ hols, nebūtu arī plānprātības.

Saprotams, ka šis smagais defekts neiestājas strauji, dažu mē­ nešu laikā, bet rodas pamazām. Taču, lietojot alkoholu, šāds stā­ voklis var rasties ikvienam — gan sabiedriskam, gan noslēgtam, g a n vidusmēra intelekta, gan izcili spējīgam, gan apzinīgam un labvēlīgam ģimenes cilvēkam, gan vientulim un š ķ i r t e n i m . . .

Izrādās, ka alkoholiķiem visa veida s p ē j a s , izņemot psihomotorās spējas, kas nepieciešamas sportā, roku darba, auto, motocikla, traktora vadīšanā, kļūst stipri vājas. No_ izmeklētajiem pacientiem muzikālu spēju, piemēram, trūka 73,5%_tādu alkoholiķu, kas sākuši dzert līdz 16 gadu vecumam, un 50% tādu, kas alkoholu sākuši lie­ tot pēc 18 gadu vecuma. Tāda pati likumsakarība attiecas ari uz citu spēju zudumu — jo agrāk sākts lietot alkoholu, jo lielāku ļau­ numu t a s ir nodarījis. Gandrīz 90% izmeklēto pacientu vairs_nebija zinātnisku, literāru un matemātisku spēju. To trūka arī pārējiem 10%, bet tiem vismaz bija saglabāta interese par šīm nozarēm, gan, protams, bez vēlēšanās pašiem aktīvi kadā no šīm jomam darbo­ ties.

37

Par to, ka spēju zudumam ir tiešs sakars ar dzeršanu, liecina «kontroles grupas» izmeklēšana, t. i., alkohola nelietotāju apseko­ šana, kur, piemēram, 46% un 47,3% nedzērāju bija ar literārām un : matemātiskām spējām.

81,4% alkoholiķu organizatoriskās spējas bija vājas vai pat iz­ paudās pilnīga nespēja kaut ko organizēt — trūka gan šim nolū­ kam vajadzīgās gribas, gan ari intelektuālās bagāžas.

Sevišķi izteikts alkoholiķiem ir defekts attiecībā uz ē t i s k aj ā m u n e s t ē t i s k a j ā m īpašībām — 58% n o apsekotajiem alko­ holiķiem bija nopietni trūkumi audzināšanā, kas kōmbinējās ar jūtu" nabadzību, ētisko un estētisko kritēriju ignorēšanu. Estētisko inte­ rešu un vajadzību zušana noveda pie dzeršanas pastiprināšanās, pacienti ar laiku sāka lietot arī surogātus (odekolonu, politūru), bija nekārtīgi apģērbā un uzvedībā, nereti viņu rīcība bija huligā­ niska, parādījās arī citas patoloģiskas novirzes uzvedībā. Sākās tikumisko normu un kritēriju ignorēšana, un pamazām zuda tie dziļi cilvēciskie motīvi, kas agrāk noteica pacienta rīcību un uzvedību.

Alkoholiķis arvien vairāk un vairāk zaudē spēju sekot cilvēces attīstības gaitā izstrādātajām u z v e d ī b a s n o r m ā m u n princi­ piem un ar laiku kļūst pilnīgi atkarīgs no sava mainīgā garastā­ vokļa kaprīzēm, viņa rīcība vairs nav ne motivēta, ne pārdomāta, to nosaka nejauši ārējie apstākļi. Kaut arī alkoholiķis ar prātu vēl spēj novērtēt izmaiņas savā rīcībā pret citiem cilvēkiem, tomēr tas viņu nestimulē laboties, mainīt savu attieksmi pret dzeršanu, pārveido­ ties, kļūt savādākam — viss turpina iet pa vecam. Nerodas ari no­ žēla par notikušo — par savas personības degradēšanos.

Psihiskā degradācija neizbēgami noved pie s o c i ā l ā s d e g r a ­ d ā c i j a s , tāpat arī alkoholiķa zemais ētiskais un estētiskais līme­ nis kļūst kopīgs visiem alkoholiķiem. Tas izpaužas attieksmē kā pret kolektīvu, tā arī pret sevi.

Piemēram, alkoholiķis arvien atpaliek no pašreizējās konkrētās s i t u ā c i j a s i z p r a t n e s (valstī, kolektīvā, savā d a r b ā ) , tādēļ viņš arī tā vairās runāt par pašreiz aktuāliem jautājumiem, kas konkrētā brīdī interesētu lielāko daļu apkārtējo cilvēku. Alkoholiķim tas viss iet it kā garām, viņu nemaz neskarot. Tādēļ dzērājs, būdams nekompetents (piemēram, par jaunumiem savā speciali­ t ā t ē ) , vai nu visu jauno nosoda, vai arī daudz labprātāk novirza sarunu uz agrāk bijušo, kur savās zināšanās jūtas drošāks.

Alkoholiķis gan teorētiski vēl zina sabiedrības normas, bet tās nepilda. Tā 68% no analizētajiem alkoholiķiem bija kļuvuši pilnīgi «bezprincipiāli», 83,3% gadījumu dominēja t ā d a s īpašības kā melī­ gums, egocentrisms, netaktiskums, distances izjūtas trūkums. īpaši bieži bija sastopams negodīgums — 98,7% gadījumu.

38

Alkoholiķis vienmēr cenšas sevi parādīt labākā gaismā, nekā t a s ir patiesībā un mēģina savai dzeršanai un uzvedībai atrast kaut kādu attaisnojumu — dzeršanā vainīgi ir visi citi: sieva, darba vie­ tas kolektīvs, situācija (nav varējis piepildīt savus nākotnes nodo­ mus, jaunībā nav izdevies studēt vai strādāt izraudzītajā speciali­ tātē u t i ) , tikai ne pats pacients.

Visos gadījumos alkoholiķim ir g r i b a s d e f e k t s — lai arī kā viņš solītos izbeigt dzeršanu, tas netiek pildīts, pie tam gribas' defekts attiecas ne tikai uz alkohola lietošanu — uz solījumiem, ko devis dzērājs, nevar paļauties nevienā jomā. Sākumā gan var lik­ ties, ka. alkoholiķis ir aktīvs cilvēks — viņš pats labprāt pēc savas iniciatīvas sāk sarunu (biežāk — jaucas citu s a r u n ā s ) , bieži pir­ mais atsaucas uz kādu notikumu v a i ierosinājumu, dod padomus, gari un plaši par to spriedelē. Un tikai vēlāk izrādās, ka īsta darbī­ guma, aktīvas rīcības nemaz nav — pēc īslaicīgas a p ņ e m š a n a s (norunāt, sakārtot, izremontēt, savākt, uzzināt, noskaidrot, sagā­ dāt, salabot, atnest) solījumi aizmirstas un netiek pildīti, pie tam dzērājs pats bieži vien savu rīcību cenšas visādi attaisnot — gadī­ jušies citi «svarīgāki darbi», atnācis nejaušs paziņa, saslimis, bi­ jusi slikta pašsajūta, traucējuši laika apstākli, «negodīgi cilvēki viņu piekrāpuši» utt. Alkoholiķis nespēj vērtēt arī citu cilvēku rīcību attiecībā pret sevi, zūd kauna un pateicības jūtas pret tiem cilvē­ kiem, kas patiesībā par viņu gādā un materiāli rūpējas (galveno­ kārt pret ģimeni), it īpaši, ja šie cilvēki mēģina viņu piespiest pret paša gribu ārstēties.

Alkoholiķim t r ū k s t o r g a n i z ē t ī b a s , viņš savu rīcību ne­ plāno ne tikai lielos mērogos (kādus darbus uzņemties, ar ko uztu­ rēt kontaktus un draudzīgas attiecības), bet nezina arī, ko darīs rīt no rīta, pat pēc stundas, kam zvanīs, ko aicinās pie sevis ciemos.

Kolektīvā alkoholiķis ir cilvēks ar smagu raksturu, kas_nerēķi­ nās ar citiem cilvēkiem, ar vispārpieņemtām normām, pārkāpj dar­ ba disciplīnu, konfliktē ar kolēģiem. Taču paviršam vērotajam, kam ikdienā ar šo pacientu nav jāsaskaras vai ari kontakti ir epizodiski un virspusēji, ārēji komunikablais dzērājs, ar kuru tik viegli nodi­ bināt kontaktu, var pat likties, «lāga vīrs» ar «zelta rokam».

Alkoholiķim svešs ir humānisms, iejūtīga attieksme pret cilvē­ kiem, labvēlība, spēja strādāt kolektīvā un kolektīvi, spēja nodo­ ties kopējai lietai, darbīgums un darba mīlestība. Visas dzīves situā­ cijās viņš pirmām kārtām domā tikai par sevi, uz viņu nevar pa­ ļauties, savu interešu dēļ alkoholiķis viegli nodod cita cilvēka vai vesela kolektīva intereses.

Tajā pašā laikā alkoholiķis cenšas sevi reklamēt, netaktiski plā­ tās ar niecīgiem sasniegumiem, kas sen jau palikuši pagātne, stas39

ta par to, ko visu viņš nebūtu sasniedzis, ja vien «būtu gribējis».

Savā ziņā tā ir kompensācija un mēģinājums pašam sevi attaisnot.

Alkohola lietošana rada g a r a s t ā v o k ļ a s v ā r s t ī b a s . īpaši bīstama alkoholisko dzērienu lietošana ir cilvēkiem, kam jau pirms dzeršanas ir tieksme uz nomāktību, jo šī nomāktība var pāriet īstā alkohola depresijā, kuras laikā slimnieks var izdarīt pašnāvību. Al­ kohols šādiem cilvēkiem garastāvokli vēl vairāk «iesvārsta», nove­ dot līdz patoloģiskam stāvoklim.

Alkoholiķu emocionālā dzīve kļūst sekla un pavirša. īpaši spil­ gti tas izpaužas reibumā, kad redzam gan teatrālu patosu, a s a r a s un sentimentalitāti par kādu īstenībā maznozīmīgu sarunu, iztei­ cienu vai dzejoli, gan vienaldzību un pat neadekvātu humoristisku (t. s. alkohola jeb «karātavu humors») attieksmi pret tiešām nozī­ mīgiem notikumiem dzīvē, piemēram, nelaimes gadījumu, kurā alkoholiķis saskata tikai situācijas vienpusīgo «jocīgo pusi», tra­ ģisko ignorējot.

Alkoholiķim izveidojas arī īpaša motorika, pat īpaša sejas iz­ teiksme — vainīga, skumja, ar nolaistiem mutes kaktiņiem. Alkoho­ liķis izskatās vecāks par saviem gadiem. Ļoti smagi alkohols ietekmē i n t e l e k t a funkcijas — uzmanī­ bu, atmiņu, spriešanas spējas. Uzmanības traucējumi bija konsta­ tēti 79,8% alkoholiķu, pie tam šīs izmaiņas bija ievērojamas. Zūdot spējai aktīvi koncentrēt uzmanību (šī īpašība cieš vispirms), sāk izpausties impulsivitāte un rīcības neaprēķināmība.

Atmiņas zudums sākas ar to, ka arvien grūtāk kļūst kaut ko jaunu apgūt, iegaumēt, taču vēl samērā labi saglabājas spēja atce­ rēties agrāk apgūto. Vispirms zūd spēja īstajā brīdī atcerēties va­ jadzīgos mehāniski iegaumētos faktus (vārdus, tēva vārdus, tele­ fona numurus, adreses), nākas arvien vairāk un vairāk visu pie­ rakstīt.

Alkoholisms maina arī spriešanas spējas — zūd spēja radoši do­ māt, pacients vairs nespēj orientēties neparastākā situācijā, pār­ stāj atšķirt svarīgo no nenozīmīgā, nekritiski vērtē lasīto (dzir­ dēto), nespējot to radoši izvērtēt. Šīs izmaiņas atspoguļojas ari alkoholiķa runā, kurā sāk dominēt frāžaini izteicieni, virspusēji, ne­ konkrēti spriedumi. Un, kaut arī pirmajā brīdī alkoholiķis par sevi var radīt labāku iespaidu, nekā t a s ir patiesībā, defekts ar laiku kļūst arvien redzamāks un grūtāk noslēpjams — īpaši tad, ja pa­ cientam jāizrāda personiskā iniciatīva, jāizsaka vērtējumi, jāpa­ rāda aktīva attieksme pret kādu jautājumu, kur vairs nevar aprobe­ žoties ar vispārīgām frāzēm. Tāpat neiespējama kļūst radošā dar­ bība.

Pie tam tieši tādi alkoholiķi, kas kādreiz bijuši intelektuāli piln­ vērtīgi, pat spējīgi un autoritatīvi darbinieki, var nodarīt daudz 40

ļaunuma tad, kad alkohola izraisītās personības izmaiņas viņiem vēl nav kļuvušas acīm redzamas. Gadās, ka ar «kaujinieciskiem», bet faktiski trafaretiem teicieniem viņi var kaitēt cita cilvēka vai kādas progresīvas idejas izvirzīšanai, dodami negatīvu vērtējumu.

Pie tam pacienta izteikumi var pat nebūt ļauni domāti ne pret cil­ vēku, ne projektu — tie ir tikai nepietiekami motivēts un bezatbil­ dīgs mēģinājums izteikt savu «gudro domu», izcelt sevi. Ļaunumu, kas šajā gadījumā ir nodarīts, viņš pat nav spējīgs saprast.

PUSAUDŽU

ALKOHOLISMS

īpašu problēmu rada t . s . p u s a u d ž u a l k o h o l i s m s — tie gadījumi, kad alkoholisko dzērienu lietošana sākta jau pusaudžu vecumā.

Juris N. pirmo reizi griezās pie narkologa, būdams 11. klases skolēns. Viņš nāca ar tipiskām, alkoholismam raksturīgām sūdzībām. 18 gadus vecais jaunietis vairs ne­ varēja' atturēties no ikdienas iedzeršanas, taču p a r a d u m s sāka t r a u c ē t . . . skolas mācības. Parādījās paģiras, rītos viņš j u t ā s Joti slikti, nācās kopā ar veciem vīriem stāvēt rindā pie veikala, lai nopirktu pudeli alus. Juris bija kļuvis stipri nervozs, neiecietīgs, pazaudējis draugus, nonācis kon­ fliktā ar klasi, apvainojis skolotājus. Pret vecākiem bija rupjš, atļāvās necenzētus izteicienus. Tikai tad, kad ar jau­ nieti mājās bija notikušas vairākas visai nepatīkamas sa­ r u n a s un klases biedri vairāk negribēja samierināties ar pastāvīgo traču celšanu, Juris saprata, ka lieta ir nopietna, un griezās dispanserā.

Kad sākām noskaidrot, kā Juris kļuvis par alkoholiķi, izrādījās, ka pulciņš zēnu lieto reibinošus dzērienus jau kopš 9. klases. Sācies tas viss it kā pa jokam — puiši, braucot ekskursijā uz Siguldu, tur nopirkuši pudeli vīna un kopā izdzēruši, vēlāk alkoholiskos dzērie­ nus sākuši pirkt regulāri (materiālie apstākļi visiem labi, naudu devuši vecāki). Dzeršana sākusi kļūt par «azartu», sevišķi, kad dažu mazāk acīgu skolotāju stundās varējuši glāzīti «palaist ap­ kārt» un ar to gūt ievērību citu acīs, kas ar interesi un atzinību no­ skatījušies, īpaši meitenes, kas atklāti jūsmojušas par «brašajiem puikām».

Kā tas mēdz būt, kad agri pieradinās pie alkohola, sekas nebija ilgi jāgaida, un viens no jauniešiem, proti, Juris, griezās pie narko­ loga. Labi, ka viņš pats arī bija aptvēris savas rīcības, iespējamās sekas un griezās pie speciālistiem pēc palīdzības, un labi, ka viņam vēl varēja palīdzēt» 42

Diemžēl aprakstītais gadījums nav izņēmums, kaut ari nav īpaši tipisks. Taču tam būtu jāizskan- kā brīdinājumam gan pusaudžiem (skolēniem), gan skolotājiem, gan vecākiem. Kā noskaidrojās pēc s a r u n a s ar Juri — un to pašu varētu teikt ari daudzi citi jaunieši, kas agri pieradinājušies pie alkohola, — neviens nebija laikus saņē­ mis (jau pamatskolā!) pamatotu un autoritatīvu informāciju (izņe­ mot vispārējus aizrādījumus, ka «alkohols ir inde» un «dzert ir slikti») par to, kādas neatgriezeniskas sekas rada dzeršana un kā­ dam riskam jaunieši, to darīdami, sevi vieglprātīgi pakļauj. Ja ari bija lasīts par dzeršanas kaitīgumu, tad arvien licies, ka ar pašu g a n nekas tāds nevar atgadīties, ka visas smagās sekas ir kaut kur tālu, abstraktas un nereālas. Neviens nebija mēģinājis alkohola lie­ tošanas iespējamās sekas attiecināt arī uz sevi.

Prakse rāda, ka pusaudžu alkoholisms sabiedrībai ir aktuāla problēma — jaunieši sāk lietot alkoholu agrāk nekā viņu tēvi (vai tēvi un m ā t e s ) , bieži jau 14—15 gadu vecumā.. Vairums pusaudžu sāk agri dzert galvenokārt izplatīto tradīciju dēļ, arī lielas sabied­ rības daļas vienaldzības un pat labvēlīgas attieksmes dēļ. Šajā ziņā negatīvu piemēru rāda tie vecāki, kuri paši pārmērīgi lieto alkoholu pusaudžu klātbūtnē vai arī bieži ierodas mājās iereibuši.

Vēl jo sliktāk, ka daži no vecākiem viesībās ielej arī savai atva­ sei pa glāzītei, protams, gan vājākus dzērienus, uzskatīdami tos vai nu par nekaitīgiem, vai arī atrunādamies, ka «viena glāzīte jau nekaitēs» un «kādreiz tikpat būs jāpierod». Ir bijuši pat gadījumi, kad alkohols dots zīdaiņiem, lai tie labāk gulētu, bet kāds tēvs lēja alkoholu klāt pienam, lai pārliecinātos, vai bērns ir viņa: «Ja ir, tad viņam alkohols neskādes.»

Lielāka iespēja, ka pusaudzis sāks dzert, ir tajās ģimenēs, kur zēni pamesti savā vaļā un par viņiem interesējas tikai tik daudz, lai būtu apmierinātas viņu materiālās vajadzības un lai tie būtu paē­ duši, bet pret pusaudža brīvā laika pavadīšanu vai garīgām intere­ sēm vecāki ir pilnīgi vienaldzīgi.

Tādos gadījumos reizēm pusaudži grupējas, pie tam var gadī­ ties, ka grupas autoritāte — barvedis ir jaunietis ar tieksmi iedzert un ar antisociālu ievirzi. Pusaudži, būdami īpaši jūtīgi pret biedru pārmetumiem, šajā vecumā vieglāk padodas negatīvai ietekmei, jo negrib «izlekt» un izrādīties «vājāki nekā citi». Viņi cenšas neatpa­ likt no biedriem un savus elkus atdarina arī negatīvā nozīmē. Ja grupas barvedis sāk lietot alkoholu, to darīs arī pārējie. . Lielākas iespējas kļūt par alkoholiķi pusaudzim ir arī tajās ģi­ menēs, kurās ir gan materiāla nodrošinātība, pat pārpilnība, bet nav attīstītas garīgās intereses un ieaudzināta vajadzība pēc darba. Šādi jaunieši kā vieglāko ceļu apmierinājuma un baudas iegūšanai izvēlas alkoholu, kas pieejams, sēdot kafejnīcās vai pat restorānos 43

(pusaudžu vecuma!), apmeklējot balles, tiekoties ar vieglas uzve­ dības meitenēm.

Pusaudzis ir vēl kā fiziski, tā psihiski nenobriedis, tādēļ alko­ hola kaitīgā ietekme izpaužas agrāk, vispirms bioloģiskā plānā. Šādi pusaudži bieži vien ir fiziski vāji, ar tieksmi uz veģetatīvām reakcijām. īpaši nelabvēlīgu iespaidu alkohols atstāj uz jauniešu smadzenēm, jo uz tām asinis t a g a d nes nevis barības vielas, bet gan toksisko produktu — alkoholu. Rezultātā jaunieša smadzenes kļūst defektīvas, šādiem pusaudžiem nereti novēro pavājinātu at­ miņu, viņiem kļūst grūti mācīties, ir pastiprināta nervozitāte, gara­ stāvokļa svārstības, kas izpaužas gan kā nesavaldīgums, eksplozivitāte, tieksme konfliktēt, gan arī kā nomāktība, apātija un vienaldzība pret apkārtējiem notikumiem. Nereti ir arī slikts miegs, galvassāpes, ātra nogurdināmība. Var parādīties pat epileptiskas lēkmes ar s a m a ņ a s zudumu un krampjiem. Vielmaiņas traucējumu dēļ šie pusaudži atpaliek augšanā.

Pusaudži, kuri agri sākuši lietot alkoholu, arī vieglāk pie tā pie­ rod. Alkoholisma simptomātika, kas pieaugušam cilvēkam p a r ā d ā s pēc ilgāka laika perioda, jauniešiem var attīstīties jau pēc viena gada, biežāk pēc divu trīs gadu dzeršanas. Arī alkoholisma norise šajos gadījumos ir ļaundabīgāka, visi alkoholisma izrai­ sītie traucējumi ir smagāki — ātri p a r ā d ā s alkoholismam rak­ sturīgā rupjība, vienaldzība, nesavaldība, agresivitāte, ļaunums (īpaši dzērumā), sevišķi attieksmē pret ģimeni un sev tuviem cil­ vēkiem. S a š a u r i n ā s un gaist iepriekš spraustie mērķi, netiek piepil­ dīti iecerētie nākotnes nodomi.

Ja šie jaunieši arī nonāk pie narkologa — vai nu pēc savas ini­ ciatīvas (retāk), vai piederīgo pavadībā, tad viņiem slimība agrīno personības izmaiņu dēļ grūtāk padodas terapijai nekā pieaugu­ šiem.

Diemžēl dažiem pusaudžiem, īpaši tiem, kas auguši žūpu un al­ koholiķu ģimenēs, kurās dzeršana notiek bieži un tiek uzskatīta par normālu parādību pieaugušo dzīvē, bet nedzērāji — gandrīz vai par nepilnvērtīgiem cilvēkiem, pieradināšanās pie alkohola notiek arī gluži citādi — otrādā secībā: sākumā ir pārliecība, ka «visi dzer», pēc tam tiek apgūta pati dzeršana («visiem jādzer», arī m a n «laiks reiz iesākt»).

Donats O. bija audzis ģimenē, kurā jau kopš bērnības bija radinājies pie dzeršanas. Reizēm, bet ne regulāri ari puikam tika ieliets pa glāzītei. īsta dzeršanas «skola» sākās tad, kad Donats 15 gadu vecumā, ar pūlēm pabeidzis 8 klases, aizbrauca uz rajona pilsētu, kur sāka dzīvot kopmītnē un strādāt rūpnīcā. Ar 44

vecākiem viņš t a g a d tikās reti, un, kā pavadīt brīvo laiku, izlēma pats.

Iekārtošanās darbā bija neveiksmīga — viņš nokļuva brigādē, kur bija zema darba disciplīna un izplatītas iedzer­ šanas. Donats, «zinādams», ka «visi vīrieši dzer», jau ar pirmajām darba dienām sāka pievienoties pārējiem un bija ļoti apbēdināts, ka sākumā nevarēja «turēt kā visi», pēc lie­ lākām alkohola devām pirmajos vakaros nācās izvemties, otrajā rītā tikko varēja tikt uz darbu. Pirms darba, kaut arī sākumā juta riebumu pret alkoholu, piespieda sevi izdzert pudeli alus vai glāzīti degvīna («Visi vīrieši rītos lāpa pa­ ģiras»). Tādi «treniņi» atkārtojās un ar laiku «deva rezul­ tātus» — Donatam drīz vien vairs nebija vemšanas, viņš bija kļuvis īsts alkoholiķis . . .

Sajā gadījumā jaunieti par alkoholiķi padarīja aplamā pārlie­ cība un konkrētajā mikrovidē (ģimenē) iegūtie priekšstati par dzer­ š a n a s vietu sadzīvē. Jaunietis piespieda sevi apzināti kļūt par alko­ holiķi, nenojauzdams, kādām sekām viņš sevi pakļauj.

KO

NEREDZĒJA

SLIMNIEKA

PIEDERĪGIE

Kā redzējām, alkohols toksiski bojā daudzus iekšējos orgānus, tomēr viskaitīgāk tas iedarbojas u z g a l v a s s m a d z e n ē m . Š ī s iedarbības rezultātā pakāpeniski degradējas personība, bet uz šī fona var rasties akūti psihiski t r a u c ē j u m i — akūtas psihozes, kuru laikā pacients gandrīz vienmēr nokļūst psihoneiroloģiskajā slim­ nīcā, tādēļ par šo psihožu izpausmēm Antona piederīgajiem bija visai maz zināms.

Pašos smagākajos gadījumos alkoholisms noved pie izteiktas plānprātības.. Bet šāds cilvēks jau ir kopjams un uzraugāms, pat­ stāvīgi dzīvot nespējīgs, tādēļ par šīm alkoholisma smagajām se­ kām sabiedrības lielākajai daļai bieži vien ir visai neskaidrs priekš­ stats. Ārsti labi atceras, kā Antons pirmajā stacionēšanas reizē vēroja sava palātas kaimiņa rīcību un nobijies vaicāja: «No kā tāds stā­ voklis rodas? Vai t a s var būt, ka tikai no dzeršanas?» Neko neslēp­ jot u n neko nepieliekot klāt, bija jāatbild: «Jā, t i k a i n o d z e r ­ šanas.»

Liekas, ka šādi personiski novērojumi Antonam labi noderēja, varbūt pat labāk nekā p ā r r u n a s ar ārstu un medikamentozā tera­ pija. Pēc tam Antons kādu laiku no dzeršanas atturējās un viens no iemesliem bija tas, ka viņam vēl ilgi acu priekšā bija Valērijs.

Pirmajās stacionēšanas reizēs Antons vēl spēja savu stāvokli vis­ maz daļēji novērtēt, viņš baidījās zaudēt prātu un kļūt t ā d s pats kā šis smagi slimais pacients.

Pastāstīsim par Valēriju sīkāk. Valērijam bija radusies tā sau­ camā Korsakova psihoze. Slimība nosaukta tā aprakstītāja krievu psihiatra Sergeja Korsakova vārdā, kas savā laikā bija viens no izcilākajiem pasaules psihiatriem. Toreiz, 1885. gadā, kad S. Korsakovs aizstāvēja disertāciju par tēmu «Par alkohola paralīzi», š ā d a s alkoholisma izraisītas plānprātības un nervu sistēmas bojājumu detalizēts apraksts bija t ā d s pasaules mēroga atklājums, ka Starp­ tautiskajā psihiatru kongresā šī slimība tika nosaukta t ā s aprakstī­ tāja vārdā par Korsakova psihozi, vēl autoram dzīvam esot.

45

reizēm pēc pārdzīvotā paši slimnieki par notikušo stāsta pat ar zinnāmu humoru, tad psihozes laikā joki nenāk prata.

Tuvojoties vakaram, Antonam uznāca neskaidras bailes — tūlīt, tūlīt kaut kam j ā n o t i e k . . . Kaut kam briesmīgam. Tuvojas kaut kas draudošs, sajūta tāda, ka nav vār­ dos izsakāma . . .

Pievienojās bezmiegs. Antons apgūlās, nodzēsa gais­ mu, bet miegs nenāca, un bailes tikai vēl vairāk pastiprinā­ jās. Aizvērto acu priekšā uz tumša fona ņirbēja, cita citu nomainot, kaut kādas sejas, maskas, kapu krusti, zivis.

Antons atvēra acis, un istabā nozibēja un pazuda ēnas — nupat vēl likās, ka pie loga malās nebija vis parasti aiz­ kari, bet tur kāds stāvēja, uz galda nebija vis puķu pods, bet sēdēja kaķis, lampa aplipuši ar maziem dzīvnieciņiem...

Antons uzdedza gaismu — uz kādu laiku visi redzes maldi pazuda, bet nu nācās līdz rītam gultā sēdēt sēdus un neaizvērt acis — tikko atlaidās un nodzēsa uguni, viss at­ kārtojās. Tā bezmiegā un bailēs pagāja nakts. Otrajā naktī vairs pat gaisma nepalīdzēja — redzes maldi t a g a d , neatkāpās arī elektrības gaismā. Te uz grīdas kaut kādi ku­ kaiņi, kaut kādi gari tārpi, čūskas, te pār istabu pārskrien žurka. Pie stenderes te stāv, te pazūd kaut kādi vispār ne­ kad agrāk neredzēti zvēri, visbeidzot p a r ā d ā s draudoši cil­ vēki ar nažiem un dakšām rokās. Liekas, ka caur logu is­ tabā nāk tievas stieples, Antonam nākas visvisādi izlocīties un vairīties, lai tās neizdurtos cauri. Tās bija nāves bailes!

Pacienta piederīgie, novērtējuši stāvokļa nopietnību, iz­ sauca ātro palīdzību, un pacients nonāca psihoneiroloģiskajā slimnīcā.

Delīrijs Antonam atkārtojās, un ikreiz viņš nokļuva slimnīcā akūtā stāvoklī. Pirmajās reizēs psihoze padevās ārstēšanai vieglāk, nākamajās reizēs tā bija jau smagāka, jo pievienojās arī vispārēji iekšējo orgānu darbības traucējumi, galvenokārt sirds un aknu d a r ­ bības traucējumi — tad pacients parasti vairākas dienas vispirms pavadīja tā saucamajā intensīvās terapijas palātā, bet slimnieka dzīvību arvien izdevās glābt.

Un

halucinoze?

Turpmākajās reizēs Antonam psihoze izpaudās ar savādākiem psihiskiem traucējumiem, ko medicīnas literatūrā apzīmē par halucinozi. Tai galvenokārt raksturīgas ilgstošas dzirdes halucinācijas.

Iepazīsimies ar t ā s izpausmēm, pārlapojot Antona vecās slimības vēstures un noklausoties Renātes papildinājumus.

51

Dažas dienas pēc ilgstošas dzeršanas pārtraukšanas ai kal sākās psihoze. Naktī, vēl nepaspējis iemigt, Antons pēk šņi trūkās gultā sēdus — aiz loga bija skaidri saklausāmas balsis, un runa bija tieši par viņu. Sākumā pie mājas sla­ vējuši un sarunājušies daži nepazīstami cilvēki, tad j a u s a ­ lasījies vesels pūlis, un cilvēki arvien nākuši un nākusi klāt.

Tie skaļi apsprieduši Antona rīcību. Vieni draudoši s a c ī ­ juši, ka Antons esot nelabojams alkoholiķis, neglābjams cil­ vēks, pēdējais plencis, nelietis, galīgs lops — nodzēries, n o ­ tērējis naudu, viņa dēļ ģimene ciešot trūkumu. Citas balsis no šī paša bara Antonu aizstāvējušas — esot visumā lāga cilvēks un vispār neesot pareizi visiem tā vienam uzklupt, nedzerot jau vairāk kā citi, kas tur sevišķs, ja kādreiz arī nezinot mēru — kam tad negadoties . . .

Antons, sarāvies čokurā, klausījās, tad modināja sievu un arī lika klausīties. Renāte neko nedzirdēja, mēģināja Antonu pārliecināt, teica, ka «sākusies slimība», bet An­ tons nebija pārliecināms («Kā lai savām ausīm neticu?»).

Viņš klausījās, bet bailes auga augumā: nu jau balsis ap­ spriedušas ne tikai viņa rīcību, bet sākušas arī draudēt — runātāji grasījušies kāpt augšā pie viņa uz ceturto stāvu, lauzt durvis, nākt dzīvoklī, cirst nost galvu, durt uz dak­ šām, sakapāt gabalos.

Renāte izsauca ātro palīdzību. Ārstus Antons sagaidīja, pie visām miesām drebēdams, aizslēpies aiz skapja un ilgi nebija pierunājams kāpt lejā pa kāpnēm uz ātrās palīdzī­ bas mašīnu — baidījās, ka pa ceļam viņu noslepkavos.

Halucinozes ārstēšana prasa ilgāku laiku nekā delīrija tera­ pija, šādos gadījumos Antonam aizvien nācās slimnīcā pavadīt vai­ rākus mēnešus.

Greizsirdības

murgi

«Laikam esmu redzējusi un pārdzīvojusi visas nelaimes, kā­ das vien alkoholisms var ienest ģimenē?» jautāja Renāte.

Tomēr nē. Antonam nebija to samērā biežo psihisko traucē­ jumu — greizsirdības murgu, kas ir tik raksturīga a l k o h o l a p s i h o z e s izpausme.

Ar terminu «murgi» psihiatrijā apzīmē aplamas, patiesībai ne­ atbilstošas domas, pie tam pats slimnieks, kaut arī ir visskaidrākie un neapstrīdamākie pierādījumi, par savu maldīšanos slimīgi nav pārliecināms. Murgu izpausmes var būt ļoti dažādas. Daži 53

psihiskie slimnieki nepamatoti uzskata, ka viņus izseko nepazīstami cilvēki, citiem (galvenokārt gados vecākām sievietēm) šķiet, ka viņus apzog komunālā dzīvokļa kaimiņi, bojā produktus vai m a n ­ tas, izgatavo atslēgas un pacientu prombūtnes laikā nāk viņu ista­ bās, savukārt daži pacienti iesniedz attiecīgajām iestādēm s a v u s «izgudrojumus», kuri patiesībā ir aplami, bet par kuru aplamību viņi nekādi nav pārliecināmi.

Biežāk vīriešiem, pārsvarā alkoholiķiem, raksturīgi tā sauca­ mie greizsirdības murgi — aplamas, patiesībai neatbilstošas do­ mas par dzīvesbiedres neuzticību. Ko tikai nepārdzīvo tādu pa­ cientu sievas! Pastāstīsim par kādu pacientu.

Jāzepam J., neapstrīdamam alkoholiķim, piektajā laulī­ bas gadā un sestajā dzeršanas gadā sāka parādīties greiz­ sirdības murgi tad, kad viņš bija iereibis, —- likās, ka viņš kaut kādas «pazīmes» ir palaidis garām, nav ievērojis, nav novērtējis, ka sieva jau labu laiku pret viņu izturas savā­ dāk, un viņš tikai nav savus «ragus» pamanījis. Dzērumā Jāzeps kļuva strīdīgs, kašķējās, prasīja, lai Broņislava at­ zīstas laulības pārkāpumos — tad viņš visu piedošot, jo pašreiz viņu visvairāk nomocot neziņa. Izgulējies otrajā rītā viņš pats saprata savu aizdomu aplamību, pats par tām brīnījās («Kur es to visu ņēmu?») un nomierinājās. Ar lai­ ku tomēr greizsirdības domas turpinājās jau arī paģirās un beidzot kļuva pastāvīgas, neatkarīgas no iedzeršanas.

Broņislava atgriezās no darba ar 10 minūšu nokavēša­ nos — tātad, pēc Jāzepa domām, viņa esot ar kādu satiku­ sies: nelīdzēja paskaidrojumi, ka aizkavējusies veikalā, stā­ vot garā rindā. Kad Jāzeps kopā ar Broņislavu gāja pa ielu, pietika tikai kādam vīrietim uz Broņislavu paskatīties, lai Jāzeps tūlīt saslietos aizdomās, ka viņi abi noteikti esot pa­ zīstami un tikai tāpēc, ka Broņislava nebijusi viena, sve­ šais neesot sveicinājis un satikšanos atlicis. Kāds vīrietis stāvējis uz ielas stūra — viņš noteikti gaidījis Broņislavu.

Sieva pašuvusi jaunu kleitu — tātad radusies vajadzība kā­ dam patikt; ilgi mājās staigājusi vecā priekšauta - tātad Jāzeps vairs neinteresējot, domas esot aizņemtas ar kādu citu. Nejaušs telefona zvans un neviens nerunā — zvanīts noteikti sievai, bet saruna neesot notikusi, jo nejausi pie telefona gadījies viņš pats.

Ar laiku Jāzeps nepamatoti kļuva ne tikai aizvien greiz­ sirdīgāks, bet arī savā murgainajā rīcībā aktīvāks. Ilgu laiku Broņislava samierinājās un visu pacieta — gan to, ka Jāzeps uzplēsa viņai adresētās vēstules, gan to, ka pārbau­ dīja piezīmju grāmatiņas un apzvanīja tur atzīmētos nu55

mūrus, lai pārliecinātos, ka ar sieviešu vārdiem un uzvār­ diem nav šifrēti v ī r i e š i . . .

Viņš nekur vairs Broņislavu vienu nelaida — rītos pa­ vadīja uz darbu, vakarā sagaidīja, lai kopīgi nāktu mājās.

Dienā vairākas reizes zvanīja sievai uz darbu (viņa strādā veikalā par pārdevēju), lai pārbaudītu, vai viņa tur ir. Daž­ reiz «negaidot» ieradās arī pats, lai «pārbaudītu», ar ko Broņislava dzer kopā pusdienas laikā kafiju, un nekādi ne­ varēja noticēt, ka veikala vadītājs ir gluži neitrālās attie­ cībās ar viņa sievu, jo viņš esot tai piedāvājis maizītes.

Kādā ziemas dienā, kad Jāzeps, kārtējo reizi ejot «pār­ baudīt» Broņislavas uzticību, caur aizsalušo logu bija «sa­ skatījis» divas neskaidras ēnas tuvu vienu otrai, viņš pēk­ šņi «saprata», ka viena no tām ir Broņislava, kas beidzot pieķerta izlaidīgā dzīvē. Šoreiz Jāzeps viņu sagaidīja mā­ jās ar cirvi — un, iespējams, tikai nejaušība izglāba Bro­ ņislavas dzīvību, jo tieši tajā brīdī pie durvīm klauvēja kai­ miņiene.

Tā Jāzeps nokļuva ārstēties slimnīcā. Tāds izskatās greizsirdī­ bas jūtu patoloģiskais variants. Piebildīsim, ka, lai cik t a s arī ne­ būtu negaidīti, dzīvesbiedres pret saviem vīriem, kuri sirgst ar greizsirdības murgiem, reizēm izrāda apbrīnojamu pacietību un iecietību. Negaidīti ilgi ne viņas pašas, ne tie ģimenei tuvie cil­ vēki, ar kuriem viņas šīs situācijas pārrunā un mēģina par notie­ košo tikt skaidrībā, nespēj to pareizi novērtēt un neizprot, ka runa ir par psihisku slimību, kur var palīdzēt tikai ārsts. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šajos gadījumos slimnieki savu aplamo domu dēļ var kļūt bīstami, mēģinot nokārtot savas attiecības ar fizisku «izrēķināša­ nos».

Tiesu, psihiatriskajā ekspertīzē ārstiem, piemēram, nākas sa­ skarties ar pacientiem — alkoholiķiem, kas murgu ietekmē smagi ievainojuši vai nogalinājuši savas sievas; tiesa, parasti t a s gan no­ ticis ģimenēs, kurās dzer abi laulātie draugi un dzeršana ir ikdie­ nišķa parādība.

KAS, KO

UN KĀ

VARĒJA PALĪDZĒT?

Vēlreiz atgriezīsimies pie Antona slimības vēstures un mēģinā­ sim atbildēt uz Renātes jautājumu.

P a r dzeršanu, protams, vispirms ir atbildīgs p a t s alkoholiķis.

Bet, tā kā cilvēkam, kļūstot par alkoholiķi, jau apskatīto psihisko īpatnību dēļ nav iespējams pareizi vērtēt pašam savu stāvokli un rīcību, tad lielā mērā vainojama arī t u v ā k ā a p k ā r t n e . Nevis sabiedrība vispār, bet tie vistuvākie cilvēki, kas Antonu paši bieži vien pamudināja piedzerties un labākajā gadījumā par viņu parū­ pējās tikai tad, kad viņš bija «kulturāli» jānogādā mājās.

Sevišķi liela ietekme (iespēja atturēt no dzeršanas) ir s i e v i e ­ t ē m . Renāte savas iespējas diemžēl neizmantoja. Labi zināms, cik bieži draudzenes un pat nākamās sievas mudina jauniešus pacelt glāzītes — to dara darba kolēģes, studentes, pat skolnieces un ne­ reti j ū t a s apvainotas, ja viņu d r a u g s nevar «turēt kā nākas». Liela vaina te noteikti ir arī tam, ka šīs sievietes nespēj reāli vērtēt ne radušos situāciju, ne arī paredzēt, kas sagaida viņas pašas un ģi­ meni nākotnē.

Liela nozīme ir arī darba biedriem. Neviens nevedīs slimu cil­ vēku ar augstu temperatūru izklaidēties, bet cilvēku, kas negrib dzert, spiež un spiedīs to darīt, kaut vai izmantojot jau iepriekš mi­ nētos tostus.

Lai pārtrauktu iedzeršanas, reizēm apzināti jāsašaurina savs draugu loks, pat jāmaina darba vieta. Pie tam svarīgi to izdarīt vel tad, kad pats pacients spēj saskatīt, kādā stāvoklī viņš pašreiz atro­ das un pie kā viņš nonāks, ja laikus savu stāvokļa nopietnību neno­ vērtēs.

Cilvēkiem, kas jau pēc pirmās glāzītes «nezina mcm», ka arī tiem, kas jau saņēmuši pret alkoholismu terapiju, ir tikai viena iespēja saglabāt veselību — p i l n ī g i a t t u r ē t i e s n o jebkādiem alkoholiskiem dzērieniem jebkurās devās.

Ja dzeršanu ar labu gribu vien pārtraukt neizdodas, jāizšķiras par ārstēšanos, pie tam pie narkologa jāgriežas laikus, kamēr vēl terapija var būt sekmīga. Jau iepriekš jāsagatavojas, ka ārstēšanās

būs ilgstoša un prasīs lielu pacietību. Ārsts var palīdzēt tikai tiem cilvēkiem, kuri paši vēlas no dzeršanas atbrīvoties, jo nav tādu līdzekļu, pēc kuru lietošanas vairs fiziski nevarētu iedzert. Tādēļ pēc ārstēšanās kursa pabeigšanas nozīme ir gan paša slimnieka attieksmei, gan videi, kurā pacients nokļūst.

Pēc ārstēšanās pret alkoholismu pacientam jāzina, ka viņš nekad vairs nevarēs lietot alkoholu nekādos daudzumos — jebkurš atturēšanās pārkāpums alkoholismu var atjaunot ar iepriekšējo spēku un visām sekām. Tādēļ par n o z i e d z ī g u jāuzskata to ap­ kārtējo cilvēku rīcība, kuri pacientu mudina pacelt glāzi šampa­ nieša J a u n g a d ā vai ģimenes svinībās, tādējādi sev tuvo cilvēku pakļaujot ļoti nopietnam riskam.

Antonam mēģinājumi pārtraukt dzeršanu izrādījās neveiksmīgi.

9

ИмантсГ Эглитис, Янис Страздиньш ОБ АЛКОГОЛИЗМЕ 2-е издание Рига «Звайгзне» 1981 На латышском языке Художник Марис Озолиньш

SATURS

Ievads . .......................................

Slimības vēsture . > » . . .

Alkohola un tā iedarbības raksturojums Alkoholisma izcelsme . . . . .

Kas vieglāk kļūst par alkoholiķiem?

Mērena u n pārmērīga alkohola lietošana Alkoholisms kā slimība un tā stadijas , P u s a u d ž u alkoholisms . . . .

K o neredzēja slimnieka piederīgie . .

Kas, ko un kā varēja palīdzēt?. , .

.

.

. . i

.

.

. .

. .

.

. .

. .

.

* . . .

. . . .

.. . . . . . t * . » i » * * , , . . . . . . . . . . .

, .

, i

3 .5 11 15 18 29 31 42 46 57

I m a n t s Eglītis, J ā n i s Strazdiņš PAR ALKOHOLISMU Vāku zīm. M. Ozoliņš. Redaktore Dz. Karisa.

Maksi, redaktore A. Lubgāne. Tehn. redaktore A. Bardinska. Korektore I. Liberte.

HB № 1950 Nodota salikšanai 01.04.81. P a r a k s t ī t a iespiešanai 01.06.81. JT 16173. Formāts_ 60X84/16. Tipogr. pa­ pīrs N° 3. Literatūras g a r n i t ū r a . Augstspiedums. 3,72 uzsk. iespiedi.. 3,95 uzsk. kr. nov., 3,65 izdevn. 1.

Met'ens 10000 eks. P a š ū t . № 1073. Cena 15 k a p . Iz­ devniecība «Zvaigzne», Rīgā, 226013, Gorkija ielā 105. Izdevn. № 5666/D-ll. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un g r ā m a t u tirdz­ niecības lietu komitejas r a ž o š a n a s apvienībā «Poli­ grāfists», 226050, J e l g a v a s tipogrāfijā, Raiņa ielā 27.

Eg730

Eglītis I., Strazdiņš J. P a r alkoholismu. — 2. izd. — R.: Zvaigzne, 1981. — 60 lpp., il.

G r ā m a t ā populār! pastāstīts par alkoholismu — vienu rio l i e l ā k a j i e m sociā­ lajiem ļaunumiem. Autori īpaši pakavējas pie alkohola postošās i e d a r b ī b a s uz galvas smadzenēm un alkoholisma smagajām sekām — dažādam p s i h o z ē m mi gala rezultāta —- plānprātības. Aplūkota arī populārajā l i t e r a t ū r ā m a z s k a r t ā problēma — p u s a u d ž u alkoholisms.

G r ā m a t a domāta p l a š a m lasītāju lokam.