Pareizais tonis - Martins Kaulins

Mārtiņs Kauliņš PAREIZAIS TONIS

grāmata par pieklājību un smalkiem sadzīves ieradumiem sastādīta pēc Rietrum-Eiropas parašām dejas skolotāja Mārtiņa Kauliņa Redakcijā

1930 PRIEKŠVĀRDS OTRAM IZDEVUMAM Mūsu padomdevējs sadzīves ieradumos "Pareizais tonis" bij nācis īstā laikā, jo grāmatas pirmais izdevums jau viss ir izgājis un mēs varam laist tautās jau otru - papildinātu un pārlabotu -izdevumu.

Pamatos mūsu "Pareizais tonis" arī tagad ir palicis tas pats, bet dažu ko, kas pirmam izdevumam iznākot vēl nebij noskaidrojies, esam še uzsvēruši ar lielāku noteiktību, dažā vietā esam aizrādījuši uz citu tautu ieradumiem, un dažu ko lieku esam atmetuši. Esam arī centušies šai jaunā izdevumā dažu neizdevušos valodas formu vietā atrast citas piemērotākas. Visā visumā tas ir tas pats mūsu nelaiķa iecienītā dejas skolotāja M. Kauliņa rediģētais "Pareizais tonis", kuŗu ar tādu nedalītu piekrišanu ir uzņēmusi mūsu sabiedrība, kas sadzīves ieradumos grib pielīdzinā​ties pārējai civilizētai pasaulei. Mūsu "Pareizais tonis" par visu augstāk stāda smalkjūtību un ievērību pret citiem un uz šīm īpašībām mēģina dibināt parastos sadzīves ieradumus.

IEVADAM "Rokas grāmata pieklājībai! Kam man tāda vajadzīga? Pieklājību nevar iemācīties no grāmatas. Tā ir sirds lieta."

Tiešām, labais tonis prasa to pašu, ko saka sirds. Kāds ievērojams rakstnieks izsakās: "Katrai ārējai pieklājībai ir savs tikumisks pamats." Tas ir pareizi, bet nevar zīmēties uz katru gadījumu.

Nē, ir daudz tādu smalkā toņa priekšrakstu, kuŗi radušies pilnīgi nejauši, bet tomēr iesakņojušies sabiedrībā. Tie ir jāiemācās, ja sabiedrībā negrib būt par piedauzību.

"Labi," tu domā,"labus ieradumus dod laba audzināšana."

Ja, zinams, tikai ne katrs bauda labu audzināšanu un jēdzieni par to, kas ir laba audzināšana, ir ļoti dažādi.

Daudzi vecāki ir apmierināti, ja viņu bērni skolā čakli mācās un mājā izturas rātni un paklausīgi, un viņiem nenāk ne prātā likt lielu svaru uz ārējām formām.

Daži vecāki turpretim saviem bērniem labprāt dotu sabiedrisku noslīpējumu, bet, tā kā viņiem pašiem tāda trūkst, tie nevar dot to arī saviem bērniem.

Pie tam daudzi nav baudījuši nekādas audzināšanas, tie iegūst stāvokli sabiedrībā un, tā sakot, "pašu spēkiem". Cienību un bagātību tie iemanto ar savām spējām, bet labā toņa smalkās formas tie nav piesavinājušies.

"Tādiem," tu domā, "jāņem piemērs no sabiedriski labi audzinātiem cilvēkiem un jādara pēc viņu

parauga, bet ja viņi arī tad vēl par kādu lietu nav skaidrībā, tad tiem jāprasa citiem."

Protams, citu piemērs ir tas labākais skolotājs. Lieta ir tikai tā, ka mācīties pieklājības ieradumus, kad jau sabiedrībā jāgrozās, ir daudz par vēlu.

Un smalkā toņa jautājumos prasīt padomus, vienmēr ir drusku savāda lieta. Nevienam nav patīkami atzīties, ka labās sabiedrības formas viņam ir svešas.

Tādēļ mūsu pēckaŗa un pēcrevolūcijas laikmetā, kad sabiedrība ir pilnīgi pārgrupējusies un pārkārtojusies un vadošās lomās bieži ir nākuši ļaudis, kuŗi gan var spīdēt ar savām spējām un savu bagātību, bet ne ar labu sabiedrisku audzināšanu, sevišķi no svara ir labs padomdevējs šinīs jautājumos.

Un tāds ērts, patīkams, kluss un uzticams padomdevējs sabiedriskās pieklājības jautājumos grib būt šī grāmatiņa. Katrs, kas smalkā toņa jautājumos meklē padomu, katrā laikā bez kādām grūtībām atradīs to šinīs lapas pusēs.

Zināms, kā viss cits, arī sabiedriskie ieradumi mainās ar laiku. Dažs aizspriedums, dažs šaursirdīgs uzskats ir devis vietu brīvākām atziņām. Visas šīs pārgrozības sabiedriskās pieklājības jautājumos ņemtas vērā arī šinī grāmatiņā. Kaut gan galvenie pamati ir palikuši tie paši.

Visi šie ieradumi ir ņemti no "lielās pasaules" ārzemēs, mūsu dzimtenes šaurākos apstākļos viena otra forma būs lieka, uz to arī aizrādīsim katrā atsevišķā gadījumā.

Tiem, kuŗi gribētu iebilst, ka smalkās pieklājības formas nav priekš viņiem, bet tikai priekš tā sauktās "smalkākās", drīzāk sakot bagātākās sabiedrības, atgādināsim tikai to, ka dzīvojam dēmokrātisma laikmetā, kad visi grib būt vienlīdzīgi savās cilvēka cieņas tiesībās. Savā darbā mēs esam kungi un dāmas, ja mēs kā tādi izturamies. Še visu nosaka sabiedriskās pieklājības ieradumi un ne tikai apģērbs, kā to dažs labs varbūt iedomājas.

Tā kā šis padomdevējs grib būt izsmeļošs un viegli pārskatāms, tad visi aizrādījumi sakārtoti jautājumos un atbildēs.

Tu jautā un tava rokas grāmata atbild. Vai tu tā esi ar mieru, lasītāj?

I. PERSONĪGAIS. 1. Ārējā uzstāšanās.

"Mēs katris pats sev stāvam pārāk tuvu, un savas kļūdas redzēt mums nav viegli."

Kāl ai ej u?

Kā vīrietis ej galvu pacēlis, mierīgi, noteikti un vienmērīgi. Sper soli samērā ar savu augumu.

Nešūpojies dejas taktī, bet neej arī smagi zemi soļiem dimdinādams. Nevelc kāju gar zemi.

Neej stīvi kā iesmu ierijis. Ja to dara kareivis, tas tā neuzkrīt, bet privātu cilvēku tas padara smieklīgu.

Skaties atklāti un droši.

Arī tev, kā dāmai, jānes galva brīvi pacelta, raugies gaiši un atklāti, nenodur acu nedroši uz ze​mi, bet nešaudi arī tās ziņkārīgi un patikšanas meklēdama uz visām pusēm.

Tava gaita lai ir viegla un piemīlīga. Neskrēj kā uz ugunsgrēku, bet neej arī tik lēnām, it kā tu kādu gaidītu.

Nekad negriez soļus uz iekšu, bet taisni uz priekšu, lai tev nav jākrīt pašai pār savām kājām.

Kāl ai stāvu?

Dabīgi un svabadi, vienu kāju pasper drusku uz priekšu, lai ķermeņa svars balstās uz otras. Stāvi taisni, nesalīksti, galvu nenoliec uz priekšu vai neturi greizi uz viena pleca. Stāvot nekur neatspiedies.

Dāma, ja tai ilgāk jāstāv, tomēr var atspiesties uz sava lietus sarga, vai uz krēsla lēnes, bet nekad pie sienas.

Neatbalsties uz sveša sēdekļa, neizliecies pa logu ārā, kad citi cilvēki ir istabā, lai tev viņiem nav

jāuzgriež mugura. Neej pārāk tuvu cilvēkam, ar kuŗu tu gribi runāt. Par soli no viņa tev jāpaliek stāvot.

Kāl ai sēdu?

S ēdot turi ķermeni svabadi, nenoliec galvas uz priekšu un nesavelc plecu uz augšu, neatgāzies arī pret sēdekļa vai zofaja atzveltni. Omulīgo atzvelšanos atstāj veciem cilvēkiem. Apsēdies kārtīgi uz krēsla, nepaliec nedroši uz malas sēdam.

S ēdot neliec vienu kāju pār otru. Tagad gan tādas lietas uzņem daudz iecietīgāk, bet ir liela starpība, vai tu sēdot kājas viegli sakrusto vienu pār otru, jeb vai tu nekautrīgi pārliec vienu celi pār otru, sevišķi sabiedrībā, un ja tu esi jauna meitene.

Nešūpo un nešķieb krēsla. Ja tu piepēži pazaudēsi līdzsvaru un ar visu krēslu atmetīsies atpakaļ, tad tas nemaz vairs nepiederēs pie smalkā toņa.

Neizlaidies visā gaŗumā uz sēdekļa un nešūpojies dāmu sabiedrībā šūpuļa krēslā.

Nesēdi jāšus uz soliņa, nevicini kāju un nestumdi krēsla šurp un turp.

K o l a i d a r ua r s a v ā mr o kā m?

Rokas turi gar sāniem nolaistas, vai arī vienu roku nolaid uz zemi, otru turi vieglā leņķī saliektu. Ja tu stāvot rokas priekšā saliec kopā, tad neturi tās pārāk zemu. Nesaliec tās uz muguras, neturi kabatās sabāztas.

Ejot rokas svabadi kustās ķermenim līdzi, tomēr neairējies ar tām kā skriešanās sacīkstē. S ēdot rokas neliec uz galda. Neieplēt elkoņu, bet viegli pievelc tos klāt, tomēr ne par daudz, lai tu neizskaties nobijies.

Netīņā galdauta bārkstis, negraizi ar nazi mēbeles, nespēlējies ar pelnu trauku, neplūkā puķu, kas tev ir rokā.

Negriez īkšķus vienu ap otru, nerausti ne pats savas, ne citu cilvēku pogas, ar kuŗiem tu runā.

Nebrauc ar roku pār seju vai pa matiem, nespodrini nagu. Nebungā ar rokām pa galdu vai pa logu rūtīm.

Neatspied galvu abās rokās. Neatspiedies arī uz vienas rokas, elkoņiem nav vietas uz galda.

Nepierod, vai atradinies, pastāvīgi kaut ko turēt rokā un ar to darboties.

Vispār roku kustībām ir liela nozīme, tās savā ziņā ir ķermeņa valoda, kuŗai jābūt daiļai. Jo apvaldītākas būs tavu roku kustības, jo tas būs labāk.

Neaizmirsti, ko attiecībā uz roku kustībām saka lielais vācu rakstnieks Ģēte: ka "izglītotu, labākās sabiedrības cilvēku pazīst nevis no tā, ko viņš dara, bet drīzāk no tā, ko viņš nedara."

2. Ārējais glītums.

K ā s a kā r to tma tus ?

"Tikai vienkāršs un daiļš paradums ir cēls."

Nekas cilvēku tā neizceļ, kā labi kopti, glīti sakārtoti mati, sevišķi kas zīmējas uz sievieti. Glītu sasukājumu un kopšanu prasa kā gaŗie mati, tā zēna galviņa.

"Lai jūsu mati nekad nav nekārtībā," saka jau Ovids,"jo tikai daiļums ir mums tīkams." Un pat pret sievietes rotām diezgan nejūtīgais Napoleons apgalvo: "Nekas vīrietim tā nepatīk pie sievietes, kā glīts matu sakārtojums."

Kungu matu sakārtojumam tomēr jābūt cik vien iespējams vienkāršam. Mākslīgi sprogoti, dedzināti un manierīgi sasukāti mati liecina par sliktu gaumi, tāpat kā par daudz bagātīga pomades un mateļļas lietošana.

Krāsot matus nav ieteicams, jo krāsoti mati uzkrītošā kārtā atšķiŗas no novecojušās sejas. Ja priekšlaicīgi nosirmojušus matus kaut kāda iemesla pēc tomēr krāso, tad tas jādara ļoti rūpīgi. Labi krāsoti mati ir ciešami, slikti krāsoti nekad.

Sieviete būdama, nemaini par daudz bieži matu sakārtojumu, bet nenes arī visu mūžu vienu un to pašu

matu rotu. Izvēlies tādu frizuru, kas piestāv tavai sejai, ņem no modes to, kas saskan ar tavu galvas formu.

Gaŗai, šaurai sejai piestāv cits matu sasukājums, nekā platai un apaļai, jaunas meitenes sejai cits, nekā vecai dāmai. Ū s a s u n b ā r d a.

Esi vienmēr rūpīgi noskuvies. Neskūtam iet viesos ir augstākā mērā piedauzīgi. Uz viesībām ejot, tev jānoskuvas vēlreiz, arī ja tu no rīta to jau esi darījis. Sagraizītu un ar plāksteŗiem aplīmētu seju tu nevari rādīties smalkā sabiedrībā. Ja tu gribi būt pilnīgi neatkarīgs, tad iemācies pats priekšzīmīgi noskūties. Tā saucamie pašra-zētāji, kuŗus tagad lieto, ir ļoti izdevīgi šai ziņā. Ja bārdu audzē, tā tāpat rūpīgi kopjama un sukājama kā galvas mati.

S e j a s k r ā s a.

No vīrieša neprasa baltu un smalku sejas krāsu, drīzāk otrādi, gaisā un saulē notvīkusi, brūna seja liekas vīrišķīgāka un interesanta.

Par daudz balta un smalka āda liekas sievišķīga, turpretim netīra āda bojā visskaistāko seju un pret to jāizlieto visi līdzekļi.

Sevišķi dāmai tas ir no vislielākā svara. Mūsu sporta laikmetā tev nav ko noskumt, ja tava seja rāda, ka tu daudz esi uzturējusies svaigā gaisā, tomēr tīrai un vienādai tavai sejas krāsai ir jābūt.

Gaisā vienmērīgi nobrūnējusi seja ir tīkama, bet ļoti nepareizi ir lietot kādu mākslīgu līdzekli, kā piemēram brunolinu, lai sejas ādu padarītu tumšu un citos modinātu maldīgas domas, ka tu savu brīvlaiku esi pavadījusi jūrmalā vai uz laukiem.

Ar vasaras raibumiem jāgriežas pie ārsta pēc palīdzības, jo tikai tad var cerēt uz panākumiem.

No šmiņķēšanās un pūderēšanās pēc iespējas atturies, izņēmuma gadījumos lieto pūderi mazā mērā.

Nekas nav nepatīkamāks par seju, kuŗai pūders un šmiņķis uzlikts maskas biezumā.

Sevišķi nepareizi dara jaunas meitenes, ja tās šmiņķējas un pūderējas. To jauko dabīgo krāsu un smaržu, kāda ir veselas jaunas sievietes ādai, nevar dot nekādi mākslīgi skaistuma līdzekļi. Tīrība, svaigs gaiss un vienkārša barība uztur tīras asinis, un no tīrām asinīm atkarājas tīra un skaista sejas krāsa.

Auksta norīvēšanās un miesas veselības kopšana ir labākie skaistuma līdzekļi.

Vislielāko vērību piegriez saviem zobiem. Pēc iespējas ilgi uzturi tos veselus, to tu vari panākt, ja vienmēr čakli tīrīsi zobus tikai ar tīru zobu birsti, pārbaudītiem zobu pulveŗiem un pastām, ja skalosi muti ne tikai no rīta, bet pēc katras ēdamās reizes un biežāk liksi tos apskatīt ārstam.

Bojāti zobi nepatīkami aizskaŗ daiļuma jūtas, viņi atstāj pretīgu iespaidu uz tā, ar ko tu runā.

Mūsu laikos, kad zobu technika stāv tik augstu, katram ir iespējams gādāt par labiem liekiem zobiem.

To prasa pieklājība, neskatoties uz higieniskām priekšrocībām.

Mākslīgi zobi prasa divkāršu tīrību. Tomēr, cik vispār parasta lieta arī nebūtu lieki zobi, tu nekad nedrīksti tik tālu aizmirsties, ka tu sabiedrībā sāc runāt par savām zobu kaitēm.

Kādar okai r skai sta?

Līdz šim no sievietes katrā ziņā prasīja mīkstu, maigu roku, tagad sievietei vairs nav jākaunās, ja viņas roka rāda, ka tā prot čakli strādāt, jo tas liecina, ka savu tuvinieku labā tā nebaidās no darbiem, kuŗus parasti uzliek dienastniekiem.

Vispār, mājas kundze, rokas saudzēdama, var valkāt cimdus pie mājas darbiem. Pie tā drīz vien pierod.

Vislielāko vērību piegriez saviem nagiem. Gaŗus nagus, vai vienu gaŗu nagu, jau sen vairs neuzskata par skaistiem.

Pēdējā laikā rokas kopšanai - manikirei - piegriež vislielāko vērību. Rokas forma un veids bez šaubām rāda, pie kādas sabiedrības šķiras pieder viņas īpašnieks, tas sevišķi jāņem vērā tiem, kas ar savu darbu nākuši pie pārticības, tiem roka jālūko pieskaņot jaunajiem apstākļiem.

Nagi jānoapaļo ar vīlīti vai nazi tā, ka nags pilnīgi sedz pirkstgalu, un ādiņa pie naga saknes jā​atbīda tiktālu atpakaļ, ka gaišais naga pusmēnesis pilnīgi ir redzams.

Nogludini nagus ar bimsteina pulveri, bet ne pārmērīgi, lai nagi nepaliek par daudz plāni un trausli.

Iztīri nagus rūpīgi ar birsti vai nazi, bet tikai ne citu klātbūtnē.

Melnā vīle nagu galos var samaitāt viselegantāko apģērbu.

Ja tu pats neproti pienācīgi kopt nagus, tad uztici to nagu kopējai.

D a ž ā d i i e r a d u m i.

Pieklājība prasa, lai tu nešķaudi un neklepo skaļi un nekad, pirms neesi aizlicis roku vai kabatas drānu mutei priekšā. Ja tev ir stiprs kāss un iesnas, neej sabiedrībā, tu ar to nedarīsi nevienam nekāda prieka.

Lieto kabatas drānu cik vien maz iespējams, bet vajadzības gadījumā dari to pēc iespējas neuz​krītoši.

Pat ja tev kas svarīgs sakāms, vispirms noglabā kabatas drānu un tikai tad runā tālāk. Ievēro arī, ka tīru kabatas lakatiņu nevajag bāzt kabatā tā, kā tas salocīts. Kabatas lakatiņu vispirms vajag "izpurināt" un tikai tad novietot vai nu kabatā vai rokas somiņā.

Lieto vienmēr tikai tīru un gluži svaigu kabatas drānu un nedomā, ka citi neredz, kāda tā ir.

Modernais dāmu mutautiņš ir tik mazs, ka to gluži viegli var paglabāt aiz rokas sprādzes, vismazākā un elegantākā rokas somiņā, ja pat plaukstā.

Ja kāds šķauda, tad neliecies to dzirdam. Teikt "veseli" vai "diespalīdz", ir novecojies iera​dums.

Nežāvājies un ja arī, tad tikai tā, lai citiem tas neuzkrīt. Žāvas ir ļoti lipīgas, bet tās var novērst, uzdzerot malku ūdeņa, uzēdot kādus saldumus, vai uz acumirkli izejot svaigā gaisā. Nemirkšķini acu, nerauj pieri grumbās, neturi muti vaļā.

Sargies, ka tev kāds nejaušs vaibsts nekļūst par ieradumu, neaizmirsti, ka vislabākais ieradums ir tas, ja nav nekādu ieradumu.

Ievēro: Ja kāds tavā klātbūtnē izdara kādu sabiedrībā nepielaižamu neveiklību, tad nesavelc ne vaibsta, tāpat izturies, ja tev pašam gadās izdarīt kādu neveiklību.

Ja tu gribi pilnīgi valdīt par savu ķermeni un atsvabināties no nevarības, kāda piemīt cilvēkam, kas savu laiku pavada istabās, tad piekop sportu, vingro vai ņem labas dejas stundas.

3. Par apģērbu.

"Kas vienam der, tas neder otram."

"Liec vērā gaitu savu, Lai uzvalks rāda labo gaumi tavu."

Kāģēr bti es? Ģērbties vajag vienkārši un ar gaumi. Īstā elegance neparādās tērpa greznumā, ne greznos izrotājumos, bet smalkā gaumē, kuŗa visus sīkumus dara acij tīkamus.

Visvienkāršākā uzvalkā tu vari izskatīties smalks un visgreznākā tērpā kā cilvēks bez kādas gaumes.

Lai tavs apģērbs nekad nav tāds, ka tu viņā pazūdi. Tev jāpiemēro apģērbs sev, nevis jāpiemērojas

apģērbam. Īsti smalki cilvēki mīl atstāt iespaidu ar savu vienkāršību. Spīdēt ar greznām drēbēm viņi atstāj pūlim.

Bet tīram, kārtīgam un ar gaumi izvēlētam tavam apģērbam ir jābūt vienmēr.

Neciet nekādus plankumus, nodrāstas, nospurājušās malas, netīru veļu, nespodrus apavus, ne-birstētu cepuri, taukainu cepures lentu vai oderi, aiztrūkušas pogas, izplēstus pogcaurumus, netīru kakla saiti, nošķiebtas istabas kurpes, apvazātus cimdus, saplēstu piedurkņu oderi, ieplīsušu saules sargu, noplāstu cepures malu. Ja tavs apģērbs ir tīrs un kārtīgs, tad valkā viņu tikpat pašapzinīgi un brīvi kā viselegantāko tērpu.

Valkā to, kas saskan ar tavu personību un taviem apstākļiem.

Ja tu esi jauna meitene, izvēlies vieglus, vienkāršus, ja vecāka dāma, smagākus un bagātākus audumus.

Vīrs būdams, izvēlies griezumu, kas tev piešķiŗ cienību un staltumu.

Veselības ziņā visieteicamākie ir irdeni audumi, sevišķi kungiem, kuŗu apģērbus bieži vien nevar uzskatīt par sevišķi higieniskiem. Valkāsim šķiedrainus audumus, kas ļauj brīvi atdalīties miesas izgarojumiem, nevis cieši noveltus, kas neļauj iztvaikot ādas mitrumam un veicina saaukstēšanos. Mūsu ādai vajag gaisa, ja mēs gribam būt veseli.

Nekas nav smalks, kas ir uzkrītošs.

Lielam augumam piestāvēs gaŗi, smagi tērpi, švītroti mustuŗi, bagātīgs grumbu salikums; mazam augumam izvēlies rūtainus mustuŗus, piemīlīgu griezumu, īsāku apģērbu.

Balts dara valkātāju pilnīgāku, melns slaidāku. Zīds dara kalsnāku, nekā samts, gareniskas švīt-ras slaidāku, nekā šķērsšvītras.

Ir nepareizi, ja korpulentas dāmas iedomājas, ka cieši piegulošs apģērbs padara tās tievākas, gluži otrādi, tumšs un vaļīgi krītošs apģērbs padara tievāku.

Valkā to, kas piemērots gada laikam.

Nevalkā vasarā biezus, tumšus ziemas audumus un ziemā gaišus vasaras audumus, neliec pie rudeņa mēteļa salmu cepuri, pie salmu cepures nevelc biezu cimdu. Tumšākos gada laikos der novalkāt apnēsātākas drāans.

Kažokādu izstrādājumi tagad ir ļoti iecienīti un tos nes visos gada laikos.Un tiešām tie, gan kā atsevišķi apģērba gabali, gan kā izrotājumi, lielā mērā ceļ katru tērpu. Tomēr arī še jāsargās no pārmērībām.

Par apmierināšanu tiem, kas nevar iegādāties īstas zvērādas un kam labā gaume neatļauj lietot atdarinājumus, varam teikt tikai to, ka drānas mētelis bez kažoka apkakles bez šaubām ir higie-niskāks, jo kažokapkakle siltākā laikā karsē un veicina saaaukstēšanos. Siltuma pēc kažokapkak-les vietā ļoti labi var lietot vieglu kaklautu.

Smagus ādas izstrādājumus vasarā un balles zālē nenesīs dāma ar labu gaumi, tāpat kā aukstā laikā neies kleitē vien uz ielas.

Tupeles un rīta mēteli kungi gandrīz nemaz vairs nevalkā, un ja kāds sev to atļaujas, tad tikai pirmās rīta stundās. Dāma būdama, nestaigā visu dienu rīta kleitā. Tu vari gan pieņemt viesus mājas kleitā, bet ne rīta kleitā.

No rīta nevelc viesību uzvalka. Iet brokastīs melnos tūka svārkos un melnās biksēs ir tikpat ne​pieklājīgi, kā rīta mētelī sēsties pie galda.

Kā mājas māte izvēlies vienkāršāku apģērbu, nekā tavi viesi, uz ielas neej ģērbusies kā zalonā un baznīcā neģērbies kā teatrī.

Ceļojumos un uz ielas neapkraujies ar rotas lietām. Izbraukumos nenes mežģines vai dārgus audumus.

Lai vecākā paaudze izmanto savas priekšrocības, bet lai necenšās darīt pakaļ jaunībai. Sīkākos

apģērba jautājumos griezies pie speciālistiem - drēbniekiem.

Kādaskr āsasi zvēl ēti es?

Kā kungam, tev krāsu izvēle ir aprobežota. Kungi nemēdz izvēlēties kliedzošas, spilgtas krāsas, bet mierīgas un noteiktas, sejai un augumam pieskaņotas.

Ja tev tomēr patīk krāsaina veļa, tad izvēlies maigus mustuŗus un neuzkrītošas krāsas.

Sportam un jūrmalai tu vari izvēlēties dzīvākas, jautrākas krāsas nekā ielas uzvalkam pilsētā.

Kā dāmai, tev ir atļautas visas krāsas, izvēlies tikai tādas, kas tev ir pieskaņotas, sevišķi matiem un tavai ādas krāsai.

Kā tumšmatei, tev vislabāk piestāvēs degošas krāsas, spilgti sarkana, zelta dzeltēna, smaragdzaļgana; gaišmate būdama, izvēlies maigākas krāsas, kā: jūras zaļu, debeszilu, gaiši sārtu un par visām lietām baltu.

Kā jauna meitene, ar 16, 17 gadiem, nevalkā mēļu vai zelta dzeltēnu apģērbu, ar 40 gadiem atsakies no gaišsārta un debeszila.

Baltu un melnu tu vari valkāt katrā vecumā. Kleitas drānu pērkot domā par to, vai krāsa, kuŗu tu izvēlies, izskatās labāk dienā vai vakarā. Daža dienas gaismā jauki zila krāsa vakarā izskatās bālgani zaļa vai pelēka, dažs sarkanums tikai pie uguns manto īsto kvēli.

Ja tu ar māsu vai draudzeni ej sabiedrībā, tad skaties, lai jūsu tērpu krāsas viena otru nenomāc, bet izceļ.

Sevišķi virsnieku kundzēm ar lielu uzmanību jāizvēlas sava tērpa krāsa, lai tā vīra formas uzvalkam līdzās patīkami izceltos.

Nav ieteicams mātei un meitai nest vienas un tās pašas krāsas. Divas māsas var iet vienādas krāsas tērpos; ja māsu ir vairāk, tad ieteicams katrai savs griezums un sava krāsa.

Va i ģē r b ti e s p ē c mo d e s ?

Protams, cik tāļu tā saskan ar labo gaumi, pieklājību un taviem apstākļiem. Visi pārspīlējumi ir pret labo toni.

Piemērojies modei, bet nepaliec par modes vergu, lai mode labāk kalpo tev, nekā tu viņai. Ģeķīgs apģērbs katru padara smieklīgu.

Kas modi nemaz neievēro, ir bieži tikpat iedomīgs, kā tas, kuŗš viņai nododas pārmērīgi. "Pa tava mēteļa caurumiem glūn tava iedomība," jau Sokrats teica Antistenam.

Izvairies savā apģērbā no visa, kas ir uzkrītošs, tas vīrieti padara sievišķīgu un smieklīgu, bet sievieti izaicinošu.

Bez tam viss uzkrītošais ātri top nemoderns. Ir labāk, ja tev ir nedaudzi, bet moderni tērpi, ku-ŗus tu lieto pēc vajadzības, nekā tu turi veselu kaudzi labu apģērbu skapī, kamēr tie paliek nemo​derni.

Piemēro modi savam es. Augsta cepure lielam augumam liek izskatīties milzīgam, plats galvas segs resnu, apaļu seju padara smieklīgu.

Ja tu griez lielu vērību uz to, lai tavs apģērbs būtu higienisks, tad nepārspīlē arī šaī ziņā, tev nav jāstaigā kā maisā un jāaizsedz visas savas ķermeņa līnijas. Kurpe var būt taisīta pēc visiem veselības mācības noteikumiem, bet tādēļ tai vēl kāja nav jāpadara neglīta.

Higiēna nekādā ziņā nevar samierināties ar dāmu kurpju augstiem papēžiem. Daudzi ārsti pat lielu daļu sieviešu slimību izskaidro kā augsto papēžu valkāšanas sekas un vismaz uz ielas ieteic nēsāt kurpes, kuŗām papēži nav augstāki par 2 centimetriem. Vai tiešām kurpes ar augstiem papēžiem ir skaistākas?

Pazīstamā filmu zvaigzne Mērija Pikford ir dedzīga zemo papēžu aizstāve nevis aiz higiēnas iemesliem, bet tādēļ, ka sievietes ar zemiem papēžiem izskatoties daudz skaistākas, nekā ar augstiem. Ja nu vēl ņemam vērā, ka augstie papēži šķiebjas ļoti ātri, tad tiešām derētu pārdomāt, vai skaistāki un veselīgāki

nav zemie papēži, sevišķi uz ielas.

Valkā jaunu kleitu tikpat neuzkrītoši, kā vecu. Smalka dāma nekad neliek manīt, ka viņai ir jauna kleita mugurā.

Lietus laikā ģērbies praktiski, bet ne neglīti.

K ā d a s r o t a s v a l k ā t ? Ja tu esi kungs, tad tik maz, cik vien iespējams un tikai īstas lietas.

Labāk valkā aproču pogas no raga vai tērauda, nekā no imitēta zelta. Ja tu tomēr izvēlies kādu neīstu rotas lietu, tad tikai to visneuzkrītošāko un vienkāršāko, kāda atrodama.

Daudz gredzenu, vesels žūksnis pulksteņa pakaru, resnas zelta pulksteņa ķēdes ir pret labo toni.

Neļauj pulksteņa ķēdei ar lielu līkumu nokarāties pār vesti, bet izvelc to caur pogcaurumu. Aproce vienmēr atstāj sievišķīgu iespaidu un nopietnam vīram nepiederas. Šlipses adata jāpieskaņo šlipsei, tā nedrīkst būt acīs krītoša. Jaunai meitenei nepiederas daudz un dārgas rotas: "Ir piemīlībai svešas rotas liekas, Tā pati sev visdaiļā rota."

Mazs medaljons, pērļu vai koraļu kakla saitiņa, viegla aproce, mazs gredzentiņš, tas ir viss, ko jauna meitene sev var vēlēties no rotas lietām.

Ja tev patīk pārmaiņa, tad bagātu izvēli sniedz modernās rotas ziloņkaulā, tēraudā, oglē, kokā, filigranā, atliek tikai izvēlēties tās, kas tiešām izstrādātas ar gaumi.

Precēta kundze rotu izvēlē nav aprobežota, tikai pārāk smagi gredzeni sievietes rokai nepiestāv.

Briljanti vislabāk piederas vakarā.

Neapkrauj roku ar gredzeniem. Skaistai rokai gredzenu nevajag, neskaistu tie padara vēl uzkrī​tošāku.

Kungi vēl arvienu labprāt nēsā rokas pulksteni, kuŗš kaŗa laikā izrādījās piemērotāks par kabatas pulksteni. Tomēr priekšroka tagad dodama kabatas pulksteņiem.

Mirušu piederīgu ģīmetnes nēsāt saktās, aprocēs un t. t. saskan ar labo gaumi tikai tādā gadījumā, ja tās no svešām acīm aizsedz zelta plāksnīte.

Dziļās sērās labāk izvēlēties tikai melnas rotas.

Ja tu ceļojumos, uz ielas un no rīta apkrausies ar rotām, tevi turēs par neizglītotu un mazpilsētniecisku.

C i m d i.

Cimdu valkāšana nav nepieciešama. Vasarā kungus tikai reti redz ar cimdiem, un arī sabiedrībā tie vairs nav nepieciešami.

Kungiem bieži pietiek ar to, ka uzvelk kreiso cimdu un labo paņem rokā, vai arī abus cimdus brīvi nes rokās. Dejojot tomēr nav ieteicams pilnīgi atmest cimdus, jo dejas zālē rokas reti ilgāku laiku paliek vēsas un sausas.

Lai neciestu dāmu dārgais tērps no sasvīdušām kungu rokām, varam sagaidīt, ka smalkos izrī​kojumos cimdi pie frakas būs atkal obligatoriski.

Vislabāk ir valkāt cimdus, kas šūti pēc mēra.

Labāk iztiec bez cimdiem, nekā velc saplīsušus cimdus. Nedomā, ka neviens neredzēs tavus izirušos pirkstu galus un iztrūkušās pogas, ja tu rokas saņemsi dūrēs un paslēpsi apģērba krokās: ko tu redzi pie citiem, tas citiem nepaliks nepamanīts pie tevis.

Ievēro, ka cimdiem vienmēr jābūt gaišākiem, nekā apģērbam. Svinīgos gadījumos velc baltus cimdus, apciemojumos gaišus, uz ielas tumšus, sērās melnus.

Agrāk ādas cimdus uzskatīja par elegantākiem un kungiem balles zālē un vasarā uz ielas pat nemaz nebij citi atļauti. Bet mūsu, sporta un veselības kopšanas laikmetā ādas cimdi izrādījušies par neērtiem un pat neveselīgiem. Kungi tāpat kā dāmas valkā tagad triko cimdus ne tikai uz ielas, bet pat balles zālei sāk jau izvēlēties baltus zīda triko cimdus, kuŗi izstrādāti tik smalki, ka izskata ziņā nestāv pakaļ ādas

cimdiem.

Adīti, no tūka vai kažokādas šūti cimdi ir parasti ceļojumos, sportā, medībās vai pajūgu vadot. Tā tas ir ārzemēs. Zināms, ar mūsu rakstītiem dūraiņiem, kuŗi dažreiz ir vesels mākslas darbs, mēs droši varēsim lepoties arī uz ielas.

Uz ielas sasveicinoties, nav jānovelk cimdi. Ja tu to dari, tu spied otru darīt to pašu, bet tāda cimdu raustīšana uz ielas ir gluži lieka. Izņēmums ir jādara tai gadījumā, ja otrai personai, ar ku-ŗu sasveicinās, nav cimdu rokā.

Va i d r ī ks tl i e to ts ma r ža s ?

Protams, bet tikai ne par daudz.

Ja tu gribi, lai viss tavs apģērbs vienādā mērā izdveš labu smaržu, tad neielaisti smaržas tikai savā kabatas lakatiņā, bet turi starp drānām un veļu smaržu spilventiņus; arī ar vienkāršiem linu vai papīra maisiņiem ar sakaltušām vijolītēm, rožu lapām, vai rezedas ziediem var panākt to pa​šu. Ķelnes ūdens izgaro un tikai padara mundrāku.

Izvēlies vienu smaržu visām savām lietām, arī cimdiem un vēstuļu papīriem, lai tev kā puķei ir pašai sava īpatnēja smarža.

Jo jaunāka un maigāka tu esi, jo maigākai jābūt smaržai, ko tu izvēlies, bet arī kā precēta dāma sargies no uzkrītošām, asām smaržām. Uzbāzīgas smaržas kā, piemēram, mošus, pačuli, u. t. t. var cilvēku dažreiz padarīt nepanesamu, sevišķi slēgtās koncerta vai teātŗa telpās.

Tomēr arī še varam atkārtot tikai to, ko teicām, zīmējoties uz sejas krāsu. Tāpat kā jaunai, veselai sievietei dabīgā sejas krāsa ir jaukāka par mākslīgiem skaistuma līdzekļiem, tā arī viņas pašas ādas smarža ir jaukāka par mākslīgām smaržām. Ar veciem cilvēkiem tas ir citādi.

Un vienmēr panesamākas būs asas smaržas, nekā nepatīkamā sviedru smaka.

Kā kungs, esi vislielākā mērā atturīgs smaržu esenču lietošanā. Ja tu pavisam neatteicies no tām, tad pietiec ar vienu pilienu kabatas lakatā, mēteļa piedurknē, vai cepures oderē.

A p k a k l ī t e s u n a p r o c e s.

Viselegantāks kungiem ir balts virskrekls. Bet tā kā atsevišķas aproces un krūtis var pēc vajadzības mainīt, tad daudzi tās ir iemīļojuši, un kungi, kuŗiem nepatīk cietais virskrekls, pēdējā laikā pat pie frakas un smokinga ņem tikai platu krūšu priekšu.

Labi piegulošs kungu virskrekls, kuŗš negrumbājas un nenāk laukā no vestes, jāpagatavo pēc mēra.

Apkaklītes iegādājoties, ņem vērā ne tikai kakla resnumu, bet visu savu augumu, gaŗam kaklam vajag stāvas apkaklītes, īsam der atliecama apkaklīte. Tomēr šo principu nedrīkst pārspīlēt: par daudz augsta stāvā apkaklīte gaŗu kaklu taisa vēl gaŗāku un stīvāku.

Pie frakas uzvalka katrā gadījumā jāņem stāvā apkaklīte. Vispār stāvā apkaklīte ir svinīgāka, nekā atliecamā apkaklīte.

Tā kā labi stīvināta kungu veļa iznāk diezgan dārga, tad stipri ieviesusies ir mīkstā, atliecamā apkaklīte, tagad to neuzskata par piedauzīgu pat tur, kur agrāk pilnīgi nepielaida.

Virskreklam, apkaklītei un aprocēm jābūt absoluti tīrām. Ja mala nospurājusies, tās jāaizmet projām, izlabotas un ievīlētas apkaklītes viesistabā vairs nav lietojamas. Tomēr arī šaī ziņā grūtie laiki ir mācījuši skatīties ar lielāku iecietību.

Tikpat maz ir pielaižams valkāt pie vilnas krekla piepogātu apkaklīti un aproces. Kas no vilnas krekla negrib atteikties, tam jāvelk virskrekls tam pāri. Jo vecāks tu esi, jo lielāku vērību piegriez savai veļai. Papīra apkaklītes un gumijas veļa pat ceļojumos ir pilnīgi pret labo toni.

Š l i p s e u n š l i p s e s a d a t a.

Mūsu laiku vienmuļajā kungu apģērbā kakla saite ir gandrīz vienīgais apģērba gabals, pie kuŗa var parādīt drusku paša gaumes un paša fantāzijas, bet arī še smalkāks būs tas, kas būs mazāk uz​krītošs.

Sasienamā saitiņa ir smalkāka, nekā gatavas pirktas šlipses. Ja tu gribi būt smalks, tad nebaidies no pūlēm un iemācies pats siet savu kakla saiti. Pie frakas tev vienmēr jānes balta šlipse, pie smokinga melna.

Melnu šlipsi valkā uz ielas un mazās saviesībās. Bez šīm divām var izvēlēties visas citas krā​sas.

Sportam un izbraukumiem tu vari izvēlēties dzīvākas un noteiktākas krāsas kakla saites. Ja tava šlipse būs noplīsusi, tad viss tavs citādi nevainojamais apģērbs liksies nonēsāts. Šlipses adatu nekad nespraud īsā pušķī, bet tikai gaŗā šlipsē, kuŗa zināmā mērā sedz krekla priekšu.

Labāk iztiec bez šlipses adatas, nekā ņem uzkrītošu.

Vē d e kl i s Kamēr dienvidos vēdeklis tā ir ieviesies, ka pat ubadze, kuŗa vienu roku izstiepj pēc dāvanas, ar otru kustina vēdekli, pie mums to sastop tikai balles zālē.

Jaunām meitenēm ir atļauti gluži vienkārši zīda, spalvu, vai pat papīra vēdekļi, precētas kundzes, turpretim, ja viņām līdzekļi to atļauj, izvēlas ne tikai skaistus vēdekļus, bet arī tādus, ku-ŗiem ir kāda mākslas vērtība.

Vēdekli lietot ir māksla, kuŗa prasa taktu un piemīlību.

Vēdeklis jātur tā, ka īkšķis nāk pret izgreznoto ārpusi, bet pārējo četru pirkstu gali atrodas vēdekļa iekšpusē, ķermenim pievērsti. Par daudz strauji kustināt vēdekli ir nedaiļi.

Kādreiz vēdeklis bij īsts sievietes piemīlības un koķetērijas ierocis un dāma balles zālē bez tā nemaz nebij domājama. Bet līdz ar rokoko tērpiem un galmu menuetiem un gavotēm, izzuda arī vēdeklis un aizmirsās dažādās visai nozīmīgās vēdekļa kustības jeb tā sauktā "vēdekļa valoda". Ar laiku tomēr viss atgriežas un var notikt, ka vēdeklis atkal iekaŗo balles zāli. Vismaz tas atkal ir nācis modē, cits jautājums, cik plaša tam būs piekrišana mūsu prozaiskā laikā.

Ja tev kā kungam ir tā nelaime, ka tu salauz savas dāmas vēdekli, tad tev jāliek tas sataisīt, vai jānopērk jauns vietā.

Ievēro: Neskaties katrā skatu logā, kuŗam tu ej gaŗām, kā spogulī.

Jautrs gars, gaišs prāts un laipnība ir vairāk nekā vislabākās smaržas.

Nemīlinies ar spoguli, kar tu esi sabiedrībā.

No svara nav tas, vai tavs tērps dārgs, bet gan vai tas ir labi pašūts un tev piestāv.

4. Par ēšanu.

K ā j ā k l ā j ģ i m e n e s g a l d s.

Neklāj galdu vienmēr vienādi. Klāj svētdienā citādi nekā darbdienās, un ģimenes svētkos un citās svētku dienās izdomā ko sevišķu. Vienkāršs un jauks galda dekorējums ir gar galda malu aplikti zaļi tīteņu auga zariņi.

Pirmais ir tīra galda veļa.

Ja no tās izplūst viegla smarža, ko tā veļas skapī pieņēmusi no smaržu spilventiņiem, tad jo la​bāk.

Pa kaŗa laiku veļas trūkuma dēļ ieviesās paradums, linu galdautu vietā lietot linoleuma vai vaska drānas galdautus. Šis paradums arī vēl tagad ir stipri izplatīts.

Vislabāki ir skaidri balti porcelāna trauki. Ja servīze ir raiba, tad jāraugās, lai pārējais galda dekorējums saskanētu ar traukiem. Apgaismojumam vajag būt stipram un krist uz ēdamistabas vidus punktu - galdu.

Katru vietu apzīmē ar seklo šķīvi. Zupas šķīvjus saliek vienā grēdā pie nama mātes vietas.

Pa labi no katra šķīvja noliek naža paliekamo un uz tā uzliek nazi un dakšiņu, ar burtiem uz augšu, naža aso malu uz šķīvja pusi, tomēr var likt arī dakšiņu pa kreisi un nazi pa labi no šķīvja. Karote jāliek šķērsām aiz šķīvja ar kātu uz labo pusi.

Uz šķīvja nāk glīti salocīts mutes auts (zalvete), pie kam mājnieku mutes auti parasti ir sasieti ar lentīti vai ievilkti sevišķos mutautu gredzenos.

Taupības nolūkā tagad bieži lieto arī papīra mutes autus, kas agrāk bij sastopami tikai atklātos lokālos.

Maizi liec galdā šķīvī vai groziņā, bet raugies uz to, lai apakšgaroza nāk uz leju un nesagrieztai maizei iegrieztais gals uz galda pusi.

Sāls un piparu trauciņos ieliec mazas raga, stikla vai sudraba karotītes, lai ēdējiem katram savs nazis nav jāmērc kopējā traukā.

Praktiski ir aizvāžami sāls un piparu trauki ar caurumotiem vākiem. Ūdeņa vai vīna glāzi noliec no šķīvja pa labi. Tikai gluži šaurā sabiedrībā ir atļauts, galda veļu vai pulētu galdu taupot, nolikt paliekamo zem katras vīna glāzes, kā arī zem karstām bļodām un zupas trauka.

Tad vēl nāk stikla ūdeņa krūze, etiķa un sinepu trauciņi un ģimenes galds ir klāts. Likt uz galda zobu bakstāmos vairs nav pieņemts, bet tos var sagatavot un pasniegt uz pieprasījumu.

Pirms tu sēsties pie galda, nomazgā rokas. Angļi pēc iespējas pat pārģērbjas pirms ēšanas. Un tik daudz mums ir jāievēro katram, ka pie galda neejam nesasukājušies un netīri, tad ēdiens mums pašiem un citiem garšos labāk.

K ā j ā l i e to mute s a uts ?

Noņem mutes autu no šķīvja, atloki un viegli uzklāj uz ceļiem.

Izvilkt mutautu caur pogas caurumu, apsiet ap kaklu, aizbāzt aiz apkakles vai vestes nav vairs pieņemts.

Dažreiz gan pašu ģimenē kāds vecāks ģimenes loceklis, sevišķi mājas tēvs, atļaujas sev zināmu svabadību šaī ziņā, bet citiem ģimenes locekļiem tādēļ jo vairāk jāievēro noteiktā kārtība.

Pats par sevi saprotams, ka tu ar mutes autu nevari slaucīt šķīvi un galda rīkus, tas būtu apvainojums nama mātei, daudz, ja to var sev atļauties kādreiz viesnīcā.

Neslauki mutes autā seju, priekš tā ir kabatas lakats, arī rokas nevar sausināt mutes autā.

Viesībās no galda pieceļoties, nesaloki atkal mutes autu, bet, viegli kopā saņemtu, atstāj to uz galda, jo tu jau nevari domāt, ka kāds cits to vēl lietos. Pie ģimenes galda katrs pats saloka savu mutes autu.

Mazie glītie mutauti, kuŗus mēdz ielikt starp stikla saldējuma šķīvīšiem un sviesta un siera šķīvīšiem, ir tikai izskata pēc. Tos tu ēdot noliec pie malas. Tā kā vēža sula atstāj plankumus, tad vēžus ēdot lieto sevišķi mazus, raibus mutes autus.

Kāj ār ī koj asar kar oti ?

Neturi to ar visu roku, bet saņem viegli pirkstos, tā kā īkšķis nāk augšā un rādītāja un vidus pirksts apakšā un negriez pret lūpām tieši karotes galu, bet cel karoti ieslīpi pie mutes. Nebāz mutē visu karoti, bet pašķieb to, lai šķidrums var ielīt mutē bez kādas šļurkstināšanas un šmak-stināšanas.

Nesmel karoti par daudz pilnu, lai nekas nelīst vairs šķīvī atpakaļ.

Nepūt, ja zupa par karstu, bet maisi viegli ar karoti pa zupu, kamēr tā atdziest.

Vispār skaņas, kas ceļas ēdot, nav patīkamas, tādēļ ar gudru ziņu ir iekārtots tā, ka jāēd visiem reizē, lai viens otra netraucētu. Zīmi, ka jāsāk ēst, dod nama māte, pirmā iebaudīdama no tā, kas šķīvī.

Kāj āl i etonazi sundakši ņa? Ņem dakšiņu kreisā un nazi labā rokā - ne pārāk cieši un tā, ka naža spals iegulst plaukstā un rādāmais pirksts atspiežas uz naža vai dakšiņas muguras, - ēdot paturi abus rokā. Ēdienus vispirms ar nazi sagriezt un tad nazi nolikt un sagriezto barību ēst tikai ar dakšiņu vien ir pret labo toni. Tev jānogriež tikai tas kumoss, kuŗu tu patlaban gribi ēst, iedur viņā dakšiņu, uzliec ar nazi drusku mērci un cel pie mutes.

Ja tu mērci tādā kārtā visu nevari izlietot, tad nekas nelīdz, pārpalikums tev jāatstāj uz šķīvja. Tikai pie ģimenes galda tu vari ņemt palīgā mazu gabaliņu maizes.

Mērci ar nazi sakasīt vai arī citus ēdienus ar nazi bāzt mutē nekādā gadījumā nav atļauts. Civilizētā pasaulē ir ieviesies angliskais uzskats, ka cilvēks, kuŗš ēdot nazi bāž mutē, ir vēl pilnīgs "mežonis". Šis ieradums droši vien būs cēlies no tā, ka nazim, kuŗš taču kalpo barības sagriešanai, ir jābūt drusku asam, bet ar asu nazi viegli var sagriezt lūpas. Vilkt nazi un dakšiņu caur lūpām, lai tos nolaizītu, ir tas nepieklājīgākais, ko vispār var izdarīt.

Nespied naža par daudz cieši, lai tas neskrāpē šķīvja. Vispār sargies ar saviem galda rīkiem taisīt troksni. Ēdot neliec naža un dakšiņas no vienas rokas otrā un nerotaļājies ar tiem.

Kad paēsts, nazis un dakšiņa paliek viens otram līdzās uz šķīvja ar spaliem uz labo pusi. Ja grib dzert, nazi un dakšiņu vispirms noliek uz šķīvja.

Ja tu kādam citam griez maizi, tad nelieto nekad pats savu nazi; mazas gatavas sviestmaizītes ēd tāpat no rokas. Kartupeļi un klimpas jāsadala ar dakšiņu.

No kopēja trauka neņem nekad ar savu dakšiņu vai karoti, sevišķi ja tu pats tās esi lietojis, tu visā sabiedrībā modināsi nepatīkamas jūtas pret sevi. Šie priekšraksti var dažam likties maziski un lieki, bet kas grib sabiedrībā justies citiem līdzīgs, tam tie pilnā mērā jāpilda.

Kāj āēdputni ?

Putnu sadalīšana nav viegla lieta, ja tu to neproti, tad labāk izvairies no tā pēc iespējas.

Izvēlies tādu gabaliņu, kas neprasa daudz pūļu. Labāk neņem nemaz no putna, ja neesi drošs, ka irbes spārns no tava šķīvja piepeši neielido tavas kaimiņienes klēpī.

Ja putni, kā, piemēram, irbes, jauni cāļi, ir mazi, tad tu vari ņemt pirkstus palīgā, bet tomēr tev jātur gabaliņš tikai viegli starp īkšķi un rādītāja pirkstu un jāēd pēc iespējas glītāk. Lielākus putna gabalus, piemēram, zoss kāju, nevar rokā ņemt.

Nekad nesadali gabalu uz bļodas, kuŗu tev sniedz, vēl mazāk tu drīksti likt kaut ko bļodā atpakaļ. Ja gabali priekš tevis ir par lielu, tad labāk neņem nemaz.

Neaizmirsti vecā sakamā vārda: "Godam likts, ne ēšanai."

K ā j ā ē d z i v i s, v ē ž i ?

Zivis ēdot ir parasts iztikt bez naža.Tu paņem kreisā rokā gabaliņu maizes, ar to tu pieturi zivi, labā rokā turi dakšiņu, atlobi ar to zivs gaļu, uzņem uz dakšiņas un liec mutē. Tā ir vienīgā reize, kad dakšiņu var ņemt labā rokā.

Zivi bieži ēd arī ar divām dakšiņām un sevišķiem zivju rīkiem.

Vēžus ēd ar pirkstiem. Izlauz vēzi no priekšējās čaulas, tad izsūc sulu no astes, izlupini ar nazi asti

no čaulas un apēd to. Tad, ja tas tev neliekas par grūtu, attaisi pārējās vēža čaulas un apēd vi​ņu saturu.

Pēc ēdieniem, kuŗi jāēd ar pirkstiem, nama māte noliek bļodu ar ūdeni un tīru dvieli. Ja ūdens ir silts, viņā smaršas dēļ var iemest šķēlīti citrona.

Zivju asakas vai putnu kaulus nesakrauj lielā kaudzē uz šķīvja un nekādā ziņā neliec tos uz galdauta, bet neuzkrītoši atbīdi ne uz šķīvja malas, bet līdz šķīvja vidus malai.

K ā j ā ē d s p a r ģ e ļ i u n a u g ļ i.

Parastās saknes ēd ar dakšiņu. Sparģeļus parasts ēst ar pirkstiem. Sparģeļa stiebriņu ar labo roku liek pie mutes; ja tas ir ļoti gaŗš, var piepalīdzēt arī ar dakšiņu.

Augļus mizo ar sevišķiem bronzas vai raga augļu nazīšiem, kā jaunums pēdējā laikā lietošanā nākuši arī nerūsoši tērauda naži. Sēkliņas, roku mutei priekšā aizliekot, raugi nolikt uz šķīvja ma​las. Ābolus mēdz sadalīt ceturtdaļās vai astotdaļās.

Apelsinus nomizo un pēc tam sadala ar naža un dakšiņas palīdzību atsevišķās šķēlītēs. Vīnogu čaulas atstāj neēstas. Nespļauj tās uz šķīvja, kā to agrāk darīja, bet ņem ar roku no mutes un tad noliec.

Meža ogas ēd ar karoti.

Kompotu ēd ar karoti, pie kam vajadzības gadījumā šķīvi var pacelt krūšu augstumā.

K ā j ā ē d c e p u m i, s a l d ē j u m s, s i e r s ?

Tā sauktos tējas cepumus tu vari ņemt ar pirkstiem, bet raugies, ka tu pieskaries tikai tam gabaliņam, kuŗu tu patiešām arī gribi paņemt. Ja tu nejauši pieskaries kādam citam, tad jāņem tas arī.

Saldējumu neliec pie zobiem, bet uz mēles, un, lai aukstums nebūtu tik stipri manams, ēd klāt biskvītus, vafeles u. t. t.

Ja saldējumu sniedz skaisti izveidotu, tad raugies, ka tu jau pie pirmā pieskāriena tūliņ neizjauc visu.

No siera nogriez šķēlīti ar nazi, uzliec to uz maizes gabaliņa un apēd kopā ar to.

Kāj ādzeŗ vī nsunkafej a? Ņem vīna glāzi labā rokā pie kājas apakšdaļas, bet ne augstāk. Alus glāzi tu vari saņemt zem vidus daļas.

Nerunā glāzē iekšā. Ja kāds tevi uzrunā, kad tev glāze pacelta pie mutes, tad noliec to atkal uz galda, kamēr tu neesi atbildējis.

Neliec glāzes par tuvu pie šķīvja malas, lai tu to ar kādu neapdomātu kustību neapgāz.

Nedzer par daudz lielus malkus, aizrīšanās sabiedrībā ir dažreiz pārāk kļūmīga.

Dzer ar apdomu. Kā dāma vairāk saslapini tikai lūpas, nekā dzer. Esi uzmanīga, sevišķi šampā-nieti dzeŗot.

Ja tev gadās apgāzt glāzi, ļauj lai notiek kam jānotiek, atvainojies īsi, bet necel nekāda liela uztraukuma. Cik apjucis un nokaunējies tu arī nebūtu, nelaime ar to vairs nebūs novēršama. Mājas māte, kuŗai tu esi aplējis galdautu, vai tava kaimiņiene, kuŗas tērpam uzšļakstējis vīns, droši vien būs tik taktiskas, ka neizrādīs pārāk atklāti savu nepatikšanu.

Ja tu vīna vairs nevēlies, tad atsakies ar vieglu rokas mājienu, vai pastum glāzi atpakaļ, roku vai galda karti likt uz glāzes nav smalki.

Ja kafeju sniedz apkārt, tad nekad nesteidzies dāmai vai vecākam kungam priekšā.

Kafeju dzeŗot, turi virstasi ar labo roku, bet zem tās apakštasi ar kreiso roku. Praktiski ir atstāt tasi uz paplātes, kamēr pielikts cukurs un krējums un tad tikai paņemt to.

Kūkas vai maizītes ielauzt vai mērkt kafejā ir atļauts tikai maziem bērniem un veciem cilvē​kiem.

Nekad nedzer no tases, kuŗā karote ir iekšā.

Cukura standziņas vairs nav nepieciešamas. Cukuru var ņemt ar karoti vai arī ar kailu roku, bet ne ar cimdiem rokā.

Kadj āceļ asnogal daaugšā?

Ne ātrāk, kamēr mājas māte dod zīmi. Piecelties agrāk ir liels pārkāpums pret pieklājību. Pirms tu piecelies, atstum savu krēslu drusku atpakaļ, lai tu svabadāk vari kustēties. Tad viegli palokies mājas mātei un saviem galda biedriem, vai, ja tie tev labi pazīstami, spied viņiem roku.

Ievēro: Atstāt ēdienu uz šķīvja nav smalks paradums. Ja tev kāds ēdiens ir svešs, tad labāk neņem no tā.

Ja tu nezini, kā kāds ēdiens ēdams vai kāds galda rīks lietojams, tad noskaties vispirms, kā citi rīkojas. Neēd tik ātri kā dzelzceļa bufetē, bet neesi arī pārāk gauss. Nerunā zivis ēdot, ja negribi, lai tev asakas ieķeŗas kaklā.

Ja tu ieraugi savā zupā matu, vai salātos tārpus, tad nobīdi tos klusu pie malas un nesamaitā citiem ēstgribas.

5. Dzīvoklis.

K ā d a mj ā b ūtd zī v o kl i m?

Ne ikkatrs var dzīvot pats savā namā, vai arī, tagadējā dzīvokļu krīzes laikā, izvēlēties dzīvokli ar visām labierīcībām.

Bieži ir jādzīvo modernās mājās, kuŗas no ārienes izskatās krāšņas un greznas, bet kuŗām sie​nas ir tik plānas, ka katrs kaimiņa dzīvoklī runāts vārds, katrs klavieŗu kauliņa piesitiens atskan līdz tevim; tāpat arī, cik nepatīkami tas nebūtu, jādzīvo ir dzīvokļos, kam apkārtējās augstās mājas laupa gaismu un gaisu, kur pagalmu telpas ir šauras un netīras, kur gulstas virsū tuvumā esošo fabriku kvēpi un tvaiki, kā arī mājās, kuŗās nav laba dzeŗamā ūdeņa.

Ja tev ir iespējams dzīvokli izvēlēties, izvairies no visām šīm neērtībām, kā arī raugies, lai tavs dzīvoklis atrastos pēc iespējas savrūp no citiem dzīvokļiem.

Dzīvoklis nedrīkst būt mitrs, caurvēja pilns un tumšs, tam jābūt sausam, augstam un gaišam, pēc iespējas saules pusē, viegli vēdināmam, ar visām labierīcībām.

Kāi ekār totdzī vokl i ?

Pat visvienkāršākais dzīvoklis atstāj patīkamu iespaidu, ja ja viņā valda priekšzīmīga tīrība un kārtība. Sākot no trepēm un kāju slaukāmā pie durvīm viss lai mirdz no spodrības. Katrai lietai ierādi savu noteiktu vietu. Arī visvienkāršākais dzīvoklis var būt smalks, bet visgreznākais - bezgaršīgs un netīkams.

Nav labi, ja dzīvoklis ir pārāk liels vai pārāk mazs, pirmā gadījumā tas bieži izskatīsies neomulīgs, bet otrā - cietīs veselība un labsajūta. Par daudz mazs dzīvoklis arī grūti uzturāms kārtīgs.

Ko tu izdod priekš dzīvokļa, tas tev nesīs bagātus augļus. Neizdod naudas par izpriecām ārpus mājas, bet ierīko savu dzīvokli tā, ka tev ir patīkami viņā kavēties.

Lielais dzīvokļu trūkums, kāds pēdējos gados valda lielpilsētās, bieži spiež ierīkoties uz to vis​šaurāko un praktiskāko, patīkamo savienojot ar derīgo.

Ja tu esi pietiekoši bagāts, iegādājies stila mēbeles saskaņā ar savu gaumi un modes prasībām, bet raugies uz to, lai stils ir ieturēts ne tikai galvenās mēbelēs, bet arī vismazākos sīkumos. Ne tikai galdiem,

rakstāmgaldam un bufetei, bet arī galdautiem un rakstāmlietām, un traukiem jābūt stilā ieturētiem. Ja tu stila nevari izvest pilnīgi, tad labāk neiesāc nemaz.

Pēdējā laikā vairs nedomā, ka atsevišķās istabās, vai pat visā dzīvoklī, mēbelēm jābūt vienā stilā, vai, tā sakot, pēc vienas šablonas. Sevišķi ļaudis ar izkoptu gaumi, kā, piemēram, mākslinieki, labprāt brīvi izvēlas istabu iekārtas pat no dažādu laikmetu un stilu mēbelēm, ievērojot vienīgi daiļuma prasības un krāsu saskaņu.

Iekārto labāk visu vienlīdz vienkārši, nekā turi dažus atsevišķus greznības priekšmetus, kuŗi nelietoti stāv starp nodeldētām pārējām mēbelēm.

C i kl i e l a mj ā b ūtd zī v o kl i m?

Tas atkarājas no taviem līdzekļiem un no tavas ģimenes lieluma. Ar labo toni tam maz sakara, arī vismazākais dzīvoklis var pildīt smalkās gaumes prasības.

Dzīvojamā istaba un guļamistaba pa lielākai daļai ir katra dzīvokļa pamats. Bet bieži dzīvoklis paplašinājas līdz ar apstākļiem un ģimeni.

Ja tavam dzīvoklim ir daudz telpu, tad katra jāiekārto tā, ka skaidri redzams uzdevums, kādam tā domāta, ja telpu maz, tad iekārtā jāuzsveŗ katras telpas galvenais uzdevums.

Iekārto dzīvokli praktiski, nesašaurini guļamās un dzīvojamās telpas uz varbūt reti lietojamās viesistabas rēķina.

Galvenais turi dzīvokli tīru un kārtīgu.

V i e s i st a b u iekārto labām mēbelēm, moderniem aizkariem, kuŗi sakārtoti pēc jaunākiem paraugiem, skaistām grīdsegām un izšūtām galdsegām. Viesistabā piederas mazi galdiņi ar grezniem ievērojamu darbu izdevumiem, stūŗa skapīši, etažeras ar atsevišķiem mākslas priekšmetiem, puķu galdiņi ar skaistām puķēm un lapu augiem, sevišķi ar palmām, dažas labas gleznas, kuŗas naglu vietā tagad bieži parasts uzkārt auklās, kas pie griestiem izstieptas gar sienu; protams, šai telpā nedrīkst trūkt tā saucamās garnitūras, zofaja ar pieskanīgiem sēdekļiem un krēsliņiem, kas apvilkti ar zīdu, modes samtu vai plīšu.

Lielo zofaju vietā tagad bieži ņem mazus stūŗa dīvāniņus.

Vispār greznu iekārtu varēs sev atļauties tikai tas, kam ir līdzekļi. Bet ar labu gaumi arī ar maz līdzekļiem daudz kas ir panākams. Parasti skatās tā, ka tapētes ir smalkākas nekā krāsotas sienas, bet arī te viss atkarājas no gaumes; bezgaršīgas tapētes nevarēs sacensties ar sienām, kuŗas izkrāsotas pēc mākslinieciskiem paraugiem, spodra krāsota grīda izskatīsies labāk, nekā nolaidīgi tu​rēts parkets.

Neturi savās telpās nekādu bezgaršīgu greznuma lietiņu, uz kuŗām tikai sakrājas putekļi.

Iekārto viesistabu labāk vienkāršāk, nekā ietin dārgus kroņa luktuŗus pārklājos, bet samta un damasta mēbelēm uzvelc audekla maisus, vai apsedz ar visādām sedziņām un pārklājiem.

Neaizmirsti, ka viesistaba katru dienu jāvēdina, jo ievest viesi istabā, kuŗā ir sasmacis, saspiests gaiss, ir pārkāpums pret pieklājību. Mūsu laikos labāk pacieš caurvēju, nekā sasmakušu gaisu.

M ā j a s t ē v a i s t a b u iekārto ar tīkamu vienkāršību, bez kādām liekām, sievišķīgām greznuma lietiņām.

Izvēlies tumšu koku, zofāju un krēslus ar ādu vai tūku pārvilktus, smagus galdus, lielus grāmatu plauktus, tumšas grīdsegas un priekškarus, uz kuŗiem tabakas dūmi neatstāj redzamas pēdas. Pie ērta, plata rakstāmgalda ar daudz atvilktnēm paklāj mīkstu ādu, darba lampu aizsedz ar gaismas aizsargu. Noliec kādu ērtu sēdekli, vai kušeti. Pie sienām novieto atmiņas no studiju lai​kiem.

Vispār šai istabā, skatoties pēc viņas īpašnieka rakstura, jānovieto vai nu vairāk grāmatu un mākslas priekšmetu, vai medību un sporta piederumu un ieroču.

Kā dāma, tu savā g u ļ a m i s t a b ā neviena sveša nevari vest, izņemot ārstu, ja tu esi slima. Tādā gadījumā tev še atļauts pieņemt arī savus draugus un pazīstamus, kuŗi nāk tevi apmeklēt. Tomēr tavai guļamistabai vienmēr jābūt priekšzīmīgi spodrai, lai tev nekādā gadījumā nav jābai​dās no svešām acīm.

Guļamistabai un ēdamistabai vajag saules un gaisa. Jo tās augstākas, jo vairāk svabadības plau​šām.

Guļamistabu ieturi gaišās, priecīgās krāsās, gultām jābūt platām, bet ne augstām. Mazgājamiem galdiem ņem lielas mazgājamās bļodas un ūdeņa krūzes. Uz tualetes galdiņa bagātīgi saliec tualetes piederumus. Sevišķa tualetes spoguļa vietu labi izpilda drānu skapja durvīs ielaists spogulis. Ēdamistaba jāiekārto vienkārši. Vidū smags galds, vislabāk izvelkams galds, kuŗu ar ieliekamām platēm var pēc patikšanas palielināt, krēsli ar pusaugstām atzveltnēm, lai galdu viegli varētu uzklāt, bufete ar visiem iekārtojumiem, skaistiem traukiem u. t. t. Dažas gleznas ar medību skatiem, jautrām sadzīves ainām, daži skaisti trauki, skaista griestu lampa, tas rada ēdamistabā patīkamu un mierīgu sajūtu.

Uztraucošas kaŗa un kauju ainas še nepiederas.

Ir patīkami, ja ēdamistaba līdz pusei apšūta ar koku, uz apšuvuma zimzes tad labi piederas kristala vai citi kādi trauki.

B ē r n i s t a b a jāiekārto priecīgi un gaiši, pirmie bērnības iespaidi ir vispaliekošāki.

Neciet bērnistabā nekā, kas bērnam kaut kādā ziņā var kaitēt. Gludas grīdas, galdi ar asiem stū-ŗiem, viegli apgāžamas mēbeles neder bērnistabā, tāpat segas, kuŗās bērnam viegli sapinas kājas. Bērnistabā vislabāk lietot karamās lampas.

Savas pieaugošās meitas istabu iekārto bez lieka greznuma. Tai jābūt vienkāršai, spodrai un piemīlīgai.

Logu priekškari, tualetes un mazgājamā galdiņa aizkari no gaišas, mazgājamas drānas, viegli puķota kretona, vai muselina, kāds putniņš, šujamais galdiņš ar darba groziņu, labi koptas puķes, plauktiņš ar izmeklētiem dzejas darbiem, mazas piemiņas un ģīmetnes visvienkāršāko istabu var pārvērst tīkamā jaunas meitenes mītnē.

Viesu istabai nesalasi mēbeles, kuŗas neder vairs citās telpās, bet ierīko to patīkami, noliec viņā labas rakstāmās lietas, pāŗa skaistu grāmatu un ērtu kušeti.

Kalpotājiem ierādi veselīgas telpas, kuŗās netrūkst gaisa un gaismas.

Priekšistabā noliec drēbju pakaramos ar širmju ieliekamo un spoguli. Izklāj grīdsegas un kāju slaukamos. Ar to tava dzīvokļa iekārta vispārējos vilcienos būs nobeigta. Iekārto savu dzīvokli tā, ka tu savā dzīvoklī jūties labi.

Ievēro: Nevis viesistaba, bet bērnu istaba un guļamistaba rāda, vai tu mīli kārtību.

Labāk tikai vienu bildi, vienu vērtīgu figūru, vienu māksliniecisku vāzi, pie kuŗām mūsu acis ik dienas pakavējas ar patikšanu, nekā daudz nevērtīgu lietu.

Akvariji, putnu būri, puķu galdi tikai tad rotā dzīvokli, ja tie ir priekšzīmīgi spodri un labi kopti, bet tas prasa laiku, pūles un - naudu.

Labāk iztiec bez rāmja, nekā liec bildi bezgaršīgā rāmī.

Neizvēlies nekādus pārmodernus mākslas amatniecības ražojumus, tie visdrīzāk iziet no mo​des.

Ja tu izdod vairāk nekā piekto daļu no saviem ienākumiem par savu dzīvokli, tad tu izdod par daudz.

6. Par pīpēšanu.

Kadpīpēt?

Ja tu esi sieviete, tad nepīpē nemaz.

Bet pīpē taču tik daudz dāmu un taisni tādas, kuŗas pieder pie labākās sabiedrības?

Varbūt tās tikai grib piederēt pie labākās sabiedrības. Ja arī atsevišķas personas sev to atļaujas un sabiedrība to cieš, tomēr smalkais tonis labi audzinātai jaunai meitenei un tāpat dāmai aizliedz pīpēt, vai,

labāk sakot, aizliedz pīpēt aiz ieraduma. Pie gadījuma ar graciju izpīpētu papirosu ne​nosodīs.

Ja tu esi vīrietis un pie tam vēl neprecējies, tad tu vari pīpēt cik tu gribi, bet tikai tā, ka tu citus ar savu pīpēšanu neapgrūtini.

Izpūst veselus dūmu mākoņus citu klātbūtnē nav atļauts. Savā istabā tu vari kūpināt cik patīk, ja tikai tev nav bail, ka tavi viesību uzvalki un visas tavas drānas neodīs pēc dūmiem un tu pats savas plaušas samaitāsi ar nikotīnu.

Ja pie tevis ienāk viesis, kad tu patlaban pīpē, tev tūliņ pīpe vai cigārs jāliek nost. Pīpē tikai tad, ja viesis uz tavu uzaicinājumu arī jau aizpīpējis cigāru vai papirosu.

Ja tev kā viesim kādas dāmas sabiedrībā piedāvā cigāru vai papirosu, pieņem to tikai tad, ja arī vēl citi kungi pīpē.

Neuzaicināts viesībās pēc ēšanas nepīpē, tikai viesnīcā tas ir atļauts. Parasti kungi pavada dāmas no galda atpakaļ uz viesistabu un paši iet uz pīpējamo istabu vai uz mājas tēva istabu, lai tur izpīpētu savu cigāru vai papirosu.

Uz ielas tev ir atļauts pīpēt, tāpat sabiedriskās pastaigāšanās vietās.

Ja tev kāds pretimnācējs lūdz uguni, tad neturi sērkociņu tieši cigāram pretim, bet drusku zem tā, lai cigārs nepievelk sērkociņa galvas piegaršu. Tev jāpasniedz sērkociņš tā, ka otrs var to vēl saņemt, neapdedzinādams pirkstus.

Nav smalki nokost cigāram smaili ar zobiem, bet ir atļauts to nokniebt ar pirkstiem.

Sveicinot tu izņem cigāru vai papirosu no mutes un turi to vienu pašu, vai kopā ar spieķi kreisā rokā.

Dāmu sveicināt ar cigāru vai papirosu zobos ir apvainojums priekš viņas. To tu pats sapratīsi, ka tu nedrīksti pīpēt, ja tavs priekšnieks, vai kāda dāma uz ielas ar tevi ru​nā.

K u r n e d r ī k s t p ī p ē t ? Teātrī, dejas zālē, koncerta zālē, baznīcā un kapsētā tu nedrīksti pīpēt.

Ieejot svešā dzīvoklī, noliec cigāru. Pirms tu apmeklē kādu dāmu, nepīpē. Ja tu stipri pīpē, tad pirms šāda apciemojuma izskalo muti ar smaržīgu ūdeni.

Slēgtos ratos nepīpē, ja tu brauc kopā ar dāmu, vaļējos tikai tad, ja dāma to atļauj. Bet uzmanies, ka vējš nesviež viņai dūmus sejā un ka degoši pelni nebirst viņai uz drānām.

Labāk dāmas sabiedrībā vispār atturēties no pīpēšanas. Lūgt atļauju pīpēt patiesībā ir tukša formalitāte, jo nebūs daudz tādu dāmu, kam netrūks drosmes liegt atļauju, ja arī tām pīpēšana ir diezcik nepatīkama. Bet galvenais ir nepīpēt tur, kur ir bērni.

Ievēro: Kad tu smēķē, nesvaidi papirosu galus un sērkociņus pa visām malām, bet liec tos pelnu trau​kā.

Pielūko, ka no degoša papirosa gala, kuŗu tu nevīžīgi esi nometis, neizceļas ugunsgrēks, kā tas jau dažreiz ir noticis. Dejodams neturi papirosu zobos un neliec to aiz auss, lai tevi netur par pašpuiku.

Cigārs bieži ir labāks piekukuļošanas līdzeklis nekā nauda.

Ja tu gribi savam vīram patikt, tad atļauj viņam mājās pīpēt, kur un cik viņam patīk.

7. Par runāšanu.

Kāj ār unā?

Runā labskanīgā, patīkamā balsī, un, ja tev tas no dabas nav dots, tad mēģini šo prasmi piesavi​nāties.

Neatlaidīgi un uzmanīgi vingrinādamies, tu vari to sasniegt, arī neņemot oļus mutē un nemēģinot jūru pārkliegt, kā Demostens to darīja. Runā mierīgi, labāk drusku lēnāk, nekā par ātru, tikai sargies vārdus pārāk stiept. Runā skaidri, bet neapstājies pēc katra vārda, runā skaļi, bet nekliedz un neķērc. Runā dabīgi

un vienkārši, sargies no teatrāliskuma un pārspīlējumiem. Nemētājies ar rokām un nevaiksties, bet skaties atklāti sejā tam, ar kuŗu tu runā. Nenorij gala zilbju, bet arī pārāk neuzsver tās.

Lūko savu balsi padarīt lokanu, un neaizmirsti, ka jau no balss skaņas var noteikt cilvēka raksturu un jūtas.

Nokāj āi zsar gāsr unāj ot?

Nesaki katra vārda galā: "Bez šaubām"- "vai nē?" - "šausmīgi" - "ko jūs sakiet" - "es jums saku" "saprotiet" - "zin."

Sargies atkārtot vārdus un izteicienus. Starp saviem pazīstamiem tu droši vien atcerēsies kādu, kas ar to ir palicis smieklīgs.

"Kains un Ābels savā ziņā bij brāļi," teica kāds vēstures skolotājs, kuŗš neviena teikuma nevarēja sastādīt bez "savā ziņā".

Nelieto svešvārdus. Vislabākā ir tīra rakstu valoda.

Runā pareizi. Neesi valodā nolaidīgs, nerunā pusteikumos, nepareizām galotnēm un locīju​miem.

Ja mēdz teikt: "Raksti tā, kā tu runā," tad ar tādu pat tiesību var teikt: "Runā tā, kā tu raksti."

Nepielaižami ir izteicieni, kuŗus pēc pašpuiku piemēra ar sevišķu prieku sev atļaujas mūsu skolas jaunatne, kā piemēram: forši, šļūc pa diegu, mož' ka, nāvīga tantiņa, kostēt u. t. t. No tādiem izteicieniem mudž mūsu jaunekļu sarunas, kuŗiem vajadzētu uzskatīt par godu runāt visdaiļākā latviešu valodā, mācoties no mūsu rakstniecības labākiem paraugiem. Tāpat jāsargās no izteicieniem: briesmīgi priecāties, šausmīgi gaŗlaikoties, nāvīgi noskaisties.

Ja no vienas puses nav atļauts bojāt valodu ar tamlīdzīgiem vārdiem kā augšminētie, tad no otras puses ir izzudusi lielā manierība sarunu valodā, kad pat tādus vārdus kā : kāja, krekls, svīst, sagremot, uzskatīja par nepieklājīgiem.

Par kor unātsabi edr ī bā?

Runā par lietām, kuŗām ir vispārēja interese. Runā par dienas notikumiem, jaunākām parādībām rakstniecībā, par svētkiem, izpriecām, mākslas izstādēm un mākslu, cik daudz tu no tā saproti, par teātri, jaunākās lugas izrādi, viņas sacerētāju un tēlojošajiem māksliniekiem, bet ne par viņu personībām un intimām attiecībām. Runā par saviem ceļojumiem, par zemēm, kuŗas tu esi redzējis, higiēniskiem un humānitāriem centieniem u. t. t. Nekavējies par daudz ilgi pie vienas lietas.

Mēģini, kur tu to vari, mazas laipnības iepīt sarunā. Neatstāj neizmantotu nevienu komplimentu, kuŗu tu vari pateikt. Cik pretīgu iespaidu atstāj pārspīlēti glaimi, tik tīkams ir viens, otrs ar nodomu iepīts laipns vārds.

Runā par to, kas citiem ir tīkams, tad visi būs apmierināti ar tevi un paši ar sevi.

Koner unāt?

Ja tu esi dāmu sabiedrībā, tad izsargies no visa, kas var aizskart smalkjūtību. Ja tu par kādu lietu neesi drošs, tad labāk nepiemini to. Ir lietas, kuŗas kungiem liekas tīri nevainīgas, bet tomēr dāmām ir nepatīkamas.

Runā interesanti, bet neturi nekādus zinātniskus priekšlasījumus. Nerunā par savu speciālitāti ar ļaudīm, kuŗi no tās nekā nesaprot. Ar to tu visus tikai gaŗlaikosi. Zinātniskus jautājumus var pārrunāt tikai šaurākā lietpratēju pulciņā, bet ne lielākā sabiedrībā.

No polītiskām un reliģiskām sarunām pēc iespējas izvairies. Tas tikai uzytrauc un rada naidīgas sajūtas, un līdz ar to katrai patīkamai sarunai ir gals. Bieži tādas sarunas atklāj tikai domu starpības, kas

varbūt padara par taviem pretiniekiem taisni tās personas, kuŗu labvēlība tev ir no svara.

Nerunā par savām veikala lietām.

Kungi lai nerunā tikai par saviem medību piedzīvojumiem, par suņiem un zirgiem, dāmas par kalpotājiem, saimniecību un saviem bērniem.

Nestāsti nekādus gaŗus stāstus, lai citi aiz gaŗlaicības nesāk žāvāties un neatkārto lietas, par ku-ŗām tu jau reiz sei stāstījis. Neiepin visur anekdotes, savišķi tādas, kuŗas ir jau pazīstamas. Uz mūžīgu anekdošu pļāpas visi skatās kā uz biedekļa.

Tavas anekdotes nekad nedrīkst pārkāpt pieklājības robežas.

Nerunā par daudz pats par sevi, bet labāk lūko novirzīt sarunu uz citiem klātesošiem. Izvairies no visa, kas kaut kādi var aizskārt klātesošās personas. Nekritizē klātesošos, kuŗus tu nepazīsti. Kā pamācība lai noder sekošā mazā anekdote: Kādā labākā sabiedrībā satiekas divi paziņas, kas gadiem viens otra nav redzējuši. A. nievājoši izsakās par dāmām: "Nu vai tu esi redzējis tādu apiņu maiksti kā to tur? Diezin kas tā tāda ir?" "Tā ir mana māsa," B. atbild.

Nekad nerunā ļauni par klātesošiem un nenodarbojies ar tenku iznēsāšanu.

Vislielākā nekrietnība ir lielīties ar kādas dāmas labvēlību. Katra džentelmeņa pienākums ir aizrādīt tādam tipam, ka viņa izturēšanās ir nepieklājīga. Pa lielākai daļai visas tādas tenkas ir samelotas. Ja kāda sieviete tevi ir mīlējusi, ar tevi satikusies, vai tevi skūpstījusi, tad esi laimīgs, ka tev ir tik skaistas atmiņas. Nekas pasaulē nedrīkst pavedināt tevi par to runāt, lai tu nesagādātu nepatikšanas sievietei, kas tevi darījusi laimīgu.

Tā ir labākās sabiedrības pazīme, ka viņa necieš nekādas tenkas un baumas. Katra izvaicāšana un nodarbošanās ar citu lietām ir pret smalko toni.

Nerunā par lietām, kas citos var modināt sāpīgas atmiņas.

Nestāsti nekādus slimības stāstus, ne sava paša, ne citu. Nerunā daudz par ēšanu un dzeršanu.

Nelūgts nedod nevienam padoma.

Māksla sarunāties ir pirmā kārtā māksla runāt par to, ko saprot un par ko interesējas sabiedrība, kuŗā tu atrodies.

Kāj āj autāunj āatbi l d?

Ja tu neesi kā sapratis, tad nekad neprasi tikai "kā?" vai "kas?" vai pat tikai jautājoši "hm?"

Vispirms centies labi uzmanīties, lai tu pēc iespējas varētu izvairīties no jautājumiem, apmierinies, ja tu arī dažu ko neesi sapratis un neapgrūtini ar pastāvīgiem jautājumiem. Ja tomēr tev jājautā, tad laipni prasi: "Kā jūs domājat, mans kungs?" vai: "Lūdzu, kā jūs teicāt, cienījamā jaun​kundze?"

Nekad neatbildi tikai ar jā un nē vien, bet vienmēr lieto arī uzrunu: "Ja, tēvs," "nē, mīļais krusttēv," vai papildini "ja" un "nē" ar kādu otru vārdu "par nožēlošanu, nē," "par laimi, ja."

Kādam teikt: "Tas nav taisnība," būtu liela nelaipnība. "Es domāju" - vai "man liekas," vai "pēc maniem ieskatiem tas ir tā un tā," tas ir vienīgais, kas tev tādos gadījumos ir atļauts.

Vispār katra nepiekrišana ir jāietērpj vispieklājīgākos vārdos.

Kadner unāt?

Katrā gadījumā, kad klusu ciest ir pieklājīgāk un derīgāk: "Ko visa runas māksla palīdz mums, ja klusēt vēl mēs neprotam!"

Kad tu runā ar augstākstāvošu vai vecāku personu vai dāmu, tad nepārtrauc viņu, nekrīt viņai valodā un nerunā reizē ar viņu, bet gaidi pieklājīgi un pacietīgi, kamēr tā beidz.

Ar uzmanīgu un vērīgu seju noklausīties kaut ko, kas tevi nepavisam neinteresē, nav viegli, bet bieži

tu ar to vari iegūt lielāku labvēlību nekā ar visizveicīgāko izrunāšanos. Ja tu pratīsi uzmanīgi klausīties un ar vērīgām piezīmēm pamudināt uz tāļākstāstīšanu, tu drīzāk izpelnīsies veikla sabiedrības cilvēka slavu, nekā ar visspīdošāko runu.

Ja tu nevari piekrist un negribi pretīm runāt, tad ciet klusu. "Vislielākā daiļrunība ir māksla klusēt."

Ciet klusu, ja runā par lietām, kuŗas tu nesaproti. "Runāt ir sudrabs, klusu ciest zelts," māca sakāms vārds.

"Ja tu nerunāsi, ļaudis domās, ka tu esi muļķe," kāda māte teica savai meitai. "Cik gan liela muļķe es tad viņiem nelikšos, ja runāšu," atbildēja meita, kuŗa pazina pati sevi. Ciet klusu, ja runā par citu vājībām.

Ciet klusu, ja citi tevi grib iztaujāt. Ziņkārība un tenkošanas kāre bieži tērpjas draudzības un līdzjūtības maskā, mācies tās vienu no otras izšķirt. Kas savus apstākļus visiem atklāj, to nekad neciena.

Nerunā, pasaule ir ļauna, Izviļ tev visu, Iztaujā visu, Izdabūn visu, Tas viņas nolūks. Nerunā daudz!

Ciet klusu, ja tev ir uzticēts kāds noslēpums. Ciet klusu, ja tev ir dusmas. Ciet klusu, ja tu redzi, ka citi grib runāt. Ja tu arī nezin cik spīdoši prastu ierunāt, tu nedrīksti sarunu vadīt viens pats. Katrs vislabāk grib runāt pats, neliedz viņam šo prieku.

Va i v a r a tļ a uti e s zo b ga l ī b a s unhumo r u?

Humors un zobgalības ir teicamas īpašības, ar kuŗām tu lielā mērā vari iegūt labvēlību. Bet ir cilvēki, kuŗiem trūkst jeb kādas saprašanas priekš zobgalībām un humora, kuŗi visu ņem tikai burtiski un katrā jokā ierauga apvainojumu priekš sevis, ar tādiem cilvēkiem esi uzmanīgs savos izteicienos.

Ar saviem priekšniekiem vai citādi augstāk stāvošiām personām, vai tev maz pazīstamiem cil​vēkiem nekad neesi zobgalīgs.

Jo dzirkstošākas ir tavas zobgalības, jo tās ir bīstamākas. No pārsteidzīgas zobgalības ceļas vis​lielākais naids. Nekas cilvēkus tā nesarūgtina kā tas, ja viņus padara smieklīgus.

Neaizmirsti nekad, ka "prāts ir mūsu priekšturamās bruņas, bet asprātība tikai bruņucepures spalvu pušķis".

No cilvēka, kuŗš nevalda pār savām zobgalībām, drīzāk bīstas nekā to ciena. Humors savienots ar mēra sajūtu dara tevi tīkamu katram cilvēkam.

Ievēro: Necitē par daudz. Pat skaistākā dzeja top banala, ja to pastāvīgi atkārto.

Ja tev jāsaka kāda nepatīkama patiesība, tad vismaz ietērp to tīkamos vārdos. *

La Rošfuko saka: "Mēs bieži piedodam tiem, kuŗi mūs gaŗlaiko, bet mēs nevaram piedot tiem, kuŗus mēs gaŗlaikojam." *

Nesmejies pats par savām zobgalībām. Nesmejies par nepiederīgiem izteicieniem. Nesmejies, kad citi visi ir nopietni. Nesmejies aiz ļaunprātības. Nesmejies pastāvīgi. "Tikai muļķi pastāvīgi smejas". *

Nekad neprasi dāmai, cik tai gadu un kungam, kad tas sāks saņemt penziju.

II. SABIEDRĪBĀ.

1. Par sveicināšanu.

Kāsvei ci navi esi stabā?

Kā kungs sveicini citus sev līdzīgus kungus galvu palokot, augstākstāvošiem kungiem vai dāmām palokies ar ķermeņa augšdaļu, dziļāk vai atturīgāk, skatoties pēc tā, cik daudz laipnības tu gribi parādīt.

Palokoties neuzmet kūkumu, bet turi ķermeni taisni un papēžus kopā.

Nav viegli palocīties svabadi un brīvi, ne kokaini neveikli un stūraini, vislabāk tu to panāksi uzcītīgi vingrinādamies. Jauna meitene sveicinot paloka celi, taisa tā saukto "kniksi".

Palocīšanās, kuŗu prasa no jaunas dāmas, ir bez šaubām vēl grūtāka. Te darbojas līdzi ne tikai galva un ķermeņa augšdaļa, bet viss ķermenis. Pareizu palocīšanos aprakstīt uz papīra ir ļoti grūti, tā tev jāiemācās dejas stundā, vai jānoskatās no citiem. Vecāka dāma sveicina palokot galvu.

Daiļā sveicienā sieviete pilnā mērā var parādīt savu piemīlību. Tam, kā tu sveicini, ir liela nozīme.

Kāl ai svei ci nuuzi el as?

Uz ielas kungs parasti sveicina cepuri paceldams.

Cepuri cel vienmēr ar to roku, kuŗa no sveicinamās personas ir atstatāk; tā kā tev, ja vien tas ir iespējams, ceļš jāgriež pa labi, tad tas pa lielākai daļai arī notiks ar labo roku. Nenorauj cepuri spēji, bet nedari to arī pārāk gausi.

Uz sveicienu cepuri noņemot jāatbild ar sveicienu cepuri noņemot. Ja tavs kurpnieks vai skroderis noņem cepuri tavā priekšā, tad arī tev jāsveicina tas cepuri noņemot.

"Pirmais, priekš kā es ik dienas noņemu cepuri, ir mans durvju sargs," princis Taleirans mēdza teikt.

Ja tu kādam labi pazīstamam ej gaŗām, pacel viegli cepuri, pamādams pie tam arī vēl ar galvu vai ar roku.

Dāma tev jāsveicina tik daudz reizes dienā, cik reizes tu viņu sastop. Ja tavs draugs sveicina kādu, tad arī tev jāsveicina līdzi. Ja tev pie labās rokas ir dāma, tad sveicini ar kreiso roku.

Ja tavs draugs uzrunā pazīstamus tevi priekšā nestādīdams, tad tu apstājies sāņus un kad tavs draugs iet tālāk, atvadies viegli palocīdamies.

Ja tev jāsveicina ejot kopā ar citiem, tad pārtrauc sarunu un pagriez seju pret to, ko tu sveicini.

Kungs sveicina vienmēr, kad sveicina viņa pavadone, dāma - tikai tad, ja pavadonis sveicina dāmu.

Izvairīties no sveiciena, kādu negrib redzēt, ir vienmēr nedroši, jo tas reti kad paliek nepama​nīts.

Pēc mūsu parašām dāma nesveicina pirmā, bet gaida, lai kungs sveicina. Kā dāma tu nedrīksti aizmirst, ka tev uz tā, no kuŗa tu sagaidi sveicienu, arī jāskatās. Ja tu nogriez acis, vai nolaid tās uz zemi, tad tu sveicienu padari neiespējamu, vai nenozīmīgu. Jaunām meitenēm tomēr piederas pirmām sveicināt vecākus kungus, vai personas, kuŗas pelna sevišķu cienību, kā piemēram ga​rīdzniekus un skolotājus.

Vienīgi Amērikā ir vispār pieņemts, ka dāma galvu palokot atļauj kungam sevi sveicināt, kas izskatās tā, it kā tā sveicinātu pirmā.

Ievērojamus māksliniekus un zinātniekus, visā pilsētā pazīstamas, augsti stāvošas personas tu vari sveicināt, ja tu arī neesi personīgi pazīstams.

Lēni jājot jāsveicina galvu palokot, ātri jājot, pātagu nolaižot; uz divriteņa - galvu palokot.

Au​tomobilī sēžot var nesveicināt.

Nesveicini šodien uzmanīgi, rīt nevērīgi. Pazīšanos sasveicinoties tu nedrīksti piepeši pārtraukt.

Liegt ierastu sveicienu ir apvainojums.

Dāma būdama, nestāvi pie loga sveicienus gaidīdama. Ja tu kā kungs ej gaŗām namam, kuŗā dzīvo tavi pazīstamie, tad uzmet ātru skatu un ja kāds ir pie loga, sveicini cepuri paceļot.

Kāskūpstī tr oku?

Roku skūpstīt precētām vai vecākām dāmām nav visur vienādā mērā parasts. Dažās zemēs šis ieradums plaši izplatīts, citās mazāk, tomēr nekad to nedara uz ielas, bet tikai slēgtās telpās, izņemot, ja dāmu sagaidot pie ratiem, vai no vilciena izkāpjam.

Bet arī tur, kur ieradums neprasa rokas skūpstu, tas dāmām nekādā ziņā nebūs nepatīkams.

Protams, tu tikai tad vari dāmai skūpstīt roku, ja viņa vispār tev roku sniedz.

Tu tuvojies dāmai, saņem sniegto roku un, viegli pār to noliecies, pieskaries tai ar aizvērtām lūpām, pēc tam, tikpat uzmanīgi, nolaid to. Skūpstu nekad nedrīkst dzirdēt.

Roku raut uz augšu sev pie lūpām ir neglīts žests, kuŗu nedrīkst sev atļauties. Daudzi kungi tikai izliekas roku skūpstam, patiesībā viņi tikai noliecas pār sniegto roku. Sevišķi labvēlību tu ar to neiegūsi. Šādu nevērīgu rokas skūpstu daža dāma ne labprāt piedos. Bieži jaunas meitenes skūpsta arī precētām vecākām dāmām roku. Mest rokas skūpstu ir atļauts ļoti tuvas pazīšanās gadījumā.

Kāsni egtr oku?

Rokas spiediens vīru starpā ir jauks ieradums, kuŗš dažās zemēs tomēr nav tik vispārējs kā pie mums.

Vecākai un augstāk stāvošai personai piekrīt pirmai sniegt roku, jaunākai jāgaida, kamēr tai roku sniegs.

Ar dāmu sasveicinoties tev jāgaida, lai tev sniedz roku. Dāma arī pirmā atņem roku atpakaļ. Tu nedrīksti dāmai roku kratīt, tu drīksti to tikai viegli saņemt, arī pārāk ilgi tu nedrīksti viņas roku paturēt savā.

Dāmai spiest roku ir tuvas pazīšanās zīme, to tu tikai tad drīksti atļauties, ja esi pārliecināts, ka tas neradīs nepatikšanu.

Ja tev sniedz roku, to neredzēt ir liels apvainojums, ja arī tu diezin cik veikli lietu prastu nostādīt tā, it kā tu tiešām sniegto roku nebūtu redzējis.

Skūpstssasvei ci noti es ir atļauts tikai starp ļoti tuviem cilvēkiem. Vecāki un bērni, vīrs un sieva, līgava un līgavainis sasveicinās ar skūpstu. Cik patīkamas arī nebūtu mīļas attiecības starp tuviniekiem, tomēr atklātībā pārmērīga skūpstīšanās, kuŗu varētu apzīmēt par "laizīšanos", nekad nav pielaižama, šai ziņā bieži grēko jaunas meitenes ar savām draudzenēm sasveicinoties.

Atklāti izrādīts pārāk liels maigums vienmēr atstāj nepatīkamu iespaidu.

Aiz higiēniskiem iemesliem daudzi vispār neatzīst skūpstīšanos. Labāk neskūpsti uz mutes, bet tikai uz vaiga.

K a d j ā s v e i c i n a s v e š i c i lvē k i ?

Viesnīcā vai kafejnīcā, kad tu ieņem vietu pie galda, kuŗš jau ir aizņemts, sveicini savus galda biedrus pa labi un pa kreisi.

Arī teātrī un koncertā dažās vietās ir pieņemts ar vieglu galvas mājienu sveicināt savus kaimi​ņus.

Ja tu parādi, vai saņem kāda pakalpojumu, tad sveicini pie tam.

Ja tu izdari kādu neuzmanību, piemēram uzgrūdies kādam, tad nesaki tikai "piedodiet", bet pacel arī cepuri pie tam. Peldvietās sveicini peldu viesus, ar kuŗiem tev iznāk pastāvīgi sastapties. Francijā ir pieņemts sasveicināties sastopoties uz trepēm. Arī izbraukumā var sasveicināties nejauši ar citiem sastopoties. Ja tevi sveicina aiz pārskatīšanās, tad atņem sveicienu, bet tikai viegli un atturīgi.

Ievēro: Labāk sveicini divreiz par daudz, nekā vienreiz par maz. * Domā labāk, ka tavs sveiciens nav saņemts īsredzības vai izklaidības dēļ, nekā nevērības dēļ.

Kungam bieži nākas grūti pazīt ielas uzvalkā dāmu, kuŗu tas reiz redzējis ballē. *

Ja tu ko nes abās rokās, tad nevienam nav tiesības gaidīt, ka tu noņem cepuri. Tā vietā tu vari palocīties. *

Vakara tumsā, pa lielu gabalu, vai stiprā lietū tev nav jāsveicina. *

Ir gadījumi, kad cilvēks negrib, ka viņu redz, nesveicini tādās reizēs.

2. Apciemojumi.

"Mēs nemācamies pazīt cilvēkus, ja viņi nāk pie mums; mums jāiet pie viņiem, lai zinātu, kas viņi ir."

Vizītes.

Tā sauktās vizītes, ārzemēs plaši pazīstamie īsie apciemojumi zināmos sabiedrības pieklājības vai draudzības nolūkos, pie mums vēl maz ieviesušies. Tomēr ir gadījumi, kad arī pie mums šim sadzīves veidam piegriež vērību. Tā piemēram: Ja tu kā jauns ārsts, vai cita kāda aroda priekšstāvis, svešā vietā gribi apmesties uz dzīvi, tad tev vispirms jāapmeklē savi tuvākie kollēgas, kaimiņi un vietējās vadošās personas un jāstādās tiem priekšā.

Ar to tu zināmā mērā nodrošini sev viņu labvēlību.

Ja tevi pārceļ, paaugstina vai tu iestājies jaunā vietā, tev jāapciemo un jāstādās priekšā saviem priekšniekiem.

Ka dažos gadījumos ielūgt uz viesībām var labāk personīgi mājā apmeklējot, tāpat kā ieteicams ir atvainoties personīgi apmeklējot, ja nav bijis iespējams ierasties uz lūgtām viesībām - par to būs minēts nākošā nodaļā. Tāpat turpmāk būs aizrādīts arī, ka līdzcietība izsakāma mājās apmek​lējot.

Ar apmeklējumu tu vari pateikties par kādu labvēlību vai tādu izlūgties.

Ja vēlas nodibināt tuvākus sabiedriskus sakarus ar kādu ģimeni, tad ierodas ar viziti šai ģimenē.

Protams, apmeklējumu izdara tikai tādā gadījumā, ja ir pieņemams, ka tas nebūs nepatīkams. Ja ir notikusi savstarpēja iepazīšanās kādās viesībās, tad jau zināmā mērā ir iespējams paredzēt, kā apmeklējums tiks uzņemts.

Pirmo apciemojumu vienmēr izdara jaunākais kungs, jaunākais laulātais pāris, sociāli zemāk stāvošais, neprecētais pie precētā, atbraucēji, pat ja tie ir vecāki ļaudis, pie vietējiem. Ārzemēs arī vēl daudz citos gadījumos mēdz savus pazīstamos apmeklēt mājās. Tā piemēram: Ja jauneklis pirmo reizi iestājies vietā, tas apciemo savus pazīstamos un draugus, stādīdamies viņiem priekšā kā pastāvīgs cilvēks, kuŗš iesāk pats savu dzīvi.

Ja jauna meitene iestājas sabiedriskā dzīvē, tā mātes pavadībā apciemo pazīstamās ģimenes.

Ja kādu ielūdz kādā namā, kur tas līdz šim vēl nav ticis uzņemts, tas ierodas ar apciemojumu pirms noteiktās viesību dienas un pēc tam vēlreiz.

Ziemas dzīvei sākoties, izdara pazīstamos namos tā sauktos sezonas apciemojumus.

Ja dodas ceļojumā, atvadas no pazīstamiem tos apciemojot; no ceļojuma pārbraucot atjauno

pa​zīšanos, apmeklējot ģimenes, ar kuŗām pirms tam bijusi satiksme.

Apciemojums katrā gadījumā nozīmē uzmanību pret to personu, kuŗu apciemo, un kā tāds tas arī uzskatāms.

Arī par to, kā jāatbild uz apciemojumu citur pastāv noteikti paradumi, kuŗus še minēsim. Uz apciemojumu jāatbild četrpadsmit dienu laikā.

Uz neprecēta kunga apciemojumu atbild tikai mājastēvs. Ja tas ir vecāks kungs, viņš nosūta savu karti.

Dažos gadījumos uz apmeklējumu apmeklējuma vietā var atbildēt ar ielūgumu, pakalpojumu dienesta lietās, labvēlību, ieteikšanu u. t. t.

Lielpilsētās, kur apciemojumi prasa daudz laika, vecākiem kungiem, priekšniekiem u. t. t. pietiek ar to, ka aizsūta savu karti ar kādu kalpotāju vai pa pastu. Ministrs sūta departamenta direktoram, ģenerālis leitnantam savu karti, bet ne otrādi.

Uz apciemojumiem, kuŗi izdarīti tikai ziņu ievākšanas nolūkā, tāpat uz veikalnieciskiem ap​meklējumiem nemēdz atbildēt.

K uŗ ā l a i kā i zd a r ī ta p c i e mo j umus ?

Tas pilnīgi atkarājas no tās personas dzīves ieradumiem, kuŗu tu gribi apmeklēt, kā arī no vietējiem ieradumiem.

Labākās lielpilsētas ģimenēs, kur pusdienas parasts ēst starp 4 un 5 vai vēlāk, labākais apcie​mojuma laiks ir starp pulksten 1 - 3.

Vienkāršākos apstākļos, sevišķi mazākās pilsētās, kur pusdienas laiks sakrīt ar pusdienas ēšanu, ieteicamākais apciemojuma laiks būs starp plkst. 11 -12; bet kā dāma tu vari arī izdarīt apciemojumus no pulksten 5 -7.

Svētkos atturies no apciemojumiem; arī dienas īsi pirms svētkiem neizvēlies apciemojumam, lai mājas māti netraucētu pirmssvētku darbos. Ja tev ir zinamas kādas ģimenes dzimšanas un vārda dienas, tad šinīs dienās nelūgts nesteidzies ar personīgiem apmeklējumiem. Ir ļoti nepatīkami kā nelūgtam viesim ierasties kādā aicinātā sabiedrībā. Tādā gadījumā tu uz sevišķi mīļa lūguma pakavējies brītiņu un tad atvadies. Tas pats ir ar svētdienu pēcpusdienām, arī tad tavs apciemojums var izjaukt kādu nodomātu izpriecu.

Ja tev ar savu apciemojumu nejauši gadās iekļūt kādā priecīgā vai bēdīgā ģimenes notikumā, tad labais tonis prasa, lai tu pēc iespējas ātrāk atvadies.

Neapmeklē nevienu, ja tu zini, ka pie viņa ciemojas radi, ka tas taisās doties ceļojumā vai iesākt kādu darbu.

K ā ģ ē r b t i e s a p m e k l ē j u m u s i z d a r ot ? Izvēlies savam apmeklējumam īsto laiku; izvēlies arī pareizo apģērbu.

Uz audiencēm un citos tamlīdzīgos gadījumos jāierodas frakā. Pie frakas uzvalka pieder cilindrs, balta kakla saite un cimdi.

Pie melniem vizītes svārkiem cilindra vietā var ņemt arī platmali, parasti melnu, bez tam melnu kakla saiti un pusgaišus cimdus.

Pēdejā laikā kungi tikai atsevišķos oficialos gadījumos izdara apmeklējumus vizītsvārkos, vispār parasts ir vienkāršs tumšs uzvalks, vai strīpainas bikses pie melniem īsiem svārkiem. Šis uzvalks pēdējā laikā nācis modē kā vizītuzvalks.

Veļai jābūt nevainojami tīrai un elegantai, vispār jāpiegriež liela vērība savai ārienei.

Nekad nevelk krāsainus apavus pie tumša vai pat melna uzvalka.

Dāma izdara apmeklējumus glītā ielas uzvalkā, kostimā vai mētelī.

Kāpi etei ktsevi ?

Pie dzīvokļa durvīm pienācis, piezvani, protams, ne nevajadzīgi skaļi, bet pat tādā gadījumā, ja durvis ir vaļā.

Kalponei, kuŗa tevi saņem, tu prasi vai mājas kundze, vai arī tas ģimenes loceklis, kuŗu tu gribi apmeklēt, ir runājams, pie tam tu saki savu vārdu un nodod savu karti.

Ja apmeklē kādu kungu amata darīšanās viņa dzīvoklī, tad nodod tikai vienu karti. Ja apmeklējums domāts ģimenei, nodod divas kartes, vienu mājas mātei, otru mājas tēvam, dāma tikai vienu - mājas mātei; jo pieņemts ir skatīties tā, ka dāma pie kunga nekad neiet ar vizīti.

Ja atbilde ir noraidoša, tad atstāj kart; tādā gadījumā tavs apmeklējums jāuzskata par notikušu un tev ir tiesības gaidīt pretapmeklējumu.

Ja atbilde ir piekrītoša - kungs noliek virsdrēbes priekšistabā. Dāma noliek tikai kalošas, bet pati paliek ielas uzvalka, izņemot, ja virsdrānas ir salijušas. Šķidrautu ta atbīda uz augšu, vai nosien to. Nav pieklājīgi runāt caur šķidrautu.

Kādasvi zī tkar tesl i etot?

Kas attiecas uz vizītkaršu krāsu, lielumu un papīra šķirni, tad piemērojies šai ziņā patreizējai modei.

Vispār gluži baltas, ne pārāk mazas kartis, no laba kartona kapardrukā ir visieteicamākās, jau tādēļ vien, ka uz tām bez kādām neērtībām var rakstīt un tās tik ātri nenoveco.

Sevišķi uzkrītošas, neparastas kartis nav smalkas. Kartes vidū nāk vārds. Kungs var savu priekšvārdu apzīmēt arī tikai ar pirmo burtu, dāmai jāliek pilns priekšvārds.

Lielās pilsētās un pie plašas sabiedriskas satiksmes ir praktiski atzīmēt arī adresi, kuŗa tad nāk apakšējā stūrī pa labi. Pie privātiem apciemojumiem tomēr mēdz nodot karti bez adreses.

Agrāk kungi zem vārda atzīmēja arī savu nodarbošanos, piem.: I l m a r s L i e p k a l n s, rakstnieks.

Tagad privātiem apciemojumiem ņem kartis, uz kuŗām ir tikai apmeklētāja vārds, bez adreses un tituļa. Tikai amata vajadzībām lietojamas kartis ar vārdu, tituli, adrsi un telefonu. Tas zīmējas kā uz kungiem, tā uz dāmām, kuŗām ir kāda nodarbošanās.

Agrāk precētas sievietes, norādīdamas uz saviem ģimeniskiem sakariem, mēdza atzīmēt savu agrāko vārdu zem sava sievas vārda, piem.: A n n a K ā r k l u v a l k s, dz. Briedis.

Tagad to dara tikai mākslinieces, kuŗām ir no svara atgādināt savu mākslinieces vārdu. Vīra stāvokli un dienesta pakāpi sieva uz savas kartes nevar atzīmēt. Ārzemēs precētas sievas bieži lieto pilnu vīra vārdu. Tā piemēram kāds Amērikas latvietis, piemērodamies turienes parašām, var adresēt savai māsai vēstuli uz Latviju sekoši: Andrēja Upīša kundzei.

Kopējos apmeklējumos vīrs un sieva var lietot kopējas kartis, tā piem.: J ā n i s P a b ē r z s a r k u n d z i, K ā r l i s L e j i ņ š u n k u n d z e.

Ja nesastop apmeklējamo personu mājās, parasts ir atstāt savu karti ar ielocītu kreiso maliņu. Var atzīmēt arī apciemojuma nolūku dažiem ar zīmuli uzmestiem burtiem, kā to dara franči, piem.: p. pr. c. (franču: pour prendre congé, atvadīties), p. f. (pour féliciter, laimi novēlēt), vai p. c. (pour condoler, izteikt līdzjūtību).

V i e s i s t a b ā ? Ja kalpone iet tev pa priekšu un atveŗ durvis, tad tev nav jāpieklauvē.

Vispirms apsveicineis ar mājas māti, un tikai pēc tam kad tevi uzaicina apsēdies uz tuvākā sē​dekļa.

Dāmai pienākas vieta uz zofāja, pa labi no mājas mātes. Jauna meitene parasti sēž uz krēsla. Nekad neapsēdies tik tāļu, ka sarunai grūti risināties. Parasti kungs, dāmai ienākot, pieceļas.

Ja viesis, kuŗu tu atrod priekšā, vai kuŗš ienāk vēl pēc tevis, nav tev pazīstams, tad priekšā stā​dīšana ir mājas mātes darīšana.

Ja mājas māte vai mājas tēvs sarunā ar viesi šāda vai tāda iemesla dēļ pieceļas, tad jāpieceļas arī viesim, ja arī tas atkārtotos vairāk reižu. Šo parašu sevišķi stingri ievēro zviedru sabiedrībā.

Ci ki l gi pal i kt?

Ja tu kādu apciemo pirmo reizi, tad nepaliec ilgāk par 10, augstākais 15 minūtēm, pēdējā laikā apmierinas pat ar 5 minūtēm; otrreiz apmeklējot vairs tik sīki nav jāskatās uz minūtēm.

Apmeklējumi, kuŗus viesis bez vajadzības velk gaŗumā, ir visiem par mokām.

Ja mājas māte izsaka nožēlošanu, ka tu tik ātri aizej, tas tev jāuzņem tikai kā pieklājība no viņas puses.

Ja tu apmeklē kādu augstākstāvošu, tad nepalaid neievērotu mājienu, ka saruna pārtraukta. Ja sarunā iestājas klusums, izlieto izdevību un atvadies.

Ja tai pašā laikā ierodas vēl kāds cits apmeklētājs, tad paliec vēl dažas minūtes sēdot, lai neizskatās tā, it kā tu no atnācēja vairītos, tomēr aizej ātrāk, nekā vēlāk atnākušais.

Piecēlies, atstāj savu sēdekli tur, kur esi sēdējis, atvadies no mājas mātes un citiem viesiem, pie durvīm vari vēlreiz palocīties pret visiem.

K ā a p me kl ē ts l i mni e kus ?

Tikai tuvus radus un ļoti labus draugus tu vari apmeklēt pa pašas slimības laiku, citādi tev jāgaida atveseļošanās.

Nepaliec ilgi. Slimnieks bieži grib izrādīties stiprāks, nekā tas patiesībā ir.

Bet ja slimība ir no tādām, kas velkas gaŗumā un slimnieks gaŗlaikojas un jūtas nospiests, tad ilgāki apciemojumi būs jo patīkamāki.

Runā ar slimnieku tikai par patīkamām lietām.

Neliec viņam nekad manīt, ka viņa slimība tev liekas bīstama.

Noklausies līdzcietīgi viņa žēlošanos. Lūko viņu izklaidēt ar vieglu sarunu par dienas notikumiem, ar jautriem nostāstiem no kopējo paziņu dzīves. Centies izviļināt slimniekam smaidus, bet nesmīdini viņa.

Netaisi trokšņa un nekusties pārāk strauji.

Nerunā nievājoši par ārstu. Ārstam ierodoties, tūliņ atstāj istabu.

Ievēro: Ciemā iedams ņem līdzi jautru garu, īgnumu un nepatīkamu gara stāvokli atstāj mājā, vai, ja ņem to līdzi, tad tikai tādēļ, lai viesos no tā atsvabinātos. * Runā mazāk par to, kas tev sāp un dara rūpes, vairāk par to, kas tev dara prieku. *

Saki cilvēkiem, kas viņiem patīk, ja to vari taisnībai nekaitēdams. *

Neciemojies ilgi. Ne ikkatrs var stundām nodoties otram. Nenāc par biežu. Indiešu sakāms

vārds māca: "Apmeklē savu draugu reizi mēnesī, un tu būsi viņam tīkams." *

Apdomā, ka ievērojamiem cilvēkiem laiks ir dārgs, neapgrūtini tos ar saviem apmeklējumiem. *

No sejas, ar kādu pazīstamā namā tevi saņem kalpone, tu vari redzēt, vai tevi tur labprāt sagaida vai nē. *

Nelasi svešu vēstuļu adreses uz svešiem galdiem.

Netaisi nepatīkamas piezīmes par ģimeni, kuŗā tu patlaban esi bijis viesis. "Nemet akmeni akā, nu kuŗas tu tikko esi dzēris".

3. Viesu pieņemšana.

"Ir dvēseles laipnība, kuŗa ir mīlestībai rada. Tā ārējās pieklājības formas dara tīkamas."

K ā p i e ņe mtv i e s us ?

Kas ved plašu sabiedrisko dzīvi, tam apmeklējamā laikā vienmēr jārēķinājas ar to, ka ka pie viņa kāds var atnākt.

Viesistabai uz šo laiku vienmēr jābūt sakārtotai un uzvalkam glītam, bet vienkāršam. Nedari nekāda darba, pie kuŗa tu negribi, lai tevi pārsteidz sveši. Ja daudz, tu vari strādāt kādu smalku rokdarbu, kuŗš tev tomēr jānoliek viesim ierodoties, lai tu pret viņu pilnā mērā vari izpildīt laip​nas mājas mātes pienākumus.

Jau pirms tev pieteic apciemojumu, tev kalponei jāpasaka, vai tu apmeklētājus pieņem, vai nē.

Neliec kalponei teikt, ka tevis nav mājā, ja tu tomēr esi mājā. Katram izglītotam cilvēkam pietiks ar pieklājīgo paskaidrojumu: "Lapmeža kundze, vai kungs, par nožēlošanu, patlaban, vai šo priekšpusdienu nevar pieņemt neviena."

Atsaki apmeklētājiem tikai tad, ja tev ir svarīgs iemesls, jo katrs, protams, labāk vēlas, lai to pieņem, nekā atraida.

Ja kādam apmeklētājam jau atteikts, tad tūliņ pēc tam, protams, nevar pieņemt nākošo. Kalponei jāsaņem apmeklētājs spodrā priekšautā un vizītkartes uz trauciņa jāienes istabā. Ja tu lūdz viesi ienākt, tad saņem to kājās stāvot, ja tu esi draudzīgās attiecībās ar viņu, tad ej tam līdz durvīm pretīm.

Dāmai tu piesoli vietu uz zofāja, no sevis pa labi. Kungam jāieņem vieta tev iepretīm uz sēdekļa. Ja tevi apciemo divas dāmas, kuŗas ir vecākas par tevi un ieņem augstāku sabiedrisko stāvokli, tad atstāj viņām zofaju.

Mājas māte pieceļas apsveikt tikai vecākus kungus un vecākas dāmas, mājas tēvs iet pretīm katram viesim.

Precēta kundze sniedz katram apmeklētājam roku, mājas jaunkundze, tikai dāmām vai vecākiem kungiem.

Kāj āstādapr i ekšā?

Ja pie tevis sastopas cilvēki, kuŗi viens otra vēl nepazīst, tad tavs pienākums ir stādīt tos vienu otram priekšā, ja arī tev to nelūdz.

Tāda priekšā stādīšana dod iepazīstināmiem tiesības vienam otru apmeklēt, bet neuzliek to viņiem par pienākumu.

Kas attiecas uz priekšā stādīšanu, tad še jāievēro daži noteikumi.

Ja tu gribi stādīt priekšā kādu pazīstamu, tad tu saki, ar roku viegli pamādams pret viņu: "Z. kungs lūdz, lai jūs parādat viņam to godu un atļaujat jums viņu stādīt priekšā!", vai arī: "Vai drīkstu sev atļauties

stādīt jums priekšā tādu un tādu jaunkundzi?", vai: "Mīļā svaine, vai drīkstu tevi iepazīstināt ar N. kundzi?" Pēc tam tiek minēti abi vārdi, vai arī vienkārši nosauc vispirms vienas, tad otras personas vārdu, kuŗas grib vienu otrai stādīt priekšā.

Vispirms jāmin jaunākās, sabiedriski zemākstāvošās personas vārds. Vecums ir no lielāka svara nekā stāvoklis.

Tā tad jāstāda priekšā jaunākā dāma vecākai, kungs dāmai, jaunkundze kundzei, ne otrādi.

Iepazīstinot vienu ar otru, divas stāvokļa un vecuma ziņā stipri nevienādas personas, nosauc tikai jaunāko, piem.: "Atļaujiet, profesora kungs, ka iepazīstinu jūs ar tieslietu studentu N. N!" vai: "Atļaujiet, prezidenta kungs, ka stādu jums priekšā savu dēlu!" un t. t.

Ir patīkami, ja priekšā stādot piebilst pāŗa paskaidrojošu vārdu, piem.: "Atļaujiet iepazīstināt ar pazīstamo koŗu vadoni," vai: "Ar mūsu jauno ārstu" un t. t.

Priekšā stādāmie palokas viens pret otru un parasti saka kādus vārdus, tomēr pirmie vārdi apakšniekam vienmēr jāgaida no priekšnieka, kungam no dāmas.

Pirmai roka jāsniedz vecākai, vai augstāk stāvošai personai. Dāma nepieceļas, kad viņai stāda priekšā kungu, tāpat vecāka dāma paliek sēdot, ja viņai stāda priekšā jaunu meiteni.

Dāma kungam nekad pati nestādās priekšā, pat ja sevišķi apstākļi spiež kungu dāmai nosaukt savu vārdu.

K ā v i e s i mp a ka v ē tl a i ku? Īsa apciemojuma gadījumā pilsētā nav parasts viesi ar kaut ko pacienāt, galvenais ir patīkama saruna ar viņu. Viņam jāredz, ka tu priecājies par uzmanību, kādu tas tev parādījis tevi apmeklē​jot.

Ja ierodas vēl otrs viesis, tad neapsveic to sirsnīgāk kā pirmo, un izvēlies tādu sarunu vielu, kas abus vienlīdz var interesēt.

Kāatvadī ti esnovi esa?

Ja viesis pieceļas, tev dažos laipnos vārdos jāizsaka nožēlošana, ka viņš tik ātri aiziet.

Atvadoties tu pavadi viņu līdz istabas durvīm vai līdz priekšistabai, t. i., ja viesis ir dāma, no kunga tu atvadies tikai pieceldamās no vietas.

Ja ir vēl kādi citi viesi, tad arī dāma tev jāpavada tikai līdz istabas durvīm. Tāļākā viešņas pa​vadīšana jāuzņemas tavai meitai, vai tavam dēlam, kuŗš tad dāmu pavada līdz trepēm, vai līdz ra​tiem un palīdz tai iekāpt.

Ja šos mazos pakalpojumus uztic kalpotājiem, tad no tiem jāprasa vislielākā uzmanība pret vie​siem.

4. Viesu pieņemama diena. Ārzemēs labākās aprindās bieži ir parasta tā sauktā "viesu pieņemamā diena", kuŗu pie mums tikpat kā nemaz vēl nepazīst. Ģimenēs ar plašiem sabiedriskiem sakariem mājas māte nosaka sevišķu noteiktu viesu pieņemamo dienu reizi nedēļā vai mēnesī, kuŗā tā vienmēr ir mājā un ir gatava uzņemt pie sevis pazīstamus un viesus. Šo savā ziņā praktisko ieradumu tomēr uzskata vienīgi kā labāko aprindu parašu, vienkāršākos pilsoniskos dzīves apstākļos sevišķas viesu pieņemamās dienas nav parastas.

Nodomāto viesu pieņemamo dienu mājas māte saviem pazīstamiem dara zināmu, izsūtot vizītkartes, vai arī tos apmeklējot sezonas sākumā, vai vienkārši satiekoties pie gadījuma. Šādās dienās viesus parasti pieņem laikā no plkst. 5 - 8, un viņi nāk un iet, kad tiem patīk. Pie​tiek pat ja uzkavējas 10 minūtes. Galvenais ir parādīt mājas mātei uzmanību un satikties ar pazīstamiem. Šādās

viesu pēcpusdienās apmeklētājus parasti pacienā ar cepumiem, smalkām sviestmaizītēm un tēju, ar visu, kas pie tās pieder.

Sezonas beigās viesu pieņemamās dienas parasti noslēdz ar mākslinieciskiem priekšnesumiem un lielāku vakara mielastu.

Ievēro: Uzņem savu viesi tā, ka tas labprāt nāk un nelabprāt aiziet. *

Neskaties viesi no cepures, neparādi viņam laipnību pēc viņa apģērba. *

Ja tu kaut kur viesos satiec savu ienaidnieku, tad lai starp jums valda pamiers, kamēr jūs esat otra viesi.

Kā arabs gādā par sava viesa drošību, tā tu rūpējies par to, lai tavu viesi tavā mājā neviens ne​apvaino. * Arī nepatīkamam viesim rādi laipnu seju. *

Neskaties pulkstenī, kad tev ir viesi.

Nekad neliec viesim manīt, ka viņš tevi traucē, smaidi viņam laipni pat tad, ja tas ierodas, kad tu patlaban gribi sēsties pie galda. *

Ja tevi kaut kur laipni uzņem, neej atkal pārāk drīz uz turieni.

5. Mielasti.

"Dienu darbs, kad vakars - viesi, Kad būs strādāts, svētdien diesi."

Kāi el ūgt?

Ja rīko mielastu, var ielūgt viesus vai nu mutiski vai rakstiski. Ja paredzēts lielāks skaits viesu, mēdz izsūtīt arī drukātas ielūgumu kartes, minot, kādam nolūkam mielasts rīkots, jo vienkāršākas tās, jo labāk.

Augstākstāvošas personas ielūdz tās apmeklējot, vai ar vēstuli.

Ielūgumam jābūt apmēram šādam: "Bērziņa kungam un kundzei ir tas gods, Peniķa kungu ar kundzi padevīgi lūgt uz pusdienām, otrdien, šī m. 6. d.," vai: "Ozola kungu ar kundzi lūdzam pagodināt ar savu klātbūtni pusdienās, kuŗas dodam šo ceturtdien pulksten pus 7.

Visā padevībā Cielava ar kundzi."

Stunda jānosaka nepārprotami, lai viesi var laikā ierasties.

Izsūti ielūgumus pie laika, uz lielākām svinībām 14, uz mazākām viesībām 8 - 10 dienas iepriekš, uz pēcpusdienas tēju piecas līdz sešas dienas iepriekš.

Ielūgumu, kuŗš nāk tikai pašā pēdējā acumirklī, var ņemt ļaunā, vai arī ielūgtais viesis var būt jau citur apsolījies. Ja ielūgums nāk par vēlu, tad labāk ir ielūgt personīgi.

Apdomā labi, cik viesu tu ērti vari uzņemt un lūdz tikai tādus cilvēkus, par kuŗu savstarpējām attiecībām tu esi pārliecināts.

Ielūgumus, vienalga, rakstītus, vai drukātus, izsūta tikai slēgtās vēstulēs.

K ā p i e ņ e m t i e l ū g u m u u n k ā n o t ā a t t ei k t i e s ?

Par ielūgumu ir jāpateicās divreiz 24 stundu laikā, vienalga vai tu to pieņem vai nē.

Uz rakstisku vai drukātu ielūgumu jāatbild rakstiski.

Ja tu atsaki, tev jāmin iemesli, kādēļ tu to dari. Rakstīt var apmēram šādi: "Ļoti nožēloju, ka jūsu laipno ielūgumu (datums un stunda) nevaru pieņemt, jo šaī dienā esmu jau apsolījis būt kādās citās viesībās," - vai arī: "Jo būšu tad jau aizceļojis," - vai arī: "Jo es pati šaī dienā sagaidu viesus pie sevis," - vai arī: "Tā kā mani vecāki viesojas pie manis."

Ja tu atsaki, tad atsaki noteikti, neraksti: "Mēs ieradīsimies, ja vien tas mums būs iespējams." Reiz atsacījis, neiedomājies no jauna pieteikt savu ierašanos.

Atteikties no viena ielūguma un pieņemt otru, kuŗš saņemts vēlāk, ir tiešs apvainojums. Ja tu divreiz no vietas atsakies, tad viesību rīkotājam ir tiesība domāt, ka tu nevēlies uzturēt sakarus ar viņu.

Atteikties, ja tev taī dienā kāda izprieca stāv priekšā, tu vari tikai tad, ja lieta grozās ap kādu mākslas baudījumu, kas vairs nevar atkārtoties, piem., ja tā ir kāda ievērojama mākslinieka visiz-rāde, bet arī tad tas ir diezgan riskanti.

Neierašanās gadījumā dažās vietās ir paradums pēc svinībām ģimeni, kuŗa tevi bij ielūgusi, ap​meklēt un atvainoties.

Ja tu ielūgumu pieņem, tad raksti uz savas vizītkartes: - "...būs tas gods, paklausot jūsu laipnam ielūgumam, ierasties - datums un stunda."

Kākl ātgal du?

Nav teikts, ka viesus var ielūgt tikai uz lielākiem mielastiem. Ielūgt var kuŗā katrā reizē, izņemot pirmās brokastis. Galvenais ir tas, lai ielūgtā sabiedrība justos labi.

Kā un ko tu cel saviem viesiem priekšā, atkarājas no gadījuma un no taviem apstākļiem. Katrā gadījumā tomēr labāk ir maz un labi, nekā vairāk un ne tik labi. Mazs un labi sagatavots mielasts vienmēr būs patīkamāks nekā vesela virkne pavirši gatavotu ēdienu.

Neizmēģini nekādas nepārbaudītas receptes, bet sniedz tikai to, ko tava virtuve prot labi saga​tavot.

Bet ievērojot to, ka mielastā nav jāmielo tikai mēle, bet arī acis, tev jāpiegriež sevišķa vērība galda klāšanai.

Modernie, skaistie krāsainie trauki lielā mērā grezno galdu, bet ja tev no šiem traukiem nepietiek visiem, tad izvēlies labāk parastos vienkāršos traukus, vismaz katram ēdienam izvēlies vie​nādus traukus.

Bļodas un traukus ar ēdieniem neliek vairs uz paša mielasta galda, bet uz kāda cita galda, tomēr vāzes ar smalkiem augļiem un ievārījumiem arī tad paliek uz lielā galda. Galvenais galda izrotājums ir mazi, smaržīgi ziedi, vijolītes, kreimenes un t. t., kuŗas tāpat vaļēji izkaisa uz galda vai sakārto lēzenās vāzēs. Var izlocīt arī krāsainas lentes un vieglus lapu vijumus, vai izlikt krāsainus stikla vizuļus, tikai jāievēro mērs šaī ziņā. Zviedrijā iemīļotas ir arī krāsainas sveces luk-tuŗos.

Galdautu uzklāj gludi, tā kā tas pietiekoši sniedzas pāri galda malām, vidējais liekums nāk uz augšu, galda vidū.

Viena liela galdauta vietā var ņemt arī vairākus mazākus, vienādi mustuŗotus. Galda celiņus vairs nelieto tik daudz, kā agrāk. Mutes autus ņem mazus.

Lielākos mielastos, katrai vietai līdzās mēdz nolikt ēdienu karti. Agrāk kartes sastādīja ar franču noteikumiem, franču rakstībā, tagad raksta ēdienu nosaukumus savā valodā. Glītas ēdienu kartis stipri ceļ galda izrotājumu. Lielās viesībās arī vīnu nosaukumus atzīmē uz kartes.

Kartis ar viesu vārdiem uzliek katram uz šķīvja vai ieliek vīna glāzē.

Galdam jāstāv stingri un jābūt pietiekoši platam, lai tas neliktos apkrauts.

Iekārto, lai viesiem nav par daudz cieši jāsēd kopā.

Rūpējies, lai ēdamistabā ir svaigs gaiss. Nekas nav nepatīkamāki, kā karstā istabā sēdēt pie mielasta. Karstums pa ēšanas laiku rodas pats no sevis.

K ā ģē r b ti e s uzmi e l a s tu?

Ir mielasti, kuŗos kungu ģērbs obligatōriski ir fraka. Vispār, ja ielūgumā minēts ģērbs, kādā jāierodas, tad tas ir jāievēro. Pēdējā laikā iecienīts vakara uzvalks ir smokings, kuŗu ne pie kādiem apstākļiem nevelk pirms pulksten 7 vakarā. Tā tas ir elegantā pasaulē.

Dāmas pa lielākai daļai ierodas izgrieztās kleitās, vecākas dāmas ciešās viesību kleitās. Kam nav skaists kakls un rokas, lai labāk apsedz tos ar tilu un mežģinēm.

Mūsu vienkāršos apstākļos lielāka daļa viesību tomēr ir tādas, kur neprasa un neievēro formalitātes apģērba ziņā, bet katrs ģērbjas, cik glīti tam ir iespējams.

K a d i e r a s ti e s uzmi e l a s tu?

Labāk dažas minūtes pirms, nekā pēc ielūguma noteiktā laika. Ilgāk kā stundas ceturksni nav jāgaida uz atsevišķiem viesiem.

Uz kādu augstākstāvošu personu, zināms, jāgaida arī ilgāk. Bet pa lielākai daļai taisni augstāk​stāvoši cilvēki mēdz ierasties taisni noteiktā laikā.

K ā s a ņ e m t v i e su s ?

Tev, kā saimniekam vai saimniecei, jābūt viesistabā jau pirms ierodas kāds viesis. Kā mājas māte tu nostājies kādā redzamākā vietā, lai tavi viesi, ienākdami, tevi tūliņ var ieraudzīt un apsveicināties ar tevi.

Mājas tēvs durvju tuvumā apsveicina ienākošās dāmas un noved tās pie nama mātes. Sevišķi ievērojamus viesus saņem priekšistabā un pat izej tiem pretīm uz trepēm. Kad visi viesi sanākuši, mājas māte dod zīmi ieņemt vietas pie galda.

K ā s ēs t i e s p i e g a l d a ?

Pirms ēšanas viesi parasti nesēstas, bet sarunājas kājās stāvēdami. Kas vēl visus nepazīst, lūdz lai viņu stāda priekšā. Kungi uzmeklē dāmas, kuŗas tiem jāved pie galda.

Bieži mājas tēvs un mājas māte jau iepriekš nolemj kādā kārtībā viesiem jāieņem vietas pie galda un noliek kartes ar viesu vārdiem katram uz šķīvja. Tādā gadījumā mājas tēvs jau iepriekš var aizrādīt kungiem, kādas dāmas tiem jāved pie galda.

Ja kungi var paši izvēlēties dāmas, tad jaunākiem jānogaida, kamēr vecākie pirmie dāmām piedāvā roku.

Mājas māte ar savu pavadoni - vecāko vai ievērojamāko viesi sabiedrībā - pirmā dodas pie galda, mājas tēvs - ar vecāko vai ievērojamāko dāmu noslēdz gājienu. Ja dāmu trūkst, mājas tēvs viesiem dod priekšroku. Kungs apsēžas tad, kad dāma jau vietu ieņēmusi.

K ād a i j ā b ū t v i e t u k ā r t ī b a i p i e g a l d a ?

Parasti kartes ar viesu vārdiem norāda vietu kārtību. Vietu iedalīšanā tev, kā mājas mātei jāparāda viss tavs sabiedriskais takts. Mājas māte un mājas tēvs parasti ieņem abus pretējos galda galus. Vietas līdzās mājas mātei ir goda vietas.

Mājas tēvs un mājas māte var arī sēdēt galda sānos, vidū. Vietas līdzās mājas tēvam un mājas mātei ieņem ievērojamākie viesi. Pats par sevi saprotams, ka jāietur raiba rinda, ja vien tas iespējams.

Ja mājas māte ir atraitne, tā izraugās par savu pretīmsēdētāju kādu tuvu radinieku vai vecāko kungu sabiedrībā.

Nekad nesēdini līdzās divas personas, kuŗas ikdienišķā dzīvē jau tā arvienu ir kopā, piem. vīru un sievu, vai māsas un brāļus.

Viesi jānosēdina ne tikai ievērojot stāvokli un vecumu, bet arī izglītību, uzskatus, savstarpējās attiecības un pat simpātijas un antipātijas. Lielus runātājus nesēdini kopā.

Ja tu kā viesis gribētu izra'dīt kādu nepatikšanu ar savu vietu, vai galda biedri, tas būtu augstākā mērā nepieklājīgi.

K ā ņe mtno ē d i e ni e m? Ēdienus pie galda vienmēr sniedz no kreisās puses, lai ar labo roku ērti varētu paņemt. Tev jāņem ātri un veikli, ātri lai neliktu citiem gaidīt, veikli, lai tavas un tavu galda biedru drānas nebūtu apdraudētas.

Vilcināties ar izvēli, nekautrīgi rakņāties, sevišķi pa smalkiem ēdieniem, ir pret labo toni. Neēd par daudz ātri, lai nedomā, ka tu esi nācis izsalkumu apmierināt, nenogrimsti arī pārāk ēšanā.

Uzspiest sabiedrībā arī nevienam nekā neuzspiež. No savas puses neuzbāzies saviem galda biedriem ar dzeršanu. Ja tu no kāda ēdiena negribi ņemt, pietiek ar rokas mājienu, lai kalpone ie​tu tālāk.

Ja piedevas sniedz no viena uz otru, tad ļauj savam blakus sēdētājam laiku, nesniedz tam mērci, kad viņš patlaban ņem cepeti. Vīns tev jāielej no labās puses. Pirms tu piepildi savas galda biedrenes glāzi, ielej vispirms drusku vīna savā glāzē, lai dāmas glāzē neiekļūst dažas prapja vai lakas drumslas. Lejot parasto galda vīnu no karafēm, atliešana savā glāzē ir lieka. Pirms ēšanas nemēdz dzert.

Attiecībā uz dažādo galda rīku lietošanu ievēro: Lielā karote šķērsām aiz šķīvja ir domāta zupai, mazākā aiz tās saldam ēdienam, mazā karote pa kreisi uz šķīvja kompotam.

Lielais nazis un dakšiņa domāti galvenam ēdienam, dakšiņa tiem līdzās zivij, bet mazākais naža un dakšiņas pāris pārējiem ēdieniem.

Ja mājas māte atstāj nazi un dakšiņu pie šķīvja, tas nozīmē, ka tos vajadzēs lietot arī pie nākošā ēdiena. Tev jādara tāpat.

Kas attiecas uz vīna glāzēm, kuŗas stāv šķērsām šķīvim priekšā, tad zaļa ir baltam vīnam, bet balta sarkanvīnam. Mazās glāzītes lieto liķieŗiem, šņabjiem, no spicglāzītēm vai seklām glāzēm dzeŗ šampanieti un no gluži lielām glāzēm boli.

Ja tev gadās ko sasist vai apgāzt, tad necel nekāda uztraukuma. Atvainojies pēc tam pie mājas mātes un nosūti puķes, ja tas bijis kāds vērtīgāks priekšmets. Uz to tomēr jāskatās tā, ka tā ir tikai atvainošanās zīme, nevis samaksa.

Kāpasni egtēdi enus? Ēdienu pasniegšanu iesāk no cienījamākās dāmas, kuŗa sēd pa labi no mājas kunga un beidz pie pēdējā.

Ja viesus apkalpo divas personas, tām vienmēr jāiesāk no viesa pa labi , no mājas tēva un pa labi no mājas mātes. Ēdienus sniedz ar kreiso roku no kreisās puses. Traukus noņem ar labo roku no labās puses, pie kam apkalpotājs uz kreisās rokas tur paplāti, uz kuŗas tas liek tukšās bļodas. Ēdienu sniedzot apkalpotājs tur labo roku uz muguras, bet nedrīkst ar to atspiesties uz viesa krēsla atzveltnes.

Sulainis ēdienus parasti iznēsā baltos cimdos. Kalpone var to arī tāpat kailām, tīrām rokām, pie kam tā roku tur zem glīta auta.

Ēdienus iznēsājot, kalpotājs nedrīkst izteikt nekādas piezīmes, bet tam jāievēro katrs viesa mā​jiens.

Par pasniegto nav jāpateicas apkalpotājam, kuŗam viesībās ir tikai mēchaniska loma. Ja kāds galda rīks, nazis, karote nokrīt uz grīdas, apkalpotājam tas tūliņ jāuzceļ un jādod cits vietā.

Piekodini apkalpotājam, lai tas, bļodu sniegdams, netur to viesa deguna augstumā.

Gādā, lai naži ir asi, lai zupa nav par karstu, bet arī ne pārāk atdzisusi, ka bļodas nav par daudz piekrautas un atsevišķie gabali nav pārāk lieli. Ir labāk ņemt divreiz, nekā atstāt pusi no liela ga​bala.

Kopā piederoši ēdieni, kā cepetis, mērce, kartupeļi, jāsniedz reizē.

Par vīna ieliešanu rūpējas mājas tēvs galda augšgalā, bet lejas galā kāds jaunāks viesis, uz mājas tēva lūguma. Katrs kungs ielej vīnu savai dāmai.

Sarkanais vīns nedrīkst būt auksts, to vislabāk turēt kādu dienu ilgi krāsns tuvumā. Šampanietis un baltais vīns rūpīgi jāatdzesē, labākās šķirnes ne pārāk, lai tās nezaudē daudz no savas smaršas.

Kor unātpi egal da?

Tikai par patīkamām, jautrām lietām. Skumji notikumi, slimība, strīdīgi ticības vai polītikas jautājumi neder galda sarunām. Jāizvairās no visa, kas prasa nopietnas pārdomas, aizkustina, uztrauc, modina nepatīkamas sajūtas un skumjas.

Nerunā par ēdienu un ēdiena sagatavošanu, nekad nenopel to un slavē tikai retos gadījumos un ja mājas māte acīm redzot sagaida uzslavu.

Kā mājas tēvs nekad nerunā par to, cik maksā tas, ko tu saviem viesiem sniedz, tas nemaz nav smalki.

Savas zinātniskās gudrības lai katrs viesis atstāj mājās. "Atveriet logus un izdzeniet savas zi​nātniskās gudrības, mēs esam še sanākuši smieties, ēst un dzert," saka viesi kādā Onē romānā.

Nevadi sarunu viens pats un nepadari sevi par sarunu vidus punktu.

Neapnīksti savam kaimiņam ne ar savu daudzrunību, ne ar savu mazrunību.

"Vai tagad nerunsim par kaut ko citu?" kāda laipna viniete jautāja savam kaimiņam, gleznotājam Markartam, kad tas, pa savam paradumam visu mielasta laiku bij klusu ciezdams nosēdējis viņai līdzās.

Vispār pie galda kungiem vairāk no svara ir ēšana, dāmām sarunas. Šaī ziņā vieniem jāņem vērā otru vājība. Kā dāma, netraucē savu kungu ar nebeidzamiem jautājumiem, kad tas patlaban aizņemts ar ēšanu, kā kungs esi laipns pret savu dāmu un neaizmirsti, ka tā labprāt grib dzirdēt no tevis kādus vārdus.

Savas sirds dāmas tuvumā nenododies vienīgi ēšanai, citādi viņai būs grūti ticēt tavai mīlestī​bai.

Va i te i ktga l d a r unu?

Ja tu viegli, asprātīgi un pie tam brīvi no atmiņas vari runāt, protams. Labas galda runas ir katra mielasta sāls un ceļ lielā mērā labsajūtu. Bet ja tu par savu atmiņu vai runas mākslu neesi pilnīgi drošs, tad labāk lai tas paliek. Labāk nekāda, nekā neizdevusies galda runa.

Ja tevi pagodina ar runu, tad tev, ja tu arī neesi runātājs, ir jāatbild, tomēr tādā gadījumā pietiek ar pāris vienkāršiem sirsnīgiem vārdiem.

Kā dāma tu par runu, ar kādu tu esi pagodināta, vari pateikties tikai galvu palokot, atbildēt uz runu tu vari uzticēt kādam kungam no saviem radiem vai pazīstamiem.

Ja tu gribi teikt runu, tad kājās piecēlies, piesit ar nazi pie glāzes, lai vērstu uz sevi sabiedrības uzmanību; vispiemērotāks ir laiks pirms jauna ēdiena pasniegšanas. Nekliedz, runā īsi un kodolīgi, no divām labām runām īsākā būs tomēr tā labākā.

Ja gribi, lai glāze skan gaiši, turi to vaļīgi rokā.

Ar runām parasti griežas pie ievērojamākās personas sabiedrībā, kuŗai par godu notiek mielasts, tad pie saimnieka, saimnieces, viesiem, viesību dāmām, vispār dāmā un t. t. Runas par pēdējiem diviem tematiem parasti manto lielāko piekrišanu.

Izsargies no visiem starpsaucieniem arī ar jocīgu nokrāsu, tie runātāju viegli izsit no līdzsvara.

Kadpi ecel ti esnogal da?

Ne agrāk, kamēr mājas māte uz to nebūs devusi zīmi. Viņa, pēc tam, kad būs pasniegts saldējums, siers, augļi, saldumi, izlietodama kādu sarunā iestājušos klusuma brīdi, piecelsies. Pēc tam katrs kungs dāmai pa labi sniedz roku un pavada to uz zalonu atpakaļ. Kungiem ir atļauts pēc tam doties uz pīpējamo istabu, vai arī palikt dāmu sabiedrībā. Pēc mielasta parasti dzeŗ kafeju.

Pie kafejas dod liķieŗus, no kuŗiem dāma bauda ļoti atturīgi, bet jaunas meitenes nemaz. Dāmām bieži sniedz arī vieglākus dzērienus, limonādi vai vienkārši aukstu ūdeni.

Mielasts nedrīkst vilkties par daudz ilgi. Taisni smalkākās aprindās arvienu lielāku piekrišanu iegūst īsāks mielasta laiks.

Ja tu esi spiests ātrāk aiziet, tu neuzkrītoši atvadies no saimnieces un savas galda dāmas. Atvadoties saki mājas mātei kādas laipnības. Arī mājas tēvam ir tiesības sagaidīt kādus atzinī​gus vārdus.

K ā a tb i l d ē tuzmi e l a s tu?

Ja tu esi precējies, vai tev vispār ir pašam sava saimniecība, tad ar pretmielastu. Kā neprecējies puisis, tu uzlūdz pie sevis kungu sabiedrību, kā vientuļa dāma tu sarīko pie sevis tēju vai kafeju. Bet neprecēti ļaudis var pateikties par ielūgumu arī citādā kārtā, ar mazām uzmanībām, piemērotām dzimumdienas un vārda dienas dāvanām un t. t.

Ievēro: Neielūdz trīspadsmit viesus pie galda. Ja tu neesi māņticīgs, tad tavi viesi varbūt ir tādi.

Ja tu gribi dāmām patikt, tad turi runu viņām par godu. *

Ja tu meklē vietu pie galda, tad iesāc meklēšanu no lejas gala, ne no augšgala. *

Pie galda neplāties ar rokām. Tu viegli vari ko apgāzt un tas nozīmētu nepatikšanas. *

Neprasi no sava kaimiņa, lai tas apbrīno tavas skaistās acis, kad tam uz šķīvja patlaban ir irbes spārns. *

Kad tu ej sabiedrībā, tad pulksteni un zinātnisko bagāžu iebāz kabatā, un nevelc tos ātrāk ārā, kamēr neesi atkal atstājis sabiedrību. *

Veikli pļāpāt un runāt un tomēr neko nepateikt ir smalkās sabiedrības māksla.

6. Vakara viesības.

"Sabiedrība ir nepieciešams izglītības līdzeklis.

Tā uztur vieglu un asprātīgu garu."

Zem vakara viesībām saprot ļoti dažādus sarīkojumus: lielas viesības, kuŗas maz atšķiŗas no pusdienas mielastiem, mazākas un vienkāršākas viesības, tējas vakarus, kuŗos vairāk vērības piegriež garīgiem nekā laicīgiem baudījumiem.

Mazās tējas viesībās sniedz saviem viesiem tēju ar visiem attiecīgiem viegliem ēdieniem vai nu pie ēdamistabā klāta galda, pie kam viesi vēlāk atgriežas atpakaļ viesistabā, vai arī tēju ielej viesistabā pie kāda sevišķi sarīkota galdiņa un liek to iznēsāt kādai ģimenei tuvu stāvošai jaunai meitenei, kamēr pārējie ēdieni ir sarīkoti uz nelieliem šur, tur novietotiem galdiem.

Lielākās vakara viesībās rīko mielastu, kuŗu klāj ēdamistabā, vai sarīko viesiem auksto galdu.

Rūpējies, lai uz trauku galda nekad netrūktu šķīvju un galda rīku, lai visus lietotos traukus tūliņ atkal novāc, lai nekur nestāv šķīvji ar ēdienu paliekām, lai visur valda kārtība.

Apkalpo savu dāmu ar lielāko uzmanību.

Auksts vakara mielasts prasa mazāk pūļu, jo to jau iepriekš var sagatavot. Vakariņu galdu klāj ap pulksten 10 vai pus 11.

Ja tos pašus traukus dod otrreiz uz galda, tie jānoskalo aukstā ūdenī, lai nekrīt acīs, ka tie jau tikko ir lietoti.

K ā v i e s i e mp a ka v ē tl a i ku?

Vienkāršos tējas vakaros un mazākā sabiedrībā vakara omulība rodas pati no sevis. Galvenais ir dzīvas, patīkamas sarunas. Drusku mūzikas, kāds nodeklamēts dzejolis, vai nodziedāta dziesmiņa der pārmaiņai. Vecākie viesi salasās pie kāršu galda, jaunākie pie kādas laika kavēkļa spēles vai rotaļas, viens vai otrs piesēstas pie klavieŗēm un uzspēlē kādu deju tiem, kam patīk dejot.

Agrāk bij stipri modē tā sauktie literāriskie vakari, kuŗos dzejnieki lasīja priekšā savus jaunākos darbus, vislabāk no manuskripta, un sarunas galvenā kārtā grozījās ap literātūru un estetiku. Tagad vairāk iecienīti ir vakari ar mūzikāliem priekšnsumiem.

K ā mūzi c ē ts a b i e d r ī b ā ?

Ja tev ir talants un prasme, tad labprāt piedalies mūzikālos priekšnesumos. Neliecies par daudz ilgi lūgties. Īsti mākslinieki un izglītoti cilvēki tā nedara.

Jautrā sabiedrībā, kuŗā ir tikai daži, vai pat nemaz nav mūzikas pazinēju, nespēlē nopietnus klasiskus gabalus, bet kaut ko patīkami melodisku, kas saskan ar vairākuma gaumi.

Kāda tautas dziesmas variācija, kāda viegla deja, kādi motīvi no pazīstamām operām, atstās daudz lielāku iespaidu nekā Bethovena sonāte vai Brāmsa simfonija.

Vislabāk ir, ja tu spēlē no galvas. Ir neērti nest līdzi sabiedrībā pašam savu nošu mapi un vēl neērtāk apmierināties ar notīm, kādas mājas mātei nejauši var gadīties pie rokas.

Nespēlē, ja tikko ir spēlējis kāds, kuŗš spēlē daudz labāk par tevi, ne arī pēc kāda, kuŗš spēlē daudz sliktāk par tevi.

Kā mājas māte tu vari uzstāties tikai tad, ja tevi neatlaidīgi lūdz, bet tava meita un tavs dēls tādēļ jo rosīgāk var piedalīties priekšnesumos. Vislabāk ir, ja viņi atklāj priekšnesumu virkni. Bērniem tikai tad atļauj spēlēt, ja tie ir jau tik tālu, ka viņu priekšnesums var darīt patikšanu.

K ā j ā i ztur ā s p r i e kš ne s umul a i kā ?

Neej spēlētājam par daudz tuvu. Neturpini sarunu pa priekšnesumu laiku.

Kā mājas māte tu kādam pārāk nekautrīgam runātājam vari dot zīmi, lai tas cieš klusu. Nošu lapu pāršķīrējam vienmēr jāsēd pa labi no spēlētāja. Nekad spēlētājam pār plecu neskaties notīs. Neej viesistabā, kad patlaban notiek kāds priekšnesums.

Saki dažus laipnus uzslavas vārdus, kad priekšnesums ir beidzies. Uzslava spēlētājam pienākās ne tik daudz par spējām, kā par labo gribu.

Sevišķi mājas mātei katrs priekšnesums jāuzskata kā viņai parādīta uzmanība, un par katru jā​pateicas dažos laipnos vārdos.

P a r k a r š u s p ē l i.

Vecāki kungi un dāmas labprāt nodalās savā istabā, vai pie sava galda spēlēt kartis.

Jauna dāma parasti nespēlē kartis; arī jaunākiem kungiem labāk ir atturēties no tā un palikt dāmu sabiedrībā. Tomēr der iemācīties parastākās karšu spēles, lai pie gadījuma varētu izpalīdzēt vecākiem spēlētājiem. Tādā kārtā jau dažs labs jauns cilvēks ir ieguvis viena otra vecāka kunga labvēlību.

Patīkams pretspēlētājs tu būsi, ja tu dažreiz ļausi uzvarēt savam vājākam pretiniekam, tomēr tu nedrīksti likt manīt, ka tas ir noticis ar nodomu. Turies vienmēr pie spēles noteikumiem un pat pa jokam sargies no viltības. Nerunā daudz pa spēles laiku.

Sargies no taisnības meklēšanas, labāk piekāpies, nekā dod iemeslu ķildai. Arī pazaudējis, nezaudē savu labo gara stāvokli.

Ja tu esi vinnējis, tad priekšlikums pārtraukt spēli nedrīkst nākt no tavas puses. Nekad neprasi spēles dalībniekiem pēc spēles iznākuma. Nevienam nav patīkami atzīties, ka tas ir zaudējis.

Netraucē spēlētājus ar skaļām sarunām. Neskaties tiem kartīs.

P ē c p u s d i e n a s t ē j a.

Tā sauktā Five-O'clock -Tea, no Anglijas pārnākusē pēcpusdienas tēja, tagad bieži izpilda agrāk iemīļotās pēcpusdienas kafejas vietu.

Kā jau vārds to rāda, pēcpusdienas tēju dzeŗ pulksten 5 un uz viņu ierodas kungi un dāmas.

Dāmas pie tam nenoliek cepures. Katram viesim tur, kur tas sev izmeklējis vietu, pienes tēju ar piederumiem, cepumus, smalkas smalkmaizītes un t. t.

Vispārējā noskaņa ir viegla, nepiespiesta.

Ievēro: Ja tu klavieres spēlējot izdari kādu kļūdu, tad spēlē vien mierīgi tālāk; tādu nebūs daudz, kas tavu kļūdu būs ievērojuši. * Pie šacha spēles nedomā ar pirkstiem. *

Pie dambreta spēles atļauj, lai dāma vai vecākais kungs izvēlas kauliņus un izdara pirmo gājie​nu. *

Ja tu mākslinieku vai mākslinieci esi uzaicinājis uzstāties ar priekšnesumiem tavā namā, tad netirgojies ar viņiem par honorāru. Nekad nemini saviem viesiem, cik tev izmaksājusi viņu līdz​dalība.

7. Ballē.

Va i ma nj ā mā c ā s d e j o t?

Protams, ja arī tu prastu dejot bez sevišķas mācīšanās. Dejošana tev ir iedzimta tāpat kā putnam lidošana un zivij peldēšana. Bet dejot mācīties nenozīmē dejošanu vien, jo līdz ar to jauneklis iemācās arī sabiedrībā uzvesties un piesavinās parastās pieklājības formas. Ir grūti arī dažādas dejas prast visos smalkumos bez sevišķas mācīšanās.

Ja tu esi neveikla dejotāja, tad viss tavs skaistums un tava piemīlība nedos tev nekādus panākumus balles zālē.

Ja tu esi jauns vīrietis un gribi sabiedrībā spēlēt kādu lomu, tad tev nepieciešami jāprot dejot. Ar to tu gūsi vislielākos panākumus pie dāmām un būsi ieredzēts viesis katrā sabiedrībā. Jaunam vīrietim dejas stunda līdz ar to ir pieklājīgas uzvešanās stunda, kuŗu tas nedrīkst nokavēt.

Dejojot nebrāzies pa zāli, bet negrozies arī uz vienas vietas, turies taisni, nesalīksti un neturi galvu

uz priekšu noliektu, vai uz sāniem piešķiebtu. Dejo tā, lai būtu redzams, ka tu dejo ar prieku un patikšanu.

Nekas nav tik nepatīkami redzēt, kā jaunu cilvēku, kas dejo it kā par sodu.

Kungs, kuŗš slikti dejo, padara smieklīgu ne tikai sevi, bet arī savu dāmu. Tava dejotāja vienmēr var sagaidīt no tevis, lai tu viņas varbūtējo neveiklību proti segt un viņas piemīlību nostādīt īstā gaismā.

Ja tu sabiedrībā gribi būt ieredzēts, tad tev labprāt un labi jādejo. Ja tu negribi dejot, neej uz balli.

Ar kol ai dej o?

Māju viesībās tev vismaz vienreiz jādejo ar mājas māti, viņas meitām un citām ģimenes dāmām, šī laipnība tev jāparāda arī audzinātājai un mājas mātes biedrenei.

Kā mājas tēvam vai dēlam tev jādejo vienreiz ar katru no ielūgtām dāmām.

Atklātās ballēs tu dejo ar dāmām, pret kuŗām tev kādi pienākumi, piemēram, kuŗu mājā tu biežāk viesojies, kuŗu vīriem vai citiem piederīgiem ir kāds sakars ar tevi.

Tās it tās sauktās pienākuma dejas, kuŗas tev jāizdejo ar vislaipnāko seju, pirms tu ar vieglu sirdi vari nodoties dejai ar citām dāmām.

Tu drīksti dejot ar katru dāmu, kuŗai tu esi stādīts priekšā. Ja tas nav noticis, tad lūdz ģimenes ballē mājas tēvu, atklātā ballē kādu kopēju pazīstamu - lai tas uzņemas iepazīstināšanu.

Nedejo vienīgi tikai ar daudz aplidotām balles skaistulēm. Ņem arī dāmas, kuŗas retāk aicina uz deju. Taisni šo mazāk ievēroto dāmu vidū bieži var gadīties vispatīkamākās iepazīšanās.

Ja kādā ģimenes ballē mājas māte tevi lūdz dejot ar dāmu, kuŗa palikusi neuzaicināta, tad tev tādam uzaicinājumam jāpaklausa ar vislielāko labprātību, pie tam tā, lai uzaicinātā dāma domā, ka tu to dari pats no sevis.

Katra dāma, kuŗa sabiedrībā maz ir pazīstama, būs tev pateicīga, ja tu pievedīsi tai dejotājus.

Kā dāma tu ne tikai drīksti dejot ar katru kungu, kuŗš tev ir stādīts priekšā, bet tev tas arī ir jādara.

Atraidīt bez iemesla kungu, kuŗš ar tevi iepazīstināts, būtu apvainojums.

Kāj āl ūdzuzdej u?

Bieži ballēs pasniedz karti vai grāmatiņu ar deju kārtību un brīvu telpu iepretīm katram dejas nosaukumam, tava dejotāja vai dejotājas vārda ierakstam. Parasti dejas kartij ir pievienots mazs zīmulītis.

Ja tu esi izšķīries, kuŗu dāmu tu gribi uzaicināt, ej drošiem soļiem tai klāt un nevilcinies, it kā tu vēl šaubītos izvēlē. Palocījies pēc visiem mākslas likumiem, tu jautā: "Vai es drīkstu izlūgties no jums to un to deju, cienījamā kundze?"

Vai arī: "Vai atļausiet, cienījamā jaunkundze, jūs uzaicināt uz nākošo deju?"

Vai arī: "Vai jūs darītu man to patikšanu un dejotu ar mani bostonvalsi, cienījamā jaunkundze?" vai ko tamlīdzīgu.

Ja dāma pieņem uzaicinājumu ar "ļoti labprāt", vai "ļoti patīkami", tad tu atzīmē viņas vārdu pie attiecīgās dejas un viņa dara to pašu, vai arī tu izdari to priekš viņas.

Ja tu vārdu esi skaidri uzrakstījis - uz atmiņu palaisties ir diezgan nedroši -, tad aizmirst vai sa​mainīt dejotājas nav iespējams, ko dāma kungam reti kad spēs piedot.

Ja tu kā dāma jau esi apsolījusies citam dejotājam, tad tu uz kunga uzaicinājumu atbildi: "Ļoti nožēloju, esmu jau apsolījusies," vai:"Man ļoti žēl, bet es šo deju jau esmu apsolījusi."

Neviens cilvēks nevar no tevis prasīt, lai tu dejo, kad esi nogurusi, vai nejūties labi, bet tādā gadījumā tu ne zem kādiem apstākļiem nedrīksti dejot to pašu deju ar kādu citu dejotāju.

Uz dāmu dejām tu izvēlies vispirms tos kungus, kuŗi pirms tam bij tevi uzaicinājuši. Kā jauna meitene, tu vari uzaicināt arī kādu pazīstamu vecāku kungu, kuŗš citādi dejā neņem dalības, bet ja redzi, ka tas viņam nāktos grūti, tad tūliņ laipnā kārtā atsakies no sava lūguma.

Kāsāktdej ot?

Tiklīdz mūzika sāk spēlēt, steidzies pie savas dejotājas un palokies. Kad viņa pieceļas, piesoli viņai

labo roku un stājies dejotāju rindā.

Ar kreiso roku tu saņem dāmas labo roku, labo roku viegli apliec viņai ap viduci un sāc deju, tiklīdz nāk jūsu kārta.

Nav skaisti par daudz ilgi vilcināties un neapņēmīgi šurp un turp šūpoties pirms tu uztver ritmu un sāc dejot, veikls dejotājs ritmu uzķeŗ katrā laikā. Dejojot turies pie dejas kārtības, un dejo pa dejas ceļu, ne pretējā virzienā.

Nav atļauts dāmu piespiest pārāk cieši.

Kā dāma tu viegli uzliec kreiso roku uz dejotāja pleca.

Ja tu esi uzaicinājis dāmu no pēdējām skatītāju rindām, tad sniedz viņai roku un ved viņu veikli un mierīgi caur ļaužu rindām līdz dejas vietai. Kur lielāks biezums, ej mazliet pa priekšu un lūdz atļauju iziet cauri. Kungs nekad nedrīkst ļaut, lai dāma viņu velk.

Visus uz deju attiecīgos sīkumus iemācās dejas stundās.

K ā i z t u r ē t i e s d e j o j ot ?

Dejojot nerunā daudz; ja tu mani, ka tavai dāmai tas nav patīkami, tad labāk nemaz. Raudzīties vienam otrā ir nedaiļi.

Kur spiešanās ir ļoti liela, dejo lēnām vai uz laiciņu apstājies pavisam, kur vieta atļauj, tu vari dejot toties straujāk.

Ja tev gadās krist, tad veikli atlaid savu dāmu vaļā, lai viņai nedraud tas pats. Lec tūliņ atkal augšā, atvainojies un izdejo iesākto riņķi līdz galam. Ja tu uzkāp savai dāmai uz kājas vai uz tērpa, tad atvainojies pieklājīgi.

Dejas pauzēs esi atturīgs. Neaizskaŗ savas dejotājas lietas, neosti viņas puķes, nerotaļājies ar viņas vēdekli.

Nemeklē savišķi gudru sarunas vielu, priekš tā balles zāle nav piemērota vieta. Bet nerunā arī par daudz nodeldētas vispārējas frāzes. Kungam gan jāuzsāk saruna, bet dāma viņam šaī ziņā var nākt palīgā.

Nekad neaizmirsti teikt savai dāmai kādas laipnības, bet sargies viņu par daudz cildināt, lai ne​domātu, ka tu glaimo.

Kābei gtdej ot?

Dāmai ir tiesība pirmai deju pārtraukt. Uzmani, ja tava dāma sūdzas par nogurumu, vai min kādus citus iemeslus, tad beidz deju un aizvadi savu dāmu pēc iespējas uz to pašu vietu, no kuŗie-nes tu viņu paņēmi, neatstāj viņu zāles vidū, it kā jūs būtu sastrīdējušies, pēc tam palokoties atvadies no viņas. Arī daži pateicības vārdi ir vietā.

Kā dāmai tev ar vārdiem nav jāpateicas par deju, to izdara galvu palokot.

Ja tu gribi ar savu dāmu pastaigāties, kas tomēr prasa jau zināmu tuvāku pazīšanos, tad tu, atļauju izlūdzis, piesoli viņai savu labo elkoni.

Ka kāda tev tuvāk pazīstama dāma atstāj balli, lūdz atļauju izņemt viņas virsdrēbes no garderobes, palīdzi viņai un viņas mātei vai citai kādai pavadonei apģērbties, pasauc pajūgu, vai arī piesolies, ja viņām nav cita pavadoņa, pavadīt dāmas uz māju.

P a r a t s e v i š ķ ā m d e j ā m.

Poloneze prasa sevišķu staltumu, parasti viņas vadīšanu uztic veikliem dejas vadītājiem.

Ievē​rojamākie pāri nāk pirmās vietās. Pēc polonezes mēdz dejot valsi un ar to balle ir atklāta.

Kādreiz tik ļoti iemīļotais valsis nav viegla deja. Kā kungs pēc iespējas mēģini segt savas dāmas

neveiklību šinī dejā.

Polku reti vairs dejo īstos polkas soļos, bet tā vietā dejo onstepu, jeb tā saukto šībeŗi.

Menuetu nesen vēl uzskatīja par pilnīgi aizmirstu, bet tagad to atkal dejo smalkās aprindās. Tas prasa lielu piemīlību un labu soļu un figūru pazīšanu. Tā vecās dejas ar laiku atgriežas atpakaļ, bieži tomēr pārstrādātā veidā.

Pēdējā laikā sevišķi iemīļotas ir dažādās ekzotiskās, tā sauktās modernās dejas; vai tām būs ilgs mūžs, to grūti pateikt.

K ā i ztur e ti e s ma s kub a l l e ?

Masku balles, puķu balles un kotiljona balles ar visdažādākajiem pārģērbšanas veidiem, improvizētam dejas figūrām, serpentīnu kaujām un t. t. ārzemēs pieder pie plašākām un iemīļotākām dejas izpriecām. Sevišķi Nicā un Ķelnē masku balles ir plaši tautas svētki, kuŗi aizņem pat pilsētas ielas.

Pie mums šie balles veidi pazīstami mazākos apmēros, pie kam lielāko piekrišanu ir mantojušas masku balles, kas zināmā mērā atgādina arī puķu un kotiljona balles ar viņu dažādiem raibu​miem.

Masku ballē ieteicams daudz uzmanīgāk izvēlēties nejaušus balles paziņas, nekā kuŗā katrā citā ballē.

Neļaujies no intīmā "tu" pavedināties uz pārāk lielu atklātību.

Intriģē pēc sirds patikšanas, bet ne vairāk kā tu, masku noņēmis, vari par to atbildēt.

Izvēlies kostīmu, kas saskan ar tavu ārieni un tavu temperāmentu.

Lūko iedzīvoties sava kostīma garā. Izlasi "Uguni un nakti" pirms tu tēlo Kangaru. Kā laupītājam tev piestāvēs daži izteicieni laupītāju žargonā.

Ja tu nevari uzminēt, ko kāds kostīms nozīmē, tad neprasi nekad tieši. Nevienam nepatīk, ja viņa kostīmu nepazīst.

Nekad neaizrādi uz kostīma bezgaršību un nepareizībām.

Tikai ļoti tuvi pazīstami var uzstāties kā pāris, piem. dodžs un dodžiene, Romeo un Jūlija un t. t.

Ievēro: Nav pieklājīgi jau tā grūto dejas vadītāja uzdevumu ar apzinīgu vai neapzinīgu uzmanību padarīt vēl grūtāku. * Kā dāma nekad neizrādi īgnumu, ka tev maz iznāk dejot. Kā kungs, dāmas izvēloties, neizrādi nevērību, ne arī pārāk lielu interesi. *

Ja vārdus, kuŗus tu savai dejotājai čuksti, arī nevar dzirdēt, tad neaizmirsti, ka arī tavas acis ru​nā. *

Neaizmirsti būt uzmanīgs pret savas dejotājas pavadonēm. No meitu mātēm bieži iznāk sievas mātes. *

Kā kungs izvairies no jeb kādas ķildas ar otru kungu. *

Neapmulsti, ja tev gadās izdarīt kādu mazu kļūdu vai neveiklību, un nepaliec nepacietīgs, ja citiem gadās tas pats.

III. ATKLĀTĪBĀ.

1. Uz ielas.

K ā i e t p a i e l u ? (par iešanu skat. 4. lpp.)

Ja notiek kaut kas neparasts un ļaudis kaut kur saskrien kopā, tad tu kā dāma ziņkārīgi neej klāt, kā kungs turpretīm apskaties, vai tu nevari ko palīdzēt.

Ja tu kādā skatu logā ko gribi apskatīt, tad, lai tu neviena netraucētu, pieej pie loga cieši klāt. Vispār tikai izņēmuma gadījumos apstājies pie skatu logiem. Ilga izstādīto lietu apbrīnošana ir pret labo toni.

Neskaties nevienam logā un neej uzkrītoši bieži vienam un tam pašam kogam gaŗām. Pastaigāšanās gar citu logiem ir pret smalko toni.

Ja kungs iet pa ielu kopā ar dāmu, tas vienmēr paliek kreisā pusē no dāmas, bet dāma iet pa labi no kunga, jo to uzskata par pagodinājumu, ja vecākiem vai cienījamiem cilvēkiem ļaujam iet pa labi no mums. Arī ar d i v ā m dāmām kungs iet kreisā pusē, vidū iet vecākā dāma. Bērni iet abās pusēs pieaugušiem.

Pa šauru kājceliņu kungs izņēmuma gadījumā drīkst iet pa labi, lai dāmai ceļu griežot nebūtu jānokāpj uz ielas un auto gaŗāmbraucot nenotašķītu viņai apģērbu.

Roku rokā iet pa ielu tagad ir mazāk parasts nekā agrāk.

Kungs, kā tagad bieži redz, var iet ieķēries dāmai elkonī tikai ļoti tuvu attiecību gadījumā, tomēr tas izskatās nevīrišķīgi.

L i e t u s s a r g s u n s p i e ķ i s.

Ja tu ar atplēstu lietus sargu ej kādam līdzās, tad raugies, lai ūdens no tava lietus sarga netek viņam virsū.

Ja tu ej kādam tuvu gaŗām, tad pagriez lietus sargu uz otru pusi, vai pacel to gaisā, un palaid otru gaŗām.

Ja satiec kādu pazīstamu dāmu, vai vecāku kungu bez lietus sarga, tad vai nu atdod tiem savu lietus sargu, vai arī lūdz atļauju tos pavadīt ar savu sargu.

Ja tu ar lietus sargu pavadi kādu otru personu, tad raugies uz to, lai šī otra persona vairāk būtu pasargāta no lietus nekā tu pats. Turi lietus sargu tik augstu, ka tu ar to negrūsti sava līdzgājēja cepuri.

Spieķa iedams nevicini pa gaisu un nenes to padusē, lai tu ar to kādam neuzgrūdies.

Kāgr i eztceļ u?

Ja kungs satiek dāmu vai vecāku kungu, un kājceliņš ir par šauru, lai ērti varētu paiet gaŗām, tad ceļu pagriežot jānokāpj uz ielas.

Dāma, lai tā arī būtu tev pilnīgi sveša, nekad nedrīkst tevis dēļ nokāpt no kājceliņa.

Tu būsi džentlemens, ja tu arī visnabadzīgākai sievietei goddevīgi dosi ceļu.

Kā jaunai meitenei vai jaunai kundzei tavs pienākums ir tāpat izturēties pret vecākiem cilvēkiem, arī sabiedriski zemākstāvošiem.

Ja tu priekš sirmgalves, arī nabadzīgi tērptas, nokāpsi no kājceliņa, tas vienmēr tev darīs tikai godu.

Neej uz ielas gaŗā rindā. Pat ja tu ej divatā, ceļu griezt pienākas jums diviem un ne atsevišķām pretimnākošām personām.

Ceļu griez tā, kā tas katrā vietā parasts. Pie mums to dara pa labi. Ja arī pretimnācējs ievēros šo noteikumu, tad nekad saduršanās nebūs iespējama. Ja tomēr diviem pretimnācējiem gadās nogriezties pa vienu pusi, tad smieklīgo uz vietas mīņāšanos var novērst apstājoties uz acumirkli.

Neizglītotiem, rupjiem cilvēkiem griez ceļu arī tad, ja viņu pienākums būtu tev pagriezt ceļu.

Sevišķi ja tu esi dāma, sargies uz ielas ielaisties vārdu maiņā ar prastiem cilvēkiem. Tu nevari atbildēt viņiem viņu valodā, ja pati negribi apkaunot sevi. Mazus apvainojumus labāk neliecies redzot un dzirdot, lielāka apvainojuma gadījumā, ja kārtībnieks nav tuvumā, griezies pie kuŗa katra kunga un lūdz

viņa aizsardzību. Katrs izglītots cilvēks uzskatīs par godu tev tādā gadījumā palīdzēt.

Vispār tavs pienākums no tevis prasa, lai tu palīdzi katrai dāmai, ja tas vajadzīgs. Ja kādai dāmai kas nokrīt zemē, ja tā paslīd, ja nevar attaisīt durvis, ja ielas drūzmā viņai draud briesmas, tev pakalpīgi jāsteidzas palīgā, vienalga vai tu viņu pazīsti vai ne, vai tā ir veca vai jauna, glīta vai neglīta.

K ā s a t i k t i e s a r p a z i s t a m i e m u z i e l a s.

Ja tu satiec kādu pazīstamu uz ielas, sveicini viņu, kā jau agrāk aizrādīts (sk. sveicināšana). Ja tu gribi ar viņu runāt, tad atkāpies pie malas un atstāj citiem brīvu ceļu. Kungs nemēdz uz ielas pirmais uzrunāt mazāk pazīstamas dāmas. Tuvākas pazīšanās gadījumā tas ir atļauts.

Pazīstamai dāmai tu pie gadījuma vari arī lūgt atļauju pavadīt viņu. Bet dari to atturīgi un nevadi pārāk ilgi, ja tu redzi, ka tas dāmu apgrūtina. Tiklīdz tu mani, ka dāma labāk vēlētos iet viena, atvadies, pieklājīgi sveicinot.

Kā dāma tu nepatīkamu pavadoni vari aizraidīt aizbildinādamies, ka tev izdarāms kāds apcie​mojums vai kāds iepirkums.

Ja tevi uzrunā kāds nepazīstams kungs, tev jāuzskata tas kā apvainojums, uz kuŗu tu ne vārda neatbildi, bet ātri, tomēr ne bēgšus, turpini savu ceļu.

Ja tev svešais kungs tomēr seko, tad ieej vienā vai otrā namā, it kā tur būtu tavs dzīvoklis, vai pakavējies brīdi kādā pārdotavā. Ja uzbāzīgais vīrietis arī tagad vēl tev seko, tad paņem važoni, vai griezies pie kārtībnieka.

Kasj āi evēr obr aucotr atosvai ar i el udzel zceļ u?

Kungs dāmai vienmēr atstāj pakaļējo sēdekli, bet pats ieņem priekšējo, viņai iepretim.

Vieta pa labi pienākas dāmai. Ja rati stāv tā, ka labās puses vieta iekāpjot ir pirmā, tad tu vai nu iekāp ātri dāmai pa priekšu, vai arī apej ratiem apkārt un iekāp no otras puses. Parasti dāma pirmā iekāpj un pēdējā izkāpj.

Kā jaunāka dāma tu izturies tāpat pret vecāku vai augstākstāvošu dāmu.

Kungs izkāpj pirmais un palīdz dāmai izkāpt.

Ja vecāks kungs omnibusā vai ielu dzelzceļā savu vietu grib atdot kādai dāmai, tad viņš to protams var darīt, bet viņš nav spiests to darīt.

Kā dāma nekad neizrādi, ka tu tādu laipnību sagaidi. Bet ja kāds kungs atdod tev savu vietu, tad laipni pateicies par to.

Turpretim no katra jaunekļa var gan sagaidīt, lai tas savu vietu atdod vecākai dāmai vai kun​gam.

Neieņem vairāk vietas nekā tev pienākas, netraucē citus ar saviem saiņiem. Braucot nelec no kāpšļa, bet ja tev tomēr gadās to darīt, tad lec tikai uz to pusi, uz kuŗu iet vagons, ja negribi krītot sadauzīties.

Nebrauc ar savām cepures spalvām saviem kaimiņiem sejā, nenes neaizsargātas cepures adatas.

P a s t a i g ā š a n ā s.

Kamēr agrāk jauna meitene tikai mātes, vai kādas vecākas pavadones pavadībā drīkstēja iet pastaigāties, pēdējā laikā šis priekšraksts vairs netiek ievērots. Ja tu neizturies uzkrītoši, tu kā jauna meitene vari iet pastaigāties, cik vien tev patīk.

Nav ieteicams jaunai kundzei stundām ilgi sēdēt apstādījumos, pat ar grāmatu vai rokdarbu; to var tad, ja viņai ir bērni līdzi, kuŗu rotaļas tā uzrauga.

Ja kāds iet tev gaŗām, kad tu parkā uz sola sēdi, tu atņem sveicienu viegli palokoties; ja tuvojas kāda vecāka dāma, piecelies un varbūt arī piesoli tai vietu sev līdzās.

Ja dārza koncertā, vai promenādē trūkst sēdekļu, tad tev kā kungam jāpiesola savs sēdeklis pat svešai dāmai, tikai ja tu pavadi pats savas dāmas, tu no šī pienākuma esi svabads.

Raugies uz to, ka tu neuzgriez sabiedrībai muguru un ka tu ar savu krēslu netraucē satiksmi.

Ievēro: Neēd uz ielas, nesvilpo un nedziedi, nesmejies un nerunā skaļi par personīgām lietām. *

Neklausies, ko citi runā. *

Ja kāds tevi sveicina tev pie loga stāvot, tad atņem sveicienu, bet ej tūliņ no loga nost. *

Vārdu iegriešana solos un kokos sabiedriskās pastaigāšanās vietās, mūŗu un sienu aprakstīšana, saplēstu vēstuļu, augļu kauliņu un cigāru galu izmētāšana ir visas vienlīdz nepielaižamas lietas, par kuŗām pat var draudēt sods. *

Ja tu gribi, lai tev pieskaŗas tikai ar cimdiem, tad nekad nejaucies pūlī. *

Kā jauna dāma labāk neej viena pastaigāties. Jēru, kuŗš noklīst no ganāmpulka, aprij vilks. *

Neatļauj ar acīm to, ko tu ar vārdiem aizliedz. Dāmu, kuŗa negrib, lai viņu uzrunā, arī neuzru​nās. *

"Esi tik pieklājīgs, cik vien tu vari būt, esi devīgs un laipns. Neaizmirsti, ka draugus iegūstam ar cepuri un naudu".

2. Kafejnīca un restorāna.

"Ja gudris esi, nenicini tu neviena, Tu nezini, ko līdzēt, kaitēt var tas tev."

Kāieiet?

Restorānā kungs, pēc tam, kad tas dāmai atvēris durvis, ieiet pirmais, lai dāmai varētu būt izpa​līdzīgs un apskatītos pēc vietas.

Anglijā un Francijā paradums atļauj kafejnīcā vai viesnīcā ieiet ar cepuri galvā, Vācijā tas būtu pārkāpums pret smalko toni, Austrijā šai ziņā nav noteiktības, arī pie mums katrs dara kā atrod par labāku.

Uzkar mēteli un cepuri klusu un bez trokšņa.

Bārdas un matu sukāšana, nagu spodrināšana un citas tamlīdzīgas lietas nepiederas atklātās vietās.

Ja telpas stipri pārpildītas, nespiedies nekautrīgi caur sēdētājiem, bet vispirms pameklē ar acīm un tad mierīgi un neuzkrītoši ieņem kādu tukšu vietu.

Ja tu gribi apsēsties pie galda, kur citas vietas jau ieņemtas, tad ar jautājumu: "Vai ir atļauts?" pārliecinies, vai citiem tas nebūs nepatīkami.

Aizņemt vietu vēlākiem nācējiem, ja telpas stipri pārpildītas, nav atļauts.

Ja tu esi apsēdies un ieraugi pazīstamus, tad piecelies un sveicini palocīdamies. Dāmas palokas sēdot.

Ja tu gribi piesēsties pie pazīstamiem, ar kuŗiem kopā ir arī dažas tev nepazīstamas personas, tad lūdz, lai tevi iepazīstina ar tām.

Ja tu pieved kādu draugu pie kopēja galda, tad stādi to citiem viesiem priekšā.

Ja restorānā, kur dejo, tu gribi uzlūgt uz deju dāmu, kuŗa ir kunga pavadībā, tad tev vispirms jālūdz atļauja, palokoties tā, ka šī palocīšanās reizē būtu domāta arī kungam. Kad dāma piecēlusies, pret viņu

jāpalokas otrreiz. Pēc dejas dāma, protams, jāaizvada atpakaļ uz viņas vietu, kur aizejot atkal divas reizes jāpalokas. Restorānā nav nepieciešams stādīties priekšā dāmai, ar kuŗu dejo.

Kāi ztur ēti eskafej nī cāunvi esnī cā?

Ja tev gadās iesākt sarunu ar kādu nepazīstamu viesi, ar kuŗu tev nekas nav pretim iepazīties, tad stādies pats tam priekšā. Visvienkāršāki to izdara pasniedzot karti.

Saruna restorānā neuzliek nekādas saistības, bet bieži ir ļoti derīga.

Nerunā nekad tik skaļi, ka tuvāk sēdošiem gribot negribot jānoklausās tavā sarunā.

Nerunā par tīri personīgām lietām, neaprunā citus, nesauc neviena vārdā. Ja sienām ir ausis, tad viesnīcas sienas ir divkārt dzirdīgas.

Neiedomājies, ka tevi neviens neredz, esi vienīcā tikpat pieklājīgs kā sabiedrībā.

Nepaņem viens pats visas avīzes. Nepaturi laikrakstus pārāk ilgi pie sevis.

Ja tu vēlies laikrakstu, kuŗu jau kāds cits lasa, tad griezies pie sulaiņa, lai viņš tev to atnes, tiklīdz tas atsvabinājas. Ēdot un dzeŗot neizturies uzkrītoši un neizsaki nekādas nievājošas piezīmes par ēdieniem un dzērieniem, kuŗus tev ceļ priekšā. Ja kaut kas ir peļams, tad neuzkrauj vainu sulainim, bet griezies pie viesnīcas saimnieka.

Nedur ar dakšiņu mutautā, neliec cigāru uz galda malas, neslauki mutautā sviedrus.

Nievājošā izturēšanās pret sulaini nekad nav piederējusi pie smalkā toņa. Bet sevišķi no tā jāsargās tagad, kad visi grib būt sabiedriski vienlīdzīgi. Ārzemēs, kur vārds "kungs" vai katrā frazā nāk priekšā, arī viesnīcas sulainis sagaida, lai viņu uzrunā par kungu.

Tāpat sievietes apkalpotājas prasa, lai pret viņām izturas ar cienību; tām jāizturas noraidoši kā pret nelaipni augstprātīgiem, tā pret pārāk uzmācīgi draudzīgiem viesiem.

Sabiedriskā vietā atļauties sev kādu joku ar apkalpotāju ir pilnīgi pret katru taktu un labiem ie​radumiem.

Atstāj suni mājā, vai vismaz nedod viņam ēst no tā paša šķīvja, kas tev vai kādam citam celts priekšā.

Ja ieradums to prasa, lai tu sulainim dod dzeŗamnaudu, tad neesi sīkumīgs, bet aiz lielības nedod arī pārāk lielas dzeŗamnaudas.

Neielaidies vārdu maiņā ar nepazīstamu cilvēku, sevišķi ja tu mani, ka tev ir darīšana ar slikti audzinātu cilvēku.

Promejot dāmai virsdrēbes uzvilkt palīdz kungs, kuŗš viņu pavada, ne sulainis.

Ievēro: Tu domā: "Kas man par vajadzību būt pieklājīgam pret šo cilvēku, es taču viņa nepazīstu!" un pusstundu vēlāk tu dabū zināt, ka tas ir bijis tavs jaunais priekšnieks, vai tavas sirdsdāmas aizbil​dnis.

Nerunā nekā nievājoša par kādu cilvēku, pirms tu nezini, vai tas nav viņa brālēns, vai draugs, kas tev sēd līdzās. *

Piparus un sāli tu vari palūgt arī savam polītiskam pretiniekam. *

Ja tu avīzi lasi pusbalsī, tad neapšaubāmi pierādi, ka tu esi neizglītots cilvēks.

3. Teātrī un koncerta.

"Piemērojies pasaulei, to tu nesagaidīsi, ka pasaule piemērosies tev."

T e ā t r ī i e e j o t.

Neaizmirsti, ka izrāde nenotiek priekš tevis vien un netraucē citus. Nenāc par vēlu, neaizmirsti, ka opera sākas jau ar uvertiru. Caur krēslu rindu spraucoties neuzgriez sēdētājiem muguru.

Nepaturi cepures galvā pat tad, ja ar priekšrakstu tas nav noliegts. Ja tu baidies cepuri uzticēt garderobjerei, tad ej uz teātri ar šalli vai teātŗa mici, kas tevi arī labāk sargās no aukstuma teātri atstājot.

K ā i z t u r ē t i e s i z r ā d e s l a i k ā ? Vietu ieņēmis sēdi mierīgi.

Apgādā pats savu operas tekstu un teātŗa programu, lai tev tie nav jālūdz no citiem. Neaizmirsti arī operas glāzi. Māksliniekus un mākslinieces tu ar viņu vari novērot cik tev patīk, bet ne atsevišķus teātŗa apmeklētājus.

Kasj āi evēr oi zr ādesl ai kā?

Pa izrādes laiku piegriez visu savu vērību skatuvei.

Nesarunājies skaļi, neaizmirsti, ka tavi kaimiņi nav nākuši klausīties tevi, bet izrādāmo skatuves gabalu. Ja izrāde tevi neinteresē, varbūt tā saista citus.

Ja tu redzi pazīstamus teātrī, tad izrādes laikā sveicini tos tikai viegli galvu palokot.

Applaudēt tu vari, cik tev patīk, tikai ne pārāk trokšņaini un uzkrītoši. Kā dāma aprobežojies tikai ar vieglu plaukstu piesišanu, skaļo plaukšķināšanu atstāj kungiem.

Savu nepatikšanu izrādi ar klusēšanu, ne ar šņākšanu, kuŗa atļauta tikai apsaucot uzbāzīgus plaukšķinātājus.

Kāi zl i etotstarpbrī di ?

Ka skatītāju telpās nedrīkst ēst, tā ir visiem zināma patiesība. Atspirdzināties tu vari starpbrīžos bufetes telpās. Uz turieni tu drīksti vest arī dāmu, kuŗu tu pavadi uz teātri.

Ložā dāmām vienmēr nākas pirmās vietas. Pat ja vietas ir pārdotas atsevišķi, tu kā kungs nevari pielaist, ka dāma sēd aiz tevis. Turpretim, ja viņa tavu piedāvājumu mainīties sēdekļiem atraida, tad tu mierīgi vari paturēt savu vietu.

Ja tu redzi pazīstamu dāmu viņas ložā, tu starpbrīdī vari pie viņas ieiet un arī palikt, ja viņa tevi uzaicina.

Bet ja tu teātrī esi atnācis kopā ar savu dāmu, tu protams nevari viņu atstāt, lai uzmeklētu kādu citu dāmu.

K ā a i z i e t n o t e ā t ŗ a ? Neesi nepieklājīgs un neatstāj teātri, kamēr gabals nav galā.

Trokšņaina aiziešana pēdējā skata laikā ir vislielākā nevērība kā pret tēlojošiem māksliniekiem, tā pret publiku.

Ja tu kā dāma viena pati esi teātrī, tad nogaidi mierīgi, kamēr lielākā spiešanās ir pāri. Maz pazīstama vai gluži sveša kunga pavadība tev katrā ziņā jānoraida. Kā kungs neapgrūtini dāmas, piesolīdamies tās pavadīt, ja viņas to nevēlas.

K o n c e r t ā.

Tev vēl uzmanīgāk jāraugās uz to, ka tu ar vēlu ierašanos vai skaļām sarunām netraucē priekš​nesumus.

Ja mūzika tevi gaŗlaiko, tu neesi spiests koncertu noklausīties līdz beigām, bet citus traucēt ar savu nemieru ir augstākā mērā pret labo toni.

Novēlojušies klausītāji nedrīkst uzmeklēt savas vietas, kamēr priekšnesums nav beidzies. Tiem mierīgi jāgaida kājās stāvot, atļauts ir arī pagaidām apsēsties uz kādas tukšas stūŗa vietas. Arī priekšlaikā aiziet no koncerta var tikai starpbrīdī.

Sveicināt uz skatuves pazīstamus māksliniekus nekādā gadījumā nav atļauts, tāpat arī mākslinieks nevar sveicināt uz skatuves savus pazīstamos publikā. Skaļi nokritizēt ir tikpat nesmuki kā klusu sačukstēties.

Kā jauns vīrietis sargies nodot pārāk pašapzinīgu spriedumu. Ja tu vēl pats nespēj spriest, ir labāk, ka tu to atklāti pasaki, nekā ja tu citu spriedumu izdod par savu.

Sargies, sevišķi kā dāma, uzmākties ievērojamiem māksliniekiem un apgrūtināt tos ar lūgumiem pēc autografiem un t. t.

Ievero: Ej uz koncertu klausīties, ne rādīties un citus redzēt.

Neizjauc savu kaimiņu sajūsmu ar nevajadzīgiem jautājumiem. *

Ja izceļas panika, nezaudē mieru. No desmit gadījumiem deviņos panika droši vien izrādīsies veltīga. *

Raudāšanu teātrī piedos tikai gluži jauniem cilvēkiem. No vecākiem cilvēkiem sagaida, lai viņu savaldīšanās spējas ir lielākas nekā viņu aizkustinājums.

4. Baznīcas, mākslas izstādes un t. t.

"Nespried par cilvēkiem pēc viņu ticības, bet pēc tā, ko ticība no viņiem ir iztaisījusi."

B a z n ī c ā.

Rādi jau ar savu ārieni, ka tevi uz baznīcu ved tava sirds un nekas cits. Tavs apģērbs lai ir svētdienīgs, bet nekādā ziņā neuzkrītošs vai grezns.

Kāds tavs apģērbs, lai ir arī tava izturēšanās, nopietna un mierīga jau ceļā uz baznīcu.

Neej par vēlu uz baznīcu. Ja tu nevari ierasties jau dievkalpojumam sākoties, tad esi baznīcā vismaz uz sprediķa sākumu.

Uzmeklē savu vietu visīsākā un neuzkrītošākā ceļā. Ja tava parastā vieta ir jau ieņemta, tad pret vecākiem, pat vienkāršākiem cilvēkiem necel ierunas, bet uzmeklē sev citu tukšu vietu.

Pazīstamus sveicini tikai ar vieglu, nopietnu galvas palocīšanu.

Neskaties baznīcā apkārt, nečuksti ar savām kaimiņienēm, nenodarbojies ar savu apģērbu. Piedalies kopējā dziedāšanā, kā tu vari un proti, nekādu mākslas priekšnesumu baznīcā no tevis neprasa.

Bet ja tu nedziedi līdzi, tad seko dziedāšanai dziesmu grāmatā raugoties. Skaties pa sprediķa laiku mācītājā.

Ja tu līdzi ar citiem ej pie dievgalda, tad nestājies pie altaŗa uzkrītošā uzvalkā, bet melnās vai tumšās, vienkāršās drānās. Cepuri un šķidrautu noņem pēc iespējas neuzkrītoši pirms tu ej pie al-taŗa.

Ievēro savu rindu un nespiedies priekšā.

Ziedo pēc iespējas, bet arī lielu dāvanu sniedz neuzkrītoši.

Ja tu apmeklē dievkalpojumus svešā vietā, tad izpildi visas parašas, kādas tu redzi citus izpil-dam.

Ja tu gribi apskatīt kādu ievērojamu baznīcu, tad izturies ļoti klusu, runā apspiestā balsī.

Izturēties nievājoši vai zobgalīgi pret kādu ceremoniju, kuŗas dziļākā nozīme tev ir sveša, būtu visaugstākā mērā nepieklājīgi.

"Veca vīra svētība tev ļauna nenesīs," pāvests Pijs IX teica kādam jauneklim, kuŗš izaicinošā kārtā bij palicis kājās stāvot ceļos gulošo dievlūdzēju vidū, kuŗiem pāvests izdalīja savu svētību.

K a s j ā i e v ē r o a p m e k l ē j o t m u z e j u s u n m ā k sl a s i z s t ā d e s ?

Neaizskar neko ar rokām.

Nestāvi pārāk ilgi kādam interesantam mākslas priekšmetam priekšā.

Iegādājies katalogu, lai tev citi nav jāapgrūtina ar jautājumiem.

Netraucē citus ar piezīmēm un neuzbāzies nevienam ar saviem uzskatiem.

Ja kādam pulciņam ir savs vadonis, tu nevari tā gluži vienkārši pievienoties pulciņam un no​klausīties paskaidrojumos.

Ja tu pavadi dāmas, tad neapstājies pie pārāk brīviem mākslas darbiem. Tomēr neesi kaunīgāks nekā tavas dāmas. Uzskati par to, kas ir pieklājīgs un kas nē, pēdējos gados ir stipri mainījušies.

Nespried par nākslas vērtībām, no kuŗām tu nekā nesaproti.

Apskati labāk mazāk un pamatīgi, nekā daudz un pavirši.

Ievero: Kā muhamedāņi savas kurpes, tā tu atstāj savu augstprātību un iedomību pie baznīcas durvīm. *

Redzi klātesošos tikai dievlūdzējus, bet ne vairāk vmazāk labi ģērbtus ļaudis.

5. Ceļojuma.

"Tu ceļo! Tu esi "nezināmais", princis Incognito!

Tā ir ceļa burvība."

Va i c e ļ o j umā j ā i e v ē r o l a b a i s to ni s ?

Ceļojumā tu negribot izej ārā no visiem tiem ieradumiem un tās kārtības, kādā tava dzīve parasti norit. Tomēr labos ieradumus, smalko toni, tos tu nevari tā gluži vienkārši nokratīt un atstāt mājā, kā dažas citas tavu personīgo brīvību ierobežojošas formalitātes, ja arī starp svešiem ceļa biedriem neviens tevi nepazīst.

Cik pasaule ir šaura, par to vislabāk var pārliecināties ceļojot.

Cik bieži gadījums jau rītdien saista mūs uz ilgāku laiku ar ceļa biedriem, kuŗi mums šodien vēl ir sveši! Cik daudz reiz cilvēks, ar kuŗu šodien gadījums mūs nejauši saved kopā, jau rītu ir mūsu laimes un nelaimes lēmējs.

Ja tad mēs pie pirmās sastapšanās būsim izpildījuši visus pieklājības pienākumus, tad atkalredzēšanās mums būs toties patīkamāka, kamēr pretējā gadījumā piedzīvosim tikai apmulsumu un kaunu.

Cik nepatīkami ir lūgt pakalpojumus kādam cilvēkam, kuŗu tu pats tikko esi noraidījis, to katrs no mums būs piedzīvojis.

Zinams, cik dažādi ir apstākļi un aprindas, no kuŗiem nāk ceļotāji, tikpat dažādas ir viņu vēlēšanās un prasības, un tās nemaz nav viegli saskaņojamas!

Dažs, kuŗam kaulu sāpes nepanes caurvēja, vēlas, lai visi logi būtu aiztaisīti, citam, kuŗu vajā bailes no triekas, liekas, ka slēgtā vagonā viņam ir jānosmok. Dažs nepanes sēdēt pret gaisa strāvu, cits paliek slims, ja tam vilcienā jāsēd atmuguriski. Katrs grib dienā ieņemt vietu ar labāko izskatu, bet naktī sēdēt ērtākā kaktiņā.

Visas šīs pretešķības saskaņot nav viegla lieta, še var līdzēt tikai piekāpšanās un padošanās.

Ar cilvēkiem, kuŗi ar citiem nerēķinās, vispirms esi tik laipns, cik vien iespējams, un tikai tad izturies pret viņiem tā, kā viņi to pelna.

"Ar vienu karoti medus var noķert vairāk mušu, nekā ar veselu mucu etiķa," saka jau Francijas karālis Indriķis IV un vēl šodien tu vari piedzīvot, ka ar nesatricināmu laipnību var uzvarēt pat visnepieklājīgākos cilvēkus.

Vagona logs, kuŗš uz skarbu pieprasījumu paliks vaļā, pa lielākai daļai aizvērsies uz laipnu lūgumu.

Saiņi, kuŗi, par spīti visiem taviem piktiem vārdiem, paliks uz sola tev līdzās, nozudīs no turienes zem sola, ja vien tu pratīsi lūgt.

K o ņe mtl ī d zi c e ļ o j umā ?

Bez ceļa naudas nodrošinies ar nepieciešamām personas apliecībām un ceļa atļaujām, lai katrā vietā vari saņemt naudas sūtījumus un ierakstītas vēstules.

Nenēsā visu naudu kabatas portfelītī, bet noglabā to drošākā vietā, vai nu vestes iekšķešā, vai zem veļas kaklā pakārtā somiņā. Pēdējais glabāšanas veids ir sevišķi izdevīgs tad, ja nakts jāpavada guļamvagonā vai kuģa kajītē kopā ar svešiem cilvēkiem.

Naudas čeki ir drošāki un vieglāk paglabājami, nekā skaidra nauda. Nenes kabatā, kuŗā tu glabā naudu, arī citas lietas, kā: kabatas drānu, cimdus un t. t., kuŗas lietojot, nemanot var izslīdēt arī naudas maks.

Neaizmirsti apgādāties ar vajadzīgo sīknaudu un, ja tu ceļo uz ārzemēm, jau mājās iemaini attiecīgo naudu. Ņem līdzi tik maz lietu, cik vien iespējams.

Dāmas šai ziņā ir daudz nepraktiskākas kā kungi un bieži ar neskaitāmiem liekiem saiņiem ceļojumā tikai nomokas. Zināms, tik tāļu samazināt savus ceļa piederumus, ka no tā ciestu nepieciešamā ārējā pieklājība, to nedrīkst. Tā piemēram, nevar dienām ilgi ceļot tai pašā veļā vai blūzē, kuŗa piesvīst un paliek netīra.

Ja tu brauc uz kādu zināmu vietu, kur tu domā uzturēties ilgāku laiku, tad nosūti savas lietas tieši uz turieni un paturi pie sevis tikai rokas somu.

Ja tu paturi savas ceļa lietas pie sevis, tad lūko pēc iespējas salikt visu vienā vietā. Lielākā ceļa grozā vai somā ar atsevišķiem nodalījumiem var daudz salikt, ja katru nodalījumu pareizi izman​to.

Ir labi, uz kādu vietu dodoties, iepriekš izstrādāt noteiktu planu un no grāmatām sīki ar visu iepazīties, tad ceļojums dod daudz lielāku baudījumu. Arī maza iepazīšanās ar svešās zemes valodu un polītiskiem apstākļiem var ceļojumam nākt tikai par labu.

Kādākl asēbr auktvi l ci enā?

Kā kungs, tu šai ziņā vari rīkoties kā tev patīk, ja vien tavs stāvoklis, kā tas ir ar virsniekiem un augstākiem valsts ierēdņiem, dažos gadījumos neraksta tev priekšā kādā klasē tev braukt. Gaŗākos ceļojumos vienmēr ir labāki braukt ar augstāku klasi.

Ja tu esi slimīgs, brauc nepīpētāju nodaļā. Bieži vien tas pārpildītu vilcienu dēļ tomēr nav ie​spējams.

Vientuļai dāmai nav ieteicams nakti vienai pašai braukt otrā vai pirmā klasē. Labākā drošība tev būs vairāki ceļa biedri.

Ar maziem bērniem vienmēr ir labāk braukt sieviešu nodaļā. Ēdamā vagonā var ieiet tikai bez somām un uzturēties tur tikai tik ilgi, kamēr beidz ēst.

K ā i ztur ē ti e s p r e tc e ļ a b i e d r i e m?

Vispār ceļojumā katram ir atļauts vispirms rūpēties pašam par savām ērtībām. Tādēļ kungiem tavā vecumā tev vietas ziņā nav jāparāda nekāda uzmanība; bet ja tu redzi, ka dāmu, vai vecāku kungu traucē saule, caurvējš vai citas kādas neērtības, tad, ja tu gribi galants būt, tu vari mainī​ties vietām.

Nav laipni katram jaunam iekāpējam tūliņ uzsaukt: "Viss ieņemts!" arī tad, ja tas ir taisnība, nostājoties naidīgi pret svešinieku tikai tādēļ, ka gadījums to novedis tavā nodaļā.

Neapgrūtini neviena ar saviem aizsaiņiem, neliec tos uz sola, bet zem sola, vai virs soliem izstieptā tīklā.

Pēc iespējas esi pakalpīgs dāmām un vecākiem kungiem. Palīdzi tiem iekāpt un izkāpt, novietot ceļa lietas, pasniedz tās viņiem izkāpjot, pasauc vagona pavadītāju, ja tam nepieciešamas kādas ziņas, apgādā viņiem ūdeni vai citus kādus atspirdzinājumus.

Ja tev ir gaŗlaicīgi, nebaidies uzsākt sarunu, tu drīz vien redzēsi, vai ir ieteicams to turpināt. Ja tavs ceļa biedrs ir valodās atturīgs, esi arī tu tāds pat.

Neļaujies ziņkārīgi izprašņāties, bet sargies arī pats no uzbāzīgiem jautājumiem.

Runā par vispārējām lietām, par agrākiem ceļojumiem, par interesantiem piedzīvojumiem, par vietām, pa kuŗām jūs patlaban braucat.

Ar dāmu tu vari uzsākt sarunas sakarā ar kādu pakalpojumu, ko tu tai izdari, piemēram paceļot kādu nokritušu lietu, atveŗot vai aiztaisot logu un t. t.

Ja tev iepazīšanās liekas vēlama, tu vari ar savu līdzbraucēju apmainīties kartēm.

Arī dāmai tu drīksti priekšā stādīties un pasniegt viņai savu karti, bet dāma var tev neatbildēt ar to pašu.

Ja tev ir līdzi ceļa maize, kas ātrvilcienos, kuŗi reti piestājas, ir ļoti ieteicams, tad iekārtojies tā, ka tu neviena neapgrūtini ar ar savu mielastu.

Tu vari no sava krājuma piesolīt arī kādam no saviem līdzbraucējiem, ja tu domā, ka viņam tas būtu patīkami.

Neaizmirsti nekad savai ceļa maizei pielikt mutautu, kuŗu tu vari izklāt uz ceļiem un vēlāk viņā noslaucīt pirkstus. Ēdiena atliekas nemet vagonā zem sola, bet gaidi izdevību, kad tu no tām vari atsvabināties.

Ceļojumā pa jūru, ja vari, brauc pirmā klasē. Pirmā klase uz kuģa ir tas pats, kas otrā klase vil​cienā.

Uz pusdienu rūpīgi pārģērbies. Tai pašā apģērbā visu dienu pavadīt uz klāja un sēsties pie galda ir nepieklājīgi. Tūrista apģērbā tu nedrīksti iet pie galda, vismaz ne gaŗākā ceļojumā un uz eleganta kuģa.

Nesmēķē ēdamā zālē, sevišķi ne īsi pirms ēšanas.

Ja tev jādalās kajītē ar kādu citu, tad esi uzmanīgs pret savu līdzbraucēju. Neesi pārāk patstāvīgs.

Norunā ar viņu kādā kārtībā jūs mazgāsaties, atvērsat logu, nogriezīsat un uzgriezīsat elek​trību.

Jūras slimību centies pārlaist cik vien neuzkrītoši iespējams.

Nesēdies sēdeklī, kuŗu kāds cits noīrējis un ar savu karti apzīmējis, netinies arī šī otra cilvēka segā.

Neaiznes grāmatas un laikrakstus no lasamās istabas. Izpildi vienmēr kapteiņa un kuģa ļaužu aizrādījumus. Stādies kapteinim priekšā, ja rodas izdevība. Neapgrūtini kuģa ļaudis ar pastāvīgiem jautājumiem. Nerunā ar stūrmani. Nestāvi vienmēr ar atvērtu ceļa vadoni rokā un nepadari sevi tā smieklīgu. Nebrīnies par visu, kas tev jauns un svešs. Nelaimes brīžos nezaudē mieru, palīdzi sievietēm un bērniem.

Amizējies ar dāmām, cik tev patīk, tikai nepaliec pārdrošs, sevišķi pret vientuļām dāmām. Kā dāma no gaŗlaicības radušos flirtu neuzņem nopietni. Dari no savas puses visu, lai sabiedrība uz kuģa būtu patīkama.

D a ž i n o t e i k u m i, k a s j ā i e v ē r o c e ļ o j o t.

Neieved kontrabandas preces un neielaidies nekādā kontrabandas tirdzniecībā! Cik viļinošs tāds

pasākums arī neizliktos, tas tomēr var sagādāt nopietnas nepatikšanas. Ko grūtajos kaŗa apstākļos varbūt varēja atvainot, tas miera laikā nekādā ziņā nav piedodams.

Varbūtēju sarežģījumu gadījumā svešā vietā griezies pie sava konzulāta.

Ja tu ilgāku laiku paliec svešā pilsētā, nodod konzulātā savu karti, vai ierodies personīgi.

Padodies vietējiem ieradumiem.

Neapvaino vietējo iedzīvotāju nacionālo pašlepnumu.

Nefotografē cietokšņa tuvumā arī tad, ja tas jau vairs nekalpo šim nolūkam.

Ja tu ceļā satiecies ar ļaudīm, no kuŗiem tu nomani, ka tie ir tavi polītiskie pretinieki, neielaidies ar viņiem nekādās sarunās, neliecies ne dzirdam viņu nelabvēlīgos uzskatus par tavu zemi. Izsargies no katras nelaipnības, bet neesi arī padevīgs pret viņiem.

Mājās pārbraucis nelielies ar saviem ceļojumiem.

K a s j ā i e v ē r o v i e s n ī c ā?

Ja iespējams, pieteic savu ierašanos jau iepriekš. Sevišķi priekš dāmas tas ir daudz patīkamāk, ja viņu jau sagaida. Norunā jau iepriekš ar viesnīcas saimnieku vai sulaini istabas cenu.

Neierodies gluži bez ceļa lietām, ja gribi, lai ar tevi apietos ar cienību. Ja tev ir dārglietas līdzi, nodod tās pie saimnieka glabāšanā, bet tikai tad, ja viņš tev galvo par lietu drošību.

Vakaros vēlu pārnākdams vai rītos agri pieceldamies, izsargies no katra nevajadzīga trokšņa, durvju aizciršanas, skaļiem saucieniem un t. t.

Nevajadzīga miera traucēšana viesnīcā liecina par lielu neizglītību. Zviedrijas viesnīcās pat pastāv sevišķi noteikumi, ka no pulksten 11 vakarā līdz 7 rītā visam vajag būt klusam.

Ja tu izej, atstāj istabas atslēgu pie durvju sarga.

Nemētā neko pa istabu apkārt. Izdevīgs gadījums pamudina uz zagšanu. Neaizmirsti, ka gandrīz katrā viesnīcā ir plānas sienas un runā tikai pusbalsī. Neprasi nekādas priekšrocības uz citu viesu rēķina.

Saimniekam jābūt vienlīdz uzmanīgam pret visiem viesiem.

No rīta ieejot brokasta telpās sveicini atturīgi, citādi nekādas vērības klātesošiem neparādī​dams.

Ja tu ieņem vietu pie galda, sveicini savus kaimiņus pa labi un pa kreisi, viegli palokoties.

Ja kāds tev kā dāmai pie galda parāda kādu mazu uzmanību, uzņem to ar mierīgu laipnību, tomēr gaŗākā sarunā neielaižoties, ja kungs tev nav priekšā stādīts. Ēdot neizturies uzkrītoši. Ja ēdieni nav pa tavai garšai, tu neesi spiests tos ēst, bet nievājoši par tiem izrunāties nepieder pie smalkā toņa.

Esi laipns pret kalpotājiem. Kādu nesaskaņu gadījumā griezies pie saimnieka.

Neesi arī kā dāma par daudz skopa ar dzeŗamnaudām, ar dzeŗamnaudām bieži var panākt vairāk nekā ar sūdzībām.

Neaizmirsti, ka dzeŗamnauda bieži vien ir vienīgā alga, kādu viesnīcu kalpotāji saņem par savām pūlēm. Ir labi būt pārliecinātam dzeŗamnaudu pretiniekam, bet tad vispirms jāgādā par to, lai viesnīcu kalpotāji saņemtu pieklājīgu algu.

Dāmas promejot nesveicina sulaiņa, bet atstāj to kungiem. Ja tu starp viesiem redzi saimnieku, sveicini to viegli.

Ievero: Dzimtenē skatās uz tavu vārdu, svešumā uz tavu ģērbu. *

Ceļojot pastāvi uz savām tiesībām, bet ievēro arī citu tiesības. *

Nenievā svešā vietā to, kas tev nepatīk, bieži tikai tādēļ, ka tas tev ir svešs un neparats. *

Nedari kā hercogs Marlboro, kuŗš, par Romu jautāts, atbildēja: "Roma? Vai tā nav tā pilsēta, kur es nopirku nelietojamus un dārgus cimdus."

Slavē, kas ir slavējams, paej ar klusēšanu gaŗām tam, kas tev nepatīk.

Ceļojumā atkrīt visas sabiedriskās kārtu starpības; katru uzskata par to, par ko tas uzdodas, tādēļ esi uzmanīgs iepazīstoties ar svešiem cilvēkiem.

Panes pacietīgi ceļa neērtības. Nav tik ļauna stāvokļa, ka ar pacietību un labu gribu tas nebūtu atvieglojams. *

Nelaimes gadījumā nezaudē pašsavaldīšanos un palīdzi citiem, kam tās trūkst. *

Ja kāds neprot tavu valodu, tad tu veltīgi kliegsi viņam pie auss. *

Ceļojot cilvēki labāk mācās pazīt viens otru, nekā gadiem ilgi viens otram līdzās dzīvojot. *

Laipnība pret svešu cilvēku, kuŗu tu, cik paredzams, vairs turpmāk nesastapsi, dara tev vairāk goda, nekā laipnība pret pazīstamu cilvēku, no kuŗa tu vari sagaidīt dotu pret dotu. *

Ja tu acumirklī nevari atrast savu naudu, necel tūliņ lielu brēku, pirms tu neesi par zudumu pār​liecinājies, pa lielākai daļai nauda atkal atrodas, kad to rūpīgāk pameklē.

6. Vasaras atpūta.

Trīs galvenie vasaras atpūtas veidi ir dzīve jūrmalā, uz laukiem un veselības avotos.

Kamēr uz mūsu jūrmalu vēl plašā mērā nebrauc ārzemnieki, tai vairāk ir vasaras atpūtas vietas, nekā peldvietas raksturs. Parasti peldvietas iznāk par dārgām, lai tur uzturētos visu vasaru vesela ģimene, Rīgas Jūrmalā līdz šim tas vēl bij iespējams daļai rīdzinieku. Tomēr liela daļa vasarnieku jau sāk apskatīties pēc lētākas vasaras atpūtas vai nu nomaļākās mūsu jūrmalas vietās, vai uz laukiem.

Ne mazāk izslavēti par mūsu jūrmalu ir mūsu veselības avoti Ķemeros, Baldonē, Siguldā, Kandavā, Bārbelē un citur. Arī vasaras atpūtā nav par ļaunu daži mājieni sadzīves lietās.

K a s j ā i e v ē r o v a s a r n i e k i e m u n d z ī v o k ļ u s a i m n i e k i e m.

Starp vasarniekiem un dzīvokļu saimniekiem vasaras vietās bieži rodas nesaprašanās.

Dzīvokļu īpašnieki grib saņemt pēc iespējas daudz naudas, pēc iespējas maz dodot pretim, īrnieki par savu naudu grib dabūt pēc iespējas vairāk; katrs kāro lielākas tiesības par mazāku mak​su.

Abpusējos pienākumus un tiesības ir labāk jau iepriekš nokārtot ar līgumu, tad vasaras dzīvē radīsies mazāk nesaskaņu.

Esi laipns pret saviem saimniekiem, bet izsargies no tuvākām attiecībām. Ievēro viņu tiesības tāpat, kā tu gribi, lai ievēro tavas.

Saudzē lietas un dzīvokli, kas tev uz laiku nodoti lietošanā. Neatļaujies sev īrētā dzīvoklī neko, ko tu sev neatļautos savā mājā; negulsties ar putekļainām kājām uz zofaja, neliec degošu cigāru uz pulierētas galda virsas, neslauki kājas tepiķī, neatļauj arī saviem bērniem neko bojāt svešā dzīvoklī vai dārzā.

P a r i e p a z ī š a n o s p e l d v i e t ā s.

Ir parasts, ka peldu viesi, kuŗiem pastāvīgi iznāk satikties vai nu pie veselības avota akas, vai pa ārsta priekšā rakstīto pastaigāšanās laiku, vai pie panzijas galda, viens otru viegli sveicina, pēc kam dažreiz sākas tuvāka pazīšanās.

Labais tonis neprasa no tevis, lai tu peldvietā sabiedriskās dzīves formas ievēro tikpat stingri kā pilsētā, bet tas prasa gan, lai ar zināmu uzmanību noslēdz jaunas pazīšanās ar citiem peldvie-siem. Tas gan zīmējas vairāk uz ārzemju kurortiem, kur sarodas visādi aferisti un vieglas izdzīves mīļotāji un bagātu līgavu meklētāji.

Vispār gan pazīšanās veselības avotos slēdz uz peldvietā pavadamo laiku. Un satiekoties pilsētā ar peldvietas paziņām, var, skatoties pēc apstākļiem, iesākto pazīšanos turpināt vai pārtraukt.

K a s v i e ntuļ a i d ā ma i j ā i e v ē r o p e l d v i e tā ?

Ja tu vari piebiedroties kādai pazīstamai ģimenei, tad dari to, ja ne, tu arī viena vari braukt uz jūrmalu vai veselības avotiem, sevišķi, ja tas notiek veselības uzlabošanas, nevis izpriecas nolū​kā.

Kā vientuļai dāmai, tev privatā dzīvoklī būs patīkamāki apmesties nekā viesnīcā. Ne tavs apģērbs, ne izturēšanās nedrīkst rādīt, ka tu gribi griezt vērību uz sevi. Tāļākos izbraukumos, dejas izpriecās un t. t. lūko piebiedroties kādai ģimenei; koncertus un labdarības izrīkojumus tu vari apmeklēt arī viena.

P a r a p c i e mo j umi e muzl a uki e m?

Ja tev ir māja uz laukiem, tad pārdomā, pirms tu kādu ielūdz, vai tev viesis tiešām būs patīkams. Ar dažu pārsteidzīgu ielūgumu vēlāk ir ļoti grūti galā tikt.

Ja tevi kāds ielūdz pie sevis uz laukiem, tad nesteidzies pārāk ātri pildīt ielūgumu uz ilgāku viesošanos, bet labāk gaidi, lai to noteikti atkārto. Ļoti bieži paziņa, kas tevi bij ielūdzis, savu ielūgumu jau ir aizmirsis, vai apstākļi, kuŗos tavs apciemojums bij vēlams, ir grozījušies, vai arī pie tava drauga ir jau ieradušies citi viesi, kuŗiem lielākas tiesības uz viņa viesmīlību.

Noteikt dienu un stundu, kuŗā tavs draugs lai ierodas pie tevis uz gaŗāku apciemojumu, vai pat noteikt, kad tas atkal lai aizbrauc, nebūtu pieklājīgi. Bet kā viesis tu jau pie laika piemini, līdz kuŗam laikam tu domā palikt un nepaliec tad vairs ilgāk tikai tādēļ, ka tev pavirši par to ieminas, bet bez sevišķas vajadzības arī nesaīsini sava apciemojuma.

Sagaidi viesi dzelzsceļa stacijā, gādā par viņa somām, izliec sīkos izdevumus priekš viņa.

Mazākus izdevumus tu, kā viesis, drīksti pieņemt, lielāki izpriecas izdevumi tev jāuzņemas pa​šam.

Paziņo iepriekš, ka tu ieradīsies. Nav pieklājīgi, ja vasaras viesi ierodas kā no debesīm nokrituši.

Tādi pārsteigumi nav patīkami ne saimniekam, ne saimniecei.

Ja viesi ierodas negaidīti, vai lielākā skaitā, nekā bija ziņots, tad kā viesis neuzstādi nekādas prasības, bet kā saimnieks neuztraucies, ka nevarēsi viesus uzņemt kā būtu gribējis.

"Trīs viesi lūgti, trīspadsmit nākuši.

Lej virumu plānāku, teic paldies par nākumu."

Bērnus ņem līdzi tikai pie ļoti tuviem draugiem un tikai uz nopietnu lūgumu. Nakti sava drauga dzīves vietai caurbraucot, pārnakšņo viesnīcā. Pārāk īss un pārāk gaŗš apciemojums nevienam nav patīkams, bet tikai traucējošs.

K ā p i e d a l ī ti e s d a žā d o s i zb r a ukumo s ?

Organizāciju un biedrību rīkotās ekskursijās uz ārzemēm kārtību nosaka rīkotāji. Šīs ekskursijas parasti bauda atvieglojumus maksas ziņā, un tām ir liela piekrišana, jo tās dod iespēju arī nemantīgām

šķirām redzēt pasauli. Jaunatne labprāt rīko izbraukumus uz dzimtenes vēsturiskām un dabas krāšņumiem bagātām vietām; šādas jaunatnes ekskursijas palaikam vada skolotāji, kuŗi rūpējas, lai jaunekļi savā pārgalvībā nepārkāpj sabiedriskās pieklājības robežas. Vispār izbraukumi dabā pieder pie jaukākām izpriecām. Un kam vien ir iespējams, tam katru vasaru vajadzētu piedalīties kādā mazā izbraukumā uz vienu vai dažām dienām, vai ilgāku laiku, kā nu katram viņa līdzekļi to atļauj. Tāda pārmaiņa padara cilvēku miesīgi un garīgi mundrāku. Viena nelaime tādos izbraukumos dabā ir tā, ka zaļumnieki sagāna dabu, atstādami veselu līdumu lūžņu, papīru, papirosu galu, skārda bundžu, zivju asaku un citu mēslu.

Viena no pirmām pieklājības prasībām ir tā, lai tas nekad nenotiktu. Tādas lietas ir vai nu jāaprok, jāsadedzina, vai kur tas nav iespējams, jāpaņem līdzi. Visparastākie ir izbraukumi mazākos pulciņos, kuŗos piedalās savā starpā tuvāk pazīstami cilvēki. Uz tiem tad arī vairāk attieksies turpmākie aizrādījumi.

Uzņemies to izdevumu daļu, kāda iznāk uz katra izbraukuma līdzdalībnieka, vai uz katras ģi​menes.

Precēts kungs nevar pielaist, ka kāds cits maksā par viņa sievu.

Ja dāma ir viena pati, kungs par viņu var samaksāt mazākus izdevumus. Lielākus izdevumus tā vēlāk var nokārtot pati, vai caur saviem piederīgiem. Ja dāma pati grib maksāt, tu, kā kungs, no savas puses nedrīksti viņai uzspiesties, ka tu maksāsi.

Vecāka dāma var nodot jaunākam kungam vajadzīgo naudu, lai tas nokārto izdevumus priekš viņas, vai uz viņas vēlēšanos arī priekš sevis.

Vispār izbraukuma sarīkošanu labāk ir sadalīt, viens lai rūpējas par pārtiku, otrs par izpriecām un t. t.

Vari izvēlēties vienkāršu ceļa uzvalku, lai kāds bojājums nesamaitā tev gara stāvokli. Nepiedāvājies par vadoni, ja tu skaidri nezini ceļa. Nenošķiries par daudz no pārējās sabiedrības, ne viens, ne arī divatā.

Paciet mazas nepatikšanas ar mierīgu prātu. Lielākos izbraukumos sargies no katras izlaidības, pārmērīgas skriešanas un uzkrītošas smiešanās; mazākā ģimenes sabiedrībā svabadība ir lielāka.

Padodies vispārības gribai. Esi pret dāmām džentlemenisks.

Ievēro: Ja tu kur viesojies, piemērojies sava saimnieka ieradumiem. Apvaicājies, kāda ir mājas kārtība un ievēro to. *

Necenties ne pēc kādām dārgām izpriecām uz citu rēķina. *

Ar saviem sabiedriskiem talantiem veicini patīkamu sadzīvi. *

Rādi vienmēr jautru prātu.

Neaizkavē pārāk mājas tēvu, atstāj viņam laiku arī viņa paša darīšanām. *

Nejaucies nekad mājas dzīves nesaskaņās. *

Kā jauns cilvēks, mēģini būt derīgs, kur tu esi viesos, palīdzi mājas tēvam izpildīt viesmīlības pienākumus, vai uzņemies viņa vietā kādas sīkākas darīšanas un uzdevumus; kā jauna meitene čakli palīdzi nama mātei, esi mīļa pret bērniem un t. t. *

Izrādi savu pateicību ar mazām dāvanām, kuŗas tu atved līdzi, ar dzeŗamnaudām kalpotājiem, parādi arī vēlāk savu uzmanību tiem cilvēkiem, pie kuŗiem tu esi viesojies. *

Nekad neaprunā cilvēku, pie kuŗa tu esi viesojies. Sakāms vārds māca: "Nepiespļauj aku, no kuŗas tu tikko esi dzēris." *

Priekš jaunas meitenes tas ir pagodinoši, ja pie viņas vecākiem griežas ar lūgumu atļaut tai vēl ilgāk paviesoties, vai arī atļaut tai atkārtot savu apciemojumu. *

Pēc iespējas lūko uzminēt un ievērot savu viesu vēlēšanās. *

Sava viesa ērtības stādi pirmā vietā. *

Neaprobežo pārāk sava viesa brīvību. Dažas stundas dienā atstāj to viņam pašam, lai jūs viens otram neapnīkat. *

Ja tev vienā un taī pašā laikā ir vairāki viesi, esi pret visiem vienlīdzīgi laipns. *

Mājās atgriezies, pateicies ar vēstuli par baudīto viesmīlību.

7. Sports.

"Viss, kas ir skaists, ir labs."

Kādēļ nodar boti esar spor tu?

Ja tu gribi būt stiprs, vesels un veikls, tad nodarbojies ar dažādajām kustību rotaļām brīvā dabā, kuŗas pazīstamas zem vārda sports.

Sports tev atvērs jaunas iespējas iepazīties ar aprindām, kuŗas priekš tevis līdz šim bij slēgtas.

Nodarbojoties ar sportu kopā ar dāmām, tu lielā mērā vari iegūt dāmu labvēlību. Sportam mums jāpateicas par brīvākām attiecībām starp abiem dzimumiem, kas no Anglijas un Amērikas pārgājuši uz citām zemēm.

Kā dāma, tu vari nodarboties ar katru sportu, ja pie tam necieš tava sievietes cieņa un piemīlī​ba.

Lai gan sports ir pret katru formalismu un uzspiestām formām, tomēr arī še ir jāievēro zināmi priekšraksti, kuŗus vislabāk mācās piedaloties kādā no pastāvošām sporta biedrībām. No savas puses dosim dažus vispārējus aizrādījumus vienā otrā no sporta veidiem.

K ā s k r i e t a r s l i d ā m.

Slidas pieliec nesteigdamies, paviršība vēlāk sīvi atriebjas.

Pazīstamai dāmai kungs gan drīkst piesprādzēt slidas, bet tu kā dāma negaidi tāda pakalpoju​ma.

Palīdzi arī svešai dāmai, ja redzi, ka slidu pielikšana tai sagādā grūtības. Neapģērbies par daudz silti un neskrien mētelī.

Mācies skriet tādā laikā, kad slidotava vēl ir maz apmeklēta. Ir labāk citiem savu nemākulību nerādīt.

Krist tu drīksti, bet kliegt tu nedrīksti.

Ja kāda dāma krīt, palīdzi tai piecelties, arī ja tā tev ir sveša; ja tu pats pie kritiena esi vainīgs, atvainojies pieklājīgi. Nestāvi citiem ceļā.

Ja tu mācies braukt krēslu stumdams, tad neskaties sev uz kājām, bet vēro slidotavu sev priek​šā.

Kā dāma, vairāk vērības piegriez mierīgai, skaistai braukšanai, nekā dažādiem mākslīgiem pa​ņēmieniem.

Ja tu neesi profesionāla slidotāja, necenties viena publikas priekšā izrādīt savu mākslu. Slidotavā uzaicināšanas un priekšā stādīšanās noteikumi ir tie paši, kas balles zālē. Nesmēķē, kad tu brauc ar dāmu.

Nemet cigaru galus vai citus priekšmetus uz ledus, lai kāds uz tiem nepakrīt. Neliec ar pārāk vieglu

apģērbu savu veselību uz spēles. No slidotavas aizejot apģērbies silti.

Bij laiks, kad jauna meitene tikai vecākas dāmas pavadība drīkstēja apmeklēt slidotavu. Tagad jaunas meitenes, tāpat kā jaunekļi, slido vienas.

P a r s l ē p o š a n u. Šis skaistais ziemeļnieku sports gūst arī pie mums arvien vairāk piekrišanas.

Kā katrā sportā, arī slēpošanā galvenais ir ģērbties tā, lai nesasvīstu un atdziestot nesaaukstē-tos.

Apģērbam ir jābūt tādam, kas ļauj ādas iztvaikojumiem izgarot, jo nekas nav neveselīgāks, kā auksti sviedri uz sakarsušas ādas. Tā ir sportistu nelaime, ka viņi pietiekoši to neievēro.

Parasti slēpošanas apģērbiem mēdz lietot biezākus, bet porainus audumus. Kurpes ņem stipras un lielas, lai var iemaukt arī divi pāri zeķu, ar cietu zoli, kuŗa nemetas, kad savelk siksnas; labus dūraiņus ar gaŗiem kātiem, ādas vai drēbes stulmus - getras - ap kājām. Stipri aukstā laikā aizsedz degunu un ausis ar plānu vilnas audumu. Dāmām visērtākais slēpošanas apģērbs ir platas un īsas virsbikses, pār kuŗām ja grib var uzvilkt vieglus, ne pārāk šaurus svārkus, plata blūze, silta, bet ne pārāk smaga mice.

Ja svārki ir viegli nopogājami un uzpogājami, tad skriet var arī biksēs vien, kas nemaz nebūs pret labo toni. Norvēģijā slēpotājas pa lielākai daļai jau visas ir "bikšu dāmas". Ņem līdzi labu tālskatu un, ja gribi, mazu fotoaparātiņu.

Kā iesācējs, labāk izvairies no skatītājiem. Nevarīgs slēpotājs ir stipri smieklīgs.

Nebrauc neuzmanīgi citiem slēpotājiem virsū un nespied tos griezt sev ceļu.

Nekāp otram uz slēpu galiem, bet ja tas tev gadās nejauši, atvainojies pieklājīgi.

Esi pakalpīgs pret dāmām, palīdzi tām piecelties, cik reizes tās arī nepakristu.

Kā dāma neizlieto pārāk bieži kunga palīdzību, tad tu drīzāk iemācīsies slēpot.

Nes savas slēpes pati, mēģini ar piesprādzēšanu pati tikt galā, tūliņ no sākuma nostiprini siksnas pareizi un kārtīgi. Neskaties tūliņ apkārt pēc palīdzības, kad tu pakrīt.

Arī slēpošanu tu vislabāk iemācīsies kādas sporta organizācijas vadībā, kur tevi iepazīstinās ar visiem technikas sīkumiem.

Slēpošana, kā reti kāds vingrošanas veids, padara miesu lokanu un padevīgu garam.

T e n i s s.

Parasti visiem spēles dalībniekiem jābūt pazīstamiem un priekšā stādītiem.

Kungi, kuŗiem nav pie rokas sporta kostima - īsu bikšu, raiba krekla ar mīkstu apkaklīti un aprocēm, var spēlēt arī bez vajadzīgā kostima, tāpat kreklos.

Dāmas parasti valkā īsus, gludus svārkus, blūzi, kuŗas piedurknes nav pārāk šauras, bet arī ne pārāk platas, taļļiņu bez zivju kaula, gaišas kurpes no ādas vai zēģeldrānas ar platiem, zemiem papēžiem. Bez sporta kurpēm lai neviens neiet uz tenisa laukuma.

Kā dāma spēles straujumā neaizmirsti piemīlību un pieklājību.

Daža laba spēlētāja mazāk grozītu ķermeni un taisītu mazāk sparīgus lēcienus, ja tā pati sevi pie spēles varētu novērot.

Ja spēle ir nopietna, tad seko tai uzmanīgi, lai tavam pretspēlētājam tevis dēļ nebūtu jāzaudē.

Kopspēlē ar otru, tikpat veiklu, uz savas izveicības lepnu spēlētāju tu nesaudzīgi vari izmantot visas viņa vājības.

Ar vājāku pretspēlētāju, varbūt dāmu, esi saudzīgs un neizlieto visu savu veiklību.

Ja tava pretspēlētāja ir drusku druknāka un tai drīz pietrūkst elpas, nenodzenā viņu bez žēlastības. Ja redzi, ka tai ir par grūtu, tādā gadījumā pielaidies, nekaitēs, ja tu arī pieļausi, ka tevi uz​veic.

Izrunā pareizi angļu izteicienus, ja tu tos lieto. Nepārkāp spēles noteikumus.

Vēl citas iemīļotas "noras spēles" (nora - lawn) ir: krokets, kas jau sāk novecot, krikets, golfs un futbols - kājbumbas spēle. Tās visas var spēlēt tikpat kungi kā dāmas, izņemot futbolu, kas kā pārāk nogurdinošs un daudz reiz pat neestētisks, dāmām nav piemērots.

K ā p i e d a l ī ti e s me d ī b ā s ?

Pie parastā medību uzvalka pieder kamzolis ar daudz kabatām, gaŗi zābaki, ādas aizsargu stulmi, medību soma ādas siksnā, ziemu silts medību uzrocis, biezas pelēkas vai zaļas zeķes, silti cimdi.

Jo vienkāršāks medību uzvalks, jo labāk! Īstam medniekam katrs švītīgums ir pretīgs. Nekad nevēli medniekam laimes uz medībām izejot.

Kā medību sarīkotājs neliec saviem viesiem sapulcēšanās vietā gaidīt. Ierādi viņiem vietas, no kuŗienes tie var cerēt uz šāvienu.

Kā viesis neatstāj vai nemaini tev ierādīto vietu, parādies blakus šāvējam vai sasvilpojies ar vi​ņu.

Iemācies īstus mednieku izteicienus.

Nestāsti par daudz neticamus medību stāstus, bet noklausies mierīgi, ja citi to dara. Īsts mednieks vienmēr labprāt mīl "izpušķot". Parastais mednieku mielasts uz lauka ar pašceptām mednieku desiņām ir ļoti uzjautrinošs. Viesnīcā rīkotā medību mielastā dalībnieki paliek medību uzvalkos.

Uz mājās rīkotu medību mielastu kungi ierodas vakara uzvalkos un dāmas viesību tērpā. Galdu grezno ozola zariem un skaistiem traukiem. Viesiem ceļ priekšā to labāko, ko virtuve un pagrabs spēj sniegt.

D i v r i t e ņ a s p o r t s.

Nav parasts, ka jauna meitene viena pati uzņemas gaŗākus divriteņa izbraukumus kopā ar kungiem bez pienācīgas pavadonības, bet šo uzdevumu viegli var izpildīt kāda precēta draudzene, vecākā māsa vai brālis. Īsos izbraukumos tāda pavadonība nav vajadzīga.

Sacensības braucienos dāmas, kuŗas nodarbojas ar sportu tikai patikšanas pēc, nemēdz piedalī​ties.

Izbraukumus divatā uz viena divriteņa dāma var uzņemties tikai ar tuviem piederīgiem.

Dāmas, ar riteni braucot, parasti velk īsus, šaurus svārkus. Ja brauc tikai virsbiksēs, tad drošības pēc, neparedzētiem gadījumiem, ņem arī svārkus līdzi. Vispār izbraukumos ar divriteni piemērotāks ir vecāks uzvalks, jo ceļā tas piesvīst un pieput un nereti salīst.

Cik labi kungam arī nepiestāvētu sporta uzvalks, tas tomēr lietojams tikai attiecīgos gadījumos, bet ne kā ērts ielas uzvalks.

Dāma uz riteņa sveicina galvu palokot, kungs, pa lielākai daļai, tikai zalutējot.

Labāk nepilnīgs sveiciens, nekā pazaudēt līdzsvaru.

Neizskatās glīti, ja vaiga sviedros, ratu stipri minot, dzen to augšā nokalnēs, labāk laist riteni tikai tik ilgi, kamēr tas viegli rit, tad nokāpt un uzvest to kalnā.

Esi uzmanīgs pret līdzbraucējām dāmām, uzņemies daļu no saiņiem, kas tām varbūt ir līdzi. Kā dāma, neprasi pārāk daudz pakalpojumu.

Piebiedrojies kādam pulciņam tikai tad, ja esi pārliecināts, ka citus neuzkavēsi.

A uto mo b i l i v a d ī t drīkst tikai tas, kam bez pietiekoša spēka un veiklības ir arī visas techniskās zināšanas, lai ne​apdraudētu savu un citu drošību.

Sievietēm, kuŗām šīs īpašības piemīt mazākā mērā, nekā vīriešiem, jāapmierinās ar to, ka tās var sēdēt automobilī un braukt. Elegantas dāmas auto izbraukumos parasti pār blūzi un īsiem svārkiem mēdz vilkt gaŗāku, vaļēju zīda vai mīkstas ādas mēteli, ziemišķa cimdus līdz elkoņiem, mici vai cepurīti ar gaŗu, baltu, gaišu šķidrautu.

Kungi, kas paši vada auto, valkā siltus mēteļus vai kamzoļus, kā arī kažokus un seju cieši apņemošu mici ar virsū uzsietām brillēm. Turies stingri pie policijas priekšrakstiem.

Ja tu esi vainīgs pie kādas nelaimes, tad pārliecinies, cik tā ir liela un nelūko nepazīts aizkļūt prom.

Esi izpalīdzīgs citiem, kuŗiem mašīna bojājusies.

Pel dēšana ir dāmām un kungiem vienlīdz piemērots veselīgs sports. Dāma parasti piedalās tikai dāmu peldēšanas sacensībās.

Kur kungi un dāmas peldas kopīgi, kā daudzās jūrmalas peldvietās, gādā par labu, pieklājīgu peldu apģērbu.

Ilga apkārtstaigāšana pa jūrmalu palagā vai peldu uzvalkā nav ieteicama. Sargies no flirta. Priekšā stādīšanās ūdenī nekad nav atļauta.

A i r ē š a n a.

Airētājs nelieto apģērba, kuŗa veidu un krāsu var sabojāt ūdens, vai kuŗā vējš viegli var aizķer​ties.

Zils un balts ir visvairāk iecienītas krāsas.

Airētāju klubu locekļi nes vienādus tērpus, pēc kluba priekšrakstiem. Kluba nozīmes piestiprina pie mices un kamzoļa; dāams nes tās pie mices, jostas un kakla saites. Neairē, kamēr tu neproti peldēt. Neņem laivā peldēt nepratējus. Ja pietiek kungu, kas var airēt, dāma sēstas pie stūres. Nekāp uz soliem, uz kuŗiem citiem ir jāsēd.

V i n g r o š a n a.

Dāmu vingrošanu vislabāk vada dāma. Brīviem vingrojumiem dodama priekšroka pret vingro​jumiem ar rīkiem; neviens vingrojums nedrīkst pārkāpt daiļuma un pieklājības robežas.

Arī kungiem nav atļauts katrs vingrojums, sevišķi dāmu klātbūtnē. Sargies ar pārāk savādu un neparastu izgorīšanos aizkart sievietē skaistuma un pieklājības jūtas.

P a u k o š a n a.

Dāmas cīnās tikai ar flereti, kas ir ļoti labs līdzeklis lokanības un veiklības attīstīšanā. Viņas valkā vai nu īsus svārkus ar gludi piegulošu talju vai melnas zīda biksas. Jaunākais no visiem sportiem, bez šaubām, ir v i e g l a t l ē t i k a, kuŗa īsā laikā ieguvusi daudz piekritēju un ar mēru piekopta, nerunā arī smalkam tonim pretīm.

Ievēro: Ja gribi piebiedroties riteņa vai slēpju partijai, tad prasi kādam no dalībniekiem, kuŗš pazīst tavas spējas, vai tava piedalīšanās ir vēlama, ja viņš vilcinās ar atbildi, tad nepiedalies. * Ja tu piederi pie kāda sporta kluba, tad rīkojies stingri pēc statutiem. Ja tu rīkosies pret statu-tiem, tevi "diskvalificēs" - atzīs, ka tu nepiemērojies kluba noteikumiem un tādēļ esi izslēgts, kas ir tikpat daudz, kā izteikt sabiedrisku nicināšanu. *

Kā amatieris tu nedrīksti uztāties pret profesionālu sportistu. Amatieris un amata sporti stingri jāšķiŗ viens no otra. *

Kā dāma labprāt pieņem palīdzību no kunga kādā klizmas gadījumā, tikai tūliņ pēc tam nelielies ar savu patstāvību. *

Spēku pārpūlēšana līdz pilnīgam pagurumam nav savienojama ar sievietīgu piemīlību. *

Nemēģini ar savādībām rokas pasniegšanā, dzeŗamā trauka saņemšanā un t. t. izrādīt, ka tu esi sportsmenis. Smalkās aprindās tas izliksies muļķīgi un dulburīgi. *

Sports stāda augstāk lokanības, veiklības un ātru kustību izveidošanu, nekā tieša fiziska spēka vairošanu. *

Neskaties ar nicināšanu uz citiem, kuŗi nav tik veikli un izveicīgi kā tu. Apdomā, ka dažam ir plati pleci un maz smadzeņu galvā un ka ir arī otrādi. *

Sporta dēļ nenokavē savus sabiedriskos pienākumus.

IV. ĢIMENĒ. 1. Bērni un vecāki.

"Ja bērna nerātnība tevim mīļa liksies, Tad jautā, vai ar' viņa patvaļa tev tiksies."

Kadj āsākasbēr naaudzi nāšanai ?

Bērna audzināšanai jāsākas līdz ar pirmo dzimšanas dienu. Tas ir drusku par agru! tu domā.

Jā, audzināt ar vārdiem un pamācībām tad vēl ir par agru, bet sākt audzināt ar piemēru un visiem apkārtējiem iespaidiem, tad ir pats īstais laiks.

Ar sešiem gadiem bērna morāliskai audzināšanai vispārējos vilcienos jābūt nobeigtai, saka kāds ievērojams paidagogs. Tas pats sakams par bērna pieradināšanu pie labā toņa formām.

Jau ļoti jaunam bērnam, cik jautrs un dabīgs tas arī nebūtu, ar visu savu izturēšanos jārāda, ka tas ir audzināts ne tikai attīstot sirdi un garu, bet arī veicinot pieklājības un smalku ieradumu iz​veidošanos.

Zināms, nereti nākas sastapt ļaudis, kuŗi zem smalkās pasaules formām slēpj rupju sirdi un neizglītotu prātu, bet tikpat bieži ir sastopami gadījumi, ka cilvēki nevar parādīt savas plašās sirds un gara dāvanas, tādēļ ka tiem trūkst smalkās sabiedrības formas.

Audzināšanas mērķis ir vienā un taī pašā laikā izglītot bērnu iekšēji un ārēji. Ja to grib sasniegt, neatlaidīgi jau no pašas pirmās bērnības jācenšas pēc šī mērķa.

Pi ekāl ai pi er adi nusavubēr nu?

Labi ieradumi ir manta, kuŗu tu savam bērnam dod līdzi uz visu mūžu. "Viņš nav labi audzi​nāts," saka par cilvēku, kuŗš neprot sabiedrībā uzvesties. Pieradini savu bērnu jau no mazotnes, lai tas ir pieklājīgs un laipns pret katru. Tiklīdz tas prot runāt, māci viņam laipni "labdien!" un "ardievu!" teikt, lūgt, ja tas kaut ko grib, pateikties, ja tas kaut ko saņem.

Pieradini savu zēnu noņemt cepurīti un viegli paklanīties, kad tas ierodas kādā sabiedrībā, dāmām, arī mātei un māsai vienmēr ļauj iet pa priekšu, pacelt, kas viņām nokrīt zemē, labprātīgi izdarīt mazus gājienus un pakalpojumus. Tā nebūs nevajadzīga bērna brīvības aprobežošana, gluži otrādi, tas atsvabinās viņu no viņam pašam nepatīkamās kautrības, padarīs viņu drošāku un paš​apzinīgāku.

Māci savai meitiņai laipni palocīt celīšus, kad nāk kāds ciemiņš; piecelties, lai vecākiem ļaudīm dotu vietu, mātei vai viešņām atnest kāju soliņus, tēvam pārnākot saņemt pretīm lietus sargu vai spieķi, pienest mājas kurpes un pelnu trauku, un t. t.

Kalpotājus lai bērns uzrunā ar "jūs" tiklīdz tas ir tam vecumam pāri, kad tas visus sauc par "tu" un lai

tas mācās palūgt, ja tas no viņiem kaut ko grib dabūt.

Pieradini savu bērnu skaidri un daiļi runāt. Lai tas nemācas ātrāk svešu valodu, tas traucē mātes valodas iemācīšanos.

Ja bērns skolā satiekas ar citiem bērniem, kuŗi nerunā pareizu un daiļu valodu, tad ar divkāršu rūpību raugies uz to, lai tas mājā runā skaidri un kārtīgi.

Māci viņu, lai tas klusē, kad runā vecāki cilvēki, atbild gaiši un skaidri, kad tam kaut ko jautā, nejaucas nevaicāts pieaugušu cilvēku sarunā.

Pieradini to pie galda kārtīgi uzvesties.

Māci viņam izpildīt saimnieka pienākumus pret saviem mazajiem viesiem, pieradini to piekāpties pret viesiem, gādāt, lai tiem būtu patīkami, pacienājot viesi atļaut tam izvēlēties pirmam.

Māci to pārvarēt savu nepatiku, nest mazus upuŗus ar jautru garu, pie spēles piekāpties, padoties vispārībai.

Pieradini viņu, lai tas visā, ko tas dara, skatās uz tevi kā uz priekšzīmi un rūpējies par to, lai šī priekšzīme vienmēr būtu laba.

Ievēro: Svešu klātbūtnē neuzteic bērna. Vispār neuzteic bērna, kas pavedina uz iedomību. Bet nebar un arī nesodi to svešu klātbūtnē. *

Māci, lai bērns bez teikšanas aiziet, ja ierodas kāds apmeklētājs, vai pieaugušie sarunājas. *

Lai bērns jūt tavu mīlestību, arī ja tu viņu sodi. *

Kāds ķīniešu sakāmvārds māca: "Pie slotas kāta aug labi dēli." *

Nepamudini nekad bērna, lai tas lielās ar savām spējām. *

Sargies ar kādu neapdomīgu izteicienu apmulsināt bērnu viņa bērnišķīgā vientiesībā. *

Sargies no katra skarba nepiederīga izteiciena viņa klātbūtnē. *

Neļauj nekad bērnam nokalusīties ģimenes ķildā. Jau bērna dēļ vien rūpējies par mājas mieru, apdomā, ka tikai saticīgā laulībā izaug labi bērni.

2. Dēls un meita vecāku mājā.

"Patiešām smalks dzīves veids, kas nozīmē vairāk nekā zibeņa ātrumā pacelt nokritušu adatu, rodas no gara un sirds dziļumiem."

K a s d ē l a mj ā i e v ē r o ģi me nē ?

Mūsu laiku ģimenēs dēli prasa lielāku brīvību vecāku mājās nekā līdz šim un mēģina jau daudz agrāk atraisīties no vecāku aizbildniecības. Ir labāk, ja tēvs un māte ar varu nepretojas šai dēla tieksmei jau agri ieiet dzīvē. Tev jāapmierinās ar to, ka bērna un zēna gados tavs dēls ir ticis audzināts uz visu labu, lai tu vīra gadus sasniegušam varētu atstāt tam pilnu brīvību, nebaidoties, ka viņš to izlietos nepareizi.

Ja tu kā dēls labāk gribi iepazīties ar dzīvi no paša piedzīvojumiem un, neprasot tēva padoma, labāk pats gribi dārgi samaksāt par mācību, tu vari to darīt arī bez lieka skarbuma un nevērības, ar ko pieauguši jaunekļi bieži mēģina pierādīt savu neatkarību.

Neienes toni, kāds, varbūt, valda starp taviem biedriem, savu vecāku mājā. Arī kā students tu vari

būt labi audzināts jauns cilvēks; lempīgums un lācīgums nav patīkams ne mājās, ne ārpus tām.

Tu vari jaunības brīvību pilnā mērā baudīt, bet ievēro labus tikumus un pieklājību. Katra jaunekļa dāvanas, zināšanas un prāts tikai tad ir redzami īstā gaismā, kad tos iekļauj labā toņa rāmī.

Arī praktisks labums ir labai audzināšanai. Birojos un preču namos, darbiniekus pieņemot, priekšroku dod labi audzinātiem jaunekļiem.

Kāi ztur ēti espr etsavutēvu?

Parādi savam tēvam vislielāko godbijību. Nekad nesveicini viņa nolaidīgi, piecelies, kad viņš nāk, ļauj viņam iet labā pusē no tevis. Pakalpo viņam visās lietās. Neļauj viņam piecelties, ja tu vari izdarīt to, ko viņš grib darīt, uzklausies pacietīgi viņa pamācības, klusē, kad viņš runā, nerunā viņam pretīm, vai arī tikai mierīgi, pazemīgā kārtā, neesi nekad iekaisis vai ļauns pret viņu.

Piemērojies viņa savādībām, esi saudzīgs pret viņa vājībām un neklāsti viņa sliktās īpašības citiem.

Ir ļoti maldīgi domāt, ka ar nievājošu izturēšanos pret savu tēvu, tu atstāsi iespaidu uz citiem un pats parādīsi savas labās īpašības. Ar to tu tikai parādīsi sevi nevēlamā gaismā.

Kaunēties no savu vecāku zemās izglītības ir nožēlojami. Ja tu esi no zemas kārtas, tad atzīsti to atklāti, tikai tad tevi izsmies un nicinās, ja tu to mēģināsi noslēpt.

Jo vecāks tavs tēvs, jo lielāku godbijību parādi viņam. Atbalsti viņu, noliecies viņa vietā, lai tavas acis, rokas un kājas kalpo viņam. Nav skaistāka skata, kā sirms tēvs, kuŗš atbalstās uz jauna, ziedoša dēla rokas.

K ā i ztur ē ti e s p r e ts a v umā ti ?

Tu esi viņai divkāršu godbijību parādā. Viņa pelna cienību nevien kā tava māte, bet arī kā sie​viete.

Sveicini viņu uz ielas un citu klātbūtnē ne mazāk uzmanīgi kā svešu dāmu un izturies pret viņu, kad tu esi viens ar viņu, ar mīļu uzmanību.

Neizturies augstprātīgi pret viņas izglītības centieniem. Ļauj viņai labprāt ņemt dalību tavā garīgā dzīvē un mēģini iepazīstināt viņu ar savu domāšanas veidu un savu garīgo darbu. Neprasi nekā, bet tikai lūdz, ievēro viņas vēlēšanās, iepriecini viņu ar mazām uzmanībām.

Noliec papirosu, kad tu ar viņu runā; ja pīpēšana viņai ir kaitīga, tad vispār nepīpē viņas klāt​būtnē.

Atver viņai durvis, ļauj viņai nokāpt pa trepēm pirms tevis un uzkāpt aiz tevis. Pa ielu ļauj viņai iet pa namu pusi, uz trepēm - gar margām.Palīdzi viņai iekāpt un izkāpt no ratiem, ej viņai pretīm, ņem zem rokas, pavadi ar lietus sargu.

Godā savu māti kā vissmalkāko dāmu, arī ja viņa ir vienkārša apģērbā un ieradumos.

Nekad nesāpini viņu ar kādu nevērīgu vārdu un nekad neaizmirsti "cik mazu viņa tevi ir redzē​jusi".

Izturies pret savu vecāku viesiem ar lielāko pieklājību.

Vienmēr turi augstu savas ģimenes godu.

K ā i ztur ē ti e s p r e ts a v umā s u?

Arī pret savu māsu izturies tikai pēc visiem smalkā toņa priekšrakstiem.

Nekad nedod viņai iemesla nopūsties, kā to jau daža laba jauna meitene ir darījusi: "Tik nega-lants var būt tikai brālis!"

Neķircini viņu par daudz, saudzi viņas kautrību, nenorāj viņu nekad skarbi un auksti, neapkauno viņu citu klātbūtnē, nekomandē viņu, neatklāj netaktiski viņas mazos noslēpumus, nezobojies par viņas draudzenēm. Esi viņas bruņinieks sabiedrībā, ļaužu pūlī, uz ielas, ballē, dzelzceļā un t. t.

Runā par viņu vienmēr ar cienību ar saviem biedriem, un neciet, ka viņu jabkādi apvaino vārdos un darbos.

Neatļaujies sev izteicienus, kuŗi var ievainot viņas smalkjūtību, esi uzmanīgs pret viņas

drau​dzenēm.

Neizsmej viņas cenšanos piedalīties šā laika garīgos centienos, nelepojies ar savu garīgo pārākumu.

Cieni un pabalsti viņas izglītības centienus. Daža laba māsa jau ir garīgā ziņā pārspējusi brāli.

Saviem jaunākiem brāļiem esi labs biedris un uzticams padoma devējs. Rādi viņiem labu, ne ļaunu priekšzīmi.

Kādai j ābūtj aunekļ aār i enei ?

Neatļaujies sev nekādu nolaidību. Kārtīgi sasukā matus, turi zobus un nagus tīrus, nestaigā ar nosmērētām drānām un rokām. Uz pusdienu sataisies kārtīgi.

Esi apģērbā vienkāršs, bet ne nolaidīgs un vēl mazāk manierīgs un ākstīgs.

Ej taisni, stalti un brīvi, skaties brīvi visapkārt, turi savu istabu kārtībā. Negulsties ar netīriem zābakiem uz zofāja, neizmētā papirosu galus, noslauki kājas, pirms tu ienāc istabā un t. t.

K a s j a u n am c i l v ē k a m j ā i e v ē r o d ā m u s a b i e d r ī b ā ?

Cik tu esi izglītots, rāda tava izturēšanās pret dāmām, tādēļ piegriez tai lielu vērību. Esi džentlemens, rupja izturēšanās pret dāmām ir vairāk tev par kaunu, nekā viņām.

Esi vienkāršs, bet ne kokains un nedrošs. Par daudz liela kautrība izskatās nevīrišķīga, ar to tu sabojā pats sev katru panākumu un atstāj nožēlojamu iespaidu, neskatoties uz visām savām zināšanām un priekšrocībām.

Neizturies pārdroši un iedomīgi, bet pašapzinīgi un brīvi. Veiklību un drošu uzstāšanos tu vari iegūt dejas stundās un pastāvīgi grozīdamies sabiedrībā.

Tikai tad, ja tu labās sabiedriskās formas pilnīgi pārvaldi, dāmas tavā tuvumā jutīsies patīkami.

Neesi tāds, kā daudzi jaunekļi, kuŗi visu grib labāk zināt nekā citi un atstāt iespaidu ar savu gudrību.

Neesi par daudz saldens un pārmērīgi valodīgs, saki dāmām komplimentus, bet smalkā kārtā.

Necildini pārāk ar dāmu runājot otru dāmu, bet vēl vairāk sargies runāt nievājoši vai zobgalīgi par kādu dāmu.

Tavi nievājošie spriedumi par sievietēm, kā arī lielīšanās ar sieviešu pazīšanu padara tevi tikai smieklīgu.

Dažādie mazie pakalpojumi, kādi dāmām parādami, jau uzskaitīti citās šīs grāmatas nodaļās.

Ar vecākām dāmām mācies uzklausīties, nerunā tām pretīm, ļauj viņām runāt par veciem laikiem, cik viņām patīk, neizturies nevērīgi. Nerunā par vecumu un nāvi, neizlabo katru mazu misējumu, neesi nelaipns un neizturies pārāk brīvi, esi viņām pakalpīgs visādās sīkās lietās.

Sargies no parastās jaunu vīriešu zobgalības pret vecmeitām, kuŗas palikušas neprecētas, varbūt tas ir noticis aiz viscienījamākiem iemesliem. Vientuļa vecāka sieviete - sevišķi mūsu laikos - var iekārtot savu dzīvi tikpat lietderīgi kā vīrietis.

K ā p a š ume i ta i i ztur ē ti e s p r e tmā j i ni e ki e m? Ārējai piemīlībai lai atbilst iekšējā. Esi laipna un mīļi rūpējies par saviem vecākiem, vecākiem radiniekiem un mājas draugiem. Padodies labprātīgi sievietes liktenim un kalpo savējiem, kur un kā tu vari.

Pret svešiem esi uzmanīga, skolotājām un audzinātājām paklausīga un pateicīga, pret kalpotājiem laipna, bet ne pārāk draudzīga. Šuvējām, cepurniecēm un t. t. neuztici nekādus noslēpumus. Viņas pieder pie mazāk izglītotām aprindām un viņu uzdevums starp citu ir arī jaunu tenku iznēsāšana.

Pret brāļiem un māsām esi mīļa, pacietīga, pakalpīga, pret draudzenēm uzticama un patiesa.

Neķildojies ar viņām, neaprunā viņas aiz muguras, neizpļāpā viņu noslēpumus.

Nekad nestāvi brīvā. Neturi neviena mājas darba priekš sevis par vienkāršu, ja tev vēlāk pašai tā nevajadzēs darīt, jo labāk, izrīkot un uzraudzīt tev vienmēr būs jāprot.

Ja tu nodarbojies ar studijām, izglītojies kādam amatam, tas tevi nekad nedrīkst padarīt iedomīgu un augstprātīgu.

Nekad neaizbildini ar savu augstāko izglītību savu iedomīgo izturēšanos pret saviem piederī​giem.

Jaunai sievietei nebūt nepiestāv, lepojoties ar savām zināšanām un dāvanām, noskatīties no augšas uz citiem mazāk apdāvinātiem un izvairīties no mājas darbiem. Arī vissmalkākā izglītība nevar atsvabināt tevi no pienākuma mīlestībā kalpot savējiem.

Tas, ka tu uzsver savu izglītību, salīdzinot sevi ar savu vienkāršo māti, var padarīt tevi nepatīkamu katra cēli domājoša cilvēka acīs.

Centies runāt tīru, daiļu valodu, sargies no nodrāztiem izteicieniem, no skarbiem un sentimentāliem vārdiem.

Nekad nerunā ar citiem par ģimenes lietām, kopā ar saviem brāļiem un māsām stāvi par sava nama godu.

K ā j a una i me i te ne i i ztur ē ti e s p r e tv i e s i e m?

Ja atnāk kāds viesis, palīdzi savai mātei izpildīt saimnieces pienākumus. Ej viesiem pretīm, palīdzi viņiem noģērbties, apkalpo viņus, pakavē viņiem laiku ar savām spējām.

Palīdzi savai mātei pacienāt viesus, iznēsā tēju, sakārto spēles galdus, iesāc mūzikālos priekšnesumus, pieņem bērnus, kuŗi varbūt ir atnākuši līdzi, liec priekšā rotaļas sava vecuma biedriem, klausies uzmanīgi, kad citi stāsta, nodod savas mātes rīkojumus dienastniekiem, pavadi viesus, kuŗi atvadās, līdz durvīm, palīdzi viņiem apģērbties, atvadies draudzīgi.

K ā j a una i me i te ne i i ztur ē ti e s p r e tkungi e m?

Satiksmē ar kungiem neesi manierīga vai auksta, bet arī ne par daudz dzīva un vēlīga. Acu​mirklī tu ar savu paļāvību gan patiksi, bet uz ilgu laiku nē. Par daudz ātri iegūta labvēlība drīz vien vairs neliekas pievilcīga. Tikai vecus kungus sveicini pirmā.

Pieņem mazus pakalpojumus ar laipnu paldies, bet neizrādi, ka tu tos esi gaidījusi, vai pat atrod, ka tev tie pienākas. Esi jautra, brīva, laipna, tomēr sievišķīgas kautrības robežās. Par daudz liels vēsums un cienība nepievelk, bet atgrūž.

Netinies pārāk lielas atturības ērkšķos, ne vienmēr tu sagaidīsi princi, kuŗš caur ērkšķiem izlauž sev ceļu pie savas Ērkšķrozītes.

Nekad neizturies izaicinoši pret kungiem, ar to tu atsakies no visām sava dzimuma priekšrocī​bām.

Neizrādi nevienam kungam sevišķu labvēlību. Nesaskaties nozīmīgi ne ar vienu. Neatraidi elkoņa, ko tev piedāvā kāds kungs, lai tūliņ paķertos citam kungam zem rokas. Ja tev kāds kungs saka glaimus, nepiegriez tiem sevišķu vērību, vai arī izliecies, ka neesi tos dzirdējusi.

Nezvejo pēc komplimentiem, ar nodomu nonicinādama savas spējas. Uzturi savu sievietes cieņu, lai tavā klātbūtnē neviens neiedrošinājas teikt kādu pārdrošu vārdu. Sargies savām zobgalībām ļaut vaļu. No asprātīgām dāmām vairāk baidās nekā tās apbrīno. Nelielies ar savu izglītību.

Ja kāds pret tevi aizmirst pieklājību, sodi to vairāk ar klusēšanu nekā ar vārdiem. Neesi pļāpīga, bet arī ne mēma ar kungiem; neaizmirsti, ka arī visdaiļākā seja uz ilgu laiku nevar aizpildīt sirds un prāta spēju trūkumu. Nepieņem vēstules, puķes, dāvanas, kuŗas tu saviem vecākiem nevari rādīt.

Ievēro: Lai citi saka "mani vecie", tu saki: "mans tēvs," "mana māte." *

Flirts ļoti bieži ir patīkams, bet viņa sekas tikpat bieži ir diezgan bīstamas. *

Māsai, kuŗa kopā ar brāli apmeklē kādu balli, vajadzētu būt pārliecinātai, ka viņai ir vismaz viens dejotājs. *

Piemīlība var valdzināt arī ja nav skaistuma, skaistums bez piemīlības - nē. *

Esi vienkārša, pazemīga, rātna, dabīga, pakalpīga, čakla un labsirdīga, tās ir septiņas krāsas, no kuŗām sastādās sirdsšķīstas meičas sirds spektrs. *

Parādi veciem cilvēkiem tik daudz mīlestības, cik tev tās parādīja dzīvē iestājoties. *

Ja tev tava māte kādreiz izliekas vecmodīga un atpakaļpalikusi, tad atminies, ka laiks nestāv uz vietas, un ka tu saviem bērniem arī varbūt tāda izliksies. *

Tava māte vienmēr lai tava labākā draudzene.

Me i ta s und ē l i ā r p us v e c ā kumā j a s ?

Ja tu kā dēls atstāj tēva mājas, lai nodotos savām studijām vai darbam, tad tomēr paliec ciešā sakarā ar savējiem.

Ja tu kā jauns cilvēks dzīvo viens pats, tad nopietni rūpējies, lai tu varētu grozīties labā sabied​rībā.

Ja tava vienīgā sabiedrība būs viesnīcu sulaiņi un istabas meitas un tu savus vakarus kārtīgi pa​vadīsi viesnīcā, tu drīz vien labā sabiedrībā nepratīsi atrast īstā toņa.

Par daudz liela brīvība puiša gados bieži aizslēdz durvis uz laimīgu laulības dzīvi.

Ja tu kā jauna meitene piebiedrojies kādam pulciņam, kuŗš par savu mērķi stādījis ekskursiju sarīkošanu, tad gaŗākos, bieži vairāk dienu ilgos gājienos piedalies tikai saprātīgas, uzticamas skolotājas vadībā.

Ja tev kā jaunai meitenei ir kāda nodarbošanās, tad vislabāk tu varēsi tai nodoties no tēva mājām.

Tur tev būs drošs pamats zem kājām un patvērums pret visām nepatikšanām, kādu darbā ne​kad netrūkst.

Ja apstākļi to atļaus, tavi vecāki tev droši vien ierādīs pašai savu istabu, kuŗu tu pēc pašas patikšanas varēsi ierīkot un kuŗā tu brīva no vecāku uzraudzības varēsi dzīvot kā tev pašai labāk tiksies, pieņemt savas draudzenes un, varbūt, dažreiz arī kādu draugu.

Ja tev vairs nav vecāku mājas, tad tu darīsi labi, piebiedrodamās kādai citai ģimenei, vai ap​mezdamās kopā ar kādu draudzeni vai māsu.

Nosaukums "vecmeita" jau sen ir zaudējis nozīmi. Neprecēta sieviete, kuŗa, tāpat kā vīrietis, pavada savu dzīvi derīgā darbā, pelna to pašu cienību kā viņš.

Ieradums katru vecāku sievieti, vienalga, precējušos vai neprecējušos, apzīmēt ar vārdu "kundze", gan pie mums vēl nemaz negrib ieviesties. Turpretim uzskats, ka katra precēta kundze, cik jauna un neievērojama pati par sevi tā arī nebūtu, it kā pelna lielāku ievērību nekā neprecēta dāma, gan jau drīz vien būs pilnīgi pārveidojies.

3. Līgava un līgavainis.

"Neaizmirsti pašcieņas!"

K ā t u v o t i e s j a u n a i s i e v i e t e i, a r k u ŗ u g r i b n o d i b i n ā t k o p ī g u d z ī v i ?

Ja tu kā jauns vīrietis esi iepazinies ar jaunu dāmu, - kuŗa tevi sevišķi saista un modina tevī vē​lēšanos saukt viņu reiz par savu sievu, tad piegriez viņai lielāku vērību, nekā kuŗai katrai citai dāmai un ar sevišķu uzmanību parādi viņai visas tās mazās laipnības, kādas smalkais tonis kungam atļauj attiecībā pret dāmu.

Tā sauktā smalkā sabiedrībā lielu lomu spēlē mantas stāvoklis, tādēļ precību nodoma gadījumā ir parasts ievākt ziņas par otras puses materiāliem apstākļiem. Parasti tas notiek, kamēr līgava vēl nav uzrunāta.

Protams, viss tas jādara ar lielu taktu un uzmanību. Ja augšminētie apstākļi nav tādi, kā viena vai otra puse to vēlas, tad lieta līdz bildināšanai nemaz nenonāk.

Vispār, pirms bildināt līgavu, jātiek skaidrībā ar sevi, vai mīlestība pret viņu ir tikai pārejošs jūtu uzplūdums, vai dziļākas jūtas, uz kuŗām var dibināt nākošo kopdzīvi. Skaistums ir pārejošs, bagātība var zust, vispaliekošāks būs dziļāks aizkustinājums, kādu modinājušas dažas cienījamas līgavas rakstura īpašības.

Vārīgs jautājums divu cilvēku kopdzīvē ir arī veselības jautājums. Pēdējā laikā pat ir parasts griezties pie ārsta pēc padoma pirms doties laulībā.

Par to, kā bildināt un kā saņemt "jā" vārdu no savas izredzētās, vai arī kurvi, lasi nodaļā "Sade​rināšanās un kāzas".

K ā j a u n a i d ā m a i i z t u r ē t i e s p r e t k u n g u, k u ŗ š t a i t u v o j a s n o p i e t n ā n o l ū k ā.

Ja tu redzi, ka kāds jungs tev parāda sevišķu uzmanību, tad tev jāizšķiŗas, vai tu vari pabalstīt viņa centienus vai nē. Ja tu tikai aiz iedomības vai patikšanas kāres gribētu saistīt pie sevis kādu jaunu vīrieti, tad tas būtu ne tikai netaisni un cietsirdīgi, bet tas varētu arī tev atriebties šādā vai tādā ziņā.

Ja tu uz viņa jūtām nevari atbildēt, tad tev nenāksies grūti ar savu izturēšanos viņam to parādīt, viņu neapvainojot un neatgrūžot. Vislabāk ir, ja tu nemaz nepielaid līdz bildināšanai. Bet ja tu tomēr nevari to novērst, tad atsaki laipni, bet noteikti, nedodama nekādas veltas cerības. Bet par bildinājumu nemini nevienam ne vārda, dažos gadījumos nestāsti to pat saviem vecākiem.

Tas būtu pilnīgi bez kādas smalkjūtības, ja tu gribētu lielīties ar bildinājumu, kuŗu tu esi atrai​dījusi.

K ā d a s t i e s ī b a s i r l ī g a v a i n i m ? Līgavainim ir zināmas tiesības, bet arī daži pienākumi.

Kā līgavainim tev ir tiesība savu līgavu ik dienas apmeklēt, vai, ja tu nedzīvo taī pašā vietā, rakstīt viņai tik daudz un tik bieži, cik tu pats vēlies.

Tu vari saukt viņu priekšvārdā un uzrunāt ar draudzīgo "tu." Svešu klātbūtnē noskūpsti viņai tikai roku.

Sabiedrībā izsargies no katras mīlināšanās. Spēlēties ar savas līgavas matu cirtām, turēt viņas roku, aplikt viņai roku apkārt, sačukstēties ar viņu, tās visas ir lietas, kas svešu klātbūtnē nav pie​ļautas.

Kā līgava esi vienmēr tā rātnākā un atturīgākā, ne otrādi.

Agrāk pat mājā līgavaini un līgavu nekad neatstāja vienus, ja nebij klāt māte vai cita kāda trešā persona. Tagad šaī ziņā uzskati ir daudz brīvāki un jaunos ļaudis vairs tā neaprobežo.

Nenicini savas līgavas centienus tālāk izglītoties, neapsmej viņas reliģiozos un tikumiskos ieskatus.

Mēģini darīt iespaidu uz viņu un piekāpies arī pats, lai panāktu saskaņu jūsu starpā.

Mazas ķildas bieži ir par iemeslu divkārt mīļai izlīgšanai, tikai tās nedrīkst pārāk bieži atkārto​ties.

Kodāvi nātsavai l ī gavai ?

Saderināšanās laiks ir īstais dāvināšanas laiks, līgava un līgavainis tad labprāt grib arī redzamā veidā izteikt savu mīlestību.

Dāvanas, ar kuŗām tu dažādos svētku gadījumos apveltī savu līgavu, var būt ļoti dažādas, tomēr ir labāk, ja tām ir kāda daiļa nozīme, bet ne tikai praktiska. Jo dzejiskāka un nozīmīgāka būs tava dāvana, jo vairāk tā tavai līgavai darīs prieku.

Puķes būs vienmēr mīļa dāvana, sevišķi ja tu izvēlēsies savas līgavas mīļākos ziedus.

Arī rotas lietas ir piemērota dāvana, sevišķi ja tām ir kāda īpatnēja nozīme. Medaljonam ar tavu bildi, gredzenam ar jūsu pirmās sastapšanās datumu ir divkārša vērtība.

Grāmatas, notis, mākslas priekšmeti, daiļuma lietiņas vienmēr būs patīkamas dāvanas.

Arī līgava var dāvināt līgavainim. Tikai še izvēle būs grūtāka. Ir jāpazīst sava līgavaiņa gaume, jo tie sīkie nieciņi, kas patīk sievietēm, vīrietim labākā gadījumā izliekas tikai naivi. Izvēlies kaut ko, par ko tu esi droši pārliecināta, ka tas tavam līgavainim darīs prieku.

K ā i z t u r ē t i e s p r e t l ī g a v a s p i e d e rī g i e m ?

Par visām lietām raugi saprasties ar savu nākošo sievasmāti.

Tas nav ne taisnīgi, ne gudri, padoties vispārpazīstamajam aizspriedumam par sievasmātēm. Nav saprotams, kādēļ lai no visiem cienīta, godājama sieviete taī acumirklī, kad mācītājs izsaka savu svētību pār tevi un viņas meitu, piepēži pārvērstos cilvēkā, priekš kuŗa neviens izsmiekls nav diezgan ļauns, neviena zobgalība diezgan asa.

Izturies pret savu sievasmāti mīļi un bez aizspriedumiem. Ja tu viņai no pirmās dienas neliegsi dēla godbijību, viņa tevi labprāt uzņems kā dēlu.

Ievēro viņas vēlēšanās, iepriecini viņu ar mazām uzmanībām, izturies saudzīgi pret viņas savā​dībām.

Nerunā nievājoši par viņu ar citiem. Padodies viņai visās mazās ārējās lietās, lielākās paturi savu gribu, mierīgi, bet noteikti. Pa lielākai daļai viņa ar to apmierināsies, ja sīkumos tu atstāsi noteikšanu viņai.

Sava sievastēva labvēlību tu drīzāk iegūsi ar rakstura krietnumu nekā ar smalkām sadzīves formām, tomēr viņai būs patīkami, ja tu pret viņu būsi laipns un uzmanīgs. Pret savas līgavas brāļiem un māsām izturies draudzīgi kā brālis.

Vispār ievēro to, ka lielākais prieks, kādu tu vari sagādāt savai līgavai, ir uzturēt draudzīgas at​tiecības ar viņas piederīgiem.

K ā i ztur ē ti e s p r e ts a v a l ī ga v a i ņa ģi me ni ?

Kā līgava dari visu, lai iegūtu savas nākošās vīramātes labvēlību.

Rādi viņai ar visu savu izturēšanos, ka tu negribi atņemt viņai dēlu, bet dēla mīlestībā gribi dalīties ar māti.

Mācies no viņas piedzīvojumiem, visās sīkās lietās padodies viņas vēlēšanām.

Centies būt viņai patīkama, neievēro viņas mazās vājības, paglaimo viņai mazliet kā gudra meita un esi pārliecināta, ka tavs līgavainis ievēros katru uzmanību, kuŗu tu parādīsi viņa mātei.

Savam vīratēvam centies patikt ar jautru prātu, jaunības svaigumu, uzklausies labprāt viņa jokus, ievēro uzmanīgi viņa vēlēšanās.

Pret sava līgavaiņa māsām izturies draudzīgi un uzmanīgi, bet neļauj viņām pārāk tuvu ieskatīties tavās attiecībās ar tavu līgavaini. Tava smalkjūtība tev mācīs novilkt robežu, pie tam neievainojot jūsu radniecīgās jūtas.

K ā i z t u r ē t i e s l ī g a v a i ņ a p r o m b ū t n ē?

Tev nav jāatsakās no visām izpriecām, tik neesi pie tam pārāk jautra un neparādi uzkrītoši daudz laipnības vienam vai otram atsevišķam kungam.

Tu vari, ja tavam līgavainim nekas nav pretim, apmeklēt arī balles bez viņa.

Saprotams, saraksties ar savu līgavaini, tomēr neraksti biežāk un sirsnīgāk nekā viņš. Arī savās vēstulēs neizrādies vairāk iemīlējusies nekā viņš. Vēstulēm jābūt tā rakstītām, ka pie gadījuma tās var redzēt arī svešs.

Kasj āi evēr oatti ecī bāpr etsabi edr ī bu?

Kad saderināšanās izziņota, saņem radu un paziņu laimes vēlējumus un atbildi uz tiem, pie tam kopā ar savu līgavu vari saviem paziņām priekšā stādīties. Tagad pa lielākai daļai vizītes atliek pēc laulībām.

Smalkākās aprindās ir paradums, ka līgavainis stādās priekšā svinīgā tērpā, frakā un gaišos cimdos un līgava elegantā uzvalkā, bet lielais vairums ģērba ziņā rīkojas pēc saviem apstākļiem.

Par daudz īss saderināšanās laiks tikai tad saskan ar labo toni, ja kādi sevišķi apstākļi prasa kāzu paātrināšanu, kā tas bij kaŗa laikā.

Arī ilgāks saderināšanās laiks pielaižams tikai tad, ja ir kādi attaisnojoši apstākļi.Tas ir nepatīkams abiem saderinātiem un bieži vien rada atsvešināšanos.

Apmēram pusgadu ilgs saderināšanās laiks ir pietiekošs.

Ja ģimenē ir sēru gadījums, kāzas parasti atliek, bet sevišķos apstākļos tās svin arī sēru laikā, atsakoties no plašiem sarīkojumiem.

Kāatcel tsader i nāšanos?

Tikai nopietni iemesli var attaisnot saderināšanās atcelšanu. Tas jādara ar vislielāko saudzību pret abām pusēm.

Vislabāk ir uzdot vispārējus iemeslus, kā saskaņas trūkumu, rakstura dažādības un t. t.

Vislabāk ir, ja saderināšanos atcelt atstāj līgavai. Pat tad, ja līgavainis ir tas, kuŗš vēlas saderi​nāšanās atcelšanu, pasaules priekšā viņam jāatļauj, lai līgava ir tā, kas atsaka.

Tam, kas atsauc saderināšanos, visas, pat tās vismazākās dāvanas jāatdod atpakaļ. Labais tonis tomēr neprasa no pretpuses dāvanu atpakaļsūtīšanu.

Smalkās aprindās pēc atceltas saderināšanās līgavainis dažreiz mēģina panākt pārcelšanu uz citu vietu, sieviete aizbrauc kaut kur viesos, vai uz laiku atturās no sabiedriskās dzīves, lai izvairītos no valodām un iztaujāšanas. Nekādā gadījumā nedrīkst nosodoši runāt par savu bijušo saderi​nāto.

Ievēro: Ļauj liktenim laiku un, ja tūliņ nenāk īstais, vai ja tas izvēlas kādu citu, tad neappreci "pirmo labo, kas gadas ceļā," kā Heine saka. * Ķildas saderināšanās laikā līdzinās negaisam, pa vienam tie iztīra gaisu, cits pakaļ citam nākdami tie manāmi atvēsina gaisu. *

Ja tu savu līgavu gribi pazīt, tad novēro, kā tā mājā izturas pret savējiem. *

Greizsirdība saderināšanās laikā ir kā sāls. Nelielā daudzumā tā nepieciešama kā garšas viela, par

daudz lietota tā visu padara nebaudāmu. *

Viesībās līgava un līgavainis lai nenododas tikai viens otram un negaŗlaiko citus.

Neapsoli kā līgavainis, ko tu kā vīrs negribi turēt. *

Ja tu aiz mīlestības izliksies labāks nekā tu esi, tad tu nereti tiešām arī tāds tapsi. *

Līgavainis gan var līgavu pārveidot pēc sevis, bet līgava līgavaini reti kad. *

Kā līgavai jābūt mazākai no auguma nekā līgavainim, tā arī ir labāk, ja tā arī garīgā ziņā ceļ acis uz viņu, vai vismaz nenoraugās uz viņu no augšas.

4. Virs un sieva.

"Mūs mājā saista mīlestības pienākums, bet sabiedrībā tikums saista mūs."

K a m j ā u z t u r l a b a i s t o n i s m ā j ā ? Par labo toni mājā pirmām kārtām atbildīga ir mājas māte.

No viņas atkarājas, ka tā, pie labām parašām pieturēdamās, sirsnību un uzticību, kāda valda starp viņu un vīru, pasargā no pagrimšanas nevērībā un nolaidībā.

Ja tavs vīrs pastāvīgā dzīves cīņā dažreiz aizmirst, ko labais tonis no viņa pras mājas dzīvē, tad tu mazāk ar vārdiem, nekā ar visu ar visu savu izturēšanos atgādini viņam to.

Pieklājības spaidi viņam acumirklī varbūt izliksies nepatīkami, bet vēlāk viņš ar pateicību atzīs, ka tu viņa mājā uzturi labus un cēlus ieradumus.

K ā mā j a s mā te i i e v ē r o tl a b o to ni ā r ē j ā i zs ka tā ?

Neesi nolaidīga ne apģērbā, ne visā savā rīcībā.

Nekad nerādies savam vīram nekārtīgi ģērbusies, nedod viņam iemeslu salīdzināt tevi ar citām sievietēm, lai spriedums neiznāktu tev nelabvēlīgs. Lai tavs mājas apģērbs ir vienkāršs, bet tīrs un glīts. Ģērbies vienmēr tā, ka tu vari svešām acīm rādīties.

Nedomā, ka ja tu esi precējusies, tad tev savam izskatam vairs nav jāpiegriež nekādas vērības. Tā ir maldīšanās, kuŗa izpostījusi jau dažu labu laulības laimi.

Pat ja grūtie laiki neatļauj tev turēt kalponi un tu esi spiesta pati pastrādāt visus rupjos darbus, nestaigā nolaidīgā un netīrā apģērbā.

Nevalkā greznus apģērbus. Apģērbs, kuŗš nesaskan ar tavu pārējo mājas dzīvi, ir pret labo toni.

Vispirms jau līdzekļi tavai greznošanās kārei būs jāatrauj pārējām mājas vajadzībām, otrkārt tā pazemos tevi tava vīra acīs, tu viņam liksies patikšanas kāra un pavirša.

Runā skaidrā, daiļā valodā, nekliedz un neķērc, nekad nepadodies dusmām, esi vienmēr jautra un pie laba prāta, uzņem visas nepatikšanas ar pacietību, rādi savam vīram, ka tu esi pati lēnprātība, jautrība, saudzība un pašaizliedzība.

Ja tev arī dažās lietās ir smalkāka izglītība un lielākas zināšanas, nekad nenoskaties uz savu vīru no augšas.

Kāi evēr otl abotoni pr etsavuvī r u?

Esi tik uzmanīga pret vīru, cik uzmanīga tu biji pret līgavaini. Ievēro vispirms viņa vēlēšanās, tad savas.

Pasargā viņu no visām neērtībām; neizklāsti viņam visas mājas nepatikšanas. Viņa istaba lai ir tā

ērtākā un patīkamākā. Vāri viņam viņa mīļākos ēdienus. Rūpējies, lai ēdiens būtu labi sagatavots un ēdiena laikā izsargā viņu no nepatikšanām. Rūpējies par to, lai viņa pusdienas miers netiek traucēts.

Dienastnieku priekšā runā un izturies pret viņu ar lielāko cienību. Visās svarīgās lietās atsaucies uz viņu.

Nekad neliec draugiem manīt, ka jums ir katram sava griba. Pieradini bērnus viņa spriedumu uzskatīt kā augstāko lēmumu. Neslēp viņam nekā.

Nepārmet viņam nekā. Nedusmojies. Esi katrā laikā gatava piedot. Sniedz roku uz izlīgšanu, pat ja tev ir taisnība. Nekad nesaki, ka tev nav laika priekš viņa.

Stādi viņa sabiedrību augstāk par visu, pastaigāšanos ar viņu uzskati par lielāko izpriecu.

Nekad par dažām nesaskaņām jūsu starpā neskandini citiem.

Netaisi nekādu izdevumu bez vīra ziņas.

Nestāsti nevienam par viņa kļūdām. Neatplēs viņa vēstuļu.

Nemeklējies pa viņa kabatām un papīriem.

Uzturi taviem apstākļiem piemērotus sabiedriskos sakarus.

Uzņemies viesīgos pienākumus uz sevis, bet savam vīram atstāj tikai viesu uzņemšanas patīkamo daļu.

Rīkojies tā, lai tavs vīrs pret svešiem ir lepns uz tevis un savas mājas dzīves.

Piedalies tikai tik tāļu sabiedriskā dzīvē, ka no tā necieš tava mājas dzīve. Pārāka aizraušanās šinī ziņā ir bīstama laulības dzīvei.

Lielās un mazās lietās, lai tavam vīram ir tā pārliecība, ka viņa māja ir viņa stiprā pils un miera vieta.

K a s v ī r a mj ā i e v ē r o a tti e c ī b ā uzs i e v u?

Neaizmirsti nekad savā sievā cienīt arī dāmu.

Neatļaujies sev nekādu nevērību vai rupjību pret viņu.

Neaizskar viņas smalkjūtību ar nepienācīgiem izteicieniem un aizrādījumiem.

Nepaliec par mājas tiranu.

Neienes savas darba nepatikšanas ģimenē.

Nepaliec nolaidīgs apģērbā.

Ej pie galda kārtīgi apģērbies.

Iepriecini savu sievu ar mazām draudzības zīmēm.

Atceries jūsu kāzu dienu. Mēģini uzminēt viņas vēlēšanās, neesi kā tas vīrs, kuŗš savai sievai dzimšanas dienā iedāvinājis baķi audekla, lai sieva no tā viņam pašuj kreklus.

Uztici savas naudas lietas savai sievai. Daža laba sieva kaŗa laikā ir pierādījusi, ka ļoti labi spēj rīkoties vīra naudas darīšanās.

Vīrs lai ar pateicību atzīst sievas garīgo vienlīdzību ar sevi, lai redz viņā biedri un draugu. Cieša kopdarbība stiprina laulības saites. Ka īsta sieva, kādai tai jābūt, neatzīs vīra autoritāti, no tā nav ko baidīties.

Nenosaki par daudz mazu saimniecības naudu un neliec to vairāk reižu lūgt. Dod savai sievai kabatas naudu personīgām vajadzībām, lai tai priekš katra cimdu pāŗa nav tev jālūdz nauda. Ja sieva ar savu peļņu pavairo ģimenes ienākumus, atstāj peļņu viņas pašas rīcībā.

Neatļaujies sev nosodošas piezīmes par viņu vai viņas rīkojumiem citu klātbūtnē.

Pieradini savus bērnus, arī pieaugušos, lai tie vienmēr ar godbijību izturās pret viņu.

Izdari viņai mazus pakalpojumus, kādus tu izdari citām dāmām. Vīrs, kuŗš noliecas, ja viņa sievai kaut kas nokrīt zemē, kuŗš pieceļas, lai sasveicinātos ar savu sievu, atdod tai labāko vietu, palīdz tai apģērbties, iet tai uz teātŗi pretim, tāds vīrs dara godu sev un savai sievai.

Vīra un sievas mīlestību labais tonis netraucē, bet stiprina un izdaiļo.

Ievēro: Ko tavs vīrs dusmās saka, to neatceries. Kad negaiss būs pāri, gan viņš no tevis lūgs piedošanu. *

Sievas labais gara stāvoklis ir kā svaigs avots, kuŗā vīrs vienmēr atrod atspirdzinājumu. *

Nesaprastas sievas bieži vien ir nesapratīgas sievas. Ja tu gribi savu vīru saistīt pie mājas, tad neskopojies virtuvē. *

Piedzīvojumi rāda ļoti bieži, ka gudras sievas, kuŗām kādreiz bijis cits darbs, labāk vāra un saimnieko, nekā tādas, kuŗas vienmēr tikai mazgājušas un vārījušas. *

Domā, ka tu esi laimīgs, tad tu tāds arī būsi.

S ūdzēties par savu vīru kādam trešajam, ir pirmais solis uz neuzticību. *

Pastāvīgi adatas dūrieni sāp vairāk nekā patiesa vāts. *

Līdz ar katru ārēju nolaidību cilvēks arī iekšēji paliek rupjāks un neaptēstāks. *

Vīrieši bieži izvairas savu mīlestību parādīt ārēji, sievietēm mīlestība bez ārējām zīmēm nav mīlestība. *

Meklē savu laimi vienmēr savā mājā, ne ārpus tās. *

Neizturies par daudz brīvi pret citiem vīriešiem, sargies dot iemeslu ļaužu valodām. *

Dažreiz pārmetums sievietei, ka tā vecmodīga un atpakaļpalikusi, nozīmē tikai cildinājumu.

5. Kalpotāji.

K a s j ā i e v ē r o a tti e c ī b ā uzd i e na s tni e ki e m?

Mūsu laikos attiecības starp darba devējiem un kalpotājiem tā ir pārveidojušās un kalpotāju prasības un tiesības tādā mērā ir augušas, ka daudzām vidus šķiru ģimenēm grūti nākas tās pildīt un tās ir spiestas iztikt bez dienastniekiem.

Agrākās patriarchālās attiecības dažās veclaicīgās ģimenēs ir pilnīgi izzudušas, tagad ir apzinīgi jāpilda tiesības un pienākumi vienam pret otru.

Prasību pēc lielākas algas, kuŗa izskaidrojama ar dārgiem laikiem, apmierini cik tāļu tas tev ir iespējams.

No visiem ēdieniem, kuŗi nāk uz tava galda, nodali arī kalpotājiem.

Uzrunā savus dienastniekus ar jūs un raugies uz to, lai arī tavi bērni to dara. Jo smalkāki ieradumi valda kādā ģimenē, jo izglītotāki ir ģimenes locekļi, jo vērīgāk tur izturas pret kalpotājiem.

Ierādi viņiem pieklājīgas guļamās telpas, kur netrūkst gaisa un gaismas. Atstāj viņiem laiku arī priekš viņiem pašiem. Pieņem kalponi, kuŗa piemērota taviem apstāk​ļiem.

Nesaīsini pārāk kalpotāju izejamo laiku svētdienās un atļauj tiem dažreiz arī nedēļas vidū apgādāt kaut ko priekš sevis. Ļauj viņiem pietiekoši ilgu laiku miegam. Neuzdod tiem darbu, kas iet pāri viņu spēkiem.

Slimības gadījumos izdevīgs iekārtojums ir slimo kases, kuŗas pret darbdevēju un kalpotāju

ie​maksām apdrošina kalpotājus slimības gadījumos.

K o v a r p r a s ī tno s a v i e mka l p o tā j i e m?

Iepazīstini savus kalpotājus tūliņ no paša sākuma ar visu, kas tiem darāms, un raugies vēlāk uz to, lai tie kārtīgi izpilda pienākumus, ko tie uzņēmušies.

Kalpones pienākums ir tavus bērnus uzrunāt ar jūs un pret mājiniekiem izturēties vienlīdz laip​ni.

Kalponei savs darbs mājas tēva vai svešu cilvēku klātbūtnē jāizdara bez trokšņa. Uz tavu mājienu viņai jāizpilda dotie rīkojumi. Kalpones pienākums ir laipni saņemt katru tavu viesi, kuŗš tai tūliņ jāpieteic, neielaižoties nekādās valodās. Tai jāpalīdz viesiem novilkt virsdrēbes, jāatveŗ viņiem durvis un klusu jāaizveŗ tās aiz viņiem.

Istabā, kur tam kas darāms, kalpotājs var ieiet tikai pēc tam, kad tas pieklauvējis.

Raugies uz to, lai tavi kalpotāji būtu tīri ģērbušies, bet neciet nekādu greznošanos.

Pārskati viņu darbu pirmā laikā, vēlāk viņiem viss bez uzraudzības rūpīgi jāpadara.

Prasi, lai tavi kalpotāji ir godīgi, negodīgus atlaid tūliņ uz vietas.

Skaties uz viņu tikumību. Bet nopietnas mīlestības gadījumos esi labvēlīga. Tas ir mājas mātes gods, ja viņas kalpones bieži aizprecē aiz viņas mājas. Nepieņem no saviem kalpotājiem pļāpas par citām ģimenēm, nekad neuzklausies tās.

Kār ī kotkal potāj us?

Izsaki savus aizrādījumus vienmēr mierīgā garā.

Nepadodies nekad dusmām. Nepazemo pati sevi ar lamu vārdiem un bāršanos.

Svešu klātbūtnē neizsaki saviem kalpotājiem piezīmes. Atvainojies, ja viņi pārskatījušies, pēc tam kad tie istabu atstājuši un rūpējies par to, lai tas vairs neatkārtotos.

Rājienu izsakot, nerunā daudz. Bieži pietiek ar nosodošu skatu.

Neesi vienmēr nemierā, un nerunā asi, saki dažreiz arī kādu atzinīgu vārdu.

Raugies uz to, lai viņi par mājas iedzīvotājiem vai draugiem runā pieklājīgi, nesauc nekad mājas pieaugušos cilvēkus sarunā ar dienastniekiem tikai priekšvārdā, mājas draugus nekad nemini bez viņiem pienācīgā tituļa.

Nepārrunā ģimenes lietas viņu klātbūtnē.

Nerunā ar viņiem par saviem naudas apstākļiem.

Katru domu starpību ar vīru turi no viņiem apslēptu.

Nekad viņu klātbūtnē nepadodies jūtu izplūdumiem un nemīlinies ar savu vīru. Kā vīrietis neesi pret vienu kalponi laipnāks, kā pret otru.

K a s k a t r a m k a l p o t ā j a m j ā d a r a u n k ā j ā ģ ēr b j a s ?

Kalpotāju skaits vienā vai otrā namā, protams, var būt ļoti dažāds. Katram pašam jāzin, cik daudz un kādus kalpotājus prasa viņa nams.

Vishigieniskākais apģērbs mājsaimniecībā ir mazgājams kokvilnas vai audekla apģērbs, kuŗš tādā mērā neuzņem arī putekļus. Ka tāds apģērbs var būt arī ļoti glīts, rāda mūsu slimnieku kopējas, kuŗas ar savu apģērbu vienmēr atstāj patīkami tīru iespaidu. Vismaz priekšpusdienā, kamēr mājas darbi apdarīti, mājas mātes varētu prasīt no savām kalponēm, lai tās valkā vienkāršas mazgājamas kleitas. Tad jau pēc tam var apmainīt šo apģērbu pret tumšu, visbiežāk melnu, vilnas kleitu.

Istabas meita parasti valkā baltu micīti un priekšautu.

Virtuves saimniece mēdz aizsiet baltu priekšautu, kad tā nodod rēķinus, vai norunā ar nama māti

ēdienus, kādi gatavojami.

Ja tu vēlies, lai tava aukle valkā tautas apģērbu, tad tev viņai tas jāapgādā. Jo raibāks un oriģi-nēlāks ir viņas apģērbs, jo labāk, tikai, protams, tam jābūt arī glītam.

Ja kalpone pavada tavus bērnus, vai tavas jaunās meitenes, tev jāraugas uz to, lai viņa neģērbtos kā dāma, bet tā, kā tas viņas stāvoklim ir piemērots.

Tikai svētdienās izejot tavi kalpotāji var ģērbties kā viņiem patīk.

Mūsu apstākļos maz būs tādu ģimeņu, kuŗas tur arī sulaini.

Mājā, kuŗā viss norit stingri pēc labā toņa likumiem, dienastnieki paliek ilgi un labprāt. Sliktas nama mātes bieži visvairāk žēlojas par sliktiem dienastniekiem.

Ievēro: Neesi līdzcietīgāks pret saviem zirgiem, nekā pret saviem kalpiem. *

Daudz kas būtu labāk, ja kungi un kalpi šad un tad apmainītos lomām. *

Neizrādi ne pārāk lielu neuzticību ne uzticību. Neuzticība mudina uz krāpšanu, viegla izdevība veicina zagšanu. *

Pieradini savus dienastniekus ne tikai teikt "tūliņ," bet tūliņ arī darīt, ko tu viņiem uzdod. *

Cienību pret sevi tu nevari nopirkt ar naudu, bet tikai ar labu izturēšanos. *

Turēt priekšlasījumus par cilvēka tiesībām ir vieglāk, nekā ievērot visas šīs tiesības pret saviem kalpotājiem. *

Kur kalpotāji bieži mainās, tur reti kad vaina meklējama tikai pie kalpotājiem. *

Ja tu gribi zināt, ko vērts ir tava dienastnieka darbs, tad mēģini vienu dienu iztikt bez viņa. *

Neprasi savu dienastnieku pakalpojumus, tādēļ ka tev ir tiesība to darīt, bet tādēļ, ka starp jums pastāv savstarpēja noruna.

6. Draugi un kaimiņi.

"Cilvēki ar smalkām jūtām apbuŗ ar zināmu maigu uzmanību pret citu mazām vajadzībām, viņi uzmin citu cilvēku klusās vēlēšanās, pastāvīgi uzupurēdami savas; viņu mazie laipnības pierādījumi kā smalks zīda pinums ciešāk un vārīgāk saista mūsu sirdi, nekā smagie lielu labdarību groži."

Kāi zvēl ēti esdr augu?

Bieži nevis tu izvēlies draugu, bet gadījums; vienādi apstākļi, acumirkļa iedvesma, kuŗa tev liek dziļāk ieskatīties otra cilvēka iekšienē, kā to ikdienas dzīvē neiespēj pat ilgi pazīstoties, izraugās tev draugu. Bieži tādas vienā acumirklī noslēgtas draudzības ilgst visu mūžu.

Izvēlies sev draugu ar tādu pašu izglītību, kāda ir tev. Starp izglītotu un neizglītotu cilvēku reti kad nodibināsies ilgstoša draudzība.

Draugu izraugoties, skaties arī uz sabiedrisko apstākļu vienlīdzību. Ar augstākstāvošu cilvēku ir tikpat grūti uzturēt draudzību, kā ar zemākstāvošu.

Nesauc neviena par savu draugu, par kuŗu tu neesi drošs, ka vari to ievest savā ģimenē. Tas, kuŗa

ierašas un dzīves veids nav piemērots satiksmei ar tavējiem, nevar arī tev būt īsts draugs.

Esi uzmanīgs, ja tev kāds pārāk ātri piedāvā savu draudzību.

Nesauc katru pavirši pazīstamu cilvēku par draugu.

Kādr audzī bai var kai tēt?

Neesi nevērīgs, ja tavs draugs tev parādījis kādu laipnību. Ja tu kaut ko no viņa esi aizņēmies, lietus sargu, grāmatu, vai ko citu, tad negaidi, lai tev atgādina, bet sūti tos atpakaļ.

Apejies uzmanīgi ar lietām, kuŗas tu esi aizņēmies, lai tev tās sabojātas un nosmērētas nav jāatdod atpakaļ.

Neesi uzmācīgs, nerunā netaktiski par sava drauga apstākļiem, nemaisies nelūgts viņa darīša​nās. "Lai Dievs mani sargā no maniem draugiem, no saviem ienaidniekiem es zināšu sargāties pats," māca kāds sakāms vārds.

Esi patiess ar savu draugu, bet ne nekautrīgs. Uzteic viņu, bet neglaimo viņam, aizrādi viņam uz viņa kļūdām, bet neapvaino viņa. Pārspīlēta draudzība reti kad pastāv ilgi.

Ja tu kādā citā vietā satiec savu draugu, vai ielūdz viņu uz viesībām, parādi viņam to pašu uz​manību, kādu tu parādi mazāk pazīstamiem viesiem.

Ja iespējams, nedzīvo vienā mājā ar savu draugu, tas bieži vien dod iemeslu savstarpējām ne​patikšanām.

Neņem nekad mājā dienastniekus, kuŗi agrāk ir kalpojuši pie tava drauga, lai tavam draugam nav jādomā, ka tev par viņu var pienest kādas pļāpas.

K ā p i l s ē tā s a d zī v o ta r ka i mi ņi e m?

Lielās pilsētās un lielos namos nemaz nepastāv tāds jēdziens, kā kaimiņi. Tur viens ar otru ne​pazīstas, iet kā sveši viens otram gaŗām, pat ja dzīvo vienā namā.

Mazākās pilsētās kaimiņu atiecībām ir liela nozīme, un tu darīsi labi, ja pēc iespējas ievērosi savus kaimiņus.

Ja tu pārej uz jaunu dzīvokli, tad apmeklē jaunās mājas iedzīvotājus vai pat kaimiņus tuvākos namos un pie gadījuma atkārto apciemojumus arī vēlāk.

Uz jaunu gadu vai sevišķos ģimenes notikumos apmainies ar saviem kaimiņiem kartēm vai ap​ciemojumiem. Slimības gadījumos apvaicājies par veselības stāvokli.

Kur tu vari, izdari saviem kaimiņiem mazus pakalpojumus, varbūt kāda nelaimes, vai piepēžā slimības gadījumā un t. t.

Piekodini saviem dienastniekiem turēties pie mājas kārtības un nedot iemesla ķildām, neciet, ka tavi bērni dara kādas nerātnības mājā un pagalmā.

Arī suņi, vistas un citi mājas kustoņi, kuŗi neievēro savstarpējās robežas un citus apgrūtina, bieži ir par nesaticības cēloni.

Ja caur tavu, tavu bērnu vai dienastnieku vainu citiem cēlies kāds zaudējums, tad atvainojies par to pie sava kaimiņa un atlīdzini tam visu. Pat neizšķirtos gadījumos ņem labāk vainu uz sevis, nekā sanaidojies ar savu kaimiņu.

K ā uztur ē tka i mi ņua tti e c ī b a s uzl a uki e m?

Ar ko tu uz laukiem gribi uzturēt kaimiņu attiecības, atkarājas vairāk vai mazāk no tevis. Arī vairāku stundu attālums nespēlē lomu.

Pirmā apmeklējumā neliec izjūgt, bet paviesojies tikai īsu brīdi. Vēlākos apmeklējumos tev nav tik

uzmanīgi kā pilsētā jāskatās uz apciemojuma ilgumu un personu skaitu, kuŗas tu atved sev lī​dzi.

Abpusēji ielūgumi attiecas uz visiem ģimenes locekļiem, arī uz tiem, kuŗi vēl sabiedrībā nav ievesti.

Raugies uz to, ka draudzīgās kaimiņu attiecības nesabojā strādnieki, kalpotāji un t. t. Visos gadījumos raugi saprasties ar saviem kaimiņiem.

K ā i z t u r ē t i e s p r e t "n e p a t ī k a m u" k ai m i ņ u ?

Ja tev ir tā nelaime, ka tev līdzās ir kāds nepatīkams kaimiņš, tad ar divkāršu uzmanību lūko izvairīties no katras ķildas un to pašu nosaki visiem saviem kalpotājiem un bērniem, lai viņi ievēro visu, ko tu viņiem aizrādi.

Cik ilgi vien tu vari, nekad nepārsteidzies un neapvaino savu kaimiņu.

Ne zem kādiem apstākļiem neielaidies personīgā ķildā, mazus apvainojumus un aizskārumus neievēro, pie lielākiem griezies pie policijas vai pie tiesas.

Uz jautājumu: "Kādēļ tu pārdod savu māju?" kāds vīrs atbildēja: "Tādēļ, ka nevaru pārdot savu kaimiņu."Gādā, lai tev nekad nebūtu jānonāk tādā stāvoklī.

Ievēro: Cilvēks visu var pieciest, tikai cilvēku nē. *

Sievietes biežāk slēdz draudzību, bet tā nav tik pastāvīga kā starp vīriešiem. *

"Veci draugi un vecas tekas neviļ". *

Māci saviem bērniem, lai tie ir uzticīgi savā draudzībā. *

Draugs, ar kuŗu tu sanāc naidā, pa lielākai daļai top tavs ienaidnieks. *

Reiz sarauta draudzība netur vairs tik cieši, cik rūpīgi to arī neizlāpītu. *

Grūtā brīdī jau dažs labs ir mācījies skaitīt Lutera lūgšanu par uzticamiem kaimiņiem. *

Katrs viesis mums sagatavo divus patīkamus acumirkļus, vienu, kad tas atnāk, un otru, kad aiz​iet.

V. SEVIŠĶOS GADĪJUMOS. 1. Kristībās.

"Dodiet saviem bērniem skaistus vārdus, kuŗos ietverts kāds paraugs, kam sekot, kāds piemērs, kuŗu atdarināt."

Kadkr i stī tbēr nu?

No likuma viedokļa raugoties, tu Latvijā neesi spiests kristīt savu bērnu. Savus pilsoņa pienākumus tu esi izpildījis, ja iesniedz paziņojumu dzimtssarakstu nodaļā. Ja tavas reliģiozās jūtas prasa, lai tavu bērnu svinīgi uzņem draudzē, pie kuŗas tu pats piederi, tad tev bērns jākristī.

Luterāņu ģimenēs, sevišķi labākās aprindās, ar bērna kristībām gaida, kamēr māte ir tik tālu at​spirgusi, ka arī pati var piedalīties svinībās.

Tā saukto "notes kristību" gadījumā, kad bērnu var nokristīt katrs negarīdznieks, baznīcas svinības atkārtojamas vēlāk.

Kur unkākr i stī tbēr nu?

Parasti mēdz ierasties pie garīdznieka un lūgt viņu izdarīt bērna kristīšanu apmēram četrpadsmit dienas pirms svinībām. Var arī ielūgt mācītāju uz kristību mielastu.

Ja bērna veselības dēļ tas vēlams, tad kristības izdarāmas mājā, bet nevis baznīcā. Šim gadījumam mēdz sarīkot kādā istabā galdu, kuŗš izpilda altaŗa vietu. To pārklāj ar skaistu izšūtu segu, kuŗu izgrezno ar vijām no gaišiem ziediem un smalkām zaļām lapām. Sēru zaļumus, kā dzīvības koku, nelieto. Tad uz galda sarīko baznīcas kalpa atnestos traukus: kristamo bļodu, luktuŗus, bībeli un t. t.

Nav vajadzīgs arī, ka šos rīkus nes no baznīcas, ja mājās ir skaisti luktuŗi un, varbūt, iegādāts tiek kristala kristamais trauks, kuŗu var paglabāt svinīgajam gadījumam par piemiņu.

Dvielis bērna apslacītās galviņas nosausināšanai jānoliek pie rokas.

Viesi nostājas abās pusēs altārim, krusttēvs vai krustmāte un kūmi nostājas vidū, jaunā māte sēd krēslā altaŗa galda tuvumā. Zīdaini ienes viena no kūmām.

Kūma pasniedz bērnu krusttēvam vai krustmātei. Krusttēvs vai krustmāte, skatoties pēc tā, vai bērns ir zēns vai meitene, tur bērnu rokās pa kristīšanas laiku. Pēc tam bērnu paņem kūma un atdod to mātei un mācītājs svētī vecākus un bērnu.

Koi zvēl ēti espar kr usttēvu?

Krusttēva vai krustmātes izvēle pirmam bērnam vecākiem vienmēr sagādā zināmu galvas lauzīšanu.

Vispār ievēro: Neizvēlies krusttēva, kuŗš stāv daudz augstāk par tevi, lai tava izvēle neliktos pēc aprēķina vai liekas iedomības.

Izvēlies krusttēvu vai krustmāti un kūmus no savu radu un draugu vidus. Uzaicinājumu pirmā un otrā bērna kūmās uzskata kā pagodinājumu, vēlāk tas atkarājas tikai no patikšanas.

Nelūdz pārāk vēlu, lai lūdzamais nedomātu, ka pie viņa griežas tikai kāda cita, agrāk cerēta krusttēva vietā.

Ielūdzot pasaki skaidri, vai tu kādu lūdz kā kūmu vai tikai kā viesi. Luterāņu kristāmiem bērniem parasti ir vairāki kūmi un kūmas.

Ir bieži parasts nosaukt bērnu krusttēva vai krustmātes, tas ir tā kūma vārdā, kuŗu visvairāk grib pagodināt. Šis ieradums vecākiem bieži sagādā grūtības, jo viņi labprāt negrib atteikties no tiesības izraudzīties savam bērnam vārdu pēc savas gaumes. Tādā gadījumā izeja būs rodama, ja pirmo vārdu vecāki izvēlēsies paši, bet otru dos saziņā ar krusttēvu vai krustmāti.

Vārdi mainās atkarībā no modes. Acumirklī pie mums vairāk ir iemīļoti latviski vārdi, bieži jaunradīti un tiešām jauki.

K a s j ā i e v ē r o kr us ttē v a munkr us tmā te i ?

Vispirms, ka atteikšanos no krusttēva un krustmātes goda uzskata kā apvainojošu.

Ar krusttēva vārdu savienoto pienākumu palīdzēt vecākiem bērnu audzināt kristīgā garā un gadījumā izpildīt tam vecāku vietu, mūsu laikos ņem pārāk viegli un tas pastāv vairāk tikai vārda pēc. Tomēr krusttēvam vajadzētu gan sekot sava krustbērna attīstībai, palīdzot ar padomu, kur tas vajadzīgs.

Ja kristamā bērna vecāki nav pārtikuši cilvēki, apdāvini viņus pašus, un pie tam ar naudu, visos citos gadījumos apdāvini bērnu.

Piemērotas kristību dāvanas ir: sudraba karotes, ēdamie trauki, dzeŗamie biķeŗi, arī vērtspapīri, krājkases grāmatiņa, vai lozes, kuŗas dod ar novēlējumu, lai tās bērnam atnes laimi.

Kā krustmātei, tev jāuzņemas kristamā tērpa apgādāšana. Tas sastāv no gaŗas kristamās kleitas no viegla auduma ar mežģīnēm, izšuvumiem, puķu pušķiem un kristamās cepurītes ar smalkām mežģīnēm.

Kristamais spilvens var būt ar zīda apakšdrēbi un tila vai mežģīņu pārvalku.

Ja bērnu kristī baznīcā, tas ar visu kristamo tērpu ietinams skaistā segā, skatoties pēc gada lai​ka.

Arī kristību viesis, kas ar vecākiem labi pazīstams, var bērnam kaut ko dāvināt. No jauna krusttēva, kuŗam vēl nav pašam savu ienākumu, krusttēva dāvana netiek gaidīta. Krustmātei tu kā krusttēvs vari pasniegt puķu pušķi, vismaz katrā gadījumā izturies pret viņu ļoti uzmanīgi un džentlemeniski. Aukle, vecmāte, kopēja, baznīcas kalps arī sagaida dāvanas, protams, tikai naudas balvas.

K ā s a r ī ko tkr i s tī b umi e l a s tu?

Ja tu gribi rīkot lielāku kristību mielastu, uz ko tu neesi spiests, pie tā bez kūmiem var ņemt dalību arī citi viesi. Taisni smalkās aprindās tagad daudzkārt ir parasts kristību mielastu sarīkot tikai pašu ģimenes locekļiem.

Ja tu esi ielūdzis garīdznieku uz mielastu, tu ierādi viņam goda vietu līdzās jaunajai mātei.

Ja kristības notiek bērnam vēl gluži mazam esot, ir ieteicams mātes dēļ kristību mielastu neno​vilcināt līdz pārāk vēlai stundai un atsacīties no skaļām izpriecām, dejas, mūzikas un t. t.

Naudas darīšanas ar garīdznieku nokārto iepriekš. Dažos gadījumos krusttēvs uzņemas atlīdzināt garīdzniekam.

Ievēro: "Jūsu augstcienība," kāda nabaga sieva prasīja mācītājam,"vai krusttēvs, kas bērnam nekā nedāvina, arī ir īsts krusttēvs?" *

Labākā dāvana, kādu tu savam krustbērnam vari dot, ir apņemšanās, ka tu viņam katrā laikā gribi būt uzticams draugs un sargs. *

Ja tu aizmirsīsi apbrīnot sava krustbērna skaistumu un glītumu, tu smagi noziegsies pret saviem krusttēva pienākumiem.

2. Iesvētīšana.

"Sirdsšķīstība ir daiļāka rota nekā zīda drānas." K a d i e s v ē t ī t d ē l u v a i m e i t u ?

Vispār luterāņu baznīcā iesvētī bērnus sākot ar četrpadsmit gadiem.

Agrāk zēnus parasti iesvētīja ar piecpadsmit un meitenes ar sešpadsmit gadiem. Tagad jaunekļus un jaunekles iesvētī dažādā vecumā līdz divdesmit gadiem un pat vēl vēlāk. Pārāk agra iesvētīšanās smalkākās aprindās nav pieņemta.

Brāļus un māsas, kuŗi ir apmēram vienos gados, mēdz iesvētīt kopā.

I e s v ē t ā m o j a u n e k ļ u a p ģ ē rb s ? Jaunas meitenes pie mums pa lielākai daļai iesvētī baltos, retāk melnos tērpos.

Apģērbs katrā ziņā mēdz būt tikai vienkrāsains: viss, kas ir raibs, kam ir stipra modes piegarša, kas atgādina pieaugušu dāmu, ir atmetams, izvēloties iesvētāmo tērpu.

Vai tu savas meitas balto iesvētāmo tērpu gatavo no zīda, vilnas vai cita kāda auduma, ir gaumes vai līdzekļu jautājums. Tev tikai jārūpējas par to, lai kleitas griezums un izrotājums būtu vienkāršs un gadījumam piemērots. Iesvētāmais tērps nedrīkst būt uzkrītošs un pārāk apkrauts, tas būtu pret labo toni.

Sakārto savas meitas matus rūpīgi, bet vienkārši. Cepuri galvā nemēdz likt.

No rotas lietām visvairāk mēdz izvēlēties tikai medaljonu vai krustiņu, kuŗus ķēdītē vai samta lentā nes ap kaklu.

Savu dēlu iesvētī melnā uzvalkā. Pie uzvalka pieder arī smalks virskrekls, melna kakla saite, balti

vai melni cimdi un melna cepure.

K ā i e s v ē tī š a nus v i nģi me nē ?

Pēc baznīcas svinībām parasti notiek svinības mājās, kuŗās ņem dalību tuvākie radi un mājas draugi, kā arī, ja tie vēl dzīvi, iesvētāmo bērnu kūmi. Arī mācītāju var ielūgt pie sevis, tas visam piedos sevišķu svinīgumu.

Ievērojot iesvētāmās dienas nopietno nozīmi, skaļa, pārgalvīga jautrība šinī dienā nav ieteica​ma.

Kodāvi nātuzi esvētī šanu?

Vecāki un radi, par visām lietām kūmi, mēdz iesvētāmos apdāvināt, lai viņiem šī diena ilgi paliktu atmiņā.

Kā iesvētāmā dāvana der: labas grāmatas, rotas, vispār lietas ar paliekošu vērtību. Jauneklim var dāvināt pulksteni.

Ja vecāki vairs nav dzīvi, tad skaists ieradums ir bērniem iesvētīšanas dienā kā piemiņu no mi​rušiem vecākiem pasniegt rotas, kuŗas pēc tiem palikušas.

Ja iesvētāmie bērni savā starpā salasa naudu dāvanai mācītājam, tad tiem jāgriežas pie pieaugušiem pēc padoma. Dāvināt garīdzniekam var: vērtīgas grāmatas, bildes, mākslas priekšmetus, arī skaistus augus, tepiķi, rakstāmgalda piederumus un t. t.

Ja kā dāvanu nodod salasīto naudu, tad tas jāizdara smalkjūtīgā kārtā līdz ar mutisku vai rakstisku pateicību.

No iesvētīšanas dienas jauneklis skaitās jau pieaugušo kārtā.

Ievēro: Raugies, lai tavas meitas sirds iesvētāmā dienā būtu tīra no visām pašpieticīgas greznības domām. * Aizrādi savam dēlam, ka, ja viņš grib, lai ar viņu pēc iesvētīšanas apietas kā ar pieaugušu jaunu cilvēku, tad viņam arī pašam jāturas vīrišķīgi.

3. Saderināšanās.

K ā b i l d i n ā t l ī g a v u ? Ja tu, kā jauns vīrietis, esi pārliecināts, ka tev neatteiks, tad izlieto pirmo izdevīgo gadījumu, lai izskaidrotos.

Kādus vārdus tu pie tam lieto, to labais tonis atstāj tava paša zināšanā. Pa lielākai daļai tas, ko tu teiksi, skanēs pavisam citādi, nekā tas, ko tu gribēji teikt, bet par laimi iemīlējušies šādos gadījumos saprotas apbrīnojami viegli.

Arī jaunai sievietei, atbildi dodot, vislabāk ir paļauties uz savām jūtām. Bieži tev nemaz nevajadzēs izteikt vārdos to, ko tu domā: tavs līgavainis nolasīs tev to no acīm.

Ja tu ar savu izredzēto esi vienojies, tad runā ar viņas vecākiem.

Tavs bildinājums vecākiem tādā gadījumā nenāks gluži negaidīts, bet tādēļ tu no tā tomēr neesi atsvabināts.

Smalkās aprindās līgavu bildināt kungs parasti ierodas svinīgā tērpā: frakā, baltā kakla saitē, gaišos cimdos un cilindri Ja tevi negaidītā kārtā atraida, nezaudē miera, bet ar vislielāko laipnību aizej atkal.

Ja tev lūdz laiku apdomāties, tad labprāt dod savu piekrišanu. Tu nedrīksti apvainoties, ja vecāki

vispirms grib ievākt ziņas par taviem apstākļiem.

Ja tu ar savu bildinājumu vispirms gribi griezties pie vecākiem, nevis pie pašas meitas, tad labais tonis pret to ierunas neceļ. Bet droši vien tu jaunās meitenes acīs ar to tikai zaudēsi.

Dažreiz gan arī kāds tuvs radinieks vai draugs, kuŗš ar meičas ģimeni pazīstams, var izteikt bildinājumu tavā vietā. Labums ir tas, ka tavs draugs visā mierā var izteikt visu, kas tavam bildinājumam runā par labu. Arī atsacīšana tev liksies mazāk rūgta, ja tā tev nebūs jānoklausās pašam.

Tas pats ir ar rakstisku bildinājumu.

Vēstulē tu mierīgi vari izlikt savas sirds jūtas, izskaidrot savus apstākļus un dot solījumu, rūpēties par savas izredzētās laimīgu nākotni. Bet ievēro arī, ka vēstule ir dokuments, uz kuŗu vēl pēc gadiem var atsaukties.

Rakstisks bildinājums savai izredzētai tev jāsastāda tā, ka viņa var to rādīt saviem vecākiem. Atbildi uz savu rakstisko bildinājumu, līdz ar atļauju atkārtot to mutiski, tu saņemsi no vecākiem, vai vismaz ar viņu ziņu.

K ā s a d e r i nā š a no s d a r a zi nā mu?

Saviem tuvākiem piederīgiem saderināšanos mēdz paziņot pēc tam, kad tā notikusi. Pēc tam līgavainis savus piederīgos iepazīstina ar savu izredzēto un viņas radiem.

Ja līgavaiņa vecāki dzīvo taī pašā vietā, tad līgavainis ierodas pie savas līgavas vecākiem kopā viņiem un stāda tos priekšā; ja viņi dzīvo citur, tad līgavaiņa vecāki pirmie mēdz rakstiski apsveikt līgavu kā savu meitu un līgavai mīļi un godbijīgi jāatbild ar vēstuli.

Protams, viegli tāda vēstule nav uzrakstāma, katram teicienam jābūt labi pārdomātam. Jau uzruna vien rāda, kādas būs tavas turpmākās attiecības ar tavu vīramāti.

Vispārējos saderināšanās paziņojumus vienmēr izsūta līgavas vecāki, vai, ja tie vairs nav dzīvi, viņas aizbildnis vai kāds tuvs radinieks.

Atraitne savu saderināšanos var pati izziņot, bet, ja viņa pēc vīra nāves dzīvo atkal vecāku mājā, tad to dara viņas vecāki.

Saderināšanos pa lielākai daļai izziņo ar atsevišķiem paziņojumiem, dažreiz arī ar sludinājumu laikrakstos.

Saderināšanās paziņojumiem ņem vienreiz pārlocītu, stipra, laba papīra loksni, bet bez zeltījuma gar malām. Iekšpusē pa kreisi vecāki paziņo savas meitas saderināšanos, labajā pusē līgavainis dara zināmu savu saderināšanos.

Ja līgava un līgavainis dzīvo dažādās vietās, tad arī abas dzīves vietas jāatzīmē paziņojumā, līgavas dzīves vietu minot pirmo.

Pēc saderināšanās līgavai, viesu pieņemamā laikā, jāpieņem laimes vēlējumi, vēlāk viņa kopā ar līgavaini izdara saderināšanās apciemojumus. Vispiemērotākā šiem apciemojumiem ir svētdiena pēc saderināšanās.

Kāsvi nētsader i nāšanos?

Saderināšanos var svinēt visšaurākās ģimenes aprindās, bet parasti saderināšanās svinības sarīko, lai parādītu vispārējo priecīgo sajūtu un līgavu un līgavaini pazīstamiem kā tādus stādītu priekšā.

Saderināšanās svinības var sarīkot, saderināšanos izziņojot, vai pēc tam. Pirmā gadījumā saderināšanos paziņo pie mielasta galda un pirmo runu saka saderinātiem par godu. Runu tur līgavas tēvs un līgavainis viņam atbild ar dažiem vārdiem.

Saderinātiem pienākas goda vieta galda vidū. Līgavainim līdzās sēd līgavas māte, līgavai lī​gavaiņa tēvs.

Līgavas saderināšanās tērps atkarībā no saderināšanās viesību plašuma, ir vai nu parastais viesību

tērps vai balles kleita. Balto krāsu līgavas pa lielākai daļai nemēdz ņemt. Līgavainis uzstājas viesību apģērbā.

Kādusader i nāšanāsdāvanupasni egt?

Bez skaista ziedu pušķa, kas tavai līgavai no tevis katrā ziņā pienākas, tev kā līgavainim jāapgādā vēl saderināšanās gredzeni.

Tu vari savai līgavai pasniegt kā saderināšanās gredzenu glītu ar akmeni izrotātu stīpiņu, bet tu vari arī izvēlēties vienkāršos, gludos zelta gredzenus, kuŗus vēlāk var lietot kā laulājamos gredzenus, pie kam tie pāriet no kreisās rokas pirksta uz labās rokas pirksta.

Sava gredzena iekšpusē liec iegravēt savas līgavas vārda pirmos burtus un datumu. Vēlāk liec iegravēt arī jūsu kāzu dienas datumu.

Ja saderināšanās kādu laiku jātur slepenībā, tad tu, kā līgavainis, esi smalkjūtīgs un sargies kaitēt savas līgavas labai slavai.

Ievēro: Neesi pārāk drošs savā līgavaiņa apziņā. Ne katrs līgavainis jau top par vīru. *

Līgavainim tu ej pie labās rokas, vīram - pie kreisās. *

Jau pie laika liec vērā, ka saderināšanās laikā saka "viņa un viņš", laulības dzīvē - viņš un viņa. *

Nevērtē sava līgavaiņa mīlestību pēc viņa dāvanām. Bieži vien pilna roka slēpj tukšu sirdi. *

Neprasi pārāk lielu padevību no sava līgavaiņa. Nāk priekšā, ka laulāts vīrs bieži vairs neatzīst līgavaiņa padevības. *

Nesaderinies kāzu dēļ: nedomā tikai par to, cik labi tev piestāvēs līgavas tērps, bet cik laba sieva tu būsi.

4. Kāzas.

"Laimīgs tas nams, līgava daiļa kam sveicama!" K u r k ā z a s s v i n a m a s ?

Labais tonis atļauj svinēt kāzas kā mājās, tā nomātās telpās.

Telpu un ērtības jautājums tomēr daudzus pamudina kāzas svinēt ārpus mājas. Tas līgavas mātei aiztaupa daudz rūpju un pūļu.

Parasti kāzas notiek līgavas mājā. Ja līgavas vecāki vairs nav dzīvi, tad aizbildnis vai kāds tuvs līgavas radinieks uzņemas kāzu sarīkošanu.

Tikai sevišķos gadījumos, kā piemēram, ja līgava ir bārene un jau iepriekš dzīvo pie sava līgavaiņa vecākiem, vai ja pēdējie slimības dēļ nevar ierasties līgavas dzīves vietā, kāzas var notikt līgavaiņa vecāku mājā.

Laulāšana notiek dzimtssarakstu nodaļā un baznīcā. Ja laulāšana notiek mājās, telpas, kuŗās notiek laulāšana, izrotā ar lapu augiem un puķēm, altaŗa galdu ar degošām svecēm, pie galda paklāj tepiķi.

L a u l ī b a s d z i m t s s a r a k s t u n o d a ļ ā.

Mūsu tagadējie likumi prasa laulāšanos dzimtssarakstu nodaļā. Likumīgā laulība ir pilsoniskā laulība dzimtssarakstu nodaļā, baznīcas laulība ir sirds lieta.

Baltais līgavas tērps, šķidrauts un vaiņags patiesībā piederas baznīcas laulībai, kaut arī pie mums tas

tagad pārgājis uz dzimtssarakstu nodaļu. Ārzemēs laulāšana dzimtssarakstu nodaļā bieži notiek bez kāda greznuma. Divi tuvākie vīriešu kārtas piederīgie pavada līgavu un līgavaini uz dzimtssarakstu nodaļu. Līgava un līgavainis neierodas kāzu tērpā, bet glītos ielas uzvalkos. Līgavainis ir vizītsvārkos un cilindrī vai cietā, melnā cepurē. Liecinieki tādos pat uzvalkos kā līgavainis.

Zviedrijā pilsoniskās laulībās līgavainim un lieciniekiem fraka nav nepieciešama. Līgava var būt vienkāršā viesību uzvalkā - vislabāk baltā - bez šķidrauta un šlepes. Līgavas puķu pušķa lentas mēdz izrotāt maziem miršu vaiņadziņiem.

Bet ja kāds pāris noslēdz tikai pilsoniskās laulības, notikums priekš viņiem nebūs tādēļ mazāk svarīgs un neviens viņiem nevar liegt arī dzimtssarakstu nodaļā ierasties tikpat svinīgā apģērbā kā pie baznīcas laulībām.

Pa laulāšanas laiku izturies nopietni un mierīgi. Tev nav jārāda sevišķi svinīga vai aizkustināta seja, bet jāsargās arī no visa, kas varētu atgādināt zobgalību.

Divēju laulību gadījumā, uz dzimtssarakstu nodaļu mēdz iet vai nu dienu pirms kāzām, vai kāzu dienas priekšpusdienā. Baznīcas laulības parasti notiek vakarā.

B a z n ī c a s l a u l ī b a s.

Smalkās aprindās līgavainis tērpjas frakā, smalkā veļā, baltos cimdos, baltā kakla saitē, lakas kurpēs, galvas segs - cilindris, ar miršu pušķīti pie krūtīm. Agrāk līgava baznīcā iegāja pie līgavaiņa labās rokas un kā laulāta sieva ārā nāca vīram pie kreisās rokas. Tagad, kad likumīgās laulības notiek jau dzimtssarakstu nodaļā, baznīcā līgava, kuŗa patiesībā ir jau sieva, iet pie kreisās rokas.

Līgava, ja tā ir jauna, tērpjas baltā kleitā. Līgavas, kuŗas ir jau gados, mēdz izvēlēties arī gaiš​pelēku, mēļu vai viegli zilganu krāsu; arī melnā samtā vecāka līgava izskatās ļoti stalta.

Līgavas vaiņagam jauna meitene ņem zaļus vai ziedošus miršu zarus; ja dabīgi nav dabūjami, tad mākslīgus. Atraitne nenes miršu vaiņagu visapkārt galvai, bet diadēmu no mirtēm un oranžu zariem, vai arī tikai no pēdējiem, un vai nu nemaz neliek šķidrautu, vai tikai īsu, atpakaļ atmestu. Šķidrauts mēdz būt no tila, īsta vai neīsta mežģīņu auduma; kā šķidrautu uzspraust, nosaka patreizējā mode, ja tikai šķidrauts ir īsti gaŗš un kupls.

Līgava var nest arī kādu rotas lietu, tomēr jauna meitene nerotājas ar briljantiem.

Kleita mēdz būt bez dziļa izgriezuma un ar šlepi; izskatās labāk, ja tā nav pārāk apkrauta un tikai vieglas miršu vijas vai pušķīši rotā kleitu.

Rokā līgava nes pušķi no ziediem un miršu zariem, parasti pušķis ir garens un nedrīkst būt par daudz liels.

Baltas kurpes un cimdi pieder pie līgavas tualetes.

Virsnieki un valsts ierēdņi daudz reiz liekas laulāties formas svārkos, ar visiem ordeņiem. Labais tonis pielaiž, ka laulājas ceļa uzvalkos, ja no baznīcas tieši dodas uz staciju kāzu ceļoju​mā.

K ā ģē r b ti e s kā zuv i e s i m?

Kāzas pieder pie jautrākām svinībām, uz kuŗām katrs pošas kā varēdams. Uz kāzām ģērbies cik eleganti vien tev iespējams.

Kungi kāzās mēdz ierasties savos smalkākos viesību uzvalkos, dāmas modernās kleitās. Jo greznāks ir tavs kāzu uzvalks, jo pagodinošāki tas ir priekš līgavas un līgavaiņa. Ja kleite ir izgriezta un īsām piedurknēm, tad baznīcā mēdz uzsegt kādu apliekamo.

Brūtes māsas bieži tērpjas baltā, tāpat kā līgava. Ārzemēs dažās vietās brūtes māsas ģērbjas arī raibos uzvalkos; pie mums tās ļoti labi varētu izvēlēties tautas apģērbus, kas tiešām izskatītos grezni.

Zviedrijā turpretim līgavas māsas, kaut gan arī ģērbjas visas vienādi, tomēr izvēlas ne balto līgavas

krāsu, bet citu kādu gaišu krāsu, vislabāk gaiši sārtu. Puķes "brūtes māsa" saņem no "brūtgāna brāļa".

"Brūtgāna brālis"dažas dienas pirms kāzām apmeklē "brūtes māsu" mājās un kāzu dienā braukšus aizbrauc viņai pakaļ.

K a s i e v ē r o j a ms b a znī c ā l a ul ā j o ti e s ?

Pilsētā kāzu viesi salasās baznīcā, uz laukiem arī līgavas mājā un no turienes dodas uz baznīcu, vai arī brauc tieši uz baznīcu un gaida ģērbkambarī uz brūtes pāri.

Gājienu baznīcā sarīko dažādi, tā kā grūti ir noteikt kādu zināmu kārtību, vispārējā gaita varētu būt šāda: pa priekšu iet pāris bērnu, parasti līgavas un līgavaiņa jaunākās māsas, kuŗi kaisa puķes ceļā, tad nāk vedēja tēvs ar vedēja māti, līgavainis un līgava, aiz viņiem līgavas māte ar līgavaiņa tēvu, tad līgavaiņa māte ar līgavas tēvu.

Pēc viņiem, pa pāŗiem, cits aiz cita, "brūtes māsas" ar "brūtgāna brāļiem," tad radi, tāpat pā-ŗiem, un pārējie kāzu viesi.

Līgava un līgavainis nostājas altaŗa priekšā. Mācītājam gredzenus apmainot un svētības vārdus sakot, jaunlaulājamie nometas ceļos, bet visi pārējie pieceļas.

Kad garīdznieks sniedz gredzenus, cimds no labās rokas ātri jānovelk, tikai pēc svētības vārdiem to atkal uzvelk.

Pēc svētības saņemšanas jaunlaulātie saskūpstās.

Mācītājs pirmais izsaka jaunajam pārim laimes vēlējumus.Pēc tam līgava griežas pie savas mātes, tad pie līgavaiņa mātes un pie visiem pārējiem piederīgiem un draugiem. Baznīcu atstājot, jaunais vīrs ved savu sievu un aizbrauc kopā ar viņu no baznīcas.

K a s j ā i e v ē r o kā zumi e l a s tā ?

Jaunlaulātie ierodas tikai tad, kad jau visi viesi ir sapulcējušies. Līgava patur vaiņagu arī pie mielasta galda, šķidrautu tā var nolikt.

Līgava un līgavainis sēd galā galdam, kuŗš parasti bagāti pušķots ar ziediem. Goda vietu līgavai līdzās ieņem mācītājs, tālāk abās pusēs jaunajam pārim nāk vecāki, vieni brūtes pārim vienā, otri otrā pusē, tad citi piederīgi pa labi un kreisi no brūtes pāŗa.

Parasti saimnieces un saimnieka pienākumus uztic kādam citam, lai līgavas vecāki meitas goda dienā būtu svabadi no šīm rūpēm.

Uz galda kartēm ir svinību datums, dažreiz arī līgavas un līgavaiņa ģīmetnes.

Dāmas saņem mazus puķu pušķīšus, kuŗi paliek uz galda, kungi puķu pušķīšus iesprauž pogu caurumā.

Pirmo runu jaunajam pārim par godu netur kāds no radiniekiem, bet mācītājs vai kāds no lūgtiem viesiem. Līgavainim nav jāatbild uz runu.

Sevišķu svaru kāzu mielastā liek uz saldumiem, lielu kūku, konfektēm, marcipānu un t. t. Jaunais pāris drīkst bez atvadīšanās pazust pirms vēl kāzu viesi ir izšķīrušies.

Ja jaunsalaulātie dodas kāzu ceļojumā, tad jaunā kundze ceļa tērpā īsi atvadās.

Pēc jaunsalaulāto aiziešanas viesi vēl var palikt kopā. Kāzu svinības parasti noslēdz ar deju.

P a r k ā z u d ā v a n ā m.

Kādas dāvanas ielūgtie viesi, radi un tuvi draugi domā pasniegt jaunsalaulātiem, par to ir lietderīgi vienoties savā starpā. Lai nu gan nav jābaidās, ka varētu notikt kā tagadējā angļu karaļpāŗa kāzās, ka jaunsalaulātie saņems kā kāzu dāvanu 16 klavieres un 20 briljantu vaiņagus, tad tomēr vienādas dāvanas nekad nav patīkamas.

Vecāki radinieki var dāvināt naudu vai lozes. Parasti mēdz dāvināt rotas, mākslas priekšmetus, gleznas, tepiķus, lampas, sudraba karotes, galda rīkus, galda traukus un t. t.

Jaunas meitenes var pasniegt kādu rokdarbu, jauni vīrieši puķes. Bieži vairāki radinieki pasniedz kopīgu dāvanu.

Var kāzu dāvanu nosūtīt dažas dienas pirms kāzām, vai arī uz tā sauktām atkāzām.

Tā kā sakarā ar grūtiem laikiem jaunā pārā iekārta bieži nav tik pilnīga, kā tas būtu vajadzīgs, tad ieteicams dāvināt nevis greznuma priekšmetus, bet praktiskas mājas lietas.

Ievēro: Kā līgava nesmejies ceļā uz altari, bet neraudi arī nesavaldīgi pa laulāšanas laiku. Tas līgavainim nekad nebūs patīkami. * Līgavainim piederas stalts un priecīgs, bet atturīgs izskats. *

Līgavaiņa "jā" nedrīkst tikai nojaust, kā tas bieži ir ar līgavas jāvārdu. *

Kā viesis nenāc bez pienācīga kāzu uzvalka. Jau Bībele izraida kāzu viesus, kuŗi nenāk kāzu drānās. *

Nenoslēdz baznīcas, kad tu svini kāzas. Jo vairāk viesu, jo lielāks gods! *

Esi sevišķi laipns pret viesi, kuŗš ieradies no tālienes. Svešajā sabiedrībā viņš tā vai tā nejutīsies diezin cik patīkami. *

Nepadodies māņticībai. "Lietus kāzu dienā nozīmē asaras, " saka vieni; citi domā: "Ja lietus uzrasina līgavas vaiņagam, tas nozīmē bagātību." *

Lai arī nabagi zin, ka tavā mājā ir kāzas.

5. Vārda- un dzimšanas dienas.

Dāvināšanas māksla nav tik viegla, kā to parasti domā. No svara nav tikai dāvināmais priekšmets, bet arī pats dāvanas pasniegšanas veids. Dzimšanas dienas dāvanas parasti pasniedz tikai tuvu stāvošiem cilvēkiem. Ģimenes locekļiem nenāksies grūti vienam priekš otra izvēlēties piemērotas dāvanas.

Vispār ievēro: Kā bērns vecākiem izvēlies dāvanu, kuŗas nozīme nav viņas dārgumā, bet kuŗu vērtīgu padara pieliktās pūles.

Kā vīrs dāvini sievai kaut ko priekš viņas pašas, nevis priekš saimniecības. Ja viņa ir tik pašaizliedzīga, ka tomēr izvēlas kādu saimniecībā noderīgu lietu, tad mazākais pievieno kaut ko, kas būtu tikai viņai pašai domāts. Pušķis ar viņas mīļākām puķēm, viņas mīļākā dzejnieka jaunākais darbs, kāda maza rotas lieta vienmēr aizkustinās tavas sievas sirdi un darīs viņai prieku.

Draugam izvēlies dāvanu, uz kuŗu tam nav grūti atbildēt ar līdzvērtīgu dāvanu.

Domā, draugam dāvanu izvēloties, vairāk par savu draugu, nekā par sevi. Izvēlies to, kas viņam var būt patīkams, vai noderīgs.

Dāmai dāvanu izvēlies ar sevišķu uzmanību. Puķu pušķi vienmēr var nosūtīt.

Tuvāk pazīstoties var pielikt arī kādus saldumus, kādu nošu burtnīcu, kādu grāmatu. Rotas lietas,

vispār vērtīgas lietas var dāvināt tikai saderinātais vai tuvs radinieks.

Kānodotdāvanu?

Nosūti savu dāvanu līdz ar karti dzimšanas dienas rītā un vēlāk aizej pats apsveikt gaviļnieku vai gaviļnieci, vai arī aiznes dāvanu personīgi, kad ierodies ar apsveikumu. Tev vienmēr jāskatās tā, ka tā ir liela laipnība, ja tavu dāvanu pieņem. Tavu dāvanu uzteikt atstāj dāvanas saņēmējam.

K ā s a ņe mtd ā v a nu?

Dāvanas saņemšana tāpat prasa sabiedrisku taktu, kā dāvanas pasniegšana.

Draudzīgi domātu dāvanu saņem laipni, ja arī tās vērtība ir maza.

Izrādi pārsteigumu arī, ja dāvana nav nekāds pārsteigums.

Izteic pateicību par mazu dāvanu tikpat atzinīgi kā par lielu.

Iztin dāvanu devēja klātbūtnē no papīra, lai viņš arī redz tavu prieku.

Arī vienkāršu dāvanu noliec redzamā vietā uz sava dzimšanas dienas galda.

Slavē visu, kas pie dāvanas ir slavējams.

Ja tavai dzimšanas dienai par godu notiek viesības, tad ielūdz vispirms tos, kuŗi tevi rakstiski un mutiski apsveikuši.

6. Augstās svētku dienas.

Netraucē svētku prieka ar nebeidzamiem kopšanās darbiem, kas tev pilnā mērā neļauj izbaudīt svētku miera.

Izpildi reliģiozos pienākumus, bet ievēro tos arī ģimenē. Turies pie tautas ieradumiem arī svētku ēdienu izvēlē.

Pirmos Ziemas, Lieldienas vai Vasaras svētkos nerīko nekādas viesības. Nemūzicē, vai vismaz neizvēlies pārāk pasaulīgu mūziku.

Svētku priekšvakarā nestrādā vairs nekādus lielākus darbus, neļauj bērniem trokšņot un trakot; pašās svētku dienās neej viesos, neuzsāc nekādus tāļākus ceļojumus. Ļauj saviem dienastniekiem ņemt dalību svētku priekos.

Lielā Piektdienā un Lieldienu sestdienā tavā mājā lai valda klusums.

K ā s v ē t ī t Z i e m a s s v ē t k u s.

Nepadari šos svētkus par modes un lepnības svētkiem.

Necenties pārspēt savus pazīstamos ar dārgām Ziemassvētku dāvanām.

Nesabojā Ziemassvētku priekus, uzkraujot ģimenes galvai vairāk rūpju.

Neizposti svētku noskaņas ar ballēm un lielām viesībām.

Nesakrāj visa gada labdarību uz Ziemassvētkiem.

Uzlūdz neprecējušos draugus pie sava ģimenes galda.

Dedzini eglīti arī, ja bērnu vairs nav tavā mājā.

Bērni lai Ziemassvētkos katrreiz atceras savus vecākus, vismaz ar sirsnīgu vēstuli, ja ne citādi, pie kam nevajag aizmirst, ka sveicienam jāpienāk jau pirms svētkiem, lai svētku prieks būtu īsti liels.

Izvēlies dāvanas dienastniekiem ar priecīgu sirdi un praktisku prātu.

Ievēro:

Cik tu no sirds esi laipns, rāda tas, kā tu dod un kā tu ņem. *

Nekad nezobojies par dāvanu, kas tev pasniegta labā nolūkā. *

Neapkauno devēju, pret mazu dāvanu tūliņ pasniegdams lielāku. *

Jauns kungs nedāvina rozes dāmai, par kuŗu tas nopietni neinteresējas. Roze ir mīlestības puķe.

Neaizmirsteles dāvina tikai pazīstamiem, atraitnītes nekad. *

Ja tu neiedrošinies dāvināt mājas mātei, tad dāvini bērniem. *

Netaktisku dāvanu saņemot, pārliec vai tā dota ar nolūku vai aiz nesaprašanas. *

Praktisku dāvanu pasniedz poētiskā ietinumā.

7. Sēras.

K ā p a z i ņ o t n ā v e s g a d ī j u m u ? Nāves gadījumā visā drīzumā jāpaziņo dzimtssarakstu nodaļā.

Piederīgiem un tuviem draugiem, kuŗi dzīvo sēru vietā, vari mutiski paziņot, ka kāds no taviem ģimenes locekļiem ir miris.

Citur dzīvojošiem vai tāļākiem radiem un pazīstamiem sēru gadījumu dara zināmu ar sludinājumu laikrakstos un ar sēru vēstulēm.

Paziņojums sastādāms īsos un vienkāršos vārdos. Nepielaid nekāda jūtu izplūduma vai tukšas frāzes.

Bez vajadzības nenovirzies no vispār pieņemtās formas. Raugies uz to, ka paziņojuma saturā neieviešas kāda nepatīkama kļūda.

Krusta zīmes vai kapu kalniņa attēlu nāves ziņā vairs nemēdz ievietot.

Vēstulēm, ar kuŗām tu sēru laikā paziņo nāves gadījumu, ņem aploksnes ar melnu maliņu.

Piesūti nāves ziņu visiem nomirēja pazīstamiem, kā arī saviem pazīstamiem, kuŗi tev varētu līdzjust un kuŗu piedalīšanās apglabāšanā ir vēlama.

Neaizmirsti nāves ziņā atzīmēt dienu un stundu, kad jānotiek apglabāšanai.

K a mj ā p a r a ks ta nā v e s zi ņa ?

Nāves ziņu vienmēr paraksta nomirēja tuvēkie piederīgie. Vecāki paziņo bērna nāvi, vīrs sievas nāvi un otrādi.

Tomēr nāves ziņu, neminot atsevišķos vārdus, var parakstīt arī sērojošie piederīgie.

Pakaļpalicējus var minēt arī atsevišķi, piemēram: māte, māsa, svainis un t. t.

Bet nāves ziņu pārvērst par gaŗu gaŗo ģimenes locekļu sarakstu nekādā ziņā nav vēlams.

Kāatbi l dētuznāveszi ņu?

Uz nāves ziņu tev jāatbild tūliņ.

Ja tev piesūtīts drukāts paziņojums, nosūti savu karti un izsaki līdzjūtību. Uz rakstisku paziņojumu jāatbild ar vēstuli.

Izsaki savu līdzjūtību īsi, atceries dažos siltos vārdos nomirēju un viņa attiecības pret tevi. Izsargies no daudzvārdīgiem mierinājumiem.

Radi un tuvākie draugi ierodas sēru mājā personīgi izteikt savu līdzjūtību un sniegt palīdzīgu roku, kur tas iespējams.

Ja tu esi bijis tuvu pazīstams ar nomirēju, tad nosūti vaiņagu vai pušķi. Uz zīda lentas tādā gadījumā var atzīmēt īsu veltījumu. Neaizmirsti, ka veltījumā tev jāgodina nomirējs, nevis jālepojas ar savām attiecībām pret viņu.

Vaiņaga vietā tagad bieži mēdz arī ziedot kādu summu labdarīgiem mērķiem nomirēja garā.

Drukāta nāves ziņa neprasa rakstiskas līdzjūtības izteikšanas, bet tu vari to darīt, ja atrod par vajadzīgu.

Ja tu dzīvo tai pašā vietā, ierodies sēru namā un piedalies izvadīšanā.

Par līdzjūtības izteikumu pateicies ar dažām rindām, drukātu karti, vai vispārēju pateicības iz​teikšanu laikrakstā.

Kānokār toti zvadī šanu?

Apbedīšanu uzņemas tuvākie piederīgie, noteikdami laiku un apbedīšanas kārtību.

Apbedīšanas rūpes tagad lielā mērā atvieglo visās lielākās vietās atrodošās apbedīšanas iestādes.

Kad ar šādu iestādi vienojas par šķiru pēc kādas nomirēju grib likt apbedīt, tā uzņemsies visus pienākumus, arī izrotājumus, nomirēja istabas dekorēšanu ar sēru drānu, degošām svecēm, lauriem un t. t.

Ja nenodod izvadīšanas birojam, tad piederīgie izdara to paši.

Līķa drānas nomirējam apgādā piederīgie. Ir gadījumi, kad nomirējs noteic kā viņu ģērbt un apglabāt. Jo jaunāks ir aizgājējs, jo bagātīgāk to izrotā ar puķēm.

Jaunai meitenei dod līdz zārkā mirtes, kuŗas tai dzīvē nebij lemts nest, jaunu sievu rotā ar baltām rozēm. Vīrus un vecākas sievas pušķo ar zaļumiem un tikai rokās ieliek dažus ziedus.

Tuvāko piederīgo vaiņagus novieto zārka galvgalī un kājgalī, pārējos gar zārka malām. Pie zārka noliek degošas sveces. Katrā vietā rīkojas pēc vietējiem paradumiem.

Kāģēr bti esbēr ēs?

Smalkākās aprindās kungi ierodas vai nu frakā un baltā kakla saitē, vai melnos vizītsvārkos un melnā kakla saitē. Katrā ziņā ņem melnus cimdus un melnu cepuri, vislabākais cilindri. Lielākā daļa rīkojas pēc apstākļiem, tomēr pieturēdamies pie tumša apģērba.

S ēru lentas ap cepuri un roku nes tikai radi, dažreiz arī organizāciju locekļi, pie kuŗām nomirējs piederējis.

K ā i ztur ē ti e s s ē r una mā ?

Bēŗu viesi ierodas noteiktā laikā sēru mājā. Ja tu neesi tuvu pazīstams, gaidi uz ielas, kamēr gājiens sakārtojas.

Tuvākie pazīstamie uzmeklē to, kam sēru gadījums stāv vistuvāk un izsaka tam dažus īsus līdzjūtības vārdus. Ja tu redzi, ka piederīgie ir pārāk satriekti, tad tikai mēmi spied viņiem roku. Labāk nemēģini mierināt cilvēku, kuŗš savu mīļo aizgājēju vēl redz savā priekšā. Pret pārējiem izvadītājiem sveicinot tikai palokas, roku nesniedzot.

Ja zārks vēl nav aiztaisīts, vari pieiet klāt, atvadīties no aizgājēja, tomēr nepieciešams tas nav.

Piederīgiem pēdējo reizi atvadoties no aizgājēja, izej no istabas vai arī smalkjūtīgi atej pie ma​las.

Skaļi vārdi, strauja uzstāšanās sēru namā nepiederas.

Kāpi edal ī ti esi zvadī šanā?

Gājiena kārtība var būt dažāda, tomēr mācītājs un tuvākie piederīgie parasti mēdz iet cieši aiz zārka, aiz viņiem nāk draugi un pazīstamie. Mūzika atklāj gājienu un ratu virtene to noslēdz.

Ja zārku vispirms noliek baznīcā un tad ved uz kapsētu, tad tu kā pazīstamais esi izpildījis savu

pienākumu, ja piedalies baznīcas ceremonijā, tādā gadījumā tev vairs nav vajadzīgs mērot varbūt tālo ceļu līdz kapsētai. Bēres kuplinot dažreiz nosūta tikai savu pajūgu piedalīties gājienā. Mācītājam un tuvākiem piederīgiem mēdz apgādāt pajūgus.

Ja nelaiķis miris slimnīcā, tad izvadīšana parasti notiek no slimnīcas kapličas un bēriniekiem jāierodas tur noliktā stundā.

Ja nomirēju no baznīcas izvada uz kādu citu vietu, tad draugiem pavadīšanas pienākums beidzas izejot no baznīcas.

Lielās pilsētās, ārzemēs, visi pavadītāji brauc braukšus. Pie mums vēl pat uz visattālākām kapsētām aizgājēju labprāt izvada kājām.

Ejot vai braucot uz kapsētu, esi nopietns un svinīgs. Dzīvi sarunāties, smieties, apkārtskatīties, ērti atlaisties ratos, ar vārdu sakot: vienaldzīgi izturēties, būtu pilnīgi pret smalko toni.

Ja nelaiķim grib parādīt sevišķu godu, tad viņa tuvākie draugi, vai kādas biedrības biedri, pie kuŗas tas piederējis, vai amata biedri uz pleciem aiznes zārku līdz kapam, varbūt vairāk reizes apmainoties, vai arī ar vaiņagiem un degošām svecēm iet abās pusēs zārkam. Mazākās pilsētās bieži jaunas meitenes zārku nes jauni vīrieši no viņas pazīstamiem.

Pie kapa vīrieši noņem cepures, sevišķi, kad skaita lūgšanu un saka svētības vārdus.

No kapsētas bērinieki brauc atpakaļ katrs uz savu dzīvokli. Bēŗu mielasts ir parasts tikai uz laukiem, kur izvadītājiem bieži stāv stundām tāļš ceļš priekšā un nepieciešams atspirdzināties.

Pašnāvnieku izvadot, aiz ziņkārības neej uz sēru māju, bet piedalies tikai gājienā uz kapsētu.

Kāsērot?

Atraitne pirmo dziļo sēru laikā mēdz valkāt melnas, gaŗas vilnas drānas no nespīdīga auduma, gaŗu sēru šķidrautu, melnu apkakles izrotājumu, melnus cimdus, kabatas lakatiņus ar melnu maliņu un tikai melnas, nespīdīgas rotas lietas.

S ēru laikā, kuŗš seko dziļām sērām, šķidrautu nes īsāku vai pavisam noliek, sēru tērpam vairs nav jābūt tik smagam un nespīdīgam.

S ērām izbeidzoties, nes līdzās melnai arī pelēku, baltu, kā arī mēļu krāsu.

Atraitnis var nest platu sēru lentu ap cepuri un ap kreiso roku, melnu vai tumšu uzvalku un melnus cimdus.

S ēru apģērbā nevar nodarboties ar sportu.

Ci ki l gi sēr ot?

Atraitne pusgadu, vai pat gadu staigā dziļās sērās, tad tā vēl sēro kādu laiku, pēc tam tā pamazām noliek ārējās sēru zīmes.

Apprecēties pirms sēru gada notecēšanas ir pret smalko toni; ir labāk, ja nogaida vēl ilgāk.

Dažas sievas, sevišķi tās, kuŗas vairs nedomā apprecēties, arī sēru laikam izbeidzoties valkā tumšas vai melnas drānas, vai vispār nekad vairs tās nenoliek.

Atraitnis parasti sēro pusgadu.

Bērni sēro pēc vecākiem parasti vienu gadu, pēc tēva un mātes vecākiem pusgadu, pēc brāļa, māsas tikpat ilgi, pēc mātes un tēva brāļiem un māsām trīs mēnešus.

Pēc pieauguša bērna vecāki sēro vienu gadu, pēc jaunāka pusgadu. Priekš bērniem zem desmit gadiem sēru laiks nav noteikts, bet māte var nest sēras, cik ilgi un cik dziļas tā grib.

Maziem bērniem labāk neliec nest sēras, vai arī tikai pēc tēva un mātes. Viņu bērnišķīgā jautrība nemaz nesaskan ar tumšo sēru apģērbu.

Pa dziļo sēru laiku nemēdz piedalīties atklātās izpriecās; ģimenes svētkus šai laikā nesvin. Sevišķos

gadījumos tomēr sēru laiku var saīsināt, vai arī uz vienu dienu pārtraukt neatliekamu kāzu gadījumā. Tādā gadījumā pēc kāzām sēras atkal atjauno.

Pēc sēru laika vispirms sāk apmeklēt koncertus, priekšlasījumus, ģimenes svētkus. Vispār pēdējā laikā vairs nepiegriež tik nopietnu vērību tam, cik ilgi sēras velkas, bet atstāj šo jautājumu katra personīgai sajūtai.

Sevišķi saudzīgi šai ziņā mēdz izturēties pret jauniem cilvēkiem, kuŗu jaunība prasa viņu vecumam piemērotas izpriecas.

Ievēro: Neaizmirsti, ka brauciens uz kapsētu nav izpriecas brauciens. * Savaldi savas jūtas, lai citi nenoraugās viņās kā teātŗa izrādē. *

Rūpējies par savu veselību, lai vienas bēres nav par cēloni otrām. *

Pasargā savus bērnus pēc iespējas no nāves un kapa iespaidiem. *

Nekad aiz ziņkārības neej pie vaļēja zārka. *

Ja tava sirds nejūt sēru, atturies no skaļām žēlabām. Nopietna klusēšana piestāv labāk. *

Nespried par piederīgo sāpēm pēc viņu asarām. Visdziļākās sāpes bieži ir mēmas un tie, kas žēlojas visskaļāk, visātrāk arī apmierinās. *

Bērni saviem vecākiem nevar uzcelt skaistāka pieminekļa, ka, ja tie ar visu savu dzīvi dara saviem vecākiem godu.

VI. VĒSTULES UN VEIKALA LIETAS.

1. Uzrunas.

K o u z r u n ā t a r "tu?"

Ka bērni vecākus uzrunā ar "jūs,", ir vecmodīgi un labākās aprindās vēl tikai izņēmuma gadījumos nāk priekšā.

Vīrs un sieva, brāļi un māsas saka "tu" viens otram, tāpat arī brālēni un māsicas, svaiņi un svainenes, ja attiecības starp viņiem ir tuvas.

Savu saderināto uzrunā ar "tu", tāpat viņas jaunākos brāļus un māsas, no vecākiem, sevišķi precētām māsām, gaidi, lai tās tevi uzaicina saukties par "tu".

Starp tēva brāli un brāļa dēlu, mātes mātes māsu un māsas meitu pa lielākai daļai pieņemts ir draudzīgais "tu". Bet ja viņiem mīļāks ir agrākais paradums, tad tev viņi, protams, jāuzrunā ar "jūs".

Bez saviem piederīgiem, uzrunā ar "tu" arī draugus, ar kuŗiem kopā esi uzaudzis. Nepārsteidzies ar jaunu tu-draudzību noslēgšanu. Dažu svinību jūsmā noslēgtu "tu-draudzību" tu skaidrā prātā, varbūt, vēlēsies ņemt atpakaļ. Bet reiz noslēgtu tu-draudzību vairs nemēdz lauzt.

Bieži arī ārējiem apstākļiem un dzīves uzskatiem mainoties draudzīgā "tu" uzruna var kļūt nepatīkama, tādā gadījumā, ja arī tu pats no tā atteiktos, tu nevari piespiest otru to darīt. Tādēļ piedāvā tu-

draudzību tikai tad, ja tu esi pārliecināts par pilnīgu iekšēju saskaņu un ja tā tev ir sirds lieta.

K o u z r u n ā t a r "j ū s" ? Visus, kuŗus tu neuzrunā ar "tu", uzrunā ar "jūs".

Vārds un titulis minami pēc uzrunas "jūs". Tev tā tad jāsaka nevis: "Vai direktora kungs varbūt nebūs tik laipns?", bet: "Vai jūs, direktora kungs, varbūt nebūsiet tik laipns"; nevis: "Vai cienījamā kundze vakar bij operā?", bet: "Vai jūs, cienījamā kundze, vakar bijāt operā?"

Virsnieks uzrunā kareivi, priekšnieks apakšnieku, darba devējs dienastnieku ar "jūs", pat nabagam ir tiesības uz šo uzrunu.

Bērnus līdz 14 gadiem mēdz uzrunāt ar "tu". Pieaugušus jaunus cilvēkus neuzrunā ar "tu", ja tu arī kā bērns viņus tā esi saucis.

Pieklājība prasa runājot un rakstot vairāk reizes atkārtot uzrunu.

Nekad neatbildi tikai ar "jā", vai "nē", bet piebilsti vienmēr uzrunu: "Jā, cienījamā kundze," -"nē, profesora kungs," un t. t. Tomēr par daudz bieža tituļa atkārtošana, sevišķi starp līdzīgiem, izklausas smieklīgi.

Kāuzr unātkundzes?

Nesen vēl, sevišķi Vācijā, arī sievai it kā deva tiesības uz vīra tituli. Tad mēdza teikt: ģenerāļa kundze, pasta direktora kundze, doktora kundze; tagad par smalkāku uzskata uzrunāt kundzi tikai viņas vārdā: Sīļa kundze, Ozola kundze, un t. t. Izņēmums še it kā pats prasās pret valsts prezidenta kundzi, jo liekas, it kā uzrunā "valsts prezidenta kundze" slēptos lielāka godbijība.

Sievietes, kuŗas ieguvušas tiesību patstāvīgi nodarboties ar kādu arodu, mēdz uzrunāt ar vārdu "kundze", neskatoties uz to, vai tās precējušās vai nē. Tā piemēram saka: "ārsta kundze, advokāta kundze" un t. t.

Tāpat uzrunā arī skolotājas, kas jau ilgāku laiku nodarbojušās savā arodā.

Arī uzrunu "cienījamā kundze" labāk pārāk bieži nelietot; zināms, kā jaunāks kungs tu katru no sabiedrībā pazīstamākām dāmām vari tā uzrunāt, ja viņa pati tevi nelūdz uzrunāt viņu vienkārši kā "K. kundzi" vai "L. kundzi".

Ja tu skaidri nezini, vai kāda vecāka dāma ir kundze vai jaunkundze, tad saki viņai "kundze".

K ā u z r u n ā t a r v ā r d u "e k s e l e n c e" ?

Ar tituli "ekselence", kuŗš izslēdz katru citu tituli, uzrunā ministrus, sūtņus, ģenerāļus, augstus valsts ierēdņus un t. t.

Ievēro: Labāk lai "jūs" pamazām top par "tu", nekā "tu" atkal par "jūs". *

Dod katram ārēji to godu, kas tam pienākas. Vai ārējais godinājums arī iekšēji ir pelnīts, nav tava darīšana. *

Ko cilvēki domā viens par otru, bieži vien ir pilnīgi pretējs tiem tituļiem, ar kādiem tie viens otru mēdz uzrunāt. *

Tie, kuŗiem pašiem nav nekādu tituļu, visdrīzāk arī balsos par jeb kādu tituļu atcelšanu. *

Ja tu sevi atļauj uzrunāt ar "cienījamā kundze," tad neizturies arī nekad "necienīgi."

2. Vēstules un pastkartes.

Kār akstī tvēstul es?

Vēstule tavā vietā ierodas pie tās personas, kuŗai tu raksti. Tā tad rūpējies par to, lai tavs vietnieks vēstule, nestu pieklājīgu tērpu.

Raksti uz bieza, laba papīra, kas neizplūst un kuŗam nevar cauri redzēt; pēdējā laikā tomēr ir iemīļots arī parupjš, vieglāks papīrs. Balts papīrs vienmēr saskan ar labo toni, krāsainais tikai tad, ja krāsas izvēlas ļoti maigas.

Privātām vēstulēm astotdaļas formāts ir ērtāks, nekā ceturtdaļas formāts, jo pirmais jāpārloka tikai vienreiz, bet otrs divreiz.

Ceturtdaļas formātu ņem tikai plašām veikala vēstulēm, vai arī vēstulēm, kuŗas raksta augstāk​stāvošām personām.

Liela formāta papīrs ir modernāks, nekā maza, to pārloka vienreiz un ieliek pietiekoši lielā ap​loksnē.

Ja vēstuļu papīrs nav linēts un tu neesi gluži drošs, ka varēsi norakstīt taisni, tad ņem palīgā līniju lapu. Nekas nav neglītāks, kā vēstule, kuŗā rindas staigā uz augšu un leju. Ņem arī īsiem paziņojumiem veselu vēstuļu loksni. Rakstīt uz pusloksnes vai divām puslok-snēm ir skopums, ar kuŗu var apvainot vēstules saņēmēju.

Tintes traipu neatstāj, bet pārraksti vēstuli no jauna. Ļaunāks par tintes traipu ir tauku traips.

Visļaunākais ir netīru pirkstu pēdas.

Kādai iestādei rakstot pārliec loksni gareniski un raksti tikai labā pusē.

Kāi edal ī tvēstul i ?

Loksnes kreisā pusē atstāj baltu malu viena līdz divu pirkstu platumā, apakšā un augšā atstāj apmēram trīs pirkstu platu malu. Parasti datumu vari saīsināt, bet vēstulēs priekšniecībai tas jāuzraksta pilnīgi. Vēstules vidū, vai drusku pa kreisi, liec uzrunu. Divas vai trīs rindas zem tās iesāc pašu vēstuli.

Otru lapas pusi iesāc tur, kur pirmā stāv uzruna.

Trešā lapas pusē rindām jāsaskan ar otro lapas pusi tā, lai vēstules loksni atveŗot rodas viena lī​nija.

Ceturto lapas pusi iesāc taisni turpat, kur iesākta trešā.

Nobeigtai vēstulei pievienot vēl kādu atzīmi, zem P. S., tu vari tikai tuviem cilvēkiem rakstītās vēstulēs.

R o k r a k s t s u n p a r a k s t s.

Raksti savu vēstuli skaidri un salasami; tā ir nevērība pret cilvēku, kuŗam tu raksti, ja tu viņam liec izburtot nesalasāmu vai grūti salasāmu rakstu.

Ar to tu pats samaitā labo iespaidu, kādu tu ar savu vēstuli esi gribējis panākt. Jau daža laba vēstule ir palikusi bez atbildes tikai sava nederīgā rokraksta dēļ. Vecākiem kungiem un veikalniekiem šai ziņā mēdz būt ļoti augstas prasības.

Lielu, raksturīgu, spēcīgu rokrakstu mūsu dienās uzskata par smalkāku nekā sīku, manierīgu, arī priekš sievietēm. Tas laiks ir pagājis, kad katru sīkiem burtiem, kā ar spalvas galu rakstītu vēstuli apzīmēja par sievietes vēstuli. Bet arī še ir jāsargājas no pārmērībām. Rokrakstu, kuŗš ar trim četriem burtiem pilda vēstules lappusi, jau aiz praktiskiem iemesliem nevar atzīt par labu.

Raksti savu vārdu daiļi un skaidri. Paraksta zīmes ir daļa no mūsu personības.

Nav saprotams, kādēļ tavs vārds lai būtu mīkla, kas jāuzmin.

Veikalnieki dažreiz savu vārdu mēdz ievīt dažādās cilpās un līkumos, kuŗi tad it kā pieder līdz pie paraksta un dara to grūtāk viltojamu. Pret to nebūtu ko iebilst, ja tikai vārds pie tam ir skaidri salasāms.

Tomēr vislabāks ir vienkāršs un elegants vārda ievijums.

Veikala, dienasta un darīšanu vēstules tagad pa lielākai daļai gan raksta uz mašīnas. Bet augstāk stāvošiem rakstīt vēstules uz mašīnas nav ieteicams.

Raksti ortografiski. Izvēlies vienu no dažādajām rakstībām, kādu mūsu laikos nav mazums, un turies pie tās.

Liec pieturas zīmes pareizi. Pēc uzrunas liec izsaucēju vai kommatu, pēc pēdīgā nākošo vārdu iesāc ar mazo burtu. Sargies no strīpojumiem un labojumiem.

Visus vietnieka vārdus, kuŗi attiecas uz uzrunājamo personu, raksta ar lielo burtu, kā: "Jūs", "Tu", "Jūsu".

Kāi esāktunkānobei gtvēstul i ?

Iesāc vēstuli ar uzrunu: Mīļais draugs, mīļais Kārli, mīļā Marta, mīļā, labā māte, mīļais tēvs, dārgais, godātais vai cienījamais kungs, vai ļoti godātais kungs, augsti godātā kundze, cienījamā kundze, augsti godātais labvēli un t. t.

Ja dāma raksta kādam kungam: "Godātais N. kungs!" tad tas jau nozīmē zināmu draudzīgu labvēlību, tikai "godātais kungs", vārdā neminot, ir atturīgāk un vēsāk.

"Mīļais J. kungs" nozīmē jau stipri draudzīgas attiecības.

"Mīļais, ļoti godātais N. kungs!" ir atturīgāk.

Neiesāc savu vēstuli ar vārdiņu "es", vispār sargies vispirms pieminēt sevi. Neraksti: "Atļaujos Jums paziņot," bet: "Atļaujiet Jums paziņot,",nevis: "Pateicos Jums," bet: "Atļaujiet Jums pateikties," un t. t.

Vēstuli beidzot vēlreiz atkārto uzrunu, piem.: "Godājamā kundze, Jūsu padevīgais," vai: "Mīļā Marija, palieku drīzumā no Tevis atbildi gaidīdams," un t. t.

Ir labi, ja jau pāris pēdējos teikumos virza vēstuli uz noslēgumu, lai beigas neiznāk pārāk pēk​šņas.

Parastākie izteicieni vēstules beigās ir: "Tavs draugs, Jūsu padevīgais, Jūsu pateicīgais, Tevi mīlošā, dziļi cienot, ar cienīšanu, ar mīļu sveicienu," un t. t.

Jaunākā laikā uzrunas vēstules sākumā un beigās mēdz pēc iespējas vienkāršot.

Vēstules kalpotājiem vai citiem apakšniekiem paraksti: "Ar sveicienu" un pēc tam savu vārdu bez kādiem citiem apzīmējumiem.

P a r v ē s t u l e s s a t u r u.

Pirms tu raksti, labi pārdomā visu, ko tu gribi rakstīt.

Ja tu neesi pieradis pie vēstuļu rakstīšanas, tad vispirms uzmet vēstules saturu, vai vismaz atzīmē vispārējos vilcienos, ko tu gribi rakstīt un tikai tad sāc vēstuli rakstīt.

Ja tu atbildi uz kādu jau saņemtu vēstuli, tad izlasi to vēlreiz, pirms tu sēsties atbildēt, lai neviens no vēstulē uzstādītiem jautājumiem nepaliktu bez atbildes. Tu, droši vien, jau pats būsi piedzīvojis, cik nepatīkami ir saņemt vēstuli, kuŗa stāsta par visu ko, tikai ne par to, ko tu gribēji zināt.

Netaisi gaŗus ievadus.

Neraksti pārāk jūsmīgi un frāžaini, bet vienkārši un dabīgi. Turies pie lietas, saņem visu pēc iespējas īsi.

Vēstule, kuŗu rakstnieks Rozegers aizrakstīja kādai pazīstamai dāmai, kad bij saņēmis ziņu, ka viņas dēls kritis varoņa nāvē, sastāvēja tikai no šiem vārdiem: "Nožēlojamā māte! - Apskaužamā māte! Jūsu Rozegers."

Ja šī vēstule varbūt nespēja iepriecināt noskumušo māti, tad tomēr tā rāda, cik īsi izteikt visu nepieciešamo.

Uzrakstīt īsu un saturīgu vēstuli ir grūtāk nekā plaši izklāstīt visu.

Kāds asprātīgs francis raksta: "Piedod, ka šoreiz rakstu tik gaŗi, bet man nebij laika īsāk saņemt visu".

Izsakies skaidri un noteikti. Pārpratumi, kuŗiem vēstule par cēloni, ir grūti labojami. Sargies vēstulei uzticēt noslēpumus, vai kaut ko rakstīt, kas tevi vēlāk var nostādīt nevēlamā stāvoklī.

Ja tu nobeidz vēstuli ar "jau iepriekš pateikdamies", tad nedomā, ka tu no katras vēlākas pateicības jau esi brīvs.

"Mums nav lielāku ienaidnieku, kā rakstītas vēstules", tas ir patiess vārds.

Kāsagatavotvēstul i nosūtī šanai ?

Pārlasi katru vēstuli vēlreiz, pirms tu to ieliec aploksnē. Ņem stipru, biezu aploksni, lai vēstules raksts nespīd cauri. Aploksnei jāsaderas ar vēstules papīri. Četrkantains vēstules formāts vairāk ieteicams nekā garens, jo vēstules salocīšana pie tam ir vienkāršāka.

Neaizmirsti pastmarku un uzlipini pietiekoši vērtīgu. Ja vēstules saņēmējam būs jāmaksā soda nauda par tavu vēstuli, diezin vai viņš būs labvēlīgs pret tevi.

Markas pievienošana atbildei prasa lielu smalkjūtību, jo atkarājas no saņēmēja, vai tas viņam būs patīkami vai nepatīkami. Rakstot redakcijām un lieliem veikaliem, marka ir lieka, jo markas saņemšana nebūt nav saistīta ar pienākumu atbildēt.

Uzlipini marku augšā pa labi uz vēstules, ne otrā pusē vidū.

Neuzlipini marku greizi.

Parastās vēstules vairs nemēdz aizzēģelēt, bet gan bieži noslēdz tās ar otrā pusē uzlīmētām mākslinieciski izvestām markām, kādam labdarīgam vai polītiskam mērķim par labu. Pretējā gadījumā jāņem vērā vēstules saņēmēja uzskati.

Raksti adresi skaidri un glīti.

Saņēmēja vārds nāk vidū, titulis zem tā, adrese apakšā pa labi.

Uzdod adresi cik sīki un skaidri vien iespējams. Ja vēstule sasniedz mērķi arī ar nepilnīgu adresi, tā tomēr bieži vien nokavējas.

S īkā rakstā atzīmē savu vārdu un adresi vēstules otrā pusē, tad tev to atsūtīs atpakaļ, ja adresāts nebūtu atrodams.

Neliec naudas vienkāršās vēstulēs.

Pastkarte ir tikpat iecienīts satiksmes līdzeklis kā vēstule. Labais tonis un smalkās parašas, ku-ŗas no sākuma pret pastkarti izturējās nogaidoši, jau sen ar to ir samierinājušās, protams, ja pastkarti lieto tur, kur tā ir savā vietā.

Kadl i etotpastkar ti ?

Pastkarti tu vari lietot katrā gadījumā, ja tu to, ko viņā raksti, varētu pateikt arī mutes vārdiem, sveša cilvēka klātbūtnē.

Bažas, ka pasta ierēdņi vai pastnieki kartes izlasa, pa lielākai daļai ir nedibinātas - lielās pilsētās tas pilnīgi atkrīt, tikai mazākās vietās tam varētu piešķirt kādu nozīmi - katrā gadījumā tas, ko kāds trešais nevar lasīt, nepiederas uz pastkartes.

Visos gadījumos, kad vēstules rakstīšana iznāk neērta un aizņem par daudz laika, tu vari lietot pastkarti.

Pastkarte izpilda vēstules vietu, tikai daudzā ziņā ir ērtāka par pēdējo, jo neprasa ne aploksnes, ne markas un to var nodot pastā tādu, kāda tā ir. Bez tam, telpu trūkuma dēļ, uz pastkartes atkrīt visi liekie godinājumi uzrunā un cienības apliecinājumi beigās, jo tituļus uz pastkartēm pilnā apmērā nemēdz rakstīt. Šis apstāklis arī zināmā mērā dod atbildi uz jautājuma: Kadnevar l i etotpastkar ti ?

Rakstot savam priekšniekam, kādam labvēlim, vecam radiniekam, vispār kādai godājamai personai, nelieto pastkarti.

Pastkarti nevar lietot ne lūguma, ne pateicības rakstam. Abos gadījumos saņēmējs var prasīt, lai tu aiz cienības pret viņu raksti vēstuli. Arī laimes vēlējumus kādā godināšanas, paaugstināšanas, vai priecīga ģimenes notikuma gadījumā labāk izteikt ar vēstuli.

Uz pastkartes neraksta par personīgām lietām, kuŗas citi nedrīkst zināt.

Vismaz, runājot par personīgām lietām, nemini vārdus un raksti tā, ka dažs kas paliek tikai uz​minams. Aizrādījumi uz mīlestības un naudas lietām, kā arī dažādām pļāpām, ir pilnīgi nevietā.

Savus atgādinājumus veikalniekiem un parādniekiem nesūti uz pastkartēm. Tikpat likums, kā pieklājība to aizliedz.

Nekad nesūti pastkartes ar apvainojošu saturu. Rakstiski izteiktu apvainojumu, vai neapmieri-nājumu drīkst sūtīt tikai slēgtā vēstulē.

Aploksnē nosūtāmai kartei ir divējādas priekšrocības: arī še atkrīt gaŗie godinājumi sākumā un beigās, tāpat kā uz vaļējas pastkartes, bez tam saturs ir pieejams tikai saņēmējam. Priekšniekiem un augstāk stāvošiem tādas vēstules nepiederas sūtīt.

Kadsūtī tskatukar tes?

No ceļojuma sūtītas skatu kartes mājā palicējiem dod iespēju zināmā mērā līdzi piedalīties ce​ļojumā, kaut gan tās neatsvabina no vēstuļu rakstīšanas un sīkākas ceļa piedzīvojumu attēloša​nas.

Neraksti skatu kartes tikai tādēļ, lai palielītos, ka esi vienā vai otrā vietā bijis.

Nesūti par daudz devīgi pastkartes attālākiem pazīstamiem, kuŗi tevi, varbūt, tikko atceras.

Ar humoristīgām kartēm esi uzmanīgs, panti un bildes nekādā ziņā nedrīkst būt piedauzīgi. Var notikt, ka kartes, kuŗas tev liekas ļoti jocīgas, saņēmējam drīzāk liksies apvainojošas.

Kā dāma nekad nesūti kartes ar attēliem, kuŗi kaut kādā ziņā var likties piedauzīgi. Nekad ne​aizmirsti marku.

Ievēro: Ar glītu rokrakstu dažu labu reizi iegūstam citu labvēlību. *

Nekad nesūti slikti uzrakstītas vēstules. MikelAndželo raksta savam māsas dēlam Lionardo 1548. g. no Romas: "Mani pārņem drudzis, kad man jālasa tavas tik nevērīgi uzrakstītās vēstules. Ja Tu nevari rakstīt labāk, tad pieņem kādu, kas prot rakstīt, savā vietā. Es negribu Tavu vēstuļu dēļ dabūt galvas krampjus, jo man ir citas lietas par ko domāt." *

Ja tu citu pakaļ citai raksti vairākas vēstules, tad ieliec aploksnē katru atsevišķi, tiklīdz tā ir gatava.

Tam var būt liktenīgas sekas, ja tu vēstuli, kuŗā tu lūdz paciesties savu parādu devēju, nosūti savai līgavai, kamēr parādu devējs saņem mīlestības apliecinājumus. *

Svešas vēstules attaisīt ir stingri aizliegts. Pat precētiem ļaudīm jāievēro vienam otra vēstuļu

noslēpumi. Katra neatļauta ieskatīšanās otra vēstulē ir aizliegta. Tikai vecāki un audzinātāji ir izņēmums šai ziņā, bet arī tikai attiecībā pret jaunākiem bērniem un audzēkņiem. *

Nekad neaizmirsti, ka vārds vēstule nāk no latiņu vārda b r e v e, t. i. īss. *

Ja tu gribi saņemt vēstuli, tad raksti tās arī pats. *

Nepiepildi pusi no vēstules ar atvainošanos, ka tik ilgi neesi rakstījis. *

Apdomā galu! arī vēstuli rakstot, un neraksti tik gaŗi, kamēr tev vairs nepaliek vietas, ko vēstuli nobeigt. *

Uz katras vēstules, kuŗā ir kāds lūgums, atbildi tūliņ. Ja tu lūgumu vari izpildīt, tad iepriecināsi divkārši, jo ātri dots ir divkārši dots; ja tev lūgums jāatraida, tu aiztaupīsi gaidīšanas mokas. *

"Lūgumu raksti īsu, pateicības vēstuli gaŗu, tā ir pareizi, kaut gan daudzi bieži dara otrādi." *

Ar pastkartēm mēs maksājam tikai savu vēstuļu parādu procentus. *

Arī pastkarti, kas nav domāta tev, nelasi bez atļaujas. *

Visiespaidīgākā atbilde uz apvainojošu vēstuli ir nekā neatbildēt. *

Savai sirdsmīļai tu nekad nerakstīsi par daudz. *

Vēstule ir liecinieks, kuŗam nekad nevar pārmest melus. *

Iedomā, ka reiz no rokas izdotu vēstuli nekad vairs nevar atņem atpakaļ.

3. Tālrunis.

Tāļrunis mūsu laikos vairs nav nekāda greznuma lieta, bet svarīgs satiksmes līdzeklis, un arī viņa lietošanā labajam tonim ir sakams savs vārds. "Laiks ir nauda". Šim vārdam tāļruņa satiksmē ir nozīme jau pie s a v i e n o š a n a s, kuŗa, ja tā nav automātiska, izdarama pēc iespējas īsi.

"Lūdzu, jaunkundz, esiet tik labi, savienojiet mani ar 3250 !" katrā ziņā ir par daudz pamatīgi. "Lūdzu 3250!" pietiek pilnīgi.

Ja tevi izsauc pie telefona, vispirms īsi un skaidri pasaki, kas tu esi. Vārds vien var novest pie pārpratumiem, tas papildinams ar tituli. Bieži tev nāksies piebilst arī s e n i o r s vai j u n i o r s, vai uzdot tava veikala nozari, vai savu adresi.

Ja lieta grozās ap kādu veikalisku pieprasījumu, atbildi: "Še Centrālviesnīca!" - "Še galvenais pasts!" un t. t.

Arī sarunu izbeidzot neatvadies gaŗi. "Labi! Gatavs!" - "Sveiks!" - "Uz redzēšanos!" - "Sveicini savu kundzi!"

Lai novērstu pārpratumus, ir labi, ja veikala lietās, sarunu beidzot, visu vēl reiz īsi atkārto. "Tā tad rīt plkst. 4-os līķu ratiem jābūt pie sēru mājas." - "Tā tad asi bērza malkas rītdien."

V a i d r ī k s t p a t ā ļ r u n i i z t ei k t v ē l ē j u m u s u n l ī d j ū t ī b u ?

Pirmo jā, pēdējo nē.

Saņemt laimes vēlējumus mēs vienmēr esam gatavi, līdzjūtības izteikumus nē. Tā tad tu labam pazīstamam droši vari teikt pa tāļruni: "Tikko izlasīju avīzē, ka tu esi paaugstināts. Daudz laimes!"

Priekšniekiem,vecākiem, vai vispār cienītiem cilvēkiem nevēli laimes pa tāļruni, bet ar vēstuli.

Pa tāļruni tu vari izteikt līdzjūtību tikai retā izņēmuma gadījumā, jo tāļrunī visa līdzcietība balsī un skatā pilnīgi iet zudumā un vārdi izklausas auksti un nejūtīgi.

Turpretim tu vari gan ievākt ziņas pa tāļruni par kādu nelaimes gadījumu, saslimšanu un t. t., piemēram: "Tikko dzirdēju, kāda nelaime tavam brālim notikusi. Kā viņam tagad iet?"- "Kā iet tavai sievai? Dzirdēju, ka viņa, par nožēlošanu, esot saslimusi!" un t. t.

Va i d r ī ks tp a tā ļ r uni l ūgtunp a te i kti e s ?

Pēdējo nē, vai arī tikai izņēmuma gadījumā. Katra laipnība, kas tev parādīta, pelna, ka tu par viņu pateicies ar vēstuli. Ja kāds jau tā ir pārāk aizņemts, viņš, protams, nepriecāsies, ja viņu sauks pie tāļruņa noklausīties arī vēl pateicību.

Lūgt kādu pakalpojumu ir atļauts tikai starp līdzīgiem un tikai tad, ja lūgums ir tiešām steidzams, piem.: "Es dzirdu, ka direktors Silarājs būs šodien pie jums. Mini kādu labu vārdu manā lietā."

Bez tam arī lūgums drīkst zīmēties tikai uz kādu mazāku lietu.

Lielu lūgumu tu labāk izsaki pats personīgi. Atteikt pa tāļruni vienmēr ir daudz vieglāk, nekā noraidīt tieši lūdzēju pašu.

Tev jāņem arī vērā, vai cilvēks, kuŗu tu gribi lūgt, nav pārāk nodarbināts. Ja tu kādu ļoti aizņemtu cilvēku sava lūguma dēļ atsauksi pie tāļruņa, tu vari būt pārliecināts, ka tavs lūgums netiks uzņemts visai labvēlīgi.

Savu priekšnieku, kāda lūguma dēļ, pa tāļruni apgŗūtināt pavisam nav pielaižams.

Ie l ūgumi p a tā ļ r uni ir atļauti tikai tad, ja ielūgums ir steidzams un ja ir cerams, ka ielūgums sagādās kādu prieku.

"Atnāciet šovakar pie mums, krusttēvs Mārtiņš caurbraucot būs pie mums," vai: "Vai drīkstu Jums uz šovakaru piesolīt mūsu ložu? Mēs paši šovakar nevaram iet," un t. t.

Ja tev ir no svara, lai tavu ielūgumu ievēro, tad neizdari to pa tāļruni. Mutiskam vai rakstiskam ielūgumam būs, bez šaubām, daudz lielāks iespaids.

Pēdējā brīdī pa tāļruni atsacīties no kāda apmeklējuma, ir tas nepatīkamākais pārsteigums, kādu tu mājas mātei vari sagādāt.

Ievēro: Nekad tāļrunī neļauj vaļas savam īgnumam. * Neizlieto sabiedrisku tāļruni nevajadzīgai pļāpāšanai pārāk ilgi, kamēr ārā vesela rinda cilvēku gaida ar savām darīšanām. *

Ja tu neesi pārliecināts, ka otrs tevi pareizi ir sapratis, tad liec viņam tik ilgi atkārtot, ko tu esi teicis, kamēr nekāds pārpratums vairs nav iespējams. *

Sargies no katra apvainojoša izteiciena jau tādēļ vien, ka tu nezini, kas viņu līdza noklausas.

4. Šis un tas par iepirkšanos.

"Visa jaunu muļķu gudrība nav ti daudz vērta, cik viena diena piedzīvojumu."

Kāi epi r kti esti r gū?

Ja arī tu neiepērcies vienmēr pati, tomēr tu darīsi labi, ja laiku pa laikam pārliecināsies par tirgus cenām un smalkos un ievērojamākos iepirkumus izdarīsi pati. Bez iemesla nepaļā preces. Ēdamas lietas, cepumus neaiztiec ar rokām.

Nespied augļus, lai redzētu, vai tie ir gatavi. Ļauj zemniekam laiku izrēķināt, lai tas bez iemesla nedomā, ka viņu gribi pievilt.

Neaizturi pārdevēju pārāk ilgi un neprasi, lai viņš tevi apkalpo uzmanīgāk nekā citus, tikai tādēļ, ka tev ir smalkāks apģērbs. Strādnieka sievas nauda ir tikpat laba kā tava.

Nekādā ziņā tirgū neielaidies ķildā. Vārdu maiņā tu vienmēr paliksi apakšā un piedzīvosi tikai izsmieklu un apvainojumus.

Nepērc nekā, kā tev nevajag, tikai tādēļ, ka tas lēti dabūjams.

Pērc pēc iespējas pie viena un tā paša pārdevēja.

Kāi epi r kti esvei kal ā?

Iepērcies kādā vispār pazīstamā veikalā, vai tādā tirgotavā, kas tev ieteikta.

Tev, kā pastāvīgam pircējam, vienmēr parādīs sevišķu uzmanību un pat atmainīs vienu, otru lietu, kas tev izrādīsies nepiemērota.

Ieej mierīgi un droši veikalā. Durvju sarga sveicienu tu kā dāma vari atstāt neievērotu, veikala īpašnieka sveicienu atņem atturīgi.

Izsaki savas vēlēšanās laipni, bet noteikti. Nekautrējies pieprasīt, lai tev liek priekšā dažādas preces, kamēr tu atrod, kas tev ir vajadzīgs.

Tomēr nerakņājies pa priekšā noliktām precēm, neķeries visam klāt un nesajauc neko.

Neapgŗūtini pārāk veikala kalpotājus kāda nieka dēļ.

Runā ar veikala kalpotājiem tikai lietišķi. Kā dāma neļauj sarunai novirzīties uz personīgām lietām.

Neatļauj, ka pārdevējs tev uztiepj savu gaumi, nepārrunā savas tualetes intimos sīkumus.

Veikalā, kur cietas cenas, netirgojies. Ja tu mani, ka pārdevējs aizprasījis priekšā, tad saki savu cenu un pie tās arī paliec.

Nepērc nekad vairs veikalā, kuŗā tu reiz esi pārmaksājis.

Esi uzmanīgs ar ūtrupēm un izpārdošanām. Nepērc nekā, ko tu iepriekš neesi labi apskatījis. Ja tev pašam nav piedzīvojumu, vai arī tu uztraucies, tad uzdod kādam citam noslēgt veikalu.

P a r m a k s ā š a n u.

Ejot uz tirgu, apgādājies iepriekš ar sīknaudu. Sargies no viltotas un no apgrozības izņemtas naudas.

Maksā vienmēr skaidrā naudā. Tas ir daudz izdevīgāki, un arī uz parāda ņemot tev galu galā tā vai tā viss ir jāsamaksā. Ja tu ņem preces uz parāda, tu drīzāk paņemsi dārgākas preces nekā biji nodomājis. Pie lieliem maksājumiem vienmēr liec sev izdot kvīti. Nenomētā, vai nepazaudē savas kvītes.

Ievēro: Vispār rīkojies pēc sen pārbaudītas atziņas, ka lētie pirkumi parasti iznāk visdārgāki. Bet nedomā tādēļ, ka tas vien ir labs, kas ir dārgs un ka viss ir nederīgs, kas ir lēts. *

Arī vislētākā lieta ir par dārgu, ja tā ir nevajadzīga. To atceries sevišķi tad, kad tevi pievelk lētās izpārdošanu cenas. *

Neuzticies tirgotājam, kuŗš saka, ka atdod savu preci bez peļņas. Aiz cilvēku mīlestības neviens tirgotājs nekā nemēdz darīt. *

Neaizmirsti pazaudēto laiku pierēķināt pirkuma izdevumiem. *

Nekad neaizņemies naudu no zemākstāvošiem, viesnīcu sulaiņiem, kalpotājiem un t. t.

5. Vietas meklētājs un darba devējs.

K ā m e k l ē t v i e t u ? Uz piemērotu sludinājumu laikrakstā atbildi tūliņ.

Ievērojot lielo vietu meklētāju skaitu, jau maza novēlošanās var sabojāt tavas izredzes. Kas pirmais pieteicas, tam pirmam tiesības uz ievērību.

Rakstiskā lūgumā pēc vietas saki visu, ko tu spēj. Nesoli to, ko tu nevari pildīt, bet atmet arī katru lieku kautrību. Kas vietu meklē, tas nevar likt savu sveci zem pūra.

Pieliec savam rakstam vajadzīgās apliecības, bet tikai norakstus, ne pašas apliecības, īsumā izstāsti savu dzīves gājumu.

Ja sludinājumā prasīti tavi noteikumi, tad izsaki tos pieklājīgi, bet noteikti, pretējā gadījumā lūdz, lai tev sīki paziņo noteikumus.

Ir daudz praktiskāki jau tūliņ, pašā sākumā, vienoties par savstarpējiem noteikumiem un prasībām un neatstāt tos uz vēlāku laiku, kad būs notikusi tuvāka iepazīšanās.

Jo veikaliskāki ir nokārtotas turpmākās attiecības, jo patīkamākas tās bieži izrādas priekš abām pusēm.

Ja tu saņem apmierinošu atbildi, tad raksti tūliņ atkal atpakaļ, lai vietas pieņemšana būtu galīgi nokārtota.

Personīgi pieteicoties esi pieklājīgs, bet ne bailīgs, laipns, bet ne iztapīgs. Ierodies pieklājīgā apģērbā, izvēlies piemērotu laiku. Bez svarīga iemesla tu no reiz pieņemtās vietas nevari vairs atteikties.

Noteiktā laikā iestājies vietā. Novēlota ierašanās jau tūliņ no sākuma var radīt nevēlamu aiz​spriedumu pret tevi.

Ja tu pats ievieto laikrakstos sludinājumu, tad sastādi to saprotami. Piedāvājumus liec adresēt uz attiecīgā laikraksta kantori. Uz katru piedāvājumu atbildi tūliņ.

Ja tu griezies pie vietu apgādāšanas kantoŗa, tad pie tāda, kuŗš pastāv jau ilgāku laiku un kuŗam ir laba slava, pat ja prasības tur būtu augstākas nekā citur.

Esi uzmanīgs ar tādām vietām, kuŗās prasa drošības naudu.

K ā p i e ņe mtd a r b i ni e ku?

Vispirms noskaidro sev, ko tu prasi un ko tu vari piesolīt. Saskaņā ar to sastādi savu sludinājumu, vai atbiildi uz piedāvājumiem, kuŗi tev liekas piemēroti.

Pie personīgas priekšā stādīšanās izturies saudzīgi pret kautrīgiem vietu meklētājiem, no ku-ŗiem dažs labs, varbūt, pirmo reizi iestājas dzīvē.

Uzņem laipni jauno atnācēju. Pirmais iespaids bieži ir noteicošais.

Ar ieteikšanas vēstulēm un aizrunāšanu esi uzmanīgs, jo ar to tu uzņemies zināmu galvojumu.

Ieteikšana tomēr ir no liela svara un ja tu kādam ar to vari palīdzēt, tad neliedz to. Dod lūdzējam ieteikšanas rakstu vaļēju līdz, lai viņš redz, ka tā nav nekāda nelaimes vēsts.

6. Dažādi amati.

A u d z i n ā t ā j s u n a u d zi n ā t ā j a.

Neizrādi sava pārākuma zināšanas, lai savas maizes devējus nostādītu neveiklā stāvoklī. Pret iedomīgu uzpūtību uzstājies ar mierīgu, īsti izglītota cilvēka pašapziņu. Ja tev trūkst sabiedriska noslīpējuma, tad lūko to piesavināties.

S īkumos padodies bez kādas liekas iedomības, bet visā visumā pastāvi uz tiesībām, kādas tev dod tavs stāvoklis, un noraidi katru mēģinājumu tās aizskārt.

Kā audzinātājai tev ir tiesības prasīt, lai tevi uzrunā ne tikai ar "jaunkundzi", bet min arī tavu vārdu.

Norunā sev laiku, par kuŗu tu esi pilnīgi noteicēja. Pierunā sev savu istabu.

Ieturi noteiktu stundu plānu, ārpus kuŗa tu neuzņemies nekādus pienākumus. Izņēmuma gadījumos esi vienmēr gatava pakalpot. Neaizmirsti norunāt zināmu uzteikšanas laiku.

Uzturi savu cieņu bērnu priekšā. Neciet no viņiem nekādu nolaidīgu izturēšanos. Pie galda tev jāpasniedz ēdiens pirms bērniem, izbraukumos kopā ar bērniem tev pienākas la​bākā vieta.

Pret dienastniekiem izturies laipni un pieklājīgi, bet atturies no katras tuvības. Neiejaucies ģimenes iekšējās lietās, bet rādi siltu līdzdalību visos ģimenes notikumos. Kā audzinātājs esi ļoti uzmanīgs un pakalpīgs pret mājas sieviešiem, bet nekad nepārkāp robežu, kuŗas tev ierāda tavs atkarīgais stāvoklis.

Nerunā nekādas tenkas par ģimeni, kuŗā tu dzīvo.

I e r ē d n i s u n i e r ē d n e.

Dienasts izslēdz personīgas attiecības kā ar priekšniekiem, tā ar līdzstrādniekiem.

Pret saviem priekšniekiem esi augstākā mērā pieklājīgs, bet nelien viņu priekšā.

Esi pret saviem priekšniekiem sevišķi laipns arī tad, kad tavs priekšnieks izskaidro, ka viņš neprasa nekādu formalitātu.

Izrādi savu padevību visā savā gaitā, uzmanīgā skatā, īsās, piekrītošās piezīmēs, ar kādām tu uzklausies savu priekšnieku.

Neizmanto sava priekšnieka laipnību, lai mēģinātu viņam pārāk draudzīgi tuvoties.

Rājienu uzņem mierīgi un padevīgi. Ar aizstāvēšanos tu pa lielākai daļai nekā nepanāksi.

Ja tu pamani sava priekšnieka kļūdu, tad neaizrādi tūliņ uz to, bet klusām izlabo visu.

Ar apakšniekiem apejies tā, kā tu gribi, lai tavs priekšnieks izturas pret tevi.

Ar draudzību un laipnību pret saviem apakšniekiem tu nodrošini savu stāvokli vairāk, nekā ar augstprātību un rupjību.

Pret līdzdarbiniekiem esi laipns, pakalpīgs biedrs.

Attiecībām starp ierēdņiem jābūt mierīgām un pieklājīgām.

Darba stundās var nodarboties tikai ar dienasta lietām, draudzībai jāatrod laiks ārpus darba tel​pām.

P ā r d e v ē j s u n p ā r d e v ē j a.

Darbs stādāms augstāk par savu personu. Kārtība, uzticīga sava pienākuma izpildīšana, pieklājība ir labākie ieroči pret netaisnu izturēšanos. Neiestājies nekad vietā bez cieša līguma. Esi pakalpīgs, bet neļauj sevi izmantot.

Pret pircējiem nekad neizrādi nepacietības. Katra nepatikšanas zīme ir nepiederīga. Jo pārspīlētākas ir prasības, jo nesatricināmākiem jābūt tavam mieram un laipnībai. Atturies pie pārdošanas no katras personīgas piezīmes. Neuztiep ne savu preci, ne savu gaumi. Neatļaujies nekādus nepiederīgus jokus ar pircējiem.

Neesi laipnāks pret vienu pircēju kā pret otru; tikai pret pastāvīgiem, pazīstamiem pircējiem izturies ar sevišķu laipnību. Neizpaud neapzinīgi veikala noslēpumus.

Skaties uz principāla labumu, neaprunā viņu citiem. "Kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi!"

Ja tu ar kaut ko esi nemierā, griezies tieši pie sava principāla, nepārmet viņam neko aiz mugu​ras.

Uzturi labas attiecības ar saviem līdzdarbiniekiem, tikai tās nekad nedrīkst izvērsties par sav​starpēju vainu noklusēšanu un slēpšanu.

Personīgas sarunas ar līdzdarbiniekiem veikala stundās nav pielaižamas.

Ja tu interesējies par kādu no pārdevējām, tad rādi to viņai ārpus darba laika, ne veikala stun​dās.

Noteikti atsakies no katras pavadīšanas no veikala un uz veikalu.

Neprasi nekāda izņēmuma stāvokļa, nekādas saudzīgākas izturēšanās tikai tādēļ, ka tu esi jauna meitene.

Ievēro: Kā apakšnieks ierodies vienmēr rūpīgi ģērbies, bet nekad smalkāk kā tavs maizes devējs. * Ja tu sievietes darbu gribi celt godā, tev sava vieta jāizpilda tikpat labi, kā to darītu vīrietis. *

Godā savu darbu, tad tavs darbs tevi godās. *

Nevienu no saviem pienākumiem neturi par tik niecīgu, ka tu to neizpildītu kā nākas. *

Jo nopietnāk tu centīsies izpildīt kādu pienākumu, jo vieglāk tev tas izdosies.

7. Atalgojuma nokārtošana.

"Godā savu darbu, tad tavs darbs tevi godās." K ā i z t u r ē t i e s p r e t ā r s t u ?

Neizklāsti pārāk plaši savu slimības stāstu, bet atbildi īsi un noteikti uz ārsta jautājumiem. Neslēp savam ārstam nekā.

Rūpējies par to, lai viņam būtu nolikts mazgājamais ūdens un tīrs dvielis. Gādā, lai ārstam aizejot kāds tam palīdz uzvilkt virsdrēbes.

Sabiedrībā ārstu saticis, nerunā ar viņu par savām slimībām un nemēģini privātā ceļā izzināt no viņa viņa padomus. Runas stundā mierīgi nogaidi savu kārtu.

Neprasi, lai ārsts tev parāda lielāku ievērību. Kas pirmais nāk, utam pirmam ir tiesības tapt pie​ņemtam.

Stāsta, ka Austrijas ķeizariene Elizabete reiz ceļojumā uzmeklējusi kādu speciālārstu un, savu augsto stāvokli neatklādama, ne tikai pacietīgi gaidījusi savu kārtu pieņemamā istabā, bet arī, kad kāda jauna sieva tai sūdzējusies, ka tai grūti nākas tik ilgi atstāt savus bērnus vienus, laipni atļāvusi tai savā vietā ieiet pirmai.

K ā ma ks ā tā r s ta m? Ārsti, kuŗi pievienoti kādai slimo kasei, nevar gaidīt nekāda cita honorāra, kā to, kas viņiem pēc statutiem pienākas. Ja tavi līdzekļi to atļauj, tu tomēr ārstam, kuŗš sevišķi rūpīgi ārstējis tavu slimnieku, atlīdzini vēl sevišķi.

Ja tev ir mājas ārsts, tad norunā ar viņu kādu zināmu sumu, kuŗu tu viņam ik gadus maksā.

Ja tavs mājas ārsts aizbraucot uzdod kādam citam ārstam izpildīt savu vietu, tad tev pēdējam nekas nav jāmaksā; bet ilgākas slimības gadījumā tu tomēr esi viņam parādā zināmu atzinību.

Ja tavā ģimenē gada laikā ir bijuši sevišķi ilgi un grūti slimības gadījumi, tad atlīdzini savam mājas ārstam vēl atsevišķi par viņa pūlēm.

Ja tu savam ārstam maksā par apmeklējumiem, tad labāk tūliņ no sākuma norunāt atlīdzību par atsevišķiem apmeklējumiem. Ārstam, kuŗu tu ataicini tikai vienam gadījumam, tu samaksā tūliņ pēc apmeklējuma, vai ja lieta grozās ap vairākiem apmeklējumiem, pēc pēdējā par visiem kopā.

Ja tev ir iemesls būt savam ārstam sevišķi pateicīgam, tad vari izdarīt to ar kādu dāvanu.

Ja tava veselība, pateicoties ārsta izveicībai, ir sākusi laboties, tad neaizmirsti arī vēlāk viņam to ar pateicību atgādināt.

Vispār, tev nekad nevajag aizmirst, ka ārsta palīdzība pati par sevi nav tāda lieta, kuŗu var samaksāt, un ja tu viņa zināšanas un spējas esi par naudu ieguvis, tad tas vēl nenozīmē, ka tu neesi viņam pateicību parādā.

Kāi ztur ēti espr etpr i vātskol otāj u?

Ja tu gribi pieņemt skolotāju dažos atsevišķos priekšmetos, tad vispirms apjautājies par viņa spējām un prasībām un ja tu ar tām nevari būt mierā, tad labāk nemaz neiesāc sarunas.

Ja tu gribi, lai mācības notiek tavās mājās, tad ar vēstuli vari skolotāju uzaicināt, lai tas ierodas pie tevis uz vajadzīgām pārrunām.

Ja mācībām jānotiek skolotāja mājā, tad uzmeklē to viņa dzīvoklī.

Ja skolotājs min kādu zināmu maksu par savām stundām, tad tev atliek tikai vai nu tai piekrist, vai atteikties no viņa pakalpojumiem.

Ja skolotājam maksā par mēnešiem, tad dažas atsevišķas izkritušas stundas nav atrēķinamas. Kā skolotājs tu tomēr piesolies stundas, kuŗas tavas vainas dēļ izpalikušas, vēlāk izņemt cauri.

Maksā kārtīgi katra mēneša sākumā.

Negaidi, kamēr skolotājs tev lūdz savu atalgojumu.

Neliec savam bērnam nodot skolotājam naudu, bet pasniedz to viņam pats.

Pērkot grāmatas, notis, mūzikas instrūmentus, prasi skolotāja padomu.

Izturies pret skolotāju vienmēr ar cienīšanu, un raugies uz to, lai arī tavi bērni to darītu.

Skatoties pēc apstākļiem, ielūdz to dažreiz pie sevis mājā.

Pārtraukt mācības pēkšņi, nekāda iemesla neuzdodot, ir apvainojoši.

Stundas izbeidzot, pateicies skolotājam mutiski vai rakstiski.

Kā skolotājs, arī mājā pieņem skolniekus tikai kārtīgi apģērbies, ne rīta svārkos.

Nepīpē pa stundas laiku.

Gādā, lai tevi netraucē istabā, kuŗā tu māci.

Piegriez savam skolniekam visu savu uzmanību.

Nāc kārtīgi uz stundām un nepārtrauc tās par agru.

Neizpaliec bez iemesla.

Piemērotos gadījumos apmeklē savu skolnieku vecākus.

K ā a t l ī d z i n ā t m ā c ī t ā j a m p a r p a k al p o j u m i e m ?

Jautājumā par atlīdzības nokārtošanu mācītājam vispirms krīt svarā, vai pēc amata noteikumiem viņam savi pakalpojumi jāizdara par velti, vai arī viņa ienākumu avots ir viņa garīgie pa​kalpojumi.

Pēdējā gadījumā tev, protams, jāmaksā vairāk nekā pirmā; bet arī šai gadījumā neizmanto pilnā mērā savas tiesības uz bezmaksas pakalpojumiem, bet atlīdzini garīdzniekam par viņa pūlēm pie​mērotā kārtā.

Par amata pakalpojumiem mājā vienmēr pienākas augstāks atalgojums, nekā baznīcā. Arī baznīcas

kalpam jāatlīdzina par viņa pūlēm.

Ja tu savu pateicību mācītājam gribi izteikt ne ar personīgu dāvanu, tad pasniedz viņam kādu naudas balvu priekš nabagiem, baznīcas mērķiem un t. t. Uz ielas vienmēr sveicini savu mācītāju.

Ievēro: Nekad neuzmācies ārstam ar gudrībām, kuŗas tu esi izlasījis no grāmatām. *

Ja tu prasi ārstam padomu, tad arī izpildi to. *

Izvēlies skolotāju, metodi ļauj izvēlēties skolotājam.

B e i g a s.