Latvija

Annotation Andris Koldbergs Pašu puikas HUMORESKAS IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RlGA 1973 Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks I. M e 1 g a i 1 i s

PAŠU PUIKAS NETICI SIEVIETĒM GODĪGA CILVĒKA NELAIME PIEKTĀ KOLONNA SUPERŠIFRS PATIESIE APSTĀKĻI

AUKSTAIS KARS CEĻŠ UZ EKRĀNU AR PATIESU CIEŅU. APŅĒMĪBAS SPĒKS BRAUCIENS TRAMVAJA MAINĪTĀJI LIKTEŅA TAMTAMI AUTOGRĀFI TAUPĪŠANA PRINCIPI BLĒDIS BIKSES KARIKATŪRA NAGLA KALKULĀCIJA CIŅA PAR TEMPU KURBULIS LIKTEŅA TAMTAMI SEKO BULTĀM

SKATUVES MĀKSLINIEKS CIŅA TIRDZNIECĪBAS DARBINIEKS PUNS PRIEKŠLIKUMS BLATS SPECIĀLISTS saturs Andris Koldbergs Pašu puikas HUMORESKAS

.

.

PAŠU PUIKAS Tante Villija (Jānīša mātei): — Dēliņam ir jūsu brūnās acis, tēva sprogainie mati, vecāsmātes augstā piere un …

Jānītis (lielīgi): — Un lielā brāļa bikses kājās!

(Veca anekdote)

NETICI SIEVIETĒM Arī krusttēvam par visu vairāk rūpēja mana laime. Lai gan nebiju tam devis nekāda iemesla, viņš uzskatīja, ka apvest mani ap stūri jebkuram sievišķim ir nieka lieta.

— Visas sievietes ir čūskas, — viņš mācīja.

— Grietiņa nav! — tiepos pretī.

— Kā tu teici? Grietiņa? Negribu tevi apbēdināt, bet man jādara tev zināms, ka viņa ir krāpniece! Nē, es viņu nepazīstu, bet tam nav nekādas būtiskas nozīmes. Viss jau tā ir skaidrāks par skaidru. Godīgai meitenei tik naivs un mīlīgs vārds nav vajadzīgs, jo viņai nav ko slēpt. Godīga meitene var atjauties būt

Viviana, Liliana vai pat Rozmarija, bet, lūk, kuras sirdsapziņa nav sevišķi tīra …

— Kāda nozīme vārdam? To taču izvēlas ve​cāki …

— Hm … Varbūt tev ir arī daja taisnības .. . Bet vēsture un klasiķu darbi pierāda, ka starp grēkotājām bijušas pat tādas, kuru vārdi nav sameklējami ne krievu, ne latviešu kalendārā. Grēkojušas istabmeitas, galma dāmas, atbildīgu arodbiedrību darbinieku sievas un karalienes. Ka-ra-lie-nes!

— Grietiņa ir citāda … — es protestēju, bet mana balss jau skanēja mazāk pārliecinoši.

— Citādu sieviešu vispār nav!

Vispirms viņa mēģinās tevi aizvilkt uz dzimtsarakstu nodaju, bet pēc tam …

Drēbnieks man jau šuva melnus

svārkus, bet draugs, kas strādāja par fotogrāfu, gatavoja ielūgumus kāzu viesiem. Kad pastāstīju par šiem faktiem, krusttēvs gandrīz paģība. Viņu no tā atturēja tikai mans patiešām neapskaužamais stāvoklis.

— Mūsu ģimenē muļķu nav! Ar to viņai vajadzēs rēķināties! — krusttēvs paziņoja un sāka steidzīgi kalt plānus viltnieces atmaskošanai.

Jau nākamajā dienā viņš varēja pastāstīt, ka ciems, kurā Grietiņa strādā par bibliotekāri, patiesībā nemaz nav tik klusa un nomaļa vieta, kā sākumā var likties: divdesmit kilometrus tālāk izvietota artilēristu vasaras nometne, bet pusstundas gājienā uz ziemeļiem stiepjas dzelzceļa līnija un autoceļš, pa kuru konkurenti var atkjūt no jebkuras

republikas malas. Pēdējais fakts mani sevišķi uztrauca, jo pats biju braucis pie Grietiņas ciemo​ties ne vienu reizi vien.

Nebūtu godīgi gaidīt, kamēr tavā vietā visu izdarīs radinieki, tāpēc devos pie sava paziņas Klabucka, kas apdzīvoja Grietiņas nama apakšējo stāvu. Izstāstīju visu kā vīrietis vīrietim.

— Līdz šim es biju par Grietiņu visai augstās domās, lai gan… — Klabuckis nedaudz pieklusa, — lai gan … atklāti runājot … ir dzirdēts, ka dažkārt pavisam vēlu vakaros čīkst viņas dzīvokļa durvis un kāds vai nu nāk lejā, vai iet augšā pa kāpnēm. Lai gan tas divistabu dzīvoklītis viņai nav liels, tomēr šajos laikos vilinoša manta. Es zinu vairākus puišus, kas dzīvokļa trūkuma dēļ…

— Tu droši vien būsi dzirdējis uz

kāpnēm manus soļus, — pagalam samulsis, es izdvesu.

— Otrdienas vakarā tu biji?

— Otrdien? Nē! Otrdien es rāvu divas maiņas pēc kārtas, lai dabūtu brīvu piektdienu.

— Interesanti, hm, interesanti, — Klabuckis noņurdēja. — Es droši vien būšu kļūdījies. Tas nebūs bijis otrdienas vakarā, bet aizpagājušajā ceturtdienā vai…

Nojautu — viņš kaut ko slēpj.

Krusttēvs pagaidām man varēja piegādāt tikai ļoti vispārīgas ziņas: četri viņa draugi, visi jau vairākkārt precēti vīri, pilnīgi pievienojušies viņa uzskatam, ka visas sievietes ir viltīgas čūskas, ali​mentu plēsējas un krāpnieces.

Klabucka ziņojumi diemžēl

apstiprināja piere​dzējušo vīru tēzes.

— Es tavu konkurentu vakar redzēju. Atnāca līdz ar tumsas iestāšanos un sabija pie Grietiņas mazliet vairāk par stundu. Palīkas kājas, pliks pakausis un kūkums mugurā. Ne izskata, ne gadu ziņā viņš tev pretinieks nav. Brīnums, ko viņa tajā vecī atradusi!

Pēc dažām dienām to pastāstīju krusttēvam. Tas no prieka vai palēcās.

— Es jau paredzēju! Bet, ja tu zinātu, cik Grietiņai bija nevainīgs ģīmis, kad ar viņu runāju es! Svēts kā debesu eņģelim! Kāpēc jaunas meitenes krīt uz večiem? Naivais! Kas ir bagāts, tas var pre​cēties ik dienu, bet kas nabags . . .

Atnesis no drēbnieka melnos svārkus, izlēmu, ka reiz jātiek pilnīgā skaidrībā, un aizbraucu pie Grie​tiņas.

— Tev laikam tagad cita mīlestība, — es grūtsir​dīgi iesāku.

— Nē! — Viņa mīļi pasmaidīja. — Nerunā muļ​ķības!

— Radinieki apciemo… — es nevainīgi piezī​mēju.

— Apciemo … — Viņa atkal pasmaidīja.

Kā gan es uzdrīkstējos iedomāties, ka viņa mani krāpj!

Taču vakarā mani no gultas izrāva spalgs tele​fona zvans.

— Runā Klabuckis! Ciet ir tas kavalieris. Es viņu ieslēdzu malkas šķūnītī! Grietiņa par to vareni uztraucās un aizskrēja meklēt milici. Ķer taksi un drāz šurp!

Malkas šķūnītī uz bērza kluča sēdēja mans krusttēvs.

— Nu, kā tu redzi, tā lieta reiz ir skaidra! — viņš uzvaroši teica. — Tavas mīlestības ārdītājs ir tas brutālais tips, kas dzīvo nama apakšējā stāvā. Jau pagājušajā reizē, kad es atbraucu Grietiņu aplinkus izprašņāt, viņš pa logu uz mani nikni noskatījās. Šoreiz vīram neizturēja nervi.

Mani ar varu spundēdams malkas šķūnītī, viņš sevi ir pilnīgi atmaskojis! Netici sievietēm!

DROŠIEM PIEDER PASAULE Mūsu rajonā bija divi huligāni.

Parasti viņi sēdēja skvērā pie Sieru fabrikas un, pamanījuši mani vai smagatlētu Stampu, steidzīgi novilka pāri gājēju celiņam stipru kurpnieka diegu, lai mēs kluptu un pazaudētu platmales.

Līdz ar krēslas iestāšanos bijām spiesti nolīst savās istabās vai arī nēsāt

portfeļos dūmu bumbas, lai briesmu brīžos varētu pagaist no uzbrucējiem dūmu aizsegā.

Reiz, kad huligāni kļuva pavisam agresīvi un svieda Stampam ar bērza sprunguli, nolēmām zvanīt uz Siera fabrikas kārtības sargu štābu. Mēs zinājām, ka tāds eksistē. Es biju redzējis vairākus vīrus velkam uz turieni saniknotu puisi, kas neganti lamājās, bet Stampam pašam tumsā bija sešas reizes prasīts, lai uzrāda pasi.

Klausulē atskanēja monotona balss: — Ko? Jūs baidāties no zeņķiem, kas mācās sestajā klasē? Viņi jūs morāli traumē un tāpēc nevarat izpildīt sporta meistara normu svarcelšanā? Aizskar?

Blēņas! Noķeriet, sadodiet pa biksēm — un būs miers!

Stampam sāka drebēt rokas.

— Nebūs mums šeit dzīves! — viņš izmisis čukstēja. — No tiem abiem baidās pat kārtības sargi. Kāpēc lai es riskētu ar savu dzīvību, ja ar abiem bandītiem varu salīgt mieru?

Algas dienā sametām pa rublim un nopirkām veselu kilogramu «Gotiņu».

Nelīdzēja. Puikas kukuli pieņēma, taču pēc tam ar «kaķenēm» rokās dzinās mums pakaļ līdz pat mājām.

— «Lai izlīgtu ar noziedzīgiem elementiem, vajadzīgs īpaši labvēlīgs gadījums», — Stampa citēja no veca kriminālromāna.

Reiz, kad mēs atgriezāmies no vakara maiņas, skvēra stūrī dzirdējām žēlas raudas.

— Tikai, lūdzu, nesakiet papam!

Lūdzu, tikai ne papam …

Paveca sieviņa un žirgta skuķe turēja abus huligānus, sagrābušas kā kalēja stangās.

— Tagad vai nekad! — čukstēja Stampa. — Mums viņi jāatbrīvo! Viņi to, protams, centīsies atmaksāt ar labu. Mums šajā rajonā vairs nekad nebūs jābaidās no huligāniem. Uz priekšu! Drošiem pieder pasaule!

— Neaiztiec, ragana, bērnu! — es kliedzu jau pa gabalu.

Stampa satvēra žirgto skuķi aiz deguna un ķiķināja, tēlodams rūdītu donžuānu.

— Fi, smukā, iesim izmest kādu glāzīti denaturāta!

Huligāni īslaicīgo apjukumu izmantoja, lai aizbēgtu. Mēs centāmies

kavēt vajātājus, kuru pulks strauji auga.

Es norāvu kādam pilsonim svītrainu žokejcepuri un uzsviedu pīlādzī.

Stampa citam aizšāva priekšā kāju.

Tālāko īsti neatceros. Vispirms man iecirta pļauku, tad salocīja kā makšķerāķi un kaut kur stiepa. Abi ar Stampu atģidāmies kārtības sargu štābā.

— Mums šajā rajonā nekad vairs nebūs jābaidās no huligāniem, — Stampa laimīgi čukstēja.

Viņam bija taisnība. Tagad abi huligāni, mūs satiekot, pazemīgi cilā cepures un cienā ar smēķiem. Ar cilvēkiem, kas nosēdējuši piecpadsmit diennaktis, neviens neuzdrošināsies jokus dzīt.

VIMBAS —Vai tiešām tev negaršo svaigas

zivis? Braucam uz vimbām! — kādu pēcpusdienu man uzplijās Stempelinskis.

Viņš par pusrubli bija nopircis brošētus «Vērtīgus padomus makšķerniekiem» un klīda pa cehu kā apmāts.

— Pamēģināsim! — Stempelinskis nenoguris aģitēja. — Vimbas kožas straujās vietās ar cietu gultni. Aķi maksā tikai piecas kapeikas. Ēsmai jābūt izmeklētai.

Galu galā mēs ar Zani aizsteidzāmies uz sporta piederumu veikalu, lai cīnītos par bambuka kātiem, importa auklām un gumijas zābakiem, bet iniciators apstaigāja paziņas, jo gribēja uzzināt, kā vis​labāk iesālīt zivis ziemai.

Svētdienas rītā moži soļojām uz staciju.

— Līdz kādai pieturai pirkt

biļetes? — jautāja 2anis un meklēja maku.

— Ha-ha-ha! — Stempelinskis locījās smieklos. — Kāds naivums! Vai tiešām tu nezini, ka vispirms jānoskatās, uz kurieni biļetes pērk citi makšķernieki?

Kas tev labprātīgi teiks, kurp jābrauc?

Redzi to pūlīti ar kātiem un spiningiem?

Tiem kaut kas ir aiz ādas! Velti nestāvētu savrup un nesačukstētos. Es dodos izlūkot!

Atstājis mugursomu mums, viņš, līkumus mezdams, tuvojās novērojamam objektam.

Pēc brītiņa viss bija noskaidrots.

— Aidā uz Beberbeķiem! Starp citu, man jāatzīst, ka tie ir reti slīpēti tipi.

Runā tikai par tamborēšanu un dažādiem blakšu iznīcināšanas paņēmieniem. Bet, kad kaut ko ieminējās par deķiem, es sapratu, ka viņi brauks uz Beberbeķiem.

— Stempelinskis pamāja ar galvu uz stāvētāju pusi. — To dara speciāli, lai runas par zivīm nepievilinātu konkurentus.

Tas resnais ar glābšanas riņķi kaklā ir nostādīts sardzē. Paskatieties, kādas viņam lielas, atkārušās ausis!

Kad tūlīt aiz mums vagonā ierausās viss sāncenšu pūlis, mēs izzinātāja spējas vairs neapšaubījām.

— Es domāju, ka būtu lietderīgi jūs abus kā iesācējus iepazīstināt ar tālāko darbības plānu, — Stempelinskis mūs klusi informēja. — Izkāpjam. Sekojam.

Netālu no upes aizsteidzamies viņiem garām un ieņemam izdevīgākās vietas.

Krastmalā katram ar saviem zvejas rīkiem ir tiesības tupēt, kur patīk. Viņi neko mums nevar padarīt. Kas pirmais brauc, tas pirmais maļ!

Beberbeķos izkāpām. Arī konkurenti izkāpa. Vērojām, ko šie darīs tālāk, bet izrādījās, ka viņiem nekur nav jāsteidzas: viens šņorēja zābakus, otrs sāka lasīt avīzi, bet resnais nekaunībā aizgāja pat tik tālu, ka skali noteica: — Sapīpēsim, puiši, un pagaidīsim Indriķi. ..

— Viņi nojauš mūsu nodomuun savā nenovīdībā speciāli gaida, lai mēs sākam iet, un tad aizcilpos pavisam uz citu pusi! — uztraucās Stempelinskis. — Dosimies pa taciņu līdz mežmalai. . .

Nejauši mēs bijām izvēlējušies pareizo ceju, un sāncenši, to redzēdami, sāka naski solot aiz mums.

— Slēpieties aiz kokiem! Lai viņi jož pa priekšu! — komandēja Stempelinskis un ielīda kār​klos,

Konkurenti, šņākdami un vicinādami uzķeramos tīkliņus, nozuda biezoknī.

Mēs nemanīti sekojām. Viņi paātrināja gaitu, mēs arī. Viņi sāka skriet, mēs arī. Viņi piesēdās atpūsties un atkorķēja «Lāsītes», mēs arī. Viņi… Kur palika viņi? Mēs tos vairs neredzējām.

Taciņa bija pazudusi. Apkārt čīkstēja priedes, un tālumā mēdīdamās kūkoja dzeguze.

— Mēs laikam esam apmaldījušies! — pēc pāris stundām bēdīgi konstatēja Stempelinskis. — Par laimi, mūsu republikā tas nav bīstami, jo meži tālāk par trīsdesmit kilometriem vienā virzienā nestiepjas. Janka, tu virzies uz ziemeļiem. Tas ir ļoti vienkārši.

Ziemeļpusē uz koku stumbriem ir mazāk sūnu.

Pievakarē es piekusis apsēdos uz kāda celma un pieliku plaukstu pie mutes.

— Aū!

Skaņas sasniedza dzirdīgas ausis.

Kāds, zarus lauzdams, traucās šurp. No eglīšu pudura izspraucās galva ar glābšanas riņķi kaklā. Ieraudzījis mani, viņš priecīgi iesaucās: — Jūs taču esat no tiem, kuri zina ceļu uz upi! Mēs, jums sekodami, mazliet nomaldījāmies . ..

GODĪGA CILVĒKA NELAIME Agrāk man par kinoamatieru darbu bija visai miglains priekšstats. Protams, es dažreiz manīju gar Velnezeru un citām vēsturiskām vietām slaistāmies indivīdus ar filmaparātiem, bet nedomāju, ka viņi varētu kaitēt līdzcilvēkiem.

— Lai jau ļaudis priecājas un iemūžina kinolentēs skatus, kā puikas ķer pļavā vardes, — es vientiesīgi spriedelēju. — Nav jau nekas ļauns …

Tuvāk ar kinoamatieriem iepazinos gluži nejauši. Reiz mani pie ceha durvīm notvēra kultorgs.

— Biedri Vakarlēpi, — viņš teica,

— jūsu ģīmetne ir uz rūpnīcas goda plāksnes, taču jums vēl arvien nav nekādas sabiedriskās slodzes. Esmu nācis šurp, lai jums palīdzētu. Varat nekavējoties sākt treniņus rūpnīcas ūdenspolo komandā, sabiedrisko kārtības sargu rindās cīnīties pret huligāniem, skaldīt malku pensionāriem, darboties par sēņu sālīšanas konsultantu, kritizēt mūsu kinoamatieru radī​tās filmas…

— Filmas! Izvēlos filmas! — priecīgs iesaucos.

— Vai tad jūs esat kompetents kinomākslā?

— Ko nu es . . . Bet man ir tēvocis — kinokritiķis Knauķis. Tas varētu dot jūsu darbiem pienācīgu novērtējumu.

— Knauķis? Tā kā dzirdēts vārds.

Tas ir jūsu tēvocis? — kultorgs brīnījās,

— Jā.

— Tā tik būtu laime, ja viņš noskatītos kādu no mūsu filmām! Taisnīga kritika, padomi…

— Man kā radiniekam viņš neatteiks …

— Tā lieta izklausās diezgan aizdomīga, — pēkšņi aiz muguras ieskanējās ērcīga balss. — Vai tikai jūs nelielāties?

Uz tik nekaunīgu jautājumu atļāvos neatbildēt.

Pievakarē, pasitis padusē skārda bundžu ar uzrakstu «Mākslas filmas» (mūsu kinoamatieri bija uzņēmuši divas filmas — mākslas un dokumentālo), devos uz Knauķa dzīvokli. Radinieks bija atsau​cīgs.

— Labi. Noskatīšos. Tikai sāc ar

otro daļu, jo autoru iesācēju darbiem sākumu vienmēr var svīt​rot.

Nodzēsu gaismu un iedarbināju kinoaparātu. Uz ekrāna parādījās vīrs, kas cītīgi kaut ko vīlēja.

— Sitā nevīlē! — Knauķis sarosījās krēslā. — Nē, nē! Pat pamatskolas puikas nenoticēs, ka tas vīrs ir atslēdznieks.

Nākamais kadrs rādīja klusu ielu, uz kuras stāvēja vientuļš laternas stabs. Pie naksnīgajām debe​sīm spīguļoja zvaigznes.

— Ho-ho! Drosmīgi! Pirmā filma, bet jau mēģina pielietot kombinēto metodi.

Taču pārāk nevarīgi, pārāk bāli… Es zinu, kā diletanti to dara: piešuj pie zila deķa mundiera pogas, iesprauž zemē spieķi ar līku galu, un gatavs laternas stabs ar visu de​bess jumu!

Kad uz ekrāna pie laternas staba piestreipuļoja žūpa ar pusstopu, Knauķis ierēcās: — Dzērājs? Ha-hā . . . Varu derēt, ka, ieraugot alus pudeli, viņam kļūst nelabi! Hi-hī… Kāpēc žūpas lomai vajadzēja izvēlēties antialkoholiķi? izslēdz kinoaparātu! Draņķīgas filmas dēļ nav vērts tērēt elektrību! Iesaki autoriem lasīt klasiķus… Tuvāk dzīvei!

Nākamajā dienā izklāstīju filmas autoriem tē​voča kompetentās domas.

Klausītāju sejas bija drūmas. Kad nonācu līdz priekšlikumam dzērāju lomas turpmāk uzticēt pļēguriem, mani pārtrauca subjekts ar ērcīgu balsi.

— Turi muti! Tu Knauķi pat acīs neesi redzējis! Lielais Knauķis tā vis neteiktu!

Knauķis ir pazīstams

kinokritiķis… Viņš jau nu mācētu atšķirt dokumentālo no mākslas filmas!

Vakarlēpi, tu esi atmaskots! Es mākslas filmas kasetē ieliku doku​mentālo!

Tagad uz rūpnīcas goda plāksnes manas ģīmetnes vairs nav. Krāpniekam tur neesot piemērota vieta…

PIEKTĀ KOLONNA Sūdzēties par Ķeseles izdarībām bija bezcerīgi. Rūpnīcas komitejā viņu uzskatīja par ģēniju, kas taupa sportam atvēlētos arodbiedrības līdzekļus. Tos izmantoja grāmatvedības sievas. Pirka puķai​nus lindrakus un sēņu grozus.

Par Ķeseles taupīšanas māku stāstīja leģendas. Pamatoti. Basketbolistiem kedu vietā viņš reiz bija iedevis tikai saites, slēpotājiem katram pa vienai nūjai, bet futbolistiem un pārējo sporta veidu pārstāvjiem vajadzēja samierināties ar šādu paskaid​rojumu: — Līdzekļus vajag laupīt!

Inventārs nekrīt no gaisa! Mēs, uzņēmuma vadošie darbinieki, domā​jam …

Jautāt, ko domā vadošie sporta darbinieki, nebija nozīmes, jo tad Ķesele atbildēja šādi: — Zeme ir apaļa, par to vairs nestrīdas! Jums neizdosies mani iepīt savos tīklos!

Kad Ķesele izgāja pa rūpnīcas vārtiem pēdējo reizi, sākās lieli svētki.

Futbola komandas kapteinis Glauniķis, kurš tikai reizi — agrā jaunībā — bija mēģinājis dziedāt, staigāja trallinādams.

Hokejisti rīmēja liriskus dzejoļus, ar ko apsveikt skaistākās līdzjutējas.

Basketbolists Virsķocis palīdzēja slalomistam Līstem zieķēt slēpes, bet normētāja Klipatiņa mēģināja savaldzināt veco galdnieku Ķebli, lai dabūtu jaunu novusa kiju. Pat fiziski vārgais jauneklis Jeronīms Šņore, kas prata spēlēt tik,ii

riču-raču, nevēlējās palikt malā. Viņš principiāli kritizēja izbijušo fizkolektīva priekšsēdētāju.

— Tā nevar strādāt! — viņš deklarēja. — Vai liitbolists var iztikt bez bumbas? Ko lai iesāk velosipēdists tikai ar pumpi? Ko lai iesāk slēpotājs ar vienu nūju? Ko lai iesāk basketbolists, dabūjis likai kedu auklas? Sportistiem jārada treniņu apstākļi! Necietīsim birokrātus!

Sportu — masām!

— Bet ja nu jaunais fizkolektīva priekšsēdētājs izrādās tāds pats kā Ķesele? Labāk šim amatam ieteikt kādu no savējiem … — tālredzīgi ieminējās Klipatiņa.

Glauniķis izteikto domu padziļināja.

— Viņš varētu būt mūsu, tā teikt, piektā kolonna, kas, tā teikt, cīnās

ienaidnieka aizmugurē. Instrumentālā un mehāniskā ceha vīriem viņš varētu iezāģēt! Tiem varētu atbildēt Ķeseles manierē, bet savējiem — lūdzu! — stadiona vārti vaļā līdz galam. Ko netrenētie mums, trenētiem, varēs pa​darīt?

Ideja nebija peļama. Domstarpības izraisīja vienīgi atbilstoša kandidāta izvēle, jo futbola komanda bez Glauniķa nevarēja iztikt, bet Virsķocis,. izrunājot teikumu «Jums neizdosies mani ievilkt savos tīklos!», raustīja valodu, tāpēc tas neizklau​sījās pietiekami pārliecinoši.

— Bet Šņore? Kāpēc par fizkolektīva priekšsēdētāju nevarētu ievēlēt Jeronīmu Šņori? — iesau​cās Līste.

Instrumentālā un mehāniskā ceha pārstāvji viltību nenojauta. Līstes izvirzīto

kandidātu viņi sveica aplausiem. Jeronīms Šņore kļuva par fizkolektīva priekšsēdētāju.

Pirmie pēc bumbām un stadiona atslēgas gāja instrumentālisti. Pigu viņi dabūja, ne bumbas!

Instrumentālistiem sekoja mehāniskā ceha futbolisti. Liste ar Glauniķi pacietīgi vēroja, kā apsardzes darbinieks tos citu pēc cita svieda ārā no Jeronīma kabineta.

«Piektā kolonna» darbojās lieliski. Kurš gan varēja iedomāties, ka Jeronīmam ir tik spēcīga balss? Saucienu «Zeme ir apaļa, par to vairs nestrīdasļ» varēja noteikti dzirdēt pat Vecmīlgrāvī un Šampētera priedēs.

Pienāca kārta Glauniķim, Līstem un Klipatiņai.

Jeronīms Šņore sēdēja aiz

rakstāmgalda, cēls un svinīgs kā kapa piemineklis.

— Hallo, vecais! Dod nu šurp velosipēdus! — Līste grasījās vērt vaļā noliktavas durvis.

— Inventāru vajag taupīt!

Varat saņemt vienu rumbu un ventiļu gumijas!

— Bravo! Tev lieliski izdodas! — Glauniķis vientiesīgi priecājās.

— Inventārs maksā naudu!

Mēs, uzņēmuma vadošie sporta darbinieki, uzskatām …

— Jokus pie malas! …

Jeronīms sakrustoja rokas uz krūtīm un dziļdo​mīgi paskatījās griestos.

— Zeme ir apaļa, par to vairs nestrīdas!

— Bet, Jeronīm, mēs tevi izvirzījām, lai…

— Jums neizdosies mani ievilkt savos tīklos!

Ak .. . Viņam vēl tālu līdz pensijai…

SUPERŠIFRS Jaungadu katrs sagaida, kā pašam tik.

Es biju nolēmis doties uz cirku.

Taču cilvēks, kuram ir draugi, nekad nevar būt pārliecināts, ka tie viņu neievilks dažādos avantūristiskos pasākumos.

Tieši vecgada vakarā pie manis atnāca Elmārs.

— Tu gribi iet uz cirku? — viņš izbrīnījies jau​tāja.

— Jā.

— Es gan esmu par Jaungada sagaidīšanu draugu pulkā. Sivēna cepetis ar mārrutkiem, konjaciņš. Vari liet laimes, šaut griestos šampanieša pudeJu korķus …

— Elmārs sāka mani kārdināt.

— Nē! Es tomēr iešu uz cirku!

— Mēģināju vēl turēties pretī.

— Nu tad ej arī! Bet atceries: es savu pienākumu esmu izpildījis un tevi ielūdzis sagaidīt Jaungadu pie Ineses.

Inese ir Elmāra līgava, un viņš uzskata to par dievišķīgu būtni. Grēks būtu ar tādu neiepazīties!

Pēc brīža, kad cirka bijete par puscenu bija iesmērēta kādam stulbenim, kas nezina, cik patīkami ir sagaidīt Jaungadu ar dievišķīgu būtni un sivēna cepeti, es jautāju: — Uz kuru pusi?

Elmārs pabāza man zem deguna piezīmju grāma​tiņu.

•— Lūk, adrese!

— Tas ir telefona numurs, — pieklājīgi aizrādīju.

— Divi, divi, astoņi, septiņi, astoņi, četri.

— Tā tev tikai liekas! — Elmārs apmierināts smējās. — Patiesībā tas ir nevis telefona numurs, bet šifrēta adrese.

— Šifrēta? Kāpēc?

— Naivs jautājums! Ja nu piezīmju grāmatiņa pazūd un adrese nokļūst svešās rokās? Varbūt tu gribi, lai Ineses māju sāk lenkt visādi donžuāni?

— Braucam!

— Pagaidi! Vajag atšifrēt…

Pirmais cipars jāpareizina ar divi, tad ar četri, pēc tam jāizvelk kvadrātsakne — un īstais skaitlis rokā! Divreiz divi reizināts ar četri ir sešpadsmit. Kvadrātsakne no sešpadsmit ir četri. Vienkārši, droši un ērti. Mums jākāpj ceturtajā tramvajā.

Pēc nākamā cipara varēja uzzināt pieturu skaitu. Atšifrēšana nebija sarežģīta. Vajadzēja atņemt vienu, atlikumu pareizināt ar piecpadsmit un izda​līt ar trīs.

— Tālāk atceros bez šifrēšanas, — paskaidroja Elmārs, līdzko izkāpām no tramvaja. — Jāiet pa labi.

Sešpadsmitā māja no stūra. Tāds divstāvu koka grausts ar riebīgi čīkstošām kāpnēm.

Skaitīšanu izbeidzām pie vienpadsmitā nama.

— Kaut kas nav kārtībā! — Elmārs uztraucās.

— Lūk, te, kur vajadzētu atrasties Ineses mājai, sniegā rēgojas ķirmju sagrauztu dēļu kaudzes. Pa​gaidi, es vēlreiz pārbaudīšu! Pareizināt ar divi, tad ar četri… Viss saskan. Tai ēkai jābūt šeit!

Lai .pierādītu, ka viņam taisnība, Elmārs izrāva no dēļu kaudzes pagaru sprunguli.

— Skaties, uz tā vēl saglabājies mans zīmējums: divas sirdis, kuras savieno priekškaramā atslēga!

— Tādas bildes var redzēt, cik uziet! Spalvainiem tēviņiem uztetovētas uz vēdera, — es atcirtu un pieprasīju, lai šifrēšanas speciālists gādā atpakaļ cirka biļeti.

Biļeti, protams, viņš nevarēja dabūt, tāpēc ņē​mās mani mierināt.

— Ko tu uztraucies? Acīm redzot, Ineses adrese pierakstīta šifrā numur divi.

Tas gan ir krietni sarežģītāks, toties drošāks. Pamēģināsim … Šifrs nr. 2 diemžēl arī nederēja.

Tiesa, mēs kādā dzīvoklī iekļuvām, bet tur

no Ineses nebija ne vēsts. Dzīvokļa saimnieki mūs noturēja par namu pārvaldes amatniekiem un negribēja ātrāk laist projām, kamēr neesam salabojuši vannas istabas krānu …

— Liekas, esmu kaut ko sajaucis.

— Elmāra balsī ieskanējās tādas kā šaubas. — Izmēģināsim šifru numur trīs!

Kāpām atkal tramvajā. Braucām.

Meklējām. Atradām. Aiz durvīm skanēja mūzika. Pēc klauvē​jiena tā apklusa.

— Kas tur dauzās?

— Mēs gribam satikt Inesi . ..

— Tas ir plānprātiņš no apakšējā stāva, — kāda balss čukstēja. — Uzskata sevi par Ķīnas imperatoru un tāpēc runā daudzskaitlī.

Neuztraucieties, mīļie ciemiņi, bīstams viņš nav …

Elmārs bija kļuvis pavisam

lakonisks.

— Atlicis tikai šifrs numur četri.

Izvēles nebija. Braucām. Tad gājām.

Beidzot iekļuvām malkas laukumā. Sargs laikam domāja, ka taisāmies nočiept iegrāmatotās pagales. Viņš, paldies dievam, brēca tik skaļi, ka aizbaidīja milici, kas turpat netālu dežurēja. Tas paglāba mūs no aresta.

— Viss, — Elmārs bezcerīgi noplātīja rokas.

— Tiesa, man vēl ir superšifrs. Bet … ja esmu to pielietojis, tramvaja līnijas numuru un pieturu skaitu bez decimāllogaritmu tabulas uzzināt neiz​dosies …

— Braucam ar trolejbusu! Gan jau konduktors galapunktā pamodinās, — es teicu, jo man personiski jau bija

vienalga, ar kādu satiksmes līdzekli un uz kuru pusi braukt.

Mūs izsēdināja Rīgas nomalē.

— Pielikt divi … izdalīt ar trīs… — Beidzot šķita, ka Elmārs ticis galā ar savu superšifru.

— Lūk, kur tā iela. Lūk, kur tas nams!

— Tikai ne tas, kurā dzīvo Inese! Sis taču nav nekāds koka grausts . ..

— Nepiesienies! Tie ir sīkumi.

Meklējam simt vienpadsmito dzīvokli!

Pūzdami un elsdami uzkāpām lielpaneļu ēkas septītajā stāvā.

Piezvanījām. Durvis atvērās. Un dievišķā būtne metās manam draugam ap kaklu.

— Mīļais, es ticēju, ka tu mani atradīsi! Nepaspēju tev paziņot. .. Vakar veco graustu nojauca,

bet mums, Elmāriņ, piešķīra jaunu dzīvokli! * Tagad arī es dažas adreses pierakstu superšifrā, taču pie līgavas ar dzīvokli ticis neesmu.

PATIESIE APSTĀKĻI Paveikts bija daudz. Tuvākajā apkārtnē vairs nevarēja atrast nevienu sīko huligānu, nevienu bļitkotāju, kas cērt pārāk platus āliņģus, un nevienu pilsoni, kas, nebēdādams par citu cilvēku stilbiem, vadā suni bez uzpurņa. Piemērotu ma​teriālu trūkuma dēj sabiedrisko kārtības sargu satīriskā izdevuma «Kauna Kāķis» redakcijā iestājās tāds klusums kā ap pusnakti kapsētā.

— Ļoti labi! Mūsu kūrorta pilsētiņā beidzot ir tīrība un kārtība. Varēsim atpūsties! — priecājās redaktors Kociņš.

Bet tad kādu dienu redakcijā ieskrēja uztraucies vīrs.

— Ģērē! Velk ādu pār acīm! —

viņš aizelsies vaimanāja.

— Kas velk? — Kociņš kļuva uzmanīgs.

— Blēži!

— Kādi blēži?

— Piemēram, Svepšķis. Piesējis starp divām priedēm guļamtīklu un grib no pārnakšņotājiem iekasēt rubli par nakti, bet par bēniņu būceņiem namīpašnieki pieprasa summas, kuras dzirdot pat miljonu izšķērdētāji kļūst bāli!

— Vajag operatīvu darbības plānu, — redaktors domīgi teica. — Svepšķi derētu novērot…

— Kamēr mēs vienu lenksim, pārējie kļūs tramīgi … — iebilda redaktora vietnieks Bundzelnieks. — Un Svepšķis ir slīpēts! Man būtu šāds priekšlikums: uzzīmēsim karikatūras, bet

uzvārdu vietā minēsim tikai pirmos burtus …

— Nebūs efektīvi… — šaubījās redaktors. , — Kritikai jābūt tiešai!

— Atjaujiet man rīkoties! — Bundzelnieks neatlaidās. — Es labi pazīstu mantraušu psiholoģiju.

Dienu vēlāk veikala skatlogā parādījās «Kauna Kāķa» jaunais numurs.

Karikatūras bija izteiksmīgas — piecu tēviņu blēdīgie ģīmji jau pa gabalu it kā sauca skatītājiem: «Dodiet šurp savus ietau​pītos desmitniekus!»

Teksti bija dažādi.

«Pilsonis A. piedāvā atpūtniekiem apdzīvošanai malkas šķūnīti ar cauru jumtu. Izspiedējs cer saņemt divus simtus.

Negausi pie atbildības!»

«Pilsonis D. pats vasarā pārvācas

dzīvot kūtiņā, bet istabas iznomā par divsimt piecdesmit rubjiem katru.»

«Pilsone E. un pensionārs C. īrniekus nepieraksta, lai nebūtu jāmaksā nodokji…»

«Nekaunībā visus pārspēj pilsonis Svepšķis, kurš kar guļamtīklu starp divām priedēm …»

— Nejēga! — sūkstījās redaktors un aizsteidzās pie vietnieka. — Vai tiešām jūs domājat, ka šīm summām kāds noticēs?

Neviens normāls namīpašnieks taču neprasīs tik fantastiskas cenas!

— Tur jau ir tas āķis! — Bundzelnieks viltīgi pasmaidīja. — Piemēram, visi pilsoņi, kuri cenšas izīrēt malkas šķūnīšus un kuru uzvārdi sākas ar «A» — Alkšņubeka, Apšutapa, Apiņgarstiķis —, ieradīsies redakcijā

lamāties un pieprasīs atsaukumu, jo jutīsies nepamatoti apvainoti. «Es prasot divus simtus?» viņš sašutumā iesauksies.

«Meli! To jums būs stāstījusi Ribaķiene, kas pati par verandu ar atlupušām tapetēm plēš apaļu simtu!» Tādējādi mēs uzzināsim citu subjektu adreses. Nākamajā «Kauna Kāķī» ievietosim viņu fotogrāfijas. Pēc tam ziņosim darba vietām, organizēsim biedru tiesas un atsevišķos gadījumos pat…

Uz Bundzelnieka galda pēkšņi iedžinkstējās te​lefons.

— Kārtības sargu štābs? — klausulē atskanēja uztraukta balss. — Mani sauc Ažubārda. Ar ko es runāju?

Pateicos. Zvanu sakarā ar informāciju par malkas šķūnīša izīrēšanu. Sakiet, lūdzu, vai «Kauna Kāķī» minētā summa atbilst

patiesībai? Vai tikai jūs kāds nemaldina? … Nē? Labi, pēc dažām minūtēm būšu pie jums …

Bundzelnieks uzvaroši paskatījās uz redaktoru.

Pēc brīža gaitenī kļuva dzirdama soļu dipoņa un saucieni: «Nelien bez rindas!», «Apžēlojieties par pensionāru!», «Skatieties, cik man lielisks raksturojums no darba vietas!», «Adreses viņi nav minē​juši ar nodomu!».

— Biedri! — Bundzelnieks atvēra durvis. — Biedri, ko jūs vēlaties?

— Ha-ha-ha! — izsmejoši atsaucās daudzbalsīgs koris. — Viņš vēl nekaunas jautāt! Mēs gribam zināt, kur šopavasar tik lēti izīrē telpas vasarnie​kiem!

AUKSTAIS KARS Vagons bija tukšs. Tikai pašā stūrīti viens otram iepretī sēdēja divi pasažieri.

Mazākais, kalsns vīriņš krietni pabalējušā lietusmētelī, turēja klēpī prāvu cūkādas portfeli un caur pieri glūnēja uz ceļa biedru, kura izskats, atklāti runājot, neiedvesa uzticību: gumijas zābaki, caurumains vatnieks, galvā saņurcīta žokejnīca un augums kā absolūtam valsts čempionam svarcelšanā. Ja tāds uzkāpj uz kājas, cietušajam darba nespējas lapa nodrošināta vismaz uz divām nedēļām.

Dūšīgais nevērīgi iemeta bagāžas tīkliņā sarukušu mugursomu un, atkritis cietajā sēdeklī, izstai​pījās.

— Līdz Ogrei šitas vilciens

nepieturēs?

— Nepieturēs, — mazais noburkšķēja, tad, brīdi padomājis, piebilda: — Milicis, kas pavada sastāvu, brauc pēdējā vagonā, vai ne?

— Tagad miliči vilcienus vairs nepavada, to es zinu noteikti. Bet.. . bet kāpēc jūs tā jautājat?

— Aiz ziņkārības, he-he-he, aiz ziņkārības. Praktiski man milicijas palīdzība nekad vēl nav bijusi vajadzīga.

Ja vilkšu pa ģīmi, tad jebkurš laupītājs būs gar zemi!

Dūšīgais sarauca uzacis un it kā starp citu pie​bilda: — Es arī no laupītājiem nekad neesmu baidījies. Es pats, ja gribētu, varētu jebkuru ceļinieku pataisīt pliku un nabagu! Kas nu tā par mākslu — saķer aiz

rīkles, noņem čemodānus, izlec no ejoša vilciena un . ..

— Prasts paņēmiens, he-he-he!

Agrāk es. .. Atvainojiet, agrāk rīkojās citādi. Agrāk no vagona mēdza izgrūst paš.u aplaupīto. Tā ir ērtāk. Pats ar viņa čemodāniem vari nesteigdamies izkāpt stacijā kā muižkungs no līnijdroškās.

— Es šādos gadījumos pielietotu dubultnelsonu vai arī sistu ar delnas ārējo malu, lai upuris nespēj aizstāvēties! — Dūšīgais saberzēja rokas.

— Vieglāk taču izlauzt kāju! Ja ir nelielas iema​ņas …

— Dzīvē, dārgais biedri, viss mainās ātrāk nekā ķinītī! Mums jāiet laikam līdz! — Dūšīgais atsēja savu mugursomu un izvilka pēdu garu cūkkaujamo dunci. — Es tagad nēsāju

līdzi šito. Asmens no nerūsējošā tērauda, ja labi iztrin …

— Nazītis, he-he-he, nazītis … — mazais sāka šļupstēt, — bet man allaž šeit, — viņš piesita pie kreisās krūšu kabatas, — glabājas revolveris. Viena patrona stobrā, sešas magazīnā . . .

Dūšīgais atslīga sēdeklī un pievēra acis. Iestājās klusums.

— Jūsu seja man liekas pazīstama!

— Pēc brītiņa mazais atkal devās uzbrukumā. — Vai jūs piecdesmit septītajā gadā neatpūtāties vienpadsmitajā kamerā? Pamēģiniet atcerēties! Man toreiz iegrieza desmit gadus par sievasmātes noslepkavošanu.

Bet varbūt tas bija sešdesmit otrā, kad nositu sava tiešā priekšnieka vietnieku?

— Es atvainojos! — Dūšīgais

skumji pasmaidīja un piecēlās. Pēc mirkļa varēja dzirdēt, kā aiz viņa aizcērtas tualetes telpas durvis un noskrapst at​slēga.

Kad vilciens apstājās Ogres stacijā, un vagona izšāvās mazs, kalsns vīriņš krietni pabalējušā lietusmētelī un kliegdams metās pie dežurējošā mi​liča.

— Glābiet! Glābiet no slepkavas un laupītāja nabaga grāmatvedi, kas ved uz kantori gada bi​lanci!

Resnais šos saucienus nedzirdēja.

Ieslēdzies tualetes telpā, viņš rakstīja atvadu vēstuli: «Dārgā sieva! Tev izrādījās taisnība.

Braukt vienam ar vakara vilcienu uz Ķegumu makšķerēt bija neprāts! Tiklīdz iziešu no šejienes, mani nošaus. Slepkavas ārējās pazīmes: maza auguma, mugurā

izbalējis lietusmētelis, bet acis zvēro kā izsalkušam tīģerim…»

GĀJIeNS AR ZIRDZIŅU Kad sūdzlbkalis Šnābiķis redzēja, ka Stangu ielā un tās tuvākajā apkārtnē no viņa visi baidās, viņš nopirka puslitru violetas tintes, pudu šķērslīniju papīra un pārbrauca dzīvot uz citu pilsētas rajonu.

Jaunās mājas pagalmā miermīlīgi kaimiņi sēdēja zem ceriņu krūmiem un lasīja vakara avīzes. Šnābiķis, aizslēpies aiz stūra, vēroja šo idilli un rūca: — Pagaidiet, dārgumiņi! Drīz jūs bālēsiet! Drīz šurp brauks dažnedažādas komisijas, prokurori un biedru tiesas.

Nepaies ne mēnesis, un jūs jau drūzmēsieties vietās, kur izliek sludinājumus par dzī​vokļu maiņu.

Šnābiķis rakstīja pilnīgi izdomātas sūdzības un, lai nedabūtu pats tupēt aiz restēm par apmelošanu, visas sāka ar vārdiem: «Man ir aizdomas, ka…»

Patiesību sakot, viņš rakstīja galvenokārt tāpēc, ka mīlēja parunāties ar inteliģentiem cilvēkiem no pārbaudes komisijām. Bez tam viņam patika redzēt kaimiņus bēgam uz ielas otru pusi un dzirdēt tos sačukstamies: «Redz, kur iet Šnābiķis. Labāk nerādies viņam acīs, citādi noķengās līdz nepazīšanai!»

«Namu komitejai. Man ir aizdomas, ka pilsonis Škics no 8. dzīvokļa moka dzīvniekus. Pagājušajā naktī žēli ņaudēja viens kaķis. Šnābiķis.»

Kā par brīnumu, namu komiteja uz sūdzību at​bildēja bez kavēšanās: «Paldies par modrību. Vainīgais

atzinās, ka tumšajās kāpnēs reiz iekaustījis arī nepazīstamu pil​soni.»

Pa tumšajām kāpnēm Šnābiķis vairs nestaigāja un otru sūdzību veltīja pēc izskata ļoti labsirdīgam kaimiņam Vakarlēpim. Tas it kā esot grasījies izlauzt un aizstiept dārza sētas mietu.

Vajagot sa​saukt biedru tiesu.

Divas dienas vēlāk Šnābiķis saņēma atbildi: «Biedru tiesas darbība varētu uz Vakarlēpi atstāt nevēlamu iespaidu.

Būtībā viņš jau ir sācis laboties, jo agrāk zaga bēniņos veļu un mēģināja izjaukt un pārdot lūžņos Pontontiltu.» Šnābiķis nospļāvās, aiznesa veļu uz mazgātavu un rakstīja atkal: «Sētnieks vakar nesa no veikala trīs kukuļus rupjmaizes. Lūdzu, pārbaudiet, vai

viņš netur pagrabā trušus. Tas nav atļauts.»

Arī šoreiz atbilde pienāca ļoti drīz: «Liels paldies par modrību!

Noskaidrojām, ka sētnieks pagrabā audzē nevis trušus, bet krokodilus. Diemžēl sevišķi niknie eksemplāri izbēga. Esiet uzmanīgs!»

Nākamā sūdzība jau bija īsts Snābiķa izmisuma brēciens: «Pidriķis savā istabā virpo lielgabalu! Šnābiķis.»

Atbilde skanēja tā: «Attiecībā uz pustrako Pidriķi namu komitejas lēmumi ir bezspēcīgi. Ja viņš šaus jums virsū, mēģiniet viņu aizvest uz psihiatrisko slimnīcu.»

Kad tai pašā dienā Šnābiķis, paunām apkrāvies, izgāja pa vārtiem, Vakarlēpis,

Skics, Pidriķis un sētnieks apkampa namu komitejas priekšsēdētāju. Pa vaigiem viņiem ritēja prieka asaras.

CEĻŠ UZ EKRĀNU Tikai absolūti aprobežoti indivīdi, kas neprot dejot hali-gali un joprojām valkā kurpes ar spiciem purngaliem, tic, ka bez pazīšanās var kļūt par slavenību.

Mēs ar Džeku tādi stulbeņi neesam. Mēs uzaudzējām vaigu bārdas un, galanti paņēmuši zem rokas Zužū, Diti un Eberhardīni, katru vakaru devāmies uz brīvdabas kafejnīcu. Jau pēc nedēļas mūsu piecnieks saistīja kāda rūtainā žaketē ģērbta pilsoņa uzmanību. Tobrīd viņš sēdēja pašā nojumes stūrī, kāri ēda cīsiņus un tielējās ar viesmīli par rēķinu.

— He-he-he, kādi slaidi puiši! — pilsonis rūtainajā žaketē nobubināja un apstājās pie mūsu gal​diņa. — Vai jūs mani

nepazīstat?

Dite, Zužū un Eberhardīne uzmeta lūpas, jo dzīvoja pārliecībā, ka stiprā dzimuma pārstāvjiem vispirms būtu jāpievērš uzmanība viņām un nevis pavadoņiem.

— Nē, mēs jūs nepazīstam! -rAbi ar Džeku papurinājām bārdas.

— Interesanti gan, nepazīstat mani — kinorežisoru Plikteķi! — pilsonis rūtainajā žaketē sašutis iesaucās.

Pirmā attapās Dite.

— Ak dievs! — Viņa kautrīgi pasmaidīja un sapņaini pievēra plakstus.

— Es taču vēl pavisam nesen skatījos jūsu filmu …

— Jā, jā, — atplauka ari Zužū, — to mēs visi redzējām. Lieliski aktieri, okeāns, viļņi…

Meloja viņas apburoši. Pēc pāris minūtēm Plikteķis, plati smaidīdams, sēdēja pie mūsu galda. Pēc pusstundas viņš jau pasūtīja sešas glāzes kafijas, divsimt gramu lētā konjaka un dalījās ar mums savās nākotnes iecerēs.

— Pašlaik es strādāju pie psiholoģiskas komēdijas ar spilgti izteiktiem traģisma momentiem. Tas ir aizraujošs kinostāsts par bēdu sagrauztu atraitni un apzinīgiem jauniešiem, kas viņai palīdz mājas darbos. Diemžēl mūsu republikā mazākām lomām nepietiek piemērotu aktieru. Kā jūs domājat, vai būtu vērts pamēģināt, tā teikt, ar neprofesionāļiem? Man ir gadījies dzirdēt, ka daži režisori šādā veidā guvuši tīri atzīstamus panākumus.

Dite, Zužū un Eberhardīne kā pēc

komandas piecēlās. Viņas atgriezās tik spilgti izkrāsojušās, ka raibie ugunsdzēsēju plakāti «Izslēdz elektrisko kafijkannu, pirms liecies gulēt!» blakus mūsu daiļavām būtu izskatījušies pavisam bāli un noplukuši.

Kad mēs ar Džeku atstiepām no bufetes divas pudeles zvaigžņotā dzēriena, Plikteķis sita sev pie krūtīm un zvērēja, ka riskēšot. Viņš no mums iztaisīšot kinoaktierus. Viņš to izdarīšot. Viņš pierādīšot, uz ko spējīgs apdāvināts režisors, kas nebaidās izvēlēties aktierus no talantīgu jauniešu vidus.

Nākamā diena pagāja vienā steigā.

Kurš prātīgs cilvēks gan gribēs, lai viņu iemūžina kinolentē nospeķolos dungriņos?

Es aizdiedzu pie Džoņa pēc japāņu šlipses un siltajām portugāļu apakšbiksēm. Ej nu

sazini — varbūt pirms filmēšanās liek izģērbties. Džeks arī nebija gulējis uz ausīm. Viņš r oli pastaigājās holandiešu zābakos un kopā ar Diti prātoja, kā izmantot franču prusaku pulveri, lai tas nepaliktu ārpus kadra.

Filmēšanai Plikteķis izraudzījās glītas privātmājas pagalmu ar pamatīgu malkas strēķi vidū. Saule nežēlīgi svilināja. Bēdu sagrauztas atraitnes loma bija uzticēta korpulentai blondīnei. Viņa sēdēja istabā pie atvērta loga un, garlaicības mākta, ēda šokolādes konfektes.

Režisors atstiepa melnu trijkājainu kasti ar spīdošu stikla aci un sasita plaukstas.

— Sākam! Vai jūs zināt, kā darbojas automātiskā kamera? — Viņš

mūs jautājoši uzlūkoja, kad bija uzstādījis stūraino daiktu sētmalē. — Nezināt?

Slikti. Aktieris Tūtiņš arī nezināja. Turklāt viņš, sev par nelaimi, allaž bāza degunu tur, kur nevajag. Kamēr es rindoju statistus uzņemšanai, Tūtiņš pielavījās pie mana aparāta un iegrūda tajā īkšķi.

Elektriskais trieciens bija tik spēcīgs, ka vispirms viņš kļuva mēms, bet atguvies ieskrēja mežā. Pēc tam psihiatriskajā slimnīcā nevarēja atrast pietiekami drošu telpu, lai Tūtiņu tur varētu bez īpaša riska ievietot.

— Tā, un tagad vispirms mēģinājums! — Plikteķis pēc brītiņa atkal sasita plaukstas. — Sākam!

Mūsu uzdevums bija gaužām vienkāršs. Es ņēmu no strēķa resnās pagales un zāģēju. Džeks skaldīja, bet

Dite un Zužū nesa un krāva šķūnītī.

Eberhardīne, gaisīgus neilona brunčus sacēlusi, ravēja bur​kānu dobes.

Plikteķis lēkāja pagalma vidū kā gumijas bumba, vicināja garās rokas un kliedza bez apstājas.

— Tu — ar rūtaino žoķeni! Vai tā zāģē malku? Metiet nost tās kurpes ar smailajiem papēžiem, — viņš uzbrēca Zužū. — Varēsiet stiept lielākus malkas klēpjus! Apzinīga jauniete, kas palīdz bēdu sagrauztai atraitnei mājas darbos, nedrīkst spriņģot ar divām pagalēm rokās kā vējagrābsle pa Ziedoņdārzu, puišus medīdama!

Blondā skatuves māksliniece tēloja ļoti iejūtīgi. Viņa laiku pa laikam pastiepa kaklu uz Eberhardīnes pusi un spalgi iesaucās:

— Ei, skuķi! Nenomin gurķu dēstiem stīgas! Ja neklausīsi, es vilkšu tā pa ausi, ka neviens par sievu neņems, kaut vai tev būtu tūkstoš rubļu krāj​kasē!

Tas skanēja izteiksmīgi un pārliecinoši. Scenārija autors atraitnes tēlu bija veidojis pēc rūpīgām un dziļām vientuļu sieviešu psiholoģijas studijām.

Tajā bija klusas ilgas (sēž viena pie loga un ēd konfektes), griba palīdzēt jaunajai strādniecei celt kvalifikāciju (sauciens Eberhardīnei: «Ei, skuķi!» — utt.) un cerība reiz vēl sastapt mīlošu vīrieti (spilgti krāsotas lūpas, kleita ar maksimāli dziļu izgriezumu un četri zelta gredzeni uz katras rokas).

Plikteķis, bez šaubām, bija enerģisks un apdā​vināts režisors.

— Ceļš uz ekrānu ir klāts ar asiem

ērkšķiem, — viņš tēlaini izteicās, kad piesēdāmies, lai atvilktu elpu. — Tikai cilvēks ar lielu talantu spēj pareizi un ātri zāģēt malku. Iedzimtās spējas ir jāizkopj speciālista vadībā. Zāģa rokturi nedrīkst sažmiegt kā skrūvspīlēs, cirvja vēzieniem jābūt slaidiem, pagales uz bluķa jāliek pa šķiedrai… Tikai retais ,to spēj …

Mēs centāmies. Mēs zāģējām, elsām, stiepām un klupām. Sviedri tecēja kā ūdens no tikko izžautiem palagiem. .Steigā es gandrīz pakāros savā japāņu šlipsē, Eberhardīne šņāca kā lokomobile …

Vienīgi l'likteķis bija nenogurdināms.

— Aiziet! Veicīgāk! Māksla prasa upurus! — viņš sauca. — Ne tik stīvi! Meitenīt ar pagalēm, liec platāku soli! "Stop! — Beidzot viņš nosēdās mīkstā krēslā aiz trijkājainās kastes. —

Trīs minūtes atpūtai, un tad sākam pa īstam!

Kastē kaut kas noknikšķēja. Plikteķis ērtāk iekārtojās sēdeklī un norausa sviedrus.

— Aiziet! Veicīgāk! Smaidīt!

Drūmi ģīmji uz ekrāna bojā skatītājiem estētisko baudījumu. Sarauj, sarauj! Līdz rietam jābeidz, bet, re, kas vēl par lielu kaudzi! Kam nav možs prāts, drīkst uz​dziedāt! Talantu veido darbs!

Atvadoties režisors Plikteķis mums sirsnīgi spieda rokas, pierakstīja adreses, lai varētu vajadzības gadījumā mūs atkal uzmeklēt, un izteica cerību, ka prāvie honorāri, kurus mēs saņemšot pēc mēneša, neradīšot mūsu sirdīs alkatību un lieluma māniju.

Nākamajā rītā mēs ar Džeku

devāmies uz autoveikalu, lai galīgi izlemtu, ko pirkt — «Moskviču» vai «Volgu». Taču pusceļā satikām Diti.

— Es tikko gribēju iegādāties ūdeļu kažoku… — viņa raudādama teica.

— Un neatradi piemērotu?

— Nē-ē-ē .. . A-atradu …

— Kāpēc tad tu pinkšķi?

— Es pie malkas laukuma satiku Plikteķi-i-i…

— Nu un?

— Viņš nemaz nav režiso-oors! — Dite turpināja brēkt. — Es nejauši dzirdēju, kā viņš centās pārliecināt kādu sieviņu: «Cienītā, mana malkas zāģeru brigāde strādā uz goda! Nē, par gumijas stiepšanu nevar būt runa, jo man ir speciāls daikts ar stikla aci. Caur to es uzmanu, lai neviens neslaistās. Jūs

redzēsiet — aiz cieņas pret jums mani strādnieki ieradīsies uz darbu svētdienas uzvalkos. Četri steri ar skaldīšanu jums izmaksās tikai desmit rubļu, divsimt gramu lētā konjaka un sešas glāzes melnas kafijas … Par dārza ravēšanu gan jā​piemaksā atsevišķi.

Uz autoveikalu mēs neaizgājām.

Neesam jau stulbeņi!

AR PATIESU CIEŅU. Paulis tikmēr grozījās ap avīžu kiosku, kamēr nopirka brošūru «Alkohola velns». Pārdevēja to viņam iesmērēja diezgan viegli, jo Paulis bija apajš atturībnieks. Kuram no mums gan negribas kādreiz sevi ieraudzīt patīkamā gaismā?

Jo labāk, ja to var izdarīt par nieka divdesmit kapeikām.

Brošūra Pauli saviļņoja. Autors, augsti skolots speciālists ar dažādiem medicīniskās dabas tituliem, skaidri pierādīja, ka šņabi dzert nav veselīgi, un iedvesa Paulim pārliecību, ka viņam, antialkoholiķim, nedraud ne bezmiegs, ne kuņģa kaites, ne delīrijs. Ap sirdi kļuva viegli un tīkami, un, kā parasti tādās reizēs

notiek, radās neapslāpējama vēlēšanās palīdzēt citiem cilvēkiem. Palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri brošūru vēl nav lasījuši un tāpēc joprojām virina dzērienu veikalu durvis.

Paulis paskatījās ārā pa istabas logu un sastinga. Pagalmā gar malkas nojumi staigāja visai pieklājīgi ģērbts vīrs ar alus pudeli rokā — acīmredzot meklēja kādu asāku stūri, uz kura atraut korķi.

— Tikai bez didaktikas! — dodamies lejā pa kāpnēm, Paulis sevi brīdināja. — Tikai bez klajas bakstīšanas ar pirkstu: tu esi slikts, tu sevi indē, tu esi dzērājs… Man šis cilvēks jāieinteresē par vērtīgo brošūru!

Vīrs jau pudeli bija dabūjis vaļā.

Viņš sēdēja uz soliņa un lēnītēm, ar neslēptu labpatiku sūca brūno šķidrumu.

— Sveicināti! — Paulis pieklājīgi pacēla cepuri. — Vai atļausiet ari man piesēsties?

— Lūdzu.

Paulis kā garlaikodamies izvilka no kabatas bro​šūru un mīlīgā balsi iesāka: — Redziet, es šodien nopirku šo brošūriņu! Smuki uzrakstīta.

Pieklājīgi ģērbtais vīrs paskatījās un gandrīz aizrijās ar alu. Pēc tam viņš sāji un vainīgi pa​smaidīja.

— Sevišķi man patika ceturtā nodaļa, kur alkohols salīdzināts ar vampīru, kas izsūc sabiedrības veselīgās asinis, — Paulis rāmi turpināja un uzšķīra ceturto nodaļu. — Labi uzrakstīts!

Alus dzērājs nogrozījās, bet projām nebēga.

— Un arī šeit pareizi norādīts,

ka alkoholisms ir par iemeslu daudzām garīgām slimībām. — Paulis uzšķīra trešo nodaļu un nopriecājās, ka svešais saprotoši pamāj.

— Bet rezumējums ir tiešām lielisks. Cik vienkārši un katram saprotami te viss izklāstīts! Un cik interesanti, cik saistoši lasāms!

— Nu jau gan jūs pārspīlējat!

— Pāraudzināmais neticīgi nošūpoja galvu un atlika alus pudeli sāņus.

— Goda vārds! Lūdzu …

Pieklājīgi ģērbtais vīrs sakampa brošūru un nomurmināja: «Ar patiesu cieņu …» — izrāva no kabatas pildspalvu un uz titullapas veikli uzrakstīja: «No pateicīgā autora pateicīgajam lasītājam.»

APŅĒMĪBAS SPĒKS Goda nosaukumi vienmēr uzliek visādus papildu pienākumus. Kad septītā istaba tika atzīta par labāko kopmītnē, tās iemītnieki pārtrauca glabāt naktsskapīšos speķi, mācīties spēlēt ģitāras, lasīt kriminālromānus, bet nopirka svešvārdu vārdnīcu, jo nu viņus avīzēs vairs neinteresēja sporta ziņas vien. Bez tam viņi pasāka no rītiem vingrot, gludināt bikses, spodrināt kurpes un vakaros atgriezties mājās noteiktajā laikā.

Kopmītnes komandantam ar to vien, protams, nepietika. Viņš ilgi kāpelēja augšā un lejā pa kāpnēm, domādams, kādus slogus vēl priekšzīmīgajiem varētu uzkraut. Un beidzot izdomāja — kad jau

domā, tad vienmēr beigu beigās kaut ko izdomā.

— Puiši, organizējiet priekšzīmīgu Jaungada sagaidīšanu savas istabas ietvaros! — viņš ieteica. — Bez trokšņa, klusi, rāmi. Pēc tam varēsiet dalīties ar citiem pieredzē, un tas atkal būs viens vērtīgs masu pasākums. Es esmu novērojis, ka mūsdienu jaunieši nemāk pareizi priecāties. Rādiet priekšzīmi! — Komandants jau bija pietiekami vecs, lai skaidri zinātu, ka mūsdienu jaunieši ne​māk pareizi priecāties.

— Lūdzu, ja tas vajadzīgs, mēs rādīsim priekšzīmi! — septītās istabas kolektīvs vienbalsīgi attrauca, jo zināja, ka viņu labā slava ļoti patīk kaimiņienēm Ingrīdai un Mārītei. Balsīs skanēja stingra apņemšanās, uz galda parādījās papīra

lapa un ķīmiskais zīmulis. Atpūtas plāna sastādīšanai. Gaisā lidinājās doma, ka neplānota priecāšanās tomēr nav un nevar būt nekāda īsta priecāšanās.

— Pirmām kārtām Jaungada svinībām mums jāiegādājas…

— Eglīte!

— Pareizi. Eglīte.

— Jālauž vecās priecāšanās formas!

— Nepušķosim?

— Pušķosim, bet vairāk.

— Vairāk, nekā parasti pušķo, nemaz nav iespē​jams …

— Nu tad mazāk.

— Gudra doma! Pašiem arī vieglāk. Uzskatām, ka galvenās grūtības esam pārvarējuši.

— Urā! Urā! Urā!

— Laimes liesim?

— Liesim!

— Veikalos alvu nepārdod …

— Mums vēl ir pagājušā gada rezerves.

— Stop! Var iznākt nepatikšanas bez gala un malas! — Runātājam sāk trīcēt kājas. — Laimes neliesim. Vai atceraties, kas notika pagājušā reizē? Man izlējās ēzelītis, Viktoram cepelīns, Ingrīdai mušmire …

— Nu un tad?

— Apvainos mūs māņticībā, un istabai labā slava pagalam!

— Ziniet, viņam ir taisnība!

Laimes neliesim, jo ar istabas labo slavu riskēt mums nav tiesības! Pārejam pie nākamā punkta. Mielasta galds. Kādi

iero​sinājumi?

— Delikateses!

— Labi! Bet kas tās tādas īsti ir?

— Esmu lasījis, ka lepnos rautos vienmēr ēd delikateses. Mums ir priekšzīmīgākā istaba, un mēs neko citu Vecgada vakarā nemaz nedrīkstam ēst.

— Apskatiet vārdnīca!

— Delikatese — smalks, izmeklēts ēdiens. — Vārdnīcas pētītājs apmulsis paraudzījās pārējos. — Man, piemēram, garšo makaroni ar gaļu, bet Viktors vai mirst par gulašu.

— Raksti — delikateses katra gaumei!

— Stop! Jūs aizmirstat, ka produktus istabās glabāt nedrīkst. Mūsu labā slava …

— Mēs neglabāsim. Ienesīsim

un tūliņ ēdīsim nost!

— Mūzika būs vajadzīga. Es atnesīšu brāļa magnetofonu.

— Lai mūs sāk saukt par vieglprāšiem un nakts​miera traucētājiem?

— Labi. Dziedāsim paši!

— Jūs taču zināt, ko par mums tūdaļ nodomās! Un nāks meklēt tukšās pudeles. Un, neatraduši pudeles, noskaitīsies. Un gan jau tad samanīs kādu sīkumu, kur piekasīties!

— Norunāts. Nedziedāsim.

Sarunāsimies par mākslu un ražošanas plāna izpildi.

— Sastādīsim viesu sarakstu.

Ingrīda noteikti jāielūdz. ..

— Jebkuru citu, tikai ne viņu!

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņa patīk jums

abiem. Tikmēr glūnēsiet viens uz otru, kamēr sakritīsiet matos, un mūsu istabas labā slava …

— Es būšu tur, kur būs Ingrīda!

— Egoists!

— Ierosina jautājumu par Ingridu atstāt at​klātu …

— Izlasi iekšējās kārtības noteikumus!.Sievietes vīriešu istabās nakts laikā uzturēties nedrīkst!

Garā dubultnopūta Ingrīdas pretinieku neuztrauca, jo viņš tai laikā sirdījās uz sevi, ka, aizsprostodams ceļu Ingrīdai, aizsprostojis to arī Mā​rītei, kuras ielūgšanā viņš bija ļoti ieinteresēts.

Diezin vai viņa sapratīs, ka netiek ielūgta vienīgi istabas labās slavas saglabāšanas labad. Jāiet izskaidrot, citādi būs tracis.

Sadusmosies un aizskries vēl uz balli, bet

ballē uz viņu vienmēr bola acis vismaz ducis puišu.

— Zēni, es iešu ar Mārīti uz balli!

— Dezertieris!

— Nu tad uzlūgsim Ingrīdu un Mārīti noskatī​ties salūtu.

— Pulksten divpadsmitos naktī mums visiem jau jāatrodas kopmītnē. Tādi ir noteikumi. Un mums, priekšzīmīgajiem, tie gan būtu jāievēro!

Mārītes lūdzējs ievaidējās un izskrēja pa durvīm. Kāpņu telpā viņš atspiedās pret margām un ievaidējās vēlreiz, jo augšā, Mārītes un Ingrīdas istabā, skanēja mūzika un ritmiski lēcieni — meitenes atkal mācījās dejot šeiku.

Skaidrs, kur viņas domā sagaidīt Jaungadu! Un pēc pusnakts zālē uz brīdi nodzisīs uguns, lai deju partneri varētu

saskūpstīties.

Idiotiska, izskaužama tradīcija!

Kājas bez īpaša norādījuma sāka kāpt augšā pa pakāpieniem uz otro stāvu, rādītājpirksts saliecās un pieklauvēja pie durvīm.

— Mārīt…

Mārīte ar Ingrīdu iehihinājās un cienīgi apsēdās pie galda.

— Mes zinām, tu nāc mus ielūgt uz Jaungada svinībām!

— Es nevaru jūs ielūgt, jo mums jāglabā istabas labā slava … Es gribēju arī jums ieteikt lauzt vecās, ierūsējušās tradīcijas un Jaungadu sagaidīt priekšzīmīgi, bez trokšņa …

Abas pikti saskatījās un uzmeta lūpas.

— Bet mēs jūs neaizmirsīsim. Mēs

visi trīs atnāksim jums novēlēt sekmes darbā un personiskajā dzīvē.

— Ļoti gaidīsim! — Ingrīda nicīgi pateicās. — Uz redzēšanos pirmā janvāra rītā! Uz redzēšanos, priekšzīmīgais biedri!

Sveiciniet komandantu, kas par pareizāko atpūtu uzskata krākšanu zem vatētas segas!

— Uz neredzēšanos! — piebilda Mārīte.

Vecgada vakarā septītajā istabā valdīja nospiedošs klusums, taču tas tikai vēl vairāk nostiprināja apņemšanos sargāt istabas labo slavu. Varbūt tāpēc, ka citas izejas vispār nebija. Vēl no rīta puiši šo labo slavu kopā ar visu kopmītnes komandantu bija ar mieru upurēt Ingridas un Mārītes dēļ, bet meitenes kategoriski atteicās nākt viesos.

— Mums jau ir citi plāni, — viņas

indīgi teica.

Varēja dzirdēt, ka augšējā istabā meitenes smejas, un, jo skaļāk tur skanēja smiekli, jo klusāki kļuva apakšējie. Ap vienpadsmitiem augšā atskanēja sparīgs klauvējiens pie durvīm un rupja, ne​pazīstama balss teica: — Sveiki, skuķi! Manējs ir klāt!

— Kā viņas uzdrīkstas! — uztraucās apakšējā stāvā. — Sveši vīrieši! Tas ir pret iekšejās kārtības noteikumiem!

— Noskūpsti mani, Rūdolf! — spiedza augšējā stāvā. — Noskūpsti vēlreiz! Stiprāk! Cik labi, ka tu neesi no priekšzīmīgajiem!

— Cūcība! — Septītajā istabā uzšāvās pret griestiem naida liesma. — Mēs viņu dēļ te ciešam, bet viņas…

— Skūpsti mani, Rūdolf!

Tālākais darbības plāns nobrieda momentāni. Septītās istabas kolektīvs devās izrēķināties ar kopmītnes kārtības noteikumu neievērotāju. Pilni niknuma kā krustneši pret musulmaņiem. Pieklājības pēc pie meiteņu durvīm tomēr uz brīdi apstājās un pieklauvēja.

— Lūdzu!

Pie appušķotas eglītes stāvēja Ingrīda ar Mārīti.

Ienācēju skatieni ātri pārskrēja istabai un apstā​jās pie aizslēgtā skapja.

— Mēs, khm, atnācām viesos …

— Bet jūsu istabas labā slava?

— Mēs, khm …

— Ja viesos, tad lūdzu pie galda … Vai tas nekaitēs jūsu reputācijai?

Varbūt padejosim?

Kad pulkstenis, gari stiepdams, sāka iezvanīt jauno gadu, Mārīte atslēdza skapi, izņēma šampanieša pudeli un pārvērstā balsī teica: — Sveiki, skuķi! Manējs ir klāt!

Daudzie gaviļu saucieni pamodināja komandantu. Tas mirkli ieklausījās septītās istabas klusumā, apgriezās uz otriem sāniem un atkal aizmiga.

Pārliecināts, ka vismaz trīs puiši priecājas pareizi. Un ticēdams, ka vīriešu apņēmība ir vis​spēcīga.

BRAUCIENS TRAMVAJA Iekāpu tramvajā pa pakaļējām durvīm, sameklēju maciņā trīskapeiku, iemetu to automātā. Klikšklakš. Biļetes nav. Vēlreiz pieklājīgi un lēnām pavilku rokturi. Klikš-klakš. Skaņa ir, biļetes nav.

— Raujiet ātrāki — pamācīja pilsonis ar amat​nieka čemodāniņu padusē.

— Klikš-klakš! Tukšs!

— No tiem jaunajiem tagad gan vairs it nekā nav! — simpātiska māmuļa, kas sēdēja tieši zem uzraksta «Invalīdiem un pasažieriem ar bērniem», klusi nopūtās.

Klikš-klakš!

— Ir? — painteresējās pilsonis, kas, avīzi lasīdams, līdz šim man nebija pievērsis uzmanību.

Klikš-klakš!

— Nav. — Ja iekāps kontrolieris, mēs apliecināsim, ka jūs automātā kapeikas iemetāt, — pilsonis ar avīzi piebilda.

— Viņi jau netic. — Simpātiskā māmuļa, turēdamās pie blakus sēdekļa atzveltnes, piecēlās.

Klikš-klakš! Klikš-klakš! Klikšklakš!

— Iesitiet pa sāniem! — mamuļa sacīja un naca tuvāk.

Iesitu. Viegli, delikāti. Biļešu automātā kaut kas iedžinkstējās, bet manas cerības izrādījās veltas — biļeti nedabūju.

— Kas tā sit! — Māmuļa nicīgi nokrekstējās un deva ļaunprātīgajam automātam tādu belzienu, kādu pat no profesionāla boksera ne vienmēr var gaidīt.

— Pamēģiniet nu! — viņa teica un apsēdās tu​vākajā sēdeklī.

Klikš-klakš! Nekā!

— Nav man vairs ne tā spēka, ne veselības, kas jaunībā, — māmuļa grūtsirdīgi teica. Viņa acīmredzot ļoti pārdzīvoja savu neveiksmi.

Pienāca pilsonis ar čemodāniņu.

Dūre viņam bija liela, kaulaina un smaga.

Automāts sašķiebās, rokturis vairs lāgā negribēja kustēties. Tankš! — pilsonis zvēla vēlreiz.

Otrais pilsonis ātri salocīja avīzi un iebāza to kabatā.

—

Vienam vajag raut kloķi, otram

sist!

Es paraustīju rokturi.

— Nekust!

— Tādā gadījumā vajag sist pa kreisajiem sāniem, — teica pirmais pilsonis, atvēra čemodāniņu un izņēma āmuru.

— Atļaujiet man, — lūdza otrais pilsonis. — Mūsu dzimtā visi ir bijuši kalēji, vienīgi es esmu inteliģents, taču, vadoties no iedzimtības teo​rijas …

— Es arī tūliņ būšu atpūtusies, — sacīja simpā​tiskā māmuļa.

Dinkš! Dankš! Tankš 1 Trah!

— Vāks ir nost! Tūlīt jau savu biļeti saņemsiet!

Dinkš! Dankš! Tan'kš! Trah!

— Kāts nolūza! — pārsteigts

iesaucās otrais pilsonis un apskatīja vairs nelietojamo darba rīku.

— Sasodīts! — īpašnieks šķendējās.

— Neuztraucieties, es jums tūdaļ zaudējumu atlīdzināšu, — sacīja vainīgais un izvilka kabatas portfeli.

— Tas nebūs godīgil Jūs pūlējāties manā labā, tāpēc maksāšu es!

— protestēju, atvērdams ma​ciņu.

— Nieki! — pikti izgrūda āmura īpašnieks un iemeta sabojāto darba rīku atpakaļ čemodāniņā.

— Nē, man jāmaksā!

— Atvainojiet, ne jums, bet man!

— Neņemšu! Es izpildīju savu pienākumu — palīdzēju citam nelaimē! Šodien palīdzēju es, rīt palīdzēsiet man! Āmuru kātus gatavoju pats, tāpēc būtu

nelietība ņemt par tiem naudu. Žēl vienīgi, ka jūs nedabūjāt…

— Biļešu rullītis izkrita un paripoja zem sola,— māmuļa teica.

— Sirsnīgi pateicos par nesavtīgo palīdzību … Esmu spiests atvainoties, bet man jāizkāpj …

— Vai jūs nepaņemtu un neiemestu urnā auto​māta lūžņus?

— Protams, labprāt…

Uzlasīju dzelzs gabalus, izkāpu pa vagona priekšējām durvīm un nodomāju: «Kādi lieliski, izpalīdzīgi un nesavtīgi cilvēki dzīvo mums apkārt!»

MAINĪTĀJI Mūsu dzīvoklis ir liels, un īrnieku tajā daudz, tomēr pieliekamajā kambarī netiek «lienēti» pat skābi gurķi un neviens «aiz pārskatīšanās» neplēš vaļā citam adresētas vēstules. Bet, lūk, nesen šajā saticības miteklī atbrīvojās četrus soļus plats būcenis. Mūsu miera ostā draudēja iebraukt svešs kuģis.

— Ka tikai negadās sievišķis! — uztraucas tante Marija. — Bābietis dzīvoklī ir vesela nelaime!

Gaidāmās izmaiņas neiepriecināja arī citus. Klabuckis jau iepriekš apraudāja savu gurķu muciņu. Breksis šķirstīja grāmatu «Miesassodu veidi agrajos viduslaikos» un atzīmēja ar ķeksīšiem

paņēmienus, ko varētu lietot pret vannas istabas piegānītājiem. Es izvilku no skapja un piesitu pie gaiteņa sienas diplomus, kas liecināja par boksā plūktajiem lauriem.

Svētdienas rītā, kad virtuvē cepu pankūkas, bet Klabuckis žēli skatījās pieliekamā kambara virzienā, pie durvīm kautrīgi zvanīja.

Mēs sastingām. Uz mirkli virtuvē iestājās pilnīgs klusums. Varēja pat dzirdēt, kā no alus automāta ielas pretējā pusē kā bieds un kapličas zvani mieram atlido dārdošas skaņas: Jo apīņi aug griezdamies Un mieži veldrē spiezdamies, Krara-bam-bambambuli, krambambulil Dziedāšanu pavadīja rēkoņa, kurā izcēlās Kleķeru Ādolfa baritons. Ādolfs bija visa rajona briesmas un nelaime.

Kamēr vēl nebija atvērta automatizētā dzirdinātava, kur par desmit kapeikām neredzama roka ielej puskrūzi šķidruma, ko tikai pieklājības pēc un mijās saticības labad var saukt par alu, pret Ādolfu un viņa pudeles brāļiem cīnījās visi mūsu ielas sētnieki ar namu pārvaldnieku priekšgalā. Lai saglabātu namu kāpnēs kaut minimālu kārtību, tie Ādolfu un brāļus dzina plūkties ar zaļo pūķi uz Lielajiem kapiem. Kāpēc tieši uz kapiem?

Acīmredzot tāpēc, ka pudeļu šķindoņa, kājslauķu zušana un bļaustīšanās var «mīļos palicējus» mudināt uz sūdzību rakstīšanu, kurpretī «dārgie aizgājēji» par to nesaka neko.

— Jāiet atvērt. — Klabuckis smagi piecēlās.

Ienācējs bija mazs vīriņš ar padilušu

platmalīti, pauniņu pār plecu un ar ausīm kā radara pelengatori.

— Mani sauc Dunduriņš! — Viņš kautrīgi stā​dījās priekšā.

Mēs rezervēti paklanījāmies.

— Es pelnos ar dzejoļu rakstīšanu bēru ceremonijām, — Dunduriņš turpināja. — Varu sacerēt arī nekrologus.

Nekrologi amatpersonām par četrdesmit procentiem lētāki, jo nevajaga domāt jaunas žēlabas. Pietiek ar «atsaucīgs biedrs», «apzinīgs darbinieks», «principiāls pilsonis», «ilggadīgs sienas avīzes redkolēģijas loceklis» un tamlīdzīgi. Apstāvēšanas dzejoji maksā piecus rubļus par pantu, bet no kaimiņiem es, protams, neņemšu ne kapeikas…

Pēc tam Dunduriņš atvainojās, ka

jāatstāj mūsu sabiedrība, un aiztecēja uz savu istabu uzstādīt sa​liekamo gultiņu.

— Mirstam droši, — nošņācās tante Marija, taču varēja redzēt, ka sevišķi nepatīkams jaunais īrnieks viņai nav. Kad viņš vakarpusē sāka cītīgi berzt koridora grīdu, palīdzēja Klabuckim uzstiept maisu ar briketēm un piedevām vēl atteicās no plaukta pieliekamajā kambarī, iekarotas bija visu simpā​tijas.

Pamazām un nemanot Dunduriņš kļuva par mūsu komunālā dzīvokļa komunālo likstu novērsēju un labo eņģeli.

Visās iestādēs viņam bija pazīšanās, jo visur kāds kādreiz bija miris un vietējā komiteja Dunduriņam pasūtījusi sirdi plosošas vārsmas. Pēc nedēļas mēs nevarējām saprast, kā mums bija izdevies vilkt dzīvību tajos laikos, kad viņu vēl

nepazinām, tāpēc paziņojums, ka apstākļi spiežot Dunduriņu meklēt lielāku istabu, mūs satrauca ne pa jokam.

— Kas par apstākļiem? — mēs interesējāmies.

— Precos, bet līgava negrib nākt pie manis, ja nav divdesmit kvadrātmetru!

— Čūska! Vampīrs, ne sieviete! — šņāca tante Marija.

Dunduriņa mīlestība pret vampīru bija tik stipra, ka viņš jau nākamajā dienā ieradās ar diviem noplukušiem istabu mainītājiem. Abi bija pilnā un par katru cenu gribēja koridorā nosnausties.

Dunduriņam tikai ar mokām izdevās viņus iedabūt savā istabelē. Pēc tam mēs dzirdējām bļāvienus: — Tā lieta var iet! Urā! Līkop! Liec galdā kortelīti!

Kad mainītāji aizgāja, tantei Marijai bija pazudusi galerta bļodiņa un par kopējo naudu pirktais kājslauķis.

Mēs sasaucām veco īrnieku pilnsapulci.

— Man ir ideja! — teica Klabuckis. — Upurēsimies kaimiņa labā.

Atdosim Dunduriņam tantes Marijas istabu. Viņa savukārt pāries manā istabā, es…

Mainīšanas variants bija ļoti sarežģīts, bet rezultāts varētu iepriecināt visus. Dunduriņš četrus soļus platā būceņa vietā dabūja divdesmit kvadrātmetrus lielu istabu, bet mēs, lai gan būtu zaudējuši pa kvadrātmetram no savas apdzīvojamās platības, divu saulesbrāļu vietā atgūtu lielisku kaimiņu.

Dunduriņu mūsu uzupurēšanās

aizkustināja līdz asarām. Viņš vēlreiz apsolīja katram no mums uzrakstīt pa bezmaksas nekrologam un jau nākamajā dienā pārspriest radušos situāciju ar savu līgavu — vampīru.

Nākamajā vakarā Dunduriņš mājās atgriezās bēdīgs. Viņam līdzi nāca Ādolfs Kleķeris un vilka aiz sevis lielu, izkāmējušu suni. Tas bija piesiets veļas striķī, riebīgi smilkstēja un neklausīja pat saimnieku — neparko negribēja iet garām virtuves durvīm, kur Klabuckis vārīja vakariņām poļu desu.

Drīz vien no koridora gala atskanēja mūsu rajona nelaimes un posta aizsmakusi balss: — Vai mani šitas kambaris apmierina? Pa pirmo zorti! Suni es turēšu vannas istabā, lai…

Vai nu sunim nepatika runas par vannas istabu, vai lēcās kas cits, bet mirkli vēlāk Dunduriņa istabā bija dzirdami rējieni, bļāvieni un smilkstēšana. Skaņas savēlās spurainā kamolā, un no tā vidus izšāvās Ādolfa Kleķera kliedziens: — Dieviņ tētiņ! Pašas labākās bikses pagalam!

Vispirms parādījās suns. Tas ieskrēja virtuvē, apgāza kastrolīti un ar Klabucka poļu desu zobos izlēkšoja pa ārdurvīm. Pēc tam, pieklibodams ar labo kāju, nāca Ādolfs. Kādu sēžamvietas daļu viņš kautrīgi centās apsegt ar plaukstu un atsveicinoties nezin kāpēc stīvi, bet cienīgi klanījās, it kā teikdams: «Tas varēja gadīties arī deputātam!»

Dunduriņš līdzcietīgi uz mums

noskatījās un klusi sacīja: — Viņai ar vienu istabu nepietiek.

Viņai vajag divas. Jūs, draugi, man nekā vairs nevarat palī​dzēt …

Klabuckis laikam nebija gulējis visu nakti, jo no rīta ienāca pie manis ar vairākām aprakstītām papīra loksnēm. Uz tām bija bultas, krusti, jautājuma zīmes un vēl daži pavisam dīvaini ķeburi.

— Ir ideja, — viņš teica. '— Ja tavu istabu apmaina pret Kleķera dzīvokli, piemaina klāt pagrabu, bet tantes Marijas mitekli un manējo plus antkambari un Dunduriņa veco istabu izmaina pret atsevišķu trīsistabnieku piektajā stāvā, kur pa dienu nav ūdens, tad atliek vienam no mums iestāties kooperatīvā … Ja tas neizdodas, jāatrod kāda veca tante, kur man pierakstīties uz gultas vietu. Kleķera

dzīvoklis jāapmaina pret trim izolētām istabām, bet pret malkas šķūni jādabū garāža. Ja tas arī neiznāk . .. Ko blenz stulbi griestos? Tu varbūt gribi dzīvot kopā ar alkoholiķi un pustrako suni?!

— Negribu!

— Nu tad celies un ej labinies klāt Ādolfam Kleķerim. Izmaksā pusstopu un pierunā viņu mainīties ar mani. Visu tālāko es nokārtošu pats. Rezultātā Dunduriņš paliks mūsu dzīvoklī, bet tev tiks lielāka istaba, skārdnieka darbnīca un divi ērkšķogu krūmi Pabažos! Ādolfu Kleķeri es atradu viegli.

Kūkumu uzmetis, viņš kvernēja pie alus krūzes pašā automātiskās dzirdinātavas, stūrī. Nostājos viņam blakus, mazliet atpogāju mēteli^ un neuzkrītoši parādīju pudeles balto galviņu. Ādolfs paskatījās

un, man par brīnumu, atbildēja: — Tas numurs neiet cauri! Divus!

— Labi, — es pārsteigts nomurmināju.

— Un bez suņa! Citādi nevar drēbes vien piepirkt un laiks jānosit, sēžot rindā pie dakteriem. Ej nu sazini, kādu kuro reizi gadās noķert! Var vēl patrāpīties traks! Ja nu jūs patiešām gribat, lai eju ar suni, tad vismaz iemaksājiet drošības naudu par biksēm.

Cik kaimiņu?

— Astoņi…

— He, hē … Vakar arī man bija klients, kuram astoņi nāburgi. Tepat no pretējās mājas. Tāds mazs vīrelis, kas raksta pantus priekš miroņu apstāvēšanas …

.

LIKTEŅA TAMTAMI

— Pārdevēj, dodiet man divas slēdzenes … Tādas, ko iespējams, slēgt ar vienu un to pašu atslēgu.

— Lūdzu I — Atvainojiet, ka apgrūtinu …

— Sikumsl Ja jūs prasītu divas slēdzenes, kuras nevar slēgt ar vienu un to pašu atslēgu, tad gan būtu ko nomeklētiesl

AUTOGRĀFI eidzot tas ir noticis! Mana korespondence par rūpnīcas virvju vilcēju komandas panākumiem publicēta avīzē.

2ēl, ka nav pieņemts kopā ar autora uzvārdu norādīt arī adresi. Kaimiņi zinātu, ar ko dzīvo zem viena jumta. Nu, nekas!

Tagad galvenais — nedrīkst nosist laiku, jāsāk rakstīt romānu!

Apsēžos pagalmā uz soliņa. Svaigā gaisā domā​šana veicoties labāk.

Iepretī skola, pie tās durvīm makulatūras kaudze, ap svariem rosās briļļains večuks … Nekā liriska.

Ko būtu nepieciešams atspoguļot, lai tiktu kla​siķos?

Urā! Sižets ir rokā! Rakstīšu par

puišeļiem. Stiepj atspērušies, nelaimīgie, vecu avīžu blāķus. Briļļainais svērējs laikam mānās, jo mazajiem lūpa raustās uz raudāšanu.

Galvenais konflikts, protams, jāizdomā pašam. Iri Ģeniāls! Trešā klase uzsāk sacensību makulatūras vākšanā ar ceturto. Pirmie ir čakli, bet otrie, kā jau vairāk skoloti, slīpēti. Nodarbojas ar pierakstīšanu pārskatos. Bez tam viņiem palīdz saimniecības daļas pārzinis — izbijis lielgruntnieks un rūdīts blēdis, kas ieinteresēts …

— Onkulīt, — mani iztraucē smalka balstiņa, — lūdzu, kaut ko uzrakstiet!

Neticu savām acīm. Manā priekšā

stāv puisītis ar baltu papīra lapu.

Cik zemu mēs tomēr vērtējam lasītāju atsaucību! Kas varēja domāt, ka tūlīt pēc pirmās publikācijas sāks vajāt autogrāfu mednieki?

Uzšņāpju parakstu un datumu.

Noglaudu gal​viņu.

Bet tas nav viss. Ierodas vesels bars viņa klases biedru. Esmu apkrauts dažāda lieluma rūtiņu un šķērslīniju burtnīcu lapām. Rakstu. Ar prieku!

Mazie tikai to vien gaida. Paķer manus autogrāfus un jož prom uz skolas pusi.

— Vai nebūs diezgan? — es smaidīdams apvai​cājos.

— Nē, — man ņipri atbild, — tas onkulis jau neaprakstītas lapas pretī neņem.

/

TAUPĪŠANA Lākturis bija taupīgs cilvēks. Kad laulenei ievajadzējās sešcollu naglu, ar ko pamatīgāk piestiprināt veļas striķi, viņš vis neķēra kabatā pēc maka, bet kāpa uz bēniņiem. Diemžēl grabažu kastē atradās tikai liela un smaga piekaramā atslēga.

— Skāde! — Lākturis sūkstījās. — Vajadzēja apskatīties agrāk, tad nebūtu lieki izgrūdis rubli, pirkdams līdzīgu karekli malkas šķūnītim.

Kā par nelaimi, mājās nekas cits pieslēdzams nebija, tāpēc Lākturis aiznesa atradumu uz darbu un iemeta rakstāmgalda atvilktnē. Kas zina, varbūt noderēs.

Pēc mēneša Lāktura galvā dzima ideja.

— Vēl gluži laba manta, — viņš teica, rādīdams atslēgu direktoram. — Atradu lūžņu kaudzē pie sētas. Domāju, nebūtu par ļaunu pieslēgt tukšo cehu . ..

— Kāpēc? — direktors brīnījās.

— Tur taču nav ko zagt.

— Bet tepat aiz stūra atrodas dzērienu veikals, kur aizliegts atkorķēt pudeles. Žūpas tikai meklē jumtu virs galvas un tad, uzkozdami ķilavas, plosto uz nebēdu. Kas var galvot, ka tie jau sen neglūn uz mūsu ceha pusi?

— Jā, — direktors kļuva domīgs.

— Veicināt pilsoņu morālo pagrimšanu mēs nedrīkstam. Lai ar rītdienu durvis būtu ciet! Bez tam atslēga mums nemaksā ne kapeikas!

Lākturis izsauca galdnieku, izrakstīja viņam par pieciem rubļiem norīkojumu, un

nākamajā dienā atslēga karājās pie ceha durvīm.

— Lieliski! — grāmatvedis, to pamanījis, nopriecājās. — Ja neatrastos neviens, ko prēmēt par novecojušās tehnikas mērķtiecīgu izmantošanu, mums apcirptu nākamā gada prēmiju fondus!

Lākturim svinīgi spieda roku un pasniedza ap​loksni ar piecdesmit rubļiem.

Lāktura vietnieks Svečturis ari gribēja prēmiju. Viņam diemžēl grabažu kaste bēniņos neglabājās, tāpēc viņš ieradās racionalizācijas birojā bez atslēgas.

— Vai jūs zināt veco patiesību, ka dubults neplīst?

— Zinām.

— Ierosinu pie ceha durvīm piekārt divas atslēgas. Vienu augšā, otru apakšā.

Vientuļa, pie tam liela un novecojušas konstrukcijas atslēga var tikai pievilināt kramplaužus. Katram, gluži dabiski; radīsies jautājums: kāpēc līdz šim durvis bija vaļā, bet tagad ir ciet? Vai tikai uz turieni nav pārvācies kasieris ar visu naudas lādi?

— Suns ir cilvēka draugs! Suns ir modrības paraugs! Suns teļa lielumā ik dienas aprij buljona kaulus tikai par septiņdesmit piecām kapeikām! Lai pasargātu no ļaundariem rūpnīcas inventāru (atslēgu), vajadzīgs suns! — uzstāja cits racionalizators.

— Dubults, protams, neplīst, — teica grāmatvedis, kad viņu iepazīstināja ar jaunajiem priekšlikumiem, — bet piekaramā atslēga maksā vienu rubli un sešdesmit kapeikas. Mēs neesam tik

bagāti! Par suni vispār nevar būt runas.

Pareiziniet septiņdesmit piecas kapeikas ar trīssimt sešdesmit piecām dienām gadā, un jūs sapratīsiet, ka tādējādi tiktu izšķiests vesels kapitāls. Un vai nav dzirdēts, ka lieli suņi, garlaicības dzīti, klūp stilbos arī godīgiem cilvēkiem?

Nāksies sastādīt aktu par nelaimes gadījumu darba vietā un maksāt cietušajam pilnus simt procentus!

Priekšlikumu autori aizmirst, ka par ceha durvju drošību jācīnās ar vislētākajiem līdzekļiem. Tādiem, kas neuzgultos rūpnīcas ekonomikai kā smaga nasta.

Vārdu sakot, es ierosinu pieņemt sargu.

Vīrieti! Tāds večuks nevienam nekodīs, Sieviešu dienā nebūs jāprēmē … Tātad nolemts. Gan es vēl vienu štata vienību mācēšu pārvaldē izplēst!

PRINCIPI Izlasījis poliklīnikā virs reģistratūras lodziņa uzrakstu «REĢESTRATURA», Viciķis aizmirsa par zobu sāpēm un salēcās, it kā būtu uzsēdies uz karstas plīts.

— Aplam rakstīts! — viņš iekliedzās, piesita kāju un sāka bikstīt ar savu zaraino kūju nepareizo uzrakstu. — Vajag būt «Reģistratūra» nevis «Reģestratūra»! Tā ir nejēdzība! Tā ir vislielākā cūcība!

Parādījās izbiedētais poliklīnikas sieviešu personāls.

Garderobiste saslapināja ar mēli ķīmisko zīmuli un pasniedza Viciķim.

— Pārlabojiet, lūdzu! …

— Nedzirdēta nekaunība! — Viciķis aizsvilās vēl vairāk. Viņš nometa zīmuli zemē un nikni aizspēra to kaktā zem krēsliem. — Es jau nu nelabošu! Lai labo vainīgais! Viņš man šo vārdu pārrakstīs desmit, piecpadsmit, nē, divdesmit reizes!

Visiem kļuva skaidrs, ka drīzāk sabruks poliklīnikas ēka, nekā Viciķis izkustēsies no vietas, ja vainīgais nebūs kļūdaino vārdu izlabojis.

Viciķis nepacietīgi dauzīja ar kūju pa grīdu un auroja tālāk: — Nē, jūs redzēsiet, ka es, pensionētais literāts Viciķis, esmu principiāls cilvēks! Kur viņš ir — tas analfabēts, kas zīmēja uzraksta burtus? Kā viņu sauc? Vārdu, uzvārdu, tēva vārdu!

— Stanga. Krišjānis Stanga, — atbildēja garde​robiste.

— Kāds Stanga? Zobārsts? — Viciķis pārjautāja jau ievērojami mierīgākā tonī un sāka lēnītēm ar kūju ķeksēt ārā no krēslu apakšas garderobistes ķīmisko zīmuli.

Kaligrāfiskā rokrakstā pārlabodams nepareizo uzrakstu, viņš ieblējās sīkā smiekliņā.

— Hi-hi-hi! Nav jau nekāda lielā nelaime! … Galvenais jau neslēpjas rakstītā vārda formā, bet saturā … Ja Stanga virs reģistrācijas lodziņa būtu pakāris uzrakstu «Garderobe», tad gan es ar viņu strīdētos kaut līdz kapa malai!

BLĒDIS Azītim tramvajā uzklupa nelaime un pavisam negaidītā veidā.

— Bi|etes! Pilsoņi, uzrādiet bijetes! — kontrolieris, airēdamies ar elkoņiem pasažieru straumē, sauca tādā balsī, kas izslēdza jebkurus iebildumus.

Azītis iebāza roku vienā kabatā, iebāza otrā, nervozi atrāva vaļā portfeli — nav. Viņš nobāla un sāka meklēšanu no jauna. Nav! Kontrolieris nebija ļauns cilvēks, taču viņam stāstu par biļešu zaudēšanu katru dienu nācās noklausīties vismaz septiņdesmit variantos. Kurš gan teiks, ka viņš biļeti vienkārši nav nopircis?

Azītis saprata, ka attaisnoties

neizdosies. Par paviršību būs jāmaksā. Un viņš padevīgi kāpa kontrolierim līdzi ārā no vagona._ Un tad notika nelaime. Azītis biļeti atrada.

— Redzat, man ir biļete! — viņš naivā priekā iesaucās.

Kontrolieris neticēja, ka tā ir Azīša biļete.

— 2ēl, ka es nepamanīju, kurš pasažieris jums to iegrūda, — viņš rezonēja. — Es tam labdarim gan būtu parādījis! Maksājiet sodu!

Azītis nemaksāja.

Lai izskaidrotu, ka biļete jāuzrāda vagonā, nevis ārpus tā, Azīti aizveda uz miliciju, bet, lai viņš to neaizmirstu, sastādīja protokolu. Protokolu aizsūtīja uz darba vietu.

Vietējās komitejas sēdē Azītim teica: — Pastāsti, kā tas tev gadījās …

Viņš izstāstīja. Viņam ticēja. Taču pēkšņi kāds brīdinoši iesaucās: — Sēdes protokolā tā gan nerakstiet! Visi materiāli par kārtības neievērotājiem nonāk uz Kodēja rakstāmgalda. Viņš ir principiāls cilvēks.

Viņš ir pret bezbiļetniekiem. Ja nu viņam ienāk prātā, ka mēs Azīti glābjam? Ja nu viņam kāds tā pačukst? Sods taču ir samaksāts! Labāk rakstīsim, ka Azītim negribējās mainīt rubli, ka tagad viņš to nožēlo un tā tālāk. Izteiksim mutisku brīdinājumu, un viss kārtībā!

Ceha komitejas sēdē izdomāja vēl asprātīgāku iemeslu. Ieraksts protokolā skanēja šādi: «Mūsu darbinieks Azītis aizmirsis

nopirkt biļeti tādēļ, ka domājis par vērtīgu racionalizācijas priekšlikumu. Apsolījās laboties un par racionalizācijas priekšlikumiem tramvajā turpmāk ne​domāt.»

Rūpnīcas bļitkotāju komanda bija sestā sabiedriskā organizācija, kas izskatīja Azīša pārkāpumu.

Bļitkotāji ierakstīja: «Azītis par bezbiļetnieku kļuva apstākļu sagadīšanās dēļ: nezināms suns netālu no pieturas aprijis viņa cūkādas maku ar visām kapeikām. Brīdināts. Turpmāk pirks tikai dermatīna makus.»

Kad visi sēžu protokoli nonāca pie Kodēja, lieta bija pilnīgi skaidra.

— U, cik slīpēts blēdis! — viņš grozīja galvu. — Kādus iemeslus tikai nav izdomājis, lai izkultos ar veselu ādu! Skat,

kāds draņķis strādā mūsu rūpnīcā! Bet mani ap stūri neapvedīsi! Tagad es saprotu, kurš pagājušajā vasarā aizstiepa tos divus jumta papes ruļļus …

BIKSES Kad Lieljūlis ieradās Cimbeja mālderu brigādē, to sagaidīja neuzticības pilni skatieni. Viņa priekšgājējs, projām ejot, bija pakampis līdzi Marcinkeviča darba bikses.

Cietušais izmisis pliķēja sev pa ceļiem un septīto reizi stāstīja brigadierim un kolēģim Cuckim: — Es pie Smuškina Marijas ielā par tām samaksāju divi lati! Tagad tik labas bikses nemaz nevar dabūt!

Iespējams, ka Lieljūlis jaunajā kolektīvā būtu iedzīvojies labi, bet, kā par spīti, nākamajā dienā viņu izsauca uz milicijas pasu galdu. Lai netiktu pelts par darba kavēšanu bez attaisnojoša iemesla,

viņš, atgriezies no milicijas, parādīja brigadierim pavēsti. Un sāka krāsot grīdu.

Pēc pusstundas Lieljūlis dzirdēja aiz sienas ko​lēģu satrauktās balsis.

— Pase? Vai man nav pases? Bet uz miliciju mani tāpēc vis nesauc!

— Tagad tik uzmani pindzeles!

Nospers, ka ne gailis pakaļ nedziedās!

— Kadru daļas priekšnieku nevar vainot. Kā viņš, pieņemot darbā, lai zina, kas kuram aiz ādas? ; Parāda papīrus, ģīmis godīgs — jāpieņem!

— Karātavu putniem jau allažiņ tie smalkākie papīri. . .

— Nozags manas pindzelītes, nozags! Kur es tā​das pēc tam dabūšu?

Pusdienas laikā Cuckis pārskaitīja desu ripuļus uz līdzpaņemtajām sviestmaizēm un bija pārsteigts, ka

neviena netrūka. Marcinkevičs karināja pie sava drēbju skapīša durvīm vēl vienu atslēgu un skaļi lielīja tās patentēto pirmskara mehānismu.

— Tagad tādas atslēgas vairs nevar dabūt!

Neatmūķējama!

Neatlaužama! Bet, ja es redzēšu te kādu ap manu skapīti riņķī slaistāmies, tad gara runāšana nebūs: — zliukt, zlaukt — un uz morgu projām!

Vienīgais, kas ar Lieljūli aprunājās, bija briga​dieris Cimbelis.

— Tagad es, — viņš nezin kāpēc teica, — pats algu vairs nesaņemu, un man nekad kabatā nav vairāk par desmit kapeikām. Man, protams, vārtrūmē var uzglūnēt un nosist, bet pie naudiņas ļaundaris netiks. Tā guļ krājkasē uz sievasmātes vārda. Vai jūs, būdams

ļaundaris, sistu mani nost par desmit kapeikām?

Lieljūlis klusēdams izdzēra pudeli kefīra, piecēlās un aizgāja maisīt krāsu.

Pat nepiedzīvojis psihologs viņa acīs būtu saskatījis pašnāvības alkas.

Istabā aiz sienas vīri joprojām sačukstējās. Šādus tādus fragmentus Lieljūlis varēja dzirdēt.

— Tādas pindzelītes tagad vairs . …

— Bet ja nu tiešām pase?

— Zliukt, zlaukt — un uz morgu projām!

— Jāprovē no viņa aizņemties naudu. Savus parādniekus jau neviens nost negalēs.

Tad sačukstēšanās apklusa, atvērās durvis un Lieljūli aplenca amatbrāļi.

— Mums, — stostīdamies iesāka brigadieris, — kā darba biedriem jūs gan varētu pastāstīt, par ko īsti tikāt saukti uz to miliciju …

— Nozagu! — Lieljūlis eksplodēja.

Viņam pēkšņi sagribējās šiem tipiem piebaidīt sirdstrieku. — Nozagu! — viņš rēca. — Iepriekšējā darba vietā es nozagu tvaika lokomobili ar visu spara ratu un divus vagonus jumta skārda. Tagad milicija man grib piešūt lietu, ha-ha-ha!

Ne velna neizdosies! Es esmu slīpēts!

Uz mirkli telpā iestājās klusums, un tad reizē atskanēja trīs atvieglojuma nopūtas: «Tāds pie pindzelītēm neķersies!»

KARIKATŪRA Kad mūsu cehā par krāvēju sāka strādāt ļoti talantīgs karikatūrists, sienas avīzes redaktors izziņoja redkolēģijas sēdi.

— Tagad, — teica redaktors, — mums būs iespējams kritizēt uz velna paraušanu. Spilgta, izteiksmīga karikatūra pievilinās lasītājus bariem. Ja agrāk bija jākonstatē bēdīgs fakts, ka rakstus sienas avīzē lasa tikai paši rakstītāji, tad tuvākajā laikā ar prieku varēsim secināt…

Bez tam ir saņemti norādījumi, ka kritikai jābūt tiešai un asai. Pirmkārt, būtu jāvēršas pret žūpām. Kas ir mūsu ceha lielākais pļēgurs?

— Pats priekšnieks, — kāds klusi

teica, — pats ceha priekšnieks Grumbainis.

— Māksliniek, lūdzu uzzīmēt Grumbaini! — pa​vēlēja redaktors.

Karikatūrists palūdza zīmuli, un pēc minūtes jau mūsu priekšā gulēja Grumbaiņa portrets.

— Hm, — teica redaktors, — ļoti līdzīgs. Es pat teiktu — absolūti līdzīgs.

Diezin vai būs labi, ja šāds portrets veselu mēnesi karāsies pie sienas.

Atbrauks, piemēram, uz mūsu cehu ārzemnieku delegācija un pie pašām ieejas durvīm pamana uzzīmētu priekšnieku ar lētā degvīna pudeli rokā. Uzzīmējiet Grumbaini, bet mazāk līdzīgu!

Uzzīmēja.

— Un tomēr līdzība ir vēl pārāk uzkrītoša, — nopūtās redaktors. —

Svarīgākais taču ir, lai pats vainīgais saskata karikatūrā līdzību ar sevi. Un to viņš saskatīs pat tad, ja viņu uzzīmēs bez kuplās bārdas.

Uzzīmēja Grumbaini bez bārdas. Pēc tam arī bez matiem. Pēdējais zīmējuma variants tika darināts pēc vecu vecā skolas dienu parauga: punktiņš, punktiņš, komatiņš, domu zīme, ritentiņš …

— Nebūtu jau slikti, — redaktors skumji teica. — Taču šajā karikatūrā līdzību ar sevi saskatīt var jebkurš rūpnīcas strādnieks.

Pārāk liels vispārinājums. Kolektīvu apvainot mums nav tiesības! Bez tam ir saņemti norādījumi, ka kritikai jābūt tiešai un asai.

Es sāku nojaust, kāpēc karikatūrists atnācis strā​dāt uz cehu par krāvēju …

NAGLA Padzirdējuši par darba zinātniskās organizēšanas' labumiem, ari mēs sākām domāt par to, kā vairot mūsu biroja godu un taupīt rūpnīcas naudiņu.

— Ir! — jau nākamajā dienā iesaucās Bīģis. — Ir rokā! Ideja grandiozo vai kā tur latīniski to sauc.

Mēs nolikām zīmu|us uz rasējamiem dēļiem un sanācām bariņā.

— Vai jūs zināt, kas ir dzēšamā gumija? — Bīģis jautāja.

— Zinām.

— Vai jūs zināt, ka ikviens konstruktors to dienā meklē pa savām kabatām vismaz trīs mi​nūtes?

— Paši meklējam!

— Vai jūs zināt, kāda ir konstruktoru vidējā alga?

— Tāda pati kā bundziniekam restorāna or​ķestrī.

— Un cik konstruktoru ir mūsu rūpnīcā?

— Simts būs.

— Un republikā?

— Protams, vairāk.

— Un visās brālīgajās republikās kopā?

— Vēl vairāk.

— Lai runā skaitļi, — Bīģis iesaucās. — Ja tikai mūsu konstruktoriem vien turpmāk dzēšamgumijas vairs nevajadzētu meklēt, rūpnīca mēnesī ietaupītu septiņtūkstoš darba minūšu jeb trīsceturtdaļkonstruktora. Divos mēnešos

— pusotra konstruktora. Četros mēnešos …

— Republikas mērogā …

— Vissavienības mērogā …

— Rubļos pārrēķinot…

— Lai to panāktu, kapitāli ieguldījumi nav vajadzīgi. Mēs ņemam dzēšamgumijas, paprasām no večuka, kas sēž noliktavā, vienu naglu un ar to izurbjam gumijas vidū caurumu. Pēc tam ar visvienkāršāko diegu piesienam pie viena no rasējamā dēļa kronšteiniem. Un beigta balle.

Par ģeniāiu nosaukt Bīģa izgudrojumu, protams, nevarēja, tomēr zemē metams tas arī nebija. Jau tāpēc vien, ka ikviens konstruktors patiesībā gumiju meklē nevis trīs, bet veselas trīsdesmit minūtes un pirmdienās vēl

ilgāk.

Paņēmām gumijas un gājām uz noliktavu. Vecītis sēdēja savā vietā.

— Pigu jūs no manis dabūsiet, ne naglu! — viņš teica. — Jūs, caurumus bikstīdami, varat sabojāt valsts naglu. Ja katrs mūsu rūpnīcas strādnieks sabojā vienu naglu, tad . . . republikas mērogā …

Un Savienībās mērogā … Trakie! Gribat izputināt ne tikai rūpnīcu, bet … bet… — Vecītim no bailēm sāka raustīties valoda.

KALKULĀCIJA Kad tas notika, precīzi nav zināms.

Iespējams, ka tajos laikos, kad Robinsons Krūzo mācīja Piektdienim, kā jāizturas smalkā sabiedrībā, bet apkārtējo salu mežoņi savus ienaidniekus labprāt cepināja uz iesmiem. Iespējams, ka vēl agrāk. Bet nav arī izslēgts, ka daudz, daudz vēlāk …

Reiz, atgriežoties no medībām, krietnais virsaitis Utituti pamanīja dzimtajā Kuluhulu liedagā resnu vīru ar portfeli.

— Urā! Lai slavēts lielais dievs Kuluhulučeks! Draugi, gādājiet ātrāk katlu! — Utituti sajūsmā iesaucās.

— Tas vīrs nebūs sliktāks par

cūku: viņam ir maiga āda. Ja pavārs svešinieku izšmorēs pikantā mērcē, mēli varēs norīt, — salas galvenais gardēdis piemetināja.

Resnais vīrs pašķielēja uz katlu, ko mežoņi jau kāra virs uguns, un attaisīja portfeli.

— Cienījamais virsaiti, — svešinieks iesāka, — es dzirdēju, ka te runā par vārīšanu …

— Mēs vārīsim tevi, — Utituti pieklājīgi atbildēja, — un ceram, ka tava gaļa nebūs pārāk cieta. Gulašam cieta gaļa neder.

— Gulašs? O, tas ir lieliski! Mazi, mīksti, apcepti gabaliņi… Bet vai kalkulācija jums ir?

— Sasper jods visas kalkulācijas, kaut tikai gu​lašs būtu kā nākas …

— Nu, nē! Tāda kārtība neder! Jūs taču nezināt, cik katram pienākas. Kāds vēl pakamps lielāku kumosu un izcelsies asinsizliešana! Tad jums te vairs kokosrieksts uz kokosrieksta nepaliks!

Redzat nu — gulašs bez kalkulācijas ir bīstama lieta!

— Hm …

— Nenokariet degunus! Es ar prieku jums palīdzēšu. Zīmulis un papīrs man ir. Tātad pieņemsim, ka mans dzīvsvars ir simts kilogramu. Puse novārās — paliek piecdesmit. Vai pavāram ir liela ģimene? Liela. Vēl desmit nost. Uguns kūrējs ēdīs? Edīs.

Rakstu mīnus trīs. Pavāra māceklis, ogļu bikstītājs, katla berzējs .. . Tiem daudz rīklē negrūdīs! Paliek trīsdesmit.

Revidentiem jādod? Jādod. Izcirtējam?

Sagādniekam? Viss. Paliek divdesmit kilo​gramu.

— Jūs dzirdējāt? Mums paliek divdesmit kilogramu laba, kalkulēta gulaša! — Utituti pacilāti uzrunāja pārējos saliniekus.

— Paliek? Jums tik daudz trūkst, nevis paliek. Normālam cilvēkam taču ir četrdesmit kilogramu kaulu, bet tie gulašam neder! Lūdzu, pārbaudiet manu rēķinu un atdodiet iztrūkumu!

Kopš tā laika Kuluhulu salā dzīvo tikai veģetārieši un katru, kas iedrošinās pieminēt gaļas ēdienus, sauc tiesas priekšā. Par nacionālās ekonomikas graušanu.

CIŅA PAR TEMPU Kad mūsu dzīvoklī sākās remonts, sieva sevišķi sāpīgi pārdzīvoja, ka nav apprecējusi izdarīgāku vīrieti.

— Tevis dēļ mūsu istabai sienas krāsos visu vasaru! — viņa rūgti teica. — Bet to darbu varētu veikt pāris dienās!

— Atprasīšos no kantora un palīdzēšu meista​ram nomazgāt veco krāsu!

— Dullais! Ja tu ķersies klāt, tad beigts būs arī apmetums un labākais amatnieks neko vairs neva​rēs līdzēt!

— Nu labi. Neatprasīšos.

— Un istabai sienas krāsos visu vasaru! Es jau to zināju, es jau to paredzēju! Bet citam, gudrākam, būtu

gatavs pāris dienās! Un uz to labāko!

Tāpēc ka cits ar meistariem mācētu aprunāties, bet tu esi lempis!

— Es varu uzrakstīt celtniecības pārvaldei pateicības vēstuli…

— Traks! Bērna prātā!

— Labi. Es varu uzrakstīt celtniecības pārvaldei sūdzību …

— Skrieni pēc pusstopa, muļķi!

Tūlīt meistars būs klāt!

Veikalā mīņājās prāva rinda, un, kad atgriezos, meistars jau bija pieslējis trepes un maisīja spainī krāsu. Izlikās par varen čaklu strādātāju. Zinām tādus strādātājus! Pazīstam.

— Neturēs gruntē, — es piemiedzu kreiso aci.

— Kāpēc neturēs? —

amatnieks brīnījās. — R-r-ras, un būs gatavs!

— Tāpēc, ka nav aplaistīts, — es paplakšķināju sev pa vēderu.

Meistars kļuva nervozs, bet turējās varonīgi — ja par tādām lietām uzzinot priekšniecība, draudot lielas ziepes.

— Bet es tev neliešu kā amatniekam, es tev liešu kā ciemiņam. — Sadabūju glāzes. — Vai es vainīgs, ka agrāk tevi, labu cilvēku, nepazinu un nevarēju uzaicināt uz savu vārda dienu pirms trim nedēļām? Pilnu vai pusīti?

— Darba laikā nedrīkst, būs ziepes… Varbūt vēlāk…

Skaidrs! Ja vēlāk, tad ar pusstopu nepietiks — vajadzēs divus. Nē, tik bagāti mēs neesam! Un mājā gribēs braukt ar taksi, bet varbūt pašam pie dvēseles nav

ne plikas desmit kapeikas! Un būs jādod taksim! Ir gan slīpēts! Vienīgā laime, ka tie lielākie dzērāji esot arī tie labākie amatnieki.

— Dzer, nu dzer! Nav jau inde.

Tīra manta!

— Nu ielej ar … Bišķiņ … — Meistars nopūtās un beidza maisīt krāsu, Viņš aizgāja vēlu vakarā, bet taksim, paldies dievam, naudu neprasīja.

— Āre, — sieva priecājās. — Viss būs kārtībā! Tikai neaizmirsti no rīta sadabūt viņam kādu aliņu uz paģirām. Es jau skābos gurķus nopirku.

— Ko tu tādai rīklei ar aliņu padarīsi, — iestenējos. — Jāpērk pusstops!

Meistars ieradās svaigs un sārts kā aprīļa pūpoliņš. Un tūlīt pindzeli rokā un

pa trepēm augšā.

— Kāp zemē, — es teicu. — Jāsalāpās!

— Nevar! — šis atbild. — Plāns!

Līdz rītvakaram šitai istabai jābūt kārtībā!

— Darbs nav zaķis, neaizbēgs! — Es piemiedzu labo aci. — Galvenais, lai viss būtu nostrādāts akurāti!

Pēc otrā pusstopa meistars teica, ka visā celtniecības pārvaldē neviens ātrāk un akurātāk par viņu nestrādājot. Viņš to arī būtu pierādījis, bet trepes nemācēja zem viņa nostāvēt.

Sestajā dienā viņš atkrita augšpēdus, apgāza samaisītās krāsas spaini un murmulēja, ka uzdāvinās man ēvelbeņķi.

Astotajā dienā sieva pārskaitīja ietaupījumus, atlika sāņus desmitnieku un teica:

— To vēl mēs varam atļauties!

Galvenais, ka draņķīgā remonta dēļ nebūs jānīkst Rīgā visu vasaru.

Desmitajā dienā meistars atnāca ar pusstopu pats. Patīkot sadzert ar labiem cilvēkiem.

Pēc divpadsmitās dienas viņš vairs nerādījās. Nogaidījis mēnesi, aizgāju uz celtniecības pārvaldi.

— Pareizi, — pārvaldes priekšnieks noplātīja rokas, — nav jums pabeigts remonts, nav! Trūkst darbaspēka.

Vai es varēju paredzēt, ka jūsu meistars sāks plītēt tā, ka būs jāsūta ārstēties?

Septembra beigās brauks atpakaļ, tad noteikti pabeigs. Viņš strādā ātri — istabu izkrāso divās dienās.

— Un tu domā, ka bez dzeršanas viņš remontu )ūtu pabeidzis ātrāk par

septembri? — sieva man pārmeta. — Tad nu gan tu amatniekus nepazīsti! Kalniņiem pindzelēja līdz ziemsvētkiem … Labāk padomā, kur septembrī aizņemties naudu!

KURBULIS Reiz pievakarē, atgriežoties mājās no darba, nama garajā, tumšajā vārtrūmē pamanīju divas zvērojošas acis un izpūrušu vaigu bārdu.

— Khm, — es nokāsējos un domāju: «Ja viņš turpinās tikpat nikni blenzt un nekustēties, es aiziešu pie radiem apjautāties, kā viņiem ar veselību.

Ilgi jau tam tēvainim te kvernēt nebūs laika, jo pasaulē, paldies dievam, ir vēl milicija.»

— Nešķaudi! Nāc iekšā un spiedies pie sienas, citādi nevaru novērot automašīnu! — mani pēkšņi čukstus uzrunāja mana kaimiņa Trompetnieka balss.

— Tu te nespīdini acis kā runcis marta mēnesī! — es nikni atbrēcu un gāju iekšā. — Stāv un glūn, bet…

— Csst! Izbiedēsi!

Paskatījos tajā pašā virzienā, kurā skatījās Trompetnieks. Otrpus ielas, tieši pretī vārtrūmei, stāvēja pikaps, ar kuru Trompetnieks izvadāja pa veikaliem preces. Ap pikapu ložņāja vīrs zaļā platmalē un spožām galošām kājās. Te viņš pieplaka pie automašīnas loga, te pārbaudīja, vai durvis noslēgtas, bet, tiklīdz parādījās kāds garāmgājējs, ar visu savu rīcību pauda, ka viņam par šo braucamrīku nav absolūti nekādas intereses.

— Tūlīt zags! — klusi teica Trompetnieks, un viņa vaigu bārdas sari saslējās stāvus.

Es neatbildēju un gaidīju, kas notiks.

Blēdīgais subjekts nospieda nākamo durtiņu rok​turi, bet arī tās nepadevās.

— Nezags, — es teicu. — Viņam nav ar ko at​lauzt durvis.

— Zags gani —; Trompetnieks sīki un Jauni iesmējās. — Es vienas durvis tīšām atstāju vaļā. Bet uz priekšējā sēdekļa guļ vesels kamols auklas. Laba kaprona aukla. Oficiāli tāds kamols maksā pieci rubļi četrdesmit, bet dabūt to nevar pat par desmitnieku. Uz letes tādas auklas jau gadiem nav redzētas. Laba, smalka, stipra. Kā nu nezags!

Spožās galošas brīdi pamīcījās uz vietas, tad devās projām. Trompetnieks saduga.

— Slēdz tās durtiņas ciet un ejam augšā! — es teicu.

— Pagaidīsim, varbūt viņš vēl pārdomā. Aukla ir laba, veikalos tādu nevar dabūt. . .

— Tu esi dulls! Izskatās, ka tu tiešām gribi, lai tev auklu nozog!

— Nemāci mācītu! Tu pa veikaliem preces neesi vadājis, tāpēc neko nesaproti. Ja kāds man nospers to kamolu, kas uz sēdekļa, tad es pie viena varēšu norakstīt arī tos, kas ir zem sēdekļa un . .. Klusu! Dieva dēļ — neizbiedē!

Blēdīgais subjekts lieliem soļiem nāca atpakaļ, atrāva durtiņas, ātri pašāva kaut ko zem mēteļa un aizlēkšoja parka virzienā.

— Kārtībā! — Trompetnieks saberzēja rokas.

— Tu būsi liecinieks.

Pārgājām pāri ielai. Trompetnieks

ieskatījās savā pikapā un pēkšņi kļuva zaļš aiz dusmām.

— Cu-cu-cūcība! — viņš ieaurojās kā aizkauts.

— Miliciju! Kur ir milicija? Man nosperts kurbulis! Kurbuli viņš man nocēlis!

LIKTEŅA TAMTAMI Kad bija publicēts mans kārtējais feļetons par galošu ražotāju slikto darbu, redakcijā iebruka divi ārkārtīgi nikni vīri un pasludināja mani par visneapzinīgāko no visneapzinīgākajiem.

— Vadītāju autoritātes grāvējs!

Elements!

Apsēdos. Padomāju. Sasper jods feļetonus, rakstīšu aprakstus! Ap pozitīvajiem grozoties, varbūt arī pats kļūšu pozitīvs. …

Rūpnīcas «Mutriķis» pirmrindnieku portreti bija sakārti gar visu pārvaldes ēkas sienu. Pašā centrā smaidīja meiča ar kinozvaigznes skropstām— «Ruta Kadiķe, krāsošanas

ceha brigadiere». Kā radīta aprakstam.

Krāsošanas ceha priekšnieks manu nodomu at​balstīja.

— Ruta strādā, ka prieks skatīties!

Uzņēmās saistības par simt divdesmit procentiem, bet izpildīja par simt divdesmit vienu! Mācās institūta neklātienes nodaļā. Vidējais sekmju rādītājs — četri veseli un sešas desmitdaļas. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, par divdesmit diviem procentiem paaugstinājusi sabiedrisko aktivitāti, ceha komitejas sēdēs piedalījusies astoņdesmit deviņas reizes… Lieliska biogrāfija!

Kad pa gaileni devos uz Rutas darba vietu, mani panāca ceha priekšnieka vietnieks. Atvainojās. Aizmirsuši man pateikt, ka iecerētā apraksta varone esot arī Sarkanā krusta un brīvprātīgās

ugunsdzēsēju komandas locekle.

Uzzinājusi, ka vēlos rakstīt tieši par viņu, Ruta piesarka un nodūra acis.

— Mēs jau visas strādājam . ..

«Spilgti izteikta kautrība,» es atzīmēju bloknotā.

Drīz vien jau zināju, kur un kad viņa dzimusi, kā sauc vecākus, ko ģimene lasa svētdienas vakaros. Tiesa, ne viss, ko dzirdēju, man kā cilvēkam precību gados bija patīkams. Rutai, izrādās, bija līgavainis — elektriķis Vavulinskis.

Kāzām vajadzēja notikt pēc nedēļas, un es nolēmu dāvanas vietā pasniegt līgavai avīzi ar tikko nopublicētu aprakstu. Lai kāzu viesi zina, kāds dārgums šim Vavulinskim ticis!

Ejot ārā no ceha, nejauši uzdūros vīram, par kura kaimiņiem biju kādreiz

rakstījis feļetonu. Apjautājos, vai kaimiņi beiguši turēt guļamistabā liellopus, un gāju tālāk, bet mans sarunu biedrs teciņus vien aizlaida uz priekšnieka kabineta pusi.

Kad biju pēdējo reizi pārlasījis savu gara darbu par jauno strādnieci, pēkšņi atvērās durvis.

— Atri pie redaktora! — sekretāre paziņoja.

Redaktora kabinetā sēdēja Rutas ceha priekšnieks ar savu vietnieku un naidīgi blenza uz mani.

— Sūdzas par tevi, — redaktors ar īkšķi draudīgi bungoja pa rakstāmgalda virsu. — Tu lietojot kapitālistiskās pasaules revolveržurnālista darba metodes!

— Jā, — abi ciemiņi māja ar galvām, — ne ar pušplēstu vārdu viņš

nepieminēja, ka ir feļetonists. Par laimi, viens no mūsu ļaudīm viņu pazina! Un tagad mēs varam jūs oficiāli informēt, ka trūkumi mūsu darbā ir novērsti. Tāpēc ievietot feļetonu nebūtu lietderīgi. Tas tikai lietu ūdeni uz imperiālistu dzirnavām. Protams, jūsu atklātie fakti daļēji atbilst patiesībai, bet…

— Kādi fakti? — es iebrēcos.

— Par Rutu Kadiķi. Speciāli nozīmēta komisija visu ātri noskaidroja.

Rutas morālā grimšana sākusies jau trešajā klasē, kad viņa aizbēgusi no kora mēģinājuma uz kinoteātri. Piektajā viņa pazaudējusi bibliotēkas grāmatu. Bet tie ir sīkumi! Vienpadsmito klasi beidzot, viņa reiz manīta kāpņu telpā skūpstāmies ar astotā dzīvok]a īrnieces dēlu Vavulinski!

Tai pašā laikā kaimiņiene, kas nejauši bija

pielikusi savu ausi pie Kadiķu istabas atslēgcauruma, dzirdēja aizdomīgus čukstus, bet skūpstīšanās ar Vavulinski turpinājusies līdz pat aizvakar​dienai.

— Vai tad viņi jau apprecējās?

— Apprecējās? Nu, nē! Aizvakar mēs viņiem sarīkojām biedru tiesu.

Vavulinskis, kā jau tas bija paredzams, izrādījās godīgs puisis un savas kļūdas atzina, bet pilsone Kadiķe … Varam jūs iepriecināt. Kadiķes ģīmetnes rūpnīcas goda plāksnē vairs nav! Kāzas starp apzinīgo elektriķi, kas dienas normu izpilda par simt vienpadsmit procentiem, un morāli apšaubāmo Rutu Kadiķi nenotiks!

Lai vismaz daļēji izpirktu savu vainu, man vajadzēja aiziet pie cietušās un izlūgties piedošanu. Viena apciemojuma

laikā tas tomēr nebija izdarāms. Rezultātā es tagad skraidu pa veikaliem, meklēdams laulības gredzenus, bet Vavulinskis sūta redaktoram par mani sūdzības un pieprasa at​pakaļ savu bijušo līgavu.

Ko lai dara, tāds nu reiz ir feļetonista liktenis! Vienmēr par tevi kāds sūdzas …

SEKO BULTĀM Ar Cucki bijām norunājuši satikties pie Mūrmuižas autobusa pieturas un tālāk ceļot kopā. Sēdējām ar Ilzlti uz soliņa, kāri skatījāmies uz savām piebāztajām mugursomām, kur glabājās minerālūdens pudeles, un pa laikam arī viens uz otru.

Kad Cuckis no Rīgas līdz šejienei atkulsies, nebija ne jausmas. Zinājām tikai, ka šodien būs.

Mīļā saulīte cepināja uz nebēdu.

Tāpat kā Mūrmuižas baznīcas gaili, nedaudzās mājeles un slēgtā veikala skārda durvis.

Garām brauca debeszili pašizkrāvēji un meta gaisā putekļus, lai kājāmgājējiem būtu ko šķau​dīties.

Kaut kur pavisam netālu sprauslāja Gaujas krāces un šalca krastmalas ievas, bet mums bija jāsēž šeit un jāgaida.

Sētmales mauriņā pūtās stiegraini onkuļi ar pīpēm un sieviņas ar piena kanniņām. Gaidīja auto​busu, kas kā parasti bija velns zina kur aizķēries. Sieviņas skatījās uz mūsu pusi un cita citai zīmīgi bikstīja ar elkoņiem. Visumā viņām bija taisnība — mums ļoti gribējās skūpstīties.

Pēkšņi Ilzītei iešāvās prātā ģeniāla doma.

— Atstāsim zīmīti, — viņa teica.

— Kam? — Cuckim. Uzrakstīsim zīmīti, piespraudīsim pie staba virs autobusa saraksta, bet paši iesim uz Gaujmalu. Nav cilvēka, kas, iebraucis svešā miestiņā, smalki neizpētītu autobusu sarakstu. Un

Cuckis savukārt nav tas cilvēks, kas, ieraudzījis kaut kur piespraustu papīra strēmeli, aizies,. to neizlasījis.

— Viņš mūs var neatrast, — es iebildu.

— Atstāsim zīmes!

Es sameklēju bloknotu un uzrakstīju: «Aizejam uz Gaujmalu. Nāc gar krastu! Nekaitētu, ja tu nāktu, skaļi dziedādams. Seko bultām!

Andris un Ilzīte.»

Nebijām vēl atgājusi ne simts metru, kad pieturas stabu aplenca autobusa gaidītāji un, galvas atgāzuši, sāka lasīt mūsu paziņojumu. Laikam domāja, ka lēti pārdodama slaucama govs vai tīrasiņu Leghornas gailis.

Lai Cuckim nebūtu ne mazākās iespējas nomaldīties, ik pēc divsimt

soļiem zīmējām ar spieķi ceļa smiltīs bultas.

Gauja bija jauka, jauka. Pļava bija zaļa, zaļa. Ilzīte bija skaista, skaista.

Apmetāmies ieplakā starp ievu krūmiem, skatījāmies, kā krāces kuļ putās viļņus, un skūpstī​jāmies.

Pēc tam es paskatījos uz Ilzīti, Ilzīte paskatījās uz mani, un es pavisam nevilšus paskatījos arī uz krūmiem. Aiz viena no tiem vizēja balts katūna lakatiņš.

Kad piecēlos, no krūma izlēca branga sieva un, piena kanniņu žvendzelēdama, aizcilpoja pāri pļavai.

— Ūja, ūja! — bēgdama viņa kliedza. — Cilvēks vairs nedrīkstēs sēnes lasīt!

Sēdējām, skatījāmies viens otram acīs, bet vairs neskūpstījāmies. Gaidījām,

kamēr sieva aiziet.

Tad pazibēja divas ēnas, atskanēja divi plunkšķi, un pēc brītiņa no upes otras malas puikas mūs kaunināja: — Brūte, brūtgāns! Brūte, brūtgāns!

— Iesim gar krastu vēl uz priekšu, — Ilzīte teica.

Uzvilkām kārtējo bultu un gājām. No meža, kas melnoja pamalē, šurp plūda braša dziesma. Dziedātājam attālinoties, tā kļuva aizvien klusāka un drīz izgaisa pavisam.

Gājām ilgi. Izlauzāmies cauri lazdu biezoknim, uzrāpāmies kraujā un beidzot tomēr sameklējām klusu un mīlīgu vietiņu.

Piekusuši atkritām zālītē.

Es paskatījos uz Ilzīti, Ilzīte paskatījās uz mani…

— Ekur viņi, rakari, sēž! — aiz

muguras noskanēja priecīgs sauciens. Divi labsirdīgi tēvoči pagriezās un, omulīgi pīpes kūpinādami, soļoja projām.

Par skūpstīšanos mēs vairs nedomājām. Skaitījām lakatiņus un platmales, kas ar neregulāriem intervāliem parādījās starp krūmiem gan tālāk, gan tuvāk. Bet tad atnāca vietējās skolas tūristu pulciņa pionieri un skaits sajuka.

Vēlāk Ilzīte gan apgalvoja, ka mūs skatīties nākuši četrdesmit septiņi cilvēki, bet es varu zvērēt, ka tikai četrdesmit divi.

Pionieri nostājās ierindā un skaļi mums noziņoja, ka uzdevums veikts, jo meklēto objektu varot uzskatīt par atrastu.

Viņi esot gribējuši pārliecināties, vai pēc atstātajām zīmēm tūristi var cits citu uz​meklēt.

Turpinājām gaidīt Cucki, bet viņš

nenāca. Noskatījāmies, kā riet saule, un gājām atpakaļ uz Mūrmuižu.

Cuckis sēdēja uz soliņa pie autobusa pieturas un slaucīja sviedrus.

— Kur jūs bijāt iekrituši? — viņš nikni jautāja. — Es izvandīju visu mežu, bet neatradu!

— Mēs taču atstājām zīmes! Ik pēc divsimt so​ļiem pa bultai!

— Zīmes, zīmes! — Cuckis mēdījās. — It kā man varētu ienākt prātā, ka jūs ejat skūpstīties tur, kur plūst veselas ļaužu straumes!

SKATUVES MĀKSLINIEKS Atmiņa man ir nevainojama. To apgalvo visi, kas kaut reizi aizņēmušies no manis naudu. Kā par nelaimi, to uzzināja ari priekšniecība un nolēma šo slavējamo īpašību izmantot sabiedrības labā.

— Biedri Pierīte, — teica direktors Tumbainis un draudzīgi uzsita man uz pleca. — Vai jūs kādreiz esat redzējis, kā rīko karnevālu?

— Esmu, — neko ļaunu nenojauzdams, atbildēju. — Tas nemaz nav tik grūti. Atceros, kā rūpnīcā «Paraugskrūvspīle» organizēja . . .

— Lieliski! Tieši tāds cilvēks

mums vajadzīgs! Es jums kopā ar rēķinvedi Tiepiķi uzlieku par pienākumu vadīt gatavošanos Jaungada karnevālam.

Uzaicināsim sabiedrībā plaši pazīstamas personas, lai kuplina un slavē kultūras pasākumus.

Nākamajā rītā ar varu un draudiem mēģināju iespraukties pašā pirmajā tramvajā, kas brauca uz Biķernieku meža pusi. Tiepiķis tur krūmos jau gaidīja ar tukšiem maisiem. Par spīti konkurentu skaudīgajiem skatieniem, mēs pāris stundās saplūcām veselus ķērpju, viršu un brūklenāju kalnus. Diemžēl Tiepiķis atteicās dekorācijai domāto materiālu stiept un rādīja man ārsta zīmi — šim esot plakanā pēda.

Vakaros pēc strādāšanas klubā rokas līdz pat elkoņiem bija nozieķētas ar līmi,

un kaimiņi sāka izplatīt baumas, ka es pagrabā no zagtiem bambuka makšķerkātiem taisot alpīnistu spieķus.

Pārējie rūpnīcas darbinieki gatavojās individuāli. Katrs par svētāko pienākumu uzskatīja gādāt sev masku. Tie, kuriem no dzimšanas bija laba redze, izdila, stāvot rindās pie optikas veikala durvīm, bet, kam brilles jau sen bija uz deguna un futrālis kabatā, ņēma tās nost un prasīja katram pretimnācējam: — Vai tu mani pazīsti?

Karnevāls sākās vareni. Zāles vidū griezās liela egle. Mirdzēja spoži karekļi: sievām vairāk, eglei mazāk. Vecais Mārtiņš, kas laida iekšā tikai pilsoņus ar ielūgumiem, prasīja papildspēkus, jo orķestra bungu rīboņa pievilināja dažādus aizdomī​gus subjektus.

Mēs ar Tiepiķi slepus vērojām maskas. Mūsu uzdevums bija labāko apbalvot ar torti. Kad principā jau izšķīrāmies par «čigānieti», kurai atšķirībā no citiem kandidātiem bija slaidas kājas un tievs viduklis, pienāca grāmatvedis Beņķelnieks.

— Neapskaužu, — viņš, ļauni smīnēdams, teica. — Jūs esat pamatīgās sprukās.

— Kā tā? — mēs ar Tiepiķi nesapratām.

— Vai jūs zināt, ka uz mūsu karnevālu ieradies direktora brāļadēls?

Nezināt? Jo sliktāk jums pašiem! Starp citu, viņš esot pazīstams skatuves mākslinieks, un būtu ļoti netaktiski, ja torti piešķirtu citam…

— Redzi, — Tiepiķis kļuva

domīgs, — ja direktora brāļadēls torti nedabūs, viņš var izbazūnēt pa visu pilsētu, ka mēs uz teātriem neejam, aktierus nepazīstam un vispār esam kultūras ziņā atpalikuši ļautiņi… Vai nesaproti, ka to pie pirmās izdevības mums atzīmēs raksturojumos?

— Labi, — es piekritu. — Kaut tikai viņam būtu izspūris matu ērkulis! Tad mēs sacīsim: «Viņš sevi iemiesojis Esavu un ar šo bībeles tēlu grib mūs iedvesmot cīņai pret reliģiju!»

— Izspūris? Skatuves mākslinieks nemaz nevar būt izspūris! Tādiem, mīļais, mati pie pakauša ir kā pielīmēti un uzvalki šūti pēc aiznākamā gada modes lapām.

Meklējam! Indivīdu ar hercoga manierēm nebūs grūti samanīt!

Mēs atradām pārīšus, kuri, mums

tuvojoties, aizdomīgi apklusa, tukšas pudeles zem pašdarbnieku rekvizītiem, krācošu garderobistu … Tikai direktora brāļadēls bija iekritis kā akā.

— Cūcība! — Tiepiķis nospļāvās.

— Beņķelnieks būs palaidis baumas, lai mūs izāzētu. No tāda subjekta visu ko var sagaidīt…

Pārsējām tortes kārbu ar sārtu lentīti un rausāmies uz skatuves.

Orķestris nospēlēja tušu. Pēc tam dejoja tikai tie pilsoņi, kas cerēja iegūt godalgu.

Pēkšņi skatuves priekšā no pūļa iznira puisis, kura bikses bija no vienas vietas izraibinātas ar spožām kniedēm.

Viņš dejoja vienreizēji un neatkārtojami.

Klanījās kā bokseris pēc nokdauna, staipīja neredzamu espanderu un strīķēja

ar pazolēm grīdu kā pulēšanas mašīna.

Kur es viņu biju redzējis? Jā, atceros! Pie teātra. Toreiz…

— Lūk, kur viņš ir, mūsu mīļais direktora brāļadēls! — Tiepiķis man iebrēca ausī. — Parasts cilvēks uz kaut ko tādu nav spējīgs! Tam jābūt diplomētam aktierim.

— Es viņu nesen manīju pie teātra izejas… — piebildu, jo šis fakts manā atmiņā bija saglabājies; trūka tikai dažu nenozīmīgu detaļu.

— Stop! — Tiepiķis ar klasisku žestu apklusināja orķestri un paņēma rokā torti. — Stilīgais —• tā ir laikmetīga maska, kas vērsta pret… Man ir prieks, ka mūsu godātā direktora brāļadēls …

Labi sākto runu Tiepiķis nobeigt nepaspēja, jo no durvju puses atskanēja

neritmiski brēcieni.

— Turiet to ar kniedētajām biksēm!

Izlīda, mērglis, man pa kājstarpu un iešmauca zālē! Grābiet ciet! — nikni aurodams, caur dejotāju pūli spraucās durvju sargs Mārtiņš.

Paskatījies uz mums ar Tiepiķi, godalgotais pie​miedza aci.

— Šohers! Manējais laižas! — un ar visu torti izlēca pa logu.

Bet atmiņa man patiešām ir nevainojama, jo tai pašā brīdī atcerējos, ka toreiz pie teātra nelietis, kurš aizbēga ar mūsu torti, miliča uzraudzībā tīrīja sniegu.

CIŅA Tūristu vilciens žurnāla Jaunatnes nodaļas vadītāju aizvizināja dienvidaustrumu virzienā, kur mākoņi deldē Kaukāza kalnu grēdas un pret debesīm lido slavas dziesmas čeburekiem un armēņu kon​jakam.

Es kļuvu par augsti godājamā biedra aizvietotāju un ar pilnām tiesībām apsēdos pie viņa rakstāmgalda. Lepna dzīve! Bet cik tu ilgi tā cilvēks sēdēsi? Par laimi, bez manis redakcijā bija vēl trīs nodaļu vadītāji. Nolēmu apjautāties kolēģiem, par ko man īsti maksās algu.

— Tev jāraksta feļetoni, — paskaidroja sabiedriskās ēdināšanas nodaļas vadītājs Vikse.

Skaidrs! Tas nevar būt sevišķi grūti.

Vai nu jauniešu sadzīvē mazums negatīvu parādību! Aizej, teiksim, uz kafejnīcu, ko tautā dēvē par Putnu būri, paskaties, kā puišeļi mērc kafijas tasēs cirtainās bārdas, un feļetonam materiāls rokā! Lai atrastu pārīšus, kas jau šķiras sestajā dienā pēc kāzām, arī nav sevišķi jānopūlas. Un kur vēl rūpnīcas, skolas un kārtības sargu štābi! Spēj tik drāzt zīmuli un rakstīt.

— Tev jārūpējas, lai jaunatnes lappuse būtu saturīga un tajā nepaliktu neviens tukšs pleķis, — Viksi papildināja mūsu pedagoģijas korifejs Ačiņš.

— Bez tam jāorganizē raksti un jāmāca ārštata autoriem gramatika vismaz pamatskolas kursa apmērā, — piebilda Lauksaimniecības nodaļas vadītājs Eceklis.

— Hm… Pleķis nedrīkst būt — to es zinu. Bet kā īsti notiek tā rakstu organizēšana?

Kolēģi zīmīgi saskatījās, ierakās manuskriptu kaudzēs un nenoteikti atbildēja: — Gan jau iemācīsies… Tev dzīvē viss vēl priekšā…

Pēc stundas atnesa pastu. Eceklis solījās to sadalīt taisnīgi. Sev viņš paņēma sešas vēstules, Viksem un Ačiņam iedeva pa trim, bet es dabūju vienu.

Manā aploksnē bija feļetons. Par jauniešiem, kas rūpnīcā nesaudzīgi izturas pret darba rīkiem (lauž āmuriem kātus), bet vakaros dirn kafejnīcās. Lieliski!

Pirmais materiāls manai nodaļai.

Ieliku divus komatus, pusi nosvītroju, pierakstīju beigas — un gatavs.

Parādīju kolēģim Viksem.

Pieredzējis biedrs varbūt pamanīs kādu kļūdu. Vikse smējās, vēderu turēdams.

— Labi! Sabiedriskās ēdināšanas nodaļai der. Ja kafejnīcu direktori…

— Kāpēc tavai nodaļai? — sarunu padzirdējis, uztraucās Eceklis. — Atdod ar labu! Nav jābūt literatūras speciālistam, lai saprastu, ka feļetona pa​matā ir rūpniecības problēmas! Ķīviņu izjauca Ačiņš — izrāva feļetonu Viksem no rokām, iegrūda sava rakstāmgalda atvilktnē un paziņoja: — Tik daudz jums nu gan vajadzētu saprast, ka autors runā par sasāpējušiem audzināšanas un morāles jautājumiem. Tīra pedagoģija!

Mans vienīgais feļetons bija

pagaisis.

Materiālu nodošanas dienā mūsu istabā ienāca redaktors.

— Ar ko lasītājus iepriecinās jaunatnes no​dala? — viņš laipni jautāja.

Eceklis, Vikse un Ačiņš smīnēja. Es sapratu, ka man nav ko zaudēt, un teicu: — Esmu ļoti pateicīgs kolēģiem, kas sagatavojuši feļetonus jaunatnes nodaļai. Biedrs Vikse, piemēram, uzrakstījis par meliorācijas tehnikuma ēdnīcu. Minētajā tehnikumā uzņem jauniešus tikai līdz septiņpadsmit gadu vecumam. Biedra Ačiņa feļetons…

— Tas nav par jaunatni! Tas ir par traci komu​nālā dzīvoklī.

— Dārgais kolēģi, — es viņu pieklājīgi uzrunāju, — ja jūs regulāri lasītu laikrakstus, tad zinātu, ka mūsu

zemes iedzīvotāju lielākā daļa ir jaunāka par trīsdesmit gadiem. Arī jūsu minētā dzīvokļa iemītnieki šajā ziņā nav un nevar būt izņēmums.

Ačiņš slepus parādīja dūri, taču feļetonu atdeva.

Lai nebūtu jāzaudē visi sagatavotie darbi, arī Eceklis vienu ziedoja man.

Tagad es pats vairs nerakstu.

Materiālu organizēšanas māku esmu apguvis visā pilnībā. Bet Ačiņš, Vikse un Eceklis skumji raugās uz kalendāru un murmina: — Ak, kaut jel vecais jaunatnes nodaļas vadītājs ātrāk atgrieztos darbā.

Viņš kā nekā ir solīds cilvēks!

TIRDZNIECĪBAS DARBINIEKS Kad apaļu gadu ar bikšu dibeniem bijām spodrinājuši tirdzniecības skolas solus, mūs sūtīja gūt praktiskās iemaņas.

Ar skolas direktora svētību nonācu kūrorta pilsētiņā, kuras ielas mudžēja no pilsoņiem pītās salmu platmalēs. Ap pulksten vienpadsmitiem tie lielā vienprātībā čaloja «Gastronomijas» veikala tuvumā un pēc tam, sadalījušies nelielās grupās, nozuda ezermalas krūmājā. Tikai svētdienās, kad ieradās viņu sievas, lai vēl lieku reizi konstatētu, ka ārstēšana un spēcinošais gaiss ne velna nepalīdz, salmu platmales gastronomijas

veikala apkārtnē nemanīja. Laulātie draugi vizināja sievas pa ezeru un zvērēja, ka pēdējā mēneša laikā dzerts tikai piens, vai arī, vilkdami ar pieckapeiku āķiem vieglprātīgus asareļus, tēloja aizrautīgus makšķerniekus. Par to, lai šīm izrādēm būtu pieklājīga dekorācija, tēvišķīgi gādāja Patērētāju biedrības sporta piederumu veikali. Vienā tirgojās ar zemūdens harpunējamiem aparātiem, akvalangiem, gumijas pleznām un divpadsmitā kalibra bisēm, otrā, kurā praktizējos es, pārdeva āķus, mormiškas un visu pārējo, kas nepieciešams un vēlams mak​šķerniekiem.

Mans šefs par tagadējiem pārdevējiem izteicās pagalam nievājoši: — Miera laikos tie sen būtu izputējuši! Tirdzniecībā vajag ieguldīt

sirdi, dvēseli, veselību un māku. Tirgoties, jaunekli, vajag mācēt! Ja kāds prasa zirgu, tev jāmāk pārdot viņam ugunsdzēšamo aparātu vai modinātājpulksteni bez atsperes.

Iesmērēšana? Nē, tā nav iesmērēšana! Tu vienkārši cilvēkam atgādini, kas viņam patiešām vajadzīgs. Tu viņam pastāsti, pārliecini. Ko? Nav saprotams? Vai veikalam plāns ir jāpilda? Ir! Atkārtot!

— Veikalam ir jāpilda plāns! — es atkārtoju.

— Vēlreiz!

— Veikalam ir jāpilda plāns!

— Atcerēsies?

— Atcerēšos.

— Un, lai veikals plānu izpildītu, pircējam jāpastāsta, viņš jāpārliecina … Bet tas medībrīku bodē to

nemāk. Atkārto!

— Bet tas medībrīku bodē to nemāk!

— Un tagad es tev parādīšu, kā jāvedina cilvēki uz domām par makšķerēšanas piederumu pirkšanu.

Pamanījis «Gastronomijas» virzienā stūrējam sausu vīreli ar milzīgām huzāra ūsām, šefs pavēra veikala durvis un uzsāka sarunu.

— Atvainojiet, pilsoni, vai jūs protat atšķirt krāsas?

— Kā tad, ka protu! — uzrunātais no prieka vai salēcās. — Mana sievastēva pusbrālis taču ir slavenais mākslinieks Pindzelis! Šefs paklanījās un, izvilcis no bikšu kabatas divus spininga vizuļus, rādīja ūsainim, kā sunim rāda desu, ja grib, lai

tas staigā uz pakaļkājām.

— Kurš spožāks?

Vīrelis uzķērās. Piegrūdis pie viena vizuļa pirk​stu, viņš izšāva: — Sitas! Šefa pacietībai nebija mēra. Ūsainis vientiesīgi klausījās glaimos un pēc brīža, pašam īsti nemanot, jau bija pie mūsu veikala letes un šķiroja vizuļus.

— Tas spožs, šitas ne … Tas spožs, šitas . . . Šefs man piemiedza ar aci, sadabūja plauktā visparastāko pieckapeiku āķi un nostājās blakus po​tenciālajam pircējam.

— Dīvaini tas varbūt izklausās, — šefs iesāka, — bet pie reizes šāds āķis, kas, starp citu, maksā tikai piecas kapeikas, cilvēku var paglābt no prāvām

nepatikšanām.

— Nu, nu! … — ūsainis mudināja turpināt.

— Kad mans brālēns atpūtās sanatorijā, viņa sieva, atvainojiet, gatavā ragana …

Vīrelis līdzjūtīgi nopūtās, nepārprotami norādīdams, ka viņam ir zināms itin labi, ka mēdz būt sievas raganas.

— Un tā, lūk, viņa sieva, — šefs turpināja, — viņa sieva atbrauca ar vienu autobusu ātrāk, nekā bija paredzēts, un sastapa brālēnu uz laivu stacijas steķiem ar kādu medmāsu minikleitiņā.

— Tālāk nevajag! — potenciālajam pircējam sāka trīcēt rokas, un viņš vienu no matētajiem vizuļiem

nolika spožo kaudzītē.

— Ja brālēna kabatā nebūtu atradies makšķerāķis, — šefs nesatricināmā mierā turpināja, — man būtu jāvēsta jums par varmācību caur stipru piekaušanu, taču tagad man tas nav jādara. Brālēns pamāja uz minikleitotās būtnes pusi un teica savai sievai: «Es viņai rādu, kāds izskatās makšķerāķis.»

— Dosiet man vienu āķi!

— Ņemiet divus, jo viens var pazust.

— Dodiet divus! Desmit kapeikas — nieks vien ir!

— Vai drošības labad nevajadzētu nopirkt ari auklu par desmit kapeikām un lēto makšķerkāteli? Ūsainais bridi svārstījās, bet tad nolika uz galda rubli.

— No vienas puses, tāda makšķerkātu pirkšana nemaz neatmaksājas. Par neko jāizgrūž viens rub​lis, — šefs sāka pie sevis spriedelēt.

— Nerentējas gan, bet ko lai dara? — ūsainais piekrita. — Varbūt tomēr pietiek tikai ar āķi?

— Nekādā gadījumā. Es domāju, ka jums vajag rīkoties gluži otrādi. Jums lētā kāteļa vietā jāpērk spinings. Vienalga, visas līdakas pats apēst nevarēsiet un daļu vajadzēs pārdot.

Nedēļas laikā naudiņa būs atpakaļ.

Osainajam iegailējās acis.

— Man pilnīgi pietiek ar pusdienām, ko dod sanatorijā! Es varētu pārdot visas zivis! Tikai…

— Kāds izskatās spinings? Par spiningu sauc, lūk, šito verķi! — Šefs

izrāva no pagaldes skaistu līmēto kātu. — Te ir rokturis, spole …

— Spole? Kam man vajadzīga spole? Jūs tei​cāt, ka jāpērk tikai spinings!

— Neuztraucieties, tā maksā tikai trīs rubļi un deviņdesmit kapeikas.

— Vai importa nav?

— Nē.

— 2ēl!

— Tad jūs paņemsiet spiningu aiz viena gala, nostāsieties laivas vidū un žvindzelēsiet vizuli meldru virzienā, — šefs raiti turpināja ūsaiņa rubļiem veltīto nekrologu un ar skatienu aptaustīja auklu saišķi, kas gulēja augšējā plauktā. Šis saišķis mūsu veikalā bija gadījies kādas kļūmes dēļ, jo aukla bija tik resna, ka vislabākajā gadījumā no tās varēja taisīt cilpas vienīgi meža cūku ķeršanai.

— Spinings, spole, vizuļi, āķi, aukla … — ūsainis paklusi deklamēja un šķielēja uz cenrādi, vai netiek krāpts.

— Pārdevēj! — pēc brīža viņš nodimdināja. — Pārdevēj, ķā pareizi jāpiesien aukla? Šefs nostājās blakus ūsainim un cienīgi teica: — Jūs zaudēsiet daudz laika, kabinot zivis no āķa. Ar tik tievu auklu jau lielās zivis ķert nevar, bet mazās …

— Nav dzirdēts, ka te ezerā būtu arī lielās zivis!

— Nav lielu zivju? — Šefs nocēla no augšējā plaukta resnās auklas saišķi, nopūta putekļus un pasniedza ūsainim. — Paraustiet! Ja manam brālēnam būtu bijusi šitāda aukla, viņam nebūtu norāvusies septiņdesmit vienu kilogramu smaga

līdaka! Es vēl tagad dzirdu viņa žēlo balsi: «Ja man būtu bijusi resnāka šņore vai lielgabals …»

— Kāts — astoņi rubļi, spole — trīs deviņdesmit, aukla, vizuļi… Kopā sešpadsmit rubļu un desmit kapeikas. Nav dārgi! — pircējs, patīkami pārsteigts par atklājumu, sāka pie sevis penterēt. — Bez tam būtu vajadzīgi zvaniņi, Morzes aparāts signālu pārraidīšanai uz krastu, murds zivju uzglabāšanai, decimālsvari par četrdesmit vienu rubli un astoņām kapeikām, rokas ratiņi, kūpinātavas iekārta, divpadsmit maisu portlandcementa leduspagraba būvei . ..

Bet man ir tikai viens rublis.

Ak, ja tas rublis, kuru viņš mums ar šefu parā​dīja, nebūtu bijis vienīgais!

PUNS (Kriminalstdsts) Vecākais izmeklētājs V. V. Knopkiņš sēdēja savā kabinetā un sūca pīpi. Pēkšņi atskanēja trauk​smains telefona zvans.

— Hallo! — V. V. Knopkiņš pacēla klausuli.

— Milicija? Jūs traucē no Līkās ielas ceturtā nama. Aizdomīgs gadījums.

Mūsu mājas iedzīvotājs Špicka tikko izkāpa no taksometra. Viņam uz pakauša ir puns. Liels. Uz kaimiņu jautājumiem cietušais neatbild. Droši vien sitēji iebaidījuši.

Dažās sekundēs apsvēris visus «par» un «pret», V. V. Knopkiņš nospieda signālpogu. Tūdaļ atvērās durvis un

ienāca viņa krietnais palīgs Knapiķis.

— Saņemts signāls, ka nezināmi varmākas uzbrukuši jaunceltņu pieņemšanas komisijas īstenajam loceklim Špickam, — šineli pogādams, V. V. Knopkiņš īsumā izklāstīja lietas būtību. — Braucam!

Pēc desmit minūtēm abi izmeklētāji pieklauvēja pie Špickas dzīvokļa durvīm.

Istabā valdīja nekārtība, kādu pazīst tikai neprecēti vīrieši. Jaunceltņu pieņemšanas komisijas īstenais loceklis gulēja uz dīvāna, blenza griestu baltajā apmetumā un mirkšķināja nevainīgas, debeszilas acis. Uz viņa pakauša varēja skaidri samanīt punu seši centimetri diametrā. No dīvāna apakšas rēgojās apgāztas 42. numura vīriešu kurpes ar rievainu zoli un firmas zīmi «Knifs un Co»

uz labā papēža.

— Cietušais, — V. V. Knopkiņš uzrunāja Spieķu, — sakiet, kas un kur jums uzsita lielo punu?

— Meteorīts. — Cietušā acīs uzplaiksnīja lēn' prātīgs spīdums. — Pulksten sešpadsmitos man tepat pagalmā uz galvas uzkrita nezināmas izcelsmes kosmisks ķermenis un sašķīda smalkās druskās, kuras sētnieks tūlīt saslaucīja.

— Tas neatbilst patiesībai, — kategoriski iebilda izmeklētājs. — Kaimiņi liecina, ka tikai septiņpadsmitos nulle četrās minūtēs jūs izkāpāt no taksometra un, pakausi turēdams, ieģeņģerējāt pa vārtiem. Sajā nedēļā galvaspilsētas observatorija nav konstatējusi neviena svešķermeņa tuvošanos mūsu planētai. Kas attiecas uz

sētnieku, tad viņš, paēdis brangas pusdienas, jau pulksten piecpadsmitos nolikās uz pēļa un pēc tam neko nav slau​cījis . . .

— Patiešām, es jūs esmu informējis mazliet neprecīzi. Klaiņāju gar ezeru. Pēkšņi no dzelmes iznira elektriskais zutis. Tālāko nopratīsiet paši: notēmēja uz manu pakausi un raidīja 500 voltu lādiņu. Esmu apmierināts, ka tiku cauri ar punu vien.

— Nelaimīgais! — nopūtās Knapiķis. Aiz viņa spožā mundiera pukstēja patiešām mīksta un līdzcietīga sirds. — Versija par elektrisko zuti neap​šaubāmi ir murgi.

— Braucam! — neizdibināmas priekšnojautas vadīts, iesaucās V. V. Knopkiņš. Viņam bija aizdomas, ka

Spieķa tīšām maldina izmeklētājus, lai slēptu vainīgo.

Ezera malā, kur debesīs slejas varena lielpaneļu ēka, izmeklētājs Knapiķis mīkstajā zemē pamanīja rievainus 42. numura kurpju zoļu nospiedumus ar firmas zīmi «Knifs un Co».

— Lieliski! — apskatījis pēdas, iesaucās V. V. Knopkiņš, — Šeit viņš jau ir meimurojis, tātad sitienu dabūjis iepriekš. Ejam!

Namā valdīja klusums kā pirms algas dienas kārtības sargu štābos. Pēdas izbeidzās uz kāpņu laukumiņa ceturtajā stāvā.

— Esam klāt, — teica V. V. Knopkiņš. — Tu pārbaudi dzīvokli pa kreisi, bet es iešu pa labi.

Viņš nepaspēja aizvērt aiz sevis durvis, kad no dzīvokļa pa kreisi atskanēja šaušalīgs kliedziens. Izvilcis ieroci, V. V. Knopkiņš metās uz priekšu.

Tukšā istabā uz grīdas sēdēja Knapiķis, taustīja pakausi ar punu seši centimetri diametrā un muļķīgi blenza griestos, no kurienes bija kritis vainīgais apmetuma gabals. Putekļos uz grīdas skaidri varēja samanīt jaunceltņu pieņemšanas komisijas īstenā locekļa Spickas dibenpuses nospiedumu. Istabas stūrī atradās viņa parakstītā akta kopija par ēkas nodošanu ekspluatācijā . ..

— Nu tu man, putniņ, tupēsi pie rupjmaizes un ūdens! — teica V. V. Knopkiņš un nodiktēja sekretārei apsūdzības rakstu: «Lūdzu saukt pie atbildības pilsoni

Špicku, kurš ar savu bezatbildīgo rīcību (akta parakstīšanu) veicinājis 2. pakāpes miesas bojājuma (puna) rašanos manam krietnākajam palīgam Knapiķim.»

Pēc nedēļas atbilde gulēja uz V. V. Knopkiņa galda: «Kriminālvajāšanu pret Špicku uzsākt nevaram. Skat. mūsu atbildei pievienoto medicīniskās ekspertīzes slēdzienu Nr. 320.

Prokurors» «Medicīniskās ekspertīzes slēdziens Nr. 320.

Aktu par tik nekvalitatīvi uzceltas ēkas nodošanu ekspluatācijā (skat. celtn. objektu ezera malā) varēja parakstīt vienīgi šizofrēniķis.

P. S. Lūdzu noskaidrot, vai V. V. Knopkiņš

pats nav psihiski slims, jo viņš prasa sodīt garā vājo, pret kura izdarībām tiesu instances ir bezspēcīgas.»

PRIEKŠLIKUMS Bimbiķis bija ķerts uz racionalizēšanu. Katru pusdienas laiku viņš nolika sev priekšā burtnīcas lapu un rakstīja priekšlikumus par skrūvēm. Par lielām skrūvēm un mazām skrūvēm. Par tievām skrūvēm un par resnām skrūvēm.

Mēneša laikā viņš uzrakstīja deviņpadsmit priekšlikumus par skrūvēm un vienu par uzgriežņiem. Mēs pārējie klīdām pa cehu, mēģinājām sarēķināt priekšlikumu ekonomisko efektu un smīnējām. Mēs taču arī reiz sākām strādāt rūpnīcā. Mēs taču arī reiz rakstījām. Mēs arī reiz nezinājām, kas par vīru sēž mūsu racionalizācijas un izgudrojumu birojā.

Rūpnīcas birojs izskatījās

priekšzīmīga vieta. Pirmajā istabā sēdēja vietnieks Pumpis, otrā priekšnieks Trumpis. Kamēr Pumpis neparakstīja, Trumpis nelika zīmogu. Tā kā Pumpis aiz pārliecības nekad un neko neparakstīja, Trumpis nekam un nekad nevarēja likt virsū zīmogu.

Pumpis bija pieredzējis cilvēks.

Tiklīdz Bimbiķis pavēra durvis, viņš atšķīra biezu grāmatu un sauca jau pa gabalu: — Āre, piereģistrēts ir?

Sākumā Bimbiķis gāja uz biroju reizi nedēļā, bet vēlāk piecas reizes dienā. No tādas nekaunības Pumpis sāka izdēdēt, taču turējās kā klints.

Bet Bimbiķis izrādījās neparasti stūrgalvīgs sub​jekts.

— Priekšlikumu numur deviņi simti

trīspadsmit jūs nemaz neesat lasījis! — viņš nekaunīgi apgalvoja un draudēja sūdzēties.

— Esmu gan! — Pumpis pretojās.

— Neesat! Es pierādīšu!

— Esmu! — Izmocītais Pumpis nezin kāpēc nobijās un, izrāvis no prāvās kaudzes augšminēto priekšlikumu, uzšņāpa parakstu. — Are, efekts tīri prāvs.

Rūpnīca gadā ietaupīs pusotrus tūkstošus.

Labs priekšlikums. Vēlu sekmes . . .

Bimbiķis paķēra parakstīto lapu un aizskrēja pie Trumpja. Cehā viņš atgriezās smaidošs ka mēnes​tiņš.

— Puiši, — viņš teica, — rakstiet racionalizācijas priekšlikumus! Pēc desmit minūtēm Pumpis būs izlingots uz ielas.

— Ko? — mēs neticējām.

— Es viņam pamatīgi iegriezu!

Zināt, kas bija rakstīts priekšlikumā numur deviņi simti trīspadsmit? «Rūpnīcas racionalizācijas birojs nav noslogots ar darbu, tāpēc ierosinu samazināt štatus.

Kāpēc vajadzīgs biedrs Pumpis, ja biedrs Trumpis varētu viens ar visiem darbiem tikt galā? Ekonomiskais efekts tūkstoš un pieci simti rubļu, proti, Pumpja gada algas apmērā.»

Mēs lieliski iztēlojāmies, kā Pumpis tagad izmisumā plēš bārdu un pēta avīžu sludinājumus ar darba piedāvājumiem, un zvēr, ka turpmāk parakstīs tikai algas sarakstus, bet arī tos vispirms izlasīs.

Pēc tam mēs vienā rāvienā uzrakstījām desmit priekšlikumus un nolikām uz Pumpja galda, aiz kura, paldies dievam, vairs neviens nesēdēja.

Nākamajā dienā devāmies uzzināt ierosinājumu rezultātus. Mūs sagaidīja Pumpis.

•— Are, piereģistrēts ir!

Pie direktora kabineta durvīm notvērām kurjerU. — Kāpēc Pumpis vēl nav atlaists?

-— Pumpis? Ko jūs! Pumpis taču pats parakstīja priekšlikumu, kurā ieteikts viņu atlaist no darba. To izdarīt spēj reti nesavtīgs darbinieks, kam rūp vienīgi uzņēmuma intereses! Tādus kadrus direktori meklē ar uguni! No siltā krēsla izlidoja Trumpis.

BLATS Istabu piešķīra Kociņam. Nebija jau tā nekāda lepnā: pirmais stāvs, logi uz sētas pusi un krāsns apkure, taču divdesmit kvadrātmetri ir nesalīdzināmi labāki par vienu čīkstošu gultu kopmītnē.

Pats nams arī nevienu citu, izņemot Kociņu, sajūsmināt nebūtu spējis.

Divstāvu mājele rudens vējos viegli līgojās un brēktin brēca pēc kapitālremonta, kuru namu pārvaldnieks īrniekiem solīja jau vismaz desmito gadu.

Kociņš sapirka šādas tādas mēbeles un sāka mest acis uz šķirtenēm, jo tās esot labākas saimnieces. Būdams gudrs cilvēks, viņš centās nodibināt labas attiecības arī ar kaimiņiem. Lai tie

neiedomājas noblēdīt malkas šķūnīti vai šaut viņa zupai klāt sāli. Viņš izdomāja varenu viltību.

Otrā dienā ap vakariņu laiku Kociņš iegāja komunālajā virtuvē un, pagaiņājis ar roku garaiņus, kas cēlās no dažādiem individuāliem katliņiem, teica: — Es esmu jūsu jaunais kaimiņš.

Mani sauc Kociņš. Vai šis vārds jums neko neizsaka?

Kaimiņi un kaimiņienes noraidoši papurināja galvas.

— Es neko negribu teikt, — Kociņš turpināja. — Es tikai gribu atzīmēt, ka tāds pats uzvārds ir dzīvokļu pārvaldes priekšniekam, izpildu komitejas priekšsēdētājam un četriem vietējās padomes deputātiem… Visi šie atbildīgie

darbinieki, protams, man nav tuvi radi, bet…

— Latviešiem jau tie uzvārdi ir daudz iekš tiem kociņiem… — kaimiņš Kapķinskis sāka gudri spriedelēt. — Bērziņš ir ka biezs, Alksniņš ir ka biezs, Priediņš ir ka biezs, un Kociņš arī ir ka biezs. Angļiem atkal viss vairāk iekš sunem. Piemēram, ' Adamsune, Džonsune, Pētersune un vēl citi sune arī…

— Pamēģiniet jūs dabūt divdesmit kvadrātmetru istabu! — Kociņš saslējās, un visiem kļuva skaidrs, ka viņam ir blats un ka viņa radi strādā ne tikai dzīvokļu pārvaldē, bet arī izpildu komitejā un nav gudri ar tādu cilvēku nonākt pat aukstā kara stā​voklī.

Kad kaimiņi palika vieni, Kapķinskis

konstatēja: — Tas ir labi, ka viņam ir to blats.

Tagad mēs dabūs to kapitālo remontēšanu …

Ilgu laiku kaimiņi izturējās pret Kociņu ar bijību un, satikuši uz kāpnēm, lūdza viņu izmantot visu savu pazīšanos, lai pagaidām namu pārvaldes amatnieki vismaz salabo jumtu.

Kociņš atnāca uz darbu, pasmējās par kaimiņu naivumu un teica: — Man jau no caurumiem jumtā skāde neceļas, jo ūdens tek otrā stāva apdzīvotāja Kapķinska istabā. Es dzirdu, ka viņš tur augšā lamājas un ceļas naktī vairākas reizes, lai izgāztu ūdeni no vannām, kastroļiem un mutes bļodām izlietnē. Negrib, lai lietus sabojā arī grīdu. Brīžiem kļūst žēl, ka man patiešām

nav «blats» dzīvokļu pārvaldē vai izpildu komitejā…

Visvarenākajām rudens lietavām sākoties, Kociņš nezināmu iemeslu dēļ dēdēja acīm redzot. Pēc izskata spriežot, viņš jau veselu mēnesi naktīs nebija aizvēris acis. Viss noskaidrojās, kad Kociņš iesniedza vietējai komitejai lūgumu izmaksāt vienreizēju pabalstu dažāda lieluma skārda trauku iegādei.

— Tas Kapķinskis no otrā stāva ir nelietis, — Kociņš sūkstījās. — Viņš vairs vanniņas zem jumta caurumiem neliek, un ūdens gāžas tieši uz grīdas. Pēc tam tas satek manā istabā un bojā mēbeles.

— Piekauj viņu! — mēs pamācījām.

Otrā rītā Kociņš atnāca uz darbu ar

zilu aci un lūgumu izsniegt neatmaksājamu pabalstu veselības uzlabošanai.

— Neliešu banda, ne kaimiņi! — viņš sūkstījās. Un sīki atstāstīja pagājušās nakts notikumus.

Kad ūdens vismaz divas stundas gāzies iekšā Kociņa istabā kā no notekcaurulēm, viņš paņēmis mietu un gājis aprunāties ar Kapķinski. Jau stāvot ārpusē pie durvīm, viņš dzirdējis tā priecīgo balsi: — Viņš, tas Kocine nu reiz ir just, ko nozīmē, kad ūdens tek uz galv un mantām! Nu gan viņš skries pie saviem radiem, lai tie mūsu mājai izklapato kapitālo remontēšanu!

Kociņš savicinājis mietu un drošsirdīgi brucis iekšā ļaundara perēklī.

Acīm atklājusies nepievilcīga aina:

Kapķinskis ar lauzni turējis paceltu vienu no grīdas dēļiem, bet kaimiņi rātni stāvējuši rindā ar pilniem ūdens spaiņiem, kuru saturu akurāti lējuši Kapķinska mākslīgi radītajā spraugā.

Tādā brīdī jebkurš cilvēks aizmirstu veco patiesību, ka viens tomēr nav nekāds karotājs.. .

SPECIĀLISTS Pagriezu slēdzi. No televizora atskanēja vārgi pīkstieni, bet ekrāns palika melns kā bībeles vāks.

— Zinu, kur tā nelaime. Pārdevējs man teica, kas jādara… — sacīju un grasījos doties uz virtuvi pēc instrumentiem.

Sieva sāka klusi šņukstēt.

— Labi. Piezvanīšu, lai atnāk speciālists. Vai tu nezini televīzijas ateljē numuru? — Es piekāpos, jo strīdēties ar sieviešiem ir tikpat neauglīgi kā stāvēt pie Ergju klintīm un saukt: «Sezam, atve​ries!»

Trešās nedējas pievakarē kāds rībināja mūsu dzīvokļa durvis. Ienāca

domīgs vīrs ar apgarotu ģīmi.

— Sitas? — Atnācējs piegrūda pirkstu televi​zoram.

Mēs pamājām.

Speciālists divus solus atkāpās, caururbjoši mūs nopētīja un sāka augstos toņos: — Televizors ir sarežģīts mehānisms. Uz tā nedrīkst likt karstus gludekļus, kafijas kannas un slapjus bērnu autiņus. Tāpat nedrīkst sist pa kasti ar āmuru un vilkt ar taukainiem pirkstiem uz ekrāna krustus. Televīzijas programmas, kuras aizliegts skatīties bērniem līdz sešpadsmit gadu vecumam, drīkst skatīties tikai pilsoņi, kam ir vairāk par sešpadsmit gadiem. Skaidrs?

Mēs pamājām.

Amatnieks zibenīgi noskrūvēja

aizmugurējo vāku. Viņa roku veiklību apskaustu pat ekvilibristi un kāršu blēži.

Apgarotais ģīmis pazuda kastes iekšpusē.

Laiku pa laikam no televizora izlidoja kāda detaļa un speciālista komentāri: — Kondensators. Cena astoņdesmit kapeikas … Pretestība … Desmit omu. Arī par velti nevar dabūt… Spuldzīte . . . Spole … Kopā divi divdesmit…

«Ne velna pārdevējs nejēdz. Viņš teica, ka viss esot loti vienkārši,» es nodomāju.

Kad uz grīdas bija sakrājusies prāva detaļu kaudzīte, atskanēja izmisuma pilns brēciens: — Vai dieviņ! Bloks arī pagalam, tas jums maksās brangu naudu! Slēdzis jāmet ārā. Nevajag ļaut bērniem grozīt kloķus!

Un tad es atcerējos. No uztraukuma biju pavisam aizmirsis.

— Nekas nevar būt pagalam! — es iesaucos. — Aparāts ir gluži jauns! Vajag tikai pievienot antenu! …

— Kāpēc jūs uzreiz neteicāt?

Mums paātrinātajos kursos to nemācīja, — speciālists pārmetoši sacīja un šķielēja uz durvīm.

NEVEIKSMINIEKS Vecpuisis Timpiņš bija pieticīgs cilvēks.

Protams, pagāja ne viena vien gan saulaina, gan lietaina vasara, līdz šo teicamo rakstura īpašību pamanīja ēdnīcas «Kalorija» personāls un šefpavārs Speķmīlis paziņoja: — Timpiņš ir mūsu ilggadīgākais un priekšzīmīgākais klients. Personiski es

neatceros gadījumu, kad viņš, līdzīgi daudziem bezkauņām, būtu pieprasījis sūdzību grāmatu. Šāda rīcība ir īpašas atzīmēšanas vērta. Ierosinu turpmāk viņam svētdienās karbonādes griešanai izsniegt nazi.

— Pareizi, — korī atsaucās citi pavāri. — Timpiņš šo uzmanību godam nopelnījis! Viņš ne reizi nav pat brīnījies, kāpēc kompotā vairāk kauliņu nekā plūmju. Savs cilvēks!

No tā laika Timpiņš svētdienās pret parakstu saņēma nazi, ar kuru, protams, neko nogriezt nevarēja, bet kas pusdienu laikā lieliski rotāja galdu un radīja skaudību pārējos ēdnīcas apmeklētājos.

Timpiņa un ēdnīcas darbinieku idilliskās attiecības, domājams, zeltu un plauktu vēl šodien, ja vien kādu reizi, kad

Timpiņš atkal nesekmīgi mēģināja izzvejot no viruma kaut mazu kartupeļa gabaliņu, viņam iepretī pie galdiņa nebūtu apsēdusies patīkama, sasmaržota būtne.

— Velti pūlaties, — viņa teica. — Kartupeļus pavāri aprij paši.

— Neediet, ja negaršo! — Timpiņš uz bezkau​nīgo izlēcienu atbildēja.

— Un neēdīšu arī! Lai nemeklē vientiešus!

Timpiņš nosvieda karoti un devās prom.

Taču no savas nelaimes cilvēks nevar izbēgt. Nākamajā dienā patīkamā, sasmaržotā būtne atkal piesēdās pie Timpiņa galda.

— Jūs vēlreiz esat smalki piekrāpts! Tas aizdomīgi baltais šķidrums nav krējums, bet kartupeļu klīsteris, kam

piejaukta viena piektdaļa vājpiena kefīra.

Krējumu šefpavārs atdod kaķim, lai tas pa naktīm no pārēšanās skaļi ņaudētu.

Tādējādi Speķmīlis cer izdabūt ārā no savas privātmājas nevēla​mus īrniekus…

Patīkamā, sasmaržotā būtne turpināja Timpiņu aplaimot ar savu uzmanību. Drīz vien viņš sāka dēdēt, jo nekas ēdnīcā vairs negaršoja. Toties strauji auga viņa zināšanas kulinārijā.

Izmisušais ēdnīcas direktors nezināja, ko darīt, jo Timpiņu bija pārņēmusi sūdzēšanās mānija. Mēneša laikā viņš ar saviem autogrāfiem izraibināja gandrīz visu sūdzibu grāmatu.

«Paskatoties uz šefpavāra ģīmi, katram kļūst skaidrs, ka darīšana ir ar rūdītu blēdi un izēdāju. Timpiņš.»

«Glābiet nelaimīgo, kuru ļaundari

pamazām noindē ar neplaucētām sēnēm!

Timpiņš.»

«Pietiek ņirgāties un bojāt darba cilvēka veselību! Es te vairs kāju nesperšu. Timpiņš.»

Dažas nedēļas Timpiņš nerādījās. Ēdnīcas personāls grasījās atviegloti uzelpot, bet tad viņš atkal bija klāt un, pirms kāds paspēja iejaukties, pakampa sūdzību grāmatu.

— Cūcība! Est nenāk, bet darbiniekus ķengā!

— šņukstēja Speķmīlis, notālēm skatīdamies, kā Timpiņš aizpilda pēdējo tukšo lapu.

— Atkal! — vaimanāja direktors un pēc Timpiņa aiziešanas atvēra kladi. Lūk, ko viņš izlasīja: «Ar skumjām atceros to jauko laiku, ko pavadīju, pusdienojot jūsu ēdnīcā.

Godīgi pavāri, rūpīga apkalpošana, garšīgi ēdieni un tīri trauki…

Timpiņš» Kur tas āķis? Tie, kas, līdzīgi Timpiņam, apprecējuši patīkamas, sasmaržotas būtnes, to laikam zinās…

.

saturs Pašu puikas Netici sievietēm Drošiem pieder pasaule .

Vimbas……………………….Godīga cilvēka nelaime Piektā kolonna .

Superšifrs ….

Patiesie apstākļi Aukstais karš .

Gājiens ar zirdziņu Ceļš uz ekrānu .

Ar patiesu cieņu Apņēmības spēks Brauciens tramvajā .

Mainītāji ….

Likteņa tamtami Autogrāfi Taupīšana . Principi .

Blēdis Bikses . Karikatūra . Nagla Kalkulācija .

Cīņa par templi . Kurbulis ….

Likteņa tamtami Seko bultām Skatuves mākslinieks Ciņa ….. Tirdzniecības darbinieks Puns……………………………

Priekšlikums Blats ………………………….

Speciālists …. Neveiksminieks Andris Leonīda d. Kolbergs PASU PUIKAS Redaktors E. Lukjanskls. Māksi, redaktors A. Jegers. Telin. redaktore B. Dimanta.

Korektore I. Kalniņa. Nodota salikšanai 1972 g. 31. jūlijā. Parakstīta

iespiešanai 1972. g. 28. novembri.

Tipogrāfijas papirs Nr. 2. formāts 70x100/32. 3,75 fiz. iespiedi.: 4.88 uzsk. iespiedi.; 3.98 izdevn. I. Metiens 30 000 eks. JT 01250. Maksā 12 kap.

Izdevniecība «Liesma» Rīga, r-adomju bulv. 24 Izdevn. Nr. 25448/DO-798.

Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomts Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Sovelskaja Latvija» Rīgā, Dzirnavu ielā 57.

Pašūt. Nr. 2270.