PAZUDUSI DZIMTENE - VILIS LACIS

Annotation

VILIS LĀCIS RAKSTI DESMIT SĒJUMOS OTRAIS SĒJUMS PAZUDUSĪ DZIMT LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RIGĀ 1959 MĀKSLINIEKS V. VALDMANIS VĀKU ZĪM K. GOLDMANIS Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

NO AUTORA PIRMĀ NODAĻA ASTOTA NODAĻA VILIS LĀCIS PAZUDUSĪ DZIMTENE

.

NO AUTORA Romāna «Pazudusī dzimtene» sākums uzrakstīts 1940. gadā. Ap jūnija vidu no iecerētām sešpadsmit nodaļām bija gatavas četrpadsmit.

Pēc Ulmaņa fašistiskā režīma gāšanas 1940. gada 21. jūnijā man nācās uz laiku pārtraukt rakstnieka darbu, strādāt demokrātiskās Tautas valdības Iekšlietu ministrijā, bet pēc padomju Varas nodibināšanas Latvijā — republikas Tautas Komisāru Padomē. Tas bija ārkārtīgi spraiga, aizraujoša darba pilns laiks, kad vairumam mūsu republikas partijas un padomju orgānu darbinieku, kā mēdz sacīt, nepietika dienām stundu un, lai paveiktu visu, kas bija saistīts ar mūsu dzīves pārkārtošanu uz jaunajiem padomju pamatiem, nācās strādāt caurām naktīm, bieži vien neaizverot acis vairākas diennaktis no vietas. Gluži dabiski, ka par literāro darbu un iesāktā romāna pabeigšanu to​reiz nebija ko domāt.

Agrāk uzrakstītās četrpadsmit nodaļas 1941. gadā tika izdotas grāmatā, un es neredzēju citas izejas kā parakstīt vārdus — «Pirmās daļas beigas», lai gan nekad nebiju domājis šo romānu rakstīt divās daļās.

Kad darba apstākļi atkal at|āvia da|u laika veltīt rakstniecībai, «Pazudušās dzimtenes» nobeilgšanu vairākkārt atbīdīju uz vēlāku laiku, un tikai pašos pēdējos gados, 'kad bija jau uzrakstīta «Vētra» un nobeigumam tuvojās romāns «Uz jauno krastu», par jaunu pievērsos savam 1940. gadā nepabeigtajam romānam. Agrāk iecerēto divu nobeiguma nodaļu vietā uzrakstīju četras, bez tam pa daļai apstrādāju arī sākotnējo tekstu un papildināju toiar dažām jaunām epizodēm. Pabeidzis romānu, sapratu, ka nav nekāda pamata to dalīt divās daļās, tāpēc «Pazudusī dzimtene» savā jaunajā izdevumā arī tiek publicēta bez tāda dalījuma.

Lai lasītājiem, no kuriem daudzi jau sen mudinājuši mani uzrakstīt «Pazudušās dzimtenes» otro daļu, nerastos pārpratumi, iepazīstoties ar romāna jauno, papildināto izdevumu, uzskatīju par nepieciešamu darīt zināmus šos apstākļus.

Vilis Lacis 1953. gada 12. februāri

PIRMĀ NODAĻA 1

Klusi torīt Ako izslīdēja no būdas, nolaida izejas caurumam priekšā mizu pinumu un, dažus mirk|us elpu aizturējis, klausījās. Viņš dzirdēja gulētāju vienmērīgos elpas vilcienus un tālu, maigu šalku. Būdā neviens nepamodās. Tas bija viiļņu troksnis, okeāna elpas atbalss, kurš šalkoja lejā.

Ako uz pirkstu galiem klusi pagāja garām Lovaī un Mango būdām, kas atradās vistuvāk viņa paša dzimtas mājoklim. Jaunekļa slaidais, uz priekšu salīkušais slāvs atgādināja vienu no tām kokospalmām, kuru stumbrus pasāts saliecis uz to pusi, kurp traucās vējš. Bet Ako gāja pretējā virzienā, un šeit, mežā, gaisa straume nemaz nebija jūtama. Ik soli sperot, viņš paredzēja, kur atdursies viņa pēda, un, kaucu nakts vēl nebija pa​gājusi, Ako katrreiz zināja, ka jāsaliecas, kad viņa ceju aiz- šķērš|oja kāds zemāks zars.

Pāri meža galotnēm spīdēja zvaigznes. Vēl tās spožas diezgan, debess jums nevienā vietā nebija k|uvis bālāks un dzidrāks, nekā tas naktīs mēdza būt, — tātad Ako nebija nokavējis īsto stundu. Šorīt viņš pārliecināsies . .. dabūs zināt to, ko neviens vēl nezināja, — ne tēvs, ne Hitahi, jā, arī tas ne, lai gan viņš nodzīvojis visvairāk dienu un nakšu un gudrībā nav viņam līdzīga uz salas.

Lokans un elastīgs kā jauna krūma zars, Ako spraucās cauri biezoknim, un visu laiku viņa ce|š veda augšup, pretim pakalniem, kas savas slaidākās virsotnes slēja pāri piekrastes palmu visaugstākajām galotnēm. Viņš pazina katru koku, katru krūmu un niedru puduri šai mežā. Dažiem vecākajiem kokiem bija katram savs vārds. Tajā vietā, kur izbeidzās banānu audze, arī meža takai bija gals, un Ako vajadzēja turpināt savu gaitu bez ce|a. Tagad sākās pats straujākais stāvums. Ako apstājās kalna pakājē un, iekams devās tālāk, dažus mirkļus atvilka elpu. Viņš nejutās nokusis, nē, tas tikai paradums atpūsties šajā vietā, jo, liai pārvarētu krūmiem apaugušās kalna kraujas, vajadzēja daudz sviaiga spēka.

Pa labi tumsā skanēja ūdens burbuļošana. Tur čaloja mazais ūdenskritums — kalna avots — saldā veldze, kas salinieku dzīvībai tikpat nepieciešama kā ēdamie augi, zivis, putni un saule. Ako paskatījās debesīs. Tumšais, gandrīz mēļais zilums pāri viņa galvai vēl bija tāds pats kā pusnaktī. Droši vien tas ne​mainīsies, kamēr vi'ņš nokļūs augšā, pašā kalna virsotnē.

Viņu pārņēma liela nepacietība, tīkams satraukums. Kaut kas notrīsēja Ako dvēselē — bija tā, kā kad okeāna vējš pēkšņi iešalktos snaudošā biezoknī. Viņš sasprindza ar visu ķermeni un, līksma spara traukts, devās tālāk. Un pamazām it kā zemāk noslīdēja meža galotnes, aizvien dziļāk biezoknis iegrima kaut kur tumsā zem Ako, bet augstāk un augstāk nokļuva viņš pats. Izbeidzās krūmi, nu krauju klāja tikai reti augi, zāle un kalnu puķes, tad pazuda ari tie. Ako rausās augšup gar kailu akmens sienu, atgādinādams milzīgu putnu, kas tekā pa koka stumbru. Sī akmens siena bija pietiekami slīpia, lai! cilvēks nezaudētu līdzsvaru.

Lielākais stāvums turpinājās desmit vai divpadsmit cilvēka auguma garumus, tad kalna galotne sāka veidot virsotnes līdzenumu. Tur bija mazs laukumiņš, soļus sešus caurmērā, šā laukumiņa vidū gulēja plakans, apsūnojis akmens — tik gluds un apaļš, kā kad to būtu veidojušas cilvēka rokas.

Ako uzkāpa uz apaļā akmens un ilgi skatījās lejā.

Viņš bija nokļuvis visaugstākajā salas punktā. Viss, iitin viss atradās zemāk par viņu. Par sava auguma tiesu Ako pacē​ lās pāri salai, kalnam, okeānam … visai pasaulei. Pasaule bija tas, ko varēja redzēt, ar skatienu

sniegt, — viss, ko cilvēks zināja, pazina un spēja iedomāties, — lietu un priekšstatu kopums. Ako un viņia ciltij pasaule bija šī sala, ūdens klajums ap to un debess jums ar sauli, mēnesi, zvaigznēm un mākoņiem — viss tas, ko sniedza skatiens un saprāta jausmas. Pie viņa pasaules piederēja arī ūdens dziļumi, tumšie, neredzamie jūras pamati ar saviem noslēpumiem, dzīvības un nāves alām, nepazītiem un neizdibināmiem brīnumiem.

Vai tas bija viss? To Ako nezināja, bet viņam gribējās zināt, tāpēc viņš bijia tik drīz pēc pusnakts pametis savu guļvietu un uzkāpis te augšā — pirmo reizi savā mūžā. Viņš bija jauns, septiņpadsmit reizes savā dzīvē pieredzējis gadskārtu maiņas; viņa ķermenis bija pilnīgi izveidojies un spēja veikt visu, ko varēja un vajadzēja veikt pieaugušam salas vīrietim. Zvaigžņu vizmā Ako kailais stāvs it kā laistījās, zem zeltaini brūnganās ādas rotāja vingri, nesacietējuši muskuļi. Liels un slaids viņš stāvēja uz akmens kā bronzas tēls, ko veidojusi mākslinieka lietpratīga roka. Melnie mati garām, spīdīgām šķipsnām sniedza Ako plecus, viņam bija mazliet iegarena seja — tik pareiziem vaibstiem, ka eiropiešu gaume to atzītu par skaistu. Melno acu skatiens bija domīgs un sapņaini dziļš. Vienīgais, ko varēja saukt par apģērbu, bija neliels zāļu pinums ap gurniem un asiinskrāsas koraļļu virkne ap kaklu.

465 Tur nu gulēja visa pasaule pie Ako kājām — pasaule, ko tās iemītnieki dēvēja par Rigondu, —zaļš, ziedošs dārzs okeāna vidū. Labs gājējs varēja apiet salai apkārt no saules lēkta līdz rietam, pārāk nesteidzoties. No kalna virsotnes Ako pārredzēja visu salu, šo iegareno izcilni ūdens bezgalības vidū ar balto lie- diaga gredzenu, palmu puduriem ūdens malā, niedru audzēm, pakalniem un ielejām. Visapkārt salai stiepās rāma, dzidra lagūna, aiz kuras kā aizsargmols pacēlās zemais koraļļu rifs ar vienu spraugu austrumu pusē un divām rietumos. Šur un tur uz rifa slējās atsevišķu kokospalmu slaidie stāvi. Sidrabaini kaisa ūdens lagūnā, pirmajos ausmas staros ņirba un vizmoja koku un krūmu lapotne, un klusās salinieku būdas aizvējā, it kā elpu aizturējušas, klausījās kādu tālu soļu dunoņā, kas nāca no jūras. Bet nekad šie soļi neatnāca līdz salai, nekad nekas neieradās no ūdens un debess bezgalīgo klajumu puses. Kamēr vien salu apdzīvoja cilvēki, viņi neatcerējās, ka kaut kas svešs un viņu pasaulei nepiederīgs būtu tuvojies viņiem no turienes, kur 30 — V. Lācis, Raksti II debess savienojās ar jūru. Dažreiz, ziņkārības mudināti, salas vīri bija mēģinājuši! aizbraukt savās laivās līdz tai vietai, kur debess sastapās ar jūru, bet viņi nebija varējuši tai piekjūt.

Reiz Ako bija uzkāpis vienā no augstākajiem pakalniem un pārliecinājies, ka no turienes var redzēt, kas slēpjas aiz citiem, zemākajiem pakalniem. Nu viņš zināja, ka no augstākās vietas var redzēt tālāk nekā no zemajām, un arī to, ko cilvēka skatienam slēpa tuvā apkārtne. Tai stundā viņu pārņēma lielas ilgas redzēt, kas slēpjas aiz pasaules malas, no kurienes ausmas stundā iznāk saule. Varbūt tur, aiz apvāršņa, atrodas saules mājoklis, lielā būda, kur tā atdusas naktīs — tāpat kā salas |audis savos niedru mitek|os.

Vienīgā vieta, no kurienes to varbūt varēja siaredzēt, bija lielā kalna virsotne. Šonakt, pēc vesela mēneša ilgas vilcināšanās un gudrošanas, Ako nu bija uzkāpis te augšā. Bet veltīgi viņš raudzījās uz pasaules malu: tāpat kā lejā, arī no šejienes varēja saredzēt tikai tālu, neskaidru svītru, kur saskārās debess un ūdens… un vairāk neko. Debess jums sāka blāzmot, virs apvāršņa parādījās ugunīgas saules ripas mala, un jūra tajā vietā it kā aizdegās. Tad augstāk pavirzījās saule, ūdens klajums aizdegās tālāk un plašāk no apvāršņa, liesmainā josla ātri tuvojās salai. Sāka mirdzēt rifs, palmu galotnes, visa piekraste.

Ako ieraudzīja sauli mazu brītiņu agrāk nekā citi salas ļaudis. Bet, ja būtu vēl augstāks kalns un ja Ako uzkāptu tajā, — varbūt viņš tiešām saredzētu saules mājokli? Ja viņš sēstos laivā un brauktu ilgi uz pasaules malas pusi — daudz ilgāk un tālāk nekā tie salas vīri, kas to jau darījuši, — varbūt tad viņš piebrauktu pavisam klāt pašai saulei?

Ako apsēdās uz akmens un skatījās tālumā. Kā viņam gribējās tur nok]ūt… tālu tālu … viņpus pasaules malas! «Kas tur ir? Vai tur vispār kas ir? Un vai tas, ko es redzu un zinu, ir viss?»

Lielās ilgas atkal māca Ako. Bet lejā jau skanēja putnu un cilvēku balsis, dzīvība sāka rosīties …

Ako pasaule modās jau​nai dienai. Viņš piecēlās un devās lejup.

2 Salinieku būdas atradās vienkopus, bet ne pārāk cieši cita pie citas, puslokā ap austrumu līci, kuram iepretim, viņpus lagūnas, rifā putoja sprauga. Pavisam varēja būt mazliet vairāk nekā simt būdu — atsevilšķu dzimtu mājokļi. Salas vecākā Hi- tahi mītne bija uzcelta ciema vidū, tur, kur sastapās abi līča krasti, — pietiekoši augstu liedagā, lai paisuma ūdens neskartu būdas pamatu, un pietiekoši drošā attālumā no tuvējās kokos- palmu birzs, lai vētras laikā krītošie rieksti neapdraudētu trauslās celtnes iemītniekus.

Tās bija vieglas celtnes no niedrēm un platajām tropu augu lapām. Šeit, kur valdīja mūžīgais pavasaris, mītnes uzdevums bija pasargāt cilvēku vienīgi no saules tveices un lietus gāzēm.

Kad Ako nokļuva lejā, sievietes jau sildīja kokospienu, nolikušas riekstu čaumalas starp sakarsētiem akmeņiem. Viņa prombūtni neviens nebija ievērojis. Sur un tur savu būdu priekšā, uz izklātām svaigām banānu lapām apsēdušās, salinieku dzimtas ieturēja azaidu — lapās ietītas, starp akmeņiem karsētas zivis, meža augļus un saldo, sasildīto kokospienu.

Rīta saulē vizēja gleznie, brūnie stāvi. Skanēja bērnu klaigas un pieaugušo balsis. Ziediem matos meitenes skraidīja pa birzīm, dzidri un līksmi viļņoja dziesmu skaņas, kurām nebija vārdu — tikai vientiesīgs prieks, skaņās pārvērstas jūtas par savu dzīvi un pasaules skaistumu.

Sīs mazās pasaulītes valdniekam — cillvēkam, kam piederēja saprāta vara, daba savā laipnībā bija devusi daiļu dzimteni un pašu nepieciešamāko dzīvības uzturēšanai: barību zemē, gaisā un ūdeņos, saules siltumu, jūras veldzi un maigu dvēseli, kas prata mīlēt un priecāties par savu esamību. Viņa prasības un vajadzības bija tikpat šauras un aprobežotas, cik šaura viņam pazīstamā pasaule; viņš nezināja, ka, salīdzinot ar daudzu citu cilšu un tautu dzīvi, viņa dzīve ir nožēlojama — sūra trūkuma un nabadzības pilna. Pakļauts visiem dabas spēkiem, okeāna bardzībai, lietus gāzēm un baigajiem tropu negaisiem, iik gadus ilgāku laiku nīkdams pusbadā, — kad nedēļām ilgi bargie dabas apstākļi neļāva sagādāt pārtiku ne uz zemes, ne jūrā, bet vecie krājumi bija izbeigušies, — viņš to uzskatīja kā dabīgu un nenovēršamu kārtību un samierinājās ar visām grūtībām. Ar dabas bērnam raksturīgo pacietību izturēdams visu grūto savā dzīvē, viņš prata arī priecāties kā bērns, kad smagais pārbaudījums bija beidzies un uz laiku iestājās bezrūpīgas dienas.

Salas krāšņās dabas vidū pavadīdami savu dzīvi, cilvēki pielīdzināja sevi puķēm, putniem un ūdens dziļumu dzīvajām būtnēm. Skaisti ziedi, greznas gliemežnīcas un koraļļu drumslas rotāja viņu matus, kaklus, roku dilbus un gurnus. Vīriem 30* 467 bija rotas no haizivju zobiem; vecajam Hitahi, kā padomam klausīja visi salas |audis, piederēja pats krāšņākais gliemežnīcu rags dzeršanai un vēdeklis, kas pīts no vissmalkākajām sakņu un mizu šķiedrām.

Vecs un gudrs bijia Hitahi — savas cillts audzinātājs un Rigondas dzīves kārtotājs. Kādreiz jaunībā viņš bija taisījis visvieglākās un ātrākās laivas. Tagad katrs laivu būvētājs griezās pie viņa pēc padoma.

Viņš mācīja jaunek|iem, kā no zivju asakām un kauliem uztaisīt āķus makšķerēm, sviežamos šķēpus un žebērkjus lielāko zivju ķeršanai. Ilgi pasaulē dzīvojis, viņš savā garajā mūžā bija iegaumējis visu, kas cilvēkam jāzina, lai paredzētu nākamo dienu notikumus un vajadzības. Paklausīdami Hitahi, ļaudis noteiktā laikā savāca un kaltēja augļus vēlāko dienu tēriņam, tāpat sakaltēja ziviis pietiekamā daudzumā, jo dažreiz lietus laiks ieilga un lagūnas zivis saindējās ar saldo ūdeni. Hitahi spēja arī paredzēt, kad uznāks negaiss, — tad neviens salinieks nebrauca jūrā aiz rifa, bet, vētrai tuvojoties, uzvilka savas laivas augstu krastā un ar stiprām saitēm pie​saistīja tā-s pie kokiem. Ļaudis ticēja un tāpēc paklausīja Hitahi. Ar savu priekšzīmi viņš bija izveidojis visas cilts raksturu laipnu un mundru. Kad kādā būdā ļaunie spēki mocīja cilvēku un tas, ciezdams noslēpumainas sāpes, nevarēja piecelties no savas guļvietas un sagādāt ēdamo, Hitahi pnata sameklēt tādus augus, kuru sula da​rīja nelaimes apsēsto atkal veselu un priecīgu. Un, ja kādā citā būdā mazi bērni vai nevarīgi veci Jaudis

palika bez uztura gādātājiem, tad Hitahi izkārtoja visu tā, lai arī tiem netrūktu ēdamā. Kad jauneklis bija izraudzījies starp salas jaunavām sev sievu, cilts uzcēla viņiem līča krastā mītni, lietpratēji sagādāja mazo zvejas laivu un citus piederumus.

Vienkārša, pieticīga, grūta un tomēr saskanīga bija šī dzīve. Ar līksmām dziesmām un rotaļām Rigondas ļaudis apsveica jaunas dzīvības rašanos, tikpat bezrūpīgi un līksmi izvadīja savus aizgājušos uz pazemes valsti, kas atradās tepat lagūnas apakšā zem koraļļu klintīm. Viņi nepazina ļaunuma būtību, jo viņiem pašiem bija svešs viss tumšais un naidīgais cilvēka dvēselē, tāpēc viņi nekā arī nezināja par tām pēcnāves mocībām un šausmām, ar kādām aizsaules dzīvil apveltīja citu, nezināmu cilšu iztēle. Ļaunie spēki dabā bija haizivs un astoņkājis, bet ar tiem viņi cīnījās katrreiz, kad tie nāca viņu ceļā. Tāpat ļauni un postoši bija lielie negaisi!, kas lāgiem uzbruka salai, bet tur, zem lagūnas, tiem vairs nebūs varas. Kad pār piekrasti nolaižas nakts, saule iegriežas pazemes valstī un atpūšas līdz rītam kopā ar visiem tiem, kas tur atnākuši pilnīgākā laimē turpināt savas pārtrauktās gaitas. Dažreiz viņiem tur apakšā kļūst garlaicīgi un gribas zināt, kas jauns noticis pasaulē. Tad nav nekas slikts, ja, lagūnā peldoties, kāds salinieks vairs .neizpeld krastā, bet paliek uz visiem laikiem dziļumā — senču draudzīgajā pulkā viņam taču neklājas slikti.

Tik tālu prom no visām citām salām un zemēm, ka pat nojausmas par kādu citu pasauli un dzīvi nesniedza Rigondas ļaužu apziņu. Lielais atstatums ļāva šai ciltij savu dzīvi vadīt tā, kā viņa paradusi kopš tēvtēvu laikiem, pārliecībā, ka tā ir pati pilnība.

Nekad neviena bura nebija mirdzējusi pie apvāršņa. No turienes neviens nekā negaidīja. Tikai Ako kādu nakti bija uz​kāpis lielā kalna virsotnē un skatījies pāril pasaules malai. Neko viņš nebija saskatījis.

3 — Neļima… — Ako teica, apstājies līdzās brūnajai meitenei, kas bija nonākusi liedagā paskatīties, kā salas vīrieši aizbrauc zvejā. — Šovakar, kad mēness būs augstāk nekā lielais akmens, vai tu būsi pie citiem?

— Es būšu viena aiz pakalna, kur aug vecais maizes koks, — meitene atbildēja. Smaidot pamirdzēja viņas skaisto zobu virkne, gleznais stāvs mazliet salīka un, divu slaidu, vingru kāju nests, nozuda tuvējā birzī.

— Es būšu turpat! — Ako nosauca pakaļ.

— Ha, ha, ha! — viņam atbildēja Nelimas smiekli. Bet Ako vēl ilgi raudzījās uz to pusi, kur viņa bija aizsteigusies. Viņam bija labi — labi tāpēc, ka pasaulē bija Neļima, ar kuru viņam visvairāk patika kopā būt. Ako likās, ka viņa ir visskaistākā un vērtīgākā būtne visā salā. Nevienai meitenei nebija tādas iznesīgas gaitas, tādu mirdzošu acu, tādas skaidras un maigas balss, kas varēja skanēt brīžiem kā vēja šalka biezoknī, bet bri- žiem burbuļot līdzīgi mazajam ūdenskritumam, kura straume plūst pāri akmens izciļņiem.

Labi bija, kad viņā noskatījās. Patīkami, kad pa gabalu varēja sadzirdēt viņas balsi. Bet, kad Neļima atradās tuvu un Ako varēja ar savu elkoni viegli pieskarties viņas maigajam plecam, patika aizvērt acis un izjust vislielāko labsajūtu, kāda neradās, pat ēdot visgardākos augļus vai karstos pelnos iz​ceptu putnu.

Ako brauca vienā laivā ar savu jaunāko brāli Oneagu. Tas vēl bija pusaudzis, un Ako jutās lepns, ka tagad tēvs viņam uzticējis Oneagas sagatavošanu visādām nodarbībām. Tāpat kā Ono, viņu tēvs, kādreiz bilja rādījis Ako, kā sagatavot makšķeres un ar kādiem paņēmieniem izvilināt zivis no ūdens dziļumiem, tā tagad Ako mācīja brāli.

— Pagājušo reizi Lovaī pārveda vislielāko lomu, — Oneaga ieminējās, kad viņi bija izvilkuši pirmo zivi.

— Lovaī krietns puisis, — Ako teioa. — Ja šodien mums būs vairāk zivju, viņš nebēgs krūmos, bet atnāks paskatīties, cik mums ķēries. Viņš smaidīs un teiks: «Jums labi gājis.»

— Ako, tev raustai

— Pagriez laivu tuvāk.

Viņi vilka zivi pēc zivs, lielas, treknas un greznas. Kad no dzelmes izcēla kādu sevišķi skaistu zivi, Oneaga ļāva vaļu sajūsmai: — Paskaties, Ako, kas tās par zvīņām! Tur iznāks jauna virkne, ko uzkārt kaklā.

«Neliima ir skaistāka nekā vismirdzošākā zivs,» Ako nodo​māja. «Bet, ja viņa gribēs, tad varēs dabūt visas šīs zvīņas, tās ir lielas kā pirkstu nagi un laistās krāšņāk nekā gliemežnīcu iekšpuse.»

Kad laivas dibenā bija sakrājusies tik liela zivju kaudze, ka virsējās spārdoties varēja pārlēkt pār malu, Ako beidza zvejot.

— Hao! — vilņš sauca, un atbalss pēc brītiņa atskanēja la​gūnas otrā malā. — Hao! Lovaī! Mango!

— Hao! — no citām laivām atbildēja. Tie bija Ako draugi. Pāri lagūnas dzidrajiem ūdeņiem laivas sāka slīdēt uz krasta pusi. Mango, jauns puisis Ako gados, sāka dziedāt par skopo ūdensveci, kas nebija gribējis atdot nevienu no savām zivīm; bet krasta cilvēks ir gudrs, viņš pielabina īgno skopuli un pārved mājās pilnu laivu laba ēdamā. iVecie vīri varēs sēdēt pie ugunskura un uzmanīt, lai zivis labi izceptos, bet tie, kas vēl jauni, dziedās dziesmu un dejos zaļo koku ēnā. Visiem būs labi.

Dziesmu uztvēra citās laivās, tālu skanēja jaunās balsis pār ūdeņiem. Un krastā atbalsoja, pretim skanēja meiteņu un sievu balsis.

Dziedot viņi uzvillka laivas krastā, dziesmas skaņām pavadīja loma dalīšanu. No jūras vējš atnesa maigo viļņu melodiju, un koki mežā, smiltis zem gājēju kājām, putni un cilvēki sāka skanēt līdzi šai dziesmai. Līksmes sajūta izpaudās arī cilvēku vaibstos un kustībās: viņi spēra dīvainus, šūpojošus soļus, gorīja plecus, viņu kājas rakstā cilājās un atsitās pret zemi — ātrāk, aizvien ātrāk. It kā saules un salas smaržu apreibuši, viņi griezās ap sevi, saķērās rokās ar citiem, svaidīja zivju duramos šķēpus. Un drīz daži tvēra rokās lielās, maigi skanošās gliemežnīcas, bambusa niodru stabules, koka bungas un kaula klabekļus. Izbrīna skatieniem putni noraudzījās cilvēku jūsmā. Kad troksnis kļuva pārāk skaļš, tie pacēlās spārnos un laidās prom uz salas vidu. … Ako gāja caur birzi, kur mēnesnīcā vizēja palmu stumbri un krustām šķērsām stiepās garas koku ēnas. Cauri birzs spraugām lejā kaisa sidrabainie lagūnas ūdeņi. Ako sasniedza pakalnu un dažus mirkļus sasprindzis raudzījās pustumsā. Vecais maizes koks kā cienīgs ciltstēvs zems un plecīgs stāvēja jaunāko atvašu vidū. Koka ēnā Ako pamanīja meitenes sastingušo stāvu. Viņa nekustējās, stāvēja klusi, piespiedusies pie koka, bet viņas ķermenis bija sasprindzis. Kad virs pakalna parādījās jaunekļa augums, paklusi smiekli atskanēja lejā un zeme iedunējās zem viegliem, steidzīgiem soļiem. Neļima skrēja prom no Ako. Viņš dzinās viņai pakaļ. Tā bija aizraujoša sacensība. Kad Ako gandrīz jau bija panācis meiiteni, viņa pasitās sāņš, un, iekams viņš paguva mainīt virzienu, Neļima atradās jau gabalā. Tad viņš ķērās pie viltības: ar līkumu skrēja viņai apkārt, lai noteiktā vietā pēkšņi iedzītu to strupceļā. Bet viņa bija paredzējusi Ako nodomu un veikli izvairījās no lamatām. Nekas, lai viņa paskrienas vien. Gan Neļima nogurs pirmā. Ako nekur nebija jāsteidzas, turklāt viņam šī rotaļa patika.

Manīdama, ka Ako necenšas viņu notvert, Neļima kļuva gausāka. Bet taisni šo neuzmanības mirkli bija gaidījis jauneklis: pēkšņi kāpinādams ātrumu, viņš dažos mirkļos panāca meiteni, paguva satvert viņu aiz elkoņa un vairs nelaida vaļā. Tad viļņa padevās.

— Tu solījies gaidīt pie maizes koka, — Ako sacīja.

— Es tikai teicu, ka būšu tur, — Neļima atbildēja, elsodama aiz piekusuma. — Vai tu ko meklēji mežā?

— Es meklēju, bet tagad esmu atradis.

— Vai tas ir kas labs? — viņia šķelmīgi paskatījās tam acīs.

— Jā, tas ir labs, — Ako pasmaidīja. — Apsēdīsimies tur malā, kur var redzēt lielo ūdeni. Tur es pastāstīšu.

— Man gribas zināt, — Neļima teica. Viņi roku rokā izgāja cauri banānu audzei un pēc brītiņa

sasniedza salas krastu tai vietā, kur zemes rags vistālāk iestiepās jūrā. No turienes varēja redzēt Rigondas piekrasti straujā liekumā uz abām pusēm — līdz līča kaktam, kur atradās salinieku būdas, un uz otru pusi līdz klusajam krastam, kur dzīvie nemēdza staigāt, jo tur atradās aizgājušo dvēse|u sapulcēšanās vieta virszemē. Divreiz gadā tās iznāca krastā no pazemes valsts un rīkoja dzīres. Salas Jaudis zināja, kad tas notiks, un laikus nolika mežmalā pie klusā krasta zivis, augļus un traukus ar labo dzērienu ava, no kura baudītājam k|uva līksms prāts.

— Pastāsti, Ako, ko tu man gribēji teikt, — Neļima atgādināja. Viņi bija apsēdušies zemē un klausījās krabju kluso kņadu liedagā. Sai stundā dzelmes blēži nāca pasirot piekrastē.

— Pēc diviem pilnmēnešiem Rigondas vīri uzcels jaunu būdu, — Ako ierunājās. — To atdos man.

Un jauna laiva man būs un makšķeres, pašam savi šķēpi un traukii ēdiena glabāšanai. Un tajā būdā būs vajadzīga laba draudzene, kas iekur uguni un sagaida mājās Ako, kad viņš pārbrauc no zvejas.

— Jā, viņa būs vajadzīga.

— Ako grib zināt, vai Neļima nāks viņa būdā, ja viņu aicinās.

— Neļima grib zināt, vai Ako viņu aicina.

— To viņš dara.

— Neļima grib padomāt, vai Ako būs viņai vislabākais draugs.

— Viņa var domāt. Ako uzgaidīs līdz rītam. Viņš nekur neies un arī Neļima neies, kamēr būs izdomājusi.

Tikai mazs brītiņš pagājis, kad Ako jautā atkal: — Vai Neļima ir izdomājusi?

— Jā, viņa tagad zina. Pie Ako viņai) būs labāk nekā pie cita.

— Tas labi, Ako ir priecīgs, ka Neļima nāks viņa būdā.

Mēness sidrabs lija pār okeānu, pār aizmigušo salu, palmām, balto liedagu un diviem cilvēkbērniem, kas sēdēja mežmalā, liegi viens pie otra piespiedušies. Viņu glāsti bija viegla, bikla pieskaršanās.

Klusēdami viņi pieglauda viens otram savu seju, un viņu skatiens bija nopietns, mierīgs, it kā bijāšanas pilns. Varbūt viņiem tēlojās nākamo dienu dzīve — pilna bērnišķīgu sapņu, čakla darba, saules spožuma un negaisa auru … Būs tajā dzīvē daudz rūpju un sāpju, bet netrūks arī prieka un laimes. Nemanot aizritēja stundas šajā sapņainajā nomodā. Nozuda mēness, izdzisa zvaigznes, zelta uguns izplūda jūrā austrumu pusē.

Ako un Nelimas sapni pēkšņi pārtrauca skaļš troksnis salinieku nometnē. Satrauktas cilvēku balsis atskanēja pāri līcim, visās būdās bija dzirdamas baiļpilnas klaigas un uzbudinājuma saucieni.

— Tu dzirdi, Ako! — Neļima uztrūkās kājās.

— Kaut kas ir noticis, — Ako teica un arī piecēlās.

Viņi steidzās uz nometni.

4 Torīt Rigondas sievas aizmirsa kurt uguni pavardos un visēdelīgākie salinieki nedomāja par azaidu.

Neviena laiva nebrauca jūrā. Sapulcējušies vienuviet pie Hitahi būdas, ļaudis ielenca salas vecāko un satraukti čaloja, apbērdami ar jautājumiem Hitahi un citus vecākos vīrus, kas apmulsuši stāvēja pūļia vidū.

— Kas noticis? Kāpēc ļaudis tik uztraukti? — Ako jautāja savam tēvam. Bet tas bija tik uzbudināts, ka neievēroja dēla jautājumu, un Ako vajadzējia atkārtot savus vārdus.

Ono pamāja ar roku jūras virzienā, viņa balss drebēja.

— Tur, lielajā ūdenī, aiz rifa …

Nu Ako paskatījās tālumā un daudzas jūdzes prom no krasta ieraudzīja savādo parādību, kas bija iemesls salinieku uztraukumam un bažām. Tas bija kaut kas neredzēts, tāds, ko neminēja pat visvecākās Rigondas teikas un nostāsti. Apvārsnim atdalījies, salas virzienā peldēja kāds dīvains, liels priekšmets.

Tā nebija laiva, tias nebija jūrā ieskalots koks, ne milzīga zivs, ne putns. Vislielākā līdzība tam varēja būt

ar peldošu putnu, kas labsajūtā izpletis spārnus, Jaudams, lai vējš viņu dzen pa ūdens virsmu.

— Hitahi, vai tas ir putns? — ziņkārīgie nerimās. — Vai tu kādreiz esi redzējis tādu lietu?

— It nekad, — Hitahi domīgi sacīja. — Un es neesmu arī dzirdējis no sava tēva un tēvatēva, ka pasaulē būtu tādas lietas.

— Ko lai mēs darām? —salilnicki raizējās.

— Pagaidīsim, kas notiks, — noteica Hitahi. — Neklaigājiet un nedrūzmējieties krastā! Ja viņam ir ausis, tad labāk lai viņš nedzird mūsu balsis. Varbūt aizpeldēs garām.

Paklausīdami Hitahi padomam, |audis atkāpās tālāk no piekrastes un paslēpās palmu birzī. Bet savādā parādība laikam bija jiau sadzirdējusi jaužu balsis salā, tā virzījās aizvien tuvāk rifam un kļuva saredzamāka skatienam. Līdzība ar peldošu putnu pamazām izzuda, svešais priekšmets aizvien vairāk sāka atgādināt laivu — lielu, milzīgu lailvu, kādas salinieki nemēdza būvēt, — tā bija desmitreiz garāka par viņu zvejas laiviņām, augstāka nekā Hitahi būda, un katrā galā šim priekšmetam auga it kā kupls koks — koks ar spārniem, kas, plati izplesti, nesa savādo parādību pa ūdens virsmu.

— Hitahi, es redzu cilvēkus tur virsū! — iesaucās Ako. — Daudz cilvēku, viņi staigā un kustas.

— Iesim dziļāk mežā, — salas vecākais teica.

Visa cilts sekoja Hitahi. Sievas klusināja mazuļus, vīri sarunājās čukstēdami. Piekrastes birzī palika tikai daži novērotāji, kam bija visskaidrākās acis. Ako atradās viņu vidū. Savādi: viņu vairāk māca ziņkārība nekā bailes; te nu bija kaut kas tāds, ko nevarēja saredzēt pat no kalna virsotnes. Tas bija slēpies aiz pasaules malas, tur, kur naktīs noslēpjas saule. Varbūt tās bija mirušās dvēseles no pazemes valsts, kas savā aizsaules laivā tagad brauca apraudzīt pasauli? Bet, ja tās nav dvēseles, tad cilvēki, kas kustas lielajā laivā, ir dzīvi. Tad pasaulē tomēr nebija tas vien, ko varēja saredzēt no Rigondas krastiem, — vēl kaut kur bija citas pasaules, citas salas un rifi, kur dzīvoja dzīvas būtnes. Un, ja nu reiz tā bija, tad vajadzēja tur nokļūt. Ako nodrebēja pēkšņā sajūsmā. Viņš vēlējās, kaut dīvainā parādība neaizpeldētu salai garām, — ja Hitahi nebūtu aizliedzis trokšņot, viņš būtu kliedzis, izskrējis liedagā un ar zīmēm aicinājis brīnumu malā.

It kā ko meklējot, parādība mierīgi slīdēja līdztekus rifam. Tad pēkšņi cilvēki uz tās sāka skraidīt un rosīties. Pakaļgala koks saglauda spārnus, tie ļengani sašļuka gar stumbru, bet priekšējā kokā izplests palika tikai viens vienīgs pelēks spārns.

Parādība sagriezās pret salu un brauca pa rifa spraugu lagūnā iekšā. Kaut kas nodārdēja, kaut kas iekrita ūdenī. Svešais priekšmets pavisam sakļāva spārnus un palika uz vietas kā sastindzis virs lagūnas dzidrajiem ūdeņiem.

Tad atskanēja skaudrs troksnis, līdzīgs pērkona grandie- nam, pēc brītiņa šis troksnis atkārtojās, dobji atbalsodamies salas pakalnos. Novērotāji metās bēgt. Tikai Ako, neizsakāmi savaldzināts, vēl palika birzī, slapstīdamies aiz koku stumbriem. Viņš redzēja, ka atbraucēji nolaiž laivu un daži vīri ar dīvainiem, gariem priekšmetiem rokā sakāpj tajā. Viens pacēla šo priekšmetu gaisā. Norībēja spalgs troksnis, un mirkli vēlāk kāds putns beigts iekrita ūdenī. Nu arī Ako k]uva baigi. Viņš steidzās panākt savus aizbēgušos biedrus.

OTRA NODAĻA 1 Dīvainajai parādībai, kas tik loti satrauca Rigondas (audis, bija skaists, bet nepiemērots vārds — «Seagull», kas nozīmē kaiju. Cik mums zināms, tad kaija ir jauks, veikls un tīrs putns, bet par mistera Mobsa vadīto vaļu mednieku kuģi to nevarēja teikt. Tas bija drūms, smirdošs šķirsts ar mežonīgu salašņu baru uz klāja. Kad «Seagull» pēc pēdējā medību brauciena bija iegriezies kādā no Jaunzēlandes ostām izdot kravu un atjaunot pārtikas krājumus, viss ekipāžs, atskaitot kapteini, stūrmani Hopkinsu un bocmani Ivarsenu, ņēma aprēķinu un aizgāja knastā. Protams, viņi neatturējās, nepastāstījuši citiem jūrniekiem par ļaunajiem dzīves apstākļiem uz kuģa, un kapteini Mobsu notēloja visdrūmākās krāsās. Skopulis, izdzinējs, cilvēku ēdājs … Viņa palīgs Hopkinss un uzticīgais ķēdes suns Ivarsens neatpalika no sava šefa nevienā cūcībā.

Misteram Mobsam grūti nācās sameklēt ekipāžu jaunam medību braucienam. Šāds stāvoklis negadījās pirmo reizi, kapteinim Mobsam bija laba prakse līdzīgu grūtību pārvarēšanā. Kurā ostā gan nav krodziņu un kurā pasaules malā trūkst dažādu nelaimes putnu, paklīdušu laimes meklētāju, cilvēku ar tumšu slavu vai vientiesīgu dēku alcēju? Mobss aprunājās ar dažiem krodziniekiem, kopā ar saviem palīgiem kādu vakaru apstaigāja vienu otru šaubīgāku dzertuvi un neskopojās ar pacienājumiem. — Jūs tur, džentlmen ar sarkano degunu, vai sirds jums netiecas uz jūru? Mēs dosimies naudu kāst, un, ja kāds nav tik bagāts, ka var dzīvot no procentiem, tam ta​gad uzsmaida laime tikt pie turības …

Sī dziesmiņa nebija no jaunajām, bet, kad galvā sakāpis viskija skurbulis, [audis mazliet zaudē atmiņu un dažu viltojumu pieņem par īstu zeltu. Brīnišķīgs kuģis, laba pārtika, liels ekipāžs, samērā maz darba un bez cietas algas procenti no skaidrās peļņas — tas izklausījās itin vilinoši. Dažs panīcis jūrnieks kļuva domīgs, dažam nelaimes putnam uzausa cerība tikt uz zaļa zara. Vienā šeņķī tas bija pats Mobss, kas neskopojās ar jaunām dzēriena pudelēm, otrā viņu sekmīgi aizvietoja Hopkinss, bet kaut kur citur ar tikpat labiem panākumiem darbojās Ivarsens.

Gudrais škiipers savu sēklu nebija sējis uz akmeņiem. Vēlu naktī kuģim piestāja laiva un uz klāja uzrausās bars piedzērušu cilvēku. Brīdi vēlāk no krasta atīrās otra laiva. Tad «Seagull» pacēla enkuru un izpleta buras. Daži agrāk savervētie matroži, kas tovakar nebija paguvuši piedzerties, stājās sardzē. Kad no rīta, izgulējuši dzērumu, pārējie izlīda no kojām un paskatījās pa kajītes durvīm laukā, visapkārt kuģim jau līgoja bezgalīgais okeāns. Sacēlās tracis. Vairums jūrnieku nebija paņēmuši līdzi neko no savām lietām, citi atcerējās, ka viņi līgti darbā pavisam uz cita kuģa. Bet visvairāk notikušais sarūgtināja kādu jaunu puisi Džeku Peršmenu. Bocmanis Ivarsens viņam bija iestāstījis, ka «Seagull» esot ekspedīcijas kuģis un došoties meklēt apslēptu mantu kādā no Okeānijas austrumu nomales salām. Netīrais kuģis, trāna smaka un me​žonīgie ļaudis uz klāja jaunekli pavisam satrieca.

— Mēs esam piekrāpti! — viņš uztraukts teica saviem nelaimes biedriem. — Mums tiesības prasīt, lai kuģis iegrie​žas tuvākajā ostā un izsēdina mūs krastā.

— Ej aprunājies ar kapteini par šo jautājumu, — vecākie un piedzīvojušākie vīri viltīgi mudināja Peršmenu. — Varbūt viņš ievēros mūsu iebildumus.

— Iesim visi, — Peršmens aicināja. — Ja vecis nepado​sies ar labu, piespiedīsim viņu ar varu.

— Labāk aprunājies viens pats. Citādi viņš mūsu uzstāšanos var noturēt par dumpi, bet tādos gadījumos, cik zināms, škiperam tiesības pielietot dažādus āķīgus līdzekļus.

Peršmens aizgāja. Brītiņu vēlāk ļaudis dzirdēja negantu bļaustīšanos, kāds revolvera šāviens atskanēja uz klāja un līdz matrožu kajītei atlidoja Peršmena izmisīgie kliedzieni. Misters Mobss pašrocīgi bija uzņēmies pūles izdzīt jauneklim viņa kaitīgās aušības. Hopkinsam un Ivarsenam piepalīdzot, viņš pārvērta Peršmena seju par asiņainu gaļas gabalu. Mezglains viirves gals, ar kuru Ivarsens prata lieliski apieties, tikmēr de​joja pa puiša muguru, kamēr Peršmenam atgriezās saprāts un viņš metās bēgt.

— Tu tur! — nokliedza Mobss bēglim nopakaļ. — Pasaki citiem, ja ir vēl kāds, kas tāpat domā kā tu, lai atnāk aprunā​ties! Izsalkusi haizivs liek viņus sveicināt. Ļaudis izrūcās, drūmiem skatieniem iztālēm nolūkojās kapteinī, bet neviens vairs neapgrūtināja «Seagull» pavēlnieku ar dažādām aušīgām iedomām. Veselu nedēļu Peršmens dziedēja brūces. Bet netīrai's kuģis ar pāris desmit civilizētās pasaules atkritumiem, kas ar dīvainu iedomību un vēl dīvainā​kām pretenzijām nesa baltā cilvēka vārdu, traucās uz priekšu, pretim okeāna tālēm.

Saprazdami, ka viņiem nav iespējas nekā panākt pret kapteiņa Mobsa un viņa palīgu bruņoto varu, aiz kuras stāvēja likums — šis varmāku un izmantotāju uzticīgais sabiedrotais, — piemuļķotie jūrnieki savu īgnumu centās izgāzt cits uz citu. Neiecietība vismazākos sīkumos, rupjas lamas, nebeidzama ķīvēšanās un kautiņi rītos un vakaros gādāja, lai dzīve uz «Seagull» nebūtu pārāk vienmuļa. Stiprākie cietsirdīgi izmantoja savus vājākos biedrus, uzvēla tiem visu darba grūtumu. Bezkaunīgākie pakundzēja sev gļēvākos raksturus, ļaužu kajītē izveidojās sava kungu un kalpu šķira. Jaunais Peršmens pašā sākumā bija izrādījies pats vientiesīgākais — viņam tad arī visvairāk nācās panest. Kolīdz viņš bija kaut cik

atžirdzis no saņemtās pārmācības, ekipāža lauvas sāka viņu izmantot. Bez tiešajiem pienākumiem viņam vienam uzvēla atbildību par kajītes tīrību, ēdienu pienešanu, trauku mazgāšanu un visiem tiem sīkumiem, kas rodas, kopējā sadzīvē. Slīpētākie sāka pielīst Ivarsenam un Hopkinsam, tā iemantodami pat Mobsa labvēlību, jo viņam patika pazemība, veselīgs egoisms un apakšnieku nevienprātība. Citādi kapteinim bija vienalga, kas notika matrožu kajītē. Vislabāk, ja tie tur nesa​tika savā starpā, — tas vairoja kapteiņa varu.

Neraugoties uz savām morālajām īpašībām, «Seagull» eki- pāžs diezgan labil atbilda savam uzdevumam. Šo paklīdušo un deklasējušos ļaužu vairums apmierinoši prata savu darbu. Viņu vidū bija teicami harpunētāji, takelāžas lietpratēji, krietni stūres vīri, airētāji un, ja ne citādi, tad fiziski spēcīgi cilvēki,, pieraduši pie grūta darba un sliktiem dzīves apstākļiem. Ja arī vairums ilgāku laiku bija slaistījies dīkā un vilcis garu uz citu rēķina, tad priekšā stāvošo medību braucienu viņi visi uzskatīja kā skarbu, nenovēršamu pārbaudījumu — ne ļaunāk.

Vienīgi Peršmens nevarēja samierināties ar savu likteni. Krastā viņš bija dzīvojis samērā labos apstākļos. Viņa tēvam piederēja neliela ferma ar lopiem un citu iedzīvi. Nekad neviens cilvēks viņu nebija tik rupji pazemojis kā tagad uz kuģa. Viņam derdzās šie ļaudis, derdzās viņu tikumi, fiziskais tuvums, kapteiņa Mobsa izskats vien lika asinīm vārīties jaunekļa dzīslās. Ar izmisuma ilgām viņš bieži vēroja jūru: vai kur neparādīsies cita kuģa buras, zemes tuvumu vēstošās palmu galotnes? Vienā no kuģa laivām Peršmens bija noglabājis mučeli ar ūdeni un nozagtos sausiņus. Pie pirmās izdevības viņš gribēja bēgt.

Bet «Seagull» it kā ar nolūku vairījās salu tuvuma. Dienas un naktis kuģis traucās pa izmirušu ūdens tuksnesi.

Tad viņi pamanīja pirmos kašalotus. Sākās darbs. Pirmajā dienā izdevās nomedīt divus lielus tēviņus, no kuriem ieguva deviņdesmit mucas trāna. Trešajam kašalotam kapteinis Mobss nekādi nevarēja piezēģelēt ar kuģi un izšaut harpūnu no lielgabala. Izsūtīja medniekus divās laivās. Kašalotu gan izdevās harpunēt, bet saniknotais dzīvnieks pārrāva tauvu un traucās virsū laivām. Jaunais Peršmens redzēja, kā milzenis ar astes vēzienu sašķaida vienu laivu. Šis notikums viņu dziļi ietekmēja. Bojā aizgāja trīs vīri, un, laii gan tie nebija Perš- menam ne draugi, ne vispār labi biedri, viņu pēkšņais gals sa​trieca jaunekli.

Tas bija tikai medibu sākums. «Seagull» kravas telpās vēl gulēja simtiem tukšu mucu. Vai nākamās dienās šo triju liktenis nevarēja atkārtoties pie citiem un skart arī viņu, Peršmenu? Nē, viņš negribēja to piedzīvot, nevēlējās gaidīt. Ku​ģim tūliņ jāpārtrauc brauciens, jādodas atpakaļ uz Jaunzē​landi vai kādu citu salu.

Nākamā rītā pavārs veltīgi pūlējās no rezervuāra uzsmelt ūdeni kafijai. Rezervuārs bija tukšs. Arī glābšanas laivās novietotās muciņas bija iztecējušas sausas. Vienīgi kādā laivā atrada nelielu mučeli ar ūdeni un sausiņu kasti, bet ar šo veldzes krājumu kuģa ekipāžām labi ja pietiktu pāris dienām. Visiem ūdens traukiem bija izurbti caurumi un dārgais, neatvietojamais šķidrums iztecināts jūrā. Kapteinis Mobss plosījās kā negudrs. Viņš saprata, ka notikusi ļaunprātība un vaļu medības uz laiku jāpārtnauc, kamēr kuģis kādā salā būs at​jaunojis ūdens krājumus.

— Tas ir Peršmena darbs! — Mobss atklāti paziņoja ļaudīm. — Bet viņš smagi pārrēķinājies un pats dabūs ciest par savu nedarbu. Šajā okeāna daļā nav nevienas salas tuvāk par piecsimt jūdzēm. Kamēr sasniegsim zemi, jūs visii būsiet ap​miruši no slāpēm.

«Seagull» tūliņ ņēma kursu uz tuvākajām Austrumpoli- nēzijas salām. Pēc kapteiņa aprēķiniem, tās varēja sasniegt ne ātrāk kā pēc deviņām dienām. Skopi rīkojoties ar atlikušo ūdens krājumu, varētu iztikt divas dienas. Bet pēc tam? Dienvidu saule tveicēja bez žēlastības, vēju nevarēja dzert, šajā gadalaikā nebija cerību arī uz lietu. Stāvoklis tēlojās tiešām baigs. Ļaudis drūmām sejām vēroja apvārsni. Naids un asins- kāre iedegās viņu skatienos, kad uz klāja parādījās Peršmens.

— Jums slāpst? — apjautājās Mobss. — Tad prasiet Perš- menam, lai viņš pagādā dzeramo.

Tajā brīnišķīgajā dienvidu naktī, kad Ako runāja ar Neļimu par savu nākamo dzīvi, no «Seagull» klāja bez vēsts pazuda jaunais Peršmens, fermera dēls, kura tēvam piederēja lopi un kurš bija braucis

meklēt apslēptu mantu Okeānijas tālēs. Visi zināja, kas ar viņu noticis, bet neviens nekā nerunāja.

Kapteinis Mobss ierakstīja kuģa žurnālā lakonisku atzīmi: «Džeku Peršmenu no rīta neatrada uz kuģa. Šķiet, ka viņš iekritis jūrā, jo bija novērots, ka Peršmens slimo ar mē​nessērdzību.»

2 Tā nebija vienīgā atzīme, ko kapteinis Mobss todien ierakstīja kuģa žurnālā, bet pārējās bija priecīgākas un plašākas. Taisnību sakot, par Džeka Peršmena pazušanu kuģa žurnālā vēl nebija ierakstīts ne vārds, kad «Seagull» pavēlnieks jau zināja, ar kādiem slaveniem sasniegumiem viņa biogrāfijā būs saistīta šī diena.

Tas sākās ausmas stundā, pulksten četros no rīta, kad uz klāja nomainījās sardze. Pussnaudā iegrimis, kuģa priekšējā masta zāliņā nīka matrozis, saukts mazais Sams. Pie stūres stāvēja pusmūža vīrs Ēriks Svensons, milzīga auguma zviedrs.

Skatienu kompasa adatai pievērsis, viņš, tāpat kā Siams, kāvās ar snaudu. Stūrmanis Hopkinss, kuram skaitījās sardze, bija nolīdis savā kajītē. Tur viņš droši vien sūca labo dzērienu rumu. «Jā, viņam ir ko sūkt…» drūmi nodomāja Svensons. «Bet vai mēs neesam tikpat kāri, vai mums tāpat nenoderētu kāda stiprāka lāse? Eh, tiktu vienreiz klāt muciņai…»

Svensona tīksmīgās pārdomas iztraucēja Sama balss. Pārliecies zāliņa malai, tas rādīja kaut kur tālu prom pa kreisi.

— Svenson, vai tu neko neredzi? Man liekas, tur ir zeme.

— Atmosties, Sam, nebūs labi, ja stūrmanis tevi atradīs miegā, — Svensons nemierīgi attrauca.

— Es skaidri redzu kaut ko līdzīgu kalna galotnei, Sven​son …

— Kas? Kāda galotne?

— Ja tas tiešām ir kalns, vai nevajadzētu ziņot kapteinim? Varbūt mums nemaz nevajag braukt astoņas dienas, kamēr sasniegsim zemi un saldo ūdeni.

— Tu dzirdēji, ko vecais teica, — nevienas salas rrav tuvāk par piecsimt jūdzēm. Šai punktā viņš laikam jēdz mazliet vairāk nekā tu un es.

— Bet pateikt taču tomēr var.

— Ja tev kauli niez, kāp lejā un izstāsti vecim savu sapni.

Mazajam Samam tomēr nebija miera. Labi zinādams, kādu risku uzņemas, traucēdams Mobsu vissaldākā miega stundā, viņš nokāpa uz klāja un pieklauvēja pie kapteiņa kajītes durvīm.

— Kaptein … hallo, kapteini Pēc vairākiem klauvējieniem un daudziem hallo iekšpusē beidzot sāka reaģēt uz neatlaidīgo naktsmiera traucēšanu.

— Kas ir? Ko vajag? — misters Mobss drūmi ierūcās.

— Zeme, kaptein. No zāliņa redzams kāds kalna gals.

— Vai tu vēl ko neredzi — Eifeļa torni un Heopsa piramīdu? Suņa bērns, tev ir laime: es nevaru atrast savas tupe​les, citādi tavs neglītais purns tagad līdzinātos jēlai kotletei.

Laikam taču Mobsam tai pašā mirklī bija izdevies sameklēt savus apavus. Pēkšņi atsprāga kajītes durvis un, iekams matrozis paguva atkāpties drošā attālumā, kāda resna, spalvaina roka to sagrāba aiz krūtīm un pieturēja, kamēr misters Mobss pats iznāca uz klāja.

— Pērtiķi, es tev mācīšu cienīt vecāku cilvēku naktsmieru! — Mobss auroja. — Idiots, kretīns tāds! Gaišā rīta stundā tu te nāksi muļķot vecu, piedzīvojušu jūrnieku? Se no- nogaršo!

Ar vienu raku turēdams matrozi aiz krūtīm, misters Mobss ar otru viņu apveltīja pamatīgām pļaukām.

Trokšņa vilināti, uz klāja izsteidzās Hopkinss un Ivarsens.

— Bet es skaidri redzēju zemi! — mazais Sams iekaisis sauca, cenzdamies pārkliegt kapteiņa rēcienus. — Man ir la​bas acis, to jūs varat ticēt. Ja šaubāties, tad uzkāpiet mastā.

Uzkāpiet mastā … tas bija jauns apvainojums, kas cienījamā džentlmeņa Mobsa asinis satrauca vēl niknākā dusmu lēkmē. Tie laiki bija sen pagājuši, kad «Seagull» pavēlnieks varēja personīgi uzrausties mastā, vismaz viņš to nebija mē​ģinājis darīt piecpadsmit gadus.

— Stop, pagaidi! — kapteinis iesaucās. — Lieciet aiz auss, ko es teikšu. Lai Ivarsens uzkāpj zāliņā un paskatās visapkārt. Ja arī viņš saredzēs zemi, tad mazais Sams dabūs krūziņu ruma, bet, ja ne, tad es likšu iesiet šo idiotu tauvā un izmest pār bortu. Tur tu tikmēr varēsi vazāties kuģim astē, kamēr mēs ieraudzīsim īstu zemi. Kopies, Ivarsen. Tu, Hopkins, salūko tauvu.

— Kaptein, es jums pateicos par garšīgo rumu, ko mana rīkle drīzumā baudīs! — mazais Sams ņirgājās.

— Haizivs priecājas par gardo kumosu, ko mēs pēc dažām minūtēm iesviedīsim jūrā, — Mobss atbildēja. — Nu, Ivarsen, vai tu ko redzi?

— Skaties pa kreisi, bocman! — Sams pamācīja Ivarsenu.

No zāliņa atskanēja mulss sauciens: — Ziemeļrietumos redzama zeme, kaptein! Kāds kalns … zemāk divi citi… ari palmu galotnes!

— Hopkins! — kapteinis apjucis palaida Samu vaļā. — Vai mēs atrodamies Sahāras tuksnesī?

— Cik man zināms, tad ne, — stūrmanis atbildēja.

— Vai šajā Klusā okeāna daļā mēdz parādīties fatamor​gāna? — turpināja Mobss.

— Tādām parādībām te gaiss par mitru, — atbildēja Hop​kinss.

— Un ko tad tas nozīmē?

— Laikam to, ka mēs esam atraduši jaunu salu.

481 Nu kapteinis Mobss saprata, ka viņš kļūs slavens. Kuģniecības un ģeografijas vēsturē viņa vārds būs nemirstīgs uz laiku laikiem. Jaunu zemju atradējs kapteinis Mobss!

31 - V. Lācis, Raksti II — Tu dabūsi nevis vienu, bet divas krūziņas ruma, — augstsirdības uzplūdumā viņš teica Samam. — Mainīt kursu — tieši uz jauno zemi! Kāp zemē, foocman, un salūko Anglijas karogu. Uz ātrāko uztaisi jaunu karoga kārti — to mēs uzspraudīsim salas augstākajā punktā … tas ir, ja šis punkts nebūs pārāk augsts.

«Seagull» pīķis pagriezās pa kreisi, uz Rigondas pusi.

3 Sagaidāmie notikumi bija pietiekami svarīgi, lai kapteinis Mobss apģērbtu savu tresaino mundieri un uzliktu galvā cepuri ar zeltīto naga apmali. Viņš, tā sakot, jau jutās nākamā salas gubernatora lomā.

Ivarsens bija salūkojis karogu un no rezerves aira uztaisījis tam diezgan glītu kārti.

Viss ekipāžs atradās uz klāja, kad «Seagull» iebrauca lagūnā. Jaunu zemju atradējs Mobss stāvēja uz tiltiņa, padusē iemiedzis savīstītu jūras karti.

— Izmest enkuru! Rēvēt buras! Harpunēiāji pie lielga​bala! — svinīgi dārdēja kapteiņa balss.

Dažus mirkļus vēlāk nogranda divi salūta šāvieni. Mobss nosprieda, ka nav vērts vairāk tērēt pulveri. Arī ar diviem šāvieniem pietika, lai iedvestu bijāšanu šiem tumšajiem ļautiņiem, kas kā vanaga ēnu pamanījuši zvirbuļi slēpās krūmos. Ūdenī nolaida laivu, un tajā iekāpa kapteinis ar astoņiem vīriem, kas bija apbruņojušies šautenēm. Devītais turēja rokās karogu. Viņi ņēma līdzi arī vairākas tukšas muče'.es.

Kamēr laiva tuvojās zemei, Mobss vēroja piekrasti: vai kaut kur neparādīsies salinieki, par kuru esamību liecināja būdas un laivas liedagā. Bet sala likās kā izmirusi.

«Viņi pirmo reizi redz balto cilvēku,» Mobss nodomāja. «Ar šiem pērtiķiem jāapietas stingri. Lai saprot, ka ieradies augstāks spēks un liela vara.»

Kad laivas priekšgals atdūrās liedaga smiltīs, Ēriks Svensons gribēja izlēkt krastā un pieturēt laivu, kamēr pārējie izkāpj.

— Atpakaļ! Visiem palikt savās vietās! — misters Mobss pavēlēja. — Vai jūs nezināt, kam pirmajam jāsper kāja uz šīs svešās zemes?

Nu ļaudis atskārta, ka Mobss ir karaļa vietnieks un ieka​ rotāju armijas virspavēlnieks ar augstiem vēsturiskiem uzdevumiem. Pazemīgi, slepus apmainīdamies jautriem smīniem, tie pašķīra kapteinim ceļu. Aiz lepnības piesarkušu seju tas aizrausās līdz laivas priekšgalam un izkāpa krastā. Jūras karti rokā, cēli atgāzis galvu, viņš nolūkojās uz palmu birzīm, kal​niem un būdām, kas klusi stāvēja sava jaunā pavēlnieka priekšā.

— Karogu šurp! — Mobss iesaucās. Un, kad karoga nesējs iznāca krastā, kapteinis pavēlēja arī pārējiem izkāpt no laivas, nostāties rindā un visiem reizē izšaut gaisā. Ar to bija veikta salas iekarošana, nesastopot nekādu nopietnu pretošanos no iedzimto puses. Bet Mobsam ar to vēl nepietika. — Uz priekšu!

— viņš pavēlēja, stādamies sava varonīgā karapulka priekšgalā, un droši devās salas iekšienē, lai izraudzītos noderīgāko vietu Anglijas karoga pacelšanai un vēsturiskai deklarācijai. kas jau veidojās Mobsa galvā. Šis varonīgais manevrs laikam ietekmēja iedzimtos: baiļu un ziņkārības plosīti, tie no savām paslēptuvēm vēroja svešo, baltādaino vīru rīcību, un, kad iekarotāju pulciņš sāka virzīties uz viņu pusi, vecais Hitahi saprata, ka slēpšanās neko nelīdzēs. Pūlī saspiedušies, salinieki stāvēja aiz krūmiem, bērnu raudas atskanēja līdz Mobsam — viņš tūliņ noprata, kur noslēpušies iedzimtie.

Mobss pavēlēja matrožiem apstāties. Starp iekarotājiem un pakundzējamo Rigondas tautu atradās neliels klajumiņš. Tur nu stāvēja katrā pusē š: m klajumam divas svešas armijas un ziņkārīgi iztālēm vēroja viena otru. Mobss spēra dažus soļus uz klajumiņa vidu un ar rokas mājienu aicināja saliniekus tuvoties viņam. Pēc laba brīža satrauktas sačukstēšanās un klusiem strīdiem no salinieku pulka atdalījās kāds cienīga izskata vecis un spēra dažus soļus tuvāk Mobsam. Tas bija Hitahi.

31* 483 Tad Mobss pagājās vēl vairāk uz klajuma vidu un atkal māja, lai iedzimtie nāk laukā no krūmiem.

Tur nu parādījās brūnie salinieki vientiesīgām sejām, izbrīna un bikluma pārņemti. Kā vilcinādamies tie izvirzījās no brikšņiem, slapstījās cits citam aiz muguras, bet viņu bailes nu jau bija mazinājušās, jo svešie acīm redzot viņiem nevēlējās darīt nekā ļauna. Drīz vien apkārt Hiltahi jau stāvēja prāvs pulciņš Rigondas cienījamāko vīru. Drusciņ tālāk kā dzīvs vairogs sieviešu un bērnu baram bija nostājusies jaunekļu ķēde ar vieg​liem šķēpiem rokās.

Mobsam šķita, ka brīdis ir piemērots svinīgai deklarācijai. Aizgājis klajuma vidū, viņš pieaicināja karoga nesēju sev blakus un nostājās tā, lai; viņu vienlīdz labi varētu redzēt un dzirdēt visi klātesošie.

Tad viņš cienīgi nokremšļojās un teica: — Viņa majestātes Anglijas karaļa vārdā pasludinu šo salu, kuru esmu personīgi atradis un kura līdz šim nevienam nav piederējusi, par Lielbritānijas impērijas īpašumu un sastāvdaļu. Tas nozīmē, ka ar šo brīdi jūs, brūnie lopiņi, esat Anglijas karaļa pavalstnieki un padoti viņa majestātes likumiem un aizsardzībai. Kā pierādījums tam ir šis karogs, kuru es likšu uzspraust tur augšā — pašā kalna galā. Būdams viņa majestātes likumīgais vietnieks šajā vietā, paziņoju, ka, sākot ar šo dienu, šī sala sauksies manā vārdā par Kapteiņa Mobsa salu, kā tas tiks atzīmēts arī uz visām pasaules kartēm un ierakstīts itin visās ģeografijas grāmatās. Līdz ar to daru zināmu salas iemītniekiem, ka līdz viņa majestātes valdības turpmākam rī​kojumam visa likumīgā vara Kapteiņa Mobsa salā piekrīt man un es uzņemos gubernatora pienākumus. Tas nozīmē, ka jums jāpaklausa man visās lietās un ka man piekrīt lemšana un noteikšana par jūsu mantu un dzīvībām. Līdz šim jūs dzīvojāt kā lopiņi pēc saviem ieradumiem un tikumiem; tagad jums jādzīvo tā, kā nosacīs mani likumi, un par visu, ko jūs darīsiet savādāk, nekā es jums atļaušu, jums būs jāatbild karaliskās tiesas priekšā, kuru es šeit reprezentēju.

Tūkstošiem gadu jūs esat dzīvojuši, nemaksādami nekādus nodokļus. Tagad jums būs jāmaksā dažādas nodevas, par kurām kā pretvērtību saņemsiet visādus civilizācijas labumus. Novēlu jums būt krietniem viņa majestātes pavalstniekiem un paklausīgiem pilsoņiem, un lai civilizācijas saule spoži iedegas pār jūsu zemi!

«Gubernators» apklusa un noslaucīja sviedrus.

— Tagad parādiet, kur ir dzeramais ūdens, — viņš turpināja, kad oficiālā daļa bija beigusies. Lai savu vajadzību darītu saprotamu šiem dabas bērniem, kuru zināšanas angļu valodā nebija neko lielākas kā cilvēka zināšanas putnu, zivju un citas dzīvas radības dialektos, Mobss ar zīmēm paskaidroja savu prasību: salika plaukstas kopā un tēloja ūdens smel​šanu, tad it kā kāri laka iedomāto šķidrumu.

Ako pirmais saprata, kas svešajam vajadzīgs.

— Hitahi, viņi vēlas saldo ūdeni, — jauneklis ieminējās.

— Parādi viņiem avotu, — salas vecākais teioa.

Ako pamāja svešajam ar roku un devās caur banānu birzi uz ūdenskrituma pusi. Daži kuģinieki viņam sekoja. Kad saldais ūdens bija atrasts, Mobss pavēlēja piepildīt muciņas un vest uz kuģi. Sos braucienus nācās atkārtot vairākas reizes, kamēr viss ūdens rezervuārs un citi trauki bija piepildīti. Tikmēr Mobss parūpējās, lai karogs tiktu uznests un novietots kalna galā. Ari pats viņš pakāpās tik augstu, ka varēja pārredzēt visu salu. Tur «gubernators» uzzīmēja pēc acumēra Kapteiņa Mobsa salas karti un aprēķināja, ka jaunatrastās zemes platība ir apmēram 24 kvadrātjūdzes. Tas nebija kaut kāds mikroskopisks atols okeāna vidū vai kāda kaila klints, bet ziedoša zeme ar vairāk nekā četrsimt iedzīvotājiem. Palmu birzis varēja daudzkārt paplašināt, tāpat banānu audzes. Daži uzņēmīgi plantatori nedaudz gados var kļūt bagāti.

Varbūt lagūnā slēpjas arī pēr|u gliemežnīcas, kuru vērtību šie brūnie nelgas pat nenojauš.

«Tas idiots Peršmens galu galā man izdarīja labu pakalpojumu,» «gubernators» iedomājās. «Ja mums nepietrūktu ūdens, mēs neuzkultos šim zelta gabalam un tas vēl ilgus ga​du paliktu nezināms kā mēslu čupā paslēpusies pērle. Bet nu tas ir rokā, un mēs jau nu gan pratīsim šo atradumu iz​mantot.»

Auglīga zeme un miermīlīgi vientiesīši, kas strādās par velti, — nemaz nevajadzēja būt gudram, lai šādos apstākļos kļūtu bagāts.

«Majestātes vietnieks» sāka rīkoties.

4 Kā augstai personai pienākas, Mobss apsēdās liedagā uz pilnas ūdens muciņas un sapulcēja ap sevi visus saliniekus, kas bija ar mieru tuvoties «gubernatoram».

— Vecais pērtiķi, nāc tuvāk un klausies, ko es tev pavēlēšu, — viņš ar zīmēm aicināja Hitahi. Salas vecākais gan bijīgi, bet nezaudēdams cieņu, apstājās pa gabaliņu no Mobsa. — Mēs nupat iekarojām šo salu. Tas nozīmē, ka mēs esam uzvarētāji, bet jūs — tie uzvarētie. Ko diara uzvarētājs iekarotā zemē?

Viņš prasa atlīdzību par savām pūlēm uzvaras izcīnīšanā. Lūk. arī es tagad prasu, lai tu ar saviem pērtiķiem samaksātu kontribūciju. Tu saproti?

Hitahi samulsis grozījās. Mobss turpināja: — Es un mani ļaudis esam izsalkuši, mums gribas ņamņam. Kaut ko labu un pavisam daudz: vienu laivu, divas laivas, pavisam daudz laivu ar ņam-ņam. Tu tūlīt skrien uz savu būdu, visi tavi ļaudis lai skrien un ņem to labāko, ēdamu un dzeramu, ņam-ņam un klunkklunk. Nesiet šurp un lieciet zemē pie manām kājām. Ja ātri un daudz atnesīsiet, es būšu laipns un mīlīgs, ja tūļāsieties un būsiet skopi, gubernators ņems rokā nūju un sitīs brūnajiem lopiņiem pa muguru. Vai saprati? — Mobss čam​stināja muti un laizījās.

Hitahi palocīja galvu par zīmi, ka saprot. Viņš kaut ko teica saviem ļaudīm, tie priecīgi un laipni uzsmaidīja svešajam pavēlniekam. Baltie cilvēki izsalkuši? O, lai viņi drusciņ pagaidi», mums ir daudz labas barības — zivis, saknes, rieksti un augļi. Viņi steidzās uz savām būdām, cilti devās mežā un pēc brītiņa atgriezās ar visādu ēdamo. Tur bija kokosrieksti, banānu buntes, ceptas un saulē žāvētas zivis, traukil ar labo dzērienu ava, kas atspirdzināja un darīja līksmu prātu. Pusaudži nesa putnu olas un saldās saknes.

Mobss lika visu sakraut laivās un nogādāt uz kuģa, izņemot dzērienus, ko turpat krastā ilzdzēra. Uz «Seagull» klāja sardzē bija palikuši tikai pāris vīru, visi pārējie atradās pie sava pavēlnieka. «Majestātes vietnieks» sūca vienu malku pēc otra, juzdamies aizvien labāk. Nu viņš vairs netaisīja bargi nopietnu seju, bet smaidīja, smējās un runāja šļupstēdams.

— Šai dienai par godu es rīkoju svētkus. Lai priecājas, lai dejo un dzied Kapteiņa Mobsa salas tauta! Nu, kas ir, vecais pērtiķi? Vai jums salā nav ar ko uzspēlēt? Tramtadram- tad un bum-bum? — viņš svilpoja un sitia plaukstas. — Ma- ziais Sam Erikson, kas ir, ka nelēkā! Dejot vajag! Dziedāt! Grāb ciet tās brūnās kazas! Viss pieder mums, un, ko mēs da​rām, tas ir labi!

Jā, tad no būdām Rigondas mākslinieki atstiepa savas bungas, stabules un klabekļus. Liedagā sacēlās varens troksnis. Pārliecinājušies, ka baltie cilvēki nedara nekā ļauna, dabas bērni ļāva vaļu savai līksmībai. Brīdi noraudzījies viņu dejās, «gubernators» pasauca Hopkinsu un veco Hitahi un gāja apskatīties, kas atrodams salinieku būdās. Visur viņš iebāza savu degunu un, ja_ ieraudzīja kaut ko interesantu, tādu, kas patika un par ko vēlāk varēs dabūt naudu, tad paņēma to un paturēja. Tā viņš piesavinājās iedzimto skaistākos traukus, vēdekļus un rotas lietas, kas dažam vīram bija lielākais lep​nums un dažai sievai vienīgā greznība.

— Slavējiet dievu, ka šie nieki man sagādā prieku! — Mobss teica |audīm. — Bet, ja jums būtu zelts un pērles, es būtu vēl priecīgāks.

Atgriezies liedagā pilnu klēpi visdažādāko miantu, Mobss lika diviem matrožiem tās aizvest uz kuģa.

Tad viņš piebāza savu pīpi ar tabaku, aizkūpināja >un sniedza Hitahi.

— Saņem sava valdnieka dāvanu un mācies to cienīt! Bāz mutē un sūc.

Hitahi sūca, bet šis mēģinājums beidzās diezgan bēdīgi, jo vecais salinieks tūliņ aizrijās un sāka kāsēt. Tad Mobss vi​ņam sita pa muguru stiprāk, nekā būtu vajadzīgs, un smējās.

Daži matroži bija sākuši ķerstīt salinieku sievietes, tās spiegdamas bēga. Salas jaunekļi kļuva nemierīgi. Kad Hop- kinss rupji sagrāba Neļimu, Ako smaidošā seja pēkšņi vērtās drūma. Viņš saspringa kā lēcienam sagatavojies zvērs un vēroja, kas būs tālāk: vai Nelirna aicinās palīgā vai pati tiks galā ar balto vīru?

— Netrako, skaistulīt, tu man patīc… — Hopkinss ņurdēja, cenzdamies noskūpstīt meiteni. — Esi priecīga, ja bal- tails kungs tevi pagodina ar savām kvēlajām jūtām.

— Ako! — liedagā atskanēja izmisuma sauciens.

Nākošā mirklī it kā milzīgs kaķis uzlēca Hopkinsam mugurā, desmit spēcīgi' pirksti ieķērās stūrmaņa cekulā un plēsa matus. Iebrēkdamies Hopkinss palaida meiteni vaļā un atinu- guriskil novēlās smiltīs.

Lielais kaķis veikli uzlēca viņam uz krūtīm un iecirta nagus sejā.

— Palīgā! Pa-lī-gā! — brēca Hopkimss.

Tad liedagā norībēja briesmīgs troksnis. Pats «guberna​tors» personīgi bija izšāvis gaisā no pistoles.

— Dumpis? Sacelšanās? — rēca Mobss. — Pie šautenēm, vīri! — Nelaist vaļā to pērtiķi! Uz laivu, uz laiVu! Es viņam rādīšu aiztikt balto cilvēku!

Sacēlās juceklis. Salinieki kliegdami paslēpās krūmos. Divi milzīgi vaļu mednieki bija sagrābuši Ako un stiepa uz laivu. Viņš locījās kā panteris vīru spēcīgajās rokās. Tad no mugurpuses piesteidzās Hopkinss un vairākas reizes iesita viņam pa galvu. Nu Ako kļuva rāms un gurdi saļima. Raušus viņu pārrāva pāri laivas malai. Viens no vīriem uzsēdās viņam uz krūtīm, otrs — uz kājām.

— Nenožņaudziet viņu pavisam, — kapteinis Mobss aizrādīja. — Mums uz kuģa trūkst četru vīru un viens jauns strādnieks labi noderēs.

Kad laivas bija aizbraukušas līdz lagūnas vidum, Mobss lika matrožiem izšaut gaisā. Kā brīdinājums un soda drauds zalve dobji atbalsojās salas krastos.

— Drebiet, mērkaķi! Tagad jums sāksies citi laiki! — Mobss kratīja dūri pret salu.

Uz kuģa Ako iemeta kādā tumšā, smacīgā telpā un durvis no ārpuses aizslēdza. Pēc pāris stundām, kad paisums bija pa​cēlis ūdens līmeni, «Seagull» izpleta buras un pa rifa spraugu izbrauca jūrā.

No Rigondas pakalniem kuģa aizbraukšanā noskatījās šausmu pārņemtie salinieki. Drūmi klusēja Hitahi. Naids un sāpes kvēloja Oneagas sejā, viņa tēvs Ono mierinādams rūca uz savu sievu Tuli, kas skaļi vaimanāja par pazudušo Ako, savu lielo, skaisto dēlu. Un, kad kuģis jau bija tik tālu aizbraucis, ka no zemākām salas vietām varēja saredzēt tikai mastu galus un augšējās buras, Neļima atdalījās no pūļa un

viena pati uzrausās augstākajā kalna galotnē. Viena ar savām sāpēm viņa tur ilgi ilgi noraudzījās pakaļ tālumā gaistošajam jūras rēgam, kas aiz​veda viņas mīļo. Kurp tie viņu veda? Kas ar viņu notiks? Kad viņš nāks atpakaļ pie savas Nelimas? Viņa gaidīs to … ilgi ilgi…

Vēja pūsmas plandījās karogs, ko svešie vīri bija uznesuši te augšā. Kad saule bija nogrimusi aiz apvāršņa, jaunā sali- niece paņēma šo baltā cilvēka burvības zīmi un nonesa lejā. Salinieki sapulcējās ap ugunskuru un noskatījās, kā tas liesmās sadeg.

TREŠA NODAĻA 1 Mazajā kambarī, kura vidū nostājies cilvēks ar roku varēja aizsniegt visas trīs sienas, valdīja tumsa.

Kambarim nebija loga. Durvis blīvi aizsedza ieejas caurumu, un tajās nebija nevienas spraudziņas, pa kuru krātiņā varētu ielauzties gaismas stars. Gaiss bija tik smacīgs, ka Ako kļuva nelabi. No griestiem lāsoja ūdens. Visur, kur vien Ako pieskārās, viņš sataustīja kaut ko glumi mitru, un šis neredzamais, taukainais mitrums riebīgi smirdēja.

Ako ilgi sēdēja uz grīdas telpas kakta, galvu noliecis uz krūtīm un ar rokām aptvēris ceļus. Pamazām viņš atžirga no sa​ņemtajiem belzieniem, galva vairs nereiba, tikai šur un tur vēl smeldza sadauzītās vietas.

«Ko baltie cilvēki gribēja ar viņu darīt? Kāpēc tie viņu aizveda no salas un turēja šajā tumšajā alā?

Vai' ilgi viņu te turēs? Vienmēr? Varbūt tas ir pazemes mājoklis un šie bargie cilvēki — sirojošās dvēseles, kas iznākušas virszemē apskatīties, kas tur notiek. Bet kāpēc viņi atbrauca pār jūru lielajā laivā, kāpēc meklēja salā barību un saldo ūdeni — vai viņiem tur, lejā, nekā nebija?»

Veltīgi Ako pūlējās atmilnēt notikumu īsto jēgu. Nekā neizdomājis, viņš beidza mocīt savas smadzenes un ieslīga trulā vienaldzībā. Miesīgi un garīgi sastindzis, gaidīja turpmākos notikumus.

Pēc kāda laika Ako dzirdēja skarbu, čīkstošu troksni, tad ārpusē dipēja cilvēku soļi!, skanēja daudzas balsis. Un pēkšņi kuģis sakustējās, sazvēlās mazliet uz sāniem, sāka šūpoties. Nu Ako saprata, ka lielā laiva ir izbraukusi ārpus rifa … dodas prom no salas. Aizbrauc, aizved viņu ņp dzimtās pasaules tālu tālu, kur neviens nedzirdēs viņa balsi un nevarēs atnākt palīgā. Bet Ako negribējās aizbraukt, viņš vēlējās palikt tepat kopā ar Neļimu, tēvu, māti un Oneagu.

Apziņa, ka notiek tas, kam nevajag notikt, satrauca jaunekli. Viņš uztrūkās kājās un nemierīgi mīņājās. Taustīja sienas, mēģināja ar plecu atspiest vaļā durvis. Kāpēc baltie cilvēki nenāk un nelaiž viņu ārā? Te ir tumšs, te grūti elpot, bet Ako gribas kustēties, skriet, kāpt augstu kalnā un stāvēt ar seju pret sauli un vēju. Te nav ne saules, ne vēja.

Uzaudzis neaprobežotā brīvē starp ļaudīm, kas nekad nedarīja cits citam pāri, Ako nespēja aptvert nebrīvības un pārestības būtību. Tā viņu mulsināja, uztrauca, raisīja instinktīvu pretestību. Viņš drebēja kā dzinējsuņu ielenkts zvērs — ne bailēs, bet sašutumā. Un līdzīgi zvēram, jaunam leopardam, ko cietsirdīgi mednieki iesprostojuši krātiņā, visa viņa būtne prasīja pēc brīves, pēc plašuma, viņam likās, ka tumšais sprosts ir dzīvs, naidīgs radījums, kas viņu tur savās skavās.

Ako iekliedzās … uzgaidīja, vai baltie cilvēki ko nedarīs, tad kliedza atkal, divas, trīs, daudzas reizes. Dauzīja ar dūrēm sienas, spārdīja grīdu, durvis, klauvēja pie griestiem. Ja baltajiem cilvēkiem bija ausis, viņiem vajadzēja dzirdēt Ako trako​šanu. Bet viņi nelikās zinis.

Varbūt viņi bijia prom, savos pazemes mājokļos, un Ako viens pats te pamests tumsā?

Tie nebija vaidi, žēla vai histēriska raudāšana — brīva dvēsele pamēroši pauda savu protestu, vairījās važu. Un šis protesta kliedziens bija tik īsts un tik mežonīgs, ka baltais cilvēks jutās nepatīkami traucēts. Ako plosīšanos labi dzirdēja visā kuģī.

— Ivarsen, ej un apklusini viņu, citādi, jau šonakt nedabūsim aizmigt! — kapteinis A^obss teica bocmanim.

— Vai pavisam apklusināt? — Ivarsens jautāja, ciniski; smaidot. — Nieka liela, ja kapteinis tā grib.

— Tad nē jel. Nomierini viņu. Viņš mums būs vajadzīgs dzīvs.

— Bez krietnas dresūras šis lopiņš nebūs lietojams, — boc​manis piezīmēja.

— Izdresēsiim, — Mobss pašapzinīgi attrauca. — Bet šovakar lūko viņam ieskaidrot, ka trokšņot nav brīv.

— Labi, kaptein! — Ivarsens tīksmīgi nosmīnēja. — To es viņam ieskaidrošu.

Viņš salūkoja «kuģa kaķi» un aizgājia uz matrožu kajīti.

— Ha'llo, zēni, kas vēlas piedalīties mazā dēkā? Man uzdots pasniegt pirmo disciplīnas stundu brūnajam mērkaķim. Kas nāks man palīgā?

Vienmuļajā jūras dzīvē šāds nolikums solīja interesantu pārmaiņu. Ivarsenam tūliņ pieteicās vairāki palīgi.

— Kas jādara, bocman? Vai viņu vendzelēs, vilks caur ķīli? — tie jautāja.

— Kādii pāris ņemiet spaiņus un uzsmeliet ūdeni. Citi ar ķēžu āķiem nostājieties katrā pusē durvīm un neļaujiet izbēgt. Par pārējo es pats gādāšu.

Tad Ako dzirdēja, ka viņa sprostam tuvojas cilvēku soļi. Viņš apklusa un, durvīm pieplacis, gaidīja, ka tās vērs vaļā. Baltie sačukstējās, bet bez kādas vajadzības, jo Ako tik un tā nesaprata neviena vārda.

Noskrapstējia slēdzene, smilkstot slīdēja aizbīdņa bulta, un durvis pavērās spraugā. Pēkšņās gaismas apžilbis, Ako uz mirkli piemiedza acis. Viņš vēl nebija tās atvēris, kad vesels spainis sāļā jūras ūdens ietriecās viņam sejā. Kamēr viņš purinājās un slaucījās, sekoja otra šļāce, tad krāIlņā ielēca Ivarsens un sāka slānīt Ako ar «kuģa kaķi». Durvju spraugai priekšā stāvēja vīri ar ķēžu āķiem rokās.

— Mācies cienīt sava pavēlnieka gribu! — Ivarsens aizelsies sauca, ar tīksmi atvēzdams mezglaino pletni un manīdamies trāpīt pa Ako galvu un pleciem. — Tavu tumšo mežoņa garu es dzenu laukā, tavu pērtiķa stulbumu un suņa bezkaunību! Es esmu viss, tu neesi nekas. Tēvs un māte, dievs un saimnieks es esmu tavai miesai un dvēselei. Slavē radītāju, ka es ar tevi tā nopūlos. Spaini ūdens uz viņa trakajām smadze​nēm, zēni!

Ivarsens atkāpās sāņš, kamēr kāds matrozis ielēja Ako sejā ūdens šļāci'. Tad vēlreiz bocmanis slānīja Ako ar pletni u-n, acis izvalbījis, zvērīgā balsī uzbļāva: — Tagad mierā! Tupēt kaktā un turēt muti! Lūk, tā! — viņš ar plaukstu aizspieda sev inuti. — Ja pīkstēsi, es atkal atnākšu un pamielošu ar šo, lūk…

Plati atvērtām acīm Ako raudzijas šajos divkājainajos rēgos, kas drūzmējās gar durvīm, rīstīdamies aiz smiekliem. Viņi smējās, viņi priecājās, tikai viens bija bargs un naidīgs — tas, kas sita. Ako zināja, ka tas ir tikpat asinskārs un ļauns kā haizivs, kas dažreiz uzbrūk lagūnā peldošam cilvēkam. Kad haizivs to dara, salinieki lūko dunčus un tikmēr vajā plēsoņu, kamēr izdodas to nogalināt, jo ļaunai radībai nav vietas ne uz zemes, ne ūdeņos. Šim divkājainajam arī nebija vietas virs zemes, viņu vajadzēja tāpat iznīcināt kā haizivi, bet Ako to nevarēja izdarīt, jo dzelmes plēsoņa parasti ir viens un salinieku vesels pulks, bet te bija viens pats Ako pret daudziem plēsoņām. Un viņam arī nebija duramā.

Krātiņa durvis atkal aizvērās. Ņirgādamies ārpusē izklīda kuģinieku bars. Ako stāvēja tumsā. Viņš nejuta sāpes plecos un mugurā, nemanīja, ka asinis tecēja pa seju lejup. Brīvais Rigondas dēls saprata, ka viņš vairs nav brīvs un ka šie svešie ļaudis ir viņa ienaidnieki, neganti, briesmīgi radījumi, kas grib nodarīt viņam un viņa ciltij ļaunu. Šī baisā atziņa lika aizmirst visu pārējo.

2 Ako vairs neplosījās, jo zināja, ka tad viņu atkal sitīs. Ja viņš būtu iepriekšējā naktī izgulējies, tad šonakt nezin vai aiz​vērtu acis.

Klusums uz klāja liecināja, ka saule norietējusi un kuģa ļaudis aizgājuši gulēt. Ako sēdēja krātiņa kaktā un domāja par mājām, par lielajām bažām, ar kādām cilts tagad apcerēja viņa likteni. Neļima … nē, par to Ako nemaz nedrīkstēja domāt, tad viņam bija tā, ka gribējās lēkt augšā, spārdīt krātiņa sienas, kliegt un plosīties. To nedrīkstēja, tad būs slikti. Ako domāja par citu. Nu jau viņi būs aizbraukuši aiz pasaules malas un atnadās t u r. Noslēpumaina brīnumu valsts bija visapkārt, pilna nezināmu baismu un tīksma valdzinājuma.

Lāgiem Ako aizsnaudās, bet jau pēc brītiņa sāpes plecos viņu vienmēr atmodināja. Mitruma lāses no griestiem pilēja vi​ņam virsū, tecēja pa brūcēm, dažreiz veldzēja, dažreiz izraisīja vēl asāku smeldzi.

Tā pagāja nakts. Tad uz klāja atkal klaudzēja kuģinieku soļi, atskanēja svešo vīru balsis, nelaipna sasaukšanās, rupji smiekli. Kuģis viegli šūpojās viļņos.

Kāds it kā brīdinādams piedauzīja pie Ako krātiņa durvīm. Skrapstēja atslēga, nožvakstēja aizbīdņa bulta. Spoža rīta gaisma ieplūda krātiņā, un Ako bija uz mirkli jāaizver acis, lai pierastu pie pēkšņā spožuma.

Tas pats vīrs, kas vakar bija dauzījis Ako ar mezglaino pletni, stāvēja durvīs un samiegtām acīm vēroja gūstekni. Šoreiz viņam rokā nebija sitamā un viņš arī neizskatījās tik ļauns kā vakar. Brītiņu pētījis Ako, viņš pamāja ar roku, aicinādams salinieku laukā no sprosta.

— Nāc nu, nāc — netūļājies tik ilgi! — viņš ierūcās, kad Ako vilcinājās paklausīt viņa mājienam. — Ko baltais cilvēks saka, tas tev jādara. Baltais cilvēks vienmēr panāk to, ko viņš grib.

Lai pierādītu, ka viņam pret gūstekni nav nekādu viltīgu nodomu, bocmanis atvēra durvis līdz galam vaļā un atkāpās dažus soļus. Tad Ako piecēlās kājās un, kā ietramdīts meža zvērs gaisu ošņādams un apkārtni vērodams, vilcinādamies aizgāja līdz durvīm. Krātiņš atradās zem klāja kuģa priekšgalā. Durvju priekšā bija šaurs, patumšs gaitenis. Gaisma ieplūda pa atvērto klāja lūku, no kuras lejā veda šauras koka kāpnes. Bocmanis rādīja Ako uz kāpnēm un mudinādams kratīja galvu. — Ej vien augšā un nestomies.

Pirmais trakums tev jau ir izdzīts. Tagad sāksim tevi taisīt par cilvēku.

Elastīgiem soļiem kā kaķis Ako aizskrēja līdz kāpnēm un izrausās uz klāja. Izbāzis galvu pa lūkas caurumu, viņš vēl mazliet vilcinājās, neuzticīgi pētīja apkārtni un tikai tad līda laukā. Sur un tur pa gabialu no Ako stāvējia baltie cilvēki. Pīpes •alkdami, tie mierīgi un atturīgi raudzījās saliniekā.

Kapteinis bija noteicis nedarīt nekā tāda, kas lieki satrauktu gūstekni. Bet Ako skatiens tūliņ aizklīda jūrā, meklējot pie apvāršņa Rigondas krastus, salinieku laivas viļņos. Nekā viņš nesaskatīja. Visapkārt kuģim pletās okeāns, viļņojošs ūdens klajums un zila de​bess. Tā bija tur, kur ausa rīts, tā bija visās citās pusēs.

Ako pirmā doma bija bēgt, ielēkt jūrā un peldēt prom. Ja viņš pie apvāršņa būtu pamanījis kaut mazāko krasta pazīmi, tad nekas viņu nenoturētu uz klāja — tagad, kad viņam bija atdota kustības brīvība.

Bet baltie cilvēki laikam zināja, ko dara, vai gan citādi viņi! būtu izlaiduši Ako no sprosta. Varbūt viņi taisni vēlējās, lai Ako lec jūrā, — tad viņš būs pazudis.. Viņi ļāva tam aiziet līdz kuģa reliņam un vērot izplatījumu. Neko viņi neteica, kad Ako, tajā pusē nesaskatījis meklējamā, aizgāja līdz otram bortam. Viņi tikai pasmīnēja, kad puisis pakāpās masta vantīs un turpināja no turienes pētīt jūru. Visu laiku Ako kāri elpoja svaigo, tīro gaisu. Kā dzīvības veldzi viņa būtne uzsūca plašuma dvašu. Nāsīs iesitās savādas kairinošas smaržas, ceptas gaļas smaka un kafijas izgarojumi. Ako ostīja gaisu un neapzinīgi aplaizīja lūpas, pēkšņi sajuzdams izsalkumu. Tā kā baltie vīri joprojām netaisījās viņam neko darīt, viņš nokāpa uz klāja un, sekodams smaržīgai gaisa straumei, zaglīgiem soļiem virzījās uz kuģa vidu. Šai brīdī viņš atgādināja kaķi, kas atvests svešās mājās un pirmo reizi palaists vaļā. Visas lietas viņam bija svešas un šķita draudošas, viņš visu apskatīja ar aizdomām, neaizmirsdams piesardzību. Un, tāpat kā dzīvniekam svešā vietā ļauj nomierināties, pasargājot to no uztraucošiem pārsteigumiem, «Seagull» ekipāžs atturējās tuvoties Ako un nedarīja nekā tāda, ko viņš nevarētu saprast.

Tā Ako nonāca pie kambīzes. Pa vaļējām durvīm viņš redzēja puskailu balto vīru, kas rīkojās gar traukiem. Šie trauki atradās virs uguns, kas bija iesprostota savādā, melnā krātiņā. Uz pannas čurkstēdama taukos cepās gaļa.

— Iedod viņam kaut ko ēst, — kapteinis Mobss no kvatera paaugstinājuma sauca pavāram.

Puskailais baltais vīrs ar spalvainu rokas dilbu notrauca sviedrus no pieres un uzdūra uz dakšiņas izceptu gaļas šķēli. Viņš nokoda krietnu kumosu, piekoda maizi un, skatīdamies Ako, ar redzamu baudu ēda. Ako kāri aplaizīja lūpas. Tad pavārs pastiepa roku ar labo barību uz Ako pusi un smaidīdams māja, lai puisis ņem. Brītiņu vilcinājies, Ako spēra dažus soļus tuvāk kambīzes durvīm un apstājās drošā attālumā. Baltais vīrs turpināja smaidīt. Redzēdams, ka Ako šaubās, viņš vēlreiz nokoda paprāvu kumosu un aplaizīdamies

ēda. Tad Ako nedroši pastiepa roku pretim pavāram, sakampa gaļas gabalu un maizi un steidzīgi atkāpās līdz reliņam.

— Kustonis paliek kustonis, — nomurmināja Mobss, iztālēm vērodams salinieka rīcību. — Apostii vien visu un nogaršo mūsu labumus. Visu mūžu jau tevis dēļ nestaigāsim uz pirkst​galiem.

Ako tiešām apostīja saņemto barību, tad sāka ātri un badīgi ēst. Sī ēsma viņam patika, tā bija laba un garšīga. Kad no gaļas gabala un maizes šķēles nekas vairs nebija palicis pāri, Ako paskatījās uz pavāru un pirmo reizi pasmaidīja.

— Aha, tev patika, — pavārs nosmīnēja. — Tad jau mēs tevi viens divi ieēdināsim. Tu vairs dzenams neiesi prom. Nu, še ņem vēl. — Viņš sniedza Ako vēl vienu gaļas šķēli un riecienu maizes. Šoreiz puisis daudz drošāk tuvojās kambīzei. Pasniegto saņēmis, viņš mierīgi apsēdās uz reliņa un nesteigda​mies apēda.

Beigās pavārs vēl iedeva krūziņu atdzesētas kafijas ar kondensēto pienu. Tik labs šis dzēriens nebija kā kokospiens vai ava, bet diezgan salds un labi panesams.

Kamēr kuģa ļaudis ieturēja azaidu, viņi ļāva Ako vienam pašam savā nodabā klīst pa klāju. Viņš guva dažādus iespaidus. Pie nagaina rata kuģa pakaļgalā stāvēja kāds vīrs un lāgiem grozīja šo ratu. Tad kuģis katrreiz mazliet sagrozījās — tam cilvēkam laikam bija milzīgs spēks rokās, ka viņš tā varēja izdarīt.

Balto cilvēku pavēlnieks šodien bija ģērbies savādāk nekā vakar. Viņam galvā vairs nebija cepure ar spožo saules krāsas nagu, un viņš nebija uzvilcis tērpu ar spožajām svītrām uz aprocēm. Baltas, saņurcītas bikses viņam bija kājās, mugurā svītrains krekls, no kura vaļējām krūtīm varēja redzēt spalvainu miesu. Galvu viņš bija apsedzis ar baltu cepuri platām malām un vispār izskatījās daudz netīrāks un vienkāršāks nekā salā, bet, kad viņš runāja, visi baltie vīri ar bijību klausījās viņa vārdos un tūliņ kaut ko darīja.

Tad Ako redzēja, ka kuģa pavēlnieks kaut ko saka vīram, 49-1 kas vakar bija ienācis krātiņā ar pletni, un rāda uz viņu. Tas tūliņ tuvojās Ako un ar zīmēm aicināja sev līdzi uz kuģa pa​kal gulu.

— Diezgan tu esi baudījis mūsu viesmīlību. Tagad tev jā​mācās strādāt.

Viņš ņēma virvē iesietu spaini, iemetia jūrā un uzsmēla ūdeni, tad izlēja spaiņa saturu uz klāja. Pēc tam satvēra no virvju gaiļiem taisītu slolu un sparīgi berza klāju tajā vietā, kur bija izliets ūdens. — Lūk, tā, tu laiskais lopiņ. Liec aiz auss, ko es daru, un tagad dari tāpat.

Bocmanis pasniedza Ako slotu un mudināja berzt. Ako mēģināja. Sākumā neveiicās un Ivarsenam vajadzēja vēlreiz rādīt, kā turama slota, kā jāberž un kā pēc tam atkal jāuzsmeļ ūdens un jāizlej uz klāja.

Kā visi dabas bērni Ako bija apdāvināts fizisko nodarbību atdarināšanas mākslā. Pārliecinājies, ka šī lieta sāk veikties apmierinoši, bocmanis atzinīgi pakratīja galvu un parādīja Ako visu mazgājamo iecirkni: — Vienu spaini te, otru te, berzt un skalot, kamēr tīrs.

Viss būtu labi, ja Ako šī nodarbība neapniktu. Ne tik daudz aiz noguruma kā aiz kustību vienmu|uma viņš drīz zaudēja interesi pret darāmo un sāka slaistīties. Tad Ivarsens ielīda savā kajītē un atgriezās uz klāja ar vakarējo pletni. Ako tūliņ nosvieda slolu un gribēja uzbēgt mastā, bet šo manevru viņa pretinieki bija jau paredzējuši un aizšķēršļoja puisim ceļu. Tie paši smejošie vīri, kas vakar, stāvēja puslokā apkārt Ako un kratīja dūres. Ivarsens rādīja uz slotu un kaut ko dusmīgi runāja. Kad Ako vēl vilcinājās, viņš pieskrēja tam klāt un iesita ar pletni pa stilbiem.

«Jādara tas, ko baltais cilvēks liek! Citādi viņš sit.»

Visu dienu Ako strādāja. Berza klāju, skaloja ateju, smēla no rezervuāra ūdeni un nesa pavāram uz kambīzi. Par to viņam vēl divreiz deva ēst — ceptas zivis un kādu duļķainu, raibu šķidrumu, ko baltie vīri strēba ar mazām liekšķerītēm. Šis šķidrums Ako negaršoja. Viņš iestrēba tikai vienu malku, bet tūHņ atkal izspļāva uz klāja. Ivarsens, to redzēdams, bargi iebļāvās, pavēlēja Ako uzsmelt ūdeni un noskalot klāju tajā vietā.

Baltie vīri strādāja maz. Ako viens pats pūlējās visu dienu. Vakarā viņu atkal ieslodzīja krātiņā. Lai viņam nebūtu jāguļ uz mitrās grīdas, Ivarsens iesvieda krātiņā vecu brezenta ga​balu.

Kapteinim Mobsam bija lieli nodomil ar Ako, vienīgi tāpēc viņš nejāva Ivarsenam brūno dabas bērnu apklusināt pavisam. Vispirms, kuģa ekipāžs bija zaudējis četrus vīrus, un divas spēcīgas rokas būs zelta vērtas, kad sāksies vaļu medības. Otrkārt, un tas bija galvenais iemesls, kāpēc Mobss vēlējās salinieku dzīvu aizvest līdz ostai, — vēsts par jaunatrasto zemi sacels sensāciju, laikrakstos iespiedīs garus rakstus, intervijas ar kapteini, fotogrāfijās un diezin ko vēl. Ako tad vajadzēs būt lietiskajam pierādījumam, kas apliecinās salas atrašanos pirm- reizību. Vismījāk Mobss tūliņ grieztu kuģi uz Jaunzēlandes pusi un atmestu ar roku tādam niekam kā dažas simt mucas trāna. Jaunatrastā sala bija vairāk vērtia nekā desmit lādi «Seagull» ar pilnu kravu. Bet kuģis, diemžēl, nepiederēja Mobsam vienam, viņš bija tikai līdzīpašnieks ar diezgan mazu dalības naudu — pārējie partneri varēja sacelt brēku par viņa patvarīgo atgrie​šanos ostā.

«Seagull» turpināja braucienu atpakaļ uz tām vietām, kur bija manīti vaļi.

Otrajā gūstniecības dienā Ako sāka mācīt jūrnieku zinības: buru apkalpošanu, dažādu mezglu siešanu un citus sīkumus, ar kuriem būs savienoti viņa turpmākie pakalpojumi. Lai mācības labāk sekmētos, Ivarsens un Hopkinss vienmēr turēja pie rokas pletni un šad tad principa dēļ pa reizei uzslānīja, atgādinādami saliniekam baltā cilvēka varu. Galvenais uzdevums Ibija — iedvest Ako pārliecību, ka viņš ar miesu un dvēseli pieder savam pavēlniekam, baltajam cilvēkam, un nedrīkst darīt vai gribēt nekā tāda, kas būtu pret šo pavēlnieku. Viss, ko baltie vīri darīja brūnajam, bija pareizi un likumīgi, jo viņi bija stiprāki, viltigāki un aktīvāki visās lietās. Viņi drīkstēja Ako sist, bet, ja viņš to pašu mēģinātu darīt kādam no viņiem, tie viņu varēja nogalināt un iemest jūrā — to Hopkinss ar zīmēm nepārprotami paskaidroja. Visa Ako eksistence atkarājās no tā, cik labi un padevīgi viņš izpildīs balto vīru gribu. Viņš bija zemāka būtne, nepilnīgs radījums līdzās dievībai. Vismazākā kurnēšana pret šās dievības likumiem bija ļaunums, apgrēcība, neprāta darbs, kam tūliņ sekoja sods. Par to Ako drīz dabūja pārlie​cināties.

Viņš nesaprata balto vīru valodu, bet ar nojautu dažreiz uzminēja viņu domas. Pusdienas laikā kāds matrozis, gribē​ dams izjokot Ako, iedeva viņam gabaliņu ziepju un rādīja, Lai od. Ako pateicīgi uzsmaidīja matrozim un iekoda ziepēs. Viņa seja tūliņ saviebās riebumā, viņš steidzās pie reliņa un izspļāva pretīgo kumosu jūrā, jo tik daudz bija iegaumējis, ka uz klāja neko nedrīkst sp|aut. Kuģinieki smējās asarām acīs, bet tas, kas bija iedevis ziepes, sataisīja dusmīgu seju un neatlaidīgi uzstā​jās, lai Ako apēd visu gabalu.

Salu dēla seja satumsa. Viņš saprata, ka šie ļaudis viņu muļķo, pazemo, prasa darīt nejēdzīgo. Pēkšņi un vareni satraucās brīvā dabas bērna pašlepnums. Viņa acils sāka zvērot, zobi sakniebās kopā, un viss augums sasprindza it kā lēcienam. Viņš iespītējās un nepaklausīja. Stūrmanis Hopkinss, kam sejā vēl nebija nozudušas Ako nagu pēdas, iztālēm uzmanīgi vēroja no​tiekošo.

— Ed! — sauca matrozis.

Ako purināja galvu. No viņa tumšā, mežonīgā skatiena kuģiniekam kļuva neomulīgi. Bet ko gan šis mežonis varēja vi​ņam izdarīt!

— Ak tā, tu atsakies paklausīt? — matrozis draudīgi pacēla balsi. — Labi, to mēs tev tūliņ izdzīsim.

Nenolaizdams acu no Ako, viņš atmuguriski atkāpās līdz re- liņam un paņēma sviežamo virvi, salocīja slaidā līkumā, tad tu​vojās puisim. — Ed! — viņš vēlreiz pavēlēja.

Mirkli vēlāk ziepju gabals ietriecās matrozim krūtīs, bet, kad viņš atvēza virves līkumu siltienam, Ako elkoņi atliecās mazliet atpakaļ un pirksti izpletās kā vanaga nagi nesaudzīgam kampienam. Viiņš draudēja baltajam vīram, aktīvi aizstāvējās! Un baltie vīri vairs nesmējās neviens. Bargas un ļaunas vērtās kuģinieku sejas, visapkārt atskanēja draudīga rūkoņa. Ako dzirdēja sev aiz muguras steidzīgus soļus, bet, iekams viņš paguva apgriezties un nodrošināties pret pārsteigumu, mezglainā kuģa pletne jau bija sākusi dejot uz viņa muguras. Hopkinss sita tilk uzcītīgi, kā kad viņam par to maksātu. Veltīgi Ako

vairījās, lēkāja pa klāju un slēpa galvu ar elkoņiem — ceļš uz reliņu un vantīm bija aizšķēršļots, pat jūrā ie​lēkt šie cilvēki viņam neļāva.

497 Hopkinsam bija iemesls pūlēties. Personīgais apvainojums šajā gadījumā savienojās ar apvainojumu visai viņa rasei, visu civilizēto cilšu prestižs šai brīdī prasīja gandarījumu. Viņš sita tik ilgi, kamēr Ako saļima. Fiziski baltais cilvēks nu bija panā​cis uzvaru, salauzis pretestību, bet tas viņam šķita par maz. So 32 - V. Lācis, Raksti II radījumu vajadzēja arī morāliski uzvarēt. Lai gan tāda lieta kā ziepju ēšana vai neēšana bija tikai) sīkums un pat nesaskanēja ar civilizēto cilšu paradumiem, no šā sīkuma tagad atkarājās baltās rases goda liktenis.

Hopkinss ar kāju piestūma zemē nokritušo ziepju gabalu pie Ako sejas.

— Ed! — viņš rādīja un, lai darītu šim cilvēkam saprotamu, ka pavēles neizpildīšana draud ar pilnīgu iznīcību Ako, lika mazajam Samam atnest no kuģa kalves lielo kalēja āmuru.

Dažus mirk|us vēl turpinājās grūtā cīņa Ako dvēselē — dzīvības instinkts cīnījās ar cilvēka pašlepnuma jūtām. Sī dilemma bija pārāk mežonīga un vienkārša, lai Ako — dabas bērns, kam sveši augstākās morāles smalkie jēdzieni, vēl šaubītos. Ziepju gabals gan bija riebīgs un vēl riebīgāk pieņemt pazemojumu, bet, ja par to varēja pirkt dzīvību, tad cena nebija par augstu. Ja Ako ļaus sevi nogalināt, tad neviens nedabūs zināt, kāda pārestība viņam nodarīta, un neviens nekad neatriebs viņa likteni. Bet, ja viņš paliks dzīvs, tad kādu dienu varēja notikt tā, ka šis pats baltais vīrs ēdīs to, ko cilvēki nemēdz ēst. Kā tālas, baigas un nepazītas pasaules ausma Ako sirdī dzima priekš​stats par naidu un atriebību.

Viņš apspieda pretīgumu un apēda ziepju gabalu. Baltie vīri tad apmierinājās. Rases prestižs bija glābts. Viņiem likās, ka viņi pilnīgi salauzuši salinieka pretestību, ka viņš padevies un atzinis viņu varas likumību. Bet te parasti kļūdās visi varmākas: ārējā padevība vēl nenozīmē varmācības atzīšanu. Lai pasargātu kailo dzīvību, cilvēks mācās liekuļot un melot. Tikai vientiesīgais šo cīņas gudrību iztulko kā netaisnības atzīšanu. .. .Ako padevās, darīja visu, ko viņam lika darīt, bet saglabāja neskartu savu lepno, brīvību alkstošo dvēseli.

— Viņš ir iedīdīts, — teica kuģinieki. — Nu viņu var lietot.

Tie iedeva Ako dažas rupjas, novalkātas skrandas, ko aiz pārpratuma vēl dēvēja par apģērbu. Bet arī šie kankari — no- skrandušas buru audekla bikses un caurumains triko krekls — nevarēja izķēmot brūnā Apolona lielisko augumu.

Pārliecināti, ka Ako ir pieradis pie savas jaunās dzīves apstākļiem, viņa pavēlnieki parādīja viņam savas laipnības pirmo zīmi — ļāva puisim arī nakti pavadīt uz klāja. Ako varēja gulēt kambīzes aizvēnī, kur viņa guļvieta bija labi saskatāma no kva- tera paaugstinājuma.

Pirmā nakts, ko Ako pavadīja zem klajās, zvaigžņotās de​ bess, pamodināja neatvairāmas ilgas pēc mājām. Tālu svešos ūdens tuksnešos aizvests, viņš zināja, kia pāri šai pasaules malai naktīs mirdz tās pašas zvaigznes, kas redzamas arī pie Rigondas debesīm.

Tātad viņš nekur tālu nebija aizbraucis, pasaule laikam nebija necik liela. Apziņa, ka tepat tuvumā, aiz jūras un debess robežas, atrodas dzimtene ar visiem viņam mīļajiem cilvēkiem, ar brīvu dzīvi, satrauca jaunekli bezgalīgās ilgās. Jau pirmajā naktī viņš mēģināja aizbēgt, bet lūkauta matrozis viņu notvēra brīdī, kad viņš gribēja iegrūst jūrā vismazāko kuģa laivu. Stūrmanis Hopkinss pamatīgi pārmācīja bēgli un par sodu ieslodzīja krātiņā.

Otrajā dienā Ako nesaņēma ēdienu. Nākamo nakti viņu atstāja uz klāja, bet lika gulēt kvaterā, netālu no stūres vīra. Tiklīdz viņš sakustējās vai gribēja celties augšā, matroža draudīgais apsauciens lika viņam palikt uz vietas.

33» 499

Ako tad izlikās, ka atmetis domas par bēgšanu. Viņš strādāja, iemācījās vienu otru vārdu balto cilvēku valodā un izturējās |oti pazemīgi, bet vienmēr ieturēja zināmu piesardzības attālumu starp sevi! un kuģa ļaudīm. Viņš tiem neuzticējās nevienā lietā, jo zināja, ka tie ir viltīgi un bīstami viņam. Kā zvērs, kas nepazīst cilvēka dabu, viņš sākumā bija tiem droši tuvojies kā draudzīgām būtnēm. Tagad tic viņu vairs nepievili- nās ne ar ko.

CETURTA NODAĻA 1 Divpadsmitajā rītā pēc aizbraukšanas no Rigondas «Seagull» ce|ā parādījās taukainas svītras, ko bija atstājuši klejojošie kašaloti. Spriežot pēc svītru daudzuma, kaut kur tuvumā vajadzēja būt prāvam va|u baram. Mazais Sams, kam bija visskaidrākās acis, nu kāpa zāliņā un stundām ilgi pētīja jūru. Ap pusdienas laiku viņš pamanīja dažas ūdensstrūklas jūdzes četras uz ziemeļiem no kuģa. «Seagull» tūliņ mainīja kursu un centās ar slaidu līkumu nokļūt kaša'.otu ce|ā. Uz klāja viss bija sarīkots medībām. Pats labākais harpunētājs bocmanis Ivarsens stāvēja pie katapultas kuģa priekšgalā. Dažiem vīriem bija rokās šautenes, pielādētas ar sprāgstošiem lādiņiem.

Pārējie rosījās gar laivām, sakārtoja stalažas un kausēšanas pavardus starpklājā. Dīkai braukāšanai nu bija gals, visi zi​nāja, ka tagad sāksies grūtas darba dienas.

Tad Ako pirmo reizi savā mūžā ieraudzīja šos milzīgos dzīvniekus. Daži veci tēviņi bija izslējušies stāvus gaisā un ļāva jūras viļņiem šūpot savus varenos ķermeņus, kas eiropieša acīm atgādināja milzīgu pudeļu kaklus, bet Ako apziņā izraisīja mazliet savādāku salīdzinājumu: viņam likās, ka pa ūdens virsmu peld milzīgas, dzīvas būdas, vesels ciems.

— Tev būs strādāt daudz, visiem strādāt, nakti un dienu, — Ivarsens paskaidroja. Ako šo un to sāka jau saprast balto vīru valodā. Viņš zināja, kā sauc maizi, ūdeni, buras, laivu, kuģi, roku, kāju, slotu un citas vienkāršas lietas. Visvieglāk bija iemācīties tos jēdzienus, kuriem Ako mātes valodā nebija apzīmējuma, bet uz kuģa un balto vīru sadzīvē tādu bija liels daudzums. Šā apdāvinātā dabas bērna smadzenes varēja salīdzināt ar plašu noliktavu daudziem apcirkņiem, kur vēl maz bija novietots mantu, kāpēc tās viegli uzņēma sevī visus jauno iespaidu un jēdzienu krājumus. Ja «Seagull» ļaudīm būtu bijusi interese nodarboties ar Ako audzināšanu, viņi droši vien kļūtu iedomīgi piar savu pūliņu sekmēm. Bet mēs jau zinām, kādas sugas ļaudis bija šis salasītais mednieku bars un pie kādām metodēm viņi pieturējās savā civilizatoru sūtībā. … Divus mēnešus turpinājās trakais, pārcilvēciskais darbs, kad bija jāaizmirst atpūta un kārtīga izgulēšanās. Kad pārmocītie vīri krita no kājām, kapteinis Mobss viņu enerģiju uzturēja ar alkohola palīdzību. Līdz ausīm notašķījušies ar asinīm, taukiem un trānu, viņi ņēma savās smirdošajās rokās dzēriena trauku, ielaka ugunīgu malku un vergoja tālāk. Nebija tā, ka Mobsam ar Hopkinsu vajadzētu viņus sevišķi pamudināt. Akorda darbs — jo ātrāk pietecinās pilnu kravu, jo drīzāk tiks krastā, bet peļņa būs vienāda, neraugoties uz to, cik ilgu laiku viņi pavadījuši medību braucienā. Nē, mudināt viņus nemaz nevajadzēja, bet, ja Mobss to nedarītu, tad viņš nebūtu Mobss. Un tā nu augu dienu dārdēja viņa balss gan uz klāja, gan apakšējās telpās; viņš lamājās un ārdījās kā nikns pravietis, bijāšanas dēļ iešāva tūļam pa ausi un paretam pacilāja pat pistoli.

Savākt pilnu kuģa kravu nenācās viegli, Dažreiz vajadzēja ķēpāties dienām ilgi, kamēr nomedīja kādu atsevišķu tēvaini, lai tad atkal skraidītu pa jūru un meklētu jaunu eksemplāru. letriekuši ar katapultas šāvienu harpūnu kašalota ķermenī, mednieki ļāva dzīvniekam mazliet paplosīties un nogurt, tad pievilka tuvāk kuģim un nobeidza ar pāris sprāgstošiem lādiņiem, tēmējot tos kašalota plaušās. Nogalināto vali) ar stipru ķēdi piesēja sāniski pie kuģa, tad nolaida stalažas, uz kurām nokāpa tauku griezēji. Pie vajā spurām piestiprināja trīzuli un ar celtņa palīdzību tās atlobīja no ķermeņa kopā ar pusotra metra biezo tauku strēmeli. Tai pašā laikā kādu virvēs iestiprinātu vīru nolaida lejā pie kašalota galvas. Tas ar cirvi nocirta dzīvnieka apakšžokli, ko tūliņ uzcēla uz klāja, lai izņemtu tā saucamo zivs kaulu ar skaistajiem zobiem. Arī kašalota milzīgo galvu, iepriekš sadalītu divos gabalos, uzcēla uz klāja, jo no tās ieguva va|u taukus. Lietojamo ķermeņa da|u noņemšana ilga vairākas stundas, pēc tam

atraisīja ķēdi un palaida va|ā bezvei​dīgo nederīgās gaļas masu.

Milzīgo taukuma strēmeli ar celtņa palīdzību nolaida kuģa tilpnē, kur to ar īpašiem griežamiem rīkiem sagrieza garenos gabalos, kurus tad atkal svieda uz klāja un ar rokas mašīnas asiem nažiem ieroboja. Nu varēja taukuma gabalus likt katlos un kausēt.

Kausēšanas katli atradās kuģa iekšienē. Kurināšanai tikai sākumā lietoja malku, kamēr izkausēja pirmo kausējumu, tad uguni uzturēja ar iztecināto tauku gruzdumiem. Dabūto trānu pēc tam atdzesēja speciālā dzesināmā pannā un iepildīja mucās. No viena kašalota ieguva 40 līdz 100 mucas trāna atkarībā no dzīvnieka lieluma, bez tam vēl vaļu taukus un ambru. Šais dienās viss kuģis bija tik netīrs un smirdošs, ka cilvēkiem ņēma elpu ciet. Vīri strādāja puskaili, bet kapteinis Mobss slavēja dievu, ka pieturējās mierīgs laiks, kas |āva netraucēti strādāt. Muca pēc mucas pildījās ar vērtīgo šķidrumu, krājās blīvās rindās kravas telpā, un, kad viena kārta bija pilna, sāka veidoties otra. «Seagull» korpuss iegrima aizvien dziļāk, bet maigais pasāts šūpoja okeāna viļņos saplosīto milžu atliekas, gar kurām pulcējās dzelmes plēsoņas, sadalot savā starpā to, kas cilvēkam bija šķitis lieks.

Svīzdami kuģa tilpnēs un lipinādamies gar taukiem, vīri īsināja garās darba stundas visādiem nostāstiem, kas saistījās ar pašreiz darāmo darbu. Šo nostāstu galvenais varonis bija ka- šalots, teiksmainais milzis, kas dusmu brīdī varēja nogremdēt pat kuģus. Ēriks Svensons teicās jaunībā pazinis kādu vecu vaļu mednieku, kas savām acīm redzējis slaveno «kodēju» — Jaunzēlandes Tomu. Par Jaunzēlandes Tomu bija sacerētas dziesmas un teikas. Šo varonīgo kašalotu neviens nebija-vārējis nomedīt. Viņa mugura bijusi pilna harpūnām un atgādinājusi eža muguru. Reiz vairāki kuģi kopīgiem spēkiem mēģinājuši viņu pieveikt, bet viņš vienā mirklī sasitis un sakodis deviņas laivas, nogalinājis četrus cilvēkus un pārējos piespiedis bēgt. … Beidzot tas nu bija veikts. Ar pilnu kravu «Seagull» uzsāka mājupceļu. Kuģinieki pamatīgi nomazgāja klāju, skaloja drēbes un tīrījās. Mednieki likās kojās un izgulēja miega badu, bet kapteinis Mobss, savā kajītē nolīdis, aprēķināja paredzamo peļņu. Bojā gājušo triju vīru daļa paliks viņam, bet par jaunā Peršmena pazušanu kuģa žurnāls sniegs izsmeļošus paskaidrojumus tiem, kam šī lieta interesēs. Lai mēnessērdzīgi cilvēki ne​brauc uz jūras …

Viss bija kārtībā.

2 Ako priecājās. Viņš bija atguvis agrāko bezbēdību un kā draiskulīgs zēns ar smaidu sejā vadīja savas dienas. Darbs, ko viņam lika darīt, gan nebija kļuvis ne vieglāks, ne interesantāks, toet tagad Ako to darīja labprāt: baltais pavēlnieks, kam paklausīja visi kuģa ļaudis, bija teicis, ka viņi braucot mājās; — ja Ako labi strādāšot un paklausīšot, tad viņi pa ceļam legriezīšoties Rigondā un izlaidīšot viņu krastā, bet, ja viņš atkal spītēšoties tāpat kā brauciena sākumā, tad vedīšot sev līdzi uz Svešo zemi. Nē, Ako vairs nevilināja nekādas svešas zemes, viņš bija diezgan pieredzējis un vēlējās nokļūt atpakaļ savā dzimtajā salā, kur neviens viņu nebija sitis, lamājis un spiedis darīt nepatīkamo. Tāpēc viņš ļoti centās izdabāt saviem pavēlniekiem.

— Šim pērtiķim tomēr ir smadzenes, — kādu dienu kā negribot konstatēja Hopkinss. — Esmu braucis ar dažādiem ļaudīm un izdresējis dučiem iesācēju jūrnieku, bet neviens no tiem tik ātri nav iegaumējis pareizos paņēmienus un vērā liekamās gudrības kā šis. Paskatieties, kā viņš sien enkura mezglu, kā metina. Man liekas, viņam ir jau noteikta jēga par katras buras uzdevumiem. Ja tāds tēviņš mācētu cilvēku valodu un ja viņam būtu balta āda, nenāktos grūti no viņa iztaisīt pirmās šķiras bocmani.

— Lops paliek lops, — attrauca kapteinis Mobss. — Tas, ko jūs redzat, ir tikai pērtiķiska atdarināšana — to viņš prot.

Nomeklējiet šajā rīcībā kaut kādu izpratni, nojēgu par lietas būtību. Tad jau papagailis arī saprastu, ko runā, kad tas atkārto noklausītās cilvēku sarunas. Tas, ko jūs iedomājaties kā viņa saprātu, ir tikai instinkts, dzīvnieka maņa. Simtiem, varbūt tūkstošiem gadu viņa senči ir dzīvojuši tik šaurā jēdzienu un

priekšstatu pasaulē, kur trūkst pat nojausmas par visvienkār- sākām lietām. Šis iedzimtais sajēgas šaurums ir kā mantojums pārgājis no vienas paaudzes uz otru, noteikdams jauno pa​audžu smadzeņu uzbūvi, kas taču nevar atšķirties no viņu priekšgājēju smadzenēm jau tīri fiziski vien. Bet, ja viņa gudrības kambaris uzbūvēts tik skopos un šauros apmēros, tad kur lai viņš novieto visas svešās atziņas, kas vairs neietilpst viņa prāta apcirkņos? Šimbrīžam tur vēl ir drusciņ telpas, tāpēc viņš šo to var iegaumēt. Kad visi smadzeņu kakti būs piepildīti, ne ar vari jūs tur nedabūsiet iekšā nekā jauna.

Ako nekā nezināja par šīm filozofiskajām pārrunām, kas saistījās ar viņa personu, bet, ja arī zinātu, tad nemaz neapvainotos par kapteiņa Mobsa skeptiskajiem slēdzieniem. Baltie cilvēki varēja domāt par viņu, ko vien gribēja, labu vai ļaunu, — arī viņam bija savas domas par tiem, savs slēdziens — tik slikts, ka to nemaz nedrīkstēja stāstīt citiem. Tad baltie vīri sadusmotos un dauzītu viņu ar pletni. Nav patīkami, kad tevi sit, tāpēc labāk klusēt un izlikties, ka tu domā to, kas citiem patīkams. Pašaizsardzības maņa bija iemācījusi Ako viltību. Vai tiešām baltie domāja, ka viņam patīk šis grūtais, vienmuļais darbs, ko viņš ti'k čakli strādāja? Nē, viņš tikai gribēja nokļūt atpakaļ savā salā, tādēļ mānīja baltos. Un viņi bija lieli muļķi, noticēdami Ako pazemībai, lēnprātībai un čaklumam. Ja gribi noķert dzīvu putnu, tad nevar tam tuvoties ar troksni un taisnā ceļā — jāzogas klusāk nekā vēja pūsmai, jālien rāpus un jāapsedzas ar banānu lapām, citādi putns nopratīs tavu nodomu un pacelsies spārnos. Tāds tramīgs putns bija arī baltie vīri. Ako darīja visu, lai to neiztraucētu, kamēr viņš būs nokļuvis pa tvērienam. Tur, Rigondas lagūnā, viņš vairs neslēps savas domas un nolūkus. Tā jau nebūs, ka baltie vīri nemaz neizkāps krastā. Tad Ako gādās, lai viņi vairs netiek prom, lai neviens baltais nenokļūst Svešajā zemē un nepastāsta citiem baltajiem, kur atrodas laimīgā zeme Rigonda. Tikai tad Ako ciltij būs miers un brīvība no šiem ļaunajiem svešiniekiem. Šad un tad viņš uzrāpās mastā un skatījās uz apvārsni. Tur nekā neredzēja.

— Vai drīz mēs būsim mājās? — Ako jautāja kuģiniekiem — Jā, drīz, — tie atbildēja smīnēdami. — Pacieties vēl pāris dienu, tad tu redzēsi savas salas krastu.

Ako pacietīgi gaidīja. Kādu rītu viņš tālumā ieraudzīja palmu galotnes, bet kuģis brauca tālāk, un neviens nelikās zi​nis par šīm palmām. Tad Ako jautāja, kāpēc baltie vīri negriež kuģi malā.

— Tā nav tava sala, — tie atbildēja. — Tu tur neesi bijis.

— Vai tagad būs mana sala? — Ako jautāja.

— Jā, tagad būs. Mēs jau garām nebrauksim.

Jūrā sāka parādīties citi kuģi, gan lielāki, gan mazāki nekā «Seagull», bet tie nelikās zinis cits par citu un katrs aizbrauca savu ceļu. Dažiem bija trīs masti ar burām, citiem tikai viens īss un resns masts, kas kūpēja, it kā to dedzinātu. Tiem nemaz ne​bija buru, un Ako nesaprata, kā tie varēja tikt uz priekšu.

Un tad kādu rītu varēja novērot dīvainu rosmi kuģinieku kajītēs. Vīri skrāpēja ar asiem nažiem sev vaigus, kamēr tur palika pavisam maz spalvu, skaloja sejas ūdenī un cits citam apgrieza matus. Baltaiis pavēlnieks apģērba grezno tērpu, kādā viņš >bija izkāpis Rigondas krastā. Hopkinss iedeva Ako jaunas, baltas bikses un blūzi un teica, lai Ako uzpošoties.

— Tūliņ mēs būsim mājās.

Pēc kāda brīža virs apvāršņa parādījās piekrastes kalnu virsotnes ar tādiem robiem, kādu nebija Rigondas kalnu galotnēm. Un, jo tuvāk kuģis brauca zemei, jo tālāk aiztumsa krasti pa labi un pa kreisi gar debess un jūras robežu.

— Tā nav mana sala, — Ako vīlies sacīja pavāram.

— Nē, Ako, tā ir Svešā zeme, to tu vēl nekad neesi redzējis, — pavārs paskaidroja. — Tā lielāka un skaistāka nekā tava sala. Te labi dzīvot.

— Bet baltais pavēlnieks teica, ka braukšot uz manu salu … — Ako samulsa.

— Viņam nebija laika. Papriekš jāizkrauj Svešajā zemē viss medījums, tad mēs aizvedīsim tevi mājās.

— Kad tas būs?

— Drīz, varbūt jau rīt. Tu vēl pacieties drusku.

— Vai baltais pavēlnieks sola to, ko nedara?

— Dažreiz viņš nedara to, ko sola.

— Tad viņam nevar ticēt?

— Ko tu te muldies tik daudz, — pavārs saīga. — Vācies prom un strādā darbu.

Nu Ako saprata, ka baltie vīri viņu piekrāpuši. Viņi nemaz nedomāja viņu aizvest mājās, bet atveda līdzi! uz Svešo zemi. Tad viņiem laikam bija atkal kādi nodomi ar Ako: ja baltais vīrs melo un izliekas labs, tad viņš grib darīt ļaunu.

Drūmas nojautas pārņēma Ako. Kā drauds viņam šķita svešie krasti, kas aizvien tuvāk un jaušamāk atklājās skatienam. Kā naidīgi rēgi jūrā ņudzēja daudzi kuģi. Nelaimi vēstīja svešie trokšņi, kas plūda pretim Ako no zemes puses.

Bet, tāpat kā toreiz, kad lagūnā parādījās šis svešais kuģis, satraukts un neizsakāmi valdzināts, Ako nevarēja atraut acis tam brīnišķīgajam, kam viņi tagad tuvojās. Kā sastindzis viņš stāvēja uz klāja un raudzījās pretim teiksmainajai īstenībai. Sī teiksma bija osta, pilna ar kuģiem, laivām un cilvēkiem.

Visapkārt rāmajam līcim pacēlās milzīgi mājokļi, un krastā kustējās dīvainas, neredzētas būtnes. Viss tas skanēja, rēca un gaudoja, iedvesdams bailes un izbrīnu brūnajam salu dēlam.

3 «Dažreiz viņš nedara to, ko sola …» — Ako no prāta neizgāja pavāra paskaidrojums. Lasītājam nevajag domāt, ka Ako šo jēdzienu bija sapratis no pavāra vārdiem vien, — tik plašu zināšanu balto vīru valodā viņam vēl nebija. Mīmika un izteiksmīgi žesti joprojām papildināja katru viņa sarunu ar kuģiniekiem, daudz palīdzēja arī nojauta. «Ja kuģa pavēlnieks nedara to, ko sola, tad viņam nevar ticēt,» Ako domāja, vērodams apkārtni, kuras dīvainais izskats tik ļoti viņu mulsināja. Mobss taču nebija aizvedis Ako atpakaļ uz Rigondu, bet paņēmis līdzi uz Svešo zemi. Kāpēc kapteinis mānījās? Tikai tāpēc, ka viņam bija bail atgriezties Rigondā. Kad Ako pastāstītu Hitahi un citiem salas vīriem, cik ļauni ir baltie cilvēki, tie ņemtu šķēpus un akmens gabalus rokās un iznīcinātu savus ienaidniekus. Kuģis tad vairs netiktu atpakaļ jūrā un neviens baltais vīrs neizglābtos. Kapteinis nevēlējās, ka Ako pastāsta savai ciltij, kā ar viņu apgājušies uz kuģa, tāpēc atveda viņu te un nekad vairs nelaidīs atpakaļ. Nekad? Ja Ako padosies, nepārspēs viņus visus viltū, tad protams. Bet Ako ļoti gribējās nokļūt mājās, viņu tur gaidīja Neļima, viņš vairs neļaus sevi otrreiz piemānīt.

Reidā «Seagull» sagaidīja velkonis ar loci, muitniekiem un kapteiņa Mobsa tiešo priekšnieku misteru Melvilu — vairāku vaļu kuģu īpašnieku, kam piederēja arī lielākā da|a no «Seagull». Mobss izdevīgā brīdī pačukstēja šefam par lielisko atklā​jumu, kāds vi'ņam gadījies tālajā okeāna kaktā.

— Ziedoša sala … auglība … kalni… pavisam neaptēsti ļaudis. Iespējams, ka lagūnā ir pērles, bet kalnos arī citas ba​gātības. Esmu sagatavojis jau plašu ziņojumu presei.

— Cst… — misters Melvils apklusināja sajūsmināto jūrnieku. — Pagaidām nevienam ne vārda par to. Mēs vēlāk visu apsvērsim.

— Bet kuģa ļaudis visu zina. Drīz tie sāks pļāpāt.

— Salas atrašanās vietu taču viņi noteikti nezina?

— Tikai es un stūrmanis. Bet uz Hopkinsu šādās lietās var palaisties. Bocmanis arī nav no zemē metamiem. Tikai…

— Nu? — Mums uz klāja ir kāds salinieks, — Mobss sacīja. — Jūs saprotat — pēc pirmām medībām iztrūka četri vīri. Man nācās papildināt ekipāžu.

— Vai viņš runā angliski?

— Pavisam maz vārdu.

— Tad uzdodiet viņu ostas ierēdņiem kāda bojā gājušā mat​roža vārdā, bet par salu neminiet neko.

— Un kā ar ļaudīm?

Aprunājieties. Soliet krietnu algu, dosim viņiem labu daļu no medību peļņas, bet nelaidiet nevienu krastā.

— Es neceru, ka šos viskija degunus izdosies novaldīt uz klāja.

— Dodiet viņiem tepat dzert, cik katram lien un vēl vairāk.

— Ar viskiju vien nepieliks. Viņi prasīs arī meičas.

— Pagādāsim dažas. Kad kuģis ies jūrā, brauciet prom ar visām sievietēm. Jūs saprotat — šai lietai jāpaliek noslēpumam, kamēr mēs pārliecināsimies, kādas vērtības sevi slēpj jaunā sala. Mums jādabū koncesija — visam jāpaliek mūsu rokās.

— Un es? — kapteinim Mobsam šķita, ka pienācis īstais brīdis savas nākotnes nodrošināšanai.

— Vai par to maz jārunā? — misters Melvils pasmīnēja. — Jūs saņemsiet zināmu skaitu akciju par brīvu.

— Apmēram cik? — Mobss jautāja.

— Piecpadsmit procentus no visām akcijām.

- Ja es nedabūju divdesmit piecus procentus, tad man nav vērts iesākt.

— Divdesmit procentus un direktora posteni nākamā uz​ņēmuma pārvaldē.

— Labi, bet es par to vēl padomāšu.

Mobss aprunājās ar Hopkinsu un Ivarsenu. Sis gudrās galvas no pusvārda saprata, ap ko lieta grozās, un nevilcinādamās deva savu piekrišanu. Administrācijas trijotne sāka rīkoties. Ivarsens pastāstīja ļaudīm, ka misters Melvils, apmierināts par medībām, kas bija labi izdevušās, šovakar uz kuģa rīko mielastu, kurā varēs piedalīties viss ekipāžs. Ieradīšoties arī dažas patīkamas dāmas. Un tad … kapteinim esot kāds lielisks plāns, kuna izvešanā varēšot piedalīties visi, kam būšot patika. Pēc tam ikviens varēšot kļūt par kādas vērtīgas un ienesīgas vielas īpašnieku. Piemēram, glīts krodziņš ostā, kuģa preču veikals, ferma vai līdzdaļa apmēram pie tāda kuģa kā «Seagull». Tagad pat — to kapteinis jau izrēķinājis — par pagājušo medību braucienu uz katras galvas iznākot simt divdesmit mārciņas. Tās varēs saņemt rītvakar, kad atnesīs naudu no bankas.

Kapteiņa kajītē pie pudeles laba dzēriena tika nokārtotas formalitātes ar ostas ierēdņiem. Misters Melvils gādāja, lai pēdējie nebūtu pārāk ziņkārīgi, turklāt viņš rūpējās, lai sāktu izkraut kuģa kravu un steidzīgi atvestu provīziju jaunam brau​cienam.

Visu nakti čīkstēja kuģa celtņi, izceldami trāna mucas un citas medību trofejas. Ostas strādnieki strādāja vairākās maiņās. Visu nakti skanēja pudeles un līksmas balsis kuģinieku kajītēs. Hopkinss un Ivarsens parūpējās par to, lai ļaudīm netrūktu dzērienu un labu uzkožamo. Kad no rīta pēdējās trāna mucas izcēla krastā, «Seagull» pārtikas kambaris atkal bija pilns svaigas barības krājumiem, bet dažās citās telpās atradās saiņi ar visādiem spožiem nieciņiem — spogulīšiem, stikla krellēm, šķiltavām un spilgtām drānām, uz ko tik kāri salinieki. Divas jautras meičas, kas bija ieradušās uz kuģa vakarā, no rīta negāja prom. Kuģa dokumentos tās reģistrēja kā stjuartesi un apkalpotāju. Dzidrā rīta stundā, kad «Seagull» ļaudis kā nosisti gulēja savās kojās, velkonis paņēma vaļu mednieku kuģi tauvā un izvilka pa ostas vārtiem jūrā. Tur administrācijas trijotne, pavāram un pašam misteram Melvilam piepalīdzot, pamazām uzvilka buras. Tad «Seagull», laba ceļa vēja un siltās rietumu straumes dzīts, mierīgi aizpeldēja jūrā, turot kursu uz ziemeļaustrumiem.

Mistera Melvila plāns izdevās. Neviens cilvēks ostā nebija dabūjis zināt par noslēpumainās salas atrašanu, un neviens to nedabūs zināt, kamēr kuģis atgriezīsies no sava jaunā brau​ciena.

Kad «Seagull» bija sācis skriet ar septiņu mezglu ātrumu stundā un velkonis nozudis aiz zemes raga ostas priekšā, kapteinis Mobss ieteicās: — Es domāju, tagad mēs varam to mežoni laist laukā no būra. Nu viņš mums nevar kaitēt.

— Jā, izlaidiet viņu uz klāja, — piekrita Melvils.

Hopkinsu aizsūtīja atvērt krātiņu, kur Ako vakar pirms ostas strādnieku ierašanās bija ieslēgts. Pēc

īsa brītiņa stūrmanis atgriezās |otii satraukts.

— Krātiņš ir tukšs! Tas nelietis nekur nav atrodams!

— Ko nu? — Mobss pagriezās pret Melvilu.

— Viss ir kārtībā, — tas atbildēja. — Šis iedzimtais mums nevar kaitēt. Un, es domāju, inēs bez viņa iztiksim. Šoreiz taču nemedīsim kašalotus, bet kaut ko vērtīgāku.

PIEKTĀ NODAĻA 1 Par to, ka Ako vairs neatradās krātiņā, kur tālredzīgais Hopkinss viņu bija noslēpis ziņkārīgo acīm, viņš varēja pateikties kādam ostas klaidonim, kam nakts vidū radās vēlēšanās mazliet iedzīvoties. Kaut kur tālu ziemeļos atradās šā puiša dzimtene, no kuras viņam bija vajadzējis mērot ceļu uz Jaunzēlandi, lai izbēgtu sodam par ielaušanos vērtslietu tirgotavā.

Nokāpis pa pīķa kāpnēm starpklājā, uzņēmīgais ziemeļnieks ievēroja kādas masīvas durvis. Tās bija aizkrampētas no ār​puses un nodrošinātas ar pamatīgu bultu. Varenā caurdarāmā atslēga atradās durvīs.

«Ehē, laikam noliktava . .. krāsas, tauvas un buras,» izlūks iepriecināts nodomāja un ķērās pie darba.

Būdams krietns sava amata pratējs, viņš tik klusi pagrieza slēdzeni, atbīdīja bultu un izcēla krampi, ka nesatrūkās pat kuģa žurkas, kas kuplā skaitā apdzīvoja starpklāju. Bet tai mirklī, kad smagās durvis pavērās vaļā, kāds tumšs stāvs izšāvās no kambara un veikliem lēcieniem uztrauca pa kāpnēm uz klāja.

«Nu ir ķeza!» meistars satrūkās. Lai dzēstu sava nodarījuma pēdas, viņš aizslēdza un aizbultēja kambara durvis un, nepaskatījies, kādi dārgumi; slēpās šajā tumšajā kaktā, mānījās laukā no pīķa. Tikai drošībā nokļuvis, viņš ramakā gara apcerēja notikušo un saprata, ka mazliet pārsteidzies: cilvēks, ko turēja tumšā krātiņā aiz atslēgas, nevarēja būt kuģa pavēlnieka draugs. Droši vien tas bija kāds palaidnīgs matrozis, uz kura sirdsapziņas gulēja pārkāpumi pret disciplīnu un majestātes likumiem, — tāds cilvēks neies ziņot kapteinim par ziņkārīgo izlūku. «Nu, bet tad jau tur nekas arī nevarēja būt, nav dzirdēts, ka šādus zēnus slodzītu mantu kambaros. Kolēģis …» tīri ka tāds draudzīgs siltums ieplūda ziemeļnieka krūtīs. «Lai tev labi veicas līdz galam …»

Izkļuvis uz klāja, Ako ieraudzīja pie kravas lūkām svešus vīrus, kas laternu gafsmā grieza rokas vinčas un izcēla no tilpnēm trāna mucas. Arī piekrastē kustējās vīri, tie saņēma un vēla mucas uz kādu nojumi. Bija nakts. Otrā pusē kuģim tumsa melnie ostas ūdeņi.

Noslēpies aiz kādas laivas, Ako brīdi vēroja apkārtni un apdomāja savas turpmākās rīcības plānu.

Tad viņš klusi pārslīdēja bortam, rokās karādamies, izstiepās visā garumā gar kuģa sānu un brīdī, kad skaļi sāka čīkstēt vinča, ielēca ūdenī. Neviens nepamanīja viņa bēgšanu, uz kuģa nenotika nekas savāds.

Drīz Ako bija tālu no piekrastes gaismas loka.

Pusstundu vēlāk viņš izrausās krastā uz zemes naga pie ostas izejas. Izžņaudzījis ūdeni no biksēm un krekla un pārliecinājies, ka neviens viņam nedzenas pakaļ, Ako sāka iet gar krastu uz to pusil, kur pacēlās kokiem apaugušie kalni. Pa labi mirgoja ugunis svešajās, milzīgajās būdās, ko baltie cilvēki bija uzcēluši līča krastos. Mēnesnīcā rēgoja tumšie kuģu silueti. Ako drusciņ sala. Lai sasildītos, viņš sāka soļot ātrāk lēkādams un šūpodamies. Kā zvērs, kas mūk no vajātājiem, viņš meklēja vistumšāko un klusāko vietu šajā svešajā apkārtnē, kur katrs koks, katrs akmens un uzkalns rēgojās naktī kā drauds.

Pēc kāda laika Ako sasniedza klusu birzi gabaliņu nost no jūras. Daudz koku — ne tādu kā Rigondā — šeit auga atstatus cits no cita pareizās rindās, ar gludām taciņām un tīriem zāļu klajumiņiem pa vidu.

Vienā vietā Ako uzgāja koka solu. No turienes labi varēja saredzēt mazo salu līča malā. Ako devās tālāk un pēdīgi nokļuva pie bieza krūmu pudura. I<ā pele alā —• tā viņš nozuda krūmos. Gaisā pacēlās daži iztraucēti putni.

Izraudzījies visērtāko vietu, Ako aptupās zemē un aizmiga, atbalstījis muguru pret krūmu.

No rīta viņu atmodināja ausmas gaišums un īgnās putnu balsis — Ako bija apmeties pārāk tuvu kādam perēklim. Viņš piecēlās kājās un aizgāja līdz krūmu pudura malai. Gribējās ēst. Birzī neredzēja nevienas kokospalmas, maizes koka vai banānu koka. Tie bija savādi koki bez augļiem. Ja Ako būtu makšķeres, viņš raudzītu noķert kādu zivi.

Kaut kas neatvairāmi vilka Ako uz jūras krastu. Slapstīdamies starp kokiem, viņš uzmanīgi tuvojās līcim. Krietnā gabalā pa kreisi parādījās ostas stūris, tvaikoņi ar kūpošiem skursteņiem, burinieki satītām burām. Nonācis liedagā, Ako lasīja mazās zivtiņas un gliemežus, ko paisuma vilnis bija uznesis krastā.

Viņš remdēja izsalkumu ar jūras putnu olām, ko atrada vientuļās šķorēs, un ar garšīgajām jūras zālēm, kas te bija tā​das pašas kā viņa dzimtenē.

Nu viņu vairs nemocīja bads, un Ako jutās daudz labāk. Mazlietiņ tikai pakāpusies virs apvāršņa, saule tūliņ sāka sildīt. Ako drēbes izžuva, aprima nepatīkamā sala sajūta. Kamēr baltie vīri nedabūs viņu rokā, tikmēr viņam būs labi. Lai arī te sveša vieta, trūka būdas, kur nakti patverties, un nebija iespējams sagādāt tik labu barību kā mājās, — taču neviens viņam nesita, nelika darīt to, kas nepatika, un dusmīgi uz viņu ne​kliedza. Ako bija brīvs. Bet, ja baltie vīri viņu atradīs, tad vi​ņam atkal klāsies slikti.

Līcī parādījās melna, strupa laiva ar savādu mastu, no kura mutuļoja dūmi. Tāda laiva vakar bija piebraukusi pie «Seagull», piesējusi kuģi sev aiz muguras tauvā un ievilkusi ostā. Ako brīnījās, ka tāda laiva varēja pavilkt lielu kuģi, kad buras nebija uzvilktas un neviens neairēja. Lūk, tagad atkal tā aizvelk jūrā kādu kuģi. Salu dēls pielika roku pie pieres un cieši ieskatījās buriniekā. Ko eiropietis redzētu tikai ar tālskati, to salinieka asais skatiens saredzēja neapbruņotām acīm: Ako pazina «Seagul 1», tas bija viņa kuģis, viņa posta un ciešanu iemesls. Strupā, kūpošā laiva to aizvilka selgā.

No Ako krūtīm novēlās smaga rūpju nasta. Baltie vīri aizbrauca jūrā, — tie viņu nemeklēs! Viņš varēs dzīvot brīvs un mierīgs vientuļā vietā, kamēr uztaisīs vai atradīs labu laivu. Tad Ako aizbrauks atpakaļ uz savu salu. Vienu rītu, kad Rigondas vīri Izbrauks lagūnā zivis zvejot, tie ieraudzīs jūrā Ako laivu. Viņi nobīsies un domās, ka atkal atbraukuši baltie. Visi ļaudis sabēgs krūmos. Bet, kad Ako izkāps no laivas un skaļi runās, tie viņu pazīs. Lieli lieli svētki tad būs salā. Visi ēdīs daudz zivju, putnu un augļu, dzers ava un dejos. Un Ako izdarīs tā, ka viņa ciltij vairs nebūs bail no baltajiem. Slikti, ai, cik slikti klāsies tiem, ja tie vēlreiz iebrauks lagūnā ar savu kuģi…

Ako sapņoja, viņš raudzījas pari jūrai uz iedomāto dzimteni, viņa nāsis it kā juta puķu smaržu salas ielejās un ausis dzirdēja putnu un cilvēku dziesmas. Iegrimis sapņojumā, viņš aizmirsa īstenību, nekā neredzēja un nedzirdēja ap sevi, tāpēc varen satrūkās, kad aiz muguras pēkšņi atskanēja soļi un cilvēka — baltā cilvēka — balss: — Hallo, zēn, ko tu te dari?

2 Tas bija pusmūža vīrs apaļu, gludi skūtu seju, ģērbies zilos jūrnieku dungriņos, cietu salmenīcu galvā. Viņam bija kailas kājas. Savus apavus — krietni nošļuktas audekla kurpes — viņš turēja vienā rokā, bet otrā nesa makšķerēšanas piederumus. Vaigi viņam bija iedeguši tikpat brūni kā visiem baltajiem, kas kādu laiku pavadījuši dienvidu saulē. Svešais vīrs sūca tukšu pīpi un ar šķelmīgu smīnu raudzījās Ako. Pirmajā brīdī Ako gribēja bēgt. Svešais manīja puiša biklo sakustēšanos, un viņa seja atplauka platā, draudzīgā smaidā. So pelēko acu mierīgais skatiens iedvesa uzticību. Ako tikai pavirzījās mazliet tālāk no svešā un apmulsis pasmaidīja pretim.

— Bail? — vīrs iesmējās. — Tu laikam neesi šejienietis? Runāt vari, saprast vari, ko es saku?

— Maz, drusciņ tikai, — Ako, vārdus kropļodams, atbildēja.

— Tu atbrauci no turienes, vai ne? — svešais pamāja uz apvāršņa pusi. — Tālu braukt, ilgi ilgi?

Ako apstiprinādams māja ar galvu, tad parādīja ar roku uz «Seagull». — Tas ir, liela laiva, atvest mani te. Laiva aizbrauc, Ako paliek te.

Tikai tagad svešais pamanīja aizbraucošo burinieku. Viņš it kā apmulsa. — Aizbrauc? Ļaudis palikt visi uz laiva?

— Visi palikt. Tilkai Ako peldēt krastā, negribēt braukt. Baltie vīri dusmīgi, stipri kliegt, sist Ako. — Kad kuģis atbrauca? — svešais jautāja. — Daudz dienu atpakaļ?

— Vienu dienu. Vakar atbraukt, šodien aizbraukt. Baltie vīri sēdēt būdā un daudz dzert.

— Ellē, — svešais iesvilpās caur zobiem. — Sabijās no streika un aizmuka. Tevi saukt Ako? — Ako. — Tas labi, ka Ako nebraukt ar laivu baltiem vīriem līdzi. Laiva slikti dara. Nevar braukt.

Nevienia laiva nevar braukt. Ja Ako nebraukt, tad Ako manam draugs. Manam saukt Bobi Greins.

— Bobi Greins … — Ako atkārtoja.

— Nākt manam līdzi? Zvejot zivis, ēst zivis un maizi, nebraukt ar laivu, bet sēdēt krastā un gaidīt, kamēr varēt braukt?

— Ako gribēt braukt, — salu dēls iebilda. — Gribēt sava sala.

— Mans saprast, bet šodien nevar braukt. Varēt rīt, vēlāk daudz dienas. Bobi Greins palīdzēt Ako braukt sava sala.

Tādā žargonā turpinājās visas viņu vēlākās sarunas, un abi jaunie paziņas ļoti labi saprata viens otru. Ērtības labā mēs tomēr pieturēsimies pie pareizākām izteiksmes formām, kādas arī Ako — ne vienā dienā vai nedēļā, bet pēc mēnešiem ilga, uz​cītīga darba — vēlāk iemācījās.

Pārvarējis sākotnējo biklumu, Ako paklausīja Bobi Greinam un gāja viņam līdzi' uz zemes raga iekšējo krastu. No turienes varēja pārredzēt visu līci ar ostu un pilsētu. Bobi Greins makšķerēja. Ako izrādījās viņam teicams palīgs. Pastarpēm viņi ari aprunājās.

— Kā sauc tavu salu, Ako? — Rigonda. Liela, skaista sala. Daudz palmu, banānu, maizes koku. Lagūnā daudz zivju. Neviens baltais nav bijis Rigondā, kamēr atbrauca kuģis. Ako un visi salas ļaudis tad pirmo reizi redzēja baltos cilvēkus.

— Ko baltie vīri darīja salā?

Viņi meklēja saldu ūdeni un uzsprauda kalna galā tādu drēbi kā kuģim mastā.

— Karogu. Tas ir karogs, Ako. — Jā, karogs. Tad baltais pavēlnieks prasīja daudz barības un ava, staigāja pa būdām un ņēma skaistas lietas sev. Vēlāk viens baltais aiztika Neļimu, un Ako neļāva, nogāza balto un saturēja, kamēr Neļima aizbēga krūmos.

— Kas ir Neļima?

— Ako labā draudzene. Viņa gribēja nākt dzīvot manā būdā un būt sieva Ako. Bet, kad Ako turēja ciet balto vīru, citi baltie viri sagrāba Ako, ienesa laivā un aizveda uz kuģa. Pēc tam Ako netika atpakaļ krastā. Baltie viri daudz sita Ako, lika daudz strādāt un pa nakti ieslēdza tumšā būdā. Vēlāk viņi ķēra jūrā lielas zivis, tādas kā kuģis, un tecināja taukus mucās. Kad visas mucas bija pilnas, kuģis brauca prom.

Baltais pavēlnieks teica, ka vedis Ako mājās, bet meloja. Un, kad Ako redzēja, kur kuģis atbraucis, viņš nakti ielēca ūdeni un peldēja prom.

— Tu esi velna puika, Ako. Es priecājos, ka satiku tevi. Es arī braucu uz kuģiem, tālu prom. Esmu redzējis daudzas salas un jūras. Tagad neviens kuģis nevar braukt, tāpēc Bobi Greins sēž krastā un makšķerē zivis. Bet, kad varēs braukt, es atkal kāpšu uz kuģa un došos jūrā.

— Vai Bobi Greinam nebūs bail? Baltie pavēlnieki dusmīgi runā, daudz sit, liek strādāt daudz.

— Bobi Greinam neviens pavēlnieks nedrīkst sist. Kas sit, tam viņš sit pretim. Un Bobi Greinam ir daudz draugu uz ku​ģiem, tie viņam nāk palīgā, ja pavēlnieks ir dusmīgs.

— Jā, Bobi Greins ir baltais vīrs. Tāpēc viņam nesit. Ako nav baltais.

— Ja Ako būs uz kuģa kopā ar Bobi Greinu, tad baltie vīri būs draugi Ako. Gulēs kopā, strādās vienu darbu, ēdīs pie viena galda. Bobi Greins neļaus aiztiki Ako. — Bobi Greins ir labs cilvēks, lai gan viņš ir baltais. Ako tic. Ja Bobi Greins atbrauktu Rigondā, viņš varētu droši kāpt krastā un palikt, cik ilgi grib. Ako būs viņam draugs. Bet, ja citi baltie kāps krastā, Ako nebūs citiem draugs. Ako ir draugs tikai labiem baltajiem vīriem, citiem ne.

— Tā ir pareizi, zēn. Ar suņiem nevajag ielaisties. Tu lai​kam ļoti gribi nokļūt atpakaļ mājās?

— Jā, Ako grib. Tur ir labāka dzīve, skaista sala, labi ļaudis, daudz draugu. Ako naktīs redz

Rigondu, bet dienu domā par saviem draugiem. Neļima gaida Ako, Hitahi gaida, tēvs, māte, brālis gaida, un Ako grib pie viņiem. Ako nevar dziedāt nevienu reizi, kamēr nav mājās.

Bobi Greins nopūtās, juzdams līdzi jaunā salinieka ilgām: 513 — Grūti tev iet, nabaga velns. Bet pastāsti, kur tad ir tava sala? Kā tur nokļūt, uz kuru pusi jābrauc, un kā sauc tuvāko salu?

33 — V. Lācis, Raksti II Ako nenoteikti pamāja jūras virzienā: — Tur, kaut kur. Tālu tālu. Daudz dienu jābrauc ar kuģi.

— Varbūt tur? — Bobi Greins rādija uz ziemeļiem.

— Varbūt tur. Ako skaidri nezina. Nav nevienas salas tuvumā. Ako nekad nav bijis citā salā, un neviens svešais virs nav atbraucis Rigondā.

— Grūti tev būs atrast savu dzimteni, — jūrnieks teica. — Jūra ir plaša, tur daudz salu. Un neviens nezina, kur atrodas tavējā. Bet nenokar galvu. Varbūt kādreiz mēs kaut ko dzirdēsim par tavu salu. Un, ja kāds kuģis ies uz turieni, tad mēs abi brauksim turp.

— Kuģi ne. Labāk ar laivu, divi vien — Ako un Bobi Greins.

— Ar laivu nevar aizbraukt līdz Rigondai. Uznāk liela vētra, un laiva sašķīst.

Viņi samakšķerēja daudz zivju. Turpat līča krastā Bobi Greins iekūra ugunskuru un uzlika vārīties mazu katliņu ar zivīm. Tuvumā viņi atrada avotu, kurā bija tik tīrs ūdens kā kristais. Kad zivju virums bija izvārījies, Bobi Greins piebēra sāli, tad izvilka no kabatas maizes gabalu, pārlauza uz pusēm un vienu pusi atdeva Ako. — Paēdīsim pusdienas un nosmaudīsim kādu stundu.

Viņi izēda visu katliņu, pārmaiņus lietodami Bobi Greina alumīnija karoti. Ako izskaloja katliņu un, kamēr viņa jaunais draugs ēnā nosnaudās, palika sardzē pie lietām. Prāva tīkliņa kule bija pilna ar zivīm.

Lai tās nenobeigtos, kuli ielaida ūdeni.

Pievakarē paisuma vilnis tuvojās krastam. Cauri birzij, kur Ako bija pavadījis pagājušo nakti, draugi gāja uz pilsētas pusi. Manīdams Ako nedrošību, Bobi Greins teica: — Nebīsties, tev nekas nenotiks. Kad es pie tevis, neviens tevi nedrīkst aiztikt.

Pilsētas nomalē, kur gluži klāt pienāca mežs ar zaļiem bez- augļu kokiem, atradās vienkārša koka mājele. Divi veci baltie cilvēki — sieviete un vīrietis — sēdēja lievenī un vēroja saules rietu. Tie bija Bobi Greina vecāki — vecais ostas sargs ar savu sievu.

— Es taču tev teicu, lai tu neved visādus vazaņķus mājās, — vecā sieva sacīja, kad Bobi Greins ieveda sētā Ako. — Tas nav vazaņķis, bet lāga puisis, kam mūsu ciltsbrāļi darījuši pāri. Viņš tevi neapgrūtinās, esi droša. Ako paliks pie mums, kamēr gadīsies kuģis, kas viņu aizvedīs mājās.

— Kur tad ir viņa mājas? — vecais Greins jautāja.

— Tur, kādā salā … — dēls nenoteikti pamājia uz bezgalīgā okeāna pusi. Arī Ako paskatījās turp, bet nekā vairāk kā tuksnesīgu ūdens klajumu viņš neredzēja. Varbūt tikai vējš un kaijas zināja, kur slēpjas viņa dzimtene, bet tiem jau nebija mēles, tāpēc neko nevarēja pastāstīt.

3 — Kuram kokam ir tik plānas un raibas lapas? — Ako jautāja, norādīdams uz avīzi, ko Bobi Greins patlaban lasīja. Viņi bija iegājuši namā un apmetušies kādā nelielā istabiņā ar logu uz līča pusi.

Vienkārša gulta, drēbju vadzis, mazs galdiņš un krēsls — tā bija visa telpas iekārta. Jā, un vēl zaļā, ar vaska drānu apsistā jūrnieku kaste, kur glabājās Bobi Greina mantība. Ako tupēja uz grīdas, kājas sakrustojis zem sevis. Bobi Greins, gultā apsēdies, sveces gaismā lasīja avīzi.

— Tā ir gudrības koka lapa, — viņš atbildēja. — Šie sīkie raibumi ir vārdi. Kad cilvēks paskatās uz tiem, tad viņš zina visu, kas pasaulē notiek. Ir tāpat, kā kad viņš sarunātos ar gudru cilvēku, kas atnācis ciemā un stāsta, ko pa dienu piere​dzējis.

— Kur tāds koks aug? — Ako jautāja.

— Visur, kur dzīvo gudri cilvēki, kas prot sarunāties ar šīm lapām.

— Bet kāpēc es nedzirdu balsi? Vai tad tā lapa tik klusu runā?

— Tai nemaz nav balss. Tā rāda ar zīmēm, ko grib teikt.

— Un ko viņa tev stāsta?

Bobi Greins nolika avīzi klēpī un aizkūpināja pīpi.

— Lapa stāsta, ka šodien neviens kuģis nedrīkst izbraukt jūrā. Visiem vīriem, kas strādā uz kuģiem, jānāk krastā un tik​mēr jāpaliek malā, kamēr kuģu pavēlniēki maksās daudz nau​das par darbu.

—• Kas tas ir — nauda?

33* 515 — Tā ir tāda laba lietiņa, par ko var iemainīt visu — ēdienu, dzērienu, apģērbu un skaistas rotas.

Bet visiem cilvēkiem nav naudas. Tie, kam tās nav, strādā darbu, un par to viņiem dod naudu, lai tie varētu iemainīt uzturu. Bet tie, kam naudas ir daudz, paši nestrādā. Viņi liek citiem strādāt savā vietā un par to iedod drusku naudas.

— Kur viņi dabūja tik daudz šis labās lietiņas?

— Viņi iemainīja tās pret citām labām lietām.

— Un kur viņi dabūja tās citas lietas?

— Dažs uztaisīja, dažs sakrāja ilgā laikā, bet dažs paņēma ar viltu un pateica: «Tas ir mans.»

— Un citi, kuriem nekā nav, vai tie neko neteica?

— Dažreiz viņi teiaa gan, ka tā neesot pareizi.. Bet neviens viņiem neklausīja. Paskaties, Ako, kā tas ir: man nekā nav, tikai tas, kas mugurā. Bet manam pavēlniekam pieder daudzi kuģi, lielas mājas salā un daudz naudas. Tas tāpēc, ka es neesmu tik viltīgs kā vilņš. Un, kad man gribas ēst, es eju pie pavēlnieka un saku: «Es darīšu to, ko tu liksi, maksā man naudu.» Tad viņš saka: «Strādā, brauc uz mana kuģa un stūrē, velc buras.» Viņš paliek krastā, bet es aizbraucu jūrā un atvedu pilnu kuģi ar kopru, gaļu, kokiem un citām lietām. Pavēlnieks šīs lietas pārdod un par to dabū diaudz naudas. Man viņš iedod drusciņ. Kas paliek pāri, to patur viņš. Man vajag barību, jaunas bikses un tabaku, ko pīpēt. Tad es eju pie pavēlnieka un saku: «Dod man šīs 1 ietas un ņem par to naudu.» Viņš iedod man drusciņ drēbes un pārtikas un paņem daudz naudas. Atkal viņam paliek pāri. Un, kad man vairs nav ko iemainīt pret viņa lietām, es atkal prasu, lai viņš dod manu darbu. Tā mēs dzīvojam. Man nekad nav daudz naudas, man vienmēr jāstrādā. Viņam vien​mēr ir daudz naudas, viņam nekad nav jāstrādā.

— Kāpēc tu nebrauc prom un nedzīvo tā kā mēs Rigondā?

— Visi nevar aizbraukt. Bet mēs tepat mēģinām iztaisīt tā, lai mums būtu vairāk naudas. Vakar mēs visi, kam nav naudas, sagājām kopā un norunājām: «Nebrauksim jūrā, nestrādāsim uz kuģiem, kamēr pavēlnieks mums maksās vairāk nau​das.» Tāpēc šodien neviens kuģis nevar aizbraukt. Mēs strei​kojam.

— Bet, ja strādnieks neiet darbā, baltais pavēlnieks viņu sit un ieliek tumšā būdā. Tā viņš ar mani darīja.

— To viņš var izdarīt tikai tad, ja viens vai divi strādnieki neiet darbā. Ja trīs neiet darbā, arī tad viņš sit un ieliek krātiņā. Bet, ja neviens strādnieks neiet darbā un neviens nevelk buras, nestūrē kuģi, tad pavēlnieks nevar visus piekaut un ielikt krātiņā. Tad viņš kļūst mīlīgs un saka: «Kungi, cik jūs gribat dabūt par savu darbu naudas?» Viņš runā ar mums tikmēr, ka​mēr mēs apsolāmies strādāt.

— Vai tā vienmēr notiek?

— Vienmēr nenotiek tā. Gadās, ka pavēlnieks ir spītīgs. Viņš neruna ar strādniekiem ilgi, jo zilna, ka tiem maz naudas. Kad tiem nav ko ēst vienu dienu, divas dienas, daudz dienu, tad tiem gribas briesmīgi ēst. Un pavēlnieks dod viņiem tik, cik viņš grib. Tad viņš nedod daudz, jo viņš ir uzvarējis. Kad mēs uzvaram, tad viņam jādod vairāk.

— Bet baltie cilvēki taču visi ir pavēlnieki. Viņi visi ir viltīgi. Vai baltie vīri sit un māna arī

savējos?

— To viņi dara, zēn. Viņi sit un māna, ko tik var. Un visi baltie nemaz nav pavēlnieki. Gan jau tu vēlāk redzēsi.

— Bobi Grein, brauksim ātrāk prom uz Rigondu. Tur mums vienmēr būs daudz barības un neviens mums nepavēlēs.

Bobi Greins nopūtās un drūmi pasmīnēja: — Tu jau zini, ka tagad nevar aizbraukt. Aiziesim rīt uz ostu un apskatīsimies, bet tagad liksimies uz auss.

- No rīta misis Greina teica dēlam: — To liekēdi tu gādā prom. Mēs neesam nekādi bagātnieki, lai mitinātu visādus vazaņķus. Jauns cilvēks, lai meklē darbu. Tu pats arī būtu varējis kaut ko pastrādāt.

— Gan jau, māt, būs labi, — Bobi Greins smaidīja. — Cilvēks nedzīvo no maizes vien. Tiklīdz streiks būs beidzies, es pirmo algas avansu atdošu tev. Iesim, Ako. Šoreiz Bobi Greins bija apvilcis haki dungriņus un ap kaklu apsējis za)u zīda lakatiņu. Vispirms viņš izstaigājās pa pilsētu un kaut cik pieradināja Ako pie Svešās zemes trokšņiem un savādībām. — Nebrīnies ne par ko un ne no kā nebaidies, — viņš teica. — Viss, ko tu te redzi un dzirdi, ir cilvēka roku taisīts. Piemēram, tie rati, kas tur rūkdami skrien paši no sevis, — tur ir tikai maza viltība. Tanī kastē ir iesprostots stiprs vējš, un tas cilvēks, kas sēž pie stūres, kad viņam gribas, — paver vaļā kastes caurumu, un tad vējš dzen natus uz priekšu.

— Tāpat kā laivu? — Ako sajūsmināts iesaucās.

— Tāpat. Viņš tik sēž un stūrē. Tu arī to varētu, ja iemā​cītos.

Tamlīdzīgus salīdzinošus paskaidrojumus Bobi Greins sniedza par katru lietu. Visur, kur Ako redzēja brīnumu vai pārdabisko, jūrnieks centās izkliedēt noslēpumu ar vienkāršiem, dabiskiem priekšstatiem. Tā viņš pašā dīglī iznicināja trulo, mistisko bijību, kas parasti iesakņojas katra pirmatnēja cilvēka apziņā, sastopoties ar civilizācijas savādībām. Ostā viņš rādīja Ako lielos tvaikoņus, kuriem nebija buru, bet kas varēja vēl ātrāk skriet nekā burinieki. Arī tur cilvēki radot mākslīgu vēju, kas griež tvaikoņa vārpstu un smago būdu dzen uz priekšu. Zināms, tas prasa lielu viltību, bet katrs to var iemācīties, ja vi​ņam ir laiks un patikšana.

Jūrnieku streiks bija aptvēris visus kuģus, bet tam nepievienojās ostas strādnieki. Kuģinieku pulciņi dīkā slaistījās gar piekrasti un vēroja iekraušanas darbus. Un Ako dzirdēja, kā baltie cilvēki dusmīgi brēca uz citiem baltajiem. Vienā vietā viņš redzēja, ka baltais vīrs dzina kuģiniekus prom no piekrastes.

Kad tie vilcinājās un negāja, viņš tiem sita pa galvu ar baltu, lunkanu nūjiņu. Bobi Greiinam taisnība — baltie pazemoja arī sa​vējos, un lielākā daļa no viņiem nemaz nebija pavēlnieki.

Pie kāda neliela tvaikoņa Bobi Greins apstājās un uzmanīgi vēroja, kas tur notiek. — Agrāk es braucu uz šā kuģa, — viņš teica Ako. — Mēs visi aizgājām krastā, palika tikai kapteinis ar stūrmani. Bet es redzu, ka tagad tur strādā jauni cilvēki.

Pie vinčas stāvēja jauns, tūļīgs puisis. Stūrmanis tam rādīja, kā jāapietas ar celtni, tad aizgāja līdz kuģa vidum uin noskatījās jaunā matroža darbā. Patlaban viņš laida lejā celtņa āķi. — Zemāk, zemāk! — sauca krāvēji. Kāds ostas strādnieks satvēra āķi un vilka lejup, lai aizāķētu saini. — Diezgan, stop!

Vinčmanis grūda vinčas rokturi uz priekšu. Āķis strauji uzskrēja gaisā, uzraudams līdzi strādnieku, kas apjukumā bija ieķēries āķī. — Trakais, ko tu dari! — sāka kliegt pārējie strādnieki. — Laid lejā, neierauj lešratā!

Nākamā mirklī gaisā uzrautais vīrs strauji krita lejup, joprojām turēdamies pie āķa. Kad viņš atradās dažas pēdas no klāja, vinčmanis atkal grūda rokturi uz priekšu un āķis atkal uzskrēja gaisā. Labu brīdi tā viņš raustīja un dancināja dzīvo saini augstu gaisā virs vaļējās lūkas. Vīrs visu laiku karājās starp dzīvību un nāvi. Ja nemākulis matrozis pagriezīs āķi vēl augstāk, tas Ieraus viņa roku lešratā un kopā ar celtņa bomi nogāzīs uz klāja. Ja palaidīs rokturi vaļā — viņš iekritīs tilpnē un nositīsies. Visi apjuka, klaigāja,

plātīja rokas, vēl vairāk samulsinādami nelaimīgo streiklauzi, kas kā bez prāta grūstīja vinčas rokturi uz priekšu un atpakaļ, aizmirsdams aizgriezt tvaiku un noturēt vinču miera stāvoklī.

Tad Bobi Greins ar varenu lēcienu uzlēca uz tvaikoņa klāja un pieklupa pie vinčas. Pagrūdis sāņš nemākuli, viņš vienā mirklī savaldīja trako mašīnu un lēnām nolaida lejā pārbiedēto vīru. Biedri to satvēra aiz kājām un pavilka malā no lūkas. Tur augšā vīra nervi tā bija sabendēti, ka viņš tagad saknupa uz klāja un sāka histēriski vaimanāt. Bet Bobi Greins, noslēdzis tvaiku vinčā, asiem, steidzīgiem soļiem aizgāja uz kuģa vidu un no visia spēka cirta stūrmanim pļauku sejā.

— Par ko? Vai es biju vainīgs? Viņš taču grieza! — stūr​manis aizkaitināts iebļāvās.

— Viņš nav vainīgs piar savu muļķību, — Bobi Greins mierīgi teica. Un vēl viena pļauka sārtoja stūrmaņa vaigu. — Tas par to, ka pieņēmi darbā streiklauzi un noliki nemākuli pie vinčas!

Bobi Greins nedabūja silst vēl trešo reizi. Pa gangveju uz klāja uzsteidzās divi policisti. Viens iesita ar gumijas nūju Bobi Greinam pa galvu tik stipri, ka viņš sagrīļojās. Tad abi sagrāba viņu aiz rokām, atlauza elkoņus atpakaļ un noveda Bobi krastā.

Redzēdams, ka viņa draugam diara pāri, Ako gribēja steigties palīgā. Bobi Greins iztālēm purināja galvu un sauca: —• Mūc, Ako, skrej mājās un pastāsti! Bēdz prom!

Baltie vīri kaut kur aizveda Ako draugu. Rupjš un nežēlīgs bija viņu tvēriens. Un neviens no tiem, kas bija sapulcējušies knastā, nemēģināja iejaukties, palīdzēt Bobi Greinam. «Par ko viņu sita, par ko veda prom?» Ako domāja. «Vai par to, ka viņš izglāba cilvēkam dzīvību? Savādi cilvēki ir baltie.»

4 Ako neprata lasīt, nezināja nevienas ielas nosaukumu un tomēr atrada veco Greinu mājiņu, jo viņa atmiņā bija iespie​dušies visi ceļa sīkumi. Vecais ostas sargs nakti bija pavadī/is nomodā, sargādams kādu preču noliktavu. Tagad viņš gulēja un Ako sagaidīja Bobija māte ar svešu pusmūža vīru, ko būtu grūti saukt par balto, jo viņam bija savāda, zilgani sarkana seja.

— Kur Bobijs? — misis Greina tūliņ jautāja. — Laikam atkal ielīda krogā?

— Bobijs sita baltajam vīram, — Ako atbildēja. — Divi baltie vīri sita Bobijam un aizveda prom.

— Eh… — ar pēkšņu īgnumu nosēcās svešais vīrs.

— Tad es par velti esmu nācis. «Nimfa» nevar gaidīt, kamēr Bobijs atsēdēs arestu. Un mums tā būtu derējis kārtīgs boc​manis.

— Mister Sevedž, vai jūs domājat, ka Bobijam būs ilgi jāsēž? — misis Greina uztraukta jautāja.

— Aiziedams no mājām ar šo klaidoni, viņš neiedzēra nevienu lāsīti. Skaidrā galvā Bobijs nekad nekaujas. Kā lai1 mēs saprotam šo notikumu?

— Jāpajautā šim kukainim. Hallo, puis, kur tas bija, kad Bobijs sita 'baltajam vīram?

— Uz kuģa. Bobijs k|uva dusmīgs uz balto pavēlnieku, viņš uzskrēja uz kuģa un iesita vienreiz un vēl vienreiz.

— Nu jā, tad ir skaidrs, — misters Sevedžs noklakšķināja ar mēli. — Bobijs ir piekāvis kādu streiklauzi. Tad nav ko domāt, ka līdz streika beigām viņu laidīs ārā. Traks cilvēks! Un man tā vajadzētu bocmaņa. «Nimfai» nav laika gaidīt līdz streika beigām.

— Mister Sevedž, jūs man darītu lielu prieku, ja atbrīvotu mūs no šā liekēža, — misis Greina kā lūdzēja noglāstīja sarkansejainā piedurkni. — Varbūt jums uz kuģa tāds der, bet mēs nu gan nezinām, ko ar viņu iesākt.

Sevedžs vērtēdams noskatīja Ako no galvas līdz kājām. Miisis Greinas ierosinājums nebija zemē metams.

— No kurienes tu esi? Kur tavas mājas? — viņš jautāja.

— No turienes, — Ako rādīja tālumā. — Rigonda, liela sala tālu prom.

— Kā tu atbrauci?

— Ako strādāja uz kuģa. Baltie vīri atveda šurp, teica, ka vedīs mājās. Ako negrib te, Ako grib mājās … Rigondā. Ne​patīk Svešā zemē.

Mistera Sevedža tonis kļuva draudzīgāks un mīlīgs: — Ako var tikt mājās, ja viņš grib. Tad Ako jānāk man līdzi uz kuģa. Liels kuģis, skaists kuģis, laba dzīve, maz jā​strādā. Kuģis brauks uz Rigondu.

— Bet Bobi Greins teica, ka neviens kuģis nevar bnaukt, kamēr baltais pavēlnieks nemaksās daudz naudas.

— Es maksāšu daudz naudas, mans kuģis var braukt. Nu, vai Ako nāks man līdzil uz kuģa?

— Ja baltais pavēlnieks vedīs Ako uz Rigondu, tad Ako ies līdzi un strādās. Naudu neprasīs nemaz.

— Olrait! Misis Greina, sakiet man paldies. Sis puisis jūs vairs neapgrūtinās.

— Lai dievs jūs svēti, mister Sevedž. Es ceru, ka Bobijam jūs par to nestāstīsiet ne vārda. Viņš būs dusmīgs, ja dabūs zināt. Jūs jau nu viņu pazīstat.

— Esiet bez rūpēm, misis Greina. Līdz Liverpūlei ir tālu. Pēc kravas izdošanas «Nimfa» ies dokā un ekipāžs tiks atmaksāts. Es ceru, ka atpakalbraucienam varēšu sameklēt jaunu komandu. Nu, Ako, ja tev Ir kādas mantas, tad paņem tās un iesim.

— Ako viss ir mugurā. Ako var iet.

— Olrait! Uz redzēšanos, misis Greina.

— Lai jums labi klājas, mister Sevedž.

Vecā lēdija sniedza sarkansejainajam džentlmenim roku, tad viegli pastūma Ako plecu un noskatījās, kā abi aiziet.

— Ko Ako strādāja uz kuģa? — Sevedžs, trīsmastu bar- kas «Nimfa» stūrmanis, pa ce|am uz ostu apjautājās.

— Ako mazgāja klāju, vilka buras un kāpa mastā, — jauneklis stāstīja. — Ilgi Ako grieza lielās zivis un tecināja taukus.

— Aha, tu biji uz vaļu mednieku kuģa.

— Lielas zivis — kā kuģis. Baltie vīri šāva un grieza gabalos.

— Tagad tev nebūs jāgriež zivis un jāmazgā klājs. Uz mana kuģa viegls darbs. Vienreiz uzvilkt buras un stūrēt kuģi. Ako sēdēs mastā un skatīsies, kur citi kuģi.

— Ako labas acis, tālu redz. Pateiks, kad būs Rigonda.

— Jā, tas ir labi. Rigondā es tevi laidīšu iet, ja tu gribēsi.

Liela līksme bangoja jaunekļa krūtīs: viņš brauks uz mājām! Vēl tikai drusciņ jāpagaida, kamēr kuģis aizbrauks tik tālu, tad būs atkal laba dzīve. «Neļima, Neļima … mēs celsim būdu un taisīsim laivu. No rītiem Ako brauks lagūnā zivis ķert, bet Neļima kurs uguni. Vakaros mēs visi sapulcēsimies līča kaktā, ilgi skanēs dziesmas, un ilgi dejos jaunie salinieki. Ako smiesies daudz — viņš ilgi nav smējies. Un smiesies Neļima, Oneaga, Tuli, Hitahi. Lovaī uzkāps palmā un sviedīs zemē riekstus, Mango ar bultu nošaus putnu. Teiks: «Tas tev, Ako, tu ilgi biji prom.» Visi sēdēs ap ugunskuru un klausīsies Ako stāstus par baltajiem vīriem un Svešo zemi. Zēl, ka tur nebūs Bobi Greina. Ako ar draugiem tam uzceltu būdu un uztaisītu laivu, viņi kopā zvejotu zivis. Bet varbūt viņš atbrauks vēlāk. Salā visi mīlēs Bobi Greinu tāpēc, ka viņš ir Ako draugs … labs baltais.»

Uzticība, ko Bobi Greins bija izpelnījies Ako acīs ar savu draudzīgo izturēšanos, dabīgi kļuva par mistera Sevedža mantojumu. Ako domāja, ka tas ir Bobija draugs, tātad tāds pats cilvēks kā Bobijs.

Tāpēc Ako nevienu mirkli nešaubījās par Sevedža solījumiem, ticēja katram viņa vārdam un tik paļāvīgi cerēja uz savu lielo ilgu drīzu piepildīšanos.

Ostas nomaļākajā stūrī stāvēja balts trīsmastu burinieks. Krava jau bija uzņemta, kuģis apkopts un kaut vai tūliņ varēja doties ceļā. Šis nolādētais streiks! Nevarēja viņi pagaidīt pāris dienu, kamēr «Nimfa» tiek prom! Tagad kapteinim Hem- sonam ar krietno palīgu Sevedžu bija jāskrien kā suņiem pa visādām samazgu bedrēm un jāvervē salašņas — žūpas, sliņķi, nīkuļi un dažādi plukatas, ko citā laikā nebūtu laiduši augšā uz klāja. Un paldies dievam, ka pasaulē vēl bija tādi atkritumi, kas ne ar ko nerēķinājās, citādi «Nimfa» varētu gulēt nedēļām ilgi ostā un gaidīt, kamēr beigsies streiks. Bet katra dīkā

no​gulēta diena kuģim maksāja naudu, daudz labas naudas.

— Kur Greins? — kapteinis Hemsons jautāja, kolīdz Sevedžs ar savu pavadoni biija uznākuši uz klāja. — Nesatikāt? Negribēja nākt?

— Greins piekāvis streiklaužus un ietupināts aiz restēm. Un man liekas, ka viņš ar mums neielaistos nekādās runās.

— Sasodīts! — kapteinis nospļāvās. — Vai tiešām mums būs jādodas ceļā bez īsta bocmaņa? Kas lai nu darās ar šiem bandītiem?

— Tas būs jādara man vai jums.

— Mēs abi dabūsim sirmus matus.

— Varbūt tiešām uzgaidīt, kamēr beidzas streiks?

— Nē, to tik ne! — Hemsons tūliņ aizsvila. — Kajītē mums jau sūt četri sprāgoņas. Līdz vakaram man apsolīja pie​gādāt vēl astoņus. Nākošo nakti dosimies ceļā. Kas tas par tipu?

— Tas ir kāds polinēzietis. Es viņu atradu pie vecajiem Greiniem. Viņš ir braucis uz vaļu mednieku kuģa un gatavs strādāt mums.

— Sūtiet viņu kajītē, lai nerēgo uz klāja. Te vienmēr garām staigā visādi tipi. Ka nenomāna vēl malā vai nenošauj.

Sevedžs aizveda Ako uz matrožu kajīti. Smagās paģirās ar visām virsdrēbēm tur kojās gulēja četri drūmi subjekti.

— Tā būs tava koja, — stūrmanis parādīja Ako kādu otrā stāva būri. — Ja tev gribas ēst, tad pameklē skapītī, tikai ne​nāc uz klāja.

— Un kas man tagad jādara?

— Nekas. Gaidi vakaru, tad brauksim prom.

Gulētāji sēca, kunkstēja un pa miegam murmināja nesaprotamus, dusmīgus vārdus. Kajītē bija sutīgs un sasmacis gaiss. Ako nepatika jaunie kaimiņi — tie bija tādi paši kā uz «Seagull»: rupjām, bargām sejām, netīri un drūmi. Neviens nebija tāds kā Bobi Greins. «Vai viņi man sitīs, kad pamodīsies?» raizējās Ako. SESTĀ NODAĻA 1 Ostas ieeja bija dziļa, un kuģiem, kas atbrauca vai devās ceļā, nevajadzēja rēķināties ar paisumu un bēgumu. Tāpēc kapteinis Hemsons varēja mierīgi nogaidīt pusnakti un klusā stundā, kad piekraste un pilsētas ielas kļuva tukšas no ziņkārīgiem cilvēkiem, dot pavēli atlaist kuģim tauvas. Velkoņa vilkta, «Nimfa» pa tumsu klusi izzagās no līča. Pagāja vairākas stundas, kamēr nedaudzie darba spējīgie kuģa ļaudis uzvilka visas nepieciešamās buras. Pirmo nakti pašam kapteinim nācās savu laiku stāvēt pie stūres — pārmaiņus ar Sevedžu. Pavāram par stūrēšanas mākslu bija ļoti maza jēga, tikpat nedrošs stūres vīrs izrādījās arī jaunais polinēzietis Ako, bet lāga zēnu Brenu, kas palīdzēja sakārtot takelāžu, šonakt ne​varēja laist pie stūres rata tādēļ vien, ka viņš bija piedzēries.

Pārējos nemaz nebija vērts aicināt laukā uz klāja.

Kapteinis Hemsons bija labs psihologs. Viņš saprata, kāda vētra sacelsies no rīta, kad ekipāžs, atskurt)is no dzēruma, atskārtis izdarīto. Lai gan tie bija tikai tādi dieva doti cilvēciņi ar ļoti vaļīgiem uzskatiem morālos un sabiedriskos jautājumos, skaidrā prātā neviens no viņiem nebūtu kļuvis par streiklauzi un uz laiku laikiem sagandējis savu labo slavu pārējo jūras bnaucēju acīs. Ceļa galā, Liverpūlē, viņi nedrīkstēs rādīties krastā: viņus ries, lamās un pie izdevības pat iekaus, nodevības traips tos pavadīs visās viņu turpmākās gaitās. Viskija skurbulī viņi bija noriskējuši, paklausījuši vervētāju vilinājumiem. Kad pāries reibums, sāksies reakcija. O, no viņiem visu varēja sagaidīt. Atklātā jūrā, kur nav ko cerēt uz palīdzību no krasta, tas dažreiz varēja būt diezgan nepatīkami. Hemsons bija psihologs, viņš negaidīja, kamēr notikumi viņu pārsteigs, bet laikus paredzēja tos un nodrošinājās pret pārsteigumiem. Viņam pašam un stūrmanim Sevedžam kabatā slēpās pielādēti revolveri. Brenam, kad tas āra gaisā bija kaut cik atžirdzis, kapteinis teica:

—

«Nimfai» pagaidām nav bocmaņa. Viens no vīriem būs jāceļ šajā godā. Vai jūs vēlaties būt šis

vīrs?

Brens aiz pārsteiguma un pateicības sarāvās pavisam maziņš, kļuva pati pazemība. — Kas man jādara, kaptein, lai jūs mani atrastu šā goda cienīgu?

— Palīdziet mums tilkt galā ar ļaudīm. Drīz būs rīts. Ejiet tagad ļaužu kajītē un mostieties reizē ar pārējiem, izliecieties tāds pats kā visi. Ja viņi sāks kaut ko perināt, raugiet viņiem ieskaidrot, ka nav vērts celt brēku. Paģiru lāpīšanai es došu dažas pudeles ruma. Bet, ja arī tas nelīdzēs, tad … jūs taču protat apieties ar šaujamiem ieročiem?

— Jā, kaptein, bet man nav neviena šaujamā.

— Es jums iedošu. Tikai neaizmirstiet, ka sākumā jāmē​ģina ar labu.

— Labi, kaptein. Kas zīmējas uz bocmaņa pienākumiem, tad tos gan neesmu nekad pildījis, bet zināt es zinu visu. Jums nebūs pārāk jānožēlo, ka izraudzījāties mani.

Hemsons viņam iedeva pielādētu revolveri. Brens tūliņ devās uz matrožu kajīti, kas atradās virs klāja mazajā virsbūvē starp priekšējo un vidējo mastu. Viņš ievēlās kojā un izlikās aizmidzis.

Rītausmā negantas slāpes pamodināja milzi Džefrisu. Apdullis tas pārcēla kājas kojas malai un blisināja acis pret spilgto gaismu, kas pa iluminatoru spīdēja viņam taisni sejā. Kuģis viegli šūpojās. Kaut kur čīkstēja trīces. Bija dzirdama jūras šalkoņa. Streipuļodams Džefriss aizgāja līdz durvīm, pagrūda vaļā augšējo daļu un izkārās ārā.

Tad sakustējās arī Brens savā kojā. Piecēlās pussēdus un berzēja acis. — Kas ir, vecais? Mēs laikam braucam?

— Braucam? — Džefriss drūmi atrūca. — Mēs esam jau aizbraukuši. Te nekā vairāk nav kā sāļais ūdens. Nolādēts! Vai vilņš domā mūs vizināt pa jūru, kamēr citi zēni tup krastā? Hallo, vīri! Beidziet sust!

Vecais Hemsons ilgojas, lai mēs viņam salaužam sprandu. Ņurdēdami un stenēdami (audis modās no miega. Brens ieteicās: — Džefris, kā būtu, ja mēs vēl drusciņ pagaidītu ar to ļembastu? Dažas jūdzes uz priekšu vai atpakaļ neko nenozīmē, bet kārtīgas brokastis mums visiem noderēs. Es aiziešu pie veča. Varbūt izplēsīšu ari kādu pudeli paģirām.

— Tu domā, viņš dos? — Džefriss norūca.

— Kāpēc ne, ja ar labu.

— Nu pamēģini. Taisnību sakot, tukšā dūšā nav nekāds prieks karot.

Brens devās pie kapteiņa un atgriezās kopā ar pavāru, kas nesa kafiju un ceptu gaļu. Brenam padusē rēgojās trīs pudeles.

— Labu ēstgribu, vīri! — pavārs sveicināja. — Kapteinis, lāga vīrs, liek apjautāties, kā puišiem ar veselību.

— Ej ellē ar savu kapteini! — Džefriss atbildēja. Bet kafijas smarža un vilinošie gaļas gabali viņu redziami nomieri​nāja. Brena atnestās pudeles gādāja, lai matrožu oma vēl vai​rāk uzlabotos.

— Sakāt, ko gribat, bet, cik es noprotu, tad Hemsons ir diezgan lādzīgs vecis, — Brens ierunājās.

— «Nav labi, ka vīriem sāp galva, še aiznes tās pudeles uz priekšu,» viņš teica. Ar tādiem večiem var braukt. Kad es uz «Poluksa» braucu par jungu, tur bija tāds kapteinis, kas pat svētdienās neuznīdās komandai dot gaļu. Bet kas tad cilvēkam ir svarīgāks nekā laba pārtika?

— Gods svarīgāks par visu! — Džefriss sita dūri galdā. — Kam mēs tagad varam acīs skatīties?

Katrs plukata rādīs uz mums ar pirkstu un izņirgās uz pēdējo.

— Nu, brālīt, ja mēs sāksim lepoties ar tādām greznuma lietiņām, tad dzīvei jāsaka sveiki. Ko tu raizējies, Džefris? Liela muiža, ja Liverpūlē kāds nelga pazobosies? Kamēr mēs tur nokļūsim, streiks būs jau beidzies un aizmirsts. Bet, ja ar to vēl nepietiek, mēs taču varam papūst citiem, ka Hemsons visas mūsu prasības izpildījis un tāpēc mēs braucām.

— Vispareizākais, ko mēs varam darīt, būtu iet pie kapteiņa un paģērēt, lai tūliņ griež kuģi: apkārt,

— Džefriss turpināja. — Ja negriež ar labu, mēs paši ķeramies pie stūres un stūrējam malā. Pa visiem mēs to varam panākt.

— Un pēc tam — kalabuzis, ķēdes uz rokām un daži gadiņi Tasmānijas raktuvēs, — Brens atgādināja. — Cik man zināms, tur pavārs no rītiem nenes klāt ceptu gaļu un par tavām paģirām nerūpējas neviens. Bet, ja Džefriss domā, ka vajadzētu mēģināt, tad kāpēc tūliņ ar niaidu? Kapteinis ir lāga zēns.

Aiziesim kādi pāris aprunāties ar viņu.

Brens pirmais beidza ēst un, kamēr citi strīdējās, ko iesākt, klusi izslīdēja uz klāja. Hemsons viņu sagaidīja aiz kāpņu no​jumes kuģa pakaļgalā. Pie stūres patlaban stāvēja Sevedžs.

— Nu, vai kaut kas taisās? — kapteinis jautāja.

— Ar citiem var iztikt, tikai Džefriss maisa gaisu. Bet ar viņu jārēķinās. Tam tēviņam ir vērša spēks. Neviens neuzdro​šināsies kaut ko iebilst Džefrisam.

— Olrait! Ejiet pie stūres, lai Sevedžs tiek brokastīs. Pavār, pasakiet Džefrisam, ka kapteinis vēlas ar viņu runāt.

Drūmi sarauktu pieri milzis iznāca no kajītes.

— Kaptein, es domāju, ka kuģis iet nepareizu kursu, — viņš teica.

— Kāpēc tā, Džefris? — kapteinis izbrīnā sarauca uzacis.

— Jaunzēlandes krasts atrodas vairāk pa labi. Ja mēs tāpat turpināsim braukt, tad var notikt, ka par tālu aizmaldā- mies selgā un mums būs jābrauc labs laiciņš, kamēr tiksim atpakaļ ostā. Šķiet, nebūtu gudri tērēt laiku.

— Nav ko steigties, Džefris. Līdz Liverpūlei ir tālu.

— Cik man zināms, kaptein, tad pēc pusstundas, kad ļaudis būs apkopušies, mēs uz Liverpūli vairs nebrauksim.

— Cik man zināms, Džefris, mēs brauksim gan … — kapteinis atbildēja, ar mierīgu skatienu raudzīdamies milzim tieši acīs.

— No kā jūs to secināt? — Džefriss jautāja, nesamuls- dams no kapteiņa neatlaidīgā, ciešā skatiena.

Hemsons paraustīja plecus.

— Nav nekāda iemesla mainīt kursu, Džefris. Un tas nemaz arī nav iespējams, jo «Nimfa» šajā braucienā ir nofrak- tēta uz Liverpūli, nevils uz kādu citu pasaules ostu.

— Jūs aizmirstat vienu apstākli, kaptein … — Džefriss drūmi pasmīnēja un pār bortu iespļāva jūrā.

— Kas tas ir par apstākli?

— Viens pats vai divatā ar stūrmani jūs nevarat aizvest kuģi ne uz Liverpūli, ne citu kādu ostu.

— Kāpēc viens pats? Kāpēc divatā ar stūrmani? — Hemsons brīnījās. — Uz «Nimfas» ir gandrīz pilns ekipāžs.

— Mēs nekur nebrauksim ar jums, kaptein, — Džefrisa balsī ieskanējās draudoši toņi. — Jūs zināt, ka ostā izsludināts jūrnieku streiks. Kamēr tas >nav beidzies, neviens godīgs jūrnieks nedosies selgā. Vai tagad jums ir skaidrs, kāpēc «Nimfa» nebrauks uz Liverpūli?

Hemsons pēkšņi sāka smiet. Viņš smējās illgi, aizrautīgi, līdz asarām, lāgiem pamezdams Džefrisā jautru, izbrīna pilnu skatienu. Viņa izturēšanās samulsināja milzi.

— Ko tas nozīmē, kaptein? — Džefriss iejautājās, kad Ilemsona smieklu lēkme bija sākusi norimt.

— Es domāju, ka stāvoklis pārāk nopietns, lai tagad smietos.

— Džefris… ha, ha, ha … vai tiešām jūs… ha, ha, ha … — Hemsons smējās atkal. — Nē, tas cilvēks Ir atpa​licis no dzīves. Viņš vēl nezina, ka vakar vakarā streiks jau beidzies.

— Nevar būt! — Džefriss iesaucās. — Vakarrīt es pats personīgi runāju ar streika vadību. Par kaut kādu piekāpšanos nebija runas. Mēs vēlreiz apliecinājām, ka līdz tam laikam, kamēr kuģu īpašnieki nebūs izpildījuši visas mūsu pra​sības, neviens jūrnieks neatgriezīsies uz kuģa.

— Vakar pēc pusdienas kuģu īpašnieki piekāpās streikotāju priekšā, — Hemsons meloja. — Jūs

bijāt piedzērušies un tāpēc laikam palaidāt garām šo svarīgo vēsti. Vai tiešām jūs domājat, ka citādi es būtu ķēries pie ekipāža vervēšanas «Nim​fai»? Pārāk slikti tad jūs pazīstat Hemsonu.

— Un tas iir taisnība, ko jūs tur runājat? — Džefriss ar urbjošu skatienu raudzījās Hemsonā.

— Goda vārds, tas ir tiešām tā, — acu nepamirkšķinājis, atbildēja šis rūdītais vīrs, kuram tādi jēdzieni kā gods un tais​nība jau sen bija tikai tukša skaņa.

— Tad ir pavisam cita lieta, — teica Džefriss. Viņa pleci tā kā nošļuka zemāk, acīs apdzisa spīts un izaicinājuma ugun​tiņas. — Tad ir viss kārtībā, kaptein.

Hemsons pamāja ar galvu. Viņš it kā iegrima domās.

— Džefris… — viņš ierunājās pēc brītiņa. — Man ir kāds priekšlikums jums.

— Es klausos, kaptein … — milzis atsaucās.

— Uz «Nimfas» patlaban ir brīva galdnieka vieta. Vai jūs vēlaties stāties šajā amatā? Sardzē jums nebūs jāstāv, gulēsiet atsevišķā kajītē kopā ar bocmani un saņemsiet divas mārciņas vairāk mēnesī nekā matroži. Ko teiksiet uz to?

Džefrisā varenais augums tā kā saduga un kļuva mazāks.

— Galdnieka amats nav slikts, — viņš nemurmināja.

— Bet diez ko lielu no tām lietām es neprotu.

— Diez kas liels jums arī nav jāsaprot. Galvenais, lai uz kuģa valdītu miers un kārtība. Norunāts?

— Ja kapteinis domā, ka tā būs labāk, lai jau tad tā būtu.

— Olnait! Un tagad, Džefris, parūpējieties, lai pirmā maiņa tūliņ stājas darbā. Jāuzvelk topbura, priekšā jāpapil​dina daži klīveri, uz klāja šis un tas jāpiesien ciešāk.

— Tiks izdarīts, kaptein… — Džefriss atbildēja.

— Nu, kā ir? — vīri jautāja, kad viņš atgriezās kajītē.

— Viss pilnīgā kārtībā! — tas attrauca. — Vakar pēc pusdienas, kamēr mēs plaucējām rīkles ar viskiju, streiks ir beidzies. Kuģu īpašnieki piekāpušies uz visas līnijas mūsu priekšā. Nu mēs varam mierīgi braukt uz Liverpūli, Ņujorku, Sanhaju un uz pašu elli. Neviens mums neko nevar pārmest.

Dalītām jūtām matroži uzņēma šo vēsti. Dažam ta sagādāja atvieglojumu, dažu nomierināja, bet vienam otram, kura apsvērumos nebūt nebija mērot tālo un grūto ceļu līdz Anglijai, šī nenovēršamā perspektīva sagādāja rūgtu vilšanos.

Kapteinis Hemsons bija tiešām labs cilvēku pazinējs un izcils psihologs. Ar gudru izmaņu viņš bez naida un asins iz​liešanas prata panākt visu, kas viņam vajadzīgs.

Pārliecinājies, ka dzīve uz kuģa iegājusi pareizās sliedēs, Hemsons devās uz savu kajīti nosnausties.

2 Uz «Nimfas» Ako veica apmēram tos pašus pienākumus, kādi viņam bija uz «Seagull». Kuģa sarakstos viņš skaitījās junga, bet diezgan bieži viņam nācās darīt jaunākā matroža darbu. Maltīšu laikā Ako ienesa kapteinim un stūrmanim ēdienu, no rītiem slaucīja kajītes, vēlāk mazgāja traukus. Visvairāk viņu izmantoja pavārs un jaunceptais bocmanis Brens. Pārējie kuģinieki izturējās diezgan draudzīgi pret brūno salinieku. Neviens viņu tīšām nepazemoja, nesita un nelamāja. Vai tāpēc, ka uz «Nimfas» viss ekipāžs sastāvētu no labsirdīgiem cilvēkiem? Nē, uz šā kuģa klāja atradās Džefriss — lielais, stiprais vīrs, no kā bijās visi matroži, ar kuru rēķinājās pat Hemsons un Sevedžs. šis drūmais jūras vilks kopš pirmās dienas ņēma Ako savā aizsardzībā.

— Mazus bērnus un dzīvniekus nedrīkst mocīt, — viņš sacīja vīriem. — Ako savā ziņā ir kā bērns starp mums. Kas viņu tirdīs, tam būs darīšana ar mani.

So labvēlīgo noskaņojumu Ako tūliņ nomanīja. Viņš to izskaidroja pēc sava prāta: Džefriss laikam bija Bobi Greina draugs. Bobi Greins bija labs baltais, viņa draugi arī varēja būt tikai labi cilvēki. Tādā draudzīgā gaisā bija pavisam cits prieks strādāt, lai cik nepatīkams un vienaldzīgs arī būtu darbs. Ako centās. iViņš mācījās un kļuva jo dienas, jo node​rīgāks.

— Tas puisis savu maizi godīgi nopelna, — kapteinis izteicās. — Liverpūlē es viņu paturēšu uz

kuģa.

Ja Ako tagad visu izdarīja labāk nekā uz «Seagull» un labāk saprata visus norādījumus, tad par to varēja pateikties tikpat daudz viņa mundrajam garastāvoklim kā valodas prasmei. Sekodami Džefrisā priekšzīmei, kuģinieki brīvā laikā mācīja salu dēlam angļu valodu. Viņš iegaumēja visu apkārtējo lietu nosaukumus, mācījās tos pareizi izrunāt un katrā izdevīgā brīdī papildināja savu valodas krājumu ar jauniem jē​dzieniem.

Vispacietīgākais skolotājs bija Džefriss, viņam arī atlika visvairāk brīva laika. Sī nodarbība — audzināt diabas bērnu — savā ziņā kļuva par sportu. Bet, kas Ako visvairāk saistīja pie Džefrisā, tā bija milža interese par viņa dzimteni un agrāko dzīvi. Viņš nezobojās, ja Ako stāstīja par savas cilts paražām un tikumiem, kas bija savādāki nekā baltajiem, — ja daudz, tad kādreiz tēvišķīgi pasmīnēja kā pieaugušais par bērna fan​tāzijām.

— Vai mēs drīz būsim mājās? — Ako bieži apjautājās.

— «Nimfa» brauc uz ziemeļiem, — tādās reizēs atbildēja Džefriss.

— Vai tas ir tālu — līdz ziemeļiem? — Ako nerimās.

— Ļoti tālu, ilgi jābrauc.

— Bet vai tur ir Rigonda?

— Es nezinu, to nezina neviens baltais, kas nav redzējis Rigondu.

— Bet baltais pavēlnieks man teica, ka vedīs Ako uz Ri​gondu. Vai viņš nebrauc turp?

— Baltais pavēlnieks brauc uz ziemeļiem. Varbūt kādreiz pēc tam viņš tevi aizvedīs mājās.

— Kad tas būs — kādreiz?

— Varbūt drīz, varbūt nekad.

34 - V. Lācis, Raksti II 529 — Bet Ako nevar gaidīt nekad. Ako grib mājās.

— Saprotu, draugs, to tu gribi gan. Bet baltajam pavēlniekam nav laika domāt par tevi. Viņš grib pelnīt daudz naudas un brauc tur, kur var dabūt naudu. Viņš nemaz arī nezina, kur atrodas Rigonda.

Neviens nezina. Tu pats arī nezini.

— Ja baltie nezina un Ako nezina, vai tad var tikt mājās?

— Nē, tad nevar tikt. Jāgaida, kamēr dabūs zināt. Ilgi jāgaida — gadu, daudz gadu, visu mūžu, kamēr Ako kļūst vecs.

Nu Ako jutās kā bērns, kas apmaldījies dziļā, tumšā mežā. Apkārt pletās svešais biezoknis, bet kaut kur bija viņa mājas, kaut kur bija dzimtene, uz kuru tiecās izmisusi sirds, tikai viņš nezināja, kā nokļūt tur.

Tad Ako skuma, no rītiem un saulrieta stundās kāpa mastā un raudzījās uz pasaules malu. Pagāja diena pēc dienas, ne​dēļa pēc nedēļas, bet viņš vēl neredzēja dzimtenes krastu.

Kuģi's brauca uz ziemeļiem.

3 Tonakt Ako stāvēja klāja sardzē no pusnakts līdz pulksten Četriem rītā. Pie stūres viņu nelaida, lai gan Džefriss galvoja, ka Ako pusstundas laikā varētu iemācīties stūres vīra lielo mākslu. Nosēdējis savu laiku marša zāliņā, Ako nomainījās un palika sardzes rezervē.

Ilgi dīkā stāvēt viņš nedabūja. No paša vakara laiks bija apmācies, ne īstil migla, ne lietus. Kad Ako nokāpa uz klāja, debesis rietumu pusē pavisam aizsedza mitrā gaisa plīvuri. Nozuda zvaigznes. It kā tumša, pelēka siena tuvojās kuģim no kresās puses, pārvēlās pāri, un nu bija visapkārt tumšs un mitrs.

Nepārtraukti līņāja lietus.

Uz kvatera atskanēja stūrmaņa svilpe. Ako izlīda no siltās aizsegas kambīzes sānos un devās uz kuģa pakaļgalu.

— Stājies pie zvana un zvani ar maziem pārtraukumiem, — teica Sevedžs. — Lūk, tā… — Viņš piegāja pie zvana un sekundes desmit enerģiski zvanīja, tad taisīja mazu pauzi un zvanīja atkal. — Saproti?

— Ako saprot.

— Zvani, kamēr es teikšu, ka diezgan, — Sevedžs turpināja. — Un skaties labi uzmanīgil visapkārt jūrā. Ja redzi kaut ko, tad tūliņ pasaki man. Šī bija pirmā reize, kad Ako atļāva zvanīt. Līdz šim viņš bija redzējis, ka sardzes matroži ar pāris īsiem, aprautiem sitieniem nozvana maiņas brīdi vai pretimbraucēju kuģu pama- nīšanu. Zvanam bija dzidra, dziedoša skaņa, tāpēc Ako patika jaunais darbs. Nakts vidū, kad citi gulēja un sardzes vīri klusi stāvēja savās vietās, viņš it kā spēlēja tumsai, jūrai un debesīm mundru, priecīgu dziesmu. Un līdz ar zvana skaņām viņa domas aizlidoja naktī, tālu prom no kuģa, cauri lietum un miglai. Satumsušos ūdens tuksnešos tās uzmeklēja kādu salu, klusi slīdēja no vienas būdas uz otru, apmīļoja aizmigušos draugus un ilgi ilgi vēroja mēnesnīcas sidrabotās palmu birzis, snaudošo lagūnu, visas mīļās un pazīstamās lietas. Ja viņš kādu reizi tādā brīdī pārrastos mājās… Nevienam ne jausmas, ka Ako pārnācis. Viņš smaidot staigā gar līci kā jūras gars, kas iznācis paklaiņot piekrastē. Visur viņš kaut ko pārmaina, sagroza, izdara tā, lai ļaudīm no rīta būtu brīnums. Bet, kad ataust rīts, viņš atkāpjas krūmos un vēro salas atmodu. Ar traukiem rokās uz kalna avotu Neļima nāk pēc ūdens. Viņa piesmeļ tos un brītiņu atpūšas, noplūc kādu ziedu un iesprauž sev matos. Nē, viņa tikai apskata ziedus, bet neplūc neviena un nerotā savu daiļo galvu. Kam gan lai viņa rotājas? Ako taču ir prom. Skumji viņa nopūšas un klusi dzied vienu no tām skaistajām dziesmām, kādas dzied Rigondas meitenes, kuru mīļie draugi nav atgriezušies no ūdeņiem. Tai brīdī Ako izlien no krūmiem un klusiem soļiem tuvojas Neli- mai. Priecīgs pārbīlis, dziesma apklHst, pāri salai skand smiekli! — tik līksmi un gavilējoši, kādus te nekad nav dzir​dējuši putni, koki un cilvēki.

— Ako, kas nu? — aiz muguras tumsā atskan stūres vīra pārmetošais sauciens. Un pārtrūkst skumji skaistais sapnis, Ako zvana, klausās skaņu atbalsī un ar asu skatienu urbjas naktī. Nekā tur nevar saredzēt, tikai pelēku lietus miglāju, kuģa uguņu atblāzmu viļņos un tumšas ēnas. Kvaterā, abām rokām satvēris reliņu, stāv stūrmanis Sevedžs un sasprindzis raugās jūrā. Brīdi skatījies, viņš aiziet līdz kuģa otram bortam, ieķeras ar rokām reliņā un atkal raugās jūrā. Ako dzird īgnu rūcienu: — Kaut jel ātrāk skaidrotos …

Baltie vīri norūpējušies, viņiem nepatīk lietus un migla. Varbūt viņus biedē tumsas gari, pret kuriem nepalīdz pat viņu lielā viltība. Tāpēc Ako jāzvana un jābaida tumsas gari prom no «Nimfas».

Pa kreisi no kuģa kaut kas pēkšņi sāka šalkt, — it kā vējš vai viļņu dunēšana. Tajā pusē lietus miglājs kļuva tumšāks. Pa pašu jūras virsmu «Nimfai» tuvojās tāds kā mākonis, augsts un smails, bet pāri šim mākonim pēkšņi iemirdzējās liela, spoža zvaigzne. Tikai savādi, ka šī zvaigzne nestāvēja uz vielas, bet strauji tuvojās buriniekam, tiekdamās pārli​dot pāri.

Tai brīdī Sevedžs atradās kuģa otrā pusē.

— Stūrmani Uguns pa labi! — lūkauta matrozis sauca no zāliņa.

Nākamā mirklī svešais, tumšais ķermenis ar briesmīgu sparu ietriecās «Nimfai» sānos. Brīkšķēja lūstošie burinieka sāni, trūka vantis un buru saites, smagā gafele ar visu buru nogāzās uz klāja.

Ako vēl dzirdēja satrauktus kliedzienus kvaterā, matrožu kajītes durvīs uz mirkli parādījās kāda bailēs pāršķiebta seja, tad starp kuģa priekšgalu un pakaļgalu iespraucās kaut kas tumšs un dragājošs, pāršķeldams burinieku divās daļās. Tai brīdī, kad «Nimfas» pakaļgals atšķēlās no pīķa, Ako veica mežonīgu lēcienu uz svešā ķermeņa pusi. Viņa rokas skāra tvaikoņa sānus, pilrkstu gali aizķērās aiz kādas tērauda plāksnes augšmalas. Mirkli vēlāk kaut kas iesitās Ako vaigā. Tas bija tauvas gals. Ako ar zobiem cieši iekodās tauvā un tikai tad tvēra to ar rokām.

- Vairāk tūkstošu jūdžu uz dienvidiem to pašu nakti kāds cits kuģis cīnījās ar negaisu. Tur nelīņāja lietus un lūkauta matrozim nebija nekāda vajadzība tupēt zāliņā un uzmanīt pretimbraucējus kuģus. Tajā okeāna stūri nevienam jūras klaidonim nebija ko meklēt.

Pēc kapteiņa Mobsa aprēķiniem, līdz Rigondai bija atlicis ko braukt pusotra simta jūras jūdžu. Tas nozīmēja, ka nākamā rītā pie labas veiksmes viņi jau varēs saredzēt salas virsotnes. Visu laiku braukšana

veicās labi. Ekipāža garastāvoklis bija teicams. Mistera Melvila klātbūtne visam pasākumam piešķīra svarīgu nozīmi: ja jau pats rēderejas šefs pametis savu omulīgo biroju un devies slepenā ceļojumā uz jaunatrasto zemi, tad tas gan nozīmēja kaut ko vairāk nekā vienkāršu ziņkārību. Ļaužu kajītē par šo lietu bija izveidojies savs noteikts uz​skats. Ēriks Svensons izteicās, ka saskaņā ar starptautiskajiem

likumiem sala esot pielīdzināma zemē atrastai bezīpašnieka mantai un atrašanas brīdī kļuvusi par sava atradēja privātīpašumu. Mazais Sams no tā secināja, ka tagad būtībā viņš esot uzskatāms par Rigondas likumīgo īpašnieku, jo viņš taču pirmais ieraudzījis salas virsotnes. Protams, viņš negribēja pārāk badīgi pastāvēt uz savām tiesībām un viens pats piesavināties visu salu — ar trešo daļu viņam pilnīgi pietika. Otru trešdaļu Sams augstsirdīgi novēlēja kuģa īpašniekiem, jo tie lāga vīri bija viņam sagādājuši iespēju nokļūt šajā pusē un izdarīt vērtīgo atklājumu. Atlikušo trešdaļu varēs sadalīt savā starpā «Seagull» ekipāžs uz galviņām līdzīgās daļās. Tas, ka Mobss pagājušo reizi bija pasludinājis sevi par Rigondas gubernatoru un majestātes vietnieku, vēl neko nenozīmēja: kad Sams mazliet paurķēsies pa tiesām un salīgs labu advo​kātu, tad vēl redzēs, kas būs gubernators Rigondā.

Administrācijas galā valdīja mazliet savādāki uzskati. Mel- vila un Mobsa acīs mazais Sams nebija nekas vairāk kā algots strādnieks, kura darbs un darba iznākums piederēja rēderejai, kas viņam maksāja norunāto algu. Ja viņam arī bija gadījies tik vērtīgi pakalpot, tad tas vēl nenozīmēja, ka Sama maizes tēviem jākļūst izšķērdīgiem. Melvila nodoms bija piešķirt Samam un visiem kuģa ļaudīm mazu, bet pieklājīgu gratifikāciju triju mēnešu algas apmērā. Tik un tā viņi visu nodzers. Atbildīgie darbinieki — Hopkinss un Ivarsens, kas ar savām garīgām pūlēm palīdzējuši nodrošināt skaistā ieguvuma palikšanu rēderejas īpašumā, protams, pelnīja lielāku atzinību. Hopkinss dabūs paaugstinājumu dienestā un turpmāk vadīs kādu no rēderejas kuģiem, bet Ivarsenam (ja viņš to gribēs) dos labu vietu salā, kad tur sāks

izmantot dabas bagātības. Ko ieguva Mobss, to mēs jau zinām.

Uz «Seagull» visi dūšīgi drāza iesmu, arī abas jautrās meičas, kuru klātbūtne sagādāja daudz prieka matrožu kajītes donžuāniem. Viņām bija izredzes kļūt par pirmajām dāmām salā, par sadzīves toņa un modes noteicējām. Ēriks Svensons zobojās, ka vismaz vienā ziņā saliniecēm būšot, grūti sekot viņu paraugam: kur gan tās raušot tik rupjas, aizsmakušas balsis, ar kādām lepojās abas baltās lēdijas? Pat ja brūnās daiļavas sāktu dzert viskiju un rumu tikpat dūšīgi kā viņas, paietu labs laiciņš, iekams tās pietiekami samaitātu rīkli. Svensons arī šaubījās, vai Rigondā baltās lēdijas varēs paturēt savu tagadējo privileģēto stāvokli un vai kāds vairs gribēs tām skatīties virsū, — daiļās salinieces viņām aizvilinās visus pielūdzējus.

Lai nu būtu kā būdams, las bija jautrs un interesants brau​ciens, badīgu alku apdvests, salkonīgu sapņu un rupju cerību spārnots. Kamēr laupījums vēl bija gabalā, salkoņas neplēsās, tikai ošņāja gaisu un pētīja cits citu, lai izšķirošā mirklī kristu viens otram pie rīkles. Neviens nevar pateikt, ar ko tas beigtos, ja īsi priekš ceļojuma beigām lielajā spēlē neiejauk​tos pati daba.

Okeāns pēkšņi beidza elpot. Buras šļaugani nokarājās gar «Seagull» mastiem, gaiss kļuva nepanesami, tveicīgs un smags. Baltie vīri tikko varēja paelpot. Gaisa spiediens vēstīja tropu negaisa tuvošanos, un kapteinis Mobss, kas tādas lietas bija pieredzējis vairāk nekā vienu reizi, noraizējies pačukstēja Melvilam, ka gaidāms īsts orkāns un jābūt gataviem uz visu.

— Ko tas nozīmē — būt gataviem uz visu? — Melvils sāka nervozēt. — Jūs taču nedomājat, ka «Seagull» var kas notikt? Pēc manām domām, kuģis ir tik stipri būvēts, ka neviens negaiss tam nevar neko padarīt.

— Pēc manām domām, neviens kuģis nav tik stipri būvēts, ka orkāns to nevarētu pieveikt, — atbildēja Mobss. — Viss atkarājas no veiksmes. Vai misteram Melvilam būtu kas pretim, ja es katram gadījumam sagatavotu pudeli ar ziņojumu par mūsu stāvokli? Gadījumā, ja mums neizdotos piepildīt savus nodomus, lai vismaz citi dabū zināt, kur atrodas Ri​gonda.

— Mister Mobs, vai tiešām mūsu stāvoklis ir tik bīs​tams? — Melvils nobāla.

— Viss kas var atgadīties. Es nesaku, ka notiks taisni visļaunākais, bet es negalvoju arī par to, ka tas nenotiks.

Melvilam pēkšņi kļuva baigi, un viņš nožēloja, ka veikala aprēķinu dēļ mainījis drošo, ērto biroju sauszemē pret trauslo, visām varbūtībām pakļauto jūras graustu te ārā, kur briesmu brīdī cilvēkam nebija kur patverties.

— Dariet, kaptein, kā atrodat par labāku, — rēdera balss drebēja, lai arī viņš ar visiem spēkiem pūlējās noslēpt savu uztraukumu. — Bet pirmām kārtām neaizmirstiet spert visus soļus mūsu drošības labā.

Ar nosvīdušiem pirkstiem Mobss uzrakstīja ziņojumu, kurā minēja Rigondas atrašanās vietu un vietējās pazīmes, tad īsos vārdos notēloja kuģa stāvokli. So dokumentu — «Seagull» testamentu — viņš novietoja lielā, dzeltenā džina krūkā, ko varēja labāk saredzēt viļņos nekā stikla pudeles. īsi priekš saulrieta sākās lielā dabas orģija. Retās buras, ko Mobss vēl bija atstājis kuģim, saplosīja pirmās negaisa brāzmas. Kā vajāts putns «Seagull» joņoja pa okeānu, brīžiem lidoja uz viļņa muguras, brīžiem pazuda kilometriem platajās ūdens ielejās. Uznāca melna, necaurredzama tumsa. Jūra tiecās uzšļākt savus ūdeņus līdz pašām debesīm. Kā skaudrs nazis vējš spiedās iekšā katrā spraugā, šķēla, plosīja, raustīja gabalos. Viens no pirmajiem viļņiem aizrāva dzelmē «Seagull» glābšanas laivas. Tad sagrīļojās priekšējais masts. It kā milzu vesera triecieniem ūdens šļāces izsita lūku ķīļus, sadragāja matrožu kajītes durvis un pieplūdināja mazo telpu līdz vidum. Dažu vīru vairs nebija uz klāja. Ēriks Svensons noslīka kvaterā, sapinies tauvās, kur viņu bija ietriecis ūdens ka ns, atraudams viņa rokas stūres rata ragiem. Un varbūt tai pašā stundā, kad lietus miglājā svešais tvaikonis pāršķēla «Nimfu» divās daļās, vaļu mednieku kuģis «Seagull» tālu dienvidos pārvērtās par sagrautu vraku. Viļņi to tikmēr svaidīja un grūstīja, kamēr apvēla uz mutes. Nu tas atgādināja milzīgu, strupu vali. Kā fantastiska muguras spura virs

ūdeņiem rēgojās kuģa ķīlis. Nakts tumsā, aukas auros un ūdens šalkās dažu cilvēku nāves kliedzieni zuda kā oda sīcieni lielā mežā.

No rīta, kad aprima negaiss, pāri okeānam iemirdzējās saules stari. Vienaldzīgi tie slīdēja pāri sadragātajam kuģim, viļņos izklīdušai lūžņai un cilvēku līķiem. Jūras straume nesa uz austrumiem dzeltenu māla krūku. Un, kamēr tā klejoja okeāna bezgalībā, cilvēka acs neredzēta, tikmēr droša un mierīga savā vientulībā varēja justies Rigonda. Orkāns, kas aplauza daudzas palmas salas piekrastē un saplosīja būdas daudziem saliniekiem, pagaidām bija pasargājis Ako cilti no kāda cita, vēl ļaunāka negaisa — balto kolonizatoru alkatības.

4 Satvēris tauvas galu, Ako atspiedās ar kāju pēdām pret kuģa sāniem un kā pa kāpnēm veikli kāpa augšā. Tauva nokarājās no laivu klāja — varbūt tā bija krāsotāju laipas saite, ko matroži aizmirsuši uzvilkt uz klāja. Tropu joslā, ja laiks ir lēns, dažreiz mēdz kuģus krāsot arī braucienā.

Tajā vietā kuģa borts bija bez reliņa. Liela glābšanas laiva gulēja savās klāja pēdās. Ako brītiņu atpūtās, tad gar laivas sāniem aizlīda līdz brīvai vietail starp laivu un mašīntelpas griestiem. Skailerti bija vaļā, no kuģa iekšienes augšup skanēja mašīnu vienmuļā dunēšana. Augstu pāri laivu klājam slējās komandtilta uzbūves. Cauri lietus migliņai! tur spīdēja uguns. Spuldžu gaismā Ako redzēja divus vīrus, tiem bija mugurā tādi tērpi kā kapteinim Mobsam, kad tas izkāpa Rigondas krastā. Pārliekušies pār komandtilta malu, tie sasprin- guši skatījās lejā uz tumšajiem ūdeņiem. Tad viens no viņiem, vecāks un druknāks par otru, pamāja un abi nokāpa pa kāp​nēm uz laivu klāja.

Ako atvirzījās atpakaļ tumsā un paslēpās aiz laivas gala. Pieplacis pie grīdas, viņš satraukts vēroja abus svešos vīrus. Tie apstājās līdzās glābšanas laivai un klusi sarunājās.

— Nepatīkams atgadījums, stūrman … — viens teica.

— Jā, kapteiti, — atbildēja otrs. — Liekas, ka tvaikonim nekas nav noticis, varbūt tikai krāsa noberzta.

— Krāsa ir sīkums. Var taču gadīties, ka mēs uzbraucam kādam pusgrimušam vrakam. Man liekas, ka ļaudis būs jutuši pēkšņo triecienu.

— Droši vien, kaptein. Bet, izņemot mūs un stūres vīru, neviens nezina, ap ko lieta grozās. Būtu nepatīkami, ja rēde- rejai nāktos samaksāt par svešo burinieku un kravu.

— Parūpēsimies, lai tā nenotiktu. Neaizmirstiet, Bernslij, ka jūs pie notikušā esat tikpat vainīgs kā es. Mēs abi alnadā- mies uz komandtilta, abi pamanījām burinieku. Tvaikonim vajadzēja mainīt kursu un dot pilnu spēku atpakaļ. Kad «Uindspaiters» uzdrāzās barkai, bija par vēlu manevrēt. Bernslij, es domāju, ka barkai šis notikums nāca tikpat negaidīts kā mums. Viņi nebūs paguvuši izlasīt kuģa vārdu.

— Ja kāds to arī būtu izlasījis, tad neticu, ka no tā tiks kāds labums. Kam viņi to stāstīs — zivīm?

Tas ir… ja mēs tūliņ negriezīsim kuģi apkārt un neraudzīsim viņus izzvejot.

— Bernslij … jūs zināt, ka pēc visa notikušā mēs to vairs nedrīkstam darīt — nedrīkstam glābt neviena.

— Saprotu, mister Pitfol. Katrs izglābtais liecinās mums par ļaunu, un rēderejai būs jāmaksā milzu nauda. Bet kā jūs domājat… vai stūres vīrs pratīs klusēt?

— Es ar viņu aprunāšos. Tas ir prātīgs puisis.

— Bet ja nu kāds no barkas ļaudīm sadursmes brīdī būtu uzkļuvis uz tvaikoņa klāja?

— Neticu. Viss taču ilga tikai dažas sekundes. Bet, drošs paliek drošs, apstaigāsim klāju. Ejiet jūs gar stirbortu, es iešu gar bakbortu. Vai jums ir kabatas spuldze?

— Jā, kaptein. Un, ja nu tomēr kāds būtu uzlīdis augšā — ko tad?

— Tad mums jāgādā, lai viņš tūliņ pazūd no kuģa. Neviens svešais nedrīkst būt uz klāja… neviens

nedrīkst izglābties.

Iedegās mazās spuldzītes, lēnām slīdēja gar kuģa bortiem uz pakaļgalu, tad griezās atpakaļ un aizvirzījās līdz pīķim. Pie enkura klīzēm un zemākajām ūdens špigatēm abi izlūki pārliecās pār reliņu un apgaismoja kuģa sānus. Beiguši kluso apskati, viņi atkal satikās laivu klājā.

— Viss kārtībā, kaptein … — ziņoja Bernslijs.

— Jā, stūrman, tiktāl viss kārtībā. Bet citādi arī nevarēja būt. Jūra un nakts pratīs klusēt. Darīsim mēs to pašu.

Kapteinis Pitfols tonakt aprunājās ar stūres vīru, kas notikuma brīdī bija atradies sardzē. Par divdesmit mārciņām matrozis bija ar mieru nezināt to, ko viņš zināja. Tad kapteinis ierakstīja kuģa žurnālā kārtējo atzīmi: tvaikonis «Uindspai- ters» tādā un tādā laikā, tādos un lādos platuma un garuma grādos (kaut kur iepretim Blanko ragam, Ziemeļafrikas tuvumā) bija sadūries ar nezināmu peldošu priekšmetu, domā​jams — kādu vraku. Nekas sevišķs nebija manīts. Tvaikonis turpināja braucienu.

Bet Ako… Viņš nesaprata visu, ko svešie vīri runāja, apstājušies pie glābšanas laivas, bet galveno tomēr nojauta. Tvaikoņa pavēlnieki bija kaut ko izdarījuši nepareizi, tāpēc nogrima barka. Par to viņiem draudēja sods, būs jāmaksā daudz daudz naudas, ja to dabūs zināt citi baltie vīri, jo nogrimušā barka arī piederēja baltajiem. Ja tā piederētu brūnajiem, tad nekas. Lai nebūtu jāmaksā daudz naudas, viņi brauca prom, neglāba savus ciltsbrāļus, kas tagad slīka jūrā.

Ako zināja, ka viņam draud briesmas — nāve, ja viņu atradīs uz klāja. Tiklīdz abi baltie pavēlnieki bija aizgājuši, viņš sāka meklēt drošu paslēptuvi. Tvaikoņa pakaļējā klājā, līdzās rezerves propeleram, viņš atrada dažas vecas ventilatoru cau​rules. Tās bija tik resnas, ka cilvēks ērti varēja ielīst iekšā.

Noslēpies kādā caurulē, Ako gulēja klusi kā nedzīvs priekš​mets.

«Kāpēc baltie ]āva noslīkt saviem tautas brāļiem, kad tie varēja viņus glābt? Vai nauda vairāk vērts nekā viņu brāļu dzīvibas?» Ako domāja par to, bet neatrada atbildi. Baltie vīri daudz ko darīja pavisam savādi.

SEPTĪTĀ NODAĻA 1 Ventilatora caurule nebija nekāds ērtais mājoklis. Tur gan bija telpas diezgan, lai cilvēks varētu pagrozīties no vieniem sāniem uz otriem, bet, kad Ako drusciņ pakustējās, caurule nejauki grabēja.

Vajadzēja gulēt kā sastingušam. Tāds stāvoklis drīz apnika, kļuva par grūtu. Caurulē bija sakrājies arī drusku ūdens, un viens Ako sāns vienmēr mirka mitrumā.

Vislielākā neērtība bija, ka Ako nedrīkstēja aizmigt: pa miegam viņš varētu sākt grozīties, saceltu troksni un nodotu savu klātbūtni šai vietā. Pāris stundu pavadījis šādā stāvoklī, Ako samanīja rīta gaismu, kas pa caurules galu iespīdēja arī viņa slēptuvē. Šad un tad viņš dzirdēja kuģinieku soļus uz klāja. Pēc noteiktiem starpbrīžiem matroži nāca uz ahteri pārbaudīt lagu. Pārējā laikā nevienam te nebija ko darīt, tad cilvēku balsis skanēja pa gabalu. Tikai reizi, dienas vidū, divi vīri apstājās pie vecajiem ventilatoriem un brītiņu sarunājās.

— Tu dzirdēji naktī savādo brīkšķi? — viens iejautājās.

— Kā nu ne, — otrs atbildēja. — Es gandrīz izvēlos no kojas.

— Teilors tobrīd stāvēja pie stūres. Tas neko neesot re​dzējis.

— Bet tu biji lūkautā. Tev nu gan vajadzēja kaut ko manīt.

— Es … redzi, vecais, es dienā nebiju nosnaudies. Un, kad nu mani nolika tur, pīķī, vienu pašu un kad lietus sāka tik mīlīgi līņāt, es vairs nevarēju izturēt. Acis aizkrita ciet. Ilgi jau es negulēju, varbūt pāris minūtes. Tad tas jandāls jau bija noticis. Labi, ka pats vecis tai laikā gadījies uz tilta. Viņš arī neko nav manījis.

— Stūrmanis stāsta, — tas esot bijis kāds pagrimis vraks.

— Hm, jā. Pārāk pagrimis tas nu gan nevarēja būt, jo kuģa sānos krāsa ir noberzta no pīķa līdz ahlerim četras pēdas virs ūdens līnijas. Un, ja tādam vrakam vēl būtu masti, tad tos jau nu vajadzēja saredzēt. Bet kas mums tur par daļu.

— Skaidrs. Nav nekāda prieka vazāties pa tiesām.

— Bet vecis ir slīpēts. Vai tu dzirdēji, — ja laiks būšot lēns, tad noberztās vietas tepat jūrā likšot nokrāsot tik zemu, ka ūdens neskalo nost. Līdz Gibraltāram krāsa būs nožuvusi, un neviens velns nevarēs pateikt, kādam vrakam uzbraucis mūsu «Uindspaiters».

— Lai krāsa labāk žūtu, es domāju, ka vecis dos mums da​žas pudeles džina.

— Bocmanis stāsta — tas esot jiau apsolīts.

— Tā gan? Nu tad jau viss kārtībā.

Kamēr viņi sarunājās, Ako neuzdrošinājās pat elpot. Un atkal viņš kaut ko saprata šajā sarunā un paturēja atmiņā. Neapšaubāms bija tas, ka kuģa pavēlnieki darīja un darīs visu, lai noslēptu citiem baltajiem, ka tvaikonis nogremdējis «Nimfu». Visus viņu nodomus varēja izjaukt Ako. Ja tie viņu notvers, tad katrā ziņā iznīcinās. Apziņa, ka mazākā neuzmanība var viņu pazudināt, deva Ako spēkus gulēt notirpušiem locekļiem, apklusināt izsalkumu un paciest apdullinošo svelmi, kāda radās caurulē, kad saule sakarsēja metālu. Caurules sāni visu dienu bija tik karsti, ka ar kailu roku vai vaigu tiem nedrīkstēja pieskarties. Ja no agrākām vētrām un tropu lietus gāzēm caurulē nebūtu palicis ūdens, tad Ako gan neizturētu līdz vakaram. Tīrā laime, ka viņa kailās kājas un mugura gulēja mitrumā. Bet šis ūdens pamazām izžuva, izgaroja un sasūcās Ako drānās.

«Nākošo nakti man jāsameklē labāka paslēptuve,» salu dēls domāja. «Tāda, kur var ērtāk gulēt un kur saule netiek klāt. Arī barība jāatrod un dzeramais ūdens.»

Lēni vilkās stundas. Ilgi ilgi saules stari kveldināja Ako sprostu. Pēdīgi sāka krēslot un ahtera klājā nedzirdēja vairs kuģinieku balsis. Ako uzgaidīja, kamēr pilnīgi satumsa, tad uzdrošinājās pabāzt galvu laukā no ventilatora. Pāri jūrai jau mirdzēja zvaigznes. Ako kāri elpoja svailgo, spirdzinošo gaisu un brīdi atpūtās. Notirpušajos locekļos sāka atkal riņķot asinis, galvā izzuda tveices smagums.

Pārliecinājies, ka uz klāja nav neviena cilvēka, Ako izlīda no caurules un, zemu salīcis, gar reliņu aizslīdēja līdz kuģa vidum. Kādā vietā tīkami smaržoja nesen cepta maize. Masta vantīs karājās maiss ar gaļu. Paņemt visu vērša cisku Ako neuzdrošinājās, bet viņam nebija naža, ar ko nogriezt piemērotāku gabalu. Barības smarža vēl vairāk sakairināja jaunekļa izsalkumu. Kā zvērs, kas pēc ožas seko medījumam, viņš devās tajā virzienā, no kurienes gaisa straumītes atnesa patīkamo smaržu. Viņam vajadzēja kāpt augšā pa klāja kāpnēm, zagties tad pa šauru gaiteni, kuram abās pusēs bija kajītu vai citu kambaru durvis. Gaitenī nedega neviena spuldze. Aiz visām durvīm valdīja klusums — baltie vīri laikam gulēja. Tai telpā, no kuras nāca kairinošās smaržas, durvis bija atstātas pusvirus. Ako acis, kas tumsā varēja redzēt gandrīz tikpat labi kā dienas gaismā, pa durvju spraugu saskatīja plīti, trauku plauktus un nelielu galdu, uz kura bija nolikti atdzišanai vairāki klaipi nesen ceptas maizes. Uz plīts stāvēja pilna kafijas kanna — sardzes vīriem, kas nomainīsies naktī. Bet no «Seagull» laikiem Ako zināja, ka plītij ir arī cepeškrāsniņa un tajā vienmēr gla​bājas kaut kas ēdams.

Klusi kā spoks viņš ieslīdēja kambīzē un sāka steidzīgi rīkoties. Kafija nebija karsta. Ako neapdedzinādamies pamatīgi padzērās, bet atlikumu ielēja kādā tukšā konservu bundžā, ko atrada uz plaukta. Klaips maizes un cepta zivs, ko viņš iz- našķēja no cepeškrāsniņas, viņu varēja uz pāris dienām nodrošināt pret badu. Saņēmis laupījumu klēpī, Ako tikpat klusi, kā atnācis, devās prom. Izkļuvis no gaiteņa, viņš negāja atpakaļ uz kuģa ahteri, 'bet pakāpās uz kuģa vidus margām un nolika nesamo laivu klājā, tad uzlīda tur pats.

Tonakt Ako paslēpās kādā glābšanas laivā, kurai pāri bija pārvilkts brezenta jumtiņš. Viņam nācās atraisīt jūras pusē dažas brezenta saites, ko, laivā guļot, vairs nevarēja aizsiet. Ja kādam kuģiniekam ienāktu prātā pārbaudīt brezentu jūras pusē, tas tūliņ ievērotu, ka šīs saites ir vaļā, un katrā ziņā paskatītos arī laivas iekšpusē. Ako nezināja, ka otrā rītā pēc viņa izglābšanās stūrmanis bija apskatījis visas glābšanas laivas, kuģa bunkurus un citias vietas, kur dažreiz mēdza slēpties slepenie pasažieri. Viss bija atrasts vislabākajā kārtībā, un šodien uz kuģa valdīja pārliecība, ka nevienas svešas personas uz klāja nav. Ja Ako to zinātu, tad justos daudz drošāks savā jaunajā paslēptuvē.

Glābšanas laivā bija pavisam cita dzīve nekā ventilatorā. Te Ako varēja gulēt uz salocītās buras, pat sēdēt un daudz dro​šāk grozīties. Tonakt viņš labi izgulējās. Nākamo dienu viņu nemocīja saules tveice.

Divi dienas un naktis Ako neatstāja savu paslēptuvi. Viņš taupīgi ēda maizi un zivi, bet kafiju dzēra tikai tad, kad slipri slāpa. Trešajā naktī viņš atkal devās pasirot. Šoreiz viņa laupījums bija klaips maizes un gabals sažuvuša bifšteka. Laivā dzīvojot, Ako bija atradis ūdens muciņu, tā ka par dzeramo viņam vairs nevajadzēja raizēties.

Neviens nekā vēl nebija manījis. Neviens netraucēja Ako, un viņš jau sāka cerēt, ka viņam izdosies laimīgi sagaidīt ceļojuma beigas, izglābt savu dzīvību un kādreiz redzēt dzimtenes krastus.

Astoņi tūkstoši tonnu lielais tvaikonis ar divpadsmit mezglu ātrumu stundā traucās uz ziemeļiem.

2 Kas gan bija noticis ar sauli? Vai tai vairs nemaz nebija spēka? Pašā dienas vidū tā nespēja sasildīt pasauli, bet naktīs valdīja tāds aukstums, ka Ako klabēja zobi. Veltīgi viņš tinās buru audeklā un sarāvās čokurā, lai viņa locekļi paši sildītu cits citu, — sals spiedās cauri laivas jumtiņam, ietaustījās Ako midzenī un asiem nagiem knaibīja viņa miesu.

Viņš nebija pieradis pie šādām sajūtām, nezināja, kas ir sals un ziema, tāpēc ļoti samulsa un izbijās, kad šī ziemeļu īpatnība viņu pirmo reizi pārsteidza. Rigondā pat lielajā lietus periodā nebija tik nemīlīgs laiks.

Ako sala. Viņam likās, ka matrožiem vajag dzirdēt, kā klab viņa zobi. Kādreiz viņš bija ieniris lagūnā līdz pašam dibenam, tur ūdens bija daudz aukstāks nekā virspusē, bet tik auksts tas tomēr nebija kā šejienes gaiss.

Baltie vīri laikam veda viņu prom no saules, tālu pasaules apakšā. Ar savu lielo viltību viņi paši varēja panest arī šādu gaisu, tas viņiem nekaitēja. Bet Ako …

Visu dienu stīvs nogulējis laivā, viņš gribēja nakti pameklēt barību un klusā stundā izlīda no savas slēptuves. Debess bija apmākusies, augšā neredzēja ne mēnesi, ne zvaigznes. Kaut kas griezās gaisā, Ako sejā iesitās it kā mīksti, salti putekļi. Šie putekļi, līdzīgi ziedu pūkām, sijājās visapkārt, krita zemē un krājās uz klāja biezā, baltā kārtā. Arī laivas jumtiņš bija noklājies ar biezu putekļu kārtu. Ako pagrāba saujā mazu šķipsniņu, tā tūliņ salipa kamolā un sāka kust. Viņam sala pirksti. Kailām kājām viņš stāvēja uz klāja sniegā, un likās, it kā klājam būtu pirksti, kas knaibīja viņa pēdu apakšas. Vieglajā, ledainajā vējā drebēja viss Ako augums. Jo ilgāk viņš tā stāvēja, jo nepanesamāka vērtās aukstuma sajūta, — tas bija daudz grūtāk nekā ciest visstiprāko pusdienas saules svelmi.

Cik ilgi viņš to izturēs? Ako saprata: ja viņš tūliņ nenokļūs siltumā, tad notiks kaut kas |auns un nelabojams. Kaut kur uz kuģa vajadzēja būt siltai vietai — tuvāk pie uguns, kur baltie vīri glābās no nelaimes. Silts gaiss plūda augšā no mašīntel- pas, bet Ako neuzdrošinājās tuvoties skailertiem, jo tur bija gaišs. Arī kambīzē vajadzēja būt siltumam, bet cik ilgi Ako tur varētu patverties? Kāds kuģinieks varēja ienākt pēc kafijas un viņu ieraudzīt, bet tad būtu visam beigas.

Nevarēdams ilgāk paciest mocošo sajūtu, Ako aizsēja laivas jumtiņa brezentu un aizzagās līdz tvaikoņa dūmenim. Laivu klājs visapkārt dūmenim bija tīrs no sniega, jo siltais metāls izkausēja pārslas.

Ako pieskārās ar rokām milzīgajai caurulei, tā bija patīkami silta — ne par maz, ne par daudz. Tad viņš uzkāpa uz plakanā dūmeņa pamata un brīdi stāvēja, pieplacis ar visu augumu siltajai sienai. Cik patīkami tas bija! Labāk veselu nedēlu ciest badu nekā vienu nakti salt.

Ako noprata, ka siltums nāk no apakšas, kur dunēja savādi trokšņi. Varbūt tur ir tumšs un vēl siltāks nekā te, augšā? Labi būtu tur nokļūt un paslēpties. Ja uz tvaikoņa būtu tādi ļaudis kā Bobi Greins, Ako varētu aiziet pie viņiem uz kajīti un gulēt kojā, bet viņš zināja, ka tie nav tādi baltie. Baltie vīri laikam bija divas sugas — tādi kā Bobi Greins un tādi kā uz «Sea​gull». Slikti tam, kas sastopas ar pēdējiem.

Drusciņ apsildījies, Ako devās meklēt silto paslēptuvi. Atkal viņam vajadzēja kailām kājām brist pa sniegu, zagties gar glābšanas laivām līdz klāja malai un drebēt vējā. No laivu klāja viņš ieraudzīja lejā šauras, tumšas durvis. Tās stāvēja vaļā, un pa šīm durvīm augšup skanēja skarbi trokšņi. Bet tā, kas Ako visvairāk ieinteresēja, bija rožainā uguns atblāzma. Tur, lejā, kurējās liela uguns, kas sakarsēja milzīgo cauruli, pie kuras Ako bija sildījies.

Neviens vīrs nebija manāms visapkārt.

Ar klusu, elastīgu lēcienu salu dēls nolēoa uz kuģa vidus klāja un ielīda pa šaurajām durvīm dīvainā, patumšā telpā, kurai grīdas vietā bija dzelzs stieņi. Šauras kāpnes veda lejā pie kurtuvēm, kur puskaili vīri rīkojās gar krāsnīm. Sajā telpā visas sienas bijia siltas un gaiss tik patīkams, ka Ako vairs neparko negribējās iet prom no šejienes. Pa kreisi no durvīm viņš pamanīja tumšu, šauru spraugu. Viņš aiztaustījās pa to dažus soļus tumsā. Tur sprauga kļuva platāka un Ako, cieši ieskatoties, pamanīja milzīgās dūmeņa caurules pamatu, kas te nebija apaļš, bet četrstūrains. No lejas augšup plūda versmains karstums, un viss te bija klāts ar biezu putekļu kārtu, bet tas nespēja mazināt jaunekļa prieku: «Te es palikšu, kamēr kuģis aiz​brauks līdz krastam.» Šaurajā spraugā, pa kuru Ako bija iekļuvis šeit, viņš atrada pāris nelielu dēļu. Nolicis tos vienu otram blakus, Ako varēja diezgan ērti apsēsties un pat izstiepties garšļaukus uz savādās grīdas.

Iedomājoties, cik briesmīgs laiks ir ārā un cik patīkami te, siltumā, Ako jutās tik labi, ka aizmirsās pat izsalkums.

Tonakt viņš negāja barību meklēt.

3 «Uindspaitera» pavāram, cienījamam misteram HarimenamT pēdējā laikā bija ļoti nelāga oma. Kad matroži un kurinātāji atnāca uz kambīzi pēc ēdiena, Harimens īgni ielēja viru, iesvieda traukos gaļu un neielaidās nekādās valodās. Acīm redzot viņu kaut kas kremta. Šī īdzība maitāja ne vien Harimena omu, bet arī ēdienu. Nokaudamies ar nepatīkamām domām, viņš aizmirsa pielikt ēdienam sāli, bet dažreiz izklaidībā piebēra par daudz. Tad ļaužu kajītēs tūliņ gāja vaļā ļembasts. Matroži sūtīja delegāciju pie stūrmaņa un lūdza pārliecināties, vai šāds ēdiens ir ēdams.

— Kohiņ, ja tu domā, ka mēs esamjbrieži un sāli mīlam vairāk par savu dzīvību, tad tu maldies. Ed pats savas samazgas!

Pavārs dusmīgi pabolīja acis. bet neko neteica. Kaut kas viņam gan bija uz sirds, tumšas aizdomas un rūgti pārmetumi, bet, kamēr nebija īstas skaidrības kādā lietā, viņš nedrīkstēja skaļi runāt.

— Ar pavāru tiešām kaut kas nav kārtībā, — kādā maltītes laikā ieminējās stūrmanis Bernslijs. — Nu paskatieties, kungi, kas par bifšteku! Sakaltēta zābakzole tā ir, ne gaļa.

— Tiešām savādi, — piekrita pārējie virsnieki. — Visu ceļu viņš tik labi gatavoja, bet nu vairs neder nekam.

— Tā neiet, — noteica Bernslijs. — Es ar viņu aprunāšos.

Starplaikā starp pusdienām un launaga kafiju Bernslijs iegriezās kambīzē. Lai nemazinātu pavāra prestižu viņa apakšnieku acīs, stūrmanis aizsūtīja jungu kaut ko apkopi savā kajītē, tad diplomātiski iesāka: — Harimen, kas ar jums īsti ir? Vecs pavārs ar ilggadēju praksii un slavējamu pagātni, bet ne no kā taisāt tādas kļūdas, ko nepiedotu pat iesācējam! Sakiet, par ko jūs domājat, kad stāvat pie plīts!

Sapņošanai diezgan laika niaktī.

Stūrmaņa dzēlīgie vārdi gāja Harimenam pie sirds. Viņš gandrīz apraudājās.

— Jums, stūrman, viegli zoboties. Bet ar tiem sapņiem … nez ko jūs teiktu, ja ar jums notiktu tādas lietas, kas parasti gadās tikai pa naktīm? Es domāju, ka mēs savus ļaudis pietiekami labi barojam un no katras maltītes sava tiesa tiek arī kaijām. Ja paēdis cilvēks tad vēl zog, to nevar citādi novērtēt kā

huligānismu.

— Zog? Harimen, vai jūs tiešām nesapņojat?

— Bet, kad es ar savām acīm redzu, tad taču tas nav sapnis. Nu padomājiet, stūrman. Pa vakariem es šad tad cepu svaigu maizi un atstāju uz galda atdzist. Skaitļus es labi atminu un katrreiz atceros, cik kukuļu izcepu un atstāju kambīzē. No rīta viena kukuļa nav! Tā tas tagad jau trešo reizi. Un ne tas vien.

Cepeškrāsniņa vienmēr ir izrevidēta un tie labākie kumosi, ko esmu nolicis virsnieku kungiem nakts maltītei, pagalam. Citādi nav, uz kuģa ir kāds huligāns, kas mani cūko. Varbūt viņš nemaz neēd to maizi un citus labumus, bet pārsviež pār bortu. Sak, pacūkosim drusciņ kohu, citādi viņš aiz labsajūtas k]ūst pārāk resns. Tādi cilvēki… — pavārs iešņukstējās. — Es viņiem to labāko, bet viņi ar mani apietas kā ar suni.

— Mm … — Bernslijs pasmīnēja. — Tas nav patīkami. Vai jums ir aizdomas uz kādu?

— Ko es varu zināt! Priekšā jau viņi visi taisa svētas sejas.

— Jums vajadzēja mēģināt to palaidnieku notvert.

— Esmu jau mēģinājis. Pa nakti atstāju savas kajītes durvis pusvirus. Bet, redziet, esmu pieradis pie kārtīga dzīves veida — laikā gulēt un laikā augšā. Vakaros, kad apkopju kam- bizī, man tā nāk miegs, ka ar labāko gribu nevaru sagaidīt pusnakti. Bet tas sesks laikam vienmēr nāk pēc pusnakts. Šovakar atkal cepšu maizi. Un tad ir skaidrs — viņš būs klāt kā brālis. Bet ja es viņu noķertu! No vecas tauvas es jau uztaisīju labu sitiamo. Lielais virtuves duncis ari ir uztrīts ass kā bārdas na​zis. Pa jokam viņš man vaļā netiktu.

Bernslijs brītiņu domāja, tad teica: — Nu, raugiet šonakt neaizmigt. Sadzerieties labi stipru kafiju, tad jums nenāks miegs. Un, kad notversiet zagli, pasauciet mani — es būšu sardzē no pusnakts līdz pulksten četriem rītā. Tam huligānam jāsaņem pelnītais sods.

— Labi, stūrman, es mēģināšu ar kafiju.

Kad Bernslijs pavāra bēdu stāstu pastāstīja citiem virsniekiem, tiem bija gardi smiekli. Lai nesamaitātu jautrās medības, pārējiem kuģa ļaudīm vēl neteica nekā, citādi slīpētais blēdis šonakt varēja atturēties no dēkas un pavārs veltīgi būtu dzēris stipro kafiju.

Visu izdarīja, kā norunāts. Harimens izcepa maizi, saskaitīja klaipus un nolika uz galda. Izdzēris pusotra litra īstas pupiņu kafijas, citkārt miegainais vīrs tonakt jutās ļoti žirgts. Lai «tam huligānam» būtu lielāks kārdinājums zagt, cepeškrāsniņā novietoja sevišķi skaistu cepeša gabalu un, kad kāds no kurinātājiem vai matrožiem iegriezās kambīzē pēc dzeramā ūdens, pavārs virināja cepeškrāsniņas durtiņas un izmeta vārdus, ka šis gardums domāts viņam pašam uz kārā zoba, — varbūt vēl tikai kapteinis dabūšot kādu gabaliņu.

Pusdivos naktī Bernslijs, staigājot pa komandtiltu, pēkšņi dzirdēja skaļu kņadu. — Sātans, atdod gaļu! — skanēja pavāra balss. — Skrej vai neskrej, nu tu man esi rokā! Stāt! Stāt! Pa​līgā, ļaudis!

Tad uz brīdi viss noklusa, kamēr uz kāpnēm atskanēja Ha- rimena smagie soļi. — Stūrman, vai drīkst?

— Nāc vien augšā! — Bernslijs atsaucās. — Nu, kā veicās?

— Rokā viņš man ir, tikai nedabūju ieskatīties sejā. Briesmīgi lunkans tēviņš. Tas ir no melnajiem, stūrman. Vai nu tri- mers, vai kurinātājs. Seja nokvēpusi, drēbes pavisam melnas no putekļiem. Man bija kajītes durvis vaļā, un es tūliņ dzirdēju, kad viņš ielavījās kambīzē. Bet, kamēr es piecēlos un izgāju no kajītes, viņš laikam bija dzirdējis manus soļus un jau izsprucis atpakaļ gaitenī, tā ka es nepaguvu aizcirst kambīzes durvis. Tad viņš metās bēgt. Pie mičipsa margām es viņu gandrīz noķēru, bet tur viņš uzlēca uz laivu klāja. Es esmu vecāks cilvēks, un ar to lēkšanu man iet pagrūtāk. Tā viņš man aizbēga. Bet citur jau nebūs kā apakšā. Briesmīgi lunkans tēviņš! Ja mana kajīte atrastos otrā pusē kambīzei, viņš man ieskrietu taisni ro​kās. Ko lai nu dara?

— Nokāpiet mašīntelpā un pasauciet līdzi mehāniķi, tad ejiet pie kurinātājiem un nopratiniet visus.

— Vai viņi teiks?

— To es nezinu, bet pamēģināt taču var.

— Tas taisnība, stūrman, pamēģināt var.

Kad Harimens un mehāniķis ieradās kurtuvē, kurinātāji ar izbrīnu paskatījās pavārā.

— Kas tad nu, kohiņ? Nakts laikā pie mums? Vai tev va​jadzīgas ogles?

— Nemaz neizliecieties, bet pasakiet taisnību! Kurš bija tas, kas nupat okšķerēja pa kiambīzi?

— Kohiņ, vai tev negriežas? Mēs visu laiku stāvam pie krāsnīm, bet trimers raujas bunkurā.

Paklau, kā viņš tur ārdās.

Bunkurā varēja dzirdēt ķerras grabēšanu — tur trimers dzina ogles tuvāk bunkura lūkai.

Harimens pētījoši apskatīja kurinātājus no galvas līdz kājām. Tie bija drukni pusmūža vīri, un viņu drēbes — dungri bikses un triko krekli — šķita diezgan tīras.

— Pasauciet trimeru, es gribu redzēt, kāds viņš ir! — Hari​mens pavēlēja.

— Ouen, nonāc drusku lejā! — viens no kurinātājiem sauca bunkura caurumā.

— Viņš bija gara auguma, jauns un lunkans kā kaķis, — pavārs stāstīja mehāniķim.

— Tad tas nevar būt Ouens, — mehāniķis norūca. — Un vispār, es domāju, ka mēs tikai veltīgi tērējam laiku.

— Bet man taču tas tēviņš jādabū rokā! — pavārs iebrēcās. — Cik ilgi viņš mani cūkos?

— Par ko tu uztraucies, kohiņ? — kurinātāji brīnījās.

— Par ko? Par nozagto gaļu un maizes kuku|iem!

— Tā? Un tu domā, ka mēs iesim triept nagus gar taviem kukuļiem? — vīru sejas vērtās drūmas un dusmīgas. — Hari​men, tu te nemētājies ar vārdiem un neapvaino godīgus cilvēkus.

— Kas vajadzīgs? — jautāja Ouens, pasīka auguma jau​neklis, izlīdis no bunkura.

— Harimens saka, tu esot bijis kamibīzē un viņu apza​dzis, — paskaidroja viens no kurinātājiem.

— Kas? — puisis izspīlēja krūtis. — Es zaglis? Vai Harimenam galvā kanāriju putniņi niav ietaisījuši ligzdu? Tu, taukuma gabals, laikam vēlies iepazīties ar šo! — viņš draudoši satvēra kruķi.

— Palieciet mierā! — mehāniķis apklusināja iekaisušos ļaudis. — Cik es saprotu, tad vainīgais jāmeklē pavisam kur citur. Harimen, vai jūs esat apskatījušies matrožu kajītē?

— Bet tas bija no melnajiem! — pavārs iebrēcās atkal. — Visa seja ar putekļiem un nokūpējušas drēbes. Es taču sa​vām acīm redzēju. Netaisiet mani par aklu!

— Tad meklējiet īsto un netraucējiet darbā cilvēkus, kas no jūsu lietām nekā nezina, — mehāniķis noteica.

Harimens saskaities kāpa augšā uz klājia un vēlreiz apgrūtināja Bernsliju. — Viņi liedzas. Tur neviens arī neizskatās viņam līdzīgs. Stūrman, atļaujiet pārmeklēt matrožu kajīti. Jādabū zināt, kurš no viņiem bijis laukā. Ja šonakt nenoķers, tad nekad vairs nedabūs rokā. Palīdziet taču, mister Bernslij.

Tā bija nemierīga nakts. Veltīgi Harimens sacēla kājās matrožus un citus kuģiniekus. Ļaudis sašutuši noraidīja pavāra aizdomas un garās runās neielaidās. Un varbūt ar to pašu beigtos šī mīklainā lieta, ja nākamā rītā kuģa galdnieks, izpildot savus amata pienākumus, neapskatītos, kādā stāvoklī atrodas glābšanas laivas. Nākamo rītu kuģim vajadzēja sasniegt ostu un visam jābūt kārtībā. Vienai glābšanas laivai kāda jumtiņa saite bija vaļā. Kad galdnieks pacēla brezenta malu uz augšu, viņa skatienam atklājās savādas lietas, par ko bija vērts pavēstīt kapteinim.

— Laivā ir mitinājies cilvēks, — galdnieks ziņoja. — Uz buras sakrājušās maizes drupačas, ūdens muciņas sprūde ir izkustināta, bet zem sola es atradu tukšu konservu bundžu un dažus apgrauztus kaulus.

Kapteinis Pitfols drusku nobāla. Viņš tūliņ devās uz laivu klāja un apskatīja glābšanas laivu. Viss bija, kā galdnieks stās​tījis. Tad kapteinis kļuva ļoti nemierīgs un steidzās pie stūr​maņa.

— Bernslij, uz kuģa ir svešs cilvēks. Pēc divdesmit stundām mēs iebrauksim ostā. Ja nu tas svešais būtu no burinieka … mums draud pamatīgas nepatikšanas.

— Es domāju, ka vēl nav par vēlu tās novērst. Ja viņš ir uz kuģa, tad viņu vajag atrast.

— Mums viņš katrā ziņā jāatrod, — kapteinis teica. — Tas cilvēks nedrīkst sasniegt ostu.

Apsēdies savā slēptuvē, Ako klausījās, kā trimeri aiz skursteņa grieza augšā pelnus un izdedžus.

Viens vadīja mazo indikatora vinču, otrs saņēma uzgrieztos traukus un izbēra pelnus jūrā. Ik pēc četrām stundām atkārtojās šis darbs. Tad Ako izturējās ļoti klusi, jo viņu no šiem cilvēkiem šķīria tikai četri pieci soļi. Vairāk nevajadzēja kā viņam iekāsēties vai kādam panākties līdz spraugas galam — tad viņš būtu pazudis. Starpgadījums kambīzē, kad Ako gandrīz krita pavāra rokās, viņu bija ļoti uztraucis. Vai baltie vīri tagad saprata, ka uz kuģa ir svešais?

Lai gūtu kaut kādus norādījumus šai virzienā, Ako vienmēr bija uzmanīgi noklausījies trimeru sarunās. Līdz šim nekad tie nebija pieminējuši nekā tāda, kas varētu attiekties uz viņu. Naktī pēc sadursmes ar pavāru viņi smējās, ka kāds no matrožiem apstrādājis kohu un lāga vīrs Harimens aiz dusmām kļu​vis slims. Bet no rīta trimeru sarunai bija cits saturs.

— Uz kuģa esot kāds bēglis, — viens sacīja. — Galdnieks atradis glābšanas laivā pēdas.

— Tas ir velna puika, — atsaucās otrs. — Šito ceļa gabalu nodzīvot tumsā. 2ēl būtu, ja taisni tagad, kad braucienam tūliņ būs beigas, viņu atrastu.

— Atradīs, draudziņ, kur šis nu paliks. Vai tu redzēji, kā ragači šorīt okšķerēja pa visām malām?

Pat kajītes izknatīja, krāsu kambari un provīzijas telpu izvandīja. Gan tu redzēsi, drīz nāks un meklēs pa bunkuriem, pa katliem un mašīntelpās. Ne par velti kapteinis apsolījis desmit ginejas tam, kas viņu atradīs.

— Diez kāpēc viņš tā ārdās? Nav taču pirmā reize, kad uz kuģa brauc zaķi. Labāk nelicies zinis.

Gan jau puisis ostā pra​tīs nolavīties no kuģa, tā ka ne smaka nepaliks.

— Nu, te jau gan būs cita lieta. Man Teilors stāstīja … tonakt, kad tā migla bija, kuģis neesot vis uzgrūdies vrakam, bet buriniekam. Un, ja nu kāds no tā debesdūrēja ļaudīm būtu izglābies, tad mūsu vecim briesmīgas nepatikšanas. Var iznākt, ka jāpazaudē kapteiņa vieta. Rēderi taču neteiks paldies, kad viņiem būs jāsamaksā atlīdzība par nogremdēto burinieku.

— Es baidos, ka šoreiz viņi tā vai tā dabūs maksāt. Cik tad nu vairs palicis ko braukt, — nepilna diena. Ja tas puisis visu laiku pratis noslēpties, gan viņš pratīs izlavierēt vēl ari šo brītiņu.

— Neticu, vecais. Pārāk stingri meklē. Ne vien cilvēku - īlenu atradīs. Tad jau viņam vajadzētu paslēpties pavisam trakā vietā — kapteiņa kajītē vai katlos. Ostā viņam neko vairs ne​varēs darīt.

— Nu, redzēsim, kas te notiks.

Nu Ako zināja, ka viņa klātbūtne uz tvaikoņa ir atklāta un sākušās trakas medības. Skaidrs, ka meklētāji nāks arī te un paskatīsies aiz dūmeņa. Ko lai nu dara, kur lai paliek? Līdz ostai tikai nepilna diena, ko braukt. Kapteiņa kajīte? Tur nemeklēšot. Bet kur te ir kapteiņa kajīte? Un vai tur maz ir kāds kaktiņš, kur paslēpties?

«Uindspaiteram» bija pavisam četri katli — trīs lielie un viens mazais dunki katls, ko jūrā nesildīja.

Nostāvējuši savas sardzes, kurinātāji tur gāja mazgāties. Uz dunki katlu veda īpašas durvis tieši no klāja.

Sad un tad Ako no savas slēptuves redzēja, ka vīri ienāca pa šīm durvīm, nokāpa pie dunki katla un mazgājās. Daži tur mazgāja un žāvēja savu veļu. Kad durvis bija va]ā, varēja redzēt kuģa vidus klāju un reliņu.

Sagatavodamies visām varbūtībām, Ako aizlīda dūmeņa otrā pusē līdz mazajām kāpnēm, kas no dūmeņa pamata veda lejā dunki telpā. Kluss kā sastindzis tēls viņš sēdēja tumsā un klausījās meklēšanas kņadā, kas atskanēja drīz laivu klājā, drīz bunkuros un arī lejā — mašīntelpā.

— Vajag apskatīties uz katliem! — kāda balss atskanēja pie pelnu vinčas. — Varbūt tur viņš ietaisījis savu ligzdu. Nāciet, puiši. Pag, kur ir uguns?

Nu Ako vairs nekavējās. Klusi noslīdēja no dūmeņa pamata, brītiņu pa durvju spraugu vēroja klāju, tad devās laukā. Pa labi, zem komandtilta, viņš redzēja kādas durvis, tās veda kapteiņa salonā. Tas bija izmisuma solis — gaišā dienas laikā, kad daudzas acis modri vēroja visus kuģa kaktus, rādīties uz klāja.

Bet Ako nekas cits neatlika. Virs katliem jau skanējia meklētāju soļi.

Tikpat neprātīga kā Ako drosme bija viņa veiksme: tās četras piecas sekundes, kas bija vajadzīgas, lai no dunki telpas aizskrietu līdz salona durvīm, neviena acs neraudzījās uz t o pusi. Stūrmanis vēroja jūru kuģa otrā pusē, junga kratīja pār bortu kafijas biezumus un bija pagriezis Ako muguru, bet stjuarts, kas taisni tobrīd atradās ceļā uz salonu, bija pabāzis galvu virsnieku meses durvis un sarunājās ar trešo mehāniķi. Ja viņš drusciņ ātrāk pagrieztu galvu uz pīķa pusi, tad pamanītu kādu kailu, netīru kāju, kas tai mirklī pazuda aiz salona durvju sliekšņa.

Ako atradās palielā, greznā telpā, kurai bija vairāki lieli iluminatori. Kamīns, neliels skapītis, durvis uz blakus telpu un liels galds, ap kuru stāvēja vairāki pie grīdas piestiprināti grozāmi sēdek|i. Galds bija pārklāts ar segu, kuras malas noka​rājās tālu pāri galda malām. Ako paguva iemest skatienu bla​kus telpā un pārliecināties, ka tur nav nevienas piemērotas vielas, kur paslēpties, kad aiz salona durvīm jau skanēja soļi. Ar vienu lēcienu jauneklis sasniedza galdu, palīda zem tā un sa​stinga.

It kā orkāns ielauzās salonā. Bargi dimdēja kapteiņa balss: — Kais par traku, tas par traku! Skaidri zināms, ka tas tēviņš ir uz kuģa, pēdas rokā un pats gandrīz jau ciet, bet viņi noguļ īsto mirkli un ļauj tam aizmukt!

— Laivās un uz katliem viņa vairs nav, — oponēja Bernslijs.

— Bet viņš nupat vēl bija uz katliem. Ja tie teļi būtu nolikuši vienu cilvēku pie dunki telpas durvīm, viņš būtu ieskrējis kā oga mutē! Trakums! Meklē nu atkal visās malās par jaunu. Un laiks necieš vilcināšanos. Ja mēs līdz vakaram viņu neatradīsim, tad nakti jau viņš pratīs noslapstīties, bet no rīta, kad uz kuģa sanāks muitnieki un locis, būs par vēlu kaut ko darīt.

— Nevar taču būt, ka ļaudis viņu slēptu? — Bernslijs bilda.

— Ko no viņiem var zināt. Un, lai arī tā būtu, mums viņš jāatrod! Bernslij, pasauciet bocmani un dunkimani un vēlreiz izkratiet visas kajītes. Izvandiet visas maliņas, apgrieziet visu kuģi otrādi, bet rokā jūs viņu dabūjiet! Velns lai parauj, te jau cilvēks var prātu zaudēt! Kamēr turpinās meklēšana, lai visi noslēdz savas durvis un aiztaisa iluminatorus. Tad viņš nekur nevarēs ielīst.

— Mēģināšu, kaptein.

Bernslijs aizgāja. Viens palicis, kapteinis satraukts staigāja pa salonu. Ako redzēja, cik sparīgi kustas viņa kājas. Tam vīram bijia lielas dusmas. Bet ja viņš zinātu … ja paceltu mazliet uz augšu galdauta malu …

Beigās kapteinis piegāja pie skapīša un dzēra pamatīgu malku no kādas pudeles. Tad viņš kļuva mazliet mierīgāks.

Atgriežoties uz klāja, kapteinis no ārpuses aizslēdza salona durvis.

— — Visu dienu turpinājās meklēšana. Grūti brīži1 bija Ako pusdienu un vakariņu laikā, kad kapteinis mielojās pie lielā galda un stjuarts apkalpoja. Lāgiem kapteiņa zābaks pārāk tuvu pievirzījās bēglim, un viņš nedrīkstēja pakustēties, aizvirzīties tālāk. Priekš gulētiešanas kapteinis vēlreiz apspriedās ar stūrmani.

— Nu ir skaidrs, ka mēs viņu rokā nedabūsim, — misters Pitfols teica. — Vēl paliek cerība, ka notversim viņu no rīta. Kuģa apkopšanu atliksim uz vēlāku laiku, bet visi brīvie vīri lai nostājas sardzē.

Kad uz kuģa sanāks muitnieki un ostas virsnieki, es viņus ievedīšu salonā un labi pacienāšu. Pāris vīru lai nostājas pie salona durvīm un, ja tas tēviņš mēģina nokļūt pie ostiniekiem, tad lai grābj viņu ciet un kādu laiku noslēpj tumšā stūri. Bet jūs dodiet man ziņu, tad es kungus attiecīgi informēšu. Es ceru, ka viņi man ticēs vairāk nekā lādam klai​donim.

— Domāju gan, — Bernslijs pasmaidīja.

Tonakt Ako neaizmiga. No rīta stjuarts salika galdā pudeles, kafijas traukus un delikateses, bet kapteinis nesteidzās brokastot. Tad Ako dzirdēja sirēnas pūtienus, svilpienus uz komandtilta un vairākas svešas balsis. Pēc brītiņa salonā ienāca daži sveši vīri un kapteinis Pitfols laipni teica: — Lūdzu, ser, sēdieties klāt. Iebaudīsim brokastis.

Skanēja trauki, naži un dakšiņas, tika saskandinātas glāzītes. Kungi omulīgi! aprunājās par nobeigto

braucienu. Pitfols apmierināts pastāstīja, ka brauciens izdevies sekmīgi, bez vētrām un klizmām, tikai reiz uzdūrušies kādam vnakam, bet arī šī sadursme beigusies bez ļaunām sekām.

Tai brīdī Ako izlīda no galda apakšas un lauzītā angļu va​lodā uzrunāja svešos kungus: — Nav taisnība. Neklausiet viņam! Tias nebija vraks, bet burinieks. Es strādāju uz tā.

Kapteinim Pitfolam glāzīte izkrita no rokas, seja pietvīka zilgani sarkana, likās — viņš tūlīt nosmaks.

— Kas tas tāds? — viens no ostas kungiem pārsteigts jautāja.

Nesaprotamu lāstu izvirdums bija Pitfola atbilde. Dusmās aizmirsies, viņš lēca augšā un ar sakniebtām dūrēm lauzās gar galda malu uz jaunekļa pusi: — Sātans tāds! Es tevi nositīšu, nederīgais tārps! Skrandās saplēsīšu!

Sacēlās briesmīgs skandāls, un nevar zināt, kā lieta beigtos, ja neiejauktos ostas ierēdņi.

— Savaldieties, kaptein, — pats galvenais no viņiem teica. — Mūsu klātbūtnē jūs viņam nesitīsiet.

Kas tas ir par cilvēku?

— Es nezinu! — iebrēcās Pitfols. — Prasiet viņam.

Viņi prasīja, un Ako pastāstīja. Viņš braucis uz burinieka, ko tvaikonis nogremdējis. Viņš viens pats izglābies.

Kad ostas ierēdņi gāja malā, viņi ņēma Ako līdzi. Salu dēla dzīvība bija glābta.

ASTOTA NODAĻA 1 Pa ce|am viņiem piebiedrojās kāds liela auguma vīrs melnu ķiveri galvā. Tas turējās blakus Ako, un, kad jauneklis lēni- nāja gaitu vai gribēja iet ātrāk nekā citi, lielais vīrs saņēma viņu aiz elkoņa un teica: — Nevar. Ļaudīm, kas drūzmējās ostā, tas bija neparasts skats. Daži pusaudži skrēja līdzi savādajam gājienam un nekautrīgi apska​tīja brūno puisi, kas soļoja līdzās policistam un abiem ostas ierēdņiem.

Pie ostas policijas nama gājiens apstājās. Ako ieveda kādā telpā, kur bija vairāki galdi un daži vīri tumšos formas tērpos. Viens no viņiem runāja pats ar sevi, turēdams pie mutes tādu kā kausiņu. Beidzis runāt, viņš nolika kausiņu un pievērsās at​nācējiem: — Kas par lietu?

Tad viens no ostas ierēdņiem viņam kaut ko stāstīja un policijas darbinieks dzirdēto pierakstīja uz papīra. So to pajautājis, viņš lika ziņotājam parakstīties, tad atlaida to. Ako gribēja aiziet kopā ar svešo kungu.

— Palieciet tepat, — policists viņu apsauca. — Atbildiet šim kungam, kad viņš jums jautās.

Un kungs jautāja: — Kā jūs sauc?

— Ako. — Vai tas ir vārds vai uzvārds?

— Es nezinu. Tā mani sauc.

— Vai jūs sauc vēl kādā citā vārdā?

— Nē, tikai par Ako. — Labi. Kad jūs esat dzimis?

— Es nezinu.

— Cik vecs tad jūs esat? Cik ilgi dzīvojis pasaulē?

— Es nezinu. Māte teica, ka esot piedzimis divus pilnmēnešus pēc lielā orkāna, kas ieskaloja jūrā daudzas laivas un būdas.

— Kad tad bija tas lielais orkāns?

— Es nezinu.

Ierēdnis dažus mirkļus padomāja, tad ierakstīja protokolā: «Pēc izskata spriežot — 18 līdz 20 gadus vecs.»

— Kā sauc to vietu, kur jūs piedzimāt?

— Ono būda. Ono — man tēvs.

— Bet kur tad atradās jūsu tēva būda?

— Līča malā, aiz uzkalniņa.

Ierēdnis sāka nervozēt: — Kas tas par līci? Kurā zemē tas līcis bija?

— Rigondā. Liela sala tālu jūrā.

— Pie kādas tautības jūs piederat? Kādu valodu runāja jūsu tēvs, māte, brāļi un māsas?

— Mūsu valodu, Rigondas valodu.

— Nu labi. Tagad pastāstiet, kā jūs nokļuvāt uz tvaikoņa, ar kuru atbraucāt šurp!

— Tvaikonis nakti uzskrēja virsū buriniekam. Ako strādāja uz burinieka. Burinieks nogrima, un visi vīri noslīka, tikai Ako uzlēca uz tvaikoņa un palika dzīvs.

— Kāpēc Ako negāja pie kapteiņa, bet slēpās un zaga ba​rību?

— Ako dzirdēja, ka kapteinis runāja ar vienu balto vīru. Nedrīkstot glābt neviena, tad kuģim

jāmaksā daudz naudas. Kas uzlīdis uz kuģa, tas jāsviež jūrā. Ako negribēja jūrā, gribēja dzīvot. Tāpēc negāja pie kapteiņa, bet noslēpās laivā. Vēlāk baltie vīri meklēja Ako. Tad Ako bēga un paslēpās zem galda.

Ierēdnis kaut ko pierakstīja, tad izlasīja otru protokolu un pēkšņi bargi iesaucās: — Kāpēc Ako melo?

— Ako nemelo, runā patiesību.

— Bet baltie vīri saka, ka tas nav tiesa. Ako ostā uzlīdis uz tvaikoņa un atbraucis pie mums.

— Ako nezin, ko baltie vīri saka, bet runā taisnību.

— Nu labi. Parakstieties te.

— Ako nezin, kā jāraksta.

— Tad uzvelciet krustiņu. Lūk, tā … — ierēdnis parādīja.

Ako noskatījās, kā jāzīmē krustiņš, tad neveikliem pirkstiem uzķeksēja to uz papīra norādītā vietā.

— Aizvediet viņu uz aresta telpām, — ierēdnis teica policistam. — Bet iepriekš lieciet viņam nomazgāties.

Policists salutēja, tad pamāja Ako. Kādā citā telpā viņu pieveda pie krāna, policists palaida vaļā ūdeni un mudināja noskalot seju un rokas. Putekļu kārtai nozūdot, Ako vairs neizskatījās tik mežonīgs. Pie viena viņš arī padzērās, tad sekoja policistam. Viņu ielaida kādā patumšā būrī, kam sienu vietā bija dzelzs restes. Krātiņa kaktā atradās koka sols. Ari logam, kas atradās augstu no grīdas, bija priekšā restes.

— Un tagad dzīvo mierīgi, kamēr tevi sauks, — noteica pavadonis, aizslēdza durvis un pameta Ako vienu.

Pieradis pie visādiem apstākļiem, Ako nejutās pārāk slikti šajā jaunajā būrī. Te bija siltāk nekā laukā, baltie nesita un arī nelamāja. Viņš apsēdās uz sola, sakrustodams kājas zem sevis, un drīz iegrima vieglā snaudā. Viņu atmodināja atslēgas šķindēšana. Kāds cits vīrs melnu ķiveri galvā — ne tas, kas pirmīt — atslēdza krātiņa durvis un ielaida pie Ako pajaunu cilvēku. Tam bija galvā savāda, apaļa, melna cepure ar cietām un platām malām, bet rokā spīdīga ādas soma.

— Izrunājieties ar šo kungu, — teica policists. — Izstāstiet viņam visu, viņš jums palīdzēs.

Svešais kungs laipni uzsmaidīja un sniedza roku: — Jūs esat Ako? — Jā, — apmulsis atbildēja jauneklis.

— Bet es esmu Vebsters, advokāts, kuram uzdots jūs aizstāvēt. Mans draugs, jums draud lielas nepatikšanas, un, ja es nenākšu palīgā, jums var klāties pavisam ļauni.

Policists aizslēdza durvis un aizgāja. Svešais kungs draudzīgi uzsita Ako uz pleca un apsēdās viņam līdzās uz sola.

— Sakiet, draugs, ko jūs tagad visvairāk vēlaties? Es gribu darīt tā, lai jūsu vēlēšanās piepildītos.

— Ako vēlas braukt atpakaļ mājās, uz Rigondu.

— Saprotu, rnī|ais, saprotu. To jūs varēsiet darīt diezgan drīz, bet tad jums rīt jārunā tā, kā es likšu. Rīt būs tiesa, jūs saprotat? Sanāks kopā augsti kungi un izspriedīs, kurš vainīgs. Vainīgais dabūs bargu sodu, tam būs daudz naudas jāmaksā un ilgi jāsēž tādā krātiņā kā šis. Ako taču negrib maksāt sodu un ilgi sēdēt krātiņā?

— Ako nav naudas. Grib mājās.

— Pareizi. Vai jums kaut ko jautāja, kad atveda šurp?

— Jautāja, kā Ako nokļuvis uz tvaikoņa un atbraucis šurp.

— Un ko jūs teicāt?

— Tā, kā bija, taisnību runāju.

— Kā jūs to stāstījāt? Pasakiet to man tāpat kā viņiem.

— Es teicu, ka strādāju uz burinieka. Naktī tvaikonis uzbrauca buriniekam virsū. Tas nogrima, un

visi vīri noslīka, tikai Ako uzlēca uz kuģa un palika dzīvs. Baltie vīri runāja, ka sviedīs jūrā, ja kādu atradīs uz kuģa, tāpēc Ako slēpās.

— Ai, ai, ai! Tas ir slikti. Tā Ako nevajadzēja runāt. Ja Ako tāpat runās rīt, tad viņu nelaidīs mājās, bet visu mūžu liks tupēt krātiņā. Nu, nekas, vēl jau mēs varam lietu izlabot. Redziet, Ako, es esmu jūsu draugs, gudrs vīrs, kas pazīst likumus un zina, kā jārunā tiesā. Ja kādu grib sodīt, bet viņš nemāk gudri runāt, tam es eju palīgā un runāju viņa vietā. Viņam tikai jāklausās un jāsaka, ka es runāju taisnību.

Viņš nedrīkst brīnīties. kad es runāju savādāk, nekā lieta notikusi. Viņš nedrīkst teikt, ka es meloju. Citi arī melo, bet tiesa piespriež sodu tam, kurš sliktāk melo.

— Kāpēc jāmelo? — brīnījās Ako. — Lai laistu mājās un lai nebūtu jāsēž krātiņā.

— Bet Ako neko sliktu nav darījis.

— Ir gan. Jūs tikai to nesaprotat. Tagad uzklausieties, kā jums jārunā rīt, kad sanāks augstie kungi.

Jums jāsaka: Ako uzlavījās uz tvaikoņa ostā, jo domāja, ka kuģis ies uz Rigondu. Vēlāk Ako redzēja, ka kuģis nebrauc uz mājām. Tad viņš gribēja tikt atpakaļ, bet zināja, ka baltie vīri viņu otrreiz nevedīs par brīvu un naudas viņam nav, ko samaksāt par braukšanu. Kad naktī tvaikonis uzbrauca virsū vrakam (sakiet vraks, pie mums tā sauc burinieku), tad Ako ienāca prātā laba doma. Viņš stāstīs visiem, ka braucis uz burinieka un izglābies, tad kuģis viņu aizvedīs atpakaļ par brīvu. Ako, ja jūs rīt tiesā tā liecināsiet, tad tiesa redzēs, ka jūs esat labs puisis un gribat tikai nokļūt mājās. Tiesas kungi pasmiesies un laidīs Ako laukā no krātiņa. Viņš ātri tiks mājās. Bet, ja jūs runāsiet tāpat kā pirmīt, tad tiesas kungi būs dusmīgi. Tie sacīs: «Ako grib nodarīt kapteinim ļaunu, tāpēc tā runā.» Un viņi liks Ako sist un grūti strādāt.

— Tad Ako jāmelo?

— Jums tikai jāļauj, lai es runāju jūsu vietā. Un, lai es runātu ko runādams, kad tiesas kungi jautās, vai tas ir taisnība, Ako droši jāsaka: «Jā, tas ir taisnība.» Tad būs labi. Vai Ako darīs tā? — mistera Vebstera acis iespīdējās kā kaķim tumsā. Krietnais honorārs, ko bija apsolījis kapteinis Pitfols, ja lietu izdosies novadīt līdz laimīgam galam, ļoti satrauca apdāvināto advokātu. Viņš zināja, ka spēlē augstu spēli, bet ar vientiesīgo dabas bērnu taču varēja to atļauties. Protams, varēja jau arī izgādāt taiisnību Ako, bet vai tas atmaksātos? Sim diedelniekam nebija ne plika centa pie dvēseles, turpretim aiz Pitfola muguras stāvēja bagātās rēderejas kapitāli. Simt mārciņas — tas viņam tikpat kā nospļauties. Labāk būs, ja taisnība paliks Pitfola pusē, — Vebsters necentās par velti.

— Labi, Ako darīs tā, — jauneklis atbildēja.

Advokāts lika pavilkt krustiņu zem pilnvaras un jautri sita Ako uz pleca: — Nu ir viss kārtībā. Rīt Ako būs brīvs.

Piekodinājis, lai Ako nevienam nestāsta par notikušo norunu, advokāts piedauzīja pie krātiņa durvīm. Drīz atnāca policists un viņu izlaida. Bet Ako visu dienu domāja, kāpēc gan viņam jāmelo, lai glābtos no soda, kad nekā ļauna nebija da​rījis. Baltie laikam to labāk zināja.

2 Nākamā dienā Vebsters ieradās pie Ako no paša rīta, pārbaudīja, vai viņš labi iegaumējis viņa padomus, un pamācīja, kā jāizturas tiesā.

— Galvenais, katrreiz, kad jūs kaut ko nesaprotat un nezināt, kā atbildēt, sakiet, lai es atbildu jūsu vietā. Bet, kad jums prasa, kāpēc jūs vakar stāstījāt citu, tad sakiet, ka jūs slikti sapratāt jautājumus un nemācējāt pareizi atbildēt.

Sis kungs bija tik laipns, ka izgādāja Ako labas brokastis. Arī par vakariņām viņš esot samaksājis.

Nu taču Ako vaja​dzēja saprast, ka Vebsters viņam draugs un vēl vislabāko.

Drīz nāca policists un paziņoja, ka jādodas uz tiesu.

— — Neliela, baznīciņai līdzīga zāle. Sarkanu tūku pārvilkts galds. Aiz tā paaugstinātā sēdeklī sēdēja kāds cilvēks dīvainā, melnā tērpā, ar savādu ķēdi ap kaklu un nedabīgi gaišiem, kupliem matiem, kuru gali bija sapīti bizītē. Zāles pusē stāvēja divas katedras. Pie vienas bija nostājies Vebsters — ari

savādā, melnā tērpā, kas sniedzās gandrīz līdz zemei, pie ot​ras — kāds svešs kungs tādā pašā apģērbā.

Tiesas sēde nevelkas ilgi. Kapteinis Pitfols atbild uz dažiem jautājumiem, tad tiesnesis šo to jautā Ako un tas, saskatījies ar Vebsteru, atbild vai nu jā, vai nē. Abiem advokātiem ir maz darba, jo visi liecinieki runā gandrīz vienu un to pašu. Pirmais runā Pitfola advokāts: — Sis nav pirmais gadījums, kad kuģu vadītājiem jāmocās ar šādiem avantūristiem. Nepietiek ar to, ka šādi cilvēki neatļauti izlieto kuģi kā ceļošanas līdzekli. Viņi sagādā zaudējumus kuģa saimniecībai, liek sevi uzturēt ceļojuma laikā vai ar zādzības palīdzību sagādā pārtiku no kuģa krājumiem. Ļoti aptuveni rēķinot, apsūdzētais, Rigondas iedzimtais Ako, ir apēdis barību no kapteiņa Pitfola pārziņā esošiem krājumiem vismaz par četrām mārciņām sterliņu. Pieskaitot brauciena maksu, kāda viņam būtu jāmaksā par ceļojumu trešā klasē no Jaunzēlandes līdz Forestonai, nodarīto zaudējumu summa sasniedz apmēram 30 mārciņas sterliņu. Kapteinis Pitfols būtu ar mieru izlīgt un atsacīties no prasības pēc materiālā gandarījuma, ja šis noziedzīgais subjekts nebūtu viņu ļaunprātīgi apmelojis, cenzdamies kaitēt cienījamā jūrnieka labajai slavai un uzvelt viņam nepamatotus apvainojumus par kāda mums nezināma kuģa nogremdēšanu. No liecinieku — stūrmaņa Bernslija un stūres vīra Tailora liecībām mums ir skaidrs, ka tāda gadījuma nav bijis. Tvaikonis pieskāries tikai kādam vrakam, ko liecina arī kuģa korpusa ārējo da|u apskate. Kāpēc apsūdzētais meloja? Kas mudināja viņu ķerties pie tik zemiska līdzekļa? Par to mēs iegūstam skaidrību no apsūdzētā aizstāvja — mana godātā kolēģa mistera Vebstera paskaidrojumiem.

Noslēpjoties kuģī. Rigondas salas iedzimtais Ako ir cerējis, ka tvaikonis «Uindspai- ters» ies uz kādu citu, viņam vēlamu ostu. Kad nu izrādījās, ka viņš nokļuvis pavisam citā vietā, šis avantūrists, — ar kādiem tiesām tik bieži iznāk sastapties, ai, ai, — izdomāja neveiklu pasaciņu par burinieka nogremdēšanu un uzdevās par avarējušā kuģa jūrnieku, lai iegūtu tiesības brīvam atpakaļceļam, kā tas parasts jūrnieku aprindās. Sie fakti liecina, ka mums ir darišana ar rūdītu noziedznieku, pret kādiem tiesa nedrīkst izrādīt saudzību, jo pārlieka humanitāte ir tikai pamudinājums atkārtot līdzīgas nelietības. Savu pilnvarotāju vārdā lūdzu tiesu piespriest apsūdzētajam Ako augstāko soda mēru un apmierināt kapteiņa Pitfola civilprasību 30 mārciņu sterliņu apmērā.

Misters Vebsters likās pavisam sagrauts no šīs spožās ar​gumentācijas: — Man nav iespējams atspēkot faktus, kādus minēja mans cienījamais kolēģis. Apsūdzētā vaina ir tiešām smaga, un viņa noziegums neapšaubāmi pierādīts. Bet es gribu vērst tiesas uzmanību uz kādu apstākli, kas zināmā mērā būtu uzskatāms kā vainu mīkstinošs faktors: mums ir darīšana ar neattīstītu, primitīvu cilvēku, kam nav īstas nojēgas par daudzām lietām, kuras mums šķiet pašsaprotamas. Viņa rīcību mazāk nosaka saprāts nekā mežonīgi instinkti. Savā būtībā viņš ir pielīdzināms bērnam vai plānprātiņam, kas taču nenes atbildību par saviem darbiem. Lai gan meli par burinieka nogremdēšanu norāda uz zināmu atjautību, nav ticams, ka apsūdzētais būs apzinājies sava nepatiesā apgalvojuma noziedzīgo raksturu. Tāpēc, vadoties no sava pienākuma, lūdzu augsto tiesu būt iecietīgai, iejusties šā dabas bērna mežonīgajā būtībā un taisīt humānu spriedumu. Man gribas cerēt, ka arī misters Pitfols, iepazinies ar sev nodarīto pārestību patieso raksturu, būs tik augstsirdīgs un ņems atpakaļ civilprasību par materiālo zaudējumu atlīdzību.

Jā, misters Pitfols tiešām bija tik augstsirdīgs: — Ja viņš atsauc savus nekrietnos melus, tad es naudu neprasu! — viņš pavēstīja, izpelnoties tiesnešu un publikas atzi​nību. Cēls, taisnīgs vīrs…

Tiesa aizgāja apspriesties, un drīz spriedums bija gatavs: Rigondas iedzimtais Ako atzīts par vainīgu visos viņam inkriminētos noziegumos — neatļautā braukšanā no Jaunzēlandes uz Forestonu ar tvaikoni «Uindspaiters», provianta zagšanā un nepatiesā liecībā par kāda nezināma buru kuģa nogremdēšanu. Par to viņam tiek piespriesti 3 gadi pārmācības namā, atņemot tiesības. Bet, ņemot vērā apsūdzētā vaļsirdīgo atzīšanos un zemo attīstības līmenii, tiesa atrod par iespējamu sodu mīksti​nāt, galīgi nosakot to uz 1 gadu un 6 mēnešiem cietumā.

Tiklīdz ceremoniāls atļāva, advokāts Vebsters starojošu seju tuvojās Ako.

— Nu, vēlu Laimes. Sakiet man paldies, ka tik viegli tikāt cauri. Es jums izglābu pusotra gada dzīves.

— Vai tagad es būšu brīvs … varēšu braukt mājās?

— Nē, mī|ais, tūliņ vēl ne. Astoņpadsmit mēnešii jums tomēr būs jānosēž cietumā. Pēc tam … jā, tad varbūt…

— Kas tas ir — cietums? — Ako jautāja.

— To jūs tūliņ redzēsiet. Lūk, šie kungi jums parādīs. Nu, dzīvojiet sveiki. Man jāsteidzas.

Turpat tiesas zālē Ako arestēja un tūliņ aizveda uz Fores- tonas cietumu. Balto cilvēku rīcība kļuva aizvien mīklaināka 3 — Ehei, putnu biedēkli! Ar kādām tiesībām tu domā apmesties mūsu kamerā? Mēs esam veci, rūdīti zēni, autoritātes un slavenības, bet kas tu esi? Kas zvirbulim meklējams pie ērgļiem? Vai tu esi dzirdējis kādreiz par Lielo Ming'.eru, Banku Mingleru, Ugunsurbēju? Pelēkais putekli, tev vajadzētu paģībt aiz iedomības, jo viņš pats, Lielais Minglers, tevi pagodina ar savu personīgo uzrunu.

Ar tādiem vārdiem cietuma kamerā Ako apsveica pamaza auguma drukns vīrs. Viņam trūka labās auss un ari sejā bija redzamas vairākas rētas. Pagarie bārdas rugāji un iesarkušās acis viņa izskatu vērta mežonīgu.

Kamerā atradās vēl četri citi cilvēki — visi vienādās svītrainās drēbēs, noskūtām galvām, drūmi un klusi radījumi. Tikai viens ar savu laipno, glīto seju izdalījās starp pārējiem — gadus trīsdesmit vecs, labi noaudzis, nopietns un atturīgs vīrs. Viņš sēdēja savrup sola galā aiz vienkāršā galda un lasīja kādu grāmatu, nepiegriezdams vērību apkārtējai kņadai.

Tas, kurš bija stādījies priekšā kā Lielais Minglers, turpi​nāja tirdīt Ako: — Pastāsti, pūkainais cālēn, kas tu esii! I<ā tevi sauc? Par kādiem varoņdarbiem tevi pagodināja ar karaļa maizi? Cik ilgi tev atļauts uzturēties mūsu lieliskajā viesnīcā? Ja tu neesi mēms, tad runā. Manas ausis alkst dzirdēt tavus melus.

Pirms ievešanas kamerā Ako bija ieģērbts rupjajās cietumnieka drēbēs un viņa skaistie, kuplie mati krituši par upuri matu griežamai mašīnai. Droši vien viņš sevi nepazītu, ja tagad ieraudzītu savu seju spogulī.

— Ako negrib melot… — beidzot viņš atbildēja. — Baltie vīri meloja un lika Ako melot. Tāpēc Ako netiek prom. Bet. kad Ako būs brīvs, viņš nekad vairs neklausīs baltajiem vīriem un brauks prom no šejienes.

— Ehe, tiad dumjš arī tu esi! — iesaucās Minglers. — Ļāvies sevi piešmaukt? Cik ilgi tad tev jātup?

— Baltais kungs teica, ka man astoņpadsmit mēneši jāno​sēž cietumā. Vai tas ir ilgi?

Minglers viltīgi samirkšķinājās ar pārējiem un skumji nopūtās: — Dievs lai tev žēlīgs, nabaga cālēn. Pusotra gada! Tas nozīmē, ka tev jāpaliek vecam un jāsapūst.

Tagad tu vēl esi jauns cilvēks, bet, kad tevi laidīs ārā, tev mutē nebūs neviena zoba. Tu saproti — vecs sirmgalvis, kam jāmirst nost. Ja tev mājās būtu palicis dēls, lūk, šitāds mazs knēvelis, tad tas līdz tam laikam būs izaudzis liels un viņam būs jau lieli bērni. Slikti, brālīt. Tavs mūžs tepat būs nodzīvots. Un visu laiku tu netiksi ārā no šīs istabas, ziemu un vasaru, dienas un naktis. Bet, ja tu nevarēsi izturēt un sāksi trakot, tad tevi ieliks tādā vietā, kur pavisam tumšs.

Kamerā atskanēja skaļi smiekli. Tas, kas lasīja grāmatu, pacēla acis uz augšu un pirmo reizi uzmanīgi paskatījās Ako. Jaunekļa nospiestais, samulsušais izskats viņam izraisīja smaidu.

— Nebaidies, — viņš teica. — Tik traki nebūs. Tavi mati nepaspēs ataugt līdz pleciem, kad tu jau būsi brīvs.

— Mansfīld, es tev atgādinu … — draudīgi iesāka Min​glers.

— Paliec mierā un nebaidi šo cilvēku ar bubuļiem, — mie​rīgi atbildēja Mansfīlds.

— Es esmu kameras vecākais, — Minglers saslējās. — Jūs, tādi smurguļi, vēl staigājāt slapjiem deguniem, kad es jau sēdēju. Un vispār Lielais Minglers uzskata zem savas cieņas ielaisties kaut kādās debatēs ar grāmatu tārpiem.

— Bet šo cilvēku tu atstāsi mierā, — Mansfīlda uzacis sa- raucās ciešāk kopā. Viņš draudzīgi pamāja Ako. — Neklausies, ko viņš tur rej. Nāc apsēdies pie manis.

— Neej! — ierēcās Minglers. — Ja tu iesi, es tev dzīvam novilkšu ādu. Es esmu pavēlnieks šajā vietā. Tu, Mansfīld, vēl neesi baudījis Lielā Minglena kniebles.

Ako visu laiku stāvēja netālu no durvīm. Kad viņš, paklau​ sot Mansfīlda aicinājumam, pavirzījās mazu soli uz galda pusi, Minglers uzsprāga kājās un sašķobīja seju drausmīgā vaibstā.

— Vai vēlies, lai salaužu tavu sprandu?

Tad Mansfīlds atbīdīja grāmatu, piecēlās un piegāja pie Ako. Saņēma aiz elkoņa un pabīdīja uz galda pusi.

— Nebaidies, ej un apsēdies. Viņš tev neko nevar darīt.

Ako aizgāja un apsēdās. Kamerā iestājās klusums. Visi saspringuši vēroja, kas tagad noliks. Mansfīlds bija gandrīz galvas tiesu garāks par Mingleru. Mierīgs un pašpaļāvīgs viņš stāvēja kameras vidū un raudzījās sava pretinieka nejauki izvaib- stītajā sejā.

Minglera strupais, plecīgais stāvs bija mazliet salīcis ceļos, krampjaini sakniebtās dūres žņaudzījās un lūpu kaktiņos parādījās dusmu putas. — Nelaimīgais … — viņš elsa. — Tev gribas mirt.

— Paliec labāk mierā, tas tev pašam nāks par labu, — sa​cīja Mansfīlds. Bet viņš pārāk maz pazina Mingleru, jo bija ieradies kamerā tikai dažas dienas atpakaļ un šai laikā nebija notikušas lielākas sadursmes ar kameras «vecāko». — Šo puisi, es ņemu savā aizgādībā. Katram, kas gribēs viņu apcelt, būs darīšana ar mani.

— Bez Lielā Minglera ziņas te nevar nekas notikt! — viņa pretinieks rēca. — Šim pūkainim jāiet caur uguni un ūdeni, jāmācās disciplīna un bijāšana pret ievērojamiem vīriem.

— Ja viņš te ko mācīsies, tad ne no tevis, Mingler …

— Nu labi. Kā es redzu, tev pašam ļoti nepieciešama viena pamatīga lekcija. Mansfīld, es jūtu līdz taviem nelaimīgajiem kauliem.

561 Tas bija īsts tīģera lēciens un citos apstākļos darītu Mingle- ram godu — tik zibenīgi un sparīgi viņa druknais augums traucās uz priekšu. Bet dūres sitiens, kam vajadzēja notriekt pretinieku zemē, trāpīja tukšā gaisā, un Minglera ķermenis, varenās inerces grūsts, neatrada atbalsta. Tikai dažus mirkļus viņš streipuļoja, cenzdamies atgūt līdzsvaru, bet šai brīdī kā vesera zvēliens Mansfīlda baltā, maigā dūre trāpīja Minglera zodu. Taisni neticami! šķita vērotājam, ka šī dūre bija tā, kas lika Minglera augumam palēkties uz augšu, kājām atrauties no grīdas un tad sabrukt zemē. Jā, Minglers nokrita kā nopļauts.

Visgausākais sekundants būtu varējis četras reizes izskaitīt nokautu, iekams kameras «vecākais» atvēra acis un, grīļodamies kā apreibis, uzrausās sēdus. Bet vēl pagāja labs brīdis, iekams 36 - V. Lācis, Raksti II viņš tiktāl atžilba, ka kameras sienas un griesti vairs negriezās kā karuselis viņa acu priekšā.

— Velns un elle … tas tik bija numurs … — Lielais Minglers pārsteigts nomurmināja. — Mansfīld, kur tu to iemā​cījies?

— Liverpūles boksa klubā.

— Pagāns tāds, kāpēc tu agrāk par to neko neteici? Nav gudri turēt tādu sveci zem pūria. Tu esi meistars, Mansfīld. Visu cienību. Lai šo notikumu pienācīgi atzīmētu, es svinīgi deklarēju, ka no šīs dienas dalos kameras vecākā tiesībās ar Man- sfīldu. Jūs tur, dzirdiet — no šī brīža jums būs klausīt mums abiem. Kā mēs ar Mansfīldu noteiksim, tā tagad būs.

Pārējie kameras iemītnieki atviegloti uzelpoja. Viens vienīgs Mansfīlda sitiens bija sadragājis

Minglera tirānisko varu uz visiem laikiem. Lai nu gan Lielais Minglers bija slavens puika un izcils meistars savās mākslās, daudz labāk, ja viņš pats bijās kāda.

4 Todien Mansfīlds vairs nelasīja grāmatu. Viņš to nelasīja arī otrā, trešā dienā — visu laiku, kamēr cietumā sēdēja Ako. Mansfīlda personā Ako ieguva skolotāju, kas turpināja Bobi Greina un Džefrisā iesākto darbu. Pat Ako saprata, ka šis ir daudz pārāks skolotājs nekā abi iepriekšējie, gudrākais un krietnākais baltais vīrs, ar kādu viņam laimējies sastapties. Pusstundas laikā Mansfīlds bija noskaidrojis salu dēla garīgo apvārsni un ieguvis pareizu priekšstatu par viņa zināšanām, sadzīves izpratni un lielo apdāvinātību. Mērķtiecīgu jautājumu atbalstīts, Ako izstāstīja Mansfīldam savas nelaimīgās dēkas stāstu.

Sevišķi Mansfīlds interesējās par viņa pēdējo braucienu un notiesāšanas apstākļiem. Dzirdēto pārdomājis, viņš teica: — Kamēr tu nebūsi tikpat gudrs un viltīgs kā baltie, tev vienmēr klāsies grūti. Viņi tevi apmānīs uz katra soļa, un tu nekad netiksi mājās. Vai tu vēlies tikt mājās?

— Ļoti vēlos.

— Tad tev daudz jāmācās. Esmu ar mieru tevi mācīt. Vai tu vēlies mācīties?

— Jā, vēlos.

— Tas labi. Mūsu rīcībā veseli astoņpadsmit mēneši. Mā​ coties un mācot šis laiks mums abiem paies ātrāk un nebūs par velti pazaudēts. Pēc tam kad tevi izlaidīs no cietuma, tu būsi gudrs puisis un neviens vairs neuzdrošināsies ar tevi apieties tā kā līdz šim.

Mūsu rīcībā ir 550 dienas. Ja tu katru dienu iemācīsies desmit jaunus vārdus angļu valodā, tad atbrīvošanas dienā tavs valodas krājums būs tik plašs, ka tu varēsi brīvi sarunāties par visām lietām ar katru balto. Bet ar to vien nepietiks. Tev jāprot ne vien runāt un saprast to, ko citi runā, bet arī to, kas pateikts grāmatās. Tāpēc tev jāiemācās labi un pareizi lasīt. Bet arī tas vēl nav viss. Es tevi mācīšu arī rakstīt un rēķināt bez pirkstu palīdzības lielus skaitļus, simtus un tūkstošus. Katru dienu es tev stāstīšu par to, kā cilvēki dzīvo pasaulē tagad un kā tie dzīvojuši agrāk, kādas labas un jaunas lietas notiek visapkārt.

Pēcāk, kad tu iziesi no cietuma, tu visu sapratīsi un varēsi mācīties tālāk bez manas palīdzības.

— Bet vai tu nenāksi ārā no cietuma? — jautāja Ako. — Nē, draugs, es sēdēšu vēl ilgi, sešreiz tik daudz kā tu … — Mansfīlds pasmaidīja.

— Kāpēc daži sēž mazāk, bet citi vairāk?

— Tāpēc ka uz dažiem tiesas kungi dusmojas mazāk, uz citiem — vairāk. Uz mani viņi ļoti dusmīgi.

— Kāpēc tā? Tu esi gudrs un labs baltais. Pie mums, Rigondā, gudros vīrūs cienīja un visi klausīja viņu padomam.

— Tiesas kungi domā, ka es dodot ļaudīm tādus padomus, kas nāk par sliktu šās zemes varenajiem.

Piemēram, ja es būtu bijis ārā un tevi saticis tad, kad tevi taisījās tiesāt, tu būtu palicis brīvs, bet kuģa īpašniekiem vajadzētu maksāt daudz naudas. .— Kā tu to izdarītu?

— Es teiktu tev, lai tu neklausi advokātam, bet tiesā visu izstāsti tā, kā patiesībā bija. Tad viņi dabūtu sodu.

— Bet tas baltais … ada …

— … advokāts …

— … advokāts sacīja, ka viņš esot man draugs un gribot palīdzēt — izdarīt tā, lai man būtu labāk.

— Viņš meloja. Patiesībā viņš bija tavs ienaidnieks, bet draugs kuģa kapteinim un īpašniekiem.

— Kāpēc tā? Es tak viņam nekā ļauna nebiju darījis. Par ko tad viņš mani ienīda?

36» 563 — Viņam tu nekā ļauna nebiji darījis, bet tu gribēji izdarīt sliktu kuģa īpašniekiem. Ja tiesa dabūtu

zināt, ka tvaikonis nogremdējis burinieku, viņiem būtu jāsamaksā par to. Viņi negribēja maksāt tik daudz, tāpēc kapteinis aizgāja pie advokāta un teica: «Mēs tev maksāsim piecdesmit vai simt mārciņas, ja tu iztaisīsi tā, ka mums nav jāsamaksā par burinieku. Ej tu pie Ako un piemāni viņu.» Redzi, Ako, tad advokāts ļoti gribēja nopelnīt tās simt mārciņas, tāpēc viņš darīja tā, lai kapteinim iznāktu par labu. Ja tu nepaklausītu viņam, tad viņš nevarētu nopelnīt to naudu, tāpēc tu biji viņa ienaidnieks. Bet, ja tev būtu vēl vairāk naudas nekā kapteinim un ja tu maksātu advokātam dilvsimt mārciņas, tad viņš visu izdarītu tev par labu.

Pie mums var izdarīt tā, ka uzvar tas, kam vairāk naudas, un nevis tas, kam taisnība.

— Tātad taisnība maksā daudz naudas?

— Pareizi, Ako. Naudai šai zemē pieder taisnība, jo nauda patīk visiem vājiem cilvēkiem, bet no taisnības daudzi baidās.

— Tev laikam arī bija maz naudas, tāpēc jāsēž cietumā?

— Nē, Ako, mani ielika cietumā tāpēc, ka es runāju taisnību un aicināju mazos ļiaudis, kurus apspiež, aplaupa un nežēlīgi nokalpina šīs zemes bagātie un varenie, cīnīties pret varmācību un netaisnību. Vienkāršie ļaudis — tie, kas smagi strādā un kam ļoti grūta dzīve, — ticēja un paklausīja man: viņi atteicās strādāt fabrikās, ostā un ogļraktuvēs par mazu algu un prasīja vairāk. Viņi prasīja taisnību sev arī citās lietās, un es biju viens no tiem, kas viņus vadīja šajā cīņā. Tad bagātie un varenie bija dusmīgi uz mani un ielika cietumā, lai manus vārdus neviens vairs nevarētu dzirdēt.

— Bet tad taču tu esi labs cilvēks. Kāpēc labus cilvēkus liek cietumā?

— To tu, draugs, vēlāk pats sapratīsi.

Tad Mansfīlds noturēja pirmo mācību stundu par vēsturi, kuru tikpat uzmanīgi kā Ako noklausījās arī pārējie kameras iemītniekii. Ļoti populārā veidā viņš stāstīja saviem klausītājiem par to, ka kopš mūžseniem laikiem vieni cilvēki centušies izmantot otrus un risinājusies cīņa starp viņiem. Stundas beigās Ako bija radies aptuvens priekšstats par tādiem jēdzieniem kā vara, īpašums, vergi, šķiru cīņa un karš.

— Pie mums, Rigondā, nekad tā nav bijis, — Ako teica.

— Tad jūs esat laimes bērni, — atbildēja Mansfīlds. — Bet lai dienā, kad jūsu salā apmetīsies uz dzīvi baltais cil​vēks — kolonizators, arī pie jums sāksies tas pats.

— Mēs nelaidīsim viņam apmesties Rigondā.

— Viņš neprasīs jūsu atļaujas. Viņš nāks un ar varu piespiedīs padoties. Un jūs strādāsiet viņam, pūlēsieties daudz un grūti, būsiet viņa kalpi un vergi. Bet viņš nebeigs kladzi​nāt visā pasaulē, ka dara labu darbu jums. Viņš neteiks, ka jūs izmanto un apzog, bet sacīs, ka nes jums civilizāciju, ap​gaismo jūsu prātu, no lopiem veido par cilvēkiem, tumšus pagānus atgriež no grēkiem un dara par kristīgiem ļaudīm. Un, lai jūs labāk viņam klausītu, viņš atvedīs salā savu palīgu. Tas runās par dievu un svēto garu un jums iestāstīs, ka nav nekādas jēgas dzīties pēc mantas un labas dzīves šajā pasaulē, jo pēc nāves jums tiks atlīdzināts par jūsu pūlēm un ciešanām. Tad jūs domāsiet, ka jums ir izdevīgi dzīvot pusbadā un vergot baltajam pavēlniekam, jo pēc nāves taču atlīdzinās par visu. Tā, Ako, dara mani gudrie ciltsbrāļi. Bet viņi negrib, ka par to runā. Tad viņi ir ļoti dusmīgi un tos, kas tā runā, iesloga cietumā.

Par dzirdēto Ako bija daudz ko domāt.

To pašu dienu, paēduši vienkāršās cietuma pusdienas, viņi ķērās pie mācībām. Ako izrādījās sava lieliskā skolotāja cienīgs skolnieks. Jaunekļa apdāvinātība ļoti atviegloja pārdrošo Mansfīlda uzdevumu — pusotra gados pirmatnējo cilvēku padarīt par pilnīgi civilizētu būtni ar pareizākām atziņām un lietu uztveri nekā civilizēto ļaužu caurmēra masai.

5 Nedēļas laikā Ako iemācījās angļu alfabētu. Pēc mēneša viņš jau spēja lēnām lasīt un uzrakstīt ne vien visus lielos un mazos burtus, bet veselus vārdus. Valodas mācību Mansfīlds sāka no pašiem pamatiem, īpašu vērību piegriežot pareizai izrunai un laika apstākļiem, kuriem angļu gramatikā piekrīt tik

svarīga loma. Katru jauno iemācīto vārdu Ako vajadzēja pierakstīt. So pūliņu rezultāts bija, ka jau pirmā mēneša beigās Ako nekad vairs nerunāja par sevi trešā personā, bet teica — es, man.

Aritmētikas pamatjēdzienus viņš iegaumēja diezgan viegli, kaut arī neuzrādīja īpašu matemātisku apdāvinātību. Vesels mēnesis pagāja, kamēr Ako iemācījās reizesrēķinu, bet Mansfīlds viņam ātrāk nedeva miera, kamēr viņš vairs netaisīja nevienu kļūdu.

Pēc diviem mēnešiem Ako vairs nezīmēja burtus un ciparus, bet tekoši rakstīja. Viņa acis jau bija pieradušas pie vārdu izskata, un lasot viņam vairs nevajadzēja apskatīt katru burtu. Rēķināšanas uzdevumiem Mansfīlds izraudzījās vielu un datus no Ako pazīstamās vides. Tik un tik kokosriekstu, banānu, zivju, tāda un tāda cena … Sie uzdevumi atbilda varbūtējiem darījumiem Rigondā, ja tur kādreiz ierastos angli un stātos ar saliniekiem tirdznieciskās attiecībās. Šiem uzdevumiem vajadzēja ne vien pieradināt Ako pie tirdzniecības norisēm un tehniskās izdarības, bet arī atklāt šā procesa morālo pusi — balto tirgoņu rīcības raksturu, viņu alkatību un bezkaunību. Labi pazīdams kolonizatoru paņēmienus, Mansfīlds nesaudzīgi atmaskoja tos sava audzēkņa priekšā un pamatīgi iepazīstināja Ako ar koloniju tirdzniecībā visbiežāk apgrozāmo preču patieso vērtību. Ako dabūja zināt, ka vizuļojošām stikla krellēm, uz kurām tik kāri salinieki, pavisam niecīga vērtība un ka spilgtāko kokvilnas audumu cenu nosaka nevis krasas un musturi, bet auduma īpašības. Aptuveni Mansfīlds izstrādāja tādu kā tabeli par salinieku ražojumu un tirgotāju preču cenu at​tiecībām, pēc kurām varētu notikt taisnīga maiņa.

Sākumā pārējie kameras iemītnieki ar ironiju sekoja šīm mācībām un zobojās, ka Mansfīlds gribot ēzeli iemācīt runāt. Bet Ako, viņu domātais ēzelis, tiešām sāka runāt viņiem saprotamā valodā, viņi paši ieinteresējās par jaunajām atziņu pasaulēm, kādas Mansfīlds izvērsa sava audzēkņa priekšā. Mācības ar katru dienu kļuva interesantākas, un trešajā mēnesī katru Mansfīlda lekciju tikpat uzmanīgi kā Ako klausījās visi pārējie. Gadījās pat, ka Lielais Minglers kaut ko jautāja, ja viņam kas nebija īsti saprotams.

Tad Mansfīlds apstājās un ar kādu vienkāršu piemēru paskaidroja nesaprotamo lietu. Sevišķi interesantas bija vēstures, ģeografijas un tautsaimniecības stundas. Mansfīlds prata tā izkārtot savu priekšnesumu, ka tajā bez tiešā priekšmeta apskatīšanas izvirzījās arī ētiskais un filozofiskais moments: kāpēc pastāv tautu un šķiru antago​nisms, kas vienā vai otrā gadījumā atzīstams par labu, un kas ir slikts.

Nav iespējams visos sīkumos apskatīt plašo, vērtīgo un daudzpusīgo mācību programu, ko Mansfīlds šajos pusotra gados veica un ko viņa audzēknis visā pilnībā arī apguva. Pietiks, ja minēsim, ka sava soda laika beigās Ako bija ieguvis pilnīgu civilizācijas slīpējumu vārda labākajā nozīmē. Viņš tekoši runāja, lasīja un rakstīja angliski, prata četras aritmētiskās funkcijas ar veseliem skaitļiem, pazina mērus, svarus, naudas jēdzienu, viņam bija diezgan skaidrs priekšstats par zemeslodi un saules sistēmu, par cilvēces vēsturi un valsti, par šķiru cīņu, tiesībām un morāli. Daudz pūļu Mansfīlds veltīja visa tā noslēpumainā izskaidrošanai dabā, kas bija iemesls māņticībai un visādiem reliģiskiem ticējumiem; viņš ar piemēriem atmaskoja dažādo sludinātāju un tumsoņu viltīgos paņēmienus un panāca to, ka Ako prāts kļuva brīvs no jebkādas māņticības un reliģiskiem aizspriedumiem. Līdztekus visam pārējam Mansfīlds iepazīstināja Ako arī ar dažādām sabiedriskām paražām, pie kurām viņam vajadzēja pierast, ja vēlējās darboties civilizētu cilvēku vidū, atklāja salu dēlam pareizas ģērbšanās un uzvešanās smalkos noslēpumus. Ar šo bagāžu Ako varēja diezgan patstāvīgi eksistēt balto un krāsaino cilvēku sabiedrībā un, ja vēlētos, attīstīt tālāk savu personību līdz augstākai inteliģences pakāpei. Bet pats galvenais, ko panāca Mansfīlds šajos pusotra gados, bija tas, ka viņam izdevās atmodināt savā audzēknī slāpes pēc zināšanām, milzīgu un mērķtiecīgu izziņas alku. Lai šīs slāpes Ako nesāktu veldzēt no saindētiem avotiem, Mansfīlds sastādīja garu sarakstu par grāmatām, autoriem un jautājumiem, ar kuriem ieteica savam audzēknim iepazīties vēlāk, kad viņš būs izlaists no cie tuma. Ako apsolījās to visu izlasīt.

Tuvojoties Ako atbrīvošanas dienai, Mansfīlds pārdomāja, kā viņam palīdzēt pirmajā laikā pēc iziešanas no cietuma. Tad viņš saņēma vēstuli no kāda drauga, kas bija kapteiņa palīgs uz Austrālijas līnijas tvaikoņa. Eduards Harbingers rakstīja, ka nupat ieradies Anglijā un viņa kuģis pēc kravas izdošanas iešot Liverpūles sausajā dokā puskapilālremontā.

Mansfīlds iemācīja Ako no galvas maršrutu līdz Liverpūlei un kopā ar Lielo Mingleru, kam tādās lietās bija plaša pie​redze, izstrādāja plānu, kā salu dēlam iekļūt sausajā dokā un atrast Harbingeru.

— Tas ir mans labākais draugs, labs un krietns cilvēks, — Mansfīlds teica. — Ja vispār kāds spēs un gribēs tev palīdzēt nokļūt mājās, tad tas būs Harbingers. Uzticies viņam tāpat kā man.

Uz maza papīra gabaliņa viņš uzrakstīja draugam vēstuli, kurā raksturoja Ako un lūdza parūpēties par viņu, lai viņš ne​aizietu bojā metropoles haizivju barā.

Skumja bija viņu šķiršanās. Ti!k daudz pateicības parādā jutās Ako šim cilvēkam, ka viņam bija kauns un žēl aiziet brīvē, kad Mansfīldam vajadzēja sēdēt cietumā. Vēl ilgi viņš sēdēs šajā pustumšajā, drēgnajā krātiņā, kad ārā mirdzēja vasaras saule un pasaule zaļoja jūlija krāšņumā. Tagad Ako saprata, kāpēc šās zemes varenie turēja Mansfīldu sprostā — šo kalnu ērgli, kas augstāk par citiem bija uzlidojis gaisos un no sava lidojuma augstumiem daudz tālāk un pilnīgāk nekā cilvēku vairums pārredzēja pasauli, cilvēci, dzīvi. Viņš redzēja pārāk tālu, un viņa lepnā dziesma varēja modināt ilgas pēc tālumiem to sirdīs, kas kustējās lejā.

— Paliec sveiks, mans draugs, es tevi paturēšu savā sirdī visu mūžu … — Ako čukstēja, dodamies ceļā. — Un, ja tas kādreiz varētu nolikt, — mana dzimtene vienmēr būs tava dzimtene, tava laime un sāpes būs manas sāpes un mana laime. Izturi, nāc atkal brīvē …

DEVITA NODAĻA 1 Eduards Harbingers, beidzis skūties, apsēja melnu kravati un apģērba jauno stūrmaņa mundieri. Lai gan «Tasmānija» bija preču kuģis, vecais Kempsters — rēderejas šefs — vēlējās, lai viņa kuģu virsnieki uz klāja nēsātu formas tērpus — tresai​nus svārkus un cepures ar firmas standartu, iemontētu kokardēs.

Eduards Harbingers jau otru gadu brauca uz «Tasmāni- jas» par pirmo stūrmani. Tas skaitījās rēderejas admirālku- ģis — pats lielākais un modernākais no visiem Kempstera divdesmit sešiem tvaikoņiem, kas pārvadāja preces starp metropoli un domlnijām. 12 000 tonnu liela, ar saldētavām, starpklājiem, elektriskajām vinčām un astoņām pasažieru kabīnēm, «Tasmānija» tiešām bija vērta, ka to nenobrauca līdz nabadzībai, kā angļi parasti mēdza darīt ar saviem «trampu» kuģiem, bet laiku pa laikam laida dokā un uzspodrināja. Kempstera rē- derejā pastāvēja tradīcija, ka «Tasmānijas» pirmais stūrma-, nis skaitījās kandidāts pirmajai brīvajai kapteiņa vietai. Tas nozīmēja, ka Eduardam Harbingeram bija izredzes pie pirmās izdevības kļūt piar kāda kuģa vadītāju. Protams, ne jau tūliņ uz kāda no lielākajiem tvaikoņiem, bet pašā lejas galā, no kurienes tad lar laiku varēja uzkalpoties augstāk un iegūt ko- modora godu.

«Tasmāniju» vadīja vecais Tomass Fārmans. Tas bija labi un slikti vienā laikā. Labi tāpēc, ka ar Fārmanu va'rēja sadzīvot kā ar tēvu, ibet slikti tādēļ, ka Eduards Harbingers nevarēja savā kajītē uz galda turēt kādas meičas ģīmetni, jo viņa kajīte atradās līdzās kapteiņa salonam, bet jaunā meiča nebija nekas cits kā Margo Fārmane. Savādi tas bija, un lāgiem Harbingers pat šaubījās, kāpēc no kapteiņa jāslēpj šī draudzība ar viņa meitu, ja par to tāpat visiem bija sava diezgan pareiza nojausma. Vai Tomass Fārmans tiešām būtu tik stulbs, ka nepazītu savas meitas rokrakstu uz vēstulēm, kuras viņam diezgan bieži nācās izsniegt Harbingeram? Nē, viņš labi zināja, ka pirmais stūrmanis sarakstās ar Margo, un dažreiz, pats nevīžodams rakstīt uz mājām, lūdza Harbimgeru, lai viņš savā vēstulē pastāsta šo vai to, kas attiecās uz viņu pašu.

Tātad — nekāda lielā noslēpuma te nebija. Par to tikai vēl atklāti nerunāja, un tikmēr katrs varēja domāt, ko gribēja. Ko domāja Margo un viņš pats, Eduards Harbingers, to viņi abi zināja, bet, kamēr Eduards vēl nebija dabūjis kuģi, viņi par to nestāstīja citiem. Tikmēr Margo ģīmetne slēpās galda atvilktnē, no kurienes to izvilka vienīgi drošā brīdī, kad kajītes durvis bija aizslēgtas vai kapteinis aizgājis krastā.

Eduardu mazliet nomāca, ka viņš pārāk reti un ar ilgiem starpbrīžiem dabūja redzēt īsto, dzīvo Margo, jo «Tasmānija» parasti brauca tālos reisos — uz Austrāliju un Jaunzēlandi. Pāris nedēļu ostā, vairāki mēneši uz jūras — jauniem, nemierīgiem cilvēkiem tā bija diezgan nepatīkama kārtība. Bet taisni

šoreiz liktenis šķita labvēlīgāks nekā līdz šim, jo «Tasmānija» pēc kravas izdošanas gāja dokā un Margo Fārmanei bija brīvdienas. Harbingers zināja, ka pēc remonta «Tasmānija» dosies uz Beļģiju un Franciju uzņemt daļu kravas. Vecais Fārmans izteicās, ka Margo braukšot viņiem līdzi uz Bordo. Tas nozīmēja, ka dažas nedēļas viņa atradīsies gluži tuvu Harbingeram un viņu no mīļotās meitenes šķirs tikai kajītes siena.

Katrā maltītes laikā viņi sēdēs viens otram pretim pie galda, un dažreiz naktīs, kad Harbingeram būs sardze, Margo uzkāps komandtiltā un paliks tur līdz sardzes beigām. Vēlākais pēc gada Eduards dabūs kuģi, jo viens no vecākajiem kapteiņiem jau runāja par aiziešanu pensijā. Zināms, tā bija nedroša dziesma, kurai daudz nevarēja ticēt, jo vecie jūras vilki tik viegli nemaz nevarēja aiziet pensijā. Gadījās pat tā, ka 70 gadus vecs kapteinis nolikās malas gu|ā, it kā atvadījās no sava darba, bet pēc pusgada nedeva rēderiem mieru un prasījās at​pakaļ jūrā.

- Uz kuģa tagad bija ļoti mierīgi. Lielākā daļa ekipāža bija atmaksāta tūliņ pēc ienākšanas ostā — palika tikai pastāvīgais dzīvais «inventārs»: kapteinis, Harbingers, vecākais inženieris, bocmanis, dunkimanis un stjuarts. Remonta darbus veica doka strādnieki.

Pa dienu viss tvaikonis skanēja, mazo āmuriņu knābāts. Metināšanas aparāti svieda gaisā zilganzaļu dzirksteļu šaltis, šur un tur rāvās vīri ar sarenēm rokās, un nezinātājam vajadzēja ļoti uzmanīties, lai nenotrieptu sa​vas drēbes ar svaigo krāsu.

Eduards Harbingers un Margo Fārmane bija uzkāpuši laivu klājā, kas bija ļoti plašs un viengabalains un veidoja piemērotu laukumu promenādei. Strādnieki bija jau aizgājuši malā, bet kapteinis Fārmans savā kajītē gatavoja pārskatu rē- derejai. Līdz vakariņām abiem jauniešiem piederēja labs brīdis brīva laika, un viņi izgudrēm bija uzkāpuši te augšā. No laivu klāja atklājās skats uz ostu un tuvējo reidu, kur drūzmējās neskaitāmi tvaikoņi — milzīgie pasažierkuģi ar vairākiem dūmeņiem un dažāda lieluma preču tvaikoņi. Daudzi kuģi devās jūrā, bet viņu vietā ostā ieradās jauni atbraucēji — no Kanādas, no Dienvidāfrikas, Indijas un Austrālijas, citi tepat no Vidusjūras un tuvākām Eiropas ostām. Šai ainavai vienmēr piemita kaut kas neizsakāmi valdzinošs, tā iedarbojās uz vērotāju ar pasaules plašuma un tāluma jausmām, izraisīja apziņā priekšstatus par svešiem kontinentiem un salām, par cilvēkiem, kas dzīvoja palmu ēnā, par zvaigžņotām debesīm un fosfora dzirkstīs zaigojošo okeānu tālajos dienvidos.

Miargo ļoti mīlēja šo maiņas stundu ostā. Kā apburta viņa raudzījās pakaļ kādam svešam kuģim, kura melnais vai pelēkais siluets pamazām saplūda ar apvārsni un izgaisa jūras dūmakās. Bet Eduards Harbingers šovakar redzēja tikai viņu, Margo, un tas vienmēr tā bija, ka viņas klātbūtnē viss parastais un neparastais zaudēja savu nozīmi, it kā neeksistēja vairs.

— Par ko tu domā, mīļā? — Harbingers ierunājās.

— Par vīriešu egoismu, — Margo atbildēja, neatraudama skatienu apvārsnim. Vakara saules staros viņas galva šķita kā apzeltīta. Staroja gaišie mati, zeltainā spīdumā maigi vizēja viņas seja, bet acīs skumji un laimīgi dega it kā divas mazas saules. — Visos laikos vīrieši sev piesavinājušies to cēlāko un valdzinošāko, ko dzīve cilvēkam var sniegt, bet sievieti atstājuši skatītājas lomā. Jūsu priekšteči bija karotāji, pionieri, vikingi un pirāti. Viņi pirmie pārbrauca jūras, šķērsoja tuksnešus un pāri svešām kalnu grēdām nokāpa pasakainajās ielejās. Ziemeļpols un dienvidpols, jūras dzelmes un gaisa telpa starp zvaigznēm un zemi — viss pirmoreiz viņu iekarots un iepazīts. Mums jāsēž mājās, jāsapņo un jāilgojas.

Par to nu gan jūs daudz glaimojat mūsu vājumam un nebrīvībai, cenšaties mūs padarīt iedomīgas par mūsu nozīmi un īpašībām, kas tomēr lietu negroza … tikai pieklājīgā veidā ļauj jums izvairīties no mūsu līdzdalības un konkurences tur, kur vēlaties darboties vieni. Paskaties, Eduard. Kuģi aiz​brauc … kuģi nāk.

Kurp? No kādām zemēm un jūrām? Kāpēc vīrietis var klejot, kurp viņam tīk, un kāpēc mums jāpietiek ar nostāstiem? Vētras un viesuļi, ziemeļblāzma un fatamorgāna, lidojošais holandietis, Saragosa jūra un dziesmas par pasāta vēju — viss ir jūsu. Eduard, vai tev neliekas, ka tas tomēr ir drusciņ alkatīgi, — visu skaisto īstenību patu​rēt sev?

— Mīļais draugs, bet tu taču zini, ka esmu ar mieru dalīties … īstenībā un sapņos, — Harbingers pasmaidīja un viegli noglāstīja viņas roku. Ne viens, ne otrs viņi nebija trauslās nopūtu radības, savā ziņā

tas bija pat jocīgi, ka šie harmoniskie, veselie un dzīvot spējīgie cilvēki divatā dažreiz varēja nodoties šādām sajūtām, un tomēr viņiem nebija kauns par to — jo tā nebija poza, ākstu spēle, bet dabiski acumirklīgo noskaņu izpaudumi. — Drusciņ vēlāk… tu zini — kad, tev nebūs jāraugās pakaļ aizbraucošiem kuģiem. Mēs abi brauksim tālu prom, dažreiz uz vienu, dažreiz uz otru pusi, un to tu vari ticēt, ka visi tāluma brīnumi man kļūs daudz skaistāki un pasakaināki nekā līdz šim, kad mēs tos skatīsim abi. Lielā dabas un dzīvības glezna pēkšņi iegūs savu visaugstāko pilnību, kad tava klātbūtne to papildinās.

Margo klusi iesmējās un pieglaudās Harbingeram.

— Eduard, ir taču vērts dzīvot, ja cilvēks nav akls un redz dzīves skaistumu, vai ne?

— Protams, mīļā. Mēs neesam akli un, cerams, nekad ari nekļūsim tuvredzīgi.

Uz kāpnēm atskanēja soļi. Laivu klājā uzkāpa bocmanis.

— Stūrman, kāds cilvēks grib runāt ar jums.

— Ko viņš vēlas? — Harbingers jautāja. — Ekipāžu mēs munsturēsim tikai pēc nedēļas, kad kuģis atstās doku.

— Es viņam jau teicu, lai pienāk vēlāk, bet viņš neatlaidās. Savāds tips, pēc izskata atgādina kanaku. Viņam esot vēstule jums no kāda jūsu drauga. Vai laist viņu augšā?

— Laii viņš nāk… — Harbingers teica.

Bocmanis aizgāja. Pēc maza brītiņa laivu klājā uzkāpa kāds jauns, apoloniski noaudzis puisis, kura izskats liecināja, ka viņš pieder pie polinēziešu cilts. Viņam mugurā bija balti audekla svārkil un baltas bikses, kājās vieglas audekla kurpes. Šā cilvēka biklais, mazliet skumjais skatiens Eduardā Har- bingerā tūliņ modināja simpātijās.

— Vai jūs esat Eduards Harbingers? — svešais jautāja.

— Jā. Jūs vēlējāties mani satikt?

— Misters Mansfīlds mani! sūta pie jums. Te ir viņa vēstule.

— Mansfīlds? — Harbingers pēkšņi sakustējās, un viņa balsī ietrīsējās dziļa, traģiska sirsnība.

Viņš atlocīja vēstuli un sāka lasīt.

2 Ar Mansfīldu Eduardu Harbingeru saistīja sena un dziļa draudzība. Līdz tam laikam, kad Mansfīlds aizgāja uz augstskolu un Harbingers sāka mācīties jūrskolā, viņi bija skolas biedri. Bet arī pēc tam viņi nebija zaudējuši sakarus, sarakstījās, satikās un izkopa savu uzskatu saskaņu līdz pilnībai. Mansfīlds bija agrāk atradis savas dzīves galvenās atziņas, pievērsies politikai un kļuvis aktīvs cīnītājs. Harbingers vēlākos gados nokļuva drauga iespaidā un sāka raudzīties uz to pa daļai ar mācekļa vai jaunākā biedra sajūsmu. Skaidra un impozanta personība bija Mansfīlds. Liels godīgums un taisnības slāpes nosacīja viņa rīcību. Skotlandjarda aprindās viņam bija slikta slava, tās modri sekoja katram viņa solim. Kad viņa balss sāka skanēt pārāk skaļi, aicinot apspiestos cīņā pret varmākām un izmantotājiem, viņu «izņēma no āp- grozības», inkriminējot piederību pie pretvalstiskas organizācijas. Par Mansfīlda notiesāšanu Harbingers dabūja zināt no avīzēm, un šis notikums jaunajam jūrrņekam lika vēlreiz pārvērtēt visas vērtības. Vēl lielāks auga viņa naids un nicinājums pret šās zemes varenajiem — pret valdošo bagātnieku un ekspluatatoru šķiru, kuras taustekli jau smacēja arī viņu pašu.

Tāpēc tik dziļi viņu saviļņoja šā cilvēka ierašanās, kas nesa vēstis no gūstā nīkstošā drauga.

Satraukts viņš izlasīja Mansfīlda vēstuli, un katra vēlēšanās, ko draugs tajā izteica, bija Harbingeram kā pavēle, pagodinošs uzdevums.

«Viņš bija mans cietuma biedrs, bet tai piašā laikā viens no tiem, kuriem mūsu ciltsbrāli visvairāk dara pāri. Neskarta, skaidra dvēsele, ārkārtīgi apdāvināts cilvēks. Viņš grib nokļūt siavā dzimtenē, bet nav neviena noteikta norādījuma par tās atrašanās vietu — tā ir viena no tām retajām salām, kurām kapteinis Kuks un viņa pēcteči aizzēģelējuši garām. Bet, ja jau vispār kāds baltais to ir redzējis, tad var droši paredzēt, ka drīzumā šī sala nebūs nekāds noslēpums lielajai laupītāju armijai, kas ar tirdzniecības

izkārtni kā vairogu siro pa eksotiskajām jūrām un kontinentiem. Esmu pārliecināts, ka tev nepaies garām vēsts, kas ienesīs mazu papildinājumu ģeogrāfijas kartēs un komersantu kalkulācijās. Parūpējies tad, lai Ako visdrīzākā laikā nokļūst savā salā, — viņa klātbūtne Ako tautai būs ļoti nepieciešama. Es viņu esmu puslīdz labi sagatavojis cīņai ar balto haizivi un, kad tie abi satiksies, paredzu pamatīgu plēšanos. Baidos pat, ka Džonam Bulam nāksies krietni svīst un ar parasto civilizatora liekulību vien viņš šoreiz netiks cauri. Vislabāk būtu, ja tu Ako ņemtu pie sevis kādu laiku. Viņš ir jūrnieks un nekādā ziņā nekļūs tev par nastu. Daudz viņš ir jau mācījies — palīdzi viņam tālāk veidoties. Man pašam klājas tā, kā jau nu cietumā var klāties. Manai veselībai šie gadi neko nespēs padarīt, bet, ja kāds cer, ka es citādi sanīkšu un kļūšu rāmāks, tas savu sapņu pili ceļ uz smiltīm.»

Tā rakstīja Mansfīlds.

Izlasījis vēstuli, Harbingers sniedza Ako roku: — Sveiks, Ako. Tas labi, ka jūs atnācāt pie manis. Es jums palīdzēšu.

— Pateicos jums, mister Harbinger.

Harbingers pagriezās pret Margo, kas bija aizgājusi pie reliņa un raudzījās uz kādu barku, kura patlaban reidā izvērta savas buras, — skaistais, baltais kuģis atgādināja cēlu putnu, kas pēc snaudas baisās pacelties spārnos. — Margo, vai tu vēlies dzirdēt okeāna teiku — vienu no skumjākām teikām pa​saulē? • Viņa paskatījās šurp un pamāja ar galvu. Sai brīdī Ako domāja, ka grūti būtu pateikt, kas skaistāka — Neļima vai šī baitā meitene. Ja viņa būtu tikpat laba, cik skaista, tad Eduardam Harbingeram bija visjaukākā draudzene no visām baltajām meitenēm. To Ako viņam no sirds novēlēja. Un viņai tiešām vajadzēja būt labai, jo viņa nāca šurp, sniedza Ako roku un viņas balss skanēja tik draudzīgi un maigi, ka Ako krūtis pielija ar savādu, patīkamu siltumu: — Sveiki! Vai jūs pastāstīsiet to teiku?

— Ako pastāstīs par savu dzimteni un savu dzīvi, — salu dēla vietā atbildēja Harbingers.

Un Ako stāstīja — par savu salu, par saviem ciltsbrāļiem un viņu dzīvi… par skaistāko mēnesnīcu pasaulē un par negaisiem, kas notrauc salas kokiem augļus. Viņš stāstīja arī par «Seagull» matrožiem un par tumšo krātiņu kuģa starpklājā, un par nievām un sitieniem, ko bija saņēmis no tiem. Un, kad Ako beidza stāstīt, Margo un Harbingers zināja visu. Viņi saskatījās un rūgti pasmaidīja.

— Būs labi, Ako, — Harbingers teica. — Tagad jūs vairs nepazudīsiet. Jūs atrodaties pie draugiem. Visi baltie taču nav vienādi, vai ne?

— Nē, ir visādi baltie, — Ako atbildēja. — Labi un ļauni. Tikai nevienam no sejas nevar nolasīt, pie kuriem viņš pieder.

— Eduard, tev vajadzētu tūliņ parunāt ar tēvu, — Margo ierunājās. — Varbūt Ako nemaz nav jāgaida, kamēr «Tasmānija» atstās doku. Viens cilvēks vairāk vai mazāk uz kuģa — to taču nemaz nevar manīt. Iedomājies tikai, ja viņam vēl veselu nedēļu būtu jānīkst krastā starp visādiem ļaudīm …

— Labi, Margo, es parunāšu.

Harbingers viņus atstāja laivu klājā, bet pats devās pie kapteiņa. Tomass Fārmans nebija tik romantiski noskaņots kā viņa meita un pirmais stūrmanis. Nē, nē. Ar uzmanīgu cenšanos un lietišķu rīcību visās lietās viņš bija ticis tik tālu, ka vecais Kempsters viņam uzticēja savu admirālkuģi, un, ja nu viņš bija ticis tik augstu, tad tas vēl nenozīmēja, ka tagad varēja braukt va|īgākiem grožiem.

— Jūs zināt, Harbinger, ka mums jātaupa. Kuģa uzturēšana izmaksā daudz naudas. Lieks cilvēks, kad bez viņa var iztikt, nevar sagādāt kuģa īpašniekiem prieku.

Tieši šiai vietā viņu pārtrauca klauvēšana pie durvīm. Uz kapteiņa aicinājumu ienāca rēderejas kantora kurjers un pasniedza vēstuli. — To sūta jaunais misters Kempsters, — kurjers paskaidroja. Viņš uzgaidīja, kamēr Fārmans izlasīja vēstuli.

— Hm, jā, — vecais jūrnieks nomurmināja. — Labi, pasakiet misteram Kempsteram, ka viss būs kārtībā. — Kad kurjers bija aizgājis, viņš brīdi kaut ko pārdomāja, tad sacīja: — Labi, Harbinger, mēs

varam paturēt to puisi, ja viņš ar mieru būt par meses zēnu. Jaunais Kempsters vēlas rītvakar uz kuģa sarīkot mazas viesības saviem draugiem. Būs vajadzīgs kāds cilvēks, kas palīdz stjuartam apkalpot.

Ierādiet viņam ka​jīti, un lai stjuarts viņu iepazīstina ar viņa pienākumiem.

Tā, pateicoties jaunā Kempstera iedomai sarīkot viesības uz admirālkuģa, Ako lieta nokārtojās bez kādām grūtībām.

3 «Tasmānijas» stjuartam nākamo dienu bija ko noskrieties un gudrot. Zināms, viņš gan pirmo reizi nerīkoja viesības lepniem kungiem un zināja, ko galdā likt. Kapteinis Fārmans pats gan jutās mazliet kā apdullis un kā gan ne: jaunais Kempsters pirmo reizi pa īstam gribēja viesoties uz kuģa, bet viņš bija vienīgais dēls savam tēvam, un, par cik vecais Kempsters kļuva sirmāks, nevarīgāks un gurdenāks, par tik vairojās viņa vienīgā mantinieka izredzes uz drīzu valdīšanu pār visiem rēderejas kuģiem. Pagaidām gan Freds Kempsters lielāku uzmanību pievērsa buru sportam un sacīkšu zirgiem nekā garlaicīgajam biroja darbam sabiedrības kantorī, bet nebija izslēgts, ka viņš kādu dienu savu interešu objektus maina un kļūst par stingru un darbīgu šefu.

Par dzērieniem stjuartam nevajadzēja rūpēties, to bija diezgan uz kuģa. Bet cilvēki nedzīvo no vīna un konjaka vien … Lāga vīrs skraidīja pa veikaliem, pasūtīja gaļu, aukstos uzkožamos, tad visu pēcpusdienu svīda virtuvē. Ako no pavāra mākslas saprata ļoti maz, tāpēc nevarēja neko lielu palīdzēt savam tiešajam priekšniekam, bet tikai nomazgāt un noslaucīt traukus, uzsūknēt ūdeni, uzturēt uguni plītī, nomizot kartupeļus. Bet arī tas labi. Nopratis, ka jaunais «misiņš» bauda pirmā stūrmaņa labvēlību, stjuarts izturējās pret Ako laipnāk, nekā to prasīja tradīcija.

Pievakarē viņi abi pārģērbās jaunās, tīrās drēbēs — melnās biksēs un baltās žaketēs. Stjuarts iedeva Ako tīru dvieli un lika to nēsāt, elkonī iekārtu, — tā prasīja paradums. Kapteiņa sa​lonā galds bija pārklāts ar sniegbaltu segu. Galda vidū smaržoja puķes. Katram gadījumam sagatavoja arī divus svečturus. Vē1 tikai nezināja, cik trauku likt galdā, jo jaunais Kempsters nebija paziņojis, cik personu piedalīsies viesībās.

Pievakarē pie doka vārtiem piestāja divi auto. Tomass Fārmans sagaidīja viesus pie kāpnēm. Nebija nekāds lielais pulciņš — trīs jauni vīrieši un divas dāmas, kas nebija saviem pavadoņiem ne māsas, ne līgavas, ne vispār tuvas personas, bet glītas un interesantas diezgan, lai piedalītos jautrajā uzdzīvē, ko uz kāda kuģa varēja atļauties daudz brīvāk un skaļāk nekā restorānā. Freds Kempsters pavirši iepazīstināja kapteini ar saviem pavadoņiem un meičām, un tikai vēlāk no viņu sarunām varēja noprast, ka mazais brūnēts ir slavens sacīkšu jātnieks, bet slaidais gaišmatis — ievērojamā diplomāta Džibsa dēls Redžinalds. Abas svešās skaistules nāca no tā sabiedrības sektora, par kuru grūti pateikt, viai tas pieder pie labākām vai sliktākām aprindām. Viņām bija kaut kāds sakars ar mākslu, varbūt viņas pašas kādreiz dziedājušas, muzicējušas vai tikai pozējušas gleznotājiem, varbūt dejojušas kādā lokālā — īstas skaidrības nebija. Senajā Romā viņas varbūt dēvētu par kurtizānēm, tagad tās bija šo jaunekļu draudzenes un tie viņas uz​runāja vienkārši vārdā — par Mēriju un Liisiju.

Tātad, ieskaitot kapteini, galds būtu jāklāj sešām personām. Bet, uznākot uz kuģa, Freds Kempsters pamanīja kaut kur augšā pie karšu mājas Margo Fārmani un Eduardu Harbin- geru. Jaunā meiča ļoti līdzinājās slavenajai dziedātājai, kurai Freds Kempsters pagājušo pavasari bez kādām sekmēm bija sūtījis puķu grozus un citas reālākas veltes. Tās dēļ viņš bija trīs mēnešus klejojis pa Parīzi un Rivjeru, bet blondās skaistules sirds tomēr neatkusa, un jaunajam Kempsteram vajadzēja grūtsirdīgā noskaņā braukt mājās. Kopš tā brīža kaut kur kādā apslēptā dvēseles stūrīti viņam bija palikusi slima vieta: katr​reiz, kad viņš sastapa sievieti, kas kaut cik līdzinājās Katelīnai Titmausei, Freds satraucās, senās ilgas sakustējās par jaunu un vērta viņu drūmu. Bet katrreiz šī līdzība izrādījās tikai pavirša: vai nu tas bija matu sasukājums, gaita, kāds pazīstams žests, deguna liekums, acu iemirdzēšanās — kopā nekur šīs pazīmes viņš nebija atradis, un pēkšņais saviļņojums vienmēr beidzās ar vilšanos.

Freds Kempsters nezināja, kas ir Margo Fārmane, bet šodien viņš redzēja Katelīnas dubultnieci. Ja kaut kas šai sievietei arī būtu savādāks nekā Katelīnai, tad to Freda skatienam noslēpa septiņu astoņu soļu lielais attālums, no kāda viņš to skatīja. Viņai bija Katelīnas augums, gaita, mati, tas pats profils un tās pašs acis, tās pašas gleznās kustības. Dažus mirkļus jaunais Kempsters stāvēja kā sastindzis, neatraudams savu mulso skatienu no svešās sievietes auguma.

Jā, un tad viņam likās, ka nav nekāda jēga sešiem vien sēsties pie galda, dzert, pļāpāt un klausīties Mērijas un Lisijas vieglprātīgās sarunas.

— Mister Fārman, — viiņš teica, — uz tilta es redzēju kādu jaunu dāmu un virsnieku. Vai viņi pieder pie kuģa personāla?

— Tā laikam bija mana meita un pirmais stūrmanis, — kapteinis atbildēja.

— Ko, un jūs gribējāt mūs atstāt bez namamātes! — Freds iesaucās. — Mēs būsim priecīgi, ja jūs viņus abus atvedīsiet lejā.

Tā nu iznāca, ka Margo un Harbingeram vajadzēja piedalīties vakariņās. Lai nedarītu čīfam pāri, uz salonu aicināja ari vecāko inženieri. Galu galā no jaunā Kempstera puses tas bija ļoti demokrātiski.

«Tasmānijas» virsniekiem vajadzēja atzīt, ka nākamais rēderejas šefs ir lāga puisis un prot cienīt savus dar​biniekus.

Nevar teikt, ka Eduards Harbingers sevišķi priecātos par iespēju pavadīt omulīgu vakaru jaunā Kempstera sabiedrībā. Pret šo cilvēku viņam nebija nekādu aizspriedumu, tas nebija ne sliktāks, ne labāks kā citi viņa aprindu jaunekļi. Bet taisni šovakar (rīt būs svētdiena) viņš bijia gluži brīvs un cerēja ar Margo aizbraukt uz pilsētu noskatīties kādu filmu.

577 Pie galda Margo sēdēja blakus Fredam. Vecais Fārmans jutās apmierināts par radušos sirsnīgo noskaņu, bet abas pilsētas dāmas tūliņ saprata, ka jaunais Kempsters šovakar atstājams mierā. Liela nelaime nebija, jo Redžinalds Džibss un slavenais jātnieks viņām veltīja pietiekami daudz uzmanītos.

37 - V. Lācis, Raksti II Vispār vakars iznāca pavisam savādāks, nekā bija cerēts. Freds Kempsters nevarēja atbrīvoties no savādās mulsas, ko radīja Margo Fārmanes klātbūtne. Jā, viņa bija Katelīnas līdziniece, tikai jaunāka, maigāka un valdzinošāka par savu slaveno dubultnieci. Viņai trūka Katelīnas rutīnas, bet piemita tas, ko Ka​telīnai nekad vairs neatgūt: dabiskums, īsta sirsnība, spēles ieraduma nesamaitāta rīcības īstenība.

Daudz tika dzerts, runāts un smiets. Brūnajam jungām, kas lāgiem ienāca apmainīt pudeles un šķīvjus, šis notikums bilja pirmreizīgs. Ako nepatika, ka visi šie cilvēki viņam pievērš tik uzkrītošu ievērību.

Dabūjušas zināt, ka Ako ir polinēzietis, abas svešās sievietes viņu vai aprija ar skatieniem. Reiz viena mēģināja pat iztaujāt viņu, lai dzirdētu, kāda viņam balss un kā viņš runā anglilski. Bet vēl vairāk Ako nepatika, ka Margo Fārmanei blakus nosēdies šis svešais jauneklis, viņa savādie skatieni un nemierīgums.

Viņš nojauta, ka šis svešais puisis apdraud viņa jaunā drauga Eduarda Hiarbingera laimi, ka vi​ņam ir kādi nolūki attiecībā uz Margo Fārmani. Tāpēc šis cil​vēks viņam nepalika.

Eiropietis būtu pasmējies par salu dēla aizdomām, jo viss, kas šeit notika, ietilpa viņa paradumu lokā. Bet, ja šim eiropietim piemistu spēja uztvert otra cilvēka domas un noskaņas, viņš būtu spiests atzīt, ka Ako taisnība. Freds Kempsters netaisīja neviena izlēciena, ne ar vienu vaibstu nenodeva savas sajūtas, jo bija īsts savas cilts dēls, bet viņa smadzenēs noritēja ļoti spraigs process. No sarunas ar Margo Fārmani viņš dabūja zināt, ka viņa pavadīs savu tēvu nākošā braucienā līdz Francijai1 . Bet no viņas un Eduarda Harbingera skatieniem un atsevišķām nejaušām frāzēm viņš dabūja zināt arī to, par ko šeit nerunāja: ka šie cilvēki mīl viens otru. Ja Margo Fārmane tik ļoti nelīdzinātos Katelīnai Titmausei, tad tas viņam būtu vienalga. Bet viņa bija pārāka, labāka un valdzinošāka par Ka- telīnu, tāpēc sajūtas un vēlēšanās, kādas šis apstāklis izraisīja Freda Kempstera sirdī, bija spēcīgākas un neatvairāmākas par visu līdz šim piedzīvoto. Tas visu noteica. Sava spēka un priekšrocību apziņa mudināja jauno vīrieti rīkoties. Ne tagad un ne tā, ka šī rīcība būtu visiem redzama un saprotama, bet saskaņā ar paradumiem,

kādi bija izrādījušies vislabākie un ēr​tākie viņa senču — tirgotāju un biržas darbinieku ilggadējā praksē.

Tovakar dzēra un pļāpāja. Bija jautri.

Divas dienas vēlāk Freds Kempsters brokastoja kopā ar tēvu skaistajā vasarnīcā, kas atradās pie pašas jūras, pusstundas braucienā no Liverpūles. Roberts Kempsters — gadus sešdesmit vecs, drukns, sarkanu seju, reimatisma un sirdsslimības mocīts- vīrs — savus šķidros, baltos matus ar pomādes palīdzību bija pielīmējis pie galvaskausa. Kafiju dzerot, viņš ar vienu aci lasīja avīzi; ne visu, kas tur rakstīts, tikai kuģniecības un bir​žas ziņas.

Freds pētīja tēva seju, un tās mierīgā, pašapzinīgā izteiksme, lāgiem pavīdošais smīns liecināja, ka vecais labā omā, — laikam avīzē labas ziņas, viņš pelnīja. Dažas dienas atpakaļ vecais Kempsters bija kļuvis bagātāks par četriem jauniem kuģiem — kāda grūtībās nonākusi sabiedrība likvidējās, un Roberts Kempsters, kas nekad nenonāca grūtībās, pasteidzās izmantot izdevīgo gadījumu.

— Tēt, kā tu esi apmierināts ar saviem jaunajiem darbiniekiem? — Freds apjautājās, kolīdz vecais Kempsters nolika avīzi. — Vai jaunajiem kuģiem paturēsi agrākos virsniekus vai lūkosi citus?

— Būs jāpatur, kas gribēs palikt, — tēvs atbildēja.

— Vai kāds grib aiziet?

— Noteikti neviens nav par to ziņojis, bet «Kardigana» kapteinis laikam pāries Kanādas līnijas dienestā. Tur viņam sola lielāku kuģi. Protams, es nevēlos atrunāt. Pirmais stūrmanis uz «Kardigana» ir nobraucis trīs gadus. Lai tas paliek par kapteini.

Freds iekremšļojās un brītiņu raudzījās kafijas tasē. Tad viņš turpināja: • — Tēt, vai tu nedomā, ka mūsu pašu ļaudīm būtu dodama priekšroka uz paaugstinājumu? Zināms, tas jau ļoti humāni no tavas puses, ka tu paturi veco personālu un ļauj tam tūliņ arī avansēties pēc mūsu sabiedrības vispārīgām paražām . .. bet" vai tas neradīs sarūgtinājumu mūsu pašu ļaudīs?

— Kam nepatīk, lai iet! — vecais Kempsters enerģiski attrauca. — Es neviena neturu, un man, paldies dievam, nav ļaudis jāķer ar cilpām.

37* 578 — Es nedomāju, ka kāds no mums tādēļ aizies, — Freds uzmanīgi virzījās tālāk. — Es pat neceru, ka kāds sāks kurnēt. Bet starp mūsu stūrmaņiem ir daži spējīgi un vērtīgi cilvēki, kas cienīgi vadīt kuģi. Ko tu, piemēram, domā par Eduardu Harbingeru? Viņš ir pirmais stūrmanis uz «Tasmānijas».

— Harbingers savu kārtu nepazaudēs. Tiklīdz kapteiņu sastāvā notiks kāda pārmaiņa, viņš dabūs kuģi, bet pagaidām nav slikti, ka vecajam Fārmanam uz «Tasmānijas» tāds spējīgs palīgs.

— Tu labāk zini, kas sabiedrībai derīgi, — Freds piekrita. — Attiecībā uz Harbingeru man ir kāda personīga vēlēšanās. Kādreiz viņš man izdarīja ļoti svarīgu pakalpojumu, nezinādams, kas es esmu. Man līdz šim nav bijusi izdevība viņam gandarīt. Aizvakar es ar viņu iepazinos, un man kļuva neērti. Tas taču mums nemaksās ne peniju, ja mēs viņu tagad izvirzītu, bet par to šis cilvēks būtu nopirkts uz visu mūžu, — morāliski viņš būs mūsu parādnieks līdz savai nāves stundai. Tici man, te nespēlē lomu nekādas personīgas simpātijās. Dodami Harbingeram «Kardiganu», mēs neko nevaram zaudēt. Taisni oirādi: izsitīsim krietnu morālu kapitālu.

Vecais Kempsters brīdi domāja, tad it kā pārsteigts paskatī​jās dēlā un ironiski pasmīnēja: — Pirmo reizi redzu, ka tu protežē krietnu un derīgu cilvēku.

— Man niav tavu piedzīvojumu, — dēls taisnojās. — Bet pamazām taču arī man jāsāk mācīties pareizi novērtēt vīrus.

— Gandrīz jāsāk domāt, ka tu kaut ko esi jau mācījies. Nu labi, lai notiek tā. Es došu Harbingeram «Kardiganu». Bet vi​ņam iznāks briesmīgi steigties, jo kuģis jāpārņem jau šinīs dienās.

— Viņš pārāk neskums par to, — Freds pasmaidīja. — Uz kurieni «Kardigans» ies?

— Uz Ņuorlīnu. Kādu laiku viņš tur pārvadās cukuru no Kubas uz Savienotajām Valstīm. Pēc tam

raudzīšu iesaistīt to kādā pastāvīgā līnijā.

— Paldies, tēt. Vai tu efekta dēļ neatļautu man personīgi jau šodien paziņot Harbingeram par viņa iecelšanu?

— Viltnieks tāds … — vecais Kempsters cēlās no galda un papliķēja dēlam pa plecu. — Baidies, ka vecis nepārdomā citādi, un tāpēc steidzies viņu saistīt pie vārda? Nu labi. Brauksim tagad uz pilsētu.

Kantorī iedošu tev oficiālu paziņojumu, un tu varēsi nospēlēt kurjera lomu.

Pie vārtiem viņus gaidīja skaists, gaišzils auto. Freds sēdās pie stūres, un pusstundu vēlāk mašīna apstājās Liverpūles sir.8o lijā, rēderejas kantora nama priekšā. Kamēr tevs apspriedās ar biroja vadošiem darbiniekiem un nokārtoja dienas steidzamākās darīšanas, jaunais Kempsters uzmeklēja kādu kabinetu ot- rajā stāvā un satikās ar sabiedrības galveno aģentu Noelu. Tas bija vecs žurka, pliku galvaskausu, strupiem naudas skaitītāja pirkstiem — īsts biroja un biržas tārps.

— Noel, vai tu vēlies savam draugam izdarīt mazu pakalpojumu? — Freds Kempsters iesāka bez gariem aplinkiem. — Pavisam niecīgs sīkums. Tev tas nemaksās ne peniju.

— Tas nozīmē, ka kādam citam tas maksās daudz gi- neju, — Noels paņirdza vaļā veselu rindu zelta zobu. — Kas ir par lietu?

— Tu pārzini kuģu nofraktēšanu. No tevis atkarājas, uz kurieni kāds kuģis iet un cik ilgi viņš maisās kādos noteiktos ūdeņos.

— Tas nav atkarīgs no manis, bet no konjunktūras, — No​els aizrādīja.

— Paliec mierā, vecā konjunktūra. Skaidri un gaiši: vai tu vari, pardon, vai tu vēlies izdarīt tā, lai «Kardigans», kas šinīs dienās dosies uz Ņuorlīnu, paliktu viņpus Atlantika mazliet ilgāk nekā vienu gadu?

Tu zini, ko viiņš tur varētu sadarīt. Liec viņam skraidīt pa Meksikas līci, paretam aizsūti uz Paru vai Manaosu pēc kaučuka, bet par katru cenu gādā, lai viņš netiek tik drīz šajā pusē. Mana mūžīgā draudzība tad tev garantēta. Pretējā gadījumā, cienījamais džentlmen, mēs kļūstam vēsi un stīvi. Darīts, vaii ne?

— Vai šai afērai … tas ir, šim veikalnieciskajam manev​ram, ir pietiekoši svarīgs iemesls?

— Pārāk svarīgs iemesls, bet neprasi tuvākus paskaidro​jumus, jo es nevēlos kļūt vārda lauzējs.

— Tikai vienu vēl: vai te nav kaut kas pret Robertu Kempsteru?

— Absolūti nekas. Ja kuģis pelna, tad taču viņa intereses paliek neskartas. Tomēr labāk būs, ja viņš nekā nezinās.

— Es mēģināšu kaut ko darīt, — teica Noels. — Kamēr Roberts Kempsters neteiks nē, «Kardigana» masti nebūs sare​dzami no vecās pasaules bākām.

— Pateicos, Noel. Tu esi laba konjunktūra.

Viņi sasmēķēja pa cigaretei un šķīrās. Ceturtdaļstundu vēlāk Freds Kempsters saņēma no tēva oficiālo paziņojumu par Eduarda Harbingera iecelšanu kapteiņa amatā uz «Kardigana». Viņš sēdās mašīnā un aizbrauca uz dokiem.

Eduards Harbingers bija nolemts trimdai uz vairākiem gadiem, jo Margo Fārmane pārāk līdzinājās Katelīnai Titmausei un jaunajam Kempsteram sirdī bija slima vieta.

Eduards Harbingers bija apģērbis haki virsvalku un kopā ar bocmani rīkojās pa laivu klāju, pārbaudīdams laivu nolaižamās ierīces un ūdens muciņas, kad Ako viņu aicināja uz salonu.

— Jaunais kungs, kas aizvakar te dzēra ar saviem draugiem, ir atbraucis un grib runāt ar jums, — Ako pavēstīja. — Kapteinis arī ir salonā.

Harbingers pārdomāja, vai iet vispirms uz kajīti un novilkt notriepto virsvalku vai doties tāpat uz salonu.

— Eh, ko tur … — viņš atmeta ar roku. — Nekādas garās runas taču nebūs. — Un viņš tāds pats gāja turp.

Jaunais Kempsters sēdēja galda galā un smēķēja cigareti. Tomass Fārmans nez kāpēc bija uzlicis galdā pudeli vislabākās madeiras un trīs glāzītes. Abi izskatījās tādi kā viltīgi un jautri. Harbingeram

ienākot, Kempsters pamirkšķināja kapteinim, un viņu sejas it kā pēc norunas mainīja izteiksmi, kļuva ļoti dzes​tras un nopietnas.

— Labrīt, — Harbingers sveicināja.

— Labrīt, Harbinger, — Freds Kempsters atturīgi teica un it kā negribot sniedza roku. Viņš nokremšļojās un klusēja.

— Jūs vēlējāties ar mani runāt? — Harbingers jautāja.

— Jā, Harbinger, diezgan nepatīkami tas iznāk, bet tur es neko nevaru darīt, — jaunais Kempsters nomurmināja tādā tonī, it kā viņam būtu ļoti neērti pavēstīt stūrmanim nepatīkamās vēstis. — Mans personīgais iespaids par jums ir diezgan labs, tāpat mans tēvs domā, ka gluži zemē metams jūs neesat. Un misters Fārmans, tas jau nu saka par jums to labāko, bet, neraugoties uz visu to… ņemot vērā rēderejas intereses un tradīcijas … mīļais Harbinger, mēs esam nākuši pie slēdziena, ka turpmāk nevaram jūs paturēt uz «Tasmānijas». Es ceru, ka tas jūs pārāk nesatriec?

Brīdi Harbingers stāvēja kā sastindzis. Viņš vēroja abu vīriešu sejas, bet tās bija bez izteiksmes.

Viņš pūlējās atcerēties, kur un kad būtu nepareizi rīkojies, bet nevarēja nekā tāda ie​domāties.

— Mister Kempster, ja es jūs pareizi sapratu, tad tieku atlaists? — viņš pēdīgi ierunājās. — Tas nozīmē, ka rēdereja nav apmierināta ar mani, ka manā darbībā saskatītas kļūdas. Atlaist un pieņemt — tā, protams, ir jūsu darīšana, bet man tomēr gribētos zināt: par ko? Vail jūs nebūsiet tik laipni un ne​paskaidrosiet, ar ko esmu to izpelnījies?

Freda Kempstera lūpu kaktiņi mazliet noraustījās, bet vēl viņš noturējās un atbildēja gurdā, izvairīgā tonī: — Lieta negrozās tik daudz ap jūsu darbību kā ap jūsu personu. Protams, kāds jau katrs cilvēks ir, tādam viņam jābūt, un ne mēs, ne jūs pats tur nekā nevaram līdzēt. Konkrēti runājot, mēs nevēlamies jūs pavilsam atlaist no mūsu sabiedrības dienesta, bet uz «Tasmānijas» paturēt ar labāko gribu nevaram, tāpēc esam nolēmuši jūs pārcelt uz kāda mazāka kuģa. Te ir oficiālais kantona paziņojums. Lūdzu izlasiet un dodiet drīzu atbildi, vai piekrītat šim priekšlikumam.

Acis nodūris, Freds Kempsters pasniedza Harbingeram tēva rakstu. Patiešām samulsis, jaunais jūrnieks lasīja: «S/s «Tasmānija» I stūrmanim Eduardam Harbingeram.

Kā jums būs zināms, kuģniecības sabiedrība «Roberts Kempsters un Dēls» nesen iegādājusies četrus jaunus tvaikoņus, sakarā ar to kļūst nepieciešamas dažas pārmaiņas personālā sastāvā. Ņemot vērā Jūsu līdzšinējo krietno dienestu uz mūsu kuģiem, kā arī braukšanas stāžu un Jūsu personīgās īpašības, esam atzinuši Jūs par cienīgu avansēties un turpmāk pildīt kapteiņa pienākumus uz kāda no mūsu tvaikoņiem.

Acumirklī ir vakanta kapteiņa vieta uz 5200 tonnu lielā tvaikoņa «Kardigans». Lūdzam steidzami paziņot, vai esat ar mieru pāriet uz «Kardigana» par kapteini. Tvaikonis stāv Kardifas ostā un jāpārņem līdz ceturtdienai, jo sestdien tam jāuzsāk brauciens uz Ņuorlīnu. Ceru, ka Jūsu atbilde būs pozitīva, sakarā ar ko novēlu vislabākās sekmes un veiksmi Jūsu turpmākajā darbā.

Jūs cienot, Roberts Kempsters.

P. S. Tuvākus norādījumus saņemsiet no mana dēla. K.» Eduards Harbingers saprata, ka ticis izjokots, bet šis joks bija draudzīgs un neapvainoja, tāpēc viņš piedalījās, cik to at​ļāva viņa stāvoklis, skaļajā smieklu korī, kas tagad atskanēja salonā.

— Mister Kempster, jūs protat jokot, — viņš teica, kad smiekli bija mazliet noklusuši. — Daudz netrūka, ka es būtu noticējis un piepūtis seksti.

— Taisni tas ir tas, kas te vēl pietrūka, — Freds smējās atkal. — Bet labi tāpat. Nu, vēlu sekmes, mister Harbinger!

— Pateicos, miister Kempster. Ceru, ka man izdosies attais​not manu šefu uzticību.

Tad arī vecais Fārmans ilgi kratīja Harbingera roku un pildīja glāzes, un Harbingers nožēloja, ka

nebija novilcis virs​valku, — uz muguras šur tur bija piekaltuši krāsu traipi.

Freds Kempsters norādīja, kas jaunajam kapteinim darāms.

— Vislabākais būtu, ja jūs tūliņ sakravātu savus čemodānus un jau šovakar ar vilcienu brauktu uz Kardifu, jo kuģim jau rīt jāliekas zem šprūts. Bet katrā ziņā šodien līdz kantora slēgšanai ierodieties kantorī pie juriskonsulta un Noela, tie jūs informēs par viisiem sīkumiem.

Harbingeram tā bija drudžaina diena: pa galvu pa kaklu vajadzēja sarīkoties aizbraukšanai, nokārtot formalitātes, saņemt pilnvaras un apstiprināt tās ostas iestādēs. Apskrējis visas malas un visu nokārtojis, viņš tikai īsu brīdi varēja atlicināt atvadām no saviem draugiem un biedriem uz kuģa. Šis notikums katrā ziņā bija tāds, par ko vajadzēja priecāties, — sen gaidīts un ilgots. Tas paplašināja Harbingera nākotnes izredzes, deva viņa dzīvei jaunu, spēcīgu pamatu un abiem ar Margo pievirzīja pavisam tuvu viņu kopīgā sapņa piepildījuma brīdi. Pirmo reizi viņi šodien neko lielu neiztaisīja par vecā Fār- mana klātbūtni un varbūtējiem slēdzieniem, bet, kad visu tomēr viens otram tā nevarēja pasacīt, viņi iegāja pasažieru ka​bīnē, kur bija apmetusies Margo.

— Kad es atgriezīšos Anglijā … — teica Eduards.

— Tad, kad tu atgriezīsies … — atbildēja Margo.

— Tas nevar vilkties pārāk ilgi — divus mēnešus, trīs, lielākais pusgadu — pēc tam tu brauksi man līdzi.

— Bet tev man jāraksta ļoti bieži. No katras ostas, mīļais.

— No katras ostas, mīļā …

Pulkstenis cietsirdīgi pārtrauca viņu laimes mirkli. Eduardam vajadzēja doties uz staciju. Kad viņš, čemodāniem apkrāvies, izgāja uz klāja, pie kāpnēm parādījās klusais, pazemīgais Ako vaigs. Darīšanu steigā Harbingers bija pavisam piemirsi® salu dēlu. Viņš nolika saiņus zemē un iegrima domās, tad tu​vojās Ako un uzlika roku viņam uz pleca.

— Mums jāšķiras, draugs. Jums būs labāk, ja jūs paliksiet uz «Tasmānijas». Sils kuģis jūs drīzāk aizvedīs mājās — tas ies uz to pusi. Bet, ja jums kādreiz būtu rūpes un vajadzētu palīdzību, tad runājiet ar Margo. Viņa jums draugs tāpat kā es. Margo brauks ar jums kādu gabalu kopā. Uzticieties un esiet labs pret viņu mūsu draudzības dēļ.

— Visu, ko es varēšu viņai darīt labu, es darīšu, — teica Ako. Klusām sāpēm sirdi viņš noraudzījās pakaļ Harbingeram un juta, ka paliek atkal vientuļš. Savādii tas bija, ka visus labos, krietnos cilvēkus, ar kuriem laimējās sastapties savās klaidoņa gaitās, viņam tik drīz nācās pazaudēt. Tāpat savādi, ka visi šie krietnie cilvēki bija nelaimīgi, dzīve viņiem darīja pāri. Slikti būt labam. Eduards Harbingers šodien vēl smaidīja, priecājās, domāja, ka liktenis viņu lutina. Bet viņš bija pārāk labs un godīgs, lai nelaime viņam paietu garām. Gan jau tā kaut kur glūnēja.

Nu Ako ar dziļu sirsnību un uzticību pieķērās baltajai meitenei, kas bija mīļa viņa draugam. Tad viņš vairs nejutās tik vientuļš.

6 Vecais Kempsters apmierināts vēroja dela rīcību. Tā viņam aizvien vairāk patika. Šķita, ka Fredam sākušas interesēt nopietnākas lietas nekā jahtas, futbols un sacīkšu zirgi. Gadījums ar Harbingera pārcelšanu bija pirmais, kas liecināja, ka Freds sācis iedziļināties sava nākamā darbalauka praktiskajos elementos. Šie elementi viņu laikam interesēja, jo pāriis dienas pēc Harbingera aizbraukšanas jaunais Kempsters paziņoja tēvam, ka vēlas veikt vienu braucienu uz «Tasmānijas» klāja un pa​matīgi iepazīties ar jūrnieku dzīves apstākļiem un darba organizāciju, — tad vēlāk, kad viņam nāksies patstāvīgi vadīt rēdereju, kurš katrs kapteinis nevarēs viņu iebāzt maisā ar vi​sādām pasaciņām.

Pats par sevi saprotams, ka Fredam nebija laika braukt ar kuģi lielajā braucienā — līdz Austrālijai un atpakaļ. Bet tas ari neko lielu nedotu, ja viņš aizbrauktu ar «Tasmāniju» līdz Antverpenei vai Bordo, — tad viņš redzētu tikai priekšspēli. Tāpēc Roberts Kempsters ar galvenā aģenta palīdzību izdarīja mazu labojumu rēderejas tvaikoņu braucienu sarakstā: viņš no- fraktēja «Tasmāniju» ar oglēm uz Dženovu un

no turienes pēc labības uz Rumāniju. Pa to laiku viens no rēderejas šās līnijas kuģiem varēja iet dokā un izdarīt nepieciešamo remontu — sabiedrībai zaudējumi necelsies, bet nākamais šefs būs guvis labu pieredzi.

Kapteinim Fārmanam to paziņoja kantorī. Vecais jūrnieks jutās vienā laikā pagodināts un noraizējies. Tas bija izcils notikums, ka uz viņa kuģa šai braucienā atradīsies tik ievērojams pasažieris, bet šo ievērojamo pasažieri vajadzēs appuišot, viņš pieradis pie ērtībām un pilnībām. Dažu apstākļu dēļ uz preču kuģiem pasažierus pieskaitīja ekipāžām vai nu kā praktikantus, vai apkalpotājus, kauču no viņiem nekādus pakalpojumus neprasīja. Tā, piemēram, Margo bija piemunsturēta kā stjuarta palīdze un viņas rīcībā bija nodota labākā no pasažieru kabīnēm līdzās salonam. Vai Margo vispār tagad varēja braukt, un vai viņas kajīti nevajadzēs atdot Fredam Kempsteram? Šo jautājumu izšķīra Freds, ierazdamies kādu vakaru uz kuģa un paziņodams, ka viņa dēļ lai nemaina neko no iepriekš paredzētā plāna. Ja Alargo bija ierīkojusies salona kabīnē, tad tur viņai jāpaliek, bet viņš ņems par labu kaut vai starpklāja kajīti.

Nu, tik ļauni tomēr nebija, ka rēdera dēlam būtu jālien starpklājā. Pirmais stūrmanis, kas bija stājies Harbingera vietā, jutās priecīgs, ka var pakalpot jaunajam Kempsteram, nododot viņa rīcībā savu kajīti, — tā atradās salona izbūvē tieši līdzās Margo kabīnei, — bet pats šajā braucienā pietika ar kādu re​zerves celli.

Freds Kempsters, dažu draugu izvadīts, pārnāca uz kuģi todien, kad «Tasmānija» atstāja doku un devās jūrā uz Ņuportu. Diviem ceļojuma mēnešiem viņš bija paņēmis līdzi astoņus uzvalkus, veselu kaudzi veļas un galantērijas. Ako, kam vajadzēja novietot ievērojamā pasažiera garderobi, nezināja, kā lai to sakar mazajā skapī. Un, lai gan tā bija tikai daļa no Freda Kempstera iedzīves, salu dēls neizpratnē grozīja galvu par dažu cilvēku paradumu gādāt tik daudz drēbju. Katrā gadījumā viņi gribēja izskatīties savādāki, katram dienas laikam un uzdevumam viņiem bija cits tērps, un pārģērbjoties viņi šķieda daudz laika. Vai nebija diezgan, ja cilvēkam divi tērpi — viens darbam, otrs svētkiem? Vairāk kā vienu tie nevarēja uzreiz uzvilkt, bet citi cilvēki redzēja tikai to, kas mugurā, — skapjus taču viņiem nerādīja.

Savāda lepnība …

Vēl vairāk nekā šie sīkumi Ako mulsināja pati Freda Kempstera klātbūtne uz kuģa. Viņš nebija dēls kapteinim Fār- manam, nedz brālis baltajai meitenei, un bez viņa ļoti labi varēja iztikt. Ko viņš te meklēja? Kāpēc viņš atnāca šurp tikai tad, kad Harbingers jau bija aizbraucis? Kāpēc viņš apmetās Harbingera kajītē, pavisam blakus Margo?

«Ja Harbingers to zinātu, vai viņš būtu priecīgs?» sev jautāja Ako. Un nojauta viņam teioa, ka Harbingers nepavisam nebūtu priecīgs. Rigondā, ja kāds jauneklis uzmācās meitenei, kas bija laba draudzene citam puisim, to padzina kā uzbāzīgu putnu. Tur meitene pati noteica, kurš drīkst viņai tuvoties, un, ja divi jaunieši izrādīja, ka tie viens otram mīļi, tad citiem tur vairs nebija ko jaukties vidū. Šie baltie laikam biija bezkaunīgi un uzbāzīgi.

Salīdzinot ar to, ko Ako nācās darīt uz «Seagull», te viņa darbs nebija grūts. Viņam vajadzēja apkopt pasažieru un virsnieku kajītes, apmainīt ūdeni karafēs, izdauzīt paklājus, šad un tad kādam uzspodrināt apavus un vaļas brīžos palīdzēt stjuartam un pavāram. Virtuves darbiem bija vēl otrs junga, tas drusciņ skauda, ka «mežonim» uzticēts godājamais pienākums apkalpot pasažierus, no kuriem varēja gaidīt dzeramnaudu. Bet tālāk par vīzīgāin piezīmēm tas neuzdrošinājās iet, jo redzēja, ka pats kapteinis iecietīgi raugās uz «mežoni».

Pievakarē, tai stundā, kas tik ļoti patika Margo, tvaikonis devās jūrā. Līcis bija rāms kā ezers. Margo stāvēja uz komandtilta un, savādi saviļņota (šoreiz viņas saviļņojums nebija skumjš un ilgu pilns, bet priecīgs), raudzījās klusajā panorāmā, uz saulrietā kvēlojošām debesīm un uz kuģiem, kas izklīda jūrā.

Tuvu viņai līdzās stāvēja Freds Kempsters.

7 Ņuportā kuģis pārvērtās par melnu putekļu elli. No šprūtīm kravas telpās gāzās ogļu straume, viss

nokūpēja, kuģinieki staigāja melnām sejām. Lai gan iluminatori bija aizskrūvēti un visas spraugas gar durvju stenderēm aizklātas ar drēbi, putekļi iespiedās ari kajītēs. Nekur nebija glābiņa. Abi «Tasmānijas» pasažieri jutās kā gūstekņi, jo uz klāja nemaz nevarēja rādīties. Freds Kempsters to neizturēja ilgāk par vienu dienu.

— Mēs neesam spiesti kvemēt uz kuģa, — viņš teica Mar​go. — Malā taču arī ir ko redzēt.

Margo viņam piekrita. Viņi devās tālās pastaigās pa pilsētu un tās apkārtni. Viņiem nepietika ar Ņuportu vien, bet tie aizbrauca uz Kardifu, izstaigājās pa Penartas kalnainajām ielām, veselu dienu pavadīja jūrmalā, kur bija peldētava. Viņi peldējās jūrā, sauļojās, no krasta dambja vēroja paisuma iestāšanos, kas ar krācošu bangu gāzās iekšā ostas vārtos un pārplūdināja smilšu salas, uz kurām gulēja veci kuģi.

Sēžot viesnīcas terasē pie kafijas tases, viņi raudzījās Bris- ioles līcī, aiz kura dūmakām varēja manīt otra krasta klinšu siluetus. Un Freds Kempsters stāstīja par savu buru jahtu, ar kuru viņš apbraucis apkārt Britu salām un kādā regatē izcīnījis sidraba kausu. Viņš nelielījās, bet kā kaut ko ikdionišķu un pašsaprotamu minēja lietas un notikumus, kas bija viņa dzīves saturs, bet Margo Fārmanei radīja priekšstatu par kaut ko tālu, žilbinošu, nesasniedzamu. Skaistā, spēcīgā mašīnā traukties pa savas tēvijas lielceļiem, vērot ezerus un kalnus, klaiņot ar bisi rokā pa medību parkiem — vai tas nebija jauki? Nica, Monte- karlo, Davosa, Parīze, Madeira, Venēcija … tīrasiņu jājamie zirgi. . . 800 tonnas lielā tvaika jahta, kas patlaban atradās būvē un ar ko varēs apceļot visu pasauli… greznas, žilbinošas dzīves zeltainais mirdzums izvērtās Margo acu priekšā.

Freds Kempsters bija korekts un ļoti laipns.

Pēc kravas uzņemšanas tvaikoni nomazgāja. Atkal jūra, kaijas un delfīni, īsās naktis ar bālām zvaigznēm un spirdzi​nošu vējiņu, pastaigāšanās laivu klājā un vientuļa jūsmošana.

Freds Kempsters joprojām izturējās korekti, rādīja sevi no labākās puses, bet Margo sen bija likusi nobālēt Katelīnas Titmauses tēlam. Tālu aiz okeāna plašumiem Eduards Harbingers vadīja savu kuģi.

Varbūt tveicīgajās dienvidu naktīs arī viņš raudzījās uz zvaigznēm un domāja par meiteni, kas viņu kādreiz pavadīs nākamos ceļojumos. Varbūt… Freds Kempsters nebija sliktāks par viņu. Jauns, iznesīgs, glīts… Edu​ards Harbingers bija tur, Freds Kempsters atradās t e.

Reiz Biskajas vidū Ako redzeja, ka Margo samulsusi atrāva savu roku, kad jaunais Kempsters to mēģināja noglāstīt. Piecas dienas vēlāk Ako šo pašu roku redzēja Freda pirkstos, viņš spēlējās ar to, skatījās kaut kur tālu prom un runājot smaidīja. Un arī Margo smaidīja, apmulsusi un satraukta. Bet vecais Fārmans staigāja apkārt tā, it kā viņš nekā neredzētu un nezinātu. Kāds spēks, daudz lielāks par šo cilvēku saprātu un spējām, darīja savu darbu. Un, kad viņi jau bijia iegriezušies itāliešu ostā, izdevuši kravu un cauri grieķu arhipelagam tuvojās Marmora jūrai, vecais Fārmans kļuva vēl aklāks, bet Ako pārņēma aizvien lielāks nemiers. Apkopjot Margo kajīti, viņš pelnu traukā dažu rītu atrada daudzus cigarešu galus.

Margo ne​smēķēja.

Vakariņas jaunais Kempsters ēda salonā kopā ar Margo un kapteini, bet ļoti bieži vecais Fārmans tādās reizēs atcerējās, ka viņam kaut kas jāpadara karšu mājā vai jāpasaka bocmanim, kas rīt darāms uz klāja. Viņš aizgāja, bet Margo un Freds pa​lika vieni.

Vēstules no Harbingera vecais Fārmans nodeva savai meitai, Fredam neredzot. Un, kad Margo uzrakstīja atbildi, viņa pati aiznesa vēstuli ostā uz pasta kastīti vai slepus iedeva Ako un piekodināja, lai viņš aiznes un iemet, nerādot citiem.

Dažas dienas Margo izskatījās ļoti satraukta un nospiesta. Freds Kempsters turējās mazliet savrup, bet kapteinis vairākas reizes ilgi un nopietni runāja ar meitu. Ako nezināja, kas šai laikā norisa Margo sirdī, bet viņš nojauta, ka tas ir kaut kas svarīgs un liktenīgs. Pēc tam trijotne, kas mājoja salona uzbūvē, kļuva tā kā priecīgāka. Freds Kempsters atkal smaidīja un līksmi tērzēja ar Margo, bet meitene vairījās skatīties Ako acīs. Kapteinis Fārmans nu izskatījās tik cēls un pašapzinīgs kā nekad agrāk. Staigājot pa laivu klāju vai komandtiltu, Freds Kempsters paņēma Margo zem rokas, dažreiz viņi apstājās un,

sakļāvuši plecus, ilgi palika tādā stāvoklī, raudzīdamies tālumā. Un katrreiz, kad Margo kaut ko teica, viņa paskatījās Fredam acīs un uzsmaidīja tik mīļi, kā meitenes mēdz smaidīt saviem mīļajiem.

Tā bija jauna, liela mīkla Ako. Viņš zināja, ka Eduards Harbingers ir Margo mīļais draugs. Tagad viņš redzēja, ka arī jaunais Kempsters ir viņai mīļš. Kā tas iespējams, ka vienai meitenei var būt mīļi divi jaunekļi? Vai varbūt Harbingers viņai vairs nebija mīļš, tāpēc ka neatradās te? Ja tā, tad jiau arī.. .

It kā kāda neredzama roka pēkšņi sažņaudza Ako sirdi, viņš iedomājās Neļimu, brūno meiteni tālajā salā. Vai arī viņa nav jau aizmirsusi savu draugu un izraudzījusies citu mīļo? Varbūt tas ir Mango, ar kuru viņa mēnesnīcā sēž salas krastā un vēro zvaigžņu atspīdumus lagūnas ūdeņos … Varbūt viņa jau dzīvo kāda jaunek|a būdā, vāra viņam ēdienu un sagaida mājās no zvejas … Neļima …

Nu Ako saprata, cik ļoti Harbingeram sāpētu sirds, ja viņš dabūtu zināt, kas noticis ar viņa meiteni, — baltā cilvēka sirds sāpētu tāpat kā brūnajam. Bet Harbingers to nezināja, tāpat kā Ako nezināja, kas noticis ar Neļimu, viņi abi dzīvoja iedo​mās un cerībās.

It kā sapratusi, kādas domas nomāc Ako, Margo kādu dienu pati sāka ar viņu runāt.

— Vai Ako vēl atceras savu draugu Harbingeru? — viņa ievaicājās.

— Es nekad neaizmirsīšu savu draugu, — atbildēja jau​neklis.

— Tas pareizi, Ako, viņu nevajag aizmirst, — meitene nopūtās. — Viņš ir labs cilvēks. Daudzi cilvēki ir labi.

— Vai misters Kempsters ari ir labs? — Ako jautāja.

— Jā, Ako. Un viņš ir liels, bagāts, varens vīrs… daudz varenāks nekā Harbingers. Ja viņš grib, tad Harbingeram un mums visiem klājas labi, bet, ja viņš negrib, tad mums sākas lielas raizes.

— Vai viņš ir labāks cilvēks nekā Harbingers?

Margo ilgi neatbildēja. Tumša ēna iegūlās viņas daiļajā sejā, kurai bija laime un nelaime pārāk līdzināties kādas slave​nas dziedātājas sejai, un viņas balss it kā ķērās runājot: — Harbingers ir tālu prom un ilgi paliks tur — to prasa viņa darbs. Bet, kad viņš atkal atbrauks šaipus jūras … mēs būsim sveši cilvēki.

— Kāpēc sveši?

— Tāpēc, ka mēs … es un tēvs … un arī Harbingers … esam vājāki un mazāki nekā misters Kempsters, bet no viņa atkarīga mūsu dzīve.

— Jūsu dzīve? Vai tad jūs nevarat dzīvot, ja viņš nav jums labs? — Ako brīnījās.

— Labāk, ja viņš ir labs. Cilvēks dzīvo tikai' vienreiz, un viņam gribas savu dzīvi nodzīvot labāk, skaistāk, patīkamāk, tā, lai viņam no dzīves vairāk tiktu. Misters Kempsters ir tik bagāts, ka viņš var dzīvē dabūt visu, kas cilvēkam tīk. Eduards Harbingers var dabūt tikai to, kas viņam iespējams, un tas ir daudz mazāk nekā tas, ko var Kempsters. Pie viņa, Kemp- stera, es varēšu dzīvot pārpilnībā, viņš man dos visu, par ko es sapņoju… un viņš ir labs un mīļš cilvēks. Eduards Harbingers arī ir labs un mīļš, bet viņš nevar dot visu, kas man patīk.

— Vai Kempsters ir liabāks un mīļāks nekā Harbingers? — Ako vēlreiz jautāja. Un vēlreiz Margo palika atbildi parādā.

Tad Ako teica: — Dzīvot taču ir tik vienkārši, ja cilvēks pareizi novērtē visas lietas, — tā man mācīja Mansfīlds. Ēst var tikai ar vienu muti, gulēt var tikai vienā gultā un nēsāt vienas drēbes. Un, ja ir ko ēst ar vienu muti, ja ir gulta, kur gulēt, un drēbes, ko uzvilkt mugurā, tad viss pārējais ir lieks un cilvēkam nekā nedod. Ja viens cilvēks grib vairāk, nekā viņam pienākas, tad viņš aplaupa otru cilvēku — arī to man teica Mansfīlds. Tas bija gudrs vīrs.

— Ai Ako, to tu nesapratīsi. Tu esi audzis citos apstākļos un pieradis pavisam citādi raudzīties uz lietām nekā mēs — baltie.

— Bet arī Mansfīlds taču ir baltais.

— Jā, bet viņš nav tāds kā citi baltie. Viņš ir pārdrošnieks un trakulis, viņš neko neiztaisa par

briesmām un neērtībām. Visi nevar tā darīt, jo visi nav tik stipri, lai riskētu un lai atsacītos no tā, ko dzīve viņiem sniedz. Es ari neesmu tik stipra, lail atsacītos no laimes.

— Vai tā ir laime, kas pieder Kempsteram un kā trūkst Harbingeram? Es domāju, ka laime ir, ja var dzīvot kopā ar to, kas vismīļāks. Pēc tam kad mēs vairs nebūsim dzīvi, mums taču nebūs ari nekā no tā, kas mums bija dzīvē, — ne lielie barības krājumi, ne daudzās gultas, ne apģērbi. Cilvēks paliks tāds, kāds viņš pats ir.

Ako bija brīnums par šo balto cilvēku rīcību dažās lietās.

Neatbildot uz pašu svarīgāko Ako jautājumu, Alargo Fār- mane apstiprināja viņa nojautu, ka Harbingers viņai tomēr mīļāks un labāks nekā Kempsters. Bet vēl mīļāks un labāks par pašu cilvēku viņai šķita tas, kas cilvēkam piederēja. Cil​vēks nebija pats galvenais, — svarīgākais un vērtīgākais bija barība, drēbes, mājoklis, nauda. Šī meitene mīlēja lietas, tāpēc varēja piederēt cilvēkam, kas nebija viņai mīļš, bet kam piederēja šīs lietas. Tiešām, briesmīga vara piemita naudai, par to varēja iegūt otra cilvēka darbu, brīvību un mīlu. Un Margo Fārmane taču nebija ne slikta, ne muļķīga meitene, ci​tādi Harbingers viņu nebūtu mīlējis.

Viai Harbingers mīlēs viņu arī tad, kad diabūs zināt par notikušo? Vai viņam bija vērts mīlēt tādu meiteni? Varbūt viņš darīs tāpat kā Kempsters: atņems kādam citam jauneklim, kas vājāks un nabagāks par viņu, tā meiteni — pirks to. ko varēs nopirkt? Tirgū katrs uzstājas pēc savām pirkšanas spējām. Bet vai arī šie veikali atnesa peļņu?

DESMITA NODAĻA 1 Atkal tā bija tā pati vasarnīca jūras krastā, tā pati rīta stunda un tie paši vīrieši, tēvs un dēls, kas brokastoja vaļējā verandā. Bet laiks vairs nebija tik vasarīgs, pelēki lietus mākoņi aizsedza debesis, un vecajam Kempsteram bija mugurā silts vilnas kamzolis. Kafiju dzerot, viņš bieži iekrekšķējās.

Freds Kempsters visos sīkumos bija iepazīstinājis tēvu ar ceļojuma iespaidiem un vērojumiem lielā tvaikoņa dzīvē. Visvairāk viņu pārsteidza jauno jūrnieku sagatavošanas veids. Kurinātāja, dunkimaņa, pilna matroža un bocmaņa darbs bija īsts amats ar visādiem profesionāliem smalkumiem, bet visas zināšanas vajadzēja piesavināties nejaušības ceļā, — vērojot vecāko biedru darbu un personīgi interesējoties par to, ko nesaprata. Cilvēki, kas neko nejēdza par navigāciju vai mehāniku, stājās darbā kā pilnīgi nemākuļi, un viņu attīstība bija atkarīga no vecāko biedru pretimnākšanas un personīgās atjautības. Ja gadījās labi un prātīgi! biedri, kas paskaidroja nesaprotamo un parādīja īstos darba paņēmienus, tad iesācējs ātri guva nojēgu par siava amata noslēpumiem, bet, ja viņš nokļuva starp nebiedriskiem un aizspriedumainiem kolēģiem, tas varēja nobraukt uz jūras gadiem ilgi un tomēr nezināt, kā vislabāk noturēt katlos tvaiku, kā stūrēt kuģi vai sametināt divus virvju galus. Mehāniķiem un stūrmaņiem bija skolas, kur tos sagatavoja. Vienkāršajiem kuģu kalpotājiem vajadzēja pašiem visu iemācīties. Bet katra lieki nodedzināta tonna ogļu maksāja naudu, katrs samaitāts takelāžas piederums neat​bilda savam uzdevumam, nepietiekamo zināšanu dēļ radās pārpratumi un notika nelaimes gadījumi, ko visu nācās samaksāt ar rēderejas naudu. Freds ierosināja nodibināt skolu vai kursus savas rēderejas vajadzībām, kur pāris mēnešos sagatavotu kandidātus jūras dienestam. Cik tādi kursi izmak​sātu? Tikpat kā neko.

Sabiedrība, kurai piederēja trīsdesmit lieli tvaikoņi, tik daudz varēja atjauties kā iztērēt gadā pāris tūkstošu mārciņu sterliņu kadru sagatavošanai.

Vecais Kempsters smīnot noklausījās dēla priekšlikumus līdz galam, tad pakratīja galvu un teica: — Nevis pāris tūkstošu mārciņu sterliņu — pat peniju es netaisos izdot par tādiem niekiem. Kāpēc man jāsviež nauda zemē, kāpēc jāskolo matroži un kurinātāji, kas pēc tam aizies kalpot uz citu sabiedrību kuģiem? Labāk liai citi tos sagatavo priekš mums.

— Bet neviena firma taču to nedara … — Freds mēģināja iebilst.

— Kāpēc mums jāpieņem darbā nemākuļi? — vecais Kempsters turpināja. — Lai citi viņus apmāca uz saviem ku​ģiem. Mēs uz savējiem pieņemam darbā tikai gatavus, pie​dzīvojušus jūrniekus, un tas

mums nemaksā ne peniju. Vai tagad tev tas ir skaidrs?

— Pilnīgi skaidrs! — Freds sajūsmināts iesaucās. — Man neienāca prātā, ka var arī tā. Tēt, tu tiešām esi lielisks darbinieks — īsts ģēnijs saimniecības laukā! Patiešām — kāda velna pēc mums tērēties, ja to pašu rezultātu var panākt bez kādiem izdevumiem. Lail tērējas citi.

— Lūk, tā ir pavisam cita valoda. Būtu labi, Fred, ja tu tikpat ātri iegaumētu visus pārējos manus principus. Ar bībe- les stāstiem dzīvē uz priekšu nevar tikt. Labāk būt tīģerim nekā jēram. Kas ir mans, tam vienmēr jāpaliek manam, bet, kas šodien vēl nav mans, to jācenšas par manu pataisīt rīt vai parīt.

Nepieticība ir viscēlākā un noderīgākā no visām kaislībām. Tikai nelga vai gļēvulis atturas iegūt to, kas viņam pa​tīkams. Stulbenis gudro, bet gudrais ņem.

— Tēt, atļauj man vienu no šiem principiem ar tavu piekrišanu pielietot tūliņ, jau šodien pat, — Freds ieminējās, kad tēvs bija apklusis.

— Kas tev paziņā? — vecais Kempsters jautāja.

593 — Kāda tīri personīga lieta, — Freds atbildēja. — Ja nemaldos, tad man ir pilni divdesmit astoņi gadi…

30 - V. Lācis, Raksti II Roberts Kempsters paskatījās dēlam acīs un pasmīnēja: — Laiks precēties, vai ne?

— Es domāju, tev tur nebūtu nekas pretim?

— Taisni otrādi — es to apsveiktu.

— Es ceru, ka šajā lietā tu man at|ausi rīcības brīvību, — turpināja Freds. — Vai varbūt tev ir kādi noteikti apsvērumi un plāni?

— Tikai viens apsvērums un noteikums man ir, — vecais Kempsters teica. — Tavai sievai jābūt veselai, jo man vajadzīgs mazdēls, kas pēc tevis mantotu mūsu kuģus, namus un citus īpašumus. Es nevēlos, ka mana manta, lai arī trešā vai ceturtā paaudzē, nonāktu svešu cilvēku rokās. Un bez tam — tava laulība nedrīkst būt smieklīga.

— Par to neraizējies. Mana izvēle ir gluži normāla. Man šķiet, mēs esam pietiekami bagāti, lai izvēli nedarītu atkarīgu no līgavas pūra apmēriem.

Vecā Kempstera piere saraucās īgnās krunkās: — Tu esi jau izvēlējies? — viņš jautāja, pētījoši vērodams dēla seju.

— Jā. Tā ir Margo Fārmane, mūsu kapteiņa Tomasa Fār- mana meita.

— Pret Fārmanu ģimeni man nav iebildumu, bet es vēlos iepazīties ar tavu līgavu, kamēr vēl viņa nav kļuvusi par manu vedeklu. Ja viņa ir dumja un vecāka par tevi, tad labāk nerādi. Tad es jau iepriekš saku — nē.

— Viņa ir astoņus gadus jaunāka par mani, izglītota un jauka meitene. Mūsu namam Margo kaunu nedarīs.

— Nu labi. Pēc mēneša «Midnight dream» būs gatava.

«Midnight dreain» (pusnakts sapnis) bija tvaika jahta, ko būvēja Kempsteriem. Tēva aizrādījums nozīmēja, ka, ja viss notiks pareizi, Freds varēs doties kāzu ceļojumā ar jauno jahtu. Bet, ka viss tiešām notiks pareizi, par to viņam nebija ne mazāko šaubu.

— — Vēsts par jaunā Kempstera saderināšanos ar kapteiņa Fārrnana meitu diezgan skaļi atbalsojās tajās aprindās, kur Kempsteriem bija vārds, bet šīs aprindas bija ļoti plašas un iespaidīgas.

Laikrakstos parādījās saderināto ģīmetnes un plaši raksti par romantiskajām laulībām. Sabiedrības vienbalsīgais spriedums bija, ka Margo Fārmane taisa spīdošu partiju un jūtas ļoti laimīga, bet Freds Kempsters uzskatāms kā viens no romantiskākajiem jaunekļiem «mūsu sausajā gad​ simtā, kur pār jūtām valda aprēķins un veikalnieciski apsvērumi». Freda draugi teica, ka viņam esot laba gaume, bet jau*- nās neprecētās dāmas vai tādas, kurām bija neprecētas māsas un meitas, piezīmēja,

ka Margo Fārmane esot uzkārušie» Kempsteram kaklā divu mēnešu ilgajā jūras braucienā. Bet ko tur nožēlot: jia cilvēks tik vientiesīgs, ka ļaujas ievilinā- ties, tad…

Pasta tvaikoņi ātri skraida pāri okeānam, un, ja kas vēl steidzamāks pavēstāms, tam pakalpo telegrāfs. Notika tā, ka dažas dienas pēc tam, kad laikrakstos bija parādījusies vēsts par Freda Kempstera un Margo Fārmanes saderināšanos, Eduards Harbingers par to izlasīja kādā amerikāņu laikrakstā.

Nākamā dienā Roberts Kempsters saņēma no Galvestonas telegramu, kurā «Kardigana» kapteinis lūdza viņu atbrīvot no amata un iespējami drīzākā laikā iecelt viņam vietnieku.

— Te tev nu bija jaunais kapteinis, — viņš parādīja te​legramu dēlam. — Ko tas var nozīmēt?

— Savāds cilvēks… — nomurmināja Freds Kempsters. — Neturēsim viņu. Ja grib, lai iet.

Bet Margo par to viņš neko nestāstīja.

Drīz pēc «Midnight dream» izmēģinājuma brauciena notika viņu kāzas. Greznā jahta bija sarīkota tālam ceļojumam. Tā kā maršrutā bija paredzēta arī Dienvidjūras salu apmeklēšana, Margo pierunāja Ako pārnākt uz jahtas par viņas apr kalpotāju. Freds Kempsters apsolījās, ka krustām šķērsām izvandīs visu Dienvidjūru, kamēr atradīs noslēpumaino Ako dzimteni, par kuru jauneklis stāstīja visādas brīnišķīgas lietas.

Tieši no kāzu mielasta, kurā piedalījās tikai mazs pulciņš vistuvāko ģimenes draugu, jaunsalaulātie devās uz jahtu. Bija norunāts, ka sākumā viņi dosies uz Norvēģijas fjordiem un tad gar Eiropas rietumu krastiem uz Madeiru, Kanāriju salām un Vidusjūru, kur tālākam ceļam piebiedrosies vēl dažas personas — Freda Kempstera jaunības draugi. Viņus gaidīja lieliska odiseja — tas, pēc kā Margo tik kaislīgi bija ilgojusies.

Bet, kad jahta izbrauca jūrā, Ako ievēroja, ka jaunās Kempstera kundzes smaids, ar ko viņa atbildēja sava vīra jūsmīgām piezīmēm, bija neīsts, samocīts. Jūra bija ļoti nemierīga, Margo laikam jutās slikti.

Tad Freds viņu sūtīja at​pūsties, bet pats palika komandtiltā un aprunājās ar kapteini.

38» 595' — Vai jums kaut kas nav jāpakalpo? — Ako jautāja, ga^' dījies savas kundzes ceļā. ; — Nē, Ako, nekas… — viņa nomākti pasmaidīja. — Šo​dien tev nekas vairs nebūs jādara.

Ako klusi atvirzījās no viņas ceļa. Viņi atnadās gaiteni pie Margo kajītes durvīm.

— Es šodien saņēmu kādu vēstuli, Ako, — Margo teica.

— Vai tu vēlies to paglabāt pie savām lietām? Tā, lai neviens to nedabūtu redzēt…

— Jā, kundze, es to darīšu. Neviens neatradīs.

Viņa aizgriezās sānis un sameklēja uz krūtīm paslēpto aploksni, tad pasniedza Ako. Tas vēstuli tūliņ paslēpa kabatā.

— Tur nekā briesmīga nav, bet labāk būs, ja mans vīrs . to nedabūs zināt… tas viņam darīs sāpes, — Margo teica.

— Bet vēstuli iznīcināt es nevēlos. Tā man pēdējā piemiņa no tava dnauga, Ako. — Vēstule nepazudīs, un es nekad viņu nelasīšu, — Ako teica.

— Tu vari arī lasīt. Tā ir no Eduarda Harbingera. Viņš aizgājis no kuģa un pieņēmis citu vietu…

Bākas uzraugs kādā klusā, drūmā malā.

— Vai viņam tur būs laba dzīve… labāka nekā uz kuģa? — jautāja Ako. — Tur viņš būs viens … vientu]š, bet brīvs … — Margo čukstēja. — Nē, Ako, tur viņam būs daudz sliktāk nekā uz kuģa.

— Kāpēc tad viņš aizgāja no kuģa un apmetās bākā? — Ako turpināja.

Margo gribēja ko teikt, bet asaras aizžņaudza kaklu. Viņa nosausināja acis, savādi pasmaidīja un iegāja savā kajītē.

«Kas tie par cilvēkiem?» Ako domāja. «Viņiem sāp, bet viņi grib izlikties priecīgi. Un paši viņi sev dara sāpes.»

Ar divdesmit mezglu ātrumu stundā «Midnight dream» traucās uz ziemeļiem, pretim Skotu salām, Orknejām, pusnakts saulei aiz polārā loka. Jūra bija pelēka, un lielie putni, kas klaigādami lidoja kuģim līdzi, izskatījās tādi paši pelēki kā viss, ko cilvēka acs varēja saredzēt šajā satrauktajā stihijā.

2 No Arktikas brīnumiem viņiem tika loti maz, jo visu laiku, kamēr «Midnight dream» braukāja ziemeļu ūdeņos, laiks pie​turējās nejauks un vētrains. Viņi bija nokavējuši īsto laiku šādam ceļojumam un atbraukuši divus mēnešus par vēlu. Apskatījuši Nordkapu, iegriezušies dažos slavenākajos Norvēģijas fjordos un pa ceļam pāris dienu uzkavējušies kādā Zie- meļfrancijas ostā, viņi steidzās ātrāk nokļūt dienvidos. Bordo, Biarica, Lisabona, Madeira, Kanāriju salas, Gibraltārs, Ba- learu salas, Rivjera … svešas vietas un sveši cilvēki ātrā maiņā slīdēja gar viņu acīm. Margo fotoaparātam bija darbs katru dienu. Vismīļāk viņa fotografēja drūmās, vientuļās vietas jūras krastos, tumšās klintis un savrupos zemes ragus, kur naktīs zibsnīja bāku ugunis. Katrreiz, kad «Midnight dream» brauca garām kādai vientuļai bākai, Margo skatiens kā apburts kavējās pie tās un kaut kas tumšs, sāpīgs atmirdzēja viņas acīs. Viņa zināja, ka Harbingera tur nav, ka viņš savas dienas vada kaut kur augšā ziemeļos, kur tagad vētrainais Golfs šķaida bangas pret piekrastes klintīm, bet katra ceļā redzētā bāka lika viņai iedomāties tālo draugu, un drūms viņas iiztālē šķita tā liktenis.

Sākumā viņu apžilbināja jaunie apstākļi, jahtas greznums, ērtības, gandrīz neaprobežotās iespējas piepildīt katru vēlēšanos, kas saistījās ar naudas izdošanu. Kad šis stāvoklis bija pierasts un kļuvis ikdienišķs, — un tas notiek ātrāk, nekā mēs tam spējam ticēt, jo cilvēka piemērošanās spējas ir milzīgas, — lietas zaudēja savu maģisko nozīmi un atkal vienīgi lielais un nozīmīgais palika cilvēks pats ar savām sāpēm un priekiem, dziņām un sajūtām.

Freds bija ļoti mīļš un uzmanīgs — tāds, kādi mēdz būt visi iemīlējušies vīrieši. Viņš neuztiepa Margo savus para​dumus, bet delikāti centās saskaņot savējos ar viņas para​dumiem.

Vairāk nekā mēnesis bija pagājis kopš ceļojuma sākuma, kad Rivjerā viņiem piebiedrojās jauni līdzbraucēji — Redži- nalds Džibss ar savu māsu Grēsu un Freda bērnības draugs Valters Dormans ar kundzi Evelīnu, kas bija dzimusi amerikāniete. Visi viņi bija vēl jauni un dzīvespriecīgi cilvēki. Līdz ar viņu ierašanos uz «Midnight dream» dzīve kļuva skaļāka, jautrāka un bohēmiskāka. Intīmais klusums, kādā bija aizritējis Kempsteru medus mēnesis, pārvērtās pārgalvīgos svētkos, kad paukšķēja šampanieša pudeļu korķi, skanēja patafons un salonā švīkstēja dejotāju soļi. Bet, tā kā ceļojums bija aprēķināts vismaz vienam vai pusotra gadiem, uz jahtas pastāvēja atklāta noruna, ka katrs ceļotājs turēsies pie saviem paradumiem un dzīvos tā, kā pašam tīk, — citādi) viņi drīz apniktu cits citam. Katrs cēlās, kad gribēja, ēda, kā bija paradis, un savu laiku nosita tā, kā atzina par labāku. Tas nenozīmē, ka uz jahtas nu izveidotos vairākas savrupas un savdabīgas dzīves, — viņi taču visi bija apmēram vienādi audzināti, nāca apmēram no vienādām aprindām, un tas apstāklis vien. ka viņi salasījušies vienuviet kopīgai dēkai, liecināja, ka visiem š§s sabiedrības locekļiem bija apmēram vienādas intereses un dzīves stils. Tātad, turoties katram pie saviem paradumiem, viņi patiesībā turējās pie kopīgām tradīcijām. Vienīgo atšķirību iezīmēja katra šās sabiedrības locekļa temperaments, bet šo temperamentu vispirmais dabūja izjust brūnais s.alu dēls Ako. Uz jahtas viņš skaitījās Margo sulainis. Fredu apkalpoja īpašs stjuarts, bet Džibsiem un Dormaniem bija nozīmēti divi citi. Tā bija Ako vaina, ja abas svešās dāmas šo iekārtojumu izjauca un apkalpotāju štatu pārkārtoja savādāk. Viņas vēlējās, lai mazos pakalpojumus viņām izdara eksotiskais salinieks un nevis stīvie, iedīdītie angļu stjuarti. Šis ceļojums bija neparasts un romantisks jau ar saviem maršrutiem vien, taču pilnības dēļ neparastam vajadzēja būt arī visam pārējam.

Mums jāiegaumē, ka Ako tagad bija divdesmit vienu gadu vecs un sasniedzis savas dzīves labāko formu. Ne cietums, ne klaiņošana pa svešo pasauli nebija nākuši viņam par ļaunu. Vismaz sešas pēdas garš, samērīgi; noaudzis, ļoti īpatnēju, elastīgu gaitu un pareiziem sejas pantiem, viņš katrā ziņā bija skaists puisis ne vien savu tautiešu uztverē, bet katra cilvēka acīs, kas kaut ko jēdza par cilvēka fizisko

skaistumu. Bet vislielāko pievilcību Evelīnas Dormanes un Grēsas Džibsas acīs viņš ieguva ar savu eksotisko izcelšanos. Viņš valdzināja tās kā kādas svešas, neizpazītas pasaules pārstāvis, un Šeit, uz jahtas, kur dzīves plūdums nesadrumslaloja cilvēku uzmanību uz tūkstoš dažādām nejaušībām un konvencionāli svarīgiem sīkumiem, Ako negribot kļuva par pašu neparastāko un ievērojamāko parādību.

Visvairāk tam sieviešu tipam, ko Ako bija pazinis savā dzimtenē, atbilda tumšmatainā amerikāniete Evelīna Dor- fnane, kuras dzīslās, kā minēja nostāsti, tecēja arī Jaunās pasaules pirmiemītnieku — indiāņu asinis. Katrreiz, kad viņa aicināja Dienvidjūras Apolonu savā kajītē, viņas acis savādi iedegās un nekautrīgi, kā apburt liekdamās, raudzījās viņā.

Viņa nekad neprasīja no Ako grūtus un nepatīkamus pakalpojumus. Iztīrīt kādu nejauši siaķertu traipu no drēbēm, uzspodrināt kurpes, noslaucīt putekļus no pulētām istabas lietām — tas taču bija tīrais nieks.

Evelīna katrreiz izjautāja Ako par viņa agrāko dzīvi, par tikumiem un paradumiem Rigondā un par to, kā tur norit jauniešu mīla. Evelīnas aprindu cilvēkam viņas sarunas veids varētu likties zobgalīgs, bet Ako ne​juta ironiju, un patiesībā nekā ironiska tur arī nebija — tikai samaitāta ziņkārība. Šad un tad Evelīna pat pieskārās viņam, it kā nejauši noglāstīja roku vai vaigu un pamudinoši pasmaidīja. Un tāpat izturējās Grēsa Džibsa, blondā, slaidā ziemeļniece ar zilajām acīm, kas tik šķelmīgi iemirdzējās, kad Ako paskatījās tajās.

Bet viņš nekā nesaprata. Šis sievietes viņam bija tikai pa- vēlnieces, baltās kundzes — vairāk nekas.

Aizgājis no tām, viņš nedomāja par viņām. Visi viņa sapņi lidoja jūrai pāri uz zaļo salu tālumā. Tur bija ziedi un prieks, tur mēnesnīcā mirgoja lagūna un kāda meitene viņu gaidīja mājās. Neļima viņai bija vārds. Kas gan bija viss cits, salīdzinot ar viņu!

3 Viņiem nekur nevajadzēja steigties. Redžinalds Džibss bija izrādījies nederīgs diplomāta karjerai, bet, lai gūtu sekmes kādā citā laukā, vajadzēja vispirms šo lauku atrast un izvēlēties. Kamēr tas nebija noticis, tikmēr viņš varēja mierīgi nosist laiku un tērēt savu daļu no dzimtas ienākumiem, neraizējoties, ka kādreiz šis zelta avots varētu apsīkt. Valters Dor- mans materiālā ziņā bija atkarīgs no savas sievas, kuras kapitāli nodrošināja viņu labklājību. Ja Evelīnai patika ceļot, tad 'Valteram gluži dabiski pret to nevarēja būt nekādu iebildumu. Šīs sabiedrības laimes atslēga bija nauda — čaklais rūķis, kas strādāja viņu labā, pelnīja procentus un vadīja savu dzīvi gluži kā dzīva, saprātīga būtne. Attiecīgā laikā un vietā nogriezt rentes kuponu taču nebija nekāda lielā un grūtā māksla — Redžinalds Džibss un Valters Dormans to labi prata.

Visaizņemtākais cilvēks šinī sabiedrībā tad jau bija Freds Kempsters, kuru pēc atgriešanās no ceļojuma gaidīja noteikti pienākumi un noteikts darbs, bet arī viņam nevajadzēja sevišķi steigties, jo vecais Kempsters vēl bija dzīvs un labi tika galā ar visu.

Ce|ojuma maršruts bija iepriekš izstrādāts, bet viņi varēja brīvi rīkoties ar termiņiem. Gadījās, ka kādā vietā, kur viņi bija nodomājuši uzkavēties dažas dienas, viņiem nepatika. Tad viņi tūliņ brauca prom. Bet kādā citā vietā, kur bija nolemts tikai atjaunot pārtikas krājumus, viņiem iepatikās. Tur viņi nodzīvoja trīs, četras un vēl vairāk dienu. Jahtu noenkurojuši kādas ostas reidā, viņi izkāpa krastā un devās prom zemes iekšienē. Tā viņi apklejoja antīkās pasaules vēsturiskās vietas, jāja ar ēzeļiem Balkānu grēdās, apskatīja Kananas un Galilejas jaukumus, devās pa Nīlu augšup līdz Hartumai un ieguva daudzus interesantus piramīdu un lielās sfinksas uzņēmumus. Visur viņi satika savas rases cilvēkus un visur jutās kā mājās. Katru neparedzēto apstākli palīdzēja pārvarēt nauda.

Sarkanā jūra… Indijas okeāns… Kolumbija … Bena- resa … Rangūna … Singapūra … Braucieni zemes iekšienē līdz Himalaju pakājei, tīģeru medības džungļos, viesošanās pie pērļu zvejniekiem, svelmainās dienas un tvīksmīgās tropu naktis, noslēpumainie, teiksmainie austrumi… Garām Ķīnas piekrastei viņi uzbrauca augšā līdz pašai Japānai un veselu mēnesi uzkavējās uzlecošās saules zemē, tad griezās atpakaļ, lai gar Filipīnu salām, Celebesu un Jaungvineju dotos uz bezgalīgajiem Okeānijas klajumiem.

Zem dienvidu saules un zvaigznēm ziemeļnieki sāka skurbt. Kā žilba, varavīksnaina vīzija gar viņu acīm slīdēja pasaules daiļums un bezgalība.

— Vai tu esi apmierināta ar šo dēku? — Freds Kempsters jautāja savai sievai.

Un viņas nopūta bija laimes pilna: — Man liekas, ka tas ir sapnis. Pēc tā vairs nav grūti mirt.

Tumšā uguns Evelīnas Dormanes acīs iedegās aizvien kvēlāk, viņas nagi dažreiz plēsīgi iecirtās Ako kamiesī.

— Tu esi skaists, Ako. Par ko tu sapņo naktīs?

Viņš pazemīgi smaidīja un neprata atbildēt.

— Vai tu zini, kas ir mīla, Ako? Vai esi mīlējies? Kāda viņa bija? Skaistāka par mani? Labāka?

— Baltā kundze ir ļoti skaista, — Ako teica. — Brūnie cilvēki nav balti. Rigondas meitenes visas bija brūnas.

— Vai tev patīk baltās sievietes? Kuras tev liekas skaistākas: vai tādas kā es, vai tādas kā Grēsa Džibsa, kurai gaiši mati un zilas acis? Tās ar gaišajiem matiem ir viltīgas. Viņas mīl tikai sevi, Ako, no viņām tu piesargies.

Evelīnas jautājumi bieži nostādīja Ako neērtā stāvoklī. Viņš tad izlikās vientiesīgāks, nekā bija, nezinādams, ka taisni šis dabas bērna naivums visvairāk valdzināja rafinēto sievieti. Bet, kad Ako gāja apkopt Grēsas kabīni, blondā zie- meļniece viņu kavēja darbā. — Tev nekur nav jāsteidzas, Ako. Es vēlos, lai tu ilgāk uzkavējies pie manis.

Un reiz viņa tam klusi iečukstēja ausī: — Šonakt, kad paliks tumšs un visi aizies gulēt, tu atnāc pie manis. Nāc tā, lai citi neredz. Es tev kaut ko pastāstīšu. Tikai nesaki nevienam par to.

Bet Ako neatnāca. Kad Grēsa viņam otrā dienā pārmeta nepaklausību, Ako meloja: — Es nevarēju nokāpt lejā, jo pie kāpnēm visu laiku sēdēja stūrmanis. Viņš teica: «Ej gulēt, ko tu blandies apkārt!»

— Tad atnāc nākošu nakti. Vienmēr taču tas stūrmanis tur nesēdēs.

Bet Ako neatnāca arī nākošu nakti. Redzēdama Grēsas sapīkušos skatienus, ar kādiem tā uzlūkoja Ako, Evelīna Dor- mane saprata, ka salu dēlam vienaldzīgas gaišmatainas sievietes. Tas viņai patika, un nākošo reizi, kad Ako atradās vi​ņas kabīnē, Evelīna, satraukti iesmiedamās, raudzījās viņam acīs: — Tu esi krietns puisis, Ako, jo Grēsa uz tevi dusmīga.

Iekams viņš atjēdzās, viņa to bija jau noskūpstījusi uz deniņiem. Ako šķita, ka viņa pierei pieskārusies kvēlojoša ogle.

— Vai tev tas patika?

— Es nezinu … kundze. Tas bija pirmo reizi.

— Bet tev tas jāiemācās, Ako. Tas taču ir jauki… Tikai tu nedrīksti nevienam par to stāstīt.

Protams, ka Ako nevienam par to nestāstīja. Vienu laiku viņam gan uzmācās vēlēšanās aprunāties par balto lēdiju dī​vaino izturēšanos ar Margo — varbūt viņa zinātu labu pa​domu. Bet viņam bija kauns runāt.

Nesagaidījusi Ako atsaucību, Grēsa Džibsa pamanīja, ka uz jahtas ir glīts stūres vīrs, jauns puisis Carlis Smits. Viņš gan nebija tik eksotisks kā Ako, bet viņa skatienā plaiksnījās tā pirmatnējā liesma, kuras iedegšanos Ako acīs Grēsa bija veltīgi gaidījusi. Un bieži viņa skatiens pavadīja Grēsu, kad tā parādījās uz klāja, — viņa to zināja.

Vakarā, kad viņš stāvēja pie stūres, Grēsa uzkāpa komand- tiltā un šķelmīgi, uzmundrinoši paskatījās viņam acīs. Puisis notvīka un sāka izklaidīgi stūrēt.

— Kas tad nu, Carli? — stūrmanis iesaucās, uzmetis ska​tienu kompasam. — Kursu aizmirsis, vai?

Grēsa satraukti iesmējās un nokāpa uz klāja. Stundu vēlāk mainījās stūres vīri. Kad Carlis Smits kāpa p'a kāpnēm lejā, viņam pretim nakts pustumsā gailēja cigaretes ogle. Gadījās, ka viņam vajadzēja apstāties, lai palaistu Grēsu garām, jo viņš bija nostājies viņas ceļā. Atkal viņas acis tik šķelmīgi smējās,

un tuvu Carlim skanēja čuksts: — Ceturtā kabīne pa labi… Atnāc pēc stundas. Bet tev jāprot klusēt.

Carlis Smits bija atjautīgāks nekā Ako. Viņš atnāca. Viņš arī prata klusēt. «Midnight dream» kā aizsapņojusies slīdēja pa Koraļļu jūras ūdeņiem.

- Divas dažādas dzīves ritēja cieši viena otrai blakus uz skaistās jahtas. Vienu dzīvoja Freds Kempsters, Margo un viņu viesi — greznajā salonā un ērtajās kabīnēs. Otra dzīve norisinājās ļaužu pilnajās kalpotāju kajītēs, kur, saspiesti kā siļķes mucā, savos šaurajos starpklāja sprostos mitinājās «Midnight dream» matroži, kurinātāji un stjuarti. Tur oda pēc sviedriem un mašīneļļas, tur bija smags gaiss un tik maz tel​pas, ka cilvēki nevarēja paiet cits citam garām, neskarot savu kaimiņu. No tuvējās mašīntelpas kurtuvēm te atplūda sakarsētais gaiss, vērsdams tā jau piesmakušās kalpotāju mītnes par īstām ellēm, taču Ako te jutās daudz labāk nekā tur augšā — kuģa īpašnieka salonā un viesu kabīnēs.

Vakaros, kad visi darbi bija apdarīti, Ako mīlēja iegriezties kurinātāju un matrožu kajītēs, stundām ilgi klausīties ļaužu sarunās, kurās skanēja rūgtums un naids pret tiem, kas savas dienas bezrūpīgi vadīja dīkā, baudās un izpriecās.

— Vienā maltītē jaunais Kempsters ar saviem viesiem patērē vairāk nekā mana ģimene vesela gada laikā, — reiz izteicās kāds no kurinātājiem — Dienvidvelsas ogļrača dēls Džo Skots. — Mēs vergojam, atdodam savus spēkus pilienu pēc piliena, radām vērtības, kas atļauj šiem asinssūcējiem slīkt greznībā un visu mūžu neko derīgu nedarīt, bet mums par to atmet ubaga kumosu. No kurienes radusies viņu bagātība?

Viss mūsu saražots, viss nozagts mums, bet pamēģini tu pieskarties tiam vismazākajam nieciņam no viņu salaupītā — tad tevi tūliņ pasludinās par zagli un laupītāju un sapūdēs cietumā. Eh, vajadzētu viņus visus sabāzt kādā vecā ogļu kuģī, Izvest jūrā, kur tā visdziļākā vieta, un nolaist dibenā, varbiit pēc tam arī mums sāktos cilvēcīgāka dzīve.

Pārējie kurinātāji piekrita Džo Skotam. Gan rupjāk, vienkāršāk un naivāk viņi pauda to pašu domu, ko cietumā bija sludinājis Mansfīlds. Viņi ienīda Fredu Kempsteru un viņam līdzīgos, un viņu naids pamazām pielipa arī Ako, lai gan Freds pagaidām nebija paspējis viņam nodarīt nekā ļauna. Viņam tieši ne, bet toties viņa draugam — Eduardam Harbingeram: Margo klātbūtne uz jahtas bija kā dzīvs atgādinājums par Freda Kempstera veikto noziegumu pret Ako draugu. Ar katru dienu vairāk un vairāk salu dēls sāka nīst Fredu. Ako nebija ne mazāko šaubu par to, ka šis cilvēks kādreiz arī viņam nodarīs ļaunu.

Sekodams Mansfīlda padomam, Ako bija iegādājies jau vairākas no tām grāmatām, kuras Mansfīlds viņam ieteica izlasīt. Katru dienu, taisnību sakot — nakti, viņš pāris stundu lasīja un mācījās, un viņa gara apvārsnis pletās ar katru dienu plašāks. Jau tagad Ako zināja un saprata daudzas lietas, par kurām viņa darba biedriem nebija ne mazākās jēgas, bet viņš necentās spīdēt ar savām zināšanām un nekad neuzvedināja savus kaimiņus uz sarunām par izlasīto, tāpēc tiem arī nebija ne jausmas par viņa patieso attīstības un zināšanu līmeni. Tāpat kā Evelīna Dormane un Grēsa Džibsa, daudzi no jahtas matrožiem un kurinātājiem joprojām saskatīja Ako personā tikai kaut ko eksotisku.

Vēlu vakarā, kad uz jahtas viss noklusa, Ako dažreiz apsēdās pašā pīķī un raudzījās zvaigžņotās debesīs. Tur, augšā, tagad bija atkal redzamas tās pašas zvaigžņu grupas, kuras Ako nevarēja saredzēt ziemeļos. (Vieglais vējš, kas zūzoja pār ūdeņiem, putni, kuri dažreiz parādījās jahtas tuvumā, zivis, ko baltie cilvēki izvilka ar makšķerēm, zaļās salas, kuru līčos viņi dažreiz izmeta enkuru, — viss bija tāds pats kā Ako dzimtenē. Ako juta Rigondas tuvumu, viņa skatiens cerību pilns raudzījās apvārsnim pretim.

Drīz … varbūt jau šodien … var​būt rīt…

Gaidu satraukts, viņš naktīs vairs nevarēja aizmigt. Aizvien mazāka kļuva viņa interese par balto cilvēku dzīvi uz jahtas. Viņam bija vienalga, ko tie darīja, ilgojās, juta. Drīz viņš šķirsies no tiem …

Visi uz jahtas zināja par Ako rūpēm. Margo Kempstere katrā salā un ostā apjautājās saliniekiem un jūras braucējiem, vai tie kaut ko nezina par Ako dzimteni. Pēc paša Ako nostāstiem spriežot, viņi vēl nebija nonākuši īstajā apvidū, Rigondai vajadzēja atrasties kaut kur tālāk uz austrumiem.

- Tovakar uz jahtas ilgāk nekā parasti bija dzirdama čala: Valters Dormans svinēja dzimšanas dienu. Daudz pudeļu tika iztukšots, daudz cigarešu nosmēķēts. Kad pēdīgi pats gaviļnieks pagura un nolīda savā kabīnē gulēt, pamazām izklīda arī pārējie.

Vilsi bija krietni ieskurbuši, un Evelīna Dor- mane domāja, ka šonakt var rīkoties drošāk. Šampanietis viņu darīja bezrūpīgu un aktīvu.

Pārliecinājusies, ka Valters savā kabīnē iemidzis un ari pārējās kajītes noklusušas, Evelīna ietinās gaišpelēkā zīda apmetnī un izslīdēja uz klāja. Ara gaiss viņu atspirdzināja. Brītiņu tīksminājusies ar fosforescences rotaļām viļņos, viņa devās uz jahtas pīķi.

— Ako, tas tu? — Evelīna klusi jautāja.

Jauneklis pamodās kā no sapņiem un lēnām piecēlās kājās.

— Jā, kundze. Ir jau vēls laiks.

— Tur apakšā tagad nav nekādas kārtības. Viss sajaukts un izmētāts. Es vēlos sakārtot savu kabīni.

Nāc man drusku palīgā, Ako. — Vai man tūliņ jāiet?

— Es aiziešu pirmā. Pēc brītiņa seko man. Neklauvē, bet ver vaļā durvis pats. Un pūlies netrokšņot, citādi iztraucēsi citiem miegu.

Spēcīgas, uztraucošas smaržas vēsmoja no viņas matiem, rokām, tērpa. Gaiss turpināja smaržot vēl tad, kad viņa bija aizgājusi. Brīdi uzgaidījis, Ako sekoja Evelīnai. Izdzirdusi viņa klusos soļus gaiteni, viņa pati pavēra durvis un ielaida Ako. Kabīnei bija divējas durvis un sienas tā drapētas, ka nelaida skaņu cauri, tāpēc, aizslēgusi durvis, Evelīna nemaz ne​centās runāt un rīkoties klusi.

Neizpratnē Ako pārlaida skatienu greznajai telpai: kas gan te būtu vēl kārtojams? Katra lieta atradās savā vietā. Varbūt tikai grāmata, kas, nevērīgi nomesta, gulēja uz gultas spilvena, prasījās, lai to aizver ciet un noliek uz galda.

— Kas man jādara, kundze? — Ako jautāja.

Viņa mulsais izskats izraisīja Evelīnai smieklus.

— Jābūt labam, mīļais Ako! Tik labam, kāds tu nekad pret mani vēl neesi bijis. Vai es tev patīku, Ako? — Kundze ir ļoti laipna …

— Jā, bet Ako nav laipns. Kāpēc tā? Tāpēc, ka domā, it ka es gri'bētu Ako darīt sliktu.

— To es nedomāju.

— Tad kāpēc tu no manis vairies? Lūk, tu klusē. Vai tu kādreiz esi nogaršojis šo labo dzērienu?

Nē? Tagad tev jāno​garšo.

Tas bija šampanietis, gandrīz pilna pudele. Evelīna pielēja glāzi, pati nogaršoja vienu malku, tad sniedza Ako. — Dzer, Ako, es vēlos to. Nekas slikts tev nenotiks.

Ako izdzēra glāzi līdz dibenam. Tiešām, nekas slikts ne​notika.

— Vai tas bija garšīgs? — Evelīna smaidīja.

— Jā, kundze, vēss un salds, — Ako atbildēja.

Nebeigdama smaidīt, Evelīna tuvojās viņam, apskāva rokas ap kaklu un piekļāva savu muti Ako mutei. Skūpstīja … ilgi, kaislīgi, kamēr pietrūka elpas. Tad palaida viņu vaļā un kā apskurbusi atslīdēja mīkstajā sēdeklī.

Ako apjucis raudzījās zemē, lāgiem zagšus pašķielēja arī uz kabīnes durvīm. Viņš neuzdrošinājās paskatīties acīs šai sievietei, no kuras tumšajām acīm pretim liesmoja noslēpumaina uguns, neprātīgas kaisles aicinājums, lūgums un pavēle. Ja Ako pazītu bībeles mitus, tad šī scēna viņa atmiņā izsauktu Jāzepa un Potivara sievas tēlus. Bet viņš tos nepazina, tāpat sveši viņam bija daudzi balto cilvēku rīcības veidi, tāpēc šis stāvoklis varēja viņu tikai samulsināt. Tas nenozīmē, ka Ako būtu pavisam bezkaislīgs.

Viņa atturību noteica tēvutēvu atziņas par pareizu dzīvi, šīs atziņas noteica arī vīrieša un sievietes attiecību raksturu. Evelīna Dormane bija Valtera Dormana sieva — Ako viņa nebija un nevarēja būt

nekas. Viņas skaistums, laipnība, pieglaudība bija jaukas lietas, bet šīs jaukās lietas piederēja citam, tāpēc Ako varēja tikai iztālēm aplūkot tās, ne mirkli nedomājot par piesavināšanos un iegūšanu. Turklāt Ako bija pārliecināts, ka Neļima daudz pārāka par Evelīnu.

— Nāc noskūpsti mani, Ako… — viņa aizsmakušā balsi čukstēja.

— Vai kundze man neatjautu iet? — Ako nopūtās.

— Tu varēsi iet, kad es to atļaušu, Ako… Ja tu neklau​sīsi, es pavēlēšu.

Nervozi viņa šūpoja celim pārmesto kāju.

Bet Ako nekustējās. Viņš atcerējās notikumu uz «Seagull», kad matroži viņu piespieda apēst ziepju gabalu. Tagadējais notikums bija līdzīgs tam. Tikai tur viņš bija pilnīgi neaizsargāts un padots mežonīgo jūrnieku patvaļai. Uz «Midnight dream» viņam bija draugs, Margo … Tas stāvokli pilnīgi grozīja. Tāpēc Ako varēja droši iespītēties.

— Ako, tu esi dumjš, tu neatšķir pērles no zīlēm, — Evelīna zobojās. — Bet tev jāiemācās atšķirt, tāpēc es tevi ātrāk nelaidīšu prom, kamēr man paklausīsi. Bet, ja tu sauksi citus šurp, es teikšu, ka tu pats ielauzies kabīnē un man uzbāzies.. Viņi ticēs man, un tu saņemsi sodu.

Tāds iznākums bija ļoti iespējams. Ako sagura, un viņa nelaimīgais izskats sagādāja Evelīnai jaunus smieklus. Tad viņš padevās un skūpstīja balto sievieti…

Vēlāk Ako ilgi stāvēja uz klāja un stingu skatienu raudzījās jūrā. «Sīs baltās sievietes ir tādas pašas kā viņu vīrieši,» viņš domāja. «Viņas panāk to, ko vēlas. Cilvēks, kas pazaudējis dzimteni, neko nevar pret viņiem iesākt, lai cik gudrs un godīgs viņš būtu. Tikai savā dzimtenē cilvēks var dzīvot tā, kā prasa viņa paradumi un sirdsapziņa, citur viņam jāpadodas svešai taisnībai un svešai gribai … jāēd ziepes un jā​mīl tas, ko mīlēt nevēlas.»

VIENPADSMITĀ NODAĻA 1 Septiņus mēnešus «Midnight dream» krustām šķērsām braukāja pa Polinēzijas klajumiem, — ne jau Ako dēļ, ak, nē, — baltajiem kungiem pašiem patika klaiņot. Tahiti, Sa- moa, Tonga, Fidži, Jaunhebridas, Džilberla un Maršala arhi- pelagi, baigās Melanēzijas salas, lielie un mazie puduri, koraļļu atoli un vulkāniskās darbības radītie sauszemes izciļņi okeāna vidū — viss bija redzēts, ar visām šīm vietām saistījās atmiņas par kaut ko jaunu un skaistu. Visur viņi ieguva neskaitāmas ce|ojuma trofejas, iedzimto traukus, ieročus, rotas lietas un fetišus. Jahta atgādināja etnogrāfisku muzeju, kur krietnam lietpratējam būtu bagātīgs materiāls kultūrvēsturis​kiem pētījumiem.

Tikai Ako neieguva neko. Daži maršruti gan bija veikti tieši viņa dēļ, bet tie deva tikpat mazus panākumus kā jūrnieku un iedzimto izprašņāšana. Vienīgais, ko izdevās noskaidrot, bija «Seagull» mīklainā pazušana bez vēsts — par to Freds Kempsters izlasīja rakstu kādā kuģniecības žurnālā. Vai kuģis gājis bojā vai tīši kavējās atgriezties un ziņot par brauciena rezultātiem, to neviens nezināja.

Aizkorķētā pudele ar «Seagull» testamentu vēl klīda viļņu varā vai sērēja kādas neapdzīvotas salas piekrastē.

Un tik maz vajadzēja, lai Ako būtu nokļuvis mājās! Reiz viņi pabrauca Rigondai garām astoņdesmit jūras jūdžu attālumā. Ja laiks būtu skaidrāks, varbūt Ako acs saskatītu un pazītu savas dzimtenes augstākā kalna virsotni. Ja pūstu stiprāks austrumu vējš… ja straume mazliet vairāk novirzītu jahtu no kursa uz rietumiem! …

Fredu Kempsteru šī lieta drusciņ pat interesēja. Nepazīstamas salas atrašana nepaliktu bez ievērības pasaules presē, tās atradēja vārds ieietu vēsturē.

Bet tas nenotika. Un «Midnight dream» brauca tālāk, vērsa savu pīķi pret ziemeļiem. Pa ceļam iegriezušies Ziemsvētku un Faninga salās, viņi devās uz Havaju. Tur viņi nodzīvoja trīs mēnešus, klejodami no vienas salas uz otru, svētīdami svētkus kopā ar kanakiem, klausīdamies viņu dziesmās un mācīdamies auļot ar dēli uz viļņu mugurām. Dažreiz uz jahtas sanāca viesi, tad skanēja muziķa, mirgoja lampioni un dejā griezās cilvēku augumi.

No Uonolulu viņi devās uz Vidusameriku, lai tad gar dienvidu kontinenta rietumu krastu brauktu līdz

Cīlei un Uguns- zemei. Buenaventurā tos gaidīja liktenīga vēsts, kas visiem turpmākajiem ceļošanas nodomiem pārvilka svītru: Roberts Kempsters bija miris. Rēdereja gaidīja mājās savu jauno šefu.

Pēkšņi noklusa priecīgā kņada uz jahtas. Freds Kempsters apdiedza piedurknei melnu sēru lentu.

Margo un citi staigāja nopietnām sejām. Salonā notika steidzīga apspriede. Bija tikai viens ceļš un viens mērķis — ātrāk nokļūt atpakaļ Anglijā.

Tā kā Roberts Kempsters telegramas saņemšanas brīdī jau bija apbedīts, nebija nozīmes Fredam steigties ar pasažiertvai- koni uz Eiropu — tās pāris dienas, ko viņš tā iegūtu, tik un tā nekā nedotu.

«Midnight dream» ātrums bija pietiekošs, lai ceļojumu arī tagadējos apstākļos pabeigtu ar jahtu.

Papildinājuši degvielas krājumus, viņi devās uz Panamu un cauri kanālam steidzās uz Atlantijas okeānu. Taisnākā ceļā, motoriem strādājot ar pilnu jaudu, ceļotāju pulciņš traucās pretim savai dzimtenei.

Tikai Ako katra nobrauktā jūdze attālināja no viņa dzimtenes: pie debesīm atkal parādījās svešās ziemeļu zvaigznes un pretim plūda dzestrais ziemeļu gaiss. Bet nevienam jau tagad nebija laika domāt par Ako. 2 Ar pelēkām mākoņu drūzmām, ar satrauktu bangu drūmo šalkoņu, ar saltiem vējiem un nemīlīgu, aukstu lietu agrais ziemeļu pavasaris sagaidīja atbraucējus. Dienvidu saule viņus pārāk ilgi bija lutinājusi. Straujā klimata maiņa diezgan jū​tami atsaucās uz ceļinieku organismiem. Atlantijas okeāna vidū Evelīna Dormane saslima ar iesnām. Redžinaldam Džib- sam sāpēja zobi, bet pārējie bija kļuvuši tik jutīgi pret vēsumu, ka nevarēja vien diezgan silti saģērbties. Grēsa Džibsa raizējās, vai viņai izdos: es saglabāt līdz mājām to īpatnējo ādas iedegumu, ko varēja iegūt tikai dienvidos. Būtu tiešām žēl, ja viņa nedabūtu palepoties savu paziņu priekšā ar skaisto, vienmērīgo sejas brūnumu — tagad, kad ziemas miglas un vēsais gaiss bija ziemeļnieku ādu izbalinājuši gluži. bālu.

Pēdējais ceļa posms bija visgarlaicīgākais. Mūsu ceļotāji lielāko tiesu laika pavadīja kajītēs. Pārāk ilgā kopbūtne visus bija vērtusi mazliet apatiskus un vienaldzīgus pret citiem cilvēkiem. Aizvien valdzinošāki viņiem šķita ierastie, mierīgie apstākļi dzimtenē, dzīve mājās ar savu pārbaudīto saturu un notikumu plūsmu. Vārdu sakot — svešumā gūtā iespaidu pārbagātība bija viņus nogurdinājusi, viņi jutās kā pārāk piekrauts kuģis, kur vairs neatlika vielas nekādām jaunām vērtībām. Nepacietīgi viņi skaitīja dienas un stundas, apjautājās kapteinim, cik vēl atlicis ko braukt, un pamazām kārtoja savu bagāžu.

Visā ceļojuma laikā «Midnight dream» tikai pāris reižu bija pārdzīvojusi īstu vētru, bet viņiem katrreiz bija laimējies laikus paglābties kādā ostā vai mierīgā līcī. Tā viņi cerēja ar veselu ādu izsprukt arī šoreiz, kad Atlantijas okeāna ziemeļdaļā sākās lielais pavasara negaiss. Paļaudamies uz jahtas spēcīgajām mašīnām, viņi paredzēja, ka nokļūs Svētā Jura kanālā, iekams auka būs paspējusi izvērsties visā savā postoša spēkā.

Cik maza un nevarīga nu bija skaistā jahta aci pret aci ar bargo stihiju! Cik sīki un nespēcīgi šķita drošie, lepnie cilvēki, kuriem piederēja lielas bagātības un citu cilvēku paklausība, kad vecais Neptūns lika skanēt savām vētras taurēm! Kā piedzērušies tie streipuļoja pa gaiteņiem un kajītēm, nepieskāras ēdienam, bāli, satraukti, pilnīgi zaudējuši humora sajūtu.

Ako bija pilnas rokas darba, apkopjot pasažieru kabīnes. Vīrieši bija īgni, sieviešu untumi kļuva aizvien nejēdzīgāki, viņām likās, ka Ako ir vainīgs par visām neērtībām. Pat Margo — vienmēr laipnā un sirsnīgā Margo — bija kļuvusi nerunīga.

Dienā no komandtilta varēja redzēt lielos, neveiklos preču kuģus, kas izmisuši cīnījās ar negaisu. Sur un tur no okeāna tālumiem atskanēja briesmu signāli, saucieni pēc palīdzības. Bet jahtai nebija laika steigties palīgā, tā pati atradās visļaunāko draudu ēnā. Un, kad satumsa nakts, pienāca brīdis arī no «Midnight dream» raidīt izplatījumā pirmo nelaimes signālu. Krasts nebija tālu — klinšains, tuksnesīgs apvidus ar akmens salām un zvejnieku ciematiem. Neviena derīga līča, nevienas lietojamas enkura vietas!

Bet ūdens kalni ik minūti vēlās pāri mazajai, dārgajai paijiņai, uz kuras bailēs par savu dzīvību drebēja pāris desmit cilvēku. Katrs vilnis kaut ko aizrāva sev līdzi. Komandtilts bija jau sapostīts, glābšanas

laivas aizrautas jūrā. Lāgiem ūdens šļāces ietriecās jahtas dūmenī, pa vēja caurulēm ieplūda mašīnu telpā un nošļāca jūrniekus ar ledainu dušu. Salonā sēdošie ceļotāji tonakt nedomāja par miegu.

— Mister Kempster, vai mums draud nopietnas briesmas? — Grēsa Džibsa un Evelīna Dormane pārmaiņus tirdīja jahtas īpašnieku. — Vai «Midnight dream» izturēs? Vai mums nav jālūko peldu jostas?

Un vai tādā laikā ar tām maz būs kas līdzēts?

609 — Būs labil, — Freds galvoja, bet pašam dūša bija pavisam sašļukusi. Kad uz kāpnēm, kas savienoja salonu ar ko39 — V. Lācis, Raksti II mandtiltu, parādījās kapteinis, visu sejas pagriezās viņam pretim un visu acīs jūrnieks lasīja baiļpilnu jautājumu, rūpes un lūgumu. Ak jā, šie cilvēki tagad lūdzās, liai viņus pasargā no ilznīcības, lai dod viņiem iespēju turpināt bezrūpīgo, laimīgo dzīvi, līdz galam izmantot savas esības iespējas. Sai stundā viņi varbūt būtu ar mieru upurēt labu tiesu no savām priekšrocībām dzīvē, savu augsto stāvokli, savu bagātību, sa​vas nākotnes izredzes.

— Viss kārtībā, kaptein? — Freds Kempsters jautāja.

Jūrnieks atbildēja klusi, lai sievietes nedzirdētu: — Slikti, mister Kempster. Vētra gan sāk pamazām rimt, arī krasts nav pārāk tālu… Mister Kempster, jahtas stūre vairs neklausa. Vējš un straume drīvē mūs malā. Es gribu lūgt, lai pasažieri sagatavojas katrai varbūtībai. Nav iemesla sevišķam uztraukumam, jo no krasta mēs nupat saņēmām atbildi uz mūsu briesmu signāliem. Tiklīdz negaiss mazliet norims, viņi dosies selgā ar glābšanas laivu.

Protams, pirms gaismas neko nevarēs iesākt.

Lai cik saudzīgi un šķietami bezrūpīgā tonī kapteinis šo vēsti paziņoja ceļotājiem, tās iespaids bija graujošs. Vīrieši nobāla un nervozi kodīja lūpas, sievietes sāka histēriski vaimanāt. Izglītotos, labos paradumos audzinātos kungus un dāmas pārņēma panika, aklas, dzīvnieciskas bailes. Vienā mirklī sagruva trauslā civilizācijas čaula, viss kultūras slīpējums.

Evelīna Dormane diezgan nepieklājīgā veidā pārmeta savam vīram, ka tas viņu ievilcis šajā briesmu pilnajā dēkā. Grēsa Džibsa rupji atgrūda brāli, kad tas par spīti paša bailēm mēģināja viņu mierināt. Bet visi bija vienis prātis, ka gal- venaiis vainīgais pie visa ir Freds Kempsters.

— Jahta, ha, ha! — nervozi smējās Valters Dormans.

— Peldošu zārku uztaisījis un aicina cilvēkus ceļojumā! Bet tas jau Kempsteru paņēmiens — sikspensu izdot, bet reklāmu taisīt par gineju, ha, ha!

— Es nevienu ar varu nevilku sev līdzi! — Freds iekaisa.

— Jūs paši man plijāties virsū!

— Grēsa, tu dzirdi! — sauca Redžinalds Džibss. — Mēs viņam plijušies virsū, uz ceļiem lūgušies, lai paņem līdzi.

Aizvien asāka vērtās vārdu kauja. Ļauns spīdums iedegās cilvēku acīs, sejas sašķobījās nejaukos vaibstos, žults un inde vārījās ik vārdā. Vienaldzīga un visu aizmirsta, Margo vēroja notiekošo. Un tikai tad, kad spēcīgs trieciens lika noraustīties visam mazā kuģa ķermenim, šie saniknotie cilvēki mazliet atjēdzās, pievērsās katrs vienīgi sev, meklēja glābšanas jostas un lauzās ārā uz klāja.

— Vēl nekā nav, palieciet mierīgi lejā! — kapteinis viņiem aizšķērsoja ceļu. — Jahta, garām slīdot, tikai pieskārusies kā​dai zemūdens klintij.

- Drūmā ausmas stundā vējš bezpalīdzīgo jahtu uzdzina uz kādas citas zemūdens klints. Negaiss bija aprimis, jūra bangoja aiz inerces, bet no klāja varēja skaidri saredzēt drūmu, klinšainu piekrasti. Gaisā uzvijās raķetes, tām atbildēja tās, kuras izšāva knastā.

Jahta grima. Pulciņā saspiedušies, pasažieri un jūrnieki no «Midnight dream» klāja raudzījās pretim baltajai motorlaivai, kura atdalījās no krasta un cauri viļņiem cīnījās uz šo pusi. Vai tā paspēs atbraukt

laikā? iVai visiem pietiks vietas?

39* 611 Rīta pusgaismā zibsnīja uguns krasta bākas tornī, un atkal Margo kā kādreiz šā ceļojuma sākumā, savādi valdzināta, nenolaida acis no baltā torņa un spožajiem staru kūļiem, kas plašā lokā slīdēja pār satraukto jūru.

3 Freds Kempsters bija samierinājies ar to, ka viņam jāzaudē skaistā, dārgā jahta, tāpat visi pārējie bija samierinājušies ar domu, ka viņu iedzīvei un ceļojumā savāktiem suvenīriem jāiet bojā. Bet, kad baltā motorlaiva, veikusi pusceļu no krasta līdz jahtai, pēkšņi mainīja kursu un brauca prom uz dienvidrietumiem, visus pārņēma baigs satraukums.

— Viņi nevēlas mūs glābt! — iesaucās Evelīna Dormane. — Kaptein, vai tas var būt, ka viņi mūs neredz?

— Jā, ko tas nozīmē? — Freds Kempsters nervozi salūkoja binokli. — Vai viņi ieraudzījuši jūrā vēl ko citu? Vajadzētu signalizēt, lai pasteidzas. Ilgi taču mēs te nenoturēsimies.

— Varbūt pusstundu … — kapteinis klusi atbildēja. Grim​stošā jahta lēnām svērās uz sāniem.

— Un pēc tam? — Valtera Dormana balss drebēja, uz klāja bilja ļoti vēss.

— Tad var notikt, ka mums kādu laiku būs jāturas peldus virs ūdens, — kapteinis teioa. — Man šķiet, tas nebūs pārāk grūti. Mūsu peldu jostas ir ļoti labas.

— Sajā aukstajā ūdeni? — histēriski! iekliedzās Grēsa Džibsa. — Mani tūliņ saraus krampji.

Ako bija klusi uznācis augšā un apstājies līdzās Margo.

— Nebaidieties, kundze… — tas čukstēja viņai. — Es esmu labs peldētājs. Es būšu jums klāt un palīdzēšu nokļūt krastā.

Tai brīdī motorlaiva atkal mainīja kursu un ar slaidu loku brauca jahtai apkārt, tad pret vēju tuvojās nelaimes vietai. Atvieglojuma nopūta izlauzās no visu krūtīm.

— Tie ir lietpratēji, — kapteinis teica. — Tas līkums laikam bija vajadzīgs sēkļu dēļ. Taisnā kursā motorlaivu neva​rēja piebraukt mums klāt.

Tie, kas visvairāk bija drebējuši, nu mēģināja smaidīt un turēt galvu augšā. Valters Dormans aizsmēķēja cigareti, bet Evelīna un Grēsa atvēra rokas somiņas un pārbaudīja mazajos spogulīšos savu izskatu.

— Viss būs labi, mīļā … — Freds Kempsters tagad atce​rējās savu sievu. — Viņi paspēs laikā.

Margo mēmi pamāja ar galvu.

Motorlaivai piebraucot tuvāk, no jahtas varēja saredzēt divus vīrus melnos lietusmēteļos un vētras cepurēs. Viens sēdēja pie stūres un uzraudzīja motoru, otrs stāvēja laivas priekšgalā, sarīkojis sviežamo virvi un turēdams pa rokai ķeksi. Metrus divdesmit no «Midnight dream» stūres vīrs ap​turēja motoru un ar skrējiena inerci pievirzīja laivu jahtai aizvēja pusē. Matroži satvēra sviežamo virvi un pievilka motorlaivu plakaniski pie jahtas sāniem, citi steidzās nolaist virvju kāpnes. Un, tiklīdz kāpnes bija piesietas pie reliņa, Valters Dormans kāpa pāri bortam, — drošs paliek drošs, kad tikai ātrāk nost no grimstošā kuģa. Bet viņš vēl nebija sācis kāpt lejā, kad viens no motorlaivas vīriem viņam iesita ar ķekša kātu pa muguru.

— Ne tik steidzīgi, mister! Lai pirmās kāpj lejā sievietes. Jums būs laika diezgan.

Un viņš sita vēlreiz, bet, kad Valters Dormans vēl stīvējās, divi jahtas matroži viņu sagrāba aiz pleciem un uzrāva augšā.

— Tad ej tu! — viņš sapīcis uzsauca Evelīnai. — Ko nu vēl gaidi, ko tūļājies? Šis peldošais zārks tūliņ ies dibenā.

Pagāja vairākas, minūtes, kamēr visi pārvācās motorlaivā. Beidzot uz jahtas bija palicis vienīgi kapteinis, bet tas vēl vil​cinājās, it kā būtu ko aizmirsis vai kaut ko gaidītu.

— Neāksties, vecais, kāp lejā! — sauca motorlaivas stūres vīrs. — Sī spēļu lietiņa nav lavas dzīvības vērta. Gan jau tu vēl paspēsi noslīkt ar kādu- citu kuģi.

— Es skatos, vai te … — kapteinis nomurmināja.

— Nav ko skatīties! Kāp lejā! Mums jātaisās drīzāk prom.

Tad «Midnight dream» komandieris beidza pozēt un itin veikli pārvācās uz motorlaivu — pārāk draudīgi jahta zvēlās uz sāniem. Iedarbinājis motoru, stūres vīrs vadīja laivu atpa- kaļējā gājienā prom no jahtas, tad ar strauju manevru apgrieza apkārt un virzīja uz krasta pusi. Viņi bija aizbraukuši varbūt trīsdesmit metrus, kad «Midnight dream» sagrīļojās, dažus mirkļus it kā agonijā novalstījās no vieniem sāniem uz otriem, tad nozuda dzelmē. Raudzīdamies ūdens mutulī, kas vēl brītiņu vārījās nelaimes vietā, izglābtie ļaudis nodrebēja aiz baismas.

Motorlaivai skrejot, viļņu šļāces šļakstēja pāri bortam, samērcēja izglābto ļaužu apģērbu. Visu skatieni raudzījās pretim krastam, tikai Ako un Margo nenolaida acis no stūres vīra, kas, mierīgs un savā darbā iegrimis, vairs nelikās zinis par pārējiem. Viļņi bija tūliņ pazinuši Eduardu Harbingeru, kad pie jahtas atskanēja viņa balss. Un mulsa pārņēma Ako prātu, vērojot sava drauga rīcību: viņš bija priecājies Harbingera vietā, ka tagad pienācis lielais brīdis, taisnības stunda, ka notiks vīrišķīga izrēķināšanās un Harbingers liks Fredam Kempsteram samaksāt ar savu dzīvību par visu netaisno, ko viņš tam darījis. Viņš taču varēja atstāt Fredu uz jahtas, pateikt, ka .motorlaivā visiem nav vietas. Sajā stundā viņš varēja prasīt jaunajam Kempsteram atpakaļ to, kas viņam nepiederēja un ko tas ar viltu bija nolaupījis viņam. Bet Harbingers neko nesacīja, pat ciešāk nepaskatījās savā ienaidniekā — viņš glāba visus un visus veda krastā. Vai viņam kāds cits no​doms?

Reiz Ako saskatījās ar draugu un Harbingera draudzīgais smaids liecināja, ka tas viņu pazinis. Un reiz Ako redzēja, ka Margo, motorlaivas pakaļgalā sēdēdama, it kā nevilšus viegli noglāstīja Harbilngera roku. Tas pasmaidīja skumji un rūgti, bet nepaskatījās Margo un neko viņai neteica.

Tā viņi nobrauca krastā.

Uz klinšainā zemes naga, kas ar asu izliecienu iestiepās jūrā, stāvēja Krenlirokas bāka. Metrus četrdesmit no slaidā torņa atradās bākas personāla dzīvojamā ēka — aizvēnī pret valdošajiem rietumu vējiem. Drūmo, klinšaino vietu nekas nerotāja. Daži krūmi, kas auga dzīvojamās ēkas tuvumā, un pāris puķu dobju gan liecināja, ka cilvēks mēģinājis savu apkārtni padarīt piemīlīgāku, bet viņa pūles bija izrādījušās diezgan nesekmīgas.

Kad motorlaiva kopīgiem spēkiem bija ievilkta laivu šķūnī, Harbingers izglābtos «Midnight dream» ļaudis veda uz dzī​vojamo ēku, bet viņa palīgs Dēvids Pens devās uz bākas torni izdzēst uguni.

— Jūs divi vien apkalpojat bāku? — pa ceļam Harbingeram apjautājās Valters Dormans, aizmirsis, ka šis pats cil​vēks nesen viņam bija sitis ar ķekša kātu pa muguru.

— Jā, vairāk cilvēku nevajag, — Harbingers atbildēja. — Bet ik pēc divām nedēļām mūs nomaina citi divi.

— Un tad jūs atpūšaties pilsētā, vai ne? — Dormans tur​pināja.

— Ja patīk, tad var aizbraukt uz pilsētu, bet, ja nepatīk, var dzīvot tepat.

— To, protams, neviens nedara? — Freds Kempsters ieminējās. — Kurš gan gribēs nīkt šajā tuksnesī, ja tiesības do​ties pie cilvēkiem.

— Kā kurš to ņem, — Harbingers teica. — Es neesmu bijis prom no šejienes septiņpadsmit mēnešus.

— Tiešām? — Freds izbrīnā paraustīja plecus. — Kā cilvēks to var izturēt? Tāda dzīve ne ar ko neatšķiras no cietuma.

— Kāpēc? Te ir diezgan interesanti. Vai jūrnieks, kuram gadiem ilgi jāpavada svešumā, atrodas labākā stāvoklī?

— Jūs esat bijis jūrnieks? — Freds jautāja.

— Visi bāku ļaudis ir bijuši jūrnieki.

— Jā, protams, viņiem jāpazīst jūrnieku dzīve un kuģnie​cības paražas … signāli, kursi.

— Un jābūt pieradušiem pie vientulības …

Pie dzīvojamās ēkas durvīm Harbingers, kaut ko atcerē​jies, pagriezās pret pūli.

— Jums mani mazliet jāatvaino. Tūliņ es jūs nevaru vest iekšā. Jūs saprotat — vīriešu saimniecība … kā tur var Iz​skatīties.

It kā nokaunējies, labsirdīgu smieklu pavadīts, viņš iesteidzās iekšā. Bet, ja ārā palikušie domāja, ka Harbingers tagad kārto savu mitekli, apsedz gultu un noridā izmētātos apģērba gabalus, tiad viņi maldījās.

Tur nekas nebilja izmētāts, katra lieta atradās savā vietā. Tikai Harbingera istabā uz galda atradās kāds priekšmets, kam tur nevajadzēja būt. So priekšmetu — jaunas sievietes ģīmetni — viņš paslēpa atvilktnē zem papīriem, tad drusciņ uzkavējās un gāja ielaist ārā pa​likušos.

- Pasažieri sēdēja pie iekurinātā kamīna, sildījās un žāvēja drēbes. Ekipāža ļaudis bija apmetušies pārējās istabās Jahtas pavārs vārīja kafiju un cepa olas brokastīm — produktus viņam bija iedevis Harbingers. Pēc azaida, sasildījušās pie kamīna, sievietes iegāja Harbingera istabā saposties, bet vīrieši palika bākas dežūras telpā uzsmēķēt. Harbingers pa telefonu sazinājās ar tuvāko ostu un ziņoja par «Midnight dream» bojā eju. Izglābtie ļaudis varēja aizkļūt no šejienes vienīgi pa zemes ceļu, jo jūra vēl bija pārāk nemierīga, lai ar pārpildītu motorlaivu dotos selgā. No pilsētas solīja izsūtīt uz Krenlirokas ciemu dažas automašīnas, bet tās varēja ierasties tikai pievakarē, tātad izglābtajiem vajadzēja pavadīt bākā visu dienu.

Valters Dormans devās to pavēstīt dāmām. Uz brīdi Freds Kempsters un Harbingers palika divi vien istabā, jo Redžinalds Džibss bija uzkāpis bākas tornī un fotografēja apkārtni — savu fotoaparātu viņš tomēr bija izglābis.

Tagad, kad bija beidzies baiļpilnais satraukums, Freds Kempsters uzmanīgāk pievērsās savai apkārtnei, lietām un cilvēkiem. Eduards Harbingers bija novilcis lietusmēteli un noņēmis vētras cepuri.

Tumšzilā kamzolī, brūnu seju, mazliet sajukušiem matiem, viņš sēdēja pie galda un kaut ko rakstīja bākas žurnālā. Ieskatoties uzmanīgāk šajā sejā, Kempsteram likās, ka viņš to kaut kur agrāk redzējis. Viņam šķita pazīstami šās sejas sausie, vīrišķīgie vaibsti. Brīdi veltīgi pūlējies atcerēties, kādā sakarībā šī seja viņam zināma, Freds ierunājās: — Vai mēs neesam kaut kad agrāk jau tikušies?

— Liekas gan, miister Kempster, — Harbingers atbildēja, nepaceldams acis no žurnāla un turpinādams kaut ko rakstīt.

— Tā, jūs pazīstat mani? — Freds sakustējās un ar spriegu interesi vēroja bākas uzraugu.

— Jā, protams. Bet tas taču nav nekāds brīnums. Bāku uzraugi pazīst savas zemes redzamākos kuģniecības darbinie​kus. Reizi gadā mēs saņemam pat dāvanas no dažām rēde- rejām.

— Bet es nekad te neesmu bijis.

— Kādreiz arī manis te nebija, — Harbingers pirmo reizi šīs sarunas laikā paskatījās Fredā.

— Vai mēs esam bijuši pazīstami? — Freds jautāja. — Piedodiet, ka es tā jautāju… man iznāk darīšanas ar tik daudziem cilvēkiem, ka visus pie labākās gribas nevarētu atcerēties.

— Skaidrs. īpaši, ja ar kādu cilvēku bijusi pavisam maza, nenozīmīga darīšana, Harbingera sejai pārslīdēja smīns.

— Vai drīkstu zināt, kā jūs sauc?

— Eduards Harbingers.

— Harbingers …

Jā, tagad Freds atcerējās visu. Viņam, kļuva ļoti neērti. Apmulsumā viņš uzrāva sērkociņu un pielaida uguni cigaretei, kas jau dega. Cilvēks, kas sēdēja aiz galda un, darbā iegrimis, nelikās zinis par viņa klātbūtni, nevarēja būt viņam draugs. Un šis cilvēks bija glābis viņu un viņa sievu, atvedis krastā, un viņiem bija jābauda viņa viesmīlība šajā drūmajā vietā, kur putni nevija ligzdas un puķēm nebija kur saknes laist.

Fredam Kempsteram kļuva neomulīgi. iViņš piecēlās un izgāja laukā, ilgi staigāja gar zemes raga krastu. Ap klintr m klaigādamas virpuļoja kaijas. Jūrā nebija redzams neviens kuģis, neviena zvejnieku laiva. Tikai melnas klintis, satraukta jūra un vēja auri klajumā.

Kā cilvēks te varēja dzīvot? Kāpēc Harbingers te bija apmeties? Jo ilgāk Freds par to domāja, jo nelāgāka kļuva viņa pašsajūta. Samulsis un noguris viņš apsēdās uz kāda akmens un sēdēja, kamēr Ako atnāca un aicināja viņu pus​dienās.

5 Pēc pusdienas Harbingers nomainīja savu palīgu un stājās sardzē, vēroja jūru un reģistrēja garāmbraucošos kuģus. Reiz viņš aizgāja uz laivu šķūni un sakārtoja tīklus, ko abi ar Penu bija iegādājušies pavasarī, — atvaļinājuma dienās zveja bija labs laika kavēklis. Tur šķūnī viņu atrada Ako. — Vai ir brīv te nākt? — salu dēls jautāja.

Sadrūmušā Harbingera sejā parādījās smaids.

— Nāc, Ako, tev ir brīv. Nu paskaties, vai pie jums salā pazina šādas lietas?

Ako apskatīja tīklus, pašķirstīja mīksto linumu ar svina smagumiem pie apakšējās auklas un korķa plūksniņām pie augšējās.

— Nē, mister Harbinger, mums tādu nebija.

— Kad tu aizbrauksi mājās, iemāci savus ļaudis zvejot ar tādām lietām, — Harbingers teioa.

— Mums zivis diezgan ķeras uz āķiem. Kur mēs liksim, ja sazvejosim vairāk nekā var apēst?

— Taisnība, Ako, kur jūs liksiet… Kāpēc tu nepaliki Dienvidjūrā, kad jahta bija aizbraukusi tur?

— Mēs nevarējām atrast Rigondu. Tad misters Kempsters saņēma ziņu par tēva nāvi un bnauaa taisni: uz mājām. Vai būtu bijis labāk, ja es paliktu Amerikā malā?

— Nezinu, draugs. Misteram Kempsteram gan būtu bijis labāk, ja viņš tik ļoti nesteigtos. Tad varbūt nepiedzīvotu lielo vētru, pasargātu savu jahtu no bojā ejas un … nesatiktos ar mani.

— Vai viņš zināja, ka jūs esat te?

— Liekas, ka ne.

• — Bet Margo … viņa taču zināja?

— Kāpēc tu tā domā?

— Viņa man iedeva uzglabāt jūsu vēstuli. Tā vēl tagad ir pie manis.

Harbingers ciešāk paskatījās Ako acīs: — Viņa tev lika glabāt manu vēstuli?

— Jā. Viņa teica, ka iznīcināt negribot, bet nevēloties, ka misters Kempsters to dabū redzēt. Tas viņam ļoti sāpēšot.

— Tā? — Harbingers klusi pasmējās. — Viņam sāpēs. Cik ļoti viņa rūpējas par mistera Kempstera labsajūtu.

Un atkal viņš iesmējās — skarbi, nicīgi.

Ako neuzņēmīgi mīņājās no vienas kājas uz otru. Manī​dams viņa stomīšanos, Harbingers iejautājās: — Tev kas uz sirds, Ako? — Nē, nekas. Es tikai domāju, jums tagad būs labāk. Jus varēsiet dzīvot laimīgāk nekā līdz šim, kad Margo paliks te.

— Kāpēc tu domā, ka viņa paliks te?

— Viņa bija jūsu draudzene, kad jūs aizbraucāt. Misters Kempsters tikai iar viltu jūs izšķīra. Tagad viņš neko nevar vairs darīt, un, ja jūs prasīsiet Margo atpakaļ, viņam būs tā jaatdod.

— Tu domā — viņa būtu ar mieru palikt pie manis?

— Viņai taču tas jādara. Tas viņas pienākums. Bez tam … jūs viņai esat mīļāks nekā Kempsters.

— Kāpēc tu tā domā?

— Es to zinu, mister Harbinger. Zinu tāpēc, ka viņa man vairākas reizes prasīja jūsu vēstuli, kad

bijām dienvidos. Izlasījusi viņa to vienmēr deva atpakaļ, bet es redzēju, ka vismīļāk viņa to būtu glabājusi pie sevis. Un, kad jūs pirmīt atbraucāt pie jahtas … jums vajadzēja redzēt viņas acis. Mister Harbinger, es nekad neesmu redzējis, ka viņa tā raudzītos Fredā Kempsterā, kā viņa raudzījās uz jums.

— Ai Ako… — Harbingers iestenējās. — Tu esi labs puisis, un es zinu, ka tu man vēli labu, bet to tev nevajadzēja stāstīt.

— Kāpēc?

— Labāk būtu, ja es to nezinātu. Jo… Margo nevar pa​likt te, un es viņu nevaru aicināt pie sevis.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka to liedz mans lepnums, mana cilvēciskā pašcieņa. Nekad nevajag diedelēt un pieņemt laipnību no cilvēka, kas kādreiz tev uzspļāvis, nonicinājis tevi.

— Bet jūs taču neatstāsiet visu tā, kā ir? Kempsters jūs aplaupījis, aizvilināja prom un atņēma jums Margo. Tas bija slikts darbs. Arī baltie par sliktiem darbiem soda savējos. Tagad jums ir iespēja atmaksāt Kempsteram.

— Jā, Ako, ir iespēja. Un varbūt es to arī izmantošu, bet ne tā, kā tu domā.

Arā čirkstēja soļi. Kāds cilvēks nāca uz laivu šķūni. Viņš apstājās uz sliekšņa un teica: — Alan ar jums jārunā, Harbinger.

— Nāciet iekšā, Kempster, nav labi stāvēt caurvējā, — Harbingers atbildēja, nepaskatījies uz atnācēju.

Ako saprata, ka tagad jānotiek izšķirošai cīņai un ka viņa klātbūtne ir lieka. Bet, kad viņš sakustējās uz iešanu, Har​bingers māja, lai viņš paliek. Freds redzēja šo mājienu.

— A^ister Harbinger, būtu labāk, ja mēs varētu izrunāties divatā. Ako tas nemaz nevar interesēt.

— Ako ir jauns, viņam, jāmācās, — Harbingers atbildēja. — Es vēlos, lai viņš iepazīstas ar mūsu ciltsbrāļu rīcības smalkumiem, tad viņš labāk zinās, kādi putni mēs esam.

— Man neērti sveša cilvēka klātbūtnē runāt par tādām lie​tām, — Freds aizrādīja.

— Neērtības sajūtu atstājiet aiz durvīm, mister Kempster. Nevajag vienmēr meklēt vieglāko un ērtāko ceļu.

— Jūs vēlaties mani pazemot?

— Jūs taču negaidāt, lai es zemojos jūsu priekšā? — Har​bingers saslējās.

— Nu labi, manis pēc lai Ako paliek. Bet viņš nedrīkst…

— Viņš drīkst visu, mister Kempster. Neuzstādiet notei​kumus.

— Bet jūs taču nezināt, par ko es gribu runāt.

— Es zinu, Kempster. Jūs gribat taisnoties.

— Par pagātni nav nozīmes taisnoties. Kāda tā ir, tāda paliek. Es nevēlos sevi mazgāt. Un es pat nenožēloju izdarītā, jo, ja es tā nebūtu darījis, tad daudz ko būtu zaudējis dzīvē. Jā, Harbinger, man Margo bija vajadzīga. Es par viņu cīnījos un paliku uzvarētājs. Esmu ļoti apmierināts, ka Margo ieguvu, jo es viņu mīlu. No mana viedokļa raugoties, tas ir ļoti labi, ka man izdevās jūs pieveikt. Mana sirdsapziņa šai ziņā ir ļoti mierīga, tikpat mierīga kā katram vīrietim, kas cīņā par mīļoto sievieti pieveicis savu sāncensi.

Varu jums apgal​vot, ka Margo ir laimīga un cīņas iznākumu nenožēlo. Tātad tik tālu viss liekas kārtībā.

Harbingers ieinteresēts paskatījās Fredā. Tā izaicinošais tonis viņam patika labāk, nekā būtu patikusi gaudulīga nopū​šanās un liekulīga smilkstēšana.

— Turpiniet, Kempster.

— Labi. Kā redzat, Harbinger, ar mani un Margo viss ir kārtībā. Mēs esam apmierināti ar savu dzīvi. Bet kaut kas nav īsti kārtībā ar jums.

— Alanas lietas atstājiet man, mister Kempster. Jūs man neesat nekāds aizbildnis.

— Pasargi dievs, par tādu es nemaz nevēlos kļūt. Runāsim pavisam atklāti: man nepatīk, ka jūs sevi taisāt par mocekli. Ja vienā lietā esat cietuši bankrotu, tad tas taču nenozīmē, ka jums jāļauj bankrotam visa dzīve. Kam jūs spītējat, dzīvodams šajā tuksnesī? Man? Alani tas neietekmē. Margo?

Viņa nav vainīga par jūsu untumiem un savādībām. Viņa zina, ka es jums sagādāju labākus eksistences apstākļus, viņa zina, ka jūs būtu varējis dzīvot labklājībā un ērtībās. Tātad — apmešanās Krenlirokas bākā ir tikai gaumes lieta. Bet, to darīdami, jūs laikam taču esat domājis, ka mēs jums esam nodarījuši pārestību, un ar savu rīcību cerējāt iedzelt mūsu sirdsapziņai, likt mums pamocīties, justies neomulīgi un tā tālāk. Harbinger, šis sitiens nesniedz mērķi, tāpēc prātīgāk būs, ja šai ākstu spēlei darīsiet beigas.

Brauciet prom no šejienes. Es jums došu kapteiņa vietu uz «Tasmānijas», jo vecais Fārmans tagad būs nepieciešams rēderejas kantorī.

— Jūsu kalps es nekad nebūšu, mister Kempster, — tikko valdīdamies, atbildēja Harbingers.

— Manis pēc. Ja nevēlaties atrasties tiešā atkarībā no manis, esmu ar mieru jums citādi sagādāt neatkarīgu stā​vokli'. Es jums iedošu zināmu summu naudas …

— Ko jūs ar to vēlaties iegūt?

—• To, kas daudz labāks un prātīgāks par nevajadzīgu naidu, — jūsu draudzību.

— Man jūsu draudzības nevajag, mister Kempster. bet savu draudzību es nepārdodu par naudu. Pat par visiem jūsu trīsdesmit kuģiem jūs to nenopirksiet.

— Vai jūs sevi nenovērtējat par augstu?

— Es baidos, ka jūs visus cilvēkus novērtējat par zemu. Mister Kempster, jūs nemaz neesat tik bagāts, kā iedomājaties. Šo un to, kam jūsu acīs maza vērtība, jūs tomēr nespējat nopirkt. Protams, tas jūs kremt un krimtīs ilgi, bet mani tas neaizkustina.

Freds Kempsters saknieba lūpas, brīdi stomījās, tad ieru​nājās citā tonī, klusi un diedelējoši: — Es negribēju jūs apvainot. Ja materiālās vērtības jūs neinteresē, tad mani labie nodomi tiešām varēja jums izlikties piedauzīgi. Harbinger, bet, ja es pie jums griežos kā cilvēks, kā vainīgais, ko jums iemesls neieredzēt, kā kļūdu izdarījis vīrs, kas atzīst savu vainu un, nožēlodams izdarīto, sniedz roku izlīgumam, — vai jūs arī tad nesniegsiet pretim savējo?

— Pārāk sentimentāli un pārāk liekulīgi, mister Kempster. Gandarījumu es jau esmu dabūjis — jūs tomēr jūtaties vainīgs. Bet es nevēlos ļaut jums atpirkties ar lēcu virumu. Glabājiet savu naudu saviem pēcnācējiem — gan tie pratīs to iztērēt. Un mīliet sevi vairāk par visu pasaulē, tad jums būs arī mierīgs prāts. Tikai vienu niķi gan atmetiet — neceriet nopirki to ļaužu mīlu un draudzību, kuriem esiat spļāvis sejā. Tik nepieticīgam nevajag būt.

Tad Kempsters cirtās apkārt un gāja prom.

— Nu, Ako, ko tu no šā notikuma mācījies? — Harbingers jautāja, kad Freds bija aizgājis.

— To, ka cilvēks nedrīkst pārdot savu pašlepnumu un godu.

— Pareizi, Ako. Nekad nevajag sevi pārdot, rāpot un zemoties, ne par kādu naudu nevajag ļaut sev kāpt uz galvas. Varas priekšā mums kādreiz jāpadodas, bet nekad viltībai un meliem.

- Pēc stundas no Krenlirokas ciema zvanīja, ka ieradušās mašīnas .pēc izglābtajiem jahtas ļaudīm.

Līdz ciemam vajadzēja iet kājām. Dāvids Pens gāja viņiem līdzi. Kad viņš atgriezās, 'bija jau krēsla un Harbingers aizdedzis bākas uguni. Nokāpis lejā, viņš sastapa savu palīgu.

— Dalīsim tagad dāvanas, — teica Pens, rādīdams visādus dārgus nieciņus — zelta portsigāru, brošas ar dārgakme​ņiem un naudas vīstokli, ko izglābtie kungi un dāmas šķiro​ties bija sadevuši viņam.

— Paturi vien sev, — Harbingers sacīja. — Es savu daļu jau saņēmu.

Vējš bija pavisam norimis. Bākas uzraugs skatījās jūrā un domāja, ka šovakar varētu iemest dažus tīklus. Pēc lielā ne​gaisa vajadzēja labi ķerties zivīm.

DIVPADSMITA NODAĻA 1 Visu ceļojuma laiku Ako bija turpinājis mācīties. Tagad viņš labi prata angļu valodu un bez kādām grūtībām varēja lasīt katru grāmatu vai laikrakstu. Atradis šajās grāmatās vai laikrakstos kaut ko nesaprotamu un svešu, viņš griezās pie Margo pēc padoma. Kad Freds Kempsters reiz nejauši pārsteidza Ako, lasot «Kolonizācijas vēsturi», viņš sākumā tikai pabrīnījās par to, ka šis cilvēks iemācījies lasīt un ka viņu, pirmatnējas cilts locekli, grāmatās varēja interesēt kaut kas vairāk par krāsainām ilustrācijām,

bet, mazliet pašķirstījis brošūru un vienā otrā vietā izlasījis pa rindkopai, jaunais kungs sarauca pieri īdzīgās grumbās un k|uva nelaipns: — Tev par tādām lietām nav jādomā, — viņš teica. — Tu esi sulainis. Labāk interesējies, kā pareizi apkalpot pie galda, — no tā tev dzīvē būs vairāk labuma. Pasaules politiku mēs pratīsim taisīt larī bez tavas palīdzības.

Bet viņš aizmirsa to, ko parasti aizmirst lielais vairums bagāto ļaužu: ka arī kalps ir apzinīga, domājoša būtne, apveltīta ar tādu pašu spriešanas spēju un izziņas slāpēm kā visi cilvēki. Jā, Ako bija sulainis, bet savā sirdī un garā viņš bija brīvs, neatkarīgs cilvēks, ko nevarēja ietekmēt un apmulsināt citu, ārēji varenāku cilvēku patmīlīgie viedokļi un sakropļotās patiesības. Pēc tam kad Mansfīlds bija atmodinājis viņa intelektu, viņš pasaulē skatījās pats ar siavām acīm un lietas redzēja tādas, kādas tās bija, un nevis tādas, kādas daži cilvēki tās vēlējās iztēlot. Ja kāda lieta vai rīcība bija netaisna, tad tāda tā arī palika, lai kādām cēlām un viltīgām izkārtnēm to centās izreklamēt par godīgu un krietnu. Ako sen zināja, ka balto cilvēku dzīvē ir pārāk daudz melu. Viņi meloja cits citam savstarpējā satiksmē, glaimoja tiem, ko patiesībā nicināja, izlikās pazemīgi to priekšā, kurus ienīda, nopietnām sejām uzklausīja muļķības, par kurām tiem gribējās smiet, — un to nosauca par pieklājību, jo bija nepieklājīgi pareizi atsaukties uz visu, teikt to, ko domāja, izrādīt savas īstās jūtas. Līdzās šiem konvencionālajiem meliem valdīja sabiedriskie un starptautiskie meli, kas bija vēl ciniskāki par pirmajiem. Kad izmantotāju šķiras interesēs aplaupīja pārējās šķiras, atņemot tām materiālo labklājību un cilvēka tiesības, tad to nosauca par visas nācijas nepieciešamību. Kad kāda liela valsts ar spēku paņēma to, kas bija piederējis kādai mazākai valstij, tad to nesauca par varmācību un laupīšanu, bet ar skaistām un pārgudrām frāzēm notēloja par vēsturisku kļūdu izlabošanu un savas tautas dzīvības interešu nodrošināšanu — it kā tikai stiprākajam būtu dzīvības, intereses. Un nebija tā, ka cilvēki nesaprastu šādas rīcības netaisnīgumu un liekulību, bet viņi aiz aprēķina izlikās to nesaprotam, tā nodrošinādami sev ērtāku dzīvi. Bailīgākie un stulbākie par velti palīdzēja sludināt stiprajo melus, gudrākās un drošākās galvas piekukuļoja ar naudu, bet, kas nebija nopērkami un iebaidāmi, tos apklusināja aiz cietuma mūriem, pasludinot viņus par valsts un tautas ienaidniekiem.

Ko gan nevar pataisīt par noziedznieku! Pietiek, ja ar likumu aizliedz cilvēkam redzēt un saprast. Ja jūs tad iedrošināsieties skatīties vaļā acīm un domāt, — jūs esat noziedznieks, līdzīgs laupītājam un slepkavam, pat tad, ja jūs būsiet redzējuši tikai laupīšanu un nosaukuši šo lietu īstajā vārdā.

Visā civilizētā un puscivilizētā pasaulē pastāvēja aizbildniecības sistēma, sākot ar ģimeni un beidzot ar valsti. Tas bija visērtākais veids, kā varmācību ietērpt ārēji mīlīgā, tēvišķīgā formā. Stiprākais vienmēr centās daudzināt savas tēva tiesības un pienākumus attiecībā pret vājākajiem, kas bija viņam padoti. Saimnieks, kas izdzina savu kalpu, darba devējs, kas cietsirdīgi! nostrādināja savu strādnieku, nekad to neizmantoja. Ak nē! Viņš tikai tēvišķīgi rūpējās par sava darbinieka eksistenci, par maizi un darbu viņam un viņa ģimenei — viņš sagādāja tam iespēju izvilkt dzīvību ari tad, ja no šīm tēvišķīgajām rūpēm cēlajam aizbildnim atlēca vairāk pasaulīgā labuma nekā mazajam sadzīves bārim, par kuru viņš gādāja. Lielās, stiprās un bagātās tautas tādus aizbilstamos bārus bija atradušas koloniju tautu personā.

Sie nabaga melnie un brūnie! Baltā kolonizatora acīs viņi bija kā bērni, kas nezināja, ko iesākt ar sevi, ar saviem darba augtiem un tām dabas bagātībām, ar kādām apveltīta viņu dzimtā zeme. Kā gādīgs tēvs viņš nāca pāri jūrām, ņēma viņus savā ziņā, piespieda strādāt, paklausīt, būt čakliem un pieticīgiem un kā jau daždien rūpīgs tēvs izdzina viņu bērnišķīgos untumus, ietiepību un nepaklausību ar asu rīksti. Viņš tiem mācīja pazemību savā un dieva priekšā, audzināja labos tikumos ar uzrauga pletnes, šautenes un lielgabala palīdzību — lāga vīrs, viņš tiešām |oti nopūlējās, un šo ļautiņu nepateicība viņu dažreiz sarūgtināja līdz sirds dziļumiem. Bet, ka šīs tēvišķīgās pūles galu galā labi atmaksājās un bija sviedru vērtas, to liecināja daudzie ķīviņi pašu kolonizatoru starpā: ja kāda cita tauta, to pašu «cēlo izpalīdzības jūtu» mudināta, tiecās dalīties gādībā un aizbildniecības rūpēs par kādu eksotisku cilti, tad tūliņ cēlās naids un kari, kur aizbilstamam bārim nebija nekāda līdzrunāšana. Neviens viņam neprasīja, kādu

audzinātāju viņš vēlas. Un tas dīvainākais bija tas, ka tādi bāri nekad nevarēja sasniegt pilngadību un saņemt savu tēvu mantojumu savā ziņā un valdīšanā. Kamēr viņi auga, mācījās un nobrieda, aizbildnis saimniekoja viņu vietā. Pilngadības dienā, — ja tāda kādreiz nāks, — viņu klēts būs tukša, bet pilni būs aizbildņa apcirkņi. Jo nevar taču prasīt, lai viņš nopūlētos par velti…

Kāds tad bija šo bāru — visa lielā un dažādā bāru pulka ieguvums par viņu paklausību? Aizbildņi teica, ka tā esot civilizācija: avīzes, kokvilnas drānas, patafoni, sporta laukumi, sanitārā īpa'līdzība, nespējnieku patversmes, kino, velosipēdi, baznīcas, krogi, tualetes ziepes un citas labas lietas. Liela un varena lielia bija šī civilizācija — cilvēces prāta smalkuma rekordi. Bet, ja civilizētais cilvēks bija tik gudrs un gaišredzīgs, ka spēja izmantot visapslēptākos dabas spēkus, likt mašīnai strādāt savā vietā, izdeldēt mēri un bakas, lidot pa gaisu un peldēt kuģī zem ūdens, kā gan viņš tiad varēja būt tik izklaidīgs un līdzās šiem pasaules brīnumiem atstāt neievērotas un nenovērstas daudzas nelāgas lietas, ar kurām viņa gudrā galva itin viegli tiktu galā? Kā tas nācās, ka vēl daudzi cilvēki dzīvoja pusbadā, ka bojā gāja tūkstošiem un miljoniem bērnu, kas nedabūja pietiekamu pārtiku, un ka neskaitāmas meitenes un sievas par naudu pārdevās svešiem vīriešiem, kurus tās nemīlēja? Ar ko varēja izskaidrot, ka daudzi cilvēki, kam ļoti gribējās dzīvot, dažreiz nonāca tādā stāvoklī, ka dzīvot nebija iespējams un tie lēca ūdeni, dzēra iindi, paši meklēja nāvi? Tas liecināja, ka civilizētais cilvēks vai nu nemaz nav tik visgudrs, par kādu viņš sevi uzskatīja, vai arī viņš tīšām, noteikta aprēķina dēļ dažās lietās savu gudrību vairās iz​mantot.

Atbildi! uz šiem sarežģītajiem jautājumiem Ako meklēja grāmatās, kuras Mansfīlds bija ieteicis izlasīt, un pašā dzīvē, kuras raibā plūsma mutuļodama un krākdama joņoja viņam garām. Grāmatas atvēra salu dēla acis, darīja tās redzīgas un ļāva saskatīt dzīves notikumos un cilvēku rīcībā kādu apslēptu jēgu, kuru dzīves kungi centās noklusēt, bet, ja tas izrādījās neiespējami, tad mēģināja samainīt ar saviem meliem. Šīm vajadzībām viņu rīcībā bija tūkstoš gadu vecā pasaciņa par dievu un viņpasaules dzīvi, tāpat biezie likumu sējumi, kas dzīves kungu taisnību uztiepa veselām tautām.

Ako saprata, ka arī paši baltie visi nav vienādi. Uz katra soļa viņš redzēja, ka mazākums, kura rīcībā bija daudz naudas, lieli īpašumi un bruņota vara, ar zvērīgu cietsirdību apspieda un izsūca vairākumu un ka viņu vidū norisinājās mūžīga cīņa. Alkstot pēc aizvien lielākas peļņas un bagātības, mazākums savā plēsoņas salkonībā nešķiroja baltos no melnajiem, brūnajiem un dzeltenajiem un izsūca visus, kam vien tika klāt.

No tā Ako secināja, ka nebūtu pareizi savu draugu un ienaidnieku nosacīšanā vadīties tikai no cilvēku ādas krāsas un piederības pie vienas vai otras tautas: varēja būt un patiešām bija savstarpēji ienaidnieki, kas piederēja pie vienas tautas un runāja vienu valodu, tāpat varēja būt un patiešām bija draugi, likteņa biedri miljoniem cilvēku, kam dažāda ādas krāsa un kas runāja dažādās valodās. Visu rasu un visu lautu valdošais mazākums, visu zemju izmantotāju asinskārais slānis bija Ako ienaidnieki, bet visu rasu un tautu nabagie ļaudis, kurus apspieda bagātie, — cilvēces milzīgais vairākums — bija viņa draugi, ar kuriem varēja un vajadzēja turēties kopā. Ako bija skaidrs, ka Freds Kempsters, Valters Dormans un Redžinalds Džibss piederēja pie mazākuma, bet Bobi Greins, Mansfīlds, Harbingers un miljoniem angļu strādnieku, tāpat kā Ako, piederēja pie vairākuma. Un nebija tilta starp šīm divām pasaulēm. Bija taisnība un netaisnība un mūžsena cīņa viņu starpā, kurā galīga uzvara reiz piederēs taisnībai.

Lūk, par ko dažreiz domāja un interesējās Ako. Protams, tās nebija tādas domas, kas piederas labam sulainim, tāpēc Ako ari nevarēja būt krietns sulainis. To laikam saprata ari Freds Kempsters, sevišķi pēc pēdējās sarunas ar Harbingeru bākā, kurai Ako bija liecinieks.

Apziņa, ka šis brūnais puisis zina, kādu apkaunojumu viņam nācies piedzīvot toreiz, stipri kremta Fredu. Sirds dziļumos viņš kopš tā brīža ienīda Ako, bet, zinādams, cik ļoti Alargo pieķērusies šim polinēzietim, centās to atklāti neizrādīt. Taču ilgi samierināties ar tādu stāvokli jaunais Kempsters nevēlējās, tāpēc klusībā apcerēja, kā visērtāk tikt vaļā no Ako. Atgriezies Liverpūlē, Freds kādu dienu, kad Alargo bija aizbraukusi pie šuvējas, aicināja pie sevis

Ako. — Vai tu joprojām vēlies atgriezties savā dzimtenē? — viņš jautāja. — Varbūt esi pārdomājis un paliksi tepat?

— Nē, mister Kempster, es neesmu pārdomājis, — atbildēja Ako. — Ko gan es te ziemeļos darīšu?

— Ja tā, tad tagad tev ir iespēja nokļūt dienvidos, — Freds turpināja. — Viens no maniem kuģiem drīzumā dosies ceļā uz Austrāliju. Ja vēlies, piemunsturēšu tevi par matrozi uz «Aspat- rijas», tikai tad tev tūliņ pat jābrauc uz Kardifu. Ar mieru? Šis jautājums skanēja kā pavēle.

— Labi, ser… — Ako teica.

Viņš savāca savas lietas un divas stundas vēlāk jau sēdēja vilcienā. No Margo atvadīties viņam tā arī nebija izdevies.

Vakarā Freds Kempsters pastāstīja Margo, ka Ako lūdzis viņu atbrīvot no dienesta.

— Viņam esot apnicis būt par sulaini, tāds amats viņu pazemojot. Man nekas cits neatlika kā nosūtīt šo subjektu uz viena no mūsu kuģiem, kas šinīs dienās dosies uz Austrāliju. Tu viņu lutināji kā brāli — un, lūk, kādu pateicību saņēmi. Viņš negrib tev kalpot. Pārbaudi, mījā, vai viņš aizbraucot nav paķēris līdzi kaut ko no tavām mantām. No tāda cilvēka var visu ko sagaidīt. Viņa senči varbūt ēduši pat cilvēka ga|u.

— Savādi… — Margo domu pilna atsaucās. — Ja Ako bija apnicis kalpot pie mums, kāpēc viņš man neko neteica?

— Viņam bija kauns tev atzīties, — paskaidroja Freds. Tad viņš saņēma Margo roku, brītiņu spēlējās ar viņas pirkstiem un visu laiku noslēpumaini smaidīja. — Uzmini, mīļā, kas man jauns. Un, kad Margo neko neteica, viņš turpināja: — Parīt mēs esam ielūgti pusdienās pie Liverpūles lordmēra. Cik man zināms, tavs galda biedrs būs karalienes brālēns — Northem- berlenas hercogs. īsts hercogs, Margo!

Ko tu saki par to?

— Tiešām? — jaunās sievietes acis sāka starot. — Es sē​dēšu līdzās Northemberlenas hercogam?

— Un karalienes brālēnam, — piemetināja Freds.

Margo krūtils joņainii cilājās, aiz satraukuma un prieka viņai vaigi sāka sārtot. Viņa vairs nedomāja par Ako pēkšņo nozu​šanu, jo kas gan bija kaut kāds Okeānijas salinieks, salīdzinot ar īstu hercogu.

2 Freds Kempsters meloja, teikdams Ako, ka «Aspatrija» tieši no Kardifas dosies uz Austrāliju.

Lielais kuģis bija nofraktēts uz Portsaīdu ar ogļu kravu, bet no turienes tas devās uz Rumāniju pēc kviešiem. Atgriezies Anglijā, tas dabūja jaunu uzdevumu — aizvest pilnu kravu gabalpreču uz Bombeju un no turienes doties uz Melburnu, bet vēlāk šis uzdevums tika grozīts, kam par iemeslu bija kāds neparedzēts ārkārtīgs notikums: «Aspatrija», uz kuras klāja atradās Ako, bija izbraukusi cauri Gibraltāram un tuvojās Mesīnas šaurumam, kad kaut kur zie​meļos sākās lielais karš.

Portsaīdā Ako izlasīja avīzēs vēstis par asiņainajām kaujām Beļģijā, Polijā un Rītprūsijā. Un savādi bija, kia Ako vairāk zināja par īstajiem kara cēloņiem nekā vairums viņa ceļabiedru — eiropiešu. Tie domāja, ka asiņainā slaktiņa iemesls ir serbu studenta šāviens Sarajevā, kam par upuri krita Austroungārijas troņmantnieks erchercogs Francis Ferdinands — it kā viena cilvēka dēļ tautas kādreiz būtu sākušas cīņu uz dzīvību un nāvi. Ako saprata, ka vainīga bija vēsturiskā berze, diviem lieliem ķermeņiem saskaroties kādā tālā vietā, — lielās aizbildniecības «rūpes» par «nepilngadīgajām» ciltīm, nebeidzamais ķīviņš par tirgiem un izejvielu krājumiem. Baltie «tēvi» plēsās par tiesībām pārvaldīt krāsaino pabērnu mantojumu, par tiesībām pērt un pārmācīt, «audzināt» un iedzīvoties civilizācijas vārdā.

Alkatības un savstarpējas nenovīdības mocīti, viņu nervi beidzot nebija izturējuši nelāgo kairinājumu.

Skaidrs, ka tagad viņi agrāk nepārtrauks šo slaktiņu, kamēr vienam no pretiniekiem pietrūks elpas.

Izturīgākais tad izgāzīs krūti un pazemos nogurušo. Viņam būs taisnība.

Portsaīdā «Aspatrijas» kapteinis saņēma no rēderejas norādījumu tūliņ pēc kravas izdošanas

Bombejā atgriezties Vidusjūrā un stāties Antantes kara pavēlniecības rīcībā. Tirdzniecības tvaikonis «Aspatrija» kļuva par kara transporta kuģi, un tā ekipāžs skaitījās mobilizēts līdz kara beigām. Lūk, kāpēc Ako nevarēja aiziet no kuģa.

Vairāk nekā gadu viņi braukāja pa Vidusjūru starp Francijas, Alžīras, Ēģiptes un Mazāzijas piekrastes ostām, pārvadādami Antantes karaspēku un kara materiālus, tad kādā tumšā naktī ienaidnieka zemūdenes raidītā torpēda nolaida Freda Kempstera īpašumu jūras dibenā, no kurienes tas nekad vairs netika izcelts. Daļa ekipāža aizgāja bojā. Ako kopā ar divpadsmit citiem «Aspatrijas» komandas locekļiem glābšanas laivā sasniedza vienu no Grieķijas arhipelaga daudzajām salām. Viņus tūliņ iedalīja kādā desanta karaspēka daļā un pēc tam, kad viņi bija izgājuši attiecīgu apmācības kursu, nosūtīja uz Galipoles pussalu karot ar turkiem.

Pusotra gada Ako pavadīja frontē. Sai. laikā viņš iemācījās apieties ar visiem kājnieku ieročiem un piedalījās daudzās asiņainās kaujās. Cits pēc cita aizgāja bojā Ako daudzie jaunie paziņas un kara biedri — angļi, īri' un skoti; daudzi pārvērtās par kropļiem un tika evakuēti uz Smirnu un Aleksandriju, bet slaidais salu dēls ne reizi netika pat ievainots un beidza karu kā seržants — kājnieku grupas komandieris.

Par kaujas nopelniem viņu divreiz apbalvoja ar medaļām, bet to Ako savā sirdī mazāk vērtēja nekā moderno karošanas māku un pieredzi, ko viņš bija paguvis uzkrāt šai laikā un kas varbūt kādreiz varēja vi​ņam noderēt.

«Auroras» zalves atbalss, kas bija grandījusi ziemeļos, vēstot jaunas ēras sākumu cilvēces vēsturē, atskanēja arī līdz šejienei, un Ako sadzirdēja to. Visa cilvēce klausījās Lielās Oktobra revolūcijas soļu dunā. Sārta rīta blāzma iedegās pie vēstures apvāršņa, vēstīdama visām apspiestām un pazemotām tautām jaunu lailku un jaunu likteņu sākumu. Arī Ako sirdī šai laikā dzima kaut kas jauns: ticība, ka apspiesto un pazemoto cilšu ilgas pēc brīvības un taisnības nav vairs tikai tāls un nepiepildāms sapnis. Tur, ziemeļos, bija dzimis jauns milzu spēks, izcīnīta taisnības uzvara pār netaisnību. Ja tas bija kļuvis iespējams tur, tad tas varēja būt iespējams arī citur — katrā zemē, kur šodien vēl plosījās netaisnības melnā vara.

Tad kādu dienu salu dēls atkal atradās uz liela preču kuģa, kas viņu aizveda pretim tālajiem dienvidiem. Sarkanās jūras tuksnesīgie krasti paslīdēja garām, apdvesdami ceļiniekus ar tuksneša svelmaino elpu. Nedēļām ilgi kuģis brauca pa Indijas okeāna skumjajiem klajumiem, kamēr parādījās lielās Austrumu salas krasti. Beidzot tvaikonis pietauvojās Sidnejas līča piekrastē. Ako pārsvieda pār plecu savu jūrnieka maisu un teica ardievas kuģim.

No šīs vietas, kur satecēja kopā visi daudzie ceļu pavedieni no vistālākajiem Okeānijas kaktiem, viņš gribēja sākt savas pazudušās dzimtenes meklēšanu.

3 Nākamos gados Klusā okeāna dienvidaustrumu salās un os​tās varēja redzēt kādu dīvainu cilvēku, kas kā nemiera gars klīda no viena arhipelaga uz otru; visur viņš interesējās par jūrnieku nostāstiem un salinieku teikām, kuras pauda cilšu atmiņas par tāliem jūras klejojumiem un svešām salām. Sākumā viņam turējās nauda, tad viņš maksāja kapteiņiem par pārbraucieniem no viena salu pudura uz otru. Ostā iebraucis, viņš tūliņ atstāja kuģi un iejaucās salinieku un kolonizatoru pūlī. Pēc pāris nedēļām vai mēneša, atkarībā no tā, kad varēja tikt uz jauna kuģa, šis dīvainais cilvēks klīda tālāk.

Kad naudas krājums, ko viņš bija sataupījis, kalpojot pie baltajiem, izsīka, viņš salīga par matrozi uz Dienvidjūras buriniekiem, kas apbraukāja vientuļās salas, vācot kopru un žāvētos augļus. Dažos gados viņš izbraukāja Okeāniju krustām un šķērsām. Dabūjis no avīzēm zināt par kādu ekspedīciju, kas posās ilgākam ceļojumam jūras straumju un dziļumu pētīšanai, viņš steidzās uz tūkstoš kilometru tālo ostu un nedeva miera ekspedīcijas vadītājam, līdz tas viņu pieņēma savā dienestā. Pētnieku kuģis bija prom veselus trīs gadus, un tā maršruts aptvēra visu Klusā okeāna dienvidaustrumu daļu, ietiekdamies pat Antarktīdas apgabalā. Atgriezies no šā ceļojuma, Ako — tas bija viņš — nemeklēja atpūtu un izklaidēšanos kā viņa biedri, bet izmantoja sapelnīto naudu jaunai klaiņošanai. Pārliecinājies, ka tirdzniecības kuģu maršruti viņu nevedīs pie mērķa, viņš apmetās krastā nomaļos salu puduros un kopā ar

iedzimtiem viņu primitīvajos plostos un laivās šķērsoja pašus aizmirstākos Okeānijas kaktus. Palicis bez naudas, viņš meklēja darbu, strādāja ostās un plantācijās, nekur neļaudams sevi saistīt pastāvīgai dzīvei.

Baltie cilvēki brīnījās par viņa inteliģenci, saliniekus pārsteidza Ako plašās zināšanas. Bet viņš nevienam nestāstīja, kur to visu iemācījies. Starp eiropiešiem viņš uzvedās gluži kā baltais, ģērbās savai rocībai atbilstošā balto cilvēku apģērbā, runāja nevainojami pareizā angļu valodā, lasīja, rakstīja un rēķināja labāk nekā jebkurš caurmēra tirdzniecības aģents. Bet, kad kāda liela tirdzniecības firma gribēja viņu iecelt par savu pārstāvi auglīgā un biezi apdzīvotā Polinē- zijas salā, Ako atteicās, lai gan viņam solīja labu algu. Būdams salinieku vidū, viņš ar tiem runāja viņu valodā, lietodams sarunā parastos jēdzienus un priekšstatus, — un viņi saprata visu, ko Ako viņiem stāstīja. Cilšu vecajie viņu cienīja, ņēma vērā viņa padomus un atziņas.

Ako steidzās. Viņam nebija laika nekur apstāties un laist saknes — kā spirgta vēja pūsma viņš atnāca pār jūru, mirkli iešalcās savu ciltsbrāļu dvēselēs un traucās atkal tālāk.

Tā aizritēja gads pēc gada. Vēl Ako nebija atradis meklēto, vēl nebija noguris, tikai lāgiem sāka uzmākties šaubas: vai viņa pūles nav veltīgas? Vai dzimtā sala maz atrodama?

Doma, ka viņš uz visiem laikiem pazaudējis savu dzimteni, ka viņam to nekad vairs neredzēt, tikai kāpināja Ako ilgas.

Viņš nevēlējās, nedrīkstēja mirt svešā zemē, katra viņa miesas šūniņa tiecās uz pazudušo jaunības zemi. Agrii vai vēlu kolonizatoru plēsoņas skatiens pamanīs to, tad sāksies vētra, nelaime, posts. Ako gribēja būt pie savas cilts tajā liktenīgajā stundā. Ka viņa klātbūtne tai brīdī tur būs nepieciešama, to Ako zināja pēc visa tā, ko viņam bija izdevies redzēt un dzirdēt neskaitāmajās Okeānijas salās, kur jau sen saimniekoja dažādu tautību kolonizatori.

Ako bija redzējis veselus arhipelagus, kuru lautas divu paaudžu laikā gandrīz jau izmirušas no kolonizatoru radītiem dzīves apstākļiem un ievazātām slimībām. Viņš bija savām acīm skatījis kādu lielu salu, kur kādreiz mājojusi ziedoša cilts — skaitā ap sešdesmit tūkstoši cilvēku, — šodien vairs nebija tās cilts, lielākā da|a izmirusi, bet pāris tūkstoši aizvesti verdzībā uz balto kungu plantācijām un kalnraktuvēm svešās salās. Ako bija redzējis arī šīs plantācijas un kalnrak- tuves, kur beztiesīgu darba lopu jūgā savas dzīves atlikušās dienas vilka garu nožēlojamās, ēnām līdzīgās būtnes — agrāko brīvo salinieku pēcteči.

Uzraugu pātagas dejoja pa viņu mugurām un galvām, bet visādu konfesiju priesteri un sludinātāji darīja visu, lai ar reliģijas indēm sakropļotu un nosmacētu viņu brīvās dvēseles. Daudz asiņu un asaru bija lijis un turpināja līt šajās salās. Ako atlikām iepazinās ar kolonizatoru metodēm, ar dažādiem šo «civilizācijas nesēju» paņēmieniem un viņu rīcības sekām. Neviens lielceļa laupītājs nevarēja līdzināties ar viņiem cietsirdībā, asinskārā un salko- nībā, jo lielceļa laupītājs ar saviem uzbrukumiem skāra tikai atsevišķus cilvēkus un viņa rīcību zināmā mērā apdraudēja tās zemes likumi, kur viņš darbojās, turpretim kolonizatoru «civilizētās» pūles apdraudēja veselu tautu dzīvību, un viņi savu asiņaino darbu varēja mierīgi veikt likuma aizsardzībā, kuru paši izdomājuši un noteikuši.

Ako sirds asiņoja, iedomājoties, ka viņa mazajai tautiņai jānokļūst šo plēsoņu varā. Klusā okeāna tālēs tad būtu par vienu nelaimīgu salu un iznīcinātu cilti vairāk. Lūk, kāpēc viņš tik ļoti vēlējās nokļūt tur, kamēr tas vēl nebija sācies. Katra zaudēta diena vairoja viņa sāpes un nemieru.

Gadi gāja. Nekas nebija sasniegts. Nu Ako bija prom no mājām jau devīto gadu.

Un tad viņš pirmo reizi nopietni saslima.

Tas sākās ar gluži nevainīgām iesnām, bet beidzās ar plaušu karsoni. Ja Ako tobrīd neatrastos kādā no lielākajām Paumotu arhipelaga salām, kur bija ārsts un neliela slimnīca, tad lieta varētu beigties diezgan bēdīgi. Salinieki, pie kuriem viņš bija apmeties, sākumā domāja, ka Ako uznācis parastais drudzis, un ārstēja viņu ar pazīstamajiem tēvtēvu līdzekļiem. Tikai savādi šķilta, ka viņš tik smagi kāsēja un mo​cījās ar galvas sāpēm.

Tādā stāvoklī, galīgi pavārgušu, viņu atrada jaunais ārsts Kolinsons, kas pirms pusgada bija apmeties salā. Kolinsons šo to bija dzirdējis par Ako, zināja, kāda popularitāte un iespaids viņam

salinieku vidū, tāpēc neatlaidība, ar kādu viņš centās iedabūt Ako savā slimnīcā, nebija vienīgi; humanitātes diktēta, bet vairāk gan tīri profesionāls aprēķins: ja Ako ļaus sevi ārstēt, tad arī citi salinieki sāks viņam uzticēties, jo Ako viņu acīs bija autoritāte.

Kolinsonam nenācās pierunāt salu dēlu.

— Doktor, man tūliņ nebūs ko samaksāt par ārstēšanu … — Tas bija viss, ko Ako iebilda. — Bet, ja izveseļo​šos, tad es nepalikšu jums parādā.

Ako tūliņ nogādāja lielajā bungalo, ko dēvēja par slimnīcu, un Kolinsons viņu kopa tik uzmanīgi, kā kad no tā būtu atkarīga nevis Ako, bet viņa paša dzīvība. Tas bija jauns, lādzīgs cilvēks — viens no tiem savādniekiem, kas, romantisku tieksmju mudināti, atteicās no labas karjeras metropolē un labprātīgi devās trimdā uz pasaules malu. Kamēr Kolinsona studiju biedri kaut kur ziemeļos pelnīja naudu ar plašu privāto praksi vai strādādami par asistentiem lielajās slimnīcās un sanatorijās, viņš vēl mocījās ar pacientu trūkumu un pūšļotāju konkurenci. Bet arī Kolinsons velti nezaudēja laiku. Ja slimnieki nenāca pie viņa, tad tas nenozīmēja, ka viņš nevarēja iet pie slimajiem. Viņš uzsāka plašus pētījumus par lepru, ziloņkaiti un citām tropu apgabalu ādas slimībām, kas bija šo salu lielākais lāsts. Pusgada laikā viņš sakrāja tik daudz novērojumu un atziņu, ka to pietiktu doktora disertācijas materiāliem. Bet Kolinsonu nemocīja godkāre iespējami drīzāk iegūt nākamo zinātnisko grādu. Viņš gribēja tiešām zināt kaut ko-vairāk, nekā zināja viņa laikabiedri un priekšgājēji, — kaut ko tādu, kas vēl bija noslēpums un kas atklāšanas brīdī dotu zinātnes rokās jaunu, varenu ieroci. Tikai tad viņš stāsies akadēmiskās auditorijas priekšā, un medicīnas doktora grāds nekur nepazudīs. Lai šis darbs labāk sekmētos, Kolinsons sapir- kās simtiem grāmatu, izrakstīja daudzus žurnālus, kaut ari tic visi neattiecās uz viņa pētniecības nozari. Tā viņš vienmēr zināja visu jauno, kas notika pasaulē, bet it īpaši' milzīgajos Dienvidjūras klajumos.

Kad Ako sāka izveseļoties, Kolinsons deva viņam lasīt jaunos žurnālus un laikrakstus. Zvilnēdams gultā, salu dels lasīja par notikumiem visās piecās pasaules daļās, par kariem, sporta sacensībām un ievērojamiem ceļojumiem. Attēlos viņš skatīja tālu zemju un svešu cilvēku ēnas. Bet tas, kas cilvēku vairumam likās svarīgi un interesanti, atstāja viņu vienal​dzīgu.

Kādu dienu — tad Ako jau bija sācis staigāt — doktors Kolinsons viņam iedeva dažus jaunus ģeogrāfiskos mēnešrakstus. Atlaidies ērtā atzveltnī, kas stāvēja bungalo balkonā, Ako atgrieza lapas, izlasīja virsrakstus un apskatīja bildes. Un pēkšņi, it kā sirds stātos pukstēt. Strauji viņš uzslējās sē dus, un viņa skatiens iedzēlās kādā fotogrāfijā, kur varēja redzēt salinieku būdas līča krastā, palmu birzi aiz tām un brūnu cilvēku pulciņu liedagā pie laivām. Viņš gandrīz iekliedzās aiz pārsteiguma, uz mirkli aizvēra acis, tad vēlreiz paskatījās fotogrāfijā. Nē, tas nebija karsoņa murgs, neprātīgs sapnis — tā bija īstenība.

Ako pazina šīs būdas, šo līča stūri, labi ieskatoties, viņš ļaužu grupā ieraudzīja pazīstamas sejas. Vai tas nebija Ono — viņa tēvs, un vai tas nebija brālis Oneaga, lielāks un vecāks nekā toreiz, bet ar tiem pašiem vaibstiem, kādi bija Ako? Bet veltīgi viņš tur meklēja Nelimas mīļo seju un veco Hitahi, un Tuli, savu māti. Zem fotogrāfijās bija paraksts — «Rigondas iedzimtie».

Līdz ar pēkšņo prieku Ako pārņēma dziļas, raižu pilnas skumjas: baltie vīri bija aizsteigušies viņam priekšā. Tie bija t u r, bet viņš neatradās pie savas tautas. Kamēr viņš nokļūs mājās, tur varēja notikt visādas drūmas lielas. Ka Ako raizēm ir pamats, par to viņš pārliecinājās no žurnālā iespiestā raksta.

Deviņus gadus klīdusi pa okeānu, kapteiņa Mobsa pudele bija nokļuvusi' pie Dienvidamerikas krastiem, kur to izzvejoja kādas angļu barkas matrozis. Trīs mēnešus vēlāk pie Rigondas krastiem bija ieradies neliels preču kuģis ar Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības pārstāvi uz klāja. Divu nedēļu laikā atbraucēji iepazinās ar salas īpatnībām un dabas bagātībām, un šīs apskates rezultātā Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrība pasteidzās iegūt koncesiju Rigondas izmantošanai un veikalniecisku sakaru nodibināšanai ar saliniekiem. Alazais tirdzniecības kuģis atveda uz Sidneju pilnu kravu kopras un izrakteņu paraugus. Pēc tam Rigondā bija nodibināts pastāvīgs tirdzniecības punkts un sabiedrības aģents apmeties salā. Ako izlasīja žurnālā, ka ar Rigondu nodibināta arī kārtēja satiksme: divas reizes gadā kuģis

iegriezīsies salas līcī, atvedīs preces un paņems savāktās eksporta vērtības. Bez tam bija paredzams, ka turpmāk Rigondu izmantos kā atbalsta bazi vaļu ķērāju kuģi, jo salā varēja ērti atjaunot ūdens un pārtikas krājumus. Raksta autors, kam laikam bija zināšanas tautsaimniecībā, jau sprieda, ka Rigondā varēs uzcelt vaļu pārstrādāšanas fabriku un noliktavas. Atsevišķie mednieku kuģi vairs nebūs atkarīgi no lielajiem bazu kuģiem. Salas augsne solīja labas izredzes plantatoriem. Vārdu sakot — atkal daži aizbildņi drāza iesmu.

Kārtējās satiksmes kuģis bija aizbraucis uz Rigondu pāris nedēļu atpakaļ. Labākā gadījumā Ako varēja nokļūt mājās pēc pusgada, bet tad viņam jātiek prom no Paumotām vai nu uz Jaunzēlandi, no kurienes sabiedrības kuģis devās ceļā, vai uz Tahiti, kur tas iegriezās pa ceļam.

Vēl vesels pusgads! Tagad, kad ceļš uz mājām atrasts, zeme dega zem Ako kājām. Viņš būtu ar mieru sēsties salinieku laiviņā un traukties turp, kur viņu sauca sirds un lielais pienākums pret savu cilti. Bet vēl viņš bija par vārgu tādam ceļojumam — doktors Kolinsons viņu nelaidīs prom, kamēr viņš pilnīgi atspirgs.

Ako domāja, ka labāk būs, ja viņš nevienam nestāstīs par savu atklājumu. Labāk lai baltie nezina, ka viņam ar jaunatrasto salu ir ciešs, liktenīgs sakars, — tad tie nevarēs viņu aizkavēt vēl ilgāk te, svešumā, un varbūt viņš vēl pārnāks mājās laikā …

TRISPADSMITA NODAĻA 1 Doktors Kolinsons nebija vīlies savos paredzējumos: pēc Ako izveseļošanās salinieki atrada ceļu uz ārsta bungalo un viņam nekad vairs netrūka pacientu. Nevarēdams atlīdzināt ārstam par viņa pūlēm ar naudu un citām materiālām vērtībām, Ako savu pateicību parādīja citādā veidā, kas Kolinso- nam bija vērtīgāks par jebkuru honorāru: viņš stāstīja saliniekiem par ārsta lielo gudrību un dziedētāja spējām, kas bija daudz lielākas nekā visiem pūšļotājiem kopā. Tas, ko darīja Kolinsons, nebija nekāda viltība vai burvība, bet vienkārši saprātīga rīcība, — ja kādam kas kait, lai iet bez bailēm pie viņa, jo viņš ir brūno cilvēku draugs.

Pirmos slimniekus — un viņu vidū bija pats salas vecākais — Ako personīgi atveda pie Kolinsona.

Pārliecinājies, ka zinātniskā dziedniecība sākusi gūt uzticību salinieku acīs, viņš juta savu pienākumu izpildītu un teica salai ardievas. Ar kādu tirdzniecības škūnu Ako nokļuva līdz Tahiti un no turienes pievirzījās vēl tuvāk galvenajam vaļu mednieku un tirdzniecības kuģu ceļam. No šīs vietas zināmos gadalaikos varēja nokļūt visdažādākos Okeānijas kaktos: tur gāja ga​rām pasta tvaikoņi, tirdzniecības kuģi, izpriecas braucienu jahtas, salinieku laivu karavānas. Bet Ako nu vairs nestāstīja nevienam par savu vajadzību. Viņš tikai izklaušināja jūrniekus, uz kurieni tie dodas, un pēcāk pētīja ģeogrāfiskā kartē, vai šis maršruts viņu tuvinātu dzimtenei vai attālinātu no tās.

Viņš dabūja gaidīt sešas nedēļas, kamēr salas līcī iebrauca mazais, moderni būvētais vaļu mednieku kuģis «Dapper». No kuģiniekiem Ako uzzināja, ka pirms aizbraukšanas vaļu medībās viņiem uzdots iegriezties Rigondā un pārliecināties, vai salā nav iespējams ierīkot sauszemes bazi.

— Vai jums nav vajadzīgs kāds cilvēks? — Ako apjautājās stūrmanim. — Esmu kalpojis uz vaļu mednieku kuģiem un patlaban meklēju šansi.

Stūrmanis lika Ako pagaidīt, bet pats gāja aprunāties ar kapteini. Taisnību sakot, «Dapper» ekipāžs bija pilnā sastāvā, bet uz medību kuģiem lieks cilvēks nekad nav par ļaunu. Polinēzieši vispār bija pazīstami kā teicami jūrnieki, un šis puisis bez tam šķita ļoti attīstīts. Pēc eksāmena, kurā Ako vajadzēja pierādīt, ka viņš pazīst kompasu, prot rīkoties ar stūres ratu, vinču un takelāžas piederumiem, viņu piemunsturēja par matrozi. Stādamies darbā, viņš prata klusēt par savu pagātni un nākotnes nodomiem.

Darba biedri viņu uzskatīja par noslēgtu, mazrunīgu cilvēku, no kura grūtii kaut ko izdabūt. Bet, tā kā Ako savus pienākumus veica labi, kuģinieki viņu neaiztika.

Burām piepalīdzot, kuģa skrūve dzina «Dapper» uz dienvidrītiem — turp, kur slēpās Ako dzimtene.

Katra stunda, katrs mirklis tuvināja viņu Rigondai, pēc kuras viņš nebija beidzis ilgoties visus šos garos, rūgtos gadus. Cik reižu viņa skatiens nebija gaidu pilns vēries uz apvāršņa pusi — un vienmēr pievilts

novērsies. Tagad beidzot viņš zināja, ka sapņa piepildījums ir klāt, — bet viņam vajadzēja slēpt savu prieku par to un staigāt klusam.

2 Četros no rīta Ako stājās sardzē. Dobjiem pukšķiem strādāja kuģa motors, naftas dūmus vējš aiznesa jūrā, un tie labu laiku slīdēja kuģim līdzi kā čemurains zars, kas tālu aizaudzis no stumbra. Pelēkās, dzeltenplankumainās buras visu laiku bija piespīlētas.

Lūkautā stāvēdams, Ako vēroja rītausmu, un viņa sirds ietrīsējās, kad no apvāršņa augšup izšāvās pirmie saules stari. Aizdegās jūra, it kā zelta paisums traucās pāri okeānam, katrs vilnis laistījās, mirdzēja, kaisa. Kad šī gaismas straume bija aizplūdusi garām kuģim un aizsniegusi izplatījuma otru malu, pa kreisi tālumā kaut kas ievizējās virs apvāršņa un vairs neapdzisa. Tad Ako vairs neskatījās uz saules pusi, bet sasprindzis vēroja kalna smaili, kura lēnām iznira no ūdeņiem. Drīz līdzās šaii smailei parādījās otra, drusciņ zemāka, un viņu pamali saplūda kopā.

— Zeme, stūrmani — Ako sauca skalā balsī. Sirds viņam gribēja vai no krūtīm izlēkt,"viņš būtu varējis tagad mesties zemē un kā lūdzējs raidīt pretim dzimtenei savus svēt- laimības un mīlestības apliecinājumus. Bet kuģa ļaudis nedrīkstēja manīt viņa sajūsmu un nojaust Ako noslēpumu. Ilgu gadu rūdījums bija audzinājis Ako spēkus, tāpēc šodien viņš spēja pavēlēt sava'i balsij un nerviem. Varbūt tikai drusciņ ciešāk, nekā parasts, viņš saknieba savas lūpas, varbūt viņa krūtis drusku dziļāk nekā citreiz ievilka elpu un vienaldzīgajā, sastingušajā sejā dīvaina bija acu spējā iedegšanās, — bet to neviens neievēroja.

Stūrmanis dažus mirkļus ar tālskati raudzījās Ako norā​dītajā virzienā, tad pateica: — Tā ir Rigonda… — un gāja ziņot kapteinim.

Kuģis tuvojās salai. Bija tas pats gadalaiks un tāds pats rīts kā todien, kad pie Rigondas krastiem ieradās «Seagull», lai aizvestu Ako svešumā. Atspiedies pie masta, viņš domāja: «Vai tur tagad kāds arī iedomājas par manil, sajūt manu tuvošanos? Un vai kāds jauneklis, kam miera nedod tāluma ilgas, no kalnu galotnes neraugās pretim šim jūras rēgam, kas tu​vojas manai dzimtenei ar slēptu draudu?»

Nu viņš redzēja jau palmu galotnes, salas krastu miglainās kontūras. Ako asais skatiens drīz pamanīja arī rifu un salinieku būdas. Varbūt tās bija laivas, kas kustējās lagūnā? Cik maiga viņa ausīm šķita bangotnes dunēšana pie rifa! Jūras putnu balsis skanēja līksmi, un, kad tie sāka griezties baltā vērpetē, Ako likās, ka tās ir viņa paša gaviles, kas tur mutuļo starp debesīm un zemi. Pēkšņi viss, viss ap viņu bija kļuvis neikdienišķs. Sveši, tāli, it kā kādas citas pasaules būtnes, viņam šķita šie cilvēki uz kuģa, ar kuriem viņš bija dienas un naktis pavadījis kopā un ar kuriem kopā viņš vēl šobrīd darīja kopēju darbu.

Jā, viņš vēl strādāja, kailēja tauvas, tina buras, steidzās no vienas vietas uz otru, ja viņu pasauca, bet viss tas norisa it kā pa sapņiem. Ako dvēsele skanēja kā kokle, kuras stīgām pieskārušās dzimtenes mīļās vēsmas.

Ainavā, kas atiklājās viņa acīm, kad kuģis tuvojās rifa spraugai, viss viņam bija pazīstams līdz pēdējam sīkumam. Bet līdzās pazīstamajām lietām viņš redzēja arī svešas, kādas te agrāk nebija bijušas: uz pakalna līča kaktā Ako redzēja lielu bungalo ar vaļēju verandu pret jūru, kādās dzīvoja baltie cilvēki citās salās. Tagad mastā, kas atradās šīs mītnes tuvumā, uzvijās karogs un laiski plīvoja pretim kuģa flagai. Un starp daudzajiem puskailajiem salinieku slāviem, kuri drūzmējās liedagā, Ako pamanīja kādu vīru baltās drēbēs, ar tropu cepuri galvā — tas stāvēja ]aužu grupas vidū, un salinieki turējās no viņa pa gabalu, jo viņam rokā atradās kāds šmaugs, lunkans priekšmets, kādu lietoja jātnieki zirgu uzmu​dināšanai.

Jā, baltais kungs un viņa pātaga jau bija te. Bet nu arī Ako bija pārnācis — tikpat gudrs un izmanīgs kā tas tur ar pātagu. Un abi viņi zināja, ko grib, tikai baltais kolonizators vēl nezināja, ko Ako grib.

Neviens to nezināja.

Nodārdēja enkurs, lagūnas dibenā zivis satrūkušās aizskrēja uz visām pusēm. Kad kuģim tuvojās salinieku laiva, Ako iegāja kajītē un ilgi nerādījās uz klāja.

3 Ako neredzēja cilvēkus, kas atbrauca salilnieku laivā pie kuģa, bet viņš dzirdēja kādu svešu, aizsmakušu balsi, kura pašapzinīgā tonī skanēja pa visu klāju.

— Vai uz ilgu laiku, kaptein?

— Līdz nākamam paisumam, mister Porter, — atbildēja kapteinis. — Ceru, ka jūs palīdzēsiet mums nokārtot mūsu darīšanas.

— Vai rumu atvedāt?

— Vai tad jūsu krājumi jau izsīkuši? Jūs taču nedodat šiem brūnajiem pērtiķiem dzert?

— Tas tik vēl trūka! — uz klāja atskanēja mistera Portera dobjie smiekli. Izklausījās, kā kad vecs, aizsmacis suns rietu. — Lai viņi saka paldies, ka es neesmu viņiem vēl aizliedzis lakt savu ava. Ak kaptein, kaut jūs zinātu, kas tie par ļaudīm. Izlutuši, stulbi un vientiesīgi uz pēdējo. Nobrauciet malā, tad paši redzēsiet. Starp citu, viņu sievietes nav gluži zemē metamas.

— Jūs saņēmāt radio ziņojumu, mister Porter?

— Jā. Viss ir izpētīts. Rigondas lagūnā ir ļoti labas enkuru vietas. Ja no krasta iebūvētu selgā pāļu steķi — un tas nemaz nenāktos grūti, — tad tādi kuģi kā jūsējais un vēl lielāki varētu justies te kā dokā.

Labāku bāzes vietu nemaz ne​var vēlēties. Kad nobrauksim malā, es jums parādīšu plānu.

— Iesim drusciņ kajītē, mister Porter.

— Pēdējais laiks, ka mēs to darām, kaptein. Esmu izslāpis. Vai jūs man atvedāt ari vēstules?

— Dažas ir.

Pēc tam kādu stundu nebija dzirdamas kapteiņa un viņa viesa balsis. Kad tās atkal atskanēja, abu mēles šķita kā sa​pītas un saraustītie teikumi liecināja, ka vīru galvas paguvu​šas apskurbt.

— Kas grib braukt krastā? — kapteinis sauca. Gribētāju pieteicās tik daudz, ka vajadzēja nolaist lielo kuģa laivu, jo Porters savējā nevarēja visus uzņemt. Uz krastu devās ari stūrmanis ar bocmani.

Pēdējais priekš aizbraukšanas pabāza galvu matrožu kajītē, kur slaistījās Ako un kāds pavecs mat​rozis. — Jūs palieciet uz kuģa sardzē. Viens vienmēr esiet uz klāja un pielūkojiet, ka no tiem tēviņiem kāds neuzlien augšā, un kaut ko nenočiepj.

— Būs izdarīts, boča … — atņurdēja matrozis. Viņš pie cēlās un izgāja uz klāja. Pēc brītiņa, kad laivas jau bija aiz​braukušas līdz krastam, viņš atgriezās kajītē un žāvādamies- apsēdās kojā.

— Ej nu un vočo, kamēr šie lustējas pa malu. Pēc nakts sardzes neesmu dabūjis acu aiztaisīt.

Vakarā atkal dzīs pie stūres.

— Liecies kojā un nosnaudies, — Ako ieteicās. — Es uz​manīšu klāju.

— Tu esil krietns puika, Ako, — matrozis atzinīgi teica. — Es tiešām likšos gulēt. Bet, kad vecis brauks atpakaļ, tu mani pamodini. Izliksimies, ka mēs neesam dabūjuši gulēt. Varbūt nākošo nakti mūs tad liks mierā.

Viņš nomauca tupeles, pakāra cepuri uz vadža un likās kojā. Ako izgāja uz klāja. Līdz salas krastam bija apmēram simt metru. Viņš redzēja kuģiniekus slaistāmies ap salinieku būdām un divus baltus augumus tirdzniecības aģenta verandā. Lagūnā nemanīja nevienas laivas. Tāds notikums kā kuģa ierašanās saliniekiem laikam vēl bija pārāk liels un neparasts, lai šādā dienā kāds domātu par savām ikdienišķām gaitām.

Brīdi novērojis piekrasti un pārliecinājies, ka neviens netaisās braukt pie kuģa, Ako iegāja kajītē.

Matrozis bija aizmidzis. Viņš nemanīja, ka Ako no kojas apakšas izvilka brezenta jūras maisu ar visu savu iedzīvi, kas jau agrāk bija iesaiņota. Vilkdams pa klāju, Ako maisu aizstiepa līdz kuģa bortam jūras pusē. Tad viņš no kvatera atnesa divus dēļus, sasēja kopā un uztaisīja kaut ko līdzīgu mazam plostam. Pat ja kapteinis no aģenta verandas ar tālskati raudzītos uz kuģi, tas nevarētu redzēt Ako rīkošanos, jo viņu slēpa klāja uzbūve. Nolaidis dēļus ūdenī, Ako ar virvi nolaida uz plosta savu maisu, tad pārslīdēja arī pats bortam un, turēdamies kuģa aizsegā, peldus stūma plostu uz rifa pusi. Līdz rifam tajā vielā bija metru četrdesmit. Pēc pāris minūtēm Ako ar kājām jau sniedza dibenu. Joprojām turēdamies kuģa aizsegā, viņš

plostu piestūma pie rifa krasta, tad paņēma maisu un pārnesa pāri šaurajai zemes strēmelei līdz jūras malai. Nu viņš nokļuva rifa aizsegā un salīcis varēja droši staigāt gar jūras zālēm pieskaloto krastu. Soļus trīsdesmit pa kreisi no rifa spraugas auga divas palmas. Šo vietu paisums nekad nesniedza. Tur Ako paslēpa savu iedzīvi. No salas puses mailsu nevarēja saredzēt, bet, ja kāds to iztālēm ieraudzītu no jūras, tad noturētu par akmeni vai koraļļu čemuru.

Pēc piecām minūtēm Ako jau atradās uz kuģa. Viņš noglabāja dēļus agrākā vietā, sarotīja virvi un kā daždien modrs sargs sāka pastaigāties pa klāju — no pīķa līdz ahteram un atpakaļ. Lēnām ritēja laiks.

Kad saules tveice kļuva nepanesama, Ako aizgāja ahterā un apsēdās uz poliera zem saules buras. Sajutis izsalkumu, vilņš nokāpa kajītē un panašķēja pārtikas skapītī. Arī pavārs bija aizbraucis uz krastu. Tiem tur laikam klājās labi. Ako dzirdēja apdzērušos kuģinieku klaigāšanu un dziedāšanu. Reiz atskanēja pāris šāvienu — kāds no virsniekiem laikam demonstrēja saliniekiem savu burvību, šaudams putnus. Ako pasmīnēja — drīz tā vairs nebūs nekāda burvība, jo viņa jūras maisā atradās ne vien drēbes un greznuma lietas. Ak nē, tur bija pamatīgs revolveris, salocīta šautene un vairāki' simti patronu. Tādam arsenālam, kam citā vietā un citos apstākļos būtu ļoti niecīga nozīme, te varēja izrādīties milzīga vērtība.

Pievakarē atgriezās viena laiva ar bocmani, pavāru un dažiem matrožiem. Tie atveda divas muciņas ūdens un veselu kalnu augļu un zivju. Nolikuši produktus pieliekamajā telpā un salējuši ūdeni rezervuārā, divi matroži aizbrauca atpakaļ uz salu, bet pārējie palika uz kuģa, saceldami lielu troksni. Tropu karstumā baltajam cilvēkam pietiek pat ar ava, lai ap- skurbtu …

No viņu sarunām Ako noprata, ka salinieki ir ļoti bikli un iebaidīti. Misters Porters tiem bija iedzinis milzīgu respektu. Šā bikluma rezultāts bija augļi, zivis, skaistās rotas lietas un īpatnējie mājturības priekšmeti, ko tie bez ierunām atdevuši, ja kāds no atbraucējiem vēlējies iegūt sev. Pretim viņi bija saņēmuši izsmieklu un rupjus jokus.

Zobus sakodis, Ako smaidīja, kad pavārs viņam stāstīja par saviem piedzīvojumiem krastā. Viņa sejā nesavilkās neviens nodevīgs vaibsts, kad apdzēries matrozis savas rases pārākuma apziņā truli ņirgājās par salinieku paradumiem un dzīves veidu, kas bija mī|š un svēts Ako. Bet, kad pēc pāris stundām no krasta atstūmās dažas laivas, viņš atkal nolīda kajītē un ātrāk negāja laukā uz klāja, kamēr stūrmanis sauca vīrus pie burām.

Mijkrēš|a stundā, kad diena mainījās ar nakti, «Dapper» pacēla enkuru un, motoram pukšķot, devās pa rifa spraugu jūrā. Tikuši cauri piekrastes bangotnei, viņi pagrieza kuģi uz austrumiem un vilka augšā buras. Jā, un tad, pustumsā rīkojoties gar burām, notika tā, ka Ako pēkšņi zaudēja līdzsvaru un ar paklusu iekliedzienu pārkrita pār bortu. Kuģinieku sa​trauktās balsis vējš aiznesa jūrā. Salinieki, kas savās laiviņās bija izbraukuši lagūnā noskatīties kuģa aizbraukšanā, nedzirdēja īso kņadu uz klāja. Varbūt tikai savādi viņiem likās, ka kuģis, kas bija jau sācis attālināties no krasta, pēkšņi apstājās un kādu brīdi it kā palika uz vietas. Bet tad tas atkal sa​kustējās un, signālugunīm blāvi mirgojot mastos, pamazām iz​gaisa naktī.

Ako nebija parādījies virs ūdens.

— Krītot viņš būs sasitis galvu un zaudējis samaņu, — nosprieda kapteinis. — Mums nav nozīmes kavēties. Zēl . . . bija krietns strādnieks. — Un ar šo atzinumu civilizēto mežoni Ako izsvītroja no dzīvo sarakstiem. Varbūt iestādes pēc «Dapper» atgriešanās ostā izsludinās, lai pieteicas mantinieki, varbūt arī ne. Jo kāds gan tādam pasaules klaidonim varēja būt mantojums (daži šiliņi algas atlikuma) un kādi varēja būt viņa mantinieki. Vecajā mantu maisā, ko Ako bija atstājis uz kuģa, atrada tikai dažas novalkātas skrandas. Jauno maisu, kas agrāk bija apslēpts vecajā, neviens nebija redzējis.

4 Metrus trīsdesmit Ako nira pa ūdens apakšu. Tas bija pietiekami tālu, lai no kuģa viņu vairs nevarētu saredzēt. Pabāzis galvu tikai tik daudz virs ūdens, ka varēja elpot, Ako ar klusām, vijīgām ķermeņa kustībām virzījās aizvien tālāk prom no kuģa. Kad «Dapper» motors iepukšķējās par jaunu, salu dēls bija jau ticis cauri bangotnei un rāpus aizlīda pa liedaga smiltīm līdz rifa krastam. Viņš vēl labu brīdi palika gu|am, pieplacis pie zemes, un tikai tad, kad visas salinieku laivas bija atgriezušās krastā, Ako piecēlās

kājās un devās pa rifu uz austrumiem. Tā viņš gāja minūtes piecas vai vairāk, kamēr sasniedza rifa ieliekumu iepretim zemes ragam, kas veidoja salas līča austrumu krastu. Nu viņš jutās drošs, ka no salinieku nometnes viņu nevar ieraudzīt. Sajā vietā lagūna bija varbūt astoņdesmit metrus plata. Pāri salai spīdēja mēness. Un atkal kā senās dienās mirgoja lagūnas ūdeņi, sidrabaini vizēja koku un krūmu lapas salas biezoknī un slaidākās palmas meta garas ēnas. Brīdi Ako stāvēja kā aizsnaudies, ļaudamies sajūtu burvībai. Sapnim līdzīgs šķita šis brīdis, bet viņš zināja, ka šoreiz tas vairs nav sapnis. Tā bija viņa dzimtene, kas tur dusēja agrās nakts klusumā, — tikpat skaista un mīļa kā vienmēr. Svied akmeni pāri lagūnai, Ako, un tas nokritīs Rigondas krastā … sauc savu prieka un laimes saucienu, un 'to sadzirdēs tava cilts! Mājās … tu esi mājās, Ako! Tu nekad vairs nešķirsies no šīs zemes, — tavs liktenis, katrs tavs elpas vilciens no šīs dienas līdz nāves stundai būs saistīts ar Rigondas likteni.

Un pēkšņi viņš vairs nespēja mierā nostāvēt. Kā torpēda viņa ķermenis ietraucās ūdenī, slaidās rokas klusi un steidzīgi šķēla mirgojošo līmeni, uz abām pusēm aizlīgoja mazi vilnīši. Ako neraizējās, ka viņu varētu pārsteigt haizivs vai spruts, — lai tie panāk šurp, tad redzēs, ka Ako nav aizmirsis cīnīties ar nezvēriem. Un tad viņš bija krastā, slapjš visgarām, drusciņ nokusis un saviļņots. Bet ne aiz nokusuma viņš noslīga zemē un glāstīja Rigondas smiltis, zāli, saknes, palmu stumbrus. Viņa lūpas čukstēja dīvainus vārdus, viņš sarunājās ar vēju, kas zūzoja krūmu lapās, viņš atbildēja un jautāja ūdeņu čalai, spožajai mēnesnīcai, neredzamo kukaiņu klusajai kņadai. Viņam gribējās apskaut un pieglaust pie savām krūtīm šo mazo pasauli, klausīties, kā pukst tās sirds, un mīļi drošināt: es esmu mājās, viss būs labi. Tik jocīgas bija šīs jūtas, ka viņš būtu varējis smiet un raudāt vienā laikā.

Tad naktī kāds cilvēks gāja mežam cauri uz nometnes pusi, turp, kur savos trauslajos mājokļos dusēja šās zemes cilts. Ar līkumu viņš apgāja apkārt līcim un no zemes puses tuvojās salinieku būdām. Kā dzīva ēna kustējās viņa stāvs starp koku stumbriem. Un tad viņš iznāca no birzs un ar acīm meklēja kādu būdu, kurai vajadzēja atrasties tajā vietā. Ono un Tuli pavarda vieta bija tukša. Cits miteklis, kura darinā​jumā atnācējs pazina citas dzimtas īpatnējās iezīmes, stāvēja uz pakalna pie līča kakta.

Ako gāja tālāk. Veltīgi viņš meklēja Hitahi mājokli tur, kur tas agrāk bija atradies. Drebošu sirdi viņš noraudzījās pamestajā, smilšu aizputinātajā pavarda vietā, kur kādreiz bija darbojušās brūnās meitenes Nelimas mīļās rokas. Un pēkšņi viņam šķita, ka viss, viss ir sapostīts un tukšs, ka viņš atnācis tuksnesī, nāves un klusuma valstī. Kur tu esi, Neļima? Kur jūs esat, Ono un Tuli, mans mazais brāli un visi mani labie draugi? Nāciet šurp, sēdīsimies ap ugunskuru, un es jums stāstīšu teiku par tālajām jūrām.

Kokam atraisījies, būkšķēdams zemē nokrīt nogatavojies auglis. Aiz rifa šalc okeāns, Ako matus plivina svaigais pusnakts vējš. Un tad viņš dzird sāpju kliedzienus tumsā, tas ir tik savādi, ka nakti tā kliedz. Būdās iečabas guļampinumi, bikli čuksti atskan daudzos mājokļos. Bet kliedzieni nerimst.

Ako atkāpjas birzī un, slēpdamies aiz koku stumbriem, dodas uz to pusi, no kurienes skan izmisīgie kliedzieni. Drīz viņš nonāk pie angļu aģenta bungalo. Verandā deg uguns. Apgāztas glāzes un tukšas pudeles mētājas uz galda. Gaismas laukumā, kas spocīgi izdalās uz tumšā fona, redzams galīgi piedzēries svešinieks. Tā seja pietvīkusi vara sarkana, mutes kaktiņos sakrājušās putas un siekalas. Dusmās nejauki sa​šķobīta, šī seja atgādina zvēra purnu — Ako ir redzējis daudz tādu seju dažādās pasaules malās. Baltais varmāka ar jājamo pātagu dauza kādu salinieku, kas saļimis zemē, un savus sitienus pavada ar aizsmakušiem rēcieniem.

— Pērtiķi, trulais prauls! Tas par tavu dumjību, lempību, slinkumu! Tas par saplēsto vīna glāzi! Tas par sasilušo ūdeni un neizmēzto verandu! Še tev, vēl … vēl… vēl!

Tad viņš iesper saļimušajam vīram ar zābaku un smagi atkrīt sēdeklī, bet viņa acis turpina zvērot, un viņa nāsis visu laiku satraukti izplešas un saplok, saplok un izplešas. Soļus divdesmit no bungalo sāk zvērot kāds cits acu pāris, bet aģents to neredz. Ciets un drūms kā akmens tēls stāv Ako mežmalā, un viņam liekas, ka sala vaid, ka biezoknis un jūra, zeme un gaiss čukst viņam savu sāpju stāstu. Nu Ako zina, ka šī sala vairs nav tāda kā agrāk. Kolonizatora zābaks ir rupji saminis viņa cilts brīvību, Rigonda kļuvusi par moku bedri.

Ako noliecas pie zemes. Kaut kas iesvelpjas gaisā. Kaut kas ciets un šķautnains pēkšņi trāpa aģenta vaigu. Tur parādās asinis. Un pēkšņi iestājas klusums. Brūnais salinieks, kas uzrausies kājās un pārsteigts noraugās savā pavēlniekā, un baltais varmāka, ko trāpījis no tumsas atlidojušais akmens, abi viņi it kā aiztur elpu un gaida kaut ko pārdabisku. Misters Porters izskatās pavisam samulsis, viņš blisina acis un tausta sūrstošo vaigu — tiešām tās ir asinis, un tiešām viņam it sviests ar akmeni! Kāds salinieks ir uzdrošinājies pacelt roku pret balto dievu! Dievībai tas sagādā milzīgu brīnumu un lielas rūpes.

Bet veltīgi viņš klausās, vēro kokus un krūmus. Sala klusē. Birzī nepakustas ne zars. ČETRPADSMITA NODAĻA 1 Nakts vidū Oneagu atmodināja mēness stars, kas pa vaļējām būdas durvīm spīdēja viņam sejā.

Jaunais salinieks atvēra acis un bija tūliņ nomodā. Būdas durvīs stāvēja kāds cilvēks. Viņa seju nevarēja saredzēt, jo tā atradās ēnā. Ar vienu roku viņš turēja sāņus pabīdīto būdas durvju aizklāju, bet viņa skatiens bija pievērsts gulētājam — Oneagam, viņa sievai Tamo un abiem bērniem.

Oneaga uzslējās pussēdus un satrūcies jautāja: — Kas ir? Vai baltais vīrs atkal trako?

— Baltais vīrs izguļ dzērumu, bet gan viņš trakos atkal, — Oneagam atbildēja kāda balss, ko viņš kādreiz savā mūžā bija dzirdējis, bet tagad nevarēja pazīt. — Iznāc laukā.

Svešais atkāpās no durvīm un, pārliecinājies, ka Oneaga viņam seko, gāja uz birzi, cauri tai līdz krūmājam. Tur viņš apstājās un pagrieza savu seju pret mēnesi.

— Oneaga, vai tu mani pazīsti?

Oneaga brīdi raudzījās šajā sejā, kas kādreiz bijusi jaunāka un maigāka, bet tagad pārdzīvojumu ietekmē Izveidoju​sies sausa, skarba un vīrišķīga.

— Es esmu tevi redzējis… — salinieks nomurmināja, stipri samulsis.

— Tu esi manil redzējis, Oneaga, bet es ilgil biju prom. Vai tu mani pazīsti? — Smaids, kas parādījās svešinieka sejā, to vērta maigāku, tur parādījās kaut kas tāds, kas bija saglabājies Oneagas atmiņā. Un pēkšņi viņš varen satrūkās, lielā izbīlī kāpās atpakaļ, un viņa acīs pavīda šausmas, pazemība, lūgums.

— A-ko… — bijāšanas pilns čuksts izrāvās no Oneagas lūpām.

— Jā, brāli, es esmu Ako. Nebaidies manis, es neesmu gars, bet dzīvs cilvēks, tāds pats kā tu. Es atbraucu ar kuģi, kas vakar apstājās lagūnā, un, baltajiem vīriem nezinot, nobēgu krastā. Viņi domā, ka esmu miris, bet es esmu dzīvs, Oneaga. Es nekad neesmu biji's miiris. Nāc aptausti manas ro kas, klausies manu sirdi. Tā pukst tāpat kā tev. Tās ir balto vīru drēbes, kas man mugurā, bet drīz es tās vairs nevalkāšu. Tad jūs visi mani pazīsiet.

Nedroši un vilcinoties Oneaga tuvojās brālim, bikli' pieskārās ar rokām, taustīdamas tās slīdēja pār viņa pleciem, krūtīm un seju. Ako smaidīja. Tad Oneagas sejā pamazām izgaisa māņticīgās šausmas, viņš ticēja, ka viņa priekšā stāv dzīvs cilvēks, Ako, un nevis mirušā brāļa gars. Dziļš prieks viņu pārņēma, viņš lēkāja apkārt savam brālim, steidzās klāt, glāstīja viņa plecus un seju, tad attālinājās, iztālēm brītiņu raudzījās Ako acīs un sajūsmināts smaidīja.

— Runā klusi, Oneaga, — Ako aizrādīja. — Baltais vīrs nedrīkst zināt, ka es esmu atnācis salā.

Nāc iesim tālāk no būdām'.

Un viņi aizgāja dziļi salas biezokņos. Kad Oneagas atkalredzēšanās līksme bija mazliet aprimusi, viņi apsēdās zem lielā maizes koka un ilgi runāja.

— Pastāsti, Oneaga, ko jūs par mani domājāt, kad es aiz​braucu?

— Mēs domājām, ka tu vairs nepārnāksi, jo baltie vīri bija ļauni pret tevi. Divreiz gadā mēs nolikām ēdienu un dzērienu Klusajā krastā tavai dvēselei. Neļima ilgi ticēja, ka tu vēl atgriezīsies. Bieži viņa uzkāpa kalnā un skatījās jūrā. Bet, kad tu nenāci, viņa gribēja sekot tev. Reiz viņa paņēma tavu laivu un izbrauca ārpus rifa tik tālu prom, ka no salas vairs nevarēja saredzēt laivu. Bet tad uznāca stiprs vējš un atdzina laivu atpakaļ pie salas. Nu Neļima teica, ka tā esot zīme, brīdinājums, ka nedrīkstot tev sekot

un ka tu pats reiz nāksi atpakaļ. Cilts uzcēla Mango būdu, un Mango aicināja Neļimu par savu labo draudzeni. Bet viņa negāja Mango būdā. Lovaī dabūja būdu un laivu un aicināja Neļimu pie sevis, bet viņa negāja: «Man jāgaida Ako,» viļņa sacīja, «es apsolījos kopi viņa būdu.» Tad Hitahi viņai iemācīja no saknēm un augiem taisīt labus dzērienus, kas slimos dara spirgtus un veselus, un Neļima gāja pie slimajiem būdās, palīdzēja sasirgušiem bēr- niem un vārgām sievām. Neviens viņu vairs neaicināja par draudzeni savā būdā — viņa bija draugs vilsiem vārgajiem.

Elpu aizturējis, Ako klausījās brāļa stāstā. Mēness gaismā viņa seja bija kā uz delnas saskatāma, un Oneaga redzēja, cik saviļņots viņa brālis. Viņš klusēja, kamēr Ako jautāja: — Kas noticis ar citiem?

— Daudzi vecie vīri un vecās sievas nomiruši, bet salā ir arī daudz jaunu zēnu un meiteņu, kas vēl nebija dzimuši tavā laikā. Hitahi nomira trešajā pavasarī pēc tavas aizbraukšanas. Tad par salas vecāko kļuva mūsu tēvs. Ono ilgi deva padomus mūsu vīriem un bija labs vecākais, kamēr baltie vīri otrreiz atbrauca salā. Tad viņš teica: «Baltie vīri nes nelaimi un bēdas. Viņi jau aizveda manu dēlu Ako, tagad tie atbraukuši, lai atkal kādu aizvestu sev līdzi. Nepieļausim to, nelaidīsim viņus sev tuvumā.» Tad visi vīri un sievas sekoja viņam mežā, bet baltie dzinās pakaļ un gribēja pierunāt, lai mēs nākam atpakaļ. Viņi mūs ielenca no visām pusēm, sūtīja pērkonu un zibeni no savām nūjām un atdzina mūs pie līča. Vairākas dienas viņi palika salā, bet, kad brauca prom, viņi iedeva mūsu tēvam trauku ar saldu, ugunīgu dzērienu.

Ono dzēra un kļuva kā apmāts, krita zemē un smējās. Tad ļaunais gars, kas viņā bija iegājis, to iedzina lagūnā, un viņš noslīka. Pēc diviem pilnmēnešiem kokosrieksts uzkrita uz galvas mūsu mātei, un viņa aizgāja pie tēva pazemes valstī. Un tūliņ pēc tam atbrauca baltais vīrs. Viņš sasauca kopā ļaudis un teica, viņš tagad esot mūsu vecākais un pavēlnieks, mums jāizpildot viss, ko viņš pavēlēšot.

— Ko viņš jums lika darīt? — kā vaids izlauzās Ako krūtīm.

— Vispirms viņš lika uzcelt lielo būdu, kurā tas tagad dzīvo, un otru būdu, kurā krāj riekstus, augļus un citas lietas, ko mēs tam sanesam. Viņš sita visiem, kas lēni strādāja un nenesa tik daudz kodolu, cik viņam patika. Viņš vienmēr ir dusmīgs, kliedz un sper ar kāju, ja kāds no mūsējiem pieiet tuvāk klāt.

Vai tu vēl atceries Mango?

— Jā, Oneaga, tas bija man draugs.

— Mango nevēlējās atdot savus riekstus baltajam, viņš negāja strādāt, kad baltais virs pavēlēja, bet aizbēga mežā. Tad baltais pavēlnieks paņēma pērkona nūju un devās meklēt Mango. Viņš to atrada salas otrā krastā. Mango tūliņ cēlās kājās un skrēja prom, bet baltā vīra pērkons viņu noķēra un nosita.

Tad neviens vairs nedrīkstēja neklausīt baltajam vīram. Viņam ir pērkons. Salinieki nevar neko izdarīt.

Viņi atdod visu, ko viņiem prasa, kāpj kokos, met zemē riekstus, kaltē kodolus un aiznes uz lielo būdu.

Par to baltais vīrs iedod plānu, spīdīgu akmentiņu, kur var redzēt sevi vēl skaidrāk nekā rāmā ūdenī.

Dažreiz viņš iedod raibu drānu, dažreiz spīdīgas krelles, vīriem viņš grib iemācīt sūkt dūmus no savādās lietas, ko sauc par pīpi. Kas viņam vislabāk Izdara pa prātam, tam viņš iedod izdzert vienu malku ugunīgā dzēriena.

— Ko viņš vēl dara te salā?

— Viņš aizved vīrus vienā vietā pie kalna un liek rakt zemi. Otrā vietā liek atdauzīt no klintīm lielus gabalus. Jaunos puišus viņš sūta lagūnā, lai tie nirst līdz dibenam un izceļ ārā gliemežnīcas. Ja kādā atrod baltu, spīdīgu graudu, tad viņš to paņem sev, bet puisim iedod kaut ko. Spīdīgos graudus neviens nedrīkst paturēt sev. Viens bija iebāzis ausī un gribēja aiznest uz būdu, bet baltais vīrs atrada graudu. Tad viņš no​plēsa puisim ausi un tikmēr sita ar nūju pa muguru, kamēr tas sāka spļaut asinis.

— Un neviens negāja viņam palīgā … tam, kuru sita?

Oneaga izbrīnījies paskatījās brālī.

— Palīgā? Kā tad var palīdzēt? Baltais vīrs ir pavēlnieks, viņam jāklausa. Viņam ir pērkons, kas nosper cilvēku. Mums nav nekā. Nav brīv pretoties baltajam vīram.

— Arī man ir pērkons, Oneaga. Tāds pats kā baltajam. Un tas nemaz nav pērkons, bet maza, apaļa

lode, ko aizdedzināts vējš ietriec cilvēkam miesā. Es protu aizdedzināt tādu vēju. Un, ja es gribēšu, baltais vīrs būs beigts. Bet stāsti tālāk — visu, ko tu zini par viņu.

Un Oneaga stāstīja, kā misters Porters valda savā valstībā līdzīgi senlaiku despotam. Viņš izraudzījās sev kalpus un kalpones no salinieku vidus, viņš lika glītākajām salas meitenēm gulēt viņa būdā, — kad viena apnika, viņš ņēma citu. Nebija nekā tāda, ko viņš nevarētu un neuzdrošinātos.

— Kur tagad ir Neļima? — Ako jautāja.

Oneaga nodūra galvu un ilgi klusēja.

— Baltais vīrs sauca Neļimu savā būdā. Viņa negāja ar 64G labu. Tad baltais vīrs lika viņu atvest ar varu un ieslodzīt savā būdā. Tagad viņa ir tur. Viņš to vairs nelaiž ārā.

Ako seja noraustījās un kļuva bālāka. It kā domās iegrimis, viņš ilgi raudzījās prom, krūmu tumsā, tad teica: — Vai tev ir laiva, Oneaga?

— Protams, Ako. — Vai tu rīt brauksi zvejot?

— Es braukšu.

— Brauc pāri lagūnai un piestāj pie rifa, pa labi no lielās spraugas. Pie divām palmām tu atradīsi kādu saini. Iecel to laivā un atved pāri lagūnai, bet tā, ka citi neredz, — tās ir manas mantas. Es gaidīšu tevi aiz zemes raga krūmos. Pēc tam ej un runā ar maniem un saviem draugiem, kas nav draugi baltajam vīram. Pastāsti, ka es esmu atgriezies un gribu atbrīvot salu no tās nelaimes. Lai viņi sapulcējas nākošo nakti gravā pie lielā kalna kājas, lai klusi nāk un paņem līdzi zivju duramos šķēpus, tā, lai baltais vīrs it nekā nemana. Sievām un bērniem nestāsti neko. Ar bailīgajiem vīriem nerunā. Ja ļaudis klausīs man, tad Rigonda kļūs atkal brīva un mēs varēsim dzīvot pēc sava prāta.

— Aii Ako — un tu to spēsi?

— Es to spēšu, Oneaga. Ticiet man. Nākošo nakti es jums pastāstīšu, ko piedzīvoju svešajā zemē pie baltajiem.

— Ako, vai tev negribas ēst? Es atnesīšu kaut ko no būdas…

— Nerūpējies par mani. Mežā ir daudz ēdamā. Bet ta​gad ej.

Un Oneaga ceļas, paļavīgi un draudzīgi uzsmaidīja savam lielajam brālim, kas nācis atbrīvot savu cilti; tad gāja uz līča krastu atpakaļ, uz savu būdu. Kad Oneaga vairs nebija redzams, Ako apsēdās zem koka un iespieda galvu dūrēs. Drū​mas un plēsīgas bija viņa domas, sirds sāpēja.

2 Puslokā visapkārt Ako sēdēja vīru un jaunekļu pulks. Pavisam viņš saskaitīja piecdesmit sešus cilvēkus. Tie bija atnākuši ar zivju duramiem šķēpiem, ar smagām nūjām, lingām un kaula dunčiem.

Pieaugušie un vecākie vīri vēl skaidri atcerējās Ako, jaunākajiem puišiem viņš šķita kā teiksmu tēls, būtne no tālās senatnes valsts, par kuru vēstīja cilts nostāsti. Tāpēc liels bija šo jaunekļu izbrīns, kad tie savā priekšā ieraudzīja jaunu, spēcīgu vīru un nevis sakritušu vectēvu, kādam, pēc viņu domām, vajadzēja būt Ako. Un, kad viņš runāja, tad tā bija dzīva cilvēka balss, tāda pati kā citiem Rigondas vīriem, tikai viņa domas bija savādākas un tas, ko viņš stāstīja, tik neparasts, ka klausītāju acīs darīja Ako par gandrīz pār​dabisku būtni.

Mēness lēja savu gaismu pār vientuļo gravu, un šajā pasakainajā apgaismojumā teiksmains izskatījās Ako, savrup stāvot ļaužu pulka vidū. Runājot viņš tikpat kā nekustējās, tikai viņa acis satrauktas liesmoja un krūtis joņaini cilājās. Ako balss plūda mierīgi, pilna pašapziņas un pirmatnēji cēla svinīguma. Lūk, ko viņš teica: — Mani brāļi, Rigondas vīri un jaunekļi! Jūsu brālis Ako runā ar jums. Viņš bija prom ilgus gadus Svešajā zemē pie baltajiem cilvēkiem, un jūs viņu skaitījāt mirušu. Bet Ako nebija miris, viņš bija beigts tikai savai salai un savai ciltij, un miris bija viņa prieks, viņa brīvība un laime. Viņš redzēja to, kas no

salas nav redzams, — lielākas un mazākas salas nekā Rigonda, baltus, melnus, dzeltenus un brūnus cilvēkus, ciemus ar milzīgām akmens būdām, laivas, kas tūkstošreiz lielākas par mūsu dingijām un kas bez burām brauc pa jūru, visādas brīnišķīgas lietas un notikumus. Ako satika gan labus, gan ļaunus cilvēkus.

Ar labajiem viņam bija labi dzīvot, ļaunie viņu mocīja. Viņš gribēja tikt mājās, bet nevarēja atrast ceļu.

Neviens nezināja, kur atrodas Rigonda. Ja baltie to zinātu, tad viņi nebūtu jūs atstājuši vienus. Nē, tad viņi jau sen būtu atsūtījuši lielo laivu, ko sauc par kuģi, un baltais, dusmīgais vīrs būtu jau ilgi dzīvojis salā.

Es zinu, kā jums tagad klājas. Jūs vairs nevarat dzīvot tā, kā jums patīk. Te ir baltais vīrs ar pērkona nūju un sitamo, viņš liek jums strādāt priekš viņa un dara ar jums, kas viņam patīk. Vai jums ir labāk nekā ag​rāk, vīri?

Salinieki drūmi klusēja, galvas nodūruši. Ako dzirdēja pūļa nopūtu.

— Vai jūs sajūtat prieku, kad svešais vīrs jums sit, plēš ausis un sper ar kāju? Va.i jūs varat laimīgi dziedāt, kad viņš liek sanest riekstu kodolus savā šķūnī un saka: tas ir mans? Varbūt jūs domājat, ka spožie akmentiņi, krelles un drānu gabali, ko viņš jums atmet, ir vairāk vērti nekā tas, ko jūs atdodat viņam? Varbūt jums liekas, ka viņš ir dievs un jums viņam jāpaklausa? Jūs baidāties pērkona nūjas? Jūs pazemīgi klusējat, kad viņš aizved savā būdā jūsu meitas un māsas, sievas un draudzenes? Jūs ticat, ka viņš ir visspēcīgs un ka viņam nedrīkst pretim runāt? Draugi, tie ir maldi. Svešais vīrs ir tāds pats cilvēks kā jūs, viņš tāpat dzimst un savā laikā mirst kā salas ļaudis. Viņš nevar pavēlēt ne zemei, ne jūrai, un neviens dievs viņam nepalīdz. Viņš tikai ir gudrāks nekā jūs un zina to, ko jūs vēl nezināt, tāpēc ka Rigondā neviens jums nav mācījis tādas lietas. Arī jūs varētu uztaisīt pērkona nūju un nospert balto cilvēku, tāpat kā viņš nosper jūs. Jūs varētu uzbūvēt tādus pašus kuģus kā viņš, visu jūs varētu. Un tad viņš nedrīkstētu nikni kliegt, spert ar kāju un sist kādam no jums. To visu var iemācīties. Tāpēc es nepaliku Svešajā zemē, bet braucu mājās, lai jums palīdzētu. Es zinu to pašu, ko baltais vīrs, man ir pērkona nūja un uguns rokā. Apdomājiet visu un pasakiet man, vai gribat, lai viss paliek tā, kā tagad ir, vai lai kļūst tā, kā jums patiktu?

— Ai Ako, vai tu vari to izdarīt? — kā vaids skanēja Lovaī vaicājums. — Mēs gribam dzīvot brīvu dzīvi, bet vai tas ir iespējams? Baltais vīrs būs dusmīgs, ja viņam nepaklau​sīsim.

Ako drūmi pasmaidīja.

— Baltais vīrs paklausīs mums. Ja ne, tad mēs būsim dusmīgi. Kā gribēsim, tā izdarīsim ar viņu.

Viņš ii- viens, mūsu ir daudz. Viens paklausa daudziem, bet, ja neklausa, tad viņu iznīcina. Rigonda pieder mums. Baltie vīri nevar to atņemt. Lai viņi dzīvo savā zemē, mēs viņiem neko neprasām. Tas, kas ir salā, pieder mums, un mums to vaj«ag, mēs neatdosim baltajam neko. Bet, ja viņam kaut kas noder, kas mums par daudz, tad lai viņš nāk kā draugs un saka: «Jums ir tas, bet mums ir tas. Izmainīsim taisnīgi to.

Par tik un tik riekstu kodoliem es jums došu tik un tik daudz savas skaistās drānas, traukus un citas labas lietas.» Un, ja viņš gribēs pareizi mainīt, tad mēs mainīsim, bet, ja viņš lūkos mūs piemānīt, tad nedosim viņam neko un neko neņemsim pretim. Tad svešais vīrs apdomāsies un sapratīs, ka Rigondas vīri nav muļķi, — tie zin, ko katra lieta vērts. Viņš nāks atpakaļ un dos savas labās mantas tik, cik mums pienākas.

To mēs panāksim, ja būsim droši un turēsimies visi kopā. Bet, ja būsim bailīgi un klausīsim baltajam, tad ar mums notiks tas pats, kas noticis citās salās, kur es esmu biljis.

— Kas tur ir noticis?

— Tur baltie vīri atņēmuši brūnajiem visu zemi, visus kokus un krūmus. Brūnie vīri nav brīvi, tie strādā smagu darbu, saņem sitienus un Jaunus vārdus, ātri kļūst vecil un mirst no grūtām kaitēm. Ar laiku nomirst visi un salā nav vairs neviena brūnā. Baltais vīrs paņem salu sev. Brāļi, jūs vēl nezilnāt, kāds ir baltā cilvēka darbs. Viņš liks jums nirt ūdenī un lasīt gliemežnīcas, jo tajās ir spoži graudi. Par vienu tādu graudu baltais vīrs dabū tik daudz visādu labu mantu, ka vairākus gadus var dzīvot pārpilnībā, — bet ko viņš iedos jums? Neko. Viņš liks jums izrakt alas dziļi zemē apakš lielajiem kalniem un nest ārā dārgus akmeņus un smiltis. Tos salādēs kuģos un aizvedīs uz Svešo zemi, kur baltais vīrs dabūs par tiem daudz daudz labu mantu, bet jūs nekā nedabūsiet, lai gan kalni un dārgie akmeņi ir jūsu. Jūs sitīs un lamās, tas

būs viss. Baltā vīra bērni staigās greznos tērpos, brīvi, laimīgi un labi paēduši. Jūsu bērni nīkuļos un cietīs badu, tie neizaugs lieli un skaisti!. Jums būs žēl savu bērnu, bet baltais smiesies par jūsu sāpēm. Tā būs, ja neklausīsiet man. Ko jūs darīsiet, brāļi?

Vīru un jaunekļu pulks cēlās kājās, spiedās apkārt Ako. Oneaga teica: — Tas, ko stāstīji par balto vīru, ir taisnība. Tā viņš dara pie mums. Tu esi gudrākais no mums. Kā tu liksi, tā mēs da​rīsim.

— Labi, tad es jums rādīšu īsto ceļu, — Ako sacīja. — Klau​siet man un nebaidieties.

- Kad misters Porters nākamā rītā iznāca no bungalo un žāvādamies noraudzījās uz lagūnu un uz salinieku ciematu, kur sievietes locījās gar pavardiem, nekas neliecināja, ka viņam draudētu briesmas. Daži veči miermīlīgi pļāpāja pie laivām, bērni spēlējās liedagā, un viens otrs vīrs kārtoja savas makšķeres. Atgādinādams savu klātbūtni un varenību, Porters pašmīk- stināja gaisā pletni. «Brūnie tārpi.. .» viņš nicīgi domāja. «Es uzminu savu zābaku, un tārpa vairs nav. No manas žēlastības viss elpo un dzīvo… arī mirst. Labi būt stipram.» Aiz tīras labsajūtas viņš ierēcās nejaukā balsī: — Sliņķu bars, vai jūs vēl ilgi domājat slaistīties gar būdām? Darbā, sātani! Taisieties, ka tiekat lagūnā! Ja jūs līdz va​karam man neizzvejosiet pilnu sauju skaistāko pērļu, tad …

Kā mednis savas dziesmas ekstāzē kļūst kurls, tā ari Por- iers, apreibinādamies ar savas balss varenību, nedzirdēja -nekā — ne krūmu iečabēšanos, ne smilšu čirkstēšanu, ne kluso soļu dunu. Un pēkšņi viņš bija ielenkts, nogāzts gar zemi uz •mutes, un viņam uz muguras uzsēdās vesela kaudze vīru. Viņš neredzēja, bet juta, ka no rokām viņam izrauj pletni, no jostas atraisa revolveri un ap viņa kājām un stilbiem apvijas stipri, vijīgi pinekļi. Tad viņu apgāza augšpēdus un atbalstīja pussē- dus pret palmas stumbru. Salinieku pūļa priekšgalā stāvēja slaids vīrs, kādu Porters salā agrāk nebija redzējis. Tas turēja rokā Portera revolveri un pletni un ar drūmu mieru noraudzī​jās gūsteknī.

— Ko tas nozīmē, nelieši? — Porters rēca. — Tūlīt laidiet mani vaļā, citādi es jūs visus nosperšu ar saviem pērkoniem!

— Lēnāk, lielais spērāj … — svešais vīrs Porteram par miilzīgu izbrīnu skaidrā angļu valodā teica. — Nebļausties tik daudz. No taviem pērkoniem mums nav bail. Kāpēc tu tik bāls, mister Porter?

Varbūt tu domā, ka mēs noplēsīsim tavas ausis, tāpat kā tu tās plēsi mūsējiem? Nebaidies, to mēs nedarīsim. Mēs' esam labi cilvēki, ne tādi suņi kā tu. Skaties un brīnies, baltais zvērs. Un zini: tāpat klāsies katram, kas mēģinās te nākt ar naidu.

Tad Ako kaut ko teica saliniekiem viņu valodā. Līksmi un uzbudināti steidzās vīri uz baltā vīra bungalo, plaši atvēra vaļā durvis un logus un stiepa ārā manufaktūras saiņus, dzērienu pudeles, ieročus, mēbeles, sīkās maiņas preces un šķirstiņu ar pērlēm. Svinīgi tie visu nolika birzī zem kokiem. Un Ako teica: — Tas tagad ir mūsu, mēs to sadalīsim savā starpā. Ļaudis dziedāja, lēkāja, plosījās lielā līksmē. Bet no noliktavas šķūņa Portera laivā jaunekļi sanesa veselu kaudzi kaltētu augļu, kopru, žāvētu zivju un cita ēdamā. Daži puiši aizsteidzās uz avotu un atnesa traukos ūdeni, ko iepildīja ozola muciņā. Viņi bija pat tik pakalpīgi, ka paši uzslēja laivas mastu un uzvilka buru. Tad salas pavēlnieku, smiekliem un dziesmām skanot, iecēla laivā. Ako un divi citi vīri iekāpa tajā un veselas laiviņu flotiles pavadībā izbrauca pa rilfa spraugu atklātā jūrā. Viņi brauca tālu prom, kamēr no krasta tos tikpat kā nevarēja saredzēt. Tad Ako un viņa pavadoņi iekāpa salinieku dingijās un pārgrieza virves, ar kurām bija sasietas Portera rokas un kājas.

— Lai jūra lemj par tevi, — Ako teica. — Ja tu nokļūsi kaut kur krastā, tad pastāsti ļaudīm, ka Rigondas cilts nevēlas kļūt par vergiem. Katrs, kas te nāks kā ienaidnieks, piedzīvos tavu likteniL Bet, ja tu aiziesi bojā, tas nebūs pārāk bargs sods par taviem grēkiem. Stūrē uz ziemeļvakariem, tur ilr salas. Pēc dažām nedēļām tu vari tur nokļūt. Ja tu mēģināsi tuvoties Rigondai, mēs tevi iznīcināsim. Dienu un nakti vīri stāvēs sardzē.

Viļņos palēkdamās, salinieku dingijas steidzās atpakaļ uz. krastu. Misters Porters bija tā samulsis, ka aizmirsa pat lādēties. It kā ņirdzot par viņa bezspēcību, čaloja viļņi. Saule liesmoja pār ūdens tuksnesi, burās zūzoja vējš, un kā pret debe​sīm biedinoši pacelts pirksts tālumā slējās Rigondas kalna smaile.

Tad Porters ķērās pie stūres. — Cūcība, vairāk nekas … — viņš norūca. — Bet es jums vēl parādīšu… gan jūs velnu redzēsiet, nolādētie sliņķi!

Un viņš draudot kratīja dūri uz salas pusi'.

PIECPADSMITA NODAĻA 1 Visa Rigondas cilts bija sapulcējusies vienuviet nelielajā klajumā starp krūmiem aizaugušo kalna pakāji un lagūnu. Vecākie ļaudis sēdēja zemē, kājas sakrustojuši zem sevis, citi tupēja, atspiedušies uz viena ceļa, bet vairums stāvēja kājās. Pieaugušie palaikam apsauca pusaudžus, kad tie sāka draiskuļot un cēla troksni, tā ka grūti kļuva sadzirdēt Ako un citu runātāju balsis. Sievietes šūpoja uz rokām savus mazuļus un darīja visu, lai tie neicraudātos. Tikai putnu līksmās klaigas neviens nespēja apklusināt, tāpat kā viļņu šalkoņu, kas visu laiku maigi dunēja aiz rifa.

Lielais vairums klātesošo vēl nemaz nespēja apjaust notikušo, un viņu acīs Ako lasīja gan šaubas, gan mulsu, gan vārdos neizteiktu lūgumu. Baltais vīrs — šī visvarenā būtne, kurai neviens salinieks nedrīkstēja kaut ko iebilst, — bija šodien pazemots, padzīts no salas ar kaunu un izsmieklu! Rigondas ļaudis bija ne vien uzdrošinājušies pretoties viņa gribai, bet pat ar varu uzspieduši viņam savējo. Kas viss tikai tagad varēja nolikt. Baltā vīra dusmas ir milzīgas; tik dusmīgs kā viņš — neviens salinieks nespēj būt pat vislielākās pārestības brīdī. Ja nu viņš atgriežas kopā ar citiem baltajiem… ja uzsūta salai briesmīgus negaisus, kas noposta visu? … Viņš gan zinās, kā savu niknumu izpaust.

Ako saprata, kādas domas tagad nodarbināja viņa ciltsbrāļu prātus. Pirmā brīves skurba tiem bija jau pārgājusi, un sākās kaut kas līdzīgs paģirām, ar kādām mocās salinieks otrā rītā pēc tam, 'kad viņš iepriekšējā vakarā izdzēris pārāk daudz labā dzēriena ava. Ako apzinājās savas atbildības lielumu — viņš taču ierosināja visu notikušo, viņam arī vajadzēs atbildēt par izdarītā sekām. To Ako bija igatavs darīt. Nevienu mirkli viņš nenožēloja notikušo, nē, un arī rūpes viņu nenomāca par varbūtējiem notikumiem nākotnē. Viss pareizi, savādāk nevarēja būt. Ja Ako nebūtu darījis tā, tad viņam nebija nozīmes atgriezties savā dzimtenē.

Nostājies savu ciltsbrāļu vidū, viņš runāja: — Klausieties, mani brāļi un māsas. Es jums pastāstīšu par to, kā cilvēki dzīvo citās salās un Svešajā zemē. Jums jāzina, kā tas ir, kad kāda cilts vairs nevar dzīvot tā, kā tai pašai patīk, bet kad jādzīvo tā, kā to liek darīt sveši ļaudis. Un, kad jūs to zināsiet, tad jums būs skaidrs, kāpēc baltajam vīram, kuru mēs šodien aizsūtījām jūrā, nebija vietas uz mūsu salas.

Dziļš klusums iestājās visapkārt. Visas acis raudzījās Ako un nenovērsās no viļņa visu laiku, kamēr viņš runāja.

Un viņš stāstīja Rigondas vīriem un sievām par okeāna vidū izkaisītām salām un arhipelagiem, kur salinieki jau vairākas paaudzes smaka verdzības jūgā, pakļauti kolonizatoru patvaļai. Viņš vēstīja viņiem par izmirušām lautām un par tām nelaimīgajām ciltīm, kuras aizvestas no savas dzimtenes uz tālu svešumu, kur tām lika smagi strādāt plantācijās un raktuvēs. Tur cilvēki apmira cits pēc cita no ļaunām kaitēm un gāja bojā, nevarēdami izturēt pārmērīgi smago darbu, 1111 neviens no viņiem nekad vairs neatgriezās savā dzimtajā salā. Augļus, kurus viņi izaudzēja, zivis un pērles, kuras viņi izzvejoja, dārgos akmeņus, kurus viņi no zemes dziļumiem iznesa virspusē, — visu pievāca svešie, cietsirdīgie pavēlnieki, un tie bija tik badīgi un mantkārīgi, ka viņiem nekad nekā nebija gana.

— Bet nedomājiet, — Ako teica, — ka baltie cilvēki moca un izsūc tikai mūsu ļaudis, tādus kā jūs un es. Nē, viņi aplaupa arī savus ciltsbrāļus, citus baltos cilvēkus. Viena daļa balto cilvēku liek otrai daļai balto smagi strādāt un dzīvot pusbadā, lai tikai viņiem pašiem visa kā būtu daudz. Tāpat ir ar? tādi brūnie cilvēki, kas, ieskatījušies no baltajiem, ļauni rīkojas- ar saviem brūnajiem brāļiem, moca un aplaupa tos, un šie brūnie laupītāj ii nemaz nav labāki par baltajiem. Tātad nav tā, ka ādas krāsa noteiktu

cilvēku likteni, viņu labumu un ļaunumu, bet gan viņu darbi. Ir labi baltie, brūnie un melnie cilvēki, un ir ļauni baltie, brūnie, melnie un citi cilvēki. Lai labie cilvēki varētu pareizi dzīvot, viņiem visiem jāturas kopā pret visiem ļaunajiem cilvēkiem. Svešajā zemē es satiku arī tādus baltos, kuri bija man kā brāļi. Ja viņi kādu dienu atbrauktu lielā laivā uz mūsu salu, mēs viņiem varētu atļaut palikt pie mums. Ar viņiem mēs dzīvotu kā ar labiem draugiem. Daudz es redzēju visādas zemes un visādus cilvēkus, bet katrā zemē bija visvairāk lādu cilvēku, kuriem grūti dzīvot un kuri vēlējās sev labāku dzīvi. Mēs savu balto varmāku šodien padzinām no salas,, jo viņš bija viens, mūsu ir daudz un visi gribējām vienu. Citās zemēs tādu varmāku ir daudz vairāk, un tie, kas grib tikt no viņiem vaļā, nevar to tik viegli izdarīt. Tāpēc tur vēl ilgi jācī​nās un jākrāj spēki, jāpanāk, lai visi gribētu vienu, — tad ari tur cilvēki padzīs varmākas un sāks brīvi dzīvot. Es redzēju ar savām acīm un dzirdēju ar savām ausīm, ka arī tur ar katru dienu vairāk cilvēku sāk gribēt vienu. Rīt būs vairāk un parīt vēl vairāk tādu, kas vēlas sev brīvību. Viņi vēlas kļūt brīvi. Mums jāgrib tādiem palikt, jo mēs jau esam brīvi. Vai jūs to vēlaties?

— Vai mēs to varēsim? — pūlī atskanēja kāda balss. Ako paskatījās uz runātāja pusi un pazina Lovaī.

— Vajag stipri gribēt, tad varēsim, — atbildēja Ako. — Tik stipri jāgrib, ka nebūtu žēl un bail pat nomirt par to.

Lovaī iznāca mazliet vairāk loka vidū.

— Mēs tev ticam, Ako, — viņš teica. — Tu esi tālu bijis un daudz ko redzējis. Tu labāk visu zini, ko var un ko nevar. Bet viena doma man dara grūtu prātu.

— Kas tā ir par domu, Lovaī? — Ako jautāja. — Pasaki to. Varbūt mēs pa visiem spēsim tā izdomāt, ka tavs prāts vairs nebūs grūts.

— Kas būs tad, ja baltais vīrs, kuru aizdzinām jūrā, atgriezīsies uz salas? — Lovaī turpināja. — Varbūt viņš nenāks viens, bet kopā ar daudziem baltajiem vīriem. Un viņiem būs pērkona nūjas un briesmīgs spēks rokās. Mums ir tikai: viena pērkona nūja, un tu viens pats proti ar to rīkoties. Ko mēs tad iespēsim pret baltajiem?

Ako brītiņu apdomāja atbildi, tad teica: — Nav taisnība, Lovaī, ka mums ir tilkai viena pērkona nūja. Mums ir vairākas — lielas un mazas.

Es jūs iemācīšu apieties ar tām. Vai jūs vēlaties pieļaut, lai svešais cilvēks jūs katru1 dienu sit ar nūju un spārda kājām?

— To ne, to ne! — nu atskanēja visās malās. It kā atgaiņādamies no ļauna drauda, ļaudis vēdināja ar rokām, un viņu acīs tumsa šausmas.

— Pareizi, mani brāļi un māsas, — Ako sacīja, — to nevar pieļaut. Un tāpēc mums būs jācīnās.

Baltie varmākas mūs neatstās mierā. Viņi nesamierināsies ar to, ka mēs padzinām Porteru. Agri vai vēlu viņi dabūs zināt, kas šodien noticis uz Rigondas. Tad viņi sūtīs citu Porteru, un tas nemaz nebūs labāks par aizdzīto. Bet, kamēr viņi to vēl nezina, mums jāizmanto katra diena, lai sagatavotos cīņai ar viņiem.

Mums jābūt gataviem ilgai cīņai un lieliem grūtumiem. Lai labi sagatavotos, vajag visu labi izdomāt un tad visiem darīt to, kas vajadzīgs.

Un atkal ierunājās Lovaī.

— Ako runā pareizi. Būs cīņa. Jābūt gataviem. Viisiem jādara viena lieta — tas, kas visiem vajadzīgs. Lai visi pareizi darītu, vienam jābūt vecākajam. Ko viņš liks darīt, to visi darīs. Nevar katrs par sevi.

— Pareizi runā Lovaī! — pūlī atsaucās daudzas balsis. — Vecākais vajadzīgs. Tāds kā Hitahi… tāds kā Ono. Un visi raudzījās uz Ako. Viņš saprata, kas prātā viņa ciltsbrāļiem. Beidzot kāds vecis Taomo skaļā balsī pateica to, kas visiem bija uz mēles.

— Ako visvairāk zina. Ako jābūt vecākajam. Viņš zina, kā cīnīties ar ļauniem cilvēkiem. Mēs darīsim, ko viņš liks darīt.

Piekrišanas saucieni atskanēja visapkārt.

Tad Lovaī pagriezās pret pūli un jautāja: — Vai kāds no jums domā savādāk nekā Taomo un citi?

— Ako! Ako! — pūlis sauca un uzmudinot priecīgi māja Ako. — Ako būs mūsu vecākais.

— Ļaudis tā grib, — nu Lovaī sacīja Ako. — Labi, ja ļaudis tā grib, tad es viņu gribu izpildīšu, — atbildēja Ako. — Jūs man dāvinājāt lielu uzticību. Es darīšu tā, lai jums nebūtu jāsaka: «Ako mūs piekrāpa.» Visu, ko es zinu, es atdošu jums, lai arī jūs zinātu. Manai dzīvei kopš šā brīža būs tikai viens mērķis un uzdevums: darīt visu, lai Rigondas ļaudis vienmēr paliktu brīvi un lai viņiem būtu laba dzīve.

— Un kas mums tagad jādara? — Ako brālis Oneaga ap​jautājās lielā nepacietībā.

— Es gribu visu izdomāt līdz galam, — Ako atbildēja. — Ļaujiet man līdz rītam domāt un būt vienam. Tad es jums pateikšu, ko esmu Uzdomājis.

— Vai tad tu vēl nezini? — kāds tā kā vīlies iesaucās.

— Zināt var daudz, bet no tā, ko zini, vajag izraudzīties to labāko un noderīgāko, — Ako sacīja. — Tad nebūs jādara ne​vajadzīgais, bet vajadzīgais netiks aizmirsts.

— Domā stipri un daudz, Ako … — ļaudis viņam novēlēja.

Pūlis sāka pamazām izklīst. Drīz Ako palika viens klajumiņa vidū. Brīdi viņš tur stāvēja vientuļš un kluss, tad lēnām iegāja mežā.

2 Ako ilgi klīda pa mežu un krūmiem. Nekur viņam šodien nevajadzēja steigties — steigas laiks piederēja pagātnei, kura bija izbeigusies tai stundā, kad Ako pirmo reizi pēc gadiem ilgās prombūtnes spēra savu kāju uz Rigondas zemes. Laimes izjūtu, kas tagad pildīja visu viņa būtni, nav iespējams aprakstīt: tā līdzinājās dzidrai, brīnišķīgai melodijai, kuru dziedāja pārnācēja dvēsele un kuras burvīgās saskaņas atbalsoja katra dzīvības izpausme skatienam aptveramā pasaulē; tā bija kā saules lēkts, kā visas dabas atmoda pēc garas un tumšas nakts, — ja varētu vienā izjūtā apvienot visu skaisto, laimīgo un cēlo, visu krāsu daiļumu, dzīves prieka skaidrās trīsas, visa esošā neaptveramo un nebeidzamo ritēšanu, tad mums būtu tāds kā aptuvens priekšstats par to, ko Ako tagad pārdzīvoja, nesteidzīgā gaitā staigājot pa savu jaunības dienu iemīļotām vietām.

Daudz kas šajā ainavā vairs nebija tāds kā agrāk. Vecie koki atdevuši vietu jaunajiem, toreizējos klajumiņos šodien par savu vietu zem saules cīnījās zaļoksnas birzis, daudz jaunu palmu slēja saulei pretim savas cēlās galotnes tur, kur agrāk lagūnas krasts stāvēja tu'kšs. Viss dzīvoja, viss mainījās, ne​mainīgs un mūžīgs palika tikai pats dzīvības likums.

Dažā vietā, ar kuru saistījās kāds notikums Ako bērnībā un jaunībā, viņš uzkavējās ilgāk un gara acīm skatīja senās atmiņu ainas. Tad bija tā, kā kad viņš sapņotu.

— Vai tiešām tā ir īstenība? — Ako jautāja sev. Neticami šķita, ka viņš atkal atrodas šeit — mājās, dzimtenē, vismīļākajā un visskaistākajā vietā visā pasaulē un ka viņa dzīves vislielākais ilgojums nu ir piepildīts. Un atkal tāpat kā pagājušo nakti Ako glāstīja koku stumbrus, krūmu lapas un pašu salas zemi un viņa lūpas čukstēja maigus vārdus, pateicību un prieka pilnu sveicienu dzilmtajai pasaulei. Nē, sapnis tas nebija, bet pati visīstākā īstenība, kauču tai piemita sapņa skaistums un pasakainība.

Ako bija laimīgs šā vārda vispilnīgākā nozīmē.

Viņš ilgi nosēdēja pie salas avota, vērodams pērlēm līdzīgos burbulīšus, kas no avota dibena traucās augšup uz ūdens līmeņa virsmu. Bet, kad saule sāka slīdēt uz apvāršņa pusi, Ako uzkāpa salas augstākajā virsotnē un no turienes vēroja pasauli. Viņš skaidri atcerējās kādu rītu pirms daudziem gadiem, kad bija uznācis te, augšā, pakāpies uz gludā akmens kluča un mēģinājis saskatīt, kas redzams aiz pasaules malas, no kurienes rītos izpeld saule. Neko viņš nebija saskatījis, tikai debesu un okeāna bezgalību, toreiz viņam trūka pat miglaina priekšstata par to, kas varēja būt viņpus apvāršņa. Kā viņš bija ilgojies tāluma! Kā vēlējies redzēt neredzēto, zināt nezināmo! Tagad tas viss piepildījies. Ako bija redzējis, Ako zināja, viņš

varēja salīdzināt.

Visa Rigonda gulēja pie Ako kājām — ar saviem mazajiem līčiem, rāmo lagūnu, rifa gredzenu visapkārt salai. Ietverdams to visu savā skatienā, Ako domāja par salas vietu bezgalīgo ūdens lauku vidū, par kontinentiem un jūrām, kas pastāvēja tur, aiz apvāršņa, un par dzīvi, kādu tur dzīvoja citi cilvēki. Un pēkšņi kāda jauna jausma pārņēma visu viņa būtību: viņš atskārta savas dzimtenes šaurību un aprobežotību. Pati sala un viss, kas atradās uz tās, bija kļuvuši daudz sīkāki un niecīgāki nekā agrāk. Šaurāka šķita lagūna, tuvāki visi attālumi no viena krasta līdz otram, pakalni un pat visaugstākās virsotnes kļuvušas zemākas — viss it kā sarāvies un saplacis. Bija tā, kā kad viņš raudzītos uz savu dzimteni caur pamazināmo stiklu. Ako zināja, ka tas nav nekāds jutekļu māns: lietas palikušas tādas pašas kā pirms viņa aizbraukšanas, bet priekšstats par apkārtējo pasauli kļuvis cits, tāpēc viņam šodien bija iespējams salīdzināt. Kolīdz viņš to darīja, visu lielu samēri kļuva savā​dāki nekā agrāk.

«Skaistā, mazā Rigonda …» domāja Ako. «Tāpēc, ka tu esi kļuvusi mazāka, mana mīlestība pret tevi nebūt nav mazināju​sies. Atīlu tevi tāpat kā senās dienās.»

Viņš domāja par salas dzīvi, kāda tā bijusi līdz šim un kādai tai jākļūst turpmāk. Ako bija skaidrs, ka Rigondas ļaužu līdzšinējā dzīve vairs neder un nav nekāda vajadzība to saglabāt ar visu tās agrāko saturu.

Ne tāpēc viņš traucies mājup, lai savai ciltij uzspiestu sastinguma zīmogu. Viņš tikai gribēja būt klāt un likt lietā savu pieredzi, savas atziņas, kad uz salas veco dzīvi nomainīs jaunā, pārliecināts, ka viņa klātbūtne pasargās Rigondas ļaudis no nevajadzīgā un postošā, kas bieži vien sekoja pa pēdām kolonizatoru atnestajiem civilizācijas surogātiem. Vecā salas dzīve neder, tā ir par mazu un par šauru cilvēkam. Ako ciltij jākļūst civilizētai šā vārda labākajā nozīmē — civilizētai ne pēc dažādiem ārīgiem atribūtiem, bet savā visīstākajā būtībā. Baltie kolonizatori atnesīs tikai atribū​tus kokvilnas drānu, patafonu un visādu konfesiju lūgšanas namu veidā, bet salas ļaudīm vajadzīga civilizācijas būtība — zināšanas, jaunas atziņas, pareizi priekšstati par dabas parādībām un cilvēku cilts dzīves norisēm. Tas viņiem jāsaņem pareizā veidā, bez visiem tiem kaitīgajiem piemaisījumiem, ko nes sev līdzi dažādo tautību kolonizatoru asinskārais bars. Un pats galvenais: saglabāt savu brīvību, par lēcu virumu neatdot savas vissvētākās cilvēka tiesības. Pārveidoties bez zaudējumiem, lai maiņa būtu izdevīga. Nebūs viegli to nodrošināt, bet lieta i!r vērta pat asiņainas cīņas. Un kad viss tā būs noticis!…

Ako sapņoja vaļā acīm par savas cilts rītdienu. Kāda skaista un laimīga būs salinieku dzīve, kad viņi sasniegs balto cilvēku kultūras līmeni, pratīs lasīt un rakstīt, zinās visu, kas bijis un kas ir pasaulē! Viņi uzcels sev skaistus, vieglus mājokļus, būvēs lielākas laivas, ar kurām varēs aizzēģelēt līdz citām salām.

Nodibināsies pastāvīgi sakari ar ārpasauli, uz visiem laikiem izbeigsies mūžsenā vientulība, salinieku pasaule kļūs plaša un varena.

«Kas gan var būt vēl skaistāk un cēlāk nekā ziedot savu dzīvi tādam mērķim — savas tautas audzināšanai?» domāja Ako. «Kopš šās dienas man jākļūst par skolotāju visiem salas ļaudīm, lielajiem un mazajiem bērniem.»

Saule lēnām iegrima jūrā. Jauzdami nakts tuvošanos, putni steidzās uz savām ligzdām. Noklusa dienas vēšmas, vairs nečabēja krūmu lapas, tikai neredzami kukaiņi, kuriem nu sākās spraigas nakts gaitas, sacēla sīku troksni visapkārt. Iegrimis domās, Ako nepievērsa uzmanību apkārtnes skaņām, tāpēc satrūkās, kad pēkšņi sev aiz muguras sajuta siltu cilvēka elpu. Bet viņam tūliņ atkal vajadzēja pasmaidīt par savām instinktīvajām bailēm: viiņš taču atradās savā dzimtenē, saticības un draudzības zemē Rigondā — te nekas nevarēja draudēt.

Tad viņš pavērsās pret atnācēju. Vēl nenorietējušās saules pēdējos staros kā zelts vizēja pajaunās sievietes brūnais augums. Smuidra un mierīga viņa stāvēja Ako priekšā. Viņas mati bija izrotāti ziediem, ziedu vijas greznoja viņas gleznos plecus un krūtis, bet acis mirdzēja kā mazas saules ar neslēptu jūsmu un tādu kā biklu vaicājumu, raugoties Ako sejā.

— Neļima … — viņš čukstēja klusi', saviļņots līdz sirds dziļumiem. Piegāja viņai klāt un trauslā, saudzīgā glāstā pie​glauda savu vaigu pie viņas vaiga.

Ilgi viņi klusēja, un tikai divu siržu joņainā, satrauktā pukstēšana liecināja par līksmo vētru, kas tagad plosījās viņu krūtīs. Un tad viņi sēdēja uz lielā, gludā akmens, kas vēl bija saglabājis sevī aizgājušās dienas siltumu, Ako rokas spēlējās ar Nelimas pirkstiem, šad un tad viņi saskatījās un abi reizē iesmējās bezbēdīgā priekā — gluži kā bērni.

— Lūk, es beidzot esmu pārnācis… — teica Ako. — Vai tu gaidīji mani?

— Jā, Ako… — atbildēja Neļima. — Katru dienu un katru nakti gaidīju. Tu ilgi biji prom.

— Tagad es vienmēr palikšu te … kopā ar tevi.

Viņi stāstīja viens otram par savu dzīvi šķiršanās laikā, par lieliem un maziem notikumiem un par nebeidzamo ilgošanos, kas traukusies pretim katrai! topošai dienai. Daudz skumja skaistuma bija šajos stāstos, milzīgs cerību spēks un neklusi- nāma ticība.

Un nu bija viss piepildījies. Tāpat kā daudzus gadus atpakaļ Ako šonakt sacīja tai, kura viņam bija vismī|āka starp vi​sām sievietēm uz salas un visā pasaulē: — Drīz Ako uzcels sev jaunu būdu. Un jauna laiva man būs un makšķeres, pašam savi šķēpi un trauki ēdiena glabāšanai. Un tajā būdā būs vajadzīga labā draudzene, kas iekur uguni un sagaida mājās Ako, kad tas pārbrauc no zvejas.

Un tāpat kā toreiz Neļima atbildēja: — Jā, viņa būs vajadzīga …

— Ako grib zilnāt, vai Neliima nāks manā būdā par labo draudzeni. Varbūt viņai vajag padomāt par to? Ako uzgaidīs līdz rītam.

— Neļima ir jau padomājusi par to. Viņai bija daudz laika domāt, kamēr Ako atradās tālumā. Viļņa gaidīja Ako. Un tāpat kā toreiz — agrās jaunības cerību pilnajā naktī — mēness sidrabs lija pār okeānu, pār aizmigušo salu, palmām, balto liedagu un diviem cilvēkbērniem, kas sēdēja te, augšā, liegi viens otram piekļāvušies. Bija labi, pareizi — tā, kā vajadzēja būt. Nemanot aizritēja stundas šajā pasakainajā nomodā. Nozuda mēness, izdzisa zvaigznes, zelta uguns izplūda jūrā austrumu pusē.

Tad viņi cēlās un nokāpa lejā no kalna, lai pavēstītu cilts​brāļiem par savu lielo lēmumu.

3 Tas, ka Neļima kļuva Ako sieva, katram saliniekam bija pašsaprotama lieta. Gluži dabīgi, ka viņiem tagad vajadzēja pašiem savu mājokli, kur mitināties pa naktīm un nelāgā laikā, tāpat pavardu, kur pagatavot ēdienu. Citos apstākļos cilts kopīgiem spēkiem būtu uzcēlusi Ako būdu, uztaisījusi laivu un apgādājusi viņu ar nepieciešamiem piederumiem dzīves iesākumam — traukiem, zvejas rīkiem un medību ieročiem. Tagad par to nevajadzēja rūpēties, jo vaii tad līdzās salinieku nometnei nestāvēja mistera Portera bungalo, kur atradās viss, kas nepieciešams cilvēka dzīvei? Visām salinieku dzimtām bija savi mājokļi, tikai Ako un Nelimai tāda nebija, tāpēc skaidrs, ka Portera bungalo pienācās viņiem. Tā tas arī tika nolemts salas iedzīvotāju kopējā sapulcē.

Tad pat Ako iepazīstināja cilti ar saviem nodomiem salas dzīves izveidošanā un, ja tā var izteikties par tik miermīlīgu cilti, ar salas aizsardzības plāniem. Visus Ako priekšlikumus Rigondas ļaudis pieņēma bez iebildumiem.

Viņš sāka rīkoties. Uz salas nu valdīja liela, mērķtiecīga rosme. Pamatīgi izpētījis visu salu un apsvēris, raugoties no varbūtējo nākotnes notikumu viedokļa, dažādus apstākļus, Ako izvēlējās jaunu vietu salinieku nometnei, kur tai nevarētu piebraukt ar kuģi. Tā atradās salas dienvidrietumu krastā. Rifā tur bija pavisam maza sprauga, kurai cauri varēja izbraukt tikai sekli peldošas laivas, un lagūna tai vietā veidoja šauru, metrus divsimts garu līcīt, kas iespiedās zemē. No jūras puses šo līci nevarēja saredzēt, tā krasti bija aizauguši bieziem krūmiem, bet līča kaklu, kur tas savienojās ar lagūnu, sedza slaidu niedru biezā audze. Sajā līcī varēja novietot visas salinieku laivas, un nevienam svešajam nebūtu ne jausmas, ka aiz niedrēm un krūmiem atrodas rigondiešu slepenā osta. Ja lieta nonāks līdz atklātai! cīņaii — bet, ka tā būs, par to Ako nebija ne mazāko šaubu — tad ienaidnieks savus niknos triecienus izdarīs nevietā,

nenodarot salas tautai nekāda posta. Protams, ka šai nometnei un ostai jāpaliek nezināmām. Visai redzamai dzī​vei, kad salai tuvosies kāds kuģis, jānorit vecajā nometnes vietā salas austrumu piekrastē.

Pāris nedē|ās salas vīrieši uzcēla jaunās būdas pie Niedru līča. Tās apgādāja ar nepieciešamo iedzīvi, un tā tās tur pagaidām palika — tukšas un neapdzīvotas — līdz tam laikam, kad vajadzība spiedīs cilti pārcelties uz šejieni.

Pēc tam salas laivu būvētāji Ako vadībā uztaisīja daudzas jaunas dingijas un vairākas lielas plostu laivas ar mastu un buru pinumu — pietiekami daudz, lai nepieciešamības gadījumā visi salas iedzīvotāji varētu sakāpt tajās un pārbraukt pāri jūrai līdz kādam tuvākam salu pudurim. Šīs lielās plostu laivas sākumā pašiem būvētājiem šķita kaut kas nesaprotams un lieks, bet, kad pirmā bija gatava un pilna ar ļaudīm veikusi savu iz​mēģinājuma braucienu apkārt visai salai, tās noderīgums kļuva saprotams ikvienam.

Kamēr viena daļa salas iedzīvotāju būvēja dingijas un plostu laivas, pārējie turpināja zvejot, medīt, vākt augļus un saknes. Viņi nedarīja to kā agrāk un nevāca tikai tik daudz, cik bija nepieciešams dažu tuvāko dienu iztikai. Ja atbrauks ienaidnieki un ja būs ar viņiem jācīnās, tad saliniekiem nebūs iespējams ne zvejot, ne medīt, varbūt viņiem nedēļām ilgi nāksies slēpties salas biezokņos, — tad labi noderēs liekie pārtikas krājumi un galu galā tie nemaz nebūs lieki. Sievietes, bērni un vecie ļaudis, pārāk nenopūloties, dažās nedēļās sagatavoja tādu daudzumu pārtikas, ka visi salas iedzīvotāji! vairāk nekā pusgadu būtu varējuši pārtikt no tā. Viņi ilzkaltēja saulē daudz zivju un sakņu, sažāvēja augļus, savāca un sagrauzdēja milzīgu daudzumu riekstu kodolu. Vienu daļu šās bagātības novietoja jaunajā nometnē pie Niedru līča, daļu paslēpa salas vidienes biezoknī, kur starp diviem kalniem maza avota tuvumā Ako bija licis izveidot vēl vienu slepenu nometni sievietēm, bērniem un vecajiem ļaudīm: kad uz salas cīņa kļūs pārāk karsta un bīstama, tad te vajadzēs paslēpties visiem tiem, kas nebija spējīgi piedalīties cīņā. Un, lai gan viss darāmais nesaskanēja ar rigondiešu paradumiem un viņu agrāko dzīves veidu, ļaudis nešaubīdamies izpildīja visus Ako norādījumus, apbrīnodami sava vecākā lielo tālredzību.

Protams, nostrādāties viņi tagad dabūja daudz vailrāk nekā agrāk, bet par to arī padarīts tika pāris mēnešos vairāk nekā agrāk daudzos gados. Vienas nometnes vietā nu bija trīs, laivu flote divkāršojusies, turklāt salinieku rīcībā nu bija vesels ducis lielo plostu laivu, ar kurām visa cilts varēja aizbraukt pāri jūrai jebkurā virzienā.

Tas nebija solis, bet milzīgs lēciens uz priekšu viņu dzīvē. Cirvis un zāģis, ko Ako atrada Portera bungalo, desmitkārtīgi paātrināja visus būves darbus. Akmens laikmeta vietā stājās dzelzs laikmets, kas savukārt bija pilns divdesmitā gadsimta dažādiem elementiem. Rigondas zvejnieks, izbraucot lagūnā, kopā ar saviem vecajiem kaula āķiem un žebērkļiem paņēma metala āķus, un viņa loms bija daudz bagātāks nekā agrāk. Bet vakaros, kad visa cilts sapulcējās savā vecajā nometnē, Ako iznesa no Portera bungalo nelielu kasti, kura runāja, dziedāja un spēlēja. Baltails cilvēks to bija iztēlojis par savu burvību, pārcilvēcisku varu, bet Ako prata parādīt šīs brīnuma kastes iekšpusi un visu izskaidrot tā, ka nekas liels no agrākā brī​numa vairs nepalika pāri — tikai gudri un smalki pagatavota lieta, ko izveidojis cilvēks.

Kad lielā celtniecības programa bija veikta, Ako sāka piepildīt savus pārējos nodomus. Viņš sadalīja visus cilts iedzīvotājus vairākās prāvās grupās un katrai deva savu uzdevumu. Apmēram pusotra simta jaunekļu un jaunāko vīru, fiziski visspēcīgāko, tagad sastādīja salas karaspēku. Kamēr pārējie salinieki zvejoja, medīja, vāca augļus un gatavoja kopru, bet citi turpināja darbu jauno nometņu un laivu flotes izveidošanā, karavīru grupa tikai pusi dienas veltīja cīņai par uzturu un celtniecības darbam, bet otru pusi Ako vadībā vingrinājās dažādās kara mākslās.

Viss Ako arsenāls sastāvēja no trim šautenēm, trim revolveriem un dažiem simtiem patronu. Vienu šauteni un revolveri Ako bija patš. atvedis uz salas, bet vienu šauteni, vienu di'vstobru medību bisi un divus revolverus dumpja rītā atņēmis Porteram. Tas nebija daudz, bet tomēr kaut kas vairāk nekā salinieku šķēpi ar kaula un akmens asmeņiem, vecie stopi ar koka un bambusa bultām un tēvtēvu lingas.

Visi šie ieroči savā laikā bija radīti nevis cīņai ar cilvēku, bet medību vajadzībām.

Bezgala pacietīgi Ako iepazīstināja savus karavīrus ar šauteņu un revolveru darbības likumiem,

mācīja izjaukt un savākt tos. Kad šie ieroči viņa audzēkņu apziņā no pārdabiskām parādībām beidzot bija kļuvuši par parastām un saprotamām lietām, Ako sāka mācīt saviem ciltsbrāļiem tēmēšanu un tikai tad, kad strēlnieku mākslas teorētiskā puse bija apgūta, pārgāja pie praktiskiem vingrinājumiem. Apmēram četri simti patronu — pusi no visa krājuma — Ako ilztērēja šaušanas vingrinājumos. Tas izrādījās pietiekami, lai trīsdesmit apdāvinātāko jaunekļu un vīru praktiski apgūtu šaušanas mākslu un bez lielām grūtībām spētu nošaut lidojošu kaiju vai sašķaidīt trīsdesmit soļu atstatumā uz celma noliktu riekstu. Šiem trīsdesmit katram tagad droši varēja dot šauteni rokā — un tad lai ienaidnieks nenāk par tuvu.

Ako mācīja savam karaspēkam arī cīņas taktiku, slepenu pārvietošanos, izlūkošanu un sakaru dienesta gudrības, cik jau nu pats to prata. Visu karaspēku sadalīja trijās apakšgrupās, pa piecdesmit vīru katrā, ar komandieri priekšgalā, bet katru apakšgrupu savukārt sadalīja piecās nodaļās — pa desmit vīru katrā. Tādējādi pavisam iznāca piecpadsmit atsevišķas vienības, katra pietiekami liela, lai salas sarežģītajā apvidū ielaistos sadursmē ar pretinieku.

«Ak, ja man būtu katrai nodaļai vismaz viens šaujamais ierocis …» Ako sapņoja. «Tad neviens pretinieka zaldāts neuz​drošinātos savu kāju spert Rigondas biezokņos.»

Salas augstākajā kalna virsotnē dienu un nakti stāvēja novērotājs. Tas raudzījās jūrā, visapkārt salai, un līdzās gludajam akmenim atradās izdobtas koka bungas — tās skanēs tad, kad novērotājs pamanīs tālumā kuģi vai svešu laivu.

Kopš Portera padzīšanas nu bija pagājuši jau pieci mēneši, bet bungas joprojām klusēja. Kamēr turpinājās šis gaid- pilnais klusums, salinieki beidza izveidot savas slepenās nometnes, turpināja krāt un atjaunot pārtikas rezerves, mācījās kara mākslu un kaut ko darīja arī paliekamai dzīvei, kas bija šīs cilts īstais un galvenais mērķis.

Lagūnā bija pērļu gliemežnīcas. Salas jaunekļi nira dzelmē un zvejoja tās. Savāktās pērles kļuva par visas cilts kopējo īpašumu, tās Ako novietoja īpašā šķirstiņā un uzglabāja tam laikam, kad uz salas risināsies maiņu darījumi ar atbraucējiem tirgotājiem. Viņš zināja, ko vērti šie vizuļojošie graudi, un neatdos nevienu pērli alkatīgajam uzpircējam par pusvelti. Sis pērļu šķirstiņš, tāpat kā kopras kaudze bungalo noliktavas telpā, bija salas valūtas fonds — kad pienāks laiks, par to varēs dabūt daudz labu un noderīgu lietu, kuras tad sadalīs starp salinieku dzimtām pēc vajadzības un nopelniem. Jo vairāk būs pērļu un kopras, jo vairāk labu lietu varēs dabūt Rigondas ļaudis. Tāpēc pareizi, ka visa cilts strādā un turpina vairot savus krājumus, lai gan tie jau šodien tik lieli, ka pietiktu veselam gadam. Reiz Ako nopirks tik daudz ieroču un patronu, ka katram karavīram varēs iedot pa šautenei un pa simtam patronu. Pēc tam viņi iemainīs drēbes, skaistus traukus, grāmatas ar bildēm, pirmos piena lopus un cūkas. Un varbūt pienāks laiks, kad viņiem pašiem būs savs kuģis, ar kuru varēs savu maiņas bagātību aizvest līdz kontinentam un pārdot tur par pilnu cenu. Tas viss varēs būt, ja tikai baltie pavēlnieki Svešajā zemē samierināsies ar to, ka brūnie salu ļaudis paši veido savu dzīvi. Ja samierināsies … Bet, ja ne, tad …

«Mums jābūt gataviem cīņai,» domāja Ako vēl un vēl.

4 Līdztekus šiem pasākumiem, kas bija veltīti Rigondas drošības stiprināšanai un saimnieciskā stāvokļa uzlabošanai, Ako veica vēl kādu citu darbu, kam nebija mazāka nozīme salinieku dzīves pārveidošanā kā visam pārējam: jau otra mēneša beigās pēc savas pārnākšanas viņš nodibināja salā kaut ko līdzīgu skolai.

Portera bungalo Ako atrada vairākas grāmatas, veselu žūksni vecu žurnālu un laikrakstu un pamatīgu ģeografijas atlasu. Pats viņš bija savā jūras maisā atvedis pāris ābeces un dažas elementārskolu mācības grāmatas, starp citu — angļu valodas mācību iesācējiem.

Katru dienu Ako uz dažām stundām savāca salinieku bērnus liedagā pie savas mītnes un pacietīgi nodarbojās ar viņiem. Viņš atcerējās, kā kādreiz Mansfīlds mācījis viņu pašu, un centās atdarināt sava skolotāja metodi. Protams, Ako nebija tik labs skolotājs kā Mansfīlds un viņa audzēkņi vairumā izrādījās vājāki skolēni, nekā Ako pats bijis, tāpēc priekšmetu apgūšana secās daudz lēnāk, bet viņiem jau

nevajadzēja steigties. Mansfīlds bija spraudis sev mērķi — pusotra gada laikā izveidot Ako par pilnīgi civilizētu cilvēku. Ako mērķis bija daudz pieticīgāks: pāris gados iemācīt salinieku bērniem un jauniešiem lasīt un rakstīt angļu valodā, apbruņot tos ar nepieciešamo vārdu krājumu un elementārām zināšanām aritmētikā. Labi pazīdams savu ciltsbrāļu dabu, viņš sadalīja mācības vielu tā, lai pārāk nenogurdinātu savus skolēnus, bet allaž uzturētu viņos mundru ziņkāri. Katra pārmērība varēja viņus atbaidīt no skolas un iznīcināt viņu paļāvību savām spējām.

Ako nepameta novārtā arī pieaugušos. Katru vakaru viņš tiem pastāstīja kaut ko jaunu par dzīvi citās zemēs, par pasaules būtību un dabas parādībām. Savas lekcijas viņš pasniedza brīvu nostāstu veidā, kas vairāk izklausījās pēc interesantiem piedzīvojumu stāstiem nekā pēc mācību materiāla. Ako sāka ar stāstiem par pasaules izcelšanos un kosmosa uzbūvi, tad aprakstīja zemeslodi un saules sistēmu, pēc tam pārgāja pie tiešās ģeografijas. Soli pa solim virzoties tālāk, viņš padarīja saviem ciltsbrāļiem aizvien saprotamāku un uzskatāmāku apkārtējo pasauli un dabas parādības. Paziņā viņam bija nostāstu cikli par cilvēces vēsturi, par dažādām tautām un to savstarpējām attiecībām, par cilvēku sabiedrību un tās dažādo slāņu mūžsenajām pretišķībām, — vārdu sakot, visa kultūras un sabiedrības vēsture no senlaikiem līdz mūsu dienām. Arī te viņam nevajadzēja steigties, jo laika bija diezgan. Daudz ko no tā, ko Ako stāstīja savai ciltij, salinieki nevarēja līdz galam saprast, un viņam nācās dažu nostāstu atkārtot vairākas reizes, kamēr kaut kas paliekami aizķērās Rigondas ļaužu apziņā. Par daudzām lietām, kuru nebija salinieku dzīvē, viņi mantoja tikai aptuvenu, dažkārt pat ļoti miglainu priekšstatu, bet arī šis aptuvenais jau bija kaut kas. Ako nostāstu rezultātā salinieku māņticība jūtami mazinājās un notika pat, ka kāds pusmūža vīrs uzdrošinājās dienas laikā pastaigāties gar Kluso krastu, kur atradās mirušo dvēseļu uzturēšanās vieta, no kuras līdz šfim visi salinieki turējās pa gabalu. Visi pēc tam sīki izprašņāja pārdrošnieku, bet viņš nebija redzējils un piedzīvojis Klusajā krastā nekā sevišķa vai tāda, no kā vajadzētu bīties.

Par savu galveno panākumu Ako tomēr uzskatīja to, ka viņam izdevies iznīcināt baltā cilvēka dievišķības spožumu salinieku acīs. Pārdabiskā, neatvairāmā būtne bija padarīta par vienkāršu mirstīgo cilvēku, kas tāpat dzima, tāpat mira un bija pak|auts tiem pašiem esamības likumiem kā visi pārējie cilvēki, — viņš tikai bija daudz'gudrāks, izveicīgāks un viltīgāks visās lietās, jo zināja vairāk nekā salas iemītnieki. Kad viņi zinās tikpat daudz kā baltais cilvēks, tie varēs ar viņu sacensties jebkurā lietā — lūk, kāpēc Rigondas ļaudīm daudz jāmācās, jākrāj prāts un uzmanīgi jāklausās Ako nostāstos, jo tie vairo visas cilts spēku.

Viena no viscentīgākajām un sekmīgākajām Ako audzēknēm izrādījās Neļima. Ātrāk nekā lielais vairums salinieku viņa aptvēra visu dzirdēto. Daudzie jautājumi, ar kādiem viņa griezās pie Ako, kad viņi palika divatā, liecināja, ka viņas prāts kāri alkst jaunu atziņu un ka katra no šīm jaunajām atziņām dara viņu bagātāku. Lai cik noguris dažreiz arī bija Ako — bet nogurušam būt viņam šai laikā bija iemesls — viņš atsaucās uz katru Nelimas jautājumu un veltīja viņai savus retos atpūtas brīžus bez atlikuma.

Tā bija spraiga dzīve, spēcīgs mutuļojums, veselas pirmatnējas cilts vētraina traukšanās no gadsimtu atpalicības pretim jaunai, vērtīgai dzīvei. Laika bezdibeni, kas šo cilti šķīra no tagadējā gadsimta caurmēra civilizācijas līmeņa, tā gribēja pārlēkt vienas paaudzes laikā, pat ātrāk. Pārdrošais sapņotājs Ako bija pārliecināts, ka tas nav nekas neiespējams.

Kādu vakaru pēc dienas darbiem un mācībām Ako un Neļima, kā parasts, aizgāja līdz lagūnas krastam un, apsēdušies kokospalmu pudurī, noraudzījās klusajā bezgalības ainavā, ko viņu priekšā veidoja okeāns un vakarīgais debess jums. Gurdi, mierīgi viļņi sašķīda pret rifa šķautnēm. Salas kalni meta milzīgu, garu ēnu jūrā, kas sāka jau saplūst ar vakara krēslainību. Lagūnā palēcās kāda zivs, atstādama rāmajā ūdens līmenī sīku vilnīšu lokus, kas pamazām izdzisa, neaizsnieguši krastu.

Neļima paskatījās savā vīrā gaišu, dompilnu skatienu un uzlika savu roku Ako rokai.

— Man tev kaut kas jāpastāsta, Ako… — viņa ierunājās.

— Es klausos, Neļima, — atbildēja Ako un, redzēdams, ka viņa stomās, uzmundrinot pasmaidīja.

— Kas tev ir uz sirds? Vai kādas rūpes?

— Nē, Ako, es esmu prieka pilna. Es domāju, arī tev būs priecīgs prāts, kad tu to zināsi.

— Tu zini, ka viss, kas sagādā tev prieku, arī man ir prieka avots. Kas tad ir noticis, Neļima?

Tad viņa saņēma Ako roku un piespieda sev pie krūtīm, zem sirds. — Vai tu jūti, Ako? Ako brītiņu vēroja un klausījās, tad paskatījās Nelimai acīs un laimīgi pasmaidīja.

— Tev būs bērns, Neļima.

— Jā, Ako, tavs bērns. Tagad es to skaidri zinu. Kā mēs viņu nosauksim, Ako? Ako ilgi domāja, visu laiku smaidīdams.

— Es nezinu, Neļima, — beidzot viņš atbildēja. — Vēl jau mums laika diezgan izmeklēt savam bērnam vārdu. Bet vienu es zinu: mums jādara viss, lai mūsu bērns piedzimtu laimīgā pasaulē un lai viņu gaidītu skaista, brīva dzīve.

— Tā taču būs, Ako … — Neļima čukstēja. — Tu taču par to gādā.

— Varbūt tā būs, — klusi un domīgi teica Ako. — Es visu, visu darīšu, lai tā būtu.

Vēl ilgi viņi tovakar sēdēja laukā pie lagūnas, sapņodami par savu nākotni — skaistāko un cēlāko no visām nākotnēm, kuru viņi gribēja sūrā darbā, netaupīdami sevi, izveidot savam bērnam. Bet tāpat jau sapņo katrs cilvēks zem saules, saklausījis jaunās dzīvības pirmos pukstus. Visiem ir tiesības sapņot, bet ne visi sapņi piepildās.

5 Dažas dienas vēlāk, kad Ako no rīta apspriedās ar ļaudīm par todien padarāmiem darbiem, kāds pajauns salinieks Leagu sagādāja viņam nepatīkamu pārsteigumu. Kad Ako jautāja Leagu, kur viņš labāk vēloties iet — zvejā vai augļu vākšanā, tas noraidoši papurināja galvu un sadrūmis atrūca: — Nekur.

— Vai tu slikti jūties, Leagu? — Ako apjautājās. Vīrs izskatījās gluži vesels, nebija arī dzirdēts, ka viņš kādreiz būtu slimojis.

— Es jūtos labi, bet man negribas strādāt, — Leagu atbildēja. — Nevajag strādāt. Labi pasēdēt krastā un skatīties, kā zivis peld ūdenī.

— Bet kā tas izskatīsies, kad visi pārējie strādās un tu viens pats sēdēsi bez darba? — Ako turpināja. — Sievietes strādās, bērni strādās un veci |audis katrs kaut ko darīs, tikai Leagu — spēcīgais vīrs, kas var vairāk padarīt nekā daudzas sievietes un vecie ļaudis, nedarīs neko. Tev pašam būs vēlāk kauns par to.

Leagu tikai purināja galvu.

— Nav vajadzīgs, Ako. Kur mēs liksim tik daudz barības? Mums jau pietiek vairāk kā gadam.

— Bet ja nu atbrauc baltie vīri un mums ar tiem jācīnās? Tad būs jādzīvo mežā.

— Baltie vīri nebrauks, Ako. Par velti mēs uztaisījām jaunu nometni pie Niedru līča un vēl vienu mežā starp kalniem. Tās nebūs vajadzīgas. Baltie vīri aizmirsuši Rigondu. Seši pilnmēneši pagājuši.

Neviens baltais nebrauc pie mums. Tāpēc Leagu negrib strādāt. Man ir ko ēst. Vairāk nevajag.

Pārējie salinieki uzmanīgi klausījās viņu sarunā. Pārlaidis skatienu pūlim, Ako noprata, ka Leagu nebija vientuļš savā nostājā. Daži salinieki nodūra acis, kad Ako paskatījās tiem sejā, daži aizgrieza seju sāņš un izlikās, ka šī saruna uz viņiem ne​attiecas.

«Vai tiešām es būtu kaut ko pārspīlējis, šāvis pār strīpu?» Ako nodomāja. «Var jau būt, ka viņiem nav viegli pierast pie maniem tempiem. Bet laiks ir pārāk dārgs, mēs nedrīkstam zaudēt ne stundu.»

Ar piespiešanu te nebija nozīmes iesākt, tā varēja pilnīgi iznīcināt salinieku interesi par visiem jaunajiem pasākumiem. Visu, ko viņi darīja, tiem vajadzēja darīt aiz brīva prāta, tikai tad viņi mīlēs darāmo, un tikai tad viņiem būs prieks par savu pūliņu rezultātiem. Ako atlika tikai viens ceļš — pārliecināt savus ciltsbrāļus. Tagad, kad vienā otrā galvā jau bija ieperinājušās šaubas par jauno pasākumu nepieciešamību, viņus pārliecināt vairs nenāksies tik viegli kā pirms pusgada, bet citas izejas Ako nebija. Viņš iegrima domās un sāka apcerēt, ar kādiem argumentiem vissekmīgāk pierādīt savas rīcības pareizību. Labs brīdis pagāja pilnīgā klusumā. Ako saprata, ka no tā, kā viņš pārvarēs šo

sarežģījumu, atkarīga visa viņa autoritāte: viņa stāvoklis vai nu kļūs vēl nesatricināmāks, vai arī salinie​kiem nāksies izraudzīties sev citu vecāko. Vadonis, kuram ne​tic, vairs nav vadonis.

Nevar zināt, kā beigtos šis notikums, ja pēkšņi neatgadītos kaut kas tāds, kas Ako vietā pārcirta šo likteņa mezglu un padarīja viņa stāvokli tik stipru kā nekad: Rigondas augstākā kalna virsotnē sāka rībēt koka bungas. Tik ilgi veltīgi gaidītais briesmu signāls beidzot bija atskanējis! Katrs salinieks zināja, ko tas nozīmē.

Visas acis nu raudzījās uz Ako. Leagu pazemīgi tuvojās salas vecākajam un jautāja: — Ko man būs darīt, Ako? Tagad man atkal gribas strādāt. Tev ir taisnība. Neesi dusmīgs uz Leagu, Ako. Liels muļķis bija Leagu, kad viņš gribēja sēdēt krastā un skatīties uz zivīm ūdenī.

— Ejiet visi uz savām būdām un gaidiet, kamēr es jums teikšu, ko darīt, — Ako sacīja ļaudīm. — Tu, Lovaī, nāc man līdzi. Mums jāuzkāpj kalnā un jāpaskatās, kas noticis.

Vispirms viņš devās uz savu bungalo un paņēma Portera pamesto tālskati, tad kopā ar Lovaī steidzās ātrāk nokļūt kalna virsotnē. Bungas visu laiku turpināja dārdēt. Tās apklusa tikai tad, kad novērotājs uz kalna takas pamanīja Ako augumu.

— Ko tu esi ieraudzījis? — Ako jautāja.

Novērotājs — jauns puisis — satraukts rādīja ar roku uz ziemeļvakariem. Paskatījies tajā virzienā, Ako pamanīja kuģi. Tas bija viens no tiem buru motorkuģiem, kas apkalpoja Okeānijas bezgala garās tirdzniecības līnijas. Priekšējā mastā bija uzvilktas buras, bet kuģa pakaļgalā kūpēja īsais dūmenis.

Ako izbīdīja tālskati un brīdi vēroja svešo kuģi. Pēc visām zīmēm spriežot, tam vajadzēja būt Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības satiksmes kuģim, kas savā kārtējā braucienā apbraukāja šajā okeāna stūrī izkaisītās salas, savācot Sabiedrības aģentu sagatavotos preču krājumus un atvedot pastu. Ar Rigondu kārtējā satiksme bija noteikta divreiz gadā. Tieši tagad arī bija pēdējais laiks šim ārpasaules vēstnesim ierasties.

— Ko mēs tagad darīsim? — jautāja Lovaī. — Vai nevedīsim sievietes un bērnus uz slepeno nometni?

— Varbūt to nemaz nevajadzēs darīt, — Ako viņam at​bildēja.

— Tu domā — viņi brauks salai garām?

— Viņi katrā ziņā iebrauks Rigondas lagūnā, bet varbūt mums no viņiem nemaz nav jābīstas. Tas ir tirgotāju kuģis, Lovaī. Viņiem vajadzīga mūsu kopra, kaltētie augļi un pērles. Varbūt viņi nezina, kas noticis ar Porteru. Tad mums nebūs grūti ar viņiem sarunāties.

— Bet ja nu viņi zin, ko mēs izdarījām Porteram? — Lovaī nerimās. Jaunais puisis uzmanīgi klausījās viņu sarunā, bet Ako nepamanīja viņa sejā ne mazāko baiļu pazīmi, tikai spraigu ziņkāri.

— Ja viņil to zina, tad uz salas būs liels troksnis, — Ako atbildēja.

Kuģis ar slaidu loku apbrauca apkārt salas ziemeļu ragam, tad pagriezās uz dienvidiem un turēja kursu uz salinieku ostas vārtiem — šī sprauga rifā laikam jau bija k|uvusi zināma visiem Dienvi'djūras navigatoriem.

Pieteicis novērotājam, lai viņš savas bungas liek mierā, kamēr nepamanīs jūrā atkal kaut ko jaunu, Ako ar Lovaī devās lejā no kalna. Nometnē valdīja liels satraukums. Kad Ako parādījās pie būdām, salinieki viņu apbēra jautājumiem.

— Ko tu redzēji? Vai mums draud briesmas? Kur lai pa​liekam?

Katram gadījumam Ako lika vecos ļaudis un sievietes ar maziem bērniem aizvest mežā, bet pārējiem palikt uz vietas. Vienu no sava nelielā karaspēka apakšgrupām viņš novietoja krūmos, ar tādu aprēķinu, lai vajadzības gadījumā tā varētu aizšķēršļot svešajiem ceļu uz nometni un aizkavēt tos, kamēr būdās palikušie pagūs nok|ūt mežā. Pārējiem salas vīriem un jaunekļiem Ako lika mierīgi rosīties gar piekrasti, gar savām laivām un zvejas rīkiem. Tas apstāklis, ka šodien neviens salinieks nebija izbraucis zvejā, nevarēja radīt nekādas aizdomas: tāds notikums kā kuģa ierašanās vientuļā salā bija pārāk rets un svarīgs,

lai: salinieki uz vienu dienu nepārtrauktu ierasto dzīves kārtību, to atbraucēji paši ļoti labi sapratīs.

Pēc stundas kuģis iebrauca lagūnā un izmeta enkuru. Salinieki1 sveicinādami māja atbraucējiem ar rokām un ziedu pušķiem. Kuģa ļaudis atbilldot vīcināja gaisā savas cepures un mutautiņus. Kāds vīrs, laikam kapteinis, ar binokli raudzījās uz krastu. Viņš ilgi vēroja Portera bungalo, it kā kaut ko gaidīja, bet pēdīgii, neko nesagaidījis, pavēlēja nolaist ūdenī laivu. Divi matroži iegūla airos, divi citi ar šautenēm rokās apsēdās līdzās kapteinim uz laivas sola. Pēc pāris minūtēm laiva piestāja pie salas krasta tieši1 iepretim Portera bungalo. Tur atbraucējus sagaidīja Ako, ģērbies baltā, plānā eiropiešu apģērbā. Kopā ar viņu atradās pāris desmit salinieku.

— Good morning! — kapteinis norūca, uzmetis Ako paviršu skatienu, un, neraugoties uz savu jaušamo korpulenci, diezgan veikli izlēca no laivas krastā.

— Good morning, sir! — Ako atbildēja laipni, bet atturīgi. Viņš sniedza kapteinim roku, bet tas likās neredzam to un nesniedza pretim savējo. Matroži nebija tik lepni kā viņu priekšnieks, tie sarokojās ar Ako un jautri pamāja pārējiem sali​niekiem.

— Vai misters Porters vēl nav uzcēlies? — kapteinis ierūcās atkal. — Laikam paģiras pēc vakardienas plosta. Tā viņš sagaida savus draugus, nolādētais bestija.

Nu Ako bija skaidrs, ka atbraucējiem nekas nav zināms par Portera likteni. Viņš kaut ko pačukstēja savam brālim Oneagam, un tas aizsteidzās uz nometnes būdām pavēstīt saliniekiem, ka tiem nekas nedraud un ka ļaudis var mierīgi nākt uz piekrasti. Arī veči un sievietes ar mazajiem bērniem nu varēja atgriezties no meža savās būdās.

— Ser, vai tad jums nav zināms, ka misters Porters jau vairākus mēnešus neatrodas uz salas? — Ako ierunājās. — Viņam kaut ko ievajadzējās Sidnejā, un, kad Rigondai garām brauca kāds kuģis, viņš atstāja mani savā vietā, bet pats aiz​brauca no šejienes. Nu jau būs gandrīz pusgads, kopš viņa te nav.

— Lūk, kā … — kapteinis izbrīnā gari novilka. — Tad es par velti esmu iegriezies šajā nolādētā kaktā.

— Kāpēc jūs tā domājat? — Ako jautāja.

— Tāpēc, ka man pēc Sabiedrības aprēķiniem Rigondā vajadzēja saņemt vismaz piecas tonnas kopras un dažus citus la​bumus, bet nu būs jābrauc prom ar tukšām rokām.

— Es taču jums teicu, ka misters Porters savā vietā atstāja mani, — Ako turpināja, mierīgi raudzīdamies jūrnieka saskābušā sejā. — Es domāju, ka tonnas piecas kopras mums atradīsies … un vēl šis tas noderīgs.

— Lūk, kā … — kapteinis brīnījās. — Tātad jūs tagad tirgojaties ar šiem mežoņiem? Tad rādiet šurp savu preci.

— Vai drīkstu zināt, kādas preces Sabiedrība mums atsū​tījusi? — Ako apjautājās.

— Atradīsies viss, ko Porters bija pasūtījis. Krelles, spogulīši, tabaka un manufaktūra, vairākas kastes ar dzērieniem.

— Cik man zināms, tad Porters pasūtīja arī dažus cirvjus un zāģus un jaunus patronu krājumus, — Ako teica, lai gan viņam nebija ne jausmas par Portera pasūtījumiem. Uz labu laimi viņš nosauca šīs lietas, zinādams, ka citās salās tās mēdza būt par maiņas priekšmetiem. — Kas zīmējas uz krellēm un spogulīšiem, tad vecais krājums vēl nav izmainīts un mums nav nozīmes turēt noliktavā neejošu preci.

— Lūk, kā … — kapteinis brīnījās atkal. — Kur tas ir re​dzēts, ka iedzilmtie nonicina spožumus?

— Rigondā tā tas nu ir.

Vairākas stundas norisinājās preču maiņa. Ako atdeva kapteinim visu kopras krājumu, kas bija sagatavots apmaiņai, diezgan daudz žāvētu aug|u un pāris desmit pērles — ne pašas lielākās un skaistākās, bet tādas, ko bija vērts atdot par atvestajām precēm. Ako kategoriski atteicās saņemt lētos stikla grabu|us, ar kādiem tirgotāji mēdza krāpt saliniekus. Nevienu kasti tabakas un dzērienu viņš nejāva novietot savā noliktavā. Četri cirvji', trīs zāģi un pusducis zemes kapļu viņam likās vairāk vērti nekā vesela muciņa ruma un pilns bidons ar viskiju. Viņš neatteicās arī no melala traukiem, nažiem un karotēm, bet

bija stipri izvēlīgs manufaktūras izraudzīšanā un ņēma tikai visvērtīgāko un glītāko preci. Kad apmaiņa bija pabeigta, kapteinis Nikolsons — tā viņu sauca — igalvā aprēķināja, ka Dienvidjū- ras Tirdzniecības sabiedrība šajā darījumā labi ja nopelnīja kaut kādus nožēlojamus trīsdesmit procentus. Tas jau nebija vairs veikals, bet tīrā labdarība, un Sabiedrība darīja muļķības, turēdama Rigondā tādu aģentu. Būs par to jāaprunājas Sidnejā ar kādu no Sabiedrības direktoriem. Tāds aģents kā Ako varēja pāris gados izputināt savus šefus, bet tie bija pamatīgi šefi, miljonāri caur un cauri.

Ako domas šai jautājumā bija mazliet savādākas. Viņam likās, ka veiktais veikalnieciskais darījums bijis izdevīgs abām pusēm un ka notikusi tikai pareiza, taisnīga maiņa.

Visvairāk kapteini Nikolsonu pārsteidza Ako atteikšanās izdzert kopā ar viņu pudeli viskija. Otra tāda tirdzniecības aģenta laikam nebija visā Dienvidjūrā. Vecā jūras braucēja sirdī iezagās raizes un aizdomas — vai tikai te viss bija kārtībā? Varbūt viņš izdarījis kļūdu, ielaizdamies darīšanās ar šo brūno tēviņu? Tagad kaut ko labot bija par vēlu. Nikolsons pavēlēja pacelt enkuru un, izmantojot paisuma iestāšanos, izbrauca pa rifa spraugu atklātā jūrā.

Viņa raizes un aizdomas būtu vēl lielākas, ja viņš zinātu, ka bez paprāvā patronu krājuma, ko pats bija nodevis Ako, brūnais aģents viņam ate muguras par dažām skaistām pērlēm no matrožiem nopircis divas gluži jaunas šautenes. Bet matroži nebija vakarējie un prata klusēt par šo darījumu.

Kuģis bija atvedis Porteram vairākas vēstules un veselu kaudzi laikrakstu un žurnālu, kas tagad bija paspējuši jau novecoties. Ako tos kāri lasīja katrā brīvā brīdī. Tā viņš dabūja zināt, ka lielais pasaules karš jau beidzies, bet Krievijā notikusi revolūcija un šīs lielās valsts un tās 'tautu dzīvi tagad vadīja kāds vīrs, ko dažādu zemju apspiestie un nabadzīgie ļaudis uzskatīja par savu draugu un vadoni. Viņš cīnījās pret apspiedējiem un tumsoņām visā pasaulē, tātad — viņš bija arī Ako cilts draugs un vadonis. Viņa vārds bija Ļeņins. Bagātnieku izdotais laikraksts, no kura Ako to dabūja zināt, par viņu rakstīja ar lielām dusmām — viņiem laikam bija ļoti bail no Ļeņina.

SESPADSMITĀ NODAĻA 1 Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības pārvaldes namā todien valdīja svinīga noskaņa. Klusākiem soļiem, nekā parasts, kalpotāji staigāja pa garajiem gaiteņiem, virskreklos izmetušies, klerki apvaldītā balsī sauca telefona klausulēs skaitļus un preču nosaukumus, stenotipistes izskatījās tādas kā norātas un it kā zem surdīnes maigi klabināja rakstāmmašīnu klaviatūru. Visos pārvaldes nama desmit stāvos bija jaušama šī dīvainā savaldības un klusuma atmosfēra, bet trešajā stāvā, kur atradās Sabiedrības pārvaldes sēžu zāle, sirmi, tresainās uniformās ietērpti šveicari brīdinot pielika pirkstu pie lūpām, kolīdz gaiteņos vai foajē parādījās kāds cilvēks.

— Cst… — likās čukstam viss milzīgais nams, no kura neredzami taustekļi aizstiepās līdz vistālākajiem Okeānijas kaktiem, iepinot salas un arhipelagus stiprā, nesaraujamā da​rījumu tīklā.

Sēžu zālē patlaban notika Sabiedrības direkcijas gadskārtējā sēde. Ģenerāldirektors Henrijs P. Kuks ziņoja pārējiem direktoriem par Sabiedrības darbības rezultātiem aizvadītā tirdzniecības gada laikā. Bija pienācis pats svarīgākais brīdis Sabiedrības dzīvē — peļņas dalīšana. Spriežot pēc apgrozījumiem un tirgus konjunktūras, šogad vajadzēja būt peļņas rekordam. Sabiedrības pīlāri sadalīs miljonus, būvēs jaunus kuģus, cels jaunus namus, Sidnejas ielās parādīsies daudz jaunu, greznu limuzīnu, bet direktoru laulātās draudzenes ar saviem dēliem un meitām sēdīsies milzīgā pasažieru tvaikonī un steigsies uz zieme|iem — uz Parīzi, Šveici, Rivjeru, lai lielajā izšķērdības un dīkdienības sacīkstē notriektu vismaz daļu gūtās pe|ņas. Šis un tas atkritīs arī sīkajiem gariņiem, nodaļu un filiāļu vadītājiem, pārvaldes aparāta atbildīgajiem kalpotājiem. Pēc lieliem mielastiem uz galdiem vienmēr paliek laba tiesa apsmurgātu un neapēstu labumu — tiks kaut kas arī drupatu gaidītājiem un kaulu krimtējiem. Tāpēc šodien tāds klusums, tāda savaldība un gaidu pilns, tīksmīgs miers Dienvidjū- ras Tirdzniecības sabiedrības galvenajā mītnē.

Tāpēc uz ielas pārvaldes nama priekšā vesela virkne luksusa limuzīnu — Pa- kardu, Kreisleru, RollRoisu, Kadillaku …

Henrijs P. Kuks vēl bija, kā mēdz teikt, vīrs pašos labākajos spēka gados. Deniņi jau metās sirmi,

bet krokets un golfs palīdzēja atvairīt korpulenti, tāpēc ģenerāldirektora lielajam augumam vēl piemita tikai tādas patīkami apaļas un mīkstas līnijas. Simt divdesmit kilo dzīvsvarā — tā bija pati mērenība cil​vēkam ar tik ievērojamu sabiedrisko stāvokli.

Henrijs P. Kuks ziņojumu nolasīja sēžot. Cienības labad viņš bija uzlicis brilles. Kreilsās rokas mazo pirkstiņu greznoja gredzens ar lielu rubīnu. Kaklasaitē vizēja milzīga pērle.

Ziņojums bija taisni tāds, kādu klātesošie kungi cerēja dzirdēt. Atskaitot visus pārvaldes izdevumus, nodokļus un tirdzniecības flotes remontus, tīrā peļņa līdzinājās sešdesmit četriem procentiem. Absolūtā izteiksmē tas bija skaitlis, ko rakstīja ar septiņiem cipariem — divi miljoni četri simti tūkstoši mārciņu sterliņu. Šīs neskaitāmās salas, arhipelagi, korajļu atoli tiešām ibija īsta zelta bedre. Pasaules kara laikā Sabiedrība bija krietni vien paplašinājusi savus darbības rajonus, iespiedusies teritorijās, kuras agrāk kontrolēja vācu, japāņu un franču kapitāls, bet, kur vienreiz tikuši klāt Sabiedrības taustekļi, tur no tiem reti kad izdevās tikt vaļā.

Visumā par darbības rezultātiem nebūtu ko šņaukāt degunu, tie bija spīdoši, bet direktors Saimonss tad nebūtu Saimonss, ja pat šajā stāvoklī nesaskatītu garām palaistas daudzas labas izdevības. Kad Henrijs P. Kuks bija beidzis savu ziņojumu, Saimonss visu pārējo direktoru vārdā diezgan sausi pateicās ģenerāldirektoram par viņa pūlēm, kuras Sabiedrībai sagādājušas šos mēreni pieticīgos sešdesmit četrus procentus tīrās pe|ņas, tad nokremšļojās un turpināja nesteidzīgi, ņurdot kā suns, kuru iztraucējuši kaula graušanā: — Daudziem var likties, ka mēs esam tailsījuši spožu veikalu, bet, kas zina visus lietas apstāk|us, tam nav iemesla sajūsmai. Kungi, nosauciet man otru tādu uzņēmumu, kura darbība būtu savienota ar līdzīgu risku kā mūsu Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrībai. Mūsu kuģi var aiziet bojā. Vienā vai otrā arhipelagā, kur mums ir kalnraktuves un plantācijas, var izcelties epidēmijas un iznīcināt mūsu dzīvo darbaspēku. Starptautiskās politikas lielajā spēlē dažs ekonomiskais rajons, kur esam ieguldījuši savu kapitālu, var pāriet citā iespaida sfērā, un mūsu ieguldījumi tad iestingst uz nenoteilktu laiku, kamēr starptautiskā situācija mainās mums par labu. Tādos apstākļos nevar strādāt un samierināties ar parasto pelņu. Vienā, lielākais divos gados mums jāatgūst mūsu ieguldītie kapitāli1 . Uz kā rēķina, jūs jautāsiet.

Protams, ka uz to rēķina, kurus mēs apveltījām ar visiem civilizācijas labumiem, uz to rēķina, kuri bez mūsu svētīgās darbības joprojām turpinātu mist visdziļākā mežonībā, — uz iedzimto rēķina, mani kungi.

Kā to panākt? Gluži vienkārši. Vajag maiņai izlietot vēl vienkāršāku, vēl lētāku produkciju nekā līdz šim.

Tādam polinēzietim vai melanēzietim ir vienalga, vai mēs viņam par viņa kopru, pērlēm, darbu dodam pirmās vai trešās šķiras kokvilnas audumus, — starpību viņš tik un tā nesajēdz. Galvenais, lai tikai būtu vairāk raibuma, kliedzošu krāsu. Man vēl šodien nav skaidrs, kāpēc mēs sūtām uz savām faktorijām arī šķirnes preci, kad pilnīgi varētu iztikt ar brāķil Iedzimtais nekā nesaprot no trūkumiem un surogātiem. Bet taisni brāķī un surogātos slēpjas neaptveramas rezerves, lieliska iespēja vairot Sabiedrības peļņu. Es vēlos, lai direktoru kungi apsver manu priekšlikumu.

Tad vārdu ņēma otrs direktors — Danbars.

— Es pilnīgi piekrītu misteram Saimonsam. Sabiedrība vēl pārāk bieži ar savu rīcību nokļūst filantropa stāvoklī. Bet pat sociālisti saka, ka filantropija esot netikums, un šajā punktā es viņiem, pilnīgi piekrītu. Brāķis un surogāti patiešām ir mūsu lielās rezerves, un mums tās jālaiž darbā.

43* 675 — Kungil, man jums jāatgādina, ka apmēram sešdesmit procentu no visām mūsu precēm pagājušā gadā jau bija brāķis un surogāti, — atgādināja Henrijs P. Kuks. — Ņemot vērā Savienoto Valstu konkurenci, vēl vairāk pazemināt preču kva​litāti būtu bīstami.

— Ar jeņķiem var vienoties, — attrauca Danbars. — Viņi, tāpat kā mēs, ieinteresēti peļņas pavairošanā.

Henriju P. Kuku šīs debates garlaikoja. No piedzīvojumiem viņš zināja, ka galu galā viss notiks tā,

kā viņš liks priekšā, jo Sabiedrības akciju lielākā daļa piederēja viņam — viņš bija centrs, galvenais spēks, pārējie tikai! piedēkļi un dekorācija. Bet reizi gadā tā nu bija parasts, ka ļāva arī «mazajiem» direktoriem izkratīt sirdis, sajusties lieliem Sabiedrības likteņu lēmēju lomā. Ar viņu domām varēja nerēķināties, bet uzklausīt viņus vajadzēja, — ja ne vairāk, tad pieklājības dēļ. Galu galā Saimonss un Danbars neko tādu neierosināja, ko Sabiedrība jau nedarītu savā praksē, — viņi tikai mīlēja visas lietas saukt īstajā vārdā, lai cik rupji arī tas izklausītos.

Sad un tad ģenerāldirektors paskatījās pulkstenī. Trijos pēc pusdienas viņam vajadzēja apciemot kādu jaunu dāmu Evu Brisu, kurai viņš katru mēnesi maksāja noteiktu, diezgan solīdu naudas summu, tādā kārtā nodrošinādams to, ka šī skaistā būtne nebija mīļākā nevienam citam Sidnejas naudas maisam, izņemot Henriju P. Kuku. Šodien viņš savu draudzeni gribēja iepriecināt ar brīnišķīgu auskaru pāri: katrā auskarā bija četras mazākas un viena liela pērle — divi jauni kanaki bija aizgājuši bojā, iegūstot šīs jaukās, lielās pērles — tātad ar dāvanu sais​tījās kaut kas asi romantisks, bet tādas lietas ļoti patika Evai.

Līdz pulksten diviem viņš ļāva direktoriem izrunāties, tad lika pasniegt atspirdzinājumus. Pie kafijas un konjaka direktori vēl ņēmās apspriest jautājumu par iedzimto vervēšanu darbam, par jauniem punktiem, kādi būtu ietilpināmi darba līgumos, kas nebija nekas cits kā divdesmitā gadsimta legāla vergu tirdzniecība. Milzīgais mirstības procents savervēto strādnieku vidū spieda Sabiedrību meklēt jaunus un jaunus kontingentus, lai aizpildītu visus radušos robus. Nevienam no direktoriem neienāca prātā doma par darba un dzīves apstākļu uzlabošanu plantācijās un raktuvēs, un, ja kāds savā neapdomībā par to ieminētos, pārējie viņu izsmietu. Lai nesamaitātos prece, tai gādāja piemērotas noliktavas. Cilvēks — dzīvais darba rīks, ar kura palīdzību pelnīja naudu, — šo vīru acīs arī bija tikai prece, bet piederēja pie oitas kategorijas un sortimenta, un neviens nevarēja prasīt, lai par to rūpētos tāpat kā par manufaktūras baķiem, mašīnām un mehāniskiem darba rīkiem. Pēdējos vajadzēja saražot, bet cilvēks radās pats, bez Sabiedrības iniciatīvas un pūlēm.

Pustrijos Henriļjs P. Kuks pieņēma lēmumu un sēdi slēdza. Augsti paceltām galvām, noslēpumainu izteiksmi sastingušajās sejās direktori izgāja no sēžu zāles, kuras sienas bija izgreznotas ar Sabiedrības darbību raksturojošiem atribūtiem: ar ģeogrāfiskām kartēm, kuģu modeļiem, gleznām un agrāko ģenerāldirektoru portretiem. Un uz brītiņu viss sastinga lielajā namā, viss aprima un apklusa. Šveicari zemu lieca savas muguras labil ievingrinātas klanīšanās mākslā. Katrs cilvēks, kas tai brīdī atradās foajē, gaiteņos vai uz kāpnēm, palika nekustīgi stāvam tai vietā, kur viņu bija pārsteidzis svinīgais direktoru gājiens. Durvis paklausīgi atvērās viņu priekšā, pakalpīgas rokas pastiepās viņiem pretim, sniegdamas cepures un spieķus ar zelta apkalumiem. Vesela virkne greznu limuzīnu sāka kustēties un aizbrauca uz dažādām pusēm, aizvezdami Dienvidjūras nekronētos valdniekus uz viņu pilīm — pēc tam, kad viņi bija svinējuši savu kārtējo lielo uzvaru.

Henrijs P. Kults tūliņ pēc sēdes iegāja savā kabinetā, atslēdza seifu un izņēma mazo kārbiņu ar auskariem. Viņš kaut ko saprata no tādām lietām un ar tīksmi domāja, kādu varenu pārdzīvojumu šī dāvana sagādās Evai Brisai. Apdāvinātā bija dāvanas vērta. Henrijs P. Kuks pasmaidīja — tā vienmēr iz​nāca, ka viņš taisīja izdevīgus veikalus.

Viņš noglabāja kārbiņu kabatā, tad piezvanīja pa tele​fonu Evai.

— Dārgumiņ, pēc pusstundas būšu pie tevis.

Daudz runāt viņš nemīlēja, jo viņa laiks bija dārgs. Katram vārdam, ko viņš pateica, bija noteikta materiāla vērtība, bet neviens nevarēja prasīt, lai viņš būtu pārāk izšķērdīgs. Nolicis klausuli, ģenerāldirektors gribēja paspiest zvana pogu un ai​cināt pie sevis sekretāru, bet tai brīdī atskanēja telefona zvans. Mirkli vilcinājies, Henrijs P." Kuks negribīgi pacēla klausuli.

Tā bija misis Kuka, viņa sieva.

— Vai tu pusdienas ēdīsi kopā ar mums, Henrij? — viņa jautāja.

— Maz ticams, mīļā, — atbildēja viņš. — Man priekšā vēl divas apspriedes, pēc tam audience pie ģenerālgubernatora, kas nupat kā ieradies Sidnejā. Sēdieties vien pie galda bez manis.

Tad viņš aicināja pie sevis sekretāru. Jaunais cilvēks klusējot noklausījās ģenerāldirektora rīkojumus, bet, kad šefs bija beidzis, viņš ierunājās pats.

— Ser, kāds cilvēks jau trīs stundas gaida uz pieņemšanu. Tas ir kāds misters Porters, mūsu aģents Rigondā. Viņš ap​galvo, ka viņam esot ārkārtīgi svarīgs ziņojums jums, un kate​goriski pieprasa audienci.

— Porters? Cik man zināms, tad es neesmu licis viņam ierasties Sidnejā, — Henrijs P. Kuks sacīja. — Nav parasts, ka Sabiedrības aģenti bez mūsu ziņas atstāj savas faktorijas.

— Viņš apgalvo, ka viņu uz to spieduši ārkārtēji apstākli,— sekretārs turpināja. — Porters saka, ka jūs katrā ziņā attaisnošot viņa neatlaidību, kad būšot noklausījies ziņojumu.

Henrijs P. Kuks saskābis pašķielēja sienas pulkstenī. Līdz Evas Brisas dzīvoklim varēja aizbraukt desmit minūtēs. Maz​liet laika viņam vēl bija.

— Nu, labil, lai Porters ienāk, — viņš teica. — Tikai brīdiniet viņu, ka vairāk par piecām minūtēm es viņam šoreiz nevaru veltīt.

— Saprotu, ser …

Sekretārs izgāja no kabineta. Ģenerāldirektors ērti un cienīgi atlaidās klubkrēslā aiz rakstāmgalda tajā lieliskajā pašapziņas un va|ības pilnajā pozā, kāda piederējās milzīga uzņēmuma vadītājam, kad viņš pieņēma kādu no saviem kalpotājiem.

2 Misters Porters bija pārāk sīka skrūvīte tajā milzīgajā mehānismā, kuru vadīja Henrija P. Kuka griba, tāpēc ģenerāldirektors nemaz nesniedza viņam roku, bet, ar galvas mājienu nevērīgi atņēmis aģenta sveicienu, parādīja ar pirkstu uz krēslu un izgrūda caur nāsīm: — Stāstiet. Esiet lakoniski. Es dabas aprakstus nemīlu.

Porters apsēdās un, pēc nostāstiem pazīdams šefa raksturu, tūliņ ķērās pie lietas.

— Kapteinis Nikolsons bija tik laipns un savā kuģī atveda mani uz Sidneju … — viņš iesāka.

— Es to redzu bez jūsu paskaidrojumiem, — Henrijs P. Kuks attrauca. — Labāk pastāstiet, kas jums atjāva pamest faktoriju un ierasties te, kur pēc jūsu klātbūtnes neviens ne​ilgojas.

— Tie bija nepārvarami apstākjii, ser, — Porters atbildēja. —- Es neatrodos šeit aiz brīva prāta, bet tāpēc, ka mana palikšana Rigondā bija kļuvusi neiespējama. īsi un skaidri, ser: iedzimtie sadumpojās un piespieda mani atstāt salu. Ģenerāldirektors salēcās savā sēdekli, vaigi un kakls viņam pēkšņi kļuva sarkani, acis izspiedās uz āru.

— Jūs … jūs … idiots, nožēlojamais kretīns … un jūs to pieļāvāt? — viņš iekliedzās. — Vai jūs arī saprotat, ko runājat?

— Pieļaut vai nepieļaut — tas nebija atkarīgs no manis …

— Porters turpināja. — Viņi pielietoja rupju fizisku varu. Mani sasēja, iesvieda laivā un izveda jūrā. Es varu pateikties dievam, ka laiks bija lēns un man pēc deviņu dienu ilgas klimšanas pa okeānu laimējās nokļūt kādā nožēlojamā salā. Tur man nācās nodzīvot piespiestā bezdarbībā veselu pusgadu, kamēr kap​teinis Nikolsons, veikdams kārtējo apbraucienu, piestāja ar savu kuģi pie salas.

— Un faktorija, mūsu preces? — ģenerāldirektors jautāja.

— Kas notika ar mūsu īpašumu?

— Kā var spriest pēc Nikolsona nostāstiem, faktorija ir saglabājusies, bet tai uzmeties kāds jauns saimnieks, īsts uzur- pators, kas tagad rīkojas Sabiedrības vietā. Nezinādams par notikušo, Nikolsons noturējis to par manu vietnieku un ielaidies ar viņu darījumos. Nikolsons Rigondā saņēmis paredzēto daudzumu kopras, žāvētus augļus un kaut ko arī no pērlēm, bet viņam nācies par to atstāt uz salas tādu daudzumu dažādu preču, kas trīskārt pārsniedz Sabiedrības noteiktās normas.

Porters minēja dažus skaitļus, kas Henriju P. Kuku gandrīz padarīja traku. Ģenerāldirektors satraukts staigāja pa ka​binetu, viņa seja kļuva aizvien drūmāka, balss aizsmaka no bļaustīšanās.

— Tas ir kaut kas nedzirdēts! Izaicinājums, spļāviens sejā visai baltajai rasei! Iedzimtie uzdrošinās pielikt rokas baltajam cilvēkam un pēc tam diktēt cenas Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrībai! Porter, vai jūs saprotat, ko esat izdarījis?

— Es? — Porters samulsa. — Man šķiet, ka izdarīts ir man…

— Taisni' tāpēc, ka ļāvāt ar sevi tā rīkoties, pie visa vainīgs esat jūs. Jūsu mīkstčaulībai mēs varam pateikties, ka autoritāte, pārcilvēciskais pusdieva stāvoklis, kādu mūsu rase vairāk nekā divsimt gados radījusi šo brūno un melno mežoņu apziņā, nu ir sagrauts un izputināts uz laiku laikiem. Sī cilts, kura aizskārusi balto cilvēku, ir pārliecinājusies, ka tā ir iespējama lieta. Tas nozīmē, ka nekas tos vairs neaizkavēs to pašu atkārtot otro, trešo, desmito un simto reizi — katrā izdevīgā gadījumā. Tādas lietas ātri iegaršojas. Tādas lietas neaizmirst, it īpaši, ja tās paliek nesodītas. Porter, jūs neesat cienīgs nest baltā cil​vēka vārdu!

— Veltīgi jūs mani apvainojat mīkstčaulībā, ser, — Porters taisnojās. — Kopš pirmās dienas uz salas es rīkojos ar nepieciešamo stingrību. Mana pletne nestāvēja bez darba. Jums par zināšanu, es pusgada laikā nolietoju apmēram duci visizturīgāko pletņu.

— Daudz par maz, Porter! Kas gan ir ducis pletņu, kur lieta grozās ap Britu impērijas prestižu?

— Es nevairījos arī no citu, vēl bargāku līdzekļu lietošanas, kad apstākļi to prasīja, — Porters turpināja. — Kādam iedzimtajam, kurš atsacījās izpildīt manu pavēli, es personīgi, lūk, ar šīm rokām noplēsu abas ausis. Bet cik nav tādu, kuriem mana dūre izbirdinājusi visus zobus. Apgalvot, ka pēc visa tā es esot mīkstčaulis … ser, tas mani zināmā mērā apvaino.

— Ko šodien līdz visas šīs noplēstās ausis un izbirdinātie zobi, ja Sabiedrība faktiski ir padzīta no Rigondas! — ģenerāldirektors turpināja ārdīties. — Vai jūs maz zināt, ko Sabiedrībai nozīmē Rigonda?

Tā kopra, tā riekšava pērļu, ko mēs tur iegūstam, ir spļāviena vērta, — tās mantas mēs diezgan iegūstam citur. Bet salas ģeogrāfiskais stāvoklis… viena no visretākajām stratēģiskām rūdām, ko mēs atklājām salas izrakteņu paraugos, padara šo salu par zelta gabalu. Jauna pasaules kara gadījumā Rigondas loma kļūs tūkstoškārt svarīgāka, nekā to pelna tās divdesmit četras kvadrātjūdzes lielā platība.

— To es nezināju, ser… — Porters nomurmināja. — Bet, ja arī būtu zinājis, es tik un tā nebūtu spējis novērst notikušo. Ser, es ceru, ka jūs nepametīsiet nesodītu šo neģēlīgo izlē​cienu …

— Pats par sevi saprotams. Šis notikums tiks atriebts, mēs darīsim visu, lai Rigondas neliešiem izdzītu vēlēšanos tuvākajos tūkstoš gados atkārtot kaut ko tamlīdzīgu. Tikai nedomājiet, Porter, ka mēs to darīsim jūsu dēļ. Jūs neesat vērts, ka angļu zaldāts izšauj kauču vienu patronu jums par ganda​rījumu.

— Es saprotu, ser …

— Kas tiks darīts, to darīs Britu impērijas prestiža dēļ.

— Ser, es ceru, ka man atļaus piedalīties tajā akcijā. Es pazīstu salu, zinu turienes apstākļus. Varu izrādīties noderīgs.

— To redzēsim vēlāk.

— Ja Sabiedrība man vēlreiz uzticētu faktorijas vadīšanu Rigondā, es mācētu rīkoties ar tādu enerģiju, kura apmierinātu visaugstākās prasības.

— Es padomāšu par to, Porter.

— Kādil būtu jūsu norādījumi tuvākajam laikam, ser?

Henrijs P. Kuks iegrima domās. Neraugoties uz visām dusmām, kādas izraisīja viņa sirdī Portera neveiksme, viņš bija spiests atzīt, ka neviens cits aģents līdzīgā stāvoklī neko labāku nebūtu panācis. Nē, par mīkstčauli Porteru nevarēja saukt, bet, ja ģenerāldirektors to atļāvās, tad tilkail audzināšanas nolūkā.

Turpmāk Porters, bez šaubām, rīkosies vēl bargāk, un tas bija taisni tas, ko Kukam vajadzēja.

— Pagaidām es jums dodu tikai vienu norādījumu, — viņš beidzot ierunājās. — Klusēt. Par visu klusēt. Aizbāziet muti kapteinilm Nikolsonam un visiem viņa kuģa ļaudīm. Sakiet, ka tāda ir mana griba.

Atstājiet manam sekretāram savu adresi un parūpējieties, lai mēs katrā laikā varētu jūs atrast. Tas ir viss.

Varat iet.

Porters paklanījās un klusiem soļiem izgāja no kabineta. Apsolīto piecu minūšu vietā audience bija ilgusi veselu pusstundu. To Henrijam P. Kukam atgādināja telefona zvans drīz pēc tam, kad Porters bija aizgājis. Negribīgi viņš pacēla klausuli.

— Hallo! Kuks klausās…

Otrā galā atskanēja Evas Brisas pārmetumu piilnā balss: — Henrij, vai tā jūs pildāt savus solījumus? Norunāts bija, ka jūs ieradīsieties tieši) pulksten trijos. Tagad ir jau ceturksnis uz četriem. Ņemot vērā jūsu precizitāti, šis apstāklis man liek domāt, ka jūs esat beiguši mani mīlēt. Varbūt es maldos?

— Neparedzētas darīšanas, Eva … — Henrijs P. Kuks atbildēja. — Es nevarēšu būt ne četros, ne piecos. Ļoti iespējams, ka šovakar vispār nevarēšu ierasties. Lūdzu nevaicāt pēc sīkākiem paskaidrojumiem. Tādas lielas pa telefonu nemēdz stāstīt.

Bet Eva nebija no tām sievietēm, kas tik viegli atkāpās, ja viņām pateica «nē». Kaprīzā balsī kā izlutināts bērns viņa turpināja gausties par Henrija vienaldzību, kas šai gadījumā jau robežojot ar cietsirdību, un kaulējās kā rutinēta tirgotāja, cenzdamās izspiest solījumu šovakar viņu apciemot. Kad Kuks joprojām nepiekāpās un viņa atbildēs jau skanēja tāds kā īgnums un nepacietība, Eva izdarīja mazu neapdomību un no​tēloja apvainoto.

— Jūs mani ignorējat, jo jūsu sieva droši vien kaut ko noorganizējusi mājās un jums pietrūkst dūšas atteikt savai sievai.

Tas Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības ģenerāldirektoram bija par daudz. Viņš noskaitās, jo nebija paradis, ka kāds cilvēks — pat viņa metrese — viņam teiktu tādus vārdus.

— Pietiek grabēt, — viņš strupi pateica. — Es jūs palūgšu neaizmirsties, kad jūs runājat ar mani.

Es jums maksāju skaidrā naudā un nevēlos, ka jūs man kaut ko diktētu. Saņemiet savu naudu un par pārējo atjaujiet domāt man.

Nauda … vienmēr un visur Kuks prata pielietot tās dievišķīgo varu, pilrkt un pārdot… līdz šim tas viņam vienmēr bija izdevies. Dzīve bija veikals no viena gala līdz otram — tāds piedzīvojis tirgonis kā Henrijs P. Kuks mācēja nopirkt visu, kas viņam patika.

Eva satrūkās un kā putniņš čivināja atvailnošanos. Kuks neklausījās viņā, pateica: — Ar mani vienmēr ir i e n e s ī g i runāt korektā tonī… — un nolika klausuli.

Pēc tam viņš piezvanīja ģenerālgubernatoram un izlūdzās audienci. Ņemot vērā pārrunājamā jautājuma ārkārtīgo svarīgumu un steidzamību, ģenerālgubernators atļāva Kukam tūliņ ierasties pie viņa. Šī pretimnākšana glaimoja Kukam, lai gan arī agrāk — visā viņa piecpadsmit gadu ilgajā praksē — vēl nebija ne reizi piedzīvots, ka Austrālijas ģenerālgubernators būtu licis kaut pusstundu gaidīt uz pieņemšanu Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības ģenerāldirektoram, kad tam vajadzēja runāt ar karaļa vietnieku.

3 Ģenerālgubernators uzmanīgi noklausījās Kūka ziņojumu, ne reizi nepārtraucot to ar jautājumiem un piezīmēm. Pats Kuks te izturējās daudz mierīgāk un apvaldītāk nekā pirmīt savā kabinetā. Notikums, par kuru viņš stāstīja, bez šaubām, bija ārkārtīgs un stāvoklis prasīja ārkārtīgu rīcību, bet tas nenozīmēja, ka tādēļ jāļauj vaļu neapvaldītām dusmām un histērijai. Ģenerālgubernators — karaļa vietnieks domīnijā — pats piederēja pie Anglijas karajnama un savu misiju veica ar to teatrālo cēlumu, kāds raksturīgs vecu valdnieku namu lo​cekļiem.

Kad Kuks bija beidzis savu ziņojumu, ģenerālgubernators brītiņu domāja, tad paskatījās kara|a ģīmetnē, kas karājās pie sienas tik masīvā rāmī, ka vērotājam uzmācās bažas, vail telpas siena ilgi spēs noturēt tādu smagumu, un teica mierīgā, bezkaislīgā balsī: — To nevar tā pamest. Vainīgajam jāsaņem pelnītais sods. Šķiet, man nebūs jums jāpaskaidro, mister Kuk, ka šī lieta ne​drīkst kļūt zināma plašākām aprindām.

— Pilnīgi saprotu, ser … — Kuks atsaucās.

— Soda akcija jāveic enerģiski, ātri, bet klusi, — ģenerālgubernators turpināja. — Dienvidjūras plašumi ir pietiekami lieli, lai dažus lielgabalu šāvienus, kas atskanējuši pie kādas salas krastiem, nedzirdētu nevienā citā salā — tas ir, ja mēs paši nevēlēsimies, lail tos sadzird. — Viņš apklusa.

Cietsirdīgā smīnā savilkās plānās lūpas. Tad viņš piecēlās un sniedza Kukam roku. — Mēs jūs palūgsim vēlreiz ierasties pie mums, kad būsim saņēmuši metropoles piekrišanu nodomātai ekspedīcijai.

— Katrā laikā esmu jūsu rīcībā, ser… — Kuks teica. — Materiālos izdevumus, ar kādiem būs saistīta soda akcija, Sabiedrība labprāt segtu no saviem līdzekļiem. Nav tāda upura, ko mēs atrastu par lielu mūsu impērijas goda un slavas vai​rošanai.

— Pateicos, mister Kuk… — ģenerālgubernators sacīja un pirmo reizi šīs audiences laikā tā kā pasmaidīja. Patiesībā tas pat nebija īsti smaids, tikai tāda apmierinātības grimase — izteiksmīgākai vaibstu spēlei šī seja nebija spējīga.

Tūlīt pēc Kuka aiziešanas ģenerālgubernators aicināja pie sevis savu politisko padomnieku un jūras kara spēku pavēlnieku. Pusstundu viņš apspriedās ar tiem. Tad ceļoja kablogramas no Sidnejas uz Londonu un no Londonas uz Sidneju. Par notikumiem Rigondā dabūja zināt Lielbritānijas karalis un impērijas premjērministrs. Un piepūtās aizskartā imperiālisma tītara sekste. Mežoņu bars uzdrošinājies uzspiest savu gribu vienam no karaļa uzticamiem pavalstniekiem! Tas bija izaicinājums visai impērijai; simtiem lordu, admirāļu, bīskapu un tirgoņu to nekādā ziņā nevarēja paciest. Un karalis apspriedās ar ārlietu ministru un impērijas premjeru, savu vārdu teica ģenerālštāba priekšnieks, pēc kam Sidnejā saņēma metropoles lēmumu: «Nekavējoties sūtiet uz Rigondu kādu vieglo kreiseri vai lidlgaballaivu. Rīkojieties ar nepieciešamo enerģiju un stingrību. Piekrītam visiem pasākumiem, kādus atrodat par piemērotiem incidenta likvidēšanai.»

Tas nozīmēja, ka ģenerālgubernatoram tiek dota pilnīga rī​cības brīvība. Viņš nekavējās to izmantot.

— Vail jūs varat man ieteikt enerģisku un iniciatīvas bagātu komandieri, kam nedreb roka, kad jāizpilda speciāls uzde​vums? — viņš jautāja vecajam admirālim, jūras kara spēku pavēlniekam.

— Bez šaubām, ser, — atbildēja admirālis. — Labāka vīra par otrā ranga kapteini Spenseru mēs neatradīsim.

Spensers — lielgaballaivas «Šark» komandieris — bija ļoti spilgta figūra. Par viņa cietsirdību un cinismu klīda leģendas visā plašajā telpā starp Labās Cerības ragu, Sidneju un Sin- gapūru.

— Spensers… — ģaierālgubernators domīgi ierunājās. Šā komandiera īpatnējā slava bija zināma arī viņam. — Jums taisnība, ser, piemērotāka vadītāja šai ekspedīcijai nav visā Klusajā okeānā. Es jūs palūgšu nekavējoties izsaukt viņu pie manis.

Stundu vēlāk otrā ranga kapteinis Spensers ieradās ģenerālgubernatora mītnē. Tas bija garš, izkaltis cilvēks, pilnu muti zelta zobiem. Viņam varēja būt ne vairāk kā četrdesmit gadu. Kā daždien karavīrs, viņš bez kādām emocijām noklausījās uzdevumu, kā kad tas būtu paits ikdienišķākais no visiem uzdevu​miem, kādus varēja saņemt karaliskās flotes virsnieks, un bei​gās pateica: — O, yes, viss skaidrs. Tiks izdarīts, ser.

Viņam pavēlēja trauksmes kārtībā sarīkot lielgaballaivu braucienam. Atlaižot Spenseru, ģenerālgubernators lika viņam saprast, ka ekspedīcijas sekmīgas un ātras pabeigšanas gadījumā viņš var cerēt uz paaugstinājumu dienestā un uz ordeni. Tad Spensers, šis rūdītais, neskaitāmas reizes pārbaudītais slepkava, vēl labāk saprata, ko ģenerālgubernators no viņa vēlas.

— Viss tiks izdarīts uz to labāko… — viņš apsolījās vēlreiz.

Nākamā rītā lielgaballaiva «Šark» ar misteru Porteru uz klāja izbrauca jūrā. Henrijs P. Kuks uzskatīja, ka šai lietā nu ir viss padarīts, un savu uzmanību un enerģiju veltīja atkal citām lietām, kuru tādam vīram kā Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības ģenerāldirektoram vienmēr bija milzums.

Piemē​ram, kaut vai tā pati Eva Brisa . ..

SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA 1

Lielgaballaivas komandieris Spensers savā nelielajā salonā patlaban kā bija beidzis brokastot, kad sardzes virsnieks paziņoja, ka pa Iabil no kuģa redzama zeme. Kopā ar Spenseru brokastoja divi vecākie virsnieki un Porters. Pat krietnā daudzumā izdzertais rums nebija spējīgs izkliedēt īdzīgo omu, ar kuru viņi visi pēdējā laikā mocījās pašil un maitāja dzīvi saviem līdz- iemītniekiem uz kuģa. Vainīgas bija nepārtrauktās lietus gāzes, kuras sākās pusceļā starp Sidneju un Rigondu un uz kuru drīzu izbeigšanos nenācās cerēt, jo iestājies bija kārtējais lietus periods.

— Tai jābūt Rigondai, — sacīja Spensers. — Skaidrā laikā mēs to būtu pamanījuši vairākas stundas atpakaļ, bet ko var darīt, kad misteram Porteram iepaticies organizēt dumpi taisni tādā brīdī, kad viss pasaules mitrums sakopots šajā vietā.

— Mister Spenser … — Porters mēģināja protestēt, bet Spensers viņam ne|āva turpināt.

— Es jau zinu, jūs gribat teikt, ka neesat vainīgs par dumpi un ka tas cūcīgais incidents, kuram mēs varam pateikties par šo nelāgo ceļojumu, noticis septiņus mēnešus atpakaļ, — viņš teica. — Tas neko negroza. Iemesls visam esat jūs, bet to nevajag saprast kā pārmetumu. Kas gan var būt vēl jaukāk nekā miera laika apstākļos sarīkot medības uz dzīviem cilvēkiem? Apzeltīt jūs vajadzētu, mister Porter, par to, ka sagādājāt mums šo iespēju. Kā mazu atzinības zīmi es jums atļauju pirmajam personīgi nošaut piecus dumpiniekus. Ko? Vai jums tas liekas par maz?

Porters pasmīnēja: — Sākumam pietiks, mister Spenser. Es ceru, ka nošaujamos atjausiet izraudzīties man. Ar vienu otru tēviņu uz salas man ir īpaši rēķini. Par to atkal jūs pēc savas izvēles varēsiet izraudzīties pašu skaistāko salas sievieti.

— To es izdarīšu arī bez jūsu piekrišanas, — Spensers atcirta, atgādinādams Porteram, ka galvenā persona visā šai pasākumā ir viņš, lielgaballaivas komandieris, un nevis Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības pārstāvis, kauču Sabiedrība ari finansēja ekspedīciju. — Bet tagad paskatīsimies, kāda izskatās tā dumpinieku ligzda.

Viņš uzvilka lietusmēteli!, pārmauca cepurei pāri kapuci un salūkoja binokli, tad izgāja uz klāja.

Pārējie sekoja viņa priekš​zīmei, apģērba lietusmēteļus un devās laukā no salona.

Spēcīgas lietus šaltis traucās viņiem sejā. Cauri lietus plīvuram varēja manīt tikai neskaidras salas kontūras.

— Pastāstiet, kas te kur ir, — Spensers teica Porteram.

Kuģis pašlaik brauca garām salas ziemeļu ragam. Porters sāka skaidrot, bet neko lielu arī viņš nezināja. Brītiņu klausījies, Spensers atmeta ar roku un apklusināja aģentu: — Labāk neputrojiet, Porter, jūs esat vājš ģeogrāfs.

Tad viņš visos sīkumos aprakstīja salu, cik jau nu vispār toreiz bija par to zilnāms, nosauca un aptuvenis parādīja visas ievērojamākās vietas Rigondā — zemes ragus, uzkalnus, rifa izliekumus un galvenos vārtus iepretim salinieku ciemam.

Porters klusēja, nezinādams, kā izturēties: apvainoties par kuģa komandiera rupjībām vai laist visu gar ausīm. Beigās nosprieda, ka ar Spenseru strīdēties nav vērts, — Henrijs P. Kuks atradās pārāk tālu, lai palīdzētu savam aģentam aizstāvēt Sa​biedrības godu.

Kad «Šark» bija nokļuvusi iepretim rifa spraugai, Spensers pavēlēja apstādināt kuģi un izmest enkuru. Iebraukt ar lielga- ballaivu lagūnā viņš nevēlējās aiz diviem iemesliem: nevarēja galvot, ka kuģis neuzsēžas uz zemūdens klintīm, un apšaudes sektors lielgabaliem no lagūnas būtu daudz šaurāks nekā no tagadējās enkura vietas. «šark» apstājās un viegli šūpojās viļņos. Kuģa ļaudis ziņkāri vēroja salas piekrasti. Porters apmierināts pārliecinājās, ka viņa bungalo stāv kā stāvējusi savā vietā. Salinieku dingijas bija uzvilktas krastā, bet neviena cilvēka neredzēja pie tām, ne​viena ziņkārīga seja neparādījās būdu ieeju spraugās.

Spensers pavēlēja pielādēt lielgabalus ar kaujas lādiņiem.

— Mister Spenser… — Porters satvēra viņu aiz lietusmēteļa piedurknes. — Es lūdzu ņemt vērā, ka tas bungalo pa kreisi ir mana mītne …

— Un tad? — Spensers jautāja.

— Jūs varētu pateikt artilēristiem, lai viņi par mērķi saviem lādiņiem izraugās citus objektus. Man taču vajadzēs savu pa​jumti, kur dzīvot. Lai šauj uz iedzimto būdām.

Spensers pētījoši paskatījās Portera sejā, likās kaut ko pār​domājam.

— Hm… Jūs ieteicat šaut uz salinieku mājokļiem. Man bija nodoms sākumā pašaudīt tāpat trokšņa dēļ uz kalniem un mežu. Bet, ja nu jūs uz to pastāvat, es varu jums darīt to prieku.

— Nē, es nepastāvu… — Porters murmināja. — Man šķiet, jūs labāk zināt, kas un kā jādara. Jums ir instrukcijas … rīkojieties saskaņā ar tām.

Spensers rupjil iesmējās.

— Bail atbildības, mister Porter, vai ne? Eh jūs sauszemes dvēsele … pat mežoņu asinis izliet viņam bail.

— It nemaz nav bail, — Porters aizstāvējās. — Savus piecus mežoņus es šodien pat nošaušu, bet, man šķiet, pilnīgi ignorēt lietas formālo… juridisko pusi nebūtu izdevīgi.

— Juridiskā puse? — Spensers smēja atkal. Tad nicīgi nospļāvās un pateica: — Es jums tūliņ parādīšu savu juris​prudenci.

Viņš pagriezās pret artilēristiem un pavēlēja šaut uz sali​nieku būdām. Šāva atsevišķiem šāvieniem, minūti garām pauzēm. Katrs šāviens saārdīja kādu no salinieku būdām.

Trauslās celtnes izšķīda uz visām pusēm, šur un tur izcēlās mazi ugunsgrēki, bet tos ātri nodzēsa nemitīgi līstošais lietus. Dobji un draudīgi salas uzkalnos atbalsojās šāvienu troksnis. Bet nekur joprojām neparādījās neviens cilvēks.

— Jūsu dumpinieki ir īsti zaķapastalas, — Spensers kaitināja atkal Porteru. — Taisnil brīnums, ka jūs no tādiem va​rējāt izbīties.

— Jums vajadzēja būt manā vietā… — Porters ņurdēja.

— Tad tāda izgāšanās nebūtu notikusi, — atcirta Spensers.

Pēc divpadsmitā šāviena viņš pavēlēja pārtraukt uguni, pārliecināts, ka saliniekiem nu ir iedzītas vajadzīgās bailes un tiem nenāks prātā pretoties. Tad ūdenī nolaida divas laivas. Katrā novietojās pa desmit šautenēm un automātiem apbruņotu matrožu. Aizbraucot uz krastu, līdzi paņēma arī divus vieglos ložmetējus. Pirmajā laivā sēdēja pats Spensers, otrajā līdzās kādam jaunam leitnantam novietojās misters Porters.

Divi revolveri viņam bija kabatā, bet rokās viņš turēja pielādētu kara šauteni — aģents izskatījās ļoti brašs un kareivisks.

Mazais desants bez kādiem starpgadījumiem izcēlās krastā un tūliņ pēc vilsiem kara mākslas likumiem sāka operāciju. Puse desantnieku leitnanta vadībā izokšķerēja visas vēl saglabājušās salinieku būdas, bet neatrada tur neviena cilvēka. Pārējie izlūkoja krūmus un mežu piekrastes tuvumā. Nekā neatraduši, visi atkal sapulcējās pie laivām un gaidīja, ko Spensers pavēlēs darīt.

— Saliniekiem jālaupa iespēja manevrēt, — lielgaballaivas komandieris teica. — Vajag sacirst un samaitāt visas viņu laivas.

— Tā ir laba doma, — piekrita Porters.

— To es zinu bez jūsu teikšanas, — Spensers aizrādīja. — Turklāt jūsu domas mani nemaz neinteresē, un jūs tās va​rat paturēt pie sevis.

— Cik man zināms, civilās varas pārstāvis uz salas esmu es, miister Spenser… — aizrādīja Porters.

— Uzspļaut man gribas jūsu civilai varai. Ja jūs ko varat, tad parādiet. Pavēliet saliniekiem sapulcēties piekrastē. Sakiet viņiem, lai viņi sarīko mielastu maniem ļaudīm. Kāpēc jūs vilcināties, mister Porter?

— Jūsu jokil ir nevietā, mister Spenser. Pagaidām es neredzu, ka jūsu kara darbībai būtu kāds taustāms rezultāts.

— Jūs to neredzat? Tad paskatieties.

Un Spensers pavēlēja matrožiem sacirst salinieku dingijas. To bija liels daudzums, un, lai cik trausla katra tāda din- gija, matroži dabūja veselu pusstundu nostrādāt slapjām galvām, kamēr šis posta darbs bija nodarīts līdz galam. Rezul​tāti apmierināja Spenseru.

— Nu šie mērkaķi ir padarīti par sauszemes žurkām un mēs ar viņiem varam darīt, kas mums patīk.

Zēni, nobirdiniet svina krusu tur, pār tiem krūmiem! — viņš pavēlēja ložmetējniekiem. Tie veicīgi sarīkoja abus vieglos ložmetējus un sāka šaut garām šāvienu kārtām. Lodes kapāja koku stumbrus un zarus, zemē krita mizas gabaliņi un notrauktās krūmu la​pas. Bet krūmi klusēja.

— Uz priekšu, zēni! — Spensers iesaucās. Triecienā ieņemt tur to birzi pa labi no bungalo! Mister Porter, tā ir jūsu rezidence, tāpēc esiet tik labi un vadiet tās atbrīvošanu.

Porters sakārtoja šauteni un saskābis stājās desmit matrožu priekšgalā. Ķēdē izvērsies, mazais karaspēks sāka virzīties uz birzs pusi. Pakāpies uz kādas sacirstas dingijas vraka, otrā ranga kapteinis Spensers izslējās lieliskā virspavēlnieka stājā un smīnot noskatījās šajā ākstu spēlē, ko bilja iecerējis vionīgi Portera nerrošanai. Un kā ākstu spēle šis pasākums arī beigtos, ja pēkšņi kāds svešs spēks neiejauktos tās norisē.

Viens pēc otra atskanēja divi vientuļi! šautenes šāvieni. Kāda lode nosvilpa itin tuvu gar Spensera kreiso ausi. Virspavēlnieks žigli nolēca zemē no sava novērošanas punkta, izstiepās visā garumā piekrastes smiltīs un nelabā balsī, kurā bija jūtama īsta nopietnība un īstas rūpes, iebļāvās: — Atpakaļ! Gulties!

Tad atskanēja otrs šāviens — tāpat kā pirmais kaut kur no krūmu pustumsas — un misters Porters kā nopļauts nokrita zemē, izmezdams no rokām šauteni. Pāris reizes viņš dobji ievaidējās, augums noraustījās priekšnāves konvulsijā, tad palika nekustīgi guļam pusceļā starp lagūnas krastu un birzi. Asiņu straumīte tecēja no deniņiem pa labo vaigu uz leju un krāsoja piekrastes smiltis.

To redzēdams, otrā ranga kapteinis Spensers, tāpat zemē gulēdams, uzkliedza saviem ļaudīm: — Pie laivām, skriešus marš! — un, priekšzīmi rādot, pirmais trūkās augšā un varenā skrējienā, kas būtu darījis godu īstam sprinteram, pa priekšu savam karaspēkam steidzās uz piekrasti.

Minūtes laikā visi bija sasēdušies kuģa laivās, atstūmās no krasta un uz to ātrāko aizīrās selgā. Pāris vientuļu šāvienu no krūmiem vairoja airētāju enerģiju, tāpēc viņi diezgan drīz sasniedza lielgaballaivu.

Piekrastē, lēnām izdzisdams savu asiņu peļķē, gulēja Portera līķis. Nevienam nebija ienācis prātā, ka varbūt aģents tikai ievainots un ka viņu vajadzētu paņemt līdzi uz kuģa. Tā viņš tur palika guļam līdz pašai vakara tumsai, un lietus šļāces visu dienu skaloja to.

2 Lietus gāze bija iemesls tam, ka lielgaballaiivu no salas pamanīja tikai tad, kad tā jau bija apbraukusi ziemeļu ragu un sākusi tuvoties salinieku vecajai ostai. Ako pa gabalu pazina kara kuģi un saprata, ka ne jau izpriecas vai tirdzniecisko darījumu dēj tas mērojis tālo ceju uz Rigondu. Līdz ar šo atziņu viņam kjuva skaidrs, ka cīņa vairs nav novēršama un jāsāk rīkoties ar vislielāko noteiktību — saskaņā ar agrāk izstrādātiem plāniem.

Visi salas iedzīvotāji tai brīdī vēl atradās nometnē, tāpēc Ako nenācās tērēt daudz laika, kamēr iekustināja saskaņotai darbībai savu cilti. Evakuācijas programa bija pārdomāta visos sīkumos jau sen, katram pasākumam nozīmēts savs atbildīgais vadītājs. Tūlīt pēc trauksmes signāla grupu vadītāji steidzās pie Ako un viņš tiem deva skaidrus un kategoriskus norādījumus.

Vispirms vajadzēja pārvest visus cīņai nespējīgos uz slepeno nometni ieplakā starp kalniem. Vecā Taomo vadībā turp devās apmēram divsimt cilvēku — vecie Jaudis, sievietes un bērni. Katrs paņēma līdzi kaut ko no savas vienkāršās iedzīves, tā ka nometnes būdās pēc tam nekas vērtīgs un noderīgs vairs nepalika.

Pēc tam cejā uz jauno nometni salas otrā krastā — pie slepenās ostas Niedru līcī — devās visi pārējie, kas nebija iedalīti karavīru grupās. To nebija vairāk par simt cilvēkiem. Sai grupai par vadītāju iecēla Lovaī. Viņu uzdevums bija turēt gatavībā Niedru līcī paslēpto laivu floti, lai vajadzības gadījumā lielās plostu laivas varētu izbraukt jūrā un lai katrā no tām atrastos pietiekams daudzums barības un dzeramā ūdens jau agrāk nosacītam braucēju skaitam.

Kad arī šī grupa bija nozudusi salas biezokņos, piekrastes krūmos pie pamestā ciema palika tikai pusotra simta vīru lielais Rigondas karaspēks. Ako rīcībā tagad bija četras kara šautenes, viena medību bise un trīs revolveri. Sev paturējis vienu šauteni un revolveri, viņš pārējos ieročus izdalīja salas krietnākajiem strēlniekiem. Katram gadījumam vienu strēlnieku ar šauteni piekomandēja cīņai nespējīgo grupai slepenajā nometnē, bet medību bisi nodeva Lovaī rīcībā, lai būtu ar ko atbaidīt angļus no slepenās ostas, ja tie nejauši aizmaldītos līdz turienei. Tādējādi pašas kaujas grupas rīcībā palika trīs šautenes un trīs revolveri, bez tam vēl stopi, pussimts šķēpu un apmēram tikpat daudz pasmagas milnas, ar kurām, izveicīgi rīkojoties, bija iespējams sašķaidīt galvu dažam labam iebrucējam. Sadalījies trijās apakšgrupās, mazais karaspēks noslēpās krūmos aiz pirmajiem pauguriem piekrastes tuvumā: viena apakšgrupa birzī aiz Ako bungalo, no kuras bija evakuēti visi mantu krājumi un mājas iedzīve, otra — centrā iepretim salinieku laivu novietnei, bet trešā soļus trīssimt pa labi no tās — biezoknī aiz pamestajām nometnes būdām. Tādējādi Ako karaspēka pozicijas veidoja apmēram puskilometru garu pusloku, kura spārni balstījās pret lagūnas krastu un no sauszemes puses pilnīgi apskāva visu nelielo placdarmu, kur va​rēja sagaidīt desanta izcelšanos un pretinieka spēku izvērša​nos kaujai.

Tikai tagad īsti varēja novērtēt iepriekšējo mēnešu kara apmācību rezultātus. Ako tie pilnīgi apmierināja. Mazais karaspēks rīkojās saskaņoti un ātri, bez kņadas un trokšņa. Katrs vīrs zināja savu vietu. Bez Ako ziņas nedrīkstēja atskanēt neviens šāviens — to viņš bija stingri piekodinājis saviem strēlniekiem.

Aiz rifa nodārdēja enkurs, iekrizdams jūrā. Pēc brītiņa nogranda pirmais lielgabala šāviens, un kāda būda salinieku nometnē izjuka gabalu gabalos. Minūti vēlāk otrs lādiņš iekrita pašā ciema vidū, un tur iedegās mazs ugunsgrēks. Kā sastinguši stāvēja savās vietās Rigondas vīri un jaunekļi un vēroja notiekošo. Viss bija tā, kā Ako stāstījis. Lai cik baigi arī skanēja svešais pērkons, lai cik drausmīgi nepieradušajiem dabas bērniem šķita pirmo artilērijas lādiņu nodarītie postījumi, neviens nepadevās mazdūšībai un necēla paniku, saprotot, ka vienīgi pareizā rīcība šajos apstākļos — visu izdarīt tā, kā salas vecākais pavēlēja. Kad ciema nometnē bija sprāguši jau četri pieci lādiņi un nevienam no salas karavīriem vēl nekas ļauns nebija noticis, pirmais satraukums sāka norimt un vīru sirdīs nostiprinājās pārliecība, ka iebrucēji viņiem nekā nevar padarīt, — acīm redzot viņus pasargāja no tiem salas vecākā lielā gudrība.

Vēl brītiņu turpinājās lielgabalu šāvieni, tad apklusa un no kuģa atīrās divas laivas, pilnas ar apbruņotiem vīriem. Sakostiem zobiem salinieki noraudzījās postīšanas orģijā, kas tagad norisinājās viņu acu priekšā, bet Ako mierināja vīrus, ka nekas briesmīgs un nelabojams jau nenotiekot. Viss noderīgais un vajadzīgais taču aizvākts uz jaunajām nometnēm. Veco būdu vietā, kuras aizdedzināja iebrucēji, bija uzceltas jaunas mītnes pie Niedru līča, veco dingiju vietā, ko sacirta un sakropļoja angļu matroži, saliniekiem bija vesela flote jaunu, daudz labāku par vecajām, un neviens ienaidnieks netika tām klāt.

Vērojot postīšanu, Leagu klusi pievirzījās Ako, noglāstīja tā roku un draudzīgi uzsmaidīja.

— Ako… — viņš čukstēja. — Nedusmo uz mani. Es biju muļķis. Tu esi gudrs. Tas labi, ka tu liki mums daudz strādāt. Nu mums ir vi'ss, bet baltie vīri iznīcina to, kas mums nav vajadzīgs. Nedusmo uz Leagu.

Ako atbildēja viņam ar sirsnīgu smaidu.

— Viss ir labi un pareizi, Leagu. Es nedusmojos. Tu esi krietns vīrs.

Tad kāds no saliniekiem aizmirsa salas vecākā pavēli un pēkšņi paklusi iekliedzās un satrūcies atrāvās vēl dziļāk krūmos. Biedri viņu apklusināja nikniem, klusiem apsaucieniem, bet vīrs drebēja ar

visu augumu, un viņa acīs dega šausmas.

— Tur… viņš ir pārnācis… nu viņš atriebsies mums … — viņš čukstēja un rādīja cauri krūmu lapotnei uz kādu balto vīru, kas stāvēja piekrastē savu ciltsbrāļu vidū.

Saklausījis kluso kņadu, Ako tuvojās satraukto kareivju grupai un apjautājās, kas noticis. Tad vīri viņam parādīja balto cilvēku, kas viņu sirdīs viesa nepārvaramas, māņticīgas bailes.

Ako pazina Porteru.

— Jūra atsacījās viņu sodīt… — čukstēja salinieki. — Viņš ir stiprāks par jūru, par visiem negaisiem. Neviens viņam neko nevar padarīt. Nu viņš ir te un Rigondas vīriem un sievām atkal būs grūta dzīve. Ko lai1 mēs darām, Ako? Ako saprata, ka tikai ātra un ietekmīga rīcība tagad varēja novērst vispārīgu paniku. Tūliņ uz vietas vajadzēja pierādīt saliniekiem, ka Porters nav pārdabiska būtne, bet vienkāršs mirstīgais — kā visi citi.

Viņš sāka rīkoties. Pavēlēja visiem gulties, cieši pieplakt pie zemes, tad piegāja klāt šīs apakšgrupas labākajam strēlniekam un parādīja viņam Spenseru, kurā nenācās grūti atminēt iebrucēju komandieri, jo viņš rī​koja visus un visi viņam paklausīja. Patlaban Spensers izkār​toja savus ļaudis uzbrukumam birzij.

— Iegaumē to vīru, — Ako teica. — Ja baltie sāks uzbrukumu krūmiem, tu notēmē labi pareizi un nošauj viņu. Bet vai​rāk kā vienu patronu tu nedrīksti iztērēt.

Strēlnieks novietojās izdevīgā pozicijā un neizlaida vairs no acīm Spenseru. Ako atgriezās savā vietā, apakšgrupas po- zicijas centrā, un sagatavoja šauteni kaujai.

Baltie sāka šaut uz krūmiem ar vieglajiem ložmetējiem.

Lodes lidoja pāri zemei pieplakušo salinieku galvām un kapāja krūmu zarus. Pēc tam šaušana aprima un, ķēdē izvērsu​sies, matrožu grupa Portera vadībā tuvojās biezoknim.

Tad savu vienīgo atļauto šāvienu izšāva strēlnieks, kuram bilja uzdots nokniebt Spenseru. Tai mirklī, kad viņš nospieda mēlīti, paņēmils uz grauda balto vīru komandieri, kāda lietus lāse iepilēja strēlnieka acī, un raidītā lode nesniedza mērķi, tomēr baltais vīrs tūliņ nolēca zemē no dingijas vraka un sāka nelabi kliegt. Uzbrucēju ķēdē radās tāds kā apjukums. Tai brīdī Ako izšāva uz Porteru un aģents kā nopļauts novēlās piekrastes smiltīs.

Tālākā «kaujas» norise lasītājam ir jau zināma, un nav vajadzības to vēlreiz aprakstīt. Matroži bēga!

Trakā skubā tie traucās pie savām laivām un aizbrauca selgā. Pamudinot viņus uz vēl veicīgāku bēgšanu, Ako divreiz raidīja pa šāvienam pakaļ aizbraucošām laivām. Bet tas, kas bija iemesls dažu salinieku māņticīgajām šausmām, tagad gulēja beigts salas krastā, un nevienam Rigondas vīram vairs nebija bail no viņa.

Līdz vakara tumsai Ako ar saviem ļaudīm palika piekrastes krūmos. Lai cik vilinoši arī bija iziet lagūnas krastā un pievākt Portera ieročus un tās divas šautenes, ko matroži bēgot pametuši pie sacirstām dingijām, Ako apvaldīja savu neE acietību un nogaidīja līdz vakaram. Tikai tad viņš izgāja no rūmiem un uzlasīja trofejas. Mazais karaspēks kļuva bagātāks par trim krietnām kara šautenēm, diviem revolveriem, ko atrada Portera kabatās, un dažiem simtiem patronu. Viņu stāvoklī tas bija liels ieguvums, bet galvenais tomēr bija izcīnītā uzvara: pirmais ienaidnieku uzbrukums sekmīgi atsists, nezaudējot neviena cilvēka salas aizstāvju rindās. Tas nozīmēja, ka ar baltajiem varēja cīnīties, ka viņi nebija neatvairāmi, — par to tagad bija pārliecinājies viss Rigondas kara​spēks. Liela līksmība tovakar valdīja krūmos.

Pievākuši trofejas un noglabājuši Portera līķi kāda pakalna pakājē, lietus straumju izskalotā bedrē, Ako karavīri devās pavadīt nakti uz salas vidieni — cīņai nespējīgo slepenajā nometnē. Piekrastē, pie izpostītā ciema un dažās citās vietās, kur varēja sagaidīt angļu uzbrukumu, palika daži novērotāji. Vienu vīru Ako aizsūtīja uz Niedru līci1 pavēstīt biedriem, kas tur paslēpušies, par izcīnīto uzvaru un pateikt Lovaī, lai tas ierodas uz apspriedi.

Slapji un nosaluši sēdēja puslokā ap ugunskuru kādā kalnu iedobumā apmēram divdesmit viru. Tiem,

kas nebija redzējuši kaujas norisi un atsevišķus cīņas sīkumus, Ako pastāstīja visu. Viņš pats bija šodien daudz ko mācījies un saprata, ka vienīgi iebrucēju nemākulīgai rīcībai varēja pateikties par to, ka salas karaspēks necieta zaudējumus. Vispirms nepareizi bija, ka salinieku karavīri novietojās tik blīvi trijās lielās grupās, — ja pretinieks to nojaustu, tam nenāktos grūti vienu Ako karaspēka daļu izolēt no citām un, ņemot vērā šaujamo ieroču daudzumu angļu jūrnieku rokās, nodarīt saliniekiem smagus zaudējumus.

Turpmāk būs jādara tā, lai vienkopus nebūtu vairāk par desmit salas vīriem, bet viss Rigondas karaspēks jāizvieto iespējami plašā telpā, vienu trešdaļu atstājot rezervē kaut kur dzijā aizmugurē.

— Mūsu spēks šodien ir stipri audzis, — Ako runāja. — Tagad mums ir par trim šautenēm un diviem revolveriem vairāk, nekā bija šorīt. Bet nevajag domāt, ka baltie vīri rīt atkārtos to pašu, ko darīja šodien. Tāpat kā mēs, viņi tagad apspriežas un cenšas izdomāt kādu viltību, jaunus paņēmienus, ar kuriem tie mēģinās mūs piemānīt. Tāpēc Rigondas ļaudīm jābūt vēl uzmanīgākiem un jāmanās vēl labāk noslēpties nekā šodien.

Komandieru un vecāko apspriede ieilga pāri pusnaktij. Ako uzdeva saviem palīgiem un nometņu vecākajiem pamatīgi izskaidrot visiem salas iedzīvotājiem, ka nokļūt iebrucēju rokās nozīmēja neizbēgamu nāvi gūsteknim, bet, ja kādam saliniekam, neraugoties uz visu piesardzību, tas gadītos, tad jāprot klusēt, neteikt ne vārda un neparko neatklāt savu ciltsbrāļu slēpšanās vietas, — lai vai kādas mokas arī būtu jāizcieš.

Vīri izklīda un devās atpakaļ pie savām grupām, lai kopā ar pārējiem dažas stundas nosnaustos un atjaunotu spēkus. Kad Ako bija palicis viens, viņam līdzās no tumsas iznira kāds cilvēks, kuru viņš mīlēja par visu vairāk pasaulē.

— Tu esi dzīvs un vesels, Ako… — teica Neļima. — Man ir liels prieks. Slikti, ka es nedrīkstu vienmēr būt pie tevis. Tad mana sirds būtu pavisam mierīga.

— Domā par mūsu bērnu, Neļima, — Ako atbildēja. — Vienam no mums katrā ziņā jāpaliek dzīvam … viņa dēļ, Neļima.

Viņa pieglaudās tam un sildīja savas nosalušās rokas pie Ako krūtīm. Tad Ako saņēma Nelimas rokas savos pirkstos un pūta tām virsū savu silto dvašu. Abi domāja vienu domu un nerunāja vairs ne vārda. Pēc dažām dienām vajadzēja piedzimt jaunajai būtnei… tas ir viens no vislielākajiem notikumiem, varbūt pats lielākais cilvēka dzīvē. Nāves draudi tumsa pār salu, vislielākais posts kā mākonis gulēja pāri Ako dzimtenei, mokas un pazemojumu solīja rītdiena, un tomēr ne Ako, ne Nelimas sirds nekļuva vāja. Klausīdamies vienmuļajā lietus šļakstēšanā un noslēpumu pilnās nakts klusajās skaņās, viņi domāja par savu nākotni un cerēja. Baigu jausmu un lielu cerību pilnas bija visu viņu cilts vīru un sievu sirdis šonakt. Ar lielāku maigumu nekā citreiz mātes apsedza savus mazuļus trauslajās būdās, un dziļāka sirsnība kā laipna liesma plaiksnījās vīru acīs, kad viņi noraudzījās savās sievās. Visi cilvēki salā bija šodien kļuvuši tuvāki un dārgāki cits citam, un līdz ar to bija audzis viņu kopuma spēks.

3 Otrā ranga kapteinis Spensers tovakar ilgi kavējās viens savā salonā. Viņš atsacījās pieņemt lielgaballaivas vecāko inženieri Robinsu, strupi noraidīja savu pirmo palīgu Eliotu, bet, kad pavārs apvaicājās, ko gatavot vakariņām, Spensers viņu ar kājas spērienu iztrieca no salona laukā.

Viņu smacēja briesmīgas dusmas un bezgalīgs kauns. Kamēr vien Spensers kalpoja karaliskajā kara flotē, nekad neviens cilvēks nebija varējis viņu apvaihot mazdūšībā. Taisni otrādi: visi viņu uzskatīja par trakuli, neprātīgu pārdrošnieku un nāves nicinātāju. Šāsdienas notikums bija tumšs kauna traips Spensera bibgrafijā — kaut kas nejēdzīgs un neizskaidrojams. Tiešām, kā lai izskaidro to, ka tāds piedzīvojis un rūdīts karavīrs, kāds Spensers neapšaubāmi bija, pēc pirmā pretinieka šāviena zaudēja galvu un padevās panikai, bet pēc otrā šāviena — tai vietā, lai ar savu izturētību rādītu vīrišķības priekšzīmi padotajai karaspēka daļai, pirmais metās prom no cīņas lauka, izraisot vispārēju bēgšanu. Ko tagad par savu komandieri domāja viņa apakšnieki? Kā lai viņš paskatās acīs virsniekiem un matrožiem?

Ilgi Spensers lauzīja galvu, pūlēdamies atrast izskaidrojumu savai kauna pilnai rīcībai. Atmiņā viņš

vēlreiz un vēlreiz apcerēja visus notikuma sīkumus, analizēja savas noskaņas un domu gājienu šīsdienas kaujas dažādos posmos. Beidzot ar lielām pūlēm viņš kaut ko izdomāja, kas likās puslīdz ticami. Pēc Spensera domām, pie visa bija vainīga viņa paša un visu pārējo kuģa ļaužu pārliecība, ka no salinieku puses nav iespējama nekāda pretošanās. Portera notēlojumā tie bija pagalam aprobežoti, vientiesīgi un māņticīgi ļautiņi un viss viņu apbruņojums sastāvēja no dažiem veciem stopiem un zivju duramiem šķēpiem. Vadoties no šīs pārliecības, bija plānota visa operācija. Dažiem lielgabalu šāvieniem vajadzēja iedvest paniskas bailes salinieku sirdīs, sava nespēka un mazvērtības sajūtu balto vīru priekšā — pēc tam viens vienīgs baltais matrozis varēs dzenāt tos pa salu kā pārbaidītu aitu baru. Operācijas sākums it kā apstiprināja šos apsvērumus: salinieki neuzdrošinājās ne iepīkstēties, kad matroži postīja viņu būdas un laivas. Iebrucēju pārliecība par pretinieka nekaitību pēc tam vēl vairāk nostiprinājās. Tādā noskaņā Spensers tad arī sūtīja savus vīrus uzbrukumā birzij. Pēkšņais šāviens no krūmiem bija tik pārdabiski negaidīts, ka satricināja Spenseru līdz būtības dziļumiem, laupīja viņa garīgo līdzsvaru un ierosināja uz tīri dzīvniecisku rīcību — kaut kā saglabāt sevi. Ja Spensers zinājis, ka saliniekiem ir šaujamie ieroči un ka viņi prot ar tiem apieties, viņš būtu sevi attiecīgi noskaņojis, garīgi mobilizējis savus dvēseles spēkus un sagatavojies pārdzīvot vislielākās briesmas. Nu viņš varēja tikai rūgti nožēlot, ka nevietā ignorējis seno kara gudrību: nekad nevajag novērtēt savu pretinieku par zemu. Protams, tāpēc viņa naids pret saliniekiem nekļuva ne par naga melnuma tiesu mazāks. Ja līdz šim Spensers tos bija nīdis par to, ka tie iedrošinājušies sacelties pret balto rasi vispār, tad tagad šim naidam pievienojās zvērīgs niknums par viņam personīgi nodarīto apkaunojumu. Kas varēja būt šausmīgāk nekā kļūt smieklīgam! Tas bija šodien noticis. To gandarīt spēja tikai izlietās, pareizāk sakot, izlejamās mežoņu asifris straumes, vesels moku un pazemojumu kalns, zem kura Spensers tuvākās dienās no​smacēs dumpīgo cilti.

Iztīksminājies ar atriebības domām un kaut cik nomierinājies, lielgaballaivas komandieris aicināja kuģa virsniekus uz kara padomes sēdi. Un, kamēr Ako kādā kalna alā apspriedās ar saviem palīgiem par to, kā labāk aizsargāt salu, Spensera salonā tai pašā laikā tika izstrādāts plāns, kā ātrāk un nesaudzīgāk nospiest uz ceļiem nepadevīgo Rigondas cilti. Ako zināja, ar ko viņam darīšana. Spensers un viņa palīgi varēja tikai minēt, uz ko spējīgi! viņu pretinieki. No Portera nostāstiem tiem bija zināms, ka uz salas atrodas kāds civilizēts iedzimtais, kurš prata angļu valodu, — ko viņš vēl prata un ko varēja būt iemācījis saviem ciltsbrāļiem, to nezināja neviens. Skaidrs tikai bija, ka viņš prata apieties ar šaujamiem ieročiem, — par to Porters visuzskatāmāk pārliecinājās savas dzīves pēdējā mirklī. Tātad atkal kaut kāds X palika Spensera plānos; lai vēlreiz nenodarītu kļūdu, novērtējot pretinieku par zemu, otrā ranga kapteinis nolēma, ka mazāks ļaunums būs, ja to novērtēs par augstu, un tā viņš tad arī darīja.

Nākamā rītā sākās jauns uzbrukums salai. Tāpat kā vakar to ievadīja īsa artilērijas apšaude. Šāva uz mežu, uz kalniem, šur un tur izklaidus uz dažādiem redzamiem un neredzamiem mērķiem salā.

Iedzimtajiem nu vajadzēja saprast, ka nevienā Rigondas kaktā viņi nav pasargāti no lielgabalu lādiņiem.

Pāris lādiņu Spensers lika šaut pāri visai salai ar tādu aprēķinu, lai tie kristu salas otrā krastā. Tad malā izcēlās desants, izvērsās ķēdē un devās iekšā mežā. Ķēde bija pietiekami gara, lai, aptaustot katru krūmu un koku, «izsukātu» kādu atsevišķu birzi, banānu audzi vai biezokņa iecirkni, kas nebūtu lielāks par vienu ceturtdaļu kvadrātkilometra. Lielākus masīvus Spensera jūrnieki, diemžēl, nebija spējīgi aptvert, jo vairāk kā piecdesmit vīru vienlaicīgi izvest operācijā neat|āva lielgaballai- vas ekipāža skaits. Ņemot vērā, ka sala apmēram divdesmit četras kvadrātjūdzes liela, nebija ko domāt par tās pilnīgu pārmeklēšanu, tāpat nebija ko cerēt ar bezmērķīgu šaudīšanu sabaidīt saliniekus — to liecināja visa vakarējās kaujas gaita. Spensers drīz pārliecinājās, ka operācija draud izvērsties par nebeidzamu džungļu karu, kurā viņa pretinieku pusē bija kāda liela priekšrocība: tie vienmēr zināja un redzēja katru sava ienaidnieka soli un varēja manevrēt pēc patikas, kamēr Spensera karaspēks neko nezināja par savu pretinieku. Tā bija īsta vistiņu spēle: akls mednieks uz labu laimi taustījās pa tumsu, tiekdamies sagrābstīt medījumu, bet tas, ķircinot un izsmejot savu tvērēju, grozījās turpat deguna galā un palika neaiz​sniedzams.

Notika, ka Spensera ļaudīm, kad tie bija apstājušies kāda kalna pakājē, uz galvas sāka birt prāvi akmens gabali un daži vīri pēc tam nekad vairs necēlās augšā. Gadījās, ka kādu mazāku jūrnieku grupu, atrāvušos no uzbrucēju kodola, pēkšņi apšaudīja no krūmiem un nevienam neizdevās dzīvam aizkļūt prom no bīstamās vietas. Bet, kad atsteidzās palīgspēki, tie atrada tikai savu biedru līķus — šautenes un patronas bija pievākuši salinieki. Tādā kārtā līdz pusdienai Spensers pazaudēja septiņus cilvēkus, bet salinieki ieguva vieglo ložmetēju, četras šautenes un vairākus simtus patronu. Pēc tam aizvien biežāk atskanēja negaidīti šāvieni mežā, krūmos, no kalnu kraujām, un dažus vīrus vai nu vajadzēja aprakt, vai apsietām galvām un saitēs pakārtām rokām evakuēt uz kuģi.

— Ja mēs tā turpināsim, tad pēc pāris dienām mums vairs nebūs neviena cilvēka, — drūmi konstatēja Spensera pirmais palīgs Eliots. — Nebūs, kas kuģi aizved atpakaļ uz Sidneju.

— Un ko, pēc jūsu domām, mums tagad vajadzētu darīt? — salti jautāja Spensers. — Kapitulēt, braukt prom un ziņot admirālim, ka mēs neko šiem mežoņiem nevaram izdarīt?

— To es neesmu teicis, ser… — Eliots uzņēma oficiālu toni. — Acīm redzot mūsu parastās metodes te neder. Vai arī… — viņš sastomījās un apklusa, nepabeidzis savu domu. Saruna notika kādā ieplakā starp diviem pauguriem pie Klusā līča.

— Ko jūs gribējāt teikt? — Spensers jautāja. — Ja jums ir kāds jēdzīgs priekšlikums, neturiet savu sveci zem pūra. Man pašam ir skaidrs, ka te kaut kas nav tā kā citur. Ar lielu dūšu un drosmi vien te nekas nav izdarāms.

Tā jau bija noteikta kapitulācija no Spensera puses. Eliots saprata, ka tikai ārkārtēji apstākļi spieduši Spenseru atzīties savā nevarībā, un, nevēlēdamies lieki maitāt komandiera tā jau nelāgo omu, viņš ierunājās vienkāršāk un sirsnīgāk: — Man šķiet, ka Britu impērijas vecais princips — skaldi un valdi — nebūt vēl nav novecojies.

Kā būtu, ja mēs to mē​ģinātu pielietot šeit?

— Karavīra vietā lai stājas diplomāts? Bet ko viņš iesāks, kad neviens no šiem brūnajiem nelgām neielaižas ar viņu ne​kādās sarunās?

— Jādod pavēle mūsu ļaudīm sadabūt «mēli».

— Hm. Es padomāšu par to.

Spensers domāja, bet nepaguva izdomāt, kādā veidā izdarīt tā, lai Eliota tiešām prātīgo priekšlikumu pārvērstu par savējo, kad atsteidzās kāds vēstnesis un paziņoja, ka matroži nejauši uzdūrušies salas galvenajai dzīvības āderei — avotam, kur salinieki smēla ūdeni, — un sagūstījuši kādu iedzimto ģimeni, kas taisni tai brīdī bija pildījusi savus traukus ar dzeramo ūdeni. Eliota priekšlikums tūliņ izkūpēja no Spensera galvas. Neveiksmju satracināts, viņš kā izsalcis zvērs steidzās pa vēstneša pēdām uz salas piekrasti, kur atradās sagūstītie salinieki. «Nu jūs smilkstēsiet,» domāja Spensers. «Nu jūs velnu redzēsiet… Tagad jūs iepazīsieties ar kapteini Spenseru.»

Tas bija kāds pajauns vīts ar savu sievu un diviem bērniem — pusaudžu zēniem. Pulciņā, cieši cits citam piespiedušies, viņi stāvēja matrožu grupas vidū, un lietus šļāces skaloja viņu puskailos ķermeņus.

Zēni platām acīm, pētījoši, bet mierīgi raudzījās baltajos vīros. Viņu vecāki kā aizsargājot bija nostājušies tiem katrā pusē un savām rokām apskāvuši zēnu plecus.

— Tulku pie manis! — Spensers iesaucās. Tad iegrūda dūri sejā iedzimto ģimenes galvam, bet viņa sievai iespēra ar kāju. Viens no zēniem iešņācās kā zvērēns. Tad Spensers viņam cirta pļauku pa ausi.

Drīz ieradās tulks — kāds jūrnieks, kas dažus gadus bija nodzīvojis starp polinēziešiem un iemācījies vairākus iedzimto dialektus.

— Lai viņi pastāsta un parāda, kur paslēpušies salas ļaudis, — Spensers teica tulkam. — Pasaki viņiem, ka ietiepša- nās gadījumā mēs viņus visus dzīvus cepināsim uz uguns.

Tulks vispirms ar zīmēm vērsa gūstekņu uzmanību uz sevi, tad sāka runāt papriekš vienā, pēc tam otrā un trešā no viņam pazīstamajiem salinieku dialektiem. Bet gūstekņi klusēja. Pēc viņu izturēšanās

varēja manīt, ka viņi kaut ko saprot no tulka runas, — lāgiem viņi saskatījās, ar acīm it kā kaut ko jautāja cits citam, tad atkal norima un turpināja mierīgi raudzīties baltajos vīros.

— Nu, labi… — noelsās Spensers. — Ja nerunāsiet ar labu, mēs jums palīdzēsim atraisīt mēles.

Gūstekņus dauzīja, plēsa aiz matiem un spārdīja kājām, bet tie turpināja klusēt. Neviens vaids neizlauzās pat no zēnu krūtīm. Sagūstīšanas brīdī viņi bija jau samierinājušies ar domām par drīzo, neizbēgamo nāvi, un nekādas šaubas vairs neplosīja šīs vienkāršās, skaidrās dvēseles. Tad Spensers personīgi nošāva abus zēnus. Dziļas skumjas un pazemība nenovēršamā priekšā bija viss, ko iebrucēji saredzēja tēva un mātes sejā. Viņi nevaimanāja, nemetās zemē pie savu bērnu līķiem, tikai satrauktāk cilājās viņu krūtis un roku pirksti sa​vilkās dūrēs. Tas bilja viss.

«Kas tas ir — liels spēks vai trula bezjūtība?» iedomājās Spensers, kuru aizvien vairāk satracināja šo salinieku mierīgums. «Varbūt tā ir tikai tīri dzīvnieciska aprobežotība, nespēja saprast notiekošā briesmīgumu.»

Vēlreiz viņš pavēlēja tulkam izmēģināt savu daiļrunību, vēlreiz sita un spārdīja savus upurus, bet tie turpināja klusēt.

— Lūk, jums «mēles»! — Spensers izsmiedams pateica Eliotam, kas arī bija iznācis piekrastē un ar spriegu interesi vēroja eksekūciju. — Kur nu der visa jūsu slavenā diplomātija?

Eliots paraustīja plecus un atgāja sāņš.

Pārliecinājies, ka no gūstekņiem neko tik un tā neizspiedīs, Spensers pavēlēja viņus pakārt pie divām kokospalmām lagūnas krastā — atklātā klajā vietā, kas bija labi saredzama no salas vidienes kalniem.

Droši vien daudzas acis tai stundā raudzījās uz šo vietu no tumšajiem biezokņiem un no nesaredzamām paslēptuvēm Rigondas pakalnos. Un daudzas sirdis sa​žņaudzās sāpēs.

Bet sala klusēja.

4 Otrās dienas bilance soda ekspedīcijai izrādījās gaužām bēdīga: Spensers bija pazaudējis deviņus vīrus (tai skaitā vienu leitnantu un divus seržantus), vienu vieglo ložmetēju, sešas šautenes, divus revolverus un krietnu daudzumu patronu. Otrā ranga kapteinim bija dibināts iemesls kļūt domīgam.

Eliotam taisnība: ja tā turpināsies, tad pēc dažām dienām nebūs, kas kuģi aizved atpakaļ uz Sidneju.

Eliotam taisnība arī tai ziņā, ka ar rupju spēku vien te nekas nav izdarāms, — pretinieks izrādījās daudz gudrāks un atjautīgāks, nekā to varēja sagaidīt no šiem neaptēstajiem ļaudīm.

Ko darīt? Atzīties savā bezspēcībā un braukt prom, līdz ar to atsakoties no cerībām uz ordeni un paaugstinājumu dienestā, vai turpināt neveiksmīgi iesākto dēku tik ilgi, kamēr vairs nebūs iespējams to pat turpināt? Pasākuma izgāšanās tagad bija acīm redzama visaprobežotākam lielgaballaivas matrozim.

Atgriezies uz kuģa, Spensers vairs neieslēdzās savā salonā, bet aicināja pie sevis Eliotu, pret kuru, neraugoties uz visu nepārvaramo nepatiku, viņam bija noteikts respekts, un, uzlicis galdā pudeli ruma, apspriedās ar viņu par soda ekspe​dīcijas tālākām izredzēm.

— Kur, pēc jūsu domām, slēpjas mūsu'galvenā kļūda? — Spensers jautāja. — Ka esam pielaiduši! kļūdu, to nav nozīmes noliegt,'bet mēs nedrīkstam turpināt iet pa nepareizu ceļu.

— Pēc manām domām, ser, mēs esam sastapušies ar neparastu pretinieku, bet cīnāmies pret to ar parastiem līdzekļiem, — atbildēja Eliots. — Trafaretie paņēmieni te neder, un, jo ātrāk mēs no tiem atteiksimies, jo labāk tas būs. Šodien mēs jau atrodamies tādā stāvoklī, ka mums jāsāk raizēties par sava dzīvā spēka saglabāšanu, bet pretinieka iespējas ir ievērojami paplašinājušās, un par to esam gādājuši mēs: salinieku rīcībā šodien daudz vairāk moderno ieroču, nekā viņiem to bija vakarrīt.

— Bet mēs taču nevaram savus ļaudis neapbruņotus sūtīt iekšā salas džungļos! — Spensers iesaucās.

— Piedodiet, ser, bet man šķiet, ka labāk būtu, ja ļaužu vietā mēs sūtītu džungļos savu viltību… — Eliots turpināja. — Es nevēlos jūs kritizēt — jūs esat daudz piedzīvojušāks komandieris nekā es, bet tos četrus iedzimtos šodien es gan labāk būtu atstājis dzīvus.

— Atkal kaut kādi nožēlojami humanitātes principi… — Spensers norūca. — Mēs neesam braukuši šurp, lai nodarbotos ar labdarību.

— Humanitātei te nav nekādas lomas, — Eliots paskaidroja. — Bet, lai iemestu šaubu un šķelšanās sēklu salinieku galvās, jābūt kādam, kas šo sēklu nogādā viņiem. Ja mēs kopš pirmās dienas nebūtu sākuši ar postīšanu un iebiedēšanu, tad varētu apmānīt šos tramīgos ļautiņus ar šķietamu labsirdību un draudzīgiem solījumiem. Tagad šis ceļš ir slēgts un atliek tur​pināt iebaidīšanas politiku.

— Tas nozīmē?

— Mēs esam parādījuši iedzimtajiem, cik liela var būt mūsu bardzība, ja esam dusmīgi uz kādu.

Mēs varam likt viņiem saprast, ka mūsu bardzība var kļūt vēl lielāka un pilnīgi iznīcināt visu viņu dzīvi, visu salu un visus cilvēkus uz tās, ja viņi neizpildīs mūsu prasības. Bet tai pašā laikā mēs varam viņiem apsolīt savu žēlastību, ja viņi tās izpildīs. Nevar būt, ka visi salinieki līdz pēdējam cilvēkam vienādi domātu un justu. Tāpat kā katrā sabiedrībā, gan jau arī viņu vidū atradīsies skeptiķi un patmīļi. Uztaustīt un aktivizēt šos šaubu garus un patmīļus — lūk, mūsu uzdevums. Viegli to nenāksies izdarīt, bet varbūtējais iznākums ir pūliņu vērts. Taisni tāpēc labi būtu, ja iedzimto ģimene, kura šodien atradās mūsu rokās, vēl būtu dzīva.

— Man ir kāds cits plāns, — Spensers teica, kad Eliots bija apklusis. — Pieminēdami skeptiķus un patmīļus, jūs man iedevāt lielisku ideju, mister Eliot.

— Es klausos, ser…

— Pilnīgi piekrītu jums, ka visi salinieki nevar domāt un just vienādi. Tāpat kā visur pasaulē, arī Rigondā vajag būt savam nelielam privileģēto slānim un apspiesto plebeju masai. Tie ir divi dažādi elementi, un katram no tiem it savas intereses — šķiras intereses, diametrāli pretējas otras šķiras interesēm. Mums jāpieiet šai lietā no šķiru cīņas viedokļa, Eliot, un panākumi būs droši. Jūs taču zināt no Britu impērijas vēstures, kā rīkojušies mūsu priekšgājēji un kā rīkojas mūsu laikabiedri līdzīgos gadījumos. Ja kāda cilts ir pārāk spītīga un nevar ar to sarunāt un ja tādai ciltij ir savs varas un mantas kārs vald- nieķelis, mēs apsolām tādam vīrelim savu atbalstu, drusciņ zelta, ordeni un karaļa titulu — un viņš kļūst par mūsu uzti​camu kalpu. Bet, ja tāds valdnieķelis ir iedomīgs un neielaižas darījumos ar mums, vēlēdamies palikt neatkarīgs, mēs kļūstam ļoti radikāli, sametamies uz vienu roku ar viņa cilti, organizējam revolūciju un nogāžam viņu no troņa, bet pēc tam ieceļam ciltij tādu karali, kas dejo pēc mūsu stabules. Gala iznākums vienmēr viens un tas pats.

Eliots ar lielu interesi klausījās Spensera vārdos un bija spiests atzīt, ka galu galā šis soldafons nebūt nav tāds ēzelis, par kādu viņš to gandrīz jau sāka uzskatīt.

— Tās ir ļoti pareizas domas, ser, — viņš teica. — Bet mums vēl atliek izraudzīties pareizo kārti, ar kuru spēlēt.

— Sis jautājums man ir pilnīgi skaidrs, — Spensers turpināja. — Cik mums zināms, tad salā atrodas kāds civilizēts iedzimtais — tas pats, kurš savā laikā padzina Porteru. Viņš runā angliski un prot šaut. Gluži dabiski, ka šis tips tagad uzmeties par cilts virsaiti. Bet pagaidām viņš ir tikai tāds neatzīts valdnieks, uzurpators, un atkarīgs no savas cilts. Lai man nocērt labo roku, ja nav tā, ka viņš sapņo par īsta monarha troni, neaprobežotu varu pār saviem pavalstniekiem un salas karaļa cieņai piemērotu materiālo stāvokli. Mēs viņam varam to visu garantēt. Lūk, ar šo viru mums jānodibina sakari un jāpanāk kopīga valoda, tad mūsu lietas uzvara būs droša.

— Bet ja nu viņš izrādītos no tiem spītīgajiem un nepiekāpīgajiem? — Eliots ieminējās. — Mēs taču viņu nemaz ne​pazīstam.

— Ja viņš izrādītos tāds muļķis, ka atsacītos sadarboties ar mums, tad mēs metīsimies uz vienu roku ar viņa cilti, sacel​sim dumpi un patrenksim viņu no troņa.

— Tā būs pareizi, ser, — piekrita Eliots.

Pēc tam viņi jau krietni vien labākā omā iztukšoja pudeli ruma, nopīpēja pa cigāram, tad ķērās pie darba un sacerēja vēstuli Rigondas valdniekam. Vēstuli uzrakstīja vairākos eksemplāros uz lielām papīra

loksnēm un otrā rītā novietoja labi saredzamās vietās salas krastā. Vēstules saturs bija šāds: «Augsti cienījamam Rigondas cilts virsaitim!

Viņa Majestātes Lielbritānijas imperatora un Anglijas karaļa vārdā un uzdevumā daru zināmu sekojošo: mēs esam ar mieru slēgt līgumu ar Jums un oficiāli atzīt Jūs par salas valdnieku, piešķirot Jums karaļa titulu un varu. Mēs apsolām nodrošināt Jums lielu algu, bet Jūsu pēcnācējiem tiesības mantot karaļa troni kopā ar visām priekšrocībām, kādas izriet no tā. Lai tas notiktu, Jums jāizpilda divi noteikumi: 1) oficiāli jāpasludina, ka Jūs un Jūsu tauta atzīstat Lielbritānijas imperatoru un Anglijas karali par savu augstāko valdnieku, — ar to Jūs iegūsiet Lielbritānijas pavalstniecību, un Viņa Majestātes bruņotie spēki ņems Jūs un Jūsu salu savā varenā aizsardzībā; 2) Jums nekavējoties jāpavēl savai tautai atgriezties mierīgā darbā, nolikt ieročus un uzsākt normālas tirdzniecības attiecības ar mūsu impērijas tirgotājiem. Dodam Jums vienu dienu un nakti laika atbildes izstrādāšanai. Savu atbildi varat novietot pie lielā bungalo lagūnas krastā vai arī personīgi ierasties uz sarunām rīt no rīta tai pašā vietā — Jūsu personas un Jūsu pava​doņu neaizskaramība tiek apsolīta pilnā mērā.

Otrā ranga kapteinis Spensers.»

Novietojuši vēstules krastā, Spensers ar saviem ļaudīm atgriezās uz kuģa un visu dienu pavadīja bezdarbībā. Nākamā rītā pie Portera bungalo atrada Ako atbildi. Spenseru pārsteidza glītais rokraksts un pareiza angļu valoda, kadā bija uzrakstīta salas vecākā vēstule.

«Otrā ranga kapteinim Spenseram!

Jūsu vēstuli saņēmu. Rūpīgi izstudējis Jūsu priekšlikumus un apspriedis tos ar savas cilts locekļiem, daru Jums zināmu mūsu viedokli aizskartā un arī citos jautājumos, ku​rus Jūs neminējāt savā vēstulē: 1) No karaļa titula un lielās algas es atsakos, jo ļoti labi varu iztikt bez visa tā.

2) Mana cilts atsakās no Jūsu tik laipni piesolītās Lielbritānijas pavalstniecības un bruņoto spēku aizsardzības. Mēs paši esam un gribam palikt šās salas saimnieki un veidot savu dzīvi pēc saviem ieskatiem. Sveši kaklakungi Rigondas tautai nav vajadzīgi, jo tā nevēlas nokļūt tajā verdzības stāvoklī, kādā jau smok daudzas citas Okeānijas ciltis, kas noticējušas Jūsu ciltsbrāļu solījumiem vai tikušas rupji paverdzinātas ar Anglijas karaļa un dažu citu svešu valdnieku bruņoto spēku palīdzību.

3) Mēs esam ar mieru stāties tirdznieciskās attiecībās ar Jūsu un citu tautu tirgotājiem un slēgt darījumus uz abpusēji izdevīgiem noteikumiem, saņemot par savām precēm un ražojumiem taisnīgu pretvērtību. Mēs esam ar mieru satikties un runāt ar šiem tirgotājiem kā līdzīgs ar līdzīgu, bet mums nav vajadzīgi salā nekādi Porteri un viņam līdzīgi nelieši, kas iedomājas, ka viņii ir kungi par salas ie​dzīvotāju mantu un dzīvību, — tādi vīri vienmēr tiks ar kaunu padzīti no Rigondas.

4) Mēs paģēram, lai lielgaballaiva «Sark» ar visiem saviem ļaudīm nekavējoties aizbrauc no šejienes vai vismaz aizvācas neitrālā joslā, jo kuģa uzturēšanos Rigondas teritoriālos ūdeņos bez salas tautas ziņas un piekrišanas mēs novērtējam kā varmācības aktu, kas nav savienojams ar neatkarīgas tautas un valsts godu.

Rigondas tautas uzdevumā un vārdā salas vecākais Ako.-» Drūms un satracināts Spensers atgriezās uz kuģa. — Tā ir bezkaunība, kuru piedot nav spējīgs pats miermīlīgākais un gļēvākais cilvēks pasaulē! — viņš kliedza, palicis ar Eliotu divatā savā salonā. — Viņš uzspļauj mūsu noteikumiem, uzspļauj Lielbritānijas pavalstniecībai, karaļa tronim un pašam karalim!

Vācieties prom — noteikumus diktējam mēs … vai tādā tonī mēdz runāt ar angļiem?

— Tas ļaunākais, ka šī lieta izrādās vēl neparastāka, nekā mums šķita vakar, — teica Eliots. — Te nav pat izredžu iedzīt ķīli starp salas virsaiti un viņa cilti. Tā vien liekas, ka viņiem salā nemaz nav divu šķiru, tātad nav arī šķiru antagonisma. Mūsu diplomātija var izrādīties bezspēcīga tādos apstākļos. Kā saskaldīt akmeni, kurā nav plaisu? Te var līdzēt tikai dina​mīts … rupja spēka politika.

— Man patīk, ka arī jums, mister Eliot, sāk izveidoties veselīgāki uzskati šai jautājumā, — Spensers sacīja ar drūmu smīnu. — Tas nozīmē, ka mums ir izredzes saprasties arī dažos citos

jautājumos. — Viņš salūkoja dzērienus, piepildīja glāzes un aicināja Eliotu piebiedroties. Viņi apspriedās kādu stundu, tad Spensers rakstīja jaunu vēstuli, un pievakarē Eliots to aizveda uz salu un piestiprināja pie Portera bungalo sienas. Kad laiva atgriezās pie kuģa, tajā trūka četru matrožu: izmantojot vakara krēslu, tie ar Eliota ziņu bija noslēpušies piekrastes krūmos. Tumsā viena no kuģa laivām iezagās lagūnā un klusi piestāja pie krasta norunātā vietā.

Nakts vidū no biezokņa iznāca daži salas karavīri. Ievērojot vislielāko piesardzību, viņi tuvojās bungalo, noņēma no sienas Spensera vēstuli un griezās atpakaļ uz krūmiem. Tai brīdī tam saliniekam, kurš noslēdza gājienu, uzklupa četri baltie milži, iegrūda vīstokli mutē, sasēja un aizstiepa uz laivu. Viņu atiešanu sedza vairāku šauteņu un viena vieglā ložmetēja uguns no bungalo stūriem. Nakts bija pārāk tumša mērķtiecīgai šaušanai, tāpēc salinieki atbildēja tikai ar dažiem retiem šāvieniem — laikam taupīja patronas. Brītiņu vēlāk laiva piestāja pie kuģa un gūstekni tūliņ nogādāja pie Spensera.

Salonā atradās arī Eliots, vecākais inženieris Robinss un tulks. Spensers šoreiz izturējās ļoti laipni pret gūstekni, mierinot papliķēja pa plecu un piedāvāja vīram pat malku salda vīna, no kā tas atteicās, nicīgi novēršoties. Pēc tam tulks sāka runāt to, ko Elibts un Spensers viņam bija iemācījuši.

— Brūnais draugs, tev nav jābīstas no mums, — viņš teica. — Mēs nevēlamies darīt kaut ko sliktu ne tev, ne taviem brāļiem. Baltais pavēlnieks grib darīt labu tavai ciltij, bet salas vecākais Ako viņam kavē to izdarīt. Baltajam pavēlniekam ir tikai1 viens uzdevums, ko viņam lika izdarīt karalis, vislielākais un stiprākais no visiem pavēlniekiem pasaulē. Viņam vajag sagūstīt Ako un aizvest pie baltā karaļa. Ako dēļ baltie ir dusmīgi uz taviem brāļiem. Ja Ako vairs nebūs uz salas, baltie viri atstās salu mierā un brauks prom, bet jūs varēsiet dzīvot, kā jums patīkas. Aizej pie saviem brāļiem, runā ar Rigondas vīriem un saki tiem, ka Ako vajag sasiet un nolikt lagūnas krastā, kur baltie vīri to paņems. Ja darīsiet tā, tad rīt mēs aizbrauksim no salas, bet tev un tavai sievai atstāsim daudz skaistu dāvanu.

Spensers nolika uz galda visādas spožas lietas — tālskati, galda pulksteni, kas spēlēja, sidraba vīna kausu un grāmatu ar krāsainām bildēm.

— Tas viss būs tavs, — turpināja tulks. — Dari tā, kā tev liek. Bet, ja salinieki nesasies un neatdos Ako mums, tad rīt visai salai sāksies liels posts. Baltie vīri iznīcinās visu salu, nocirtīs kokospalmas, maizes kokus un banānu kokus. Baltais pavēlnieks izdarīs tā, ka avota ūdens nesīs nāvi visiem, kas no tā dzers, bet lagūnā nosprāgs visas zivis un taviem bērniem būs jāmirst badā. Vai tu saprati, ko es tev sacīju?

Gūsteknis ar galvas mājienu apstiprināja, ka sapratis.

— Tad dari tā, kā tev teicu. Tevi tūliņ aizvedīs atpakaļ uz salu un palaidīs vaļā. No rīta, kad uzlēks saule, Ako jābūt lagūnas krastā. Mēs gaidīsim līdz rītam. Ja Ako tad nebūs sasiets un negulēs zemē tai vietā, kur piestāj mūsu laivas, baltais pavēlnieks tūliņ sāks iznīcināt salu.

Pēc tam gūstekni atkal iesēdināja laivā un aizveda uz krastu. Ticis brīvībā, tas pāris mirkļos saplūda ar melno nakti un nozuda piekrastes krūmos.

Vēstulē, ko tonakt saņēma Ako, bija tikai dažas rindas: «Salas vecākajam Ako! No tevis atkarīgs salas liktenis. Ja Tu labprātīgi rīt, saulei lecot, atdosies mūsu rokās, mēs Tev nedarīsim nekā slikta, bet salas cilti saudzēsim. Ja nedarīsi to — nāve gaida Tevi un visu Rigondas tautu.

Esi vīrišķīgs — negrūd iznī​cībā savu tautu.

Otrā ranga kapteinis Spensers.»

Drūma, baiga bija šī nakts — ar lietus šļakstiem, vēja gaudošanu un satrauktu šalkoņu salas biezokņos. Un spraigu, abpusēji sakāpinātu nomodu — tur krastā, mežu un krūmu tumsā, un uz kuģa — apgaismotās kajītēs pie pudeļu pilniem galdiem.

Alas iedobumā ap ugunskuru atkal sēdēja divdesmit viri tie, kuriem Rigondas cilts visvairāk uzticējās un kuru rokās atradās noteikšana par visiem pasākumiem salas aizstāvēšanā. Gūstā kritušais salinieks bija atgriezies un tūliņ uzmeklējis Ako. Izstāstījis visu, ko viņam uz kuģa teikuši baltie cilvēki,

viņš jautāja: — Ko man darīt, Ako? Baltie cilvēki ir viltīgi, es viņiem neticu. Vai man runāt ar vīriem?

— Tev jārunā, draugs… — atbildēja Ako. — Ļaudīm jā​zina, ko vēlas baltie vīri.

Viņš lika sasaukt apakšgrupu un nodaļu komandierus un salas nometņu vadītājus uz apspriedi. Kad visi bija sapulcējušies, Ako viņiem nolasīja vēstuli, ko balto komandieris šonakt atsūtījis viņam, pēc tam lika runāt vīram, kas bija nokļuvis angļu rokās.

Klusēdami salinieki noklausījās visu. Kad vīrs bija beidzis runāt, brīdi valdīja klusums. Ugunskura blāzmā drūmi spīdēja salinieku acis, bet viņu sejas bija bez izteiksmes — kā sastingušas. Tad sakustējās Lovaī, ar sausu zaru sačukstīja uguns​kuru un aplaizīja izkaltušās lūpas.

— Baltie vīri pārliecinājušies, ka ar spēku mums neko nevar izdarīt, — viņš ierunājās. — Tāpēc mēģina ar viltu. Ja baltajiem pietiktu spēka mūs iznīcināt, viņi to darītu, bet nerunātu laipnus vārdus un nesolītu nezin ko. Es neticu nevienam viņu vārdam.

Viņš apklusa. Pēc brītiņa ierunājās Leagu.

— Kāpēc baltie mums neko nevar izdarīt? Tāpēc, ka mēs klausām Ako un darām, kā viņš māca.

Kamēr Ako ir pie mums, mēs būsim stiprāki par baltajiem un viņi mums neko neizdarīs. Ako nedrīkst pamest savus brāļus un klausīt baltajiem. Mēs ne​drīkstam atdot Ako mūsu ienaidniekiem.

Leagu apklusa. Tad sāka runāt vecaiis Taomo.

— Kāpēc baltajiem tik ļoti vajadzīgs Ako? Tāpēc, ka viņi zin, ko viņš prot, un viņiem bail no Ako. Kad Ako atradīsies viņu rokās, viņi to nokaus, bet pēc tam nāks un iznīcinās mūs visus. Tad viņiem būs vieglāk to izdarīt, jo Ako vairs nevadīs mūs. Baltajiem vajag tikai mūsu asinis. Es viņiem neticu. Ako jāpaliek kopā ar mums.

Kad visi bija izteikuši savas domas, piecēlās Oneaga, Ako brālis, un teica: — Baltie nav redzējuši Ako, nezin, kāds viņš izskatās. Pret viltu vajag rīkoties ar viltu. Es varu, saulei lecot, aiziet uz lagūnas krastu un atdoties balto vīru rokās. Neteikšu, ka esmu Oneaga, sacīšu, ka mani sauc Ako. Tad redzēs, vai baltie melojuši vai runājuši taisnību. Ja baltie nokauj Oneagu, Rigondas ļaudīm nenotiek liela nelaime, — Ako paliks un vadīs cīņu. Ja baltie nokauj Ako, mums vairs nav gudrā vadoņa. Ļaujiet man iet uz lagūnas krastu, kad saule lēks.

Oneagas priekšlikums izraisīja dzīvas pārrunas. Daudziem tas patika, viņi uzslavēja Oneagu par lielo drosmi un gatavību uzupurēties savas cilts labā. Tad Ako piecēlās, tuvojās savam brālim un cieši apkampa to.

— Tu esi labs brālis un varonīgs vīrs, bet tavs solis nekā nedos tavai ciltij, — viņš teica. — Tu taču neproti angļu valodu, bet es viņiem rakstīju vēstuli viņu valodā. Viņi tūliņ zinās, ka tu neesi Ako. Tā viņus nevar piemānīt.

— Es klusēšu, — tiepās Oneaga. — Tikai pielikšu roku sev pie sirds un pateikšu: — Ako… — un nerunāšu vairāk ne vārda. Lai sit, lai moca, lai nokauj mani — es klusēšu. Tad viņi nezinās, ka neesmu Ako. — Bet, ja nu viņi nesit tevi un nenokauj, bet sāk viltīgi un laipni runāt, sūta tevi atpakaļ uz salu kaut ko pastāstīt ciltij? Tu klusēsi un nedarīsi neko. Vai arī tad viņi ticēs, ka tu esi Ako? Oneaga nokāra gailvu uz krūtīm un nopūtās.

— Zēl. Es nekā nevaru palīdzēt.

Tad Ako uzrunāja vīrus: — Taisnība Lovaī — baltie pārliecinājušies, ka ar spēku mums neko nevar izdarīt, tāpēc mēģina ar viltu. Grib apmānīt un iebaidīt. Mēs neticam viņu meliem un nenobaidīsimies ari no viņu draudiem. Nav viņiem tāda spēka, lai iznīcinātu visu salu. Viņi nevar nocirst visus labos kokus un krūmus Rigondā — tad viņiem jācērt visu mūžu un vēl otru cilvēka mūžu, bet tikmēr izaugs jauni koki un krūmi. Nevar izdarīt tā, lai avota ūdens nestu nāvi visiem, kas no tā dzers, jo ūdens nestāv uz vietas, bet tek projām — slimā ūdens vietā ātri satek jauns un vesels ūdens, un to mēs varam dzert bez bailēm. Jūs redzat, ka viss ir meli,

ko viņi mums stāsta.

Pārdomājuši Ako vārdus, vīri sāka smiet. Drīz izgaisa viss viņu drūmums un viņil šķīrās daudz gaišākā omā, nekā sanākot uz apspriedi.

Ausa rīts. Cauri lietus miglai spraucās saules stari, bet pašu sauli nevarēja saredzēt, tikai intensīvais gaišums lika nojaust, kur tā atrodas. No savām paslēptuvēm salas ļaudis noraudzījās, ka vairākas laivas, pilnas ar cilvēkiem, atīrās no kuģa un tuvojās Rigondas krastam. Izkāpuši krastā, angļi kādu laiku vēl neko nedarīja, laikam kaut ko gaidīja, bet, kad gaidītais nenotika, viņi ķērās pie darba. Klaudzēja cirvji un šņāca zāģi. Cita pēc citas saļima pie zemes cēlās kokospalmas. Kur nesen bija šalkusi zaļa birzs, tur tagad rēgoja nogāztie stumbri un kailie celmi. Salinieki ar skaudru sāpi sirdī noskatījās, kā aizgāja bojā banānu audzes un vecie maizes koki. Līdz vakaram iebrucēji' izpostīja visu piekrasti vecās nometnes tuvumā.

No rīta postīšana turpinājās citā vietā. Angļi vairākas reizes mēģināja aizdedzināt mežu un krūmājus, bet viss bija pārāk salijis — ugunsmēles paplaiksnījās un drīz nodzisa. Ap pusdienas laiku, kad Spensera ļaudis ieradās Klusajā krastā un sāka cirst pašu lielāko no Rigondas palmu birzīm, krūmos pēkšņi ierunājās vieglais ložmetējs un daudzas šautenes. Pašā uzbrukuma sākumā krita lielgaballaivas komandiera pirmais palīgs Eliots un vairāki matroži. Pārējie pārtrauca darbu un atšaudīdamies atkāpās uz piekrasti, kur stāvēja viņu laivas. Pa ceļam līdz turienei salinieki nošāva vēl četrus matrožus. Sakāpuši lai​vās, angļi aizbrauca atpakaļ uz kuģa un pēc tam vairs krastā neparādījās.

Vēlu vakarā, kad kuģi no krasta vairs nevarēja saredzēt, Spensers lika uzcelt enkuru un lielgaballaiva «Šark», zaudējusi cīņā par salu trešo daļu no sava ekipāža, uzsāka atpakaļceļu uz Sidneju.

Otrā ranga kapteinis bija drūms kā rudens nakts. Ne paaugstinājums dienestā un valdības balva, bet rājiens gaidīja viņu ceļa galā. Spensers saprata, ka viņa karjerai tagad ir beigas: viņš bija izrādījies nespējīgs tikt galā ar kādu nelielu iedzimto cilti — tādus vīrus necēla par admirāļiem. Vienīgais mierinājums viņam bija Eliota nāve: tas vairs nevarēja ziņot priekšniecībai par sava komandiera nemākulīgo rīcību salā. Kad mirušie klusē, dzīvais var stāstīt visu, kas tam patīk. Var jau būt, ka ne visam, ko Spensers ziņos admirālim, tas noticēs, varbūt tiks izdarīta pat oficiāla izmeklēšana un visu dzīvu palikušo kuģa ļaužu nopratināšana, bet no tā Spensers baidījās mazāk nekā no viena paša Eliota.

Tīrā laime, ka to tēviņu laikā noguldīja salinieku lodes.

Lai cik klusi «Sark» aizbrauca no salas un lai cik tumša biļja lietainā nakts, Rigondas cilts to dabūja zināt tai pašā vakarā. Novērotāji noraudzījās paka) selgā gaistošām iluminatoru un signālu ugunīm, noklausījās, kā tālumā izdziest lielga- ballaivas motoru vienmuļā dunēšana, tad steidzās pavēstīt saviem biedriem priecīgo vēsti. Un visu nakti līksmoja salas tauta, laimes pilna par savu saglabāto brīvi un neatkarību.

Nākamā rītā Rilgondas cilts iznāca laukā no salas biezokņiem, atgriezās pie izpostītajiem pavardiem, pārlaida skumjus skatienus nocirstajām birzīm un banānu audzēm un sāka strādāt. Sagrauto būdu vietā uzcēla jaunas; laivu meistari ķērās pie dingiju būves. Tika darīts viss, lai atjaunotu dzīvi senajā nometnes vietā austrumu piekrastē. Ja vēlreiz salail uzbruks ienaidnieki, cilts atkal aizies kalnos un viena daļa vīru paslēp​sies jaunajā nometnē pie Niedru līča.

Torīt, kad Ako aicināja savu cilti atgriezties vecajā nometnē, Nelimai piedzima dēls. Savu pirmdzimto viņi nosauca par Mansfīldu — tā vīra vārdā, kurš Ako bija dāvinājis savu gudrību un padarījis viņu lielu un stipru.

Kad bija norimis satraukums pēc lielajiem pārdzīvojumiem salā, Ako atgriezās pie sava iemīļotā darba. Atkal viņš mācīja bērnus un pieaugušos, vairoja savas cilts gudrību un veiksmi dažādās lietās. Vēl vairāk kā agrāk ļaudis uzticējās viņam un nešaubīdamies klausīja katram Ako padomam, jo tagad katrs cilvēks salā skaidri zināja, ko nozīmē Britu impērija un ko var sagaidīt no tās karaļa, — sagrautais ciems, nocirstās birzis un nonāvētie bērni uzskatāmi apliecināja viņu īsto būtību.

ASTOŅPADSMITA NODAĻA 1 Gluži dabiski, ka Britu impērijas likteņa noteicēji nevarēja samierināties ar savu pārstāvju

neveiksmi Rigondas salā. Otrā ranga kapteiņa Spensera plašo un spilgto ziņojumu par kampaņas izgāšanos pamatīgi izstudēja gan Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības valdes sēdē, gan pie ģenerālgubernatora, gan Londonā — impērijas premjerministra garenajā kabinetā Dau- ningstrītā. Ārlietu ministrija darīja visu nepieciešamo, lai Rigondas notikumu atbalsis neiekļūtu presē un nekas netiktu zināms sabiedrībai!. Ņemot vērā soda ekspedīcijas konspiratīvo norisi, tas pa daļai arī izdevās.

Lielgaballaivu «Šark» pēc tas atgriešanās Sidnejā aizsūtīja uz kādu savrupu, tālu arhipelagu, kamēr matroži Sidnejas krodziņos vēl nebija paspējuši izpļāpāt neko nevēlamu par piedzīvojumiem dumpīgajā salā.

Ako vēstule kapteinim Spenseram figurēja kā oficiāls dokuments un visur pavadīja ekspedīcijas priekšnieka ziņojumu — Sidnejā palika divas kopijas, bet oriģināls nokļuva pat uz Anglijas karaļa galda, un «visaugstākās» acis to personīgi izlasīja vairākas reizes. Vēstules drošais, neatkarīgais tonis un kategoriskās prasības, kādas Ako uzstādīja Spenseram, lika asinīm vārīties svaidītās personas un tās uzticamo ministru dzīslās. Kāds vecāks admirālis, kam sirds nebija kārtībā, gandrīz nomira aiz satraukuma — viņu nācās steidzami ievietot slimnīcā un ilgi ārstēt.

Lordiem šķita, ka tur būšot iejaukts boļševiku pirksts. Lielās Oktobra revolūcijas atbalsis bija tālu aizskanējušas visā pasaulē, šodien nebija tāda kakta uz zemeslodes, kur kaut ko nezinātu par notikumiem Krievijā, — Ļeņina vārdu pazina visu zemju apspiestie un vienkāršie ļaudis. Pēc lordu domām, Ako bija boļševiku izaudzināts un rīkojās viņu uzdevumā, tāpēc jo bīstamāks un ar viņu vajadzēja izrēķināties uz to ātrāko.

Austrālijas ģenerālgubernatoram un jūras kara spēku pavēlniekam tika dota pavēle apspiest dumpi Rigondas salā par katru cenu un ar visiem līdzekļiem, iznīcināt visus iedzimtos, kas izrādīs kaut mazāko pretestību; kuri paliks dzīvi, tos aizvest uz citām salām piespiedu darbos, izklīdināt pa daudzajiem arhipelagiem, bet Rigondā nometināt pieradinātos, paklausīgos divdesmitā gadsimta vergus.

Tad ceļā uz Rigondu devās jauna ekspedīcija. Tā vairs nebija kaut kāda niecīga lielgaballaiva ar otrā ranga kapteini priekšgalā, bet pusducis pamatīgu kara kuģu, un uz flagmaņa kuģa — kreisera — atradās kāds viceadmirālis, kura vārds bija pazīstams visai Britu impērijai. Par ekspedīcijas īstajiem uzdevumiem zināja tikai aprobežots skaits augstāko komandieru, visi pārējie domāja, ka kara kuģi dodas parastajā mācību brau​cienā.

Lietus periods bija beidzies. Atkal spīdēja saule pār okeānu un salām, atkal dziedāja putni un brīnišķīgiem ziediem grezno​jās Rigondas birzis, pakalni un ielejas, kad iepretim vecajai nometnei jūrā aiz riifa seši kara kuģi izmeta enkurus un pagrieza savu lielgabalu stobrus pret salas krastu. Un sākās orģija.

No rīta līdz dienas vidum dunēja kanonāde. Artilērijas lādiņi krita salinieku ciemā, plosīja biezokņus, birzis, kalnu nogāzes. Nāves vilnis vienmērīgi vēlās pāri salai no dienvidiem uz ziemeļiem, iešļākdamies visos salas kaktos. Protams, ne katru pēdu Rigondas zemes spēja segt šī artilērijas uguns, visur palika neskarti palieli plankumi, bet nebija uz salas vairs (tādas vietas, kur cilvēks varētu justies drošs.

Kanonādei apklustot, salas krastā izcēlās desants — ne saujiņa matrožu, ar kuriem Ako bija varējis rīkot vistiņu spēli, bet īsts karaspēks — vairāk nekā tūkstoš bruņotu vīru, kas spēja pārmeklēt katru pēdu zemes Rigondā.

Iebrucēji bija cietsirdīgi kā zvēri. No viņu rokām mira sievietes un bērni, nevarīgi sirmgalvji un zaļokšņi jaunekļi. Ložmetēju svina strūkla kapāja krūmus un niedru audzes. Bet, kad satumsa vakars, spēcīgi prožektori apgaismoja karaspēkam ceļu un vērta nakti! dienā. Putni pacēlās gaisā no savām ligzdām un klaigādami riņķojo pāri biezoknim, salas krastā iznākušie krabji samuka atpakaļ lagūnā, bet, kas nepaguva to izdarīt, tos sabradāja kareivju dzelzī kalto zābaku papēži. Šķita, ka viss impērijas dusmu spēks būtu sakoncentrēts šai vietā un bruņotās dūres triecienā ietverts viss karaļa varas smagums, nežēlība un atriebības kaisme. Sprēgāja zalves, sprāga granātas, asinīm krāsojās auglīgā Rigondas zeme.

Ar sāpju nopūtu uz lūpām mira cilvēki, kas bija pati labsirdība un kas nevienam cilvēkam pasaulē nevēlējās darīt nekā ļauna.

Aizskarts bija varmāku un viņu valsts lepnums, apspiedēju patvaļai kāda cilts nebija ļāvusi brīvu ceļu — tāpēc vajadzēja līt asinīm un skanēt vaidiem, citādi lordiem un admirāļiem naktī nenāktu miegs.

Pašā iebrukuma sākumā Ako saprata, ka par pretošanos nav ko domāt, — ienaidnieka pārspēks bija acīm redzams. Vajadzēja gādāt par ļaužu glābšanu, par salas evakuāciju. Tūlīt pēc tam, kad atskanēja trauksmes signāls, Ako lika nevarīgajiem, sievietēm un bērniem doties uz slepeno nometni kalnu ielejā, kas tik labi bija paglābusi tos pirmā iebrukuma laikā. Daži krita par upuri nejaušiem artilērijas lādiņiem, nesasnieguši nometni. Vienu ģimeni tāds nejaušs lādiņš iznīcināja pašā nometnē, nokrītot tieši līdzās tās būdai.

Ap dienas vidu, kad artilērijas kanonāde apklusa un desanta karaspēks, izvērsies plašā frontē, sāka virzīties uz salas vidu, kļuva skaidrs, ka slepenā nometne šoreiz nepaglābs nevienu cilvēku, — tās novietne atradās tieši karaspēka ceļā. Ako pavēlēja pārvietoties visiem uz otru nometni pie Niedru līča; spriežot pēc tā, kādā virzienā soļoja desantnieku ķēdes, tās varēja iziet salas otrā krastā apmēram kilometru uz ziemeļiem no Niedru līča — kamēr viņi' to izdarīs, būs jau satumsis vakars un plostu laivas ar bēgļiem paspēs netraucēti izbraukt jūrā.

Kad salas cilts beidzot sapulcējās vienuviet jaunajā nometnē, pie Rigondas dienvidu raiga parādījās vieglā kreisera gaišpelēkais siluets. Lēnā gaitā, turēdamies apmēram kilometru no krasta, tas brauca apkārt salai!, un no kuģa klāja virsnieki, ar spēcīgiem tālskatiem pētīdami, apskatīja piekrasti.

Katram saliniekam bija atļauts izšķirties par tālāko: vai do​ties briesmu pilnajā ceļojumā pāri jūrai uz svešām salām, vai palikt uz vietas un sagaidīt likteni, kādu ienaidnieks viņiem būs sagatavojis. Lielākā daļa vēlējās aizbraukt, uzskatīdami bojā eju klajā okeānā par mazāk briesmīgu nekā nāvi no iebrucēju rokām; tikai kāda trešā daļa — lielāko tiesu vecie ļaudis, slimie un ievainotie, mātes ar maziem bērniem, kas zaudējuši tēvu, — izšķīrās par palikšanu uz vietas.

Vakara krēslā aizceļotāji sakāpa lielajās plostu laivās un sagatavojās aizbraukšanai. Vieglais kreiseris, ar prožektoru taustīdams piekrasti, lēnām brauca atpakaļ. Kādai plostu laivai bija jau uzrotīta bura, un spilgtais gaismas stars to uztaustīja. Kreiseris palēnināja gaitu vēl vairāk un katram gadījumam raidīja dažus lielgabala lādiņus uz aizdomīgo vietu. Lādiņi krita Niedru līcī, pašā laivu biezoknī, saārdot trīs lielākās plostu laivas. Pēc tam kreiseris turpināja savu ceļu, šad un tad uz īsu brītiņu it kā atskatīdamies uz šo vietu ar savu briesmīgo prožektora aci. Par laimi, apšaudes brīdī saārdītajās laivās vēl nebija novietojušies cilvēki — tie, kam vajadzēja aizbraukt ar šīm laivām, stāvēja krastā un izmisuši noraudzījās uz sagrau​tajām dragām. Vienā laivā bija paredzēta vieta arī Ako un Neļima i.

— Ko mēs tagad iesāksim? — Neļima jautāja, noskatīdamās, kā veselās laivas cita pēc citas pāri lagūnai aizpeldēja uz šauro spraugu rifā un drīz vien saplūda ar tumšā okeāna bezgalību. — Mēs vairs nevaram aizbraukt.

Mazais Mansfīlds saldi snauda pie viņas krūtīm.

— Mēs tomēr brauksim, — atbildēja Ako. — Sēdīsimies kādā no dingijām, piesiesim to pie pēdējās plostu laivas un do​simies ceļā.

Tā viņš arī izdarīja, un tāpat rīkojās dažas citas ģimenes. Katrai plostu laivai piesēja pa dingijai, kurā novietojās divi trīs cilvēki, un tumsas aizsegā viņi devās ceļā. Ako ar savu mazo dzimtu aizbrauca pats pēdējais okeāna plašumos meklēt patvērumu un jaunu dzimteni, gan labi zinādams, ka visur, kur vien viņš varēja piestāt krastā, viņu gaidīja tā pati verdzība, kuru svešo kareivju durkļihšodien bija atnesuši Rigondā.

Vērodams postažu un apcerēdams notikušo, Ako domāja: «Varmākas spēja pieveikt mūs un uzspiest mums savu gribu tāpēc, ka viņiem bija darīšana tikai ar mums — ar vienu salu un kādu nelielu cilti. Bet, ja kādreiz slietos kājās un sāktu cīņu par brīvību un taisnību visas apspiestās ciltis un tautas, — varmākām nepietiktu kara kuģu, lielgabalu un zaldātu, lai vēl ilgāk mūs noturētu verdzībā. Šodien es otrreiz pazaudēju savu dzimteni, un tikai ar grūtu cīņu es to varu atgūt — ne viens, bet kopā ar visiem apspiestajiem un pazemotajiem. Lūk, uzdevums visai manail turpmākai dzīvei: modināt brīvības alkas,

celt cīņai kājās tos, kas šodien smok vergu jūgā. Un, kamēr manās krūtīs pukstēs sirds, — es darīšu to. Jā, darīšu, tas būs man dzīves lielais uzdevums. Un pienāks diena, kad nelīdzēs vairs kara kuģi un lielgabali, — mūsu dienai» Tāls bija ceļš un jūra nemierīga. Daudzas laivas aizgāja bojā, nesasniegušas svešu salu krastus, bet dažas tomēr aizcī- nījās līdz tiem un aiznesa turienes ļaudīm vēsti par Ako un tā cilti, kas uzdrošinājusies saslieties pretim Britu impērijai at​klātā cīņā.

Salā palikušie jau nākamā dienā pēc Ako aizbraukšanas sagaidīja savu drūmo likteni. Uz angļu kareivju durkļiem mira vecie vīri un sievas, ko nebija vērts pārvietot piespiedu darbos uz citām salām.

Iekarotāji izvaroja salinieku jaunavas un sievietes, pēc tam visus, kas palika dzīvi, sadzina tumšos, smirdošos jūras graustos un aizveda tālā svešumā — par vergiem plantāciju un kalnraktuvju īpašniekiem.

Nekad neviens no viņiem vairs neredzēja savu dzimteni. Pēc kāda laika Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrība novietoja Rigondā pāris simtu melanēziešu, kas nu ražoja vērtības Henrijam P. Kukam balto uzraugu vadībā. Galvenajam uzraugam vienmēr bija krājumā vairākas pletnes un sitamās nūjas, jo šie priekšmeti tika dien​dienā darbā laisti un ātri nolietojās.

Divas dienas un divas naktis mazo Ako laiviņu saitē vilka lielā plostu laiva, kurai bija bura. Tad sacēlās stiprs vējš un nakts vidū pārtrūka saite — trauslais zāļu pinums, kas bija pildījis tauvas vietu.

Visu tumšo naktil Ako cīnījās ar stihiju, bet, kad uzsausa rīts, plostu laiva nekur vairs nebija saskatāma.

Ako ne uz mirkli nedrīkstēja izlaist no rokām airi, lai mazā, valganā dingiija neapgāztos viļņos. Pret vakara pusi vējš norima un okeāns pamazām nomierinājās.

Raudāja mazais Mansfīlds, kuslām rociņām pieķēries mātei. Balti putni aizlidoja garām laiviņai, steigdamies uz ziemeļrie​tumiem — uz to pašu pusi, kurp Ako vadīja savu dingiju.

Ceturtajā dienā viņiem garām pabrauca kāds kara kuģis, laikam viens no tiem, kas bija piedalījies Rigondas soda ekspedīcijā. Varbūt tas Steidzās uz Sidneju pavēstīt ģenerālgubernatoram par izcīnīto uzvaru, varbūt meklēja jūras plašumos aizbēgušos saliniekus. Nepamanījis vientuļo dingiju, tas steidzās — tāpat kā Ako un baltie putni — uz ziemeļrietumiem un drīz vien nozuda aiz apvāršņa.

Septītajā dienā Neļima izdzēra pēdējo malku dzeramā ūdens — Ako no savas tiesas jau sen bija atteicies. Mazā Man- sfīlda raudas kļuva ar katru stundu klusākas un nevarīgākas. Un tad viņš neraudāja vairs, ar mazajām rociņām neķērās klāt savai mātei, bet kluss un sastindzis dusēja Nelimas rokās.

Pievirzījies viņiem tuvāk un kādu brīdi ļaudams laivai brīvi šūpoties norimušajā jūrā, Ako glāstīja Nelimas rokas un čukstēja viņai mierinājuma un uzmundrinājuma vārdus. Viņa neraudāja, tikai' visu laiku ar stingu skatienu raudzījās sava bērna izdilušajā, sastingušajā sejiņā un domāja kaut ko viņai vien zināmu.

— Mansfīlds ir laimīgs… — runāja Ako. — Viņš nomira kā brīvs cilvēks, neizbaudījis verdzības rūgtās mokas. Viņam nekad vairs nenāksies ciest. Svešie varmākas nedabūja viņu aizskart ar savām plēsoņu rokām. Esi stipra, Neļima, mans draugs, mums vēl jādzīvo un jācīnās …

Bet Neļima klusēja, neizlaizdama no rokām sava bērna izdzisušo ķermenīti. Tikai otrā dienā pēc Mansfīlda nāves viņa padevās Ako pierunājumiem un ļāva savu pirmdzimto atdot jūrai. Un laiva lēnām peldēja tālāk. Saule liesmoja pār okeānu, gar dingijas sāniem ar vieglu guldzoņu skalojās ūdens, viļņos šur un tur peldēja pa niedru kušķim un krūmu zaram, liecinot par zemes tuvumu, bet Nelimas skatiens kā apburts kavējās vienā vietā — tālu tālu no laivas, atklātā jūrā, kur bija palicis viņas bērns.

Dietias mainījās ar naktīm, bet nekas nekļuva savādāks okeāna vienmuļajā ainavā. Tikai airis Ako rokās nu cilājās lēnāk un gurdenāk un zemāk uz krūtīm liecās Nelimas galva. Un kādu nakti, kad spoži iemirdzējās pie satumsušām debesīm zvaigžņu miljoni, it kā apgaismot gribēdami vientuļo jūras braucēju ceļu, izdzisa skaistā saliniece Neļima — nomira jūras vidū kā brīvs cilvēks. Kad Ako saprata, ka palicis pasaulē viens, viņš apsēdās pie savas sievas kājām un ilgi raudzījās viņas sejā, kur vairs nebija ne prieka, ne bēdu, ne dusmu, ne maiguma — tikai liels miers un viņam vienam saprotams, neatkārtojams skaistums, ko pat nāve nebija spējusi iznīcināt. Grūti viņam bija. Izkaltušām, saplaisājušām lūpām viņš

klusi čukstēja tos mīļos vārdus, kādus kādreiz bija runājis Nelimai, tad klusēja kādu brīdi un it kā gaidīja, ka viņa tam atbildēs. Neko nesagaidījis, viņš čukstēja atkal un atkal, joprojām nespēdams aprast ar domu, ka zaudētais nav atgūstams un ka viņa dzīvē un sirdī nu paliek kāda tukša vieta, ko nekas nekad nespēs aizpildīt.

Visu nakti un visu nākošo dienu tā viņi divatā klīda pa okeānu, un tikai pašā vakarā, burvīgajā saulrieta brīdī, Ako atdeva savu vistuvāko draugu jūras dzelmei. Viņš bija tā noguris, ka tikko vairs spēja cilāt airi. Otrā rītā, kad Ako pie apvāršņa ieraudzīja palmu galotnes, viņam nepietika pat spēka priecāties par to. It kā pa sapņiem viņš visu dienu darbojās ar airil un vadīja savu dingiju tuvāk zemei. Bija jau nakts, un mēness bārstīja sidraba starus pār palmu birzi un svešo, rāmo lagūnu, kad Ako izkāpa krastā.

Viņš bija tā pavārdzis, ka nespēja noturēties kājās. Rāpus aizlīda pa liedagu līdz tuvākajam ko- kospalmu stumbram un tūliņ aizmiga.

Pēc kāda laika no salas uz salu sāka klīst vēsts par kādu polinēzieti, kurš stāstīja saliniekiem par taisnību un netaisnību zemes virsū, un visur, kur vien viņš nokļuva, tas modināja ļaužu sirdīs brīvības ilgas, drosmi un pretestības garu. Viņš brīvi runāja angļu valodā un daudz lasīja gan grāmatas, gan laikrakstus, tāpēc vienmēr zināja visu, kas tai laikā notika dažādās pasaules malās. Lai gan tas, ko viņš stāstīja un izskaidroja ļaudīm, bija tīra patiesība un lai gan viņa cenšanās mērķis bija tikai viens — panākt to, ka cilvēki labāk un laimīgāk dzīvotu pasaulē, — drošs viņš varēja justies tikai vienkāršo un apspiesto ļaužu vidū, bet no pārējiem viņam vajadzēja slēpties.

Par viņa darbību drīz kļuva zināms salu gubernatoriem un citiem mazākiem administratoriem, un tie saskatīja viņa rīcībā ne vien traucēkli, bet noteiktas briesmas sev un savai rīcībai. Tie sāka medīt viņu, dzīt pēdas un pasludināja Ako ārpus li​kuma. Bet izrādījās, ka notvert šo cilvēku nav viegla lieta. Kad Ako kādā vietā draudēja briesmas, salinieki viņu vienmēr laikā brīdināja, paslēpa biezokņos vai aizveda savās laivās uz citām salām un citiem arhipelagiem. Tad kolonizatori izsludināja, ka maksās daudz naudas tam, kas viņu nogādās iestāžu rokās vai sekmēs Ako sagūstīšanu. Apsolītā prēmija bija pietiekami1 liela, lai savaldzinātu nelieti un padarītu domīgu kādu neapzinīgu cilvēku, bet daudz par mazu, lai spētu samulsināt vienkāršos un godīgos ļaudis — Ako draugus.

Pagāja mēneši, aizritēja viens gads pēc otra, un vēl joprojām Ako nebija notverts. Viņa ienaidnieki aiz dusmām lēca vai no ādas laukā, otro, trešo un ceturto reilzi paaugstināja prēmijas summu par Ako sagūstīšanu, viņa pēdās raidīja viltīgus un piedzīvojušus izlūkošanas dienesta aģentus, no kuriem daži bija speciāli šim nolūkam izsaukti no Eiropas, bet visas viņu pūles palika bez sekmēm. Nelīdzēja Austrālijas ģenerālgubernatora lielā vara, nelīdzēja Henrija P. Kuka miljoni — ideja, kurai savu dzīvi veltīja Ako, izrādījās varenāka, neatvairāmāka un vairāk vērta nekā vilsi Dienvidjūras Tirdzniecības sabiedrības kapitāli.

Ako zināja par briesmām, kādas viņam uzglūnēja katrā vietā, bet nekas nespēja viņu atturēt, aizkavēt vai ar piesardzības saitēm kauču uz laiku saistīt bezdarbībā. Bezgala plašs bija viņa darbības apgabals un brīnum auglīga zeme, kurā viņš kaisīja savu zelta sēklu. Pilnām riekšavām iesējis to vienā vietā un pārliecinājies, ka pirmie zaļie asni jau sākuši dīgt, viņš devās tālāk uz citu vietu un nenoguris turpināja savu cēlo, varonīgo darbu — nenotverams, neiebaidāms un neapklusināms kā pats brīvības ilgu gars.

Apspiesto cilšu mīlestība un draudzība viņu pavadīja visur; šī mīlestība un draudzība arī bija tas spēks, kas pasargāja Ako no viņa ienaidniekiem un no visām briesmām.

Gadiem aizritot, mazliet salīka Ako staltais augums, gausāka un smagnējāka kļuva salu dēla elastīgā gaita, bet nemazinājās viņa mūžam jauneklīgās dvēseles nemiers. Daudz zemju un ļaužu viņš redzēja šajos gados, klīzdams no vienas vietas uz otru. Ar katru dienu vairāk visur radās cilvēku, kas vairs negribēja dzīvot vecajos apstākļos. Pēc gadsimtu ilgā miega modās cīņai par savu brīvību un tiesībām visa milzīgā koloniālā pasaule. Brīvības un taisnības doma kā spirgts rīta vējš traucās no zemes uz zemi, un miljoni apspiesto un pazemoto cilvēku Āzijā, Āfrikā un Okeānijā sasaucās varenā cīņas sauksmē pāri jūrām un kontinentiem. Visur tur, kur risinājās tautu cīņa par savu atbrīvošanos vai kur vēl tikai krāja spēkus šai!

cīņai, Ako bija mājās. Kad otrā pasaules kara orkāns brāzās pāri zemeslodei, viņš aitradās Indonēzijā; viņš bija kopā ar tās revolucionāriem, kad viņi cēla savas tautas cīņai pret japāņu imperiālistiem. Viņš zināja, kas notika Ķīnā un Vjetnamā. Ako cīnījās Sumatras džungļos kopā ar turienes vīriem pret holandiešu varmākām. Padomju Savienības uzvara otrā pasaules karā ar cerību un paļāvību pildīja viņu sirdis, — tā bija ķīla taisnības uzvarai visā pasaulē.

Vēl lija asinis, vēl dunēja lielgabali un dega pilsētas un ciemati, vēl varmākas visiem līdzekļiem pūlējās paildzināt savas kundzības dienas, bet rīta stunda jau bija atnākusi arī koloniju tautām — tās zināja, ka brīvība ir tuvu un saprata, ka to var iegūt tikai cīņā.

Daudz labu un bezbailīgu biedru bija Ako, ar kuriem viņš dalīja savu likteni, kopā strādāja un kopā cīnījās. Mācīdams un audzinādams jauno cīnītāju maiņu, Ako auga pats, izveidodamies par īstu tautas vadoni šā vārda vispilnīgākā nozīmē. Zaudējis dzimteni, atrauts savai tautai, nevienu dienu viņš vēl nebija juties kā trimdinieks vai kā svešinieks to cilvēku vidū, ar kuriem viņu saistīja kopīgās cīņas saites — visstiprākās un nesaraujamākās no visām saitēm pasaulē. Kam bija tāds mērķis kā Ako un kas sevi tik pilnīgi spēja ziedot tā sasniegšanai:, tas nedzīvoja veltīgi šajā pasaulē.

3 Vairākas stundas turpinājās kauja biezoknī. Tarkšķēja ložmetēji, garām šāvienu kārtām rēja automāti, šad un tad atskanēja arī granātu sprādzieni un džungļu krēslainē noplaiksnījās pēkšņi uzliesmojumi, kā kad neredzama roka uz īsu mlrkli būtu ieslēgusi un tūliņ atkal izslēgusi gaismu spēcīga elektriskā spuldzē.

Un tad bija atkal klusums un biezoknis pamazām pildījās pats ar savām parastajām skaņām: putnu kliedzieniem, zvēru balsīm, neredzamu dzīvnieku piesardzīgo so|u trokšņiem un nesatraucamā mūžameža mierīgo šalkoņu.

Holandiešu ekspedīcijas karaspēka bataljons, kas iedrošinājās bāzt savu degunu tik dziļi) lielās salas džungļos, bija sakauts un gandrīz pilnīgi iznīcināts — varbūt tikai kāds pussimts vīru paguva izlavīties no ielenkuma un, kailās dzīvības glābdami, tagad slapstījās, meklēdami ceļu, kas tos novestu atpakaļ uz viņu pulka bazil Pārējie gulēja, izkaisīti puskvadrāt- kilometra plašā telpā, un ap viņu līķiem jau džinkstēja un sa​nēja kukaiņu bari.

Indonēziešu karavīri, uzlasījuši trofejas un savākuši savus kritušos un ievainotos, arī devās prom no cīņas lauka. Viņu nometne atradās mežā, netālu no jūras krasta.

Vienu ievainoto, kas atradās smagā stāvoklī, uz nestuvēm nesa četri karavīri, un pats galvenais viņu komandieris — pajauns vīrs cietiem, it kā bronzā izlietiem sejas vaibstiem — sekoja nestuvēm. Pēc pāris stundām viņi sasniedza jūras krastu, kur biezo krūmu aizsegā bija saslietas vairākas nelielas teltis. Vienā teltī strādāja ārsts un daži sanitāri. Ievainoto tūliņ apskatīja un operēja, bet, kad komandieris pēc operācijas pasauca ārstu sāņš un, ne vārda neteicis, ar dziļu, vaicājošu skatienu paskatījās viņam acīs, tas nopūtās un klusi teica: — Maz cerību. Vienīgi asins pārliešana vēl varētu ko līdzēt, bet… tu jau zini, ka mums tas nav iespējams.

— Ņem manas asinis, visas līdz pēdējai lāsei, — komandieris tad sacīja. — Ņem pusi manas dzīvības, ņem visu manu dzī​vību, ja tas ir vajadzīgs, bet glāb viņu… ja tas ir tavos spēkos. Ārsts samulsis noņēma mi slaucīja brilles.

— Tas vairs nav manos spēkos… — viņš čukstēja. — Es nežēlotu arī savu dzīvību, ja ar to būtu līdzēts Ako… to tu vari man ticēt.

Tad viņi klusēja abi.

Stundu vēlāk Ako atguva samaņu. Pavēris acis, viņš sastapās ar komandiera mēmo, sirsnīgo skatienu un uzsmaidīja tam.

— Kā beidzās kauja, Pandi, mans draugs? — Ako jautāja. Tik klusi skanēja viņa balss, ka Pandi vajadzēja pieliekties pa​visam tuvu Ako, lai sadzirdētu viņa vārdus.

— Mēs uzvarējām, Ako… — viņš atbildēja. — Pretinieks ir iznīcināts. Tagad viņi tik drīz te

nespers savu kāju.

— Labi, Pandi… mums jāuzvar. Mēs viņus visus kād​reiz uzvarēsim. To prasa … lielā taisnība …

— Mūsu brāļi ķīnieši jau nonākuši līdz tai, — sacīja Pandi.

— Arī mēs nonāksim, ja būsim tikpat krietni viņa mācekļi kā mūsu brāļi Ķīnā …

Pēc brītiņa viņš iejautājās: — Vai tev nav kāda vēlēšanās, Ako? — Lai mani iznes jūras krastā, Pandi… — Ako atbildēja.

— Gribu skatīties uz dienvidiem … uz savas dzimtenes pusi.

Pandi pasauca dažus karavīrus, un viņi aiznesa Ako uz jūras krastu. Zem veca, kupla koka. ēnā, sarīkoja mīkstu un ērtu guļvietu, un Pandi apsēdās tai līdzās; Ako ilgi raudzījās tālumā, viņa sapņainais skatiens it kā tiecās aizlidot pāri jūras bezgalīgajiem plašumiem uz to vietu, kur aiz zilganajām tālēm slēpās viņa dzimtene Rigonda … visnelaimīgākā un vismīļākā no visām salām Dienvidjūrā.

— Pandi… — Ako čukstēja pēc brīža.

— Jā, draugs … — klusi atsaucās tas.

— Cik skaista reiz būs cilvēku dzīve.. . tad, kad lielā pēdējā cīņa būs izcīnīta līdz galam … kad tautas vairs nekaros savā starpā, bet visas kopā draudzīgā pulkā cels jauno, laimīgo pasauli. Apspiedēji būs padzīti, tautu kūdītāji apklusināti, viss ļaunais un tumšais savaldīts. Draudzība un brīva darba prieks valdīs pasaulē. Es neredzēšu to, bet es zinu, ka tā būs … un man nav grūti mirt, jo apzinos, ka arī es kaut ko — mazu mazu drusciņ — esmu darījis tā sasniegšanai.

Brīdi viņi abi runāja par tagadni un nākotni, gara acīm skatīja varavīksnainās rītdienas dzīves ainas, kad visi kontinenta un vilsas jūras, visi okeāni un visas salas būs brīvas; kad iznicināta būs varmācība visā pasaulē, kad nebūs vairs apspiesto un apspiedēju, kad milzīgā, draudzīgā brāļu saimē visi baltie, melnie, brūnie un dzeltenie ļaudis cels savu kopīgo krāšņo dzīvi — tik skaistu, laimīgu un pilnīgu, ka šodien bija grūti pat iedomāties. Par to bija vērts cīnīties, par to bija vērts arī mirt.

Un, kad saule jau bija noslīdējusi gandrīz līdz apvārsnim un mūžsenā gaismas un ēnu rotaļā sāka ziedēt kā milzīgs, krāšņs zieds visa debess pamale rietumu pusē, Ako lūdza savu draugu Pandi atnest no telts vienkāršo karavīra blūzi, kas viņam bijusi mugurā pēdējā kaujā. Viena puse blūzei bija aplipuši ar asinīm. Gurdeniem pirkstiem Ako izvilka no iekšējās kabatas nelielu piezīmju grāmatiņu. Viņš atvēra to, izņēma mazu papīra lapu, kas salocīta glabājās piezīmju grāmatiņas vāka kabatā, un ilgi saviļņots noraudzījās tajā.

— Pandi… — Ako teica brītiņu vēlāk. — Man nav nekādu skaistu un dārgu mantu, ko atstāt saviem draugiem par piemiņu, kad manis vairs nebūs pasaulē. Man bija tikai kāds liels, skaists sapnis, ko neizdevās piepildīt līdz galam. Bet es zinu: reiz pienāks diena, kad varēs piepildīties arī tas… kad mana nelaimīgā dzimtene kļūs brīva un aicinās atpakaļ mājās savu svešās salās izkliedēto tautu. Pandi… man ir kāds lūgums tev … Ja tu pieredzēsi to dienu, tad paliec manā vietā un izdari to, ko būtu izdarījis es.

Uzmeklē manas dzimtenes ļaudis un aizved viņus atpakaļ uz Rigondu. Ņem šo papīra lapu — tā ir manas dzimtās salas karte. Tagad to nenāksies grūti atrast. Un te, šajā .grāmatiņā, ir pierakstītas visas tās salas, kur jūgā smok Rigondas ļaudis.

Pandi saviļņots saņēma Ako piezīmju grāmatiņu un brīdi raudzījās mazajā ģeogrāfiskajā kartē, kas bija izgriezta no kāda žurnāla.

— Labi, Ako … — viņš čukstēja. — Es tev apsolu to. Kamēr mana sirds pukstēs krūtīs, es palikšu tavā vietā un darīšu to, ko būtu darījis tu.

Viņu rokas sakļāvās ciešā spiedienā.

— Es tev pateicos, Pandi… — tikko sadzirdami vārdi raisījās Ako lūpās. — Sveicini… Rigondu …

Visa jūra kaisa un dega, un sarkanas kvēloja debesis tajā pamalē, kur rietēja saule. Malup no tālās selgas laidās jūras putnu bari, steigdamies līdz tumsas brīdim sasniegt ierastās patvēruma vietas krastā.

Un norietēja saule. Bet jau augšā pie ātri tumstošā debess juma mirdzēja zvaigznes, to kļuva vairāk un vairāk ar katru mirkli — drīz zaigoja visa debess miljonu tālu pasauļu gaismā.

Krūmos aiz ārsta telts, kur bija apmetušies Pandi karavīri, kāds uzsāka dziesmu. Tā bija jauna dziesma, viena no tām, ku​ras tikai pēdējos gados sākušas skanēt lielās salas biezokņos.

Par vakardienas mokām, par šodienas lielo cīņu un par rītdienas laimi pauda dziesmas vienkāršie vārdi. Vientuļajai balsij driz piebiedrojās daudzas citas. It kā elpu aizturējuši, klausījās šajā cīņas un lielo sapņu dziesmā noklusušais mūžamežs, rāmā jūra un pati zvaigžņotā nakts.

I.—14. nodaļa — 1940. g. 15.—18. nodaļa — 1949.—1952. g.

Redaktors K. Valdmartls. Mākslinieciskais redaktors A. Jēgers. Tehniskā redaktore V. Dārziņa. Korektore B. Kalniņa. Nodota salikšanai 1959. g. 11. martā. Parakstīta iespiešanai 1959. g 30. aprīlī. Papīra for​māts 61X86'/j8. 46,25 flz.Iespiedi.; 46,25 uzsk.iespiedi.; 43,32 izdevn. 1. Metiens 25 000 eks. Maksā 17 rb[. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 1I938-D1730. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības parvaldes 3. tipogrāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pašūt. Nr. 339. L2