PEDEJA BARJERA __Kolonijas audzinataja piezimes__. - ANDREJS DRIPE by firmaartcom

Annotation

ANDREJS DRIPE PĒDĒJĀ BARJERA māksliniece A. Landsberga «Liesma» Rīga 197 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

VAI SAPROTAM ANDREJU DRIPI? PĒDĒJĀ BARJERA PRIEKŠVĀRDS I II IV V VI VIII IX X XI XII XIV XV XVI XVII XX XXI XXII «Kolonijas audzinātāja piezīmes». IEVADA VIETA ROMANTIKU MEKLĒJOT ZĒNI, PIE IEROČIEM! PUSSTOPS PĒC PULKSTEN DEVIŅPADSMITIEM STEPIŅŠ UN ROMKA VISBĪSTAMĀKAIS CILVĒKS ŠAUSMĪGĀ DANAJA IZSAKĀS VIŅI PAŠI NERUNĀJOT PAR MĪLESTĪBU MĀTES, TĒVI UN DĒLS IT KĀ VECĀKI JA VIEN IESĀKTAIS DARBS TIKS TURPINĀTS KĀDA SARUNA PUSAUDZIS UN GARĀMGĀJĒJI CIK SĪKUMAINA UN MUĻĶĪGA UZTVERE LABĀ UN ĻAUNA NAUDA PĒC PRIEKŠĀ TEIKŠANAS METODES PAR MANAS PROFESIJAS ŠODIENU

SATURS LATVIJAS ĻKJS PRĒMIJAS LAUREATA ANDREJA DRIPES SVARĪGĀKIE DARBI: Pēc A. Dripes scenārijiem uzņemtas šādas filmas: LIESMAS BIBLIOGRĀFIJA SĒRIJA «LATVIEŠU STĀSTS UN NOVELE» SĒRIJA «IEVĒROJAMU CILVĒKU DZĪVE» līdz šim iznākušas šādas grāmatas: SĒRIJA «STĀSTI PAR VĒSTURI» iznākušas šādas grāmatas: SĒRIJA «STĀSTI PAR DABU» SĒRIJA cPIEDZIVOJUMI, FANTASTIKA, CEĻOJUMI» Iznākuši šādi darbi: ANDREJS DRIPE PĒDĒJĀ BARJERA «Kolonijas audzinātāja piezīmes». «Liesma» 1979

VAI SAPROTAM ANDREJU DRIPI? Ģeogrāfijas skolotājs, izbraukājis un izstaigājis Kaukāzu un Altaju, Urālus un Vidusāziju, Kamčatku un Rietumsibiriju, ieraudzījis un ap jautis brīnumu, iesaucās) «Baikāls! Ieklausieties, kā ezera vārds skan vietējo ļaužu izrunā! Bai-kalt Bai-kal! Vai tas neskan kā zvans? Ne jautri un sīki kā zvārgulītis, bet vareni, nopietni un plaši, kā spēj skanēt vienīgi Baikāls. Vai jūs nejūtat šajā vārdā skarbumu un reizē tiešu, pat biedējošu atklātību? Vai jums neliekas, ka Baikāls ir pārāk liels, tīrs un, par laimi, vēl maz saskāries ar lišķīgo, neīsto Biropas cilvēku? Vai jums neliekas, ka Baikālam nevar tuvoties ierasti un pašpārliecināti, bet pie tā jāiet kā pie brīnuma? Pieveriet acis un klusi, tikai pie sevis izrunājiet! Nejūtat? Nezinu, varbūt visiem ši mūzika nerodas. Varbūt Eiropā pārāk stipri auro tranzistori un Baikāla zvans, tik tālu nākdams, tos nespēj pārskanēt?» Mēs dzirdam ģeogrāfijas skolotāju, dzirdam dabas un saprāta balsi. Un mēs, domādami par dzīves nemainīgām un mirkļa vērtībām, kopā ar skolotāju esam gan lepni, ka mums pieder tādas bagātības, gan satraukti par tiem, kas šo Baikāla zvanu nedzird. Ari pats skolotājs, ceļasomas nolicis, sēžas pie rakstāmgalda, aiztraucis domas par ceļojumu, raksta kolonijas audzinātāja un skolotāja piezīmes. Viņš raksta par saviem bijušajiem audzēkņiem, kuru neapskaužamie likteņi veidojušies tehnikas laikmeta steidzīgajā un skaļajā ritmā. «Pusaudzis mīl sapņot, iztēloties, iedomāties sevi neparastos apstākļos, kuros viņš veic kaut ko varonīgu tin grūtu. Tāda ilgstoša fantazēšana bez konkrētas darbības var novest pie smagām novirzēm no normas kā domāšanā, tā ari rīcībā… Jāatceras vienkārša patiesība, ka romantika rodas tur, kur tā dzimst no pašiniciatīvas, no patiesas aizraušanās, un ir saistīta ar noteiktu nopietnības un grūtības pakāpi… Kādēļ mēs neprotam sadarboties ar jaunajiem romantiķiem? Pedagoģiska aprobežotība vai nogurušu cilvēku īgnums?» Ģeogrāfijas skolotājs, kolonijas audzinātājs un rakstnieks Andrejs Dripe jautā sev — cilvēkam, kas patiesu darba romantiku izjutis zinātniskajās ekspedīcijās, jautā vecākiem un skolotājiem, kuri ļāvuši pusaudzim pakļauties «greizu» sapņu ietekmei. Prasa arī no mums atbildi: vai mūs nemāc dienu steigas nogurums un īgnums, kad tuvumā ir pusaudzis? Rakstnieks publicists — tā ir viņa sūtība latviešu padomju literatūrā. Skolotājs vienmēr un visur — tā ir viņa profesija. «Ar tukšām salūtpatronām pielādēts ierocis kaujai neder.» Tā spriež viņa garā stasta «Cietā galva» varonis Alfrēds, lādu atziņu tur prātā rakstnieks, kas no piecdesmit dzīves gadiem nu jau divdesmit piecus ar saviem stāstiem, romāniem, scenārijiem, aprakstiem, avīžu un žurnālu rakstiem diendienā cīnās par mūsu sabiedrības jaunā cilvēka nākotni. Rakstnieka ierocī nav tukšu salūtpatronu. «Ja jaunieši paši nespēj pacelties līdz nopietniem ideāliem un mērķiem, tad jāatrod efektīvas metodes, kā šos mērķus un ideālus novadīt pie viņiem.» (A. Dripe, «Kolonijas audzinātāja piezīmes».) Tāpēc rakstniekam nav vieglu dienu. Toties viņam ir skaisti brīži, kad viņa atklātais un asais, bet patiesais vārds ir atradis saprotošu un atsaucīgu lasītāju. Vai tāpēc jaunatnes rakstnieks varētu cerēt uz mierīgu dzīvi? Viņa stāstus un romānus vispirms drukā republikas jaunatnes žurnāls, bet pēc tam tos lielās tirāžās izdod grāmatās, tulko. Avīžu un žurnālu redakcijas cita pēc citas lūdz rakstnieku izteikt savas pārdomas par jaunatnes audzināšanu. Redaktori izsaka atzinību rakstniekam, lasītāji kāri Iver katru viņa vārdu. Režisori aicina rakstnieku atdot kinoekrānam jau agrāk sacerēto, kā arī rakstīt jaunus scenārijus. Arī teātru vadītāji saskata Andreja Dripes darbos aktuālu un mūsdienīgu tematiku. Uz ekrāniem un skatuvēm sāk dzīvot viņa romānu varoņi. Kultūras namu, klubu un skolu zālēs rakstnieks, zinātkāros klausītājus mierinot, atbild uz jautājumu simtiem. Satrauktas mātes un tēvi, kuru dēli vai meitas vakaros sākuši aizklaiņoties vai stiprākus dzērienus brāķēt, raksta Andrejam Dripem vēstules, prasa padomu. Rakstnieks kā mācēdams, nojauzdams par draudošas nelaimes iedīgļiem, dod padomus bezizejas situācijā nonākušajiem vecākiem. Republikas komjaunatne, atzīstot Andreja Dripes nopelnus jaunatnes

audzināšanā, piešķir viņam komjaunatnes prēmiju. Rozes, rozes, rozes … Te kādu dienu ieraugu jaunatnes populāro rakstnieku saīgušu, ar tik skābu seju, it kā ar rožu ērkšķiem kāds viņu būtu nopēris. Tik nervozs un kategoriski izaicinošs sarunās! Nē, tik ērcīgu Andreju nekad neesmu redzējis, kaut gan viņa dzīvē nav pietrūcis grūtu dienu.. . Kādreiz — pirms gadiem astoņiem deviņiem —, kad bija ga- 1avs romāna «Pēdējā barjera» manuskripts, ne visi tā pirmie lasītāji saprata Andreja Dripes godīgo nodomu atklāti runāt par pusaudzi noziedznieku, par samudžinātu dzīves likstu ķēdi, kura viņu pamazām sažņaudz un pārvērš par sabiedrībai bīstamu personu. Rakstnieku pārprata pat tie, kas tajā laikā ikdienas darbā saskārās ar pusaudžu noziedzības problēmām (toreiz es strādāju par tautas tiesnesi un iztiesāju nepilngadīgo krimināllietas), jo dzīvoja bažās, ka «Pēdējā barjera» var kļūt par rokasgrāmatu un ceļvedi padsmitgadīgajiem likumpārkāpējiem —• labošanas darbu kolonijas kandidātiem. Ari es, izlasījis manuskriptu, sacīju Andrejam tradicionālo, ka grāmata nozīmīga un vajadzīga, taču … Protams, godīgi paslavēju rakstnieka veiksmi un talantu, ar kādu tas atainojis barveža Zumenta personību, viņa ziedu laikus un sagrāvi. Rakstnieks manu uzslavu nedzirdēja, jo tobrīd varbūt sev pārmeta pārsteidzību prasīt padomu tuvredzīgam juristam, lai tas aiz lielā tikumu staba saskata ar sīkiem burtiem uzrakstītu ceļrādi. — Tā jau it kā būtu. Bet miličiem grāmata patīk. — Tas bija vienīgais, ko Andrejs pateica, savu darbu aizstāvēdams. Sis arguments man lika nokāpt no kritizētāja tribīnes un ieskatīties paša darbā, krimināllietās, kuras biju pētījis un iztirzājis tiesas zālē, un godīgi vērtēt, ka tajās esmu saticis jebkuru no Andreja Dripes «Pēdējās barjeras» varoņiem. Ir redzēti ļauni bezsirži un gļēvi ļaundaru pakalpiņi, slaisti un lutekļi. Rakstnieks, būdams pedagogs un psihologs, kā arī smalks jaunatnes dzīves vērotājs, krimināllietu «varoņus» bija pulcinājis vienviet un licis viņiem darboties un «noslēgt savus rēķinus» neparastā vidē — labošanas darbu kolonijā. Bet kādreiz par viņu noziegumiem esmu rakstījis.. . tiesas spriedumus un pašus nosūtījis uz pāraudzināšanas iestādi, kurā Andrejs Dripe ir nostrādājis par audzinātāju veselus desmit gadus. Tātad miliči saprot viņa grāmatu un droši vien uzskata par pusaudžu likumpārkāpēju bezjēdzīgās dzīves hroniku, kurā ir lappuses kā brīdinājums uz augstsprieguma staba: «Nelien, nositis!» Rakstnieks, kas cīnās pret jaunumu, to atsedz visā pilnībā, jo tikai tad var cerēt uz visas sabiedrības atbalstu un līdzdalību noziedzības pilnīgā izskaušanā. Lūk, tāds ir «Pēdējās barjeras» nolūks. Un to mēs saprotam, kad pilnīgāk un dziļāk iepazīstam Andreja Dripes daiļradi, viņa neatlaidību cīņā par noziedzības cēloņu likvidēšanu. Viņam rūp sabiedrības nākotne, rūp tās cilvēks … Jā, par ko gan rakstnieks tik neapmierināts? — Andrej, par ko tu kreņkējies? — es noprasu. — Esmu nolēmis vispār nerakstīt.,. — ??? — Tā jau ir. Kamēr rakstīju par puikām, viss bija labi. Tikko uzdrīkstēju skart meiteņu problēmas, tā uzreiz kā lapseņu pūznis man virsū. Tagad man zvana, sūta nelāgas vēstules. Nē, vairāk es neko nerakstīšu! Redzu — viņš pārdzīvo smagas dienas. Viņš sācis rakt dziļāk un nokļūt līdz patiesības serdei, bet te kāds cenšas aizlauzt viņa lāpstu. Gandrīz pēc katra Andreja Dripes raksta avīzēs un žurnālos ir turpinājušās lasītāju diskusijas. Kad 1973. gadā laikraksts «Literatūra un Māksla» publicēja viņa rakstu «Baibiņas», redakcija saņēma simtiem lasītāju vēstuļu, no tām daudzas publicēja. Visus vadīja viena interese — uzlabot un pilnveidot jaunatnes estētisko audzināšanu. Tikai retais nāca ar aplamu ierosmi, ka jauno cilvēku galvas jau neesot okeānu lielumā, kurās varētu sabāzt dzīves gudrības un ziņas no visām kultūras un mākslas nozarēm. Bet tagad rakstniekam, kas atklāti izteicis savas domas par daiļā dzimuma dzīves ēnas pusēm, gandrīz jākļūst par «meiteņu dumpja» upuri. Nē, to nedrīkst pieļaut! Tāpēc vēlreiz izlasu avīzē publicēto viņa rakstu, kā arī niknās atsauksmes un pedagoģijas speciālistu nelabvēlīgās

atziņas un kāpju tribīnē, lai Andreju aizstāvētu. Bet viņš, noklausījies, kā es nopūlos, lai sadotu «pa mizu» laikraksta redakcijai, kura ir bijusi nesmalk- jūtīga pret rakstnieku, jo (āvusi lasītājiem viņu apvainot, tūlīt visiem pasaka kaut ko negaidītu. Viņš nejūtoties apvainots, jo negribot turēt ļaunu prātu uz cilvēkiem, kas nespēj saprast objektīvu patiesību. Vai arī es nesaprotu Andreju Dripi? Kacl vēlreiz izlasu «Kolonijas audzinātāja piezīmēs» viņa atziņas par skolotāja profesiju, ieraugu viņa tikumisko mērauklu. «Esmu nostrādājis skolā turpat divdesmit gadu. Sācis ar mazajām klasēm, nobeidzis ar kolonijas vidusskolas pēdējām klasēm… Skolotāja profesija — tā ir mana profesija. Arī tagad, kad man jautā par nodarbošanos, parasti atbildu «Esmu skolotājs,» — kaut gan klasē pēdējos gadus iznācis ieiet tikai dažas reizes, lai aizvietotu bijušos kolēģus.» Un droši vien skolotājs rakstniekā vienmēr gūst virsroku tādos brīžos, kad sevī jāpārvar nepamatots apvainojums vai sarūgtinājums. Un tieši skolotājs liek rakstniekam sacīt: «… pats sev varu godīgi atbildēt — es nebūšu labs skolotājs. Bet skolotājs manā uztverē drīkst būt vienīgi labs vai ļotu labs. Apmierinošs skolotājs jau ir neapmierinošs. Tāda ir šī darba mēraukla, un tur nekā nevar mainīt. Ar bērniem, ar jauniešiem nedrīkst strādāt tikai apmierinoši.» «Meiteņu dumpis», protams, nepievārēja skolotāju uti rakstnieku, tikai deva vielu jauniem vērojumiem sabiedrības dzīves parādībās. Iesīkstējušas tradīcijas, «aizlieguma zonas» sadzīvē pašas nesabrūk. Tās jāskalda, jānoārda. Diženums un nejēdzības vienmēr atrodas nepārtrauktā cīņā. Andrejs Dripe, visā kailumā atsegdams kādu nejēdzību, tic labā uzvarai. Kādreiz braucot elektrovilcienā uz Dubultiem, kur tolaik nolika starptautiska konference par mūsdienu publicistikas jautājumiem, ierunājāmies par Džeka Londona «Jūras vilku». Mums abiem šis romāns patīk, saista lēma — garīga spēka uzvara pār despotismu. Hamfrijs van Vinde ns un Vilks Larsens ir preteji, nekad nesamierināmi poli, pretēju raksturu un tikumiskas apziņas personības. Uzvaru svin van Veidena godīgums, kas pamatu pamatos balstīts uz ticību cilvēka iespējai kļūt labākam, cilvēcīgākam. Skolotājs Andrejs Dripe, strādādams kolonijā, salicis dažādus «vilciņus» … — Andrej, vai esi gandarīts par kolonijā nostrādātajiem gadiem? — es iejautājos, kad bijām pārsprieduši «Jūras vilka» mūžīgo vērtību, ka augsta garīgā kultūra vienmēr dod priekšrocības cīņā pret zemiskumti. — Nevaru apgalvot, ka būtu ieraudzījis audzināšanas spožus rezultātus. Tomēr šis tas jau bija. Vispriecīgāks esmu par vienu puisi. Reiz naktī kāds zvana pie durvīm. Atveru. Skatos — mans bijušais audzēknis. Iebraucis ar preču vilcienu un atskrējis man pateikt, ka strādā par lokomotīves vadītāja palīgu, esot precējies … — Un no tevis kaut ko nelūdza? — Nē, tur jau ir tas joks, ka viņam no manis neko nevajadzēja. Paziņojis, ka strādā un ir precējies, tūlīt aizskrēja. Jo viņa lokomotīve stāvēšot tikai kādu stundu … — Tu esi bijis labs audzinātājs, — es konstatēju. (Un nodomāju: «Varbūt kāds par tavām darba metodēm kādreiz aizstāvēs disertāciju.. .») — To nu gan es nezinu. Atrodas pa kādam bijušajam kolonistam, kas mani uzmeklē. Dobelē, kad biju aizbraucis tikties ar lasītājiem, arī viens puisis pienāca klāt, stāstīja, ka kārtīgi strādājot, esot apprecējies. Bet citā vietā bija tā, ka mani «aplaimoja» bijušais audzēknis, stāstīdams bēdīgākas ziņas: esot sācis dzert, sieva aizgājusi. Es sacīju, ka viņš ir bez rakstura. Bet viņš čīkst: «Jā, audzinātā, tā jau ir, bet es nevaru ar sevi neko darīt.» Lūk, tev labais audzinātājs! — Vai tad visu laiku varēji stāvēt viņam aiz muguras? Bet varbūt tavi bijušie audzēkņi ir ne vienā vien zālē, kur tiecies ar lasītājiem? Tikai viņi kautrējas nākt klāt. — Var jau būt. Pilnīgi iespējams. Vai saprotam Andreju Dripi? Saprotam, ja mūsu bērnus, jaunākos brāļus vai māsas, radu vai draugu bērnus piemeklē nelaime. Tad mēs vienprātīgi sakām: «Jā, par to jau savā laikā rakstīja Dripe.» Saprotam, kad mūs pārņem sāpes par ikvienu aktīvai sabiedrības dzīvei zaudētu jaunu cilvēku. Saprotam

īpaši tad, kad līdz cir rakstnieku domājam par mūsu sabiedrības nākotni — oar tiem, kas turpinās aizsākto darbu, dos materiālus labumus un kultūras vērtības nākamajām paaudzēm. Nesaprotam Andreju Dripi tajās reizēs, kad atrodamies it kā hroniskas tuvredzības paspārnē un negribam grozīt savus uzskatus par vienu vai otru parādību, kuru no cita aspekta cenšas mums izgaismot rakstnieks. Raksti par meitenēm, kas reizēm pārgalvīgi upurē sievietes pašcieņu un lepnumu, steidzas izbaudīt «aizliegto augli», mūs aizskar, jo tajos mēs — tēvi, mātes un skolotāji — saskalām uzbrukumu mūsu audzināšanas trūkumiem. Arī pašas meitenes — ģimenes patstāvību gaidošas būtnes — negrib uzklausīt sveša cilvēka padomus tik intīmā un neatkārtojamā parādībā — mīlestībā. Kaut gan Andrejs Dripe apgalvo, ka viņš negrib nevienu gudri pamācīt, jo arī pats ir tikai meklētājs, kas joprojām mācās, bet viņš grib «pievērst lielāku uzmanību audzināšanas jautājumiem, ierosināt tēvus, mātes, skolotājus un pašus jauniešus vairāk padomāt, salīdzināt un analizēt savas un citu pieļautās kļūdas, mēģinot atrast turpmākās rīcības labāko variantu». («Kolonijas audzinātāja piezīmes».) Rakstnieks kā dārznieks ir ieraudzījis pie sabiedrības labklājības koka žņau- clzējliānas iedīgļus, viņš ierosina tos nocirst, bet mēs, lepni būdami, vīzdegunīgi apgalvojam, ka pats koks tiks galā ar sīko balastu. Ja rakstnieks grib, lai nezāli iznicina pats … Atceros kādu pavasara vakaru Arodbiedrību padomes kultūras namā (kādreizējā Mazajā ģildē, kur senos laikos pulcējās nažu kalēji, zvanu lējēji, parūku taisītāji, tauvu vijēji un citu amatu meistari). Te Andrejs Dripe kopā ar kinematogrāfistiem stāstīji- par savu līdzdalību dokumentālās filmas «Sieviete, kuru gaida» veidošanā. Saruna izraisījās interesanta, jo filmas rādītāji izvirzīja drosmīgus un aktuālus priekšlikumus, kas varētu daudz palīdzēt sievietes cildenās misijas pilnveidošanā sociālisma apstākļos. Atceros, ka klausītāju zāle atzinīgi uzņēma Andreja Dripes ironiju par kolhoza priekšsēdētāju, kas smagos traktoristu darba pienākumus labāk uztic sievietēm nekā vīriešiem dzērājiem un tehnikas lauzējiem. Toties atturības zīmogs it kā uzspiedās uz klausītāju lūpām, kad rakstnieks ierunājās par meiteņu likumisko audzināšanu skolā. — Tad pasakiet mūsu direktoram, lai viņš mācību plānā ieliek divas stundas meiteņu audzināšanai! — man aizmugurē jauna sieviete paskaļā balsi noteica. Andrejs Dripe nikno piezīmi nedzirdēja. Tajā brīdi viņš korekti atbildēja, kādam disciplinētam darbiniekam (tā vismaz liecināja viņa jauta jums: «Vai tad no rīta, kad jāsteidzas uz darbu pārpildītā autobusā, es varu būt tik galants un ļaut, lai tajā sakāpj sievietes, bet pats iekšā netieku un kavēju darbu?»). Disciplinētais darbinieks «saņēma personīgo autobusu». Skolotājai, kas savu prasību par papildu stundām neatkārtoja, būs jāpaliek tukšā, jo Andrejs Dripe neaizies pie viņas direktora un neprasts mācību programmas pārkārtošanu. Tātad viņas skolnieces paliks tikumiski neaudzinātas. Vai nu tiešām rakstnieks būtu kādreiz prasījis visus jaunā cilvēka audzināšanas darbus salikt plāna plauktiņos? Gluži otrādi. Rakstnieks (pārfrāzējot viņa rakstīto par Baikāla varenumu) ir vienmēr uzskatījis, ka bērnam «nevar tuvoties ierasti un pašpārliecināti, bet pie tā jāiet kā pie brīnuma». Jo no šī dabas brīnuma ir atkarīga mūsu nākotne. Tā mums būtu jāsaprot Andrejs Dripe. Ēvalds Strods

PĒDĒJĀ BARJERA

PRIEKŠVĀRDS lr profesijas, par kurām runā skali un daudz, ir ari tādas, kas palikušas ēnā, un nereti sabiedrībā par tām radies nepareizs priekšstats vai ari tā vispār trūkst. Strādājot nepilngadīgo darba kolonijā, esmu saskāries ar pašaizliedzīgiem cilvēkiem, īstiem audzinātājiem, kas visu savu dzīvi veltī vienam, manuprāt, viscildenākajam mērķim — noziedzības likvidēšanai mūsu zemē. Nebūdams vieglprātīgs optimists, esmu pārliecināts, ka reiz pienāks bridis, kad viņu darbs vairs nebūs vajadzīgs, kad pēdējais jaunietis no kolonijas tiks atbrīvots un jauna etapa vairs nebūs. Taču, lai tā būtu, vēl jānoiet garš ceļš, vēl nepieciešami entuziasma pilni meklējumi, grūts, pacietīgs darbs, kurā blakus veiksmēm būs arī neveiksmes un blakus priekam — rūgtums. Es neesmu centies attēlot šo grūto darbu kā saulainu taciņu, kas raiti vijas uz augšu, nesastopot nekādus šķēršļus. Šķēršļu vēl daudz, tie slēpjas ļoti dažādos apstākļos, un to pārvarēšana iespējama tikai ar visas sabiedrības kopīgām neatlaidīgām pūlēm. Ceru, ka zināmu palīdzību minētajā darbā sniegs ari šī grāmata. Nebūt nepretendēju uz kolonijas dzīves sīku attēlojumu, kā arī neuzskatu par neapstrīdami pareizām grāmatā izteiktās domas un spriedumus. Negribēju ari grāmatā atveidotos kolonijas darbiniekus tēlot kā pārcilvēkus, kas domā tikai pareizi un ir apveltīti ar kaut kādu nekļūdīgu iālredzibu. Diemžēl dzīvē tā nav. Blakus derīgām atziņām ir arī maldīgi uzskati. Domāju, ka dažu labu secinājumu no uzrakstītā izdarīs arī tie jaunieši, kas vēl saskata noziedzībā kādu romantiku, kas cer viegli padzīvot uz citu cilvēku asaru uti naudas rēķina, kā arī tie, kuri liek vienlīdzības zīmi starp patiesu varonību un dūres vicināšanu kautiņā. «Pasaulē ir tikai viena īsta greznība — cilvēku savstarpējo attieksmju krāšņums,» — šos SentEkziperi vārdus varētu likt kā šis grāmatas moto. Vēl jāuzsver, ka tēli nav noteiktu cilvēku portreti, tādē( prototipus meklēt būtu veltīgi. Tāpat ari grāmatā nav attēlota kāda konkrēta kolonija. Mans nolūks bija kaut nedaudz pastāstīt par cilvēkiem, kas ikdienas darbā, saskaroties ar dzīves ēnas pusēm, tomēr spēj saskatīt zvaigznes virs galvas un cīnās pie pēdējās barjeras. Autors

I Jauno pieņemšana beigusies. Nikolajs Nikolaja dēls Zu- rnenls tagad ir audzinātāja Ķirškalna audzēknis. Puisis nāk blakus pa koridoru, un Ķirškalns pēkšņi kļuvis viņam gan tēvs, gan māte. Dabūt šādu septiņpadsmit gadus vecu «bērnu» — tā ir kolonijas ikdiena, te nav nekā neparasta. Neparastais sākas tad, kad formālā puse beigusies, — un pašlaik Ķirškalns pie šī sākuma nonācis. No kādām akām Nikolajs smēlis un cik no katras dzēris, audzinātājs var tikai nojaust un minēt. «Jāmeklē kontakts», kā šeit saka. Ja nav kontakta, veltīgi kulstīt mēli. Iznāk saruna kā caur stikla sienu, kas nelaiž cauri skaņas. Abi smaida, bet katrs par savu. Un blakus ejošais puisis nebūt nav noskaņots palīdzēt un atvieglot grūto uzdevumu, drīzāk viņš domā, kā jauno «tēvu» labāk apvest ap stūri. Ķirškalns atver durvis, palaiž audzināmo pa priekšu un norāda uz krēslu aiz galda. Nikolajs apsēžas. Glīts puisis. Biezas, melnas uzacis, starp tām pierē spītīga grumba, spēcīgs, taisns deguns un zods ar bedrīti. Bet lūpas pabiezas, juteklīgas un sārtas ka meitenei. Ķirškalns vēro gludi apcirpto, melnīgsnējo galvu. Kādas domas tajā pašlaik mājo? Nogriezto matu robeža ar trijstūrveida smailīti tiecas uz leju un asi izdalās virs baltās pieres. Brīvībā Nikolajam laikam bijis pamatīgs ērkulis, kas kritis vai līdz uzacīm, bet arī tagad bez matiem viņš neizskatās slikti. Tikai acis traucē — tās raugās neslēpdamās un nekaunīgi. Un, ja ilgāk pavēro, sāk traucēt ari biezās uzacis un sārtās lūpas, un deguns ar platajām nāsīm. Visa ir mazliet par daudz, viss pārāk sulīgs, it kā mikls un nenormāli veselīgs. Sai sejai nav dvēseles, nav tā iekšējā spēka, kas pat neglītus vaibstus padara cilvēcīgus un tuvus. Ir vienīgi miesa pareizās proporcijās. Dažreiz apgalvo, ka pēc cilvēka sejas nevarot spriest par viņa iekšējo pasauli. Tie ir nieki. Garajos kolonijā nostrādātajos gados Ķirškalns pārliecinājies, ka āriene ]oti labi raksturo cilvēku. Vilties gadās reti. Nikolajam līdzīgi redzēti ne jau kolonijā vien. Tie ir trokšņaini un pašpārliecināti, jo redz tikai paši sevi un slimīgi pārdzīvo jebkādu savu tieksmju ierobežojumu. Viņu joki vienmēr atskan nevietā, un viņu izpriecas rada ciešanas citiem. Viss mums, bet pārējiem no mums tikai nepatikšanas — tāda ir viņu devīze. «Ar šo tev būs grūti, pārāk augstās domās par sevi,» Ķirškalns atceras kolēģa vārdus un ironiski pasmīn. Protams, būs grūti. Ko tas dod, ja dzird to, kas jau pašam zināms. Atlaides taču nav gaidāmas. «Ar šo tev būs grūti,» Ķirškalns domās atkārto. Pretim raugās Nikolaja duļķainās acis. Tajās jaušams neliels izbrīns un nepacietība. Kāpēc audzinātājs nekā nejautā, cik ilgi viņi tā klusēdami sēdēs? Bet Ķirškalns nesteidzas. Nikolajs bijis bandas vadonis un, skaidri jaušams, ari tagad lepojas ar pagātni. Viņš nenožēlo bijušo, tieši otrādi. Ķirškalns atceras lietā iešūto izmeklēšanas izolatora raksturojumu: «Spītīgs, nesavaldīgs, rupjš, organizē nekārtības…» Nav pamala raksturojumam neticēt. Tieši tāds Nikolaji bijis arī kolonijas karantīnā, un, ja viņš ko nožēlo, tad vienīgi to, ka nelaimīgā kārtā iekritis. Ka bandas notveršana bijusi likumsakarīgs viņa darbības noslēgums, to Nikolajs nesaprot. Vienkārši nav laimējies, pieļauta kļūda, turpmāk tas neatkārtosies. Nē, Nikolajs Zuments jeb «2uks», kā viņu godbijīgi sauc puiši veselā pilsētas rajonā, nav padevies. Varbūt nāksies izlikties, drusciņ pa- muļķot šos formās tērptos vientiesīšus, bet, kad viņš atkal būs brīvība, sāks darboties pa īstam. Apmēram tā pašlaik varētu domāt Nikolajs. Par to liecina visa audzēkņa stāja, viņa tikko jaušamais smīns lūpu kaktiņos, tas, kā viņš pašlaik nevērīgi pārmet vienu kāju pār otru un raugās uz audzinātāju kā gūstā nokļuvis ģenerālis uz ienaidnieka armijas konvoja zaldātu. Izbrīns Nikolaja ads pazudis, bet nepacietība pieaugusi. «Arī šis no manis nobijies, laikam nezina, ko jautāt,» runā viņa skatiens, un tajā nav ne mazākās izpratnes par savu patieso stāvokli. Ja redz līdz galējam naivumam uz savu nelaimi iedomīgu radījumu, tad nav viegli runāt. Un audzinātājs pārdomādams pastiepj plaukstas ar gariem, slaidiem pirkstiem, paskatās tajos, atkal savelk dūrēs un no jauna pievēršas audzēknim. Viņš redz Nikolaju — septiņpadsmitgadīgu laupītāju, redz

rezultātu kādai nelaimīgu cēloņu un sakarību ķēdei, kas veidojusi viņu tādu, kāds viņš pašlaik atrodas divu soļu attālumā aiz brūnā galda. Bet Nikolajam piemīt arī enerģija, gribasspēks, prasme pakļaut, vadīt un organizēt, piemīt drosme spert riskantu soli, un tas viss tik augsti tiek vērtēts ielas zēnu acīs. Pagaidām šīs spējas izmantotas negatīvā virzienā. Kā panākt pretējo? Jāmeklē kontakts. Bet kur sākt meklēšanu? Jānovēro, jāiepazīst, jāiesaista, jāpanāk, jāatklāj, jānovērtē, jāsalīdzina, jāuzmudina, jāieaudzina, jānovērš uti. un tml. Ir desmitiem «jā» — ļoti pareizu un neapstrīdamu, bet nekur nav pateikts, kā šie «jā» piemērojami Nikolajam Nikolaja dēlam Zumentam. Par to nav rakstīts nevienā metodiskā vēstulē, nevienā psiholoģijas grāmatā vai pedagoģisko rakstu krājumā. Jāsāk taustīties, paturot prātā, ka «slēdzis» kontaktam noteikti kaut kur ir, pagaidam jāoperē ar tām drusciņām, kuras izdevies savākt, jārada, iespaids, ka zināms daudz vairāk. Ķirškalns atlaižas krēslā, ari sakrusto kājas vienu pāri otrai un sāk: — Tā, nu esam satikušiem. Jā, brīvībā tev bija pavisam cita frizūra. Matiņi kā Ringo Staram. — Kā tad jūs to zināt? — Zuments ir tik pārsteigts, ka aizmirst šo pārsteigumu noslēpt. Viņš gaidījis visādus jautājumus, tikai ne šādu. — Un kāpēc lai cs to nezinātu? Tu taču gandrīz katru vakaru ar saviem čaļiem grozījies pie kinoteātra «Zvaigzne», pirki saldējumu netālajā kioskā un knakstījies ar skuķiem. — Vai jūs arī esat no Čiekurkalna? — Nikolajs aizdomīgi vaicā. Tagad viņš uzmanīgi pēla audzinātāja seju. — Visādi var gadīties, — Ķirškalns izvairīgi atbild. — Ne jau tas ir galvenais. Vai tādu meiteni Moniku Ozoliņu pazīsti? — Nē, — Nikolajs, mazliet padomājis, saka, tad, pēkšņi ko alcerējies, iejautājas: — Vai viņai nebija palama Kukainītis? — Nē, Kukainītis taču maziņš, bet Monika ir slaida, ar «burves» frizūru. Viņa gan ar jūsējiem nepinās. — Laikam no svētajām, — Nikolajs saprotoši paņirdz. — Bet es pazinu ari tādas. — Nu, varbūt vēlāk atcerēsies? Viņa ar tevi ballē dejojusi. Tas nu tā, — Ķirškalns atmet ar roku, — bet ātri gan tu iekriti. Milicija kļuvusi gudrāka, ko? — Milicija!? — Nikolajs novelk tik nicīgi un pašpārliecināti, ka nerodas ne mazāko šaubu par to, ko viņš domā. — Paši bijām kļuvuši pārāk droši. Mazliet tomēr jāuzmanās ir. Ja uzmanītos, Zuks vēl gadiem valdītu pār Cie- rīti. — Viņš apklust, pašķoba lupas un sīki nokrimšķina caur zobiem. — Milicija kļuvusi gudrāka! Tad nu gan humoru pateicāt. — Cik tu izpelnīji pēdējā darba vietā? — Ķirškalns maina tematu. — Kādus astoņdesmit rubļus. Kapeikas! — Nikolajs nevērīgi izmet. — Ar 1o neviens cilvēks nevar dzīvot. — Bet cik vajadzētu? — Simtus trīs, četrus. Vai tad ar darbu var to nopelnīt? Mēs dažreiz simtu vienā vakarā notriecām. — Astoņdesmit rubļu ir normāla mēnešalga. Teiksim, grāmatveži, pārdevējas un daudzi citi nenopelna vairāk. — Smejaties par mani? — Nikolajs pasmīn. — Vai tad viņi no tā dzīvo? — No kā tad? Nikolajs piemiedz aci. Audzinātājs atkal taisa jokus. — Bet, kad novilto parakstiņus, kad padzēš kaut ko laukā vai pieraksta klāt, kad apsver vai tirgo

zem letes, kad «pārskatās» un uzliek citas cenas, cik tad sanāk, ko? Trīsreiz astoņdesmit un vēl drusciņ. — Un tu domā, ka visi tā dara? — Vai tad ne? — Nikolajs atkal ņirdz. — Tikai nedomājiet, ka man patīk tādi ļautiņi. Es nekad neesmu slepeni pa plauktiem vai atvilktnēm čamdījies. Ja neticat, paskatieties lietāj — Labi, pieņemsim, ka tā, bet ja strādā tur, kur nav iespējams čamdīties? Nu, teiksim, skolā. Tagad Nikolajs skaļi iesmejas. — Skolmeistarus nav ko pieminēt. Tie mirst badā. Mums reiz viens pedagogs gadījās. Kā iemetu pa žoklīti, tā brille pa gaisu un pats augšpēdus. Bet kabatā — divi rubļi sīknaudā, un kājās kurpes ar ādas imitāciju — kauns ņemt. Aizbērām sīknaudu aiz apkakles un atstājām šo uz trotuāra sēžot. — Cik izpelna tava rnāte «Rīgas manufaktūrā»? — Nezinu. Arī neko lielu, bet manufaktūra paliek manufaktūra. — Kā to saprast? — Nu, ja nesaprotat, nav vajadzīgs. Ģimenes noslēpums. — Un Nikolajs viszinīgi nosmīn. — Un tā tu staigāji un dauzīji žoklīšus, — Ķirškalns lēni saka, pieklust, tad ievaicājas: — Bet mātei arī iznāca atgriezties mājās naktī. Ja nu viņai kāds paņemtu somiņu vai iekrautu pa žokli, ko tu par to teiktu? — Manā rajonā tādas lietas nevarēja notikt. — Un citos rajonos? — Zuku pazīst visur un viņa niuteri arī. — Bet ja nu tomēr gadītos? Teiksim, aiz pārskatīšanās. — Ķirškalns paliecas tuvāk Nikolajam. — Tad tas sitējs arī krietni dabūtu, — Nikolajs aprauti nosaka. Kaut kas viņa sejā mainījies, melnās uzacis savelkas kopā un izskatās kā kraukļa spārni. — Tātad savas mātes tev tomēr žēl. Bet tie, kuriem tu uzbruki, ari kādam ir tēvi vai mātes. — 2ēl? — Nikolajs pārjautā. — Vai jūs zināt, kas ir mana māte? — viņš piepeši asi jautā. — Ja jau esat no Ciekurkalna, tad vajag zināt. Bet es nekaunos. Man nospļauties. Viņa ir ielene, visparastākā ielene. — Nikolajs atkal apklust, uzacis lēnām iztaisnojas. — Māte, — viņš pēc brīža klusu pie sevis novelk, tad izaicinoši paskatās audzinātājā. — Labāk mainīsim tematu, par bābām nav ko mēli trīt. — Tādā gadījumā — kur pašlaik ir tavs tētiņš? — Ķirškalns jautā, atcerēdamies aili lietā, kur pretim tēva vārdam ierakstīts «dzīves un darba vieta nav zināma». — Tētiņš aiz Urāliem ceļ komunismu, — Nikolajs iesmejas. — Pavisam nopietni. Viņš bija Irkutskā, tad vēl velns zina kur. Raujas pa lielajām celtnēm un dzenā rubli. Es pat nezinu, kāds viņš izskatās. — Jā-ā. — Ķirškalns atkal vērīgi skatās Nikolajā. — Un kā tu pats šeit domā dzīvot? — Paskatīsies, tad redzēs, — puisis izvairīgi saka, un acīs atkal iezibas nekaunīgas, dzeltenas uguntiņas. — Man jau uz pirmstermiņu nav ko cerēt. Lieta smaga, un no izolatora četri rājieni. Iezvanās telefons, un Ķirškalns paceļ klausuli. Runā skolotājs Krūms. — Vai drīkstu tevi brītiņu patraucēt? Līdz nākamajam autobusam. Gribētos parunāt par Mežuli. — Labi. Būšu savā istabā, — Ķirškalns saka un, nolicis klausuli, pievēršas Nikolajam. — Mūsu pirmā iepazīšanās galā. Nekā darīt, bez tevis man ir citi arī. — Kad mani pārvedīs uz nodaļu? — jaunais audzēknis jautā. — Drīz, pavisam driz. Viņi atkal iet pa koridoru uz karantīnas istabu. — Zināt, audzinātāj, man liekas, es atcerējos to Moniku. Vai viņai nav draudzene ar palamu Sardele? — Jā, cik atceros, bija tāds skuķis. Nu, tad uz redzīti, — Ķirškalns pamāj un atstāj Nikolaju uzrauga gādībā.

Mazliet salīcis, audzinātājs iet pa zonas galveno celiņu uz nodaļu kopmītņu korpusu. Jā, viņa prognozes piepildījušās, apmēram tādu audzinātājs Nikolaju Zumentu arī iedomājies. Nekaunīgi atklāts, bet, ko nevajadzēs, to neteiks. Atkal ģimene! Sis ģimenes, šīs mātes un tālēs klīstošie tēvi. Patiesībā ne ģimenes, bet ģimeņu karikatūras. Ciekurkal- nietis! Ķirškalns skumji pasmīn. Tagad Nikolajs viņu uzskata puslīdz par savējo un ilgi lauzīs galvu, ko gan šis noslēpumainais audzinātājs zina un ko ne. Un kas gan tā par Moniku? Bet tādas Monikas pasaulē nekad nav bijis, un vienīgais, ko Ķirškalns zina, ir fakts, ka Čiekurkalna centrā tiešām atrodas kinoteātris «Zvaigzne». Ak, puikas, puikas! Nu uz brīdi Zuments jāpiemirst un jādomā par Mežuli, zēnu no iepriekšējā etapa. Ari smags, arī grūti iespaidojams, kaut pavisam citādāks nekā Nikolajs. Un bez šiem diviem ir vēl divdesmit četri. Kad Krūms ienāk piektās nodaias audzinātāju istabā, Ķirškalns uzkumpis, iešķērsu sagriezies, sēž pie mazā rak- stāmgaldiņa. Kājas neatrod pagaldē vietu un rāda savas četrdesmit sestā izmēra kurpes gar galda stūri. Viņš nekad nevalkā galifē bikses un garos zābakus. Kāpēc smīdināt cilvēkus un uzskatāmi demonstrēt jēdzienus «pārāk garš un liks», Ķirškalns mēdz sacīt. — Patīkami redzēt izglītības starmeti manā cellē. Tev ienākot, uzreiz kļuva gaišāks, — tāds ir apsveikums Krūmam. — Nav ko ņirgāties, veco zēn! Stāvoklis tāpat pieliekami draņķīgs. — Krūms nav noskaņots uz jokiem. — Nekad nav tik slikti, lai nevarētu būt vēl ļaunāk. — Paldies par šo Zālamana gudrību. — Krūms pievelk krēslu tuvāk galdam un apsēžas pretī audzinātājam. — Spriežot pēc garastāvokļa, tu virzies uz priekšu ar pilnu tvaiku. — Vai tad tavējais izsīcis? — Ķirškalns smīn. — Daudz jau netrūkst. Velni — nemācās vairs nemaz. Visiem pavasaris galvā. Man šitik tāla. — Un Krūms novelk ar pirkstu zem zoda. — Smaga atziņa. Parasti tik rūgti vārdi ir pārsteidzīgi. Krūms raugās Ķirškalna kalsnējā sejā. Ap deniņiem mati pavisam sirmi, bet viņš tikai gadus piecus sešus vecāks. Padziļi iegrimušajās acīs zib šķelmīgas uguntiņas, bet krunciņas acu kaktiņos zarojas un izpletušās aizklīst līdz deniņu sirmumam, liecinot, ka šīs acis un taisna, šaurā mute spēj savilkties arī labsirdīgā smaidā. — Valdis Mežulis ir tavā nodaļā, vai ne? — Krūms iejautājas. — Jā, manā. — Ķirškalns pastaipa roku pirkstus. — Manā nodaļā un tavā klasē. — Viņš uzsver vārdu «tavā», bet Krūms izliekas to nemanām. — Ko tu saki par šo puisi? — Vai tu ar viņu sagāji ragos? — savukārt jautā Ķirškalns. — Pat nezinu, kā to apzīmēt. — Krūms paplāta rokas un atceras notikumu klasē. Viņš stāstīja jauno vielu, stāstīja aizrāvies un aizmirsis, kur atrodas. Ģeogrāfija bija viņa lielā vājība, kaut Krūms to centās neparādīt citiem. Uti pēkšņi pusvārdā viņu apstādināja kāda seja pašā pirmajā solā — seja, kurā viss bija izdzisis un miris. Pusaudzis sēdēja mierīgi, rokas uz sola virsas sakrustojis, bet sastingušais skatiens, kas klīda kaut kur projām, liecināja, ka viņš no skolotāja stāstījuma nedzird ne vārda. Viņš pat neievēroja, ka Krūms apklusis un raugās šurp. Ja acis nebūtu plaši atvērtas, varētu domāt, ka audzēknis aizmidzis. Krīuns ātri paskatījās uz pēdē- jiern soliem. Jā, tur patiešām vairāki snauda un tagad, kaimiņu iedunkāti, apmulsuši modās un, miegainās acis vārstīdami, tramīgi lūkojās apkārt. Krūms ar sarkasma pilnu smīnu aizgriezās sānis un raudzījās uz karti. Kāds viņš atkal bijis muļķis un kārtējo reizi aizmirsis, ka šiem zeņķiem ir pilnīgi vienalga, kā viņš stāsta un par ko viņš stāsta. Un karte viņiem bija tikai krāsaina lupata, kurai starpbrīdi varēja iesviest ar sūkli vai uz stūra uzšņāpāt kādu rupjību. Gulēja gan tikai daži, — bet cik no tiem, kas bija nomodā, sekoja viņa stāstījumam? Varbūt divi trīs

— varbūt arī neviens? Dažiem klasē bija pat četrinieki, bet tas vēl neko nenozīmēja. Vai jel viens 110 visas klases paliktu sēžam un klausītos viņā, ja ienāktu staršina un paziņotu, ka zonā iebraucis autoveikaliņš ar cigaretēm un džema burkām, bet viņš, klases audzinātājs, atļautu tiem, kas vēlas, tūliņ doties iepirkties? Kurš būtu tas, kas viņa stāstījumu nemainītu pret cigarešu paciņu? Laikam gan tādu te neatrast, un nezin vai tie ar četriniekiem nebūtu paši naskākie promskrējēji. Krūms atgriezās pret klasi. Mežulis — pirmajā solā sēdošais audzēknis — vēl arvien nekā nemanīja. Nu jā, tas bija no atkārtotājiem, desmito klasi jau beidzis, bet tagad mācību gada beigās nebija nekādas jēgas viņu sēdināt vienpadsmitajā. Droši vien domā, ka ir īsts profesors un tādēļ nav ko apgrūtināt savu galvu ar zināmām lietām, bet patiesībā sen visu aizmirsis, ja vispār ir ko zinājis. Krūms piegāja pie Mežuļa sola un asi uzsita ar rādāmo kociņu pa atvelkamās plātnes spožo virsu. Audzēknis sa- ravās, paskatījās skolotājā un, saraucis pieri, lēni aizgrieza galvu sānis. — Iztraucēju 110 jaukiem sapņiem, ko? Audzēknis klusēja. — Es ar jums runāju, Mežuļa kungs. Mežulis gausi piecēlās un pussaliecies ar nokārtu galvu palika stāvot neērtajā pozā starp sola virsu un atzveltnes deli. — Ko tad atcerejies, pusstopu vai skuķīšus? Audzēknis klusēja. Un šādu lamzaku dēļ Krūms izniekoja savus labākos gadus, pulējās, skaidroja, bet viņi pat neturēja par vajadzīgu klausīties, pat neatbildēja. Viņiem likās, ka ir nezin kādi cietēji un varoņi. — Vai tu domā, ka es te dzisinu muti sev par prieku un joka dēļ? Es to, mīļais, daru tādēļ, lai tavā vārgajā saprašanā rastos kaut kādi domu aizmetņi, lai tu vismaz apjēgtu, ka pasaulē bez Rīgas krogiem un tavām ielas meitām, kuras pie mums kautrīgi dēvē par viegla rakstura sievietēm, ir arī kaut kas cits, ka ta turpinās arī aiz Drei- liņiem un Ziepniekkalna. Es tavā vietā vismaz kauna pēc izliktos klausāmies! — Kaut. ko līdzīgu viņš bija ātrumā noskaldījis, rādāmo kociņu žņaudzīdams. Bet ko atbildēja šis puika? — Jūs manā vietā nekad nebūsiet, — Mežulis klusi un noteikti teica. — Laikam gan ne! — Krūms atcirta. — Bet tu manā vietā arī, liekas, nekad nebūsi. Un, tā kā mēs katrs esam savā vietā, tev derētu to atcerēties un vietas nejaukt. Audzēknis laikam gribēja ko teikt, bet vai nu nobijās, vai nosprieda, ka nav vērts. Viņš tikai paraudzījās skolotājā, bet šis skatiens pateica vairāk nekā vārdi. «Un jūs iedomājaties, ka savā vietā esat labāks par mani. Jūs, protams, varat izkliegties, man jāklusē, bet vai jūs darāt visu, ko šī vieta no jums prasa? Vai jūs zināt, kādēļ es šeit atrodos? Pat manu vārdu jūs atceraties ar grūtībām,» runāja Mežuļa acis. «Tās ir manas, ne jau šī puišeļa domas,» Krūms centās sev iestāstīt. «Viņš kaut ko tādu vispār nespēj iedomāties.» Tai pašā laikā Krūms aptvēra, ka tas nav galvenais. Ja zēns nespēj, tad skolotājam tas ir pa spēkam. Un viņš, Krūms, patiešām nebija izdarījis vairāk kā ierakstījis audzēkņa vārdu žurnālā un apjautājies, no kurienes Mežulis ieradies, kad dzimis, kas viņa vecāki un kāds soda termiņš. To prasīja skopās ailes žurnāla beigās. Ierakstīja un aizmirsa. Atskanēja zvans. — Par sapņošanu ierakstīšu tev piezīmi, — Krūms īsi izmeta. Mežulis nekā neteica. Parasti tie, kas nesen ieradušies kolonijā, lūdza, lai neraksta. Piezīme nav jauka lieta, sevišķi jaunajiem. Bet šis klusēja. Kolēģi jau bija aizgājuši, bet Krūms vēl kavējās tukšajā skolotāju istabā. Kaut kur augšstāva koridorā skaļi runāja dežūrskolotājs, izrīkodams uzkopējus. Tualetes telpā iešņa- cās ūdenskrāns un strūkla rībēdama triecās pret skārda vanniņas dibenu. Dobji pa kāpnēm aizdunēja audzēkņu smagie zābaki, atskanēja smiekli un trekns lamu vārds, pateikts bez domāšanas un nozīmes. Kārtējais autobuss bija aizgājis. Krūms pacilāja ikdienas piezīmēm un atskaitēm domāto žurnālu, bet

neatšķīris nolika atpakaļ uz gakla. Mežulis piezīmi nebija pelnījis vairāk kā tie snauduļi no pēdējiem soliem. Jā, Krūms apzinājās, ka sācis strādāt paviršāk. Un kas par to? Cik ilgi var mācīt ar entuziasmu, ja redzi, ka tavu darbu nenovērtē, ka tas aizslīd kā ūdens caur pirkstiem? Labi būtu, ja kopā ar paviršo darbu ierastos ari vienaldzība pret šī darba vērtējumu. Sī tik ļoti patīkamā, mīkstā, pelēkā vienaldzības un pašapmierinātības seģene, kas aiztin acis un ausis un silda tikai pašu, tikai to, kas svarīgs pašam. «Citur iet vēl sliktāk», «Vai nu viens tādus kalnus apgāzīsi», «Tāpat jau tās dienas jāvelk». Labi un mierīgi. Un dienas patiešām aiziet vienādas un rāmas, jo citu uztraukums neskar, bet par sevi domas tās vislabākās un arī laika daudz vairāk nekā citiem, kas tomēr mēģina kādu kalnu ja ne apgāzt, tad vismaz iekustināt. Bet ar Krūmu ir pavisam ačgārni. Jo paviršāk viņš mācīja, jo vairāk pats sevi pēla. Un tā, īsti neapjaušot, kādēļ, Krūms bija piegājis pie telefona un sācis griezt numuru pēc numura, meklēdams audzinātāju Ķirškalnu. — Viņš nemaz neklausījās, kad stāstīju jauno vielu, bet tas nebūtu galvenais. Neklausās jau daudzi, un tas pie mums nav nekas neparasts. — Krūms uz brīdi apklust un cenšas koncentrēt domas. — Redzi — vienu bridi viņš man lika saprast… — Krūms atkal apraujas, — lika saprast, ka gribu radīt iespaidu, it kā es kas būtu, bet īstenībā no manis ne velna nav. — Un tas tevi apvainoja? — Ķirškalns mierīgi jautā. — Tomēr mazliet apvainoja. Ne jau viņam ir tiesības man to bāzt acīs. Es pats pārāk labi apzinos, ko daru un ko ne, lai šādas patiesības klausītos no puišeļa, kas klasē sapņo par saviem varoņdarbiem pēdiņās un neklausās skolotājā. — Cik tipiska birokrāta aplamība no tāda cilvēka mutes, kas pats nīst birokrātiju. Tātad tas, kas reiz kritis, nedrīkst pīkstēt, jo arī pareizais, ko viņš pateiks, vienmēr būs nepareizs? — Bet viņš tomēr ir slepkava! — It kā, — Ķirškalns nenoteikti apstiprina. — Kā tas saprotams — «it kā»? Tu taču viņa lietu esi lasījis? — Protams. Un tu vēl ne? Krūms izslienas, it kā jautājumā slēpto ironiju nebūtu sapratis. — Tādēļ jau atnācu. Tu izstāstīsi daudz īsāk, un ceru — neslēpsi arī savus secinājumus. Tu noteikti šo puisi esi jau paspējis iepazīt. Ķirškalns paskatās pulkstenī. — Es tev silti ieteicu nokavēt arī nākamo autobusu. Aizstaigāsim abi kopā līdz «bēdu skapim». Es vēl pārlasīšu Zumenta lietu, bet tu paņem Mežuļa papīrus. Un, lai tavs mazvērtības komplekss pārāk neuzpūstos, varu pateikt, ka arī audzinātājs Ķirškalns šoreiz nekā nav spējis. Pagaidām pilnīgi nekā. Krūms lasa. Cik lietu jau pārlapots pa šiem gadiem? Divi simti, trīs simti? Viņš nav skaitījis. Un cik puišu šai laikā nav nākuši un gājuši? Vairākums jau pagaisis no atmiņas. Bet viņu laikam atceras? Nu, tomēr skolotājs. Gadījās, gluži tālā provinces pilsētiņā pienāca uzcirties, iesmaržojies jauns vīrietis un sniedza roku: «Labdien, skolotāj!» Krūms atņēma sveicienu, apjautājās, kā iet pa dzīvi, vai ar likuma burtu saskarties vairs nav iznācis. Zināja — bijušais kolonists, bet citādi no atmiņas jau izzudis. Un jaunais vīrietis stāstīja, ka strādājot par atslēdznieku, esot apprecējies, jau bērnelis mājās. Nē, ar kriminālkodeksu saskares neesot. «Jūs gan mani laikam vairs neatceraties?» viņš piepeši iejautājās. «Kā nu ne, atceros, atceros,» Krūms meloja. «Tikai uzvārds no galvas izbiris.» Un vīrietis stādījās priekšā. «Ak tā — pareizi!» Krūms liekuļoja priecīgu satraukumu, bet tas otrais, jau pamanījis skolotāja acīs neveiklību, sniedza roku atvadām: «Uz redzēšanos!» — «Sveiki, sveiki!» Un Krūms gāja tālāk prātodams, nosaukto vārdu murminādams. Vai šis te nebija paķēris kolhoza mašīnu un iedrāzies kombainam sānos? Liekas, bija no šīs puses. Varbūt no tiem, kas apzaga dzērienu veikalu un turpat nākamajā Šķērsieliņā sāka stiprināties, kamēr palika guļam? Laikam tomēr ne. Kas vairs varēja zināt? Kolonijā visi vienādos formas

tērpos, visiem galvas apcirptas, bet te īsti dendiji, frizūras tā vien viļņojas. Un izauguši, kļuvuši vīrišķīgi. Gadījās arī pavisam pretīgas tikšanās — grīļojas klāt kāds noslienājics un novārtījies dzērājs, jau pa gabalu aurodams: «Sveiks! Kā iet čaļiem pa būri?» Tiecnunotāda vaļā! Labi vēl, ja negadījās pazīstami cilvēki tuvumā. «Atkal pļēguro? Atpakaļ prasies?» — «Nekā darīt, bez šņa- bīša nav dzīves. Bet atpakaļ ne kust. Tālāk par sutkāin šitais puika neies. Nu, kas ir, skolotāj, izrausim pa abiem maziņo?» Jā, tikšanās bijušas dažādas. Pa visu republiku un vēl tālāk izklīduši zēni, kas kādreiz skolotāja Krūma stundās bijuši spiesti klausīties ģeogrāfiju un vēsturi. Ko viņi šodien no tām atceras? Maz gan laikam. Pļēguri sapratīsies bez kādas ģeogrāfijas, lai kur tie atrastos. Atkal jau šis pesimisms! Varbūt vainīgs pavasara pagurums? Krūms no jauna noliecas pār lietu un lasa spriedumu Valdim Mežulim, audzēknim, kas apgalvoja: «Jūs manā vietā nekad nebūsiet,» — pēdējam loceklim garajā kolonistu ķēdē, kura aizslīdējusi gar viņa acīm. …Mežulis kopā ar 1950. gadā dzimošo Rasmu Ligeri devās tūrisma braucienā pa Gauju … Pārītis! Interesanti, ko par šādu divvientulību pie dabas krūts saka viņu vecāki. Skuķēnam jau astoņpadsmit, bet puikam? Tagad gan jaunatne nobriest ātrāk, bet diemžēl tikai fiziski. Garīgais atgādina putru ar kāpostiem — daudz, bet samaisīts bez jēgas. … Viņi apmetās pārnakšņot, uzcēla telti un iekūra ugunskuru… Nav slikti. Arī Krūms ciena atpūtu pie ūdeņiem. Makšķere un labs draugs, tikai sievietes te neder, viņas allaž traucē. … Vakarā ap pīkst. 22.00 pie ugunskura pienāca pilsoņi Rubuliņš A. J., SCO apmetējs, un Deņisovs N. J., tā paša uzņēmuma atslēdznieks … Droši vien iedzēruši, — kurš amatnieks vakara pusē ir skaidrā? … Bija iereibuši un sāka iztaujāt Mežuli, prasīja dokumentus, pēc tam degvīnu … Nu jā. Viss kā parasti. Dzēruma plātīgums un nekaunība. Bet ko puika? …Mežulis raidīja pienākušos projām. Sai sakarībā izcēlās asa vārdu apmaiņa … Ar dzērājiem jāprot šādās reizēs apieties. Pretīgi, bet vajag ar labu. Nu, puika, protams, nespēja savaldīties — skuķēns iaču blakus. Septiņpadsmit gadu vecumā visi esam varoņi. …Rubuliņš iegrūda straumē krastā izvilkto gumijas laiviņu, kurā atradās ari dažas jauniešu mantas,.. Cūka! Gaujā ātra straume, un ap desmitiem vakarā jau krēslo. Un puikam laiviņa ar mantām vesels kapitāls, bet viņš nedrīkst to meklēt, jo meitene paliek viena. … Pēc tam abi pilsoņi uzmācās meitenei, aicinādami to līdzi. Mežulis iesita Deņisovam, bet Rubuliņš jaunieti nogrūda zemē… Divi pret vienu. Un Mežulis nav no spēcīgajiem. Knislis pret abiem tēvaiņiem. … Ligere iebēga teltī, bet pienācēji telti sagāza un, satvēruši meiteni, grasījās viņu iemest upē. Sai brīdī Mežulis paķēra zālē gulošo tūristu cirvīti un ar sitienu pa galvu nogalināja pilsoni Rubuliņu. Deņisovs, redzēdams notikušo, metās bēgt, bet Mežulis ar cirvi rokā dzinās tam paka], taču Deņisovu panākt neizdevās … Krūms skatās plānajā papīrā ar neasajām rakstāmmašīnas burtu rindām. «Sai brīdī Mežulis paķēra zālē gulošo tūristu cirvīti…» — «Jūs manā vietā nekad nebūsiet,» zēns teica šodien klasē. Vai šim teikumam pašlaik neradās jauna, daudz dziļākā jēga? «Jūs nekad nespēsiet būt līdzīgs man, jūs jau nespēsiet otra cilvēka dēļ …» Jā, ko tad? Nogalināt? Krūms arvien vēl raugās atvērtajos vākos, bet burtu rindas vairs nesaista. Muļķības. Tā tomēr ir nesavaldība, situācijas un seku nenovērtēšana. Bet kurš ir simpātiskāks — Mežulis vai Rubuliņš? Atmetot jurisprudenci, atmetot pantus, tiesu un tiesnešus, paliekot aci pret aci ar Mežuli un Rubuliņu tajā naktī pie Gaujas. Kurš? Un Krūms jūt, ka nostājas Mežuļa pusē. Citādi nav iespējams. Viņam gribas iesaukties: «Malacis, puika!» Jā, kad sāk prātot un iegrozīt visu likuma un mūsdienu loģikas rāmjos, aptverot, ka divdesmitā gadsimta vidū nedrīkst rīkoties ar trīs musketieru laikmeta paņēmieniem, aina kļūst mazliet citāda. Varbūt šis Rubuliņš bijis kārtīgs vīrs, varbūt

viņam nekas īpaši ļauns nebija padomā un pēc pusstundas viņš būtu mājās pie sievas un bērniem. Bet vai no Mežuļa tajā brīdī varēja prasit šādu kabineta atmosfēras prātojumu? Afekta stāvoklis — tādēļ jau iedevuši tikai trīs gadus. Bet vai tieši šajā mirklī Mežulī nepamodās viscilvēciskākās, vissaprotamākās jūtas? Vai tu viņa vietā to varētu? Skolotājs lasa tālāk. Deņisovs, izrādās, ir brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības biedrs, un viņu vadījušas tikai sabiedrības intereses — pārbaudīt, kas sakūris ugunskuru, kāpēc? Cik skaisti! Divi labsirdīgi sabiedrības interešu aizstāvji, savus pienākumus pildīdami, mazliet pajoko, bet nelietīgais noziedznieks ar viņiem izrēķinās. Jā, var nostāties arī šādā pozīcijā. Atmiņā uzpeld kāds cits pusaudzis, kas atradās kolonijā pirms vairākiem gadiem. Arī slepkava, turklāt sava tēva slepkava. Kārtīgs, apzinīgs puisis. Kad tēvs gadiem ilgi pārradās mājās piedzēries, zēna acu priekšā sita ināti, demolēja dzīvokli, piekāva mazākos brāļus, puisis, neredzēdams citas izejas, ar medību bisi nošāva ģimenes mocītāju. Vai ar Mežuli nav noticis kas līdzīgs? Krūms atceras monologu klasē, un rodas vēlēšanās sevi izpļaukāt, «Ja visi rīkotos tik radikāli, noziedznieku vairs nebūtu.» prātā iešaujas diezgan bieži dzirdēta atziņa. Arī Mežulis katrā ziņā domā, ka rīkojies pareizi. Tas minēts arī spriedumā: «… Neko neslēpjot, izstāstīja notikušo, bet sevi par vainīgu neatzīst.» Jā, likums un paša sodītā secinājums par savu rīcību dažreiz nonāk pretrunā. Bet ko šeit var līdzēt Krūms? Ja viņš pieies pie zēna un teiks: «Es tevi saprotu,» — kas no tā mainīsies? Puisim kļūs vēl smagāk ap sirdi, viņš soda netaisnību izjutīs vēl sāpīgāk. Un nedrīkst atļaut stundā neklausīties. Tieši otrādi — Me- žulis jāspiež pie darba un mācībām vēl nesaudzīgāk kā citi, lai viņam atliktu mazāk laika domāt par notikušo, lai ātrāk izzustu garīgā depresija. — Izlasīji? — aiz muguras atskan Ķirškalna jautajums. — Jā, — Krūms atbild, galvu nepagriezdams. — Ko tu domā par visu šo gadījumu? — Lieta puslīdz skaidra. Esmu Mežuļa pusē. — Tiesu un prokuratūras darbā tevi nedrīkst laist. Un skaidrības te vēl maz. Ar to, kas bijis, varbūt, bet mani vairāk interesē, kā būs uz priekšu. Krūms aiziet, bet Ķirškalns vēl šķirsta papīrus, šo to atzīmē piezīmju grāmatiņā. Viņam aiz muguras plats un smags slienas «bēdu skapis». Tajā zilganos un pelēkos aktu vākos, cieši cita pie citas piespiedušās, alfabēta kār- tibā sagrupētas, stāv audzēkņu lietas, aiz lakoniskajām mašīnraksta rindām slēpdamas simtiem kļūmīgi iesāktu dzīvju. Ķirškalnam liekas — ja pēkšņi izlauztos ārā viss rūgtums, ciešanas un asaras, viss Jaunums, maldi un muļķības, kas slēpjas pieblīvētajos plauktos, notiktu kaut kas baismīgs. Ķirškalnam arvien kļūst smagi šajā istabā, un viņš nevar saprast, kā inspektors ik dienas visu darba laiku var pavadīt kopā ar «bēdu skapi». — Vai tev naktīs nesāk rādīties ļauni sapņi, kad tā gadiem ilgi sēdi kompānijā ar šo skapi? — viņš prasa. — Ko tu teici? — inspektors nesaprot. — Es teicu, vai tu vari izturēt šo dulno skapi? Vai tas tev negāžas virsū un nespiež nost? Inspektors iesmejas. — Kas nu skapis! Es brīnos, kā tu vari izturēt bērniņus, ar kuru lietām šī mēbele piepildīta. Ķirškalns nodod lielas un iet atpakaļ uz zonu. Jā, bērniņi. Kolonijas praksē ieviesies aptuvens audzēkņu grupēšanas princips — ir tā sauktie «mierīgie» jeb «rāmie», tie parasti ir zagļi, kas režīmam pakļaujas samērā labi un galvassāpes nesagadā. Te nav lielu iespēju zagt., ja nu kadu nieku no kaimiņa skapīša vai nevajadzīgu krāmu no skolas laboratorijas. Viņi atpūšas un gaida īsto darbu pēc atbrīvošanas. Tieši zagļi visbiežāk atgriežas ieslodzījuma vietā otro un trešo reizi. Ir «nevarīgie» jeb «sušāri», kurus vienmēr apceļ, baida un izmanto, kuriem nav ne savas gribas, ne pašcieņas. Viņi kā vējrādīlāji grozīsies līdzi katram stiprākām pūtienam.

Vai ar tādiem ir viegli? Parasti no šādiem puišiem nāk zaglīši, bandu izsūtāmie un piepaligi. Ir «bīstamie» — tādi kā Nikolajs, kuri vienmēr nonāk konfliktos gan ar administrāciju, gan ar audzēkņiem. Tie perina visādus plānus, vērpj intrigas un organizē savus «padotos» arī te, aiz žoga. Viņi parasti sodīti par laupīšanu, bandītismu, ļaunprātīgu huligānismu. Skaidrs — ar tādiem nav vieglais darbs. Ir «neaprēķināmie» — sevī ieslēgušies, pasīvi, bet dažreiz tie nonāk līdz gluži negaidītai eksplozijai. Viņu vidū nereti ir zēni, kas uzskata, ka sodīti bez vainas, kas pārdzīvo kādu smagu iekšēju traumu. Arī te darbs nesola ātrus panākumus. Vēl atliek tā sauktie «labdabīgie». To nav sevišķi daudz. Par viņiem ar pārliecību var teikt, ka kolonijā tie atrodas nelaimīga gadījuma dēļ, kaut dažreiz tieši starp viņiem var atrast puišus ar lieliem soda termiņiem — pat slepkavas. Un tomēr bērniņus var izturēt. Puiši nemaz nav tik briesmīgi. Briesmīgs ir tas, ko viņi izdarījuši, viņu lietas. Bet citādi, ja nebūtu «bēdu skapja», ja nekā nezinātu, daudzus no audzēkņiem varētu saukt par jaukiem puišiem. Izdarīgi, saprātīgi, pat laipni un strādīgi, viņi atstāj labāku iespaidu nekā tas bars, kas dažreiz brēkdams gāžas ārā pa parastās skolas durvīm. Tā arī liekas tiem, kas šādu vai tādu iemeslu dēļ nejauši uz īsu brīdi nokļuvuši kolonijas zonā un, iekšēji drebēdami, te gatavojušies ieraudzīt trulus ģīmjus, dzirdēt zobu griešanu un atvairīt uzbrukumus no visām pusēm. «Bet jums jau šeit ir pavisam jauki!» viņi pārsteigti iesaucas un pat jūtas vīlušies, gaidīto briesmu skatu vietā redzēdami labi koptus zālājus, asfaltētus celiņus un jauniešus, kas prot pasmaidīt un pat pasveicināt. Sporta laukumā būkšķ volejbola bumba, zēni staigā, sēd uz soliņiem vai lasa vitrīnā jaunāko laikraksta numuru. Ja kaut kas nepatīk, tad tie ir kailie pakauši un vienveidīgie, ne jau pēc jaunākās modes šūtie formas tērpi «Protams, jauki, kā gan jūs domājāt? īsts pansionāts, tikai, redzat, tā sētiņa apkārt,» tādās reizēs Ķirškalns mēdz atbildēt. Taču, ja viesi (sevišķi atmaigst sieviešu jūtigās sirdis) jau sāk dot padomus, ka, lūk, tam piemīlīgajam jauneklim gan vajadzētu atļaut, lai audzē frizūru, viņš tad izskatītos kā jauns dievs, bet pašlaik redzamā galvas forma nav sevišķi klasiska, — tad Ķirškalns atļaujas paskaidrot, ka minētais jauneklis ar šautenes durkli nodūris savu radinieci — vecu vecenīti, naudu meklēdams, izvandījis visu māju un, nekā neatradis, nodedzinājis ēkas, lai slēptu nozieguma pēdas. Un viņam blakus stāvošais, vēl simpātiskākais zēns izvarojis trīs nepilngadīgas meitenes, piekopdams šo nodarbošanos kā sportu brīvajā laikā. Pēc šādiem komentāriem sajūsma strauji noplok un atskan izsaucieni: «Neticami! Tas nevar būt!» Turklāt Ķirškalns nejūtas sevišķi vainīgs, zinādams, ka tic audzēkņi, par kuriem tika runāts, varbūt arī nav minētos noziegumus izdarījuši. Mazi meli nespēj mainīt lielu patiesību. Kolonijas grūtības nav iespējams pamanīt svētdienīga apmeklējuma laikā. Sis grūtības neredzamiem pavedieniem stiepjas no «bēdu skapja», aizvijas un samudžinās cilpu cilpām, uznirstot slēptajās audzēkņu attiecībās, viņu «rēķinos», kuri nāk līdzi no brīvības un kuru kārtošana turpinās arī šeit. Tas parādās viņu sarunās un domās, kad arvien no jauna acu priekšā nostājas neilgās dzīves visspilgtākās epizodes, kas saistās ar pastrādātajiem noziegurniem. Bet noziegums nedod miera, tas guļ pār puišiem kā lietuvēns, tikai pamazām izlaizdams upuri no savām ķetnām. Ķirškalns jau sen paguvis aizmirst to eksotiku, kas ari viņu sākumā mazliet vilināja un dažreiz pavīd to cilvēku uzskatos, kuri spriež par noziedznieku pasauli pēc dzirdētā un vecu laiku kriminālromānos izlasītā. Zilais māns beidzies, ir tikai smags ikdienas darbs, reālā īstenība, kas liek brist pa dubļiem, tai pašā laikā saskatot arī zvaigznes virs galvas.

II Pie kopmītņu korpusa atskan taures signāls uz pusdienām. Audzēkņi steidzas stāties, jo ēšanas reizes nav parasts nokavēt. Arī Ķirškalns dodas līdzi savai nodaļai uz ēdamistabu. Viņa skatiens ierasti novērtē, kā sadalītas porcijas, vai pietiek maizes, vai sviesta gabaliņi kādam nav «izauguši» lielāki, bet citam «sarāvušies». Kungu un kalpu gars šad tad liek sevi manīt, un tā ietekmē galda klājēji «kļūdās». Viņa nodaļā tas notiek reti, bet šad tad atgadās. Puiši ēd daudz, un ēdiena pietiek, taču jautā, kuram gribi, visi apgalvos, ka tas slikts un porcijas mazas. Tā ir pārliecība, kas iesakņojusies ari tādu galvās, kuri mājā ēduši krietni sliktāk. Pret kolonijā doto barību jāizturas ar nicināšanu, to prasa kolonista prestižs. Cik laika netika izšķiests sarunās ar gādīgajam mātēm, lai pārliecinātu un pierādītu, ka viņu dēli nedzīvo pusbadā. Protams, cepešus un vīnogas nedod, bet katrā ziņā daudzās ēdnīcās ēdienu kvalitāte ir sliktāka, un pēc maltītēm, kad slauka kolonijas ēdamistabu, pa zemi mētājas iekostas maizes rikas. Mātes klausās, klausās un tomēr netic. Ne jau velti satikšanās reizēs no somām ceļ ārā šķiņķus un dūmdesas, apelsīnus un kondensēto pienu, lai pabarotu «pusbadā» dzīvojošos auklējumus ar to, kas pārējo ģimenes locekļu mutēm atrauts. Bet puikas ir dūšīgi kā zirgi un kolonijas apstākļos, kur kārtīgas ēdienreizes un pietiekamu laiku miegam prasa režīms, kļuvuši daudz veselīgāki nekā mājās, kur bieži ēda, kad ienāca prātā, un gulēja, kad pagadījās. Ķirškalns vēro, kā audzēkņi pusdieno. Te var izdarīt dažu labu secinājumu, kas citur tik viegli rokā nedodas, un ģimenes kultūras līmenis pie galda atspoguļojas visai spilgti. Dažs savu vietu iesturmē kā Ienaidnieka ierakumu skaļi un trokšņaini. Viss šķind, rīb, tiek pievilkts un atgrūsts ar plašu žestu, un elkoņi lien kaimiņa šķīvi. Cits vispirms nopēta, cik uzlikts otram, un salīdzina, vai pašam nav ticis mazāk. Ir tādi, kas jau sākumā izmakšķerē gaļu un kartupeļus un tikai tad ķeras pie zupas, un tādi, kas rīkojas gluži pretēji, gardāko pataupot beigām. Ir pārsmalcinātie — kā Henriks Trūdiņš, kas pašlaik ilgi ar karoti smalstās pa zupu, beidzot kaut ko velk pie šķīvja malas un, pacēlis atradumu ar diviem pirkstiem gaisā, no visām pusēm pēta. — Ko tad tik interesantu atradi? — Ķirškalns nenociešas. — Parādi man arī! — Vēl nevar zināt, audzinātāj. Man liekas — mats. — Trūdiņš apbrīno tikko saskatāmo priekšmetu. — Saimniece bieži ķemmējas pie podiem. Nē, nav vis, — viņš, tīri vīlies, nosaka, bet atrasto gaļas stīdziņu tomēr atstāj uz šķīvja malas. — Un, ja būtu mats, tad tev beigas? — Nav ko smieties, audzinātāj. Ja mana māte atrada zupā matu, viņa tūliņ ģība. Par to Ķirškalns nešaubās. Ar Henrika māli ir iznācis tikties, un šī dāma spēj ģībt, kad vien iedomājas. Viņa strādā modes ateljē, un, pēc pašas vārdiem spriežot, pie viņas šujas Rīgas smalkākas kundzes. «Kaujas manis dēļ,» viņa piebilst. «Tagad labu šuvēju ir maz.» — Vai mūsu nodaļā būs kāds jaunais? — Trūdiņš jautā. — Būs, — Ķirškalns apstiprina. — Kā šo sauc, un par ko sēž? — Gan jau uzzināsi. Ķirškalna domas kavējas pie Mežuļa. Atgadījums ar skolotāju Krūmu atkal liek domāt un atzīt, ka līdz šim galīgi nav veicies. Ķirškalns skatās un redz parasto ainu. Karote Mežuļa rokā mehāniski cilājas, bet viņš pats iegrimis domās. — Kā garšo? — Ķirškalns jautā. — Tā nekas, — atskan vēsa, mierīga atbilde. Un viss. Valdis pat galvu nepagriež uz audzinātāja pusi. Pusdienas paēstas. Kad pret skārda šķīvi noklikst pēdējā karote, atskan šīsdienas dežūraudzēkņa komanda celties. norīb atgrūstās taburetes un puiši dodas uz izeju. Trūdiņš atkal ir blakus Ķirškalnam un

nāk līdzi uz audzinātāju istabu. Garš, slaids, vienmēr tīrām drēbēm, pat kolonijas formas tērps, kas nepavisam nav pēc mēra šūts, viņam piegu] samērā eleganti, un palama Dendijs nav dota veltīgi. Viņš lepojas ar to, ka ir jau vienpadsmitajā klasē un faktiski vidusskola gandrīz pabeigta. Atlikušas vēl dažas mācību dienas, un tad sākas eksāmeni. Kur iespējams, viņš sarunās iesprauž pa angļu vārdam un neslēpti nicina, kā pats saka, tumsoņus. — Audzinātāj, pasakiet — kas būs mūsu nodaļā? Vai tad tas kāds noslēpums? Tas nav noslēpums, bet Ķirškalns zina — Trūdiņš tūliņ skries pie citiem paspīdēt ar to, ka uzzinājis jauno vēsti pirmais. Viņš allaž grib paspīdēt, būt pārāks, un tādēļ zēni viņu nemīl. Arī lielā pļāpība traucē, lai gan Trūdiņa stāstos klausās labprāt. Bet ir gadījies, ka šīs runātkāres dēļ Henriks izpļāpājis vienu otru zēnu noslēpumu, kur nenākas, tādēļ viņa klātbūtnē svarīgus jautājumus necilā un uzskata viņu par «stukaču». Tas nav gluži pareizi, jo Trūdiņš neatklāj noslēpumus ar nolūku, tie pasprūk negribot. Bez tam Ķirškalns necieš «stukačus». Zēni to zina un prot novērtēt. Protams, ja nodaļā ir pāris ziņu pienesēju, daudz ko atklāt vieglāk, un ir audzinātāji, kas izmanto šo informācijas avotu. Taču, redzot puisi, kas, acis bailīgi grozīdams un ātri čukstēdams, nober ziņas par saviem biedriem, Ķirškalnam kļūst nelabi. Viņš nespēj atvieglot savu darbu, padarīdams kādu no audzēkņiem par sīku nodevēju, tad jau labāk vairāk noņemties pašam un izvilkt vajadzīgo pamazām un nemanot. — Pastāsti, kā tev pašam veicas! Vai ar matemātiku tiksi-galā? — Es domāju gan. IJz trijnieciņu katrā laikā, — Trūdiņš pašpārliecināti saka. — Nekādas mīlestības uz to skaitļošanu man nav, bet galus savilkt varēs. — Kā nodaļā iejuties Mežulis? — Kas šim vainas? Bet vispār garlaicīgs tips, nekā nerunā, tikai ņurd un blisina acis. Es neticu, ka viņš «uz vaļas» beidzis desmito. Būs kaut kur tos papīrīšus nopircis. — Bet tu pajautā, parunā ar viņu! — Nu zināt, audzinātāj, tad jau labāk runāt ar malkas cērtamo bluķīti. Vispār es jums teikšu, viņš nav arī īsti vesels, laikam kaut kas ar galvu. Viņš pa naktīm neguļ. Es kādreiz nakts vidū uzceļos un eju uz «havaju», skatos — šis atmetis rokas aiz pakauša un blenž griestos. Acis spīd kā bleķa pogas, taisni neomulīgi paliek. — Vai tu brīvībā nepazini tādu Nikolaju Zumentu ar palamu Zuks? — Ķirškalns kā nejauši izmet un kaut ko meklē pa atvilktni. — Dzirdēts un redzēts ir. Vispār populāra figūra, bet ne priekš manis. Viņš ir no miesniekiem. Sitie man nepatīk. Brutāls darbs. Viņš vairāk šiverēja pa Ciekurkalnu, bet es, kā jūs zināt, esmu centra zēns. Rudenī viņš ar visu savu miesassardzi iesēdās. Bambāns no trešās nodaļas ir viņa tuvākais palīgs. Jūs jau zināt — Burunduks, tas ar to peles ģīmīti, viņš atnāca ar priekšpēdējo etapu. Drīz vajag būt klat ari 2ukam. Vai tik jau nesēž karantīnā? — Trūdiņš apraujas un jautājoši paskatās audzinātājā. — Varbūt sēž, varbūt arī ne. — Ķirškalns parausta plecus. — Tas ir tumšs zēniņš. Viņu te dažs jau gaida un cer uz jauniem laikiem, — bet kas man? Es tādas lietas nekad neesmu cienījis. — Bet kā tad ar tām jūrnieka biksēm? — Ķirškalns pajautā un piemiedz aci. — Nu ko jūs, audzinātāj, vienmēr ar tām biksēm? — Trūdiņš pietvīkst. — Pašam neerti atcerēties. It kā jūs nezinātu, kā tur bija! Vai es vainīgs, ka pie viņiem «sausais»? Sis strebj ka lopiņš un šļupst: «Russian vodka, very good.» Beigās pakrita, zēns nebija pieradis. Bet par šņabi nekā nesamaksāja. Nu, tad mēs skatījāmies, ko var paņemt. Par brīvu jau neies dzirdīt. Tautu draudzība un tā tālāk ir jau laba lieta, bet… — Trūdiņš izteiksmīgi paplāta rokas. — Es to saprotu tā: dod tu man, es došu tev. Varbūt nav īsti pareizi, bet es esmu reālpolitiķis. Nu un tad mēs tās bikses novilkām. Nebija jau nekādas košās, bet ar Stokholmas marku. Dabūjām vēl nodot ķīmiskajā, lai iztīra, tā ka — ticiet vai ne — peļņa bija minimāla. Bet tas ārzemnieks nebija ar humora izjūtu un vēlāk sacēla troksni. Es saprotu — iznāca bikses Eiropas

mērogā, bet ta tas nebija domāts. Mūsu valsts prestižu es blamēt netaisījos. — Vai tu nezini kādu meiteni, ar ko Zuments sagājās? — Ķirškalns pārtrauca Trūdiņa ātrrunu. — Vai viņu nesauca Kukainītis? — Nē, Zukam bija Puma. Kaut ko es esmu dzirdējis arī par tādu Kukainīti, bet īsti nepateikšu. — Trūdiņš nelaimīgi paskatās audzinātājā. — Tas Kukainītis uz centru nenāca. Laikam kaut kāda trešā šķira. Pareizi, čaļi teica, ka šai jau mati ejot nost. Bet Puma bija skuķis kā konfekte, ar ziliem matiem un vai mira nost pēc Zuka. Tikai domāšana viņai aizķērusies tajos laikos, kad mūsu senči uz četrām staigāja. Vispār es Purnu pazīstu labāk nekā Zuku pašu, ar viņu salaida pirms Zuka viens no mūsējiem. Arī viņa gandrīz iesēdās, bet beigās izgrozījās. Stāsta — viņa staigājusi ap ķurķi un pa naktīm dziedājusi Zukam serenādes. Viņai ir balss kā ērģeles. Novārtā atstāts talants. Rietumos lādas pelna miljonus, bet pie mums vēl nav modē. Viņa varēja izdzert pusstopu vienā paņēmienā, bet ar to runāšanu gan gāja tāpat kā mūsu nodaļas Mežu- lim. Teikumu ar trīs vārdiem reti kad spēja bez apstāšanās norunāt. Es nezinu, kā viņa varēja dziesmām tekstu iemācīties. Vienu pat angliski bija iezubrījusi. To jums vajadzēja paklausīties, audzinātāj. Ja īsts anglis dzirdētu, viņu ķertu infarkts. Ārā atskan signāls uz darba līniju, un Trūdiņš saviebjas. Viņš ir pārtraukts pašā labākajā vietā. — Nekas, mēs vēl parunāsim, — Ķirškalns saka. — Es pie jums ienākšu vakarā, jā? — Trūdiņš piesolās, un Ķirškalns pamāj. «Ja Mežulis runātu kaut desmito daļu no tā, ko spēj vienā elpas vilcienā izteikt Henriks!» Ķirškalns nopūšas un domās fiksē visu derīgo, ko tikko uzzinājis no sava elegantā audzēkņa. Trūdiņš nemelo, viņš tikai, saudzīgi izsakoties, stāsta ļoti tēlaini, bet audzinātājs jau iemācījies no pateiktā atsijāt racionālo kodolu. Jā, šis Mežulis. Būtu vieglāk, ja paši pieņemšanā nekļū- dījušies, bet tagad jau par vēlu, izlieto nevar sasmelt. Tadi kā Mežulis negādās bieži, un pirmo sarunu ar viņu vajadzēja labāk pārdomāt. Ķirškalns labi atceras, kā viss toreiz notika. — Tu esi sodīts par slepkavību? — jautāja režīma priekšnieks. Tā sagadījās, ka kolonijas priekšnieks Ozol- nieks tai brīdī vēlreiz paņēma jaunā audzēkņa lietu un tajā kaut ko meklēja. Sīkums, bet varbūt tieši šis sīkums visu izšķīra. Ja jautātu kolonijas priekšnieks, atbilde būtu cita un ari jautājums droši vien ne tāds. Režīma priekšnieks nekad nav izcēlies ar sevišķu takla izjūtu un spējām iedziļināties cilvēku pārdzīvojumos. — Jā, — puisis īsi atbildēja. Ķirškalns redzēja, ka viņš iekšēji sasprindzis līdz pēdējam kā uzvilkta atspere, bet cenšas to noslēpt aiz ārējās nekustības un pārspīlēta miera. Pašaura, diezgan parasta seja, tikai lūpu līnija ļoti noteikta un zods mazliet izvirzīts uz priekšu. Kreisā roka savilkta dūrē, bet labās pirksti turēja cepuri, un tā visu laiku sīki trīcēja. — Paskaidro tuvāk! — režīma priekšnieks turpināja, f— Lietā jau viss pateikts, — Mežulis noskaldīja. — To, kas lietā, mēs paši zinām, — jautātāja balsī ieskanējās asa un pavēloša nots. - — Ko tad prasāt? Cita nekā nav! — Zēns nobālēja. Režīma priekšniekam tas jau bija mazliet par daudz. — Te tu savus pekstiņus aizmirsti. Te mēs mācīsim tevi, ne tu mūs! — viņš uzkliedza. Un tad nāca sprādziens. Ķirškalns, zēnu uzmanīgi vērodams, jau to bija gaidījis. Arī Ozolnieks, nolicis lietu, tiecās iejaukties, bet vairs nepaspēja. — Nekā jūs man neiemācīsiet! Jūs! Jūs!… — Mežulis kliedza, galvu uz priekšu pastiepis. Viņš aizrāvās, ātrumā nepaspēja atrast piemēroti pretīgu vārdu, ko iemest seja pie galda sēdošajiem. Un ne tikai viņiem vien. Ķirškalns saprata, ka zēns šai kliedzienā ieliek naidu pret visiem tiem, kuriem viņš vairs netic. Ta nebija rupjība un izlaidība, tas drīzāk bija neapzināts sauciens pēc palīdzības. Viņa acīs blakus dusmām un naidam pavideja bezcerība un sāpes, tāda cilvēka sāpes, kas jau nonācis līdz savu iekšējo spēku robežai, kas mirkli atpakaļ vēl mazliet ticējis, vēl cerējis, gaidījis, ka varbūt tomēr štit viņu

sapratis, bet tagad šis mirklis pagājis, apkārt ir tikai tumsa, un viņš palicis viens, gluži viens. Mežulis pēkšņi apcirtās, pavisam aizmirsis, kur atrodas, metās uz durvju pusi, tad atjēdzās un apstājās netālu no sienas, zemu noliecis galvu un pagriezis muguru pie galda sēdošajiem. Iestājās klusums. Viri saskatījās, un Ozolnieks, strauji piecēlies, pastiepa roku uz režīma priekšnieka pusi, kas taisījās iet pie zēna. Asais žests lika visiem apstāties, viņi raudzījās uz sienmalā stāvošo tumšajās biksēs un blūzē tērpto pusaudzi, uz viņa dūrēs savilktajām rokām, uz noliekto, apcirpto pakausi un šaurajiem pleciem, kas tikko manāmi trīcēja aizturētās elsās. Skatījās, pēc tam novērsās un sāka verot papīrus uz galda, savas bikšu vīles un frenču pogas. Kāds aprauti iekāsējās, režīma priekšnieks nervozi ar rādītājā pirkstu pakasīja lieso vaigu un, krēslā sagrozījies, uzmeta ātru skatienu Ozolniekam, bet tas mierīgi teica: — Audzēkni Mežuli, izej un pasauc nākamo! Vēl brītiņu Valdis nekustējās, bet audzinātāji gaidīja. Neviens nekā nepiebilda. Tad zemu noliektu galvu, atpakaļ neatskatījies, zēns izgāja pa durvīm. Kad tās aizvērās, viens no vīriem izmeta: — Redz, kas par zeperi, ko? — bet, paraudzījies Ozol- nieka sejā, aprāvās. Valdi Mežuli iedalīja Ķirškalna nodaļā. Viņš režīmu nepārkāpa. Gāja, kur sūtīja, darīja, ko lika, bet audzinātājam vēl līdz šim nebija gadījies redzēt puiša sejā pat smaida ēnu. Aizrakstīja Mežuļa mātei — atbildes pagaidām nebija. Runāja par Valdi ar nodaļas puišiem, sevišķi ar nodaļas padomes priekšsēdētāju Kalēju — domas bija vienas un tās pašas un līdzīgas Trūdiņa atzinumiem: kluss, nerunīgs, drūms, ar viņu nevar tikt gudrs. Bet domāt tikai par Mežuli vien viņam nav ne laika, ne tiesību. Ir taču arī citi. Ķirškalns dodas uz darba zonu, skatās, kā puiši strādā, un runā ar meistariem. Viens neizpilda plānu, otrs prasa citu darbu, trešajam liekas, ka meistars nav pareizi aprēķinājis padarīto. Tad atpakaļ uz savu istabu, pie audzēkņu izpētes burtnīcām un raksturojumiem, pēc tam pie feldšera uz sanitāro daļu. Kāds no audzēkņiem slapina gultā, pašam grūti, un citi izsmej. Varbūt mēģināt viņu uz laiku izolēt, atrast kādu ārstēšanas paņēmienu? Pirms vakara līnijas jāiepazīstas ar konkursa žurnālu, ar dienas piezīmēm, jāaprunājas ar šīsdienas dežūraudzinātāju. Vēlu vakarā Ķirškalns stāv pie autobusa pieturas. Aizmugurē spožas kā krelles mirdz spuldzītes gar kolonijas žogu, bāli stīdz prožektoru staru kūļi. Izskatās gandrīz kā svētku iluminācija, bet šeit tā ir rūgta nepieciešamība. Viena darba diena aizvadīta. Pēc pusstundas viņš būs mājās. Bērni jau gulēs, un sieva sildīs padzisušās vakariņas. Bet ko darīt ar Mežuli? Jauno audzēkņu noslēgšanās sevī un zināma garīga depresija nav lieis retums, bet parasti tā diezgan ātri beidzas un puiši iekļaujas kolonijas dzīves ritmā. Ar Mežuli nekada uzlabošanās nav vērojama. Un kā veiksies ar Zumentu? Kā viņš iedzīvosies nodaļā? Nekas patīkams pēc visa uzzinātā nav gaidāms. Nodaļas istaba tinas puskrēslā. Mazā naktsgaisinas spuldzīte, paslēpusies virs durvīm aiz stiepļu pinuma, ar savu dzeltenīgo spīdumu veltīgi cenšas izkliedēt ēnas telpas tālākajos kaktos. Tā ir nepārtraukta tumsas cīņa ar gaismu, turklāt rezultāts ir neizšķirts. Pēc signāla pa nodaļu apkārt staigāt nedrīkst, bet šo aizliegumu stingri neievēro. Vienmēr atrodas bariņš puišu, kas grib patrīt mēles, viņi sanāk kopā, sasēžas uz gultām un paklusām sarunājas. Kā vecos laikos pagastskolā guļamistabās veiklākie runātāji stastīja pasakas, tā kolonijā labprāt klausās tos, kas prot saistošāk attēlot savus piedzīvojumus. Tēmas parasti ir divas — pastrādātais noziegums, kuru tad komentē visi, kas klausās, dodot savus padomus un vērtējumu, un otrā — meitenes un kā ar tām rīkoties. Šoreiz apspriež otro tēmu, un referents ir audzēknis, kas notiesāts, kā šeit saka, «par skuķiem», — tātad cilvēks ar neapstrīdamu praksi tādos jautājumos. Ar cinismu, kas raksturīgs tieši pusaudžiem, runātājs stāsta par notikušo visos sīkumos, izdarot plašus vispārinājumus. Valdis nav aizmidzis, bet saruna neklausās. Atsevišķi vārdi un teikumi negribot nonāk līdz apziņai, uz brīdi tur ieguļas, bet tad pagaist. Kāda gan viņam daļa gar visu to? Viņš pārvelk segu pār galvu, jo runātājs traucē domāt. Taču vārdi spiežas arī cauri segai, nepatīkami un netīri vārdi, kurus viņš negrib ne dzirdēt, ne saistīt ar kaut ko reāli iespējamu. Pat aizbēgt no tiem nav viņa spēkos, tāpat kā aiziet no šīs telpas, no visas šausmīgi šaurās pasaulītes, kurā viņš iemests. Kaut taču reiz būtu klusums! Visu dienu

Valdis gaida to brīdi, kad, neviena netraucēts, varēs paliki vienatnē ar sevi. Un ari ta nav pilnīga vienatne. Apkārt dzird miegā vilktu elpu, krācienus, kāds sapņa iespaidā kaut ko murmina. Tomēr tas ir labākais, ko viņš var vēlēties. Koridorā atskan soļi, un, durvīm atveroties, runātājs apklust. — Pa gultām — un miers! — uzrauga balss pavēl. — Paskaties, kas par konferenci, bet rit klasē atkal gulēs. Nu — veikli! Uz grīdas nodip basās kājas, žēli nočīkst gultu atsperes, un iestājas klusums. Brītiņu pastāvējis, uzraugs aiziet, šur tur vel uzviļņo sačukstēšanās, bet reiz pārtrauktā «vakarēšana» ar pirmītējo dedzību vairs neatsākas. — Nekas, rītvakar pabeigsi, — kāds nosaka. — Kolonisti guļ, bet termiņš iet. — Nolēja gan šis vareni, — bērnišķīgā satraukumā čukst Valda kaimiņš nākamajam blakusgulētājam. — Traks var palikt klausoties. Ja tagad te būtu viena dūdiņa, ko! Kas tad notiktu, kā tu domā? — Kas notiktu? — otrs pārjautā, brīdi viszinīgi paklusē, tad svarīgi nosaka: — No viņas paliktu pāri auskari un spicenes. — Ko nu tarkšķil — kāds vēl gudrāks no otrās gultu rindas izmet. — Ja tev pliku meiteni parādītu, nobītos un pār sētu pie mammas. — Un tu, domā, baigi daudz šās esi redzējis, jā? — Pa pirts logu! — cits iemet starpā, un uzviļņo smiekli. — Beidzam! — autoritatīvi un stingri atskan nodaļas padomes priekšsēdētāja Kalēja balss. — Ar gribēšanu pie varēšanas šovakar netiksim! Mutes ciet! Nevajag uzraugu veltīgi kaitināt. Čuksti apraujas, visapkārt sākas vienmērīgas elpas šņākoņa. Beidzot! Valdis atmet segu, sakrusto rokas aiz pakauša un, acis pievēris, raugās dzeltenajā puskrēslā. Par ko? Par ko viņam pēc signāla jāguļas šajā gultā, pēc signāla jāceļas, par ko viņu ielikuši aiz dzeloņstieplēm kopā ar zagļiem un laupītājiem? Vai tikai tādēļ, ka viņš nobeidzis vienu tādu pašu ļaundari? Cilvēks? Tas riebeklis, kas viņam ar Rasmu uzmācās, bijis cilvēks. Tas jā, bet viņš ne. Vai tiešām nav neviena, kas to saprastu, neviena, kas pateiktu: «Tu rīkojies pareizi, tevi sodījuši pārpratuma deļ.» Viņš ir stāstījis, skaidrojis, desmitiem reižu centies atbildēt uz jautājumiem: «Izstāsti, kā tas notika!», «Kāpēc tu tā darīji?». No sākuma likās, te nav nekā neskaidra, bet, jo biežāk nācās visu no jauna atkārtot, jo mazrunīgāks viņš kļuva. Tie, kas jautāja, beigu beigās bija tie gudrie, tiem viss rādījās citādā gaisma. Viņš bijis muļķis, viņi, no malas raugoties, tie saprātīgie. Beigas viņš vairs neteica ne vārda. Un arī kolonijā viss sākas ar šo prasību: «Pa- stasti, ka tas notika, paskaidro!» Nē, viņiem pietika ar to, kas ierakstīts spriedumā. Bet ierakstīts tur nebija nekas. Vismaz nekas no tā, kas patiesība noticis, jo to nav iespējams uzrakstīt, tāpat kā nav iespējams attēlot, ko pārdzīvo cilvēks, kas cīnās ar straumi un jūt, ka zūd pēdējie spēki. Jā, krastā stāvētāji varēs pateikt daudz. Cik reižu viņš pazuda zem ūdens, cik reižu no jauna parādījās. Un kādēļ gan tas trakais nepeldēja mazliet pa kreisi — tur, kur beidzas dziļums un sākas sēklis? Kāds stāstīs, ka tādos gadījumos jāatlaižas uz muguras un, taupot spēkus, jāļaujas straumei. Katrā ziņā muļķis tur, upē, par spīti skaidrajam saprātam, darīja tieši to, ko nevajadzēja darīt un ko viņi līdzīgā situācijā nekad nedarītu. Krastā stāvot, viss ir saprotams un skaidrs. Un no krastā stāvētāja domām un vērojumiem radies tas faktu materiāls, ko pieņemts saukt par spriedumu, par lietas būtību un citos augstos vārdos. Slīkstošais, ja viņam izdodas izglābties, nekā daudz nespēj pateikt, kaut gan viņš šai bridi pārdzīvojis neapjaušami vairak kā gudrie, kas stāvēja drošībā uz cietas zemes. īstā lietas būtība risinājās viņa līdz pēdējam sasprindzināto muskuļu šķiedrās, viņa smadzeņu šūnās. Bet šī būtība pieder tikai viņam, un citiem ar to nav ko iesākt. To nevar redzēt, aptaustīt, novērtēt un pievienot pie lietas. «Kāpēc izdarījāt noziegumu?» Varēja atbildēt: «Nezinu.» Tā daudzi darīja. Tā bija atbilde bez jēgas, tomēr atbilde. Un dažs

patiešām nezināja un tā arī netika skaidrībā, ko darījis, kāpēc darījis. Bet Valdis zināja. Otra vēl vairāk izplatīta frāze: «Aiz neapdomības.» Arī tā nekā neizteica, bet atbildētājs vismaz izcēlās ar zināmu savas rīcības vērtējumu un saprašanu. Viņš bija sācis domāt un aizdomājies tiktāl, lai aptvertu, ka agrāk to nav darījis. Valdis bija domājis arī toreiz. Trešais trafarets: «Slikti draugi pavedināja.» Taču tāds tādu atrod, un, ja pats esi labs, kāpēc nepavedini slikto draugu uz labiem darbiem, bet notiek tieši otrādi? Valdis nevarēja atsaukties uz draugiem, viņš bija viens. Un visvairāk izplatītais: «Neatceros, biju piedzēries.» Bet Valdis nebija piedzēries un atcerējās visu. Varbūt tieši tādēļ bija visgrūtāk. Visas šīs un vēl dažas standartatbildes Valdis zināja. Izmeklēšanas izolators ir laba skola. īstas dzirnavas. Kas tām izgājis cauri, vairs nav nekāds pirmziemnieks. Bet pateikt šīs muļķības bija tikpat pretīgi, cik neiespējami vārdos ietērpt to, kas lika rokai sniegties pēc cirvja. «Es uzskatu, ka tas nav noziegums,» viņš bija teicis izmeklētājam un tā domāja arī tagad. «Kā, nogalināt cilvēku nav noziegums?» Uz viņu raudzījās ar ieplestām acīm. «Es nevarēju citādi, man vajadzēja tā darīt.» Bet viņam centās pierādīt, ka varējis gan citādi un nepavisam nav vajadzējis tā rīkoties. Bija viens otrs, kas iesāka: «Jā, zināmā mērā jūs var saprast, bet…» — un tālāk pierādīja, ka viņš nekā nesaprot. Pie tādiem piederēja arī šis audzinātājs Ķirškalns, kas vairākas reizes bija mēģinājis spēlēt gandrīz vai drauga lomu. Bet Valdis vairs netic draugiem, nekam vairs netic. Vienīgi Rasmai un mātei. Bet vai var ticēt, ja tik ilgi neesi viņas redzējis? Vai tu zini, ko tagad domā Rasma? Varbūt arī viņa teiks: «Jā, zināmā mērā tevi var saprast, bet…» Un māte? Māte stāv pāri visam. Māte nekad nemainās. Bet viņam nepietiek ar to, ka viņš tic mātei un māte viņam. AAāte ticēs vienmēr — tā laikam ir dzīves likumība. Vajag, lai saprastu ari citi, lai viņš varētu būt cilvēks kā visi. Bet kādi tad ir cilvēki? Cik agrāk viņš bijis naivs! Valdis negrib atcerēties šīvakara sarunu, kas dzirdēta pret paša gribu, bet domas ir nepielūdzamas, tās pašas izvēlas bridi, kad ierasties un kad aiziet. Vai izvarotājs, kas nodeva savu pieredzi citiem, ja paskatījās uz viņu no malas, nebija tāds pats cilvēks ka visi? Viņš labi spēlēja volejbolu un šodien pēc vakariņām rakstīja vēstuli mātei un māsiņai, bet vēlāk lasīja Alekseja Tolstoja «Sāpju ceļus». Pēc tam izraisījās strīds ar citu audzēkni, un viņš pierādīja, ka bijuši divi Tolstoji, nevis viens, kā tas otrs domāja. Pirmais bijis grāfs ar garu bārdu, bet otrais Tolstojs dzīvojis vēlāk un rakstot interesantāk. «Tie laiki, kad lielgabalus pa galu lādēja, man nepatīk. Toreiz visi bija vai nu pārāk smalki, vai pārāk dumji,» viņš teica. Un, kad abi sāka runāt par vakariņām un ēšanu, atklājās, ka izvarotājam garšo arī cepti kartupeļi, tādi skraukšķīgi, ar brūnu garoziņu, un, ja klāt ir skābs krējums un sardeles, var vai mēli norīt. Viņi abi ar māšeli paši cepuši šos garšīgos kartupeļus, jo mātei neesot padetības visas ripiņas apcept no abām pusēm, viņa vienmēr steidzot, lai ātrāk gatavs. Kolonijā uz tādiem kartupeļiem neesot ko cerēt, bet, kad viņš tikšot mājās, izcepšot divas pannas uzreiz. «Un, kad apprecēšos, sievai arī likšu tādus cept.» Viņš pat apprecēties taisās, it kā nekas nebūtu noticis. Atsēdēs termiņu, apprecēsies, abi ar sievu ceps skraukšķīgus kartupeļus un vakarā mierīgi liksies gultā. Sievai gan laikam viņš pirms aizmigšanas nerīkos tādas pārrunas kā šovakar un, ja viņa kādreiz jautās, teiks, ka neko daudz neatceras, ka tas jau sen pagājis un nav ko bijušo pieminēt. Bet vai tās meitenes, par kuru ciešanām ceplo kartupeļu cienītājs nesen tīksminājās, arī tikpat mierīgi apprecēsies un visu aizmirsīs? Un, ja Valdis nezinātu par šo puisi to, ko tagad zināja, nekāda īpaša nepatika nerastos. Tāds pats zēns kā daudzi. Kuram lai pastāsta, ka ir tik bezgala grūti, tik vientuļi, ka drīz vairs nebūs iespējams to izturēt? Vēl viņš māna sevi ar cerībām, ka viss apkārt notiekošais ir ļauns sapnis, kas drīz — varbūt jau rīt vai parīt — beigsies. Vēl viņš spēj izslēgties, atvairīt šo neiespējamo apkārtni, bet jebkuriem spēkiem ir robežas. Valdis to jūt, bet baidās domāt, kas notiks pēc tam. Dzeltenās spuldzītes gaisma izzūd, klusāka kļūst gulētāju elpa, parādās saulains izcirtums, pa to iet Rasma, un melleņu mētras švīkst gar viņas kājām. Viņa pieliecas, lasa tumši zilganās ogas, skatās atpakaļ, sauc un māj ar roku. Karantīnas telpā vēl nav aizmidzis arī Zuments. Vecākais leitnants Ķirškalns, izrādās, ir diezgan slīpēts zellis, kaut arī nav nozīmes pārāk viņu vērā ņemt. Gudrāks par milici, bet vispār, protams, muļķis.

Gudrs cilvēks taču nestrādās kolonijā un nelasīs kaut kādu morāliti, kurai neviens netic. Vajag pūlēties tautas un sabiedrības labā, godīgi strādāt un tā tālāk, — bet ko jūs darāt, ejat tumšos noziedzības ceļus? Jāsmejas. Nē, šis gan gluži tādus niekus nerunāja, bet uz to pusi viņi visi stūrē. Pazīst Ciekurkalnu un kaut kādu Moniku. Visu laiku pa galvu jaucas šī Monika. It kā zināma, it kā ne. Vai mazums Rīgā meiteņu, bet Zuments savējās pazīst vairāk pēc palamām, vārdu un uzvārdu daudzām nemaz nezina. Varbūt starp tām slēpjas arī šī mīklainā Monika. Katrā ziņā tieši viņa audzinātājam daudz ko stāstījusi. Bet ko tieši? Kaut gan tas nav svarīgi — Ķirškalns nav izmeklētājs un otrreiz viņu tiesāt netaisās. Kas nopelnīts, tas jau dabūts, un jāsaka atklāti — varēja būt vēl pāris gadiņu klāt. Tomēr jāuzmanās būs vairāk, nekā domāts. Galvenais — klusi un ātri savākt savējos un nodibināt tādu kārtību, lai laiciņš, kas Zumentam jāpavada šajā bērnudārzā, būtu pēc iespējas patīkamaks. Pēc gada viņu aizsūtīs pie pieaugušajiem, nepilngadīgo kolonija ir tikai tāda starpstacija. Burunduks jau te priekšā un būs visu sagatavojis, bez viņa vel trīs droši savējie, un tādu, kas brīvībā trīcēja, izdzirdējuši Zumenta vārdu, arī sanāks labs bariņš. Bet pazīt viņu pazist gandrīz visi, ja nu vienīgi kāds lauķis vēl nav dzirdējis par Zuku. Tādiem drīz ieskaidros, ar ko viņiem darīšana. Protams, te pastāv arī šīs padomes un komisijas, visādi aktīvisti, Žuks par to diezgan labi informēts, bet ar šiem pielīdējiem viņš nedomā rēķināties. Tieši otrādi, viņš piespiedis viņus pie sienas un izveidos savu aktīvu. Vispirms jāpakļauj nodaļa, pēc tam visa kolonija. Zuments ne bridi nešaubās, ka tas izdosies. Viņš alkst darboties, — cik ilgi lai nīkst bez darba karantīnā? Puiši viņu gaida, un, ja līdz šiin viņiem nebija tāda, kas spēja te visu iegrozīt sliedēs, tagad tāds ir ieradies. Viņš te nav atbraucis kā jauniņais, kā kaut kāds «sieriņš», bet kā karalis un atamans. Ka visi to sapratis un bez iebildumiem pakļausies Zuka pavēlēm, tas ir pats par sevi saprotams. Un ko tad teiks audzinātājs Ķirškalns? Skaidrs, audzinātāju acīs viņš spēlēs malā stāvētāja lomu, lai rīkojas padotie, bet, ja vajadzēs, Žuks pagriezīs visu šo iestādīti ar kājām gaisā, un tad audzinātāji paši nāks viņu lugties, jo bez Zuka galā netiks. Nu, tādā gadījumā viņš vēl padomās, ko darīt. Nebūtu slikti izvest zēnus aiz sētas, lai papriecājas. Pēc tam sadalītos bandās un viņa vadībā sirotu pa republiku, varbūt dotos vēl tālāk. Visur panika un bailes, bet Zuka puiši vairs nav iesācēji. Milicīši ar savām pistolitēm pašaudelē, pašaudelē un laižas krūmos. Zuka vīriem pašiem pietiks šaujamo. Viņš aizraujas arvien vairāk. Pie bankām un juvelieru veikaliem viņi tad ķersies. Zelts un briljanti! Un, kad būs visa diezgan, — pāri robežai un tur dzīvos kā miljonāri. Viņam būs grezna pils, tādu Zuks jau noskatījis kādā ārzemju filmā, garāža ar automašīnām un pagraba slāvā bāriņš ar vislabākajiem pasaules dzērieniem — viskijs 1111 rums, konjaks un šampanietis tur plūdīs. Un sievietes! Puma nebija slikta, — bet kas ir Purna pret kinozvaigznēm un skaistuma karalienēm? Caur karantīnas istabas režģoto logu ieplūst pavasara nakts bālais zilums, blakus guļ pārējie puiši no etapa. Tos viņš jau apskaidrojis. Kaut ātrāk beigtos šī neauglīgā nīkšana! Zel, ka viņš jau pašā sākumā neķērās pie lielākam lietām. Pulksteņi un mēteļi galu galā ir tikai sīkums. Un kas ir dažas pudeles «Kristāla», vakars restorānā un brauciens taksometrā pret to, kas viņu sagaida nākotnē? Bet nekas, viss vel priekšā, vajag tikai sākt. Skolā beidzas pedagoģiskās padomes sēde, un Krūms iziet gaitenī drūms un aizvainots. Viņš izpelnījies pārmetumus. Klasē daudz nesekmīgo! Vai tad viņš vainīgs? It kā būtu noslēpums, kāda tauta te sanāk? Kādu darbu vispār var prasīt un kādus rezultātus gaidīt, ja zēni sēdējuši pa divi trīs gadi vienā klasē, nepārtraukti mainījuši skolas un beigās tās vispār pametuši? Kad priekšnieks Ozolnieks iznāk gaitenī, Krūms dodas viņam pakaļ. — Ko es, pēc tavām domām, daru nepareizi? Vai man varbūt vajadzētu likt divnieku vietā trijniekus un to pašu prasīt no citiem skolotajiem? Ozolnieks atslēdz kabinetu, aicina Krūmu iekšā. — Sekmības procentu mānija man sveša, — Ozolnieks smejas. — Lai ir divnieki kaut visiem, bet tikai tad, ja tiešām darīts viss iespējamais, lai to nebūtu. — Vai tas netiek darīts? Ko tad vēl vajag?

Ozolnieks brīdi padomā. — Daži pedagogi tomēr dara par maz. Arī tu. Taisni tādēļ, ka ir tik grūti, ka puišeļi tā izlaidušies, nepietiek ar izskaidrošanu un darbu stundā vien. Viņi pastāvīgi jādzen, nedrīkst likt mierā arī ārpus stundām, jākontrolē, jārunā ar viņiem pašiem, ar audzinātājiem, ar meistariem. — Pa kuru laiku? Tad jau man jādzīvo kolonijā no rīta līdz vakaram, — Krūms saka. — Tik ilgi nu ne, bet varbūt ilgāk nekā pašlaik varētu. — Un tu domā — tas līdzēs? Vienalga, mēs maļam tukšgaitā, Erik. — Un ja es teikšu, ka tas nav tiesa? — Es tam neticēšu. Varbūt tev pašam tā liekas, bet tu maldies. Rezultātu nav un nebūs. — Bija kādreiz tāds audzēknis Voroņins ar palamu Sa- murajs, — Ozolnieks iesāka. — Viņu atbrīvoja, kad tu tikko sāki strādāt. Puisis bija izgājis īstu zagļu akadēmiju un atklīdis te no Odesas. Tagad tādi vairs negadās. Kad viņu ietupināja, šīs skolas ēkas vēl nebija, mācības notika vienā no kopmītņu korpusiem. Es biju audzinātājs, un mēs abi pēc pieņemšanas aizgājām klusākā stūrī un nosēdāmies uz izļodzītām taburetēm. Es viņam stāstīju par mūsu dzīvi, par pēckara celtniecību, par pašaizliedzīgiem cilvēkiem. Ar vārdu sakot, krietni pulējos, tā — vairāk par stundu. Stāstīju, cik slikti ir zagt, cik tas pazemojoši cilvēkam, cik kaitīgi sabiedrībai. Viņš nekā neiebilda, likās, visu saprata. Pieklājīgs, kluss, kā jau zaglis. Zagļi, kā tu pats zini, šeit pie mums vispār ir simpātiska tauta. Un tā nu es runāju, bet puišelis klausījās. Man pašam likās — labi runāju, gandrīz vai varēju apraudāties aiz sajūsmas par savu individuālo pieeju. Beidzu un gaidīju asaras arī viņa acīs. Bet viņš, brīdi klusējis, nopētīja mani un dzīvi ierunājās: «Audzinātāj, iedomājieties, ka esat naktī stacijā. Pilsonīši snauž, gaida vilcienu, bet dežurējošais milicis kaut kur noklīdis. Un turpat stāv koferis — smags un solīds. Jūs skaidri redzat — neviens nemanīs, ja ievilksiet. Vai jūs pats nepaņemtu šo koferi?» Ozolnieks apklust, skatās Krūma ironiskajā sejā, tad uzsit ar pirkstu kauliņiem pa galda stiklu un paklusu, cik nu viņam ar dārdošo basu vispār klusu var izdoties, nosaka: — Tagad šis puisis beidz politehnisko institūtu, ir viens no labākajiem studentiem kursā un viņam droši var uzticēt koferi ar zeltu. — Tā nav godīga spēle, Erik, — Krūms saka. — Sādi piemēri vēl nekā neapstiprina. Es likšu preti citu piemēru, vienu no daudziem. Manā klasē bija audzēknis Svilis, sēdēja par automašīnu zādzībām, tu viņu labi pazīsti, īsts goda zēns. Pietiekami labi mācījās, gatavoja uzskates līdzekļus, puisis ar zelta rokam. Ražošanā vienmēr simt divdesmit līdz simt piecdesmit procentu. «Es nekad vairs nezagšu, pašam jāsmejas, kāds muļķis biju,» viņš nereti uzsvēra. Mēs ticējām un atbrīvojām viņu pirms termiņa. Ari es kolonijas padomes sēdē droši cēlu roku, balsodams «par». Bet mūsu Svilītis, atgriezies brīvībā, jau pēc pāris nedēļām nozaga rajona prokuratūras «Pobedu». — Labi, bet, ja nebūtu mūsu darba, iznāktu tikai Sviļi un neviena Voroņina. — Tu esi par to pārliecināts? — Pilnīgi. Krūms skatās Ozolniekā un redz, ka viņš nemelo. Starp citu, Ozolniekā pārliecība kolonijā nevienam nav noslēpums. — Es, lūk, neesmu. AAan tava pārliecība, piedod par atklātību, liekas bērnišķīga. Bērnišķīgs entuziasms un optimisms. — Būšu tikpat atklāts. Vai malā stāvētāja pesimisms labāks? — Patiesība, kaut arī rūgta, vienmēr labāka par ilūzijām. — Ja tā ir vispārēja, bet ne šaura, tikai tev derīga patiesība. Turklāt arī tev tā neder un nekā nedod. — Grūtumu dod, — Krūms pavīpsnā. — Grūtumu dod arī entuziasms. Grūtuma mums papilnam. Ja par to runājam, es netaisos strīdēties. Bet tam jā'iet pretī, nevis no tā jābēg. Tu par savu grūtumu tikai tīksminies.

— Skaisti vārdi. Bet vai tu ar savu entuziasmu arī nebēdz no šī grūtuma, tikai pa citu ceļu. Tu aizver acis un iedomājies, it kā kāptu kalnā, bet patiesībā labakajā gadījumā mīņājies uz vietas. Un tīksminies ap šo entuziasmu. Tu sevi māni, es ne. — Tā ir tāda prusaku filozofija. — Ozolnieks piesarkst. — Gudras domeles ar dumju saturu. — Tagad viņš dārdina pilnā sparā. — Es pat nedomāju acis piemiegt. Es zinu — daudz kas nav tā, kā vajadzētu, mums pastāvīgi trūkst laika un rokas par īsām. Varbūt mūsu darbu pienācīgi nenovērtē un mūs rajona goda dēlī neieliks. Bet kāpēc cerēt, ka šos dubļus bridis citi? Pašiem jābrien. To, kas gaida uz citiem, jau tā visur pietiek. Ozolnieks spēji apraujas, tad, pārliecies pār rakstāmgaldu, noskalda Krūmam sejā: — Puišeļu dēļ — saproti! Alēs esam pēdējā barjera, pēdējais siets, kurā viņiem vēl iespējams aizķerties. — Jā, ja tā domātu daudzi! — Ja tā domāsi arī tu, būs par vienu vairāk. — Un tomēr par maz. Par maz, lai kas iznāktu. Ozolnieks nikni paskatās Krūmā, sak staigāt gar galdu, aizsmēķē, uzmet acis pulkstenim, kāsē un kaut ko rūc: — Laikam šodien mēs viens otru nesapratisim. — Laikam gan. — Ja tevi nepazītu, — Ozolnieks apstājas un atkal pievēršas Krūmam, — es pārskaistos un teiktu, lai meklē darbu kur citur, kaut skolotāju mums trūkst. Bet nestrādā jau pirmo gadu. Tas ir tāds pavasara pagurums, atpūtīsies — un rudenī viss būs kārtība. Uzskatu, ka mūsu saruna nav beigusies. — Protams, — Krūms saka. — Paldies par atklātību un to prusaku filozofiju. — Es domāju — tu nebiji maigāks. — Ozolnieks paņem dokumentu mapi. Viņi dodas āra no kabineta, bet durvīs priekšnieks nostājas Krūmam cieši blakus un prasa: — Saki pavisam godīgi — ja tev pašlaik būtu iespēja pāriet uz citu līdzīgi atalgotu darbu, vai tu pamestu koloniju? Krūms sarauc uzacis. — Es vēl padomātu, — viņš saka, kaut gribas teikt: «Pameslu,» — bet tā nebūtu taisnība. — Paldies par to pašu. — Un Ozolnieks steidzīgi aiziet. Liels, spēcīgs, elastīgu sportista soli. «Vecais zēns iekarsa,» Krūms domā. «Prusaku filozofija! Bet vai ziloņu filozofija labāka? Tikai uz priekšu, kaut ar galvu sienā. Bet, ja galva netur, ja siena vēl stingra, kāds labums to veltīgi dauzīt? Varbūt vajag atiet malā un paskatīties, vai sienu nevar apiet vai dragāt ar ko vairāk piemērotu?» Un tomēr Krūms apskauž Ozolnieku un zina, ka priekšnieka galva izturēs. «Atpūtīsies — un rudenī viss būs kārtībā,» viņš teica, bet Krūms neatceras, kad būtu atpūties priekšnieks pats. Varbūt pāris nedēļu pa vairākiem gadiem. Atvaļinājumam nekad neiznāca laika. «Vajag atpūsties, patiešām vajag 9.tpūsties,» viņš pats sev saka, atgriezdamies skolotāju istaba, un dīvainā kārtā sedē izteiktais skolas direktora pārmetums zaudējis asumu. — Tas nav ierindas kolonists, — Ķirškalns saka un raugās savas nodaļas padomes priekšsēdētāja acis. Taču šajās acīs neparādās ne bailes, ne šaubas par sevi. — Es zinu, ■— Kalējs atbild. — Ir redzēti visādi. — Viņš centīsies nodibināt savu kārtību. — Es zinu. Nekas neiznāks. — Viņam ir savi sabiedrotie. Cik zinu, mūsu nodaļā gan tādu nav, bet ziņas nekad nav precīzas. — Es zinu. Jūs, audzinātāj, neuztraucieties. Viss būs, kā vajag. — Kalējs pasmaida un savukārt sāk mierināt audzinātāju. — Es neuztraucos. — Un Ķirškalns pasmejas. — Tik augstu es viņu nevērtēju. Atklāti sakot,

vairāk uztraucos par tevi. Viņš ir nekaunīgs tips, un tev vajadzēs sevi valdīt. 1 Nicinoša palama uzraugiem. 1 Disciplinārais izolators. *** Es zinu, — Kalējs atkal saka. — Nav jau pirmā reize. — Tādā gadījumā pasauc pārējos padomes locekļus, bet es eju pakaļ Zumentam. Ķirškalns iet un domā par savu komandieri, kā vēl pēc veca paraduma nereti sauc padomes priekšsēdētāju. Un nosaukumam nav lielas nozīmes — priekšsēdētājs vai komandieris, galvenais ir audzēknis. Kalējam ir daudz grūtāks uzdevums nekā Ķirškalnam pašam. Audzinātājs parunās, ievedīs jauno nodaļa, stādīs priekšā un pēc tam aizies. Galvenais sāksies, kad audzēkņi paliks vieni. Un no šī brīža nav iespējams izbēgt, jo Ķirškalna vienmēr blakus nebūs tik un tā. To zina viņi abi, un, lai arī Ķirškalns ir norūpējies par priekšsēdētāju, viņš tic, ka viss būs labi, un reizē apzinās, ka nekā palīdzēt te nav iespējams. Labāk lai izšķirošā saskare notiek sākumā, kamēr Zuments nav vēl paspējis iedzīvoties un pareizāk novērtēt situāciju. — Ejam uz nodaļu, — viņš saka Zumentam. — Un es tevi vēlreiz brīdinu, pie mums ir stingra disciplīna un tavi agrākie nopelni te nevienu nespēj interesēt. — Zinām jau, — Zuments nevērīgi atbild. Kad viņi ienāk audzinātāju istabā, Kalējs ar nodaļas padomi jau gaida. Ķirškalns īsi pastāsta par jauno audzēkni, pēc tam stāda puišus priekšā Zumentam un aicina Kalēju uzdot jautājumus. — Ar kādu sporta veidu brīvībā nodarbojies? — Lēcu klasītes, — Zuments atbild un nicīgi piemiedz acis, vērodams uz padomes priekšsēdētāja blūzes piedurknes sudraboto rombu un zvaigzni. — Arī pēdējā laikā? — Kalējs izteiksmīgi jautā un paskatās pārējos padomes locekļos. Tie iespurcas. Zuments sakož zobus un paveras audzinātājā. «Vai man patiešām jāatbild šim te?» prasa viņa skatiens. — Vai jautāju es vai Kalējs, tas ir vienalga, — Ķirškalns saka. — Ar boksu, — Zuments draudoši izmet, bet Kalējs pat nesavelk uzacis. — Pie kā trenējies? — Apguvu pašmācībā. — Tas, mīļais, neskaitās. Tādi pašdarbnieki mēs visi kādreiz esam bijuši. Bez tam boksa sekcijas kolonijā nav. — Tad nekā darīt — vajadzēs nodibināt. — Neieteicu ticēt, ka izdosies. — Kāda izglītība? — iejautājas kāds padomes loceklis. — Nepabeigta augstākā, — Zuments ņirdz. — Vai arī pašmācībā, vai varbūt ir dokuments? — Kalējs pašķoba lūpas. — Uz jautājumiem jāatbild nopietni! — Ķirškalns iejaucas. Zuments parausta plecus — «ja audzinātājs tā vēlas» — un turpmāk ar pasvītroti garlaikotu seju īsi, bet jau pie- klājīgāk izmet savas atbildes. Beigās jautājumi apsīkst. — Vai tev nepieciešams aizbildnis no vecākajiem audzēkņiem, kas pirmās paris nedēļas palīdzētu labāk iejusties jaunajā vietā? — Ķirškalns griežas pie Zumenta. — Es pats pratīšu iejusties, — Zuments lielīgi paziņo. Viņi iet uz nodaļas istabu. Zuments lepni paceltu galvu turas iesānis no pārējiem, bet Ķirškalns vēlreiz čukstot brīdina Kalēju: — Nepārsteidzies un savaldies! Galvenais — pirkstus gar viņu nesmērē, saproti! Kalējs tikai pamāj ar galvu. Arī viņa miers tagad ir vairāk ārējs.

— Nodaļā ieradies jauns audzēknis Nikolajs Nikolaja dēls Zuments no Rīgas. Soda termiņš — astoņi gadi. Lūdzu vecos audzēkņus viņu uzņemt savā vidū un neliegt paskaidrojumus, ja viņš ko nesaprot, — Ķirškalns skaļi stāsta un slepeni vēro savus puišus, kuri sastājušies gar gultu galiem ap brīvo laukumu istabas vidū. Dažās acīs, uz Zurnentu raugoties, tomēr jaušama apbrīnas dzirksts un padevības suniskums. — Lūk, tā būs tava gulta, tas tavs skapītis, — Ķirškalns norāda jaunajam. Beidzot viss pateikts. Audzēkņi stāv un gaida, kad viņš aizies. Ķirškalns vēl brīdi kavējas, tad strauji apgriežas un iziet pa durvīm. Nav nozīmes palikt. Kamēr viņš paliks, nekas nenotiks. Kad audzinātāja soļi aizskanējuši, vēl mirkli turpinās klusums, bet nodaļas gaiss, liekas, sprakšķ no saspīlējuma. Pirmais to pārtrauc Kalējs. — Kas vēl nebūtu skaidrs? — Viņš paskatās uz neapklātās gultas stiepļu pinumu. — Jā, segas un matraci tūliņ atnesīs. Saimniecības lietu komisijas loceklis jau aizgāja pie staršinas. Zumenta seja piesarkst kā uguns. — Ko tu — mani par «sieriņu» turi? Es domāju, tas teātris beidzies! — Pieņemsim. Un kas tad būtu? — Es lai guļu gandrīz pie durvīm kā pēdējais «suška»! — Zuments iebļaujas. — Tu laikam par Žuku nekā neesi dzirdējis! — Nevaru atcerēties. — Kalējs ir pats mierīguma iemiesojums. — Tad pajautā tiem, kas atceras! Manā priekšā tādi kā tu un pārējie komandieriši biksēs slapināja. — Ak tā? Un kas vēl? — Vēl? — Zuments šņāc. — Ko tad vēl vajag! — Vajag te padzīvot ilgāk. Kāds aizies mājās, atbrīvosies gulta citā vietā, varēsi pārcelties. Tā redzi — pamazām, palēnām, 2uk. Arī es kādreiz gulēju pie durvīm. — Bet es tur negulēšu. — Ja ērtāk, guli uz grīdas! — Kalējs pagriež Zumentam muguru un dodas prom, ar to parādīdams, ka saruna izbeigta. Zumentam neizpratnē pat žoklis atkaras. Kas te notiek? Vai tiešām viņi Žuku nepazīst, vai tiešām nebaidās? Kur viņš ir ienācis — garīgajā seminārā vai naivu meiteņu pansionātā? Vai vecie, labie zagļu un laupītāju likumi vairs nav spēkā? — Es esmu Žuks, vai dzirdat, Žuks! — viņš kliedz un baksta ar pirkstu sev krūtīs. Puiši saskatās, dažu sejās pavīd bailes, apjukums, un viņi sakustas. Skatieni skraida no Kalēja pie istabas vidū stāvošā barveža, bet neviens netaisās nostāties viņam blakus, tikai mīņājas un gaida, kas notiks. Tad Zuments aiz niknuma un pārinodarījuma spalgā balsī ieaurojas: — Puiši, vai jūs pieļausiet, ka tas līdējs te valda? — Viņš izstiepj roku un rāda uz Kalēju. — Vai jūs neredzat, ka viņš bučo «popkām»' dibenu? Kliedziens izskan, bet neviens nekā nesaka, pat nedomā pakustēties. Tad Zuments metas pie Kalēja, saķer viņu aiz rokas un, dusmās trīcēdams, noprasa: — Vai tu klausīsi mani vai arī, vai arī… es varu iet līdz slapjai lietai2 , dzirdi! Kalējs ar asu rāvienu atsviež Zumenta roku sānis. — Beidz psihot, netaisi mīmiku un lasies! Istaba ienāk audzēknis ar segām, spilvenu un matraci un nomet to visu uz Zumentam paredzētās brīvās gultas, bet Zuments atlec sānis, ātri paraugās apkārt, tad atgrūž pie malas kolonistu, kas stāv blakus Kalējam, psķer viņa segu, kas salocīta glītā «konvertā», apaļi uzbužināto spilvenu un kopā ar matraci norauj uz grīdas. — Liec te manas šmotkas! — viņš pavēl segu atnesējam, norādīdams uz iekaroto gultu. Audzēknis neziņā apstājas un raugās uz Kalēju, bet tas mazliet piesmakušā balsī saka: — Atstāj, kur ir! — Tad īsi uzsauc: — Puiši!

Acumirkli ap viņu salasās visi nodaļas padomes locekļi un daļa citu. Gultas rībēdamas atlido sānis, un, aplenkuši Zumentu puslokā, zēni klusēdami iet tam virsū, izspiež istabas vidū un pamazām bīda atpakaļ uz durvju pusi. Zuments sacērtas un pietupies sāniski triecas ar plecu pret dzīvo ķēdi, cerēdams to pārraut, bet nodomātais neizdodas. Tad viņš pieliecas un ar galvu metas Kalējam vēderā, taču padomes priekšsēdētājs pagūst izvairīties, iežmiedz uzbrucēja galvu padusē, citi sagrābj Zumentu aiz rokām un kājām. Izvairīdamies no smago zābaku spērieniem, puiši ar gaisā pacelto laupītāju barvedi, kas lokās kā lamatās iekļuvis sesks, virzās pāri istabai un, atsperu pinumam nodžinkstot, iesviež Zumentu viņa gultā. Cīnīdamies pēc elpas, aizžņaugto kaklu berzēdams un vēl nespēdams parunāt, sarkans un nosvīdis, no biksēm izrautā kreklā, saburzītā blūzē, niknumā un bezspēcīgās dusmās smagi sēkdams, Zuments caur pieri glūn uz augšu cieši visapkārt gultai stāvošajos puišos. Viņu sejās nav ne līdzjūtības, ne nožēlas par padarīto, tikai izsmiekls. Un Zuments saprot, ka zaudējis visnepievilcīgākajā veidā. Viņš guļ pie uzvarētāju kājām kā kapā, nosviests kā pēdējā lupata, kā kaut kāds kucēns. Viņu nav pieveikuši kautiņā, nav bijusi cīņas aizraušanās, iespēja saņemt un dot sitienus. Viņam pat lieguši šo pēdējo mierinājumu — goda pilnu sakāvi. Kalējs laikam ir vienīgais, kas pašlaik aptver Zumenta stāvokli. — Es tevi brīdināju, — viņš saka, — bet tu pats to gribēji. Mēs tevi varējām piekaut. Nedomā, ka baidījos, es arī šo to no boksa saprotu. Un vispār man tas patiktu labāk, bet es zinu, kur atrodos, un negribu tevis dēļ tupēt dizo[1]. Savu kārtību tu šeit neievedīsi. — To mēs vēl redzēsim, verga dvēsele! — Zuments iekunkstas, bet apkārtstāvošie smejas. Aiz naida un niknuma Zuments jūt kāpjam acis pretīgu sāļumu. Viņš vairs nespēj skatīties uzvarētājos, apsviežas uz mutes un iespiež seju uz gultas nomestajā segā. — Ejam! — viņš dzird Kalēja balsi, dzird pa grīdu aizklaudzam aizejošo soļus. Un, sataustījis gultas malas, Zuks ieķeras tajās, iekožas ar zobiem raupjajā segā, visiem spēkiem pūlēdamies novaldīt elsas un sasprindzināt muskuļus, lai mugura nesāktu nodevīgi trīcēt. Laupītāju barvedis pārdzīvo to neizsakāmi sīvo pazemojuma rūgtumu, ko tik bieži licis izbaudīt citiem. Tā viņš guļ ari tad, kad nodaļā atgriežas Ķirškalns un, paskatījies uz Zumentu, piesauc pie sevis Kalēju. — Nu, kā? — audzinātājs klusi jautā. — Normāli. Zēns tikai pārdzīvo. Gaitenī atskan signāls uz vakara līniju. — Labi, netraucēsim tagad. Lai guļ! — Ķirškalns padomājis saka. Audzēkņi pa nodaļām stājas uz Ozolniekā prospekta platākā celiņa, kas stiepjas gar kopmītņu korpusu. Padomju priekšsēdētāji, kuriem uz piedurknes ar sudraba lentīti uzšūts rombs, stāv nodaļas labajā flangā. Pāri melnajai ierindai gaismu lej spēcīgs prožektors. Centrā pie apaļās puķu dobes nostājušies audzinātāji. Arī priekšnieks Ozolnieks. Šīsdienas dežurējošais komandieris ir Kalējs. Viņš gatavojas ziņojumam un pārlaiž skatienu ierindai. — Līdzināties! Audzēkņu augumi saspringst, galvas pagriežas pa labi, krūtis padodas uz priekšu. Ierindai pārskrien klusināta čaukstoņa, blūzēm elkoņos saskaroties. Simtiem roku šai brīdī sajūt viena otru, simtiem zābakos autu kāju nošvīk- stina celiņa asfaltu un, atdūrušās pret kaimiņa zābaka zoli, atvirzās atpakaļ. — Mierā-ā-ā! Galvas asi pagriežas. Klusums. Krūtīs trīc aizturēta elpa. Ierinda sastingst. Tie vairs nav «sušāri» un «bīstamie», komandieri un jauniņie, tas ir nedalāms pulks, kuru šai brīdī pakļauj savai varai blakus stāvošo augumu spēks, kas plūst no elkoņa uz elkoni, komandas spēks, kas rada īpašu burvību, pulsējot ik muskulī, ik nervu šķiedrā. Un blakus tam netverams, bet skaidri jūtams kā audzēkņiem, tā audzinātājiem tā cilvēka spēks, kas stāv ierindas priekšā ar kapteiņa uzplečiem tādā pašā miera stājā kā viņa audzēkņi.

Liekas, ja alskanētu pavēle: «Uz priekšu soļos, marši» — biezie kopmitņu korpusa mūri pajuktu kā izmircis kartons. — Uz vidu skatīt! Viegliem soļiem, plecos mazliet šūpodamies, dežurējošais komandieris Kalējs no rindas labā spārna tuvojas centram. Visā viņa gaitā, viņa skatiena var samanīt prieku par to, ka šai brīdī ikviens pakļaujas tieši viņam, arī audzinātāji, arī pats priekšnieks. Un visi to redz un prot novērtēt. Kalējs paiet garām savam audzinātājam, šoreiz viņu pat neievērodams. Acis raugās uz priekšu — tur, kur gaida Ozolnieks. Soļi kļūst stingrāki, tajos izzūd tā bijušā Rīgas pašpuikas nevērība un šiks, kas bija vērojams gaitas sākumā. Pēdējie trīs zābaku piesitieni pret asfaltu noskan asi un cieti, noklaudz papēži, kājām saskaroties. Audzēknis stāv, mazliet galvu atliecis, lai varētu ieskatīties Ozolniekā sejā. — Atļaujiet ziņot, biedri priekšniek! Ozolniekā roka piesviežas pie cepures naga. Prožektora gaismā novizuļo labā pleca zeltainā pagona. — Ziņo! Kalējs ātri un skaidri nosauc vakara pārbaudes līnijā nostādīto audzēkņu skaitu, kā arī tos, kas nav ieradušies, un kur viņi pašlaik atrodas. — Ziņo dežurējošais audzēknis Kalējs, — viņš pabeidz. — Brīvi! — Ozolniekā roka atraujas no cepures. — Brīvi! — audzēknis dod komandu ierindai, un pāri tai nošalc nopūta, sačukstas blūzes, nošvīkst zābaki, un rindas nedaudz sagumst — puiši atbrīvojas no sasprindzinājuma. Dežūraudzinātājs atver konkursa žurnālu un sāk lasīt šīsdienas piezīmes, bet Ķirškalns nespēj novērst skatienu no Ozolniekā. Kā šis cilvēks to spēj? Ziņojums ir katru vakaru, bet tajās reizēs, kad priekšnieka nav, iznāk kaut kas cits. Pelēkāk, slābāk, šur tur sačukstas, šur tur kāds zābaka purns izlīdis uz āru. Pašlaik Ozolnieks lēniem, klusiem soļiem apstaigā ierindu, ieskatīdamies audzēkņu sejās, vērodams viņu apģērbu. Garš, stalts, kreisajā rokā sažņaugti melni ādas cimdi. Formas tērps viņam piestāv kā uzliets, cepure, kam sānos mazliet uz leju nospiestas malas, liekas, darināta speciāli viņa galvai. Dziļas rievas ap lūpām, labsirdīgi ironisks smaids un melni jau šur tur sirmot sākuši mati, kas, nedaudz izlīduši gar cepures apmali, aiz ausīm veido nepaklausīgas sprodziņas. Viņa kalsnā, šķautnainā seja var būt iznīcinoši barga un savilkties aizrautīgos smieklos, tai piemīt kaukāzieša neatkarība un lepnums un Donas kazaka spītība un bezbēdība. Nereti audzēkņu vecāki viņu noturējuši par gruzīnu. Ķirškalnam priekšnieks vienmēr atgādina vecos latviešu strēlniekus, un nezin kādēļ viņam liekas — tieši tādi kā Ozolnieks bijuši vīri, kuri kāva vāciešus Nāves sala un drozdoviešu virsnieku pulkus Krievijas stepēs. Ozolnieks kolonistiem ir kļuvis par leģendu. Ne velti pirms vairākiem gadiem, asfaltēdami pirmo zonas celiņu, puiši slepeni paši uz savu roku mīkstajā masā iespieda akmentiņus, izveidodami uzrakstu «Ozolniekā prospekts». Daži darbinieki mēģina apgalvot, ka priekšnieka panākumi slēpjoties tikai viņa stājā un dārdošajā basā. Tiesa, kad priekšnieks runā, viņa basu jau no caurlaides telpas var dzirdēt līdz kopmītņu korpusiem, bet, kad viņš paceļ balsi, — visā kolonijas teritorijā. Ja viņš smejas, liekas — pa tērauda plāksnēm, viena otrai piesizdamās, veļas div- pudu bumbas. Bet ar to vien nekas nebūtu panākts, kaut šīs īpašības daudz palīdz darbā un savas varenās balss dēļ Ozolnieks arī dabūjis palamu Bass. Taču šo palamu izrunā godbijīgāk nekā dažam labam daudzos oficiāli piešķirtos goda nosaukumus. Ķirškalns atceras kādu sarunu ar kolēģiem, kurā izvirzījās tas pats jautājums: «Kā viņš to spēj?» — «Personība, draugs, personība. Bez tam Basu velns dīda,» Ķirškalns toreiz bija atbildējis. «Bet daudz kas ir poza,» runātāji teica. «Un kas tur slikts? Viņš to prot. Pozē tu, un varu iedomāties, ka iznāks smieklīgi.» — «Bet viņam tāpat visādi niķi un melnumi aiz ādas,» nerimās tirditāji. Tad Ķirškalns, garo žokli pieliecis, smīnēdams noskatījas savā sarunu biedrā. «Un tev nav? Kristālskaidri cilvēki ir tikai apsveikuma runās un nekrologos. Viņš ir dzimis pedagogs; tādi, manuprāt, ir tikpat reti kā slaveni mūziķi

vai mākslinieki. Tādiem var būt ari trūkumi, turpretī mums ar savējiem stipri jāuzmanās.» Sis pedagoga talants laimīgā kārtā apvienojās ar pievilcīgu ārieni, neizsīkstošu enerģiju un riska prieku. Jā, šis riska prieks un enerģija. Ne velti Ķirškalns teica: «Basu velns dīda.» Viņš netaupīja ne sevi, ne citus. Dežūraudzinātājs, lasīdams dažādas piezīmes, par kurām pienākas norīkojums ārpus kartas, nosauc Bainbānu. — «Audzēknis Bambāns stundā nestrādāja un izrunājās necenzējamiem vārdiem.» Ierakstījusi skolotāja Kalme. — Kas! — Ozolnieks piepeši apsviežas un, acīm sameklējis citu vidū Bambānu, pavēl: — Ārā no ierindas! Uzkliedziens atbalsojas kolonijas ēkās, un pat Ķirškalns salecas un, izstiepies taisnāks, gandrīz pasper soli uz priekšu. — Tu uzdrīkstējies runāt rupjības skolotājai Kalmei? — Ozolnieks pieiet cieši klāt pie Bambāna. — Tu neesi cienīgs viņai kurpes pasniegt! — Ko tad viņa … — Bambāns, acis blisinādams, sāk purpināt, cenzdamies savilkt savu grauzēja seju apvainotā grimasē. — Marš uz soda izolatoru! Bambāns sastostās, tad veikli metas projām, un dežurējošais uzraugs lietišķi aizso|o viņam pakaļ, bet Ozolnieks jau klusinātā balsī pievēršas pārējiem: — Skolotāja Kalme savu mūžu atdevusi jūsu audzināšanai un mācīšanai, un, ja kāds var atļauties tādu izlēcienu, tas ir kauns visiem. Viņa ar piezīmēm nemētājas, un, ja reiz ierakstīja, tāds Bambāns to ir simtkārt pelnījis. — Turpini! — Viņš pagriežas pret dežūraudzinātāju, bet kolonistu ierinda vienu brīdi vainas apziņā baidās pat elpu ievilkt. Pēc līnijas Ķirškalns pieiet pie Ozolniekā. — Man lūgums. Vajadzētu kādu dienu aizbraukt uz Rīgu pie Mežuļa mātes. Viņa neatbild uz manām vēstulēm un arī pati nebrauc, bet ar puisi nav lāgā. Varbūt izdotos ko derīgu uzzināt. Bez tam jāapmeklē pāris bijušo audzēkņu. Protams, ar laiku ir plāni, bet… — Brauc, noteikti brauc! — priekšnieks tūliņ piekrīt. — Izkārtosim tā, ka varēsi tikt. Klausies! — viņš pēkšņi ierunājas. — Ja tu pārāk nesteidzies, iečāpo pie manis. Man ienāca prātā viena domele, gribu zināt, ko tu par to saki. Ķirškalns gribējis iet uz nodaļu, bet, ja priekšniekam radusies «domele», grūti atteikt. Protams, savos apsvērumos viņš varētu dalīties arī rīt, bet Ozolnieks nekad nav izpratis atšķirību starp jēdzieniem «diena» un «nakts», «darba laiks» un «brīvais laiks». Un «domeles» viņam rodas bieži. Ķirškalns paslepeni ieskatās pulkstenī, dodas priekšniekam līdzi un zina, ka atkal tiks mājās tikai pēc pusnakts, jo uz nodaļu tomēr pēc šīs sarunas būs jāiet. Dažreiz viens otrs aizsvilas un atgādināja, ka bez kolonijas, lai cik tas dīvaini liktos, tomēr pastāv arī personiskais laiks, ģimene, paša bērni un tā tālāk, ka par šīm virsstundām neviens nemaksā. Tādās reizēs Ozolnieks sapūtās, mazliet apjuka un skatījās pārmetoši. — Man arī ir ģimene, bet nekā nevar darīt. Te ir īpašs darbs. Un, ja pēc tam kāds atļāvās pateikt, ka ģimenes ir dažādas, ar to liekot manīt, ka Ozolniekain ar to ģimeni tā ir, kā ir, viņš nodūra galvu, paspaidīja degunu un, izlicies nekā nesaprotam, pēc brītiņa turpināja aizsākto sarunu, it kā nekā nebūtu dzirdējis. Viņi ieiet kabinetā. — Ko tu saki par smēķēšanu? — Ozolnieks noprasa, cigareti izņemdams. — Kā nesmēķētājs noteikti tikai to sliktāko. — Pareizi ir, — Ozolnieks iesmejas un aizpīpo. — Es arī tāpat domāju, lai gan kūpinu skaudīgi. —

Viņš izpūš dūmus un brītiņu domīgi skatās cigaretes pelnu stabiņā. — Kāpēc ļaujam puišiem smēķēt? Vai nevajadzētu aizliegt, ko? — Principā, protams, vajadzētu. Tikai tas nav visai reāli, — Ķirškalns atbild. — Kāpēc nav reāli? — Ozolnieks strauji, kā vienmēr, kad ir kāda jaunieveduma gūstā, pārliecas pār galdu un, atbalstījies ar elkoņiem pret stiklu, atspiež zodu delnā. — Pirmkārt, mūsu tipa ieslodzījuma vietās atļauj smēķēt un oficiāla norādījuma to aizliegt pagaidām nav, — Ķirškalns domādams lēni runa. — Otrkārt, mūsu bērniņi, kā paši izsakās, sākuši smēķēt jau agrā jaunībā. Daudzi jau pīpo gadus desmit. Viņi pie nikotīna patiešām pieraduši. Tālāk— pīpošanas aizliegums izraisīs ļoti nevēlamas blakus parādības. — Ķirskalns paskatās Ozolniekā. — Tu pats tās labi zini. — Nu, piemēram? — Piemēram, asu neapmierinātību, rūkšanu, nervozitāti. Puiši jutīsies aizskarti savās svētākajās tiesībās. Bez tam — un es personiski domāju, tas ir pats galvenais mīnuss — smēķēs slepeni. Pīpojamais pa visādiem ceļiem tomēr ieplūdīs zonā. Maz, tomēr ieplūdīs. Cigarete kļūs par ieroci varas sagrābšanai, ietekmēšanai, par spekulācijas objektu un kārdināšanas līdzekli. Tās dēļ līdīs uz vēdera, bet par paciņu jau būs gatavi uz visu. Tu zini, par smēķēšanas aizliegšanu jau ir domāts agrāk, bet tieši šī iemesla dēļ vienmēr esam atteikušies. Ozolnieks atlaižas krēslā. — Labi, tagad es pateikšu plusus. Mums ir nepilngadīgo kolonija un vidusskola. Ja nesmēķē parastajā vidusskolā, kāpē lai to atļautu kolonistiem? Par veselību nav pat ko runāt. Tālāk — tīrība, svaigs gaiss, ārējais izskats. Arī tagad kopmītnēs un klasēs smēķēt nedrīkst, bet vienalga — zils. Reiz izbeigsies pastāvīgā spļaušana un stutēšanās gar stūriem. Smēķu iefiltrēšarios zonā tomēr var samazināt līdz minimumam. Atliek pašu puišeļu neapmierinātība, bet ar to es tikšu galā. Viņi paši sev aizliegs smēķēt, nevis mēs. — Viņi paši? Nu, to es gribētu redzēt. — Ķirškalns smīn. — Tu to redzēsi! — Ozolnieks pieceļas. — Visā drīzumā es runāšu ar audzinātājiem un pēc tam Lielajā padomē. Es negribu tevi kavēt, jau tā pulkstenī vien skaties, bet mājās vēl pārdomā visus par un pret, varbūt esam ko aizmirsuši. «Interesanti, kā viņš to panāks?» Ķirškalns domā, iedams uz nodaļu. Puiši jau guļ vai izliekas guļam. Audzinātājs uzmet acis Zumentam — kolonijas pakļāvējs ir zem segas. Piegājis pie Kalēja gultas, Ķirškalns nosēžas uz taburetes un pieliecas pie sava komandiera. — Labi, — Kalējs bez jautāšanas čukstus paskaidro. — Nav pat piecēlies. Sagrābstīja segu, pārvilka sev pāri un guļ ar visām drēbēm. Tikai «kočus» nometa. — Vai kāds pie viņa bijis, kaut ko prasījis? — Neviens, — Kalējs atbild. — Seko vērīgi. Būtu labāk, ja tu šonakt negulētu pārāk cieši. Un paturi acīs arī Mežuli! — Es zinu. Ar labu nakti, audzinātāj! — Ar labu nakti! Ķirškalns piesēžas arī uz Mežuļa gultas malas. Puisis guļ, acis aizvēris, bet pēc elpas jūtams, ka tikai tēlo aizmigušu. — Par ko tu domā naktis? — Ķirškalns klusu jautā. Atbildes nav. — Vai tiešām tev liekas, ka būt vienam pret visiem ir tas pareizākais ceļš? Acis neatveras, un Mežulis klusē. «Ar varu mīlēts nekļūsi,» Ķirškalns atceras veco tautas gudrību, pieceļas un iet, klusu pievērdams durvis. Vēl jābrīdina šīs nakts dežūraudzinātājs un uzraugs. Protams, varētu Zumentu piecelt un likt noģērbties, taču tas lieki traucētu puišu miegu. Lai pieņem, ka audzinātājs šo pārkāpumu nav ievērojis.

Bet Zuments guļ, iespiedis galvu spilvenā, un domā par savu septiņpadsmitgadīgo dzīvi.

IV Tēvs viņam bija tikai 110 četriem burtiem sastāvošs vārds. Nikolajs zināja, ka šis cilvēks bijis mūrnieks, arī saucies Nikolajs, ka par būvmateriālu zādzību apcietināts un notiesāts uz desmit gadiem. Tas noticis sen, sen, tajos neatminamajos laikos, no kuriem viņš neatceras nekā. Pēc soda izciešanas tēvs palicis turpat Sibīrijā un strādā kaut kur pie Angāras vai Jeņisejas bezgalīgajos taigas plašumos, kuros cilvēks pazūd kā atvarā. Mātei nebija pat tēva fotogrāfijas, un Ķoļam viņa dažreiz teica: «Glīts puisis bija. Vai nu citi nezog, bet manējo, lūk, sagrāba.» Ķoļa tēva trūkumu neizjūta, jo nevar izjust kā zaudējumu to, kā nekad nav bijis. Un, kad viņam kāds apstākļu nezinātājs jautāja: «Kur tad tavs papus?» — zēns tīri priecīgi atbildēja: «Man papa nav!» Prātā iespiedās vārds «sagrāba» un miglaina atziņa, ka mistisko tēvu aizrāvuši ar varu kaut kādi «briesmoņi» tādēļ, ka viņš darījis to pašu, ko citi, bet šie «citi» nezin kādēļ palikuši brīvībā. Visas senākās atmiņas saistījās ar māti. Tai laika Ķoļa nevarēja zināt, ka viņa mate pati vēl pavisam jauna, patiesībā tikai tāds skuķis ar vēja pilnu galvu, ka visa viņas izglītība ir gaužām sliktās zināšanas, ko guvusi fabriku- rūpnīcu apmācības skolā, un dzīvē viņa skalās ar neizpratni, bērnišķīgā muļķībā nolaizdama rokas samērā sīku grūtību priekšā, nezinādama padoma, kā tikt galā pašai ar sevi, kur nu vēl ar Ķoļu. Viņam māte bija vienīgais zināšanu un gudrības avots, apbrīnota un mīlēta. Vakaros abi kopā ielīda gultā zem segas, māte bužināja viņa matus, sauca par mīļo runčuku, un viņš laimīgi aizmiga pie mātes siltajam krūtīm. Citvakar viņa bija bēdīga, runāja par to, cik grūti tā vienai dzīvot, un apgalvoja, ka pasaulē īstas laimes neesot. «Bet ko gan tu no tā saproti,» viņa sacīja un ilgi klusēja. Māte stradāja tekstilfabrikā un aizejot ieslēdza viņu istabā, bet pēc tās reizes, kad viņš gandrīz pakārās veļas auklā, ieradās veca vecenīte, adīja zeķi un lasīja melnu grāmatu ar krustu uz vāka. Kad viņš sāka blēņoties, večiņa draudēja ar paceltu pirkstu un aicināja bīties dieva, bēdīgi grozīja galvu un runāja, ka pasaule esot ļaunuma pilna. Pie mātes sāka iegriezties sveši tēvoči ar vīna pudeli kabatā. «Ak tas ir tavs dēlēns!» tie teica mātei, paglaudīja viņa galvu, bet pēc tam zēnu piemirsa. Nu jau viņš gulēja pats uz sava matracīša istabas kaktā. Reiz naktī nejauši iztrūcies un samiegojies, viņš gribēja ielīst pie mātes, bet roka uz viņas gultas spilvena sataustīja svešu, asiem bārdas rugājiem nosētu seju. Pārbijies viņš sāka kliegt. Tā bija viena no visspilgtākajām atmiņu ainām. Vēl pēc daudziem gadiem Zuments sajuta šo pieskārienu ārkārtīgi dzīvi, un tas lika rokai sarauties ik reizes, kad viņš sniedzās tumsā pēc kāda neredzama priekšmeta. Vēlāk māte viņu mierināja, raudāja un čukstēja, ka viņa esot slikta un lai viņš piedodot savai nejaukajai mātei. Nezinādams, ko īsti piedot, Nikolajs aptvēra vienu — māte vairs nav tāda kā agrāk. Ar gadiem nāca vairāki jauni atklājumi, vispirms pagalms un apaļiem akmeņiem bruģēta nomales ieliņa. Uz ielas visinteresantākā un pievilcīgākā vieta bija bufete, kas atradās blakus mājā. Te lieli un dūšīgi vīri, no kuriem citādi par mazāko pārkāpumu vajadzētu bēgt, ko kājas nesa, bija vēl bezpalīdzīgāki nekā mazie bērneļi, kas viņus aplenca. Varēja droši iet viņiem aiz muguras, atdarināt ļodzigo gaitu un saukt: «Vecim deguns lillā, vecis atkal pillā!» Drošākie lēkaja piedzērušajam pa priekšu, rādija mēli un garo degunu, un, kad tas, neveikli klumburodams, lādēdamies mēģināja kādu noķert, viss bars spiegdams un smiedamies pašķīda ka zvirbuļi. Ja dzērāji paklupa un palika guļam, sakas citas nodarbības. Viņu kabatās vajadzēja sabāzt akmeņus, bet pie biksēm piesprauda diegā iekārtu papīra vīstokli vai tukšu konservu bundžu. Te pirmo reizi Nikolajs redzēja, kā par viņu nedaudz vecāki puišeļi pasteidzās arī izčamdīt nokritušā kabatas. Pēc tam viņi aiz stūra pipoja «Belomoru» un dzēra no atrastā pusstopa. Netālu no bufetes bija pārtikas veikals. Te vairāk apgrozījās sievas, arī vīri ieskrēja nopirkt pa pudelei alus un turpat ārā pie durvīm izdzēra. Koļa te varēja savākt pudeļu vāciņus veselām saujām. Otrais lielais atklājums bija Ķīšezers. Ka viņš, no krastā piesietām laivām un apglumējušiem

baļķiem ūdenī veldamies, nenoslīka, izskaidrojams varbūt ar to, ka neviens viņu neuzmanīja un nelikās ne zinis. Viņu nemācīja peldēt ne skolotājs, ne treneris, un tomēr līdz skolas vecumam Nikolajs jau peldēja pavisam labi. Arī ezermalā sanāca vīru kompānijas, dzēra degvīnu, piekoda skābus gurķus un ķilavas, spēlēja kārtis un neskopojās ar stipriem izteicieniem. Viņiem aizejot, krastmalā palika tukšu pudeļu kaudzes, kuras puišeļi, savā starpā kaudamies, sadalīja un nesa pārdot. Te kādā pievakarē mazais Koļa kopā ar krietni vecākiem zeņķiem, pats īsti nesaprazdams, kādēļ, uz vēdera pielīda starp krastā uzvilktām laivām guļošam pārītim. Zēni vēroja, elpu aizturējuši un acis izpletuši. Koļam asinis joņiem pulsēja deniņos. «Tā nu bija īstā,» puikas vēlāk teica un pieminēja vārdu, kuru nācies dzirdēt no dzērājiem, kuru viņš pats arī jau bija iemācījies, bet lidz šim izrunājis bez izpratnes. Tad pārējie viņu ņēmās apgaismot, visu izskaidroja, un beigās atskanēja spriedums: «Visas viņas lādas.» Un Koļa atcerējās māti, atcerējās viesus ar vīna pudelēm un bārdaino seju uz mātes spilvena. Nikolajs nolīda starp malkas grēdām, bet iznāca ar spītībā sakniebtu muti un nospļāvies izberzēja no acīm asaras. Rudens atnāca ar āboliem un plūmēm. Viņu pagalma vienīgajai vecajai ābelei nebija ābolu, jo tā neatradās aiz žoga un zaļganos bumbuļus bērni norāva jau vasaras vidū gluži maziņus un zaļus. Bet citur aiz sētām sulīgi augļi kārdinoši gozēja saulē savus dzeltenos un sārtos vēderus. Un kas ir sēta pret vēlēšanos iekost tādā skaistulī? Un kāpēc tāda netaisnība — šiem tur ir, bet viņam nav? Kaut kādi privātīpašnieki, budži! Tā viņš bija dzirdējis spriežam tos, kam ābeļu nebija. Vienā no šīm taisnīgās sadales reizēm pārējie knēveļi pēkšņi izgaisa kā aizslaucīti, bet Koļa izmisis spārdījās spēcīga tēvaiņa rokās. — Ak tu, kucēns tāds, kas tevi samācīja zagt? Kas bija tie citi, kas aizmuka? Tūliņ pasaki, citādi uz miliciju prom! Viņš toreiz bija iesācējs un, pārbijies ne pa jokam, sāka stāstīt visu, ko zināja, bet otrā dienā uz ielas Koļam apkārt sastājās puiku bariņš drūmām sejām un dūrēs savilktām rokām. — Tagad mēs no tevis iztaisīsim kotleti, tu nodevēj! Gluži kotleti viņiem neizdevās iztaisīt, kaut tādu kāvienu Koļa patiešam saņēma dzīvē pirmo reizi. Taču vairāk par pārsisto lūpu un degunu sūrstēja nicīgi nošņāktais vārds «nodevējs». Māja un māte saistīja arvien mazāk. Kas gan te bija interesants? Dažreiz svētdienās atnāca mātes draudzenes no darba vietas, un tad visas pārsprieda, kura no ceha taisās precēties un kura šķirties, kura ir īsta zoss un kura kārtīgs meitietis. Viņas šķirstīja appluinītus modes žurnālus, no kuru lappusēm glūnēja tievas sievietes pār acīm izjukušos matos, kājas izplētušas, it kā viņas kāptu pār grāvi. Tad sākās skumīgas sarunas un gaušanās par to, ka veikalos nekā skaista nevar nopirkt, ka pie mums ir tikai tāda nabagmāja, bet «tur»… Sekoja smaga nopūta. Lūk, Parīzē gan sievietes varot apģērbties, kā nākas. Ja kāda bija nopirkusi jaunu jaciņu vai kleitu, tad to vajadzēja novērtēt un izmēģināt ari citām. Viņas grozījās pie nelielā spoguļa un sprieda, kur ko vajadzētu ieņemt vai izlaist un kā «stāv uz auguma». Vēl ļaunāk bija, ja atnāca tēvoči. Tad Nikolajs atcerējās tos divus starp laivām un aizslīdēja savā pasaulē uz ielas. Redzot, ka citi zēni kopā ar tēviem dodas makšķerēt vai sagaida tos pagalmā un tēvi viņus saķer zem padusēm un, jautri smiedamies, uzmet gaisā, nereti kļuva skumji un vientulīgi. Viņš novērsās un īgni bubināja pie sevis: «Pagaidiet vien, gan arī jūsu tēvus nogrābs.» Gluži nemanot bija pienākusi pirmā skolas diena. Arī mate to atcerējas gandrīz vai pēdējā brīdī. Viņa Koļu saposa labākajās drēbēs, iespieda rokā jaunu, stīvu portfeliti un, palaidusi pie skolas durvīm, aizsteidzās uz darbu. Klasē jau priekšā bija daži kopīgo sirojumu draugi, un, bariņā sastājušies, visi parsprieda pēdējos jaunumus, bet kāds svešs puišelis ar tuklu, apa|u seju, pavērtu muti lodāja apkārt un ar savu klausīšanos traucēja. — Ko tu te lūri, mopsis tāds! — Koļa viņam uzbļāva.

Tikko pienāca skolotāja, resnitis žigli izcēla gaisā divus pirkstus. — Lūdzu, skolotāj, lūdzu, skolotāj! Tas tur mani nosauca par mopsi, — viņš teica un rādīja uz Koļu. Skolotāja Koļam jautāja, kur viņš esot iemācījies tik neglīti lamāties, un prasīja, lai viņš atvainojoties par rupjībām, bet mazais sūdzētājs, plati smaidīdams, stāvēja viņai blakus. Koļa bija pārsteigts lidz sirds dziļumiem. Ko gan viņš tādu sevišķu bija pateicis un kā lai'dara šo atvainošanos? Vai tiešām skolotāja aizstāvēja to apaļo nodevēju? Ap viņiem sastājās pārējie bērni, arī Koļas draugi. Viņi stāvēja un gaidīja, pat vairākas mātes, kas bija atnākušas lidzi saviem lolojumiem, panācās tuvāk. Un tagad lai viņš pazemotos visu acu priekšā, lai viņa draugi vēlāk smīkņātu un stāstītu citiem, ka Koja nobijies no skolotājas, no vienas pavecas sievas? — Ko tu man piesienies, vecā …! — Koļa nedomādams pateica vārdu, kuru lietoja bufetes apmeklētāji un vīri ezermalā, ja runa bija par sievietēm, vārdu, kuru minēja zeņķi toreiz pie laivām. Skolotāja it kā atsprāga atpakaļ, un viņas seja kļuva sārta kā nogatavojies tomāts, bet klase šausmās nošalca. Pāris mirkļu pastāvējis, Koļa nolieca galvu un kā vērsēns metās uz durvīm, ar elkoni atgrūzdams apaļo puišeli. Ta sākās viņa skolas gaitas. Uz ielas veicās daudz labāk. Puiku karos viņš ne tikai iemācījās klusējot panest sāpes, bet ari veikli sadot pretiniekam pēc veca, jaukā principa «dots devējam atdodas». Sai ziņā Koļa bija tik čakls parādu kārtotājs, ka pamazām ieņēma vadošo stāvokli, bet stāvoklis uzliek pienākumus. Tagad viņam vajadzēja kārtot ne tikai savus rēķinus, bet ar ievingrinātu roku palīdzēt tos nokārtot arī citiem. Arvien biezāk mātei gan pārtikas veikalā, gan uz ielas nācās dzirdēt, ka viņas dēlēns esot kauslis un lamājoties nepiedienīgiem vārdiem. Pēc tam māte viņu pļaukāja un sauca par mežoni, no kura nekas labs neiznākšot. Tas nebija nekas jauns. Cik reižu no svešām mutēm nebija atskanējuši līdzīgi pareģojumi: «Tāds bija tēvs, tāds dēls, nav jau ko brīnīties.» «Vai nu tas ko labu redzējis, ko no viņa var gaidīt?» «Viena zag|u banda, labāk tālāk no tādiem.» Koļa savukārt turējās tālāk no tiem, kas tā teica, no visiem tiem, kuriem piederēja ābeļdārzi, kuriem piederīgie nebija notiesāti, kuru bērni nesa mājās liecības ar labam atzīmēm. Tie viņu izspļāva no savas mutes, bet izspļautais negribēja gulēt uz bruģa zem viņu kājām. Arī viņš gribēja kaut kas būt, kaut ko apliecināt un pierādīt pats sev un viņiem. Un viņš cēlās tajā vielā, kurā bija notriekts, nevis lai līdzinātos šiem labajiem un tīrajiem, bet tādēļ, lai viņiem kostu. Koļa ar draugiem stāvēja vārtos un vēroja ielu. Lūk, tuvojas puišelis, vienā rokā šūpojas tīkliņš ar piena pudelēm, otra cieši sažņaugta dūrītē. Tādus viņš pazina. Māte sūtījusi uz veikalu, cieši piekodinot, lai glabā naudu. «Cālīt, tikai nedomā mukt, tikpat nepalīdzēs!» Koļa gāja viņam blakus un čukstēja: «Tagad dod roku! Tā.» Viņš iebāza silto, salocīto rubli savā kabatā. «Un mājās saki, ka pazaudēji, saprati!» Garām steidzās pieaugušie. Neviens neievēroja zēnu pulciņu, no kura viens atšķīrās un, plecus uz augšu sarāvis, nokārtu galvu un asaru pilnām acīm lēni vilkās atpakaļ gar māju sienām, bet pārējie pazuda tuvākaja sētā. Kad kinoteātros rādīja labi apmeklētas filmas, Koļu skolā neredzēja vairākas dienas. Jau no paša rīta viņš stāvēja rindā un pirka biļetes «vecākiem» uz vakara seansiem. Un vienmēr atradās ļaudis, kas, ieraudzījuši kases lodziņā lakonisko uzrakstu «Biļetes pārdotas», samaksāja dubulti. Viņš zināja, kuriem piedāvāt. Ja drūzmā parādījās jauns vīrietis ar meiču, kas, zaudējusi izredzes noskatīties filmu, rauca deguntiņu, droši varēja prasīt pat trīskāršu cenu. Nauda! Čaukstošajiem papīrīšiem piemita maģisks spēks. Tic spēja pārvērsties cigaretēs, šokolāde, degvīnā. Un, ja naudas daudz, — ari skaistā uzvalkā, restorāna zālē, motociklā, pat meitenē. Ne velti māte vienmēr gaudās: «Kaut būtu vairāk naudas!» — ne velti lielie puiši, cigaretes sūkādami, sprieda par

«lielo rubli» un vīri ezermalā sacīja: «Izsitām labu naudiņu, nu var palaist plostu.» Bet pasaule bija netaisni sadalīta naudīgajos un lādos kā Koļa, kuriem tās nebija. Strādāt? Bet kur? Viņš nekā neprata, un darbs viņu nevilināja. Ari mate strādāja, bet ne jau no algas vien viņa dzīvoja. Tie saiņi, kurus atnesa no tekstilfabrikas un slēpa kaktā, un svešie tēvoči, kas mainījās arvien biežāk, to apliecināja skaidri. Koļa jau bija izaudzis par Nikolaju, par Zuku. Krēslainajās vārtu telpās, namu sētās un pagrabos šī palama tika izrunāta ar godbijību. Tur iedzēra, spēlēja kārtis, mācījās mest nažus un runāja par naudu. Kas gan notiktu, ja viņu rokās būtu miljons? Šņabis plūstu straumēm, restorānu durvis atvērtos, viņi brauktu «Volgās» ar skaistām meitenēm blakus. No rokas rokā ceļoja veci, taukaini kriminālromāni un pornogrāfisku fotogrāfiju komplekti. Ar nedalītu uzmanību visi klausījās vecāko, pieredzes bagāto puišu stāstus par atsēdētām «sutkām», par koloniju. Tie bija varoņi, kas «izgājuši akadēmiju». Cik muļķīgi vientiesīši viņu stāstos likās miliči un izmeklētāji, cik dumji bija likumi, kuri rakstīti tikai tiem, kam galvas nestrādā. Un Amerika, Čikāga, zagļu un laupītāju paradīze! Tur tikai varēja izvērsties, tur viri ar aukstu prātu un automātu rokā tika pie miljoniem dažos mirkļos. Te, protams, nebija tā vēriena, bet kaut ko jau varēja iesākt arī tepat. No sestās klases Zumentu izslēdza par kaušanos, zādzībām un nesekmību. Tas radīja tikai atvieglojuma sajūtu — skola ar savam bērnišķībām viņam jau sen bija apnikusi līdz kaklam. Tad nāca milicijas bērnu istaba, draudi, lūgumi, brīdinājumi. Mātes pukošanās bija tikpat pierasta kā modinātāja tikšķēšana vai ūdens pilēšana no izdilušā krāna. Cik sīka un novecojusi viņa jau izskatījās! Joka pēc viņš iestājās darbā, lai mazliet pieklusinātu uzsākto audzināšanas kņadu un novērstu aizdomas. Nu viņam jau bija pašam sava banda, sākās nopietns darbs. Nu reiz viņš varēja izvērsties un parādīt visiem, kas Zuks ir par vīru. Nevis reizi mēnesī pa dažiem desmitiem rubļu, bet bieži un daudz vairāk viņam vajadzēja. Viņš bija valdnieks savā barā. Un tagad viņš gulēja kolonijas guļamtelpas kaktā pie durvīm, nomests uz dzelzs gulteles, — viņu bija izspļāvuši arī savējie. Tas bija visai līdzšinējai pieredzei un uzskatiem neaptverams fināls. Apkārt klabēja zābaki, čīkstēja gultas. Puiši taisījās uz gulēšanu. Neviens par viņu nelikās ne zinis, nepieskaras, nerunāja, it kā tāda Zuka nebūtu, it kā viņu istaba neatrastos viens no Rīgas pašpuiku barvežiem. Vai viņi visi šķīrušies 110 saprašanas? Bet ja nu tomēr izdodas? Ja tikai nobijušies no šā Kalēja? Nevar būt, ka visi kļuvuši labi un svēti. Un vēl jau ir Bambāns, vēl tie, kas sadarbojās ar viņu agrāk un atrodas citās nodaļās. Pamazām mostas cerība. Būs grūti, būs pavisam citādi, nekā viņš domājis, bet vēl viss nav zaudēts. Tik viegli ar viņu galā netiks. Un, ja nevarēs citādi, — viņš bēgs. Bēgs kopā ar saviem piekritējiem vai ari viens pats. Bēgs uz turieni, kur valda gangsteri un anarhija.

V Tramvajs dārdēdams izskrējis cauri pusei Rīgas un pašlaik brauc pa jauno nomali ar betona bloku kārbām. Tās nomaina vecās, pirms pusgadsimta un agrāk strādniekiem celtās koka īres mājeles. Sur tur ar savu svaigo zaļumu paskrien garām liepa, kastaņa vai bērzs, liekdams zarus pār žogiem un zemajiem malkas šķūnīšiem. «Drīz arī šeit iesoļos dzelzsbetons un silikātķieģelis,» Ķirškalns domā. «Vecās, ķirmju sagrauztās ēciņas aizies nebūtībā, lai dotu vietu gaišiem namiem.» Domu gaitu pārtrauc kasiere, skaļi atgādinādama, ka pilsonim, kas vēlējies nokļūt Sēņu ielā, jāizkāpj nākamajā pieturā. Laipna vecenīte filca čabatās pastāsta tālāko ceļu, un Ķirškalns iet pa ieliņām, uz kurām droši rotaļājas bērni, jo automašīnas te iegriežas pareti. Sēņu ielā starp ēkam jau plešas dārzi un neapbūvēti laukumi. Nelielā apkvēpusi fabriciņa ap sevi savilkusi veseliem kalniem tukšās taras kastes. Gadsimta sākumā te droši plētics krūmājs vai mežs un strādnieku sievas pa taciņu devušās sēnēs, lai knapajai iztikai pievienotu par brīvu dabūjamo alksneni vai gaileni. Ķirškalns vēro namu numurus un apstājas pie divstāvu mājeles, kas ir tikpat neizteiksmīga kā pārējas. Vienīgi bērzi to padara tīkamu. Koku zari liecas gar pašiem logiem. Tumšs koridors, kura vistumšākajā stūri piestiprināta plāksnīte ar īrnieku uzvārdiem. Ķirškalns pastiepjas uz pirkstgaliem un burto ar krītu uzšņāptos uzrakstus — «Nr. 6 Mežulis Sk.». Vecas, izmīņātas koka kāpnes, gar kājām pasitas svītrains kaķis un mīksti nolec kaut kur zemāk patrepes krēslā, iečīkstas grīdas dēļi, nāsīs iesitas gadu desmitiem veca, skaņa virtuves izgarojumu smaka. Pie sestā dzīvokļa durvīm neticami balts, zem stikliņa ar niķelētām skrūvītēm piestiprināts, pretī mirdz uzraksts «Skaidrīte Mežule. Valdis Mežulis». Burtus vilkusi prasmīga un rūpīga roka, tikai labi ieskatoties, var pateikt, ka tie ir nevis iespiesti, bet veidoti ar tušas spalviņu. «Pašlaik zīmīte melo,» Ķirškalnam iešaujas prātā. «Valdi Mežuli aiz šim durvīm veltīgi meklēt.» Zvana nav, un Ķirškalns pieklauvē, baidīdamies, vai tikai Mežuļa māte būs mājās, jo iepriekš par savu apmeklejumu viņš nekā nav ziņojis. Taču aiz durvīm atskan klusi, steidzīgi soļi, un sievietes balss jautā: — Kas tur ir? Vienu mirkli Ķirškalns nezina, kā atbildēt. Viņa uzvārds te nekā neizteiks, un uz priekšā stādīšanos caur durvīm viņš nav sagatavojies. — Jūsu dēla audzinātājs, — viņš saka. Brīdi klusums, tad slēdzenē apgriežas, atslēga, un viņā no priekšnama puskrēslas raugās izbiedētas, augšup pavērstas, plati ieplestas acis. Pirmajos mirkļos Ķirškalns redz tikai šīs acis. Ap tām iezīmējas sejas ovāls, bet acis neļauj pievērsties citam. — Labdien, — viņš saka un pastiepj roku, bet neviens šo roku nesaņem, un tikai tad Ķirškalns pamana, ka sieviete, ar plecu piespiedusies pie sienas, tikko spēj noturēties kājās. Labā roka pacēlusies pie krūtīm, bet kreisās pirksti, atbalstu meklēdami, nevarīgi slīd pār apmetumu. Laikam visi atlikušie spēki pēc vārdiem «jūsu dēla audzinātājs» iztērēti atslēgas pagriešanai, un tagad sieviete var tikai stāvēt un skatīties. — Vai… kas… noticis? — viņa beidzot izdabū pār lūpām. — Neuztraucieties! — Ķirškalns satver viņas roku virs elkoņa. — Neuztraucieties! Nekas nav nolicis. Viss ir vislabākajā kārtībā, — un apjauš, ka teiktais skan kā izsmiekls, jo šīs sievietes dēls taču atrodas kolonijā un tādu stāvokli gan nevar apzīmēt ar vārdiem «viss ir vislabā- kaja kartībā». Taču nākamais jautājums jau skan dzīvāk: — Vai viņš ko nodarījis? — Nē, es tikai gribēju ar jums iepazīties, parunāties par dēlu. Esmu viņa audzinātājs, mans vārds Ķirškalns. Jūsu dēls kolonijā nekā nav nodarījis, jūs varat man ticēt, — Ķirškalns runā steidzīgi,

cenzdamies pēc iespējas ātrāk izkliedēt viņas satraukumu, un, sajutis, ka sievietes roka kļūst stingrāka, atlaiž savējo. — Ak tā, — viņa saka. Tas izlaužas kā nopūta. Viņi joprojām stāv uz sliekšņa. — Ak tā, — sieviete vēlreiz atkārto. Var redzēt, ka viņa jau sāk domāt un saprot — ar dēlu nav notikusi nekāda jauna nelaime. Pēc šis domas rodas nākamā: ir atnācis cilvēks no turienes un stāv durvju priekšā. — Vai! Lūdzu, nāciet iekšā! — viņa attopas. Pirmītējam pamirumam seko satraukts steidzīgums. — Lūdzu, lūdzu, te. Atvelciet mēteli! Nāciet istabā. — Viņa paietas uz priekšu, tad atceras vaļā palikušās durvis. — Piedodiet! — Viņa metas atpakaļ tās aizvērt, atkal iesteidzas istabā, paķer krēslu un sniedz Ķirškalnam. — Lūdzu, sēdieties! No galda, uz kura atrodas rakstāmmašīna un kaudze kantora papīra, viņai ar roku aizķerot, uz grīdas nolido vairākas lapas. Ķirškalns liecas tās pacelt, bet viņa pasteidzas pirmā. — Es pati, ko jūs! Redzat, kāda man te nekārtība. Pa brīvajām dienām mazliet piepelnos ar pārrakstīšanu. — Viņa vainīgi pasmaida un, ātri, neveikli burzot stūrus, stumj kopā papīrus, tad atkal pievēršas viesim. — Bet jūs būsiet izsalcis. Es tūliņ uzlikšu tēju, tūliņ. — Nevajag, lūdzu. Es esmu paēdis. Lūdzu, nepūlieties! Bet viņa jau virtuvē, no krāna tek ūdens, nošvirkst sērkociņš, nošķind trauki. Ķirškalns pārlaiž skatienu istabiņai. Atskaitot ar papīriem nokrauto galdu, viss ir ļoti tīrs un kārtīgs. Gulta un zems, moderns dīvāniņš — uz tā droši vien gulējis Valdis, drēbju skapis, stūrī aiz dīvāna sekcija grāmatām, tai blakus uz galdiņa neliels televizors, uz grīdas zaļgana grīdsega. Virs dīvāna aiz stikla vairākas grafikas — lielas egles un taka mežā, niedrāja ieskauta upe un vecs tiltiņš pār to, bet virs upes lido divas meža pīles, blakus vecs, nokaltis koks rēpuļainu mizu, liekas, ozols, un mazliet augstāk par citām — meitenes portrets lielam, izbrīna pilnām acīm un kuplu zēngalviņu. Iesteidzas sieviete ar cepumu trauciņu rokā, noliek to uz galda stūra. — Tūliņ būs tēja, piedodiet, bet man nekā sevišķa nav ko viesim piedāvāt. — Viņa paliek stāvot. — Paldies. Man nekā nevajag, es jau teicu. — Ķirškalns tikai tagad pirmo reizi dabū aplūkot Mežuļa māti, jo priekšnamā bija patumšs un istabā viņa visu laiku kustējusies, pieliekusies, steigusies. Pašaura seja, nedaudz izspiestiem vaigu kauliem, biezas uzacis, taisns, smalks deguns un bālas, plānas lūpas, ap kurām iezīmējas asas rievas. Ja to nebūtu, viņa liktos daudz jaunāka. Un matos šķipsnām vien balti pavedieni, bet tiem blakus vēl gluži spožs melnums. Uz kalsnā auguma pavalkāts, bet tīrs mājas halātiņš bez piedurknēm. Sajutusi Ķirškalna skatienu, sieviete piesarkst un pēkšņi atgādina meiteni. Viņa steidzīgi iestumj zem halāta pār plecu noslīdējušo krekla lentīti. — Jūs atvainojiet, ka es ta — neesmu, kā pieklājās, apģērbusies, bet istaba silta, un pie manis jau neviens nenāk. Viņa atkal iesteidzas priekšnamā, atgriežas, uzmetusi uz pleciem jaciņu, un, piesēdusies uz krēsla maliņas, jautājoši un nogaidoši paraugās cilvēkā, kas vēl nesen ticies ar viņas Valdi, kas tagad ir dēlam daudz tuvāk nekā viņa. Kāds ir šis cilvēks, un ko viņš teiks? Bet Ķirškalns var pateikt maz, ne jau stāstīt, bet klausīties viņš te ir ieradies. Kad paiet pirmās neveiklās desmit minūtes, pārmīti pirmie jautājumi un atbildes, laiks sāk ritēt nemanot. Skaidrīte Mežule stāsta par savu Valdi. — Man viņš nelikās slikts — es zinu, jūs teiksiet, katra māte tā domā. Mātēm dēli vienmēr labi, arī tie, kuri citiem slikti. Laikam jau tā ir, bet, kad iepazīsiet Valdi tuvāk, es ticu, jūs man piekritīsiet. Varbūt

esmu pavisam muļķe, bet es domāju, ka nevaru tik ļoti maldīties. Viņš nebija sevišķi čakls ne skolā, ne mājā, diezgan noslēgts, varbūt arī stūrgalvīgs, un tomēr es priecājos par viņu. Valdim vienmēr bija tada, kā lai saka, īpaši asa taisnīguma izjūta. Draugu viņam nebija daudz, kadi pāris puiši te nāca, ne vairāk. Kad Valdis pabeidza astoto, viņš sāka strādāt daiļkrāsotāju darbnīcā — viņam padodas šis darbs, tāpat kā tēvam. Mans vīrs strādāja arī par noformētāju. Es pat domāju, ka Valdim ir lielāks talants un viņš varētu būt arī mākslinieks, ja iegūtu vajadzīgo izglītību. Nē, vakarskolā viņam neveicās sevišķi spoži, īpaši matemātikā. Bija arī divnieki, bet desmito klasi viņš pabeidza. «Tik daudz saprātam jābūt, lai zinātu uz trijnieku arī to, kas nepatīk,» viņš teica. Bet dabaszinībās un ģeogrāfijā viņam vienmēr bija pieci, tāpat zīmēšanā. Ķirškalns klausās, cenšas atcerēties katru sīkumu. Si te nav no «aklajām» mātēm, un viņas stāstītais nelīdzinās tām raudulīgajām runām, kuras nācies dzirdēt nesalīdzināmi biežāk kā saprātīgu valodu. Dažreiz pietiek tikai paskatīties uz audzēkņu vecākiem, lai saprastu — te nav veltīgi ko laiku tērēt un būtu gandrīz neticami, ja šādu cilvēku ietekmē izveidotos pilsonis ar normāliem uzskatiem. Taču tieši šie vecāki, jo sevišķi mātes, bija visrunīgākie un ar vislielākajām prasībām, protams, pret citiem. Kas tikai nebija vainīgs pie viņu lolojumu nelaimes: skola, slikti draugi, kinofilmas, dumjas grāmatas, vieglas meitenes, neiejūtīgi tiesneši, darba vietas kolektīvs — viss, viss, kas nācis saskarē ar viņu brīnum jaukajiem dēliem, ir nesis tikai postu un ļaunumu. Mājās viņi bijuši tirie eņģelīši. Un tad pēkšņi negaidot kā zibens no skaidrām debesim šis neizprotamais noziegums. Un vai tas patiesībā ir noziegums? Nu, sakāvušies, bet vai tad viņas dēls vien sitis, tas otrs jau arī turējies pretī. Nu, paņēmis pulksteni, bet tas taču tikai joks. Vai viņam pulksteņa vajadzējis, pašam uz rokas vēl labāks. Vienkārši bērnišķīga ampelēšanās. Ak tas otrais turpat mēnesi nogulējis slimnīcā? Nu jā — tā gan bijis, bet to taču viņas dēls neesot gribējis. Nejauši gadījies iesist stiprāk, kad jau iekarst, tas ātri var gadīties. Ak ari ar kājām spārdījies? Tā jau gan tiesā sacīts, bet viņa tam nespējot ticēt, vienkārši nespējot. Viņas dēls, kas pat kukainītim nav varējis nodarīt pāri! Un, ja tas tā bijis, tad tikai citi samācījuši, tie ļaunie, tie nelieši, kurus visus vajadzētu pakārt. Bet vai tad tā ir milicija — īstie ļaundari aizmūk, tos nemeklē, bet grābj ciet pirmo, kas gadās pa rokai. Vai tā ir izmeklēšana, kur citiem tic, bet viņai, miesīgai mātei, negrib ticēt? Tagad viņš skatās mazajā sievietē un priecājas: «Ja tādas būtu visu audzēkņu mātes!» Bet tad apķeras, ka tādā gadījumā viņu dēli nebūtu kolonijas audzēkņi. — Ko jūs domājat par dēla izdarīto noziegumu? — Ko es domāju? — sieviete apklust. — Varbūt es pat nedrīkstu jums to teikt? — Viņa pārlaiž skatienu audzinātāja formas tērpam. — Es vispirms pastāstīšu par kādu dēla aizraušanos, tad jūs sapratīsiet labāk. Valdis mīl dabu — mežus, upes, dzīvniekus, visu to, kas tālu no kņadas un cilvēkiem. Tagad jau katrs brīvajā laika skrien ārā no pilsētas, tā ir tāda kā modes lieta, bet es domāju — liela daļa no visiem tūristiem paši neapjēdz, ko viņi meklē, un tādēļ arī nekā neatrod. Ar Valdi ir citādi. Katru brīvo brīdi viņš pavadīja mežos, un lidzi vienmēr bija papirs un zīmuļi. Mājās viņš pēc skicēm ar tušu zīmēja ainavas, jūs jau redzat. — Sieviete pamāja uz sienu pie dīvāna. — Tādi zīmējumi Valdim ir veselām pakām. — Viņa pēkšņi apklust, paraugās no jauna Ķirškalnā un klusi saka: — Pie jums viņš laikam to nevarēs darīt. Un mežus un dabu tur jau neredz. — Es saprotu, — Ķirškalns saka, — bet es padomāšu. Kaut ko atradīsim arī pie mums. — Ar kaut ko nepietiks. Tāds nu viņš man ir. Un tāpēc es baidos, ka sods nav nesis nekāda labuma un uz priekšu būs vēl sliktāk. Bez brīvības viņš panīks un kļūs ļauns kā būrī iedzīts zvērēns. Jūs saprotiet, es neattaisnoju savu dēlu. Viņam vajadzēja savaldīties, vajadzēja apdomāt, ko dara, bet vai ar šo sodu viņš iegūs to labo, ka nebija lidz šim, un pazaudēs ļauno, kas bija? Vai neiznāks taisni otrādi, kā domāts? Jau tad, kad es viņu pēdējo reizi redzēju tiesas zālē, viņš bija kļuvis kaut kā svešs, auksts, sevi ierāvies. Toreiz es pati raudu, bet saku viņam: «Nekas, dēls, izturēsim, gan viss būs atkal labi,» — bet viņš man skatās garām un atbild: «Neraudi, nav vērts. Visi cilvēki ir mežoņi.» — Sievietes balss pēkšņi apraujas,

ietrīcas, un viņa, nodūrusi galvu, aizgriežas sānis klusi, bez elsošanas, tikai pleci mazliet raustās. — Piedodiet… es… tūliņ jau pāries. Nepagriezdamās uz Ķirškalna pusi, viņa izvelk kabatas lakatiņu. — Tā, nu redzat, kāda esmu kļuvusi. Ķirškalns skatās uz meitenes portretu pie sienas. — Tā ir Rasma, vai ne? — viņš jautā. — Jā, tā ir Rasma, — sieviete apstiprina un, redzot, ka audzinātājs gaida ko vairāk, turpina: — Viņi draudzējās jau sen, jau pamatskolā. Es zinu, jūs varbūt teiksiet — kāpēc pusaudzim jāmētājas apkārt kopā ar meiteni pa mežiem? Tā man dažs labs tagad ir teicis. — Nē, es tā neteikšu, — Ķirškalns viņu nomierina. — Ne jau meži te ko izšķir. — Es nezinu, bet, redzat, es ticu kā Valdim, tā Rasmai. Es neesmu nekad ar viņu par to runājusi, bet domāju, ka starp viņiem vēl nav bijis nekā tāda. Un, ja ir, — tad tur nekā nevar darīt, bet tas mani nebaida. Par agru varbūt, bet citādi… viņi ir kā divas puses no viena vesela. Viņa saprot Valdi no pusvārda, viņš Rasmas dēļ darīs vairāk nekā manis dēļ. Pārnāk no darba: «Vai Rasma mani nav meklējusi?» — uzzīmē kaut ko jaunu: «Jāparāda Rasmai, redzēs, kā viņai patiks.» Tādēļ ari tas viss tā notika tai nelabajā naktī… Es ticu, ja viņi aizskartu tikai Valdi, viņš nebūtu tā darījis, bet meiteni — tas gāja pāri viņa saprašanai. Es pat nezinu, vai drīkstu jums to teikt, Valdis pats man nekā nav sacījis, tikai Rasina. — Sieviete atkal apklust. Arī Ķirškalns nesaka nekā. Stāstīt vai nestāstīt, tas viņai jāizšķir pašai. — Jūs nedrīkstat Valdim teikt, jūs man to apsolāt? Ķirškalns pamāj ar galvu. — Ne jau to Valdis tik ļoti pārdzīvoja, ka meitene, iemesta upē, varētu noslīkt. Rasma prot peldēt, un tur pie krasta ūdens bijis labi ja līdz vidum. To arī tiesā uzsvēra — ne viņai, ne Valdim neesot draudējušas nekādas dzīvības briesmas. Tas ir taisnība. Bet Rasma tai vakarā Gaujā mazgājusi veļu, un, kad svešie pienākuši, viņai nekas cits neesot bijis mugurā kā vieglā kleitiņa. Vīrieši viņu vienu brīdi vilkuši aiz kājām pa zāli, pēc tam satvēruši arī aiz rokām un šūpojuši. Jūs varat iedomāties, kā tas izskatījās, meitene patiesībā bijusi gandrīz kaila. Nu, un tad viņi pateikuši visādas jēlības, ņirgājušies 1111 smējušies. Es nezinu, varbūt pieaugušiem, varbūt jums, vīriešiem, tas neliekas nekas briesmīgs, bet Valdim un Rasmai … Ķirškalns jūt, ka asinis sakāpj galvā. — Tiesā par to nerunāja ne vārda. Es toreiz Rasmai teicu, ka jāsaka, bet viņa uz mani paskatījās ieplestām acīm. «Valda māt, vai tad par to var runāt? Un ko Valdis teiks? Vai nebija diezgan riebīgi jau toreiz?» Tā arī viss palika. Un tam jau nebūtu lielas nozīmes. — Vai Rasma strādā vai mācās? — Ķirškalns pēc ilgāka klusuma ieprasās. — Studē bioloģijas fakultātē pirmajā kursā. Pagājušo pavasari viņa beidza vidusskolu. Pēc augstskolas iestāju eksāmeniem tad arī viņi abi toreiz devās braucienā pa Gauju — «atvilkt elpu», kā Rasma teica. Valdis iekārtoja atvaļinājumu uz to laiku. — Vai es varētu satikt šo meiteni? Ieraudzījis Valda mātes acīs satraukumu un bažas, Ķirškalns pasteidzas viņu nomierināt: — Nē, es nerunāšu ne vārda par to, ko jūs stāstījāt. Vai tiešām es izskatos pēc tāda muļķa? — Jums vajadzēs atnākt pēcpusdienā. Viņa dzīvo tepat netālu, bet pašlaik nav mājās. — Kāpēc jūs neatbildējāt uz manām vēstulēm un neatbraucāt pie dēla? — Ķirškalns jautā to, kas jau sen bijis padomā, un sieviete pēkšņi apmulst. — Redzat… Vēstules es saņēmu, bet… es jau tad jūs vēl nepazinu. Valdis negrib, ka es tur braucu. «Taja vietā tev nav ko meklēt,» viņš teica. «Tu apsoli, ka nekad nebrauksi pie manis.» Es arī apsolīju. — Jā-ā-ā, — Ķirškalns novelk, — tad jau gan. Nu, redzēsim, kā būs uz priekšu. Vēl kas — piedodiet par netaktisku jautājumu! — kādos apstākļos mira jūsu vīrs?

— Viņš nokrita, piestiprinādams mājas fasādei lozungu. Bijis pārgalvīgs. Varējuši arī citādi, tad būtu droši, bet viņš riskējis. Tas jau pirms divpadsmit gadiem. Es domāju, ka tēva Valdim ļoti pietrūcis. Zēniem, kad viņi paaugas, tēva tomēr vajag vairāk nekā mātes, citādi viņos rodas kaut kāds tukšums. Es neprotu pateikt, kas tieši, bet mēs, sievietes, neprotam to piepildīt. — Roka atkal pastiepjas pie halāta kabatas, taču viņa saņemas, paraugās uz augšu Ķirškalnā un čukst: — Palīdziet Valdim! — Es darišu, ko varēšu, — viņš saka un iet uz durvīm. — Atnākšu tā ap pieciem pēc pusdienas, tas taču jūs sevišķi netraucēs? — Ko jūs runājat! Es gaidīšu. Un Rasma arī. Pabijis pie pāris atbrīvotajiem audzēkņiem, ar lielām pūlēm svētdienā sameklējis viņam vajadzīgo tiesas darbinieku, Ķirškalns 110 jauna lēni iet pa Sēņu ielas nelīdzeno ietvi, domādams par saviem puišiem — bijušajiem un tagadējiem. Rudenī pirms termiņa atbrīvotie audzēkņi pagaidām turējās. Par vienu laikam vairs nebūtu ko uztraukties, — bet otrs? Sēdēja istabas stūrī aiz galda, uz kura iesākta kāršu partija un alus pudeles. Pāris draugu pasteidzās atvadīties. Sēdēja un klusēja. No virtuves lāgu lāgiem pabaza galvu māte, izšāva dažus teikumus un atkal pazuda pārdomāt jaunu sakāmo. — Kā iet? Kā nu bijušajam arestantam var iet? Visādi. — Varēja skaidri nojaust — puisis nav apmierinats ne ar sevi, ne ar citiem. Pamazām un skopi šo to pateica: — Darbā jau iekartoja, bet man tur nepatika. Kas es tur biju — kā sunim piektā kāja. Aizgāju. Sāku strādāt citur, bet tāpat uz tevi lūr kā uz vilku. No kadru daļas jau zināms — sēdējis. Dažs pasaka atklāti: «Tu man skaties!» Tie citi, kas nesaka, vēl pretīgāki. Kad es pienāku, tur ķepas kabatā, laikam baidās, ka būs roka jādod, vai arī aptausta makus, vai nav jau izvilkti. Tā vien gribas gāzt pa žokļiem. Palīdzēt? Nē, no jums man nekas nav vajadzīgs, ja sāksiet palīdzēt, būs vēl sliktāk. Tikpat iešu projām arī no turienes. Jāsavaldās? Es jau valdos arī. No virtuves atkal pabāzās sievietes galva. — Un ko tā milicija puikam neliek miera? Kā vien kas mūsu rajonā nozagts, kāds kautiņš .bijis — tā klāt un tincina. Te tak traks var palikt. Es jau teicu, lai šie iekārto guļamvietu turpat pie miličiem — tad nebūs jāskraida, varēs uzreiz redzēt, ko šis dara. Ja jau ir tik aizdomīgs, tad vajag pielikt sargu blakus. Citādi kaimiņi vairs nemaz labdienu nedod, te jau tikpat kā iecirknī — vairāk tādi ar spīdīgām pogām vien grozās. Ko Ķirškalns varēja teikt? Viņš stāstīja, ka milicijas pienākums ir pārbaudīt, vai bijušie kolonisti nav iejaukti kādā jaunā lietā. Tāpat ar darbu. Jāsaņemas, ar laiku viss paies, ja vien pietiks savaldības un spēka nepadoties, pierādīt, ka ar veco visi rēķini noslēgti. Ne jau tik ātri var iekarot atpakaļ cilvēku uzticību, kurai reiz esi uzspļāvis. — Runāt jau viegli, bet pamēģiniet to sajust uz savas ādas. — Jauneklis ironiski savilka lūpas. — Nu, centīšos katrā ziņā, kas man cits atliek? Bet šajos vārdos nebija pārliecības, nebija tās ticības nākotnei, kuru audzinātājs redzēja puiša acīs toreiz, rudenī, atbrīvošanas dienā. Un par draugiem, kas pirmīt te sēdēja un spēlēja kārtis, bijušais audzēknis runāt negribēja. Nē, no darba vietas tie neesot, tāpat — veci paziņas. Slikti, pavisam bēdīgi. Tomēr vajadzēs vēlreiz iet uz darba vietu, runāt ar pašu, brīdināt, izskaidrot. Veci paziņas! Ķirškalns zina, kādu galu parasti ņem tic, kas sāk pīties ar veciem paziņām. Bet šie paziņas neatgrūž, tie ir savējie, prot nomierināt un uz pleca uzsist. Uri, ja pašam mugurkauls mīkstāks, tad … Bet vai pie visiem izstaigāsi? Un kas pa to laiku strādās viņa vieta kolonijā? Pūš aukstas vēja brāzmas, un sāk līņāt, laiks novakarē kļuvis sliktāks. Ķirškalns uzsit mēteļa apkakli. Ārpus kolonijas viņam netik vilkt mugurā formas mēteli — cilvēki, ieraugot uzplečus, kļūst atturīgaki, oficiālāki, valodas neraisās tik labi. Rasma pazīstamajā istabiņā jau gaida. Viņus atstāj divatā, jo Valda mātei vēl jāpadarot kas steidzams, viņa būšot drīz atpakaļ. Pareizi, tā vajag.

Meitene sēd uz dīvāna tieši zem sava portreta un laikam aiz satraukuma un neziņas, kā izturēties, ir gluži bez valodas. Viņa pieceļas, sniedz roku un klusi nočukst savu vārdu un uzvārdu. Ķirškalns nevilšus salīdzina portretu ar oriģinālu un nodomā, ka līdzība liela. Viņa sēd un klusē. Acis cenšas paslēpties, skatiens bēg no viņa, slīd pāri galdiņa stūrim un plauktos salikto grāmatu mugurām, lai, īsu mirkli pakavējies pie svešā vira, atkal novērstos. Un Ķirškalns pēkšņi asi sajūt savus sirmos deniņus, grumbas sejā un tos garos gadus, kas viņus abus šķir. Viņš te ienācis no citas pasaules — neizprotams un svešs. Meitenes domās ar viņa tēlu droši vien saistās drūmi cietuma mūri, dzelzs režģiem klātas aklas logu acis 1111 neaprobežota vara, kuras rokās tagad nodots Valdis. Un audzinātājs, raudzīdamies uz meitenes sīkajiem, cieši kopā sažņaugtajiem pirkstiem, kuri, lai kā viņa cenšas izlikties mierīga, viegli trīc, jūtas neveikls un lieks. Ķā viss mainītos, ja viņš būtu tālu prom, bet uz dīvā- niņa, tāpat kā agrāk, Rasmai blakus sēdētu Valdis! Ar meitenēm viņš vairs neprot runāt, tic laiki pagājuši. — Ko lai jums saku? Es gribēju jūs redzēt, zināt, kāds izskatās cilvēks, kas Valdim tuvs. Ar to arī man Valdis kļūs tuvāks un saprotamāks. Un vēl — to, ka arī tagad jūs viņa labā varat daudz darīt. Sieviete, — Ķirškalns paskatās meitenē un grib apmainīt nopietno vārdu «sieviete» pret rotaļīgo «meitene», bet, pamanījis viņas acis, kuras tagad raugās dziļas un tumšas, to dīvaino spēku un vēlēšanos uzupurēties un atdot sevi visu, kas laikam gan ir vislielākais un visskaistākais spēks virs zemes, atkārto, — sieviete, kura mīl, spēj izdarīt vairāk nekā visi audzinātāji kopā. Es negribu jums apgalvot, ka Valdis jūtas labi, ka viņam ir viegli ap sirdi. Tā nav. Tādēļ es braucu šurp. Viņam jāzina, ka viņu gaida, ka ir kāds cilvēks, kas viņam tic un kam viņš var ticēt. Protams, ir māte, bet māte te varbūt varēs dot mazāk nekā jūs. Tā nu tas diemžēl pasaulē iekārtots — pienāk laiks, kad māte spiesta atiet sānis. Un, ja Valdis zinās, ka jūs ari tagad ik brīdi esat domās kopā ar viņu, viņa ceļš atpakaļ pie pārējiem cilvēkiem būs vieglāks. Rasma tver katru vārdu, viņas lūpas mazliet pavērtas un acis seko pat audzinātāja mutes kustībām. — Bet kā lai es viņam palīdzu? — Rakstiet! Rakstiet par sevi, par saviem pārdzīvojumiem, par savām jūtām, par skaisto un labo, kas bijis un kas vēl būs. — Bet rakstīt taču drīkstot tikai radinieki? — Taisniba, bet no šī briža arī jūs drīkstēsiet. Es par to parūpēšos. — Tas ir necilvēciski — neļaut rakstīt, — Rasma kaisli saka. Ķirškalns viegli pasmaida. — Ir vispirms jāzina, ko raksta, kas raksta, kas tie par cilvēkiem. Es jau teicu — jūs drīkstēsiet. Audzinātāja acu priekšā aizņirb tās tukšās vēstules, kuras nākas konfiscēt, kurās ir tikai žargons un bravūra, naivi maskētas ziņas, norādījumi un intrigas no veco draugu un draudzeņu bara, iedzeršanu un kautiņu apraksti, mudinājumi «lauzt sroku ātrāk» un atgriezties agrākajā kompānijā. No šim vēstulēm plūst taisni neticams trulums un gara nabadzība, un rodas vēlēšanās, kaut šie pusaudži un meitenes vispār neprastu rakstīt. Kādēļ Rasmai par to stāstīt? Ir taču ļoti daudz labu un skaistu vēstuļu. — Un vēl mazs lūgums. Varbūt nesakiet Valdim, ka mēs esam tikušies, lai viņš neparprastu, — vai saprotat mani? Jūs taču būtu rakstījusi arī tāpat, bez šīs sarunas, ja vien zinātu, ka tas atļauts. — Jā, es saprotu. Bet vēstules tur, — meitene sastomās, — vispirms pārbaudot? — Jā, tas diemžēl nepieciešams aiz daudziem apsvērumiem. — Bet kā var rakstīt no sirds, ja… ja lasa citi? Ja … — viņa nepabeidz, bet Ķirškalns saprot, ko meitene grib teikt. — Vēstules lasa tikai nedaudzi kolonijas darbinieki. Jūs varat man ticēt, šie cilvēki nevienam neatstāsta izlasīto. Valdim adresētās vēstules jālasa man. Ķirškalns pieceļas un pieiet pie meitenes. — Es jums uzticos, es nelasīšu jūsu vēstules, jo tajās nevar būt nekā tāda, kas Valdim nodara

ļaunumu. Norunāts! Meitenes vēsā, šaurā plauksta pazūd audzinātāja platajā delnā. — Cik jūs esat labs! — šis teikums izlaužas kā nopūta. — Nu, nu — ar tādiem atzinumiem nevajag pārāk steigties, — Ķirškalns iesmejas. — Pasakiet Valda mātei paldies par visu. Es nevarēšu viņu sagaidīt, vilciens atiet. Rasma stāv durvīs un noraugās, kā viņš uzvelk mēteli, ka paņem cepuri, seko katrai kustībai. — Vai tur ir briesmīgi? — viņa sadūšojas un izdabū pār lūpām laikam ilgi pārdomāto jautājumu. — Briesmīgi? — Ķirškalns brīdi padomā. — Briesmīgi ir tas, ka mūsu valstī vēl pastāv tādas iestādes kā kolonijas, un tas, ka viens otrs puisis pat lepojas, ka tur nokļuvis. Tas patiešām nav nekas priecīgs. Bet, ja jūs iedomājaties tumšas kameras, aizrestotus logus, atslēgu žva- dzoņu, ūdeni ar maizi kā romānos par viduslaikiem, — Ķirškalns pasmejas, — tad nekā tamlīdzīga, protams, nav. Nu, uz redzēšanos! *** Svētdienas Valdim ir gaidītas un reizē garas un mokošas. Telpu uzkopšana no rīta un obligātais kinoseanss vakarā. Ja neskaita stāšanos uz brokastīm, pusdienām un vakariņām, pārējā diena ir brīva. Gandrīz visi puiši ir sporta laukumā, izņemot tos, kuriem satikšanās ar vecākiem. Viņi, gaidot izsaukumu, gludina bikses, spriež, kas atbrauks un ko atvedis. Valdis zina — pie viņa neviens nebrauks, un tā ir labi. Arī audzinātājs Ķirškalns šodien zonā nerādās un viņu nemeklē. Valdis stāv skolas otrā stāvā koridorā pie loga. No šejienes vislabāk un tālāk var redzēt pāri kolonijas žogam. Te var netraucēti domāt, un, jo vairāk viņš to dara, jo grūtāk kļūst, bet šajā grūtumā iegūlis baigs, pašam neizprotams pievilkšanas spēks. Viņpus žoga plešas sazaļojuši lauki. Štāba ēka to vidū izskatās kā pelēks ledus gabals — četrstūraina un drūma. Tai blakus pieplakusi garāžu zemā nojume, lādas pašas pelēkas zemē iegrimušas noliktavas un malkas grēdas. Tikai trīs veci bērzi, kas aug tieši blakus štābam un daļēji aizsedz bālgano ķieģeļu vienmuļību ar savu pavasarīgi spirgto zaļumu, liekas kā izaicinājums. Tie ir bīstami, jo pārāk tieši sauc atmiņā kokus, kuri aug pie Valda īstenajām mājām, kokus, kurus viņš varbūt nekad vairs neredzēs. Tālāk, pa kreisi no ēku pudura, cauri laukiem stiepjas krūmiem apaugusi graviņa, kuras dibenā droši vien tek kāda neliela upīte vai strauts. No šī biezokņa naktīs kolonijas guļamtelpā ieskan lakstīgalas pogošana. Krūmājs aizlīkumo līdz attālajam mežam, kas pie horizonta veido zaļu robežu pa logu redzamajai pasaulei. Aiz meža ir Valdim nepazīstama pilsēta. Turp aizved grantēts lielceļš, uz pilsētu un 110 pilsētas brauc automašīnas, atstādamas aiz sevis putekļu kamolus. Ik pēc divdesmit minūtēm pretim kolonijas ceļa galam piebrauc piepilsētas auto- busiņš un izmet no sevis cilvēku bariņu, brītiņu pastāv un, īgni ierūkdamies, it kā sadusmots, ka netiek laists tālāk, pagriežas atpakaļ. Atbraucēji, visvairāk sievietes, tilpīgās iepirkumu somas stiepdami, nāk šurp pa kolonijas ceļu. Dažas mātes, jau ne pirmo reizi pie dēliem braukdamas, sapazinušās un iet blakus, kaut ko runādamas, bet citas turas atstatu un piesardzīgi, nedroši vēro ceļa mērķi. Viņa māte nekad nebūs šajā barā, nekad neatbildēs uz jautājumu: «Par ko tad jūsējais iesēdās?» Skatiens bezmērķīgi slīd gar augstā žoga pelēkajiem dēļiem, brītiņu apstājas pie sargbūdām, uz kuru jumtiem satupināti melnie prožektoru bunduļi; stikla acis uz abām pusēm pavērsuši, tie naktis apgaismo ik pēdu gar sētas iekšmalu. Tur atrodas aizliegtā josla. Viss, kas atrodas aiz šīs joslas, vairs nepieder viņam — ne tīrumi, ne graviņa, ne meži. Pasaule sarāvusies neiedomājami šaura. Viņš drīkst tikai skatīties, kā skatās kinofilmu, zinot, ka nekā tajā nav iespējams mainīt — ne iejaukties tur redzamajos notikumos, ne sarunāties ar cilvēkiem, kas kustas uz ekrāna. Viņš ir te, viņi tur aiz žoga, redzami, bet tai pašā laikā nesasniedzami un neiedomājami tālu. Lūk, pa ceļu iet meitene spilgti sārtā kleitā. Viņa steidzas uz autobusu. Attālums pārāk liels, lai

varētu izšķirt gājējās sejas vaibstus un pateikt, vai tā ir glīta vai neglīta, priecīga vai noskumusi. Tā ir aizliegta meitene. Nekad viņš neuzzinās, kurp meitene steidzas, nevarēs, tāpat ka viņa, pavicināt ar roku šoferim, lai vēl brītiņu pagaida. Meitene sāk skriet, veikli uzkāpj pa augstajām kāpnītēm, un autobusa durvis aizveras aiz sarkanā tērpa. Mašīna sāk braukt, šoferis pārslēdz pārnesumu, un autobusiņš uzņem ātrumu. Drīz tas izbrauks aiz ekrāna malas un vairs nebūs redzams, pazudīs aizliegtajā mežā un dosies uz svešo pilsētu, aizvedot līdzi meiteni sārtajā kleitā. Valda filma ir vienmu|a, darbība visu laiku notiek vienā un tai pašā vietā, tomēr viņš skatās, acis neatraudams, ar agrāk nepazītu smeldzi. Uz žoga dzeloņstieplēm satupuši zvirbuļi. Viņi nospurdz aizliegtajā joslā, kaut ko knābā zemē, kurā nekad neaug zāle un nav redzama neviena cilvēka kājas iemīta peda. Pa celiņu uz satikšanās istabu steidz audzēknis nospodrinātos zābakos un izgludinātā formas tērpā. Zvirbuļi izbīstas un paceļas spārnos. Daži nosēžas uz dzeloņstieplēm, bet citi tālāk uz noliktavas jumta, apskaužami viegli šķērsodami atļautā un neatļautā robežu. Mazie putneļi drīkst vairāk nekā cilvēks. Likuma panti vēsi un lietišķi izšķīra, kuram atrasties šaipus, kuram viņpus žoga. Un tic, kas atrodas šeit, ir bīstami tiem, kuri staigā tur, ārpusē. Valdis ir bīstams meitenei, bīstams autobusa šoferim, bīstams pilsētai, uz kuru aizbrauca mašīna. Viņam apcirpta galva, mugurā tumša blūze, kājās smagi zābaki un kaut kur štāba kancelejā lieta ar spriedumu. Un, ja meitene ieraudzītu šo formu un zinātu, no kurienes nāk zēns ar apcirpto galvu, viņa droši vien mestos bēgt. Būtu veltīgi stāstīt, ka viņš nedarīs tai nekā ļauna, ka ir tads pats cilvēks kā tie, kuriem viņa sēž blakus autobusā. Labus cilvēkus taču neiesloga aiz žoga. Labā un ļaunā robeža ir šī aizliegtā josla, kuru modri apsargā, uz kuras nedrīkst pat kāju spert. Bija laiks, kad viņš gribēja bēgt, bēgt par spīli žogam un prožektoriem. Viņš skaitīja dzeloņstiepļu rindas, alkatīgām acīm pētīja žoga dēļus, cerēdams atrast vājo vietu, taču tas neizdevās. Par to, ko darīt pēc aizbēgšanas, īstas skaidrības nebija. Mājās atgriezties, protams, nevarēja — ne jau tikai tādēļ, ka tur viņu meklētu vispirms un ieslodzītu no jauna. Vai mātei un citiem, kurus viņš pazina, vajadzīgs noziedznieks? Tādēļ viņš gribēja doties tālu projām, kur daudz mežu, bet maz cilvēku — uz Tālo Austrumu vai Sibīrijas taigu. Tajos novados viņu nezin vai spēs panākt likuma netaisnā roka. Dokumenti pazuduši — un viss. Gan jau kādā mednieku arteli pieņems, paies gadi, un labo cilvēku pasaule aizmirsīs izbēgušo noziedznieku. Sī doma vēl nav zudusi, bet zaudējusi savu asumu, jo žogā nav spraugu. Audzinātājs Ķirškalns ar viņu vēl arvien cenšas runāt laipni. Patiesībā tā ir nevis saruna, bet monologs, jo Valdis klusē. Vajagot labi uzvesties, mācīties, strādāt, lai viņu varētu atbrīvot pirms termiņa. Bet kāpēc atbrīvot pirms termiņa, ja viņš nav izdarījis nekā tāda, lai saņemtu sodu? Kāpēc jāpakļaujas un jāpielabinās šim likumam? Ja viņš to darīs, iznāks, ka atzīst savu rīcību par nepareizu un sodu par pareizu. Un, ja viņš tiks atbrīvots, vai ar šo brīdi varēs bijušo padarīt par nebijušu? Viņa māte arī tad būs slepkavas māte. Un, ja viņš ies blakus Rasmai, aiz muguras atskanēs čuksti: «Redziet, tur aiziet tas slepkavnieks un viņa brūte! Es nezinu, kā viņai nav kauna!» Un vai Rasma vispār vēlēsies iet viņam blakus? Mātes atsūtītajās vēstulēs bija nodoti sveicieni arī no Rasmas. Varbūt Rasma pasveicināja tāpat pieklājības deļ, varbūt māte tā rakstīja tāpēc, lai sagādātu viņam prieku. Vienalga, tam visam svītra pari. Ja arī aiz līdzcietības viņu pieņems un varbūt pat izliksies, it kā nekas nebūtu noticis, tad jāsaprot pašam, ka citi nedrīkst ciest viņa kauna un negoda dēļ. Pagātnes vairs nav, un laikam nav arī nākotnes. Atliek šī neiespējamā tagadne. Bet kāpēc nevar no tās pazust? Ir taču ceļš, kuram priekšā nevar aizlikt ne dzeloņstieples, ne žogus. Ceļš, kurš ir vienmēr un kura izvēles iespēju neviens nevar aizliegt. Un ko tad teiks varenais likums? Valdis būs to izjokojis un aizgājis kā uzvarētājs. — Kas te par sapulci? Kāpjat ar acīm pār sētu, ko? Tūliņ būs signāls. Lejā, bērniņi, lejā! Valdis saraujas. Kāpņu galā stāv dežūraudzinātājs, un viņa skaļā 1111 priecīgā balss pieskan visu koridoru. Kopā ar Valdi no logiem atraujas vēl pieci seši audzēkņi, kas, tāpat kā viņš, klusēdami

raudzījušies brīvībā. Nodurtam galvām viņi garām audzinātājam dodas uz kāpnēm. — Kas šeit vainas? — audzinātājs turpina. — Gan darbs, gan skola, gan apģērbj, gan ēdina. Un viss par brīvu — nekādas raizes. Tiksiet ārā — atkal būs nepatikšanas. Sveši motocikli stāv gar ielas malām, sveši dzīvokļi pilni ar mantām, gan kauties gribas, gan skuķi kārdina, gan degvīns salikts veikalu plauktos. Bet te — miera osta. Dežūraudzinātājs ir labā garastāvoklī, spožos, jaunos hromādas zābakos, jau paspējis iedegt saulē. Valdis dzird, kā aizmugurē iečīkstas šie jaunie zābaki, un pēkšņi rodas vēlēšanās apgriezties un pateikt pašpārliecinātajam, jautrajam cilvēkam kādu apvainojošu rupjibu. Bet nepaspēj to izdarīt. — Pareizi, audzinātāj! Ja te varētu dabūt šņabulīti un tā kārtīgi ieraut, es nemaz uz āru negribētu. To saka viens no puišiem, kas arī stāvējis pie loga. Valdis iet. Apgriezties vairs nav jēgas, vienīgi varbūt tā- dē], lai atvainotos par savu vēlēšanos. Tātad, skatoties pār žogu brīvībā, varēja domāt ari par degvīnu. Iznāk, ka dežūraudzinātājam taisnība 1111 žogs viņus sargā no liekām nepatikšanām, bet tos tur, ārpusē, no viņiem. Jeb vai puisis vienkārši grib paspīdēt ar savām gludajām smadzenēm? Dažs izlikās sliktāks, dažs labāks. Visvairāk baidījās parādit savu īsto seju. Varbūt tās ir bruņas, kas pasargā no izsmiekla to, kas pašam dārgs. Ja smej, lai smej par pieņemto lomu, par masku! Tas nav tik sāpīgi, jo sevī var smīnēt un teikt: «Muļķi, tas nemaz neesmu es, ņirdz, ja patīk!» Bet, ja citi spļauj nevis tavas karikatūras, bet tieši tavās acīs, tad vairs nav kur meklēt glābiņu. Un cits citu izsmiet kolonisti prot meistarīgi. Tā ir sava veida izklaidēšanās un pašaizsargāšanās. Jo asāk un nejaukāk pasmiesies par otru, jo vairāk liks mierā tevi pašu!

VI — Bet plāns, vai jūs saprotat, kas ir plāns? — Ražošanas daļas priekšnieks stāv skolas direktora kabinetā. — Skolā ir eksāmeni. Vai jūs saprotat, kas ir eksāmeni? — direktors jautā. — Puišiem taču jāmācās. Kabinetā ir arī Ķirškalns un Krūms. Ražošanas daļas priekšnieks zina, ka ienācis «ienaidnieka nometnē», ka uz palīdzību nav ko cerēt. — Gan jau eksāmenus noliks, tāpat visu gadu mācījušies. Vai nu dažas stundas ko izšķirs? — tagad viņš runā ar tēvišķīgas gādības pieskaņu, aiz kuras slēpjas nepacietība un diezgan caurredzama apziņa, ka uzvarētājs, kā vienmēr, būs viņš. — Mēs tikko saņēmām ilgi gaidītos elektromotorus un sagataves. Puiši saraus un atkal varēs mācīties. Es jau runāju ar priekšnieku. — Un ko viņš teica? — Viņš teica, lai runājot ar jums. Jūs labāk zinot. — Bet tā ir priekšnieka pavēle — eksāmenu laika audzēkņus nenodarbināt. Ņemiet no jaunākajām klasēm! — Tie man neder, tur nav neviena, kam var uzticēt šo darbu. Un katrai pavēlei var būt izņēmums. — Ražošanas da]as priekšnieks viltīgi pasmaida. — Saprotiet, ārkārtējs stāvoklis! — Ārkārtējs stāvoklis pie jums ražošanā ir gandrīz vienmēr, — Ķirškalns ironizē. — Bet vai es tur esmu vainīgs? Tagad ir iespēja atraisīties. Un ražošanas daļas priekšnieks aizgūtnēm stāsta un pierāda, runā par objektīviem, no viņa neatkarīgiem apstākļiem, par pasūtītaju prasībain un piegādātāju neoperativitāti, par to, kā viņš pūloties un darot visu iespējamo un neviens viņu negribot saprast. — Kas tad mums šeit īsti ir — rūpnīca vai slēgta audzināšanas iestāde? — Krūms vairs neiztur. — Tad taisīsim skolu ciet — un cauri. — Darbs ir vislabākais audzinātājs. Mēs audzinām darbam un ar darbu! — Tas ir pārbaudīts un labi apsvērts arguments, kas vienmēr tiek izmests ar lielu pašpārliecību un uzsvaru. — Izglītoti dīkdieņi mums nav vajadzīgi. — Bet vai strādīgi muļķi ir vajadzīgi? — Ķirškalns jautā. Sim strīdam nav paredzams gals. Jautājumi un atbildes, pierādījumi un pretpierādījumi rotē pa apli kā rotaļu dzelzceļa skārda vagoniņi. Jēgas nekādas, tikai tarkšķis. — Jūsu prēmijas jums desmitkārt svarīgākas par audzināšanu, — Krūms kļūst jau netaktisks. — Mēs vismaz kaut ko darām, bet jūs skolā tikai knibināties. Mēs pildām plānu, bet jūs liekat kaut kādus div- nieciņus. Plāns, plāns, plāns. Plāns ir visvarens, un viss beidzas ar to, ka puiši negribīgi pamet grāmatas un klasi, lai dotos palīgā šo plānu iesturmēt. Ražošanas daļa, kā parasti, ir nolikusi uz lāpstiņām mācību un audzināšanas daļu. — Audzinātāj, šiten tā vairs nav nekāda kārtība. — Trūdiņš gaitenī tūliņ piesteidzas pie Ķirškalna. — Pa kuru laiku lai es tagad iemācos tās formulas? Es vairs neko nevaru galvot — izkritīšu cauri, tas ir kā bankā. — Tas formulas tev jau sen vajadzēja zināt, — Ķirškalns īgni atbild, — visu gadu varēji mācīties. — Bet, audzinātāj, atkārtošana ir zināšanu māte. Tā teicis kāds vīrs, kas gudrāks par mums abiem. Es jau zinu, jūs visi esat uz vienu roku, es jau te nekā neiestāstīšu, bet smuki tas nav. «Smuki» patiešām nav. Bet ko darīt pret visvareno plānu? — Vajag zvanīt priekšniekam. — Krūms pienācis blakus Ķirškalnam. — Kam tad izdod visas tās pavēles?

— It kā viņš to nezinātu, — Ķirškalns saka. — Mēs varam priecāties, ka Ozolnieks vismaz mūs ļoti labi saprot, bet plāns spiež arī viņa plecus. — U11 kur tad paliek visa cēlā audzināšana, vienotās prasības un citi jaukumi? — Krūms jautā. — Ja runājam par audzināšanu vispār, vai tev neliekas, ka pašlaik šai ziņā pastāv tads kā apmātības periods? Visi cits citu aizgūtnēm audzina, tikai sevi aizmirst, paši sevi neaudzina. Aicināt vienmēr ir bijis patīkami, bet ar to darīšanu jau grūtāk. Krūms paliek skolā, bet Ķirškalns iet uz caurlaidi pēc šīsdienas pasta un atceras kādu sapulci, kurā ražošanas daļas priekšnieks ātrumā pateica pavisam īpatnēju domu: «Kā mēs varētu strādāt, pelnīt un izvērsties, ja nebūtu šo muļķīgo kolonistu!» Toreiz Ķirškalns bija saucis: «Pareizi pateica! Laidīsim viņus mājās. Viņi tikai traucē mūsu solīdās iestādes darbu.» Visi smējās, un runātājs, aptvēris savu vārdu jēgu, piesarka, apgalvodams, ka tā viņš neesot domājis, taču tieši tā un ne citādi domāja ari daudzi no smējējiem. Un domā vēl tagad. Reālās, skaidri saskatāmās ražošanas un saimniecības daļas vajadzības un rūpes bieži nomāca audzināšanu, kas gan formāli skaitījās galvenā. Līdzekļi kļuva noteicošie, mērķis, kādēļ tie paslavēja, nereti aizmirsās. Problēma laikam nav tik vienkārša, un Ķirškalns saprot, ka visu vēl vajag pārdomāt un apsvērt, taču viņš iedomājas šo skolas un rūpnīcas divatnību apvienotu vienā veselā ar vienu direktoru un vienām interesēm. Tā ir arodskola ar speciālu programmu, kurā audzēkņi iegūst kā vidējo izglītību, tā profesiju. Un šīs iestādes virzību nedrīkst diktēt rentabilitāte vai plāns, kaut ierobežotos apmēros ražošana varētu būt. Tad neviens neilgotos šķirties no «muļķīgajiem» kolonistiem un to vietā dabūt strādniekus, bet pūlētos no kolonistiem izveidot labus un izglītotus strādniekus īstām rūpnīcām. Ķirškalns paņem nodaļas pastu un, iedams uz savu istabu, pārskata vēstules. «Valdim Mežulim» — rakstīts uz zilas aploksnes ar malā iespiestu pavasarīgu ainavu — bērzi un pārplūdusi upe, bet sūtītāja ailē — «R. Ligere». Pēkšņi kļūst priecīgāk ap sirdi un problēmas, kas viņu tirdī, piemirstas. Pirmā bezdelīga atlidojusi. Vai tā nesīs gaidīto pavasari? Pat pastmarka no dzīvnieku sērijas — balta polārlapsa uz zilgana sniega fona. Ķirškalns prot novērtēt šādus sīkumus un, kā redzams, Rasma arī. *** Valdis palīdz pārvietot urbjmašīnas uz gatavās produkcijas nojumi. Viņam gandrīz vienalga — skola vai rūpnīca. Labāk jau tad rūpnīca, te daudz mazāk jautā un aizrāda. Parasti viņš strādā augšā krāsotavā, šis ir ārpuskārtas darbs. Daļa puišu pie mašīnām montē elektromotorus, kuru visu laiku nebija, citi tās nogādā noliktavā, vēl citi iesaiņo un ienaglo koka rāmjos. Muskuļiem ir piepūle, bet smadzenes brīvas, un tajās aizķērusies saruna, patiesībā sarunas daļa, kuru viņš noklausījies pavisam nejauši: «… Nekā, draugs, kārties vai šauties ir dumji. Vislabākais gājiens pie senčiem ir pārgriezt dzīslas. Mans tēvabrālis tā izdarīja un ir beigts vel tagad. Viņš aiz dzeršanas bija tā drusku sašķiebies. Ja nav naža, var ar žileti vai stikliņu, tas gandrīz vēl labāk. Tikai uzreiz abām rokām…» Nu jau pāris dienu Valdim skan ausīs šī saruna un kabatā noglabāta arī stikla lauska ar asu šķautni. Kad viņš to izņems, nav zināms, bet velti tā glabāta netiks. Urbjmašīnas novietotas cita citai blakus. Pa klonu, vienmuļi čīkstēdami, rit transporta ratiņu nelielie ritenīši, skan āmuru klaudzieni. «Ko lūri kaktā! Nāc pievelc no šitās puses!» Valdis iet un pievelk. Muskuļi mazliet smeldz, un uz pieres sviedri. Cik vairs ilgi! Sis urbjmašīnas, rūpnīca, skola, visa šī iežogotā pasaulīte ir māņi. Viņš ceļ, stumj, bīda ratiņus, apstājas, atkal ceļ. Rokas un kājas kustas, ausis vēl uztver skaņas, bet drīz būs pilnīgs klusums un miers. Darbs beidzies, visi stājas ierindā, iet atpakaļ uz dzīvojamo zonu, un uzraugs, skaitīdams grupu, pieskaita arī viņu. Vēl viņu var pieskaitīt, bet drīz, varbūt jau šonakt, to neviens vairs nevarēs. Skaits sajuks. Un nekad neviens nevarēs nostādīt ierindā Valdi Mežuli. — Audzinātājs grib tevi satikt, — to saka Kalējs, nodaļas padomes priekšsēdētājs, un Valdis iet, lai gan intereses nav nekādās. Ko gan jaunu Ķirškalns viņam spēs pateikt? Bet viņš zina, ka te neprasa, ko

vēlies vai nevēlies, bet jādara tas, ko liek, un jāiet, kur sūta. Viņš pieklauvē un pēc aicinājuma atver durvis. Ķirškalns norāda uz krēslu, un Valdis apsēžas. Tūliņ sāksies saruna, kura parasti bijusi ļoti neinteresanta. Bet, ja tā ir pēdējā, varbūt parunāt atklāti? Varbūt pateikt šim Ķirškalnam vairāk nekā lidz šim? — Nu jau labs laiks pagājis, kopš esi pie mums. Kārtība un pienākumi zināmi, tiesības tāpat, — Ķirškalns iesāk. — Vajadzētu padomāt par kādu sirdij tuvāku darbu. — Man tāda nav, — Valdis saka. — Vai tiešām tu brīvajā laikā tikai gulēji? — Nē, bet brīvajā laikā es biju brīvs. — Un ko tu darīji, kad biji brīvs? — Nodarbojos ar tūrismu. — Valda skatienā var just bezcerīgu ironiju. — Labi, paliksim pie tūrisma. Arī ie varbūt varētu ko līdzīgu pamēģināt. — Es jau to daru. Katru dienu dodos ekskursijā no kopmītnes uz skolu, pēc tam uz darba zonu un atpaka]. Ļoti interesants maršruts. Ķirškalns izliekas nesaprotam izsmieklu. Bez tam Valdis ari nesmejas, viņš runā klusi, balsi nepaceldams, it kā tas viss neattiektos uz viņu. — Sīs ekskursijas es nedomāju. Ceļot var arī citādi. Mums ir žurnāli, ceļojumu apraksti. Tu varētu kopā ar bibliotekāru izgatavot stendu vai vitrīnu, teiksim — «Mūsu zeme un ļaudis», «Ziemeļu ledos» vai «Zem dienvidu saules». Nosaukums un vietas izvēle lai paliek tavā ziņā. — Nē, to es negribu. — Kāpēc? — Es gribu ceļot patiesi, nevis uz papīra, gribu ceļot kā brīvs cilvēks, nevis kā ieslodzītais. — Bet izlasītais un izgatavotais tev noderēs vēlāk, kad būsi brīvs. Tad tev neviens neliegs doties, kurp vēlies. — Es nekad nebūšu brīvs. — Kā to lai saprot? — Laikam nepratīšu jums izskaidrot. Un arī nevēlos. Ķirškalns noliec galvu, izstiepj un savelk dūrēs slaidos pirkstus, tad, Valdī neskatīdamies, ierunājas: ■— Es zinu, tu domā, ka esi sodīts netaisni, ka patiesibā tā vajadzēja rīkoties, kā tu to izdarīji. Labi, lai tas pagaidām paliek. Bet vai tādēļ jādomā, ka līdz ar to dzīve beigusies, ka visi cilvēki, kas tev apkārt, ir ļauni? Es tev vēlu tikai to labāko. Man nav nekādu īpašu aizspriedumu pret tevi. — Kāpēc lai es jums ticētu? — Un ar ko es būtu pierādījis, ka nav tā, kā teicu? Vai ari es esmu bijis pret tevi netaisns? — Jā, jūs turpināt to, ko citi iesāka. — Tad man varbūt vajadzēja tevi izvest pa vārtiem aiz žoga un palaist vaļā? — Un vai tas būtu slikti? — Pēc tam iesēdinātu atpakaļ mūs abus. Vai tas būtu tas pareizākais ceļš? — Tātad pareizi ir tas, ka es te sēžu kopā ar visiem šiem bandītiem. Vai tiešām jūs domājat, ka es te kļūstu labāks? Ķirškalns redz, ka Valdis ir satraukts. Tā vairs nav parastā noslēgtība, nav monotonās atbildes. Bet kāds iemesls šai pārmaiņai? — Nē, tā es nedomāju. — Kādēļ tad es šeit atrodos? Jums par prieku, lai jūs varētu maizi pelnīt? — Man vislielākais prieks būtu tad, kad kolonijā audzēkņu vairs nebūtu, — Ķirškalns saka. — Maizi es varu nopelnīt jebkurā parastajā skolā. Es esmu beidzis pedagoģisko institūtu. — Ķirškalns

apklust, paņem vēstuļu paciņu, šķirstīdams tur to rokā, tad no jauna sāk runāt klusu, bet ar lielu iekšēju pārliecību: — Pagaidām mums nav koloniju, kurās varētu atsevišķi ievietot tādus audzēkņus kā tevi un kādā citā tādus kā Zuments. Vajadzētu, bet nav. Es domāju, ka ar laiku būs. Tu patiešām neesi noziedznieks taja nozīmē, kā to parasti domājam. Bet es tev negribu arī melot un kaut kā pielabināties. Cilvēka dzīvība tomēr ir kas pārāk neizmērojams, pārāk neaptverami liels, lai to drīkstētu tik viegli un nesavaldīgi izdzēst, kā tu esi izdarījis. Tādēļ ari tevi sodīja. Un sods tomēr ir pelnīts. Mans uzdevums — palīdzēt tev to saprast. Tas ir vienīgais, ko es vēlos, pēc tam es darīšu visu, lai tevi atbrīvotu. — Izvedīsiet aiz vārtiem? — Varbūt izvedīšu arī aiz vārtiem, — Ķirškalns pavisam nopietni saka. — Es nekad to nesapratīšu. — Var gadīties, bet es ceru, ka nebūs tik ļauni. Es tevi vērtēju augstāk nekā tos, kas nekā negrib saprast aiz garīga kūtruma, debilitātes vai idiotiskas iepriekšējās audzināšanas. Ķirškalns uzsit uz galda malas ar vēstuļu paciņu un, mainīdams toni, jautri saka: — Tev ir vēstule. — Man? Iespaids ir gaidītais. Valdis pielec kājas, uzacis savelkas, viņš noliec galvu uz sāniem un, muti mazliet pavēris, raugās audzinātājā. Sejā ir neticība — varbūt tas tikai muļķīgs joks, cerība, ka tomēr nav joks, un tai blakus vārdos neizteikts minējums: no kā gan vēstule? No mātes? Bet viņš nebija rakstījis mātei, kopš atradās šeit. Gribēja to darīt, bet piespieda sevi nerakstīt — ja nu māte neklausa lūgumam un tomēr atbrauc? Varbūt kāda ziņa 110 tiesas? Varbūt spriedums atzīts par nepareizu? Bet tad jau rakstītu kolonijas vadībai. Audzinātājs šķirsta vēstules, atrod aploksni ar pārplūdušo upi un bērziem un sniedz to Valdim. Valdis paraugās uz aploksni, pat neizlasījis nekā no uzrakstītā, pazīst rokrakstu un pēc tam arī vairs nespēj izlasīt, burti ņirb un izplūst, vesela pretrunīgu domu vērpete savijas viņa galvā. Rasmas vēstule šeit? Kā tas iespējams? Kas aiz tā slēpjas? Bet audzinātājs skatās mierīgi, mazliet acis piemiedzis. Valdis no jauna pievēršas vēstulei, ātri to pagriež rokā no vienas puses uz otru. Konverts nav atgriezts. Un atkal audzinātājam veltīts nesapratnes un jautājuma pilns skatiens, roka pat pastiepjas uz viņa pusi, tad steigšus atraujas atpakaļ. Taču audzinātājs nebrīnās par neatplēsto aploksni, it kā tas būtu gluži dabiski. Viņš tā kā pasmaida, bet varbūt vienkārši acis samiedzis mazliet vairāk, lai Valdis tajās nespētu ieskatīties. Pēkšņas bailes Valda sejā — ja nu aploksne ir tukša? Pirksti saspiež papīru. Nē, nav tukša. Un tad visu nomāc milzīgs siltuma un prieka vilnis. Viņš tur rokās īstu, neatplēstu vēstuli no Rasmas, no dzeltenu pieneņu piebārstītām pļavām, no rīta miglā kūpošiem upju līčiem, no saules sakarsētiem tīreļiem, pār kuriem tveicīgajā zilgmē, spārnus nekustinot, arvien augstāk ceļas klijāns. Pazūd mazā, pelēkā kolonijas istabiņa, viņam apkārt plešas mežu tāles un pretī raugās meitene ar pierei pārkritušu matu cirtu, brūni iedegusi, izbālējušām skropstām un sviedru lāsītēm uz pieres, bet lūpas zilas no mellenēm. Viņa ceļ plaukstas ar ogām Valdim pie sejas, un viņa mute pieplok šai plaukstai, kopā ar rūgtenajām mellenēm sajuzdama siltos Rasmas pirkstus. Valdis noliec galvu, atkal strauji paceļ, un acis jautā: «Vai tas tiesa?» Ķirškalns pamāj, un zēns pirmo reizi pasmaida sirsnīgi un silti. «Tā viņš smaidīja Rasmai,» Ķirškalns nodomā. Smaids uzblāzmo un nodziest. Valdis atkal ir noslēdzies sevī un jautā: — Vai es drīkstu iet? Ķirškalns atkal pamāj, un, iegrūdis vēstuli kabatā, Valdis izmetas no istabas, bet audzinātājs vēl brīdi raugās aizvērtajās durvīs, atceras savus sirmos deniņus, tad no- knaukšķina pirkstu kauliņus, atmet rokas sānis un iesmē- jies atsēžas krēslā, izstiepdams kājas caur pagaldi. Arī viņam mājā dziļi zem institūta piezīmēm un sen necilātām grāmatām pašā atvilktnes dibenā guļ divdesmit gadus veca vēstuļu paciņa. Viņš iedomājas sievas balsi, steidzīgos soļus, kad viņa agri no rīta virtuvē gatavo brokastis, silto plecu blakus savam plecam naktīs, un pēkšņi gribas drāzties prom uz autobusu, aizskriet mājās un

noskūpstīt savu meiteni pateicībā par to, ka tik daudz ieguvis, ka šie divdesmit gadi neko nav varējuši izdzēst un pat tagad ar sirmiem deniņiem viņš spej saprast Valdi, cik daudz var dot tada vēstule, kuru raksta brūni iedegusi meitene, kas tevi mii. VII Rīta rosme. Pēc signāla puiši kā sprādziena sviesti ir laukā no gultām. Bikses kājās, kājas zābakos un pa koridoru prom uz izeju. Ozolniekā «prospekta» jau stājas nodaļas, bet pats Ozolnieks stāv pie durvīm, skatās pulkstenī un skaļi skaita: «Viena minūte, divas minūtes, divas ar pusi!» Surp lumpačo miedzīgākie 1111 tūļīgākie, ar plaukstu acis berzēdami. Blakus Ozolniekam dežūraudzinātājs tur gatavībā bloknotu un pildspalvu. Jau paceļas priekšnieka roka, pedējie puiši pieliek soli un, aizspraukušies viņam garām, izbirst pagalmā. — Trīs minūtes! Koridors ir tukšs, un šīsdienas dežurējošais audzēknis jau ārā komandē: «Uz labo! Man pakaļ skriešus, marš!» Pa «prospektu» aizzib baltie sporta krekli, un kolonna aizlīkumo uz futbola laukumu. Skrējējiem acīs šķelmīgas dzirkstelītes. Šorīt «Basam» nav ķēries neviens tūļa. Tā ir īpatnēja sacensība, pilna azarta un jautrības. Dežūr- audzinātājs noglabā piezīmju grāmatiņu un aizsoļo pakaļ uz laukumu. Apskrējuši divus apļus, audzēkņi izkārtojas vingrojumiem, bet dežurējošais uzraugs ar audzinātājiem apstaigā nodaļas un pārbauda, vai kāds lāča iniega gulētājs nav palicis zem segas vai, kā dažreiz gadās, iemeties pagultē. Puiši vingro. Rokas sānis, rokas augšā. — Kas tad tev noticis? — Ozolniekā skatiens apstājas pie Visvara Meikuļa, Ķirškalna nodaļas audzēkņa, kas kolonijā ieradies pirms mēnešiem četriem. Viņam ir palama «Kastrolis», un zēns pieder pie krasi izteiktu «sušāru» kategorijas. Zem Meikuļa acīm redzami pamatīgi zilgani varavīkšņaini plankumi, kas zied kā ģeorģīnes. Meikulis pārstāj vicināt rokas, vienīgi nodur galvu un klusē. Priekšnieks paraugās Ķirškalnā, bet audzinātājs var tikai neziņā noplātīt rokas. — Vakara līnijā šīs jaukās simetrijas vēl nebija. — Pēc rosmes ienāc pie manis, — Ozolnieks saka Melkulim. Bet arī priekšnieka kabinetā neizdodas nekā noskaidrot. Meikulis gvelž vienu un to pašu: — Pēc vakara taures es gāju uz mazomājiņu, paslīdēju un kritu. Un atsitos pret siles malu. Mazāmājiņā bija slapjš, es slīdēju un kritu, un atsitos… — un tā tālāk, kā pantiņu no dzejolīša. — Novelc kreklu! — Ķirškalns pavēl. Meikulis lēni un negribīgi mauc nost apģērba gabalu, visu laiku klusu purpinādams: — Kad es saku, nekā nav. Es vakarā gāju uz … Beidzot viņš stāv līdz jostas vietai kails, novilkto kreklu rokās burzīdams. — Nostājies te tuvāk logam! — priekšnieks bīda Mei- kuli uz priekšu, kamēr saule apgaismo viņa šļaugano augumu. — Redzi, šeit! Un te un te arī! — Ozolnieks piedur pirkstu gan vienā, gan otrā vietā puiša sāniem un mugurai. Ķirškalns pamāj. Sitienu zilumi skaidri redzami. Kaut ko piebilst te ir lieki. — Tas nav nekas, — Meikulis turpina monotoni, pat mēģina iesmieties. — Kad es nokritu, tad drusciņ ripoju un atsitos pret mūri un pret vienu podu. Ozolnieks apskaišas. — Varbūt pods pacēlās gaisā un atsitās pret tevi! Kas sita? — Neviens nesita. Kad es vakarā ,.. — Beidz salmus kult! Priekšnieks ceļ telefona klausuli un uzgriež sanitārās daļas numuru.

— Feldšeris? Lūdzu, tūliņ atnāciet pie manis! Pēc dažām minūtēm feldšeris ierodas. — Apskatiet šo jaunekli! No kā cēlušies zilumi uz viņa miesas? Baltā uzsvārci tērptais vīrs uzmet acis Meikulim. — Smalki esi apstrādāts, dēliņ! Bet sitis nemākulis, pratējs būtu nostrādājis tā, ka neko daudz vis neredzētu. Un actiņas — vai, vai, vai! Attaisi muti! — Feldšeris paņem Meikuli aiz apkšžokļa. — Nu, platāk, platāk! Pret gaismu! Tā! Paskatieties! — viņš pievēršas priekšniekam. — Mutes gļotāda pret zobiem pārsista. Uzpampums arī manāms. Pamatīgi dauzīts. — Ko tu tagad teiksi? — Ķirškalns jautā. — Ja mēs nekā nesaprotam, tad mediķis taču zina, ko runā. Tagad Meikulis vairs nesaka nekā, bet, tikko feldšeris ir prom, uz jautājumu, kas sita, atsāk veco dziesmu: — Es vakarā gāju uz mazomājiņu, slīdēju un… — Labi, man pašlaik nav ilgāk vaļas tajās muļķībās klausīties. Noskaidro un paziņo, kas tur noticis, — Ozolnieks saka Ķirškalnam. Ieslēdzis Meikuli savā istabā, Ķirškalns dodas meklēt šīs nakts dežūraudzinātāju. Kas bijis vainīgais? Jau labu laiku nodaļa viss rit samērā normāli un pat visā kolonijā piekaušana gadās reti. Negribas pieļaut, ka viņa puiši būtu te iejaukti, ja nu vienīgi Zuments. Meikulis ir pārāk iebiedēts, un nez vai kads cits varētu panākt šādu efektu. Ja viņš pats vakar lidz pusdivpadsmitiem nebūtu bijis zonā, varētu domāt visādi, bet tagad skaidri redzēja, ka pēc līnijas visi sagāja nodaļās, kustība pierima, puiši gatavojās gulēšanai. Grūti ticēt, ka no citas nodaļas pēc gulētiešanas signāla kāds vēl būtu riskējis un uzbrucis Meiku- lim. Tātad tomēr paša noda|a. Un piekaušana patiešām varēja notikt tualetē. Koridorā riskanti, jo Meikulis sists diezgan ilgi, bet nodaļas istabā tādas lietas Kalējs nekad nepieļautu. Un kādi varētu būt iemesli? Vecs naids, pēkšņs konflikts vai pavēle no malas? Dežūraudzinātājs gaida maiņu un vēl nav aizgājis. — Šonakt bija mierīgi. Tava nodaļa ir koridora galā, es varu galvot, ka neviens svešs tur nav staigājis. Vienīgi tualetē vai nodaļā, bet troksni es nedzirdēju. Patālu gan ir, taču tik klusām piekaut grūti. — Nu, šito lempi var sist, kamēr beigts, bet viņš stāvēs pamatstājā kā prūšu zaldāts, — Ķirškalns norūc un dodas projām. Paša zēni vien būs. Sāpīgi, bet neticēt dežūraudzinātā- jam nav pamata. Protams, arī viņam nepatīkami, ja dežūras laikā notiek tādas lietas, un neviens klaji nesacīs: «Dežurēju pavirši, kas zina, kā tur bija.» Bet šis nav no paviršajiem. Ķirškalns pasauc Kalēju, bet padomes priekšsēdētājs nekā nezina. «Kamēr es aizmigu, nodaļā viss bija mierīgi.» Audzinātājs aizved Meikuli uz ēdamzali, nostāv viņam blakus, kamēr puiši paēd brokastis, pēc tam ieslēdz atkal. Skan signāls līnijai uz pulciņu nodarbībām un rīta apskati. Šoreiz Ķirškalns savējos pārbauda sevišķi rūpīgi, apskata, kā nospodrināti zābaki, vai visas pogas piešūtas, liek pastiept uz priekšu rokas. Dažus viņš aizsūta uz tualeti vēlreiz nomazgāties. Starp tiem ir ari Meikuļa bijušais «auklis» Ruņģis un Ruņģa labākais draugs, garš, izstīdzējis un panaivs puisis. Ruņģim tiešām ķepiņas nav 110 tīrajām, bet viņa draugs pietvīkst un, nekustēdams ne soli, skaidro audzinātāja 111: — Par ko man? Paskatieties, neviena traipiņa! — Vēlāk, vēlāk, tagad izpildi, ko teicu! Taču pavēlei nav panākumu. Kad pārējie aizgājuši, Ķirškalns pienāk cieši klāt protestētājam. — Labi, — audzinātājs mierīgi saka. — Attiecībā uz rokām varbūt esmu arī pārskatījies. — Un pēkšņi izšauj kā no pistoles: — Kur Ruņģis piekāva Meikuli, tualetē vai nodaļā? Garais pablisina acis un, pēkšņajai temata maiņai pilnīgi nesagatavots, izgrūž: — Nodaļā ne! — Tad apjauš, ko pateicis, saviebjas, nikni paskatās Ķirškalnā un cenšas vēl ko

glābt: — Es nekā par tādu piekaušanu nezinu. — Skaidrs, — Ķirškalns pasmīn, — cilpo projām! Un es neka no tevis neesmu dzirdējis, saprati! Pēc brīža nāk Ruņģis. Ķirškalns apskata tagad tīri nomazgātās rokas un saka: — Bet tevi tomēr vajadzēs sodīt. — Par ko, audzinātāj? — Par to, ka Meikulis cietis. — Kāpēc tad mani? — Ruņģis saspringst, viņa acis sāk nedroši šaudīties apkārt. — Es tur nekā nezinu. — Slikti. Nodaļas padome tevi izvirzīja par Meikuļa sargu un padomdevēju, bet tu pieļauj šitādas cūcības. — Bet tas jau sen. Cik ilgi tad es viņam staigāšu pakaļ? Viņš nakti esot tualetes telpā slīdējis un kritis. Es tak nestāvēšu blakus, kamēr viņš iztaisās. — Jāstāv klāt. Puisis lēni iedzīvojas, jāpalīdz. — Ja vajag, es jau varu ar. — Nu redzēsim. Pagaidām tevi brīdinu. Bjttšais Meikuļa «auklis» aizjož uz skolas pusi, un Ķirškalns pagūst viņa acīs samanīt nepārprotamu atvieglojumu. Pēc tam audzinātājs dodas uz savu istabu. Krēslā, tāpat kā atstāts, kūko Meikulis. — Kā jūties? — Labi, audzinātāj. — Varbūt esi sācis atcerēties, kas tevi sita? — Mani nesita, audzinātāj. — Ak tā? Nu tad pasēdi un padomā vēl! Ķirškalns paņem audzēkņu novērojumu burtnīcas. Katrā ziņā Ruņģim kāds pavēlējis piekaut Meikuli. Uz savu roku viņš to nedarītu, nav no tādiem. Kas varēja pavēlēt? Vienīgi Zuments. Bet pagaidām nav zināms, ka Ruņģis un Meikulis būtu agrāk saistīti ar Zumentu. Ķirškalns ska- tās trīs audzēkņu burtnīcās. Zuments ir no Čiekurkalna, bet Ruņģis? Ruņģis nāk no «Teikas» rajona — tas turpat blakus. Pilnīgi iespējams, ka viņam Zuments pazīstams, varbūt pat vadonis, kaut ari katrs sodīts par savu lietu. Bet Meikulis ir no Rīgas pretējās puses, no Bolderajas. Tātad gandrīz neticami, ka viņš varētu Zumentu un Ruņģi pazīt, jo sevišķi tāpēc, ka, spriežot pēc viņa darbības loka, nav no Bolderajas arā kustējis. Ķirškalns pārved Meikuli uz citu telpu un ieslēdz tur. Pēc tam viņš izsauc pēc kārtas ap piecpadsmit puišu no savas nodaļas un jautā par šo un to, arī par Meikuļa zilajām acim. Bet galvenais, slēptais mērķis — uzzināt, kādēļ Meikulis varētu būt kritis Zumenta nežēlastībā. Taču neka konkrēta atklāt neizdodas, ja neskaita to, ka pāris reižu Meikulis redzēts mazgājam Zumenta zeķes, spodrinām viņa zābakus vai klājam gultu. Tomēr versija ar Zumentu joprojām liekas visticamākā. Pēdējais audzinātāja istabā ienāk Ruņģis. — Sēdies un raksti paskaidrojumu, kāpēc piekāvi Meikuli, — Ķirškalns saka, pasniegdams papiru un pildspalvu, bet pats atsēžas sānis no galda. Ruņģis stāv, acis izspīlējis, un muļķīgi smaida. — Bet, audzinātāj, es nevienu Meikuli neesmu aizticis. — Es to zinu pārāk labi, man tikai vēl vajag tavu pa- pīrīti, lai noformētu visu, kā pienākas. — Kas tad jums to teica? — Varbūt kāds arī teica, varbūt ne. Tas šoreiz nav galvenais. Pierādījumi ir pilnīgi droši. Sākas gara, vienmuļa saruna. Ķirškalns Ruņģi pazīst jau vairāk nekā gadu un zina, ka viņu salauzīs. Protams, Ruņģis domās, ka viņu kāds nodevis, bet, tieši kurš no lielā izjautāto bara, to jau nav iespējams noteikt. Bez tam Ruņģa draugu Ķirškalns nemaz nav izsaucis, un, patiesību sakot, viņš apstiprināja tikai to, par ko Ķirškalns jau pats bija pārliecināts.

Pēc stundas Ruņģis raksta, pildspalvu neveikli pirkstos saspiedis, zemu noliecis galvu, mēles galiņu no mutes izbāzis, un aiz piepūles šņākuļo. Rakstīšana Ruņģim ir neierasts darbs, viņš mācās tikai ceturtajā klasē, un arī tā ir avanss. Tā raksta parastās skolas pirmās, varbūt arī otrās klases skolēni, mazi puišeļi un meitenītes. Sim te drīz būs astoņpadsmit, bet arī viņa sejā tā pati svinīgā nopietnība, kas septiņus gadus vecam bērnam. Un daudz kur Ruņģis tā arī palicis maza bērna līmenī. Viņš neko nelasa, tumsā baidās no spokiem un nopietni tic, ka Leiputrija nemaz nav izdomāta, ka pasaulē kaut kur tiešām atrodas zeme ar vīna upēm. Tai pašā laikā šis «bērns» lieliski atmūķē atslēgas, sācis smēķēt un dzert jau pavisam maziņš un lamājas visrupjākajiem vārdiem. Ķirškalns skatās uz šo bērna un veča krustojumu, uz roku, kuras pirkstu kauliņi, sitot Meikuli, nodauzīti jēli un kura pašlaik velk ķeburainus burtus. Pēc mēneša Ruņģim izbeidzas soda termiņš un viņš jāatbrīvo. Jāatbrīvo tāds, kāds ir. Likās — viņa galvā šis tas sagriezies uz labo pusi, bet vakarnakts notikums pierāda pretējo. Un ko var paspēt vienā gadā, ja septiņpadsmit gadus nav darits nekas vai, pareizāk, darīts viss, lai radītu kaut kādu mūsdienu cilvēkam neizprotamu radījumu? Turklāt šis radījums par sevi ir visaugstākajās domās. Un vai tad Ruņģis vien tāds? Arī šis Meikulis, Zuments un vēl daži citi — katrs savādāks, bet visi kopā arī kaut kā vienādi. Divains anahronisms visprogresīvākajā valstī uz mūsu planētas. Maz viņu, bet šeit kolonijā pietiekami daudz, lai rokas sažņaugtos dūrēs. «Kur gan tādi rodas?» Ķirškalns sev jautā, kaut labi zina, ka tepat vien radušies. Staigājuši pa mūsu pilsētu ielām, dzīvojuši ne jau mežā, bet dzīvokli, kuram apkārt desmitiem citu, pat skolas solā sēdējuši un tomēr palikuši it kā nemanīti. Un tikai tad, kad Ruņģi un Meikuli pārsteidza svešā dzīvoklī vai pieliekamajā ar zagtu kreklu vai ievārījuma burku rokā, agrākie garāmgājēji ar liekulīgu izbrīnu konstatēja, ka zēniem ir ārkārtīgi šaurs redzesloks un viņu uzskati sveši mūsu sabiedrībai, ka viņi auguši amo- ralās alkoholiķu ģimenēs, kurām gan steidzīgi vajadzētu atņemt vecāku tiesības. Un tagad puiši atrodas šeit un sabiedrība gaida, lai Ķirškalns gada laikā dara brīnumus. Ruņģis ir beidzis. Atgāzies krēslā, viņš pārlasa uzrakstīto ar svarīgu sejas izteiksmi, ieliek nepareizā vietā it kā nejauši aizmirstu komatu un sniedz lapu Ķirškalnam. Kolonijas Prikšniekam no Ruņģis Valentina Jekapa d. 5 nod. audzekņ. Paskadrojums Es vakar pēc zignāla drusku iesitu Kastroli. Es iesitu tapets lai, viņš nenokāvē us Līnijas, tāpets ka Viņš vienu- reiz jav nokavēja, es negribu ka nodaļa, dabu pezīmi kon- korsā, un tapets iesitu un ta vairāk nedārīšu! Un es lūdzu Priekšnieieku nesodīt, stipri, es lāpošos!!! Audzekn. Paraksta vietā ir nesalasāms astains strīpojums, kam it kā jāliecina, cik «audzekn» Ruņģis ir inteliģents. Ķirš- kalns izlasa paskaidrojumu un pat nepasmaidījis sniedz lapu atpakaļ. — Tu esi piemirsis datumu. Un Ruņģis apakšā uzķeburo ari datumu. Ķirškalns tīri labi saprot, ka ne jau līnijas nokavēšanas dēļ Meikulis dabūjis kāvienu. Tāds nodaļas super- patriots Ruņģis nekad nav bijis, bet īsto iemeslu uzzināt neizdodas. Tas vēl vairāk liek domāt, ka nākusi pavēle no malas, turklāt no «iespaidīgas» personas. «Ja nevari izgrozīties, stāsti par sevi, bet neiejauc citus!» Sim nerakstītajam ielas likumam Ruņģis paliek uzticīgs. — Kas man tagad būs? — viņš jautā. — Pēc izolatora jau prasītos, vai ne? — Lai! Es tāpat drīz eju mājās, — Ruņģis pašgudri izmet. — Bet lai tas Kastrolis nenokavē! — Par to atļauj rūpēties man un nodaļas padomes locekļiem, — Ķirškalns saka. — Un tagad veicīgi atpakaļ uz nodarbībām! Vakar Meikulis tiešām bija nokavējis rīta līniju un par to konkursa žurnālā dežūraudzinātājs ierakstījis piezīmi. Ķirškalnam Meikulis toreiz bija paskaidrojis, ka neesot tik ātri varējis sataisīties, un šiem vārdiem, ņemot vērā viņa neizdarību, nebija pamata neticēt, šodien Ķirškalns domā citādi. Loks ir

apmests, var atgriezties sakuma punktā pie Meikuļa un viņa zilajām acīm. — Vai arī pa šo laiku nav gadījies slīdēt un atsisties pret kādu stūri? — Ķirškalns jautā, bet Meikulis nav 110 tiem, kas saprastu jokus. — Nē, — viņš nopietni atbild. Brokastis paēdis, no nodarbībām atbrīvots, Meikulis aiz noslēgtajām durvīm jūtas kā miera ostā. Neviens netramda, neviens nekā nejautā. — Kāpēc tu man neteici, ka Ruņģis tevi piekāvis? — Ķirškalns atsēžas audzēknim blakus un draudzīgi ierunājas. — Tu tikai par savu slīdēšanu un krišanu, bet es uzprasīju Ruņģim, un tas tūliņ visu izstāstīja. Meikulis neticīgi paglūn audzinātajā un klusē. — Lasīt māki? Ņem, izlasi! — Ķirškalns sniedz Ruņģa paskaidrojumu. Meikulis gausi pastiepj roku un ilgi lasa, galvu zemu noliecis. — Saprati? Pareizrakstību šoreiz nenemsim vērā. — Jā. — Taisnība? — Laikam jau, ja viņš tā raksta. — Bet kā tu domā? — Es nekā. — Redzi, Meikuli, — Ķirškalns tāpat mierīgi un laipni turpina, — es visu laiku domāju, ko lai ar tevi iesāk. Ruņģis piekāva vienu reizi, var arī otru un trešo reizi. Manā nodaļā nebūs tev labi. Un priekšnieks saka — kādus pāris vajadzētu pārcelt uz trešo nodaļu. Es domāju — varētu Zumentu un tevi. Meikulis sarosās. Lūpas vēl nekā nesaka, bet aizpam- pušajās acīs paspīd bailes un lūgums. Beidzot viņš izspiež: — Labāk jau tepat. — Bet Ruņģis tevi sitīsi — Tas nekas. — Nē, Meikuli, tā es nevaru. Es nedrīkstu pieļaut, ka tevi sit. Es tevi un Zumentu došu trešajai nodaļai. Jāpiezvana tikai audzinātājam. — Nē, tepat! — Meikulis pat mazliet pieceļas no krēsla. — Bez tam tu man melo. Es tev laikam nepatiku? Trešās nodaļas audzinātājs būs labāks. — Nebūs vis labāks. — Nu, ja tu stāstītu taisnību? Kāpēc tu vakarrīt nokavēji līniju? Vai tiešām nevarēji sataisīties? Meikulis klusē. — Neviens nedabūs zināt, ko tu man stāsti. Mēs taču esam divi vien, — Ķirškalns bīda Meikuli tuvāk atbildei. Zēns paskatās uz aizvērtajām durvīm, pāris reižu paplēš muti un beidzot nočukst: — Man teica — audzinātājs gaidot. — Kurš audzinātājs? — Nu, tas ar sarkano banti. — Un tu stāvēji pie dežūraudzinātāja istabas durvīm, kamēr citi devās uz līniju? — Jā. — Redzi nu, mēs jau sākam saprasties. Tu gaidīji, bet audzinātājs nenāca, jo nemaz nebija tevi saucis. Un, kad tu aizgāji uz līniju, tevi pierakstīja. Kas tev teica, ka audzinātājs gaidot? — Viens no citas nodaļas. Burunduks. — Un tagad vēl tāds sīkumiņš. Kad Ruņģis tevi sita, vai viņš bez tās nokavēšanas vēl neminēja kādu citu iemeslu? — Nekā. Teica — par to, ka nokavēju līniju. — Un cita neka?

— Nē. — Atkal tu man melo. Būs vien jāpārceļ tevi uz citu nodaļu. Šoreiz iet grūti. Ķirškalns vairākas reizes ceļas, lai zvanītu priekšniekam un trešās nodaļas audzinātājam, stāsta, cik labi Meikulim būšot šajā nodaļā, bet, ja padomā, arī vecajā nemaz nebūtu slikti, tikai Meikulis pats negribot palikt, nemīl audzinātāju, turpretim audzinātājs viņu jau iemīlējis. Vispār Meikulis esot tīri prātīgs puisis, tikai mazliet bailigs, bet baidīties neesot nekāda iemesla. Visi viņu aizstāvēšot, nodaļā esot daudz kārtīgu puišu. Ķirškalns vēl arvien runā klusu, mierīgā balsī, pat piedāvā Meikulim uzsmēķēt. Beidzot puisis ierunājas tikko dzirdami, visu laiku uz durvīm skatīdamies: — Teica — dari, ko liek! Ja nedarīsi, tev beigas. Finka sānos — un āmen. Pats nobijies no saviem vārdiem, no tā, ka nodevis savu likteni citu rokās, ka tagad ik brīdi var gaidīt atriebību, Meikulis, sīki trīcēdams, raugās audzinātājā. Nožēlodams savu atklātību un nevarību, Meikulis, kaut arī neskaidri, šai brīdī apjauš, cik vientuļš un nevienam nevajadzīgs viņš ir. Blakus uz krēsla sēd cilvēks formas tērpā, tik ārkārtīgi tāls un svešs, cilvēks no cilās pasaules, kas runājis ar viņu laipni, bet droši vien piekrāps, tāpat kā krāpuši pārējie. Un, ja arī nepiekrāps, audzinātājs piecelsies un aizies, un Meikulis paliks viens. Pašlaik sargā istabas sienas un aizvērtās durvis, — bet cik ilgi? Līdz šim viņš varējis justies kaut cik mierīgs vakarā, kad visi aiziet gulēt, bet pēc pagājušās nakts arī šis laiks kļuvis bīstams. Vienmēr viņš padevies citiem, un nekad no tā nekas labs nav iznācis. Vai šoreiz būs citādāk? Un, jo vairāk viņš lien pie malas, jo ātrāk viņu pamana. Ik brīdi var gaidīt kniebienu vai belzienu. Kas tad audzinātājam? Viņam uz pleca trīs zvaigznītes, viņam nav nekādu rūpju un bēdu. «Stāsti patiesību, Meikuli!» Tagad viņam pieder liela daļa Meikuļa patiesības, — bet vai viņš spēj saprast, cik tā bīstama, ja aizklīdis pasaulē? Sī patiesība var piezagties klusiem soļiem gan koridorā, gan darbnīca, gan nakti gulta un ietriekt nazi sānos. Āmen, un cauri. Nezin vai ļoti sāpēs, kamēr viņš nomirs? Bet audzinatajs un viņa laipnība būs tālu un nekā vairs nevarēs līdzēt. — Netici šādiem draudiem! Viņi tevi tikai baida, — Ķirškalns pārliecinoši saka. — Un ko tev lika darīt? — Neko. Ķirškalns ātri domās pārcilā visus pēdējos notikumus nodaļā. Varbūt Meikulim pavēlējuši ko dabūt, bet Meikulis to nav spējis? Pagājušo svētdien bija viņa audzēkņu tikšanās ar vecākiem. Atbrauca ari Meikuļa māte. Iespējams, noslēpuma atslēga slēpjas šeit. — Māte neiedeva to, ko tu prasīji? — Ķirškalns jautā. — Jā, — Meikulis čukst. — Viņai nebija. — Kā viņai nebija? — Desmit rubļu. Tā, tagad ir pateikts gandiiz viss. Meikulis zina — sekos pēdējais jautājums un būs jāatbild uz to. — Kas prasīja tos desmit rubļus? Zuments? — Nē, Burunduks. Ķirškalns brīdi klusē. Meikuļa zilo acu vēsture atšifrēta, bet tas ir tikai sākums. Tātad Bambāns. Nu, protams, Zuments ir pārāk gudrs, lai pavēlētu pats. Viņš rīkojas ar savu emisāru starpniecību. Viņa rokas ir tīras. Bet varbūt Zuments patiešām te nav iejaukts? Bambāns var tādus numurus taisīt arī patstāvīgi. — Kāpēc tu nemaz sevi neaizstāvi? Kāpēc Ruņģis drīkst tevi sist un Bambāns pavēlēt? Ruņģis nemaz nav stiprāks par tevi. Turies viņiem pretī! — Es? — Meikulis neticīgi pārprasa. — Nu jā, tu. — Viņu ir daudz, — Meikulis saka. — Dabū arī tu sev draugus. Mūsu nodaļā ir diezgan daudz labu zēnu. Nāc pie manis! Audzinātāji

vienmēr tev palīdzēs. Meikulis klusē, un apklust arī Ķirškalns. Tas, ko viņš iesaka, jau skan jauki, — bet ko nozīmē šāds padoms Meikulim? Neko. Tie pagaidām ir tukši vārdi. Vai tiešām šajā saknupušajā augumā nekad nep 'modīsies lepnums, sava spēka un vērtības apziņa? Bet no kurienes radīsies šāda apziņa, ja ir tikai padevība, bailes un gļēvums? — Kas tad tā par dzīvi, ja visi tevi izrīko, grūsta un dauza, ja tu pats nekā nevari? Vai tev tas patīk? — Nepatīk. — Meikulis bridi padomā.— Bet, kad beigts, tad ir vēl sliktāk. Te ir pagrūti ko iebilst. Ara skan signāls uz pusdienu līniju, un Ķirškalns atlaiž Meikuli. — Nebaidies, tev nekas nenotiks, — viņš saka, bet sevišķi pārliecināts par to nav. Protams, viņš runās ar nodaļas padomi, bet atrast brīdi, kad puišelis ir viens pats, un tad ar viņu izrēķināties varēs vienmēr. Un šā paša Meikuļa dēļ viņš pašlaik vēl nedrikst plātīties ar iegūtajām ziņām. Viss jādara uzmanīgi, zēna uzticību nedrikst zaudēt. Ķirškalns atceras Meikuli jauno pieņemšanā, atceras jautājumus un bezcerīgi apātiskās atbildes. — Ko darīji? — Zagu. — Ko zagi? — Vistas. — Un vēl? — Zapti un vešu. — Bet vai tev neienāca prātā, ka citiem cilvēkiem pašiem vajag savas vistas, zapti un vešu, ko? — Es jau visu neņēmu, atstāju pāri, — Cik klases tu esi beidzis? — Četras. — Kāpēc tik maz? — Man ir grūta galva. — Kur māte strādā? — Par apkopēju. — Un kur tēvs? — Nezinu. — Vai viņš pie jums dzīvo? — Nē, bet kādreiz atnāk. — Un ko viņš tad dara? — Kaujas. Arī toreiz Meikulim zem acs bija sitiena zilums, jau mazliet pabālējis un kļuvis dzeltenīgs. Ar šo zilumu viņš ieradās no izmeklēšanas izolatora. Un arī toreiz apgalvoja, ka neviens viņu neesot sitis, bet pats pa miegam uzskrējis uz gultas stūra. Viņu nekas neinteresēja, un, kā vēlāk Ķirškalns uzzināja, zēns ne reizes nebija apmeklējis teātri vai muzeju. Vienīgais, ko viņš ar mazliet dzīvāku sejas izteiksmi pastāstīja, saistījās ar atmiņām svešās vistu kūtiņās. «Un viņas tur visas tup rindā, bet es paņemu aiz galvas un maisā iekšā. Vajag aiz galvas. Paņem un drusku pagriež, un tad palaiž, lai roka karājas. Pa- kulstas ar spārniem un beigtas. Atri un tikpat kā bez trokšņa.» Un Meikulis rādīja, kā to vajag darīt. Pie durvīm klauvē. Kā tad — 1as ir Trūdiņš. — Nu, audzinātāj, kas to Kastroli iekāvis? — viņš jautā un tūliņ pats atbild: — Es jau dzirdēju, ka Ruņģis. Nu, tādus salātiņus vienmēr klapēs. Ir tādi cilvēki — gribi vai negribi, bet jādod pa degunu, grēks garām aiziet. Tikpat kā boksa bumbieri. — Bet tev taču tādas lietas nepatīk. — Ķirškalns smīn.

— Vispār ne, bet zināt, audzinātāj, dažreiz nekādi nevar. Es pats esmu visādi izdomājies par to kaušanos. Traka lieta. Atceros, reiz bija tāds slēgts vakariņš vienā klubā. Ja slēgtais, tas nozīmē, ka jātiek iekšā pa otru pusi — pār sētu, pa «havajas» logu, caur garderobi un tā tālāk. Lai nu kā, bet pēc stundas visi puiši ir kopā un piedalās slēgtajā vakara. Ir tur sava bufetite ar aliņu, kristai iņš Ildzi pašiem, un tā nu zēni sēž un iedzer, iedzer un padejo, kamēr briesmīgi sagribas kauties. Šausmīgs stāvoklis. Vispār puiši draudzīgi, izpalīdzīgi, es jums saku — goda zēni, bet, kad pienāk tā stunda, vajag kauties. Bet ar ko kausies, ja apkārt savējie? Aiziet pie viena galdiņa, pie otra, visur piedāvā, visur draugi. Tad ir slikti — jākaujas pašiem. Un tā es skatos — Geņka jau pavisam mīksts, bet Ķotiks šo piespiedis pie sienas un lēnām boksē. Pienāk Rudais un sagaž vienam un otram. Sie abi gar zemi, bet Rudais iekāpj zālē, atkrīt solā un pēla kroņlukturus. Tikmēr šie uzslienas un abi kopā iet kaut Rudo. Viņi vienmēr turas kopā. Viņi ir brāļi. Tas ir — ne nu pilnīgi brāļi, bet pusbrāļi. Tēvs abiem viens, bet māte katram sava. Viņi paši to joku atklājuši un bija milzīgi priecīgi. Tagad mēs turēsimies viens pie otra, viņi saka. Abi no vienas ielas, tad jau tādas lietas ātri gadās. Tētiņš samaina numurus un Rutas vietā aiziet pie Ņinas. Un iā šie abi iet un saklopē Rudajam abas acis kā zilās plūmītes, pilnīgi kā tam Kastrolim šonakt. Bet kas nu tur liels, kad beigas apskatās — tāds joks vien ir un nekādas kaušanās nav bijis. Pašu zēni. — Un tev tas liekas pilnīgi normāli? — Kāpēc normāli? Nenormāli, audzinātāj, — bet ko darīt? Tāds gars iekšā, sit vai nost, nekā nepadarīsi. īsts kaušanās ekstrakts. — Ja sākumā nebūtu kristāliņu, beigās ari ekstrakts nerastos. Vai tā nav? — Bet kā tad bez krislāliņa? — Trūdiņš brīnās. — Visi pērk! — Ieteicu tomēr pamēģināt. Apņemies un nepērc! Kauties nevajadzēs. Kriminālkodeksā panta par kristāliņa nepirkšanu nav, bet pērkot var ātri ar kādu pantu sanākt ragos. — Jūs smagi domājat, audzinātāj! — Bet tu viegli domā un smagi dari. Dzer vairāk rūgušpiena, tas attīsta smadzenes. Ta, Irūdiņ! Tagad man jāpiezvana priekšniekam. Vari būt brīvs Ozolnieks ir savā štāba kabinetā un uzrakstījis ziņojumu, lai varētu ievietot disciplinārajā izolatorā Ruņģi. Ķirškalns dodas pie viņa. — Nejauki, — priekšnieks saka, noklausījies Ķirškalna stāstījumu. — Zumenta grupele sāk jaukt gaisu. Un tavs Meikulis noteikti nav vienīgais izspiešanas objekts. — Ko darīt? — Ķirškalns jauta. — Pie Zumenta, ja viņš ir galvenais, mēs vēl klāt netiksim, un Meikuļa dē] arī nebūtu vēlams tūliņ sacelt troksni. — Laikam jau tā būs, — Ozolnieks piekrīt. — Iesēdināsim Ruņģi, bet par naudu pagaidām jāklusē, jātiek tai ķēpai pie saknes.

VIII Beidzies šā mācību gada pēdējais ek-āmens. Krūms palicis klasē viens un ieraksta protokolu ailēs audzēkņu vārdus un atzīmes. Lodīšu pildspalva slīd ātri un nepacietīgi. Tas ir pēdējais darbs, kas vēl jāpadara, un tad viņš būs brīvs. Gandrīz divus mēnešus brīvs Uz galdiņa vāzē smaržo puķes. Rīt sākas atvaļinājums. Kartes jau aiznestas. Uz grīdas zem pirmā sola nokritusi špikera lapiņa. Vajadzētu paskatīties rokrakstu, bet Krūmu pārņēmis tik patīkams miers, ka negribas liekties. Vai nav vienalga, kas rakstījis? Ko gan vēsturē var no- špikot? Laikam Trūdiņš vainīgs, viņš vienu brīdi grābstījās zctn sola, bet, ja ir tāds runājamais kā Henrikam, tad špikeru nevajag. Kādu gadskaitli varbūt var ātrumā uzzināt, ne vairāk. Galu galā tik briesmīgi nebija, kā likās. Lielākā daļa no viņa puišiem laimīgi skolu beiguši vai tikuši pāri uz nākamo klasi. Tomēr pēdējā brīdī mazliet saņēmās. Bet pietiek par to domāt. Pie velna ar visu šo skolu, rīt taču sākas atvaļinājums! Protokols uzrakstīts. Krūms saliek lapas aktu vākos, noslēdz klasi un dodas uz skolotāju istabu. Si lidz sīkumiem pazīstamā telpai Plakani iedzelteni griestu plafoni, kuros par šausmām sanitārās daļas dežurējošai māsai vienmēr sakrājas putekļi un beigtas mušas. Bet iztīrīt tos grūti — viens jau saplīsis. «Ārprāts,paraugieties!» Un māsa stiepj sterilu pirkstu pret griestiem tā, it kā tur būtu nevis iestik- lota, sažuvusi muša, bet karātos cilvēka līķis. «NO! Kas tad tur tāds ir?» Krūms, kas, par nelaimi, todien ir dežūr- skolotājs, pieskaņojas viņas tonim un izbola acis šausmās. Tieviņā māsa apvainojas, un baltais uzsvārcis izeaukst pa durvīm, bet Krūms zina, ka sanitārajā žurnālā būs nikna piezīme par netīrību skolotāju istabā. Viņa dara savu darbu. Viņa atbild par mušām un putekļiem, par to, lai klozeti darbotos. «Cilvēka cena — viņa darbs,» vēsti liels sauklis skolas priekšā. Bet vai šis ir kāds darbs? Vai beigtām mušām ir cena? Viņas kolēģes slimnīcā dara nopietnu darbu. Te cilvēks degradējas un aizmirst pat to, ko kādreiz zinājis. Putekļi un klozeti, un ieraksti sanitārajā žurnālā, kāds pārsaitēts pirksts vai jods uz nobrāzuma. Kolonisti nemēdz slimot, tie ir veseli kā rutki. Un, ja puišelis norij adatu vai ielaiž aiz ādas acetonu, viņu aizsūta uz slimnīcu. Patiesībā gan uz māsu nedrīkst dusmoties. Vai viņš pats ir labāks? Istabas kaktā brūns skapis ar augšdaļā iestiklotām durvīm. Tur glabājas krīta kaste, uzskates līdzekļi, tabulas, klases cirkulis, apdzeltējis truša skelets uz melni nolakota dēlīša un citi stundās vairāk vai mazāk vajadzīgi priekšmeti. Pēc direktora domām, krītu izlieto par daudz, bet tabulas tiek cilātas par maz. Droši vien tā arī ir. Aiz skapja karšu statīvs. Tas ir Krūma sektors. «Daudzas kartes ieplīsušas, vajag salīmēt, biedri Krūm. Eiropa pavisam izputējusi.» Un Krūms ar pūlēm sadabū dažus audzēkņus un lāpa Eiropu, bet puiši negribīgi ķellē līmi, kur vajag un kur nevajag. •Bet garais, balti krāsotais galds ar daudzajām atvilktnēm un masīvajām kājām Krūmam atgādina slimnīcu. Uz tāda galda labi varētu izdarīt sekcijas, un viņš nebrīnītos, ja kādu rītu, atslēdzis savu atvilktni, atrastu tajā skalpeļus. Dažreiz viņš skaidri redz sevi uz šī galda uzšķērstu, bet kolēģi ziņkārīgi pēti, kas gan šim Krūmam bijis aiz ādas. Un tā viņš te nācis un gājis nu jau sešus gadus. Simtiem, tūkstošiem dienu — vienmēr viens un tas pats. Nē, pašā sākumā bija citādi — gan interesanti, gan savdabīgi, pat aizraujoši. Ak, naivais, entuziasma pilnais sapņotājs! Arā nogrand pērkons. Kavēdamies pārdomās, Krūms nav pamanījis, ka palicis tumšāks un pa logiem krītošie saules laukumi apdzisuši. Viņš steidzīgi noglabā protokolus direktora atvilktnē, bet nekur vairs nepaspēj aiziet — lietus jau klāt. Sākumā tas gāž baltām strūklām, tad mazliet pierimst, tomēr ir pietiekami stiprs, lai krietni samirktu, kamēr tiks mājās. Un lietusmēteļa Krūmam nav līdz. No rīta bija tik saulains. Krūms pieiet pie loga un raugās uz zonas pagalmu, uz mitro lozungu «Cilvēka cena — viņa darbs». Lāses rāpo pa stiklu. Krājas arvien lielāks piliens, tad piepeši neiztur savu svaru un slīd uz leju, atstādams līčloču sliediti. Krājas, krājas, kamēr vairs nespēj būt tur, kur atrodas.

Trīsdesmit pieci gadi. Cits viņa vecumā jau kļuvis pazīstams visā republikā. Krūmu nezina neviens. Un nezinās. Tos, kas strādā kolonijās, nemīl atcerēties un pieminēt, tāpat kā pašas kolonijas, «Cilvēka cena — viņa darbs.» Bet šeit var strādāt tikai tie, kas tic ilūzijām, vai tādi, kas dara, nedomādami, ko un kāpēc. Pie pirmajiem viņš vairs nepieder, pie otrajiem vēl nav nonācis. Ozolnieks teica: «Ja es tevi nepazītu, teiktu, lai meklē darbu kur citur.» Bet vai Ozolnieks viņu pazīst? Viņš ar savu enerģiju un optimismu nekad nespēs iejusties skolotāja Krūma stāvoklī. «Tu esi noguris, vasarā atpūtīsies, un viss būs kārtībā.» Jā, viņš ir noguris, bet ar atpūtu vien nezin vai bus līdzēts. Katru rudeni ir arvien grūtāk atsākt darbu. Varbūt patiešām iesniegt atlūgumu? Aiz muguras noklaudz skolotāju istabas durvis. Krūms atgriežas un ierauga skolotāju Kalmi. Salijušie mati pielipuši pierei, uz smaidošās sejas lietus lāses. Viņa priecīgi sveicina, velk nost plāno lietusmēlelīti, un apkārt pašķīst ūdens pilieni. — Tad nu gan nodeva. Kamēr atskrēju no autobusa, būtu lidz ādai. Labi, ka paķēru mēteli līdz. Nolikusi uz baltā galda poītfcli, skolotāja iet pie drēbju pakaramā, pa ceļam ieskātās spogulī un atbīda matus no sejas. — Kā tavējie nolika? — Var izlikt. Vēsture nav tas -priekšmets, kurā mēdz izkrist. Slaisti atbira jau pirms eksāmena. Nolikusi mēteli, Kalme no jauna apstājas pie spoguļa. Gaišie mati lietus ūdenī sacirtojušies un savijušies, bet, kad suka tos izkārto, kā nākas, izspūrusī zēngalviņa pieņem nopietnāku izskatu, un skolotāja no meitenes pārvēršas sievietē, kura nemaz nav jaunāka par Krūmu pašu. — Nevajadzēja pūlēties, — Krūms saka. — Pirmīt izskatījās labāk. — Kāpēc tēlot to, kas vairs neesmu? — Kalme atsmej. — Vecām sievām nepiestāv izspūrusi frizūra. — Tu neesi veca sieva, — Krūms nopietni saka. Un tiešām — skolotāja Kalme var būt apmierināta. Viņas gados daža laba jau kļuvusi smagnēja un pārāk solīda, turpretī Kalmei piemīt īpašs vieglums un jaunavīga pievilcība. — Ko tu meklē šai bēdu lejā? Tev atvaļinājums sākās jau pirms divām nedēļām, — Krūms jautā. Kalme strādā jaunākajās klasēs, un tanīs mācības beigušās jūnija sākumā. — Tu nemaz nezini, kas man izdevās. Uzmini! Bet Krūms nevar iedomāties, kas tas varētu būt. Kas šeit vispār var izdoties? — Nav ne jausmas, — viņš saka. — Es sarunāju pulciņa vadītāju. Visu ziemu spriedām, bet nevarējām atrast cilvēku. — Kāda pulciņa? — Keramikas pulciņa, protams. Viņa ir ar mieru nākt pat četras reizes mēnesi. Jauka meitene. Kaut nu mūsu puiši pašā sākumā nenobaidītu! Vēlāk jau nemaz tik traki nav. Tūliņ nāks priekšnieks. — Kalme paskatās pulkstenī. — Kopā gribam apskatīt, kurā telpā vislabāk varētu strādāt. — Kādam 110 mūsējiem pirmajās reizēs noteikti jāstāv klāt. Viņa ir glīta? — Glīta. Bet viņa tiks galā. Ļoti lietišķa un bez kādas koķetēšanas. Bet sākumā, protams, jāpalīdz. — Un kas to darīs? — Pašai vien jādara. Tu jau nenāksi. — Grūti gan solīt. Bet tev taču arī atvaļinājums. — Tā kā es viņu sarunāju, tad bez manis neiztiks. Citādi tas vīriešu bars viņu nomāks. Krūms klusē. Kalme ir otr* Ozolnieks. Skrien, dara, pārliecina, izskaidro. Protams, daudz klusāk, nemanāmāk, bet ar to pašu enerģiju un neatlaidību. Un iespējams — vienu otru reizi pat vairāk pārdomāti nekā priekšnieks. Bet ko tas ir devis? Kas tā ir — apmātība vai pārliecība? Krūms paskatās logos. Lietus vēl vienmēr līst.

— Piedod par atklātību, bet kas tev liek šķiest savu brīvo laiku un uzņemties visas šis klapatas? Labi — tu dari, vēl viens otrs, bet ir lāču tādi, kas to nekad nesapratis. Ka tikai pār sētu nekāpj, ka tikai rūpnīca plānu pilda. Bet sākt kaut ko jaunu, riskēt — kam tas vajadzīgs? Nolikums ir — un pietiek. Tu domā, mūsu priekšnieku sevišķi slavē par viņa pūlēm un enerģiju? Tieši otrādi! Viņu dažs labs uzskata par dulburi un izlēcēju. Vai nejūti, ka visapkārt ir daudz nebūšanu, ka tavs darbs vien te nekā nedod? Kalme nedaudz piesarkst, un smaids viņas sejā apdziest. — Nu, esmu šis nebūšanas redzējusi un sajutusi. Un tad? Tu gribi panākt, lai arī es tikai smīnētu kā viens otrs? — Bet ja tu šķied savu enerģiju veltīgi? — Savu enerģiju es nekad nešķiežu veltīgi. Bet tev, ja arī gribētu šķiesties, laikam vairs nebūtu ar ko? Krūms sarauc pieri. — Nu kādēļ uzreiz tik asi? Pieņemsim, ka man patiešām enerģijas vairs nav. Seit nav runa par mani. Bet mūsu darbu pienācīgi nenovērtē, tas ir fakts. — Bet vai mēs šeit strādājam tādēļ, lai gūtu kādu novērtējumu no ārienes? — Un tomēr. Katram cilvēkam tas vajadzīgs. Mēs te mēģinām paveikt gandrīz neiespējamo, bet tai pašā laikā skaitāmies kaut kādi otršķirīgi cilvēki. Vai zini, ko pilsētā runā par koloniju un jo sevišķi par sievietēm, kas te strādā? Fs domāju, ka zini. Ozolnieks man teica: «Pēdējā barjera.» Tad tā arī vajag novērtēt — kā cilvēkus, kas cīnās uz pēdējās barikādes. Ja viņiem neizdosies, kauja būs zaudēta. Krūms ir aizrāvies. Viņš staigā gar galdu, vicina ar roku un runā paceltā balsī kā sapulcē. Kalmes sasarkums un nopietnība palēnām izgaist. Viņa paver muti, lai ko ( iebilstu, bet Krūms to nemana. — Tagad mēs it kā mācām, it kā audzinām. Prasīt prasa nezin ko, bet tas jārada bez kā. Krūms nejauši paskatās Kalmes sejā. — Nu, teiksim — tikpat kā bez kā. — Viņš apraujas. Skolotāja atkal smaida, turklāt diezgan aizvainojoši. — Tātad vajag gaidīt kaut kādus īpašus apstākļus un tikai tad rīkoties. Tie, kas dara arī pašlaik, ir nejēgas un amatnieki. Un arī es zināmā mērā piederu pie tiem. — Jā, zināmā mērā arī tu, — Krūms, vēl arvien iekaisis, izmet, apzinādamies, ka tas nav taisnība un lai nu kas, bet Kalme nav ne nejēga, ne amatnieks. Viņš apvaino skolotāju nepelnīti. Bet, ja sākts runāt, apstāties grūti. — Tu samierinies ar lieliem trūkumiem uz mazu, tikai no tava darba atkarīgu panākumu rēķina. Vai ar to pietiek? — Bet tu uz trūkumu rēķina nedari pat to un izliecies gudrs, kamēr patiesībā nonāc tāda cilvēka pozā, kam ar minēto īpašibu nav nekā kopēja. — Un Kalme piepeši, kā Krūmam liekas, pilnīgi nevietā sāk skaļi un jautri smieties. Krūms pagriežas pret logiem. Lietus ir pārstājis. «Laikam mazliet pārspīlēju,» viņš domā, bet padoties negribas. — Labi, domā, kā gribi, — viņš apsviežas. — Varbūt pārsteidzos un par nezin kādu gudro sevi nebūt neuzskatu. Bet, ja mēs visi pieturēsimies pie principa — strādāt, cik nu labi varam pašreizējos apstākļos, un nevēlēsimies neko vairāk, tad mēs tomēr strādāsim slikti. Kalme atkal kļūst nopietna. — Bet mēs vēlamies vairāk. Arī mēs — automāti un amatnieki. Redzi, — viņa paceļ roku un, pieglaudusi delnu vaigam, brītiņu apklust, ko pārdomājot, — man liekas, es zinu, kur slēpjas tava nelaime. — Krūms taisās kaut ko iebilst, bet Kalme noraidoši atrauj roku no vaiga un sarauc pieri. — Tu mīli ģeogrāfiju, tu mīli pats sevi skolotāja lomā, bet tu esi tāls audzēkņiem. Viņu likteņi nav tavi likteņi. Kā tu, tā viņi to sajūt, un tad ir grūti un neveicas. Tā varbūt var strādāt augstskolas auditorijā, ne šeit. — Bet agrāk es tāds nebiju. Kolonija mani tādu pataisījusi. — Nav taisnība! — Kalme dedzīgi iesaucas. — Nav taisnība, Krūm! Tāds tu esi bijis vienmēr. Es taču atceros, kad tu sāki strādāt. Tikai toreiz tu to nesajuti, jo nebiji pieradis pie jaunajiem apstākļiem. Tie tevi intriģēja tīri ārēji ar savu kolonijas specifiku. Es mēģināšu izteikties ģeogrāfiski, lai tu mani

labāk saprastu. Pirms sešiem gadiem tu koloniju ieraudzīji, kā eiropietis ierauga tropisko zemi. Palmas, tumšādaini cilvēki, īpatnēji tērpi, nesaprotama valoda, kaut kur biezoknī rēc lauva. Tas viss sajūsmina. Bet, ja eiropietis nodzīvos šai zemē ilgāku laiku, viņš pamanīs ko citu — ikdienas raizes un likstas, kas māc šos cilvēkus, grūto darbu, primitīvos darba rīkus, slimības, kurām tie nespēj pretoties, zemo izglītības līmeni un atkarību no dabas spēkiem, un viņam kļūs skumji. Eksotika būs pazudusi, un viņš vēlēsies likt mājās, jo negribēs dalīties ar viņiem šais nelaimēs, tās viņu biedēs, viņš būs un paliks svešs. Tā ir ar tevi. Kolonija pilna ar nelaimīgiem cilvēkiem, un tu esi aicināts dalīties ar viņiem viņu bēdās. Arī tad, ja viņi tevi nesaprot un nevēlas tavu palīdzību. — Tātad tas viss, ko es teicu, ir nieki un izdoma? — Krūms klusi jautā. — Nē, ne viss. Bet galvenā vaina ir tevī! Krūms sakniebj lūpas un klusē. Viņš grib pateikt ko nicīgu vai nievājošu, bet neka neizdodas sadomat. Ne jau par Kalmi, drīzāk pats par sevi. — Un es tevi vērtēju daudz augstāk nekā tos, kas saka — audzināšana esot tukšs burbulis, — Kalme klusu piebilst. — Tu varētu būt lielisks skolotājs. — Tikai diemžēl neesmu, — viņš saka. Tukšajā gaitenī atskan noteikti soļi. Droši vien nāk Ozolnieks, un Krūms negrib turpināt sarunu viņa klātbūtnē. — Uz redzēšanos! — Viņš mazliet palokās un dodas uz durvīm. Ozolnieks, kā parasti, ienāk strauji. — Apsveicu. Dubulti apsveicu! Tikko ar direktoru apskatījām skolas konkursa rezultātus — jūsu puišeļi ieguvuši pirmo vietu. Nu, un, protams, ar keramikas pulciņu! — Viņš pieiet pie Kalmes un cieši paspiež viņas roku. — Mani dumiķi? Izklausās neticami, — Kalme cenšas slēpt prieku. — Jus būsiet pārskatījušies. — Vecais Bass tik viegli nekļūdas. Svinīgajā aklā varēsiet saņemt vimpeli par labāko klasi. Pateicību puišiem izteiksim pēc jūsu norādījuma. Varbūt izgudrot vēl ko īpašu. Padomājiet! Viņi dodas apskatīt telpu nodarbībām. — Cik puišu varētu uzņemt pulciņā? — Ozolnieks jautā. — Kādus desmit, piecpadsmit. Sakumā labāk mazāk un vēlams tādus mierīgākus. — Skaidrs, es pateikšu audzinātājiem. Lieliski! Tagad vasarā šis pulciņš ir īpaši nepieciešams. Pēcpusdienā sanāks Lielā padome, varēšu puišiem paziņot. Zināt, — Ozolnieks skaļi čukst, — metišu galdā ari ideju par ciņu ar pīpmaņiem. — Lai jums veicas! .— Veiksies, noteikti veiksies!. *** Priekšnieka kabinetā notiek Lielās padomes sanāksme. Puiši sēd nopietnām sejām, Ozolniekam priekšā bloknots, bet iesānis pie maza galdiņa raksta protokolists. Lielajai padomei ir svars. Te sapulcējies viss aktīvs, kolonijas labākie puiši. Tikai Ozolnieks un audzinātāji zina, cik pūļu un laika prasījis darbs, lai šī padome no audzēkņu bara kļūtu par elastīgu, saliedētu, ar autoritāti apveltītu kolektīvu. Te ieguldīti gadi. Padomes saslavs mainas, vecie aiziet, nāk klāt jaunie, bet kodols paliek. Lielā padome ir kolonijas darbinieku neatsverams palīgs. Un tikpat labi Ozolnieks zina arī ko citu — šis instruments ir ļoti jutīgs. Ilgi un rūpīgi veidoto var ātri sagraut. Visātrāk ar vienaldzību un norunātā neizpildīšanu. Puišiem vajag sajust, ka te nenotiek tukša pļāpāšana, ka viņiem tic un ar viņu ierosinājumiem rēķinās, ka tas, ko priekšnieks solījis, ir likums. Ja viņi to nejutīs, padomes nebūs. Sākusies vasara — jauks, bet bīstams periods. Nav vairs skolas, brīvā laika daudz vairāk, un tas ar kaut ko jāaizpilda. Tukšs brīvais laiks ir augsne nelietībām. Ārpus žoga var atrast daudz interesanta, — bet kā aizraut šo pusaudžu baru ļoti ierobežotajos kolonijas apstākļos? — Man ir šādi priekšlikumi vasaras pasākumiem. — Ozolnieks pieceļas. — Vispirms fizkultūras spartakiāde. Sacenšas visas nodaļas šādos sporta veidos: vieglatlētikā, volejbolā un basketbolā.

Atsevišķi norit futbola turnīrs un ierindas skate. Fizkultūras komisija kopā ar fizkultūras vadītāju izstrādās nolikumu, pēc tam to apspriedīsim. Tālāk mākslinieciskā pašdarbība. Piedalās visas nodaļas. Programmā varētu būt deklamācijas, skeči, ansambļu uzstāšanās, solo dziesmas. Labākos priekšnesumus sniegsim vecāku dienā, kas paredzēta septembrī, bet pilnīgi programmu izslīpēsim Oktobra svētku priekšnesumiem. Nolikumu sastāda kluba komisija kopā ar kluba vadītāju. Skatuves izmantošanai un mēģinājumiem nepieciešamo grafiku saskaņot ar audzinātājiem. Trešais — zonas tālāka labiekārtošana. Jāizveido ak- mensdārzs un celiņi sektorā aiz sanitārās daļas. Katra nodaļa iesniedz savu projektu — padome apstiprinās labāko. Iesniegšanas termiņš — septītais jūnijs. Pirmo reizi kolonijas vēsturē jau nākamnedēļ sāks darboties keramikas pulciņš. Tajā varēs piedalīties ne vairāk kā divi cilvēki no katras nodaļas. Jums japalīdz audzinātājiem atrast visvairāk piemērotos, tādus, kam ir patiesa vēlēšanās un interese. Tie ir mani ierosinājumi. Gaidu to pašu no jums. Un puiši spriež, piekrīt, iebilst. Atkal izvirzās jau agrāk skartais jautājums: — Kā būs ar orķestri? Tas ir sāpīgs jautājums. Daudzi zēni agrāk spēlējuši kādu instrumentu, bet kolonijai pašlaik ir tikai daži aplaupīti un nolietoti ragi. Stīgu orķestris darbojas, — bei ko darīt ar pūtējiem? Ozolnieks mēģinājis vairākas reizes, bet instrumentus nav izdevies nopirkt, arī līdzekļu nepietiek. — Būs orķestris. Kaut no elles izraušu, bet instrumentus dabūšu, — Ozolnieks saka, — bet pašlaik vēl gribu ar jums parunāt par vienu lietu. — Viņš brīdi klusē, tad turpina. — Zonā izskatās diezgan ciešami, tikai cigarešu gali traucē. Puiši nav piedabūjami pīpot norādītajās vietās. Te kopmītnē uzvelk dūmu, te skolā. Gadās — nolien kaut kur sāņus un kūpina, bet smēķus pēc tam aizsviež pa roku galam. No tā var celties visādas nelaimes. Pat naktī gultā pīpo. Atcerieties, pagājušajā nedēļā viens nikotīna vergs aizsnaudās, bet cigarete uzkrita matracim un pats gandrīz sadega. Istaba pilna dūmu, bet šis guļ kā dieva ausī, kamēr sāk sāni svilt. Vajadzēja nest ar visu matraci uz tualeti un bāzt zem krāna. Tas jāizbeidz. Vai tiešām jums, — Ozolnieks ar plašu žestu pamāj visapkārt, — nav pa spēkam tikt galā ar kaktu pīpmaņiem? — Vajag stingrāk sodīt, — saka Lielās padomes priekšsēdētājs, — tikko pīpo, kur nedrīkst, — rājiens. Vēlreiz noķer — izolatorā iekšā! — Tiem, kuri pīpo pa kaktiem, turpmāk cigaretes nepārdot, — nāk otrs priekšlikums. Ozolnieks padomā, tad noraidoši papurina galvu. — Arī tagad sodām stingri, bet iznākums nav nekāds apmierinošais. Un ievietot par smēķēšanu izolatorā tomēr būtu pārāk bargi. Bet par cigarešu nepārdošanu — draugi taču iedos. Vajag ko citu. — Bet ko tad vēl var darīt? — Es domāju — daudz. Pašiem jāietekmē, bez administrācijas iejaukšanās. — Mēs taču aizrādām. — Puiši paraugās cits citā, sarauc pieres, dažs nodur galvu. Ar to pipošanu ir diezgan dīvaini. Padome apzinās, ka pati nav bez grēka. Ja runātu pavisam godīgi, nekāda nopietna aizrādīšana nenotiek. Kā var aizrādīt, ja pašam reizēm cigarete iebāžas mutē tur, kur nenākas? Ozolnieks viņus saprot. Te arī slēpjas iesāktās sarunas jēga. — Bet ja jūs vispirms paši apņemtos? Vai tiešām tāds nieks nav pa spēkam? Lieli cilvēki, bet nespēj aiziet līdz tualetei vai smēķēšanas vietai. Tas aizskar zēnu pašcieņu. — Protams, varam. Kas tur liels? — atskan vairākas balsis. — Es tomēr šaubos. Laikam jau nevarat. Un tādēļ arī pārējie jums neklausa. — Ko jūs, priekšniek! Smejaties par mums? Nu jau gandrīz visi sāk iebilst. Tas ir personisks apvainojums. Lielā padome — un nevar. Kas par

muļķībām, viņi var visu. — Būtu interesanti redzēt, — Ozolnieks vēl arvien netic. — Jūs redzēsiet! — Zināt, man pēkšņi ienāca prāta tāda domele, — Ozolnieks, it kā tikai tagad atradis savu ideju, neuzkrītoši iesāk. — Norunāsim tā — ja divu mēnešu laikā nebūs par pipošanu pierakstīti, teiksim, divdesmit cilvēku, tad es piekritu, ka jūs tiešām ko spējat, bet, ja būs, — kolonijā smēķēt aizliegsim pilnīgi. — Nu, tas ir bīstami, — puiši piesardzīgi novelk un, acis piemiegusi, viltīgi paskatās Ozolniekā. — Kas tur bīstams? Citādi nebūs interesanti censties. — Bet ja nu tomēr salasās tie divdesmit? — Jūs tikko teicat, ka tas ir tīrais nieks. Patiesībā jums varbūt taisnība, bet kā būtu, ja izmēģinātu spēkus, ko? — Divi mēneši par daudz, — kāds saka. Sākas tirgošanās. Dedzība pieaug. Ozolnieks turas pretī un izliekas tik nopietns, cik vien iespējams. Galvenais ir panākts, tagad tikai izpildīt līdz galam, bet tas vairs nav tik grūti. Beigās visi vienojas par vienu mēnesi un divdes- rnit pieciem pārkāpējiem. Protokolists raksta: «Audzēkņu Lielā padome nolemj, ja zonā viena mēneša laikā, skaitot no pirmā jūlija, būs pierakstīti vairāk nekā divdesmit pieci audzēkņi, kas smēķē neatļautās vietās, pīpošanu kolonijā noliegt.» — Nu tad paskatīsimies! — Viņi, uzvaroši smaidot, raugās Ozolniekā. — Paskatīsimies! — Ozolnieks tāpat smaida pretī. — Bet kontrole būs stingra. Lielās padomes priekšsēdētājs paraksta protokolu. — Varbūt lai šoreiz paraksta arī locekļi, — priekšnieks piezīmē, — tā būs drošāk. Visi nolemj — visi paraksta. Dzīvi sarunādamies 1111 žestikulēdami, puiši atstāj kabinetu. Sacensība ir iesākta. Vakara līnijā lēmumu paziņo visiem, un otrā dienā kopmītņu koridorā un skvērā blakus Ozolniekā «prospektam» tiek piestiprinātas lielas plāksnes ar protokola izraksta tekstu.

IX Zuments un Bambāns tup blakus tualetē. Četrdesmit vatu spuldze apgaismo ar blāvu gaismu baltās flīzes un mitro, tikko mazgāto klonu. Puišu sejas šajā gaismā izskatās slimīgi dzeltenas, līdzīgas duļķainajam eļļas krāsojumam uz sienas virs flīzēm. Tikko noskanējis signāls uz politnodarbībām. — Taisies ātrāk! Cik ilgi lai es skatos! — Zuments uzbļauj trešajam tupētājam, un tas, veicīgi saraustījis bikses, izmetas pa durvīm. Viņi paliek divi vien. — Vai visu dabūji? — Zuments čukst. — Tikai pusi. — Rādi šurp! Bambāns no atārdītās zābaka oderes izvelk mazu, iesārtu vairākkārt salocītu papīra gabaliņu, ne lielāku par kvadrātcentimetru. Zuments to atloka, un papīriņš pārvēršas desmitrubļu naudas zīmē. — Labi, šoreiz noglabā pats. — Viņš atdod desmitnieku ; Bambānam. — Vienā vietā turēt neder. Un kāpēc tas otrs neatnesa savējo? — Dievojās, ka vecajai neesot bijis līdzi. Atvedīšot nākamajā reizē. — Vajadzēs paļodzlt žoklīšus tāpat kā Kastrolim. Nākošā tikšanās viņam pēc diviem mēnešiem. Cik ilgi lai gaidām? Ārā atskan soji, un pa tualetes durvīm pabāž galvu uzraugs. — Signālu nedzirdējāt? Zuments pasprūda vaļā nelabu troksni, un uzraugs aizver durvis. — Vai paikas slēptuve nav uzošņāta? — Pagaidām nav. — Tu man skaties! — Bet vai nevarētu arī pie tevis? Būtu drošāk. — Pie manis! — Zuments spļauj un trāpa uz flīzēm pretējā sienā. — Pie manis uzdarbojas tas Ķirškalna dieviņš, tas Kalējs. Maita, mūžīgi glūn un vēro. Un vēl tur tādi — gabali desmit. Elligi pretīga nodaļa — īsts pai- puisīšu midzenis. Apsolīta pirmstermiņa atbrīvošana, un tad nu zēniņi cenšas. — Varbūt vēl pie Mērkaķa? — Pie Mērkaķa varēs, par to jau ir runāts. Zuks sma- dzeņo vairāk par jums visiem kopā. — Bet aiz robežas jau mūsu nauda nederēs? — Bambāns iejautājas. — Muļķis! Un kamēr tiksim līdz robežai? Labi, laidies, lai neiznāk iet abiem reizē! Un paņem uz rīkli vēl tos divus, viņiem tikšanās nākošsvētdien. Tā ka lai būtu, cik prasīts! Bambāns pieceļas, iesviež podā cigaretes galu un aiziet. Zuments vēl paliek un rēķina. Pa trim slēptuvēm kopā ar šīsdienas desmitnieku sanāk simts divdesmit rubļu. Pieciem cilvēkiem tas par maz. Vajag drēbes un apavus. Sajās idiotiskajās formās taču apkārt nevar mētāties, bet tūliņ pēc aizbēgšanas ķerties pie kāda veikala riskanti. To varēs vēlāk, kad viņi būs jau tālu. Bet naudu savākt grūti, visādi izlokās, nav nekādas bijāšanas. Un jāuzmanās. Varbūt audzinātāji jau sākuši ko nojaust? Šausmas, kas te par klosteri! Pat uzpīpot vairs kārtīgi nevar, izkāruši savus dumjos plakātus un nu staigā un osta gaisu. Padome nolēmusi! Nospļauties viņam uz tādām padomēm! Visādas ierindas skates un priekšnesumus gudro. Tikai ātrāk projām no šejienes! Zuments ceļas un sakārtojas. Politinformācijas jāklausās, taisni ārprāts! Viņš steigšus dodas uz nodaļu. — Kur tad tu aizkavējies? — Ķirškalns jautā. — Vēders apsāpējies, — Zuments norūc un aizlien pie savas gultas. Puiši brīvi sēd ap audzinātāju, viņš pats piemeties gultas vienā malā, rokām taburetes šķērsītim uzliktās kājas ceļgalu aptvēris, lesānis pie sienas karājas pasaules politiskā karte. Pārtrauktā saruna turpinās.

Zēni runā par amerikāņu izraisīto karu Vjetnamā. Daži jau sākuši strīdēties, pierādīt cits citam savu viedokli. Ķirškalns klausās, runā maz, bet ar savām piebildēm un replikām nemanot virza sarunas vēlamajā gultnē. Beidzot viņš dod kopsavilkumu. Izrādās — zēni paši jau izteikuši daudzus pareizus vērtējumus, atliek tikai tos precizēt. — Bet Amerikā tomēr dzīvo simtreiz bagātak nekā pie mums, — to izšauj Zuments. Pie tam viņš viltīgi smin. Redzēs, ko nu audzinātājs teiks. — Kā nu kurš. Un pēc kā tu spried, ka tur tāda bagātība? — Ķirškalns pavisam mierīgi jautā. — Bet mašīnas! Tur pat zīdaiņiem katram ir savs automobilis. — Jā, un kas par mašīnām! Trīssimt zirgu, astoņi cilindri. Baigie vāģi! — pāris puišu tūliņ piebalso. — Ar tādām spiež ārā pāri par divi simti stundā. Ķirškalns pašķoba lūpas un ievelk elpu. Ak, šīs mašīnas! Ne jau pirmo reizi par to iznācis runāt. Daudzi saka: «Labāk dzīvoju kaut kartupeļu bedrē un graužu sausu maizi, bet, ja man būtu mašīna, es nekā vairak nevēlētos.» Neatkarība, ātrums 1111 elegance, ko sola šī skārda kārba uz riteņiem, padsmitnieku vecumā laikam stāv pāri visam. — Jā, — Ķirškalns atbild, — automobiļu jenkijiem tiešam vairāk nekā mums. Es nemaz netaisos to noliegt. Nu, vai esi apmierināts? — Viņš paskatās Zumentā, pēc tam uz pārējiem. — Par tiem zīdaiņiem, protams, pārspīlēts. To Zuments pateica, lai košak izklausītos. Kas vēlas sīkāk pārrunāt par šo lietu, lai ienāk pie manis audzinātāju istabā, — pastrīdēsimies. Es tikai gribu atgādināt, ka ari mums drīz mašīnu būs diezgan. Atcerieties Toljati, atcerieties Iževsku! — Bet mašīna taču nav slikta? Vai jūs negribētu nopirkt? — kāds tīri vai lūdzoši iejautājas. — Nē, nav slikta, un ari es gribētu nopirkt, — Ķirškalns smejas. — Kad būs vieglāk dabūjamas, droši vien ari nopirkšu, kaut vai jums par prieku. Viņš pieceļas, paņem cepuri. — Varbūt ir vēl kādi jautājumi, kas neattiecas uz automobiļiem? — Vai Turcija ir mums stipri naidīga valsts? — atkal atskan Zumenta balss. Ķirškalns parausta plecus. — Ar Padomju Savienību atklāti naidoties nebūtu visai saprātīgi. Dažām valstīm, ari Turcijai, traucē mums tuvoties NATO un amerikāņu ekonomiskais spiediens, bet nosaukt tās attieksmi par naidigu nebūtu pareizi. Kāpēc tevi tas tik ļoti interesē? — Tāpat vien. Gribas zināt, uz kuru jābūt niknākam. — Vai tu rel Labāk esi niknāks pats pret sevi! Nu, vai nāksi līdzi parunāties? — Ko tur! Jums jau tāpat nekā nevarēs iestāstīt. — Bet varbūt izdodas? Zuments tikai pabola acis un atiet sānis. Tad Ķirškalns paaicina līdzi Kalēju. — Kuri no mūsējiem gribētu uz keramiķiem? — Seši gabali. — Kalējs izvelk papīriti un nolasa. — Pat Zuments pieteicās, bet es nepierakstīju. — Kāpēc? — No tā nekā nebūs. fttan liekas — viņš tēmē uz vadītāju. Kaut kur izvilcis, ka tā būšot jauna un glita. — Vai ir kāds, kas jau agrāk nodarbojies ar veidošanu? — Neviens, bet visi apgalvo, ka sevī jūtot apslēptu talantu. Ķirškalns pārlasa uzvārdus un domā. — Vai Meikulim un Mežulim neprasīji? — Ķirškalns iejautājas. — Mežulis teica, ka padomāšot, bet Meikulim gan nav vērts prasīt. — Kalējs savelk muti, kā etiķi iedzēris. — Varbūt der vienīgi par r.iālu mīcītāju. Ķirškalns noglabā sarakstu kabatas grāmatiņā. — Tā nu nesaki. Lai viņš atnāk pie manis. Trīs no atzīmētajiem puišiem ir aktīvi sportisti, viens labi spēlē akordeon^i, viens dzied, bet sestais

strādā pie kinomehāniķa. Tiem nodarbošanās jau ir, turpretī tieši Mežulim, Meikulim un Zumentam nav nekā. Par Mežuli šis tas iecerēts. Varbūt tiešām atļaut Zumentam un pierunāt Meikuli. Teikts gan, lai sākumā pulciņā- iesaista mierīgākus puišus, bet Zuments taču visu laiku tiks novērots. Nekā īpaši nejauka viņš izdarīt nepagūs. Varētu izmēģināt. Pie durvīm bailīgi pieklauvē, un ienāk Meikulis. — Kāpēc tu nevēlies darboties keramikas pulciņā? — Es nezinu. — Bet ja nu tev iepatīkas? Vai tu zini, kas tas ir — keramika? — Nē. — Redzi nu. Un kāpēc tu neprasi? — Es jau tikpat nekā nevarēšu. — Vispirms pamēģini. Es tieši tevi esmu nolēmis tur sūtīt. Meikulis vairs nekā nesaka. Ja audzinātājs nolēmis, tad nav ko iebilst. Viņš stāv un gaida, kad atļaus iet. — Kauties nav iznācis? — Ķirškalns vērīgi nopēta audzēkņa seju, bet šoreiz zilumus nemana. — Naudu vairs neprasa? — Nē, tagad man ir pavisam labi. — Tad ar labu nakti! *** Kārtējā audzinātāju sanāksmē Ozolnieks izņem no atvilktnes žūksnīti papīra lapiņu un iedod katram pa vienai. — Uzrakstiet katrs pēc saviem ieskatiem piecu visnegatīvāko audzēkņu uzvārdus, — viņš īsi nosaka un nostājas aiz rakstamgalda. Audzinātāji saskatās. Atkal viens no priekšnieka trikiem! Protams, viņi pazīst puišus, — bet kuri varētu būt paši negatīvākie? Jāuzraksta tikai pieci, un te nepietiek ar «man tā liekas» vai «pēc manām domām». Balta lapiņa, uz tās jābūt pieciem uzvārdiem — un viss. Izrādās, tas nemaz nav tik vienkārši, un tīri negribot rod as zināms satraukums. Kuri gan varētu būt paši negatīvākie? Mazliet cits no cita aizgriezušies kā skolēni kontroldarba laikā, viņi domā un raksta, raksta un domā. Garām aizslīd desmitiem seju. Sis, bet varbūt tas? Ne, liekas«gan, negatīvāks būs tieši šis. Bet varbūt citi neraksta tos uzvārdus? Pēc tam Ozolnieks salīdzinās lapiņas, — un ja nu tieši es būšu uzrakstījis kaut kādus Stršķirigus puišeļus? Viņš nekā neteiks, bet alccrēsies — audzinātāji x un y lagā neorientējas kolonijas dzīvē, neprot novērtēt audzēkņus, nepazīst raksturus. Viens otrs paskatās sānis: varbūt izdodas iemest aci kolēģa zīmītē, «nozagt» kādu dvēseli, vismaz pārliecināties, vai pats neraksta tīrās muļķības. Bet ja nu tieši otrs sarakstījis niekus? Un Ozolnieks stāv aiz galda un skatās. Arī pārāk kavēties nedrikst, demonstrējot savu lēno domāšanu. Beidzot priekšniekam nodotas visas zīmītes. Viņš tās saliek rindā, izņem savu piezīmju grāmatiņu, atšķir un noliek blakus lapiņām. — Seit uzrakstīti manējie. Divu audzēkņu uzvārdi figurēja visās zīmītēs, ieskaitot piezīmju grāmatiņu, — Cukers, saukts «Mērkaķis», un Strūga, saukts «Cingizhans». Septiņās ierakstīts arī Zuments, četrās Bambāns. — Nav slikti. Mūsu domas saskan. — Ozolnieks ātri izraksta piecus, kuri ieguvuši visvairāk balsu, pēc tam pārējos, izslienas un nolasa. — Pirmos piecus vajag ņemt īpaši uz grauda, nedrikst izlaist no acīm arī sīkākos gariņus — viņu adjutantus un izpalīgus. Ar pēdējiem etapiem mūsu negatīvie saņēmuši papildinājumu un kļuvuši aktīvāki. Sākas viena otra izdzīvota nelaimīte — piekaušana, izkalpināšana. Klāj citu gultas, mazgā citu zeķes, atņem produktus, prasa naudu. Citiem vārdiem — «pagrīde» organizējas un darbojas, jo jūtas spēcīgāka. Cik var manīt, sevišķi visu šo negatīvo procesu stimulējusi Zumenta parādīšanās. Mums jādod pienācīgs

pretspars, lai zēni nesāk domāt, ka ari šeit, kolonijā, viņi ir kadi noteicēji. Vairāk jāaktivizē puiši, kuriem jau smadzenes nostabilizējušās, lai tie nestāv malā, bet palīdz. Tālāk, — Ozolnieks pārlaiž skatienu audzinātājiem, — man ir vēl pāris domeļu. Ko jūs teiktu, ja darbinieki sastādītu savu futbola komandu? Mēs taču neesam nekādi nīkuļi, esam vīri labākajos gados. Bez tam virsniekiem mazliet nodarboties ar sportu ir tieši obligāti. Vēl pieaicinātu skolotājus, no ražošanas daļas, no saimniecības daļas. Citiem vārdiem — izveidotu kolonijas darbinieku izlasi. Kairs taču esam jaunībā bumbu spārdījuši. Iestājas klusums. Kā parasti, Ozolniekā «domeles» ir diezgan negaidītas un īpatnējas. — Es pats arī piedalītos, — viņš piebilst. — Un ar ko tad mēs sacenstos? — kāds iejautājas. — Ar puišeļiem, protams. — Viņi mūs sakaus, — to saka vairāki. — Iespējams, — Ozolnieks smīn, — bet es ceru, ka mūs tas pārak nesatrieks. Kaut gan vēl nemaz nevar zināt — daži 110 mūsējiem taču pat beiguši fizkultūras institūtu. — Tas bija tik sen. Tagad jau kājas stīvas. — Taisni tādē| derētu izlocīt. Vīri ir samulsuši. Vai nepietiek visādu darīšanu un kreņķu, lai vēl sāktu futbolu spēlēt? Nē, Ozolnieku patiešām velns dīda. Un kā tas atsauksies uz darbinieku autoritāti, ja viņi sāks sporta biksītēs skraidīt pa laukumu? Ja nu vēl varētu parādīt sevišķas spējas, bet par to gan stipri jāšaubās. Kā uzminējs skaļi neiztiektās domas, Ozolnieks turpina: — Baidāties kļūt smieklīgi? Nieki. Nav ko pārāk uz- pūsties. Nu, pirmo spēli varētu sarīkot darbinieki paši savā starpā pilsētas stadionā. Ja kādam pavisam neveiksies, ieskaitīsim rezervē, bet citādi tam būs milzīgs audzinošs efekts, un, ja paziņosim puišiem, ka ar viņu turnīra uzvarētājiem spēlēs darbinieku izlase, radisies tāda aizraušanās un entuziasms — kolonisti līdīs vai no ādas ārā, lai mums parādītu savu pārākumu. Es varu saderēt, ka par to vien runās un domās. Un ko gan vairāk mēs varam vēlēties? Bez tam mēs kļūsim puišeļiem tuvāki. Tagad viens otrs redz tikai mūsu formu, bet cilvēks aiz tās pazudis. Nu, kurš nav ar mieru? — Var jau pamēģināt, kaut gan liekas nenopietni. — Bet kas tur slikts, ja nenopietni? — To jautā Ķirškalns. — Vajag arī ko nenopietnu, citādi dzīve zaudētu krāsas. Iedomājieties manu līkkājaino figūru uz laukuma. Man jau tagad nāk smiekli, bet varbūt kārtīgi izsmieties ir taisni tas, kā mums te bieži pietrūkst. Mani var pierakstīt. — Ķirškalns pagriežas pret Ozolnieku. — Tikai par aizsargu! Lielu skriešanu es neizturēšu. — Tātad norunāts! — Ozolnieks secina, lai gan atskan vairākas balsis, kas iebilst un apgalvo, ka tas joks neiz- došoties. — Otra domele ir šāda. — Viņš paceļ rokif. — Vai jums neliekas, ka kopmītņu koridori ir pārak tukši un pelēki? Jau pa gabalu manāms, ka ieslodzījuma vjeta. Es te nerunāju par lozungiem un stendiem, kas karājas gar sienām. Trūkst kaut kā cita. — Ko tad vēl vajadzētu? Izrādās, Ozolnieks domājis kādu palmu vai citu istabas augu, kaut vai gumijkoku. Varbūt audzinātājiem vai viņu radiniekiem esot mājās kāds nevajadzīgs, kaut kur kaktā iestumts kociņš, uz kura krājoties putekļi un kurš jau apnicis un aizņemot pārāk lielu platību? Un ne tikai koridoros, arī audzinātāju istabās un citur derētu kāds zaļums, pie kura acij pakavēties, jo sevišķi ziemā. Vīri sāk domāt un spriest. Vairāki gan uzskata, ka koridori pārāk krēslaini un puķēm tur būšot īss mūžs, noplucināšot lapas, podus sadauzīšot. — Pamēģināsim! — O/olnicks neatlaižas. — Tad jau redzēsim. Un audzinātāji apsola aprunāties un apskatīties. Varbūt patiešām kas atrodas. — Kā ar smēķēšanu?

— Šodien pierakstīts septītais pārkāpējs. — Tātad vēl vajadzīgi astoņpadsmit, lai mūsu plāns izdotos, — Ozolnieks konstatē. — Nekas, laika pietiek. — Bet zēni cenšas, cik spēj. Visi smīnēdami iet uz tualetes telpām, pat cigaretes ātrāk neizņem, kamēr nav aiz durvīm. Katrā ziņā šis pasākums ir liels ieguvums arī tad, ja uzvarēs viņi, — Ķirškalns saka. *** Puiši keramikas pulciņam sagatavotajā telpā ieradušies jau krietni pirms noteiktā laika. Ari Ķirškalns atnācis. Pirmajā nodarbībā viņš grib būt klāt, jo aiz galda sēd Zuments. Protams, uz Kalmi var paļauties, taču dubulta kontrole par ļaunu nenāks. — Kā jūs domājat, audzinātāj, ko mēs taisīsim? — Nezinu, gan jau redzēsim. — Bet varbūt viņa nemaz neatbrauks? — Gan jau atbrauks, ja solīja. Zēni nervozē. Daži iziet gaitenī, citi vēro pa logu caurlaides telpas durvis. Kāda gan būs pulciņa vadītāja, un ko viņiem liks darīt? — Bet ja mums nekas neiznāks? — Sākumā varbūt neiznāks, vēlāk izdosies, — Ķirškalns apgalvo. Katrs jauns, kolonijā vēl neredzēts cilvēks ir vesels nolikums. Un sevišķi sieviele. Ķirškalns zēnu satraukumu saprot tīri labi. Visi ir speciāli uzposušies un laiku pa laikam pagrozās gar atvērtā loga stikliem, vērodami savu attēlu. Tikai Meikulis sēd sakucies un bezcerīgi raugās tukšajā galda virsā, toties Zuments, mazliet atgāzies, elkoni krēsla atzveltnei uzlicis, ar pirkstu viegli brauka padegtai, kur * sadīgušas tumšas ūsiņas, un, ar sevi apmierināts, reizēm savelk pilnīgās lūpas pašpārliecinātā smaidiņā. Var nojaust, ka viņš sagatavojies pārsteigt vadītāju ar savu šarmu un nealvairāmību. Žēl tikai, ka tuvumā ir kaut kādi meikuļi un ķirškalni, kuri traucēs ar savu klātbūtni un neļaus vadītājai koncentrēt uzmanību tikai uz viņu. Beidzot gaidītais mirklis ir klāt. No caurlaides telpas iznāk Kalme un slaida, jauna sieviete tumšiem matiem, puķainā vasaras kleitiņā. Viņas nes palielu somu, katra pie sava roktura saņēmušas, un vadītāja vēl uzmanīgi tur sev priekšā uz rokas papīrā ietītu saini. — Aizejiet nu pretī un palīdziet! — Ķirškalns dod padomu, un vairāki puiši pusskriešus metas ārā, gandrīz sa- spiezdamies durvis. Abām sievietēm ienākot, visi pielec kājās, pat Zuments nedaudz atrauj dibenu no krēsla. Ķirškalns paspiež meitenei roku, klusi pasaka savu uzvārdu un atiet sānis. Nē, nobijusies viņa neizskatās un izturas brīvi. — Nolieciet somu tur! Saini arī, tikai uzmanīgi! — Balss ir noteikta un pat mazliet paskarba. Kad skolotāja Kalme pateikusi, ka keramikas pulciņš beidzot var sākt darbu un cik šī diena visiem bijusi gaidīta, novēlējusi sekmes un izteikusi pārliecību, ka visi strādās čakli un būs uzmanīgi un paklausīgi, vadītāja nostājas kopā sabīdīto galdiņu galā un, pievilkusi tuvāk papīrā ietīto saini, pēkšņi pasmaida atklāti un vienkārši. — Es strādāju par meistari keramikas fabrikā. Mani sauc Maruta Saiva, un es ļoti mīlu savu darbu. Parasti mēs skaišamies uz māliem, kad tic līp pie zābaku zolēm, bet es vēlos, lai jūs iemācītos mālu izjust un iemīļot tāpat, kā tas izdevies man. Jūs to nenožēlosiet. Lūk! — Viņa attin papīru un citu pēc cita rindo sev priekšā uz galda traukus un figūriņas. Tur ir kausiņi, nelielas bļodiņas ar izrakstītām malām, ezīši, kaķi ar uzmestu kūkumu, sivēni, pīpes, karotes, svečturi. Tas viss laistās glazūras krāsainajās dzirkstīs. — Apskatiet, apskatiet! — Maruta bida figūriņas un traukus tuvāk puišiem. — Tādus jau var iztaisīt tikai mākslinieki, — kāds novelk. — Mākslinieki! Nu labi, tad jūs arī būsiet mākslinieki.

— Mēs neko tādu nepratīsim. Kur nu! — Puišu balsīs šoreiz var saklausīt patiesu neticību. Un nav ko brīnīties. Paraugi iet no rokas rokā un tiešām izskatās tik dzīvi un rotaļīgi, ka arī Ķirškalns nospriež: «Tādus kolonisti gan nemācēs izveidot.» — Patīk? — Maruta jautā. — Skaidrs, ka patīk. Bet ko tas dod? Zēni ir apmulsuši un nomākti. Te nav ko sākt. Par viņiem laikam smejas. Viņi šādas lietiņas kādreiz, garām ejot, manījuši suvenīru un mākslas izstrādājumu veikalu logos. Dažam labam ķobītim vai svečturim bijusi klāt cena ar divciparu skaitli. Un tagad atnāk šī meitene un grib iestāstīt, ka arī viņi ko tādu spēšot pagatavot. Neērti sacīt, bet tā ir skaidra nieku runāšana. Puiši saudzīgi un neveikli goza trauslos, vieglos nieciņus, un viņu sejas stiepjas arvien garākas. Dažs jau skatās uz durvju pusi. Tikmēr Maruta ir pieliekusies, pacēlusi uz galda smago somu un izņem no tās valganu, caurspīdīga polietilēna plēvē satītu māla gabalu. Atsevišķi ietīti mikli māla kausiņi, kas uzlikti uz finiera plāksnītēm. — Un tagad skatieties šurp! — viņa saka. — Te ir mūsu izejvielas. Kausiņus veido uz podnieka ripas, pagaidam jums tās nav, tādēļ atnesu līdz no fabrikas jau gatavus. — Viņa paliecas, paņem brūnganā glazūrā mirdzošo paraugu un noliek blakus necilajam mitrā māla kausiņam. — Pēc lieluma, kā redzat, abi ir vienādi, tikai šiin trūkst osiņas un sānos izveidotās smaidošās velna sejas. Tūliņ jūs izgatavosiet to, kā nav, un viss būs kārtībā. Zēni skatās uz brūngani blāvo māla kausiņu un salīdzina ar košo, jau gatavo trauku, kura sānos, apaļos vaigus piepūtis un acis samiedzis, platā smaidā uz viņiem raugās omulīgs labsirdīga velna ģīmītis. Salīdzina un novēršas. Un vadītāja teica, ka viņi izgatavošot ko līdzīgu. Joki jau ir labi, taču mēru vajag ievērot. — Neticat? Paskatieties! — Maruta Saiva pavelk tuvāk plastmasas spainīti ar ūdeni, noliek uz galda finiera plāksnīti un nokniebj no lielā gabala pikuci māla. — Vispirms osu! — viņa runa, un pirksti ātri un veikli uz plāksnītes izrullē no bezveidīgās pikas garenu desiņu, paceļ to uz augšu un ļauj krist. Tagad viena puse desiņai kļūst plakana, otra ar glītu, apaļu muguriņu. Lūk, ta jau pielipināta kausam. Pirksti viegli piespiež un izlīdzina savienojuma vietas. — Un tagad velnu! Vaigi! — Un divas māla bumbiņas piespiežas kausa sānam. — Uzacisl — Divas sīkas velteniskas piciņas lokveidīgi noguļas virs vaigiem. — Acis! — Zem uzacīm jau raugās izbolītu acu pāris, tajās ar kociņu iespiež bedrīti, ar pirkstiem pastiepj, un acis samiedzas. Viena, liekas, pat mirkšķina. — Mutei — Kausiņa apakšā novietojas kā pusmēness ieliekta desiņa. — Deguns! — Kociņš izveido bedrīti starp acīm un pirksti lajā iesprauž apjomīgu, strupu degunu kā kartupeli. Zēni skatās, skatās, tīri nemanot liecas arvien tuvāk, dažs jau pieceļas un nostājas Saivai blakus. Pirksti dara brīnumus. Tie kustas rotaļīgi viegli. Kauss, māla pika, kociņš, kauss, māla pika… Pa brīdim roka pašaujas pie spainīša, paņem pa lāsei ūdens. Un mālā kā dzīvs aug un veidojas smaidošs velns. — Matus un bārdu, kā jau tas ikdienā pieņemts, tikai ar ķemmīti. Redzat, tā. — Saiva paņem parasto matu sukājamo ķemmi un ievelk svītriņas starp ragiem un uz zoda, tad uzliek kausiņu uz plaukstas un paceļ augšup. — Gatavs! — Sešas minūtes! — Ķirškalns mierīgi nosaka, paskatījies pulkstenī. — Es apbrīnā noliecu galvu jūsu prasmes priekšā. — Jūs nu gan baigi to lietu mākat! — kāds no zēniem attapies izgrūž. — Tikpat kā cirkā. Saiva mazliet pietvīkst no šādas uzslavas, bet tūliņ lietišķi saka: — Paši arī drīz vien mācēsiet. Pie darba! Ņemiet plāksnītes! Sadali! — Viņa jau pastumj finiera gabaliņus tuvākstāvošajam audzēknim. — Un tagad katram pa kausiņam'un māla pikai. Zēni nedabū ne protestēt, ne gari izprātoties, kad katram jau ir viss vajadzīgais priekšā uz galda.

Tūliņ rodas sasprindzināta, darbīga atmosfēra. — Tātad vispirms desiņu — Varbūt man arī varētu vienu komplektu! — Ķirškalns, neviltoti ieinteresēts, pieiet pie meitenes. — Lūdzul Un, piemeties galda galā, audzinātājs, tāpat kā puiši, ar nedrošām kustībām sāk rullēt valkano, tīkami vēso mālu, kamēr Saiva staigā aizmugurē gar galdu un vēro, kā zēniem veicas. — Tā ne! Elkoņus uz āru un ar pirkstu galiem. Un nespiediet stipri. Kalme pieliecas pie audzinātāja un klusi saka: — Man liekas — būs labi. Es baidījos, ka puiši nesāk muļķoties, bet viņiem vienkārši nav laika to darīt. Maruta prot rīkoties ne tikai ar mālu, bet arī ar cilvēkiem. — Zelta meitene, — Ķirškalns atčukst. — Kolonistu garā izsakoties, esmu pilnīgi sašauts. Vajadzēs viņu nozagt tai keramikas fabrikai. Arī Zuments negribīgi viļina pa finieri savu māla piku. Līdz šim jaunā vaditaja nav ne mirkli pievērsusi uzmanību viņam vairāk kā citiem. Tas ir nesaprotami un aizvainojoši. Pēdējais laiks likt nojaust, ka viņš tomēr ir īpaša persona. Kad Saiva pienākusi tuvāk, viņš uzsmaida un vaicā sīrupainā balsi: — Varbūt jūs man pielipināsiet to desiņu? — Kāpēc pie jums? Pie kausiņa jālipina. Un pašam. Ņemiet! Zuments paņem kausu, bet Saiva, apskatījusi viņa māla rullīti, īsi nosaka: — Par resnu! Un nav vienāds. Paskatieties, kā citiem iznācis! — Un viņa dodas tālāk. Zuments sabožas. Vai tiešām šis skuķis domā tikai par māliem un cita nekā neredz? Viņš noskatās vadītājai pakaļ. Kājiņas glītas, un figūrai arī nav nekādas vainas. Brīdi parullējis, Zuments atkal jautā: — Vai tagad ir labi? — Paskatieties uz paraugu un salīdziniet! — Maruta atsaucas, pat galvu nepacēlusi. Viņa pieliekusies pie Meikuļa. Nu gan atradusi īsto! — Tu esi sarullējis par tievu. Meikulis skatās uz padarīto. — Parloki uz pusēm un sāc no jauna! Meikulis paklausīgi dara, kā sacīts, un rullē tālāk. Viņš zina, ka tāpat nekas neiznāks, bet, ja jau audzinātājs teicis, tad jāsēž un jādara. Labi, ka Zuments atrodas galda otrā pusē, citādi jau būtu kāda dunka vai kniebiens par slikto darbu. Meikulis bailīgi paskatās apkārt un atkal nodur galvu. — Vai tagad var lipināt? — Zuments no jauna grib pievērst sev uzmanību. — Lipinictl — Man jau nav tā talanta. — Tur nekāda talanta nevajag. — Varbūt jūs man tomēr paradītu. Saiva nostājas Zumentam blakus un pielipina osiņu, pēc tam atrauj nost. — Un tagad mēģiniet pats! Nu Zuments pavisam sapīcis. Viņš kā nebūt piespaida osu un uzsauc Meikulim: — Atnes man mālus! Meikulis arī steidzīgi pieceļas, bet Ķirškalna balss viņu aptur: — Lai Zuments pats paņem. Viņa kājas nav vārgākas par tavējām. Zuments gausi uzslienas un, pētīdams, kā citi strādā, aiziet pie mālu kluča. Kāds velns licis Ķirškalnam te tupēt! Bez viņa būtu daudz ērtāk. — Tev jau nav desiņa, bet cīsiņš, — viņš nicīgi aizrāda vienam. — Un tev osa kā naktspodam! — saņem vērtējumu otrs. Tas tiek teikts pietiekami skaļi, lai arī jaunā vadītāja dzirdētu, cik Zuments asprātīgs.

— Ej savā vietā un strādā! — Ķirškalns pārtrauc viņa spriedelēšanu. Nē, šeit patiešām nav nekā interesanta. Zuments jūtas vilies. Nemaz nav tā, kā viņš iztēlojies iepriekš. Visi piņķe- rējas ap saviem māliem. Zuments atgāžas krēslā un garlaikoti spaida māla bumbiņas gar kausiņa malām. Viņam būs velns ar četrām acīm un diviem deguniem. — Kā jums te patīk? — viņš pusčukstus pajautā Saivai. — Kā jūs strādāsiet, tā patiks, — skan atbilde. Atkal tā strādāšana! — Man nekas neiznāk, ja jūs nepalīdzat. Vadītāja pienāk Zumentam blakus un noliecas pār galdu. — Ko tad jūs te esat sameistarojis? — Viņa paņem kausiņu, atbrīvo to no liekajiem māla pikučiem un pielipina tos tur, kur vajadzīgs, bet Zuments pat neskatās uz to, ko viņam rāda. Kamēr Saiva darbojas ap trauku, Zuments pastiepj roku ar spogulīti zem vadītājas kleitas malas. Ķirškalns neredz roku, bet pamana sava audzēkņa smī- nīgo, uz leju vērsto skatienu. Arī Kalme, kas visu laiku neuzkrītoši sekojusi puišu nodarbībām, ievērojusi notiekošo. Audzinātājs mierīgi pieceļas, vēl paspēdams saskatīt, ka Zuments steigšus noglabā spoguli kabatā, pieiet pie viņa un, kad Saiva aizgājusi tālāk, klusi saka: — Iesim ārā. — Kāpēc? — Zuments tēlo izbrīnu. — Tad redzēsi. — Ķirškalns cieši paskatās puiša nekaunīgajās acīs. — Atdod spogulīti! — viņš gaitenī stingri noprasa. — Kādu spogulīti? — To, kas tev kabatā. — Vai tad man nedrīkst būt spogulītis? — Zuments tiepjas, taču beigās pasniedz prasīto audzinātājam. — Nu, ko es tik briesmīgu izdarīju? — Viņš nekautrēdamies raugās Ķirškalnam acīs. «Cilvēki jāņem tādi, kādi viņi ir,» — šis atzinums jau sen kļuvis par Ķirškalna atziņu stūrakmeni, un tādēļ viņš nebūt nedomā uzkliegt Zumentam vai brīnīties par šo jautājumu. Tāds kā Zuments patiešām nejūt, ka būtu ko ļaunu nodarījis. — Mēs esam ļoti priecīgi, ka varējām dabūt tik jauku cilvēku, kas puišiem iemācīs daudz skaista, un mēs negribam, laiviņa no mums aizietu. Tādēļ tev jāsaprot — ja nepratīsi uzvesties, kā nākas, nodarbībās rādīties nevarēsi. — Nav ari nekāda vajadzība, — Zuments atklāti pasaka. — Kas no viņas ir — mālu skuķītis! — Bet ko tu proli? Viņa ar saviem darbiem izdaiļo mūsu dzīvi, tu ar saviem noziegumiem to sagandē. Un vai tu patiešām iedomājies, ka, apvainodams šo meiteni, varēsi viņai iepatikties? Viņa nav tāda kā tava Puma, kurai droši vien bija vienalga, ko ar viņu dara. — Labi jau, labi! — Zuments atmet ar roku. — Aizeju, un cauri. Visas viņas vienādas. — Nē, šoreiz tu vēl nāksi atpakaļ un strādāsi. Tikai atceries, lai man vairāk nav jāaizrāda. Tagad Zuments sēd, rokas kabatās sabāzis, un nedara nekā, bet pārejie mokās un lipina, šķendējas par to, ka neiznāk, taču darbu nepamet. Gausi un neatlaidīgi pūlas arī Meikulis. Viņš ilgi skatās paraugā, pēc tam savā darbā. Mazliet pat pieri saraucis. Un kaut kas izdodas. Pēc stundas jau dažam labam kausiņš gandrīz gatavs, bet kādiem pāris tas nemaz neizskatās daudz sliktāks kā vadītājas paraugs. — Kad mēs dabūsim tādus spožus kā tie, kurus atnesāt? — viens iejautājas. — Vispirms lai nožūst. Tad aiznesīšu noglazēt. —- Un būs tādi paši kā veikalos? — Kā tad. — Taisni brīnums! Puiši nogroza galvas un lipina vēl dūšīgāk. Ar Ķirškalnam kauss jau turpat gatavs. Saivai taisnība —

pagatavošanas tehnika nav nekāda sarežģītā, un tikai pirmajā mirklī šķiet, ka tas ir gandrīz neiespējami. Nu jau daudzi to aptvēruši. Acis nemaz lāgā negrib ticēt, ko rokas padarījušas. Zumentu neviens neievēro, un viņam neizdodas izcelties arī ar nekā nedarīšanu. Puišiem nav laika. Tās pāris stundas paies tik ātri, bet paskat — velnam taču vēl nav pielīmēta auss, un kur tad mati un bārda! — Audzinātāj, aizdodiet, lūdzu, ķemmīti!

X Notikumi risinās strauji. — Mans zēns prasa naudu, — uztraukusies stāsta kāda māte Ozolniekam. — Viņam nevajagot, bet citiem, tikai nesaka, kuram. Ja es nedošot, pārējie nositīšot. Un piekodināja, lai nevienam ne vārda, bet kā lai klusēju, ja tādas lietas notiek. Jūs taču teicāt, ka jāsaka. Māte pat apraudas, beigās nožēlo, ka pastāstījusi un tagad ar viņas dēlu notiks kāda nelaime. — Es būtu iedevusi, bet nebija līdzi. Kur lai ņemu, ja pietiek tikai atce|a biļetei? Bet jūs nedrīkstat nevienam sacīt, ka es te izpļāpājos. — To viņa pieprasa vairākas reizes. Ozolnieks cenšas nomierināt satraukto sievieti, saka — viņa darījusi ļoti pareizi, stāstīdama par šo izspiešanu, ka audzēkņiem dot naudu ir stingri noliegts, — un apsola rūpēties, lai viņas dēlam nekas nenotiktu. īsi pēc šīs sarunas, rūpīgi pārmeklējot citu audzēkni, kas atgriežas no satikšanās istabas, uzraugs atrod naudu arī pie viņa. Sākas izmeklēšana, un, lai arī abi atklātie izspiešanas objekti sākumā liedzas un cenšas iestāstīt, ka nauda bijusi vajadzīga viņiem pašiem, pamazām izdodas noskaidrot īstos prasītājus. Tie ir Bambāns un Cukers, saukts par Mērkaķi. So palamu Cukers ieguvis ārkārtīgi dzīvas mīmikas un žestu dē|. Viņš nekad nestāv mierā, vienmēr kaut kur steidzas, plātīdams savas garās rokas, prot kustināt ausis — ne tikai abas vienā laikā, bet katru atsevišķi, aizbolīt aeis aiz plakstiem tā, ka redz tikai zilganos baltumus, un viņa lielā mute spēj neticami ātri gan atplcs- ties lidz ausīm, gan savilkties apaļā tūtiņā. Cukera tēvam un mātei — hroniskiem dzērājiem — vecāku tiesības atņemtas jau zēna bērnībā. Uzaudzis bērnu namā, pēc tam par sīkām zādzībām pabijis audzināšanas kolonijā un par laupīšanu nonācis šeit, viņš līdz matu galiem piesūcies ar visādiem niķiem un stiķiem, kas ļauj izcelties un iekarot stāvokli pašpuiku barā. Abus «dzīvnieciņus» — kā Mērkaķi, tā Burunduku — klusi un ātri ievieto «būrītī» — disciplinārajā izolatorā un tai pašā laikā sāk kratīšanu vienlaicīgi visās nodaļās. Audzēkņi atrodas darba zonā, taču kaut kā ziņa par kratīšanu nonāk arī lidz turienei. — Smona, šmona.[2] — Ātri pačukstēta no mutes mutē, šī vēsts sasniedz arī Zumentu un liek viņam sastingt nelabā priekšnojautā. To, ka aizsaukti abi padotie — Bam- bāns un Cukers, viņš jau zina un saprot, ka kratišana cieši saistīta ar viņu negaidīto aizvešanu. Savāktie krājumi ir briesmās, un, ja abi izpļāpāsies, nekas labs negaida arī viņu pašu. Vīle Zumenta rokā trīc, un tikai ar lielu piespiešanos viņš spēj savaldīties, izlikties mierīgs un pat uzsmaidīt meistaram, kas iet garām, pārbaudīdams darbu. Katra durvju atvēršanās pārdzen drebuļus pār muguru — kas zina, varbūt jau nāk pakaļ viņam. Labāk nejūtas ari Čingizhans, īstajā vārdā Strūga, un Jērums ar palamu Deguns — atlikušie no Zumenta izveidotā kodola. Strūga nav pakļautais — viņam pašam ne mazāks svars kā Zumentam. Brīvībā viņi strādājuši katrs savā rajonā, nereti pat nonākuši konfliktos, bet te vienojušies par kopdarbību, un pēc ilgiem apsvērumiem Strūga piekritis Zumenta plāniem, ta zināmā mērā pakļaudamies viņa virsvadībai. Taču pagaidām Zuments un viņa domubiedri var būt mierīgi. Bambāns un Cukers turas kā kaķi uz ledus, tēlo nepatiesi apvainotos, noliedz jebkādu sakaru ar viņiem pilnīgi nevajadzīgo naudu un prasa pierādījumus. Bet nosaukt vārdus un konfrontēt ar puišiem, kas viņus atklājuši, vēl nedrīkst. Nodaļas pārmeklē ļoti rūpīgi. Parastās slēptuvēs kolonijas darbiniekiem nav grūti atrast, bet šoreiz te neglabājas cerētais. Starp gultām novietoto skapīšu dubultie dibeni, vaļigie sānu finieri un aiz atvilktnēm ierīkotie nodalījumi slēpj dažādus niekus, kurus audzēkņi vairāk bēdzina cits no cita nekā no administrācijas. Te guļ cigarešu krājumi, pazīstamu meiteņu fotogrāfijas un vēstules, iemutes, zeķes, ziepes. Dažos skapīšos, kā vienmēr, atrod pa ievārījuma burkai vai desas gabalam. Ēdamo guļamistabā glabāt nedrikst, bet puiši cenšas to slepeni ienest līdzi no pienesumu telpas un pa vakariem mielojas.

Ķirškalns kopā ar uzraugu soli pa solim virzās uz priekšu. Gadās ari šis tas nopietnāks, piemēram, pudelīte ar tušu, kas tiek izmantota tetovēšanai, komplekts paštaisītu kāršu, neliels nazītis, kura krāsainajā, no plastmasas gabaliņiem veidotajā spalā Ķirškalns ierauga ari audzinātāju istabas rakstāmgalda roktura fragmentus. Rokturis noslēpumaini pazuda pirms kāda mēneša. Valda Mežuļa skapīti viņš pārbauda pats, jau zinādams, ko tur atradīs, un nemaldās. Zem atvilktnē ielikta kartona guļ Rasmas vēstules. Ķo gan raksta šī meitene? Ķirškalns tur aploksni rokā, un rodas vēlēšanās izlasīt vēstuli. Viņš zina, ka tur nebūs nekā slikta, tomēr gribas uzzināt, kas tieši. No šīm vēstulēm tik daudz kas atkarīgs, un neviens nekad neatklās, ka viņš izmantojis nejaušo izdevību un mazliet palasījis. Brīdi pastāvējis, audzinātājs pabāž nelasītās vēstules atpakaļ zem kartona. Aiz Valda grāmatām plauktiņa stūrī guļ šķaulnaina stikla skamba. Kam gan tā vajadzīga? Audzinātājs nesapratnē parausta plecus un iemet stiklu atkritumu kastē. Daudzu skapīšu durvju iekšpuse aplīmēta un nosprausta ar sieviešu attēliem, kas izgriezti no žurnāliem, — kinozvaigznes, sportistes, cirka mākslinieces. Jo trūcīgāk tās apģērbtas, jo bildei lielāka vērtība. Bibliotekārs te atrastu gandrīz visas pazudušās lappuses. Kolekcionēt «seansus», kā puiši ar vienu vārdu apzīmē visu, kas saistas ar erotiku un meitenēm, ir noliegts, bet cīņa ar šo tieksmi dod niecīgus rezultātus. Atņemto un noplēsto bilžu vieta rodas atkal jaunas, un jau labi sen Ķirškalns izšķiries par zelta vidusceļu. Ja sievietes seja ir simpātiska, poza pieklājīga un apģērbs atbilst tām normām, kas pieņemtas mūsu zemes ielās, stadionos un pludmalēs, viņš audzēkņu mīlules saudzē. Iznīcinātas tiek bildes ar banālu un vulgāru piegaršu. Tīru pornogrāfiju slēpj, tā ir retums, ko neviens uz skapīšiem nelīmēs. Tā Ķirškalns palīdz bibliotekāram saglabāt žurnālus, jo uz vienām durvīm desmit bildes nevar uzlīmēt, — kamēr vecās ir vietā, jaunas netiek meklētas, — un tai pašā laikā kaut nedaudz, tomēr veido puišu estētisko izjūtu. Ilgāku laiku redzot patīkamu, gudru seju, kaut kas no attēla vaibstiem iespiežas atmiņā, rada vēlēšanos pēc īsta skaistuma. Tā iznāk, ka viena otra darba pirīnrindniece, komjaunatnes sekretāre vai jauna aktrise, kuras vārdu puiši bieži pat nezina, no žurnāla pārceļo uz nepilngadīgo kolonijas guļamistabu un te veic īpatnēju audzināšanas darbu. Ķirškalns zina, cik sāpīgi zēni pārdzīvo «savas» meitenes zaudējumu. Viņi patiesi iemīlas šajos attēlos un vakaros nereti aizmieg, skatoties pavērtajās skapīša durvis. Pretī plusiem ir lieli mīnusi, un tos Ķirškalns aptver ne sliktāk. Pasīva gremdēšanās saldos sapņos, kas vijas ap «seansiem», tīksmināšanās ap papīra mīļāko, iedomājoties to dzīvu un iztēlojoties visu, ko tā var sniegt, ir nedabiska un pusaudžu psihei kaitīga. Tā noved pie onānisma un grūtsirdības, bet ar attēla atņemšanu te diemžēl nekas nav līdzēts. Kolonijā ar šo nelaimi karot ir bezgala grūti. Darbs, sports, mācības, veselīgs nogurums, kad acis pašas līp ciet, ir galvenais līdzeklis pret ilgošanos, tomēr, par spīti visam, sapnis par meiteni — kārdinošāko un nepieejamāko brīnumu — netverams un neizdzenams klīst apkart pa zonu kā spoks. 129 Zumenta skapītis. To pārmeklē sevišķi rūpīgi, bet nekā aizdomīga neatrod. Mācību grāmatas, detektīvromāns no bibliotēkas, divas mātes vēstules, starp grāmatām dziesmu klade. Ķirškalns pašķirsta klades lapas. Samērā neilgā laikā Zuments to paspējis pierakstīt gandrīz pilnu. Ātri, pārāk ātri. Acīs krīt rokrakstu dažādība. Luk, noslēpumu atslēga — Zuments licis rakstīt un zīmēt citiem. Bet kuriem tieši? Ķirškalns paņem kladi. Uz Zumenta skapīša durvju iekšējā finiera uzlīmēta gerla no ārzemju kinožur- nala ar izaicinošā smaida atplestu sarkanu muti, gredzeniem nosētie pirksti tur cigareti, bet zili krāsotajos matos, liekas, kāds tikko ieklūpis ar visiem desmit pirkstiem. Kur gan puiši dabū šādas bildes? Ķirškalns Zumenta «seansu» nekavējoties noplēš. Beidzot atliek tikai nodaļas padomes priekšsēdētāja Kalēja gulta un skapītis. Nekā neatļauta te neatrod. Kalēja skapīti grezno nevis meitenes, bet svarcēlājs Vlasovs un tikai stūrīti neliela fotogrāfija ar sportisti skrējēju. Ķirškalns sportā ir kā mazs bērns svešā mežā un pazīst tikai slavenības. Puišu deļ nākas

šo to palasīt vai noskatīties kādu hokeja spēles pārraidi pa televīziju, bet citādi uz visiem tiem, kas spārda bumbu vai, cits citu grūstīdami, dzenā ripu pa ledu, audzinātajs skatās ar piesardzīgu izbrīnu. Abi ar uzraugu viņi atvelk sānis ari Kalēja gultu, tāpat kā visas citas, un pārbauda, vai grīdas dēļi nekustas. Te Ķirškalns pamana — kājlīste nedaudz atvirzījusies no sienas. Viņš to paspiež ar kurpes purnu — līste kustas. Tā nāk gaismā pirmā krātuve. Zem Kalēja gultas aiz kāj- listes sienā izskrāpēts iedobums, un tajā atrodas zābaku krēma kārbiņa, kurā cieši salocītas guļ vairākas naudas zīmes — kopā septiņdesmit rubļu. Tas jau ir diezgan liels kapitāls. Ķirškalns naudu izņem, bet kārbiņu notriepj ar speciālo nenomazgājamo krāsvielu un novieto atpakaļ vecajā vietā. Citur naudu atrast neizdodas, ja neskaita Trū- diņa matraci paslēpto rubli. Kad audzinātāji sanāk kopā, izrādās, ka Ķirškalns bijis visveiksmīgākais. Pārējie naudu nav atraduši, toties Cu- kera nodaļā zem palodzes atrasts paliels paštaisīts duncis un plakanknaibles, bet, pārmeklējot skolu, vecajās klavierēs uzieta pārtikas slēptuve ar žāvētu desu, konserviem un kondensēta piena burkām. Viss atrastais salikts priekšnieka kabinetā uz galda. Pats Ozolnieks stāv pie neatļauto mantu kaudzes un, norādījis uz redzamo sīkumtirgu, ne sevišķi mīlīgā balsi saka: — Sevišķi jauki neizskatās. Pārāk neoperatīvi strādājam, tas nu jāatzīst, dārgie biedri. Ar to, ka nēsājam uzplečus un parakstāmies algu sarakstā, acīmredzot ir par maz. Atmetīsim sīkumus, bet nauda Ķirškalna nodaļā, nazis un tie produkti klavierēs tomēr ir nopietna lieta. Turklāt laikam būs pareizi, ja teikšu, ka visas slēptuves nemaz neesam atklājuši. Un ko dara jūsu komandieri, jūsu padomes? Vesela banka guļ zem paša priekšsēdētāja gultas. Kāda te vairs loģika? — Loģika joti stingra — tur ir visdrošāk, — Ķirškalns iebilst. — Nu, klausies — kam der tāds komandieris, kurš nezina, kas notiek viņa pagultē? Pie durvīm klauvē. Ienāk uzraugs, atvainojas un lūdz priekšniekam atļauju apskatīt viņa krēslu. — Kāpēc? Uzraugs panākas tuvāk. — Audzēknis Bambāns kolonijas izmeklētājam tikko atzinies, ka viņš tur paslēpis naudu. — Manā krēslā? — Jā, kad viņš pagājušo nedēļu pēc vakariņām mazgājis kabinetu, viņš esot aiz ieplīsušā dermatīna polsterē- juma iebāzis desmit rubļus. Atļausiet pārbaudīt, biedri priekšniek? — Šajā te krēslā, jūs sakāt? — Ozolnieks pieiet pie krēsla un parauj to aiz atzveltnes. — Šajā pašā, — uzraugs apstiprina, pieliecas un pa nelielo plīsumu iebāž pirkstu sēdeklī, bridi urķējas ar ļoti svarīgu sejas izteiksmi, tad priecīgi iesaucas: — Rokā ir! — Un paceļ priekšniekam pie deguna salocītu desmitnieku. Ozolnieks dzird — kāds no audzinātājiem aiz muguras iespurcas. Viņš pagaida, kamēr durvis aiz uzrauga aizveras. — Nu, ko jūs teiksiet? — skaļi pasprūk izsauciens, un , Ozolnieks, pieri saraucis, paberzē degunu. Audzinātāji pieklājīgi klusē, tikai Ķirškalns nenociešas: ļ — Ls labāk neteikšu nekā. Tas būtu netaktiski. Ozolnieks paskatās Ķirškalnā. Viņi labi pazīst viens otru. Sākuši te strādāt gandrīz reizē. Priekšnieks zina, ka Ķirškalns ir viens no labākajiem audzinātājiem, un Ķirškalns savukārt augstu vērtē priekšnieku. «Bet šoreiz tu iekriti,» smej audzinātāja piemiegtās acis. Taču tie ir labsirdīgi smiekli, tajos nav nicinājuma, un Ozolnieks nav tas virs, kas nesaprot humoru. Viņš pašķoba kalsnējo seju, izvelk cigareti, vel brīdi valdās, tad neiztur un nodārdina pamatīgu smieklu šalti: — Ak jūs, sivēni! Paskatieties labāk pēc sapulces paši savos krēslos! Pēc ši starpgadījuma sanāksme no diezgan augstā stilā

sāktā ievada ievirzās lietišķā gultnē. Visvairāk spriež par šādiem jautājumiem: kas ir naudas vākšanas iniciatori, vai te darbojas viens «bīstamais» vai vairāki un kādam nolūkam nauda domāta? Daudzi domā, ka Bambāns, Cukers un varbūt vēl kāda pagaidām nenotverta verga dvēsele rīkojušies Zumenta un Strūgas uzdevumā. Min ari pāris citu puišu. Tas, ka atrastā nauda paslēpta Ķirškalna nodaļā, vainu galvenokārt griež uz Zumentu. — Bet varbūt iejaukts ari Kalējs pats? — kāds izmet. — Nekādā ziņā! — Ķirškalns pielec kājās. — Ja es kādam savā nodaļa ticu, tad tas ir Kalējs, Es zinu, ka mūsu darbā nevienam nedrīkst ticēt, un varbūt tā ir rūgtas pieredzes izauklēta patiesība, bet es tā nevaru. Kalējs taču pēc pāris nedēļām iet uz pedagoģisko padomi, lai tiktu pirms termiņa atbrīvots. — Tieši tādēļ. Mājās naudiņa noderēs. — Un lai viņš dažu desmit rubļu dēļ riskētu ar atbrīvošanu? Bet tas nav galvenais. Kalējs tādās lietās nav spējīgs iejaukties, es viņu pazīstu. — Vajag izvilkt no Bambāna un Cukera. Vai tiešām viņi neko nestāsta? — atskan cita balss. — Diemžēl pagaidām tikpat kā neko. Vismaz neko tādu, kas iejauktu kādu citu, — Ozolnieks paskaidro. — Tic abi ir pārāk slīpēti. Naudas vākšanas iemesli, kā to rāda agrākā pieredze, parasti ir trīs: lai finansētu slepeni ienesta degvīna iegādi, gatavošanās bēgt un — īsi pirms termiņa izbeigšanās — lai iegūtu līdzekļus labai padzīvošanai brīvībā. Tas šoreiz liekas mazāk ticams — visiem aizdomās turētajiem, atskaitot Ciikeru, termiņa beigas vēl aiz kalniem. Atrastais duncis, plakanknaibles un pārtika liek domāt par bēgšanu, protams, ja pieņem, ka šīs lietas noglabājuši tie paši audzēkņi, kas vākuši naudu. Bet var būt arī citādi. Ozolnieks piezvana izmeklētājam un pec īsas sarunas noliek klausuli. Nav nekā tāda, kas iejauktu ari Zumentu vai Strūgu. Bambāns un Cukers bosus neizdod. Atliek turpināt izmeklēšanu, novērošanu un gaidīt, kādus rezultātus dos atpakaļ noliktā apavu krēma kārbiņa. Kad pārējie izklīduši, Ķirškalns pieiet pie Ozolniekā. — Ko lai daru ar šo Zumentu? Es netieku viņam klāt. Pirmajās sarunās viņš bija pat atklātāks. — Tādēļ, ka jutās pārāk pašpārliecināts. Ja ienaidnieku neņem nopietni, runā daudz brīvāk. Man liekas — tādu kā Zumentu ar runāšanu un skaistiem piemēriem nepārliecinās, viņam vajag triecienus. — Pirmo viņš jau saņēma. Un krietni sāpīgu. — Ķirškalns atceras gultā guļošo, no saviem augstumiem notriekto atamanu. — Un drīz saņems nākamo. Cilvēkiem ar tik greizu domāšanu uz savas ādas jāizjūt, ka viņu rīcība, viņu paņēmieni nekam neder. Tikai nonākuši strupceļā, viņi pārvērtēs visu no jauna. Tagad viņš rīkojas slepeni. Un atkal neizdosies. Mūsu uzdevums panākt, lai viņš apdauzās no visām pusēm. Bet tas saistās ar zināmu risku, — Ķirškalns domīgi novelk. — Kaut gan — ko citu iesākt? — Risks mūsu darbā būs vienmēr, — Ozolnieks saka. *** Bambāns svīst ne mazāk kā pie tiesas. Sākumā viņš noliedz visu, un izmeklētāja priekšā stāv balts un tīrs eņģelītis uz mākoņa maliņas. «Nē, es par tādu naudu nekā nezinu. Vai tiešām jūs domājat, ka es,» Bambāna roka paceļas pie blūzes ap to vietu, kur sit viņa melnā sirds, «varētu prasīt kādam naudu? Kam man to vajag?» Bet izmeklētājs apgalvo, ka viņš tomēr tā domājot, lai cik dīvaini ari tas liktos. Paiet viena stunda, otra. Bambānu aizved atpakaļ uz izolatoru un pa to laiku iztaujā Cukeru. Ko stāsta Cukers? Vai arī viņš visu noliedz? Neziņā un satraukumā Bambāns trinas uz koka lāviņas. Vientulība nav nekāds labais sabiedrotais. Un atkal izmeklētāja istaba, atkal jautājumi. «Skaidrs, vaļā nelaidīs, kaut ko uzzinājuši. Bet ko tieši un cik daudz? Varbūt Mērkaķis jau izpļāpājies?» Bambāns domā. Izmeklētājs šķirsta kaut kādus papīrus, cilā aprakstītas lapiņas. — Nu, kā tad būs? — viņš mierīgi jautā, pat pasmaida. — Tavi draugi ir gudrāki par tevi. Beidzot Bambāns izšķiras par daļēju kapitulāciju. Pielipuši viņam stingri, ar pilnīgi veselu ādu cauri neizsprauk- ties un pašlaik prātīgākais ziedot kapeikas, lai saglabātu rubli. Ta Bambāns atklāj priekšnieka krēsla noslēpumu, par kuru zina tikai viņš viens. Bambāns nav tāds muļķis, kas, izpildot Zumenta pavēles,

aizmirstu pats sevi. Ne jau visa nauda, ko viņam izdevies izspiest, iegūlusi kopējā kasē. Tur, aiz žoga, kabatai pāri nedarīs arī citiem nezināms personiskais kapitāls, un priekšnieka kabinets tā glabāšanai ir droša vieta. Slaucīt šo telpu pēc ārpuskārtas norīkojumiem iznāk bieži, un, kad bēgšanas bridis būs tuvu, naudu varēs atkal izvilkt. Bez krēsla ir vēl pāris slēptuvju, par kurām neviens neka nezina. Ar nelaimīgu sejas izteiksmi kā cilvēks, kas izšķīries savu sirdsapziņu padarīt tīru un tālāk nemocīt ne sevi, ne labos kolonijas darbiniekus, Bambāns atzīstas, ka prasījis naudu arī no tā audzēkņa, kura māte meklējusi palīdzību pie priekšnieka. Tas ir pēdējais izspiešanas objekts, un nojauta brīdina, ka tieši šeit sākusies neveiksme. Cukers iet pa to pašu ceļu un arī atzīstas, ka izspiedis no diviem naudu, tikai neatklāj īsto slēptuvi, bet pasaka vietu, kurā vairs nekā nav. Pēc tam viņš dievojas, ka naudu tiešām tur ielicis, bet, ja vairs neesot, tad kāds cits būšot nolfirējis 1111 izvilcis. — Es jums zvēru! — Cukera garās rokas izšaujas pret debesīm, piere savelkas grumbās, un dzīvā musku|u spēle sejā vienu mirkli sastingst kā svētā mocekļa portrets. Ne viens, ne otrs nenosauc Zumentu vai Strūgu. Nē, viņi rīkojušies paši uz savu roku, drusku naudas par ļaunu nenākot. Bambāns gribējis samangotos rubļus atdot mātei, palīdzēt, lai būtu labak ar iztikšanu, bet Cukers taisījies mazliet iekrāt uz priekšdienām, drīz jau termiņš beigšoties. Vēl gan atlika astoņi mēneši. Tas nav maz, bet daudz mazāk nekā citiem aizdomās turētajiem. Viņiem netic, bet pagaidām vairāk pierādījumu nav. *** Pēc darba atgriezies nodaļā, Zuments ielūkojas skapītī. Daiļavas vieta uz durvīm palikušas tikai dažas papīra driskas tajās vietās, kur uztriepta līme. — Manu meiteni noskauduši! — Zuments iebļaujas. — Vai viņa šiem ēst prasīja? Sis tas «noskausts» arī citiem. Puiši pārskata savas slēp- tuvītes un krātuvītes un atrod, ka dažu aizliegto mantiņu vairs nav. Bet Zuments, klaigādams par saplēsto aizrobežu fūriju, domās ir pie melnās apavu krēma kārbiņas aiz grīdas kaj- līsles. Atraduši vai nav atraduši? Acis tā vien lodā ap kaktu, kur Kalēja gulta. Aizskrien šaudīgs skatiens un atraujas, lai pēc brīža atkal noglaudītu tumšo pagulti. Galvu nākas griezt projām gandrīz vai ar varu. «Bambāna un Cukera nav, tātad šos vēl ņem priekšā,» viņš secina un lamā audzinātājus un uzraugus. — Visu sajaukuši! — Zuments ieaurojas. — Vai tik nav ko nozaguši? Izsvaidījis savas grāmatas, viņš atklāj, ka pazudusi dziesmu klade. — Kā tad — nozaguši kā likts, es jau teicu. Mūs grib audzināt, bet paši zog. Vai tā ir likumība? — Zuments cenšas iekveldēt kaislības. Bridis neapmierinātības izteikšanai izvēlēts pateicīgs, un īgna ņurdoņa sākas arī pie citiem skapīšiem. — Man nekas nav ne sajaukts, ne paņemts, — Kalējs saka. Tieši to Zuments gaidījis. — Tev! Tu jau esi labiņais. Priekšniecības runājamā caurule. Kur nu tev ko ņems? Paskaties, vai nav kas pielikts klāt — kāda konfekte vai desa? Zuments dzird dažās vietās iečirkstamies pa smiekliņam, tomēr maz, pārāk maz, lai varētu lolot cerības spēku samēru kādreiz pagriezt sev par labu. Vienu daju puišu varbūt izdotos vērst pret Ķirškalnu, pret visu to audzinātāju baru, bet pret Kalēju ne. Viņu ciena, no viņa baidās. — Pieturi nu, pieturi! — Kalējs rāmi nosaka. — Ari man nepatīk tā ošņāšana, bet ko darīsi, neesam jau savās mājās. Neviens mūs te nav lūdzis, paši ielūdzāmies. — Vajag sūdzēties. Jāraksta prokuroram. Ja tu esi komandieris, tev nodaļas puiši jāaizstāv. — Nodaļas puiši, — Kalējs izsmējīgi novelk. — Ja gribi — raksti! Tevis un tev līdzīgu dēļ jau šmona nolika. Negaidot nodaļā ienāk Ķirškalns. Pārējie pierimst, bet Zuments nedrīkst padoties. Viņš dodas

audzinātājam pretī. — Mani apzaguši, audzinātaj! — Viņš izpleš rokas. — Tiešām? — Ķirškalns izliekas pārsteigts. — Kas tad nezagts? — Piezīmju klade. — Šausmīgi. Un kādas piezīmes bija tajā kladē? — Nu tā! — Zuments paceļ roku. — Vispār dažādas. Visvairāk dzeja un literatūra. Arī māksla. — A! — Ķirškalns atceras. — To kladi es paņēmu. Gribas iepazīties. Es cienu dzeju un mākslu. Iespējams, aizsūtīsim kādam laikrakstam vai žurnālam. Varbūt nodrukā. Kā tu domā? — Es pavisam nopietni runāju! — Zuments atšauj galvu mazliet atpakaļ un izliek kāju uz priekšu. — Cik tu nopietni, tik es ari. — Ķirškalns atdarina Zumenta pozu, un nodaļā smejas, daži ari no tiem, kas pirmīt ņurdēja. Smejas vēl pēc tam, kad audzinātājs jau aizgājis. Nakti Zuments nevar aizmigt. Bambāns un Cukers nav atgriezušies. Skaidrs — ietupināti. Tātad kaut ko izpļāpājuši vai kaut kur pieķerti. Bet ko? Un kur? Viņam vel pakaļ nenāk. Bet ja nāks? Kas noticis ar kārbiņu zem Kalēja gultas? Un ar citām slēptuvēm? Šonakt, liekas, pat sienām ir acis un ausis. Durvis atveras, un uz sliekšņa nostājas uzraugs. Pienācis tik klusi, ka pat nedzirdēja soļu troksni, brītiņu vēro un tikpat klusi pazūd. Un tā vai- rakas reizes. Pirmo domu — uz rīta pusi, kad zēniem visciešākais miegs, aizlīst līdz slēptuvei — Zuments atmet. Janogaida vismaz tik ilgi, kamēr izlaidīs abus padotos. Varbūt tie varēs ko noteiktu pastāstīt. Pašam dusmas uz sevi. Sis tas darīts ir, tomēr maz, pārāk maz. Un tagad ari šis mazumiņš ir briesmās. Tādu kalēju, izrādās, ir krietni daudz un ne tikai Ķirškalna nodaļa vien. Pasaule sagriezusies ar kājām gaisā. Jābēg, jābēg pēc iespējas ātrāk. Un Zuments grimst tīksmigos sapņos. Tā ir slepena osta, kurā iekļūt nevar ne uzraugs, ne audzinātājs, ne šie pretīgie pielldēji, kuri vēl mirs no Zuka taisnīgās atmaksas. Sajā sapņu pasaulē viņš smeļas spēkus un izturību un ir tas, kas vēlas būt. Nežēlīgs un nenotverams, ar saltu smīnu uz lūpām viņš no augšas noraugās muļķos, kas pūlas un strādā, cenzdamies padarīt savu garlaicīgo dzīvīti interesantu ar pieticīgiem plāniem un idejām. Kapeiku skaitītāji! Vienā mirkli viņš izjauc šo cilvēciņu pasaulīti, un nekļūdīgais kolts pārvelk svītru viņu nodomiem. Viņu vajā un ķer, bet vienmēr viņš izvairās, sajauc pēdas un 110 jauna parādās tur, kur ir vismazāk gaidīts. Naudas ir kaudzēm, un ar pārākuma pilnu smaidu viņš to izdāļā saviem padotajiem. Viņa ikdienas apģērbs ir mazliet līdzīgs amerikāņu filmas «Septiņi drošsirdīgie» kovboju formai, bet, kad, sieviešu apbrīnots 1111 pielūgts, Zuments parādās kāda greznā balles zālē, viņš tērpies vismodernākajā smokingā vai fraka. Uz pirkstiem laistas gredzeni, katrs miljona vērtibā. Lūk, viņš atturīgi pieiet pie visdaiļākās meitenes un viegli palokās, aicinādams viņu uz deju, bet viņas pavadonis no pārbīļa krīt ģībonī. Viņi dejo kā sapnī — tikai divi uz mirdzoša parketa, un, kad ārā iegaudojas policijas mašīnu sirēnas, Zuks izgaist kā ēna, bet meitene visu mūžu domā par šo vienīgo deju, kad uz brīdi atradusies laupītāju karaļa rokās. Meitenes seja mazliet atgādina keramikas pulciņa vadītājas Marutas Saivas vaibstus, bet to Zuments nevēlas. Ar šo mālu skuķi viņš jau paspējis noslēgt rēķinus. Maruta tiek nolaupīta un uzdāvināta viņa rokaspuišiem, lai tie dara, ko grib, bet Zuments smīnot noskatas un saka: «Nevēlējies mani, tad nu saņem sodu!» — pagriež muguru un aiziet. Un gaisā sprāgst pasta vagonu dolāru seifi, viņš lec no joņojošām mašīnām, parādās bankās un, pavērsis divus stobrus pret kalpotājiem, mierīgi saka: «Rokas!» — bet aizejot atstāj zīmīti ar vienu vienīgu vārdu «Zuks», kas rakstīts ar sarkanu krāsu. Zumenta acis ir aizvērtas, bet lūpas kustas, un labās rokas pirksti laiku pa laikam sažņaudzas ka ap pistoles spalu. Apkārt krāc un miegā šņākuļo kolonijas puiši, pa koridoru soļo uzraugs, un neviens nenojauš, ka viņu vidu no uzvaras uz uzvaru soļo pasaules klases gangsteris, visu nīstais un apbrīnotais Zuks.

Krūms ieradies kolonijā pie bibliotekāra nokārtot visu nepieciešamo attiecībā uz savas klases mācību grāmatām. Viņš tērpies baltā kreklā ar uzlocītām piedurknēm, un sejā atvieglojuma un brīvības apziņa izdzēsusi darba laika īgnuma grumbas. Viņam ir atvaļinājums, un pat bibliotekāra satraukums par daudzajām saplēstajām un nozaudētajām grāmatām nespēj radīt nepatiku. Tādu viņu ierauga Ķirškalns pa audzinātāju istabas logu un aicina pie sevis. Krūms iet labprāt. Ķirškalnu viņš vienmēr uzskatījis gandrīz vai par draugu, un parunāties tagad, kad neviens nevar lugt vai pavēlēt kaut ko izdarīt, ir pat patīkami. Ķirškalns sēd un lapo Zumenta dziesmu kladi. Viņš gribējis pieaicināt skolotāju talkā, lai ātrāk precizētu, kuri audzēkņi rakstījuši Zumenta kladē. — Rokrakstus tev vajadzētu pazīt ne sliktāk kā man, — viņš saka. Dziesmu klades sistemātiski atņem, un tikpat sistemātiski tās rodas no jauna, sniegdamas visai drūmu ainu par audzēkņu garīgo pasauli. Spriežot pee dziesmu tekstiem, izteicieniem un zīmējumiem, varētu likties, ka tāda tukšuma un muļķīguma priekšā katra audzināšana lemta neveiksmei. Ķirškalns zina, ka īstenībā tik briesmīgi nav. Ne jau audzēkņi paši vārījuši šo virumu. Tas radies gadu gaita un atklīdis šurp no pieaugušo un recidīvistu kolonijām. Gadās arī šeit pusaudži, kas agrāk bijuši saskarē ar pieaugušiem noziedzniekiem, prot šīs dziesmeles no galvas un runā zagļu žargonā, bet tādu nav daudz un paliek arvien mazak. Pārējie vienkārši visu pārraksta, pat necenšoties nekā iemācīties. Dziesmu klade pieder pie kolonijas labā toņa, un Zumenta klade ir savā ziņā esence, pie tam rūpīgā izpildījumā. Cik stundu darba te nav ieguldīts! Pirmo lappusi grezno Zumenta dzīves svarīgāko notikumu datumi — ierašanās izmeklēšanas izolatorā, tiesa, ierašanās kolonijā, termiņa sākums un beigas. Ap tiem stiepjas dzeloņstiepļu ornaments un atziņas: «Kas nav bijis aiz restēm, tas nezina brīvības cenu», «Cietums nav skola, prokurors nav skolotājs», «Gribi dzīvot — proti izgrozīties!». Bet zemāk — mūris, dzelzs vārti un virs tiem uzraksts «Laipni lūdzam!». Blakus vārtiem pantiņš: Neraudi, meitenīt, Gan atkal tiksimies. Kad vārti dzelžainie Man atvērsies. Nākamajā lappusē ar devīgu roku kā no pilnības raga izbērts viss, kas nodarbina Zumenta un viņam līdzīgu smadzenes. Pirmajā mirklī var likties, ka attēlota otrreizējo izejvielu savāktuve, bet, vērīgāk ieskatoties, jāatzīst, ka priekšmeti zīmēti ar zināmu izvēli. Centrā valstās liela pudele ar uzrakstu «Rum», tai blakus glāze un spēļu kārtis ar pīķa dūzi virspusē. Gar pudeles sānu, vienu melnā tīkliņa cimdā tērpto roku aiz pakauša pacēlusi, ar otru pie enkura turēdamās, stutējas neapģērbta daiļava, dāsni rādīdama savus jaukumus. Viņas nesamērīgi garās kājas apvij čūska, kas, šķelto mēli izlaidusi, ar baltu aci glūn uz sakrustotiem mežonīgo rietumu parauga kolta revolveriem un asiņu peļķē iemestu dunci. Aiz šiem darba rīkiem, kā uzpūtušies pūpēži cits pie cita piespiedušies, rindojas maisi ar dolāra zīmi un skaitli, kas rakstāms ar sešām nullēm, bet aiz naudas kulēm uz kapa un melna krusta fona balsnī vientuļš galvaskauss, atgādinādams nakts- trauku ar apdauzītu emalju. Aiz šī jucekļa paceļas trīs kastes, kurām vajadzētu apzīmēt debesskrāpjus. Uz kastēm izkārtnes «USA Banc», «Casino», «Sing-sings». Pāri visam, staru strīpas izstiepusi, peld liela saule ar melnu uzrakstu «Briviba». Saulei pieslieta, debesīs kā stratostats lido ģitāra ar zilu pušķi un plecā uzkaramo auklu. Un tā lapa aiz lapas. Ziņģes, kuru virsraksti «Jauniņais zaglis», «Ardievu, Urā!!», «Prokurora meitiņa», «Zagļu mīla», «Tālais etaps» un tamlīdzīgi runā paši par sevi. Zīmējumi — lācis uz zemeslodes soļo pretī leduskal- niem — ar uzrakstu «Ziemeļi», un blakus paskaidrojums «Eju uz turieni, kur nav likuma»; švītīgs, revolveriem nokāries kovbojs māca: «Ņem no dzīves visu, bet neatdod tai nekā!»; bet gangsteris uz naudas maisa ieteic: «Labi, ja tev apkārt godīgi ļaudis, bet tu viņu vidū blēdis.» Par

sievietēm lielas ilūzijas netiek lolotas. «Nodzīvo dzīvi ta, lai atskatoties aiz sevis redzētu baru piemānītu sieviešu un vagonu izdzertu pudeļu» — aicina viens no domu graudiem, bet otrs konstatē: «Sieviete ir kā koferis bez roktura — atstāt žēl, bet līdzi stiept grūti.» Nekā oriģināla un jauna Ķirškalns kladē neatrod. Viss uzrakstītais un zīmētais jau gadiem ilgi redzēts un atkārtojas ar neapskaužamu trulumu. — Kad ieskatās tādās burtnicelēs, kļūst nelabi un gribas iet nomazgāt rokas, — Krurris saka. — Rokas nomazgāt nekad nav par ļaunu, bet šīs klades ir savā ziņā pamācošas. Tajās atspoguļojas pretinieka uzskati, kas mums jāsatriec. — Bet kā var nesajēgt to, ka melns ir melns? Neviens taču neprasa īpašus pierādījumus patiesībām, kas pašas par sevi saprotamas. — Te ir viens no mūsu klupšanas akmeņiem, — Ķirškalns dzīvi ierunājas. — Tas, kas mums liekas pats par sevi saprotams, daudziem puišiem tāds nav. Zuments, Bambāns, Cukers un bariņš citu par muļķiem iedomājas mūs, bet šeit ierakstītās atziņas, — Ķirškalns pavicina kladi, — uzskata par savu vadzvaigzni. Viņi kolonijā ir mazākumā, bet šis mazākums ir diezgan ietekmīgs. Un kāpēc ietekmīgs? Tieši tāpēc, ka tic savai patiesībai. Visvairāk pie mums ir bezprincipa un bezrakstura zēniņu. Viņi meklē kādu, kam pieslieties. Zuments ar dūri un lau- pitaju morāli velk pie sevis, mums kopā ar kārtīgajiem puišiem jāizjauc viņa plāni un vēl jāpārvelk savā puse pats Zuments. Vai tu domā, ka lo var izdarīt, sausi konstatējot tavu un manu patiesību? — Bet pati dzīve! Vai tā neko nemāca? Viņi taču nav akli un kurli. — Bet šī klade eksistē. Tātad nemāca. Viņu ikdiena nav mūsu cilvēku ikdiena. Viņi dzīvojuši spraugās. — Kaut kā negribas ticēt. Varbūt viltus romantika, kaut kāds pubertātes laika dullums, bet pārliecība? — Krūms parausta plecus. — Tas runā pretī veselam saprātam. — Jā, ir viltus romantika, ir dullums, bet ir arī pārliecība… Tu klāsti savu «melns ir melns»: «Zagt ir slikti, laupīt nedrīkst,» — bet zēniņš klusē un domā: «Zagt ir labi, tikai nedrīkst iekrist, godīgu darbu strādā tikai tie, kas nekā cita neprot.» Tavi konstatējumi nek.3 nedod, tādus mūsu audzēkņi jau dzirdējuši bez sava gala. Lai varētu pacelt viņus uz augšu, vispirms jāmēģina nolaisties lejā līdz viņu līmenim. Stāvot uz tilta, tu taču nevarēsi sagrābt slīcēju aiz apkakles, vai ne? — Bet vai tas, ka viņi atrodas šeit, kamēr godīgie staigā brīvībā, jau nav pietiekams pierādījums? Te taču ir sliktāk nekā ārpus žoga, — Krūms iebilst. — Gudrākie, pēc zēnu domām, neiekrīt. Un nākamajā reizē arī viņi cer būt gudrāki. — Labi — ir jānolaižas lidz viņu līmenim, jāizskaidro, jāpierāda, — Krūms vēl negrib padoties, — bet kā to izdarīsi, ja, kā pats saki,šie zēni auguši spraugās,nekā laba nav redzējuši? Arī te viņi ir izolēti 110 sabiedrības. Ķirškalns ar Zumenta kladi nosit mušu, pēc tam, bridi pārdomādams, raugās ārā pa logu. — Te būtu jāsākas citai sarunai, — viņš atsāk, — sarunai par to, kādu es iedomājos nepilngadīgo koloniju. Katrā ziņā tā diezgan stipri atšķiras no mūsu pašreizējās darba vietas. — Viņš strauji pagriežas pret Krūmu. — Es vispār neticu, ka pusaudžus var sekmīgi pāraudzināt, atņemot viņiem brīvību. Varbūt tas skan mazliet naivi un pirmajā brīdī es atgādinu franču utopistus, bet audzināt brīvam darbam, audzināt lielām idejām nav iespējams nebrīvos apstākļos. Pašlaik mēs to darām tādēļ, ka neprotam izdomāt nekā labāka, un priekšplānā gribot negribot izvirzās sodīšanas moments. Salīdzini divus cilvēkus. Pieaugušu, izglitotu pilsoni ar mūsu Meikuli vai Cukeru. Ja pirmais izdara noziegumu, viņam patiešām pienākas sods, un viņš to arī saņems kā pelnītu un saprotamu. Bet Meikulis, kas nav ne reizi pat teātrī bijis, kas nopietnas audzināšanas vietā redzējis tikai savu neizglītoto māti un tēva alkoholiķa ālēšanos un kā interesantāko dzīves epizodi atceras brīdi svešā vistu kūtiņā, — vai viņš ir pelnījis tādu pašu attieksmi? Vai tev neliekas, ka soda vietā viņam beidzot pienāktos apstākļi, kādus agrāk nav pazinis? Likuma priekšā vainīgs ir viņš, objektīvi vainojama vide, kurā viņš dzīvojis.

Ķirškalns aizraujas. Tagad viņš vairs nerunā Krūmam vien. — Lai varētu prasīt, vispirms vajag dot. No kādām ģimenēm ierodas pie mums audzēkņi, nevienam nav noslēpums. Lielākajai daļai nav vai nu tēva, vai matēs, vai abu vecāku. Visbiežāk nav tēva. Paskaties! — Ķirškalns atrauj atvilktni un izvelk biezu burtnīcu ar savu tagadējo un bijušo audzēkņu sarakstiem, šķir lapu pēc lapas un lasa: — Kamols — tēvs miris, māte — oficiante restorānā; Bite — tēvs aizgājis, niate — tramvaja konduktore; Vē- liņš — tēvs pametis ģimeni, māte — apkopēja, izglītība — četras klases; Rumbiņš — tēvs ieslodzījumā, māte — pensionāre, invalīde; Johansons — tevs aizgājis, māte — pārdevējā stacijas bufetē; Blekte — vecāki šķīrušies, zēns audzis pie vecmāmiņas; Zariņš — abi vecāki miruši, audzis pie radiem, vēlāk bērnu namā; Undelis — tēvs aizgājis, māte — sanitāre, mājā valda neoficiāls patēvs — dzērajs un skandālists; Trūdiņš — tēvs miris, māte — šuvēja, mājā jau otrais patēvs; Zēbergs — tēvam un mātei atņemtas vecāku tiesības, abi alkoholiķi, zēns dzīvojis internātskolā, vēlāk klaiņojis. Un tā cits pēc cita. Si virkne ir bezgalīga. — Nu, ir jau arī tādi ar abiem vecākiem, — Krūms iebilst. — Jā, ir. Varbūt paklausies par tiem? Zicmanis — tēvs celtnieks, vairākas reizes pabijis atskurbtuvē un biedru tiesā, māte — fabrikas strādniece, vecākais brālis arī izcieš sodu pieaugušo kolonijā; Strupulis — tēvs traktorists sovhozā, pļēgurs, pāris reižu bijusi biedru tiesa, māte — strādniece sovhozā, gandrīz bez izglītības, ģimenē pieci bērni, divi no tiem mācās palīgskolā; Barkāns — tēvs šoferis, patiesībā vairs ģimenē nedzīvo, lai gan oficiāli nav šķīries, māte — strādniece konservu fabrikā, saudzīgi izsakoties, ar stipri vieglprātīgiem uzskatiem; Vasiļjevs — tēvs noliktavas pārzinis ar izteiktu noslieci uz mīlas dēkām un pudeli, māte — administratore teātri, mājā pastāvīgi skandāli; Burina — tēvs mūrnieks, nepārtraukti atrodas komandējumos, māte — psihiski nenosvērta, vairākas reizes ārstējusies nervu slimnīcā; Vodolazovs — tēvs virsnieks, mājās parādās ārkārtīgi reti, māte — nekur nestrādā, mazizglītota, aiz garlaicības nekā cita nezina kā atļaut dēlam visu, kas ienāk prātā, un paslepeni pieņem pielūdzejus. Varbūt vel nosaukt kadu piemēru? — Un citādu nemaz nav? — Ir. Daži procenti. Tur 110 ārienes viss it kā būtu kārtībā, bet es varu saderēt, ka tā tikai liekas. N11, protams, nav izslēgts akls gadījums, ārkārtīgi graujoša ārēja ietekme, kurā ģimene patiešām nav vainojama, bet pārsvarā ir tās ģimenītes, kuras te nosaucu. Tagad iedomājies zēnus, kuri, 110 šādas vides izrauti, nonāk kolonija. Vai mēs viņiem varam dot visu nepieciešamo, lai tie apjēgtu agrākās dzīves tukšumu 1111 savu nelaimi? Ir disciplīna, režīms, darbs, bet no daudz ka viņi tapat paliek nošķirti un atrauti. Sai ziņā tev taisnība. — Un kā tu iedomājies ceļu ārā 110 šīs nelaimes? — Ceļi sākas jau labi tālu no kolonijas. Vispirms jāpanāk, lai bērnus savlaicīgi izrautu 110 ģimenes kaitīgās ietekmes, kamēr viņi šeit nav nokļuvuši. Līdz šitn to dara tikai tad, kad jau par vēlu. — Bet kur lai liek šos mazuļus? — Par to tad ari vajag domāt, nevis uzlikt pārdesmit rubļu lielu naudas sodu vai pabārt tētiņu viņa darba vietā. Mēs sakām — pagātnes atliekas, bet ļaujam šīs atliekas kā stafeti nodot tālāk. Paprasi, kuram gribi, ikviens savā tuvākajā apkartnē nosauks paris ģimeņu, kurās bērni tiek nevis audzināti, bet kropļoti. Nosauks un paraustīs plecus. Iejaukties var tikai tad, kad nonāk līdz galējībām. — Man liekas — tu tomēr parspilē. — Varbūt nedaudz. Mazliet vajag pārspīlēt, citādi tevī lāgā neklausās. — Bet ko darīt ar tiem, kas jau ir šeit? — Vairāk aueļzināt, sniegt to, ko līdz šim viņi nav saņēmuši. Vispirms jau apkārtnei, telpām un iekārtojumam jābūt tādam, kas ierosina gaumi, skaistuma izjūtu. Tālāk — iespēja būt koncertos, teatra izrādēs, mākslas izstādēs. Audzinātāju jābūt daudz vairāk, un tos vajadzētu ne tikai ar augstu vispārējo izglītību, bet psihologus. Pašlaik mums nav neviena psihologa visā kolonijā. Vasarās kopīgi izbraukumi, tūrisma nometnes, ziemā pārbrau- cieni ar slēpēm.

— Bet tad jau iznāks, ka ieslodzītajiem ir labāki apstākļi nekā dažam godīgajam? Tas nebūs taisnīgi. — Bet viņiem vajag labus apstākļus. Mūsu mērķis taču nav tikai sodīt, bet izaudzināt ari garīgi un fiziski spēcīgu jauno paaudzi! Es neredzu nekā līdzvērtīga, kas spētu atstumt šo jautājumu otrā vietā. — Nu tik drīz mēs laikam šādus apstākļus nesagaidīsim, — Krūms smejas. — Pagaidām jādara tas, ko iespējam izdarīt. Ar puišiem vajag strīdēties. Klausies viņos uzmanīgi, panāc mazliet pretī, šur tur piekriti un tad nemanot pārej uzbrukuma, pieradi un sakauj. Mūsu taisnība ir pārāk spēcīga, lai mēs baidītos no vasaras raibumiem uz tās sejas, — Ķirškalns aizrāvies turpina. — Arī ar runāšanu var izdarīt daudz, bet runāt ir jāprot. Krūms klausās un domīgi šķirsta Zumenta kladi. «Dzīve ir kartupeļu lauks, un, kas lielāks cūka, vairāk izrok» — pretim kā sitiens izlec rūpīgas rokas rakstīts atzinums.

XII Pie Ozolniekā štāba korpusa kabineta durvīm atskan kluss, bet noteikts klauvējiens, un kabinetā ienāk prokurors. Ozolniekam vienmēr liekas, ka šī akurātā, kalsnējā, gludi skūtā cilvēka ķermenī rii nevis asinis, bet tinte. Uz viņa smalkajām, dzeltenīgajām rokām asi izdalās dzīslu tīkls, un zilā krāsa it kā apstiprina Ozolniekā pieņēmumu. Prokurora acis, lielas un mazliet izvelbtas, vienmēr raugās tieši virsū, un tai pašā laikā tajās nekad nav iespējams ieskatīties, bet cilvēks, kuru šīs acis vēro, gandrīz fiziski sajūt neredzamā skatiena dzēlienu un, nespēdams tam atbildēt, jūtas neveikls un atbruņots. Ozolnieks atņem sveicienu, brīdi patur savā lielajā plaukstā vēsos ienācēja pirkstus un aicina viesi piesēsties. — Paldies! Prokurors apsēžas, novieto uz ceļiem portfeli un, ar skatienu brīdi pamocījis Ozolnieku, mierīgā, klusā balsī pavēsti, ka viņš ar priekšnieka atļauju vēlas redzēt pašreizējo audzēkņu sarakstu, vēlas iepazīties ar disciplinārajā izolatorā ievietoto apstākļiem, vēlas parunāt ar dažiem audzēkņiem, vēlas … Ozolnieks klausās un cenšas savaldīties, lai izliktos laipns un pieklājīgs. Visam šim ievadam nav nekādas nozīmes. Priekšnieks te neko nevar ne atļaut, ne noliegt — visu, ko prokurors vēlas, viņš izdarīs un apskatīs ari bez kādas piekrišanas vai iebildumiem. Viņš ir likuma sargs un te ieradies ar likumā garantētām tiesībām. — Protams. Lūdzu! Jā, kā jums patīk, — Ozolnieks steidzīgi atbild un piezvana uz attiecīgajām daļām, dodot nepieciešamos rīkojumus. — Mans kabinets ir jūsu rīcībā, — viņš saka. — Piedodiet, ka nevaru ilgāk aizkavēties. Darbs! — Ozolnieks paplāta rokas. Prokurors saprotoši pamāj, noknakšķina portfeļa slēdžus un izkravā uz galda papīrus, gatavodamies savam darbam, bet priekšnieks dodas uz zonu. Šodien paredzēts futbola mačs starp audzēkņiem un kolonijas darbiniekiem. Puiši spēlei gatavojušies ar milzīgu pacilātību. Audzēkņu savstarpējā turnīra uzvarētāji papildinājuši komandu ar pārējo nodaļu labākajiem spēlētājiem un izveidojuši kolonijas izlasi. Katrā brīvākā brīdī tā ir uz laukuma un trenējas ar apskaužamu aizrautību. Izlase patiešām spēcīga, tajā ir vairāki spēlētāji, kas brīvībā bijuši republikas jaunatnes komandu sastāvā. — Par mūsu izredzēm es nedodu ne grasi. Mūs sakaus lupatās. — Ķirškalns smejas Ozolniekam pretī. Darbinieki samulsuši ģērbjas nelielajā fizkultūras vadītāja istabiņā un pa logu vēro, kā pretinieks uz laukuma iesildoties spārda bumbu. — Lai sakauj! Bet cīnīsimies kā lauvas. — Ozolnieks steidzīgi nomet frenci un, tuvās spēles aizrauts, vienā mirklī aizmirst prokuroru štāba kabinetā. Kad abas komandas nostājas laukuma centrā 1111 Ozolnieks paspiež roku audzēkņu izlases kapteinim, pāri zonai nošalc aplausu un sasaukšanās brāzma. Puiši saguluši zālājā aiz nokaļķotās sānu līnijas kā mūris. Ilgi gaidītais brīdis pienācis. Par to spriests jau nedēļām ilgi. Cik nav bijis strīdu par i/.lascs sastāvu, cik dažādu paredzējumu nav izteikts! Tad skatītāji aprimst, un svinīgā klusumā dobji noskan pirmais trieciens pa bumbu. Spēle ir sākusies. Sākumā abas puses ir piesardzīgas un vienādi neveiklas. Darbinieki vēl nav iesildījušies un atsaukusi atmiņā savus pusaudža gadus, audzēkņi savukārt jūtas nedroši un bai- das nopietni uzbrukt, jo viņiem tomēr pretī stāv audzinātāji, meistari un uzraugi, kaut ari šoreiz ģērbušies sporta biksītēs. Un kā lai metas klāt un atņem bumbu leitnantiem un kapteiņiem! Kaut arī uzpleči nav redzami, bijība paliek. Pamazām mulsums pāriet, spele iekarsē, un sākas arvien asākas situācijas. Uz pirmā puslaika beigām mazais, brūni iedegušais audzēkņu komandas centra uzbrucējs jau ņipri metas pretī garajam, tievajam Ķirškalnam un mēģina pat lietot spēka paņēmienus. Un Ķirškalns gandrīz noveļas gar zemi, bet publika

auro sajūsmā. Darbinieki ari, izrādās, nav nemaz tadi neprašas un nīkuļi, kā pašiem sākumā licies. Ar to skraidīšanu gan iet tā pavāji, trūkst elpas, un roka negribot arvien biežāk jāpieķer pie sāniem vai pie pakrūtes, bet taktika nemaz nav slikta. Kad Ozolnieks, uzlecot gandrīz vai Brumeļa cienīgā augstumā, ar galvu ietriec bumbu pretinieka vārtu stūrī 1111, atpakaļ krītot, uzsēžas mugurā augumā nelielajam uzraugam, kas sparīgi meties palīgā priekšniekam, atskan tāda aurošana kā Maskavas «Dinamo» stadionā. Pirmais puslaiks beidzas ar tīri normālu rezultātu — četri pret trīs. Tikai ar vieniem vārtiem puiši ir priekšā «veco» komandai. — Ja vēl vienu minūti nebūtu svilpes, mani ķertu trieka. — Ķirškalns elš uti slauka sviedrus, atkrizdams laukuma malas zālienā. Vairāk vai mazāk pārguruši ir visi, ari sportiski un fiziski rūdīti viri. Tik intensīva skraidīšana labu laiku nav iznākusi. Ozolnieks, izpildīdams ne tikai centra uzbrucēja, bet ari trenera funkcijas, nosēžas savas komandas vidū un, kāju lielus braucīdams, izklāsta otrā puslaika taktiku. — Ja tik strauji ņemsim arī otrajā tūrē, daži paliks guļot uz laukuma vai ari būs jāskrien pēc feldšera. Tempu vajag palēnināt un visus spēkus veltīt aizsardzībai. Sakaut puišeļus, kā rādās, nevarēsim, bet jācenšas zaudēt ar minimālu starpību, lai viņi nepaliek par daudz iedomīgi. Atskan otrā puslaika sākuma signāls, un Ķirškalns jūt, ka atpūta bijusi pārāk īsa. Kājas trīc, un sitienam nemaz nav spēka. Toties «veči» stāv ap saviem vārtiem kā mūris un sper bumbu uz pretinieka pusi, cik tālu vien iespējams, likdami puikām krietni noskraidītics. Spēle tādēļ beidzas diezgan ciešami ar seši pret četri kolonistu labā. Fizkultūras vadītājs audzēkņu komandas kapteinim pasniedz pamatīgu kausu un diplomu. Izskaņa ir draudzīga un pacilāta. — Man liekas — šodien mēs tuvinājāmies puišiem vairāk, nekā būtu iespējams pusgada laikā parastajā darbā,— Ķirškalns secina. — Patiesība uzvarējuši esam mēs. — Tādēļ jau arī spēlējām, — Ozolnieks nopietni saka. — Reiz jātiek laukā no kokainās un muļķīgās priekšnieka — audzēkņa atmosfēras. Ta tikai traucē. Uzvelkot formas tērpu, viņš atceras prokuroru un ieprasās Ķirškalnam: — Vai Kalēja dokumenti pedagoģiskajai padomei kārtībā? — Jā. — Pacenties sagatavot nākamo padomes priekšsēdētaju, lai, Kalējam aizejot, nepaliktu tukša vieta, bet es centīšos apstrādāt prokuroru. Par Kalēju noteikti būs atkal jārunā. Ozolnieks nav maldījies. Kad vēlā pēcpusdienā priekšnieks no jauna sastopas ar viesi, prokurors ir izlasījis nepieciešamos sarakstus un dokumentus, iztaujājis un uzklausījis audzēkņus. Viņš paņem lapu ar uzrakstītajiem secinājumiem, un Ozolnieks zina, ka patīkami tie nebūs. Prokurors neapmeklē koloniju, lai konstatētu patīkamo, tam vienkārši neatliek laika. Prokurors paskatās lapā un noliek to sānis. — Kolonijā pašlaik atrodas desmit audzēkņi, kas jau sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu. Starp viņiem audzēknis Kalējs, kuram jau deviņpadsmit. Kaut ari esam vairākkārt aizrādījuši, netiek izpildīts likums par nosūtīšanu uz pieaugušo koloniju. — Viņš paraugās priekšniekā. — Te nepieciešams izņēmums. Kalējs mums ļoti palīdz darbā, — Ozolnieks saka, lai gan zina, ka šis paskaidrojums prokuroram jau pazīstams. — Diemžēl nekādi izņēmumi nav paredzēti. — Es biju Rīga, un man apsolīja, ka šoreiz varētu pagaidīt. Pcc paris nedēļām mēs Kalēju atbrīvojam pirms termiņa. Pieminēt Rīgu nav taktiski, bet Ozolnieks šoreiz netaisās būt sevišķi smalkjūtīgs. Bez tam prokuroram viņa Rīgas brauciens un tur notikusī saruna droši vien nav nekāds jaunums. — Jā, to, ka par mani esat sūdzējies, es zinu. Varbūt jūs varat parādīt kādu oficiālu dokumentu, kurā būtu norādīts, ka jāatstāj Kalējs. — Nē, tāda dokumenta man nav. — Dabiski, tāds arī nevar būt, jo likums nav stiepjama gumija, biedri Ozolniek. Ari Rīgā to ļoti

labi zina, bet mutvārdu izteicieniem var mētāties katrs. Bez tam es nesaprotu, kādēļ šo jūsu Kalēju nevar atbrīvot no pieaugušo kolonijas. Kāda tur starpība? Jūs taču viņam dosiet līdzi labu raksturojumu. — Gluži tik vienkārši nav. Kaut arī raksturojums būs labs, Kalējs zaudēs vairākus mēnešus, karnēr jaunajā vietā ar viņu iepazīsies un izvirzīs atbrīvošanai. — Iespējams. Tādēļ arī vajadzēja viņu aizsūtīt ātrāk. Tad iznāktu tas pats, kas tagad, un likums nebūtu pārkāpts. Ozolnieks vēro kalsnējo likuma tulku un klusē. Vai atmaksājas stāstīt, cik ļoti Kalējs nevēlas braukt uz pieaugušo koloniju? Un ne tikai Kalējs vien, ikviens padomes loceklis domā tāpat. Puišiem nav nekāds noslēpums, ka tur ieslodzītie skatās uz bijušajiem aktīvistiem. Ir iespējams atrast visādus ceļus, kā viņiem iekost. Daudzi no tiem, kas atradās nepilngadīgo kolonijā, ir jau tur priekšā un uz Kalēju netur nekādu labo prātu. Padomes locekļu darbs ir grūts un nepateicīgs. Viņiem jābūt starpniekiem, jāprot balansēt starp administrāciju 1111 kolonistiem, bieži vien tikai ar lielu diplomātiju un apķērību panakot vēlamu rezultātu. Te neder uzkliegšana, neder arī izdabāšana. Bija laiki, kad komandieri panāca respektu ar dūres palīdzību. Tagad Ozolnieks šo metodi gandrīz pilnīgi izskaudis. Bet ar kaut ko jāatalgo aktīva grūtais darbs, ja ne citādi, tad ar ticību, ka viņus atbrīvos tepat. Nevar taču šos puišus vienkārši palaist pa roku galam kā izspiestus citronus, nevar zāģēt zaru, uz kura paši sēž. — Es apsolīju Kalējam, ka viņu atbrīvos no šejienes, — Ozolnieks saka. — Ar tādiem solījumiem mētāties nav ieteicams, biedri Ozolniek. Bez tam es nesaprotu, kādēļ jūs esat tik labās domās par Kalēju. Sarunā ar nesen atbraukušo audzēkni Nikolaju Nikolaja dēlu Zumentu noskaidrojās, ka Kalējs pret viņu jau pirmajā vakarā izturējies varmācīgi, lietojis fizisku spēku un aizžņaudzis kaklu. — Tas man nav zināms, — Ozolnieks saka, cenzdamies būt tik mierīgs, cik vien iespējams. — Žēl, — prokurors pavīpsnā. — Bez tam Zumenta vārdiem nevar ticēt, viņš ir izteikti negatīvs audzēknis. — Kur tas redzams? Viņa lietā pēc ierašanās kolonijā nav neviena rājiena, skolā atzinies visumā apmierinošas, ■darbā uzdotais tiek paveikts. — Viņš maskējas, — Ozolnieks rāmi saka. Sī aukstasinība un miers parādās vienmēr, kad situācija kļūst saspīlēta. Ir ļoti grūti izturēt pašpārliecināto toni, kādā runā pretim sēdošais cilvēks, kas ierodas kolonija dažas reizes gadā, bet uzskata sevi par pietiekami gudru, lai pamācītu un aizrādītu. Taču tieši ar tādiem vismazāk ieteicams strīdēties. — Zuments izliekas ciešams, bet patiesībā ir dažādu nekārtību cēlājs, — Ozolnieks piebilst. — Kādas nekārtības? — Pagaidām par to vēl agri runāt. — Nu tad nerunājiet! Noskaidrojiet, atspoguļojiet to audzēkņu lietā. Koloniju vadāt jūs, nevis es, tātad varat vainot tikai pats sevi par neoperatīvu darbu. Varbūt Zuments melo, bet varbūt stāsta arī patiesību. Kā jūs varat kaut ko apgalvot, ja par notikušo nekā nezināt? Ozolniekam gribas kliegt, bet mazais cilvēks ar lielo portfeli nav no tiem, kas nobīsies vai uztrauksies, tieši otrādi. Un viņš nav pateicis nekā nepareiza. Viņa argumenti ir pārliecinoši un loģiski, lai gan patāli no īstenības, kā nereti gadās, kad formālā patiesība saskaras ar reālo dzīvi. — Labi, es noskaidrošu, — Ozolnieks atkal bez sekmēm cenšas ieskatīties prokurora acis un novēršas. — Taču Kalēju atbrīvosim no šejienes un vēl vienu otru no tiem desmit. Es domāju, ka šis likums tikai traucē mums strādāt. — Jūsu domām te nav absolūti nekādas nozīmes. — Bet kā domām tad ir nozīme? Es taču, kā jūs teicāt, vadu koloniju, man vislabāk zināms, kas man palidz, kas mani traucē, kas derīgi, kas nederīgi. — Neaizmirstiet, ka ta ir nevis jūsu personiskā kolonija, bet valsts iestāde, kuras vadīšanā jums atļauts rīkoties tikai likuma robežās, nevis tā, kā iedomājaties.

Atkal pareizs apgalvojums. Tik pareizs, ka pat mazliet šķebina. — Un jums liekas, ka likumā visu var paredzēt, ka likumi ir mūžīgi. Ukrainā jau tagad ir speciālas kolonijas bijušajiem aktīvistiem. Sagatavošanā ir jauns likums, kas atļaus turēt puišus nepilngadīgo kolonijās līdz divdesmit gadiem. Kad šo likumu pieņems, ko tad jūs teiksiet?1 — Ozolnieks smīn. Prokurora sejā neietrīcas ne muskulī tis. — Kad būs pieņemts jauns likums, mēs abi izpildīsim šo jauno, pašlaik ir vecais, un mums jāizpilda tas. Te nav nekā nesaprotama. Zēl, ka man jums tas jāizskaidro. Bet par konstatētajām nekārtībām ziņošu augstākstāvošām instancēm. — Par to es nešaubos, — Ozolnieks tikpat bezkaislīgi atbild. — Labu veiksmi! XIII Ķirškalna nodaļa strādā aiz sanitārās daļas. Te vēl plešas laukums bez apstādījumiem 1111 celiņiem — pēdējais neapgūtais plankums kolonijas kartē. Atvesti plienakmeņi un grants, puišiem sadalītas lāpstas un grābekļi. Arī Ķirškalns ar lāpstu rokā ir audzēkņu vidū, un viņam blakus kā parasti Trūdiņš. — Tagad tu esi jau pamatīgi izglītots puisis, — Ķirškalns saka. — Kad aiziesi mājas — ko domā darit tālāk? — Nekādi nevaru saprast, audzinātāj. Nav jau ta dzīves mērķa kā kuģim kompasa. — Trūdiņš tūliņ atspiežas pret lāpstas kātu un sāk filozofēt. — Kad padomā, nemaz slikti nedzīvoju. Vai tā mana vaina, ka mūsu valsts košļājamo gumiju neražo, bet pieprasījums liels? Gribēju palīdzēt sabiedrībai, protams, arī pašam šis tas atlēca. Materiālā ieinteresētība, ka tagad saka. Bez tam košļene ir veselīga, nostiprina smaganas, attīsta žokļu muskuļus, nu, jūs jau pats zināt. Un vēl ārzemju kaklasaites, veļa, neilons. Cilvēki pērk labprāt, un ārzemnieki vēlas pārdot. Starpnieka loma taču kādam jāuzņemas. Bez tam bieži dāvināju meitenēm, patika sagādāt prieku. Nauda dzīvē nav galvenais, bet bez tās ari grūti. Kam biezāks maks, lai maksā! Bet kas iznāk? Tagad es te sēdu. «Life is not a bed of roses,»1 kā angļi saka. — Strādā, Trūdiņ, strādā! — Ķirškalns atgādina un parausta Henrika lāpstās katu. — Sarunāties varam arī tad. Redzi, visu to skaistumu, par ko tu runāji, ikdienas dzīvē sauc diezgan neglīti — par spekulāciju. — Nu labi, audzinātāj, — Trūdiņš vienmēr ir gatavs mazliet piekāpties. — Jūs domājat — es neesmu strādājis ko nopietnāku? Vienu laiku kokapstrādes rūpnicā nagloju vairogus. Viens vairogs — divdesmit kapeikas. Dienā varēja izsist seši rubļi. Rāvos toreiz sviedriem vaigā. Bet, ja padomā, tos pašus sešus rubļus var nopelnīt piecpadsmit minūtēs. Vakara, kad veikali ciet, pārdod uz stūra kristā- liņu lāga zēniem par pieciem rubļiem pudeli. Trīs kristā- liņi — un seši rubļi peļņas. Tā redzat, audzinātāj, ir ar to strādāšanu. Ls jau zinu, jus teiksiet, ka pašam labāka apziņa par godīgi nopelnītu naudu, bet ar to apziņu tā nu ir, kā ir. Kaut kā nerodas. Nav jau tā kompasa. — Un tā tu gaidīsi, kamēr kads ieliks rokā kompasu? Bet ja nu neieliek? Un Henriks Trūdiņš, cilvēks ar vidējo izglītību, stāv uz stūra un pārdod kristāliņus. Neizskatās sevišķi pievilcīgi. Un vēlāk apprecēsies, sievai jautās, ko virs dara, bet viņa teiks… Baidos, ka viņa neteiks taisnību, bet centīsies ko izdomāt. — Ko nu par tik tālām lietām! — Trūdiņš kapā ar lāpstu vienā vietā, novilkto aukliņu neievērodams. — Kādas no šodienas skuķīšiern var iznākt sievas? Vakaros sanāk kopā, staigā uz priekšu un atpakaļ, apskata čaļus un piemiedz aci. Vecīši ēdina, pie vecīšiem dzīvo, un, ja ko nopelna, viss aiziet par brunčiem un tupelēm. — Neroc ārpus aukliņas! Tik platu ceļu mēs te netaisīsim, — Ķirškalns atgādina. — Tātad par meitenēm tu domā diezgan kritiski, — bet vai viņas par jums var būt labākos uzskatos? Kads vīrs, tada sieva, un otrādi. Manuprāt, pilnīgi taisnīgi. — Puišiem tomēr nopietnības vairāk. Pie reizes strādājām kā velni, es jau jums stāstīju. Gan strādājām, gan komjaunieši bijām. Tas pats Boss ar resno pieri, viņš šancēja dzelzsbetona poligonā, reizēm pat pa nakti rāva, divas maiņas pēc kārtas. Visa brigāde ņēmās. Pēc tam kopā uzpeldēja uz

korķiem, dzēra trīs dienas. — Tas ari aiz nopietnības, jā? Un ko tad Boss tagad dara? — Zināt, pēdējo reizi es viņu redzēju ķurķī pa preteja korpusa logu. Skatos — Boss! Pacēlu roku — čau! Savi zēni. Labi, ka tik ātri iekrita, gandrīz sveikā tika cauri — tikai divi gadi. Bija sācis apciemot garāžas un tirgot ar mašīnu riepām. Riepas tagad sālītas. Viens tāds gumijas luņķītis maksā lērumu naudas, bet Boss deva par puscenu. — Tad iznāk, ka visi kārtīgi zēni satiekas aiz restēm. Labs fināls. Bet kā tev liekas — tie, kas dīvainā kārtā paliek ārpusē, vai tie nekā nopietna nedara? Vai tie nav kārtīgi zēni? — Kā lai saka, audzinātāj? Laikam jau tie arī būs. Tie ir tie, kam tas kompass, tas mērķis. Bet viņiem dzīve iznāk tāda pelēka. Peld kā pa rāmu dīķi ar maziem apgriezieniem. — Bet tu taču tos mazos apgriezienus nemaz neesi izjutis, tādēļ spriest būtu pārsteidzīgi, toties ar straujajiem apgriezieniem iznācis diezgan skumji. Nelikumīgi pelnīt, ātri izšķiest, nekā neiegūt un nekā nedot — lūk, visi straujie apgriezieni. Un cik ilgi tā varēs? Māte kļūs veca, vairs nespēs «pa kreiso» kleitas šūt. Un vienā jaukā dienā Trūdiņš stāvēs un atskārtis, ka laiks aizgājis un apgriezieni apnikuši, ka tieši tie straujie bijuši tie lēnākie. Stāvēs uz ielas stūra, bet pusstopu pārdot vairs negribēsies. Un skuķīši ies garam, bet aci nepiemiegs. — Nu, tik briesmīgi nebūs. Es jau arī šo to saprotu. Kad tikšu ārā, mēģināšu uz aktieriem vai uz režisoriem. Es jau vienu brītiņu gāju kultūras darbinieku tehnikumā, šo to no režijas saprotu. — Kāda profesija bija tavam tēvam? — Viņš esot bijis atslēdznieks. Gadu pēc tam, kad es mātei uzrados, viņš nomira. Zināt, tēvs man bija Liepājas aizstāvis, vēlāk partizanis. Visu karu izgāja cauri vesels, bet miera laikos apsaldējās un nomira. Visādi gadās. Nu, māte pēc tam kādu laiku padzīvoja, tad meta kauliņus kopā ar manu pirmo patēvu, vēlāk ar otro. Trūdiņš apklust un atkal atspiežas uz lāpstas. — Ir jau labi ari režisori un aktieri, bet tu šeit kolonijā esi apguvis tēva profesiju. — Tagad arī Ķirškalns atspiežas pret savu darba riku un domīgi skatās audzēknī. — Padomā par to. Un par savu tēvu ari. ** Zuments un Ruņģis stāv pie laikrakstu vitrīnas celiņa malā un izliekas cītīgi lasām. — Rit būsi aiz sētas, ko? — Zuments izgrūž. — Jā. — Ruņģis smaida plati un apmierinati. — Maz dabūji, ātri izdevās nolauzt, — Zuments noņurd. — Vai vēl prasa par Kastroli? — Reizēm prasa, bet es ne vārda. — Tā ka beigās neizmuldies! — Kur nu! — Ruņģis pašapzinīgi piepūš vaigus. — No manis neka neizspiedīs. Neesmu 110 tādiem. — Netarkšķi nu! Bet tagad klausies ar abām ausīm! Jepiti pazīsti? — Pazīstu, — Ruņģis iztapīgi apstiprina. — Nu, lūk, tikko būsi Rīgā, uzmeklē un pasaki viņam, ka Zuks pavēlēja būt ar «Pobedu» pie kolonijas tai vietā, kur ceļš iegriežas mežā. Lai stāv un gaida! Un nodod šo zirnīti! Zuments izvelk mazu kartona gabaliņu. Uz tā uzzīmēts «Z» burts un tam iešķērsu pari sarkani krāsots duncis. Otrā pusē virknējas cipari. — Augšejie skaitļi norāda pulksteni, — Zuments skaidro. — No desmitiem vakarā lidz pieciem 110 rīta. Tik ilgi viņam tur jāstāv. Apakšējie trīs skaitļi ir datumi. Ja nebušu pirmajā datumā, lai brauc nākamajā! Un lai mašīnā būtu šņabi tis 1111 uzkožamie. Un ari naudu lai paņem, kādus pāris simtus, un tādas drēbes, kas man der. Saprati? Ruņģis, savilcis nopietnu seju, pamāj.

— Pirmie cipari — pulkstenis, otrie — datumi. Un mašīnu lai iebrauc mežā, tā ka 110 ceļa nevar redzēt. Mans signāls — trīs īsi svilpieni. Viņam tāpat jāatbild. Un pāris rezerves kannu ar benzīnu. Saprati? — Sapratu! — Tai vietā, kur ceļš iegriežas mežā. — Jā. — Par to, ko tev teicu, zinām tikai mēs abi divi. Ja izpļāpāsies vai neizpildīsi — tev krusts pāri. Ruņģis atkal pārmij. — Zīmīti noslēp tā, ka neviens velns neatrod. — Iesilšu biksēs. Abi brītiņu klusē. Zuments nopēla Ruņģi, tad pavirzās cieši klāt pie viņa un, caur zobiem vārdus lēni stiepdams, saka: — Bet ja tevi šonakt uz šķiršanos vēl paglaudītu, lai labāk atceries? Atsistu vienu nierīti, ko? Vai varbūt abas? Ruņģa acis ieplešas, bet sejā parādās gaudens smaidiņš. — Nevajag, Žukl Uz mani tu vari paļauties. Viss būs, kā liki. — Ruņģis piesit ar roku pie krūtīm un pasaka rupju frāzi, kas kolonijā ir līdzīga zvērestam un nozīmē apmēram to: ja teicējs nepildīs solīto, viņu var pielīdzināt pēdējai ielasmeitai. — Nu, redzēsim! — Zuments paglūn un, rokas bikšu kabatas sabāzis, aizšļūkā sānis. *** Ķirškalns pavada Ruņģi uz staciju. Bijušajam audzēknim kabatā ir nauda ceļam un jauna pase, mugurā apbur- zita žaketite, ar kuru viņš kādreiz te ieradies, un galvā berete galvenokārt tādēļ, lai neredzētu apcirptos matus. — Jums, audzinātāj, nebija ko pūlēties. Vai nu es līdz stacijai netiktu? — viņš saka. Ķirškalns skatās audzēkņa sejā. Puiša acis visu laiku skraida apkārt, tver iespaidus, un tai pašā laikā Ruņģis cenšas izlikties mierīgs, it kā viņam pirmie soļi brīvībā neko nenozīmētu. Ja tas būtu audzinātāja spēkos, viņš vēl Ruņģim neuzticētu jaunu pasi un nelaistu viņu āra pa kolonijas vārtiem. Ruņģis nepieder pie tiem, kas sākuši domāt un pārvērtēt notikušo. Viņam viss jaucas pa galvu bez noteikta mērķa. Un izglītība niecīga. Gaidīja pretī māsu, bet viņa neatbrauca. Māte esot saslimusi, varbūt tā jākopj. Autobusā Ruņģis klusē un skatās ārā pa logu. — Kur domā strādāt? — Par krāvēju, turpat kur agrāk. Mani pieņems, — viņš saka ar pārliecību. — Bet skola? — Nu, skola, — Ruņģis novelk. - Ta tikai visi runā — skola, skola, — bet kas 110 tās skolas ir? Es par krāvēju nopelnīju vairāk nekā skolotie. — U11 ta visu mūžu gribi strādāt par krāvēju? — Kas to zina? Bet skolu es nevaru ciest. Nervi man ir galīgi beigti. Pats nevaru saprast, kā vēl te varēju izturēt, kādreiz gar acīm zaļš vien nogriezās. Brītiņu raudzījies sānis, viņš ierunājas: — Māsu gan gaidīju. — Un tad pagriezies, uzmetis audzinātājam īsu skatienu, kā paskaidrodams, kādēļ gaidījis, piebilst: — Mēs ar viņu esam dvīņi. — Māsa tomēr astoņas klases pabeidza. — Ko skuķis citu darīs? Un vai tāpēc viņa gudrāka? — Ruņģis atmet ar roku. — Vecākā māsa man gāja vidusskola un tāpat nomira. Noslīka Juglā. Un es iesēdos. Tas bija nejauks gads. — Tad tagad tev jābūt ģimenes galvenajam balstam. Vai tu par to esi nopietni domājis? — Tad jau redzēs, — Ruņģis svarīgi saka. — Pašam par sevi arī jādomā. Kamēr tēvs bija dzīvs,

tikmēr vēl bija kārtība, bet pēc tam… — Viņš savelk lūpas un nogroza galvu. — Māte tikai lamājās — bet ko viņa man var padarīt? Es jau neiešu sievietei klausīt. Tas izskan stingri, ar uzsvaru, lai pierādītu, ka Ruņģis pats visu labāk zina. Un tā nav izlikšanās. Ķirškalns jau sen pārliecinājies — puisim patiešām liekas, ka viņš ir gudrs un saprātīgs, ka no pārējiem vairs nav ko mācīties un visas dzīves patiesības jau atklātas. Viņš skatās pasaulē ar mazizglītota cilvēka lielību, domadams, ka visu izšķir pats, kaut īstenībā nekā izšķirt un nolemt neprot. Autobuss apstājas stacijas laukumā. Viņi izkāpj, un Ķirškalns paņem naudu biļetei. — Kā būtu, audzinātāj, ja nopirktu vienu vīniņu uz šķiršanos? — Par vīniņu labāk domā mazāk! — audzinātājs atbild. — Vīniņa dēļ jau tu te ieradies, un otrreiz es tevi kolonijā redzēt negribu. — Kad ne — ne. Bet bez tā iztikt tāpat nevarēs. Un patiesībā es iekritu par neko. Parka viens vecis saka, vai negribot pirkt pulksteni, bet pats krietni ieņēmis. Nu, es saku, lai dod šurp par trijnieku. Sis paņem manu trijnieku, bet pulksteni nedod. Tad mēs par diviem salikām šim pa purnu un pulksteni paņēmām. Un tā Ruņģis sēž. Vai tā ir taisnība? — Protams, taisnība. Par trijnieku neviens normāls cilvēks pulksteni nepārdod. Tu gribēji izmantot dzērāja muļķību un pats ari biji pilnā. Un, ja viņš tev naudu neatdeva, vajadzēja pasaukt miliciju, nevis kauties. — Miliciju? Ko jūs smejaties, audzinātāj? Trīs rubļu dēļ neviens miliciju nesauc. Tur ir pašiem jātiek gala. Un kur tā milicija ir? Kamēr meklē, vecis jau pazudis. Nē, milicija lai man tuvu nenāk. — Bet, kā redzēji, bija gan milicija, gan pats galā netiki. Tā, Ruņģi. Un ne jau tādēj vien sēdēji. — Nu jā, bet ar šito viss iesākās. — Ar kaut ko vienmēr iesākas, sevišķi tad, ja vīniņš galvā. Ruņģis apklust. Nav ko strīdēties, viņam pašam tās lietas ir skaidras. Tālumā atskan dīzeļlokomotīves zemais, dunošais signāls. — Varbūt atvadoties pateiksi, kas tev lika piekaut Meikuli? — Neviens nelika. — Tātad vēl arvien esi nobijies un pat brīvībā melo? Bet gribi izlikties milzīgi patstāvīgs. — Kas man ko melot? — Ruņģis skatās sānis. Pienāk vilciens. Audzinātājs un audzēknis atvadās viens no otra. Ķirškalns ieteic Ruņģim beidzot sākt domāt un apjēgt, ka dzīve tomēr ir sarežģītāka, nekā viņam pašlaik liekas. Vagons sāk kustēties. Ruņģis stāv durvīs un pavicina ar roku. Ta viņš tur aizbrauc. Soda termiņš ir beidzies, un Ruņģis atgriežas savā šaurajā pasaulītē pie vīniņa un vecajiem draugiem, pie mātes, kurai ģimenē nav nekādas teikšanas, atgriežas pārliecināts, ka tagad gandrīz vai augstskolu beidzis. Ķirškalna novēlējumus un pamācības viņš jau piemirsis, un par to nav ko brīnīties. Ar pamācībām ietekmēt grūti, sevišķi tad, ja laika tik maz un puiša saprašana tik niecīga, toties pašapziņa kā mūris. Vecais Ruņģis laikam bija pamatīgs despots un tāds pats pārgudrelis. Viss turējies uz viņa dūri un aplamajiem uzskatiem. Un, tikko tēvs nomira, ģimene pajuka. Un, ja nebūtu nomiris, tāpat pajuktu, tikai kādus gadus vēlāk. Sajā ģimenē cits citam sveši, katrs dara savu un slēpj to no citu acīm, lai nedzirdētu izsmieklu. Vienīgais, kas Ruņģi saista pie mājas, ir dvīņu māsa. Ķirškalns meiteni atceras — maza auguma, pelēka, neizskatīga un klusa, viņa ar pienesumu sainīti braukusi pie brāļa satikšanās reizes. Bet ari māsa braļa acis ir tikai skuķis, tātad kaut kas otršķirīgs. Tēvu viņš nav mīlējis, bet viņa uzskatus apguvis un ar šiem uzskatiem lepojas. Sadrūmis audzinātājs griežas atpakaļ uz autobusa pieturu. Četras dienas pirms vienošanās termiņa pierakstīts divdesmit piektais smēķētājs. Ozolniekā paredzējums piepildījies, un kolonisti «paši» aizlieguši kolonijā smēķēšanu. Atkal priekšnieka kabinetā pulcējas L.iela padome. Puiši ir saīguši un nervozi, bet fakts paliek fakts. Par pierakstītajiem katru dienu vakara līnijā informējis dežūraudzinā- tājs, un blēdību te nav. Lielās

padomes priekšsēdētājs pats izšķirstījis konkursa žurnālu un pārliecinājies, ka ir tieši divdesmit pieci — ne vairāk, ne mazāk. Īsi pirms sapulces sākuma Ozolnieku satiek fizkultūras vadītājs, jauns sportiska izskata puisis ar ezīti un treniņbiksēs. — Man pie jums lūgums, priekšniek. Puiši sapulcē arī par to runās, un tādēļ es gribētu izteikt savus apsvērumus jau iepriekš. Ozolnieks ir šo to dzirdējis un zina, ko fizkultūrietis teiks. — Jūs domājat par spēli ar pilsētas jaunatnes izlasi? — Jā. Tā būtu ļoti vēlama. — Bet izvest kolonistus arptis zonas šādā nolūkā nav paredzēts. Lai viņi spēlē pie mums. — Praktiski par to atbildat jus. Un pie mums spēlēt pilsētnieki nevēlas. Redzat, mūsu laukuma izmēri gluži neatbilst standartam, bez tam viņi domā, ka mūsu apstākļos nevarēšot iejusties. Citiem vārdiem, negrib te nākt, bet uz stadiona laukuma ir ar mieru. — Un kādas ir mūsu puišu izredzes? — Labas. Mēs varam viņus pieveikt. Sevišķi tagad, kamēr komanda ir pašreizējā sastāvā 1111 formā. — Vajadzēs padomāt. Bet tad jāņem lidzi arī bariņš līdzjutēju, citādi mūsējie jutīsies vientuļi, turpretim pilsētniekiem auros no tūkstoš rīklēm. — Vēl jo labāk. Es tikai pats baidījos par to jums ieminēties. Saprotiet mani arī — gribas parādīt kolēģiem, ka esmu te kaut ko paveicis. Citādi tie šķoba ģīmjus — kas nu tas par darbu tai kolonijā? Un tā iznāk — neviens neredz, ņemies kā pa kabatu. Fizkultūrietis aiziet, un Ozolnieks dodas uz kabinetu. Ne jau pirmo reizi nācies dzirdēt tādus spriedumus par šejienes darbu. Katrs vēlas augt, vēlas parādīt sasniegto, bet kolonijas apstākļos to izdarīt pagrūti. Citas komandas braukā uz sacensībām, treneru vārdi parādās laikrakstos, ir iespējas izvirzīties, turpretī šeit cilvēks it kā mīņājas uz vietas nepazīts un neievērots, kaut nereti iegulda daudz lielāku darbu. Pašreizējais fizkultūrietis ir kārtīgs puisis, negribētos viņu zaudēt. Kabinetā priekšnieku saņem apjukuma pilna sačukstēšanās. — Nu, draugi, mēnesis pagājis. Ar rītdienu vairs nesmēķējam, — Ozolnieks priecīgi iesāk. — Reiz tā nelaime jums bus no pleciem nost. — Vispār ko priecāties te nav, — priekšsēdētājs saka. — Esam iznesuši sevi cauri. Jus jau laikam taisni to arī gribējāt. — Kāpēc? — Ozolnieks izliekas pārsteigts. — Viss taču bija jūsu rokas. Būtu smēķējuši, kur pieklājas, paliktu, kā bijis. — Tad mēs jau pierakstīti neesam, — bet vai tiem citiem ko iestāstīsi? — Nav taisnība. Pierakstīto vidū ir arī trīs padomes locekļi. Vainīgie nodur galvas, un viņu pakauši saņem nosodošu skatienu dūrienus. — Nu, kaut arī tā, bet iznācis ir nejauki. — Vai jūs varat mums ko pārmest? — Ozolnieks jautā. — Vai no mūsu puses ir kāda netaisnība? Iestājas smags klusums. — Nav netaisnības. Spēle bija no abām pusēm līdzvērtīga un godīga. Šoreiz uzvarējām mēs, vai, pareizāk, uzvarējuši visi, jo jaunā kārtība nāks tikai jums par labu. Un, lai būtu mierīgāks prāts, varu paziņot, ka arī es pats vairs nesmēķēšu, tāpat audzinātāji. Kad jau jūs, tad ari mes. Tīrs gaiss un veselas plaušas. Puiši neticīgi saskatās. — Tā jau nu gan būs? Gan pa kaktiem uzvilksiet. Kas tad jums, ieslēgsieties sava kabinetā un cigarete zobos!

— Labi, noslēgsim jaunu vienošanos. Ieprotokolē! — Ozolnieks pagriežas pret sekretāru. — Tas audzēknis, kurš redz priekšnieku pīpojam, saņem puskilogramu konfekšu no priekšnieka personiskajiem līdzekļiem. — Izputēsiet! — rodas jautrība. — Vairs maizītei naudas nepietiks. — Kādas konfektes? Ledenes, jā? — Kas par ledenēm! Šokolādes konfektes, protams! — Ozolnieks ir pati nopietnība. — Nu, bet pārējie audzinātāji? — Par pārējiem nezinu. Vienojieties pašil Bet attiecībā uz mani ir skaidrs. Ieprotokolēji? — Ar lieliem burtiem, — sekretārs atsaucas. — Tā, — Ozolnieks turpina. — Ar rītdienu tātad sākas jauns posms kolonijas vēsturē. Es saprotu, ka nebūs viegli, bet, kas reiz nolemts, nolemts. Ja nepipojam, tad arī ne- pīpojam. Un no jums es sagaidu vislielāko palīdzību. Ja zonā smēķi pa kādu spraugu iekļūs, arī jums jābūt to vidū, kas atmasko kā pienesējus, tā ņēmējus. Es pret slepenu pīpošanu vērsīšos ar vislielāko stingrību. Un mani jūs laikam pazīstat. Tālāk varu paziņot, ka esam izpildījuši arī jūsu lūgumu par orķestri. Nauda pūtēju orķestra instrumentiem ir pārskaitīta. Tuvākajās dienās tie būs jusu rokās. Nebija viegli dabūt, tomēr izdevās. Var sākt muzikantu komplektēšanu no visām nodaļām. Iespējams pat, ka jāsarīko konkurss, jo gribētāju būs daudz. Kādi būtu jautājumi, vai ir citi priekšlikumi? Pieceļas sporta komisijas priekšsēdētājs. — Mēs gribētu lūgt jusu atļauju spelei ar pilsētniekiem. Ne šeit, bet aiz zonas, — viņš pasaka, un iestājas klusums. Visi gaida. — Kad spēlei jānotiek? — Pēc paris nedēļām. — Visumā atbalstu. Bet jūs saprotat, kāda atbildība tiek uzlikta jums un man? Ārpus zonas nedrīkst notikt ne mazākais pārkāpums. Es vēl apspriedīšos ar audzinātajiem, ar režīma priekšnieku. Pats par sevi saprotams, uz spēli varēs tikt vienīgi labākie. Saprotiet pareizi — ne labākie futbolā, bet labākie vispār. Ka redzat, viss atkarīgs no jums. Pēc audzēkņu padomes sanāksmes noliek otra. Taja Ozolnieks runā ar audzinātājiem un meistariem. Par to, ka smēķēšana tiek aizliegta puišiem, sevišķas debates neizraisās, lai gan daudzi atzīst, ka pasākums sola tikai liekas nepatikšanas. Bet, tiklīdz tiek skartas pašu darbinieku intereses, saceļas vētraini protesti, sevišķi no meistaru puses. — Kas tad nu nebūs? Kas te ir — kāds klosteris vai benzīna tanks, ka vairs pīpēt nevarēs? — Nav nekādu likumīgu tiesību prasīt, lai mēs nesmē- ķētu. Jau ta mūsu darbs ir riebīgs, un vēl nezin ko izgudros. — Varbūt jūs pielīdzināt mūs noziedzniekiem? Ozolnieks stāv un klausās, kamēr troksnis mazliet pierimst. — Arī es esmu kaislīgs smēķētājs, bet domāju, ka varēšu atturēties, — viņš saka. — Te ir vairāk nekā benzīna tanks. Pašlaik mūsu kopīgo interešu labā ir atmest smēķēšanu. — Jūsu personiskā rīcība ir jūsu darīšana. Uzspiest citiem jūs to nevarat. Tad es vispār iesniedzu atlūgumu! — sauc kads sevišķi sašutis meistars. Cīņa ir grūta. Ozolnieks pierada, pārliecina, izskaidro. Cik viegli tagad būtu, ja varētu pateikt: «Lūdzu, ja nevēlaties, iesniedziet atlūgumu!» Bet tā sacīt nedrīkst. Darbinieku trūkst, un dabiit kādu aizgājēja vietā nav tik vienkārši. Meistari vienmēr uzsver, ka jebkurā rūpnīcā viņi nopelnītu vairāk un ka tā ir tīrā labdarība, ja viņi aplaimo ar savu klātbūtni šo kolonijas fabriķeli un mocās ar izlaistu pusaudžu baru. Beidzot vienojas, ka meistari pīpos tikai noteiktā telpā, tā, lai audzēkņi neredz, bet audzinātāji aiz zonas, ja nespēs atradinaties pavisam.

Apmierināto pēc šis sapulces ir maz. Skaļi sarunādamies, visi izklīst. Ozolnieks zina, ka vēl uzvara nav panākta. Vēl viens otrs mierīgi uzvilks pa dūmam, nerēķinoties ar lēmumu, bet iesākts ir, un rezultāti bus arī tagad. Tikai turpināt, kontrolēt, atgādināt. Viņi paliek trijatā ar režīma priekšnieku un kolonijas izmeklētāju un ilgi spriež, kā nosprostot visus ceļus, pa kuriem varētu ienest cigaretes, kuri darbinieki vairāk jātur acīs, ka izdarīt kontroli. Kadri, kadri, kur lai tos ņem? Visur ir plašas iespējas, kādēļ gan nakt darbā uz koloniju? Un, brīdi pasūrojušies, vīri atkal nolaižas no debesīm uz zemes. Japanāk, lai būtu labi arī ar to, kas ir.

XIV Šonakt Zuments lien pie savas slēptuves. Bēgšanas brīdis tuvojas, beidzot jāpārbauda, vai paslēptā nauda vēl ir savā vietā. Jau pāris stundu viņš gulējis un vērojis. Liekas — visi aizmiguši. Un, ja ari ne, risks būs vienmēr. Dienā ir vēl sarežģītāk. Viņš runājis ar Bambānu un Cu- keru, kas pēc disciplinārā izolatora atkal ir brīvībā. Viņi r.eko noteiktu pasacit nevar — šķiet, nekāda nauda nav atrasta, vismaz izmeklētājs neko tadu nav licis saprast. Lūk, jau Kalēja gulta. Tas šņāc kā malkas cirtējs. Cik labprāt Zuments pataisītu aukstu šo komandieri, bet pagaidām jāsavaldās. Pie grīdas pieplacis, viņš ielien pagultē, pastiepj roku, un vienu mirkli pār ādu pārskrien aukstas skudriņas, liekas — plauksta atdūrusies pret bārdas rugājiem seglu vaigu. Apspiedis trīsas, Zuments atvelk grīdas kājlisti, tausta iedobumu un sajūt pirkstos vēso kārbiņas skārdu. Uzmanīgi viņš to izņem un apmierināts atver vāciņu. Kārbiņa ir tukša. Bridi nekā nesaprazdams, sajuzdams tikai briesmīgu vilšanos, viņš gu| ar kārbiņu roka, tad ātri iztausta visu iedobumu. Nekā, nauda pazudusi. Briesmīgs niknums un reizē nevarība sadzen asaras acis. Pametis kārbiņu turpat uz grīdas, Zuments izlien no pagultes un, vairs soļus noklusinādams, dodas atpakaļ. «Atraduši, maitas!» viņš čukst un, satvēris palagu, atmet to sānis. Uz palaga malas paliek tumši traipi, arī uz spilvena, no kura viņš tikko atrāvis roku. Zuments paceļ izplestās plaukstas pie acīm. Pirksti ar kaut ko notriepti. Viņš pūlas noberzt dīvainos traipus, bet kļūst arvien ļaunāk. Iebāzis kājas zābakos, Zuments atver durvis, paglūn koridorā un, neviena neredzēdams, dodas uz tualetes istabu. No krāna triecas ūdens strūkla. Zuments trin un berž plaukstas, bāž zem strūklas, kasa ādu ar nagiem. Veltīgi. Plankumi kļūst lielāki, izplūst, 1111 jau abas rokas izskatās kā asinīs iemērktas, bet Zuments nerimstas. Aizelsies, nošķiedies slapjš, viņš visiem spēkiem, apkārtni nevērodams, cīnās ar šo nolādēto krāsu, kustības kļūst bezmērķīgi drudžainas. Viņš noliecas pie klona, nometas četrrāpus un berž ar rokām vēso, cieto cementu, ik bridi paceldams plaukstu un pārliecinādamies, ka visi pūliņi nekā nav līdzējuši. Viņš pat pirmajā bridi nejūt roku uz sava pleca, nav dzirdējis soļu troksni, tikai tad, kad dežūraudzinātājs sapurina spēcīgāk, metas sānis un ar izbiedēta, krātiņā kaktā iedzīta zvēra skatienu paveras augšup, paslēpdams rokas aiz muguras. — Iekriti, ko? — dežūraudzinātājs vēsi konstatē. — Nepūlies, aizgriez krānu! 1G0 *** — Ieradusies Zumenta māte un kopā ar viņu kāda meitene, — uzraugs ziņo Ķirškalnam. Audzinātājs iziet caurlaides telpas gaitenī. Pie durvīm stāv divas gandrīz vienāda auguma sievietes. Vecākā pa- nākusies uz priekšu, vienā rokā tirgus soma, otrā pase. Viņa neuzticīgi raugās pretī, bet sarkani krāsotā mute pavērusies lišķīgā smaidā. Otra vēl meitene, bet paghtā seja jau apbružāta, zilie acu plakstiņi plikšķina augšup un lejup. Mugurā plata, sārta neilona jaka, tā sniedzas nedaudz zem tās vietas, kur kājas sākas. Tā arī nevar pateikt, vai ienācējai bez jakas mugurā ir arī kāds cits apģērba gabals vai ne, jo rakstainās, melnās zeķes pazūd aiz jakas malas un cits nekas nav redzams. — Esmu Nikolaja Zumenta audzinātājs. — Ķirškalns pastiepj roku, un sieviete, ielikusi pasi somā, sniedz pretī pirkstus ar lakotiem nagiem. — Atbraucām pie dēla, — viņa saka. — Cik zinu, Nikolajam māsas nav. — Ķirškalns paskatās izkrāsotajā skuķī. — Tā ir māsīca, — sieviete steidz paskaidrot. — Ar māsīcām satikšanās nav atļauta, — audzinātājs saka mātei, pēc tam pievēršas meitenei, — jums būs jāpagaida ārpusē.

— Bet varbūt varētu? Viņa tā vēlējās Ķoļu redzēt. — Tagad sievietes mute dūdo pavisam mīlīgi un smaids kļuvis vēl platāks. Viņa paliecas tuvāk, uz lūpām skaidri izdalās violetās pomādes krikumi, un Ķirškalnam nāsis iesitas asu smaržu vilnis. — Nevar! Bet jūs nāciet man līdzi! Izlaid jauno pilsoni pa durvīm, — viņš saka uzraugam un norāda uz meiteni, būdams pārliecināts, ka tā nevar būt neviena cita kā Puma. — Hi! — aiz muguras noskan parupji izgrūsts balsie- niņš un dzird durvis aizveramies. Ievedis māti sarunu istabiņā, Ķirškalns atvainojas un uz brīdi atgriežas caurlaides telpā. — Māsīcu pavērojiet! Piezvani posteņiem! Tai var būt kas nelabs padomā. — Savu dēlu diemžēl jūs tūliņ nevarēsiet satikt, — viņš atgriezies saka Zumenta mātei, — Nikolajs atrodas disciplinārajā izolatorā, — Ķirškalns paskatās pulkstenī. — Viņu izlaidīs pēc stundas un divdesmit minūtēm. Būs atsēdējis piecas diennaktis. — Kaut kas traks! Ko tad Koja izdarījis? — Organizējis nelikumīgu naudas izspiešanu no audzēkņiem, savu biedru piekaušanu. Tā, redzat, nekā jauka un nomierinoša es jums pateikt nevaru. — Vai tad arī šeit tas iespējams? Kādēļ jūs viņu nepie- skatāt? — Ja īpaši cenšas, šis tas iespējams arī šeit. Un mums labāk nepārmetiet, jums nav ne mazāko tiesību. — Kā nav tiesību? Es taču esmu māte. — Nē, es jūs par tādu neuzskatu. — Kā? — Sieviete saspringst. Vienu brīdi viņa savelk muti ironiskā smaidā, atmet galvu, un liekas — tūliņ atskanēs banāli smiekli. Tad lūpas sašķobās, seja pēkšņi kļūst veca un savītusi. Viņa sagumst, nodur galvu, un Ķirškalns redz tikai stūrainos plecus un tumšos, safrizētos matus, kuros šur tur aizķērusies pa blaugznas plēksnī- tei. Kad Zumenta māte no jauna paskatās viņa frenča pogās, lūpas ir sakniebtas un seja bez izteiksmes, tikai uz dzeltenīgās ādas pie kakla bedrītes nervozi pulsē asiņu ritms. — Es… es tur vairs nekā nevaru darit. Nezinu. — Uz ceļiem salikto roku plaukstas mazliet paplēšas. — Laikam esmu par dumju, neprotu. Tā nu ir. Cik varēju, tik centos, bet… — Rokas atkal sakustas Viņa paskatās audzinātājā, tūliņ novēršas pret logu un sastingst. — Viena pati, visu laiku viena pati. Ko jūs no tā saprotat? — Lūpas veļ lēnus, smagus vārdus. Ķirškalns klusē. Ko te lai saka? Grūti, protams, grūti. Sieviete, kas tagad viņam sēd pretī, kļuvusi krietni tuvāka nekā tā krāsotā maska, kas pirmīt smaidīja pie durvīm blakus Pumai un pirms pāris minūtēm izaicinoši uzdeva jautājumus. Tādēļ to, ko gribējis teikt, viņš patur sevī. Ir mātes, kas arī vienas izaudzina kārtīgus dēlus. Kaut kā pietrūkst vienmēr, tomēr izaudzina. Sl māte to nav spējusi un nespēs. Mierināt un apgalvot, ka uz priekšu būs labāk, nav jēgas. Pedagoģiski padomi ir sen novēloti. «Mana māte ir ielene,» Ķirškalns atceras Zumenta vārdus. Nē, dēlu viņa vairs neatgūs, un vispār būtu labāk, ja šie viens otram svešie cilvēki nekad nedzīvotu blakus. — Es zinu, jūs man pārmetīsiet, — māte no jauna ierunājas. — Visi man pārmet par manu dzīvi. — Nē, es jums nepārmetīšu. Kāda gan tam pašlaik nozīme? — Pareizi. Dzīvoju, kā protu. — Viņa ir atguvusies, lūpās atkal ietrīcas svešais smaids. — Visvairāk man riebjas tie gudreli. Es viņus ienīstu. — Kāpēc jūs vadājat līdzi meiteni? — Plijās virsū. Domāju, lai brauc, varbūt izdodas satikties. Viņa jau bija pēdējā, kas tinās gar Koļu. — Vai jums ir kādi jautājumi, uz kuriem es varētu atbildēt? — Ne. To, ka ar Koju viss ir cauri un nekā laba nedzirdēšu, es jau zināju. — Tur nu jūs maldāties. Ar Koļu mēs vēl pacīnīsimies. — Ķirškalns paskatās mātē un atceras viņas un dēla īsās vēstules. «Atbrauc, atved!» — tad nāk priekšmetu uzskaitījums un beigās: «Man iet

labi.» Tā raksta Nikolajs. «Nezin vai varēšu, varbūt,» — un beigās: «Uzvedies kārtīgi!» Tā raksta māte. Attālu radinieku vēstules, kuriem kopīgas ir tikai sīkas materiālas intereses. Vismaz no Zumenta puses. Māte ir padevusies, nolaidusi rokas. — Ja jums nav iebildumu, es iešu. Varat uzgaidīt šeit vai kopējā satikšanās istabā. Varbūt vēlaties pastaigāties pa āru? Ja esat atvedusi cigaretes, tās jau pie laika izņemiet. Pie mums tagad smēķēt aizliegts. — Labi, es iešu ārā. Te pie jums smacīgi. Ķirškalns pavada Zumenta māti un pa caurlaides telpas logu redz, ka pie viņas piesteidzas Puma un abas sāk sarunāties. — Ko darīja tas skuķis? — Pagaidām neko sevišķu. Atkāpās tālāk un lūrēja pār sētu skolas logos. Rādīja kaut kādas zīmes. Mēs brīdinājām, un tad pierima. — Kas tajā laikā bija pie skolas logiem? — Vairāki. Viens no tiem — Bambāns. — Turpiniet novērošanu! Ķirškalns dodas uz disciplināro izolatoru. Viņš bijis pie sava audzēkņa jau vairākas reizes. Arī tagad, tāpat kā iepriekš, Zuments sēd uz lāviņas sapūties un neliekas par audzinātāja ienākšanu ne zinis. Audzinātājs nosēžas viņam blakus. — Vēl arvien domā, ka, darot citiem ļaunu, esi varonis? — Ķirškalns jautā un, nenogaidot atbildi, turpina, it kā sarunādamies pats ar sevi. — Cilvēku dzīvē jau tā daudz visādu bodu un nelaimju, bet tu uzskati par savu pienākumu šīs bēdas vairot un ar to lepojies. Pie tam esi ļoti vienpusīgs. Darot pāri citiem, gribi, lai pret tevi pašu izturas labi. Vai tev neliekas, ka tā domāt ir smieklīgi? — Neapvārdosiet! — Zuments nošņāc. — Es netaisos tevi apvārdot. Es tikai vēlos, lai tu sāktu domāt. Ņemsim pavisam vienkāršu piemēru. Tev pretī stāv cilvēks, kas vājāks par tevi — stiprākam tu taču neuzbruksi, — un tu viņam iesit, jo tas tev sagādā prieku, atņem viņa pulksteni un naudu, jo domā, ka tev šīs lietas vairāk vajadzīgas. Bet šim cilvēkam ir draugs, boksa čempions, un otrā dienā viņš tevi satiek un samaļ miltos. Es neminēšu vārdus — cilvēcība, savstarpēja izpalīdzība, biedriskums, cieņa, jo šie vārdi tev pagaidām nekā neizsaka. Vispirms es vēlos vienu — lai tu pareizi apjaustu spēku samērus un saprastu, ka galu galā cietējs paliksi tu pats. Un, tā kā tev ir žēl tikai sevis un tu domā tikai par savu labumu, tad aiz tīras piesardzības vajadzētu pārtraukt sagādāt nepatikšanas citiem. Tev nav izredžu uzvarēt. Jo ātrāk tu to sapratīsi, jo labāk. — To mēs vēl redzēsim. — Noteikti redzēsim. Esmu par to pārliecināts. — Nemaz nesmejieties! — Pat netaisos smieties. Tieši otrādi, Zument, man ir skumji. Varbūt tu domā, ka kļūsi slavens, ka visi tevi pieminēs ar bailēm un apbrīnošanu? Nepieminēs. Tev drīz būs astoņpadsmit gadu, un, ja tādā veidā turpināsi, kā esi iesācis, pazudīsi kā nebijis, un nekrologu par tevi nevienā laikrakstā neievietos. — Nenobaidīsiet! — Es negribu baidīt, es tikai gribu pateikt, ar ko tas beigsies. Gluži vienkārši pateikt. Recidīvistu kolonija ar īpašu režīmu un pēc tam nožēlojama nāve. — Ķirškalns pieceļas. — Piecas diennaktis esi atsēdējis, tūliņ uzraugs tevi atbrīvos, un varēsi satikties ar māti. Viņa ieradusies tevi apciemot. ** Garš galds, pie tā sēd mātes un dēli. Ir arī pa tēvam, bet maz. Netālu no durvīm uzraugs. — Ar ko tev tādas sarkanas plaukstas? — Ar ķīseli, — Zuments nicīgi nosaka un paslēpj rokas zem galda. — Kā iet pa māju?

— Tāpat, nekā jauna nav, — Ko čaļi dara? — Ko nu sevišķu dara? Pats jau zini. Tagad mazos sācis vadit garais Vambulis — tas no stūra mājas. Gan jau drīz sēdēs tāpat kā tu. — Ko nu šis sieriņš! Vai klubiņā vēl spēlē vecā kapclīte? — Nē, paputēja. Daži aizgāja armijā, citi tāpat pameta. Pašlaik domājot par jaunu — ar elektriskām ģitārām. — Nebija slikli. Pasaki, ka es teicu, lai graiza īstos gabalus. Un ko skuķi dara? Kā iet Pumai? — Puma atbrauca man līdzi, bet viņi nelaida iekšā. Liek tevi sveicināt. — Māte paliecas uz priekšu un runā klusāk: — Viņa paliks arī vakarā. Varbūt izdodas redzēties. — Un šie nelaida iekšā! Sumpurņi! Es tam Ķirškalnam vēl parādīšu! — Ko nu tu vari parādīt? Paliec labāk mierīgs un klausi… — Tu man te nekladzini! — Zuments asi pārtrauc māti. Iedomājoties, ka Puma ir tepat netālu no viņa, bet satikties nav iespējams, viņš paliek gluži sarkans aiz niknuma, un vesela lāstu straume nolīst pār audzinātāja galvu. — Vai atvedi, ko prasīju? — Atvedu. Bet cigaretes tagad nedrīkstot dot. — Muļķības, dod šurp! Tikai tā, lai tas popka neredz. — Man nav. Atstāju ārā Pumai. — Esi gan stulba! Nu nekas, pasaki, lai Puma vakarā pārlingo pār sētu. — Un Zuments paskaidro, kur tas vislabāk izdarams. Tad viņš noskaita draugus, kuri jāpasveicina un kuriem jāpasaka — Zuks turas kā lauva. — Koļa, klausies, vajadzētu izbeigt visu to. Nekas labs tur neiznāks. Man arī audzinātājs par tevi… — Nepiemini man to garo ērmu! Ja tev nav ko runāt, sēdi un turi muti! — Viņš apklust un pēc brīža čukst: — Varbūt mēs redzamies pēdējo reizi. Tikai par to nevienam ne vārda. Ar ļaunu es tevi nepieminēšu. Dzīvo, kā zini, man šitie ūdeņi par šauriem. — Ko tu runā, Koļa? — Sievietes acīs parādās izbailes. — Es teicu — ne vārda! Un sieviete apklust, bet skatiens sāpīgi un satraukti skraida pār dēla skaisto seju. — Biedri vecāko leitnant, no trešā posteņa zvana, ka atkal parādījusies tā žogmaļu pelite, — uzraugs saka Ķirškalnam, — virzoties uz sētas pusi pie sanitārās daļas. — Parastā vieta, — audzinātājs norūc un piezvana uz dežūristabu. — Tā jau es domāju. Pēc brīža Ķirškalns kopā ar seržantu iziet no zonas un gar žoga malu dodas uz to pusi, kur redzēta Puma. Spuldzes un prožektori vēl nav iedegti, bet apkārtne tinas vieglā vasaras nakts sākuma mijkrēsli. Tas ātri sabiezē, un tad pēkšņi kā uz burvja mājienu apkārt kļūst gaišs. Dažus metrus no apgaismotā žoga tagad redzams katrs cinītis, tomēr tālāk krēsla liekas daudz tumšāka nekā sākumā. Ķirškalns pieliecas tuvāk pie zemes un pret debess fonu pamana meiteni. Zaglīgiem soļiem viņa tuvojas sētai līdz gaismas robežai, tad plaši atvēzējas un kaut ko sviež pāri žogam, izstiepjot roku no apakšas uz augšu, kā parasti mēdz sviest sievietes. Kad viņi abi iznirst Pumai blakus, tā sākumā mēģina bēgt, pēc tam kliedz tik šaušalīgi, it kā tai dzīvai ādu mauktu pār acīm. Caurlaides telpā ievesta, Puma maina taktiku un vairs neizdveš ne skaņas. Viņa sēd, vienu kāju otrai augstu pārmetuši, un šūpo importa kurpi ar strupu purnu. Atnāk dežūraudzinātājs un nomet uz galda pelēku gumijas termoforu, pie kura piesietas cigarešu paciņas. — Man gandrīz rokās iekrita, — viņš smejas, — jums ir atzīstama sviešanas tehnika. Bet bērniņi paliek gariem deguniem. Daži jau tur lodāja gar sanitārās daļas stūri. Ķirškalns atskrūvē aizbāzni, un telpā izplūst asa spirta smarža.

— Neko teikt. Ar šo lādiņu gabūtu gar zemi pusi nodaļas. Jūsu pasi! — viņš pievēršas meitenei. — Priekš kam? — Puma prasa. — Uzrādiet dokumentus, es teicu! — Nav. — Tādā gadījumā mēs jūs nogādāsim milicijā. Meitene brīdi ko pārdomā, tad atrauj jakas rāvējslēdzēju un izņem no kabatas pasi. — Se! Kaja atkal šūpojas, un Ķirškalns konstatē, ka pelitei bez jakas mugurā ir arī kaut kāds lindraciņš, kas īsuma ziņā radītu skaudību pat supermini īpašniecēm. Maiga Miezīte, Ķirškalns lasa, dzimusi piecdesmit pirmajā gadā Rīgā. Viņš pieraksta adresi. — Kur jūs strādājat? — Ko? — Es jautāju — kur jūs strādājat? — Priekš kam? — Gribam ar jums tuvāk iepazīties. — Randiņu sarunāsiet? — Iespējams. — Nenāk krastāl — Varbūt tomēr piestāsiet? — Priekš kam? — Puma maina kāju pozīciju — pārsviež kreiso pār labo, un Ķirškalns ievēro, ka jaunais uzraugs, mazliet pietvīcis un muti pavēris, blenž uz viņas biksītēm. — Sēdiet, kā pieklājas! — pavisam negribot uzkliedziens Ķirškalnam iznāk skaļš un ass. — Ha! — Puma parausta vienu plecu un nomirkšķina acis. Rokas mazliet pastīvē uz leju svārkus, bet tās ir veltīgas pūles, jo nevar no apģērba gabala prasīt neiespējamo. — Ko mēs ar viņu iesāksim? — dežūraudzinātājs, pavilcis Ķirškalnu sānis, klusu vaicā. — Galu galā būtu pārdabiski cerēt, ka no mērkaķa pusstundas laikā var radīt cilvēku. Tam, kā zinām, bija nepieciešami gadu tūkstoši. Viņa taču pat runāt neprot. — Es arī nezinu. Nodot milicijai? Jāsaka atklāti — ar tik zemu līmeni man nav iznācis saskarties. Kolonijai viņa pašlaik ir nekaitīga, jo termofors ir pie mums un pati pār sētu pārrāpties nespēs. — Ķirškalns brīdi domā. — Lai brauc! Es rīt aizrakstīšu vēstuli uz attiecīgo Rīgas milicijas nodaļu un informēšu viņus par notikušo. Viņi labāk zinās, ko darīt. — Mēģiniet aizvadīt to, ko tagad teikšu, līdz savām smadzenēm, ja jums tādas ir. Maiga Miezīte! — Ķirškalns pagriežas pret sēdētāju. — Nodot alkoholiskus dzērienus kolonijas audzēkņiem ir aizliegts. Jūs šo aizliegumu esat pārkāpusi. Es brīdinu — ja vēlreiz redzēšu jūs blandāmies gar kolonijas teritoriju, viss beigsies bēdīgāk nekā pašlaik. Un tagad ejiet uz autobusu un brauciet! Ūz nakts vilcienu vēl paspēsiet. Skaidrs? Puma pieceļas. — Atdod pasi! Viņa paņem pasi, noglabā kabatā un nošvirkstina rāvēj- slēdzēj u. — Un butei i! — Roka pastiepjas pēc termofora. — Butele paliks mums par piemiņu. — Ierausiet, — viņa lietišķi konstatē un iet uz durvīm. Pie sliekšņa Puma atgriežas, pačāpstina lūpas un nikni izgrūž: — Dižu caureju! Ķirškalns skalās, kā aiz spuldžu gaismas loka uz kolonijas ceļa arvien blāvāka kļūst Miezītes sārtā jaka. Viņš palūkojas uz dežūraudzinātāju, tas tikai nogroza galvu. — Es neapskaužu mūsu kolēģes, kas strādā meiteņu kolonijās. Ne velti saka — ar skuķiem esot

daudz briesmīgāk nekā ar puišiem. Izlej spirtu izlielnē! — Un dārgais šķidrums, uzraugam skumji noskatoties, aizguldz pa kanalizācijas cauruli. Ķirškalns iziet pagalmā. Nakts ir klusa un silta, bez vēja. Puiši skatās kinofilmu, un no zāles tumšajiem logiem brīžiem atplūst apslāpētas mūzikas un sarunu skaņas. Pēkšņi aiz kolonijas žoga sākas dziesma. Pirmajā brīdī Ķirškalns pat saraujas, jo liekas — kāds sauc palīgā vai kliedz sāpēs. Tad viņš atceras Pumu un Trūdiņa stāstīto. Vārdus nevar saprast, tā ir kaut kāda dīvaina svešvaloda, bet melodijā ir kas pievilcīgs. Ķirškalns nav dzirdējis koijota gaudošanu, bet apmēram tādu to iedomājies. Sēras, žēlums, ilgas pēc kā nekad neredzēta un nesaprasta. Gari stieptie balsieni, liekas, tūliņ izdzisis, dziedātājai pietrūks elpas, bet nē, tie beidzas sulīgā, tumšā tembrā, un Ķirškalns neviļus atceras Imu Sumaku. Protams, nav tā diapazona, un tomēr ir kaut kas līdzīgs, protams, nav tās tehnikas, bet kaut kas šajā balsī slēpjas. Ķirškalns stāv un klausās. Spēcīga balss Puma droši vien atrodas pie autobusa pieturas, bet dzirdams ļoti labi. Dziesma beidzas, un atskan sauciens: — Cau, 2uk! To dziedāja tava Puma! Pēc dažām minūtēm dzird autobusa motora rūkoņu, kas attālinās. «Bet Zuks ir zālē un skatās filmu. Viņš tavu dziesmu un sveicienu nedzirdēja,» Ķirškalns klusi nosaka un arī dodas uz skolas pusi. Un kļūst žēl pirmītējās sarunas, rodas neapmierinātība ar paša teiktajiem vārdiem. Zems līmenis? Jā, droši vien zems, — bet ko gan var dažās minūtēs uzzināt par cilvēku un jo sevišķi par meiteni, kas pret savu gribu ievesta ienaidnieka nometnē? Pēdējais novēlējums uz caurlaides telpas sliekšņa nebija slikti pateikts. Un vai tu spētu Pumas vietā nodziedāt šo serenādi? Ek, sentiments! Puma pašlaik ir un paliek cilvēka primitīvāko instinktu vadīts radījums. Pašlaik. Bet kur mēs bijām pirms gadiem desmit, divpadsmit? Kas stāvēja toreiz blakus šai meitenei? Ķirškalns jautā pats sev, un atbildēt ir nejēdzīgi smagi.

XV Pilsētas stadiona tribīnes ir pilnas. Spēle ar kolonistiem nav plaši reklamēta, bet, kā parasti mēdz būt, tieši to, ko cenšas runāt pusbalsī, uzzina visātrāk. Atnākuši pat tādi, kas par futbolu interesējas maz, galvenais, paskatīties uz nepilngadīgajiem noziedzniekiem. Sēdētāji čalo, smejas, laiza saldējumu un brīdi pa brīdim pamet skatienu sānis, kur mazliet atstatu no citiem sēd tumšās formās tērptie puiši. Bet kolonisti aiz pārliecīgas centības uzvesties nevainojami un aiz apmulsuma, kas radies, viņiem nokļūstot uzmanības centrā, turas stīvi un klusi, raudzīdamies taisni uz priekšu zaļajā laukumā. Spēle sākas. Ari tie audzēkņi, kas sporta biksītēs skraida pa laukumu, sākumā jūtas neveikli. Trokšņainais pūlis tribīnēs un nezināmais pretinieks, kas, dabiski, saņem uzmudinājumu lauvas tiesu, padara piespēles neprecīzas, sitienus nedrošus. Labi, ka pilsētas jaunieši pārdzīvo to pašu, jo pretī tomēr stāv nevis normāli spēlētāji, bet raz- bainieki. Ej nu tādiem tuvojies, kas zina, gāzīs vēl pa galvu! Tādēļ pirmās minūtes bumba ripo bez lielas jēgas, bieži šķērso sānu līnijas un kopiespaids ir diezgan bāls. Pamazām cīņa iedegas, un tai palīdz arvien noteiktāk korī skandētais «sarauj!», kas nāk no kolonistu rindām. Stiprāk brēc arī pilsētnieku atbalstītāji, bet viņu uzmundrinājumiem nav nepieciešamās saliedētības, tādēļ pilnīgi kolonijas balsi nomākt neizdodas. Pirmais puslaiks beidzas neizšķirti — viens pret vienu. īstā cīņa sākas otrajā puslaikā. Stadions auro. Daudzi pielec kājās. Gan pie vieniem, gan pie otriem vārtiem rodas asas situācijas, bet arvien vairāk jūtams, ka kolonistu pusē. ir pārsvars. Lūk, jau divi viens kolonijas labā. Un tad pāri laukumam atskan dobjš bass: «Mēs prasām trešos vārtus!» Nezinātāji atskatās un ar acīm meklē skaļruni, kas pēkšņi ieslēgts pēc kolonijas pieprasījuma, bet puiši zina — «Bass pacēlis balsi». Priekšniekam nedrīkst nepaklausīt — krīt arī trešie vārti. Ozolnieks vairs nespēj nosēdēt mierīgi. Reizi pa reizei viņš pieceļas, roka automātiski meklē pa kabatu, atrod cigarešu paciņu, un, acis no laukuma nenovērsdams, viņš aizsmēķē. — Priekšniek! Priekšniek! — kāds čukst blakus. Ozolnieks to neievēro un tikai tad, kad sajūt, ka viņu kāds viegli ra.usta aiz piedurknes, pagriežas sānis. —- Puskilo konfekšu, — Kalējs paziņo. — Ko? — Puskilo konfekšu! — Un audzēknis rāda uz kūpošo cigareti. — Ilnunl — Ozolnieks paskatās cigaretē, nosviež to zemē un piemin ar kāju. Kamēr komanda pēc uzvaras ģērbjas, viņš aiziet uz stadiona bufeti. — Kādas jums ir šokolādes konfektes? — Tikai «Karakums». — Lētāku nav? — Viņš grābj kabatā un kritiski pēta patukšo maku. Ja saskaita arī melnās kapeikas, vajag iznākt. — Lētāku nav. Ņemsiet? — Protams, ņemšu. Puskilogramu, lūdzu! — Bet pie sevis nodomā: «Parīt alga, kaut kā izkulšos.» Pasniedzis Kalējam sainīti, no kura tūliņ tiek piedāvāts viņam pašam un citiem, Ozolnieks norūc: — īsti godīgi tas nebija. Tu izmantoji pretinieka vājuma brīdi īpaši sasprindzinātos apstākļos. — Par izņēmumiem protokolā nekas nav minēts. — Kalējs viltīgi smīn. Fizkultūras vadītājs, priecīgi sasarcis, nostāda puišus kolonnā pa četri. — Grrrupa — soļos marš! Uz mašīnu stāvvietu! — Audzēkņi soļo bez vainas. Jau labu laiku viņi trenējušies ierindas skatei, un melno kolonnu varētu šai brīdī apskaust jebkurš rotas komandieris. — Dziesmu!

Bet pilsētnieki ar izbrīnu noskatās pakaļ aizejošai puišu grupai. «Tad redz, kadi viņi! Gan labi sportisti, gan māk uzvesties. Ne kaujas, ne lamājas. Taisni neticami.» *** Sl diena Visvarim Meikulim ir īpaša. Vakarā uz pulciņa nodarbībām Maruta Saiva apsolījusi atnest no keramikas fabrikas dalībnieku izgatavotos kausiņus un figūriņas. Šoreiz arī Meikulis nodevis savējos. Kad vadītāja pirms nedēļas saiņoja vēl trauslos un neizskatīgos māla veidojumus papīros, Meikulis stāvēja blakus un ar acīm sekoja katrai viņas rokas kustībai. Vadītajā jau zina, ko dara, bet visādi var gadīties. Un Meikulim liekas — tieši viņa kausu un sivēnu Saiva neņem pietiekami rūpīgi. Viņa taču nevar iedomāties, ka sivēnam labā auss lipināta turpat pusstundu un tomēr beigās novēlusies. Tad Meikulis padziļināja bedrīti un ausi iesēdināja otrreiz, bet laikam māls netika bedrītē samitrināts, kā nākas. Vismaz tagad Meikulis par to gandrīz pārliecināts. Un auss var nolūzt. Cik tur vajag, mazu piesitienu — un tās vairs nebūs. Bet sivēns ar vienu ausi ir brāķis. Protams, vadītāja nevar iedomāties, cik liela nozīme tādai ausij, ko pielipinājis tieši Meikulis. Viņai visi sivēni vienādi, bet Meikulis savējo redz pat ar aizvērtām acīm. Kādreiz, kad viņš bija pavisam maziņš, māte pilsētas nomalē turēja sivēnu. Meikulis labi atceras šo lopiņu un tieši tādu ari pūlējies izveidot māla cūciņu. — Veido apaļāku! — vadītāja bija teikusi. — Tev viņš ir par liesu. Meikulis nekā nebija atbildējis, tikai ilgi lūkojies uz māla pikuci savās rokās. Viņu sivēns toreiz nebija apaļš kā bumbiņa, bet diezgan tievs un garš. Un Meikulis gribēja izgatavot tieši tadu. Kad vadītāja otrreiz apstājās viņam aiz muguras un paraudzījās uz darbu, Meikulis sadūšojās un teica: — Mans sivēns nebūs apaļš. Pēc tam pats nobijās. Kā gan viņš varējis runāt pretī vadītājai? Viņa ir māksliniece un saprot labāk, kādam jāizskatās sivēnam. Un to sivēnu, kurš rukšķēja būdiņā Bolderājas nomalē, Saiva nav redzējusi. Varbūt tas nebija tāds kā citi, bet Meikulis grib tieši savu — citādo sivēnu. — Viņš maz ēd, — Meikulis paskaidro, lai savu vainu mīkstinātu. Pienāk arī skolotāja Kalme, sačukstas ar vadītāju un laikam pasaka viņai, ka var būt arī tievāki cūku bērni. Vismaz pēc tam vadītāja piekrīt Meikulim un atļauj taisīt sivēnu, kas maz ēd. Un kausiņa osa arī var nolūzt. Vadītāja pat mazliet piespiež papīros satītos veidojumus ar plaukstu, un Meikulim sirds iesāpas bailēs. Viņš nekā nesaka, tikai skatās. Un, kad vadītāja iet pāri pagalmam uz caurlaides telpu ar grozu rokās, Meikulis pavada katru viņas soli. Grozā taču atrodas viņa kauss un sivēns. Ja nu vadītājai aizķeras kāja un viņa paklūp? Visu nedēļu Meikulis domāja tikai par savu sivēnu un kausu. Vadītāja ir stāstījusi, kā noliek apdedzināšana un glazēšana. Cik reižu tur veidojumi jāpārcilā, cik reižu var nolikt nelaime — gadās, sasprāgst elektrokrāsnī, gadās, vienkārši nokrīt zemē. Labi vien ir, ka Meikulis visu to neredz, citādi viņš aiz uztraukuma vairs ne ēstu, ne gulētu. Tagad atliek gaidīt un cerēt, ka viss būs labi. Meikulis stāv, piespiedies pie palodzes, un skatās uz caurlaides telpas durvīm. Katru reizi, kad tās atveras, viņš cer saskatīt Saivas raibi puķaino kleitu, bet nāk tikai star- šina, uzraugs vai kāds ciis darbinieks. Beidzot! Saiva atkal ir kopa ar Kalmi. Abas kaut ko runā un smejas, bet vadītāja nes ar papīru pārsegto grozu. Meikulis samirkšķina acis un atiet 110 loga. Viņa sivēns un kauss noteikti ir saplīsis. Citādi nevar būt. Jau laikus jāpieradinās pie šis domas, lai nav pārāk briesmīgi. Vadītāja jau nāk iekšā pa skolas durvīm. Kalme atslēdz nodarbību istabu. Kopā ar citiem puišiem Meikulis nostājas pie galda un nodur galvu. «Kaut mans sivēns bulu vesels!» viņš čukst. — Viens sivēns saplīsa, — kā atbilde noskan vadītājas balss. — Sasprāga krāsnī. īpašniekam nāksies taisīt jaunu, bet tas nekas. Galvenais ir treniņš. Otrais iznāks vēl labāks, — viņa pavisam jautri nosaka. Meikulis ieķeras galda malā. Tā jau viņš domājis. Saplīsušais noteikti ir viņa sivēns. Viņš neskatās ne uz vienu. Apkārt grūstās, čaukst papīri.

— Nu, vai nav skaists? — atskan vadītājas balss. — Un šis te vēl glītāks. Pret galdu noknikst figūriņa pēc figūriņas. — Nāvīgi labi iznācisl — Tu paskaties, kas manējam par rumpīti! — Puiši spiežas ap grozu. Tad Meikulis vairs nespēj izturēt. Viņš lūdzoši pace| acis uz vadītājas pusi, redz, kā viņas rokas izceļ nakarno vīstokli, attin papīrus. — Tas ir mans! — sauciens noskan negaidīti skaļš. Pieraduši pie tā, ka Meikulis pat tad, ja tam ko jautā, tikko var izmocīt pa klusai atbildei, visi atskatās. Bet zēns pat neaptver, cik neparasti izturējies. Viņš piesteidzas pie Saivas un stiepj abas rokas pēc sivēna. Viņš nedzird piezimes, ka šis ražojums drīzāk izskatoties pēc nomērējuša kaķa vai suņa. Satvēris veidojumu plaukstās, Meikulis ātri apskata ausis. Ir abas, ari tā, kura negribēja un negribēja pievienoties pie galvas. Un pat kausiņš nav saplīsis. Meikulis atsēžas, noliek siltā brūnganā glazūrā mirdzošos priekšmetus uz galda un ar delnām kā ar sētiņu norobežo tos no abām pusēm. Kāds taču var nejauši piegrūs- lies un sasist. Ienāk Ķirškalns. Priecīgi ir visi, bet starp pārējo sejām viena izstaro īpašu sajūsmu. Meikulis nekā nesaka. Viņš paceļ galvu, paraugās audzinātājā un tad lēnām nolaiž skatienu, it kā ar acīm norādīdams, kam jāpievērš uzmanība. Arī plaukstas mazliet paveras. — Tu esi malacis, Meikuli. Kas tas ir par zvēru? — Sivēns, — Meikulis svarīgi saka. — Un tas ir kauss. — Patiešām! — Audzinātājs pieliecas tuvāk. — Pa gabalu tik labi nebija saredzams. — Un abas ausis ir klāt. — To tu varēsi uzdāvināt mātei vecāku dienā. — Tā jau es domāju. Un karoti ar uztaisīšu. *** Ozolnieks nepacietīgi gaidījis rajona partijas biroja sēdes noslēgumu. Šodien jālaiž mājās pirms termiņa atbrīvotie puiši, bet te pēkšņi viņu aicina uzkavēties. Viņš skatās pulkstenī un domās aprēķina, vai pēc izvadīšanas zēni vēl paspēs uz pēcpusdienas vilcienu. Ko gan sekretārs tik īpašu sacīs? Kad viņi palikuši divatā plašajā, grīdsegu celiņiem izklātajā telpā pie garā galda, sekretārs apsēžas, aizsmēķē un pabīda Ozolniekam tuvāk pelnu trauku, nolikdams tam blakus cigaretes. — Paldies, es pašlaik cenšos atturēties. — Ozolnieks atgāžas krēslā, lai būtu tālāk un mazāk justu kairinošo un tik tīkamo tabakas dūmu aromātu. — Redzat, biedri Ozolniek, — tāda nejauka, patiesību sakot, nepareiza vai labi neapdomāta rīcība no jūsu puses. Kā tur īsti bija ar to futbola spēli? — Jūs runājat par kolonistu un pilsētas jauniešu spēli? — To pašu. — Kas te būtu nepareizs vai neapdomāts? — Un jūs pats to nesaprotat? — Kaut kā neizdodas. — Ir ienākuši signāli, un es domāju — pareizi signāli, īsti nezinu kolonijas noteikumus, tādēļ vispirms gribētu jautāt — vai jūsu audzēkņus drīkst izvest ārpus ieslodzījuma vietas un, ja drīkst, tad kādos gadījumos? — Drīkst. Sajmniecisku uzdevumu veikšanai. Vispār to izšķir kolonijas priekšnieks, ievērojot audzināšanas intereses vai citus apsvērumus. — Tā. Futbola spēle, cik es saprotu, nav saimniecisks uzdevums. Tātad kādi bija jūsu apsvērumi šai gadījumā? — Audzināšanas rakstura apsvērumi. Pavisam īsi izsakoties, gribēju pārbaudīt savus puišus un dot viņiem iespēju pārbaudīt pašiem sevi. Tālāk — spēle, kā jums tas droši vien jau zināms, beidzās ar mūsu puišu uzvaru. Tas ievērojami cēla sporta līmeni kolonijā un audzēkņu apziņu, ka arī viņi ko spēj un var sasniegt, palīdzēja arī fizkultūras vadītājam labāk vērtēt sava darba rezultātus, veicināja audzēkņu un

audzinātāju savstarpējo saprašanos un uzticību. Lūk, aptuveni galvenais. Vai par kolonistu uzvedību ir kādas sūdzības? — Nē, sūdzību nav. Tieši otrādi — viņi atstājuši satriecoši labu iespaidu. Un tas šinī gadījumā nav nekas patīkams. — Kā to saprast? — Ozolnieks sarauc uzacis. Sekretārs, pamaza auguma, ar slieksmi uz korpulenci, veselīgiem, sārtiem vaigiem un pētīgām acīm, arī nedaudz saviebjas. — Jūs esat diezgan neattapīgs, biedri Ozolniek. Atnāk, iedomājieties, spēcīgi, labi noauguši puiši formās ar kaut kādām neredzētām atšķirības zīmēm, militāri soļo, sakauj pilsētas jauniešu izlasi, un pēc tam izrādās, ka tie ir noziedznieki, ieslodzītie. Tā taču ir reklāma. Iznāk, ka viņi ir gandrīz vai pārāki par godīgiem cilvēkiem. Ja varbūt uz jūsu audzēkņiem šis pasākums iedarbojas no audzināšanas viedokļa pozitīvi, tad uz pilsētas jaunatni tieši otrādi. Vai jūs zināt, ko tagad pilsētā runā? «Kolonijā, tur tikai ir puikas,» — lūk, ko saka. — Jūsu domāšana, atvainojiet par izteicienu, ir diezgan ačgārna. — Ozolnieks pasmīn. — Es uzskatu, ka par satriecoši labo iespaidu esmu pelnījis uzslavu, bet nopietnus pārmetumus pelna pilsētas jaunatnes organizācijas un sporta vadītāji, kas nespēj savus jauniešus dabūt pat līdz kolonijas zēnu līmenim. Par tādu jaunatni, kuru pāris stundu laika var izsist no sliedēm neliela grupiņa kolonistu, es nebūtu liela sajūsmā. Sekretāra vaigi kļūst manāmi sārtāki. Viņš nav pieradis dzirdēt šādus argumentus, bet, Ozolnieku pazīstot, gan nenāktos brīnīties. — Ieslodzīto vieta ir aiz sētas. To jums vajadzētu zināt labāk par mani. Viņi ir tur novietoti ar tiesas spriedumu, un nav nekādas vajadzības tos vadāt apkārt. Es domāju — manu viedokli atbalstīs jebkura augstākstāvošā instance, arī Iekšlietu ministrija. — Iespējams, — Ozolnieks piekrīt. — Bet tas jau pavisam cits temats. Viena vai otra viedokļa atbalstīšana vēl neliecina par šā viedokļa pareizību. To nereti gadījies piedzīvot. Par to, kādiem vajadzētu būt audzināšanas pasākumiem nepilngadīgo kolonijās, vēl nāksies krietni krustot šķēpus. Kaut ko uz visiem laikiem pareizu tik viegli šai jomā neatradisim. — Tātad jūs domājat, ka rīkojāties pareizi? — Domāju. Un vēl es domāju, ka it kā negatīvo ietekmi jūs vienkārši iztēlojaties. Es vēl nevienu lūgumu ievietot kolonijā no pilsētas jauniešiem neesmu saņēmis. — Ozolnieks iesmejas. — Jus sakāt, ieslodzītajiem jābūt aiz sētas, jūs novelkat ārkārtīgi krasas robežas starp viņiem un tiem, kas atrodas ārpusē. Iznāk gandrīz vai cilvēki un necilvēki. Dzīvē diemžēl tā nav. Lūk, šodien pēc stundas es četrus puišus atbrīvošu pirms termiņa un viņi izies godīgo pasaulē. Un viņiem nebūt nav nazis zobos un pistole kabata. Es nesaku, ka tie ir eņģeļi, bet, ja tā runājam, tad eņģeļu nav nekur. — Un jūs varbūt teiksiet, ka jums visi tur ir tik labi? — Protams, ne. Bet uz spēli gāja paši labākie. Tas viņiem bija sava veida apbalvojums, bet pārējiem — stimuls censties. Saprotiet, viņi ir un paliek tikai pusaudži, daudzi ar savu domāšanu gandrīz bērni. Te nevar pielietot pieaugušo koloniju kārtību. Es negribu apgalvot, ka šie puiši ir mazāk bīstami, bet noziegumu motīvi un īpatnības nereti atšķiras. Un jāatšķiras ari audzināšanas metodēm. — Lai tā ari būtu. Bet tad vēl dziesma. Vai jūs atceraties, ko jūsējie dziedāja? — Cik zinu, demokrātiskās jaunatnes himnu. Vai tā slikta? — Bet kadi tur ir vārdi! — Sekretārs paceļ rokas. — Vārdi ļoti jauki un pieņemami. — Ārkārtīgi. «Visi, kas jauni, sniedziet mums rokas! Draugs, mūsu rindās nāc!» Sekretārs nodeklamē un apklust, bet Ozolnieks sāk smieties no visas sirds. Sekretāra kabinetā logu stikli manāmi vibrē, un lustrā iedžinkstas plafoni. — Vareni! — viņš saka. — Nē, to es tiešām nebiju iedomājies. Tas nu gan ir humors. — Viņš vēl

iesmejas, tad apklust un apsola: — Labi, turpmāk šīs rindiņas nedziedāsim. — Un nekādas kolonistu demonstrācijas arī nerīkosiet. — To jau grūtāk apsolīt. — Ozolnieks vēl arvien smaida. — Ticiet man, jūs uztraucaties veltīgi. Labāk vairāk pabaidiet pusaudžus āra no alus zāles, no restorāna Pasekojiet, ko viņi dara kopmītnēs un vakaros stacijas parkā! Kolonisti nekā nesamaitās. Uzbūvējiet pilsētas puišiem kārtigu klubu un telpas nodarbībām. — Par to ari tiek domāts, biedri Ozolniek, bet to, ko jums teicu, tomēr atcerieties. Jaunatnei jāsajūt bailes no jūsu iestādes, jānosoda tā. — Varbūt. Tā ir žults, kas man ik dienas jārij. It kā es nekā laba nedarītu, tādēļ ka strādāju nelabā iestādē. Es to arī pacietīšu, liet es nevaru paciest, ka manus audzēkņus, visus kā vienu, uzskata par kaut kādiem īpašiem neliešiem. Tie ir mani puiši, un es zinu, ka starp viņiem ir daudz labu un vērtīgu cilvēku, kuri patiešām nostājušies uz jauna — pareiza ceļa. Vai es drīkstu iet? — Ozolnieks paskatās pulkstenī. — Jā, tikai nopietni pārdomājiet mūsu sarunu! Ar lieliem lēcieniem Ozolnieks panāk jau braucošo autobusu, iespraucas durvīs un mazliet pieliec galvu pret griestiem, kas viņa augumam par zemu. Jo tuvāk kolonija, jo mazāk prātā sekretāra solīdi iekārtotais kabinets un tikko notikusī saruna. Ozolnieks ir pieradis, ka viņu nesaprot, ka aiz muguras aužas dažādas intrigas. Viņam, paldies dievam, tām neatliek laika, jo jādara darbs. Un, tikko iedomājas koloniju un tās problēmas, pārējais kļūst sīks un maznozīmīgs. Izkāpis no patukšā autobusa, Ozolnieks apstājas aiz tā un aizsmēķē. Pārāk kārdina tik ilgi ierastais dūms, lai varētu vienā mirklī atmest. Jācenšas pamazām ierobežot dienas normu. Aizmugurē lēni vīkstās ārā no autobusa divas sieviņas ar tukšiem ogu groziem. — No šitā tur vēl bīstoties, — Ozolnieks nejauši ieklausās sarunā. — Viņš staigājot pa placi ar pipku rokā un tik uzskaitot pa labi un kreisi, vai acs vai galva. — Tā gan neesot. Huligānus tagad aizstāv likums. Godīgu cilvēku vēl drīkst iekaut, bet, kā sitot šitiem, tā pats tuptūzī iekšā. Man tiesas apkopēja stāstīja. — Tos likumus es nezinu, liet tu paklausies, kā tie ban- disti tur aiz sētas pa svētdienām aurē. Domā — aiz laba prāta? Tak jau tiek kauti. Un, ko vajag, to vajag. Bez kāviena no tādiem cilvēku neiztaisīsi. Padod nu manu kurvi! Bet tas virsnieks gan tāds patīkams cilvēks, ir ar viņam grūtas dienas, nez vai tā pipka jau līdz no mājas, vai… Sieviņas panākas ap aulobusa stūri un, ieraudzījušas, ka Ozolnieks tepat stāv, apraujas. — No mājas, no mājas, — Ozolnieks nopietni apstiprina un ar plaukstu uzsit pa frenča kabatu. — Kā tiek aiz vārtiem, lai var tūliņ slānīt. Caurlaides telpā priekšnieku jau gaida Ķirškalns. — Viss kārtībā. Pases ir pie manis, orķestris nostādīts, tevis vien tik vajag. — Labi, sākam. Es palikšu tepat. — Viņš paņem atbrīvojamo jaunās pases un atceras tikko dzirdēto sarunu. «Staigājot pa placi ar pipku rokā.» Nē, tas jāpastāsta vecajiem zēniem. Kaut gan humorā slēpjas dziļš rūgtums. Par koloniju tautā domā un runā visneticamākās lietas. Ieskanas orķestris. Bungu dārdoņa atbalsojas žogā un ēku sienās. Ozolnieks dodas ārā un nostājas iepretim lielajiem vārtiem, kurus parasti atver tikai automobiļiem. Gar skolas stūri parādās pirmie audzēkņi karognesēji, aiz tiem, jaunās misiņa taures spīdinādams, iznāk orķestris. Sevišķi saskanīgi vēl neiet, bet pāris maršu puiši jau apguvuši, Kopā ar Kalēju un vēl diviem audzēkņiem aiziet mājās ari Lielās padomes priekšsēdētājs. Šodien viņš komandē kolonijas ierindu pēdējo reizi. Karognesēji un orķestranti iziet sānis un nostājas netālu no priekšnieka, bet melnā ierinda sastingst uz celiņa viņiem pretī. Pie caurlaides telpas pulcējas audzinātāji, uzraugi un pārējie kolonijas darbinieki no saimniecības da|as un grāmatvedības. Pavadīšana ir skaists mirklis, kuru grib redzēt visi, kas vien tai brīdī var atrauties no tiešā darba. Mūzika apklust, un svinīgaja klusumā atskan Ozolniekā zemā balss:

— Pirms termiņa atbrīvotajiem iznākt no ierindas! Četru puišu soļi noklaudz uz asfalta. Viņi apstājas starp priekšnieku un sārto, zelta bārkstīm apšūto karogu. Ozolnieks sper pāris soļu uz priekšu. — Ir atkal tas priecīgais brīdis, kad mēs varam atbrīvot pirms termiņa četrus audzēkņus, piešķirt viņiem visaugstāko apbalvojumu — uzticību un brīvību. Ar savu darbu un uzvedību viņi pierādījuši, ka ir šī apbalvojuma cienīgi. Mēs, kolonijas darbinieki, esam pārliecināti, ka, aiziedami atpakaļ lielajā cīņu un grūtību pilnajā dzīvē, puiši vienmēr atcerēsies šo mirkli, atcerēsies mūsu un savu biedru priekšā, kolonijas karoga priekšā klusībā doto solījumu — turpmāk dzīvot un strādāt tā, lai neapkaunotu mūsu ticību viņiem. Aplausiem skanot, priekšnieks atkāpjas atpakaļ. Pēc viņa runā Ķirškalns. — Un, ja kādreiz jums gadās likstas, kurām paši netiekat pāri, ja nespēkā nolaižas rokas un nav kam prasīt padomu, atcerieties, ka jūsu audzinātāji ir šeit un vienmēr sniegs palīdzīgu roku, — Ķirškalns īsās uzrunas beigās atgādina. Audzēkņu vārdā veiksmi un panākumus atbrīvotajiem novēl jaunais Lielās padomes priekšsēdētājs, pēc tam viņa priekštecis pateicas par dāvāto uzticību un solās strādāt un uzvesties, kā kārtīgam cilvēkam pieklājas. Atkal uz priekšu panāk Ozolnieks un nosauc katra bijušā audzēkņa vārdu, pasniedz viņam pasi un cieši paspiež roku. Orķestris sāk spēlēt maršu. No ierindas iznāk aizgājēju tuvākie draugi, puiši apkampjas. Diviem audzēkņiem pretī atbraukušas mātes, tās stāv, piespiedušās pie caurlaides telpas sienas, un spiež pie acīm kabatas lakatiņus. Uzraugs, vecais seržants Omulis, kas kolonijā strādā jau kopš tās dibināšanas, lēnā gaitā aiziet pie vārtiem un atslēdz lielo slēdzeni. Viras iečīkstas, atklājas cejš uz brīvību. Un četri puiši kopā ar mātēm un audzinātājiem iziet pa šiem vārtiem, atskatās, māj sveicienus palicējiem, bet orķestris visu laiku spēlē. Pat viena otra grāmatvedības darbiniece ātri norauš pa asarai, bet meinā ierindā sastingušie audzēkņi skatās, ka atbrīvotie arvien vairāk attālinās pa ceļu uz autobusa pieturas pusi. Ozolnieks vēro puišu sejas. Tajās sasprindzinājums un vārdos neizteikta vēlēšanās. Kādēļ es neesmu viņu vietā? Tie, lūk, aiziet, bet es palieku. Vārti ir vaļā, bet es nedrīkstu pa tiem iziet. Vai es esmu sliktāks? Kāpēc es nevarēju mazliet labāk mācīties un strādāt, kāpēc sastrīdējos ar uzraugu, kāpēc gulēju pagultē, kamēr citi devās uz darbu, kāpēc satīriskajā avīzē ir mans attēls? Tas viss ir muļķīgi, es patiesībā esmu tikpat labs kā viņi, tikai līdz šim citi to nezina. Un vēl sejās ir naids un rūgtums — ak tad tie ir tie labie, tie godīgie, bet es nemaz tāds negribu būt, par spīti negribu, kaut gan — cik labi tagad atrasties viņpus vārtiem, sasodīti labi, tik kārdinoši, ka acīs gandrīz iekāpj sāļums. Vēl manāma apātija un neticiba — es te sēdēšu mūžīgi, tāds mans liktenis, bet blakus maza un spoža kvēlo dzirksts. Ja nu tomēr … Aizgājēji attālinās, un palicēji gaida. Varbūt vēl kāds no laimīgajiem atgriezīsies, vēl pamās sveicienu? Viņi ir gatavi māt pretim, bet vecais uzraugs jau gausi soļo pie vārtiem, abas smagās vērtnes kļaujas kopā, spraudziņa uz brīvību kļūst šaurāka un šaurāka. Klakt! Priekšā tikai pelēka, augsta siena ar dzeloņstiepļu vijumu augšmalā. Un ierinda it kā sagumst, galvas noliecas, un komandai seko negribīgs pagrieziens. Acis vēl palūkojas uz vārtu pusi. Bet ja nu ari es… Orķestris spēji apklust.

XVI Jaunievēlētais nodaļas padomes priekšsēdētājs Ieviņš sēd uz bijušās Kalēja, tagad jau savas gultas malas un pielāgo rombam zvaigzni. Par vienu vietu tuvāk logam ticis arī Zuments. — Kā tad priekšnieks jūtas jaunajā amatā? — Zuments jautā. — Pavisam tāds nošālējies. Laikam lielais kungs mazajam vafeli iedevis un nav bijusi garda. Istabā daži iesmejas. Ieviņš pietrūkstas kājās, tumši pietvīkst un, blūzi nometis, uzkliedz: — Aizveries! Augumā viņš neatpaliek no Kalēja, bet pietrūkst miera un plato plecu. — Vai redz, kas par rikllti! — Zuks mēdīgi brīnās. — Kamēr vēl bija vecais, nemaz nepamanījām, kadi talanti dzivo līdzās. Nu, pakliedz vēl, pakliedz vēl! — Ja tu nebeigsi, es tev zobus paretināšu. — Ieviņš, uz priekšu saliecies, izslid starp gultām un nostājas istabas vidū. — Tad gan nobaidīji, gandrīz jau vēders sāp. — Zuments ievaidas un pieķer roku pakrūtei. Šoreiz iesmejas jau labs bariņš, un Ieviņš, acis samiedzis, virzās tuvāk Zumentam. — Redziet, puiši, — šis lien kauties! Bet kauties nav atjauts. Par «sučlšanu» var dabūt pateicību, bet par roku palaišanu «trumu». Neaizmirsti, ka man prokurors liels draugs. Nu iesit, iesit vien nabaga bārenītim Zukam, lai pārējie redz, kā komandieris apietas ar ierindas audzēkņiem. — Ja tu tūliņ nebeigsi… — Ieviņš atkal uzkliedz aiz sasprindzinājuma smalkā balsī un pamet skatienu atpakaļ. Viņa tuvāko draugu nodaļas istabā nav, bet pārējo sejās var lasīt tikai ziņkāri — redzēs, ar ko sāktais strīds beigsies. Tie ir statisti, turklāt ne viens vien simpatizē Zumentam. Ieviņš atceras Lielās padomes sanāksmi pie priekšnieka. «Nebaidies, viss būs labi, mēs tev palīdzēsim.» Nē, viņš patiešām negribēja kļūt Kalēja darba turpinātājs, viņam nevajadzēja ne goda vietas pie loga, ne zvaigzni uz romba. Kalēja aizvēnī bija labi, bet tagad viņš stāv visos vējos, un tie velk cauri līdz ādai. Kaut kāda bezpārlieclbas apziņa, ka tā vajadzētu darīt, ka to prasa viņa vēl neierastais stāvoklis, liek piecelties un kliegt, liek virzīties tuvāk Zumentam, kurš smīnēdams ar savām ņirgas acīm glūn tieši sejā un nav ne nobijies, ne satraukts. Ieviņš turpretim uztraucas arvien vairāk, jo nevar taču bezgalīgi atkārtot: «Ja tu tūliņ nebeigsi…» — vajag izgudrot ko jaunu, no runām pāriet pie darbiem, bet, ko darīt, kā darīt, viņš nespēj izdomāt. Un aiz muguras nestāv neviens, kas viņam šai brīdī īpaši justu līdzi un pēc pirmā aicinājuma mestos palīgā. Arī Zuments ir viens, bet viņu sargā ierastā poza un ierastais runas veids, turpretī Ieviņš jūtas kā svešos svārkos un ar svešu mēli mutē. Viņš ir iesācis pirmo gājienu, nezinādams spēles noteikumus, un tagad minsti- nās uz vietas, jo ari atkāpties nedrīkst. Zuments saka taisnību, kauties būtu pēdējā muļķība, bet kauties gribas visvairāk, tik ļoti gribas, ka Ieviņš ari šā iemesla dēļ nespēja atrast nekā labāka. Gāz, gāz tam pašpārliecinātajam ģīmim! So pavēli dod tumšo ielu un pagalmu ieaudzināta dūres filozofija, šeit mazliet pieklusināta, bet vēl labi saglabājusies. — Kāpēc man jābeidz? — Zuments savelk uzacis. — Ko es daru neatļautu? Vai te uz priekšu vairs runāt nedrik- stēs? Zēni, nu gan būs stingrais režīms, jaunais kungs grib pārspēt veco. Un Ieviņš sit. Zumenta seja vienā mirklī pārvēršas un kļūst lidz pretīgumam ļauna un nežēlīga. Tagad tur vairs nav no smīna ne ēnas. Viņš ir vērojis vissīkāko Ieviņa kustību, visu laiku gaidīdams šo sitienu. Ieviņa dūre nosvilpj tukšā gaisā, Zuments atlec sānis un pāriet uzbrukuma. Sākas kautiņš. Šoreiz nevis Ieviņš, bet Zuments elsodams izkliedz pavēli: — Puiši, sitiet to ņergli! Kādi trīs zēni, pieraduši paklausīt līdzīgām pavēlēm un jauzdami dūrēs kautiņa svelmi, atraujas no gultām. Viņus apstādina Ieviņa uzkliedziens: — Ne no vietas! Negribīgi tie atvelkas atpakaļ, īgni ņurd un trīc kā piesieti medību suņi, kas sajūt asins smaku. Kāds

jau pašā sākumā piekrējis pie durvīm. Ar vienu aci blenzdams pa mazliet atvērto spraudziņu koridorā, vai tur neparādīsies uzraugs vai audzinātājs, viņš kāri seko cīņai tukšajā istabas vidū starp gultām. Zābaki slīdēdami atrauj pa skaidai no grīdas dēļiem, mutes ātri kampj gaisu, bet dūres meklē pretinieka vēderu, seju, pakrūti, ar mīkstu žvakstoņu krīt sitieni. Spēki, izrādās, ir diezgan līdzīgi. Brīžiem smagi pret gultas galu atsitas Zuments, brīžiem tikko kājās noturas Ieviņš. Uzvara atkarīga no izturības vai veiksmīga sitiena, kas pretinieku ķertu vārīgā vietā. Abus vienlīdz traucē briesmīgais niknums. Tas liedz apsvērt, izmantot taktiskus paņēmienus un otra kļūdas. Cīņu pārtrauc novērotāja brīdinošais sauciens. Vienā mirklī abi kaušļi atsprāgst katrs pie savas gultas, tikpat steidzīgi izklīst skatītāju bars. Kad uzraugs atver durvis, atklājas parasta, miermīlīga guļamistabas aina. Viens lasa grāmatu, otrs kārto spilvenu, kāds trešais kravājas pa skapīti, bet Zuments un Ieviņš, sasarkušās sejas slēpdami, sēd ar mugurām pret ienācēju. Uzraugs aiziet, un tūliņ atskan stāšanās signāls uz darbu. Zuments pieceļas un, visiem dzirdot, nošņāc: — Tikpat tev beigas, zobu varu atdot! Pēc tam izspļauj asiņainas siekalas uz Ieviņa pusi un ar asu žestu pārvelk plaukstu pār rīkli. Puiši klusē. Gaisā peld kaut kāds saspringti drūms strāvojums. Tas apņem visus, sarauc skarbākus vaibstus un liek zaglīgi pavērot citam citu. Ja saka: «Zobu varu atdot,» — tad ir nopietni. Tas nozīmē, ka uz vienas kārts tiek likts viss. Ar šiem vārdiem nemētājas. Ieviņš ari pieceļas, cenšas nicinoši pašķobīt lūpas, bet Zuments jau iet ārā no nodaļas. Nobrāztie pirkstu kauliņi smeldzigi atgādina tikko notikušo kautiņu, kurš tikai iesākts, atgādina, ka priecāties vēl par agru un smagākais vēl priekšā. Viņš no Zumenta nebaidās atklātā sadursmē, bet gaidīt slepenu triecienu, pat neapjaušot, kad, kur un kādā veidā tas nāks, ir daudz citādāk. Ieviņš aptver, ka šai ziņā Zuments ir pārāks, rūdītāks un nesaudzīgāks. Ieviņš neprot un arī nevēlas izmantot tos paņēmienus, kādus, iespējams, lietos Zuments un viņa draugi. Jo sevišķi pēc sēdēšanas izolatorā Zuks kļuvis īpaši neciešams. Viņa kārtis ir atklātas, un uz āru gāžas viss lidz šim apslēptais niknums. Un taisni šādā laikā Ieviņām nācies uzņemties nodaļas komandiera pienākumus. ŠI doma, neskaidra un nepatīkama, neatstāj Ieviņa galvu. Meklēt palīdzību pie audzinātāja vai priekšnieka viņš nedrīkst ne tikai tādēļ, ka pirmais uzsācis kautiņu, bet arī tādēļ, ka pats «stukačus» pieskaita pie visnicinā- māko sugas. Un ka audzinātāji var palīdzēt? Sargu viņam blakus taču nenoliks. Sasaukt savus draugus un kopīgi piekaut Zumentu? Bet tad viņš jānosit pavisam, — un kurš gribēs dabūt desmit gadus tāda ķēma dēļ? Galu galā pie visa vainīgs jaunais nodaļas padomes priekšsēdētāja amats. Tas, ka viņu izvirzīja audzinātājs un pierunāja Kalējs, apgalvodami, ka no visiem nodaļas puišiem viņš esot visvairak piemērots, vēl nozimē maz. Autoritāte un stāvoklis jānostiprina pašam ilgstošā cīņā ar tādiem kā Zuments un ar tiem, kas sevi uzskata par pietiekami labiem un gudriem, lai vēl klausītos jaunajā komandieri. Kalējs bija izcīnījis šo autoritāti. Kā ies viņam? Spriežot pēc sākuma, ne jau viegli. Nē, labi jaunajā postenī Ieviņš nejūtas. *** Sestdienas vakarā pēc dokumentālo filmu seansa skolas zālē iedegas spuldzes. Ar dobju rīboņu puiši atgrūž garos solus, ce|as kājās un dodas uz izeju Daudzi berzē miegainās acis un, no saldā snauda un tumsas pēkšņi nokļuvuši spilgtajā gaisma, neveikli tenterē, aizķerdami solu galus. Koridorā melnā straume dodas uz durvīm, sadrūz- mēdamās kāpņu telpas gaitenī. Dokumentālo filmu rādišanas laikā vismaz puse audzēkņu guļ. Kā nodziest gaisma un ieskanas mūzika, galvas noliecas un sākas miermīlīga šņākuļošana. Par to daudz runāts, pārmests, bet līdz šim viss līdzējis maz. No vienas puses, interešu nabadzība un trulums, bet, no otras, — gribot negribot jāatzīst, ka filmas uzņemtas vienmuļi un bez izdomas. Garām Ķirškalnam iet Meikulis un Trūdiņš. — Kā patika? — audzinātājs aptur puišus.

Meikulis kaunigi nodur acis un nesaka nekā. Vaigs Vēl glabā blūzes vīļu sārtos iespiedumus, skaidri liecinot, ka viņš gulējis, galvu uz rokfs atbalstīdams. Trūdiņš augstprātīgi paskatās Meikulī, pasmīn un tūliņ izsaka savus apsvērumus: — Es arī kāvos ar snaudienu. Kas tad tas par ķiniti — īstas miega zāles. Ķirškalns savelk uzacis un pašūpo galvu. — Nē, pareizi, audzinātāj, — Trūdiņš metas aizstāvēt savus uzskatus. — Audzē kokvilnu, taisa visādus grāvīšus, pēc tam braukā ar nezin kādiem traktoriem un novāc. Nu, kas man no tā? Lai audzē, bet skatīties garlaicīgi. Vai atkal rok ogles. Visi melniem ģīmjiem un tik ražo tonni- ņas, rūc tur visādas vagonetes un ogļu kombaini, nekā nevar saprast, neviena solīda cilvēka, tikai putekļi. — Bet tu visu ziemu sildies pie radiatoriem, kuri kļūst karsti, sadegot oglēm. — La-a-bi jau, audzinātāj, — Trūdiņš novelk. — Es jau to visu saprotu, — bet kas no tādām oglēm ko redzēt? ' Ja vajag, tad rok, melns darbs — un viss. Kāpēc man ieplestām acīm par to jābrīnās? Lūk, par taigu man drusciņ patika, tur, kur tas jakuts šāva vāveres. Paukš! — kā liek, tā veļas. Silā šaut nebūtu slikti, — bet cik tad to radīja? — Un kādas filmas tev patīk? — Gribas redzēt kaut ko neparastu, piemēram, kara filmas, kad drebina no visādiem stroķiem, ka balts vien griežas. Nu, un vēl tās, kur skaistas balles un dejas. Tad vēl par spiegiem un tās, kur kāds glīts skuķītis pagrozās, kāds seansiņš redzams. Bet mums jau tadas nerāda, baidās, ka sakarsēs asinis. Pie runātājiem piestāj arī Zuments un Strūga. Brītiņu klausījies, Zuments negaidot iejaucas: — Bet man patika. Tās bija filmas par darba cilvēkiem. Un kas ir galvenais? Darba cilvēks! — Zuments izteiksmīgi nodeklamē un paceļ pirkstu. — Kas nestrādā, tam nebūs ēst! Bet tu ar saviem spiegiem un seansiem! Ķirškalns asi paskatās Zumentā, bet nekā nepaspēj pateikt, jo no ārdurvju puses piepeši atskan skaļš, nejauks kliedziens. Visi metas turp, spiežas, drūzmējas, kaut kur āra noskan satraukts jautajums: — Kas tev notika? Ķirškalns laiž darbā elkoņus, audzēkņi pašķiras, un viņš uz kāpnēm ierauga audzinātāju vidū stāvam Ieviņu. Kāds, pieliecies pie puiša muguras, prasa: — Kur? Ieviņš ar roku tausta muguras lejasdaļu. — Te. — Kas nolicis? — Ķirškalns jautā, un Ieviņš jau trešo reizi pēdējo sekunžu laikā aprauli paskaidro: — Sadūra. Ķirškalns izslienas. — Neizklīst! Atpakaļ skolā! Dažs audzēknis cenšas aizšmaukt, aizslīdēt gar citu mugurām. Varbūt kādam tas arī izdodas — āra jau krēslo. Laukums durvju priekšā kļūst klajš, un tur, blakus pakāpienam, zemē guļ paštaisīts nazis. Ķirškalns to paceļ. — Es eju uz sanitāro daļu, bet jūs paņemiet priekšā tos! — Ķirškalns uzsauc darbabiedriem un pamāj uz skolas pusi. — Tūliņ būšu atpakaļ. Viņš pieliecas pie Ieviņa. — Paiet varēsi? — Laikam varēšu. — Ieviņš pirmos soļus sper diezgan nedroši, bet tad sāk kājot itin veikli. — Slikti nepaliek? — Nē.

Kad Ieviņš sanitārajā daļā izģērbjas, pirmais iespaids ir diezgan atbaidošs. Kāja mirkst asinīs, un zēna plati ieplestās acis, ieraugot brūcei piegrūstās plaukstas sarkano krāsu, pēkšņi pieveras, seja kļūst dzeltena, un viņš gandrīz nogāžas. — Negrābsties tur ar nagiem! — feldšeris uzbļauj un liek māsiņai padot ožamo spirtu un Ieviņām nogulties uz kušetes. Kad notīrītas asinis, izrādās, ka nekas sevišķi bīstams nav, dūriens ķēris dibena muskuli. — Glutacus maximus vai, latviski izsakoties, pakaļā, — feldšeris lietišķi konstatē. Ķirškalns piezvana uz caurlaides telpu un pavēl nekavējoties zvanīt uz priekšnieka dzīvokli, pēc tam pieliecas pie Ieviņa. — Nekas, sadzīs! — Viņš pasmejas. — Tikai sēdēt kādu laiciņu nevarēsi, būs dibenam atpūta. — Tad nopietni un klusi jautā: — Kas dūra? — Es nezinu, audzinātāj. — Nestāsti niekus! — Šoreiz es patiešām nezinu. Ķirškalns bridi stingri raugās puiša bālajā sejā uz kušetes spilventiņa, viņa vēl izbiedētajās, bet atklātajās acis, atliecies pievelk tuvāk balto tabureti, atsēžas un nospriež, ka laikam būs jātic. — Stāsti! Stāsti sīki visu, ko atceries! — viņš saka. — Daudz nav ko stāstit. Pie durvīm bija korķis, bet no mugurpuses spiedās virsū. Es pagriezos atpakaļ un teicu, lai negrūstās, tūliņ pēc tam ari sajutu, ka iedur un kaut kas silts tek gar kāju zābakā. — Kas tev stāvēja blakus, priekšā, aiz muguras? Ieviņš nosauc dažus puišus, bet tic aizdomas nerada. — Es īpaši neskatījos, un tur jau bija tumšs, — viņš piebilst. — Vai tad, kad sajuti dūrienu, tu vēl biji pagriezies atpakaļ? Ieviņš bridi padomā. — Nē, dūra tūliņ, kad atgriezos pret durvīm. — Tātad no aizmugures? — Laikam gan. — Un tev nav pat nojausmas, kurš tas varētu būt? Ieviņš klusē. Viņš neskatās audzinātājā, bet sāpīgi viebjas, jo māsiņa pašlaik apsaitē ievainojumu un jāpievelk ceļgali un mazliet jāpieceļas, lai viņa to varētu izdarīt. — Nojaust jau var visu ko. — Turklāt dažreiz ļoti pareizi, — Ķirškalns papildina. Ieviņš paskatās māsiņā, un Ķirškalns pieliecas tuvāk. — Zuments, — puisis čukst. — Varbūt vēl kāds? Ķirškalns atceras mirkli pirms kliedziena, atceras Zumentu sev blakus. Alibi neapgāžams. Bet kādēļ Zuments apstājās pie viņa un nomuldēja savu pārapzinīgo penterē- jumu? Vai ne tieši tādēļ, lai šo alibi dabūtu? Arī Strūga varbūt nestāvēja tur nejauši. Abi atamani lidz ar to kļuva balti un tīri. Nevis kāds puišelis, bet pats audzinātājs varēja apliecināt, ka viņi nekādā gadījumā nav vainīgi, — Tad kāds no viņa draugiem. — Kurš tieši? — Kas lai zina? Vai viņam sušķu trūkst? — Un kādēļ tu domā, ka te vainojams Zuments? Ieviņš mirkli šaubās, bet dibens atkal iesāpas. Ja jau tā, tad vairs klusēt nevar. Kas zina — nākamreiz varbūt nodurs pa īstam? — Mēs vakar sakāvāmies. Un Zuks teica: «Zobu atdošu.» — Skaidrs. — Ķirškalns atliecas. — Bet tagad guli un galvu nelauzil

Atstājis Ieviņu, viņš dodas uz skolu, *** Kā allaž, kad ir nopietni satraukts, Ozolnieks izskatās ļoti mierīgs. Parastos strīdos par ikdienas pārkāpumiem un neveiksmēm viņš dažreiz paceļ balsi, izmet pa dzēlīgai piezīmei, bet, ja gadās lielākas nepatikšanas, kļūst vēss un klusi draudīgs. Tāds viņš ienāk skolotāju istabā, kurā audzinātāji nopratina aizturētos puišus. — Labvakar, — viņš īsi izmet un pamāj sveicienu, pēc tam paaicina Ķirškalnu sānis. Klausoties audzinātāja stāstījumā, priekšnieks ne reizi to nepārtrauc ar piezīmēm, bet kodi lūpu un pētī zemē atrasto nazi. — Vainīgo mēs vēl nezinām, bet pavēle, domājams, nākusi no Zumenta. Tas varētu būt Jērums. Cik ātrumā izdevies noskaidrot, viņš atradies drūzmā pie durvīm. Durt^ ir no apakšas, turot nazi nolaistā rokā. Ja Ieviņš pēdēja mirklī nebūtu pagriezies atpakaļ, asmens ķertu pavēderē. Dūrējs slēpies aiz citu mugurām, un, tā kā bija tumšs, viņš visu varēja izdarīt nemanīti. Tagad, par laimi, Ieviņām nekādas briesmas nedraud, mazliet pagulēs un būs vesels, — Ķirškalns nobeidz. — Spuldze kāpņu telpā ir izdegusi jau vairākas dienas. Sīkums, vai ne? — Ozolnieks paraugās audzinātājā. — Bet mūsu darbā, kā redzi, sīkumu nav. Un kāpēc radās drūzma? Kāpēc audzēkņus pec filmas nenostādīja pa nodaļām, bet atļāva iet laukā barā? Arī, protams, sīkums. Ķirškalns klusē. Ko te var piebilst? Pašu nolaidība nav noliedzama. — Taisīts no bīdmēra! — Priekšnieks pasvārsta nazi. — Jā. — Kāds noskaņojums nodaļa? īpaši tava? — Neesmu vēl paspējis aiziet. Sākām pratināšanu. Bet tur ir dežūraudzinātājs un uzraugi. — Bet nodaļa ir bez komandiera. Un tur ir Zuments.— Ozolnieks paraugās Ķirškalnā. — Labi, turpini! Es aiziešu pie taviem puišiem un paskatīšos. Vēsts, ka Bass ieradies, jau sasniegusi kopmītnes ātrāk par viņu pašu. Puiši stāv bariņos, par kaut ko sačukstas, un Ozolnieks uzreiz sajūt, ka kolonijā ir kas mainijies, ka nav tā ierastā un drošā ritma, kas bija dienā. Uzbrukums Ieviņām «sakarsējis atmosfēru». Un ne tikai tas vien. Kolonijā vairs nav Lielās padomes priekšsēdētāja, nav nosvērtā un autoritatīvā Kalēja. Protams, atbrīvoto vietā ievēlēti jauni, bet tie vēl nav paspējuši iedzīvoties. Padomes priekšsēdētāju maiņa kolonijā ir tas pats, kas prezidenta maiņa valstī. Maiņai vienmēr seko zināma saviļņo- šanās, pārgrupēšanās un spēku samēru pārbaude. Negatīvie paceļ galvu — varbūt izdodas gūt kādas priekšrocības, pozitīvie pārdzīvo zināmu nedrošību, bet svārstīgie spicē ausis, pie kā būtu izdevīgāk pieslieties. Uzreiz jūtams zināms disciplīnas atslābums. Visi gaida vēl kaut ko, tas, kas jau bijis, liekas tikai sākums. Baumas un muļķīgi spriedelējumi šaudās no nodaļas uz nodaļu, un, ja parasti tām tic tikai daži, tad pašlaik pat vienai otrai gaišākai galvai ausis ņem visu pretim. Ejot pa garo koridoru, Ozolnieks ar ievingrinātu aci ievēro pārmaiņu pēc pārmaiņas. Protams, tie ir sīkumi, tikai sīkumi, kurus daudzi pat nepamanītu, bet neviens cits labāk par Ozolnieku nezina, cik šiem sīkumiem var būt liela nozīme, ja tos atstāj neievērotus. Vispirms jau sveicieni daudz ko parāda. Sveicina visi. Līdz tai robežai, kad bīstamie pārstāj sveicināt, vēl ir ļoti tālu, bet Ozolnieks atceras ari tādus laikus kolonijas dibināšanas pirmajos gados un vēl daudz ko vairāk — vēja svilpošanu izdauzītajos logos, sasisto spuldzīšu lausku vārgo čirkstēšanu uz klona zem kājām un aizbarikādētās kopmītņu durvis, aiz kurām atskan zvēru alām radniecīga rūkoņa. Tagad nekas tāds nedraud, un tomēr šis tas ir iekustējies, un priekšnieks labi saprot, cik viegli graut un cik grūti sagrauto atjaunot. Bīstamie un viņu pakalpiņi savu «labvakar» saka mazliet pārspīlēti, ar slēptu apmierinājumu lūpu kaktiņos un izsmiekliņu acīs. Viņu sejās var lasīt: «Redzi nu, skaties, kas te notiek! Un būs vēl trakāk.» Jo sevišķi tas manāms tieši pakalpiņu skatienos. Velna kalps vienmēr bijis lielāks izlēcējs nekā viņa saimnieks. Mierīgo un pozitīvo sveicieni pauž zināmas bažas un nedrošību: «Kas tagad jādara? Kāpēc tā

nolicis, un kā būs turpmāk?» Viņi pat paietas līdzi Ozolniekam, un viens nenociešas, pajautā: — Lūdzu, sakiet — vai Ieviņš tiešām miris? Tad redz, no kurienes vējš pūš! Ozolnieks skaļi iesmejas šis jautājums izraisa kādu daļu tīri neviltotas jautrības. Viņš atbild tā, ka nodārd viss koridors. Šī atbilde domāta ne tikai jautātājam, bet visiem, gan baumu izplatītājiem, gan ticētājiem. — Kāds muļķis paspēlējies ar nazīti, drusciņ pāršņāpta āda, un tu jau gribi Ieviņu apbedīt. Ja vēlies, šovakar pat varēsi viņu apciemot. Es piezvanīšu uz sanitāro daļu, lai tevi ielaiž. Reakciju nav grūti pamanīt. Bīstamie sabožas, daļa pašapziņas viņu skatienos izzūd, bet pozitīvie uzreiz izslienas, pasmejas priekšniekam līdzi, un no bariņa tūdaļ atdalās skrējējs. Ozolnieks zina — no istabas uz istabu lido vēsts: «Nieki, Ieviņš tikai ieskrambāts. Bass tikko teica.» Otrs jaunums, kas nepaiet nemanīts, ir pārāk lielais to audzēkņu skaits, kuriem atpogātas apkaklītes. Taisnība, Vakaros pirms gulētiešanas vienmēr kādu nevīžu gadās sastapt, bet šoreiz lādu ir aizdomīgi daudz. Ozolnieks mierīgi aizrāda, apstājas un pagaida, kamēr visas podziņas ir ciet, un, ejot tālāk, jau iztālēm redz, ka puiši bez kādas teikšanas pace] rokas pie blūžu apkaklēm un sakārtojas. Kāds audzēknis, izskriedams no nodaļas, aizgrūž durvis ar kāju, un tās aizkrīt, skaļi noblākšķēdainas. Ozolnieks aptur skrējēju, liek aiziet atpakaļ, mierīgi atvērt un atkal aizvērt durvis, pēc tam pavēl pieteikties pie dežurējošā uzrauga, palūgt lupatu un nomazgāt to, ko viņš spārdījis. — Ari stenderes, — viņš piebilst. — Un no abām pusēm. Ieejot Ķirškalna nodaļā, Ozolnieks atskatās. Zēnu pū- līši koridorā vairs tik satraukti nesačukstas, kļuvuši mierīgāki un gausāki. Nevar taču gaidīt ko ļaunu, ja pa kopmītnēm staigā Bass un liek aizpogāt vaļā atstātu apkaklītes podziņu. Kad, nevarēdams sagaidīt priekšnieku, Ķirškalns dodas viņam pakaļ un atver savas nodaļas durvis, viņš ierauga Ozolnieku sēdam uz gultas malas, bet puiši sastājuši apkārt un ar interesi klausās. — «Cst, neklaigā, uzmodināsi viņas mammu!» viņš saka. «Kādu mammu?» mēs prasām. «Kā muļķis, nu Oļas mammu.» — «Oļas te nav, te ir ieslodzījuma vieta, biedri,» mēs paskaidrojam. «Kas tad Oļu ieslodzījis?» viņš brīnās. «Oļu neviens nav ieslodzījis,» mēs skaidrojam atkal. «Nu, ko tad muldi!» viņš prasa un rāpjas tālāk. Mēs saķeram aiz kājas, šis sper un saka — saukšot miliciju, ja neļaušot tikt pie Oļas. Viņiem esot sarunāts. «Bet vai Oļas mājai bija tik augsta sēta apkārt?» mēs mēģinām iebilst. «Nebija,» viņš piekrīt. «Kāpēc tad rāpies?» — «Dzērumā viss izskatās lielāks,» viņš atcērt. Ķirškalns skatās Ozolniekā platajā mugurā un ļauj pabeigt. Viņš zina šo patieso atgadījumu, kad pirms dažiem gadiem kāds jauns, uz kājām stipri nedrošs cilvēks par katru cenu vēlējās pār sētu iekļūt kolonijā. — Tā, zēni! — Priekšnieks uzsit ar plaukstu pa gultas matraci. — Nesakiet, ka visi grib no kolonijas tikt ārā, ir arī tādi, kas ar varu laužas iekšā. Un puikas smej. Nodevīgais naža dūriens pie skolas durvīm viņiem šobrīd piemirsies. Ķirškalns ātri paskatās uz Zumentu. Vai tas arī smej? Nē, Zuments nesmej, bet ņirdz. Pulkstenis jau rāda pirmo stundu pēc pusnakts, kad atlaiž gulēt pēdējo iztaujāto audzēkni. Kā jau paredzēts, loks savilcies ap Jērumu ar iesauku Deguns. Ir nepieciešams parunāt ar Jēruma grupas meistaru, bet tas dzīvo pilsētā, telefona dzīvokli nav, un autobuss vairs neiet. Ozolnieks paņem caurlaides telpā garāžas atslēgu un sēžas «bobikā». Meistaru izcej no gultas nakts vidū. — Vai jums pēdējā laikā nav pazudis bīdmērs? > — Jā, pirms pāris nedējām viens izkūpēja, — meistars atceras. Ozolnieks parāda nazi. Meistars pētī, rausta plecus, beidzot saka: — Laikam jau tas pats būs. — Vai iespējams, ka izgatavots tavas grupas telpās?

To nu meistars cenšas kategoriski noliegt. Un, ja runa esot par Jērumu, pilnīgi izslēgts, viņš strādājot pie pirmajām skrūvspīlēm tieši acu priekšā. — Bet Jērums pagājušo nedēļu divas dienas bija vir- potavā, iedevu palīgā. Ozolnieks brauc pie virpotavas meistara. Izrādās — Jērums strādājis tieši pie slipripām, kuras atrodas patālu no meistara galdiņa. — Kuru puišeļu virpas ir vistuvāk slīpripām? Meistars nosauc uzvārdus, un Ozolnieks brauc atpakaļ uz koloniju, ceļā apsvērdams, ar kuru no nosauktajiem runāt. Izšķiras par garo, kaulaino Rēviču. Sis puisis ir panaivs un bailīgs, cenšas laipot starp administrāciju un audzēkņiem. Viņu klusām pamodina un tāpat kreklā un sporta biksītēs iesauc audzinātāju istabā. — Tu taisīji Jērumam nazi? — Kādu nazi? — Nazi Jērumam, ar ko sadurt Ieviņu? — Es nekā nezinu. — Rēvičs sāk trīcēt. — Jērums apgalvo, ka tu. Tagad tevi tiesās kā slepkavības mēģinājuma līdzdalībnieku. — Nē, priekšniek, nē! — Rēvičs iesaucas. — Viņš pats taisīja, tikai viņš viens pats. — Nu labi, vēl pārbaudīsim. Pazūdi klusām savā gulta! Beidzot var pāriet uzbrukumā Jērumam. Ciņa ilgst pāris stundu. Jērums atrodas audzinātāju un Ozolniekā jautājumu krustugunīs. Viņam prasa, lai atceras visos sīkumos, kur gājis, kas bijis blakus, kur atradies, kad dzirdējis Ieviņa kliedzienu. Ozolnieks raugās uz grumbās saraukto pazemo pierīti un milzīgo degunu — palama nav dota veltīgi — un cenšas iedomāties, kas gan pašlaik risinās šī septiņpadsmit gadus vecā noziedznieka smadzenēs. Vai tur vispār notiek kas uzmanības vērts, vai tas labais, kas Jērumam, pasaulē nākot, tika iedots līdz, jau nav beidzis pastāvēt? Palikuši instinkti un pavārtēs iegūti refleksi kopā ar bailēm stiprākā priekšā, kuram jāpakļaujas nedomājot, trīcot par savu nožēlojamo eksistenci. Teorētiski nav nelabojamo. Katrā slēpjas kas labs, un šo labo vajag uztaustīt un sargāt kā sveces liesmiņu starp plaukstām vējā. Taču kādu darbu un pacietību tas prasa! Ar milzīgām pūlēm ilgā laikā no nederīgā indivīda varbūt izveidotos vismaz sabiedrībai nekaitīgi pilsonis. Diemžēl šādus audzināšanas apstākļus sagādāt nav iespējams, tādēļ eksistē nelabojamie. Tie ir cilvēki, kas pēc īslaicīgiem atvaļinājumiem brīvībā atgriežas kolonijā un saka: «Esmu atkal mājās.» Ozolnieks ir noguris. Iepriekšējo nakti arī iznāca maz gulēt. Viņš šodien nav nekā ēdis, ja neskaita tējas glāzi brokastīs. Tikko vakarā pārnāca, atskanēja telefona zvans un vakariņas palika uz galda. Nogurst arī Jērums. Viņa deguns nokarājas arvien zemāk, viņu pārņem vienaldzība un trulums. Tie, kas viņam apkārt, zina visu līdz pēdējam sīkumam, viņš ir izsekots un nodots, gribas gulēt un tikt projām no apgaismotās istabas. — Jā, es dūru, — viņš saka. — Un kas tev lika to darīt? — Neviens. Pie tā Jērums paliek stingri un nelokāmi. Par sevi var stāstīt, var nestāstīt, tas attiecas tikai uz viņu. Pieliks kādus gadiņus klāt? Lai liek! Bet tālāk ne soli. Ausīs visu laiku urbjas Zumenta nepārprotami skaidrie vārdi: «Ja iepīsi mani, tev kaps.» Ja viņam draudētu nāve arī par pirmo atzīšanos, nebūtu nozīmes taupīt Zuku. Tagad ir citādi. Te tikai pāris gadiņi, tur — beigas. Sī atziņa ir pārāk tieša, lai ielaistos kompromisā. Tāpat kā pavēlēja novākt Ieviņu, atradīsies kāds cits, kas tiks galā ar viņu pašu. — Kādēļ tu uzbruki Ieviņām? Uz šo jautājumu Jērums ir sagatavojies. — Tādēļ, ka Ieviņš ir maita. Es negribu tādu priekšsēdētāju.

Un Jērums sāk žēloties, cik Ieviņš ir nejauks un ķīvīgs, aizskar audzēkņus un nepamatoti tos apsūdz. Tie, protams, ir nieki. Ieviņš aktīvi darbojas iekšējās kārtības komisijā, un tādē| tiešām Jērumam ir gadījies ciest par saviem grēkiem. Ozolnieks vēl labi atceras gadījumu, kad iekrita grupa, kas labu laiku aptīrīja audzēkņus, atņēma viņiem pienesumus un nodarbojās ar tetovēšanu, ņemdami par to cigaretes un produktus. Tajā bija iejaukts arī Jērums, un šīs grupas atklāšanā liela loma bija Ieviņām. Zināmā mērā Jēruma sašutumu var izskaidrot ar šiem notikumiem, bet tikpat labi Ozolnieks saprot arī ko citu — Jērums bez spiediena no malas nazi rokā neņemtu. Taču pierādīt to ir ļoti grūti. Zumenta vārds nekur netiek minēts, un pagaidām jāsamierinās ar uzzināto. Ap pieciem no rīta Ozolnieks beidzot ir viens savā kabinetā un tikai tad atceras, ka apsolījis piezvanīt sievai, kad pārradīsies. Tagad to darīt vairs nav nozīmes. Kādēļ celt viņu no gultas un skaidrot kaut ko pa telefonu, ja tas lāgā nevedas, pat blakus stāvot? Ozolnieks zina, ka netiks mājās lidz vakaram un arī tad droši vien vēlu, jo rīta pusē sāksies ierindas skate, uz to apsolījuši ierasties ari pārstāvji no centra. Cik ilgi viņi te būs, nav zināms, varbūt nāksies tos pavadīt ari vakariņās. Tas viss prasīs garu skaidrošanu, un sieva tik un tā nesapratīs un kārtējo reizi pārmetis, ka viņu absolūti neinteresē ģimene un māja, ka viņš atkal apmainījis savus bērnus pret bandītiem. Kaut kur zemapziņā Ozolnieks jūt, ka sievai ir sava daļa taisnības, bet viņš nekā nespēj grozīt. Viņi pēdējos gadus dzīvo viens otram līdzās kā divi cilvēki, kas nejauši satikušies tālbraucēja kuģa kajītē vai vilciena kupejā. Biļešu numuri gadījušies blakus, un vietu mainīt vairs nav iespējams. Starpība tā, ka kupejas kaimiņi, jūtot viens pret otru nepatiku, cenšas to neparādīt aiz ārējas pieklājības, jo zina, ka pēc dažām dienām brauciens beigsies, bet viņiem pieklājības krājumi jau sen izsīkuši un kopīgais ceļojums jāturpina ilgi, neredzot gala staciju. Un starp dīvainajiem dzīves vilciena pasažieriem tieši neiecietības drēgnajā caurvējā aug divi abu radīti cilvēkbērni, kas viņus gan saista, bet nepadara tuvākus. Iedomājoties savu ģimenes dzīvi, Ozolnieks vienmēr samulst, it kā būtu ieskatījies pa logu svešā dzīvoklī un ieraudzījis tajā ko tādu, kas nav domāts garāmgājēja acīm. Viņš sapīkst, ja par to runā citi, un nevēlas domāt arī pats, jo sajūt dīvainu nedrošību, kas traucē un padara grūtsirdīgu, bet nedrošība un grūtsirdība ir īpašības, ku ras Ozolnieks necieš ne sevī, ne citos. Tā eksistē divas pasaules. Pirmā — viņa darbs — paņem devīgi šķiesto enerģiju, izdomu un laiku, dodot pretī apmierinājumu un dzīves prieku; bet aiz tās noma|us un ēnā slēpjas otra. Tajā viņš taustās kā aklais, pinas un klūp, nevarēdams, atrast pareizo ce|u, un tieši tādēļ piespiež sevi nedomāt un cik vien iespējams izslēgties no nepatikšanām un traucējumiem, pieļaudams iespēju, ka varbūt nemaz tik ļauni nav un viss nokārtosies pats no sevis. Tāpat kā agrāk, arī šoreiz aizbēgt no savas antipasau- les izdodas samērā viegli, jo sevišķi tādēļ, ka vēl daudz jādomā par ritdienas skati, par šis nakts notikumiem, par to, ka atkal nāksies saskarties ar prokuroru, jo pret Jērumu jāierosina krimināllieta. Ozolnieks vēlreiz pārcilā visu, kas saglabājies atmiņā par Jērumu, par Ieviņu un Zumentu un šo triju audzēkņu savstarpējām attiecībām. Ja nu tiešām Jērums dūris, pats savas atriebības vadīts? Grūti ticēt, bet pusaudžu domāšana un rīcība met tik dīvainus līčločus, ka var notikt visai nesaprotami atgadījumi, kas nepakļaujas veselajam saprātam un loģikai. Pirms gada audzēknis Smukulis, ļoti bailīgs un gļēvs puisis, sadūra Zumentam līdzīgu tipu Lūriņu. Neviens nevarēja saprast, kā tas iespējams. Tikai ar ārstu pašaizliedzīgajām pūlēm Lūriņu izdevās glābt no nāves. Smukuli, protams, notiesāja, un tikai vēlāk noskaidrojās, ka pavēli durt devis pats Lūriņš, jo nevelējies strādāt un cerējis likt slimnīcā pie skaistām māsiņām. «Bet vai tev nemaz nebija bail, ka vari nomirt?» toreiz Lūriņam vaicāja un saņēma visai «gudru» atbildi: «Kāpēc jāmirst? Es jau teicu, lai dur vēdera, tas ir tālāk no sirds. Bet kas tad ir vēderā — vienas ķiskas, sašūs, un kārtībā.» Nē, ar skaidru saprātu pret šādu saprašanu karot nav viegli. Ozolnieks noņem kaklasaiti, atpogā virskreklu un, iepriekš piezvanījis dežurantam, pieteikdams pamodināt pēc divām stundām, aizmieg pie galda, atbalstījis galvu uz elkoņa.

XVII Pie štāba ēkas ieejas stāv melna «Volga». No ministrijas ieradušies ciemiņi — pulkvedis Augstkalns un apakšpulkvedis Vetrovs. Augstkalnu Ozolnieks pazīst jau sen, bet Vetrovs vēl pasvešs, tikai pāris mēnešu strādā ministrijā un kolonijā ir pirmo reizi. Plecīgais, omulīgais pulkvedis te jūtas kā saimnieks, izjautā Ozolnieku par vienu vai otru darbinieku, apprasās, J<ā audzēkņiem veicies ar mācībām, kā beiguši skolas gadu. Viņš jau labi gados un sirmu galvu, bet vēl itin mundrs un savā nevainojami pašūtajā formas tērpā izskatās vismaz par desmit gadiem jaunāks. Caurlaides telpā viesus un priekšnieku sveicina parādes formā tērpies iznesīgs uzraugs. Tūliņ preti skolas priekšā ap kārtīm plikšķinās sārti karogi. Pie skolas stūra parādās ziņneša figūra un pazūd, lai brīdinātu, ka «viņi jau nāk», un savlaicīgi, kaut viesi vēl nav redzami, atskan marša skaņas un jo sparīgi bungu sitieni. Zalienas, grābekļu izsukātas, neslēpj ne papīra drisku, ne zara galiņu, zemās sētiņas gar celiņu malarn, vēl vakar ar kaļķiem notrieptas, tagad laistās žilbinošā baltumā, gadus desmit vecās liepas jau labi sakuplojušas, krietnas rokas resnumā piebriedušas, lepojas ar svaigu zaļumu, bet logu rūtis, cītīgi ar vecām avīzēm spodrinātas, met gājējiem pretī līksmus saules zaķīšus. Zona izskatās pievilcīga un tīra, un pat veclaicīgie kopmītņu un sanitārās daļas korpusi, kas nevar lepoties ar arhitekta izdomas bagātību, spožās saules apspīdēti, ar savām baltajam sienām itin labi iekļaujas kopējā ansamblī. Muzikālais priekšnesums apraujas īstajā brīdī, vienīgi bundzinieks aizravies vēl uzdod lieku belzienu, kas pliks un vientuļš nodun kā tāls lielgabala salūts. Puiši uz Maija svētkiem dabūjuši jaunu ietērpu, vēl nav paspējuši to pārāk notriekt. Zābaki laistās, visiem baltas apkaklītes, neviena poga nav notrūkusi, un gludi apcirptās galvas izskatās kā raženi noaugusi ķirbju dobe. Ozolnieks iesānis vēro pulkveža seju. «Kā patīk, vecais?» Un pulkvedis smaida. Šai punktā Ozolniekā un Augstkalna domas sakrīt. Priekšnieks ir meistars panākt ārēju efektu, viņš zina, ka pulkvedis to pratīs pienācīgi novērtēt. Bet ar pārējo — lai tikai ļauj rīkoties — Ozolnieks pats tiks gala. Audzēkņi zābaku purnus jau laikus novietojuši gar dzelteno uzkrāsoto līniju Ozolniekā prospektā, tādēļ, dežūr- audzinātājam dodot komandu «Līdzināties!», viņiem atliek tikai izriezt krūtis un atmest galvas. Tieši tai brīdī, kad pulkveža cepures nags un kokarde iznirst gar celiņa mala sastādītajām liepiņām, atskan ko manda «Mierā!» un «Pa kreisi skatīt!». Ne jau gadījuma dē| šodien dežurē visbrašākais virsnieks. Tūliņ pēc paša priekšnieka viņam ir vislabākā militārā stāja un nevainojama komandēšanas tehnika. Pulkvedis arī nav zemē metams, un tā nu ziņojuma laikā brašie vīri stāv viens pret otru. Kaut arī Augstkalna seja nav redzama, Ozolnieks zina, ka pulkvedis ir apmierināts. Pēc ziņojuma pulkvedis apsveic audzēkņus, novēl viņiem izaugt par kārtīgiem cilvēkiem, pēc tam nesteidzīgi apstaigā ierindu, vērodams stāju un apģērbu. Apakšpulkvedis Vetrovs tikmēr mazliet izklaidīgi raugās apkārt, vēro ēku sienas, kas apkarinātas jauniem, vēl neizbalējušiem lozungiem. Tie sumina gan nesen pagājušos, gan drīzumā gaidāmos svētkus, dod padomus un norādījumus strādāt godīgi, cienīt sociālistisko īpašumu, mācīties, stiprināt disciplīnu, audzināt gribasspēku, mīlēt dzimteni, būt aktīvam komunisma cēlājam utt. Lozungi un saukļi atraduši vietu ne tikai pie sienām, bet, uz finiera plāksnēm uzkrāsoti, tie iestādīti ari skvēros un rindojas kā zaldāti gar celiņu malām. Pievērsies Ozolniekam, apakšpulkvedis, it kā no pamācošā raibuma apmulsis, samirkšķina acis. — Vai jums neliekas, ka tā visa te par daudz? — viņš paklusu ievaicājas. — Jūsu atzinums mani patīkami pārsteidz, — Ozolnieks tikpat klusi atbild. -— Lidz šim tika

uzsvērts, ka vēl vienmēr par maz. Apakšpulkvedis klusēdams saprotoši pamāj. Pabeiguši apstaigu, marša pavadīti, viesi dodas uz sporta laukumu, kur paredzēta ierindas skate. Tur pie nelielas skatītāju tribīnes jau laikus nolikts galdiņš ar kausiem un goda rakstiem. Viss ir tieši tā, kā vajag. Tīrība, kārtība, disciplīna un savu vainu sapratuši un cieši uz labošanās ceļa nostājušies audzēkņi, kas, starp lozungiem staigādami, ar ilgošanos gaida brīdi, kad varēs atgriezties brīvībā pie godiga darba un mācībām. Bet Ozolnieks neviļus atceras bezmiega nakti, sanitārajā daļā guļošo Ieviņu un disciplinārajā izolatorā sēdošo Jērumu. «Kas tagad komandēs Ķirškalna nodaļu?» pēkšņi iešaujas prātā. Par to nepaspēja apspriesties. Kamēr ciemiņi nesteigdamies ieņem vietas tribīnes solos, Ķirškalns ar šo jautājumu saduras visā tiešumā. No nodaļas ierindas pēkšņi iznāk Zuments un skaļi, ar pašapziņu liek tai pagriezties, pēc tam, gari stiepdams kā virsdienesta seržants, izkliedz: — So|o-o-o-os, marši Ķirškalns piesarkst, vienu mirkli aiz niknuma pat zaudē balsi un, tikai redzot, ka viņa zēni, saskaņoti un veikli iz« pildījuši pavēli, sparīgi sāk so|ot, strupi uzsauc: — Atlikt! Nodaļa apstājas. — Kas tev atļāva komandēt? — Ķirškalns, Zumentam priekšā nostājies, klusi un bargi vaicā. — Neviens. Es tikai domāju, ka tā būs labāk. Viņš, —r Zuments nicīgi paskatās uz padomes priekšsēdētāja vietnieku, kuram Ķirškalns šorīt uzdevis vest nodaļu, — viņš neprot, nekas prātīgs neiznāks. Atļaujiet man, un viss ies ka pa taukiem. Nodaļa tak nedrikst izgāzties. — Zuments iztapīgi un viltīgi smaida. — Ej ierindā! — Ķirškalns īsi saka un tikpat īsi pavēl Ieviņa vietniekam iznākt un pārņemt vadību. Puisis negribīgi tuvojas un klusi ieminas: — AAan patiešām galīgi neveicas. Varbūt šo reizīti vardu Zuks? — Ak tad tik tālu jau esam nonākuši? — audzinātājs drūmi norūc, bet skaļi, visiem dzirdot, saka: — Nekas, iemācīsies. — Bet nodaļa dabūs sliktu vietu. Pa kuru laiku lai mācos, jākomandē jau tūliņ. Kalējs un Ieviņš prata, bet man aiz bailēm kājas tric. Un vēl lie pulkveži skatās. Varbūt var kāds cits? — Kurš? — Es nezinu. — Es arī nezinu. Slikti, ka tā, bet nezinu. Tādēļ komandēsi tu. Par Zumentu nevar būt ne runas. — Izkritisim cauri. — Es teicu — komandēsi tu, saprati! Audzēknis parausta plecus un pagriežas pret nodaļu, nepārliecinoši noteikdams: — Nu tad soļos marš! Ķirškalns iet aiz puišiem uz sporta laukuma pusi un arī nojauš, ka labi nebūs, ka Zuments patiešām komandētu veiksmīgāk. Vienu brīdi pat galvā iešaujas ķecerīga doma: «Varbūt atļaut?» — bet tad pats apķeras, cik tālu aizprā- tojies, un niknums pieaug vēl lielāks. «Velns jau man sācis smadzenes šķobīt.» Acu priekšā uznirst sadurtais Ieviņš, 1111 tai pašā laikā audzinātājs lād ari pats sevi, ka nav laikus domājis par vairākiem spējīgiem komandētajiem. Pulkvedis ierindas skatei pievērš lielu uzmanību. «Bet kam tad es strādāju — viņam vai puišiem?» Ķirškalns sevi mierina un īgni paskatās uz tribīnes soliem. Iznāk tā, ka Ozolnieks nosēdies tuvāk Vetrovam. Kolonisti kārtojas uz sporta laukuma un gaida nodaļu uznāk- šanas kārtības izlozi. — Kā jūs vērtējat kolonijas pašreizējo līmeni? Es, protams, domāju patieso līmeni, ne šīsdienas parādi, — apakšpulkvedis pēkšņi iejautājas. — Kāpēc jūs domājat, ka šeit redzamais nav paliesais līmenis? — Ozolnieks pasmaida un cieši

paveras Vetrovā. — Es jūs saprotu, — arī apkšpulkvcdis pasmaida, — bet diemžēl esmu praktiķis. Līdz šim biju priekšnieks pieaugušo kolonijā. — Un Vetrovs nosauc ieslodzījuma vielas numuru. — Un kā jūs būtu atbildējis priekšniecībai savā bijušajā darba vietā? — Abi saskatās un, būdami viens ar otru apmierināti, iesmejas. Bridi klusējis, apakšpulkvedis domīgi nosaka: — Jā, strādāt ar pusaudžiem ir daudz grūtāk nekā ar pieaugušajiem. — Arī es atļaujos domāt tāpat. Tikai daudzi citi ir pretējos uzskatos. — Es zinu, — Vetrovs piekrīt, — pieaugušie izdarot nopietnākus noziegumus un tāpēc ari esot grūtāk valdāmi. Praksē tas neapstiprinās. Cik esmu novērojis, pieaugušo domāšana daudz tuvāka reālajai dzīvei, viņi prot spriest un vērtēt nosvērtāk. Arī man vislielākās grūtības bijušas ar puišiem, kas nāk no nepilngadīgo kolonijām. Zināms, ir izņēmumi, bet tie arī paliek tikai izņēmumi. — Varbūt mazāk pārdomāti, bet nopietni noziegumi gadās ari manējiem un tieši vēja pilno galvu dēļ, — Ozolnieks nosaka. Uz basketbola laukuma, kas atrodas pie pašām tribīnēm, uznāk pirmā nodaļa. Vispirms jāizdara pagriezieni uz vielas, pēc tam soļojot, un beigās katra nodaļa aiziet ar savu dziesmu. Skatoties kolonistos, Ozolnieks ierunājas: — Jūs pirmīt jautājāt par patieso līmeni. Tik ļauni nav. Ja līmenis stipri zems, šādu parādi sarīkot nebūtu iespējams. Pēc skolā pieņemtās ballu sistēmas es liktu trīs ar krustu, varbūt pat četri. Bet bija laiki, kad vairāk par trīs ar mīnusu nevarēja dot. So to darījuši esam un darīsim arī uz priekšu. — Un kāds, pēc jusu domām, būtu galvenais virziens? — Galvenais virziens? — Ozolnieks brīdi apklust. — Ir vairāki galvenie virzieni, bet īsumā es to formulētu apmēram tā: dodot puišiem iespēju aktīvi darboties derīgos pasākumos, pierādīt, ka viņi spēj veikt ko labu, kas rada ticību saviem spēkiem. Pie tam šiem pasākumiem jābūt ar zināmu romantiku un jādibinās uz abpusēju cieņu, uzticēšanos un taisnīgumu. — Un kas nepieciešams, lai to varētu veikt? — Entuziasti audzinātāji, skolotāji un meistari pie mums, ar izpratni apveltīti un burta kalpībā neiestiguši darbinieki pie jums. Bez tam derētu atcerēties, ka pusaudžu kolonijas pirmām kārtām ir audzināšanas iestādes un tikai pēc tam nāk ražošana. Apakšpulkvedis paberzē pieri, noņem cepuri un noliek blakus uz sola. Saulītē k|ust karsti. — Jā, — viņš pārdomādams novelk, brīdi skatās, kā audzēkņi soļo, — pašlaik aizejošā nodaļa uzsāk ne sevišķi saskanīgu dziesmu, pēc tam atkal iejautājas: — Bet darbs un mācības skolā taču dod gan labumu, gan ticību saviem spēkiem. — Jā, jums taisnība, taču, ja iedziļinās nepilngadīgo kolonijas specifikā, ne vienmēr tā būs. Faktiski pie mums ir tikai tāda iebraucamā vieta. Laiks par īsu un puišeļu prāts arī. Brīvībā bija daudz lielākas iespējas mācīties un strādāt nekā te pie mums. Vai viņi tās izmantoja? — Tur bija iespējas arī nemācīties un nestrādāt. — Labi, bet vai piespiests darbs un piespiesta mācīšanās, ja skatās pār žogu un visu laiku domā, kad no šīm mocībām liks vaļā, var radīt apmierinājumu un ticību saviem spēkiem? — Jāpanāk, lai tās nebūtu mocības. — Bet kā? Viegli pateikt — jāpanāk. Bet ar ko sākt? Apakšpulkvedis klusē. — Kaut kā jāieinteresē, jāparāda perspektīva, — viņš ne sevišķi pārliecinoši atsāk. — Neticu, ka visi sajūt darbu un skolu kā slogu. — Protams, ne visi, bet par tiem mēs nerunājam. Daudzi tomēr dara tikai tik, cik prasa norma — uz vārga trij- nieciņa, un dažiem pat tas liekas par grūtu. — Ozolnieks mirkli nogaidoši raugās apakšpulkvedī, tad strauji turpina: — Mūsu audzēkņi nav pieraduši raudzīties tālākā nākotnē, nav pieraduši domāt par mērķiem, kas sasniedzami ar ilgstošām pūlēm. Ari svešā kabatā viņi grāba tādēļ, ka

tas izdarāms ātri un viegli. Naudiņa rokā, bet, kas būs pēc tam, par to galvu nelauzīja. Manuprāt, jāveic tādi pasākumi, kas neliktu rezultātus gaidīt ilgu laiku. Jādod iespēja tikpat ātri. kā viņi līdz šim darījuši slikto, padarīt ko labu, jāpieradina pie domas, ka viņi to spēj Suns skries pakaļ, ja redzēs desu. Tas skan vulgāri, bet lietas būtibu izsaka. Sādu desu tad ari vajag turēt puišiem pie deguna — sākumā tuvāk, tad aizvien tālāk, kamēr beidzot viņi iemācīsies saskatīt, kādas perspektīvas dod skola, dod laba aroda prasme. — Sī doma nav zemē metama, — Vetrovs saka, — lai gan viegli panākumi neaudzina. Miniet kādu piemēru! — Viens piemērs ir jūsu acu priekšā — šis sporta laukums. Nevarētu teikt, ka slikts, vai ne? — Jā, jebkura vidusskola ar tādu varētu lepoties, — apakšpulkvedis apstiprina. — Pirms četriem gadiem te bija purvs. Kad puiši pa ciņiem sita bumbu, dubļi pat vasaras vidū šķīda uz visām pusēm. Sākumā teica: «Nekas neiznāks.» Pasvīdām krietni. Nodrenējām, savedam velēnas, un rudenī bija gatavs. Atklājām svinīgi. Uzaicinājām arī tos audzēkņus, kas jau bija atbrīvoti. — Ozolnieks apklust, it kā atcerēdamies atklāšanas dienu. — Laika, laika mums par maz. Tikko dabūjam iesākt, jau puišelis pazūd. Uznāk tā audzinātāja nodaļa, kas komandēja ierindu, kad ieradās viesi. Puiši tiešam soļo labi. — Braši, braši! — Ozolnieks dzird Augstkalna balsi. — Kurš ir nodaļas audzinātājs? Ozolnieks nosauc uzvārdu. Tas ir virsnieks, kas pulkvedim ziņoja ierindas priekšā. — Tad nav ko brīnīties. Tādatn vajag būt īstam audzinātājam. — Citas nodaļas jau ari nav sliktas, — Ozolnieks nosaka, jo tieši šis audzinātājs nav no labākajiem. Iemācīt labi soļot vēl nenozīmē labi pildīt savu uzdevumu. Nākamā ir Kašķaina nodaļa, un, kā jau audzinātājs paredzējis, komandas skan paklusi un bailīgi. Ķirškalns nostājās malā un, nevērodams tos, kas sēž tribīnē, raugās uz laukumu sadrūmis un nospiests. Viņš zina, ka puiši soļo labi, cerējis uz vienu no pirmajām vietām, bet tagad nekas iepriecinošs nav gaidāms. Pagriezieni uz vietas izdodas ciešami, bet, līdzko sākas soļošana, skaidri nomānāms, ka jaunais, nepieredzējušais Ieviņa vietnieks galīgi apjucis dod pavēles vai nu par ātru, vai par vēlu. Lūk, nodaļa pagriežas tieši pret basketbola groza balsta karkasu un sparīgi dodas tam virsū. Varētu pagriezties sānis arī bez komandas, bet Zuments, kas soļo priekšā labajā flangā, pat nedomā to darīt un metas tieši režģos. Ierinda izjūk, puiši spraucas zem metāla spraišļiem vai lien tiem pāri. Nu atskan novēlotā komanda, kas sajauc rindas vēl vairāk. Jaunizceptais komandieris galīgi apmulsis stāv sānis, neattapdams, ko darīt. Ar lielu grūstīšanos bez kādas komandas puiši no jauna nostājas ierindā un bailīgi glūn uz pulkveža pusi. Ķirškalns Meikuļa acīs pamana iemirdzamies ko līdzīgu asarai un, pieri savilcis, novēršas. Te vairs nekas nav līdzams. Kā Meikulis mocījās, lai spētu soļojot saskaņot roku un kāju kustības! Līdzko lika kreiso kāju, uz augšu cēlās arī kreisā roka. — Sī ir nodaļa, kurai vakar sadūra priekšsēdētāju. — Ķirškalns dzird Ozolniekā paskaidrojumu pulkvedim. — Lai komandē vietnieks! Vai tas arī sadurts? — pārmetoši atskan pulkveža balss. Ozolnieks atkal ko saka, laikam cenšas izskaidrot, ka patiesībā Ieviņš tikai dažas dienas ir komandieris, ka nesen atbrīvots Kalējs, ka īstenībā pašlaik komandē vietnieka vietnieks. Ķirškalns neklausās, bet sajūt pulkveža skatienu. Sagumis, augumam slikti pieguļošajā formas tērpā viņš katrā ziņā nespēj radīt lielas simpātijās. Nodaļa galīgi izgāžas, kad aiziet ar dziesmu. Kāds uzsāk par agru, jo netiek skaitīts «viens, divi, trīs, četri», un par laukumu kā ēzeļa brēciens atskan vientuļš skaļi novilkts: «Eēēj …» Zēns bailīgi apraujas, seko klusuma brīdis, un pēc tam jau tīšām Zuments vēl nepareizāk un ķēr- cošāk nostiepj to pašu skaņu otru reizi kā izmēdīdams. Tas arī ir viss, ko viesi dzird no «Ejam droši, ejam vingri», bet Meikulis aiz uztraukuma atpalicis un apjucis čāpo, abas rokas reizē uz priekšu un atpakaļ vēcinādams. Tai laikā, kad «īsta audzinātāja» nodaļas priekšsēdētājs saņem lielu niķelētu kausu 1111 visi skanīgi

aplaudē, Bam- bāns aizslīd aiz skolas stūra, atspiež logu 1111 ierāpjas savā klasē. Ātri paķēris krītu, viņš plašiem vēzieniem uz tāfeles uzšņāpj vārdu, kas sastopams uz ilgāk nekrāsotu publisko atejas vietu sienām, pēc tam metas pie skapja, sagrābj rokās kaudzi papīru un veco burtnīcu un, pagājies līdz durvīm, nomet tās uz tīri izmazgatas grīdas. Izgrūstījis taisnās solu rindas, viņš tikpat veikli izšmauc atpakaļ un paspēj pievienoties ierindai, kas atstāj sporta laukumu. Viesi apstaigā kopmīles un dodas uz skolu. Pa ceļam Augstkalns skaidro Vetrovarn mācību procesa īpatnības, pajautādams Ozolniekam tikai atsevišķus skaitļus un sīkumus. Uzraugs atslēdz skolas durvis, un pretim sitas svaigi ievaskota parketa smarža. Iedams pulkvedis novelk roku pār radiatoriem un, pacēlis plaukstu uz augšu, kritiski nopēta, vai nav pieķērušies putekļi. Taču šis pārbaudes paņēmiens jau visiem zināms, un palodžu apakšas, tāpat radiatori nomazgāti sevišķi rūpīgi. — Nekas, esat sākuši mīlēt tīrību, — pulkvedis atzinīgi saka. Skolotāju istabā tiek pāršķirstīti sekmju žurnāli. — Daudz vēl divnieku, maz cīnāties pret nesekmību. — Jā, par paraugskolu mūsējo pagrūti nosaukt. — Bet skolotājiem ir divdesmit piecu procentu piemaksa, tad lai arī strādā ar simt divdesmit piecu procentu jaudu. — Pulkvedis iesmejas. — Skolotāji patiešām cenšas, bet ne no viņiem viss atkarīgs, — Ozolnieks piebilst un nodomā, ka šādos apstākļos arī simt procentu piemaksa neatsvērtu darba grūtumu. — Nesekmīgo salīdzinājumā ar rudeni ir krietni mazāk. — Vienmēr var būt labāk nekā ir, — Augstkalns saka un paceļ pirkstu. Pret to grūti ko iebilst. Visi dodas uz klasēm. Ejot Ozolnieks stāsta par skolotāju Kalmi, par viņas darba mīlestību un rūpību. Šai skolotajai patiešām pienāktos izglītības darba teicamnieka nosaukums, un, pavērdams viņas klases durvis, priekšnieks grib par to ieminēties. — Lūdzu, — viņš saka un pakāpjas soli sānis, lai pulkvedis varētu ieiet pirmais, bet, pametis skatienu klasē, nobāl. Roka ātri paceļas, it kā gribētu veikt šim brīdim nepieciešamāko kustību — sagrābt pulkvedi aiz elkoņa un atraut atpakaļ, — bet pēc tam bezspēcīgi nolaižas gar sāniem. — Vai tas man domāts? Jauki, jauki, — kā no tālienes atskan pulkveža balss. *** Vakarā šķiroties pulkvedis, lai arī ārēji tikpat omulīgs un laipns kā no rīta, neskopojas, atsegdams trūkumus, un Ozolnieks skaidri zina, ka uzrakstu klasē viņš neaizmirsīs un izdevīgā brīdī vienmēr atgādinās. Ozolnieks klausās un nejūtas ne sevišķi uztraukts, ne sarūgtināts. Tāda ir kolonijas ikdiena. Tikai Kalmes žēl. Beidzot viesi atvadās, un Ozolnieks, tai pašā brīdī viņus aizmirsis, dodas atpakaļ uz zonu, lai piedalītos Ķirškalna nodaļas sapulcē. Ķirškalns viņu sagaida ne sevišķi jautrā garastāvoklī. Vainīgi ne tikai šīsdienas notikumi vien. Audzinātājs nepiekrīt priekšnieka domām par Ieviņu. — Iznāk, ka Zumenta deļ jāsoda arī Ieviņš. Tas nav taisnīgi. Puisis jau tā diezgan cietis. — Nekā nevar darit, jāsoda abi. Ieviņš kauties nedrīkstēja. — Bet Zuments kautiņu izprovocēja, ņirgājās par viņu, par padomes priekšsēdētāju. — Un Ieviņš tieši tādēļ, ka ir priekšsēdētājs, jo sevišķi nedrīkstēja vicināt dūres. Kā tu to nesaproti? — Ozolnieks stingri paskatās uz Ķirškalnu. — Visa nodaļa redz, kā komandieris kaujas. Kāda te var būt priekšzīme? Atkal gribi atpakaļ vecos laikus, kad autoritāte balstījās uz spēku? — Varbūt formāli tev taisnība, bet cilvēcīgi tas nav, — Ķirškalns paliek pie sava. — Tādiem zumentiern dažreiz ar spēku var ieskaidrot ātrāk neka ar garu runāšanu. — Tev tomēr būs jāsamierinās ar manu formālo taisnību. Kautiņi kolonijā jāizbeidz, tie tikai izraisa jaunus konfliktus, un šoreiz tas jau noticis. — Bet, ja Ieviņš dabūs rājienu, vai viņš drīkstēs būt nodaļas padomes priekšsēdētājs?

— Paskatīsimies. Man liekas — Ieviņš nav sevišķi piemērots: pārāk straujš un neapdomīgs. Redzēsim, kā puiši izturēsies sapulcē. Vajadzētu panākt, lai nosodījuma smagums vēršas galvenokārt pret Zumentu, un pēc izgāšanās skatē tas sagaidāms. Ķirškalns klusē, un Ozolnieks viņu saprot tīri labi, bet ne vienmēr, paklausot jūtām, izdodas pieņemt pareizo lēmumu. — Izsauc aktīvu. Pirms sapulces ar viņiem jāaprunājas, — priekšnieks saka *** Zuments sapulci gaida ar aukstasinīgu ziņkāri. Ko viņam var padarīt? Bailes par to, ka Jērums izpļāpāsies, jau pārgājušās. Ar dūrienu viņam nav nekā kopīga, bet par pārējo Zuments ir drošs. Negaidīti ātri tas Deguns iekrita. Arī uzbrukums Ieviņām neizdevās, kā domāts, Nu Deguns dabūs pasēdēt, un bēgt nāksies bez viņa, bet pats vainīgs. Otro Jēpītim paziņoto datumu nedrīkst nokavēt. Un Zuments jau jūtas kā ar vienu kāju brīvībā, viņa domas ir pie valsts robežām un skrien tām pāri. Kaut kāda sapulcīte vairs satraukt nespēj. — Šovakar mums jāapspriež audzēkņa Zumenta uzvedība, vispirms kautiņš ar Ieviņu. Vārds Zumentam, — saka šīsdienas neveiksmīgais komandētājs un atiet sānis. Tas nāk pārāk strauji, un, nepaspējis pat lāgā atrauties no bēgšanas plāniem, Zuments lēni pieslienas kājās un parausta plecus. — Ko es varu sacit? Visi jau paši redzēja, kā Ieviņš man uzbruka. Es tikai aizstāvējos. — Kāpēc viņš tev uzbruka? — jautā sapulces vadītājs. — Tāpēc, ka viņam riebīga daba. — Vai visi tā domā? — Ķirškalns paraugās apkārt. Brīdi valda klusums. Zēni paskatās cits uz citu un nodur galvas. Ķirškalns atkārto jautājumu skaļāk, un pieceļas viens no padomes locekļiem. — Varbūt Ieviņš ņēma par strauju, bet patiesībā vajadzēja arī. Zuks viņu lamaja un izsmēja. Es ari nebūtu nocieties. Kad šitā piesienas, tad ir jāgāž pa žokli. Un Ieviņš viņu, nu, Zuku, apsauca un lika turēt muti, bet tas tikai vārās. Es domāju, ka Zuks ir galvenais vainīgais. — Ak tā? — Zuments pagriežas pret runātāju. — Ak tad vairs pajokot nevar? Es ar vārdiem, viņš ar darbiem, un beigās šis tas labais. Tad jau es tagad varu ari tev pašam kraut pa ģīmi, ko? Sākas tieši tas, ko Ozolnieks gribējis. Puiši iekarst. Katrs nākamais runātājs izrauj 110 apātijas vēl kādu klusētāju. Nu jau strīdas ne tikai par Zumentu, bet arī paši savā starpā, taču visumā strīds, kaut gan ar atkāpēm un izlēcieniem, virzās pareizi. Tadeļ Ozolnieks un Ķirškalns nesaka ne vārda. Ozolniekam, tāpat kā Ķirškalnam, patīk tieši šādas sapulces, kad viņus piemirst, kad netiek ievērots stīvais reglaments, kas neļauj pateikt kādu dzīvāku vārdu, tā ka iznāk tikai tāda stostīšanās vai no galvas iemācīta teksta nobēršana. Protams, vēl sliktāk ir tad, ja vispār nesaka ne vārda. Gadās arī tā, un tieši šajā reizē Ozolnieks no lā baidījies. Pēc pēdējiem notikumiem Zumenta netīrās akcijas cēlušās, un puiši, īsā laikā palikuši bez vecā un jaunā komandiera, varēja arī piesardzigi klusēt. — Nav ko aizstāvēti — kāds sauc. — Zuks nodaļas labā nekā nav izdarījis. — Daudzi nekā nedara — vai tad Zuks vien? — Te jau nekā nelaiž darīt, — Zuments izaicinoši saka. Ozolnieks kļūst uzmanīgāks. — Kurš tad nelaiž? — Ieviņa vietnieks jautā. — Kā — kurš? Pats audzinātājs! — Zuments smīn. — Es teicu, ka komandēšu, bet man nelaida. Vai tad šis, — Zuments rāda uz jautātāju, — ir kāds komandētājs? Varžu dūrējs, vairāk nekas. Burbuļu sitējs! Tāpēc ari izgāzāmies. Ozolnieks par starpgadījumu pirms skates vēl nav informēts un jautājoši paskatās Ķirškalnā. — Vajadzēja gan jaut, — izmet viens. — Šoreiz Zukam taisnība, — atsaucas otrs.

Ķirškalns pieceļas. — Varbūt atļausiet man teikt kādu vārdu? Nupat dzirdējāt, ka vajadzējis komandēt Zumentam, ka es, tā teikt, esmu apspiedis apsveicamu ierosmi. Bet tagad es jautāšu. Kipēc Zuments vēlējās komandēt? Vai tādēļ, lai izceltos pats, vai tādēļ, lai būtu labums nodaļai? Bridi valda klusums, tad atbild pats Zuments: — Kas tad man, ka tikai nodaļai labi. Puiši nesteidzas ar secinājumiem. Ozolnieks blakus dzird sačukstēšanos. — Nu, kāds tur labums Zukam? — Nerunā, to viņa labumu tu drīz justu uz savas ādas. — Nodaļai būtu biķeris rokā. Kāds tur sliktums? Tad kāds jau skaļi konstatē: — Bet vai labāk bija izgāzties? Bradājām un sitām kočus pret zemi par baltu velti. Ieskanas Ozolniekā bass: — Es noskatījos jūsu bēdīgajā soļošanā, un jāatzīst, ka Ieviņa vietniekam patiešām neveicās, bet nodaļa arī tad nebūtu pēdējā vielā, ja visu galīgi neizjauktu kolektīva labdaris Zuments. Viņš bija tas, kas sašķēla grupu pret basketbola groza dzelžiem, viņš bija tas, kas otro reizi iebrēcas āža balsī. Un kādēļ? Tādēļ, ka viņam nodaļas labums un gods ir norauta sērkociņa vērts. Ja neļauj man, lai netiek nevienam. Vai tā nebija? — Kur pavēl, tur iet, — Zuments protestē. — Bet, ja groza balsta vietā tev būtu ceļā bedre ar mēsliem, vai tad arī tu ietu taisni un lēktu iekšā? Tu taču zināji, ka komandieris vienkārši kļūdījās. Ozolniekā vārdiem puiši piebalso ar skaļiem smiekliem. — Pēc tā, kas notika skatē, — ierunājas Ķirškalns, — skaidri redzams, kāds putniņš ir Zuments. Ja gribi aktīvi darboties, palīdzi padomei. Ja Zuments to nopietni vēlēsies, neviens ceļā nestāsies un pienāks laiks, kad viņš tiks arī pie komandēšanas. Bet tagad — izspiež naudu, ņirgājas un kaujas, bet te uzreiz milzīgs aktīvists. Vienkārši smieklīgi, vai jums tā neliekas? — Tā iri — Fakts, varēja iet grozam gar malu. — Es jau gribēju, bet, kad pirmais iet taisni, jāstūrē pakaļ. Ozolnieks klausās pusaudžos un ar apmierinājumu jūt, ka nodaļas veselīgais noskaņojums nav sevišķi mainījies. Zuments tomēr ir un būs viens. Un, ja ir kāds, kas viņam simpatizē vai baidās no viņa, tas klusē un atklāti aizstāvēt neuzdrošinās. XVIII «. .. Un tā cs katru rītu uz fakultāti eju gar Tavu māju. Tramvaja pietura ir tuvāk uz otru pusi, bet tad es neredzu Tavus logus. Likums jau nav liels. Bieži satieku Tavu mammīti, kad viņa dodas uz darbu, ejam abas kopā un runājam par Tevi. Vakar biju aizgājusi pie viņas, sēdējām uz dīvāna, un tad es atkal tik ļoti labi atcerējos, kā sēdēju tur Tev blakus. Es skatījos uz savu portretu un iedomājos, ka Tu mani esi uzzīmējis skaistāku, nekā patiesībā esmu. Savā pēdējā vēstulē Tu jautā, vai mani vecāki neesot pret to, ka es sarakstos ar Tevi, un nosauc sevi par dzīves izstumtu cietumnieku. Ja Tu, Valdi, zinātu, ka patiesībā viss ir gluži citādi. Neviens Tevi neuzskata par cietumnieku — un mani vecāki nekādā ziņā ne. Viss tā notika tikai manis deļ, un es visu mūžu sev to nevarēšu piedot. Es daudz domāju par to nelaimīgo vakaru un arī par to cilvēku, kura tagad vairs nav. Arī viņš patiesībā aizgāja bojā manis dēļ. Un Tu neļaunojies uz mani un nedomā, ka cs Tev ko pārmetu. Es jau varu pārmest vismazāk. Bet tagad man arvien vairāk ir viņa žēl. Mēs vēl satiksimies, mēs varēsim būt laimīgi, bet viņa vairs nav un nekad nebūs. Tas ir briesmīgi, Valdi, vai ne? Tu tikai mani saproti pareiz.il Es tik ļoti gribu dzīvot, ka, iedomājoties nāvi, man kļūst baigi, un tad es visiem spēkiem dzenu šis domas prom. Bet viņš ari-gribēja dzīvot, tāpat kā es, un varbūt vēl vairāk. Gadījās iedzert kopā

ar draugiem. Tu jau zini, kā tagad ir — daudzi bez dzeršanas nemāk ne soli paspert. Un tā iznāk, ka vienas muļķa skuķes dēļ viņa vairs nav un arī Tev jācieš …» Valdis atrauj skatienu 110 vēstules. Dzirdami klusi soļi. Kāds nak pār zāli, tuvojas skatuvei, iečīkstas kāpnīšu dēļi Valdis pakāpjas soli sānis un paslēpjas stūrī aiz drapēri- jām. Kad pie viņa ir Rasma, viņam jābūt vienam. Viņš nespēj lasīt vēstules nodaļas istabā, kur garāmstaigātāji skatās pār plecu un uzdod nekaunīgus jautājumus. Šķiet, ka Rasma tos dzird, ka viņai pieskaras šejienes gaiss, rupjie vārdi un trulās domas. Uz krēslainās skatuves uznāk Bambāns un Cukers. — N'omācies. Ja sāks pilināt, būs, kā nākas, — Bambāns klusi saka, aptin roku ar lupatu un pieiet pie vecajām klavierēm. — Domā — šie dzīs ar suņiem? — Cukers jautā. — Drošs paliek bailīgs. — E, miliču suņi ir tikpat stulbi kā dūži paši, — Cukers nicīgi novelk. — Nober tabaku, un sunītim Šņaucamais beigts. — Pieturi vāku, lai nekrīt uz pirkstiem! — Bambāns rīko. — Ka šite arī nav nosmērēts ar to sarkano smāķi. — Cukers ar pirksta galu pārvelk pār klavieru malu. Abi noliecas un sāk rakņāties pa klavierēm. Melodiski iedūcās nejauši aizskarta stiga. Tad Bambāns izslienas un apjukum a pilnā balsi saka: — Tukšs. — Pameklē vēl. — līs tak zinu, kur iebāzu. Nav jau adatiņa. Uzokšķe- rējuši, nolādētie! Cukers vilies, vārdus neatrazdams, trekni nolamājas. — Sitā bija prāvākā slēptuve. Bet kas izvilcis — popkas vai kāds sieriņš atradis! Iedod uzpīpēt! Abi smēķē un glūn uz melno klavieru kasti. — Jālaižas tāpat. Gan jau Jēpītim būs kas gremojams. — Būs, nebūs, bet kas te bija par mantu! Labāk pats butu apēdis, — Bambāns nevar nomierināties. — Kad tieši muksim? — Cukers ieprasās. — Šovakar Zuks visu pateiks. — Deguns jāatstāj te. — Neka nevar darīt. Par agru iekrita. Un labi vien ir — paikas tagad mazāk, bet Deguns ir briesmīgs rijējs. Pēkšņi abi salecas un izbiedēti paskatās uz kaktu, kur slēpjas Valdis. Viņam elpu ievelkot, iečaukstējusies aiz blūzes paslēpta vēstule. Kulise nesniedzas lidz grīdai, un Cukers pamana stāvētāja zābakus. — Tur viens stāv, — viņš aizžņaugtā balsī čukst un pastiepj trīcošu pirkstu. — Kolonista koči, — Bambāns tāpat atbild un, pakāpies atpakaļ, aprautā balsī uzsauc: — Lien ārā! Valdis iznāk no slēptuves. — Ak tu tas esi, — Bambāns gari stiepj vārdus. — Pauru skaldītājs. Izspiego mūs, ko? Noklausies? Kas tevi te sūtīja? — Neviens, — Valdis saka. — Nelej čugunu! — Bambāns uzbļauj. — Vai dzirdēji, ko mes runājām? — Dzirdēju. Cukers un Bambāns saskatās. Ne viens, ne otrs nezina, kas tagad būtu jādara. Bambāna rokā parādās

neliels duncītis, tai pašā brīdī Valdis paķer aiz kajas tabureti un paceļ gaisā. Viņš stāv un vēro. Paspēris solīti uz priekšu, apstājas ari Bambāns. No koridora atskan soļi un sarunas. Duncītis pazūd, un Valdis nolaiž lejā tabureti. — Lai Zuks izšķir, — Bambāns saka Cukeram un, izstiepis žokli, saviebis savu šauro, it kā no sāniem saspiesto ģimīti visdrausmīgākajā grimasē, nošņāc caur zobiem: — Par to, ko dzirdēji, nevienam ne vārda! Tu esi mēms — saproti! Apsviedies viņš kopā ar Cukeru pazūd no skatuves. ** Valdis strādā krāsotavā. Tā ir atsevišķi no metālapstrādes darbnīcām, blakus gatavās produkcijas un tehniskas kontroles telpai. Viņš cenšas pārtraukumos turēties kopā ar meistaru un pārējiem puišiem, lai nepaliktu viens un varētu izbēgt no gaidāmās sarunas vai vēl ka |aunāka, bet Zuments pienāk klāt pavisam atklāti, uzliek roku uz pleca kā draugam un paaicina sānis. — Nekur tālu cs neiešu, — Valdis saka. — Tālu ari nevajag, — Zuments mierīgi atbild. — Nebaidies par agru! — Es nebaidos. — Tu esi dūšīgs zēniņš. Es jau etapā vēroju. Man tādi pa prātam. Uzreiz var redzēt, ka sēdi par slapju lietu. Valdis nekā neatbild. Nejauši noklausījies vai kāds lika? — Zuments pēkšņi kļūst skarbs, un balsi ieskanas draudi. — Nejauši. Viņi man uznāca virsū. — Tā jau domāju. Paši pļāpā kā skuķi, dabū no bailēm skrienamo un nāk pie manis taisnoties. Ja esi uzzinājis, zini ari. Tā ir, kā viņi teica, — šonakt mēs sakām šim pansionātam ardievas. Pieliek te nabagoties. Ko tu par to teiksi? — Es nekā neteikšu. Jūsu darīšana. — Vai kādu svešvalodu proti? — Zuments pēkšņi jautā. — Angļu, bet labi ne, — Valdis pārsteigts atbild. Kāds sakars šai sarunai ar svešvalodām? Zuments stāv, rokas bikšu kabatās sabāzis, un domā. Paceļ galvu, nopēti Valdi un atkal nolaiž acis. Eksāmens jau nebūs jāliek. Mēs, redz, no tās ārzemju mēles ne bū, ne bē. Un tad izšķiries, pieri saraucis, čukst: — Bēgsim kopā. Nāc lidz Deguna vietā. — Uz kurieni? — Neesi tik ziņkārīgs. Tiksim aiz sētas — uzzināsi. — Un ja es atsakos? — Būsi muļķis. Ar varu jau novelkam. Bet tādā gadījumā pacenties aizmirst, ka tev mēlīte mutē. — Es padomāšu. — Padomā gan, tikai ne pārāk ilgi. Naktī tūliņ pēc pirmās skaitīšanas kopā ai mani šļūc uz āru. Zuments apgriežas un aiziet, bet Valdis dodas atpakaļ uz krasolavu. Pulverizatora pistole viņa rokā sīc kā lapsene, un telpā virpuļo bālgana migla, kas asi smaržo pēc acelona. Par spīti ventilatoriem, sākumā vakaros galvā zvanīja mazi zvaniņi un uznāca nelabums, bet tagad tas viss jau sen pārgājis. Pie acelona dvingas pierasts. Darbs ir vienmuļš, bet Valdim prieku sagādā aina, kad acu priekšā nelirie, brūngani raibie, it kā raupjie un bezveidīgie metāla režģi un kluči pēkšņi iegūst formu un pārvēršas svaigā krāsā vizmojošos, tīros elektriskajos sūkņos. Tas ir kaut kas lidzigs burvībai, un viņš ir burvis, kas vieglām rokas kustībām virza šurpu turpu sudraboto pistoli, noklādams tumšo dzelzi ar plānu nitroemaljas kārtu, pabeigdams darbu, ko iesākuši virpotāji, atslēdznieki un montētāji. Tieši viņš pieliek punktu un vislabāk redz kopīgo puļu iznākumu. Kad sūknis nokrāsots, atliek ar lupatiņu noslaucīt iepriekš uzlikto solidolu no melnas plāksnītes, uz kuras ir mašīnas nosaukums, numurs un izgatavošanas datums. Uz plāksnītes stūra iespiesti

burti DKN — darba kolonija nepilngadīgajiem. Nepilngadīgie nestrādā slikti, pēc sūkņiem ir liels pieprasījums. Ne velti krāsotavā bieži ieskrien ražošanas daļas priekšnieks, spēcīgs vīrs ar tuklu, sārtu seju. «Cik tad šodien?» viņš noprasa un, nesagaidījis atbildi, lūpas kustinādams, ar izstiepto pirkstu līdzi mādams, pats pie sevis klusi skaita sūkņus, kas sarindoti uz garā, ar skārdu apsistā galda. Nekad viņam nepietiek, un viņš, neapmierināti norūcis: «Tik vien!» — atkal izmetas pa durvīm organizēt un virzīt, rāt un ietekmēt. Šovakar Valda domas nepavada krāsu radītais prieks. Roka kustas automātiski, bet galva iegūlis liels un negaidīts tukšums. Tas, par ko viņš domājis negulētajās naktīs izmeklēšanas izolatora kamerā un nodaļas istabā, par ko sapņojis, raudzīdamies pār zonas žogu, pēkšņi iekritis rokās pats no sevis. Liekas — kāds noklausījies viņa slepeno vēlēšanos un, zinādams, ka Valdis pats galā neliks, atsūtījis Zumentu. Citi izdomājuši viņa vietā, atraduši ceļus un paņēmienus, kā pārvarēt robežu starp «te» un «tur». Atliek tikai piekrist, un jau šonakt viņš būs brīvs. Nebūs ne sargbūdu, ne aizliegto joslu, un skatienu neapturēs vairākus metrus augsts pelēks žogs. Valdis jau sajūt skuju smaržu un dzird strautu burbuļošanu pār akmeņiem. Ši sajūta rada savādu vieglumu, un liekas — dūc nevis pistole, bet smadzenes. Galva pulsē «bēgt, bēgt», un Valdis vairs nespēj kontrolēt domas. «Begt» kļuvis varenāks par viņu pašu, nelaiž vairs vaļā, liek sīki trīcēt pirkstiem un padara muti sausu. Vajag apsvērt, mierīgi pārdomāt, kaut ko nolemt, lai varētu rīkoties saprātīgi un aukstasinīgi, bet smadzenes nepakļaujas un darbojas tālāk: «Tu vari bēgt, bēgt, bēgt.» Darbs beidzas, paiet vakariņas, atskan taures pūtiens, aicinādams uz vakara līniju, bet vēl arvien Valdis nav licis ar sevi galā. Traucē apkārtnes troksnis un kustība. Beidzot gulta, pamazām aprimsi čuksti 1111 smiekli, kārtējā pieredzes apmaiņa, kā rīkoties, uzlaužot rūpniecības preču veikalu, un iestājas klusums. «Mieru!» Valdis pats sev čukst, brīdi guļ, cenzdamies nekā nedomāt, tad atmet rokas aiz pakauša un ar atvieglojumu sajūt, ka trīsas pāriet un galvā pierimst haotiskais domu virpulis. Un tad lēnām uznirst jautājums pēc jautājuma. Sākumā tie it kā grūstās, aizsegdami cits citu, bet beigās nostājas rindā blakus gultai neredzami, tomēr skaidri sajūtami, klusē 1111 prasa atbildes. «Kas ir lie, ar kuriem kopā tu gribi bēgt?» «Ko tu darīsi pie viņiem?» «Ko Īli iegūsi aizbēdzis?» «Un ko tu zaudēsi?» Un Valdis cenšas atbildēt. «Nav svarīgs Zuments un kompānija, galvenais, ka viņi man palīdz tikt brīvībā.» Bet jautājumi turpina tirdīt. «Viņi ir man sveši un pretīgi,» Valdis spiests atzīt. «Bet, ja viņi ir sveši, tad tev nav pa ceļam ar viņiem. Viņi zags un laupīs tāpat kā agrāk, bet tu taču lo nedarīsi, (11 nebūsi vajadzīgs viņiem un viņi tev.» «Tūliņ pēc tam, kad tikšu aiz žoga, es varu no viņiem nošķirties un pazust tumsā.» «Tas nebūs viegli. Viņi tevi uzmanīs. Un, ja tev arī izdosies noslēpties un aizklīst sānis, vai būsi ieguvis brīvību? Tā būs viltus brīvība. Vai arī tagad, kad plauktiņā zem kartona guļ Rasmas vēstules, tu vēlies iet šo ceļu?» Saruna pašam ar sevi pārtrūkst. Valdis domā. Arī tagad viņš bieži stāv skolas otrā stāva koridorā pie loga, bet tas ir citādi nekā agrāk. Doma par bēgšanu nav pilnīgi izzudusi. Kā dažkārt gruli šķirties 110 pierastas lietas, kaut tā sen vairs nav vajadzīga, jo tās vietā nākusi jauna — derīgāka, tā arī ilgi lolotais sapnis par bēgšanu nav vēl izgaisis. Palikušas ilgas pēc plašuma, smagas vientulības brīži, bet no skapīša pazudušo stikla šķembu Valdis vairs nav meklējis. Tādā veidā aizbēgt viņš vairs negrib jau labi sen. Bet vai ce|š, kuru piedāvā Zuments, ir tuvāks' Arvien biežāk un neatvairāināk acu priekšā nostājas Rasmas seja, viņas rakstito vēstuļu rindas. «Tas paies, un mēs būsim atkal kopā.» Viņu gaida. Tie nevar būt tikai skaisti meli. Un tumša un neatvairāma mostas apziņa, ka viņš tomēr rīkojies nepareizi, ka sods varbūt nemaz nav netaisns. Viņš pretojas šai bargajai domai, atstumj to sānis, bet ne jau pirmo vakaru šķiet, ka

no tumsas kāds raugās, nekā nesaka, bet vēro un atgādina par sevi ar šo sastingušo klusēšanu, ar savu neredzamo klātbūtni. Atgādina un visu laiku kaut ko pārmet. Audzinātājs runā par cilvēka dzīvības lielumu un to, ka sods pelnīts. «Mans uzdevums palīdzēt tev to saprast,» viņš saka. Protams, tas ir viņa uzdevums, tāpēc jau viņš te strādā. Nevar taču gaidīt, lai Ķirškalns apgalvotu, ka Valdis ieslodzīts aiz pārpratuma. Bet ja tā patiešām ir audzinātāja pārliecība? Tagad pēdējā vēstulē kaut ko līdzīgu uzrakstījusi arī Rasma. Bet vai tā rīkojas cilvēks kā tai naktī Rubuliņš? Vai pēc visa tā viņam ir tiesības raudzīties no tumsas Valdī ar savāru mirušajām acīm? Ja gribi, lai pret tevi cilvēcīgi izturas, tad arī pats Izturies cilvēcīgi pret citiem. Valdis atvaira gluži nereizē uzklīdušo lietuvēnu. Ne jau par to pašlaik jādomā. Driz pienāks bridis, kad domāt būs par vēlu, kad vajadzēs klusi piecelties un kopa ar Zumentu aiziet vai ari palikt un neiet nekur. Palikt pie šīs dzelzs gulte'cs, pie melnās ierindas, pie «celties!» un «stāties!», pie pelēkā loka, pa kuru dzīve virzās vienā un tai pašā gaita, sastāvēdama no atmiņām par to, kas bijis, un no cerībām, ka reiz atkal kas sāksies. Bet, ja tu aiziesi, vai šis «kādreiz» neizzudīs uz visiem laikiem? Ja tevi noķers, brīvība attālināsies vēl par kādiem gadiem, ja nenoķers, atbrīvošanās nebūs nekad. Tu dzīvosi tālu nevienam nezināms, pat sava vārda tev vairs nebūs, nebūs nekā, kas saista ar to, kas bijis, atskaitot atmiņas, no kurām nekad netiksi vaļā, kuras liks nožēlot un ilgoties. Vai spēsi to izturēt? Vai tas nebūs daudz nepanesaināk kā šie nepilnie trīs gadi, kas vēl te jāpavada? Neredzamie jautājumi atkal stāv cieši blakus pie gultas, bet tur aiz sētas, upītes gravā, čab koku lapas, no turienes pa atvērto vēdlodziņu ieplusi nakts svaigums. «Kamēr vicu pastāv kolonija, neviens no tās nav aizbēdzis, kaut mēģinājuši vairāki,» atmiņā iešaujas audzinātāja kādreiz teiktie vārdi. Visu laiku Valdis apzināti nav skatījies uz to vietu, kur guļ Zuments. Jāizšķiras pašam. Cik varētu būt pulkstenis? Drīz jānāk dežūraudzinātājam un uzraugam. Jā, koridorā jau atskan soļi, durvis klusi atveras, un viņi ienāk. Valdis aizver acis 1111 izliekas aizmidzis. Cauri plakstiem viņš sajūt kabatas lukturīša gaisinu, jo naktsgaismas spuldzīte ir par vārgu, lai skaidri varētu saskalit gulētājus. Dzirdama klusa murmināšana: «…divdesmit divi, divdesmit Iris …» — pec tam pie durvīm jau skaļāki vārdi: — Cik tev? — Man tapat. Viss kartībā. Pa koridoru soļi aizskan uz nākamo nodaļu. Izšķirošais brīdis ir klāt. Valdi sāk kratīt nervozi drebuļi, un viņš paskatās uz Zumenta gultu. Tur kūņojas tumša ēna. Rokam un kājām nav spēka. Brīvība! Varbūt jau rit viņš varētu satikt Rasmu, klusām piezagties pie viņas mājas un teikt: «Te es esmu, bēgsim kopā!» Bet uz kurieni? Taiga un mednieku artelis. Ko gan tur darīs Rasma? Rasmai taču jāmācās, jābeidz universitāte. Un māte! Dobji sit sirds, un aiz loga pakšķina lielus. Pie gultas nostājas Zuments. Viņš pienācis klusu kā spoks, zābakus rokā turēdams, kaut kādu vīstokli aiz blūzes aizbāzis, kas izspiedies kā pūslis. — Nu! Ejam? Valdis pakrata galvu. — Nē, — viņš čukst. Zuments paliecas uz priekšu, viņa roka taustās pa kabatu. Tas varbūt nazis vai sišanai domāts dzelzs gabals. Valdis saspringst un paceļas uz elkoņa, acu nenovērsdams no pienācēja, neskaidri apjauzdams, ka šai brīdī Zuments spējīgs uz visu. Taču tumšais stāvs atkāpjas. — Nerglis, — atskan nicinošs šņāciens, un Zumenta vairs nav. Apkārt dzirdami elpas vilcieni, un lielus bungo pa rūtīm. Iet minūtes. Vai tiešām viņiem izdosies? Viena gulta ir tukša, nesen uzraugs pieskaitīja arī Zumentu, bet pašlaik viņš ir pie žoga, varbūt jau rāpjas tam pāri. Iespējams, tūliņ atskanēs šāviens, uzliesmos raķete. Un ko Zuments darīs tur? Prasīja, vai Valdis

protot angļu valodu, — bet kam viņiem angļu valoda? Un pēkšņi ar briesmīgu skaidrību uzmācas doma, kura visu laiku atradusies tepat blakus, bet, aizņemts ar sevi, Valdis tai nav piegriezis vajadzīgo uzmanību. Zuments, Bambāns un Cukers netaisās doties uz mednieku arteli, viņi nedomā bēgt, lai kaut kur paslēptos un, godīgi strādādami, pelnītu maizi. Tikko viņi atradīsies aiz žoga, ikviens cilvēks, kas nāks viņiem pretī, būs apdraudēts. Un ja viņu ceļā nejauši gadīsies tada pati telts ar zēnu un meiteni kā pagājušajā vasarā Kubuliņam? Rubuliņš bija piedzēries mu|ķis, bet šie? Valdis atceras Bambāna duncīti un Zumenta roku, kas tik baigi ieslīdēja bikšu kabatā. Katrs, kas šonakt atrodas uz ielas vai mierīgi guļ savā gultā, ir briesmās. Un Valdis to zina. Viņš vienīgais var šīs briesmas novērst. Brīvībai, pēc kuras viņš tā ilgojas, draud nelaime. Ja viņš pieceltos un tūliņ skrietu pie dežūraudzinātāja, varbūt vēl nebūtu par vēlu. Sī doma pārsteidz un mulsina. Ta tomēr ir nodevība. Zuments viņam uzticējās, un viņš tagad šai uzticībai uzspļaus. Bet viņš nav solījis klusēt. Un, ja arī solītu, tas būtu uzspiests solījums. Bet kam viņš atklās noslēpumu? Vai audzinātāji un uzraugi ir tuvāki par Zumentu? Ienaidnieki, kas viņu tur aiz sētas, kas gādā par to, lai netaisnība turpinātos. Bet ja tā nav netaisnība? Nemanāmi ienācis, atkal istabas krēslā stāv tas klusētājs ar aklajām acīm. Būtu Ķirškalns, viņam varētu pateikt, bet Ķirškalns naktis nedežurē. Aizskrien minūte pēc minūtes. Sargposteņi klusē. Vai viņam jābūt tam glābējam un zinātājam? Lai dara tie, kas tur sež un vēro aizliegto joslu, tas ir viņu pienākums. Noguris, pretrunu plosīts, Valdis guļ gultā un klausās lietus čabēšanā. Pamazām uznāk sastingums un apātija. Viņš jau atrodas ārpus spēles, kaut ko darīt ir par vēlu. Notikumu gaitu vairs mainīt nevar, rokā ieliktais pavediens izslīdējis, minūtes to paķērušas un, aizskriedamas tumsā, aizrāvušas sev līdzi. Un Valdis pats sev liekas tukšs, nevienam nevajadzīgs gļēvulis, malā stāvētājs, uz kuru citi likuši cerības un pievīlušies. Viņš ir viens, bezgala viens, un pēkšņi ir kauns no Rasmas vēstulēm, kas atrodas blakus skapiša atvilktnē, no mātes, no Ķirškalna, bet visvairāk pašam no sevis. Viņi vēl nekā nezina, bet tas neko nenozīmē. Viņš toties zina un arvien skaidrāk atskārš, ka nekad nepiedos sev šo nakti, kurā, varēdams darīt ļoti daudz, nav paveicis gluži nekā. Pēc audzēkņu skaitīšanas dežūraudzinātājs dodas pārbaudīt posteņus. Nāk miegs, un lietus līņāšana rada skumju noskaņojumu. Visapkārt krēsla un tukšums. Prožektora gaisma, miglā zaudējusi savu spilgtumu, spid kā caur bālganu vati. Noteku caurulēs vienmuļi guldz ūdens straumītes. Tādās naktis gribas domāt par kaut ko tālu un nenoteiktu — par nejauši satiktu sievieti, kura, garām ejot, pasmaidījusi un aizgājusi un kuras vārdu viņš nekad neuzzinās; par zvaigznēm, kuras spīd aiz šīs miglas, pulcina ap sevi planētas, un varbūt uz kādas no tām, tāpat kā viņš, staigā vientuļš cilvēks lietus apmetnī, raidīdams savas domas bezgalībā; par tuksnesi, kuram pāri virzās karavāna, atstādama smiltis pēdas, kas vējā pazūd, un atkal ir tikai neskartas baltas kāpas, it kā neviens nekad te nebūtu bijis. Dežūraudzinātājs zina, cik grūti šādā laikā būt modram, lai gan tieši tādas naktis kā radītas bēgšanai. To zina arī sargi un tomēr aizsnaužas, mierinādami sevi ar domu, ka bēg ļoti reti un vai nu pašreiz būs tas nelaimīgais brīdis. Pirmais postenis jau pa gabalu braši uzsauc savu: «Kas nāk?» — un balsī skaidri jaušams apmierinājums ar sevi un prieks, ka var sagādāt to pašu arī pārbaudītājam. Toties otrais postenis atjēdzas tikai tad, kad dežūraudzinātājs atrodas tam jau tieši pretī. — Guli, ko? — Nebūt ne, — skan atbilde. Aizdomas, ka sargu no pussnaudas pamodinājusi tikai tuvojošos soļu klaudzoņa, tomēr paliek. Tas ir dīvains stāvoklis. Pašam liekas, ka neguli un visu laiku uzmanīgi skaties, bet pēkšņi apjēdz — nekā neredzi un plaksti jau pievērušies. Tieši tā naktī pie stūres aizmieg tālbraucēji šoferi uz taisna, vienmuļa ceļa posma. Ar nākamo posteni viss kārtībā, bet ceturtais atkal atsaucas pārāk novēloti. «Cīnās ar miegu, vecie zēni. Nejauka nakts,» audzinātājs nodomā. — Nu, kā lev? Viss kārtībā?

— Viss kartībā. Tikai tā migla, lāgā nevar redzēt, biedri leitnant. — Jo sliktāk redzi, jo vērīgāk skaties! — Es jau skatos. Dežūraudzinātājs dodas tālāk un vēro apkārtni ar ierastu skatienu. Celiņa asfalts, pirts korpusa mūris, pie tā atkritumu tvertne, bet pa labi aizliegtās joslas dzeloņstieples un uzirdināta mitrās zemes strēmele. Pēkšņi, kā belzienu saņēmis, viņš apstājas. Uzreiz kļūst neomulīgi karsti un no galvas kā aizslaucītas pazūd domas par zvaigznēm, karavānām un snaudošiem sargiem. Dzeloņstieplēs izgriezts caurums, un no tā pāri mitrajai zemei stiepjas izdangāta, cilvēku augumu ievilkta sliede, kas beidzas pie žoga. «Ko tas nozīmē? Izlīduši caur sētu kā spoki?» dežūraudzinātājs čukst. Nē, gar pašu žogu var samanīt pēdas. Viņš metas skriešus, un metrus divdesmit tālāk vietā, kur agrāk bijuši vārti uz darba zonu un tādēļ sētai trūkst betona pamatnes, zem dēļiem izkašņāts iedobums. Melns caurums ar savu tumšo aci raugās pretī, likdams saprast, ka noticis tieši tas, no kā vienmēr baidās un cer, ka tas tomēr nenotiks. Bet darba zonas žogus naktī neapsargā. Sargposteņa būda miglā ir tikko samanāma, un prožektora acs spīd blāvi kā dzeltens ķirbis. Dežūraudzinātājs metas atpakaļ. Tajā vietā, kur bēgļi līduši, prožektoru stari krustojas, bet no pirts dūmeņa krit ēna, jo centra prožektors izrādījies spēcīgāks par tiem, kas virs posteņa, *** Zuments brien pirmais, aiz viņa Bambāns, Cukers un Strūga. Zābakos šļakst ūdens, brīžiem tie slīd uz glumajiem akmeņiem vai aizķeras aiz upītes gultnē sakritušiem zariem un siekstām. Ir melns kā piķa katlā, un tikai tieši virs galvas starp koku lapotni manāma gaišāka josla. Bambāns klibo. Lecot pār darba zonas žogu, viņš satriecis kāju. Lienot pa zemi un spraucoties caur krūmiem, viņi novārtījušies ar dubļiem un izmirkuši slapji, bet vēl aukstumu nejūt, vēl ķermeni silda satraukuma radītais karstums. — Turas aiz manis! — Zuments pa reizei uzsauc un ik brīdi gaida aizmugurē atskanam trauksmes šāvienus. Bet vēl ir kluss, tikai ūdens murd gar kājām, un satraukti elpas sēcieni liecina, ka pārējie seko. — Varētu varbūt pa krastu? — Cukers ieminas, kad aizķēries aiz kāda neredzama šķēršļa un nokritis četrrāpus. — Mtilil Drīz būs mežs. Viņi brien un brien, bet meža vēl arvien nav, kaut viņiem, no zonas vērojot, tas licies itin tuvu. Upite pinas likumu likumiem, un ceļš liekas nebeidzams. Beigas arī Zuments vairs neiztur un, izkāpis krastā, lien caur biezokni uz augšu. Pirmais skatiens ir vērsts atpakaļ, kur vēl bīstami tuvu plaiksnās kolonijas prožektori. Necik talu viņi nav tikuši. — Skrienami Tagad iet ātrāk, bet Bambāns nav nekāds lielais skrējējs, kunkst, ka ellīgi sāpot kāja. — Nepīksti! Tūliņ būsim Jēpīša mašīnā. Beidzot priekšā iznirst tumšā meža siena. Klupdami viņi virzās gar kokiem uz ceļa pusi. Lūk, jau redzama gaiša grants josla. Zuments paskrienas līdz grāvmalai, iebāž pirkstus mutē un trīs reizes iesvilpjas. Visi sastinguši, glunigi 11/ priekšu pieliekušies, elpu aizturējuši, klausās. Atbildes nav. Zuments svilpj atkal, šoreiz garāk un skaļāk. Tūliņ, tūliņ būs atbildes svilpiens, kaut kur netālu ierūksies «Pobedas» motors, viņus apņems kabines mājīgais siltums, Jēpītis pasniegs šņabja pudeli un sāksies mežonīgs brauciens. Asi nosprakst šāviens. Pāri kolonijai švirkstēdama uzvijas raķete, 1111 tās aukstajā, drebošajā gaismā bēgļu sejas ar pavērtām mutēm un izbiedēti ieplestām acīm izskatās nedzīvi zaļganas. Nepagūst apdzist pirmā, kad augšup uzšaujas vēl divas. Zuments izskrien ceļa vidū. — Jēpi! .lēpi! Jēpil! — viņš sauc, tad atkal svilpj, bet mežs paliek tumšs un kluss.

— Nav atbraucis, maita! Nu, to viņš man pieminēs! — Zuments bailēs un dusmās pārvērstā balsī sēc. Tumsā ieklabas Bambāna zobi. — Nekas. Paši tiksim galā. Mežā, puiši! vēl, arvien vēl bailīgus skatienus atpakaļ uz kolonijas pusi pamezdami, lielu daļu 110 nesenās drosmes un pašpārliecības zaudējuši, bēgļi pazūd melnā, pielijušā meža biezoknī. Viņi klūp pār celmiem, vairās no neredzamiem zariem 1111, lēni virzīdamies uz priekšu, pat nevar iedomāties, ka šai bridi jau sākušas darbu milicijas radiostacijas, ka pa telefonu vadiem skrien steidzīgu un lietišķu sarunu vardi, apsteidzot bēgļus vienā mirklī par simtiem kilometru, ka garāžas mašīnu starteri veic pirmos apgriezienus, noklaudz daudzu dzīvokļu durvis un pulcējas steidzīgi, nopietni cilvēki, lai pārvilktu svītru bandītu «karaļa» Zuka pasaules pakļaušanas plāniem. *** No rīta štābā Ozolniekā kabinetā ieskanas telefons. Saruna ar Rīgu. — Vai kolonijas priekšnieks? Saņēmis apstiprinošu atbildi, runātājs nosauc savu vārdu, uzvārdu un nodarbošanos. — Domāju, ka biis lietderīgi jums piezvanīt, jo runa ir par jūsu ziķeriem, — vīrieša balss stasta. — Redzat, es te vakar drusciņ nodarbojos ar sava dēla audzināšanu un, kad pavicināju siksnu, šo to dabūju dzirdēt. Viņam bijusi kaut kāda pavēle vai rīkojums no tiem kolonijas žuļikiem, no tada Zumeņa vai Zumberta, skaidri vairs neatceros. Jau pagājušo nedēļu mans zeņķis bija paņēmis mašīnu un kaut kur pa nakti aizvazājies, bet es nezināju, kur. Vakar atkal pazūd, un man tādas nelabas aizdomas, eju uz garāžu, tā man patālu 110 mājas. Jūs jau zināt, ka garāžu vis nevar uzcelt tur, kur pats gribētu. Vai jums ar gadījumā nav mašīna? Saņēmis noraidošu atbildi, vīrietis turpina: — Nu, kad būs, tad redzēsiet. Nu, un tā es eju un skatos, kā tad — mans bērniņš jau durvis atmūķējis un sēž «Pobedai» pie kloķiem. Izrāvu ārā kā sesku no cauruma, un sākām tā draudzīgi aprunāties. Liedzās, liedzās, bet, kad no vārdiem pārgāju pie darbiem, palika runīgāks. Tie jūsu žuļiki taisoties bēgt, un tad nu manējais izraudzīts par kučieri, lai šos aizrauj 110 soda vietas tālāk. Skatos — mašīnā mans vecais uzvalks, šprotu bundžas, pāris pusstopu un nauda ari. Vēl tikai, kā saka, meiteņu pietrūka, tad dzīvo un priecājies kā pa kāzām. Tādas, liīk, lietiņas. Ta ka jūs paskatieties, kas viņiem aiz ādas. — Vai jūsu dēls neteica, uz kurieni viņi gribējuši bēgt? — To viņš nezina, bet tālu gan. Teikuši, lai būtu pilna bāka un vēl kāda kanna ar benzīnu rezervē. Zināt, vienkārši trakam jāpaliek. Kā jūs domājat — vai tiem mūsdienu pusaudžiem smadzenēs kaut kas riesak šķiebties? Jo paliek vecāki, jo prāta mazāk. Vai jums arī ir bērni? — Ir, bet vēl nav tajā vecumā, kad šķiebjas. — Nu, kad birs, tad redzēsiet. Sitie prieki jums seccn neies. Jau ūsas aug, bet vadā pie saitītes kā kucēnu. Tas, ko tēvs runā, viss vējam, bet, ko kāds žipčiks iepūš, to dzird caur septiņiem mūriem. Ozolnieks vēl brītiņu klausās satrauktā ģimenes galvas spriedelējumus par jaunatnes prāta vājumu, tad iejautājas: — Kādēļ jūs nepiezvanījāt tūliņ vakarā? — Zināt, neklājas cilvēkus tik vēlu traucēt. — Un tad kā attapies ziņkārīgi ieprasās: — Vai tad šie jau aizmu- kuši? — Tas jau cits jautājums, — Ozolnieks norūc. — Bet nākamajā reizē gan neesiet tik pieklājīgs un, ja ko aizdomīgu manāt, zvaniet nekavējoties. Un savu atvasi pieskatiet šajās dienās īpaši rūpīgi. Virs apsolās būt uzdevumu augstumos, un Ozolnieks, pateicies par informāciju un pierakstījis runātāja adresi, noliek klausuli. Viņš pieiet pie loga. Arā vēl arvien līst, un peļķēs lēkā mazi burbulīši. «Tas uz ilgu lietu,»

priekšnieks atceras tautas gudrību. Ienāk uzskaites inspektors un ienes veselu žūksni pavairotas bēgļu fotogrāfijas. Uz galda karte ar atzīmēm vietās, kur i/likti posteņi. Kaut kur starp šiem aplīšiem tagad klīst Zumenta grupa. Nekur tālu viņi nav tikuši, par to Ozolnieks ir pārliecināts no agrākās pieredzes. Tātad vēlējušies braukt ar mašīnu, komfortabli, kā tehnikas laikmetā klājas. Varbūt labāk būtu, ja vēl šoreiz «Pobedas» īpašnieks savu dēlu nebūtu aizturējis. Braucot mašīnā, Zuments iekristu ātrāk, nekā pa mežiem blandoties. Bet var gadīties avārija, var vēl nosisties paši vai nosist kādu citu. Nekas, pēc pāris dienām būs rokā tā vai tā. Katrā ziņa sevišķi jauki viņi pašlaik tur ārā nejūtas. *** Valdis stāv Ķirškalnā istabā. Pirmo reizi viņš te atnācis bez aicinājuma, un tādēļ audzinātājs un audzēknis atrodas mainītās lomās. Tagad Ķirškalns jautājoši skatās Valdi un gaida, ko viņš teiks. Audzinātājs naktī izrauts no gultas un, visas šīs idiotiskās bēgšanas saniknots, ir nemierā ar citiem un pats ar sevi. Galu galā to taču varēja paredzēt, tas bija gaidams, bet, par spīti modrībai un rūpīgai novērošanai, Zuments tomēr aizlaidies. Protams, lietum un miegainajam postenim pienācās sava daļa, taču novelt visu uz objektīvo apstākļu pleciem — vismaz paša acis — nav nekādas jēgas. Ķirškalns tikko runājis ar Jērumu, un tagad, būdams pārliecināts, ka «boss» vairs nav aizsniedzams un atrodas drošiba, piektais sazvērestības loceklis pārāk necentās liegties. Jā, bēgšanas plānus Zuments lolojis labi sen, un, kā jau domājuši, arī uzbrukums Ieviņām gulstas uz viņa sirdsapziņas. Zumentu, protams, noķers, un varbūt tieši ši bēgšana būs viņam vislabākā mācība. Taču šāds audzināšanas paņēmiens nav paredzēts nevienā metodikā. Kādas muļķības bēgļi pastrādās, tas diezgan gruli paredzams, un var iznākt tā, ka rezultātā zaudējums krietni pārsniegs ieguvumu. Valdis redz, ka audzinātāja domas klaiņo savus ceļus un skatiens raugās kaut kur garām un pāri. Bridis sarunai nav piemērots, un labsirdīgās ironijas kroeiņas Ķirš- kalna acu kaktiņos šobrīd izzudušas. Viņš izskatās noguris, un vaigu kauli kalsnajā sejā izspiežas asāk nekā parasti. — Ko tu gribēji teikt? Valdis uzreiz nespēj iesākt. Jautājums ir izteikts kā garām ejot un nerosina uz sirsnību un uzticēšanos. Bet vai tās dēļ Valdis nācis? Ne jau audzinātāja, bet sevis paša tirdīts un mudināts viņš te stāv. Viņš nemeklē kaut kādu līdzjūtību vai piedošanu, vienkārši jāpasaka skaļi tas, ko sevī vien paturēt nav iespējams. Ar domām ir dīvaini. Vienu laiku tās itin labi mājo vientulībā ar visām pretrunām un neskaidrībām, bet tad pienāk brīdis, kad tās ar spēku laužas uz āru, grib kļūt skaļas. Un bieži tas nemaz nenāk par labu pašam domātājam. Vārdos pateiktais, izrādās, nav īstajam cilvēkam veltīts. Audzinātājs vēl nezina, ka visa šā rita īgnuma un uztraukuma nebūtu, ja Valdis nakti savlaicīgi uzmeklētu dežurantu vai uzraugu. Bet nakts domas nebija tik nenovaldāmas, tām vēl nebija vārdu. Tagad runāt vairs nav jēgas. Tas, kas pirms astoņām stundām būtu apsveicams, šobrīd ir muļķīgi, un tomēr Valdis atnācis, lai runātu. — Es zināju, ka viņš bēgs. — Tu? — Tas atskan kā izsauciens un jautājums reizē. Lai nu kurš, bet klusais, sevī noslēgtais un iekšēji lepnais Mežulis lai būtu iejaukts Zumenta izdarībās — to gan Ķirškalns nav gaidījis. — Es to uzzināju nejauši. Viņi aicināja bēgt arī mani. — Un tu atteicies? — .Jā. Beigas. — Bet varbūt esi kļūdījies? Varbūt vajadzēja piekrist? — Nē. — Tu esi par to pārliecināts? — Tagad jā. — Ari tad, ja viņus nenoķers? — Arī tad. — Tu varēji viņus aizkavēt? — Pats nevarēju, bet es varēju ziņot dežūraudzinātā- jam.

— Un kādēļ tu nedarīji to? — Tad es vēl nebiju pārliecināts. Ķirškalns vēro Valdi. Vai pašlaik nenotiek kāds ilgi gaidīts lūzums? — Varbūt tu vienkārši baidījies? — audzinātājs uzma- nigi ievaicājas. — Baidijos ari, bet tas nav galvenais. — Valdis apklust, sarauc pieri un skatās sānis uz rakstāmgalda stūra uzmestajā formas cepurē. — Vispār dumji, bet es gribēju jums to pateikt. Vienkārši tāpat, lai jūs zinātu. — Nezin vai tik dumji būs? — Ķirškalns lēni nosaka. Pie durvīm atskan steidzīgs klauvējiens, un, nenogaidījis atbildi, iekšā pabāž galvu Trūdiņš. Pamanījis Mežuli, viņš saviebjas, bet prom neiet. — Vai arī par dažu labu citu jautājumu tev nav radušies jauni spriedumi? — Ķirškalns prasa un cieši paskatās Valdī. — Pagaidām vēl ne. Es nu iešu. — Un Mežulis pazūd, bet Trūdiņš lēktin ielec istabā. — Ko nu jūs teiksiet, audzinātāj? Zuments tagad jau varbūt ir nezin kādās malās. Varbūt jau tur? — Un Hen- riks zīmīgi piemiedz aci. — Cik te jūra tālu? Bet varbūt grabinās bankā gar seifiņiem? — Gandrīz negribas ticēt, ka esi beidzis vidusskolu. — Ķirškalns, vēl arvien par Valdi domādams, tikai ar vienu ausi klausās llenrika vāvuļošanā. — Vispār nedomājiet, ka esmu viņa pusē. Es jau sen teicu — miesnieka lips. Bet savu panāca. Ej nu tagad ķer mailīti Daugavā! Varbūt ir kas rnanits? — Un Henriks ziņkārīgi trinas gar galdu. — Ko tad viņš ir panācis, tu muļķa galva? — Ķirškalns pat iesmejas. — Nezin kādās malas? Ja uzkāptu uz skolas jumta un nebūtu koku priekšā, es tev viņu tūliņ varētu parādīt. — Nu, nu, audzinātāj, neņemiet par vieglu! Zuks tomēr zina, ko dara. — Varbūt saderēsim, ka pēc dažām dienām Zuks būs atkal krātiņā? — Gandrīz gribētos, tikai nevaru iedomāties, uz ko derēt. Uz vīniņu jau nedrikst. — Uz tavu saprašanu. Ja Zuments pēc piecām dienam nebūs atpakaļ zonā, tu atdod man savus prātojumus, lai es varu tos iesviest mēslu kastē, bet es tev došu pretī normālu domāšanu un tev vajadzēs to pieņemt. — Bet, ja es vinnēšu, tad jums jādomā ar manu galvu. Vai tā? Audzinātāj, papriekš apsveriet! Jums būs grūti pierast pie mana progresīvi elastīga pasaules uzskata. — Se roka! — Ķirškalns pastiepj plaukstu. — Un riskēsiet? Nē, jums nu gan ir dūša. Man nav ko zaudēt, bet jums gan. — Trūdiņš paspiež audzinātāja roku. — Tikai lieciniekus vajadzēja. — Es ceru — mēs esam džentlmeņi. — Tas nu gan. Ak šausmas, bet ar manu domāšanu jums momenta jāiesniedz atlūgums. Kā jūs ar tik tukšu pauri pildīsiet ceļo audzinātāja misiju? — Tu runā tā, it kā piecas dienas jau būtu pagājušas un Zumenta te vēl nebūtu. Paskaties pulkstenī! — Ķirškalns pastiepj roku. — Atcerēsies? Un tagad pazudi! *** — Kur mēs esam? — Bambāns pirmais nenociešas, kaut šis jautājums moka visus. — Mežā zem egles, — Zuments atcērt. — Bet ja bez jokiem? — Strūga pavērš plato seju ar šaurajām actiņām pret grupas vadoni. — Tieši uz metra to neviens profesors nevarēs pateikt, — Zuments pieļāvīgāk nosaka. — Es domāju — kaut kur šeit. — Viņš izvelk uz burtnīcas lapas nemākulīgi uzzīmētu karti un baksta ar pirkstu kādu gabaliņu tālāk 110 aplīša, kas apzīmē koloniju. — Hmm! — Strūga novelk. — Cik tas iztaisa kilometros? — Kādi piecdesmit. — Nu, nu?

" — Mēs tak esam gājuši savas desmit stundas. Un stundā var noiet vismaz pieci. — Pa šitiem brikšņiem un ar to klibiķi? — Strūga nicīgi paskatās uz Bambānu. — Un vai mēs ejam visu laiku taisni uz priekšu? — Bet pa ceļu nedrīkst. Varbūt vienīgi naktī. — Un kur ir ce|š? Zuments nenoteikti pamāj kaut kur sev pār plecu. — Pilsētai mēs noteikti sen jau esam garām, — viņš pārliecinoši turpina. — Tagad tikai tāpat tālāk, un nonāksim pie šī te dzelzceļa. Blakus iet šoseja. Tad nu kā labāk patiks — var ar vilcienu, var pierunāt kādu šoferi. Labāk būtu ar vilcienu. Pēc pāris dienām mēs jau būsim pie turku robežām. — Bet aiz pilsētas ir upe. Kur tu manīji to upi? Un ap pilsētu ir plaši lauki un mājas, bet mēs visu laiku pina- mies pa mežu, — Strūga rāmi saka un visu laiku glūn uz Zumentu. — Es šitai stūrī esmu kādreiz bijis. — Upei tepat vajag būt. — Zuments atkal pēta karti. — Ja upe ir tepat, tad pilsēta arī. Tad mēs esam nogājuši nevis piecdesmit, bet labi ja piecus, nu — varbūt septiņus kilometrus. Un ar to karti tu labāk noslauki vienu vietu. — Viņš novēršas un uzspļauj egles saknei tieši gar Bambāna degunu. — Vajag ierit, vēders kauc. Katrs velk ārā aiz blūzēm aizbāztos vistokļus un iztin apmirkušus maizes gabalus, desas pusluņķus un konservu kārbas. — Baigi auksti, — Cukers saka, zilganās lūpas drebinādams, salīgi plecus ierāvis, — vajadzētu iekurt uguni. — Un ja pamanīs dūmus? — Zuments negrib piekrist. — Pavisam mazu uguntiņu. Sausa, izrādās, ir tikai viena sērkociņu kārbiņa. Viņi salauž egļu pazares, un pec brīža sūnās sāk dūmot vārga liesmiņa. Satupuši tai apkārt, bēgļi tur virs ugunskura sastingušos pirkstus, bet siltuma maz. Tik ir tā labuma kā ar acīm paskatīties. Strūga izvelk cigarešu paciņu un, uzrāvis sērkociņu, aizsmēķē. — Tos vajag taupit, varēji aizdedzināt ar ogli, — Zuments izgrūž. — Tu nu mani nemācil — Strūga uzbrēc. — Labāk domā, uz kuru pusi jāietl Bambāns un Cukers kārām acīm skatās, kā Strūga pīpo. Viņiem smēķu nav. Zuments ari sagrābsta apburzītu cigareti un aizsmēķē pie ugunskura. — Būtu kādam jāuzprasa, kur mēs īsti esam, — Bambāns dod padomu. — Kā tad. Lai šis tūliņ paziņo dūžiem. — Zuments nicīgi paskatās uz Bambānu. Zem lielās egles zariem ir sausāks, bet arī te bridi pa brīdim uz galvas un pleciem nokrīt auksti pilieni. Un lietus nemaz nedomā stāties. Debesis pārklātas kā ar pelēku vāku. Puiši tup, ne vārda nepārmīdami un cits uz citu neskatīdamies. — Vajadzētu kustēt, — Zuments ieminas, bet neviens netaisās celties. Bambans, pavilcis uz augšu slapjo bikšu staru, saudzīgi spaida sapampušo potīti. Tā ir karsta, un, tikko tai stiprāk uzspiež ar roku, caur kāju izskrien asa sāpe. — Ceļamies! — barvedis uzsauc jau stingrāk un pirmais izlien no egles apakšas. Pārējie negribīgi seko, Bambāns pie katra soļa saviebjas un tenterē pēdējais. Pēc atpūtas kāja sāp vēl negantāk. Viņš iet, vairīdamies no pielijušajiem zariem, bet, lai kā lokās, laiku pa laikam pār pleciem nolīst aukstas šaltis, likdamas nepatikā sarauties. Kad priekšā parādās lauki un mājas, viņi novirzās sānis un iet pa krūmmalām, metot lielus līkumus. Pret vakaru, samirkuši lidz pēdējai vīlītei, bēgļi iznāk pie ūdens. — Nu redzat! Es teicu, ka tepat būs upe, — Zuments cenšas tēlot lielu zinātāju. — Tagad tikai jāpārceļas otrā pusē. Tur mūs nezin vai meklēs. Peldēsim vai meklēsim laivu?

Visi skatās melnajā ūdenī un dūņainajā, kalmēm apaugušajā krastmalā. Pārsalušiem un nogurušiem līst šajā tumšajā slapjumā nav nekādās patikas. Iedams gar krastu, Zuments pirmais ierauga laivu. — Viss iet kā smērēts! — Zuments priecīgi iesaucas, bet Strūga domīgi pēta ūdeni. — Pēc upes gan šitā peļķe neizskatās, — viņš saka. •— Nav nekādas straumes. Taču pārējie jau cīkstas ap laivu, kas ķēdē pieslēgta pie dziļi zemē iedzīta mieta. Viņi rausta mietu, cenšas izvilkt resno skavu, bet panākumu nav. Zuments ar dunci sak robīt laivas galu, cenzdamies izgriezt no dēļa tur iedzīto cemmi. — Ak šitā, ko! Nu, pagaid jūs man! — piepeši atskan nešpetns b|āviens. Dūšīgs tēvainis dzeltenā brezenta jakā, neviena nemanīts, pienācis jau labi tuvu un tagad metas skriešus, makšķerkātu vicinādams. — Vai tā jūsu laiva? Bēg|i, ūdenim šķīstot, liek prom pa slapjo pļavu, pieliekušies iedrāžas krūmos, elsdami un šņākdami lec pār grāvjiem, bet aiz muguras atskan skaļas klaigas: — Zagļi! Bandīti! Es jums rādīšu! Sakarsuši no skrējiena, viņi apstājas un, strauji elpodami, skatās atpakaļ pa kokli starpām. Bambāns pakritis sēdus un atkal tausta slimo kāju. Bailēs sāpes neko daudz nejuta, bet tagad liekas — kāds ar nažiem graiza. Zuments pieķer roku pie blūzes un atceras, ka pārtikas vīstoklis palicis uz laivas sola. Lai būtu ērtāk rīkoties ar nazi, viņš to izvilcis. Cukeram iesāktā kondensētā piena burka skrējiena laikā apgriezušies otrādi, un nu viss tās saturs notecējis uz leju. Bikses nolaidis un kreklu uz augšu savilcis, viņš ar pirkstu velk pār vēderu, lai vēl kaut ko no pazaudētā saglābtu un dabūtu mutē. — Skaists brauciens ar laivu, dārgie biedri, — Strūga konstatē. Viņi iet gar ūdens malu. «Upe» kļūst arvien šaurāka un tad izbeidzas purvāja prieditēs. — Un skaista upe! — Strūga paskatās Zumentā. Jau krēslo, kad atkal sākas lirumi. Kaut kur priekšā dzelteni mirgo apgaismots logs. Klusējot tiek apēsta pēdējā pārtika, pie tam Zuments pieprasa savu daļu arī no Bambāna un Cukera, bet Strūga tikai noņurd un nedod citiem nekā. — Aizjoz atpakaļ pēc paikas uz laivu, — viņš saka Zumentam. — Jāaizlien lidz tām mājām un kaut kas jādabū, — Zuments ierosina. — Citādi rītā nav ko grauzt. Dienā nospert būs grūti. Cukers un Bambāns paliek mežmalā gaidot, bet abi atamani pazūd tumsā. Izlodājuši pagalmu un dažādiem darba rīkiem un ratiem pieblīvēto nojumi, veltīgi nopūlējušies atvērt klēts durvis, Strūga un Zuments pie kūtiņas sienas uzduras trušu krātiņiem. Attaisījis krampīti, Zuments tausta ar roku un sajūt mīksto vilnu, bet trusis negaidot strauji metas sānis un, izspraucies gar elkoni, izlec ārā, tūliņ izgaisdams tumsā. — Muļķi, ņem aiz ausim! — Strūga čukst. Pa krātiņiem aizdip satraukto dzīvnieku lēcieni. Tagad Zuments ir uzmanīgāks, beidzot satver siltās ausis un izrauj zvēriņu no būdas. Trusis, izrādās, ir negaidīti smags un spārdoties ar asajiem nagiem skrāpē kā nelabais. Izstieptā rokā turēdams laupījumu tālāk no sevis, Zuments paglūn uz Strūgu. Arī tas noķēris vienu garausi. Tad parādās suns. Patiesībā viņš neparādās, jo Zuments nekā neredz, tikai sajūt svilinošu kodienu ikros. Sis ir no klusajiem un, bez trokšņa pielīdis, tūliņ metas kaujā. Zuments iebļaujas, taisa traku lēcienu un sper ar kāju, tet mājas sargs nedomā atkāpties. Atmuguriski lēkādams, Zuments atgaiņājas, vicinādams trusi pa gaisu sev apkārt, un atkāpjas no pagalma. Nu sunim rodas arī balss. Satracināts pusriedams, puskaukdams viņš saceļ negantu troksni un, zobus knakšķinot, lec uz priekšu. Zuments izrauj nazi, bet ar šo īso ieroci uzbrucējam klāt tikt nav iespējams. Mājas logos iedegas gaisma, iečīkstas durvis. — Kas tur ir? — kāds iztrūcies sauc. Zuments atvēzējas un rio visa spēka sviež sunim ar trusi, pēc tam liek prom, ko kājas nes, dzirdēdams aizmugurē rējienus, kaucienus un cilvēku balsis. Strūga jau ticis labu gabalu priekšā.

— Ko tad tu, ne trusīti nespēj noturēt? — Viņš smej, ieraudzīdams Zumentu tukšām rokām. — Un taisies tikt galā ar baņķieriem. Zuments klusē un pieliecies aptausta kāju. Bikses ir saplēstas, un roka sajūt asinis. — Labāk aizveries! — viņš nikni izgrūž. Mežmalā Strūga nosit savu trusi pret koku. Sasvilpuši Cukeru un Bambānu, visi ieiet dziļi biezoknī un sakur krietnu ugunskuru. Beidzot ir silli. Novilkuši pēdējo kankaru, viņi kaili stāv ap rūcošajām liesmām un tur virs tām slapjās bikses un blūzes, bet zābakus samauc uz zemē iespraustiem zariem visapkārt sārtam. Siltums un uguns rada labāku garastāvokli, un nākotne vairs nerādās tik drūmās krāsās. — Tā tās lietas, vecīši, neiet, — Strūga saka. — Pa mežiem un purviem bradāt nav jēgas. Rit jātiek pie kāda ceļa. Un ar trusīšiem baroties arī nav jēgas. Jāaptīra lauku veikaliņš, jādabū klozītes un šņabis. — Iekritīsim. Šitādus jokus varēs taisīt, kad būsim tālāk. — Un kad mēs bfisim tālāk? Nāk, pieturiet kājas! Pēdējais teikums domāts Cukeram un Bambānam. Strūga paņēmis trusi, un abi padotie centīgi satver ķepas un izpleš katru uz savu pusi, piespiežot pie zemes. — Atklāti sakot, Zuk, ta ideja par turku robežām man nupat liekas stipri stulba, — Strūga turpina, sākdams dīrāt trusi. — Kamēr mēs tiksim tur, paies gadi, un mūs noķers tik un tā. — Un ko tu te darīsi? — To pašu, ko pie taviem turkiem. Vai te nav veču ar makiem? Vai te šņabīti nemāk dzert! Man ir viens pazīstams skuķis, lekortelēšos pie tā, bet pa naktīm uzdarbošos. — Muļķis! — Zuments uztraucas. — Kas tad te par iespējām? Vajag tikt uz vilcienu, es jau teicu. Netālu no robežas nostrādāsim kādu juvelierbodi. Zelta pilnas kabatas, un ārzemēs tie, kam zelts, ir kungi. Tur neviens neprasa, kur ņēmi, kad tikai skanošais turas. — Viņš aizgūtnēm sāk klāstit savu senseno plānu, aizraujas un staigā ap ugunskuru, dejojošā liesmu atspulgā atgādinādams indiāni no Maina-Rīda romāniem. — Vai tad mums jāpaliek Turcijā? Ar pirmo kuģi uz Ameriku. Un tur policija ar bandītiem ir uz vienu roku. Visās avīzēs raksta. Laupa un dala uz pusēm. Bet pie turkiem jātiek tādēļ, ka tie ari uz mūsējiem šķībi skatoties. Varētu uz Zviedriju, bet jūra priekšā. — Kā tad, turki jau tikai tevi vien gaida. — Strūga ņirdz. Viņš nogriež paresnu zaru, izdur trusim cauri un paceļ cepeti pār liesmām. — Pasakas! — Tu nu gan esi tas gudrais! — Un tu laikam būsi gudrāks par mani? Knapi pamatskolu beidzis. Saruna kļūst nepatīkama. Abi padotie klausās tikai pa ausu galam un vairāk blenž uz gaidāmajām siltajām vakariņām. Necik pievilcīgs gan tāds nodīrāts trusis neizskatās. Drīzāk pēc kaķa. Un stipri maziņš arī. Gaisā uzvirmo apdegušas gaļas smaka. Zuments sameklē bikses, noplēš atrauto stilbu un apsien suņa sakosto kāju. Asinis vairs neko netek, bet smeldz nejauki. — Sitajās lupatās mūs pazīst pa gabalu Vai mēs varam cilvēkos rādīties? — Strūga atsāk. — Vispirms vajag apģērbties. Galvas arī plikas kā olas, bet cepures nav. — Būtu tas Jēpītis atbraucis, — Zuments jau kuro reizi saka un niknumā sakož zobus. — Būtu, būtu, — Strūga mēd. — Būtu tantei riteni, iznāktu autobuss. Es tik saku — pirmajā veikalā iekšā, Trusis smird un gruzd. — Nebāz tik stipri ugunī, — Zuments māca. Kad tiek nospriests, ka diezgan cepināts, Strūga pirmais izrauj pakaļējo kāju. Bambānam un Cukeram tiek priekškājas. Satupuši ap uguni, visi iegrūž cepeti mutē. Bet pirmajam steidzīgajam kodienam neseko nākamie. Zēni raugās liesmās un viļā kumosu, tad kā nejauši paglūn cits uz citu un košļā atkal, bet uz

norīšanu neviens netaisās. Pirmais visu iespļauj uguni Strūga. — Tas nav ēdams, — viņš izgrūž un rupji nolamājas. — Nav tik traki. — Zuments, ar mokām dabūjis pus- cepto sājo kluci uz leju, ar zobiem noplēš vēl nelielu gabaliņu. — Tikai sāls trūkst. — Nu pie velna, tādu draņķi es neēdu! — Strūga pieceļas. Bambānam gandrīz asaras saskrien acīs. Viņš tā cerējis kārtīgi paēst, tā gaidījis, bet tagad kaklā raustās dīvaini guldzieni, un negaršīgo masu, tikai stipri saņcmoties, var paturēt mutē. — Kā indiāņi un traperi ēd, — Zuments iesmejas. — vajag pierast. — Ja gribi, pierodi. Še! — Un Strūga nomet bezkājaino, apsvilušo trusīša ķermeni Zumentam priekšā. Vienīgi Cukers kaut kā spēj tikt galā ar priekškāju. Acis izbolijis, pa reizei ausis pakustinādams, viņš šņākuļo un, cik iespējams smalkā putriņā gaļu sakošļājis, rij pa nelielam kumosam. — Mērkaķis paliek mērkaķis, — Strūga secina. Labais garastāvoklis ir vējā. Uzvilkuši apsusējušās drēbes, bēgļi saspiežas ap ugunskuru un, pa reizei zarus liesmās iemezdami, iegrimst salīgā pussnaudā. Rīts aust vēss un vējains. Lietus gan vairs nelīst, bet no zariem bagātīgi krīt auksta duša. Ugunskurs gandrīz izdzisis, tikai tievu dūmu strūkliņa stīdz virs apdeguļiem un pelniem. Zobus klabinādami, puiši slienas kājās. — Un tagad mēs nekā neēdīsim? — Bambāns iekunkstas. — Nolaizi Mērkaķim vēderu, varbūt vēl ir salds no vakardienas, — Strūga izlamājas. Viņš alrod saburzīto cigarešu paciņu un sāk meklēt sērkociņus, bet to nekur nav. — Kur špiekas? — Tev pašam, — Zuments atņurd. — Nē, tev. Tu kūri uguni. — Tu pats kūri. Abi savelk dūres, un liekas — tūliņ sāks kauties, bet šoreiz vēl novaldās. Beigās sērkociņu kārbiņu alrod iemīdītu mitrajās sūnās. Tā izmirkuši gluži slapja, un skaliņu brūnās galviņas bezcerīgi nodrūp, pat netaisīdamās priecīgi iešvirkslēties. — Nu ir trubā, — Strūga saka, nometas uz vēdera un pūš karstajos pelnos. Nodeguļi iekvēlojas, un aizsmēķējis viņš ceļas kājās. — Ejam! — Uz kurieni? — Uz elli. Bambāns vēl arvien sēd zemē. Viņš bezcerīgi cenšas uzvilkt mitro zābaku sapampušajā kājā. Pa nakti tā kļuvusi vēl sāpīgāka, pat pieskarties nedrīkst. — Veči, es laikam nevarēšu paiet, — viņš žēlīgi saka. — Ko-o-o? — Strūga atgriežas. — Kaja baigi sāp. — Un tu laikam domā, ka mēs tevi nesīsim? — Zuments savelk melnās uzacis. — Nekā dēliņ. Vai nu rausies augšā un nāc, vai paliec un tupi. — Bet es patiesi nevaru. — Nu tad sēdi un veseļojies. — Strūga pagriežas un iet; brītiņu pastāvējis, viņam seko Zuments, un tikai Cukers vēl kavējas, nezinādams, ko darīt. — Zēni, neatstājiet mani! — Bambāns iebrēcas gluži smalkā un izmisuma pilnā balsī. Viņš pieslienas kājās, zabaku rokā satvēris, pasper soli un ievaidējies pakrīt. — Zēni!

Strūgas mugura jau pazudusi starp kokiem, vēl redz līgojamies Zumenta melno galvu, bet tūliņ zari aizsegs ari to. — Zēni, tā nedariet! — Bambāns četrrāpus raujas uz priekšu, tad uzslienas un lec uz vienas kājas, bet, necik tālu neticis, paklūp, atkal uzslienas un, pieķēries pie patievas priedītes, kliedz un lūdzas. Cukera melnās, apaļās acis skraida kā atspoles no aizejošiem pie Bainbāna, viņš saviebjas, satraukumā pakustina ausis, tad sataisa bēdīgu grimasi, uzrauj plccus un, pēkšņi apcirties, jož prom, cik jaudas, izgaist biezoknī kā vāvere, un tikai skrējiena sakustinātie zari vēl brītiņu šūpojas. — Es visu darīšu, es… — Bambāns šņukst, pēkšņu šausmu pārņemts. — Puiši, tā nedrīkst! Kliedziens apraujas, un pavisam negribēta kā dzīva acu priekšā nostājas cita aina. Rīgas nomales priedulāji. Skujām piebirušās sūnās guļ meitenes galva izjukušiem matiem, bet viņš, atliecis tievas, baltas rokas, visiem spēkiem spiež tās pie zemes. Rokas cenšas atbrīvoties, trīc un raustās, bet meitenes mute ātri čukst: «Zēni, tā nedariet, tā nevajag. Lūdzu, atlaidiet, zēni…» Viņai blakus vaļā atrauta rokassomiņa, no tās skujās izbirusi sīknauda, ķemmīte, spogulītis un vēstule, kas sākas ar vārdiem: «Mans vienīgais, es katru stundu domāju par Tevi, cs ļoti gaidīšu, kad Tu atnāksi.» Nedomājot viņš paķēra līdzi šo vēstuli, un vēlāk Zuments visam baram lasa priekšā meitenes rakstītas rindas. Viņi skaļi smejas, un Zuments saka: «Bija vienīgais, tagad vairs nekā. Pie mums viss pieder kolektīvam.» Bambāns ar varu dzen projām šīs atmiņas, bet mute čukst: «Zēni, tā nedariet!» Un viņš vairs neapjēdz, kas to saka — paša lūpas vai ši nolādētā raudošā meitene. Bet arī viņš raud. Un no priedites uz kailās galvas birst nejauki aukstas lāses, un no tā viss augums trīc kā drudzī. — Zēni! — viņš vēlreiz iekliedzas, bet atbildes nav, un atpakaļ neviens nenāk. Apkārt pielijis, pēkšņi ļoti svešs un draudīgs mežs, bet viņš šajā mežā viens pats pamests ar sāpošu kāju. Četrrāpus Bambāns aizvelkas atpakaļ pie ugunskura vietas, ar riebumu paskatās uz pelniem un skujām apviļāto trusi. Mutē tūliņ iesitas riebīga garša. Galvu sānis aizgriezis, viņš saplēš sūnas un uzmet dzīvnieciņa atliekām. Salst un gribas ēst. Tad Bambāns atceras uguni, noliecas un pūš pelnos, legailas oglītes, uti acīs iesitas sīvi dūmi. Viņš rūpigi stumj nodeguļus tuvāk oglēm, pūš atkal, lidz galva sāk sāpēt un parādās liesma. Tāpat rāpus lodājot, izdodas savākt dažus zarus un piemest ugunskuram, bet ilgi ar tiem nebūs līdzēts. Aizlidis tālāk, Bambāns atrod panīkušu, pusizgāztu eglīti nodzeltējušām skujām un atvelk to pie uguns. Sejā iesitas tīkams siltums. Bet cik ilgi lai tā sēd vienā vietā, jātiek taču ārā no meža, jādabū kāda palīdzība. Bet no kā? Viņš nevienam nedrikst rādīties, nevienu nedrīkst satikt. Un Bambānu pārņem tik briesmīga atšķirtības un vientulības sajūta, ka puisis noliec galvu uz ceļgaliem un, tupēdams pie ugunskura un klusi raudādams, iegrimst pussnaudā. Te tev bija ārzemes un brīvā dzīvei Tā viņš te sēdēs, kamēr nomirs. Naktī atnāks vilki un apēdīs. Cik silti un jauki bija mājā platajā, no vairākiem kopā sabīdītiem matračiem iztaisītajā gultā blakus brāļiem un māšelēin! Kādreiz tur gāja kā pa kara lauku, visi spiedza, un spilveni lidoja pa gaisu. Sevišķi tad, kad mātes nebija mājās. Un arī tad, kad viņa pārnāca un devīgi dalīja pļaukas pa labi un kreisi, īsta kārtība nekad neradās. Astoņu bērnu lielais ņudzeklis griezās un virpuļoja, katrs kaut ko darīja, ņēma, gāja, nāca vai runāja. Sī spieta radītāja maza 1111 apaļa vēlās pa vidu uzkliegdama, rokas vicinādama un pēc alus smaržodama, bet neviens viņā nopietni neklausījās, un juceklis tikai kļuva vēl lielāks. Atmiņas par māju Bambānam vispirms saistījās ar nemitīgo troksni. Palaikam šai mērkaķu būdā parādījās kalsens vīrs garu, dzīslainu kaklu un šauru seju. Kā izbijies viņš palūkojās istabā, kuras lielāko daļu aizņēma platais matraču klājiens, un, steidzīgi atrāvies atpakaļ, pazuda. Tēvs strā- daja uz dzelzceļa un dienām, pat nedēļām ilgi nebija redzams. Kad viņš atnāca, māte uz bridi piemirsa bērnus un sāka lamāties ar vīru. Viņas balss skanēja kā ieplīsusi čerkstoša patafona plate un atkārtoja vienus un tos pašus pārmetumus. Šņabi viņš lietoja par daudz, bet naudas deva par maz un, kad nedzēra, tad cita nekā prātīgāka nezināja kā uzmākties viņai un vairot jau tā nepārskatāmo pēcnācēju baru. Vīrs klausījās, klausījās, tad lēca kājās un skrēja uz bufeti. Pārradies viņš dziedāja dziesmas par baltu puķi ezerā un jaunību, kas nenāks vairs, pēc tam apkampa savu resno sieviņu un skaļi skūpstīja, bet

viņa joprojām bārās un paredzēja vīram nelabu galu. Bērni auga, kā prata un paši atzina par labu. Māte pa vakariem — dienā viņa strādāja alus fabrikā pie pudeļu automāta — labi ja spēja uzlikt uz pavarda lielo katlu un aizlāpīt caurumus biksēs un zeķēs. Tālāk par «apģērbt un paēdināt» viņa netika un netiktu arī tad, ja vēlētos. Par laimi, viņa to nevēlējās, jo citādi dzīve kļūtu vēl grūtāka aiz sirdsapziņas pārmetumiem. Kad Bambāns paaugās, viņš aizklīda uz ielas, un viņa prombūtni drīzāk uzņēma kā atvieglojumu, jo mājas troksnis kļuva par astotdaļu mazāks. Kaimiņi viņus citādi nesauca kā par Bambānu varzu un lādēja savu likteni, kas nolicis dzīvot blakus tādam skudru pūznim. Bet tagad, visu to atceroties, nemaz tik slikti neliekas. Kad sāk salt, Bambāns uztrūkstas no sastinguma un uzmet oglēm jaunu zaru. Liesmas to pārvērš kvēlojošā stienītī, pēc tam spilgtā krāsa izbāl un pārklājas ar pelēku pelnu plēvi. Uz ielas viņu pievāca Zuments. Bambāns īsti nevar pateikt, kā tas notika. Zuments teica, un viņš gāja. Tas likās pilnīgi saprotami — jo ka gan varēja neklausīt Zukam? Tas nozīmētu pastāvīgi staigāt ar zilām acīm, turpretī Zumenta paspārnē viņš varēja dauzīt citus. Vēlāk nāca cieši pieblīvētas deju zāles, pie kuru durvīm nereti atskanēja meiteņu spiedzieni un kautiņu dalībnieku elsošana. Pēc tam pusnakts stundā apklusušas ielas. Viņa pirksti pārbaudīja uz trotuāra notriekta cilvēka kabatas, bet blakus stāvēja Zuks un dusmīgi ņurdēja: «Tikai divpadsmit rubļi, un izskatījās pēc naudīga vecīša. Kurpes noveici Tās ir importa.» Skola bija tikai nepatīkams traucēklis, pārtraukums laikam, kurā viņš izpildija Zumenta pavēles. Zuments bija brīvībā, Zuments viņu vadīja kolonijā. Zuments bija viss. Un pēkšņi viņš palicis viens pats, bet Zumenta vairs nav. Bambāns saknupis tup pielijušā mežā un pūlas aptvert neaptveramo. Taisnība, ar i līdz šim viņš bieži bijis viens, ne vienmēr darījis tieši to, ko Zuments licis. So to viņš iemācījies veikt arī uz savu roku, bet vienmēr tas noticis Zumenta dotajā virzienā un Zumenta ēnā. Zuments stāvējis pār viņu, kā debesis stāv pār ticīgo, — paskaties uz augšu un, ja ari nekā neredzi, tomēr zini, tur mīt dievs, un tūliņ rodas drošības 'sajūta. Pēkšņi dieva vairs nav Bambāns dievam kļuvis nevajadzīgs. Vēl vairāk — pamezdams Bambānu, Zuments atņēma tam ne tikai sevi, bet arī visus pārējos, jo, sekodams Zumentam, salstošais cilvēkbērns ar sapampušo kāju bija aizgājis pa ceļu, kurš nedrīkstēja krustoties ar citu cilvēku ceļiem. Pienāk pusdiena, pēcpusdiena, sāk krēslot. Vēl pāris reižu Bambāns aizrāpojis pēc zariem un centies kurina! uguni, bet tad aprimis. Nakti viņš sagaida tumsa. Un tad atnāk bailes, mežonīgas, agrāk nepazītas bailes. Koku galotnes noslēpumaini šņāc. Nekad vēl nav gadījies nakti mežā būt vienam. Redzēt nekā nevar, bet visapkārt atskan neizdibināmi trokšņi, klusāki un stiprāki, kaut kāda čaboņa, it kā tāli saucieni, sačukstēšanās un zaglīgi soļi. Tie nāk tuvāk, piestāj, un kāds stīvu skatienu raugās viņam pakausī. Liekas — sirds pārplīsīs, un Bambāns trīcēdams spiež seju pie ceļgaliem un apklaj galvu rokām. Tā paiet stundas, un katra no tām ir nedēļu gara. «Zēni, tā nedariet!» asarām aizžņaugta balss čukst viņam pie auss, un kaut kur tālāk kāds sauc pēc palīdzības, bet tas aiz muguras stāv un skatās, un graiza viņu kā nažiem. Bambāns pazīst šīs acis. Tas ir viņš, pusaudzis, kuru iedzina trepju telpas stūrī, kuram, turot nazi pie sāniem, atņēma naudu, bet pēc tam sila. Viņš nelūdzās, nekliedza, tikai skatījās tieši virsū. Lūk, nupat sakustas sūnas, apkārt Bambānam sācis lēkāt nodīrātais trusis. Bet viņam taču nav kāju. Briesmīgi iekliedzies, zēns pietrūkstas un grib skriet, bet tūliņ saplok, jo kāja iesāpas tik skaudri, ka gar acīm novirpuļo sartas zvaigznītes. Viņš iekrīt ar seju ogulāju ceros un kliedz, kliedz, kamēr pagurst un aizsmok. Tā ir vieglāk. Kliedzot nedzird apkārtstaigātājus, nedzird viņu klusās balsis. Bambāns pat neapjauš, kā pienācis rīts, tikai atskārst, ka koku stumbri kļuvuši saskatāmi. Viņš sāk rāpot, nedomādams, kurp. Izdodas atrast zaru, uz kura var atspiesties. Nu viņš tiek uz priekšu ātrāk. Vēders kauc aiz izsalkuma, un visu augumu pārņēmis stingums. Koki beidzas, lauka vidū māju puduris ar baltiem šīfera jumtiem. Tur ir cilvēki. Ieklumburojis pagalmā, Bambāns bailīgām acīm raugās visapkārt. Durvis ir vaļā. Viņš lec uz priekšu, atspiezdamies pret zaru. Vajag cilvēku, vajag kādu, kas ar viņu runātu, īstu, dzīvu cilvēku. Ierāpies pār slieksni virtuvē, Bambāns ierauga maizi. Galda vidū nolikts brūns maizes klaips ar sānos

pārsprāgušu garoziņu. Daži riecieni jau nogriezti un guļ turpat blakus. Acis aizmiglojas, un mute pieplūst ar siekalām. Viņš metas uz priekšu, atspiežas ar vēderu pret galda malu un, abām rokām sakampis riecienu, iegrūž to mutē. — Ci, kas tas? Bambāns apsviežas. Uz sliekšņa stāv spēcīga, jauna sieviete, piena spainīti un kāstuvi rokā turēdama. Ieraudzījusi vajātam zvērēnam līdzīgo Bambāna skatienu, maizes piebāzto muti, viņa slapjo, dubļaino apģērbu un nūju, sieviete izbīstas ne pa jokam. Bambāns pieliecas un grasās mesties viņai garām ārā pa durvīm, bet ienācēja šo kustibu saprot kā uzbrukumu. Viņa iekliedzas, atvēzējas ar piena kāstuvi, un Bambāna pauri ķer diezgan dūšīgs zvēliens. Galva truli iedžinkstas, iesāpas kāja, un, kad Bambāns, acis mirkšķinādams, nak pie sajēgas, viņš redz pavisam tuvu galda kāju un tīri izmazgātu grīdu, bet kaut kur virs viņa atskan izbaiļu pilns čuksts: — Ak, dieniņ, cs laikam viņu nositu! — Nē, mammit, skaties — viņš plāta acis! — atskan atvieglojuma un prieka pilns sauciens. Bambāns pagriež galvu un ierauga divas pār viņu noliekušās, norūpējušās sejas. Sievietei blakus stāv gadus desmit, divpadsmit veca meitene, un viņas bizes ar applū- kātām zilganām lentām nokarājas gandrīz lidz Bambāna degunam. Kad atbrauc kolonijas mašīna, atklājas negaidīti idilliska aina. Bambāns sēd galda galā starp māti un meitu, bet viņam priekšā sakrautas sviestmaizes, gaļas šķēles, piena krūze un biezpiena bļodiņa. Ieraudzījis kolonijas darbiniekus, bijušais Zumenta pirmais paligs kaunīgi nodur galvu.

XX Tikko pienāk pirmais ziņojums, ka četri nepazīstami pusaudži melnās formās un apcirptām galvām mēģinājuši nozagt laivu pie Garezera, bēgļu atrašanās vieta ir fiksēta, un Ozolnieks nekavējoties pārsviež un koncentrē posteņus ap mežaino rajonu uz austrumiem no pilsētas. Otrā ritā atskan telefona zvans un satrauktas sievietes balss stāsta par trušu zādzību «Mežvēvcru» mājās. Loks savelkas vēl ciešāks. Jau brīdināti visi mežsargi, ciemu padomes, kolhozu priekšsēdētāji un brigadieri, bet no mutes mutē vēsts, ka izbēguši četri kolonijas audzēkņi, apskrējusi katru māju. Nākamajā naktī tiek saņemts ziņojums par mēģinājumu aplaupīt ciema veikalu. Zagļi iztraucēti un paguvuši aizmukt, bet rīta pusē Cīruļu apgaitas mežsargs piezvana, ka viens jau rokā, lai braucot pakaļ. Esot pavisam sanīcis, klibs un tā izbadējies, ka žēl skatīties. Ozolnieks nosūta mašīnu uz mežsarga māju, un jau atkal ieskanas telefona zvans. — Vai biedrs Ozolnieks? — Jā, klausos. — Labdien! Piedodiet, ka jūs traucējam, — sievietes balss runā kā nobijusies. — Te zvana no skolas jūsu dēla audzinātāja. Redzat, Guntis neuzvedas visai labi, un šodien atkal tāds neglīts gadījums, sakāvies ar klasesbiedru. Varbūt jūs varētu atbraukt? — Skola? Bet skola jau vēl nav sākusies, — Ozolnieks nesaprot. — Jā, mācību vēl nav, bet mēs visu uzkopjam pēc remonta. Vakar gan jūsu dēls neatnāca. Viņš ļoti nekārtīgi nāk arī uz darbu skolas lauciņos. — Ak tā! — Ozolnieks norūc, nepatīkami pārsteigts un negaidīti izsists no sasprindzinātās kolonijas atmosfēras. Bērni, mājas, skola — tas šajās dienās pilnīgi pagaisis no galvas. Viņš nav bijis dzīvoklī kopš tās nakts, kad notika bēgšana, gulējis štāba kabinetā uz divāna un pilnīgi iekļāvies Zumenta ķeršanas azartā. — Mums te kolonijā tāds neliels atgadījums. Vai jūs nevarētu piezvanīt manai sievai? — Cs jau zvanīju, bet viņa teica, — audzinātāja apklust, tad saņemas un saka, — viņa teica, lai zvanot jums, ka Guntis esot arī jūsu dēls. — Tā jau gan laikam būs, — Ozolnieks pasmejas, bet pierē ieguļas stāva grumba. — Tikai man pašreiz tiešām nav laika. Vai mana klātbūtne tur tik nepieciešama? — Protams, bet Guntis gan arī teica, lai velti nepūloties, jums tikpat laika nebūšot, — audzinātājas balsī ieskanas rūgtums un vāji slēpta ironija. — Labi, es braukšu, — Ozolnieks strupi nosaka un noliek klausuli. Nodevis rīkojumus, ko darīt ar atvesto Bambānu, atstājis kabinetā savu vietnieku un pateicis, lai zvana uz skolu, ja vajadzīgs, Ozolnieks ielec «bobikā» un nospiež starteri. Mašīna skrien kā negudra. Priekšnieks mīl ātrumu, un viņam blakus sēdēt var tikai vīri ar stipriem nerviem. Strauji pagriezieni, izrāvieni un bremžu kaucieni pavada ikvienu Ozolniekā autobraucienu. Kolonijas priekšnieka vāģi — vasarā viņš vienmēr brauc ar noņemtu tentu — pazīst visi rajona šoferi un sastopoties jau savlaicīgi piebremzē un piegriež cik vien iespējams tuvāk grāvja malai. Dubļi uz vēl neapžuvušā ceļa ar troksni šķīst pret spārniem, pretvējš plivina no cepures izlidušo matu šķipsnu un tīkami veldzē pieri. Ozolnieks pūlas atcerēties, kad pēdējo reizi bijis skolā. Guntis tad vēl mācījās ceturtajā klasē, tātad tas bijis pirms gada. Pašreizējo dēla audzinātāju viņš nav redzējis un nepazīst. Skolas uzpošana, mācību lauciņi — nav gadījies dzirdēt. Līdz šim nekādu ipašu sūdzību nebija, bet varbūt ar: bija. Ozolnieks atceras — reiz pavasarī iznāca kaut kādas nepatikšanas. Toreiz uz skolu, kā parasti, aizgāja sieva. Ozolnieks samazina ātrumu. Sākas pilsētas mājas, un skola jau dzirdama pa gabalu. «Disciplīna vāja,» Ozolnieks nodomā, iegriezdams mašīnu pagalmā. Un nav ko brīnīties. Cik viņš zina, astoņgadīgajā skolā strādā tikai sievietes. Ak tā — laikam ari viens vīrietis te grozījās, liekas, fizkultūrietis, vidusskolā

tāpat vīrieši uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi. Pašlaik trīs zēni stiepj pār pagalmu kaut kādas stalažas, divi citi lēkā apkārt, vēl divi rausta slotu katrs uz savu pusi, bet pa atvērtajām durvīm birst ārā raibu raibais ņudzeklis ar spaiņiem un papiru klēpjiem, no kuriem driskas šķīst uz visām pusēm. Tās retās reizes, kad Ozolniekam gadījies būt parastajā skolā, viņš neatceras ar īpašu sajūsmu. Skolnieki te skraida pa kāpnēm, lēkā un grūstās, aizgūtnēm kaut ko cits citam skaidro un pierāda, bet pāri šai ņurdoņai kā ātrās palīdzības svilpes trīc meiteņu spiedzieni, kas griežas līdz pat smadzenēm. «Labi, ka kolonijā ir darīšana tikai ar zēniem,» Ozolnieks nodomā, airēdamies caur bērnu baru un visu laiku sveicienus atņemdams. Koridoros pie svaigi krāsotajām sienām uz grīdas vēl ir zāģu skaidu kaudzes un papīri, logi notecējuši ar krāsu. Pie tiem, uz krēsliem sakāpušas, rosās meitenes ar ūdens spaiņiem un lupatām. Ticis skolotāju istabā, Ozolnieks sveicina un ar acīm meklē to, kura varētu būt dēla audzinātāja, bet viņas pašlaik te nav, un viena no skolotājām apsolās sameklēt kolēģi. Atlikušās divas raugās uz Ozolnieku ar neslēptu interesi. Viņu acīs pavīd gandrīz vai šausmas, jo viņš ir ieradies no «turienes». Briesmu stāsti par koloniju šeit nav nekāds noslēpums. — Cs vienmēr brīnos, kā gan jūs varat strādāt tādā vietā, — viena ierunājas. — Tur laikam vajag dzelzs nervus un izturību, — balss pāriet čukstā. — Tik traki nemaz nav, — Ozolnieks saka un klausās kņadā aiz durvīm. — Pie jums tur esot ari slepkavas. — Gadās jau pa kādam, — Ozolnieks negribīgi apstiprina. — Nē, ārprāts! — Abas saskatās un saliek rokas. — Mēs nu gan tur nestrādātu ne par kādu naudu. — Bet vai šeit ir vieglāk? — Ozolnieks jautā, un skolotājas nesaprot, kā šo jautājumu uzņemt — kā joku vai pārteikšanos. — Savas grūtības jau ir, taču normāli bērni, turpretī pie jums … — Kas tad ir pie mums? Tāpat divas kājas un rokas. — Nu, bet galvas, galvas! Ozolnieks apskaišas: — Kas galvām vainas? Ja nu tik daudz kā mati uz ntil- lili, bet 110 audzināšanas viedokļa tas varbūt pat labāk — nav jācīnās ar visādām tarzānu un bītlu frizūrām. Kaut gan es personiski esmu par matiem. — Jums patīk dzīt jokus. — Skolotājas saprotoši un pielājīgi pasmejas. — Bet no kurienes tad viņi, šie briesmoņi, ierodas? Tie ir jūsu normālie bērni, no jūsu normālajām skolām. Varbūt tepat blakus koridorā pašlaik skraida, — Ozolnieks pamāj ar roku uz durvju pusi, — viens potenciāls laupītājs, divi zagļi, trīs huligāni, četras ielasmeitas … Viņam neļauj turpināt. — Beidziet! — Viena skolotāja aizspiež ausis, otra vicina rokas. Viņas ir ļoti neapmierinātas ar šādu jautājuma nostādni un to, ka cerēto kolonijas šausmu stāstu vietā Ozolnieks atļāvies izteikt tik baismīgu iespējamību. — Un, ja tā arī būtu, ko mēs varam darīt? Bezgalīga runāšana, un viss. Runā te, runā citur, bet tāpat neviens neklausās. — Viena caur otru viņas sāk sūdzēt savas bēdas — Un, ja kaut kas gadās, visi pārmet. Bet tētiņi un māmiņas, ko tie dara? — paraudzījušās Ozolniekā, abas saskatās un apraujas. Pēkšņi iestājas saspīlēts apmulsums. Ozolnieks paspaida degunu un nokremšļojas. — Tas laikam arī uz mani tēmēts? — viņš saka. — Nu, nekāds eņģelītis jau tas jūsējais nav, — skan strupa atbilde. Durvis atveras, un ienāk jauna, slaida meitene ar kaļķiem notašķītā priekšautā. Viņai nav vairāk par divdesmit trīs, divdesmit četriem gadiem. «Laikam tieši no institūta,» Ozolnieks nodomā. Piesarkusi

skolotāja sniedz roku un pasaka savu uzvārdu, bet tūliņ ari kļūst lietišķa un noteikta. Ko stāstit viņai ir daudz. Un Ozolnieks uzzina vienu «jauku» lietu pēc otras. Slinkošana, izaicinoša izturēšanās, dažreiz pat atklāta nepaklausība. Jau pavasarī pāris reižu Guntis sakāvies. Tiklīdz kas nav pa prātam, tā dūres pa gaisu. Un šorīt atkal tas pats. — Man jau tā grūti visus pārredzēt, — meitene runā, — katram jāierāda darbs, jāseko, bet Guntis piepeši atsakās mazgāt grīdu. Viņš gribot nest solus. Es saku — solus varēs nest vēlāk, kad grupas apmainīsies, bet viņš neklausa. Un, tikko cs aizeju talak, sākas kautiņš. Guntis ar varu nogrūdis savu klasesbiedru pie malas un pats ķēries pie sola. Tas turējies pretī, bet Guntis paķēris slapjo lupatu un sācis sist ar to. Abi bija tā saķērušies, ka ne vaļā dabūt. Kad teicu, ka izsaukšu tēvu, viņš tikai smejas. «Mans tēvs te nenāks,» viņš saka, «tēvam ir kas svarīgāks, ko darīt.» Varbūt jūs gribētu ar viņu parunāt? — Varbūt varētu arī, — Ozolnieks saka. Skolotāja aiziet un nāk atpakaļ kopā ar Gunti. — Redzi, tavs tēvs ir ieradies. — Viņa pastumj zēnu uz priekšu un atiet sānis. Ozolnieks skatās dēla spītīgi apjukušajā sejā. Var jaust, ka Guntis patiešām nav cerējis ar tēvu satikties. Piepeši Ozolniekā acu priekšā uznirst tie simti audzēkņu, kas, tāpat kā tagad dels, ir stāvējuši nodurtām galvām viņa kabinetā pieņemšanu laikā. Taisnība, pašlaik te vēl ir tikai skolotāju istaba, bet acīmredzot viss sākas tieši tā. Un tai pašā brīdī Ozolnieks apjauš, ka nepazīst dēlu, ka viņš ir tikpat svešs kā tikko atsūtīts audzēknis. Pazīstami vaibsti, pavasarī pirkts zilais skolnieku uzvalks, bet, kas slēpjas uz sāniem piešķiebtajā galvā un papīrgrozam pievērstajā acu skatienā. Ozolnieks nezina. Prātā iešaujas burtnīcas uz dēla un meitas galdiņiem, viņu gultas, kad, vēlu pārnācis, tēvs aiziet garām jau aizmigušajiem bērniem uz savu istabu. Jā, un sieva, šo bērnu matc. Laikam viss sācies ar viņu. Bet kas sācis — viņš vai viņa? Kas to tagad lai pasaka? Vai patiešām viņš ir tik aizņemts? Jā, ir aizņemts, bet, ja padomā, cik reižu pats nav teicis citiem tēviem, ka bērnu dēļ vienmēr var un vajag atrast laiku, citādi nav vērts tos pasaulē laist. Patiesi vardi. Cik viegli tos sacīt, ja runa nav par sevi pašu! Nevarētu teikt, ka nav darits gluži nekas. Viņš centies būt stingrs un prasīgs, reizēm ieskatījies dienasgrāmatās. Bet tikai reizēm — parasti tad, kad sievas nav klāt. Katrā ziņā vairāk laika pagājis strīdos, un strīdi notikuši tieši tādēļ, ka sieva pārmetusi vienaldzību pret sevi un bērniem, pārmetuši viņa mūžīgo nevaļu. Te Ozolnieks pavisam apjūk. Izveidojies nolādētais vāveres ritenis. Viņš negrib nākt mājās tādēļ, ka tur sagaida vēsums un strīdi, bet, pēc sievas vārdiem, tie rodas tādēļ, ka viņam mājas kļuvušas svešas. Tikai viņš pie visa esot vainīgs. Guntis stāv un vēl arvien apbrīno papīrgrozu. Droši vien dēls saprot vairāk, nekā būtu vēlams, bet tai pašā laikā pārāk maz. — Kādēļ tu negribi mazgāt grīdu? — Ozolnieks jautā. — Nav interesanti. Kas tas par darbu? — Bet citiem būs interesanti? — Nezinu. — Un kā tev nāk prātā kauties? — Ka viņš ar labu nelaiž. — Bet skolotāja pirms tam iedalīja katram savu darbu. Guntis klusē. Iezvanās telefons, viena no skolotājām paņem klausuli un aicina pie aparata Ozolnieku. — Jums zvana. Priekšnieka vietnieks īsi ziņo, ka Bambāns atvests, ka tikko ieradies Augstkalns un Vetrovs un vēloties redzēt Ozolnieku, Par pārējiem trim bēgļiem pagaidām jaunu ziņu neesot. — Labi, es tūliņ braukšu, — Ozolnieks saka un pagriežas pret dēlu. — Tas, ko tu esi darījis, nekam neder. Ar dūrēm rīkojas tikai tie, kam nav ne saprāta, ne savaldīšanās. Es visu laiku domāju, ka mans dēls nepieder pie muļķiem, bet redzu, ka esmu maldījies. Ej un strādā, bet par visu sīkāk mēs parunāsim mājā. Guntis aiziet.

— Es ar viņu aprunāšos. Viss būs kārtībā, — Ozolnieks apsola skolotājai un dodas projām. Augstkalns un Vetrovs atbraukuši sakarā ar bēgšanu, paredzama nepatīkama saruna. Pagalmā ap mašīnu salipuši skolnieki, viens jau ierāpies un groza stūri. Pamanījuši formā tērpto vīru, puikas izklīst uz visām pusēm. «Bobiks» joņo. Atkal pret spārniem triecas dubļu šaltis. Ozolnieks sadrūmis un nikns necenšas meklēt gludāko ccjti, bet dzen mašīnu taisni pāri bedrēm un peļķēm. «Pie velna, beidzot taču jāņem atvaļinājums. Tikko bēgļi būs noķerti, jāsāk nopietni domāt pašam par saviem bērniem,» viņš prāto un piemirst, ka šāda apņemšanās nav radusies pirmo reizi. *** Krūms un uzraugs, vecais Omulis, sēd briksnājā netālu no ceļa. Mežs šeit izbeidzas, un lielceļš kādu gabalu stiepjas starp laukiem. — Tas viss rodas tāpēc, ka dzīve ir pārāk laba, — Omulis filozofē. — Kad maizīte nāk spēlējoties, tad dumjības — gribi vai negribi — lien galvā. Vai tagad vairs kāds jaunais prot strādāt? Smiekls nāk, ko mūsu dienās sākuši saukt par darbu. Ar bezmiegu mocās! Tas nāk no slinkuma. — Tagad, Omulīt, cilvēki vairāk strādā ar galvu un ar mašīnām, — Krūms iemet starpā tāpat vien, lai būtu ko sacījis. Viņam jau apriebusies šī nīkšana. Labi, ka lietus pārgājis, citādi prieka maz. Pat pīpot nedrīkst, jo dūmi var nodot viņu slēptuvi. Atvaļinājums aizskrējis brīnum ātri, pēc dažām dienām sāksies skola. Viņš jau paguvis iemest aci jaunajā skolnieku sarakstā. Puses no tiem, kas bijuši pavasarī, vairs nav, toties jauni sanākuši klāt. Bet Omulim taisnība, bez darba dzīvot nevar. Ari pašam zināms rosīgums pa vasaru radies. Grūti tikai paredzēt, vai ar šo rosmi pietiks lidz pavasarim. Uzraugs viņa iebildumu ņēmis ļoti nopietni un nicinoši novelk: — Ak šitā gan! Bet es tev teikšu — blēņas vien ir. — Bet, ja neviens nekā prātīga nedara, no kā tad dzīve kļūst labāka? — Tāpēc, ka vēl ir veči, kas šo to saprot. Un ar tām lielajām fabrikām jau var jūru jaunu mašīnu iztaisīt, bet ar jauniem cilvēkiem tik viegli neies. — Tad turpmāk būs pavisam bēdīgi. Jo labāk dzīvosim, jo dumjāki paliksim. Pasaulei gals, ko? — Krūms pasmīn. — Un būs arī. Nav ko priecāties, — Omulis apvainojas. — Kad tie, kuru dēļ mēs te tupam, nāks pie teikšanas, beigas būs. Cits citu aiz gara laika apsitīs. Stingrības un darba trūkst, bet bez tā cilvēku izaudzināt nevar. Nezina, ko ar brīvo laiku darīt, taisni jāsmejas! Omulis nav pārliecināms, un Krūms vairs neiebilst. Sur tur vecajam varbūt ari taisnība. Skolotājs noliec galvu un skatās zālē. Varbūt vajadzētu ko iekost? Viņš patausta kabatā sviestmaižu sainīti. Sai brīdi vecais iebaksta Krūmam sānos un čukst: — Paskat, paskat, kur mūsu brieži špacierē! Apetīte kā ar roku atņemta, Krūms saliecas un skatās caur zariem. Patiešām, no meža puses tuvojas Strūga un Cukers. Bet kur tad Zuments? Krūms acīm pārskrien mežmalas priedītes un pamana trešo bēgli. Tas stāv un vēro. — Pielaidīsim pavisam klāt, lai aiziet pat maķenīt garām, un tad ar joni no muguras, — Omulis runā. — Es tādus putniņus neķeru pirmo reizi. Abi nācēji tramīgi raugās apkārt, atskatās arī uz Zumentu, bet tas, solus divdesmit paspēris, no jauna apstājas un gaida. — Tu ņem to mazāko, to Mērkaķi, bet es grābšu Strūgu. Man vēl ir krampis kaulos. Tikai uzmanies, varbūt šis sadomā ar nazi paspēlēties, — Omulis māca un, izvilcis TT pistoli, iebāž to pa ķērienam kabatā, bet kreisās rokas saujā sagrābj auklas galu. Krūms jūt sirdi satraukti dauzāmies. Viņam šāda operācija gadās pirmo reizi, un, jāatzīst atklāti, diez cik omulīgi nav. Bēgļi taču gatavi uz visu, pie tam Strūga ir spēcīgs puisis. Cik labi, ka līdzās tāds vīrs kā Omulis. Nu viņi jau pavisam klāt. Strūga skatās tieši virsū — vai tiešām neieraudzīs? Nekā, galva

pagriežas uz otru pusi, 1111 pēkšņi Krūms pārbīstas no negaidīti skaļa bļāviena sev blakus: — Stāt! Ne no vietas! Un viņi abi jau lido pāri grāvim. Cukers, palēcies gaisā, tā arī paliek kā pienaglots, bet Strūga apsviedies metas uz otru pusi, uz pļavu. Te Omulis to panāk, kritienā ieķeras kājās, bēglis klūp, un vecais jau ir viņam uz muguras. Krūms stāv cieši blakus Cukeram. — Nekusties! — viņš saka, bet Cukers arī nelaisās kustēties. Pametis skatienu atpakaļ, skolotājs vēl pamana Zumenta stilbus nozibam starp priedītēm. Pļavā iebaurojas Strūga: — Nelauz roku, ķēms! — Nekas, nekas, pacietiesl Tūliņ būs labi, — Omulis viņu mīlīgi mierina. — Kas tev te ķešā? Ak nazis, ko! Tas nu bus jāatdod. Tagad Krūms apjēdz, ka ari Cukers var būt apbruņots. — Paccl rokas! — viņš stingri saka un izvelk nazi no puiša kabatas. — Un tagad tā lēnitēm mums pa priekšu! — Omulis paskaidro, pienākdams ar savu gūstekni. — Būsiet mājās, bet Zumentam, nabadziņam, vēl jābēguļo. Nu nekas, ilgi tas neies, gan jau drīz satiksieties. Zuments apstājas tikai tad, kad sānos no trakā skrējiena sākas sāpīgi dūrieni. «Idioti,» viņš murmina, «es taču teicu, ka nevajag iet pa ceļu.» Bet tūliņ rodas jautājums, kuru uzdeva Strūga: «Cik ilgi blandīsies pa mežu riņķi?» Vai tiešām nav iespējams izlauzties no aplencēju loka? Var taču iet pa sānu celiņiem, pa takām. Tikai Zumentam nav ne mazākas jēgas, kur šie celiņi un takas aizved. Un viņš sāk soļot tāpat kā agrāk — vienalga, kurp, ka tikai uz priekšu. Stāvēt nedrīkst, ja stāv, kļūst baigi. Atkal nak lauki, atkal tālumā pavīd cilvēki. Zuments paraujas atpakaļ un iet pa mežu, ar vienu aci blenzdams sānis. Saule taisās uz rietu, bet viņš arvien vēl steidzas neēdis, noguris, baidīdamies no katra trokšņa. Luk, no jauna caur kokiem manāms klajums. Zuments pieliek soli, iznāk mežmala, niknumā iekunkstas un sažņaudz dūres. Pāri laukiem redzamas kolonijas ēkas un pelēkais žogs. Pēc trīs dienu bēgšanas viņš stāv tieši tajā vietā, no kurienes sācis. Atspiedies pret priedi, bēglis ar stulbām acīm raugās uz koloniju. Domas pārņēmusi trula vienaldzība. Lēni apgriezies, viņš iet gar mežmalu. Neliela pļaviņa ar siena kaudzēm. Acis līp ciet aiz noguruma. Jau trešo nakti tikpat kā nav gulēts, un, gļēvi vilkdams kājas, Zuments pieiet pie kaudzes, ielien pašā vidū, sakārpa sev visapkārt sienu un aizmieg kā nosists. Rīts nāk ar aukstu rasu, un, izlīdis no migas, Zuments salīgi nodrebinās. Šausmīgi gribas ēst. Iegājis mežā, viņš lasa bālganas zilenes, kas te aug veseliem ceriem, bet izsalkuma sajūta neko daudz nerimstas. Kas tad ogas par barību? Un cik ilgi te drīkst likņāties, jātiek taču beidzot projām. Šoreiz Zuments iet gar pazīstamo ceļu, kas ved no kolonijas uz pilsētu, bet turas patālu mežā, tā ka ceļš tikai pa gabalu caur kokiem manāms. Arvien biežāk uzmācas doma, cik ļoti viņa bēgšana īstenībā atšķiras no tā, ka viss bija izdomāts. Bet, ja izdomātais nekam neder, ko tad iesākt? Zuments apraujas. Tālāk spriest nedrikst. Nē, vēl jāmēģina, vel viņš ir brīvs. Caur pilsētu iet dzelzceļš, un jātiek pie tā. Mežs beidzas, un sākas piepilsētas mājeles, bet tālāk spīd baznīcas tornis un kūp pāris fabriku dūmeņi. Ko tagad darīt? Iet ar līkumu? Zuments pagriežas pa kreisi un, pa krūmiem slapstīdamies, sasniedz nelielu lauku ceļu. Kaut kur aiz līkuma atskan skaļi meitenes smiekli. Notupies pie kupla paegļa, viņš gaida. Dzirdama saruna, nu jau var saprast vārdus, — Tu gan esi jocīgs, — meitene saka. — Kāpēc? — vīrišķīga balss jautā. — Nu, baidies no manas mammas. — Es nebaidos. — Baidies gan. — Kas man ko baidīties, vienkārši neērti.

Tagad nācēji ir redzami. Jauns puisis, ap gadiem divdesmit, platu, saulē iedegušu seju un izspūrušu matu ērkuli, nes vienā siksnā par plecu pārmestu mugursomu, bet viņam blakus meitene. Viņai rokā iepirkumu tīkliņš. Zumenta acis pielīp pie šī tīkliņa un mute pieskrien pilna ar siekalām. Divi dzelteni baltmaizes kukulīši, pāris sainīšu un no papīra izspraucies desas likuma gals. Zuments rij siekalas, bet tas ir veltīgi. Tīkliņš šūpojas arvien tuvāk, un Zuments jau sajūt desas garšu, jau iekožas ar zobiem mīkstajā baltmaizē. Acis satumst, un roka izvelk nazi. — Kas tur par neērtumu? Stādies priekšā, paklanies, piesit kāju. «Kāpēc viņa nenāk viena? Es izrautu tīkliņu un aizskrietu.» — Tev jau viegli runāt. «Tagad tas čalis aizstāvēs. Un no vārgajiem viņš neliekas.» — Un tev grūti? Pieaudzis cilvēks. «Kad viņi būs garām, es pielēkšu kājās un duršu viņam mugurā.» — Kas par to, ka pieaudzis, tava māte mani nepazīst. — Nu tad iepazīsties. Viņi ir blakus, Zumentam liekas — viņš sajūt desas smaržu. Tīkliņš berzējas gar meitenes apaļo kāju, atvirzās nostāk, atkal piesitas, un iečaukstas ietinamais papīrs. Uz skujas tieši Zumenta acu priekšā nolaižas muša ar spoži zilu vēderiņu. Pirksli žņaudz dunča spalu. Zuments saspringst lēcienam, bet kaut kur 110 tālienes atskan mierīgi un skaidri vārdi: «Es vēlos vienu, lai tu pareizi apjaustu spēku samērus. Galu galā cietējs paliksi tu pats. Ja tu neuzbruksi, liks mierā ari tevi.» Ja tu neuzbruksi, ja tu neuzbruksi… Ir pēdējais laiks lēkt. Nu viņi jau gandrīz par tālu. Tīkliņš šūpojas, vējš sakroko raibo svārku malu ap meitenes kājām. Solis seko solim. Uz puiša pleca karājas zaļgana mugursoma, viņš ar asu kustību iegroza to ērtāk. «Ja tu neuzbruksi, liks mierā arī tevi.» Gājēji pazūd aiz krūmiem, meitene atkal par kaut ko iesmejas skanigi un jautri. Nosvīdis Zuments paskatās uz roku ar nazi, pēc tam ar delnas virspusi noslauka lupas un iztraucē zilgano mušu. Tā paceļas un aizspindz. Vēders lekurcas kā žēlodamies par zaudēto maltīti, bet nezin kādēļ sirdi pārņem agrāk nepazīts atvieglojums. Ceļš ir tukšs, un Zuments vēro apputējušās ceļmalīšu lapas starp ratu grambām. Cik tur trūka, un uz šīm lapām izšļāktos asinis. Tur gulētu puisis ar gaišo matu cekulu, bet viņš kostu baltmaizē. Divi kukulīši un desa. Zuments lēni iebāž nazi kabatā un pieceļas kājās. Nezin kādēļ liekas, ka no krūmāja viņu vēro divas mierīgas acis ar sīkām grumbiņām ap plakstiem, un Zumentam no tām nav bail. Viņš droši atgriežas un paskatās atpakaļ. ** Līkumodams, pēc vilcienu svilpieniem vadidamiem, pēc kāda laika Zuments sasniedz dzelzceļa stigu. Aizjoņo di- zelis ar sarkaniem vagoniem, ātri aizraudams garām cilvēku sejas, kas caur logiem tik tikko samanāmas. Tad nāk preču vilciens. Zuments skrien gar sliedēm blakus klaudzošiem, nežēlīgiem riteņiem, kas drāžas tik reibinoši ātri, un aizkusis apstājas, neriskēdams lēkt. Riteņi smagi un draudīgi sasaucas sliežu savienojumos: «Nā ve, nā ve!» Un Zuments nodrebēdams iedomājas sevi uz stigas sagrieztu gabalos. Pa krēslu viņš galigi paguris un vienaldzīgs ielavās stacijas teritorijā. Melnas akmeņogļu kaudzes un dzelzsbetona bloki, ķieģeļu grēdas un kokmateriāli, bet starp tiem lodā vientuļš stāvs. Tālumā gari nosvilpjas lokomotīve, un Zuments iznāk pie sliežu ceļiem, taču šis vilciens nepietur un dārdēdams aizdrāž stacijai garām. Zuments iet atpakaļ uz savu slēptuvi starp būvkoku grēdām un pamana, ka pretī nāk milicis. Vienu mirkli viņš pat neapjēdz. vai milicis ir īsts vai tikai rādās. Tad, nospriedis, ka tomēr īsts, pagriežas atpakaļ, bet tur pāri sliedēm kāpj garais audzinātāja Ķirškalna stāvs. Vairs nav kur bēgt. Zuments apstājas, paglūn pār plecu uz milici un, galvu nokāris, dodas pie audzinātāja. Odiseja ir beigusies. — Labvakar! — Ķirškalns saka. — Esam satikušies. Kā labi veicās pie turkiem? Pienāk milicis.

— Vai vajadzēs palīdzēt, biedri vecāko leitnant? Ķirškalns paskatās uz Zumentu kā novērtēdams, tad piesit pie viņa kabatas, izvelk nazi un, pagriezies pret milici, saka: — Paldies! Iztiksim paši. — Un pabīda Zumentu aiz pleca. — Iesim nu, mašīna gaida. Viņi pāriet pāri sliedēm, nogriežas gar stacijas stūri. Ķirškalns atkal paraugās audzēknī, tad iebāž roku frenča kabatā, paņem sievas līdziedoto sviestmaizes šķēli un, iztinis no papīra, sniedz Zumentam: — Se, ēd! Puisis ātri paskatas audzinātaja, tad gandrīz raušus izrauj 110 viņa rokas maizi un, aizgriezies sānis, iekožas riecienā. Ķirškalns stāv un gaida, vērodams spītīgo, stāvo pakausi, jau mazliet ataugušos, siena gružiem piebirušos matus. Brīnum ātri ticis ar maizi galā, Zuments tāpat nodurtu galvu klusi saka: — Paldies! Viņi kopā iet pie stacijas dežuranta, un Ķirškalns uzgriež priekšnieka kabineta telefona numuru. — Sveiks! Te Ķirškalns. Viss kārtībā, Zuments ir rokā. — Malacis! — nodārd klausulē. — Viens konjaks tavs.

XXI Otrā dienā pēc bēgļu noķeršanas Ķirškalnu pie skolas satiek Krūms. Viņš ir neparasti pacilātā garastāvoklī. — Zini, Bass par Cukera un Strūgas aizturēšanu izteicis man pateicību. Man 1111 Omulim. Smieklīgi, vai ne? Ka Omulis, tas saprotams, bet cs jau visā tai akcijā tikai asistēju. — Krūms smejas, bet var skaidri jaust, ka pateicība viņam nemaz tik nenozīmīga neliekas. — Patiesībā tev varu pačukstēt, ka biju nobijies. Viņš izvelk cigarešu paciņu un taisās aizsmēķēt. — Stop! Zonā tagad nedrīkst pipol! — Ķirškalns satver skolotāja roku. — Ka nedabū tūliņ pēc pateicības ari rājienu. — Ak tā, pareizi. Man jau teica. — Krūms saviebjas un iebāž cigaretes atpakaļ kabatā. — Tā, redzi, iznāk. Kā skolotājs pateicības neesmu saņēmis vairākus gadus, bet tagad uzreiz kā no zila gaisa. — Pateicības saņem par to, ko paveic labi. — Ķirškalns nosmīn. — Nu, ko dara tavs Zuments? — Sācis domāt. Es pašlaik eju viņam šai darbā palīdzēt. — Bet bija gan laikam tev dusmas. Kad noķēri, iedevi pa ausi, vai ne? — Iedevu maizi. — Ko? — Ja, tā gadijas. — Nu zini, tu jau sāc pārspēt pedagoģijas ģēnijus. — Arēji, tikai ārēji. Pa ausi iedot katrā ziņā gribējās daudz vairāk. Taisni roka trīcēja. — Ķirškalns kā vērtējot paskatās uz savu delnu. — Bet, ko darīsi, jāsavaldās. Kas pats sevi jau izpēris, to vēlreiz sist nav jēgas. Tagad tikai vārgie asniņi jādiedzē garāki. — Un Ķirškalns dodas uz disciplināro izolatoru. Zumentu pēdējās stundās pratinājuši daudz, un viņš nekā nav slēpis. Kāda vairs nozīme slēpt? Bet ir lietas, par kurām neviens nevar prasīt vairāk kā pats. Vai tie ir tikai nejauši apstāk|i un kļūdas, kas liek no jauna atrasties jau labi pazīstamajā disciplinārajā izolatorā? Vai šos apstākļus un kļūdas, rīkojoties gudrāk, varētu novērst? Jeb varbūt tas, kas noticis ar viņa plāniem, ir neizbēgams un likumsakarīgs noslēgums? Pēdējās dienās 1111 stundās viņš neierasti bieži dzirdējis vardu «muļķis». Gan no Strūgas, gan no uzraugiem un audzinātājiem. So vārdu, skaļi neizteiktu, viņš izlasījis pat Cukera acīs. Ne velti Mērkaķis beigās atzina nevis viņa, bet Strūgas virsvadību. u11 attiecināt uz sevi vārdu «muļķis» ir grūtāk par visu. Ja viņš ir muļķis, tad lidz šim domātais un darītais arī bijis muļķīgs, jo nevar būt reizē muļķis un rīkoties gudri. Bet, ja viņš rīkojies muļķīgi, tad tagad acīmredzot jādara kas cits, jādara tieši tas, ko viņš pats visu laiku uzskatījis par muļķību un kas pēkšņi, kā izrādījies, ir vienīgais pareizais. Gandrīz astoņpadsmit gadu vecumā nonākt pie tik paškritiskas atziņas ir neiedomājami grūti, varbūt pat grūtāk nekā pusmūžā, jo sevišķi tik pašpārliecinātam un ar sevi apmierinātam visuzinātājam, kāds Zuments pats sev licies. Līdz šim viņš vēl ticēja, ka atradīs kādu izeju, un šī ticība bija vairogs pret šaubām. Tagad vairoga vairs nav. Četrās dienās viss sabrucis un kļuvis par iemeslu, lai uz viņu rādītu ar pirkstu un izsauktos: «Neticami, tik liels puisis, bet bez smadzenēm.» Izrādījies, ka viņa izspēlētais trumpja dūzis ir nožēlojams devītnieks, kas nokaujams smieklīgi viegli. Un viņš vairs nevar izaicinoši teikt: «Gan jūs vēl redzēsiet!» — jo viss ir jau parādīts. Bet parādītais radījis tikai nožēlošanas pilnus smaidus, un ar viņu sākuši runāt gandrīz kā ar bērnu divu trīs gadu vecumā. Vai tiešām vairs nav nekā, ko mest viņiem acīs? Zuments domā, domā un vienmēr atrodas turpat, kur sākumā, — tumsā un miglā, bet rokas — tukšas. Uz lāviņas malas apdauzīta skārda bļodiņa un karote — vēl nav aiznesti brokasta trauki. Virs galvas pie pašiem griestiem neliels aizrestots lodziņš. Un tā būs ilgi, gadiem ilgi. Gribas kliegt un prasīt: «Kāpēc?» Un tai pašā laikā mute klusē, jo arī šis jautājums ir bezgala muļķīgs. Atbilde var būt tikai

viena: «Tāpēc, ka tu pats tā esi gribējis.» Slēdzenē apgriežas atslēga. Ienāk Ķirškalns, padod labrītu un, kā parasts, piesēžas blakus. — Tagad mani tiesās? — Zuments jautā. — Tiesās, — audzinātājs apstiprina. — Cik man varētu iedot? — Neko daudz. Tev gandrīz viss iespējamais bija iedots jau pirms bēgšanas. Kads gadiņš var nākt klāt, un iznāk pilni desmit. — Un tie visi man būs jānosēd? — Lielākā daļa jau nu noteikti. Tagad taču būs otrā sodāmība. Tādus pirms termiņa labprāt neatbrīvo. — Bet ja es ļoti labi uzvestos? — Tad var cerēt pēc gadiem sešiem septiņiem, — Ķirškalns mierīgi saka. — Bet tu to nespēsi, tu taču neatzīsti labu uzvešanos. — Kāpēc? — Tas izskan izbiedēti un ar protestu. — Nu, nesakrīt ar taviem uzskatiem. Es tā spriežu no visa līdz šim redzētā. Pirms bēgšanas tu varēji labi uzvesties, lai tevi atbrīvotu jau daudz ātrāk, bet to negribēji. Secinājums viens — tev patīk atrasties ieslodzījumā. — Man nepatīk. Kuram gan tas var patikt? — Tagad tu runā ļoti dīvaini. Vārdi kaut kā nesaskan ar darbiem. Atkārtoti pārkāp likumu un tai pašā laikā sūksties. Zuments klusē. Ķirškalns nesaka viņam, ka tā rīkoties var tikai muļķis. Audzinātājs šo vārdu nav lietojis arī agrāk, bet aiz pateiktā nekas cits neslēpjas. — Jeb varbūt domāji, ka nesodīti varēsi apdraudēt citus cilvēkus? Tu izdarīsies pēc saviem ieskatiem, bet viņi tevi tikai glāstīs? — Kas tad varēja zināt, ka tā iznāks? — Zuments klusu saka un skatās kaktā. — Kā nevarēja zināt? Cik nav par to runāts? Reiz jau tiki sodīts. Cik es pats tev neesmu atgādinājis? Vai atceries mūsu sarunu šai pašā vietā tai dienā, kad atbrauca tava māte? — Atceros. — Varbūt domāji, ka es tev meloju, stāstu kādu pasaciņu, lai labāk nāktu miegs? Atceries, reiz nodaļā spriedām par bēgšanu. Toreiz, kad jautāja, vai no kolonijas neviens nav bēdzis, es teicu, ka bēguši ir, bet aizbēguši gan nav. Tikt aiz žoga vēl nenozīmē aizbēgt. Tu sēdēji un klausījies. Vai nedzirdēji? — Dzirdēju. — Bet tagad es pateikšu, ko tu domāji. Citi neaizbēga, bet es aizbēgšu, jo esmu gudrāks, darīšu citādāk. Tu domāji tikpat naivi kā tad, kad staigāji laupīdams pa Rīgas ielām. Miliči ir muļķi, bet Zuments saprātīgs, veikls un stiprs. Vai tā nebija? Zuments klusē. — Un, kad uzzinājām par tavu nodomu kļūt par starptautiska mēroga bandītu, vai zini, ko cs nodomāju? Ja tas būtu manos spēkos, ļaut uz brīdi tev pabūt tur — aiz robežām. Tā būtu vislabākā mācība. Bez valodas un profesijas tu būtu tur pēdējais starp pēdējiem. Tu būtu ar mieru rāpus atrāpot uz dzimteni. Un, kad tu iepazītos ar Amerikas policijas metodēm, tev mūsu kolonija liktos paradīze zemes virsū. — Bet ko tad avīzēs raksta? — Zuments iebilst. — Tur policija un gangsteri esot uz vienu roku. Neviens neliekot ar bandītiem galā. Ķirškalns, dzirdot šo argumentu, uz brīdi apmulst. Vai tiešām šim cilvēkam ir turpat astoņpadsmit gadu, vai tiešām viņš tik vienkāršoti un naivi, vienpusīgi saprot patieso stāvokli? Ar ko te sākt un no kuras vietas ķerties klāt? Te nepietiek ar stundām, vajadzīgi mēneši un gadi.

— Tā ir pavisam cita pasaule ar saviem dzīves likumiem un tradīcijām. Tas ir kapitālisms, par kuru tev nav pat aptuvena priekšstata, — Ķirškalns nosaka. Zuments sēd un, pieri saraucis, raugas grīdā. — Bet ja es tiktu par vadoni? — viņš nedroši ieminas 1111 piesarkst, jo laikam jau sācis kaut ko apjaust. — Ak, Zument! — Ķirškalns nopūšas. — Vai tiešām tu neapjēdz, ka ikviens mūsu zemes cilvēks, kas godīgi dara savu darbu, ir nesalīdzināmi pārāks par kaut kādu bandas vadoni Amerika? — Bet nauda! — Zuments atkal klusi iebilst. — Nauda, kas atņemta otram, nekad nenes laimi. Atsēdi savus gadus, kārtīgi iemācies amatu, ej strādā — un nauda lev būs. Sai naudai ir pavisam cita vērtība. — Cik tad tā var nopelnīt? — Un cik tev vajag? Vai esi redzējis kādu cilvēku pie mums kailu un neēdušu? Divus magnetofonus vai motociklus taču tev nebūs kur likt. Un, ji tev būs viens dzīvoklis, tad otrs taču nav vajadzīgs, tik resns tu neesi. — Bet ja gribas iedzert arī kādu šņabi? — Iznāks arī tam. Jeb vai tavs sapnis ir dzert katru dienu, kļūt par alkoholiķi, vārtīties pa renstelēm un beigt savu dzīvi trako māja? — Tik briesmīgi jau nemaz nav. Tā tikai saka. — Ja tu gribi zināt, ir vēl briesmīgāk, nekā saka. — Tas viss ir grūti izdarāms. — Jā, jāprot saņemt sevi rokās. Bet vai sēdēt kolonijā vieglāk? Un, ja citi tiek ar sevi galā, vai tiešām tu esi tik mīksts un gļēvs, ka to nespēj? Tev ir diezgan lielas spējas turēties pie reiz nolemtā. Lidz šim tikai virziens bijis aplams. Nolidinies pa pasauli ar Fantomasa idejām smadzenēs. Fantomass ir tikai joks, bet, ja joku sāk piemērot dzīvei, tad iznāk bēdīga nopietnība. Kad Ķirškalns dodas prom, Zuments klusē, un skaistajā, līdz šim tukšajā sejā, no kuras pazudusi nekaunīgā bravūra, var jaust tādu ka pievilcības ēnu. Viņš sācis domāt. Ķirškalns zina, ka šis process tikko sācies, ka beigas vēl tālu priekšā, bet lūzums ir neapšaubāms. Kopmītņu koridorā audzinātājs ievēro Trūdiņa muguru. — Trūdiņ, kāpēc tu no manis izvairies? Mēs līdz šim tik labi sapratāmies. — Eli! — Henriks atmet ar roku, apgriežas un nāk šurp. — Tikpat jau nekur nespruksi. Un tad man tagad jāpieņem tā jūsu domāšana? — Protams! Bija taču džentlmeņu derības. — Bet kā jūs visu varējāt zināt? Kā jums vienmēr iznāk taisnība? Tas nemaz nav izturams. — Trūdiņš ir patiesi satraukts un neapmierināts. — Tādēļ, ka mana domāšana ir pareiza. Un tagad tev būs tāda pati un visas rūpes un šaubas vējā. Kopš šī brīža arī tev vienmēr bus taisnība. Vai nav jauki? — Joki paliek joki, bet jūs paskaidrojiet pa īstam! Iznāk gandrīz, ka mēs tie muļķi un jūs tic gudrie. — Nu redzi, jau pirmais pareizais spriedums. Trūdiņ, tā domādams, tu tiksi tālu un drīz būsi man garām. Kompass būs rokā, un dzīves mērķis redzams. — Nu labi, audzinātāj, es jau saprotu, bet pasaulē tomēr nav taisnības. Es tā domāju par 2uku, par sevi. Ko mēs gribam? Labi padzīvot. Bet kā var labi padzīvot, ja nav naudas? Zagt un laupīt nedrīkst, spekulēt arī nelaiž. Pareizi, ko nevar, to nevar. Cilvēks cilvēkam brālis, vai ne? Bet jūs man pasakiet — kādā ceļā lai citādi tiek jaunībā pie dzīves ērtībām? Visādi veči, kas jau ar vienu kāju kapā, — tie brauc ar mašīnu, var padzīvot pa restū- žiem, — bet mēs? Viņiem visu šito nemaz vairs nevajag — ko viņi no tā saprot? Bet tiem, kam visvairāk gribas to mašīnu un pārējo, — tiem nav. Labākie gadi aiziet vienā pelēcībā. Bet vajadzētu otrādi. Taisnīgi būtu, ja viņiem būtu mazāk, bet mums vairāk. Nu, gadās jau kādam retam laime, kuram tie vecīši kaut kādi akadēmiķi vai tautas rakstnieki. Tiem atmet pa žūksnitim,

— bet ko pārējie lai dara? — Trūdiņ, tu esi aizmirsis, ka paspēlēji derības, un atkal sāc domāt ar savu galvu. Nu, bet tagad padomā ar manējo un mēģini pats sev atbildēt. Trūdiņš pašķobās, pavaibstās, bet audzinātājs stāv un gaida. — Šausmīgi neierasti, bet varbūt apmēram tā iznāktu.— Trūdiņš šoreiz pretēji paradumam runā lēni, ar pārtraukumiem. — Vecie visu to ir nopelnījuši ilgā darbā. Tas, kas nāk viegli, tam nav vērtības, bet, ko pats nopelnījis, tam pavisam cita cena. — Trūdiņš nopūšas. — Grūti! — Viņš paskatās uz Ķirškalnu. — Uz to pusi jau ir, — audzinātājs piekrīt. — Bet kaut ko ļoti svarīgu tu aizmirsi. — Nu, kas tad vēl varētu būt? Nu, pieņemsim — viņi jau arī no tiem labumiņiem šo to saprot. Ka galīgi nekā tiem večiem nevajadzētu, tas laikam nebūs īsti pareizi. — Tālāk. — Tālāk es vairs nezinu. Ķirškalns skatās jaunajā, slaidajā puisī un skumji pasmaida. — Tu aizmirsi, ka jums pieder bagātība, kuras dēļ katrs vecis, kā tu saki, atdotu visu, kas viņam ir, un būtu ar mieru palikt pliks kā pirksts. Bagātība, kurai blakus nevar stāvēt neviena mašīna, pat veseli naudas kalni. — Nu, audzinātāj! — Trūdiņš neticīgi groza galvu. — Kas tad tas varētu būt? — Jūsu jaunība! — Nopietni? Bet kas tad tur sevišķs? Un jūs ari būtu ar mieru mainīties? Jums jau g?n nav mašīnas, — Trūdiņš novelk. — Bet man ir labas mēbeles, motorlaiva, iespējams, drīzumā būs arī mašīna. Bet man ir arī sirmi deniņi, reimatisms un četrdesmit pieci gadi. Taisnība, es vēl nebūt nejūtos vecis, par kādu tu mani varbūt uzskati, un tomēr, Trūdiņ, es mainītos. — Pat ar mani, kāds es tagad esmu, ar manu greizo domāšanu un sodāmību? — Pat ar tevi. Redzi, tā greizā domāšana tev drīzumā būs taisna, bet jaunības man vairs nebūs nekad. *** Pēc bēgļu noķeršanas pilsētas viesnīcas numurā atceļam uz Rīgu kārtojas pulkvedis Augstkalns un apakšpulkvedis Vetrovs. Mašīna jau atbraukusi viņiem pakaļ. — Tagad esat padzīvojis kolonijā ilgāk. Ko jūs sakāt par Ozolnieku? — Augstkalns pēkšņi ieprasās. Kā nojaušams, šis jautājums nav izteikts bez iepriekšējām pārdomām, jo pulkvedis pirms tam labu brīdi klusējis un tagad apsēžas uz mīkstā atpūtas krēsla. — Lai dotu nopietnu vērtējumu, es viņu tomēr pazīstu pārāk maz. — Vetrovs pētoši paskatās Augstkalnā. — Bel kaut kāds iespaids taču radies? — Jā, un šis iespaids ir labs, — Vetrovs saka, zinādams, ka pulkvedis labprātāk dzirdētu ne tik pozitīvu spriedumu. — Ak tā? Un l<as jūs iepriecinājis? — Viņa enerģija un darba prieks, viņa patstāvība spriedumos, jaunu ceļu meklējumi. — Vetrovs brīdi padomā. — Man liekas — šim cilvēkam piemīt patiess optimisms. Optimisms, ko rada dziļa iekšēja pārliecība, ka viņš rīkojas pareizi un sasniegs savu mērķi. Un vēl kāda reta īpašība — bezrūpība attiecībā uz savu personisko karjeru. Viņš negrib izcelties pats, viņš tā saaudzis ar savu darbu, ka personiskais patiešām atgājis malā. — Vetrovs atkal brītiņu klusē. — Nu, šis tas man ari varbūt nepatīk, bet tas nav būtiskais. Augstkalns tomēr gaida sīkākus paskaidrojumus, bet Vetrovs vairs nekā nepiebilst, un tādēļ pulkvedis spiests pamudināt:

— Tomēr — kas tieši? — Zināma ārišķība, dižošanās, ja vēlaties — kaut kas mazliet puicisks. Bet audzēkņu vidū viņš ar to tikai iegūst. Augstkalns vērīgi piemiegtām acīm nopēta Vetrovu. — Mūsu uzskati laikam nebūs vienādi. Vai neesat ievērojis, ka Ozolnieks ir pārāk nenosvēits, pārāk aizraujas ar savām idejām, kuras bieži nav līdz galam pārdomātas un netiek saskaņotas ne ar nolikumiem, ne citu kompetentu cilvēku domām? Jā, viņam ir laba stāja. īsta virsnieka izturēšanās, un tas nav slikti, tas nepavisam nav slikti, bet viņu vajag turēt rokās. Tāds cilvēks kā viņš var bez kontroles izdarīt aplamības, neattaisnojami riskēt. Kolonijas priekšniekam jābūt apdomīgam. Viņš varētu būt labs audzinātājs, pat priekšnieka vietnieks, es neiebilstu, bet pašlaik šī cilvēka rokās ir pārāk liela teikšana, kas jau kļūst par patvaļu. — Vai jūs nesabiezināt krāsas? — Vetrovs iebilst. — Iespējams, iespējams, bet es raugos mazliet tālāk uz priekšu. Ozolnieks izturas kā pirātu vadonis uz sava kuģa nevienam nepiederošos ūdeņos. Viņš aizmirst, ka tie laiki sen pagājuši, ka kuģis nav viņa, ka riskantu uzbrukumu vietā stājies rūpīgi koordinēts, uz instrukcijām pamatots darbs. Turklāt — ja šiem jaunu ceļu meklējumiem un patstāvībai birtu kādi redzami rezultāti, bet io nav. Pēdējo dienu notikumi runā skaidru valodu. Saduršana, naudas vākšana, kautiņi, beidzot šī grupveida bēgšana. Vai tas liecina par labu darbu? Man atkal jāizsaka viņam rājiens. •— Bet tā lāču ir kolonija. — Vetrovs izbrīnā sarauc uzacis. — Kontingents pastāvīgi mainās, un ar šādām varbūtībām jārēķinās. — Un futbola spēle? Kalmes klases brauciens uz ezeru? Padomājiet — atpūtas diena par pirmo vietu klasei, kurā uz tāfeles bija šis nepieklājīgais uzraksts. Un ja kāds būtu aizbēdzis no ezermalas? Tur apkārt nav sētu, — Augstkalns turpina. — Varbūt tieši tādēļ neaizbēga? — Pieņemsim. Tālāk — tā smēķēšanas aizliegšana Darbinieki sūdzas, bet audzēkņi tāpat pīpo. Par kādu naudu nopirkti orķestra instrumenti? Pastāvīgie atgādinājumi no prokuratūras, ka priekšnieks nerēķinās ar likumiem. Man tas viss jau sāk mazliet apnikt. — Nezinu, jūs strādājat daudz ilgāk, pazīstat viņu labāk, — Vetrovs izvairīgi saka. — Es tikai pateicu savas domas. Augstkalns ir norūpējies un satraukts. Katrai medaļai ir divas puses. Ja Ozolnieks nebūtu pakļauts viņam, bet kādam citam priekšniekam, ari viņš droši vien domātu tāpat kā Vetrovs. — Varbūt jums ir kāda vairāk piemērota kandidatūra? — izejot no viesnīcas, Vetrovs iejautājas. — Jā, dabūsiet gan kādu, kas ar labu prātu ies uz nepilngadīgo koloniju! Bet jāpadomā nopietni. Ozolniekam šis jau būs trešais rājiens. — No rājieniem, šādā vietā strādājot, nevar izvairīties. Par bēgšanu pienākas rājiens, bet patiesībā priekšnieks jau nav vainīgs. Jūs taču to labi zināt. — Priekšnieks vienmēr ir vainīgs. — Formāli, protams. Es negribu apgalvot, ka Ozolniekam nav trūkumu, bet viņš kaut ko dara, viņš ir audzinātājs šā vārda labākajā nozīmē, nevis iesīkstējušu uzskatu aizstāvis. — Vai vecie, pārbaudītie uzskati sliktāki par apšaubāmiem eksperimentiem? — Te jāraugās, kas eksperimentē. — Un jūs teiksiet, ka Ozolnieks ir īstais vīrs? — Gribētos ticēt. Vismaz cs nekā pārāk apšaubāma neredzu. Arī vecajās metodēs ir daudz pretrunu. Priekšnieks taču labāk zina, kas nepieciešams. Viņi dodas uz mašīnu, un saruna pārtrūkst. Augstkalns tikai īsi izmeti — Likumus neizgudrojam mēs. — Taču dievi, liekas, ari ne, — Vetrovs nosaka un ierīkojas ērtāk sēdekii blakus šoferim.

Pulkvedis sēd aizmugurē. — Jūs vēl esat jauns. Jūsu gados var atļauties tā domāt, bet manos gados jābūt apdomīgam. Nu, un atklāti sakot — man jau pašam ari daudz kas šajā Ozolniekā patik. Lai strādā, ka tikai neizdarītu kādu aplamību. «Jā, zināms risks Ozolniekā pasākumos slēpjas,» Vetrovs domā. «Un šis risks pulkvedi baida. Bet neriskē tie, kas nekā nedara. Si patiesība ir vispārzināma. Saprast var abus, bet simpātijas ir Ozolniekā pusē. Zēl, ka mums vēl maz tādu Ozolnieku.» Vetrovs atliec galvu un spogulītī pamana pulkvedi. Augstkalns raugās āra pa logu, un viņa seja ir domīga un noraizējusies. *** Sākusies skola. Pirmajā solā Krūma klasē, tāpat kā pavasarī, sēd Valdis Mežulis. Tagad viņš stipri pārvērties — tas skolotājam jāatzīst. Vairs nemana saspringušo skatienu, kurā velti bija meklēt atspoguļojumu tam, kas apkārt notiek, bet nekāda īpaša interese arī nav manāma. Mežulis ir nopietns un kluss, ārēji nereaģē ne uz klasē palaistajiem jociņiem, ne Krūma stāstījumu, bet vakar izsaukts atbildēja tik pārliecinoši un loģiski, ka skolotājs atrada par iespējamu ielikt piecnieku. Bet Krūms ar piecniekiem nešķiežas, to zina visi. Skolotāja Kalme, kā parasti, dabūjusi «čigānu klasi», tas ir, «vismazākos». Te vienā telpā mācās audzēkņi no pirmās līdz sestajai klasei. Parasti gan pirmajā un otrajā nav vairāk par diviem trim audzēkņiem, un nereti tie ir čigāni. Tā arī radies nosaukums «čigānu klase». Viņi apbrīnojami manīgi prot izslīdēt cauri obligātās izglītības ciešajai sukai un, sasnieguši sešpadsmit septiņpadsmit gadus, ar pūlēm pa zilbēm lasa un krecelīgi paraksta savu vārdu. Gadās brīži, kad pirmās un otrās klases vispār nav. Visvairāk audzēkņu ir piektajā un septītajā klasē, bet arī no šiem nekāda liela izpratne un centība nav gaidāma — laba daļa nāk no speciālajām skolām un ir ar vairāk vai mazāk izteiktu debilitāti. Mīlīgām teļa acīm vai uzpūtības pilnu muļķa smīnu viņi raugas uz skolotāju, knibina nagus un grauž zīmuļus, uzskatāmi demonstrēdami, kas rodas, ja ar bērnu radišanu nodarbojas alkoholiķi. Kolonija nevar atvērt atsevišķu klasi debilajiem. Te viņi sēd kopā ar profesionāliem slaistiem un klaidoņiem, kas arī paši nav tālāk tikuši, bet uzskata par pienākumu pasvītrot savu lielo atšķirību no «šiem muļķiem». Pilnigi saprotamu iemeslu dēļ neviens no skolotājiem nekaro kļūt par šis apvienotās klases audzinātāju. Pēc garām atrunām direktora, tāpat kā pārējo kolēģu acis lūdzoši raugās uz skolotāju Kalmi. Varbūt viņa glābs? Viņa jau tur strādājusi, viņa vislabāk māk ar šo neizprotamo un bēdīgo dzīves pabērnu sakopojumu tikt galā. Un beigu beigās Kalme piekrīt. Nevar taču atstāt bērnus bez audzinātāja. Kas reiz uzņēmies vilkt šādu slogu, tas tik viegli vairs vaļā netiek. Uz skolu atnācis Ķirškalns un starpbrīdī lūdz skolotāju Kalmi, lai atļauj viņam pasēdēt vienu stundu klasē un pavērot, kā veicas Meikulim un citiem nodaļas gausuļiem. Kalme bez mazakās vilcināšanās ir ar mieru. Apmeklēt stundas ir nodaļu audzinātāju pienākums, bet ar šo sadarbību sevišķi spīdoši neveicas, jo skolotāji atteikt gan neatsaka, taču rāda diezgan skābas sejas. Kuram gan patīk, ja klasē ir lieks cilvēks, kas skatās mutē un vēl kaut ko pieraksta? Kalme šai ziņā ir izņēmums, un viņas piekrišana nekad nav atturīgi vēsa. Sarunu dzirdējis Krūms. — Kad eju tavā klasē, man vienmēr drebuļi pārskrien pār muguru, — viņš saka. — Kāda te var būt metodika — strādāt reizē ar sešām klasēm? Tāda vēl nav izgudrota, un tādas nekad arī nebūs. — Tas ir tas labākais, — Kalme smejas, — rokas brīvas. Ienāc tu arī, tev pašlaik sarakstā «logs». Tā Krūms, tīri negaidot, atrodas blakus Ķirškalnam čigānu klasē. Nekādas lielās intereses nav te sēdēt, bet atteikt neērti, jo sevišķi Ķirškalna klātbūtnē. Iznāk dīvaini— audzinātājs atnācis un lūdzis, bet Krūms pat lūgts nevēlas. Kalmes stundās viņš nav bijis veselu mūžību. Turklāt šādas «ciemos iešanas» lietderībai Krūms netic. Tas, kas Kalmei iznāk labi, viņam var neizdoties. Kopēt nav nekādas jēgas. Viss atkarīgs no cilvēka, no individualitātes.

Skolotāja ātri liek izdalīt burtnīcu kaudzītes katrai klasei. — Jūs labojiet kontroldarba kļūdas, bet jums būs darbs klasē, un jums, lūk, šis vingrinājums. Tu, Kozlovski, vēl pārlasi dzejolīti un klusu alkārto. Pie tāfeles rakstīt teikumu lai nāk Meikulis, bet pārējie no piektās — rakstiet lidzi un sekojiet, vai viņš nepieļauj kādu kļūdu. Meikulis raksta gausi un rūpīgi. — Es jau esmu uzrakstījis! — Leksis sauc un ceļ roku. — Es, skolotāj, cs zinu! Paprasiet man, ko jūs ņematies ar to Kastroli, tas ir galīgi dumjš, bet man būs pieci. — Nekā, tagad es atbildēšu, — iejaucas Kozlovskis. — Te nekā nevar saprast, te nekā nevar saprast, — bubina apaļais Mucenieks un šņāpā uz papīra kaut kādus ķeburus, bet Garkalns, savilcis pārākuma pilnu smīnu, atgāžas solā, un viss viņa izskats liecina: «Ko nu tie? Pajautājiet man. Es visu zinu.» Un Kalme redz visus un atbild visiem. — Leksi, padomā par nākamo teikumu, es tevi saukšu pēc Meikuļa, bet Kozlovskis vēl nezina pēdējo pantiņu. Ko tu nesaproti? — Viņa pieliecas pie Muccnieka un tai pašā laikā, pat neatskatījusies uz tāfeles pusi, saka: — Meikuli, strādā pats, neskaties uz klasil Leksis tev rāda nepareizi. Bet Leksis patiešām pārliecies pār solu un, plaukstu mutei pielicis, čukst: — Kur tu ieliki, Kastrolīt, — dumiķit, he-hē-hē! Meikulis sarauc pieri, pagriež klasei muguru un, lūpas kustinādams, pārlasa uzrakstīto, tad lēni un svarīgi ieliek komatus. Kaut kur atskan skribināšana. — Rideger, neskrāpē solu! — skolotāja apsauc. — Un tu, Andžān, nenoraksti no Vimbas, pazemināšu atzīmi. Andžāns atraujas. Kā gan skolotāja var zināt, ko viņš dara? Vai tiešām viņai acis pakausī? — Viņš jau noraksta no manis, skolotāji Ko lūri manā darbā, Vimbas papa? Kalme jau atkal pie tāfeles. — Lasi, Meikuli! Vai pareizi uzrakstīts? Un Meikulis lasa, pēc tam kaunīgi nodur galvu. Paceļas rokas. Skolotāja jautā vienam, otram. — Pareizi, Meikuli, — bet kāpēc tu ieliki šeit komatu? — Tā vajag, — Meikulis saka. — Kāpēc tā vajag? — Ir tāds likums. Taču likumu Meikulis gluži pareizi neprot pateikt. Nu dodas citi palīgā, un par visiem likumam pēdas sadzītas. — Nākamais atbildēs Leksis, bet tev, Meikuli, es varu ielikt tikai četri. Meikulis apmierināts apsēžas, bet Leksis ar lēcienu metas pie tāfeles. Pārnopietns kļuvis, viņš steidzīgi raksta, krīts drūp un šķīst uz visām pusēm. — Kozlovski, tagad tava kārta. Kozlovskis izslienas un sāk bērt Aspazijas «Nedrošā tiltiņa» pirmos trīs pantus. Sevišķi oriģināli skan pēdējais: Dimanta dēļi, Zelta groži, Spoži spieķīši, Spulži spraklīši. Visi sirsnīgi smej, un Garkalns mierīgi konstatē: — Kur Kozlovskis, tur groži, — bet kāds jau stūrī iedziedas: — Hei, mellais čigāns ar kleperi brauc.., Kozlovskis nikni ķer grāmatu. — Bet, skolotāj, šiten te ir ta rakstīts. — Nē, Kozlovski, nav vis. Es taču tev pagājušo reizi stāstīju, ko nozīmē vārds «grodi» un

«spraišļi». Nu, Mar- cinkēvič, pastāsti tu! — Grodi ir akas caurumi, un spraišļi — kad māju būvē, — Marcinkēvičs lepni paskaidro un tūliņ iebļaujas: — Lūdzu, skolotāj, Kozlovskis dur man spalvu dibenā! Pēc tam abi sola biedri sāk izskaidroties čigānu valodā, bet Kalme brīdina: — Kozlovski, nerunā rupjības! Pa šiem gadiem viņa jau tīri labi ielauzījusies čigāniski. Pie tāfeles trinas Leksis. — Man, skolotāj, ir gatavsl Pārējie labo Lekša kļūdas, bet viņš šķobās, vaikstās un paslepeni rāda duri katram, kas iedrošinājies apšaubīt uzrakstītā pareizību. — Cik jūs man ieiiksiet? — Trīs. Tev bija vairāk kļūdu nekā Meikulim. — Man trīs! Skolotāja, trīs nelieciet, prasiet vēl! Es visu zinu, cs negribu trīs. Es saku, ka negribu! Ak ielikāt? Nu tagad Leksis vairs nekā nedarīs. Kas te par prieku mācīties? Pagaidiet, gan jau kādreiz brīvībā tiksimies uz tumšas taciņas. — Kāds tu, Leksīl, esi ļauns! Un cs par tevi biju tik labās domās. Piektā klase, rakstiet vingrinājumu! — Kalme pašūpo galvu un izsauc Garkalnu. — Ja tu atbildēsi, dabūsi pa degunu, — Leksis draud, bet Garkalns ir sestajā klasē un pat nedomā klausīties Leksi. Viņš atbild nosvērti un pareizi, bet Leksis, sasarcis gluži sārts, ķer grāmatu un satraukti šķir lapas. — Un tagad lasām nākamos trīs dzejoļa pantiņus, — Kalme pievēršas «mazajiem». — Upīt, nerakā degunu! Pirmajā mirkli liekas, it kā klasē nebūtu disciplīnas, atskan jautājumi, replikas, bet, rūpīgāk pavērojot, var nomanīt, ka visi strādā un neviens nedomā gulēt. Kalme apbrīnojama kārlā prot redzēt visus, zina, cik katrs talu ticis, ko pašlaik dara vai grib darīt. Tas ir darba radīts troksnis, ar darbu saistīti pārdzīvojumi. Puiši ir pilnīgi aizmirsuši, ka klasē sēd Ķirškalns un Krūms. Kad atskan zvans un viņi kopā ar Kalmi atstāj klasi, Leksis teciņiem jož pakaļ, grāmatu vicinādams. — Lūdzu, skolotāj, tagad gan es zinu. Nu man būs pieci. — Redz, cik jauki. Nākamajā reizē atkal izsaukšu. «Septiņpadsmit astoņpadsmit gadu, bet saprašana patiešām pirmo klašu līmeni,» Krūms ar pretīgumu nodomā. «Kozlovski mājā gaidot «sieva» ar bērnu, bet viņš taču pats ir kā mazs bērns. «Zelta groži» un «spulži sprāk- liši» — ak, šausmas! Un šis Leksis ar idiota darbīgumu, Garkalns, kas iedomājas, ka ir vai profesors, bet patiesībā spēj izcelties tikai starp tādiem Lekšiem un Meikuļiem.» Krūms atceras sarunu ar Kalrni pavasarī pēc eksāmeniem. Jā, viņai taisniba, viņš nespēj iedziļināties šo puišu domās. Kaut ko līdzīgu, liekas, teica ari Ķirškalns: «Nevar slīcēju sagrābt aiz apkakles, ja pats stāvi uz tilta.» Laikam vajag cilvēku, kas visā nopietnībā stāv blakus un grib palīdzēt, tad rodas ari uzticēšanās. «Nodot kolektīva gādībā», «Uzticēt kolektīvam pāraudzināšanai», jauki jau tas skan, bet praksē no kolektīvas audzināšanas diezgan maz labuma. Ja atbild kolektīvs, tas noveļ rūpes uz visu pleciem un reizē atņem tās katram atsevišķi. Kāpēc tieši es, labāk jau viņš. Bet vajag otrādi. Es atbildēšu, es un neviens cits. Un cilvēkam atbildība jāuzņemas labprātīgi. Pa priekšu iet Ķirškalns un Kalme. Abi runā par Meikuli, par to, ka puisis vairs nav tik bailīgs un, kaut arī gausi, tomēr sāk mācīties labāk, jau pats šo to jautā. Skolotajai Kalmei bijušie audzēkņi raksta, turpretī Krūms jau gadiem ilgi nav saņēmis nevienas vēstules. Kad viņa, priecīgi satraukta, skaļā balsī lasa priekšā pārējiem kolēģiem, Krūms līdz šim indīgi pasmīnējis. Atraduši, par ko sajūsminaties! Zeņķis, garlaicības mākts, īsu brīdi būdams skaidrā prātā, kaut ko uzskribelējis, bet viņa to ņem par pilnu. Bet vai arī viņš reizēm nav gaidījis kādu vēstuli? Viens otrs apsolījies rakstit, bet solījumi aizmirsušies, un

vēstu|u nav. Viņai raksta ne tikai zēni, raksta arī bijušo un tagadējo audzēkņu vecāki, un Kalme labāk par daudziem citiem zina, kas notiek skolēnu inājās, kādas rūpes viņus nomāc. Pat kolonijas izmeklētājs bieži iet pie viņas pēc padoma, jo Kalme zina par daudziem personiskiem rēķiniem un visādām «pagrīdes» ietekmēm. Un Kalme ir ne tikai skolotāja, viņa ir arī sieviete. Reizēm tam ir savas priekšrocības, bet ir arī ēnas puses. Ko lai dara, ja tik pašpārliecināts un par savu neatvairā- mību drošs jauneklis kā Leksis viņā iemīlas! Kolonijā tas nav nekas neparasts. Un ja gadās vēl kāds? Ar visu stingrību un taktu dažkārt nepietiek, lai apskaidrotu karstas galvas, 1111 atraidītie mīlētāji pārvēršas ienaidniekos. Nākas saskarties ar ciniskām frāzēm un rupjībām. Tad jāsaglabā miers un vēsa galva Vismazāk der tradicionāli sievišķīgās asaras, sarkšana un prom skriešana. To jau tikai puikas gaida un vēlas. Bieži vien uz nekaunību jāatbild ar nekaunību, tad mutes ir ciet. Un, ritot gadiem, Kalme apguvusi arī šo mākslu, kas, te strādājot, nepieciešama vairāk nekā daža laba pedagoģijas grāmatās aprakstītā gudrība. Krūms atceras gadījumu pagājušajā ziemā. Kāds «jokdaris» uz skolotājas krēsla pirms stundas ar krītu uzzīmējis tās vīriešu ķermeņa daļas, kuras pat astotās klases anatomijas grāmatā aizstāj ar naivu tukšumu. Viņš bija cerējis, ka Kalme zīmējumu neievēros un, kad uzsēdīsies uz krēsla, nospiedums paliks uz viņas kleitas. Skolotāja zīmējumu pamanīja. Viņa varēja, lielu vērību nepiegriezdama, likt, lai dežurants krēslu notīra, bet tad autors paliktu bez pelnītā novērtējuma un tādi joki atkārtotos. Kalme pacēla krēslu un teica: — Skatieties — cik neizskatīgs! Man tiešām žēl nabadziņa, kas te pūlējies attēlot kaut ko no sevis. Varu apgalvot, ka nevienai meitenei viņš nepatiks. Klase smieklos rēca, un visu skatieni kavējās pie puiša, kas bija gatavs šai mirklī vai caur zemi izkrist, bet Kalmei saskarties ar šāda veida «mākslu» vairs negadījās ne reizi. Skatoties uz Kalmi, nevijus nāk prātā, cik daudz mākas un savaldīšanās, cik lielu mīlestību uz savu darbu ik dienas sevī nes šī augumā nelielā sieviete. Kā gan viņa to spēj? *** Kolonijā skolas zālē beigusies tautas tiesas sēde Zumenta un viņa palīgu lietā. Visi audzēkņi redzējuši nesenos «varoņus», dzirdējuši neveiklos paskaidrojumus, kājās stāvēdami, noklausījušies spriedumu. Dienu iepriekš Zumentam apritējusi astoņpadsmitā dzimšanas diena. Tagad viņš ir pilngadīgs un liek nosūtīts uz pieaugušo koloniju ar pastiprinātu režīmu. Pieliektu galvu, kodīdams pilnīgās lūpas, bijušais barvedis pa celiņu starp soliem dodas uz izeju. Zālē ir nomācošs klusums. Katrs šai brīdī atceras sevi un priecājas, ka nav Zumenta vietā. Zumentam seko viņa agrākie domu biedri, bet turas atstatu, it kā šai bridi gribētu pasvītrot, ka norobežojas no viņa. To viņi cītīgi vien centušies pierādīt visu sēdes laiku. Idejas un pavēles nākušas no Zumenta, viņi tikai klausījuši, jo baidījušies un aiz neapdomības un muļķības paši neesot spējuši saprātīgi novērtēt savu rīcību. Strūgas mutē šie apgalvojumi skanēja nepārliecinoši, bet Cukers un Bambāns, to teikdami, varbūt nav pārāk melojuši. Tas, ka galvenais rīkotājs un organizētājs bijis Zuments, arī nav apstrīdams, tikai veikala aplaupīšanas mēģinājumā vainojams Strūga. Pats pēdējais, vēl mazliet klibodams, iet Bambāns. Kāja jau vesela, bet aiz paraduma saudzēt sastiepto potīti solis padodas īsāks. Zāles galā Zuments apstājas pie Ķirškalna un tāpat noliektu galvu klusi, bet noteikti jautā: — Vai es jums drīkstu rakstīt? — Raksti. — Es rakstīšu. Negaidītā apstāšanās aizkavējusi arī pārējos, un Bambānam iznāk stāvēt tieši pretī skolotājai

Kalmei. Viņš nevēlas skatīties uz skolotājas pusi, bet visur pretī sejas — gan audzēkņi, gan darbinieki. Atliek tikai grīdas dēļi. Bet skolotāja tepat blakus. Kā negribot skatiens pašaujas sānis, pamana viņas kurpes, kājas, tērpa malu un atkal atraujas. — Mums iznāk šķirties, Bambān. Es ar tevi vēl būtu pastrādājusi, kaut ari tu to nevēlējies, — atskan skolotājas balss. Zēns paceļ galvu. Vienu brītiņu viņš redz skolotājas domīgo seju. Viņa laikam atceras visas tās reizes, kad viņš traucējis darbu klasē, izrunājies, pat lamājies. Kāda gan te var rasties vēlēšanās vēl pastrādāt? Labi, ka tāds Bambāns ir prom no acim. — Tā jau nu jūs domājat! — viņš negribot izgrūž. Tikko bijusi tiesa, visi redzējuši, cik daudz nelietību viņš 1111 pārējie pastrādājuši, cik muļķīgi tas viss beidzies. — Un kādēļ lai es tā nedomātu? — Kalme dzīvi iejautājas. — Es tak esmu pēdējais cilvēks. — Tad nu gan pateici! — Kalme klusi iesmejas. — Kāds tu vari būt pēdējais cilvēks, ja visu laiku esi pinies kā ar aizsietam acīm un pats neka neesi sapratis? Bet nupat, liekas, ies uz labo pusi. No muļķa puikas sāk jau kaut kas izkūņoties. Vismaz Zumenta mugura vairs neaizsedz pasauli. No muļķa puikas? Bambānā uz brītiņu saslienas vecā, Zumenta uzpotētā iedomība. Kas viņš par muļķa puiku, viņš ir bandīts, bīstams un nopietns noziedznieks. Bet tad atmiņā uzplaiksnās nakts mežā, sūnās paslēptais trusis 1111 sieviete ar piena kāstuvi atvērtajās durvīs. Nē, te kaut kas nesaskan. — Es darīju daudz ļauna. Jums arī. — Man? Man ļoti maz. Visvairāk jau pats sev. Tādēļ gribējās palīdzēt, lai ātrāk tiec uz kājām. Bet gan būs citi cilvēki, kas varbūt to izdarīs vēl labāk. Priekšējie zēni sākuši kustēties, bet Bambāns uzreiz to nemana. Viņš pēkšņi sarauc šauro seju, caur pieri paskatas skolotājā un ātri saka: — Toreiz mūsu klasē e s visu sajaucu un uzrakstīju to vārdu. Ko nu viņa teiks? Bet Kalme neko pārsteigta neliekas. Viņa tikai pamāj ar galvu, it kā pieņemdama zināšanai šo atzīšanos. — Tā es arī domāju. Vai nu tu, vai Leksis. Vairāk gan izskatījās pēc tevis. Tikai jaunajā kolonijā tādas muļķības nedari. Tu taču esi lāga puisis. Bambāns ierauga, ka palicis viens. Viņš pasper steidzīgu soli, tad atgriežas: — Sveiki, skolotāj! — Sveiki! Lai tev veicas labāk! Kalme noskatās pakaļ. Tur nu viņš aiziet, tikko jaušami pieklibodams, maziņš, uzrautiem pleciem, pagājušā mācību gada visnedisciplinētākais skolnieks. Maziņš un tomēr liels savā muļķībā un tādēļ bīstams. Bet nu muļķība sarukusi, un Kalmei žēl, patiešām žēl, ka viņa vairs neredzēs šo siko seju, neredzēs, kā no apmātības sāk veidoties saprāts. Tagad sāktos visinteresantākais darbs. Un skolotāja sajūt greizsirdību pret to nezināmo kolēģi, kas viņas vietā turpinās no Burunduka veidot cilvēku. Kad notiesātie atstājuši zāli, Ozolnieks uzrunā audzēkņus: — Lūk, vēl viens piemērs, kas notiek tad, ja ar varu, uz citu rēķina vēlas iekārtot savu dzīvi. Es zinu — starp jums vēl dažs labs domā, ka Zumentam vienkārši neveicās, ka vajadzēja rīkoties gudrāk un tad izdotos. Ja šie muļķīši vēlas, lai izmēģina paši. Ir tādi cilvēki, kurus citu kļūdas nemāca, kuriem obligāti jākļūdās pašiem, tikai ši mācība dārgi maksā. Atkal kāds gads no brīvības pazaudēts. Tikt no šejienes ārā var tikai pa vienu ceļu — pa to, kuru jums ik dienas norāda audzinātāji,skolotāji,meistari. Un tad nebūs slepus jālien uz vēdera, jākāpj pār sētu un jāsalst pa krūmiem, bet pavadīsim ar orķestri un paši atvērsim vārtus. Apdomājiet, kurš no variantiem labāks. Lai varētu cilvēcīgi dzīvot, vispirms pašam jākļūst par cilvēku. Citas iespējas nav. Varbūt kāds riav ar mani vienis prātis? Kurš gan atklāti nebūs vienis prātis ar priekšnieku? Puiši sēž un klusē. Pēc tikko redzētā gandrīz visiem liekas, ka taisnība jau laikam būs priekšniekam. Katrs klusībā pārdomā un atceras to tiesas sēdi,

kurā pats tika notiesāts. Arī Valdis. Nē, tas, ko viņš dzirdēja skolas zālē pirms priekšnieka uzstāšanās, nebija nekas netaisns vai nesaprotams. Sī tiesa bija pareiza. Bet tā, kas notiesāja viņu? Ozolnieks jau pavēris muti, lai dotu pavēli celties un atstāt zāli, kad kaut kur vidējos solos izslienas audzēknis Mežulis un skaļi jautā: — Vai tiesa nekad nekļūdās? Priekšā sēdošie atskatās, pār telpu pārskrien sačukstēšanās vilnis, bet Valdis stāv un raugās priekšniekā. Kāds viņu no aizmugures rausta aiz blūzes, grib novilkt atpakaļ, bet Valdis atgrūž roku un gaida atbildi. — Skaties, Mežulis sācis Basu izprašņāt, bet citreiz kluss kā krusts kapsētā, — kaut kur sānis čukst Trūdiņš. — Vai tu, duraks, nezini, ka padomju tiesa nekad nekļūdās? Būtu man paprasījis, es tev tūliņ to pateiktu. — Dažreiz arī kļūdās. Bet, ja domā, ka kļūda pieļauta attiecībā uz tevi, tu maldies. Te nekā nepareiza nav. Valdis sarauc pieri un lēni apsēžas. Vairāk jautājumu nav, un audzēkņi atstāj zāli. Ķirškalns vērīgi sekojis notikušajam. Nē, Valda jautājumā nedzirdēja izaicinājumu vai tukšu plātīšanos. Tā nebija arī malā stāvētāja ziņkāre, kura rodas pēkšņi un tikpat ātri beidzas. Valdim runāt lika ilgie strīdi pašam ar sevi. Tikko viņš dzirdēja no priekšnieka mutes to pašu, ko jau labu laiku cenšas ieskaidrot Ķirškalns. Varbūt tieši tagad sarunu vajadzēja turpināt? Un audzinātājs aicina Valdi pie sevis. Saspīlētā mazrunības atmosfēra starp audzinātāju un audzēkni pamazām ir beigusies. Solīti pa solītim viņi šajos mēnešos gājuši viens otram pretī. Valdis gatavo uzrakstus, albumus un stendus. Viņš diezgan bieži atrodas kopā ar audzinātāju vienā istabā, abi runājuši par mākslu, jo sevišķi par grafiku, par ceļojumiem. Vēl joprojām Valdis ir atturīgs, vairāk atbild nekā jautā, vēl joprojām viņus šķir distance, bet tā vairs nav nepārskatāma un kļūst arvien niecīgāka. — Vai tu piekriti priekšnieka atbildei? — Ķirškalns jautā. Valdis klusē un domā. Pagājušas daudzas dienas un naktis, pagājuši neskaitāmi cīniņi ar neredzamo klusētāju, kas ierodas pie viņa nodaļas istabas puskrēslā. No sākuma viņš juties pilnīgi viens kā kalnracis vientuļā štrekā, kuru no visas pasaules atšķīris nogruvums. Apkārt klusums, tumsa un auksts, nejūtīgs akmens. Nevienam par viņu nav daļas, viņš ir pamests un aizmirsts. Tad kaut kur tālu tikko dzirdami atskanējuši klauvējieni. Viņš tiem netic un necenšas atbildēt, bet pamazām uzaust cerība, ka varbūt tomēr vēl iespējams izkļūt virs zemes. Viņu nav aizmirsuši. Un arī Valdis nedroši sāk klaudzināt pretī. Troksnis pieaug, glābēju komanda vairs nav tālu, un arī viņš sācis enerģiski strādāt ar cirtni. Akmeņi drūp, jau manāmas spraugas, pa kurām ieplūst pirmie gaismas stari. Vēl tikai niecīgs slānis viņu šķir no cilvēkiem un dzīves. — Vai savās vēstulēs Rasma par to nekā nav rakstījusi? — Ir rakstījusi. — Un kādas ir viņas domas? Valdis atkal klusē. Akmeņi drūp. .Vai liesām citiem ir taisnība, vai patiešām viņš nav kaut kādas aklas un ļaunas netaisnības upuris, bet saņēmis kaut arī bargu, tomēr taisnīgu sodu? Tātad Rubuliņš uzvarējis. Bet Rubuliņš vairs nespēj uzvarēt. Rubuliņa vairs nav. Tādā gadījumā uzvarējusi Rasma, Ķirškalns un priekšnieks. Bet kam gan viņiem vajadzīga šī uzvara? Iznāk, ka uzvarējis viņš pats. Valdis izslienas un palūkojas audzinātājā. Pēdējā iežu kārta ir novākta, cīņa beigusies, un nav viegli apzināties, ka iedomātie ienaidnieki patiesībā bijuši draugi. — Bet vai tiešām man toreiz vajadzēja tikai stāvēt un skatīties? — izlaužas no Valda krūtīm. — To neviens nekad nav teicis, — Ķirškalns mierīgi saka. — Es tur nebiju un tādēļ nevaru tev tagad pateikt, ko tieši vajadzēja darīt, bet tā rīcība, par kuru izšķīries tu, bija nesamērīgi barga. Aizsardzībai jābūt tādai, kādu prasa uzbrukums. Ne tevi, ne Rasmu neviens netaisījās nogalināt, bet tu

nogalināji. Tagad pagājis jau vairāk nekā gads. Vai tev pašam, ja šodienas acīm paskaties pagātnē, viss neizskatās stipri citādāk? — Jums laikam taisnība, — Valdis pēc klusuma brīža lēni saka. Viņi sēž un kādu brīdi nebilst ne vārda, tad Ķirškalns jautā: — Ko tu teiktu par to, ja vecāku dienā atbrauktu māte un Rasma? Tu taču vēlētos ar viņām tikties? — Jā, es vēlos, bet ne šeit. Es negribu, ka viņas redz mani te, aiz žoga. To es nevaru… — Valdis apklust. Ķirškalns paloka galvu. — Lai notiek, kā tu gribi. Varbūt tā patiešām ir labāk. Valdis aiziet, un audzinātājs paliek viens ar savām domām. Šodien atkal kāds loks ir noslēdzies. Kaut kas ir beidzies, lai dotu vietu jaunajam tajā bezgalīgi sarežģītajā kustībā, ko sauc par cilvēka dzīvi. Viens pakāpiens uz augšu kā Valdim, tā Zumentam, diviem viņa audzēkņiem, kas jau kļuvuši par daļu no Ķirškalna paša. Cik tādu nav bijis un cik vēl nebūs? Gadi paiet, un tiem līdzi arvien vairāk likteņu krusto audzinātāja ceļu. Katrs kaut ko paņem no viņa un atstāj vietā no sevis. Dažs vairāk, dažs mazāk, viens skopāk, otrs devīgāk. Un kā neskaitāmas reizes agrāk apziņā no jauna uzpeld viens un tas pats jautājums — kā rodas noziedznieks? Domās ikviens reizēm staigā tumšus ceļus, bet tās ir un paliek tikai domas. Starp «domāt» un «darīt» ir robeža, šaura 1111 asa kā zobena asmens. Noziedznieks ir tas, kas spēj pārkāpt pār šo robežu. Droši vien katram cilvēkam tas ir citādāk, katru ietekmējis kas cits, bet ja tomēr ir kādas kopīgas likumsakarības, kāds signāls, kas liek vai nu apstāties, vai, tieši otrādi, pagrūž uz priekšu? Ir nācies daudz ko pārdomāt un vērtēt, bet noteikti secinājumi nerodas. Laika tik maz, diena vienmēr par īsu. Un ta nu Ķirškalns dara, cik spēj un prot, balstīdamies uz lēno prakses skolu. Pie durvīm klauvē. Ienāk Ieviņš. Naža brūce sadzijusi, bet komandiera postenis pēc kautiņa zaudēts. Tāpat kā agrāk, Ieviņš atkal ir priekšsēdētāja vietnieks un nācis pakaļ audzinātājam, lai aicinātu viņu līdzi uz nodaļu. Līdz signālam var izmēģināt pāris skeču, kas domāti vecāku dienas priekšnesumiem. — Jus pasakiet, kur vajag noslīpēt. Mēs no tās teātra mākslas daudz nesaprotam. Un Ķirškalns ceļas un iet. «It kā cs pats daudz saprastu,» viņš domā, bet skaļi sacīt to nedrīkst. Viņam ir jāsaprot un jāzina, pie viņa griežas pēc padoma visos jautājumos, un teātris nebūt nav no tiem sarežģītākajiem.

XXII Vecāku diena — tas laikam gan ir pats spilgtākais notikums kolonijas dzīvē. Jau pāris nedēļu iepriekš viss tiek posts un tīrīts gan kopmītņu istabās, gan skolā un rūpnīcā. Skatuve allaž aizņemta, pēc iepriekš sastādīta grafika notiek katras nodaļas priekšnesumu mēģinājumi, lai varētu iepriecināt vecākus. Vicnaldzīgāk pret visu izturas tie, kuriem vecāku nav vai skaidri zināms, ka neviens neatbrauks, bet ari viņus aizrāvusi kopējā rosme, arī viņi gaida šo dienu kā ievērojamu pārmaiņu pierastajā vienmuļība. Lielākās rūpes gulstas uz darbinieku pleciem. Jāizplāno vecāku dienas norise, jāparedz telpas pasākumiem, jāizraugās dežuranti tin runātāji. Bez tam jāatceras, ka starp atbraucējiem būs ari tādi ļaudis, kas apziņas un izglītības ziņā stāv vēl zemāk par saviem bērniem, tādēļ jau laikus jādomā, kā novērst kļūmīgus starpgadījumus. Dienas kolonijā tagad skaita tapat kā pirms starta sekundes: piecas, četras, trīs, divas, viena, — un, lūk, vecāku dienas rīts ir klāt. Viesu ielaišana zonā nolikta pulksten desmitos, bet jau krietni agrāk kolonijas ceļa galā pienāk pārpildīti autobusi un apstājas vieglās mašīnas. Diena mazliet apmākusies, bet silta, un atbraucēji, somas un koferus zālē ceļa malā nolikuši, stāv bariņos, sarunājas un skatās pāri žogam, kur pie skolas logiem jau salipuši viņu lolojumi. — Tā ir mana mamma, — Meikulis satraukts saka Ķirškalnam un rāda ar pirkstu gaidītāju bara virzienā. — Es domāju, varbūt nebūs, bet ir gan. Audzinātājs agrāk jau ar Meikuļa māti ticies, bet pašlaik viņu pazit un atrast tajā raibumā neizdodas. — Tā mazā un resnigā, ar balto lakatu, — puisis skaidro. — Nu man jāskrien pie skolotājas pēc sivēna. Viņš metas projām un, sameklējis Kalmi,priecīgi čukst: .— Mana mamma ir atbraukusi. — Tad jau jauki, Visvari. >— Es tad nu gribu to sivēnu. — Bet varbūt vēlāk, kad vecāki būs sanākuši zālē? Vēl ir laiks. — Labāk tūliņ. Jūs varbūt kaut kur aizejat. — Es būšu tepat. Nekāda pierunāšana nelīdz. Kalme atslēdz pulciņa nodarbību telpas durvis, atver skapi ar audzēkņu darbiem, un Meikulis dabū savu sivēnu un vēlāk pagatavoto māla karoti. — Tikai esi uzmanīgs, nenomet zemē! Karoti Meikulis aizbāž aiz blūzes, bet figūriņu satver rokās un dodas atpakaļ pie loga. Audzinātājs jau aizgājis, un puiši, ieraudzījuši Meikuļa dārgumu, prasa, lai dod apskatīt, bet Meikulis sivēnu no pirkstiem laukā nelaiž, lai skatās tāpat. — Var saplīst, — viņš īsi paskaidro. — Ko nu āksties! Ar drebošu sirdi Meikulis iedod veidojumu un pats nostājas cieši blakus. Pirkstu galos skraida nervozas skudriņas, tā vien gribas atkal pašam sajust sivēna gludos sānus. Bet kas puišiem Meikuļa satraukums, ko viņi no tā saprot? iŅIem viens, ņem otrs. Smejas, cilā, izsaka diezgan nicīgas piezīmes. Nu tikai Meikulis aptver, cik bīstamā situācijā nonācis. Labi, ka neredz karoti, tā ir aiz blūzes. — Dod nu atpakaļ! Dod nu atpakaļ! — viņš klusi bubina un stiepj roku. Vajadzēja klausīt skolotājai un pagaidām atstāt dāvanu skapī. Un tad nāk kāds no tiem, kam lielāka teikšana, — vecais kolonists, trešās nodaļas balamute Bullītis. Viņam pēc mēneša beidzas termiņš. Parāvis tuvākos aiz apkakles sānis, viņš skaļi noprasa: — Kas tas par ķēmu?

Bez garas prātošanas izrāvis sivēnu no rokām, kuras to turējušas, Bullītis paceļ guvumu pret gaismu. — Ho, ho! Kas tad šito izbrūvējis? — Tas ir mans. Mātei, — Meikulis saka un stiepjas pakaļ savam īpašumam. — Tāds tu, tāda tava māte un tāds šitais veprītis. Visi vienādi. Ģimenes ruksitis. Ruk, ruk, ruk! — Bullītis grūž figūriņas šņukuru vienam un otram pie sejas. — Atdodl — Meikulis ieķeras viņam piedurknē. — Saplēsīsi! — Un kas par to? Atradis mantu? Tādus taisni vajag sadauzīt. Re! Un Bullītis uzmet sivēniņu gaisā, palecas un veikli noķer. Met un noķer, met un noķer. Figūriņa virpuļo, un uz tās sāniem dejo gaismas atspulgi. Meikulis kļuvis bāls, acis skraida līdzi briesmīgajiem metieniem, mute atveras un aizveras. Viņš baidās tuvoties Bullitim, jo kas zina — vēl novērsīs mocītājā uzmanību un veidojums patiešām sašķīdis pret grīdu. Un viena auss sivēnam tik vārīga, tā var nolūzt ari Bullīša rupjajos pirkstos. — Atdod! — Meikulis iekliedzas pārvērstā balsī. Bullītis pierimst, smaids pazūd no viņa sejas. Sis «stišārs», šis vārgulis iedrošinājies viņam uzkliegt. Tāds gnīda, kas nevar ne pār lūpu pārspļaut, sāks komandēt kolonistu ar stāžu. Arī citi zēni iztrūkušies paraugās uz Meikuli. Vai viņš prātu izdzīvojis? Vai šis te maz vairs ir Meikulis? Bet Meikulis redz tikai savu sivēnu, kas sažņaugts Bullīša rokā. — Vai tu ko tcici? — Bullītis caur zobiem nošņāc un pasper soli tuvāk. — Es, ja gribēšu, sadauzišu ne tikai tavu sivēnu, es tevi pašu iztaisīšu tādu, ka ne māte vairs nepazīs, tu galertiņ! Meikulis skatās uz Bullīša roku. Ar visu sivēnu tā paceļas pie krūtīm, tur veidojumu tikai divos pirkstos, un kā no tālienes atlido balss: — Skaties — tūliņ viņš kritīs, tūliņ viņš izputēs. Sivēns nedabū nokrist. Spalgi iebļāvies, Meikulis metas uz priekšu. Bullītis ir galvas tiesu garāks un plecos krietni platāks par negaidīto uzbrucēju. Vairāk aiz pārsteiguma nekā no trieciena spēka viņš smagi noveļas augšpēdu uz parketa, bet Meikulis, pretinieka krūtīm uzkritis, aši sagrābj savu dārgumu un pielec kājās. Kad sarkans no niknuma Bullītis piece|as, ar visu savu ārieni atgādinādams to dzīvnieku, kuram atbilst viņa uzvārds, un taisās mesties virsū Meikulim, aizmugurē atskan priecīgs izsauciens: — Vareni, Visvari! Tai pašā brīdī Ķirškalna roka uzguļas uz Bullīša pleca. — Ko trako, Bullīt? Mieru! Mieru! Un, lai tu spētu atcerēties, ka pasaulē viss nenotiek pēc bullīšu gribas, šovakar izmazgāsi kopmītņu tualeti. Saprati? Bullītis šņāc un neatbild ne vārda. — Un, tikko aizskarsi Meikuli, mazgāsi atkal. Tagad ej un nomierinies, lai mamma neierauga tevi tik dusmīgu. Ķirškalns aiz pleciem apgriež puisi pret koridora durvīm un viegli pastumj. Tikmēr Meikulis norūpējies tausta ar roku aiz krekla. — Audzinātāj, karote ari ir vesela, — viņš, plati smaidīdams, saka. *** Desmitos vecāku straume ielaužas zonā. No pašaurajām caurlaides tJpas durvīm tā izplūst uz celiņa ka krāsains vēdeklis. Bet caurlaides telpa strādā uzraugi. Mīļo vecāku somās tomēr jāieskatas, 1111 rezultāti jau redzami. Uz galdiņa rindojas pirmās pudeles — «Kristāls», «Maskavas īpašais», pat viens gruzīnu konjaks, tad pāris limonādes pudeļu, kuru nevainīgās etiķetes ar āboliem un bumbieriem maskē četrdesmitgrādīgu saturu. Cigaretes krājas blāķiem. Ne jau visu var konfiscēt, bet vismaz lielums šeit aizķeras. Tos dzērienus, kurus tālredzīgākās matēs piemērotās plakanās pudelēs noslēpušas aiz zeķturiem vai starp krūšu apaļumiem, uzraugi nespēj atņemt ta vienkāršā iemesla dēļ, ka sievietes pārbaudīt likums

neatļauj. Un tomēr šis dāvanas nes, kaut ari visi vairākkārt brīdināti un ārpusē pie durvīm ir paziņojums, kurā divās valodās skaidri norādīts, ko nedrīkst ienest zonā. Ar šim «dāvanām» jāmēģina tikt galā vēlāk, vērīgi sekojot kā vecākiem, tā bērniem. Kad atklāj kārtējo pārkāpumu, izrādās, ka nabaga māmiņa vai tētiņš nekā nav dzirdējuši un lasījuši, viņi izliekas ārkārtīgi pārsteigti un izbrīnījušies «Ak tā? Ja nedrīkst, nedrīkst, mēs jau neko. Mēs nezinājām.» Tādu nav daudz, bet lielajā barā salasās vērā ņemams skaits. Vecāku straume plūst un plūst. Celiņu malās stāv dežuranti — audzēkņi ar sarkanām lentām ap piedurknēm Viņi norāda, kur jāiet. Vispirms paredzēta iepazīšanās ar skolu. Rit stunda. Klases pēkšņi kļuvušas šaurākas, jo gar sienām un brīvajos solos sasēduši ļaudis pusmūžā, kas klusēdami vēro, kā viņu bērni stāsta, kā risina uzdevumus, kas varbūt tikai pusei no vecākiem ir saprotami. Sai laikā Ķirškalnu savā varā paņēmusi Trūdiņa māte. Henriks vidusskolu jau pabeidzis, un viņai klasē nav ko darīt. — Es vēlētos zināt, kā uzvedas mans dēls, — viņa jautā, un pēc sejas redzams, ka sagaida ļoti cildinošu vērtējumu. — Sodāmu pārkāpumu jysu dēlam gandrīz nav. Nu, at- gadās kāda piezīme, kāds sīks grēciņš, par tiem nebūtu ko runāt. Arī ražošanā pienākumus visumā pilda, bet… — Ķirškalns apklust, ievelk elpu un zīmīgi paskatās krāšņi ģērbtajā dāmā ar kosmētikas izskaistināto seju, kas tiecas uz apaļumu. — Redzat, ne jau pēc tā vien mēs vērtējam cilvēku. — Kā tad viņam vēl pietrūkst? — Pareiza skatiena uz dzīvi, biedrene… piedodiet,kāds pašlaik jūsu uzvārds? — Zicmane, — dāma uzsvērti izteiksmīgi ar augstprātīgu pieskaņu nodeklamē. — Tātad, biedrene Zicmane, jūsu dēls uz visu notiekošo skatās ļoti vienpusīgi, viņam nav nekādu nopietnu mērķu, nekādas vēlēšanās darīt ko lietderīgu. Viņš man atgādina tos jaunos ļaudis, kuri domā, ka vecāki un sabiedrība viņus apgādās līdz sešdesmit gadiem. — Vai par šādām domam arī pienākas kriminālatbildība? — Diemžēl ne. Bet, kas atbildēs morāliski, ja viņš pats to nespēj? Un, ja nesajūt morālu pienākumu, tad kriminālkodeksa panti atrodas bīstami tuvu. — Tātad viņš te pie jums nekā nav iemācījies. — Sieviete pasmīn. — Ir iemācījies, bet tik īsā laikā visu veco izdabūt ārā no Henrika galvas mēs neesam spējuši. Strādājam un ne- atmetam cerības. — Un tas vecais nekur neder? Es viņam esmu mācījusi tikai sliktu? — Nezinu, biedrene Zicmane, nezinu. Es jums blakus neesmu stāvējis. Varbūt slikto iemācījis kāds cits. Jā, — Ķirškalns, ko atcerējies, steidzīgi piebilst, — Henriks prot gaumīgi ģērbties, ir tīrīgs — par to varam priecāties, bet arī tas attiecas vairāk uz ārieni. — Un es cerēju, ka visā drīzumā Hcnriku atbrīvosiet pirms termiņa. Viņš man tā raksta. Vai tiešām to nevarētu? — Laikam vajadzēs pagaidīt. Viņa domas par sevi, kā redzat, nesakrīt ar manējām. — Un jūsu domu dēļ lai mans dēls te sēž? Jūs tak esat ar teikšanu tajās lietās. — Jā, — Ķirškalns apstiprina. — Es savā nodajā izvirzu atbrīvojamo kandidatūras kolonijas pedagoģiskajai padomei. Tikai jūs nupat mazliet kļūdījāties. Henriks te nesēž manu, bet gan savu domu un darbu dēj. Un es nedrīkstu domāt citādi, kā viņš to ir pelnījis. Tad es būtu slikts audzinātājs. — Nekāds labais jau arī neesat. — Jā, — Ķirškalns pasmaida, — ar labiem kadriem visur ir grūtības. Cik nu mana saprašana atļauj, tik arī pūlos. — Tad neatbrīvosiet vis, ko? — Neatbrīvosim vis. — Tādā gadījumā man ar jums nav ko runāt! — Dāma ir kļuvusi sārtāka pat caur pūdera kārtu,

dubultzods, viņai siekalas norijot, uzmet vilni. — Es iešu pie priekšnieka. — Lūdzu, kā vēlaties. Tikai baidos, ka priekšnieks arī nav nekāds labais. Pēc skolas vecāki apskata nodaļu istabas un tiek lūgti ēdnīcā nogaršot dēlu pusdienas. Ar lielu neuzticēšanos un bažām mātes tuvina lūpām pirmo karoti ar zupu. Smaržo jau ciešami, bet laikam gan nebūs dabūjama uz leju tā «cietumnieku barība». Kas tas — tavu brīnumu, garša arī laba un nemaz netaisās iesprūst kaklā. Nu jau daža laba karote cilājas itin naski. Izbraukājušās tālus ceļus un krietni izsalkušas, mātes ēd ar apskaužamu apetīti. — Bet dēls, tā jau normāla zupa, — atskan pie viena galdiņa. — Klausies, Igor, ko tu mani mānīji, ka slikti ēdina? — dzirdams pie otra. Dēli jūtas neapmierināti un apmulsuši. Pagariem ģīmjiem viņi rīvējas gar galdu. — Kas tur par labumu? Odens vien ir, — dažs cer.jas iebilst, bet saņem enerģisku pretsparu. — Izlepuši esat, tur visa vaina, — kāds večuks skaļi saka. Tad puiši atrod izeju. — Nu, šodien jau ir labāka, šodien īpaši vārīta. Tic ir meli, bet vienai otrai inātei vecā neticība atgriežas. Laikam jau tā būs, dēlam labāk zināms. Pēc pusdienām visi noskatās darba līnijā un pavada audzēkņus uz rupnīcu. — Ak tad tu strādā pie šitādas mašīnas? — mātes bijīgi čukst, piedur pirkstu pie virpas metāla sāniem un atraujas malā, kad elektromotors sāk dziedāt. Zēni rīkojas ar svinīgām, nopietnām sejām, pārāk steidzīgām kustībām nostiprinādami sagataves un griežņus. Tēviem šeit daudz vairāk ko skatīties. Mātes saprot tikai to, ka mašīna rūc un kaut kas griežas, turpretim tēvu vidū gadās dažs labs, kas pats strādā pie līdzīga darbgalda. — Paga, pilis, neņem par biezu! — viens otrs jau sāk mācit, un var jaust — nagi niez pastumt dēlu pie malas un paradīt, kā to lietu dara, turpretī mātes vairāk baiļojas, lai Jānis vai Pēteris neiegrūž pirkstiņu, kur nenākas. — Tu man uzmanies, neej tik tuvu klāt! — viņas brīdina, bet tēvi lietišķi paņem no meistara bīdmēru un pārbauda vēl karstās detaļas izmērus. — Nu, šā tā ir, sākumam var iztikt. — Vērtējumā jaušams paša pārākums un tam blakus slēpta atzinība un lepnums par dēlu. Kad rūpnīca apskatīta, vecākus aicina atpakaļ uz skolu. Kamēr audzēkņi strādā, zālē notiek kopēja darbinieku un viesu sapulce. Runā Ozolnieks. Viņš stāsta, kā kolonijā notiek mācīšanas un audzināšanas process, ko administrācija prasa no kolonistiem un ko pēc viņu atbrīvošanas cer sagaidīt no vecākiem. — Daži varbūt iedomājas, ka šeit ar viņu dēliem strādā nejēgas. Tas ir dziļi maldīgs uzskats. — Un Ozolnieks nosauc to skolotāju, meistaru un audzinātāju uzvārdus, kas kolonijā nostrādājuši jau ilgus gadus, min viņu izglītību un nopelnus. Kā vieni no pirmajiem ir Ķirškalns un Kalme. Trūdiņa māte ienākusi ar nokavēšanos un, citur brīvu vietu neredzēdama, nosēžas sola galā blakus paresnai apvalkātā, nemodernā jakā tērptai sieviņai, kas klausās priekšnieka runā ar pavērtu muti. Nicīgi paskatījusies kaimiņienē, Zicmane izslien galvu un atvirzās mazliet nostāk. No blakussēdētājas nobružātās tirgus somas izlīdis kaut kāds mala puļķis, izskatās gandriz pēc karotes kāta. — Tas Ķirškalns gan esot trakoti labs cilvēks, — sieviete nespēj nociesties, nedalījusies ar Trūdiņa māti. — Kas tur nu labs! — smalkākā Rīgas šuvēja izmet. — Tādi tie puikas, tādi audzinātāji. — Vai, kur jūs jocīgi runājat, — raupja plauksta uzguļas uz Zicmaņa kundzes kostīmjakas piedurknes, — vai ta jūs viņu atzīstat par sliktu? Bet Trūdiņa māte izliekas blakussēdētāju nemanām. Viņa paliecas uz priekšu un klausās priekšnieka vārdos. — Vieni mēs nevaram cerēt uz panākumiem, ja vecāki mums nenāks palīgā, — bet kādu palīdzību var gaidīt no cilvēkiem, kas dēlam kā ciemakukuli atved šņabja pudeli, kas cenšas pierunāt audzinātāju,

lai dēlu atbrīvo no kolonijas, kaut viņš to nav pelnījis? — Ozolnieks dārdina. Trūdiņa mātei kļūst neomulīgi. Pāri zālei atskan saucieni: — Kauns! Nosauciet uzvārdus! — Dažus uzvārdus es patiešām nosaukšu. — Ozolnieks paņem papīra lapu. Zicmane nodur galvu. Vārdi skan smagi un atbalsojas zāles sienās. Kad priekšnieks beidz, viņa atkal izslienas. Viņas vārds tomēr nav nosaukts. — Kas tie par tēviem, kas tās par mātēm? — kaimiņiene noelšas. — Un jūs tā labā? Vai jūsu dēls te par velti sēž? — Ne jau par velti, bet tak šņabi neesmu devusi, tak mācīju, kā pratu. Bet ko es varu iemācīt, ja nav skolas? Saku: «Visvarīt, nedari tā, tas nav labi,» — un viņš man: «Nedarīšu gan, mamm,» — bet, lūk, ņem un izdara. Noskan aplausi, un Ozolnieks aicina izteikties vecākus. Runā viens, runā otrs. Katrs nākamais aicina pārējos turpmāk piegriezt dēlu audzināšanai lielāku vērību. Pēkšņi pieceļas Trūdiņa mātes kaimiņiene un spraucas garām uz celiņa pusi, sāpīgi uzmīdama kundzei uz kājas. Bet to gajeja pat neievēro. Elkonī karājas apdilusi soma, māla puļķis iebelž Zicmaņa kundzei pa degunu. Resnā sieva izspraucas no solu rindas un smagiem soļiem dodas uz priekšu. Bailes un kauns. Nekad viņa nevienā sapulcē nav runājusi un arī tagad nezina, ko teikt, bet jāsaka ir. Un, nonākusi pie Ozolniekā, sieviete ieraudas aiz lielā uztraukuma un pārdzīvojuma, noliek somu zemē un sniedz priekšniekam roku. Es jums pateicos! No visas sirds. Es esmu priecīga, kn mans dēls atnacis tik labā vieta. Pie tādiem labiem cilvēkiem. Es pateicos. Meikulis, jūs jau gan zināt. Kādas lietas iemācījies taisīt un man uzdāvināja! Paldies. Kā īsts mākslinieks. Vairāk sieviete nekā nespēj pateikt, apgriežas un nāk atpakaļ, lakata stūrī acis slaucīdama, bet Ozolnieks paņem aizmirsto somu un ieliek viņas rokā. Visapkārt aplaudē. Meikuļa māte, neatradusi agrāko vietu, priecādamās, ka nebūs jāsēž blakus izkrāsotajai dāmai, atspiežas tāpat zāles galā pret sienu. Pārējie vecāki un arī audzinātāji vēl arvien aplaudē — vairāk nekā tiem, kas runāja pirms viņas. Zāles durvis paveras, ienāk uzraugs un, pārlaidis acis galvu rindām, sameklē Ķirškalnu, aiziet pie viņa un pieliecies saka: — Viņas ir atbraukušas. Mežuļa māte un tā meitene. — Ak tā? — Ķirškalns šaujas kājās. — Jūs pasakiet, lai pagaida. Es tūliņ būšu. Un viņš jau steidzas uz darbnīcām, atrod Valdi un ved sev līdzi. — Bet vēl darbs nav beidzies. — Valdis jautājoši skatās uz meistaru. — Tev šoreiz beidzies. — Meistars tā dīvaini viņā noraugās, plati pasmaida un pēkšņi sniedz roku. — Paldies! Valdis nekā nesaprot, apmulsis par tādu neikdienišķu laipnību, paspiež meistara plaukstu un soļo aiz audzinātājā. Audzinātāju istabā Ķirškalns izvelk no atvilktnes pāris veidlapu un kādu aploksni. — Paraksties te! — Viņš pabīda papīru tuvāk Valdim. Puisis paskatās dokumentā, bet ātrumā nekā nespēj izlasīt. — Paraksties droši! Valdis parakstās audzinātāja norādītajā vietā un ieskatās Ķirškalna acīs. Tās atkal raugās mazliet piemiegtas, acu kaktiņos grumbojas sīkās krociņas, aizlīkumodamas līdz sirmajiem deniņiem. Ķirškalns izslienas un raugās audzēknī. Istaba piepildās ar noslēpumainu, satraukuma pilnu klusumu. Valdis jūt, ka šis satraukums ieplūst viņā, nesot lidzi vēl nenoteiktu pārliecību, ka tūliņ notiks kaut kas ļoti labs. Sī pārliecība aug, piepilda visu augumu ar savādu vieglumu un liek rokai pastiepties, lai pieturētos pie krēsla atzveltnes. Audzinātājs tur pirkstos zilgano aploksni tāpat ka toreiz pavasarī, kad pasniedza pirmo

Rasmas vēstuli. Sajā aploksnē ir noslēpuma izskaidrojums, cēlonis pēkšņai aizsaukšanai no darbnīcas, meistara smaidam un negaidītajam rokas spiedienam. Ķirškalns pasniedz aploksni, un tāpat ka pavasari Valdis ātri pārlaiž tai skatienu, bet šoreiz tur uzrakstīts nav nekas. Aploksne nav aizlīmēta. Zēns to atver un izņem zaļganos vākos iesietu grāmatiņu. Lapas pašķiras, un pretī raugās viņa paša fotogrāfija. Pase — tā ir brīvība. Cilvēks, kas tur rokā pasi, vairs nav kolonists. Valdi šī atziņa paceļ kā dunošs, saules caurausts vilnis un uz savas muguras aizšūpo siltā liedagā ar baltām, tīrām smiltīm. Un ir tik labi, tik klusi un gribas tā gulēt pievērtām acīm, nedomājot nekā. Apkārt ir miers, un tikai laiku pa laikam blakus iešalcas jauns vilnis, viegli noglāstīdams ar savām putainajām rokām. — Es apsolīju, ka izvedīšu tevi aiz vārtiem. Viss ir nokārtots — tu esi brīvs. Apgaitas lapai parakstus cs savācu, tavas drēbes, ar kurām ieradies, ir iesaiņotas un gaida caurlaides telpā. Aploksnē vēl ir nauda ceļam un pierakstīšanās dokumenti. Valdis klausās kā no tālienes audzinātāja vārdos, bet vēl arvien klusi šalc viļņi, un viņš guļ saules pielietā liedagā. — Nedomā, ka tikai cs viens tevi esmu atbrīvojis. Tādas varas mart nav. Lēma kolonijas pedagoģiskā padome, lēma skolotājs Krūms, tāpat tavs meistars, priekšnieks un daudzi citi. Mēs nosūtījām administrācijas lēmumu Augstākās Padomes Prezidijam un lūdzām tevi atbrīvot. Kā redzi — lūgums ievērots. Aizej, paņem savas mantas no kopmītnes istabas, un iesim. Es zināju, ka tu negribēsi lieku svinīgumu, tādēļ visu nokārtoju pavisam klusi un mierīgi. Nekā agrāk neteicām, jo atbilde varēja būt arī negatīva. Kājas aiznes Valdi līdz nodaļas istabai, rokas steidzīgi savāc nedaudzās mantiņas, krūšu kabatā ieguļas Rasmas un mātes vēstuļu paciņa. Istaba* ir tukša, puiši vēl darbnīcās, tie atgriezīsies tikai uz vecākiem veltīto noslēguma koncertu. Zēns pārlaiž skatienu gultu rindām ar uzbužinā- tajiem spilveniem un glīti saklātajām segām. Tā jau ir pagātne. Viņa gultā šovakar sega netiks atklāta, viņš vairs nedzirdēs signālu uz vakara līniju un nestāvēs melnajā ierindā. Vai tas nav sapnis? Vai zeltainās jūrmalas smiltis nav tikai iztēle un māņi? Kā vienmēr, arī šovakar audzinātājs Ķirškalns nostāsies nodaļas priekšā, bet Valdis tur nebūs un viņu neredzēs. Audzinātājs Ķirškalns. Un lielo prieku mazliet aizēno skumju mirklis. Pār liedagu pārskrien mākoņu ēna. Viņi iet gar skolu uz caurlaides telpas pusi, un pa durvīm iznāk skolotājs Krūms. Valdis piesteidzas pie klases audzinātāja un pēkšņā uzbudinājumā ar abām rokām satver viņa plaukstu. — Paldies jums! Es biju netaisns — toreiz. Jūs man piedodiet! — Esi laimīgs, Valdi! — Krūms ieskatās zēna sejā. — Bet toreiz taisnība laikam bija tev. Lai nu paliek! Varbūt atrakstīsi man, ja nav grūti, kā iet skolā, kā veicas ar darbu? — Es jums rakstīšu. Valdis aiziet, blakus Ķirškalnam viņš izskatās mazs, gandrīz kā puišelis. Skolotājs redz, ka audzinātājs uzliek roku zēnam uz pleca, un viņam sirdī ieduras sīka skabarga. Bet varbūt tā nemaz nav tik sīka, jo Krūms sarauc pieri un vēl ilgi skatās abiem pakaļ, skatās vēl tad, kad aizgājēji jau pazuduši aiz ēkas stūra. Lēni viņš apgriežas un, atvēris durvis, noliektu galvu iet pa koridoru. Augšā zālē skan aplausi, cauri sienām dzirdams priekšnieka bass. Nē, viņš netaisas padoties, un tomēr skabarga sūrst. Caurlaides telpā Valdi jau gaida pavēle par atbrīvošanu no kolonijas un drēbju sainītis. — Viņas ir āra, — uzraugs pačukst Ķirškalnam un, pagriezies pret Mežuli, pamāj ar roku. — Dzīvo kārtīgi! Noklakst ar tērauda skārdu apsistās durvis. Netālu celiņa malā stāv divas sievietes un abas reizē paskatās šurp. Valdis apstājas, un no jauna uzplūst saulainais vilnis. Tas nes uz priekšu. Ķirškalns apstājas un klusēdams noskalas, kā Valdis apkampj māti, kā viņam pie krūtīm uz īsu mirkli pieplok Rasma, atraujas un, sānis aizgriezusies, sāk raudāt. Viņš pieiet, paspiež mātes roku, paskatās uz

abiem jaunajiem un, klusi pateicis: — Nu, dzīvojiet laimīgi! — ātri apgriežas un aiziet. Caurlaides telpas durvis aizveras. — Neraudi! Kādē| tu raudi, Rasma? — Valdis čukst. — Kāpēc audzinātājs aizgāja? — māte izbijusies vaicā. — Vai tad tu drīksti palikt viens pats? Valdis apsviežas. Viņš nav ievērojis Ķirškalna pazušanu. Paspēris pāris soļu atpakaļ, puisis apstājas. Kadu bridi viņš stāv un noraugās durvīs, augstajā žogā, virs kura vijas dzeloņstiepļu režģis, tad atgriežas un neskanīgā balsī ievaicājas: — Vai tad jūs arī nekā nezināt? — Ko nezinām? — Mātes lūpas trīc, un Rasma izbijusies skatās pretī. — Vai audzinātājs jums nekā nav teicis? — Nē, kas noticis? Mēs tikai saņēmām telegrammu, ka šodien jāalbraucot. Rasma pienāk cieši klāt, un māte pēkšņi saņem rokas kā lūgšanā. Viņa skalās un gaida, ko dēls teiks, vai tikai tā nebūs kāda jauna nelaime, jo gaidīt laimi ir bail. Ticēt laimei, kad cilvēks jau pusmūžā, nav tik viegli. — Es esmu brīvs, māt! Es esmu brīvs. Rasmas pirksti sāpīgi satver viņa elkoni, meitenes galva piespiežas pie Valda pleca, un viņa smejoties caur asarām čukst: — Es to jau zināju, es to sajutu. Pieturi mani mazlietiņ! Man drusku reibst galva. Audzinātājs Ķirškalns pie caurlaides telpas loga skatās, kā trīs cilvēki, rokās saķērušies, attālinās pa ceļu uz autobusa pieturas pusi. — Šonakt atkal būs jauns etaps, — uzraugs saka.

«Kolonijas audzinātāja piezīmes».

IEVADA VIETA Sīs «Piezīmes» rakstītas ar pārtraukumiem ilgākā laika posmā, tadē| vietām varbūt vērojama zināma atkārtošanās un tēmu krustošanās. Ceru, ka tas tiks piedots, jo citādi nāktos kaut ko no atsevišķos rakstos sniegtā svītrot un līdz ar to padarīt grūtāk uztveramu. «Piezīmes» nav savstarpēji saistītas, tās ir nevis atsevišķas nodaļas, bet pilnīgi patstāvīgi un nobeigti publicistiska rakstura darbi, kas daļēji parādījušies periodikā. Galvenokārt runāts par pusaudžiem zēniem: ar viņu audzināšanu iznācis saskarties vistiešāk. Tekstā dotie kolonistu vārdi aiz saprotamiem iemesliem grozīti un neatbilst īstajiem. Rakstīts par mūsu audzināšanas darba negatīvajām pusēm, bet, tā kā liela daļa materiālu skar kolonijas audzēkņu likteņus, tad tas izbrīnu nevarētu radīt. Minētais nenozīmē, ka redzu tikai slikto un novēršamo, bet šoreiz tāds ir bijis autora nolūks. Mums apkārt, protams, ir daudzi vecāki, kas savus bērnus audzina ar lielu atbildības sajūtu, tāpat ir daudzi skolotāji, kuri ar tādu pašu mīlestību un prasmi turpina viņu iesākto darbu. Sava bērna audzināšana — tā vispirms ir sevis paša audzināšana. Neviens mēs neesam ideāli cilvēki. Visiem ir savas vājības, trūkumi un kļūdas. Taču mūsu kļūdas nav klaji demonstrējamas bērnu priekšā, vecākiem nav tās jānodod tālāk kā stafete. Dosim saviem bērniem to labāko, kas mums ir, pārdomāti apbruņosim viņus pret slikto, kas tik un tā neizbēgami krustos viņu ceļus. Si imunitātes pote pret cilvēces ēnas pusēm vispirms jāsaņem no vecākiem, pēc tam no skolas. Mēģinot analizēt un pārstāstīt tos gadījumus, ar kuriem esmu saskāries, izsakot domas par to vai citu problēmu, vienmēr centos paturēt prātā, ka šajos jautājumos iespējami dažādi viedokļi, ka audzināšanā nevar dot kaut ko galīgu un visiem cilvēkiem vienādi piemērojamu. Ir daudzi momenti, par kuriem var strīdēties, tāpat kā ir meklējami ari citi ceļi un risinājumi. Mans nolūks nav gudri pamācīt, jo arī pats esmu tikai meklētājs un joprojām mācos. Galvenais mērķis, rakstot šīs «Piezīmes», bija vēlēšanās pievērst lielāku uzmanību audzināšanas jautājumiem, ierosināt tēvus, mātes, skolotājus un pašus jauniešus vairāk padomāt, salīdzināt un analizēt savas un citu pieļautās kļūdas, mēģinot atrast turpmākās rīcības labāko variantu. Esmu pārliecināts, ka ne labais, ne sliktais nerodas bērnos pats no sevis. Tas, ko mēs redzam savā jaunatnē, nācis no mums pašiem. Bērni aug tādi, kādus viņus audzina. Andrejs Dripe

ROMANTIKU MEKLĒJOT «Kad, aizelsies no ātra skrējiena, stāvēju tumšā vārtu telpa, turēdams rokā pūkainu kažokādas cepuri, man sirds sita neprātīgi ne tikai aiz satraukuma, bet arī no prieka. Es pirmoreiz biju paveicis riskantu varoņdarbu, izvairījies no pakaļdzīšanās un tagad varēju izbaudīt savas veiklības un panākumu saldumu. Toreiz man bija trīspadsmit gadu. Jā — tikai šī cepure. Man nebija kur to likt. Mājās nest nevarēju, pārdot nepratu un nevēlējos. Laupījumu noslēpu jaunbūvē starp dēļiem. Pēc pāris dienām aizgāju apskatīties, bet cepuri kads jau bija atradis un paņēmis. Ārkārtīgi stulbi, vai ne, audzinātāj? Es pats to zinu. Bet ko nozīmē zināt? Zināt mēs daudz ko zinām un darām vienā mierā pavisam savādāk. Visi zina, ka smēķēt ir neveselīgi, — bet vai tādēļ nesmeķē? Labi, smēķēšana ir pavisam kas cits, bet laupīšana atkal cits. Arī to es zinu. Un tomēr, audzinātāj, ja tā padomā, nemaz tik liela starpība nav. Pamēģiniet pīpmanim noņemt smēķus un ieslēgt viņu istabā. Paliks traks, goda vārds. Sienas izlauzīs. Ar mani bija tāpat. Ne jau tās cepures, pulksteņi un mēteļi mani interesēja. Jā, vēlāk es atradu tipus, kas pieņēma un pārdeva tālāk. No manis dabūja leti un pārdeva dārgi. Kas par to? Ne jau naudas dēļ es laupīju. Ja jūs tā domājat, tad nekā nesaprotat un mums tālāk nav vērts runāt. Man vajadzēja pārdzīvojumu, vajadzēja, lai sirds dauzītos krūtīs, lai viss būtu likts uz vienas kārts. Izdosies vai ne? Nedomājiet, ka es aplaupiju šādus tādus nīkuļus. Gadījās vīri kā lāči. Eju klāt un pats drebu — vai tikšu galā? Bet neiet nevar, sajūta tāda kā pīpmanim bez smēķiem. Jāiet — un viss. Izvelku nazi un saku: «Atdod, cienījamais, savu kloziti, ja ne — cauri ar tevi.» Un, zināt, atdod. Tieši tie lielie lāči parasti ir vislaipnākie devēji. Nu gadījās, protams, visādi. Cits bļauj, cits bēg, cits dod man pa purnu. Sliktāk, ja viņam blakus dāma. Sievietes tik nejauki spiedz, ka dzird cauri septiņiem kvartāliem. Un vīrieši arī tādās reizēs ir kareivīgāki. Bet tas jau tieši tas interesantākais, ka nekad iepriekš nevari zināt, kā būs. Risks, audzinātāj. Laimes spēle. Vai vienmēr gaja gludi? Skaidrs, ka negāja. Redzat rētu šeit virs uzacs? Viņam laikam bija atslēga rokā vai kas cits. Sita tik negaidot, ka nepaguvu palēkt sānis. Zaļš un zils nogriezās gar acīm. Pats brīnos, ka nezaudēju samaņu un sajēdzu aizmukt. Un tad — tā bija priekšpēdējā reize — uz mani pat šāva. Es jums teikšu — kā ameiikāņu ķinitī. Saķēros ar kartības sargiem, un vienam zēniņain tika ar nazīti. Ne jau smagi, bet ādu pakutināju. Jūs pēc lietas zināt. Sāka mani lenkt, svilpt, klaigāt. Gadījās arī pāris dūžu. Es vārtu rūmē, šie pakaļ. «Stāvi, šaušu!» Es cauri pagalmam uz otru ielu. Sie arī. Nodod pāris reižu gaisā, bet tas man vēl vairāk asinis uzkarsē. Nu tik iet pa īstam. Es pa pagraba durvīm iekšā un pieploku sienai. Pirmie ķērāji nepamana un aiznesas garām. Kas tā par sajūtu! Ar uzpleci gandrīz pa degunu trāpīja. Bet citi ir tur ārā. Ko darīt? Pagrabā ilgi palikt nevar. Speršos ārā, kas būs — būs. Un tad man blieza virsū. Lodes nosvilpa kaut kur gar sāniem, bet es vienā lēcienā pār sētu, goda vārds — kā Brumels. Pēc dažām dienām aizgāju apskatīties un pārbijos — kā esmu varējis tik augstu uzlēkt. «Malacis, Saša!» pats sevi paslavēju. Tā, redzat, audzinātāj! Nu, drīz pēc tam mani nogrāba. Zināju — tas tikpat reiz notiks, bet vienalga mājā nosēdēt nevarēju. Paiet viena diena, otra — nevaru. Skatos — pulkstenis rāda vēlu stundu, ārā pierimst troksnis, sākas mans laiks. Tieši tā, it kā aiz apkakles kāds paņemtu un izgrūstu uz ielas.» Saša skatās man virsū. Mazliet pietvīcis. No atmiņām acis drudžaini spīd. Plecīgs, glīts un labi noaudzis puisis, nebrīnītos, ja daudzas meitenes viņa dēļ zaudētu sirdsmieru. Nē, viņš nav no tiem trulajiem lamzakiem, kuriem sveša jebkāda dziļāka doma, kuri rīvējas gar stūriem un kā dubļu šļakatas mētā jēlības. Saša visu strauji uztver, ātri un viegli apgūst desmitās klases kursu, bet, klausoties neseno pārdzīvojumu atstāstā, negribot rodas jautājums: vai šis pusaudzis nav vēl bīstamāks par tiem, kuru domāšana aizkavējusies tumšo vārtu telpu un «pusstopu pa trim» līmenī? Viņi slimo ar garīgu tuvredzību un tās radīto nožēlojamo bravūru. Te, izmainot dzīves apstākļus un piespiežot mācīties, vēl drīkst cerēt uz panākumiem. Ar Sašu ir sarežģītāk. Viņš nav muļķis un spēj analizēt savu rīcību, taču tas nebūt neattur no laupīšanas. Sī «nodarbošanās» kļuvusi par kaislību, par iespēju sevi atraisīt un izteikt. Ta nav mantkārība, nav aprēķins vai vēlēšanās izcelties biedru acis. Saša vienmēr darbojies viens pats, un

salaupītās mantas viņam patiešām bijušas stipri vienaldzīgas. Noziedznieks pēc aicinājuma. Tas skan briesmīgi, bet citādi viņu nosaukt nevar. Kāpēc tā noticis? Grūti dot izsmeļošu atbildi, bet vienu varu apgalvot puslīdz droši — Sašam bērnībā pietrūcis apstākļu, kas ievirzītu viņa dzīvo iztēli, tieksmi pēc asiem pārdzīvojumiem un neparastām situācijām sabiedrībai un pašam vēlamā gultnē. Ceļš, kuru viņš izvēlējies, nav un nevarēja būt liktenīgi vienīgais. Saša ar savām spējām un vieglo galvu, ar savu ātro reakciju varētu būt gan lidotājs izmēģinātājs, gan izlūks, gan motobraucējs. Varbūt labs izmeklētājs, varbūt ķirurgs, glābšanas grupas vadītājs kalnos, autoinspektors vai vingrotājs uz trapeces cirkā. Sīs tieksmes pieaugušajiem jāuztver un jāvirza, jo ne vienmēr pusaudzis pats visu atradīs un uzzinās. Arī Visvaldis ir savdabīgas romantikas upuris. Pasekojot viņa līdzšinējās dzīves gaitām, pārsteidz fakts, ka zēns vienmēr bijis atrāvies no vides, ar kuru viņam pēc visiem loģikas likumiem vajadzētu veidot visciešāko kontaktu. Prom no ģimenes, prom no skolas, prom no jaunatnes organizācijām. Tai pašā laikā tomēr dzīvojis ģimenē un gājis skolā, bet šeit juties kā nejaušs ienācējs, kuram zināms laiks jāpavada zem viena jumta kopā ar pasvešiem cilvēkiem. Visvaldis nekad nav lāgā zinājis, kur strādā viņa tēvs un māte, un vecāki savukārt nav zinājuši, ko dara viņu dēls. Kad Visvaldis, nebeidzis astoto klasi, sāka strādāt rūpnīcā, bet pēc tam darbu pameta, neviens no vecākiem to nezināja. Liekas dīvaini, ka mūsu sabiedrībā kaut kas tāds var gadīties, teorētiski tas liekas neiespējami, bet prakse un fakti spītīgi piesaka savas tiesības. Visvaldis pateica, ka pārcelts nakts maiņā, vakaros izgāja no mājas un rītos pamāca, nereti iedeva vecākiem naudu it kā no savas algas, bet patiesībā viņa nakts «darbiem» nebija nekāda sakara ar rūpnīcu un «alga» radās no visai neglītiem darījumiem. Skolā Visvaldis neatceras neviena patīkama skolotāja. Tas nenozīmē, ka labu un iejūtīgu skolotāju tur nebija, tikai viņiem un Visvaldim nelaimējās nonākt pie robežas, aiz kuras sākas tuvība un savstarpēja uzticēšanas. Visvaldis netiecās pretī un nemeklēja kontaktus, skolotāji savukārt lielajā skolnieku masā viņu «nepamanīja». Ar klases audzinātāju, cik var nojaust pēc zēna stāstīta, diezgan nervozu, paštaisnu un savu mājas rūpju aizņemtu sievieti, viņam izraisījās ass, atklāts konflikts. Klasē kādam skolēnam pazuda slēpju zābaki. Sekoja parastā meklēšana, tincināšana, kratīšana, kurā, kā jau vienmēr šādos gadījumos, ātri auga augumā savstarpēja neuzticēšanās, apvainojumi un aizdomas. Iespējams, ka zināma apstākļu sakritība skolotajai deva pamatu par vainīgo uzskatīt Visvaldi, iespējams, ka galvenais iemesls bija zēna nesekmība tieši viņas mācītajā priekšmetā un tādēļ — abpusējās antipātijas. Lai nu kā tas būtu, skolotājā savu pārliecību neslēpa un prasīja, lai Visvaldis zā- • baķus atdod. Vēl vairāk — tas notika nevis divatā, bet atklāti — klases priekšā. Zēns nevarēja atdot, ko nebija ņēmis, un piedevām sarunāja rupjības. Parasts, banāls, nepedagoģisks solis, kādi diemžēl vēl sastopami. «Es tos zābakus pat sapnī nebiju redzējis,» Visvaldis saka, un pat vēl tagad, kaut no pretīgā notikuma pagājuši jau trīs gadi, viņa balsi, pieminot skolotāju, var jaust klaju naidu. Zābakus tā ari neatrada, bet zēns negrozāmi nolēma atriebties audzinātājai. Nedz par tuvību, nedz saprašanos vairs nevarēja būt ne runas. Un Visvaldis atriebās. Skolotāju algas dienā viņam izdevās izzagt no audzinātājas rokas somiņas visu viņas mēneša izpeļņu. «Tas bija viens no manas dzīves saldākajiem brīžiem. Man nevajadzēja viņas riebigos rubļus. Es paņēmu naudas paciņu, saplēsu smalkos lanckaros un iesviedu skolas atejas podā, lai peld uz jūru. Būtu jūs redzējis, kā viņa skraidīja, raudāja un meklēja savu aldziņu, bet velti. Kad jau zaglis, tad zaglis.» Vai Visvaldim nebija nekādu interešu, nekādas aizraušanās? Bija — mašīnas, konkrētāk — automobiļi. Bet kāda gan iespēja pusaudzim Visvalža apstākļos realizēt savu sapni? Skolā auto-moto pulciņa nebija, un, ja arī būtu, Visvaldi kā nesekmīgu un neuzticamu malā stāvētāju šādā pulciņā neuzņemtu. Mājā par automašīnām neviens neinteresējās. Māte, laikam audēja kādā rūpnīcā, mazizglītota, ikdienas so|a ierobežota (darbs, veikals, virtuve), zināja tik daudz, ka automobiļi iedalās autobusos, smagajās un vieglajās mašīnās. Tēvs, laikam kurinātājs, bet katrā ziņā liels sīvā cienitājs, ja arī zināja vairāk, tad par to ar delu nerunāja un, cik noprotu, vispār runāja maz. Pašam savi draugi, sava

kompānija — kārtis, degvīns. Abas māsas — Visvaldim sveša pasaule — no mašīnām nesaprata nekā un pat netaisījās saprast. Tām lūpu krāsa, kavalieri, savas sievišķīgas lietas. Dzīvoklītis mazs, cits citam spiežas virsū, cits citu traucē. Labāk arā uz ielas. Nekādus tehniskus žurnālus, protams, te neviens nepirka, nekādus ceļus nespēja norādīt, lai dēls varētu censties apmierināt savas intereses. Protams, var paskaidrot, ka visam savs laiks, ka jāpabeidz astoņgadīgā skola, pēc tam jāiestājas autoskolā, jāiegūst šofera tiesības — un mašīnas stūre būs rokā. Esi pacietīgs, mācies un gaidi, kad pienāks astoņpadsmit gadi! Tā ir taisnība, tikai jāpiebilst, ka šādām gaidām nepieciešama labvēlīga atmosfēra, sarunas, atbalsts, jau savlaicīga ievirze ar sapni saskaņotā orbītā, tādu pasākumu meklēšana un atrašana, kas tuvi šim sapnim un pieejami arī piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā. Mēs zinām — ir jaunie kartingisti, mopēdisti, automodeļu būvētāji, kuri jau no mazām dienām dzīvo kopā ar tehniku un savu romantiku atrod. No šiem zēniem nereti izveidojas teicami autoinženieri, motobraucēji, ralliju dalībnieki un gluži vienkārši — labi šoferi. Tai pašā laikā jāatceras, ka šādas iespējas nav sevišķi plašas un visiem gribētājiem vietu pagaidām nepavisam nepietiek, jāatceras, ka minētajās nodarbībās parasti iesaistās tie bērni, kuru vecāki ar šo vājību aizraujas. Daudzās ģimenēs ir pašiem sava mašīna vai tēvs strādā par šoferi, un dēlam te iespējams kā uzgriežņu atslēgu rokā paturēt, tā pie stūres pasēdēt. Visvaldim nekā tamlīdzīga nebija, izņemot dažas reizes mājas pagalmā, kad viņš piepalīdzēja remontēt vieglo automašīnu kādam šī paša nama iedzīvotājam, ar kuru iedraudzēties tuvāk tomēr neizdevās. Tā Visvaldis klīda pa ielām, ar acīm mašīnas aprīdams. Tās bija viscaur, ik uz soļa, tai pašā laika tālas 1111 nesasniedzamas. Satika citus biedrus, kuriem arī nebija nekas pretī pasēdēt pie stūres. Ne jau visi bija tehnikas entuziasti, daudziem interese par mašīnu aprobežojās ar iespēju ātri braukt un spēlēt lielu vīru meiteņu acīs, citiem, tāpat kā Sašam, patika asas riska situācijas. Sākās mašīnu aizbraukšana no pagalmiem, ielām, garāžām. Parastais variants bija tāds, ka, ar pievakarē paņemto automobili krietni izvizinājušies, zēni rīta pusē to atbrauca atpakaj netālu no paņemšanas vietas un tur pameta. «Braukt es iemācījos neparasti viegli, tas gāja kā pats no sevis,» Visvaldis stāsta. «Viens no mūsējiem prata vadīt vāģi un, kad aizbraucām no pilsētas uz nomaļa ceļa, iedeva man stūri. Pēc pāris reizēm es braucu labāk par viņu. Drīz jau laidu pa Rīgas centru, un, zināt, neviens milicis mani neaizturēja, es ne reizi nepārkāpu satiksmes noteikumus.» Pārbaudīt audzēkņa vārdu patiesumu nebija iespējams, taču nopietna iemesla šaubām nav. Jauniešiem nereti šai ziņā ir liels ķēriens, un, manuprāt, Visvaldis bija dzimis automobilists. Tieši Visvaldis bija tas, kas iedarbināja paņemtas automašīnas, bieži vien atklādams īsto īpašnieku ierīkotās pretzagļu ierīces. «Tikai divas reizes man neizdevās atrast, kur tas āķis. Tie vīri bija gudrāki par mani. Toties daudzus vāģīšus es pieregulēju labāk nekā saimnieki paši. Dažam mašīna tā rīstījās, ka bija kauns braukt, jāpiestrādā, gribi vai negribi.» Jāatzīst, ka, par spīti minētajiem ļoti nelabvēlīgajiem apstākļiem, puisis mašīnu uzbūvē zināja diezgan daudz un labi orientējās atsevišķu marku īpatnībās un motoru konstrukcijā. Diemžēl mašīnas tika nevien «uzlabotas», bet dažos gadījumos — tieši otrādi — tās pamatīgi sadauzīja. Grupā darbojās zēni ar dažādu raksturu un nosliecēm. Līdzi bija degvīns un meitenes, brauca ne jau Visvaldis vien, brauca visi pēc kārtas, triecās pāri laukiem un grāvjiem, ieskrēja kokos. Tad radās doma šo to mašīnām noskrūvēt un paņemt līdzi, lai pārdotu melnajā tirgū. Apetīte rodas ēdot. Naudas gribējās arvien vairāk, iedzert patika. Mežos un krūmos palika aplaupīti automobiļi bez riepām, radioaparātiem un citām daļām. Beigās likumsakarīgs fināls — grupu apcietināja. Var tikai brīnīties un pateikties gadījumam, ka zēni neizraisīja nopietnu avāriju un negaja bojā cilvēku dzīvības. Kā zināms, ļoti bieži šādi autoprieki beidzas slimnīcās un morgos. Viens otrs varbūt brīnīsies arī par to, ka pusaudžiem tik ilgi (gandrīz gadu!) izdevās izvairīties no soda. Paņēma taču desmitiem mašīnu. Te jāatceras, ka līdz pat pēdējam laikam automašīnas aizbraukšana bez nolūka to piesavināties neskaitījās nopietns noziegums.

Zēnus pa īstam sāka meklēt vienīgi tad, kad sākās mašīnu aplaupīšana. «Tas, ka mēs mašīnas aptīrījām, man nepatika,» Visvaldis saka. «Man bija žēl vāģīšu, sākumā teicu, lai tā nedara, bet beigas…» Visvaldis atmeta ar roku. «Dzērām, ālējāmies — ko tad vairs saprot? Bet braukt, audzinātāj, tā ir klase. Jus saprotat? Man tā gribējās braukt.» Un viņa acis ir tas pats mirdzums, kas Sašam. Jā, saprotu. Maz būs tādu zēnu, kas nevēlētos braukt. Visvaldim šis sapnis bija īpaši spilgts, varētu teikt — neatvairāms. Maza atkāpe, intermeco, analizējot vārdus «Man bija žēl vāģīšu». Tas, ka Visvaldis mašīnu uzskata par gandriz dzīvu būtni, par brīnumainu, gudru radījumu, neizraisa izbrīnu, ja zina viņa sapni. Bet kādēļ ne vārda par mašīnu īpašniekiem — vai to nemaz nav žēl? Izrādās — nē. «Kas nu šiem? Dabūs jaunu vai salabos. Spekulantiem naudas netrūkst.» Savdabīgs un kolonistu bieži skandēts secinājums, kura saknes meklējamas netālā pagātnē, tai laikā, kad turpat katru automašīnas īpašnieku pie mums uzskatīja gandrīz vai par parazītu un svešķermeni, tā daudziem čakliem un taupīgiem padomju pilsoņiem nodarot lielu netaisnību. Apzagt spekulantu taču nav nekāds grēks, vai ne? Bet atgriezīsimies pie romantikas. Lai tās meklējumi neaizietu greizos ceļos, jādod iespēja tikt pie legālas, sabiedrībai nekaitīgas pusaudžu romantikas. Pusaudzis mīl sapņot, iztēloties, iedomāties sevi neparastos apstākļos, kuros viņš veic kaut ko varonīgu un grūtu. Tāda ilgstoša fantazēšana bez konkrētas darbības var novest pie smagām novirzēm no normas kā domāšanā, tā rīcībā. Visa pusaudža būtība (ja viņš nav slims) tiecas uz darbību, nevis uz pasīvu sapņošanu, precīzāk, fantāzijai un darbībai jābūt zināmā līdzsvarā. Iedomāto pilnīgi atveidot dzīvē nebūs iespējams, bet tas ari nav tik nepieciešami. Pietiek, ja sākumam varam dot lielā sapņa miniatūru. Romantika, vismaz zēniem, gandrīz vienmēr saistās ar atrašanos brīvā dabā, ar sportu, ar tehniku un tehnisko un māksliniecisko jaunradi, par tas nepieciešamību šodien vairs nešaubās. Jā — romantika ir vajadzīga, bet kā pie tās tikt? Praksē ir trīs ceļi. 1. Pusaudžiem domāto romantiku, plānveidīgi pūlēdamies, «taisa» un uzrauga pieaugušie. 2. Romantiku veido paši pusaudži pilnīgi bez pieaugušo kontroles. 3. Romantika rodas it kā pēc pusaudžu gribas un viņu izpildījumā, bet tai seko pieaugušo prāts un acis. Kurš variants labākais, laikam īpaši nebūtu jāpaskaidro. Taču tieši ar trešo variantu mūs dzīve visretāk iepriecina, un tam ir savi iemesli. Jāatceras vienkāršā patiesība, ka romantika rodas tur, kur tā dzimst no pašiniciatīvas, no patiesas aizraušanās, un saistīta ar noteiktu nopietnības un grūtību pakāpi, pat ar zināmu risku. Vārds «obligāti» būtu pats pirmais, kas steidzīgi izsvītrojams no romantikas vārdnīcas. Vēl tur nederētu tādi termini kā «saskaņot», «reglamentēt», «iek|aut plānā», «uzlikt par pienākumu» utt. Vai tas nozīmētu, ka romantiski pasākumi ir haotiski? Nē, tieši otrādi — tur, kur sākas īsta romantika, ir daudz labāka disciplīna un centība nekā plānotajos un obligātajos pasākumos. Tur nav jāuzliek par pienākumu, tur šos pienākumus katrs uzņemas labprātīgi. Kādēļ mēs neprotam sadarboties ar jaunajiem romantiķiem? Pedagoģiska aprobežotība vai nogurušu cilvēku īgnums? Varētu būt ari tā. Bet varbūt galvenais iemesls ir bailes? Bailes, ka notiks kaut kas ļauns, nelikumīgs, gadīsies kāda nelaime. Tādi melni piemēri kā Saša un Visvaldis vienmēr ir uz mēles un prātā. Kāds skolas direktors man reiz ar rūgtu humoru teica, ka viņa galvenais pienākums esot nepārtraukti baidīties. Vai aiz šī joka neslēpjas laba daļa patiesības? Un direktora bailes tiek iepotētas skolotājam: esi gatavs, vienmēr var kaut kas notikt! Skolotājs nezina, kas tieši, bet labi saprot vienu — no viņa prasīs atbildību, viņam pārmetis un teiks: «Jums bija jāredz. Viņi vēl nav spējīgi nopietni apsvērt, bet jūs kā pieaugušais, kā skolotājs …» Un skolotāji cenšas paredzēt un novērst visas tās nebūšanas, kas glūn aiz katra ceļa līkuma, katrā motorā, katrā aprakstītā papīra lapa un kas, pats galvenais, slēpjas skolēnu galvās. «Bet ko citu lai dara?» skolotāji izsauksies. «Visādas nelaimes patiešām var gadīties.» Jā, nelaimes

var gadīties, no tām nav pasargāts pat pārcentīgākais. Pat uz noras mīņājoties, var kurmja rakumā kāju izmežģīt. Ir diemžēl cilvēki, kas ievietotu pusaudžus stikla būrīšos ar kondicio- nētu gaisu. Tad viņu prāti būtu mierīgi. Pasniegtu pa lodziņu grāmatas un uzturzinātnieku pārbaudītu ēdienu. Izglītojies un barojies, jaunekli, tu esi mūsu nākotnes cerība! (Pēc šī principa, starp citu, organizētas dažas pionieru nometnes Rīgas jūrmalā. Tur visvairāk rūpējas par bērna svara pieaugumu un audzinātājas brīnās, kādēļ gan patstāvīgākie, iniciatīvas bagātākie pionieri no šādām nometnēm dažreiz aizbēg.) Bet kā ar romantiku? Jā, romantiku tomēr vajag, ir ieplānots. Vienkārši šausmas! Varbūt nekontrolei nemaz, lai iel vieni un dara, kas ienāk prālā? Tas ir otrais variants, vēl kaitīgāks nekā pirmais. Slarp abām galējībām atrodas patiesā romantika. Ir pieaugušie, kurus pusaudži nenoraida, kuri viņus nenomāc ar savu klātbūtni. Tie ir ļaudis, kas paši apbalvoti ar pusaudža iztēli. Un vēl viņiem nepieciešama humora izjūta un vienkāršība, spēja interesanti stāstit un pacietīgi klau- sities, viņiem jābūt garīgi bagātiem cilvēkiem ar jaunat- klājēja un entuziasta dvēseli. Diezgan pietiekami, vai ne? Tas vēl nav viss. Pats galvenais — viņiem jāprot baidīties tā, lai pusaudži to nemana. Baidities ne vārdos un redzami, bet slēpti, ar lielu tālredzību apejot iespējamās briesmas. Varbūt teiksiet, ka tādi ļaudis vispār nav iespējami? Ir gan. Tādi cilvēki atrodas, un laimīga tā skola, kuras kolektīvā viņi strādā. Dažreiz esmu jautājis vidusskolu jauniešiem, lai viņi nosauc skolotāju, ar kuru kopā būtu patīkami nobraukt smailītēs, piemēram, pa Gauju no augšteces līdz jūrai. Bija skolas, kurās nevarēja nosaukt nevienu. Nevienu pašu lielā vidusskolā. Tas jau ir drūmi. Un vecāko klašu skolnieku vērtējumam var ticēt. Vai šajās skolās bija vienīgi slikti skolotāji? Protams, ne. Nebija romantiķu. Par daudziem skolotājiem skolēni izteicās labi, bet ne šajā plāksnē. Un atradās skolas, kur gandrīz vienbalsīgi nosauca vienu un to pašu uzvārdu. (Viņš ir brīnišķīgs! Viņš mūs saprot. Ar viņu var. Esam jau daudz kopā paveikuši.) Atklāti jāsaka — tas vienmēr bija vīrietis. Bet vīriešu mūsu skolās šodien ir ļoti maz. Ar to es nedomāju dot kādu pārbauditu likumsakarību un pasludināt, ka sievietes šādiem pasākumiem neder. Nekādā gadījumā. Tomēr fakts, ka zēnus — pusaudžus zināmā mērā atstumj malā un neizmanto viņu potenciālās iespējas, nezin vai būs nopietni apšaubāms. Un tas, manuprāt, lielā mērā izskaidrojams ar skolotāju sieviešu vairākumu pedagogu vidū. Saka — meitenes mūsdienās ir daudz aktīvākas. Vai pareizāk nebūtu teikt — meitenēs mēs (skolotājas) daudz labāk protam šo aktivitāti izraisīt, turpretim zēnos neprotam. Tādēļ zēni organizē romantiku paši, meklē to ārpus skolas, saistās ar pieaugušajiem, kuriem ir interesantas profesijas. (Skolotāja profesiju par interesantu uzskata tikai retais no viņiem, tas ir pierādījies daudzās aptaujās.) Ļoti laimējas tiem bērniem, kuri romantikas dzirksteli atrod sev vistuvākajos cilvēkos — tēvā un mātē. Kopīgi pasākumi šajā plāksnē ir vislabākais cements, kas vieno paaudzes. Bet, ja ar vecākiem nelaimējas, un tā ir bieži, ja skola arī neprot vai nespēj neko sniegt, tad jāpaļaujas pašam uz sevi, uz gadījumu. Un te var sākties arī Sašas un Visvalža ceļš.

ZĒNI, PIE IEROČIEM! Bauskā tiekoties ar lasitājiem, noklausījos milicijas bērnu istabas darbinieces pārdomas. Tajās bija daudz vērā ņēmumu atzlņu un ikdienas darba iegūtu patiesību. Starp citu, viņa stāstīja, ka zēnus negativi ietekmējot filmas par karu. Tās nereti esot daudz kaitīgākas nekā filmas par mīlestību. Taču uz filmām par mīlestību parasti līdz sešpadsmit gadiem ieeja aizliegta, kamēr uz kara filmām — laipni lūdzam! mani novērojumi pilnīgi sakrīt ar runātājas viedokli. Audzēknis Vadims kolonija izcieta sodu par smagu noziegumu — viņa rīcības dēļ vairāki cilvēki guva ievainojumus, kļuva invalīdi. Puisis apķērīgs, izdarīgs, labs organizators, tai pašā laikā viņā slēpjas bērnišķīga varaskāre, tieksme izcelties, nespēja rēķināties ar citu cilvēku ērtībām, vajadzībām — tipisks egocentrisms. Iedomājos — izdarīšu. Vai pārējiem nebūs nepatīkami, kādas padarītājam varētu būt sekas — šīs pārdomas nereti aizkavējās un radās tikai pēc darbības. Vadima paštaisītā granāta sprāga ļaužu drūzmas vidū. — Kā tu varēji ko tādu izdarīt? — Tāpat! — Jaunietis parausta plecus. — Vai tev šie cilvēki bija kādi ienaidnieki? — Nē, es pat nepazinu viņus. Domāju, iztaisīšu tādu pašu štuku kā filmās. Lai nobīstas. Negaidīju, ka iznāks tik ļauni. — Kāpēc lai nobīstas? — Tāpat. Interesanti paskatīties. Vadimam interesanti paskatīties, bet tā meitene, kas sprādzienā zaudēja redzi, nekad neko vairs nespēs saskatīt. Elmārs no caurules gabala sameistaroja kaut ko līdzīgu viduslaiku pistolei un pa vakariem baidīja sieviņas, prasīdams naudas makus. Edvīns to pašu darīja ar modernākas paškonstrukcijas ieroci, kas bija piemērots mazkalibra patronam, Antons kopā ar draugiem «pārņēma» savā īpašumā mazkalibra ieročus no DOSAAF krājumiem un taisījās «pakļaut» tā strādniekciernata teritoriju, kurā dzīvoja. Valentīns sadabūja īstu 7,65 mm «Mauzera» pistoli, iesais- tijās bandā, un šis ierocis atnesa nāvi taksometra šoferim. Vesela grupa pusaudžu nodarbojās ar mežā atrastu, no kara laika saglabājušos lielgabalu šāviņu demontēšanu, gatavoja 110 iegūtā tola spridzekļus un plānoja atbruņot miliciju. Izlādējot atrastās mīnmetēja mīnas, aizgāja bojā paši «speciālisti». Četri puiši «iekaroja» šautuvi un, turot rokās pneimatiskās šautenes, gatavojās kaujai, īsti neapjēgdami, pret ko. Artūrs kopā ar diviem biedriem… bet pietiks. Zēni vienmēr interesējušies par ieročiem tāpat kā meitenes par lellēm. Katrs ir redzējis puišeļu bariņus, kas, rotaļu pistoles un automātus vai pat koka nūjas rokās turēdami, spēlē karu. Pirmsskolas un jaunākajā skolas vej- cumā tā nereti ir pati interesantākā nodarbība brīvajā laikā. Sadalās grupās, izraugās komandierus, un «kauja» iet vaļā. Ar laiku interese par rotaļlietām — «ieročiem», kas pirkti veikalos, mazinās, toties aug tieksme paturēt rokās īstu šaujamo. Sākas padsmitnieku gadi, un ne viens zēns vien fantāzijā sevi iedomājas kā slavenu izlūku, snaiperi, kovboju vai, nav ko slēpt, nenotveramu laupītāju. Ne jau katrā ziņā par kaut kādu asinskāru briesmoni, nē — zēnu sapņos šis laupītājs var būt arī goda vīrs, tā teikt, džentlmenis ar koltu, tīts zilā romantikas miglā. Viņš šauj nekļūdīgi, aplaupa tikai bagātos un palīdz trūkumcietējiem. Ka mūsu zemē nav ne bagātnieku, ne trūkumcietēju — tas ipaši netraucē. Sapņos iespējams viss. Daudziem šie sapņi pilnīgi pagaist kopā ar īsajām bikšelēm un bērnu dienām, bet nav maz arī tādu, kuru garigā attīstiba aizkavējas un netiek gadiem līdzi. Viņi staigā sarauktām uzacīm un drūmām sejām, paši sev liekas dzelžaini un braši vīri, kas spētu kaut ar nelabo tikt galā. Nelaime tikai viena — nav ieroča. īstam vīram ierocis ir pilnīgi nepieciešams. Bet, kā nav, tas jādabū. Šādas noslieces pusaudžus, kas jau tā

«uzlādējušies» ar pašiedvesmas un fantāzijas palīdzību, vēl īpaši ārēji stimulēt tai pašā virzienā ir bīstami. Ikviens atceras, kāda reakcija notika daļā pusaudžu, kad uz mūsu ekrāniem parādījās Fantomasa sērijas filmas. Sētas un durvis bija norakstītas ar mistiskā laupītāja vārdu, vēstuļu kastītēs tika iemestas draudu vēstules, un gadījās, ka matemātikas skolotājs atrada uz galda zīmīti ar tekstu «Tavas dienas skaitītas!!! Fantomass». Diemžēl līdzīgu reakciju izraisa ne tikai ārzemju filmas, bet arī mūsu pašu produkcija. Milicijas bērnu istabas inspektore pamatoti minēja kara filmas. Te jāprecizē, ka ne jau visas kara filmas, bet jo sevišķi tās, kas paredzētas tieši bērniem, pusaudžiem. Filmās par karu, kas domātas pieaugušajiem, notikumi attēloti pavisam citā nopietnības pakāpē, bez tam varoņi ir lieli cilvēki un līdz ar to attālinās no mazgadīgo pasaules, nesaistās ar tās iespējām. Bet atgriezīsimies pie bērniem domātā kara. Kā spilgtu piemēru te var minēt mūsu pašu «Cielaviņas armiju». So filmu noskatījušies miljoniem pusaudžu. Kas tad šeit zēnus tā pievelk? Tieši neiespējamais. Uz ekrāna redzams, ka puišeļi viņu vecumā dara brīnumu lietas. Viņi ir gudrāki un veiklāki par pieaugušajiem, un, filmu noskatoties, rodas gandrīz vai iespaids, ka bez Cielaviņas armijas pilsoņu karā ar baltgvardiem galā netiktu. Nagani rīb, un ložmetēji tarkšķ uz nebēdu. Pēc autoru domām, visai šai bufonādei vajadzētu veicināt jauno pilsoņu drosmi un dzimtenes mīlestību. Nezinu, varbūt vienā otrā gadījumā tas tā ir, bet tie zēni, ar kuriem esmu runājis, gan bija tālu no tamlīdzīgas izpratnes. Uztverot tīri ārējo, viņi drudžaini mirdzošām acīm stāstīja: «Kā tur šāvās! Eh, kad es ar dabūtu šaujamo! Eh, kad es ar tad dotu virsū!» Kam dotu? Kāpēc dotu? Puišeļiem tiek piedēvēta pilnīgi neticama veiksme un drosme, pie tam viņi vienmēr iziet sveikā. Mazā skatītāja loģisks secinājums: vai es esmu sliktāks, es arī tāpat varu. Iznācis no kino, viņš alkst darboties, bet šodien tāda darbošanās nav vajadzīga (tāpat kā, taisnībai par godu jāatzīst, nebija nopietnas vajadzības arī kara laikā). Šodien mums apkārt nav neviena baltgvarda, fašista vai cita nošaujama nelieša, tieši otrādi — mūsu padomju pilsoņi, kas jāciena un jārespektē. Un, ja ari dažreiz tie liekas neciešami (pieņemsim, matemātikas skolotājs), tad pēc rīkošanās Cielaviņas armijas garā gaidāma nevis uzslava, bet ieslodzījums. Filmas pozitīvais lādiņš izčākstējis, bet neapjaustais negatīvais turpina darboties. Ar šāda tipa «patriotiskām» filmām jābūt ļoti uzmanīgam. Lielākai daļai vidusskolas vecuma jauniešu tās liekas pārāk naivas. Viņi noskatās un pavīpsnā, bet jaunākie skolas militārajā kabineta nozog mācibu automātu vai sameistaro šaujamo paši un organizē savu armiju. Labi, ja tā ir tikai spēle, bet gadās arī nopietnība. No zēniem nevar prasīt, lai viņi redzēto uztvertu kā tālu pagātni vai kaut kad iespējamu nākotni. Viņi to saista ar sevi, ar saviem pārdzīvojumiem, bet viņi dzīvo tagadnē. Protams, vairumā gadījumu viņi par laupītājiem nekļūs un nevienu nenositīs, pārspīlēt nevajag, taču noliegt šādu iespēju ari nevar. Bez tam te slēpjas vēl citi negatīvi momenti. Pašreizējais pret bijušo šķiet pelēks, neinteresants. Tur zēni šāvās, bet mums šodien skolotājs saka: «Ejiet zilēs lasīt! Savāciet makulatūru!» Tur nakts tumsā līda pār sētām ar ieroci rokā, bet šodien saka: «Pēc desmitiem uz ielas nedrīkst!» — un pat kaķeni atņem. Kur taisnība? Iznāk, ka mēs tiekam apspiesti un turēti kā gatavie memmesdeliņi. Ak tie uz ekrana bija citi laiki? Tadā gadijumā ļoti žēl, ka mums jādzīvo šajos laikos, kad nekas tamlīdzīgs nenotiek un drosmīgam vīram nav kur izvērsties. Mes negribam tagadējos laikus, mēs vēlamies tos, kas filmā. Iztēle tiek uzkurināta, pieprasījums pēc darbības rodas kolosāls, bet piedāvājums neapmierina. Izveidojas vakuums, kas atstāts pusaudžu ziņā, bet to aizpildīt viņi var censties ļoti dažādi. Bez tam karš šādās filmās vairāk vai mazāk atgādina rotaļu, spēli, ārējiem efektiem bagātu, interesantu nodarbošanos. Kādēļ bērnos un pusaudžos radit šādu maldīgu, nevienam nevajadzīgu atziņu par cilvēces lielāko traģēdiju un nelaimi? Sākumā minētie piemēri skaidri parādīja, kur var novest rotaļāšanās ar nopietnam lietām. Manuprāt, kara filmās, jo īpaši tajās, kas domātas pusaudžiem, nevajadzētu parādīt ne slavas

žilbinošo spožumu, nedz šausmināties par upuriem, bet vispirms psiholoģiski pamatoti atsegt, ka karš bija grūts, nepatīkams, bet mums uzspiests, tātad nepieciešams un vajadzīgs darbs. Tieši darbs, jo katrs bijušais cīnītājs pateiks, ka dažkārt desmit minūšu ilga, uzvaroša kauja gatavota mēnešiem ilgā darbā, kas prasījis visu fizisko, morālo un garīgo spēku sasprindzinājumu līdz baltkvēlei. Kinematogrāfisti savās filmās iecienījuši tieši šīs desmit žilbinošās minūtes, jo tās vieglāk parādīt, bet daudzo mēnešu ilgo frontes un aizmugures darbu, kurš Jauj rasties uzvaras minūtēm, parasti aizmirst, jo to attēlot daudz, daudz grūtāk. Tur vajadzīgs patiesi liels talants. Ja pašķirsta kolonistu piezīmju burtnīcas un bēdīgi slavenās dziesmu klades, dažādu sistēmu revolveru un pistoļu stobri glūn pretī vai no katras lappuses. Pusaudži sazīmējuši savus ilgu objektus. Kādēļ vēl lieku reizi no ekrāna parādīt ainas, kurās šie paši šaujamie tik precīzi darbojas zēnu rokās, un uzbudināt jau tā sakāpināto interesi?

PUSSTOPS PĒC PULKSTEN DEVIŅPADSMITIEM No kolonijas darba zonas satraukti ziņo — rūpnīcā noticis nelaimes gadījums. Turp steidzas ārsts un medicīnas māsa, audzinātāji, zvana uz štābu priekšniekam. Pēc dažām minūtēm pieaugušie raižu pilnām sejām aplenc meistaru istabā noguldīto audzēkni. Puisis raugās pretim bāls un sāpēs saviebies, bet citādi itin mierīgs, un viņa sejā nemana ne īpašas raizes, ne satraukuma. Diagnoze neprasa pūles. Pēc īsa brīža ārsts konstatē: lielais liela kauls kādus piecpadsmit centimetrus zem ceļgala ir lauzts, un daudz netrūkst, lai lūzums būtu vaļējs. — Kā tas varēja notikt? So jautājumu uzdod visi pienākušie — vispirms audzēknim, tad grupas meistaram. Uz meistaru žēl skatīties. Cilvēkam trīc lūpas un pirksti, viņš ir nelaimīgāks par visiem. Uz viņu taču gulstas vislielākā atbildība. Sācis strādāt kolonijā nesen, centīgs, apzinīgs darbinieks. — Es patiešām nevaru saprast. Sitiet kaut nost — nevaru. Bija starpbrīdis, viss normāli. Un tad uzreiz troksnis un kliegšana. Nē — nekādi nevaru izskaidrot. Jūs saprotat — plāksne sver divi simti kilogramu. Kā gan tā varēja tik nelaimīgi nokrist? — Viņš runā ātri, nesakarīgi, plāta rokas, tad pieliecas cietušajam. — Nu saki, Egil, — kā tas gadījās? — Nezinu, — puisis izspiež, — eju garām, un uzreiz tā dzelzs gāžas virsū. — Nesaprotu, nekā nesaprotu. — Meistars izslienas, tad atkal noliecas pār ievainoto. — Stipri sāp, ko? — Briesmīgi, — audzēknis saka. Viņa piere nosvīdusi, sāpes patiešām nevar būt mazās. Meistars ar plaukstu cenšas noslaucīt sviedrus no audzēkņa pieres, varbūt ari līdzjūtīgi noglāstīt. Uz mitrās ādas paliek eļļas pēdas. Meistars samulsis ātri izrauj kabatas lakatu, apslauka audzēkņa pieri, pēc tam savu roku. — Nekas, — viņš mierina. — Salāpīs tevi. Tūliņ būs klāt ātrā palīdzība. Jaunam kauli dzīst viegli. — Parādiet, kur tas notika. — Jā! Nāciet, nāciet! Es patiešām nesaprotu. — Un meistars, priekšniekam un audzinātājam sekojot, steidzas uz darbnīcu. — Redziet, šī plāksne! Tā atslieta slīpi pret sienu. Pamēģiniet izkustināt! — Un, negaidot, kamēr mēģinās citi, pats meistars metas pie plāksnes un cenšas to nogāzt. Tikai krietni papūloties, izdodas smago, zilgano, ap pusotra metra augsto dzelzs taisnstūri iekustināt un pārvirzīt pari lidzsvara punktam. Plāksne nozvārojas un kā pārdomādama sāk svērties uz aru. Ar dobju dārdoņu tā nogāžas uz cementa klona. — Brīnums, ka kāja vispār vēl turas klāt. — Audzinātājs noskurinās. — Jā, — meistars piekrīt. — Šausmīgi, vai ne? — Un pirms nelaimes plāksne tieši tā arī stāvēja? — priekšnieks jautā. — Nu kā tad. Tieši tā! Uz mata! Visi var apliecināt. Es nekādi nevaru aptvert, kāds spēks to varēja apgāzt. Priekšnieks paskatās uz audzinātāju, audzinātājs uz priekšnieku. Viņiem abiem gandrīz vienlaicīgi galvā iešā- vusies viena un tā pati doma. — Kā Egils strādā? Cik man zināms — pavāji, — priekšnieks jautā. — Maigi teikts, — audzinātājs pavīpsnā. — Es sacītu — pagaidām viņš strādāt nav sācis. — Jā, par čaklu nosaukt nevar, — arī meistars kā negribot piekrīt. Var nojaust — pēc nelaimes gadījuma viņam grūti audzēkni nosodīt. Puisis jau tā cietis, ko tad vēl pārmest, ko meklēt vainas, ja notikusi tāda nelaime. — Bet gan ar laiku iepatiktos. Daudzi jau visādi grib noslaistīties, vai tad Egils

vien. — Viņš apgalvo, ka, plāksnei krītot, bijis darbnīcā viens pats? — priekšnieks vaicā. — Jā, tā saka. — Kuri ir Egila tuvākie drauģeļi? — Zanders, ar palamu «Sīpols», un Sidorovs, — audzinātājs atbild. — Sāksim ar Sīpolu. Tas ir mīkstāks. — Priekšnieks iet laukā 110 darbnīcas. — Bet kā ar visu to? — Meistars nesaprašanā rāda uz plāksni, — Kā ar mani? Vajag noskaidrot, sastādīt kaut kādu komisiju. — Noskaidrosim. — Priekšnieks atgriežas. — Es domāju, ka ir jau puslīdz skaidrs. Nekāda nelaimes gadījuma te laikam nebūs, tā ka varat būt mierīgs. — Kā tā — nebūs nelaimes gadījuma? — meistars apjūk. — Tā — pavisam vienkārši. Tas ir iepriekš ieplānots gadījums. — Jūs gribat teikt, ka Egilam kāds tīšām… — Meistara acis ieplešas arvien platākas. — Apmēram. Un galvenais vainīgais ir Egils pats. — Egils pats? Pats uz savas kājas? Meistars skatās uz masīvo plāksni, uz abiem cilvēkiem formās, kas te runā kaut ko saprātam pilnīgi neaptveramu, un viņam liekas, ka tas viss ir muļķīgs un ļauns joks. Viņa skatiens kļūst nikns. Vai viņu tur par mazu bērnu? Tīšām sevi sakropļot? — Kāpēc? — meistars izgrūž un pasper soli uz priekšu. — Kāpēc? — priekšnieks klusi pārvaicā. — Tāpēc, lai nebūta jāstrādā, lūk, kāpēc! Meistars sakniebj lūpas, tad tā neveikli, gandrīz naivi pasmaida, nodur galvu un pēkšņi izskatās tik nevarīgs un bezpalīdzīgs, ka viņa kļūst vēl vairāk žēl nekā pirms tam. Tā viņš tur stāv darba virssvārcī, vīrs gadus piecdesmit, nokaunējies un satriekts, pirmo reizi dzīvē saskāries ar tik briesmīgu ačgārnību, ka nespēj to iekļaut savā galvā. — Tad tā? — viņš izsaka vairāk ar lūpām nekā ar balsi. Izrādījās, tieši tā arī bija noticis, kā domāja priekšnieks nn audzinātājs. Izmeklēšanā viss parādījās kā uz delnas. Audzēkņi — cietušais un viņa draugs Sīpols — izstāstīja, kā atmērījuši vietu, kur jānoliek kāja, kā Sidorovs stāvējis sardzē, lai kāds neuzskrien virsū, kā Sīpols iešūpojis plāksni un vēl pirms tam noprasījis: «Bet varbūt nevajag?» Tad Egils uzbļāvis: «Laid vaļā, ko muļļājies!» Sīpols ari atlaidis, plāksne kritusi, un Egils iebļāvies kā aizkauts. Mala trāpījusi precīzi pēc aprēķiniem paredzētajā vietā. Tagad, kad kārtis atklātas, Egils vairs nemēģina izlikties. — Un ko tad jūs gribējāt? Lai es kā pēdējais muļķis šāberēju nez kādus urbjmašīnu pamatus, kamēr palieku galīgi dulls? Nesagaidīsiet! Es neesmu dzimis vergošanai. Tāds darbs ir tikai priekš ēzeļiem. Bet kāds darbs Egilam patiktu? Izrādās — praktiski nekāds, jo par darbu nevar nosaukt spekulāciju, krāpšanu un visus tos gadijurnus, kur ar minimālu piepūli var iegūt vieglu peļņu. Ārsti rūpīgi salika kaulus, rūpīgi ieģipsēja Egila kāja, un tā saauga ātri un labi. Meistars pareizi teica: «Jaunam dzīst viegli.» Bet kā ar viņa galvu, kā ar domāšanu? No slimnīcas Egils nepilngadīgo kolonijā neatgriezās, viņu pēc astoņpadsmit gadu sasniegšanas pārsūtīja uz pieaugušo koloniju. Viņš nebija manā nodaļā, un tuvāk šo audzēkni nepazinu, tādēļ te grūti analizēt un meklēt cēloņus, bet Egils diemžēl nav vienīgais. Taisnība, tik tālu kā viņš nonāk retais, bet arī šadi gadījumi reizumis notiek. Tie pirksti, kas tiek sakropļoti darbgaldos, nebūt nav tikai nevērības sekas vien, kaut te patiesību atklāt daudz grūtāk. Daži dod priekšroku adatām, karotēm, žiletēm, stikliem. Aizved tādu dzelžu ēdāju uz slimnīcu un izņem no vēdera pa puskilogramam metāla — nes kaut uz otrreizēju izejvielu savāk"tuvi. Pats esmu redzējis, kā audzēknis apēd žileti. Jūs domājat — bērniņš no šāda «ēdiena» nomirst? Nekā nebija. Arī adatas var norit duci, un, kā par spīti, nekas īpašs nenotiek, kaut sekas ar ilgošanos ticTš gaidītas. Bet

pamēģiniet norit jūs, un būs beigas ka likts. Vai tiešam velns savus bērnus sargā? Nezinu. Pat kolonijas ārsti par šo lietu ir grozījuši galvas. Taisnība, dažam gaidītās sekas arī iestājas, bet mūsu medicīna, kā zināms, dara brīnumus. Arī tas gadījums, kuru minēju grāmatā «Pēdējā barjera», kad audzēknis pavēlēja otram iedurt sev vēderā nazi, ir patiess. Kā tu nedursi, ja atamans liek? Ja viņš vēlas tikt slimnīcā pie skaistam māsiņām un projām no darba? Un atkal medicīna dara brīnumus un barvedis tiek salāpīts. Vai par šādu pašsakropļošanos nepilngadīgos soda? Nē — nesoda. Riska likuma priekšā nekāda, risks pastāv vienīgi tajā apstākli, ka var ari neizārstēt. Retumis kādam neveicas un pat visspēcīgā medicīna ceļu uz viņia sauli nespēj aizkavēt. Kaut gan — varbūt tā ir pat veiksme, jo jāstrādā tur noteikti nav, vienīgais, tās skaistās māsiņas arī laikam izpaliek. Kādēļ daļā kolonistu (un ne tikai kolonistu) ir tik nicinoša attieksme pret darbu, ja visa mūsu valsts iekārta bāzējas uz labprātīgu, apzinīgu darbu, jo tas ir katra pilsoņa pirmais un svētākais pienākums un tiesības? Pēc zag|u likumiem, strādāt ir kauns, bet šodien tie laiki, kad kolonijās parādījās tā sauktie īstie zagļi, kas bija nodevuši zagļu brālības zvērestu, ir garām. Pagātnes palieka? Daļēji varbūt jā, bet tad tā vairāk būtu attiecināma uz gados vecākiem ļaudīm. Protams, vecāki ar savu nostāju ietekmē bērnus, taču, ja mūsu pašreizējā dzīve nedotu iespēju dzīvo! bez darba, šī vecāku ieaudzinātā nostāja atdurtos kā pret sienu. Diemžēl tā nenotiek. Jaunieši redz, ka pastāv daudzi veidi, kā var samērā plaši dzīvot bez noteiktas nodarbošanās. Te jāpiebilst, ka visvairāk tiek nicināts fiziskais darbs kādā rūpnīcā un it īpaši kolhozā vai sovhozā. Pret filin- aktiera, estrādes dziedoņa, mākslinieka profesiju šie jaunieši neiebilst, bet pie tās viņi neliek, jo trūkst kā talanta, tā neatlaidības. Arī daudzi citi arodi, kas prasa ilgstošu izglītošanos, visumā tiek atzīti, taču tāpat paliek tāli, jo nav atbilstošās uzcītības un pacietības mācīties. Pieminēšu šeit tikai divas nozares, kas baro vienu otru Rigas jaunieti — kārtīga darba nemīlētāju, — degvīna tirdzniecību vakaros un spekulāciju, iepērkot no jūrniekiem un pēc tam pārdodot tālāk ārzemju ražojumus, jo sevišķi košļājamo gumiju, cigaretes un modes preces. Pirmajam arodam īpašu stimulu deva nesen pieņemtie lēmumi par degvīna tirdzniecības sašaurināšanu. Pēc pulksten 19.00 veikalos alkoholiskos dzērienus vairs nepārdod, bet nevienam nav noslēpums, ka tieši vakarā dzērāju kompānijām šis mantas visvairāk pietrūkst. Viņu apgādi ar kāroto dziru, protams, par jūtami paaugstinātām cenām, uzņemas ari daži jaunieši. Kolonijā man pavisam atklāti atstāstīja šī aroda specifiku un aizkulises. Lūk, Romualds, audzēknis, kurš pasta- vīgi cenšas izvairīties no darba, bieži simulē slimu un stāv pie sanitārās daļas durvīm. Te viņam sāp galva, te vēders, te moka reiboņi. Viņš zina visus iespējamos paņēmienus, kā uzdabūt termometra dzīvsudraba stabiņu virs iedaļas «trīsdesmit septiņi». Ražošanas norma regulāri netiek izpildīta, krājas rājieni. — Tādu darbu ar dzelžiem es tikpat nekad nestrādāšu, — viņš paziņo. Pēc soda termiņa beigām Romualds cer atgriezties vecajā vietā — pie restorāna «Kaukāzs». — Vai jūs zināt, ka es tur dažreiz vienā vakarā nopelnīju vairāk nekā viens otrs muļķis pie skrūvspīlēm veselā nedēja? Aizlaist kasti baltā šajos laikos var pāris stundās. Nedomājiet, ka mēs pārdodam katram, kas pienāk. Mums ir savs drošu klientu loks. Un kabatā man nav vairāk kā viena pudele, ja ari «dūzis» pārbauda, nekā pierādīt viņš nevar. Ar vienu pudeli kabatā uz ielas var atrasties ikviens kārtīgs padomju pilsonis, vai ne, audzinātāj? Pirku tēvam — un viss. Un pēc ģīmīša es pazīstu visus rajona miličus, vienalga — formā vai bez formas. Tāda ir šī pusaudža filozofija. Pie tam viņš ir sodīts nevis par šāda veida tirdzniecību, bet par huligānismu. Sadzēries un sakāvies. Tādēļ arī puisi nemāc ne mazākās šaubas, ka, atgriezies brīvībā, varēs turpināt pārtraukto nodarbošanos. Līdzīga rakstura uzskatus pauž arī daudzi citi kolonisti un daudzi jaunieši, kas dzīvo uz brīvām kājām.

Tas pats atliecas uz tirdzniecību ar ārzemju precēm. Ikvienā Rīgas vidusskolā jūs atradīsiet zēnus, kas gremo košļājamo gumiju. Viņus apgādā pagrīdes tirdzniecība, kuras zari no ostas un jūrnieku kluba stiepjas uz skolām un jauniešu pulcēšanās vietām. Vai milicijas orgāniem tas nav zināms? Protams, ir zināms. Taču jāpiekrīt viņu atziņai, ka cīņa ar šīm pretsa- biedriskajām parādībām ir ļoti nogurdinoša un grūta. Par sīko spekulāciju — jo sevišķi jauniešiem — sodi ir minimāli un aprobežojas ar administratīvās un sabiedriskās ietekmēšanas līdzekļiem. Tikai atsevišķos gadījumos izdodas pierādīt, ka spekulācija notikusi ilgstoši, un iespējams ierosināt krimināllietu. Un patiešām — kādu gan smagu sodu var prasīt pusaudzim, ja tas pārdevis paciņu košļājamās gumijas par dažiem rubļiem? Nodarījums niecīgs, iegūtā peļņa tāpat. Labi, pieņemsim, izdosies noskaidrot, ka pārdotas vairākas paciņas. Arī ar to daudz nekas nemainīsies, taču pratināšana un meklēšana ir ilgstoša, sīkumaina, neinteresanta. Nevar ignorēt arī to apstākli, ka jaunieši vienmēr solās tā vairs nedarīt, ka viņi ir pietiekami slīpēti un labi zina, kā izturēties un rīkoties tamlīdzīgās situācijās. Lieku viņi nerunās, nožēlos līdz asarām, viņus aizstāvēs vecāki. Daži, tieši otrādi, nekaunīgi pateiks acīs: «Jūs man nekā nevarat padarīt.» Un nekļūdīsies. Tikai pēc otrās vai pat trešās reizes var uzlikt nopietnāku sodu, un arī tie, atklāti sakot, nekādi nopietnie nebūs. Bet otro un vēl vairāk trešo reizi tāds bezdarbības tīkotājs nezin vai iekristu. Viņš būs uzmanīgāks, pārcelsies uz citu vietu, stāvēs pie cila restorāna. Paies gads, un viņš skaitīsies tīrs un svēts. Tā cīņa ar šiem tirgoņiem mīņājas kaut kādā strupceļā tin izšķirošus panākumus nedod. Un joprojām jūs mierīgi jebkurā vakara stundā varat dabūt kāroto degvīna pudeli. Drusciņ jāpiemaksā? Sīkums. Uz pāris rubļiem, kad rīkle sausa, neviens neskatās. Dodiet tik šurp! Bet šie rubļu pārīši krājas Romualda kabatā, un viņš ar pilnām tiesībām var nicīgi izteikties par nopietnu darbu. Viņš savus uzskatus ir praktiski pārbaudījis, viņam ir pieredze. Bet šādas pieredzes viskroplīgākās sekas parādās gadījumā ar Egilu. Cilvēks, pie tam jaunietis, spēj nonākt tik tālu, ika ir ar mieru kļūt kaut vai invalids, lai tikai nebūtu jāstrādā. Nevajadzētu aizmirst vienu apstākli, kuru, īsti nepadomājot un mērot visus pilsoņus ar vienu mērauklu, pietiekami nenovērtējam. Egilam, Romualdam un viņiem līdzīgiem praktiski nav lielas nozīmes piemērot administratīvus un sabiedriskus ietekmēšanas līdzekļus. Sodīt ar naudas sodu, teiksim, 100 rubļu apjomā? Lūdzu — šī summa tiek samaksāta, acis nepamirkšķinot. Ta šiem darboņiem ir pārāk niecīga, lai viņus nopietni uztrauktu, kamēr parastam darbarūķim varbūt liksies diezgan iespaidīga. Biedru tiesa? Jājautā, vai tā vispār šeit iespējama. Ja arī šie jaunieši dienā kaut kur joka pēc strādā, tad īstā nodarbošanās un īstie «biedri» viņiem ir uz ielas vakara stundās. Bet tie viņus netiesās. Labi — sabiedrība uzlūko šos jauniešus ar nosodījumu, viņiem piemēro apkaunojošo nosaukumu «parazīti». Bet šiem puišiem — vajag skatīties lietām acīs — tas ir vienalga. Viņi dzīvo savā šaurā vidē, un tur viņus saprot un atbalsta. Un viņiem, lai cik tas bēdīgi liktos, nav lielas vajadzības pēc tiem kritērijiem un normām, kas valda ārpus viņu darbības zonām. Viņiem ir nauda kabatā, viņi ir moderni ģērbušies, viņi var ieiet jebkurā restorāna vai deju zālē un justies kā kungi. Un tā viņi arī jūtas. Izdot jaunus likumus, kuros būtu paredzēti bargāki sodi par šada veida spekulāciju? Nezinu. Juridiski skatoties, nodarījums patiešām nav smags. Un, ja apdomā, visvairāk šie jaunieši apzog un aplaupa paši sevi, viņi zaudē pareizo dzīves virzienu un jēgu. Bet ko tad? Un gluži neviļus skatiens vēršas uz komjaunatnes pusi. Vai te nebūtu vērts pastrādāt un padomāt viņiem, jauniešiem ar mazo sarkano nozīmīti pie svārku atloka?.

STEPIŅŠ UN ROMKA Neliela, bet depiga auguma puišelis. Gludi apcirplā galva apaļa kā bumba, spridzīgas, šaudīgas acis ar rūsganām skropstām, deguntelis — puļķītis, tāds kā brašajam kareivim Sveikam, un aiz veselības vai plīstoši vaigi, kuriem pāri biezā klājienā nobārstīti vasaras raibumi. Tāds ir zaglis Stepiņš. Viņš vienmēr kustīgs, visur grib iebāzt degunu, visu aptaustīt, apskatīt. Kas audzinātājam uz galda, ko šodien liks katlā virtuvē, uz kuru nodaļu nesīs jaunās gultas, kas noliktas kopmītņu gaitenī pie sienas. Viņš jau pamanījis, ka dežūraudzinātājam šodien kājās gluži jauni zābaki,, ka konkursa žurnālā mūsu nodaļai pagaidām trešā vieta un signāltaurei pazudis iemutis. Kolonijā nav tādas atslēgas, kuru Stepiņš nebūtu; mēģinājis atslēgt, pat tad, ja viņš nojauš, ka telpā aiz noslēgtajām durvīm būs vienīgi slota, apdauzīts spainis un grīdas mazgājamā lupata. Bet ja nu pēkšņi un negaidot tur paslēpts kas ļoti, ļoti nozīmīgs? Un, ja arī ne, tomēr mierīgāka sirds, kad atmūķējis un pats vēlreiz pārbaudījis. Aizslēgtas durvis viņā rada gandrīz slimīgu nemieru. Viņš trinas tām apkārt, aiziet, atkal atgriežas un piespiež aci pie atslēgas cauruma. Kaut ko līdzīgu esmu novērojis pie suņiem brīžos, kad saimnieks gatavojas iet medībās. Kā viņi luncinās ap mednieku un bisi, jau iepriekš pārdzīvojot drudžainu satraukumu par gaidāmiem pārdzīvojumiem, tā Stepiņš luncinās ap aizslēgtām durvīm. Ir telpas, kuru durvis noslēgtas ar pamatīgām caurslē- dzamām atslēgām un apsistas ar tērauda skārdu. Lai tās dabūtu vaļā, jāspridzina vai jārīkojas ar elektrourbi. Tādās Stepiņš noraugās ar bezspēcīgu naidu. Te viņa iespējas izbeidzas. Reiz redzēju, ka viņš, brīdi vērojis noslēgto kantīni, piegāja pie durvīm, iespēra tām ar kāju un tad svilpodams un palēkdamies aizgāja pa gaiteni. Vai tā viņš atriebās par savām ciešanām un nevarību un reizē noniecināja šīs durvis? Va|ā atstāta telpa- Stepiņā īpašu cienību nerada. Viņš tajā ieslīd, ātri izložņā visus kaklus, apskatās, ja atrod ko noderīgu, paķer, bet katrā ziņā ir mazliet vīlies. Viņš ir ļoti pakalpīgs. Vienmēr gatavs kaut ko atnest, pasniegt, aizskriet un sameklēt vajadzīgo cilvēku, cita vielā kaut ko sarunāt un nokārtot, palīdzēt sīkos darbos, bet ražošanas zonā pie skrūvspīles snauž, ja vien slepeni negatavo kādu atslēgu vai mūķīzeri. Nekad neesmu redzējis Stepiņu lasām daiļliteratūras grāmatu vai stāvam pie vitrīnas, kurā izlikti jaunākie laikraksti. Dīvaini, bet viņu neinteresē pat dēku stāsti un de- tektīvliteratūra, ko kolonisti vispār lasa ar apskaužamu centību. Vispār viņš lasa ar grūtībām, vismaz tad, ja tas jādara skaļi. Visas viņa intereses un kūsājošā enerģija vērpjas šaurā sadzīves loka, tik tālu, cik viņš pats var aizskriet un ar acīm saskatīt. Pārējais — terra incognita, pie tam ārkārtīgi mazsvarīga. Toties šajā savā pasaulītē viņš prot uztvert un iegaumēt sīkumus, kuriem daudzi citi paietu garām, nekā neredzēdami. Priekšmeti, cilvēki, ikdienišķie notikumi viņā izraisa dzīvu reakciju un tieksmi darboties līdzi. Tie viņu piepildījuši līdz malām kā tējas katliņu virs uguns. Saturs virmo un šļakstinās pāri, kaut ko vēl pielikt klāt ir gandrīz bezcerīgi. — Audzinātāj, audzinātāj, šodien veikaliņā bija atvestas desmit bundžiņas «guščonkas» vairāk nekā pagājušo reizi. Es izskaitīju. — Ak tad tā gan, Stepiņ? — Nez kā viņi tur rēķina, es domāju, tāpēc ka mums pieci nākuši klāt. Bet tad vajadzēja tikai piecas. Un tāpat palika pāri septiņas. — Stepiņš iesmejas. — Duļkam sāp vēders, tas jau nevar pirkt, bet to veikalniece nemaz nezina. Un Krunkām meistars uzrakstīja raportu. — Stepiņš atkal iesmejas. — Es. tāpat priekš Krunkas nopirku. Kad man būs raports, Krunka atpirks. Redzēs, cik atvedīs nākošreiz. Stepiņš aiziet, pie sevis bubinādams un kondensētā piena bundžiņas rēķinādams. Tā ir liela problēma, kas prasa detalizētu analīzi. Bet ģeogrāfiskā karte Stepiņam ir tikpat neizprotams krāsu un līniju sakopojums kā mākslinieka abstrakcionista glezna. Ar saviem sešpadsmit gadiem viņš kā nebūt aizmocījies tikai līdz sestajai klasei, un, pēc skolotāju domām, sasniegt septīto viņam tik ātri neizdosies.

Tai pašā laikā Stepiņu kaut kādi pašpārmetumi vai pesimistiskas pārdomas tikpat kā nemoka, vismaz tas nav novērojams. Viņš ir apmierināts ar dzīvi, smaidīgs, runīgs un pašpārliecināts kā cilvēks, kas apzinās savu vērtību citu cilvēku vidū un jūt, ka ir viņiem nepieciešams. Viņā raudzīdamies, esmu domājis par bieži dzirdēto atziņu, ka mūsu jaunieši izjūt darba un aizraušanos «badu», ka viņi sev liekas nepilnvērtīgi tādēļ, ka nespēj ātri sasniegt lielus mērķus. Trauks ir tukšs, un jaunais cilvēks svaidās, meklē, cīnās, lai to piepildītu. Tas viss ir taisnība. Pats esmu saticis šādus puišus. (Cits jautājums -r ar ko viņi galu galā sevi piepilda.) Bet Stepiņš? Par tādiem kā viņš neko daudz rakstos neatradīsi, taču manī Stepiņa «piepildīšanās» rada daudz lielāku satraukumu nekā iepriekš minēto jauniešu vakuums. Sī pašapzinīgā gara nabadzība sešpadsmit gadu vecumā ir daudz bēdīgāka par viņa vienaudžu vidū dažkārt sastopamo ideālu krīzi un ieilgušo mērķu meklēšanu. Viņi, iespējams, vēl atradīs kaut ko labu un derīgu, vēl augs un veidosies, kamēr Stepiņa veidošanās jau pamatos pabeigta. Mūsu priekšā gatavs darinājums. Bija, iespējams, ļoti komplicēts un smalks mehānisms — iznācis likai āmurs. Ja pārnesto nozīmi atmetam un runājam par darba rīkiem to tiešajā nozīmē, tad, protams, blakus elektronu skaitļojamām mašīnām ir un būs vajadzīgi arī āmuri, bet āmurs — sociālistiskās sabiedrības pilsonis mums patiešām vairs nebūs vajadzīgs. Es nebūt negribu apgalvot, ka Stepiņā nebūtu nekā laba, ka interese par apkārtējās sadzīves sīkumiem jānosoda. Bēdīgi ir tad, ja nav nekā cita, ja šīs sīkās interesītes ir viss dzīves saturs un ja cilvēks nejūt ne mazāko vēlēšanos paplašināt savu redzesloku. Bez tam arī par sīkumiem var interesēties dažādi. Arī aiz šķietami sīkā domājošs cilvēks saskatīs lielo, no ikdienišķām parādībām, tās summējot, veidos tālejošas sakarības Stepiņa rosībā to meklēt veltīgi. Tāda vērošanas spēja viņam tikpat nepieejama kā apkaltās kantines durvis. Stepiņš apzog ari savus biedrus. Pat kolonijā tā nav izplatīta parādība. Kaut kāds nerakstīts likums tomēr pastāv, kas saka: savējo neapzodz! Un ko gan daudz te var viens otram paņemt? Stepiņu pieķēra audzēkņi paši. Viņu pamatīgi nomizoja ar siksnu, pēc tam vadāja apkārt pa nodaļām, lika uzkāpt uz galda, nolaist bikses, parādīt strīpaino dibenu ua skaļi izstāstīt, kāpēc tādu dabūjis. Audzinātāji par to uzzinaja tikai vēlāk — šādu audzināšanas paņēmienu lietošanai, gluži dabiski, administrācijas atļauju neprasa. Jau otrajā dienā Slepiņš bija tikpat omulīgs un rosīgs — it kā nekas nebūtu noticis. Nevaru atbrīvoties no aizdomām, ka arī tagad viņš biedriem šo to nočiepj, bet dara to pieša rdzīgāk. Kolonijā viņš jūtas labi. Protams, ārpus žoga labāk, bet ari te nav nekādas vainas. Nekādi kompleksi Stepiņu nemoka: ne garlaicība, ne grūtsirdība, ne savas vainas apziņa, ne īpaša nožēla. Viņš smaidīdams skraidelē, paošņā te, palūr tur, mīlīgi acīs skatīdamies, sveicina. Protams, ir nepatīkami strādāt, nepatīkami mācīties, bet, ja citādi neļauj, ko tu padarīsi. Vispār — var iztikt. Tagatl viņš ir jau vecais kolonists un iekarojis zināmu stāvokli. Pēc pirmā soda termiņa beigām Stepiņš iekrita no jauna apbrīnojami ātri — jau pēc pāris nedēļām. Tagad viņš ir atkal atpakaļ pie mums. Arī otrais termiņš nav nekāds ilgais, jo viņa nodarījums nav smags, nozagto mantu vērtība rubļos — neliela. Nepilnus astoņpadsmit gadus vecs viņš būs jau izcietis otro sodu, un es esmu gandrīz pārliecināts, ka tam sekos ari trešais. (Tā arī notika. Šoreiz Stepiņš apzagās nopietnāk, soda termiņš jau pieci gadi un viņš to izcieš pieaugušo ieslodzījuma vietā.) Kad viņš ieradās no jauna kolonijā, gandrīz vai radās iespaids, ka pazudušais dēls atgriezies tēva mājās. Audzinātāji pazīstami, audzēkņi arī, visas taciņas iestaigātas, atliek vienīgi pārbaudīt dažas prombūtnes laikā pieliktās atslēgas. Pirmo dienu bija tāds mazliet nokaunējies, reizēm nolaida acis, bet tas ātri pārgāja. Slepiņš ir atkal tas pats vecais rosīgais, mīlīgais puišelis. — Labdien, audzinātāj Ā, jums viena zvaigznīte vairāk. — Un viņš pastiepjas pirkstgalos un nopēta uzpleci. Stepiņš uzaudzis Rīgas jūrmalā. Tur arī tagad dzīvo viņa māte un krustmāte. Visa viņa bērnība

pagājusi šo sieviešu sabiedrībā. (Ar to arī izskaidrojama zēniem neraksturīgā iemaņa — Stepiņš prata adīt.) Māte ir apkopēja vairākās atpūtas iestādēs un — kā jau daudzi jūrmalnieki — arī neliela dārziņa īpašniece. Krustmātes īpašumā tāpat mājele un dārziņš. Audzē zemenes, izīrē pa vasaru istabas. Stepiņš gan noteikti nezināja, bet izglītība kā mātei, tā krustmātei daudz augstāka par pamatskolas neesot. Tēvs? Tēvu Stepiņš neatceras. Aizgājis — un cauri. Mātei pāri četrdesmitiem, krustmātei pie sešdesmit. Materiālās grūtības? Nē, nekādus spiedīgos apstākļus Stepiņš neatceras. Grāmatas? Nē, grāmatu mājās neesot. Avīzes? Jā, tās kādreiz pērkot. Vasarā vajagot, ko dārzeņus ietīt, tūtiņas taisīt. Ar zināmu iztēli Stepiņa mājas atmosfēru iedomāties nav grūti. Divas sievas raujas pa saviem dārziem un apkopj mājas soli, māte ātri apskraida vienu atpūtas namu, otru, noliek savu slotu un spaini, atkal uz māju, pusdienas un vakariņas jāceļ galdā, jālāpa, jāmazgā veļa. Tad uz veikaliem rindā pastāvēt. Sarunu temats — kur dabūt mēslojumu dārzam, ko stādīt, kādas cenas ogām, kādas gurķīšiem, jaunākās tenkas darba vietās. Sajā vienmuļi rotējošā vāveres ritenī nav nekādu īpašu notikumu, nekur tālāk netiek iets, nekas no lielās pasaules ritma te neiespiežas. Taču kā māte, tā krusmāte ir apmierinātas, viņas nekā cita arī nevēlas. Sava naudiņa ienāk, abas ir strādīgas, neviens pa kājām nemaisās, nekādu konfliktu nav. Omuligi un rāmi. XJn abām lielākais prieks, ka puika, pa svaigu gaisu dzīvodams un ogas ēzdams, izaudzis apaļš un veselīgs. Baro viena, baro otra. Reizēm ziemā, kad istabas brīvas, Stepiņš nodzīvo pa mēnesim pie krustmātes. Kas viņam vainas — viņš viens, mammas divas. Bet kā tad ar zagšanu? Ne māte, ne krustmāte taču nav zagles. Te jāatceras, ka Stepiņš visu laiku nepalika mazbērna un pirmsskolas vecumā. Sētas iežogotais pagalms un dārzs reiz kļuva par šauru, viņš saka saskarties ar saviem vienaudžiem. Ko viņš varēja ienest 110 abu sieviešu sīkās pasaules, kas bija kļuvusi arī viņa pasaule, apkārtējo puišeļu barā? Ar ko izcelties? Taču ne jau ar adīšanas māku, runām par ogu cenām un mājas darbiem. Sports, tehnika, pastmarku un nozīmīšu kolekcionēšana, grāmatu un filmu varoņi, zīmēšana, muzicēšana — tās mazajam Stepiņam bija lietas, kas slēpās aiz septiņiem zīmogiem, nedzirdetas un neredzētas. Zēnus, kas ar to nodarbojās, viņš nesaprata, un tie savukārt atstūma Stepiņu, kas viņu acīs gluži vienkārši bija garlaicīgs muļķis. Pilnīgi automātiski viņš nokļuva pie tādiem, kas arī nedarīja nekā prātīga, tomēr bija par Stepiņu slīpētāki un vairāk pieredzējuši. Pats to neapzinādamies, viņš sāka spēlēt āksta un izsūtāmā lomu. Stepiņš nesa viņiem augļus un ogas no mātes un krustmātes dārza, laida viņus pamieloties pie dobēm, kamēr mātes nebija mājās. Kopā tika pārstaigāti arī sveši dārzi, aplasītas rotaļlietas un bumbas no pagalmiem, izlodātas lapenes un pieliekamie. Stepiņam tas iepatikās. Pārējie stāvēja aiz sētas, bet gāja un ņēma tieši viņš. Ar to bei- dzol varēja izcelties citu vidū. Sākoties ziemai, daļa vasaras draugu aizbrauca, dārzi paslēpās zem sniega, atpūtnieku mantas no pagalmiem pazuda. Bet tukšās vasarnīcas palika. Un palika kāre pēc jaunatklātā hobija. Vai vienīgi šis apstāklis vainojams? Nē, ir arī citi. «Audzinātāj, vai tad tiem slaistiem naudas un mantas trūkst?» Tie ir Slepiņa vārdi, bet nešaubīdamies gribu apgalvot, ka šī leiciena autors nav viņš, šāda doma nav dzimusi viņa galvā. Ta ir mātes un krustmātes atziņa. Un, zinot viņu izglītības līmeni, labi saprotama un izskaidrojama. Kūrortu pastāvīgajiem iedzīvotājiem vasarnieki vienmēr lielākā vai mazākā mērā kalpojuši slaucamas gotiņas lomai. Tā tas ir Krimā un Kaukāzā, tāpat Rīgas jūrmalā. Vasaras sezona ir peļņas laiks. Vairāk noplēst par istabu, augstāk uzsist cenu dārzeņiem un augļiem, pieniņam un oliņām — tā ir pati par sevi saprotama tendence. Dažiem tikai tas ari ir iztikas iegūšanas pamatavots, kā, piemēram, Stepiņa krustmātei. Pie tam nekādu īpašu pašpārmetumu šī krustmāte nejūt, jo, ja jau cilvēki var nedēļām un mēnešiem ilgi gulšņāt saulītē, peldēties un bumbu sist, tad acīmredzot viņiem naudas papilnam. Pretstatā šiem «bagātajiem dīkdieņiem» Stepiņa māte un krustmāte taču strādā un pūlas, nekur netaisās braukt un slaistīties, šādus secinājumus turpinādami, itin viegli varam aizdomāties līdz Stepiņa hobijam: ja tādam «bagātniekam» arī kaut ko nočiepj, tad nekāds lielais grēks tas nav. Kas viņam — nopirks pazudušās mantas vietā jaunu, ne aci nepamirkšķinādams. Un Stepiņš čiepj. Ņem no verandām peldkostīmus un drēbes, no automašīnām

fotoaparātus, caur vēdinā- šanai vaļā atstatiem logiem tieši no istabām tranzistorus, pludmalē viņš aplasa kurpes un pulksteņus, kamēr to īpašnieki peldas. Darbības iespējas ir plašas. Pie tam prakse Stepiņu pārliecina, ka patiešām ļoti bieži apzagtie neko daudz neuztraucas. Tātad pieņēmums par «bagātajiem slaistiem» ir pareizs. Māte un krustmāte nav melojušas. Stepiņš, protams, psiholoģiju nav mācījies un neaptver, ka šai vienaldzībai ir pavisam citi cēloņi. Cilvēki ir atbraukuši atpūsties, izklaidēties, priecīgi pavadīt atvaļinājumu. Viņu garastāvoklis mundrs, daudzi sikumi, par kuriem mājās saceltu krietnu troksni, te vairs neliekas tik nopietni ņemami. Nu — pazuda tranzistors. Zēl, protams, bet vai šādā laikā, kad gribas nomest visas ikdienas rūpes, ir sevišķi patīkami iet uz miliciju, nervozēt, zaudēt skaistu dienu? Ja nu pats tranzistoru piemirsis jūrmalā? Likās gan, ka lika atnests, bet… Un, ja arī kāds paņēmis, vai šajā cilvēku spietā, kas te klīst un mainās ik uz soļa, vairs būs kas atrodams? Apkārtne neierasta, ļaudis sveši, ej nu ķer un meklē zagli. Sabojās tikai garastāvokli, zaudēs laiku, un nekāda labuma nebūs. Eh! Un vasarnieks pasūk- stījies atmet ar roku. Bet Stepiņš ir tik gudrs, ka divreiz vienu un to pašu «bagātnieku» cenšas neaizskart. Vai nu tālu pēc citiem jāmeklē? Tas pats sakāms par tukšajām vasarnīcām ziemā, kuru atslēgšanā un slēģu almūķēšanā Stepiņš darbojas ar plašu vērienu. Nekā vērtīga jau tajās neatstāj un piecieš, ja pavasarī tā paša trūkst. Kas zina, kad te zaglis bijis, varbūt pirms vairākiem mēnešiem. Ko vairs varēs noķert un atrast? Taisnība, ne visi cietušie samierinās. Ienāk ziņojumi arī milicijā. Un te atkal jāskatās patiesībai acīs. — Jā, mēs saprotam, — milicijas dežurants ripina pirkstos pildzīmuli un raugās sānis, — mēs jūs labi saprotam, bet saprotiet arī mūs. No Jūras prospekta pazudis «Mos- kvičs». Kāpu ielā vakar no pagalma aizbraukta «Java», pie restorāna naktī aplaupīts cilvēks. Sim pilsonim ir vidēji smagi miesas bojājumi un atņemta lielāka naudas summa kopā ar dokumentiem. Mums ir darba tik tālu. — Un milicijas darbinieks novelk ar zīmuli gar pazodi. — Bet jums paņemts no palodzes tikai bārdas skujamais aparāts, kura vērtība divdesmit rubļu. «Moskvičs» un skujamais aparāts. Nevar taču salīdzināt, vai ne? Un cietušais sāk justies gandrīz vai neveikli, jo salīdzināt patiešām grūti. Viņš atnācis traucēt pārslogotus cilvēkus un kaut kāda nieka bārdas skujamā aparāta dēļ. Ir tiesa, no materiālā un juridiskā viedokļa «Moskviča» zādzība ietilpināma pavisam citā kategorijā nekā bārdas skujamā aparāta zādzība, bet pastāv ari morālais viedoklis, un tc vairs atšķirības nav nekādas. Zaglis ir zaglis, vienalga, ko viņš paņem. Tas, kas šodien paņem bārdas skujamo aparātu, rit tikpat mierīgi sēdīsies pie sveša «.Mos- kviča» stūres. Taču paklausīsimies, kā šāda milicijas nostāja atspoguļojas Stepiņa spriedumos. — Ko nu, audzinātāj, par viņiem! Tur strādā muļķi. Si pārliecība neko daudz nemainījās arī pēc tam, kad Stepiņu notvēra otro reizi, pie tam zibenīgi ātri, jo viņš jau bija pazīstams un atlika vienīgi aiziet viņam pakaļ. — Viņiem palaimējās, bet man nelaimējās. Lūk, pie kā nonākam. Un šeit neko nenozīmē, ka mēs zinām Stepiņa «nodarbību» sākuma posma samērā ilgstošas norises paliesos cēloņus tikpat labi kā otrās «iekrišanas» straujuma cēloņus. Tos zinām mēs, bet nezina Stepiņš. Viņa galvā viss notēlojas pavisam savādāk, proti, apmēram šādi: «Slepiņš ir veikls un gudrs, viņš to lietu prot, milicija cīnās sviedriem vaigā, meklē vainīgo, bet savu lietu neprot un neka nevar atrast.» Loģiski, vai ne? Stepiņš pats sev taču liekas ļoti nozīmīga persona, un viņš nekādi nevar pieļaut domu, ka «veiklo zagli» milicija vienkārši atstājusi aiz savas uzmanības loka nevaļas, mazā darbinieku skaita un nodarījuma niecīguma dēļ. Šādas zādzībiņas parasti izdara zēni un pusaudži. Viņi agrāk vai vēlāk noteikti iekritīs, ja turpinās ar šo «arodu» nodarboties, to saprot katrs normāli domājošs pieaugušais, tur nevajag nekāda gaišreģa. Milicijā paļaujas uz šo «agrāk vai vēlāk» un nekļūdās — puišelis ar laiku ir rokā. (Parasti notver, kad viņi pārdod zagtās mantas, nereti aiztur paši cietušie, uzrāda kaimiņi, milicijas darbinieks ierauga tieši notikuma vietā utt.) It kā viss būtu kārtībā, daļa cietušo saņern atpakaļ savus fotoaparātus, bārdas

skujamos un citas mantas vai viņu vērtību naudā. Ne katrs zaglēns atzīstas visos nodarījumos un bieži vien arī nevar atzīties, jo ir jau piemirsis, kur, kad un kam ko nozadzis. Taču taisnība un likums visumā triumfē. Bet Stepiņa domas mēs jau zinām, un te tūliņ jāpiebilst, ka šādi spriedumi raksturīgi ne tikai viņatn, bet lielākai daļai kolonijas audzēkņu (jo sevišķi tiem, kas mazāk izglītoti un ar šaurāku redzesloku). Vai šāda domāšana jau pati par sevi nav ceļazīme jaunam noziegumam? «Otro reizi milicijai droši vien nelaimēsies,» Stepiņš prāto. Protams, audzinātāji dara visu iespējamo, lai pārliecinātu Stepiņu par viņa domas nepareizību, bet ne vienmēr veiksmīgi. Viņa pusē ir spēcīgs sabiedrotais — paša pieredze. Sākumā taču viņu nenoķēra, zaga vienu, otru, varbūt pat desmito reizi — un veiksmīgi. Ne tik svarīga ir soda bardzība kā apziņa, ka sods ir neizbēgams, — šī atziņa ir viens no mūsu likumdošanas stūrakmeņiem. Tikai ļoti retos gadījumos cilvēks izdarīs likuma pārkāpumu, skaidri apzinoties, ka to nekavējoties atklās un viņš tiks sodīts. Neaizmirsīsim arī otru iespēju — zaglēnu patiešām nenoķer, un viņš izsprūk pilnigi bez soda. Var gadīties, ka pusaudzis, izdarījis paris sīku zādzību, tās pārtrauc un vairs neturpina. No vienas puses — labi, cilvēks pats nācis pie prāta, bet tai pašā laikā viņa apziņā saglabājas Stepiņam raksturīgais domāšanas veids. Var paiet ilgs laiks, pat vairāki gadi (dažreiz pat mūžs par īsu), kamēr viņi aptvers patiesās cēloņsakarības. Visu šo laiku mēs nevaram būt īsti droši — vienmēr iespējams recidīvs. Trešais apstāklis — ko par miliciju lai domā tie cietušie pilsoņi, kiiiri savus bārdas dzenamos aparātus vai viņu vērtību atpakaļ nesaņem? Esam taču diezgan bieži dzirdējuši arī nosvērtus pieaugušos ironiski izsakāmies par mūsu milicijas veiklību un operativitāti. Savs pamats tā pavīpsnāt viņiem ir. Nereti to dzird pusaudži. Es nebūt negribu noniecināt milicijas darbu, labi saprotu arī viņus un visus objektīvos apstākļus. Zinu, ka pie nopietnu noziegumu atklāšanas mūsu milicija nereti parāda lielu izdomu un veiksmi. Bet jāredz arī medaļas otra puse. Sīkie likuma pārkāpumi nav mazāk svarīgi,tiem jāpievērš ne mazāka uzmanība. Un pēdējais laiks to darīt ar pilnu atbildības sajūtu, cīnoties ar traucējošiem apstākļiem un tos novēršot. Citādi vezums lāga nekustēsies no vietas un nevēlamā «jauna maiņa» turpinās veidoties. Nedrīkst ļaut izkustēties soda neizbēgamibas stūrakmenim. Pie tam jāatceras apstāklis, ka ne mazāk svarīgs, — notverot mazos zaglēnus pie pirmā mēģinājuma, kriminālsods parasti nav jāpiemēro, varam iztikt ar daudz mīkstākiem līdzekļiem. Pusaudzim iet secen smaga trauma. Es jau dzirdu biedrus no milicijas atkārtoti iebilstam: «Bet sabiedrība? Bez sabiedrības atbalsta mēs nespējam strādāt. Tādus Stepiņus taču ātrāk ierauga un zina pilsoņi kaimiņos — kāpēc jūs nepārmetat viņiem? Lai viņi nāk un ziņo, kur pienākas.» Iebildums pamatots, un tādēļ vēlreiz atgriezīsimies pie apaļā zēna ar vasaras raibumiem. Vai tiešām neviens nezināja par viņa slepenajām gaitām? Tās uzzināja kā māte, tā krustmāte, tiesa, ne uzreiz. Atrada dažas paņemtās lietas, izbijās, nokaunināja zēnu un piekodināja tā vairs nedarīt. Stepiņš, protams, to apsolīja (tādus solījumus viņš dos arī tagad jebkuram, kas tos prasīs, ar gandrīz īstu acumirklīgu nožēlu acīs). Turpmāk viņš zagtās mantas mājā nenesa, bet izvietoja dažādās slēptuvēs un centās pēc iespējas ātrāk pārdot — pie tam smieklīgi lēti. Naudu izpirka konfektēs, saldējumā, uzcienāja draugus, sakot, ka to atradis vai māte iedevusi. Vasarniekus kaimiņos Stepiņš neaiztika. Gudrība? Neticu, drīzāk intuīcija. Huligāns pats ielec acīs, skaļi pieteic sabiedrībai savu nožēlojamo personu. Stepiņš nav huligāns, tieši otrādi — viņš spēj izraisīt pat simpātijas: pakalpīgs, pieklājīgs. Zaglis darbojas neuzkrītoši, nemanāmi. Un viņa kaimiņi taču neies savās ikdienas gaitās ar blakusuzdevumu — vērīgi uzmanīt Stepiņu, izsekot viņu, plašākā nozīmē runājot — atklāt un noķert zagļus. Šiem cilvēkiem ir pavisam citas rūpes un pienākumi, milicijas funkcijas viņi nevar un nekad nevarēs uzņemties. Labi, ja palīdz laimīga nejaušība, bet, ja šāda nejaušība nerodas tik drīz, Stepiņš var krietni pastrādāt. Varbūt prasīt, lai milicijai par savu apaļo mīluli ziņotu viņa māte un krustmāte? Smieklīgi, vai ne? Varbūt tie puišeļi, kas ēda viņa konfektes? Tikpat smieklīgi.

Varbūt tie cilvēki, kas pirka zagtas mantas, skaidri zinot, no kurienes tās nākušas? Pilnīgi neiedomājami. Stepiņš nepiedāvāja kuram katiam, viņam bija savi zināmi noņēmēji. Uz cilvēkiem jāskatās reāli. Sabiedrības nozīmi nevajag pārspīlēt, nevajag lielos mērogos pareizu atziņu reducēt vienādi uz visiem pilsoņiem. Romka pēc ārienes un izturēšanās ir pilnīgs pretstats Stepiņam. Kalsnējs, kaulains pusaudzis ar sārtām pūtītēm uz zoda un retiem, mīkstiem bārdas asniem padegunē. Viņš allaž izskatās tā kā apvainojies, tā kā lāgā neizgulējies. Iet gausi, kājas šļūkdams, bieži jāaizrāda, lai izvelk rokas no bikšu kabatām. Dažkārt nicinoši iesmejas, atmet galvu un skatās audzinātājā ar brūnajās acīs salasāmu izaicinājumu: «Nu jā, jūs tie labie, pazīstam tādus.» Strīdos iekaist, mētā garās rokas, ātri nober vārdus, tad pēkšņi apklust, atkal ieraujas sevī, aizgriežas sānis un «aizstumjas» pa gaiteni, pārdomādams patiesības, kas skaidras viņam, bet nav pierādāmas audzinātājiem, kuri no dzīves nekā nesaprot. Arī Romka ir zaglis. Un viens no tiem daudzajiem, kas «sēž ne par ko». Kad viņš ieradās kolonijā, jau pirmajā sarunā pateica: — Nedomājiet, ka esmu kāds zaglis. Es sēžu par 85. pantu. Tas izskanēja diezgan lepni. — Bet šis pants taču attiecas uz zagšanu, — es teicu. — Ak tā? — Romka izsaucās. — Kuru tad es esmu apzadzis? Pasakiet, lūdzu! — Savu skolu, rūpniecības preču veikalu. — Skolu?! — atkal izsauciens. — Veikalu?! — trešais izsauciens. — Vai tā ir zagšana? Bet kuram cilvēkam es esmu kabatā līdis? Vai dzīvoklī? Nevienam. Tad jau visi jābāž aiz restēm, tā visi zog. Līdzīgas sarunas man bijušas ar ļoti daudziem audzēkņiem. Tās ir pārāk tipiskas, tādēļ jāpakavējas pie šī jautājuma sīkāk, jo sevišķi tādēļ, ka Romka neizliekas, viņš patiešām tā domā. Protams, zināmas šaubas jau viņam radušās, kaut kādi «pret» rodas viņa galvā. Tie cenšas apgāzt pamatatziņu, pie kuras viņš tik ilgi turējies, bet pagaidām šī sakustēšanās irniecīga. Sie «pret» vēl ir gausi un nespēcīgi, tie ir jauni un pilnīgi pretēji līdzšinējam stabilajam un masīvajam uzskatam. Kā ērcigi vilnīši gar akmens aizsprostu. Līdz bangām vēl tālu. Savā iekšējā pārliecībā Romka ir godīgs cilvēks. Un patiešām — viņa dēļ es mierīgi varētu aiziet 110 audzinataju istabas un atstāt krēsla atzveltnei pārmestu savu frenci, kura kabatās ir nauda. Romka nepaņems ne kapeikas. Ir puiši, kas tikpat ierasti līdīs kā valsts, tā pilsoņa kabatā, bet arī tādu kā Romka nav maz. Personīgo īpašumu viņi nekādā gadījumā neaizskars. Romkam ir abi vecāki, pie tam tie dzīvo kopā. Tā nemaz nav tik bieža parādība kolonijas audzēkņu biogrāfijā. Un liekas — dzīvo saticīgi. Tēvs — atslēdznieks taksometru parkā, māte — virtuves strādniece ēdnīcā. Izglītība — mālei sešas klases, tēvam — arodskolas. Romka beidzis astoņas, sācis strādāt tēva darba vietā un, kā pats saka, reizēm domājis par iestāšanos vakarskolā. No tā, ko Romka stāstīja par savējiem un ko dzirdēju sarunās ar viņa māti (tēvs nekad uz koloniju nebrauca), par šo ģimeni radās zināms priekšstats. Materiālie apstākli normāli. Intereses un centieni pieticīgi, nekādu aizraušanos nav. Māte noslogota daudz vairāk nekā tēvs, jo nāk klāt mājas solis, bet kurā ģimenē gan tā nav. Svētdienās atnāk tēva darba biedri, tad iet ska|āk, spēlē kārtis, iedzer, bet ne tik daudz, lai par to nopietni uztrauktos. «Kurš vīrietis nedzer? Manējais jau vēl turas godam, kā tad citi,» — tie ir mātes vārdi, un tajos jaušams apmierinājums — sak, varēja būt daudz ļaunāk. Var jaust, ka tēvam ģimenē ir vadošā loma, māte pakļaujas viņa autoritātei pat bez iekšēja protesta. «Vīrs teica», «vīrs tā domā». Reizēm aizejot uz kino, reizēm palasot kādu grāmatu, bel maz. «Nav jau laika,» māte saka. Varbūt kļūdos, bet domāju, ka īpaša tuvība abu vecāku starpā nevalda. Reiz apprecējušies — jādzīvo. Pēc šī īsā pārstāstījuma par Romkas mājas apstākļiem nerodas ne prieks, ne nosodījums. Nekā spoža

nav, bet var arī tā. Tā daudzi dzīvo. Diezgan pelēki, diezgan virspusigi. Bet es zinu arī ko citu. Par to māte neieminas ne ar vārdu, toties Romka bijis daudz atklātāks. — Jūsu vīrs taču bieži iznes no darba vietas automašīnu rezerves daļas, — es saku. Tas ir netaktisks teikums, bet mēs te neesam satikušies, lai apmainītos ar laipnībām un komplimentiem. Sieviete apmulst, klusē kādu brīdi, acis nodūrusi. Varbūt viņa kaunas, bet drīzāk gan baidās, ka ar apstiprinošu atbildi var nodarīt vīram ļaunumu. Viņai blakus sēž cilvēks formā — un, lai arī tā nav milicijas forma, ko var zināt? Varbūt paziņos, kur nākas, un sāksies vēl kāda izmeklēšana. — Nezinu. Varbūt kādu reizi arī iznesa. Es nezinu. — Un jūs pati arī no ēdnīcas nesāt mājās sviestu, cukuru, olas. Es to nesaku tādēļ, ka vēlētos uzzināt ko jaunu vai pārbaudīt jau zināmo. Seit viss ir skaidrs. Bet es vēlos redzēt viņas reakciju, dzirdēt, kā viņa atbildēs. Šoreiz mani vārdi attiecas uz viņu pašu, tādēļ sieviete jūtas aizskarta tiešāk, viņa aizstāvas, nē, viņa pāriet uzbrukumā. — Jā, bet kurš tad to nedara? Vai jūs ari nenestu, ja tur strādātu? Lūk, to arī es esmu gaidījis, pareizāk, baidījies, ka Rom- kas māte atbildēs tieši tāpat kā viņas dēls. Romka, lai reabilitētu sevi, lai pierādītu, ka viņš nav darījis neko tādu, ko nedarītu arī citi, man ir izstāstījis par šo vecāku blakusnodarbošanos sīki jo sīki. Tā ilgusi gadiem. Droši vien arī tagad mātes Romkam atnestajos pīrāgos iecepts ēdnīcā paņemts sviests un milti. Nē, nedomājiet, ka viņš būtu tik naivs un iedomātos, ka šāda «paņemšana» vai «atnešana» (vārdu «zagšana» Romka vairās lietot) ir likumīgi atļauta. Atklāti neviens to nedara, pie rūpnīcu vārtiem stāv pat sargi un kontrolieri. Bet ir likumi uz papīra un likumi dzīvē. So «paņemšanu» aizliedz papīra likums, bet dzīves prakse, dzīves likumība at|auj. Tā ir piedeva pie darba algas. Neoficiāla, bet visiem zināma piemaksa. Nedrīkst ņemt par daudz, nedrīkst izvest auto- kravu, bet kabatā ielikt atļauts. Pašam jābūt tik gudram, lai zinātu mēru. Un, ja šo mēru ievēro, tad nekas nedraud. Ne velti pēc viena otra darbinieka apcietināšanas nākas dzirdēt: «Viņš ņēma pāri mēram.» Tātad — būtu ņēmis ar mēru, strādātu vēl tagad. Lūk, īsuma Roinkas filozofija. Un visu to filozofija, kuri nodarbojas ar sīkajām valsts īpašuma zādzībām. Vārdiņu «visi» viņi lieto aiz gluži saprotamiem pašattaisnošanās motīviem, un tūliņ blakus nostājas otrs arguments — mēs taču nevienu nepadarām nabagāku, mēs neapzogam nevienu konkrētu cilvēku. Valsti? Bet kas tad ir valsts, vai tie neesam mēs paši? Mēs paņemam mūsu. Un, tā kā ņemam visi un paši savu,— kas tad te īpaši nosodāms? Darba spēka trūkums, darba vietu piedāvājuma pārpilnība. Lai tikai mēģina ko teikt, es varu aiziet. Ne visās nozarēs, bet daudzās, galvenokārt tur, kur darba apstākļi neinteresanti vai neērti un algas nelielas, kur salasas ļaudis ar samērā šauru redzesloku un paknapu izglītību, nereti bez kāda noteikta mērķa un mīlestības pret tikai savu un vienīgo profesiju. Daži cilvēki neapzinās vai ir piemirsuši darba vērtību, tikai ļoti miglaini vienam otram paplaiksnās galvā kaut kur avīzē redzēta fotogrāfija no kapitālistiskās pasaules — bezdarbnieku bari pie rūpnīcu vārtiem. Uz mums tas neattiecas, mūs tas neskar. Vai es ar lo aizstāvu bezdarba ideju? Protams, ne. Bet, lai saprastu lielo darba nodrošinātības iekarojuma spēku un cildenumu, blakus vajag tikpat garīgi stipru un cildenu cilvēku. Jāceļ cilvēka kultūras līmenis, viņa goda sajūta, atbildības sajūta savā un sabiedrības priekšā, apziņa, ka viņš patiešām ir savas zemes saimnieks. No otras puses, darbs, kur vien tas iespējams, jāpadara interesantāks, radošāks. Lai tas nebūtu vienīgi eksistences līdzekļu iegūšanas avots, bet kļūtu arī par iekšēju nepieciešamību. Vai mēs lo nedarām? Darām. Varbūt gausāk, nekā vēlētos, bet darām. Taču ceļš ir garš, un pagaidām — jāskatās patiesībai acīs — ir vēl daudz ļaužu, kuriem zemes saimnieka jēdziens saistās ar iespēju ņemt ar mēru. Un, kaut ari tas būtu pagaidu stāvoklis, neredzēt un nerēķināties ar to nevaram. Otrs ne mazāk svarīgs apstāklis — vēl bieži sastopamais nesaimnieciskums un neorganizētība mūsu ražošanā, apgādē, celtniecībā un citur. Cilvēki to redz, un spriedums var būt arī sekojošs: kāda nelaime, ja es paņemšu kilogramu, kad visu acu priekšā iet bojā tonnas. Ja strādnieks redz, ka rūpnīcas pagalmā stāv un rūsē dārga par valūtu pirkta mašīna, ja garāmgājējs pamana stacijā minerālmēslu kalnu, kam pari

skalojas lietus, ja redz pašizgāzēju, no kura kravas kastes birst ķieģeļi, pārvēršoties lauskās, tad viņi gluži labi saprot, ka te iet bojā lieli līdzekļi, tautas saimniecībai nepieciešamas vērtības. Šādus negatīvus piemērus var redzēt bieži. Pie tam iespaids tāds, ka par šo nesaimnieciskumu neviens neatbild. Kāpēc tad viņam būtu jāsaņem sods un jāatbild par dažu olu vai nelielas detaļas paņemšanu? Saka — taupiet, bet paši netaupa, acīmredzot valsts ir tik bagāta, ka to var atļauties, tad jau arī es šo to priekš sevis. Tālāk — tāds termins kā deficīta preces. Plaši izplatīts termins. Tas nozīmē, ka tirdzniecībā šīs preces ienāk ierobežotos daudzumos, ka tās ražo maz un visiem pagaidām nepietiek. Bet kuri saņems, un kuri nesaņems? Ruta nopirkusi, Ritai arī gribas. Un Rita meklē apkārtceļus. Ja veikalā nav, varbūt var kā citādi. Ja ir pieprasījums, rodas arī piedāvājums — tirgū parādās kreisā prece un no rūpnīcām iznestie priekšmeti. Bet pieskarsimies Romkas tēva darbam — automobiļu rezerves daļām. To nepietiek jau kur tas laiks. Katru gadu tiek apsolīts, ka tūliņ viss būs kārtībā, bet diemžēl solījumus automobilim pielikt nevar, tam vajag amortizatorus, radiatorus, karburatorus utt. Cilvēki skraida, nervozē, meklē. Aplenc visas rūpnīcas un uzņēmumus, kuriem ir kāds sakars ar automašīnām. Strādniekus velk aiz rokas sānis, lūdz un čaukstina kabatā naudu: «Esi taču labs, glāb, atvaļinājums klāt, bijām nodomājuši braukt ar ģimeni uz Karpatiem, bet, redzi, manai mašīnai…» Kā tu cilvēkam nepalīdzēsi, jo sevišķi tad, ja zini, ka tavā darba vietā viņam tik nepieciešamās detaļas ir prāvā daudzumā. Nevienam taču nav noslēpums, ka mūsu privātās mašīnas daudzos gadījumos ripo vienīgi tādēļ, ka atrodas cilvēki, kas mums šāda veidā palīdz. Un mēs esam viņiem pateicīgi. Pie tam jāņem vērā, ka arī valsts mašīnas neapstājas. Tātad izveidojusies kaut kāda dīvaina detaļu vienmērīgas pārdalīšanas sistēma, kas darbojas pēc pagrīdes principiem, nevis pēc valsts sadales. Iznāk, ka detaļu nemaz nav iik maz. Kuriozs, jeb vai es kļūdos? Nezinu. Zinu tikai vienu — morālais faktors te ir graujošs un sekas šai paš- pārdalei cilvēku psiholoģijā ļoti bēdīgas. Rezultāts stāv manā priekšā — Romka, kas apgalvo, Ka visi zog. Un mēs te nevaram īpaši pārmest, ka viņš taksometru parka vai ēdnīcas vieta izvēlējies savu bijušo skolu un veikalu. Ari tas ir sociālistiskais īpašums, un, pēc Romkas normatīviem, arī viņš «ņēmis ar mēru» — no skolas tikai magnetofonu (tur vēl daudz kas palicis pāri) un no veikala vienīgi pāris uzvalku un dažus pārus kurpju. Vēl mazliet par vārdiņu «visi». Pats par sevi saprotams, Romkas vecāki savam bērnam teica, ka tā rīkojas visi, ka tas nav nekas slikts. Būtu dīvaini, ja viņi teiktu: «Zini, dēls, mēs ņemam, bet ir daudzi, kas neņem.» Kādām acīm tad dēls uz viņiem skatītos? Lūk, tādas ir pārdomas par diviem zaglēniem — Stepiņu un Romku. Ceļi dažādi — rezultāts vienāds: kolonija. Ar Stepiņu katrā ziņā stāvoklis bēdīgāks, viņa pāraudzināšana stipri problemātiskāka, ar Romku, iespējams, ies vieglāk, bet ap sirdi smagi. Sis pārdomas varbūt dos zināmu atbildi tiem lasītājiem, kas jautā, kā pie mums var rasties zagļi. Atbilde nav izsmeļoša un tāda nevar būt, jo ir iespējami daudzi citi ceļi, citi apstākļi un cēloņsakarības. Bet Stepiņu un Romku (sevišķi pēdējo) izvēlējos kā diezgan raksturīgus. Subjektīvie un objektīvie apstākļi, kas līdzinājuši abiem zēniem ce|u uz ieslodzījuma vielu, ir cieši savijušies. Pamats parastais — audzināšana ģimenē, bet, kā redzams, arī pati ģimene no kaut kā audzinās, un tas, kas ietekmē vecākus, kas liek viņiem izvēlēties to vai citu spriedumu un rīcību ar vecumam raksturīgām korekcijām, tiek asimilēts bērnos. Kā redzams, visu negatīvo mums nenes tikai pagātnes paliekas, kaut nereti to apgalvojam. Daudzas nebūšanas vērojamas tieši mūsu grūtajā ceļā uz pilnīgāku sabiedrību, un te neko nelīdz paskaidrojums, ka tās ir pārejošas, īslaicīgas, ka ir neizbēgamas augšanas grūtības, kurām ir objektīvs pamatojun s. Es nemaz negribu apgalvot pretējo, bet šie apstākļi pašlaik ir mūsu ikdienas realitāte un acīmredzot tāda vēl būs diezgan ilgi, tādēļ ar skaidru skatienu jāredz sekas, kādas šī realitate izraisa daļā mūsu jaunatnes. Jāredz un jāmēģina novērst pēc iespējas ātrāk. Vēl es piemirsu pateikt, ka Romkam ir arī jaunāks brālis, kas pašlaik mācās septītajā klasē. Man ir ļoti bail, ka kādu dienu es neieraugu pa kolonijas durvīm ienākam arī viņu.

VISBĪSTAMĀKAIS CILVĒKS Dzirdot vārdu «slepkava», ikvienam kļūst baigi ap sirdi. Indivīds, kas spējis savu šauro mērķu vai interešu vārdā izdzēst otra cilvēka dzīvību, mums liekas kā visa ļaunā iemiesojums. Tas ir loģiski un saprotami, un pēc šāda pieņēmuma liktos tīri dabiski, ka pats šis indivīds gan ārēji, gan savā iekšējā pasaulē ļoti atšķirtos no pārējiem cilvēkiem. Viņa izturēšanās veidam, gaitai, runai, sejas un acu izteiksmei, spriedumiem, uzskatiem, vēlmēm vajadzētu būt krasā pretstatā ar pārējo ļaužu izturēšanos un domām, viņu jau iztālēm varētu pazīt pēc klaji negatīvu izpausmju kopuma. Nereti šādu uzskatu popularizē un nostiprina arī literatūrā un mākslā (kino!) attēlotie ļaundaru tipi. Augums uzkumpis, gaita lienoša, piere zema un šaura, acu skatiens šaudīgs, valoda strupa, vulgāra, primitīva, nekāda žēluma pret citiem, nekādu sirdsapziņas pārmetumu, visa centrā paša tieksmes, kas reducējas vienīgi uz materiāliem labumiem. Nenoliedzu, ka šādi tipi dzīvē patiešām eksistē, taču arī starp slepkavām visu negatīvo īpašibu summa būs retums. Parasti mēs potenciālo slepkavu tik viegli sazīmēt nespēsim, un tādēļ bieži pēc nozieguma izdarīšanas dzirdams pazīstamais izsauciens: «Kas to varēja domāt! Likās kārtīgs cilvēks.» Cik šāds vērtējums pareizs, tas jau cits jautājums, jo, dziļāk analizējot un izpētot noziedznieka agrāko dzīvi un uzskatus, atradīsim daudz dīvaina, aizdomīga, normālai uztverei un rīcībai pretrunīgu, bet acīmredzot šīs iezīmes nav bijušas ne pārāk izteiktas, ne viegli saskatāmas un apkārtējā sabiedrībā nav kvalificētas kā tadas, kas varētu novest līdz tik bēdīgam finālam. Ar cilvēkiem, kas izdarījuši slepkavību, būdami jau brieduma gados, esmu saskāries reti un par viņu nozieguma motīviem, pārdomātību un veidu, kādā tie_ izdarīti, varu spriest vienīgi vispārīgos vilcienos. Tomēr domāju — nekļūdīšos, ja teikšu, ka pieaugušo un jauniešu noziedzība visumā un slepkavības īpaši pašos pamatos atšķiras, pie tam |oti būtiski. Ja pieaugušo rīcībā dominē vairāk vai mazāk rūpīgi apsvērts plāns, rēķināšanās ar dažādiem blakus apstākļiem, cenšanās jau iepriekš paredzēt un novērst tos momentus, kas varētu kalpot nozieguma atklā- i šanai un pierādīšanai, tad pusaudžu un jauniešu noziedzībā šādi pārdomātības un iepriekšējā aprēķina elementi sastopami ļoti reti. Vēl raksturīgi, ka jauniešu slepkavību lietās materiālās iedzīvošanās nolūks bieži izpaužas visai neskaidri vai lā vispār trūkst. īsāk, pusaudžu un jauniešu noziedzīgā rīcība ir nepārdomāta, bieži pirmā brīdi pilnīgi neizprotama un bezjēdzīga. Dažreiz slepkavības tiešais iemesls ir tik nenozīmīgs vai tās rezultātā iegūtais laupījums tik niecīgs (piemēram, divdesmit kapeikas), ka rodas pamatotas šaubas par jaunā cilvēka prāta skaidrību. Taču speciālistu mediķu komisijas slēdziens pierāda pretējo — pusaudzis ir pieskaitāms un viņa prāta spējas atrodas normas robežās. Un atkal nereti seko tradicionālais izsauciens: «Kas to varēja domāt! Vai viņam kā trūka, tāds glīts zēns bija. Nu — varbūt ari reizēm izdarīja ko nosodāmu, bet gaidīt tādus briesmu darbus — to gan nevarēja!» Sergejs norunāja satikšanos ar meiteni, kura viņam palika. Bija saulaina pavasara svētdiena. Rīgas nomales priežu mežā staigāja daudz cilvēku: gan pāros, gan pulciņos, precētie ļaudis bija atnākuši kopā ar saviem mazuļiem. Meitene ieradās noleiklā laikā. Abi klīda pa meža celiņiem. Pēc tam Sergejs mežmalā saldējuma kioskā nopirka sev un draudzenei plombīru kartona turziņās. Viņi laizīja no kociņiem auksto masu, smējās, tērzēja. Un tad Sergejs saburzīja tukšo turziņu un aizsvieda pa roku galam. Dažus soļus tālāk tai brīdi atradās kāda ģimene — vīrs, sieva un divi viņu mazgadīgie bērni. — Jaunais cilvēk, nepicgružojiet mežu! — vīrietis teica. — Kas tev par daļu! — Sergejs atcirta. — Pacel to papīru un iemet atkritumu urnā! — vīrietis nerimās. — Lūk, tur tālāk pie šosejas. Sekoja vēl pāris teikumu, kuros vīrietis pieminēja arī Sergeja draudzeni, piebilstot, ka puisim gan vajadzētu kaunēties par savu uzvedību meitenes priekšā. Sergejs atbildēja arvien rupjāk, tad pēkšņi izrāva

no kabatas nazi, pieskrēja vīrietim un vairākas reizes dūra. Upuris pakrita un turpat notikuma vietā arī nomira sievas un bērnu acu priekšā, bet Sergejs, sagrābis savu draudzeni aiz rokas, kopā ar viņu ieskrēja mežā. Jaunieti aizturēja tās pašas dienas vakarā. Tātad slepkavības iemesls it kā būtu nejaušā garāmgājēja pamatotais aizrādījums pacelt nomesto saldējuma turziņu. Un tai paša brīdī ikviena cilvēka apziņā rodas spontāns protests, šāda iemesla noraidījums, jo tas ir veselajam sapialain neaptverami. Ja katram aizrādījumam sekotu šāda reakcija, mēs jau sen Initu cits citu nogalinājuši. Papīra gabals un cilvēka dzīviba! Sīkajam konfliktam seko vissmagākais noziegums. Sis jaunietis nav normāls. Taču eksperti saka: «Ir normāls.» Tas nozīmē — viņš tiesiski ir atbildīgs par izdarīto, jo savu rīcību pilnībā apzinās. Kolonijā radās iespēja ar Sergeju iepazīties tuvāk. Sevišķi palidzēja «romāns» (ja tā var nosaukt pabiezu kladi, kas nokļuva manās rokās), kurā Sergejs aprakstīja kāda «varoņa» dzīvi. Kaut ari sacerējuma galvenajai personai bija cits vārds, aiz tas nepārprotami varēja pazīt Sergeju pašu. Tā bija viņa autobiogrāfija plus piedomātie varoņdarbi, kurus Sergejs klusībā vēlējies veikt. Neņemot vērā rakstības stilu un darba literāro vērtību, kas šai gadījumā mūs nevar interesēt, un pievēršoties tikai saturam, varoņu domu gaitai un notikumu vērtējumam, atklājās kaut kāda baismīga apmātība. īsumā to varētu raksturot šādi: es, Sergejs, esmu visdrosmīgākais, visskaistākais, visaukstasinīgākais radījums virs zemes. Es slāvu pāri visam, es nevienam neļauju sevi apvainot. Es pieprasu, lai visi mani mīl, man pakļaujas un dzīvo tikai manā labā. Egocentrisms pārākajā pakāpē. Sergeja «romāna» varonis ģērbās elegantāk par visiem, dejoja vislabāk, visas meitenes viņa priekšā sajūsmā vai ģība un uzskatīja par laimi kaut uz mirkli atrasties ši supermena rokās. Pārējie vīriešu kārtas indivīdi bija nīkuļi, kurus šis varonis notrieca pie zemes ar vienu dūres sitienu. Viņa muskuļi bija kā no dzelzs, un sadursmēs ar apkārtējiem ļautiņiem viņš nepazina žēlastības. Tie pat nebija cilvēki, tie bija kaut kādi miglaini lēli, kuri kā odi sijājās šī neaptveramā spīdekļa ceļā. Varonis vienmēr līdzi nēsāja nazi (īstais Sergejs arī), un viņu pavadīja apbrīnas pilni pakalpiņi. Lūk, pavisam īsa epizode no šī sacerējuma. «Viņi icgaja restorānā. Viņam šveicars zemu palocījās, un viņš iedeva dzeramnaudu, nemaz nepaskatījies uz šveicaru. Galdiņš tūliņ tika atbrīvots. Vairāki apmeklētāji paskatījās uz Ediku (tā sauca varoni). Viņš nevērīgi pārmeta kāju un pasūtīja: «Konjaks un bifšteks!» Bija sadzirdamas sarunas: «Kas par skaistu jaunekli!» Bet Ediks neklausījās. Viņš raudzījās pāri visam pūlim…» Liekas — kāds izvilkums no veco laiku salkanajiem bulvāru romāniem, bet to rakstījis mūsu sabiedrības un mūsu laikmeta jaunietis. Ls pajautāju Sergejam, vai viņš nav lasījis šādu literatūru. Varēja taču atrast kaut kur starp veciem papīriem nobāztu. Izrādījās — nav lasījis. No kurienes tad tāda domāšana, tāds ideāls? Sergejs ārēji patiešām ir glits, muskuļains (cilājis hanteles), veikls. Tikai glītajā sejā tukšums, tajā nav dvēseles, nav inteliģences. (Viņa ārieni devu Zumenta tēlam grāmatā «Pēdējā barjera».) Audzis bez tēva, bet diezgan labos materiālos apstākļos. Mātei, krustmātei un vecmāmiņām bijis vienīgais pielūgsmes objekts. Seit ari laikam viss sācies. Appuišots, apģērbts un labi ēdināts, nepārtraukti klausīdamies cildinājumos («cik tu esi skaists, Ser- joža», «cik tu esi gudrs, Serjoža»), puišelis ieguvis nesatricināmu pārliecību, ka akli mīlošo sieviešu slavinājumi ir neapšaubāma patiesība. Viņš pieradis komandēt jau no mazām dienām: «Atnes to un nopērc šito! Nē, to es neēdīšu, es gribu putu krējumu. Es tādu uzvalku mugura nevilkšu. Es, es, es…» Mazs despots, kura iegribas tiek pazemīgā mīlestībā piepildītas. Tā viņš vēlāk pavēlējis arī saviem vienaudžiem, pat nepieļaudams domu, ka varētu nepaklausīt. Ja kāds tomēr nepakļāvās, tūliņ iedarbojās dūre. Nelaimīgā kārtā Sergejs bija diezgan spēcīgs un viņam tuvākajā apkārtnē starp vienaudžiem neatradās pretinieka. Ta nostiprinājās mājā gūto uzskatu pareizības ilūzija. Viņš patiešām bija pirmais. Lai cik tas neliktos dīvaini, šo vadoņa līniju turpināja kultivēt arī skolā. Sergejs bija klases

vecākais, iestājās pionieros, vēlāk komjaunatnē, vadīja sapulces. Viņš mācījās labi — vismaz jaunākajās klasēs. Ne aiz intereses pret mācību priekšmetiem, bet aiz godkārības. Visur viņam vajadzēja būt priekšgalā, centrā. Tas likās pilnīgi pats par sevi saprotams. Cik nojautu no Sergeja stāstījuma, viņš pakļāvis savai ietekmei arī klases audzinātāju, pat zināmā mērā viņu terorizējis. Faktiski klasi vadījis un izrīkojis Sergejs, nevis viņa. Ar gadiem Sergejs apguva zināmu maskēšanās taktiku, zināmu uzvedības stilu, kas no ārienes nebija tik klaji agresīvs, rupjš un kaili valdonīgs kā agrā bērnībā. Skolotāju klatbiitnē viņš rīkojās ar skaļām frāzēm un demago- ģijas palīdzību, bet tur, kur viņi neredzēja, atļāvās vecās metodes. Radās īpatnēja situācija. Klases biedri Sergeju nemīlēja un baidījās no viņa, bet tai pašā laikā pakļāvas šai varaskārajai, brutālajai personībai. Sergejs bija tik pašpārliecināts, tik viengabalains savā šauri egoistiskajā rīcībā, ka runāt viņam pretim kļuva gandrīz neiespējami. Klases kolektīvs neietekmēja viņu, bet, tieši otrādi, viņš pakļāva kolektīvu, nomācot jau dīglī jebkuru protestu, jebkuru citu skolēnu iniciatīvas asnu, kas varētu mazināt viņa autoritāti. Dabiski, šādai spēcīgai figūrai vienmēr apkārt būs pulciņš slavinātāju un paklausītāju. Klasē, tāpat kā mājas pagalmā un uz ielas, Sergeja paspārnē atrada patvērumu tie, kas paši bija gļēvāki, pelēkāki un neuzņēmīgāki. Blakus Sergejam viņi ieguva zināmu stāvokli un priekšrocības, kuras citos apstākļos nebūtu iespējamas. Tikko Sergejs ko ierosināja vai noliedza, nevilcinādamies un ne brīdi nedomādams, viņam piebalsoja padevīgo koris. Un ar laiku sāka klusēt un pakļauties arī tie, kuri sākumā mēģināja iebilst, kuri iekšēji Sergejam nepiekrita. Radās tāds stāvoklis, ka audzinātāja pie klases vērsās ar Sergeja starpniecību. — Serjoža, varbūt tu varētu parunāt, tev taču ir tik liela ietekme. — Paskatīsimies. — Sergejs izcēla galvu un sagrum- boja pieri. Nē, nedomājiet, ka viņš atklāti organizēja nevēlamus pasākumus. Viņš izmantoja savu spēku arī it kā ļoti apsveicamu un vajadzīgu mērķu sasniegšanai. Klasē gandrīz nebija nesekmīgo. Ja kāds dabūja divnieku, skolotāja atkal meklēja Sergeju un saņēma strupu solījumu: — Nokārtosim! Un Sergejs nokārtoja. Viņš iespieda divnieku brāli stūrī, aiz ausīm saņēmis sliņķa galvu, ritmiski dauzīja viņa pakausi pret sienu un draudīgi šņāca; — Ak paurītis tukšs, ko? Vai dzirdi, kā skan? Tā ka lai bulu pilns, tu, mēslu ķesele! Citādi es tev visas zarnas izritināšu un tavas dumjās smadzenītes otrādi apgriezīšu. Bet aiz vadoņa muguras, tādus pašus draudīgus ģīmjus savilkuši, stāvēja pakalpiņi. Viņi tur stāvēja arī tad, kad Sergejs apstrādāja kādu no pašu vidus. Viņš bija neierobežots monarhs. Un klase skolā ieņēma pirmās vietas sekmības ziņā. Audzinātāju slavēja, viņa savukārt slavēja un visur aiz- stavēja Sergeju. Arī viņa bija diezgan pelēks cilvēciņš un gluži pareizi nojauta, ka bez Sergeja nebūs ne tādas disciplīnas, ne labo sekmju, ne pateicību. Ko cilās klasēs ar milzu pūlēm un garu runāšanu, ar skraidīšanu pie vecākiem un pedagoģiskās padomes palīga saukšanu tik tikko paveica viņas kolēģi, kas daudzējādā ziņā varbūt bija par Sergeja klases audzinātāju spējīgāki, to viņas klasē izkārtoja un ievirzīja sliedēs Sergejs viens pals, pie tam efektīgāk un ātrāk. Droši vien viņa da|ēji zināja, kādas metodes tiek lietotas, taču izlikās nezinām. Tas bija izdevīgi, viņai tā strādāt bija daudz vieglāk, un viņa diezgan skaidri apjauta, kas notiks, ja Sergejs nostāsies pret viņu. Bet Sergejs savukārt kaut vai aptuveni nojauta, cik tālu drīkst iet un kā izturēties, lai neparādītu sevi visā kailumā. Pusaudža ironiskā divkosība sasniedza atzīstamu vērienu. Kad klases priekšā stāvēja audzinātāja un audzēknis — klases vecākais Sergejs, viņš iesāņus un no augšas raudzījās uz skolotāju un atklāti smīnēja. Runāja viņa, bet viss Sergeja augstprātīgais izskats liecināja, ka audzinātāja ir tikai marionete, kuras aukliņas atrodas viņa rokās. Klase to redzēja un zināja. Pavasarī audzinātāja ieteica braukt ekskursijā uz l.ie- tuvu. Sergejs klasei pateica ka viņi brauks uz Igauniju. Un aizbrauca uz Igauniju. Kad audzinātāja krievu valodas literatūras stundā paziņoja, ka šodien rakstīs klases sacerējumu par tēmu, kuru Sergejs nebija sagatavojis, viņš piecēlās un ierosināja citu tēmu,

kuru pārzināja. Skolotāja tam nepiekrita. Sergejs mierīgi apsēdās un noteica: «Es domāju, ka neviens klasē nerakstīs par šo tēmu, tā nav šodienīga un idejiski nozīmīga.» Pie tam viņš pārlaida drūmu skatienu pārējiem skolēniem. Un tiešām, neviens nerakstīja. Visi sēdēja, rokas sakrustojuši, un pat nepie- skārās pildzīmuļiem. Skolotāja piesarka, iekoda lupu zobos, tad apķērās, ar ko riskē, un, izlikdamās pārdomājam, pēc brītiņa teica: «Labi, varbūt rakstīsim arī par to, ko ierosināja Sergejs. Zināmā mērā viņam taisnība.» Un visi kā viens ķērās pie darba. Savas sekotāju grupas ietvaros Sergejs organizēja dažādas izrīcības, kas bija pretrunā ne tikai skolēnu kārtības noteikumiem, bet dažos gadījumos jau nonāca tajā sfērā, kuru soda likums. Nolika paslepenas iedzeršanas un kāršu spēle. Naudu Sergejs dabūja ne tikai no mātes un vecmāmiņām, bet, kā jau vienvaldnieks, kategoriski pieprasīja arī no saviem «pavalstniekiem», kuri to savukārt vai nu saņēma no vecākiem it kā dažādu skolas pasākumu atbalstīšanai, vai gluži vienkārši slepus izvilka no tēva maka. Pavasarī īsi pirms astotās klases beigšanas notika gadījums (las, mazliet sagrozot detaļas, sīki aprakstīts «romānā»), kas spilgti raksturo Sergeja attieksmi pret cilvēkiem. Tajā laikā Sergejam jau bija intīmas attiecības ar pāris skolniecēm. Viņa pašpārliecība, uzstājība un glītā āriene nenoliedzami imponēja tām meitenēm, kuras pašas nevarēja lepoties ar patstāvīgu raksturu 1111 noteiktiem uzskatiem, bet akli pakļāvās stiprākā pielūgsmei. Kādreiz Sergeja kompānijas pusaudži, sarunājoties par meitenēm, ieteicās, ka vajadzētu tā pa īstam uzzināt, kāda tad izskatās šī viņiem vel sīkumos nepazīstamā būtne. — Izdarīsim, — Sergejs sacīja ar viņam raksturīgo pavēlnieka lakonismu. Tai laikā, kad mātes nebija mājās, viņš uzaicināja pie sevis zēnus un meiteni, ar kuru sagājās. Visi iedzēra degvīnu, bet pēc tam Sergejs pavēlēja meitenei izģērbties kailai un nogulties uz galda. Meitene nepretojās, bet, klusi raudot, izpildīja pavēli. — Nepinkšķi, tev nekas nenotiks, — Sergejs tēvišķīgi bargi teica, un sākās īpatnēja «anatomijas stunda», kuras laikā namatēvs, izmantojot dzīvo «uzskates līdzekli», sniedza izsmeļošus paskaidrojumus. Liekas neticami, bet pēc notikušās morālās vivisekcijas meitene ne tikai nevienam nesūdzējās, bet pat turpināja saieties ar savu dievu un pavēlnieku. To var izskaidrot ne tik daudz ar viņas padevību, cik ar Sergeja patiešām lielo ietekmi uz citiem un spēju pakļaut. Viņa tuvumā salūza un zaudēja pretošanās un patstāvīgas rīcības spēju arī pusaudži, kuriem citos apstākļos piemita visumā normāla pašapziņa, un, kā redzams no piemēra ar klases audzinātāju, pat dažs labs pieaugušais. Sergejs atbruņoja ar savu tiešumu, ar nekaunīgo pārliecību, ka rīkoties un domāt pretēji viņam vispār nav iespējams. Viņš nepie|āva ne mazākās šaubas, pats bija tik augstās domās par sevi, ka ari citos radās suģestīva reakcija. Cilvēks bija tikai viņš vienīgais, pārējie viņam piederošs īpašums, ar kuru Sergejs rīkojās pēc saviem ieskatiem. Vai tiešām Sergeja uzkundzēšanos neievēroja un neaptvēra citi skolas pedagogi? Vai viņa despotismam netika likti šķēršļi? Jā, līdz zināmai pakāpei ievēroja, un viens otrs konflikts radās. Bet te jāatceras daudzie apstākļi, kas bija ievirzījušies Sergejam labvēlīga gultnē. Māte un radinieces, visa mājas atmosfēra, viena vienīga labvēlība un izdabāšana, labās sekmes skolā, nepārtraukts klases vecākā un pionieru pulciņa padomes priekšsēdētāja postenis, drošā uzstāšanās un panākumi dažādu derīgu pasākumu organizēšana, klases audzinātājas un Sergeja piebalsotāju atbalsts un aizstāvība, paša despota labi noslīpētā divkosība, jo muļķis viņš nebija un diezgan veikli prata pierādīt, ka tā vai citādi rīkojies viscēlāko mērķu vārdā. Tas viss kopumā izveidoja spožu ārējo apvalku, aiz kura viņa īstā seja daudz acīs nedūrās. Un lielāko tiesu pārkāpumu, īpaši ārpusskolas gaitās, pedagogi patiešām nezināja. Bija sarunas par iedomību, aizrādījumi par rupjību, bet — it kā starp citu. «Priekšzīmīgais» skolnieks saņēma nevis asu kritiku un pretsparu, bet tikai draudzīgus brīdinājumus, kurus viņš noklausījās ar iekšēju smīnu. Te jāpiezīmē, ka jau seplitaja un astolajā klasē Sergejs vairs nemaz tik spoži nemācījās, bet darbojās vecā inerce, kuras dēļ viņš nereti saņēma piecnieku tur, kur citam skolniekam būtu ielikts četrinieks vai četrinieka vietā trijnieks.

Dabiski, bezgalīgi šāds stāvoklis nevarēja turpināties. Lūzums sākās devītajā klasē, kad mainījās audzinātāji. Sergejs bija pārāk pieradis pie vecās kartības un nespēja būt citāds, savukārt jaunais audzinātājs bija principiāls un noteikts cilvēks ar vērīgu skatienu. Viņš Sergeju — vismaz galvenos vilcienos — atšifrēja ātri, un sākās cīņa, kurā varaskārajam audzēknim nebija cerību uzvarēt. Taču Sergejs nepadevās, un līdz brīdim, kad viņš pameta skolu un pavasari aizgaja no devītās klases, audzinātāja matos radas daudz sirmu pavedienu. Kaut ko būtisku Sergeja raksturā šajā laikā izmainīt neizdevās. Audzinātājam un audzēknim nebija iespējas kopā eksistēt, un, zaudējis visus ieņemamos posteņus, saņēmis neskaitāmus rājienus, ar divnieku pilnu liecību, žēlsirdīgās mātes un vecmāmiņu aizstāvēts, Sergejs lepni paceltu galvu atstāja kaujas lauku, iekšēji palikdams, kads bijis. Varbūt vienīgi vēl žultaināks, nesavaldīgāks un ļaunāks. Pāris nedēļu pec skolas pamešanas notika sākumā aprakstītā slepkavība, kura pēc šis īsas iepazīšanās ar Sergeju, manuprāt, vairs tik neizprotama neliekas. Man Sergejs paskaidroja sekojošo: — Ja blakus nebūtu skuķe, es nazi ārā laikam nevilktu. Bet tagad viņa skatās, kā mani māca kaut kāds svešs subjekts. Es lai paceltu to papīru!? Viņš lasīs savu referātu, un es padevīgi klausīšos? Nu, vai zināt! … Arī kolonijā Sergejs slimīgi pārdzīvoja katru savu tieksmju ierobežojumu. Viņš dusmās piesarka, pierē iezīmējās grumbas, un rokas tā vien vilkās dūrēs. Bet te viņa kabatā vairs nebija naža, viņa priekša neviens netaisijās nobīties, un pamazām, kaut arī pārāk vēlu, puisis sāka apjēgt, ka viņš nav pasaules centrs un ari citi cilvēki, lai cik tas nepatīkami būtu, tomēr ir respektējami un nereti nākas viņiem paklausīt. Protams, pret uzkundzēšanās tendencēm nepārtraukti vajadzēja cīnīties ari šeit, un lielākā nelaime priekš citiem un viņa paša būtu piešķirt Sergejam kādu vadošu posteni Nobeidzot pārdomas par šo nepilngadīgo slepkavu, vēl jāpiemin, ka «romānā» figurē kāds pretīgs tips, kuru tā varonis nesaudzīgi likvidē. (Starp citu, arī šis sacerējums, kā viss, ko paveicis, Sergejam likās ļoti nozīmīgs, un viņš noteikti cerēja uz literāta slavu.) Ar šo cilvēku Sergejs domājis jauno klases audzinātāju. Tādēļ stipri iespējams, ka, ja negaditos nejaušais upuris Rīgas nomales mežā, notiktu cits noziegums. Ilgvaru, Armandu, Gundaru un Ausmu sasaistījusi kopēja lieta, bet vispirms mēģināšu pēc karlas izsekot vienas dienas notikumiem minēto jauniešu dzīvē. Dienu viņi sāka kā kaut cik pieņemami cilvēki, bet nobeidza kā slepkavas. Si diena bija svētdiena. Viņi pamodās katrs savā mājā, bet visi pavēlu, visi tādā diezgan šļauganā dūšā, jo naktī no sestdienas uz svētdienu bija atgriezušies no kultūras nama balles, kurā tika arī mazliet iedzerts, un visiem priekšā rēgojās bezgaligi garais un tukšais laiks, kas kaut kā jānovelk līdz nākamajai naktij. Tā kā neviens no viņiem atsevišķi nespēja izdomāt, ko varētu sadarīt, tad puiši devās viens pie otra, bet Ausma pagaidām palika mājās, cerēdama, ka gan jau kads atnāks pie viņas. Ilgvars, ejot pie Armanda, satika viņu ceļā pie Gundara, un abi ieraudzīja Gundaru, kas devās pie Ilgvara. Visi nopriecājas, ka ir atkal kopā, saplpēja, pastāvēja uz ielas stūra, apmainījās domām par iepriekšējās nakts balli un pec tam nāca pie slēdziena, ka arī pa trim nezina, ko darīt. Domāja pailgi, nopīpēja otru cigareti. Beigās izšķīrās iet pie Ilgvara, jo tam maja tukša, māte agri no rīta aizbraukusi uz laukiem. Varēs netraucēti paspēlēt zolīti. Zolīti sita stundas trīs. Pēc pirmās stundas pārbaudīja kabatas, izvilka pēdējās kapeikas un Armands aizskrēja pakaļ «strūdziniekam». Ilgvars pa to laiku izrevidēja pieliekamo, uzcepa desas, atrada burku ar skābiem kāpostiem. Tā nu iedzēra vīnu, ēda desu ar kāpostiem, spēlēja partiju pec partijas un grozīja tranzistoruztvērēja kloķus. Lai arī cik taupīgi glāzīte tika cilāta, pēc paris stundām pudele bija tukša un kārtis apnikušas. — Iesim pie Ausmas! — Gundars iedomājās. — Viņai vienmēr kas turas. — Visi priecīgi piekrita un pielēca kājas. Bija atrasts glābiņš no nekā nedarīšanas. Pareizi, pie Ausmas, kur gan citur. Ausma arī

bija priecīga, gaidīšana beidzot vainagojās panākumiem. Ka jau sievieša cilvēks, viņa servēja bagātīgāku galdu un uzlika 110 saviem krājumiem otru stipro vīnu. Viņas princips bija tāds, ka apsviedīgai mūsdienu meičai allaž jātur pudele mājā, citādi dzīve iznāks vientulīga un pelēka. Iedzēra un ieēda, pasprieda par modēm, kopīgi apbrīnoja Ausmas jaunās «korķenes», kuras viņai nupat izdevies «izraut» no Ieies apakšas kā velnam 110 nagiem. Armands pagrozījās kā modeļu skatē un atļāva nopētīt savas nesen uzšūtās bikses. Pastrīdējās par bikšu stilbu platumiem, pažēlojās par lo, ka grūti atrast kārtīgu drēbnieku, kas prastu izšūt ko modernu. Armands apsolīja aizvest Ilgvaru pie pazīstama «vecīša», kas to lietu pieprot. Tad Ausma atcerejās, ka Brigita kaut kur «izrakuši» ārzemju žurnālus, kuros esot «šiki» modelīši, un tos derētu novērtēt. Pudele bija sausa, te vairs nebija ko darīt, tadeļ jaunie ļaudis cēlas un devās pie Brigitas. Brigita ņēmās pa virtuvi, viņai šodien iekritusi lielā vejas diena, bet viesiem tomēr laiks atradās kopā ar aizsāktu poļu degvīna pudeli. Uz galda parādījās arī Ausmas pieminētie modes žurnāli. Atkal iedzēra, komentēja modeļus, domāja, kurš kuram labāk piestāvētu. Traucēja Brigitas māte, kura rūca, ka istabu piepīpējot zilu, tādēļ pēc kādas stundas devās projām. Aicināja Brigitu līdz, bet viņa palika pie savas veļas. Izgājuši uz ielas, atkal sāka prātot, ko tālāk iesākt. Galvas jau bija diezgan iesilušas, prāti nemierīgāki, bet jēdzīgs darāmais nekādi nedevās rokā. — Eli, ies mājā un gulēs, — Ilgvars gandrīz nikni teica. — Un ko tad naktī darīs? — Armands sūrojās. — Pašļūkāsim tāpat pa ielām, — Ausma bezcerīgi lika priekšā. Gundars ieraudzīja afišu dēli. — Varbūt aiziesim palūrēt kādu filmiņu. — Nav jau naudas, — Ilgvars konstatēja bēdīgo patiesību. Tomēr visi sastājās ap afišām. — Sis franču gabals esot tīri ciešams. — Armands bakstīja ar pirkstu dēlī. — Nu tad ejam. Es maksāju, — Ausma sacīja. Pēc filmas noskatīšanās četrotne atkal stāvēja uz ielas. Kamēr sēdēja kinozālē, mazais žvingulītis bija pagaisis tieši tiktāl, lai radītu īgnu grūtsirdību. — Kā tur vīri dzīvoja? Tas čalis bija mūsu gados, bet brauca ar «mustangu». Trīsi simti zirgu, divi simti jūdzes stundā. — Ilgvars grūti pūta. — Bet kur ir mans «mustangs»? Es kaut kā nevaru saskatīt. Tagad tā derēja vēl iedzert, ka taisni vai jākaras nost. — Un tā skuķene, — Armands piebalsoja. — Iegāja vannas istabā, sāka vilkt savus liberiņus nost, un uzreiz — čiktl — jau rāda, kā šī nāk ārā. Jūs domājat — frančiem arī tā bija? Nekā nebija. Tur parādīja visu, bet mūsējie — ar šķērītēm. To labāko izgriež ārā. — Nu gan atradis medus podus. — Ausma mazliet aizvainota uzmeta lūpu. — Tai francūzietei jau tu klāt netiksi. Gundars drūmi raudzījās asfaltā. — Viena nabadzība, — viņš rezumēja. Ausma aizgriezās sānis, parakņājās rokas somiņā un izvilka dažus rubļus. — Vienam vēl iznāks, — viņa lietišķi teica. Puiši atdzīvojās. — Bet tagad vairs nedos, — Armands, paskatījies pulkstenī, bēdīgi iesaucās. — Man dos, — Ausma teica. — Pasēdiet skvēriņā un pagaidiet! Pēc brītiņa viņa bija atpakaļ ar avīzē ievīstītu «Ekstra» pudeli. Apkāri jau krēsloja. Visi nosprieda, ka viņi nav nekādi alkoholiķi un no pudeles nedzers. Ausma aizdeva lūpu krasas vāciņu. — Kā 110 piņģerota, — puiši uzjautrinājās. Dzēra steidzīgi, un, pat šo «miniglazi» lietojot, trauks izsīka ātri. Atgriezās skurbulītis. — Vajadzētu aiziet uz kādu balli, — Ausma ieteicās.

Puiši paraudzījās cits citā un atzina, ka viņus nelaidis iekšā. Džinsos un jakās uz balli iet nevarēja. Nosprieda, ka jāiet uz mājām pārģērbties, bel pirms tam derētu izskalot no rīkles degvīna sausumu. — Paskaties, Atismiņ, vai tev vēl kaut kas nav tai somā, baigi derēja viens aliņš. — Atraduši banku. Tā jau tik daudz izdots. — Ausma negribīgi atvēra somu. — Nu, nelauzies, man pēc trim dienām būs «polučka», atdošu, — Armands uzstāja. Visi devas uz alus zāli. Tā bija pilna kā bišu strops, bet viņiem laimējās piesēsties pie galdiņa, kas bija nokrauts pudelēm. Tur jau sēdēja pasīka auguma vīrs, tā ap gadiem piecdesmit, un vēl otrs, kas, galvu nokāris, snauda. Jaunieši par četriem nolika priekšā tikai divas pudeles. — Divi trauki! Izsmiekls! — vīrs iesaucās. — Frici, vai tu redzi, kādi nabagi te atnākuši. — Viņš bakstīja sānos savam kaimiņam. Taču Fricis nebija atmodināms un, galvu nepacēlis, kaut ko nomurkšķēja zem deguna. Toties sīkajatn vīriņam bija uznācis neatvairāms runāšanas prieks, un viņš gvelza vienā gabalā. Puišu trijotne un Ausma dabūja dzirdēt gan to, ka vajag mācēt naudu pelnīt, gan to, ka īsli zēni bez simtnieka krogā nenāk. Tika apspriests viņu apģērbs un atzīts, ka tas ir smieklīgs un tā staigāt var tikai mērkaķi, bet Ausma izskatās pēc papagaiļa. Tai pašā laikā galda biedrs grāba pudeļu baterijā un lēja jauniešu glāzēs savu alu, jo viņam esot kauns skatoties uz tik knapiem dzērājiem. Puiši uzkarsa arvien vairāk, deva pretī, vīriņš parādā nepalika. Kāpa galvā alus, kāpa vēlēšanās pierādīt, ka viņi nav nekādi nabagi. 'Ausma izkratīja no somas pēdējās kapeikas. Naidīgi devīgais kaimiņš no galdapakšas izvilka degvīna pudeli, pielēja alum stiprāku piedevu un turpināja savus savdabīgi pedagoģiskos apcerējumus par šodienas nīkulīgo jaunatni un agrāko laiku brašajām paaudzēm. Beigas tā īsti precīzi neatceras neviens. Kad alus zāli slēdza, viņi visi atradās uz ielas. Fricis kaut kur palika sēdot, ar muguru pret stūri atspiedies, bet vecīgais galda kaimiņš vēl turējās uz kājām, un domu apmaiņa turpinājās. — Ja tu vēl murkšķēsi, tūliņ dabūsi pa purnu, — kāds, liekas Armands, teica. Tas nu bija pilnīgi veltīgs brīdinājums. Vārdu straume turpinājās, un piedevām jaunieši uzzināja, ka viņu priekšā stāv bijušais cīkstonis, ka tikai vecos laikos vīri prata pa īstam dūres vicināt, bet šodien ir tikai tādi diegabikses, kas nav spļāviena vērti. Pirmais sita Armands, bet tūliņ aiz viņa arī Ilgvars un Gundars. Viņi sita tik centīgi un aizgūtnēm, ka vīriņš kādu brīdi lidoja gandrīz vai pa gaisu no vienas puses uz otru, nemaz nedabūdams pie zemes nokrist. Beidzot visi trīs pirmo reizi šajā garlaicīgajā diena dabūja tā kārtīgi izlādēties un no sirds kaut ko aktīvi darīt. Bet Ausma lēkāja apkārt un smalkā balsī spiedza: — Sadodiet tam ķēmam! Sadodiet, puiši! Kad vārgais pretinieks jau gulēja uz trotuāra, visi vēl ņēmās ar kājām spārdīt viņa galvu un krūtis. Arī Ausma ar savām jaunajām «korķenēm». Aizelsušies un nosvīduši viņi stāvēja bariņā apkārt zemē notriektajam cilvēkam un pēkšņajā klusumā sāka justies mazliet neomulīgi. — Nu ko — ejam, — Ilgvars noteica. — Lai paguļ un apdomā! Un viņi aizgāja. Tikai bijušais «cīkstonis» un kaktu pedagogs vairs nekā apdomāt nevarēja. Viņš bija jau miris. Drīz vien jauniešus aizturēja, un liesas priekšā par slepkavību bez iepriekšēja nodoma stājās Armands — sadzīves pakalpojumu uzņēmuma strādnieks, Ilgvars — puisis, kurš pašlaik nekur nestrādāja, jo bija aizgājis 110 celtniecības organizācijas un gatavojās dienestam armijā, Gundars — bijušais celtniecības arodskolas audzēknis, kurš kādu laiku skolu vairs neapmeklēja, Ausma — sadzīves pakalpojumu uzņēmuma pasūtījumu pieņēmēja. Nepilngadīgo kolonijā nonāca vienīgi Gundars, jo viņš bija jaunākais, — pārējie nozieguma izdarīšanas laikā tuvojās vai bija sasnieguši astoņpadsmit gadu robežu, Ausma, pati vecākā, pasaulē

dzīvoja jau deviņpadsmito vasaru, un viņus gaidīja ieslodzījuma vieta pieaugušajiem. — Es pats nezinu, kā tas notika. Nosist mēs viņu negribējām, bet dusmas bija lielas, — Gundars teica kolonijas audzinātājam. — Ne jau pirmo reizi iznāca kauties, bet nekad tik ļauni nebeidzās. Gandrīz lieki pieminēt, ka, painteresējoties tuvākpar šo jauniešu dzīvi, atklājās, ka tā vairākus gadus ritējusi apskaužami līdzīgi jau aprakstītajai svētdienai. Darbs, skola, bet brīvaja laika vīns, balles, klīšana pa ielām, zo- lites partijas, kautiņi, atkal vīns, balles un tā tālāk. Nav brīnums, ka, tā dzīvojot, cilvēks kļūst nikns un īgns. Uz sevi, uz citiem, uz visu pasauli. — Bet ko citu lai dara? — Gundars brīnījās. Vai varētu apgalvot, ka šie jaunieši bija kādi sevišķi ļaundari? Laikam taču ne. Aktīvais un darbīgais Sergejs, salīdzinot ar viņiem, ir daudz ļaunāks un atbaidošāks tips. Un tomēr — tieši viņu dzīves stilā, viņu dīkdienībā slēpās pašu jauniešu neapjausta, sabiedrībai bīstama ievirze. Viņi visu laiku bija potenciāli noziedznieki. Tieši tādēļ, ka viņus nekas neinteresēja: ne darbs, ne skola, ne ari kāds vaļasprieks, kas veicinātu cilvēka attīstību. Cik kaitīga ir savtīga, savu šauro interešu apmierināšanai veltīta aktivitāte— lai arī ar kādiem cildeniem vārdiem tā netiktu maskēta, — tikpat kaitīga ir pasīva veģetēšana. Un tieši šī dīkdienība zināmā mūsu jaunatnes daļā ir diezgan plaši izplatīta. Cilvēkam, sevišķi jaunietim, tā slaistīties starp balti, iedzeršanu un kārtīm ir pretdabiski. Raksturīgi, ka parasti šie puiši un meitenes ar dzīvi (īstenībā paši ar sevi) ir neapmierināti. Viņi jūt, ka kaut kā trūkst, bet vai nu nesaprot, vai negrib saprast, ka neapmierinātības cēlonis ir pašu dzīves veids. Un tad pēkšņi laužas ārā savdabīga enerģijas un dusmu lēkme. Jaunietis pārvēršas trakojošā mežonī — sit, kliedz, spārda kājām. Ja cilvēkam trūkst nopietnas vadlīnijas, mērķa, idejas, viņa darbība parasti vēršas uz ļoti sīku, acumirklīgu iegribu un mērķīšu sasniegšanu, viņš domā «uz priekšu» nevis jūdzēm, bet centimetriem: Pie tam viņš pats piešķir šīm tieksmēm un iegribiņām kosmiskus mērogus. Viņš par niekiem var iedegties tādās satraukuma ugunis, ka šo nieku sasniegšanai pastrādā briesmīgas lietas, nemaz nespēdams to aptvert. Un pēc brīža paši nieki jau aizmirsušies, bet rīcība nes līdz traģiskas sekas, kuras nāksies atcerēties visu mūžu. «No cilvēka, kas nekā nespēj, var sagaidīt visu,» — ši atziņa nav bez pamala. Atgriežoties pie mūsu bēdīgā «kvarteta», kurš nebūt nav vienīgais, nepietiek ar to, ka esam konstatējuši «sensoro badu» meitenes nu trīs puišu galvās. Ar to var izskaidrot pirmajā mirkli neizprotamo pēkšņās mežonības cēloni, bet tā vien būs par maz. Nepietiek izskaidrot, vajag šo badu novērst, dot šos kairinājumus, kuru pietrūka. Ja jaunieši paši nespēj pacelties līdz nopietniem ideāliem un mērķiem, tad jāatrod efektīvākas metodes, kā šos mērķus un ideālus novadīt pie viņiem.

ŠAUSMĪGĀ DANAJA Reiz, iepazīstoties ar kolonistu skapīšu saturu, uzraugs starp audzēkņu Roberta mācību grāmatas lapam atrada krāsainu atklātni un, izteiksmīgi smīkņādams, pasniedza to man. Attēls bija Rembranta «Danajas» reprodukcija. Es paņēmu atklātni un teicu: — Tā ir glezna. — Kāda tur glezna — pliks sievišķis, — uzraugs teica. — Ari pliks sievišķis var būt glezna. — Pliku sievieti nav ko gleznot, pliku sievieti vajag … — un uzraugs ar vienu vārdu pateica, ko vajadzētu darīt. Es neatbildēju. Uzraugs bija jau vīrs pusmūžā ar pamatskolas izglitibu. Pēc brīža mēs atradām dziesmu kladi. — Un šitā arī ir glezna? — Uzraugs smīnēja un paradīja atšķirtu lappusi, kurā nemākulīga roka bija uzzīmējusi vīna glāzei uzsēdinātu kailu dāmu ar cigareti roka. — Nē, šī gan nav, — es teicu. — Tāda viena, tāda otra, — viņš lietišķi noteica un pārplēsa kladi uz pusēm. Vēlāk iesaucu audzinātāju istabā Robertu un klusēdams parādīju viņa grāmatā atrasto Danaju. Puisis izslējās, piepūta vaigus pašapzinīgā pārākumā un teica man tieši to pašu, ko nesen sacīju uzraugam: — Audzinātāj, tā ir glezna. Roberts apmeklēja devīto klasi un zinaja, ko saka. — Jā, — es piekritu, — un tālāk? — Tā ir slavena glezna, — viņš papildināja. — Kā tu to zini? — Tāpēc, ka tā izlikta Ermitāžā. Otrā pusē ir uzrakstīts. — Bet ja nebūtu uzrakstīts? — Vienalga. Mēs tak neizdosim nelabas gleznas. — Vai tu esi bijis Ermitāžā? Nē, līdz Ermitāžai Roberts nebija ticis. Pēc brīža atklājās, ka viņš ne reizi nebija apmeklējis arī kādu citu mākslas muzeju tepat Latvijā. Viņš neprata nosaukt gleznas autoru (teica: «kaut kāds Reinbalis»). Vispār viņš nezināja neviena gleznotāja vārdu. Toties viņš man pastāstīja, ka reprodukcijā redzamais ir māksla un aplūkot mākslas darbus nevienam nedrīkst aizliegt pat kolonijā. Ka māksla cilvēkam ir nepieciešama un tā tālāk. — Kādas tev vēl ir mākslas darbu reprodukcijas? Citu Robertam nebija. — Kādēļ tad tu izvēlējies un glabāji tieši šo? — Tāpat. Gadījās šitāda. Māksla paliek māksla, audzinātāj. Otrā dienā es viņam atnesu atklātni ar Purvīša gleznas reprodukciju «Pavasara ūdeņi». — Apmaiņai pret Danaju, — es teicu. Roberts savilka ārkārtīgi skābu ģīmi. — Māksla paliek māksla, Robert, — es paskaidroju. Audzēknis šoreiz negribēja piekrist. Viņš bēdīgi paskatījās uz «Pavasara ūdeņiem» un tūliņ novērsās. — Bet, audzinātāj, vai jūs man tomēr nevarētu atdot to pirmo? Viņa taču patiesi nav slikta. — Nē, nepavisam nav slikta. Slikts esi tu. — Kāpēc? — Tāpēc, ka tu nekā no mākslas nesaproti. — Es saprotu. — Nu tad skaties! — Es norādīju uz «Pavasara ūdeņiem». — Tad, kad tu sapratīsi šo, dabūsi

atpakaļ Danaju. Tas Robertu mazliet nomierināja, un viņš jauniegūtajā mākslas darbā ieskatījās ilgāk. Nerunāsim par uzraugu. Daļa mūsu vecākās paaudzes pret mākslu izturas ar absolūtu neizpratni, un tur vairs laikam nekas labojams nebūs. Mūzikā viņiem patīk saldeni šlāgeri un glezniecībā tikpat saldenas ainaviņas. Ja uzgleznots pliknis, tad tā ir… Tikumīgie sarkst, tie ar brīvākiem uzskatiem ķiķina. Roberts ārēji it kā būtu ticis tālāk. Viņš zina, ka mākslā var atļauties gleznot arī plikņus un tas nav nekas nosodāms. Bet aiz šīs ārējās izpratnes paslēpusies gluži tā pati pieeja, kas neizglītotajai veca- kajai paaudzei. Arī viņam Danaja ir tikai pliks sievišķis, «seanss», kā kolonijas puiši sauc visu, kas saistās ar seksu un erotiku. Viņam vienalga — Rembranta «Danaja» vai pornogrāfiska fotogrāfija. Abas izraisa vienu un to pašu reakciju. Bet, ko ar plecu paraustīšanu un bez īpaša satraukuma vēl var piedot vecajiem, to vairs nevar piedot jauniešiem. Te ir jāuztraucas pavisam nopietni. Kolonistu estētiskais līmenis ar retiem izņēmumiem ir neiedomājami zems. Tas dažbrīd robežojas ar pilnīgu trulumu. Var iebilst, ka tie-ir noziedznieki un ko gan citu no viņiem var sagaidīt. Esmu strīdējies ar šā ļoti, nepareizā un vienkāršotā uzskata paudējiem. Jā, šiem puišiem parasti ir bijuši ļoti nelabvēlīgi ģimenes apstākļi, bet viņi gājuši tajā'- oašās skolās, kuras apmeklē arī tie, kas nav noziedz- n5 * Co, ko nespēja dot vecāki, kaut daļēji vajadzēja dot skolai. Skola izglīto un audzina visus vienādi. Un tic puiši, kas šodien atrodas kolonija, rīt no tas aizies un atgriezīsies sabiedrībā, iekļausies dzīvē. Mēs taču neuzskatīsim viņus par noziedzniekiem visu mūžu. Nešaubos, ka skolēniem aiz žoga estētikas un mākslas izpratnes līmenis caurmērā ir augstāks nekā kolonijas skolas audzēkņiem. Taču laikam gan neviens neiebildīs, ka arī tur tas ir daudz zemāks, nekā mēs varētu vēlēties. Un te nu visā tiešumā un lielumā sastopamies ar jau sen diskutēto jautājumu par ļoti nepietiekamo un neapmierinošo mākslas disciplīnu mācīšanu mūsu skolās. Stāvoklis ir pārak satraucošs un bēdīgs. Parastie iebildumi, ar kuriem attaisnojas cilvēki, kas par to atbildīgi, ir tā jau pārslogotās programmas un kvalificētu pasniedzēju trūkums. Taču programmas iespējams atslogot un jācenšas sagatavot vai- rāk kvalificētu pasniedzēju. Mērķtiecīgas pūles šajā virzienā nav manāmas, un viss aprobežojas ar neauglīgām sarunām. Tā mēs jaunatnes vidū "zaudējam ne tikai daudzus potenciālus talantus, bet — kas vēl bēdīgāk — jaunatni novirzām uz pelēkā, šaurā mākslas neizpratnes ceļa, atmetam visai būtisku dzīves skaistuma uztveres iespēju, krāšņa un spilgta pasaule paliek aiz jaunatnes redzes loka. Nevēlos šeit diskutēt par to, kas svarīgāk — zināt algebras formulas vai orientēties mākslā, prast analizēt teikumu vai analizēt Rembrantu. Acīmredzot vajadzīgs kā viens, tā otrs. Ar estētiskām un mākslas kategorijām gribot vai negribot saskaras ikviens kā darbā, lā sadzīvē. Tās sākas ar dzīvokļa un darba vietas iekārtošanu un beidzas teātru, kino un mākslas muzeju im izstāžu zālēs. Mūsu apģērbs, grāmatas ilustrācija, mūzika no tranzistora, fotogrāfija, skulptūra, nama fasāde, koku grupa parkā, smilšakmens klinšu majestātiskais skaistums, daiļ- amata meistara darināta sega, keramikas pelnu trauciņš — pat ar vislielāko vēlēšanos mēs nespējam aizbēgt un izo- lēties no šīs saskares. Un vienīgi no mūsu estētiskās izglītības atkarīgs, kā mēs uzņemam šos diendienā sniegtos iespaidus, vai protam atšķirt patieso no pliekanā, visbeidzot — vai protam saskatīt skaisto ap sevi. Skolā vēl kaut cik ciešami iepazīstina ar literātu sacerējumiem, turpretim muzikālā audzināšana jau ir pārāk minimāla, bet par tēlotāju mākslu nemācām vispār nekā. Un kur paliek tādi novirzieni kā kino un fotomāksla, ci' mēs stāstām par teātri un baletu! Ja — ir īpašas māksla; - las, kas sagatavo attiecīgu nozaru speciālistus, taču te nerunājam par profesiju, bet par ikvienam cilvēkam nepieciešamo prasmi orientēties mākslā. Un ši prasme jāsniedz parastai vispārizglītojošai skolai. Estētiskā nabadzība ir tieši saistīta ar noziedzīgu tieksmju palielināšanos. Truls cilvēks vienmēr vieglāk nonāk uz slidena ceļa. Nodarbības un aizraušanās visdažādākajās mākslas nozarēs, atmetot visu pārējo pozitīvo devumu, gluži vienkārši aizņem jauniešu brīvo laiku. Bet tieši tukšs, bezdarbībā pavadīts brīvais laiks ir vislabākā augsne likuma pārkāpumiem.

Ne velti kolonijas iekšējā kārtība un režīms stingri balstās uz principa — pēc iespējas mazāk nelietderīgi izniekota laika. Mācības, darbs, dažādas nodarbības te ritmiski mainās un neatstāj daudz spraugu gulšņāšanai un spriedelēšanai, kas gandrīz vienmēr saistās ar bēgšanas plāniem, bijušo noziegumu apceri un savstarpēju rēķinu kārtošanu. Protams, estētisko vērtību sniegšanai kolonijas apstākļi ir maz piemēroti. Arī kolonijas skolas programmā nav ietilpināti estētiskie priekšmeti, un trūkst speciālistu, kas tos varētu mācīt. Taču, kaut arī ārpusklases nodarbībām te ir daudz bēdīgāki priekšnoteikumi nekā parastajās vidusskolās, tieši kolonijā atklājas daudzi talanti, kuri nezin kā un kādēļ paslīdējuši garām nemanīti agrāko skolotāju un audzinātaju acīm. Izrādās, bijušais huligāns ir spējīgs zīmētājs, kurš pats to nemaz agrāk nav zinājis, laupītājs ar neticamu centību mācās notis, nav atraujams no klavierēm un, burtiski, dažu mēnešu laikā pārvēršas līdz nepazīšanai, izvarotājs stundām ilgi lipina un veido māla piku, katru brīvo brīdi pavada keramikas pulciņa istabā, iepazīstas ar glazūru toņiem, un gala rezultāta viņa svečturi un trauki iegūst pirmo vietu Vissavienības mērogā nepilngadīgo koloniju audzēkņu darbu skatē. Tie nav tikai atsevišķi piemēri. Daudzas pirmās, otrās un trešās vielas līdzīgās skatēs saņēmuši par saviem akvareļiem, grafiku un veidojumiem vairāki puiši, kuriem līdz kolonijai šī nodarbošanās bija vai nu pilnīgi sveša, vai katrā ziņā maz pazīstama. Daži ar kolonijā doto ceļamaizi vēlāk pabeiguši mūzikas skolas. Bet ne jau šādi sasniegumi ir galvenais. Galvenais ir fakts, ka viņi atraduši saistošu aizraušanos, atklajuši savas spējas un pavisam citu pasauli, kas līdz tam bija paslīdējusi garām. Diemžēl tas noticis stipri vēlu un daudz kas jau nokavēts. Ja viņi būtu šīm nodarbībām pievērsušies agrāk, panākumi būtu lielāki. Droši vien laba daļa kolonijā nemaz nenokļūtu. Jā — tagad ir grūti Robertam atklāt patiesību, ka Rembranta «Danajā» var un vajag saskatīt daudz vairāk nekā tikai kailu sievieti. Un ne jau tas vien. Uztverot gleznotās sievietes skaistumu, Roberts ari uz dzīvu sievieti, uz savu draudzeni skatīsies pavisam citādām acīm. Viņš priecāsies par formu plastiskumu, par sievietes ķermeņa grāciju, viņš tajā redzēs neatkārtojamu, saudzējamu un apbrīnojamu dabas radītu mākslas darbu, nevis vienkāršu iekāres objektu. Estētiskā uztvere cilvēku paceļ pavisam citā — augstākā pakāpē it visās dzīves sfērās. Tad kādēļ gan mēs to jauniešiem pasniedzam tik skopās devās?

IZSAKĀS VIŅI PAŠI Tagad arvien vairāk aizraujas ar socioloģiskajiem pētījumiem. Aptaujas skar arī jaunatni. Tās izdara ne tikai zinātnieki, bet arī skolotāji, audzinātāji un citi. Kolonijas skolotāji te nav izņēmums. Mēģināšu dot nelielu ieskatu kolonijas audzēkņu uzskatos un atziņās. Domāju, ka tas var noderēt ne tikai kolonijas darbiniekiem vien. Lai izlasa un padomā arī citi — vecāki, pedagogi, meitenes. Bet — lai izsakās viņi paši, puiši melnajās formās. Jautājums: Kādu tu iedomājies savu nākotni? Audzēknis A. raksta. . .. Es atgriezīšos savā dzimtajā pilsētā, kurā es uzaugu. Taisnība, sakumā man būs kauns par to, ka esmu bijis kolonijā, bet es ļoti centīšos to neparādīt un tāpat centīšos vairs otrreiz neiesēsties. Centīšos darīt visu cik iespējams labāk, lai uz mani nevarētu rādīt ar pirkstu . .. Vēl līdz armijai es gribētu izmācīties par šoferi un dabūt tiesības. Tas ir mans sapnis no pašas bērnības. Ķad būšu armijā, uzreiz iestāšos komjaunatnē, tur es vislabāk varēšu aizmirst savu pagātni. Kad atgriezīšos no armijas, iešu strādāt par šoferi un varbūt iestāšos vakara tehnikumā. Pa- staigašu gadus divus un atradīšu sev labu meiteni, tai apprecētos. Es gribu, lai mana meitene butu ar labu raksturu, strādīgā un skaista. Es ļoti centīšos, lai viņai nebūtu kauns no manis, staigājot pa pilsētu un jebkurā kompānijā. Kopā ar savu meiteni es nopirkšu motociklu ar blakusvāģi, un mēs brauksim pa dažādām pilsētām. Jo es nestādos savu nākotni citādi priekšā, kā labi neapskatot Padomju Savienību. Kad man būs bērns, es viņu centīšos izaudzināt par īstu cilvēku un lai viņš vai viņa nekad neuzzinātu, kas ar mani jaunībā noticis. To es panākšu. Tā es dzīvošu savu pārējo dzīvi. Audzēknis B. … Tagad man tikai sešpadsmit gadu. Gribētu, lai mani atbrivo pirms termiņa. Pēc tam es tūliņ došos uz staciju un ar pirmo vilcienu braukšu mājās. Pirms sēšanās vilciena es nosūtīšu uz mājām telegrammu, lai matē jau laikus zinātu, ka es atbraukšu. Līdz manai atbraukšanai jau visa sadža zinas, ka es braucu mājās, un nāks mani satikt. Es iedomājos, cik priecīgi būs zerii un meitenes, ka esmu atbrīvots pirms termiņa. Viņi uzreiz man sanāks apkart un uzdos daudz jautājumu, un mēs nešķirsimies ātrāk, kamēr es nebūšu izstāstījis visu, ko man prasīs.. . Rudeni es iešu desmitajā klasē. Pec tam, ja ņems, būs jāiet armija. Pēc armijas es iešu mācīties tālāk, bet, par ko, vel nezinu. Kolonija es nekad vairs nebūšu, jo zinu, cik tas slikti. Un nebūs jau ar par ko iekrist, jo slepkavot es vairs netaisos, pat domāt par to negribas. Sievu es sev atradīšu labu, strādīgu un nekad viņu neapvainošu. Ar viņu mēs dzīvosim līdz mūža beigām, bet to, ka es biju noziedznieks, es nekad neaizmirsīšu. Audzēknis C. Mani plāni par nākotni? Tie, kā daudziem mana stāvokli, stipri vien neskaidri. Liekas — darīsi to, darīsi šito. bet, kad viss sanāk kopa, izrādās tik daudz, ka nav nemaz vienkārši to izpildīt. Man liekas, nākotnes sapņi — tas ir kā nedrošs, mirdzošs paku tilts pār peleko ikdienas upi. Kad sapņo, tad parasti aizmirsti, kas ar tevi īstenībā notiek un kāds tu esi. Kādreiz vēl 7.—8. klasē man uzradās plāns iestāties teātra skolā. Domāju — pabeigšu vidusskolu un iestāšos. Daži teica, ka man esot spējas tajā virziena. Bet nekas neiznāca, māte uzstāja, lai ejot profesionāli tehniskajā skola. Tagad, ja es šeit beigšu vidusskolu, tas varbūt izdosies. Bet, ja runāt par ikdienas sapņiem, tad pēc atgriešanas gribas ierasties mājas un negaidot uzkrist mātei ka sniegam uz galvas. Pec tam atsēsties sava iemīļotajā krēslā, skatīties, cik vien veļas, televizoru, nebaidoties, ka atskanēs kāds signāls, gulēt, cik gribas, bez rīta rosmes, klausīties magnetofona lentes, aiziet apstaigāt pilsētu, veikalus, padejot balle. Varbūt nopirkšu ari kādu pudeli stiprāka dzēriena un viens pats izdzeršu. Tie ir sīkumi, es zinu, bet pašlaik es sapņoju tieši par to, par šiem jaukajiem dzīves

sīkumiem, kuru te nav. Audzēknis D. … Daudz pasaulē ir visādu inženieru un zinātnieku utt. Bet rūpnīcās un citur maz vienkāršu strādnieku. Un es, kad atbrīvošos, gribu būt vienkāršs strādnieks. Par citu man mācīties negribas. Vienkārši man ļoli patīk strādāt pie laba darbgalda un skatīties, kā viens cietāks metāls griež otru — mīkstāku … Un vēl gribu, lai man tic visās lietās tāpat kā citiem un nepiemin manu pagātni. Audzēknis E. Vispirms es gribu atbrīvoties cik vien iespējams ātrāk, pēc tam iestāties darbā pēc specialitātes, kuru šeit dabūju. Vēl vajadzētu pabeigt vienpadsmito klasi. Pēc tam droši vien būs jāiet armijā, bet es ļoti gribētu kaujas daļā, nevis būvbataljonā… Precēšos ap gadiem 25, bet, ja satikšu labu meiteni, tad varētu ari ātrāk. Audzēknis F. Ķā vien iziešu no kolonijas, tā rakstīšu lūgumu kara komisariātam, lai mani ņem armija. Man vecākais brālis jau ir armijā un raksta man no turienes. Bez armijas man būs grūti noturēties. Ķad atnākšu no armijas, sākšu strādāt rūpnīcā, apprecēšos un uz visiem laikiem aizmirsīšu savu nolādēto pagātni. Audzēknis G. Jau no mazām dienām sapņoju kļūt par šoferi. So profesiju iemīlēju tāpēc, lia arī mans tevs ir šoferis.. . Strādāšu godīgi un dzīvošu, kā dzīvo visi ļaudis. Tagad man grūti stādīties priekšā, kā tas viss būs, bet es stingri esmu pārliecināts, ka tā būs. Es braukšu ar mašīnu pa visām pilsētām, tāpat kā kādreiz braucām kopā ar tēvu. Pēc tam apprecēšos un man būs dēls. Vairāk es pagaidām nekā negribu kā mierīgi dzīvot un būt neatkarīgam. Audzēknis H. Pēc iziešanas no kolonijas es pēc kādiem diviem mēnešiem atkal bušu aiz restēm. Bet pa to laiku es daudz ko paspēšu. Dzeršu, kaušos, ar vienu vārdu, darīšu, ko var. Un, tikai kad man būs gadi 25, sakšu domāt par nākotni, bet nākotne man būs slikta, tāpēc ka es negribu strādāt, bet cilvēks, kas nestrādā, tāds laikam ilgi nedzīvo. Un tā es laikam nostāšos uz cilvēces zemākā pakāpiena. Bet vispār man vienalga, šeit vai brīvība. Es tikai mazliet bēdājos par māti, bet vairāk neko. Audzēknis I. Pēc atbrīvošanas es pirmos Iris mēnešus atpūtīšos, staigāšu apkārt, droši vien dzeršu utt. Strādāt man nepatīk, mācīties ari slinkums. Sāda tipa iestāde es laikam nokļūšu atkal ne vienu reizi vien, to es zinu, bet godīgi dzīvot ir purāk grūti. Audzēknis J. Es domāju, ka mana nākotne būs gaiša, laimīga un priecīga. Ka vien atbrīvošos, došos mājās, satikšos ar draugiem. Vēlāk sākšu strādāt rūpnīcā par atslēdznieku. Es gribu dzīvot normālu, cilvēcīgu dzvi, pec kuras esmu tā noilgojies. Pietiks atbilžu fragmentu. Kā redzams, tie ir dažādi, bet visus vieno nenoliedzama dzīves realitātes izjūta, protams, sajaukta ar pusaudžiem raksturīgu bērnišķību. Neviens no vairākiem desmitiem aptaujāto (izglītība četras līdz deviņas klases) nevēlas kļūt par inženieri, ārstu, skolotāju, nemaz jau nerunājot par zinātniekiem un kosmonautiem. Ļoti daudzi, gandrīz 30 procentu, vēlas kļūt šoferi; daudzi — apprecēties un dzīvot mierīgu dzīvi. Pēc šofera profesijas nāk kolonijā apgūtā specialitāte (virpotājs, atslēdznieks). Par izglītības turpināšanu pārāk netiek jūsmots, tā pieminēta «vajadzētu» un «varbūt» robežās. Grib dienēt armijā — paši apjēdz, tur disciplinēs, piespiedīs saņemt sevi rokās. Var domāt arī tā — viņi vēl daudz ko nesaprot, šaurs apvārsnis, tādēļ pieticīgas nākotnes prasības. Varētu būt tā. Bet ja ne tā, ja tieši saprot vairāk? Ja pareizi novērtē savas spējas un zina, ka sevišķi tālu neaizlēks? Kaut kur ir liela nopietnība, turpat blakus bērnišķība un infantilisms. Un atklātība. Droši vien ievērojāt tieši šo atklātību: «Es atkal būšu aiz restēm.» Viens otrs būs ari. Labi, paskatīsimies tālāk. Nākošais jautājums:

Kā tu vērtē savu tēvu un māti? . .. Man nav tēva. bet es gribētu, ka viņš man būtu. Viņš no manis šķirās, kad man bija trīs gadi. Bet pēc tam mute stāstīja, cik viņš bijis labs. . .. Es savu tēvu neatceros. Bet, kad biju maziņš, esot viņu redzējis. Viņš strādāja par krāvēju. Pēc tam viņš ņēma un aizbrauca, kur, es nezinu. Viņš pat neraksta mums. … Man nav tēva, un es negribu, lai viņš man būtu. Es viņu nekad neesmu redzējis un negribu redzēt. … Man nav tēva. Ja man būtu, es viņu klausītu. Tad mēs ietu uz zveju, pēc sēnēm un ogām mežā. Kad man vel nebija gads, viņš mani pameta. … Man tēva nav. Viņš nositās ar motociklu. Cita tēva man nevajag. … Man ir tēvs, bet es gribētu, lai viņa nebūtu. Tādēļ ka mēs ar viņu visu laiku kāvāmies. Viņš mani sita, kad biju maziņš, un es viņu, kad man spēki pieņemas. Viņš zina, par ko. … Mans tēvs nav slikls cilvēks, tikai viņš daudz dzer. Viņš gandrīz visu laiku atrodas Olainē. … Mans tēvs ir slikts, ļoti bieži dzer. Dzivo viņš atsevišķi, un vispār es viņu maz zinu. . . . Mans tēvs ir labs, kaut ari man nav īstais tēvs. Varbūt viņš ir vēl labāks par īsto. Lūk, ko parasti atbild par tēvu. Vairākumam kolonistu tēvs ir abstrakta figūra, iedomu tēls. No trīsdesmit sešiem aptaujātajiem pieci atzinuši, ka viņu tēvs ir labs. Bet māte? . .. Mana māte ir laba, un es viņu cienu. Bs gribētu, lai viņa paliek (āda, kāda ir. Mana māte strādā fabrikā, mājā ari visu uzkopj. Viņa nemīl staigāt pa kafejnīcām un restorāniem. Viņai ir laba sirds, bet, kad vajag, viņa ir ari barga. Bs par to uz viņu nedusmojos, jo viņai ir taisnība. …Mana matē dzer degvīnu un ved mājā svešus vīriešus. Mani sūta pēc alus un viņa un, kad atnesu, uzcienā ari mani. Mana māte strādā uz būvēm. Kad dabū algu. tad pēc nedēļas vai divām naudas vairs nav. Mana māte mīl palamāties ar kaimiņiem un citiem, kas ir pagalmā. Ja es skolā dabūju divi, viņai tas vienalga. .. . Man nav mātes, bet.es ļoti gribētu, ka viņa man būtu. Bet, par nožēlošanu, viņas nav. Audzēknis A. raksta. Man ir tēvs un māte. Tēvs varbūt ir labs cilvēks, tikai mii dzert. Labs viņš ir, kad dabū naudu. Tad viņš dod naudu arī man, bet tikai, kad pilnā. Kad biju maziņš, tēvs man kaut ko nopirka, bet, kad paaugos, tad man uzmanības piegrieza pavisam maz .. . Bieži tēvs mani sita, māte man noslaucīja asaras. Sita mani par to, ka vajadzēja, bet ari aiz izklaidēšanās, kad bija piedzēries. Bet piedzēries viņš bija reizes divdesmit mēnesī. Alga pazuda kā caurā mucā, un mums bieži nebija, ko uz zoba likt. Māte bija labāka, viņa vismaz mazāk dzēra un centās neiznest mūsu kaunu ārpus mājas. Cita sieviete jau sen būtu iesniegusi šķiršanos, bet mana māte pacieta. Audzēknis B. Es izaugu bez tēva. Kad man bija divi gadi, viņš šķirās ar manu māti. Māte pati to gribēja, jo viņš ļoti stipri dzēra. Tā ari mute mani un brāli viena audzināja. Tēvs aizbrauca uz Magadanu un no tā laika nav atrakstījis nevienu vēstuli. Kāpēc es atrodos šeit? Varbūt tāpēc, ka nebija tēva audzināšanas … Kad es jau biju te un pēc diviem mēnešiem dabūju ar māti tikšanos, es viņu gandrīz nepazinu, tā viņa bija nosirmojusi. Es domāju, ka mana māte ir laba. Audzēknis C. Ko lai raksta par saviem vecākiem? Ir man kā tēvs, tā mute, bet pašlaik viņi nedzīvo kopā tāpēc, ka šķīrušies. No ta laika, kamēr atceros, es no savas matēs neesmu redzējis cita ka labumus un glāstus. Bērnībā viņa izpildīja visas manas vēlēšanās. Visa laika viņa ne reizes man nav iesitusi, kaut gan varbūt vajadzēja. Arī tagad, kad es atrodos šeit, viņa ne reizes nav mani bārusi un žēlojusies, ka viņai kauns par mani. Viņa man darījusi tik daudz laba, bet kā es viņai par to atmaksāju? Tātad par savu māti es nevaru atsaukties slikti, es viņai esmu pateicīgs par visu labo, bet par tēvu pat nezinu, kā rakstīt. Visā laikā, kamēr mēs dzīvojām kopā, es neredzēju no viņa nekā cita kā to, ka viņš sit māti un reizēm arī mani pašu. Ar laiku man tā apriebās viņa dzeršana un lamas, ka vēl tad, kad māte no viņa šķirās, man likās, ka viņš

atkal ienāks pa durvīm un viss sāksies no jauna. Nezinu, varbūt ari viņš ir vainīgs, ka es atrodos šeit. Ja man tieši prasītu, lai izlieku atzinies saviem vecākiem, es nedomājot mātei ieliktu pieci, bet tēvam, pec tnanām domām, nevar likt neko citu kā divnieku. Kā redzams, ar māti ir daudz iepriccinošāk. Tikai niecīga da|a pusaudžu atzīst, ka māte slikta, apmēram tikpat, cik konstatē, ka tēvs labs. To var saprast. Pirmkārt, māte ir ta, kas palikusi ģimenē, otrkārt, salīdzinot ar tēva izdarībām, viņa ir nesalīdzināmi gaišāks tels. Viņa aizstāv, viņa glāsta, viņa piedod. Bet? Ļoti raksturīga ir tieši pēdējā atbilde. Mātei te (Jēls ielicis piecnieku, bet vai arī mēs liktu šo atzīmi? Un tā notiek bieži. Varbūt akla mīlestība ir labāka par aklu ļaunumu. Varbūt. Bet tikai labāka, nevis laba. Tālāk: Kāds ir tavs labakais draugs? Minēšu tikai vienu atbildi, jo tās ir gandrīz līdzīgas un atšķiras vienīgi niansēs, pamatkrāsa tā pati. Ir man draugs. Zēni viņu sauc par Juli. Cs viņu zinu no tā laika, kamēr sevi atceros. Kopā izaugām, kopā gājām skola. Tagad viņš pabeidza vidusskolu, bet es atrodos šeit. Kāpēc es viņu skaitu par savu draugu? Kas man pie viņa patikaV Tas, ka viņš bija daudz pārāks par mani. Viņš savā dzive ne reizi nebija rupjš pret meiteni vai pret vecāku cilvēku. Viņš ne reizi ne tikai neiedzēra, viņš pat šņabja smaku nezina. Viņš bija sportists, airētājs. Viņš par mani stiprāks reizes divas, bet es nekad neredzēju, ka viņš kādam būtu sitis. Par mani pašu vis to teikt nevar. Tas, ka atrodos šeit, runā pats par sevi. Un, tikai atrodoties šeit, cs pa īstam iedomājos, cik daudz augstāk par mani viņš stāv. Ka pēc savas fiziskās, tā pēc garīgās attīstības. Tikai tagad es saprotu, cik viņam liela taisnība, kad viņš man teica, ka. tā dzīvojot, es pie laba gala nenokļūšu. Ja nebūtu viņa, es droši izdarītu vēl daudz vairāk (auna, nekā esmu izdarījis un par ko esmu sodīts. Cs esmu pateicīgs viņam, ka viņš nav mani aizmirsis un raksta man uz šejieni. Dīvaini, vai ne? Draugi ir nevis tie puiši, ar kuriem kopā blandījās pa vakariem, zaga un kāvās, bet šis Julis, kas «pat šņabja smaku nezina». Un vēl dīvaināk, ka gandrīz deviņdesmit procentu aptaujāto kolonistu ir lādos pašos uzskatos. Viņu labākie draugi ir līdzīgi Julim, varbūt ne tik spoži raksturoti, bet katrā ziņā tādi, kas neatrodas kolonijā. Bet ja nu nemaz nav dīvaini? So paradoksu var izskaidrot ar kaut kur cilvēka iekšienē mītošu tieksmi pēc labā, tīrā. Jūti, ka pats tāds neesi, neproti, negribi būt, bet apbrīno to, kas spēj un var. Iespējams, ka šis Julis ir kā stiprs koks, pie kā pieķerties, kā plosts slīcējam. Vismaz domās. Droši vien sev līdzīgo kompānijā kolonisti pavadīja lielāko da|u brīvā laika, bet zināja, ka turpat netālu ir Julis. Reizēm gribējās būt viņa aizvējā, viņa sabiedrība. Paši bija vāji, ne velti liek rakstīts, ka «godīgi dzīvot ir pārāk grūti», ladel apbrīnoja stipro. Un vēl šīs aptaujas apstiprina patiesību, ka likuma pārkāpēju grupiņas nesaista draudzība. Viņus saista pastrādātie noziegumi, zināma pašpuiku morāle, bet tā nav īsta draudzība. Arī viņi palīdz cits citam, stāv viens par otru, bet tikai līdz zinamai robežai. Ļoti bieži saista bailes no izrēķināšanās, no vientulības. Tādēļ tie, kam nav šāda Juļa, atzīst, ka īstu draugu nav bijis. Vai arī saka: «Draugu man bija daudz, un es nevaru pateikt, kurš ir labākais.» Trīs puiši par labāko draugu atzīst meiteni, divi — māti, viens — māsu. Par labākām draugu īpašībām min vārda turēšanu, at- klātibu, gudrību, vīrišķību, mieru un izturētību. Tas ir tieši tas, kā pašiem parasti trūkst. Un beidzot jautājums: Kāda ir tava attieksme pret meiteni un mīlestību? Audzēknis A. raksta. … Pēc savām domām, visskaistākos un cildenākās jūtas ir mīlestība… Man ir bijušas daudzas meitenes, bet ne pret vienu neesmu izjutis mīlestību, tikai vēlēšanos šo meiteni iegūt. Es esmu bijis tikai muļķa zēns, kurš, patiesi runājot, nekad nav izpratis, kas ir mīlestība, un šaubos, vai ari tagad saprotu, ko nozīmē šis vārds. Pēc šo meiteņu iegūšanas esmu pārstājis par viņām interesēties un pametis. Audzēknis B. … Mīlestība — tās ir visskaistākās jūtas pasaulē … 5o vārdu «mīlestība» es nevaru nekādi tā pa

īstam saprast. Varbūt tāpēc, ka man pašam nav nekad nācies tā pa īstam mīlēt. Parasti brīvībā es ilgi ar meiteni nedraudzējos, jo mani vienkārši nepievilka meiteņu draudzība… Dejās satiku kādu meiteni, tad ar viņu dejoju un pavadu mājās, un izdaru visu citu, bet pēc kāda laika ir atkal cita. Pēc manām domām, mīlēt meiteni nav jēgas. Tad tev ir rūpes par nākotni. Vismaz tādas domas man ir pašlaik. Audzēknis C. … Labu laiku, kopš sāku vairāk satikties ar meitenēm, nevarēju saprast, kas ir mīlestība. Bet, kad iepazinos ar savu pirmo meiteni, tad ari es sapratu … Pēc kada pusgada es bez viņas vairāk nevarēju. Man mūžīgi gribējās būt kopā ar viņu. Bet. kad es viņu ieguvu, tad man viņa palika kaut kā vienaldzīgāka … un es, pēc manām domām, atradu citas — labākas. Viņa man nepārmeta, tikai lūdzās, lai es viņu nepametu. To es arī neizdarīju, tikai turpināju visu kā līdz šim. Manu rīcība laikam bija zemiska, jo es ņirgājos par viņas jūtām. Viņa mani lūdzās, pat uz ceļiem krita, bet es tam sevišķu vērību nepiegriezu. Bet, kad izdarīju noziegumu, tad kaut kā vairak atcerējos viņu. Viņa šovasar pabeidza desmito klasi, un es gribēju precēties, jo domāju, ka mani neiesēdinās. Viņa bija ar mieru ar visu. Bet tad es pats apdomāju, ka nav vērts, jo es šā kā tā ar viņu nesadzīvošu. Bet tagad es domāju savādāk, kaut tikai tiktu ātrāk ārā… Tagad velk tikai pie viņas. Nezinu, vai tā man ir īsta mīlestība vai atkal kā parasti tikai ilgošanās pēc meitenes un kopsakariem ar to. Audzēknis D. Mīlestība laikam ir tās visskaistākās jūtas, kas vieno cilvēkus . .. Mēs iepazināmies dejās . .. No sākuma es ar šo meiteni draudzēties nedomāju, bet es ar zēniem saderēju, ka es šo meiteni iegūšu … Kad es jau kādus sešus mēnešus biju ar viņu draudzējies, es viņu ieguvu, bet doma, lai es viņu pamestu, vairs nebija… Bet tad notika tas, no kā es visvairāk baidījos, mana meitene palika stāvokli. Es viņu visādi mierināju un sapratu, ka viņa ir nelaimīga … Beigās viņa aizbrauca pie ārsta. Kad viņa atbrauca atpakaļ un pateica, ka bijis puika, es sapratu, kāds man tagad ir zaudējums. Audzēknis E. . .. Es savu pirmo meiteni atceros vislabāk, kaut gan man ir bijušas vairākas meitenes. Mana pirmā meitene bija ļoti laba un skaista, bet mums nesakrita kopējās domas un raksturs, tāpēc es biju spiests šķirties no viņas. Manas domas ir tādas — ja cilvēki nevar dzīvot kopā kā divi saticīgi putniņi, kuru starpā ir vienmēr miers, tad labāk šādu dzivi nesākt… Vēl es savā dzīvē biju iemīlējies kādā citā meitenē. Tad es kādu vakaru uzaicināju viņu pie sevis, kur mēs mazliet iedzērām. Nakti šī meitene palika pie manis. Nākošā rītā, kad es ar viņu pamodos, man bija kaut kā neērti ar viņu runāt. Nakti bija noticis tas, kas var notikt ar zēnu un meiteni, vienā gultā guļot. Pēc tam es ar šo meiteni satikos arvien mazāk, līdz beidzot mūsu mīlestība izjuka. Audzēknis F. … Kaut ari mīlestība ir skaista, jūtu lo, ka es nevienu meiteni līdz šim neesmu mīlējis.. . Lielāko liesu mūsu jaunatnes vidū viss sākas ar iepazīšanos dejās un nobeiguma daļu gultā. To jau es sapratu piecpadsmit gadu vecumā, kad iepazinos ar Viju. Es pats nevaru saprast, kā tas nolika, es ieguvu Viju, bet pēc šīm attiecībām, kas turpmāk atkārtojās arvien biežāk, es sapratu, ka es viņu nemīlu. Brīžiem es domāju, ka es viņu milu, un runāju viņai visu, kas pagadījās labs uz meles, bet tad nācu pie slē- dzlena, ka tas nav taisnība… Tad pēc mēnešiem diviem es izlēmu, ka mums ir jāšķiras. Tas bija kā zibens spēriens viņas sirdi, un tikai tad es sapratu, ka viņa mani mīl, jo cik daudz viņa interesējās par mani, kā es mācos un vai viņa nevarot man palīdzēt. Jāpiebilst tas, ka viņa bija vecāka par mani. Izrādās, ka es tikai vēlējos iegūt viņu un tikai vēlāk sapratu to. Audzēknis G. … Mīlēt — tas nozīmē cienīt.. . Ar savu pirmo melleni es iepazinos nejauši… Kā jau las notiek kopmītnēs, mēs ar zēniem bieži gājām klaiņot pa pilsētu. Es pats agrāk dzīvoju laukos, un tādēļ mani intereseja pilsētas puiku sabiedrība. Vienmēr tur bija jautri. Bija meitenes un šņabis, un jāgarlaikojas nebija. Un parasti pēc šādiem vakariem otrā dienā zeni lielījās ar savām uzvarām. Tā kā man no sakuma

lādas nebija, tad atlika tikai klausīties un uzkrāt teorētisko pieredzi. Bet, kad es saliku savu meiteni, vēlāk ari man bija ar ko palielīties… Mana attieksme pret šo meiteni varbūt nebija īsti pareiza, bet tur nekā nevar darīt, tagad atliek tikai visu to nožēlot. Audzēknis H. Mana pirmā meitene man ir palikusi atmiņā vēl tagad, pec vairāk nekā gada jautras un līksmas dzīvošanas. Visā mūsu draudzības laikā viņa ne reizi nebija mani apvainojusi vai kaut kā ar vārdiem aizskārusi, kā to bieži darīju es pats. Ja man tagad vajadzētu kaut ko viņai teikt, tad vienīgais — es varētu tikai dumji kā mazs bērns atvainoties. Pēc tam nāca citas, kuras bija ar mieru iet pie tā, kurš viņai dos pusi no gultas un pilnu vīna glāzi… Pirms koda pusgada es sadraudzējos ar kādu meiteni, vārdā Rita. Vismaz viņa man palika gan pec rakstura, gan, kā mēs zēni sakām, pēc figūras. Kādu laiku man likās, ka es esmu it kā iemīlējies. Tā mēs draudzējamies kādu nepilnu mēnesi. Tad kādu reizi pēc dejām viņa piekrita nākt pārnakšņot pie manis, jo mani vecāki nakti nebija māja. Pec šis vienīgas nakts man viņa nelikās vairs ne tik tuva, ne patīkama kā līdz šim. Tas viss bija tikai tāpēc, ka es biju no šīs meitenes paņēmis visu, ko vien var paņemt no gultā gulošas. Nevar pateikt, kad, bet esmu nācis pie slēdziena, ka meiteni var izmantot tikai sava prieka pec ka sievieti vai ari būt ar meiteni lādas attiecības, kas saucas draudzība. Abi šie gadījumi, es domāju, nav apvienojami, vai ari tas man nav izdevies tikai vienīgam, lo es nezinu. Sādi atbild viss lielais vairums no aptaujātajiem zēniem, vairāk nekā 80 procentu. Ir, protams, arī daudz zemākas pakāpes atbildes. Piemēram, audzēknis I. raksta. Man nopietnas mīlestības nav bijis… Man patīk tādas kompānijas, kur visi vienā barā salasās un norunā, uz kurieni aizbraukt un kur atrast kādu tukšu dzīvokli, lai varētu sarīkot kādu ļoti labu un jautru dzeršanu un izpriecas ar meitenēm. Kad pirmo reizi man bija intīmi sakari, tad tas man iepatikās un es nolēmu turpmāk turpināt tādu dzīvi tālāk, jo, pēc manām domām, tā dzīvot ir visskaistāk un vislabāk… Ejot ar meiteni, es jutos vīrišķīgāks un ari laiks paiet interesantāk. Taču tā domā tikai daži. Un tagad divas atbildes, kuras raksturo pavisam cita ievirze. Audzēknis .1. …Es ļoti nožēloju savu nepareizo rīcību, par ko ari mani arestēja. Es jūtos ļoti vainīgs Anitas priekšā, ka esmu viņai sagādājis tādas ciešanas un šķiršanos uz ilgāku laiku… Anita ir ļoti sirsnīga, uzticīga, un esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņa sagaidīs manu atbrīvošanu. Vispār es nevaru iedomāties savu turpmāko dzīvi bez viņas. Kopa ar viņu man ir labāk nekā jebkad. Audzēknis K. …Agrāk man bija tā — ja esmu bijis tuvās attiecībās ar kādu meiteni, pēc vienas nakts viņa man vairs nepatīk, viņa man izliekas kaut kāda pretīga un es gribu ātrāk tikt no viņas vaļā. Bet tad es iepazinos ar Ivetu un tā vairs nebija. Viņa bija ļoti skaista un uzreiz man iepatikās… Mēs satikāmies katru dienu. Draudzējamies jau ļoti ilgi, kādus trīs mēnešus, bet nekādu attiecību mums nebija. Tad bija kaut kādi svētki, mēs drusku iedzērām. Es aizgāju gulēt, viņas vecāki nebija mājās. Viņa arī atnāca gulēt man blakus. Ta man ar viņu pirmo reizi bija tuvas attiecības. Un es ar viņu jutos loti brīvi un labi. I\ad es Ivetu neesmu redzējis kadas divas dienas, es nezinu, kur likties, meklēju viņu, un, kad es atkal esmu viņai blakus, man izliekas, ka es viņu pirmo reizi redzu, un man ir tik labi kā nekur. Es vairāk neko nevelētos kā būt ar viņu kopa. Arī kā savu sievu es gribētu redzei tikai Ivetu. Raksturīgi, ka mīlestību kā ļoti cildenas skaistas, pāri visam stāvošas jutas atzīst gandrīz visi. (Tikai trīs no aptaujātajiem četrdesmit zēniem saka, ka mīlestība nav nekas sevišķs.) Taču šī doma ir tīri teorētiska, no grāmatām izlasīta un skolotāju iestāstīta, jo tūliņ tālāk tie paši audzēkņi vai nu tieši, vai netieši atzīst, ka paši nezina, kas ir mīlestība, un nav ar to saskārušies. Skaidri jaušams, ka viņus vadijusi tikai puiciska, seksuāla ziņkāre par meiteni, vēlēšanās viņu iegūt un pēc tam viss izbeidzies. Tuvas attiecības ar meiteni nav bijušas tikai četriem, pārējiem tās bijušas vismaz ar vienu, vairumam — ar daudzām. Audzēkņu vecums šajā laikā 14—17 gadu, un viņi bijuši vispārizglītojošo vai arodskolu

skolnieki. Si un arī citas agrāk izdarītās aptaujas skaidri pierāda, ka zēniem pusaudžiem mīlestība šā vārda patiesajā nozīmē eksistē samērā reti. Tikai četros piecos gadījumos var runāt par nopietnām jūtām. Ar meitenēm tas ir citādi, tādē| arī viņas smagi cieš un pārdzīvo. Gandrīz visos gadījumos zēns pametis meiteni, nevis otrādi. Es te nerunāju par viegla rakstura draudzenitēm, kādas, bez šaubām, daudziem pusaudžiem ir bijušas. Raksturīgi, ka arī viņi šā tipa meitenes piemin tikai garāmejot. Viņas, pašu zēnu vārdiem runājot, prasa tikai «pusi no gultas un pilnu vīna glāzi». Zeni atceras un domā nevis par viņām, bet par visumā tīrām un godīgām meitenēm un nereti nožēlo, ka nodarījuši tām pāri, bet, ja mīlestības nav, tad citu iznākumu gaidīt veltīgi. Te parādās attiecīgu nozaru zinātnieku un pedagogu aprindās varbūt jau sen zināmā, bet daudziem vecākiem un pašiem pusaudžiem nezināmā atšķirība zēnu un meiteņu izjūtās. Zēns pusaudzis jau agri (pastāvot tagadējai akce- lerācijai, pat 13—14 gadu vecuma) aktīvi tiecas pēc meitenes, bet gandrīz vienmēr tikai šauri fiziskā plāksnē. Taču runāt viņi runā gan par mīlestību, gan par cēlām jūtām, saka skaistus vārdus, «visu labu, kas pagadās uz meles». Nereti viņi paši iedomājas, ka tiešām mīl. Meitenei šai laikā daudz retāk rodas velēšanās pēc dzimumattiecībām, viņas domas klīst abstraktas, tīras jūsmošanas pilnas draudzības un mīlestības augstumos. Taču, zēna pierunāta, viņa vārdu apžilbināta, meitene padodas, lai izpatiktu savam «varonim». Tā rodas daudzas «pusaudžu mīlas» traģēdijas, jo katrs no partneriem doma un rīkojas pilnīgi pretējos virzienos. Protams, uzskats, ka vi riesi vispār nespēj mīlēt (tas pēc šādiem notikumiem ir diezgan izplatīts meiteņu vidū), ir dziļi nepareizs. Te mēs runājam nevis par vīriešiem, bet par pusaudžiem. Paies laiks, pusaudzis nobriedīs (cits ātrāk, cits vēlāk) ne tikai fiziski, bet arī intelektuāli, patiešām kļūs vīrietis, un patiesas mīlestības jūtas atnāks arī pie viņa. Pēdējās citētās atbildes liecina, ka tas varbūt jau noticis. Sāda pusaudžu pārāk ātra tuvināšanās nenoliedzami notrulina jūtas. Zēni pie tas pierod, meitenes pec apmānīšanas arī nereti nospriež, ka tagad viss labais jau garam un nekas neatliek kā tādā garā turpināt, jo nekā cita gaidīt nav nozīmes. Rodas cilvēku grupas, kuras līdz dziļiem mīlestības pārdzīvojumiem patiešām vairs nespēj nonākt, rodas šīs «pusgultas un vīna glāzes» sievietes un vīrieši, kuriem viss aprobežojas ar vēlēšanos sarīkot «kādu ļoti labu un jautru dzeršanu un izpriecas ar meitenēm». Protams, tam var būt arī citi iemesli, piemēram, slimīgas novirzes, bet domāju, ka vairums jauniešu savu spēju patiesi mīlēt zaudē tieši tādēļ, ka pārāk ātri to vēlējušies iegūt. Pec aptaujām spriežot, jakonstatē, ka jaunieši parasti viens otru maz pazīst. Viņi iepazinušies lielāko tiesu deju zālē, tikai pāris gadījumos «mīlestība» radusies, kopā strādājot vai vienā klasē mācoties. Vēl minēta iepazīšanās pastaigā, tramvajā, pat pa telefonu nepareiza savienojuma rezultātā. Satikšanās parasti turpat deju zālē arī turpinājusies, un pazīšanās izbeigusies pēc nakts pie zēna, kura vecāku nav mājās. Runājot par atbildēm uz jautājumiem kopumā, var norādīt, ka tādas domas ir tikai kolonistiem, ka, izdarot līdzīgu aptauju parastas vidusskolas skolnieku vidū, atklāsies pavisam citāda — daudz gaišāka aina… Jā, tas jāņem vērā, un mans nolūks arī nav šeit runāt par mūsu jaunatni vispār, tomēr gribu pievērst uzmanību apstāklim, kas dažam varbūt neienāks prātā. Jau uzsvēru atklātības momentu. Es domāju, ka šo apstākli, lasot atbildes, būs ievērojuši visi. Un te gribētos izteikt pieņēmumu, ka parastajā vidusskolā šis atklātības moments nebūs tik izteikts. Pirmajā brīdī liekas paradoksāli — likuma pārkāpējs, pie meliem pieradis pusaudzis, taču nebūs patiesāks par kārtīgu puisi vai meiteni. Un tomēr tā var gadīties. Parastas vidusskolas skolnieks vai augstskolas students ir līdzigs starp līdzīgiem, normāli domājošs padomju jaunietis. Vismaz tam tā vajadzētu būt. Neviens oficiāli nav atzinis un pierādījis, ka, piemēram, skolnieks N. tāds nav. Viņa kļūdas, trūkumi, nevēlamās vājībās, ja tādas ir, nekur publiski nav apstiprinātas un atklātas. Šāds cilvēks var staigāt paceltu galvu un droši skatīties citiem acis. Viņa greizo domāšanu un nepareizo rīcību zina tikai viņš pats, varbūt vel šaurs vistuvāko draugu un radinieku pulciņš. Tikko jaunais cilvēks iziet ārpus šīm šaurajām aprindām, viņš spēj ticami notēlot labu un

progresīvu jaunieti. Un viņš io ari dara, jo tas ir viņa interesēs. Kāpēc bojāt savu reputāciju? Sis vidusskolnieks N. vairs nav nekāds muļķis, viņš taču zina, kādus cilvēkus vēlas redzēt mūsu sabiedrība, kādas ir pie mums pastāvošās normas. Pieņemsim, ka šim vidusskolniekam iedod anketu ar jautājumiem: «Kāpēc tu mācies? Ko dzīvē vērtē augstāk — materiālos labumus vai garīgo bagātību?» Un viņš vieglu roku raksta: «AAācos tādēļ, lai paplašinātu savu garīgo apvārsni un labāk varētu kalpot dzimtenei un tautai. Augstāk vērtēju garigo bagātību.» Viņš zina, ka šādu atbildi no viņa visi gribētu sagaidīt, — un kādēļ liegt cilvēkiem prieku un pašam iespēju sevi parādīt laba gaismā? Neies taču šis N. rakstīt patiesību, kura varbūt skanētu aptuveni šādi: «Nezinu, kādēļ mācos, vispār man mācīšanās nepatīk, bet vecāki spiež to darīt. Augstāk vērtēju naudu un ērtu dzīvi.» Nav lielas nozīmes, ka anketas paliek anonīmas. Skolnieki gluži pareizi spriež — ja vien vēlēsies, rakstitāju varēs noteikt pēc rokraksta. Un pat tad, ja jāievelk tikai krustiņi, daudzi centīsies izlikties labāki nekā patiesībā ir. Tā ir vispārcilvēciska īpašība. Tādēļ, spriežot pēc aptauju datiem, mums ir tik daudz brīnum sapratīgu un patriotiski domājošu jauniešu. Bet, pasekojot tuvāk, nereti izrādās, ka nākamajiem dzimtenes un tautas kalpiem liecībās ir vieni vienīgi trijnieciņi. Tagad iedomājieties iepretim šim jaunietim N. kolonijas audzēkni. Viņš atrodas aiz žoga, oficiāli, ar tiesas lēmumu atzīts un pierādīts, ka šis puisis rupji pārkāpis sabiedrībā pastāvošās normas un likumus. So faktu zina visi, viņam nav nozīmes izlikties. Vismaz par pagātni tas tā ir noteikti. Prakse pierāda, ka kolonijas audzēkņi pārāk necenšas izskaistināt agrāk notikušo, ka viņu kontakts ar audzinātājiem ir ciešāks un atklātāks nekā parastā tipa skolās. Te liela nozīme vēl tam, ka saskare ar ārpuskolonijas vidi ]oti ierobežota, pārtrūkuši sakari ar daudziem agrāk tuviem cilvēkiem (vecākiem, draugiem, meitenēm), un šādos apstākļos pusaudži meklē viņiem vietnieku, ar kuru varētu izrunāties, apmierināt gluži cilvēcīgo tieksmi pēc domu apmaiņas, pēc otra saprotoša cilvēka klātbūtnes. Ar jaunajiem kolonijas biedriem, saviem likteņa brāļiem, tas ne visās sfērās ir iespējams. Protams, teiktais attiecas vienīgi uz tiem notikumiem, kas skar audzēkņa agrāko personīgo dzīvi, uz viņa domu pasauli, uz iekšējo cilvēku ar visām tā pretrunām. Par jautājumiem, kas attiecas tieši uz kolonijas ikdienu, audzēkņu savstarpējiem rēķiniem, sakariem, norunām, pārkāpumiem, audzinātājam nestāstīs pat ļoti atklāts puisis. Tas ir pavisam cits temats. Te valda likums: klusē vai melo līdz pēdējam un, ja stāsti, tad vienīgi par sevi, bet neiejauc citus. So likumu pārkāpj tikai ļoti retos gadījumos. Lūk, kādēļ ir pamats pieņemt, ka nenoliedzami pastāvošā plaisa starp kolonistu un parastu vidusskolnieku varbūt tomēr nav tik dziļa un grandioza, kā dažam labam varētu likties.

NERUNĀJOT PAR MĪLESTĪBU Ja audzēknim jautā par viņa nodarījumu, viņš parasti nosauc kriminālkodeksa pantu, pēc kura sodīts. — Es pēc 85. un 139. panta. — Es pēc 204. Un diezgan bieži skan atbilde: «Esmu sodīts pēc 121. panta.» Tas ir «meiteņu» pants, un kolonijā nereti šos puišus sauc par «meiteņpuikām» jeb «skuķupuikām». Kriminālkodeksa nodaļā «Noziegumi prel personu» 121. pantu apzīmē īsi — izvarošana, un par šo noziegumu draud smagas sekas — brīvības atņemšana pat līdz desmit gadiem. Tātad sods var sasniegt augstāko robežu, kāda vispār nepilngadīgajiem ar likumu nosacīta. Dažreiz «meiteņ- puika» un slepkava saņem vienādu sodu. So faktu derētu atcerēties. Tai pašā laikā, liekas, nebūs neviena cita nozieguma, kas sodītajam izsauktu vairak neizpratnes, pārpratumu, neskaidrību un pretrunu kā tieši šis. Tie, kas izcieš sodu pēc 121. panta, visbiežāk apgalvo: «Esmu sodīts par neko.» Pie tam tie nav vienīgi joka pēc vai apzināti nepatiesi izteikti vārdi, bet audzēkņa dziļa pārliecība. Un ar nožēlu jāatzīst, ka vienā otrā gadījumā lietas apstākļi ir ļoti neskaidri un pretrunīgi ne tikai audzēkņu uztverē vien. Par šiem jautājumiem rakstīts un runāts nepiedodami maz, tādēļ uzskatu par nepieciešamu «meiteņpuiku» bēdīgajai pieredzei pieskarties plašāk. 121. pants tiek piemerots bieži. Slepkavu ir ļoti maz, turpretim izvarošana ir samērā parasta parādība, bet, kā jau uzsvēru, soda smagums par abiem nodarījumiem daudz neatšķiras. Nereti, īpaši sievietes, pret šiem pusaudžiem izvirza visbriesmīgākos apvainojumus, viņus uzskata par pēdējiem neģēļiem, kuriem svešas jebkādas cildenas jūtas un pār dzīvojami. No savas ilgās pieredzes varu teikt, ka šie apvainojumi ir patiesi tikai retos gadijumos. Jā — es esmu saskāries arī ar patiešām zemiskiem ciniķiem, bet tādu ir maz, un tūliņ gribu piebilst, ka te lielāko tiesu darīšana ar patoloģiskām novirzēm, kas jau skar sadisma un seksualo- ģijas novada psihisku nenormālības sfēras, kuras vairāk attiecināmas uz šis specialitātes mediķu kompetenci, tādēļ atturēšos tām tuvāk pieskarties. Gribu vienīgi vēlreiz uzsvērt — ja mums būtu darīšana tikai ar šada lipa pusaudžiem, par 121. pantu varētu arī sarunu neturpināt. Vairums «meiteņpuiku» ir visumā kārtīgi puiši, viņi parasti no pārējiem kolonistiem atšķiras ar savu centību mācībās un darbā, ar samērā normālu apkārtējo notikumu uztveri un izskaidrojumu, ir pieklājīgi un, atklāti jāsaka, pagrūti iederas huligānu un zagļu sabiedrībā. īsāk izsakoties — viņi neatstāj noziedznieka iespaidu un ļoti reti tiek sodīti atkārtoti. Dažu labu no šiem zēniem žēl ne mazāk kā meiteņu, kuras viņu dēļ cietušas. Arī viņi ir upuri, arī viņi smagi pārdzīvo savu nelaimi, dažreiz pat smagāk nekā viena otra vieglprātīga skuķe. Ieslodzījumā taču pazūd labākie dzīves gadi, pie tam par kaut ko tādu, kas viņu apziņā, vismaz nozieguma izdarīšanas brīdī, nav licies nekāds noziegums. Audzēknis Rolands ir glīts puisis. Audzis bez tēva, vienīgais bērns, māte skolotāja. Viņš labprāt turas savrup, ātri apvainojas, lai pašā laikā ļoli vēlas ar kaut ko izcelties, par sevi ir augstās domās. Daudz lasījis agrāk un regulāri apmeklē kolonijas bibliotēku. Viņa galva parasti augstu pacelta, skatiens klīst kaut kur griestu līmenī, mutes kakliņos izaicinošs sminiņš, kas it kā saka: «Kas man qr jums?» Esmu pārliecināts — viņš daudzus apskauž un sev pārmet, ka nespēj būt sirsnīgs, tāds, ko apzīmējam ar vārdu «savējais». Droši vien agrāk ir mēģinājis tuvoties saviem vienaudžiem, saprasties ar viņiem, bet tas nav izdevies. Tagad radusies pārākuma maska, kas nošķir vēl vairāk. Islenibā šie citi viņam ir ļoti vajadzīgi, un rodas pastāvīgi saspīlēts stāvoklis. Sāda attieksme pret apkārtni ir diezgan bieži vērojama jauniešos, kas auguši kā vienīgie bērni. Viņiem trūkst tik ļoti nepieciešamo spēju iejusties, uzsākt sarunu, būt brīviem, dabiskiem. Mājiņa, kurā Rolands ar māti dzīvojis, atrodas mazpilsētiņas nomalē. Lielāko tiesu laika viņš bijis viens ar savām domām. Tēva trūkums, mātes aizņemtība (zinām. kā tas ir skolotājas darbā) un nespēja iedzīvoties zēna — topošā vīrieša pārdzīvojumos — viss kopā

radījis tos apstākļus, kas Rolandu noveduši līdz kolonijai. Grāmatās lasītā, paša dzīvās iztēles, kādas nopietnas aizraušanās un fiziskā darba trūkuma, noslēgtā rakstura un, iespējams, jau šūpulī ieliktās gēnu kombinācijas rezultātā radusies nosliece ļoti agri izsaukusi pastiprinātu interesi par pretējo dzimumu. Katru iespējamu brīdi Rolands izmantojis tvīksmīgiem erotiskiem sapņiem, beidzot tie kļuvuši neizturami ar savu pasivitāti un izdzinuši zēnu no mājas. Viņš klīdis apkārt, vērojis no tālienes meitenes, centies tās izsekot upmalā, mežā, uz ielas. Bet tuvoties, uzsākt sarunu, iepazīties nav pratis. Un tas ir pilnīgi loģiski. Ja viņš neprata draudzēties ar zēniem, kā gan un no kurienes lai rastos iemaņas saskarē ar meitenēm. Šādu stāvokli vairāk vai mazāk smagi ir pārdzīvojuši ļoti daudzi jaunieši. Kādreiz pavērojiet, kā pārvēršas pusaudža valoda, izturēšanās, kustības brīdī, kad viņu bariņam pienāk meitene. Tas ir vesels psiholoģisks seanss un dod vielu plašiem secinājumiem par zēnu audzināšanu, emocijām, raksturu, attīstības līmeni. Jānis, kas līdz šim bijis itin valodīgs, pēkšņi apklust. Viņa sejā parādās tāda kā vīpsnā, kā smīniņš (Rolanda tips). Viņš izliekas meiteni pat nemanām, bet visu laiku acu zīlītes vēršas sānis uz viņas pusi. Neuzkrītoši viņš sakārto apģērbu, izslien augumu, izliek kāju uz priekšu, pārlaiž roku matiem, atklāj, ka tie kaut kur pie deniņiem saspurojušies, piesarkst, cenšas galvu pagriezt tā, lai meitenei šis «briesmīgais» defekts nebūtu manāms, bet tūliņ rodas atziņa, ka viņa jau pamanījusi. Viņš apmulst vēl vairāk un kļūst arvien stīvāks un saspīlētāks. Pēteris, tieši otrādi, sāk runāt ātrāk, skaļāk, bet viņa tarkšķēšanā izzudusi agrākā lietišķība un dabiskums. Tā ir runāšana runāšanas pēc. Viņš baidās būt neinteresants un atklāt, ka patiesībā nav ko teikt. «Cau, Rita! Ak tu arī te? Slīpē trotuāru, ko? Zin, es tevi redzēju pagājušā ballē. Tu mani redzēji? Ak nē? Nu, kur tad tu tā šļūksi? Ak tāpat vien? Mē»arī tāpat vien,» utt. Gunārs sabāž rokas dziļāk bikšu kabatās, izgāž vēderu, lai labāk būtu redzama platā ādas josta, kādas pašlaik modē (abiem biedriem tādu vēl nav). Džinsos tērptās kājas izvērsis, augumu mazliet šūpodams, caur saraukto pieri glūnēdams, viņš demonstrē drūmu vīrišķību. Juls Brinners bez mustanga un koltiem. Katrai prātīgai meitenei jāsaprot, ka tieši viņš te ir tas aukstasinīgākais, gudrākais un spēcīgākais. Viņš izmet strupas replikas, tēmētas gan biedriem, gan pienācējai. Ar asprātību tās parasti neizceļas. Apvainodams otru, viņš grib izcelties pats un saglabāt pārākuma oreolu: «Pēter, neaizmirsti — tevi mamma pēc piena sūtīja!… Kurā veikalā tu, Ritiņ, tik līkas zeķes nopirki?» Laimīgi tie zēni, kuriem ir māsas, kuri pamazām un savlaicīgi sarod ar meitenēm, draudzējas ar viņām kādas kopīgas aizraušanās vai darba dēļ un tādējādi tik krasi neizjūt satraucošo, noslēpumaino robežu starp «es» un «viņa», kaut pilnīgi pasargāts no tā nav neviens, un tas ir gluži dabiski un saprotami. Meitene zēnam vienmēr būs lielais nezināmais, būtne no citas planētas, kuras priekšā gribas gan bēgt, gan tuvoties, kuru gribas saudzēt, gan iekarot. Rolands nonāca, burtiski, savu iekšējo pārdzīvojumu gūstā, viņam vairs nebija miera, viņš meklēja atrisinājumu, atbrīvošanos. Visi taču kaut kā prata tuvoties meitenēm, prata viņas iegūt. Nolēma mēģināt arī viņš. Saruna ar meiteni no kaimiņu mājas bijusi apmēram šāda. Rolands. Varbūl aiziesim kaut kur? M e i t e n e (izbrīnīta). Kur? Roland s. Nu… tepat. Līdz mežmalai. M e i t e n e. Kāpēc? Rolands. Es gribu …es vēlos… nu ar tevi. Es gribu gulēt ar tevi. Meitene (sašutusi). Kā tev nav kauna? Rolands (ātri, stostīdamies). Nu, lūdzu! Es… es samaksāšu, es nevienam neteikšu… es… Meitene. Riebeklis. (Apgriežas un aizskrien.) Pirmajā mirklī, dzirdēdami šo sarunu, mēs gandrīz visi izsauktos: «Cik pretīgs, samaitāts un cinisks zeņķis! Kā var kaut ko tamlīdzīgu pateikt?» Taču nesteigsimies ar tik skaļiem secinājumiem un

apsūdzībām, kaut saruna patiešām izklausās ausij neciešama. Varu jums piedāvāt otru variantu, kādu būtu izvēlējies cits — slīpētāks puisis. Viņš..Sveika! Es tieši tevi meklēju. Aiziesim pastaigāti Meitene. Kur? V i ņ š. Uz mežmalu. M e i t e n e. Kāpēc?. V iņ š. Tu nevari iedomāties, cik tur skaistas puķes. Margrietiņas! Bs jau biju un salasīju priekš tevis. Lūdzu! M e i t e n e (priecīgi pārsteigtā). Paldies! V i ņš. Palasīsim abi kopā. O, cik tev šodien gliia jaciņa. labi piestāv. Tu būsi kā puķe starp puķēm. Nu ejam, ko? M e i t e n e. Ejam! Ko jīis tagad teiksiet? Kāds patīkams, pieklājīgs zēns! Bet mežmalā, iespējams, notiks tas pats, ko vēlējās Rolands. Kā redzat, atšķirība dažreiz slēpjas vienīgi formā, bet nolūki vienādi. Rolands neprata melot un savu nolūku ietērpt pievilcīgos vārdos. Satraukts, apmulsis un nokaunējies līdz neprātam, pats sevi lādēdams, tieši tāpēc, ka bija ilgstoši šai sarunai gatavojies, nespēdams meitenes klātbūtnē vairs nekā sakarīga atcerēties, viņš kļuva nožēlojams, muļķīgs un nepieklājīgs. Pie tam pats to apzinājās, tas bija briesmīgi. Pēc tam viņš mocījās pašpārmetumos un vienatnē sarka kā izpļaukāts. Tai pašā laikā auga kaut kādas tumšas dusmas un naids pret meiteni. «Ak tāda viņa ir? Labā, ko domājies!» Apmēram nedēļu pēc sarunas tika pastrādāts noziegums. Rolands izsekoja meiteni un ieguva viņu ar varu. Audzēknis Antons ir no laukiem. Māte strādā padomju saimniecībā, tēvs šķīries. Puisis diezgan neglīts, neveikls. Fiziski spēcīgs, lielām rokām, mazliet uzkumpis, naivu, atklātu seju, kurā šeit, kolonijā, parādījusies izbiedēta izteiksme, jo pārējiem audzēkņiem viņš kalpo kā zobgalību objekts. Dažreiz miegā viņa degunu nosmērē ar apavu krēmu, paslēpj zābakus un zeķes, tādēļ viņš ne vienreiz vien nokavējis rīta līniju, viņu saukā par stūķi, liek stāstīt, kā laukos meitās iet, prasa, cik govij pupu utt. Šādiem labdabīgiem naivuļiem kolonijā ir sūra skola. Audzinātāji te palīdzēt nekā nevar, lai arī kā gribētu. Kolonija nav nekāds jaunavu pansionāts. Arī Antons sodīts pēc 121. panta. Te vietā trafarētais izsauciens: «Neticami, bet tomēr fakts!» Skatoties uz šo lempīgo puisi, šāds noziegums liekas pilnīgi neiespējams. Taču viņa lieta runā skaidru valodu. Bijis lauku ballītē, kopā ar citiem jauniešiem iedzēris, atpakaļ nākot, pavadījis tā paša sovhoza meiču uz mājām, un pie kādas ceļmalas siena kaudzes arī pastrādāts nozie- gurns, kuru pārtraukuši pārējie jaunieši, izdzirdot cietušās pailgā saucienus. Savā ziņā Antons kaut kur stipri līdzīgs Rolandam, lai gan viņa garīgais apvārsnis daudz šaurāks un ārēji viņi |oti atšķirīgi. Arī viņš no meitenēm kautrējies, neprātis tām tuvoties. Ne velti iedzēris, lai būtu drošāks, jo, kā pats teica, citādi nebūtu dūšas skuķes uzlūgt uz dejām. Citi sovhoza puiši viņa klātbūtnē nereti lielījušies ar saviem panākumiem pie sievietēm, sacījuši, ka vajag tikai droši ķerties klāt un viss būs kārtībā, izsmējuši kautrību. Tāda saruna notikusi arī tajā vakarā. Antons tā ari neaptver, ko viņš būtu darījis aplam. — Es tak to pašu, ko visi, — viņš samulsis, galvu nodūris, saka. — Kā tu nesaproti? Tu viņai uzmācies ar varu, — es cenšos izskaidrot. — Kāpēc ar varu? Viņa pati nāca līdz. — Nākt līdz vēl nenozīmē, ka viņa ar mieru tev piederēt. — Kāpēc tad ne? — Anotns ir izbrīnījies. — Bet ar citiem var? Puiši paši stāstīja. — Tu viņai nepatiki. bet tie citi varbūt patika.

— Kāpēc tad ne? Vai es sliktāks par citiem? — Antons maļ savu, sakrusto un atlaiž spēcigos, sastrādātos pirkstus. — Visi tāpat dara. — Bet viņa taču tev pretojās, kliedza. — Visas jau spārdās. Puiši tā teica. Un blāva tikai tad, kad šie uznāca virsū. Ja nebūtu uznākuši, nemaz nebļautu. Palika kauns, ka šie redz, un sāka bļaut. Tā ari man neizdevās Antonu pārliecināt, ka viņš izdarījis noziegumu. Boriss — dzīvs, straujas dabas puisis, spridzīgām, brūnām acīm, labi spēlē akordeonu, atsaucīgs un palīdzīgs dažādos kolonijas pasākumos. Jau pēc pusgada viņu izvirzīja par nodaļas padomes priekšsēdētāja vietnieku, vēlāk par priekšsēdētāju. Atbrīvoja pirms termiņa. Tēvs šoferis, māte oficiante, mājā rīkotas biežas, trokšņainas iedzeršanas. Ģimenes morālais līmenis pazems. Kādu reizi, kad vecāku nav bijis mājās, Boriss ar vecāko brāli un citiem draugiem sarīkojuši paši savas viesības. Atnākušas arī pazīstamas meitenes. Visi dzēruši, dejojuši pie magnetofona mūzikas. Spēlējis arī Boriss pats. Ap divpadsmitiem citi devušies projām, bet viena no meitenēm ar brāli iegājusi guļamistabā. Abi tur ieslēgušies. Arī Boriss uzaicinājis palikt un paklausīties mūziku meiteni, kura viņam patikusi. Sēdējuši uz dīvāna, vēl iedzēruši, tad viņš sācis meitenei uzmākties. Viņa pretojusies, kliegusi, bet beigās Boriss meitenes pretestibu pārvarējis. Sis ir |oti tipisks gadījums, ar tādiem nākas saskarties bieži. Boriss saka: — Nu ko tad es tādu izdarīju? Pati atnāca, dzēra, atjāva skūpstīt, bet tad uzreiz sāk tēlot svēto. Nu, sakiet, audzinātāj, — kāpēc tad viņa nāca? Brālis aiz sienas dara to pašu, bet viņam nekas, kamēr mani tupina iekšā. — Skūpstīties ir viena lieta, bet tas, ko tu izdarīji, pavisam kas cits. Viņa taču nevēlējās, tu viņu pakļāvi ar varu. — Bet kā tad lai dara? Skuķi vienmēr pretojas. Tā jau pieņemts. Kura gan gulēs un teiks — te nu es esmu. Un vispār — to tikai viņas veči iztaisīja. Nebūtu veči uztie- puši, viņa nesūdzētos. Pēdējam atzinumam ir savs pamats. Daudzas meitenes tiešām pārcieš pārinodarījumu sakostiem zobiem, nevienam (pat vecākiem) nekā nesaka un sūdzēties neiet. To viegli saprast, jo izmeklēšanas un tiesas process nav nekāds patīkamais un negods, kā saka, iziet tautā. Tad jau labāk klusēt. Pusaudžu vidē tādus gadījumus labi zina un pieņem par kaut ko gluži noimālu. Lūk, Viktors ar Ņinu izdarīja tāpat, un nekas nebija, — kāde| lai nedarītu es? Katrā ziņā kolonijā puiši atceras desmitiem līdzīgu situāciju, pie tam tās visas beigušās — kā viņi saka — laimīgi. Tāda ir šī smagā nodarījuma īpatnība, un salīdzinat ar citiem noziegumiem te grūti. Audzēknis Ivars arī ir itin simpātisks puisis, bet viņa soda mērs — astoņi gadi. Izvarošana grupā. Tēvs ģimeni pametis. Kolonijā viens no apzinīgākiem, mācās desmitajā klasē, biedrisks, strādīgs. Keramikas pulciņa dvēsele. Viņa rokas ar atzīstamu veiksmi veido ziedu trauciņus, svečturus, kausus, vāzītes. Dotos solījumus vienmēr izpilda, ir cilvēks, uz kuru var paļauties. Un šis labais jauneklis varēja izdarīt tik neģēlīgu noziegumu? Vai raksturojums nav pārsaldināts? Nav! Kolonijas administrācija gatavojas iesniegt lūgumu attiecīgajām instancēm par viņa soda termiņa saīsināšanu, tātad tās ir vesela kolektīva domas, pieredzējušu cilvēku atzinums. Pie tam jāpiebilst, ka šīs labās īpašības nav veidojušās šeit, kaut varbūt gribētos palielīties — sak, mēs pāraudzinājām, mēs panācām. Tāds Ivars jau ieradās. No sākuma bija atturīgāks, vairāk turējās malā, kā jau lielākā daļa jauno, bet citādi nekas īpaši nav mainījies, ja neskaita keramikas pulciņā gūtās veidošanas iemaņas. Negribas apgalvot, ka viņš būtu eņģelis, gadās savi izlēcieni, savas kaprīzes, savi slinkuma brīži, bet tās ir nelaimes, kas reizēm piemeklē ikvienu pusaudzi. Iemesls noziegumam parastais — tā nenovērtēšana, tā sabiedriskās bīstamības neapzināšanās. Atnāca bariņš zēnu uz balli, bet izrādījās, ka kultūras namā šovakar sarīkojuma nebūs. Stāvēja, pļapāja,

uzpīpoja. Ieradās arī divas pazīstamas meitenes. Tumšajā kāpņu telpā sākās divdomīgi jociņi, tāda kā grūstīšanās, ka apcelšanās. Kad joki sāka pārvērsties nopietnībā, tā ari grūti noteikt. Viena meitene pamuka sānis, otru aizturēja. Un pēkšņi viņi pārvērtās dzīvniekos. Pietiks piemēru. Ari pēc šiem nedaudzajiem, manuprāt, skaidrs, ka nekādi briesmīgie neģēļi ruinētie pusaudži nav. Raksturīgi, ka cietusī viņiem vienmēr bijusi vairāk vai mazāk pazīstama. Nereti tadā veidā nolikusi zēnu pirmā intīmā iepazīšanās ar sievieti, ja te vispār var lietot šo vārdu. Tātad nevar būt runa par slepenu uzbrukšanu, kas dod cerību palikt neatklātam, vai par ieraduma izlaidību un samaitātību. Vaina meklējama citos apstākļos. Tos var minēt veselu virkni, bet galvenie varētu būt šādi. 1. Vecāku nevēlēšanās vai neprasme par šiem pusaudžu dzīvē ļoti svarīgiem jautājumiem runāt ar bērniem. 2. Sadzīvē bieži sastopamā bezatbildīgā plātīšanās ar mīlas dēkām pusaudžu klātbūtnē, pasniedzot tās izkropļotā skatījumā. 3. Attiecīgu pārrunu trūkums skolās (juristu, ārstu, psihologu lekcijas). 4. Cieņas neieaudzināšana pret sievieti. 5. Pašu meiteņu vieglprātīgā izturēšanās. 6. Zināma pelēcība un seklums, kas mūsu racionālajā laikmetā ieviesies vīriešu un sieviešu savstarpējās attiecībās. 7. Kontroles trūkums un pārliecīga uzticēšanās saviem bērniem, viņus labi nepazīstot. 8. Iecietība sabiedrībā pret seksuālo izlaidību (te es nedomāju likumus un administratīvus pasākumus). 9. Sek- sualoģijas jautājumu nepietiekama novērtēšana vispār, tikumiskās audzināšanas aizstāšana ar novēršanos un svētulīgu moralizēšanu. 10. Pusaudži mūsdienās fiziski nobriest ātrāk (pat par pāris gadiem) nekā senāk, kamēr sociālais un intelektuālais briedums jūtami aizkavējas — šo apstākli nedrīkstētu ignorēt. 11. Kaut arī ierobežota, tomēr jūtama Rietumu pornogrāfijas ieplūšana mūsu zemē: pornogrāfisku spēļu kāršu komplekti, žurnāli, atklātnes. Visi šie apstākļi, savā slarpā saistīti, izveido visdažādākās variācijas. Pamatā kā vienmēr ir ģimenes mikroklimats, vecāku piemērs, vecāku izpratne vai neizpratne. Man tikšanās reizē ar lasītājiem iesūtīja jautājumu: «Vai jūs attaisnojat to, ka pusaudži, zēni un meitenes, dodas vairākdienu tūrisma pārgājienā bez pieaugušo piedalīšanās?» Uz šo jautājumu nevar atbildēt ne noliedzoši, ne apstiprinoši, iekams nepazīst šos pusaudžus. Ir pusaudži, kuriem var atļaut šādu pārgājienu, un nekas ļauns nenotiks, ir tādi, ar kuriem iespējamas nepatikšanas. Vecākiem jāpazīst savi bērni. Vispirms iepazīsti, tikai tad uzticies, nevis olrādi. Un iepazīsti nopietni, ar visu atbildības sajūtu, nevis vienpusīgi. Ir dzirdēts arī atzinums: «Viņi vēl gandrīz bērni, ko tādi saprot no mīlestības.» (Starp citu, no milestības nekā nesaprot arī daudzi pieaugušie.) Līdz ar to liek noprast, ka par šeit skartiem jautājumiem nav ko.runāt ar pusaudžiem. Bet par mīlestību tās patiesajā nozīmē līdz šim arī neesmu bildis ne vārda. No mīlestības pusaudzis patiešām vēl stāv patālu, toties seksuālā interese, dzimumdziņa jau eksistē — un reizēm ļoti izteikti un nomācoši (Rolands, Antons u. c.). Astoņgadīgās skolas vecākajās klasēs tā jau plaukst pilnos ziedos. Un tas, ka nav miles- tibas, padara šo apstākli nevis vienkāršāku, bet smagāku un sarežģītāku. Cilvēks, kas mīl, neuzmāksies savai meitenei ar varu, nebūs pret to cietsirdīgs. Pusaudzis, kuru dzen instinkti un ziņkāre, tā rikosies nesalīdzināmi ātrāk. Viņš taču vadās pēc tīri savtīga, egoistiska dzinuļa, viņu interesē ne tik daudz viena noteikta meitene kā meitene vispār, viņš vēlas nevis kaut ko sniegt otram, bet iegūt pats, apmierināt savas tieksmes. §ī paša iemesla dēļ viņš pilnibā nespēj novērtēt, kādas ciešanas sagādā otram, viņam tas neliekas nekas briesmīgs. «Zagt, laupīt — nekādā ziņā, tas taču noziegums; slepkavība — pat domāt negribas, bet meitene — nu, zināt, audzinātāji» Ar to man jāsaprot, ka nekas taču nav paņemts, neviens nav piekauts, ne cietis kādus zaudējumus, par ko tad sacelt tik lielu troksni. Tā dažreiz izsakās pat pieaugušie. Vai šim apgalvojumam apkārtējā sadzīvē nav nekāda pamatojuma? Ar rūgtumu jāatzīst — ir. Un to dod pašas meitenes. Es nebūt nepiederu pie to ļaužu grupas, kas vienā balsī apgalvo, ka mūsu jaunatne tikumiski pagrimsi, ka viss iet uz galu un tikai vecos laikos meitenes gods kaut ko esot nozīmējis. Nekas uz galu neiel, visa jaunatne nekādā ziņā nepagrimst, un arī šodien daudzas meitenes, pat būdamas vienas zēnu sabiedrībā, prot izturēties ar sievišķīgu cieņu un savu godu nosargāt. Tai pašā laikā jāatzīst, ka zināma

daļa meiteņu, izkļuvušas no veco aizspriedumu un ierobežojumu gūsta, dzīvo pārāk vieglprātīgi un pašas par to dārgi samaksā. Meitene tomēr ir meitene un nekad nebūs zēns, lai arī kā to vēlētos uzsvērt. Iedzert degvīnu un smēķēt vēl neko nenozīmē. Tā ir sieviešu tiesību vul- garizēšana un no pusaugu meiteņu puses klaja muļķība. Viņas kļūst nožēlojamas tieši ar lo, ka, iedzerot un izpa- tīkot zēniem, cer gūt ievērību. Visas šīs mājas ballītes bez vecāku piedalīšanās, šīs staigāšanas pa restorāniem paviršu paziņu sabiedrībā, tā uzsverot savu neatkarību, ir kaut kāda bēdīga apmātība. Kedzot iereibušu skaļu skuķi slājam pa ielu kopā ar tādiem pašiem zēniem, gribas viņu saķert aiz rokas un uzkliegt: «Kur tu, muļķe, lien?» Tikai šāds uzkliedziens neko nelīdzēs. Ar to nav iespējams izārstēt. Pāraudzināšana prasīs ne mirkļus, bet gadus, ja tā vispār ko dos. Atceroties Borisu, patiešām jājautā: «Bet kādēļ tad viņa te nāca?» Dzēra svešā dzīvoklī, dejoja līdz pusnaktij, skūpstījās un pēkšņi, apjēguši, ka ir meitene, sāka kliegt, ka nevēlas to, kas ir — atļaušos apgalvot — diezgan dabisks turpinājums iepriekšējām izdarībām. Protams, likums viņu aizstāv, Boriss par savu uzmācību izcieta sodu — bet vai ari pati meitene nav vainīga? Ari viņa apzināti vai neapzināti radīja labvēlīgus apstākļus tam, kas notika. Nevajag aizvērt acis īstenības priekšā. Daudzas citas šādos gadījumos pat nedomā kliegt un izdzer pie lūpām pacelto kausu līdz dibenam. Zēni to gluži labi zina, viņi ir pie tā pieraduši, tādēļ neizpratne un sašutums ir diezgan saprotams. «Kur aitas, tur cirpēji,» māca sena tautas gudrība. Tās, kas neklaigā, tad ari dod iemeslu plecu paraustīšanai un nicīgi izmestai frāzei: ak, šie skuķi! Viņas degradē zēnu acīs ne tikai savu meitenes godu, bet izdara šo pakalpojumu arī citām. Tātad zināmai trauksmei ir pamats. Taču šis jautājums jarisina nevis histēriski klaigājot vai noliedzoši klusējot, bet gan nopietni un lietišķi apsverot nepieciešamos pasākumus. Tūliņ gan jāpiebilst, ka pilnīgi novērst šos, kā pieņemts sacīt, gadījuma vai pirmslaulību sakarus laikam nevarēsim. Sevišķi lielpilsētās tā jau ir masveidīga parādība. Cilvēki nobriest agrāk, skolas laiks ievelkas. Varam par to šausmināties, bet tādēļ pāi maiņas nesagaidīsim. Ne ar administrēšanu, ne audzināšanu nebūs iespējams aizkavēt mūsu bērnu fizisko attīstību, un tas arī nav vajadzīgs. Domāju, ka, propagandējot sportu, noteiktu dienas re- žīmu utt., tomēr jārēķinās ar akcelerācijas radītajām sekām, tādēļ pusaudži jāizglīto un jāinformē par visu šai sakarībā nepieciešamo. Un vispirmā prasība, lai pusaudži nenonāktu saskarē ar likumu savas rīcibas neapzināšanās un vieglprātības dēļ. Otrā piasība — ļoti asa nostāja pret alkohola lietošanu nepilngadīgo vidū. Iedzērušam pusaudžu pārim 121. pants soļo cieši blakus. Nevienam citam noziegumam nav tik tieša saskare ar cilvēka intīmās dzīves sfēru, un tādēļ neviens nav tik pretrunīgs kā izvarošana. Dziļa mīlestība, cilvēku pilnīga garīga un fiziska saplūšana un brutāls, mežonīgs noziegums, kad nepazīstams varmāka uzbrūk neaizsargātai sievietei. Te viss skaidrs un šaubu nav nekādu. Tie ir nesalīdzināmi lielumi, kurus var uzskatīt kā taisnes nogriežņa gala punktus. Bet tagad tuvosimies no abām pusēm nogriežņa viduspunktam. Atšķirības kļūst arvien nemanāmākas, arvien grūtāk izsekojamas. Esam centra: mikrons pa labi — nozieguma sastāva nav, mikrons pa kreisi — ieslodzījums. Par šiem jautājumiem esmu daudz runāji ar saviem audzēkņiem. Vispirms jau liels atklājums zēniem bija, ka ar meiteni jāprot runāt, ka meitene ne tikai fiziski, bet arī garīgā plāksnē veidota citādi. Viņai nevar tā vienkārši pieiet klāt, sagrābt aiz rokas 1111 uzsaukt: «Ei tu, panāc šurp!» Jās pasmaidīsiet par šo «gudrību»: kas gan nezina tik elementāras lietas? Tur jau slēpjas daudzu pārpratumu cēlonis, ka nezina. Prot atrisināt vienādojumu, analizēt teikumu, nosaukt senās Ēģiptes faraonus, bet šo vienkāršo patiesību nezina. Neviens to nav mācījis. Mūsu skola ir nepiedodami skopa, atklājot šādus jautājumus, un, kādi ir manu audzēkņu vecāki, arī vairs nav noslēpums. Bet ir taču literatūras stundas, grāmatu varoņi. Izrādās — puiši to visu nesaista ar sevi, ar savu dzīvi. Vienojošo saitīti skolotājs nav atradis. Varoņi ir sadalīti pozitīvajos un negatīvajos, spriests par laikmeta atspoguļojumu un daudzām citām gudrām lietām, bet par to, ka ari Jānis varētu sarunāties ar savu Anniņu tāpat kā literārie lēli, — ne vārda. «Arī jūs taču esiet tādi paši Oņegini un Edgari, un jūsu meitenes nav sliktākas par Tatjanu un Kristīni,» — šādu teikumu neviens viņiem nav teicis.

Otrs atklājums, ka meitene, sieviete prasa maigumu. Zēni ņirdz — tad nu gan audzinātājs pateicis. Saskatās, samirkšķinās — tīrie joki. Kāds tad ir tas maigums? Un viņi jūtas gandrīz vai neērti. Neērti tāpēc, ka kaut kur sevī paši sajūt nepieciešamību pēc skaistām attiecībām, bet šī iekšējā prasība ir cieši noslēgta aiz cinisma, vulgā- risma un rupjas bravūras atslēgām. Viņiem no tās kauns, viņi baidās, ka jutīsies gluži nevarīgi, ja maigums izlauzīsies uz āru, visi to redzēs un, nedod dievs, sāks izsmiet. Kompānijas vai vadoņa izsmiekls — tas ir briesmīgs spēks, ar šo ieroci var iznicināt nesaudzīgāk kā ar ložme- teju. Katrs būs dzirdējis zviedzošos pusaudžu smieklus kinofilmu demonstrēšanas laikā. Aktieris apskauj savu partneri, čukst tai mīļus vārdus, skūpsta, bet pusaudži rēc. Tur smej ieslodzītais maigums. Viņi iegrūž vien otram elkoni sānā un smej par skaistām jūtām, tādēļ ka no tām kauns, tādēļ ka grib nokaut sevī to, kas laužas uz āru. Ar laiku atslēgas varēs noņemt, izrādīsies, ka tās nav vairs vajadzīgas — maigums miris un izzudis. Tad bijušais pusaudzis jau būs vīra gados, skaļi nesmiesies, bet ņirdzīgi un auksti pasmīnēs. Vienmēr esmu brīnījies par to ārkārtīgi nepareizo uzskatu, kas sastopams pusaudžu (arī daudzu vīriešu) vidū — it kā meitenes būtu jāpakļauj ar spēku, it kā tādā veidā varētu demonstrēt savu vīrišķību un izcelties viņas acīs. Atceros sarunu ar kādu meiteni, kas mētājās līdzi «vīrišķīgo» pusaudžu kompānijām. Viņa raudāja un teica: «Padomājiet, viņš mani pēc tam noglāstīja un sacīja, ka es esmu mīļa. Viņš glāstīja manus matus, tā — pavisam viegli. Viņš man pateicās.» Šajās asarās izlauzās laimes atblāzma un reizē rūgtums. Viens no «pielūdzējiem» negaidot bija paradījis kādu drusciņu maiguma, un meitene pēkšņi apjēdza, cik daudz zaudējusi. Nē, es audzēkņiem uzreiz nestāstīju par cēlām mīlestības jūtām. Jāsāk 110 paša vienkāršākā, jāpanāk, lai viņi pavirzītos šo mikronu pa labi, lai nerastos jauni noziegumi uz pusaudžu un meiteņu attiecību taisnes. Vēl nesenā pagātnē dominēja uzskats (to nereti aizstāv arī pašreiz), ka dzimumaudzināšana cieši saistita ar audzināšanu vispār un, ja viss kārtībā citos audzināšanas novados, tad tīri automātiski jaunais pilsonis apgūs ari šo novadu. Kārtīgā ģimenē, kur vecāki viens otru ciena, kurā augsts kultūras līmenis, par šīm problēmām nav nozīmes runāt. Gan jau bērns uztvers un sapratīs visu pats, un, ja būs kas neskaidrs, to pateiks draugi un draudzenes. Vēlāk skolā viņš noklausīsies dažas pārrunas par dzimumnobrie- duma higiēnas jautājumiem un būs šai ļoti svarīgajai dzīves pusei pilnīgi sagatavots. Tas ir līdz zināmai robežai pareizi, bet turpat blakus slēpjas lielas nepareizības 1111 rodas pamatoti iebildumi. Bet ja ģimene nav kārtīga? Ja tēva vai mātes (varbūt abu) trūkst? Un ko varam nosaukt par kārtīgu ģimeni? Vai arī daudzās kārtīgajās neslēpjas visādas pretrunas? Varbūt tieši šajos, nule pārrunātajos jautājumos, kuri, gluži dabiski, no ārienes novērojami vismazāk, valda dažādas dīvainības, aizspriedumi un izkropļojumi? Un ko gan bērnam var pastāstīt draugi un draudzenes, ja arī viņi auguši šādās kārtīgās ģimenēs, kur neviens ar viņiem nav par šo tēmu runājis? Vai nu neko, vai pašu izdomāto. Bet kas notiks tad, ja šo kārtīgo ģimeņu atvases ņemsies izglītot tieši tie, kas nākuši no nekārtīgām ģimenēm, kā tas parasti arī ir? Ko viņi pateiks? Iespējams, tīrās nejēdzības. Bet bērni šādā veidā uzzināto turēs kā noslēpumu un vēlāk rīkosies pēc šo pašdarbības «skolotāju» padomiem. Protams, pati dzīve ar laiku izmāca arī šajā jautājumā. Dažreiz vairāk, dažreiz mazāk, pilnīgāk vai ierobežotāk, bet pie kaut kāda viduvēja līmeņa vairums cilvēku beidzot nonāk. Viņi apdauzās pret vienu stūri, pret otru, piedzīvo visādas traumas un vilšanās un galu galā, slēpjot tikai sevī visas šīs kļūdas un meklējumus, tiek ievirzīti kaut cik ciešamās sliedēs. Bet viena daļa tā arī paliek grāvī un nespēj izķepuroties. Vai vecāku un pedagogu pienākums nebūtu pasargāt bērnus no šiem grūtajiem serpentīniem? Vai pietiek ar viduvējību? Un ko iesāksim ar grāvi sēdošajiem? Visiem taču vajadzētu sasniegt virsotnes šajās ļoti svarīgajās un skaistajās cilvēku attiecībās. Kā jau minēju, šajos pārspriedumos nav runāts par mī- lestibu. Mīlestība vai nu ir, vai tās nav. Mīlestību nevar tik vienkārši iemācīt. Daudziem tāda mīlestība, kādu redzam Romeo un Džuljetas

attiecībās, nekad neatnāks, bet viņiem tāpat būs sieva, būs ģimene. Seit runāts par elementārām attiecībām zēnu un meiteņu starpā, par to pamatu, uz kura, iespējams, kādreiz tiks celta krāšņa mīlestības ēka. Bet bez laba pamata, kā zināms, nekas nav uzceļ ams.

MĀTES, TĒVI UN DĒLS Par mātes mīlestību, par mātes spējām uzupurēties savu bērnu labā, par viņas nebeidzamajām rūpēm, glāstošajām rokām un atsaucigo sirdi jau sarakstīti daudzi daiļdarbi gan dzejā, gan prozā, un to skaits turpinās augt. Ne mazāk mātes loma uzsvērta dažādos pedagoģiska rakstura darbos. Un patiešām — sievietei mātei piemīt gandrīz rokām taustāms svētums. Viņas smaidā, viņas acīs, VMias pār bērna gultiņu notikušajos plecos samanāms īpats burvīgums, kas visapkart izstaro labvēlību, ticību dzīvei un cilvēkiem. Tieši māte ar bērnu uz rokām ir simbols mieram, laimei, cīņai pret ļaunumu un nāvi, simbols cilvēces nemirstībai. Tēvs, vīrietis, it kā paliek ēnā. Protams, viņu piemin, pilnīgi viņš netiek aizmirsts, bet priekšplānā allaž izvirzās māte, 1111 laikam jau tas ir taisnīgi un tā arī jābūt. Daudzas reizes esmu klusībā pavadījis topošās mātes ar pielūgsmes pilnu skatienu. Viņu smagnējā gaitā un kustībās jau vērojamas rūpes pārvēl nedzimušo dzīvību,viņas iet caur pasauli, uzmanīgi sperdamas soļus, un, liekas, pašas ir pārsteigtas par to brīnumu, kas notiek ar viņām. Vienlaicīgi nevarīgas un stipras — viņas raugās apkārt ar skatienu, kas aicina saudzēt, mīlēt, aizsargāt un reizē pauž lepnumu, tikai sievietēm vien līdz galam izprotamu. Mēs, vīrieši, te blakus izskatāmies diezgan pelēki ar visu savu vīra saprašanu un attīstīto muskulatūru. Un tomēr acis meklē arī vīrieti, cer viņu atrast tuvumā, ieraudzīt ejam pussoliti iepakaļ sievietei, gatavu pasniegt roku, pieturēt, ja viņai kur aizmetīsies kāja, stāties ceļā nelaimei, ja tā tuvosies. Diezgan bieži vīrieti neizdodas sastapt. Sieviete iet viena. Iet viena — kā bērnu gaidot, tā vēlāk, kad viņš jau kājo lidzi, mātes rokā ieķēries. — Nav un nevajag! Pati izaudzināšu. — Kāds no vīrieša labums? Ja viņš mani negribēja, tad es viņu vēl mazāk. Mums tāpat labi, vai ne, dels? — Tagad nav vecie laiki. Valsts palīdz. — Vai es neprotu audzināt? Es savu dēlu izaudzināšu labāk nekā pieci tēvi kopā. Tādas atbildes dzirdētas bieži. Un sieviešu skatienā ir gan apņēmība, gan rūgtums. Uz lūpām iezīmējas nicinošs smīns. Nē, viņas it kā neprasa ne palīdzības, ne līdzjūtības, viņas ir lepnas un pārliecinātas, ka spēs veikt lo, ko apņēmušās. Un nereti — kā pierādījumu savai varēšanai un spēšanai — izmet frāzi: — Paskatieties — vai tad viņam kā trūkst? Mazais cilvēciņš ir labi apģērbts, vaidziņi apaļi, viena roka tur apzelētu cepumu, otra aiz aukliņas velk līdzi spēļu automobili. Jā, patiešām, no ārienes spriežot, netrūkst nekā. Taču ne visi trūkumi no ārienes ir saredzami. Sieviešu atbildes ir saprotamas. Ko citu lai viņas sacītu — un pārmest te būtu necilvēcīgi. Jāpārmet ir bērnu tēviem, kas atrodas aiz septiņiem kalniem. Un, ja var pārmest arī viņām, tad vienīgi pārāk vieglprātīgu uzticēšanos pazudušajam tētiņam un to pārbaudījumu neapzināšanos, kas vēl sagaida tālākajā nākotnē, jo izaudzināt vispusīgi attīstītu cilvēkbērnu tikai mātes spēkiem vien ir ļoti grūti. Pirmkārt žēl pašas sievietes, kura nedabū atelpas un pārāk nopūlas, bet ne mazāk žēl bērna, īpaši, ja tas ir zēns, jo viņš nesaņem lo audzināšanas daļu, kura nākamajam vīrietim pienākas un kuru var dot vienīgi vīrietis. Ģimenes bez tēva ir un paliek pusģimenes. Šodien to daļēji aizmirst, jo stipri mazāka kļuvusi vīrieša loma ģimenes materiālajā apgādē. Mūsu valstī māte diezgan bieži nopelna tikpat daudz vai pat vairāk nekā tēvs un patiešām ir spējīga arī viena apgādāt savus bērnus. Bet tāpēc vēl nekas nemainās audzinašanas laukā. Tur tēvs paliek tikpat neaizstājams kā agrāk, un viņa loma šajā sfērā nekad nemazināsies. Tēva nozīmi aizmirst vaibūt arī tādēļ, ka vienmēr priekšplānā izvirza māti. Viņas lomu izce| (un

pilnīgi pamatoti), bet tēva nepieciešamību pasvītro par maz. Un tas ir pilnīgi nepamatoti. Pienāk laiks, kad bērni paaugas un tēva nozīme krasi palielinās, nereti mate spiesta atkāpties otrā plānā. Nenoliedzu, daudziem vīriešiem šāda aizmāršība liekas izdevīga. Viņi jūtas pat savu uzdevumu augstumos ar to vien, ka regulāri maksā alimentus un neregulāri apmeklē savus bērnus, lai gluži neaizmirstu, kādi tie izskatās. Māte — īstā, vienīgā un labā audzinātāja taču atrodas pie viņu bērniem, ko tad vairāk vēl var vēlēties. Pazīstu kādu inteliģentu radošo profesiju pārstāvi, kas ar lepnumu stāstīja, cik dēls viņam ļoti pieķēries. «Es agrāko ģimeni apmeklēju reizi pāris mēnešos. Vienmēr kaut ko nopērku, uzdāvinu. Un, zināt, puika man, burtiski, pielīp. Nē, ne jau dāvanu dēļ. Viņš negrib, ka eju projām, raud un dažreiz stāv pat durvīm priekšā,» runātājs apmierināti konstatēja. Viņš lepojās ar savām spējām imponēt dēlam, ar prasmi panākt kontaktu jau šajās niecīgajās minūtēs, reizi pāris mēnešos ciemos atnākot. Ar to viņš gribēja uzsvērt, cik labs tēvs viņš tomēr ir un cik ļoti izprot bērna dvēseli. Noklausoties šo baismīgo atzīšanos, neviļus pār muguru pārskrien drebuļi un prātā ienāk viduslaiku inkvizitori. Bet, atmetot emocijas un paskatoties uz šo faktu no tālākās distances, gandrīz vai jāatzīst, ka labi vien ir, jo blakus šim tētiņam atrodas arī tādi, kas ierodas agrākajās mājas, nevis lai ko uzdāvinātu, bet, tieši otrādi, lai paņemtu, un vēl iekauj kā bijušo sievu, tā bērnus. Kaut gan par to, kurš no abiem gadījumiem ļaunakais, var strīdēties, un viedokļi būs dažādi. Darbā man iznācis saskarties ar ļoti daudziem pusaudžiem, kas auguši bez tēva Tēva trūkumu vēl neko daudz nejūt, bērnam mazam esot (šķietami tēvs šai laikā tiešām it kā mazāk vajadzīgs), turpretim padsmitnieka gados kļūdas jaunā cilvēka audzināšanā atklājas spilgti. Šajā laikā mātes, kuras agrāk teica: «Pati izaudzināšu!» — ar asarām acīs atzīst: «Vairs netieku galā.» Lai to saprastu, jāatceras, ka māte parasti nav spējīga ieaudzināt savam bērnam tās īpašības, rakstura iezīmes un iemaņas, kuras spēj dot tēvs — un otrādi. Katram jādod savs, un tikai sintēze radis vairāk vai mazāk pilnīgu indivīdu. Ne velti inēs no mātes visbiežāk atceramies maigumu, žēlsirdību, labsirdību, rūpību. Tā ir māte, kas mums stāstījusi pasakas, dziedājusi dziesmiņu vakarā, ģērbusi, mazgājusi, apsējusi nobrāzto roku, noslaucījusi asaras, ēdinājusi. Tā ir māte, kas ierādījusi pirmos burtus, kas rota Jā jusies un cēlusi ar mums kopā pilis no klucīšiem, kas pirmo reizi atklājusi, cik skaista ir rudenīgi dzeltena kļavas lapa vai sārti liesmojošas saulrieta debesis. Māte ģimenē ir labestības, siituma un cilvēka maigo jūtu avots. Māte ir kā logs, caur kuru raugoties pasaule šķiet vienmēr siltas saules apspīdēta, mājīgām taciņām sašķērsota, un pār šīm laciņām aug baltas piedošanas puķes un lido raibi bezrūpības tauriņi. (Es te, dabiski, runāju par māti, kas ir šī vārda cienīga, nepieminot tās sievietes, kuras ir mātes aiz pārpratuma.) Galvenokārt māte ir tā, kas mums rada saulaino bērnību. Un šāda saulaina, mīlestības pilna bērnība ir absolūti nepieciešama. Taču domāju, ka bērnam, jau maziņam esot, jāsajūt, ka kaut kur aiz mātes muguras, ārpus viņas radītā aizvēja pūš arī skarbākas brāzmas, ka ne visu var piedot un ne visu drīkst atļauties. Un šo nojausmu dod tēvs. Viņš ir tasv kas māca atteikties, savaldīties, paciest sāpes nepinkšķot, izpildīt uzdoto līdz galam, kaut arī tas prasītu lielas pūles. Tieši viņš parasti ir tas, kas saka: «Jā, ir grūti, bet tu spēsi to, tu nedrīksti padoties bailēm un būt gļēvulis.» Viņš maz glāsta, bet vīrišķīgi paspiež roku, viņš nelūdz, bet saka: «Tas tev jāpaveic.» Un pienāk laiks, kad dēls, tīri nemanot, no mātes pasaules arvien vairāk iekļaujas tēva pasaulē. Viņš it kā iziet no bērnistabas lielajā dzīvē. Tēva pasaule dod mugurkaulu mātes radītajai pasaulei. Tieši tēvs ir tas, kas iepazīstina dēlu ar daudzām vīrišķīgām profesijām un palīdz apgūt vīrišķīgas iemaņas un aizraušanās, kas sievietēm visumā svešas. Lai cik tas liktos dīvaini, manuprāt, tikai tēvs, tikai vīrietis spēj ieaudzināt zēnā uzmanību un cieņu pret sievieti. Augot kopā vienīgi ar māti, zēns pierod, ka māte paveic visu, viņam nav piemēra, kas parādītu, ka sievietes fiziskie spēki ir vājāki nekā vīrietim, ka sieviete prasa vairāk maiguma, palīdzības un atbalsta, jo pārāk ilgi māte patiešām ir pati stiprākā un pali mierina un palīdz, bet nav neviena, kas mierinātu un atbalstītu viņu. Rezultātā — puisim jau ūsas dīgst, bet mātes labā viņš nekustina ne pirksta un joprojām tikai saņem. Ar vārdiem vien te grūti ko labot.

Turpretim, redzot tēva rūpes, arī dēls uz māti sāk raudzīties citām acīm. «Mātei bus grūti, to mēs paveiksim … Tas jādara vīrietim.» Un, ja tēvs pieceļas un atbrīvo mātei krēslu, ja pasniedz viņai mēteli, ja allaž atver durvis viņas priekšā, lad grūti iedomāties dēlu, kas visu to, jau no bērnības redzot, nedarītu tapai. Māte instinktīvi tiecas dēlu pasaudzēt, pažēlot, tēvs — norūdīt, sagatavot grūtībām, riskam, ieaudzināt viņā vīrišķību. Protams, es te dodu galēju variantu. Dzīvē tas ne vienmēr būs tik izteikti atšķirīgi un atsevišķos gadījumos var nolikt pat pretēji, jo gadās sievišķīgi tēvi un vīrišķīgas mātes. Taču visumā šī tendence pastāv. Tie bērni, kas auguši bez mātes, parasti labāk prot lauzt sev ceļu, ir enerģiskāki, patstāvīgāki un uzņēmīgāki, taču tai pašā laikā ari brutālāki, netaktiskāki, nejūtīgāki pret skaisto kā dabā, tā mākslā un cilvēkos, viņos mazāk izpaužas līdzcietība un spēja pārdzīvot citu ļaužu dvēseles nianses. No teiktā varētu secināt, ka mātes audzinātie bērni tātad būtiļ nevarīgāki, nedrošāki, toties izceltos ar īpašu maigumu, taktiskumu, smalku dvēseli, respektīvi, viņi dziļi justu līdz citiem un nekad nevienam nespētu nodarīt ļaunumu, kaut arī pašiem būtu jācieš pārestības. Izrādās — ļoti bieži tā nenotiek. Kolonijās ir daudz audzēkņu, kurus dzīvei gatavojušas vienīgi mātes, un starp šim mātēm atrodas arī tādas, kuras patiešām riekšavām šķiedušas saviem lolojumiem mīlestību un maigumu. Tomēr radušies nevis līdzjūtīgi cietēji, bet ciniski noziedznieki. Kur meklējami cēloņi? Esmu centies izsekot šādu audzēkņu dzīves ceļiem, klausījies viņu atmiņās un stāstos par bērnību. Protams, viss tiek pasniegts viņu skatījumā, haotiski, nepilnīgi, taču pamazām ir izkristalizējušās atziņas, kuras stāstītāji pat nenojauš, jo paši, gluži dabiski, vel nespēj nopietni analizēt savas traģēdijas dziļākos cēloņus. Diezgan raksturīga šiem puišiem ir atziņa: «Ko nu sieviete saprot!» — vai: «Eh, māte tikai savu. Man tas ir līdz kaklam.» Un paradoksāli — turpat blakus secinājums, kas apgāž iepriekšējo: «Māte man ir laba.» — «Es savu māti mīlu.» (Te atkal jāpiebilst, ka runa ir par daudzmaz normālām mātēm, kas nav bijušas ne alkoholiķes, ne uzdzīvotājas.) Kā savienot šīs atziņas? Pirmajā mirklī grūti un liekas, ka puiši bārstās ar nepārdomātām frāzēm, ka viņi nedomā tā, kā runā. Un tomēr tieši šajos pretrunīgajos spriedumos slēpjas atminējums. Tā pirmā māte, kura vairs viņus neapmierina, kuras padomi liekas nepareizi un bērnišķīgi, parādījusies tieši pēdējos gados. Tā otrā — labā un mīlamā — nāk līdz no bērnības, no saulainā, bezrūpīgā laika. Vidū starp šodienu un bērnibu atrodas periods, kad zēna dzīvē un uzskatos noticis krass lūzums. Bērnību viņš nespēj aizmirst, bet pašreizējā pieredze un uzskati ir pretrunā ar mātes radito pasauli. Te jāatceras fakts, ka pusaudžu zēnu kompānijas ir nežēlīgas un tajās valda savas likumības un paradumi. Mātes vienpusīgi audzinātais dēls reiz neglābjami nonāk šādā zēnu barā, jo nevar taču viņu turēt istabā līdz pilngadībai. Un šeit mātes potētais uzskatu kopums, viņas žēlsirdība, aizgādnība, maigums un lutināšana, izrādās, ir maz noderīgs balasts. Zēni neko neizsmej vairāk par nevarīgiem memmesdēliņiem. Viņus apceļ, ķircina, bieži pat iekauj un atstumj. Sievišķīgā mājas klimata vietā sāk audzināt iela, pagalms. Tai pašā laikā zēns tiecas pēc sava vecuma zēnu kompānijas. Kur lai citur viņš ietu? Meitenes šajos gados augstprātīgi neievēro, kaut audzināšanas dēļ zēns vairāk iederētos tieši meiteņu vidē. Bet viņš taču ir puika, vīrietis- Viņš grib būt tāds pats kā citi zēni un reizē jūt, ka nav tāds pats. Mālē to nesaprot, māte viņu cenšas aizstāvēt, bet nekas tā nepazemo šādu «vīrieti» kā mātes aizstāvība citu zēnu acu priekšā. Un ne tikai viņu, bet arī māti pašu. Seko konflikts pēc konflikta, asumi uz ielas, abpusēji pārmetumi mājās. Rodas neticība mātes vārdiem un nereti tāda rīcība, kas pilnīgi pretēja līdz šim mācītajam. Nespēdams līdzināties vienaudžiem, zēns nolien sānis un par to atriebjas mazākiem, to, ko pārcietis pats, cenšas atdarīt pretoties nespējīgajiem. Viņš kļūst rupjš un agresīvs pret māti un pēkšņi sāk noliegt to, kam līdz šim sekojis. Tādēļ, lai cik tas pirmā mirkli ačgārni liktos, tieši šādi pagļēvi, nevarīgi, jūtīgi zēni ātrāk

izraus nazi, ātrāk pacels pie mutes degvīna glāzi, ātrāk iesitis meitenei. Viņiem vajag sevi apliecināt, lai atgūlu ticību, ka viņi ir īsti vīrieši, ka viņi arī ko spēj. Tai pašā laikā jēga par īstu vīrieti ir ļoti miglaina. Ir vēlēšanās, bet trūkst neatlaidības un izturības. Ir sapņošana par vīrišķību un drosmi, bet pašas vīrišķības un drosmes trūkst, un tieši te sākas viens 110 ceļiem, kas ved pretim noziegumam. Tēva trūkums, vīrišķīgas ievirzes nepietiekamība izrādās liktenīga. Ja audzina abi vecāki, šādas sadursmes ar ārpusģime- nes vidi nekad nav tik postošas. Pusaudža laikam zēns vairāk izsitas cauri ar tēva dotām iemaņām. No mātes iegūtā slēptāko jūtu un pārdzīvojumu pasaule šai laikā it kā atkāpjas otrā plānā, ta nezūd, bet dzīvo kaut kur zemapziņā un kalpo kā zēnisko izdarību neapjausta bremzētāja. Nāks laiks, un šī pasaule parādīsies no jauna. Pusaudzis šajā gadījumā ir daudz vairāk līdzsvarots. Maigumam blakus stāv zēnisks skarbums un atturiba, bailēm un piesardzībai — drosme un riska prieks, prasmei lūgt — prasme pavēlēt, tieksmei pakļauties — vēlēšanās sevi izcelt un darboties, brīžiem, kad gribas kādam pieglausties un izraudāties, iepretim nostājas prasība sakost zobus un izturēt. Mātes aicinājumam «nekad nesist otram!» iepretim ir tēva doma «proti sevi aizstāvēt pats!». Visas šīs līdzsvarotības dēļ pusaudzis sevi prot attiecīgi koordinēt, izvēloties to, kas katru reizi visvairāk vajadzīgs. Viņa jūtu un darbības izpausmēm ir daudz plašāks diapazons un mazāk nezināmo, balto plankumu, viņš ir elastīgāks un kā kaķis allaž krīt uz kājām. Bez tam šajā vislabilākajā dzīves periodā zēns sajūt aiz sevis vīrieti — tēvu. Tam ir milzīga nozīme. Viņam ir kāds, kam sekot, uz kuru raudzīties. Tēvs, vīrietis, sevišķi ja viņš prot kaut ko tādu, kas liekas apbrīnas cienīgs ari draugu acīs (un viņš to pratīs daudz biežāk nekā māte), šai periodā ir ļoti nozīmīgs spēks. Tieši ar tēvu gribas lepoties. Ar māti lepoties pusaudža gados liekas nevīriš- ķīgi, pat apkaunojoši. Lai mātes neapvainojas, viņu laiks ir bijis un vēlāk pienāks atkal, kad dēls vienlīdz leposies ar abiem — kā ar tēvu, tā ar māti.

IT KĀ VECĀKI Audzinātāju saskare ar audzēkņu vecākiem kolonijā ir paviršāka nekā skolā. Pirmkārt jau retāka. (Kaut gan arī parastajā skolā dažs skolotājs nekā nezina par sava skolnieka vecākiem un vecāki prasa bērniem: «Kā tad sauca to tavu klases audzinātāju?» Ir tādi skolotāji, ir tādi vecāki.) Kolonijas audzinātājam nav iespējams aiziet pie vecākiem mājās vai izsaukt viņus uz pārrunām tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vecāki dzīvo tālu, dažkārt pat citā republikā. Abas puses nereti šķir simtiem kilometru. Bez tam ar likumu atļautajās tikšanās reizēs vecāki vairāk vēlas runāt nevis ar audzinātāju, bet ar saviem dēliem, kurus ilgi nav redzējuši. Atliek jau savs mirklis arī audzinātājam, bet tas ir diezgan īss (vecākiem jāsteidzas uz vilcienu, uz autobusu). Blakus audzinātājam sarunu vēl gaida skolotājs, dažreiz ari meistars. Taču, kaut arī apstākļi neveicina savstarpējos kontaktus, ilgāk strādājot, arī te ir iespēja daudz ko novērot, daudz ko secināt. Vēl gribētos piebilst, ka sarunas, lai ari retas un īsas, manuprāt, ir tiešākas, skaudrākas nekā skolas apstākļos. Te vairs netiek runāts par divnieku matemātikā vai bioloģijā, bet par divnieku dzīvē. Un jo smagāka tēma, jo smagāki argumenti un pretargumenti, jo tie kļūst kategoriskāki. Patiesība un maldi nostājas savos galējos pretpolos. Neslēpšu — pēc šīm sarunām audzinātājam bieži kļūst smagi ap sirdi un pašam liekas — labāk nemaz nebūtu runājis. Vairums kolonistu vecāku vēl mazāk attīstīti nekā viņu nepilngadīgie dēli. Ar to es negribu apgalvot, ka viņi būtu zagļi un huligāni (gadās, protams, arī tā), bet viņu redzesloks un kultūras līmenis ir tāds, ka nevilšus nolaižas rokas. Es nerunāju vienīgi par izglītību — tā, ja skolas izdotais dokuments nemelo, vismaz ir starp četrām un astoņām klasēm, un šai ziņā dēli ar vecākiem konkurēt nespej, tikai dažreiz gadās, ka puisim ir klase vai divas vairāk. Es runāju galvenokārt par interešu apjomu, par apkārtējā uztveri, par attieksmi pret to, kas mūsu dzīvi dara krāsainu, daudzveidīgu un dziju. Arī par prasmi ieskatīties cilvēkā, viņu analizēt, saprast, par mērķa izvēli sev un bērniem. Mēģināšu dot stereotipu dēla un mātes sarunas konspektu. — Nu, ko tu man atvedi? (Skatās somā.) — Kas jau tev visvairāk garšo. Redzi, te ir desas, te šķiņķis, tāds liesāks, tu jau tādu mili. Un te apelsīni un te… (Kravājas pa somu, ceļ ārā visu un liek dēlam priekšā.) Dēls ēd. — Nu, vai garšo? Dēlam mute pilna. Viņš tikai pamāj ar galvu. — Te jau tu lādas lietas nedabū (grūtsirdīgi nopūšas, noskatās un vērtē, vai zēns nav vājāks kļuvis). — Kā tad jūs te baro? Dēls atmet ar roku. — Nu, kā tu mācies? Vai labi? Dēls pamāj. (Kurš gan teiks, ka slikti?) — Vai skolotāji labi? Dēls atmet ar roku. — Nu jā. Bet pacieties (grūtsirdīgi nopūšas). — Un kā tu uzvedies? — Labi. — Dēls, norijis desas ņuku, kož nākošo kumosu. — Klausi gan. Nu ēd, ēd vēli Tās drēbes gan jums tādas plānas. Vai nesalst? Dēls atmet ar roku. — Cs tev atvedu sviteriti. — Tas labi (ņem paciņu, attin, piemēra).

— Ka jums te ziemu kurina? — Var iztikt. — Tev sveiciens no tēvoča Kostjas, krustmātes Viktorijas, brālēna… — (utt. Vismaz desmit radagabali un paziņas.) Pēc tam seko uzskaitījums, vai tie veseli vai slimi, vai dzivo turpat, kur agrak, vai citur utt. Dēls māj ar galvu. — Ko Ņura? — Ņura, dēls, tagad staigā ar Toļu. — Saki — kad būšu ārā, dabūs par purnu. — Ko nu, ko nu tādas tietas (māte vicina rokas). Viņa jau ar nebija priekš tevis, tāda gaisīga. — Un ko Zoriks? Ko Bumbieris? Ko.,, — (utt. Vismaz desmit vārdi un palamas.) Māte stāsta, cik zina, cenšas atcerēties, dēls pukojas, ka viņa daudz ko nespēj atbildēt. (Varēji aiziet, satikt.) Tad no viņa puses seko pasveicināšanu uzskaitījums. — Ieēd vēl šito gabaliņu! — Vairs nevaru (dēls smagi pūš un atgāžas krēslā). — Tad tu saki, ka mācies labi? Dēls pamāj. — Un uzvesties te vajag. Te visa vara viņiem rokā. Dēls pamāj. Utt., utt. Var just, ka māte, kaut arī dēls lo gaidījis, viņam garlaicīga, viņas trafaretie jautājumi un pamācības sen jau zināmas. Tiekoties* ar audzinātāju, atkrīt atstāstītās sarunas visgarākā daļa — visu tēvoču un krustmāšu uzskaitījums un pārskats par viņu darbošanos pēdējos mēnešos. Te parasti figurē divi jautājumi — kā mācās, kā uzvedas. Ja atbilde negatīva, seko aicinājums saņemt stingrāk. Par to, kā strādā, jautā retāk. Jautājums par mācīšanos nav slikts. Ar to varētu sākt, un pēc tam izvērstos padziļināta saruna, cēloņu, noviržu, interešu analīze, dalīšanās savos novērojumos, audzinātāja vērojumu saskaņošana ar savējiem, kopīga metodes meklēšana. Parasti nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ar šo jautājumu sākas, ar to pašu beidzas. Tas ir jautājums kārtības labad, tāpēc ka ta pienākas, tā pieņemts. Un līdz ar lo viss kļūst virspusīgs, tukšs un bez nozīmes. Vienīgais, ko audzinātājs uzzina, ka zēnam «grūta galva», ka «mācīties nepatīk». Lieki piebilst, ka «grūtā galva» lielāko tiesu ir pašas mātes pilnīgi nepamatota diagnoze. Kāpēc nepatīk, kas traucē? Atbilde ir klusēšana vai plecu paraustīšana. Tikpat īss ir turpinājums sarunai par uzvedību. Arī šeit viss reducējas uz tīri ārējo. «Vai nerunā pretī? Vai dara, ko liek?» Par raksturu, par slēptākām iekšējām pretrunām ne vārda. — Ar ko jūsu dēls aizrāvās, kādas bija viņa intereses? Klusums. Dažreiz saka — gāja uz kino. — Kādas grāmatas lasīja? Absolūts klusums. — Vai jūsu ģimenē ir kādi kopīgi pasākumi? Kā jūs pavadāt brivo laiku? Sieni jautājumiem pretī tiek mests tradicionālais, ar uzsvaru pateiktais attaisnojums: — Man nav nekāda brīvā laika. Es strādāju. — Bet sestdienas, svētdienās? — Arī strādāju. Vai sieviešam mājā darba trūkst? — Un dēls? Skatās? Tāda kā saminstināšanās, kā nedrošība. — Nu, kādreiz jau palīdz. Viņam pašam savas gaitas. Kādas šīs gaitas, uz kurieni, kāpēc — to māte nezina.

«Vai tad viņš man saka? Liels jau diezgan.» Jā, mūsu sievietēm patiešām ir milzīga slodze, viņas ir aizņemtas ne tikai ar tiešo darbu rūpnīcā vai iestādē, bet vēl jo vairāk ar nogurdinošo mājas soli. Bez tam kolonijas praksē lielāko tiesu nākas saskarties ar tādānt ģimenēm, kurās tēva vispār nav, viss uzkrauts mātes pleciem. Par nepieciešamību atslogot sievieti — māti jau daudz runāts un rakstīts, un es negribu atkārtoties. Tā ir sociāli ļoti svarīga problēma, un cerams, ka tiks tā vai citādi tuvākajā nākotnē risināta. Gribu vienīgi piebilst — manuprāt, sieviete var būt darba pirmrindniece, bet, ja viņas dēls nonāk kolonijā, tad savu pamatuzdevumu viņa tomēr nav veikusi un sabiedrībai nodarījusi vairāk ļauna nekā laba. Tā māte, kas tikai rausta plecus un žēlojas, nespēs dot savam bērnam nekādu vērtīgo ceļamaizi dzīvei arī tajā gadījumā, ja būs no darba pilnīgi brīva. Viņa dzīvos mājā, bet ko viņa runās ar savu dēlu, kā viņu virzīs, kā palīdzēs tikt cauri daudzo jautājumu biezokņiem, kas moka augošo cilvēkbērnu? Viņai taču rūp tikai pabarot un apģērbt. Labi — dēls būs vēl apaļāks, vēl kārtīgākām drēbēm. Un tālāk? Viņš taču tāpat aizbēgs no mājas un no viņas kontroles uz turieni, kur kārosies. Mātei nemitīgi jāaug līdzi saviem bērniem, jācenšas visiem spēkiem — vismaz līdz pusaudža gadiem — būt tiem kādu pussolīti priekšā, vismaz blakus, jākontrolē sava rīcība, sava valoda, jāapgūst arī tādas sfēras, kas nav īpaši sievišķīgas, jo sevišķi tad, ja mātei dēls jāaudzina vienai. Bieži nākas dzirdēt iebildes, sevišķi no gados vecākiem ļaudīm: «Kā vecāki agrāk izaudzināja kārtīgus cilvēkus, kaut nemaz skolā nebija gājuši un tādu vārdu kā pedagoģija vispār nezināja?» Pirmkārt, arī tad ne vienmēr izaudzināja kārtīgus, neidealizēsim pagātni. Otrkārt, nevajag sajaukt laikmetus. Agrāk bija agrāk, un tagad ir tagad. Mūsu šodienas dzīve tik ļoti atšķiras no agrākās, ka, gluži dabiski, jāatšķiras arī audzināšanas metodēm, tās nedrīkst būt tādas kā tēvu tēvu laikos. To, kas agrak bija pietiekoši, šodien uzlūkojam ar līdzcietīgu smaidu. Redzot māti, kas nekā nezina par dzīvi visapkārt, kas izsaka nepareizus vai muļķīgus spriedumus par notikumiem un parādībām, kas ierakusies tikai darbā un sīkajās ikdienas rūpēs, dēls pārāk agri pats sev liekas milzīgi gudrs un pieaudzis. Viņš taču izlasījis vairāk grāmatu, noskatījies vairāk kinofilmu, pabijis sporta sacīkstēs, ballēs, sarīkojumos, estrādes koncertos, ticies ar interesantākiem cilvēkiem. Bet māte tikai darbā, pēc tam pie plīts, tikai uz veikalu un no veikala. Visas viņas runas: «Paēd! Drēbes ne- sasmērē! Neej uz sporta sacīkstēm, tie ir nieki! Neklausies to mūziku, no tās ausis sāp! Neblandies apkārt, sēdi mājā!» Cik ilgi var sēdēt mājā? Dēls. Tas ir slavens dziedonis — llamperdings. Viņš… Māte. Ķas par dinkški? Uznes no pagraba kartupeļus! Dēls. Šodien spēlē Rigas «Dinamo» ar «Sibirj». Man ir biļetes. Varbūt… Māte. Es tev te sibirēšu. Atkal kādas tur bumbas dauza, bet man veļa jāmazgā. Vai tev nekā cita nav galvā? Dēls. Māt, kā tu domā — vai šeiks ir pieklājīga vai nepieklājīga deja? Māte. Vai es zinu, vai man vaļas pa ballēm staigāt? Dēls. Kā man piestāv ši kaklasaite? M āte. Nu šlipste kā šlipste. Tāda kā par strīpainu. Ko es saprotu! Dēls. Bet lādas tagad ir modē. M ā t e. Tikai muļķi dulburējas pakaļ visādām modēm. Godīgiem puikām tas nepiestāv. Dēls. Tu zini, es šodien biju pie viena zēna, viņš krāj slavenību parakstus, sevišķi sportistu. Viņam ir pat Lūša paraksts. M ā t e. Parakstus? Kāpēc? Un ja tas Lūsis vēl noskaišas? Tur tu vairāk neej, iekulsies tik nepatikšanās. Dēls. Māt, Alberts Bels raksta, ka .., M a t e. Kāds Alberts? Vai tas pļēgurs no kaimiņu mājas? Ko tāds var uzrakstīt? Dēls. Nē, māt, tas ir rakstnieks. M ā te. Ak tā! Nu tie rakstnieki tik par velti maizi ēd. Būtu tikuši pie kārtīga darba, tad citādi

dziedātu. Jūs teiksiet — tādas mātes šodien nevar būt, tas ir izdomājums. Un es jums atbildēšu, ka labticīgi maldāties. Kolonijas satikšanās istabā viņas ierodas virknēm vien. Jā, varbūt viņas godīgi strādā rūpnīcā pie stellēm vai ēdnīcā pie trauku mazgāšanas, varbūt viņas centīgi dēlu paēdina un apģērbj, bet tikai. Un, cik viņām sveša dēla pasaule, tik dēlam tāls viņu rūpju loks. Cilvēki, kuriem vajadzētu būt vistuvākiem, k|uvuši viens otram tāli, starp viņiem valda vienīgi patērētāja un patērējamo priekšmetu devēja funkcijas. Bet paraudzīsimies, vai vecos laikos tiešām bijusi labāka audzināšana. Ko tolaik varēja gūt no savas tuvākās apkārtnes pusaudzis, kas auga vienkāršu, neizglītotu strād nieku vai rokpe|ņu ģimenē? Gandrīz neko. Tas pats, kas viņa mājās, arī kaimiņos. Varbūt kāda ballīte, bet arī tā prasīja naudu, kaut cik ciešamu apģērbu. Bieži nebija ne viena, ne otra. Radio, televizors, koncerti, kino, grāmatas, ērtas pārvietošanās iespējas, sports, tehnika, pat avīzes — tā visa vai nu vispār nebija, vai ari šie informācijas un brīvā laika pavadīšanas līdzekļi atradās tik augstā plauktā, ka nebija pieejami pat pilsētās, nemaz nerunājot par laukiem. Vienīgais, kas pārpārēm aizņēma laiku, bija darbs, bieži vien smags, nepiemērots. Jau no sešu septiņu gadu vecuma, tikko viņu ņēma pretī darba devējs, bērns kļuva palīgs ģimenes uzturēšanā. Viņš ienesa ģimenes trūcīgajā budžetā savu kapeiku, kartupeļu maisu vai vadmalas kārtu. Faktiski viņa bērnība pagāja bez bērnības, viņu ar varu iespieda pieaugušo kārtā, laupot iespēju izglītoties un pilnveidoties šā vārda visplašākajā nozīmē. Viņam nebija brīvā laika, un tāda brīvā laika problēma proletariātam un trūcīgajai zemniecībai vispār nepastāvēja. Darbs, rūpes, ikdiena, nemitīgi pūliņi, lai uzturētu bieži vien itin prāvo ģimeni, aizņēma kā vecākus, tā bērnus. Sie skarbie apstākļi jaunatnē veidoja mūsu šodienas pusaudžiem svešo atbildības sajūtu, bet tai pašā laikā nokāva daudzus talantus un ģēnijus. Te patiešām neradās tā plaisa starp vecākiem un bērniem, par kuru tikko runājām, taču nosaukt par audzināšanu šādu grūto apstākļu radītu, necilvēcisku, varmācīgi uzspiestu stāvokli būtu nenopietni. «No mazām dienām mani audzināja pati dzīve,» veci ļaudis mēdz izteikties. Sī dzīve vai nu salauza, vai izveidoja ar zināmām iemaņām apveltītu darba spēka armiju, kurā dēli kultūras līmeņa ziņā netika tālāk par tēviem (atsevišķi izņēmumi te neko nepierada). Un tagad pārcelsimies pie mūsdienu mātēm un tēviem, kuri palikuši šo agrāko laiku vecāku līmenī. Tēvam darbs un pa brīvdienām kārtis, domino, pudele vai vāļāšanās gultā, mātei darbs un mājas solis. Pēdējā laikā vēl klāt nāk televizors, kura skatās žāvādamies stundām ilgi. Sarunas visprimitīvākās. Bet bērniem? Ko šādā ģimenē iesāks bērni? Bērni, kuriem ir ārpus mājas pieejama visdažādākā informācija, kuri kāri skatās apkārt ar jaunatnes redzīguinu un interesi, kurus nenomāc trūkums un kuru rokās ir kolosāls brīvā laika fonds. Šodien mūsu bērniem taču nav darba, ja neskaitām mācīšanos skolā. Viņi, burtiski, plīst aiz vēlēšanās izmantot savu lieko enerģiju. Un šo enerģiju nepieciešams mērķtiecīgi virzīt. «Kad bija mazāks, vēl klausīja, bet, kad paaugās, vairs nekādi netiku galā,» — šī bēdu dziesma ir dzirdēta apnicīgi bieži. Māte notrauš no vaiga asaru un domā par savu nepaklausīgo dēlu, par viņa nepateicību, bet visai reti pati par savu īso saprašanu un neprasmi audzināt. Paklausoties šādos stāstījumos ilgāk, parasti atklājas diezgan vienveidīga aina. No sākuma, kamēr dēlēns vēl sīks, īsas un aprautas pavēles «Ta nedari!», «Tur neej!». Ieslēgšana istaba, pļaukas, žagari. Vēlāk, kad dels jau garāks par māti un pats uzkliedz, kāju piecirzdams, asaraini lūgumi, izdabāšana, pieglaimošanās ar lieku kabatas naudu, tukšu solījumu izspiešana. Māte negrib dēlu zaudēt, cīnās, kā prot, bet panākt vairs nekā nevar. Un, ja pa vidu vēl jaucas mīļās, visu piedodošās un maz saprotošās vecmāmiņas, aina ir pilnīga. Tēvs šādā nūjas disciplīnas ģimenē dēlu pakļauj ilgāk, jo ir spēcīgāks un dure viņam smagāka, bet ar laiku zaudē ari viņš. Par to var vienīgi pabrīnīties, cik bieži vēl mfisu dienās vecāki, īpaši tēvi, siksnu uzskata par ietekmīgāko un drošāko audzināšanas līdzekli. — Tad es viņu pamatīgi notēsu, — tāds tētiņš saka, un pēc viņa balss skaņas un apmierinājuma acīs var jaust, ka šie brīži atmiņā saistās ar kaut ko gandrīz vai pacilājošu.

— Nu, notēsiet tagad ari, un viss būs kārtībā, — es dodu padomu. — Jā, — tēva balss tonis manāmi izmainās, viņš it kā sašļūk, — tagad vairs nekas neiznāk, sit pretī, pagāns. Par lielu izaudzis. Reiz es par šo jautājamu runāju vecāku sapulcē. Ne kolonijā, bet Dzērbenes vidusskolā. Pec tikšanās ar skolniekiem bija organizētas arī pārrunas ar vecākiem. Man pretī raudzījās daža laba srnīnīga un pārākuma pilna seja, kad stāstīju, ka vecākiem jābūt savu bērnu pieredzējušiem draugiem, ka šādas attiecības jāveido jau no mazotnes un ne jau ar siksnu te kas panakams. «Ja arī jūsu dēls kādreiz dabū divnieku, žagari te nekā nepalīdzēs,» es teicu. Tad piecēlās kāds ražens vīrs un izsmējīgi jautāja: «Bet, ja nu tos divniekus nes mājā vienu pēc otra, vai tad arī jūs iesakāt draudzēties? Vai tad tas pats žagars nebūs tās labākās zāles?» Pirms apsēšanās viņš uzvaroši paskatījās apkārt, savākdams piekrītošu čukstēšanu un galvas mājienus. Viņš domājās izmuļķojis nesaprātīgo runātāju un pat neaptvēra, ka patiesībā atklājis pats savu nevarību un bezspēcību dēla audzināšanā. Ja šis cilvēks, kurš, iespējams, bija labs laukkopis vai traktorists, patiešām būtu vecākais biedrs un padomdevējs savam dēlam no mazām dienam, tad dēls šodien nenestu mājā divniekus vienu pēc otra. Tagad tēvs cenšas labot pielaisto kļūdu ar vēl rupjāku kļūdu un pat lepojas ar to. Sādi fakti izraisa skumjas un liek atcerēties, ka siksnas un žagaru pedagoģija vēl turas augstā cieņā. Kolonijā ar sišanu audzinātus jauniešus nākas redzēt bieži. Tie ir vai nu bailīgi un ietramditi, raugās apkārt trulām acīm, vai tieši otrādi — paši visu kārto ar dūres palīdzību. Atceros, reiz šāds puisis, kas bija sodīts par huligānismu, man atklāti pateica: «Savu tēvu es piekāvu bieži, lai nemaisās pa kājām. Diezgan mani savā laika dauzīja.» Kaut nu Dzērbenes tētiņu nepiemeklētu līdzīgs liktenis! Seit pieminētie vecāki tomēr vairāk vai mazāk godigi strādā, un tādēļ var rasties jautājums — vai bērni neredz vecāku pūles? Ja ne citādi, tad, vismaz ēdot vecāku pelnītu maizi, vajadzētu izjust cienību pret šīs maizes devējiem, pret viņu darbu. Jāatbild, ka nereti neredz un nekādu cieņu neizjūt. Ilustrācijai dažu audzēkņu atbildes uz jautājumu: kāda profesija taviem vecākiem, kādu amatu viņi ieņem un kur strādā? Audzēknis A. Tēva mums nav, bet māte strādā «Jūgtas manufaktūrā». Ko isti viņa dara, es nezinu. Audzēknis B. Tēvs ir atslēdznieks, bet, kā sauc rūpnīcu, es nezinu. Tā atrodas Ļeņina ielā kaut kur pie dzelzceļa. Māte slimnīcā — sanitāro vai apkopēja, pareizi nevaru pateikt. Audzēknis C. Kur tēvs strādā, es nezinu. Pirms gada bija Vefā, bet tad aizgāja citur. Profesija — laikam slīpētājs, varbūt virpotājs. Viņš par to nav slāslijis. Māte «Aurorā» pie zeķēm. Audzēknis D. Tēvs šķiries. Kur māte strādā, nezinu, tikai tik daudz, ka pie drēbju šūšanas. Audzēknis E. Tēvs kaut kādā noliktavā. Kas viņš tur ir, es nezinu. Mēs par to mājā nekad nerunājam. Māte agrāk strādāja par laboranti, bet tagad citur. Viņu aizsūtīja uz kaut kādiem kursiem. «Kaut kur», «īsti nezinu», «laikam», «pareizi nevaru pateikt», «mēs par to nerunājam». Baigi, vai ne? Iedomājieties — jums mājā blakus aug dēls un viņš pat nezina, ar ko un kur vecāki nodarbojas. Bet kas vainīgs? Un bargais, nosodošais izsauciens pamirst uz lūpām, skaļi neizteikts. Pajautājiet intereses pēc savam dēlam vai meitai un paši pārliecinieties, cik daudz viņi zina par jūsu darbu. Vai tikai neiznāks nepatīkamā izbrīnā ieplest acis. Lieki piebilst, ka šeit minētie audzēkņi ne reizi nebija spēruši kāju vecāku darba vietā un viņiem bija visai miglains priekšstats par to, kāda tā izsatās un ko tur īsti dara. No kā tad lai rastos cienība? Es, protams, ar to negribu apgalvot, ka tādas ir visu audzēkņu atbildes. Daudzi par vecāku

nodarbošanos var pastāstīt krietni vairāk, bet nekāds retums nav arī šeit minētās. Bet, ja nekas kopīgs netiek darīts, ja nestrīdas par literatūru, par politiku, par tehniku, ja nerunā pat par darbu, ko tad šādās ģimenēs saka viens otram? Varbūt tur visi klusē kā mēmi? Sādu jautājumu es arī uzdevu audzēkņiem. Puiši domā, rausta plecus. — Nu tāpat, par šo un to. Ko vispār ar vecākiem var runāt? Viens saka: — Par to, kas veikalos dabūjams. Otrs iesmejas. — Par kaimiņienes mopsi. Viņš bieži līda virtuvē. Es pieļauju iespēju, ka pusaudžus zēnus neinteresēs sievišķīga (audēja, šuvēja) vai pārāk nekvalificēta (apkopēja) profesija, kaut arī māte par to būtu bieži runājusi, zēni vienkārši palaiduši gar ausīm. Bet, ja viņi nekā nezina par tēva — virpotāja, atslēdznieka, pat šofera darbu, tad tur gan vainojami vienīgi tēvi paši. Tas norāda uz pilnīgu kontakta trūkumu, uz nosodāmo paradumu neko nestāstīt, tādēļ ka «puika tikpat nekā nesapratīs», «ka viņam nav nekādas daļas gar pieaugušo lielām». Vecāki dzīvo savu, viņu bērni savu dzīvi, un starp šīm divām pasaulēm nav nekādu ciešāku sakaru. Mūsdienu ražošanas apstākļi pilsētās ir izveidojušies tā, ka vecāku darbs, ja vien viņi speciāli par to neieinteresē savus bērnus (nestāsta, neved uz rūpnicu), norit ļoti atrauti no mājas. Tas kļuvis par kaut ko abstraktu, neuztveramu. Māte un tēvs no rītiem aiziet, vakaros pārnāk, bet starp šīm aiziešanas un atnākšanas reizēm plešas tukšums. So tukšumu iespējams aizpildīt tikai ar pašu vecāku pīl- lēm. Svētdiena. Es vēroju vecāku pūlīti (gandrīz sievietes vien), kas gaida tikšanos ar saviem dēliem, un domāju par dīvainajām attiecībām, kādas izveidojušās vistuvāko cilvēku starpā. Mātes un dēli. Un negribot rodas vēlēšanās teikt: it kā mātes, it kā dēli. Jā, viņas ir dzemdējušas šos puišus, kopušas, barojušas, laikam taču ari mīlējušas un vēl tagad mīl, ne velti 110 tālienes šurp braukušas, ne velti smagās somas ar desām un konfektēm līdzi stiepušas, bet tai pašā laikā saviem lolojumiem spējušas dot mazāk nekā viens otrs garāmgājējs. Daudzas kļuvušas par dēlu verdzenēm. Es zinu, ka vienā otrā somā blakus nodošanai atJautiem produktiem slēpjas degvīna pudele. Tās, kuras nebrauc ciemos pirmo reizi, iemanījušās pielietot visādas viltības, lai tikai viņu zēns tiktu pie kārotās dziras. Pudeles tiek paslēptas zem kleitām, aplīmētas ar nevainīgām limonādes etiķetēm, stiprie dzērieni ar injekciju adatas palīdzību iespiesti pat konservēto augļu kārbās. Taisnība, tas gadās reti, bet gadās. Kad viņu «labdarība» atklājas, atbilde parasti ir viena: «Mans dēls lūdza, mans dēls teica.» Dēla prasība kjuvusi par likumu, kuram šīs mātes akli paklausa. I\as notiks pēc tam, kad dēli, sodu izcietuši, atgriezīsies šo «vecāku» paspārnē?

JA VIEN IESĀKTAIS DARBS TIKS TURPINĀTS Kādreiz, runājot tautas universitātē, saņēmu klausītāja zīmīti, ka kolonijās neviens neliekot izlabots, tikai vēl vairāk samaitāts. Pēc īsa brīža brīvībā jāsodot atkal. Sīs zīmītes autors ir kategorisku slēdzienu cienītājs. Varbūt tie attaisnojas matemātikā, bet sadzīvē, audzināšanā un cilvēku likteņu atšifrēšanā tamlīdzīgi spriedumi pēc formulas «balts — melns» ir ļoti riskanti un parasti kļūdaini. Taču nevar noliegt daļējo patiesību, kas te slēpjas. Lielākā daļa sodu izcietušo jauniešu otrreiz noziegumu vairs neizdara, bet nevienam nav noslēpums, ka patiešām zināms skaits pēc atbrīvošanas kļūst par recidīvistiem. Dažreiz, no ieslodzījuma vietām atbrīvojot, administrācija un audzinātāji paši ļoti šaubās par sasniegtā rezultātiem, bet soda termiņš izbeidzies, un likums prasa atbrīvot precīzi noteiktajā dienā. Ja nav izdevies gūt panākumus šajā ierobežotajā laika sprīdī, tad ne vienmēr te vainojami audzinātāji. Vienam audzēknim pāraudzināšanai pietiek ar gadu, otram pat divu gadu par maz, trešajam — gadās arī tā — pietiktu ar mēnesi, bet «jāsēž» trīs gadi, un šai laikā viņš pagūst «samaitāties» pa otram lāgam. Pie tam šie pāraudzināšanai nepieciešamie termiņi bieži nesakrīt ar izdarītā nozieguma smagumu un tiesas piespriesto gadu skaitu. Nereti slepkava savu vainu aptver daudz ātrāk un, kā pieņemts sacīt, «nostājas uz labošanās ceļa» straujāk par sīku zagliti. Sis sīkais zaglīlis pamatos izrādās daudz samaitātāks un grūtāk audzināms, taču soda termiņš neliels, un tā mēs smagu sirdi sakām viņam «sveiki!», bet domājam «uz redzēšanos!». Sai apstāklī slēpjas liela un grūti atrisināma problēma, par kuru ir domājuši un domās arī turpmāk, meklējot optimālu atrisinājuma variantu. Taču, atgriežoties pie zīmītes autora domām, būtu jāpieskaras arī tiem gadījumiem, kad starp soda termiņa beigām un jaunā cilvēka gatavību sākt jaunu dzīvi varētu likt vienlīdzības zīmi… Voldemārs ir puisis ar mazliet pavaļīgām manierēm un tieksmi uz familiaritāti. Sēž solā, pret atzveltni atgāzies, elkoņus atpakaļ atliecis, un atklāti raugās pretim. Šaura seja ar pelēkām, domīgām acīm, kurās brīžiem klejo tādas kā skumju ēnas, ne visai saderēdamās ar pārējo izturēšanos un naivi pārgudrajiem spriedumiem. Tai pašā laikā rupjš vai klaji nepieklājīgs viņš nav, šad tad jūtama nopietna interese par vēsturi, par literatūru: «Kāpēc tas tā un kāpēc šitā?» Salīdzinot viņu ar pārējiem audzēkņiem, varētu teikt: visumā patīkams. Zinot viņa ģimenes apstākļus, bija iespējams sagaidīt daudz bēdīgāku variantu, jo Voldemāra tētiņš ģimeni pametis un māmiņa izceļas tikai negativā nozīmē, arī abas māsas, kas vecākas par viņu. Pastaritis šai dzeršanas un izlaidības zaņķī izskatās pēc itin gaiša tēla. Taisniba — viņš zog, bet blakus šai nodarbībai vērojams arī daudz kas cilvēcisks. Spriedumos par māti un māsām redzams uzsvērts prāta cilvēka pārākums. Nē, Voldemārs vismaz vārdos netaisās viņas aizstāvēt. «Māte — tā, audzinātāj, tik pa grāvīšiem. Un māsas — tās ir ielasmeitas.» (Taisnība, māsu apzīmēšanai viņš lieto tikai vienu vārdu, daudz īsāku un apaļāku.) Balsī gan nav jūtams ne īpašs nosodījums, ne sašutums, vienkārši gudrākā spriedums par dumjāko, fakta konstatācija. Ja izlasa Voldemāra lietu, atklājas, ka arī pats tomēr gudrībā necik tālu nav ticis. Nozagt savas skolas seifu (pareizāk, masīvu dzelzs kasti), aizvelt līdz ragaviņām, pēc tam aizvilkt uz kapsētu un tur ar cirvi un lauzni atvērt, cerot ieraudzīt miljonus, — tas pēc īpašas gudrības neizskatās. Seifā Voldemārs, dabiski, atrada vienīgi komandējumu blankas, kaut kādus plānus, pārskatus un tamlīdzīgus viņam pilnīgi nederīgus papīrus. Skolas raksturojums, kā parasti, klaji negativs. (Ja skolēns sodīts, skolas melno krāsu netaupa.) Izrādās — mācījies slikti, uzvedies vēl sliktāk, apzadzis pārējos skolēnus. Tuvojās Voldemāra soda termiņa beigas. Audzinātāji, skolotāji un meistari bija diezgan vienādos ieskatos — puisis, lai arī nav nekāds paraugzēns, aiz kolonijas vārtiem ticis, varētu kārtīgi dzīvot un godīgi pelnīt maizi. Atrazdamies ieslodzījumā, viņš daudz ko pārdomājis un sapratis, nožēla par izniekoto bērnību ir patiesa. Turpat blakus perinās ari visādi aplami un bērnišķīgi uzskati, bet pozi- tfvā ievirze ņem virsroku un ir acīm redzama. īsāk izsakoties, Voldemārs pieder pie tiem puišiem, kurus atbrīvo ar

diezgan drošu pārliecību, ka viņi vairs atpakaļ netiks sagaidīti, ja vien kolonijā iesāktais darbs tiks turpināts arī brīvībā. Pie šā «ja vien» ir jāapstājas. Un tūdaļ audzinātāju sejas kļūst nopietnākas un domīgākas, ievelkas rūpju grumbas skolotāju pierēs, un meistari rausta plecus. «Jā, ja vien …» Daudzi no puišiem pēc soda izciešanas ir cieši apņēmušies saraut saites ar tumšo pagātni. Tā nav izlikšanās, tā ir patiesa iekšēja pārliecība. «Pietiek, diezgan, vai tiešām esam dzimuši tādēļ, lai dzīvi pavadītu kolonijās?» Loģiska, saprātīga doma. Un tomēr viņi pēc laika atkal atrodas aiz žoga. Šoreiz sejas jau daudz drūmākas, acīs bezcerīga apātija, pagurums, dažreiz atklāts ļaunums, naids, neticība sev un citiem. Kāpēc tā notiek? Atgriezīsimies pie Voldemāra. Šodien vairs nevienu audzēkni no kolonijas nepavada vienīgi ar labiem novēlējumiem vien. Pirms atbrīvošanas notiek cik nu iespējams rūpīga to apstākļu izpēte, kādos jaunietim nāksies dzīvot. Dzīves vieta, darba vieta, skola — par visu interesējas, par visu tiek padomāts. Zīmogoti papīri ceļo turp un atpakaļ. Tā notika arī, atbrīvojot Voldemāru. Audzinātājam bija skaidrs, ka nokļūt pie māmiņas un māsām puisim ir visbīstamāk. Tieši no šiem it kā vistuvākajiem cilvēkiem šoreiz vajadzēja turēties pēc iespējas tālāk, kaut gan pierakstīts viņš bija mātes dzīvoklī. Šoreiz laimīgā kārtā palīdzēja apstāklis, ka mātei vecāku tiesības bija atņemtas (cik bieži šī laimīgā apstākļa nav!) un visā ieslodzījuma laikā viņa par dēlu nelikās ne zinis. Un tā Voldemārs ar pamatīgu drēbju saini pie rokas (veļa, divi pāri zābaku, vatenis, sega, palagi, spilvendrāna un tā tālāk), gluži jaunā formā sāka jaunu dzīvi kā padomju saimniecības fermu mehanizators. Tiem audzēkņiem, kuri neatgriežas pie vecākiem (vecāki miruši vai atņemtas vecāku tiesības), kolonija šo to dod līdzi, arī mazliet naudas sākumam. Līdzi brauca arī audzinātājs. Dzīves vieta izrādījās laba, pat atsevišķa istaba kopmītnē (nav jau pilsētas šaurība), galds, krēsli, drēbju skapis, gulta. No rīta ar darba mašīnu uz sovhoza ēdnīcu (ēdiens lēts, pēc pašizmaksas), pēc tam uz fermu, tad ar mašīnu pusdienās — ideāli, vai ne? Darbs kā jau darbs — ar dzelžiem, diezgan netīrs un smags, varbūt arī vienmuļš, varbūt bez īpašas romantikas. Bet puika, ja vien strādās, nopelnīs labi. Vīri saka: «Zem simt divdesmit nebūs.» Vigi stāv apkārt audzinātājam un drošina, ka viss būs «par pirmo zorti». «Mēs pieskatīsim to jūsu špicbuku.» Vīri, protams, dažādi, kā jau visur. Ir starp viņiem čaklie un slaisti, glāzītes cilātāji un atturībnieki, pļāpātāji un klusētāji, vārdu sakot — kolektīvs. Un audzinātājs atstāj Voldemāru šim kolektīvam. Pēc dažām nedēļām līdz kolonijai nonāk ziņa, ka Voldemārs no sovhoza aizgājis. Uz kurieni? li kā pie tēva. Sarosās mazgadīgo lietu komisija, sākas meklēšana, taujāšana. Brauc un interesējas arī audzinātājs, kaut gan viņam darba, ka ne malas saredzēt. Nodaļā ir veseli trīsdesmit tādi Voldemāri, katrs ar savu «resno» galvu. Sovhoza vīri šoreiz vēlīgus un mundrus smaidus nešķiež. «Jā, strādāja no sākuma. Pēc tam kaut kur pazuda, atkal pastrādāja. No Pētera reiz aizņēmās uzvalku priekš balles. Nē — atdeva, viss, kā nākas. Pēc tam no jauna aizklīda. Nu jau dienas desmit nav redzēts. Tā neko īpaši sliktu nevar sacīt, bet ko tur no tāda žipčika var saprast, ko izdomāt. Laikam tak nepatika pie mums.» Kolektīva locekļi ir nesaprašanā, paraugās viens otrā, pēc tam skatās sānis un rausta plecus. Nekāda sajūsma arī turpmāk noņemties ar «audzināšanu» nav manāma. Tā ir pierasti bēdīga aina. Audzinātājs stāv un klusē. Kam pārmetīsi, ko sacīsi? Ne jau viņi paši pieprasījuši tādu Voldemāru, ne viņš tiem kāds dēls vai radagabals. Mazgadīgo lietu komisija nosūtīja. Un kurš tad viņam sliktu vēlēja? Neviens. Tāpat pa reizei noprasīja: «Nu, puika, kā dzīvo?» — uzsila uz pleca. «Sarauj tik, tiksi pie rublīša!» Jumts virs galvas bija. Avansu sovhoza ēdnīca piešķīra. Audzinātājs brauc tālāk. Voldemāra tēvs un vecākais brālis, kuram jau dienests aiz muguras, arī dzīvo laukos, tikai citā debess pusē. Te noticis ierastajam variantam pretējs gājiens — nevis sieva, bet vīrs vairs nav varējis izturēt briesmīgos tračus, dzeršanu un «brūtgānu» virknes, kas apciemojušas viņa otro pusi, tādēļ jau

pirms vairākiem gadiem pacēlis cepuri. Pēc armijas vecākais dēls aizgājis pie viņa. Abi strādā par mehanizatoriein. Strādā ne labi, ne slikti, bet iztikt var. Arī sīvo iemet, bet ne tik briesmīgi, ka būtu jāsauc par alkoholiķiem. Izglītības līmenītis zems, interesītes arī tālu nesniedzas. Dzīvīte celmaina, bet gluži garšļaukus tēvs ar dēlu nekrīt. — Es palikšu pie tēva, — Voldemārs saka. Viņš vairs audzinātājam atklāti acīs neskatās. Tāds kā sabozies, kā sadrūmis. Nav vairs tā spara, kas skanēja balsī pirms mēneša. — Kāpēc aizgāji no sovhoza? Kas tev tur nepalika? — Nu — tā, — Voldemārs parausta plecus, — diez kas jau tur nebija. Garlaicīgi. — Tev tomēr būs jābrauc atpakaļ. — Nē, es palikšu pie tēva, — puisis cieši un spītīgi atkārto. Spriež audzinātājs, spriež nepilngadīgo lietu komisija. Tēvs tomēr ir tēvs. Viņam vecāku tiesības nav atņemtas, jo tai laikā, kad mātei notika tiesa, no ģimenes jau seri bija aizgājis. Kolhoza priekšsēdētājs arī neiebilst, ir jau ieskaitījis Voldemāru savējos. Apstākļi izveidojušies tadi, ka prātīgākais būtu tos akceptēt — jo kur citur puiku sūtīt? Taisnība, nekādu īpašu sajūsmu tēvs par dēla ierašanos neizrāda, bet projām arī nedzen. Un, ja aizsūtīs Voldemāru uz jaunu vietu, viņš tik un tā atgriezīsies pie tēva. Pašlaik tā ir zēna stingra apņemšanās — tikai te un nekur citur. Tā arī paliek. Paiet mēneši trīs, un kādu dienu audzinātājs Voldemāru satiek pilsēta, kurā dzīvo zēna māte. — Kā tad tu šeit gadijies? — Tāpat. Vai tad es nedrīkstu te būt? — Pretjautājums ir izaicinošs, puisim no mutes nāk degvīna smaka. Viņš labi apģērbies, uzaudzējis pamatīgu matu ērkuli. Jā, viņš drīkst te būt, viņš ir brīvs cilvēks, un neviens Voldemāra pārvietošanās iespējas neierobežo. — Pie mātes atbrauci? — Nē, tāpat uz pilsētu. — Vai pie tēva vairs nedzīvo? — Kā ne, dzīvoju. Audzinātājs ir zvanījis uz kolhozu. Sākumā atbildes bijušas nomierinošas. «Jā, ir pie mums, strādā, pelna.» Vēlāk tādas kā izvairīgas — pa reizei pazūdot, bet vispār jau strādājot. Saticis Voldemāru uz ielas, audzinātājs dodas uz mātes dzīvokli. Viņa reizēm strādā, reizēm nestrādā, pašlaik skaitās sētniece. Istabai un virtuvei grīdas krāsu zem putekļu un saslauku kārtas grūti saskatīt, galds piekrauts tukšām pudelēm un sakaltušas maizes donām, no kaktiem nāk skābena smaka. Gultā vāļājas viena no māsām, saņurcīto segu pār galvu pārvilkusi, turpat pār gultas galu pārmesta spilgta neilona jaka, visādi lindraki un veļa. Voldemāra māte piebīda vienīgo sēdēšanai kaut cik derīgo krēslu, no kura lien ārā jūras zāles. Tas ir vecs, bet tik masīvs, ka nav viegli salaužams, un tādēļ pārdzīvojis vētrainās uzdzīves, saglabādams visas četras kājas un atzveltni. — Vai puika pie jums nav bijis? — Kādas pāris reizes laikam ir ienācis. — Te viņš dzīvot nedrīkst. — Vai tad mēs neesam cilvēki? — Voldemāra māte stāv izblīdusi un kareivīga. — Un jums tiešām vienalga, kas ar dēlu notiek? Lūgšus lūdzu, nepieturiet Voldemāru! Vienreiz patiešām esiet ka cilvēks! — Ne man viņa vajag, ne man viņš jātur. Taču drīz pēc šīs sarunas Voldemāru atkal redz pilsētā, nu jau bieži. Skaidrs — pie tēva puisis vairs nemitinās. Audzinātājs brauc uz kolhozu. — Jā, pazudis, pagāns. Laikam jau atkal pa to meitu- māju dzīvo. Es? Ko tad es varu darīt? Vai jūs domājat, ka man vaļas viņu ganīt rokā? Man ir savs darbs tepat uz vietas. — Tēvs gaiņājas abām rokām. Tiek informēta milicija, no jauna taisās sanākt nepilngadīgo lietu komisija. Bet, kamēr iekustas šie mehānismi, laiks nestāv uz vietas. Un tad kādā septembra rītā atklājas, ka apzagts pilsētas tirgus

paviljons, uzlauzta kase, kurā glabājušies pārsimt rubļu. Voldemāru, galīgi piedzērušos, aiztur jau otrā dienā. Tiesā šoreiz kā māti, tā dēlu, jo iepriekšējā vakarā atkal viņas istabā notikusi pamatīga iedzeršana un viņa sutī- jusi Voldemāru pēc degvina (dabū, vienalga, kur, bet bez pudeles atpakaļ nerādies!), ne kapeikas naudas līdzi nedevusi. Un abi saņem divus gadus ieslodzījuma. Tā beidzās Voldemāra brīvā vasara. Nepilni pieci mēneši. Otrā soda izciešanas laikā viņš bija jau daudz nesimpātiskāks, izaicinošāks, pilns lētu stiķu un niķu, pilns neticības, ka vēl spēs piecelties. — Kādēļ tu nenoturējies? Kādēļ atkal… — Bet kam es esmu vajadzīgs? Man nepatika uz laukiem, tur nekā nav ko darīt — tikai skrūvē skrūves. Katrs par sevi, katram sava māja. Pilsētā vismaz draugi… — Kas nu tie par draugiem? — Bet kur lai es ņemu labākus? Es jau pats esmu slikts. Pašlaik Voldemārs izcieš jau trešo, iespējams, pat ce turto sodu. Nevēlos noklusēt faktu, ka reizēm kolonijā atgriežas arī tie puiši, kas atbrīvoti pirms termiņa. Te nu atbildība it kā pilnībā gulstas uz audzinātāju pleciem. Neprata saskatīt, neprata pareizi novērtēt, piegāja šim atbildīgajam uzdevumam pavirši, virspusīgi. Es jau redzu iesūtītās zīmītes autoru apmierināti iekrekšķināmies. «Redzat nu. vai es neteicu?» Jā, ar rūgtumu jāatzīst — brāķis gadās. Puišelis apšmauc pedagogus un, ticis brīvībā, uzspļauj visiem labajiem padomiem un uzticībai. Cilvēks nav virpotāja izgatavota detaļa, kurai pieliek bidmēru, nolasa skaitļus un pasaka: «Laba, atbilst standartam.» Taču vai šādu gadījumu dēļ pārtraukt pirmstermiņa atbrīvošanas praksi, liegt iespēju patiesi kārtīgiem puišiem atgriezties lielajā dzīvē? Tas būtu daudz maldīgāks ceļš. Un vai art šajos gadījumos allaž vainīgi audzinātāji, administrācija un tiesa, kas pieņem lēmumu par pirmstermiņa atbrīvošanu? Jānis neradīja šaubu. Mācījās uzcītīgi, strādāja un uzvedās labi. Kolonijā labākais daiļlasītājs, allaž sarīkojumos priecināja ar patiešām emocionāli lasītu tekstu, stundām ilgi palīdzēja gatavot uzskates līdzekļus fizikā, atklātu, drošu valodu, spriest un domāt spējīgs. Lēmums par pirmstermiņa atbrīvošanu bija vienbalsīgs. Taču iztikt bez piebildes — «ja vien brīvībā audzināšanas darbs tiks turpināts» — nevarēja arī šeit. Bez tas mēs nekad nevarēsim iztikt, jo prasīt, lai kolonija sagatavo no vissliktākā materiāla vislabāko aparatūru, nav nopietni. Pusaudzis paliek pusaudzis, un gaidīt, ka bijušie kolonisti pārsteigs sabiedrību ar vienmēr pilnīgi nevainojamu stāju un rīcību, pat negatīvā vidē atrodoties, ir utopija. Bet par to beigās. Jānim nav tēva jau kopš agras bērnības. Māte slimīga pensionāre ar šauru (paēdināt — apģērbt) izpratni par audzināšanu. Ļoti mīl vienīgo dēlu, un šai mīlestībai nav jēgas un robežas. Viņa sagaidīja zēnu pēc atbrīvošanas kā cīnītāju pēc slavenas uzvaras. Viss bija sapirkts (par sūri grūti taupītu naudiņu): gan uzvalks, gan kurpes un mētelis. Ņem tik, dēliņ, un dzīvo kārtīgil Kolonijā šos apstākļus zināja. Bet vai tādēļ drīkst neatbrīvot? Bez mātes taču ir arī darba vieta, skola, sabiedriskās organizācijas. Taču rūpnīcā, kurā Jāni iekārtoja ar attiecīgu iestāžu lēmumu, viņu saņēma noraidoši. Te viņš visiem bija kā sunim piektā kāja. To neslēpa, to pateica klaji acīs. Atslēdznieka specialitātē, ko viņš bija apguvis kolonijā, darba nedeva. Komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre pat nezināja, ka tāds Jānis eksistē. Celtniecības brigādi, kurā Jānis strādāja par mūrnieka mācekli ar ļoti niecīgo mācekļa algu, vadīja pēdējais plencis (to neviens rūpnīcā neņēmās noliegt, jo viņu drīz vien atlaida), un daudz labāki nebija ari pārējie. Puikas galvenais uzdevums bija aiznest tukšās pudeles un pienest pilnās. Pusi no trīsdesmit rubļiem viņam atvilka, lai dzēstu zaudējumus par iepriekšējo nodarījumu. Vakarskolā, kurā Jānis iestājās, neviens par viņu nelikās ne zinis. Ja atnāk — labi, neatnāk — vēl labāk. Ari izpildu komitejā viņu piemirsa. Vai jums neliekas, ka pat nobriedušam raksturam te būtu ko turēt? Bet turpat blakus vecie draugi, kas vilkšus velk pie sevis, un māte, ar kuru nav par ko runāt. Nocīnījies cik nu spēdams un

mācēdams, lai noturētos uz ērkšķainā godīgās dzīves ceļa, Jānis beidzot kapitulēja, atgriezās vecajā kompānijā, sāka dzert, un tūliņ arī sekoja otrais noziegums — telefona automātu aplaupīšana. Pavisam nesen es ar Jāni satikos, apmeklēdams viņu stingrā režīma pieaugušo kolonijā. Tagad viņam jau bija ceturtā vai piektā sodāmība. Man priekšā stāvēja glīts, fiziski spēcīgs, jauns vīrietis platiem pleciem un aukstu, smīnīgu skatienu. Viņš vēlējās ar mani kā ar bijušo audzinātāju parunāties. Norunājām ilgi, un es te nepakavēšos pie sīkumiem. Interesantākais, ka šoreiz viņš centās pāraudzināt mani, juceklīgi klāstīdams savu kredo, proti, ka visi cilvēki ir nelieši un divkoši, ka pasaulē nav nekā tīra un godīga, ka sarunas par labo un skaisto ir un paliek tikai pasaciņas. — Man reizēm liekas — ja es sadabūtu ložmetēju, es varētu apšaut visus. Man viņu nav žēl. — Bet sevi pašu? — Arī sevi. Es esmu tāds pats mēsls kā citi. Paliek baigi, vai ne? Tā arī man neizdevās viņu pārliecināt par pretējo, un būtu smieklīgi cerēt uz tik viegliem panākumiem. Mums ir skaidrs, cik maldīgas un greizas ir Jaņa domas, kad viņš attiecina savu šauro pieredzi uz visu cilvēci, bet tai pašā laikā neaizmirsīsim, ka viņam eksistē tieši šī viņa pieredze, ka viņš vadās vienīgi pēc tās. Ieteikt citu ļaužu dzīvi un pieredzi ar stāstīšanu vien laikam neizdosies. Sī pieredze jāiegūst praksē. Bet, ja sagadās tā, ka prakse rāda vairāk melno nekā balto, tad pārmest grūti. Jāni var nožēlot, bet ne svētulīgi nosodīt. Viņš taču no piecpadsmit gadu vecuma pa kolonijām vien dzīvojis. Tātad atliek cilvēku pilnīgi norakstīt? Te atkal tiek prasīts kategorisks slēdziens, un tādēļ es nespēju atbildēt. Var būt tā, var būt arī citādi. Nereti tiek uzsvērts, ka cilvēkam gan būtu jāmācās no savām kļūdām, ka tam, kas reiz jau sodīts, skaidrāk par skaidru jāapzinās, kas viņam draud, ja turpinās tādā pašā garā. Ir jāprot saņemt sevi rokās, jāprot atbildēt par savu ricību, kaut ari gadu skaits vēl turas padsmit robežās. Nav taču vairs nekāds klēpja bēins. Tas viss ir pareizi, un es nemaz netaisos atbildību novelt uz citiem, bet piebilde šeit tomēr nepieciešama. Tā pati jau dzirdētā: «Ja vien …» — un tā tālāk. Uz brīdi mēģiniet sevi iedomāties no ieslodzījuma vietas atbrīvotā pusaudža ādā. Jā, viņš ir bijušais kolonists, ir soditais — to šie puiši apzinās slimīgi asi un tieši tādēļ, ka ik mirkli paši atceras šo faktu, necieš, ka viņiem to aizrāda citi. Viņi kaunas par pagātnes ēnu. Arī jums nebūs patīkami dzirdēt, pie tam nereti klaji nicinošā formā citu klātbūtnē tādas lietas, par kurām jūs kaunaties, kuras negribat pieminēt. Pie tam der atcerēties, ka tieši pusaudžiem šai ziņā ir īpaši sakāpināta iztēle un reakcijas tiešums. Dūre savelkas it kā pati no sevis. Sasprindzinātība ir tik liela, ka reizēm puiši redz pat to, kā nemaz nav. Un tieši te visvairāk rodas rupjības, konflikti, saraušanās. Jo jums būs jāatzist, ka viņi tomēr ir cilvēki, tādi paši kā ikviens. Cilvēks prasa cieņu pret sevi. Kas bijis — bijis, tagad esmu brīvs, esmu atkal jūsu vidū, gribu būt tāds pats kā jūs. Tā ir normālā un saprotama prasība. Nevar darīt kopēju darbu, veikt kopējus pasākumus, ja jūt, ka pārējie raugās ar neuzticībur «Bet daudziem bijušajiem kolonistiem patiešām ir pretīgas manieres, viņi ir rupji izteicienos, skaļi, uzbāzīgi, netaktiski, bez tam nereti arī apzogas, huligāniski uzvedas. Ar viņiem ir vienas nepatikšanas. Mums ir pieredze šai ziņā. Mēs pie labākās gribas nevaram būt pret viņiem tādi paši ka pret citiem. Varbūt viens būs labs, bet otrs toties slikts. Uz pieres taču nav rakstīts. Ir jābūt piesardzīgiem.» Tādus paskaidrojumus dod kadru daļās, iestādēs, darba vietu kolekbvos. Arī šiem cilvēkiem taisnība. Izveidojas dilemma. Kā to atrisināt? Saka arī tā: «Vispirms lai viņš pierāda, ka ir cienīgs saņemt godīgu cilvēku pretimnākšanu. Tā ir jānopelna.» Arī šeit slēpjas patiesība. Nevar gaidīt sabiedrības cieņu, ja tikko pats esi tai parādījis necieņu. Un tomēr. Par to taču zēnus sodīja. Tagad viņi sodu izcietuši. Cik ilgi turpināsim sodīt? Neviens jau neprasa, lai viņus nēsātu uz rokām un sagaidītu kā varoņus. Būtu, protams, labi, ja šie zēni uzreiz parādītu kulturālas manieres, runātu izsmalcinātā valodā, savaldītos, čakli strādātu, bet tad jau viņi nebūtu bijušie kolonisti, tad vairs nebūtu ko audzināt. Pie šāda

rezultāta nevar nonākt bez ilgstošām pūlēm. Dažus vārdus par audzināšanu kolekiīvā. Kā Jānis, tā Voldemārs tika nodoti kolektīvam. Labi, nerunāsim par Jāni, neuzskatīsim gadījumu par tipisku, jo te patiesībā bija klaja šis idejas izkropļošana, un ja varam runāt par kolektīvu — tad vienīgi par dzērāju kolektīvu. Ar Voldemāru ir savādāk. Padomju saimniecības mehanizatori nebija tādi kā rūpnīcas celtnieku brigāde, kas komplektējās no gadījuma cilvēkiem, starp kuriem atradās arī bijušie ieslodzītie. Mehanizatoru kolektīvs visumā normāls. Taču ietekmēt zēnu, piesaistīt viņu, ieinteresēt un turpināt kolonijā aizsākto viņiem neizdevās. Tā notiek bieži. Kāpēc? Gluži vienkārši tāpēc, ka kolektīvs pilnībā nemaz nav spējīgs veikt šādu uzdevumu. Kolektīvs spēj dot kopējo ievirzi, vispārējo noskaņojumu, tonusu, ja tā varētu izteikties. Nereti tādēļ sakām: veselīgs kolektīvs. Tas nav maz, bet tomēr par maz. Arī šādā veselīgā kolektīvā pusaudzis no malas var justies vientuļš, nesaprasts un lieks. Audzināt — tas nenozīmē apprasīties, ka tu juties, vai darba uzdevumu saproti, vai nevēlies iestāties pašdarbības kolektīvā. Audzināt — nozimē uzņemties pilnīgu atbildību stāvēt blakus priekos un bēdās, iekarot uzticību slēpto domu sfērā, kļūt nepieciešamam, kļūt draugam. Tikai tad gaidāmi droši rezultāti. Viss kolektīvs nevar būt draugs, viss kolektīvs nevar kļūt par zēna dvēseles sapratēju, viņa pārdzīvojumu uzklausīlāju un domu virzītāju. To var panākt vienīgi atsevišķa personiba. Bet kuram uzspiest šo atbildību, šo lielo slogu un pūles? Varbūt pat veselīgā kolektīvā neviens negribēs uzņemties tādas raizes? (Protams, es te domāju nevis formālu še- fibu, bet nopietnu apņemšanos.) Un, ja kāds gribas, varbūt izrādīsies, ka viņš nav piemērots tādam uzdevumam, ka pusaudzis nespēj viņu pieņemt un iedraudzēties. Jā, tā var gadīties, es pat teikšu — tā notiks vairumā gadījumu. Tikko sākam audzināšanas jautājumam pieiet ar tam nepieciešamo atbildības sajūtu, nevis ar virspusīgu, formālu pačalošanu, tā uzreiz atklājas, ka šīs problēmas ir sarežģītas un grūti risināmas. Nevar audzināt kaut kā vispārīgi, nenoteikti, ar īslaicīgiem labiem nodomiem. Kurš sekos šim atbildīgajam procesam, kurš kontrolēs, lai laimes spēle pārvērstos drošā pasākumā? Kolonijas audzinātājs? Nav iespējams, jo viņš pārāk noslogots tiešajā darbā. Nepilngadīgo lietu komisijas locekļi? Arī ne. Tur sapulcējas cilvēki, kuru pamatdarbs ir pavisam citur. Viņi atnāk uz sēdēm un izlemj jautājumus, nepaspējot nopietni iepazīties ne ar zēniem, ne ar cilvēkiem, pie kuriem šie zēni nonāks. Milicija? Atkal nekā. Gluži tāds pats stāvoklis kā jau minētajos gadījumos. Komjaunatnes komiteja? Te varētu padomāt. Pagaidām jaunās meitenes pašas sarkst un bālē, ieraugot izbijušu noziedznieku. (Tas ir novērots nepilngadīgo lietu komisijas sēdēs, kurās piedalās arī pārstāvis no komjaunatnes komitejas.) Bet, ja atrastos dūšīgs, enerģisks puisis vai meitene, viņš varētu mazliet no savas enerģijas ziedot, lai kolēģiem rūpnīcās un uzņēmumos uzšķiltu apņēmības dzirkstelīti. Taču visvairāk var un vajag darīt pašā rūpnīcā, iestādē, uzņēmumā. Kā redzams, no citurienes atbalstu un nopietnu palīdzību gaidīt pagrūti. Tātad — rūpnīcas komjaunieši, rūpnīcas arodkomiteja, partijas organizācija nopietni apspriežas un no pašu vidus izvirza nopietnu cilvēku, kas apņemas šim ne jau dziļi simpātiskajam, ne jau ļoti čaklajam un pieklājīgajam puisim būt tēva un mātes vietā. Citas izejas nav. Un, ja neveicas pirmajam, jāatrod otrs «tēvs». Pagaidām esam tālu no pilnības līdzigu gadījumu risināšanā. Runā visi un daudz, dara retais un maz. Formāli zināma sistēma izveidota, praktiski tā darbojas smagi un neritmiski, ar lielu brāķa procentu. Tādēļ arī var iesūtīt zīmītes, kuru saturu es minēju, var sviest akmeni uz koloniju, kaut arī kolonija nebūt nav vienīgā un galvenā vaininiece pie šī «brāķa». Gribētos zināt, vai cilvēki, kas raksta līdzīgas zīmītes, paši būtu ar mieru nopietni ķerties pie grūtā darba un pāraudzināt kaut vienu kolonistu. Kā redzat, tas nebūt nav kolonijas uzdevums vien, bet arī viņu uzdevums, pie tam pilnīgi un reāli iespējams, jo arī viņu darba vietas slieksni varbūt pārkāpj zēns ar nepilngadīgo lietu komisijas norīkojumu. Labu veiksmi!

KĀDA SARUNA Pie audzinātāja negaidot atnācis bijušais audzēknis. Vajag parunāt, izkratīt sirdi. Puisim līdzi zīdpapīrā ietīta rislinga pudele. Viņš to noliek uz skapīša zem drēbju pakaramā. Var nojaust — gluži bez ciemkukuļa bijis neērti nākt un ātrumā paķēris. Ko citu lai nestu vīrieša cilvēkam, taču ne jau puķi. Un puķi arī, kā zināms, daudz grūtāk dabūt nekā pudeli. Viņš novelk mēteli, ienāk istabā un atsēžas uz piedāvātā krēsla. — Tu šajā pusē? — Jā, tā iegadījās. Audzinātājs šo puisi nav saticis gadus četrus. Toreiz bija tikko apprecējies, jaunā ģimene gaidija mazuli. Dzīvoja mazpilsētiņā, strādāja par galdnieku, jo kolonijā iegūtajā virpotāja specialitātē šai vietā tobrīd darba nebija. Pelnīja pietiekoši, ar kriminālkodeksu saskarties pēc atbrīvošanās nebija iznācis, nodarbojās ar sportu, īpaši ar futbolu. Tātad viss normāli, pirmās rūpes par jaunas dzīves iesākšanu jau aiz muguras, krīze pāri, apstākļi nokārtojušies labvēlīgi. Šodien viesim — pieņemsim, ka viņu sauc Edgars, — jau divdesmit četri gadi, plati pleci un pār ceļiem sakrustotās plaukstas lielas un sastrādātas. Viņš nav ieradies stāstīt par panākumiem un priecīgiem notikumiem. Tas skaidri nomanāms, kaut sejā nav jaušama arī bezpalīdzība un nomāktība. Drīzāk gan tāda cilvēka skatiens, kas, ticis cauri sapņu un ilūziju periodam, meklē sev reāli iespējamu mērķi un vietu dzīvē. Ir daudz strādāts, ir šis tas pārdzīvots un pieredzēts, uzkrājušās atziņas, kas iegūtas «uz paša ādas». — Jāmeklē darbs. Faktiski ne tik daudz darbs — es darbu varu visur atrast —, bet, galvenais, vieta, kur piemesties. Kādā «kopuškā» dzīvot negribētos, — Edgars saka. — Bet tev taču bija gan darbs, gan… — Jā, bija, bet — es izšķiros no sievas, audzinātāj… Tagad iestājas klusums. Audzinātājs šo soli nevar ne nosodit, ne apsveikt, jo viņš nezina, kādēļ tā noticis. Edgars to saprot un stāsta. — Tā es vairs nevarēju dzīvot. Tā bija viena mocīšanās. Arī Vizma beigās piekrita, ka nav jēgas. — Jums ir mazulis, vismaz vajadzēja būt. — Jā, meitiņa. Tikai vēlāk es dabūju zināt, ka viņai nav vajadzējis būt. Patiesībā ar to viss sākās. Piedzima par agru, un slimnīcā teica, ka kaut kas neesot lāgā. Tomēr izdzīvoja. Bet man radās aizdomas. Vizma man jau agrāk sacīja, ka negribot bērnu. Nosākumagribēja un tad uzreiz vairs ne. Es pateicu skaidri, ka tādā gadījumā mūsu ceļi šķiras. Viņa tiepās un pinkšķēja, bet es abortu nepieļāvu. Es zināju, ka tās nav viņas iedomas. Viss nāca no Vizmas mātes. Vispār mūsu dzīvi visvairāk izjauca tā velna vecene. Vienmēr kaut ko sapūta sievai. Sēž abas un čukstas: ču, ču, ču. Es neklausījos, man tās runas nebija domātas, bet Vizma klausījās un paklausīja. Katru reizi pēc tam viņai kaut kas jauns padomā. Mēs norunājam vienu, viss labi, pēc laiciņa — skaties un brīnies — Vizma domā savādāk. Tā ar bērnu arī. Piespiedu atzīties — jā, esot mēģinājusi panākt, lai bērns piedzimst nedzīvs. Ko viņa tik jauna ar bērnu iesākšot, pakāršoties kā akmens kaklā. Bērniem vēl laika esot diezgan. Skaidrs, ka atkal mātes pasakās saklausījusies. To cūcību es nekad nevarēju aizmirst. Pēc tam pamatigi sadzēros. Vispār sāku dzert. Ar ko tad viņa 'precējās — ar māti vai mani? Nu, nodzēru tā kādu pusgadu diezgan spēcīgi, tad atjēdzos, metu pie malas, sāku atkal pa īstam strādāt. Nospriedām — krāsim «Zaporožecam». Pierakstījos autorindā. Pagāja savs laiks, Vizma sāka pierunāt, ka neesot vērts. Bet mums jau turpat tūkstotis iekrāts. «Kāpēc tad nav vērts?» es prasu. Ko mēs ar mašīnu iesākšot, es vēl sa- dzeršoties un nositišoties, varbūt arī viņu nositīšot līdzi, esot tak daudz citu nepieciešamu lietu, ko pirkt. Tā nekas prātīgs vairs neiznāca. Tas tūkstotis pamazām izsīka, pats nezinu, kā. Neko īpaši derīgu tikpat nenopirkām. Atkal māmiņas pirksts. Nu, un pa tiem gadiem redzu, ka tā vairs nav agrākā Vizma. 11 kā cita sieviete dzīvotu blakus. Varbūt pats

ari kļuvu citāds? Kas to zina. Tā jau laikam ir vienmēr — pirms kāzām viss labi, apprecies un skaties — pārmetumi vien rodas. Tagad saprotu, ka patiesībā Vizmu nemaz nebiju mīlējis. Nebūtu sievasmātes, vēl kaut kā sadzīvotu, bet kopā ar viņu mūsu dzīvīte ātri putēja laukā. Edgars apklust, un audzinātājs meklē korķu viļķi un glāzes. — Meita palika pie viņas? — Jā, kā tad citādi. Meitas ir žēl. Tāda sīciņa, vājiņa. Kad izšķīrāmies, sacīju Vizmai — ja viņa to raganu vairs neklausīs, mēģināsim vēl dzīvot pa vecam. Tomēr bija grūti tā uzreiz aiziet. Teica, ka neklausīs. Nu, un tad jau kā šķirti ļaudis atkal sagājām kopā. Pāris mēnešu izturējām — tas pats sākās. Cu, ču, ču, bu, bu, bu. Tas dzērājs, tas cietumnieks. Tā arī aizgāju. Un jocīgi — arī Vizma ar meitiņu drīz pēc tam pārcēlās citur, pie vecākās māsas. Vecene palika viena. — Un kā tev tagad? Atpakaļ nevelk? Edgars padomā, paplēš pirkstus. — Vairs nevelk. — Paliki tai pašā pilsētiņā? — Nē, aizbraucu uz citu rajonu. Atstāju visu, kas mums bija, pie Vizmas un sāku strādāt kolhoza būvbrigādē. Kam man vienam vajag to krāmu? Galvenais laikam, audzinātāj, tas, ka mums nebija īstas mīlestības. Ne man, ne viņai. — Jā, laikam gan. — Bet kā to sākumā var zināt? «Jā, kā to sākumā var zināt?» arī audzinātājs sev uzdod to pašu jautājumu un nespēj atbildēt. Sākumā gandrīz vienmēr liekas, ka viss būs kārtibā. Neviens taču neprecas tādēļ, lai šķirtos. Vispirms vienam otru vajag iepazīt, vajag pārbaudīt ilgākā laikā. Tas viss ir pareizi. Bet cik dziļi var iepazit, un cik ilgu laiku vajag? Vienam gadu, otram mēnesi, citam divus gadus. Un vai vispār iespējams iepazīt un pārbaudīt, kopā nedzīvojot? Varbūt tikai nedēļas pietrūka šai iepazīšanai, kāzu diena bija nolikta tikai nedēļu par agru. Kurš prātnieks uz to atbildēs, kurš izsvērs visneizsveramāko brīnumu — mīlestību? — Zināt grūti, — audzinātājs beidzot saka. — To laikam var tikai izjust. — Izjust? — Edgars parausta plecus. — Man likās, ka es izjutu. Bet cik stipri izjust, kā izjust? — To neviens nepateiks. Sajā gadījumā cilvēki vienmēr riskē. — Loterija? — Edgars pasmīn. — Bet arī tagad nav slikti. Esmu brīvs cilvēks. — Jā — un atkal vienam bērnelim būs jāaug bez tēva. — Tas man visvairāk nepatīk, audzinātāj. — Man tāpat. Tas arī ir visļaunākais šajā ļaunumā. — Es pats augu bez tēva, es zinu. Ja būtu tevs, es nekad līdz kolonijai nenodzīvotos. Mātei skolas bija tikai divas klases, un visa viņas runāšana grozījās ap naudas pelnīšanu. Es taču tolaik biju īsts āmurgalva. Audzinātājs piepilda glāzes, viņi atkal iedzer un klusē. — Zināt, ja es tagad padomāju, tādam kā man kolonija nāca tikai par svētību. Labi vien bija, ka iesēdos. Ja ne- iesēstos savlaicīgi, izdarītu vēl trakākas lietas. — Diezgan briesmīgi izklausās, bet — varbūt tā arī ir. To tu pats vislabāk zini. — Tā ir. — Edgars pasmejas. — Tur es dabūju kārtīgi izjust, kā garšo pipari. Bez kolonijas vēl ilgi mētātos apkārt kā aptaurēts. Tikai viens gan jāsaka — pietiktu ar pirmajiem pāris mēnešiem. Tie ir visnejaukākie. Vēlāk pierod, paliek par veco kolonistu, pats sāk dīdit citus jaunos. Bet sākums ir baigs. Audzinātājs pamāj. Sī atziņa dzirdēta no audzēkņiem bieži, un te grūti ko iebilst. Sākums jaunajiem patiešam ir smags. — Ko tāds puikiņš domā, nu, kaut vai cs pats? Viņš netic, ka beigsies ar ieslodzījumu. Goda vārds — netic. Pat līdz tiesai netic un vēl pēc sprieduma nesaprot. Zina un tomēr domā, ka joki vien būs. Jo visu laiku jau baidīts un brīdināts, bet, skaties, nekas nenotiek. Runa tur un runā šite, klārē mamma, klārē

pedagogs un biedrs milicis, bet, kā bijis, tā paliek. Un, ja tik ilgi apkārt taisa drūmus jokus, tad tos vairs beigās neņem galvā. Bet tad, kad tevi aizved konvojs, kad stāvi ķurķa kamerā un apkārt sanāk īstie zēni, — tad tu uzreiz apjēdz, ka nu ir cauri. Un tad nāk virsū baigais drebulis. Tad gribas pilnā balsī brēkt, lai glābj. Bet neglābj neviens: ne paps, ne mamma, ne draugi, ne skolotāji. Glābiņa vietā vecie notēš tā, ka nezini, kurā galā aug kājas, kurā galva. Nosūta uz koloniju — tas pats. Audzinātāji te nekā nevar līdzēt — vai tad viņiem padusē dzīvosi. Jauniņām viņa daļa nezudīs, sargā, kā gribi. Lūk, ja palaistu vaļā, tad gan skrietu projām, atpaka| neskatīdamies, un no kolonijas bītos kā no velna vecmāmiņas. — Bailes iedzītu lielākas, tur tev taisnība, bet citu neko. Tagad vairumam iedzen arī saprašanu un visiem — amatu. — Tas gan, — Edgars piekrīt. — Tādēļ jau es saku, labi vien bija. Vispār, protams, slikti, bet bez tā būtu vēl sliktāk. Edgars atceras vienu notikumu pēc otra, stāsta par ieslodzījuma draugiem, piemin audzinātājus. Bet tā jau ir patāla pagātne. Neaizmirstama, savas zīmes un rētas — kā redzamas, tā neredzamas — atstājusi, taču, jau no gadu pakāpēm lejup skatoties, vērojama. — Un kādēļ tu pameti kolhoza būvbrigādi? — Tur man — kā lai saka — palika par šauru, varbūt par tukšu. Vienkārši apnicīgi. Ne jau darbs, darbs mani nebaida, varat ticēt. Darbs būs visur. Drīzāk jau tad tas, ka arī darbs nebija tads, kā pienākas. Veči pieraduši, bet jauniem iet bēdīgi. Un pēc darba tur nav ko darīt. Un vispār es jums teikšu — arī agrāk, kad dzīvoju ciematā, vis- drfunāk bija ar brīvo laiku. Darbs ir, nauda ir — bet pēc tam? Nu — var jau ķerties pie pudeles. Izmēģināju, bet tas man neder. — Bet sports? Tavs Futbols? — Futbols patīk. Vēl tagad pēc traka velk, tikai ar patikšanu vien nekas nav līdzēts. Par kolhozu nav ko runāt, tur par sportu neviens nopietni neliekas zinis. Ko tad es darīšu, pats ar sevi spēlēšu? Pilsētiņā bija labāk. Mums bija tīri laba blice, un pat godalgotas vietas izcīnījām. No malas varbūt izskatijas pavisam koši, bet patiesībā, nu, jiīs jau zināt, kā tas ir. Kad rajons pieprasīja spēles, tad skraidīja pa mājām apkart un lūdza «mūsu dārgos sportistus» glābt pilsētas godu. Bet pēc spoles tie paši dārgie sportisti kļuva sveši un nepazīstami un neviens nesaprata, ka vajadzētu dot ari kādu palīdzību un iespējas treniņiem. — Vai tad jūs paši sev nemaz nespējāt palīdzēt? — Audzinātājs pasmīn. — Nu ja, es jau saprotu, uz ko tiek tēmēts. Mūsdienu nevarīgā jaunatne, kura tikai gaida, lai visu pienes klāt, un pati nekustina ne pirkstu. Tā nu gluži nav, audzina- taj. — Arī Edgars ironiski smīn pretim. — Mēs darījām diezgan daudz, bet gluži visu bez līdzekļiem un atbalsta izdarīt nevar. Es pats kādu laiku biju rūpnīciņas fizkolek- tīva vadītājs, tādēļ zinu. Vajag transportu, tērpus, bučus, materiālus laukuma iekārtošanai, vajag braukāt uz konferencēm, organizēt. Sāku ar lielu dūšu, bet ātri apdedzinājos. Viss jāizplēš ar elles mokām, ar nemitīgu lūgšanos. Šo to jau beigās atmeta, bet maz, transportu nedeva, sūtīja no viena pie otra. Un, kad neattaisnotos darba kavējumos ieskaitīja divus braucienus uz rajona sanāksmēm, man pietika. Tas esot jādara no darba brīvajā laika. Bet sanāksmes notika darba laikā, bija izsaukumi ar zīmogu apakšā. Ar vienu vārdu sakot — vajadzīgā brīdi un vietā glīti pļāpāt par sportu visi prot, bet ar pļāpāšanu daudziem arī sporta rūpes izbeidzas. Naudas arī bija diezgan, bet to izgrūda velns zina kur. Ja pats direktors nav sportists, ja izpildu komitejas tantēm no sporta nav nekādas jēgas, tad kā pa celmiem vien iet, dari, ko gribi. — Un tomēr galvenais ir pašu rokās, šinī gadījumā — kājās, — audzinātājs nepadodas. — Ir jau, ir. Mēs tak spēlējām arī. Ar tiem pašiem nodilušajiem bučiein un greizajām bumbām, bet vairs, audzinātāj, nav vecie laiki. Tik milzīgus entuziastus, kas visur plēšas vai pušu, paši šuj, paši lāpa, paši kājām skrien trīsdesmit kilometru uz sacīkstēm, daudz neatradis. Neesam tā audzināti. — Edgars iesmejas, tad pieklust un tā domīgi pēta pirkstu galus. — Un puiši nospļaujas un pūcē uz veikalu pēc pudeles. Tā, lūk, iznāk. — Viņš paliecas uz priekšu. — Es jau biju kolonijas skolots, es daudz ko sapratu

un zināju, kur pilei pleznas aug, un tomēr iznāca pabrīnīties. Ko lai saka citi — naivāki bērniņi? Jūs saprotat, kas visvairāk nosit gar zemi? Ne jau darba grūtums, ne jau tas, ka nav tā vai šitā. Nē — galvenais ir cilvēki, tie paši godājamie pieaugušie. Ja spriež pēc gudru onkuļu runām, tad iznāk, ka visi pūlas sviedriem vaigā, visi ir apzinīgi uti tikumīgi, kulturāli un taisnīgi. Tā teikt — gaiši cilvēki aizgūtnēm ceļ gaišu nākotni. Pirmrindnieki un trieciennieki. Nu jā — šur tur, šad tad atrodas kāds tumsonis, kāda pagātnes atlieka, kāds negatīvs tips, bet tie ir niecīgs mazākums, tīrais sīkums pret vispārīgo gaišumu. Tā, audzinātāj? Es nezinu, varbūt man nav laimējies, bet, cik nu esmu pieredzējis, tad dzīvē tā nu gluži nav. Kaut vai tai pašā kolhozā musu brigadieris. No viņa mums bija tik labuma kā aunam no šlipses. Katru otro dienu zem tvaika, gudri: runā, bet jēgas maz. Ja atnāk priekšnieks, tam tekā apkārt un piedudo pilnas ausis. Milzīgs draugs iztaisās. Bet cik laika mēs par baltu velti nenonīkām? Reiz bija tāds numurs. Sēžam, sēžam — vecā nav. Cik ilgi lai nīkst, sāk jau riebties. Paši taču arī zinām, ko vajadzētu darīt. Sākam dzīt ar truli laukā dēļus no gateršķuņa. Un tur ga- dījās nelaime — vienam puisim ar riteni savainoja kāju. Dabūjām mašīnu, aizrāva šo uz slimnīcu. Pēcpusdienā at- klunkurē brigadieris. Es viņam klāt, izstāstu, saku — aktu vajag sastādīt, nelaime notikusi. Bet viņš kliedz: «Kas jums lika strādāt? Nekāda akta nebūs! Es nevienam neesmu pavēlējis šo darbu darit, un tā ir jūsu vaina, ka paši līdāt, kur nevajag.» Skaidri tā arī pateica — ja viņš dzerot, lai ari mēs dzerot, ja viņa neesot, lai ejot mājās. Aizgāju pie priekšnieka, tas ar tikai kaut ko ņurd zem deguna un griež galvu sānis. Tā arī viss palika. Kad es tur atnācu strādāt, nodeva modernu liellopu fermu. Komisijai astoņus konjaciņus uzlika. Visi smaida, spiež viens otram ķepiņu un — cik, čik, cik — paraksta aktus, ka darbs par pirmo zorti. Nu tā — pa gabalu nekas, arī man likās, ka tādā fermā slaucējas strādās vienos priekos. Vēlāk redzu — ne velna, visādu nebūšanu pilna cepure. Mehānismi nedarbojas, transportieri neslīd, ūdens netek. Sievieši paši no tām lietām maz sajēdz, salabot neprot, mokās tāpat kā vecajās kūtīs, lādas un stumj mēslus slapjām pierēm. Apskatos, ka es varētu te daudz pielabot 1111 saremontēt. Gāju pie priekšnieka, lai piemet kādu rubli, ņemšos un uzturēšu to modernību pie dzīvības. Atkal ņurd, atkal lūr gaisā. Neesot tādas štata vienības, nevarot, gan jau tapat iztikšot, to pienākoties^Jarīt tam un sitam. Be tas, kam pienākas, tikpat kā nerādās. Tā, audzinātāj, iet. Bija tur arī tāds kā barības šķūnis. Šoferis atbrauc, izgāž kartupeļus vai bietes kaudzē. Uznāk aukstums, viss sasalst ragā. Slaucējas ņem lauzni un lauž no tās čupas pa kartupelim nost, krauj truļos, dzen uz kūti. Nu — kā pasakā! Tad jau nebija jābrīnās, ka viena pēc otras laižas lapās. Tās vecās — tas vēl turas, vaid un pūš, bet strādā, jaunās negrib. Šoferis stāv blakus un smej, rokas kabatās iebāzis: «Sarauj, tantiņ, tev par to labi maksā!» Bet pats pravas nodzēris. Šai kolhozā daudz šoferu bija bez tiesībām. Kas viņiem, bēda maza. Priekšnieks pats staigā pakaļ un lūdzas, lai šie tomēr brauc, kaut tepat pa kolhoza teritoriju. Darba daudz, mašīnas vajag, cik ilgi tās garāžā stāvēs. Šoferi pīpē un lielīgi griež muguru. «Es nevaru, esmu dzērājs.» Nu, beigās, kad viņus kārtīgi palūdzas, saprotams, piekrīt arī. Kas viņiem vainas — rullē pa kolhoza ceļiem un met tukšas pudeles pa mašīnas logu laukā. Tiem nedzērājiem, tiem ir grūtāk, tos sūta reisos uz pilsētu, atbildība daudz lielāka. Reiz mums bija tāda sanāksmīte. Pēc tās, saprotams, ierāva. Un tad es piecēlos un atklāti pateicu par mūsu brigadieri, ka viņš ir, tā sakot, uts uz kolhoza miesas. Jums vajadzēja redzēt, kas sākās! Brigadieris palika gluži zils, gribēja mani piekaut. Ko cs drīkstot runāt, tikko te degunu apsildījis? Kā es, zaļš un dumjš puika, varot viņu mācīt? — viņš kliedz. Un tad patiešām apriebjas. Jūs teiksit, ka visi nav tādi. Skaidrs, ka nav. Uz viņiem jau darbs arī turas, bet tādu kā mūsu brigadierītis un visādu citādu puskoka lēcēju arī netrūkst. Katrā ziņā daudz vairāk, nekā biju iedomājies. Bet vakaros stāvi un blenz sienā. Aizstaigāju uz bibliotēku, apskatījos — gandrīz viss izlasīts. Tās grāmatas, ko gribētos, nav, tādas, ko neviens nelasa, es arī negribu lasīt. Klubā bija koris un paputējis danču pulciņš. Mani tās lietas neinteresē. Atliek nīkt vienam pašam vai iet kompānijā un iedzert. Nu, vēl ir ballītes un skuķi. Uz ballītēm gāju, arī pa skuķītim gadījās. Gluži jau bez sievietes nevar, pa laulības

laiku bija pierasts. Ar pirmo gandrīz izgāja greizi. Piesitās ballē, iepazināmies. Man kā ienācējam bija liela piekrišana. Pašu zēni jau pazīstami un apmīļoti, jauns ģīmītis vienmēr liekas interesantāks. Izskatījās pie gadiem astoņpadsmit, viss, kas ar aci redzams, kā nākas un savā vietā. Un tā nu stūrējām viens otram pretī. Nez kā ieprasījos, kur mācās. Viņa saka — astotajā klasē. «Cik tad tev gadu?» es paliku tramīgs. Izrādijās, tikai piecpadsmit. Bet man, audzinātāj, ir skaidrs, ko var dabūt par tādām lietiņām, ja meitenei vēl nav sešpadsmit. Viņa gan činkstēja, ka esot liela diezgan un es pats esot galīgais muļķis, bet man ir kolonijas skola aiz muguras, cs zinu. Tā iepazinos ar citām, bet maziņo pametu, lai paaugas pāri «cietuma vecumam». Taču ar meiteni un ballēm vien ir par maz. Visu laiku jūtu — nav tā, kā vajag, nevaru tur iedzīvoties, tā ir tikai tāda grābstī- šanās. — Vai tad tiešām nebija neviena kārtīga* puiša? Neviena, ar ko draudzēties, kaut ko derīgu kopā pa vaļas brīžiem sadomat? — Audzinātājs skatās Edgarā. — Pēc tā, ko tu stāsti, iznāk, ka visi tur tādi padumji, bet tam grūti noticēt. Tur taču dzīvo un dzīvos daudzi cilvēki, kas beiguši skolas, kas par kaut ko interesējas. — Jā, ir jau jums sava taisnība. Dzīvo arī tādi, bet manā tuvumā viņu nebija, mūsu ceļi maz krustojās. Un puiši — mūsu brigādē bija kads pārītis manos gados —- nebija slikti. To es nesaku. Taču iemeta gan, un ar tām interesēm tā pavārgi. Lasa maz, sports patīk tik daudz, cik pa televizoru paskatās. Tā pati pudele, skuķis un ballīte —■ nekā vairāk. Un vēl tada lieta — viņiem tur vecāki, radi, katram sava mājele, dzimta vieta, kā saka. Man no tā visa nekā. Vienu bridi gandrīz domāju — kas ir, ņemšu un saiešu kopā ar kādu meiču, celšu arī savu būdu augša jaunajā centriņā, kas sāk veidoties. Tad apķēros — ja nu iet tapat kā ar Viznui? Jūs zināt, audzinatāj, kolonijā pabeidzu desmito klasi, vakarskolā arī vienpadsmito izdevās absolvēt. Un taisni kauns atzīties — sāku dzeju grāmatas lasīt. Iepatikās. Kādreiz jau krietni pāri divpadsmitiem — guļu gultā un lasu. Un sadomajos par visu ko, līdz rītam nevar aizmigt. Pēc tam dienu nak miegs, puiši uz būves smej: «Ko darīji, laikam viens pats uz korķa uzkāpi? Varbūt meitenīti spaidīji?» — «Jā,» saku, «tā gadījas.» Ko citu atbildēt? Teikšu, kā bija īstenībā, uz mani sāks skatīties ka uz jukušu. Zēniem visi dzejoļi un dzejnieki bijuši, nebijuši. Ja kādreiz uzrauj, tad «zili dūmi klīst pa laukiem, kandža jautri tek pa traukiem» — jūs jau zināt to parodiju pēc «Zilajiem liniem». Edgars pieklust, abi ar audzinātāju izdzer glāzi. — Un tā es paņemu aprēķinu un esmu te. Vēlos strādāt, kaut kur piemesties, un varbūt pat izdodas tikt neklātienē. Tā kā par juristiem esmu sasapņojies. Jocīgi, vai ne — pats bijušais kolonists, bet tagad sadomājis kļūt likumu sargs. Tālākās sarunas jau skar praktiskas lietas un konkrētas iespejas, kas attiecas uz Edgara turpmāko dzīvi. Un audzinātājs domā, kā varētu palīdzēt. Edgars sāk visu no jauna. Patiesībā jau trešo reizi. Viņš atkal stāv nulles punktā. Viņam ir amats, pat vairāki, un zināma dzīves pieredze. Tas nav maz. Bet viņam nav savas vietas, nav tuvu cilvēku, nav nekādu ietaupījumu un pat nepieciešamāko mantu. Tikai koferis ar drēbēm stāv viesnīcas istabā. Jau nodzīvoti divdesmit četri gadi. Nē, viņš nav izmisis un nelaimīgs un gluži rokas nolaist nedomā. Par to prieks, un audzinātājs var justies apmierināts. Dažs cits viņa vietā atkal būtu aiz kolonijas žoga vai slīktu pudelē. Edgaram gribas rauties uz augšu, atrast sevi un vērtēt. Viņš nav paraugcilvēks, nav apveltīts ar plašu skatienu un dziļu izpratni par apkārtējo. Ja paseko Edgara dzīvei, ko tādu gaidīt arī būtu pārsteidzīgi. Un tomēr — vairāk gaidīt varēja. Komentēt te nevajag. Izlasot Edgara īso stāstu par sešiem gadiem, kas pagājuši kopš atstāta kolonija, katrs lai padomā un pasver pats, kur Edgara vaina, kur vainojami citi. Tas ir parasts stāsts par parastiem notikumiem. Un tomēr — vai šai parastībai nevajadzētu būt stipri vien savādākai?

PUSAUDZIS UN GARĀMGĀJĒJI Nevarētu žēloties, ka mūsu republikas presē un periodikā paradītos maz rakstu par audzināšanas jautājumiem. Nereti šajos rakstos visi sabiedrības locekļi tiek aicinati nepaiet garam un aizrādīt pusaudžiem, ja viņi dara ko neglītu, nosodāmu. Katrs garāmgājējs tādējādi tiek pārvērsts audzinātājā. Ne mirkli negribu apšaubīt rakstītāju labos nolūkus. Un tomēr aiz šī aicinājuma, kuru šodien jau izrunājam pierasti un nedomājot, slēpjas tendence sarežģītu problēmu pārāk nonivelēt. Visa sabiedrība patiešām ir ieinteresēta, lai jaunatne izaugtu garīgi un fiziski spēciga, un šajā virzienā veic daudz un dažādus pasākumus. Tas ir pilnīgi neapšaubāmi. Un tālāk? Vai no šāda «atklājuma» jums kļuva skaidrs tieši jūsu uzdevums? Domāju, ka ne. Ir tūkstošiem darbības iespeju, kurām bieži vien tiešās saskares ar jaunatni nemaz nav. Bet kas notiek? So ļoti vispārīgo atziņu pēkšņi reducē uz visiem vienādu un obligātu saukli: apsauciet, aizrādiet, nepaejiet garām, un jus būsiet izpildījuši savu pienākumu. Patiesi — cik vienkārši! Bet tas ir tikai viens no ļaunumiem. Otrs klupšanas akmens — ka visu sabiedrību aicina uz darbību, kuru tā, vismaz pagaidam, noteikti nespēj pildīt. Te vajadzētu atcerēties, ka visa sabiedrība nebūt nav viendabīga. Ne katrs garāmgājējs var būt audzinātājs, daļa pieaugušo gluži vienkārši nezina, kas un ka būtu darāms, otra daļa varbūt teorētiski zina, bet praksē neprot darīt, trešā daļa garīgi vai fiziski ir pārāk neietekmīga, lai radītu kādu respektu (gados vecie ļaudis un pilsoņi ar zemu izglītības līmeni), ceturtā daļa pati rāda paraugu, kā nevajadzētu darīt utt. Daļa pilsoņu tiks ar šo nebūt ne vienkāršo uzdevumu kaut cik veiksmīgi galā. Cik viņu, neviens nepateiks, — tādas statistikas mums nav. Tomēr uzdrošinos paredzēt, ka sevišķi daudz tādu cilvēku nebūs. Taču aicināti tiek visi. Mēs aizmirstam, ka, lai patiešām pozitīvi ietekmētu nepazīstamu pusaudzi, vajag būt augstai iekšējai kultūrai, ārkārtīgi asām novērošanas spējām, pareizam situācijas novērtējumam, momentānai vienīgi derīgās metodes izvēlei, citādi iznāk tas, ko tautā sauc par piekasīšanos, un šādā gadījumā rezultāts var būt tikai negatīvs. Ja, par to runā arī rakstu autori un lūdz pieaugušos būt iejūtīgiem, taktiskiem utt., respektīvi, cer, ka, izlasījis šādu rindkopu, katrs garāmgājējs kā uz burvja mājienu pārvērtīsies pedagogā. Nepārvērtīsies. Ir taču ļaudis, kas, pat pedagoga diplomu kabatā nesot, ir visai tālu no patiesas pedagoģijas. Prast ietekmēt jaunatni — tas ir talants, tās ir spējas, kuras nebūt katram nav tik viegli apgūstamas. Cilvēki to arī apzināti vai neapzināti saprot un tādēļ neaizrāda. Tā nav vienaldzība. Viņi zina, ka tādā veidā nekā nepanāks. Taču tieši pret viņiem vēršas audzinošo rakstu smaile. Lai izvairītos no pārpratumiem, jāuzsver, ka nedomāju runāt par bērnudārzniekiem, par gadījuma rakstura draiskulībām (skriešanu pa zālāju, rotaļāšanos uz ielas braucamās daļas u. tml.), kad bērni, paši to neapzinādamies, pārkāpj kādu aizliegumu vai pakļauj briesmām sevi uri citus. Tas ir jautājums, kuru pat neesmu mēģinājis skart. Te pieaugušo aizrādījums un iejaukšanās laikam ir nepieciešama. Tāpat nerunāju par noziegumu, kura liecinieki mēs retumis varētu kļūt. Katra cilvēka pienākums ir glābt otru cilvēku briesmās. Manā. redzes lokā nav arī jaunietis, kas smēķē tramvajā vai, atrodoties skatītāju zālē, sāk dziedāt līdzi solistam. Šoreiz vēlējos runāt par piecpadsmit, sešpadsmit, setiņ- padsmit gadus veciem jauniešiem, kas pulcējas ielās un nav vairs ne muļķi, ne bērni, kaut bieži viņus par tādiem uzskatām. Tieši viņi sagādā visvairāk sirdēstu, kā arī vielas audzināšanas problēmām domātiem rakstiem. Un tieši pie viņiem ar aizrādīšanu var panākt vismazāk. Vēlētos pievērst uzmanību dažām niansēm. Šādas kompānijas parasti atļaujas nepieklājīgus izlēcienus apstākļos, kad jut zināmu drošību (skaitliskais pārsvars, tumsa, iespēja ātri «izgaist» labi pazīstama apkārtnē utt.). Kad viņiem aizrāda, rodas konflikta situācija, kas ļaunākajā gadījumā beidzas ar

fiziskiem pārinodarījumiem aizrādītājam. Rezultātā ir cietušais un tiesājamie. Vai šādi upuri sabiedrībai vajadzīgi? Jo sevišķi nepārdomāti aizrādīšanu ieteikt sievietēm. Mūsu mātēm un sievām veltīgi nav jaklausās apvainojumi un jēlības. Nepareizs ir daža raksta autora (pat autores!) apgalvojums, ka šādos bariņos jaunieši esot g|ēvi. Tā nebūt nav. Viņos tiešām veltīgi meklēt īstu, cildināmu drosmi, tas, protams, skaidrs, bet ne par to ir runa. Daudzi 110 viņiem kaut ko apguvuši no boksa un sambo, bet, cik spējīgi šai ziņā ir mūsu ierindas pilsoņi un pilsones, man liekas, ne- butti japaskaidro. Bez tam, ja arī aizrādītājam ir spēcīga strādnieka vai sportista roka, labāk saskarē ar pusaudzi aizmirst savus muskuļus. Mūsu likumi pret nepilngadīgajiem ir ļoti humāni. Un pielietot spēku pusaudžu aizturēšanā un saval- dišana nedrīkst. Tā dažkārt, vislabāko nodomu vadīti, paši varam kļūt par likumu pārkāpējiem. Tālāk atcerēsimies, ka šādu pusaudžu kompānijas parasti uzraudzības iestādēm ir zināmas. Labs milicijas darbinieks jums nosauks visas viņa iecirknī esošās pusaudžu grupas, pateiks, kurās vietās tās mēdz sapulcēties un kas ir viņu vadoņi. Tātad garāmgājēji nav nekādi jaunatklā- jēji. Aizrādījumi: «Kādēļ jūs dzerat, tas ir kaitīgi,» — vai: «Kādēļ tu tik rupji lamājies, vai tevi skolā tā mācīja?» —• ir naivi un lieki, bet tieši ar tādām pamācībām garāmgājēji parasti operē, cenšoties nokaunināt pusaudžu baru. Labākajā gadījumā tās izraisa smieklus. «Ja tas ir zināms, kādēļ viņus neņem ciet?» — šis jautājums milicijai tiek adresēts bieži. Bet milicija atbildēs: «Par ko? Ja izdarīs pēc likuma sodāmu pārkāpumu, tad arī saņemsim.» U11 milicijas darbiniekam ir taisnība. Sādi pusaudži balansē uz robežas starp to, par ko draud tiesiska atbildība, un starp to, par ko tiesāt nav iemesla. Ja pārkāps šo robežu — tiks sodīti, ja ne — vajadzēs turpināt novērošanu un audzinošas pārrunas dažādās instancēs. Jāatceras, ka mūsu mērķis nav par katru cenu pusaudzi ievietot kolonijā vai speciālā skolā. Diemžēl arī pārrunas nav drošu panakumu ķīla. Tā ir ilga svārstīšanās, nezinot, kāds būs iznākums. Sabiedrībai ir nepieciešams mazāk sāpīgs un rezultatīvāks ceļš uz panākumiem. Varbūt ceļi ir vairāki? Lai tos atrastu, jāatceras, kā rodas šis mums nepatīkamās pusaudžu kompānijas, uz kādiem principiem tās turas kopā. Pusaudzis vairs nav bērns un vēl nav pieaugušais. Knauķus viņš nicina, pieaugušie savukārt neņem par pilnu pusaudzi, un tādēļ viņš uz tiem skatās ar neuzticību. Praktiski dažus gadus cilvēks it kā karājas gaisā. Tas ir dīvains, ļoti labils stāvoklis. Pusaudzis vel nekā nav paspējis paveikt, bet grib izdarīt daudz, varbūt kļūt par varoni. Dažkārt jauneklis doma, ka spēka pietiek visam, bet negaidot izrādās, ka mācīties gan galīgi apnicis, arī kaut kādu reālu, pieejamu, saistošu darbu viņš nevar iedomāties. Neviens bērnībā viņu nav pieradinājis ne sporta nodarbībām, ne kādam citam vaļaspriekam ( ģimenes loina!). Liecībā bija tikai trijnieki, neko viņš neprot, un kļūt par izlūku, ģeologu taiga vai kapteini uz juras, izrādās, viegli ir tikai sapnī. Un mūsu pusaudzis iziet uz ielas. Tur viņš satiek otru tādu pašu no sētas mājas un trešo no kaimiņu korpusa. Sāk veidoties nesaprasto malā stāvētāju kompānija. Viņi cits citu pievelk ar to tieksmi, kas raksturo cilvēku. Cilvēks nevar būt viens, viņam vajadzīga sabiedrība. Citus vieno kada interešu kopība, bet šos zēnus vieno interešu trūkums. Nereti viņiem ģimenē ir sarežģīti apstākļi, tādēļ māja absolūti nesaista. Rodas īpatnējs mazvērtības komplekss, kas pašiem kļūst neciešams. Liekas — dzīve plūst garām, kaut sānis nogājuši viņi paši. Parādas spīts, pat niknums, dažādas sabiedrībā pastāvošo likumību noliegšanas formas. Viņi turas cits pie cita, sūc cigaretes, skalas garāmgājējos, paņirdz par kadu, uzspēlē kārtis, kāds strinkšķina ģitāru. Skumji! Bet kurp lai iet? Vienam ir pavisam neizturami. Daudzi 110 viņiem kaut ko gaida, uz kaut ko cer. Varbūt uz brīnumu, varbūt pat uz ko apsveicamu un labu. Tikai nekādā gadījumā viņi nevēlas garāmgājēja aizrādījumu. Dabiski, šada kompānijā ir savs atzīts vadonis. Ar ko viņš izceļas? Atbildes var būt ļoti dažadas. Ar stiprām dūrēm, ar to pašu ģitāras spēli, ar nekaunību un bravūru, ar negaidītām idejām, gluži vienkārši —

ar darbīgumu un spēju organizēt sev lidzīgus. Viņa spriedumu priekšā nobāl vissaprātīgākais pieaugušā paskaidrojums. Tas liekas dīvaini, neloģiski, bet ta ir. Pieaugušais šiem pusaudžiem ir visumā svešs un, kā pieredze mācījusi, — naidīgs. Un, lūk, vienā tāda reizē, kad atkal ir skumji, kad mutes no cigaretēm jēlas, kad varbūt par kopā samestu naudu iztukšota lēta vīna pudele un tik ļoti gribas par kaut ko būt un kaut ko neparastu izdarīt, vadonis pēkšņi saka; «Sadosim tam tipam pa zobiem!» — un norada uz nepazīstamu garāmejošu puisi. Un visi ceļas kā viens, visi iet un piekauj cilvēku. Un tagad iedomājieties, ka šādā pusaudžu kopā ienāk vēl kāds loceklis. Arī jauns, arī ar pamatīgu frizūru un džinsiem. Iespējams, viņš ir dažus gadus vecāks. Uz pieres jau vecums nav rakstīts. Arī šis puisis spēlē ģitāru, arī viņš prot boksēties, pat labāk nekā līdzšinējā autoritāte. Visādi citādi tāds pats, vismaz sākumā. Bet viņš nekad neaicinās celties kautiņam. Viņš ierosinās ko citu. Varbūt dibināt pašiem savu fulbolkomandu, varbūt aiziet uz ūdenssporta staciju (izrādās, viņam tur esot draugi) un izmēģināt spēkus airēšanā, varbūt pamēģināt tā pa īstam ar ģitārām (viņš prot pagatavot pat elektrisko ģitāru). Un ko puiši teiktu par kopīgu izbraucienu vasarā uz kaimiņu republiku? Viņš izdomājis interesantu maršrutu, varot tikt pat pie sporta klases. Viņa aicinājumos ieklausās, tiem seko. Viņš nav no nepilngadīgo inspekcijas istabas, viņš nav ne pensionārs, ne mājsaimniece — viņš ir savējais. Kopā vārtu stūri stutēti, kopā spriests un domāts gan par meitenēm, gan par šņabi, gan par to, ka lielie neļauj dzīvot. Un nevienam nav jāzina, ka šis puisis te varbūt atnācis ar komjaunatnes un tās pašas milicijas ierosmi. Kompānija pilnīgi pārmainās, paiet pāris gadu, puiši nostabilizējas, aiziet armijā, aiziet dzīvē, apprecas, strādā. Krīzes periods beidzies. Sapnis? Utopija? Nezin vai. Varbūt pagaidām vēl sapnis, bet par to vajadzētu padomāt. Tas prasa nevis abstraktus vārdus, bet pamatīgu apstākļu izpēti un iedziļināšanos. Vajag nevis nenoteikti aicināt talkā garāmgājējus, bet gan rūpīgi atlasīt spējīgus puišus, kas tiešām var un prot šādu darbu veikt. Un galvenais — arī vēlas. Piespiešana un formālisms te nekā nelīdzēs. Bet darbs, no otras puses, tiešām interesants un aizraujošs. Un iecirkņa milicijas darbinieks varēs būt mierīgāks —• viena grupa vairs nebūs bīstama. Un, ja vēl viena un vēl viena šādā veidā tiks uzspridzināta no iekšienes, — vai tas nebūs panākums? Vai par to visai sabiedrībai nebūs prieks? Nav noslēpums, ka dažreiz šāda pārmaiņa notiek nejauši, Atnāk mājā jauna ģimene, kuras loceklis ir pusaudzis ar plašām interesēm. Viņš prot iedzīvoties mazvērtības kompleksa pārņemto vienaudžu barā, un skaties —■ nepieklājīgās piezīmes kļūst retākas, vīnu vairs nesastiķē. Puiši pārvērtušies, sākuši aizrauties ar ko derīgāku. Bet vai šādus gadījumus nevajadzētu organizēt mērķtiecīgi? Un kas gan vislabāk par komjaunatni to varētu izdarīt? Pie jaunatnes jāiet jauniešiem, citādi nereti iznāk tāda staigāšana kā kaķim ap karstu putru. Komjaunatne jau sākusi nodarboties ar līdzīgām problēmām, bet nosliece vairāk manāma uz tās pašas uzraudzības un pieskatīšanas pusi. Vel jaušama zināma atturība, zināms pārākums: es, lūk, esmu labāks, ņemiet par paraugu. Starp kārtības sargiem ir daudz komjauniešu, viņi patrulē ielās. Tas nav slikti, taču tam vēl nav īsta efekta. Tālāk īsumā gribu pieskarties vēl kādam ceļam, kas gan prasītu plašāku analīzi. Arī te jāsastopas ar populāro frāzi: visiem jauniešiem pie mums pavērtas visplašākās iespējas dažādām nodarbībām. Vai tiešām tik spoži? Jā, iespējas ir, bet, paskatoties uzmanīgāk, atklājas, ka visiem jauniešiem, ja viņi patiešām vēlētos nodarboties, būtu par šauru. Pašlaik visi nevēlas, un jau tad uzņem ar atlasi. Ja vecāki jau no bērnu pirmskolas vecuma rūpējušies par kādu viņa iemaņas vai talanta izkopšanu, tad tādiem ceļi vaļā arī turpmāk. Bet kā pārējiem? Kā tiem, par kuriem uztraucamies? Jāatceras arī tas, ka tādu iestāžu, kas īpaši interesē zēnus (piemēram, jauno tehniķu stacijas), ir ļoti maz. Rajonu centros tās praktiski neeksistē. Dramatiskie kolektīvi, deju pulciņi, kori — šie tradicionālie pašdarbības veidi — īpašu cieņu pusaudžu vidū nebauda. Tie piesaistīs vēlāk. Tagad, lūdzu, dodiet moto, foto, kino, estrādi! Sevišķi gan

estrādi. Ļoti lielu pusaudžu daļu iesaista sporta skolas. Tas ir īsts drošības ventilis un slava tam! Ja vienmēr neiznāk ievērojami sportisti, iznāk toties kārtīgi cilvēki. Bet arī sporta skolu varēja būt krietni vairāk. Taču šoreiz sīkāk par estrādi. Pašlaik pilnā plaukumā elektroģitaru laikmetiņš un gandrīz katrs, kas prot dziedat, vēlas kaut ko iedudot mikrofonā. Ļoti jauki? Nemaz nav jauki. Instrumentu nav, aparatūras nav, telpu nav, vadītāju nav. To nepietiek pat atzītiem orķestriem, ko tad runāt par iesācējiem. Turklāt nedrīkst neņemt vērā, ka vecākās paaudzes acīs šī māksla vairumā gadījumu nerod īpašu atsaucību, sevišķi jau bigbīts. Bet pusaudži jūsmo. Rodas bīstama disonanse. Un ko var iesākt tāds padsmitnieks, ja viņam aizrāda: «Kāpēc tu gaudo? Iij lec tūdaliņ, tagadiņ vai dziedi operu ārijas!» Paši sapratīsiet — nekā daudz iesākt viņš patiešām nevar. Un tomēr viņš dara. Ir taisni jaapbrīno tas entuziasms, ar kādu pusaudži gādā un paši pagatavo sev instrumentus, sanāk kopā uz mēģinājumiem te vienā dzīvoklī, te otrā, bieži vien pieaugušo nievājošo piezīmju pavadīti. Kad kādu laiku tā mēģināts, gribas savu sniegumu parādīt arī plašākai auditorijai, bet uz skatuves viņus nelaiž. «Tā nav māksla,» viņiem saka. Jā, izpildījuma līmenis parasti ir zems, bet neviens meistars no debesim nekrīt. Jādod iespēja augt. Katram entuziasmam ir robežas. Saduroties ar tik daža- dām likstām, paputējis ne viens vien šādu pašdarbnieku ansamblītis. Daļa no viņiem varbūt šodien stāv uz ielu stūriem un ietilpst apsaucamo kategorijā. Tikai nedaudzi laimīgas nejaušības dēļ vai ar izcilu neatlaidību un talantu izcīna ceļu lulz atzītiem estrādes orķestriem, kuros spēlē mūzikas skolās vai konservatorijā izglītojušies mākslinieki. Zinu gadījumu, kad šādu puišu pašierosme dzimušajam orķestritim, kurš jau muzicēja itin ciešami, cienījamie pieaugušie izteica ultimātu: «Ja gribat spēlēt deju vakaros, apgrieziet matus!» Tas jau ir kailas patvaļas akts, kuram ar audzināšanu nav neka kopīga, ja nu vienīgi ar audzināšanu negatīvā virzienā. Zēni matus neapgrieza, uz skatuves netika, ansamblis izjuka. Tagad viņi gandrīz visi pieder pie tiem, kurus vakaros labprāt negribam satikt, un tādēļ varam vainot tikai paši sevi. Personīgi neloloju ne mazāko cerību, ka te varēs ko glābt garāmgājēja aizrādījums. Tas ir viens no piemēriem, kad intereses gan bijušas, bet tieši pieaugušie tās apslāpējuši un palīdzējuši radīt ielu kompāniju. Sādu gadījumu dažādās variācijās nemaz nav tik maz. Cik bieži mēs paši atstumjam šos puišus sānis, norobežojamies no viņiem, lai gan vajadzētu darīt tieši pretējo. Lai 110 viņiem arī neiznāk lieli mākslinieki, lai sniegums nav sevišķi augsts, galvenais, ka viņi brīvajā laikā noņemas ar kaut ko derīgu. Pavāji spēlēt ģitāru un ne sevišķi spoži dziedāt ir tomēr nesalīdzināmi labāk nekā piedzerties un kauties. Garie mati šiem zēniem nav kaut kāds sīkums. Gandrīz visi viņu estrādes elki taču audzē garus matus. Pusaudži viņus redzējuši fotouzņēmumos, vērojuši koncertos, televīzijā un kinofilmās, skatījuši uz skaņuplašu iesaiņojumiem. Informācija pienāk bagātīga. Siem mūziķiem un dziedoņiem aplaudē pārpildītās zālēs (Sopotā, Rostokā, Dzintaros un citur) gan pie mums, gan ārzemēs, un nevienam pat prātā nenāk likt viņiem nogriezt matus. Un te pēkšņi pret zēniem atļaujas tādu barbarismu, atļaujas rupju viņu pašcieņas aizskaršanu. Kādēļ? Pieaugušo īsredzības dēļ. Neesmu dzirdējis nevienu nopietni ņemamu argumentu par sliktu garajiem matiem. Ne jau mati ir kaut kas slikts, slikti ir, ja zem garajiem matiem tukšas galvas. Bet vai zem īsajiem matiem vienmēr ir gudras galvas? Šāda pseidopedagoģija rada iikai rīvēšanos, konfliktus un nevienam nevajadzīgus asumus. Dažos kultūras namos pat aizliegts ielaist deju zālē jauniešus ar gariem matiem. Tad nu gan izdomājuši! Neielaist, protams, ir ļoti vienkārši. Bet ko šie puiši pa to laiku dara uz ielas? Iznāca tā pavairāk par matiem, bet neesmu tur vainīgs. Matu problēmu radījuši citi, turklāt to pacēluši pilnīgi neatbilstošos augstumos. Nobeigumā jāuzsver, ka šis otrs ceļš arī nav viegls. Tas prasa lielus līdzekļus nodarbību telpu būvei, inventāra iegādei, vadītāju sagatavošanai. Tas prasa iesīkstējušo uzskatu maiņu vismaz to cilvēku apziņā, kas darbojas jaunatnes vidū. Bet audzināšanā vieglu ceļu nav bijis un nebūs. Ja gribam ar audzināšanu

nodarboties nopietni, nevis tikai spēlēt šo nopietnību, tad jāiet tieši šie grūtie ceļi, kuriem ar garāmgājēja apsaucienu ir visai tāls sakars.

CIK SĪKUMAINA UN MUĻĶĪGA UZTVERE Jaunietis, desmitās klases skolnieks, stāv, galvu iecirtis, zods pierauts virskrekla apkaklītei, skatiens vērsts caur sarauktajām uzacīm, vaigi piesarkuši, piere saraukta. Viņš ieņēmis stingru cīņas pozīciju kā bokseris ringā. Tikai boksa cimdu trūkst un rokas nav paceltas pie krūtīm, bet nolaistas gar sāniem. — Es iešu projām no skolas! — Paklausies, ko tu runā, tā taču … — Nē, — skolnieks pārtrauc, — cs tur vairs nevaru palikt. Ja tāda netaisnība, tad man pietiek. — Bet kāda te netaisnība? — pieaugušais no tiesas brīnās. — Nu padomā loģiski! Dziļākā butibā taču direktoram ir taisnība. —• Viņam taisnība?! Ak jūs ari tā sakāt? Nu jā, jūs visi jau esat uz vienu roku! — Un jaunietis grasās skriet projām. Pieaugušais negrib pārtraukt sarunu, viņš grib pārliecināt, izskaidrot, pierādīt, cik viss notikušais pārpratums ir sīks no viņa — pieaugušā viedokļa, absolūti neatbilst tādam krasam, nepārdomātām un tālejošam lēmumam, kādu jaunietis pieņēmis. — Pagaidi! Nu labi, kaut arī tā būtu, ka tu tieši tai brīdī nesmēķēji. Bet vispār tu taču smēķē. Un zēnu tualetes telpa, kā pats saki, bija gluži zila, kad direktors ienāca. — Nu, bija. Bet kāda man tur daļa? — Es taču teicu — vispār tu smēķē, un ne vienu reizi vien esi smēķējis arī skolā tajā pašā zēnu tualetē. — Esmu. Un kas par to? Vakar cs tur nesmēķēju, man vispār cigarešu nebija līdz. — Bet citi smēķēja. Un tu viņiem stāvēji turpat blakus. Un direktors taču zina, ka tu uzvelc dūmu. Un, ja tev nebija cigarešu, kāds draugs varēja piedāvāt. •— Piedāvāja arī, bet es neņēmu. Es jau trīs dienas skolā nesmēķēju. Es tā nolēmu. Apsolīju tēvam, ka skolā vairs nesmēķēšu. — Vai direktors to zina? •— Es nu iešu direktoram stāstīt. Tā ir mana darīšana. ■— Bet vajadzēja izstāstīt. Tu to vēl vari izdarīt. Aizej un aprunājies. — Ar viņu? Es viņu redzēt negribu. — Nu tad izstāsti tēvam. Tēvs paskaidros direktoram. — Un ja tēvs arī netic? Nē, es nekā neteikšu. Un tēvs uz skolu neies. Velti direktors viņu gaidīs. Man vienreiz pietiek, es jau teicu. — Direktors patiešām domāja, ka tu tikko esi smēķējis, saproti taču. Viņš bija pārliecināts, ka tu melo. — Bet es teicu taisnību. — Vai tu vienmēr saki taisnību? — Nē, kāpēc vienmēr? Bet šoreiz tā bija taisnība. Un direktors redzēja, ka man nav cigaretes. Kā viņš drīkst izsaukt vecākus visiem? Ar kādām tiesībām? Tikai tādēļ, ka viņš tā iedomājas? Arī pārējie zēni — tie, kas smēķēja, — viņam teica, ka es to neesmu darījis, bet viņš nemaz neklausījās. — Direktors domāja, ka arī viņi melo, vienkārši aizstāv tevi, jo šī taču tev nav pirmā reize. — Bet dzirdiet taču, ko es jums sakul Tā bija taisnība. Viņi nemeloja. — Bet kā direktors to var zināt? — Es to zinu. Es — saprotiet! — Jaunietis sit ar roku pie krūtīm. — Tas, ko viņš izfantazē, man vienalga. Viņš neredzēja mani smēķējam, man nebija rokā cigaretes, kā viņš drīkst mani apvainot? — Cilās reizēs tu noliedzi savu vainu un meloji, kaut ari biji smēķējis. — Ak šausmas! Ko jūs ar tām citām reizēm? Es taču jums saku par šo reizi. Par šo — vai jūs

beidzot sapratīsiet vai ne? Un šajā reizē es nemeloju, dzirdiet — nemeloju. Es biju apsolījis tēvam, biju stingri nolēmis, bet tagad … un vispār ko mēs te velti runājam! Jaunietis apgriežas un aiziet. Vēl vairāk sarūgtināts, vēl vairāk satraukts. «Cik sīkumaina un muļķīga uztvere!» daudzi pieaugušie pirmajā mirklī izsauksies. Bet pajautājiet pusaudžiem, un varu apgalvot — viņi visi kā viens atbalstis šo skolnieku un domas gluži tāpat ka viņš. Pieaugušo viedoklis varētu būt apmēram šāds: cienījams, ilgus gadus nostrādājis pedagogs, kuram rūpju un pienākumu vairāk nekā pietiekami, pārsteidz zēnus aizliegtā nodarbībā un īsi un ātri uzliek viņiem sodu: izsauc uz skolu vecākus. Kas te nepareizs? Sie zēni labi zina, ka smēķēt nedrīkst, cik nav par to runāts, cik nav jau agrāk soditi, cik nav visādi izmelojušies un kaitinājuši skolotājus ar šiem meliem un izdarībām. Jā, varbūt viens no ši bara patiešām tai brīdī nav smēķējis, bet vispār viņš smēķē, ir melojis un bojājis skolotājiem nervus ne vienu reizi vien. Vai tiešām direktoram, daudz svarīgāku rūpju un pienākumu aizņemtam cilvēkam, būtu jāiedziļinās katrā sīkumā un gari jānoskaidro visas detaļas, jāizmeklē, kurš vairāk, kurš mazāk vainīgs tieši šajā gadījumā? Plašākā nozīmē vainīgi ir visi jau ar to vien, ka atbalsta cits citu, ka nenosoda tādu īpaši jauniešiem tik kaitīgu paradumu ka smēķēšanu. Nekāda netaisnība te nav samanāma. Varbūt neprecizitāte, varbūt neliela paviršība, bet nekādā gadījuma nopietna kļūda, kuras dēļ jāceļ tāds troksnis un jāiet prom no skolas. Sis zēns vienkārši pārāk daudz iedomājas, pārspīlē un neredz starpību starp sevi un direktoru, samazina savu vainu un «uzpūš» direktora kļūdu. Pusaudžu viedoklis izskatīsies savādāks. Pusaudzis ne- būt neuzskata sevi par kaut ko mazāk svarīgu, niecīgu, vēl nopietni neuzklausāmu būtni. Viņš pat sev ir nozīmīga un svarīga persona, viņam direktora vispārīgā patiesība nozīmē ļoti maz un direktora pārējas rūpes tikai miglaini zināmas un neko daudz neinteresē. Viņam pašam ir savas rūpes, savas domas, savi lēmumi. Pusaudžu taisnības izjūta, ja tā varētu sacīt, ir ārkārtīgi plakana un šauri norobežota, pie tam ļoti sakāpināta. Te maz citu krāsu, dominē melnais un baltais. Taisnība vai nu ir, vai tas nav. Un, ja pret citu cilvēku patiesībām pusaudzis ir samērā inerts, tad pret savu patiesību ļoti redzīgs, izteikti kaujinieciski noskaņots. Un konkrētajā situācijā, tieši šajā no visa iepriekšējā un vispārīgi tveramā norobežotajā brīdī minētajam skolniekam nenoliedzami ir taisnība, bet direktoram tās nav. Neko citu arī jaunietis negrib zināt, neko citu nevēlas pieradīt. Nav runa par agrāk vai vēlāk, par «vispār» un «kopumā ņemot», bet tieši par šo momentu. Bez tam ļoti liela loma ir tiem blakus apstākļiem (paša apņemšanās un solījums tēvam), kurus direktors nezina, bet pats pusaudzis zina ļoti labi, tie viņam ir svarīgi, un viņš par to daudz domājis. Tagad tas viss tiek satriekts. No viena ātrumā pieņemta direktora lēmuma sabrūk noruna tēva un dēla starpā, nepieciešama izskaidrošanās, iespējami pārmetumi, tēvs neticēs dēlam un atbalstīs direktoru. Vai tā visa nepietiek, lai jaunieša galvā rastos pārsteidzīgais lēmums pamest skolu? Pieaugušajam sīks pārpratums, pusaudzim jau traģēdija. Jā, jaunietis varētu uzmeklēt direktoru, lai paskaidrotu, izstāstītu. Ļoti iespējams, ka direktors saprastu, ja acumirklīgais niknuma uzliesmojums būtu pārskrējis. Daudzas reizes līdzīgos gadījumos esmu dzirdējis gan pedagogus, gan citus pieaugušos nesapratnē jautājam: «Bet kādēļ tad viņš man to neteica? Ja būtu atnācis un pieklājīgi parunājis…» Tā tas liekas vecākai paaudzei, jo viņi pusaudžus vērtē pēc sava mēra un savas saprašanas, viņi jau paspējuši aizmirst savu jaunību. Bet šis dīvainais pusaudzis negrib vairs direktoru ne acīs redzēt, viņa pašcieņa un taisnības izjūta ir cietusi tā, ka kaut kādas sarunas liekas pilnīgi neiespējamas. Ja arī šāda saruna notiktu, grūti ticams, ka tā būtu pieklājīga. Pusaudzis satraukumā mestu pedagogam acīs nepārdomātus vārdus, un, ļoti iespējams, par rupjību un nesavaldību viņu izraidītu no kabineta. Ļoti bieži līdzīgas situācijas gadās kolonijā. Audzēkņi ir līdz tiepīgumam sīkumaini, un audzinātājam, ja viņš grib izpelnīties taisnīga cilvēka reputāciju un audzēkņa uzticību, jābūt tikpat sīkumaini precīzam. Nekādā gadījumā nesodi audzēkni, iekams neesi pilnīgi noskaidrojis viņa pārkāpuma lielumu un

motīvus — tas ir viens no pirmajiem baušļiem, kas jāievēro kolonijas audzinātājam. Kļūdas un neprecizitātes te var atspelcties ļoti smagi, un tādēļ katras lietas izmeklēšana atgadina miniatūru tiesas procesu, kur ļoti detalizēti tiek salikti pa plauktiņiem visi sīkumi, visi par un pret. Došu nelielu piemēru, pavisam ne no sarežģītākajiem. Audzinātājs pārsteidz pustumšā gaiteņa stūrī divus audzēkņus, kas ar dūrēm apstrādā trešo. Uzbrucēji nav cietuši gandrīz nemaz, tikai vienam «plaukst» zilums zem acs, kamēr viņu upuris samizots pamatīgi. Kautiņa iemesls — it kā cietušā nevīžīgi uzkoptā istaba: zem viena audzēkņa gultas atradusies saslauku kaudze. Cietušais ir tās dienas dežurants, un saslauku kaudze zem gultas patiešām atradās. Liekas — viss skaidrs. Audzinātājs kautiņu redzējis, motivācija varētu būt ticama, atliek pārmērīgi aktīvos tīrības aizstāvjus ievietot disciplinārajā izolatorā, bet cietušajam pēc atgriešanās no sanitārās daļas izteikt piezīmi par nevīžību. Atri un vienkārši. Tā rīkotos sākumā pieminētais direktors — zēni tualetes telpā stāvēja, zili dūmi kūpēja, tātad visi arī vainīgi. Audzinātājs tomēr nesteidzas ar tik ātru un «taisnīgu» tiesu. Uzmanību saista, ka nedaudz cietis arī viens no kautiņa iniciatoriem (zilums zem acs). Tātad cietušais, cik nu spējis, pretojies. Pilnīgi loģiski. Bet viņš apgalvo, ka nav pretojies, nav sitis nevienu reizi. Uzbrucēji, protams, saka, ka sitis. Atkal loģiski. Lai izliktos svētāks par svētu, cietušais pilnīgi vēlas noliegt savu dalību kautiņā un mazliet pamelo. Vai atmaksājas noskaidrot tādus niekus? Par šo vienu sitienu, pie tam aizsargājoties, puisim nekādu sodu uzlikt nenāktos, jo viņa paša fizionomija ir vienlaikus zila. Bet, ja viņš patiešām nav sitis, ja šoreiz izņēmuma kārtā melu nav, no kurienes tad radās sadauzītā acs? Nejauši cīņas karstumā uzbrucēji paši iesita viens otram? Ta var gadīties. Bet ja tas nenotika nejauši? Nepakavēšos pie šī incidenta noskaidrošanas gaitas, jo tā ir gara, tikai piebildīšu, ka audzinātājs sāka ar audzēkņu agrāko gaitu izpēti, ar viņu lietu uzmanīgu pārlasīšanu, ar konsultēšanos pie kolēģiem, ar citu audzēkņu neuzkrītošu iztaujāšanu. Galu galā no it kā ikdienišķā un ļoti skaidrā atgadījuma izveidojas šāda aina: kautiņam ar istabas slaucīšanu nav nekāda sakara, šis iemesls atrasts darbinieku apmānīšanai. Uzbrucēji nav vicinājuši dūres pēc savas ierosmes, bet sekodami pavēlei. So pavēli viņiem devis audzēknis, kurš piekaušanas brīdī nebija pat notikuma vietas tuvumā. Savukārt viņš saņēmis pavēli no cita audzēkņa — diezgan ievērojamas figūras pusaudžu likumpārkāpēju pasaulē. Viens no sitējiem piekautajam ir gandrīz draugs, jo brīvībā sagājās ar viņa māsu. Sī pati meitene patika arī bijušajam atamanam. Liekot piekaut draudzenes brāli, barvedis cer izjaukt puišu labās attiecības un līdz ar to panākt, ka brālis pieprasa māsai pārtraukt tikšanos, tas ir viens no motīviem, pie kam pakārtots. Ķā galvenais iemesls figurē atriebība un reizē brīdinājums priekšdienām, ka pusaudzis (viņa māte strādā aptiekā) nav sagādājis pieprasītās nervu nomierināšanas tabletes, kas atamanam nepieciešamas kā narkotika. Otram uzbrucējam pavēle piekaut ir īpaša veida sods par atamana neuzcienāšanu no kārtējā pienesuma. Kāpēc sods? Tāpēc, ka par šo kautiņu viņš dabūs ierakstu personīgajā lietā. Un pašam draud atriebība no piekautā draugiem. Kautiņa laikā cietušā māsas pielūdzējs cenšas sist ļoti vāji, respektīvi, tikai tēlo sišanu, lai varētu arī turpmāk saglabāt draudzību. To pamana otrs sitējs, kurš «strādā» ar pilnu atdevi. Lai piespiestu sist pa īstam un pats nepaliktu par vienigo vaininieku, viņš iegāž pa aci savam kompanjonam. Cietušais neaizstāvas aiz diviem iemesliem. Pirmkārt, viņam bail no otras piekaušanas, otrkārt, bail, ka brīvībā palikušie atamana draugi izrēķināsies ar viņa māti (tai jau ir piedraudēts). Redzat, kāds vinegrets no šķietami vienkārša kautiņa. Kā jūs tagad sadalīsiet vainas lielumu katram audzēknim? Domāju, ka nāksies krietni papūlēties un pirmajā brīdī it kā pareizie sodi pēc apstākļu noskaidrošanas izrādīsies pilnīgi nepareizi. Protams, ar to negribu apgalvot, ka aiz katra kautiņa slēpjas šādi līčloči. Var būt arī tā, kā likās sākumā, bet par to jāpārliecinās, jāpanāk maksimāla skaidrība. Piemērojot sodus, kas pēc pirmajiem iespaidiem liekas pareizi, radīsies vesela kļūdu virkne, kura nevis palīdzēs nostiprināt disciplīnu un taisnīgumu, bet tieši otrādi — tos sagraus. Atainans turpinās darboties

vēl drošāk, pārējie ierausies sevī vēl vairāk, nelikumības turpināsies, audzēkņiem zudīs ticība kolonijas darbinieku spējām atklāt lietas būtību un līdz ar to taisnības triumfa iespējām vispār, zudīs audzinātāja autoritāte zēnu acīs. Domāju, ka uz parasto skolu attiecas tās pašas prasības. Maksimāli precīzi, maksimāli taisnīgi. Pie tam šeit tas daudz vieglāk iespējams, jo pārkāpumi netiek tik rūpīgi maskēti un atkrīt īpašā kolonijas savstarpējo attiecību atmosfēra, kas raksturīga likumpārkāpējiem. Parastajā skolā daudz vairak palīdz paši skolnieki, jāprot tikai ar viņiem biedriski parunāt. Viena no laba pedagoga pirmajām īpašībām ir taisnīgums. Vienmēr un visur. Arī šķietamajos sīkumos. Tie skolotāji, kuri to saprot, ilgi ar pateicību dzīvo savu skolēnu atmiņas.

LABĀ UN ĻAUNA NAUDA Noziegumu motīvi ir dažādi, tikpat dažādi, cik paši noziegumi. Taču, runājot par zaglēniem un laupītājiem, visbiežāk dzirdama atbilde: «Gribējās tikt pie lielas naudas.» Viens otrs no pusaudžiem šādā nelikumīgā ceļā patiešām ticis uz brīdi pie diezgan lielas naudas, bet tikpat ātri un viegli tā atkal izkūpēja. Tepat bija, un skaties — vairs nav nekā. Jāsāk atkal un jātiek pie jaunas. Un noziegumi turpinās, līdz pienāk likumsakarīgais fināls — tiesa un kolonija. Seno atziņu — viegli gūta nauda nenes labumu — zina katrs, un to bieži mēdzam pieminēt. Mazāk tiek domāts, kādēļ tā noliek. Esmu jautājis kolonistiem: — Cik, pēc jūsu domām, liela ir tā «lielā nauda»? — Tūkstoš rubļu, — saka viens. — Trīs tūkstoši, — saka otrs. — Nu, ja man būtu pieci tūkstoši, tad varētu padzīvot, — spriež trešais. Un zēnam acis spīd. Jāsaka, pārāk lielus skaitļus — simttūkstošus vai miljonus — nosauc retais. Pusaudžiem liekas, ka labai pa- dzīvošanai pietiktu ar dažiem tūkstošiem, gadās pat tādi, kas domā — ar dažiem simtiem. Kaut tikai šī nauda būtu uzreiz rokā, vienā žūksnī satverama un kabatā ieliekama. Tikko tas notiktu, sāktos laimīgas dienas, kas nekad nebeigtos. — Un ko nozīmē labi padzīvot? — cs jautāju. Izrādās, diapazons ir ārkārtīgi šaurs un normāla pieaugušā uztverē tāda «laba dzīvošana» izliekas ļoti bēdīga un trūcīga. — Katru vakaru sēdēt «restūzī», dzert un ēst to labāko. — Uzcienāt draugus un skuķus. Tā, lai šie plīst aiz brīnumiem. — Pēc tam ar taksi uz otru restorānu. — Sapirkties mocies «klozites» un kurpes. Pilnu skapi! Luk, tādas ir atbildes. Un tās atkārtojas ar neapskaužamu vienmuļību. Tieši tā arī šie pusaudži rīkojas praksē tajos brīžos, kad izdevies iegūt lielāku naudas summu. Tā ir viena vienīga bezprātīga naudas šķiešana, pat pašiem neapzinoties, kur un kad, jo galviņās bijis pamatīgs skurbulis. Līdz «klozī- tei» un kurpēm šīs kategorijas «padzīvotāji» parasti neliek, jo sākas ar restorānu, un tad vairs citam neatliek laika. Dzer bez jēgas, lej zemē, ākstās, auro, tad joņo taksometros — jo tālāk, jo labāk, kaut kur pakrīt un paguļ, līdzko pieceļas, sāk to pašu no gala. Oficiantiem un taksometru šoferiem cenšas uzspiest karaliskas dzeramnaudas. Pasviež piecdesmit rubļu par braucienu, kas maksā pāris rubļu, bet izdot atlikumu neļauj. Nē, viņiem nevajag, viņi ir bagātnieki, viņiem ir lielā nauda, kas nekad nebeigsies. Sī ālēšanās ir tik smieklīga, nožēlojama un klaji aizdomīga, ka tieši šādos momentos daudzi apzinīgi taksometru šoferi nākamā restorāna vietā «bagātniekus» taisnā ceļā nogādā tuvākajā milicijas daļā un oficianti piezvana milicijas dežurantam. Taču, ja ari tā nenotiek, pēc trim četrām dienam «laimīgās» stundas beidzas pašas no sevis, jo naudas vairs nav. Skābiem ģīmjiem, paģiru mokās saviebušies, tas pašas agrākās, bet tagad, krietni nosmērētās drēbes tīrīdami, brašuļi slienas kājās un veltīgi cenšas no tukšajām kabatām izkratīt kaut sīknaudu. Tavu brīnumu —• taisījās tādā veidā dzīrot gadiem, un pēkšņi izradās, ka visa lielā nauda cauri. Reiz es pajautāju kādain audzēknim, kura rokās nelikumīgā ceļā bija nonākuši divi tūkstoši rubļu, cik ilgi vilku- sics tāda dzīvīte draugu pulkā. — Nu tā, kādas sešas dienas, — skanēja atbilde. — Bet dzērumā man laikam tas skuķis, ar kuru pēdējo reizi gulēju, vienu daļu izvilka no kabatas, — viņš steidzās piebilst. Tas, ka šādās izpriecās kaut ko viens otram izvelk 110 kabatas, arī pieder pie lietas. Kada kompānija, tādi tikumi.

— Vai tu esi aprēķinājis, cik naudas tev vajadzētu gadā, ja tā vēlētos turpināt? — Nē. — Audzēknis paraustīja plecus. — Apaļos skaitļos, — simts tūkstošu, — es teicu, — bet precizējot — vēl drusku vairāk. — Nevar būt! — Puisis iepleta acis. Summas lielums viņu apstulbināja. — Tā tomēr ir. Gluži vienkārša aritmētika. Bet vai tu zini, cik mēnesī nopelna tava māte? — Nē. — Audzēknis atkal raustīja plecus. — Bet neko daudz nevar būt, kādus simt divdesmit, simt trīsdesmit. — Tatad tu trijās četrās dienās nodzēri tik, cik māte nopelna gada. Un, ja būtu tā turpinājis visu gadu, nodzertu apmēram septiņdesmit cilvēku gada algu. Un šie septiņdesmit cilvēki vēl katrs varētu uzturēt vienu tādu vējagrābsli kā tevi. — Nevar būt, — atskanēja no jauna. Varēja redzēt — šis pusaudzis nekad nebija savas smadzenes ar tamlīdzīgiem aprēķiniem apgrūtinājis. Un ne tikai viņš vien. Par lielo naudu tadi zēni mīl runāt bieži, bet īstenībā nekā par naudu nezina un nekā no tās nesaprot. Kādreiz pat liekas — viņi gandrīz tic, ka nauda pati no sevis rodas tēva kabatas portfeli vai mātes rokassomā. Ne viņi spēj aptvert, cik milzīgi daudz rubļu vajadzētu tādai ilgstošai, bezjēdzīgai izšķērdēšanai, kādu tikko minēju, ne ari to, ka normālai dzīvei nepieciešama daudz, daudz ma- zāka summa, ka viņi paši tiek apģērbti un ēdināti par šiem — viņu acīs tik niecīgiem rubļiem. Simts — tas nav nekas, tūkstotis — tas jau ir ļoti daudz. Kaut kāda tukša apreibināšanās ar skaitļiem, kuru vērtibu viņi nav mācīti saskatīt. Viņi nekad nav padomājuši, ka uzdzīvei arī tūkstotis ir ļoti maz, bet taupīgai, pārdomātai saimniekošanai simts ir ļoti daudz, citiem vārdiem — par saprātīgu ļaužu simtu var iegūt nesalīdzināmi vairāk nekā par viņu tūkstoti. Ne velti saka: ko gudrais gadā sakrājis, muļķis spēj notriekt vienā diena. Kur un kādēļ rodas šādi muļķi tajā vecumā, kad jau pase kabatā un, pēc gadiem spriežot, vajadzētu būt arī drusciņ saprātam galvā? Rodas ģimenēs, kurās neviens nopietni par naudas vērtību, par tās saņemšanu un izdošanu nav runājis, rodas tādēļ, ka paši nekad nav bijuši spiesti pelnīt iztikai un prast izdzīvot ar to, ko nopelnījuši. Dīvainākais, ka bieži atrodas jauni ļaudis, kuriem jau pāri divdesmit, kuri pat paguvuši apprecēties un radīt savus bērnus, bet attieksmē pret naudu paši vēl ir bērnu līmenī. Vienmēr viņiem pietrūkst, vienmēr «gali nesienas» un jāskrien vien pie mātēm tēviem pēc papildlīdzekļiem. Un mātes un tēvi dod, kaut bērni nereti jau pelna vairak par vecākiem. Zināmu pamatu šādai ievirzei dod arī mūsu sabiedrībā pastāvošā nostāja pret naudu un materiālajiem labumiem. Nauda nav galvenais, dzīšanos pēc naudas pie mums pieņemts nosodīt, pirmajā vietā pamatoti izvirzot cilvēka garīgās vajadzības. Tā katra ziņā ir pareiza nostāja un pelna vienigi atbalstu un cildinājumu. Taču turpat blakus pavīd arī tendence šo pareizo ievirzi pārspīlēt, uzskatot, ka katra saruna par peļņu, par naudas vērtību, īpaši ar bērniem un jaunatni, ir nevēlama, ka tā var radīt nepareizus priekšstatus un neveselīgu tieksmi pēc plašiem līdzekļiem. Domāju, ka tas ir dziļi nepareizi un tādā veidā var nonākt pie pretējā, proti — pie ļoti vieglprātīgas un nenopietnas attieksmes pret naudu. Ja pie mums tiek cienīts godīgs darbs, tad tāpat jāciena šai darbā nopelnītā alga. Galu galā jāatceras ļoti vienkāršā patiesība, ka bez naudas nav iespējams dzīvot, ka taupīga un saprātīga naudas izlietošana ir nepieciešama ne tikai valsts mērogā, bet arī katras ģimenes šaurajā lokā un ka no šīs prasmes vai neprasmes lielā mērā ir atkarīga atsevišķu cilvēku normālā dzīve, to skaitā ari garigo vajadzību apmierināšana. Naudā pašā nekāds ļaunums neslēpjas. Tā vienlīdz var būt gan ļauna, gan laba, viss atkarīgs no cilvēka, kura rokās nauda nonākusi, no viņa uztveres, no viņa prasmes ar naudu rīkoties. Un šī prasme nevar rasties pēkšņi un tikai teorētisku pārspriedumu rezultātā. Domāju, ka bērns jau no mazām dienām jāpieradina rīkoties ar naudu un aptvert tās nozīmi un vērtību. Lai cik dīvaini tas izklausītos, minētie nepilngadīgie likumpārkāpēji kaut kādā ačgārnā skatījumā arī ir vienaldzīgi pret naudu. Viņiem pret to nav nekādas cieņas. Jā, viņi grib daudz naudas, bet tai pašā laikā izturas pret to nicinoši. Desmitnieks vai simtnieks — kāda tur starpība! Te paradās uzskata «nauda nav

galvenais» sakropļots variants. Tas radies nevis apzinīgā augsti attīstītā domāšanā, nevis dzīves pieredze, bet pilnīgas neizpratnes un pieredzes trūkuma dēļ. No saviem ilggadējiem novērojumiem varu secināt, ka daudzi mūsu jaunieši patiešām nezina, cik vecāki nopelna, kur un kā izlieto ģimenes līdzekļus, cik lielu daļu no tiem ziedo bērna uzturēšanai, cik atliek pašiem. Viņi nezina pārtikas produktu un rūpniecības preču cenas, izņemot to modes preču cenas, kuras jauniešus tieši interesē. Tādēļ bieži vērojamas prasības, pie tam diezgan kategoriskas, nopirkt to vai citu priekšmetu, nereti par prāvu suminu. Savas vēlēšanās pusaudži nesaista ar vecāku reālajām iespējām, jo šīs iespējas vienkārši neaptver. — Bet mums taču nav tik daudz naudas. — Ja labi padomāsiet, gan jau atradīsies. Jūs tik vienmēr gribat skopoties. — Un dēls vai meita uzmet lūpu. Viņi nevēro un neaprēķina, cik tieši pelna viņu vecāki, bet skatās uz draugiem un draudzenēm, kuriem modes jaka vai magnetofons jau nopirkti. Ja draugiem ir, kāpēc man nav? To, ka draugu vecāki varbūt pelna ievērojami vairāk, ka tur varbūt nauda ienāk no dažādiem blakus- avotiem, dažreiz pat nelikumīgiem, — to viņi nezina un nevēlas zināt. Un vecāki pērk, atraujot savām un ģimenes kopīgajām vajadzībām, lai tikai lolojums būtu tāpat apģērbts un apgādāts kā viņa draugi, līdz ar to stiprinot jaunieša pārliecību — ja labi padomā, naudu var vienmēr atrast, viņš ir gudrais, vecāki muļķi. Daudzi pusaudži cenšas neturpināt izglītību un pēc iespējas ātrāk iesaistīties darbā. No vienas puses, tā nebūtu slikta tendence, strādniekus mums vajag, un darba mīlestība ir ļoti apsveicama rakstura iezīme. Galu gala izglītoties var ari vakarskolās un neklātienē. Taču, pasekojot tuvāk šo jauniešu rīcībai un domu gaitai, daudzos gadījumos atklājas, ka vēlēšanās strādāt algotu darbu ne tuvu nesaistās ar darba mīlestību. Tieši otrādi — šī vēlēšanās radusies no slinkuma un kāres pec lielāka personīgā rubļa. «Ja negribi mācīties, ej strādāt!» — bieži dzirdēts teiciens. Bet, ja negrib ne mācīties, ne strādāt, ko tad? Izrādās, arī tad tomēr iespējams gan strādāt, gan mācīties. Kaut kā — kā saka, ar dievu uz pusēm, «gumiju stiepjot». Painteresējoties darba vietā, nekā pozitīva nesaklausīsiet, parunājot vakarskolā (ja tā tiek apmeklēta) — tā pati bēda. Kaut ko gariem zobiem jaunie pilsonīši dara, bet tā ka vairāk rodas nedarīšanas nekā darīšanas iespaids. Taču algu sarakstā viņi parakstās un naudu kabatā ieliek. «Audzinām, bet iet smagi,» pieaugušie nopūšas. Šādi «darba mīlētāji» nereti rodas ģimenēs, kur darba un naudas izpratnei veltīts maz vērības. Pienāk brīdis, kad vecāki pie labakās gribas vairs nespej atrast līdzekļus, lai apmierinātu dēla vai meitas augošās prasības. Tad jaunietis lepni izceļ galvu un deklarē: «Ko te ar jums šādiem tādiem? Pats iešu strādāt, pats nopelnīšu!» Un aiziet. Dabiski, jau pēc dažām dienam viņš jūtas vilies, jo nevar patikt darbs, ja pie tā ķeras tikai naudas dēļ, ja pats darba process ir vienaldzīgs, pat pretīgs. Sākumā jaunietis tomēr turas. Savs pašlepnums viņa ir, un tūliņ bēgt projām negribas. Nepatiku līdzsvaro arī alga. Tikai tā drīz vien šķiet pārāk ņieciga. Izrādās, veselu mēnesi jānīkst rūpnīcā vai iestādē, lai saņemtu kādus astoņdesmit vai simt rubļus. Tomēr sākumā it kā pietiek, sākumā jaunais strādnieks algas dienā jūtas diezgan lepns un var nospēlēt mazu kungu biedru un vecāku acīs. Viņš nopērk dažus kārotos priekšmetus, var atļauties uzcienāt draugus restorānā. Patīkami. Redzat, kas es par vīru, pats strādāju, paša nauda kabatā! Taču šī paša nauda dažās dienās ir izdota. Jaunas kurpes, neilona jaka, kādas pudeles vīna — un viss. Ko tālāk? To pašu, ko agrāk, — prasīt no vecākiem. Sādu jauniešu darbs ir patstāvības fikcija, pašapmāns. No patiesas patstāvības, no prasmes saimniekot, atbildēt par savu naudu, savu pirkumu lietderību viņš stāv tikpat tālu kā agrāk. Viņa darbs faktiski nav ģimenei nepieciešams, un viņa alga ir tikai agrākās vecāku dotās kabatas naudas piedeva. Jaunietis joprojām dzīvo vecāku pajumto, pārtiek no ģimenes galda un vēl pieprasa papildinājumu savai algai. Patiesībā tā ir arī darba fikcija, jo nekādu atbildību vai mīlestību pret darbu jaunietis neizjūt, nekādas grūtības, darbu pametot, viņam neradīsies, aiz viņa muguras atrodas vecāki. Viss pēc principa:

gribu — strādāju, gribu — nestrādāju. Drīz vien šādi puiši sāk mainīt darba vietas, kāri tverot ziņas, kur iespējams vairāk pelnīt. Bet katrai peļņai ir robežas. Viņiem vienmēr liekas par maz. Viņi nevēlas izdot naudu tikai dažas dienas, viņi grib to darīt nepārtraukti. Sākas dažādas blēdības, sīkas zādzības, mahinācijas un vēlāk nopietni noziegumi. Beidzas ar to, ar ko sākas šis raksts. Naudai, peļņai nedrīkst tuvoties ar vieglu roku. Tad tā kļūst ļauna, bīstama. Kā panakt, lai nauda būtu laba un derīga? Atbilde it kā gluži vienkārša — nepieļaut tos trūkumus, par kuriem te runāts. Izdarīt lo ir jau daudz grūtāk. Šis tas par bērnu pieradināšanu pie naudas vērtības, pie tās sapratīgas izdošanas ir pārspriests arī dažos pedagoģiska rakstura darbos. Es domāju, ka vispirms vajag bērnu iek|aut ģimenes budžeta pārspriešanā, tajās pārrunās, kas saistās ar gaidāmajiem pirkumiem. Bērnam jāzina, cik vecāku rīcībā ir naudas un kā tā tiek izdota. Viņam jāzina, cik viņš pats vecākiem «izmaksā» mēnesi, gadā. Cik kaitīga bērnam ir naudas došana bieži, daudz un neprasot, priekš kā, tikpat kaitīga arī tās nedošana nemaz, visus naudas jautājumus atstājot vecāku ziņā. Un galvenais — neaudzināt mazu egocentristu, kurš iedomātos, ka viņš ģimenē ir pirmā figūra. Pirmie vienmēr ir vecāki. Sis likums, manuprāt, ir viens no audzināšanas stūrakmeņiem vispār. Ja jaunas kurpes jāpērk kā tēvam, tā dēlam, tad vispirms noteikti tās jānopērk tēvam, nevis otrādi. Bērnam jāzina un jāsaprot, ka viņš ir tikai daļa no mazā kolektīva, kuru sauc par ģimeni, pie tam tālu ne vadošā un svarīgākā daļa. Viņam jāprot pakļaut un ierobežot savas vajadzības šā kolektīva kopējo interešu labā. Domāju, ka paaugoties bērnam iespējams uzticēt arī lielākas naudas summas. Kaut ekspenimenta dēļ, lai vecāki redzētu, vai viņu dēls (meita) jau prot apieties ar naudu vai vēl neprot. Piemēram, klase dodas ekskursijā uz Karpatiem, varbūt uz Ļeņingradu vai kur citur. Ekskursija ir iepriekš apmaksāta, bet šādā garākā ceļojumā kabatas nauda sīkiem izdevumiem tomēr nepieciešama. Un jus iedodat savam bērnam, teiksim, desmit rubļus, varbūt pat divdesmit. Tā kā par daudz? Jā — ir par daudz, bet, kā jau teicu, tas ir eksperiments. Ko jūsu bērns ar šo naudu darīs? Iespējami visdažādākie varianti, un pēc tiem jūs varēsiet izdarīt diezgan pamatotus secinājumus. Varbūt viņš visu izdos jau pirmajās divās trīs dienās par saldumiem, augļiem un šādiem tādiem niekiem, kurus vēlāk izmētās, un jums pat nespēs paskaidrot, ko īsti pircis. Ļoti bēdīgs fakts, kas pieradīs, ka šajā virzienā un arī daudzos citos novados jūsu audzināšana nav bijusi pietiekama un tai steidzīgi jāsāk piegriezt vislielākā vērība. Bērns aprēķinājis izdevumus tā, lai pietiktu visam laikam, atceras, ko pircis, bet šie pirkumi bijuši viņa paša interesēs. Vecākiem un brāļiem vai māsām, ja tādi'ģimenē ir, pārvests nav nekas. Mazliet labāk, taču mazais ego- istiņš lien ārā kā īlens no maisa. Bet te, lūk, visa nauda izdota, taču arī vecākiem un pārējiem ģimenes locekļiem atvestas mazas dāvanas kada suvenīra veidā. Painteresējoties tuvāk, izrādās, ka šīs dāvanas pirktas pēdējā dienā bez īpašas izvēles un domāšanas, kas kuram labāk patiktu. Vēl labāk, bet, kā paši sapratīsiet, tā nav nekāda pilnība. Ceturtajā variantā dāvanas pirktas pamazām, pārdomājot, kas patiks tētim, kas māmiņai. Saviem izdevumiem bērns atvēlējis visniecīgāko naudas daļu. Nu jau ir gandrīz labi, te var sākties apmierinājums par audzināšanas rezultātu. Taču piektais ekskursants nopircis pārdomātas dāvanas, šo to atļāvies arī sev un vēl pārvedis trīs rubļus no iedotās naudas mājā, jo domājis, ka ģimenē tā vairāk noderēs. Pavisam jauki! Bet ko jūs teiksiet par zēnu, kas sev nav nopircis gandrīz neko, ir pa sīkam suvenīram pārējiem ģimenes locekļiem, taču tēvam atvestas interesanti ornamentētas rīta- kurpes, kuras maksā iedotās summas lielāko daļu. «Es zinu, ka tētim tās vajadzīgas, ka māmiņa ļoti gribēja nopirkt tētim rītakurpes, bet veikalos nebija, un tētis staigā ar savām vecajām šļūcenēm. Citiem man tādēļ nekas daudz neiznāca, bet

jus to neņemiet ļaunā.» Te jau darīšana ar cilvēku, kas ne tikai nenostāda sevi pāri citiem, kas domā ne tikai par to, kā sagādāt prieku vecākiem, bet arī par ģimenes praktiskajām vajadzībām, par tās rūpēm un ikdienu. Ļoti iepriecinošs fakts. Un ekskursants, kas noliek uz galda atvestās dāvanas un paziņo: «Desmit rubļus es aizdevu savam draugam. Viņš pazaudēja naudu, un tad viņam nebūtu visu ceļu ne kapeikas. Viņš apsolīja, ka atdošot.» Nemaz nav slikti. Jūsu bērns domā ne tikai par savu ģimeni, bet arī par citiem. Var būt vēl tāds bērns, kas atved mājā gandrīz visu naudu, jo baidījies kaut ko pirkt, nav varējis izšķirties — tas patiks vai ne, būs derīgs vai nederīgs. Vai arī tādēļ, ka gribējis iepriecināt vecākus ar savu taupību, jo zinājis, ka ģimenei šie divdesmit rubļi nozīmē daudz. Vai tādēļ, lai paziņotu, ka šie divdesmit rubļi tagad pienākas viņam, viņš tos glabās un kras pamazām klāt. Katrs 110 pēdējiem trim gadījumiem vērtējams pavisam citādi, bet «krājējs» jau ir diezgan negatīva iezīme — te beidzas taupība un sākas skopulība. Lūk, ko jums var pastāstīt vienas ekskursijas divdesmit rubļi. Vai nebija vērts tos iedot? Pie tam, kā saprotat, variantu skaits iespējams daudz lielāks. Ir ģimenes, kurās vecāki uztraucas par katru rubli, kuru piemirsuši mājās uz galda, jo «tas puika atkal paņems un notrieks». Un ir ģimenes, kurās jau 14—15 gadus veciem pusaudžiem uztic izdarīt lielus pirkumus, zinot, ka viss būs izdarīts, kā nākas, un atlikums tiks atdots līdz pēdējai kapeikai. Pat simt rubļu te dēla kabatā ir tikpat droši kā tēva vai mātes kabatā. Sāda dēla rokās naudas bīstamība un ļaunums pilnīgi izbeidzas. Nauda kļuvusi derīga un laba, jo dzīvei sagatavots un derīgs ir tās lietotājs. Viņš zina, ka nauda nekrīt no gaisa, zina ģimenes materiālas iespējas un vajadzības. Viņš ir nevis tukšu un muļķīgu, no pārējiem ģimenes locekļiem atrautu sapņu varā, bet lietišķu, pārdomātu, ar viņiem saskaņotu un pārspriestu interešu lokā.

PĒC PRIEKŠĀ TEIKŠANAS METODES Mazliet gribu parunāt par kādu, liekas, ikdienišķu jautājumu, kura nozīmi tomēr grūti pārvērtēt, proti — par cilvēku savstarpējām attieksmēm gluži parastas situācijās. Par cilvēka spēju justies ērti, brīvi citu cilvēku vidū, pie tam nevienam neradot neērtības un nospiestības sajūtu. Tā ir liela māksla, un šī māksla mums vairāk nepieciešama un dara mūsu dzīvi saulaināku par daudzām citām plaši cildinātām mākslām. Tai pašā laikā jāatzīst, ka meistari te sastopami gaužām reti. Mēdz uzsvērt, ka esam kolektīvisti, un tomēr kolektīvā — klasē, darbā, viesībās, sarīkojumos vēl arvien bieži liekam ciest gan sev, gan citiem vienīgi tādēļ, ka neesam apguvuši elementārāko cilvēku savstarpējo attieksmju ābeci. To nekur nemāca. Nevienā skolas programmā nav paredzēts šāds priekšmets. Un mēs staigājam, pašu negribētu samākslotību un apvainojumus dalīdami un tikpat negribētus pretī saņemdami, sakaitinati, nelaimīgi un vīlušies. Jauniešu vidū šāds stāvoklis ir īpaši izplatīts un ipaši neciešams. Nereti dzird sakām: «Viņi ir rupji,» — vai: «Šodien jaunatne domā tikai par sevi un piekliedz visu pasauli.» Taču viņi nav ar nolūku rupji, viņi vienkārši neprot būt pieklājīgi, un viņi klaigā tāpēc, ka nav iemācījušies sevi savaldīt un pat neaptver, ka citus traucē. Neviens nekad to viņiem nopietni nav mācījis. Nopietni viņi mācās vienīgi obligātos priekšmetus — matemātiku, fiziku, angļu valodu. Protams, visi nemācās nopietni arī to, jo ne jau katrs pedagogs iedomājies iemācīt viņiem attiecīgo priekšmetu dvēseli, atklāt šiem skaļajiem zēniem un meitenēm nevis mācību priekšmetu, bet gan interesantu, nezināmu pasauli, kuru vērts iepazīt. Viņi neprot apieties ar mācāmo vielu, tāpat kā neprot apieties cits ar citu. Gadijies būt komjauniešu vakaros, «uguntiņās» un tamlīdzīgos sarīkojumos. Ir par daudz ko padomāts — par kafiju, par baltiem galdautiem, par mūziku, par galda- kartēm, par mīklām un rēbusiem, par to, kurš runās pirmais, kurš otrais un par ko katrs runās. It kā viss būtu, nav tikai paša galvenā — omulības, nav neviltotas jautrības un brīvas, nesamākslotas izturēšanās. Jaunie ļaudis sēd un raugās savās kafijas tasēs, knibinās ap cepumiem, klusē, iešķībi paskatās uz vakara vadītāju, viens otram kaut ko pusčukstus pasaka. Meitene, kurai uzlikts šausmīgs pienākums gādāt par to, lai viss būtu, kā vajag, stīvi pieceļas, izmoka saldenu smaidiņu un sausu muti uzaicina pārējos būt jautriem. Tas prasa tādas pulēs, ka viens, otrs slepeni1 slauka sviedrus un klusībā sodās, kāpēc gan šeit atnācis, labāk būtu palicis mājās un kaut malku zāģējis. Katrs pie sevis domā, kāds viņš izskatās un kā izklausīsies tas, ko viņš teiks. Varbūt muļķīgi, varbūt kādam nepatiks? Labāk jau tad neteikt neko, jo, lūk, tur sēž galvenais sekretārs, bet tur viņa vietniece, un vēl ir vairāki mazākie sekretāri. Sie mazākie sekretāri savukārt ar sastingušu smaidu vēro padotos — kaut tikai kāds neizgāztos, jo viņiem tad nāksies dzirdēt aizrādījumus par audzināšanas kļūdām savā pirmorganizācijā. Protams, vajag būt jautriem, bet ar mēru, vajag priecāties, bet izturēti un apzinīgi. Un sekretāriņš cer, ka tā arī notiks, bet tajā pašā laikā nervozē, ka varbūt nenotiks. Vienas ciešanas! Pie tam nevienam no sekretāriem, pat galvenajiem nav skaidrs, kāds ir šis mērs un kur velkama izturētības un apzinīguma robeža. Būtu bijis kāds vēl augstāks sekretārs, kuram paprasīt vai uz kuru paskatīties, kā tas rīkojas, bet tāda nav, pašam vien jāsaprot. Tīrā nelaime! Un galvenais sekretārs glauda tumšā uzvalka atlokus, sarausta ciešāk vai atlaiž vaļīgāk kaklasaiti virs nevainojami baltā virskrekla un ar nepacietību gaida šo labo, izturēto jautrību, jo turpat netālu sēž uzlūgtie viesi un viņu priekšā visam jābūt augstā līmenī. «Varbūt mazliet ieliesim glāzēs?» viņš beidzot saka un vainīgi pasmaida. Jā, uz galda ir arī sausais vīns, kas, pēc oficiālām atziņām, nav nekāds alkohols. Puiši un meitenes mazliet atdzīvojas, cītīgi lej vīnu un ir apmierināti, ka atrasta vismaz kāda kolektīva nodarbošanās. Tad ieskanas mūzika. Atkal labi — nu var piecelties un dejot, protams, tikai izturēti, tikai apzinīgi. Runātāji pēc tam norunā savu runājamo, visi izsaka prieku, ka tikušies tik brīnišķīgā vakarā un ka tik daudz no tā guvuši un cer vēl gūt. Tei- kurni ir pārdomāti, un tajos izskan gudras, daudzkārt dzirdētas atziņas. Vakara vadītāja izdala lapiņas un zīmuļus. «Un tagad visi kolektīvi padomājiet. Uzvarētāju galdiņš tiks prēmēts. Uzaicinu būt asprātīgiem.» Nu var

noliekties pār lapiņām. Atskan čuksti: «Raksti tu, es ne.» — «Nē, nē, labāk tu, ko nu es, es te nekā nesaprotu.» Puiši un meitenes nav droši par savu asprātību. Ej nu sazini, kādai tai vajadzētu būt. Labi, ka uz galdiņiem ir vīns, protams, tikai viena pudele, bet, ja paņem no somas vēl otro un trešo tādu pašu, kas gan to ievēros. Kaut kā taču jādabū augšā tā nolāpītā jautrība un asprātība. Beigās mazliet izdodas, jo izrādās, ka arī sausais vīns, ja to pavairāk iedzer, tomēr ir alkohols. Nē, piedzēries nav neviens, pat manāmi iereibis ne, neviens nekļūst arī pārāk skaļš, un tomēr jautrība ir daļēji no pudeles izspiesta. Vienmēr un visur tā nenotiek, varbūt arī tikko aprakstītais gadījums ir mazliet kariķēts, tomēr kaut kas līdzīgs vērojams ne jau reti. Savā barā, kad ir tikai paši vien, jaunieši klaigā un izsaka visu, kas gadās uz mēles, turpretī nonākuši neparastakos apstākļos, saskarē ar svešiem nezina, ko teikt, kā izturēties. Viņi, protams, ir dzirdējuši, ka pastāv kādas savstarpējo attieksmju normas, kādi nerakstīti un rakstīti pieņēmumi un tradīcijas, bet pa ausu galam dzirdētais vai šad tad palasītais nav iegājis asinīs, tas nav pieņemts un apgūts kā pats par sevi saprotams. Un tieši apstāklis, ka viņi apzinās — vajadzētu kaut kā citādi, bet nezina, tieši kā, apstāklis, ka par to pastāvīgi1 jādomā, rada sastingumu un neērtību. Brīvi var justies vienīgi tas cilvēks, kas nedomādams dara tā, kā vajadzīgs. Vai tāds cilvēks nekad nekļūdās, nekad nenonāk neveiklā situācijā? Protams, dažreiz nonāk, bet viņš no tās izkļūst vienkārši un dabiski, viņš nestomās, nesarkst, kā pliķi dabūjis, nejūtas kā pēdējais muļķis, bet tieši ar savu atklāto, cilvēcīgo nožēlu, ar smaidu, ar nesamākslotu pieklājību nereti pieļauto kļūdu pārvērš veiksmē, nevis zaudēdams, bet tieši iegūdams citu klātesošo simpātijas. Jūs teiksiet, ka es tagad runāju par sabiedrisko normu ievērošanu, par «smalko toni» — kā sacīja agrāk. Ne gluži. Sis smalkais tonis ir kaut kas ārējs, bet es šeit domāju patiesu, atbrīvotu iekšējo smalkumu, takta izjūtu, kas, protams, sasaucas ar šīm uzvedības normām, bet pamata ir kaut kas daudz pārāks. Mūsu jaunieši parasti cenšas spēlēt, tēlot kādu iedomās sev uzstieptu lomu, kas it kā viņus padarītu apbrīnošanas cienīgus, grib izlikties pārāk gudri un interesanti. Ja tā ir meitene, tad par varītēm grib izskatīties kā dāma vai filmā noskatīta aktrise, ja zēns — tad pārmērīgs brašulis, kas visu saprot un visu var. Smīns un noklausītas asprātības, pārākumā pilni smiekliņi, plātīgums — lūk, viņa ieroči. Tie, kas nav apguvuši šādu lomu, klusē un ieraujas sevī — izlikšos vismaz gudrs ar to, ka nekā neteikšu, nevienam neatklāšu, ka esmu muļķis. Tikai retais saprot, ka vienīgi ar to, ko viņš patiešām zina un prot, atklājot pats sevi, nevis savu masku, var gūt ievērību un atsaucību. Pat ar atklātu, godīgi atzītu nezināšanu un neizpratni var iegūt daudz vairāk nekā ar tēlotu gudrību. Strādājot kolnijā, ar «maskām» jāsaskaras ik bridi. Te gandrīz katrs vairāk vai mazāk veiksmīgi tēlo to, kas viņš nav. Šeit tā varbūt ir zināma pašai/sargāšanās no izsmiekla, zināma apstākļu diktēta vēlēšanās iegūt priekšrocības, izsisties uz augšu biedru acīs. Sarunās ar audzinātāju puiši parasti ir daudz atklātāki, jo nojauš tajā draugu, bet savu likteņa biedru vidū jābūt uzmanīgākam. Kādā svētdienas novakarē kolonijā ar koncertu viesojās mūzikas skolas audzēknes. Tūliņ jāpiebilst, ka kolonijas dzīvē tas ir izcils un rets notikums. Šim vakaram zēni gatavojās tā, it kā būtu sagaidāmas viešņas no Veneras. Nebija neviena nenospodrināta zābaka, nevienu ncizgludi- nātu bikšu. Pēc koncerta, kurā pārcentīgi dauzīja plaukstas ari tie, kas no mūzikas saprata tikpat daudz kā no ķīniešu valodas, notika pats lielākais un negaidītākais brīnums. Priekšnieks atļāva vienu stundu padejot ar viešņām. Pēc šī paziņojuma soli tika novākti gandrīz paniskā steigā, uz skatuves novietojās kolonistu ne sliktais estrādes orķestris, puiši drebošām rokām cilāja instrumentus, un tad — jā, tad pēc visiem likumiem vajadzētu sekot veselai skriešanās sacensībai, lai iekļūtu to nedaudzo skaitā, kas uzlūgs meitenes uz pirmo deju, jo viešņu, dabiski, bija daudz mazāk nekā kolonistu. Notika pretējais. Uz pirmo deju neuzlūdza pat pusi meiteņu. Stāvēju un vēroju puišu sasprindzinātās, bālās un sasarkušās sejas. Tur bija līdzšinējie brašuļi, kas nereti stāstījuši, ka viņi ar meitenēm prot apieties kā pasaules klases donžuāni, ka viņiem tas viss jau pat daļēji apnicis. Kas nu tur — tāda meitene, cik nav ap pirkstu titas, lai tikai panāk tuvāk! Tur bija

kādreizējie bandu vadoņi, kas, prata lietot gan dūri, gan nazi, tur sienmalē mīņājās pārgudri spriedēji un daždažādu blēdību izdomātāji, citu izsmējēji un ņirgas. Ka nedejotāju pamatmasu sastadīja kaktiņā stāvētāji, bailīgie un citiem pakaļdarītāji, trulie un neuzņēmīgie, par to nenāktos brīnīties, bet šie varenie, atzītās autoritātes, kuriem, kā saka, jūra līdz ceļiem? Cs, atklāti jāsaka, vienu mirkli biju pārsteigts. Un tad apjautu, ka nav jau noticis nekāds brīnums, bet pavisam vienkārša lieta — bija noņemta maska vai, pareizāk, apstākļi bija piespieduši šos puišus noņemt masku. Viņiem ļoti gribējās dejot, pat grūti iedomāties ko vairāk kārdinošu kolonijas apstākļos, taču spēcīgāk par šo vēlēšanos darbojās apziņa, ka viņi nepratīs, nezinās, ka viņi — tādi, kādi pašreiz ir, — nederēs šīm meitenēm, pastradās kādu muļķību, kļūs smieklīgi. Viņi nemācēja būt cilvēki starp cilvēkiem. Sīs meitenes zēniem bija svešas, ne no viņu ierastās pasaules. Un es neviļus atcerējos komjauniešu vakaru, kuru te pieminēju. Kolonisti un komjaunieši — varētu likties, ka nekādas paralēles te nav velkamas, taču nebūsim svētuļi. Kā vieni, tā otri ir jaunieši. Nereti viņi strādājuši vienā rūpnīcā, vienā iestādē, gājuši vienā skolā. Un šī neprasme atraisīties, neprasme runāt un radīt īstu sirsnību un jautribu ir sastopama kā pie vieniem, tā otriem. Dabiski, kolonistiem šajā plāksne iet daudz smagāk, bet attiecināt šādu neprasmi vienīgi uz viņiem būtu nepareizi. Daudz esmu domājis par minētās saspīlētības un sa- mākslotības cēloņiem. Tā izpaužas ik uz soļa. Atkal, kā parasti, ģimenei te ievērojama pozitīva vai negatīva loma, bet šajā gadījumā vienlīdz vai pat vairāk cēloņi, manuprāt, meklējami skolā un sabiedriskajās organizācijās. Paši to bieži neapzinādamies, mēs jaunatni audzinām samāksiotības garā. Jau no pirmās klases skolotāji uzņemas šefību par skolēnu domāšanu un runāšanu tādā nozīmē, ka liek mazajam cilvēkam cik vien iespējams mazāk domāt ar savu galvu un runāt ar savu muti, tā vietā liekot pieaugušā domas un vārdus. Tā tas turpinās garus gadus. Cik bieži nav nācies dzirdēt skolēnus izrunājam garus, gramatiski gludus teikumus ar nopietnā centībā savilktu seju. Tāds zēns vai meitene pat nedomā par teiktā saturu, visa uzmanība koncentrēta uz to, lai pareizi atcerētos literatūras skolotājas priekšā uzrakstīto un galvā iekalto tekstu. Es pēc tam esmu jautājis skolotājām, kādēļ viņas tā spīdzina skolēnus, kāpēc šāda nevajadzīga svešu domu atkārtošana, kādēļ viņas padara bērnam šo brīdi par mocību. Skolotājas piesarkst un pašas ātrumā nezina, ko sacīt. Varbūt viņas cerējušas, ka triks paliks nemanīts? Gadās, ka tiek svinīgi apgalvots, it kā bērniņš pats šādu runu sacerējis, taču par godu pedagogiem jāsaka — vairums tik tālu vēl nav nonācis un neveikli atzīst notikušo faktu arī no savas puses. «Bet viņi paši jau nekā neprot pateikt. Jūs nevarat iedomāties, kādas muļķības skolnieki sarunātu. Un es jau vienīgi palīdzēju, mazliet palaboju, lai izklausās cilvēcīgāk.» Pēdējais teikums ir tāda kā atkāpšanās ar nelielu pretuzbrukumu. Palīdzēt taču ir skolotāja pienākums. Skolotāja gribējusi cilvēcīgāk, bet iznācis tieši otrādi — samāksloti, sveši. Un gluži dabiski rodas pretjautājums — cik ilgi, vai visiem dzīves gadījumiem skolotāji tā domā «palīdzēt»? Vai galu galā nenonāksim pie tā, ka šāds skolnieks divdesmit gadu vecumā nekā nepratīs pateikt pats, kā tas arī dzīvē notiek? Tieši šīs — it kā bērnu muļķības taču ir vajadzīgas, tās ir viņa paša domas, viņš tās izsaka kā mācēdams, un, jo biežāk viņam ļaus izteikties, jo vairāk un pamatotāk tas izdosies. Cik patīkami ir tādās skolās un klasēs, kur bērni runā paši, jautā un stāsta to, ko pārdomājuši, par ko sirds sāpējusi. Pavisam cita atmosfēra. Pie tam skolotāju zināšanai — tās nemaz nav muļķības, un nereti aiz negludajām frāzēm, aiz grumbās sarauktās pierītes slēpjas vēl dziļāka doma nekā skolotājas ātrumā uzrakstītajā spodr- tekstā. Un, ja arī jautājums panaivs, kāda tur nelaime — nejautā taču filozofs, bet skolēns. «Ja gaidīsim, lai viņi runā paši, tad jūs vispār nekā nedzirdēsiet,» — arī tāds ir motivējums «palīdzībai». Jā, gadās skolas, kur skolotāja teksta nav un arī bērni nekā nejautā. Ja astoņgadīgās skolas pēdējas klases skolēns nekā nespēj pajautāt, tad iemesli var būt divi — vai nu pārrunājamā viela viņam vienaldzīga (varbūt sveša), vai skolotāja veiktais darbs skolēna patstāvības audzināšanā nepietiekams. Skolotāji saka — skolniekiem esot bail runāt. Kāpēc bail? Tāpēc, ka nav dotas iespējas vingrināties,

tāpēc, ka skolēns bez skolotāja atbalsta neprot runāt. Neviens neņemsies nopietni apgalvot, ka visā skolā nav neviena domājoša bērna, ka visi ir noslēgti, nerunīgi un neattīstīti. Un tādēļ sastopami tādi kuriozi, ka vidusskolēns neiet pierakstīties, jo viņam ir bail runāt ar pasu galda darbinieci, ka 17 gadus vecam «bērnam» vecāki iet līdz uz poliklīniku, jo viņš nekā ārstam nepratīs pateikt vai pavaicāt, ka slaida meita precību gados nevar un nevar saņemt dūšu, lai ieietu iestādes vadītāja kabinetā pec sev nepieciešamās izziņas. Tā vairs nav kautrība, tas jau ir infantilisms. Pretēja šādai pseidokautrībai ir otra neciešama parādība — nepieklājīga spiešanās citiem priekšā un skaļa prasīšana un uzstāšanās tur, kur tas nemaz nav vajadzīgs. Abas galējības nāk no neprasmes būt kā cilvēkam starp cilvēkiem. No pārliecīgas aprupēšanas un visa gatava priekšā nolikšanas var rasties kā lēnīgs klusētājs, tā enerģisks bļāvējs un nekauņa. Kādas slavētas vidusskolas laba skolotāja reiz pavisam satraukta stāstīja, ka viņas klasē pāris zēnu uzrakstījuši briesmīgus sacerējumus par tematu «Mana skola», kurus nevienam nevarot rādīt. Nē, nekā nepieklājīga tur neesot, bet izteiktas tādas domas, ka mati ceļoties stāvus. Mūsu starpā notika aptuveni šāds dialogs. — Bet jūs taču droši vien teicāt, lai viņi izsaka savas domas? — Protams, tā cs vienmēr saku. — Nu, viņi ari izteica. — Saprotiet, var izteikt savas domas, bet ne tādas. — Kādas tad? — Viņi, iedomājieties, kritizē skolas vadību, raksta, ka mūsu skolā neesot audzināšana, bet dresēšana, ka skolēniem te esot grūti elpot — nu, vispār tādā garā. — Vai tam dots arī pamatojums, fakti? — Sādi tādi fakti arī ir. — Tad jau viņiem ir taisnība. — Tas jau tas trakākais, ka šur tur patiešām ir kāda kripata taisnības. Tagad teiks, ka es esmu viņus sakūdījusi. Un tieši šie sacerējumi jānodod mācību daļai. — Bet jūs neesat sakūdījusi. — Ar jums gan grūti runāt. Vai jūs zināt, ka mūsu skolu min citām par paraugu, ka pie mums nekas tamlīdzīgs nevar notikt. Mācību daļa nodos direktoram. Un kas tad būs? Kā vērtēs manu darbu? Es likšu viņiem sacerējumu pārrakstīt. — Un jūs to spēsiet izdarīt, būdama audzinātāja? — Nu zināt, gan viņi sapratīs. Jāraksta tā, kā vajag, bet ar savām domām, nu, kā jums pateikt. Galu galā nevar taču patiešām visā nopietnībā izteikt savas domas. Ko jūs smejaties? Ja tiešām katrs sāks rakstīt to, ko viņš domā, tad es rit iesniedzu atlūgumu. Visi to saprot, bet šie abi, par spīti, taisa paši sev un man nepatikšanas. Ar to mūsu saruna beidzās. Bet tā diemžēl nav vienīgā tāda veida saruna ar skolotajiem. Kolonijā, kaut tā ir diezgan drūma iestāde, ar tik bēdīgiem faktiem nav jāsaskaras. Varbūt tieši tādēļ, ka šeit esošos puišus un pašu skolu nevar minēt citiem par paraugu, skolotājiem un audzinātājiem izveidojusies veselīgāka pieeja savam darbam. Te nav jāizliekas un jāspēlē teātris. Nesen republikas skolām organizēja plašu konkursu, kurā nācās atbildēt uz daudziem vēsturiska, ekonomiska un ģeogrāfiska rakstura jautājumiem par Padomju Savienības attīstību un izaugsmi. Jautājumus acīmredzot sastādīja teorētiķi, vadoties no tā iluzorā skolēnu attīstības un izglītības līmeņa, kāds figurē atskaitēs un paraugdemonstrējumos. Kad jautājumi nonāca skolās, sākās maza panika. Augstu gaisā palaistais bumerangs atgriezās un iebelza pamatīgi. Skolotājiem uzreiz bija skaidrs, ka skolēni kaut cik ciešami uz šiem jautājumiem atbildēt nav spējīgi. Atklāti to atzīt, protams, nevarēja, jo paši taču sekmējuši šā iluzorā stāvokļa rašanos, pašiem arī jātiek galā. Un skolotāji skraidīja pa bibliotēkām, zvanīja uz kompetentām iestādēm, apmainījās ar iegūto materiālu savā starpā, pameta visu pārējo un

skolēnu vietā drudžaini meklēja atbildes. Tieši šai laikā man gadījās pabūt vairākās republikas skolās un visur dzirdēju vienas un tās pašas vaimanas: «Konkurss! Konkurss! Nav ne lāgā ēsts, ne gulēts. Vel jāaizskrien tur, vēl jāatrod tas. Skolēni paši? Netaisiet nu jokus, pašlaik ir tik smagi, ka prāts uz smiekliem nemaz nenesas.» Tiesa, skolotājiem, cik nu prata, palīdzēja aktīvākās meitenes (interesanti, ka pēdējos gados tās vienmēr ir meitenes, nevis zēni). Atbildes tika iesniegtas, skolu gods — glābts. Uz ko var cerēt nākotnē? Uz vēl sarežģītākiem jautājumiem. Cik tālu tā ies? Un kam tas vajadzīgs? Protams, mūsu jaunieši nav dumji, daudz ko viņi var izdarīt arī saviem spēkiem, bet pašreizējais līmenis dažkārt ir mākslīgi uzpūsts un sabalansēts. Maratons iesākts sprinta tempā, un sāk pietrūkt elpas. To, kas vēl būtu sasniedzams, lēnām un pamatīgi strādājot, uzskata jau par sasniegtu un rikšo tālāk, radot veselu negatīvu parādību virkni, kura tiek maskēta ar neesošu panākumu samocito smaidu. Un vēl kāds skolotāju visumā vienprātīgs atzinums: skolā mēs darām visu, ko tikai varat iedomāties, izņemot vienu nieku — nopietnu mācīšanu. Un kas sevišķi smagi — vismazāk tiek strādāts tieši ar apdāvinātākiem, perspektīvākiem skolēniem, jo viss laiks paiet dažādos pasākumos un cīņā ar slaistiem un mazattīstītiem bērniem, aizvelkot tos līdz trijniekam. Tāpēc nebrīnīsimies, ja daudzi mūsu jaunieši neprot izteikt savas domas, negrib nekur piedalīties, nejūtas brīvi un atraisīti un allaž skatās apkārt pēc palīdzības, pēc balsta, uz kura atspiesties. Saviem spēkiem viņi netic, baidās, ka atklās patieso zināšanu līmeni, ka neizdarīs kādam pa prātam, bet citu domas atkārtot un iemācīties visiem dzīves gadījumiem laikam neizdosies.

PAR MANAS PROFESIJAS ŠODIENU Esmu nostrādājis skolā turpat divdesmit gadu. Sācis ar mazajām klasēm, nobeidzis ar kolonijas vidusskolas pēdējām klasēm. Gadījies mācīt arī vakara vidusskolā. Skolotāja profesija — tā ir mana profesija. Arī tagad, kad man jautā par nodarbošanos, parasti atbildu: «Esmu skolotājs,» — kaut gan klasē pēdējos gados iznācis ieiet tikai dažas reizes, lai aizvietotu bijušos kolēģus. Nereti man vaicā: «Vai jūs atkal vēlētos strādāt skolotāja darbu?» Jūtu — gaida apstiprinošu atbildi, bet negribas melot. Nē, es nevēlos. Ja strādāšu algotu darbu, tad acīmredzot ko citu, bet skolotājs laikam gan vairs nebūšu. Kāpēc? Tāpēc, ka pats sev varu godīgi atbildēt — cs nebūšu labs skolotājs. Bet skolotājs manā uztverē drīkst būt vienīgi labs vai ļoti labs. Apmierinošs skolotājs jau ir neapmierinošs. Tāda ir šī darba mēraukla, un tur nekā nevar mainīt. Ar bērniem, ar jauniešiem nedrīkst strādāt tikai apmierinoši. Jau strādājot pēdējos gadus kolonijas skolā, aptvēru, ka bieži eju klasē nomākts, ar nepatiku. Manu prātu aizņem citas domas, citas rūpes. Aptvēru, ka agrāk biju strādājis labak. Bieži saka: «Viņš ir vecs skolotājs, viņam liela pieredze.» Un šajos vārdos jaušama cieņa un pagodinājums, tie ir kā sinonīms atziņai: «Viņš ir labs skolotājs.» Patiesībā šīs divas atziņas ne vienmēr savienojamas ar vienlīdzības zīmi. Tīri nemanot gadiem līdzi atnāk rutīna, šablons, spēju, enerģijas un darbaprieka apsīkums. Skolotājs it kā dara to pašu, it kā viss kārtībā, un taisni šeit sākas kritiens. Skolā neviena diena nav tāda pati un nekad nekas nav kārtībā. Tas pedagogs, kas to vairs neredz, kas vienīgi izskaidro un atprasa, — tas jau dara blakus labajam arī slikto. Ne visi ilggadēji pedagogi spēj saglabāt pāri gadu tiltam to liesmu, kas viņus vieno ar šodienas jaunatni. Te nepieciešams liels talants un gandrīz pārcilvēcīga veselība, jo viņus no bērniem taču šķir ne tikai vienkārša sauso gadu ciparu virkne, bet veseli laikmeti, kuros notikušas kolosālas izmaiņas cilvēku uzskatos, zināšanās, paradumos, materiālajā un garīgajā kultūrā. Ar ikdienas darba pieredzi vien tas nav apgūstams, nepieciešama atjaunināšanās šī vārda visplašākajā nozīmē, pie tam vairākkārtīga. Tas daudziem nav pa spēkam. Pazīstu skolotājas, kas jau varētu iet pensijā, bet viņas turpina savu darbu, apgalvodamas, ka to mīl un bez tā nespēj iztikt. Tas skan cildeni, un es netaisos viņas apsūdzēt nepatiesībā. Taču medaļai ir arī otra puse. Ne tas vien ir svarīgi, ka skolotāja mīl savu darbu, ne mazāk svarīgi ir, lai bērni tāpat mīlētu viņu un atrastu viņas darbā to, kas viņiem nepieciešams šodienas dzīvei. Ja tā nav — iznāk nelaimīga mīlestība, kurā viens grib dot, bet vairs nespēj un neprot, tādēļ cits saņem ne to, kas vajadzīgs un ko viņš cer sagaidīt. Rodas disonanse kā īstā mīlestībā. Ja mīl tikai viena puse, nekāds labais pāris neiznāks. Tā ir bēdīga, nervoza koeksistence, nevis normāls darbs. Protams, šeit slēpjas dziļi cilvēcīga traģēdija, un veco skolotāju ir žēl. Taču vēl vairāk žēl bērnu. Viņi nav vainīgi šajā pēc inerces radītajā stāvoklī, un viņu prasības, kaut arī tās reizēm liekas rupjas un necilvēcīgas, pamatā ir dziļi taisnīgas. Viena cilvēka dēļ nedrīkst ciest desmiti citu. Skolotāja darbs, burtiski, izsūc cilvēku. Tas prasa tik daudz atsacīšanās un upurēšanās (es te, protams, domāju teicamu darbu), ka ne jau daudzi spēj šādu slodzi ilgstoši izturēt, nereti skolotājs pagurst jau krietni pirms pensijas gadiem. Tādos gadījumos viņš asāk nekā vecumā aptver savu neatbilstību un nederīgumu turpmākajam darbam — bet ko citu vairs pusmūžā iesāksi? Un skolotājs velk savu slogu ar dubultu sapīkumu — pats sevi tiesādams un lādēdams apstākļus, kas viņu sagrāvuši. Protams, sevi tiesāt allaž grūtāk nekā citus, un ar laiku paškritikas balss apsīkst. Vēsumu un sausumu saņem skolēni. Te sākas tā tipa skolotājs, kuru mēs apzīmējam ar vārdu «skolmeistars». Viņam vairs nav kontakta ar skolēniem, izpratnes un abpusējas saprašanās vietā stājas kaila administrēšana, virspusēja pieeja ļoti sarežģītām problēmām, tikai sevis un savu uzskatu respektēšana, kailā burta ievērošana. Protams, dažs labs pedagogs

tāds ienāk klasē jau sava pirmajā stundā, bet par tiem jārunā atsevišķi. Ceru, ka vairumā gadījumu cilvēki — vismaz sākumā — tomēr vēlas un cenšas strādāt labi un nav tik paštaisni un paš- gudri, par kādiem gadu gaitā izveidojas ne mazums itin saprātīgu skolotāju. Ko viņiem darīt? Atbilde var būt tikai viena — savlaicīgi atstāt skolu. Taču tikai retais tā rīkojas. Lielākā da|a kļūst par «skolmeistariem». Formāli viņiem nekur nevar pārmest. Stundās viņi iet, paredzēto vielu māca, uzliktos pienākumus visumā izpilda. Arēji viss kārtībā, iekšēji, dziļākā būtībā slēpjas skolotāja vārda un aroda degradācija. Viņi atgādina strēlniekus, kas ugunslīnijā guļ ar aizvērtām acīm. Lādē, tēmē, šauj, bet mērķi neredz, lodes lido, kur pagadās. Taču tieši skolas darbā katrai lodei jātrāpa centrā. Tas ir īpašs, sevišķi atbildīgs darbs, un te praktiski nav iespējas atrast otru līdzīgu. Katra kļūme, vienaldzība, neizpratne, nepareizība atbalsojas otrā cilvēkā, rada viņā reakciju, kuru bieži vien koriģēt vairs nav iespējams. Pat ar vislielāko atdevi un entuziasmu strādājot, rodas pārpratumi un konflikti, ko tad runāt par «skolmeis- tarošanu». Vai mūsu skolās daudz šādu «skolmeistaru»? Baidos, ka daudz. Un tam ir savi cēloņi. Šodien skolā strādāt ir daudz grūtāk nekā pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem. Vispirms šodien skolotāja vārdam pašam par sevi nav īpašas autoritātes. Katrs 110 mums būs dzirdējis vecāko ļaužu atmiņas, ka agrak skolotājs bijis ārkārtīgi cienījama persona. Viņa priekšā stāvēja ar bijāšanu un apbrīnu. Kāpēc? Tāpēc, ka skolu un skolotāju bija maz, tāpēc, ka cilvēks, kas ieguvis izglītību, bija retums. Te jau pašam vār- dām «skolotājs» piemita maģisks spēks. Kā var neklausīt skolotāju? Kā var apšaubīt skolotāja teikto? Ne tikai bērni, arī vecāki izjuta šo gandrīz taustāmo cienīgumu, kas apņēma skolotāja personu, un laikus cēla cepuri sveicienam. Šodien skolu un skolotāju daudz. Ļoti daudz arī citu izglītotu cilvēku. Izglītība ir vispārēja parādība un nevienu nepārsteidz. Skolotājs ir tikai viens no daudziem. Ar savas profesijas nosaukšanu vien viņš nekādu īpašu autoritāti neradīs. Tas, kas viņa kolēģim gadsimta sākumā pats no sevis krita rokās, šodien jāiekaro sūrā, pašaizliedzīgā darbā. Skolotājs kļuvis ierindas darbinieks. Agrāk skola nebija visiem pieejama. Uz skolas logiem ar ilgošanos skatījās ne viens vien mazais cilvēkbērns, bet tā arī iekša netika. Šodien uz skolu raugās kā uz pašu par sevi saprotamu lietu, gluži ikdienišķu parādību. Izglītība ir obligāta. Atklāti jāsaka — dažs jaunais pilsonis savā neizpratnē vēro skolas logus pat ar īgnumu. Spiež te mani mācīties, bet es labāk būtu darījis ko daudz patīkamāku. Zudis skolas nepieejamības oreols, tās pievilcība, jo, kas sasniedzams bez pūlēm, tas allaž vairs neliekas tik vērtīgs. Jā — izglītība ir nepieciešama, bet pamēģiniet to iestāstīt puišelim un skuķēnam, kuru gadi svārstās tā no deviņi līdz piecpadsmit. Pirmā, otrā klasē vēl ir zināma interese — jaunas telpas, jauni pienākumi, jaunas nodarbības. Taču tas ātri apnīk. Kuram jāprot pārvarēt šo nepatiku, šo apnikumu pret obligāto skolā iešanu? Atkal skolotājam. Viņam vairs nepalīdz tas lielais pārdzīvojums un sajūsma, kas pārņēma bērnus agrākajā skolā, apzinoties, ka viņiem laimējies, ka viņi ir izredzētie, kas tikuši kārotajā zinību templī. Nekā tamlīdzīga šodien nemana. Vienīgais pievilkšanas spēks — skolotāja ļoti interesantais, aizraujošais darbs. Ja skolotājs ir tikai viens no daudzajiem, kas ieguvuši augstāko izglītību, tad, gluži dabiski, šie daudzie citi vērīgi un kritiski seko pedagoga darbam, meklē tajā kļūdas un trūkumus un katrā ziņā arī atrod gan vietā, gan nevietā. Šodien bērnu vecāki iet uz skolu ne tikai tādēļ, lai uzklausītu pedagoga domas, bet arī tādēļ, lai audzinātu un izglītotu pašu skolotāju, jo ir pārliecināti, ka audzināšanas un mācīšanas darbā orientējas labāk. Nav ko noliegt — dažreiz tā arī ir. Šodienas vecākiem ir pavisam citas prasības un vērtējums neka viņu vectētiņiem un vecmāmiņām. Bet skolotājam nav patīkami pieņemt pamācības pat tad, ja tās būtu pareizas. Skolotājs nervozē, uztraucas. Vēl ļaunāk tad, ja vecāku izteiktie norādījumi un pārmetumi nav pamatoti, bet radušies, izceļot savu bērnu pāri citiem un meklējot kļūdas tur, kur to patiesībā nemaz nav. Tā var izraisīties ļoti nomācošas un skolotāja darbu bremzējošas attiecības. Nemaz negribu noliegt, ka tikpat bieži vecāki var nopietni palidzēt un atvieglot pedagoga darbu, var rasties kontakti, kas nevis šķir, bet vieno. Taču katras klases vecāku vidū atradīsies arī tādi, kas pārstāv graujošo

elementu. Sākas tenkas, pa iestādēm ceļo anonīmas un parakstītas sūdzības. Tas viss dažu skolotāju noved līdz izmisumam, par darbu klasē tiek domāts mazāk nekā par aizstāvēšanos un prettrieciena gaVivošanu. Ļaunākais, ka šādi «kari», reiz iesākti, turpinās gadiem ilgi, kamēr vien kaujiniecisko vecāku bērni apmeklē skolu. Gudrāki kļuvuši ne tikai vecāki, šī parādība skārusi arī bērnus. Mūsu skolēni iegūst tik plašu informāciju, ka šodien īpaši vidusskolas klasēs viegli atrast jauniešus, kas vienu vai otru priekšmetu pārzina ne sliktāk, dažreiz pat labāk par skolotāju. Tādā gadījumā grūti saglabāt skolotāja visgudrības pozīciju, tās vietā būtu jāstājas biedriskām viena darba darītāju attieksmēm, kurās līdzīgi cilvēki debatē un pārspriež viņus interesējošus jautājumus. Daudzkārt skolotāji to nesaprot, grib saglabāt savu it kā diploma un gadu starpības radīto pārākumu. Rezultāts ir visai bēdīgs. Par viņiem sāk smīnēt, viņus sāk kaitināt. Otrs vēl vairāk izplatīts negatīvais moments ir tas, ka skolotājam gluži vienkārši neatliek laika strādāt un nodarboties ar labiem skolēniem un šie zēni un meitenes neatrod skolā to, ko vēlētos un kas viņiem tur būtu jāatrod — interesantas, saistošas nodarbības. Viss skolotāja laiks aiziet cīņā ar atpalicējiem un sliņķiem. Rodas dīvains paradokss: skolotājs vairāk māca tos, kas nevēlas mācīties, bet nepiegriež vērību cilvēkiem, kas tiecas pēc sava garīgā līmeņa celšanas. Skolēns itin labi zina, ka nevis viņam, bet tieši skolotājam jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai attiecīgā skola tiktu pabeigta, un par to ir jau runāts tik daudz un ilgi, ka gandrīz neērti to šeit vēl pieminēt. Bet no tā, ka šis ļaunums ir vecs, tas labāks nav kļuvis. Sī pretruna ir un paliek, un līdz šim atrisinājums nav atrasts. Protams, ir skolēni — būsim optimisti un pieņemsim, ka tādu, kā mēdz sacīt, ir nospiedošais vairākums —, kuri mācās labi un atestātu nopelna vairāk vai mazāk godīgi. Taču ari tas mazākums, kuriem šis dokuments tiek dāvināts, nav nemaz tik mazs. Un viņa ietekme ir graujoša ļoti dažādos aspektos. Vispirms jau krītas skolotāja cieņa pašam pret sevi. Bet, ja nav pašcieņas, grūti iekarot un paturēt cieņu citu acīs. Rezultātā mazinās cieņa sabiedrības acis pret profesiju kā tādu. Tas, ka izglītība jāiegūst ikvienam mūsu sabiedrības pilsonim, ir ļoti apsveicama un ļoti saprotama prasība. Pret to grūti, pat neiespējami iebilst. Bet ši vajadzīgā un cēlā mērķa sasniegšanai lietotie paņēmieni līdz šim neapmierina, jo formālā puse neatspoguļo patieso zināšanu līmeni un izglītības dokuments nereti melo. Skolotājs atrodas nemitīgā cīņā pats ar sevi, ar savu iekšējo cilvēku, kas viņam čukst ausī: «Tā nedrīkst, tā ir krāpšana, augstā mērķa devalvācija.» Dabiski, katram indivīdam šī iekšējā cīņa ir dažāda sprieguma un ar dažādu sevis pārvarēšanas pakāpi. Netrūkst arī tādu, kuru apziņā pretrunas vairs nemājo, un viņš trijnieku divnieka vietā ieliek vienā mierā, nejūtot nekādus pašpārmetumus un ačgārno pieņemot kā normu. Sasniegts nulles slieksnis, zudusi apmāna un īstenības starpības izjūta, atbildība par uzticēto pienākumu. Vai šai gadījumā neliktos likumsakarīga tāda parādība, ka pamazām gadu gaitā skolotāju vidū arvien vairāk akumulējas tieši tie cilvēki, kuriem iekšējās pienākuma apziņas un atbildības slieksnis noslīdējis stipri zemu? Tādi spriedumi dzirdami arvien biežāk. Apstākļi, vide veido cilvēku, attiecīgi pievelkot tai piemērotākos un atgrūžot nepiemērotākos īpatņus. Uzskata, ka sievietei ir lielākas spējas piemēroties, pakļauties ritmam un apstākļiem. Vai tādā gadījumā šis nebūtu viens no faktoriem, kas izskaidro to, ka vīrieši retāk izvēlas skolotāja profesiju un tā pamazām kļūst izteikti sievišķīga, tādējādi nesot skolas darbam līdz vēl vienu jaunu sāpīgu problēmu? Jā, izglītība — tagad jau vairs ne astoņgadīgā, bet vidējā — būtu jāiegūst katram jaunietim, bet ne jau uz atlaižu un pretimnākšanas rēķina, ne jau formāli, bet patiesi. Ne velti Tautas izglītības likumdošanas pamatos uzsvērts, ka mūsu skolai jādod jaunajam pilsonim dziļas, vispusīgas zināšanas. Sajā dokumentā ne ar pušplēstu vārdu nav pieminēts, ka šo pantu varētu un būtu atļauts aizstāt ar kādu citu, ka būtu atsevišķos gadījumos jāizsniedz apliecība vai atestāts arī par seklām un vienpusīgām zināšanām. Kādēļ tad mūsu skola dažkārt to dara? «To no mums prasa, mēs citādi nevaram,» skolotāji saka. «Sekmju līmenis ir mūsu darba galvenais rādītājs. Pēc tā vērtē skolas un tālāk visa rajona izglītības darbu. Mums ir jāspēj turēties uz šī līmeņa, vienalga, kādiem paņēmieniem.» To, kādi ir šie paņēmieni, zinu pietiekoši labi pats 110 savas pieredzes.

Var iebilst, ka arī tagad sekmība nav simtprocentīga, ka ne visi skolēni skolu beidz, ka skolotāji taču liek arī divniekus. Jā — lajos gadījumos, kad būtu jāliek vieninieks vai nulle. Kad skolēns atbildot nevar izspiest ne varda, kad viņš bēguļo no skolas, kad viņš ir stumdīts un bīdīts, vārdots un vilkts, kad viņa slinkums un vienaldzība, nekaunība vai nespējība jau sasniegusi apogeju — jā, tad mēs ar smagu sirdi atzīstam, ka divnieks tomēr jāliek. (Es te domāju galvenokārt divnieku kā gada atzīmi.) No šādas sistēmas visvairāk un pirmkārt cieš principiālākie, apzinīgākie, ar lielāku atbildības sajūtu apveltītie skolotāji. Ja cilvēks mīl savu darbu, ja viņš to neuzskata vienīgi par maizes pelnīšanas avotu, tad šis kompromiss ar sirdsapziņu ir rūgts un graujošs. Tiek sadragāta cilvēka pašcieņa. Piemēram došu stereotipu labas skolotājas sarunu ar direktoru, kas dzirdēta dažādās variacijās ne jau vienu reizi vien. Direktors. Jums (ne skolēniem, bet «jums». Tieši tā pieņemts sacīt) ir četri divnieki. Tas mani vienkārši pārsteidz. Skolotāja. Jā, esmu darijusi, ko spēju, bet rezultātu nav. Direktors. Bet jūs pamēģiniet vēl. Nevar būt, ka ar jūsu pieredzi, ar jūsu zināšanām nevarētu panākt lūzumu. (Cik jauki! Apelēšana pie pieredzes un zināšanām.) Kā nu jūs tā? Skolotāja. Es jau teicu, ka esmu darijusi visu iespējamo. Direktors. Es tam nepiekritu. Cilvēks ar jūsu pieredzi vienmēr vēl var atrast kādu jaunu pieeju, jaunu metodi. Skolotāja. Varbūt jūs man pavēlai likt trijnieku? Direktors. Nekādā gadījumā! (Nē, neviens nepavēl, direktors tikai aicina uz jauniem paņēmieniem, uzmudina. Demagoģiskais runas stils te ir izstrādāts un noslīpēts.) Es vienīgi prasu no jums to, ko prasītu ikviens iestādes vadītājs no sava darbinieka, — izpildīt viņa pienākumu. Bet jūsu pienākums ir skolēnus iemācīt vismaz tā, lai viņu zināšanas būtu apmierinošas. Skolotāja (izmisusi, gandrīz raudot). Nē, es šai gadījumā to nespēju. Es vairs nevaru. Es… Direktors (mierīgi, pārliecinoši). Jūs spējat un vū' rat. Bez tam jūs labi zināt, kā šie divnieki ietekmēs sekmības procentu mūsu skolā. Un, ja nevarat jūs, ko tad teiks mazāk spējīgie skolotāji. Sliktākajā, es uzsveru — vissliktākajā gadījumā varētu būt runa par diviem div-. niekiem, bet nekādā gadījumā par četriem. Jūs mani sa' protat? Protams, pēc šādas «apstrādes» deviņdesmit deviņi no simta «saprot» un divnieki pārvēršas trijniekos. Lieki piezīmēt, ka «skolmeistari» neprasa šādu «apstrādi». Viņi «saprot» bez īpašiem atgādinājumiem un līdz ar to saudzē kā direktora, tā savus nervus. Tātad, no šis puses raugoties, viņi ir skolai izdevīgāki. Un pēc šāda tipa ilgstošas ietekmēšanas daudzi labi skolotāji notrulinās un piepulcējas «skolmeistaru» saimei. Domāju, ka tālāki komentāri lieki. Vakarskolās, neklātienes vakarskolās un konsultāciju punktos stāvoklis ir vēl bēdīgāks. Seit nereti ieliek trijnieku par to vien, ka skolēns atradis par iespējamu parādīties, ka viņš ir tik laipns un noklausās skolotāja paskaidrojumus. «Ja mēs sāksim nopietni atprasīt, tad viņi vispār nenāks, bet mums taču vajadzīgs skaits,» — tā gluži atklāti paskaidro ne viens vien šāda veida mācību iestāžu padagogs. Es negribu noliegt, ka starp vakarskolēniem ir cilvēki, kas mācās ļoti nopietni, pat apzinīgāk un mērķtiecīgāk nekā dienas skolās. Tie ir cilvēki, kas paši šeit atnākuši, kuru mērķis ir iekļūt augstākā mācību iestādē. Diemžēl tadu ir mazākums. Tie, kas atnāk skolotāju pierunāti vai darba vietas draudu un lūgumu piespiesti, gandrīz vienmēr ir tikai pilnīgi lieks balasts un traucēklis. Bet, reālajam zināšanām par spīti, vidējās izglītības dokumentu iegūst arī vairums no viņiem. Dabiski, šim papīram nav nekāda seguma. Vēl es gribu pakavēties pie tā jaunā skolotāja, kas jau savā pirmajā stundā ienāk klasē ar vienaldzības zīmi sejā. Vai tādu nesarodas arvien vairāk? Ziņas par to, kas notiek skolā, izplatās visā sabiedrībā. Cilvēki, kas spējīgāki, kas vēlas radošāk strādāt, kas jūtīgāki un emocijām bagātāki,

patstāvīgāki un ar lielāku pašcieņu apveltīti, vairāk novirzās uz citām profesijām. Uz pedagoģiskajiem institūtiem arvien vairāk plūst nespējīgākas, bālākas, ietekmēja- mākas personības, kas baidās startēt uz citām augstākām mācību iestādēm. Nevis aicinājums, bet vieglāki uzņemšanas eksāmeni un mazākas prasības pret sevi jau šodien daļēji nosaka topošo skolotāju kontingentu. Ne velti uztraucas pasniedzēji, ne velti sūrojas jauno skolotāju vecākie darba kolēģi, ka jaunā maiņa bieži vien neapmierina. Tā ir inerta, čīkstulīga, ar augstām prasībām pēc ērtībām, bet mazām atdeves spējām. Sāk ienākties pašas skolas izsētās sēklas augļi. Vārgās, ar nepelnītiem trijnieciņiem barotās bijušās skolniecītes sāk atgriezties skolās kā tikpat vārgas skolotājas, kā skolotājas uz trijnieka. Katrā ziņā ne visas ir tādas. Starp viņām ir daudzas spējīgas un gudras meitenes, paretam vēl iemaldās arī kāds enerģisks puisis — taču vai šāda noslāņošanās nesāk izpausties diezgan jūtami? Ja tā — tad tā ir ārkārtīgi satraucoša parādība. Vecie skolotāji ir izlādējušies un daudzos gadījumos paguruši, vidējā paaudze vēl cīnās, kā prot, bet jau pieminētās grūtības aizlauž arī viņu. Arvien vairāk būtu ja- pārbāzējas uz jaunajiem, taču te mēs bieži saskaramies ar tikko pieminēto parādību. Ierodas cilvēki, kuri nespēj būt cienīga maiņa un kapitulē jau pašā sakumā, cilvēki, kuri patiešām ināca nemākulīgi, pavirši, neinteresanti. Šādos gadījumos divnieki bieži vien patiešām nav skolēna, bet paša skolotāja vaina, un te direktora uztraukums ir pamatots. Tāds skolotājs nenoliedzami ir pastāvīgi jāuzrauga un jādzen kā vadzis sienā, ar viņu jānoņemas ne mazāk kā ar slinku skolēnu, jo viņa paša atbildība par savu darbu, kas bija un ir izteikta vidējās un vecākās paaudzes pedagogu vidū, nav nekāda lielā. Tādas jaunas dāmiņas skolotāju istabās vairs nav pārliecīgs retums, un tādēļ prognozes un perspektīvas pārāk neiepriecina. Bet, kā jau minēju, skolotājs uz trijnieka šodien vairs galīgi neapmierina. Lai izraisītu bērnu ieinteresētību mācību priekšmetā, lai sekmju līmenis celtos, skolotājam jāstrādā ļoti labi. Viņam jākļūst pārākam par tiem vilinājumiem un ietekmēm, kas tik bagātīgi apņem skolēnu ārpus skolas. To spēj panākt vienīgi talantīgi entuziasti. Ar piespiešanu un morāles sprediķiem skolēnu vidū tik populāro slinkošanu nepieveiksim, to spēs pieveikt vienīgi skolotājs — personība, kas pacelsies pāri krāsainajai un efektīgajai, skolas kontrolei nepakļaujamajai dzīves informācijai. Ne velti pedagogs V. Suhomļinskis ilgajos darba gados nonācis pie sekojošas atziņas: «Nedrīkst aizmirst ļoti svarīgu patiesību: audzina, apmāca nevis programmas, mācību grāmatas, nevis metode, bet gan skolotāja personība un tikai personība.» Te vēlētos piebilst: ja šis atzinums spēkā šodien, tad vēl lielāks tā svars būs nākotnē. Vai mēs spējam ar pilnu atbildības sajūtu apgalvot, ka darām visu iespējamo šādu personību izaugsmei izglītības darbinieku vidū? Te jāatceras apstāklis, pie tam nenovēršams un objektīvs, ka skola vienmēr atpaliek no dzīves, no tām tendencēm un atklājumiem, kas parādās ik mirkli un nodarbina mūsu prātus tieši šodien. Jebkura programma un mācību grāmata, arī visjaunākā, noveco jau savā tapšanas stadijā, nemaz nerunājot par lietošanas laiku. Šo trūkumu spēj novērst un tas jānovērš skolotājam, kas cik vien iespējams pilnīgi seko dzīves ritmam. Tieši viņš ienes klasē nepieciešamos papildinājumus, labojumus, šodienas vēsmas. Tikai šeit nepieciešama piebilde — ja viņš ne tikai seko visam, kas notiek apkārt, bet jo sevišķi, ja viņš prot skatīties dzīvē arī ar jaunatnes acīm, prot iejusties viņas vidē. Bet cik mums būs tādu skolotāju, kas labi orientējas sportā, mūsdienu mūzikā, dzejā, modēs, dejās, mākslas novirzienos, tehnikas jaunumos? Es neprasu, lai skolotājs domā tāpat kā pusaudzis, lai viņš atzīst tieši to pašu. Taču viņam jāzina, par ko ir runa. Viņam jāpierāda, ka ir līdzvērtīgs, pat pārāks sarunu biedrs, jāprot analizēt un disputā aizstāvēt savu viedokli. Tā vietā šodien parasti ir klusēšana vai kails noliegums. Bet ar tādiem paņēmieniem nevar ne pārliecināt, ne audzināt. Pārfrāzējot atziņu par vecākiem un bērniem, var teikt, ka skolotāji, kuri nekā nemācās no saviem skolēniem, nevar mācīt savus skolēnus. Skolotāja profesija ir nemitīgs kaujas postenis, un tās skaistums, par spīti visām slodzēm, atklājas vienīgi talantīgam entuziastam, kas apzinās savu atbildību nākotnes priekšā un spēj šo atbildību saliedēt

ar godīgu, gudru, taktisku darbu. Mūsu uzdevums būtu — visiem spēkiem atbalstīt un saudzēt šādus skolotājus un kur vien iespējams likt šķēršļus «skolmeistaru» ceļā, to cilvēku ceļā, kas klasē ienāk ar trijnieku diplomā, izturībā un darba prasmē. Skola nedrīkst pārvērsties par gadījuma darboņu pulcēšanās vietu, kuri viegli ielaižas kompromisos ar sirdsapziņu. Un, kaut arī šodien tas vēl tā nav, kaut iezīmējas vienīgi neskaidras tendences, tikai draudu ēna, jau savlaicīgi būtu jānorobežo tas augšanas iespēja. Tās augstās prasības, kuras dzīve uzstāda šodienas skolotājam un viņa rokās nodotajai jaunajai paaudzei, nevar sekmīgi pildīt bālasinīgas, nevarīgas būtnes bez personības. Protams, panākt, lai visi skolotāji būtu ideāli, nekad neizdosies, taču šo mērķi nedrīkst ne mirkli aizmirst. Bet panākt to, lai toni mūsu skolās noteiktu šie labie skolotāji — skolotāji personības, ir iespējams. Pašlaik šis stāvoklis tiek apdraudēts. Vēl dažus vārdus par tā saucamo skolotāja autoritāti. Cik daudz cilāts termins! Cik bieži dzirdam frāzes: «Pacelt skolotāja autoritāti,» — vai otrādi: «Tas grauj skolotāja autoritāti.» Nepieskaroties daudziem ārējiem, no paša skolotāja personības neatkarīgiem apstākļiem, kas var viņa autoritātei kaitēt vai to uzlabot (šādi faktori, protams, objektīvi pastāv), gribētos uzsvērt, ka pirmais un galvenais savas autoritātes cēlājs vai gremdētājs ir skolotājs pats. Ir un diemžēl laikam ari būs tādi skolotāji, kuriem autoritātes nav un neviens cits to viņiem neiedos, tāpat kā ir un, cerams, būs arvien vairāk tādu, kuru autoritāte skolēnu acīs ir tik liela, ka to nav iespējams sagraut nekādiem spēkiem. Sie pēdējie vārdu «autoritāte» lieto reti un nebūt neuztraucas, ka varētu to zaudēt, tāpat kā neaicina, lai kāds nāktu palīgā tās nostiprināšanā. Aicinātāji ir pirmie. Viņi salecas par katru nieku, visur saskata briesmas savai autoritātei un visus lūdz to saudzēt, kuplināt un spodrināt. Bet, ja paskatās tuvāk, izrādās, ka vaina mājo viņos pašos un autoritātes šiem biedriem vispār nekad nav bijis. Nereti nākas dzirdēt skolotāju sašutumu par tādu vai citādu literāru darbu, kas it kā graujot skolotāju autoritāti, traucējot viņiem strādāt, pasliktinot skolēnu disciplīnu utt. Tas neizklausās nopietni. Vai tiešām skolēns, izlasījis grāmatu, kurā kāds skolotājs attēlots negatīvi, pc-kšņi sāks izturēties nicinoši pret savu mīļoto, cienīto skolotāju? Pilnīgi neticams fakts. Tik viegli autoritāti nesagrauj, tāpat ka tik viegli to nav radīt. Mēs varam literatūrā un mākslā skolotājus slavēt vienā gabalā, bērni tāpat viņus sašķiros labajos un sliktajos. Tā ir dzīves likumsakarība, kas iet savus nepielūdzamos ceļus. Dažreiz rūgta, bet vienmēr taisnīga un patiesa. Ilustrācijai minēšu tikai pāris faktu no savas jaunības. Mums vidusskolā pēdējo gadu matemātiku mācīja skolotājs, kas mīlēja sīvo. Nereti pirmdienu rītos viņa elpā varēja samanīt zaļā pūķa dvingu. (Kādas šausmas!) Un vēl — viņš nebija sevišķi izvēlīgs leksikā un dažbrīd stundā «izšāva» teicienus, kurus skolotājs pēc vispārpieņemtām normām nedrīkstētu ne mutē ņemt. (Taisnība, mēs bijām tikai zēni un daiļais dzimums tolaik šo vidusskolu neapmeklēja.) Zinājām, ka skolas vadība un viens otrs no šā skolotāja kolēģiem bija nobažījušies par viņa autoritāti, viņš saņēma rājienus un aizrādījumus, kas, cik atceros, gan maz palīdzēja. Taču viņa autoritāte bija stabila kā klints, par spīti minētajiem trūkumiem. Sis skolotājs mīlēja savu priekšmetu, virtuozi to pārzināja, nebaidījās atzīt kļūdas, saprata humoru un bija taisnīgs. Viņš nemīlēja tukšu pļāpāt, bet darīja lietišķi un nesvārstīdamies to, kas viņam bija jādara, — mācīja mums matemātiku. Nekad neesmu bijis sajūsmā par šo disciplīnu, bet viena gada laikā biju spiests iemācīties vairāk nekā iepriekšējos kopā (agrākais matemātiķis neiemācīja nekā) un, neskatoties uz antipātijām pret matemātiku, sajutu lielu cieņu pret šo cilvēku. Mēs viņa ietekmē nebūt nekļu- vām par dzērājiem vai rupjību mīlētājiem, jo šīs īpašības nebija būtiskās. Būtiskais bija viņa attieksmē pret darbu, viņa viengabalainībā, viņa erudīcijā un cilvēcībā. So īpašību dēļ tādi sīkumi kā degvīna smaka pilnīgi zaudēja savu ietekmi un, lai cik tas dīvaini liktos, ne mazākā mērā nekaitēja skolotāja autoritātei. Un, ja būtu uzrakstīts romāns, kurā šis skolotājs tiktu galīgi nozākāts un nopelts, mes par to tikai pasmīnētu un nebūt netaisītos mainīt savu attieksmi. Tai pašā skolā strādāja kāda skolotāja, kas droši vien degvīnu ne mutē neņēma, runāja izsmalcināti

pieklājīgi, nekad nedabūja no vadības rājienus, bet viņas autoritāte bija līdzvērtīga nullei. Viņas frāžainā čalošana, morāles skaitīšana un aicināšana uz augstiem mērķiem apvienojās ar nespēju izprast cilvēku raksturus un klases noskaņojumu. Stundās allaž radās visādi konflikti — gan īsti, gan viņas pašas izdomāti. Ne reizi vien gadījās, ka skolotāja skrēja ārā no klases meklēt palīdzību. Bet palīdzēt te nevarēja neviens. Viņas labās īpašības bija nebūtiskas, turpretī trūkumi — būtiski. Matemātiķa cilvēciskās vājības mēs viņam pilnīgi piedevām, bet šai skolotājai ar prieku iedzēlām par katru sīkumu. Protams, ļoti labi, ja sakrīt kā nebūtiskās, tā būtiskās labās īpašības. Par to varam vienīgi priecāties. Bet, ja nu jāizvēlas, tad priekšroka gan būtu dodama prasmei strādāt ar jaunatni un spējām iemācīt savu priekšmetu. Bieži mēs, pieaugušie, to piemirstam un brīnāmies, kādēj šim jaukajam pedagogam nav autoritātes. Tāds patīkams cilvēks, nedzērājs, nesmēķētājs, allaž nes sievai produktus no veikala, bet ar darbu skolā netiek galā. Kas sagrāvis viņa autoritāti, kā šie zeņķi un skuķes uzdrošinās viņu neklausīt? Bet pajautājiet zeņķiem un skuķēm. Viņi pateiks īsi un skaidri: «Tas nav skolotājs, bet sausiņš,» — vai: «Viņa ir netaisna liekule.» Neņemiet ļaunā, ja cs daudz vairāk ticu klases (es uzsveru — klases, nevis kāda atsevišķa slinka skolēna) vērtējumam nekā to cilvēku spriedumiem, kas skolotāju redz tikai pa gabalu nebūtiskā pozīcijā.

SATURS

Ēvalds Strods. Vai saprotam Andreju Dripi? PĒDĒJA BARJERA KOLONIJAS AUDZINATAJA PIEZĪMES Ievada vietā…………………………… Romantiku meklējot…………………. Zēni, pie ieročiem! ….. Pusstops pēc pulksten deviņpadsmitiem Stepiņš un Romka……………………. Visbīstamākais cilvēks …. Šausmīgā Danaja……………………… Izsakās viņi paši …… Nerunājot par mīlestību …. Mātes, tēvi un dēli …. It kā vecāki…………………………… Ja vien iesāktais darbs tiks turpināts Kāda saruna…………………………… Pusaudzis un garāmgājēji . Cik sīkumaina un mu|ķiga uztvere . Labā un ļaunā nauda …. Pēc priekšā teikšanas metodes . Par manas profesijas šodienu . • © Izdevniecība «I.lesma» 1975. HB Ne 2070 Andrejs Drlpe PEDEJA BARJERA KOLONIJAS AUDZINATAJA PIEZĪMES Redaktors H. Gāliņē Mākslinieciskais redaktors A. Lipins Tehniskā redaktore I. Soide Korektori J. Indāne, I. Tirāns Nodota salikšanai 24.10.78. Parakstīta Iespiešanai 16.02.79. Formāts 84X108/82. Tipogrāfijās papīrs J& 1. Latīņu garnitūra. Augstspiedums. 24,36 uzsk. iespiedi.; 26,85 izdevi). 1. Metiens 51) 000 eks. Pašūt, tfi 2798. Cena I rbl. 90 kap. Izdevniecība «Liesma», 220047 Rīgā. Padomju bnlv. 24. Izdevu. Kt> I75/29720-J-2640. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīi.ia». 226011, Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40.

LATVIJAS ĻKJS PRĒMIJAS LAUREATA ANDREJA DRIPES SVARĪGĀKIE DARBI: Mežciema puikas, 1956. g., krievu vai. 19C0. g. Četri ceturkšņi, 1962. g., krievu vai. 1964. g., 1965. g. Ceļazīmes, 1966. g„ krievu vai. 1968. g. Pār laukiem vel migla, 1968. g. Cietā galva, 1970. g., krievu vai. 1972. g. Pēdējā barjera, 1971. g., krievu vai. 1976. g., lietuviešu vai. 1976. g., ukraiņu vai. 1976. g., igauņu vai. 1977. g, Tā tas varēja būt, 1973. g. Kolonijas audzinātāja piezīmes, 1975. g. Brīnumu meklējot, 1976. g. Kaķi maisā, 1977. g. Bet kā ar meitenēm?, 1978. g.

Pēc A. Dripes scenārijiem uzņemtas šādas filmas: Ceļa zinies, 1968. g. Uzbērums, 1970. g. Cāļus skaita rudenī, 1973. g. Sieviete, kuru gaida, 1978. g. (kopā ar T. Margeviču) Tavs dēls, 1978. g. (sadarbojoties ar G. Piesi)

LIESMAS BIBLIOGRĀFIJA

Izdevniecības «Liesma» Jaunatnes literatūras redakcija izdod vairākas sērijas: «Piedzīvojumi, fantastika, ceļojumi», «Ievērojamu cilvēku dzīve», «Stāsti par vēsturi», «Stāsti par dabu», «Latviešu stāsts un novele», kas jau iemantojušas lasītāju atzinību, kā arī aizsākusi jaunu sēriju «Dzeja jaunatnei» ar Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša krāj umu «Klavierkoncerts» (1978. g.). 1979. gadā tam pievienosies dzejnieka Imanta Ziedoņa dzejoļu izlase «Ar tikko grieztu ķeizarkroni rokā», Māra Čaklā «Uz manām trepēm», Imanta Auziņa «Degupļava». Siem krājumiem sekos Lijas Brīdakas, Vitauta Ļūdēna, Jāņa Petera un citu dzejnieku dzejoļu izlases.

SĒRIJA «LATVIEŠU STĀSTS UN NOVELE» jau iznākušas šādas grāmatas: Ausmenī, 1975. g. A. Sakse. Stāsti, 1976. g. R. Blaumanis. Brīnumzālīte, 1976. g. Tam labam būs augt, 1978. g. A. Brigadere. Kristīnes stāsts, 1978. g. Ētiskas problēmas, kas saistītas ar jaunatnes audzināšanu, risinātās arī citās grāmatās, kuras pēdējos gados laidusi klajā izdevniecības «Liesma» Jaunatnes literatūras redakcija: A. Caune. Zemes raksti G. Cīrulis. Neticiet stārķim G. Cīrulis. Viesizrāde Ventspilī C. Dinere. Starts C. Dinere. Meiteņu divkauja A. Dripe. Kaķi maisā A. Dripe. Tā tas varētu būt A. Dripe. Bet kā ar meitenēm? R. Ezera. Vasara bija tikai vienu dienu R. Ezera. Baraviku laika dullums II. Gulbis. Pieneņif laiks S. Kaldupe. Dižā kalve S. Kaldupe. Ziemeļzemes pasakas S. Kaldupe. Vidzemes ceļinieks E. Lukjanskis. Neuzvarētais J. Plotnieks. Viena raiba vasara A. Pūriņš. Nevaicājiet man neko O. Vācietis. Tās dienas acim A. Aleksins. Mans brālis spēlē klarneti V. Amļinskis. Mūzika stacijā V. Amļinskis. Brāļa atgriešanās V. Bubnis. Baltais vējš R. Dostjana. Nemiers N. Dubovs. Vienam grūti N. Dunibadze. Nebaidies, mātt S. Georgijevska. Tēvs L. Jaciņevičs. Skābeņu lauks J. Jakovļevs. Aizvakar bija karš K. Jarunkova. Vienīgā V. Kava. Vakara ēnas V. Kēlers. Okeāns katrā no mums G. Marčiks. Cietais rieksts G. Medinskis. Gods A. Musatovs. Ozollapas M. Otava. Priska A. Pervika. Gaisa baloniņš R. Pogodins. Cik maksā parāds

J. Požera. Mana tiesa S. Rannamā. Kadrija N. Rižilis. Gaismas zveja M. Sabo. Masku balle G. Satberašvili. Mirušo saule V. Tendrjakovs. Brīnumdare V. Titovs. Nāvei spītējot A. Vaksbergs. Pēc likuma un pēc sirdsapziņas

SĒRIJA «IEVĒROJAMU CILVĒKU DZĪVE» līdz šim iznākušas šādas grāmatas:

F. Oržehovska. Eduards Grīgs, 1966. g. — Zerārs Filips, 1966. g. C. Caplins. Mana dzīve, 1966. g. N. Ka| ma. Apburtais krekls, 1966. g. * Ļ. Rubinšteins. Krietnais F.ibs, 1966. g. s. Gonionskis. Sandino, 1966. g. M. Mižo. Sent-Ekziperi, 1966. g. A. Talanovs. Nansens, 1967. g. V. Korns, I. Korna. Moris un Londonas kraukļi, 1967 ļ, F. Oržehovska. Tikšanās iztēlē, 1967. g. B. Džilji. Atmiņas, 1967. g. H. Hersonskis. Vahlangovs, 1967. g. G. Stons. Dzīves alkas, 1967. g. J. Niedre. Katis ar savu laimi dzimst, 1968. g. B. Kremņevs. Šūberts, 1968. g. J. Muravjova. Anderscns, 1968. g. A Moruā. Trīs Dimā, 1968. g. F. Ilcrneks. Alberts Einšteins, 1968. g. M Koļesņikovs Miklulio-A\aklajs, 1968. g. L. Infelds. Dievu mīlulis, 1969.g. I. Tiņanovs. Kihļa, 1969. g. A\. Janovska. Pastērs, 1969. g. S. Hmeļņickls. Prževaļskis, 1969. g. A. Perišo. Sezanns, 1969. g. A Ļevandovskis Žanna d'Arka, 1970. g. A. Moruā. Prometejs jeb Balzaka dzīve, 1970. g. N. Cukovskis. Berings, 1970. g. S. Zarņickis, A. Sergejevs. Cičerins, 1970. g. V. Barančenko. Juris Gavēnis, 1970. g. AV Janovska. Kārlis Lībknelits, 1970. g. S. Ļemeševs. Mākslinieka ceļš, 1970. g. A Steklijs. Tomass Mincers, 1970. g. S. A\orozovs. Prokotjevs, 1970. g. A. Aldans-Semjonovs. Semjouovs-Tjanšanskis, 1970 g. J. Niedre. Saliņa bangojošā okeānā, 1970. g. A. Lanū. Labdien, Zolā kungs, 1970. g. A. Golcmba. Gramši, 1971. g. A. Steklijs. Kampanella, 1971. g. P. Astašenkovs. Kurčatovs, 1971. g. T. Rufo. Manas dzīves parabola, 1971. g. A. Moruā. Zorža Sanda, 1971. g. A. Dživeļegovs. Leonardo da Vinči, 1971. g. E. Stons. Jūrnieks seglos, 1972. g. A. Aldans-Semjonovs. Čerskis, 1972. g. S. Cvcigs. Magelāns, 1972. g. J. Kalniņš. Andrejs Pumpurs, 1972. g. D. Veiss. Rodēns, 1972. g. L. Borisovs. Ar Katrlonas karogu, 1972. g. J. Niedre. Es biju, esmu, būšu drīz… 1972. g. B. Gribanovs. Hemingvejs, 1973. g. 2. Renuārs. Renuārs, 1973. g.

E. Hjūzs. Bernards fiovs, 1973. g. K. Andrejevs. Žils Verns, 1973. g. M. Koļesņikovs, M. Koļesņikova. Rihards Zorge, 1974 g A Moruā. Olimpio jeb Viktora Igo dzive, 1974. g. M. Bragins. Kutuzovs, 1974. g. V. Safonovs. Humbolts, 1974. g. M. Janovska. Roberts Kohs, 1975. g. I. Curļonīte. Atmiņas par M. K. Čur|oni, 1975. g. J. Lavreckis. Ernesto Ce Gevara, 1975. g. L. Grosmans. Dostojevskis, 1975. g. A. Lukins, T. Gladkovs. Nikolajs Kuzņecovs, 1975. g. M. Mendelsons. Marks Tvens, 1975. g. Teodors-Valensī. Berliozs, 1976. g. II. Pīrsons. Dikenss, 1976. g. N. Vnukovs. Tas, kurš sevi sauca par O. llenri, 1976. g V. Smirnova-Rakitina. Stāsts par Avicennu, 1977. g. 1. Sokolova. No tautas tautai, 1977. g. T. Gladkovs, L. Kizja. Kovpaks, 1977. g. J. Kalniņš. Rainis, 1977. g. V. Sklovskis. Eizenšteins, 1977. g. B. Tartakovskis. Stāsts par skolotāju Suhom|inski, 1978. g V. Ivbulis. Rabindranats Tagore, 1978. g. A. Stankevičs. Dvtseles atbaiss, 1978. g. B. Volodins. Mendelis, 1978. g. V. Sklovskis. Ļevs Tolstojs, 1978. g. S. Apts. Tomass Manus, 1978. g. A. Moruā. Bairons, 1978. g. O. Sinjorelli. Eleonora Duze, 1978. g.

SĒRIJA «STĀSTI PAR VĒSTURI» iznākušas šādas grāmatas: 2. Roni Vecākais. Vamirehs, 1969. g. V. Jans. Feniķiešu kuģis. Spartaks, 1969. g. A. Korobicins. Huans Markado — atriebējs no Teksasas 1969. g. R. Rubinšteine. Māla konverts, 1970. g. V- Jans. Liesmas virs kurgāniem, 1970. g. V. Geršenzons. RobJns Huds, 1970. g. Z. Sišova. Džeks Salmiņš, 1971. g. F. Grā. Marselieši, 1971. g. V. Bahrevskis. Ceļojums pretim saulei, 1971. g. S. Pokrovskis. Mamutu mednieki. Ciemats pie ezera, 1971. g Ksenofonts. Kad uzvarētāji atkāpjas (Anabāze), 1971. g A. Govorovs. Alkamens — teātra zēns, 1972. g. L. Purs. Degošais pilskalns, 1972. g. A. Gulbis. Noslēpumainās bullas, 1972. g. V. Zemgars. Skarbajās sendienās, 1972. g. H. Dorbe. Pie Ventas grīvas, 1973. g. V. Travinskis. Melnie likteņi, 1973. g. J. Veinbergs. Kolumbi pirms Kolumba, 1973. g. T. Līvijs. Hanibals pret Romu, 1973. g. M. Stingls. Pie maiju pilsētu dārgumiem, 1974, g. Л. Groms, L. Vāczemnieks. Celmlauži, 1975. g. L. Laicens. Kliedzošie korpusi, 1975. g. J. Niedre. Tai rītā mazā gaismiņā, 1975. g. Plutarhs. Tālo gadsimtu slava, 1975. g. V. Bahrevskis. Atamana dārgumi, 1975. g. Art. Feliče. Jūras gēzl, 1975. g. \ Jl. Пур. Пылающее городище, 1976 г. М. Vestermanis. Laikmeti, krāsas, simboli, 1976. g. S. Aleksejevs. Citi ies līdz galam cīņas ceļu, 1976. g. R. Kadiķis, с Hercoga Jēkaba» odiseja, 1976. g. A. Kadiķis-Groznijs. Uz Daugavas krastiem, 1976. g. II. Dorbe. Uguns logā, 1976. g. A. Gulbis. Tas notika lībiešu zemē, 1978. g. H. Dorbe. Brāļi, piecelieties, 1978. g. J. Niedre. Un vēji triec nodegu pelnus…, 1978. g. R. Džovanjoli. Spartaks, 1978. g. M. Garcckis. Imperiālistiskajā karā. Viļņas komunārl, 1978. g. A. Ļiņevskis. Akmens grāmatas lappuses, 1978. g. E. Eferts-Klusais. Aizejot, 1978. g. G. Daņiļevskis. Nodedzinātā Maskava, 1978. g. Plutarhs. Hellāda no Perikla līdz Aleksandram, 1978. g

SĒRIJA «STĀSTI PAR DABU» Iznākušas šādas grāmatas: I. Akimuškins. Kurp? Un kā? 1969. g. F. Lords. Klausies, runā dzīvniekil 1969. g. N. Kastarē. Trīsdesmit gadi pazemē, 1970. g. Dž. Hanters. Mednieks, 1970. g. H. Taziefs. Ugunīgie krāteri, 1971. g. J. Halifmanis. Skanēdama bite skrēja. 1971. g. Dž. Darels. Noslēpumaino trokšņu zeme, 1972. g. J. Halifmanis. Sakrustoto antenu parole, 1972. g. D. Mukerdži. Džung|os, 1972. g. N. Eidelmanis. Es meklēju senci, 1973. g. A. Mauriņš. Saistošā dendroloģija, 1973. g. A. Tomiļins. Interesanti par astronomiju, 1973. g. I. Akimuškins. No rīta līdz vakaram, 1974. g. Dž. Maikls. Maiklu ģimene Āfrikā, 1974. g. Turz Trunkatovs. Guka piedzīvojumi, 1975. g. , V. Arseņjcvs. Tikšanās taigā, 1975. g. J. Vanags. Meža dziesma, 1976. g. M. Jemcevs. Jaunu cerību lauks, 1976. g. I. Radunska. Kad paradoksi grūst, 1977. g. Dž. Darels. Bafutas pēddziņi, 1977. g. V. Arseņjevs. Dersu Uzala, 1978. g. A. Musatovs. Ozollapas, 1978. g. Ю. Ванаг. Лесная песня, 1978 г.

SĒRIJA cPIEDZIVOJUMI, FANTASTIKA, CEĻOJUMI» Iznākuši šādi darbi: 2. Verns. Mazais kapteinis, 1958. g. un 1965. g. G. Adamovs. Divu okeānu noslēpums, 1958. g. M. Saginjana. Mess-Mend jeb jenkiji Petrogradā, 1958. g V. Kaverins. Divi kapteiņi, 1958. g. un 1966. g. 2. Verns. Astoņdesmit dienās ap zemeslodi, 1959. g. A. Ribakovs. Kortiks. Bronzas putns, 1959. g. A. Tolstojs. Inženiera Gariņa hiperboloīds. Aelita, 1959. g 1. Maiskis. Tuvu un tālu, 1960. g. G. Cīrulis, A. Imermanis. Biedrs Mauzeris, 1960. g. M Rids. Oceola — seminoiu virsaitis, 1960. g. S. Lems. Magelāna mākonis, 1960. g. A. Beļajcvs. Cilvēks — amfībija. Pazaudētā seja, 1961. g G. Cīrulis, A. Imermanis. «Tobago» maina kursu, 1961. g 1. Jefremovs. Andromedas miglājs, 1961. g. un 1962. g. J. Dold-Mihailiks. Arī viens ir karotājs, 1961. g. un 1965. g Dž. F. Kūpers. Zvērkāvis, 1962. g. un 1976. g. A. Slrugackisun B. Strugackis. Ugunīgo mākoņu valstibā, 1962. g. V. Ananjans. Sevana krastos, 1962. g. S. Goļicins. 40 meklētāji, 1962. g. G. Cīrulis, A. Imermanis. Piedzīvojumu stāsti, 1963. g. H. Velss. Laika mašīna. Ārsta Moro sala. Neredzamais cilvēks, 1963. g. Aut. kol. Zilā planēta, 1963. g. A. Pojcščuks. Alekseja Aleksejeva k|iida, 1963 g. A. Imermanis. Pavadonis met ēnu, 1964. g. Ļ. Ļiņkovs. Septiņu varoņu postenis, 1964. g. R. Stīvensons. Melnā bulta, 1964. g. N. Jakutskis. Dimantu meklētāji, 1964. g. 2. Ronī Vecākais. Cīņa par uguni, 1965. g. A Saļimovs. Dārdu aizas noslēpums, 1965. g. V. Zuravļovs. Cilvēks, kas radīja Atlantidu, 1965. g. L. Platovs. Slepenais jūras ceļš, 1966. g. A. Grīns. Rančo «Akmens stabs», 1966. g. G. Gurevičs. Asteroīda gūstekņi, 1966 g. 2. Ronī Vecākais. Alu lauva, 1966. g. A. Lielais. Karavelas iziet okeānā, 1967. g. B. Mnxai"i;iOB. 'lepiibie «j'pan.m, 1967 r. V. Meinks. Marko Polo brīnumainie ceļojumi, 1967. g. A. Poļeščuks. Lielais darbs jeb brinumstāsts par doktoru Mehānikusu un viņa suni Almu, 1967. g. A. Voinovs. Drosmīgie, 1968. g. A. Korobicins. Vaska figūru muzeja noslēpums, 1968. g. A. Imermanis. Lidmašīnas krīt okeānā, 1968. g.

G. Golubevs. Hirēna piramīdas noslēpums, 1963. g. A. Bombārs. Aiz borta pēc paša gribas, 1969. g. A. Lielais. Konkistadori, 1969. g. A Fīdlers. Rio de Oro, 1969. g. R. Kents. Skarbā pirmatnība, 1969. g. A. Imermanis. Viesnīcas «Holivuda» rēgi, 1970. g. A. Imermanis. Hamburgas orākuls, 1970. g. A. Lielais. Inku zelts, 1970. g. 2. Olivjē. Vikingu jūras brauciens, 1970. g. A. Fīdlers. Ukajali dzelmēs zivis dzied, 1970. g. 2. Verns. Kapteiņa llaterasa piedzīvojumi ziemeļpolā, 1971. g. O. Gorčakovs. Izsaucam uguni uz sevi. Gulbja dziesma, 1971. g. A. Imermanis. Mortona piramīda, 1971. g, В. Danielsons. Lielais risks, 1971. g. V. Mihailovs. Viņi atvēra durvis, 1971. g. R. Stīvensons. Bagātību sala, 1971. g. L. Velskopfa-Henriha. Harka — virsaiša dēls, 1972. g. R Kents. Kurss N by E, 1972. g. A. Konans Doils. Stāsti par Šerloku Holmsu, 1972. g. J Pšimanovskis. Četri tankisti un suns, 1972. g. A. Lielais. Uz musonu krastiem, 1972. g. B. Михайлов. Истоки, 1972 г. 2. Verns. Žangada, 1973. g. А. Лиелайс. Конкистадоры, 1973 г. L. Velskopfa-Henriha. Izraidīto ceļš, 1974. g. 2. Verns. 20 000 Ijē pa juras dzelmi, 1974. g. A. Imermanis. Lidmašīnas krīt okeānā. Hamburgas orākuls, 1974. g. R. Kents. Salamina, 1974. g. B. Михайлов. Дверь с той стороны, 1974 г. А. Лиелайс. Золото инков, 1974 г. V. Muliina-Petrinska Bāka. Observatorija kāpās, 1974. g. E. Vigodska. Bistamais bēglis, 1975. g. R. Sabatini. Kapteiņa Blada odiseja, 1975. g. A. Fidlers. Mazais Bizons, 1975. g. A. Konans Doils Etide purpura toņos, 1976. g. A. Lielais. Lejup pa Amazoņu upi, 1976. g. J. Senkevičs. Uz «Ra» pāri Atlantijas okeānam, 1976. g, B. Михайлов. Сторож брату моему, 1977 г. А. Konans Doils. Bā.skervilu suns, 1977. g. N. Cukovskis. Fregašu komandieri, 1977. g. A. Imermanis. Seifam vajadzigs kramplauzis, 1978. g. 2. Verns. Noslēpumu sala, 1978. g. A. Lielais. Pāri Melnajam kontinentam, 1978. g. R. Kents. Ce|ojums uz dienvidiem no Magelāna jūras šauruma, 1978. g. А. Имерман. Пирамида Мортона. 1978 г. М. Zariņš. Didrika Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi, 1978. g. Dripe A.

Dr490 Pēdējā barjera; Kolonijas audzinātāja piezīmes [Stāsts un apraksti] / E. Stroda priekšv.; II. A. Landsberga. — R.: Liesma, 1979. 453 lpp., ii. Atkārtoti pazīstamie Latvijas ĻKJS prēmijas laureāta darblJ stāsts «Pēdējā barjera» un apraksti «Kolonijas audzinātāja piezīmes». Stāsts vēsta par pusaudžu likteņiem aiz iežogojuma, par audzinātaju pašaizliedzīgo darbu viņu glābšanā. Apraksti savukārt risina problēmas, kas visai sabiedrībai būtu jādara, lai pēc iespējas mazak Jauniešu nokļūtu aiz pēdējās bar|eras. Grāmatu papildina Jurista un žurnālista Ēvalda Stroda priekšvārds. Tā iznāk uz A. Dripes piec. desmit gadu jubileju. [1] slepkavība. [2] kratīšana. [2] Tagad sis likums jau pieņemts. [2] Dzīve nav rožu dārzs.