Annotation Ernests Birznieks-Upītis Kopoti raksti septiņos sējumos Pirmais sējums Stāsti Pelēkā akmens stāsti. Pelēkais akmens. Ilze. Smēde. Šūpotnes. Trīnes kārlēns. Andžēni Zem ābeles. failu izveidojis Imants Ločmelis
PELĒKĀ AKMENS STĀSTI PELĒKAIS AKMENS
ILZE SMĒDE ŠŪPOTNES TRĪNES KĀRLĒNS ANDŽĒNI ZEM ĀBELES Ernests Birznieks-Upītis Kopoti raksti septiņos Pirmais sējums Stāsti Pelēkā akmens stāsti.
sējumos
PELĒKĀ AKMENS STĀSTI
PELĒKAIS AKMENS VIŅŠ tur gulēja aiz ciema pakalna malā, šis pelēkais akmens. Liels, kā siena tupesis, nosūnojis, norepējis. Viņam visapkārt brūna sūna, siliņi zilajiem ziediņiem, retie, panīkušie kadiķīši, pa starpām daži zāļu kušķi un lejā tumšūdeņa dīķis. Aiz viņa kalnā redzams stūris no dzeltenā smilšu vaļņa un daži nobāluši koka krustu gali, kā arī lielais, melnais krusts pašā kapu vidū. Sāņus no viņa gar čiksta abām pusēm stiepjas ciema purvainās pļavas un ganības līdz pat mežam. Taisni pretim aiz dīķa ir dažādi žogu līkumi un tad pats
ciems — liels, raibs ēku puduris, lubu un zaļām sūnām apaugušiem salmu jumtiem. Akmenim otros sānos aizstiepjas no ciema ceļš gar mežu un magazīnas klēti pāri kalnam uz muižu un baznīcu. Daudz šis pelēkais akmens pieredzējis savā sirmajā mūžā. Kamēr vien viņš atminējās, siliņi bija turpat viņam visapkārt raisījuši savus zilos pumpurīšus, ziedējuši līdz pat vēlam rudenim, nobiruši un palikuši zem sniega. Ziedu laikā bija nākušas bitītes, meklējušas pa ziediņiem medu. Dūkušas un aizlaidušās. Kadiķīši bij radušies, auguši, zaļojuši, nodzeltējuši un nobiruši, stumburiņi nokaltuši un sapuvuši, un citi atkal gadījušies to vietā. Un viss tas noticis tik neskaitāmas reizes viņa akmens mūžā.
Tepat pa ceļu — cikus viņš nebij redzējis nonesam kūma teku, aizaulekšojam precībās, braukājam un staigājam visu cauru nakts melnumu kungu rijās un tīrumos un tad aizvedam smilšu kalniņā. Ilgi viņš, pakalniņā mierīgi sēdēdams, ir noraudzījies ciema dzīvē. Smalki viņš pazīst katra ciemnieka priekus un bēdas un pārzin viņa tekas. Bet lai pelēkais akmens pastāsta pats ...
Attēls seq attēls arabic 4 „Pelēkā akmens stāstu” pirmizdevuma vāks.
ILZE JAUNZEMJU pirts ar istabiņu otrā galā stāvēja jau tur labu laiku: mazās rūtītes jau bija norūsējušas, kabu gali apdrupuši, pakšķi un pamati vietām aizbāzti lupatām. Bet vairāk to tikai sāku ievērot, kad manīju, ka Ploču Ilze sāk virināt pirts durvis. Ilzi es jau pazinu kā mazu mazu meitenīti. Viņa prata pati tikai pabrēkt, kad viņas māte nēsāja to jau līdzi savās dienās ganos. Dažreiz, kad govis apstājās kalna malā brokastā, viņa nolika Ilželi man blakus zemē un pati tik naigi dur, ka dur — šuj savu šujamo. Ilžele brēc, brēc atņemdamās tā, ka pat manai akmens sirdij iežēlojas nabaga
tārpiņa. Bet līdzēt nevaru: esmu tikai akmens. Sāku dusmoties uz Ilželes māti, ka viņai tik nežēlīgi cieta sirds. Bet paskatos: viņai tās varbūt vēl vairāk žēl, asaru viņai pilnas acis, to uzskatot, bet, ko darīsi, katrs acumirklītis tai no darba aizņemts, tik no saimnieka, kā kunga, tik dienā, kā naktī. Vienīgais pavaļīgākais brītiņš nu ir gana diena, tad arī jāaplāpa vīrs, jāapšuj sevi un citi bērniņi… Viņa noliecas, iespiež Ilželei mutē knupīti un dur atkal, dur atkal tālāk savā vīlē. Pēc tam Ilžele, kā meitene, sāka dzenāt aitas, ganīt cūkas un, tikko sāka pīt matus bizē, kad bija jau pati lielajo starpā, ejot uz muižu rijās un riežās. Bet visai ilgi viņa negāja klausībās.
Nezinu, kas tur aiz kalna notika, bet negāja no tā laika vairs neviens uz muižu ar izkaptīm, dakšām un grābekļiem. Ilze apprecējās ar Ploci un palika Jaunzemjos par pārenieku. Pēc dažiem gadiem viņi pārnāca uz pirtiņu vaļiniekos. Ne vaļiniekos atpūsties. Ilze no agra rīta līdz vēlam vakaram bija vienā darbā: te apkopa mazo Andžiņu, te ravēja dobītes, te pie vistiņas, suķīša, te atkal prom pie saimnieka darba. Un Plocis kā paņēma tūliņ pēc Jurģiem plato slīperu cirvi un balto maizes kuli uz pleciem, tā aizgāja un tikai pret rudeni pārnāca, palīdzēja nokopt kartupeļus, saveda ziemai žagarus un atkal projām. Andžiņš jau bija labs zēnelis, kad viņam, mātei pie darba esot, bija jāsāk pielūkot mazais brālēns Pēčiņš. Veseliem
cēlieniem tie tur tad divi vien spēlējās pa pamata smiltīm. Svētdienās, kad arī tēvs pārnāca, viņi ar māti nevarēja beigt vien noskatīties puikās un nopriecāties. Arī es bieži labprāt nolūkojos klusajā, miera un laimes pilnajā būdiņā. Bet tad man neiziet kāds drūms vakars un vēl drūmāka nakts no prāta. No meža puses pa čikstu kāds lēni brauca un pieturēja taisni pie pirtiņas. Izskrēja Ilze, iebrēcās un pakrita pie ratiem. Tur gulēja viņas vīrs, sasists no krītoša koka. Ilgi viņa raudāja. Pa tam sanākušie ciemnieki palīdzēja ienest grūti ievainoto iekšā. To nakti līdz pat gaismai atspīdēja pirtiņā caur norūsējušām rūtītēm mazā
skārda lampiņa. No uz krāģa noliktās bļodas aukstā ūdens Ilze ņēma ik pa brīžam pa samērcētai lupatai un veldzēja cietēja galvu. Mazais Pēčiņš bija iemidzis viņas klēpī un Andžiņš iespiedis galvu viņas ceļos un aizvēris acis. Viņa pati bija paņēmusi dziesmu grāmatu, bet turēja to tikai atvērtu rokā, jo nerimstošā asaru straume tai neļāva lasīt. Pret rītu, kad izdzēsa mazo lampiņu, apklusa arī slimnieka kunkstēšana. Viņš bija beidzis ciest… Pēc bērēm Ilze ar abiem puisēniem palika turpat pirtiņā. No iesākuma viņa gāja jo biežāki man garām apraudzīt nelaiķi un veda abus puisēnus līdz. Bet drīzi palika tikai mazais Pēčiņš vien pie mātes, Andžus iesāka savu gājēju gaitu, aiziedams par cūkganu.
Kādu rītu Ilze jau labi paagri ar Pēčiņu uz rokas devās pa ceļu augšām kalnā, nevis uz kapiem, kā papriekšu domāju, bet garām, projām. Pret vakaru viņa tikai pārradās un vēl priekš gulēt iešanas izpurināja, izklapēja un salāpīja divus maišeļus. Otrā dienā viņa stāvēja ar tiem pašiem maisiem padusē un Pēčiņu uz rokas mežmalā pie magazīnas klēts. Un viņai iebēra, iebēra abos maisiņos, un Jaunzemis, uz mājām braukdams, uzsvieda abus maišeļus uz sava vezuma un pārveda viņai. Tā viņš tai pārveda katru pavasaru, līdz kamēr Pēčiņš bija tik tāļu uz ciņa, ka varēja sākt dzenāt cūkas: tad gan vairs ne. Bet Ilze vēl bija spirgta un iztika bez tiem pūriņiem labi vien, vasarā, strādājot
pie saimniekiem un ziemā vērpjot. Kad tad kādreiz svētdienās zēni pārnāca ciemā, tad māte tos vēl varēja pacienāt. Kādā rudens svētdienā atnāca atkal Andrejs uz pirtiņu ciemoties, bet viņam līdzi kāda pavisam sveša skuķe. Vēlāki, projām ejot, viņa pat noliecās bučot Ilzei roku. Man jau tūliņ bija aizdomas, un vēlāki tā arī bija. Pilnīgi es, zināms, pārliecinājos tikai tad, kad Ilze pēc kādām nedēļām, salasījusi nēsi brūkleņu, pārgāja pār čikstu un vēlu vakarā tikai pārnāca ar sieviešu mici rokā — tīri jaunu sieviešu mici. To redzēju, kad viņa iztina pie lampiņas to no papīriem un nenocietās, neuzlikusi sev galvā, bet tad to tikpat rūpīgi atkal ietina. Sestdienas rītā viņa ar to pašu mici
rokā aizgāja gar magazīnes klēti caur mežu pa ceļu, pa to pašu ceļu, kur bija toreiz aizgājuši Andrejs ar svešo skuķi. Otrdien, kad viņa nāca mājās, skaidri varēja redzēt, ka viņa bijusi dēla kāzās; jo kur tad viņa citur būtu dabūjusi jauno villaini, ja ne no vedeklas? Nu viņai bija viens pastāvīgs ceļš vairāk. Visvairāk, sākot no nākoša gada, viņa jo bieži gāja pa ceļu gar magazīnes klēti un palika reizēm pat nedēļām projām. Un nekad tukšā viņa negāja. Arvienu, turp ejot, viņa knupītī kaut ko aiznesa. Pēčus arī nu jau ir lielais puisis, un Ilze par viņu nevar nopriecāties vien, kad tas svētdienās pārnāk mājās. Viņš tagad pa vasaru strādāja varbūt muižā, jo gāja katru pirmdienu projām pa ceļu pāri kalnam. Bija jau pienācis rudens. Siliņu
zilgani sarkanie ziediņi uzrāpušies jau pašos zaru galiņos. Citādus ziedus vairs nekur neredzēja. Zeme jau sāka drīzi skanēt. No ciema brauc ārā divjūgs, un jauni puiši vien sēž ratos. Arī Ilze saģērbusies un gaida pie pirtiņas. Viņa arī iekāpj ratos, jo viņas Pēteris sēž jauno puišu barā. Tā viņi aizbrauca pār kalnu. Pēc kādām dienām viņi tik brauca atpakaļ. Bet cik savādi! Citi dzied, daži pat pārgalvīgā balsī, un smejas, daži atkal ir nopietni un klusi; bet Ilze raud, raud elsodama. Pāris dienu vēlāki Pēteris ar Ilzi iet lēnām pa ceļu uz kalnu. Pēterim uzsieta mugurā labi paprāva, balta kule, viņš iet, galvu nodūris. Ilze tam iet blakus un slauka asaras. Abi tie iegriežas kapsētā.
Patlaban arī no ciema izbrauc ore ar dažiem jaunekļiem; gandrīz viss ciems tiem noskatās nopakaļus, kā tie brauc lēnām pret kalnu un dzied: Nu, ar dievu, Kurzemīte, Nebūšu vairs Kurzemē . .. Bet viņu balsis šoreiz neskan parasti, vienaldzīgi, tajās dzirdams it kā žēlums, izmisība … Pēteris ar Ilzi parādās šīpus vaļņa un stāv ilgi apkampušies, bet tad Pēteris nobučo mātei abas rokas, izraujas, ātri aizsteidzas un iekāpj piebraukušajā orē. Vēl atskan no kalna: Nu man drīz būs jādresē-i Daiļā kara pulciņā … Un rati aizripo aiz kalna, attālinādami arvienu vairāk dziedošās balsis.
Ilze vēl ilgi ilgi raudādama noskatās ratiem pakaļ. Tad ari viņa nāk taisni turpat uz mājām. Lēnām, lēnām, it kā bez spēka. Pie manis attikusi, viņa atspiežas pret maniem aukstajiem, cietajiem sāniem un sāk atkal elsot. «Kad viņš pārnāks? … Un vai es vēl to sagaidīšu? …» dzirdu mīļojošu mātes sirdi vaimanājam. Un atkal man viņas tik ļoti ļoti žēl, tāpat kā mazās dienās, kad viņa te raudāja pie mātes kājām. . . Bet esmu taču akmens . ..
SMĒDE KUR tagad tur žogu stūrī redzat smēdi ar nokvēpušo skursteni, tur agrāki vējš locīja vecu, līku vītolu ar izpuvušu vidu. Kādā rudenī veco vītolu nozāģēja, un tai ziemā pēc tam kalējs sāka vest kokus smēdei. Bet es vēl toreiz nezināju, ka te būs smēde un ka vedējs un būvētājs ir kalējs, ne tagadējais kalējs, bet vecais, ko aizveda projām. Vajadzīgos kokus, akmeņus un ķieģeļus viņš atveda viens pats pamazītiņām, kamēr vēl bija sniegs. Un Jurģos viņš pārnāca ar visu sievu uz ciemu dzīvot. Atminos vēl it skaidri, kā viņi toreiz nāca gar magazīnes klēti: viņš pats nāca
pa priekšu, noņēmis raibuļu — gosniņu pie saites, un viņa pati raibuļai nopakaļus, ratiņu plecos, rīkstīti rokā un mazu meitenīti pie otras rokas; maziņā saviem sīkajiem solīšiem tikko varēja iziet mātei līdzi. Jau no tālienes kalējs rādīja sievai ar roku uz to vietu, kur aiz ciema bija savesti smēdes koki. . . Un tad sākās smēdes celšana. Uz četriem akmeņiem pamazām vien, pamazām vien pacēlās viens baļķītis pēc otra. Ko pats vien nevarēja uzgrūst, tos palīdzēja pati, kamēr beigās pacēlās jau spārītes, uzsita nomaļus — un gatavs. Man toreiz tas tā vien nāca priekšā, it kā tur čurkšļu pāris būvētu sev ligzdu. Tad vēl vienā pusē caur jumtu kalējs izvilka skursteni un, apakšā uguni ielaidis,
atsauca pašu, un abi ilgi ilgi it priecīgi noskatījās pabeigtajā darbā un taisni gaisos ejošos dūmos. Vēl tapa ierakts durvju priekšā stabs, un drīzi vien sākās kalšana. Tikko no rītiem putniņi sāka vidžerēt, kad arī smēdē jau atskanēja āmura sitieni un tā līdz pat vēlai naktij, cauru gadu, katru dienu. Kad viņš kādu rītu nekala, tad jau es zināju, ka šodien nestrādās neviens, un tad arī katru reizi pret brokastu dzirdēju aiz kalna zvanām baznīcā. Bet reiz gan tā nebija. Viņš nekala dažas dienas, un tomēr citi strādāja, un baznīcā arī nezvanīja. Tad viņš sāka atkal kalt tāpat kā agrāki, tikai reizēm viņš apstājas izklepoties. Paklepoja, paklepoja un sita atkal. Arī kalējiene tagad jo bieži nāca uz
smēdi. Viņa nesa arvienu krūzīti un pudelīti un mazā meitenīte karoti. Tad iznāca kalējs. Viņa pasmēla ar karoti no krūzītes, iepilināja vēl no pudelītes, un kalējs to dzēra. Bet klepus pret rudeni un pa ziemu pieņēmās vēl vairāk. Pavasarī viņš reižu reizēm iznāca ārā no smēdes, pieķērās pie žoga un dažreiz it ilgi klepoja un spļāva. Kalējiene arī tagad deva tam visādus dzērienus. Reizēm izsūta krūzītē ar meitenīti, reizēm nes krūzītē itin siltu, uz vienas rokas mazais puiķelis, otrā rokā vēl kūpoša kanniņa. Kalējs dzer visu, bet dažreiz turpat dzerdams sāk klepot. Āmura sitieni vairs nava tik spēcīgi, nedimd vairs tik dikti kā senāk un uz brīžiem apklust pavisam. Bieži vien kalējs iznāk no smēdes un sēž saknupis durvju priekšā uz zirgu piesienamā. No smēdes
ejot un šurpu nākot, nava vairs agrākie stingrie, žirgtie soļi, bet gausāki, gurdenāki. Reiz viņš jau no rīta puses aizslēdza smēdi un aizgāja. Domāju, ka būs saslimis un nolicies gultā. Bet pēc pusdienas redzēju viņu, kalējieni un raibuļu nākam gar smēdi un nogriežamies uz čikstu. Viņi gāja tur visi trīs, kā toreiz šurpu uz ciemu nākot. Tikai kalējiene tagad veda raibuļu saitē un kalējs pats kāpa dažus soļus iepakaļus nūjiņu rokā. Tā viņi pārgāja pār čikstu un pazuda uz meža ceļa. Otras dienas pēcpusdienā viņi nāca atpakaļ, bet divi vien. Raibuļas nebija. Kalējiene atkal pa priekšu zilu vīstoklīti rokā, un kalējs ar ķeģīti dažus soļus nopakaļus. Un nu viņš kala atkal un klepoja atkal. Kalējiene tagad itin bieži nāca ar
karoti un zilo vīstoklīti, iztina no tā pudelīti, atlocīja pudeles kaklam piesieto garo papīri, un kalējs dzēra atkal. Bet tomēr klepus to neatstāja, un viņš dienu dienām vairs nemaz neatnāca uz smēdi un, kad arī atnāca, tad tikai uz īsiem brītiņiem. Pēc tam kādā dienā atnāca cits, svešs kalējs un sāka kalt pa smēdi, ka dimdēja vien. Jaukākajās dienās slimais kalējs gan vēl no iesākuma atnāca uz smēdi apskatīties, bet tad visu ziemu to vairs neredzēju. Tikai nākošā pavasarī, īsi priekš projām braukšanas, viņš vēl varbūt gribēja reizi aplūkot savu bijušo dzīves cerību. Kādu rītu to veda tagadējais kalējs zem vienas un kalējiene pati zem otras rokas uz smēdi. Labu brīdi viņš skatījās, piegāja tad pie pašām durvīm, palūkojās
vēl labi iekšā, pasēdējās drusku uz zirgu piesienamā staba un tad to aizveda atkal uz mājām. Pret pusdienu tagadējais kalējs aizveda orē agrāko kalēju ar piederīgiem to pašu ceļu atpakaļ, pa kuru tie priekš dažiem gadiem atnāca. Vecais kalējs bija ielikts orē pusguļus, kalējiene, pakaļā sēžot, turēja puisēniņu klēpī un ar roku atbalstīja vīra galvu. Mazā meitenīte kā mazs cinītis sēdēja mātei blakus un skatījās it priecīgi visapkārt. Viņa varbūt brauca pirmo reizi savā mūžā. Stūrī, kur ceļš aizgriezās aiz meža, slimais kalējs pacēla roku un kaut ko teica. Tagadējais kalējs pieturēja zirgus, un vecais kalējs ar pūlēm pacēlās ratos un skatījās atpakaļ pāri ciemam uz to vietu, kur toreiz, šurpu nākot, rādīja pašai uz, savestajiem
kokiem. Tad zirgi saka soļot atkal uz priekšu un nozuda aiz meža stūra…
ŠŪPOTNES SNIEGS no manis bija atkāpies uz visām pusēm jau pa dažiem soļiem. Kadiķīši mirdzēja jaunā zaļumā, lielā priede locījās mīkstā vējā. Bērni vairs neslidinājās pa dīķa spožo ledu, kurš gar malām jau bija izkurcējis, bet drūzmējās ap Baģu rijas stūri, kur ciema puiši patlaban rīkojās ar gariem bomjiem un kārtīm, kārdami šūpotnes. Noģidu svētkus pienākušus, jo no ciema puses smaržoja pretim arī raušu smarža un kūpēja pirtis. Tātad rītu būs Lieldienas, viss ciems dosies uz baznīcu un pavakarē jaunieši šūpos savas līgaviņas.
Pirmais, zināms, būs Oliņu Juris ar savu Dārti. Kā viņš visur puišu priekšgalā, tā arī te viņš pirmais šūposies; un, ka viņa izredzētā nebūs neviena cita kā skaistā Dārte, to arī zinu, jo pie katra gadījuma viņam ar Dārti satek ceļi kopā; pirmo reizi ganos — citi puiši citas meitas, bet Juris velk Dārti dīķī mērcēt; atskan muzika, un Juris dodas visam meitu baram cauri taisni pie Dārtes un griež to, kamēr muzikants apklust; Dārtei ganu svētdiena, un atkal Jurim iekrīt uz to pusi darīšanas, pie kam, garām iedams, viņš piegriežas pie Dārtes un paliek tur tērzējam ilgi jo ilgi. Un Dārte no savas puses liek Jāņos Jurim galvā viskuplākos ozolu lapu vaiņagus, ada dzīparainas aproces un šūdina raibus tabakas makus, kurus pēc tam redz Juri valkājam un
lietojam. * Ciemnieki pārnāca no baznīcas, paēda pusdienu un sāka lasīties pie šūpotnēm. Vispirms Oliņu Juris ar otru puisi izmēģināja šūpotnes: abi stūrējās un klaigāja un uzdzina šūpodamies kāju balstu vienā augstumā ar šķērskoku. Tad Juris izšūpināja Dārti un dabūja par to cimdu pāri. Pēc tam šūpotnes ne uz brītiņu nenorima, šūpojās viens pāris pēc otra; puiši centās uzstūrēt jo augstāki, meitas klaigāja un lūdzās, lai nešūpinājot tik augsti. Apkārtstāvošie puiši skubināja šūpotāju dzīt vēl augstāki, un meitas smējās. Atnāca Oliņu otra meita — Sapa, un arī to Juris ņēmās šūpināt. Dārte, sienot
Sapai ar apsējiem svārkus, pieteica Jurim, lai tik nu labi izšūpojot, viņa tā vēli atnākusi. Citi puiši iešūpoja, un Juris drīzi vien bija uzstūrējis jo augsti. Sapa sāka lūgt un kliegt, ka diezgan, bet Juris stūrēja vēl arvienu augstāki. Starp puišu klaigāšanu un meitu smiekliem vēl bija dzirdami Sapas izmisušie saucieni: «Zelta brālīt! … vairs nevaru… krītu!» — un viņa atdalījās no šūpotnēm un nogāzās ieslīpus zemē. Šūpotnes vēl pāri reizes atvēzinājās, kamēr arī Juris paspēja izlēkt un piesteigties Sapai. Viss uz reizi apklusa. Pirmā acumirklī nebija dzirdams ne vismazākais troksnītis no ļaužu mudžekļa, kurš drūzmējās ap izkritušo. Tikai pēc laba brīža atskanēja palēna kungstēšana, bet
Sapa nepiecēlās. Dārte aizskrēja uz mājām, atgriezās ar palagiem, un uz tiem Sapu aiznesa nešus projām. Daži no ciemniekiem pavadīja nesējus, citi aizgāja uz mājām, tikai nedaudzi palika turpat pie šūpotnēm, bet neviens vairs nešūpojās. Drīz izsteidzas vecais Oliņu tēvs pats ar cirvi rokā un ar lielu skubu un piktumu sacirta šūpotnes. * Otrā rītā agri Juris piebrauca pie Oliņiem ar kādu melnu kungu un aizveda to pēc laba laika atkal pāri čikstam atpakaļ. Sapu neredzēju, un Lieldienas pagāja šoreiz ļoti klusu. Kad dzirdēju tagad zvanām, tad katru reizi baidījos, ka zvanu skaņas ir Sapas ardievas no ciemniekiem.
Bet tomēr viņa nenomira, lai gan vēl ilgi ilgi katru augu nakti līdz pat gaismai redzēju spīdam Oliņos uguni. Juris bieži gāja pār čikstu, un vēl dažas reizes melnais kungs pieturēja pie Oliņu durvīm. Ciemnieki nopļāva sienu, nolīgoja Jāņus un jau sāka stāties spailes galā pie dzeltenā rudzu lauka, kad redzēju pirmo reizi Sapu iznākam sētā. Nepareizi saku «iznākam», jo viņa neiznāca, bet Juris ar Dārti to izveda katrā pusē pie rokas un nosēdināja pie puķu dārziņa žoga uz čubu maisiņa. Tad vēl Darte iegāja atpakaļ istabā un iznesa divas garas, baltas nūjas ar žuburainiem galiem, nolika tās Sapai blakus un tad aizsteidzās Jurim pakaļ uz rudzu lauku. Tā Sapa tagad katru dienu sēdēja uz čubu maisiņa pie puķu dārziņa un strādāja
kādu roku darbu. Ar kruķu palīdzību viņa jau pati tagad varēja piecelties, ietapt istabā un iznākt ārā. Vēlāki, kad laiks atmetās aukstāks, viņa sēdēja parastajā vietiņā tikai ap pusdienas laiku, un viņai blakus redzēja tikai vienu no garajām, baltajām nūjām. Ziema pagāja diezgan ātri un klusi, nebija vairs jautro barvežu — Jura un Dārtes. Sapas kritiens, likās, bija izsitis no viņiem visu jaunības jautrību un spirgtumu .. . Atkal lielā priede līgojās mīkstajā vējā, atkal sniegs kaunīgi atkāpās un dīķī izkurcēja ledus, atkal no ciema puses plūda raušu smarža un kūpēja pirtis, bet šūpotnes vairs neviens nekāra. Pirmā svētku dienā ciemnieki devās uz baznīcu līganā rindā, kuru pašā vidū
traucēja kādas sievietes nelīdzenā gaita. Tā bija Sapa ar īsu ķeģīti rokā. Viņa centās nepalikt saviem līdzgājējiem iepakaļ, lai gan soļus atmērīja tikai ar kreiso kāju vien un labo kāju, atspiedusies uz ķeģa, pievilka katru reizi ar līkumu klāt. Juris ar Dārti gāja viņai ieblakus un ar to sarunājās. * Birze aiz ciema vietu vietām pieņēma viļņojošu sirmumu no ziedošiem ievājiem, kad kādā sestdienā Juris pārvilka jaunus bērziņus, piestiprināja tos katrā pusē pie vārtiem, pie durvīm un dažus ievilka istabā. Arī Dārte pārnesa veselu nastu ziedošu ievu zaru un citādu meiju un sanesa visu iekšā. Oliņu tēvs darīja alu, un Oliņu māte cepa raušus. Bet svētki nekādi nevarēja būt, jo citur ciemā nebija no tam
nekas manāms. Otrā rītā tikko atslēdza baznīcu un pirmo reizi nozvanīja, kad no Oliņu vāgūža izgrūda ori, ielika tajā divus piebāztus maisus sēdekļiem, apklāja tos raibiem deķiem un sāka jūgt un pušķot zirgus. Vai tik tie netaisījās uz kāzām? Juris pats staigāja visu rītu, noģērbies tīri kā brūtgāns. Ja būtu atnākuši muzikanti, ieradušies kāzinieki un Dārte ietērpusies brūtes uzvalkā, tad nebūtu ko šaubīties. Bet tagad bij jānogaida un jānoskatās. Beidzot iezvanīja baznīcā. Reti, nosebojušies baznīcēni steidzās pa ceļu pāri kalnam uz baznīcu. Oliņos nopušķotie zirgi jau piebraukti durvju priekšā, bet Dārte vēl arvienu rīkojas turpat gar
zirgiem; arī Juris gausiem soļiem pāriet pāri sētai uz klēti un atgriežas ar cimdu pāri rokā. Patlaban iznāk Oliņu māte un iesēžas orē uz pakaļējā maisa. Juris uzkāpj uz dīseles, saņem grožus un nosēžas priekšā. Lai gan nav auksti, tomēr Juris mauc rokā pirkstainus cimdus, varbūt tos pašus, kurus dabūja no Dārtes par šūpināšanu. Gaida vēl Oliņu tēvu. Bet viņš nenāk viens. Viņam klibo līdzi Sapa — un Sapa ģērbusies brūtes uzvalkā. Oliņu tēvs palīdz viņai iekāpt orē blakus Oliņu mātei, pasniedz Sapai tad viņas ķeģīti un sēžas pats blakus Jurim, kurš negrib viņam atdot grožus un pātagu. Bet Oliņu tēvs neatvēl Jurim šodien braukt. Ore aizripo pa ceļu gar mežmalu uz
baznīcas pusi… Dārte visu laiku noskatās braucējiem nopakaļus, kamēr tos kalnā vien vēl var saredzēt. Tad viņa nolaiž rokas, pagriežas un grib iet iekšā, bet ātri apsitas un iet uz Baģu pusi. Baģu rijas stūrī viņa apstājas un stāv ilgi, ilgi, ilgi… Vai varbūt viņa domā par savu dzīvi līdz toreizējam nelaimīgajam kritienam, caur kuru izcēlās tādas pārmaiņas triju, cilvēku turpmākajā gaitā? . . . Tad viņa saļimst un sāk raustīdamas elsot. Tikai īsi priekš pirmo baznīcēnu pārnākšanas viņa aizgāja atpakaļ uz Oliņiem. Parastiem, vienmērīgiem, sīkiem riksīšiem Oliņu tēvs pār-tecināja mājās appušķotos zirgus. Pirmais izkāpa Juris un izcēla no ratiem Sapu un viņas ķeģi. Viņam vēl arvienu bija cimdi rokā.
Atbraukušie sagāja iekšā, un viss palika tikpat klusu un rāmi, kā bijis . . . Ja Juris ar Sapu tur baznīcā šodien salaulāti, tad tās būtu manā akmens mūžā pirmās kāzas bez muzikantiem un bez kāziniekiem, pirmās kāzas, kurās brūtgāns ar savu līgaviņu pirmie diedami nepārlido pār zaļo mauriņu.
TRĪNES KĀRLĒNS TRĪNES KĀRLĒNS auga kā mazs kaķēns; Trīne to vienmēr nēsāja no vienas vietas uz otru. Tīri tā nu gan ne kā kaķe, jo tā savus bērnus nes mutē un rāpjas pa pakšķiem. Īsi pēc tam, kad Kārlēns bija atradies, pļāva rudzus tepat lauku stūrī. Trīnei šoreiz nepavisam nevedās ņemšana; bez tam bieži bija arī jāatdzenā mušas no Kārlēna, tas jāpazīda, jāpiedur kāds alkšņu zars ēnai — tādēļ viņa bija visu laiku neparasti lielu gabalu citiem iepakaļ. Tomēr parādā viņa nepalika neviena kūliņa. Kad sāka stādīt ķiguļus, viņa piesteidza un nesa tikpat kā citi. Un, saņēmusi pašā stūrī beidzamos trīs
kūliņus, viņa pakāpa līdz pašai ežai un paņēma arī Kārlēnu. Labā roka vilka gar zemi divus kūliņu resgaļus, kreisajā padusē kūliņš un rokā brūnajā vilnainē nokārās Kārlēns apaļā ritulī līdz pat rugājiem. Te man pirmoreiz iešāvās prātā: «Velk kā tādu mazu kaķēnu.» Kā Kārlēns pavadīja pirmo ziemu, nezinu, jo neredzēju viņu visu ziemu. Trīni arī maz redzēju, tikai notāļus, vai nu ar cirvi pie žagaru kaudzes, jeb ar nēšiem pie āliņģa. Arī uz baznīcu viņa gāja reti, pa visu ziemu, cik pamanīju, tikai reizi. Un tad arī varbūt nebija nogaidījusi līdz beigām un devās steigšus taisni no kapiem pa dziļo sniegu lejā uz dīķi. Tikai labu laiku vēlāki nāca citi ciemnieki apkārt pa ceļu gar magazīnas klēti. Jautras dienas sākās Kārlēnam
pavasarī, kad Trīne sāka nākt ganos. Ik pāris dienas viņš smieklos vien pavadīja. Līdz brokasta laikam pa purvu Kārlēns varbūt saldi dusēja, uzsiets Trīnei mugurā. Vismaz viņa vairs nedziedāja kā citos gados, varbūt lai netraucētu Kārlēnu miegā. Brokasta laikos lopi sanāca kalna malā virspus dīķa brītiņu atdusēties, pagremot. Trīne tad izvīstīja puisēnu, nomazgāja tam acis, un tad sākās ķuķu ēšana. Un pēc brokasta gāja vaļā lielie smiekli. Puisēns guļ uz brūnā lakata un spulgi noskatās uz Trīni. Šī sit savās lielajās plaukstās un saka: Cepu, cepu kukuli. Nesīšu brālim … Arī mazās plaukstiņas liec pirkstu galus kopā: tepu! tepu! . . . Atradu gardumu, Apēdu pats — ņam! ņam! ņam!
Attēls seq attēls arabic 5 Zeberiņa ilustrācija stāstam „Trīnes Kārlēns”. Un Kārlēns smejas un smejas, un mazās rociņas gaiņājas un glabā vēderiņu. Bet Trīne neatlaižas: ņam! ņam! ņam! un galva noliecas uz Kārlēna punčeli un beigu beigās pieceļas ar Kārlēna tuklo roķeli mutē. Pēc smiekliem Kārlēns pirmais liek atkal plaukstiņas kopā: tepu! tepu! Un cepšana un ēšana, un smiekli sākas atkal no gala. Reizēm atkal rubina teterītis. Kārlēna vēderels tad atkal briesmās: Trīnes lielais priekšpirksts meklē, kur rubināt, un mazās rociņas kūļojas pretim aizsargādamās … Pēc brokasta govis tiek grieztas gar kalna malu atpakaļ uz purvu. Trīne sakārto adāmo. Puika tiek piesiets lakatā tā
iesāņus, lai to varētu vienmēr redzēt, un dabū vai nu nule nogrieztu alkšņa puļķīti, jeb kādu čiekuru, ko padzīvoties. Bet Karlēns, muļķis, to visu tūliņ mutē un grauž. Vasarā Kārlēnam īstie svētki, tad pa ežām un alkšņiem ogas. Un Trīne jau nevienas nebāzīs pati mutē, visas Kārlēnam vien, lai tik tas aug. * Kārlēns jau pats skraida Trīnei līdzi ganos. Piestiprinājis stibiņas galā divus ritentiņus, tas jāšus vien iet pa purvu un krūmiem un čivina visu laiku vai nu ar Trīni, vai arī viens pats. Sarunas tas ved par raibajiem tauriņiem, putnu ligzdām, vāverēm, vardēm un kurkuļiem, par vārnu priedē. Mātei viņš liek priekšā jautājumus,
uz kuriem tā nezin ne atbildēt. Bet viņam arī atbildes nevajaga. Ja nava atbildes, pats viņš tās izdomā. «Kāpēc vāverei tik kupla aste?» «Dievs viņu tādu radījis,» Trīne paskaidro. «Kāpēc vārna neēd čiekurus?» Trīne neatsaka nekā. «Ko tad vāvere ēdīs?» pēc brītiņa viņš pats piebilda un, norāvis cepuri, aizdodas raibam tauriņam pakaļ. Citu brokastlaiku Trīne lāpa viņa pastaliņas. «Graudnieku Krišam tēvs lāpa pastalas.» Trīne uz viņu paskatās. «Kad mūsu tēvs pārbrauks?» «Kad uznāks ceļa vējš,» atteic Trīne, turpinādama darbu. «Vai jūrā arī ir vārnas?» Kārlēns prasa un lūkojas priedē uz vārnu ligzdu.
«Jūrā, mans cālīt, nav koku, ūdens vien, ūdens vien.» Kārlēns paskatās uz dīķi, uzmet acis uz savu baso kāju, pakustina to nepacietīgi un tad lūkojas atkal uz pastalu. «Graudnieku Krišus saka, ka mums nemaz tēva neesot.» Trīne neatsaka ne vārda, noliek pastalu, pievelk Kārlēnu sev cieti cieti klāt un ilgi ilgi skūpsta . .. «Ko tad mūsu tēvs tur tik ilgi dara tai jūrā?» «Brauc, mans cālīt, pa ūdeni ar kuģi.» «Bet kā tad viņš ziemā brauc, kad ūdens aizsalst? Ragutiņām?» «Ragutiņām,» Trīne domīgi atsaka, atdod pastaliņu un iet dzenāt govis, laist atpakaļ uz purvu. Apāvis kājas, arī
Kārlēns jāšus uz saviem divričiem aizaulekšo lopiem pakaļ… … Man gandrīz liekas, ka Graudnieku Krišam būs taisnība. Kas tā par jūru, kur šo tēvs braukās pa vasaru kuģiem un ziemu ragutiņām? Vai tad pa pieci seši gadiem šis nevarēja pārlaist arī kādreiz uz mājām? Visai tāļu tā jūra te nemaz nevar būt, jo baltie jūras putni bieži vien te laižas pāri. Labi sen atpakaļ gan te kāds staigāja ar bezširmja cepuri un runāja ar Trīni par jūru. Bet nezin vai tas varēja būt tēvs, Kārlēns jau tad vēl nemaz nebija atradies. * Drīzi Trīne staigāja viena pati ganos un pie darba. Kārlēns pats sāka dzenāt zosis. Kad zoslēni paēduši uzsāk savu
mierīgo miega dziesmu, Kārlēns atstāj tos dīķmalā un pats iet dīķī plostot. Uzlocījies līdz ceļiem, viņš iebrien ūdenī un pludina pagales, klucēnus un dēļus neapnicis. Reizēm viņš izgriež no priežu mizas atspolei līdzīgu silīti, iesprauž tajā stāvus divas trīs zosu spalvas un priecājas, ka vējš dzen silīti projām no krasta. Ar dīķi viņš draudzējās vienumēr arī vēlāku, kad pēcāk pa kārtai ganīja cūkas un zirgus. Un, jo lielāks viņš nāca, jo lielākas silītes ar sarežģītākiem šķērskokiem un auklām, un lupatiņām viņš pludināja pa dīķi. Kārlēns auga un auga un bija jau Trīnes garumā, kad tas, pārskrējis vakaros no skolas, nostājās viņai blakus pie strēķa un palīdzēja cirst žagarus. Tuvojās pavasars. Zaķi vairs
nerādījās tik bieži ciema tuvumā, vārnas sāka lidināties pa divi un lūkoties pēc ligzdas, purvā ciņi pabāza savas sūnainās galvas uz sniega. Kādā pirmdienā Trīne aizveda Kārlēnu kulbā pāri čikstai. Pati viņa pārbrauca pret pusdienu, bet Kārlēns pārradās tik tā pēc pāris nedēļām. Un svētdienā pēc tam visi māju ļaudis brauca uz baznīcu. Izbrauca paagri pilnās divās orēs. Kārlēns ar Trīni sēdēja vienā orē; Kārlēns atmuguriski pret braucēju un otru mājas puisi, Trīne pakaļā uz sēdekļa ar citām sievietēm. Ceļš bija dubļains, un pret iekalnu brauca lēnām. Zirgi kāpa sīkiem soļiem, reižu reizēm pavipšķinādami savām strupi uzsietajām astēm. Viegla rasas migla nokārās pār visu ciemu. Pie magazīnas klēts vēl
uzbrauca uz ceļa kādas trīs ores, un visi garā rindā pamazām nozuda aiz kalna. Citi baznīcēni brauca un gāja drusku vēlāki. . . Vasarā Kārlēns stājās līdz ar citiem vīriem spailes galā un klāja to citiem līdzi. No iesākuma gan Kārlēns cirta sīkāki, palika drusku iepakaļus, bet drīzi arī šī starpība nolīdzinājās. Tikai kamzoļus gan viņš pirmā laikā svieda ātrāki nost nekā citi pļāvēji. Puscēlienā pļāvēji sasēžas ežmalā, aizdedzina pīpes un kapina izkaptis. Āmuru klaudzieni pret laktiņām atskan raibā rakstā. Pelēkzilganās dūmu strūklas lēnām izzūd dzidrajā vasaras gaisā. Notāļus izliekas, it kā dūmiem ar kapināšanu būtu kāds sakars. No katras laktiņas paceļas savi dūmiņi, arī no Kārlēna laktiņas. Un patiesi, arī viņam
savs kaļķis mutē. Viņš vēl neprot spļaut, paturot pīpi mutē, tādēļ katru reizi apstājas no kāpināšanas, izņem kaļķīti un nospļaujas. Skatos un brīnos: vai tas tas pats Kārlēns, kuru Trīne toreiz pie kadiķa ēdināja ķuķiem? * Nākošu gadu Kārlēns vairs nepalika ciemā. Uzmaucis pauniņu pār pleciem nūjas galā, viņš gāja projām pa čikstu. Trīne un Skuju Ieviņa viņu pavadīja. Atgriezdamās bez Kārlēna, abas raud. Trīni saprotu — aiziet dēls varbūt uz ilgu laiku, tādēļ žēl, taču mātes sirds, birst asaras. Bet Skuju Ieviņa? Ne māte, ne māsa, arī raud! Pārnāca Kārlēns tikai rudenī, kad zirnekļi bija ietinuši rugājus savos
šķidrajos tīklos. Pārnāca ap pusdienas laiku, nodedzis, zilā kreklā, brūnos kamzoļos, atnesa Trīnei un Ieviņai pa dzeltenai tiptenei Un otrā rītā agri atkal aizgāja. It kā tādēļ vien būtu nācis, lai pārnestu mātei un Ievai pa lakatam. Otrā pavasarī viņš atkal pārradās uz pašiem Vasaras svētkiem, kad ievas ziedēja. Tagad māte dabūja jaunas kurpes un abas ar Ieviņu pa sarkanzilai zīdenei. Svētkus viņš pavadīja ciemā jeb, labāki sakot, ganos. Trīnes dienās viņi abi ar Ieviņu iznāca pie Trīnes un Ieviņas dienās māte ar dēlu pie Ieviņas. Otrā svētku dienā lopus pārdzina agrāki mājās, un visi trīs kopā gāja uz baznīcu. Kārlēna nevarēja vairs ne pazīt: tukls, brūns nodedzis, ar pagarām, dzeltenām ūsiņām, tumšie mati nogriezti
īsi īsi un apklāti baltu bezširmja cepuri ar melnu aploku, no kura pakaļā nokarājās divas lentas. Un kamzoļus nemaz vairs nevalkā, tādā zilā kreklā ar baltām strīpām un platu platu apkakli vien staigā. Trīnei, ar viņu runājot, jāpaceļ galva uz augšu, jo viņš to labu tiesu pāraudzis. Viņa lielā, brūnā dūre vien tagad būs tai lielumā, kāds bija toreiz mazais Kārlēns, kad Trīne to nesa vienā rokā ar kūliņu pār rugājiem. Pēc svētkiem Kārlēns aizgāja un solījās pārnākt atkal rudenī. Bet nepārnāca ne rudenī, ne pavasarī, ne arī nākošā rudenī. Nekad viņš vairs nepārnāca. Kā pēc Vasaras svētkiem aizgāja, tā palika. Kad rudenī zirnekļi izlaida savus tīklājus starp rugājiem, Trīne sāka lūkoties uz čikstu un gaidīja līdz pat vēlai ziemai. Pavasarī viņa vislielākās cerības kopa ap
ievu ziedu laiku. Pāris gadus pie Trīnes turējās arī Ieviņa, tad viņa aizgāja citu meitu pulkā. Varbūt zilsarkanā zīdene viņai kādreiz vēl atgādināja viņas dāvinātāju. Bet Trīne savu Kārlēnu neaizmirsīs nekad! Katrs vēja pūtiens, kurš vēdina viņas sirmās matu šķipsnas, griež viņas skatu pāri ciemam uz jūras pusi. Bet baltās kaijas, smaržojošie ievu ziedi un pelēkie tīklāji rugājos gremdē Trīni katru reizi asarās.
ANDŽĒNI SMILGAS līgojas vējā aiz Andžēna čukura. Zaļā sūna nolaidusies vispāri jumtam, apslēpusi salmus, un tikai retumis rēgojas pretim plikās, melnās koka ribas, un retumis spīd cauri gaisma no otras puses. Andžēna vectēva laikā istaba un arī citas ēkas bij dzeltenīgā krāsā un, durvis verot, skanēja kā kanna, logu stikli līdzinājās spodrām lietus pilēm. Andžēna tēvs pārsvēra istabas vienu galu, pārjuma un galā iecēla atkal to pašu logu ar deviņām rūtīm, jau labi izbālējušām. Tagadējais Andžēns piedrīvēja atvērušās sienu šķirbas, apmeta izgriezušos pamatus, pieslēja balstus, sadzina ķīļus un baksta
jumtu. Aprūsējušās, sasprēgājušās rūtis nostiprina skalganiem, aizsit dēlīšiem, aizbāž lupatām, lāpa pats no jauna stikliem. Tikai vidējā rūte, izbālējusi, aprūsējusi, bija vesela uzglabājusies vēl no vectēva laikiem un, sarkani vizuļodama, stīvi nolūkojās katru vakaru pakaļ aiz kapiem noejošai saulei. * Andžēna istabu uzskatot un dzirdot tagadējo kleberīgo durvju vēršanu, man tā vien nāk prātā to salīdzināt ar pašiem saimniekiem. Vectēvs Andžēns, kas tas bija par vīru! Strādāja dienām un naktīm, izpildīja kungu rijas un riežas, apkopa savus laukus, uzkopa ēkas un gāja, ka durvis vien skanēja, līdz pat sirmam vecumam un pārejai uz kapa kalniņu: pēc nedēļas
darbiem sestdien iz pirts to pārnesa taisni uz klēti un no turienes uz mūža atdusu. Tēva Andžēna laikos uz muižas riežām vairs negāja; viņš staigāja ar atslēgu uz magazīnas klēti, pagasta namu. No iesākuma viņš izlaida tik dažus darba cēlienus, bet vēlāk piebiedrojās puišiem tikai kā talcinieks, vissteidzamākos darbos. Beidzot staigāja, atspiezdamies uz nūjas, visu ziemu krekstēja un slimoja un, pirms aiziešanas uz mūža māju, visu pavasari nemaz vairs nerādījās sētā. Istaba viņa laikā jau arī sāka slimot: rūtis rūsēt un bālēt… Tad dēls, tagadējais Andžēns. Viņš visu laiku lāpīja un laboja slimojošo istabu, un man liekas, ka viņš pats arī ir slims jau no tā laika, kad kļuva par saimnieku, jo strādāt puišu barā nemaz
vairs nestājās, bet braukā un staigā dienu mūžu, varbūt ārstus meklēdams. Un meklētie ārsti arī pie viņa brauca un nāca, un dzēra zāles visi kopā, gan pakšķus drīvējot, gan iekšā aiz nobālējušām rūtīm sēdēdami. Bet labuma nekāda zāles nedara: Andžēna soļi pēc zālēm kļūst jo dienas jo stīvāki, nedrošāki, ģīmis sāpīgāks, drūmāks. Reizēm vēlu vakaros un naktīs viņš tikko spēja pārvilkties no kalna man garām uz mājām. Dažreiz viņš bij tā noguris, ka nevarēja braukt, bet zirgs to veda guļus ratos uz mājām. Saimniecei un bērniņiem žēl slimā tēva: raud viņi, kad redz to slimu pārrodamies mājās, raud, kad ierodas mājās ārsti ar zālēm, raudāja arī, kad iebrauca sveši kungi bez zālēm un staigāja un lūkojās pa visām malām, klētīm un
kūtīm, it kā tiem kas būtu zudis, un rakstīja uz baltas papīra lapas. Un vecā, izbālējusī, aprūsējusī rūte pašā vidū starp saķitētām, skalganiem aizspraustītām un lupatām aizbakstītām rūtīm katru vakaru, sarkani vizuļodama, sēri nolūkojās pakaļ aiz kapa vaļņa nogrimstošai saulei. * Beidzamās dienās Andžēns tā kā drusku atžilbis, zāles vairs nelieto un sēž vairāk mājās. Pa dienu viņš varbūt guļ, jo dažas naktis jau kamēr staigā apkārt. Iznāk tā ap pusnakti, kad visi jau cietā miegā, staigā pa dārzu, gar ēkām, gar dīķi. Pāris reizes ar kārti to mērīja un svieda pa akmenim melnajā, duļķainajā ūdenī. Man viņš tad izliekas pavisam tāds savāds. Vai pa dienu nevarētu izdarīties, kas darāms,
ko šis pa melnu nakti dauzās? Šonakt pēc pusnakts viņš atkal apstaigāja dīķi, pienāca pie manis, apsēdās drūms un kluss uz maniem cietajiem sāniem un mēmi te nosēdēja līdz pirmajiem gaiļiem. Tad satrūkās, piecēlās un trīcošiem, nedrošiem soļiem aizgāja atpakaļ uz dārzu . . . Biezā rudens rīta migla kļuva redzama, balta, baltāka. Šur tur ciemā ieblējās aita, iemavās govs, pļavā iezviedzas zirgs. Sāka klabēt un čīkstēt ciema durvis. Pāri mežam aiz purva steidzās šurpu rīta gaisma. Drīzi piecēlās arī saule un aizdzina miglu. Andžēns vēl bija dārzā zem vecās ābeles. Cepuri viņš bija nosviedis zemē, galvu atmetis atpakaļ, rokas nolaidis gar sāniem.
Brīnījos, kādēļ viņš neiet pa paradumam pēc bezmiega nakts iekšā gulēt. No sētas nāca puisis ar apaušiem, pavērās pāri žogam uz saimnieku un aizskrēja atpakaļ sētā. Tūliņ viņš atgriezās kopā ar saimnieci. Iekliegdamās viņa pieskrēja Andžēnam klāt un saķēra to. Iekustējās zars un lēnām visa kuplā ābeles galotne. Tikai tagad es ievēroju, ka Andžēna kājas nesniedzās līdz zemei, bet viņš karājās zarā. Andžēns smagi atšļuka no zara, un saimniece sabruka ar viņu pie zemes. Piesteidzās vēl citi māju ļaudis un aiznesa Andžēnu uz istabu. * Pēc brokasta daži brauca pa čikstu, daži no magazīnas puses pa ceļu un iegriezās Andžēnos. Nāca arī kājnieki, gan
pa ceļu, gan pa lauku, arī man garām. Un visi griezās uz Andžēnu sētu. Iebrauca arī viņreizējie kungi un sāka atkal ar papīra lapu staigāt pa sētu un viss ļaužu bars tiem līdzi. Lopi šodien nebij laisti ganos. Puiši veda govis pa vienai ārā no kūts un klāt svešajiem kungiem. Govis māva tā kūtī, kā sētā. Kāds garš vīrietis tur kaut ko stāstīja, plātīja rokas un cilāja āmuru. Saimnieci nemaz neredzēja iznākam no istabas. Bērni gan reizēm izskrēja aplūkot svešos kungus. Pēc pusdienas aizveda dažas govis, zirgu un dažādas saimniecības lietas. Kungi aizbrauca, ļaužu bars izklīda. Pret vakaru izbālējusī, aprūsējusī vectēva rūte, sarkani vizuļodama, sēri nolūkojās pakaļ aiz kapu vaļņa
nogrimstošai saulei.
ZEM ĀBELES NU jau ceturtais Kalniņš augdams rotaļājas vecās ābeles ēnā. Pirmajam gan tā ēna nebij visai liela, bet tagad ābeles apsūnojušie zari stiepjas viņā pusē augšā līdz akai un šajā pusē pat līdz ceļam, tā, ka mazais Jēpis met vairākus kukurus, pasākdams no ābeles, un vienmēr vēl ēnā. Pavasaros, kad iedūcas pirmās vaboles un ābele ietērpjas čarmas baltajos un bālgani sarkanajos ziedos, redzu Jēpi augu dienu ārā: viņa nātna bikšeles un kailā galviņa pazib drīzi pie žagaru kaudzes, drīzi sētā, bet visvairāk zem ābeles. Pret rudeni ābele un Jēpis lielie draugi: katru rītu Jēpja pirmais skrējums ir uz ābeli, un gandrīz nekad ābele to
neatlaiž bez veltījuma. Tāpat no lauka Jēpis bieži attek apraudzīt ābeli: sadzen cūkas kopā un rikšiem vien pāri žogam ābelei klāt. Vēlāki atkal ceļš uz skolu un no skolas gāja katru reizi garām vecajai ābelei, kamēr Jēpi kādu rudeni aizveda projām pa čikstu. No šīs reizes viņš sāka pārrasties tikai pa vasaru viesos. Pārbrauc, kad ābelei sametušies jau mazi āboltēni, kādu dienu pastaigā, aplūko savu veco bērnības draugu, sirmo, nosūnojušo ābeli, velk tad nost svārkus ar spožajām pogām un metas mājiniekiem palīgā pie siena. Un, nenogaidījis rudeni, kamēr āboli kļūst sarkani, viņš aizbrauc atkal pa čikstu. Un tā katru vasaru. *
Beidzamajā rudenī viņš aizbrauca tikai uz īsu laiku, tad atkal pārradās. Tagad viņš bieži gāja uz ciemu un ciemnieki bieži nāca pie viņa. Pa svētdienām ciemnieki vairs negāja pāri kalnam uz baznīcu un krogu, bet pulcējās tepat kalna malā, un Jēkabs viņiem kaut ko gari un plaši stāstīja. Nesadzirdēju un nesapratu visas viņu valodas, uzķēru tikai pāris bieži lietotus vārdus: brīvība, taisnība. Man likās, ka tos visu laiku visur meklējuši un beidzot atraduši un tagad svin atrašanas svētkus. Dziedāja viss bars arī atrašanas svētku dziesmas, un dziedāšana skanēja varenāki, svinīgāki, nekā es to jebkad būtu dzirdējis kādu reizi no kapu puses. Un visi likās kā pamodušies no ilga miega, un visi, no bērna līdz sirmgalvim,
jutās laimīgi. Kad sala un sniga, tad ļaudis pulcējās un spiedās pie Jēkaba istabā klausīties, kā meklēja un atrada brīvību un taisnību. Nāca ļaudis arī no tālienes, kādus te ciemā līdz šim nebiju redzējis, un Jēkabs brauca tiem līdzi, varbūt arī stāstīt, kur un kā atrada brīvību un taisnību … Bet tad uz reizi man likās, ka brīvība un taisnība būs ļaudīm atkal pazudušas: visi staigāja izklaidus, nokārtām galvām, skumju pilniem ģīmjiem. Tad atjāja kādā dienā pavisam svešādi, manis nekad neredzēti jātnieki ar spožiem duramiem un resnām, īsām pātagām. Sadzina visus ciemniekus uz atmatu aiz dīķa un tūliņ sāka tos pērt. Mana akmens sirds drebēja aiz žēluma, ka sita bez izņēmuma visus:
pusaudžus un sirmgalvjus, sievas un vīrus … Sarkanas asinis redzēju baltajā sniegā … Daudzus paši izpērtie nēšus aiznesa uz ciemu pēc pērēju aizjāšanas. Tikai es neizpratu, kādēļ tik briesmīgi kāva ciemniekus: vai par brīvības un taisnības atrašanu jeb par viņu pazaudēšanu? Un kas bija jātnieki, vai arī taisnības un brīvības meklētāji vai viņu slēpēji? * Un vēl reizi atjāja jātnieki uz ciemu. Pie viena no zirgiem bija piesiets Jēkabs. Rokas viņam bija savilktas uz muguru, bet galvu viņš nebija nolaidis. Piejāja pie Kalniņiem, pie ābeles, bet iekšā nelaida. Daži jātnieki aizaulekšoja dzīt kopā ciemniekus, citi
apstājās riņķī Jēkabam visapkārt. Izskrēja vecais Kalniņš ar Kalneni, bet viņus nelaida riņķī pie Jēkaba. Turpat zem ābeles viņi saļima un raudāja. Saradās ciemnieki nokārtām galvām, sāpju un izbaiļu pilniem ģīmjiem. Uz acumirkli ielaida vecos Kalniņus jātnieku vidū pie Jēkaba, tad vecos aizveda sāņus un Jēkabu pieveda un piesēja pie ābeles. Jātnieki nokāpa no zirgiem, sastājās rindā un izstiepa savus spožos duramos pret Jēkabu. Dziļš klusums. «Lai dzīvo taisnība un brīvība!» kapa klusumā atskan Jēkaba skaļā,, pārliecinošā balss kā viņās svētku dienās. Tātad taisnība un brīvība nav vis pavisam pazudušas: Jēkabs zin, kur tās paslēptas … Tai pašā brīdī iedrebas ābele, sajūtu
it kā grūdienu, dzirdu garu sprādzienu, spožie duramie pazūd dūmu mutuļos, un noslīgst Jēkaba galva. Sarkana asins strūkla plūst uz vecās ābeles saknēm … Smalkas sniega pārslas birst no trīcošiem zariem… Nošāva cilvēku. Cilvēku nošāva. Dzīvu cilvēku nošāva. * Nu saprotu: ciemniekus dauzīja asiņainus par taisnības un brīvības atrašanu, un dauzītāji bija viņu slēpēji. Tagad viņi nošāva dzīvu cilvēku, jo šis dzīvais cilvēks zināja, kur viņi noslēpuši brīvību un taisnību.