Piedzivojums padomija eduards freimanis

Annotation Eduards Freimanis Piedzīvojums padomijā Romāns VAIDAVA 1981 Sai romānā notēlotās personas un notikumi ir izdomāti. Kaut kāda saskaņa ar īstenību ir sagadīšanās un radusies bez autora nodoma. Autors 1981 VAIDAVA Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Eduards Freimanis

Eduards Freimanis Piedzīvojums padomijā 1.

Džerija Strazas piedzimšana sagādāja viņa tēvam nepatikšanas: vai nu viņam bija jāmaksā alimenti, vai jāprec zīdaiņa māte. Nikolajs Straza bija lepns vīfs — slaida auguma melnmatis, jautru dabu, veiklu valodu un bezbēdīgu nostāju pret dzīvi. Tāpēc viņš bija viegli sadraudzējies ar Džerija māti — Anabelu Naruzu; kopā staigājis pa prēriju, gājis uz kino, sēdējis kafejnīcās un dejojis ballēs.

Attieksmēm nobriestot, Nikolajs bija apciemojis Anabelu viņas guļamistabā un pavadījis tur laimīgas naktis. Par bērnu viņi nebija domājuši, bet bērns bija gadījies.

Veselu mēnesi Nikolajs nosēdēja ciema krogū. Dzēra un domāja, izgulējās, domāja un dzēra atkal. Beidzot atzina, ka grib būt sava dēla likumīgs tēvs. Kas būtu zēns bez tēva? It kā ceļa malā uzlasīts, it kā siena gubā pagādāts. Visu mūžu dēls domās, ka varbūt viņa māte bijusi ielasmeita un tēvs klaidonis. Nē, Nikolajs gribēja lepoties ar savu Džeriju, audzināt viņu par krietnu viru. Tādu, kas nežūpo, bet iet augstās skolās.

Tā nu pēc mēneša Nikolajs izgulēja paģiras, nomazgājās, nodzina bārdu, iztīrīja bikses, apvilka tīru kreklu un devās pie Anabelas un Džerija. Viņi dzīvoja Maninga ciemā, mazā savrupmājiņā, līdzās labības noliktavām. Anabela bija skaista sieviete, tuvu trīsdesmitajiem, piecus gadus jaunāka par Nikolaju. Viņa varēja lepoties ar saviem kuplajiem, melnajiem matiem, kas rotāja seju kā tumšu ziedu vainags. Viņai bija sarkanas, kaislīgas lūpas un baltas rokas slaidiem pirkstiem. Anabela patika ikvienam vīrietim, kas viņu sastapa. Visi gribēja ar viņu draudzēties. Un viņai bija lādzīga daba — viņa satikās ar visiem paziņām. Krogū, ballē, kafejnīcā. Šāda draudzēšanās padarīja Anabelu ievērojamu puišu sabiedrībā. Bet radās arī problēma: neviens negribēja iegūt viņu par sievu. Ikviens draugs satikās ar Anabelu, aplidoja kādu' gadu, tad atsala un pēc laika apprecēja citu. Bet vilšanās Anabelu nesatrieca. Viņa bija pārāk bezbēdīgas un jautras dabas. Tāpēc arī viņai gadījās dēliņš no Nikolaja Strazas.

Viņš apciemoja Anabelu un Džeriju priekšpusdienā, jo pēcpusdienā un vakarā māte strādāja ciema vienīgajā kafejnīcā. Nikolajs piedauzīja droši. Sveicināja skaļi, kad Anabela atvēra durvis.

Viņš taču nāca ar cildenu nolūku un tāpēc nebija ko kautrēties. Anabela viņu saņēma laipni, jo bija viņu kādreiz mīlējusi. Viņa steidzās vārīt kafiju, bet Nikolajs izvilka no kabatas vīna pudeli. Bez aicināšanas viņš apsēdās pie galda un uzsauca Anabelai, lai atnes glāzes. Viņa aizskrēja riksi kā irbe. ,,Nācu tevi bildināt, Anabel," Nikolajs sacīja pēc īsa ievada. ,,Tev no manis bērns, esi dūšīga sieviete, tāpēc gribu tevi precēt. Tev tikai jāapsolās, ka nedraudzēsies ne ar vienu ciema puisieti. Es tevi pataisīšu par dāmu, un tu satiksies tikai ar dāmām. Ari kafejnīcā vairs nestrādāsi, bet atradīsi tādu darbu, kas pasargās no vīriešu skatiem un kniebieniem." ,,Manu Nikolaj, tad tu tomēr mani precēsi!" Anabela iesaucās laimīgi, piegāja viņam klāt un apķērās ap kaklu.

Precinieks vēl padižojās ar savu cildenumu, sadzēra ar savu nākamo sievu un papriecājās par Džerija skaistumu un dūšlgumu. ,,Mazais mani atsities — būs dūšīgs virs, kas dzers, bet nepie- dzersies, kam skuķi pakaļ skries.

Es ari dzeru kā vīram pieklājas, bet vai esi kādreiz redzējusi mani nokritušu? Vai esi mani redzējusi

greizi tenterojam? " ,,Nē, nē, Nikolaj, tu aizvien turies drošs uz kājām."

Viņi pavadīja kopā visu priekšpusdienu. Norunāja iet pie mācītāja nākošo otrdienu, kad Anabelai bija brīvdiena. Nikolajs pagaidām nestrādāja, bet sameklēs darbu, tikko nauda būs izsīkusi.

Viņš bija speciālists septisko tvertņu tīrīšanā. Tā kā cilvēki bija aizspriedumaini, tad tanku tīrītājus vienmēr meklēja. Nikolajs tikai smējās, ja viņu kāds sauca par mēslu modernieku.

Drīz pēc pusdienām atnāca kaimiņu vecenīte, kas pieskatīja bērnu, kamēr Anabela strādāja.

Nora pakalpoja par velti, zinādama Anabelu tukšinieci. Vecīte skopos vārdos sasveicinājās ar Nikolaju un teica pavisam splvi: ,,Vai tu, Nikolaj, nevarētu savu Džeriju pieskatīt, kamēr nestrādā un blandies pa krogiem? Vai esi meža kuilis, ka par savu mazuli negādā? " ,,Nebāz man kuiļus un krogus degunā, pusmirusl Nora! Vīriem viru darīšanas. Kā tas izskatīsies, kad viri sāks bērnus auklēt un drāniņas pārtīt? " Nora atmeta ar roku. Nikolajs posās pavadīt Anabelu uz darbu. Viņš gribēja pasēdēt kafejnīcā un papriecāties par viņas smuidro augumu. Citi viri varēja Nikolaju apskaust, ka viņam tik skaista un iznesīga sieva.

Viņi apprecējās. Maninga ciema ļaudis uzslavēja Nikolaju, ka tas bijis krietns virs, apprecēdams savu apbērnoto līgavu. Viņš atgriezās darbā pie tvertņu tīrīšanas, kur — kā pats lielījās — pelnīja labu naudu. Vakarus pavadīja krogū, bet naktis savā ģimenes lizdā, ko nenovīdīgie salīdzināja ar Meža baloža krāvumu. Anabela bez grūtībām sameklēja darbu kādā veļas mazgātavā, jo viņai bija labas strādnieces slava. Darbs bija grūtāks, bet bija jāpaklausa vira gribai.

2.

Džerijs auga, sava tēva lāga nepazīdams. Rītos viņš gulēja, kad tēvs piecēlās, paēda mātes sagatavotās brokastis un aizklumbu- roja uz darbu. Māte pirms aiziešanas mazuli noskūpstīja un teica, lai vēl paguļas. Džerijam bija skumji ap sirdi, ka māte aizgāja, un viņš apraudājās. Kamēr viņš bija pavisam mazs, mātei aizejot ieradās Nora. Bet kad viņš iemācījās pats uz podiņa aiziet un pusdienas sviestmaizes apēst, viņš mājās palika viens. Gaidīja māti pārnākam. Viņa pārsteidzās nogurusi, bet knaši gatavoja vakariņas. Strādādama runājās ar savu dēlēnu. Jokojās, smējās, drusku pat rotaļājās.

Džerijs bija laimīgs pēc garlaicīgās, vientulīgās dienas. Vakariņas bija tikko sasteigtas, kad valdonīgiem soļiem pārnāca tēvs. Viņš bija mundrāks nekā no rīta. Nomazgājis rokas, viņš sēdās pie galda. Māte pakalpīgi pasniedza vakariņas. Tēvs ēda klusēdams un rijīgi, tālu pārliecies ?ār šķīvi.

Dažreiz pukojās, ka kartupeļi nebija labi izvārīti vai gaļa sīksta. Māte neiebilda ne vārda. Viņa ari ēda klusu. Džerijs pienāca pie mātes, ierāpās viņas klēpi un ēda no viņas šķīvja. Māte viņam palīdzēja, jo viņa roķeles vēl neveiklas. Pēc vakariņām tēvs, tāpat nepārģērbies, aizgāja uz ciemu.

Džerijs nekad nesagaidīja tēvu pārnākam. Dažreiz gan pamodās, kad dzirdēja viņu skaļi runājam. Vēl drusku paaudzies, Džerijs ievēroja, ka māte šādās reizēs raudāja. Labā, mīļā māte!

Pamazām Džerijs sāka apzināties savu vientulību. Vasarās iemācījās stundām ilgi rakņāties pa smiltīm. Cēla veselus ciemus ar mājām, graudu noliktavām, baznīcu un skolu. Protams, neaizmirsa ari krogu, jo tas viņam bija atņēmis tēvu. No koku zariem Džerijs nolauza sīkus sprungullšus, kas bija cilvēki. Viņi sastapās, ķīvējās, izkāvās. Viens bija stiprinieks, kas varēja visus pieveikt. To Džerijs apbrīnoja un ar to sarunājās. Zaudētājus varonis piesēja pie kokiem un apšāva. Dažreiz nodibinājās veselas valstis, kas kafoja savā starpā. Šāva ar lielgabaliem un meta bumbas no lidmašīnām. Atkal

uzvarētāji bargi izrēķinājās ar zaudētājiem. Daudzus sadedzināja īstā uguni vai apraka dzīvus.

Džeriju atspirdzināja iedomas, ka pasaulē bija cilvēki, kam klājās sliktāki nekā viņam pašam.

Reizēm pieskrēja citi ciema bērni un vaicāja, ko Džerijs spēlēja. Laupītājus un policistus?

Govju ganus un indiāņus? Hitleru un žīdus? Džerijs stāstīja, rokas vicinādams, bet pienācēji viņu nesaprata. Kāds zēns ar kāju izjauca valstu robežas. Cits sagrāva aizsargu vaļņus, vēl cits nocietinātās pilis un pilsētas. Džerijam sirds pieplūda rūgtuma kā driģeņu, un viņš sāka raudāt.

Pienācējiem tas izlikās jocīgi. Viņi smējās. Daži sagrāba saujās smiltis un meta Džerijam sejā. Bet Džerijs, rokas dūrltēs sažņaudzis, sauca: ,.Nenāciet pie manis! Es jūs negribu!"

Kāds lielāks puika ar ovālu seju un blondiem matiem nogrūda Džeriju zemē: ,,Viņu vajag uz dīķi nest un peldināt. Viņš ir bohanka Strazas puika. Mazs bohanks kā mazs telēns! Ērms no puišeļa! He, he, hē!" ,,Uz dīķi gan!" piebiedrojās otrs puika. ,,Ar visām biksēm ūdeni iekšā!" tā trešais. ,,Lai mācās peldēt!" spiedza kāda meitene. ,,Grābjiet tik ciet!" pavēlēja lielais blondais. Četri zēni nostiepa Džeriju gar zemi, saķēra aiz rokām un kājām un nesa uz dīķi. Džerijs spārdījās, cik jaudāja, bet pārspēks viņu pieveica. Dīķa malā puikas viņu iešūpoja un iemeta ūdeni.

Ne visai dziļā vietā, ne visai tālu no krasta. Bez grūtībām Džerijs piecēlās stāvus un izbrida malā.

Tad metās bēgt, cik ātri vien kājas nesa. Skatītāji pakaļ neskrēja, bet priekā plaukšķināja rokas un kliedza. Viņiem pietika prieka visai šai dienai.

Pārskrējis mājās, Džerijs raudāja ilgi un skaļi. Nebija neviena žēlotāja. Novilcis slapjās bikšeles un kreklu, viņš tos pažāva saulē. Uzvilka sausu kreklu, bet sausu bikšu viņam nebija. Tāpat puSap- ģērbies viņš apsēdās istabā pie loga un vēlreiz pārdomāja notikušo. Uz ciemu spēlēties viņš vair neies. Paliks tepat savā pagalmā. Dzeltenu smilšu te nebija, bet ja pakārpīja ar rokām, varēja sadabūt parasto pelēko zemi. Ja diezgan pakārpīsies, sadabūs pietiekoši materiāla, lai uzceltu kādu pili. Un karot varēja ari maurā. Zāle bija krūmi, kuros karotāji varēja slēpties. Ari zarus varēja salauzt un iedurt zemē par kokiem. Palūgs mātei, lai pārnes no veikala dažas tukšas kastes, kas kļūs nami Džerija ciemā. Patiesībā tādas būves būs labākas par smilšu bērumiem, jo būs izturīgākas. Ja prātīgi visu apdomāja, bija jāatzīst, ka nekas zaudēts nebija, un ar dzīvi varēja samierināties.

Kad pienāca ziema, Džerijs spēlējās istabā. Laukā varēja izskriet tikai uz īsiem brīžiem, jo viņam trūka silta kažociņa. Kāpēc citiem bērniem tādu bija, bet viņam ne, to Džerijs lāga nespēja saprast. Ja prasīja mātei, viņa apraudājās un teica, ka viņai neesot naudas, ar ko kažociņu nopirkt. Bet Džerijs bija apmierināts ari ar dzīvi istabā. Māte pārnesa no mēbeļu darbnīcas klucīšus, kas kļuva dzīvi un katrs ieguva savu vārdu. Atkal papes kastes bija pilis un mājas, atkal iedegās divkaujas, laupītāju iebrukumi un kari. Reizēm pie vakariņām mātei atnāca ciemiņi — kaimiņu sievas ar saviem vīriem. Viņi no kabatām izvilka dzērienu pudeles, bet māte gādāja par uzkožamiem. Viesības ilga pāri pusnaktij. Džeriju māte aizsūtīja gulēt, bet viņš neaizmiga. Klausījās lielo ļaužu sarunās, kas likās interesantas un svarīgas. Dažreiz tās deva idejas nākošās dienas spēlēm.

Pēc pusnakts pārnāca tēvs, atrazdams viesībniekus jautrā omā. Tevs runāja skaļi. Rupjā balsī lamāja ciemiņus. Tie nepalika parādā un tikpat dūšīgi lamājās pretī. Tēvs allaž pārmeta kādam kaut ko par māti, ko Džerijs nesaprata. Bet zēns jau agri iemācījās lamāties kā klaidonis, kas gluži labi noderēja vēlāk skolā.

3.

Arī skolā Džerijs turējās savrup. Nu viņš bija liels diezgan, lai saprastu, ka citi skolēni viņu uzskatīja par zemākas šķiras cilvēku. Tāpēc viņš labāk pastaigājās pa skolas pagalmu, vai ielīda pasēdēt ogļu šķūnīti. Varēja it mierīgi paskatīties, kā aiz žoga ganījās govis un saimnieks tālāk pļāva kviešus. Ai, cik labprātāk viņš būtu bijis liels un brauktu ar kombaini nekā bija mazs un gāja skolā.

Lasīšana viņam veicās labi, tāpat rakstīšana un rēķināšana. Bet viņš necieta, ka bija stundām rātni jāsēž solā, jāklausās skolotājas gādīgajā balsi un jānoņemas ar apdriskātām grāmatām un strupiem zīmuļiem. Negribot jāklausās klases biedru čukstos, kas parasti izteica zobgalības. Ja atbildēja, tad balss paskanēja skaļāk, un skolotāja rājās. Reti kad viņa paslavēja Džerija glīto rokrakstu un tekošo lasīšanu. Tāpēc viņš pārtrauca censties un augu dienu pūlējās izdomāt kādu nebēdnību, ko varētu izdarīt tā, ka skolotāja viņu nenoķertu. Reiz viņš ielika zalkti skolotājas galda atvilktnē. Bet Kate bija redzējusi viņa nedarbu un aiz iztapības pastāstīja, kas vainīgais. Džerijs saņēma sešus sitienus pa katru sauju ar tam nolūkam speciāli paredzētu siksnu. Viņš raudāja un lūdzās, bet skolotāja bija nežēlīga. Atriebības dzīts, Džerijs nozaga no galda kaudzi burtnīcu un iemeta ārdurvju atejā. Bet atkal kāds bija noziegumu redzējis un Džeriju apsūdzēja. Nu bija jānāk tēvam uz skolu. Nikolajs Straza nopēra vienreiz savu puišeli mājās un otrreiz skolā, skolotājai redzot. Tēvam bija jānopērk jaunas burtnīcas visai klasei.

Bet Džerijs izdomāja, kā atriebties sūdzētājam. Izlikdamies pēkšņi visai sabiedrisks, Džerijs izgāja spēlēt ragbiju. Tā kā skolas sēta bija maza, kaimiņš ļāva, lai zēni izskrienas pa viņa ganībām.

Padzinuši lopus nostāk, puikas aizsāka spēli. Džerijs ar savu ienaidnieku bija vienā komandā. Tā nu gadījās, ka bumba ieripoja apsīšu smalcē, kas bija turpat laukuma malā. Džerijs, izlikdamies centīgs, aizskrēja atnest bumbu. To satvēris, viņš aši sameklēja svaigu govs rausi un bumbai vienu pusi notriepa ar mēsliem. ,,Ķer, Rendij!" viņš sauca, atgriezies laukuma malā. Rendijs ķēra galvas augstumā, un mēsli nošķīda pa rokām un seju. Džerijs priekā iesmējās. ,,Riebekli!" Rendijs iesaucās un metās ķert Džeriju. Pēdējais būtu izbēdzis, bet pirmajam gadījās palīgi. Tie sagūstīja nedarbnieku, aizvilka viņu pie lopiem, sameklēja svaigu rausi un iedukurēja tanī Džeriju seju. Visi gavilēja, kad Džerijs raudādams aizskrēja uz grāvi mazgāties. Nu viņš zvērēja naidu ne tikai pret skolotāju bet ari skolēniem. Viņš zināja, ka stāvēja viens un, zobus sakodis, sev solījās neviena draudzības nemeklēt.

Tomēr nākošajā rudeni Džerijam piemirsās solījums.. ,,Džerij, nāc līdzi ābolos!" aicināja Meks. ,,Kamēr pārzinis ēd pusdienas, viņš dārzu neuzrauga," skaidroja Vilijs. ,,Pus minūtē var kabatas pielasīt. Tā būtu dēka kā komikos." ,,Es stāvēšu par sargu," pieteicās bailīgais Džims. ,,Iešu ar' līdzi," apsolījās Džerijs. Viņam āboli garšoja tikpat labi kā skorbūtainam jūrniekam, bet māte tos reti kad atnesa no veikala. Viņa bija aizmirsusi veselības kopšanas mācību un sprieda, ka āboli nav nepieciešami pārtikai.

Zēni ieskrēja dārzā, ātri lasīja sārtos augļus. Bija gatavi bēgšanai, kad kā krauklis ieķērcās skolotājs: ,,Apstāties! Šurpu nākt!"

Bet puikas turpināja skriet. Pārlēca ganību žogu un ieskrēja apsīšu jaunaudzē. Pārzinis pakaļ nedzinās. Džims tēloja nevainīgu un mierīgi gāja atpakaļ uz skolu. Viņam ne prātā nenāca baidīties no soda.

,,Nu būs pēriens," gaudās Meks, lauzīdams apsītes galotni. ,,Seši sitieni pa katru sauju — vismaz" — tā Vilijs. ,,Kāpēc man vajadzēja jums klausīt," Džerijs gandrīz raudāja. ,.Turies kā puika, Džerij! Neiztaisies pēc bohanka!" Meks dusmojās. ,,Barā vienmēr iznāk mēsli," Džerijs vēl žēlojās. ,,Tev gan pieklātos vienam tupēt kaktā, kā perētājai vistai uz olām," Vilijs sāka zoboties. ,,Kāda velna dēļ paņēmām tādu vaimanu bohanku sev līdzi!" ,,Viņš pats iekritis un mūs iegāzis," zūdljās Meks. ,,Uz viņu paskatoties, jau pa gabalu var redzēt, ka viņš vainīgs."

Džerijs vairāk nerunāja. Pameta biedrus un vilkās pāri skolas pagalmam. Pie durvīm viņš sastapa pārzini ar dusmās sadrūmušu seju. Ābolu zagli, nāc tūlīt uz kanceleju!"

Vai pārzinis patiesi varēja no sejas nolasīt, ka viņš bija vainīgs? " Džerijs brīnījās. Bet šai brīdī nebija vaļas lieliem jautājumiem atbildes meklēt.

Sekodams pārzinim ļenganiem soļiem, Džerijs manīja, ka nosvīst. Siksnas sitieni pa plaukstu sāpēs kā uguns, un raudas nāks nevaldāmi. ,,Pasaki, kas bija pārējie divi ābolu zagļi!" pārzinis uzsauca. ,,Ja pasacīsi, nesodīšu tevi tik stingri. Sešu sitienu vietā tikai četri uz katru roku."

Džerijs savā zēna prātā zināja, ka nodot biedrus bija gļēvulība, bet neredzēja iemesla, kāpēc vajadzētu būt varonīgam. Kas viņam daļas par Meku, Viliju un Džimu? Tie viņu pieaicināja nedarbā un būtu zobojušies, ja Džerijs būtu atteicies iet līdzi. Ja Džerijs viens dabūtu pērienu, pārējie vaininieki neslavētu viņu par varonību, bet uzjautrinātos par Džerija nedienu. Tieši viņu pārzinim vajadzēja pazīt, nevis Viliju vai Meku! Un Džims varēja spēlēt nevainīgu. Bet Džerijs viņus nežēlos!

Lai saņem sodu, kas pelnīts! ,,Meks un Vilijs," Džerijs izgrūda raudulīgā balsi. ,,Džims stāvēja par sargu." ,,Tas labi, ka neesi stūrgalvīgs, ka neatbalsti noziedzniekus. Varu vēl cerēt, ka tu labosies.

Pagaidām ej uz klasi. Satikšu tevi pēc stundām. Padomā par savu nebēdnību."

Klasē Džerijs sastapa Džimu. Tas nesacīja nekā, tikai vaicājoši noraudzījās klases biedrā.

Džerijs apsēdās solā, atvēra grāmatu un likās lasām. Patiesībā viņš kā āzis skatījās lapā, nesaredzēdams neviena vārda. Domājot par gaidāmo sodu, viņš rija asaras, jo bija pašam sevis gaužām žēl.

Pēcpusdienā pārzinis likās tīri gaišā omā, kad, klasē ienācis, noprasīja, lai atzīstas ābolu zagļi.

Tā kā Džerijam vairs nebija ko slēpties, viņš pacēla roku. ,,Tas pareizi, Džerij," skolotājs viņu uzslavēja. ,,To atminēšos pie sodīšanas. Arī Dievs tos vieglāk sodīs, kas atzīs savu vainu. Bet kas bija pārējie trīs iejaukti zādzības noziegumā? Skaitīšu līdz desmit. Pa to laiku gribu redzēt trīs rokas paceļamies. Braša atzīšanās sodu mīkstinās."

Pārzinis skaitīja lēnām, bet neviena roka neparādījās. Klasē bija tāds klusums, it kā neviens pat neelpotu. Nu pārzinis uzsauca, manāmi sapīcis: ,,Džim, Vilij un Mek, piecelties!"

Pārsteigti un nobijušies tie pierausās kājās. Skatījās zemē kā jau grēcinieki. ,,Gļēvuļi jūs esat!" pārzinis rājās. ,,Nicināmi radījumi, kam nevar uzticēties! Kas jūs būsit par pilsoņiem, kad izaugsit? Sabiedrības padibenes! Kaut Dievs dotu, ka nākošajos skolas gados jūs kļūtu godīgāki un drosmīgāki! Tagad jūs esat kā mlkstmiešu tārpi, kas lodā pa mēsliem! Velti cerējāt izbēgt sodam! Pēc stundām pagaidiet mani klasē."

Pārzinis izgāja kareivīgiem soļiem. Skolotāja bija tik sašutusi, ka nespēja tūliņ iesākt stundu.

Kaunināja zaglīgos kārumniekus, bet pasacīja dažus labus vārdus par Džerija drosmi atzīties. Bet visa klase, atskaitot Džeriju, brīnījās, kā pārzinis uzzinājis nedarbniekus. Vai viņš būtu viņus visus trīs pazinis pa lielo gabalu starp kokiem un krūmiem? Sevišķi par Džimu bija brīnums. Viņš taču dārzā nemaz nebija bijis. Kā pārzinis bija atklājis viņa līdzdalību? Bet pamazām viens otrs izdomāja, ka Džerijs savus biedrus nodevis. Ja Džims nebūtu apsūdzēts, tad vēl varētu šaubīties. Jā, Džima apvainošana pierādīja Džerija nodevību. Gļēvulis, pielīdējs! Viņš gribēja iztapt pārzinim, lai saņemtu mazāku sodu.

Jau īsajā brīvlaikā skolēni sagāja pulciņā un klusu sarunājās. Kad pienāca Džerijs, visi izklīda, uzmetuši nepatīkamajam klases biedram nicīgus skatus. Džerijs saprata, ka viņš palicis viens. Visa klase bija pret viņu. Tas radīja bailes. Ikviens varēja izdarīties ar viņu pēc savas patikas — neviens viņu neaizstāvētu. Vilijs, Meks un Džims bija viņa ienaidnieki. Nē, nevajadzēja vis viņus nodot, bet vienam izciest sodu, lai arī cik smags tas būtu bijis. Kas bija daži sitieni pret ilgstošu nedraudzību — visu skolas gadu, varbūt. Un būs tādi, kas atminēsies Džerija gļēvulību vēl nākošgad. Bet vai nebija pareizi nodot nozieguma līdzdalībniekus? Viņi bija sodu pelnījuši. Kāpēc paši nebija drosmīgāki un neatzinās? Bet vai zaglis drīkstēja būt soģis citiem? Un Džerijs domāja, domāja un nevarēja izdomāt, vai rīkojies pareizi vai nepareizi.

Pēc stundām Džerijs saņēma atvieglināto sodu. Viņa līdzdalībniekus skolotājs netaupīja. Bet Džerijs bija vienīgais, kam izsprāga asaras. Par to varonīgajiem bija ko smieties. Pat skolotājs atļāvās smīnēt. ,.Bohanks pinkšķ, bohanks pinkšķ!" sauca Vilijs pagalmā izskrējis. ,,Bohanks ir meitene!" atbalsoja Džims. ,,Es ar viņu kopā neko vairs nedarīšu," Meks nosprieda.

Delnām noslaucījis asaras, Džerijs gāja uz vārtiem. Nolieca galvu, lai nebūtu jāskatās acīs citiem skolēniem. Ceļmalā pulks gaidīja skolas autobusu. Džerijam likās, ka visa skola par viņu smīnēja, kaut gan patiesībā viņš redzēja tikai noplukušu rudens zāli sev pie kājām. Vai kāds skaļi nesmējās, vai meitenes nesauca viņu par bohanku? Lai! Viņš nerunās ne ar vienu. Nesatiksies ar citiem. Stundu laikā atbildēs uz skolotājas jautājumiem un cītīgi darīs savu darbu.

Vakarā Džerijs izstāstīja savu bēdu mātei. Lai viņa rājas, lai per — viņš gribēja atvieglināt savu smagumu. Māte nerājās, nesodīja. Bridi padomājusi, teica: ,,Nevajadzēja vis nodot citus. Tas nav labs biedriskums." ,,Bet viņi ari bija vainīgi un sodu pelnījuši." ,,Tā domā policisti, tiesneši un mācītāji. Grēciniekiem savi tikumi. Tu nebūsi soģis, bet grēcinieks, un grēciniekiem jāturas kopā." ,,Es negribu ne ar vienu turēties kopā. Visi par mani smejas." ,,Ja būsi labs draugs, citi būs labi pret tevi. Ikviens ir pats savs soģis." ,,Man nevajag citu draudzības!" Džerijs sauca asarainu balsi un izskrēja pa durvīm. Gabaliņu parikšojis, viņš nonāca pie graudu noliktavām. Apsēdās saules pusē, skatījās apšu zeltainajā rotā.

Vienatnē varēja atpūsties no nepatikšanām, bet bija garlaicīgi. Ja citi par viņu nesmietos, viņš ietu barā bumbu spēlēt. Tāpat kā citi viņš runātu, klaigātu, smietos. Bet biedri viņu negribēja; sauca par bohanku un zīdaini. Nē, viņš turēsies kā virs! Mācīsies plpot, dzert un kauties. Tūlīt! Jau šo pašu vakaru. Žēl, ka viņam nebija naudas. Citādi nopirktu cigaretes un pirms gulēt iešanas pavingrinātos pīpēšanā.

Piecēlies, Džerijs stingriem soļiem devās uz ciema kafejnīcu. Tur nonācis, viņš baidījās apsēsties pie galdiņa, jo viņam nebija naudas kafijai. Stāvēja atspiedies pie sienas. Pēc brīža pienāca

apkalpo​tāja. ,,Ko puisietis tāds nolaidies? " viņa vaicāja. ,,Kāda bēda? " ,,Bēdas nav," Džerijs centās atbildēt braši. ,,Gribu pīpēt, bet nav cigarešu."

Apkalpotāja izvilka cigarešu turziņu no priekšauta kabatas: ,,Paņem vienu, sapīpēsim. Tu esi smuks puisis — Nikolaja Strazas dēls, vai ne? " Džerijs pamāja piekrizdams. Runāt neveicās, jo bija bailes no cigaretes. Bet viņš turējās dūšīgi: paņēma smēķi, ielika mutē un aizdedzināja, kad apkalpotāja pasniedza sērkociņu. Ievilka dūmus.

Sekoja nevaldāms klepus. Cigarete nokrita zemē. Apkalpotāja smējās, pacēla cigareti un iedrošināja: ,,Pagaidām nelaid dūmus rīklē. Ieņem tikai mutē un izpūt. Kad pieradīsi, varēsi raut lejā uz plaušām kā liels vīrs. — Apsēdies pie galdiņa, izmaksāšu tev kafiju. Tu esi dūšīgs puisis un būsi mans draudziņš, vai ne? " Džerijam ieplūda krūtis tāda labsajūta, kādu sen nebija manījis.

Viņš pamāja ar galvu pievienodamies. Apkalpotāja aizsteidzās jautriem soļiem un atgriezās ar kafiju. Tad aizskrēja pie citiem viesiem. Džerijs apsēdās un iesūca karsto dzērienu. Pēc brīža saņēmās un ievilka dūmu — uzmanīgi, lai nebūtu jāklepo. Pīpēšana nedeva nekādu baudu, bet pierādīja vīrišķību, kas bija svarīgi. Pienāca atkal apkalpotāja — Liona bija viņas vārds — un nosēdās pretī. Viņa bija nobriedusi jaunava: druknu, spēcīgu augumu un priecīgu muti. Bet Džeriju vairāk saistīja viņas virtuozā pīpēšana. Ai, viņam būs tūkstošiem cigarešu jāizkūpina, pirms varēs viņai līdzināties. Šovakar viņam ar vienu cigareti pietiks. Bet Liona bija draudzīgāka par māti un aicināja, lai viņš rītvakar atkal atnāk. Džerijs apsolījās. Sirds viņam dejoja aiz prieka.

Pa rudeni un ziemu Džerijs iemācījās pīpot un drusku ari dzert, jo pa saviem brīvajiem vakariem Liona viņu aicināja pie sevis ciemā. Viņai aizvien mājās bija alus, ko tad piedāvāja savam mazajam draugam. Pati dzēra vairāk. Kad ieskurba, gribēja ar Džeriju skūpstīties, bet viņš sarka un izvairījās.

Lionas darba vakaros viņš bija pastāvīgs viesis kafejnīcā, kur viņa nekad neguģojās, kad bija jāmaksā draudziņa rēķins. Savu vientulību skolā Džerijs tagad pacieta gluži labi. Viņam bija pieaugusi draudzene, tātad viņš bija dūšīgs puika, nevis maziņš un apsmejams bohanks. ,,Lielie puiši ir nelieši," viņa stāstīja. ,,Labāks ir mazs draugs, kas vēl neuzmācas, ar ko var mierīgi parunāties; kas vēl raud un gaida mierināšanas." ,,Māte pārāk bieži rājas," Džerijs stāstīja. ,,Neko nevaru viņai pa prātam izdarīt. Labāk satiekos ar tevi, Liona, jo tu vienmēr esi laipna." ,,Vai tu mani precēsi, kad izaugsi liels? " Liona smējās. ,,Precēšu gan, bet man vēl ilgi būs jāaug." ,,Es tikai jokoju. Tu precēsi kādreiz meiteni savā vecumā. Es iešu uz tavām kāzām un vēlēšu tev laimes. Būšu krustmāte taviem bērniņiem." ,,Es neprecēšos. Man meitenes nepatīk — vienmēr par mani zobojas." ,,Viena tev patiks, un tā par tevi nezobosies. To tu traki gribēsi precēt."

Tā viņi jokoja un smējās, līdz pienāca vakariņu laiks un Džerijam bija jāsteidzas mājās. Māte saoda cigarešu un alus dvingu Džerija elpā. Viņa pratināja puiku sirdīgi, līdz tas atzinās, ka ciemojas pie Lionas un ar viņu sapīpē un sadzer. Māte nu aizliedza dēlam satikties ar Lionu: ,,Tādas ālavas meitas to tik meklē, kā samaitāt mazus zēnus." ,,Liona mani nesamaitā — viņa ir laba. Es viņu precēšu, kad izaugšu liels." ki ,,Nerunā muļķības. Ej labāk ar klases biedriem bumbu spēlēt." ,,Viņi mani negrib. Sauc par bohanku. Šauj kājas priekšā, kad skrēju." ,,Mācies sadzīvot, tad viss būs labi. Pasmejies vairāk, mazāk dusmojies un raudi."

,,Tu arī nekad nesmejies." ,,Kad biju tavā vecumā, tad smējos. Tagad darbs un rūpes prieku padzen." ♦** Bija pienācis pavasaris. Prērija bija apsegusies ar zaļu villaini. Govis staigāja pa zāli un priecīgi samāvās. Gaišās debesis un saule lēja pār zemi līksmi. Tikko izkļuvuši no skolas, bērni skrēja klajumā un spēlēja beisbolu. Džerijam bija liels, vecs ķeramais cimds, ko viņš bija mantojis no tēva. Paņēmis to līdzi, Džerijs gāja pie spēlētājiem. Tā kā komandas nebija pilnas, viņi pienācēju pieņēma. Vajadzības reizē pat bohanks bija derīgs. Pēc laiciņa Džerijs bija pie bumbas sišanas.

Paņēmis vāli, nostājies paredzētajā vietā, viņš gaidīja bumbu. Bet sviedējs vēl kavējās. Daži ^ spēlētāji lēkāja Džerija tuvumā. Viņš tos neievēroja. Pēkšņi ^ sviedējs raidīja bumbu. Džerijs sparīgi atvēzās. Tai pašā acumirklī viņš manīja vāli kaut kur atsitāmies. Ass kliedziens iedūrās Džerijam ausīs. Viņš palaida bumbu garām un paskatījās sāņus. Blakus stāvēja Džeks, pieliecis un rokām aizklājis seju. Asinis spiedās caur Džeka pirkstu starpām. Džerijs nobijās. Stāvēja kā apmāts ar vāli rokās. Vairāki spēlētāji sastājās ap Džeku. Bridi viņi bija mēmi, tad sāka rasties padomi. ,,Noguldiet Džeku zemē!" sauca kāds lielāks zēns. ,,Es skriešu piezvanīt ārstam!" otrs pieteicās. ,,Es — uz Džeka mājām, lai tēvs brauc šurpu!" ,,Bohanks viņam tīšām iesita!" iesaucās Vilijs. ,,Viņu pašu vajag pārmācīt!" atbalsoja Meks. ,.Bikses nost un nozilināt ar nātrēm!" ,.Tikko bohanks atnāca, tā nelaime klāt." ,,Vedīsim viņu uz spīķeriem, kur nātres aug!" ,,Nesitu vis tīšam," Džerijs šļupstēja pārbijies, bet neviens viņā neklausījās. Pāris lielākie puikas sagrāba viņu aiz rokām un rāva uz noliktavām. Izmisumā Džerijs mēģināja pretoties, bet pieskrēja vēl pāris puiku un viņu savaldīja. Nu Džerijam paspruka asaras, kas pārējos uzjautrināja.

Saulē pie vienas noliktavas bija saaudzis kupls nātru pūlis. Pie tā zēni noguldīja Džeriju, saturēja viņu mierīgi, norāva bikšeles un pēra ar nātrēm. Upuris kunkstēja sāpēs, bet nevienam nebija viņa žēl. Daži pat aplaudēja, smējās un gavilēja. Kad pērējiem likās, ka pienācīgais sods saņemts, viņi atbrīvoja Džeriju, kas aizskrēja kliegdams un raudādams.

Mātes vēl nebija mājās, un Džerijam trūka mierinātāja. Vairāk par sāpēm viņu mocīja netaisnība. Viņš nevienam nebija gribējis ļaunu darīt, bet viņu sodīja bargi. Džeks pats bija vainīgs.

Viņš bija liels diezgan, lai zinātu, ka nedrīkst līst klāt bumbas sitējam. Džerijam bija jāskatās uz sviedēju, kā viņš varēja redzēt Džeku un to brīdināt? Vai tiešām neviens to nevarēja saprast?

Džerijs nespēja nomierināties. Jo vairāk viņš raudāja, jo smagāk kļuva. Viss viņa mazais ķermenis raustījās konvulsijās. Brīžiem trūka elpas. Viņš atvēra muti, cik plati spēja un kampa gaisu.

Tad uznāca tāds vājums, ka viņš iekrita gultā, sarāvās kamolā un kunkstēja. Manīja, ka nosvīst.

Uzgūlās tāda nelaimes sajūta it kā būtu jāmirst. Vai viņš vēl bija virs zemes un dzīvoja īstenībā? Viņš koda pirkstā, līdz radās zilas zīmes. Tad plēsa matus. Sākumā sāpes nemanīja, bet kad rāva labi spēcīgi, tad it kā adatas iedūrās skaustā. Pēc laika Džerijs jutās tik vājš, ka spēja tikai elsot un stenēt.

Skaudra, dziļa nelaimes sajūta lika vēlēties, lai viņš būtu miris.

Kad pārnāca māte, viņa atrada savu puisīti slimu. Viņš gulēja klusi un trīcēja. Asaras plūda pār vaigiem, bet viņš neelsoja. Visa pasaule bija pilna ienaidnieku, un viņš bija nožēlojams radījums, kam nebija vērts dzīvot. Māte glaudīja Džerija matus un ari apraudājās. Saraustītiem vārdiem viņš izstāstīja mātei savu nedienu. Viņa pacēla rokas pret debesīm un ļaundarus nolādēja. ,,Būs labi, dēliņ, būs labi," viņa tad runāja mierīgāk. ,,Es esmu ar tevi, un Dieviņš mums abiem

palīdzēs. Sāpes pāries. Tu vēl izaugsi liels un stiprs."

Māte uzvārīja pienu un piedāvāja slimniekam. Viņš dzēra un juta, ka kļūst vieglāk. Pieglaudies mātes plecam, Džerijs vairs neraudāja, bet tikai klusi šņukstēja. Māte palīdzēja viņam noģērbties, iezieda sazilinātās vietas ar krēmu un nolika viņu gulēt. Vēsie palagi viņu noglāstīja un iemidzināja.

4.

Paslepus Džerijs sastapās ar Lionu, paslepus dzēra un pīpēja. Māte to visu manīja, bet nebija stingra. Ja zēns gribēja piesavināties šos netikumus, tad neviens viņu nesavaldīs. Un ko viņa varēja zēnam pārmest, ja pati smēķēja un sadzēra ar draugiem un draudzenēm? Džerijs visu redzēja un dzirdēja; bija liels diezgan, lai saprastu un izvērtētu. Un Džerija tēvs taču krogū pavadīja visu savu brīvo laiku. Un vai varēja Džerijam pārmest, ka viņš satikās ar Lionu? Zēnam nebija ne draugu, ne brāļu vai māsu. Tā kā viņš nevarēja sadzīvot ar sava vecuma jauniešiem, viņš meklēja draudzību pie pieaugušiem. Viņš nebija cīnītājs, kas izkarotu sev vietu zēnu pulkā. Bēgt viņš spēja, ne uzbrukt. Viņš bija par gļēvu, lai viņu cienītu.

Bet Džerijs auga augumā un brieda briedumā. Pienāca tas laiks, kad viņš sāka paslepus glūnēt uz meitenēm. Viņš negāja pie viņām droši un neuzrunāja tās gaišā valodā. Viņas taču ņirgs par viņu, sauks par bohanku. Meitenes agri diezgan saprata zēnu intereses un varēja būt atsaucīgas vai noraidošas. Un Džerijam viņa biklumā bija ari daudz spītības. Viņš neies luncināties kā takšelis. Viņš nedos skuķiem izdevības viņu apsmiet. Viņš drīzāk pats apsmies tās meitas un tos zēnus, kas izrādīja interesi viens par otru. Bija, protams, jāuzmanās, lai kāds viņu nepiekautu. Bohanks jau bija tas, par ko citi varēja uzjautrināties. Jocīgais. Muļķīgais.

Bet Džerijam sevišķi iepatikās Gerda. Viņa bija spēcīga auguma, vidēji gara ar paresnām kājām.

Pāragri nobriedusi, viņa valdzināja pusaudžu zēnus. Džerijs neatzina, ka bija iemīlējies; viņš domāja, ka mīlēt bija muļķīgi. Bet Gerda viņu pievilka, kā pievelkas pretēji poli. Ja viņš varētu satikt Gerdu vienatnē, viņš tai uzkluptu kā izsalcis zvērs. Nomestu viņu zemē, skūpstītu viņu, un viņa tam piederētu. Viņa bija kaislīga — par to Džerijs nešaubījās. Drukna, piebrieduši skuķe — viņa iekāroja puisiešus tāpat, kā viņš iekāroja meitiešus. Dažreiz Džerijam uzmācās kārlgas domas par Lionu, bet viņa bija kā vecākā māsa. Bija kauns viņai atklāt savu iekāri.

Nepagāja ilgs laiks, līdz Džerijs bija izdomājis, kā uzbrukt Gerdai. Kādu pēcpusdienu viņš aizbēga no skolas un gāja cauri krūmiem uz Gerdas māju. Bija novembris, bet sniegs vēl bija aizkavējies. Zeme bija piemirkusi kā purvā, kaut gan viņš gāja pa smilšaniem kalnājiem. Visu laiku Džerijs bija uztraucies, jo baidījās, ka pietrūks dūšas nodomu izvest. Iepriekšējā dienā bija lijis, bet tagad diena bija saulaina. Tomēr eglājā zari bija slapji. Spraucoties starp pusaudžu kokiem, Džerija drēbes piesūcās ūdens. Viņš jutās aizvien sliktāk. Zināja vēl, ka būs jāsēž ceļmalas krūmos, līdz Gerda atstās bušu.

Saule jau mīlinājās ar koku galotnēm, kad Džerijs sasniedza Gerdas gatvi. Netālu no kūtīm viņš atrada pāris kuplu eglīšu un paslēpās aiz tām. Cerēja, ka būs jau tumšs, kad Gerda nāks mājās. Tumsā būs vieglāk uzbrukt, un meitene viņu nepazīs. Mijkrēslī būs grūti uzkurbulēt pietiekoši daudz drosmes.

Slapjās drēbes deva maz siltuma, un Džerijam kļuva aizvien saltāk. Iekāre atslāba. Vai Gerdas dēļ bija vērts salt un nīkt? Cilvēku Dievs radījis muļķīgu, ka viņam jātiecas pēc pretējā dzimuma.

Vīrietis ir nolādēts ar iekāri. Vai nebūtu jauki, ja viņam sieviete būtu vienaldzīga! Cik gan neatkristu pazemošanās, pakaļ skriešanas, pacietības pārbaužu. Un precēšanās bija saistīšanās ar otru cilvēku, kas radīja apnikumu, vienaldzību, neiecietību. Vai nebija skaidrs, ka tēvam māte bija sen apnikusi?

Viņš pats, Džerijs, bija radies kādā iekāres brīdi par nepatikšanu vecākiem. Viņš bija negribēts bērns. Vai viņš pats ari radīs kādu negribēto?

Vakara tumsa nebija bieza, jo to klīdināja mēness. Vai tikai Gerda viņu nepazīs tādā pustumsā?

Lai! Varbūt viņa nepretotos arī saulainā pusdienā? Džerijs zināja, ka bija glīts zēns: slaida auguma, melniem matiem, smalkiem sejas vaibstiem. Reizē ar to arī gluži vīrišķīgu zodu. Gerda bija viņam draudzīga; tas nozīmēja, ka viņš viņai patika. Romānos viņš bija lasījis, ka meitenes kautrējas zēniem tuvoties, bet gaidīt gaida, lai viņām uzbrūk. Tad viņas drusku pretojas smalkā toņa dēļ, bet ir laimīgas, kad viņas pieveic. Tā arī Džerijs nedrīkstēs bēgt, pirms iesākuma cīņa būs galā. Viņam vajadzēs būt fiziski un garīgi izturīgam. Bet pēc viņa pirmās uzvaras Gerda būs viņam aizvien padevīga. Neskaitāmas reizes viņi abi izbaudīs kaislības rotaļu. Ko vairāk varēja vēlēties vientulīgs bohanks, kā nodrošināt sev meiteni, kas viņam atdotos ar prieku? Varbūt šovakar būs laimīgs pagrieziens viņa dzīvē.

Pēc laiciņa Džerijs dzirdēja uz ceļa žļakstošus soļus. Tā bija Gerda! Viņš izlīda no paslēptuves un gāja viņai pretī. Lēni, bet pilns sprieguma. Vieglāk būtu bijis pamest nodomu, lēkt pār grāvi un pazust apsītēs. Bet viņš taču nebija bezgribas gļēvulis, kas tik viegli pametīs nodomu! Vīrišķīgi uz priekšu!

Viņi sastapās. Gerda viņu tūlīt pazina. ,,Džerij, kur tu te gadījies tik vēlā stundā? " viņa vaicāja. ,,Gaidīju tevi!" Džerijs izgrūda, paspēra lielu soli un sagrāba Gerdu. ,,Kas tev noticis, Džerij? Traks esi vai? Laid vaļā!" Meitene mēģināja viņu atgrūst. Bet viņš turēja viņu cieši piespiestu sev klāt. Viņa elsoja un spārdījās. ,,Nebaidies, es tev nekā ļauna nedarīšu." Viņš mēģināja meiteni noskūpstīt. ,,Nē, nē, Džerij! Laid vaļā! Es kliegšu!" ,,Nekliedz!" viņš uzlika roku viņas mutei.

Nu Gerda bija izmisusi un sakaitināta. Viņa pacēla rokas un iecirta nagus Džerija sejā. Nākošajā acumirklī skrāpēja no visa spēka. Džerijs atrāva viņas rokas no savas sejas. Tad atkal sagrāba meiteni un ar pilnu jaudu mēģināja viņu notriekt pie zemes. Cīnījās ar pilnu jaudu, jo bija sadūšots.

Viņā nebija vairs ne vēsts no agrākā maiguma! Arī kaisli bija nomainījusi mežonība. To manīdama, Gerda kliedza cik jaudāja: ,,Palīgā! Palīgā! Uzbrucējs!"

Džerijs pārbijās. Pēkšņi viņa drosmes krājums bija iztukšots. Viņu piepildīja melns niknuma mākonis. Sparīgi viņš atgrūda Gerdu no sevis. ,.Trakā muļķe! Ķērcošā zoss!"

Pārlēcis grāvi, viņš metās bēgt. Kaut tikai Gerdas brāļi viņu nepanāktu! Tad būtu tāds kāviens, ka varbūt kauli pārlūztu. Bet viņš bija krietnu gabalu ķērējiem priekšā un bija labs skrējējs. Kaut tikai suņus viņam neuzrldltu! Bet lauku suņi bija muļķi un neprata pa pēdām dzīties.

Noskrējis kādu jūdzi, Džerijs sāka iet soļos. Kas gan viņu šeit mežā sameklētu vai panāktu?

Piere sūrstēja no Gerdas skrāpējiena. Aptaustījis sāpīgo vietu, viņš samanīja asinis. Viņš bija iezīmēts! Ko nu sacīs mātei? Vai tas vīrs, kas skaitījās viņa tēvs, neuzminēs, kā brūces iegūtas? Gerda izpļāpās par notikumu draudzenēm. Tās palaidīs ziņu tālāk, līdz visa skola zinās un smiesies. Un Gerdas brāļi viņu nogrābs un piekaus.

Pēkšņi Džerijs apstājās un izbijies skatījās visapkārt. Viņš bija apmaldījies! Vai viņš gāja pareizajā virzienā? Mēness gaisma bija spocīga; mežs pilns baigu ēnu. Tirpas tā satricināja Džeriju, ka sirds trakoja kā vanags būrī. Uz kuru pusi lai iet? Vai pareizāk nebūtu palikt mierā un gaidīt.

Dienas gaisma visu parāda skaidrāk nekā mēnesnīca. Bet gaidīšanu nepieļautu viņa nepacietība. Arī

aukstums nemīlīgiem pirkstiem taustīja muguru un kājas. Kā lai sēstas slapjajās sūnās? Novembra nakts bija gara, un gausā rīta gaidīšana būtu mokas. Nē, labāk iet! Varbūt izkulsies uz kādu ceļu. Tas atdos sajēgu par vietu un virzienu. Bet varbūt viņš bija iemaldījies Gulbju mežos un gāja aizvien tālāk projām no visām apdzīvotām vietām. Gulbju meži bija cilvēkam neizstaigājami. Aiz tiem sākās tundra. Izsalkums jau tagad skrāpējās pa vēderu. Tas pieņemsies ar katru stundu, līdz kļūs neciešams.

Ja viņš šonakt nepārnāks mājās, rītu māte būs uztraukusies un ziņos par viņa pazušanu ciema policistam. Tas ievadīs izmeklēšanu. Atsauksies Gerdas ģimene. Meiteni pratinās. Viņa izstāstīs visu par uzbrukumu. Nu Džeriju meklēs ne tikai kā pazudušo, bet ari kā noziedznieku. Māte raudās.

Nikolajs Straza solīsies Džeriju nosist, tikko dabūs viņu rokās. Vai neiet atpakaļ uz Gerdas mājām?

Ja tikai varēs tās atrast. Bet tad viņš būtu uz ceļa un drošs no maldīšanās. Būs garš ceļš uz paša mājām, bet varbūt, ka ar rīta gaismu viņš tās sasniegtu.

Džerijam laimējās. Itin drīzi viņš sasniedza Gerdas mājas un ceļu, kas, līkloču izliekdamies, veda uz Maningu. Nu vismaz viņa dzīvība nebija vairs briesmās. No mājām izskrēja vilku suns; likās uztraucies un rēja aizgūtnēm. Tā kā logos vēl spīdēja uguns, Džerijam atkal uzradās bailes no Gerdas brāļiem un viņš metās skriet ko jaudāja. Sviedri nu jaucās ar slapjumu drēbēs. Viņš jutās kā izpeldināts kaķis. Kad bija galīgi nokusis, viņš apstājās, drusku atelsās un soļos turpināja ceļu. Viņš gāja visu nakti. Pabrauca garām pāris automobiļu, bet tie neuzņēma vēlīno ceļinieku. Pret ritu vajadzēja nākt skolas autobusam. Kad austrumos sāka blāzmoties diena, Džerijs pabēga no ceļa un paslēpās ik reizes, kad no aizmugures tuvojās kādi spēkratu uguņi.

Aizbrauca autobuss, uzausa diena. Garīgi un miesīgi paguris, Džerijs beidzot sasniedza mājas.

Aizsteidzās uz veļas mazgātavu pavēstīt mātei, ka pārradies. ,,Pārlaidu nakti pie Maika Ābramsona," viņš meloja, skaidri zinādams, ka māte viņam neticēs.

Bet labākus melus viņš nebija spējis izdomāt. ,.Vajadzēja pasacīt, Džerij," māte izlikās, ka dēlam notic. ,,Neiznāca. Buss atstāj tūlīt pēc stundām." ,,Vai tad šodien uz skolu nevarēji braukt? " ,,Sāp galva. Svešā vietā slikti gulēju."

Māte uzmeta Džerija sejai stingru skatu un ievēroja saskrāpē- jumus. Droši vien nodomāja, ka dēls kāvies, bet nevaicāja nekā. Džerijs ari bija mazrunīgs un taisījās projām. Māte viņu neaizturēja, jo bija darba laiks.

Atgriezies mājās, Džerijs sameklēja sev brokastis. Rija kā kājots, bet domāja par vakara notikumu. Nevajadzēja uzbrukt Gerdai. Viņa nebija draudzene, tikai klases biedrena, kas kliedza, kad viņu apkampa. Skrāpējās kā vista. Nebija jēgas risināt par viņu kādu mīkstu, maigu domu. Tādas bija visas meitenes — nedraudzīgas, kaprisas, untumainas. Vienīgi māte un Liona viņu saprata. Māte bija māte, un Liona sen pāri meitenes gadiem. Bet meitenes viņa gados bija zēnu ienaidnieces. Bija grūti viņas ignorēt, jo tuvošanos prasīja Dieva nolikta vajadzība. Bet meitenes bija aizspriedumainas.

Viņām patika par zēniem smieties, patika viņus kairināt, bet kad kāds viņām gribēja tuvoties kā vīrietis, tad spiedza un skrāpēja. Nekas! ŠI bija pēdējā reize, kad Džerijs kādai tuvosies. Viņš pats kļūs kairinātājs un izsmējējs. Ja kāda meitene gribēs ar viņu draudzīgi aprunāties, viņš to piezobos.

Atriebsies visai sievietlbai. Viņš neļausies piemuļķoties, jo sieviete ir vīrieša ienaidniece, slazds, kurā neuzmanīgs vai lētticīgs vīrietis var viegli iekrist. Džerijs pierādīs, ka viņa naids un nicināšana būs stiprākas par iekāri! Kad izaugs liels, nodibinās Sieviešu apkarošanas ligu!

Vakarā māte pārņēma rētu dziedēšanu, bet nākošajā rītā Džerijam bija jāiet uz skolu. Māte gaustos, ja viņš paliktu mājās, līdz vainas sadzītu. Sāktu varbūt dēlu patiesi izprašņāt. Jā, zīmes pierē viņam paliks uz visu mūžu. Par atmiņu no Gerdas, ko viņš tagad ienīda. Ja kāds skolā zobosies par

rētām, tad Džerijs viņam trieks dūri purnā. No atsevišķiem klases biedriem Džerijs nebaidījās, jo bija par visiem garākais un kustībās ātrākais. Grūtāk būs ar meitenēm. Ja kādai no tām sitis, tad uzbruks vairāki zēni reizē. Muļķa bruņinieki! Bet Džerijs varēja mēdīties un meitenes padzīt ar rupju valodu.

Tomēr skolā neviens nekā nezināja par Gerdas un viņa ciņu. Acīmredzot, Gerdai bija tik daudz goda prāta, lai par starpgadījumu klusētu. Par to viņai liels plūs, bet lai viņa neiedomājas, ka Džerijs tāpēc būs viņas draugs. Sieviete paliek sieviete — ļauns vilinātājas un bezjūtlbas iemiesojums. ,,Džerij, kas tevi tā saskrāpējis? " ievaicājās kāds klases biedrs brīvstundā, ,.Kaķis —" ,,Kaķis tā neskrāpē. Tās ir cilvēku nagu zīmes." ,,Kas tev daļas! Piesargies, ka nedabū pa zobiem!" ,,Bohanks nikns," norūca vaicātājs un aizgāja pie bariņa, kas apsprieda iepriekšējā vakara hokeja spēli starp Montreālu un Čikāgu. Džerijs sabāza rokas bikšu kabatās un atspiedās pret sienu.

Ar nicīgu skatu noraudzījās garāmgājējos. Cēlie Dieva bērni, kas mīlēja viens otru! Sēlija apstājās: ,,Ak viņa tevi saskrāpēja gan, Džerij? " ,,Aizlaidu viņai krupi aiz apkakles." ,,Krupji jau ziemas guļā." ,,Netirdi mani! Tu esi tāda pat muļķa kaza kā citas meitenes." ,,Tev esi rupjš. Tevi vēl daudzas saskrāpēs." ,,Kārlgās kaķenes! Es jūs visas ienīstu!" ,,Nevienai tevis nevajadzēs — tādu mazbērniņu —" Sēlija aizgāja. Netīši Džerijs viņai noskatījās pakaļ. Viņa bija slaida meitene, kupliem brūniem matiem, taisniem pleciem un sievišķīgi smalkām rokām. Kaut visas skuķes nebūtu tādas ienaidnieces!

Tad viņš varētu ar Sēliju draudzīgi parunāties, paraudzīties viņai sejā, paņemt aiz rokas, pastaigāties kopā. Bet viņš bija gatavs apzvērēt, ka to nekad nedarīs. Viņš sakodis zobus un nīdis!

Atkal Džerijs turējās savrup. Pagāja dienas, kad viņš ar citiem nepārmija ne vārda. Ar vīriešu skolotājiem sadzīvoja labi, bet pret Tagarta jaunkundzi, kas bija viņa klases audzinātāja, bija nevērīgs, dažreiz pat rupjš. Demonstratīvi visiem viņas jautājumiem atbildēja ar ,,Es nezinu".

Pārzinis atsauca māti uz skolu, bet tas nelīdzēja. Atsauca tēvu — tas stāvokli pasliktināja. ,,Jūs neesat nekāda skolotāja!" Džerijs pēkšņi kļuva runīgs. ,,Jūs bez vecāku palīdzības nespējat iztikt. Man pret jums nav ne kripatas cienības."

Nu viņš bija liels diezgan, lai saprastu, ka skolotāji un citi skolēni viņu uzskatīja par zemākas šķiras cilvēku. Viņš kāvās, kad vien radās izdevība. Visa skola to zināja. Uzradās jauna spēle: sakaitināt Džeriju un tad izbēgt. Ja viņš kādu notvēra, tam allaž radās aizstāvji. Bet Džerijs dažkārt uzbruka vairākiem un kāvās ar apskaužamu veiksmi. Viņam tāpēc radās savi apbrīnotāji, kas sāka atdarināt viņa dzīves stilu: aizvien ņirdza, aizvien runāja ciniski. Bet Džerija ienaidnieki ari kļuva ņirdzīgi un kausllgi: ,,Tavs tēvs ir mēslu vedējs," bija parasts izsmiekls. ,,Tu esi bohanks," Džerijam nereti nācās dzirdēt. ,,Tavs tēvs naktis ķer ielasmeitas," bija visneciešamākais aizrādījums.

Vēl jo vairāk Džerijā auga sašutums pret tēvu. Kas tas bija par ģimenes galvu, kas ik vakaru sēž krogū vai dzīro ar izlaidīgām sievietēm? ,,Man nav tēva," Džerijs nosprieda. ,,Tikai kāda būtne, kas bioloģiski atbildīga par to, ka māte mani izlaida pasaulē." Pēc tam viņš tēvu vairs nesauca par papu, bet uzrunāja vienkārši ar tu. Izvairījās ar šo būtni ielaisties valodās. Atbildēja strupi, ja šī būtne kaut ko vaicāja. Nikolajs Strazu jau gadiem bija manījis pakāpenisku dēla atsvešināšanos. Citu interešu aizņemts, viņš par to daudz nedomāja, tomēr reiz noprasīja: ,,Džerij, vai tu domā, ka esi liels virs? Vari runāt ar mani kā ar skolas puiku? " ,,Tu neesi mans tēvs, tāpēc ar tevi kā ar tēvu nerunāju." ,,Kas tad esmu, ja ne tavs tēvs? " ,,Tu esi

ciema žūpa un klaidonis." ,,Tā tu ar mani nerunāsi, tu kazlēn!" Nikolajs Straza iesaucās, savīstīja dūres un gribēja dēlu pārmācīt. Bet Džerijs izmetās pa dūrvlm un kā zaķis aizcilpoja pār pļavu uz tuvējo krūmāju. Vecais Straza solījās dēlu padzīt no mājām un aizgāja uz krogu noskalot dusmas. Nākošā diena bija svētdiena. Anabela pierunāja Nikolaju būt iecietīgam pret dēlu, kas jau bija sasniedzis devīto klasi un rādija, ka viņam nebija galvā zāģu skaidas. Tā nu tēvs ar dēlu kaut kā sadzīvoja, kaut gan reizēm pagāja vesela nedēļa, kad viņi nepārmainīja neviena vārda. Māte neslēpa, ka viņai tas sāpēja, bet viri bija iecirtīgi.

Pieaugot vecumā, Nikolajs bija atradis kādu apaļīgu šķirteni, kuras dzīvokli uzturējās vairāk nekā savās mājās. Pamazām to uzzināja viss ciems, un zobgaļi viņu iesauca par Dorotejas viru. Kad Džerijs to padzirdēja, viņš jo vairāk sāka nicināt savu tēvu un jo vairāk ieslēdzās sevi. Viņš bija pieaudzis par glītu puisi — bieziem, melniem matiem, ovālu seju, vīrišķīgu zodu, gaišu pieri un slaidu augumu. Nansija Niksa viņam šad tad uzsmaidīja un gribēja iesākt sarunu, bet Džerijs augstprātīgi novērsās. Domājot par savu māti un viņas piegulētāju, viņš bija izaudzinājis atziņas par vīrieša un sievietes attiecībām. Cilvēks ir dzīvnieks, un kā dzīvnieks viņš tuvojas savam pretējā dzimuma partnerim. Labāk nicināt un atturēties nekā padoties iekārēm un sasaistīties. Mīlestība ir murgošana. Dievs ir nolādējis cilvēku ar dzimuma tieksmi, nevis prātīgāk izkārtojis sugas vairošanās lietu. Vīrietis un sieviete ir draugos tikai pirms dzimuma tieksmes apmierināšanas, pēc tam viņi kļūst vienaldzīgi viens pret otru vai pat ienaid​nieki. Precēšanās ir muļķība, ko izdomājuši priesteri, lai kaut cik savaldītu kaislīgos vīriešu tēviņus. Bet visumā tā ir lieka krāmēšanās.

Desmitajā klasē Džerijs atdūrās pret algebru kā pret sienu, ko nekādi nespēja pārvarēt. Angļu valoda un sabiedriskās zinātnes viņam veicās lieliski, bioloģija viņu interesēja, ar ķīmiju un fiziku tika galā, ģeometrijas figūrās atrada jēgu, bet algebras burtu rēķini bija neatrisināmas burvju miklas.

Džerijs izkrita pirmo gadu, bet gluži mundri priekšmetu atkārtoja. Otrs gads uzlabojuma nedeva.

Savādi. Loģika mācīja, ka vismaz kaut ko vajadzēja iegūt, pārmaļot to pašu vielu. Laikam viņš bija slinkojis, iedomādamies, ka sekmes nāks ari ar pasīvu klausīšanos. Džerijs nolēma atkārtot algebru vēlreiz, nu gan patiesi cenšoties. Gada beigās atzīme bija uzlabota par piecām procentēm, bet ar tām nepietika. So ziņu saņēmis, Džerijs tā lādējās, ka māte baidījās par viņa prāta aptumšošanos. Drusku nomierinājies, viņš vienā paņēmienā izdzēra alus pudeli un teica: ,,Es esmu bohanks, nekas vairāk kā dumjš bohanks!" ,.Nelamā sevi par bohanku, un dumjš tu neesi," māte mēģināja viņu mierināt. ,,Tu neesi vainīgs.

Algebra ir dumja. Kas tā par rēķināšanu — ar burtiem."

Man ir apnicis Maninga ciems. Negribu vairs redzēt šejieniešus un ielaisties ar viņiem kādās darīšanās. Vai tu vari man aizdot dažus dolārus? " Anabelai sāpēja dēla neveiksme, un viņa aizdeva piecus. Džerijs pateicās un aizgāja uz krogu.

Nikolajs Straza jau sēdēja priekšā. Kopā ar kādu brutāla izskata vīrieti un divām izkrāsojušamies pusmūža sievietēm. Nikolaja seju vecums bija sakrokojis un matus nokrāsojis sirmus. Vecis izskatījās nožēlojams un rupjš. Džerijam gribējās viņam iesist pļauku. Bet viņš likās neredzam savu bioloģisko tēvu. Apsēdās pie brīva galdiņa dzertuves kaktā. Pienāca apkalpotāja ar ķircinātājas smīnu sejā.

Džerijs pasūtināja dubultu devu rudzi. Izdzēris atnesto, viņš juta, ka dusmas un drūmums pagaist.

Apkalpotāja likās gluži skaista sieviete. Prātīga, vēlīga, draudzīga. Droši vien no tādas klases ļaudīm no kādām nāca Džerijs pats. Ne tāda kaprisa labiete kā Nansija, kuras tēvam piederēja lauku mājas.

Kad apkalpotāja atnesa nākošo rudža glāzi, Džerijs aizsāka valodas. Viņai vārds bija Lidija.

Viņa strādāja viesnīcā jau trešo gadu. ,,Patīk šī viesnīca un šis darbs? " Džerijs noprasīja.

,,Krogs kā krogs, un darbs kā darbs. Par patikšanu nav ko domāt. Jāstrādā, tas viss. Ja gadās kāds ar ko aprunāties, tad laiks paiet ātri." ,,Jūs no Maningas? " ,,Nē, esmu ienācēja. No Vegreviles." ,,Es gribu laisties projām no šejienes. Te smird." ,,Man ari apnicis tik mazā vietā. Neviena naktslokāla un tikai viens kino." ,.Brauksim projām kopā. Ritu vai paritu." ,,Jūs man svešs." ,,Neprasu nekādas saistības. Būsim tikai ceļa biedri." ,, Padomāšu."

Tā jau bija tāda kā pievienošanās. Džerijs paskatījās viņai droši sejā: rudi mati, zilas acis, apaļi vaigi un plata piere. Slaviete. ,.Mani sauc bohanku," Džerijs sacīja nicīgi. ,,Bohanks ir lamu vārds. Tā sevi nesauciet. Kā esat kristīts? " ,,Džerijs. Bet sauciet mani par bohanku. Citādi negribu ar jums satikties, un ari kopā neceļošu.

Gribu būt velns! Velns — bohanks!"

Lidija paraustīja plecus un iesmējās: ,,Labi, bohank. Bet mani gan tā nelamā. Esmu kārtīga ukrainiete no krietnas ieceļotāju ģimenes."

Tā kā bohankam nebija naudas, ceļošana bija uz pāris nedēļām jāatliek. Lidijai tas patika, jo varēja ar viņu iepazīties un laikus uzteikt darbu kā kārtīgai strādniecei pieklājās. Bohanks saņēma darbu degvielas pildltavā. Ik vakarus satikās ar Lidiju. Viņa bija dažus gadus vecāka par bohanku, dzīvē šo to pieredzējusi un kļuvusi prātīga. Viņa pazina vīriešus un zināja, ka daudz prieka un baudas varēja iegūt ciešā saskarē. Pirmos vakarus izlikās kautrīga, bet vēlāk kļuva pieļāvīga. Bohanks viņu cildināja kā sapratīgu sievieti, kas zina savu vietu tās sugas sadzīvē, ko sauc par cilvēku. Un bohanks aizmirsa Nansijas kautrīgo smaidu.

5.

Pirms aizbraukšanas Džerijs aizgāja atvadīties no Lionas. Nolēma, ka vienu vakaru atteiksies no mīlināšanās ar Lidiju, jo Liona bija viņam savā ziņā tuvāka par māti. Lionai varēja stāstīt visu, kurpretl no mātes bija jākautrējas. Bija ari it kā jābaidās. Ne no rājiena bet no mātes žēlabām, kas bija ir muļķīgas, ir sāpīgus. Māte bija vienkārša sieviete, bet bagāta un dziļa jotās.

Ar Lionu Džeriju saistīja daudzas skaistas atmiņas. Viņas klātienē viņš varēja atbrīvoties no ikdienas smaguma un sapņot par bagātu dzīvi, ko gribēja iegūt nākotnē. Liona saprata viņa sapņus un uzklausīja pacietīgi viņa runāšanu. Viņai tā varbūt pat patika, jo varēja jo skaidrāk sajust dzīvas būtnes tuvumu. Liona mielojās ar domu, ka viņa bija Džerijam vajadzīga, ka viņa darīja labu darbu, kliedēdama jaunekļa drūmumu. Un lai viņš justos jautrākn, viņa aizvien piepildīja Džerija dzēriena glāzi. Vīns palīdzēju viņai pašai iegūt labsajūtu un priecīgu omu; viņa neredzēja nekā slikta dzērienu lietošanā. Viņa piederēja pie tiem cilvēkiem, kas dzer, bet nekļūst alkoholiķi; viņa neiedomājās, ka Džerijam iedzeršana varētu kļūt liktenīga.

Tā kādā noskurbuma vakarā Džerijs iedomājās, ka varētu kļūt liela tvaikoņa kapteinis. Lionas tuvums viņu padarīja mierīgu un sapņainu. Viņš runāja jūsmīgi, iztēlē skatīdams ainas un gleznas. ,,Esmu sauszemes mošķis, bet man patīk jūras plašums. Tas līdzīgs prērijai, tikai bezgalīgāks. Es pieņemtu jebkādu darbu uz kuģa — kurinātāja, aptlritāja, matroža — lai tikai reiz izkļūtu pasaulē.

Tāli krasti ir kā pasakas, kā aizraujoši stāsti. Atlantijas čkeanā mums uzbruktu vētra. Tā svaidītu mūsu kuģi, draudēdama to pazudināt dziļumā. Virs par viru turētos drošsirdlgāk, it kā nekas viņus neuztrauktu. Novērodams vecos jūrniekus, es sakostu zobus un ari neizrādītu bailes. Tā norūdītos un kļūtu īsts virs — īsts jūras bruņinieks, ko viļņi nespēj pievarēt. Mēs piestātos Parīzes ostā — bars pārdrošu kuģinieku — un pastaigātos pa bulvāriem ar uzvarētāju smīniem sejās. Mūsu vīrišķība pievilktu parīziešu dāmas. Viņas mums uzsmaidītu valšķīgi, apsološi, un mēs saprastu viņu klusos aicinājumus. Mēs sēdētu ar viņām zem ozoliem Parīzes parkos, dzertu ar viņām šampanieti. Parīzes naktslokālos un baudītu mīlestību smaržīgos pēļos. Neaizmirsta​mas būtu mūsu Parīzes dienas.

Pēc nedēļas mēs līgotos tālāk gar Eiropas krastiem. Mūs saņemtu mierīgā Londona kā laipna māmuļa savus pārgalvīgos dēlus. Es ietu pa ielām paceltu galvu — bezbēdīgais prērijas un jūras puisis. Apskatītu augstmaņu pilis, parlamenta ēkas, mūzejus un mākslas galerijas. Redzētu visu to, ko skolotājs aprakstīja sabiedrisko zinātņu stundās. Viss esot apklāts ar senatnes ēnu, bet tā laižot cauri vecu stāstu burvību. Mūs saņemtu zēni ar apbrīnu sejās, jo mēs būtu jūras varoņi. Angļi ir kuģinieku tauta; viņu jaunatne sapņo par jūrām, par tālām zemēm, par brīnumu pasaulēm. Un mēs, jūrnieki, būtu tie, kas šis zemes būtu jau redzējuši, par tām pastaigājušies; kam svešo zemju vienreizība būtu ikdienība. Kur vien mēs ietu, mēs stāstītu savus stāstus, un mums būtu klausītāju pulki. Reiz lasīju; jauns jūrnieks ir varonis, vecs ir leģenda.

Vasaras vidū mēs sasniegtu Arhangeļsku — ziemeļu pilsētu, siļķu mētropoli. Mūs saņemtu ,,brīvie un laimīgie padomju ļaudis" ar karogiem un dziesmām. Iegājuši krievu krodziņā, mēs runātu par politiku: kā darba ļaudīm nokratīt izmantotāju važas, lai izveidotu bezšķiru sabiedrību. Mums par brīnumu krievi runātu angliski, jo viņu teicami nostādītajās skolās iemāca angļu valodu nedaudz gados. Nedēļa Arhangeļskā būtu ekskursija citā pasaulē, ko kuras varam daudz ko mācīties. Žēl, ka mūsu skolās nemāca padomju kultūru." ,,Vai tu domā, Džerij, ka varam no krieviem mācīties kā dzīvot? " Liona ievaicājās. ,,Noteikti! Mans sabiedrisko zinātņu skolotājs bija goda vīrs. Lika man teicamas atzīmes. Viņš stāstīja, ka Padomju Savienība esot taisnības valsts, kur neesot ne izmantotāju, ne apspiesto. Tur neesot ne bezdarba, ne inflācijas. Ikviens strādājot saskaņā ar savām spējām un saņemot taisnīgu atalgojumu." ,,Vai tu negribētu nobēgt no kuģa un palikt Arhangeļskā? " ,.Negribu no Kanadas iet pie komunistiem, bet gaidu, lai komūnisms atnāktu pie manis Kanadā.

Esmu kanadietis un gribu tāds palikt." ,,Tev būs ilgi jāgaida, Džerij." ,,Gaidīšu. Pa to laiku uzstrādāšos par locmani, otru stūrmani, pirmo stūrmani, kapteiņa palīgu un pašu kapteini. Mans ceļš būs taisns — jāiet tikai uz priekšu." ,,Būs tev jāiet skolās, jāmācās, jācīnās. Jākāpj stāvā kalnā." ,,Labprāt iešu uz jūras skolām. Tur būšu kopā ar saviem interešu biedriem. Būsim visi līdzīgi.

Neviens mani nenicinās tāpēc, ka esmu bohanks. Ļaus man savu vārdu nest ar lepnumu. Kā jūrnieks es ar baudu mācīšos par kuģiem un okeāniem. Tā būs manis paša izraudzītā dzīve, un es dzīvošu aizrautīgi. Atbraukšu kādreiz uz Maningu, apciemot tevi un māti. Man būs zeltaini uzpleči un droša virsnieka stāja. Ar nicināšanu noraudzlšos uz apsūnojušām zemniecēm, tādām kā Gerda un Nansija.

Viņas būs resnas un stulbas, es būšu acīgs un smuidrs kā kārkla klūga. Viņas man taisīsies lielos draugos, iekāros tālo jūru braucēju, bet es viņām pagriezīšu muguru."

Bet jūrnieka dzīve palika tikai skaists sapnis. Vispirms taču bija jānobeidz divpadsmitais skolas gads. Pavasari gaidot, viņš joprojām ciemojās pie Lionas. Viņas draudzība un vīns kādu vakaru

atmodināja jaunu sapņojumu. ,,Es aiziešu uz dienvidiem, kur ir lielas un bagātas rančas, kur godā vecie govspuišu tikumi.

Mācīšos prēriju amatu — lopu ķeršanu, teļu sasaistīšanu, zīmju iededzināšanu un mežonīgo zirgu savaldīšanu. Esmu spēcīgs un veikls; visu iemācīšos viegli un ātri. Staigāšu govspuišu zābakos, valkāšu desmit galonu platmali. Pie gurna man būs revolveris, ar ko vingrināšos šaut. Tas ir interesants sports. Tāpēc es vingrināšos pacietīgi, līdz varēšu bez bažām nokniebt lidojošu vārnu.

Kļūšu govspuišu mākslinieks. Ieradīšos rodeo svētkos dažādās pilsētās Kanadā un Savienotajās Valstis. Rādīšu savu veiklību, spēku un drošsirdību, grābdams naudu riekšavām. Man uzgavilēs pusaudži un puiši, kas paši sapņos kļūt man līdzīgi govspuišu mākslās. Bet meitenes un sievas iemīlēsies manī. Meitenes pametis savus mīļākos, sievas savus vīrus. Nāks man līdzi kā mācekles savam priesterim. Bet es tikai smiešos, un katru nakti gulēšu ar citu —" ,,Nav labi tā izmantot sieviešu mīlestību," Liona iespraucās starpā. ,,Vai meitenes kādreiz bēdājušas par mani? Gerda saskrāpēja man pieri. Citas smējās par mani, kad zēnu banda man uzbruka. Sauca mani par bohanku. Bet bohanks vēl parādīs, kam pieder nākotne un pasaule! Bohanks ies tālu un kāps augstu! Viņš apžēlosies par kādu rančinieka meitu un to apprecēs. Mantos tūkstošiem akru lielas ganības — kā mazu karaļvalsti. Un bohankam piederēs simtiem galvu liels ganāmpulks. Modernā džipā viņš apbraukās savus īpašumus, dārgā jaguārā aizbrauks uz pilsētu iedzert vodku lepnākajā restorānā. Visi viņu pazīs un sveicinās pa gabalu. Un viņš vienmēr uzsvērs, ka viņa vārds ir bohanks. Viņš kļūs panākumu tēls, ko visi apskaudis. Uzkāpis pašā popularitātes kalngalā, bohanks kandidēs parlamenta vēlēšanās. Skaļi un veikli viņš runās uz masām — stāstīs par vienlīdzības valsti, kādu viņš gribēs nodibināt Kanadā. Lai neviens nebūtu apsmiets un nicināts! Bohanku ievēlēs ar milzīgu balsu vairākumu. Parlamentā viņš pārsteigs premjēru ar savu oriģinālo domāšanu un enerģisko rīcību. Nepaies ilgs laiks, un viņš būs lauksaimniecības ministrs, kas pārsteidzošā kārtā sagādās visām zemnieku precēm tirgu un pienācīgas cenas. Bohanka draugi prasīs pārvēlēt sociālistu partijas līderi. Bez šaubām, bohanks Džerijs kļūs jaunais partijas vadonis un provinces premjērs. Tas nozīmēs plašas politiskas un sociālas pārmaiņas, strauju progresu, ko ievēros Kanadas ministru prezidents. Bohanks kļūs jauna laikmeta saucējs, spoža zvaigzne pie Kanadas politiskajām debesim. Zelta burtiem viņa vārdu ierakstīs šīs zemes vēsturē, tāpat kā Ļeņins mūžīgi dzīvos Padomju Savienībā. Bet bohanka darbs —" ,,Iedzer, Džerij, lai mute nekļūst sausa," Liona viņu pārtrauca un pasniedza alus pudeli. ,,Kad kļūsi bagāts un slavens, tu taču atminēsies savu vecāko māsu Lionu? Pagādāsi viņai vieglu darbu un labu algu? " ,,Pārtraukt otra stāstījumu ir nepiedodams grēks," Džerijs pēkšņi sapīka. Viņš bija apvainots un to neslēpa. Nerunāja vairs, tikai kaut ko atrūca uz Lionas jautājumiem. Viņa veltīgi pūlējās uzlabot jaunā brāļa gara stāvokli. Viņš drīz aizgāja mājās pat lāga ardievas nepateicis.

Pēc pāris nedēļām Džerijs atklāja jaunu panākumu plānu — viņš gribēja kļūt Kanadas jātnieku policijas ģenerālis. Vai viņš nezināja, ka jātnieku policijā neuzņem vidusskolu nebeigušos, kam divreiz jāatkārto desmitās klases algebra? Jeb viņš matrikulācijas diploma iegūšanu uzskatīja par tādu sīkumu, ko nebija vērts pat pieminēt? Liona par to nekā nevaicāja. Vispār viņa tovakar sēdēja klusa it kā norāta, ne ar vārdu neiejaukdamās Džerija monologā. Varbūt viņa klausījās tikai ar vienu ausi? ,,Man velns devis tādas smadzenes un augumu, ka būtu muļķība tos atstāt neizmantotus. Man patīk vingrot, boksēties, peldēt, spēlēt hokeju un piedalīties visās tādās nodarbībās, kurās varu pierādīt savu spēku un veiklību. Man patīk problēmu risināšana, un tas ir jātnieku policijas galvenais pienākums. Pārbaudot manas garīgās un fiziskās spējas, eksāminētāji atrastu, ka esmu teicams

rekrūtis. Nosacīto laiku jātnieku policijas skolā pavadītu kā svētkus, jo sportošana man padodas tik labi, ka retais uzdrošināsies ar mani sacensties. Es nobeigšu kursus kā labākais klasē, par to nešaubos. Mani nozīmētu speciāliem uzdevumiem, ar kuriem iepazītos darbā. Tā kā pienākumus veiktu teicami un strādātu ar prieku, mani drīz sūtītu uz virsnieku skolu. Kas tas būtu par izaicinājumu!

Varētu pierādīt, ka esmu viens no labākajiem cilvēku individiem visas Kanadas mērogā. Lepni es valkātu savus sarkanos svārkus, jātnieku bikses un garos zābakus. Katrs Kanadas zēns sapņo reiz būt mauntijs — es būtu īstenībā pārvērties sapnis. Visas durvis man atvērtos plaši, visur man parādītu cienību un godu. Lepni es jātu parādēs, pavadītu ārzemju prezidentus, kad tie ierastos Kanadā."

Džerijs drusku atvilka elpu; tad turpināja ar jo lielāku sparu un pārliecību: ,,Virsnieku skolu es pabeigšu teicami. Kļūšu skolotājs rekrūšiem. Piedalīšos apmācībās. Kas tas būs bohankam par prieku dot pavēles izlutinātiem tēvu dēliem un skatīties, lai pavēles tiktu nekļūdīgi izpildītas! Es būšu stingrs skolotājs, jo esmu pārliecināts, ka Kanadas policijai jābūt labākajai pasaulē. Nepavisam necietīšu glaimošanu un pielīšanu — kas tā kaut ko mēģinās, to tūlīt padzīšu, lai brauc pie mātes. Necietīšu ari meitenes, kas man tuvosies ir kautrīgi, ir izaicinoši. Pateikšu viņām skaidri, ka bohanks ir par lepnu, lai flirtētu. Bet tās meitenes, kas man patiks, es uzaicināšu mājās.

Katru vakaru citu, lai daudzas jo daudzas es varētu izmīlēt."

Atkal Džerijs aprāvās — laikam atskārta, ka bija pārāk skaidri atklājis savu cinismu. Varbūt tas pat pacietīgajai Lionai bija par skābu? Tāpēc viņš atgriezās pie sava panākumu stāsta: ,,Ātri jo ātri kāpšu pa panākumu trepēm līdz kļūšu ģenerālis. Jātnieku policijas ģenerālis, kam krūtis izrotātas goda zīmēm!"

Te Liona gribēja ieminēties, ka nekad nebija dzirdējusi par ģenerāļiem jātnieku policijā, bet nedrīkstēja Džeriju pārtraukt. Viņš taču zināja labāk, ja runāja ar tādu pārliecību. Ko jaunākais brālis stāstīs tālāk? Viņa klausījās ar interesi. ,,Kā ģenerālis es pārzināšu Kanadas politisko drošību. Iekārtošu nacistu ķeršanu. Nodošu spiegus tiesām. Protams, es zināšu visu par komūnistu iefiltrēšanos. Bet pret komunistiem es nebūšu bargs, jo viņi cīnās par zemo ļaužu likteņa uzlabošanu. Valdība man uzdos ķert komūnistu spiegus.

Arēji to darīšu centīgi, bet patiesībā palaidīšu ziņu ikvienam, kam draudēs briesmas. Tā kļūšu par komūnisma cīnītāju, ko cildinās politbirojs Maskavā. Pēc boļševiku revolūcijas Kanadā mani iecels par mūsu partijas pirmo sekretāru. Vēl dzīvam esot, man cels pieminekļus visās Kanadas pilsētās. Par mani rakstīs grāmatas; es pacelšos pāri Džonim Makdonaldam Kanadas vēsturē. — Vai tu vēl klausies, Lion, jeb esi iesnaudusies? Nesaki ne vārda, it kā tev mani nodomi būtu vienaldzīgi. Kad es būšu pirmais virs Kanadas vēsturē, tad ari tevi likšu pieminēt. Par mūsu draudzību kāds profesors sarakstīs pētījumu. Vai tu būsi man pateicīga, ka no vientuļas viesu apkalpotājas padarīšu tevi par slavenību? " ,,Būšu jau būšu pateicīga. Lepošos, ka esmu līdzējusi tevi audzināt." ,,Audzinājusi mani neesi — to neiedomājies! Es izaugu paša spēkiem vien kā ozols mežā, kā vērsis aplokā. Ari māte mani nav audzinājusi. Viss, ko viņa zina, ir strādāt, gulēt un sadzert ar draugiem. Un tēva man vispār nav — to jau tev esmu stāstījis. Bet tie ir īstie viri, kas izaug savā ziņā vien. Tie nav memmes dēliņi — mīksti un vārgi. No mazām dienām esmu mācījies pats savas kaujas izcīnīt. Nenoblties no pārspēka, neraudāt par iegūtajām brūcēm." ,,Audzinājusi tevi neesmu," Liona pievienojās bēdīgi. ,,Drīzāk gan esmu tevi samaitājusi — iemācījusi dzert un pīpēt." ,,Tas nekas! Tabaku un alkoholu lieto visi velna puiši. Atturas tikai Jēzus bērniņi, kas tic paradīzei. Pudele un cigarete ir vīrišķības simboli, tāpat kā sievietei tie norāda uz paklldenlbu. Un paklīdeņu ir bezgala daudz."

Liona sarāvās: ,,Es dzeru un smēķēju, bet neesmu paklīdene. Un savu māti taču nesauksi par izlaidīgu sievieti? Vai tu viņu nemīli? " ,,Nezinu. Esmu dzimis ārlaulībā. Ko tas nozīmē? " ,,Visu ārlaulībā dzimušo mātes nav paklīdenes. Viņa mīlēja tavu tēvu, tāpēc viņam atdevās.

Mīlestība var pastāvēt ari ārpus laulības." ,,To viru, kas bioloģiski atbildīgs par manu radīšanu, nesauc par manu tēvu! To tev esmu teicis!

Vai tiešām nevari atminēties? Man tēva nav, un nav ari vajadzīgs. Esmu lepns, ka varēju uzaugt ari bez tēva! Un manai mātei ir mīļākie. Vai tas nenozīmē paklldenlbu? " ,,Mīļo Džerij, netiesā savus vecākus. Bez viņiem tu vispār nebūtu radīts." ,,Vai tā būtu kāda nelaime? Nedzimušam būt dažkārt labāk nekā dzīvot. Biljoniem un biljoniem dzīvību paliek neradītas. Un vai kāds par to sūdzas? Bieži gan sūdzas par piedzimušajiem.

Nedzimušajiem nav arī jānes draudošās nāves lāsts, kas gandrīz ikvienu padara par gļēvuli." ,,Man tevis žēl, Džerij. Tev svešs, liekas, dzīves prieks. Vai tu nekad nejūties līksms, ka vari staigāt pa Dieva pasauli, baudīt skaņas, smaržas, skatus? Vai neesi pateicīgs kaut kam, ka brīžiem vari būt laimīgs? " ,,Es nestaigāju vis pa Dieva bet velna pasauli! Nezinu lāga, kāda sajūta īsti ir laime. Kad būšu pirmais virs Kanadā, tad būšu laimīgs." ,,Ai Džerij, mans nabaga puisi! Tu nekad nekļūsi jātnieku policijas ģenerālis. Lai tik augstu uzkāptu, nepietiek ar gudrām smadzenēm un fiziskām dotībām. Vajag gaišākas dvēseles, mīlestības uz cilvēkiem. Nezinu spriest par kāpšanu komūnisma kalngalos. Varbūt viņiem vajag cilvēkus ar melnām dvēselēm." ,,Tev, Lion. laikam ir šī gaisma un mīlestība, bet kur tu esi tikusi? Es dzīvošu ar tumsu un naidu un tikšu tālāk. Es tev to pierādīšu!" ,,Es kā apteksne būšu laimīgāka nekā tu kā ģenerālis." ,,Laime ir mazo cilvēciņu daļa; temats, par ko var lasīt salkanos romānos. Panākumi ir vara, un varas dēļ vērts dzīvot." ,,Ne vienmēr. Un, mīļo Džerij, tev ir tikai sapņi. Tu runā it kā tie būtu ar roku sasniedzami. Ja savos labākajos gados nespēji dzīvi un cilvēkus mīlēt, kā tad dzīvosi vēlāk? Nē, nē, es esmu pārāk nejēdzīga un nesapratīga, lai varētu tevi izaudzināt par gaišu cilvēku. Vai tu man piedosi? " ,,Nepiedošu, ka man netici, un netici manai nākotnei. Ko lai mēs vairāk runājam? Bet es tev pierādīšu, ka ari tādi kā es var dzīvē tikt uz priekšu! Tu par mani vēl dzirdēsi.jo visa pasaule runās par mani! Ar labunakti!"

Tonakt Džerijs bija sašutis, bet vēlāk nožēloja, ka bija tik puiciski uzņēmis Lionas labi domātos vārdus. Sevi nopelt nebija Džerija dabā, tāpēc viņš trīs nedēļas Lionu neapciemoja. Iespītējies tēloja apvainoto. Bet vientulības sajūta pārvarēja spītību. Ar māti nevarēja sapņot par nākotni. Viņa tūlīt kritizēja, ka iedomām trūkstot pamata. Lai labāk padomājot par kādu praktisku amatu. ,,Nu tu pļāpā blēņas," māte teica, kad Džerijs sāka runāt par karjēru Franču leģionā. ,,Iet karot ar melnajiem — tas tīrais neprāts." ,,Ar tevi runāt ari ir tīrais neprāts," Džerijs mēdījās, uzvilka svārkus un aizgāja pie Lionas. Tā viņu saņēma ar neslēptu prieku. Ne ar vārdu nepieminēja ilgo neatnākšanu. Galdā uzlēca vakariņas un rudža pudele, it kā Džerijs būtu bijis gaidīts. Pēc paēdiena un pndzēriena Džerijs norīkojās uz vājas, aizsmēķēja cigareti un laida vaļā savu stāstu: ,,Nu beidzot esmu izdomājis sev piemērotu karjēru. Drosmīgu, vīrišķīgu, pārgalvīgu! Pieteikšos Franču leģionā! Tur pieņem puisiešus tādus kā mani: možus prātā un dūšīgus spēkā. Redzēšu pasauli un izbaudīšu dēkas. Āfrika — melnais kontinents! To vajag civilizēt par spīti briesmām un bailēm.

Franči zina, ko dara. Satriekt vajag katru pretestību, katru nēģeru dumpi! Tikai baltie var atnest melnajiem civilizāciju un kultūru. Pamazām — pa labi apsvērtiem pakāpieniem. Un leģions ir tas iestādījums, kas iedzen mežoņiem bailes un paklausību. No visām zemēm nāk ellīgi puiši, kas gatavi nodoties īstenam misijas darbam. Nevis ar Bībeli var kaut ko panākt pie iedzimtajiem, bet ar granātām un patšaute- nēm. Un bohanks būs šāds īstenību sapratējs misionārs. Alga ir laba, un teicamas ir spējas uzdienēties. Vājākie pamet leģionu, bet izturīgākie un spējīgākie kļūst virsnieki.

Viņi var pieprasīt Francijas pavalstniecību. Var pavadīt brīvdienas Parīzē, Maršeļā, Huloņā vai kādā citā diženā franču pilsētā. Pludo dārgi vīni, dzied un dejo franču meitenes. Viņas uzsmaida leģionāriem — vīriem, kas nebēdā ne Dieva, ne velna, kas asiņainu kauju uzskata par izpriecu. Es iemācīšos franču valodu, un Francija man kļūs otra dzimtene. Modernam cilvēkam jābūt divkultūru individam, mācīja mans sabiedrisko zinātņu skolotājs. Viņš ieteica piesavināties krievu kultūru, jo nākotnē krievi kļūs pasauli vadītāja tauta. Bet kas vainas franču kultūrai? Tā mums pieejamāka un atver durvis dzīvei Kvebekas provincē.

Uzdienējis leģionā augstā virsnieka pakāpē, iegūšu karaliski atalgotu darbu Francijas valsts dienestā. Kļūšu sūtnis vai atašejs. Atkal pavērsies iespējas redzēt tālas zemes un dzīvot interesantu dzīvi. Lūgšu, lai man dod sūtņa vietu Maskavā. Un man to iedos! Kāpēc ne? Nu varēšu veicināt draudzību starp krieviem un francūžiem. Rezultātā modernās komūnisma idejas nonāks Francijā aizvien lielākā apmērā. Komūnismam radīsies aizvien jauni piekritēji un atbalstītāji. Nāks reformāciju laikmets, kas beigsies ar komūnisma uzvaru šai vecajā kultūras zemē. Un bohanks Džerijs Straza būs viens no tiem jaunā laikmeta nesējiem Francijā, ko vēsture neaizmirsīs. Viņa fotogrāfijā parādīsies enciklopēdijās; viņa biogrāfiju mācīsies skolēni Francijā un Padomju Savienībā. Un ari citās zemēs, jo komūnisms pa šo laiku būs pārņēmis visu pasauli. Džerijs Straza stāvēs blakus Iļjičam Ļeniņam!"

Runātājs pierimās. Ievilka dziļu elpu. Viņš bija kareivīgā noskaņā. Ar spēcīgu vēzienu satvēra rudža glāzi un izdzēra pāris malkos. Tad vaicājoši paskatījās Lionā un noprasīja stingri: ,,Ko tu saki par manu plānu? ,,Drosmīgs, vīrišķīgs nodoms. Kad tu domā pieteikties? Bet vai Franču leģions vēl pastāv? Nu jau melnie iegūst neatkarību. Dzirdēju kafejnīcā runājam." ,,Kā nu leģions nepastāvēs? Visi melnie nav neatkarību ieguvuši un neiegūs. Melnie vairāk rada mērkaķiem nekā cilvēkiem. Tādi nevar valsti vadīt!" ,,Nu, tu jau zini labāk. Cik nu man tās skolas, un es avīzes nelasu." ,,Braukšu uz Montreālu pieteikties, tikko iepelnīšu naudu." ,,Nebūs žēl atstāt māti? Diezin, kad varēsi ciemos atbraukt." ,,Neesmu no žēlabaino sugas. Un Franču leģiona vīram neklājas par māti domāt. Nekādas sentimentālas jušanas! Tikai kauties uz velna paraušanu!" ,,Es tevi allaž pieminēšu, kad būsi mežoņu zemē. Gaidīšu ik dienas ciemos. Rakstīšu tev vēstules ik nedēļas. Vai tu man atbildēsi? " ,,Diezin. Vai nu man būs prāts uz rakstīšanu, kad dzīve būs kā orkāns? Šaubos, vai no kara lauka vispār varēs vēstules izsūtīt."

Pārdroši Liona pameta sarunu par Franču leģionu un ievaicājās par gaidāmo abitūrijas balli.

Savādi, ka Džerijs nenoskaitās par tādu Lionas izlēcienu, bet atbildēja civilizēti. Balle būšot ķēmošanās, bet viņš aiziešot dažas no cildenām meitenēm paspaidīt. Sevišķi Nansiju, jo tā prasījās spaidāma.

Izdzēris vēl glāzi rudža, Džerijs teicās iet mājās mācīties.

6.

Tagad sapņošana pie Lionas bija pagātne. Tovakar atvadījies no Lionas, Džerijs vēl pusnakti aizsteidzās pie Lidijas. Atgriezās mājās tikai no rīta, bet nejuta bezmiega nogurumu.

Jā, ar Lidiju Džerija attieksmes izveidojās citādas nekā ar Lionu. Kaut ari vecāka par Džeriju, Lidija labprāt bija viņa mīļākā. Viņa atdevās puisietim jau pēc pāris nedēļu pazīšanās. Tas pacēla Džerija pašapziņu: ja viņam atdevās pieaugusi sieviete, tad ari viņš bija pieaudzis — pilnvērtīgs vīrietis. Kad viņi aizies uz lielpilsētu, tad dzīvos vienā dzīvokli un uzdosies par viru un sievu.

Civillaulība bija parasta parādība. Džerija un Lidijas uztverē tā bija tikpat godīga kopdzīve kā valdības un mācītāja apstiprinātā. Laulāšanās bija ievesta, lai izspiestu no vientiešiem naudu, tas viss.

Izbeiguši darbu Maningā, viņi uz labu laimi nopirka dzelzceļa biļetes uz Bebreni. Tā bija pilsēta ar četrsimt tūkstoš iedzīvotāju; uzplaukusi reizē ar minerālu atrašanu tās tuvumā. Bebrenē meklēja visādus speciālistus, bet Džerijs atrada darbu benzīna pildltavā.

Lidijai bija apteksnes pieredze, un viņu pieņēma kādā viesnīcas kafejnīcā. Algas bija zemas, bet jaunieši samierinājās. Lidija prata paglaimot un uzsmaidīt viesiem, nopelnīdama gandrīz otru algu dzeramnaudas. Džerijam bagātie braucēji dzeramnaudu deva par to, ka viņš visiem saucās par bohanku. ,,Kā šodien klājas bohankam? uzsauca piebraucējs. ,,Uzpildi degvielu; pārbaudi bateriju, radiātoru un motoru! Te dolārs par uzticamu darbu." Un braucējs aizsteidzās darīšanās — viņam trūka laika, ne naudas.

Džerijs izdarīja visu kā sacīts. Sarēķināja izdevumus. Deviņi ar pus dolāru. ,,Desmit piecdesmit," viņš teica auto īpašniekam, kad tas atnāca pēc spēkratiem. Iegrūdis vienu dolāru kabatā, Džerijs pareizo summu ieskaitīja reģistri. Auto izslīdēja uz ielas un pazuda satiksmes burzmā. Vai braucējam radās aizdomas, ka viņš apkrāpts? Varbūt nedrīkstēs mānīties, ja viņš atkal iebrauktu? Bet šī blēdīšanās kļuva hazards, ko Džerijs nespēja pārvarēt.

Pēc mēneša Džerijs un Lidija bija tikuši tik tālu, ka uzdrošinājās aizpirkt vecus spēkratus. Nu viņi izkaulēja darbā vakara maiņas, un ik rītus izbrauca uz netālo Sudrabezeru, kur Džerijs cītīgi mācījās peldēt. Lidija šo sportu jau prata. Viņa palīdzēja vīram, kas parādīja apbrīnojamas spējas.

Pēc pāris nedēļām viņš uzdrošinājās pārpeldēt pār ezera līci un sāka trenēties ūdenslīšanā.

Apbruņojies ar skābekļa tvertni un drošības vesti, Džerijs aizpeldēja līdz ezera vidum un pazuda dzelmē. Atkal uzniris pēc dažām minūtēm, viņš māja ar roku Lidijai, kas viņu gaidīja, līdz jostas vietai iebridusi ūdenī.

Bet tad uzmācās problēma: spēkratu remonti prasīja pārāk daudz naudas. Lai izvairītos no nesamaksājamiem parādiem, Džerijs sagrabējušos spēkratus pārdeva par desmit rudža pudelēm. Bet nu viņš atklāja, kā ātru peldēšanu un dažādus ielēcienus var vingrināties kādā publiskajā peldbaseinā turpat pilsētā. Varēja piesaistīties pie Imkas. Tad nodeva bija zema, un palīdzēja labākie pilsētas trenej-i. Varēja peldēt arī ziemā, jo baseins bija telpā, ko apkurināja. Ap Ziemassvētkiem Džerijs bija ticis tik tālu, ka viņu izraudzīja peldētāju vienībā, kas nākošo vasaru piedalīsies Kanadas meistarsacīkstēs. Nu viņš trenējās vēl intensīvāk, un instruktors viņu ciešāk uzraudzīja. Džerijam lepnums auga augumā. Bohanks nebija nieka puisis — lai viņu apbrīno, lai viņu apskauž!

Lai iegūtu vairāk spēka, viņš sāka spēlēt hokeju. Arī tas viņam padevās. Viņš bija nekaunīgākais virs uz ledus: grūstījās, trieca nūju pretniekiem ribās, šāva nūju starp kājām tiem, kas viņam spēja atņemt ripu. Tā izpelnījās daudzus sodus, un bieži uz ledus sakāvās. Spēlēs mājās Džerijs bija

populārs, jo ne velna nebaidījās.

Sevišķi nekaunīgs viņš bija pret tiem spēlētājiem, kas bija par viņu mazāki augumā, bet no lielajiem ērzeļiem uzmanījās. Bet ari ar mazajiem vienmēr nebija izprieca: ja viņš tos aiztika, lielie viņam atriebās. Tā bieži vien Džerijs staigāja ar zilām uzacīm, nobrāztiem vaigiem vai punu pakausi.

Tomēr tas viss piederēja pie vīrišķības, pie hokeja varonības.

Sākumā Lidija gāja viņam līdzi uz peldēšanas treniņiem un hokeja spēlēm, jo nu viņi abi strādāja rīta maiņā. Bet pēkšņi viņai pietrūka intereses. ,,Man šovakar satikšanās ar darba biedrenēm," Lidija atrunājās un pasauca taksometru. ,,Man jau sešos jāizbrauc no mājām." ,,Kur tā satikšanās? Es tevi pavadīšu," Džerijs piedāvājās. ,,Nevajag. Labāk atpūties kādu stundu." ,,Neesmu noguris. Esmu notrenējies stiprs kā velns." ,,Nē, nē, gribu reiz pabūt viena ar sevi." ,,Esmu tev apnicis? " Lidija neatbildēja, tikai pasmējās. Džerijs paskatījās viņā jautajoši, bet nesacīja nekā. Tomēr vēlāk busā uz peldbaseinu braucot, skaļi kā kraukļi sāka ķērkt domas, ka Lidija taču nebija izņēmuma sieviete. Arī uz viņu varēja attiecināt agrākos spriedumus par sieviešu muļķību, neuzticamību, nīstamību. Lidiju viņš laikam nemīlēja — atrada viņu tikai labu partneri gultā un vientulības izklaidēšanā. Vai varbūt viņam arī Lidija sāka apnikt? Nebija nekā šai vieglajā apteksnē, kas viņu pie tās ilgstoši piesaistītu. Visa pilsēta bija pilna sievietēm — jaunākām, skaistākām, gudrākām. Kāpēc nepaaicināt uz restorānu kādu no tām meitenēm, kas arī trenējās uz sacīkstēm? Būtu kopējas intereses par ko parunāt. Lidija pēdējā laikā viņu pārtrauca, kad viņš sāka stāstīt par saviem dienas un vakara piedzīvojumiem. ,,Tie visi ir sīkumi," viņa reiz teica. Atstāj savu ikdienu darba vietā." ,,Tu traki vicinies rokām, kad ko stāsti. Pats uztraucies no savas runas, kaut gan pļāpā tīrus niekus," viņa sacīja citreiz gluži nicīgi. ,,Kāpēc tā seju šķobi kā klauns? " viņa tirdīja nākošajā vakarā. ,,Tu vienus un tos pašus niekus stāsti trīs reizes no vietas. Vai tu nevarētu kādu bridi arī klusēt un paklausīties, kas man sakāms? " viņa sparīgi pārtrauca Džerija monologu. Viņas pacietība bija samalta, un viņa izskrēja no istabas.

Džeriju tas neuztrauca. Neievērodams Lidijas aizrādījumus, viņš nākošajos vakaros turpināja burbuļot, vaikstīties un žestikulēt. ,,Tas man neinteresē!" viņš iesaucās, ja Lidija pārāk nepacietīgi sāka iemaisīties viņa runā. Kad Lidija atkal izgāja otrā istabā, viņš viņai sekoja, turpinādams savu stāstījumu.

Džerijs nebija muļķis, lai nesaprastu, ka šāda uzmācība viņu padarīja Lidijai pretīgu. Bet visu savu dzīvi viņš koncentrēja ap sevi un sevi vien, tā ka viņam ne drusku neinteresēja Lidijas vai kāda cita dzīve. Laikam tāpēc viņš ari nespēja mīlēt, jo mīlestība ir iziešana no sevis, lai kalpotu otram, lai to apbrīnotu un cildinātu. Viņš bija pieredzējis pārāk daudz nicināšanas un naida, lai spētu atvērties citiem. Viņš nebija mīlestības, bet dzīvnieciskas kaislības bērns. Daudziem mīlestība dod dzīves jēgu, bet viņš par to nezināja spriest, jo mīlestības nepazina. Dažreiz viņam likās, ka viņu pārņēma mīlestība iekāres bridi, bet tā bija tikai iedoma. Pēc kaislības apmierināšanas viņam Lidija likās vienaldzīga vai pat pretīga. Grāmatās viņš bija lasījis mīlestības aprakstus un filozofiju par mīlestību.

Tādi raksti bija viņu uztraukuši, kaitinājuši. Tīrās muļķības! Un viņš bija nometis grāmatu. Džerijam dzīves jēgu deva miesas baudas. Lidija bija kaislīga sieviete un draudzības sākumā centās Džeriju visādi iepriecināt. Liekas, viņa Džeriju ari mīlēja — ar mazu, vārgu mīlestību — kā sveces liesmiņu,

kas ikdienas vējā aši nodzisa. Radās abpusējs apnikums. Lidija bija strupceļā: bija sapinusies ar Džeriju; nu bija grūti savākt pietiekoši daudz uzņēmības, lai no viņa atrautos. Džerijs jutās vēl vairāk nolaidies: kāda jēga bija dzīvot, ja bauda kļuva tikpat apnikusi kā auzu putra brokastis? Kaut kas bija jādara, lai saglabatu patiku dzīvot, lai ikdienā ienestu jaunu spriganumu.

Beidzot Lidija kādu dienu pazuda no Džerija dzīves.

Bet tad Džerijs saņēmās: viņš parādīs sevi sportā. Kad kļūs slavens, tad sieviešu netrūks. Ar pastiprinātu centību viņš trenējās peldēšanā, ar pārgalvīgāku kausllbu spēlēju hokeju. Ar lepnumu sauca sevi par velnu — apzīmējumu, ko respektēja visi ligas spēlētāji. Bohanks — nelabais! Lai piesargās no viņa! Tomēr ari pretiniekos gadījās tādi, kas paša velna nebijās. Džeriju nokaitināja Vilfrlds Šlazlesklijs, kas reiz pazemojoši apslidoja bohanku un iešāva ripu bebreniešu vārtos.

Nākošajā reizē sastopoties ar Šlazleskliju, Džerijs iegrūda savu nūju tik spēcīgi ienaidnieka ribās, ka tas nokrita uz ledus. Izsauca ambulanci un ievainoto aizveda uz slimnīcu. Kaut ari ligas prezidents uzlika Džerijam naudas sodu, tas bija par mazu, lai kausli izmācītu. Sekoja dažu zobu izsišana, potītes izmežģlšana un gūžas kaula pārlaušana. Ar to velna pretiniekiem pietika. Viņi spēlēja sakostiem zobiem, meklēdami izdevību bohankam atriebties. Un izdevība gadījās. Larijs Umpfers — kas ari bija ievērojams ar savu huligānisko spēles stilu — ietrieca bohanku arēnas dēļos ar tādu sparu, ka velnam pārlūza kāja. Sliktā vietā — celi. Džerijs tūlīt saprata, ka toziem viņš vairs hokeju nespēlēs.

Viņš lādējās, bet tas nekā nelīdzēja.

Slimnīca viņu saņēma ar labestības gaisotni. Chirurgs tūlīt operēja celi. Salika kaulus, sasaistīja dzīslas un kāju ieģipsēja. Žēlsirdīgā māsa bija pati gādība. Pie tam smaidīja nepārtraukti, zibinādama skaistus zobus un ievilkdama bedrītes vaigos. Un Džerijs jau nākamajā naktī sāka viņai parādīt sevišķu interesi. Nabaga velns neapjēdza, ka Džudija Spensera bija paradusi, ka slimnieki viņai glaimoja un muļķīgi uzsmaidīja. ,,Pasēdiet pie manis, atpūtieties," Džerijs runāja. ,,Man nav laika, un ja laika būtu, ietu pie kāda, kam grūtāka slimība. Jūsu kāja taču vairs nesāp, kopš ieģipsēta? " ,,Sāp gan," Džerijs meloja. ,.Savādi. Vai tikai nemānāties? Dabūšu zāles pret sāpēm." Un māsa aizlidoja kā krāsaina spāre.

Drīz atgriezās ar divi tabletēm un iedeva tās Džerijam. ,,Nakts gara. Nenāk miegs." ,,Nesākiet tikai raudāt. Kur jūs tik nevlrišķīgs hokejists? " ,.Vīrišķības man pietiek. Gribu tikai pārbaudīt jūsu sievišķību." ,,Ja saprotu pareizi — jūs gribat izmest makšķeri. Ieteicu nepūlēties. ŠI ir slimnīca, ne iepazīšanās birojs. Kaitinādama māsa pasmaidīja valšķīgi un izgāja. Džerijam iedūra sāpltes adatiņa.

Jā, šī bija sieviete, kuras dēļ bija vērts papūlēties. Skaista, lepna, skolota. Piemērota sportistam.

Bet kā salauzt viņas lepnumu? Tam nevajadzēja būt pārāk grūti, jo sievietēm patika spēcīgi vīrieši — hokejisti, peldētāji. Žēloties nederēja — tas bija aplams gājiens. Tomēr, kā pierādīt savu vīrišķību?

Jānicina sāpes, jāsmejas par tām! Nevarību lai nomaina varēšana. Jāceļas augšā, jāsēž krāslā, lai viņa rājas par pārgalvību. Lai rājas, lai sūdzas, bet lai nezobojas!

Ieģipsētā kāja bija nevarīga. Smaga kā bluķis. O, viņš ienīda ģipsējumu! Nolādētais Larijs Umpfers! Gan Džerijs viņam atmaksās, ja velns vēl nākošo ziemu spēlēs šai atbirumu līgā. Bet varbūt sastaps Lariju starp profesionāļiem. Vienalga! Velns lauzīs kādu Umpfera locekli, varbūt sakropļos viņu uz mūžu. Lai tad piemin velnu — bohanku. Bet to visu varēs vēl reižu reizēm pārdomāt — izstrādāt kaujas plānu. Tagad bija jādomā par Džudiju, arī jāizdomā uzbrukuma stratēģija. Vispirms: jātiek ārā no gultas. Lai tad māsa palīdz tikt gultā atpakaļ. Tad saskarsies rokas, pleci, kājas —

Palīdzot ar rokām, Džerijs pārlika pār gultas malu ieģipsēto kāju. Viņš jutās neveikls, nespēcīgs.

Kad celis mazliet pagriezās, iezilināja sāpes. Džerijs sakoda zobus. Nolicis veselo kāju uz grīdas, puisis slējās stāvus. Tad pēkšņi zaudēja līdzsvaru un nogāzās garšļaukus. ,,Kas jums? " iesaucās istabas biedrs — kāds, kas bija nozāģējis divus pirkstus. ,,Izsaukšu māsu!" Un viņš piespieda zvana pogu.

Ielidoja māsa. Apstājās pie durvīm. Nesmaidīja. ,,Ak to jūs izdomājāt savā izlaista bērna prātā!" ,,Neesmu tik vārgs, lai visu laiku gultā nīktu." ,,Vai jums pašdisciplinas nemaz nav? " ,,Ir, ja vajadzīga." ,,Neliekas vis. Paguliet nu mierīgi, līdz pasaukšu kādu vīrieti." ,,Es pats piecelšos!" Džerijs lielījās. ,,Labāk nemēģiniet. Izgrozīsit kaulus no salikuma. Būs jāģipsē par jaunu. Varonība nevietā ir muļķīga pārgalvība."

Māsa izgāja — šoreiz nelidoja. Tīšām lika lēnus soļus. Un viņa uzkavējās projām ilgāk, nekā tas bija nepieciešams.

Džerijs nebūtu bijis hokejistu velns, ja būtu māsai paklausījis. Ceturtdaļstundā līdz atnāca māsa ar palīgu, viņš visādi izmēģinājās pierausties stāvus, bet tālāk par sēdēšanu netika. Istabas biedrs noskatījās viņā ziņkārīgi, tomēr palīgā nenāca. ,,Kas tā par muļķošanos? " atnākušais palīgs prasīja īgni.

Džerijs: ,,Negribu būt nevarīgs. Esmu diezgan spēcīgs, lai uz vienas kājas pārlēktu pāri istabai un apsēstos krēslā."

Palīgs: ,,'Tādus kā jūs vajadzētu izmest no slimnīcas. Lai plātās ar savu spēku un lēc uz vienas kājas."

Māsa: ,,Kā tiksim ar jums galā vēlāk, ja jau tagad esat tik nesadarblgs? Un jums slimnīcā būs jāpaliek vismaz nedēļu."

Džerijs: ,,Pēc tam es jūs aicināšu uz kādu naktsklubu."

Māsa: ,,Meklējiet citu! Tādu, kas skrien līdzi katram, kas pasauc."

Džerijs: ,,Kas tad man vainas? " Māsa: ,,Jūs esat uzmācīgs, nesavaldīgs, gļēvs."

Tas Džeriju atvēsināja, pat sakaitināja. ,,Neiedomājieties, ka esat kāda skaistuma karaliene vai princese. Es par tādām kā jūs tikai pasmejos."

Palīgs: ,,Jums vaina ne tikai kājā, bet arī galvā."

Māsa: ,,Smejieties vien — tas ir veselīgi."

Māsas un palīga atbalstīts, Džerijs tika uz kājām. ,,Es gribu pasēdēt krēslā," viņš teica valdonīgi. ,,Neesmu slims, tikai celis salauzts."

Māsa: ,,Liecieties vien gultā. Man negribas ar jums te noņemties." ,,Jums par to maksā." ,,Par paredzēto darbu man maksā, nevis par jūsu untumu izpildīšanu." ,,Mani kritizēs, ja došu jums atļauju. Ja jums ar kāju radīsies sarežģījumi, ārstam radīsies vairāk darba, un jums būs ilgāk jāguļ slimnīcā."

Džerijs būtu turpinājis kaitināt māsu, bet, viņam nogulstoties,, kājā iedegās sāpes, kas aizkavēja viņu runāt. Māsa pasteidzās aizlidot. ,,Velns, kā sāp," Džerijs noņurdēja.

Palīgs: ,,Tas labi — esi to pelnījis. Tu rādies būt īsts nekauņa."

Kad sāpes pierimās, Džerijs aizmiga. Nākošajā rītā viņš pamodās sliktā garastāvokli — kā nopērts suns. Tomēr brokastis viņš paēda ar labu apetīti. Māsai Džudijai maiņa bija beigusies. Viņas vietā bija maza indiete. Neizskatīga — likām kājām. Vispār Džerijam tumšādainas sievietes nepatika.

Bet viņš aizsāka sarunu, lai varētu izgāzt savu īgnumu: ,,Vai labi gulējāt, spulgaclt? " ,.Gulēju, kā jau guļ — aizmigusi." ,,Viena vai kopā ar mīļāko? " ,.Esmu precējusies. Nekļūstiet, lūdzu, personisks." ,,Indietes visas precas jaunas, vai ne? " ,,Kas jums daļas!"

Viņa steidzīgi savāca brokasta traukus, lai manītos projām. ,,Man liela daļa! Indieši grib pārvērst Kanadu par savu zemi!"

Bet indiete vairs nedzirdēja pēdējos Džerija vārdus.

Vai mēģināt atkal izrāpties no gultas? Varbūt atkal pakristu. Varētu rasties sarežģījumi ar celi, kā māsa Džudija bija brīdinā​jusi. To Džerijs negribēja. No slimnīcas vajadzēja tikt laukā iespējami drīz.

Ir tad vajadzēs ārstēties mājās diezin cik ilgi. Būs jālēc uz kruķiem. Kad tiks no tiem vaļā, būs vēl jāklibo. Pēc tam jātrenē kāja, lai tā atgūtu agrāko rūdījumu. Vispār būs grūti turēt locekļus un ķermeni īstā atlēta vingrumā. Kamēr dzīvos bezdarbībā un pa mājām bez sportošanas, būs garlaicīgi, vientulīgi. Tad nu gan vajadzētu kādas sievietes ar ko parunāties, kas labprāt nāktu ciemos un pakavētu laiku. Tāpēc jau tagad jāpūlas nodibināt kāda draudzība.

Kamēr Džerijs tā prātoja, ienāca aptlrltāja. Liela, drukna jaunava apaļu, tauku seju, platām gūžām un resnām kājām. ,,Tā nebūs ērclga un iedomīga," Džerijs domāja. ,,Tā būs priecīga, ja kāds ar viņu parunās." ,.Labrīt, meitenlt!" Džerijs sāka aizgūtnēm. ,,Vai jūs man palīdzētu piecelties? Tā mazā indiešu māsa ir nespēcīga un nekā nevīžo. Man gaužām gribētos pasēdēt pie loga un paraudzīties gājējos un spēkratos. Gulēšana ir sliktāka par cietumu. Locekļi nogurst un sāp." ,,Es nedrīkstu nekādus slimnieku lūgumus ievērot." ,,Tas bēdīgi. Citādi gan jūs man palīdzētu, vai ne? " ,,Varbūt." ,,Kā jums vārds? Mani sauc bohanku — Džeriju bohanku." ,,Savāds vārds. Vai jūs esat ukrainis, vai krievs, vai polis? Mani sauc Rozālija. Varat mani saukt vienkārši par Rozi." ,,Es esmu ukrainis. Bet jums skaists vārds — atgādina puķi. Bohanks man pieņemts vārds, jo ukraiņus lamā par bohankiem. Zobo. Tomēr es citu zobgalības neievēroju. Smejos par tām! Pats sevi saucu par bohanku! Kādas tautības jūs esat? " ,,Tēvs man Irs, māte vāciete." ,,Tas labs krustojums. Abas kausllgas tautas. Bet jūs liekaties mīlīgas dabas." ,,Neesmu vis mīlīga! Savu draugu izrīkoju kā nākas. Un ja viņš neklausa, situ viņam pa galvu.

Bet nu, atvainojiet, man jāstrādā. Ja māsas redzēs, ka stāvu un pļāpāju, tad atlaidis no darba." Un Rozālija sāka slaucīt grīdu.

Sasodīta neraža! Spēcīgajai jaunavai jau bija savs mīlnieks. Bet varbūt tas bija apnicis, ja viņa pieminēja ķildošanos. Viņa bija valodīga, vienkārša, lādzīga. Runāsies ar viņu ritu atkal. Rozei taču patiks Džerijs — izskatīgais hokejists un peldēšanas zvaigzne! ,,Gaidīšu jūs ritu atkal ienākam. Jeb varbūt jūs varētu paciemoties pēc darba? Man nav neviena, kas nāktu apraudzīt."

,,Paldies par aicinājumu, bet es savu brīvo laiku pavadu pie sava līgavaiņa. Mums būs kāzas nākošo pavasari." ,,2el." ,,Kāpēc jums žēl? Esmu laimīga, ka Rūbens ņems mani par sievu." ,,Žēl, ka nevaram būt draugi. Bet varbūt jūs satiktos ar mani, kad izkļūšu no slimnīcas? Vai nu katru vakaru pie Rūbena sēdēsit? " ,,Ko jūs domājat? Kā varu satikties ar jums, kad Rūbens man saderinātais? " ,,Pametiet viņu — " ,,Par ko jūs mani turat? " Rozālija iesaucās sašutusi un izmetās pa durvīm. ,,Nu gan viņai pieminu mēli!" Džerijs ņirdza nekaunīgi.

Nākošajā dienā viņa ienāca Džerija istabā nopietna, sakniebtām lūpām. Uz Džeriju nepaskatījās.

Aizsāka sarunu ar pusmūža viru, kas bija nogriezis rokai pirkstus. Džerijs ari turējās augstprātīgi nerunīgs. Ko resnā apkalpotāja iedomājās? Dūšīgs, izskatīgs puisis viņai piegrieza vērību, bet viņa atrunājās ar līgavaini. Kāds tas varēja būt? Varbūt tāpat aptaukojies kā viņa? Varbūt jau gados — ar pliku pakausi un noļekušiem vaigiem? Ari apkalpotājs vai brlvstrādnieks? Stutmalkas cirtējs mežā?

Labs pāris viņi būs! Nē, Džerijam neinteresēja Rozālija! Pilsētā bija tūkstošiem citu sieviešu, kas gaidīt gaidīja, kad kāds izskatīgs puisis viņas ievēros.

Tomēr Džerijām nebija laimes. Ne slimnīcā, ne vēlāk ārpus slimnīcas, kad viņš kliboja pa nakstslokāliem. Likās, ka visām jaunajām sievietēm jau bija savi kavalieri, mīlētāji vai saderinātie.

Un kur bija palikušas neuzticīgās sievas, kam savi viri bija apnikuši? Neveiksmes audzināja Džerijā sašutumu un nlgrumu, skepsi un cinismu.

Nākošajā vasarā Džerijs ieguva trešo vietu kraula peldējumā sacīkstē starp Bebreni un Rūtaunu.

Visas Kanadas mērogā viņš izcīnīja piekto vietu. Džerijs lepojās ar sasniegumiem, jo tie pierādīja, ka ari bohanks varēja būt lielisks sportists. Viņš centās nelielīties, bet lai runāja, cik pazemīgi prata, visur iedomība spiedās cauri. Tā atsvešināja vienu otru viņam draudzīgu cilvēku. Viņš ar sevi nogurdināja klausītājus. ,,Peldēšanā Bebrene pārliecinoši pieveica Rūtaunu," viņš jūsmīgi stāstīja kaimiņam dzīvokļu namā. ,,Esmu tikai trešās vietas peldētājs," Džerijs pieliecās aiz pazemības, ,,bet aiz manis palika visi rūtaunieši." ,,Tas varen labi," kaimiņš atzina. ,,Ja es nebūtu nokavējis startu, būtu pienācis otrs. Vai pat pirmais!" ,,Tā bija nepatīkama aizkavēšanās, Džerij." v ,,Jā, biju pārāk izklaidīgs, mierīgs. Es nekad neuztraucos. Lai kāds notikums, esmu mierīgs kā lācis mežā. Sak, ar nervozēšanu neviens nekur nav ticis. Samaitā tikai labsajūtu un dabū kuņģa jēlumu. Mani gremošanas problēmas nekad nemoka. Esmu reti veselīgs individs. Tāpēc esmu tik spēcīgs. Varu peldēt kā līdaka un spēlēt hokeju kā velns.

Pagaidi līdz uztrenēšos nākošo ziemu, tad visus pretniekus nodzīšu no ledus. Hokeja skauti jau mani ievērojuši un nepaies ilgs laiks, līdz ielidošu Nacionālajā līgā. Nevaru tikai izšķirties, kurai komandai pievienoties. Montreālas Kana- diēni būtu spēcīga komanda, kas parasti iegūst Stenlija kausu, bet nepatīk, ka tur valda francūži. Es esmu vienkāršs ukrainis — bohanks — un tāds gribu palikt. Es visur saucos par bohanku. Hē, hē, bohanks Straza! Lepojos, ka esmu bohanks! Un bohanks varētu spēlēt ar Toronto Meipla Llfiem, kopā ar indiāņu virsaiti Džordžu Armstrongu. Bet Toronto komanda pēdējos gados nav ne reizi ieguvusi Stenlija kausu. Komandā trūkst izcilu vīru. Man negribas spēlēt ar vāju komandu —" ,,Tu ievērojami paceltu komandas spējas. Tu kļūtu torontiešu vadonis, kas aizrautu citus

spēlētājus —" kaimiņš paspēja iespraukties runas vidū. ,,Nepar velti esmu devītais numurs! — tāpat kā Rokets Rišārds un Gordie Havvs. Devītais ir komandas labākais spēlētājs. Mazajās ligās tas ir tāds, kas ar vienu kāju jau stāv Nacionālajā līgā un gaida tikai izdevīgu kontraktu. Par mazu naudu es neiešu kaulus lauzt un seju lāpīt. Man nav bailes no ripas tāpat kā Bilim Gedsbijam, bet gribu, lai par katru stiču man samaksā vismaz desmit tūkstoš dolāru. Citādi iecirtīšos un palikšu ilgi mazajās ligās kā Džins Belivū —" ,,Nu man jāsteidzas uz satikšanos —" kaimiņš atkal paspēja ieminēties. ,,Bet tikko lielais Džins iekāpa Kanadiēnos, viņš kļuva zvaigzne, kapteinis, komandas vadonis un skatītāju mīlulis. Es viņu neapskaužu, bet pats gribu dzīties, lai reiz iegūtu līdzīgu stāvokli Llfos, Bruinos, Reindžeros vai —" ,,Piedod, man jāskrien!" kaimiņš iesaucās un patiesi aizsteidzās teciņus.

Viens palicis, Džerijs pagriezās un iegāja savā dzīvokli. Gausi, it kā pārliecīgi noguris, viņš novilka vējajaku un ļāva tai nokrist turpat uz grīdas. Automātiski iekrita krēslā, izstiepdams kājas taisni uz priekšu. Tā viņš gulēja it kā sastindzis. Aizvadījis dažas minūtes, Džerijs pastiepa roku, satvēra uz galda nolikto rudža pudeli un ielēja sev pus glāzi. To izdzēra pāris malkos. Tad atkal sēdēja nekustīgi, izbaudīdams vientulības rūgtumu. Viņš atkārtoja dzeršanu ik pa brīdim, līdz pudele bija tukša. Vienaldzīgi pavērās pulkstenī. Tas rādīja desmito stundu. Ietenterējis guļamistabā, Džerijs izlīda no biksēm, atstādams tās guļam turpat istabas vidū. Tad iekrita gultā, pat nevīžodams palīst zem segas. Acumirkli viņš iegrima miegā kā rāvainā mārkā un gulēja kā mironis, līdz pulkstenis viņu pamodināja nākošajā rītā. Brokastīs izdzēris pudeli alus, Džerijs flegmātiski soļoja uz autobusa piestātni, lai atgrieztos darbā. Tur nekas svarīgs nenotika. Vienmuļīgs darbs un pelēki ļaudis.

Negadījās neviens, kas klausītos viņa stāstos par peldēšanu un hokeju.

Vēstules Džerijs saņēma reti. Tomēr kādu pievakari no darba pārnācis, viņš atrada pasta kastītē glītu aploksni ar Imkas adresi uz kreisā stūra. Džerijs netīši pasmaidīja, ko reti kad darīja. Viņa uztverē smaidīja tikai bērni un vientieši. Aši viņš izlasīja vēstuli. Imka viņu aicināja par peldēšanas instruktoru. Viņš apmācītu iesācējus un juniorus. Solīja kā speciālistam labu algu. Trīsreiz tik lielu kā benzīna pildltavā. Džerijam krūtis pieplūda ar lepnumu: viņš nebija vis kaut kāds nieka bohanks, bet peldēšanas meistars! Lepni viņš nesīs bohanka vārdu; nevis kā palamu bet kā titulu! Iepazīstoties vienmēr sauks sevi par bohanku Strazu. Bet, pameklējosties savu sajūtu dziļumos, Džerijs atrada, ka nevis lepnums, bet aizvainota cilvēka spītība lika viņam piekārt Strazas vārdam bohanka palamu.

Džerijs uzteica darbu benzīna pildltavā. Tā kā viņš bija nopelnījis mazu atvaļinājumu, tad nolēma izbraukt uz Klinšu kalniem. Žēl, ka bija jābrauc vienam, ka nebija līdzbraucējas. Ja nebija labākas, būtu izticis ar Lidiju. Jā, kas notika Lidijai, ka viņa pēkšņi aizgāja? Apvainojās, ka Džerijs viņai vairs nepiegrieza vērības? Iedomājās, ka bohanks apmierināja savu kaisli ar citu sievieti?

Atrada kādu bagātāku vai vīrišķīgāku tēviņu? Laikam gan bagātāku, jo vīrišķības Džerijam netrūka: viņš bija bezbailīgs hokeja spēlētājs un ievērojams peldētājs. Tagad būtu gluži patīkami, ja Lidija atkal būtu tuvumā. Jā, riebīgā nauda! Tā sagrozīja galvu ne vienai vien sievietei. Bet lai skrien naudas velniem pakaļ tās, kam nauda svarīgāka par cilvēku!

Nākošo vakaru, izdzēris pus pudeles rudža, Džerijs jutās mundrs. Aizbraucis pilsētas centrā, viņš iegāja kādā pirmās klases naktsklubā. Tādā vietā varēja atrast pievilcīgas sievietes, kas meklēja draugus. Jāuzmanās gan bija no ielu staigulēm, jo tās zaga un laupīja it kā uz sacensību. Džerijs gribēja draudzēties tikai ar cildenām sievietēm; negribēja pieļaut, ka pirmās šķiras bohanks būtu padibeņu uzlasltājs. Sievietes kvalitāte ir vīriešu lepnums.

Padejojis ar vienu meiteni un otru, Džerijs nosprieda, ka ar pavisam jauniņām bija grūti aizsākt sarunas. Kad viņš ieminējās par savām hokejista un peldltāja spējām, viņas tikai muļķīgi smējās un

vairāk par jā, jā nesacīja. Otru deju atteica — gribot atpūsties, vai ari esot apsolījušās citiem. Pēc pusnakts Džerijs ievēroja kādu duclgu jaunavu, labi noaugušu, spēcīgu, augstām krūtīm un platām gūžām — īstu auglības dievieti. — Džila bija piesarkusi ar enerģiskās dejošanas un slaucīja seju lakatiņā. Bet viņa uzsmaidīja Džerijam labvēlīgi, kad viņš aicināja viņu uz deju. Neatteica ari nākamo un pēcnākamo deju. Nekļuva stīva, kad Džerijs viņu pievilka sev tuvu klāt. Pārtraukumos bija runīga, kaut gan Džerijs bija galvenais mēļotājs: ,,Sākot ar pirmo septembri, būšu peldēšanas instruktors Imkas baseinā. Tā kā vēl esmu jauns, tad mācīšu iesācējus un juniorus. Bet es ātri tikšu uz augšu, jo piedalīšos nākošajā olimpiadā. Tā kā visu dienu pavadīšu peldētavā, tad mans būs gana izdevības trenēties. Gribu vingrināties visos peldēšanas stilos, lai tad vēlāk izšķirtos kurš man piemērotākais. Gribu nopietni trenēties ari nolēcienos. Pilsētu sacensībā ieguvu trešo vietu kraula peldējumā, kaut gan trenējies biju tikai trīs utainus mēnešus. Jūs taču esat dzirdējusi par bohanku Strazu — nesen uzlēkušo zvaigzni pie peldēšanas sporta debesim.

Viņam olimpiadas medaļa tikpat kā rotā." ,,Mana fotogrāfijā bija Bebrenes Žurnāla sporta nodaļas trešajā lappusē. Peldbiksēs ar medali uz krūtīm. Mani intervēja sporta redaktors Džimijs Baks un savā rakstā pareģoja, ka kļūšu Kanadas ātrākais peldētājs. Un es zinu, ka nākošajā olimpiadā Kanada atņems Austrālijai dominētajās vietu peldēšanas sportā. Mums saradušies daudz spējīgu peldētāju, kuriem vajadzētu labākas trenēšanās iespējas. Ņemsim, piemēram, mani pašu: man jānoņemas ar iesācējiem, kaut gan mani vajadzētu pilnīgi atbrīvot no maizes darba, lai cauru dienu varētu ziedot peldēšanai, nolēkšanai un vispārējiem ķermeņa vingrinājumiem. Jā, Kanadai nopietnāk jāatbalsta savi olimpieši! Ja man ļaus trenēties tikai no darba brīvajos starplaikos, tad pārcelšos uz Padomju Savienību, kļūšu tās pilsonis un pelnīšu tai savus medāļus —" ,,Varēsit tik viegli pārdot savu lojalitāti? " ,,Kanadai jābūt godīgai pret saviem sportistiem! Sadarbībai jābūt abpusējai. Sīknaudu man te maksās par peldēt mācīšanu. Kā speciālistam man vajadzētu saņemt speciālista algu. Trīsdesmit tūkstoši gadā. Kauna lieta, ka Kanadas meistariem jābrauc autobusos un jādzīvo lētos dzīvokļos.

Pavisam citādi tas Padomijā, kur katrs spējīgs sportists kļūst augsts armijas virsnieks, saņem treknu algu un nedara nekā cita, ka tikai trenējas. Tāpēc krievi iegūst pirmās vietas olimpiadās un pieveic kanadiešus ledus hokejā — " ,,Krievi nav godīgi savā amatierismā, tāpēc —" ,,Tāpēc Kanadai vajadzētu izrīkoties tāpat! Ja krievi nav godīgi, kāpēc tad mums tādiem jābūt?

Amatierisms ir pūslis, ko laiks pārdurt!" ,,Mūsu pašlepnums mums neļauj būt negodīgiem." ,,Vai tad krievi ir zemāki cilvēki? Viņiem ir savs pašlepnums tāpat kā man, bet tāpēc nekautrējos saukt sevi par bohanku. Krievi ir nākotnes tauta."

Džerijs manīja, ka Džila negribēja vairs sarunu turpināt. Pārāk aši viņu sarunā bija iespraukusies nesaskaņa. Viņa zīmīgai paskatījās pulksteni un teica: ,,Strazas kungs, man laiks doties mājup. Ritu skola. Tad nedrīkstu būt miegaina, lai algebras vienādojumos neapmaldos, bet padaru tos skaidrus un saprotamus saviem skolēniem. Paldies par dancināšanu, kas mani ielīksmoja." ,,Kas nu par bēdu ar algebru!" Džerijs meloja aiz pārgalvības. ,,Tā vieglākais priekšmets vidusskolā. Es vienmēr ar burtiem tā sadzīvoju, ka teicamas atzīmes nekad netrūka. Algebrinieks gribēja mani pierunāt, lai mācos par matēmatikas skolotāju, bet es noskaidroju, ka paidagogiem nabagu algas vien maksā. Paldies! Tad labāk trenēties par pirmās klases sportistu; veidoties par īstu viru, nevis kļūt par fizisku gļēvuli, kādi ir skolotāji. Pāragri novecojuši cilvēciņu mīkstiem

muskuļiem, tieviem kakliem, resniem vēderiem un iekritušām krūtīm. Skolotājs ir nožēlojams radījums, kā — " ,,Es ari piederu skolotāju profesijai — jūsu izteicieni mani apvaino, daudzrunātāj sportisti" Džila paspēja pasacīt, vingri pagriezās un pameta Džeriju. ,,Vai varu jūs pavadīt mājup? " — viņš vēl vaicāja, bet Džila viņu nedzirdēja vai ari negribēja dzirdēt. Viņš turpat nospļāvās kā zemnieks kūti. ,,Tādas ir sievietes — staigājošas mēslu kaudzes," Džerijs rūca pie sevis, ,,iedomīgas, kaprisas.

Viņa ir skolotāja — nekas vairāk. Bet iedomājas, ka ir diezin kas. Māca stulbo algebru, kas ir tīrās muļķības katram normālam cilvēkam. Vecmeita, kas nekad neapprecēsies. Par velti nāk uz nakstlokālu brūtgānus meklēt."

Džerija dudināšanu bija sadzirdējusi blakus stāvētāja. Viņa pavērās Džerijā kā ērmā. To pamanījis, viņš apvainojās un spēcīgiem soliem atstāja telpu.

8.

Pirmās peldēšanas stundas ievads noritēja priecīgā saskaņā — kā bērnu svētki. Džerijs iepazīstināja sevi kā bohanku, kas uzjautrināja ir pavisam mazos ir lielākos peldētājus. Izplēnēja darba nopietnība un griba mācīties. ,,Bohanks, bohanks! Mūsu skolotājs ir bohanks!" paliels puika aizsāka gavilēšanu. ,,Jocīgs vārds!" kāds mazāks atsaucās. ,,Mans papus kaujas, ja viņu kāds nosauc par bohanku," trešais paskaidroja. ,,Bet skaties kā bohanks peld! Labāk par zivi!"

Un Džerijs rādija, ko spēja. Triecās uz priekšu gan uz krūtīm, gan tauriņa stilā; gan uz vēdera, gan augšpēdus; gan pa ūdens virsu, gan noirdams līdz baseina dibenam. Bērni viņam uzgavilēja, sastājušies ūdens malā. Iepriecināts Džerijs atkārtoti skrēja uz augstākā lēcamā dēļa un rādija savu veiklību nolēcienos. Viņš meta gaisā kūleņus, saliecās kā kabatas nazis, virpuļoja kā vilciņš. Lai bērniem neapniktu skatīties, Džerijam bija padomā visādas ākstīšanās un joki. Viņš skrēja gar baseina malu un pēkšņi iekrita ūdeni plādeniski kā neveikla vecene. Viņš uzskrēja uz lēcamā dēļa, nostājās uz galvas un tad gāzās lejup kājas un rokas izplētis. Viņš attēloja slīkšanu, un daži mazākie skatītāji patiesi nobijās, ka skolotājam pienācis gals. Beidzot Džerijs ievadīja vispārēju dauzīšanos un grūstlšanos, kad bērni cits citu mēģināja iedabūt ūdenī. Lielākie zēni šādu izdarību uzskatīja par joku, bet mazākie nobijās un sāka raudāt. Vismazākie, kas vēl ne drusku neprata peldēt, nonāca tādā pānikā, ka kliegdami aizskrēja uz mājām. Džerijs apjauda, ka laikam pielaidis kļūdu savā paidagoģiskajā darbā, bet turējās pašapzinīgs. Viņš taču zināja, ko darīja! ,,Kas tie par puikām, kas kā runcēni baidās no ūdens!" viņš sauca skaļi un mēģināja smieties.

Džerijs gribēja būt skolotājs ar liberālu programmu un neapslāpējamu humora izjūtu. Jau tagad skolēni viņu apbrīnoja, gan iemācīsies ari cienīt. Viņš nebūs viņiem tikai skolotājs, bet ari vecākais brālis un tēvs. Pieejot mācībām ar tādu nostāju, sekmes bija nodrošinātas. Tās drīzi vien pārsteigs ir vecākus, ir citus skolotājus, ir sporta autoritātes. Audzinātāji sirmām galvām nāks mācīties viņa metodi. Bet priecīgu un atjautīgu prātu nevar iemācīties. Tā ir rakstura īpašība, kas piemīt tikai nedaudziem. Tā ari Džeriju neviens nevarēs nokopēt. Viņš paliks vienīgā izcilā personība Bebrenes paidagoģijas laukā. Tad avīzes un žurnālos parādīsies raksti par bohanku Džeriju Strazu. Ari fotogrāfijās. Tās nevarēs paiet nepamanītas garām Lidijai un Džilai. Un šis stulbās sievietes nožēlos, ka palaidušas garām izdevības būt pastāvīgām draudzenēm vienreizīgajam bohankam.

Dažas mātes vakarā atnāca p6c savu mazuļu drebem. Džerijs vel trenējās, un viņām bija izdevība aprunāties. Piesardzīgi viņas apvaicājās par skolotāja pieredzi un turpmāko programmu peldēšanas mācībā. Atbildot, Džerijs meloja kā velns pārliecībā, kā lādzīgās mammas viņam noticēs: ,,TrIs gadus mācīju peldēšanu Teiberā. Tur atradu, ka par visu svarīgāka ir jautrība un skolotāja aktīva līdzdalība nodarbībās. Nekur nederīgs tāds skolotājs, kas pats baidās saslapināties. Bērnos jārada cienība pret skolotāja paša spējām, lai viņi zina, ka treneris nav vis sausumā izaudzis gailis, bet īsta līdaka, kas ūdeni jūtas labāk nekā sausumā. Es peldēt iemācījos dažās minūtes, kad citi puikas mani reiz iemeta dīķi. Vieta bija par dziļu brišanai, tāpēc metos uz vēdera un sāku veņķēties kājām un rokām. Kā redziet.es nenoslīku bet izcīnījos malā. Un tagad nenoslīkstu, kaut vai Lielais Lāčezers būtu jāpārpeld." ,.Visiem bērniem nav tādas pārdabiskas spējas," viena māte aizrādīja, kamēr citas blisināja acis nobijušās. Tad viena pakāpa citām priekšā un teica iztapīgi: ,,Jūs taču esat bohanks no Sandeiles benzīna pildltavas! Vai neatceraties, ka dažas reizes man degvielu uzpildījāt? Ieeļļojāt mašīnu, uzpildījāt ūdeni un ļoti atjautīgi flirtējāt. Stāstījāt par savu nodrošināto hokeja nākotni."

Džerijs sarāvās. Vai atzīties? Jā, melot būtu pārāk liela pārgalvība. Tad par viņu izietu slikta slava. Godīgums atmaksājas, ja melot ir veltīgi. ,,Bija benzīns jāpilda, līdz dabūju labāku darbu." ,,Prieks, ka Bebrenē ieradies tāds centīgs jauns cilvēks," kāda māte paglaimoja un pasmaidīja. Acīm noglāstījis viņas augumu, viņš runāja mundri: ,,Ziemā spēlēšu hokeju Bebrenes Karaļos. Tad nu nāciet skatīties un aplaudēt! Ņemiet vīrus un bērnus līdzi. Bebrenei jākļūst par īstu sporta centru. Hokejs un peldēšana! Nav neviena cita sporta, kas tā palīdzētu jaunietim kļūt par spēcīgu un drošsirdīgu viru. Šiem sporta veidiem jāpiesaista aizvien vairāk jauniešu. Nākošo ziemu gribu dibināt hokeja komandu Bohanka Pionieri —" ,,Vai, vai, par bohankiem gan viņus nesauciet!" kāda māte paspēja pārtraukt Džeriju. ,,Tad jums spēlētāju nebūs — visi bēgtin bēgs." ,.Bohanks pie mums ir lamuvārds," otra atsaucās.

Džerijs nesamulsa: ,,Ja mēs šo vārdu brīvi lietosim, tas pazaudēs savu apsmiekla pieskaņu. Es visur saucos par bohanku! Cilvēki pierod, un viss ir kārtībā." ,,ArI pie bērniem jūs saucaties par bohanku? " trešā māte brīnījās. ,,Jā, es šodien mazajiem teicu, lai mani tā sauc." ,,Tāpēc Klss man sūdzējās, ka bohanks viņu iegrūdis ūdeni un viņš gandrīz noslīcis. Rājos un teicu, lai viņš nevienu par bohanku nesauc. Bet Klss tiepās, ka skolotājam cita vārda neesot. Un bohanka vārds visiem patīkot." ,,Jums taču ir ari īsts ģimenes un kristīts vārds? " ierunājās kāda sieva, kas bija visu laiku klusējusi. ,,Jūs taču esat kanadietis, un tiem visiem ir normāli vārdi. ,,Jā, mani sauc Džeriju Strazu." ,,Tad mūsu visu lūgums, lai bērniem liekat sevi saukt par Strazas kungu." ,,Tas pārāk formāli, bet man nepatīk formālitātes." ,,Bērniem jāmāca laba uzvešanās. Tas jūsu pienākums ari kā peldēšanas skolotājam. — Bet nu ar labvakaru, Strazas kungs, un labas sekmes darbā. Ceru, ka nākotnē bērni nenāks mājās raudādami."

Pēdējais teikums Džeriju aizkāra un sakaitināja, bet viņš sakoda zobus un klusēja. Nebija vērts ar stulbām namamātēm strīdēties. Čalodamas kā vistas viņas aizgāja pie saviem spēkratiem un aizbrauca. Neviena nepiedāvājās pārvest Džeriju mājās. Viņš neiederējās vecāku pulkā kā cienījams sportists un paidagogs. Džerijs jutās ļoti viens, kad gāja uz autobusa piestātni.

Nākošajā dienā bērni bija drošāki un dūšīgāki. ,,Parādi, bohank, kā piedzēris virs iekrīt peldbaseinā!" viens sauca. ,,Nokriti kā klauns no lēcamdēļa!" otrs skaļi lūdza. ,,Rādīsim, kurš kuru var iegrūst ūdeni!" nāca priekšlikums.

Džerijs gribēja atgūt autoritāti: ,,Vakar bija spēles, šodien nopietna mācīšanās. Nāciet uz baseina seklo galu! Sastājieties divi rindās! Klusu, rezgaļi! Vai jums nav nemaz cilvēcīga saprāta?

Klausiet, ko bohanks jums pavēl!"

Bet bērni neklausīja. Kā cāļu bars viņi jaucās pūli un runāja, ņigu ņegu. Džerijs nesaprata, ko darīt. Vai mazuļus neapmierināt? Viņi taču bija cilvēku bērni un pienācīgi novērtēs skolotāja gribu sadarboties. Un ko gan citu viņš varēja darīt? Aplam būtu parādīt sevi no sliktās puses — kļūt niknam un vienu otru rezgali iebukņīt. Tāpēc Džerijs sasita plaukstas un sauca: ,,Labi, es jums parādīšu pāris joku, bet tad gan mācīsimies!"

Un Džerijs klupa un kūleņoja, lēca un streipuļoja; izlikās par klaunu un dzēroni. Bērni bļaustījās, smējās, un dauzījās. Bez atļaujas vai ierosinājuma sāka viens otru grūz.t baseinā. Atkal mazākie sāka raudāt un skrēja mājup, šoreiz gan paķerdami līdz savas drēbes. Atlikušos Džerijs mēģināja nomierināt ar rāšanos, bet audzēkņi viņu neievēroja. Beidzot skolotājs nenovaldlja dusmas. Vai tāda bija atmaksa par viņa biedriskumu? Nejēgas un neganteņi! Viņš pieskrēja klāt kādam palielam puikam, kas, izstiepis mēli, pašlaik mēdījās, un iesita viņam veselīgu pļauku. ,,Uzvedies, stulbeni!"

Otru, kas gribēja iegrūzt kādu mazāku biedru baseinā, Džerijs sagrāba aiz rokām un plādeniski iesvieda ūdeni. ,,Es tev rādīšu uzvesties, tu krupi!"

Nu bērni kļuva vēl trakāki un kliedza cits caur citu: ,.Ādolfs ir krupis!" ,,Grūdlsim Bradu ūdeni! Viņš ir varde!" ,,Bohanks ir nikns! Kaujas!" ,,Bohanku ūdeni!" ,.Bohanks ir piedzēris!" ,,Nē, viņš ir klauns!" ,,Visi viens otru baseinā!" ,,Redzēs, kurš paliks pēdējais!"

Sākās īsta ciņa. Daži vicināja dūrltes. Citi raudāja, vēl citi bēga. Tie, kas bija iemesti ūdeni, rāpās malā, lai atriebtos saviem iegrūdējiem. Džerijs stāvēja nostāk, cīnīdamies ar sašutumu un niknumu. Vai nepamest šos neganteņus savā vaļā un tūlīt neaizbraukt no Bebrenes? Vellēniem vajag vellu par skolotāju!

Kamēr Džerijs tā domāja, pienāca brašs virs pusmūža gados ar īsi apcirptiem matiem un saulē nodegušu seju. Pasveicinājis, pienācējs mierīgi teica: ,,Jūs mani pazīstat — esmu Bebrenes vasaras sporta pārzinis." ,,Jā, jūs mani pieņēmāt darbā. Jūs varat mani ari atlaist." ,,Resgaļi nemierīgi un neklausa. Vai ne? " ,,Nezināju, ka bērni tik līdzīgi dzīvniekiem." ,,Dzīvniekus vieglāk savaldīt nekā bērnus, jo dzīvnieki nespēj izdomāt nebēdnības. Bērni prasa stingrību un uzmanību. Ari daudz prāta un atjautas." ,,Gribēju viņiem rādīt draudzību, bet viņi pārāk dumji, lai to saprastu." ,.Vispirms jārāda stingrība, autoritāte."

,,Mani audzināja ar bardzību, un es ienīdu savus skolotājus." ,,Jūs nevarat būt audzinātājs, ja neatzīstat autoritātes principu. Pat peldēšanu jūs nevarat mācīt.

Saņēmu jau no vecākiem sūdzības."

Džerijs vairs nespēja savaldīt savu sašutumu: ,,Meklējiet kādu muļķi, kas mācītu šos stulbeņus! Man pietiek! Es uzsaku savu līgumu tieši tagad! Man vēl visi ceļi vaļā! Gribu tikt projām no Bebrenes — un tūlīt!" ,,Laimīgu ceļu, un visu labu!"

Bija dzīvākā satiksmes stunda. Buss skrēja lēni kā klibs suns, un Džerijs ar grūtībām pacieta kavēšanos piestātnes punktos. Nomocījies ar nepacietību, viņš sasniedza mājas. Sakrāva savu bagātību divi koferos un pasauca taksometru. Tas kavējās. Džerijs lamājās un svīda aiz dusmām.

Dzelzceļa piestātnē viņš skaidroja, kad aties nākošais vilciens. Šovakar, divdesmit piecas minūtes pēc desmitiem. Uz kurieni? Uz Logrenu. Piestātnes ari Vestlokā un Karbonā. Mazās vietas bija ciemi, to Džerijs zināja, bet Logrena bija pilsēta ar vairākiem krogiem, peldbaseinu un hokeja arēnām. Ne gluži tik liela kā Bebrene, bet kādu laiku varēja tanī uzkavēties, līdz sameklēja kādu lielāku centru. Mazpilsētām ir tā labā īpašība, ka no tām viegli izkļūt klajumā. Nav jāmēro garas jūdzes, lai tiktu cauri rūpniecības un noliktavu rajoniem, nav jāšķērso priekšpilsētas un vasarnīcu centri. Džerijs bija uzaudzis ciemā, un mazpilsētā viņš cerēja atrast mājīguma un piederības sajūtu.

Logrenā viņš cerēja būt kaut kas, turpretī lielpilsētā caurmēra cilvēks nav nekas. Džerijs uzskatīja sevi krietni pāri ikdienas cilvēkam, bet ari viņš Bebrenē nebija spējis izcelties. Jā, mazpilsētā vēl saglabājies kaimiņu sa​draudzības tikums, kurpretJ lielpilsētā kaimiņš kaimiņa nepazīst.

Vilciens sasniedza Logrenu agri no rīta. Pilsēta atpūtās mierīgā miegā. Tikai taksometri slīdēja pa ielām, un centrā kā dzīvas mainījās satiksmes kontrolētājas ugunis. Apturējis kādu taksometru, Džerijs lūdza, lai viņu aizved uz tuvāko lēto viesnīcu. Tā bija netālu no dzelzceļa piestātnes.

Taksometra vadītājs — resns vecis ar sarkanu bietes seju — palīdzēja ienest Džerija mantas viesnīcas uzgaidāmā telpā. Džerijs nebija skops: ar vienaldzības žestu viņš pameta sarkanajam vecim dolāru. Jaunajā pilsētā Džerijs jutās labi — varēja aizmirst Bebrenes nepatikšanas, varēja pašķirt jaunu, tīru lapu dzīvē. Gana mācījies no piedzīvojumiem, viņš zinās, kā dzīvot gludu, priecīgu dzīvi.

Meklēs interesantu darbu, pļāpās ar cilvēkiem darbā un mājās, garastāvokli ik dienas uzkurbulēs ar pāris glāzēm rudža, sameklēs kādu draudzīgu sievieti, kas aizdzīs garlaicību. Tāpēc arī tagad viņš jautri un draudzīgi sveicināja viesnīcas ierēdni — plikpauri ar vēderiņu un nelaipnām acīm. Tas ar skatu ieurbās Džerija sejā, tad pārskrēja augumu un rokas. Ļoti nepatīkama bija šī pētīšana un novērtē​šana. Un ierēdņa piepes seja sastinga nelaipnībā, viņa vārdi skanēja kā vienaldzības solījums: ,,Mums diemžēl nav nevienas brīvas istabas." ,,Vai nu tik bēdīgi? " Džerijs brīnījās. ,,Tāda liela viesnīca —" ,.Teicu jau, ka viesnīca pārpildīta. Jums jāiet citur." Ierēdņa balss bija rupja un nervoza; viņš bija gatavs draudēt un lamāties.

Džerijs turējās mierīgs. ,,Esmu iebraucējs. Noguris pēc negulētas nakts." ,,Jūs esat uzmācīgs. Nedotu jums istabu, ja man kāda būtu. Lūdzu atstājiet uzgaidāmo telpu!"

Kaut ari viņš teica lūdzu, viņa balss bija asa un izaicinoša. Tā pavedināja Džeriju kašķēties; „Sl, liekas, nedraudzīga pilsēta, un jūs liekaties īsts rupucis!" ,.Nelamājieties, bet tūlīt vācieties ārā!" ,,Ejiet pie velna ar savu bļaustīšanos! Es gribu atpūsties un pasēdēšu šai krēslā!" Džerijs ar sparu iekrita krēsla klēpi, tā ka krēsla kauli nokrakšķēja. ,,Šeit nav uzturēšanās vieta klaidoņiem!"

Džerijs nu bija nikns: ,,Jūs mani par klaidoni nesauksit!"

,,Ja tūlīt nevāksities, saukšu policiju!" Plikpauris pastiepa roku un izvilka no plaukta rundziņu, kratīja to pret Džeriju un ķērca: ,,Jūs esat īsts kuņas bērns! Izlaidīgs zeņķis! Vazaņķis, kas negrib strādāt! Es tev gan rādīšu!" ,,Lieciet to ripstiķi nost!" Džerijs ķērca pretī, ,,Vai es to jums atņemšu un pašam ar to sadošu!"

Un Džerijs piecēlās, ieņemdams kausllgu pozu.

Vecis drusku atslāba. Paķēra telefona klausuli un sauca policiju: ,,Šeit nakts ierēdnis no Riča viesnīcas. Kāds jauns klaidonis man grib uzbrukt! Mana dzīvību briesmās! Lūdzu pasteidzieties, pirms viņš mani nosit!" ,,Jūs domājat, ka nu bēgšu? " Džerijs turpināja izaicinātāja balsi. ,,Nebēgšu vis! Lai policists nāk. Pastāstīšu viņam, ka nevis es, bet jūs draudējāt!" Un Džerijs atkal apsēdās.

Vairāk viņi nerunāja. Tikai ik pa brīdim nikni pablenza viens otrā. Džerijam bija pagaisusi labā ilūzija par Logrenu. Tā likās riebīgāka nekā Bebrene. Bet vai tādēļ lai viņš tūdaļ tālāk brauktu? Nē, viņš paliks tepat un karos pret visiem šis pilsētas bizoņiem, policiju ieskaitot. Lai vecis sūdzas, Džerijs apsūdzēs veci. Apsūdzēs viņu par brutālu rīcību, apvainošanu, draudēšanu. Lai nāk vien policists — Džerijs viņu gaidīt gaidīja.

Atnāca nevis viens bet divi policistu — dūšīgi puiši Džerija augumā. ,,Kur tas traucētājs? " viens tūlīt prasīja ierēdnim. ,,Lūk, kur sēž. Uzpūties, it kā viņam šī viesnīca piederētu. Draudēja mani piekaut, kad lūdzu, lai atstāj uzgaidāmo telpu. Es lūdzu viņu arestēt."

Džerijs pielēca kājās: ,,Vecis man draudēja ar rungu, kas viņam plauktā! Atsacījās man īrēt istabu! Sauca par klaidoni un izlaideni!"

Policisti palika mierīgi kā filozofi. ,,Viņam nav jāīrē jums istaba. ja viņš jūs nevēlas savā viesnībā," viens paskaidroja. Otrs pienāca ar kabatas grāmatiņu.

Pierakstīja Džerija vārdu, dzimšanas datumu un prasīja pēc dzīves vietas. Džerijam nebija adreses ko uzdot. Viņš pašreiz pārcēlās no Bebrenes uz Logrenu. Vai kungiem policistiem pret to kādi iebildumi?

Nē, iebildumu viņiem nebija, bet viens piegāja pie telefona un piezvanīja uz iecirkni. Uzdeva Džerija vārdu. Viņi zvanot no Riča viesnīcas, kur policija izsaukta. ,,Kāpēc jūs interesējaties par mani? " Džerijs nobijās. ,.Jāpārbauda, vai jūs neesat meklējamo sarakstā," otrs policists bija atklāts. ,,Tā ir rutīnas darīšana, kas mums jāievēro. Ja jums sirdsapziņa tīra, tad nav ko baidīties." ,,Logrenā visus uzskata par klaidoņiem un kriminālistiem." Džerijs tomēr turējās dūšīgs. ,,Ļoti nedraudzīga mazpilsēta. Atpalikusi. Novecojusi pirms izaugusi!" ,,Mūsu pilsēta draudzīga pret visiem, kas prot uzvesties." ,,Es uzvedos kā nākas." ,,Kāpēc tad neatstājāt uzgaidāmo telpu, kad ierēdnis jūs lūdza? " ,,Vai šī telpa nav domāta atpūtai? " ,,Tikai, ja ierēdnis to atļauj." ,.Tagad lūdzam jūs šo viesnīcu atstāt," viens policists sacīja stingri.

Nu ierēdnis izšļāca savu žulti: ,,Ieteicu jums atgriezties tur, no kurienes nākat. Jo ātrāk, jo labāk!

Mūsu pilsētai tādi kā jūs nav vajadzīgi."

Policists atvēra durvis par zīmi, ka Džerijam nenākas ilgāk kavēties. Smakdams aiz naida, Džerijs izgāja. Uz ietnes viņš sagaidīja taksometru. Šoferis bija pusmūža virs, pamaza auguma, žiglām kustībām. ,,Uz riebīgās Logrenas dzelzceļa piestātni!" Džerijs uzsauca šoferim. ,,Kāpēc riebīgās? " braucējs brīnījās.

,,ŠI ir nedraudzīgākā pilsēta, kādā jebkad esmu bijis!" ,,Esat iebraucējs? " ,,Par laimi tikai iebraucējs. Un taisīšos no šejienes ārā, cik vien ātri iespējams!" ,,Gadījās kas nepatīkams? " ,,Jā! Darīšanas ar jūsu nejēdzīgo policiju, tikko iebraucu!" ,,No viena negadījuma nevar spriest par visu pilsētu. Es mīļoju savu Logrenu. Te visi laipni, izpalīdzīgi, draudzīgi. Ieteicu jums uzkavēties mūsu pilsētā kādu laiku. Satiecieties ar ļaudīm, aprunājieties. Esmu pārliecināts, ka savu uzskatu mainīsit." ,,Jūs esat muldoņa kā īsts logrenietis!"

Tas bija sitiens pa pakrūti. Līdz piestātnei viņi vairs nerunāja. ,,Jums nekur nepatiks," teica šoferis, pasniegdams Džerijam koferus.

Pēdējais aši nolēma, ka logrenietim viņš paldies nesacīs.

Pētīdams vilcienu sarakstus un pilsētas, Džerijs atrada, ka rit iet vilciens uz Lumbru. Pusceļā uz to bija Maninga ciems. Aizbrauks apciemot māti! Kopš aizbraukšanas uz Bebreni viņš māti nebija redzējis. Pat vēstules bija rakstījis laiski. Un māte bija atbildljusi skopi, jo viņa dzīvē bija maz ar rakstīšanas mākslu noņēmusies. Bet māte bija laba. Vai viņai varēja pārmest, ka jaunībā ar puisiešiem gulējusi, un Džerijs bija radies kā negadījums? Mātei viņš varēja pateikties par savu esmi, tāpat kā citi Dieva vai velna radījumi. Varbūt Dievs bija viņu nolādējis, ka viņam bija jādzīvo vienam un bez mīlestības? Nē, gluži bez mīlestības viņš nedzīvoja — māte viņu mīlēja, un viņš mīlēja māti. Tikai šī viena mīlestība! Ar to bija jāiztiek. Ne Lionu, ne Lidiju viņš nebija mīlējis. Ari viņas nebija mīlējušas Džeriju. Liona bija viņam vecākā māsa, bet Lidija bija bijusi tikai draugaļa. Liona bija iemācījusi viņu dzert un smēķēt, bet Džerijs par to nedusmojās. Nebūtu bijusi Liona, būtu bijusi cita. Liona taisīja viņu par viru pēc savas jēgas un saprašanas. Varbūt gribēja sev izaudzināt mīļāko, bet izaudzināja brāli. Un normāli jau brālis neguļ ar māsu derdzas pat iedoma par to. Ar Lidiju Džeriju bija saistījusi kaislība, bet tā ātri atdziest, ja to aizvien neatdzīvina mīlestība. Tāpēc Džerijs jutās gluži labi, kad Lidija aizbēga. Viņam ir prātā nenāca viņu meklēt vai vajāt.

Bet māti viņam pienācās reizi pa reizei apciemot. Mātes tuvums izgaisinātu viņa vientulības drūmumu — viņš justu, ka nebija pasaulē pavisam pamests. Tad varēja nomierināties un kādu laiku paciest savu līdzcilvēku svešumu. Māte ir ikvienam cilvēkam svētā. Tāpēc ari katoļu baznīca tādā godā pacēlusi Jaunavu Mariju. Džerijs nebija dievbijīgs — savos sarūgtinājuma un cinisma brīžos viņš zaimoja Dievu un solījās būt velna priesteris. Bet tagad viņš juta, ka viņam bija jāiet ciemos pie mātes — savas paglābējas, savas spēka devējas. Vai Dievs un māte nebija lielākie cilvēka dārgumi?

Par Dievu Džerijs nezināja, un varbūt tāpēc Dievs viņam novēlēja tik maz laimes. Bet māte bija viņam dārgums. Visas savas laimes druskas viņš saņēma no mātes. Tāpēc bija jāaizbrauc pie viņas, jāpasēž ar viņu dažus vakarus, kad viņa pārnāks nogurusi no veļas mazgātavas.

Tā domājot, Džerijs atguva mieru. Nakts starpgadījums viesnīcā zaudēja savu nozīmi. Svešs ierēdnis, sveši policisti, un sveši tie paliks. Viņi drīz aizmirsis Džeriju, tāpat kā viņš aizmirsīs viņus.

Vairums cilvēku, lietu un notikumu bija maznozīmīgi sīkumi, ja mīlestība tos nepadarīja lielus. Tā kā Džerijā maz bija mīlestības, tad viņā maz bija lieluma. Liels bija tikai viss tas, kas saistījās ar māti: valodas, klusums, domas.

Iebraucis Maningā, Džerijs steidzās uz veļas mazgātuvi, līdzi stiepdams smagos koferus. Māti viņš atrada, ēdot pusdienas sviestmaizes. Džerijs pasacīja nabadzīgu labdienu un māti pat nenoskūpstīja. Ir tādas ģimenes, kurās skūpstu uzskata par muļķīgu niekošanos. Bet mātes acis iemirdzējās. Džerijs manīja krūtīs paceļamies siltu vilni. Bridi viņi stāvēja kā mēmi, ļaudami, lai

klusums runā. Abi bija laimīgi. Tad māte sacīja vienkāršus vārdus: ,,Labi, Džerij, ka atbrauci. Gaidīju tevi." ,,Piedod, ka nepacentos ātrāk, bet aizvien bija jāstrādā." ,,Man ari darbs ik dienas. Bet nu paprasīšu brīvdienas. Tu taču paciemosies dažas dienas.

Atpūtīsies, ieelposi lauku gaisu. Kas zina, kad atkal tiksimies." ,.Palikšu kādu nedēļu. Tad braukšu uz Lumbru meklēt darbu." ,,Uz Bebreni neatgriezīsies? " ,,Nē. Man tā apnika. Kāpēc iesūnoties vienā vietā? Labāk turēties brīvam un ceļot no pilsētas uz pilsētu. Pārmaiņas uzmundrina garu." ,,Bet iedzīvošanās dod mājas." ,,Jā, atmiņas izrotā katru teku, katru akmeni, katru koku. Un atmiņās rodas it kā otra dzīve. Bet bohankam ir ari atmiņas, kas kauc kā kājoti. Liek ienīst tos, kas ņirguši par viņu, kas uzskatījuši viņu par zemāku cilvēku." ,,Bet ar dažiem cilvēkiem vari sarast, pat sadraudzēties." ,,Kad kļūšu vecāks un mierīgāks, tad metlšos vairāk uz atmiņu krāšanu. Kā filatēlists, kam dārga katra pastmarka. Apmetīšos, ieziedēšu vienā vietā. Bet pagaidām man asinis nemiers un acis ziņkārība." ,,Labi, labi, dēls, ja tikai neaizmaldies tik tālu, ka nevari mani vairs apciemot. Kļūstu veca un rāma. Vientulīga. Un vientulība ir ļaunāka par dažu slimību. Tavs tēvs no manis aizgājis. Tad vajag kādu, ko lolot domās, ko gaidīt atbraucam. Vai tu savu tēvu nepavisam vairs negribi sastapt? " ,,Nesauc viņu par manu tēvu. Man tēva nav." ,,Nenoliedz viņu. Lai viņš cik grēcīgs, viņš mani mīlēja, kad tevi radīja." ,.Neticu. Vai vērsis mīl govi, kad rada teļu? Un vērsis nepazīst savu bērnu. Bet teļš neatzīst savu tēvu. Mūsu ģimene ir kā ragulopi ganībās." ,,Nesalīdzini mūs ar lopiem. Tas pazemo. Mēs esam cilvēki, un kā cilvēkiem mums jājūt un jāizturas. Dievs mums devis valodu un cilvēcisku domāšanu, tāpēc nedrīkstam pielīdzināties lopiem.

Neapgāni Dieva lēmumu." ,,Lopiem ir attaisnojums savai loplbai, jo viņiem nav laba un ļauna atziņas. Cilvēkiem attaisnojuma nav, ja viņi kļūst lopiski.

Tādēļ cilvēki bargāk sodāmi." ,,Nesodi tēvu — tas nav tavs pienākums. Sargies labāk, lai pats nekļūsti sodāms. Vai tu pa lielpilsētu kuldamies neesi ar sievietēm gulējis? Ja tev nav bērnu, tad tev velns palīdzējis. Bet tāpēc neesi labāks par saviem vecākiem, kam bērns gadījās. Ievēro, dēls: piedošana dara bagātu, nosodīšana nabagu." ,,Ja man būtu divi vecāki, būtu divreiz tik bagāts nekā tagad." ,,Tev ir divi vecāki — to tu noliegdams nenoliegsi. Kad tevi dzīve patiesi šaustīs, tad tu meklēsi Dievu. Un viņu atradis, tu atzīsi ari savu tēvu. Atminies dēls: tavs tēvs ir nabagāks par mums abiem, jo viņam nav neviena ko mīlēt. Dievs viņu smagi sodījis: atņēmis viņam spēju mīlēt. Kaut Dievs tevi nenolādētu un neatņemtu tev šo spēju. Bez tās dvēsele kļūst tukša, nabaga, pamirusi. Dieva gaisma vairs nesvēti cilvēku." ,,Es negribu saslimt ar mīlestību; es gribu tikai baudīt." Šai bridi ieķērcās zvans, vēstīdams, ka mazgātuvē pusdienas pārtraukums bija beidzies. Māte noglāstīja Džerijam galvu, ko nebija darījusi, kopš dēla bērnības. Šai bridi viņa mīlēja dēlu tikpat maigi, kā viņa bērna dienās. Ir jau tā, ka bērnībā vecāki mīl savus mazuļus vairāk nekā vēlāk, kad viņi lieli, gudri, spēcīgi. Un, vecumam tuvojoties, Strazas māte bija iemīlējusi ari Dievu, kas viņu bija

padarījis gudru un gaišu. Viņa domāja dziļas domas, darīdama savu ikdienas darbu.

Džerijs būtu noskūpstījis mīļās mātes roku, bet nebija to nekad darījis, un tagad tas likās jocīgi.

Iedevusi dēlam mājas atslēgu, māte iegāja mazgātuvē. Džerijs devās pastaigāties pa ciemu. Šis bija viņa Manings, kaut ari viņš tanī bija piedzīvojis maz skaistu brīžu. Viņš aizgāja uz labības noliktavām, kuru aizvējā bija sildījies saulē un ari izraudājis savas bēdas. Uzkāpa kaimiņā, kas ziemās bija sagādājis slidināšanās priekus. Dīķi tāpat kā senāk auga grīšļi un vālītes, kas, rudenim pienākot, bija kļuvušas mīkstas un brūnas. Skolu viņš redzēja tikai no tālienes. Tuvāk negribēja iet, lai nesastaptu kādu bijušo biedru. Un skola viņam saistījās tikai ar drūmām atmiņām: izsmieklu, nedraudzlbu un vientulību jauniešu pulkā. Šeit viņš bija izaudzinājis savu cinismu, kas viņam lika sevi saukt par bohanku.

Bet viņš varēja apciemot Lionu. No savas vecākās māsas viņš sen nebija saņēmis nevienas vēstules. Kāpēc? Vai viņai vairs neinteresēja, kā dzīvoja viņas jaunākais brālis? Jeb viņai bija gadījusies kāda klizma, kas atturēja no rakstīšanas? Iegājis kafejnīcā, viņš raudzījās pēc Lionas duclgā auguma. Apsēdās pie galdiņa, izņēma cigareti un aizplpoja. Jā, tagad viņš prata tikpat graciozi smēķēt kā viņa pīpošanas skolotāja.

Tur jau nāca Liona! Viņa likās kļuvusi vēl druknāka nekā senāk. Laikam kafejnīcas uzturs bija gājis labumā. Olas, speķis, rauši. saldējums un salda kafija. Bet Liona bija Liona, kaut ari resnāka kļuvusi. ,,Tu, Džerij!" viņa iesaucās, ciemiņu ieraudzījusi. ,,Tu vēl atbrauci uz mūsu veco Maningu! Un neaizmirsi savu vecāko māsu!"

Džerijs piecēlās un gāja viņai pretī. Liona viņu apkampa un noskūpstīja uz vaiga. Viņš izvilka kabatas lakatiņu un noslaucīja lūpu krāsu. ,,Vai tu domā, ka būšu tevi aizmirsis? Savu māsu? Bet tu gan man vairs neraksti. Kas noticis?

Gadījies kāds, kas visas tavas domas aizņem? " ,,Tu uzminēji, Džerij! Esmu precējusies, un precētai sievai neklājas ar veciem draugiem sarakstīties. Mans vīrs ir greiz​sirdīgs." ,, Apsveicu, apsveicu!" Džerijs izlikās priecīgs, kaut gan acumirklī aptvēra, ka laulenis uzcēlis sienu starp Lionu un viņas brāli. ,.Nedomā, Džerij, ka esmu tevi aizmirsusi. Tu man vienmēr paliksi atmiņā kā manu vientulīgo dienu Isinātājs, kā mans brālis, jo citu brāļu man nav. Es mīlu savu vīru, bet man žēl, ka viņš nesaprot mūsu attieksmes. Viņš netic, ka starp vīrieti un sievieti var pastāvēt arī tīri platoniskas draudzības un mīlestības jūtas. Viņš ir vīrišķīgs kā gailis." ,,Mēs esam vāji savu dzimumu pārstāvji. Tu neesi amazone, un es neesmu Donžuāns. īsta sieviete redz vīrieti tikai tēviņu, savas kaisles apmierinātāju. Kaut ari viņa izliekas kautrīga, viņa cer, ka vīrietis viņai uzbruks un viņu pievarēs. Vīrišķīgais vīrietis grib iegūt ikvienu sievieti ko ierauga — vienalga vai viņa skaista vai neglīta, jauna vai veca, viena vai precējusies. Vienīgi bailes no soda viņu attur no uzbrukuma ikvienai sievietei. Patiesībā izvarošanas ir daudz biežākas nekā tās reģistrē tiesās. Tas tāpēc, ka daudzas sievietes gaidīt gaida, lai viņas izvaro. Uzbrukumu tās uzskata par vīrietības izpausmi. Daudzas pat apprec savus izvarotājus." ,,Pie pēdējām piederu arī es. Mans Bobis mani pievarēja, bet es no tā zināju, ka viņš patiesi dega pēc manis. Sākumā biju aizvainota un sašutusi, tomēr uz policiju neaizgāju. Vēlāk viņa uzbrukumi saistījās ar baudu. Mana pretošanās kļuva aizvien nenoteiktāka. Pamazām viņu iemīlēju, jo viņš bija ar mieru upurēt savu brīvību manis dēļ. Agrāk neviens nebija mani tā iekārojis, kaut gan daudzus gadus biju maisījusies sabiedībā. Bobis ir piecus gadus jaunāks par mani, kas ari liek domāt, ka esmu viņa laime vai nelaime; Dieva sods vai svētība."

Džerijs pavadīja kafejnīcā pēcpusdienas lielāko daļu. Viesu bija maz, tā ka Liona varēja bieži pie viņa pasēdēt un parunāties. Viņiem tā sēžot un izbaudot mieru, kafejnīcā iedrasēja braša auguma gaišmatis smagos zābakos un uzrotltām piedurknēm. Grīdu klaudzinot, viņš šķērsoja kafejnīcu un apstājās blakus Lionai. Viņa piecēlās. Drusku uztraukusies, iepazīstināja vīriešus. ,,Ak šis ir tavs brūtgāns — bohanks Džerijs? " Bobis ņirdza. ,.Atbraucis ciemos pie tevis, un nu jums abiem kopā patīkama pēcpusdiena."

Džerijs pielēca stāvus. Bobis palika nekustīgs kā zemē iedzīts miets. ,,Neesmu Lionas brūtgāns, bet tikai draugs!" Džerijs sacīja spalgi. ,,Atbraucu ciemos pie mātes.

Lionu apciemoju tikai aiz pieklājības." ,,Vācies tūlīt projām! Un šai kafejnīcā vairs kāju neiesper! Vai, Liona, tev neteicu, ka gribu, lai ar savu Džeriju tu visas attieksmes pārtrauc? " Liona nobijusies klusēja, bet Džerijam sanāca dusmas. ,,Tu esi traks diktators, ne virs!" viņš iesaucās. ,,Bet tu man neaizliegsi ar Lionu satikties!

Pazīstu viņu ilgāk un labāk nekā tu! Nomierinies! Apsēdies, iedzer kafiju un esi civilizēts. Lionai kauns par tevi." ,,Es tev rādīšu civilizāciju, tu piena puika!" Un Bobis trieca dūri Džerijam sejā. Pēdējais tūlīt attapās aizstāvēties. Sita pretī. Nu Bobis satvēra Džeriju aiz pleciem un mēģināja nosviest pie zemes.

Džerijs turējās, cik jaudāja, bet Bobis bija stiprāks. Kad abi nogāzās uz grīdas, Džerijs bija apakšā.

Nu Bobis dūrēm apstrādāja Džerija seju. Aizklājis seju rokām, Džerijs, cik jaudāja, spērās ar kājām.

Tas vēl vairāk saniknoja uzbrucēju. Viņš pielēca stāvus un ar saviem smagajiem zābakiem sāka spārdīt gulošo. Tas vairs nespēja piecelties. Diezin kā viss būtu beidzies, ja nebūtu iejaukusies Liona.

Viņa apķērās Bobim apkārt, aizkavēja viņa izrēķināšanos un lūdzās: ,,Mīļo vīriņ, nenosit bohanku. Viņš nekā slikta nedarīja. Es esmu vainīga, jo neraidīju viņu projām. Sodi mani, bet atstāj viņu dzīvu." ,,Es viņu nositīšu, to krupi, to kuņas dēlu!"

Pāris kafejnīcas viesu redzēja, kas notika. Džerija dzīvība bija briesmās, un viņi nāca palīgā.

Par abiem viņi savaldīja Bobi, kas vēl lamājās un spārdījās. Liona ķērās ap kaklu, viņu mierinādama.

Beidzot Bobis norima, aizgāja uz otru kafejnīcas galu un paprasīja kafiju. Baidīdamās no vira dusmām, Liona sekoja viņam un nelikās redzam Džeriju. Viens no Džerija paglābējiem atnesa aukstu ūdeni un sūkni. Slapināja Džerija pieri, līdz viņš pamodās. Gulēdams mierīgi, viņš skatījās griestos.

Nevarēja sagrābstīt nevienas sakarīgas domas. Pakausis džinkstēja un dega, seja sūrstēja. Pēc brīža viņš saprata, ka bija jāceļas, jāpateicas aizstāvjiem un jāiet mājās. Viņš bija kļuvis bezjūtīgs —, nebija pat dusmas uz Bobi.

Automātiski viņš atstāja kafejnīcu. Stulbi skatīdamies taisni uz priekšu, Džerijs vilkās mājup pa Maninga vienīgo ielu. Saprata tikai, ka Lionu nekad vairs nesastaps. Bet viņš bija pārāk samalts, lai šo stāvokli varētu nožēlot.

Mājās Džerijs atrada savu gultiņu vecajā vietā, pārklātu ar tumšpelēku segu. Palagi bija svaigi un vēsi, mīļu roku mazgāti un klāti. Lēnām noģērbies, viņš gāja gulēt. Smags drūmums un vienaldzība viņu ieaijāja miegā. Kad pārnāca māte, viņa nobijās, ieraudzījusi dēla nobrāzto un uztūkušo seju.

Viņa būtu uzlikusi ledus kompreses, bet negribēja gulētāju modināt. Kas bija noticis? Kas bija piekāvis viņas Džeriju?

Gatavodam vakariņas, Anabela ik pa brīdim paskatījās uz dēlu. Labprāt būtu ar viņu kopā ēdusi sacepto kumpi ar kartupeļiem, skābiem gurķīšiem un salātiem. Tā bija svētku maltīte par godu Džerija pārnākšanai. Bet viņa nemodināja dēlu, saprazdama, ka viņam vajadzēja atpūtas. Noglāstīja tikai viņa galvu un drusku apraudājās. Viņas nabaga dēls, viņas Džerijs, kam dzīve deva maz laimes un prieka.

Bet vakariņās atnāca Anabelas parastais ciemiņš: rančers Kleitons Mičels. Viņš bija šķirtenis piecdesmitajos, melniem, asiem matiem kā drēbju sukas sariem, šaurām, bet spožām ķinieša acīm un resnām, līkām kājām. Viņš bija sadraudzējies ar Anabelu drīz pēc Džerija aizbraukšanas, kad ari Nikolajs bija pazudis no Maningas. Kleitona draudzības iespaidā Anabela bija atbrīvojusies no visiem citiem draugiem un apciemotājiem. Viņa to darīja ar veselīgu aprēķinu, jo Kleitons bija dolarots virs ar maz darba un maz bēdu. Lopi prērijā labi barojās un prasīja maz uzraudzības. Tā pati bija viegla, jo plašo prēriju varēja apbraukāt ar džipu. Dažreiz bija žogi labojami, bet tad Kleitons pieaicināja palīgus. Gadu gadiem baudīdams brīvu, mierīgu dzīvi, Kleitons bija izveidojis sev īstu govju puiša raksturu: viņš bija bezbēdīgs, jautrs, miermīlīgs. Viņa dzīve bija bijusi sekmīga, atskaitot to, ka vecpuiša gados bija apprecējis kādu Bebrenes grāmatvedi, kas bija bijusi eņģelis pirms kāzām, bet pārvērtusies par raganu tūliņ pēc medus mēneša. Sekoja šķiršanās, ko Kleitons uzņēma kā vienkāršu saimniecisku darījumu, kas nesekmības dēļ prasīja pieciešamus izdevumus.

Bet Anabela nebija ragana. Dzīvojusi gadu gadiem bez īstas mīlestības, viņa zināja novērtēt krietnu vīrieti. Viņa būtu Kleitonu precējusi, bet nebija atšķīrusies no Nikolaja. Protams, mīlestība var pastāvēt arī bez laulības, dažkārt pat labāk nekā ar laulību. Kleitons gribēja, lai Anabela pārtrauc veļas mazgātajas darbu un pārceļas dzīvot pie viņa lielajā rančas mājā. Kaut ari Anabela nebija aizspriedumaina, tomēr viņa bijās Dieva soda un cilvēku valodu. Bet paies laiks, un viņa dabūs šķiršanos no pazudušā vira. Tad viņa apprecēs Kleitonu un dzīvos laimīgi kā pasakā.

Ieraudzījis gultā Džeriju, Kleitons mazliet uztraucās. Ne jau Džerija ievainojumu dēļ, bet tāpēc, ka Anabelas dēlam varbūt nepatiks Kleitona loma ģimenē. Kuram dēlam gan patiktu mātes mīļākais?

Kaut ari tēvs bija pazudis žūpa un meitu mednieks, dēlam skaudis, ka kāds cits nolaupīs viņam pienākošo mātes mīlestību. Un Kleitona paredzēšana piepildījās. Kad vēlāk vakarā Džerijs piecēlās, viņš paskatījās mātes samulsušajā sejā un visu saprata: Kleitons bija viņa mātes mllinieks, pielaulātā vira vietnieks. Auksta bija abu vīriešu sasveicināšanās un aukstas palika viņu attiecības, jo viņiem nebija cienības vienam pret otru. Kleitons zināja, ka Džerijs nebija spējis pabeigt vidusskolu, nebija mācījies amatu, bet kopā ar kafejnīcas apteksni aizskrējis uz Bebreni. Kleitons zināja ari, ka Džerijs labprāt dzēra — tātad vispār bija tēva dabā. Džerijs, savukārt, necieta rančerus — naudas maisus — kas uzvedās tā, it kā viņiem piederētu visa pasaule. Varbūt tā bija skaudība pret bagāto.

Drusku viņi sarunājās. Ne viens, ne otrs nebija skaidrībā, kurš no viņiem pašreiz bija svarīgākā persona mājā un vispār Anabelas Strazas dzīvē. Bet abi saprata, ka bija sāncenši. Bērni nekad neapskauž savu īsto tēvu. Viņi ir pat priecīgi, ja tēvs un māte viens otru mīl. Pret patēvu vai pamāti jūtas parasti ir vēsas, bet greizsirdību un naidu saņem mīlnieks vai mllniece. Kaut ari Džerijs noliedza savu tēvu, viņš pret to nebija greizsirdīgs. Pārmeta viņam pat savas sievas neievērošanu.

Kleitons bija smalkjūtīgs. Nākošajos vakaros, kamēr Džerijs ciemojās pie mātes, viņš savu mīļāko neapmeklēja. Tomēr dēlam bija zudusi liela daļa cienības pret māti. Lai kāds izvirtulis viņš bija pats, no mātes viņš prasīja cildenumu un tikumību. Un ne prātā viņam nenāca savas prasības pavērtēt un kļūt iecietīgam. Viņš savu māti negribēja saprast.

Jā, vai viņa nebija sieviete, kas viegli pieglaudās vīriešiem? Un Džeriju atkal tirdīja fakts, ka viņš bija dzimis ārlaulībā. Viņš to nebūtu nemaz zinājis, bet to pateica viņa nedraugi, kas gribēja viņam iedzelt. Kopš mazām dienām Džerijs atminējās, ka pie mātes bija nākuši ciemiņi — gan vienatnē, gan pulciņos. Mazotnē viņš par to nekā slikta nedomāja. Laipnie onkuļi allaž atnesa sukrenes, augļus vai kādu spēļu nieku. Māte dažreiz kopā ar kādu ciemiņu aizgāja uz kino. Džerijs, aizmirdzis, nezināja, kad māte atgriezās mājās. Bet vēlāk viņš daudz ko saprata, un daudz vairāk ko iztēlojās. Negribot uzmācās domas, ka māte bija netikle. Tas sāpēja. Māte viņu mīlēja, un viņš mīlēja māti. Kā viņā varēja iemājot it kā divi cilvēki: mīļā māte, pašaizliedzīgā sava dēla lolotāja un svešu

vīriešu draugaļa? Attiecībā uz savu palaidēju pasaulē Džeriju šī sāpe nemocīja. Vienalga, kā savu dzīvi vadīja Nikolajs Straza.

Pēc nedēļas Džerijs gatavojās aizbraukt. Māte bija bēdīga. Vai viņa patiesi negaidīja dēla aizbraukšanu, lai mīļākais atkal nāktu ciemos? Varbūt ticēja, ka viņai izdotos abus nedraugus salabināt? ,,DēIs, vai tu negribi palikt tepat Maningā? " Anabela vaicāja skumīgi. ,,Atradīsi šeit darbu.

Benzīna pildltavā brīva vieta. Viesnīcniekam aizvien vajag kādu alus iznēsātāju. Dzīvosi tepat mūsu mājiņā, un es tevi apkopšu un paēdināšu. Nebūs jāmaksā smaga nauda par istabu un uzturu."

Acumirkli Džerijs atminējās Kleitonu, bet negribēja mātei dzelt. Tāpēc atbildēja gaišā, dzīvespriecīgā toni it kā rotaļādamies: ,,Esmu lielās pasaules gaisu apostījis. Ievilcis plaušās brīvības aromu. Maninga liekas piesutusi, pierūgusi, putekļaina. Draugu man šeit nav. Lionas virs mani piekāva. Gribu meklēt draugus kādā lielākā centrā. Padomā Lumbra. Tā nav tālu no Maningas, un varēšu tevi bieži apciemot."

Vairāk Anabela savu dēlu necentās pierunāt. Vai viņa savu aicinājumu bija izteikusi tikai pieklājības pēc? Kaut ari bija bēdīga, tomēr priecājās ari, ka dēls vairs netraucēs viņas intimo dzīvi?

Viņai bija Kleitons, un bez dēla varēja gluži labi iztikt. Vientulība viņu nemocīja. Mīļākais bija ieņēmis dēla vietu. Tas allaž tuvāks par dēlu, ja pēdējais pieaudzis un meklē citas sievietes. Džerijam mājās vairs nebija vietas, un mājas Džeriju vairs nepievilka. Lumbrā viņš meklēs kādu draudzeni, kas ikdienā ienestu dzīvību, kas samīdītu vientulību. Varbūt atradīs kādu, ar ko gribēsies ilgāk palikt kopā nekā ar Lidiju, kas saprata, ka apnikusi un tāpēc aizbēga. Kaut kur prāta maliņā Džerijam uzdzirkstīja doma, ka viņš bija patmīlis, kas prasīja mīlestību, pretī solot tikai kaisli.

Džerijs atvadījās no mātes sirsnīgi. Kā satiekoties, viņi apkampās, Džerijs noglāstīja mātei galvu, viņa noskūpstīja dēlu uz pieres. Vai Kleitons māti tāpat neglāstīja? Vai viņa Kleitonu tāpat neskūpstīja? Pat vairāk! Viņi skūpstījās uz lūpām, un māte Kleitonam atdevās. Bet tāpat Džerijs skūpstījās un gulēja ar savām mīļākām. Ai, ai! Bezkaislības tīrajai mīlestībai jāpiekāpjas kaislības priekšā. Ja pasauli pārvalda Dievs, tad Viņš to tā gribējis, un velnam par to ir prieks. Bet Dievs Džerijam jau sen bija kļuvis vienaldzīgs.

Lumbrā viņš iebrauca reizē ar pirmo naktssalnu, kas savu nāves sniegu bija uzbērusi astrām un dālijām. Pilsēta bija auksta. Džerijs aizgāja uz darba pārvaldi, kur viņu saņēma birokrātismā sastingušas ierēdnes. Viena pierakstīja visus nepieciešamos datus par Džerija personību, otra izpildīja anketu. Trešā bija ar siltāku interesi un aprunājās ar darba meklētāju kā ar cilvēku. Pāris reižu viņa pat pasmaidīja, bet Džerijs neprata uz smaidu atbildēt: viņš paturēja savu cilvēku nedrauga toni. Tomēr meitene atrada viņam labu darbu: pārzināt filmu prožektoru kādā pilsētas kinozālē.

Priekšpusdienā jāiztīra telpas, pēcpusdienā un vakarā jāuzrauga prožektors. Būs garas darba stundas un laba izpeļņa. Vienmēr varēs sastapt daudz cilvēku, kurn vairums būs jauni. Vietu ierādītajās būs šarmantas vidusskolnieces. Konfekšineriju tirgotāja būs jaunava pašā plaukumā. Pati ierēdne bija gadu nostrādājusi par vietu ierādītāju šai kinozālē. Tas bijis dzīves priecīgs gads. ,,Es esmu uzmanīgs ar sievietēm," Džerijs sacīja drūmi. Nebija vērts šo spridzīgo ierēdni kādreiz aicināt uz satikšanos. Viņai, bez šaubām, jau bija savs mīlētājs. ,,Tas pareizi," jaunava pievienojās ar sabiedrībā slīpētu manieri. ,,Sieviete var sagādāt vīrietim visvairāk prieka, bet arī visvairāk sāpju. Sevišķi to der atcerēties mūsu vecumā un darbos, kur darīšana ar publiku."

Džerijs noturējās lietišķi nopietns un izgāja. Devās uz kinoteātri ,.Sapņu zeme", netālu no darba pārvaldes pilsētas centrā. Tur viņu saņēma paveca dāma ar skaistu sirmu parūku. Kaut gan sejā viņai bija iesēdies vecums, viņa vēl bija sprauna un iekārojama. Jābrīnās, ka dažas dāmas piecdesmit gadu

vecumā vēl saglabāju​šas šarmu, kurpretī citas jau trīsdesmitajos liekas kā tārpainas Iekas. ,,Namdara kundze," dāma sacīja, sniegdama Džeriam roku.

Viņš nosauca savu vārdu: ,,Bohanks Straza." ,,Bohanks? Tā nevienu nesaucu — tas ir lamuvārds." ,,Esmu ukrainis, un lepns uz to. Tāpēc saucos par bohanku." ,.Savādi. Parasti ukraiņi noskaišas, ja viņus tā lamā." ,,Es gribu bohanku vārdam piedot cildenumu." ,,Neticu, ka viens cilvēks to iespētu. Katrā gadījumā ieteicu jums mūsu uzņēmumā šādā vārdā nesaukties. Baidos no sarežģī​jumiem."

Namdara kundzes smaids nesavlta. Viņa bija laipna, draudzīga, pat piemīlīga. To pauda viņas balss mierīgums, viņas acu klusā valoda. Ai, kā Džerijs būtu vēlējies viņu par savu draudzeni, māsu, māti! Un, silta viļņa aizkustināts, Džerijs izplūda valodā: ,,Jums nav par mani ko baidīties. Bebrenē strādāju par peldēšanas skolotāju. Tur saucos par bohanku. Jaunieši domāja, ka tas varen jocīgi. Slavēja manu humora izjūtu. Bija man paklausīgi un mani cienīja. Notrenēju daudzus labus peldētājus, kas piedalīsies olimpiskajās spēles. Iepriekšējā olimpiadā pats ieguvu bronzas medaļu kraula peldējumā." ,,Olimpiadā? " Namdara kundzes balsī skanēja pārsteigums un neticība. ,,Jā olimpiadā! Esmu viens no Kanadas labākajiem peldētājiem. Tagad gribu trenēties cauru ziemu. Gatavoties nākamajām pasaules sacīkstēm. Gribu dabūt zeltu! Trenējos ari nolēcienos.

Trīskārtīgu salto metu kā nākas. Vēl jāvingrinājas naža lēcienā. Ceru, ka Lumbrā ir moderns, apsildīts peldbaseins un pretimnākšana olimpiešiem. Kanadā peldēšanas sports vēl neattīstīts, bet nākošajā olimpiadā pierādīsim, ka pārspēsim peldētāju zemi Austrāliju. Es nebaidos no grūtībām, ja tikai ir sadarbība."

Džerijs atvilka elpu. Namdara kundze nu paspēja iebilst: ,,Neatminos Strazas vārdu starp olimpiadas slavenībām —" ,,Pagājis nepamanīts. Tas var gadīties gluži labai galvai. Es ari kādreiz ko aizmirstu, bet tas gadās reti. Skolā atminējos visus vēstures datus pēc vienas reizes izlasīšanas. Ģeometrijas formulu zināšanā pārspēju pašu skolotāju. Viņš dažreiz apjuka, es nekad! Algedrā atminējos vienādojumu rēķinus no galvas un vienmēr dabūju teicamas atzīmes. Būtu gājis uz universitāti studēt matēmatiku, bet sports kļuva mana kaislība. Peldēšana un hokejs. Profesionāliem hokejistiem maksā vairāk nekā matēmatikas profesoriem, tāpēc izšķiros par hokeju. Kad būšu dabūjis zeltu peldēšanā, tad metlšos uz hokeju vien."

Namdara kundzes smaids bija sastindzis. Acu siltums atdzisis. Viņa piecēlās kā steigdamās par zīmi, ka vizīte beigusies. ,,Katru dienu neizdodas tādu slavenību sastapt," viņa sacīja, un smaids pārvērtās par smīnu. ,.Sapņu zeme" būs pagodināta, ka varēs tādu nodarbināt. Vai esat kādreiz filmu prožektoru darbinājis? " ,,Nē, bet to aši iemācīšos. Man ir labas techniskās dotības, kas -" ,,Tad ierodieties darbā divos pēcpusdienā. Mans dēls jūs sagaidīs priekštelpā."

9.

Leslijs Namdaris bija ievērojama persona — Sargūnas provinces lielceļu ministrs. Viņam bija

kupla ģimene: divi dēli un trīs meitas. Visus viņš bija apgādājis ar nekustamiem īpašumiem vai uzņēmumiem, jo līdztekus ministra postenim — ko bija ieņēmis jau divdesmit gadu — Namdarim piederlja ari kapakmeņu veidošanas uzņēmums. To pēdējā laikā vadīja vecākais dēls Gilberts. Otram dēlam, Slsilam, Namdaris bija iepircis automobiļu tirgotavu, kas, pateicoties Slsila atjautīgajai reklāmai, sekmīgi sacentās ar citām automobiļu izplatītājām Lumbrā. Katrai no savām trim meitām Namdaris bija nopircis dzīvokļu namu ar divdesmit četrām vienībām. Kinoteātris vēl piederēja vecajiem. Lumbra bija augošā, bagāta pilsēta, jo tās tuvumā bija eļļas lauki. Tāpēc dzīvokļu īrēšana bija sekmīga, auto tirgus rosīgs un netrūka ari mirēju. Namdaru ģimenē bagātība augtin auga. Bet vecie un jaunie Namdari bija patīkami tai ziņā, ka nebija iedomīgi. Ik dienas Namdara kundze uzturējās ,,Sapņu zemē" pāris stundu, pļāpādama un jokodamās ar darbiniekiem. Dažreiz filmas noskatīties ienāca ari Namdaru meitas. Divas vecākās, Vilma un Katrlne, bija precējušās un nāca kopā ar vīriem un bērniem. Jaunākā, Andže​lika, vēl mācījās vidusskolas pēdējā klasē.

Kādu vakaru Džerijs sastapa Andželiku kinozāles priekštelpā pie mazā veikaliņa, kur pārdeva cigaretes un saldumus. Džerijs pasveicināja atturīgi, bet Andželika viņam uzsmaidīja. Viņa bija pamanījusi, ka Džerijam pie svārku atloka bija piesprausts ,,Sapņu zemes" žetons. Viņš izskatījās labi: slaids melnmatis gaišpelēkā uzvalkā ar lepnu smīnu ap lūpām. ,,Jūs mūsu jaunais filmu ritinātājs? " viņa vaicāja brīvi un droši, pasperdama soli Džerija virzienā. Acumirkli viņš ievēroja, ka Andželika bija mātes meita: skaista, laipna un draudzīga. Nu Džerijs atbildēja dūžlgi: ,,Prožektora darbinātājs gan, kamēr labāks darbs nav gadījies." ,,Jums nepatīk mašīnu uzraudzīt? Tas taču nav grūti, un vienmēr var filmas skatīties. Es dažreiz stāvēju pie operātora lūkas, kad Dāma pie mums strādāja. Ir interesanti, ja var redzēto tūlīt pārrunāt." ,,Varat nākt uz darbinātāja istabiņu ari tagad," Džerijs aicināja pārdroši. Andželika viņam interesēja, kaut ari cinisms mācīja, ka sievietes ir čūskas, ieskaitot visdraudzīgākās vidusskolnieces, kas vēl staigāja nevainīgu sapņu pasaulē.

Nākošajā vakarā Andželika atnāca operātora istabiņā. Drošības un pieklājības dēļ bija paņēmusi līdzi draudzeni ar rūsganu un vasaras raibumainu seju. Draudzene laikam bija pieradusi staigāt Andželikas ēnā, zināja runāt pareizās reizēs un smaidīt lādzīgi. Viņas vārds bija Sērija. ,.Mana māte stāstīja, ka jūs esot reti sastopams sportists. Kā ozols prērijā," Andželika aizķēra Džerijam interesantu temu. Viņa zināja, kā iegūt draudzību.

Džerija pašapziņa skanēja cauri katram vārdam, kaut gan viņš centās runāt pazemīgi: ,,Drusku peldu, drusku lēcu, drusku spēlēju hokeju. Izklaidēšanās dēļ, un — lai turētos fiziski vingrs. Negribu būt mlkstmiesis!"

Andželika ielika smaidā visu savu šarma spēku. Ari Sērija atplauka un iedzirstināja acis.

Džerijs to pamanīja. Viņa lepnuma vilnis pakāpās jo augstāk. Meitenes viņu apbrīnoja! Pat lielceļu ministra Namdara skaistā meita! Lai kādas caurmērā bija sievietes, pašreiz viņš gribēja spēlēt džentlmeni. Viņš pacentīsies civilizēti smaidīt, runāt aizgrābjoši un inteliģenti. ,,Hokejs un peldēšana man ari interesē," Andželika runāja atsaucīgi, un Džeriju sajūsmināja bedrītes viņas vaigos. ,,Eju uz hokeja spēlēm, kad vien varu iespēt. Esmu pārliecināta, ka Lumbras Pirāti ir labākā junioru komanda visā prēriju apgabalā. Varbūt pat visā Kanadā, bet to rādīs finālspēles." ,,Es labprāt peldu," atsaucās Sērija. ,,Bet nekādās sacīkstēs nepiedalos. Esmu lēna rauda, ne strauja līdaka. Bet man patīk apbrīnot meistarus." ,,Žēl, ka jums rītos jātaisās uz skolu. Es trenējos no sešiem līdz astoņiem rītā. Tas vienīgais laiks, kad nav jāstrādā. Labprāt jūs paskolotu sestdienu rītos, ja jūs gribētu tik agri celties. Un

svētdienās katrā laikā, jo tās man brīvas. Man pagaidām nav nevienas grupas ko trenēt. Negribu ari audzinātāja darbā iesaistīties, bet paturēt savu brīvību. Varbūt vēlāk, ja mani pienācīgi novērtēs. Ja varēšu atbrīvoties no kinozāles aptlritāja darba." ,,Vai jūs mani ari patrenētu? " Andželika dūdoja. ,,Ar lielāko prieku! Divas skolnieces ir ideāla situācija. Kamēr viena dzenas, otra var atpūsties.

Un dažreiz var nodarboties ar abām reizē. Man vislabāk patīk krauls un taurenis. Dažu nedēļu laikā iemācīšu jums stilu un notrenēšu jūs tā, ka Lumbrā jums nebūs ar ko sacensties. Nākošo pavasari varēsit braukt uz Kanadas meistarsacīkstēm un varbūt ietikt olimpiskajā izlasē. Jūs kļūsit savas pilsētas zvaigznes un lepnums. Jums pavērsies plaši apvāršņi, kad brauksit uz sacīkstēm Eiropā, Austrālijā un Japānā. Man jau šie braucieni nodrošināti, un man būs prieks izaudzināt slavenas skolnieces."

Tā pļāpājot, meitenes aizmirsa skatīties filmu. Ari Džerijs attapās tikai tad, kad lente izbeidzās.

Jaunie cilvēki bija sajūsmināti kā parasti, kad izdodas nodibināt draudzību. Andželika piedāvājās pārvest mājās ne tikai Sēriju, bet ari Džeriju. Iepriekšējā nakti bija piesalis, un tagad sāka snigt. Bija iesākusies Kanadas ziema, kas kā balta ragana turēja plašo ziemeļu zemi garā apburtlbā. Kaut ari iesācēja, Andželika bija inteliģenta braucēja — vadīja jauno Merkūriju lēni un uzmanīgi. Abas ar Sēriju šo to ieminējās, bet uzmanīgi klausījās Džerija monologos. ,.Slidot iesāku jau četru gadu vecumā," Džerijs burbuļoja. ,,Kad aizsala dīķi un purvi, varēju līksmoties caurām dienām. Sanācām kopā vairāki zēni pirmskolas gados. Es varēju noskriet ne tikai visus četrgadīgos, bet ari visus piecgadīgos. Jau tad noorganizēju komandas un spēlējām hokeju.

Mūsu komandā biju kapteinis un centra uzbrucējs. Biju citiem tālu priekšā kā vārtu ieguvējs. Citi zēni mani apskauda, bet satikām labi. Tā kā biju veikls un liels savam vecumam, tad no manis visi uzmanījās. Ja kāds uzdrošinājās mani aiztikt, tad sadevu tam pa smeceri. Kad gāju skolā, man aizvien bija grūtības sameklēt pretiniekus. Ir ragbijā, ir kājbumbā, ir volejbolā, ir ģimnastikā. Par hokeju un peldēšanu nerunājot. Skolu sacīkstēs ieguvu sarkanās lentes dučiem! Kad biju septītajā klasē, mani iedalīja vidusskolas hokeja komandā. Kaut gan pārējie spēlētāji bija no vienpadsmitās un divpadsmitās klases, es visus pārspēju vārtu iegūšanā. Mani sauca par Roketu, pēc slavenā Montreālas Roketa Rišarda. Mans spēlētāja numurs bija devītais. Mūsu vingrošanas skolotājs bija pavecs klibiķis, kas uz ledus gāja galošās. Sacīja, ka nevarot slidot ievainotās potītes dēļ, bet man likās, ka viņš vispār neprata slidot. Tad nu vecītis man uzdeva trenera pienākumu. Viss Maninga ciems mani pazina un pareģoja man izcilu karjēru Nacionālajā ligā —" ,,Nu man jāizkāpj!" iesaucās Sērija. ,.Paldies, Andželika, par pārvešanu."

Džerijs ar labpatiku paglūnēja uz Andželiku. Patīkami bija tīksmināties ar viņas skaistumu, ko pat krēslā varēja saredzēt. Brūnie mati bija labi kopti un smaržoja pēc ceriņiem. Kāds romantisks puisietis tanīs ieglauztu savu seju kā ceriņu ziedu gubenā un čukstētu banālas frāzes par mīlestību.

Džerijs bija prātīgāks. Viņš zināja, ka viņu no Andželikas šķira nepārpeldama šķiru jūra. Viņa bija aristokrate — smalki audzināta, rūpīgi kopta. Viņš bija sabiedrības pamesls — rupjš bohanks, neciests, vientulīgs, neaudzināts, gandrīz kā dzīvnieks. Bet viņš iecirtlsies un neaizrausies ar šo patricieti. Pavedis viņu varbūt, bet ne iemīlēs. Mēģinās spēlēt džentlmeni, cik jaudās, bet sevi ņirgs kā velns. Un ja Andželika iemīlēs viņu, tad būs reiz gandarīts.

Paraudzījies uz Andželikas roku, kas rotaļājās ar stūres ratu, Džerijs savai patikai uzrīdīja īgnumu. Vai šī rociņa kādreiz glaudis viņu? Varbūt kādā kaislā bridi, kad viņa aizmirsis, ka Džerijs ir vienkāršs algots puisis, kas strādā par zemu algu. Ja viņš patiesi varētu kļūt slavens sportists, tad Andželika uzskatītu viņu par sev līdzīgu. Tad viņa ieaicinātu Džeriju uz pusdienām. Pats Namdaris tad runātu ar Džeriju par politiku un dotu padomus, kā ieguldīt naudu labos pasākumos. Namdara

kundze tad uzskatītu viņu par ģimenes draugu un neķīvētos ar domu, ka Džerijs varētu kļūt Namdaru ģimenes loceklis. Bet tāds stāvoklis bija septiņu bezgalību tālumā. Pagaidām varēja tikai fantazēt un aizmirsties savās fantazijās. ,,Kā jūs pēkšņi tik kluss un rāms kā atvars bula laikā? " Andželika ievaicājās un pavērās Džerijā savām dzīvajām brūnajām acīm, kas pat krēslā mirdzēja ar laimes gaismu. Viņa laikam vienmēr bija laimīga — pat klasē, klausoties vienmuļās skolotāju runās, pat nogurumā, pat miegā.

Džerijs it kā pamodās: ,,Aizdomājos, ka labi būt filmaktierim, ko visi apbrīno, kam maksā zelta kaudzes par izdevību viņu dievināt." ,,Jūs būsit sporta zvaigzne, un jūs ari apbrīnos." Šai bridi Andželika apturēja Merkūriju pie ietnes, kas veda uz vecu īres namu, kurā bija ari Džerija istaba. Viņam vajadzēja kaut kādi pateikties par jauko vakaru — sacīt kaut ko sirsnīgu, bet viņš norūca tikai paldies. ,,Vai varam ritu jūs atkal apciemot jūsu sprostā? Man iepatikusies mazā istabiņa un prožektors, kas ņurrā kā kaķis. Sērija nāks līdzi. Uzraudzlsim viena otru. Un trijatā būs dzīvākas valodas nekā divatā." ,,Nāciet vien — tad man nebūs garlaicīgi savā krātā," Džerijs nu atbildēja it mundri, izllzdams no spēkratiem. ,,Nu veidojas tāds romāns kā ,.Lēdijas Čaterlijas mīlētājā"," Džerijs domāja pašapzinīgi. Sniegs gurkstēja zem kājām itin priecīgi, un Džerija gars bija jautrs. Vai bija sagaidāma dēka ar skaistu meiteni? Viņš zināja, ka bija izvirtulis, ka nebija viņas vērts, bet tieši tas bija kairinoši. Nebija nekas liels nodibināt draudzību ar kādu apteksni vai kalponi, bet iegūt īstu patricieti — nevainīgu un skaistu kā Afroditi — varēja būt dzīves lielākais sasniegums. Viņš nepavisam nebija vanckarigs vīrietis! Iegājis savā istabā, viņš apstājās spoguļa priekšā. Pretī raudzījās vīrišķīga seja ar smagu zodu, biezām melnām uzacīm un viļņotiem matiem. Seja vēl glabāja vasaras iedegumu — gaišbrūnu toni kā renesanses meistaru gleznās, ko bija redzējis kādā grāmatā par glezniecību. Ja vēl ievēroja tumšās acis, kas bija spožas kā oniksi, tad varēja Džeriju noturēt par spānieti. Ai, kaut viņš varētu būt matadors, ko vēršu cīņās apbrīnotu tūkstošiem senjoritu! Iemīlētos viņā, atdotos viņam, bet viņš par viņām tikai smīnētu! Bet kāpēc viņam jābūt matadoram? Kanadā hokeja spēlētājs bija tikpat apbrīnots kā Spānijā matadors. Kāpēc tiekties pēc senjoritām, ja viņam tepat Lumbrā uzsmaidīja ziemeļu zemes princese? Andželika būs viņa mīļākā, par to nevajadzēja šaubīties. Ja ne, viņa netvīktu pēc Džerija piesmakušajā prožektora istabā. Bija tikai dabīgi, ka meitenes iemīlējās tik brašā un skaistā vīrieti kā viņā. Ari viņš pats sevi apbrīnoja, cildināja, mīlēja; nekad nekritizēja, nepēla, nešaustlja.

Nākošajā vakarā Džerijs jutās kā īsts bruņinieks, kas izcīnījis daudzas kaujas un pāršķēlis galvas daudziem ienaidniekiem. Viņu mīlējušas daudzas dižciltīgas dāmas, bet viņš nebija pieskāries nevienai ar iztvlkušu vīrieša glāstu. Nē, muļķības! Viņš bija pieskāries daudzām, skūpstījis simtus, gulējis ar dučiem. ,,Pastāsti kaut ko interesantu," Sērija viņu uzrunāja uz tu bez jebkāda iemesla. ,.Sl filma apnikusi kā skolas ikdiena." ,,Kaut ko interesantu no savas dzīves, tikai ne par peldēšanu vai hokeju," Andželikai acis zibsnīja aiz ziņkāres. ,,Tu vari runāt kā mašīna, kad tā ieslēgtā." ,,Jā, par savu pirmo mīlestību," Sērija tincināja. ,,Man tādas nav bijis," Džerijs teica lepni. ,,Bet tevi gan kāda mīlējusi," Sērija bija pārliecināta. ,,Pastāti par to laimīgo būtni. Tu taču biji īsts džentlmenis pret viņu? " Andželika bija mazliet piesarkusi un mazliet nodūrusi galvu, it kā runa būtu par viņu. Džerijs

jutās glaimots un tiešām sāka stāstīt. Kad iekarsa, žestikulēja rokām, lēkāja kā trusis un dejoja ne sliktāk kā daži aktieri televīzijā. Meitenes priecājās par viņu kā par klaunu gada tirgū. ,,Tā nu reiz gadījās," Džerijs aizsāka pašapzinīgi, ,,ka sporta dinejā sastapu peldētāju glītu kā Amazoni. Viņa visādi mēģināja iekļūt Bebrenes izlasē, bet nabadzītei neveicās. Iesāka ar mani runāt; ar savu šarmu mēģināja panākt, lai apsolos viņu patrenēt. Es jau biju nopelnījis bronzu, un —" ,,Lūdzu nesāc atkal par peldēšanu," Andželikas balsi bija nepacietība, bet viņa vēl jaudāja paturēt savu smaidu. ,.Nepārtrauc mani, Andželik," Džerijs atsaucās meistara balsi. ,.Negribēju būt lūdzams — teicu, ka viņai trūkst laba trenera. Vai viņa gribētu, lai es palīdzu? Protams! Un tā sākām peldēt kopā.

Mācīju viņai, kā panākt labāku kāju un roku saskaņu, kā uzlabot elpošanu. Sekmes bija apbrīnojamas.

Aiz pateicības viņa man tā pieķērās, kā vilku kuce pieķeras labam ganam. Kā būtu varējis atteikt, kad viņa, vārdā Džūdija, aicināja mani uz savām mājām pamieloties ar ķiršiem? Tur sadzērām vīnu ar Džūdijas māti un vodku ar viņas tēvu. Abi vecie bija sevišķi laipni. Sapratu, kāpēc mani apglāsta tāds dienvidu vējš. Kā gan varēju atteikt, kad Džūdija mani aicināja pavizināties laivā pa Bebrenes upi?

Bija tik mīlīga un koša diena, ka negribējās to samaitāt ar grēcīgām domām. Bet viņa ielika man klēpi savu blondo galviņu un skatījās acis kā no debesim nokāpusi madonna. Mēs izšūpojāmies viļņos kā dejā. Pateikdamies devu viņai skūpstu. Viņas piekļaušanās bija solījums atdoties, bet es neizmantoju jaunās meitenes aizraušanos. Bet vai varēju atteikties, kad Džūdija mani aicināja uz deju zāli?

Modernās dejas mūs atvēsināja, bet tango lika tā sakļauties un aizdegties, ka jutām viens otra sirds trakošanu. Kad pavadīju viņu mājās, ilgi nevarējām izšķirties. Viņa vairs nekautrējās, bet skūpstīja mani uz vaigiem, pieres, acīm un lūpām. Ko gan citu varēju, ka atbildēt viņas skūpstiem? Džūdija pieglaudās man pie krūtīm, apķērās ap kaklu, gribēja saplūst, savienoties ar mani. Bet es ne bridi neaizmiršu, ka biju viņas treneris, nevis mīļākais. Kad ausa rīts, viņa ķērās pie pēdējā līdzekļa: mēģināja mani padarīt greizsirdīgu. Lai to panāktu, stāstīja, ka viņai esot mīļākais — bokseris un svaru cēlājs, kāds smago spēkratu šoferis. ,,Tas lieliski," es teicu. ,,'Tādai dūšīgai meitenei kā tev mlļākis ir nepieciešams." ,,Tu runā ar mani, it kā es būtu čigāniete," viņa apvainojās. ,,Neuztraucies," es sacīju atklāti, ,,ikviena sieviete iekāro vīrieti. Tā tas izkārtots, lai dzīve būtu interesanta un lai cilvēku suga neiznīktu. Par to nav ko kaunēties. Neesam vairs mazi bērni, kas tic stārķim. Paliec uzticīga savam šoferim. Mīli viņu, appreci viņu un dāvini viņam veselīgus bērnus, kas dienās būs labi peldētāji. Lai tev debesu svētība!" ,,Tu-mani apsmēj, Džerij!" viņa iesaucās, atbrīvojās no mana skāviena un aizskrēja. Kājas vien nozibēja spuldžu gaismā. Es smējos kā par labi izspēlētu joku. Nolēmu, ka nākošajā dienā izlikšos visu aizmirsis, jo peldēšana ir nopietna darīšana, ko nedrīkst sajaukt ar personīgajiem sīkumiem. Bet Džūdiju nekad vairs nesastapu. Viņa neieradās uz treniņiem, nenāca uz sacīkstēm. Vai es biju vainīgs, ka mana atklātība bija viņu ievainojusi? " Andželika klusēja un stīvi skatījās pretējā sienā. Šerija ierunājās: ,,Tev ir piepes sirds, Džerij." ,,Neapvaino mani, Šerij," viņš atbildēja. ,,Es godīgi stāstīju savu piedzīvojumu. Vai es biju vainīgs, ka man Džūdija interesēja tikai kā peldētāja? Nebiju viņai nekā parādā. Par velti ziedoju viņai savu laiku. Pat vairāk, nekā peldēšanas treniņi prasīja. Ko vēl vairāk viņa varēja gaidīt? " ,,Tu esi taisns kā kuģa masts," Šerija sacīja. Bet laimīgs tu nebūsi nekad, jo nespēji iziet no savas cistas. Man tevis žēl." ,,Hā, hā. hā!" Džerijs iesmējās. ,,Manis nevienam nav jāžēlo. Pasaule ir pamesls manām kājām.

Savu likteni veidoju viegli — kā podnieks māla bļodu."

,,Mums dažas dienas jāgatavojas eksāmeniem," Andželika ari ierunājās skaidri un noteikti. ,,Kādu nedēļu nevarēsim tevi apciemot." ,,Man būs garlaicīgi vienam šai kambari." ,,Tas tev jāpacieš, Džerij. Eksāmeni ir svarīgi, sevišķi abitūrijas klasē." ,,Kas tev svarīgāks, Andželik — eksāmeni, vai mūsu draudzība? " ,,Tu esi patmīlis, Džerij. Bet man tas vienalga. Ar labunakti."

Meitenes aizsteidzās, pirms Džerijs apdomājās ko sacīt. Andželika vairs nepiedāvājās viņu pārvest mājās. Ko tas nozīmēja? Vai viņa bija atklājusi, ka Džerijs bija skaists ābols, kam serde izpuvuši? Bet ko Džerijs varēja līdzēt, ka viņam mīlestība bija tik sekla un netīra kā peļķe cūku dārzā? Kaislības apmierināšanas bija bauda, bet dažkārt vēl lielāka bauda bija tās noliegšana. Lai mllnieces piedāvājās; ar nicīgu smīnu viņš tām pagrieza muguru. Bet Andželiku viņš tā nenerotu, jo Andželika viņam patika vairāk nekā jebkura cita sieviete pasaulē. Vairāk nekā Gerda un Lidija, ir nerunājot par Džūdiju. Andželika bija labiete, un viņas iegūšana pierādītu, ka Džerijs nebija nieka puisis. Viņa stāsts par Džūdiju Andželikai laikam nepatika. Tas Džerijam kremta. Bija jāuzlabo garastāvoklis, un viņš piespieda sevi svilpot.

Pārgājis mājās, viņš pielēja sev pilnu glāzi rudža un izdzēra to trīs paņēmienos. Mierinātājs siltums ieplūda ķermeni, un galvā dzima fantazijas. Viņš ar Andželiku bija aizbraucis kaut kur dienvidu salās. Tās varēja būt Bermūdas. Saule bija uzkāpusi zenītā, bet no jūras plūda mitra vēsma.

Viņš ar Andželiku gulēja mauriņā pie puķu dobēm savas vasarnīcas priekšā. Viņi bija peldkostīmos, jo par spīti jūras vēsumam diena bija smacīga. Pievilcis Andželiku sev cieši klāt, Džerijs dzēra kaisli no viņas lūpām. Viņa apkampa Džerija plecus, un viņas acis gailēja iekāre. Tā viņi gulēja labu bridi.

Tad Džerijs vairs nespēja izturēt kairinājumu. Viņš plēšus noplēsa Andželikas drēbju niekus un uzbruka viņai kā pustraks. Bet viņa smējās un kliedza aiz prieka. Atdevās viņam gavilēdama.

Pēc brīža Džerijs it kā pamodās. Diemžēl tas bija bijis tikai sapnis. Atkal viņš pielēja sev glāzi rudža un izdzēra to negausīgi. Nu viņš kā filmā redzēja sevi un Andželiku izbraukumā klinšu kalnos.

Augstajās virsotnēs ziedēja sniegs, bet ielejā gaiss bija silts. Basām kājām viņi skraidīja pa pļavu, ķerdami taureņus un lasīdami margrietiņas. Andželika bija uzģērbusi kuplu kleitu, kas skrienot viļņoja un plandījās. Reizēm atsedza kājas augstu virs ceļiem. Kleitai bija liels kakla izgriezums. Džerijam iegribējās noķert Andželiku un noskūpstīt viņas plecus. Apkampt viņas krūtis, glāstīt viņas gūžas. Un viņš aizmirsa taureņus un margrietiņas. Metās pakaļ savai mīlulei. Instinktīvi apjaudusi Džerija nodomu, viņa metās bēgt. Bet viss bija pa jokam. Viņa zināja, ka Džerijs viņu noķers. Un tā ari notika.

Viņš sagrāba Andželiku ap vidu, pacēla gaisā un, pats krizdams, norāva viņu sev līdzi. Noplandljās Andželikas uguns sarkanā kleita, un viņi aizmirsās savienošanās laimē.

Džerijs izdzēra trešo glāzi. Nu viņš redzēja Andželiku un sevi bula dienā Kanadas prērijā. Viņi brida pa sausu zāli un lūkojās tālumā, kur klajums saplūda ar debesim. Izbaudīdami plašuma brīvību, viņi izbaudīja art viens otra klātbūtni. Andželika bija laimīga, un Džerijs bija gandarīts. ,,Es esmu aizkususi," teica Andželika. ,,Atlaidlsimies zālē." ,,Es esmu izslāpis teivs, Andželik," teica Džerijs. ,,Vai tu man atdosies? " ,.Neprasi man to, Džerij. Tu zini, ka vienmēr esmu tava." Lokana un vijīga viņa tam pieglaudās.

Maigi Džerijs viņu noguldīja zemē. Bet tad viņa iekliedzās drausmīgi: ,,Džerij, čūska!"

Viņš atspērās sparīgi. Pielēca kājās. Rāva Andželiku sev līdzi.

Bet bija par vēlu. Čūska bija viņai iedzēlusi. Plecā. Kailajā, apaļajā plecā, kas aizvien bija kairinājis Džeriju. Viņš pieplaka Andželikas plecam, lai izsūktu indi. Sūca un spļāva. Izrāva no kabatas nazi, paplašināja brūci. Tikai izmisums dzina viņu nodarīt sāpes Andželikai. Plecs asiņoja, notriepdams kleitu. Viņi skrēja uz automobili. Džerijs brauca ar traku ātrumu un drīz sasniedza ārstu.

Bet bija svētdiena, un ārsts nebija mājās. Tāpat otrs un trešais. Beidzot viņi atrada palīdzību. Tomēr Džerijam bija bailes par savu mīluli. Kādas sāpes bija viņai jāizcieš! Kaut tikai viņa nenomirtu!

Atkal Džerijs it kā pamodās. Drausmas bija bijušas tikai iedomas. Bet ai kā viņam gribējās būt kopā ar Andželiku! Vai tikai tā nebija mīlestība, kas viņu tā mocīja? Bet viņš taču bija ciniķis, kas nevienu sievieti negribēja mīlēt. Varbūt pat nespēja mīlēt. Vai Andželika bija tāda debesu būtne, kas būtu pārvērtusi vina dabu? Nē, nē, no debesim viņš negribēja nekā saņemt!

Tāpat no pudeles Džerijs izdzēra atlikušo rudzi. Bet viņš nebija piedzēris, tikai drusku noskurbis. Džerijs Straza varēja daudz turēt! Prāts viņam strādāja normāli. Viņš zināja, ko darīja, ko gribēja. Un viņam gribējās satikt Andželiku! Vēl šonakt! Tūlīt! Citādi viņš aizies postā! Arī vēl šonakt! Viņš paskries zem braucoša autobusa riteņiem. Nolēks uz akmeņiem no augstā tilta. Viņam vajadzēja runāt ar Andželiku! Vajadzēja pasēdēt viņas tuvumā. Satvert viņas roku un to paglāstlt, noskūpstīt viņas maigo muti!

It kā trakuma apsēsts, Džerijs uzrāva mēteli. Izskrēja uz ielas. Ziema elpoja viņam sejā. Tāda neganta kā nāve. Tik salta. Tāda vientulība! Pamestība! Viņš skries pie Andželikas! Lūgsies, lai viņa to paglābj. Un Andželika būs laba. Ielaidīs viņu pie sevis. Līdz rītam viņi pļāpās viens otra tuvumā un būs laimīgi. Un sākot ar šo nakti, Džerijs būs atpestīts no vientulības.

Garām brauca taksometrs. Džerijs to apturēja: ,,Uz ministra Namdara māju!" ,,Tik vēlā stundā? " brīnījās braucējs un ielaida Džeriju spēkratos. Tad laikam saoda rudža tvanu Džerija elpā. ,,Nē, es jūs pie Namdara nevedīšu. Ieteicu jums izgulēt dzērumu. Aizejiet rītu uz viņa kanceleju." ,,Jūs mani vedīsiet!" Džerijs vīstīja dūres. ,,Es jums sadošu pa purnu, ja neklausīsit! Man ar ministru norunāta satikšanās vēl šonakt!"

Vedējs nobijās un neteica vairāk nekā. Apskatījies adresi telefona grāmatā, viņš aizveda Džeriju uz Namdara māju. Izlaida pasažieri pie vārtiņiem. Kas vienkāršam šoferim daļas gar Namdaru ģimenes drošību? Bez tam viņš varēja piezvanīt policijai no tuvākās viesnīcas.

Leslija Namdara māja bija lepna divstāvu celtne. Veidotu no sarkaniem ķieģeļiem, to greznoja balti slēģi un platas trepes pie ieejas durvīm. Džerijs uzkāpa pa tām un piezvanīja. Klusums. Viņš zvanīja atkal un atkal. Pagaidīja gaļ-u bridi. Tad lika zvanam atkal trokšņot. Vai Namdari bija kļuvuši kurli? Ja neviens cits, tad Andželika varēja izskriet pretī. Matu viļņus atglaužot un basās kājas zibinot. — Beidzot iekšdurvis atvērās. Pie priekšdurvju stikla parādījās pats namdaris rīta svārkos. ,,Ko jums vajag nakts vidū? Kas jūs esat? " ,,Jūsu filmu mašīnas darbinātājs bohanks Straza. Gribu satikt Andželiku. Man viņai kaut kas svarīgs sakāms. Nedrīkstu vilcināties ne minūtes." ,,Jā, jā, esmu jūs redzējis. Bet ko jūs ārdāties nakts laikā? Esat piedzēris? Ejiet mājās izgulēties!

Un par Andželiku nedomājiet! Pateikšu viņai, ka esat mežonīgs, un lai viņa no jums pabēg. Ar labunakti." ,,Ne, ne, man vajag viņu sastapt vel šonakt. Citādi nolekšu no augstā tilta!" ,,Nerunājiet muļķības un vācaties projām!" ,.Neiešu vis! Gaidīšu tepat līdz Andželika piecelsies!"

Namdaris nesacīja vairāk nekā. Aizvēra un noslēdza iekšdurvis. Džerijs sāka apdomāt, ko darīt tālāk. Tāds ezis Leslijs Namdaris! Sargāja savu meitu kā skopulis naudu! Bet nenosargās! Džerijs viņu sadabūs rokā. Viņa atnāks pie Džerija uz filmu prodžektora istabiņu. Andželika gribēja viņu!

Neklausīs tēvam un Džeriju apprecēs. Skaistā Andželika ar slaido, elastīgo augumu! No viņiem iznāktu lielisks pāris. Puiši apskaustu Džeriju, meitenes Andželiku. — Bet ko darīt tagad? Kā dūksim

pie durvīm gulēt būtu gļēvi. Ari salti. Aukstums jau tagad dūra degunā un ausis. Vai neizdauzīt pagraba logu, klusu neuzkāpt guļamistabu stāvā un neatvērt vienas durvis, otras, trešās? Tā viņš Andželiku sameklētu. Viņš jau negribēja neko ļaunu — tikai ar Andželiku mīļi parunāties. Izlūgties kādu skūpstu. Ja to aizliegtu, tad gan sagrābtu viņu un ar varu noskūpstītu. Andželika nekliegtu, jo patiesībā skūpstu kāroja. Kā jau sievietei viņai patiktos vīrišķība un pārdrošība. Un pēc pirmā skūpstā nebūtu grūti saņemt otru, trešo un vēl daudzus. Viņa pati sniegtu lūpas pretī kā ienākušās ogas, kas prasās noplūcamas.

Džerijam tā domājot, uz ielas apstājās spēkrati. Viņš tos pamanīja tikai tad, kad no tiem izkāpa divi policisti. Ak Namdaris bija izsaucis drošības sargus! Gļēvulis! Džerijam neienāca prātā, ka to varēja būt izdarījis taksometra šoferis.

Policisti bija dūšīgi viri. Džerijs izšķīrās necīnīties. Nebija vērts. Sakaitinātu tikai varasvīrus un dabūtu pakausi punu no rundziņas. Policisti nesacīja nekā. Viens sagrāba Džeriju aiz rokām, otrs veikli uzlika dzelžus. Tad visi trīs saticīgi gāja uz spēkratiem. Džerijs pat nesadusmojās, policisti savu darbu veica teicami.

Likās: viņi respektēja apcietināto, jo nesacīja nekā apvainojoša. ,.Arests par miera traucēšanu," viens ierunājās, iebīdīdams Džeriju spēkratos.

10.

Lielu ļaunumu Džerijam nenodarīja. Tūlīt nākošajā rītā aizveda uz tiesu; tiesnesis viņam piesprieda divdesmit piecus dolārus soda naudas. Samaksājis, viņš nopirka atkal pudeli rudža.

Izdzēra pusi turpat uz ietnes. Tad piezvanīja Namdariem: ,,Būšu darbā ar nokavēšanos, bet savu aptlrltāja darbu paveikšu pa pusdienas laiku." ,,Nē, jūs nekā vairs netīrīsit," Namdara kundze atbildēja auksti. ,,'Tātad esmu atlaists? " ,,Ko citu varējāt sagaidīt, ievērojot savu uzvešanos? " ,,Vecie Namdari ir rāpuļi! Bet Andželika būs mana par spīti jūsu aizspriedumiem! Jūs domājat, ka esat labāki ļaudis nekā bohanks Džerijs Straza! Es ieiešu Kanadas vēsturē, kā lielākais sportists, ko —" Džerijs sadzirdēja vienmuļu strāvas īdēšanu klausulē un saprata, ka Namdara kundze vairs neklausījās. Viņš nometa klausuli un sulīgi nolamājās.

Ko darīt tālāk? Viņš vēl nebija sakauts! Turpinās savu uzbrukumu! Jāsatiek Andželika! Ja to nevarēja viņas mājās, tad varēja iet uz viņas skolu. Pasteidzoties, varēja tur ierasties pusdienas pārtraukuma sākumā. Prašņās citiem skolēniem, un Andželiku sameklēs dažās minūtēs. Varēs ar viņu izrunāties pamatīgi — būs gandrīz stunda laika. Nospriedis, ko darīt tālāk, kā saraut veco Namdaru aizspriedumu važas, kā izkarot sev brīvību.

Naudu taupīt nelāva laika trūkums, un Džerijs atkal pasauca taksometru. ,,Uz Simtgades vidusskolu!" viņš uzsauca kā valdonīgs seržants. ,,Steidzīgi!" ,,Vai kaut kur nelaime vai ugunsgrēks? " ,,Nepļurkšķiet niekus — katra minūte dārga!" ,,Nebraukšu ātrāk nekā atļauts. Manis dēļ varat saukt ambulanci vai ugunsdzēsējus." ,,Jūs esat vājš braucējs!" ,.Braucu jau trīsdesmit gadu. Tāpēc vairs neuztraucos."

Džerijs nospļāvās uz spēkratu grīdas. ,,Neesat visai tīrīgs un uzvedīgs," vedējs iesmējās. ,,Bet tas nekas. Automobili iztīrīs mazgātuvē

ar sukām un šļūteni. Gadās visādi pasažieri."

Džerijs atzina, ka ar sirmo taksometra pārgudreli nebija vairāk vērts runāt. Labāk izvilka no kabatas rudža pudeli un ieņēma krietnu malku. Šoferis piemiedza acis, bet ari nesacīja nekā. Klusēdami viņi sasniedza mērķi.

Džerijs iedomājās, ka derētu par spīti izbēgt un nesamaksāt, bet apjēdza, ka stāvoklis bija pārāk nopietns, lai spēlētos. Viņš vēl šorīt bija bijis tiesā par neuzvedlbu. Tagad bija steidzīgi jāsastop Andželika, Andželika, Andželika!

Džerijs iesteidzās ēdamzālē, jo tur pašreiz pulcējās skolēni ar sviestmaizēm un dzērienu pudelēm rokās. Nostājies tuvu durvīm, Džerijs vēroja katru ienāclju. Ilgi nebija jāgaida, kad nāca ari Andželika. Kopā ar divi draudzenēm. Visas trīs skaistas kā laumas, kā filmaktrises, kā dievietes.

Džerijs steidzās pie viņām. Andželika viņu ieraudzīja. Viņas gaišā seja satumsa. ,,Vai varu ar tevi runāt, Andželik? " Džerijs vaicājā aizgūtnēm. ,,Divatā — " ,,Kas tev sakāms? Saki vien tepat. No Rutas un Agneses tev nav jābaidās — viņas manas draudzenes. Jeb apsēdīsimies pie galda tur kaktā." ,,Man jārunā ar tevi konfidenciāli! Iziesim gaiteni!" ,,Ar tevi divatā nepalikšu. Tu od pēc degvīna, esi piedzēris." ,,Neesmu vis piedzēris! Es tevi ar varu izvilkšu no zāles!" Viņš mēģinājāt satvert Andželiku, kas izvairījās un iecirta viņam pliķi. Spēcīgu — tā ka iesāpējās vaigs. Tas Džeriju apvainoja. Tā uzvesties ļaužu pilnā zālē! Daži jaunieši apstājās un vēroja norisi. Džerijam asinis saskrēja galvā. ,,Liecies mierā, jeb es saukšu palīgus!" Andželika uzsauca viņam tik skarbā, spalgā balsi, kādu viņš no viņas agrāk nebija dzirdējis. Vai patiesi Andželika viņu vairs negribēja? Vēl vienu jautājumu viņš vaicās: ,,Vai es vairs neesmu tavs draugs? " ,,Nekad neesi bijis un nekad nebūsi. Negribu tevi redzēt, tu riebīgais!"

Ja tā, tad viņš Andželiku ari vairs negribēja! Lūgties viņš neies! Bohanks bija par lepnu lai pazemotos! Pat skaisto Andželiku viņš spēja nicināt! ,,Tad ej ratā! Man tevis nevajag!" Un Džerijs apgriezās un izsoļoja no zāles kā prūšu virsnieks.

Pa ausu galam viņš vēl sadzirdēja dažu skolēnu smieklus.

Džerijs iznāca no skolas kā no negaisa mākoņa. Jāiet uz autobusa piestātni un jābrauc atpakaļ uz pilsētas centru. Vienkāršā doma viņu nomierināja. Vēl taču nenāca pasaules gals. Un viņa dzīve nebija pilnīgi samaitāta. Viņš vēl dzīvos! Vai virs zemes trūka meiteņu, atraitņu, šķirteņu? Tūkstošiem gaidīt gaidīja uz dēkām. Iztvlkušas meklēja jaunus izskatīgus puišus ar ko mīlināties, skūpstīties, sagulēt. Kad atradis citu draudzeni, Andželika aizmirsīsies. Tāpēc uz kafejnīcām vajadzēja iet, uz restorāniem, uz krogiem. Knakstlties ar apteksnēm, indiānietēm, ielu staigulēm.

Nākošās trīs dienas un naktis Džerijs pavadīja reiboni. Sadraudzējās ar meiteni Kimu, kas ari bija vientulīga. Viņa bija liela, apaļa, dūšīga gaišmate. Dzēra ar mēru un mīlēja mierīgi. Kad Džerijs viņu aicināja uz savu istabu, viņa nāca līdzi. Kaislību jautājumos viņai bija tādi pat uzskati kā Džerijam: Dievs nolādējis cilvēku ar dzimuma dziņu un tāpēc cilvēks vairs nespēj būt brīvs un neatkarīgs. Vīrietim vēl drusku vieglāk, jo senseni morāles uzskati atļauj viņam būt uzmācīgam. Ja sieviete ir pārāk alkaina savās sugas uzturēšanas prasībās, tad viņu apsmej un sauc par ielas staiguli.

Vai Džerijs nesaprata, ka veselai, spēcīgai sievietei dažkārt kārojās vīrietis tāpat kā govij bullis? Jā, Džerijs to saprata. Viņam nebija iebildumu pret šādu atklātību. Viņš pat Kimu cienīja par to. Viņa bija godīga valodā. Bez aizspriedumiem attiecībās.

Pēc trim nožūpotām dienām Kima vedināja Džeriju braukt uz citu pilsētu. Sveša vieta atsvaidzinātu dzīvi. Varbūt pierimtos dzeršanas alkas, jo tāda žūpošana varēja saprauļot pat

spēcīgāko cilvēku. ,,Džerij, kāpēc tu tik negausīgi dzer? " Kima beidzot noprasīja tieši. ,.Gadījās nepatikšanas ar ministra Namdara jaunāko meitu," Džerijs bija atklāts. Bet nākošajā bridi viņš ļāva, lai izdomu zirgi to rauj uz priekšu pa svešiem, skaistiem klajumiem: ,,Viņa iemīlējās mani. Satikāmies filmu prožektora istabiņā. Sākumā skūpstījāmies un glāstljāmies, bet drīzi jutām abi, ka sievietes un vīrieša attiecības prasa ko vairāk. Man tev nav jāskaidro, Kim, ka sākām izpalīdzēt viens otram tādā veidā, ko morālisti sauktu par grēku. Ai, kas tā bija par brīnišķīgu grēkošanu, jo Andželika bija skaista, jauna un nevainīga! Es allaž paturēju vēsu galvu, bet Andželika atzinās, ka nevarot bez manis dzīvot. Gribot būt mana sieva un gribot no manis bērnus. Vedīšot mani pie saviem vecākiem. Vēstīšot viņiem par mūsu saderināšaņos un lūgšot viņu svētību. Man visas formalitātes un ārišķības derdzas. Laulības ir apkraušanās ar važām. Agrāk vai vēlāk vīram apnīk sieva un sievai virs. Daudzi pāri iet cauri nepatīkamai šķiršanās gaitai, bet vairāk ir tādu, kam pietrūkst uzņēmības atzīties savā apnikumā. Tie nes savu laulību kā lāstu. Un bērnus nepavisam negribēju. Ja Dievs nav atradis prātīgāku veidu, kā nokārtot cilvēku vairošanās problēmu, tad lai negaida sadarbību no bohanka Strazas. Lai bērnus rada pazemīgie Dieva mīlētāji; tādi, kas mazajos saskata savas dzīves turpinājumu. Es neticu ne paradīzei, ne dzīvei aiz kapa. Mironis ir beigts — beigtāks par akmeni.

Pasaciņa par dvēseļu mūžīgo dzīvošanu vajadzīga tiem, kas ir par vājiem, lai citādi panestu dzīvi — Tā nu pateicu savai Andželikai skaidri, ka neiešu ar viņu ne uz dzimtsarakstu nodaļu, ne pie mācītāja.

Protams, ne ari svētību lūgties no viņas vecākiem. Andželika apraudājās un teica, ka es esot komūnists, kas neticot nekādam svētumam. Es viņai pretī nestrīdējos: pievienojos, ka esmu komūnistu bohanks. Bet Andželika bija ar mieru precēt ari komūnistu. Ar savu mīlestību viņa radīšot mani mīlestību uz Dievu, ticību mūžīgai dzīvei un Dieva valstībai. Atbildēju, ka negribu pārveidoties, jo visas viņas minētās lietas nozīmēja verdzību. Negribēju Dievu par savu kaklakungu. — Beidzot pierunāju Andželiku mūsu attieksmes pārtraukt." ,,Es esmu grēciniece, bet Dievam ticu," Kima atzinās. ,,Bet kā tu vari pārmest Dievam nepareizu vairošanās problēmas izkārto​jumu, ja pats netici Dieva esamībai? Tu runā kā tev iznāk — bez noteikti izturētas līnijas. Jeb tava ticība un neticība svārstās atkarībā no gadījuma? " ,,Labi, negribu nekā zināt par Dievu. Viņš nav nekā radījis, nekādus likumus noteicis. Kā vien varēšu apkarošu baznīcas, mācītājus un dievbijību. Gribu nicināt morāli. Gribu būt velna priesteris!

Velna bohanks!" ,,Ja netici Dieva esamībai un varai, tad nevari ticēt ari velnam. Bez Dieva neeksistē ari Viņa pretpols — velns." ,,Sarunāts! Neticlšu ari velnam. Būšu pats velns — pats savs priesteris. Mācīšu, ka cilvēki nav labāki par citiem dzīvniekiem. Prāta spējas cilvēkus padara nelietīgākus. Morāles ziņā tie zemāki par stulbajiem lopiem." ,,Lai nu paliek filozofija, Džerij. Lai filozofē tie, kas uzskata sevi par izredzētiem ļaudīm. Es piederu pie cilvēces padibenēm, jo žūpoju un dzīvoju netikli."

Bet Džerijs vēl nenorimās: ,,Nav nekādu labāku un sliktāku cilvēku! Visi ir vienādi. Ir stulbums, ka princesi uzskata par cēlāku radījumu nekā prostitūti, ka mācītājs skaitās labāks par kramplauzi.

Tāpēc laiks nogāzt pēdējos karaļus no troņiem un padzīt mācītājus no kancelēm." ,,Tu esi dumpinieks, draudziņ. Kas negrib sadzīvot, to pieper. Es esmu par mieru un sadzīvi.

Esmu kaķene, kam patīk, ka to apglauda. Iedzer, iedzer, jo dzeršanā ir aizmiršanās. Tagad zinu, kāpēc tu tik negausīgi žūpo un ne drusku tevi nenopeļu. Lūdzu nenosodi ari mani, jo esmu alkoholiķe."

Un abi atkal dzēra, jo viņiem garšoja rudzu spirts. Kad plauka diena, viņi tāpat neizģērbušies ievēlās gultā. Gulēja visu dienu. Vakarā apremdināja paģiras un gulēja cauru nakti. Kad atkal uzausa

mirdzoša Dieva diena, viņi saņēmās. Trīcošām rokām savlkša sev brokastis, paēda, sakravāja savas mantas un aizbrauca uz Pelēkā suņa piestātni. Uz kādu lielāku centru ies nākošais autobuss?

Noskaidroja, ka pēc pus stundas uz Vilovbridžu. To ne Kima ne Džerijs nepazina. Tāpēc uz turieni braukt bija interesanti.

Jauna pilsēta, jauns pagrieziens dzīvē. Varbūt veiksies labāk nekā Umbrā. Vientuļnieki bija straduši viens otru. Nu priecājās, ka bija nodibinājuši draudzību. Vai tā būs ilgstoša? Vai spēs kalpot viens otram, ko īsta draudzība prasa?

11.

Būdams izskatīgs puisis, Džerijs viegli atrada darbu: viesu apkalpotājs krogū. Viņš bija veikls kustībās un skaitļošanā; viņš rādījās labs darbinieks.

Ari Kimai nebija grūtību darba atrašanā. Viņa uzdevās par apteksni ar pieredzi, uzsmaidīja ķircinoši kafejnīcas īpašniekam, un viņš izkusa viņas smaidā. Viņš bija vecītis ar pelēku, sačakurojušos seju, pliku pakausi un apaļu vēderiņu. Bet viņš bija apbrīnojami kārs uz jaunām sievietēm. Viņas darba laiks bija vakaros tāpat kā Džerijam. Pārradušies mājās pēc pusnakts, viņi atļāvās izdzīvei: dzēra un mīlējās. Gulēt gāja uz rīta pusi. Piecēlās ap pusdienas laiku. Paģiru remdēšanai bija pataupīta pus pudele rudža.

Uz peldēšanu un hokeja spēlēm Džerijs vairs negāja. Kā lai atsakās no dzeršanas un Kimas?

Viņam nebija spēka sevi pārvarēt. Pēdējā laikā viņš bez alkohola vairs nespēja dzīvot. Nomodā būdams, domāja par to katru mirkli. Vai viņš bija kļuvis alkoholiķis? Vienalga! Baudās bija velna priestera dzīves piepildīšana. Un Kima bija laba — izklaidēja viņa vientulību. Par visu citu, kas varbūt ari varētu būt nozīmīgs, pašlaik negribējās domāt.

Reiz svētdienā pamodusies, Kima novēroja savu pašreizējo viru. Viņš gulēja uz sāniem, uzlicis savu labo roku uz viņas krūtīm. Elpoja slaidi un mierīgi, kaut ari nakti bija krietni dzēris. Viņš bija veselīgs, spēcīgs puisis, kas dzeršanu labi panesa. Paģiras noskaloja viegli. Bet vislabāk Kimai patika Džerija labi veidotā, vīrišķīgā seja. Ar šo puisieti derētu ilgi sadzīvot, varbūt līdz tam laikam, kad abi kļūs alkoholisma kropļi. Bet tad viņa ievēroja četras viegli iezīmētas svītras pār Džerija pieri. Vai tās patiesi bija zīmes vai viņai tikai tā izlikās? Viņa viegli pieskārās Džerija pierei. It kā to noglāstītu. Nepārprotami tās bija senu brūču paliekas. Kā tās varēja būt radušās? Vai kādā kritienā jeb kādā kautiņā? Vai Džerijam pavaicāt?

Viņam bija jautrs miegs — no pieskāriena pamodās. Sāka tusnīt un čāpstināt lūpas; pagriezās uz muguras un atvēra acis. Viņš bija mundrs par spīti paģirām. ,,Kim, vai tu mani modināji? " ,,Nē, tikai noglāstīju pieri. Miegā tu izskaties pēc jauna dieva." ,,Nepiemini Dievu. Tu zini, ka ar viņu neesmu draugos." ,.Nedomāju mūsu Bībeles Dievu, bet pagānus." ,,ArI pagānus neciešu. Dievs vienmēr nozīmē pielūgšanu, bet es negribu nevienam kalpot.

Pielūgšana ir pazemošanās, kam esmu par lepnu." ,,Labi. Bet kur tu dabūji tās četras rētas pār pieri? " ,,Ievēroji? Sataustīji? Tās man piemiņa no pusaudža gadiem." ,,Pastāsti! Vai kāvies? " ,,Biju devītajā klasē — tādā vecumā, kad puišeļiem sāk bārda augt. Tu zini, ka meitenes šai vecumā ir puišu kāras jaunavas. Manā klasē bija Gerda — īsta gotene, kas meklēja bulli. Viņai

laikam nebija veicies ar vecākajiem ciema puišiem, jo tie baidījās no niknā pavedēju soda. Tad Gerda sāka grozīties manā priekšā kā klukstoša vista, kas grib perēt. Vienmēr gadījās manā tuvumā, vienmēr kaut ko vaicāja. Kā izrēķināt kādu algebras uzdevumu, jo uz algebru man bija ķēriens. Kā nu nepalīdzēsi klases biedrenei? Kad apsēdos viņai blakus, Gerda man pielīda pavisam tuvu klāt un berzēja krūtis gar manu plecu. Sāda uzbāzība mani apvainoja. Vai biju puisietis kā veģis, ko viegli paņemt no galda? Meitenei pienākas būt kautrīgai, lai ari krūtis kņud. Pagāja skolas gads, un nekas nenotika. Bet negadījums mani noķēra nākošajā vasarā. Kādu svētdienu, kad biju izgājis krūmājā saskatūnas lasīt, sastapu Gerdu. Ari viņa ogoja. Sasveicinājāmies kā dažkārt draugi. Viss būtu bijis labi, ja viņa būtu domājusi tikai par ogošanu. Bet viņai bija traku skuķu domas galvā. Pienāca man klāt pavisam tuvu un teica: ,,Džerij, nobučo mani."

Tāds meitenes izaicinājums aizkāra manu puisieša pašapziņu. ,,Nebučošu vis!" noskaldīju kā ar cirvi. ,,Kāpēc ne? Vai es tev nepatiku? " ,,Nē! Tu esi cūka, kas laužas pie kuiļa!" ,,Tu esi nekaunīgs! Tu sauc mani par cūku! Tu neesi puisietis, bet ar salmiem piebāzts putnu baidēklis! Es tevi ienīstu, es tevi apsmiešu! Es tevi iezīmēšu!"

To sacīdama, viņa iecirta savus nagus man pierē un skrāpēja no visa spēka. Atgrūdu viņu, bet bija par vēlu — četras asiņainas strīpas man izstiepās pār pieri. Savaldījos un Gerdu nepiekāvu. Viņa aizskrēja ņirgdama kā ragana. Varbūt viņa patiesi bija jauna ragana par kādām stāsta teikas. Asinīm noplūdis, pārgāju mājās. Labi, ka māte zināja, kā dziedēt brūces, lai tās neizķēmotu seju. Bet rētas ir pamanāmas, sevišķi rītos, pirms pieri nopūderēju." ,,Ak tāpēc esmu manījusi tevi pūderējamies! Smīnēju un domāju, ka gribi apburt savas alus dzērājas. Likās jocīgi, bet negribēju būt aizspriedumaina." ,.Gerda bija viena no tām meitenēm, kas nokāva mani zilo Irisu romantiku. Dzīšu meitenes ratā, es nosolījos. Sevišķi tās, kas saucas godīgas, bet kļūst uzbāzīgas, kad nogrābj kādu puisieti divatā.

Man derdzas sieviešu divkosība!" ,,Bet mani tu taču mīli? Tu esi mans lolotais puisis, un es neskrāpēšos pat ja mani atgrūdlsi.

Ikvienam vīrietim uznāk savi skarbuma brīži, kad viņš necieš sievietes. Bet visumā vīrieši ir mīlīgi radījumi."

Ar Kimu Džerijs sadzīvoja visu ziemu. Viņa pacietīgi uzklausīja visus viņa stāstus par darba biedru muļķību un priekšniecības netaisnlbām. Pirmo reizi noklausoties, tie varēja likties interesanti, bet Džerijs tos atkārtoja reizi no reizes. Sevišķi, kad bija iereibis un domāšana sāka ļodzīties. Viņš nevarēja sadzīvot ar vienu no alus pildītājiem — Aleksi, kas bija vecs virs, un tāpēc pagauss kustībās un domāšanā. Tad nu Džerijs izlietoja savu veiklību un atjautu, lai Aleksi visādi āzētu. Kima neuzzināja, kāpēc īsti Džerijs nievāja veco darba biedru. Vai tāpēc vien, ka pats bija pārāks? Vai viņam patika uzjautrināties par cita nevarību? Vai tā bija sava veida atriebība par to, ka pats kādreiz bija nonievāts? Ja Kima kādreiz noprasīja Džerijam tieši, kāpēc viņš darīja pāri Aleksim, Džerijs pārmeta jaukšanos viņa valodā un neatbildēja. Parasti Džerijs iesāka savus monologus, sēdot uz gultas malas. Bet drīzi viņš pielēca kājās, lēkāja kā sienāzis pa mazo telpu, tēloja kaušanos un mllināšanos; rādija, kā saņēma alus glāzes, kā lika tās uz paplātes, kā nesa viesiem, kā novietoja uz galdiņiem. Savas darbības viņš pavadīja ar histērisku smiešanos, mēles klakšķināšanu, pūšanu un stenēšanu. Skaņām pa vidu jaucās pusvārdi un pusteikumi — gan izgruzti skaļi, gan izmurmināti nesaprotami, gan izčūkstēti tik klusi, ka Kima nevarēja tos sadzirdēt. Bet viņa varēja ari nedzirdēt un nesaprast, jo viņai nekad nebija jāatbild ne uz viena jautājuma. Ar saviem monologiem Džerijs iztapa

vienīgi pats sev.

Vienu lietu Džerijs aizvien uzsvēra: viņš bija vislabāk iecienītais alus iznēsātājs Klondaikera viesnīcā. Starp dzērājiem viņam bija daudz draugu, kas tikai tāpēc nāca dzert Klondaikert, ka Džerijs tur bija apkalpotājs. Viņš savus viesus uzjautrināja ar visādām jocīgām izdarībām un anekdotiem.

Reižu reizēm viņš savus jokus atstāstīja Kimai, kas draudzības labā pūlējās par tiem smieties. Vēl Džerijs lielījās ar divi citiem sasniegumiem: pirmkārt, viņš pārdeva vairāk dzērienu nekā jebkurš apkalpotājs un, otrkārt — viņš dzeramnaudās saņēma otru algu. Sasniegums patiesībā bija ari tas, ka Džerijs slepus darba laikā izdzēra daudz alus un degvīna, ko viņam piedāvāja labvēlīgie viesi.

Iedzeršanu viņš prata tik veikli, ka priekšniecība viņu nekad nenoķēra nedarbā. Skaidrs: Džerijs bija pavisam speciāls viesmīlis. ,,Un ja viņi mani noķertu dzeršanā," Džerijs plātījās, ,,es viņiem teiktu, lai nerunā gafi, bet mani atlaiž! A, kū, čau! Tas viņiem aizbāztu mutes kā ar spundi! E, u, vev!" Džerijs ar spēcīgu grūdienu rādija, kā aizbāž kādam priekšniekam muti. ,,Neatlaistu, neatlaistu — hm, hā! Iedomājies — labāko viru visā viesnīcā! Tā nu dzeru — lai velns parauj — uz nebēdu! Smejos, hā, hā, hā! Dzeru, bet esmu skaidrs! Hm, čū, čū! Es varu turēt! Izdzeru pudeli rudža, pudeli! Neviens neteiks — esmu dzēris. Man alkohols kā citam ūdens! Tu zini, Kim! Vai esi redzējusi Džeriju kādreiz piedzērušu? " ,,Nē —" Kimai atlika tikai pievienoties, bet Džerijs viņā neklausījās: ,,Atradu draugu, īskāji — pareizā vārdā Dāvidu. Saucu viņu par īskāji — strupjš vīrelis — īsts Iskājis. No Toronto — grib ar mani braukt uz Vankūveru. Brauksim, kad Vilovbridžā apniks. Sl tāda pilsēta kā mēslu bedre — smirdīgs miests! Apniks! Elle un kuņu bērni! Vankūvera — pasaules pilsēta! Gribu izkauties ar narkoti- ķiem!" Džerijs vicināja abas dūres, it kā sistos uz visām pusēm. ,,Narkotiķi ir noziedznieki! Bīstamas padibenes! Visus cietumos, hē, hē! Aiz restēm un pie karātavām!

Muļķa zeme Kanada, ha, hu, ho! Atcēlusi nāves sodus! Nu visi slepkavas kauj un šauj ko nagi nes!

Bīstama dzīve — sevišķi alus iznēsātājiem, jo viņiem jāsatiekas ar narkotiķiem. Trakiem!

Noziedzniekiem! Cietumu neganteņiem! Velna kuiļiem —" ,,Par Dāvidu gribēji stāstīt —" ,,Tu mani nepārtrauc! Tā nav nekāda saruna, kad viens otru pārtrauc. Dāvids — Iskājis — manā vecumā — sešas nedēļas vecāks par mani. Ari bijis narkotiķis — dumjš zāles smēķētājs — bet nu nācis pie sajēgas. Eu, vā, ovā — sajēgas! Nu meties tikai uz dzeršanu. Un sadzeram labi. Viņš drusku — es no tiesas. Dzeram kā krievi — uz velna paraušanu! Viņš atnāks pie mums — ieaicināju — trešdienas vakarā pēc darba. Divi pudeles rudža — duci alus — nopērc, lai nav jāslāpst! Klausies!

Neskaties apkārt! Pagādā uzkodas, lai nav jādzer uz tukšu vēderu! Tad plostosim — kā pa elles dīķi!

Lai velna vecmāte — un visas raganas pastāv pie durvīm! Pidū, pidā! Jāuzstāda jauns rekords dzeršanā! Es to varu! Leju vēl, kad cits jau būtu beigts. Esmu bohanks ne pa jokam! Ei, lai, lā! Ou, lai, lā!"

Džerijs paķēra degvīna pudeli, pielēja pilnu alus glāzi un izdzēra dažos malkos. Tad atsāka atkal runāt par alus iznēsāšanas priekiem un bēdām, runu vēl jo vairāk bagātinādams ar izsaucieniem un kustībām. Kima dzēra klusēdama, stulbi skatīdamās pretējā sienā un kaudamās ar miegu. Pēc krietnas stundas, kad bija izdzēris vēl divas glāzes, Džerijs tāpat neizģērbies iekrita gultā. Pēc dažām sekundēm viņš bija aizmidzis. — Kā apsolīts, Džerijs atveda ciemos īskāji. Tas bija drukns sārtvaidzis, gan galvas tiesu īsāks par Džeriju. Viņa sejā nebija nekā neparasta: vienkārša cilvēka vieplis — pelēki mati, ūdensgaišas acis, pazema, paplata piere, mazas uzacis, zods ne smags, ne sievišķīgs bet vidusmēra. Iskājis nerunāja daudz. Tāpēc, laikam, bija ieguvis Džerija labvēlību.

Namatēvs bija jau dzēris, bet neļāva to manīt. Itin veikli un žestikulēdams, viņš iepazīstināja

Kimu ar ciemiņu. Iskājis likās gluži patīkams, bet Kima to neizrādīja. Viņai bija aizdomas, ka Džerijā bija viegli aizgruzdināt greizsirdību kā allaž patmīļos. Lai vakars būtu saskanīgs, viņa nolēma Džerija runāšanai veltīt visas savas uzmanības rezerves. Viņa nosēdās Džerijam pretī un skatījās viņam sejā.

Par pierādījumu uzmanībai viņa bieži jo bieži māja ar galvu un izmeta atsevišķus pievienošanās vārdus. Iskājis lieki nepūlējās ar tēlošanu. Iedūris skatu griestos, viņš sēdēja pusguļus un laikam vērpa savas domas. Džerijs burbuļoja: ,,Peldēšanas treniņus man vajadzētu atjaunot! Šļākt, šļākt, šļākt!" Viņš vējojās rokām, it kā peldētu. ,,Bet Vilovbridža! Atpalicis piļu ciems ne pilsēta! Vē, vē, vē! Vai te atbalsta olimpiešus?

Pusaudžiem dod vairāk iespēju plunčāties nekā pasaules klases vīriem! Stulbeni! Es esot vienīgais, kas trenējas olimpiadai, man vienam nevarot dod visu baseinu uz divi stundām. Muļķa desas, desas, desas! Vai lai es peldu kopā ar bizainiem skuķēniem un vasarasraibumainiem puišēļiem? Neesmu kuņas bērns, bet Kanadas spožākā zvaigzne peldēšanā! Deviņi velni un trīspadsmit eņģeļi! Ja nav Vilovbridžā kārtības, tad neatliek nekas cits, kā veselīgi piemesties. Uņ vakaros iznēsāt alu. Lū tā!

Hop, sā, doi, hop! Esmu labākais alus iznēsātājs Klondaikerā. Varu sacensties par meistara godu visā Vilovbridžā. Un dzert es varu vairāk par visiem mirstīgajiem un tiem, kas zem zemes ellē. Izdzeru pudeli rudža — klunkš, klunkš, klunkš — un tad eju uz hokeja laukumu izkauties. Situ ripu — bum, bum, bum! Lai visi vācas nost, kad eju izrāvienā. Man ir ātrums kā Bobijam Hallam, bet Bobijs ir miermīlīgs zilonis. Es māku kauties kā Džons Fergusons! Cimdi nost! Tankš, tankš, tankš pa purnu!

Lai asinis līst žļakatu, žļakatu, lai nāk sanitāri savākt to, kas iedomājas saķerties ar bohanku! Es savus pretniekus izmācu aši!"

Džerijam laikam mute bija izžuvusi — viņš apklusa un aplaizījās. Kā nieku izdzēra alus glāzi rudža. Tad atkal sāka pārstāstīt, kā viņš ar ripu uzbrūk vārtsargam. Iskājis pagrozījās krēslā, un viņam sejā ievilkās smīns. ,,Man ir tāds sitiens kā Bobijam Hallam! Beng! Un ripa ieiet vārtos ar visu vārtsargu! Jo ripai ir simt jūdžu ātrums, kad tā šaujas uz mērķi." Džerijs nosvilpās, un ar roku attēloja ripas skrējienu. ,,Bet es uzbrūku kā Rokets Rišārds — trakais montreālietis, kas nebaidās piekaut tiesnešus. Hop! Montreālā izcēlās dumpis, kad Roketam aizliedza spēlēt. Visu godu Montreālai! Tā ir pilsēta, kas mīļo savus sportistus! Vive Montreal! Ne tāda kā Vilovbridžā! Bet Rokets! Kā zvērs iegāžas vārtos! Ripa, vārtsargs un pats! Vilovbridžai tādus spēlētājus neredzēt!

Tikko paspēšu, bēgšu projām no šis sādžas."

Sašutuma uzplūdumā Džerijs sagrāba alus pudeli un dzēra kā pārslāpis. Tad runāja atkal, bet nu pavisam citādā toni un par gluži citu tematu: ,,Es zinu, ka mani šeit grib nogalināt — nošaut vai nodurt. Vilovbridžā pilna nark<5tiķiem. Vē, vē, vē! Zina, ka esmu pret heroinu. Velni tādi! Grib manj nolaist no kājām. Vai mazums līķu Montreālā un Vankūverā? Jūs to neapjēdzat, jo jums trūkst detektīvu spēju. Ne tev, īskāji, ne tev, Kim. Bet man pietiek tikai paskatīties cilvēkam virsū un varu pateikt, vai viņš narkotiķis vai ne. Glāžains skatiens. Trīcošas rokas. Aplama valoda. Pēdējās sešās nedēļās nogalināta viena Klondaikera aptlrltāja un četri viesi. Nākošais? Kas būs nākošais? Bohanks! Viņš atklāj neģēļus! Narkozes tirgotājus! Atsakās viņiem pienest dzērienus. Lai vācas ārā no Klondaikera! Bet viņi man uzglūnēs, kad nākšu mājās no busa piestātnes. Džau, beng! Iešaus lodi pakausi vai iesitis ar dzelzs stieni pa celi. Ja nenobeigs, tad sakropļos uz visu mūžu. Tāpēc jātiek projām no Vilovbridžas! Ārā no narkotiku perēkļa! Uz kādu pilsētu, kur godīgi dzer. Kur neplpo zāli puf, puf, kur nerij tabletes klunks, klunks, kur negrūž heroinu vēnās šļir, šļir —" ,,Ja tev bailes, Džerij, tad gan poslsimies uz citu pilsētu," Kima paspēja ierunāties, kamēr Džerijs atkal uzbruka alus pudelei. ,,Gribam dzīvot mierīgu dzīvi. Es nevarēšu vairs naktis gulēt,

baiļodamās par tevi."

Nu Džerijam laikam kļuva grūti sēdēt, un viņš nogūlās uz grīdas. Mēģināja vēl kaut ko skaļi pasacīt, bet runa kļuva saraustīti izsaucieni. Pēc brīža tie kļuva retāki un klusāki. Džerijs ielaidās miegā.

Bet nu atdzīvojās Iskājis: ,,Dzeramais pieveica mūsu varoni. Nu čuč kā zīdainis."

Kima bija domīga: ,,Dažreiz liekas — viņš miegā patīkamāks nekā nomodā. Tā ir kāda nervu kaite, kas liek cilvēkam tik daudz runāt." ,,Patmīlība. Viņš izbauda pats sevi, kad runā." ,,Viņš mīl tikai sevi — nevienu citu." ,,Kā jūs varat viņu paciest? Vai jūs viņu mīlat? ,,Patiesību sakot, vairs ne. Esam tikai viens otram pielipuši." ,,Neizniekojiet ar viņu savas dienas, nedēļas, mēnešus. Vēlāk būs žēl. Varbūt pat riebsies sevis.

Viņam jādzīvo vienam. Kas neprot vai nespēj ar citiem sadzīvot, tam jābūt vientuļniekam. Tam nav tiesības mocīt otru cilvēku, verdzināt vinu. samaitāt vina dzīvi." ,,Negribas viņu tā pamest. Viņš lielās, ka pats nonicinājis un atstājis kādu meiteni, bet es tam neticu: meitene pameta viņu. Drusku žēl nabaga bohanka. Mēģināšu ar viņu izrunāties, lai mēs izšķirtos kā draugi." ,,Nekādas izrunāšanās neiznāks. Viņš jau nespēj klausīties." ,,Dažreiz tomēr spēj — kad labi atpūties, kad nekas nav viņu satraucis." ,,Labi, izrunājieties. Bet šonakt jums vajag pārmaiņas, izklaidēšanās, lai ari jūsu nervi nesāk niķoties. Tāpēc aizbrauksim uz kādu naktslokalu, pasēdēsim pie vīna glāzes, paklausīsimies klusu mūziku, aizmirsīsim nervOzo ikdienu. Kad Džerijs pamodī​sies, jūs jau sen būsit mājās." ,,Nezinu, vai tā pieklātos. Esmu Džerijam tikpat kā sieva." ,,Esat un neesat. No ārpuses skatoties esat, bet dziļāk ielūkojoties — neesat. Ja divus cilvēkus nesaista mīlestība, tad viņi vairs nav virs un sieva." v,,Bet mēs vēl esam sveši, Dāvid." ,,Izklaidēties var ari ar svešu, ja ir saskaņa." ,,Jūs domājat, ka mums tāda saskaņa ir? " ,,Par to nešaubos. Un atklāti runājot — jūs taču ari nešaubāties." ,,Jūs esat kā ģitāres kaste, kas labi uztver skaņu." ,,Man patīk lasīt un domāt. Ja būtu uzņēmīgāks vai bagātāks, ietu studēt pslcholoģiju — moderno zinātni par iekšējo cilvēku."

Dāvids piecēlās, uzvilka mēteli un sniedza Kimai viņas. Automātiski viņa to uzvilka. Dāvids piezvanīja taksometram. Tad abi apsēdās uz vāļās un klusu gaidīja. Viņi bija izbrīnījušies, ka tik ātri atraduši viens otru. It kā ziedu puteksnis, kas atrod drīksnu. Vai abi juta, ka šī būs lielu pārmaiņu nakts — neaizmirstama visai turpmākajai dzīvei?

Taksometrs piebrauca, viņi iesēdās aizmugures sēdekli pa gabaliņu viens no otra, jo nebija mīlnieki, bet tikai divi vientuļi cilvēki, ko vārdzināja garīgi svešu cilvēku klātbūtne: Dāvidu krogū, Kimu — restorānā. Abus — Džerija sabiedrība. Un abiem draudēja dzīve pagrimušu cilvēku atkritumu kastē.

Restorānā viņi runāja maz, jo klusējot var atpūsties un dažreiz ievadīt mierīgu, saskanīgu draudzību. Cilvēki ir dvēselīgas būtnes, un dvēseles saskaras, sapazlstas un mācās saprasties ari klusējot. Bez vārdiem viņi ari vienojās, ka sastapsies atkal. Bet tad vārdi kļuva nepieciešami: ,,Kad tu aiziesi no Džerija? " Dāvids vaicāja klusu. ,,Šis jautājums man pārāk negaidīts." ,,Bet tu esi par aiziešanu domājusi, vai ne? "

,.Esmu. Bet pasaule visur vienāda. Un negribu būt viena. Vientulība ir jāvelk kā zirgam arkls.

Kad jāgaida, līdz paies stunda. zinot, ka nākošā būs tikpat smaga. Labāk, ja ir kāda cilvēcīga būtne, ko var uzskatīt par savu tuvinieku, kaut ari viņš ir žūpa un lielmanis. Un kādu gan drīkstu gribēt savu draugu, ja pati ari esmu alkoholiķe un nemorāla sieviete? Tomēr ikvienam cilvēkam ir dvēsele — kaut kas dievišķīgs — kas viņa klātieni padara par svētību. Tāda man bijusi ari Džerija klātbūtne. Kaut ari Džerijs dažreiz noliedz, ka vēlas cilvēku draudzības, viņš tos vienmēr alkst." ,,Mēs varētu dzīvot kopā. Es tevi nevārdzinātu tā kā Džerijs. Palīdzētu tev pārvarēt alkoholismu.

Man tevis žēl, Kim, un tāpēc es būtu labs pret tevi." ,,Kā lai pēkšņi mainu vienu vīrieti pret otru? Neesmu ielu staigule, neesmu paviegla. Mani vēl saglabājušās morāles paliekas, kaut ari esmu dzīvojusi ārlaulībā ar vairākiem vīriešiem. Tagad būsi priecīgs, bet vēlāk domāsi par mani zemas domas. Vai mēģinādams mani pacelt, tu mani nenogrūdlsi vēl zemāk? " ,,Nepiemini pagātni. Tu pacelsies augstāk, jo darīsi labu darbu — izglābsi mani no vientulības.

Un es centīšos to tev atmaksāt; būšu labs pret tevi. Kopīgi tiekdamies pretī gaismai, mēs iemīlēsim viens otru. Tad mēs būsim laimīgi, jo mīlestība ir laime. — Lai Džerijs pacīnās kādu laiku ar vientulību, līdz atradis sev citu draudzeni. Patiesībā viņš nav pelnījis draudzību, jo nespēj sadzīvot, bet tikai nomākt. Bet Dievs ir žēlīgs ne tikai pret gaišajām, bet arī tumšajām dvēselēm." ,,Padomāšu. Tu esi labdabīgs cilvēks, Dāvid. Ne slaids un skaists kā Džerijs, bet ar tevi var parunāties un justies brīva. Tas vairāk vērts nekā skaistums. Aizvien esmu meklējusi kādu ar ko varētu dzīvot kopā gadu gadiem. Visu mūžu — līdz vienu partneri aizsauc nāve. Gribētu nodibināt ģimeni, radīt bērnus, salaulāties. Bet aizvien esmu pievīlusies. Zemas sievietes uzlasa nelietīgi vīrieši. Mani pievācēji vienmēr mani pametuši. Vai arī izrādījušies žūpas un klaidoņi. Tad pati pametu viņus. Aizbēgu, lai par jaunu sāktu sapņot par cildeno vīrieti. Vai tu tas būtu, Dāvid? Vai beidzot sapnis būtu piepildījies? " ,,Neesmu nekāds ideālvīrietis. Esmu tev līdzīgs. Kim, tu strādā vienkāršu darbu un satiecies ar dzīves pabērniem. Es tāpat. Bet es gribu izrāpties no dzīves krēslas, ieiet saulē. Gribu atrast kādu, kas mani saprastu un man ticētu. Kas gribētu cīnīties ar mani kopā. Diviem kopā vienmēr cīņa vieglāka nekā vienam pašam. Vai tu gribētu cīnīties ar mani? " Kimas seja ietrīcējās un acis uzdzirstlja: ,,Es iešu ar tevi, Dāvid." ,,Nokārtosim savas saistības Vilovbridžā. Uzteiksim darbus, un vienu pēcpusdienu pazudīsim.

Džerijs tevi meklēs, bet viņš sapratis, kas noticis. Lādēsies, lamās sievietību, bet nebūs neviena, kas viņā klausīsies." ,,Tas daudzrunātāja liktenis: piedzīvo bridi, kad nav neviena, kas klausās."

Viņi dejoja, dzēra vīnu un pūlējās jokot. Pierādīja, ka prot būt uzmanīgi viens pret otru. Pēc trim stundām atgriezās bohanka istabā pārliecināti, ka viņš vēl gulēs savu dzērāja miegu. Bet viņus sagaidīja pārsteigums kā ugunsgrēks: Džerijs bija nomodā! Kima klusi atvēra durvis; pie galdiņa sēdēja viņas virs ar alus pudeli rokā. Viņa nobijās kā pieķerta laulības pārkāpšanā. Ari Dāvids satrūkās, bet turējās vīrišķīgs. Džerijam, protams, sakāmā netrūka: ,,Ak jums randiņš, kamēr es guļu? Laba izdevība papriecāties vienam ar otru! Domājāt, ka gulēšu kā kapā, bet pievllāties. Pamodos, kad zagāties laukā, un nu jau trīs stundas esmu nomodā.

Nestāstīsit, ka visu šo laiku pikojāties vai runājāt par Kanadas vēsturi. Kim, es tevi pazīstu! Tu esi paklīdene, aleju kaķene! Un tagad iepazinos ari ar tevi, īskāji! Tu taisliies man draugs, bet nekautrējies manu sievu pavest! Nu tevi pazīstu! Tu esi mans ienaidnieks! Un kā ienaidnieku tevi sodīšu! Tu krupi, īskāji! Kuņas bērns!"

To sacījis, Džerijs pielēca kājās, sagrāba ar vienu roku Dāvidu aiz kažociņa, sažņaudza otru dūrē un trieca to Dāvidam sejā. Pēdējais cīnījās pretī — izmisīgi kā slīcējs linsēklu apcirkni. Kima iejaucās, gribēdama kaušļus izšķirt, bet Džerijs tika galā ar abiem. Dāvidam seja asiņoja, kad Džerijs viņu izgrūda no istabas un kā kucēnu nometa lejup pa kāpnēm. Dāvids palika guļam nesamaņā. Tad Džerijs pievērsās Kimai, kas sakņupusi raudāja kaktā. ,,Ak nu tu pinkšķi, tu ielas staigule!" Džerijs sauca. ,,No atkritumu tvertnes es tevi izvilku kā netīru kreklu! Notīrīju, apkopu tevi! Devu tev savu istabu, savu gultu! Biji mana sieva! Cienījama dāma! Bet kaķenes netikums tev asinis! Tu zodzies cita vīrieša gultā tikko paspēji! Es tevi iepēršu, tu kuņa!"

Džerijs pierāva Kimu kājās, ar vienu roku pieturēja, ar otru sāka pliķēt. ,.Nesit mani, Džerij, mīļo Džerij," Kima lūdzās. ,,Mēs nedarījām nekā slikta. Bijām tikai Sarkanā pūķi. Dzērām vīnu un pļāpājām." ,,Tu man mānies! Džerijs kliedza. ,,Es tev neticu, tu netikle! Es tevi pasitlšu! Vācies ārā no šejienes! Tūlīt šai minūtē! Negribu tevi vairs redzēt!"

Kad Džerijs atrāva durvis, lai nogrūstu Kimu pa trepēm, viņam pretī stāvēja namsaimnieks.

Rokā viņš turēja steļatslēgu. ,,Paliec mierīgs, Džerij!" namsaimnieks uzsauca. ,,Pats paliec rāms, tu žurka!" Džerijs sagrāba namsaimnieku.

Bet namsaimnieks nebija viegli sitams vai grūstāms. Viņš bija Džerija augumā, bet druknāks.

Atgrūdis Džeriju no sevis, namsaimnieks sita viņam ar steļatlslēgu. Sitiens bija labi tēmēts — pa Džerija labo roku. Džerijs iekaucās un atkāpās. Tad sāka lamāties un lādēties bez jēgas. Saimnieks smējās: ,.Sieviešu sitējs, pļēguris! Cauru nakti trokšņo, neļauj citiem gulēt." ,,Man delna sašķaidīta— Policiju! Tūliņ saukšu policiju!" ,,To gan! Lai policija jūs apcietina par sievas sišanu!" ,,Viņa ar īskāji man uzbruka! Es aizstāvējos!" ,,Nemelo nu! Policisti nav vientieši. Citi īrnieki būs liecinieki. Ja gribi iztikt bez tiesas, tad stundas laikā izvācies no šī dzīvokļa. Citādi pats izsaukšu policiju un apsūdzēšu tevi par uzbrukšanu un miera traucēšanu." ,,Sauc tās cūkas," Džerijs turējās varonīgs. ,,Labi." Saimnieks piezvanīja policijai un lūdza to ierasties viņa īres mājā.

Ar vienaldzīgu žestu Džerijs pielēja sev glāzi alus un izdzēra to dažos malkos. Par spīti negausīgajai dzeršanai, viņš stingri turējās kājās. Sasisto delnu glāstīdams, viņš solījās atriebties saimnie​kam, Dāvidam, Kimai, policijai un vai visai pasaulei, kas bijusi netaisna pret Džeriju.

Kima bija sakņupusi gultā, raudāja un laizīja asiņainās lūpas.

Pēc piecpadsmit minūtēm policija bija klāt. Džerijs steidzās sūdzēties, bet likuma viri uzklausīja saimnieku. Pa to laiku bija pienākuši klāt trīs citi īrnieki, kas bija dzirdējuši Džerija trakošanu.

Policisti nopratināja Kimu. Kodolīgi viņa atstāstīja nakts notikumus. Viņas seja deva labāko liecību.

Neklausīdamies daudz uz Džerija protestēšanu, policisti viņu apcietināja par trokšņošanu un kaušanos. Uzlika roku dzelžus un iebīdīja spēkratos.

Džeriju ievietoja lielā, aizrestotā telpā policijas iecirkņa pagrabā. Tādu izrlkošanos ar viņu Džerijs uzskatīja pa pasaules lielāko netaisnību. Kāpēc namsaimniekam ticēja, bet Džerija sūdzību nopulgoja? Kāpēc Kimu uzklausīja ar vislielāko uzmanību, bet par Džerija sadauzīto roku tikai ņirdza? Vai uzbrukums ar steļatslēgu nebija nosodāms noziegums? Satracināts par netaisnību, Džerijs nenovaldījās un sāka bļaustīties un dauzīties apcietinājuma telpās. Tas nepatika citiem apcietinātiem.

Ko šis te ārdījās kā viesuļvētra? Daži gribēja gulēt, citi mierā paspēlēt kārtis. Džerijs neklausījās nevienā, nemēģināja sevi savaldīt, nomierināt. Tad pie viņa piestājās divi bīstama izskata vīri. Rokas kabatās sabāzuši, viņi noskatījās uz Džeriju nicinoši. ,,Esi virs," viens teica. ,,Nedauzies kā bērns un nevēkšķi kā sieva. ,,Pats tu esi sieva!" Džerijs atcirta.

Nu brīdinātājs vairs nesacīja nekā, tikai iegāza Džerijam pa žokli. Pirms pēdējais paspēja atmaksāt, otrs virs viņam trāpīja pa deniņiem. Sitiens bija tik spēcīgs, ka Džerijs pakrita. Abi pienācēji atgriezās uz savām lāvām. Džerijs pagulēja drusku, tad pierāpās kājās un piespieda zvana pogu, kas izsauca dežūrējošo policistu. Pēc brīža tas atnāca un gausi atslēdza dzelzs vārtus, kas atdalīja brīvību no nebrīvības. Policists bija īgns: ,,Ko zvani? Kas tev par nelaimi? Vai tu esi Džerijs Straza? " ,,Mani piekāva! Tie, kas tais divi lāvās!" ,,Ja esi Straza, tad pelnīts bija. Ko bļauj un dauzies kā vājprātīgs? Tu liecies tāds mlkstmiesis un sievas sitējs, kam derētu daudz pamācīšanas." ,,Es sūdzēšos tiesā! Kas tas par policistu, kas ar kaušļiem uz vienu roku? " ,,Kauslis esi tu. Vai tev ir liecinieki, kas redzēja, ka tevi sita? " ,,Visi redzēja! Tas notika pašā telpas vidū!"

Policists pasmējās: ,,Kas redzēja, ka šo kāds piekāva? " Neviens neatsaucās. Lāvās gulētāji pat neparosljās, kāršu spēlmaņi nepacēla acis. Džerijs bija sašutis, ka cilvēki var būt tik vienaldzīgi. Ka policija neaizstāvēja viru, kam sieva bija bijusi neuzticīga un nopelnījusi pērienu. Vai šī bija pusmirušu ļaužu pilsēta, kur neviens nevīžoja aizstāvēt taisnību? ,,Neviens nav redzējis, ka jums kāds uzbrucis," policists teica ar ļaunu prieku. ,,Jums nav liecinieku, nabaga Džerij. Labāk nemuļķojieties un ejiet gulēt, citādi iebāzīsim jūs vieninieku cellē.

Tur varēsit no visas sirds iztrakoties." ,,Es gribu būt viens! Mani šie idioti uztrauc!" ,,Jūs esat par visiem lielākais idiots un protat par visiem vairāk uztraukt. Piedzēris esat! Bet jūsu lūgumu varu izpildīt. Nāciet līdzi!"

Policists aizveda Džeriju uz vieninieku celli. Tā bija spilgti apgaismota, zaļa istabiņa, pavisam tukša — ne lāviņas, ne krēsla, ne galdiņa. Tāda nabadzība radīja pilnīgu vientulību. Jā, jau pēc dažām minūtēm tā nolaidās pār Džeriju kā nāves sastingums. Nekas, viņš pacietīs. Liksies uz grīdas un gulēs.

Vajadzētu aizmigt drīzi, jo bija jau rīta stunda, gulējis nebija šonakt gandrīz nemaz un bija gana dzēris. Tomēr spilgtā gaisma dūrās acis tik uzmācīgi, ka viņš nespēja pat iesnausties. Ari nakts notikumi bija tā sablīvējušies, ka ar savu uzmācību nedeva mieru. Domas kā čūskas pinās pa galvu.

Vai Iskājis nebija nelietis? Uzņem viņu kā draugu, bet viņš atviļ sievu. Vai tāds nepelnīja kāvienu? Jā, jā, pamatīgi vajadzēja viņam sadot! Un Kima! īsta paklīdene, kas skrēja līdzi katram svešiniekam! Ari viņa bija pērienu pelnījusi! Džerijs bija spriedis taisnu tiesu. Varbūt ne diezgan bargu. Nošaut vai nodurt tādus vajadzēja. Tā neuzticīgas sievas un viņu mīlniekus soda īsti vīrišķīgi lauleņi. Lai tad pašus soda par slepkavību! Vīriem pienākas viru liktenis. Bet patiess šāds sods nebija. Laulības pārkāpējiem nav tiesības dzīvot. Par to Džerijs bija pārliecināts. Ari viņu tiesās par kaušanos un sodīs nevainīgu. Iskājis un Kima izies visam cauri sveikā. Nē! Viņš laizīs savus brūces, ko bija radījušas Džerija rokas. Vismaz tik daudz taisnības Džerijs bija panācis. Bet Kanadas likums nebija ne mēslu vērts! Kas gan bija lielāks noziegums — laulības pārkāpšana vai piekaušana? Par lielāko noziegumu nesodīja nemaz, bet par mazāko draudēja cietums. Kanada bija pelnījusi revolūciju, iekārtas maiņu, jēdzīgākus likumus. Bohanks nemīlēja, bet ienīda savu zemi. Taisnības

zemē Padomju Savienībā tādas ačgārnības protams nenotiktu. Viņš kļūs Padomijas draugs. Strādās, lai ari Kanadā reiz nodibinātos padomju iekārta.

Nemanot Džerijs tomēr bija iemidzis. Pamodās, kad policists ar skaļu skrapšķi atslēdza durvis.

Bija brokasta laiks. Cietumnieks saņēma bļodiņu ar auzu biezputru, divas olas ar ceptām speķa sloksnēm un pāris šķēļu maizes. Krūzīte melnas, rūgtas kafijas bija laba pret paģirām. Viņš paskatījās uz rokām — tās trīcēja. Gaužām gribējās kaut mazu glāzīti rudža, bet to jau policists nedotu, ja ari lūgtu.

Paēdis brokastis, Džerijs apsēdās kaktā. Galva bija karsta, bet smadzenes mala domas. Tās palīdzēja panest vientulības lietuvēnu un ieslēgtlbas važas. Vai viņam piespriedis cietuma vai naudas sodu? Droši vien dos izvēli: par nodarījumu samaksāt vai atsēdēt. Tā bija Kanadā parasta lieta, ka par noziegumiem varēja atlīdzināt ar naudu. Kā Teceļa laikā nopirkt grēku atlaišanu. Nabagam bija jāsēž cietumā, kurpretl bagātais varēja smiedamies samaksāt piespriesto naudas sodu. Vai tā bija taisnība? Tikai pagrimušo kanadiešu izpratnē. Un amerikāņi nebija labāki. Laikam no viņiem kanadieši bija šo atpirkšanos iemācījušies. Amerikāņi allaž gāja pa priekšu visās dekadences izdarībās. Bet Džerijs sodu nemaksās! Lai viņu liek cietumā! Viņš nepildīs Vilovbridžas kasi ar savu pelnījumu. Lai labāk pilsēta maksā par viņa turēšanu aiz restēm. Vismaz tik daudz viņš atriebsies! Un viņš būs negants cietumnieks: meklēs kļūdas un vainas, kur vien iespēs. Pēc soda izciešanas ies pie avīžu ziņotājiem un stāstīs par cietuma primitīvismu, sargu brutalitāti un policijas patvaļu. Stāsies sakaros ar komūnistu partijas Vilovbridžas nodaļu un panāks sava ziņojuma publicēšanu Maskavā un Ļeņingradā. Viņš uzstāsies televīzijā, un viņam par to samaksās. Viņš ari kaut ko iegūs par savu nepelnīto sodu. Un viņš kļūs komūnists — strādās par sarkanās varas nodibināšanu Kanadā.

Tā kā policija bija paņēmusi Džerija pulksteni, viņš neapjēdza, ka laiks vilkās lēnāk par uti.

Nekas nenotika, kas līdzētu iegūt jēgu par minūšu un stundu aizrāpošanu. Viņš sāka skaitīt sekundes, bet tas bija pārāk monotons un nogurdinošs darbs. Skaitīšanu ari traucēja kārlgas domas par alkoholu.

Kad bija noskaitījis līdz sešdesmit, bija pagājusi tikai viena minūte. Lai aizvadītu stundu, būtu jānoskaita sešdesmit reižu līdz sešdesmit. Tad labāk pastaigāt. Bet mazajā telpā iznāca tikai riņķošana, kas noreibināja un drīz apnika. Kaut varētu dabūt kādu lāsīti rudža vai ruma! Kaut vai malku lēta vīna vai alus! Odekolonu vai ierīvējamo spirtu! Viņš bija slims. Varbūt nomirs, ja nedabūs nekā iedzert! Nē, uz cietumu viņš neies, jo nespēja vairs dzīvot bez alkohola. Samaksās soda naudu, lai cik muļķīga bija šāda atpirkšanās.

Džerijs atgūlās uz grīdas. Bridi pavadīja kā sastindzis. Reizēm aizturēja elpu. Sajuta deniņos smagu asiņu pulsēšanu. Tad kā adatas iekustināts pielēca kājās. Ko mēģināt tālāk? Kā padarīt paciešamu savu eksistenci? Viņš sāka dauzīties pie durvīm. Sita spēcīgi, nebēdādams, ka dūres sāpēja. Pēc brīža atnāca policists. Kas Džerijam par bēdu? Viņš gribēja kādu žurnālu vai grāmatu.

Pagaidām ne. Drīz jāiet uz nopratināšanu tiesā. Tad palaidīšot brīvībā līdz sprieduma dienai. Sl ziņa Džeriju ielīksmoja. Drīzi tiks laukā no šī nolādētā sprosta! Skriešus viņš skries uz dzērienu veikalu, nopirks pudeli rudža, ieņems dažus dzīvinošus malkus un būs atkal vesels. Kā gan cilvēki varēja šādā sprostā pavadīt nedēļas, mēnešus, gadus? Šāda nebrīvība un vientulība bija baigāka par nāvi.

Vientulība brīvībā bija grūti panesāma — Džerijs to zināja. Bet tad vēl varēja meklēt kādu vientulības izklaidētāju. Kādu putnu, kādu koku. Pat akmeni varēja aplūkot, pat tas varēja padarīt dažas minūtes interesantas. Var lasīt ieža rakstus un domāt par ģeoloģisko senatni. Un grāmatas ir lielākās vientulības ienaidnieces, kaut ari pamestībā lasīšana neveicas. Kaut ari cilvēks lasa un nepļāpā, viņam nepieciešams kāda draudzīga cilvēka tuvums. Vientuļnieku sauktim sauc krogus, solīdams aizmiršanos. Un krogum līdzi nāca gadījuma draugi un gadījuma mīļākās. Sekoja dažas interesantas un priecīgas stundas, bet tām sekoja vēl smagāka nospiestība un vientulība.

Laimes sajūta atdzīvināja Džeriju, kad policists atslēdza durvis. Viņi gāja pa gaiteni, kas bija līdzīgs lielai caurulei. Pie griestiem zaigoja daudzas spuldzes, un telpa atkal bija pārliecīgi gaiša.

Normāla gaisma ir patīkama, bet pārāk spilgta ir nepatīkama kā visi pārspīlējumi. Sasnieguši garā gaiteņa galu, viņi kāpa augšup pa trepēm, nonākdami plašā priekštelpā. Policists atvēra durvis, un viņus saņēma tiesas zāle. Tā bija cildena telpa, kur grīda, sienas, griezti un ikviens priekšmets izdvesa cienību. ŠI bija taisnības mājvieta.

Tiesas rakstvedis nolasīja apsūdzību. Tiesnesis vaicāja Džerijam, vai viņš atzīstas par vainīgu.

Džerijs vainu noliedza. Gribēja .sūdzēties, ka namsaimnieks viņam iesitis ar steļatslēgu, bet tiesnesis pavēlēja viņam klusēt. Tā nu bija netaisnība tik noārdēta kā arkla lemesis. ,,Vai tāda ir Kanadas tiesa un taisnība? " Džerijs sauca sašutis. ,,Kad cietējam pat runāt vairs neļauj? Tā ir varmācība, netaisnība!" ,,Jūs saņemsit paziņojumu, kad ierasties uz tiesāšanu. Tagad palieciet kluss," tiesnesis sacīja rāmi, gandrīz vienaldzīgi, ,.citādi jums būs jāatbild ari par tiesas nicināšanu." ,,Šāda tiesa ir nicināma!" Džerijs vēl iesaucās. Nu piesteidzās policists un izstūma viņu no zāles.

Džerijs solījās atriebties tiesnesim, policijai, visai Kanadai.

Aizsteidzies uz tuvāko krogu, Džerijs ar dažām alus pudelēm uzlaboja savu garastāvokli.

12.

Kad Džerijs atgriezās mājās, viņš Kimas tur nesastapa, bet viņas vietā namsaimnieku — cietu kā akmeni un aukstu kā ledus kluci. Rokā viņš turēja steļatslēgu un to nemaz neslēpa. Acis viņam gailēja niknums. ,,Pavēlu, lai tu tūdaļ savāc savas mantas un atstāj manu māju!" ,,Jums man jādod vismaz trīsdesmit dienu laika pēc pēdējās īres samaksas dienas. Namsaimnieki ir parazīti, un es pastāvu uz savām tiesībām!" ,,Pie velna ar savām trīsdesmit dienām un savām tiesībām! Ja jūs nevāksities, es jūs izmetīšu!

Piekaušu bez lieciniekiem, un tad varēsit iet sūdzēties! Tādi žūpas un nelieši nepelna labāku apiešanos!"

Džerijs sagrāba krēslu. To namsaimnieks bija sagaidījis. Viņš ieķērās ar brīvo roku krēsla kājā, un ar steļatslēgu sita Džerijam. Atslēga ķēra Džerija plecu. Viņš nu palaida vaļā krēslu un gribēja sagrābt namsaimnieku. Atkal sekoja atslēgas zvēliens, kas ķēra Džerija zodu. Viņš iekaucās kā zvērs un satvēra nelaimīgo vietu. Sāpes norija viņa cīņas sparu. ,,'Tagad ej meklēt taisnību," namsaimnieks noteica ciniski un aizgāja.

Džerijs piezvanīja policijai. Ieradās divi spēcīgi puiši. Vaicāja, kas par lietu. Džerijs rādija uz sapampušo žodu un sūdzējās vārgā balsi: ,,Namsaimnieks iesita ar steļatslēgu. Laikam kauls lauzts." ,,Kāpēc sita? " ,,Atsacljos tūlīt atstāt dzīvokli." ,,Kāpēc viņš gribēja, lai aizejiet? " ,, Nezinu — " ,,Nezināt? Tas savādi. Iesim pavaicāt namsaimniekam." Pēc brīža policisti atgriezās. ,,Namsaimnieks sūdzējās, ka jūs trokšņojat un kaujaties. Pagājušo nakti sitis sievu. Visi pārējie īrnieki nevarējuši gulēt. Viņš noliedz, ka jums uzbrucis. Jūs pagājušo nakti esot bijis piedzēris. Tad laikam kritis un apdauzījies. Nu gribot uzvelt vainu nevainīgam cilvēkam. Vai jums ir kāds

liecinieks? " ,.Liecinieks, liecinieks!" Džerijs bija sašutis no matu galiem līdz kāju pēdām. ,,Kur lai ņemu lieciniekus, kad viņš man uzbrūk vienatnē? Viņš ir gudrs kā blēdis, un jūs esat ar viņu uz vienu roku.

Kanadā bagātiem vienmēr taisnība! Nabagiem lai velns palīdz! Vai jūs rakstīsit protokolu? " ,,Pagaidām ne. Jūs liekaties iereibis." ,,Esmu skaidrs!" ,,Vai nedzērāt pagājušo nakti? " ,,Naktī gan, bet šorīt tikai noskaloju paģiras." ,,Alkoholam vajag ilgāku laiku, lai iztīrītos no organisma. Pāris glāzes alus rada atkal dzēruma stāvokli. Apdomājieties labi. Ja pēc trim dienām vēl gribat sūdzēties, tad atnāciet uz mūsu kanceleju." ,,Lai velns parauj visus policistus!" Džerijs izgrūda. ,,Paši esat īsta noziedznieku banda! Vai jūs neredzat, ka man žods pušu un sapampis? " ,,Jā, vislabāk brauciet tūlīt pie ārsta."

Tad abi likuma sargi pagriezās un aizgāja, it kā nekas nopietns nebūtu noticis. Džerijs aptaustīja sāpīgo plecu un zodu. Labāk gan doties uz slimnīcu — varbūt kauli lauzti. Slimnīcā izrādījās, ka plecs tikai sadauzīts, bet kauls vesels. Turpretī žokļa kaulā plīsums. Nekā līdzēt ārsts nevarēja. Lai Džerijs ēdot mīkstu un šķidru barību, līdz sāpes pāriet. Starplaikā lai atturoties no alkohola lietošanas. Gan jau kauls sadzīšot.

Ko nu tālāk? Iet vēl izkauties ar namsaimnieku? Paņemt līdzi kādu metalla sitamo, lai kaušļiem būtu vienāds apbruņojums? Varbūt viņš nosistu namsaimnieku? Pelnījis viņš to bija, bet tas nozīmētu Džerijam vairāku gadu cietumu. Pārējie īrnieki bija saimnieka pusē. Noliecinātu, ka Džerijs bijis uzbrucējs. Ari policisti bija pret viņu; un tiesneši un visa ļaunā Kanadas tauta. Nebija pirmā reize, kad Džerijs sadūrās ar pasaules netaisnību. No pārspēka labāk bēgt, bet atriebties tad, kad rodas izdevība. Un atriebties varēja cilvēkiem vispār, jo visi cilvēki bija neģēļi. Vienīgais izņēmums bija māte. Kāda bija jēga mēģināt izspriest, kas vainīgs un kas nevainīgs? Vainīgi bija visi. Visi bija savtīgi pašlabuma meklētāji. Ja gadījās kāds izņēmums, to varēja saudzēt. Bija gandarījums, ka piekāvis īskāji un Kimu. Lai velns viņus parauj! Pašam arī nebija labi klājies, bet jāmēģina iegūt gandarījumu nākotnē.

Par Kimas pazušanu Džerijs nebēdāja. Tā bija labi. Viņš negribēja redzēt viņas sapampušo seju.

Lai viņa iet pie sava jaunā drauga — Iskāja! Džerijs izpeldēs svaigos ūdeņos. Kā līdaka, kam patīk straume. Un viņš naski sakravāja savu iedzīvi abos koferos. Atsauca taksometru. Nesot savu mantību lejup pa kāpnēm, Džerijam likās, ka viņš dzirdēja namsaimnieka smieklus kaut kur kādā dzīvokli. Tie kā nazis iedūrās Džerija pašapziņā, bet ko viņš varēja darīt? Sirdīgi nolamājies, viņš turpināja gaitu uz taksometru. Varbūt jaunajā dzīves vietā viņš sakopos kaušļu bandu, kas par savu mērķi uzskatīs izrēķināšanos ar cienījamiem pilsoņiem. Varbūt komūnistu partija palīdzēs šai darbā?

Vilciens aiznesa Džeriju uz Džonstonu — modernu, bagātu eļļas pilsētu ziemeļos no prērijas apgabala. Visa Kanada uzskatīja šo centru par lielo iespēju metropoli. Meklēdami labi atmaksātus darbus, šeit saplūda iebraucēji no austrumiem un rietumiem. Bet labo darbu meklētāju parasti ir tādi ļaudis, kas savās dzimtajās pilsētās nespēj uzstrādāties. Ari Džonstonā viņus darba devēji negaidīja.

Labi, ja iebraucēji varēja atrast kaut kādu nodarbošanos, lai samaksātu par nepieciešamo dzīves iztiku. Sliktākā gadījumā bija jālūdz valdības pabalsts.

Džonstonā bija liels dzīvokļu trūkums tā paša lielā ļaužu pieplūduma dēļ. Džerijs lasīja sludinājumus avīzē un, kā vilks laupījumu ķerdams, skrēja no viena nama uz otru. Bet visur dzīvokļi vai vieninieku istabas bija jau izdotas. Namsaimnieki vai apkalpotāji aizdomīgi nolūkojās uz Džerija zili melno, uzpampušo žodu un steidzās teikt, ka aizmirsuši tikai noņemt savas īres zīmes. Pēc laika Džerijs saprata, ka neviens viņam telpas negribēja īrēt. Kad viņu atkal noraidīja, viņš nu brutāli lamājās un solījās namam logus izdauzīt.

Braukāšana taksometrā bija dārga. Džerijs saprata, ka labāk nenonākt trūkumā, jo ar valdības atbalstu nepietiktu dzīvošanai nepieciešamajām rudža pudelēm. Viņš sāka paļauties autobusu satiksmei, bet nu iznāca liela gaidīšana pārsēšanās punktos un gaļ-a steigšanās kājām. Pienāca pusnakts. Nu visi īres nami bija noslēgti, un tos neatvēra, lai cik skaļi viņš dauzījās. Nogurums atgādināja, ka iepriekšējo nakti viņš nebija gulējis. Kaut ari viņš bija spēcīgs puisis, kājas vairs negribēja klausīt. Viņš brauca uz pilsētas vecāko daļu un izkāpa pie nolaistas viesnīcas. Ja viņam šeit nedos naktsmājas, tad izdarīs kādu sīku noziegumu, lai viņu apcietina. Vismaz nebūs uz ielas jāpavada salīgā ziemas nakts. Rītu'viņš tiesā neatzīsies pārkāpumā, bet viņu atbrīvos līdz tiesas dienai. Muļķīga bija šāda izdarība, bet patīkama.

Kā par brīnumu Džerijam šoreiz laimējās. Viesnīcas istabu pārzinis viņu saņēma neparasti laipni. Bez liekām valodām izīrēja samērā lētu istabu trešajā stāvā. Par spīti savam cinismam Džerijam likās, ka sastapis vienu no tiem retajiem cilvēkiem, kas nebija nīstami. Bet iegājis saņemtajā istabā Džerijs nlgrumā nospļāvās. Tā bija īsta žurku ala: tanī bija tikko vietas dzelzs gultai, vecai kumodei un krēslam. Tiesa, gultas galā bija ūdens krāns ar noteku. Varēja seju nomazgāt, bet citas labierīcības bija atrodamas gaiteņa galā kopējas visiem tā stāva iemītniekiem. Bet par šo gaužām necilo dzīvošanu Džerijam bija jāmaksā trīsdesmit seši dolāri nedēļā. Nekas, viņš sameklēs darbu un, kad žoklis sadzīs, atradis kādu ērtu mēbelētu istabu ar plīti un ledus skapi.

Nākošajā dienā Džerijs atjaunoja alus iznēsātāja darbu Lllanda viesnīcā pilsētas nomalē. Alga bija zema — tikai divi dolāri sešdesmit centi stundā, bet palīdzēja dzeramnaudas. Par tām varēja katru ritu pirms iešanas uz darbu nopirkt pudeli rudža un pusduci alus. Ar bažām Džerijs domāja, ka laikam vairs nekad netiks vaļā no sava žūpības netikuma. Tas viņu piespiedis visu mūžu dzīvot nabadzībā. Bet viņam trūka gribas spēka sākt ciņu ar savu iekāri. Kā allaž patmīļi — viņš gribēja kalpot savai miesai.

Džerijs domāja par labāk samaksāta darba meklēšanu, par peldēšanas un hokeja spēles atjaunošanu. Bet kā viņš varēja tuvoties darba devējiem, ja elpā viņam pastāvīgi bija alkohola dvinga? Kurš treneris gan ļaus viņam peldēt vai spēlēt, pamanījis, ka viņš iereibis? Neatlika arī īsti laika. Bija jāstrādā seši vakari nedēļā. Ceļošana uz Lilandi cauri pus pilsētai paņēma stundu katrā virzienā. Tie bija riebīgi braucieni pārpildītos autobusos. Pasažieri stāvēja saspiedušies kā nosalušas aitas. Kāpēc Džerijam vajadzēja būt nabagam, kāpēc viņš nevarēja braukāt spožos spēkratos kā labie ļaudis? Viņš būtu ar mieru darīt visneķītrākos, noziedzīgākos darbus, lai tikai iegūtu bagātību un vieglu dzīvi.

Neapmierināts ar savu dzīvi un darbu, Džerijs katru rītu izdzēra pusi no savas rudža pudeles, sameklēja kaut ko brokastīm un gāja pagulēt dažas stundas. Bija patīkami atmest visam ar roku, palīst siltumā zem segām un atļauties miega nemaņai. Varbūt rītu būs vairāk dzīves prieka, vairāk spara.

Tad viņš ies uz veikaliem, skatīsies sievietes, pirks uzturu, drēbes, apavus. Bet tādas ņipras dienas nenāca, un tikai ar piespiešanos viņš jaudāja nokārtot dzīvei nepieciešamās vajadzības. Vai viņš bija pāragri novecojies?

Pēcpusdienā viņu pamodināja istabu pārzinis. Džerijam mute bija sausa un karsta. Viņš to skaloja ūdenī, bet tas maz ko līdzēja. Labs gan bija rūdzis, ko, paldies velnam, viņš bija pataupījis.

Pats atkal iztukšojis kādu konservu kārbu, Džerijs pabaroja zivis, ko turēja lielā stikla traukā. Vismaz kāda dzīvība, ko varēja novērot, kas izklaidēja nomoda stundās. Četros Džerijs izbrauca uz darbu, piecos sasniedza Lilandi. Bija vēl stunda brīva laika.

Garastāvokli labodams, viņš spēlēja biljardu ar zemniekiem un indiāņiem, kas bija tik neveikli, ka Džerijs viņus varēja apspēlēt reizi pēc reizes. Tā viņš nopelnīja pāris dolāru, kaut gan spēlēšana uz naudu bija noliegta. Spēlēdams viņš izdzēra dažas alus glāzes, kaut gan viesnīcas darbiniekiem

bija aizliegts savā krogū dzert. Likumu un noteikumu pārkāpšana Džerijam sagādāja apmierinājumu, gandarījumu. Dažreiz pienāca krogus pārzinis, jo bija pamanījis Džerija dzeršanu. ,,Džerij, dzert ej uz citu krogu." ,,Ja es tev nepatiku, atlaid mani!" Džerijs noskaldīja.

Pārzinim aizcirtās mute, jo Džerijs bija veikls strādnieks. Zemas klases krogū, kāds bija Lllandes, grūti nācās atrast kaut cik uzticamus un pastāvīgus alus iznēsātājus. Pieteicās daudzi, bet gandrīz ikviens izrādījās stulbenis vai klaidonis. Retie krietnie strādnieki ilgi nestāvēja Lllandē, jo atrada labāk samaksātus darbus respektējamākās vietās. Kāda iestāde, tādi darbinieki. Uz Džeriju varēja paļauties, ka viņš katru pievakari ieradīsies darbā. Kaut ari iereibis, viņš nekad nestreipuļoja un naudu sarēķināja un nomaksāja precīzi. Muldēt viņš muldēja nepārtraukti, bet iereibušajiem tas patika. Džerijs, lūk, biedrojās ar saviem vienkāršajiem viesiem. Reižu reizēm viņi klausījās vienas un tās pašas atjautības un aizvien par tām smējās. Pārzinis Tedis saprata, ka veikls un atjautīgs apkalpotājs pievilka viesus. Kaut ari Džerijs muļķīgi vaibstljās un mētājās rokām, kaut ari viņš visiem uzdeva bohanku par savu vārdu, viņš kļuva populārākais apkalpotājs krogus abos stāvos.

Protams, tas kāpināja Džerija iedomību, un viņš nekautrējās lielīties, kad vien radās izdevība.

Darbā iesilis, Džerijs virpuļoja kā vilciņš pāri pusnaktij. Kad dzertuvi aizlēdza, viņš vēl uzkavējās darbā pāris stundu, savākdams un satīrīdams pelnu traukus, savākdams tukšās alus pudeles un notīrīdams piestākli. Neviens cits alus iznēsātājs to negribēja darīt, un Tedis prata novērtēt Džerija sadarbību. Uz viņu varēja dusmoties, par viņu varēja ņirgt, bet atlaist no darba nebija izdevīgi. Tedis bija gudrs strādnieka izmantotājs. Viņš paslavēja Džeriju, paglaimoja viņam, lai viņš kļūtu jo iedomīgāks un centīgāks.

Viens strādājot aptlrltāja darbu, Džerijs kļuva vientulīgs un īgns. Nebija vairs ar ko sarunāties un jokoties. Nebija neviena, kam izrādīties. Nevarēja vairs ar gandarījumu spēlēt slepeno iedzeršanas spēli. Lamādamies Džerijs mētāja pudeles un pelnu traukus, tā ka stikli plīsa zvanīdami. Neviens nezināja, kas vainīgs pie dauzīšanas. Kad atnāks apkopējs Bils, viņš vienā mierā visu saslaucīs, brīnīdamies, ka viesi tādi dauzoņas.

Pilns īgnuma, augstprātības un nicināšanas rosola, Džerijs pēc darba devās uz autobusu.

Pašapzinīgi viņš spēra platus soļus, bet grīļojās kā jau cilvēks, kas nedēļām nebija ēdis kārtīgas barības. Darbs bija darījis pāri Džerija senāk spēcīgajam ķermenim. Busā viņš skaļi sveicināja vadītāju, bet nemeta naudu kasē. Tā kā bija pēc pusnakts, Džerijs bija vienīgais pasažieris. Viņam bija vienošanās ar autobusa vadītāju, ka par pudeli viskija mēnesī Džerijs brauks mājās par velti.

Džerijs ietaupīja, un autobusa vadītājs ieguva brīvu dzērienu. Džerijs sevišķi priecājās, ka varēju apkrāpt Džonstonas pilsētu. Grēkošana apmierina tos, kas nespēj sevi iel īksmot ar laba darīšanu^1 Tikai vienaldži spēj būt neitrāli. PārēJTe grib būt labi vāt slīklī; ja nespēj būt labi, tad metas otrā galējībā — apzināti kļūst ļauni. Bet Džerijs jau ļaundarību uzņēma kā savu misiju — viņš kāroja atriebību visiem pasaules labajiem cilvēkiem. Džerijs diemžēl neapjēdza, ka ļaundaris nodara visvairāk ļaunuma pats sev; neviens ļaundaris neiegūst laimi.

Sasniedzis savas Diženās viesnīcas lobiju, Džerijs uzbruka istabu pārzinim. Nejau ar dūrēm vai kādu sitamo bet ar runāšanas lavīnu. Viņš varēja tarkšķēt divi stundas bez pārtraukuma. Istabu pārzinis Normas Popokas bija lāga vīrs; drusku gļēvs, jo viņam pietrūka vīrišķības, lai pasūtītu Džeriju uz elli un atbrīvotos no sava mocītāja. Pavirši, bet pacietīgi viņš klausīājs, kaudamies ar miegu un allaž noņurdēdams kādu skaņu par zīmi, ka klausās un pievienojas Džerija vārdiem. Aiz smalkjūtības viņš turēja acis vaļā, kaut gan tās taisījās ciet kā gailim laktā. Pus mēnesi Džerijs stāstīja savu dzīves gājumu. Viņš atkārtoja, pārstāstīja un apcerēja notikumus, arvien tos papildinādams un pārveidodams. Vai patiesi viņš neatminējās, ko jau vienreiz bija stāstījis? Vai iedomājās, ka

klausītājam ir gaužām vāja atmiņa? Visos stāstos Džerijs, protams, bija cilvēks ar ievērojamām spējām ir miesīgajā, ir garīgajā ziņā. Normans nebija apveltīts ar sevišķu gudrību, bet itin drīzi viņš Džeriju novērtēja: kā gan tik apdāvināts puisis nebija ticis tālāk par alus iznēsātāju?

Kad visi panākumi sportā, darbā un sieviešu iekarošanā bija samalti kā bīdeļmilti, Džerijs sāka izgaismot un apcerēt savus iknakts pieredzējumus krogū. ,,lēnāka divas neparastas sievietes. Divdesmitos. Abas ģērbušās kā Parīzē un koķetīgas.

Iedomājas tūlīt, ka ar šīm varētu iet kopā gultā. Ne ar abām uz reizi, bet ar katru atsevišķi. Mazākā bija brūn- mate ar uzrautu degunu, baltiem vaigiem kā jogurtu un Afrodites augumu. Otra bija spāniska melnmate, apaļu, tomēr skaistu seju, padruknu, tomēr ļoti iekārojamu augumu. Pielidoju pie viņām kā mednis, kad tas pavasarī dzenas pēc mātītes. Lai viņas mani ievēro un saprot, ka gribu tās aplaimot, pārdroši skatos viņām acīs: it kā netīši, tomēr nozīmīgi aizkaru viņu muguras, gurnus, krūtis. Viņas savā starpā un parāda arī man savu interesi. Pēc pusstundas esam kā seni draugi. Vai pavaicāt viņām pēc telefonu nummuriem? Es vēl vilcinājos, jo esmu izdedzis vīrietis: pārāk daudz esmu sievietēm kalpojis pagātnē; manī maz kaislības atlicis. Vai es viņas nepieviltu, jo ikviena sieviete alkst miesas baudas? Pat tāda, kas jau pāri sešdesmitajiem. Es to zinu no pieredzes, jo man nav aizspriedumu ne pret jaunumu, ne vecumu. — Kamēr es tā kavējos, viņām piesienas divi tēviņi zilās strādnieku biksēs, govspuišu zābakos un raibos kreklos. Laikam eļļas urbēji. Katrs izmet galdā pa simtdolaru zīmei, lai sievieši saprastu, ka šie naudīgi. Nu viņām pazūd interese par mani un man par viņām. Šis uzplauka smaidos kā plniju ziedi, izspurdza flirtā kā iemīlējušās tītaru mātītes. Man tādas vairs ne redzēt negribējās! Lai priecājas ar stulbajiem eļļas vīriem, lai palīdz tiem apdzerties, lai saguļ ar viņiem, lai tos apzog! Es esmu prasīgs savā izvēlē. Varu iztikt bez izvirtības, jo esmu gana savā mūžā baudījis.

Dažs pārdesmit gados ir vairāk izdzīvojies nekā cits astoņdesmit gadu gafā mūžā. Cits vispār nekad neiemācās baudīt. Kalpo Dievam, un Dievs ir pret baudām. Bet vai tad vērts dzīvot, ja sev jāaizliedz dzīves labākie ieguvumi? Es negribu nekā sev aizliegt; nē, es gribu meklēt baudas, dzīties pēc tām, sumināt tās."

Džerijam uz mirkli pietrūka sakāmā. Nu Normanim bija izdevība kaut ko iebilst, bet viņš klusēja. Viņš bija caurmēra cilvēks, drusku reliģiozs, drusku morāles atbalstītājs un diezgan prātīgs, lai neielaistos nevajadzīgos strīdos. Vai Džerijs patiesi bija tāds izvirtulis par kādu lielījās? Bet reizē ar to atzinās, ka bija jau izdedzis. Sacījās, ka mīlējis visādas sievietes, bet nonievāja skaistules, kad vajadzēja sacensties ar eļļas urbējiem. Džerija runā bija pretrunas un ačgārnības; tā bija muldēšana, ko nebija vērts nopietni uzklausīt. Bet Normanim neizdevās ilgi domāt, jo Džerijam galvā bija ielidojusi jauna tema, kas rada izpausmi jaunā vārdu lavīnā: ,.Šodien uzzināju, ka pagājuši nakti velns parāvis vienu mūsu viesi. Man savs nopelns, jo es viņu piedzirdīju. Pēc tam viņš kunga prātā braucis mājup, ceļa likumā pazaudējis kontroli, uzdrāzies virsū resnai gobai, sataisījis spēkratu priekšdaļu par ermoņiku un izdzinis stūres velteni cauri paša krūtīm.

Policija domā, ka viņš drāzies ar astoņdesmit jūdžu ātrumu asā ceļa likumā. Es saku: viņam velns sēdēja blakus un nospieda gāzes paminu līdz grīdai. Palīdzēja stūrēt tā, lai spēkrati ieskrietu kokā.

Kad Lllandē saņēmām šo ziņu, mans darba biedrs mani nosauca par slepkavu. Viņš man esot teicis, lai es dzērājam nedodu vairāk vodkas, bet sūtu viņu mājās. Bet es, lūk, devis viņam un devis, līdz šis tikko uz kājām turējies. Pēc tam izbīdījis piedzērušo par dzertuves durvīm, lai brauc nosisties. Un viņš nosities ari. Es atbildēju darba biedram Džonim, ka tā nosisties derētu visiem, kas dzer un nevar turēt. Džonis skatījās mani pavērtu muti. Attapies no pārsteiguma, viņš sacīja, ka esmu negantenis, bezdievis un paša velna brālis. Smējos un atbildēju, ka viņam taisnību — esmu velna priesteris un Dieva ienaidnieks. Tad Džonis nobijās no manis un aši aizgāja, bet es smējos vēl līksmāk.

Iedomājies, Norman, no bohanka bīstas tāpat kā no velna! Tas ir sasniegums, uz ko varu lepoties! Vai

tev ari no manis bailes, Norman? " Tik ass jautājums lika Normanim sarauties: ,,Nē," viņš teica pēc mirkļa. ,,Pēc saskares ar komunistiem un nacistiem esmu mācījies paļauties uz Dieva gādību. Ne vieni, ne otri mani nenobendēja. Vai nu Dievs nepasargās ari mierīgajā Kanadā? Bet ja Viņš gribēs, lai tagad aizeju no zemes dzīves, tad pretī viņam negribēšu un nespēšu turēties. Paklausība Dievam dod tādu mieru, kādu tu, dēls, nekad neesi izjutis." ,,Tu runā kā dievticīgs buržujs. Ja biji komūnistu varā, ko tad ķīvējies pretī? Komūnisms ir taisnīga iekārta. Tikai atpalikušiem izsūcējiem tā nepatīkama. Nākotnē pasaule būs komūnistiska. No kādas zemes tu nāc? " ,,No Lietuvas." ,,A, tā ir viena no jaunajām Padomu Savienības republikām. Turienieši vēl jāmāca un jāaudzina.

Saki, kāpēc tu bēgi projām no savas zemes? Gribēji dzīvot Kanadas plutokratijā? Tu esi komūnisma ienaidnieks, un tevi vēl derētu pamācīt un pārmācīt. Nabags tu esi, bet plutokratu draugs!" ,,Tu pats ari dzīvo plutokratijā!" Normans iekarsa. ,,Te esmu piedzimis un uzaudzis, ko es varu darīt? Bet aizstāvu komūnismu, cik vien spēju. Esmu bezdievis, proletārietis; apkaroju buržujus, kad vien rodas izdevība. Kad komūnisms pārņems Kanadu, uzgavilēšu tam un kalpošu sarkanajai varai, cik vien spēšu." ,,Tu varētu komūnismam daudz vairāk pakalpot, ja pārceltos uz Padomju Savienību. Tur tava nākotnes valsts. Tur tādus vajag, kā tevi, Džerij."

Tas bija negaidīts ierosinājums, un Džerijam uz bridi aizsprūda runājamais. Kā viņš agrāk par to nebija iedomājies? Skatiem kā Rentgena stariem Džerijs novēroja Normanu — šo paveco lietuvieti ar pliko galvas virsu un sirmiem deniņiem. Viņš bija drukna auguma, smagiem locekļiem un aptaukojies.

Flegmatiķis, kas bija samierinājies ar snauduļa dzīvi. Vai viņš bija diezgan atjautīgs, lai nemanīti zobotos par Džeriju? Nē, ja viņam būtu asas smadzenes, tad viņš nenīktu naktis par istabu pārzini, bet pelnītos kādā labāk samaksātā darbā. Iebraucēji gribēja naudu raust, lepni staigāt, lepni braukāt un lepnas mājas pirkt, neapjēdzot, ka drīz komūnisti tās nacionalizēs. ,,Varbūt man patiesi vajadzētu pamest šo plutokratu mēslaini Džonstonu un visu Kanadu.

Aktīvam cilvēkam šeit nav ko darīt. Te vieta tādiem, kas pielūdz Dievu un dolāru. Es gribu dzīvot valsti, kas pilna enerģijas, kas tiecas pārveidot pasauli. Gribu izrēķināties ar komūnisma ienaidniekiem Ukrainā, Baltijā, Polijā un Vācijā. Gribu aizstāvēt Padomju Savienību pret ķiniešiem un amerikāņiem. Gribu kļūt speciālists un apbraukāt Kubu, Āfriku un Āziju. Kā cilvēks ar labu angļu valodu gribu ceļot pa Ziemeļameriku un dēt komūnisma šūnas. Mans lielais sapnis ir komūnisma izaudzināšana Kanadā. Kas krieviem bija Iljičs Ļenins, tas kanadiešiem būs bohanks Džerijs Straza!

Ir pēdējais laiks kļūt darbīgam, sākt ciņu!" ,,Tev lieli sapņi un lieli mērķi, Džerij," Normans atzina. Viņš klausījās klusu kā lāga virs, bet vai viņam ap acīm neplaiksnljās mazs smlniņš? Ja viņš izrādīsies slīpēts, tad Džerijs viņu iepērs kādā vientuļā ielā, kad Normans nāks uz darbu kādu svētdienas vakaru. Tālāk padomājot, Džerijs atzina, ka Normans bija Padomijas — un tāpēc ari Džerija — ienaidnieks. Pēriens derēja šim lietuvietim! Bet tādu pārmācāmo bija pilns viss šis kontinents. Kas ar viņiem visiem varēja izkauties pašreizējos apstākļos? Kad nodibināsies šeit komūnisms, tad viņus aizsūtīs uz rūdu raktuvēm, lai strādā, ko nagi nes, līdz nāve viņus paraus. Nogāzēšana vai apšaušana, ko praktizēja nacisti, bija cilvēku enerģijas iznieko- šana. Labāk izspiest visu spēka sulu, līdz plutokrats sabrūk un nomirst. Tāds ir pienācīgs sods par darba ļaužu izsūkšanu. Tas ari izklausās labāk: strādnieks miris dabiskā nāvē cīņā par komūnisma augšupeju. — To visu Džerijs bija noklausījies dažu Kanadas komūnistu sarunās.

13.

Džerijs aizrakstīja Padomju Savienības sūtnim Otavā. Paskaidroja, ka sašutis par kapitālistisko iekārtu Kanadā un tāpēc grib izceļot uz Padomiju. Lūdza, lai atbild iespējami ātri un palīdz dokumentu izkārtošanā. Prāts Džerijam aizrādīja, ka nebija šo izceļošanas gājienu pietiekoši ilgi un pamatīgi apdomājis. Vai nebija vieglprātīgi uzklausīt kāda vientiesīga lietuvieša padomu un rīkoties pēc viņa ieteikuma? Bet nē! Džerijam jau sen bija apriebusies dzīve šķiru sabiedrībā. Tāpēc saruna ar Normanu bija tikai vēja pūsma, lai viņš sāktu kustēties. Un viņa jūtas zvanīja krūtis, ka izšķiries par drošu soli, lai sasniegtu diženāku dzīvi, lai nebūt visu mūžu jākalpo par alus iznēsātāju zemākās pakāpes krogū. Viņš aizrakstīja vēstuli mātei, paziņoja savu nodomu un pieteica, lai nemēģina viņu atrunāt. Būtu rakstījis ari Lionai, bet negribēja, lai Bobis viņai uzbruktu.

Gaidīdams sūtņa atbildi, Džerijs turpināja darbu Lllandē, dzīvoja savā žurku alā, žūpoja un vārdzināja Normanu, kas joprojām parādīja ievērojamu pacietību uzklausīt Džerija burbu- ļošanu.

Kādu nakti Džerijs pārsteidza Normanu: ,,Es zinu, ka mani grib nogalināt. Neciešu narkotiķus, un viņi to noskaidrojuši. Ikvienu, kas nav viņiem pa prātam, kas viņiem ērcējas pretī, viņi grib notīrīt no sava apvāršņa. Uzmanīgi viņi izkārto savas slepkavības. Kā speciālisti. Džonstonā laba vieta, kur viņiem strādāt, jo kļuvusi īsts padibeņu centrs. Tagad pārspēj Vankūveru un Montreālu. Ne par velti avīzes katru dienu ziņo par slepkavībām.

Tās gandrīz visas ir narkotiku un narkozes tirgotāju darbs. Kokainu šeit ieved no Latiņu Amerikas.

Tur to iepērk par pieci tūkstošiem mārciņā, te mārciņu pārdod mazākuma tirdzniecībā par ceturtdaļu miljona. Ievedēji ir cienījami veikalnieki, kas grib ātri kļūt bagāti. Pircējas ir ielas meitas un klaidoņi, kas tik slimi, ka nederīgi darbam. Es draudu viņus nodot policijai, un viņi grib man atriebties. Sevišķi bīstami ir tirgotāji, jo viņiem ir nauda un sakari. Par pāris tūkstoši dolāriem viņi uzpērk trakus klaidoņus, kas cilvēku nodur ar vieglāku roku nekā saimnieks savu barokli. — Jā, narkoze ir cilvēces lielākais lāsts. Varu saprast, ka ļaudis plpo un dzer. Tas priekam un labsajūtai.

Cilvēki, kas dzer, ir možāki garā. Labāk sadzīvo ar citiem. Pats izdzeru pudeli rudža dienā un virsū pusduci alu. Bet vienmēr varu noiet pa līniju, jo man stipra māga. Cits manā vietā gulētu kā līķis, bet es nejūtos ne drusku iereibis. Skaidrs: alkohols nav salīdzināms ar narkozi, kas ik gadus nokauj simtiem kanadiešu. Es dzeru rītā, lai būtu mundrs prāts, dzeru alu darbā tāpat pa jokam; vakarā pabeidzu savu rudža pudeli, lai būtu vieglāk iemigt." ,.Krogi ir velna tempļi," Normans pasteidzās ierunāties, ,,un šais tempļos ļaudis kalpo velnam.

Ja es būtu jauns, nodibinātu pretdzērāju ligu. Tās locekļi apbruņotos ar rungām un iebruktu krogos.

Piekautu dzērājus un dzertuvju darbiniekus." ,,Uzbrucējus ieliktu cietumā par kaušanos. Un uzbrukt darbiniekiem būtu netaisni. Viņi nedara nekā ļauna. Strādā godīgu darbu, pelna sev iztiku. Zinu kādu mācītāju, kas piepelnīja ģimenei iztiku, iznēsādams krogū alu." ,,Ar miera līdzekļiem žūpību nekad neapkaros. Tai jāpieteic ieroču karš. Daudzi cīnītāji panesuši cietuma sodus. Tie nesamazināja viņu cīņas sparu. Iznākuši no cietumiem vai moku kambafiem, viņi cīņu turpinājuši." ,,Kāda vajadzība uzbrukt miermīlīgiem alus un degvīna dzērājiem? Tādi pasaulē bijuši jau no diezin cik ilgiem laikiem. Es esmu velna priesteris un atbalstu visu, kas notiek velna templī, atskaitot narkozes tirgošanu un lietošanu, jo šīs nodarbības apdraud mani. Velns palīdz tikai tiem, kas paši sev palīdz, un man ir pienākums pret nelabo pašam sevi pasargāt." ,,Nark5zes tirgotāji arī strādā velna vīna kalnā. Savādi, ka tu, velna priesteris, nesadarbojies ar

viņiem. Ja tu tirgotos, tad kļūtu bagāts." ,,Esmu cilvēks ar saviem draugiem un ienaidniekiem. Narkotiķi mani aizkaitināja, pirmo reizi satiekoties. Bez iemeslu viņi mani apzīmēja par savu ienaidnieku. Nedeva man iespējas nostāties viņu pusē un sadraudzēties. Tāpat kā pats velns — neatzīstu salabšanu un kļūdu piedošanu. Ja kādu ienīstu, tad daru to no visas sirds un kaujos pret viņu visiem spēkiem. Pat ja man jāizrēķinājas ar citiem velna priesteriem. Velns cildinās manu naida potenciālu." ,,Neesmu speciālists velnoloģijā. To gan varu sacīt, ka tava nostāja saskan ar padomju vadoņu nostāju. Partijas biedri cīnās par komūnismu, bet tai pašā laikā gatavi iznicināt viens otru personīgu ieganstu dēļ. Sevišķi ciņa pēc varas notiek uz dzīvību un nāvi — viens velna priesteris nebēdā ne nieka, kad jānogalina otrs. Tev, Džerij, ir ļoti komūnistiska izjūta par draugiem un ienaidniekiem. Tu iekļausies padomju sabiedrībā kā roka cimdā." ,,Šai ziņā esam līdzīgi Dieva ļaudīm. Arī viņi velnišķīgi karojuši cits ar citu — katoļi pret protestantiem, kristieši pret musulma​ņiem." ,,Bet tagad vairs nekaro. Tagad dažādo ticību ļaudis sadzīvo kā īstiem Dieva bērniem pienākas.

Vienīgais izņēmums ir Īrija. Bet velna ļaudis ir atpalikuši — tie visās pasaules malās kaujas savā starpā. Visās padomju zemēs turpinājās cīņa par varu. Uz dzīvību un nāvi, kā to pierādīja Staļina izrēķināšanās ar sarkanās armijas virsniekiem. Lielākie kumēdiņi būtu Padomijas un Sarkanās Ķīnas karš. Tas ievadītu komūnisma sabrukumu." ,,Karošana vienmēr ir kalpošana velnam — " ,,Tam nu nevaru pievienoties. Tie, kas aizstāvas pret uzbrucēju, nav velna ļaudis. Varu saprast, ka karš starp Dieva un velna armijām — ar velnišķīgo spēku uzvaru — var būt velnam patīkams. Bet nespēju saprast, kā velna ļaužu savstarpēja iznīcināšanās varētu velnu iepriecināt. Manā uztverē tā ir ačgār​nība. Bet varbūt viss velna jēdziens ir nedabīgu ačgārnību sakopojums." ,,To tu nespēji saprast, Norman. Par to ar tevi nav ko runāt. Bet pastāstīšu tev labāk, ka pie manis šovakar pienāca kāds narkotiķis un iešņāca ausī, ka nākošo pirmdienu es vairs alu neiznēsāšu.

Vai tā nav tieša piedraudēšana, ka viņš grib mani nogalināt? Tad nu gribu redzēt, cik daudz svara viņa vārdiem. Narkotiķi lielās, ka savus solījumus vienmēr izpildot. Ja pirmdien, būšu vēl dzīvs, tad atklāti ņirgšu viņiem acīs. Saukšu viņus par jēriem, trušiem, eņģelīšiem un citos nicīgos vārdos." ,,Bet ja viņi solījumu izpilda, tad tu būsi beigts! Tā taču ir neprātība — gaidīt, vai viņi tevi nogalinās vai ne. Muļķīga riskēšana ar dzīvību." ,,Man vienalga. Es neierādīšu, ka esmu nobijies. Izrēķināšanos vienmēr vajag sagaidīt kā vīram.

Nekad ne no viena neesmu ne bēdzis, ne izvairījies." ,,Varu saprast, ka cilvēks riskē dzīvību cīņā par kādu augstu mērķi, bet muļķība ir spēlēties ar to, lai tikai pierādītu savu drošsirdību. Es tavā vietā pazustu no Džonstonas. Bet esmu pārliecināts, ka tu mānies. Esi izgudrojis visu šo draudzēšanas stāstu, lai izrādītos svarīgs un drošsirdīgs." ,,Neesmu nekā izdomājis! Man vienalga, ko tu par mani domā. Tu esi mazāk nozīmīgs nekā ods, kas var man iedzelt. Bet vai nav ari vienalga, kad cilvēkam pienāk gals? Būt beigtam nav nekāds bēdīgs stāvoklis. Tas ir tāds pat. kā būt nedzimušam. Dzīve ir riebīgāka nekā nebūtība." ,,Tev ir grūta dzīve, ja tev nav dzīves prieka." ,,Es turos pie dzīves ar baudām — mani uztur alkohols, sievietes, naids, nicināšana." ,.Narkozi tev vajadzētu lietot — tad tu būtu sasniedzis pilnību." ,,Par narkozi lielāka bauda ir cilvēka dzīvības iznicināšana. To vēl sasniegšu, kad ar komūnistu pulkiem atgriezīšos no Padomijas Kanadā."

Pirmdiena pienāca un aizgāja. Džerijs dzīvoja. Normanim vairs nebija šaubu, ka Džerijs bija stāstījis pasaku par narkotika draudiem. Lai cik neparasti bija jaunekļa uzskati, viņam bija

instinktīvas bailes no nāves. Parasti tie, kas ar muti lielās būt nihilisti, briesmu brīžos ir īsti gļēvuļi.

Interesanti, ka pirmdienas nakti pēc darba Džerijs ne ar vārdu nepieminēja, ka bija uzvarējis drošsirdības spēlē. Viņš neziņoja ari par paredzēto izrunāšanos ar draudētāju. Tas viss bija aizmirsts, nebijis, it kā pasaka par milžiem un pūķiem, ko bērns ir aizmirsis nākošajā rītā. Nu Džerijs pārnāca ar citu stāstu: ,,Šonakt Lllandē pieredzēju tādu kaušanos, postīšanas un trakošanas izrādi, kādu esmu paradis skatīties tikai filmās. Un pat filmu kaušanās parasti ir miermīlīgākas. Kaujas seši, vai divi, vai četri.

Bet Lllandē šonakt kāvās visi! Iesāka divas blondas skuķes — ielu staigules. Viena bija atņēmusi otrai puisi, un cietušā gribēja atspēlēties. Ieķērās vainīgajai matos. Tā spēra un vicinājās dūrēm.

Tālākais grūti aprakstāms. Saskrēja baltie un indiāņi vienā mutuli. Daži sitās dūrēm. Citi ķēra un svieda pudeles, glāzes, krēslus, galdiņus. Dzirdējās kliedzieni un lamas, stiklu plīšana un mēbeļu blīkšķi. Kāds tīrā postīšanas priekā satvēra kasi un notrieca to zemē. Atrāva atvilktni, izbēra sīknaudu. Paķēra papīra naudu un kaisīja apkārt. Dažu citi, kas nebija tik iekarsuši, lasīja zīmes un bāza kabatās. Alus pildītāji, iznēsātāji un uzraugi stāvēja apstulbuši un vēroja trakošanu. Es biju vienīgais, kas attapās piezvanīt policijai. Saucu klausulē, ka stāvoklis briesmīgs — droši vien būs ievainotie, varbūt pat kāds beigts. Bet galvenie trakotāji bija gudri: pēc dažām minūtēm redzēju, ka viņi izskrēja pa durvīm. Mazāk vainīgie nu pierima un ari aizlasījās. Kad ieradās pusducis policistu, dzertuve bija tukša. Tikai mēs, krogus darbinieki, stāvējām pulciņā kā vilka sabaidītas aitas. Viens no īpašniekiem bija krogū. Viņš skraidīja apkārt uztraucies. Man bija jāsmejas viņu novērojot. Viss krogū taču ir apdrošināts. Ko viņš skrēja un klukstēja kā perētāja vista? Drīz pēc policistiem ieradās preses puiši. Viņi mūs ņēmās izvaicāt un filmēja postažu. Daži darbinieki stāvēja klusi kā mēmie, bet es raiti atbildēju uz jautājumiem. Ritu mani rādīs televīzijā, un mans vārds būs avīzē —" ,,Nebūs labi, ka tavu vārdu un darba vietu izziņos policijai," Normans paspēja Džeriju pārtraukt. ,,Tevi taču meklē Vilov​bridžas policija." ,,Tas gan —" Džerijs sarāvās. ,,To nemaz neiedomājos." ,,Tagad labāk taisies no Džonstonas projām. Ja tevi likums panāks, sods būs bargs ir par Kimas iepēršanu, ir par izvairīšanos no tiesas."

Nu Džerijs apklusa — pirmo reizi, kopš Normans viņu pazina. Pēdējam sirds iekņudējās aiz prieka. Vai nu Džerijs bēgs un Normans būs pasargāts no vienmuļajiem monologiem? Vai Džerijs gribēs atzīt, ka bija bailīgs? Bet no Džerija varēja visu ko sagaidīt, tāpēc Normans izšāva padomu: ,,Tagad tev īstā reize doties uz Otavu, uz krievu sūtniecību. Kad būsi tās aizsardzībā, tad pat mauntiņi netiks tev klāt." ,,Man kuru katru dienu vajag pienākt vēstulei no krieviem." ,,Dažu dienu pasteigšanās dēļ taču neiesi riskēt ar apcietināšanu. Krievu sūtnis tevi saņems kā dēlu, kā mīļi gaidītu viesi. Tev palīdzēs kā vien pratis. Drīz tu būsi Krievijā. Pēc tam Ukrainē — savas tautas dzimtenē, ko tavs vectēvs pameta, meklēdams svešumā dēkas un bagātību."

Džerijs neatzina atklāti, ka pievienojas Normaņa padomam. Viņš taču bija gudrāks un atjautīgāks par vienkāršo pārvietoto personu. Bet Džerijam bija aizmeties kaklā runāšanas prieks. Ne vārda neteicis, viņš kāpa augšup pa trepēm uz savu istabu. Tur nonācis, viņš ar skubu izdzēra naktij paredzēto pus pudeli rudža un itin veicīgi sāka kraut savus piederumus koferos. Žēl, ka šonakt vairs nevarēja nopirkt rudža pudeli rītdienai.

Jā, viņš vēl šonakt pazudis no Džonstonas. Pirms vienpadsmitos iznāks Džonstonas Žurnāls, pirms policija ievēros viņa vārdu, pirms sāks viņu meklēt. Kā zutis viņš izslīdēs no murda, kā gofers no alas, kā seskis no vistu kūts. Džonstonai, droši vien, bija tieša gaisa satiksme ar Montreālu. Katru dienu no starptautiskā lidlauka. No Montreālas viņš viegli tiks uz Otavu. Kaut tikai lidlaukā nebūtu

jāgaida uz pēcpusdienu! Bet vai tādu sīku noziedznieku kā Džeriju policija pārlieku centīgi meklēs?

Piekāvis savu civilsievu — nu kas par to? Vai nu bez iemesla pārmācīja? Un neierašanās tiesā bija vienkārša aizmāršība, vairāk nekas. Jā, gan viņam velns palīdzēs tāpat kā līdzīgajās reizēs. Bet cietumā iekļūt viņš negribēja. Cellē bija pavadījis vienu nakti, un tā likās kā baigs murgs. Labāk tad miesas sodu — tikai ne ieslēgtlbu. Tā bija vientulības kulminācija.

Bet viņš taču viesnīcai parādā gandrīz simt dolāru! Ja to samaksātu, pietrūktu lidojumam uz Otavu. Protams viņš nemaksās! Lai bagātie viesnīcnieki aizmirst viņa simtnieku. Bagātie Dieva bērni, kas izsūca nabagos. Džerijs gan rītā vēl aizbrauks uz Lilandi un savāks izpelnīto algu. Tad izbēgs no Diženās viesnīcas pa ugunsdrošības trepēm. Normans nekā nepamanīs — tas vecais ruksis ar apaļo vēderiņu. Pamanīs tikai nākošajā nakti, kad Džerijs neieradīsies parunāties. Ies uz divisimt piekto istabu skatīties. Tad redzēs, ka Džerijs pazudis ar visām mantām. Bet meklētais tad jau sēdēs lidlaukā, un kabatu viņam sildīs lidmašīnas biļete uz Otavu. Vakarā viņš satiks jaunās dzimtenes ļaudis. Beidzot būs kopā ar līdzīgiem |audlm, ar biedriem.

Velns patiesi gādāja par Džeriju: viss izdevās kā cerēts. Viņš iekasēja naudu Lllandē, izbēga no savas istabas un aizbrauca autobusā uz lidostu. Nu viņš bija aizsācis savas dzīves lielāko dēku. Jutās mazliet uztraucies. Aizrāva lielās pārmaiņas tuvums, bet baidīja nepieredzētais, nepiedzīvotais.

Reizēm brīvajā laikā viņš bija lasījis Padomijas žurnālus un avīzes, kas turienes dzīvi un jaunradi notēloja kā nepārtrauktu sajūsmu un laimi. Bet viņš bija dzirdējis ari kritiskas piezīmes: viss, ko Kanadā varot lasīt par Padomju Savienību, esot propaganda. īstā dzīve Padomijā esot nožēlojama.

Bet Džerijam nebija izvēles. Viņš bija velna priesteris, kas gribēja savus spēkus ziedot velna valstības celšanai komūnistu pasaulē. Padomijā viņš kļūs īsts komūnists, nevis pasīvs Ļeniņa ideju apjūsmotājs. Un kā īsts komūnists viņš reiz atgriezīsies Kanadā, vadīdams Padomju Kanadas izveidošanu. Jā, tikai uz priekšu! Jāsteidzas strādāt līdzi pasaules komūnisma celšanā.

Kanadas Pacifika lidmašīna bija liela un moderna. Slaida kā milzīga bezdelīga tā piestājās pie doka un uzņēma pasažierus. Pacilāts Džerijs iegāja lidmašīnas vēderā. Šis bija viņa pirmais lidojums. Pirmo reizi viņš pacelsies gaisā — augstu pāri mežiem, pilsētām un mākoņiem. Varenā un cildenā veidā viņš atstās plutokratu zemi Kanadu un dosies ceļā uz savu loloto taisnības un vienlīdzības valstību. Un savā jaunajā dzīvē viņš būs enerģisks. Pacelsies pāri degvielas pildītāja un alus iznēsātāja darbam. Saistīgā padomju dzīve pacels viņu kā lidmašīnā. Viņš mācīsies, studēs, darbosies. Biedri atbalstīs, iedrošinās, veicinās. Džerijam nebija šaubu, ka Padomija bija lielāku iespēju zeme nekā Kanada, kur rosību kavēja bagātnieku mantrausība. Tāpēc ari Džerijs nekā nebija sasniedzis.

Viņš apsēdās savā vietā un aplaida acis visapkārt. Citi ceļinieki sēdēja rāmi, klusi, miegaini. Kā jau kanadieši. Vienīgi stjuarteses bija gaišām, dzīvām sejām. Mākslinieciski izkrāsojušās un nopūderējušās skaistules. Bet viņas bija tādas pat kaķenes kā ielu staigules. Viņām bija savi mīļākie, ar kuriem viņas gulēja. Varbūt katrai pat vairāki. Džerijam riebās tēlotais cēlums un godīgums, jo zināja, ka no visiem dzīvniekiem cilvēks bija visvairāk izvirtušais. Viņam dzimuma izvirtība bija apnikusi — viņš bija diezgan ar to iepazinies. Droši vien Padomijā viņš atgūs savu vīrišķību, jo tur sadzīvē būs veselīgāka gaisotne. Pagaidām viņš dzīvi uzmundrināja ar alkoholu. Pasaucis ar pirkstu stjuartesi, viņš tai skatījās acis nekaunīgi un prasīja dubultu mēriņu rudža. Stjuarteses acis viņš izlasīja nepatiku. Nosmīnējis par to, Džerijs saņēma pasūtinājumu un izdzēra to pāris kāros malkos.

Blakus sēdētājs — mazs resnltis ar nokārušos žodu — noskatījās Džerijā, bet nesacīja nekā. Katrs pats zina, ko dara. Bet Džerijam klusēt bija grūti. Kas par iedomīgu veci! Skatīsies kritiski Džerija dzeršanā! Un valdonīgi smīnēdams, Džerijs noprasīja stingri: ,,Vai jums nepatīk dzeršana? Vai brīnāties par mani? "

,,Ko nu brīnīsies. Mūsdienu jaunie cilvēki bieži vien izslāpuši." ,,Vecie dzēra vēl vairāk." ,,Kaut nu jums būtu taisnība." ,,Es dzeru tāpēc, ka saceļos pret pastāvošo iekārtu Kanadā. Kā veicīgs alus iznēsātājs veicināju dzeršanu. Dzer te visi — baltie, indiāņi, ķinieši un nēģeri. Tas nodzls Kanadu dimbā. Te visur baznīcas un krogi. Viss, ko kanadieši sajēdz, ir skaitīt pātarus un dzert. Dzert krogos, mājās, izbraucienos. Dzeršanas meistari ir indiāņi. Tie ir nabaga lopiņi, kas palīdzēs Kanadā ievest komūnismu. Kad Padomju Savienības karapulki nāks kā jaunas dzīves nesēji, indiāņi būs tie, kas pārmaiņā sev saskatīs nākotni. Viņi gavilēdami pulcēsies zem sarkanajiem karogiem. Viņi mums palīdzēs. Un mēs viņus mācīsim un pārmācīsim, līdz no viņiem iznāks derīgi cilvēki padomju iekārtai. Kanadas vājums un muļķība parādās tai apstākli, ka tā nav spējusi nokārtot indiāņu problēmu: Kanadas likumdevēji vainīgi, ka iedzimtie kļuvuši gļēvi sliņķi. Baltajiem jāstrādā un jāmaksā nodokļi, lai indiāņi varētu žūpot un dzīvot bez darba. Tā ir netaisnība, pret ko gribu sacelties. Kad atgriezīšos no Padomju Savienības ar sarkanarmijas vienībām, tad pielikšu punktu indiāņu pļēgurošanai. Kanadas padomju vara norādīs ikvienam indiānim, kur viņam jāstrādā. Un viņš strādās dūšīgi un uzcītīgi. Ja gadīsies kādi kaitnieki, tos cietumos iekšā, kur viņus atkal sagaidīs darbs. Pret visām indiāņu problēmām man divas zāles: darbs un atturība." ,,Bet baltie atņēma indiāņiem viņu zemi. Ielika viņus rezervātos un sagrāva viņu darba prieku.

Baltie vainīgi pie indiāņu pagrimšanas. Šo netaisnību baltie nekad neizlabos. Es ari esmu baltais, bet stāvu par taisnību." ,,Zeme ir valsts īpašums. Tā nedrīkst piederēt atsevišķiem individiem — vienalga vai baltiem, vai sarkaniem. Kad baltie pārņēma Kanadu, viņiem vajadzēja pielāgot uzvarētāju likumu: zaudētājs ir uzvarētāja kalps. Cīņā par savu eksistenci indiāņi būtu veidojušies vīrišķīgi, stipri, enerģiski. Bet vēl viss nav zaudēts indiāņu lietā; komūnisms atjaunos sarkano rasi." ,.Saprotu, ka jūs pārceļaties uz dzīvi Padomju Savienībā? " ,,Jā — nākotni veidotājā valsti; valsti, kas aizdedzinās pasauli. Man patīk ugunsgrēki! Kad Vilovbridžā reiz aizdegās valdības telefonu celtne, mans prieks uzplauka kā sarkana dālija. Vispirms skatījos pa logu, kā uguns vēla melnus dūmu mutuļus, kā oranži liesmu spoki šaudījās pret tumšajām nakts debesim. Tad nenocietos un aizskrēju uz ugunsgrēka vietu. Kliedēdami ziņkārīgo pūli, policisti pavēlēja visiem iet mājās un netraucēt ugunsdzēsēju darbu. Bet es nebiju aizdzenams! Paslēpos kādā tumšā durvju telpā un skatījos ugunsdzēsēju cīņā. Kaut viņi būtu zaudētāji! Lai nodeg vecā celtne; tad tās vietā pacelsies jauna. Muļķība glābt vecu graustu! Tāpat muļķība sargāt veco pasauli. Jāsadedzina gadu tūkstošiem vecās kultūras, lai to vietā varētu celt jaunas. Vecā morāle, ko dzīvu cenšas uzturēt pagrimušā baznīca, ir jāsamin mēslos. Dieva valdīšanas laiks ir pagājis. Tagad kopā ar velnu veidosim memorāles sabiedrību, kas būs brīva, droša, laimīga. Mums piekritēju masas aug Francijā un Itālijā; Āfrikā mēs nākam kā apgaismotāji; Indijā mēs padzenam badu. Jā, mēs apkausim svētās govis un pabarosim izsalkušos ar steikiem un desām. Nabagie diezgan cietuši reliģisko māņu važās.

Lai deg, lai deg, lai deg! Lai visa pasaule sabrūk liesmās! Lai debesis sabrūk pelnos, lai Dievs iegāžas ellē kā veca, primitīva statuja! No elles izkāps sarkano karogu pulki!" ,,Tas labi gan, ka pārceļaties uz Krieviju. Labāk, ka ugunsgrēku kārotāji atstāj miermīlīgo Kanadu. Padomijā jūs daudz ko iemācīsities." ,,Jūs ari esat ugunsdzēsējs? Viens no tiem, kas grib saglabāt veco plutokratijas celtni? Es nīstu vecos kapitālisma praviešus! Kad vēroju, kā dega vecā telefonu ēka Vilovbridžā, es piesaucu velnu, lai viņš parāda savu varu un iemet liesmās vienu ugunsdzēsēju pēc otra. Bet nākošajā dienā lasīju, ka tikai divi ugunsdzēsēji dabūjuši galu un trīs apdeguši. Velns bija darījis savu darbu, bet Dievs viņam,

acīmredzot, bija turējies pretī. Tomēr nākotnē Dieva ugunsdzēsēji piedzīvos lielākus upurus. Visā pasaulē komūnistu arsonisti aizdedzinās Dieva tempļus, reakcionāru pilis, veco valdību celtnes.

Dievs vairs nespēs pasargāt savus ugunsdzēsējus. Tūkstoši un tūkstoši sadegs revolūciju liesmās un kā lielas ogles sakritīs pelnos!" ,,Piedodiet, jaunais cilvēk, man jāizlasa manas firmas ziņojums," teica resnītis un izvilka no kabatas vairākas lapas. Viņš pagrieza Džerijam muguru par zīmi, lai viņu netraucē. Džerijs uzmeta viņam nicinātāju skatu: ,,Lasiet, lasiet par savas firmas sekmēm. Ilgi vairs to nedarīsit."

Džerijs atvēra pie rokas paturēto koferi, izņēma jaunāko Padomijas avīzes numuru angļu valodā un iedziļinājās tanī. Tur bija ziņas par komūnistisko augšupeju dažādās vietās Padomju Savienībā.

Kādā fabrikā Maskavā darba norma bija izpildīta ar simt procentu uzviju. Fotogrāfijās rādīja fabrikas vadītāju un dažas strādnieces smaidīgām sejām. Visām apaļi vaigi kā lellēm, slaviski zemas pieres un šauras acis. Citur avīzē bija garš apraksts par jaunajiem dzīvokļu namiem, kas bagātīgi sacelti visās republikās. Vēl citur Džerijs lasīja par jaunu milzīgu kokrūpniecības fabriku, kas uzcelta Sibirijā.

Lūk, Padomijas avīze: izcēla jaunrades sasniegumus, nevis izklāstīja noziegumus kā Džonstonas Žurnāls. Krievijā nešķieda naudu par preču sludinājumiem, jo tur veikaliem nebija jācenšas atņemt vienam otra pircējus. Protams, Kanadā sludinājumu izdevumi bija pieskaitīti preču cenām, un nabaga pircējiem par tiem jāsamaksā. Nebija brīnums, ka plutokratu zemēs inflācija bija nevaldāma un strādniekiem bija smagi no tās jācieš. Kāda drošības un bezbēdības sajūta pavadīja Padomju Savienības strādnieku! Viņam nebija jābaidās no bezdarba. Ja arī vienā vietā darbs izbeidzās, cits darbs to gaidīt gaidīja. Ja strādnieks vai ierēdnis kārtīgi darīja savu darbu, nebija jābaidās no atlaišanas. Un kam gan nepatiktu strādāt valsti, kur viņš zināja, ka strādā pats savam labumam, nevis kāda miljonāra bagātībai? Protams, izmantotājiem bagātības nekad nepietiek, tāpēc viņi izdzen strādniekus, kā vien jaudā. Bet preču tirgi plutokratijās ir untumaini. Kaut kāda iemesla dēļ ražojumiem apsikst noiets. Fabrikanti bez žēlastības atlaiž strādniekus, nebēdādami, kā viņi turpinās dzīvot. Tiesa: Kanadā bezdarbinieki saņēma palīdzību un postā nonākušajiem piesūtīja labklājības čekus, bet šiem cilvēkiem trūkums kā lietuvēns tupēja plecos. Draudēja miesīga un garīga pagrimšana. Labāk veselīgs, piemērots darbs nekā nīkšana bezdarbībā.

Izlasījis avīzi, Džerijs paņēma Ļeniņa kopoto rakstu trešo sējumu un iedziļinājās tanī. Viņš gribēja būt sagatavots dzīvei jaunajā dzimtenē. Viņš iestāsies komūnistu partijā, un tad vajadzēs būt zinīgam komūnisma filozofijā un vēsturē. Varbūt viņš iestāsies kādā arodskolā vai technikumā, nobeigs to trieciena tempā un tad trauksies uz universitāti. Viņš kļūs celtniecības inženieris, kas plānos un pārzinās daudzstāvju būvēšanu kādā modernā Krievijas lielpilsētā. Nē, nē, viņš taču bija sapņojis kļūt virsnieks un politiskais audzinātājs sarkanajā armijā! Viņš dzīvos ar karavīriem, kas pārstaigās pasauli un izplatīs komūnismu. Mācīs Marksa, Engelsa un Ļeniņa filozofiju karaskolās.

Pats ari rakstīs grāmatas — attīstīs savu filozofiju par komūnisma evolūciju un tā pielāgošanu dažādām jauniegūtām zemēm. Tā pienāks diena, kad viņš atgriezīsies Kanadā ar ģenerāļa zlmotnēm kā savas kādreizējās dzimtenes sabiedrisko lietu speciālists. Ļeniņa raksti bija smaga un garlaicīga lasāmviela, bet Džerijs piespieda sevi koncentrēties.

Reižu reizēm viņš pieķēra sevi noklīstam fantazijas krūmājos, bet tad pievilka grožus un pavēlēja sev atgriezties lielā komūnisma tēva vagā. Gara mundruma uzlabošanai viņš vēlreiz pasūtināja dubultu rudža devu. Tā pagāja dažas garas stundas, un viņš sasniedza Montreālas lidlauku. Tā kā viņš bija lidojis pretēji saules virzienam, tad lielajā franču pilsētā jau tuvojās vakars. Bet Džerija kustīgā un bagātā diena vēl nebija galā: viņš gāja uz Otavas lidmašīnu. Tā jau gaidīja viņu domīga un rāma, it kā atpūzdamās nākošajam skrējienam. Drīz viņš bija Kanadas galvas pilsētā. Pasauca taksometru un

norīkoja to braukt uz padomju sūtniecību. Šoferis — izkāmējies nēģeris ar stārķa kājām — paskatījās Džerijā bijīgi: laikam jauns diplomāts. Bet viņš zaudēja savu cieņu, kad krāva bagažniekā Džerija lētos un nobružātos koferus. Melnais uzdrošinājās uzsākt sarunu: ,,Vai strādājat krievu sūtniecībā? " ,,Nē, man tur darīšanas. Braucu uz Padomju Savienību." ,,Ceļojumā? " ,,Nē, uz dzīvi!" ,,Kā tā? Vai tad Kanada vairs nepatīk? " ,,Nekad nav patikusi. Un jo ilgāk dzīvoju šai plutokratu zemē, jo vairāk man tā apriebjas. Esmu komūnists, un man Kanadā nav nākotnes." ,,Tad gan labi, ka aizbraucat. Padomijā tādus kā jūs gaida kā peles uz ēsmu. Jūs jau gaida ražens darbs kādā kolhozā, minerālu raktuvēs vai mežu cirsmās. Jums jau sen vajadzēja aizbraukt. Kanadai jūs nepietrūksit." ,,Man ari nebūs nekādas ilgas pēc vecās dzimtenes. Kad iesperšu pirmo soli padomju sūtniecībā, samīšu savu Kanadas pavalstniecību. Kļūšu padomju pilsonis, un varenā Padomju Savienība mani aizsargās un par mani rūpēsies." ,,Rūpēsies par jums tā, ka pašam nebūs ne vārdiņa ko iebilst." ,,Taisnības valsti nav nevienam ko pretī runāt. Tur priekšniecības rūpes ir strādnieka labklājība.

Katram rīkojumam var ar prieku pievienoties." Šoferis vairāk nerunāja. Džerijam gribējās viņu aizkaitināt ar kādu nievājošu izteiku, bet nekas kodolīgs nenāca prātā. Drīz ari viņi bija sasnieguši gala mērķi. Džerijam nebija žēl atvadīties no Kanadas dzīves.

Sūtniecībā viņu saņēma laipni, draudzīgi cilvēki. Pat pārāk laipni un pārāk draudzīgi. Džerijs neprata atbildēt darbinieku pieklājības frāzēm, un tas viņā radīja neērtības sajūtu. Nekas, viņš iemācīsies runāt un uzvesties kā padomju pilsonis, un viss būs labi. Jā, viņš bija uzaudzis nožēlojamā vidē. Govspuišu un eļļas urbēju pasaulē Rietumkanadā cilvēki vairāk lamājās nekā runāja. Tas tikai norādīja uz kanadiešu zemo kultūras līmeni. Vai ari viņa paša kultūras līmenis nebija zems? Laikam gan. Bet ko viņš viens varēja darīt pret visas lielās zemes tumsonību? Nu viņam palīdzēs padomju ļaudis. Viņš augs un pārveidosies par pilnīgāku cilvēku.

Tovakar sūtnis bija nevaļīgs, bet paziņoja, ka pieņems Džerija apciemojumu nākošajā rītā.

Atbraucēju saņēma elegants padomju virsnieks un palīdzēja izpildīt dažādas anketes krievu un angļu valodā. Kad Džerijam bija jāuzdod tēva vārds, viņš sacīja, ka viņam tēva nav. Savā runlgumā viņš pastāstīja par savu izcelšanos. Krievs iesmējās: ,,Es esmu bēdīgākā situācijā. Visus bērnības un jaunieša gadus domāju, ka mans tēvs ir Boriss Jevko. Biju ārlaulībā dzimis, bet mūsu plašajā dzimtenē par to neviens neuztraucas. Bet kad jau biju pieaudzis un reiz sēdēju viesnīcā, pie manis pienāca brašs virs pusmūža gados, sniedza roku, nosaucu savu vārdu un teica, ka gribot ar mani runāt divatā. Labi. Gāju viņam līdz uz miliciju. Tur laipns virsnieks mūs ielaida sarkanajā stūrīti. Acīmredzot, viss bija iepriekš izkārtots. Nu liecinieka klātbūtnē svešinieks man paziņoja, ka nevis Boriss Jevko, bet viņš esot mans tēvs. Negribēju ticēt. Nu svešinieks — viņa vārds bija Ivans Skoreikovs — man stāstīja, ka manas mātes apaugļošanas laikā ir viņam, ir Borisam Jevko bijušas intimas attieksmes ar manu māti. Ivans Skroveikovs nu gribēja pierādīt, ka viņš bijis mans īstais tēvs. Milicijas rakstvedis uzrakstīja protokolu. Nākošajā dienā gājām uz slimnīcu noskaidrot mūsu asiņu grupas. Mums tās izrādījās vienādas. Bet nu Boriss Jevko paziņoja un pierādīja, ka ari viņam bija tāda pati asiņu grupa. Mana māte nenoliedza, ka intimi satikusies ar abiem vīriešiem. Tā nu iznāca, ka man bija divi tēvi. Māte gan tikai viena. Es sajutu

nicināšanu ir pret māti, ir pret abiem tēviem. Kādi izvirtuļi bija visi trīs! Iestādēs par manu tēvu turpināja atzīt Borisu Jevko, jo viņš bija piedalījies manā audzināšanā. Bet neviens nezina, vai tā ir patiesība. Pārtraucu sakarus ar visiem trim netikļiem. Aizgāju armijā, iekļuvu virsnieku skolā, iemācījos angļu valodu. Kļuvu krietns padomju pilsonis par spīti savai necilajai izcelsmei. Tavi vecāki, biedr Straza, bijuši tikumīgāki par manējiem. Bet Padomju Savienībā daudziem vecākiem ir tikai tīri bioloģiska nozīme savu bērnu dzīvē." ,,Domāju, ka Padomijā cilvēki dzīvo tikumīgi." ,,Kā nu kurš. Uz tikumību nevienai zemei nav monopols. Nav vērts cīnīties pret netiklību, jo to nav iespējams uzvarēt. Bet vai biedrs vēlētos glāzi vodkas? " ,,Paldies. Man gan labāk garšo rūdzis. Jeb jums tas nav krājumā? " ,,Ir! Sūtniecībā viss ir krājumā. Padomju Savienība ir bagāta zeme. Bagātāka nekā Kanada. Un daudz stiprāka. Varenāka par Savienotām Valstīm. Nesakaujams militārs milzis. Tūlīt viesmīlis atnesis rudzi un šprotes."

Virsnieks piespieda zvana podziņu, un iesteidzās kalpotājs. Paklausīgs, padevīgs. Saņēma rīkojumu. Izsteidzās nopietns un kluss. Džerijs bija pārsteigts par pamanītajām kunga un kalpa attieksmēm. Viņš gan būs draudzīgāks pret saviem padotajiem. Bet tai pašā laikā Džerijam zuda daudz no cienības pret virsleitnantu Jevko, kas, nākdams no ļoti zemiem ļaudīm, tagad laikam pārāk izbaudīja savu varu. Tā taču nebija sociālā vienlīdzība?

Virsleitnants saskandināja ar jauno padomju pilsoni. Abi izmeta mēriņus veicīgi. Tad uzbruka šprotēm un ēda tās tāpat bez maizes. Atkal dzēra, ēda un runājās. Krievam acis kļuva stiklainas kā čūskai un mute siekalaina kā sunim, bet bijušais kanadietis bija izturīgāks. Viņam proporcionāli ar izdzertā rudža daudzumu čaklāka kļuva mēle: ,,Mani meklē Kanadas policija par kādas ielas meitas piekaušanu un izvairīšanos no tiesas. Bet lai meklē vien! Te man klāt viņi netiks. Es smejos par viņiem. Ritu uz lidostu braukšu padomju sūtniecības automobili. Lepnā kadiljakā kā ievērojama persona. Lai velns parauj Kanadas policiju!

Kad nokļūšu Padomijā, apceļošu lielo Krievzemi. Ukrainu un citas brālīgās republikas. ,,Varen plaša mana zeme dzimtā — " Tad redzēšu, kādu darbu izraudzlšos, kur apmetīšos uz dzīvi. Iestāšanās partijā man ļaus biedroties ar labākajiem padomju pilsoņiem. Satikties ar skaistām krievietēm.

Daudzām. Tad iešu studēt uz Maskavu vai Ļeniņgradu. Jā, Padomijā varēšu skoloties — ne tā kā Kanadā, kur tikai bagātnieku bērni var iet uz universitāti. Kļūšu Padomijas zieds! Vai tu vēl klausies, biedri virsleitnant? " ,,Jā, jā — dzirdu visu. Tu būsi velnišķīgs padomju pilsonis —" Džerijs turpināja runāt — izklāstīja savu draudzību ar velnu un naidu ar Dievu. Virsleitnants Jevko sāka snaust. Tas apvainoja Džeriju: ,,Jūs, biedri, neklausāties mani. Vai tāda ir padomju pieklājība? Jūtos jau vilies. Labāk iešu gulēt. Kur mana guļamistaba? " Piespiedis zvana pogu, Džerijs izkampa rudža glāzīti. Kad steidzīgi pildīja otru, ieskrēja apteksnis — lunkans un padevīgs kā takšelis. Daudz glaimīgāks par jebkādu Kanadas apkalpotāju. Kāda vēlēšanās biedram Strazam? ,,Vai jums te sūtniecībā ir sievietes? Vienalga kādas! Resnas vai tievas, jaunas vai vecas!" Un Džerijs piemetināja nekaunīgu frāzi. ,,Nē, pie mums, biedri, ienāk tikai divas telpu tīrītājas. Un pāris mašīnrakstītājas. Visas precējušās un neizrāda interesi par svešiem vīriešiem." ,,Tad gribu iet uz tuvāko krogu. Būšu kanadietis vēl pāris stundu." ,.Juras jāprasa atļauja virsleitnantam, biedram Jevko." ,.Jevko piedzēris un guļ. Izšmaukšu tāpat uz savu roku."

,,Durvis ir noslēgtas, biedr. Es nezinu, kur atslēga. Ieteicu jums iet gulēt. Ritu jums jāsatiek sūtnis. Tad derēs, ja būsit labi atpūties." ,,Mani paģiras nekad nemoka. Esmu dzimis profesionāls dzērājs. Modini biedru Jevko, lai viņš laiž mani no šī cietuma laukā." ,,Viņš jūs nelaidis. Tagad esat Padomju Savienības aizsardzībā. Mēs esam atbildīgi par jūsu drošību un labklājību. Šeit valda disciplīna."

Džerijs pielēca kājās. Izslēja galvu kā gailis kaņepēs. Purināja virsleitnantu biedru Jevko, kas negribēja mosties. Pēc minūtes viņš tomēr pavēra acis un krieviski nolamājās. Džerijs turpināja modināšanu. Tad virsnieks pielēca kājās, dusmās sarauktu pieri un sakniebtu muti. Paskatījās Džerijā draudoši. Tad izstiepa pret viņu pirkstu kā revolvera stobru un uzkliedza: ,,Klusu, pllēn! Ja esi piedzēris, tad guli! Vai tu vēl neapjēdz, ka esi Padomijā? Tev būs grūti jāmācās būt padomju pilsonim! Es tevi atminēšos!"

Džerijs nobijās kā zvirbulis, kad ierauga vanagu. Šļaubeniem pleciem sekoja apteksnim uz guļamistabu. Klusi ielīda gultā. Par spīti dzeršanai galva likās skaidra. Vai viņš nesāka iepazīties ar īstenību Padomijā? Nē, nebija ko izbīties. Tādu dzērāju virsnieku varēja atrast katrā tautā. Kanadā piedzērušie bija vēl rupjāki, ja gadījās nonākt ar viņiem nedraudzīgos apstākļos. Virsleitnants Jevko bija visumā cilvēks kā nākas. Kam gan patiktu, ja viņu uzbāzīgi modinātu pašā saldākajā piedzēruša pilsoņa miegā? Tāda sīkuma dēļ Džerijs taču nedomās par sava nodoma mainīšanu. Neies taču bēgt ārā no padomju sūtniecības, lai kristu par laupījumu Kanadas policijai. Un kā viņš varēja domāt par bēgšanu, ja durvis bija noslēgtas? Nē, nē, viņš lidos uz Padomiju — savu bohanka sapņu zemi kopš pusaudža dienām. Un kā kārtīgs puisietis viņš veikli noģērbās, nolika drēbes uz krēsla, ielīda gultā un aizmiga nedomādams par sievietēm.

Sūtnis bija patīkams, nopulēts biedrs. Apvēlies ar omulību kā cilvēks, kam klājas labi, kas apmierināts ar savu darbu, apkārtni, algu un iztiku. Ja tādi bija Padomijas ierēdņi, tad varēja droši uz turieni doties. Tiem pat prātā nenāks darīt kaut ko ļaunu vai netaisnu. Sūtņa draudzības pamudināts, Džerijs kļuva vaļsirdīgs kā bērns. Veselu stundu stāstīja par sevi — visvisādus dzīves sīkumus, savas īpašības, savu alkoholismu, savus nedarbus, savus uzskatus par Dievu, velnu un mīlestību. Biedrs Proporskis klausījās uzmanīgi, pat atsauclgāk nekā lāga virs Normans. Pievienodamies sūtnis reizēm pamāja ar galvu, sasita rokas kā aplaudēdams un izmeta dažus uzmundrinātājus vārdus. Viņa gaļīgā un apaļā slava seja bija savilkta smaidā, bet sastingusi. Visā Džerija runāšanas laikā viņš tikai pāris reižu kaut ko ievaicājās. ŠI Džerija izplūšana bija līdzīga nervu slimnieka dvēseles izkratīšanai pie ārsta vai biktenieka grēksūdzei pie mācītāja. Pat mātei vai Lionai viņš nekad nebija bijis tik atklāts.

Tā cilvēks par sevi dažkārt stāsta patīkamam svešniekam, ko nedomā jebkad atkal sastapt. Tādu cilvēku kā sūtni Džerijs būtu vēlējies par savu tēvu.

Bet stāstījuma beigās Džerijs pamanīja, ka biedrs Proporskis pieliecās un kaut ko aizkāra zem galda. Džerijs sadzirdēja vieglu klikšķi, it kā izslēgtu gaismu vai radio aparātu. Tanī pat bridi Džerijs pārbijās: vai viņa runa bija uzņemta skaņu lentē? Ko sūtnis darīs ar to? Vai sūtīs viņam līdz uz Padomiju? Ai, kāpēc viņam vajadzēja visu tik sīki izstāstīt par sevi? Kāpēc viņš bija tik vientiesīgi aizrāvies ar sūtņa cilvēcīgo sirsnību? Vai leitnants Jevko jau nebija parādījis, ka aiz padomju diplomāta draudzības fasādes slēpjas auksts un lietišķs komūnists? Vai aizslēgtās durvis neliecināja, ka viņš bija cietumnieks? Neuzticams, apsargājams svešinieks? Džerijs aprāvās pus teikumā un klusēja kā sastindzis. Bet viņa apmeklējums pie sūtņa bija beidzies. Vēl joprojām smaidīdams, biedrs Proporskis sniedza viņam roku un izteica pārliecību, ka biedrs Straza būs laimīgs un sekmīgs padomju pilsonis. Tad kā prieka vēsti sūtnis paziņoja, ka Džerijs jau pievakarē izlidos uz Montreālu, lai no turienes turpinātu lidojumu uz Ļeniņgradu. Biedrs Jevko viņu pavadīs kā sargs, lai Džerijam

ceļā negadītos nekas nepatīkams. Vēlreiz biedrs Proporskis vēlēja Džerijam laimes un kratīja viņa roku. Tikai tagad Džerijs pamanīja, ka sūtņa smaidā bija paslēpies cinisms.

Džeriju saņēma viesmīlis un aizveda pusdienās. Tās bija labas un veselīgas, bet vairāk par ēdienu Džerijs kāroja dzērienu. Kādu glāzi rudža, vai vodkas, vai ruma. Pat pudele alus būtu kā paradīzes zāles. Atkal viņam trīsēja rokas — tā muļķīgā nelaime, ko varēja ārstēt tikai ar alkoholu!

Mute bija sausa, sāpēja galva, mocīja slāpes. Palūdzis viesmīlim melnu, rūgtu kafiju, Džerijs to dzēra aizgūtnēm. Bet tā daudz nelīdzēja. ,,Vai es varētu sastapt biedru Jevko? " Džerijs lūdza viesmīlim, cerībā, ka virsleitnants viņam palīdzētu paģirās. Dzērājs dzērāju taču saprot. ,,Biedrs virsleitnants aizbraucis darīšanās uz pilsētu," viesmīlis paskaidroja. ,,Kad būs mājās? " ,.Nezinu." ,,Es gan zinu: pirms izbraukšu uz lidlauku." ,,Ko prasi, ja pats zini? " viesmīlis kļuva nedraudzīgs.

Pusdienas mazliet remdēja kāri pēc alkohola, bet rokas Džerijam joprojām trīsēja. Tādas nesavaldāmas, riebīgas rokas! Izmisis viņš griezās pie viesmīļa: ,,Vai jums nebūtu kāda glāzīte stiprāka dzēriena? Samaksāšu." ,,Nav," uzrunātais atbildēja ar gandarījumu. ,.Sūtniecības darbiniekiem dzert aizliegts. Pats arī labāk šo prieku aizmirstiet. Padomju Savienībā dzeršanu visādi apkarojam. Jūs taču gribat būt ideāls padomju pilsonis."

Ari Jevko negribēja Džerijam palīdzēt. Neesot ne laika, ne īstās reizes, lai domātu par dzeršanu.

Biedrs Straza taču neesot alkoholiķis? Bet ja esot, tad lai pārvarot šo vājību iespējami drīz. Lai saņemot sevi stingri — kā zirgu pie apaušiem. Vai tad jaunajam padomju pilsonim trūkstot gribasspēka?

Biedram Jevko nicīgi smīnot, Džerijs lidmašīnā tomēr nopirka dubultu mēriņu rudža. Tikai šoreiz viņš vēl iedzers! Alkoholismu taču nevarēja tā uz reizi pārvarēt it kā roku nocirst.

14. Ļeniņgrada! Pasaules slavenā pilsēta, par ko Džerijs bija lasījis grāmatās, žurnālos un avīzēs.

Skatījies skaistas, krāsainas fotogrāfijās. Jūrnieki par to sapņoja kā par ziemeļu skaistuli. Ceļotāji tajā meklēja slavu kultūras garu. Nu Džerijs pastaigāsies pa tīrajām ietnēm, aizies uz mūzeju, operu, teātri, kaut arī krievu valodas vēl neprata. Kultūrālā vidē ari pašam jāturas kultūrālam. Senāk viņš bija smējies par smalkajiem kultūras iestādījumiem. Tie bija labāko cilvēku daļa. Ienīzdams labākos cilvēkus, Džerijs ienīda ari viņu izsmalcinātājus. Bet tagad stāvoklis bija mainījies: Padomijā visi bija labākie cilvēki. Ari Džerijs. Pat vissmalkākā māksla piederēja visai tautai. Tāpēc ari Džerijam pieklājās apmeklēt mūzejus, teātrus un operas.

Virsleitnants biedrs Jevko nodeva Džeriju milicim, kas bija atnācis saņemt jauno padomieti.

Jevko pasniedza milicim ari lielu, piepūtušos aploksni, ko saņēmējs noglabāja portfelī. Tad virsnieks pasacīja vienaldzīgu sveiki krievu valodā un aizgāja neatskatījies. Pat roku nepasniedza. Jā, virsleitnants bija rāpulis, kā ķirzaka, kas dažreiz — piemēram, kad rudzi var sadzert — bija silts, bet citādi bija nepatīkami auksts.

Izgājuši no gaisa ostas, Džerijs ar milici iesēdās automobili un brauca uz kādu viesnīcu. Pa ceļam Džerijs vēroja pilsētu un tās ļaudis. Salīdzinot ar Rietumkanadas pilsētām, Ļeniņgrada bija

veca un cildena ar pilīm, sabiedriskām celtnēm un baznīcām. Kaut ari Džerijs nievāja Dievu, viņam patika skaistie pareizticīgie dievnami ar izrotātām sienām un diženiem kupoliem. Pie veikaliem viņš ievēroja neparastu parādību: cilvēku rindas. Kāpēc rindas? Vai pircējus veikalos neielaida visus reizē? Džerijs gribēja par to pavaicāt milicim, bet neprata krievu valodas. ,,Vai jūs, biedri, saprotat angliski? " Džerijs vaicāja.

Milicis paskatījās Džerijā saprotoši, bet atbildēja ar strupu krievisku nē. Vai viņš negribēja atzīties, ka prot angliski? Kāpēc nē? Džerijam uzplūda baiļu sajūta, kā auksts vilnis. Vai bija taisnība tiem skeptiķiem Kanadā, kas bija Džerijam stāstījuši, ka Padomijā cilvēki cits citu izspiego? Milicija un iekšlietu ministrija vācot ziņas par ikvienu cilvēku, it kā viņš būtu valsts ienaidnieks. Neuzticoties nevienam. Atklātība Padomijā esot muļķība. Jā, jā, viņš laikam bija muļķis no Kanadas, izstāstīdams visu par sevi krievu sūtnim. Nu sīkas ziņas par Džerija Strazas dzīvi un personu milicis nesa savā portfeli. Tagad bija par vēlu kļūt piesardzīgam.

Par spīti skaistajām celtnēm, Ļeniņgrada likās pelēka. Kāpēc? Bridi Džerijs nevarēja atrast iemeslu. Tad attapās: pilsētai trūka krāsaino reklāmu, mākslinieciski veidoto neona rotu. Tikai lieliem burtiem uzkrāsoti uzraksti uz celtņu sienām. Visi krievu burtiem, ko Džerijs neprata izlasīt. Ai, ai, vajadzēja pamācīties krievu valodu pirms brauca uz Padomiju. Nu mācīšanās būs jāveic stahanovieša tempā. Nu nekas. Džerijam bija viegla galva valodām. Skolā viņš bija iemācījies runāt franciski gluži labi. Tagad viņš iestāsies kādos vakara kursos, tikko radīsies iespēja. Mācīsies uzcītīgi un pārsteigs savus skolotājus. Kā trīsvalodu pratējs viņš dabūs labu labo darbu. Pēc tam universitāte, studijas doktora gradam un vadoņa loma Kanadā. Tagad viņš bija iespēju zemē — nu tikai uz augšu pa panākumu kāpnēm.

Džerijs pavadīja viesnīcā nākošo nakti. Istaba bija līdzīga Diženās viesnīcas istabai Džonstonā, ko viņš sauca par žurku alu. Kā lietuvēns uzgūlās nospiestības sajūta, nosmacēdama cerību pilno jūsmu. Kādu pārmaiņu viņš bija sasniedzis, izvēlēdamies svešumu? Nekādu! Stāvoklis bija pat pasliktinājies, jo te viņu uzraudzīja kā cietumnieku. Un neviens nesacīja, ko ar viņu darīs tālāk.

Muļķīgi bija būt kā mēmam svešā pasaules malā. Draudēja vēl lielāka vientulība nekā vecajās mājās.

Nervus sasprindzināja nedrošības sajūta, slepenas bailes. Viņš apsēdās pie loga un skatījās ārā.

Nebija nekā ko redzēt. Ielas tukšas, klusas kā spoku pilsētā. Gājēji reti un vientulīgi. Paretam kādi spēkrati atdzīvināja ielu ar savu gaismu un rūkoņu. Nekā no Kanadas pilsētu nakts prieka un dzīvības.

Vai tikai viņš nebija izdarījis kļūdu, nozākādams savu veco dzimteni un meklēdams dzīves piepildījumu Padomijā?

Kā parasti vientulības brīžos, Džerijs kāroja rudzi, bet pašreiz viņam nebija nekā ko iedzert. Pat ne pudele alus. Kur lai sadabū kaut ko prāta uzmundrināšanai nakts vidū svešā zemē, svešā pilsētā?

Bet bez iedzeršanas viņš nevarēja aizmigt. Vai visu nakti būs jāsēd bezmiegā pie loga un jāskatās tumšu namu sienās otrpus ielas? Nē, viņš mēģinās aizmigt. Bet gulta likās karsta — tādā nevarēja gulēt. Džerijs aizgāja uz kopējo vannas istabu, skalojās ar aukstu ūdeni, slapināja dvieli un lika uz galvas. Kļuva vēsi, bet nospiestība pārvērtās par izmisumu: šai pasaules malā viņš neatradis pat paziņas, par draugiem ir nerunājot. Nebūs neviena, kas klausīsies viņa stāstos un fantazijas izvirdumos. Cik ilgi paies, līdz viņš iemācīsies šejienes valodu? Bet bez valodas viņš bija kā puscilvēks, kā stulbs dzīvnieks, ko dzen un ved. Kaut drīz atnāktu rīts; šāda nakts bija līdzīga naktij cietumā. Jā, vai tikai viņš nebija cietumā? Vai durvis nebija noslēgtas? Viņš atstāja istabiņu, gāja pa garu, pustumšu gaiteni kā pazemes šahtu, kāpa lejup pa trepēm, līdz sasniedza ārdurvis. Tās bija noslēgtas. Bet istabu pārzinis viņu izlaidis ārā tāpat kā Normans no Diženās viesnīcas. Kur bija pārzinis? Džerijs meklēja. Atrada blakus telpā aizmigušu. Kad Džerijs viņu pamodināja, pārzinis bija nikns. Krieviski kaut ko bļaustījās. Nu Džerijs ar rokām mēģināja paskaidrot, ka grib iziet uz ielas.

Pārzinis ir nemēģināja Džeriju saprast. Savilcis savus strupos pirkstus dūrē, viņš to kratīja Džerijam pie deguna. Pārziņa apaļā, melnmatainā galvā atgādināja buldogu; biezās uzacis padarīja viņa seju jo draudošāku. Viņš bija drukns virs, gan īsāks par Džeriju, bet spēka gados. Džerijs bija tik sadrūmis, ka nevarēja pat dusmoties. Bez tam nebija lāgi iesākt dzīvi jaunajā zemē ar izkaušanos.

Pēkšņi krievs atrada vajadzīgo vārdu savā angļu valodas krājumā. ,.Gulēt, gulēt, gulēt!" viņš sauca. Tad palēca sāņus un paķēra rundziņu. Ak tā! Šeit pārziņi bija tāpat apbruņojušies kā Kanadā.

Slābans aiz sašutuma Džerijs gāja atpakaļ uz savu istabiņu.

Nākošajā rītā milicis drusku prata angļu valodu. Vai pa nakti bija iemācījies? Riebīgs birokrāts!

Vakar nerunāja, jo nebija vajadzīgs. ,,Biedrs Straza nakti neuzvedās —" ,.Nedarīju nekā slikta. Gribēju tikai, lai mani izlaiž uz ielas." ,,Kāpēc nakts laikā? " ,.Gribēju ieelpot svaigu gaisu. Istaba karsta un piesutusi." ,.Atveriet logu." ,.Atvēru, bet nebija gaisa cirkulācijas. Neesmu tak cietumā." ,.Draudējāt pārzinim." ,,Nedraudēju vis. Viņš man taisījās uzbrukt." ,,Neticu jums, biedr."

Nebija vērts strīdēties. Džerijs bija svešinieks, kanadietis, plutokratu zemes cilvēks. Ko viņš varēja iesākt pret šejienes melotājiem? Vai, vai! Vai tādi bija jaunās tēvzemes ļaudis? Viss Kanadā lasītais tēloja padomiešus kā draudzīgus, sirsnīgus, godīgus cilvēkus. Atraisījušies no izspiedēju varas, viņi nu dzīvoja kā brāļi. Vai Džerijs bija piekrāpts? Vai lietuviešu ieceļotājs Normans viņu mudināja braukt uz Padomiju viņam ļaunu vēlēdams? Tagad viltnieks smējās par Džeriju, bet Džerijs nevarēs viņam nekā atdarīt. Vai taisnība bija tiem ukraiņu naciķiem, ko Džerijs bija sastapis dažas reizes? Tie bija stāstījuši par Padomiju baigas lietas. Džerijs viņu tēlojumus bija uzskatījis par nekaunīgu pretpadomju propagandu. Nebija ar viņiem pat strīdējies — kā jau ar meļiem.

Milicis vairāk nekā nesacīja. Viņi brauca uz pilsētas nomali. Tramvajs kustējās lēni un grabēdams. Bija pieblīvēts ar ļaudīm, kas visi klusēja. Džerijs paskatījās viņu sejās: tās bija pelēkas aiz nopietnības. Pat drūmas. Pusaudžiem trūka tās bezbēdības, pat izlaidības, kas bija raksturīga jaunajiem kanadiešiem. Daudzām sievām bija līdz groziņi — acīmredzot viņas brauca iepirkties. Pie dažiem veikaliem jau veidojās rindas. Un pēkšņi Džerijs saprata: veikalos trūka preču, tāpēc rindās stāvēšana. Tāpēc sievas tik agri devās iepirkties. Vai patiesi Padomijā vēl valdīja nabadzība par spīti garajiem miera gadiem?

Viņiem izkāpjot, Džerijs saprata, ka sasniegta jaunā mājvieta — rinda noplukušu, zaļu baraku.

Viņi pagāja gaj-ām pusducim un iegāja septītajā. Milicis atvēra piektās istabas durvis. Viņus saņēma pelēka, nemīlīga telpa ar četrām gultām, diviem ļoti vienkāršiem galdiem, četriem krēsliem un grāmatu plauktu. Kaktā bija galdam līdzīgs priekšmets ar divi mazgājamām bļodām, ziepēm un dvieļiem. Logiem nebija priekškaru, gultu segas bija pelēkas un izvalkātas. Nabadzība rēgojās pretī kā izbadējies prērijas kājots.

Dziļi nopietnu seju milicis nodeva Džeriju jaunam pārzinim. Tas bija izdilis vecis, sirmu galvu, izvalbītām acīm. Viņš pavaicāja milicim pāris jautājumu, ko Džerijs diemžēl nesaprata. Tad milicis aizgāja neatvadījies, pat acis nepametis uz Džeriju. Palicis vienatnē ar jaunatnācēju, pārzinis acīm viņu nomērīja, it kā tas būtu pērkams lops. Dažas reizes pagrozīja galvu par zīmi, ka nebija apmierināts. Kāpēc ne? Džerijs bija pieradis, ka cilvēki slavēja viņa ārējo izskatu. Un Džerijā šai bridi kā mušmire uzdīga nepatika pret pārzini. Ar plātlgu žestu pārzinis nu piedūra īkšķi sev pie

krūtīm un teica: ,,Biedrs Laurentijs." Džerijs mēmi palocīja galvu. Tad attapās un tāpat norādīja uz sevi: ,.Biedrs Džerijs." (Vārdu ,,biedrs" Džerijs jau bija iemācījies krieviski.) Pārzinis nelikās neko dzirdot. Izvilcis no kabatas zīmi un adatu, viņš piesprauda Džerijam pie svārku atloka uzrakstu 7—5 —A. Džerijs saprata: viņam šeit numurs tāpat kā cietumniekam. Laurentijs pamāja ar pirkstu. Pieveda Džeriju pie vienas no gultām un parādīja pieskrūvētu saplākšņa dēlīti ar lielu, uzkrāsotu A. Džerijs pamāja ar galvu, ka sapratis. Nu nāca iepazīšanās ar citām lietām: bļodām, dvieli, kurpju tīrāmiem piederumiem, slotu, grīdu beržamo suku, grāmatām un rakstāmiem piederumiem. Visu laiku Laurentijs kaut ko runāja, bet Džerijs, protams, nesaprata ne vārda. Vienīgi, kad vecis draudēdams kratīja pirkstu, Džerijs minēja, ka ar visām lielām jāapietas saudzīgi.

No dzīvojamām telpām viņi gāja uz skolu. Ari tā bija nonīkuši baraka ar vairākām klases telpām.

Laurentijs pieveda Džeriju pie durvīm, uz kurām rēgojās spilgti sarkans vieninieks, un piedauzīja.

Iznāca sieviete kā lodes grūdēja pelēkiem, gludiem matiem un apaļu seju. Pašos spēka gados. Acīm saltām kā vilkam. Acīmredzot, stingra un uzstājīga skolotāja. Laurentijs pārmainīja ar viņu dažus teikumus — monotonus, bez smaida un draudzības. Tad skolotāja uzsauca Džerijam kaut ko, un viņš sekoja viņai klasē. Tā atgādināja darbnīcu: sienas sen nekrāsotas, grīda izvalkāta un skabargaina.

Vienīgais greznojums telpā bija prominento komūnisma vadoņa fotogrāfijās — sejas dabiskā lielumā un ielogotas smalkos, zeltītas rāmjos.

Ierādījusi Džerijam vietu pašā priekšā pie katedras, skolotāja turpināja stundu. Viņa izlasīja īsu teikumu krievu valodā — kura nozīmi Džerijs pat nespēja minēt — un tad vairākkārt to atkārtoja kopā ar skolēniem. Kā papagaiļi! Džerijam likās tāda cilvēku pazemināšana par muļķa putniem neciešami apvainojoša. Viņš klusēs! Vispirms apskatīsies visapkārt, lai redzētu, kādā pulkā bija iesēdināts. Un dažas nākamās minūtes viņš nemaz neievēroja papagaiļu dresētāju. Izskaitīja skolēnu skaitu — tieši divi duči. Vairums bija nēģeri un dzeltenās rases ļaudis. Tikai divi puiši izlikās pēc itāļiem un divas meitenes droši vien bija spānietes. Viņām bija zibošas acis un skaistas apaļas sejas, bet bez smaidiem tās likās novītušas. Ja Džerijam patiktu cilvēki, viņš viņas uzjautrinātu, bet viņš bija nospiests, īgns un sievietes viņam likās vienaldzīgas. Viņam gribējās uzsmēķēt, un viss viņa ķermenis dega kārē pēc rudža.

Skolotāja bija pamanījusi Džerija izklaidību. Ar spēcīgu rādītājā pirkstu viņa piedūra puisim pie pleca un kaut ko stingri uzsauca. Džerijs apjēdza, ka tas bija rājiens, bet ko īsti viņa teica, to viņš nesaprata. Kā augonis viņā pietūka spītība. Izaicinoši viņš paskatījās skolotājas vardes acis. Viņa neuztraucās, bet izturēja skatu. Redzokļos sākumā bija vienaldzība, kas pārvērtās naidā. Viņa nicinās, pazemos šo pārdrošo kanadieti! Parādīs viņam, ka Padomijā jārespektē autoritātes. Pagaidām viņa nesacīja nekā. Pagaidīs izdevību, piemērotu gadījumu, kad iebelzt viņam īstu ēzeļa spērienu. ŠI viņai nebija pirmā diena ieceļotāju skolā.

Tāda-izdevlba skolotājai gadījās pēcpusdienā. Nu Džerijam bija līdzi mācību grāmata.

Skolotāja, ko visi sauca par biedreni Semelnikovu, parādīja Džerijam, ka klase pašlaik mācījās astoto lekciju. Džerijs atkal bija sašutis: viņam kā iesācējam vajadzēja vispirms mācīties krievu alfabēta burtus, kas bija sarindoti pirmajā lekcijā. Demonstratīvi viņš atgriezās pie pirmās lekcijas, nepiegriezdams vērību klases nodarbībām. Nu skolotāja pietvīka kā biete, paķēra Džerija grāmatu un iesita ar to viņam pa vaigu. Džerija izpratnē tā bija kaušanās, ko skolotāja nedrīkstēja. Acumirkli viņš apjēdza, ka labāk savaldīties un nesist pretī. Bet viņš tēlotā mierā paņēma savu grāmatu un atstāja klasi. Vajadzēja sūdzēties, bet kurp lai iet? Kā lai kaut ko pasaka, ja bija iemācījies tikai pāris krievu vārdu? Vai šeit bija kāda priekšniecība, kam bija padota biedrene Semeļņikova? Kanadas skolās bija pārziņi, kam varēja sūdzēties, ja kāds skolotājs nesavaldījās. Džerijs jutās it kā nakts laikā apmaldījies mežā. Nebija jēgas, uz kuru pusi lai iet, izkļūšana no meža likās neiespējama.

Nezinādams nekā labāka ko iesākt, Džerijs gāja uz savu baraku. Tikko viņš bija apsēdies un atvēris grāmatu lai mācītos, bez klaudzināšanas ienāca Laurentijs. Viņa skats nekad nebija laipns, bet tagad tas bija bargs. Skaļā balsi viņš sāka strostēt Džeriju, kas, protams, ne vārda nesaprata. Savādi, ka šoreiz Džerijā ieplūda drūmas bažas kā rāvains purva ūdens. Viņš palika sēžot, bet skatījās grīdā.

Parasti cīņas brīžos viņš raudzījās izaicinoši uzbrucējam acis. Vai Džerijs bija nobijies? Laurentijam laikam likās, ka puisis viņu diezgan uzmanīgi neuzklausa. Tāpēc viņš ar spēcīgu rāvienu mēģināja uzraut Džeriju stāvus. Tīri automatiski Džerijs pretojās. Tad, gluži negaidot, Laurentija rokā parādījās revolveris. Nu Džerijs nobijās: Laurentijs varēju viņu nošaut un apgalvot, ka šāvis aizsargādamies.

Liecinieku te nebija. Un vai Padomijā kāds iztaisītu kaut ko, ka nošauts kāds augstprātīgs un nepaklausīgs ieceļotājs no Kanadas?

Pistoles atbalstā Laurentijam bija neaprobežota vara. Viņš rādija Džerijam piecelties. Tas nu bija slābans, un paklausīja sāpošu sirdi. Ļauni ņirgdams, Laurentijs uzlika Džerijam roku dzelžus un pagrūda gūstēkni uz durvīm. Džerijs nu bija nevarīgs kā jaunpiedzimis teļš. Laurentijs lika Džerijam soļot papriekšu, tikai katrā pagriezinā sagrāba viņu aiz pleca un pagrūda vēlamajā virzienā. Džerijs bija pieveikts — viņš gāja kā nopērts. Kanadā viņam bija gadījušās visādas nepatikšanas, bet aizvien viņš bija varējis paļauties, ka cilvēkos būs atlicis drusku goda prāta, ka likums būs taisns un ne pārāk bargs. Un no tiesām varēja pat izbēgt, ja nebija gluži slepkavojis vai laupījis. Bet šeit, liekas, nebija nekāda patvēruma un aizsardzības. Visur brutāla vara, kas prasīja verdzisku paklausību. Jā, jā, bija kļūda bēgt no Kanadas! Labāk būtu bijis izciest tos sodiņus, kas pienācās, dzīvot prātīgi un uzmanīties, lai neiznāk sabadīties ar likumu. Bet vai nu nebija par vēlu? Ja varētu sadabūt kādu tulku, Džerijs lūgtu, lai viņu sūta atpakaļ uz Kanadu. Bet kā lai viņš izprasa tulku, būdams mēms krievu mēlē? Varbūt kāds cits skolēns prata angliski? Bet kā to sadabūt tagad, kad rokas saslēgtas un viņš bija apbruņota, barga vira varā? Nekas cits neatlika, ka padoties krievu varai. Vai tāds bija komūnisms — taisnības un vienlīdzības iekārta? Līdz šim velna priesterim nebija klājies labi. Visi šeit bija velni, bet Džerijam prasīja eņģelisku padevību. Velni, kā jau nelabie, izturējās velnišķīgi pret savu līdzinieku. Velna baušļos bija paredzēts tikai ļaunums, nevis sadarbība un draudzība pret svešinieku, pat ja tas bija Dieva ienaidnieks. Kā Džerijs agrāk to nebija iedomājies?

Laurentija pavadībā Džerijs nonāca lielā ķieģeļu namā, gaišā istabā, kas bija bagātīgi izrotāta sarkaniem karogiem un komūnistu dižvīru bildēm. Sienas bija krāsotas patīkamā smilšu toni, telpas vidū bija cienījams metalla rakstāmgalds, pie sienas brūna ādas vāla. Šeit bija sasniegts Kanadai līdzīgs kancelejas standarts. Bet Džeriju slāpēja bailes. Šeit viņam būs jāsastop kāda persona ar lielāku varu nekā biedrenei Semeļņikovu, un biedram Laurentijam. Lepnas telpas nozīmēja varu. Vara bija ari ieziedējusi to vareno sejās, kas no bildēm noraudzījās Džerijā. Ja jau Laurentijam bija uzticēta pistole, tad šis kancelejas dižvīrs varēja šaut ar lielgabalu.

Pēc brīža no blakus istabas iznāca braša auguma melnmatis miliča ietērpā. Kaut gan Džerijs nezināja nekā no miliču zlmotnēm, viņš sprieda, ka šis bija augstākā dienesta pakāpē nekā agrāk sastaptie. Pametuši Džeriju stāvam pie durvīm, abi varasvīri brīdi apspriedās. Kā par brīnumu milicis pāris reižu iesmējās. Vai viņš stāvēja tik augstu, ka varēja atļauties šādu buržujisku vaļību?

Lai kā, viņš bija tāds padomju ciniķis, kas bija uzjautrināts, kad turpat līdzās stāvēja otrs cilvēks saslēgtām rokām. O, Džerijs ari spētu smieties šādā situācijā, bet vai viņam kādreiz radīsies tāda izdevība?

Pārtraucis sarunu, milicis piegāja pie rakstāmgalda, atvilka sānu atvilktni un izņēma pietūkušo aploksni, ko Džerijs jau pazina. Skaidrs: kopš ieiešanas krievu sūtniecībā, padomju drošības iestādes viņam veltīja izcilu vērību, it kā viņš būtu kāda ievērojama persona. Varbūt ari bija — ne jau katru dienu gadījās nozvejot tādu zivi, kam Kanadas demokrātiskie ūdeņi bija likušies pārāk duļķaini. Bez

šaubām, krieviem bija interesanti ar Džeriju paspēlēties. Redzēs, kādā veidā šāds komūnismu mīlētājs jauneklis atšķirsies no normāla cilvēka.

Pēkšņi milicis paspēra pāris soļu un nostājās Džerijam priekšā. Tai pašā laikā Laurentijs noņēma dzelžus no Džerija rokām. Kanadietis un krievs sadūrās skatieniem, kas izteica abpusēju naidu. Krievs bija tikpat slaids un garš kā Džerijs, tāpat skaistu, vīrišķīgu seju. Lai izskatītos nobriedis, milicis bija uzaudzinājis Osiņas, kas bija labi koptas. Tad miliča sejā atkal ievilkās asas smīna rievas. Tā smīnēja kaķis, kas rotaļājās ar noķertu peli. Un lai savu spēli padarītu vēl iespaidīgāku, milicis ierunājās angļu valodā — salauzītā un samocītā, bet citādi gluži ciešamā: ,, Izbijušais kanadietis Straza nav apmierināts ar mūsu mācīšanas metodi? " Džerijs atdzīvojās: nu viņš varēs runāt! Nevajadzēs vairs noklausīties nesaprotamos vārdos un kustēties kā uzgrieztam robotam! Naids pagaisa. ,,Es nekā nesaprotu, ko man māca!" Džerijs iesaucās, un velna pravieša balsi izskanēja cilvēcisks izmisums. Vai nedaudzas pēdējās dienas bija padarījušas Džeriju mīkstāku? Viņš vairs nevarēja būt niķains vērsltis, kas ar baurošanu un kārplšanos varēja apmierināt savus untumus.

Milicis nu runāja kā pieaugušais uz puiku: ,,JQs, Straza, esat dažas lekcijas aiz citiem. Bet tas nekas. Jums ir grāmata, kur viss sākas ar krievu alfabētu. Varat brīvlaikā mācīties pats. īsts komūnists spēj pārvarēt grūtības. Jūs pats esat apgalvojis, ka jums valodas viegli padodas. Biedrenes Semeļņikovas metode ir moderna — tā liek skolēniem mācīties tādā pat veidā, kā mācās bērns, kad viņš apgūst valodu no vecākiem un spēļu biedriem. Vingrinājumi skolā tikai paātrina mācīšanos."

Tā runājot, ari krieva acis izplēnēja naida dzirksts. Džerijam bija jāatzīst, ka milicis runāja cilvēcīgi un pie tam vēl inteliģenti. Protams, viņš bija vairāk skolā gājis nekā zārds Laurentijs. Tāpēc Džerijs sāka pludināt valodu kā palu ūdeņus. Viņš bija atkusis un jutās lieliski: ,,Paldies, biedr, par paskaidrojumu. Žēl, ka biedrene Semeļņi- kova neprot angliski. Tad mēs varētu izrunāties, un nerastos asumi." ,,Viņa prot angliski labāk par mani. Bet biedrene neielaidīsies ar jums privātās sarunās angļu valodā. Tad jūs kļūtu favorizēts skolnieks. Padomju savienībā visiem vienādas iespējas. Tālāk tiek tas, kas spēj izdevības pilnā mērā izlietot savā labā. Līdz šim jūs esat domājis vairāk par dzeršanu un smēķēšanu nekā par savas dzīves līduma līšanu." ,,Saprotu, biedr milici; šeit ar ļaudīm apietas kā ar masu nevis kā ar individiem. Gribu pieņemt šejienes domāšanu, jo esmu komūnists." ,,Esmu poļitruks — sarkanās sabiedrības audzinātājs. Mans vārds ir Zelkovičs — leitnants dienesta pakāpē; ari ar paidagoģisku izglītību." ,,Atvainojos — es nezināju. Domāju, ka esat milicis. Bet esmu priecīgs, ka varu ar jums draudzīgi aprunāties. Cik labi, ka man šeit svešumā gadījies kāds draugs. Kad nu iešu atpakaļ uz skolu, tad paklausīšu biedrenei Semeļņinovai, cik vien labi spēšu. Likšu lietā savas dotības un kļūšu par labāko skolnieku klasē. Mācīšos skolā un mācīšos mājās. Jau šovakar mēģināšu sarunāties ar saviem istabas biedriem un iemācīties dažus krievu vārdus. Viņi zina vairāk par mani un man palīdzēs. Mācīšanās no grāmatas nebūs grūta, jo vārdu nozīmes paskaidro illustrācijas. Viss ir iespējams, ja tikai labi grib. — Un tagad, lūdzu, pasakiet biedram Laurentijam, ka atvainojos par savu neuzvedlbu. Turpmāk gribu laboties."

Leitnants Zelkovičs nu smiedamies teica kaut ko Laurentijam, un tas atņirdza zobus krokodiļa smaidā. Džerijs dega nepacietībā: ,,Biedr Zelkovič, vai jūs man ļausit tūliņ atgriezties skolā? " Leitnants nu pieņēma oficiālu toni: ,,Pēc nedēļas, biedr Straza. Jums vēl jāaug, līdz kļūsit nobriedis padomju pilsonis. No piedzīvojumiem jums jāmācās, ka padomju cilvēks sajūt dziļu

atbildības sajūtu par katru savu vārdu un darbu. Mēs neatzīstam nekādas mlkstčaullbas. Grēku piedošanu sludina tikai dievticīgie — mēs neesam žēlabaini Dieva bērni, bet cieti, norūdīti ļaudis.

Tāpēc ari jūs uz vienu nedēļu būsit izslēgti no skolas. Pavadīsit šo laiku ieslēgtlbā, kur varēsit netraucēti nodoties domām un meklēt atziņas, kā kļūt par cildenu padomju viru. Jūsu istabiņā būs galdiņš. Dosim jums līdzi mācību grāmatas un rakstāmos piederumus. Esam pārliecināti, ka jūs no savas ieslēgtlbas iznāksit ne tikai iemācījies daudz krievu vārdu un teikumu, bet ari krietni vien nobriedušāks. Lai nesabojātu jūsu nākotni, šis jūsu apcietinājums netiks ievests kā sods jūsu dokumentos."

Kamēr leitnants runāja, Džerijs pārdzīvoja īsu izmisuma bridi un sasniedza drūmu padošanos liktenim. Nežēlīga kā ragana bija padomju vara. Nepiedeva nekā par vainas atzīšanu un nožēlošanu.

Velna pravietis pats dabūja asi uz savas ādas izjust velna valstības skaudro varu. ,,Vai būšu cellē viens? " Džerijs vaicāja pazemīgi. ,,Viens gan, lai neviens jūs netraucē mācīties un domāt. Tikai vienatnē cilvēks var audzināt savu garīgo spēku. Kļūt disciplinēts.

Tāpat kā koks, kas vienatnē izaug izturīgs pret visām vētrām." ,,Es domāju, ka Padomijā uzsver grupu kopdzīvi," Džerijs gribēja sacīt, bet paturēja domu pie sevis. Viņam bija bailes saērcināt biedru Zelkoviču.

Atkal abi krievi sarunājās un ar militāriem sveicieniem parādīja viens otram cieņu. Tad leitnants atstāja telpu vingriem, bet viegliem soļiem kā dejā. Laurentijs pasauca Džeriju ar pirkstu, un viņi izgāja laukā. Blakām viņi gāja pa kājceliņu, bet viņiem nebija nekā kopēja. Džerijs sajuta, ka ienīda šo birokrātijas suni, kas izbaudīja savu varu pār neapsargātiem, beztiesīgiem laimes meklētājiem Padomijā. Interesanti bija padomju cilvēki: dažreiz laipni, bet vienmēr stingri savu priekšrakstu kalpi. Un priekšrakstu šeit, acīmredzot, bija daudz. Nepielūdzami rīkojumi. Kas notika, ja tos pārkāpa? Laikam sekoja smagi sodi, jo nupat leitnants Zelkovičs bija norādījis, ka Padomijā sodu uzskata par audzināšanas līdzekli. Šai zemei sveša bija miermīlīga labestība, kas noskaņoja cilvēkus Kanadā. Jā, Džerijs sāka salīdzināt savu jauno dzimteni ar veco. Lai kā centās attaisnot šejieniešus par viņu izrīcību, Džerija patika sāka liekties uz pamestās dzimtenes pusi. Bet gan jau dzīve kļūs patīkamāka, kad viņš iemācīsies krievu valodu, iepazīsies ar šejienes īpatnībām un dzīves veidu. Nē, nē, viņš nebija izdarījis kļūdu! ŠI bija Džerija cildināta velna valstība, viņa valstība, jo viņš bija morāles samldltājs un nemorāles nodibinātājs pasaulē.

Viņi atstāja laukumu ar barakām un izgāja uz ielas. Pat netīrā iela un pelēkā ietne mirdzēja saulē.

Debesis ziedēja kā milzīga zila puķe. Kaut ari debesis saistījās ar Dieva jēdzienu, Džerijs bija zilās skaidrības mīļotājs. Nami bija milzīgi putni, kas gozējās pavasara siltumā. Lai cik melna ir cilvēka dvēsele, saules mirdzums to iepriecina. Jā, Džerijam būtu paticis aiziet kādā parkā, atlaisties jaunajā zālē un izbaudīt saules atjaunotāju spēku. Saule iespīd pat ellē, un pat velna priesterim tā nav vienaldzīga. Bet šis stundas īstenība iecirta Džerijam pliķi: pār viņu valdīja šis robots Laurentijs ar savu revolveri. Veda viņu uz cietumu, kur nebūs ne saules, ne zāles dzīvības. Ai, ai, dārgi bija jāmaksā par iespēju augt kopā ar padomju pilsoņu enerģisko masu! Ja ari bija grūti, tomēr jāiztur ar vēsu, mierīgu prātu. Padomija nebija zeme, kur varēja atļauties kā niķīgs zirgs lēkt pār ilksi. Jāiztur, jāiztur šī nedēļa vieninieku cellē. Labāk būtu kā mironim nogulēt šo laiku, bet nebija iespējams nomirt un atkal atmosties. Skaidrs: šī būs grūtākā nedēļa, kādu Džerijs bija savā mūžā piedzīvojis, bet viņš varēs lepoties, ka to pārlaidis.

Cietums bija pelēka cementa celtne, kas jau pa gabalu iedvesa drūmumu. Pat saules spožums it kā nodzisa tās apkārtnē. Cilvēka acis saredz tādu gaismu, kādu atvēl sirds. Bet Džerijs nedomāja par to. Kā komūnistam viņam sirds jēdziens saistījās tikai ar orgānu, kas pumpē asinis. Par dvēseli viņš

smīnēja kā par reliģisku mānekli. Tomēr tagad, tuvojoties cietumam, viņš sajuta sevi smagumu, ko nevarēja ne norit, ne izgrūst no sevis. Tā taču nebija dvēsele, kas slāpa aiz drūmuma? Viņam bija sevis žēl. Kā bērna dienās, kad citi knēveļi viņu sauca par bohanku, meta dīķi vai pēra ar nātrēm. Bet kā īstam komūnistam viņam vajadzēja būt kaldinātam no tērauda, kā velna priesterim viņam vajadzēja pacelties pāri ikdienas sīkumiem. Ar svilpošanu un smiešanos aizvadīt ieslēgtlbas nedēļu! Ari velnišķībā iemājoja pārcilvēclba tāpat kā Nēronā, Mefistofell, Napoleonā, Hitlerā, Staļinā. Ari Džerijā, nonicinātajā bohankā, jāizveidojas velnišķam rūdījumam. Lai pats varētu samīdīt cilvēcību, bija jānocietinājas ar komūnistisko necilvēcību.

Cietuma kancelejā viņus saņēma sargs — tikpat pelēku seju kā cietuma sienas. Sarunādamies ar Laurentiju, viņš nikni skatījās uz Džeriju. Kāpēc nikni? Džerijs nebija viņam nekā nodarījis. Jeb cietuma sargs, kā patiess komūnists, ienīda katru, kas nebija uzvedies, kā krietnam padomju cilvēkam pieklājās? Cerams, ka ari Džerijs izaugs par tādu komūnista ideāltipu, kas ienīdis ne tikai plutokratus bet ari neizdevušos, nenogatavojušos komūnistus. Pašreiz viņš vēl bija pilns kanadiskuma: tīri negribot pieminēja buržuju zemi, kā gļēvulis atminējās tās labumus, kāroja dzert rudzi un uzdzīvot ar sievietēm. Brīžiem pat gribēja būt atkal bērns un rotaļāties Maningā, kas bija pieskābusi ar sīkumainību kā kāpostu muca ar skābumu. Kaut velns viņam dotu spēku nolādēt savu bērnību un bērnības cilvēkus. Noliegt un aizmirst māti kā pēdējo saiti, kas viņu turēja pie vecās dzimtenes. Velna priesterim jābūt komūnistam bez rezervēm. Un komūnistam jābūt velnišķam līdz visdziļākajam ļaunumam.

Izbeidzis sarunu ar Laurentiju, cietuma sargs iegrūda Džerijam pigu sānos par zīmi, ka jāiet uz celli. Džerijs soļoja mundri kā labi iedīdīts suns. Kad viņi nonāca pie celles, sargs atšāva bultu un ar kājas spērienu ietrieca nosodīto krēslainajā telpā. Kāpēc grūda? Džerijs taču bija pazemīgs un paklausīgs. Bet tā laikam prieklājās — skaidri parādīt nepatiku pret apcietināto. Lai viņš zina un iegaumē, ka pret viņu vēršas padomju pilsoņa nepatika. Tā bija izšķirība: Kanadā apcietināto nepazemoja, bet Padomijā centās sagraut viņa pašcieņu, lai no apcietinājuma iznāktu pazemīgs cilvēks. Pilsonim jāzemojas padomju varas priekšā, tāpat kā Bībele māca, ka lūdzējam jāzemojas Dieva priekšā. Neko darīt, Džerijs zemosies velna dēļ. ,,Grāmatu," Džerijs steidzīgi lūdza krievu valodā. Sargs kaut ko norūca, ko Džerijs, protams, nesaprata. To gan saprata, ka sargs spēcīgi nolamājās. Sekoja durvju aizciršana un skaļa bultas aizšaušana kā suņa rējiens.

Kad sargs atnesis grāmatu, ko lietnants Zelkovičs bija apsolījis? Vai sargam maz tā bija? Vai virsnieks to atminēsies un pūlēsies atsūtīt? Nekas nebija noteikts, un aizvien bija jāsagatavojas uz sliktāko. Ja varētu mācīties, tad kaut kā paciestu vientulību un garlaicību. Sods tad liktos uz pusi vieglāks. Bet nekā nedarīšana līdzinājās fiziskām mokām. To Džerijs atminējās no apcietinājuma Kanadā. Varbūt bija cilvēki, kas varēja sēdēt kā nedzīvi akmeņi, bet Džeriju tāds stāvoklis varēja padarīt traku. Varbūt sargs viņam grāmatu un rakstāmlietas tīši aizmirsis nodot, ja ari leitnants tās atsūtītu uz cietumu. Kam Džerijs varēja sūdzēties? Padomijā vajadzēja mācīties visu paciest.

Apsēdies kaktā, Džerijs atspieda muguru pret sienu. Tā bija nedraudzīgi grumbuļaina, bet to varēja paciest. Viņš taču bija rūdīts hokejists. Jā, vai viņš vēl kādreiz spēlēs šo brutālo spēli, kas viņam deva iespēju izgāzt savu īgnumu pār pretspēlētājiem? Cik ilgi viņam tagad būs jāpacieš, ka citi izgāzis savu īgnumu pār viņu? Un laikam gan daudz šāda īgnuma bija padomju cilvēkos. Dabīgi, ka viņi izgāza savu īgnumu, kad vien radās iespēja. Vai tāda bija viņu dzīves jēga? Nogrūzt pie zemes katru, kas bija nepatīkams? Vai tāds bija komūnisma cilvēka augšanas mērķis? Jeb tā bija tikai pārejas stadija jaunā cilvēka veidošanā? Bet kāda cilvēka? Velniķlgā? Tātad ļaunā, nežēlīgā, savtīgā.

Un Džerijs juta, ka viņa domāšanā kaut kas nebija kārtībā. Vai cilvēks varēja augt pretī necilvēcībai?

Aizklājis seju rokām, Džerijs sēdēja nekustēdamies. Varbūt stundu, varbūt divas. Atmiņu ainas uznira smadzenēs: bradāšana pa svaigi saputinātām kupenām, putnu lizdu meklēšana Maninga upītes krastā, stabules taisīšana no vītola zara, Ziemassvētku eglītes rotāšana, ogošana netālajā Gulbju silā.

Kaut nepietrūktu šo ainu, tad varētu garlaicību kaut kā aplabināt. Sildīšanās atmiņās bija nekomūnistiski, bet kā lai dzīvo komūnistiski, ja dzīve bija kļuvusi nožēlojama eksistēšana?

Pēkšņi Džerijs juta, ka spoža gaisma spiedās caur pirkstiem un plakstiņiem. Viņš atvēra acis.

Cietuma sienas bija pazudušas; viņš sēdēja plašā telpā. Ne vairs kaktā pie zemes, bet valdnieka krēslā. Viņš bija Zodomas diktators. Plašajā telpā bija klāti izšķērdīgi galdi, pie kuriem mielojās Zodomas bagātnieki — diktātora draugi. Pie dibensienas bija sapulcināti mūziķi un dziedātājas, kas piepildīja telpu priecīgām skaņām. Džerijam pie kājām gulēja divas pazīstamas sievietes: Lidija un Kima. Viņām bija izkrāsotas sejas; viņas bija puskailas. Kima piecēlās, piepildīja dzēriena glāzi un sniedza Džerijam. Pieglaudās viņam, skūpstīja viņu. Viņš satvēra sievietes augumu un ļāva, lai tas noslīgst pār viņu. To redzot, mūziķi paātrināja tempu un pastiprināja skaņas. Piecēlās verdzenes, kas bija sēdējušas uz grīdas, dejodamas piesteidzās pie dzīrotājiem un pieglaudās viņiem. Sākās orģija, un viens no otra nekautrējās. No blakus telpas ievirpuļoja ziedu vītnēm izrotātas dejotājas un aizsāka trakulīgu deju. Šai bridi aiz logiem noplaiksnljās zibens tik sarkans kā asinis un atskanēja satriecošs pērkona grāviens, it kā vēstīdams pastardienu. Plaši atvērās galvenās durvis. Pa tām ienāca pats Dievs — baltā karavīra tērpā, mirdzošu zobenu rokā. Mūzikanti un dziedātājas apklusa, dejotājas sastinga, orģija norima. Netikļi pieplaka zemei un nedrīkstēja piecelties. Atkal uzliesmoja zibens gaisma, nodārdēja pērkons, un telpa iegrima tumsā. Viesuļa nests, zālē ievirpuļoja pazemes valdnieks sarkanā tērpā, asiņainu zobenu rokā. Viņš uzbruka Dievam. Ciņa ilga īsu bridi — Dievs notrieca velnu zemē. Atkal atdzima gaisma, pierima viesulis, ļaudis pastiepa lūgšanā rokas pret Dievu. Džerijs tupēja ceļos, baidīdamies atgriezties savā troni. Tad Dievs sauca skaļā un skaidrā balsi: ,,Jūs nolādētie! Atstājiet savus tumsības ceļus un staigājiet man pakaļ tikumības un gaismas tekās. Es satriekšu Zodomu un likšu tās ļaudis par pameslu savām kājām! Tikai vergus es paglābšu un bāreņus un pamestās mātes. Jauna tauta lai izaug uz grēcinieku pīšļiem!"

Baiļu pārņemts, Džerijs pielēca kājās, piesteidzās pie Dieva, nokrita uz vaiga Viņa priekšā un lūdzās kā šaustīts: ,,Visuvarenais Dievs, piedod man un manai tautai, esi mums grēciniekiem žēlīgs. Mēs atgriezīsimies no netiklības ceļiem un iesim tavās tekās."

Dievs pacēla zobenu cirtienam: ,,Es esmu taisns un dusmīgs Dievs. Es nokaušu tevi un iznīdēšu tavus augstmaņus. Satriekšu gruvešos apgānītās pilis. Paaudžu paaudzēs tautas pieminēs Zodomu kā nešķīsteņu valsti, kā cilvēces kauna traipu, ko pat asinis nespēs nomazgāt."

Izmisuma pārvarēts, Džerijs aizklāja rokām seju un sāka raudāt. Kad viņš pēc brīža atņēma rokas no sejas un atvēra acis, viņš redzēja sevi sēžam cietuma cellē, iespiedušos kaktā kā vajātu zaķēnu.

Acis nožuva, un viņš piecēlās stāvus. Vai Dievs viņam bija sūtījis šo parādību? Gribēja viņu iebaidīt un piegriezt saviem ceļiem? Nē, Džerijs nebija tik viegli pieveicams. Kas tas būtu par velna priesteri, kas, nieka parādības ietekmēts, pārtrauktu kalpot savam kungam? Ar varu viņš piespieda sevi smieties un zaimot Dievu. Nometies ceļos, viņš lūdza velnu, lai tas viņu padara cietu un ļaunu, lai viņš varētu iet pār pasauli un iznicināt labos un cēlos ļaudis, kas nīst un nicina velna valstību — Padomiju. Lai velns viņam palīdz pakāpties uz citu pleciem un kļūt par tiesas spriedēju, valdnieku un likteņu lēmēju.

Tā kā cellei nebija logu, un viņa pulksteni bija paņēmis cietuma sargs, Džerijs nezināja, vai bija diena vai natks, rīts vai vakars. Viņam nebija jēgas, cik ilgi bija pavadījis cietumā. Atžirdzis no lūgšanas pārdzīvojuma, viņš sajuta slāpes un izsalkumu. Vai tad viņam ūdeni un ēdienu nedos?

Septiņas dienas bez dzeršanas viņu novedis tuvu nāvei. Tas būtu necilvēcīgs sods par mazu pārkāpumu. Velniķlgs sods velna zemē un šoreiz tas būtu jācieš velna priesterim. Bet vēl bija par agru izsamist.

Izlaidies uz kailās lāviņas, Džerijs aizmiga. Viņam nebija jēgas, cik ilgi bija gulējis, kad durvju bultas atraušana viņu pamodināja. Viņš uzlēca stāvus un uztraucās aiz prieka. Odens? Ēdiens? Jā, sargs turēja vienā rokā maizes gabalu, otrā glāzi ar ūdeni. Nolika tos uz galdiņa, kas ar savu mazumu atgādināja krogus galdiņus lētās viesnīcās. Džerijs jau pasniedza roku, lai satvertu gardumus, kad sargs ierējās kā šakālis. Uzsauca kaut ko un padeva spaini ar ūdeni un suku. Džerijs saprata: bija jāizmazgā celle. Kaut nu varētu iekampt kādu ūdens malku no spaiņa, kad sargs neskatījās! Glāze ūdens bija maz viņa slāpēs. Kaut nu ūdeni nebūtu ziepju zāles! Tās radītu caureju, un Džerijam būtu sevi žēl.

Berzdams grīdu, Džerijs glūnēja uz sargu. Kad tas pagrieza muguru, Džerijs steidzās iekampt netīro ūdeni. Bet sargs bija viltīgs: kā pagrūzts atgriezās atpakaļ un redzēja Džerija muti pie spaiņa.

Kaut ko nikni uzbļāvis, viņš pielēca pie vainīgā un iecirta viņam skanīgu pļauku. Džerijs ievaidējās, jo nedrīkstēja sist pretī. Par atbildes sitienu sargs viņu droši vien nošautu. Lietu izmeklētu pavirši un atzītu, ka sargs cietumnieku nošāvis sevi aizsargājot. Džerijs nolaizīja asinis no lūpām un turpinājā darbu. Vai varēja sargam pārmest, ka viņš bija mazs velna kalpiņš? Bet vai velna ļaudīm nevajadzēja sadzīvot, strādājot vienā tīrumā?

Džerijam tomēr izdevās drusku padzerties, kamēr mazgāja seju. Vai sargs to manīja? Lai kā, viņš stāvēja piespiedies pie stenderes tik vienaldzīgs kā mironis. Paldies velnam, Džerijs domāja. Ja nebūs jānoslāpt, tad piedzīvošu vēl brīvību. — Viņš nomazgājās, sargs viņu ieslēdza, un viņš ēda un dzēra ar neaprakstāmu baudu. Viņš nekad nebija apjēdzis, ka sausa maize varēja būt tik garšīga.

Kanadieši jau nenovērtēja barības vērtību. Kas palika no maltītes pāri, to aizmeta. Nevīžoja padomāt, ka pasaulē daudz bada cietēju. Un tādi saucās par humānistiem, kristiešiem, labdariem! Ir jāpadzīvo Padomijā, lai iemācītos ēst ar īstu apetltu.

Grāmatu un rakstāmlietas sargs nebija atnesis. Džerijs ari nekā nevaicāja, baidīdamies sakaitināt sargu. Tikpat jau būtu grūti mācīties, jo spuldzīte pie grieztiem deva maz gaismas. Vai tā nebija nožēlojama laika izšķiešana? Varbūt ari ne, jo cietumnieku bez atvieglinājuma rūdīja izturībā. Nekas, viņš mēģinās atkal aizmigt, jo miegā pavadītais laiks bija tikpat kā atskaite no soda. Atlaidies uz lāviņas, viņš patiesi drīz iesnaudās.

Pēkšņi Džerijs manīja, ka bija kustībā. Viņš atvēra acis. Redzēja sevi braucam pa gaismas pielietām ielām. Sēdēdams dārgos kara ratos, viņš ar patiku raudzījās skaistajos zirgos, ka viņu vizināja pa Romu. Viņš bija apvilcies imperātora togu, kas viņu padarīja diženu. Blakus viņam sēdēja Lidija — Romas pirmā dāma mirdzoši baltā tērpā. Viņa bija skaista un kairinoša. Džerijs aplika roku viņai ap pleciem, pievilka sev cieši klāt un noskūpstīja uz pieres. Bet viņam nebija laika mīlināties.

Rumaki ieskrēja amfiteātri. Džerijs ar Lidiju izkāpa un, sargu pavadīti, gāja uz savu ložu. Tur viņus sagaidīja puķu meitenes un pasniedza Lidijai ziedus. Pēc brīža atdarījās arēnas vārti, un pa tiem iznāca divi slaidi, muskuļoti puiši. ,,Manā augumā, manā spēkā, manā skaistumā," Džerijs nodomāja.

Es neciešu sev līdziniekus. Nekas, viens no viņiem drīzi gulēs caurdurtām krūtīm, otrs cīnīsies, līdz ari saņems savu likteni. Romas imperatoram ir vara pār katra gladiatora dzīvību. Ja kāds negribēs padoties nāvei, to atdos lauvām.

Gladiātori bija vienādi spēkā un veiklībā, tāpēc ciņa ieilga. Džerijs to noskatījās ar baudu. Šī spēle, kas sasniedza vislielākos ļaunuma dziļumus, bija sarīkota par godu tam vienīgajam, kam imperators atzina savu padevību — velnam. Asinis ir tas vīns, kas liek velnam visvairāk priecāties, un tāpēc par tām priecāsies ari imperators Džerijs. Dieva mīļotājiem asinis ir svētas, bet velna

priesteris gavilē par to izliešanu. Drīz asinīm vajadzēja līt! Ko gladiātori niekojas un velk garumā nāves spēli! Ja viņi viens otru žēlos, imperators liks izlaist lauvas!

Kad vienam gladiatoram paslidēja kāja, otrs viņam pārcita labās rokas dzīslas. Izšļācās asinis.

Skatītāji gavilēja. Pēc pāris uzvarētāja cirtieniem ievainotais sabruka. Uzlicis kāju uz gulošā biedra krūtīm, uzvarētājs gaidīja imperātora spriedumu. Džerijam ieplūda krūtis ļaunuma noreibums. Nāvi, nāvi! Es gribu redzēt, kā mirst cilvēks, kas, droši vien, iedomājas sevi stipru un kaujiniecisku kā velnu! Un Džerijs pacēla dūri ar īkšķi norādot uz zemi. ,,Nāvi, nāvi!" kliedza satraicinātais, mežonīgais patriciešu pūlis. Gladiators pacēla augstu savu zobenu, lai ar vienu cirtienu nonāvētu biedru. Bet tad viņa roka sastinga. Blakus viņam nostājās Dievs baltās, saulainās drānās, gaismas vainagu ap galvu. Gavilētāju pūlis sastinga bailēs kā mūžīgās tiesas bridi. ,,Dēls, nolaid savu zobenu," Dievs teica. ,,Es nācu šeit dzīvību nest nevainīgajiem, bet nāvi velna kalpam. Pacel roku pret varmācības kodolu, savu imperatoru! Viņš pelnījis nāvi, lai tūkstoši varētu dzīvot. Es būšu ar tevi."

Gladiators pārlēca arēnas žogu un metās uz Džeriju. Pieskrējis pie sava valdnieka, gladiators pacēla zobenu nāves cirtienam. ,.Dievs piedod!" Džerijs iekliedzās. Šai acumirkli parādība izgaisa. Džerijs atkal gulēja cietuma cellē uz lāviņas. Pārdzīvojums bija par lielu, lai viņš paliktu mierā. Pielēcis kājās, viņš aptvēra rokām galvu un streipuļoja pa nelielo telpu. Atkal Dievs bija parādījis savu varu. Skaidrs: gribēja Džeriju atgriezt no kalpošanas velnam.

Bet Džerijs neatgriezīsies! Kaut vai Dievs satriektu pasauli, Džerijs paliks uzticīgs savam kungam — melnajam nāves cildinātajam. Bet Dievs jau nebija pasaules iznicinātājs; Viņš bija glābējs un dzīvība. TurpetI Džerijs gribēja izrēķināties ar pasauli, kas bija pārpildīta ienaidniekiem. Šādā nodomā vispalīdzīgākais varēja būt velns. Dievs gribēja, lai cilvēki viens otram piedod, lai atdara ļaunu ar labu. (Bet kāpēc Dievs pavēlēja gladiatoram nokaut savu imperātoru? Kāpēc daudzie ticības kari vēsturē? ) Dieva dēls Jēzus Kristus solījās izglābt pasauli, bet tā kļuva dienu no dienas ļaunāka.

Aizvien vairāk karu, aizvien vairāk asins izliešanas; aizvien vairāk bagātnieku, kas izspieda, izmantoja nabagos. Skaidrs: Dieva vara mazinājās, velns izplēta savu valdību pār jaunām un jaunām zemēm. Džerijs negribēja kļūt Jēzus māceklis, jo Jēzus sludināja mlkstčaullbu. īstam karotājam Jēzus bija svešinieks, bet Džerijs sajuta sevi pārāk daudz spēka, lai pacietīgi un lēnprātīgi gaidītu, līdz Dievs nodibinās savu mīlestības pasauli.

Puslīdz nomierinājies, Džerijs atkal apsēdās kaktā. Viņam nebija ne jausmas, cik ilgs laiks atkal bija pagājis, cik dienu jau bija pavadījis cellē. Cietums paasina dzīvības izjūtu. Tāpēc cietumā cilvēki parasti pārvēršas — kļūst labāki vai sliktāki. Katrā ziņā kļūst dziļāki — vai nu Dieva, vai velna pielūgsmē. Dievs aizvien izstiepj savu roku pēc ļaunumā noklīdušām dvēselēm, bet velns tās pavedina jo sparīgāk turpināt iesāktos ceļus. Tāpēc cietumnieki reti kad kļūst neitrāli, vienaldzīgi.

Ari Džerijs tāds nekļuva. Viņš turpināja veidot savu velna pielūgsmes filozofiju. Viņš bija atjautīgs domātājs, cilvēks ar labu atmiņu un teicamu spēju saprast lasīto, bet viņš bija naivs kā bērns savā fantazijā un sevis pašvērtēšanā. Kā muļķis viņš runāja un plātījās, neapjēgdams, ka kļuva saviem klausītājiem neciešams. Tāpēc Džerijam nebija neviena drauga. Par šādu likteni viņš vainoja citus; nekādi nevarēja iedomāties un saprast, ka vainojams bija viņš pats.

Tagad kaktā sēdot Džerijam nebija neviena cita klausītāja, ka tikai viņš pats. Tāpēc viņš sarunājās pats ar sevi kā vientiesis, kā garīgi slims, kā piedzēris. Stāstīja sev sen izmaitās, izsijātās un izvēdinātās gudrības, ko no cita klausītāja viedokļa varēja ari saukt par muļķībām. Pamazām pašsaruna viņu tā aizkustināja, ka viņš pielēca kājās, aizgrābtībā vicināja rokas un spārdījās kājām.

Vai tas nebija sava veida vājprāts? Ar tādu trakumu slimojuši daudzi, ko piemin vēsture. Kalpošana velnam, apzinīgi vai neapzinīgi, ir vājprātība. Protams velna priesteri, piemēram, komūnisti, māca, ka

vājprātīgie ir tie, kas pielūdz Dievu. Komūnistiem par nepatikšanām Padomijā pieaug to pulki, kas nievā velna priesteru gudrības. Tā kā sarkanie šos kritiķus sauc par vājprātīgiem, tad nervu slimnīcas top pārpildītas.

Džerijs neapjēdza, vai bija tā runājies un ārdījies stundu, divas, trīs vai piecas, kad atkal dzirdēja noknakšķam durvju bultu. Viņš šoreiz par to nepriecājās, jo tā izrāva viņu no ekstāzes, kas līdzinājās kaislībai. Durvis atvēris, sargs kaut ko uzsauca un, kā par brīnumu, smējās. Jā? Vai tādi cilvēki spēja arī smieties? Smiekliem taču vajag gaišas sirds! Cietuma sargam Ļeniņgradā taču bija sirds līdzīga mālu pikai. Jeb vai arī šādā vietā un šādā darbā varēja cilvēka dvēselē uzglabāties kāds saulains stūrītis?

Atkal sekoja celles tīrīšana un mazgāšanās, kad Džerijs slepus padzērās. Labā garastāvokļa iespaidā sargs svilpoja kādas patriotiskas dziesmas meldiju un Džeriju novēroja pavirši. Iedrošināts Džerijs atkal prasīja pēc grāmatas un rakstāmlietām. Tas samaitāja sarga omu — viņš pārtrauca svilpošanu un sāka rūkt kā sapīcis suns. Labi, ka viņš drīz aizgāja. Apēdis sauso maizes gabalu un izdzēris ūdens glāzi, Džerijs līda atkal lāviņā gulēt, jo paša uzkurbulētais pārdzīvojums bija viņu nogurdinājis. Un atkal Džerijs murgoja.

Viņš bija Parīzes tiesas zālē galvenā apsūdzētāja krēslā. Piedudzis ar drūmu ļaunumu kā nogatavojies pērkona padebesis, Džerijs vēroja apsūdzētos. Viņam pretī sēdēja tiesneši un tiesas izpildītāji. ,,Es prasu nāves sodu sekojošiem pilsoņiem par vēršanos pret revolūciju," un Džerijs nolasīja garu sarakstu. Zālē bija dzirdami kliedzieni un raudas. Sekoja pauze, kamēr tiesneši apspriedās. Tad tiesas priekšsēdis pasludināja spriedumu: ,,Nāves sods visiem apsūdzētajiem. Soda izpildīšana rīt parastajā soda izpildīšanas vietā Parīzes pilsoņu priekšā. Lai dzīvo revolūcija!"

Apsūdzētie saņēma spriedumu varonīgi, pārakmeņotām sejām vērdamies galvenājā apsūdzētājā — Džerijā. Atskanēja internacionāle, un Džerijs atstāja tiesas zāli. Viņam piestājās apsardzības dienesta vīri, lai kāds reakcionārs neiedomātos nodarīt kaut ko ļaunu revolūcijas vadonim. ,,Brauksim noskatīties soda izpildīšanu vakar notiesātajiem," Džerijs sacīja saviem tiesnešiem. ,.Gribu redzēt, kā līst revolūcijas nodevēju asinis."

Brauksim, brauksim!" tiesneši jūsmīgi pievienojās.

Piebrauca kariete, un viņi devās ceļā. Parīzes ielās bija tāda gaiša diena, ka pat visdrūmākie cilvēki sumināja dzīvi. Pusceļā tiesneši panāca rindu nabadzīgu pajūgu, kuros sasietām rokām stāvēja nāvei nolemtie. Džerijam nebija viņu žēl. Bijušie plutokrati. nabago laužu izsūcēji, pretrevolūcionāri! Viņiem bija jāmirst, lai iztīrītos franču tauta. Lai dzīvo brīvība, brālība vienlīdzība!

Soda vietā Džerijs ar pavadoņiem uzkāpa paaugstinājumā, kur pacēlās draudīgais giļotlnas rāmis. Viņš gribēja redzēt nāves šausmas notiesāto sejās. Braucot Džerijs ar draugiem bija dzēris stipru vīnu, tā ka viņš tagad jutās pacilāts. Revolūcija tuvojās noslēgumam — drīz būs izgriezts ļaundabīgais audzējs no tautas miesas. Francija varēs atpūsties no agonijas, atkopties jaunā, ražīgā dzīvē. Revolūcijas vadonis Džerijs Straza būs jaunās Francijas valdības galva. Visa pasaule viņu cildinās runās, dziesmās, grāmatās.

Kad pie giļotlnas pieveda pirmo nāvinieku, Džerijs piecēlās: ,,Ļauj man pašrocīgi izpildīt pirmo šodienas sodu," viņš sacīja bendem. ,,Labprāt, biedr Straza," bende atbildēja un ar brutālu kustību nogrūda nāvinieku ceļos pie bluķa.

Džerijs atrāva auklu, lai asmens > uzsāktu savu nāves skrējienu. Bet asmens nekustējās kā piesalis.

Kas bija noticis? Izbrīnā Džerijs skatījās visapkārt. Tad sajuta siltu vēsmu noglāstām seju. Dzirdēja

ērģeļu mūziku. Saules gaisma uzziedēja nepieredzētā krāšņumā. Skaidra balss sacīja: ,,Nepazudini, lai tu netaptu pazudināts." ,,Kas tu esi, ka iedrošinies man pavēlēt? " ,,Esmu Dieva Dēls, tavs Kungs, kas vada tavu dzīvi katru mirkli."

Nu Džerijs ieraudzīja sev līdzās Jēzu Kristu gaišās drēbēs un mīlestībā apskaidrotu seju. Nāvei nolemtais bija atstājis bluķi un nometies ceļos pie Jēzus kājām. To pašu darīja tiesneši — Džerija draugi. Pūlis bija apklusis un nomierinājies kā baznīcā. Izstiepis roku, Jēzus to uzlika Džerijam uz galvas: ,,Lūdz Dievu, lai Viņš tev piedod grēkus un ieved tevi jaunā dzīvē," Šai bridi parādība pazuda. Džerijs bija atkal savā lāviņā mazās spuldzītes vāji apgaismotajā telpā. Viņš vēl bija nupat redzētās parādības varā. Kristus gribēja viņu atraut no kalpošanas velnam, solīja viņam jaunu dzīvi, ja viņš pieņemtu Dievu par savu Kungu. Pašlaik Džerijs jutās tik aizgrābts, ka gandrīz krita uz ceļiem un lūdza, lai Dievs viņam piedod kalpošanu velnam. Lai atpestī viņu no velna varas. Bet pamazām Džerijs nomierinājās un atslāba. Droši vien velns pūlējās paturēt viņu savā kalpībā. Un Džerijs atmeta ar roku. Kā lai viņš, velna priesteris, uzreiz pieņemtu Dievu par savu kungu? Tā būtu nodevība, uzticības laušana, kaut kādas halucinācijas iespaidā. Tā taču būtu visas dzīves pārveidošana. Ko viņš, Dieva bērns, darītu komūnisma valstībā? Kalpotu Dievam, kā to dara pretkomūnisti, līdz sarkanā vara ar viņu izrēķinātos? Atpakaļ uz Kanadu viņš vairs netiktu — jau sūtnis bija pateicis, ka šo izšķiršanos grozīt Džerijs vairs nespēs. Un komunisti izrēķinātos ar viņu bez žēlastības, kā to nosaka komūnistu morāle: nāvi atkritējiem! Bet tik labi palikt draugos ar velnu! Drīz Džerijs izkļūs no cietuma. Iemācīsies krieviski, strādās un mācīsies. Kāps panākumu kalnā. Pa to laiku viņš varēs smieties par morāli, rūdīties un augt atriebības alkās pret visiem, kas uzskatīja sevi par pārākiem nekā komūnistu bohanks. Viņš kļūs šakālis, kas atņirgtiem zobiem uzbruks saviem laupījumiem.

Džerijs atkal aizmiga. Gulēja diezin cik ilgi. Pamodās, kad sargs atbultēja durvis. Šoreiz viņš nenesa līdz spaini un suku. Džerijs izbrīnījies ieraudzīja, ka sargam sekoja biedrs Laurentijs. Kas nu?

Džerijs stāvēja apstulbis kā trusis gaismas lokā. Tad sargs rādīja, lai Džerijs nāk ārā no celles.

Beidzot viņš apjēdza, ka nedēļa bija pagājusi un viņš skaitījās brīvs padomju pilsonis. Kāds prieks!

Ieslēgtlbas nedēļa bija pagājusi ātrāk nekā cerēts. Daudz domāts, gulēts, murgots. Kā viņš tagad paklausīs, mācīsies, centīsies, lai pats kādreiz varētu valdīt pār citiem un prasīt padevīgu paklausību!

15.

Džerijs patiesi bija kļuvis labāks komūnists. Apstākļu spiests, viņš bija pārvarējis savu dzeršanas slimību. Pat smēķēšanu bija ierobežojis uz dažām paštītām cigaretēm dienā. Vai velns par to priecājās, Džerijs nebija drošs, jo elles valdniekam taču patika negausuļi. Džerijs tagad mācījās pacietīgi; izmantoja katru izdevību, lai jauniegūtos vārdus izlietotu žestikulāciju sarunās ar istabas biedriem. Tie bija divi Āfrikas nēģeri un viens korejietis, ko nevarēja atšķirt no parastā ķīnieša. Visi viņi pacieta Džerija uzbāzību un patmīlību, tā kā neiznāca nekādi ķīviņi.

Nēģeri bija līdzīgi kā brāļi — abi kalseni, tikai viens pus galvu garāks par otru. Bet viņi runāja dažādas valodas, un tāpēc arī viņiem sarunāšanās savā starpā bija grūta. Viņi abi bija jauni, bet viņu vecumu tuvāk noteikt nebija viegli, kā tas parasti ar nēģeriem. Pēc pāris nedēļām, kad viņi bija iemācījušies krieviski skaitīt, Džerijs uzzināja, ka garākajam bija divdesmit seši gadi, bet īsākajam divdesmit divi. Abi bija sīki sprogaini — Džerijs viņu sejās neatrada nekādu raksturīgu iezīmju. Abi bija plakaniem vaigiem un lielām, melnām vēršu acīm. Pēc pāris mēnešiem viņi prata jau pastāstīt, ka

pēc krievu valodas apgūšanas studēs politiskās zinātnes Ļeniņgradas universitātē. Tā viņi sagatavosies komūnisma darbam savās zemēs. Džerijs nekautrējās stāstīt par saviem lielajiem plāniem.

Korejietis bija drukns apaļgalvis, kas acīmredzot bija dienējis armijā. Viņš staigāja paceltu galvu, stingriem karavīra soļiem, runāja spēcīgi un asi kā kalējs, sitot uz laikts. Lū-Cl-jangs nāca no Dienvidkorejas. Līdzīgi Džerijam viņš gribēja uzstrādāties par atbildīgu vadītāju, lai savu pulku priekšgalā varētu ienest komunismu savā zemē. Lū-Cl-jangs bija sevišķi centīgs. Par spīti vidējām spējām viņš kursu beigās prata krieviski gluži tekoši. Viņš bija priecīgas dabas; ja nemācījās, tad staigāja, komūnistiskas dziesmas dziedādams. Džerijam viņš lāga nepatika, jo smējās, kad kanadietis iekarsa savos stāstos. Korejietis ari bija pozitīvs savā pasaules uzskatā, kaut gan zaimoja ir Dievu, ir velnu. Atzīdamies, ka mīlēja savu Dienvidkoreju, Lū-Cl-jangs gribēja darīt tai labu. Un kas gan bija labāks pakalpojums par komūnisma ievešanu tēvzemē? Korejietis atzina ari mīlestību kā dzlvinātāju spēku sievietes un vīrieša attieksmēs. Par spīti bezdievībai viņš ticēja ari dvēseles esamībai. Džerijs bija pārliecināts, kā Lū-Cl-jangs nekad nesasniegs savus mērķus, jo bija pārāk samudžinājies savā domāšanā.

Reiz sarunā ar garāko nēģeri Nerro Džerijs iekarsumā atzina, ka tic velnam un uzskata sevi par velna priesteri. Nerro izbrīnā apklusa. Pienāca otrs nēģeris Parku un Lū-Cl-jangs. Ari viņi likās pārsteigti. Džeriju tas apvainoja, un viņš jo dedzīgāk aizstāvēja savu pārliecību. ,,Biedr Džerij, vai tu esi māņticīgs? " korejietis noprasīja cietā balsi. ,,Neesmu māņticīgs, bet esmu pārliecināts, ka velns strādā kopā ar komūnistiem, atbalstīdams tos cīņā pret dievticīgajiem. Velns ir proletārietis! Dievs ir buržujs, un tāpēc jānogāž no viņa valdnieka troņa."

Nēģeri diplomātiski atturējās no tālākas sarunas, bet tikai uzmanīgi klausījās, kā korejietis turpināja savu uzbrukumu baltajam: ,,Kā tad tu neesi māņticīgs, ja iedomājies, ka pasaulē velns cīnās ar Dievu? Tu tici abiem — ir Dievam, ir velnam. Citādi tu nerunātu par velna un komūnistu sastrādāšanos, par Dieva nogāšanu no troņa. Biedr Džerij, tev vajag apgaismošanas komūnisma ideoloģijā. Tavas zināšanas ir trūcīgas, jo māņticību rada nezināšana. Es tev palīdzēšu: runāšu ar biedru Zelkoviču, lai viņš tevi ievieto komūnisma filozofijas iesācēju klasē. Tad tu būsi labāk sagatavots studiju aizsākšanai pēc valodas kursu nobeigšanas. Mācīdamies divos kursos reizē, tu tiksi ātrāk uz priekšu — to tev pieskaitīs kā plūsu tavā augšupejā."

Džerijs bija aizkarts, ka viņu apzīmēja par nezinātāju un gribēja par viņu rūpēties kā par jaunāko brāli: ,,Es pats tikšu ar visu galā. Man aizgādņu nevajag — sevišķi ne tādu, kas iedomājas esam par mani daudz gudrāki. Ja man būs kas runājams ar biedru Zelkoviču, tad to izrunāšu pats." ,,Nu tad tikai neaizmirsti izrunāties, jo man negribas dzīvot kopā ar māņticīgu komūnistu. Nerru un Parku ari būs ieinteresēti šo ačgārnību izlabot. Tas ir mūsu pienākums — palīdzēt ikvienam biedram, ja tas mīt prāta tumsībā. Visā komūnisma pasaulē jāsasniedz mācības skaidrība. Citādi mums draud šķelšanās un savstarpēja apkarošanās."

Džerijs apjēdza, ka bija bīstami tālāk strīdēties. Pretinieki bija trīs, kaut ari divi klusēja. Bet LūCl-jangs bija fanatiķis, kas labprāt uzbruks, ja kauju atzīs par vajadzīgu. Džerijs izgāja laukā, lai ieelpotu svaigu gaisu un nomierinātos. Ar sniega kamanām Ļeniņgradā bija iebraukusi ziema. Gaiss bija skaidrs un skanīgs kā labi darināta vāze. Gājputni bija aizlaidušies uz dienvidiem, bet vārnas sakliedzās, tupēdamas kailo kļavu galotnēs. Džerijs bija dusmīgs un ļauns kā izsalcis krauklis. Nebija taču nekā, kas viņu iepriecinātu šai aukstajā, drūmajā ziemeļu zemē. Tikai cerības uz lielu nākotni pēc gaj-iem cīņas gadiem. Viņš pakārplja sniegu un atrada akmeni. Svieda to vienai vārnai. Visas pacēlās

spārnos un aizlaidās. Lai viņas bēg! Džerijam nevajadzēja nekādas draudzības — ne cilvēku, ne putnu. Viņš vēl izmetis loku pa miegaino nometni, tad ies istabā un ķersies pie grāmatas. Nerunās ne ar vienu. Kaut ari viņi visi četri bija komūnisma apjūsmotāji, Džeriju ar pārējiem trim nesaistīja nekādas biedriskuma jūtas. Bet viņš negribēja sev atzīties, ka tagad jutās vientulīgāks nekā jebkad Kanadā.

Gabaliņu pagājis, Džerijs sastapa pretimnācēju: ķiniešu meiteni Li, ar ko bija agrāk pāris reižu aprunājies. Kā jau allaž ķīnietes, viņa bija maza auguma. Bet Džerijam patika viņas spožās, lielās acis un pilnīgās lūpas, kas prasījās skūpstāmas. Viņam bija bijušas dzimuma attieksmes ar dažādu tautību sievietēm, bet ķīnietes viņam bija svešas. ŠI jaunava bija skaista, bija inteliģentā, ja gribēja mācīties un būt komūniste. Jā, turpmāk viņš satiksies tikai ar komūnistēm; nicinās sapņotājas par plutokratismu, lai ari cik skaistas un pieļāvīgas viņas būtu. Un te nu bija komūniste! Lai cik zems bija Džerija uzskats par sievietēm, bija tomēr patīkami ka viņas atsvaidzināja ikdienu.

Džerijs pasveicināja un apstājās. Meitene saņēma labvakaru un nesteidzās garām. Mazliet pietvīkusi, viņa uzticīgi skatījās puisim acis. Pārgalvīga doma iešķllās Džerijam smadzenēs: viņš varēja pēkšņi sagrābt mazo meiteni un noskūpstīt. Bet varbūt viņa iekliegtos un turētos pretī. Iznāktu negaršīgs skūpsts. Palaista vaļā viņa aizskrietu un turpmāk nelaistos Džerija tuvumā. Tāda uzvešanās nepieklātos komūnistu biedrenei, bet sievietes reti kad bija prātīgas. Tāpēc viņš nolēma būt pacietīgs un draudzību attīstīt palēnām. ,, Patīkami jūs sastapt. Li," Džerijs iesāka saldi. , .Staigāju viens un domāju, ka pusgads pagājis nometnē, bet esam cits citam sveši.

Pat lopi iepazīstas un sarod, bet nākamie komūnisma izplatītāji vienatnē auklē savus mērķus." ,,Jums ir istabas biedri — ar tiem varat draudzēties." ,,Man nesaskan ar viņiem. Viņi iedomājas, ka gudrāki par mani. Dod man padomus kā vientiesim. Kritizē visu, ko es saku. Tā nu iekožu mēli starp zobiem un klusēju. Mācos uzdoto, studēju Ļeniņa darbus, eju uz stundām, guļu, ēdu — tas viss. Nekādus sadraudzības vakarus šeit nerīko.

Laikam priekšniecība baidās, ka sāksim interesēties viens par otru un kļūsim nolaidīgi mācībās." ,,Jūs domājat romantiku? Tā nav valsts interesēs." ,,Jā, pretējo dzimumu saskare paredzēta tikai sugas turpināšanai. Tam es pievienojas. Bet cilvēks ir drusku citāds nekā citi dzīvnieki. Cilvēkam dzimuma sakari pieder pie ikdienas. Tāpēc cilvēki veido pārus, kas dzīvo kopā." ,.Cilvēki pazīst mīlestību — citi dzīvnieki jūt tikai iekāri." ,,Padomju cilvēks no mīlēšanas atturas, jo tā nedrīkst aizēnot politiskās un saimnieciskās intereses. Drīkst pastāvēt tikai dzimuma patika. Tāpēc nav prātīgi sasaistīties uz mūžu. Kad partneriem sāk vienam otrs apnikt — lai iet katrs pa savam ceļam. Ja visi padomju pilsoņi ieņems šādu nostāju, mazāk būs sāpju un sirdsēstu: mazāk nervu slimnieku." ,,Vai tad padomju cilvēkam neklājas mīlēt? Cilvēks taču ir garīga būtne! Mīlestība padziļina dzīvi. Dvēsele pamirst bez mīlestības — " ,,Manī dvēseles nav, un neesmu mīlējis nevienas sievietes. Mīlestība man vispār ir neskaidrs jēdziens. Bet manī nekas nav pamiris. Dvēseles radīšana ir Dieva nedarbs, bet mani radījis velns — bez dvēseles." ,,Mūs radījuši mūsu vecāki. Bez Dieva un velna līdzdalības. Bet tā kā mūsu vecākiem bija dvēseles, tad dvēseles ir arī mums." ,,Mans tēvs manu māti nemīlēja un nekādu dvēsellbu man nedeva. Es rados tīri bioloģiskā procesā. Klausies, Lī, par dvēseli un mīlestību neklājas runāt padomju sievietei. Padomju cilvēks tic tikai matērijai, bet dvēsele nav fiziski apjaužama viela. Dvēsele ir fantazijas auglis. Es tevi labprāt

noskūpstītu, jo tu man patīci, bet tas nebūtu aiz mīlestības."

Džerijs aplika roku ap Lī pleciem un vilka viņu sev klāt. ,,Neskūpsti mani, ja negribi mani mīlēt," viņa čukstēja un izvairījās. ,,Gribu atturēties no tavas laipnības, ja mūs nesaistītu nekādas cilvēcīgas jūtas. Tu esi skaists puisis, esmu tevi paslepus novērojusi, bet gribu satikties ar tevi tikai tad, ja apsolies mani mīlēt. Mīlestība ir laime, un ari komūnistam ir tiesības būt laimīgam. Nedari sev pāri; nepiesit sevi pie cinisma krusta." ,,Komūnistam galvenais ir bezšķiru valsts nodibināšana visā pasaulē. Komūnists nenoņemas ar personīgās laimes ķeršanu. Viņa Inime ir vispārības laime. Man dzīves piepildījums nav mīlestība, un negribu kļūt otras šķiras komūnists mīlestības dēļ. Bet es tevi augsti novērtētu kā komūnistisku personību, ja tu kļūtu manas kaisles apmierinātāja." ,,Ja tu esi līdzīgs vērsim vai aunam, tad tev tiesības uz dzimuma sakariem tikai sugas turpināšanas gadījumos. Citādi tev jādzīvo kā mūkam."

Li ataisljās no Džerija skāviena un aizskrēja pa sniegaino kājceliņu. Džerijs viņai noskatījās pakaļ. Krūtis iedūrās smeldze. Viņš paskurināja gavu. Vai mīlēt nebija vieglāk nekā mīlestību noliegt? Šis bija jautājums, par ko īstam komūnistam neklājās domāt. Un Džerijs sāka soļot atpakaļ uz savu baraku. Bet nupat piedzīvoto nevarēja izmest no galvas kā kaķi no istabas. Jā, viņš būtu varējis mazo aziāti mīlēt, jo viņa likās atklāta, maiga un sirsnīga. Bet viņš taču neatmetīs ar roku saviem uzskatiem un principiem; nekļūs sentimentāls un apgarots. Komūnistam jābūt cietam kā kaulam. Kaut vai ducis skaistu ķiniešu meiteņu solītu viņam baudu pret mīlestību, viņš paliks necilvēks! Ja viņš atļautos mīlēt, tad tuvotos Dievam, bet labāk viņš mirtu nekā kļūtu par Dieva bērnu. Jāaizmirst! Li bija jāaizmirst! Jāmeklē cita sieviete, kas būtu ar komunistiskākiem uzskatiem. Vienalga, kaut vai viņa būtu ielas staigule, veca ragana vai vājprātīga.

Bet viņš nespēja Li aizmirst. Naktis, guļot bezmiegā, bet aizvērtām acīm, viņš iedomās skatīja smalko ķinieti. Likās: viņa pienāca pie Džerija gultas, pacēla seju un pieglaudās. Solījās atdoties viņam, ja vien viņš pārvarētu savu iecirtlbu un atzītos, ka viņš viņu mīlēja. Tad Džerijam kļuva karsti, kaut ari istaba bija vēsa un viņa segas bija plānas. Viņš izlēca no gultas, steigā apģērbās un izskrēja no istabas. Mēnesnīcā nometne likās spoku pilna. Koku un baraku ēnas likās draudīgas. Vai tās bija kā tumšās bailes, kas gulēja pār plašo Krievzemi? Nē, Džerijam nebija ne no kā jābaidās: nākotne likās kā plaša, ziedoša pļava, pa kuru varēs tālu skriet un priecīgi kūleņot.

Kaisle ir kā viesuļvētra, pret ko grūti cīnīties. Kā viņš varētu iegūt Li bez solījuma viņu precēt?

Izvarošana bija vienīgā iespēja, bet to neatļāva Padomju Savienības likums. Kāpēc ne? Valda tas, kas stiprāks! Bet ari citu dzīvnieku pasaulē tēviņš nevarēja paņemt mātīti, ja viņa negribēja pāroties.

Tomēr mātītes reizēm meklēja tēviņus, un tad tām bija vienalga, kāds tēviņš to paņēma. Li nekad nemeklēs vīrieti, ja viņš viņu nemeklēs. Tas deva Džerijam tiesību viņai uzbrukt. Dabas likumi deva vīrietim zināmas tiesības. Kad Džerijs tiks pie varas, viņš pārstrādās izvarošanas likumu — vienkārši to atmetis. Ja sievietei Padomijā vienādas tiesības ar vīrieti, tad ari vīrietim vienādas tiesības ar sievieti. Tas nozīmēja, ka vīrietim ari tiesības izraudzīt savu krustošanās partneri. Bet pagaidām Džerijam bija jāatturas, jo Padomju Savienības vara bija barga. Viņš nedrīkstēja aizšķērsot savu ceju augšupejai.

Kādu nakti bezmiegā vārtoties Džerijs izdomāja, ka viņš varēja mazajai Li melot. Varēja viņai zvērēt mīlestību, tai pašā laikā domājot, ka viņa mīlestību ir parāvis velns. Li būs laimīga nekad nezinādama, ka piemānīta. Viņš bija velna priesteris, ko sirdsapziņa nedrīkstēja mocīt.

Un Džerijs sāka rīkoties. Viņš nogaidīja, kad Li gāja uz skolu un sarunāja ar viņu tikšanos.

Meitene bija atsaucīga: melnās acis zibēt zibēja, kad viņa lūkojās uz Džeriju. Nē, viņa nekliegtu un

nesūdzētos, ja Džerijs viņu paņemtu ar varu. Bet ērtāk bija saukt palīgā melus. Pat interesantāk.

Iznāktu dubulta grēkošana, kas paceltu nodarījumu velna acis.

Viņi sastapās tās pašas dienas pievakarē, kad īsā Ļeniņgradas diena posās uz dusu, ietldamās melnās segās. Džerijs būtu aicinājis Li uz kino, bet viņam nebija naudas biļetēm. Mazā kabatnauda, ko viņš saņēma, izgāja par zobu pastu, kurpju smēri un, galvenis, tabaku. Grūti bija sakrāt pat kādam jaunam kreklam. Bet Li neprasīja daudz. Viņa bija laimīga pasēdēt krēslainā, pelēkā kafejnīcā un klusu parunāties ar brašo, balto puisi. Klusā, simfoniskā patafona mūzika un Li klātbūtne ieaijāja Džeriju labsajūtā. Viņš palaida vaļā savas vārdu slūžas: ,,Ll, tu vari saukt mani par sliktu padomju pilsoni — laisku mācībās, gausu soļotāju Ļeņina ceļos. Bet es esmu tikai cilvēks; īsts vājību kamols. Mani pīckā kaislības kā cirkus mākslinieks savus dresējamos suņus. Tu esi mana mocītāja, Li. Kad rītā pamanu tevi ejam uz klasi, kļūstu nervozs, nespēju vairs mācīties visu dienu, jaudāju tikai domāt par tevi un alkt tava tuvuma. Kaut ari gribu turēties ciets padomietis, savu dzīvi ziedot tikai komūnismam, tu esi mani savaldzinājusi, mīļā Li. Jā, es tevi saucu par mīļo, jo man neatliek nekas cits, ka atzīties tev savā mīlestībā. Nespēju šo noslēpumu ilgāk paturēt pie sevis, jo man bailes, ka bez tevis aiziešu bojā. Lūdzu, esi mana mīļā meitene, mana lolojamā, mana sargājamā. Kļūsti mana sieva, lai mēs abi būtu laimīgi!"

Noliektu galvu Li noklausījās Džerija atzīšanos. Situācija atgādināja lētu sentimentālu filmu, bet spēlētājiem nenāca ne prātā vienam otru kritizēt. Džerijs turpināja spēli: viņš pastiepa roku un noglāstīja meitenes galvu. Melnie mati bija cieti kā ķīnietes raksturs. Bet viņa pacēla acis un čukstēja: ,,Es esmu laimīga, Džerij."

Nu puisis turpināja: ,,Bet mēs nevaram laulāties, Li, jo mums lieli darbi darāmi. Nedrīkstam nogrimt ikdienas dzīvītē. Tāpēc mums jādzīvo civilā laulībā. Tas taču nemaitās mūsu mīlestību.

Mums nebūs jādod nevienam norēķini, bet paši savā starpā sapratīsimies. Kad nobeigsim valodas kursus un sāksim strādāt un .studēt, mēs varēsim saņemt kopīgu dzīvokli. Visas savas brīvās stundas varēsim pavadīt kopā. Laime, laime, cik tu būsi salda! Ja mēs pildīsim savus pienākumus uzcītīgi, partija neiejauksies. Komūnistu zemē valdībai maz bēdas par veciem morāles aizspriedumiem.

Ieguvuši universitātes diplomus, varēsim izpildīt precēšanās dokumentus, lai mūsu bērniem būtu likumīgi vecāki. Cik zinu. Padomju Savienībā vēl atzīst ģimenes kā sabiedrisku iestādījumu. Bet mūsu bērni, esmu drošs, piedzīvos tās dienas, kad ģimenes dzīvi atminēsies kā vecu, smieklīgu paražu.

Mūs, mīļā Li, saistīs mīlestība, neatkarīgi no oficiālajiem noteikumiem. Tā kā es mīlu tevi vairāk nekā savu dzīvību, tad gribu tevi visu, vienmēr; bez ierobežojumiem, aizspriedumiem, dogmām."

Nobeidzis savu monologu, Džerijs bija pārliecināts, ka pārmetis tiltu starp sevi un Li. Bija sacījis to, ko meitene vēlējās dzirdēt, jo viņa bija sieviete par spīti ticībai komūnismam. Pieliecies, viņš apskāva savu upuri ar drošu*, ievingrinātu tvērienu. Li pieglaudās viņam un atbildēja viņa skūpstam. Pirmajam sekoja citi, līdz pienāca kafejnīcas slēgšanas stunda. Izgājuši uz ielas, viņi nemanīja Ļeņingradas ziemas aukstumu. Gāja roku rokā līdz sasniedza mājas. Iezagās Li barakas mazgātuvē. Tur viņi saplūda par vienu būtni: viņš — ciniķis un melis, viņa — iemīlējusies un ticīga meitene. Bet lai kāds nelietis bija Džerijs, viņš nespēja lāga priecāties par savu sasniegumu, jo pat velna priesteris bija radīts pēc Dieva līdzības.

Viņi nu sastapās katru vakaru un bija kopā līdz vēlai nakts stundai. Staigāja pa ielām, sēdēja kafejnīcās, nodevās mīlestības spēlei mazgātuves telpā. Mācībās viņi atpalika, bet tuvojās kursu noslēgums. Ne tikai Džerijam bet ari Li bija viegla galva, un viņi pārbaudījumos kaut kā izmānljās.

Bet viņu attieksmes bija pamanījis spiegu suns Laurentijs. Viņš viņus pārsteidza kādu nakti mazgājamā istabā. Pēkšņi uzdedzināja spožu spuldzi un nofotografēja viņus ekstāzes bridi. Nu

Laurentijam bija pierādījums, ko viņš, par savu atjautību tīksminādamies, varēja aiznest biedram leitnantam Zelkovičam. Kāpēc viņam vajadzēja izsekot, spiegot? Laikam aiz nenovīdības un skaudības, jo pats diezin vai jebkad bija baudījis sievietes mīlestību.

Laikam ari Zelkovičs bija skaudīgs, jo sekoja garas pārrunas viņa kancelejā. Vispirms ar Džeriju, tad ar Li. Nu Džerijs runāja krieviski, jo tagad šo valodu gluži labi prata. Vienaldzīgā balsi Džerijs solījās pārtraukt satikšanos ar Li. Viņa bija uztraukusies, izmisusi. Lūdzās un raudāja.

Atzinās, ka mīlēja savu baltās rases puisi un gribēja to precēt. Kas biedram Zelkovičam varēja būt pret to? ,,Personiskās lietas mums jāpakļauj valstiskajām," sacīja leitnants cietu balsi. ,,Komūnisms jūs ir atbalstījis, uzņemdams Padomju Savienībā, atvērdams jums ceļu uz lielu, laimīgu nākotni. Tagad jums reize pierādīt, ka protat novērtēt šo labvēlību. Jums jāturpina mācīties un jāsāk strādāt. Jums vēl daudz laika, lai nodibinātu ģimenes dzīvi. Un jums nav tiesības mest Džerijam sprunguļus pa kājām viņa augšupejā.

Viņš ir saprātīgs komūnists un solījās aizmirst šo jaunības dēku. Vēl atlikusi tikai nedēļa līdz valodas kursu beigām. Tā jums jāpacieš tepat. Pēc tam mēs jūs pārsūtīsim uz māsu skolu Kijevā. Būs interesanta pārmaiņa: jauni iespaidi, jaunas sejas, jauni pārdzīvojumi. Aizmirsīsies vecie draugi, vecā mīlestība. Iemīlēšanās ir ikdienišķa parādība jaunībā. Līdzīga iesnām. Cilvēks uzliesmo un atdziest — būtu muļķība vienas aizraušanās dēļ sabojāt savu komūnistisko nākotni." ,,Es negribu dzīvi samaitāt, bet to pacelt kā pieminekli kalngalā. Braukšu uz Kijevu, mācīšos par māsu, bet gribu, lai Džerijs būtu mans virs. Sūtiet ari viņu uz Kijevu — tā liela pilsēta ar visādām iespējām." ,,Viņam citi ceļi braucami, jo citi pienākumi izraudzīti. Par tiem jums negribu stāstīt — tie vēl valsts noslēpums. Mēs palīdzēsim veidot viņa nākotni saskaņā ar viņa pagātni, uzskatiem un personību. Mums par visiem kursantiem ir sīkas ziņas, jo tie ir speciāli individi padomju vidē." ,,Ja ari mūs izšķirtu, gribu būt viņa sieva." ,,Bet viņš negrib būt jūsu virs." ,,Tas nav tiesa! Viņš mani mīl!" ,,Viņš grib mīlestību sabradāt spēcīgām boļševiku kājām." ,,Tad es labāk braukšu atpakaļ uz Ķīnu." ,,Jūs esat apsolījusi savu dzīvi saliedēt ar Padomju Savienību. Solījums ir jātur. Jūs esat parādniece šai zemei. Parāds jāatlīdzina. Neesiet stūrgalvīga — tas var dārgi maksāt. Mūsu saruna beigusies, biedrene Li." To sacīdams, poļitruks piespieda zvana podziņu. Ieslampāja biedrs Laurentijs un aicināja meiteni sev līdzi. Noliektu galvu un salikušiem pleciem viņa atstāja telpu. Viņa izskatījās ļoti maza un vārga. Biedram Zelkovičam mazliet noraustījās lūpu kaktiņi, bet uzraugs Laurentijs neievēroja neko.

Ne Li, ne Džerijs kursus nenobeidza. Neieguva diplomus, izrotātus ar sirpi un āmuru un sarkanu karoga strēmeli. Dažas dienas pirms kursu beigām Laurentijs aizveda Li uz dzelzceļa piestātni. Li zināja: viņai bija jādodas uz Kijevas māsu skolu. Pēc mēneša gariem priekiem Džerijam viņa vairs neinteresēja. Tā Džerijs nezināja, kurp viņa aizbrauca. Un viņam tas bija vienaldzīgi. Viņš jau glūnēja uz citām sievietēm — baudkārs, negodīgs, viltīgs.

Bet nākošo nakti Laurentijs aizveda ari Džeriju. Pusnakti ienāca viņa istabā, uzmodināja no miega, lika veicīgi saģērbties un nliinvAl mantas. Tad sacīja, lai nākot līdz. Džerija istabas biedri lini lāga nepamodās. ,,Kur mēs iesim, biedr? " Džerijs vaicāja iztrūcies. ,,Uz dzelzceļa piestātni."

,,Ko tur? " ' ,,Ko tad dzelzceļa piestātnē dara? Kāpj vilcienā." ,,Uz kurieni braukšu? " ,,Nezinu. Bet tu to drīz uzzināsi."

Padomijai tik raksturīgā noslēpumainība! Citi plānoja viņa nākotni, bet viņam pat neļāva par to zināt. Lai kā Džerijs centās visu Padomijā piedzīvoto attaisnot, viņu šādas izdarības sāka Imitināt.

Vai viņš nebija nekas vairāk kā ar atsperi uzvelkama lelle, ko spēlētājies varēja iedarbināt un bīdīt pēc patikas? Un šādu •(pēletājos Padomijā bija daudz, jo lelle bija kopīpašums. Bet visiem viņiem bija dažādas tiesību pakāpes, un viņi izrīkoja un pārraudzīja viens otra spēlēšanos. Visiem pāri stāvēja lielā spēļu dārza galvenais pārzinis, kas iedvesa bailes un paklausību.

Dzelzceļa piestātnē Laurentijs nodeva Džeriju kādam milicim, kas bija mazrunīgs kā jau padomju cilvēks. Laurentijs nesacīja ne vārda atvadām, un ari Džerijs klusēja. Viņi bija ienīduši viens otru jau no pirmā satikšanās mirkļa. Kāpēc? Tam nebija lāga izskaidrojuma. Padomijas dzīves apstākļi neveicina draudzību un sirsnību. Cilvēki piesūkušies baiļu, neuzticības, varas kāres, kas izaudzina tumšu naidu pret līdzcilvēkiem.

Svešais milicis nesveicināja, nesacīja savu vārdu, nepaskaidroja nekā par ceļa mērķi. Ai, cik līdzīgi cits citam bija padomiju miliči! Visi vienaldzīgas bezpersonlbas. Pat vērsēni aplokā ir vairāk atšķirīgi viens no otra. Ari Džerijs bija tiktāl padomizējies, ka nekā nevaicāja. Bija ziņkārība, bet to varēja savaldīt. Viņš neparādīsies bērniķšlgs, nesāks prasīt personīgus jautājumus, nesāks runāt par laiku kā kanadietis. Automātiski Džerijs gāja līdz savam vedējam. Nonākuši plašā un salīgā uzgaidāmā telpā, viņi apsēdās kaktā uz sola. Joprojām milicis nesacīja ne vārda. It kā būtu mēms. Jā, cik piepains cilvēks varēja kļūt! Kad Džerijs sāks sastapt brīvākus, dzīvākus, draudzīgākus cilvēkus?

Runīgāka bija Li, bet vara viņus izšķīra. Un Džerijs bija tiktāl kļuvis komūnists, ka ari viņā bija uzdīgusi un paaugusies bezjūtīgā vienaldzība, kas bija māsa stulbumam. Jā, paies vēl gads vai divi, un viņš būs līdzīgs miličiem un uzraugam Laurentijam. Jeb varbūt būs izsmalcinātāks — kā leitnants Zelkovičs? Bet tad viņš būs norūdīts kā zeltracis, kas diendienā drupinās kapitālisma klinti.

Vai tā nebija netaisnība, ka viņam neļāva nobeigt valodas kursus? Tad viņam kabatā būtu bijis kāds papīrs, ko ņemt līdz uz universitātes kanceleju. Bet kurp viņš tagad brauca? Taču ne uz universitāti? Kāpēc viņu pēkšņi izrāva no kursiem un veda kaut kur projām? Vai tad satiksme ar Li bija sodāms noziegums? Viņi taču bija pieauguši cilvēki. Jeb vērā ņēma viņa nedēļu cietumā, kaut gan Zelkovičs bija apsolījis to neievērot? Varbūt viņa nākotni samaitāja necilā dzīve Kanadā, ko viņš tik muļķīgi bija atklājis padomju sūtnim? Vai viņš ar savu uzvedību bija sagādājis vilšanos padomju varai? Varbūt ienīstais Laurentijs bija viņu apmelojis? Jā, varēja būt dažādi iemesli, kāpēc viņš tagad brauca līdzīgi arestantam uz nezināmu, svešu vietu. Laikam viņš nekad nedabūs atbildi uz saviem jautājumiem, bet likās, ka viņš nebija uz izsapņoto panākumu ceļa.

Pēkšņi viņš skaidri saprata, ka izdarījis kļūdu, izceļodams uz Padomju Savienību. Vajadzēja palikt Kanadā, iestāties komūnistu partijā un, sadarbībā ar citiem Kanadas komūnistiem, plānveidīgi un mērķtiecīgi sēt revolūcijas sēklu. Viņam vajadzēja gaidīt, lai krievi nāk pie viņa, nevis pašam iet pie krieviem. Savā zemē viņš veidotu kanadiešu komūnismu, kas būtu jēdzīgāks par savu veco brāli Krievijā. Bet viņš nebija varējis sadzīvot ar Kanadas likumu. Bija bijis pārāk iedomīgs, neprātīgs, velnišķīgs. Tāpēc bēgšana likās nepieciešama. Bet padomju likums bija āķīgāks un bargāks par Kanadas. Patiesībā nevajadzēja nemaz likumu pārkāpt, bet tikai neuzvesties kā īstenam padomju pilsonim klājas, lai kādu sāktu apstrādāt. Pat pieaugušam cilvēkam pienācīgu mllēšanos šeit uzskatīja par komūnistam nepiedienīgu uzvešanos.

Mierīgi sēžot, Džerijam sāka salt kājas. Sals sūcās telpā caur vāji izolētajām sienām, logu un

durvju šķirbām. Uz rūtīm bija sakrājusies ledus kārta, durvju stenderes bija apsarmojušas. Džerijs būtu piecēlies un pastaigājies, bet negribēja prasīt atļauju milicim. Tā būtu atklāta atzīšana, ka bija apcietināts. Atkal Džerijs atminējās Kanadu: tur visas telpas bija siltas kā saules pilis. Uzgrieza termostatus, cik augstu gribēja, un krāsnis neskopojās izdvest siltumu. Lai kā laukā sala, telpās varēja dzīvot kā vasarā.

Vai viņš atkal pieminēja Kanadas labumus? Tā bija sakāves atzīšana! Viņš bija ienīdis savu tēvzemi, solījies tai atriebties! Vai jau pēc pusgada viņš sāka pēc tās gauzties? Nē, nē! Tik vājš un nevlrišķlgs viņš nedrīkstēja būt! Lai velns parauj Kanadu, plutokratu zemi! Tanī dzīvoja labi labiņie, kas ar nievu noraudzījās uz bohanku. Viņš vēl dzīvos, centīsies, cīnīsies un tiks uz augšu! Viss iesākums vienmēr ir grūts. Lūk: viņš jau prata runāt krieviski gluži tekoši — bija to iemācījies pusgada laikā Stahanovieša tempā! Tas bija sasniegums ar ko varēja lepoties.

Uz rīta pusi Džerijs ar savu sargu iekāpa vilcienā. Viņi sēdēja uz cietiem, aukstiem sēdekļiem un turpināja salt. Varbūt kad uzlēks saule un sūtīs savu siltumu cauri aizsalušajiem logiem, aukstums sāks atmaigt. Vai Krievzemē pie sala būs jāpierod kā eksimam? Ja Džerijam būtu nauda, viņš nopirktu biezu jaku un filca zābakus, kādus redzēja krieviem. Bet viņam katrs liekais rublis aizgāja tabakai. Laimīgi bija tie cilvēki, kam nekāroja pīpēt. Senāk Džerijs to uzskatīja par vlrāka kūpināšanu par godu velnam, bet tagad viņa padevība melnajam kungam sāka pārvilkties ar šaubu čaulu. Vai velns gribēja upurus tāpat kā Dievs? Kalpošana velnam bija sarežģīta, neizprotama lieta. Jo vairāk par to domāja, jo vairāk jautājumu un pretrunu uzmācās. Un nebija neviena, kam prasīt padomu.

Dienas gaismā Džerijs redzēja, ka milicis izvilka no kabatas dzēriena pudeli, ieņēma malku, bet Džerijam nepiedāvāja. Tā kā Džerijs vairs nedzēra, viņš būtu pateicies un noraidījis, bet novērtējis miliča cilvēcību. Bet milicim Džerijs laikam bija līdzīgs krupim vai utij. Un ar neciešamu uzbāzību Džerijam atkal uzmācās doma par kanadiešiem: tie bija biedriskāki. Ja redzēja, ka kaimiņam dzerāmā nebija, tad piedavāja no savas pudeles. Padomijas cilvēki sauca cits citu par biedriem, bet patiesībā tā bija ciniska šī vārda lietošana, jo biedriskumu Džerijs šeit bija maz manījis. Bet šejienes poļitruki, miliči un uzraugi bija, droši vien, īpaša cilvēku suga — caurmēra krievi taču tādi nebūs.

Brokasta laikā milicis izņēma no savas somas sviestmaižu saiņus un metalla pudeles ar aukstu tēju. Iedeva Džerijam viņa dalu. Ari klusējot viņi bija viens ar otru mazdrusciņ saraduši, un milicis ierunājās: ,,Neapēd visu; pataupi pusi pusdienām."

Tā kā klusēšanas lāsts bija lauzts, Džerijs nenocietās neievaicājies: ,,Uz kurieni braucam, un kad būsim galā? " ,,Četros sasniegsim Begovicu." ,,Ko tur darīšu? " ,.Nezinu. Tur tevi saņems cits milicis."

Sargs sāka ēst, nepiegriezdams vairs Džerijam vērības. Ko lai vairāk vaicātu? Sviestmaizes bija nabadzīgas, bet Džerijs tās ēda kā gardumu. Piedzēra tēju, kas — kā par brīnumu — bija saldināta. Ēdiens vēderā drusku apmānīja aukstumu, bet tikai uz īsu laiciņu. Kā pavēlēts, Džerijs apēda tikai pusi no sviestmaizēm. Pašdisciplīna bija jauna rakstura īpašība, ko Džerijs bija spiests sevi attīstīt.

Pašdisciplīna dzeršanā, ēšanā, naidā, cinismā, kaislībā. Jaunās pasaules cēlāji nedrīkstēja būt izlaidīgi ļaudis. Un Džerijs nu nonāca pretrunā: viņš cildināja patmīlību un baudas, cerēja tās pa pilnam apmierināt Padomijā, bet sasniedza pretējo. Vai tāda bija velna zeme? Velns taču atbastlja grēku, bet no Džerija šeit prasīja teicamu uzvešanos. Padomijā veidojās pavisam īpatns bezdievja tips.

Saulei pakāpjoties, kupeja kļuva gaiša. Izņēmis no kofera boļševiku partijas īso vēstures kursu, Džerijs pūlējās lasīt. Teikumi bija gari un sausi kā auklas. Tos varēja gremot un gremot — nekādas garšas, nekādas sulas. Vai tādas būs politiskās studijas? Bezgala garie atmiņas gabali krievu valodas kursos bija dzīslaini diezgan. Ja tik bezgaršīgas būs iekārotās studijas, tad labāk braukt mežā sllperus zāģēt. Bija decembra beigas — Ziemassvētku laiks — un saule savā lokā noslīdējusi tik zemu, ka tikai glāstīja, bet nesildīja. Kupeja kļuva auksta kā saldētava. Turot rokā grāmatu, Džerijam sala pirksti cauri cimdiem. Reizē paciest nosalušus pirkstus un partijas īso kursu bija par daudz.

Novietojis grāmatu atpakaļ koferi, Džerijs mēģināja gulēt, kaut ari miegs mīl siltas gultas. Tomēr visu nakti iznlcies, viņš iesnaudās. Pamodās, paskatījās pa logu un aizmiga atkal. Vilcienam bremzējot un vagonam salēcoties, gandrīz nokrita no sola. Pavēris acis, Džerijs ieraudzīja ņirdzīgu smīnu miliča sejā. Tāds šakālis! Atradis kādu zemāku par sevi! Naida dzirksteles uzliesmoja Džerijam krūtis. Te tāpat kā Kanadā viens uzskatīja sevi labāku par otru. Pat tāds idiotisks milicis iedomājās, ka viņš bija pārāks par iebraucēju no Kanadas. Laikam nekur pasaulē nebija izveidota bezšķiru sabiedrība.

Uzkārsētās jūtas neļāva Džerijam vairs snaust. Izkausējis ar elpu loga ledū caurumiņu viņš skatījās laukā. Redzēja varenu egļu silu. Cildenas egles turēja augstu lepnās galvas. Sniegs izrotāja to zarus. Tādus skatus Džerijs bija redzējis, braucot caur Gulbju mežiem Kanadā. Atkal Kanada! Kāpēc bija vienmēr jāpiemin paša nonicinātā zeme? Vai domas par Kanadu bija viņu apsēdušas kā neārstējama lepras slimība? Padomijas meži ir varenāki un plašāki par Kanadas mežiem tāpat kā Padomija ir plašāka par Kanadu un padomju tauta diženāka par Kanadas. Džerija senči nāca no plašajiem Ukrainas līdzenumiem, kas tagad bija daļa no Padomijas. Patiesībā Padomija bija viņa dzimtene — Kanada bija visu tautu angliskotāja. Nevis angļu, bet ukraiņu bija viņu dzimtā valoda.

Tagad viņš prata krieviski; ukrainiski būs viegli iemācīties, jo ukraiņu un krievu valoda bija māsas.

Viņa ierašanās Padomju Savienībā bija sava veida atgriešanās mājās — tais mājās, no kurām vecie Strazas bija nākuši. Kad viņš būs pakāpies pa šis zemes panākumu trepēm, viņš izraudzīs Ukrainu par savu dzīves vietu. Tur viņš attīstīs savu velna pravieša mācību pirms pāriešanas uz Kanadu par tās politisko vadoni.

Spriežot pēc saules, viņi brauca ziemeļaustrumu virzienā. Pretī Sibirijai, aizvien dziļāk varenajos silos. Kur būs jaunā mājvieta? Kādā mežinieku nometnē? Universitāšu pilsētas nebija šai pasaules malā. Būtu veselīgi zāģēt kokus, kurt mežā ugunskurus, kraut baļķus milzīgos vezumos un vest uz zāģētavām. Protams, vēl bija par agru zilēt. Varbūt meži beigsies, atvērsies klajums kā jauna valstība ar gaišu, nesen izveidotu pilsētu — Begovicu. Tanī viss būs svaigās krāsās: skolas, teātri, partijas ēkas, universitāte. Begovica laipni saņems ieceļotājus, jo gribēs augt un sacensties ar vecajām, lielajām krievu pilsētām. Bet vai Džeriju vedis uz universitāti? Milicis? Kā arestantu? ,,Vai Begovica ir liela? " Džerijs nenocietās neievicājies milicim, kad viņi ieturēja pusdienas. ,,Vai tur lielrūpniecība, universitāte, kultūras iestādes? " ,,Nezinu," milicis atbildēja tādā balsi, kas vēstīja, lai viņu netraucē.

Un viņi turpināja virzīties uz priekšu. Tādā ātrumā, ka pat sapīta govs varētu viņus noskriet.

Vajadzētu gadu, lai tā velkoties izbraukātu Krievzemi. Vai tāda bija Padomijas technoloģija ar ko lielījās padomju žurnāli un avīzes? Kur te bija lielās valsts lielais spēks? Tas, kas iekaros visu pasauli, mācīs cilvēkiem kā dzīvot? Bet spēks bija dabas bagātībās, pie kurām piederēja ari meži. Un tālāk uz dienvidiem virmoja spraiga jaunuzbūve. Pilsētās un laukos. Ai, kā Džerijs būtu vēlējies braukt kaut kur uz dienvidiem!

Noguruši, nonīkuši un nosaluši viņi ar saules rietu sasniedza Begovicu. Atdzīvojies, Džerijs izlēca uz perona un skatījās visapkārt. Mazās pelēkās mājiņas liecināja, ka viņi bija nonākuši sādžā.

Mazākā un noplukušākā nekā Maninga ciems. Vilšanās bija skābāka par sarūgušu gurķi. Džerijam seja

savilkās nievīgā grimasē. Viņš bija izsūtīts nometināšanā. Aizmirstībā. Varbūt uz daudziem gadiem.

Nobāzts pasaules aizdurvē. Ko viņam tagad būs darīt, lai tiktu atpakaļ dzīvē? Kā jāizceļas? Kā jāvērš uz sevi uzmanība? Vai ari šī nometināšana piederēja pie viņa ārdēšanas? Pie viņa audzināšanas par lietaskoku komūnismam? Nē, viņš negribēja būt lietaskoks! Viņš negribēja būt kas — ne komūnists, ne vadonis, ne nicināts bohanks! Ja dzīve bija nerru spēle, tad vispār nebija vērts dzīvot!

Milicis veda Džeriju uz sādžas nomali. Atkal barakas. Aukstas, pelēkas, sašķiebušās. Šoreiz ari netīras. Džeriju novietoja lielā istabā ar divstāvu gultām. Telpas vidū kurējās čuguna krāsns, bet kakti bija auksti. Džerijam ierādīja gultu, kas bija vistālāk no krāsns. Istaba bija tik nožēlojama, ka viņam krūtis sāka sāpēt aiz izmisuma. Kāpēc viņš bija nosodīts, ar šādu dzīvi?

Ienāca nometnes pārzinis, biedrs Velņikovs. Viņš bija atlētiska auguma, apaļu buldoga seju, likām kājām un brutālām rokām. Pašos spēka gados. Mati viņam bija apcirpti sukas stilā, un likās asi kā cūkas sari. Viņš varēja būt kāds mongoļa un krieva krustojums, un rādījās bīstamāks nekā izdilušais Laurentijs. Velņikova būtne izdvesa drūmu smagumu; savām vesera rokām viņš būtu spējīgs kādu sakropļot vai nosist. Vai Krievzemei bija bagātīgs krājums šādu pirmcilvēcisku tipu? Kur vien Džerijs gāja vai brauca, pretī nāca tādi, kas nevēlēja labu. Tad jau patīkamāki bija Kanadas labākie ļaudis — smalkie un iedomīgie patricieši. Tie vismaz bija cilvēciski, bet šejieniešu varas kārie bija salti, bīstami rāpuļi. Drūma bija dzīve ar tādiem.

Skaidrs, ka biedrs Velņikovs zināja par Džerija ierašanos. Zināja par viņu vairāk nekā Džerijam būtu paticis. Acīmredzot, sakaru dienests Padomijā bija labi noorganizēts. Biezā aploksne ar ziņām par viņu tagad laikam bija vēl vairāk pietūkuši. Tanī krājās par viņu viss sliktais, bet vai labo ari kaut kur atzīmēja? Jā, kā bija ar labo? Kādus sasniegumus, kādas izcilas izdarības viņš bija parādījis?

Nebija nekā. Un tāpēc viņš bija atsūtīts uz Sibirijas mežinieku nometni. Tai viņš bija piemērots! Kā nu viņš pierādīs, šeit vergojot, ka pelnījis labāku dzīvi?

Nākošajā dienā Džerijam nebija jābrauc uz darbu mežā, bet jāpaliek mājās apkopt nometni. Vai viņu aizvien paturēs par apkopēju? Tas būtu vieglāks darbs un ari mazliet interesantāks nekā svīšana mežā. Viņš nekad nebija strādājis meža darbos un neprata ne cirst, ne zāģēt. Nemākulim sākumā būs grūti, un Džerijam bija žēl pašam sevis.

Piecēlies reizē ar citiem nometnes ļaudīm, Džerijs gāja slaucīt celiņus un skaldīt malku. Bet viņš bija tikko iestrādājies, kad biedrs Velņikovs viņu iesauca savā kabinetā. Kā par brīnumu uzraugs izrādījās draudzīgāks, nekā Džerijs bija sagaidījis. Norādījis, kur Džerijam apsēsties, Velņikovs netiešos vārdos lika saprast, ka viņam smalki zināma Džerija biogrāfijā. Turpinot sarunu, Velņikovs stāstīja par padomju pilsoņa pienākumiem pret savu valsti: modrība nepieciešama, kaujinieciska nostāja pret padomju iekārtas ienaidniekiem. Vai Džerijs bija ar mieru kalpot svarīgā uzdevumā?

Protams! Džerijs bija ar mieru darīt visu, lai tikai iegūtu savas priekšniecības labvēlību. Labi! Nu Velņikovs nolika Džerijam priekšā zīmi mašīnrakstā. ,,Lūdzu izlasi un paraksti."

Džerijs lasīja: ,,Es, padomju pilsonis Džerijs Straza, uzņemos ziņotāja pienākumus par labu Padomju Savienībai. Ziņošu par ikvienu novēroto darbību, kas nedraudzīga mūsu valstij. Pie nedraudzīgiem aktiem pieskaitāma mutvārdu propaganda, ar ko viens darba biedrs mēģina pārliecināt otru par nedraudzīgas nostājas ieņemšanu iepretim Padomju Savienībai un tās vadītā​jiem.

Par visu novēroto un dzirdēto rakstiski ziņošu biedram Velņikovam katra mēneša pirmajā un piecpadsmitajā dātumā. Saprotu, ka pienākuma neizpildīšanas gadījumā zaudētu visas padomju pilsoņa tiesības un padomju varas aizsardzību. Mans segvārds ir bohanks. Apsolos pašaizliedzīgi pildīt savu pienākumu par labu Padomju Savienības drošībai."

Kad Džerijs pacēla galvu, Velņikovs turpināja: ,,Minētajās dienās tu paliksi mājās ar uzdevumu

apkopt nometni. Tieši desmitos rītā tu ienāksi manā kabinetā — durvis būs atslēgtas — un iedosi man savu ziņojumu. To varēsi uzrakstīt rītā pēc citu strādnieku aiziešanas darbā. Tev būs pāris stundu laika, tā ka varēsi rakstīt skaidri un izsmeļoši. Ja savu uzdevumu kārtīgi pildīsi, priekšniecība tevi atalgos ar paaugstinājumu labākā darbā. Kā jau lasīji, nesadarbošanās būtu tev bīstama. Vēlu tev sekmes."

Tai bridi Džerijs lāga neizprata savu jauno pienākumu. Mechaniski satvēris pasniegto spalvu, viņš parakstījās. Tikai vēlāk, par to padomājot, viņš aptvēra, ka kļuvis zemas šķiras spiegs. Savu darba biedru nodevējs. Bet kas par to? Ja kāds bija Padomijas ienaidnieks, tad viņš nebija žēlojams.

Tagad Džerijs bija iesaistījies īstā cīņā par komūnistu valsts drošību. Bargu sodu bija pelnījuši tie, kas izplatīja kapitālistu propagandu vai plānoja sabotāžu! Neuzkrītoši Džerijs noklausīsies katru pretkomūnistisku vārdu. Novēros katru mēģinājumu palēnināt darba tempu un aizkavēt uzlikto normu izpildīšanu. Parādītā atzinība kutināja Džerija pakrūti. Dzīve meža nometnē nelikās vairs tik grūta un pazemojoša. Nu viņš sāks sadarboties ar valdības iestādēm, nu sāksies cerētā augšupeja.

Džerijs pacentās iepazīties ar darba biedriem; acīgi mācījās viņu vārdus. Manījās iesaistīties sarunās. Tas nebija grūti, jo viņa krievu mēle kļuva jo dienu, jo lunkanāka. Un viņam allaž bija daudz ko stāstīt. Viņš spēlēja drauga un kritiska ārzemnieka lomu, kas pavedināju darba biedrus izrunāties: ,,Kanadā mežinieki pelna pieci dolāri stundā un nobarojas apaļi kā roņi," Džerijs stāstīja Džosefam, ar ko kopā zāģēja baļķus. ,,Nometnes virtuvē speķis, olas, sviests, bifšteks un kumpis pārpilnībā. Ēdienu reizēs galds ieliecas aiz bagātības. Kanada ir pilnības zeme. Netrūkst nekā. Man vēl Kanadas zābaki kājās. Ada mīksta kā bērna auss, gumijas zoles nenovalkājamas. Te tikai filca zābaki, kas sniegā kļūst mitri, un tad kājas salst. Te tev jāēd kā sunim melna maize un speķis kā ziepes. Ir tad devas normētas. Badīga dzīve. Es gaidīt gaidu, kad tikšu atpakaļ Kanadā." ,,Kāpēc brauci uz badīgo Krievzemi? " Džozefs brīnījās. ,,Gribu pasauli apceļot, valodas iemācīties. Kad atgriezīšos Kanadā, varēšu kļūt valodu speciālists universitātē. Varēšu arī apbraukāt Kanadas pilsētas un lasīt lekcijas par saviem pieredzējumiem dažādās zemēs." ,,Ja reiz esi iekļuvis Padomijā, tad ārā vairs netiksi. Esi baļķu cirtējs, un baļķu cirtējs nomirsi, ja nesaķildosies ar priekšniecību. Pretējā gadījumā tevi aizsūtīs uz kādu vergu nometni kaut kur Āzijā.

Tur labi ja izturēsi desmit gadu. Tur tu gavēsi cauru gadu, un nodzls tevi kā ormaņa zirgu." ,,Vai tad Padomija tāda netaisnības zeme? " ,,Draugs, netaisnības zeme gan. Vai tu vēl neesi to ievērojis? Vai tu uz šejieni brauci mežā strādāt? Neticu vis. Ieceļoji dzīvot pilsētā, strādāt labā darbā, bet viņi tevi iegrūda mežā cirst sllperus. Ievēroju tavas baltās rokas pirmo dienu, kad šeit ieradies. Princeses pirkstiņi, ne mežstrādnieka. Bet vienā nedēļā tie kļuva sveķaini un tulznaini. Pamazām tu iemācīsies nīst šo vergu zemi, kurā cilvēku pielīdzina lopam: zirgam, ēzelim, vērsim vai cūkai — kā nu kuro."

Džerijam nu bija diezgan pamata, lai rakstītu ziņojumu par mežstrādnieku Džosefu Fesčaku. Viņš bija Padomijas ienaidnieks, par to nebija šaubu. Tāds, kas jāsūta uz kādu Sibirijas labošanas nometni, par ko pats bija tik nosodoši runājis. Un Džerijam radās apmierinājums pašam par sevi: viņš varēja veikt savu uzdevumu, varēja palīdzēt apkarot tos, kas bija naidīgi pret padomju iekārtu. Nebija ko bēdāt, ka izspiegotais bija vienkāršs darba cilvēks — viņš pelnīja sodu. Velna priesteris nedrīkstēja būt žēlsirdīgs. Un droši vien ar šo ziņošanu viņš uzsāks savu augšupeju komūnisma pasaulē. Darbs mežā bija smags, bet viņš to pacietīs nekurnēdams, zinot, ka viņam bija draugs un vadonis — biedrs Velņikovs. Viņiem bija abpusējā labvēlība jāslēpj, bet bija taču patīkami turēt kādu interesantu noslēpumu. Kad Džerijam bija mājas diena, viņš Velņikova kabinetā uzturējās pusi no darba laika, spriezdams par komūnisma nākotni un savām augšupejas izredzēm. Iztapdams Velņikovam, Džerijs

nopēla un nonievāja Kanadu. Uzraugam bija sevišķs naids pret Savienotajām Valstīm — šo izvirtušo plutokratu zemi, kas bija Padomijas lielākā ienaidniece. ,,Mēs strādāsim grūti un dzīvosim trūcīgi, bet mēs saražosim ieročus ar ko sakaut Ziemeļamerikas kontinentu," Velņikovs runāja smagi, bet ar pārliecību. ,,Gļēvie amerikāņi nespēs turēties pretī norūdītajiem komūnistiem. Mēs uzmetlsim atombumbas uz amerikāņu pilsētām un nošausim zemē visus amerikāņus, kas mēģinās mums uzlidot. Mums ir tāds zemūdeņu pārspēks, ka viegli sakausim amerikāņus uz jūrām. Nē, karš nemaz nebūs vajadzīgs! Vēl daži gadi, un mums būs tāds ieroču pārspēks, ka amerikāņi mums padosies bez cīņas. Kad būsim boļševizējuši Ameriku, pārējās pasaules valstis pašas lūgsies, lai uzņemam tās komūnis- tisko valšķu pulkā. Komūnisma uzvaras ceļš drīz būs noasfaltēts. Atliks tikai braukt pa to un uzvilkt sarkanos karogus. Tad mēs, Džerij, sāksim īsti dzīvot. Iziesim no mežiem uz pilsētām, ēdīsim kaviāru no sudraba bļodām, dzersim pasaules labākos vīnus, dzīvosim augstceltņu pilis un mīlēsim visu zemju skaistules."

Nekas — Velņikovs runāja gandrīz tikpat veikli kā Džerijs. Bija grūti ticēt, ka šai robustajā virā slēpās tik daudz prāta un atjautas. No sava uzrauga Džerijs varēja iegūt dažas idejas sarunai ar Vasiliju, kas bija kaut kādas pārmaiņas dēļ nozīmēts par Džerija jauno zāģa partneru. Džozefs bija uzdienējis par vezumu krāvēju. Kādā pusdienas pārtraukumā Džerijs kļuva runīgs un sacīja Vasilijam: ,,Mežinieku dzīvei trūkst nākotnes. Varbūt vari uzstrādāties par vezumu krāvēju vai pat traktora vadītāju. Ja nostrādāsi divdesmit gadu, būsi bijis centīgs un draudzīgs uzraugam, tevi aplaimos ar darbu zāģētavā. Tu vari stāvēt dīkā un uzmanīt gaterus, pavalstīt baļķus kā aiz gara laika. Mēs te pelnām nožēlojami maz, tikko varam nopirkt tabaku, zābakus, drēbes un degvīna pudeli svētdienās.

Mūsu dzīve ir trūcīga, jo mūs izsūc valsts. Tai jābruņojas kā vājprātīgai, kā kādreiz bruņojās nacisti.

Bet nacistus sakāva, un sakaus ari mūs. Sarkanarmietis necīnīsies par savu valsti, kas ar to apgājusies kā ar vergu. Rotas, pulki un armijas padosies amerikāņu gūstā. Kas gan gribēs kauties pret valsti, kas ne tikai sola, bet ari dod bagātu, brīvu dzīvi? " Vasilijs paskatījās Džerijā neuzticīgi, bet pēdējais raudzījās Vasilija sejā vientiesīgi līdz stulbumam. Vasilijs nenocietās, bet deva savām jūtām vaļu: ,,Ja es varētu izkļūt no šī meža, es bēgtu uz kādu kuģi, kas brauc uz ārzemēm — vienalga kādu zemi — Angliju, Franciju, Ameriku vai Braziliju. Noskrietu krastā un lūgtu, lai man ļauj dzīvot tur.

Esmu dzirdējis, ka tais zemēs pat vienkāršs strādnieks dzīvojot kā kungs. Ēdot, ko vien sirds kārojot, dzīvojot siltās, tīrās ģimeņu mājās. Un galvenais: tur nevienam cilvēkam neesot jābaidās no otra.

Katram brīv izteikt savas domas bez bailēm, ka viņu aizsūtīs uz soda nometni vai ieliks trako namā.

Nesaprotu, kas aptumšojis dažu cilvēku prātus, ka viņi pieķeras komūnismam."

To noklausījies, Džerijs sāka dūšīgi kost savu maizes riku, it kā viņam Vasilija runa maz interesētu. Bet patiesībā viņam sirds kņudēja aiz prieka, ka bija atkal atradis personu un stāstu, ko rakstīt ziņojumā.

Gadījās ari, ka Džerijs kā kuģis uzskrēja uz sēkļa. Paaugstināts par krāvēju neparasti ātri, viņš reiz atpūtas bridi uzņēma sarunu ar Ivanu: ,,Vai šeit nevar iesniegt lūgumu priekšniecībai, ka grib iet uz traktoru kursiem? Gribu pārmaiņu, un man interesē mechanika." ,.Lūgumu vari iesniegt, bet vispirms tev jāpierāda, ka esi vērts, lai valsts tavā labā izdotu līdzekļus. Padomju Savienībā ikvienam darbu dod pēc viņa spējām. Ja esi krietns strādnieks un uzticams boļševiks, tad tevi izraudzīs paaugstinājumam. Šeit uz augšu tiek krietnie un spējīgi, nevis bagātie un pielldēji, kā tas ir plutokratu zemēs. Ja jau tu no zāģētāja un zarinātāja tik īsā laikā esi paaugstināts par krāvēju, tad droši vien drīz ietiksi kādā techniskā darbā. Biedrs Velņikovs un

priekšstrādnieki uzmanīgi novērtē katru vīru. Nav jābaidās, ka Padomju Savienībā kādu aizmirstu un nepaaugstinātu, ja viņš paaugstinājumu pelnījis. Arī es šeit esmu tikai gadu, bet esmu jau spēris pirmo soli uz augšu. Turpināšu strādāt, cik vien krietni spēšu, pielikšu savu roku pie sienas avīzes veidošanas un atturēšos lietot alkoholu. Priekšstrādnieki par to ziņos biedram Velņikovam, un viņš man ļaus kāpt nākošo soli uz augšu. Varbūt reizē ar tevi, jo esi pierādījis savu komunistisko stāju, atstādams plutokratisko Kanadu un izraudzīdams Padomju Savienību par savu jauno dzimtenis."

Džerijs apslēpa savu vilšanos. Garā monologā viņš slavēja Padomju un nopēla plutokratu zemes. Jā, Ivans nebija stulbs līnis, ko varēja noķert murdā. Nekas, Džerijam bija vēl diezgan laika, lai atrastu kādu vientiesīgāku. Bešā palikt viņš negribēja — viņa pašapziņa prasīja, lai viņš neietu pie biedra Velņikova tukšām rokām. Un Džerijam veicās. Intimā sarunā savas pretboļševistis- kās domas viņam uzticēja Stefans, pēc tam Iljičs, Stenlijs, Markovs un citi. Džerijs pat sāka bažīties, ka viņš bija pārāk sekmīgs: viņš atrada pārāk daudzus pretkomūnistus. Ja visus tos aizsūtītu uz soda nometnēm, tad apdraudēta būtu Begovicas kokrūpniecība.

16.

Kādu rītu, kad Džerijs posās uz darbu, pie viņa pienāca biedrs Velņikovs: ,,Biedr Straza, tu šodien uz mežu nebrauksi. Vakar saņēmu svarīgu ziņu no Rukovas rekrūtēšanas centra. Pēc brokastīm ienāc pie manis."

Džerijs sabijās: vai viņu iesauks armijā? Viņš bija dzirdējis, ka sarkanarmijā esot jādien seši gadi. Bez tam jaunkareivjiem esot tāds režīms kā trako krekls — kareivis nedrīkstot ne soļa paspert bez priekšniecības atļaujas. Bet Džerijam vienmēr gribējās visu darīt pa savam prātam. Kaut arī Padomijā viņš bija savus raģeļus krietni aplauzis, viņš vēl bija gatavs badīties ar katru, kas viņam ielika spīli astē. Kādreiz viņš bija sapņojis par karjēru Kanadas jātnieku policijā, bet tagad viņš domāja reālāk: labāk tiekties pēc universitātes diploma nekā pēc ģenerāļa pakāpes sarkanarmijā.

Jā, bija pienākusi militāra pavēste, ka Džerijam bija jāierodas armijas ārstu pārbaudē pēc trim dienām. Biedrs Velņikovs piešķīra Džerijam vienas dienas atvaļinājumu par krietni nostrādātu gadu.

Viņi pavadīja kabinetā trīs stundas, kopīgi apjūsmodami sarkanarmijas varenumu. Velņikovs zināja tās uzvaru vēsturi visos sīkumos. Par hitleriešu sakaušanu vien viņš varēja nepārtraukti runāt veselu stundu. Pats viņš bija bijis karavīrs ar sirdi un dvēseli. Uzdienējis par seržantu obligātā dienesta laikā, viņš jūsmīgā balsi aprakstīja savas panākumu dienas. Mežinieku nometnes pārvaldnieka amatu nevarēja salīdzināt ar komandēšanu ierindas mācībā, šaušanas vingrinājumu pārraudzīšanu un ieroču mācības vadīšanu. Viņam vienmēr patika pavēlēt un saņemt pretī padevīgu paklausību. ,,Tādu, kā suns parāda savam kungam," Džerijs nodomāja, bet nepārtrauca savu pārvaldnieku. Tas pašapzinibā atzinās, ka sarkanarmijas kaprāļa, vēlāk seržanta ietērps bija viegli iemīļojams. Atvaļinājuma naktis tuvējās sarīkojumu zālēs bija īsti svētki, kad varēja izpriecāties ar meitenēm un tām sievām, kuru viri bija aizsūtīti vai aizbraukuši uz tāliem ciemiem tundrās. Kādā sarkanarmijas ballē Velņikovs bija iepazinies ar Marušku, ko vēlāk apprecējis. Tagad viņa bija kokrūpniecības grāmatvede Begovicā. ,,Kad tu aizbrauksi, Džerij, nāks nometnes tīrīšana no pretboļševistiskiem elementiem," Velņikovs atklāja noslēpumu. Divdesmit sestā februāra nakti apcietināsim un aizvedīsim visus tos vīrus, par kuriem esi iesniedzis ziņojumus. Tagad esi nodibinājis sev vārdu kā spējīgs virs izlūku dienestā, un varēsi savu darbu turpināt armijā. Tur tev būs plašāks darba lauks nekā mežinieku nometnē un varēsi jo pilnīgāk pierādīt savas spējas. Armijā iefiltrējas visādi bīstami elementi, un to rokās nokļūst ieroči. Pretboļševiks ar mašīnpistoli rokā var nodarīt lielu ļaunumu, ja viņš pēkšņi met

pār bortu saprātu un sāk šaut uz visām pusēm. Armijas politiskie audzinātāji novērtēs tavu sadarbošanos. Tu drīzi iekļūsi instruktoru kursos. Tos nobeidzis, varēsi kandidēt uz virsnieku skolu.

Ja tev galva būs diezgan laba, kļūsi virsnieks un poļitruks. Tad tev skuķes un sievas skries pakaļ kā mušas zirgam, un tu varēsi izmeklēties tās smukākās." Šāda valoda bija patīkama. Grūtākais armijā būs iesākuma laiks, bet to interesantu padarīs politiskās nodarbības ar segvārda ,.bohanks". Tāpat kā mežinieku nometnē Džerijs varēs apzināties, ka viņam būs vara pār cilvēku dzīvēm. Līdzīgi pašam velnam viņš varēs pazudināt savus idejiskos ienaidniekus. Un viņš visvairāk vērsīsies pret bijušo augstmaņu mazdēliem. Poļitruku kancelejās jau varēs noskaidrot katra jaunkareivja radu rakstus.

Nākošajā rītā Džerijs devās ceļā uz Rukovu. Darba biedri atsveicinājās sirsnīgi — sevišķi tie, kas Džeriju uzskatīja par savu pretkomūnistisko domu biedru. Viņi spieda aizbraucējam roku un no sirds vēlēja laimes. Džerija cinisms drusku ieplaisāja: viņš nespēja ļauni priecāties, ka daudzi darba biedri pēc pāris nedēļām aizbrauks uz soda nometni. Lai cik velnišķīgs ir cilvēks, viņā vienmēr saglabājas kāda cilvēcības druska.

Velņikovs aizveda Džeriju uz piestātni kravas mašīnā. Nevarēja taču ļaut krietnajam strādniekam staipīties ar koferiem. Diena bija priecīga, un priecīgs bija Džerija garastāvoklis. Sēdēdams Velņikovam blakus spēkratu vadītāja kabīnē, Džerijs apsolīja rakstīt vēstules. Pastāstīs par savām gaitām ierindā, atvaļinājumā un ziņotāja dienestā. Vai viņa armijas daļas poļitruks jau bija saņēmis ziņu par Džerija ierašanos? Vai zināja, kas Džerijs bija par dārgmetallu? ,,Nē, vēl ne. Vispirms jāredz, kur tevi iedalīs — kājniekos, flotē, artilērijā vai lidotājos," Velņikovs aizbildinājās. ,,Bet nebaidies: tavs poļitruks saņems par tevi materiālus itin drīzā laikā.

Valsts aizsardzības lietās mūsu sakarnieki darbojas ātri un precīzi. Bet savās vēstulēs gan nemini nekā par savu ziņotāja darbu. Pretbolševistiskie elementi iefiltrējas visur, ari pastā. Viņi labi pieprot aplokšņu atvēršanas techniku. Sevišķi viņi izokšķerē tās vēstules, ko sūta personām, kas ieņem kādu pārvaldītāju amatu. Ja kāds mūsu ienaidnieks uzzinās par tavu slepeno darbu, tad ziņa izplatīsies kā pa radio. Tu vairs nekā nevarēsi izzināt, jo ienaidnieki bēgs no tevis kā no spoka. Tava karjēra būs samaitāta."

Atvadīšanos no Velņikova Džerijs tēloja tik melodramatisku, ka pašam apšķebinājās dūša.

Patiesībā viņi abi nebija cilvēki, kas spētu būt īsti draugi. Tikai biedri, ko saistīja savtīga vēlēšanās tikt uz augšu. Sastrādājoties viņi varēja viens otram palīdzēt, un tam bija nozīme. Varbūt pat vēstuļu rakstīšanu Džerijs aizmirsis, kad būs iejūdzies jaunkareivja dzīvē. Un diezin vai Velņikovs no viņa vēstules maz gaidīs. Kad izšķirsies, tad beigs viens otram eksistēt. Bija smieklīgi, ka šķiršanās brīdī viņi vēl centās viens otram paglaimot. Šoreiz Džerijs drīkstēja ceļot viens — viņu nepavadīja ne milicis, ne uzraugs. Tātad viņš bija ieguvis savas priekšniecības uzticību. Labi, ka tā. Un jaunkareivja stāvoklis bija cienījamāks nekā mežstrādnieka. Varēja staigāt uniformā, nevis noplīsušos vamžos. Džerijam patika atlētiskas nodarbības, kas būs svarīga nodarbību daļa. Un spoži ieroči, spēkrati, kuģi un lidmašīnas! Kaut viņš varētu iekļūt aviācijā! Kļūtu lepns lidotājs, kam Padomijā būtu cildena dzīve! Kļuvis aviācijas virsnieks, viņš varētu sākt īstenot savus politiskā vadoņa mērķus. Jā, ja labi apdomāja, iesaukšana armijā nebija nemaz tik drūma lieta, kā sākumā izlikās.

Vilciens pagriezās uz dienvidiem. Klamburodams tas muļļājās uz priekšu visu dienu, bet nevarēja izkļūt no mūžameža. Bet Džerijs bija pacietīgs — viņš brauca uz dienvidiem, ziedu un dziesmu pasauli. Tur ziemas būs īsākas un maigākas, sals kā zebiekste nekodīs kājās, rokās un ausīs.

Nebūs jādzenas cauri kupenām kā baltu mālu skrīnēm. Ziemeļu zemju gūstā dzīvodams, Džerijs vienmēr sapņoja par dienvidiem — gariem, auglīgiem pavasariem un maigiem, zeltainiem rudeņiem.

Pārcelšanās uz dienvidiem būtu ieguvums bez maksas.

Vilciens bija auksts kā parasti ziemas laikā Padomijā, bet Džerijam tagad bija siltas krievu drēbes: jērādas kažoks, biezas vilnas bikses, apakšveļa, kas bija piemērota Sibirijas salam un sniegputeņiem. Ierīkojies ērti uz sola, viņš rakstīja vēstuli mātei.

Pus gada nebija viņu atminējies, un sāka justies vainīgs par klusēšanu. Par mežinieka dzīvi nebija ko stāstīt, bet tagad varēja rakstīt par pārmaiņu, kas likās kā pavasaris ziemas vidū. Māte gaidīja viņa vēstules — tagad nepacietīgāk nekā senāk. Pirms pāris mēnešiem Džerijs bija saņēmis vēstuli no viņas — bēdu pilnu lapu par vēža slimību, kas bija salauzusi viņas fiziskos spēkus. Kleitons, uzzinājis par slimību, bija atzinies, ka negribot ar slimnieci noņemties, jo viņš, lūk, neesot ne ārsts, ne slimnieku kopējs. Viņa atklātību māte varēja apbrīnot, bet viņa patmīlība māti sāpināja. Dzīvodama vientulībā un nāves krēslā, māte bija meklējusi atspaidu un atradusi Dievu. Jau agrāk viņa Dievu atzina, bet tagad pieķērās Viņam kā glābējam un žēlotājam. Dievam dažkārt jāuzsūta cilvēkam ļauns liktenis, lai paglābtu viņa dvēseli. Bet Džerijam likās, ka māte bija gļēva. Vai jāpieķeras Dievam tāpēc vien, ka nāve tuvojas? Ar katru nodzīvoto dienu ikviens taču pievirzījās tuvāk kapam. Cilvēki parasti nebēdā par nāvi tikai tāpēc, ka nezina savu nāves stundu. Ja uzzina, ka būs jāaiziet pēc gada vai divi, tad ļauj dūšai saplakt. Pats būdams velna priesteris, Džerijs nožēloja, ka māte bija kļuvusi Dieva cildinātāja. Bet viņš piedeva mātei šo nespēku, jo māte bija vienīgā, ko viņš uzskatīja par savu tuvinieku. Viņš māti mīlēja, kaut gan negribēja to atzīt. Un mātei viņš rakstīja vēstules — divas gadā.

Būtu rakstījis biežāk, bet tas nelikās piedienīgi cietam padomju pilsonim. Pietika, ja ik pa seši mēnešiem izsacīja mātei līdzjūtību, pažēloja viņu, patēloja sentimentālu, lldzjutlgu dēlu.

Rukova bija paliela pilsēta stepes nomalē. Varbūt tik liela kā Bebrene. Bet Džerijs nepaspēja pilsētu apskatīt, kad bija jāiet uz reģistrēšanos. Izpildījis garas anketes, viņš gaidīja atbraucam ārstu komisiju. Citi puiši sagāja pulciņos, spēlēja kārtis, snauda vai nīka apatijā. Džerijs bija vecāks par viņiem, vairāk pasauli redzējis, vairāk piedzīvojis, vairāk mācījies. Varētu parunāties ar kādu pulciņu, pastāstīt viņiem par saviem uzskatiem, atziņām, filozofiju, bet vai muļķa puikām interesēs klausīties? Labāk brīvās stundas izmantot pastaigai pa pilsētu. Viņš sameklēja rekrūšu apmešanās vietu armijas barakās pilsētas nomalē. Atkal barakas! Padomijā viņš nebija nekur citur dzīvojis, kā šais pelēkās, aukstās masu novietnēs. Tā jau pusotru gadu, bet vēl dzīvos vismaz pusduci. Nē, ne tik ilgi! Kad ies instruktoru skolā, tad taču dzīvos kazarmās. Bet kādas tās būs? Nemīlīgas, smagas celtnes kā veci cietumi. Tādas bija redzējis Ļeniņgradā, kad tur dzīvoja. Bet Padomijā cēla tūkstošiem jaunu daudzstāvju namu. Kas tajos dzīvoja? Kas varēja staigāt pa mīkstiem paklājiem, sauļoties uz balkoniem un izbaudīt atsevišķas guļamistabas? Vai tie bija Padomijas labākie ļaudis?

Vai ari šeit bija dažādas ļaužu šķiras par spīti apgalvojumam, ka visi cilvēki bija vienlīdzīgi? Varbūt viņiem visiem bija jāiesāk ne no kā, un tad kā akmeņkaļiem jāizkaļ sava d^Tve? Nu, Džerijs bija ar mieru sacensties ar citiem! Lai velns viņu soda, ja viņš izrādītos gļēvs un nevarīgs! Kā velna priesteris viņš nepadosies nekādam cilvēciskam maigumam, iežēlai vai lūdzcietlbai, bet nogrūdls no ceļa katru, kas maisīsies pa kājām. Izmantos citus savā labā, ja tas būs izdevīgi. Melos, dos nepatiesu liecību un smiesies, kad citiem būs nevainīgiem jācieš. Tāda bija padomju iekārta — tā balstījās uz Darvina atrasto likumu par sugu izlasi: stiprākais iznicina vājāko. Un stiprākais nozīmēja brutālāko, ļaunāko, pašmīlīgāko, kas spēja labāk par citiem noturēties dzīvs. Vājākais nozīmēja lēnprātīgo, altruistisko, padevīgāko, kas bija ar mieru labāk pats iet bojā nekā darīt otram ļaunu. Un vājākie arī aiziet bojā. Iznīks arī vājākās tautas, kas pazaudējušas savu vitalitāti tādu priesteru ietekmē, kas sludina žēlsirdību. Džerijs bija piebiedrojies stiprākajiem; bija lepns un priecīgs par to. Tagad bija tikai jāiztur baraknieka un padotības laiks. Jāturpina augt un rūdīties. Tad viņš iegūs to atmaksu, kas novēlēta stiprajiem — velna izredzētajiem.

Ieejot rekrūšu barakās, Džeriju pārsteidza tīrība. No sienām un griestiem bija sen noberzta krāsa, bet dēļos varēja skaidri saredzēt gadu kārtas. Katrā istabā bija pa skaļrunim, kas kā satracināts mežonis izkliedza kaujiniecisku mūziku. Sarkanarmijas koris dimdināja patriotiskas dziesmas, pūtēju orķestris grāva maršus. Bet rekrūši bija vienaldzīgi. Tukšām sejām viņi sēdēja gultiņās vai uz soliem gar sienām. Vairums likās nespēcīgi radījumi, kas nāca no pelēkās ļaužu masas un turpinās veidot pelēku kareivju sabiedrību. Maz būs tādu, kas uzdienēs par instruktoriem vai virsniekiem. Jeb vai arī instruktori bija ikdienas cilvēki? Jā, kur Padomju Savienība ņems gaišos vadoņus, kas pacels savu zemi pāri Dievu mīlētājām zemēm? Nē, nē! Džerijs negribēja atzīt, ka Dievs bija stiprāks par velnu!

Viņš labāk ies bojā nekā padosies Dievam!

Bet tad nāca pārsteigums, kas pilnīgi pārveidoja Džerija dzīvi, kā viņš to bija iecerējis. Ārstu komisija viņu atzina par nederīgu karavīra gaitām: viņam bija platās pēdas. Viņš nespētu veikt garākus pārgājienus, kaut arī ikdienas dzīvē viņš nelikās ne drusku kroplīgs. To dzirdot, Džerijs atminējās, ka viņam bija sāpējušas pēdas, kad vingrošanas skolotājs vidusskolā viņam bija licis skriet jūdzi. Negribēdams parādīties nespēcīgs, Džerijs bija skrējienu izturējis līdz galam, ierindodamies pat vienā no pirmajām vietām. Viņš zināja, ka viņam pēdas bija citādas nekā citiem puišiem, bet uzskatīja to par nonozlmīgu sīkumu. Hokeju spēlējot, pēdas nekad nebija sāpējušas, un nepavisam ne peldot. Viņš nekad nešaubījās, ka fiziski bija teicami attīstīts. Bet ārsti nu viņu atzina par kropli! Neticami! Viņš gribēja strīdēties pretī, bet ko gan varēja padarīt padomju ārstu komisijai?

Spriedums bija galīgs un nepārsūdzams — izbrāķēts. Citi rekrūši brīnījās un neslēpa savu skaudību, ka Džerijs bija izbēdzis vairākiem smagiem gadiem. Bet Džerijs bija drūms: bija pagaisusi iespēja uzdienēt par virsnieku un izskoloties par poļitruku. Kā tagad viņš sasniegs politiska vadoņa karjēru?

Lēnām Džerijs ģērbās savās vecajās drēbēs, kas tagad likās smagas, netīras un neērtas. Nekad viņam neuzvilkt ietērpu ar platiem zelta uzplečiem! Bet vai nu viņš bija brīvs cilvēks un varēja darīt, ko gribēja? Kanadas apstākļos viņš vienkārši būtu braucis uz kādu pilsētu, sameklējis darbu un dzīvokli. Bet Padomijā nevarēja tik brīvi rīkoties. Te visur prasīja uzrādīt pasi un pierakstīšanos.

Priekšniecība zināja par katru soli, ko spēra katrs pilsonis. Nedrīkstēja mānīties vai izlīdzēties ar kukuļošanu; ja viņu noķertu, tad pamatīgi nosodītu. Labāk turēties godīgam. Un viņš pavaicāja virsniekam, kas pārraudzīja rekrūšus, ko darīt tālāk. ,,Brauciet atpakaļ uz Begovicu un turpiniet savu darbu," atbildēja virsnieks ar parasto padomieša vienaldzību. Nesacīja neviena uzmundrinātajā vārda, neizrādīja ne drusku līdzjūtības, ka Džerijam tā neveicies. Nekas! Džerijs iztiks pats ar sevi vien, kaut gan bija gaužām žēl pašam sevis.

Padomju virsnieka tērauda cietums padarīja viņu nedraudzīgu bet ari respektējamu. Iežēla viņu padarītu mīkstu — līdzīgu Dieva cilvēkam.

Sakostiem zobiem Džerijs ceļoja atpakaļ uz Begovicu. Nolēma kā augoni izgriezt sev no krūtīm pašiežēlu. Sevi apraudāja tikai ģļēvie plutokrati, bet Džerijs bija komūnists — jau diezgan ārdēts, bet vēl ārdējams. Ja pieķēra sevi pie asarainas sevis žēlošanas, tad sita sev ar dūri pa galvu un domās sevi apsmēja. Pašiežēla nāk no dvēseles, bet komūnists nav apdvēseļots. Norūdlšanās nozīmē personības augšanu. Ja viņš pietiekami izaugs, tad pielīdzināsies velnam! Bet nepatīkams priekšā stāvēja primitīvais mežinieka darbs. Kādu pilnvērtību viņš varēja sasniegt pa sniegu brizdams un baļķus veldams? Gada laikā viņš bija uzdienējis no zāģētājā par krāvēju. Tas viss. Varbūt Velņikovs viņu paaugstinās par mašīnistu, bet augstāk viņš nevarēja kāpt. Turpinās izspiegot darba biedrus? Nē, pēc izsūtīšanas divdesmit sestajā februāri visi būs uzmanīgi un nekādās valodās neielaidīsies. Atlika vienīgi lūgt Velņikovu, lai viņš raksta ieteikšanas vēstuli un Džeriju sūta uz kādu universitāti vai vismaz piemērotāku darbu. Džerijs strādās un centīsies, spiegos un iztaps, jo viņam vēl bija jāizstaigā gari sasniegumu ceļi. Ar Velņikovu varēja sarunāt — viņš bija ciets boļševiks, bet ari sapratīgs, pat

izpalīdzīgs. Padomijā reti tādus varēja sastapt, ja neskaitīja lādzīgos darba biedrus.

Vilciens nesa Džeriju atpakaļ uz ziemeļiem. Atkal projām no pavasara — atpakaļ ziemā. Paies nedēļas, droši vien, pirms biedrs Velņikovs spēs kaut ko izkārtot. Būs atkal brišana līdz ceļiem pa sniegu, salšana caurajā barakā un vēdera pildīšana ar putrām un rupmaizi. Un negribot Džerijam bija jādomā atkal par Kanadu, par darbu siltā krogus zālē, par dzīvi mājīgā istabā, par sēdēšanu kafejnīcās un dejošanu naktsklubos un iekārojamām sievietēm. Bija grūti nonicināt to visu un turēties par uzticīgu komūnistu. Bija grūti iecienīt padomju zemi, bija grūti kalpot iekārtai, kas līdz šim bija sniegusi tikai grūtības un vilšanos. Un iecerētās slavas dienas aizvirzījās arvien tālāk un tālāk. Viņš bija velna priesteris, bet kāpēc velns nedarīja nekā viņa labā? Vai varbūt melnais kā ļaunuma iemiesojums nespēja vai negribēja būt izpalīdzīgs ne pret vienu, ari ne pret saviem darbiniekiem? Vai ciešanas un nelaime bija viss, ko velna priesteris varēja sagaidīt savā dzīvē? Vai tad vispār bija jēga kalpot velnam? Bet Džerijs taču uzreiz neatmetīs velnu un nepievērsīsies Dievam? Tā būtu neķītra nodevība pret savu meistaru un kungu. Tad viņa vieta būtu atpakaļ Dieva zemē Kanadā, ko viņš bija nonicinājis. Bet padomju valdība neļautu viņam no Padomijas izceļot — tas bija skaidrs. Jā, Džerijs bija apjucis savās sajūtās un domās. Viņam trūka pamata, uz kā nostāties. Ne par Dievu, ne velnu viņam nebija skaidras sajēgas; abi bija tikai iedomās veidoti miglaini priekšstati.

Biedrs Velņikovs patiesi bija sadarbīgs. Apsolīja Džerijam, ka rakstīs uz attiecīgu iestādi Maskavā, aprādīs, ka Džerijs bija sadarbīgs jauneklis un lūgs, lai viņam ierāda piemērotāku darbu.

Tūlīt biedrs Velņikovs ari aprādīja, ka partijas ļaudīm daudz darba un paies krietns laiks, līdz viņi varēs lūgumu apmierināt. Nekas, Džerijs bija mācījies būt pacietīgs. Un ko gan citu viņš būtu varējis darīt kā gaidīt? Padomijā individs bija tikai olis, ko valdības mašinērija iejauca cementa masā.

Nekādas spārdīšanās, nekādas izlēkšanas, nekādas saukšanas pēc brīvības.

Pienāca divdesmit sestā februāra nakts. īsta sumpurņu nakts, kad sals nāvēja un putenis apraka.

Pēc darba viri salīda ap krāsniņām, pildīja tās ar malkas šķilām, klausījās vēja draudos, drebinājās baismās un domāja par neganto rītdienu, kas darbu padarīs par vergošanu. Kāpēc modernajā gadsimtā cilvēkiem bija jāstrādā tik smagi? Bruņošanās! Jāražo aizvien modernāki un spēcīgāki ieroči. Vienai varai jāsacenšas ar otru. Ja viena iegūs pārsvaru, otrai būs jāpadodas. Krievi pret amerikāņiem. Ja pēdējiem būtu prāts, viņi padotos, jo komūnisms tikpat pārņems pasauli. Kaut pasaule pārtrauktu vājprātīgo bruņošanos, lai ikviens varētu dzīvot vieglāk un laimīgāk! Pārņēmis pasauli, komūnisms varētu atslābināt savu sasprindzinājumu, jo tam vairs nebūtu jābaidās no ienaidniekiem, tam vairs nebūtu jāatbrīvo citas valstis no kapitālistu varas. Tad pasaule sasniegtu labklājības laikmetu; visi būtu laimīgi komunisti. Bet pagaidām — smags darbs puteni un salā, nežēlīga ciņa ar plutokratiem pašu mājās un citur pasaulē.

Deviņos strādnieki aizgāja gulēt, lai celtos atkal piecos. Nogurumā visi aizmiga aši, bet daudzi bija miegā nemierīgi. Traucēja priekšnojautas, jo viņi ticēja gara dzīvei. Vai nemieru sūtīja senču dvēseles, kam rūpēja dzīvo labklājība? Vai varbūt pats Dievs miegā svētīja tos, kam nākotne solīja ciešanas? Bet kāda nozīme bija priekšnojautām, ja tās nekā nelīdzēja? Varbūt tikai pierādīja, ka pāri fiziskajai dzīvei eksistēja kāda augstāka, cilvēka prātam neaptverama dzīve. Džerijs bija vienīgais, kam miegs nenāca ne prātā. Viņu tirdīja baigs uztraukums. Kad ieradīsies aizvedēji? Kā viņi izrīkosies? Kā izturēsies satrauktie strādnieki?

Dažas minūtes pēc pusnakts nometnes sēta pielija baltām ugunim. Visi gulētāji pamodās, pavēra acis un skatījās pārsteigti un izbijušies. Kas tie par braucējiem tādā negantā pusnakti? Daži gulētāji piecēlās gultās sēdus par spīti aukstumam, kas kā glodene tūlīt līda pie miesas. Kaut kam šonakt vajadzēja notikt — to aptvēra ikviens. Bet kam? To rādīs nākošās minūtes. Kāds izmeta jautājumu pāris vārdos, bet visumā viri bija klusi kā sastinguši. Ari Džerijs klusēja, lai nevērstu uz sevi

uzmanību. Kad viņš redzēja, ka daudzi bija piecēlušies sēdus, ari viņš ieņēma tādu pat sāvokli. ,,Laikam ugunsgrēks!" kāds iesaucās attapsies. ,,Tad jāskrien dzēst!" otrs atsaucās un izlēca no gultas. Daži citi sekoja.

Neziņas bridis pagāja ātri. Katrā barakā iebruka trīs miliči un izsauca aizvedamo vārdus. Lika tiem ātri saģērbties, sakravāt mantas un sastāties pie durvīm. Nevienam no izsauktajiem neienāca prātā ko vaicāt vai neizpildīt pavēli. Kā aitas viņi sagāja ciešos pulciņos, mēmi aiz pārsteiguma.

Tikai ļaunas nojautas viņiem pauda, ka priekšā stāvēja nedienu ceļš. Tad miliči viņus dzina uz kravas spēkratiem, kas kā pūķi ņurdēja pagalmā. Motori nebija izslēgti, un ugunis nebija nogrieztas. Likās, ka kupenas kvēloja un dega. Vējš joprojām stabulēja, un sniegs dejoja elles deju.

Miliči pavēlēja vīriem kāpt kravas mašīnās. Kad viņi lēnām paklausīja, miliči skaitīja un uzmanīja, lai kāds neizbēg. Izsauca atkal vārdus un vilka atzīmes savās lapās. Pavēles bija jāizkliedz pilnā kaklā, lai tās pārspētu vētru. Miliči iekāpa spēkratos pēdējie, skaļi lamājās un dzēra degvīnu no līdzpaņemtajām pudelēm. Viri bija mēmi; klusums smacēja kā tvana gāze. Kad mašīnas sāka kustēties, pretvējš zilināja nāvējoši. Viri sagūlās uz grīdas, cieši piespiezdamies viens pie otra. Nabaga miličiem bija jāpaliek kājās. Kad spēkrati dzinās cauri kupenām, gaita palēninājās līdz gājēja ātrumam. Paldies Dievam, brauciens nebija garš. Tas paglāba no nosalšanas ir apcietinātos, ir viņu sargus.

Apcietinātos aizveda pāris jūdžu uz austrumiem no Begovicas, kur uz blakus sliedēm viņus gaidīja preču vagoni. Izklieguši pavēles, miliču ar skaudru rūpību pārraudzīja pārsēšanos. Ja kāds neveiklāks tūļājās, to pagrūda, lai kustas ātrāk. Brīdināja, lai neviens nemēģina bēgt, jo to nošaus bez žēlastības. Tā kā visus vīrus pārvaldīja dzīvošanas instinkts, neviens neiedomājās, ka labāk būtu tūliņ saņemt nāvi nekā doties drausmīgā ceļojumā pretī dzīvei ellē. Tā pārsēšanās noritēja raiti un bez starpgadījumiem. Ikvienā vagonā viri atrada pa iekurinātai krāsniņai un dažus citus ceļiniekus, kas sarāvušies sēdēja uguns tuvumā. Tātad gluži ledus bluķos viņiem nebūs jāsasalst. Sasniegs vēl izsūtījuma vietu un varbūt kaut kā pārlaidis atlikušo ziemas daļu. Vasarā uzcels dzīvojamās mājas, un tad gana pārcietis nākošo ziemu. Visi domāja par dzīvošanu, nāvi nevēlējās neviens. Viņi bija dievbijīgi viri un ticēja, ka Dieva nolikums ir turēties pie dzīves. Nāvi viņi saņems tad, kad Dievs to būs nolēmis. Tāpat kā piedzimšana ir laime ari nomiršana ir laime, jo tā nozīmē dvēseles atbrīvošanos no miesas, dzīvošanu bezgrēka dzīvi.

Neaizvestajiem Begovicas mežstrādniekiem notikums likās kā drausmīgs murgs, no kā pamostoties paši varēja justies laimīgi. Nediena bija pagājusi viņiem garām. Kāpēc? Jā, kāpēc daļa bija aizvesta un daļa atstāta? Tad kādā galvā uzdīga aizdomas, ka nometnē bija nodevējs, kas sastrādājās ar biedru Velņikovu. Aizdomas ir kā lipīga slimība — tās pāriet no viena cilvēka uz otru.

Kāds sāka piņķerēties ap domu, ka Velņikovs bija neparasti draudzīgs pret jaunatnācēju Džeriju, ka divi reizes mēnesi ļāva Džerijam palikt mājās apkopt nometni. Ar ko Džerijs bija izpelnījies tādu labvēlību? Darbā viņš tikko turējās līdzi citiem, bet bija aši paaugstināts no zāģētāja par krāvēju. Cits atminējās, ka Džerijs bija viņam izteicies, ļoti nopēldams padomju varu. Bet Džerijs nebija aizvests.

Trešais strādnieks iedomājās to pašu. Tad ceturtais. Un tā tālāk. Tie bija laimīgie, kas nebija Džerijam uzticējušies, kad viņš pavedināja uz pretvalstisku izrunāšanos. Kā jau uzmanīgi cilvēki, viņi arī savas aizdomas neizteica klaji, bet runāja pusvārdos un netiešos norādījumos. Pēc pāris nedēļām ikvienam bija bailes no Džerija — bēgļa no Kanadas, kas krievu valodu runāja formāli kā skolnieks.

Džerijs to manīja. Viņš bija pļāpa, bet tagad neviens viņā vairs neklausījās. Aizbildinājās ar nevaļu un aizgāja. Džerijs juta, ka no viņa baidījās. Un arī Džerijam pašam radās bailes. Kāds baļķis varēja kādreiz negaidīti gāzties un viņu sakropļot vai nogalināt. Būs grūti pierādīt tīšu ļaunprātību. Un ja ari pierādītu, Džerijam tas nekā nelīdzētu.

Velņikovs saprata Džerija stāvokli un neprasīja no viņa vairs ziņojumus. Kad pienāca norādījums par Džerija turpmākajām gaitām, Velņikovs aizbrauca lietu noskaidrot. Džeriju nu pīckāja vēl lielākas bailes, jo kad runcis nav mājās, peles kļūst drošākas. Labprāt Džerijs būtu tēlojis saslimšanu, bet brigadieris bija īsts boļševiks, kas izlikšanos ņemtu ļaunā. Protams, Velņikovs nopeltu brigadieri, ja tas būtu bijis bargs pret partijas uzticības viru Džeriju. Grūti Padomijā izlaipot tā, lai neuzmltu kādam uz varžacīm. Šai laikā Džerijs darbā it sevišķi uzmanījās un sargājās. Protams, ar bērna nepacietību viņš gaidīja atgriežamies biedru Velņikovu. Katra Begovicas diena Džerijam bija jāiznes kā nasta.

Pēc nedēļas Velņikovs pārbrauca. Nākošajā dienā viņš paturēja Džeriju mājās nometnes apkopšanas darbos. Darba biedri to tagad īpaši ievēroja, bet baidījās par to savā starpā runāt. Labi, ja samirkšķinājās acīm.

Pasaucis Džeriju savā kabinetā, Velņikovs runāja jautru balsi: ,,Otrā aprīli tev jāpiesakās Dargecas darba izdales punktā. Brauksi kopā ar strādniekiem uz Āziju. Tu būsi uzraugs un tev nebūs jāstrādā. Tikai jāskatās, lai strādnieki neslinko, nekaujas un nesabotē. Katru dienu jāiesniedz ziņojums nometnes vadībai. Tu krieviski raksti labi, tā ka vienkāršie teikumi tev galvas sāpes neradīs. Kad būsi pavadījis kādu laiku Dargecas nometnē, tev dos labāku darbu kādā lielākā centrā." ,,Cik Dargeca tālu? " ,,Septiņisimt piecdesmit trīs kilometri. Dargeca ari kokrūpniecības centrs, tā ka darbs tev būs pazīstams. Tā ir lielāka vieta nekā Begovica. Trīssimt piecdesmit strādnieku. Būsit septiņi uzraugi — katram piecdesmit ko pieskatīt. Nekā vairāk priekšniecība man negribēja izpaust. Tev vēl pāris dienu jāpastrādā tepat uz vietas. Lieki pieminēt, ka nevienam nekā nedrīksti izpaust — pat brigadierim ne.

Trīsdesmitā marta rītā pats tevi aizvedīšu uz piestātni."

Nu Džerijs kļuva tik nepacietīgs, ka skaitīja stundas, cik vēl atlikušas Idz braukšanai uz Dargecu.

Viņš nepriecājās par jauno darbu, bet gribēja tikt projām no Begovicas. Biedrs Velņikovs laikam bija šeit vienīgais cilvēks, kas viņu neienīda. Džerijs juta, ka pat brigadieris neturēja uz viņu labu prātu: sak', atskrējis šeit no Kanadas, bet tūliņ ieguvis Velņikova labvēlību. Džerijs saprata, ka citi strādnieki bija izzīlējuši viņa lomu nometnē. Varbūt arī Velņikovs nebija par viņu augstās domās, kaut gan turējās kā draugs. Viņus saistīja dzīves apstākļi — bija izdevīgi izlikties draugiem. Ļauni cilvēki nepazīst īstas draudzības; velna priesteri zaimo cildenas cilvēku attieksmes. Tā arī Džerijs zināja, ka pametis Velņikovu, viņš nekad neilgosies biedru atkal sastapt.

Vēstules nerakstīs ne viens, ne otrs. Taisnība: savai mātei viņš vēl sūtīja vēstules. Tātad viņš nelīdzinājās savam priekšniekam, velnam, pilnīgi: viņš nebija aizliedzis savu māti. Tā par spīti savai velnišķība Džerijs vēl bija saglabājis sevī cilvēcības pumpuru, kas pie gadījuma varēja arī uzplaukt.

Ik pa pusgadu viņš uz stundu paļāvās siltām, maigām jūtām — kad rakstīja vēstuli mātei. Viņas slimība strauji progresēja; pati rakstīja, ka ilgi vairs nedzīvošot. Viņai bija žēl, ka dēls nevarēja atbraukt no Krievzemes un viņu apciemot. Vairāk nekā viņa nevēlējās pirms aiziešanas.

Tad kādu vakaru Džerijs neievēroja savu paradumu rakstīt mātei ik pa pusgadu. Bet atkusnis bija padarījis baraku siltu, un ari Džerijs bija it kā atsilis. Paļāvies dzlvinātājām jūtām, viņš rakstīja vēstuli mātei. Stāstīja, ka ieguvis paaugstinājumu un strādās par uzraugu. Sibirijas pilsētā Dargecā.

Māte varot būt apmierināta: viņš uzstrādājoties padomju zemē. Nākotne rādoties pilna lielu cerību un iespēju. Vēstuli nobeidzot, Džerijs atļāvās būt līdzīgs Dieva bērnam un izteica līdzjūtību, ka mātei tā jāmokās ar tik grūtu slimību. Viņš rakstīšot atkal, kad būšot iedzīvojies Dargecā. Tīši neprasīja neko par Lionu vai kādu paziņu. Viņš negribēja dzert saldi sērīgas atmiņas kā cukurūdeni, jo tas likās muļķīgi un banāli. Sentimentāli. Bet sentimentalitāte piestāvēja vecām, dvēselīgām sievām, kas

svētdienās gāja baznīcā izraudāties, nevis cieti noārdētam komunistam.

Brauciens uz Dargecu paņēma divi dienas. Laiks līda lēni kā uts. Tiesa: vilcienā bija vēl citi mežstrādnieki, bet Džerijs spītīgi ierāvās sevi. Nevarēja zināt, kurš bija spiegs, tāpēc labāk nerunāt ne ar vienu. Varēja skatīties pa logu, bet nebija daudz ko redzēt: gar sliedēm gulēja meži un purvi, meži un purvi. Džerijs izņēma no kofera Marksa Kapitālu, bet viņam nebija pacietības to lasīt. Ko viņam, mežinieku uzraugam, dos zinātniskas un filozofiskas grāmatas? Mācīsies, kad ies poļitruku skolā. Pašlaik viņš līda aizvien dziļāk Sibirijā kā velna pasaulē. Vai nu būs sasniegta tā dzīve, ko viņš bija vēlējies — viņš varēs atriebties labajiem ļaudīm par to, ka viņš tiem bija tikai nicināms bohanks? Bet Padomijā viņu neviens nebija nicinājis par to, ka viņš bija zemas un slavu izcelsmes.

Tomēr Džerija naids pret visas pasaules cilvēkiem bija tik dziļi iesēdies viņa galvā, ka viņš par to nespēja vairs loģiski domāt. Atriebība bija kļuvusi viņa dzīves jēga. Pa daļai viņš atriebību bija izbaudījis jau Begovicā, kad rakstīja ziņojumus par darba biedriem. Tie bija Dieva draugi un velna iekārtas pretnieki — tātad labāki cilvēki. Bet tāpēc Padomija viņus pamazām saēda kā rūsa saēd metallu. Vispirms darba nometne Begovicā. Tad izsūtījums verdzībā. Džerijs bija vismaz uz laiku kļuvis vērtīga slkdaļa komūnisma mašinērijā — palīdzējis iznlcīināt Dieva cilvēkus un Padomijas pretiniekus. Droši vien viņa nozīme pieaugs, jo Velņikovs bija apgalvojis, ka Džerijs paaugstināts.

Tā arJ likās, jo uzrauga postenis bija augstāks par strādnieku. Un Velņikovam taču varēja ticēt?

Ko lai padomju cilvēks domā vientulībā pats ar sevi? Sapņi par studēšanu, poļitruka pakāpi un komūnisma filozofa stāvokli bija reižu reizēm izsapņoti. Dzīve ņēma citu virzienu — viņš kļuva atriebējs, bet ne cēlājs un veidotājs. Jā, viņš bija kārojis ne tikai sagraut un atriebt, bet ari celt un veidot. Bet nu bija jāiztiek ar atriebšanu vien. Ja viņš kādreiz atgriezīsies Kanadā, tad tikai sodīt un atriebt, nevis uzcelt Kanadas komūnismu — taisnības un vienlīdzības valsti. Velņikovs viņam kā prieka vēsti bija stāstījis, ka viņa rīcībā būs revolveris paša aizsardzībai un padoto sodīšanai. Tātad Džerijam būs tiesības spriest par savu apakšnieku dzīvību un nāvi. Apskaužama vara. Kā viduslaiku soģim. Tādu varu viņš kādreiz bija kārojis. Savādi, ka tagad par to nebija prieks. Vai viņš brauca uz soda nometni, kur cilvēki līdzinājās vergiem? Tādiem nelaimīgajiem viņš negribēja nekā atriebt.

Pirmā aprīļa pēcpusdienā vilciens piestāja Dargecā. Saules spozme mēģināja iepriecināt drūmās būdas, kas veidoja ciemu. Džerijs paskatījās visapkārt. Kur viņš bija nonācis? Pie troļļiem? Nē, pie komūnistu ienaidniekiem! Tie bija iznicināmi, lai nemaitātu saskaņu Padomju Savienībā! Kāpēc tādi cilvēki bija vajadzīgi, bija turami dzīvi? Par valsts apgānīšanu, par apsmieklu? Pašlaik viņi bija darbā, bet Džerijs varēja iedomāties, kādi viņi izskatījās: noplīsuši, izbadējušies, izmisumu acis un sāpēm sejās. Kāpēc ar viņiem noņēmās, kāpēc viņiem nepiešķīra ātru nāvi? Tā kā Hitlers izrīkojās ar žīdiem! Sagrūda gāzes krāsnis, un problēma bija atrisināta. Bet nē! Padomijai vajadzēja lēta darbaspēka. Cilvēks ir derīgs, kamēr vien spēj strādāt. Nonāvēšana var būt žēlastība, bet žēlastība neiederējās padomju tikumos. Domājot par jebkāda veida žēlastību, neviena vara nepārņems visu pasauli.

Džeriju saņēma milicis un poļitruks. Abi bija līdzīgi kā brāļi: pusmūža gados, drukniem augumiem, melniem matiem. Abiem cietas, vējā un salā nozilinātas sejas. Nē, brāļi viņi tomēr nevarēja būt. Milicis bija mongolis — Ungo Raveluks. Poļitruks bija eiropietis, droši vien krievs — Sergejs Semilofs. Viņi uzlūkoja Džeriju kā mantu, kas atsūtīta no veikala. Pārbaudīja pasi, vai Džerija vietā nebija atbraucis kāds cits, kāds pretvalstisks elements, kas varētu uzsākt dumpi. Tātad te vara bija asa un cieta kā zobens. Vai šeit kāds domāja ari par cilvēcību? Vai šeit nebija velna valstība savā vispilnīgākajā izpausmē? Vai velna priesteris bija nonācis savā darba laukā? Kaut ari Džerijs bija rūdīts necilvēcībā, viņam saradās bailes. Vai viņš spēs izturēt elles eksāmenu?

Poļitruks Semilofs ieveda Džeriju savā kabinetā un aizslēdza durvis. Džerijs aplaida telpai

kritisku skatu. Pie vienas sienas liels sarkans karogs un padomju vadoņu bildes. Pašā centrā Ļeņins platā lietus mēteli un žokeja cepuri galvā. Telpas vidū bija vecs, brūns ozola rakstāmgalds kā akmens bluķis. Katrā pusē tam pa izturīgam krēslam. Pie otras sienas tupēja melns plaukts ar aktu vākiem. Vēl telpā bija pāris citu krēslu, kas bija iebīdīti kaktos, jo tie laikam reti kad bija vajadzīgi. Istaba nebija lielāka par vidēju kanadiešu guļamistabu un tai bija tikai viens logs četrām vienādām rūtīm — neveikla galdnieka darinājums.

Semilofs apsēdās pie galda un norādīja Džerijam apsēsties pretī. Džerijs paklausīja mēmi kā iztrūcies zēns. Vai tā nepaklausīja vājš strādnieks, kad uzņēmuma vadītājs viņu iesaucu uz izrunāšanos kādā Kandas fabrikas kantori? Nē, Džerijs bija vēl vairāk sarucis. Kanadas strādnieks drīkstēja runāt pretī, būt pat rupjš, viņam par to nekāds sods nedraudēja — vienīgi atlaišana no darba.

Bet strādnieks varēja iziet no kantora paceltu galvu un dzīvot no bezdarba pabalsta, kamēr mierīgi sameklēja sev citu pieņemamu darbu. Padomijā, turpretī, par vismazāko izlēcienu draudēja nepārredzamas sekas. Vai tādi apstākļi nebija normāli velna pasaulē? Senāk, tēlodams velna pasauli, Džerijs nebija domājis loģiski. ,,Te tavs uzticamais draugs — pamatīgs revolveris," Semilofs pasniedza melnu ieroci. ,,Tu neesot bijis kara dienestā, tāpēc biedrs Raveluks tevi apmācīs, kā ar to apieties. Bez ieroča nekusties ne soļa. Pat nakti to turi pa tvērienam, jo visas divdesmit četras stundas tu dzīvosi rūdītu politisku noziedznieku ielenkumā. Viņi ir fašisti, kas ikviena komūnista nogalināšanu uzskata par savu pienākumu. Tāpēc sargies no viņiem. Un no velna puses neiedomājies, ka kāds no viņiem varētu būt tev patiesi draudzīgs. Ja tu nebūsi diezgan stingrs, tevi pašu aizsūtīsim uz kādu nometni, un tu paliksi tur, līdz velns tevi paraus." ,,Vai revolveri varu lietot, kad vien rodas vajadzība? " Džerijs vaicāja bikli kā gans. ,,Vai nedraudēs sods, ja to būšu lietojis pārsteidzīgi? " ,,Nebēdā par sodu! Tavu stāstu neapstrīdēs. Citus noziedzniekus nepratinās kā lieciniekus, jo viņu liecībām taču nevar ticēt. Tev tikai būs jāuzraksta ziņojums, kāpēc esi lietojis ieroci. Bēgšanas mēģinājums, uzbrukums un nepaklausība ir parastie iemesli. Tu vari arī aprādīt, ka gribēji vainīgo tikai baidīt, bet misēkļa dēļ trāpīji viņam galvā vai krūtīs. Visumā šeit sargiem iznācis vairāk nepatikšanu par gļēvulību nekā par drošsirdīgu ieroča lietošanu. Ja te pāris gadu uzcītīgi pildīsi savu uzdevumu, tevi sūtīs uz milicijas kursiem. Atkal kāds laiciņš darbā, un tu varēsi domāt par poļitruku skolu. Ja tu būsi lietaskoks, mēs no tevis iztaisīsim labu mēbeli. Un tagad — iesim uz tavu dzīvojamo istabu. Vispirms izgulies labi.

Ritu es tev iedošu darba plānu un sīkāk pastāstīšu par pienākumiem.

Viņi aizgāja uz ēku, kas bija lielāka par citām. Divās istabās dzīvoja sargi — vienā četri, otrā trīs. Semilofs ierādīja Džerijam vietu kopā ar trim biedriem. Blakus bija noliktavas telpas. Viņi iegāja ari tanīs. Uz gariem plauktiem bija samesti primitīvi drēbju un apavu gabali. Kā cilvēki varēja tik trūcīgi ģērbušies izturēt nežēlīgo Sibirijas ziemu? Vai viņš bija iesaistīts lēnā cilvēku nomaitāšanā? Viņš bija saucis sevi par velna priesteri, un tagad velns viņam bija izraudzījis piemērotu darbu. Vai Džerijs nu bija apmierināts, laimīgs? Nē, bailes kā aukstas ķirzakas viņam kutināja muguru. Bailes no nosodītajiem, bailes no Semilofa, Raveluka un pārējiem sešiem sargiem.

Ja viņam kaut kas nepaveiksies, viņš pats kļūs nosodītais. Par to Semilofs viņu bija brīdinājis ar baigu nopietnību skatā un balsi. Jā, jā, velna priesterim bija jādzīvo ellē, un īstāku elli par šo Džerijs nevarēja iedomāties. Vai izturība viņu atpestīs? Nē, ari kā milicis un poļitruks viņš dzīvos šādā ellē, ja vien nebūs pietiekoši veikls zābaku laizītājs un neietiks kādā mīlīgākā vietā. Bet tad jau vajadzēja varenus draugus, labvēļus, tēvočus. Ari izcilas komūnistiskas spējas. Ai, ai, tādam plutokratijas atbirumam kā Džerijam būs jāpaliek elles pašā dziļākajā pagrabā. Tur jāceļ komūnisma vara — Šai

bridi Džerija domu stiga pārtrūka, jo viņi iegāja nometnes virtuvē.

Patiesībā bija divas virtuves. Lielākajā gatavoja ēdienu nosodītajiem, mazākajā pārvaldes personālam. Pavāri un virtuvju strādnieki bija izsūtītie, kam kaut kādas iztapības dēļ Semilofs bija piešķīris labvēlīgos darbus. Viņi varēja pieēsties kartupeļus, kāļus un bietes, zivis un cūkas taukumu, ko meža un zāģētavas strādnieki saņēma tikai tik daudz, lai nenomirtu badā. Mazākās virtuves pavārs bija sevišķi privileģētā stāvokli. Vasilijs Petrov- skis bija Semilofa draugs, kaut gan neviens to nedrīkstēja manīt. Vajadzēja par to klusēt, ja negribēja piedzīvot Semilofa atriebību. To Džerijs izprata, tikko redzēja abus pirmo reizi kopā. Varbūt, ka Vasilijs bija ziņotājs. Nodevējiem velna valstībā aizvien klājas labāk nekā tiem, kas turas lepni un nelokāmi. Kaut ari Džerijs pats bija bijis ziņotājs un uzrauga draugs, viņš sajuta riebumu pret Vasiliju. Pēdējais, protams, ēda administrācijas uzturu, kas bija gluži labs, ievērojot Padomijas standartus. Vasilijam bija vēderiņš kā daždien miesniekam, bet citi izsūtītie baidījās viņu par to zobot.

Nākošajā rītā Džerijam bija jāceļas piecos — reize ar nosodītajiem. Sākās dienas rutīna. Iedams uz brokastīm, viņš apstājās pie lielās virtuves un palūkojās, ko saņēma nosodītie. Pavārnīcu tējas un riecienu plikas maizes. Ne pikas sviesta vai taukuma. Kā ar tādām brokastīm varēja izturēt darbā līdz pusdienām? Cilvēku iekritušie vaigi un kaulainie augumi skaidri rādīja viņu badu. Kā viņi varēja ko paveikt? Lai kā viņi censtos, viņi varēja tikko pavilkt zāģi un tikko pacelt cirvi. Un šos cilvēkus Džerijam vajadzēja uzraudzīt, lai viņi neizbēg? Kā viņi bēgs, ja tikko spēja kājas pavilkt? Un Džerijam bija tiesības ikvienu nošaut, ja tas pretotos. Kā varētu pretoties badā pamiris cilvēks, kas tikko spēja rokas pacelt? Džerijam iedzēla sarūgtinājums, pret komūnistisko valsti. Vai krievu varenie bija muļķi, neapjēgdami, ka ar badināšanu viņi nevarēja iegūt jēdzīgu veikumu no nosodītajiem? Devuši vergiem vienkāršu barību bet pilnu vēderu, un viņi paveiktu piecreiz tik daudz darba. Jeb vai velna ļaudīm patika mocīt cilvēkus, lai varētu izjust sadisku prieku? Un Džerijs atminējās, ka arī viņa apsūdzētie bija aizsūtīti uz šādu moku vietu. Pirmo reizi viņā ierunājās agrāk nepazīta jūta — sirdsapziņa. Velti Džerijs pūlējās šo jūtu aizdzīt, strīdoties tai pretī, ka viņam nebija citas izejas, kā tikai spiegot, — sirdsapziņas valoda kļuva aizvien skaļāka.

Pirmo dienu Džerijam darbā līdzi nāca milicis Raveluks. Laikam gribēja parādīt, cik rupji jāapietas ar nosodītajiem. Rupji? Nē, nežēlīgi! Ja kāds nespēkā piestāja strādāt, milicis viņam sita ar dūri pa seju. Ja kāds pakrita sniegā, Raveluks viņam spēra ar kāju, līdz nelaimīgais uzrāpās stāvus.

Apstrādātie tikai stenēja, dažreiz lūdza žēlot, bet ir nedomāja pretoties. Pusdienā ļaudis strēba kāļu zupu un piekoda gabaliņu taukuma. Pēcpusdienā kāds nosodītais pakrita un vēma asinis. Raveluks gribēja viņu spārdīt, bet tad apdomājās: nebija vērts slimo nogalināt. Vieglāk bija dabūt pusdzīvu mājās nekā pilnīgi mirušu. Pasaucis pāris strādnieku, milicis viņiem pavēlēja nest slimnieku uz viņa būdu. Kravas traktoru tam nolūkam viņš neatvēlēja, jo tie visi bija vajadzīgi darbā. Mazliet atpūties, slimais piecēlās. Viņš lūkojās Ravelukā un Džerijā padevīgām suņa acīm. Vismaz uz brīdi velns bija pametis Džeriju, jo viņš sajuta līdzjutību. ,,Ja esi uz kājām, tad tiksi saviem spēkiem mājās," Raveluks sprieda. ,,Tev nesēju nevajag. Jūs abi ejiet atpakaļ pie darba, un tu — sāc soļot." ,,Ja viņš ceļā pakritīs, viņš nosals," Džerijs uzdrošinājās aizrādīt. ,,Kur nu šis nosals — saule jau augstu. Un ja arī nosals, nebūs liela nelaime. Dzīvotājs tikpat vairs nebūs. Laikam vēzis. Ārsti un zāles šai nometnē nav paredzētas. Un vēzi jau nevar izārstēt. Lai iet pie velna!" ,,Viņš ies pie Dievs," Džerijs iedomājās. ,,Viņš ir pretkomūnists — tātad Dieva cilvēks. Pie velna iet tikai velna ļaudis."

,,Vai šie visi bijuši bagātnieki, izmantotāji? " Džerijam paspru​ka jautājums. ,,Daži ir budžu dēli. Izbijušo bagātnieku Padomijā vairs nav. Visi apmiruši. Bet mums pietiek ko noņemties ar iekārtas pretiniekiem. Mūsu zemē iespiežas amerikāņu kapitālistiskā propaganda, lai kā pret to cīnāmies. Un komūnisma ienaidnieki dīgst kā sēnes pēc lietus. Nespējam visus nometnēs sabāzt. Bet Padomju Savienība visu pārvarēs un izturēs — uzvarēs pasauli."

Džerijs apklusa. Lai cik pļāpīgs viņš bija pēc dabas, tagad viņš savaldījās. Galvā uzliesmoja doma, ka Padomijā vajadzēja būt miljoniem iekārtas pretinieku. Šeit dzīve bija kā nasta. Tā izaudzē kurnētājus un ienaidniekus. Tos tūkstošiem un tūkstošiem noķer spiegi un ziņotāji, kāds bijis viņš pats.

Un atkal Džerijam bija jāpiemin nodotie Begovicas darba biedri, kas tagad strādā tādos pat apstākļos kā šie nelaimīgie. Nevajadzēja vis viņus nodot. Bet tad Džerijs pats būtu nosodītais. Ko nu domāt par to! Bija jāmēģina kaut kā turpināt dzīvošanu šai ellē. Bet vai šī maz bija elle? Šeit bija tikpat daudz dievbijības kā baznīcā. Nē, šī bija šķīstītava, par ko skolas dienās bija stāstījis skolotājs, iztirzādams Dantes Dievišķīgo komēdiju. Vai arī Džerijam nebija pienācis laiks šķīstīties?

Vakarā Džerijs iepazinās ar saviem istabas biedriem. Vecākais — Vjačeslavs Šastovili — bija gruzīns, ducīga auguma, likām kājām un resniem pirkstiem kā ecēšu tapām. Virslūpu viņam rotāja Staļina veida ūsas, un arī melno matu sukājums atgādināja gruzīnu dižbiedru. Bet Šastovili gribēja būt krievs — laikam ari tai ziņā viņš atgādināja Staļinu. Kad Džerijs atzinās, ka bija Kanadas ukrainis, Šastovili viņu pamācīja: ,,Labāk saucies par krievu, ja ukraiņi tie paši krievi vien ir. Valoda gandrīz vienāda. Izskatā ukraini no krieva neatšķirsi. Ja esi iebraucējs no Kandas, tad tev vēl daudz kas jāmācās. Brīnums, ka Maskava tevi iecēlusi par uzraugu. Bet nu ievēro: Padomijā nacionālismu nekultivē. Visi runā krieviski, un visi patrioti domā vienādi."

Džerijs iedegās: ,,Kāpēc man jākļūst krievam, ja esmu dzimis ukrainis? Kāpēc man jādomā tāpat kā domā citi? Padomijā visām tautām un visiem individiem vienādas tiesības. Vai tu, būdams gruzīns, gribi kļūt krievs? " ,,Protams! Es uz Grūziju atpakaļ nebraukšu. Man tā kļuvusi sveša. Esmu jau iesniedzis Iekšlietu ministrijai pārmainīt manu vārdu uz Meģirilofu."

Nu ierunājās otrs sargs — kirgizs Undo Javroks. Viņš bija pamaza auguma, sažuvis vīrelis ar šķidru buka bārdiņu, platiem vaigu kauliem un izvalbītām acīm: ,,No savas gruzīnības vaļā netiksi, biedr Šastovili. Ikviens pateiks, ka neesi krievs. Es esmu kirgizs un kirgizs palikšu." ,,Es esmu lepns uz savu baškira tautību," atsaucās jaunākais — Agri Valtupeks. Viņš bija vidēja, labi veidota auguma. Bet galva viņam bija maza un apaļa ar zemu pieri kā idiotam. Mati viņam bija apcirpti īsi kā noziedzniekam, un tāpēc viņš izskatījās neglīts. ,,Krievi nav labāki par baškiriem. Mūsu uzraugāmie vairumā ir krievi, bet es — baškirs — esmu augstāks par viņiem." Šastovili: ,,Tam nav nekādas nozīmes. Baškiru pretboļševikus uzrauga krievi. Tāpat gruzīnus. Un Grūzijā bīstamo elementu kā biezs. Tiem vājprātīga ideja galvās — grib izstāties no Padomju Savienības un dibināt neatkarīgu Grūziju. Esmu gatavs karot pret viņiem; negribu viņus par saviem tautas brāļiem."

Javroks: ,,Krievi aizvien nicinājuši kirgizus, tāpēc man prieks piekaut kādu krievu. Līdz šim esmu piecus ari nošāvis — man tā diena ir svētki, kad varu ietriekt lodi kādā pakausi. Tāpēc man patīk mans uzrauga darbs." Šastovili: ,,Man vienalga, vai pretkomūnists ir krievs, tatārs vai gruzīns. Man naids pret visiem Padomju savienības ienaidnie​kiem."

Džerijs: ,,Vai nebūtu labāk ļaut ienaidniekiem izceļot? "

Valtupeks: ,,Muļķības! Tā tikai mēs stiprinātu amerikāņu un citu kapitālistu spēkus. Ienaidnieki jānomaitā tepat — lēnās mokās, par biedinājumu citiem. Man patīk skatīties, kā pretboļševiks mirst: nāves agonija man kutina muguru. Lūk: te dzīvi izbeidz viens mans ienaidnieks, bet es esmu dzīvs, vesels, laimīgs! Mums nevajag karot — katru dienu mēs svinam uzvaras bez kaujām, līdz beidzot visa pasaule būs mūsu."

Javroks: ,,Jā, mēs pildām svarīgu darbu Padomju savienības uzvaras gājienā. Tas tev jāapzinās, biedr Džerij. Mēs pierādām, ka aziāti ir krietni vīri, kam kājas netrīc, kad jāparāda sava boļševistiskā stāja. Un tev, kanadiet, jāpierāda, ka esi cienīgs nest padomju pilsoņa vārdu. Mūsu ienaidnieki ir līdzīgi odzēm, kas slepus grib mums iedzelt. Bet mēs viņus laikus pamanīsim un sašķaidīsim viņu galvas!"

To visu noklausījies, Džerijs atzina, ka šie cilvēki bija sadisti. Arī viņš kādreiz bija spēlējies ar sadisma domām, bet šī īstenība pierādīja, ka viņš vēl bija mīksts un cilvēcīgs. Viņš ar šiem aziātiem nesadraudzēsies, jo katrai draudzībai vajag cilvēcības pamata. Labi, ja viņam pietiks izturības klusēt un stulbi pievienoties darba biedru izteiktajām domām.

Nākošajā dienā Džerijam bija uzticēts vienam uzraudzīt savu piecdesmit vīru grupu. Viņam bija bailes, ka nespēs būt diezgan stingrs pret saviem vergiem. Kā lai sit un spārda nelaimīgus, novārdzinātus, nobadinātus cilvēkus? Džerijs pats bija kļuvis komūnists tāpēc, ka gribēja, lai nicinātie un cietēji varētu nostāties pretī labākajiem ļaudīm. Bohanks pret cildenajiem! Bet tagad bohanks pats bija labāks cilvēks, kaut arī nožēlojami labāks. Vai viņš gribēja citus mocīt un dzīt nāvē, lai pats tiktu uz augšu? Kad viņš bija dzīvojis normālu dzīvi un jūsmojis kā velna priesteris par pakāpšanos uz citu pleciem, lai nokļūtu panākumu kalna galotnē, viņš nebija domājis, ka rāpšanās būs tik riebīga. Kanadā bagātnieki izmantoja nabagos, labākie cilvēki smīnēja par zemākajiem, bet tikai huligāni bez iemesla spārdīja citus kājām. Un huligānus sodīja. Bet šeit cilvēku mocīšana un apstrādāšana, pat nogalināšana bija valdības atzīta, pat pieprasīta nodarbība.

Nosodītie skatījās Džerijā glāžainām acīm, novērtēdami viņu, klusu vaicādami, vai viņš bija cilvēks vai briesmonis. Džerijs sarāvās un nespēja palikt vienaldzīgs. Cik nežēlīgam jābūt velna priesterim? Līdz pēdējai galējībai, līdz galējam necilvēclgumam! Kā lai sit cilvēkam, ja viņš aiz bada nespēj vairs pavilkt zāģi? Kā lai spārda kājām to, kas, būdams kādreiz patiess, nonācis tuvu nāvei? Džerijs taču gribēja cīnīties par tiem, kas mocījās, kas cieta nežēlastību, netaisnību! Viņš domāja, ka ari komūnisms cīnījās par taisnību un vienlīdzību. Jā, ko īsti viņš bija domājis, ko cerējis, ko jutis? Kaut ari viņš bija uzskatījis sevi par skaudru domātāju, tagad bija jāatzīst, ka nebija nekā izdomājis līdz galam. Arī sajūtas nebija izkristallizējis. Neatrisināmā murskulī bija samudžinājušies tādi jēdzieni kā velna priesteris, apspiesto atbrīvošana, naids, taisnības valsts celšana, atriebība, jaunas komūnisma filozofijas radīšana, cinisms un mīlestība pret māti.

Džerijs bija domājis, ka arī komūnisms cīnījās par taisnību un vienlīdzību. Ja kāds bija pelnījis nāvi, to vajadzēja nogalināt bez mocīšanas. Bet vai ar nāvi bija sodāmi tie, kas bija runājuši patiesību par savām jūtām un domām pret komūnismu? Jā, Džerijs pats bija strādājis veselu gadu, dzīdams cilvēkus nāves mokās. Bija gribējis iztapt, uzstrādāties. Nē! kāpties uz citu pleciem. CIribēja būt velna priesteris. Bet vai spēja tas būt? Nē! Viņā vēl bija saglabājusies drusku cilvēcības. Bet arī komūnisti sludināja cilvēcību, palīdzēšanu tiem, kam grūti klājās — tai pašā laikā nomocīdami cilvēkus līdz nāvei. Viss komūnisms bija samudžinājies pretrunās!

Vai Džerijs spēs izdzēst savu atlikušo cilvēcības drusku un kļūt cilvēku dzinējs nāvē? Un vai viņš vēlējās to izdzēst? Bet ko viņš varēja darīt? Ja viņš būs cilvēcīgs, pats kļūs nosodītais, pats kļūs moceklis. Ja viņš nesodīs savus padotos par katru apstāšanos darbā, viņi padosies nespēkam un nepaveiks dienas normu. Džerijs bija atbildīgs par to. Nežēlību līdz slepkavībai viņam piedos, bet

nepiedos cilvēcīgu iežēlošanos. Lai ari kāds patmīlis Džerijs bija, viņa patmīlībai bija robeža.

Jā, jā, iežēlošanās bija kalpošana Dievam, bet viņš taču bija velna priesteris. Gribēja būt! Bet vai spēja? Varbūt vairs negribēja būt? Kalpošana velnam bija nejēdzīga! Tā vērsās pret tiem, kam nebija aizstāvju, ko varenie un Padomijas labākie cilvēki nomocīja. Padomijā taču ari bija labāko cilvēku izlase! Tādi bija Semilofs un Raveluks, tādi bija Velņikovs un Laurentijs, Padomijas sūtnis un viņa virsleitnants. Sacelties pret viņiem! Cīnīties par vienlīdzību tepat Padomijā! Bet vai tas nenozīmēja tīšu aiziešanu mocekļu pulkā, tīšu nāves meklēšanu? Bet ko viņš varēja darīt? Viņš nespēja būt tik ļauns, cik ļauns senāk bija iedomājies sevi esam. Viņš nespēs uzstrādāties par milici, poļitruku un komūnistu vadoni.

17.

Kā pārnācis mājās un iegūlies gultā, slimais strādnieks vairs nepiecēlās. Džerijs aprunājās ar Raveluku. Pēdējais atzina, ka slimnieku nebija vērts uz darbu dzīt. Viņu varētu nosist, bet nepiedabūtu vilkt zāģi. Gulēdams lāviņā, slimnieks kungstēja aiz sāpēm. Vakarā, kad pārnāca mežinieki, viņi viens pēc otra piegāja pie cietēja. Sacīja dažus laipnus vārdus, bet tie jau neatņēma sāpes. Iegāja ari Džerijs slimnieka būdā. Piegāja pie lāviņas. Citkārt pļāpīgais puisis bija kā mēms. Viņš tikai prata runāt par sevi, par sevi vien. Sl bija pavisam neparasta situācija: Džerijs bija izgājis no sevis.

Cietējs pacēla galvu: ,,Vai biedram nebūtu kādas zāles, kas noņem sāpes? " ,,Pavaicāšu biedram Ravelukam."

Džerijs steidzās pie miliča. Šai bridi Džerijs nedomāja, ka velna priesterim neklājās būt līdzcietīgam, neklājas skriet meklēt palīdzību citam. Palīdzēšana likās tik dabiska, ka tā aizēnoja katru filozofēšanu. Jauns spars ieplūda viņam krūtīs. Šis gājiens likās jēdzīgāks un nozīmīgāks par visu, ko viņš bija darījis, kopš bija apsolījies velnam kļūt par viņa priesteri. Un Džerijam nebija arī laika domāt, ka patreiz darīja darbu, kas bija patīkams Dievam. Viņš rīkojās tā, kā rīkotos ikviens normāls cilvēks, un normāla rīcība aizvien ir saskaņā ar dievišķiem morāles likumiem. ,,Mums nekādu zāļu nav," teica Raveluks tik vienaldzīgā balsī, it kā viņš būtu cilvēku zemāks dzīvnieks. ,,Te nav slimnīca, bet soda nometne. Ko tu bēdā? Ej gulēt, rītu ir darba diena. Vai gribi paspēlēt kārtis? Pasaukšu Semilofu un Šastovili — viņi ir labi biedri." ,,Iešu labāk gulēt — jūtos noguris." ,,Ieteicu tev turēties Semilofam pa draugam. No viņa daudz kas atkarājas. Te tev būs laba dzīve, ja pats nebūsi muļķis. Viegls darbs un pilns vēders." ,,Es labāk strādātu smagāk." ,,Nepatīk te? Žel noziedznieku? Kas vēršas pret komūnismu jebkādā veidā, tas nepelna žēlastības. Labi, ka viņam ļauj vēl dzīvot, ka viņu tūliņ nenošaujam. Ja tu neatbalstīsi padomju kārtību, pašam var noiet greizi. Šeit nav vietas gļēvuļiem — to vajadzēja apdomāt, kad atstāji Kanadu."

Tas bija brīdinājums. Drauds noziedzniekam, ka viņš pieķerts ļaundarībā, ka viņam jāgatavojas uz tiesu. Un Džerijam uzbruka bailes kā vilks, atņirgtiem zobiem. Raveluks bija cilvēciska izskata būtne bez cilvēciskām jūtām. Pat savu kāršu spēles biedru viņš varētu nošaut tādā pat vienaldzībā, kā cits nosit mušu. Bet vai Džerijs pats ari tāds nebija reiz vēlējies kļūt? Vai viņš nebija bijis gļēvs, slāpdams melnas atriebības par to, ka sabiedrība nebija viņu lolojusi kā princi? Bet pašreiz nebija laika domāt, bija jāiztop Ravelukam. ,,Labi, biedri milici, es nelikšos par slimo ne zinis. Lai vaid, lai raud, lai lūdz Dievu. Kad

nomirs, būs Padomju Savienībai viens ienaidnieks mazāk." ,,Tā ir prātīga valoda. Nāc līdz uz kāršu spēli!"

Un Džerijs gāja līdz. Sabiedriskajā zālē viņi atrada ne tikai Semilofu un Šastovili bet ari pārējos piecus sargus. Sadalījušies divi grupās, viņi spēlēja uz naudu. Džerijs bija vienā grupā ar Semilofu, kas tūlīt izcēlās kā rūdīts spēlmanis. Rutīnas trūkums lika Džerijam paspēlēt. Ap pusnakti visa viņa nauda bija aizgājusi Semilofa ķabatā. Neko darīt, spēle bija jāpārtrauc. Partneri vairs nebilda ne vārda, kad Džerijs bikli ierunājās, ka gribot iet gulēt. Semilofs labsajūtā novēlēja viņam labu nakti. ,,Nolādētā kāršu spēle, nolādētais Semilofs un Raveluks!" Džerijs pie sevis pukojās. ,,Nu nebūs ko tabaku nopirkt līdz algas dienai. Un pie jaunām biksēm arī netikt." Vai tā bija pieņemts, ka jaunatnācējiem jāļaujas apspēlēties, ja gribēja sadzīvot? Tā bija izspiešana, netaisnība! Bet vai te vispār varēja runāt par kaut kādu taisnību? ,,Nu tu, Džerij, esi sasniedzis to velna paradīzi, pēc kuras ilgojies," viņš rūgti smējās pats par sevi, līzdams gultā.

Ietinies segā, Džerijs pūlējās aizmigt. Tikai dažas stundas, un būs atkal jāceļas. Kaut gan pavasara saule smaidīja kā mīļākās vaigs, dienas bija drūmas. Kā lai atrod prieku un gara vieglumu moku un nāves mežā? Skatīties katordznieku gaitās bija grūtāk nekā pašam strādāt mežinieku darbā.

Lūgdams pēc piemērotu darba, Džerijs bija nonācis Lucifera valstībā. Lūk, kā viņu bija novērtējuši Ļeņingradas partijas vīri: Džerijs bija pietiekoši brutāls un ļauns, lai derētu par mocītāju un slepkavu nosodīto nometnē. Bet viņi nebija novērtējuši Džeriju īsti pareizi: zem velnišķīgās čaulas bija vēl paslēpies cilvēcīgs kodols. Un tas nu taisījās uzdīgt, nometot čaulu.

Malis un pārmalis vecās domas, Džerijs beidzot iemiga. Bet pēc brīža manīja, ka telpā ieplūda tāda balta gaisma, kādā sildās Kanadas prērijā vasarā pusdienas laikā. Viņš pavēra acis un redzēja sevi uz augstas kraujas.

Lejā trakoja krāčaina upe. Džerijs pavērās visapkārt: aizmugurē snauda bagāts dārzs gataviem augļiem. Het šai dārzā varēja ieiet tikai pa vārtiem, ko apsargāja kaulains vecis — tāds kā nosodītais Sibirijas vergu nomentē. Dārzs vilināja, bet Džerijs zināja, ka vecis viņam neļaus ieiet. Piepeši sauli aizklāja melns padebesis, zemi apklāja mijkrēslis. Džerijs nojauda kādu sev blakus. Paskatījies viņš pazina: līdzās stāvēja Lucifers, tērpies elegantā poļitruka uniformā. Smaidīdams ciniski, viņš teica: ,.Nebaidies — ieej tai dārzā! Tas ir jaukāks par Ēdenes dārzu. Tevi saņems Lidija un Kima.

Atļaujies tādām baudām, kādas var iegūt tikai ar velna palīdzību. Ēd augļus, kas gardāki par Ievas ābolu; barojies ar lopiem un putniem, kas ganās šai dārzā." ,,Dārzu apsarga vecis, kas neļaus man ieiet," Džerijs atrunājās. ,,Tu esi stiprāks par viņu, un viņš ir mans ienaidnieks. Nogalini viņu un izmet zvēriem par barību. Tu būsi Padomijas varonis!" ,,Varonis nav tas, kas nogalina vārgo, bet cinās pret pārspēku par taisnu lietu. Vergs var būt varonis, bet kakla kungs tāds nekad nevar būt." ,,Padomija ir stiprāka par visiem, un mēs būsim varoņi." ,,Slepkavas jūs būsit, ne varoņi!" ,,Ja tu paklausīsi man, es tev došu bagātību, slavu un varu." ,,Es gribu aizstāvēt tos, kas ir vārgi un kam jācieš." ,,Tad tu neesi velna priesteris." ,,Es vairs negribu būt! Velns mani piekrāpis, jo viņa valstībā nav taisnības un vienlīdzības. Es gribu atgriezties Kanadā." ,,Ak tu vientiesi! Velns taču nozīmē varu un naidu! Un viņš tev atriebsies!" ,,Es nebaidos no viņa, jo saukšu palīgā Dievu!"

Kad Džerijs pieminēja Dievu, Lucifers pazuda un melnais mākonis aizbēga no saules. Atkal pār

pasauli lija balta gaisma. ,,Paldies, Dievs, ka mani atpestīji no nelabā!" Džerijs iesaucās. Nākošajā acumirkli viņš redzēja no tāles iznirstam gaismas aplietu tēlu. Kad tas pietuvojās, Džerijs Viņu pazina: tas bija Jēzus Kristus. Džerijs nometās ceļos, bet Jēzus viņu piecēla. ,,Es tevi izglābšu," Jēzus sacīja, uzlikdams roku kā svētījot uz Džerija galvas. ,,Tu padzini Luciferu, un zemojies Dieva Dēla priekšā." ,,Atdod man kristīga cilvēka dzīvi," Džerijs lūdzās. ,,Nomazgā savus grēkus tai upē, kas trako aizā. Saņem spēkus un pārpeld krāci. Es tev palīdzēšu, lai neeji bojā, bet tev jācīnās izmisuma spēkiem! Ja tu palaidlsies. Es tevi neglābšu, bet ja tu paliksi ticībā, ka no manis atkarīga tava mūžīgā dzīvošana, tad iekļūsi manā valstībā, kas upes otrā krastā." ,,Es tev paļaujos. Dieva Dēls!" Džerijs iesaucās un lēca no stāvās kraujas upē. Ūdens mutuļoja un trakoja, bet viņš cīnījās ar tādu spēku, kādu agrāk nekad nebija sevi sajutis. Reizēm ūdens virpulis viņu nogrūda dzelmē, bet viņš aizvien uzcīnījās virspusē. Piesauca Jēzu par palīgu, kad sāka pagurt.

Un Jēzus viņu izvadīja upes otrā krastā. Tad viņš redzēja, ka nonācis Kanadas prērijā, kas zaļa un mierīga gulēja viņa priekšā. Viņu saviļņoja mājās atgriešanās laime. ,,Es tev pateicos, Jēzu, ka atdevi man mājas, brīvību un laimi!" Džerijs sauca, skrēja pa klajumu, metās zemē un kūleņoja kā bērns. ,,Ej pie mātes, kas tevi gaida mājās ik dienas. Nenoliedz tēvu, bet sameklē viņu un palīdz viņam atgriezties pie Dieva," Kristus teica un atvadījās.

Parādība aizlaidās, gaisma nodzisa. Džerijs atrada sevi sēžot gultā tālā Sibirijas vergu nometnē.

Nodrebinājies aiz vēsuma, viņš palīda zem segām. Pārdomāja redzēto. Viņa liktenis bija izšķirts — viņam bija jāpaļaujas Dieva vadībai ticībā, ka Viņš viņam atdos cilvēcīgu dzīvi.

Džerijs vairs neaizmiga. Viņš piecēlās žirgts un atpūties, gatavs doties līdzi saviem vergiem dienas darbā. Un viņš nebaidījās, ka viņu pienāks draudzējoties ar savu pulku. Viņš zināja, ka Dievs viņu paglābs no velna.

Pēc paris dienām slimais katordznieks nomira. Raveluks norīkoja divus vīrus izrakt aizgājējam kapu. Turpat aiz nometnes, kur jau bija apbedīti daudzi citi. Deva vienu dienu laika. Cik dziļu kapu jaudās izcirst sasalušajā zeme, tik dziļi guldīs mironi. Tas bija grūts pienākums, un draugi cīnījās, cik jaudāja. Kas gan gribēja aizgājušo guldīt seklā kapā? Vakarā kaprači paši bija tikko dzīvi, bet kaps bija tikai trīs pēdu dziļš. Nu, vilki tik dziļi nekārpīsies, un trūdu smaka nespiedlsies cauri šādai zemes kārtai. Džerijs aizgāja apskatīt kapu. Ielēca tanī, apgūlās. Vai nebūtu labāk būt beigtam?

Nebūtība nav nekāds smags stāvoklis. Dzīve dažkārt daudz ļaunāka. Laikam smagākās dienas vēl bija priekšā. Tās nāks, kad biedrs Semilofs atradis, ka Džerijs nebija diezgan prasīgs, un nosodītie neizstrādāja darba normu. Varbūt vispirms aizrādīs, bet tas nelīdzēs, jo Džerijs nespēja sist nomocījušos, badā pamirušos cilvēkus. Tad Džeriju sūtīs uz kaut kurieni. Ne jau uz labāku darbu. Kas gan paaugstinās to, kas nebija spējis pildīt iepriekšējo pienākumu? Raveluks jau bija pasacījis diezgan skaidri, kas sagaidīja gļēvo. Ja kāds bija nosodītajiem draudzīgs, tas pats iederējās viņu pulkā īsts, uzticams padomietis nīst pretboļševikus. Gatavs ar viņiem izrēķināties, kad vien rodas iespēja. Ja kāds nosodītos nenlst, tad pats ir pretboļševiks un kā tāds nosodāms. Džerijs nespēja izturēt savu pārbaudi — necilvēcības eksāmenu, kas bija pretī viņa filozofijai par taisnības un vienlīdzības iekārtu.

Viņš atzina, ka ne vienmēr pats bija sekojis savai filozofijai. Bija melojis, kad vajadzēja izvilināt ko darba biedriem atklātas valodas, ko noziņot Velņikovam. Vispār jau Džerija filozofija bija bijusi neskaidra un pretrunīga. No vienas puses viņš bija cildinājis, ļaunumu, no otras prasījis cilvēcību. Slavinādams velnu, viņš prasīja taisnību un vienlīdzību. Nu viņš bija nonācis pilnīgā

strupceļā. Viņa domas bija samudžinājušās kā pakulu kodeļa. Kāpēc viņš agrāk nebija visu pamatīgāk izdomājis? Kāpēc nebija izrunājies ar citiem? Bet viņam nebija neviena drauga ar gaišu galvu. Mātei filozofēšana bija sveša. Liona, Lidija un Kima bija par vientiesīgām. Viņš jau ari bija tā apsēsts ar savu patību, ka nespēja cita runā paklausīties. Varbūt tagad spētu, bet nu bija par vēlu. Vai velna priesteri bohanku bija panācis Dieva sods? Vai viņam nu bija jāpārpeld tā negantā upe, ko bija redzējis parādībā? — Džerijs piecēlās un izkāpa no kapa. Lēniem, smagiem soļiem gāja mājup, it kā nestu lietuvēnu.

Mirējs bija vēlējies, lai pie viņa kapa uzliek krustu, bet to neatļāva nometnes noteikumi. Kapa vietas apzīmēšanai iedzina mietu. Semilofs uzrakstīja ziņojumu, ka aizgājējs miris dabiskā nāvē.

Raveluks un Džerijs ar parakstiem to apstiprināja. Viss bija kārtībā. Soda nometnes dzīve turpinājās vienmuļīgā drūmumā. Džerijs bija atklāti sacēlies pret priekšniecības gribu un izmantoja katru izdevību, lai parādītu nosodītajiem savu cilvēcību.

18.

Pienāca gaidītā nestunda. Kādu vakaru pēc darba Semilofs iesauca Džeriju savā kabinetā.

Poļitruks bija pilnīgi auksts un ciets, kad viņš paziņoja iekšlietu ministrijas rīkojumu: Džerijam bija rītu jādodas uz darba nometni Smirnovā. Ar šo brīdi izbeidzās viņa sarga darbs. Biedrs Raveloks Džeriju pavadīs. Tātad Džerijs atkal bija neuzticams un apsargājams kā noziedznieks. ,,Kāpēc mani sūta projām? " Džerijs vaicāja sausu muti, kaut gan labi zināja iemeslu. ,,Draudzēšanās ar nosodītajiem." ,,Neesmu nezvērs, esmu cilvēks." ,,Nu tev būs izdevība rādīt cilvēcību. Atdod ieroci!"

Vai neizraut revolveri un neielaist lodi poļitruka pierē? Un otru lodi iešaut sev deniņos? Bet Džerijs nebija sagatavojies šādai izdarībai. Un viņš gļēvi pasniedza Semilofam ieroci. Tas iemeta to galda atvilktnē par zīmi, ka saruna beigusies. Ienāca Raveluks, kas laikam bija gaidījis un klausījies aiz durvīm. ,,Nāc man līdz!" viņš teica strupi.

Ne Semilofs, ne Džerijs nebilda ne vārda atvadām, kaut gan pirms pāris nedēļām bija bijuši gluži draudzīgi. Jā, daudz vairāk nekā Kanadā draudzību nosacīja apstākļi. Pavisam tukšs un mēms Džerijs sekoja vedējam.

Viņi iegāja vienā no nosodīto būdām. ,,Te tava guļas vieta šonakt," Raveluks norādīja uz kādu lāviņu. ,,Vari atgulties uz dažām stundām. Vienos nākšu tev pakaļ." ,,Paldies, biedr," Džerijs sacīja indīgi.

Raveluks izgāja, ne vārda vairs nesacīdams. ,.Velns mani pievīlis, pametis, nolādējis," Džerijs vaidēja. ,.Gribu atgriezties pie Dieva. Bet vai Viņš mani pieņems? Esmu Viņu zaimojis, apsmējis, nicinājis. Esmu grēkojis ar velnišķīgu baudu, esmu bijis necilvēcīgs un ļauns. Tagad neuzdrīkstos griezties pie Dieva ar pazemīgu lūgšanu. Tādai cilvēka padibenai, kāds esmu es bijis, nav vairs žēlastība cerējama. Man nav bailes no nāves, bet bailes no Dieva dusmām. Tas ir Dieva sods, ko tagad saņemu. Dievs ir varenāks par velnu, tāpēc Viņš tagad soda velna priesteri. Un šo sodu esmu pelnījis. Man nav tiesības vairs dzīvot pēc visa tā, ko esmu darījis. Bet Dievs mani neatpestīs, man sūtīdams nāvi, jo tā būtu vieglāks sods nekā dzīve vergu nometnē. Par savas tēvzemes nonievāšanu man tagad būs jācieš gari soda gadi ļaunuma zemē

Padomijā, līdz Dievs man sūtīs atpestītāju — nāvi."

Izmisumā Džerijs sakņupa lāviņā uz ceļiem un skaitīja tēvreizi. Tad atradās vārdi lūgsnai. Viņš juta acis mitrumu, bet kļuva vieglāk. Bija pienācis viņa dzīves lielākais bridis, kad viņš, pametis kalpošanu velnam, pazemojās Dieva priekšā. Viņš lūdza ilgi un patiesi; juta, ka viņu pārņēma gaiša miera sajūta. Staigādams moku gaitās, viņš spēku atradis lūgšanās. Un Dievs viņam piedos viņa pagātni, jo Dievs nozīmēja bezgala mīlestību. Un Dievs viņam palīdzēs un viņu svētīs. Saņēmis spēku no sava Tēva, Džerijs stiprinās citus. Bet vai tiem vajadzēs viņa stiprinājuma? Viņš taču bija iepazinies ar soda nometnes cilvēkiem. Apbrīnojams bija viņu garīgais spēks. Bez šaubām, viņi to saņēma no Dieva, jo bija velna varas nosodīti tāpēc, ka bija atteikušies samierināties ar velna valstības iekārtu. Bet Džerijs turēsies tikpat cildens, kā citi Dieva varoņi; nebūs vairs gļēvs kā senāk, un Dievs viņu stiprinās.

Džerijs brauca kopā ar Raveluku pasažieru vagonā. Tas bija vēss ne auksts, un Džerijam bija biezas ziemas drēbes. Ari aprīļa saule bija laipna, un dienā iesildīja kupeju. Džerijam riebās lasīt padomju grāmatas; viņš labāk garlaikojās. Milicis ar viņu nerunāja, jo nu viņi bija divi dažādi cilvēki: sargs un nosodītais. Lai cik pļāpīgs bija Džerijs, viņam nebija nekā ko sacīt Ravelukam.

Džerijs nicināja šo ļaundari, tāpat kā nicināja to pasaules aizdurvi, uz kuru brauca. Citu braucēju šai kupejā nebija, un milicis aizliedza Džerijam iet ciemoties blakus kupejā.

Kopš Rietumkanadas atstāšanas, Džerijs bija braucis uz austrumiem, aizvien uz austrumiem.

Sākumā lidmašīnā cauri civilizētajai Kanadai, tad pāri baigajam ziemeļpolam uz Ļeņin- gradu. Pēc tam lēnos, nemīlīgos vilcienos dziļāk un dziļāk Sibirijā. Ak jā! Reiz viņš bija braucis uz dienvidiem, pilns cerību par karavīra karjēru. Bet viņš nepaļāvās uz Dieva palīdzību, un velns bija priecīgs visas cerības samīdīt. Tagad viņš devās pretī velnišķīgajai Āzijas tundrai. Pretī vilku un lāču pasaulei, kur cilvēks bija iemaldījies svešinieks. Cik ilgi Džerijs izturēs nosodītā dzīvi, pirms aizies bojā kā daudzi citi drosmīgie, kas negribēja gļēvi padoties velna valstības varai? Ari turpmāk Džerijs nelocīsies un neiztaps! Pretosies necilvēcīgajiem uzraugiem, lai tad viņu nosit vai nošauj. Viņš bija bijis par gļēvu, lai samierinātos ar savu bohanka likteni Kanadā un pacietīgi rāptos uz augšu. Nu viņš bija nonācis pie savas dzīves finālspēles mežonīgajā Sibirijā, svešas, varmācīgas varas nospiests pie zemes. Bet Dievs viņam piedos grēkus un ļaus nomirt varonīgi. Vai viņš pārpeldēs neganto ļaunuma upi un atgriezīsies Dieva svētīts savā Kanadā?

Viņi brauca un brauca. Sākumā pa galveno maģistrāli, tad pa mazāku līniju uz ziemeļiem. Prērijā šai laikā kusa sniegs, bet šeit maz manīja no pavasara. Bet tagad bija muļķīgi sapņot par dzīvi dienvidos. Neviens viņam nesacīja, cik ilgi būs jāpavada soda nometnē. Katrā ziņā gadu gadi — viens ļaunāks par otru. Labāk nāve, nekā ilgas mokas. Un Džerijs pagriezās pret sienu, nolieca galvu un lūdza, lai Dievs viņam sūta nāvi kā atpestītāju. Vai tūlīt nepanākt, lai Raveluks viņu nošauj?

Milicis snauda platu muti, galvu atslējis pret sienu. Sai kupejā viņi vairs nebija vienīgie braucēji.

Pārējie spēlēja kārtis vai laiski sarunājās. Pūlējās kaut kā pārlaist nakti, kas stiepās garumā kā kūstoša sniega urga. Telpa bija piesmakusi ar laiskumu un vienaldzību. Varbūt Raveluks nepamanītu, ja Džerijs klusu pieceltos, izzagtos uz vagona kāpnēm un ar spēcīgu lēcienu iemestos sniegā. Protams tā būtu riskēšana ar dzīvību, bet kas par to? Ja milicis bēgšanu laikus pamanītu, tad šautu, ko jaudātu.

Varbūt trāpītu. Ievainošana nozīmētu moku pilnu nāvi soda nometnē, bet tūlītēja nošaušana būtu atpestīšana. Katrā gadījumā Džerijs no nāves baidījās mazāk nekā no dzīves. Ja viņam izdotos izbēgt, viņš ietu pa sniegainajiem mežiem līdz pagurtu, tad apsēstos, aizmigtu un vairs neatmostos. Tā būtu viegla nāve.

To izdomājis, Džerijs klusu piecēlās. Zagās uz vagona durvīm. Bija tikai daži soļi ko iet. Kad viņš vēra durvis, tās iečīkstējās. Raveluks pavēra acis. Saprata, kas notiek. Lēca kājās ķert Džeriju.

Bet pēdējais paspēja izskriet pa durvīm. Uzlēca uz durvju pakāpiena. Milicis pastiepa rokas, lai Džeriju sagrābtu, bet viņš paspēja iegāzties sniegā. Nu Raveluks steidzīgi šāva. Vienu reizi, otru, trešo. Džerijs jau bija kājās, kad sajuta spēcīgu sitienu plecā.

I'flris soļu pastreipuļojis, viņš pakrita. Instinktīvi piecēlās atkal un skrēja. Atkal šāvieni. Bet Raveluka vagons nu bija attālinājies, un milicis bēgli vairs netrāpīja. Iekaucās vilciena bremzes.

Milzīgais tārps apstājās. Nu Raveluks skries Džeriju meklēt. Tagad tikai bēgt! Ja milicis viņu noķers, tad vedis uz nometni lēni nomirt. Būs mokas, ko pat Dieva lūgšana nespēs remdināt. Džerijs juta asinis tekam no pāršautā pleca. Bet dzīvotgribas instinkts vilka viņu uz priekšu. Kaut gan iepriekš viņš bija izlēmis nosalt miegā, tagad negribējās un negribējās atgulties sniegā un aizmigt. Ja ari atgultos, iemigt nespētu. Un Džerijs turpināja soļot, nejuzdams ne noguruma, ne sāpju. Radās pat drusku dzīves prieks. Viņš bija izbēdzis velna cilvēkam Ravelukam, kas nu saņems sodu par smagu nolaidību. Necilvēki sodīs necilvēku. Tā būs taisnīga izrēķināšanās. Varbūt sūtīs ari Raveluku uz soda nometni. Vai viņš moku priekšvakarā ari atgriezīsies pie Dieva? Neticami. Viņš bija kļuvis tik līdzīgs velnam, ka nespēs vairs nožēlot grēkus. Vai tomēr? Dievs piedeva visiem — ari visnegantākajam grēciniekam. Vienalga. Lai Dievs palīdz Ravelukam — Džerijs tagad bija Dieva cilvēks un viņam neklājās vēlēt ļauna pat saviem ienaidniekiem. Bija jāmācās dzīvot un domāt kā kristietim.

Vai tā bija Dieva žēlastība, ka Džerijam palaimējās atrast sniegos iegrimušu ciemu un līdzcietīgus cilvēkus? Nākošajā dienā ap pusdienas laiku nogurums lika kājām ļodzīties. Viņš pakrita sniegā un lūdza Dievu. Piecēlies jutās mundrāks. Arī izsalkums likās pierimies. Radās vairāk gribas spēka. Un pusstundu vēlāk, izspraucies cauri eglīšu pudurim, viņš ieraudzīja sādžu. Diena bija gaiša, un sādža likās priecīga. ,,Lai slavēts Dievs!" Džerijs iesaucās. Kājas uzreiz kļuva tik vieglas, ka viņš būtu varējis dancot. Sāpes plecā likās kā viegla smeldze. Varbūt cieminieki viņu nenodos, un viņš būs glābts. Skaidrs, ka nenodos, kopš Dievs bija uzņēmies par viņu gādību! Viņš pārpeldēs to briesmu upi, kas viņu šķira no laimes zemes Kanadas.

Džerijs pieklauvēja pie pirmajām durvīm. Iznāca drukna sieva filca zābakos, kuplos, pelēkos brunčos un siltā vilnas vamzī. Viņai bija slaviski apaļa seja, pelēki mati un acu krāsa kā dīķa ūdenim.

Džerijs sveicināja un pazemīgi lūdza atļauju ieiet. Sieviete nopētīja svešinieku, vaicādama pavērās viņa acīs un laikam atrada Džerija skatu godīgu. ,,Jūs liekaties noguris un esat laikam izsalcis," viņa sacīja mātes balsī. ,,Nāciet iekšā apsildīties, atpūsties. Pameklēšu kaut ko pusdienām."

Džerijs novilka kažociņu. Nu atklājās asinīs samirkuši svārki. Kamzolis un krekls bija vēl slapjāki. Mājasmāte pasildīja ūdeni un nomazgāja vainu. Pārsēja to ar veca palaga gabalu. Pret sāpēm iedeva pāris aspirīnu — vienīgās zāles mājās. Tad lika galdā lāča gaļas gabalu un melnu rudzu maizi.

Māmuļa bija prātīga un mundra valodā. ,,Vai tevi kāds meklē un vajā? " viņa noprasīja, kad Džerijs bija paēdis. ,,Mani veda uz katorgu. Izbēgu." ,,Ja tā, tad labāk ļaudīm nerādies. Nekad nevar zināt, kur var sastapt ziņotāju. Aizvedīšu tevi uz kūti un paslēpšu aiz govs siles. Kūti nenosalsi un varēsi atpūsties. Pa naktīm varēsi iznākt paēst un padzerties. Apkopšu tavu brūci. Nu jau nāk pavasaris, un dienas atmaigst. Drīz ari naktis vairs nesals.

Tad varēsi paslēpties kādā preču vagonā, atstāt Sibiriju, pārbraukt Urālus. Sasniegsi kādu lielpilsētu.

Tad lai Dievs tev palīdz sadabūt dokumentus un mājvietu. Tā mūsu Fjodors iekļuva uz dzīvi Maskavā."

Džerijs dzīvoja kūti, ieracies salmos. Pa naktīm sastapa mājastēvu un viņa divdesmitgadīgo

jaunāko dēlu. Viņi strādāja ogļu raktuvēs, kas sākās ciema otrā galā. Abi bija muskuļoti viri, blondi, zilām acīm un garenām sejām. Vai viņi bija skandinavu pēcteči, kas kaut kādā veidā bija iekļuvušu Krievijā? Kāpēc ne? Ja kanadietis varēja nokļūt Sibirijā, tad skandinavam tas bija daudz vieglāk.

Paši būdami smaga darba strādnieki, viņi saprata, kā cilvēks varēja bēgt no soda nometnēm. Par politiku viņi maz interesējās, bet zināja, ka citur pasaulē cilvēki bija brīvāki un labāk paēduši nekā Padomijā. Eriksonu ģimene bija līdzcietīga, kā līdzcietīgi parasti ir cilvēki, ko nav samaitājusi ļauna vide, naudas vai slavas kāre. Kad Džerijs izstāstīja, ka viņš nāca no Kanadas, viņi no sirds novēlēja, lai bēglim izdotos atgriezties savā dzimtenē. Viņi nebija daudz skolās gājuši, tāpēc neprata gudri runāt, bet viņu dabiskā inteliģence ļāva viņiem saprast cilvēkus un apstākļus. Džerijs viņus neapgrūtināja ar runas plūdiem, jo dievbijība bija viņu izārstējusi no patmīlības. Tagad viņš priecājās par otra cilvēka valodu, uzklausīja to un savu valodu pakļāva otra interesēm. Un Eriksonus sevišķi patīkamus padarīja tas, ka viņi bija reliģiozi. Ja vien bija iespējams, Eriksoni palīdzēja līdzcilvēkiem, jo tas ienesa viņos Dieva svētītu labsajūtu. Džerijs bija pārliecināts, ka Dievs bija vadījis viņa gaitas, ļaudams viņam sastapt Dieva cilvēkus. Degošas brīvības un skaidrības alkas lika Džerijam ik dienas lūgt Dieva palīdzību. Kā gan citādi viņš varēja ietekmēt savu likteni? Viņš jutās nespēcīgs, un tikai Dieva gādība varēja viņu atpestīt. Dievs bija atļāvis Džerijam krist velna varā, lai,viņš atgriezies, kļūtu jo ticīgāks un padevīgāks sava Tēva kalps.

Pacietīgi Džerijs gaidīja, līdz pavasaris ienāca tundrā. Viņa plecs, kā par brīnumu, sadzija teicami, par ko Džerijs katrā lūgšanā pateicās pasaules Lielākajam Ārstam. Viņš parādīja Savu spēku gādībā par atgriezušos velna priesteri. Nu Džerijs sapņoja kļūt par Dieva priesteri, misionāru, kas ietu pie neticīgajiem ar patiesu vēlēšanos dot viņiem dievbijīgo laimi.

Jo dienas, jo siltāki sildīja saule. Džerijs pārgāja dzīvot uz kūtsaugšas. Tur bija diezgan gaismas, lai redzētu lasīt svēto rakstu grāmatas, ko saņēma no Eriksonu tēva. Boļševiku partijas kursu, Ļeņina un Marksa rakstus viņš bija aizmetis drīzi pēc izbēgšanas. Tagad brīnījās, kā viņš senāk bija varējis tiem pieķerties, tanīs rakņāties un meklēt gudrības. Ja viņš nokļūs Kanadā, tad rakstīs grāmatas, kurās pierādīs aplamības komūnistu vadoņu domāšanā, nejēdzību un ļaunumu padomju izdarībās. Ai, kā Džerijam gribējās sludināt Dieva mācību, kļūt par Dieva karavīru, kas uzbruktu velnam un viņa padomju valstībai. Viņš vēlējās, lai viņa zeme Kanada augtu un veidotos pretī Dieva svētītai dzīvei.

Tad kādu dienu Džerijs juta, ka Dievs viņu aicina doties tālāk. Tā pavasari jūtas gājputni, kad Dievs tiem laiž ziņu doties uz dzimteni. Visu pēcpusdienu Džerijs pavadīja lūgšanās. Kad saule teica labunakti, viņš bija ieguvis vēl nekad nepiedzīvotu ticības spēku. Dievs viņu izglābs un izvedis brīvībā, jo viņam viss bija iespējams. Pateicies Eriksoniem par palīdzību un gādību, Džerijs zagās uz dzelzceļa piestātni. Viņš gāja cauri eglīšu pudurim, ko pavasaris bija pamodinājis. Ievelkot elpu kā dzīvinošu ūdens malku, Džerijs jutās laimīgs. Tāda paļāvība, ticība, spēks! Tie varēja cilvēku padarīt laimīgu, viņam pat ejot briesmu un nedienu gaitas.

Kāda vilciena sastāvs bija apstājies piestātnes nomalē. Kravā bija būvkoki un akmeņogles.

Lokomotīve rietumu galā, tātad vilciens bija ceļā uz rietumu pilsētām. Paslēpies aiz eglītes, Džerijs novēroja apkārtni. Piestātne bija apgaismota, bet izraudzītais vilciena sastāvs snauda ēnā.

Lokomotīve elsoja kā dzīva. Vadītāju nemanīja pie loga. Viņš laikam snauda, kādu ziņu gaidīdams.

Ieraudzījis kādu platformu, kas bija nokrauta augstām dēļu grēdām, Džerijs metās skriet kā lūsis — aši un klusu. Kad nonāca kravas ēnā, viņš drusku atpūtās. Kur kāda sprauga, kas būtu laba paslēptuve? Ā, tur tāda bija krāvuma vidū! Uzrāpies uz platformas, Džerijs ielīda paslēptuvē kā alā.

Te būs grūti viņu ieraudzīt. Telpa bija liela diezgan, lai varētu pagrozīties, tā ka gulēšana būs ērta.

Locekļi nenotirps. Svaigie egļu dēļi smaržoja pēc sveķiem, un Džerijam likās, ka viņš gulēja silā

vasaras laikā, kad katrs koks elpoja un dzīvoja. Kaut nu vilciens skrietu tālu — cauri Ļeņingradai un vēl tālāk uz rietumiem — līdz Rīgai vai Liepājai. Tur viņš uzbēgtu uz kāda itāļu, franču vai beļģu kuģa. Neviens milicis viņu nenoķers un neaizturēs, jo Dievs viņu pasargās — ļaus viņam pārpeldēt krāčaino briesmu upi.

Džerija ticība piepildījās. Riteņi ripoja dienām un naktīm. Pa nelielu spraugu viņš vēroja silus, ciemus, kolhozus. Šad tad kādu pilsētu, kur vilciens uz laiku apstājās. Laikam pārmainījās apkalpe.

Dažreiz skaļi kaukdams kā nezvērs garām paskrēja cits vilciens uz austrumiem. Uz briesmu pasauli, uz Dieva nolādētu zemi, uz velna valstību. Katru dienu Džerijs izvilka no kabatas vienu sviestmaizi ar biezu speķa šķēli, ko Eriksonu māte bija atlicinājusi no savas nabadzības. Tā bija maza maltīte, bet Džerijs bada nemanīja. Vārdzināja gan slāpes, bet ari tās paciešamas padarīja prieks, ka viņš katru dienu, stundu un minūti tuvojās Dieva valstībai rietumos. Pāris reižu, kad vilciens apstājās nakti ārpus piestātnes, Džerijs veikli kā sermuliņš izlīda no paslēptuves, dzelzceļa grāvi atrada rāvainu ūdeni un dzēra to kā pasaules garšīgāko vīnu. O, jā! Viņš izturētu vēl daudz dienu, lai tikai vilciens skrietu un negarlaikotos piestātnēs. Naktis vēl bija vēsas, bet Džerijam bija mugurā Sibirijas ziemai piemērots kažociņš. Dienās saule kāpa augstu, bet vēsumu radīja skrējiena vējš. Pagāja saulainas dienas, kad meži un tīreļi likās priecīgi; uznāca lietus, un pasaule likās noraudājusies. Bet dēļi aizturēja lāses, tāpēc Džerijs turējās sauss.

Pēc sešu dienu braukšanas vilciens patiesi sasniedza kādu ostu. Džerijs saskatīja tvaikoņu milzeņus. Nu vilciena kravu izkraus, nu laikus jāatstāj paslēptuve. Bija lietaina pievakare; ostas miers liecināja, ka strādnieki bija pārgājuši mājās. Bija jāgaida tumsa, tad jāpēta, kā iezagties kādā kuģi. Ja tas būtu viegli, tad ļaudis tūkstošiem bēgtu uz rietumiem. Džerijs saprata, ka paša spēkiem viņš nekā neiespēs. Atlika tikai lūgt Dieva palīdzību. Katru dienu viņš bija lūgšanās piesaucis savu Tēvu, bet šovasar lūdza ar izmisīgu dedzību. Un atkal viņš jutās drošs un paļāvīgs. Dzīvošana taču bija viegla, ja palīgā piesauca Dievu. Cik tas vienkārši! Kā viņš senāk to nebija apjēdzis? Vai Dievs viņam bija licis maldīties, lai viņš kļūtu jo stiprāks savā ticībā? Atļāvis Džerijam nogrimt grēku mēslos, Dievs viņu bija šaustījis, bet tagad izvedis brīvībā, savā pasaulē.

Visi kuģi bija apgaismoti, apsargāti. Nebija vērts mēģināt uz kādu uzlavlties. Sargi viņu nošautu vai ievainotu. Bēgšana uz brīvību beigtos šai nakti. Sekotu cietums un vergu nometne, ja vien sargi viņu tūlīt nenogandētu. Bet kur viņš īsti bija iebraucis? Nepamanīts viņš atstāja vilcienu, nometa ziemas kažoku pie sliedēm, napamanlts iezagās pilsētā. Miliči nepārbaudīja katru garāmgājēju.

Nepavisam ne ikdienišķu strādnieku. Drīz viņš noskaidroja, ka bija atgriezies Ļeņingradā. Kā drūmu murgu Džerijs atminējās savu pirmo ierašanos šai apgaismotajā ziemeļu mētropolē. Viņš bija bijis pilns ļaunuma žults, pilns naida uz Dievu un visu labo, ko Viņš bija radījis. Alkdams sasniegt komūnisma slavas gaisotni, viņš bija bijis gatavs samīt visus, kas viņam gadltos ceļā. Bet sekojošos notikumos komūnistu necilvēki bija saminuši viņu pašu. Tagad viņš bija pazemīgs bēglis, bet ar apskaidrotu, atjaunotu dvēseli, kas gribēja darīt labu.

Kur nu meklēt palīdzību? Kā sastapt kādu, kas pasniegtu roku? ,,Dievs, dod man glābiņu," Džerijs lūdzās. ,,Nepamet mani vienu šai nakti, kad katrs svešinieks var nozīmēt briesmas. Bet ir ari svešinieki, kas gribētu paglābt, pasargāt. Ļauj man zināt, ko uzrunāt, no kā bīties."

Un palīdzība nāca. Džerijs ieraudzīja lielu, vecu katedrāli. Tanī taču pulcējās Dieva ļaudis! Pa naktīm, kad nebija jāstrādā fabrikās un cehos. Katedrālē viņš atradis palīdzību. Tai viņš ticēja tik nešaubīgi, kā saules uzlēkšanai rītā, jo Dievs bija izraudzījis viņu par savas varenības pierādījuma.

Priecīgi Džerijs devās uz katedrāli, atrada durvis vaļā un gāja iekšā. Par spīti vēlajai stundai, lūgšanu telpā viņš atrada pāris simt cilvēku. Kaut gan baznīcā viņš nebija bijis kopš bērnu dienām, viņš nesamulsa. Piegājis pie viena no Dievmātes tēliem, viņš nometās ceļos un skaitīja tēvreizi. Tā bija

vienīgā lūgsna, ko viņš zināja, jo kāda skolotāja to bija skaitījusi kopā ar klasi, kad viņš mācījās pamatskolā. Nobeidzis tēvreizi, Džerijs lūdza, lai Dievs viņam palīdz šonakt atrast kādu labdari, kas viņu paslēptu pie sevis, līdz rastos iespēja tālākam ceļam. ,,Mans žēlīgais Dievs, es zinu, tu palīdzēsi man, lai varu tev kalpot, lai varu darīt labu, lai varu cīnīties pret velnu un viņa varu."

Stirpinājies atkal lūgšanā, Džerijs sāka lūkoties apkārt, acīm meklēdams kādu, kam sejā atspoguļotos draudzība un līdzcietība. Šādu seju viņš ieraudzīja daudz: šis bija labsirdības un mīlestības pulks, šeit ikviens bija gatavs palīdzēt. Un Džerijs gāja klāt kādam vīram, kas domīgs stāvēja savrup. ,,Vai tu vari man palīdzēt, brāli? " Džerijs vaicāja bez ievada. ,,Esmu bēglis no soda nometnes.

Vai varu piemesties pie tevis, līdz atrodu veidu, kā tikt tālāk? " Uzrunātais pavērās Džerijā ciešu skatu: ,,Tu neliecies pēc spiega, draugs. Tev ir sāpes acis un sejā. Nāc līdz uz manu istabiņu; es tevi paēdināšu un izguldināšu. Izdomāsim, ko tev būs darīt tālāk."

Viņi atstāja baznīcu un aizgāja uz autobusa, piestātni. Cauri smaržīgai pavasara naktij brauca uz pilsētas nomali. No autobusa gala piestātnes viņi gāja krietnu gabalu, līdz sasniedza koka namiņu.

Vienā no divi istabām dzīvoja Džerija šonakt sastaptais draugs Igors. Viņš bija smuidra auguma, plāniem pelēkiem matiem, kalsenu seja un lielu degunu kā ērgļa knābi. Tā kā viņš drusku šļupstēja, tad bija sevišķi lādzīgs un pazemīgs. Viņš varēja būt trīsdesmitajos, bet viņa seja bija tik pelēka, ka vecumu bija grūti noteikt. ,,Kas tev dzīvo blakus? " Džerijs vaicāja čukstus. ,,Vai nav jābaidās? " ,,Laulāts pāris. Iet baznīcā, bet nekad nevari būt drošs. Ienāca pirms divi mēnešiem — tas pārāk īss laiks, lai īsti iepazītos," Igors atbildēja tāpat čukstus.

Pabarojis Džeriju ar vienkāršām bet spēcīgām vakariņām, Igors sāka runāt par ciemiņa turpmākajām bēgšanas iespējām. Viņš bija optimists. ,,Es esmu zvejnieks, un labprāt uzdabūšu tevi uz zvejas kutera. Kapteinis ir Dieva cilvēks, kas savējiem palīdzēs. Mēs zvejās pietuvojamies Gotlandes krastiem. Tur tuvumā gadās zviedru kuģi. Vai esi labs peldētājs? " ,,Ļoti labs," Džerijs priecīgi palielījās. ,,Tad varēsi nobēgt no mūsu kuģīša un aizpeldēt pie zviedriem, kad pamanīsim viņus tuvumā.

Mūsu komandā ir pāris īstu komūnistu, bet kapteinis tevi pieņems par zvejnieku. Vislabāk būtu nobēgt nakti. Dievs ir ar mums, tāpēc viss izdosies labi. Tagad iesim pie miera, jo rīts mums būs agrs."

Nākošā diena bija Dieva svētīta: rāma, saulaina, silta. Līdz ar gaismiņu sievas bija iznākušas darbā savos piemāju dārziņos. Lai cik drūms un nospiests ir padomju cilvēks, šādā rītā viens otrs pasmaida un uzsauc pretimnācējam priecīgu laburltu. Paklusu sarunādamies, Igors ar Džeriju sasniedza ostmalu. Tur viņi izšķīrās. Džerijs iegāja kādā kafejnīcā sagaidīt atnākam kapteini. Igors aizgāja uz kūteri stāties dienas darbos un pačukstēt kapteinim par Džeriju.

Ielīdis nomaļā kafejnīcas kaktā, Džerijs pateicās Dievam par Viņa gādību. Dažs savu pēdējo dienu veiksmi uzskatītu par laimi, bet Džerijs bija pārliecināts, ka Dievs pats ar savu spēku viņu aizsargāja. Ja Dievs gribēs viņu paglābt, neviens milicis viņu nenoķers. Viss izdosies, kā Dieva virs Igors bija izdomājis.

Pēc pāris stundām Igors atgriezās ar kapteini — neparastu padomju cilvēku, jo viņš gandrīz vienmēr smaidīja. Kapteinis Purcevs bija vētru norūdīts jūrnieks, sarkanīgu seju, lielām drosmīgām acīm un īsi apcirptiem matiem. Viņš sniedza Džerijam roku kā vecam paziņam: ,.Te tev dokumenti, ka esi pieņemts par zvejnieku uz mūsu kuģa. Man vienmēr tādi papīri dabūjami. Neprasi, kur tos ņemu, bet drīksti zināt, ka Padomijā ir miljoniem cilvēku, kas labprāt

palīdz tiem, kam palīdzība vajadzīga. Varbūt ari mani par palīdzēšanu kādreiz aizsūtīs uz soda nometni, bet pašlaik esmu gandarīts, ka Dievs mani izraudzījis par savu kalpu. Tu esi ārzemnieks, jo tev nekrievu akcents valodā, vai ne? " Nu Džerijs atzinās, ka nāca no Kanadas, ka savas muļķības dēļ bija atstājis savu tēviju un meklējis laimi Padomijā. Kapteinis smējās to dzirdot: ,,Padomija tevi izārstēja, draugs! Kad atgriezies Kanadā, sludini taisnību par šo zemi. Varbūt vēl savā mūžā piedzīvosim pārmaiņas, jo visām varmācības valstīm reiz pienāk gals. Dievs pārbauda, bet apžēlo."

Trīs dienas Džerijs nostrādāja uz kutera. Kaut ari viņam zvejnieka darbs bija svešs, viņš gaužām centās visu darīt pēc citu norādījumiem. Tāpēc komunistiskajiem zvejniekiem neradās aizdomas, ka Džerijs gatavojas bēgšanai. Igors viņu pārņēma savā aizgādībā un lika viņam darīt vienkāršākos darbus. Kapteiņa iespaidā ari zvejnieki turējās priecīgā prātā, kas palīdzēja Džerijam, ja viņš reižu reizēm izrādījās nejēga jūrnieks. Ari komūnisti pasmējās un staigāja svilpodami. Varbūt viņi bija lāga puiši, kas nebija iepazinušies ar savas cildinātās iekārtas necilvēcību.

Ceturtajā dienā parādījās kāds zviedru zvejas kuģis. Purceva stūrmanis zināja par Džerija bēgšanu, tāpēc vadīja kūteri tieši uz zviedru kuģi. Kāds zvejnieks stāstīja jūrnieku joku, un visi smējās. Nezinātāji neievēroja, ka jaunais zvejnieks Džerijs bija uztraucies un sasprindzis. Kad zviedru kuģis bija krietni tuvu, kapteinis parāva svilpja auklu. Zviedri atbildēja krievu sveicienam. Šai bridi Džerijs nemanīti pārlaidās pār bortu kutera otrā pusē. Viegls šļakstiens ūdeni, un Džerijs peldēja slaidiem vēzieniem. Ātri, cik vien jaudāja. Viņa draugi zināja, kas noticis, bet atturējās skatīties tai virzienā. Kad viens no komūnistiem to pamanīja ūdeni, pēdējais jau bija gabalā. ,,Rau, kur bēglis!" komūnists iesaucās. ,,Kaptein, šaujiet!"

Purcevs izrāva revolveri un izšāva vairākas reizes. Protams, tīšām šāva mērķim garām.

Apkalpei un zvejniekiem šaujamo nebija, un tā komūnistiem atlika tikai lādēties. Vai viņiem radās aizdomas, ka kūteri bija bēgšanas līdzzinātāji? Varbūt. Bet pierādīt nekā nevarēja. Un komūnisti nekādu traci necēla, jo viņiem patika kapteiņa jautrā, draudzīgā, sirsnīgā daba. Parastais komūnists nav imūns pret cilvēcību.

Pavasara ūdens bija auksts, bet Džerijs to nemanīja. Šis bija svarīgāks peldējums par visām sacīkstēm. Vai zviedri viņu pieņems, vai atdos atpakaļ krieviem? Bet parādībā Jēzus bija apsolījis, ka viņš pārpeldēs krāčaino upi.

Džerijs sasniedza zviedru kuģi, un matroži viņu izvilka uz klāja. Kapteinis prata angliski.

Paskaidrojis, ka ir politisks bēglis, Džerijs lūdza patvērumu. Stāstīja, ka dzimis Kanadā un skaitās vēl Kanadas pavalstnieks, kaut ari krievi viņa vecos pavalstniecības dokumentus saplēsuši. Labvēlīgi uzklausījis Džerija stāstu, kapteinis uzskatīja viņu par savu viesi. Mieloja viņu savā kajītē un piedāvāja stiprus dzērienus. Bet Džerijs alkoholu atraidīja. Viņš gan kapteinim nestāstīja, ka visi tādi dzērieni ir velna brūvējums.

Pēc divi dienām zviedru kuģis piestāja Stokholmas ostā. Jautrā omā visi zviedri atvadījās no kanadieša. Pats kapteinis aizveda Džeriju uz Kanadas sūtniecību.

Pārbraucis Maningā, Džerijs neatrada māti vaii$ mājās. Vēža slimībai pieņemoties ļaunumā, viņa bija aizvesta uz slimnīcu Bebrenē. Bet dēls viņu atrada vēl dzīvu. Pie mātes gultas Džerijs sastapa savu tēvu Nikolaju Strazu. ,,Mans tēvs!" Džerijs iesaucās un satvēra sirmā vira roku. ,,Es tevi nenoliegšu vairs, jo Dieva priekšā esmu lielāks grēcinieks par tevi. Piedod man! Un es tev pateicos, tēvs, ka esi atgriezies pie manas mātes."