Popularoparpratumuenciklopedija(V.Kremers)

Annotation Valters Krēmers & Gecs Trenklers Populāru pārpratumu enciklopēdija No vācu valodas tulkojusi Biruta veinerte Māksliniece Inese Laizāne © Biruta Veinerte, tulkojums latvieSu valodā, 2001 © Inese Laizāne, mākslinieciskais noformējums, 2001 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Cilvēkam visgrūtāk ir atteikties no sen zināmām un vispārpieņemtām patiesibām, tāpēc jo lielāks būs prieks par negaiditiem atklājumiem un interesantiem pārsteigumiem, ko atradīsit šajā grāmatā. ieva Ādamam paradīzē sniegusi ābolu; arābu cipari nāk no Arābijas; Anglijā lietus līst vairāk nekā Itālijā tie ir tikai daži no kļūdainiem apgalvojumiem, kurus mēs pieņemam bez šaubīšanās. Grāmatā apkopoti populāri mīti par vēstures, mākslas, kultūras un sadzīves tēmām, sniegti to izskaidrojumi un atspēkojumi.

PRIEKŠVĀRDS Visvieglāk no paša maldiem var atbrīvoties, omulīgi pasmejoties par citu kļūdām.

Karls Henzels "Par maldiem" Ideja sastādīt šo grāmatu radās, kad viens no mums (V. Krē- mers) saskārās ar pilnīgu acīmredzamas un loti nelabprāt atzītas patiesības neizpratni jautājumā par smēķētājiem un smēķēšanu, kas, pēc vairākuma cilvēku domām, mūsu izdevumus veselības aizsardzībai paaugstina, nevis samazina, kā tas ir īstenībā. No izmaksu viedokļa smēķētāji tās drīzāk pazemina (tādēļ, ka tie ātrāk nomirst). Ja neviens nesmēķētu, Vācijas sociālās nodrošināšanas sistēma gadā izmaksātu par vairākiem miljardiem vācu marku vairāk. Šī patiesība, kas sīkāk iztirzāta šķirkli "Smēķētāji", ir tikpat skaidri saskatāma, kā Materhorna virsotne. Taču to negrib atzīt, un tādēļ mums radās doma: "Ja jau nevar apgāzt tik acīmredzamus pārpratumus, tad iespējams, ka tas nav vienīgais iesīkstējis kļūdainais uzskats.

Palūkosimies!"

Meklējumu rezultāts ir šī enciklopēdija. Grāmatā apkopoti vairāki simti kļūdainu priekšstatu par politiskiem, vēsturiskiem, tehniskiem, ekonomiskiem, medicīniskiem jautājumiem, populāri mīti, nepareizi loģiski secinājumi, avīžu "pīles", iluzoras iedomas. Šķirkli atlasīti, vadoties nevis no šo pārpratumu nozīmīguma, bet vienīgi pēc principa "Vai attiecīgais apgalvojums ir nepareizs un vai tam tic arī vēl mūsdienās?".

Izvēloties maldīgos apgalvojumus, mēs nejautājām, cik tie ir nozīmīgi, bet vienīgi to, vai tie ir pareizi. Tādēļ mūsu apkopojumā līdzās loti nopietnu kļūdu skaidrojumam ir ari daža trivialitāte, līdzās vēsturiskām aplamībām, kas savulaik ietekmējušas visu pasauli, arī daudzi mazāk interesanti ikdienā sastopami maldīgi priekšstati. Mēs noskaidrojam arī vienkāršus pārpratumus par atsevišķu vārdu izcelsmi vai pazīstamu citātu autentiskumu; līdzās dzīvībai bīstamiem neprecīziem priekšstatiem par pieļaujamo ap- starojumu un apkārtējai videi nodarītiem kaitējumiem minam ari visumā nekaitīgas kļūdas varbūtības teorijas lietojumā un aprēķinos par iespējām laimēt izlozēs un laimes spēlēs. Tādēļ ari nedaudz šaubījāmies par to, vai visas minētās tēmas būtu jāapkopo vienā grāmatā. Šādu lēmumu tomēr pieņēmām. Ari draudīgām un nozīmīgām patiesībām nebūt nav svarīgi atrasties vienkopus. Tām der arī vieg​lāka vide, kas to nopietnību vēl vairāk izcel.

Mēs loti labi apzināmies, ka par dažiem mūsu skaidrotajiem pārpratumiem lietpratēji vienīgi pasmaidīs. Neviens eksperts, pie​mēram, nedomās, ka varētu būt atšķirība starp tirgū pārdotas un nopirktas

preces daudzumu (katra pārdošana ir vienlaikus arī pirkšana un otrādi); neviens jurists neapgalvos, ka atbilstoši tiesību normām līgumam vienmēr jābūt rakstveidā; ari neviens biologs nemācīs, ka visas baktērijas ir kaitīgas. Un tomēr mums bieži vakara zinās par biržas darījumu norisi nākas lasīt: "Akciju kursi ir kritušies, tika pārdots vairāk akciju, nekā nopirkts." Šāda veida kļūdas rodas tādēļ, ka apgalvojumi, par kuru nepareizību eksperti sen vairs nešaubās, nespeciālistiem joprojām šķiet ticami.

Turklāt ari eksperti var maldīties. Vēl šā gadsimta sākumā, piemēram, fiziķi apšaubīja molekulu un atomu eksistenci, Nobela prēmijas laureāti zvērēja, ka atomi, ja tie vispār eksistē, ir nedalāmi; biologi, zoologi, psihologi, astronomi, kā arī citu nozaru zinātnieki sludinājuši vienu muļķību pēc otras. Viens no visu laiku ievērojamākajiem zinātniekiem Aristotelis mācīja, ka insekti spontāni rodas dubļos un ka pasaule sastāv tikai no četriem elementiem — uguns, ūdens, gaisa un zemes, kā arī vēl no tā saucamā ētera, ar ko pildītas debesis. Saskaņā ar viņa dotajiem dabas parādību skaidrojumiem smagi priekšmeti krītot ātrāk nekā viegli, vīns lielā mucā ar ūdeni pats pārvēršoties par ūdeni, irbes mātīte apaugļojoties, ja vējš pūš no tēviņa puses, un cilvēki ar lielu galvu daudz guļot. Tie ir tikai nedaudzi no apgalvojumiem, kurus gadu simteņiem ilgi uzskatīja par patiesiem. Astronoms Edmunds Halejs, kura vārdā nosaukta arī Haleja komēta, uzskatīja, ka Zeme ir lode ar tukšu vidu, kuras iekšpusē līdzīgi kā krievu matrjoškā ir vēl citas pasaules. Diženais filozofs Imanuels Kants domāja esam pierādījis, ka blaktis, kas viņam nedeva mieru nakti, rodas no saules gaismas. Tādēļ viņš, palikdams uzticīgs šai teorijai, līdz pat dzīves beigām savu guļamistabu turēja tumsā. "Es neapstrīdēju viņa pārliecību," stāsta Kanta skolnieks un palīgs Vazianskis, "rūpējos par guļamistabas un gultas tīrību, tādejādi arī blakšu kļuva mazāk, lai gan katru dienu bez viņa ziņas tika atvērti slēģi un logi, lai ielaistu telpā svaigu gaisu." .

Mūsu pakļaušanās pārpratumiem tātad nav atkarīga no inteliģences pakāpes, ja dažu lasītāju ar to var nomierināt. Vienīgais līdzeklis pret maldīšanos — vispār nedomāt. Tādēļ arī mulsina nevis šādu kļūdainu priekšstatu esamība, bet gan fakts, ka tie līdzīgi viltotai naudai tik neticami ilgi turas apgrozībā. Daži no tiem, šķiet, dzīvos mūžīgi. Reizēm maldi saglabājas, tādēļ ka tie ir noderīgi — lai panāktu savu vai maskētu ieinteresētību.

Visvieglāk ir novērst pārpratumus, kas saistīti ar faktiem. Lai atsegtu īstenību, šeit pietiek ieskatīties Brockhaus leksikonā vai Statistikas gadagrāmatā. Lielākas grūtības šīs grāmatas autoriem sagādāja kļūdainu definīciju un interpretāciju skaidrojumi, piemēram, jautājumā par to, vai nabadzība, vēža briesmas un dzī​vokļu trūkums Vācijā pieaug. Šeit pareizā atbilde bieži atkarīga no Denisam un Dorai Krēmeriem, Birgitai Trenklerei, Ūvem Grūlem un Matiasam Bišofam, kas piedalījušies krājuma tapšanā kā pirmie lasītāji. Nozarēs, kurās neesam speciālisti, it īpaši medicīnā, vēsturē un uzturmācībā, mums palīdzējuši (ne vienmēr zinādami, kādam mērķim) turpmāk alfabētiskā secībā nosauktie Benedikts Burkards, Viljams Fērbrazers, Ekhards Frauendorfs, Konrāds Fukss, Karls Grammers, Ulrīke Gūba, Karstens Heiers, Aksels Kleins-Klūte, Ginters Krēmers, Rolfs fon Līde, Antje Martina, Gerts fon Pačenskis, Mihaels Šmits, Tamāra Šrētere, Natālija un Ahims Štruci, Jenss Zilvesters un Raimonds Tūte. Mēs sirsnīgi pateicamies visiem šiem palīgiem un darām skaidri zināmu, ka viņi par eventuāli pasaules uzskatu aizskarošiem secinājumiem, kādi varētu izrietēt no mūsu rīcībā nodotajiem materiāliem, nav atbildīgi; iespējams, ka dala no mūsu draugiem šajā grāmatā turpmāk minētajiem apgalvojumiem nemaz nepiekrīt. Šiem un varbūt arī vēl citiem neapmierinātajiem lasītājiem apliecinām, ka mītus un pārpratumus, ko esam aplūkojuši šajā krājumā, esam izvēlējušies bez jebkādiem ideoloģiskiem ierobežojumiem, tādējādi varbūt aizskarot dažādu partiju, profesiju un konfesiju intereses. Mēs nevienam neņemam ļaunā, ja viņš vai viņa negrib bez cīņas atdot savas iemīļotās ilūzijas, un esam gatavi ar cieņu uzņemt citādi domājošo sašutumu — atbilstoši Georga Kristofa Lihtenberga vārdiem — "ir gandrīz neiespējami patiesības lāpu nest cauri cilvēku drūzmai, neaizsvilinot bārdu nevienam no viņiem".

Valters Krēmers un Gecs Trenklers Tieši vispierastākos uzskatus un lietas, kuras ikvienam šķiet pilnīgi skaidras, vajadzētu papētīt

dziļāk.

Georgs Kristofs Lihtenbergs

A B c D E F G H I J K L M N o p R s T u V Z Valters Krēmers & Gecs Trenklers POPULĀRU PĀRPRATUMU enciklopēdija

.

..

A

ĀBOLS Ieva paradīzē noplūca no ābeles ābolu. Aizliegtais auglis "ābols" Bībelē nav pieminēts. Vācu vispārpieņemtajā Bībeles tulkojumā teikts: "Sieviete atbildēja čūskai: "Mēs dārzā drīkstam ēst koku augļus. Vienīgi par tā koka augļiem, kas.atrodas dārza vidū, Dievs ir norādījis — tos jūs nedrīkstat ne ēst, ne aiztikt. Ja to darīsiet, tad mirsiet.""

Kā šis koks, kas aug dārza vidū, kļuvis par ābeli, to neviens īsti nezina. Teksta autors jau nu tā nebūs domājis. Ābelu tajos laikos Tuvajos Austrumos nemaz nebija. Daudz ticamāk, ka tas bijis vīģes koks, jo pēc augļa nobaudīšanas Ādams un Ieva aizsegušies ar vīģes lapu.

Domājams, ka ābols Bībelē iekļuvis ar grieķu un ķeltu mitoloģijas starpniecību. Šajās zemēs tas bija mīlas dievietes simbols, un, tā kā sekss ticīgajiem kristiešiem nozīmēja ļaunumu, aizliegtais augļu koks varēja būt vienīgi ābele. ĀDA Pēc mazgāšanās vannā āda saraujas. Mazgājoties siltā vannā, mūsu āda nevis saraujas, bet gan izplešas. It īpaši tas attiecas uz pirkstu, plaukstu un kāju pēdu sacietējušo ādu. Tādēļ, piesūkusies ar ūdeni, tā izskatās grumbaina.

Mazākā mērā tas izpaužas pārējās ķermeņa daļās. Šeit āda, nepalielinoties apjomam, var uzņemt lielāku daudzumu ūdens. Taču siltā vannā arī tā izplešas.

Dāvid Feldmann: Warum ist die Banane krumm? Miinchen, 1987.

AFRODĪZIJI Afrodīziji (grieķiski aphrodisios 'mīlas baudai piederīgs'), t. i., līdzekli dzimumtieksmes un potences kāpināšanai, iedarbojas vie​nīgi uz mūsu fantāziju.

Dažādās kultūrās un dažādos laikos seksu veicinoša iedarbība tikusi piedēvēta šādām vielām: alkoholam, austerēm, banāniem, melnajām driģenēm, jēlām olām, žeņšeņa saknei, dažādos insektos, piemēram, spāņu mušā, sastopamajam kantarīdam, kaviāram, saberztam degunradža ragam, salvijai, selerijām, sparģeļiem, bela- donnai, trifelēm, visparastākajam ūdenim, johimbīnam (Āfrikas johimbes koka mizas ekstraktam). Dažu šo līdzekļu (banāna, žeņšeņa saknes, degunradža raga) iedomātā iedarbība balstās tai pašā ilūzijā, kuras dēl dažs sportists ēd gaļu un kanibāli — citus cilvēkus, ticēdami, ka ēdiena īpašības pāriet ēdājā.

Dažas no šīm vielām, piemēram, alkohols, iedarbojas atraisoši un tādējādi var netieši veicināt seksu. Savukārt citas — austeres, kaviārs un jēlas olas — savu slavu ieguvušas no konkrētu šo ēdienu cienītāju (piemēram, Kazanovas) seksuālajiem varoņdarbiem. Taču pamatojuma tam nav. (Tikpat labi varētu apgalvot, ka, lai kļūtu par kancleru, bieži jāēd Pfalcas cūku kuņģis.)

Katrā ziņā johimbes koka mizas un spāņu mušas ekstrakts, vietēji paplašinot asinsvadus, varētu zināmā mērā tieši ietekmēt attiecīgos procesus. Taču it īpaši spāņu muša ir loti indīga un bīstama, jo, to ēdot, var rasties urīncelu iekaisums. Tādējādi šādi veicināta mīlas bauda nekādu prieku nedos un bieži vien būs arī pē​dējā šajā Dieva pasaulītē.

Friedrich Robert Lehmann: Rezepte der Liebes- mittel. Eine Kulturgeschichte der Liebe, Heidenheim, 1966.

AGRESIVITĀTE Agresivitāte nenoliedzami ir kaitīga. Ja var ticēt Nobela prēmijas laureātam Konrādam Lorencam, agresiyitāte ne vienmēr ir kaut kas slikts. Tā drīzāk ir nepieciešama, ja ar šo jēdzienu saprotam pret savas sugas pārstāvjiem vērstu cīņas tieksmi, kas nosaka izdzīvošanu. Vienīgi tad, ja dzīvnieks vajadzības gadījumā teritoriju aizsargā arī pret savējiem, suga līdzīgi tauku pilieniem zupā ātri izplatās tai pieejamā dzīves telpā. Šādā veidā optimāli tiek izmantoti izdzīvošanai nepieciešamie resursi. Turklāt tas attiecas

uz visu sugu, nevis uz atsevišķiem indivīdiem.

Ja agresivitāte nebūtu priekšnosacījums izdzīvošanai, tad, kā apgalvo zoologi, agresīvās sugas jau sen būtu izmirušas. Un, tā kā gandrīz visos dzīvniekos novērojama agresija pret savas sugas pārstāvjiem, tad, izdarot apgrieztu secinājumu, jākonstatē, ka tā kalpo sugas saglabāšanai.

Lai kā ari mēs vērtētu homo sapieris agresivitātes izpausmes, gemeines Statistisches Archiv, 1992; Walter Krāmer, Ralf Runde: "Kalendareffekte auf Kapitalmārkten: eine empirische Untersuch- ung fūr deutsche Aktien und den DAX", Zeit- schrift ftir betriebsmirtschaftliche Forschung, Sonderheft 31, 1992.

AKROPOLE Akropole ir vienīgi Atēnās. "Akropolis" grieķiski nozīmē "augšējā pilsēta". Tā bija pilsētas augstākā, nocietinātā dala mūru iekšpusē. Senajā Grieķijā bija vairāki duči akropoļu. Atēnu akropole ir vienīgi vispazīstamākā no tām.

ALKOHOLS 1 Alkohols ir kaitīgs veselībai. Lai nerastos pārpratumi: lielos daudzumos alkohols, protams, veselībai ir kaitīgs. Taču tas attiecas arī uz daudzām citām lietām. Saindēties var arī ar minerālūdeni.

Runājot Paracelza vārdiem: "Kas nav inde?

Viss ir indīgs, nekas nav bez indes.

Deva ir tā, kas nosaka — inde vai ne.

Jebkurš ēdiens un jebkurš dzēriens, lietots bez mēra, ir inde."

Ja mēs jautājam: "Vai alkohols principā ir neveselīgs?", atbilde skan: "Gluži otrādi." "Glāzīte vīna palīdz vecumā saglabāt atminu," lasām kādā vācu žurnālā. "Viena vai divas glāzes vīna (vai alus) dienā vecumdienās atmiņu saglabā jaunu," saka Indiānas universitātes profesors Dr. Džo Kristjans. "Mēreni lietojot alkoholu, īslaika atmiņa uzlabojas par 17%. Ātrāk fiksējas iespaidi, doma kļūst loģiskāka. Kādēļ?

— Ar mēru lietots alkohols veicina vielmaiņu un uzlabo asinsriti."

Pētnieki min arī citus alkohola iedarbības efektus: "Alkohols stiprina kaulaudus" (no kādas vācu dienas avīzes materiāliem). "Mēreni lietots alkohols paaugstina kaulu blīvumu un, iespējams, pazemina risku saslimt ar osteoporozi." Šādi secinājumi izdarīti Kalifornijā, pētot alkohola ietekmi uz kaulaudiem.

Līdzīgus apgalvojumus var atrast arī zinātniskos žurnālos. Hārvarda universitātē, apsekojot vairāk par 50 000 vīriešu, konstatēts, ka atturībnieki biežāk slimo ar koronāro sirds asinsvadu slimībām nekā tie, kas alkoholu lieto regulāri. Turklāt, lietojot alkoholu vairāk, risks saslimt ar šīm slimībām pazeminās (ja salī​dzina cilvēkus, starp kuriem nav atšķirību uztura, asinsspiediena, vecuma utt. ziņā).

Tabula (E. B. Rimm u. c. 1991, 466. Ipp.) parāda, kādā mērā samazinās risks saslimt ar koronāro sirds asinsvadu slimībām, palielinot alkohola patēriņu (salīdzinājumā ar vīriešiem, kuri alkoholu vispār nelieto).

Riska samazināšanās, ikdienā lietojot alkoholu vairāk par 5-30 g 30 g Infarkts, kas nebeidzas letāli 36% 45 % Infarkts, kas beidzas letāli 41% 37 % Sirds asinsvadu pārstādīšanas operācija 10%

65 % Visas koronāro sirds asinsvadu slimības 28% 48 % Tātad, kā redzam, risks saslimt ar jebkuru no koronāro sirds asinsvadu slimībām, regulāri lietojot alkoholu, nevis palielinās, bet gan samazinās. Ja neņem vērā infarktu ar letālu iznākumu, var apgalvot, ka, jo vairāk dzeram, jo mazāks saslimšanas risks.

Kādā citā pētījumā Dānijas mediķi tomēr secinājuši, ka ne jau katra dzeršana vienādi iet labumā; svarīgi ir arī, ko dzert — vīnu, alu vai degvīnu. Apsekojot vairāk nekā 6000 vīriešu un 7000 sieviešu, konstatēts, ka ilgdzīvošanu visvairāk veicina vīns. Vīrieši un sievietes, kas dienā izdzer trīs līdz piecas glāzes vīna, mirst divreiz retāk nekā atturībnieki. Protams, jāņem vērā vecuma risks. Kaut kad arī vīna dzērāju dzīvei pienāk gals. Turpretim alus un degvīns miršanas procentu daudz neietekmē.

Var, protams, jautāt: kā notikušas pārbaudes? cik liels ir ap- taujāto personu izteikumu patiesīgums? vai saslimšanas riska sa- Jļ mazināšanās, palielinot alkohola patēriņu, nepārtraukti turpinās, vai ari tā kādā noteiktā brīdī pārvēršas savā pretstatā utt.? Tomēr iepriekš minētos secinājumus apstiprina pietiekami daudz citu pētījumu, lai tos varētu ignorēt vienkārši kā nejaušu gadījumu.

Eric B. Rimm u. c.: "Prospective study of alcohol consumption and risk of coronary disease in men", The Lancet 338, 8, 1991, 466.-468. Ipp; Morten Grondbeck u. c.: "Mor- tality associated zvith moderate intakes of ztiine, beer, of spirits", British Medical Journal 310, 5, 1995, 1165.-1169. Ipp.; "Gesundheitsminister: Ruhig einen heben", Westdeutsche Allgemeine Zeitung, 14.12.1995.

ALKOHOLS 2 Alkohols sasilda organismu. Pēc dažu negaidītu alkohola labo pušu minēšanas mums lasītājs tomēr jābrīdina no tādām iedomātām alkohola pozitīvām īpašībām, kādas tam nemaz nepiemīt. Alkohols organismu nesasilda, kaut ari pēc karsta groka aukstā ziemas vakarā gribētos domāt citādi. Subjektīvi mēs sajūtam siltumu, kas no kuņģa izplatās pa visu ķermeni, taču patiesībā alkohola ietekmē paplašinās ķermeņa ārējie asinsvadi, kā rezultātā asinis vairāk ieplūst ķermeņa ārējās dalās, atdziest un ķermeņa temperatūra krītas. Tādējādi lielā aukstumā alkohols var veicināt pat nosalšanu.

ALKOHOLS 3 Alkoholu neitralizē kafija. Nelīdzēs, ja jūs pēc vairākiem alus kausiem vēl ātri pirms sēšanās pie stūres, lai dotos mājup, pasūtīsiet kafiju. Kafija alkohola daudzumu asinīs nesamazinās un arī reakciju neuzlabos. Tā varbūt mazinās nogurumu, kāds bieži iestājas pēc alkohola lietošanas, tomēr sajūta, ka reibums izgaisis, ir mānīga. Refleksi vēl joprojām ir bremzēti, un spēja vadīt automašīnu nav uzlabojusies ne par nieku.

B. Kissin: "Interactions of ethyl alcohol and other drugs", — B. Kissin, H. Begleiter: The biology of alcoholism, Nezv York, 1974.

ALTĀRIS Altāris ir kristiešu izgudrojums. Pirmajiem kristiešiem viņu pulcēšanās vietās nebija mūsdienu baznīcu altārim līdzīgas vietas. Tieši šī iemesla dēl pārējās reliģijas viņus dēvēja par barbariem. Altāris kā īpaša vieta upurēšanai bija pazīstams jau ilgu laiku pirms Kristus dzimšanas gandrīz visās pasaules reliģijās. Šķirklis "Altar", Encyclopaedia Britanica, 11. izd., Chicago, 1910.

ALU CILVĒKI Pirmatnējie cilvēki pa lielākai daļai dzīvoja alās. Tādēļ, ka mēs loti daudz liecību par pirmatnējo cilvēku dzīvi atrodam tieši alās, ir izveidojies uzskats, ka viņi tur arī dzīvojuši. īstenībā tie alas izmantoja vienīgi kā īslaicīgas apmešanās vietas un paslēptuves. Viņi dzīvoja, medīja, strādāja un gulēja, kad vien iespējams, zem brīvas debess svaigā gaisā. Ja mēs tur par viņu dzīvi atrodam mazāk ziņu, tas tādēļ, ka vēji un laika apstākli šīs liecības ir iznīcinājuši. Alās tās bijušas vairāk aizsargātas un tādējādi arī

sa​glabājušās. Šķirklis "Cave dwellers", Microsoft CD-ROM Enzyclopādie Encarta, 1994.

AMATIERI Antīkajās olimpiskajās spēlēs piedalījās vienīgi amatieri.

Seno laiku sportisti nebija amatieri. Bez palmu zariem, ko saņēma grieķu olimpiāžu uzvarētāji, viņi pazina un visādā ziņā gaidīja arī vēl citu atlīdzību. Amatieri, kas, kā skaidro Meiera enciklopēdija (Meyers Enzyklopādisches Lexikon), "ar kādu lietu nodarbojas vienīgi prieka pēc, nepadarot to par savu profesiju", šie sportisti noteikti nebija.

Palmas zars vai olīvu vainags nevar aizēnot netiešo ievērojama lieluma atlīdzību, kādu sportisti saņēma par uzvaru olimpiādēs: atbrīvojumu no nodokļiem, mūža pabalstus, pieminekļus, kā ari skaidru naudu. (Atēnu valstsvīrs Solons lika katram olimpiādē uzvarējušam atēnietim izmaksāt 500 drahmu, kas līdzinājās viena karavīra divu gadu atalgojumam.) Olimpiāžu uzvarētāji vairoja ari dzimtās pilsētas slavu, tādēļ grieķi savus sportistus bagātīgi atbalstīja gan pirms spēlēm, gan it īpaši ari pēc tām, gādājot par stadioniem, masieriem, treneriem, pavāriem, ārstiem un, protams, rūpējoties par pašiem sportistiem.

Sportisti gribēja, lai viņiem labi samaksā un tos uztur. Bez olimpiskajām spēlēm Senajā Grieķijā notika ari vēl Pītiskās spēles (ik pa četriem gadiem), Nemejas spēles (ik pa diviem gadiem) un Istma spēles, nemaz nerunājot par vairākiem simtiem ikgadējo provinču sporta spēļu, tādēļ sportisti no savām godalgām un pabalstiem varēja dzīvot pārticībā. (Reiz kāds olimpiādes uzvarētājs vienīgi par piedalīšanos šajās mazāka​jās sporta sacensībās esot pieprasījis un ari saņēmis 30 000 drahmu.)

Pēc noteikumiem, kas bija spēkā pirmajās mūsdienu olimpiskajās spēlēs deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmitā gadsimta sākumā, lielākajai daļai antīko olimpiāžu uzvarētāju vajadzētu posthum viņiem veltītos palmas zarus atņemt. Šķirklis "Olympic Games", Colliers Enzyclopaedia, 18. sēj., 1975.

AMERIKA Par sensāciju vairs neuzskata faktu, ka Ameriku nav atklājis Kolumbs, bet jau vairākus gadu simtus pirms viņa vikingi. Taču tas, ka ari vikingi varbūt nav bijuši pirmie, zināms vienīgi nedau​dziem.

Pēc dažu pētnieku domām, jau 500 gadu pirms Kristus dzimšanas kuģotāji no Vidusjūras nokļuvuši Amerikā. Ja aplūko vieglās laivas, ar kādām mūsdienās šķērso okeānu, jāsecina, ka tehniski tas ir bijis iespējams.

Taču, ja grieķu vai romiešu burātāji patiešām savā laikā sasnieguši Ameriku, viņi to nav uzskatījuši par ko īpaši svarīgu.

Turklāt var jau arī gadīties, ka nedaudzās antīkās monētas Meksikas zemē ieracis gluži vienkārši kāds jokdaris.

Mūsdienu indiāņu priekšteči un tādējādi vispār pirmie Amerikā ir bijuši mongoloīdi, kas pirms vairākiem gadu tūkstošiem pa tai laikā vēl eksistējošo sauszemes pāreju ieceļojuši Āzijas Aļaskā un no turienes virzījušies tālāk uz dienvidiem. Tādēļ uzskatīt pirmo eiropiešu parādīšanos Amerikā par Amerikas atklāšanu ir krietni vien šovinistiski.

T. P. Christensen: Discovery and rediscovery of America, Cedar Rapids, 1934; Hjamar R. Holand: Explorations in America before Columbus, New York, 1956; Cyrus H. Gordon: Before Columbus: Links betzveen the old world and ancient America, Nezv York, 1971.

ANGLIJA 1 Anglijā lietus līst vairāk nekā Itālijā. Nokrišņu daudzums Londonā gadā ir 590 mm, Romā 760 mm, Florencē 870 mm, Milānā 1000 mm un Dženovā pat 1100 mm. Tādējādi Londona ir viena no sausākajām pilsētām Eiropā.

Arī citur Anglijā ir sausāks nekā Itālijā. Itālijā gadā ir 950 mm nokrišņu, bet Anglijā tikai 900 mm.

Ja ārzemniekiem radies cits iespaids, tas tādēļ, ka atšķirīgs ir nokrišņu sadalījums pa gadalaikiem. Itālijā

visvairāk līst rudenī un ziemā. Anglijā lietus līst "pieticīgās devās", toties biežāk. Caurmērā līst katru otro dienu. Itālijā līst retāk, toties lietus ir stiprāks. Tādēļ šķiet, ka tur līst mazāk, lai gan nokrišņu daudzums ir lielāks.

World survey of climatology, 5. un 6. sēj., Amsterdam, 1970-1977.

Anglijā neaug vīnogas. Tikai loti nedaudzi Eiropas kontinenta iedzīvotāji vārdu "Anglija" saista ar vīna dārziem un vīnu. Un tomēr arī britu salās jau gadu simteņiem ilgi audzē vīnogas. Senāk gan ar to nodarbojās vairāk nekā mūsdienās.

Anglijas viduslaiku klosteros, piemēram, līdz pat Liverpūlei un Notingemai, gatavoja loti iecienītu vīnu, kas, kā vēsta nostāsti, nebija sliktāks par citur brūvētajiem, un, ja vien angli 1152. gadā nebūtu pievērsušies franču Bordo vīnam, tā radot konkurenci vietējiem vīnkopjiem, kas zina, cik daudz vīna darītāju šai salā vēl šodien būtu.

Lielākā dala vīna dārzu atrodas Anglijas dienvidu un dienvidaustrumu daļā Kentas grāfistē Temzas krastos un Kembridžas apkārtnē. Mūsdienās tie pēc vairākiem gadu simtiem atkal atjaunoti un aizņem kopumā ap 400 ha — tikpat lielu platību kā vīn- kopības rajons Vācijā pie Zāras upes.

Vīnu ražo arī vēl citās zemēs, kuras parasti neuzskata par vīnogu audzētājām, piemēram, Beļģijā un Kanādā.

Hugh Johnson: Der grofie Weinatlas, 24. izd., Bern, 1992; "Auj den >Bergen< Belgiens zuāchst auch Wein", Hannoverische Allge- meine Zeitung, 3.5.1996.

ANGLIJA 3 Visvairāk tējas dzer Anglijā. Īrijā viens cilvēks gadā patērē vairāk tējas nekā Anglijā.

International Tea Committee LTD, London.

Visi pilngadīgie Anglijas iedzīvotāji drīkst vēlēt. Anglijas Augšnama locekļiem, kā arī karalienei nav balsstiesību Apakš​nama vēlēšanās.

John McEldowney: Public law, London, 1994. APTAUJAS Aptaujas par "kutelīgām" tēmām nevar dot patiesībai atbilstošus rezultātus. Ar modernām aptaujas metodēm, t. s. rando- mized response (nejaušā atbilde) tehniku, no aptaujājamiem var izvilināt arī nepatīkamas patiesības. Cik daudz ir vecāku, kas sit savus bērnus? Cik ir sievu, kas krāpj savus vīrus?

Cik daudz Vācijas pilsoņu ir alkoholiķi? Uz šādiem un līdzīgiem jautājumiem, ja aptaujā izmanto tālāk aprakstīto metodi, var iegūt daudz pareizāku atbildi, nekā attiecinot jautājumu tieši uz intervējamo.

Aptaujājamais bez intervētāja iejaukšanās brīvi izvēlas kādu no jautājumiem. Taču intervētāju interesē tikai atbilde uz vienu konkrētu jautājumu. Pārējie ir gluži nevainīgi. Piemēram: "Vai jūs labprātāk dzerat tēju nekā kafiju?", "Vai jūs esat kādreiz bijis Itālijā?" Intervētājs nezina, uz kuru jautājumu aptaujājamais atbildēs. Paredzēt var vienīgi to, ar kādu varbūtības pakāpi tas atbildēs uz pirmo, otro vai kādu no turpmākajiem jautājumiem. No tā ar noteiktām metodēm var izdarīt secinājumus par "Jā" atbilžu skaitu uz katru atsevišķo jautājumu. Ja arī pašam intervētājam zināmi jautājumi, kas saistās ar atbildēm, un ja arī atbildes nevar personīgi attiecināt uz konkrētiem aptaujājamiem, no tām tomēr diezgan droši var spriest par procesiem sabiedrībā kopumā.

Tā, piemēram, ASV tiešā aptaujā tikai 3,5% vecāku atzīstas, ka sit savus bērnus. Izmantojot randomized response metodi šis skaitlis ir 15%. Atbildēs par nedēļas laikā patērētajiem alkoholiskajiem dzērieniem attiecīgi minēti 3,9% un 8,7%.

S. Schneider: Optimale Designs fūr rando​mized response. Dissertation, Dortmund, 1995.

ARĀBU CIPARI Arābu ciparus izgudrojuši arābi. Arābu cipari 1, 2, 3, 4, 5… nav arābu izgudrojums. Tie radušies Indijā. No turienes šie cipari kopā ar arābiem pāri Ziemejāfrikai un Spānijai nokļuvuši Eiropā. īstenā arābu ciparu priekšrocība salīdzinājumā ar romiešu cipariem nav vis simboli 1, 2…9, bet gan ģeniālā sistēma, kurā šiem simboliem atkarībā no izvietojuma ir atšķirīgas nozīmes: 5 skaitlī 15 nozīmē 5, bet skaitli 2523 — 5 x 100 (jo 2523 = 2 x 1000 + 5x100 + 2x10 + 3).

Šī ideja pielīdzināma uguns iegūšanai un riteņa izgudrošanai. Bez tās mēs vēl šodien 27 x 115 rēķinātu kā XXIIIX reiz CXV, bez šī tiklab vienkāršā, kā ģeniālā izgudrojuma nebūtu ne mūslaiku ķīmijas un fizikas, ne kosmosa lidojumu, ne arī atombumbu.

John A. Paulos: Von Algebra bis Zufall, Frankfurt, 1992.

ARHIMĒDS Dižā Arhimēda dižo darbu vidū ir arī tādi, kas viņam tikai piedēvēti. Skolās, piemēram, vēl joprojām bieži māca, ka Arhi- mēds Sirakūzas aplenkušo romiešu floti aizdedzinājis ar ieliekta spoguļa palīdzību.

Mūsdienu inženieri, veicot attiecīgus eksperimentus, pierādījuši, ka tas nav iespējams. 212. gadā pirms Kristus dzimšanas, kad romieši Otrā pūniešu kara laikā aplenca Sicīlijas pilsētu Sirakū- zas, ieliektie spoguli gan bija jau pazīstami. Romieši tos izmantoja, lai aizdedzinātu izdzisušās tempļu ugunis.

Nevar ari apgalvot, ka lielais prātotājs un izgudrotājs Arhimēds nebūtu apsvēris ideju šādus spoguļus vērst ari pret ienaidnieku kuģiem. Taču, ja viņš to darīja, tad šī doma drīz vien bija jāatmet, jo ar tā laika tehniku no lielāka attāluma aizdedzināt braucošu kuģi nebija iespējams.

Romiešu vēsturnieks Plutarhs, kas sīki aprakstījis citas Arhi- mēda izgudrotās aizsardzības ierīces — katapultas, āķus, ar kuriem romiešu galeras uzvilka uz klintīm, — šādus spoguļus nepiemin. Pirmo reizi par tiem runāts kādā apcerējumā par ieliektiem spoguļiem un degspoguliem, ko sarakstījis Trallu Antemijs, viens no Sofijas katedrāles Konstantinopolē celtniekiem. Vēl pēc 600 gadiem tie minēti mūka Joannesa Conara Pasaules hronikā. Kopš tā laika Arhimēda degspoguli kļuvuši par neatņemamu Vakareiropas kultūrmantojuma sastāvdaļu.

Gerhard Prause: "Tratschkes Lexikon filr Besserutisser, Mūnchen, 1986; šķirklis "Archi- medes", Brockhaus Enzyklopādie, 19. izd., Mannheim, 1987.

ARMĀDA Spāņu kara flotes Armādas bojāeja ievadīja spāņu impērijas sabrukumu. Atkārtoti nākas lasīt, ka ar spāņu Armādas bojāeju 1588. gada vasarā sākās Spānijas pagrimums un Anglijas uzplau​kums. īstenībā šī neveiksme spāņiem bija tikpat nozīmīga kā "Bismarka" bojāeja Hitleram: tā bija visai mazsvarīga. "Bismarka" nogrimšana nacistu likteni izšķīra tikpat maz kā Armādas bojāeja spāņu impērijas turpmāko pastāvēšanu. Filipa II invāzijas plāni gan tika izjaukti, taču no visiem Spānijas 120 kuģiem tikai 24 bija karakuģi. Tādējādi spāņu jūras spēkus šī sakāve daudz neietekmēja. Dažu gadu laikā Spānija zaudētos kuģus aizvietoja ar jauniem, un 15 gadu ilgajā laika posmā pēc 1588. gada Spānijā no Amerikas tika ievests vairāk zelta un sudraba nekā jebkurā citā 15 gadu laikposmā pirms vai pēc tam.

Anglijas uzplaukuma un spāqu impērijas sabrukuma iemesls būs bijis kas cits, nevis Armādas bojāeja. (Kā domā daži vēsturnieki, līdz tam neapstrīdamais Anglijas pārsvars Atlantijas okeānā pēc 1588. gada drīzāk pat samazinājās.) Šķiet, ka šajā gadījumā viena atsevišķa notikuma loma ir novērtēta pārāk augstu.

Garrett Mattingly: The Armada, Boston, 1959.

ATLANTĪDA Atlantīda patiešām ir pastāvējusi. Kontinents vai sala Atlan- tīda nekad nav eksistējusi. Leģenda par Atlantīdu ir grieķu filozofa Platona izdomājums. Platons savā apcerējumā "Kritijs" piemin varenu impēriju "Atlantīdu", kas atradusies jūras vidū aiz Hērakla stabiem (Gibraltāra) un bijusi lielāka par Mazāziju un Ziemelāfriku, kopā ņemot. Tās iedzīvotāji esot ilgus gadus laimīgi un apmierināti vadījuši savas dienas, līdz tos pārņēmis morāls pagrimums un viņi nolēmuši kļūt par visas pasaules valdniekiem.

Par sodu, kā stāsta Platons, visvarenais Zevs kontinentam uzsūtījis zemestrīci, un tas ar visu dzīvo radību nogrimis jūrā.

A Lai gan Platons vairākkārt apgalvojis, ka šis stāsts ir patiess un ka viņš pats to esot dzirdējis no

pazīstamā valstsvīra Solona, kuram to savukārt pavēstījuši Ēģiptes priesteri, notikums tādā veidā, kā par to stāsta Platons, proti, 9000 gadu pirms viņa, nemaz nerunājot par Zeva darbību, nekad nav varējis norisināties. Platons min Atlantīdas iedzīvotāju plānus iekarot un pakļaut sev Atēnas un Grieķiju, taču 9000 gadu pirms viņa Atēnu vietā vēl bija neapdzīvota pļava. Un arī vēlāk, jau tuvojoties Platona dzīves laikam, nav ne niecīgāko ziņu par kādu bojā gājušu milzu valsti.

Protams, toreiz, tāpat kā mūsdienās, ir notikušas lielas katastrofas: zemestrīces, plūdi, vulkānu izvirdumi, kam par upuri kritušas daudzas plaukstošas apdzīvotas vietas, piemēram, Krētā un Santorinas salā. Taču šajos gadījumos pie labākās gribas nevar runāt par milzu valstīm. Hirklāt šīs katastrofas nav norisinājušās Atlantijas okeānā. Platona piekritēji, kas viņam tic uz vārda, norāda, ka kontinenti reizēm tomēr nogrimst jūrā un ka tagadējā Atlantijas okeāna vietā patiešām reiz bijusi sauszeme. Taču tā tas bija pirms 200 000 miljoniem gadu, kad Āfrika, Eiropa un Amerika vēl bija savienotas savā starpā, un ilgu laiku pirms pirmā cilvēka parādīšanās. Un, jau kopš 70 miljoniem gadu, tātad 69 miljonus gadu ilgāk, nekā eksistē cilvēce, kontinenti un Atlantijas okeāns atrodas savā pašreizējā vietā.

Otto Mueck: The secret of Atlantic, Nezv York, 1978; Edzuin Ramage: Atlantis, fact or fiction?, Bloomington, 1978; Charles Berlitz: Atlantis, the lost continent, Nezv York, 1984; Edgar Cayce: Das Atlantis-Geheimnis, Munchen, 1992.

ASTERIKSS 1 Asteriksam un Obeliksam biksēm bija jostas. Pazīstamie Asteriksa un Obeliksa tēli ar jostu biksēm vēsturiski ir nekorekti. Senajiem gaiļiem bija nevis jostas, bet gan bikšturi.

"Asterix trug keinen Gūrtel", Westdeutsche Allgemeine Zeitung, 2.9.1995.

ASTERIKSS 2 Asteriksam un Obeliksam bija bizes. Romas okupācijas laikā gaili matus "ar īpašas no kaļķūdens izgatavotas želejas palīdzību gaišākus un taukainākus padarītos matus nēsāja atsukātus at​pakaļ".

"Asterix vermittelt Studenten die Historie", Mainzer Allgemeine Zeitung, 16.9.1995.

ATKRITUMI Sadzīves atkritumu šķirošana vienmēr ir gan ekonomiski, gan ekoloģiski pamatota. Pēc daudzu speciālistu domām, pretēji pieņemtajam uzskatam mājsaimniecības atkritumu šķirošanai (parastie atkritumi, organiskie atkritumi, sintētika, papīrs, krāsainais stikls, bezkrāsas stikls) nav nekādas jēgas, vismaz ne tādā pārspīlētā veidā, kā to šodien praktizē daži apkārtējās vides aizstāvji. Tā reizēm izmaksā vairāk nekā iegūtais labums, ietaupa resursus, ja vispār tas notiek, nepareizā vietā. Atkritumu šķirošana galvenokārt nomierina mūsu sirdsapziņu attiecībā uz apkārtējās vides aizsardzību. Kā reiz izteicies kāds amerikāņu apkārtējās vides aizstāvis, "tā vides aizsardzības kustībai kaitējusi vairāk nekā viss pārējais, ko vien varam iedomāties".

Mūsdienu vides draugi bieži aizmirst, ka atkritumu atkārtotai izmantošanai pašai par sevi nav nekādas vērtības. Tā ir vienīgi līdzeklis labākai mūsu planētas resursu izmantošanai, un, ja mājsaimniecības atkritumu šķirošana šeit ir noderīga, tad mums to arī vajag darīt. Ja nav, tad ne. Jo, ja vienas atkritumu savācējas mašīnas vietā satiksmi aizkavē un ar savām izdedžu gāzēm gaisu piesārņo uzreiz četras vai piecas tādas mašīnas, tad arī tas nodara postu videi. Salīdzinot to, kā ari papildu izdevumus atkritumu izvešanai ar ietaupīto izgāztuvju teritoriju, jāsecina, ka par šo naudu varbūt būtu izdevīgāk uzbūvēt notekūdeņu attīrīšanas iekārtu vai elektrospēkstacijas filtru. Te minēti tikai netiešie atkri​tumu šķirošanas izraisītie izdevumi. No kopējā ar apkārtējo vidi saistītā aprēķina esam vēl tālu.

Jeff Bailey: "The recycling myth: Hozv a series of misperceptions snozvballed into a costly national delusion", The Wall Street Journal, 19.1.1995.

ATOM spĒkstacijas Vislielāko radioaktīvo starojumu izplata atomspēkstacijas.

Virszemes ikdienas radioaktīvais starojums ir mainīgs no dienas dienā un dažādās vietās. Caurmērā

tas ir 100 līdz 200 miliremu uz vienu cilvēku gadā, no kā tikai 1 līdz 2 miliremus dod atomspēkstacijas.

Pārējo dalu sastāda kosmiskais starojums (jūras līmenī tie ir 30 miliremu gadā, Švarcvaldes augstākā kalna Feldberga virsotnē — 80 miliremu), Zemes starojums (radons) un izstarojums, ko rada rentgena apskates, kas caurmēra uz vienu cilvēku gadā dod vēl papildus 30 miliremu.

Robert Gerzvin: So ist das mit der Kertienergie, Dūsseldorf, 1978; "Wo die Erde strahlt", Test 4/94, 394ff.

AUGLI Pēc augļu ēšanas nav ieteicams dzert ūdeni. Bērnībā mums māte bieži ir teikusi: "Bērns, nedzer pēc ābolu ēšanas tik daudz ūdens, sāpēs vēders."

Taču, ja ticam Vācijas Federālajam uztura pētniecības institūtam, šāds uzskats ir novecojis. Odens pēc augļu ēšanas neizraisa nekādas negatīvas parādības. Agrāk, kad dzeramajā ūdenī bija loti daudz baktēriju, apēstie augli to iedarbībā kuņģī sāka rūgt, izraisot vēdersāpes, gāzes un caureju. Mūsdienās no baktērijām attī​rītais dzeramais ūdens šādas sekas nevar radīt.

AUSTRIJA Austrieši esot vislielākie kafijas dzērāji pasaulē. Lai gan labā Vīnes kafejnīcā piedāvā 15 kafijas veidu, citās zemēs to patērē daudz vairāk. Visvairāk pupiņu kafiju dzer Zviedrijā un Somijā — gadā viens cilvēks izlieto vairāk nekā 11 kilogramu kafijas. Šīm zemēm seko Holande, Norvēģija un Dānija ar 10 kilogramiem, pēc tam Vācija un Austrija ar 8 kilogramiem.

Statistisches Jahrbuch der Vereinten Nationen, Nezv York, 1990.

AUTOMAĢISTRĀLES Vācijā automaģistrāles izbūvētas pēc Hitlera pavēles. Kā vēsta nacistiskā propaganda, Hitleram 1924. gadā apcietinājuma laikā Landsbergā radusies ideja visai Vācijai pāri izveidot ceļu tiklu bez krustojumiem — tātad automaģistrāles. īstenībā automaģistrāles eksistē jau kopš 1921. gada. Šajā gadā iesvētīja "AVUS" — pasaules pirmo automaģistrāli. Itālijā automaģistrāles ir kopš 1923. gada (automaģistrāle no Milānas Šveices virzienā).

1926. gadā tika plānota automaģistrāles Kelne-Diseldorfa būvniecība. Šajā pašā gadā nodibināja Apvienību automaģistrāles sagatavošanai starp Hanzas pilsētām, Frankfurti un Bāzeli (HAFRABA). Kad Hitlers kļuva par valsts kancleru, bez viņa līdzdalības visā republikā bija izplānotas vai ari tika jau būvētas daudzas automaģistrāles. Ja lielāko dalu no tām pabeidza vioa valdīšanas laikā, tas nav Hitlera nopelns.

H. J. Winkler: Legenden um Hitler, Berlin, 1963.

B

Cilvēki sev neļauj atņemt maldus, kuri tiem ir izdevīgi. Viņi turpinātu ticēt nemirstībai, pat ja zinātu, ka tādas nav.

Fridrihs Hebels g BADS Bada postu izraisa pārtikas trūkums. Tikai nedaudzos gadījumos badu rada pārtikas trūkums.

Lielākoties katastrofāla bada laikā kā mūsdienās, tā arī pagājušos gadsimtos pasaulē un arī tieši bada skartajos reģionos ir bijis liels daudzums'maizes un rīsa.

Piemēram, Bangladešā 1974. gada lielā bada periodā uz vienu cilvēku bija vairāk rīsa nekā posmā no 1971. līdz 1979. gadam. Etiopijā 1973. gada bada laikā pārtikas līdzekļu ražošana bija tikai nedaudz samazinājusies. Arī citos bada posta gadījumos, piemēram, Īrijā 1845. gadā, barības patiesībā bija pietiekami. (Toreiz Īrijā badā nomira miljons cilvēku, daudzi izceļoja, un iedzīvotāju skaits saruka no 8 līdz 5 miljoniem. Tai pašā laikā no Īrijas uz Angliju tika izvests tūkstošiem tonnu gaļas un kviešu.)

Pēc Hārvarda universitātes ekonomikas profesora Emertijas Sena domām, bada katastrofas izraisa nevis pārtikas trūkums, bet gan tās sadalījums. Lai gan būtībā ko ēst pietiktu visiem, daudzu cilvēku maizes groziņi un rīsa trauciņi paliek tukši — pārtika nenonāk līdz tiešajam patērētājam. Lielo badu Bangladešā 1974. gadā galvenokārt izraisīja masveida bezdarbs rudenī. Vasaras plūdi bija paralizējuši lauksaimniecību lielā zemes daļā. Simtiem tūkstošiem laukstrādnieku zaudēja darbu, un tiem nebija vairs līdzekļu rīsa pirkšanai. Kaut arī pietiekami daudz rīsa vēl bija saglabājies no iepriekšējās ražas un arī jauno ražu plūdi nebija iznīcinājuši pilnīgi, tūkstošiem cilvēku nomira badā.

Pēc profesora E. Sena uzskatiem, labākais līdzeklis bada posta novēršanai nav iedzīvotāju tieša apgāde ar pārtiku. Šāda metode kalpo vienīgi rietumnieku sirdsapziņas nomierināšanai un mūsu lielo sviesta, gaļas un kviešu uzkrājumu samazināšanai. Daudz ieteicamāk šādā situācijā ir dot badacietējiem skaidru naudu, lai tie savu pārtiku tuvākajā veikalā varētu nopirkt paši.

Amartya Sen: Poverty and Famine, Oxford, 1981; Amartya Sen: "The economics of life and death", Scientific American, 5.1993, 18.-25. Ipp.; "Famine? What Famine?" The Economist, 24.6.1995; "Bis zur letzten Kartoffel", Frank​furter Allgemene Zeitung, 30.6.1995.

BAGĀTĪBA 1 Jau Bībelē bagātību uzskata par Jaunumu. "Drīzāk kamielis izlīdīs caur adatas aci, nekā bagātais tiks Dieva valstībā," Jēzus Bībelē saka. (Mateja ev. 19, 24; Marka ev. 10, 25). No tā daudzi vienprātīgi un aplami secina, ka Bībelē vispār nosoda bagātību. Īstenībā Bībelē bagātība viscaur minēta kā vēlama, kā Dieva dāvana un kā atlīdzība par dievbijību un labiem darbiem. "Man pieder bagātība un gods, ievērojama manta un laime" (Sentences 8, 18); "Tā Kunga svētība nes bagātību" (Sentences 10, 20); "Slinkie dzīvē neko nesasniedz, čaklais iegūst bagātību" (Sentences 11, 16); "Atlīdzība par pazemību un Dieva bijāšanu ir bagātība, gods un dzīvība" (Sentences 22, 4); "Dažs kļūst bagāts tādēļ, ka viņš smagi strādā (Zīraks 11, 18). Šajās Bībeles vietās iebildumu pret bagātību nav.

Arī Jēzus bieži citētajā teicienā par kamieli un adatas aci nenosoda bagātību kā tādu, bet gan brīdina par briesmām, kādas no tās var draudēt. Par tām daudzās vietās runāts gan Vecajā derībā, gan Jaunajā derībā. Ja kāds ir bagāts, tam arī atbildība lielāka, viņš vairāk pakļauts kārdinājumiem, vieglāk krīt grēkā, un tādēļ tam arī debesīs tikt ir grūtāk nekā nabagajiem.

Līdzīgi izsakās Pāvils pirmajā vēstulē Timotejam (6, 9): "Bet, kurš grib kļūt bagāts, nonāk kārdinājumā un slazdos, viņš pakļauj sevi daudzām bezjēdzīgām un kaitīgām iekārēm, kas cilvēku ved samaitāšanā un pazušanā." Taču tas, ka bagātība jau pati par sevi būtu ļaunums, Bībelē nav apgalvots

nevienā vietā.

P. S. Arī teiciens "Bagātība ir visa ļaunuma sakne" pareizi skan "Skopums ir visa ļaunuma sakne". (1 Tim. 6, 10) Herbert Haag (Izd.): Bibel-Lexikon, Einsie- deln, 1968; Di6 Bibel-Einheitsiibersetzung, Freiburg, 1980.

BAGĀTĪBA 2 Pie bagātības tiek, smagi strādājot. Vienīgi nedaudzi no patiesi bagātajiem savu mantību ieguvuši ar smagu darbu. Attiecībā uz šo apgalvojumu Bībele ir atspēkota. Atšķirībā no Bībelē teiktā pie bagātības neved dievbijība un smags darbs, bet gan mantojums un galvenokārt laime (ja runājam par legālajām iespējām).

Aptuveni puse no bagātības, kas minēta Amerikas bagātāko cilvēku sarakstā Fortune-500, ir mantota.

Otra puse pieder jaunbagātniekiem, tādiem, kā, piemēram, šobrīd visbagātākajam amerikānim, programmatūras firmas Microsoft dibinātājam Bilam Geitsam, kuriem par savu mantību jāpateicas gadījumam. Ja firma IBM laikā, kad tā vēl pārvaldīja tirgu, par starptautisku standartu būtu pasludinājusi citu, nevis Microsoft operētājsistēmu MS-DOS, Bils Geitss vēl šodien būtu viduvēji apmaksāts datorspeciālists vai arī līdzīgi daudziem saviem Hārvarda universitātes studiju biedriem vadītu kādu nelielu programmatūras veikaliņu. Par šo sev tik nozīmīgo IBM lēmumu Geitsa kungs savam darbam var pateikties ne vairāk kā naftas magnāts naftas avotam — abiem gluži vienkārši ir laimējies.

Lielākajai daļai superbagātnieku mantība ir bijusi atkarīga no laimes un nevis no personīgajām spējām. Par to skaidri liecina fakts, ka viņi savu pirmo panākumu otrreiz atkārtot vairs nevar. "Ja palasa Fortune-500," saka Masačūsetsas Tehnoloģiskā institūta profesors Lesters Terovs, "tur nevar atrast neviena, kura manta nebūtu radusies vienā vienīgā sākotnējā milzu lēcienā, kam seko normāla izaugsme līdzīgi kā parastā naudas ieguldījumā bankā." Mēs neskaužam bagātajiem viņu mantību, taču viņu pašu nopelns pie tās ir tikpat liels kā galvenā laimesta ieguvējam loterijā.

Arthur Louis: "The nezv rich", Fortune 88 sept. 1973, 170. Ipp.; Lester C. Thurozv: The zero- sum society, Nezv York, 1981.

BAKTĒRIJAS Baktērijas ir kaitīgas veselībai. Nebūt ne visas baktērijas ir mazi velniņi, kā tas apgalvots mazgāšanas līdzekļu reklāmā. Lielākā dala baktēriju ir nekaitīgas un daudzas pat loti noderīgas.

Baktērijas piedalās vīna un alus raudzēšanā, paniņu, skābo kāpostu, jogurta, siera un mīklas rauga gatavošanā. Tās mūsu zarnās ražo vitamīnus (piemēram, B2 un K). Dārzā baktērijas palīdz veidoties humusam. Tās attīra notekūdeņus, tiek izmantotas par katalizatoru sarežģītos ķīmiskās sintēzes procesos.

Ar baktēriju palīdzību naftu, dabas gāzi un celulozi attīra no liekiem piemaisījumiem. Govju kuņģi tās no zāles un lapām veido cukuru. Tikai tāpēc, ka cilvēka zarnās šādu baktēriju nav, mēs nevaram līdzīgi daudziem zālēdājiem pārtikt vienīgi no zāles. Ja uz Zemes iznicinātu baktērijas, tad ietu bojā gandrīz vai visa dzīvā radība.

Tikai nedaudzi baktēriju veidi, piemēram, tīfa vai holeras iz​raisītāji, ir patiešām kaitīgi.

D. G. Mackean: Einfūhrung in die Biologie, Reinbek, 1970; Hans G. Schlegel; Allgemeine Mikrobiologie, 7. izd. Stuttgart, 1992.

BARRAS Šo izteicienu, ar kuru vācu sarunvalodā apzīmē karaklausību, nepareizi atvasina no franču grāfa Barā (Barras) (1755-1829) vārda. 19. gadsimta sākumā, franču okupācijas laikā, Napoleona karaspēks ar plakātu palīdzību aicinājis savā armijā brīvprātīgos. Šos uzsaukumus esot parakstījis franču karaspēka galvenais in​tendants Barā. Tā ari esot radies tautas izteiciens Ich gehe zum Barras (es eju karaklausībā). īstenībā grāfs Barā jau 1799. gadā, t. i., vairākus gadus pirms minētajiem notikumiem, aizgāja no Francijas politiskās dzīves. Savas aktīvās darbības laikā viņš gan bija nodarbojies ar rekrūšu iesaukšanu armijā, taču tas bija noticis Francijā. Minēto uzsau​kumu viņš nekad nav parakstījis.

Tomēr, domājams, ka izteiciens beim Barras (karadienestā), kaut arī citādā ceļā, tomēr radies Francijā, no vārda embarras (apjukums, nepatikšanas). Pēc Pirmā pasaules kara daudzi Rein- zemē izvietotie franču karavīri dzīvi armijā raksturoja ar vārdu embarras, un tādējādi šis izteiciens, atmetot pirmo zilbi, varēja ieviesties arī vācu sarunvalodā. Citu skaidrojumu varētu atvasināt no jidiša vārda baras (plācenis), kas lietots kā sinonīms armijas maizes apzīmējumam.

Fritz C. Miiller: Wer steckt dahinter? Namen, die Begriffe zuurden, Eltville, 1964.

BASTĪLIJA Bastīliju triecienā ieņēma Parīzes iedzīvotāji. Skolā mums māca, ka Bastīliju triecienā ieņēmuši Parīzes iedzīvotāji. Tas neatbilst patiesībai. Bastīlija nekad nav triecienā ieņemta. To atdeva labprātīgi.

Stingri ņemot, Francijas nacionālajā svētku dienā, 14. jūlijā, vajadzētu atzīmēt nevis Bastīlijas ieņemšanu, bet gan tās mierīgu atdošanu. Taču šāda necila rīcība nesaderas ar svētkiem, un tādēļ laikam uz mūžīgiem laikiem dzīvos stāsts par Bastīlijas ieņemšanu…

Oficiālās vēstures grāmatas par to vēsta šādi: 1789. gada 14. jūlijā vairāki tūkstoši parīziešu dodas demonstrācijā uz Bastīliju, bēdīgi slaveno karaļa cietoksni Parīzes centrā, lai protestētu pret iespējamo karaļa Ludviķa valsts apvērsumu un pret iemīļotā finanšu ministra Neķēra atlaišanu. No cietokšņa viņus apšauda ar lielgabaliem un musketēm, tādēļ varonīgie demonstranti, ciešot lielus zaudējumus un sīvi cīnoties ar aizstāvju pretestību, triecienā ieņem šo ienīsto feodālisma simbolu. Šai tēmai veltītajos rakstos minēti simt kritušo un tikpat daudz ievainoto. Uzvarējušie cīnītāji atbrīvo cietoksnī ieslodzītos, tā ievadot despotisma krišanu un jaunas, labākas dzīves sākumu. īstenībā notikumi risinājušies pavisam citādi. Pirmkārt, Bastīlija nebija drūms cietoksnis, bet drīzāk gan luksusa cietums dižciltīgiem krāpniekiem un šaubīgām personībām, piemēram, marķīzam de Sadam, kuriem tur bija pašiem savi kalpotāji un nereti ari iespēja brīvi iet un nākt. Nedaudzie ieslodzītie — 1789. gada 14. jūlijā to nebija vairāk par desmit personām — mūru iekšpusē, domājams, dzīvoja labāk nekā lielākā da|a parīziešu to ārpusē. Ja varam ticēt Gerhardam Prauzem, no kura darbiem esam ņēmuši šo atstāstu, tad esot pat bijuši gadījumi, kad ieslodzītie lūguši atļauju uzturēties Bastīlijā ilgāk. Cietokšņa apsardze sastāvējusi no pāris dučiem invalidu.

Otrkārt, parīziešu pūlis, kas 1789. gada 14. jūlijā devās uz Bastīliju, nemaz negribēja pret vai par kaut ko demonstrēt, nemaz nerunājot par vēlēšanos ar varu ieņemt šo novecojušo, pussabru- kušo cietoksni. Viņu mērķis bija konfiscēt dažus lielgabalus, kas stāvēja šķūnī blakus Bastīlijai. Taču Bastīlijas komandants de Lonē dienu iepriekš tos bija licis ievest cietoksnī. Tādēļ atnākušie sūtīja pie viņa delegāciju, lai uzzinātu, ko tas nodomājis darīt.

"Neko," de Lonē atklāti atbildējis. Viņš nevarot parīziešiem dot ieročus, taču negatavojoties arī uz tiem šaut, ja vien viņi paši neuzbrukšot. Ar šo atbildi sūtņi dodas uz Parīzes rātsnamu.

Pa to laiku pie Bastīlijas palikušie rīkojas tieši tā, kā to nevajadzētu darīt. Vai nu aiz garlaicības, vai ari aiz pārgalvības viņi ielaužas cietokšņa ārējā pagalmā un sāk šaut uz invalidiem, kas to apsargā. Tie savukārt arī atbild ar lodēm. Uzbrucēji, pārsteigti par pretestību, atkāpjas un, uzskatot, ka pārkāpta vienošanās, nikni maršē uz rātsnamu, lai aicinātu pilsētas valdi triecienā ieņemt Bastīliju.

Pilsētas vadība mēģina uzsākt sarunas. Tiek sūtīta jauna delegācija, ko apsardze, priecīga par šādu risinājumu, uzņem draudzīgi un apsola cietoksni brīvprātīgi atdot, ja vien sūtņi patiesi pārstāv pilsētas vadību.

Uz šo jautājumu atbilde netiek saņemta. Nezināma iemesla del deleģētie paliek ārējā pagalmā un pat atgriežas atpakaļ. Viņi paši vēlāk stāsta, ka uz tiem esot šauts, taču šķiet, ka tie vienkārši būs izbijušies, jo šaušana sākas tikai pēc sūtņu atgriešanās, kad viņu daudzie pavadoņi, neklausoties apsardzes brīdinājumos, turpina virzīties uz priekšu. Brīdinājumus atkārto, taču pūlis neapstājas. Cietokšņa apsardze sāk šaut un, atstājot aiz sevis dažus kritušos un ievainotos, nācēji atkāpjas otrreiz, postīdami virtuves, staļļus un ratnlcas, kas atrodas cietokšņa ārpusē.

Lai apturētu demolēšanu, sargi marodieru barā raida vienu vienīgu lielgabala šāviņu.

Taču tagad viņi paši tiek apšaudīti ar lielgabaliem, jo tikmēr veļas mazgātavas īpašnieks Ilēns pierunājis divas pie rātsnama izvietotas gvardes rotas doties ar viņu kopā uz Bastīliju un to apšaudīt, lai pēc tam cietoksni varētu ieņemt. Tik tālu lietas tomēr neaiziet. De Lonē uzvelk balto karogu, vispirms kā signālu, ka gatavs sarunām, un pēc tam, kad Ilēns viņam apsolījis ļaut bez traucējumiem brīvi atstāt cietoksni, arī kā kapitulācijas zīmi.

Fakts, ka invalīdi bija ar mieru bez pretošanās atstāt Bastīliju, ir vēsturiski neapstrīdams. Vārti tika atvērti, un apsardze bez iero​čiem sapulcējās pagalmā, lai cietoksni nodotu parīziešu rindās.

Tālākais norisinājās ap pulksten pieciem pēcpusdienā. Līdz tam brīdim nebija pat vēl ducis kritušo — tam laikam tā bija mierīga pēcpusdiena. Ilēns un gvardes rotu komandieris pirmie ieiet Bastīlijā un pieņem, respektīvi, grib pieņemt kapitulāciju. Taču aiz viņiem laužas iekšā uz laupīšanu un linčošanu noskaņots pūlis, ko gvardi apturēt vairs nespēj. Tiek nogalināti de Lonē un vairāki no invalīdiem. Pēc tam kad viss pieejamais ir izdemolēts un izlaupīts, pūlis triumfēdams ar kārtī uzspraustu de Lonē galvu dodas cauri Parīzei.

Tā beidzās 1789. gada 14. jūlijs, diena, ar kuru nav īpaši ko lepoties.

Friedrich Kircheisen: Die Bastille, Berlin, 1927; Georges Pernoud und Sabine Flaissier (izd.); Die Franzdsische Revolution in Augenzeugenberichten, Dūsseldorf, 1962; Gerhard Prause: Niemand hat Kolumbus ausgelacht, Dūsseldorf, 1968: "Der Sturm auf die Bastille fand nicht statt".

BERNU MASVEIDA NOGALINĀŠANA BETLĒMĒ Betlēmē notikusi bērnu masveida nogalināšana. Leģenda par bērnu noslepkavošanu Betlēmē patiešām ir tikai leģenda. Bēdīgi slavenā masu slepkavība, kad ķēniņš Hērods licis Betlēmē nogalināt visus bērnus, kas jaunāki par diviem gadiem, nekad nav notikusi.

Par šo briesmu darbu vēsta vienīgi Mateja evaņģēlijs. Pēc Jēzus piedzimšanas Jeruzalemē no austrumiem atnākuši trīs Gudrie (zvaigžņu skaidrotāji) un jautājuši pēc jaundzimušā jūdu ķēniņa, lai varētu to pielūgt. To izdzirdis, ķēniņš HērOds pasaucis tos pie sevis un uzzinājis, ka Betlēmē nācis pasaulē viņa pēctecis.

Lai atbrīvotos no konkurenta, Hērods lūdzis zvaigžņu skaidrotājiem, tiklīdz tie būs atraduši jauno ķēniņu, ari viņu aizvest pie tā. Mateja evaņģēlijā lasām: "Dodieties ceļā un meklējiet šo bērnu. Kad jūs viņu atradīsiet, dariet man to zināmu, lai arī es varētu aiziet viņu pielūgt."

Taču eņģelis brīdina Gudros. Viņi, Hērodam neko neteikuši, dodas tālāk. Brīdināti tiek arī Jāzeps un Marija. Tie ar savu bērnu vēl īstā brīdī paspēj aizbēgt uz Ēģipti, jo Hērods, nikns par to, ka trīs Gudrie nav pildījuši savu solījumu, jau izsūtījis bendes, lai tie Betlēmē un tās apkārtnē nogalinātu visus divgadīgos un šo vecumu vēl nesasniegušos bērnus, kas dzimuši laika posmā, par kuru viņam bija pavēstījuši Gudrie.

Pārējie evaņģēlisti to nepiemin. Ari citās tā laika hronikās un avotos par šādu ari tam laikam neparastu barbarismu nav runāts. Jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs, kas dzīvoja 100 gadu vēlāk un savā daudzsējumu jūdu tautas vēsturē par Hērodu nesaka neviena laba vārda, nepiemin bērnu nogalināšanu.

Taču tas nav vienīgais iemesls, kā dēļ varēru apšaubīt Mateja stāstījumu. Hērods, piemēram, minētajā laikā bija jau aptuveni 70 gadus vecs; viņam nebija iemesla baidīties no jaundzimušajiem.

Turklāt viņš nebija arī neierobežots valdnieks. Viņš bija ķeizara Augusta vasalis, un tikai ķeizaram vienīgajam bija tiesības pasludināt nāves spriedumus. Tādus ekscesus kā bērnu nogalināšana Betlēmē Augusts nekad nebūtu atļāvies. Desmit gadu pēc Hēroda nāves viņš tā pēcteci atcēla no amata daudz niecīgāka pārkāpuma dēl.

Acīmredzot Matejs šo stāstu par slepkavību ir gluži vienkārši izdomājis, iespējams, lai uzsvērtu mesijas nozīmi. Šādi neizdevušies atentāti jau kopš seniem laikiem tiek piedēvēti šis pasaules varenajiem. Tā, piemēram, Romas senāts, kuru brīdinājis kāds gaišreģis, aiz bailēm no jauna ķēniņa esot

licis nogalināt visus Augusta gadagājuma bērnus. Kā vēsta nostāsti, to aizkavējuši visi tie senatori, kuru sievas gaidīja bērnus, cerēdami, ka par ķēniņu kļūs tieši viņu pēctecis. Ari dižais Mozus ir tik tikko izglābies no līdzīgas masu slepkavības: "Visus jaunpiedzimušos zēnus metiet ūdenī," pavēlējis faraons, un tikai brīnums palīdzējis Mozum izglābties. (Viņa māte to nolikusi uz plosta Nīlā, kur to pēc tam atradusi faraona meita.) Šādi stāsti jau antīkajā pasaulē tika uzskatīti par literāru alegoriju, kuras uzdevums ir īpaši izcelt it kā iecerētā upura nozīmīgumu. No tāda viedokļa jāraugās arī uz Betlēmes bērnu nogalināšanu. Lai akcentētu mesijas nozīmi, Matejs viņam lāva brīnumainā kārtā izglābties no bērnu masveida nogalināšanas. Ābraham Schalit: Kotiig Herodes — der Mann und sein Werk, Berlirt, 1969; Gerhard Prause: Herodes der Grofie — Konig der Juden, Ham- burg, 1977.

BETLĒMES ZVAIGZNE Betlēmes zvaigzne bijusi komēta. Pretēji tam, ko redzam daudzās Ziemassvētku silītēs, Betlēmes zvaigzne, jādomā, nebija komēta. Ja var ticēt mūslaiku astronomiem, Betlēmes zvaigzne drīzāk ir bijusi trīskārša planētu Saturns un Jupiters konjunkcija.

Vissvarīgākā norāde par Betlēmes zvaigzni ir Mateja evaņģēlijā: "Kad Hēroda laikā Jūdejā Betlēmē piedzima Jēzus, no Austrumiem uz Jeruzalemi atnāca Gudrie un jautāja: Kur jaundzimušais jūdu ķēniņš?

Mēs redzējām viņa zvaigzni un esam nākuši, lai viņu pielūgtu."

Taču dīvainā kārtā bez šiem zvaigžņu skaidrotājiem neviens cits to nebija redzējis. Tas nozīmē, ka komētas vai supernovas varbūtība ir izslēgta (ja ņemam burtiski Mateja evaņģēliju). Maz ticams ari, ka tas varēja būt kāds meteors vai arī kāda cita īslaicīga debess parādība. Gudrie zvaigznei bija sekojuši ilgāku laiku: "Un zvaigzne, kuru tie bija redzējuši uzlecam, gāja viņiem pa priekšu līdz vietai, kur atradās bērns; tur tā apstājās."

Ja Betlēmes zvaigzne nav izdomājums vai laika ziņā cits no cita atdalītu objektu (komētas, supernovas, meteora) apvienojums iztēlē, var diezgan pamatoti runāt par šādu notikumu norisi: zvaigžņu skaidrotāji bija nākuši no Divupes zemes Mezopotā- mijas ar tās seno jūdu kultūras vēsturi. Tur astronomi jau ilgi bija gaidījuši Mesijas parādīšanos. Septītajam gadam pirms Kristus dzimšanas bija ar jūdu tautu cieši saistītajā Zivs zvaigznājā pareģota Saturna un Jupitera trīskārša konjunkcija ar Jupiteru kā laimes nesēju un Saturnu kā jūdu zvaigzni. Tādējādi šāda interpretācija Vecās derības pareģojumu garā bija loti iespējama. 7. gadā pirms Kr. trīskāršā konjunkcija bija redzama 29. maijā, 29. septembrī un 4. decembrī. 12. aprīlī šīs planētas pirmo reizi kopīgi parādījās Zivs zvaigznājā, tā kā zvaigžņu skaidrotājiem bija pietiekami daudz laika sagatavoties garajam ceļam, un 7. gada va​saras naktīs Zivs zvaigznājs bija labi saskatāms.

Dāvid W. Hughes: "The star of Bethlehem", Nature, 12.1976; lasītāju vēstules žurnālā "Na- ture", 8.1977; Konradin Ferrari d'Occhieppo: Der Stern von Bethlehem in astronomischer Sicht — Legende oder Tatsache? Giefien, 1994.

BIG BEN Šis Anglijas galvaspilsētas simbols nav ne tornis, ne arī torņa pulkstenis. Tas ir trīspadsmit tonnu smags zvans, kas savu vārdu ieguvis no sera Bendžamina Holla, kurš bijis atbildīgs par sabiedriskajām celtnēm šī torija būvniecības laikā.

BIZAMŽURKA Bizamžurka ir žurka. No Ziemeļamerikas ievestā un tur sava kažoka dēl intensīvi medītā bizamžurka nav žurka (Rattus), bet gan — pelēkā strupaste (Ondatra). 20. gadsimta sākumā tā ievesta Čehijā un no turienes izplatījusies tālāk Eiropā. Šķirklis "Bisamratte", Meyers Grofies Taschen- lexikon, Mannheim, 1992.

BOKSS

Boksa cimdi aizsargā pretinieku no sitieniem. Boksa cimdi nesargā to, kas sitienu saņem, bet gan sitēju, lai tas nesalauztu roku. 300 līdz 400 gramu smagie cimdi palielina sitiena kinētisko enerģiju un līdz ar to pretinieka savainošanas iespēju nevis sa​mazina, bet palielina.

Tāpēc līdz pagājušā gadsimta beigām boksā cīnījās bez cimdiem. Pēdējais no pasaules čempioniem boksā, kurš 1889. gadā savu titulu aizstāvēja ar kailām rokām, bija Džons Salivans. Šķirklis "Boxing", Microsoft CD-ROM Enzy- clopādie Encarta, 1994.

BRlVĀ TIRDZNIECĪBA 19. gadsimts bija brīvās tirdzniecības ziedu laiks. Pretēji daudzu ekonomistu domām 19. gadsimts nebija brīvas, licenču, muitas un varasvīru mahināciju neierobežotas tirdzniecības ziedu laiks. Jau pirms simt gadiem ekonomikas teorija lielā mērā atšķīrās no prakses. Kaut arī dižā skotu zinātnieka Ādama Smita ekonomiskā liberālisma maksimām atradās daudz piebalsotāju, tā laika ekonomisko politiku drīzāk varētu raksturot ar Paula Bai- ruha vārdiem kā "protekcionisma okeānu ar pāris liberālām sali​ņām".

Patiesi brīva tirdzniecība 19. gadsimtā bija tikai nedaudzās mazākās valstiņās, piemēram, Dānijā, Holandē, Portugālē vai Šveicē, ar mazāk nekā 5% no visa Eiropas iedzīvotāju skaita. Lielās zemēs, kā Anglija, Francija, Austrija un Prūsija, jau toreiz līdzīgi kā mūsdienās centās aizsargāt vai nu savus zemniekus, vai fabrikantus, vai arī abus kopā.

Saprātīga ekonomiskā politika bija vērojama tikai īsā starpposmā — no 1860. līdz 1879. gadam.

Citādi uz visām robežām cītīgi tika prasītas muitas nodevas — Francijā caurmērā 12-15%, Austroungārijā 15-20%, Vācijā un Anglijā nedaudz mazāk. Par īsti brīvu tirdzniecību tajā laikā nevarēja būt ne runas.

Paul Bairuch: Economics and zvorld history: Myths and paradoxes, Nezv York, 1993.

BROKASTIS Veselīgi ēst nozīmē labi pabrokastot. Daudzi brokastis uzskata par galveno dienas maltīti. Taču Anglijas uzturzinātnieki tam nepiekrīt. Izvērtējot lielu skaitu šim jautājumam veltītu pētījumu, viņiem nav izdevies atrast "gandrīz neviena pamatojuma hipotēzei, ka brokastu neēšana negatīvi ietekmē kā cilvēka fizisko, tā arī garīgo darbu [..], vai pat — ka brokastis ir dienas svarīgākā maltīte".

Uzskatu par brokastu nozīmību, šķiet, radījuši četrdesmito gadu beigās veiktie eksperimenti, pētot slodzi, kādu iztur brokastis ēdušas un brokastis neēdušas personas. Lai gan šie pētījumi skaidru atbildi nedeva, uzdevuma pasūtītājiem — amerikāņu kukurūzas pārslu ražotājiem — izdevās eksperimentu rezultātus publikai pasniegt tādā veidā, ka tā sāka ticēt brokastu nozīmībai.

Līdz pat mūsu dienām — 50 gadus vēlāk — par spīti izmēģinā​jumiem, nevienā pētījumā nav izdevies pārliecinoši pierādīt brokastu nozīmīgumu. Pēc daudzu uzturzinātnieku domām, vismaz attiecībā uz pieaugušajiem nevar būt nekādu iebildumu, ja kāds ikdienā ēšanu sāk ar pusdienu maltīti.

N. H. Dickie, A. E. Bender: "Breakfast and performance", Applied Nutrition 55, 1983, 36.-46. Ipp. BRUŅINIEKI Bruņinieki bija bruņnieciski. Viduslaiku bruņinieku iedomājamies kā jātnieku bruņu kreklā un bruņu cepurē ar zobenu un šķēpu, kas meklē piedzīvojumus, dzied mīlestības dziesmas, glābj atraitnes un bāreņus un soda laupītājus. īstenībā lielākā dala viduslaiku bruņinieku paši bija laupītāji. Tautai viņi nesa vienīgi nelaimi.

Gadsimtu pēc gadsimta tie, nevienam nepaklaudamies, vajāja, tiranizēja un slepkavoja iedzīvotājus, aplaupīja garām braucošos tirgotājus un apzaga svētceļniekus. Tai vietā, lai zemniekiem iemācītu saimniekot, "viņi tiem atņēma pēdējo sēklai domāto labību" (H. Mauss).

Nebija ne miņas no galma tikumiem un paražām. "Sīkie vald- nieciņi bez jebkādas sabiedriskās dzīves truli tupēja savās nocietinātajās pilīs. Pils pagalms pilns ar mēsliem un atkritumiem, pa vidu cūkas un vistas. Pie mūriem piesieti zirgi un govis — viss viena vienīga kloāka. Logi aizsegti ar dzīvnieku ādām un koka aiz​vērtņiem, telpas silda kūpoši ogļu trauki, un gaismu dod skali."

Aina mainās tikai pēc ķeizara Barbarosas Vispārējā miera noslēgšanas, sākoties pirmajiem krusta

kariem. Pāvests Urbāns savā rietumzemju bruņiniekiem veltītajā uzsaukumā saka: "Tiem, kas līdz šim bijuši vienīgi laupītāji, tagad jākļūst par bruņiniekiem. Tiem, kuri agrāk cīnījās pret saviem brāļiem un radiniekiem, tagad jācīnās pret barbariem." Tādējādi bruņinieku agresija pret pašu tautas brāļiem pavēršas pret austrumzemju barbariem.

Otto Borst: Alltagsleben im Mittelalter, Frank- furt, 1983; Hansjorg Maus: Kaiser Barba- rossa — Mann des Friedens, Recklinghausen, 1990.

BUMERANGS 1 Bumerangs ir tikai Austrālijas aborigēnu izgudrojums. Bumerangu pazina jau Senajā Ēģiptē, un arī mūsdienās to Ziemeļamerikā dažas indiāņu ciltis izmanto kā medību ieroci. Tā kā šim kultūrām diezin vai ir bijusi saskare ar Austrālijas aborigēniem, bumerangs acīmredzot ir izgudrots neatkarīgi no tiem. Šķirklis "Boomerang", Microsoft CD-ROM Enzyklopādie Encarta, 1994.

BUMERANGS 2 Labs bumerangs atgriežas atpakaļ pie metēja. Bumeranga galvenā priekšrocība nav tā, ka tas atgriežas atpakaļ pie metēja, bet gan tā, ka liks koks aizlido tālāk par taisnu. Atpakaļ lidojošu bumerangu aborigēni izmanto galvenokārt treniņam un putnu aizbaidīšanai. īstie medību bumerangi atpakaļ nelido.

Ja bumerangi meklētu savus metējus, Austrālijas armija Pirmā pasaules kara laikā nebūtu radījusi rokas granātas bumeranga veidā…

BURKĀNI Burkāni uzlabo redzi. Burkāni satur karotlnu, no kura cilvēka organismā rodas A vitamīns. Un tādēļ, ka cilvēki, kam trūkst A vitamīna, krēslā slikti redz (pilnīgā tumsā neviens nekā neredz ne ar, ne ari bez vitamīniem), burkānus bieži uzskata par līdzekli, kas palīdz uzlabot redzi. īstenībā — ja neņemam vērā redzes traucējumus krēslā — burkāniem ar acīm nav nekā kopēja. Ari, lai labi redzētu krēslā, burkānu papildporcija nav vajadzīga. Normāls ikdienas uzturs satur pietiekami daudz A vitamīna.

c Ir daudz vieglāk pazīt maldus, nekā atklāt patiesību; maldi atrodas virspuse, tādēļ tos vieglāk pieveikt, pa​tiesība turpretī gul dziļi, ne katram dots to izpētīt.

Johans Volfgangs Gēte CĒLGĀZE Cēlgāze neveido ķīmiskus savienojumus ar citiem elementiem. Cēlgāzes (hēlijs, argons, neons, kriptons, ksenons un radons) parasti ar citiem elementiem ķīmiskus savienojumus neveido. To ārējais elektronu apvalks ir pilnīgi noslogots. Taču 1962. gadā ķīmiķiem izdevās šo stabilo ārējo apvalku uzlauzt un radīt cēlgāzes savienojumus. Visizturīgākais no tiem ir kseno- heksafluorids. Šķirklis "Edelgase", Das neue grofše farbige lexikon, Niedernhausen, 1988.

CEPELĪNS Cepelīnu izgudrojis grāfs Cepelīns. 1670. gadā portugāļu jezuītu ordeņa priesterim Frančesko de Lana-Terci radās doma par "vakuuma gaisa kuģi" — laivu, kas piekārta lodēm, no kurām izsūknēts gaiss.

Taču šī ideja netika realizēta. Bet jau 1852. gadā franču inženieris Anri Žifārs pacēlās gaisā ar pirmo vadāmo gaisa kuģi. Tas bija ar gāzi pildīts balons ar propelleri, ko darbināja tvaiks. 1884. gadā frančiem Renāram un Krebsam pirmo reizi izdevās balonu ar elektriski darbināmu propelleri — arī vējainā laikā — atgriezt atpakaļ starta vietā. Tas viss notika jau pirms grāfa Cepelīna darbības. īstais jauninājums, ar ko grāfa Cepelīna gaisa kuģis atšķīrās no saviem priekšgājējiem, bija tā stingrais skelets. Pirmie kuģi lidoja, piestiprināti gāzes balonam vai pie vertikālas ass piemontētām gā​zes tvertnēm. Cepelīna ideja bija uzbūvēt gaisa kuģi ar ārējā ap​valkā ietvertu stingru skeletu.

Taču arī šī doma nebija gluži jauna. Šai pašā laikā ungārs, alumīnija rūpnieka dēls Dāvids Švarcs konstruēja gaisa kuģi ar stingru alumīnija apvalku. Savā grāmatā vioš to apraksta šādi: "Gaisa kuģis sastāvēja no 12 m plata un 24,32 m gara cilindra, kas priekšgalā noslēdzās ar 11 m garu, smailu parabolu un aizmugurē ar 3 m augstu, tukšu lodi. Tā kopējais garums bija ap 38,32 m. Ārējo apvalku veidoja 0,18 līdz 0,20 mm biezas gaisu necaur- laidoši savienotas gareniskas alumīnija skārda plāksnes, kas apsedza alumīnija konstrukciju. Lai izveidotu un saglabātu gaisa kuģa formu, tika uzbūvēts 24,32 m garš un 8 m plats rāmis, kas sastāvēja no diviem gareniskiem balstiem, diviem tiem paralēli gulošiem balstiem un 10 šķērsbalstiem, kas visi atradās vienā līmenī. [„] Gondola bija veidota no alumīnija skārda ar 20 x 20 x 2 mm dubultleoķiem. Pie četriem balstiem piestiprināta, tā karājās apmēram 4,4 m zem gaisa kuģa. 16 zirgspēku jaudas Daim- lera motors ar pagarinātas vārpstas dzensiksnu darbināja divmet- rigu propelleri ar horizontālu asi…" Šis gaisa kuģis, kura būvi bija finansējusi Vācijas valdība, 1897. gada 3. novembrī daudzu armijas pārstāvju un žurnālistu klātbūtnē pacēlās gaisā no Tempelhofas lidlauka Berlīnē. Taču lidaparāta pirmais lidojums kļuva arī par pēdējo. Nolaižoties tas tika stipri bojāts un bija derīgs vairs vienīgi lūžņiem.

To visu Cepelīns, pensionēts kavalērijas ģenerālis no Virtem- bergas, /.ināja loti labi. Viņš labi pazina gaisa kuģu un balonu lidojumu idejas un, domājams, bija arī Berlīnes neveiksmes aculiecinieks.

Jau amerikāņu pilsoņu kara laikā Cepelīns kā viesis bija lidojis armijas gaisa balonā. Sveši viņam nebija arī franču un vācu izmēģinājumi ar vadāmiem baloniem. Atšķirībā no pārējiem Cepelīns, savu gaisa kuģi konstruējot, pirmām kārtām domāja par lielāku apjomu un par stingru ārējo apvalku. 1874. gadā viņš raksta: "Lidaparātam vajadzētu būt liela kuģa izmērā. Gāzes tvertnes jāaprēķina tā, lai tas turētos gaisā līdz ar nelielu lieko svaru. Pacelšanās notiek, iedarbinot motoru, kas gaisa kuģi pacel uz augšup vērstiem spārniem. Vajadzīgajā augstumā spārnu slīpums tiek samazināts un kuģis ieņem horizontālu stāvokli.

Nosēžoties spārnu slīpumu samazina vēl vairāk un palēnina ātrumu. Vadības ierīcēm jābūt pēc iespējas vieglām — tās sastāv no buru audekla stū​rēm lidaparāta abos galos."

Pēc aiziešanas no armijas Cepelīns ar inženieru palīdzību, izmantodams savu ģimenes kapitālu, sāka

ideju realizēt. Palīdzēja arī daži no mazāk veiksmīgā konkurenta Švarca atraitnes nopirktie patenti.

Cepelīns pats sevi neuzskatīja par ievērojamu inženieri un izgudrotāju — viņam nebija attiecīgo priekšnosacījumu. Ce​pelīns bija veiksmīgs organizators, un par to viņam arī pienākas pelnīta slava.

Hans G. KnāuseU LZl — der erste Zeppelin, Bonn, 1985; Michael Belafi: Ferdinand Graf von Zeppelin, 3. izd., Leipzig, 1990; šķirklis "Airship", Microsoft CD-ROM Enzyclopddie Encarta, 1993.

CIGĀRI Cigārs pirms aizdedzināšanas jāsasilda. "Šis paradums cigārus pārmērīgi sasildīt, kas diemžēl novērojams daudzos labos restorānos, ir anahronisms," raksta Cīno Davidovs. "Agrāk [..] dažu spāņu, Seviljā ražotu cigāru šķirņu seglapa bija pielipināta ar cigoriņos krāsotiem tragantsveķiem. Toreiz tad arī bija ieteicams, cigāru nedaudz paturot virs liesmas, atbrīvoties no tragantu sma​kas."

Mūsdienās cigāru seglapas ir bez smakas. Tādēļ arī nav nekā​das vajadzības no tās atbrīvoties.

Zino Davidoff: Zigarren-Brevier oder Was raucht der Connaisseur. Wien, 1991.

CILVĒKA SMADZENES Inteliģentu cilvēku smadzenes sver vairāk nekā neinteliģentu smadzenes. Pretēji senam aizspriedumam mūsu smadzeņu svaram nav nekāda sakara ar to kvalitāti. Nozīmīgs ir vienīgi pelēko šūniņu skaits smadzeņu apvalkā.

Vīriešu smadzenes caurmērā sver 1375 g. Kā redzams tabulā, apdāvinātu domātāju smadzeņu svars novirzās no šīs normas gan uz augšu, gan arī uz leju, turklāt dažkārt visai ievērojami.

Ivans Turgeņevs 2012g Oto fon Bismarks 1807g Imanuels Kants 1600g Fridrihs Šillers 1530g Rafaels Santi 1161g Anatols Franss 1160g Kleines Handlexikon, Gutersloh, 1969. ČŪSKAS 1 Čūskas ritinās ap zariem un ap kokiem. Čūskas ap zariem un kokiem neritinās. Viņas guj uz tiem.

Epizodes no "Džungļu grāmatas" ekranizējuma, kurās ļaunā čūska Kaa, aptinusies ap zaru, nobur mazo Maugli, neatbilst šo dzīvnieku patiesajai uzvedībai.

Philip Ward: A dictionary of common fallacies, Nezv York, 1978. ČŪSKAS 2 Klaburčūskas pirms dzelšanas klabina. Kad klaburčūskas klabina, tās brīdina savus ienaidniekus: "Bēdz… citādi…" Un, ja ienaidnieks tajā brīdī ari patiesi bēgs, čūska nekodīs. Šķirklis "Rattlesnake", Microsoft CD-ROM Enzyklopādie Encarta, 1994. ČŪSKAS 3 Žņaudzējčūskas upuri nožņaudz līdz nāvei. Milzu čūska, piemēram, Boa constrictor, upura pieveikšanai izmanto daudz mazāk spēka, nekā pieņemts par to domāt. No sākuma tā upuri aptver pavisam viegli, cilpa savelkas ciešāk ar katru tā elpas vilcienu, līdz viņa asinsrite un elpošana apstājas. Tas notiek lēnām un nebūt neizskatās pēc mežonīgas žņaugšanas. Šķirklis "Rattlesnake", Microsoft CD-ROM Enzyklopādie Encarta, 1994. ČŪSKAS 4

Šaudot mēli, čūska draud. Ar savu kustīgo mēli čūska ievelk gaisu. To viņa dara, nevis lai atvēsinātos, bet gan lai labāk varētu saost un tādējādi vieglāk samanīt upuri. Čūskām nav deguna, bet ir padziļinājums smaganu priekšējā daļā, t. s. "Jākobsona orgāns", loti jutīgs epitēlijs. Tas ir "ožas epitēlijs", kas uztver ar mēles šaudīšanu iegūtās smaržas. Vājākā variantā šāds "Jākobsona orgāns" sastopams arī dažu amfībiju, kirzaku un zīdītāju mutes dobumā. Šķirklis "facobson's Organ", Encyclopaedia Britannica, Chicago, 1985. ČŪSKAS 5 Lielākā dala čūsku ir indīgas. No vispār zināmām 2500 čūsku sugām tikai 400 ir indīgas (ar indes zobiem). Eiropā no tām sastopamas tikai deviņas un Vācijā — divas sugas, abas pieder pie odžu dzimtas. ČŪSKAS 6 Čūska klausa čūsku dīdītāja stabulei. Kad arābu vai Indijas tirgos čūsku dīdītājs noliek savu grozu, pacel vāku un sāk stabulēt, izlien čūska, saslienas stāvus un kustas mūzikas ritmā.

Pretēji tam, kā šķiet vairākumam klausītāju, čūska šīs stabules skaņas vispār nedzird. Čūskām nav dzirdes. Skaņu viļņus tās uztver, ja vien viņas vispār to spēj, netieši, caur zemes svārstībām, bet nekad ne no gaisa. Skaņas un toņus čūskas labākajā gadījumā var vienīgi izjust. Svārstoties un grozoties tās neseko čūsku dīdī​tāja stabules skaņām, bet vienīgi tās kustībām. Šķirklis "Snake" Microsoft CD-ROM Enzyklo- pādie Encarta, 1994.

D Cilvēks ir gatavs mirt par jebkuru ideju, ja vien šī ideja nav viņam īsti skaidra.

Gilberts Čestertons DABISKAIS UZTURS Dabiskais uzturs satur vairāk barības vielu. Svaigi dārzeņi, rieksti, svaigs piens, minerālūdens vai kaltēti augli paši par sevi nav ne veselīgāki, ne arī bagātāki ar barības vielām nekā koka- kola, hamburgeri vai mākslīgie vitamīni. Mūsu ķermeņa šūnas, kas gremošanas procesa pēdējā posmā ēdienu pārvērš enerģijā, taukaudos vai muskuļos, uzņemtās pārtikas avotu nepazīst un nespēj arī atšķirt, vai tā ir bijusi mākslīga vai dabiska, un arī pārējiem šīm milzu fabrikas "Cilvēka organisms" nodalījumiem ir vienal​dzīga tur apstrādājamo vai pārstrādājamo materiālu izcelsme.

Arī uzturlīdzekļu apstrādes pakāpe to kvalitāti daudz neietekmē. Pēc Vācijas Uztura biedrības pārstāvju domām, daudz svarīgāks ir barībvielu sastāvs un higiēniski toksikoloģiskie aspekti, kurus dabiskās barības fetišisti negrib ņemt vērā: kaitīgās vielas, baktērijas, nesagremojamās vielas un dažāda veida indes dabiskā barībā ir gluži tāpat kā apstrādātos produktos, dažreiz pat vairāk, piemēram, vislabākajā pienā vai arī svaigos riekstos, tā kā ar argumentiem "veselīgs" vai "bagāts ar barībvielām" šeit ne​pietiek.

Turklāt liela daļa dabiskās barības aizstāvju savu pārliecību gūst no citiem, it īpaši no ideoloģiskiem avotiem. "Daudzi cilvēki atklāj okulto gandrīz vienlaikus ar pupu dīgstu priekšrocībām."

(A. Luhrmann) Pret to arī nebūtu ko iebilst. Nav nekā iracionāla, ja mēs dodam priekšroku dabiskiem produktiem, kuru audzēšanā izmantotas citādas metodes vai kurus nepārdod vienīgi pelņas gūšanas nolūkā. Taču varētu likties godīgāk krusta gājienu pret McDonald's, Unilever vai Nestie pamatot arī politiski un izcīnīt ne tikai ar fiktīviem argumentiem par vitamīniem vai mikroele​mentiem.

Wemer Kollath: Die Ordnung unserer Natur, Stuttgart, 1952; Claus Leitzmann, Kari von Koerber, Thomans Mānnle: Vollztiertnāhrung, 5. izd., Heidelberg, 1986; Deutsche Gesell- schaft fūr Emāhrung: 10 Regeln fiīr eine voll- viertige Emāhrung, Frankfurt, 1989; A. Luhrmann: Persuasions of the zvitch's craft, Oxford, 1989.

DARBS "Darbs ir līksme". Šis bieži citētais kāda Bībeles fragmenta saīsinājums Bībelē īstenībā nav sastopams. Lutera tulkotajā 90. psalmā gan ir teikts: "Mūsu dzīve ilgst 70 gadus, un, ja vēl vairāk, tad tie ir 80 gadi, un līksmi tai devušas pūles un darbs." īstenībā oriģinālteksta autors ir domājis gluži pretējo: mums visu dzīvi ir jāmokās, arī tad, ja mēs to uzskatām par līksmu.

Jaunākie Bībeles tulkojumi ir daudz precīzāki: "Mums doti 70 gadi, un, ja vēl vairāk, tad 80. Dzīve ir grūtības un māņi (H. J. Krauss, 1960); "…un pat patīkamais tajā ir tikai posts un māņi" (P. Šulcs, 1978); "…vislabākais tajā ir pūles un grūtības, tā paiet ātri, un mēs to atstājam" (Katolische Bibelanstalt, 1980). Ari kopš 1965. gada apgrozībā esošajā pārlabotajā Lutera Bībeles tulkojumā šis teksta vietas īstā nozīme ir nepārprotama: "Mūsu dzīve ilgst 70 gadus, un, ja vēl vairāk, tad 80, un tas, kas mūs dzīvē ielīksmo, ir vienīgi veltas pūles…"

Un tomēr Lutera maldīšanās turpina dzīvot, šķiet, aiz tā paša iemesla, kādēļ arī daudzi citi maldi saglabājas gadsimtiem ilgi. Tas notiek tādēļ, ka tie tik loti labi iederas pasaules skatījumā — šajā gadījumā protestantiskajā darba ētikā.

Die Bibel — Altes und Neues Testament — Einheitsūbersetzung, Katolische Bibelanstalt, Freiburg, 1980; Gerhard Prause: Tratschkes Lexikon fūr Besserzvisser, Munchen, 1986.

DĀVIDA ZVAIGZNE Dāvida zvaigzne ir sens jūdu simbols. Sešstarainā Dāvida zvaigzne, ko nacisti lika ebrejiem nēsāt pie apģērba, par jūdaisma simbolu kļuvusi loti vēlu — tikai 19. gadsimtā. Toreiz jūdi šo zvaigzni kā

savas ticības simbolu sāka likt uz sinagogām līdzīgi tam, kā kristieši izmantoja krustu.

Līdz tam laikam zvaigznei nekāda īpaša nozīme netika piedēvēta. Tā, tāpat kā daudzi citi maģiski simboli, bija plaši pazīs​tama ari citās kultūrās.

Encyclopedia fudaica, Philadelphia, 1971.

DEMOKRĀTIJA Demokrātija nozīmē tautas varu. Kad diviem nelegāliem Ku- bas bēgļiem Antverpenes ostā pateica, ka viņi nokļuvuši demokrātiskā valstī, tie paniskās bailēs esot pārlēkuši pār bortu un noslīkuši. Tas liecina vismaz par vienu faktu: ar demokrātiju cilvēki saprot dažādas lietas. Pie mums visizplatītākā nozīme ir — tautas vara. "Demokrātija, politiskās dzīves forma, kurā cilvēku grupas vai valsts gribu nosaka visas tautas griba" (Brockhaus Kompakt).

Taču šādam jēdziena skaidrojumam daudzi domātāji nepiekrīt. "Mūsu izpratnē ir tikai divas valdības formas," raksta pazīstamais filozofs Karls Popers, "tādas, kuras pavalstniekiem dod iespēju bez asinsizliešanas atbrīvoties no saviem vadītājiem, un citas, kurās gāzt valdību var vienīgi varmācīgi, ar asinsizliešanu. Pirmo no šīm formām mēs parasti saucam par demokrātiju, otro — par tirāniju vai diktatūru." Šādā izpratnē Šveice, kaut arī bez vēlēšanu tiesībām sievietēm, bija demokrātiska, Staļina Krievija turpretī ar savām vispārējām vēlēšanu tiesībām tāda nebija. Šveicē arī bez vēlēšanu tiesībām sievietēm valdību mainīt bija iespējams nevardarbīgi, Krievijā, par spīti vēlēšanu tiesībām, sievietēm tādas iespējas nebija.

No šāda viedokļa, tātad galvenais demokrātiskā valsts iekārtā ir vieglums, ar kādu pavalstnieki, ja viņi to vēlas, var atbrīvoties no saviem valdītājiem neatkarīgi no tā, vai šajā procesā piedalās visi pilsoni vai arī vienīgi nedaudzi no tiem. Pēdējais apstāklis ir otršķirīgs.

Kari Popper: Auf der Suche nach einer bes- seren Welt, Miinchen, 1984.

DIETA Diēta palīdz notievēt. Mēs, vācieši, ēdam aizvien mazāk un tomēr kļūstam aizvien resnāki. Un tas notiek ne tikai ar mums. Šķiet, ka visā Rietumu pasaulē korpulence izplatās tikpat strauji, kā apmātība ar diētu (Nezv Scientist). Par spīti gandrīz histēriskai visādu notievēšanas veidu izmantošanai, turpat vai visās pasaules bagātajās industriālajās zemēs cilvēku ķermeņa svars nepārtraukti pieaug.

Ir maldīgi domāt, ka diēta palīdz notievēt. Diēta cilvēku dara resnāku. Ja var ticēt vairuma ekspertu domām, tad lielākā dala diētu ir ne vien neiedarbīgas, bet pat pretdarbīgas. Mēs kļūstam aizvien resnāki nevis tāpēc, ka uzņemam pārāk daudz kaloriju, bet gan tāpēc, ka mums to trūkst.

Sastādot diētu, parasti tiek aizmirsts un ignorēts, ka mūsu ķermeņa svars ir atkarīgs ne tikai no kalorijām, ko mēs uzņemam, bet ilgākā laika posmā vēl daudz vairāk no tām, ko mēs izmantojam. Ķermeņa masu var salīdzināt ar ūdeni vannā. No augšas ūdens plūst vannā iekšā, apakšpusē tas atkal iztek Ērā. Ja ietek vairāk, nekā iztek, vanna kļūst pilnāka. Pretējā gadījumā tā tukšojas. Lielākajā daļā diētu domāts pirmām kārtām par "ietecēšanu". "Iztecēšana" atstāta Dieva ziņā (ja tā nebūtu, neviens šādas grā​matas nepirktu). īstenībā lieko kaloriju izvadīšana ir loti svarīga un arī regulējama. Ja izvadīšanas kvotas būtu nemainīgas, neatkarīgas no uzņemtās barības, tad, piemēram, viena papildu alus pudele ar 300 kalorijām dienā ik pa četrām vai piecām nedēļām dotu ķermenim lieku kilogramu tauku (1 kg tauku = 9100 [kilo]kaloriju = 30,3 pudeles alus = četru vai piecu nedēlu patēriņš). Citiem vārdiem sakot, ja kāds vai kāda šādu laika posmu pie maltītes ūdens vietā dzer alu, tad viņš vai viņa, ja vien šis rēķins ir pareizs, pēc tam svērs par kilogramu vairāk nekā iepriekš. Pēc astoņām nedēļām šis cilvēks būs pieņēmies svarā jau par 2 kilogramiem, pēc astoņdesmit nedēļām — par 20 kilogramiem, pēc 800 nedēļām — par 200 kilogramiem. Un pēc veiksmīgi turpinātas 4000 nedēlu ilgas alus dzērāja dzīves 77 gadu vecumā šis cilvēks svērs 1000 kg, tātad veselu tonnu.

Taču tas nav reāli. Pretējs piemērs patlaban sēž pie rakstāmmašīnas, ar kuru šīs rindiņas tiek

rakstītas. To autors kopš 25 gadiem ik dienas izdzer aptuveni divas līdz četras glāzes alus vai vīna vairāk, nekā tas būtu nepieciešams izdzīvošanai. Atbilstoši iepriekšminētajiem secinājumiem viņam vajadzētu svērt 300-400 kg (salīdzinājumā ar faktiskajiem 88 kilogramiem).

Teorija "9100 kaloriju = 1 kg" kļūst vēl apšaubāmāka, ja aplūkojam pretējo gadījumu, proti: cilvēks, kas pie pusdienām visu laiku dzēris glāzi alus, tagad tā vietā dzer ūdeni. Pārējie uzturlīdzekli mainīti netiek. Pēc četrām nedēļām šai personai vajadzētu svērt par 1 kilogramu mazāk, pēc 40 nedēļām tie būtu jau 10 kilogrami un pēc 400 nedēļām, aptuveni nedaudz vairāk par 7 gadiem, — 100 kilogrami. Ja par sākotnējo svaru pieņem 88 kilogramus, tad šajā laikā šis cilvēks svērtu jau mī​nus 12 kg.

Tā kā virs Zemes diezin vai kas tāds ir iespējams, jāsecina, ka "iztece" mūsu kaloriju vannā ir mainīga un ka pie ilgstošas diētas tā parasti samazinās! Kalorijas, kas cilvēkam nepieciešamas svara saglabāšanai, ķermenis patērē pilnīgi, un, kā rāda eksperimenti, to skaits atkarīgs no mūsu ēšanas ieradumiem. Ne visas kalorijas, ko uzņemam, nonāk ķermeņa šūnās. Dala no tām, vairumam cilvēku tā ir gandrīz puse, enerģijas ražošanas gaitā iet zudumā (līdzīgi kā automobilī, kur motors patērē apmēram 30% benzīna, bet ap​mēram 70% iet zudumā). Tās gluži vienkārši it kā "izskrien cauri".

Ja samazinās uzņemto kaloriju daudzums, ķermenis kļūst taupīgāks. Lielāks skaits kaloriju tiek novirzīts uz vielmaiņas procesiem. "Izšķērdība" samazinās, ekstremālos gadījumos pat tik tālu, ka, uzņemot mazāk kaloriju, vielmaiņas procesā nonāk to lielāks daudzums nekā iepriekš.

Pat, ja neoem vērā šo "izšķērdību", ķermenis var iztikt ari ar mazāku kaloriju daudzumu. Ilga gavēšana samazina pat ķermeņa šGnu tiešo kaloriju patēriņu. Tas ir līdzīgs process kā gadījumā, ja mūsu automašīna, nemainot ātrumu un enerģijas patēriņu, 100 kilometriem patērētu 8 1 benzīna vietā tikai 6 1.

"Cilvēks, kas ar 3000 kalorijām dienā normāli saglabā savu svaru, pēc 3 nedēlu diētas, uzņemot ik dienas tikai 1000 kaloriju, patiesi var nedaudz notievēt. Taču pēc tam, patērējot dienā tikai 2500 kaloriju, viņš savu svaru atkal atgūs." (B. Ludvigs) Neatlaidīgi diētas ievērotāji savu vielmaiņu vada divos virzienos. Pirmkārt, liela dala uzņemto kaloriju patiesi nonāk to patērējošās ķermeņa šūnās, otrkārt, tām nepieciešamo kaloriju daudzums samazinās.

Geoffrey Cannon, Hetty Einzig: Dieting makes you fat, London, 1983; "SGhrei aus der Tiefe des Bauches", Spiegel 15/1985; George A. Bray: "Obesity", M. L. Brozvn (izd.): Present knoiu- ledge irt nutrition, Washinglon, 1990; "Schlankheitskuren l&ll", Test Mārz und April 1993 (282.-285. un 389.-401.

Ipp.); P. S. Shetty: "Chronic undernutrition and metabolic adaptation", Proceedings of the Nutrition Society 52, 1993, 267.-284. Ipp.; K. Lauterbach u. c.: Entzaurf einer Evidenz- basierten Leitlinie zur Behandlung der Adipositas in Deutsch-land, Koln, 1997; Bernhard Ludwig: Anleitung zum Dickrverden, Munchen, 1990.

DIEVIŠĶĀ KOMĒDIJA Dante Aligjēri šo savu lielisko darbu pats nekad tā nav nosaucis. Viņš to sauca par La Comedia.

Apzīmētāju "dievišķā" 200 gadu vēlāk, jau ilgi pēc Dantes nāves, virsrakstam pievienoja izveicīgi grāmatizdevēji. Pirmo reizi tas parādījās Lodoviko Dolči izdevumā 1555. gadā.

Harenbergs Lexikon der Weltliteratur, Dort- mund, 1989.

DIMANTI Dimanti nedeg. Dimanti pretēji to zelta vai platīna ietvariem deg loti labi. Tā kā dimanti sastāv no tīra oglekļa, tie temperatūrā, kas pārsniedz 900°C, sadeg pilnīgi bez atlikuma. Šādas temperatūras nav parastā degšanas procesā, taču tā rodas lielos ugunsgrēkos, piemēram, pēc Sanfrancisko zemestrīces vai arī Otrā pasaules kara lielākos bumbu uzlidojumos. Ja kāds pēc šādas uguns veltīgi meklē savus ģimenes dārgumus, tam nevajadzētu brīnīties. Dimanti vārda vistiešākajā nozīmē ir izgaisuši. lsaac Asimov: Buch der Tatsachen, Bergisch- Gladbach, 1981.

DISKRIMINĀCIJA Mazāks augstskolās uzņemto sieviešu skaits liecina par diskrimināciju. 1973. gada rudens semestrī

Berklijas universitātē Kalifornijā uz studiju vietām reflektēja 8442 vīrieši un 4321 sieviete — kopā 12 763 personas. Uzņemti tika 44% vīriešu un 35% sieviešu. Tādē] daudzas no neuzņemtajām sievietēm univer​sitātei pārmeta diskrimināciju.

Ir viegli pierādāms, ka šādam pārmetumam nav pamata. Lai vienkāršotu aprēķinu, pieņemsim, ka uz studijām reflektē 1000 personas — 500 vīrieši un 500 sievietes. Tiek piedāvātas tikai divas studiju programmas — matemātika un socioloģija. Socioloģijā reflektantu ir loti daudz, un tādēļ tiek uzņemti tikai 12,5% sieviešu un 10% vīriešu. Matemātikas novirzienā turpretī reflektantu ir mazāk, tādēļ tajā pieņem 50% sieviešu un 40% vīriešu. Citiem vārdiem sakot, abas studiju programmas priekšroku dod sievietēm.

Tātad viņām kopumā ir labākas izredzes tikt uzņemtām augstskolā. Rezultātā tomēr var notikt tā, ka uzņemto skaitā vai​rāk ir vīriešu.

Ja pieņemam, ka sievietes pārsvarā izšķīrušās par šobrīd modē nākušo socioloģiju, bet vīrieši par smago priekšmetu matemātiku, varam izveidot šādu tabulu.

Socioloģija Matematika Kopā Vīrieši 320 180 500 Sievietes 480 20 500 Kopā 800 200 1000 Lai gan abos studiju virzienos sievietēm tiek dota priekšroka, pie šāda reflektantu sadalījuma kopā tiek uzņemtas 70 sievietes (60 socioloģijā un 10 matemātikā) un 104 vīrieši (32 socioloģijā un 72 matemātikā). Tieši tā tas bija noticis ari Berklijas universitātē. Sievietes galvenokārt izvēlējās tolaik pārslogotākās studiju programmas un tādēļ bieži universitātē netika.

Izsakoties tēlaini, cerību pilnie reflektanti līdzinās vienāda lieluma (alias vienādi inteliģentam) zivju baram, kas peld pretī tīklam. Tīklam ir divu veidu acis — šauras un platas, un visas sieviešu kārtas pārstāves cenšas izkļūt cauri šaurajām acīm. Ja nu šādā gadījumā tikla otrā pusē nokļūst vienīgi vīriešu dzimtes pārstāvji, tīklu taču tāpēc vien nevar uzskatīt par sievietēm naidīgu.

P. Bickel u. c.: "Sex bias in graduate admis- sions: data from Berkeley", Science 187, 1974, 398.404. Ipp.; Erhard Kiinzel: "Ūber Simpson's Paradoxon", Stochastik in der Schule 1/1991, 54.-62. Ipp.; W. Krāmer: Denkste! Trugschlūsse aus der Welt des Zufalls und der Zahlen, Frankfurt, 1995.

DONS KARLOSS Dons Karloss bija varonis un brīvības cīnītājs. Spānijas troņmantnieks Dons Karloss, viņa vārdā nosauktās Fridriha Šillera lugas un daudzu citu autoru sacerējumu varonis, īstenībā dzīvē nekāds varonis nebija — mūsdienās viņu droši vien sauktu par psihopātu: maza auguma, vārgulīgs, ar pārāk lielu galvu, salīkušu stāju un neveselīgu sejas krāsu. Viņam nebija nekādu talantu, toties liela godkāre un milzīgs naids pret savu tēvu Filipu II, kurš tam visur bija ceļā.

Dons Karloss savas neilgās dzīves laikā "uzvedās tik dīvaini, ka pat vispārliecinātākie karalnama piekritēji, iedomājoties vien, ka viņš kādreiz varētu kļūt par valdnieku, nodrebinājās," raksta kāds no biogrāfiem. "Kad tam reiz iedeva kurpes, kuras spieda, viņam šķita, ka izdarījis labu joku, likdams tās izvārīt un vainīgajam amatniekam apēst. Reizēm Dons Karloss aprija ko pretīgu un tad visiem tuvumā esošajiem kalpiem un galminiekiem lika darīt to pašu. Kādu kalpu, ko viņš nevarēja ciest, tas gandrīz izmeta caur augstu logu, citam piedraudēja to izkastrēt."

Kā šāds preteklis pēc nāves varēja kļūt par slavenu drāmu varoni, droši vien paliks noslēpums uz mūžīgiem laikiem. Domājams, ka Šillers un arī pārējie autori, kas jau 16. gadsimtā no debilā troņmantnieka izveidoja gaišu tēlu, gribēja ar to trāpīt ienīstajam karalim Filipam — izmantojot pazīstamo domu: mūsu ienaidnieku ienaidnieki automātiski kļūst par mūsu draugiem. Pirmām kārtām spāņu Nīderlandē ātri vien aptvēra šādu risinājuma propagandas vērtību. Tāpēc tika izplatīts nostāsts, ka Filips esot licis Donu Karlosu nogalināt, jo tas esot gatavojies pāriet dumpinieku pusē; vēlāk šo leģendu izmantoja Šillers savā traģē​dijā. īstenībā viss notika pretēji. Dons Karloss gribēja nogalināt savu tēvu (nevis lai palīdzētu holandiešu

dumpiniekiem, bet gan lai pats drīzāk kļūtu par karali). Filips izturējās apbrīnojami iecietīgi. Viņš nekad neatzina, ka dēls plāno to nogalināt. Donu Karlosu viņš apcietināja tikai brīdī, kad šāda rīcība kļuva valstiski nepieciešama. Arī tad, pretēji daudzu domām, viņš nelika dēlu cietumā noindēt. Dons Karloss vairāk vai mazāk pats bija vainojams savā nāvē. Viņš sevi bija novārdzinājis ar bada streikiem, kam sekoja negausīga pārēšanās. Reiz pēc stipri sapiparotas irbju pastētes baudīšanas viņš, lai dzesētu slāpes, sadzērās milzīgos daudzumos ledainu ūdeni, dabūja caureju ar vemšanu un no tā tad arī nomira. fack Beeching: Don ļuan d'Austria, Mūncheti, 1983. Wie geschah es zvirklich? Stuttgart, 1990.

DROŠĪBAS JOSTAS Drošības jostas glābj cilvēkiem dzīvību. Lai nerastos pārpra​tumi: kas ar automašīnu ietrieksies mūrī, bez jostas droši vien būs pagalam. Ar drošības jostu turpretī (vai vēl labāk — ar gaisa spilvenu) vioš varbūt izdzīvos. Šādā gadījumā jostas patiešām ir dzīvības glābējas…

Taču daudzi nepadomā par varbūtību vispār ietriekties mūrī. Vadītājam ar drošības jostu šāda varbūtība parasti ir lielāka. Cilvēku uzvedības pētnieks Dž. Vailds darbā par riska homeostāzi saka: "Mēs savu izturēšanos apzināti vai neapzināti tik tālu pielī​dzinām riska lieluma izmainām, ka riska pakāpe kā tāda vispār nemainās. Ja draudi palielinās, palielinās arī mūsu piesardzība, briesmām samazinoties, samazinās piesardzība. Varbūtība iet bojā autoavārijā sastāv no vairākiem komponentiem — pirmkārt, no varbūtības vispār ciest avārijā un, otrkārt, no varbūtības šādā negadījumā, ja tāds notiek, iet bojā (t. s. nosacītā letāla iznākuma varbūtība). Ar gaisa spilveniem, drošības jostām un citiem īpašiem drošības līdzekļiem samazinās vienīgi otrā varbūtība. Pirmā tur​pretī palielinās.

Ja var ticēt ASV veiktajiem pētījumiem šajā jomā, samazināto nāves gadījumu biežumu avārijās atsver palielinātais kopējais avāriju skaits. Jāsecina, ka satiksmes negadījumi ar letālu iznākumu pēc likuma par piesprādzēšanos ar jostām nav gājuši mazumā (attiecībā uz dalu no satiksmes dalībniekiem, proti, velosipēdistiem un gājējiem, to skaits pat ir pieaudzis). Tādējādi iepriecinošo situāciju, ka retākas kļuvušas satiksmes avārijas, kas beidzas ar nāvi, kā tas kopš vairākiem gadu desmitiem vērojams gandrīz visās Rietumu industriālajās valstīs, nav radījusi prasība lietot drošības jostas, bet gan pavisam citi faktori — lielāki un sta​bilāki automobili, platāki celi utt.

Kalifornijas universitātes ekonomikas profesors Armens Alč- jans šo homeostāzes riska principu novedis līdz galējībai, iesakot gaisa spilvenu vietā automašīnu stūres statnī iebūvēt asus šķēpus: pie pirmā trieciena vadītājs tūlīt būtu pagalam. Pēc Alčjana domām, tas ļoti lielā merā samazinātu satiksmes negadījumu skaitu ASV. Sam Peltzmann: "The effect of automobile safety regulation", The Journal of Political Economy 83, 1975, 677.-725. Ipp.; G. Wilde: "The theory of risk homeostasis: implications for safety and health", Risk Analysis 2, 1983, 209.-225. Ipp.; A. Harvey, J. Durbin: "The effects of seat belt legislation on british road casualties", Journal of the Royal Statistical Society A 149, 1986, 187.-227. Ipp.; Steven E. Landsburg: The armchair economist, Nezv York, 1993: "Hozv seatbelts kill"; John Ādams: Risk, London, 1995: "The spike".

DŪDAS Dūdas ir tipisks skotu instruments. Dūdu dzimtene nav Skotija. Tās bija pazīstamas jau Senajā Grieķijā, Persijā, Ķīnā un Romā. Viduslaiku Francijā šo instrumentu sauca par cornemuse, Itālijā — par cornamusa un Vācijā par Sackpfeife. Dūdas pieminētas pat Bībelē: "Tiklīdz sadzirdēsiet ragu, stabuļu, cītaru, arfu, lautu, dūdu un visu citu instrumentu skanas, jums jākrīt pie zemes un jāpielūdz zelta tēls, ko licis uzcelt ķēniņš Nebūkadnecars" (Dāniela grāmata 3,5).

Jādomā, ka dūdas ar Cēzaru nokļuvušas Anglijā un no turienes Skotijā, kur tās vēl šodien labprāt spēlē. Taču izdomājuši skoti tās nav. Šķirklis "Bagpipe", Microsoft CD-ROM Enzyk- lopadie Encarta, 1994.

DZELZCEĻŠ

Amerikai par savu 19. gadsimta uzplaukumu jāpateicas galvenokārt dzelzceļam. Dzelzceļš nepavisam nebija Amerikas agrā ekonomiskā uzplaukuma pamats, kā mēs to redzam, lasām un dzirdam neskaitāmās filmās, romānos un nostāstos. Pēc Nobela prēmijas laureāta ekonomista Roberta Fogela domām, šis 19. gadsimta ekonomikas uzplaukums būtu norisinājies tikpat ātri arī bez dzelzceļa.

Fogels ir mēģinājis analizēt, kā Ziemeļamerika būtu attīstījusies bez dzelzceļa. Secinājums: lielākā vai mazākā mērā tieši tāpat, varbūt vienīgi nedaudz citādā veidā. Milzīgais kviešu, tērauda un ogju transports būtu noritējis pa upēm un kanāliem, cilvēku pārvietošanās galvenokārt pa ceļiem, sākotnēji ar zirgu pajūgiem, pēc tam ar automobiļiem, turklāt pēdējos bez dzelzceļa konkurences ātrāk būtu sākuši ražot sērijveidā — tam nepieciešamā tehnika tolaik jau bija. Industrija un pilsētas būtu veidojušās citādi un citās vietās — gar upēm un kanāliem, nevis pie dzelzceļa. Dažas rūpniecības nozares būtu attīstījušās ātrāk, citas lēnāk, tomēr trūkstošā dzelzceļa efekts būtu bijis stipri mazāks, nekā pieņemts par to domāt — tas varēja būt aptuveni 5% liels iekšzemes kopprodukta mīnuss līdz 1890. gadam. Tādā apjomā, t. i., par 5%, ASV ekonomika normālos apstākļos pieaug apmēram divu gadu laikā. Tātad, ja ticam Fogelam, dzelzceļš ASV tikai par diviem gadiem agrāk ir aizvedis tikpat tālu, cik tālu tās nokļūtu arī bez dzelzceļa.

Robert William Fogel: Railroads and American economic grozvth, Baltimore, 1964.

DZELZS PRIEKŠKARS Apzīmējumu "dzelzs priekškars" izgudrojis Vinstons Čēr- čils. 1946. gada martā Čērčils MisOri štata Vestminsteras koledžā, gribēdams norādīt uz uzvarētājvalstu savstarpējo šķelšanos, esot teicis: "No Ščecinas pie Baltijas jūras līdz Triestei pie Adrijas jūras cauri Eiropai nolaidies dzelzs priekškars."

(From Stettin in the Baltie to Trieste in the Adriatic an iron curtin has descended aeross the continent.)

Aukstā kara sākumā šis trāpīgais apzīmējums tika atsaucīgi uzņemts un kopš tā laika vienmēr piedēvēts Čērčilam. īstenībā šo tēlaino teicienu 1914. gadā, pēc vācu karaspēka ienākšanas, bija jau lietojusi Beļģijas karaliene Elizabete: "Starp Vāciju un mani tagad uz mūžīgiem laikiem nolaidies dzelzs priekškars."

Divdesmito gadu vidū britu vēstnieks Berlīnē iecerēto vācu-franču neuzbrukšanas paktu komentēja šādi: "Es palieku pie savām domām, ka labākā aizsardzība kā Vācijai, tā arī Francijai būtu "dzelzs priekškars", t. i., neitrāla zona, ko nedrīkst pārkāpt… Vai par tādu nevarētu kļūt Lamanša kanāls?" 1945. gada 18. februārī Berlīnes laikrakstā Das Reich bija lieliem burtiem iespiests virsraksts Hinter dem eisernen Vorhang (Aiz dzelzs priekškara). 1945. gada 25. februārī tā pati avīze ziņo, ka propagandas ministrs Gebelss divas reizes runājis par dzelzs priekš​karu starp Vāciju un Krieviju.

Georg Buchmann: Geflūgelte Worte, Ausgabe Ex libris, 6. izd., Frankfurt, 1991.

DZIMŠANAS DIENA Grūti iedomāties, ka divu duču paziņu vidū varētu būt divi, kas dzimuši vienā un tai pašā dienā.

Sākot ar 23 personām, varbūtība, ka vismaz divas no tām dzimušas vienā un tai pašā dienā, ir lielāka par 1/2.

Tas daudziem šķiet neticami. Parasti domā: "Cik liela ir varbūtības pakāpe, ka kāds varētu būt dzimis vienā dienā ar mani?" Salīdzinot 25 personas, šāda varbūtība patiešām nav liela (konkrēti — 5,9%). No tā rodas it kā loģisks secinājums, ka šī var​būtība vispār ir loti maza. īstenībā, palielinoties analizējamo personu skaitam, minētā varbūtība pieaug loti ātri. Ja mēs pētījumu sākam ar diviem gadījuma paziņām (vienkāršības dēl neņemam vērā 29. februāri un pieņemam, ka jebkura gada diena vienlīdz var kādam būt dzimšanas diena), tad divu identisku dzimšanas dienu varbūtība ir 1/365. Neatkarīgi no tā, kad dzimusi pirmā persona, otrai vienmēr ir iespēja piedzimt tai pašā dienā. Tā var būt jebkura no gada 365 dienām, tātad šī varbūtība ir 1/365 jeb tieši 0,3%. ļa salīdzina vairāk par divām personām, rēķins kļūst sarežģītāks. Šeit var palīdzēt ideja: tā vietā, lai izpētītu, ar kādu varbūtības pakāpi vismaz divas personas dzimušas vienā un tai pašā dienā, jautājam — ar kādu varbūtības pakāpi visi salīdzināmie cilvēki dzimuši dažādās dienās? Tā kā šīs norises savstarpēji

izslēdzas, taču vienā no tām obligāti realizējas, tad vienā gadījumā varbūtības pakāpe būs par to pašu daudzumu mazāka nekā otrajā lielāka.

Salīdzinot trīs personas, varbūtību, ka tās dzimušas dažādās dienās, aprēķinām šādi: ja pirmās personas dzimšanas dienu izvē​lamies brīvi, tad otra varētu būt dzimusi kādā no pārējām gada 364 dienām, trešajai paliek izvēle starp atlikušajām 363 dienām. Citiem vārdiem sakot, atšķirīgu dzimšanas dienu varbūtība izska​tās šādi: 365/365 x 364/365 x 363/365 = 0,991 = 99,1% Pretējā gadījuma varbūtības pakāpe, t. i., varbūtība, ka vismaz divas personas dzimušas vienā un tai pašā dienā, būtu 0,9%.

Tieši tāpat aprēķinām varbūtības pakāpi vismaz divu cilvēku dzimšanas dienas sakritībai grupās, kas ir lielākas par trim personām (skat. tabulu šajā Ipp.).

Secinājums: sākot ar 23 personām, varbūtība, ka vismaz divas no tām dzimušas vienā un tai pašā dienā, ir lielāka par 1/2, pie 40 personām tā sasniedz jau 90% — šādā cilvēku grupā ir gandrīz neticami, ka nebūs divu tādu, kas dzimuši vienā dienā.

Ja visu dzimšanas dienu varbūtība nav vienāda, identisku dzimšanas dienu varbūtības pakāpe palielinās.

Cilvēku skaitS Atšķirīgu dzimšanas dienu varbūtība Vismaz divu identisku dzimšanas dienu varbūtība 2 99,7% 0,3% 3 99,1% 0,9% 4 98,4% 1,6% 5 97,3% 2,7% 20 58,0% 41,1% 21 55,6% 44,4% 22 52,4% 47,6% 23 49,3% 50,7% 30 29,4% 70,6% 40 10,9% 89,1% 50 3,0% 97,0% vienmēr ir dzimuši ari negribēti bērni (savā ziņā šādu negribētu bērnu dzimstības samazināšanos var uzskatīt par pretapaugļošanās tablešu un citu pretapaugļošanās līdzekļu lietošanas rezultātu). Taču visā visumā cilvēki visos laikos ar dažādiem līdzekļiem ir regulējuši bērnu skaitu ģimenē. Piemēram, 19. gadsimta sākumā Eiropas zemnieka ģimenē vidēji bija četri bērni, Amerikā seši. Ne tāpēc, ka zemnieki un zemnieces šajā Atlantijas okeāna krastā būtu bijuši mazāk auglīgi, bet gan tādēļ, ka viņi tik daudz bērnu nevēlējās. Aramzeme bija sadalīta, lielākam bērnu skaitam nepietika ne maizes, ne vietas. Amerikā turpretī fermeri savus bērnus varēja gluži vienkārši sūtīt uz rietumiem…

Savā ziņā cēloniskā sakarība starp pretapaugļošanās līdzekļu lietošanu un dzimstību ir tieši pretēja.

Cilvēki lieto pretapaugļošanās līdzekļus tādēļ, ka vēlas mazāk bērnu, un nevis otrādi — bērni vispār dzimst mazāk tādēļ, ka pieejami pretapaugļošanās līdzekli. Kāda jaunattīstības zemju atbalsta veicinātāja priekšlikums "ar lidmašīnu palīdzību visu kontinentu pārkaisīt ar prezervatīviem un pretapaugļošanās tabletēm" neskaitāmajiem palīdzībai izšķērdētajiem miljoniem tikai pievienotu vēl dažus. Ja Āfrikas iedzīvotāji patiešām vēlēsies mazāk bērnu, viņiem nebūs vajadzīga Rietumu palīdzība. Ar šo problēmu tie paši tiks galā. Ja viņi gribēs tikpat daudz bērnu kā līdz šim, arī prezervatīvi nelīdzēs.

B. Robey u. c.: "The fertility decline in developing countries", Scientific American, 12.1993, 30.-37.

Ipp.; "Population miscon- ceptions", The Economist, 28.5.1994.

E Ja visi cilvēki rīkotos atbilstoši savām personīgajām, saprātīgajām interesēm, pasaule, salīdzinot ar to, kāda tā ir, botu Paradīze.

Bērtrands Rasels Jy EINUHI Einuhi nav spējīgi dzimumsakariem. Tas ir atkarīgs no kastrēšanas veida. Kā raksta Verners Kellers, parasti nogriezti tika vienīgi sēklinieki. Taču, tā kā ari pēc tam loceklis zināmā mērā bija spējīgs funkcionēt un tādējādi saglabājās potentia coeundi, Austrumzemēs dažam nelaimīgajam, it īpaši, ja viņš bija paredzēts harēma apsargāšanai, tika nogriezts arī dzimumloceklis. Tie nedaudzie, kas šo operāciju bija pārcietuši, bija dārgāki un arī vairāk pieprasīti.

Werner Keller: Da aber staunte Herodot, Mun- chen, 1972; A. S. Ackermann: Popular falla- cies, Detroit, 1995.

EINŠTEINS 1 Einšteins bija slikts skolnieks. Šī leģenda jau nomierinājusi ne vienu vien nesekmīgu skolēnu. Ja pat Einšteins… īstenībā Einšteins nekādā zinā nebija slikts skolnieks. Viņu neinteresēja vienīgi sports un valodas.

Arī nodarbību stils viņam nepatika. "Skolotāji pamatskolā bija kā feldfēbeli, un skolotāji ģimnāzijā līdzinājās leitnantiem," viņš vēlāk rakstīja.

Tādēļ un arī tāpēc, ka viņš nievāja armiju ("Ja kāds ar prieku mūzikas pavadījumā solo ierindā, par to vien es jau viņu nicinu; savas galvas smadzenes viņš ir ieguvis aiz pārpratuma, tam pilnīgi pietiktu ar mugurkaula smadzenēm."), skolotāji Einšteinu nemīlēja. Tomēr ar šo simpātiju trūkumu nepietika, lai viņu atstātu sē​žam uz otru gadu vai arī izslēgtu no Minhenes Luitpola ģim​nāzijas.

"Būtu jauki, ja tu kādā dienā no mums aizietu," reiz teica kāds skolotājs. Uz Einšteina iebildumu, ka viņš taču nekā slikta neesot izdarījis, skolotājs atbildēja: "Tava klātbūtne un tava vienaldzīgā izturēšanās pret visu, ko mēs šeit darām, grauj klasē disciplīnu." Šādā izpratnē Einšteins patiesi bija slikts skolnieks. Taču viņa sasniegumi priekšmetos, kas to interesēja — matemātikā un fizikā — vienmēr bijuši teicami.

Gerhard Prause: Genies in der Schule, Rein- bek, 1976.

EINŠTEINS 2 Einšteins Nobela prēmiju fizikā saņēma par relativitātes teoriju. Einšteins Nobela prēmiju fizikā 1921. gadā saņēma nevis par savu pirms 16 gadiem publicēto slaveno relativitātes teoriju, bet gan par t. s. fotoelektrisko efektu petījumiem. Turklāt viņš to saņēma vienu gadu vēlāk, 1922. gadā, reizē ar dāņu Nobela prē​mijas laureātu fiziķi Nilsu Boru.

Gerhard Prause: Genies in der Schule, Rein- bek, 1976.

EKONOMIKAS IZAUGSME 1 19. gadsimts bija ekonomikas izaugsmes ziedu laiks. Eiropas ekonomika 19. gadsimtā gan attīstījās ātrāk nekā pirms tam — caurmērā par 1% uz vienu cilvēku gadā —, taču salīdzinājumā ar simt gadu vēlāk noritējušo ārkārtīgi straujo attīstību to var saukt par gliemeža gaitu. Ja mūsu vecvecākiem uz reālā ienākuma divkāršu palielināšanos bija jāgaida 70 gadi, tagad visās Eiropas industriālajās zemēs tas notiek 30 gadu laikā (vismaz līdz šim tā ir bijis).

Simon Kuznets: Modern economic grozvth, Nezv Haven, 1966.

EKONOMIKAS IZAUGSME 2 Ekonomikas izaugsmi veicina galvenokārt mazie uzņēmumi. Par ekonomiskā progresa virzītājām un jaunu darbavietu radītājām pieņemts uzskatīt mazās firmas.

Kā rāda kāds Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) pētījums, šāds

apgalvojums vismaz attiecībā uz darbavietām ir pārspīlēts. Pareizi ir tas, ka firmās ar mazāk par 100 nodarbinātajiem visās OECD zemēs caurmērā jauno darba vietu proporcionālais īpatsvars ir lielāks nekā visā darba tirgū kopumā. Apmēram astoņdesmito gadu beigās gandrīz visās OECD zemēs darba ņēmēju skaits uzņēmumos, kuros bija vairāk par 100 nodarbinātajiem, saruka, bet tādos, kur nodarbināto skaits bija mazāks, tas palielinājās.

Taču šā pieauguma iemesls nebija vienīgi mazo firmu dinamika. Jāņem vērā vairāki faktori, sākot ar elementāro apstākli, ka uzņēmums ar 10 darbiniekiem nevar atlaist vairāk par 10 personām. Citiem vārdiem sakot, mazas firmas var ievērojami augt, taču loti nedaudz samazināties. Ja kāds neliels uzņēmums konjunktūras pacēluma periodā sāk nodarbināt vairāk par 100 personām un tam sekojošā lejupslīdes posmā atkal atgriežas pie iepriekšējā nodarbināto skaita, plusi paliek mazo uzņēmumu pusē, mīnusi tiek lielajiem. Šo parādību statistikā sauc par "atpakaļvirzlbu līdz caurmēra vērtībai".

Ir ari citi pamatojumi nelielo uzņēmumu "optiskajam" pārākumam: 1) strukturālas pārmaiņas, no rūpnieciskiem lieluzņēmu- miem pārejot uz nelielām pakalpojumu firmām; ari tad, ja šie nelielie uzņēmumi katrā no atsevišķām nozarēm nav vadošie, kopumā tie tomēr var izvirzīties priekšplānā (t. s.

Simpsona paradokss); 2) arvien biežāka priekšdarbu novirzīšana no centralizētiem lielražotājiem uz atsevišķiem piegādātājiem. Mūsdienās šo metodi plaši izmanto automobiļu rūpniecībā. Ja VW un Opel tagad sēdekļu pārvalkus un pelnutraukus neizgatavo paši, bet pasūta tos sīkajiem ražotājiem, pirmajā brīdi izskatās, ka šīs lielās rūpnīcas ir samazinājušas darbavietas, tai pašā laikā palielinoties nodarbināto skaitam nelielajos uzņēmumos. Taču īstenībā arī turpmāk visas darbavietas ir atkarīgas no galvenā ražotāja.

Mēs negribam daudzajām jaunajām nelielajām firmām atņemt viņu nenoliedzamos nopelnus, taču jāatzīst, ka dala no tiem par tādiem tiek uzskatīti vienīgi nepareizi izprastas statistikas rezul​tātā.

Milton Friedman: "Do old fallacies ever die?", Journal of Economic Literature 30, 1992, 2192.-2232. Ipp.; "Belittled", the Economist, 23.7.1994, 62. Ipp.; Walter Krāmer: Denkste! Trugschliisse aus der Welt des Zufalls und der Zahlen, Frankfurt, 1995.

EKONOMIKAS IZAUGSME 3 Ekonomikas izaugsme negatīvi ietekmē ekoloģiju. Lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju, t. i., tiem 5 miljardiem cilvēku, kas nedzīvo bagātajās ziemeļu puslodes industriālajās zemēs, ekono​mikas izaugsme ir vienīgā cerība paglābties no ekoloģiskas katastrofas. Trešās pasaules valstis ik gadus 5 miljoni bērnu mirst piesārņota dzeramā ūdens d€ļ. Mūsdienās vairāk nekā miljards cilvēku cieš no apkārtējās vides izraisītām slimībām. Uz šī nabadzības un ekonomiskās atpalicības radītā masu ciešanu un mirstības fona labklājības vidē dzīvojošo vaimanas par globālo sasilšanu un ozona caurumu izklausās vienkārši smieklīgi.

Protams, ekonomikas izaugsme apkārtējai videi nenes vienīgi svētību. Tomēr, kā liecina pēdējo simt gadu pieredze, lai pret apkārtējo vidi varētu izturēties ar atbildības sajūtu, ir nepieciešama noteikta labklājības pakāpe. Lielākā dala pasaules iedzīvotāju tādu vēl nav sasnieguši. Labklājība ir vislabākais līdzeklis iedzīvotāju skaita pieauguma palēnināšanai. Apkārtējo vidi parasti negatīvi visvairāk ietekmē tieši šis pieaugums, nevis ekonomikas izaugsme.

Wilfried Beckermann: Small is stupid, London, 1995.

EKONOMIKAS IZAUGSME 4 Vācija ir Eiropas ekonomikas brīnums. Lielākajai daļai laikrakstu lasītāju ir zināms, ka pēc Otrā pasaules kara vislielākā ekonomikas izaugme notika nevis Vācijā, bet gan Japānā (no 1950. līdz 1990. gadam tā sasniedza reāli 7% gadā). Taču daudzi nezina, ka pat Eiropā Vācija šajā ziņā ieņem tikai otro vietu. Vislielākā pēckara ekonomikas izaugsme Rietumeiropā bija Itālijā (no 1950. līdz 1990. gadam tā sasniedza reāli 5% gadā salīdzi​nājumā ar 4,5% Rietumvācijā). Šeit varētu vēl ko piebilst, piemēram, par iekšzemes kopproduktu kā ekonomikas sasniegumu

mērauklu. Taču tik vienreizējs, kā daudzi vācieši to labprāt gribētu redzēt, šis uzplaukums nebija.

The Economist, 28.8.1993., 95. Ipp. EKSPLUATĀCIJA Bagātās ziemeļu puslodes zemes ekspluatē nabadzīgos dienvidus. Ja pasaules iedzīvotāju bagātākā dala — t. i., pusotrs miljards cilvēku var lepoties ar aptuveni trim ceturtdaļām no gadā saražotajām precēm un pakalpojumiem un 4,5 miljardi dienvidu puslodes iedzīvotāju — tikai ar vienu ceturtdaļu, tas vēl nenozīmē, ka ziemeļu puslodes valstis izmanto nabadzīgos dienvidus. Par ekspluatāciju taču var runāt vienīgi tad, ja izmantotājs prasa vairāk nekā viņš dod. Par kaut ko tādu pašreizējā ziemeļu un dienvidu konfliktā nevar būt ne runas.

Tā saucamās "pirmās pasaules zemes" ne vien patērē trīs ceturtdaļas no visa rūpniecībā un lauksaimniecībā saražotā, bet arī šīs trīs ceturtdaļas saražo. Viena pati Eiropas Savienība (ES), ja vien to gribētu, varētu šodien apgādāt gandrīz vai visu pasauli.

Automobiļus un mašīnas tā ražo vairāk nekā pašai nepieciešams, pati iegūst ari vajadzīgās izejvielas — ogles, mēslošanas līdzekļus, naftu, rūdas. No tīri ekonomiskā viedokļa, tā varētu loti labi iztikt ari bez Indijas, Bangladešas un Indonēzijas.

Turpretī attīstības zemes, kurās mīt trīs ceturtdaļas no zemeslodes iedzīvotājiem, saražo tikai ceturtdaļu no visas pasaules kopprodukta: Āzija 12%, Dienvidamerika 7%, Āfrika 4%. Ļoti nabadzīgās zemes Dienvidaustrumāzijā — Indija, Pakistāna un Bangladeša, kuru iedzīvotāju kopskaits pārsniedz miljardu, veidojot piekto dalu no visas pasaules iedzīvotājiem, — saražo tikai 2% no pasaules kopprodukta. Ja nu šis zemes no "lielās tortes" dabū mazāku gabaliņu, tad ne jau tāpēc, ka viņu ieguldījumu kāds būtu piesavinājies, bet gan tāpēc, ka viņi paši ir mazāk ieguldījuši. Ja dienvidu puslodes attīstības zemes un ziemeļu industriālās valstis apjoztu ar augstu sētu un atdalītu vienu no otras un katrai grupai būtu jāiztiek ar savām izejvielām, saviem iedzīvotājiem, savu kapitālu, savām zināšanām un savu kultūru, ziemeļu puslode no tā ekonomiskus zaudējumus neciestu. Trūcīgie dienvidi turpretī nonāktu galigā nabadzībā un būtu- ekonomiski pilnīgi sagrauti.

Peter F. Drucker: The new realities, London, 1990; Siegfried Kohlhammer: "Lebert wir aus Kosten der Dritten Welt? Ūber moraliscl pressung und edle Seelen", Merkur 876.-898. Ipp. EKSPORTS 1 Vairāk eksporta — lielāka labklājība. Lielāks eksporta apjoms nekādā ziņā nepaaugstina labklājības līmeni. Šo mītu 18. gadsimtā izplatīja tā sauktie merkantilisti. Viņi par kādas noteiktas zemes labklājības mērauklu pieņēma zeltu, devīzes, vērtspapīrus — un it īpaši no ārpuses ienākušo naudu. Jo vairāk kāda valsts eksportēja un jo vairāk par to ieveda tīru zeltu, jo bagātāka tā skaitījās.

Taču šī teorija ir maldīga. Zeltu un vērtspapīrus nevar ēst. Ja valstī eksports pārsniedz importu, tajā uzkrājas ārzemju valūta un devīzes (zelts mūsdienās vairs nav maksāšanas līdzeklis). Šo naudu mēs varam krāt, līdz tajā noslāpstam, varam to izdot, iepērkot no ārzemēm patēriņa preces, izmantot ārzemju braucieniem vai ieguldīt ārzemju vērtspapīros. Taču, lai ko mēs ar šiem maksāšanas līdzekļiem darītu, gala iznākumā tos var izmantot vienīgi importam.

Ja turpretī devīzes iegulas centrālās bankas pagrabos, jārēķinās ar risku, ka šo papīriņu izdevēji vienā jaukā dienā pateiks: "Nu jā, no rītdienas šiem papīriem vairs nav nekādas vērtības." Tādā gadījumā eksportētās automašīnas vai tērauda velmēšanas iekārtas būs iemainītas pret dažām tonnām celulozes šķiedru.

Zemes ar regulāri pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci savā ziņā par velti darbojas visas pasaules labā. Uz ilgāku laiku ekonomiski izdevīgs ir vienīgi eksporta līdzsvars ar importu. Eksports pats par sevi tikpat maz var celt labklājību kā smaga darba diena pie konveijera, ja firma par to nesamaksā algu.

Artur Woll: Allgemeine Volkszvirtschaftslehre, Mūnchen, 1987.

EKSPORTS 2

Zemes, kas eksportē izejvielas, ir nabadzīgākas par attīstītām industriālām valstīm. Izejvielu eksportētājs ir nabadzīgs, gatavās produkcijas izvedējs uz ārzemēm — bagāts. Šis populārais salīdzinājums ir nepareizs. Mūsu gadsimta sākumā piecas no astoņām visbagātākajām pasaules valstīm bija neapstrādātu izejvielu eksportētājas, galvenokārt jau toreiz bagātākā pasaules valsts — ASV. Tolaik ASV uz ārzemēm neizveda ne lidmašīnas, ne Holivudas filmas, ne arī datorus vai automobiļus. Eksportēta tika pirmām kārtām kokvilna, un valstī cēlās labklājības līmenis. Ari pārējās tajā laikā bagātās zemes — Argentīna, Austrālija, Jaunzēlande, Kanāda un Dānija — eksportēja galvenokārt pārtikas līdzekļus — gaļu un sieru vai arī izejvielas, piemēram, kokmateriālus un vilnu. Salīdzinot ar šiem izejvielu eksportētājiem, rūpniecības produkcijas izvedēju dzīves līmenis lielākoties bija ievērojami zemāks.

Paul Bairoch: Economics and zvorld history: Myths and paradoxes, New York, 1993.

EKSPORTS 3 Japāna ir pasaules galvenā eksportētājvalsts. Kopš astoņdesmito gadu vidus galvenās eksportētājvalstis pamīšus ir Vācija un ASV. Par pirmo vietu pasaules eksportā gan cildinātā, gan arī peltā Japāna parasti ieņem tikai trešo vietu (piemēram, 1994. gadā ASV eksportēja preces un pakalpojumus par 513 miljardiem, Vācija par 422 miljardiem un Japāna par 397 miljardiem dolāru).

Ja aprēķina eksportu uz vienu iedzīvotāju, tad pirmo vietu ieņem pilsētvalsts Singapūra (vairāk par 30 000 dolāru uz vienu iedzīvotāju 1994. gadā, salīdzinot ar Vācijas 5000 un ASV 2000 dolāriem).

Arī, salīdzinot eksporta dalu iekšzemes kopproduktā, Singapūra ir priekšgalā. Tai seko Honkonga, Malaizija, Čehija un Krievija! No tāda viedokļa skatoties, arī Taizeme, Ungārija, Čīle, Ķīna vai Grieķija ir priekšā Vācijai, Japānai un ASV. Statistisches Jahrbuch fiir das Ausland. EKVATORS Virs Zemes visaukstāk ir ap poliem un vissiltāk pie ekvatora. Visaugstākā "normāla" gaisa temperatūra novērota Kali- fornijā Nāves ielejā un Lībijas pilsētā Azīzijā: attiecīgi 56,7° un 58° pēc Celsija. Abas vietas atrodas vairāku tūkstošu kilometru attālumā no ekvatora. Viszemākā temperatūra līdz šim reģistrēta Krievijas Antarktīdas pētniecības stacijā Vostok — 88° pēc Celsija. Vostok atrodas vairāk nekā tūkstoš kilometru uz ziemeļiem no dienvidpola. Zemākā temperatūra ziemeju puslodē — 71° pēc Celsija — līdz šīm konstatēta Austrumsibīrijas ciematā Oimjakonā 320 kilometru uz dienvidiem no polārā loka un 3000 kilometru attālumā no ziemeļpola.

The Guinnes Book of Records; Isaac Asimov: Buch der Tatsachen, Bergisch-Gladbach, 1981.

EMANCIPĀCIJA Sieviešu emancipācijas kustību ievadīja reformācija. 16. gadsimta protestantiskā reformācija sieviešu emancipāciju, kā daudzi domā, nevis pavirzīja uz priekšu, bet drīzāk gan aizkavēja. Luters, Kalvins, Cvinglijs un pārējie reformatori pretēji pastāvošās baznīcas uzskatiem uzsvēra pašatbildības un personības individuālās attīstības lomu, tādēļ daudziem šķiet, ka ar to arī sievietes sākušas savu garo ceļu uz vienlīdzīgām tiesībām. Taču tā tas nebija.

Ja var ticēt šim jautājumam veltītajam Lindeila Roupera pētījumam, notikumi risinājušies drīzāk pretēji. Jaunās pilsoniskās sabiedrības morālo kritēriju spaidi, vēl daudz stingrāks seksuālo noviržu nosodījums, protestantiskā darba ētika sievietes no viduslaiku "vilka" iedzina jauno laiku "lāča" ķetnās.

Viņas kļuva vēl atkarīgākas nekā iepriekš, vēl mazāk varēja pašas noteikt savu dzīvi un emancipācijas ziņā, reformatoriem atdaloties no tradicionālās baznīcas, bija vienīgi zaudējušas.

Lyndal Roper: Das fromme Haus: Frauen und Moral in der Reformation, Frankfurt, 1995.

ENCYCLOPAEDIA BRITANNICA Encyclopaedia Britannica izdod Lielbritānijā. Šo leksikonu jau sen vairs neizdod Lielbritānijā. Tā pašreizējā izdevēja un visu tiesību īpašniece ir amerikāņu akciju sabiedrība Encyclopaedia Britannica

Inc., kuras mītne atrodas Čikāgā.. īpašuma un publicēšanas tiesības uz visā pasaulē pazīstamo enciklopēdiju, kurai arī šīs grāmatas autori pateicīgi par tajā gūto informāciju, jau 1920. gadā ieguva Amerika, toreiz tas bija izplatltājuzņēmums Sears-Roebuck. Par nākamo īpašnieci kļuva Čikāgas universitāte un pēc tam iepriekš minētā, tieši šim mērķim dibi​nātā akciju sabiedrība, kas leksikonu izdod kopš 1941. gada. Šķirklis "Encyclopaedia Britannica", The Nezv Encyclopaedia Britannica, Ready Reference, Chicago, 1994.

"ES VĒLĒTOS, KAUT BUTU NAKTS vai arĪ ierastos PRŪŠI." To esot sacījis Velingtons pie Vaterlo, taču šādi viņš nekad nav izteicies. Pirms kaujas, pēdējo reizi tiekoties ar ģenerāliem, viņš teicis: "Mūsu plāns ir pavisam vienkāršs: vai nu prūši, vai nakts." Citiem vārdiem sakot, Velingtons rēķinājās ar to, ka franči nepārtrauktajos uzbrukumos izsmels savus spēkus, tā ka angļiem vaja​dzēs tikai nogaidīt tumsu vai ari prūšu ierašanos.

Tā ari notika: franču uzbrukumi turpinājās līdz tumsai, un tad ieradās prūši.

Willaim Lezvis Hertslet: Der Treppenzuitz der Weltgeschichte, 11. izd., Berlin, 1965. ĒŠANA Resni cilvēki ēd vairāk nekā slaidie. Kādēļ resnie ir resni?

Visparastākā atbilde: tādēļ, ka tie daudz ēd. Zināmā mērā tā tas ari ir. Ja tie mazāk ēstu, tad mazāk ari svērtu. ŠI ābeces patiesība attiecas uz ikvienu, vai nu tas būtu resns vai tievs. Katra kalorija virs tām, kas nepieciešamas organisma patēriņam, dara mūs smagākus, gluži tāpat kā ķermeņa enerģijas ražošanai pietrūksto​šās kalorijas svaru samazina.

Tomēr minētā atbilde savā ziņā ir ari aplama. Pat tad, ja resnie cilvēki ēd vairāk, nekā tas nepieciešams ķermeņa svara saglabāšanai, caurmērā tie tomēr apēd mazāk nekā slaidie (Generally speaking, fatter people eat less than thinner people — Kalifor- nijas Stenfordas universitātes uzturzinātnieks Plters Vuds). Kā rāda daudzi pētījumi, vienādos apstākļos daudzēdāji parasti ir slaidāki.

Piemēram, angļu pusaudži ēd daudz mazāk nekā viņu vecāki, dienā tie caurmērā uzņem par 300 līdz 400 kalorijām ma​zāk, nekā to iesaka Pasaules veselības organizācija, — un tomēr tie pa lielākai daļai ir pārāk resni. Kādā citā Skotijā izdarītā pētījumā secināts, ka resnās meitenes neēd vairāk par slaidajām, tās ēd pat mazāk. Apsekojot vairāk nekā 3000 pieaugušo angļu — 900 firmas Beecham Foods līdzstrādnieku, 100 Londonas pilsētas valdes darbinieku un 1500 valsts ierēdņu, rezultāts bija liels pārsteigums pašiem eksperimenta dalībniekiem — neatkarīgi no apsekoto personu dzimuma un trim dažādām nodarbinātības grupām neatbilstība starp kaloriju patēriņu un ķermeni uzkrātajām taukvielām bija loti liela. "Lai kādi arī nebūtu precīzie skaitli, var tomēr diezgan droši apgalvot, ka, mazāk ēdot, kļūstam resnāki."

(Cannon/Einzig) Resni cilvēki parasti ir resni nevis tāpēc, ka viņi gavē, bet gan tāpēc, ka tie gavē pārāk daudz. Mūsu ķermeņa enerģijas patēriņš ari ir atkarīgs no ēšanas: mazāk ēdot, ķermenis pierod uzņemtās kalorijas labāk izmantot. Ja, piemēram, divi 1,80 m gara auguma vīrieši, no kuriem katrs sver 80 kilogramu un kuru enerģijas patēriņš ir identisks — 2800 kaloriju dienā, katrs apēd divus bifštekus un turklāt izdzer vairākus kausus alus, kopā uzņemot pa 3500 kalorijām katrs, viens no viņiem var notievēt, bet otrs kļūt resnāks. Ja pirmais pirms tam būs ilgi gavējis un ievērojis diētu, viņa ķermenis varbūt 3000 no uzņemtajām 3500 kalorijām patiešām ari izmantos — 200 kaloriju vairāk, nekā nepieciešams svara saglabāšanai, t. i., šis cilvēks kļūs resnāks. Otrs, kurš nekādu diētu nav ievērojis un barojies daudz brīvāk, no uzņemtajām kalorijām izmantos 2500. Tas būs par 300 kalorijām mazāk, nekā viņa ķermenim nepieciešams, un viņš kritīsies svarā.

Cannon/Einzig: Dieting makes you fat, Lon- don, 1983; George A. Bray: "Obesity", M. L. Brozvn (izd.): Present knoiuledge in nutrition, Washington, 1990, 23.-38. Ipp.; Bernhard Ludzvig: Anleitung zum Dickzverden, Miin- chen, 1990.

F

Kļūdas rodas nevis tādēļ, ka cilvēks pārāk maz zina, bet gan tādēļ, ka viņš spriež par lietām, neuzzinājis par tām visu, kas nepieciešams.

Imanuels Kanis FAST FOOD Fast Food ir neveselīga. Porcija Big Mac nav ne veselīgāka, ne arī neveselīgāka par maltīti trīszvaigžņu "ēdienu templī" ar augstām izmaksām. Big Mac satur, salīdzinot ar tā kaloriju daudzumu, mazliet par daudz tauku un nedaudz par maz balastvielu. Toties tajā ir vairāk vitamīnu, kalcija un dzelzs nekā daudzos citos ēdienos, kas maksā desmitreiz dārgāk (tauku un balastvielu līdzsvaru var lēti un bez problēmām noregulēt ar glāzi apelsīnu sulas). "…publiku ietekmējošie uzbrukumi ātrajai maltītei (Fast Food) un galvenokārt jau par McDonald ēdnīcu simbolu kļuvušajam hamburgeram izriet no nepareiza pieņēmuma," saka ēdienu vērtēšanas speciālists, agrākais televīzijas raidījumu vadītājs Gerts fon Pačenskis. "Tie liecina par mūsu uztura vēstures gandrīz neticamu nepazīšanu." Fast Food, atsildīti ēdieni, nelielās ēdienu tirgotavās Eiropā un Āzijā bija pazīstami jau tūkstošiem gadu pirms "Makdonalda". Tolaik gan tie nebija tik veselīgi. Lielākā dala mūsdienu uztura speciālistu, salīdzinot jau iepriekš sagatavotus standartēdienus ar īpaši gatavotām izlases maltītēm, nav atklājuši gandrīz vai nekādas to barības vērtības atšķirības. "Ja kādam garšo Fast Food, tam nav nekāda iemesla no maltītes atteikties." (AID — patērētāju padomdevējs) "Nedrīkst jautājumu formulēt šādi: vai drīkstu ēst Fast Food? Jājautā: cik bieži un cik daudz es to drīkstu ēst?"

(Vispārējās slimokases).

Taču patērētā ēdiena daudzums ir nozīmīgs neatkarīgi no tā, kas tieši apēsts. Nostāja pret moderno Fast Food acīmredzot radusies nevis šī ēdiena zemākas barības vērtības dēļ, bet atkarībā no citiem apstākļiem: ražošanas metodēm, atkritumiem, tirgus pārvaldīšanas. Šie argumenti, protams, ir diskutējami, tomēr nevajadzētu ļaut izsmalcinātiem "profesionāliem" ēdājiem sabojāt mums apetīti uz ceptu desu vai Big Mac. Ausivertungs- und Informationsdienst fur Er- nāhrung, Landīvirtschaft und Forsten (AID); Fast Food: Essen auj die Scnelle, Bonn, 1990; "Vorurteile auf dem Teller? Die Wahrheit ūber Big Mac, Currywurst & Co.", AOK-Mitglieder- magazin "Bleib gesund", 5.1994; Gert von Paczensky, Anne Dūnnebier: Leere Topfe, volle Topfe — Die Kulturgeschichte des Essens und Trinkens, Mūnchen, 1994; Gert von Paczensky: "Ziveimal Hamburger und zurūck? Fund- stiicke aus der Kulturgeschichte des Essens und Trinkens", Referāta rokraksts, 1995; M. Wagner: Fast schon Food: Die Geschichte des schnellen Essens, Frankfurt, 1995.

FRANKENŠTEINS Frankenšteins bija monstrs. Mērijas Šellijas romāna "Fran- kenšteins" varonis ir jauns, pievilcīgs Ingolštates universitātes matemātikas un dabaszinātņu fakultātes students; monstrs viņš nekādā gadījumā nav. Par monstru drīzāk varētu saukt Fran- kenšteina izgudroto mākslīgo cilvēku. Taču atšķirība starp Fran- kenšteina monstru un Frankenšteinu pašu gadu gaitā diemžēl ir aizmirsta.

Mary Shelley: Frankenstein, Mūtichen, 1995.

FUTBOLS Futbols radies kā strādnieku sports. Kad 19. gadsimta beigās futbols atrada ceļu no Anglijas uz Vāciju, tas, tāpat kā tagad golfs un agrāk teniss, drīzāk bija labākās sabiedrības — iestāžu kalpotāju, inženieru un tehnisko darbinieku — sports. Strādniekus futbola klubos uzņēma nelabprāt. Tā laika strādnieku sports bija vingrošana.

Pirmās kontinenta futbolkomandas veidojās angļu internātskolās un vācu studentu korporācijās. Šīm komandām tika doti tādi nosaukumi kā Allemania (latīniski 'Vācija') un Borussia (latīniski 'Prūsija').

Spēlētāji pēc nodarbošanās bija juristi, virsnieki, augstākie pārvaldes darbinieki, arī gleznotāji, operdziedātāji vai rakstnieki, piemēram, tautisku motīvu apdziedātājs Hermans Lēnss. Tie bija cilvēki, kas kāpa augšup pa sociālās hierarhijas kāpnēm. Tikai sākot ar 1908. gadu Vācijas kara flotē arī matrožu mācekļiem atļāva piedalīties futbola spēlē. 1910. gadā šim paraugam sekoja sauszemes karaspēks. Lai nostiprinātu karavīru vienotību, apmācību programmā uzņēma futbolu un iepazīstināja ar šo sporta spēli ari iesauktos no zemākajiem tautas slāņiem. Tomēr vēl divdesmitajos gados tikai 15% un trīsdesmitajos — 30% Vācijas nacionālās izlases spēlētāju bija nākuši no strādnieku ģimenēm. Komandas Schalke-04 izcilie futbolisti Ščepans un Kucirra nacionālās izlases spēlētāju vidQ bija gandrīz vai kaut kas eksotisks.

Mūsdienās aizraušanās ar futbolu aptver visus sociālos slāņus un profesijas (vienlīdzības šeit nav vienīgi abu dzimumu starpā). Tomēr no tā nedrīkst izdarīt secinājumu, ka futbols vienmēr ir bijis visu sporta mīļotāju iecienīts sporta veids, kā tas ir šodien.

Christiane Eisenberg: "Fufiball in Deutschland 1890-1914", Geschichte und Gesellschaft, Heft 2/1994.

G Cilvēki labprāt tic tam, kam viņi vēlas ticēt.

Cēzars GALILEJS Galilejs bija katoļu baznīcas upuris. Ja var ticēt vēsturniekiem, piemēram, Gerhardam Prauzem, dižais Galileo Galilejs (1564-1642) nebija nelaimīgs katoļu baznīcas upuris, kā turpmākie gadu simti līdz pat mūsdienām to labprāt ir gribējuši redzēt. Viņa slavenās sadursmes ar inkvizīciju šodienas skatījumā jāvērtē kā acu apmānīšana. Mocekļa oreols, ar kādu viņu apveltījuši tā mācekli, krietnajam Galilejam nepiederas ne no kāda viedokļa.

Pretēji nelaimīgajam, tikai dažus gadu desmitus pirms tam uz sārta sadedzinātajam Džordāno Bruno Galilejs visā savas dzīves laikā ar valsts un baznīcas varenajiem sapratās ļoti labi. Kaut ari viņš no pēdējiem, kā to 1979. gadā formulējis pāvests Jānis Pāvils II, "daudz cietis", Galileja lielākie ienaidnieki bija viņa pasaulīgie kolēģi, universitāšu profesori, nevis mūki baznīcu kancelēs. Galvenokārt aiz bailēm no pārējo fizikas profesoru izsmiekla, nevis aiz bijības pret baznīcu, Galilejs tikai tad, kad bija jau pārsniedzis 50 gadu slieksni, uzdrošinājās atklāti aizstāvēt Kopernika mācību. Kad viņš atklāja Jupitera pavadoņus, tā laika fiziķi atteicās ar Galileja uzbūvētā teleskopa palīdzību pārliecināties par to esamlbu. Vadoties no principa — kas nedrīkst būt, tad tas ari nevar būt, 17. gadsimta sākumā lielākā daļa zinātnieku eksperimentus un dabas novērojumus uzskatīja par pilnīgi nevajadzīgiem.

Baznīca turpretī pret tradicionālo uzskatu apstrīdētāju fizikas profesoru no Toskānas izturējās loti toleranti. Pāvests viou pieņēma audiencē, jezuīti pat piešķīra apbalvojumu Galilejam par zinātniskiem pētījumiem. Pretēji pasaulīgajiem zinātniekiem jezuīti lāvās ar faktu palīdzību (Jupitera pavadoņi) sevi pārliecināt, ka Ptolemaja pasaules sistēmai nav zinātniska pamatojuma.

Tikai tad, kad Galilejs ne vien pasludināja par nepareizu Ptolemaja pasaules sistēmu, bet ari tās vietā izvirzīja savu teoriju kā vienīgo pareizo (arī nepareizu, kā to vēlāk pierādīja Einšteins), baznīcas tolerance tika nopietni iedragāta. Kā darba hipotēze Galileja idejas bija pilnīgi pieņemamas, taču to absolūto patiesību baznīca, juzdamās apdraudēta, noraidīja. Kad Galilejs, par spīti brīdinājumiem, aizvien noteiktāk sāka runāt par Kopernika pasaules sistēmu kā par "pierādītu patiesību", tomēr, nespēdams sagādāt šos pierādījumus (kas ari nemaz nav iespējams, jo zinātniskas teorijas var vienīgi apgāzt, bet nepierādīt), baznīca savukārt izdeva dekrētu, kurā mācība par to, ka Zeme griežas ap Sauli, tika pasludināta par nepareizu un par neatbilstošu Svēta​jiem rakstiem.

Personīgi zinātnieku neviens neaizskāra. Viņa grāmatas neaizliedza, un saglabājās arī labas attiecības ar šis pasaules varenajiem. Ja viņš ari turpmāk par savām tēzēm būtu runājis vienīgi kā par teorijām, nepasludinot tās par absolūtām patiesībām, nebūtu sekojis ari visiem zināmais uzaicinājums uz inkvizīciju Romā. Šā uzaicinājuma iemesls bija Galileja jauna gramata, kurā viņš, par spīti visiem brīdinājumiem, atkal bija runājis par absolūto patiesību. Paziņojumu viņš saņēma 1632. gada oktobrī, taču slimības dēl uz Romu varēja doties tikai 1633. gada februāri. Tur viņš iesākumā kā Florences vēstnieka viesis uzturējās Villa Medici, pēc tam, inkvizīcijas procesa laikā, dzīvoja Vatikānā trīs- istabu apartamentos ar skatu uz dārzu. Viņam bija ari personīgais kalpotājs. Galilejs nebija apcietināts un netika ari spīdzināts.

Līdzīgi daudziem ģeniāliem cilvēkiem Galilejam vienmēr ir bijis grūti ņemt nopietni mazāk apdāvinātos laikabiedrus. Ari inkvizīcijas procesam sākoties, viņš bija pārliecināts, ka pēc dažu strīdīgu jautājumu noskaidrošanas, kurus mulka kardināli tik un tā nesapratīs, viņu atbrīvos. Tikai tad, kad izrādījās, ka inkvizitori nemaz nav tik lieli muļķi un ka viņus ne ar kādiem zinātniskiem argumentiem nevar novirzīt no domas, ka Galilejs nelikumīgi un nepareizi ir runājis par absolūtām patiesībām, viņš

nonāca panikā. Var gadīties, ka viņam toreiz ienāca prātā Džordāno Bruno, varbūt viņš vienkārši gribēja, lai viņu liek mierā — kā tas arī būtu, taču bez pieprasījuma un bez ārēja spiediena Galilejs no visām savām mācībām atteicās. Spriedums bija par "nepakļaušanos": septiņi grēksūdzes psalmi ik nedēļas trīs gadu laikā, piedevām vēl cietumsods, kuru viņam nekad nevajadzēja izciest. Pēc inkvizīcijas procesa Galilejs kā viesis dzīvoja pie Toskānas lielhercoga, pēc tam pie Sjēnas arhibīskapa, vēlāk kā valsts pabalsta saņēmējs nelielajā Arčetri ciematā netālu no Florences, kur viņš netraucēti turpināja pētījumus līdz pat savai nāvei 1642. gadā.

Kari von Gebler: Galileo Galilei un die romische Kurie. Nach authentischen Quellen, Stuttgart, 1976; Arthur Koestler: Die Nacht- ivandler: Das Bild des Universums im Wandel der Zeit, Bern, 1959; Walter Brandmūller: Galilei und die Kirche oder das Recht auj Irrtum, Regensburg, 1982; Gerhard Prause: Niemand hat Kolumbus ausgelacht, Diisseldorf, 1986: "Galilei war kein Mārtyrer"; "Der Fall Galilei", Forschung & Lehre 3/1994.

GAĻA Sportistiem jāēd daudz gaļas. Ja bokseris Rokijs kautuvē savam sievasbrālim liek ietīt vairākus karbonādes gabalus, uzcep un apēd tos un pēc tam kļūst par pasaules čempionu, tas nav atkarīgs no šis gaļas porcijas. Tikpat labi viņš būtu varējis izēst bļodu ar so​jas pupiņām.

Mūsu ķermenim ir vienalga, kā tas iegūst muskuļu veidošanai nepieciešamās olbaltumvielas — organisms to nezina un ari nevēlas zināt. Kad olbaltumvielas ir paveikušas visas pārejas stadijas, lidz kļuvušas par muskuļu masu, to izcelsme — karbonāde, om​lete vai jogurts — vairs nav nosakāma.

Turklāt olbaltumvielu mūsu tradicionālajā pārtikā ir tik daudz, ka pat sportistam ar loti lielu slodzi nav nepieciešamas to palielinātas devas. Garo distanču slēpotājiem, piemēram, dienās, kad tie treniņā noslēpo 50 lidz 100 kilometru, nav nepieciešams gan- drīz ne drusciņas vairāk olbaltumvielu nekā atpūtas dienās. Pēc amerikāņu sporta ārstu pētījumiem, futbolista un tāda paša auguma biroja darbinieka olbaltumvielu patēriņa atšķirība ir mini​māla.

Profesionāls sportists nepieciešamo palielināto kaloriju devu tikpat labi var uzņemt ar makaroniem vai picu — organisma darba spējas tas neietekmē (ja vien visas barības vielas ir pietiekamā daudzumā).

Ikviena liekā kalorija neatkarīgi no tā, vai to uzņem ar karbonādi, sieru vai kartupeļiem, kā futbolistam, tā grāmat​vedim veido gluži parastus taukaudus.

J. Bergstrom und E.' Hultmann: Nutrition for maximal sports performance, Journal of the American Medical Association 221, 1972, 999.-1006. Ipp.; Wolfe Segai: Food and nutrition: facts and fallacies, Perth, 1977: "Food for thought on sport!"

GILJOTĪNA Giljotina ir ārsta Gijotēna izgudrojums. Šis nāves soda izpildīšanas instruments nekādā gadījumā nav franču ķirurga Žozefa Ignāsa Gijotēna (1738-1814) izgudrojums. Līdzīgus krītošus asmeņus tādam pašam mērķim izmantoja jau senajā Persijā un arī viduslaiku Vācijā, kur tos sauca par Diele (dēlis), Hobel (ēvele) vai zvelsche Falle (svešzemju slazdi).

Francijā giljotīna parādījās 18. gadsimta beigās pēc Mecas ārsta Antona Luī ieteikuma. Tādēļ to iesākumā sauca par luiseti (louisette) vai par mazo luisonu (petite louison). Pirmā parauga konstruktors bija vācietis Šmits un pirmais sodītais — lielceļa laupītājs Pelisjē.

Savu tagadējo nosaukumu giljotīna ieguva dažus gadus vēlāk. Nacionālās sapulces 1789. gada protokolos atrada pilsoņa Gijotēna ierosinājumu nāves sodu Francijā neatkarīgi no sodāmā kārtas izpildīt visiem vienādi, vislabāk ar "krītošo cirvi" — tas esot vishumānāk. Ar Franču revolūcijas teroru ārstam Gijotēnam nebija nekāda sakara. Viņa bērnus pat šāda iedomāta saistība tik loti šausmināja, ka pēc tēva nāves 1814. gadā tie mainīja ģimenes uz​vārdu.

Fritz C. Mūller: Was steckt dahinter? Namen, die Begriffe ivurden, Eltville, 1964.

GLODENE Glodenes ir čūskas. Glodenes ir ķirzakas, kam reducējušās kājas.

GRIEĶU-PERSIEŠU KARI Ar Termopilu, Maratonas un Salamlnas kaujām pazīstamos grieķu-persiešu karus vēl joprojām uzskata par skaita ziņā vājākā grieķu karaspēka izmisīgu aizstāvēšanās ciņu pret milzīgajām no austrumiem nākošajām barbaru ordām. (Pēc vēsturnieka Hēro- dota ziņām, piemēram, persiešu ķeizara Kserksa karaspēkā bija 5 283 220 vīru. Vēlākos laikos šis skaitlis nekritiski pārņemts daudzās vēstures grāmatās.) Īstenībā viss norisinājās pavisam citādi. Pirmkārt, Hērodota nosauktais skaitlis ir pārāk precīzs, tam, šķiet, vajadzēja vienīgi aizsegt pusgadsimtu vēlāk šos notikumus aprakstījušā autora zināšanu trūkumu, jo persiešu karus viņš zināja vienīgi pēc nostāstiem. Otrkārt, tik lielam karaspēkam nebūtu pieticis vietas kaujas laukā, kur šīs kaujas tika izcīnītas. "Es esmu aprēķinājis," raksta vēsturnieks Hanss Delbriks, "ka, ja mēs šim sauszemes karaspēkam liktu vīram pēc vīra solot pa ceļu, tas izstieptos 420 jūdžu garā kolonnā, tas nozīmē, ka brīdī, kad pirmie sasniegtu Termo- pilas, pēdējie vēl tikai atstātu Sūsu…" Īstenībā, kā Delbriks, aprēķinot armijas apgādi, secina, persiešiem bijuši tikai 15 000 karotāju.

Abos grieķu-persiešu karos to skaita ziņā ir bijis mazāk par grieķiem.

Hans Delbruck: Geschichte des Kriegskunst, Berlin, 1896.

GULBIS Gulbji dzied. Gulbji, tāpat kā citi putni, dziedāt neprot. Viņu cilvēku ausīm nepatīkamā ķērkšana un šņākšana nemaz nesaderas ar šiem citādi tik skaistajiem dzīvniekiem. Tiesa, ziemeļu gulbis un mazais gulbis tomēr ar mūsu dziedātājputniem kon​kurēt var.

Leģenda par dziedošiem gulbjiem radusies Senajā Grieķijā. Tur valdīja uzskats, ka tos radījis Apollons un pirms nāves tie dziedot viņam par godu. Mūzikas dievs Apollons pēc nāves esot kļuvis par gulbi. Platons savā dialogā "Fedrs" liek Sokratam teikt: "Gulbji mirstot dzied nevis aiz skumjām vai ciešanām, bet gan tāpēc, ka tos iedvesmojis Apollons un viņi jau iepriekš skata visu skaisto, ko Dievs tiem paredzējis." Šo priekšstatu pārņēmuši daudzi vēlāko laiku rakstnieki, sākot ar Šekspīru ("Venēcijas tirgotājs", "Lukrēcijas nolaupīšana"), tad Kārlails, Bairons un arī mūziķi, piemēram, Šūberts, kas visi, daudz nedomādami, savos darbos saglabājuši nākamajām paau​dzēm cieņu nezaudējušā mirstošā gulbja tēlu.

Roland Michael: Wie, zvas, zuarum? Augsburg, 1994.

H

Tās patiesības, kuras cilvēki uz​klausa visnegriblgāk, ir tiem īpaši nepieciešamas. Žans de Labrijērs HAIZIVIS Haizivis bieži uzbrūk cilvēkiem. Haizivis uzbrūk cilvēkiem vienīgi ekstremālā situācijā — ja pietrūkst barības vai ari ja tās tiek kaitinātas. No visām 350 haizivju sugām tikai 12 uzbrūk cilvēkiem bez izaicinājuma, pārējās samierinās ar pieticīgāku barību.

Laikā no 1916. līdz 1968. gadam pasaulē konstatēti 32 balto haizivju — šis kārtas lielāko un bīstamāko pārstāvju — uzbrukumi cilvēkiem. 13 no tiem beigušies ar nāvi. Rēķinot pasaules mērogā, tas ir mazāk par vienu haizivs uzbrukumu gadā.

Ja pieskaita ari citas haizivis — tīģerhaizivi, zilo haizivi vai gludo haizivi, kas arī uzbrūk cilvēkiem, upuru skaits palielinās, un tomēr tas ir mazāks par gadā suņu sakosto cilvēku daudzumu.

Lee Server: Haie, Erlangen, 1990; "Great White Shark", šķirklis Microsoft CD-ROM Enzyclopādie Encarta, 1994; "Weifie Haie lieben fette Beute", GEO 7/1994.

HAMBURGERI Lielākā dala angļu un amerikāņu, kā ari dažs labs no ātro ēstuvju cienītājiem Vācijā domā, ka vārds "hamburgers" cēlies no angļu ham (šķiņķis), tāpat kā čīsburgers no cheese (siers) vai fiš- burgers no fish (zivs). Īstenībā hamburgeri savu vārdu aizguvuši no pilsētas Hamburgas. Sākotnēji tā bija no Krievijas tatāriem 14. gadsimtā iepazīta kapāta gala (tatāri sīksto Krievijas lopu galu, to sīki sakapājot, centās padarīt ēdamu; vēl šodien pazīstams ir tatāru bifšteks). Šāds gaļas apstrādes veids ar vācu izceļotājiem caur Hamburgu nonāca Amerikā. Tur šo galu pēc apcepšanas iespieda starp divām maizes šķēlēm, iespējams, tādēļ, lai aiztaupītu galda piederumus.

1904. gada pasaules izstādē Sentluisā šādas kapātas gaļas maizītes pārdeva ar nosaukumu Hamburg (vēl bez zilbes -er vārda beigās). Vēlāk vārdam pievienoja arī zilbi -er, un tā vēl šodien šīs maizītes sauc par hamburgeriem.

Charles Panati: Universalgeschichte der ganz gezvohnlichen Dinge, Frankfurt, 1994.

HAMELEONS Hameleons savu krāsu pieskaņo apkārtnei. Hameleons patiešām spēj mainīt krāsu, taču ne tādēļ, lai pieskaņotos apkārtnei. Krāsu tas maina aiz karstuma, aukstuma, bailēm vai izsalkuma. Naktī, piemēram, hameleona krāsa kļūst gaišāka. Šķirklis "Chameleon", Encyclopaedia Britan​nica, 15. izd., Chicago, 1976.

HIPOKRATS Hipokrata zvērests pirmām kārtām aizsargā pacientus. Tā sauktajam Hipokrata zvērestam nav nekāda sakara ar Hipokratu. Ari šā zvēresta jēga nav tāda, kā pieņemts domāt.

Kad Hipokrats, visslavenākais antīkās pasaules ārsts, 377 gadus pirms Kristus dzimšanas mira, šāda zvēresta vēl nebija. Tas viņam, līdzīgi citiem tekstiem, tika piedēvēts tikai vēlāk, iespējams, lai pastiprinātu šā svinīgā solījuma nozīmību.

Mainījusies arī zvēresta satura izpratne. Modernajā teksta variantā, t. s. 1948. gada Ženēvas ārstu zvērestā, daudzas vietas ir izlaistas. Līdzās solījumam neizpaust ārsta noslēpumu un rūpēties par pacientiem ("Mans pirmais bauslis ir rūpes par manu pacientu atveseļošanu un viņu dzīvības saglabāšanu…") zvēresta oriģināl- tekstā ir arī vietas, kurās vairāk domāts par mediķu labklājību un mazāk par pacientiem: "Medicīnas zināšanas es atstāšu vienīgi saviem dēliem, savu skolotāju dēliem, likumīgi reģistrētajiem studentiem un nevienam citam." Šeit pilnīgi skaidri saskatāma vēlēšanās pēc iespējas samazināt mediķu un līdz'ar to ari konkurentu skaitu. Galvenokārt par ārstu privilēģijām domājot,

radusies arī dažās zvēresta versijās atrodamā piezīme, ka pirmām kārtām un bez atlīdzības jāārstē kolēģi un viņu ģimenes.

Walter Kiāmer: "Schotten dicht!", Der Spiegel 30/1981.

HOLESTERĪNS Pret paaugstinātu holesterīna daudzumu asinīs ir jācīnās.

Pastāv uzskats, ka paaugstināts holesterīna daudzums asinīs veicina artēriju pārkalķošanos un izraisa visas iespējamās sirds un asinsvadu slimības. Taču, ja var ticēt jaunākajiem pētījumiem, holesterīna faktiska vai iedomāta daudzuma samazināšana var kļūt veselībai bīstamāka par pašu šo paaugstināto daudzumu. Pat ja samazinās risks saslimt ar dažām konkrētām slimībām, citu slimību parādīšanās iespējamība palielinās, tādējādi dzīves ilgums nepagarinās.

Kāda amerikāņu pētnieku grupa Pitsburgas universitātē ir konstatējusi, ka pacienti, kuriem mākslīgi ar dažādiem līdzekļiem pazemināts holesterīna līmenis asinīs, biežāk iet bojā nelaimes gadījumos, izdara pašnāvību vai kļūst par vardarbības upuriem (Muldoon u. c. 1990). Pēc pētnieku domām, holesterīna samazināšana palielina agresivitāti. Tādēļ aizvien vairāk mediķu ir pret to.

Ja šādas un līdzīgas patiesības par holesterīna samazināšanas blakusefektiem lēni izplatās, tas tādēļ, ka holesterīna histērijā ieinteresētie labi nopelna un piemin galvenokārt tādus pētījumus, kuros runāts par holesterīna samazināšanas pozitīvajām pusēm. Kā konstatēts speciālajai literatūrai veltītā pārskatā (Ravnskov; 1992), rakstus, kuros atbalstīta holesterīna līmeņa pazemināšana, citē piecas līdz astoņas reizes biežāk nekā tādus, kuros minēti pretrunīgi vai negatīvi pētījumu rezultāti.

Matthezv F. Muldoon u. c.: "Lozvering choles- terol concentrations and mortality: a quantita- tive reviezv of clinical prevention trials", Bri- tish Medical Journal 301, 1990, 309.-314. Ipp.; U. Ravnskov: "Cholesterol lozvering trials in a coronary heart disease: frequency of citation and outcome", British Medical Journal 305, 1992, 15.-19. Ipp.; Dieter Borges: Cholesterin: Das Scheitem eined Dogmas, Berlin, 1993.

Nekada gudrība nelīdzēs pret modē nākušu muļķību.

Teodors Fontāne

I IGLU Eskimosi dzīvo "iglu". Eskimosu valodā vārds "iglu" gluži vienkārši nozīmē "māja". Lietojot to šajā īstajā nozīmē, patiešām var teikt, ka lielākā dala eskimosu, tāpat kā mēs, dzīvo "iglu". Taču, ja mēs ar vārdu "iglu" saprotam tipiskās eskimosu sniega bloku mājiņas, tad sākotnējais apgalvojums nav pareizs.

No 30 000 Kanādas un Grenlandes eskimosu vairāk nekā puse savā dzīvē šādas sniega mājiņas nav pat redzējuši. Tikai dažas Kanādas eskimosu ciltis dzīvos īstos "iglu", un arī tad vienīgi ziemā un vienīgi tad, ja nav atrodams cits materiāls mājokļa celšanai. Pārējiem sniega mājiņas nepieciešamības gadījumā noder kā īslaicīgas medību apmetnes vietas. Šķirklis "Inuit", Microsoft CD-ROM Enzyclo- pādie Encarta, 1994.

INDIĀNI Indiāņiem ir sarkana ādas krāsa. Kad pirmie eiropieši nokļuva Ziemeļamerikā, viņi šis zemes pirmiedzīvotājus nesauca par "sarkanādainajiem", bet gan par indiāņiem, mežoņiem vai pa​gāniem.

Mitu par sarkanādainajiem, šķiet, radījis zviedru 18. gadsimta dabaszinātnieks Kāris Linnejs.

Linnejs cilvēkus iedalīja homo europaeus albescens, homo americanus rubescens, homo asia- citus fuscus, homo africanus niger, nezinot, ka indiāņu seja mēdz būt ieziestas ar sarkanu krāsu. Indiāņu dabiskā ādas krāsa ir gaiši brūna.

Vēlākajos Linneja darbos rubescus (sārts) vietā lietots pat apzīmējums rufus (ugunssarkans).

Iespējams, ka tas noticis to pašu "rakstāmgalda zinātnieku" ietekmē, kas ari ķiniešus, tos neredzējuši, nosauca par "dzeltenajiem". Kad pēc tam ari slavenais filozofs Imanuels Kants, kurš diezin vai savā dzīvē vispār kādu indiāni bija redzējis, viņu ādas krāsu raksturoja kā vara sarkanu, rietumnieku apziņā tie uz mūžīgiem laikiem bija kļu​vuši par "sarkanādainajiem".

Immanuel Kant: "Von den verschiedenen Ra- cen der Menschen": Kants gesammelte Schrif- ten, 1. nod., 1/2. sēj. Berlin, 1902-1983, 427. Ipp.; Urs Bitterli: Die "Wilden" und die "Zivili- sierten".

Grundzūge einer Geistes- und Kulturgeschichte der europāischūberseeischen Be- gegnung, Munchen, 1976.

INDĪGĀS GĀZES Indīgās gāzes izgudrotas 20. gadsimtā. Vairāk nekā tūkstoš gadu pirms Pirmā pasaules kara ķīnieši karojot izmantojuši indīgās gāzes. Jau 4. gadsimtā viņi prata ienaidniekus apdullināt ar sinepju gāzes dūmiem. Ar sava veida ventilatoriem dūmus aizvadīja uz ienaidnieka pozīcijām. Ir zināms ari fakts, ka mongoli 1241. gadā kaujā pie Legņicas kristīgos bruņiniekus šausminājuši ar "tvaikojošām kara mašīnām".

Walter Bdttger: Kultur im alten China, Leipzig, 1977. indulgences Reformāciju izraisīja Lutera cīņa pret indulgenču tirgotājiem. Uzskats, ka Mārtiņš Luters par reformatoru kļuvis galvenokārt tādēļ, ka principiāli noraidījis tirgošanos ar indulgencēm, ir loti izplatīts, bet tomēr nepareizs. īstenībā Luters kritizēja tikai vienu no šīm tirdzniecības formām — Romas Pētera katedrāles finansēšanai paredzēto indulgenču pārdošanu, tā saukto 'Tēterbaznīcas atlaidi", kuru atšķirībā no citām varēja iegūt arī post mortem, pēc nāves (t. i., arī mirušos varēja izpirkt no pastarās tiesas). Turklāt grēciniekiem savus grēkus pat nevajadzēja nožēlot — to atlaidei pietika ar naudu. Šeit Luters saskatīja ļaunprātīgu rīcību un vērsās pret to savās 95 tēzēs.

Ka šīs domstarpības kļūs par pamatu evaņģēliskās baznīcas izveidei, to viņš, jādomā, nebija ne plānojis, ne arī toreiz nojautis.

Gerhard Ritter: Luther, Frankfurt, 1985; Gerhard Prause: Niemand hat Kolumbus ausge- lacht,

Dūsseldorf, 1986: "Luthers Thesenan- schlag ist eine Legende". īrnieku aizsardzība īrnieku aizsardzība palīdz īrniekiem. Pēc Nobela prēmijas laureāta zviedru ekonomista Gunnara Mīrdāla domām, ir divas iespējas kādu pilsētu pilnīgi izpostīt: nomest uz tās atombumbu vai arī iesaldēt īres maksas…

1992. gadā Amerikas Ekonomistu biedrība (American Econo- mic Association), lai noskaidrotu, vai šī nelabojami nevienprātīgā apvienība kaut vienā gadījumā spēj par kaut ko vienoties, lika saviem biedriem balsot par vairākām tēmām. Rezultātā 94% profesionālo ekonomistu bija pārliecināti, ka "īres maksu regulēšana negatīvi ietekmē gan dzīvokļu piedāvājuma kvantitāti, gan arī dzīvokļu kvalitāti". No visām balsošanai piedāvātajām tēzēm šeit bija visvairāk pozitīvu atbilžu.

Pēc pasaules ekonomistu vairuma domām, vislabākā īrnieku aizsardzība ir liels dzīvokļu piedāvājums. Taču lielu dzīvokļu piedāvājumu kavē gan īres maksas kontrole, gan arī likumi, kas neļauj īrniekus brīvi izlikt no dzīvokļa. Jaunu dzīvokļu būvi ierobežo apstāklis, ka tie nedos vēlamos ienākumus, un jau esošie dzīvokli un mājas stāv tukši aiz bailēm, ka no īrniekiem būs grūti atbrīvoties. Šīs grāmatas autori ir īrējuši dzīvokļus dažādās zemēs — Vācijā, Austrijā, Anglijā, ASV, Austrālijā, Kanādā.

Visdārgākie un visgrūtāk atrodamie dzīvokli bija valstīs ar viskonsekventāko īrnieku aizsardzību — Vācijā un Austrijā. Vislētāk un visvairāk dzīvokļu turpretī piedāvāja ASV un Kanādā — zemēs, kurās jēdzienu "īrnieka aizsardzība" nemaz nepazīst. Tur mēs uz sludinājumu "Ģimene ar bērnu meklē cenai atbilstošu dzīvokli univer​sitātes tuvumā" saņēmām veselu gūzmu piedāvājumu.

Konsekventa īrnieku aizsardzība aizsargā tos, kam dzīvoklis jau ir, un arī tad tikai uz neilgu laiku.

Ilgākā laika posmā īres maksu nosaka piedāvājums un pieprasījums. Jo lielāks piedāvājums, jo zemākas īresmaksas; piedāvājums mazāks — cenas augstākas. Tas kopš seniem laikiem zināms ari citās tirdzniecības nozarēs — zemniekiem, galeriju īpašniekiem, taksistiem, advokātiem, kā arī lielajiem starptautiskajiem koncerniem, piemēram, Dienvidāfrikas dimantu rūpniecības firmai DeBeers. Ne velti tā savus milzīgos dimantu krājumus glabā noslēgtos pagrabos aiz biezām durvīm. Ja visus dārgakmeņus vienlaikus laistu pārdošanā, to cena katastrofāli kristos. Tas pats notiktu ar īres maksu, ja palielinātos dzīvokļu piedāvājums. (Šāds fakts jau vairākkārt no​vērots daudzās Vācijas pilsētās.)

Taču dzīvokļu piedāvājuma kāpinājumu kavē likumi par īrnieku aizsardzību. Vācijā šobrīd ir visaugstākā īres maksa pasaulē, par ko jāpateicas arī īrnieku aizsardzības likumam. /. Eckhoff: "Zur Kontroverse um die okono- mischen Auszvirkungen des zzueiten Wohnraumkūndigungsgesetzes", Zeitschrift fūr die gesamte Staatszuissenschaft 137, 1981, 62.-77. Ipp.; Frankfurter Institut fūr zvirtschafts- politische Forschung: Mehr Markt im Woh- nungswesen. Bad Homburg, 1984; Robert Schiuager: "On the West German tenant's pro- tection legislation: a comment", Zeitschrift fūr die gesamte Staatszvissenschaft 150, 1994, 411.-418. Ipp.; "Surely not rent controls?", The Economist, 8.4.1995, 94. Ipp. intelektuāļi Intelektuāļi ir nācijas sirdsapziņa. Ja aplūkojam pēdējos simts gadus, inteliģenti, t. i., tādi cilvēki, kas iztiku pelna vai ari gribētu to darīt ar rakstīšanu vai runāšanu, ir bijuši pasaules uzskata ziņā vieglāk ietekmējami nekā sabiedrība caurmērā.

Kā piemēru šeit varētu minēt VDR nozīmīgākā intelektuāla Johannesa R. Behera desmitmiljonkārtējam masu slepkavam Josi- fam Staļinam veltīto odu: Reiz visa Vācija teiks Staļinam paldies.

Ikvienā pilsētā būs viņa monuments.

Viņš būs gan tur, kur vīna koki vijas, Un arī Ķīlē atpazīs to students.

Tur stāvēsi tu, Stalin.

Pie Bodenezera zem ābeļziediem kupliem.

Un tava labestība No meža stirnu izvilinās Švarcvaldē.

Un priekā vaigi sārti top, kad pateicamies, Stalin, tev, Un vienmēr sakām: "Tu!" Pat nabags mirstot dveš vēl: "Stalin!"

Un tava roka slēdz tam plakstus ciet.

(Atdzejojusi Gaida Kaņepe) Šeit, protams, varētu iebilst: nabaga Behers citādi nevarēja, jo bija VDR kultūras ministrs. Taču ari daudzi citi intelektuāli pilnīgi aiz savas brīvas gribas uzgavilējuši Staļinam. "Kad stājās pukstēt Staļina sirds, miljoniem cilvēku jutās kā bāreni." (Anna Zēgerse) "Mēs, Vācijas mākslas darbinieki, solāmies savos darbos īstenot Staļina mācību un saglabāt šim miera ģēnijam uzticību." (Bertolts Brehts) "Dusi mierā, Josif Stalin." (Arnolds Cveigs) "Staļins ir saules zenīts cilvēkiem un tautām." (Pablo Neruda) Un tā tālāk, un tā joprojām…

Turklāt Staļins nav nekāds izņēmums. No Mao un Kastro līdz Ho Ši Minam un pat Polam Potam un Sadamam Huseinam nav gandrīz neviena diktatora, kurš nevarētu lepoties ar viņu cildinošiem un apjūsmojošiem Rietumu intelektuālu bariem. Vienīgais priekšnosacījums — diktatora labvēlība un glaimi.

Tad vienpusīgs skatījums uz patiesību ir nodrošināts. Nepiekukuļojamais sociāl- kritiķis Džordžs Bernards Šovs, piemēram, 1930. gadā, kad miljoniem krievu mira badā, Krievijas brauciena laikā līdzpaņemtos pārtikas produktus izmeta pa vilciena logu — kādēļ gan, dodoties uz paradīzi, vēl jāņem līdzi maize un sviests! (Par to raksta Pols Holenders.) "Es vēl nekad dzīvē neesmu ceļojis tik komfortabli!" 1938. gadā, toreizējo "lielo tīrīšanu" laikā, no Krievijas raksta Andrē Žids. "Labākā kupeja vilcienā, labākā istaba viesnīcā, vislabākais ēdiens, kādu vien var iedomāties. Un kāda uzņemšana! Kāda uzmanība! Visi aplaudē, visi sumina!" Šie aplausi ir kā hloroforms moderno literātu citkārt tik agresīvajai kritizētspējai. Kamēr aplausi nerimstas, viņi pasauli skata ar savu slavinātāju acīm. Žans Pols Sartrs bija sajūsmā par Fidelu Kastro.

Tas viņu pretēji Šarlam de Gollam bija uzņēmis gandrīz kā oficiālu valsts viesi. (Ko gan šādā gadījumā nozīmē fakts, ka kubieši Kastro valdīšanas laikā bija kļuvuši par vienu no nabadzīgākajām tautām pasaulē!) Salmans Rušdi un Francs Ksāvers Krecs sacer slavas dziesmas Nikaragvas diktatoram. Tur pretēji Vācijai vai Anglijai ielūdzis ir pats kultūras ministrs. Ja tai pašā laikā norisinās valsts organizēta masveida indiāņu slepkavošana, tas ir mazsvarīgi.

Greiems Grīns ar asarām acīs stāsta par Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra runu. Rakstnieki un televīzijas pārstāvji, kas Frankfurtē, Londonā vai Kopenhāgenā būtu pamanījuši ikvienu bezpajumtnieku, Maskavas vai Pekinas pasta rajonos redz vienīgi priekā starojošas sejas. (Šajā sakarā var arī minēt Pola Holendera citēto trīsdesmito gadu Krievijas apmeklētāju: "Citur netīrumi un mēsli ir nomācoši, šeit tie šķiet tik proletāriski romantiski.")

Nepārliecinoša ir arī atruna — kādreiz dievināto personību īstā seja vēlāk tomēr pamanīta. Jo nākamais dievināšanas objekts ir jau atrasts. Šajā kolektīva akluma masā patiesi kritiski domājošus intelektuālus, kā Hansu Magnusu Encensbergeru, Džordžu Orvelu vai Bērtrandu Raselu, var saskaitīt uz abu roku pirkstiem.

Helmut Schelsky: Die Arbeit tun die anderen, Miinchen, 1977; Paul Hollander: Political Pilgrims, Oxford, 1981; Paul Johnson: Intel- lectuals, London, 1988; Gerd Koenen: Die Gro- fien Gesānge, 2. izd., Frankfurt 1992; Lion Feuchtuianger: Moskau 1937, Berlin, 1993.

J Patiesība muļķiem ir kā lāpa, kas miglu vienīgi apgaismo, bet neizkliedē.

Klods Adriēns Helvēcijs jāņtārpiņš Jāņtārpiņi nav tārpi, bet gan vaboles. Ir vairāki jāņtārpiņu paveidi. Eiropā no tiem vispazīstamākais ir Lamprohiza splendi- dula.

Jāņtārpiņu izstarotā gaisma rodas, ķīmiskajai vielai — luciferī- nam — reaģējot ar skābekli. Vēl cita viela, luciferāze, kalpo kā katalizators, t. i., veicina ķīmisko reakciju, pati tajā nepiedaloties. Turklāt labāk izstarot gaismu palīdz vēl amonjaka nitrāta kristālu slānītis. īpaši interesanta spldvabole ir Dienvidamerikā sastopamā Phrixothrix. Tā vienlaikus vai arī pamīšus izstaro gan sarkanu, gan arī zalgandzeltenu gaismu. Sarkano gaismu izstaro galva, zaļo — liels skaits ķermeņa mirdzošo punktu.

William C. Vergara: Das Blaue vom Himmel herunter gefragt, Augsburg, 1993.

JAUNMĒNESS Jaunmēness veidojas Zemes ēnas ietekmē. Tam nevajadzētu ticēt. Taču, ja jautājam: "Kāpēc mēs reizēm mēnesi redzam visu (pilnmēness), citreiz tikai pusi no tā (pirmais ceturksnis vai pēdējais ceturksnis) vai ari neredzam to nemaz (jaunmēness)?", tad bieži dzirdam atbildi: "Tas atkarīgs no Zemes ēnas." īstenībā Mēness fāzes veidojas tādēļ, ka mēs redzam vienīgi saules apspīdēto, mums pievērsto Mēness dalu. Ja Mēness atrodas tieši vidū starp Sauli un Zemi, mēs to neredzam (jaunmēness), jo Saule to, skatoties no Zemes, apspīd no otras puses. Pirmajā un pēdējā Mēness fāzē Zemes-Mēness un MēnessSaules līnijas veido taisnu leņķi, un saule apspīd tieši pusi no mums pievērstās Mēness daļas. Pilnmēness fāzē Saule, Mēness un Zeme atrodas aptuveni vienā līnijā. Saule pilnībā apspīd mums pievērsto Mēness dalu. Ja reizēm starpā ienāk Zeme ar savu ēnu, tas ir jau pavisam cits stāsts. Šāda veida mēness aptumsums palaikam notiek, taču tam nav nekāda sakara ar jaunmēnesi. jeruzaleme Pēc tam kad romieši izdzina jūdus no Palestīnas, līdz Izraēlas valsts nodibināšanai Jeruzāleme bija pārsvarā arābu pilsēta. Pretēji tam, kā viens otrs arābs reizēm cenšas apgalvot, jau ilgi pirms 1948. gada Jeruzalemē dzīvojuši vairāk ebreju nekā arābu (sk. tabulu 115 Ipp.).

Jeruzalemes iedzīvotāji Gads Ebreji Musulmaņi Kristieši 1844 7120 5000 3390 1876 12 000 7560 5470 1896 28 122 9560 8748 1922 33 971 13 413 14 699 1931 51 222 19 894 19 335 1948 100 000 40 000 25 000 1969 195 700 54 963 12 646 1970 215 000 61 600 11 500 1983 300 000 105 000 15 000 Šie skaitli ņemti no Encyclopaedia Britannica (1844), franču Indicateur de la Terre-Sainte (1876), no Palāstinensischer Ka- lender (1896), kā arī no oficiāliem un pusoficiāliem tautas skaitīšanas rezultātiem Jeruzāleme un tās apkaime. Tie ir diezgan apšaubāmi un nav salīdzināmi ar mūsdienu tautas skaitīšanas rezultātiem. Taču tie tomēr atspēko bieži dzirdamo arābu apgalvojumu, ka tikai pēc Izraēlas valsts nodibināšanas Jeruzāleme, ko pirms tam pārsvarā apdzīvojuši arābi, kļuvusi par ebreju pilsētu.

Leonard J. Dāvis: Myths and facts, 1985; A concise record of the Arab-Israeli conflict, Washington, 1985. jēzus kristus Jēzus Kristus dzimis 0. gadā vai arī 1. gadā. Pēc mūsu laika rēķina nulles gada nav. Par oficiālo Jēzus Kristus dzimšanas gadu ir pieņemts 1. gads.

Taču šķiet, ka Jēzus 1. gadā bijis jau 5-7 gadus vecs. Ja viņš dzimis ķēniņa Hēroda valdīšanas laikā, tad tas nevar būt noticis pēc Hēroda nāves. Ir diezgan liels pamatojums pieņēmumam, ka Hērods miris pavasari, 4. gadā pirms mūsu ēras.

Augusta laikā veiktā lielā tautas skaitīšana, kuras dēļ Marija un Jāzeps devās uz Betlēmi, notika astoņus gadus pirms Kristus dzimšanas. Ari dažādās Betlēmes zvaigznes interpretācijas — vai tās ir planētas, komētas vai supernovas — norāda uz to, ka Jēzus dzimis vairākus gadus pirms mūsu ēras: 4. gada aprīli bija saskatāma kāda supernova, starp 5. gada martu un aprīli — komēta un 7. gadā — trīskārtēja Saturna un Jupitera konjunkcija, kuru daudzi uzskata par visiespējamāko Betlēmes zvaigznes oriģinālu. 1. gadā pirms un 1. gadā pēc Kristus dzimšanas virs Palestlnas zvaigznes bija mierīgas.

Priekšstats par 1. gadu kā Jēzus dzimšanas gadu izveidojās krietni vēlāk — 6. gadsimtā. Tad daudzi iespējamie izziņas avoti un visi Jēzus laikabiedri bija jau sabirzuši putekļos. Šis laiks atbilst romiešu 754. gadam, un daudzi vēsturnieki domā, ka mūks Dio- nlsijs Mazais, kam pāvests šo aprēķinu bija uzticējis, kļūdījies par četriem gadiem. Pēc viņa personīgās loģikas vajadzēja aprēķināt romiešu 750. gadu, pēc kristiešu rēķiniem tam bija jābūt 4. gadam p.m.ē. Ari šis fakts liecina par to, ka Kristus dzimis pirms mūsu ēras.

Ir gan arī argumenti par labu 1. gadam. Kā rakstīts Lūkas evaņģēlijā, Jēzus tai laikā, kad Jānis Kristītājs viņu kristīja, bijis "apmēram" 30 gadu vecs. Kristīšana notika ķeizara Tiberija 16. valdīšanas gadā (Lūkas evaņģēlijs). Tādējādi Jēzus varētu būt dzimis 14 gadus pirms Tiberija nākšanas pie varas, t. i., 1. gadā (ja mēs ticam šiem 30 gadiem). Jautājums sarežģās vēl vairāk, ja aplūkojam ari argumentus, kas liecina par to, ka Jēzus dzimis mūsu ēras 7. gadā. Lūkas evaņģēlijā teikts, ka tautas skaitīšanas laikā Romas vietvaldis Slrijā bija Kvirlns. Šo posteni Kvirlns ieņēma no 6. līdz 7. gadam pēc Kristus dzimšanas.

H. Conzelmann, A. Lindemann: Arbeitsbuch zum Neuen Testament, 9. izd., Tūbingen, 1988; Konradin Ferrari d'Occhieppo: Der Stern von Betlehem in astronomischer Sicht, Gieflen, 1994. jodelēšana Jodelē vienīgi Tirolē un Bavārijā. Šis dziedāšanas veids, kam raksturīga strauja pāreja no krūšu reģistra falsetā, ir pazīstams tālu aiz Tiroles un Bavārijas robežām — piemēram, Polijā, Somijā, Rumānijā. Tas sastopams arī, piemēram, Ķīnā, Taizemē un Kambo- džā. īpaši iecienīta jodelēšana ir ASV un Kanādā. 1976. gada 27. novembrī Ontārio provincē, Bremptonā, kanādietis Dons Rei- noldss, jodelēdams septiņas stundas 29 minūtes, uzstādīja pašrei​zējo pasaules rekordu jodelēšanā.

Roland Michael: Wie, Was, Warum? Augsburg, 1990.

K Kad muļķība ieguvusi pietiekami lielus apmērus, tā kļūst neredzama.

Bertolts Brehts kaina zīme Kaina zīme apzīmogo slepkavu. Pretēji tam, kā domā daudzi, kas sen nav lasījuši Bībeli, Dievs brāļa slepkavu Kainu ar šo zīmi negribēja sodīt, bet gan gluži otrādi — aizsargāt. Kad Kains pēc Ābela nogalināšanas nožēlā un izmisumā iesaucās: "Man nebūs miera virs šīs zemes, un, kas mani atradīs, tas mani nositīs," Dievs viņam apsolīja, ka neviens to neaiztiks, un "iezīmēja… Kainu, lai neviens, kas to atrod, viņu nenogalina. Tad Kains devās prom no tā Kunga un apmetās uz dzīvi Nodas zemē austrumos no Ēdenes." kalorijas Viena kalorija sasilda gramu ūdens par vienu grādu. Šī alus dzērāju vidū izplatītā teorija diemžēl ir nepareiza. Lai litru alus no 10°C sasildītu līdz ķermeņa temperatūrai (37°C), ķermenim it kā būtu jāpatērē (37-10) x 1000 = 27 000 kaloriju. Tā kā 1 litrs alus satur tikai 400 kaloriju, tātad, lai ķermenis to sasildītu, tam būtu nepieciešams vairāk kaloriju, nekā ar alu tiek uzņemts. Tādēļ pastāv doma, ka, dzerot aukstu alu, cilvēks notievē. Šis rēķins ir nepareizs, jo, runājot par uzturlīdzekļu kalorijām, īstenībā ir domātas kilokalorijas.

Fizikā ar 1 kaloriju saprot enerģijas daudzumu, kāds nepieciešams, lai sasildītu 1 gramu ūdens par 1 grādu (ja gribam precizēt — no 14,5°C līdz 15,5°C). Kalorija tādā nozīmē, kādā to lieto diētas pamācībās un, runājot par enerģiju vairojošām tabletēm, ir enerģijas daudzums, kāds nepieciešams, lai par vienu grādu sasildītu tūkstoš reižu vairāk ūdens, tātad 1000 gramus. Pareizais apzīmējums šādā gadījumā būtu kilokalorija, taču vēsturniekiem nezināmu iemeslu dēļ bieži tiek lietots nepareizais nosaukums.

Tātad, ja mēs lasām: viens grams tauku satur 9 kalorijas, tad īstenībā tās ir kilokalorijas. 27 000 parasto kaloriju ir tikai 27 kilokalorijas, un tādējādi no 400 kilokalorijām vienā litrā auksta alus tik un tā paliek vēl pāri 373 kilokalorijas — pietiekami daudz, lai turpinātu audzēt alusvēderu.

Rolf Fischer, Kļaus Vogelsang: Grdflen und Einheiten in Physik und Technik, 6. izd., Berlin, 1993. kamenes Kamenes nedzel. Salīdzinājumā ar lapsenēm un sirseņiem kamenes tiek uzskatītas par labdabīgām.

Tām, tāpat kā bitēm, ir stingri noteikta sociālo rangu atšķirība — ar karalieni, traniem un darba bitēm. Arī kamenes vāc nektāru no ziediem un augiem. Atšķirībā no bitēm tās, piesardzīgi paņemtas rokā, nedzel.

Ka​mene dzel, kad tā jūtas nopietni apdraudēta. Šķirklis "Bumblebee", Encyclopaedia Britan​nica, Chicago, 1985. kamieļi Kamieli savos kupros uzkrāj ūdeni. Kupros kamieļi uzkrāj taukus, nevis ūdeni. Ja kamieļi ilgi var iztikt bez ūdens — aktīvi strādājot, nedēļu, dzīvojot mierā — divas nedēļas. Tas atkarīgs galvenokārt no fakta, ka tie maz svīst (kamieļi sāk svīst, ja to ķermeņa temperatūra pārsniedz 40 grādus) un no tā, ka izelpoto mit​rumu tie daļēji atgūst. Naktī guļot, tie ar nāsīm uzsūc izelpotā gaisa mitrumu.

Turklāt kamieļiem ir laba dzesinātājsistēma: biezais muguras apspalvojums tos aizsargā no saules un plānais vēdera pārklājums ļauj siltumam izstarot uz leju, ēnā. kanāda Kanāda atrodas tālāk uz ziemeļiem nekā Vācija. Lielākā dala kanādiešu dzīvo vienos platuma grādos ar Itāliju: Toronto ir vairāk uz dienvidiem nekā Milāna, un pat aukstā Monreāla atrodas tālāk dienvidos nekā visas Vācijas pilsētas. Kopumā veseli 20 miljoni no 27 miljoniem Kanādas iedzīvotāju mīt platuma grādos, kas atrodas uz dienvidiem no Bodenezera.

Ja mēs Kanādu tomēr uzskatām par aukstu zemi, tas tādēļ, ka tur, par spīti dienvidnieciskiem platuma grādiem, ziemā ir daudz aukstāks nekā Vācijā, un arī tādēļ, ka plaši šīs valsts apgabali atrodas patiešām tālu ziemeļos. Taču tajos iedzīvotāju skaits ir loti neliels. kanāriju salas Kanāriju salas savu nosaukumu ieguvušas no kanārijputniņiem. Kanāriju salu nosaukuma pamatā ir latīņu vārds canis (suns). Pirmais šīs salas savos rakstos pieminējis romiešu vēsturnieks Plīnijs. Viņš stāsta par lielu daudzumu tur sastopamu mežonīgu suņu. Tādēļ arī salas tika nosauktas par Canaria.

Kanārijput​niņi turpretī savu vārdu ieguvuši no Kanāriju salām un nevis otrādi. Šķirklis "Canarys", Microsoft CD-ROM En- zyclopādie Encarta, 1994. kanibālisms Kanibāli savus upurus ēd aiz bada. Gandrīz visām pirmatnējām tautām pazīstamā kanibālisma jeb antropofāgijas (grieķiski: cilvēku gaļas ēšana) iemesls nav bads. Drīzāk tā ir pārliecība, ka upura dvēsele un spēks pāries ēdājā.

Daudzās karikatūrās redzētie misionāri, kas sautējas kanibālu katlos, neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Neviens kanibāls nebūtu gribējis būt šo cilvēku vietā vai iegūt viņu dvēseli. Šķirklis "Kannibalismus", Brockhaus Enzyclo- pādie, Mannheim, 1970. karsts odens Ar karstu ūdeni uguni nodzēst grūtāk nekā ar aukstu. Odens uguni nedzēš tieši, bet gan pastarpināti — ar tvaikiem, kas rodas, ūdenim saskaroties ar degošo materiālu. Odens tvaiki apņem degšanas perēkli un kavē skābekļa pieplūdi. Tādēļ ari uguns nodziest.

Ja ūdens jau pats par sevi ir karsts, iztvaikošana un līdz ar to ari uguns dzēšana norit ātrāk. Nozīme ir arī karstā ūdens mazākai viskozitātei. Karsts ūdens līdz ar to degošo vietu spēj apņemt ātrāk nekā auksts, tā atvieglojot dzēšanas procesu. kečups Kečupu radījuši amerikāņi. Šo tomātu mērci ar nosaukumu Ketsiap Amerikā ieveda ķīniešu ieceļotāji. Tur to 1869. gadā atklāja kāds 25 gadus vecs no Pfalcas cēlušos vācu imigrantu pēctecis Henrijs Džons Heincs un ar rafinētu reklāmu un industriālām ražošanas metodēm padarīja par tipiski amerikānisku izstrā​dājumu — tādu, kādu mēs to šodien pazīstam.

Apgriezts process noticis ar Chop Suey, ko uzskata par ķīniešu ēdienu, lai gan tā izcelsmes vieta ir ASV. Kečups turpretī tiek uzskatīts par amerikāņu izgudrojumu, taču tā dzimtene ir Tālie Austrumi.

"Importgeschichten: Ketschup", Televīzijas rai​dījums, WDR III, 8.9.1995. kleopatra Kleopatra bijusi loti skaista. Antīkās pasaules vēsturnieki, piemēram, Kasijs Dio, kuri Kleopatru dēvēja par visskaistāko sievieti pasaulē, savu apbrīnas objektu nekad nebija redzējuši (Kasijs Dio dzīvoja vairāk nekā simt gadu vēlāk).

Patiesībā Kleopatra nebija īpaši skaista, vismaz ne mūsdienu izpratnē. Viņai bijis pārāk garš deguns, un, ja spriež pēc tā laika portretiem, tā izskatījusies vairāk majestātiska nekā skaista. Par saviem panākumiem pie vīriešiem — Kleopatra bijusi Cēzara un Marka Antonija mīļākā — viņai galvenokārt jāpateicas šarmam un gudrībai.

Kleopatra pēc izcelsmes nebija ēģiptiete. Viņa bija pēdējā no Maķedonijas nākušās Ptolemaju dinastijas pārstāve un pēc sakā​ves pie Aktija zemesraga un Marka Antonija nāves izdarīja pašnā​vību.

Franfois Chamoux: Marcus Antonius, Gerns- bach, 1989.

KNIGE Brīvkungs Ādolfs Knige saviem laikabiedriem mācīja, kā jāuzvedas pie galda. Mūsdienās vārdu "Knige" saista ar konservatīvām pamācībām par uzvedību pie galda un sabiedrībā, taču ar to cienījamajam brīvkungam Ādolfam Knigem (1751-1796) tiek nodarīta liela netaisnība. Īstenībā brīvkungs ne mazākā mērā nebija konservatīvi noskaņots un arī uzvedība pie galda viņu interesēja visai maz. Viņa

darbs Ūber den Umgang rnit Menschen ("Kā izturēties citu cilvēku sabiedrībā") drīzāk ir aicinājums dižciltīgajām dāmām un kungiem arī citu aprindu ļaudis uzskatīt par cilvēkiem un uztvert tos nopietni. Ar garderobes dzeramnaudu apjomu un uzvedību pie galda tam nebija nekāda sakara. Šīs "mazajam cilvēkam" izrādītās simpātijas, kā arī viņa gan​drīz neslēptā Franču revolūcijas apbrīna Knigem maksāja Brēme- nes Doma baznīcas un Doma skolas virsvadītāja amatu; viņam bija jādodas trimda uz Štadi. Augstāko slāņu ceremonijmeistars Knige nekad nav bijis.

Gerhard Prause: Tratschkes Lexikon ftir Besserzvisser, Miinchen, 1986: "Knigge: Tisch- sitten waren fūr den Baron kein Thema"; šķirklis "Knigge", Das Grofte Personenlexikon; Hans Christian Meiser: Ūber den Umgang mit Knigge, Frankfurt, 1995. koala Koala ir lācis. Koala (Phascolarctos cinereus) nav lācis, bet gan somainis. Piedzimstot somaini ir tikai dažus centimetrus gari, un tiem vēl ilgs laiks jāpavada mātes vēdera somā.

Pieaudzis koala ir pusmetru garš. Šie dzīvnieki sastopami Austrālijas austrumu daļā. Tie barojas galvenokārt ar eikaliptu koku pumpuriem un jaunajiem dzinumiem. Sava mīkstā kažoka dēl tie agrāk bija iecienīts medījums, tā ka bija jau jāsāk baidīties, vai šie dzīvnieki neizmirs. Mūsdienās koalas aizsargā likums, un tie var mierīgi dzīvot un vairoties.

Hātten Sie's gezvusst? Zūrich, 1992. kodes Kodes audumā izēd caurumus. Audumus ēd vienīgi kožu kāpuri. Pieaugušas kodes audumiem ir pilnīgi nekaitīgas. koks Koks ūdeni negrimst. Ir tropu koki, kā melnkoks (1080 g/dm3 ), gvajaks (1280 g/dm3 ) vai vijolīšu koks (1300 g/dm3), kuri ūdeni tūlīt nogrimst. Vissmagākais ir Dienvid- āfrikā sastopamais kebračo (1490 g/dm3 ), ko mežstrādnieki iesaukuši par "cirvju lauzēju". To izmanto celtniecībā un kā izejvielu tanlnam.

William C. Vergara: Das Blaue vom Himmel herunter gefragt, Augsburg, 1993. kolizejs Romas Kolizejā nogalināja kristiešus. Pat ja daudzos romānos un lugās ir rakstīts citādi (piemēram, Bernarda Šova "An- drokls un lauva"), Kolizejā kristieši nekad nav doti zvēriem saplo- slšanai. Šeit viņus nenogalināja ari nekādā eitā veidā. Kristiešu mocekli Senajā Romā nav miruši Kolizejā, bet gan citur. Šķirklis "Coliseum", Catholic Encyclopaedia, Chicago, 1963. kolonijas 1 Rietumeiropas koloniālās valstis bija atkarīgas no kolonijās iegūtajām izejvielām. Rietumeiropas koloniālās valstis nekad nav bijušas atkarīgas no savu koloniju izejvielām. Tirdzniecība ar jaunattīstības zemēm, no kurām mēs šodien iepērkam cukuru, ogles, kviešus, kaučuku, banānus un citas derīgas lietas, ir salīdzinoši jauna parādība. Ar kolonijām šādas tirdzniecības nebija. Eiropiešu iekarotāji meklēja zeltu un zīdu, nevis naftu vai vilnu. Tos neinteresēja izejvielu un plaša patēriņa preču ievešana. Tam nebūtu pieticis vietas arī tālaika kuģos.

Kolonizācijas sākumposmā aizjūras tirdzniecība noritēja galvenokārt ar luksusa precēm vai precēm, ko par tādām uzskatīja toreiz. Parādoties tvaikoņiem, protams, paplašinājās arī tirdzniecība ar izejvielām, taču galvenokārt koloniālvalstu strarpā vai arī no kolonijas uz koloniju, bet ne no kolonijām uz metropoli: ogles veda no Anglijas uz Franciju, dzelzi no Zviedrijas uz Vāciju, kokmateriālus no Norvēģijas uz Vāciju utt. Salīdzinot ar šo tirdzniecību, izejvielu imports no kolonijām un jaunattītstības zemēm jau attālumu un izmaksu dēļ vien bija maznozīmīgs.

Gadsimta sākumā autarkijas rādītāji Rietumeiropas industriālajās zemēs attiecībā uz dzelzi, varu, svinu, cinku, mangānu, boksītu un citiem minerāliem sasniedza gandrīz 100 procentu. Atsevišķās izejvielas, piemēram, akmeņogles, pat eksportēja: gadā caurmērā 20 miljonus tonnu no kopumā iegūtajiem 500 miljoniem tonnu. Tolaik vienīgā no ievestajām izejvielām atkarīgā industriālā valsts bija Japāna.

Taču Japānai nebija koloniju.

Pat attiecībā uz tādām izejvielām kā kokvilna, kaučuks vai fosfors, valsts atkarība no tām bija pārvarama. To skaidri parādīja Pirmā pasaules kara pieredze Vācijā. Kad angļu jūras blokāde šo materiālu importu pārtrauca, tiem īsā laikā atrada aizvietotājus.

Tikai pēc Otrā pasaules kara un pēc koloniālās sistēmas sabrukuma imports, it īpaši degvielas imports, no trešās pasaules valstīm ievērojami palielinājās — un arī ne tādēļ, ka mums šīs izejvielas būtu tik loti nepieciešamas, bet gan tāpēc, ka, piemēram, nafta, vismaz šobrīd, ir lētāka nekā līdz tam izmantotais enerģijas avots — akmeņogles. Tādēļ arī industriālās valstis to importē. Rietumeiropas ogļu krājumi vēl ir tālu no izsīkšanas, tie gaida nākamo naftas krīzi. Ari no citām pasaules izejvielām mes esam daudz mazāk atkarīgi, nekā pieņemts domāt.

P. Yates: Forty years of foreign trade, London, 1959; P Bairoch und B. Etemal: Commodity structure of Third World exports 1830-1937, Genf, 1985. kolonijas 2 Rietumeiropas koloniālajām zemēm kolonijas nepieciešamas kā noieta tirgus. Pretēji populārajam pieņēmumam kolonijām kā noieta tirgum nekad nav bijusi liela nozīme. No 1800. gada līdz 1937. gadam tikai 17% visa Eiropas eksporta tika sūtīti uz trešās pasaules zemēm, no tiem savukārt tikai puse, t. i., 89%, uz kolonijām. Ja turklāt ņem vērā arī faktu, ka tajā laikā eksportam paredzēta bija mazāk nekā desmitā dala no iekšējā kopprodukta, tad jāsecina, ka uz kolonijām tika izvesta tikai niecīga dala no Eiropas produkcijas. Pat ja kādā dienā eksportu uz kolonijām pilnīgi pārtrauktu, lielākā dala ražotāju to pat nepamanītu.

Izņēmums ir Anglija, kas 40% no visa eksporta sūta uz trešās pasaules valstīm. Taču no iekšējā kopprodukta arī šis izvedums sastāda tikai 5%, tas līdzinās mūsdienu ekonomikas pieaugumam divu gadu laikā. Tātad arī Anglijai pietiktu ar divu gadu ekonomikas pieaugumu, lai bez ļaunām sekām pārvarētu šo tirgu zaudē​jumu.

Ja daudzi ir citādās domās, tam pamatā ir cits redzespunkts. Piemēram, Amerika uz Kubu izved tikai nelielu dalu no visām eksportējamām tvaika mašīnām, taču kubiešiem šķiet, ka visas tvaika mašīnas nāk no Amerikas. Viņi jūtas pakļauti un iebaidīti un domā, ka eksports no Amerikas dominē arī citur pasaulē.

Paul Bairoch: "The geographical structure and trade balance of European foreign trade from 1800 to 1970", Journal of European Economic History 1974, 557.-608. Ipp. kolonijas 3 Kolonijas veicina koloniālvalstu ekonomisko izaugsmi. Kolonijām Rietumeiropas ekonomiskajā izaugsmē bijusi daudz mazāka loma, nekā pieņemts domāt. Agrāk vislielākās koloniāl- valstis Spānija un Portugāle mūsdienās vairs nepieder pie bagātākajām zemēm. Valstīm ar visaugstāko labklājības līmeni — Vācijai, Japānai, ASV, Šveicei, Norvēģijai, Somijai, Luksemburgai — vai nu vispār nav bijis koloniju, vai arī tādas bijušas tikai šo zemju attīstības sākumposmā. Anglija un Francija šai grupai pieskaitāmas ne tādēļ, ka tām bijušas kolonijas, bet drīzāk gan — par spīti šim faktam.

Kā raksturīgu piemēru var minēt Beļģiju, vienu no Eiropas 19. gadsimta ekonomiskās attīstības brīnumzemēm. Kad Beļģija ieguva kolonijas (Kongo), tās attīstība apstājās. Var minēt arī Vāciju, kas, pēc Versalas miera līguma zaudējusi savas kolonijas, bez pūlēm ekonomiski apsteidza varenās koloniālzemes Franciju un Angliju. Arī Nīderlande tikai pēc Otrā pasaules kara, zaudējusi savas kolonijas Indonēzijā, sasniedza īstu saimniecisku uzplaukumu. Kā secina ekonomists Pols Beiroks, starp ekonomikas izaugsmi un koloniju lielumu pastāv "gandrīz perfekta korelācija", turklāt negatīva korelācija: jo vairāk koloniju, jo vājāka ir valsts ekonomika, ja koloniju mazāk — ekonomika stiprāka. Cēloni šai parādībai noteikt grūti (Uzņēmējdarbības izšķiešana? Iluzionāra lielummānija? Inovāciju nepieciešamības trūkums?). Skaidrs ir tikai viens — šī sakritība ir reāla. Kolonijas savām metropolēm bija drīzāk akmens pie kājas, ekonomiskās attīstības kavēklis nekā tās veicinātājs. Tās varbūt bija noderīgas kā militāras bāzes vai ari varēja tikt izmantotas pārāk daudzo pārvaldes ierēdņu nodarbināšanai, taču, skatoties no

vispārekonomiskā viedokļa, tās nesa vienīgi zaudējumus.

Kolonijas ari nekad nav stimulējušas industrijas attīstību. Anglijas un Francijas koloniālās varas paplašināšanās nebija industriālās revolūcijas priekšnosacījums, bet gan tās sekas. Kad Britu impērija 18. gadsimta beigās, iekarojot Indiju, sāka savu ekspansiju, pirmā industriālā revolūcija Anglijā jau bija beigusies. Arī Francija ieguva kolonijas Āfrikā tikai pēc tam, kad tvaika mašīna, mehāniskās aužamstelles, ķīmiskie mēslošanas līdzekli un industriālā darba dalīšana jau radikāli bija pārveidojuši valsts ekono​miku.

Paul Bairoch: Economics and zvorld history: Myths and paradoxes, Nezv York, 1993. kolumba ola i Par "Kolumba olu" parasti sauc šķietami sarežģītas problēmas vienkāršu atrisinājumu. "Kā var olu nostādīt uz gala?" Atbilde: "Olu var nostādīt uz gala, ja šo galu iedauza." Kā stāsta itālietis Benconi (Venēcija, 1565), Kolumbs 1493. gadā kādā kardināla Mendozas rīkotā banketā šādu joku esot paveicis.

Taču jau vairākus gadus pirms Benconi viņa kolēģis Vazāri šo triku piedēvējis florencietim Filipo Brunelleski. Pēc karstām debatēm ar kolēģiem par Florences Doma kupola būvi Brunelleski sava plāna apšaubītajiem esot jautājis: "Vai kāds no jums var olu nostādīt uzgaļa?" Protams, neviens to nav varējis.

Tad Brunelleski esot izmantojis iepriekš minēto paņēmienu, teikdams, ka tikpat vienkārša esot Doma kupola būve pēc viņa izstrādātā projekta.

Tomēr šķiet, ka šī gara dzirksts nav iekritusi prātā ne Brunelleski, ne ari Kolumbam. Spānijā jau daudz senāk bija pazīstams teiciens par "Ansīša olu".

Daudzi izcili gari uz jašmas galda neveiksmīgi mēģināja olu nostādīt uz gala. Tad atnāca An- sltis, iespieda olai galu un tā stāvēja Kalderona "Mājas gars"). Jādomā, ka šis stāsts par iespiesto olu Spānijā nokļuvis ar arābiem.

Fritz C. Muller: Wer steckt dahinter? Namen, die Begriffe zvurden, Eltville, 1964; Georg Biichmann: Geflugelte Worte, Mūnchen, 1977. kolumbs Kolumba ideju par to, ka Zeme ir apaļa, Portugāles galmā izsmēja. Neviens Kolumbu neizsmēja. Kā apliecina Gerhards Prauze savā 1986. gadā iznākušajā grāmatā, plaši pazīstamais nostāsts par to, ka aprobežotie portugāļu galminieki drosmīgo atklājēju izsmējuši par viņa teoriju, ka Zeme ir apaļa, radies tikai vēlā​kajos laikos.

Tāpat nepareizs ir apgalvojums, ka ari Aragonas un Kastīlijas karalpāris Kolumbu nav sapratis.

Viņa ideja sasniegt bagāto Indiju, nevis braucot uz austrumiem, kā to bija darījuši līdz tam, bet gan otrādi — uz rietumiem, apkārt zemeslodei, tā sakot, caur virtuves durvīm, it kā esot uzskatīta par neprātīgu, jo šādā gadī​jumā varētu nokrist no Zemes ripas. Īstenībā fakts, ka Zeme ir apaļa, toreiz jau bija zināms. To neapšaubīja ne jūras braucēji, ne ģeogrāfi, ne ari Spānijas un Portugāles karali. Diskutēja vienīgi par šīs lodes izmēriem. Jo tā lielāka, jo ilgāku laiku, braucot uz rietumiem, prasīs ceļš līdz Indijai. Šajā punktā maldījās Kolumbs pats. Viņš, balstoties uz antīkās pasaules astronoma Ptolemaja domām, par Zemes apkārtmēru pieņēma 28 000 km, t. i., 12 000 km mazāk nekā īstenībā. Tādēļ Kolumbs, nobraucis tikai pusi ceļa, domāja, ka nonācis Indijā. Šādās domās viņš palika līdz mūža beigām. Karaļa galma eksperti, izmantojot Florences matemātiķa Paolo Toska- nelli teorijas, šo attālumu bija novērtējuši daudz precīzāk — 39 000 km (atšķirība no reālā attāluma bija tikai 1000 km). Tādējādi jau zināmais ceļš uz Indiju bija īsāks par Kolumba plānoto. Faktu, ka starp Eiropu un Indiju atradās vēl vesels kontinents, tolaik ne-viens nenojauta.

Salvador de Madariaga: Kolumbus, Mūtichen, 1975; Gerhard Prause: Niemand hat Kolumbus ausgelacht, Dusseldorf, 1986. kompass Kompasa adatiņa rāda uz ziemeļiem. Magnētiskais ziemeļpols no īstā ziemeļpola, t. i., no Zemes ass

punkta, atrodas 1000 km attālumā. Tādēļ ari kompasa adatiņa nekad nerāda precīzi uz ziemeļiem. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo novirze palielinās. Tieši vidū starp magnētisko un īsto ziemeļpolu kompasa adatiņa pat rāda tieši uz dienvidiem. Šī novirze ir sen zināma, un to sauc par deklināciju.

Taču arī uz magnētisko ziemeļpolu kompasa adata ne vienmēr rāda precīzi. Tā parāda vienīgi vietējā magnētiskā lauka virzienu. Šā magnētiskā lauka līnijas ne vienmēr ir taisnas. Tātad, ja kāds, vadoties tikai no kompasa, dodas uz ziemeļiem, kaut kad tas arī sasniegs magnētisko ziemeļpolu — taču bieži vien ne pa īsāko ceļu. ļeremy Bloxham, Dāvid Gubbins: "The evolu- tion of the earth's magnetic field", Scientific American, 12.1989. konkurētspēja Mēs savu dzīves līmeni varam nodrošināt vienīgi starptautiskā konkurencē. Kādas zemes iedzīvotāju dzīves līmenis tikai loti nedaudz atkarīgs no starptautiskās konkurētspējas. Ja, piemēram, vācu automobiļus, aknu desas un iespiedmašīnas Indonēzijā vai Ķīnā pērk labāk vai sliktāk nekā Japānā, Francijā vai Anglijā ražotus automobiļus, aknu desas vai iespiedmašīnas, Vācijas iedzīvotāju dzīves līmeni tas neietekmē.

Pretējus uzskatus radījis nepareizs salīdzinājums, pielīdzinot, piemēram, Vācijas un Japānas savstarpējo konkurenci firmu Daimler-Benz un Mitsubishi konkurencei, konkurenci valstu starpā uzskatot par līdzīgu konkrētu firmu savstarpējai konkurencei. Taču īstenība ir citāda: Daimler-Benz un Mitsubishi sacenšas par vieniem un tiem pašiem pircējiem. Ja viens iegūst, otram tas nozīmē zaudējumu. Kas šo sacensību neiztur, tam jāat​kāpjas un jāpamet tirgus.

Visas valsts tautsaimniecība turpretī nevar vienkārši pazust no tirgus, jo tā ražo galvenokārt pašu patēriņam. Ja, piemēram, tikai katrs tūkstošais mersedess tiek kādam no rūpnīcas darbiniekiem, tad katras valsts iedzīvotāji lielāko dalu iekšējā kopprodukta patērē paši. Pretēji atsevišķām firmām vienas valsts izaugsme nenotiek uz citas valsts rēķina. Gluži otrādi — ekonomiskie kontakti palīdz arī kaimiņzemēm iegūt vairāk pasūtījumu.

Mūsu dzīves līmenis pirmām kārtām atkarīgs no tā, cik daudz un cik produktīvi mēs strādājam. Ja strādājam vairāk un produktīvāk, dzīves līmenis ceļas. Mazāk un neproduktīvāk strādājot, tas krītas. Vai tajā pašā laikā citur pasaulē ražošana paplašinās vai sašaurinās, t. i., vai mūsu starptautiskā konkurētspēja uzlabojas vai pasliktinās, tas dzīves līmeni neietekmē (šeit nav runas par mūsu dzīves līmeņa atšķirību no citu zemju dzīves līmeņa). Protams, ja citās zemēs darba ražīgums pieaug straujāk, var ciest dažas uz eksportu orientētas rūpniecības nozares, taču šādas izmaiņas ir tikai viegla vēsmiņa, salīdzinot ar vētrām, ko izraisa progress pats par sevi neatkarīgi no ārzemju ietekmes. Attiecībā uz valsti, kam vispār nav ārējās tirdzniecības, tas ir pašsaprotams. No šādas valsts viedokļa, Honkonga, Japāna vai Taivāna varētu tikpat labi atrasties viņpus Andromedas miglāja, tas šādas zemes labklājību neietekmētu. Taču arī valstis, kam ir ārējā tirdzniecība, daudz mazāk atkarīgas no starptautiskās konkurētspējas, nekā pieņemts domāt.

Vai strādnieki Singapūrā vai arī Šanhajā strādā vairāk un produktīvāk par Klīvlendas un Disburgas strādniekiem, pēdējiem tas ir vienaldzīgi. Neatkarīgi no darba produktivitātes citās zemēs viņu algas aug, ja tie strādā produktīvāk, tās krītas, ja produktivitāte samazinās. Visās lielajās industriālajās zemēs iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanās atkarīga gandrīz vai vienīgi no vietējās darba produktivitātes.

Eksports uz pasaules tirgiem to ietekmē maz. Ja par labklājības līmeņa mērauklu pieņem reāli pieejamās preces, tad plaši izvērsts eksports to var pat pazemināt. Sasniedzot pozitīvu bilanci vienīgi ar savas valūtas devalvācijas palīdzību, var gadīties, ka par ievestām precēm būs jāmaksā daudz dārgāk. Tādā gadījumā, neskaitot vērtspapīrus, bet gan reālās preces, mēs, par spīti eksportam vai arī pateicoties tam, nonākam ekonomiski sliktākā stāvoklī.

Peter von der Lippe: Wirtschaftsstatistik, 4. izd., Stuttgart, 1990^ Abschnitt X.7: "Messung der internationalen Wettbewerbsfāhigkeit"; Lester Thurozv: Head to head: The coming economic battle among fapan, Europe and America, New York, 1992; Paul Krugmann: "Competitiveness: A dangerous

obsession", Foreign Affairs, 3/4, 1994, 28.-44. Ipp.; Paul Krugmann: "The end is not quite nigh", The Economist, 29.4.1995, 117. Ipp. konservēšanas līdzekļi Mākslīgie konservēšanas līdzekli ir neveselīgāki par dabiskajiem. "Domāt, ka tradicionāli konservēta pārtika ir veselīga, ar modernām ķīmiskām metodēm sagatavota turpretī bīstama, var vienīgi cilvēks, kas nenovērtē mūsu senčujzmantoto kūpināšanas un sālīšanas paņēmienu iespējas izrajsllvēzi.

Tas tādēļ, ka tā laika I cilvēki parasti nomira ātrāka nekā paspējaizveidoties audzējs."

Hubert Marki, Vācijas Pētniecības biedrības prezidents, "Die Zeit" 6.12.1991, 94. Ipp. konservu kārbas 1 Konservu kārbas silda karsta ūdens peldē, tādēļ ka tas labāk vada siltumu. Konservu kārbas silda karstā ūdenī, lai tās neeks- plpdētu. Par to loti ātri pārliecināsieties, ja, vēloties ātri sasildīt konservētas pupiņas, neatvērtu kārbu uzliksiet uz plīts. Tvaika spiediens silstošajā kārbā paaugstina vārīšanās temperatūru, kā rezultātā kļūst lielāks arī pats, līdz kārba beidzot eksplodē.

Vaļējā karsta ūdens peldē tas nevar notikt. Šeit spiediens ūdens virsmas līmenī visu laiku ir 1 atmosfēra. Tādēļ arī vārīšanās temperatūra kā ūdenī, tā arī kārbā nepārsniedz 100 grādus. konservu kārbas 2 Nedrīkst turēt pārtikas līdzekļus atvērtās konservu kārbās. Šo mītu droši vien izplatījušas trauku pārdevējas: nekad neatstāt konservu kārbās pelmeņu, desiņu vai skābo kāpostu pārpali​kumus. Lai atlikums nesabojātos, tas jāiepilda citā traukā. īstenībā pārtika skārda traukā bojājas tikpat ātri vai tikpat lēni kā plastikāta traukā. Ja kārba atvērta, tā jāglabā aukstumā. Ēdiens jāizņem vienīgi tad, Ja bojāta lakas kārtiņa iekšpusē, citādi tas, ja saturs ir skābs, var iegūt metāla piegaršu. konveijers Daudzi vārdu "konveijers" saista ar Henriju Fordu un viņa slaveno T modeļa automašīnu. To darot, bieži aizmirst, ka Fords nebija pirmais, kas izmantojis konveijeru, ari ne pirmais tādu automobiļu ražotājs. Konveijeru izmantoja jau 1902. gadā, t. i., sešus gadus pirms T modeļa, Henrija Forda konkurents Rensoms E. Oldss. Viņš savus automobiļus uz koka sastatnēm bīdīja pa cehu (gadā — veselus 2500). Fords koka sastatņu vietā izmantoja slidošu lenti. Tomēr pamatideja — nevis strādniekiem ar detaļām -— jāiet pie automašīnas, bet topošais automobilis jāpiebīda strādnie​kam — nepiederēja Fordam. koperniks Nikolajs Koperniks savu mācību par to, ka Zeme griežas ap Sauli, neizpauda aiz bailēm no baznīcas.

Tāpat kā Galilejs, arī Nikolajs Koperniks (1473-1573) tiek uzskatīts par garīdzniecības un baznīcas upuri. Un tieši tāpat kā attiecībā uz Galileju, tas neatbilst patiesībai.

Kopernika galvenie ienaidnieki, no kuriem baidīdamies viņš ar sava darba De revolutionibus orbium coelestium publicēšanu kavējās gandrīz četrdesmit ^adu, tāpat kā Galilejam bija ne tik daudz baznīcas sludinātāji, kā pasaulīgie zinātnieki; mūki viņu kritizēja mazāk nekā profesori no savām katedrām.

Galvenokārt aiz bailēm, ka šie Ptolemaja pasaules sistēmas piekritēji viņu izsmies, Koperniks savu darbu nodeva atklātībai tikai dažus mē- i nēšus pirms nāves.

Darbu publicēt viņu neatlaidīgi spieda garīdzniecība. Tie bija ieinteresējušies par Kopernika idejām un neatlaidīgi lūdza "savu atklājumu darīt pieejamu zinātnei".

Ja viņa grāmata daudz vēlāk uz četriem gadiem (1616-1620) tomēr nokļuva aizliegto sacerējumu sarakstā, par to mazāk jāpateicas pāvesta stūrgalvībai nekā Kopernika sekotāja Galileja aro- gancei, kurš līdzās savām teorijām negribēja redzēt nekādas citas. Tam nebija nekāda sakara ar baznīcas reakcionāro nostāju.

Arthur Koestler: Die Nachtzoandler. Das Bilā des Universums im Wandel der Zeit, Bern, 1959.

korelācija Korelācija nozīmē kauzalitāti. Korelācija nav obligāti saistīta ar kauzalitāti. Divus mainīgos uzskata par korelātiem (precīzāk, par pozitīviem korelātiem), ja viena mainīgā augstas vērtības atbilst otra mainīgā tādām pašām vērtībām vai otrādi. Kā piemēru šeit varētu minēt ķermeņa garumu un svaru: liela auguma cilvēki parasti sver vairāk nekā augumā mazākie; 60 kg smags vīrietis, kaut arī ne vienmēr, būs augumā mazāks nekā tāds, kas sver 90 ki​logramu.

Taču šādajatbilstība vēl nenozīmē, ka viens mainīgais ir otra cēlonis. Bieži divu mainīgo korelāciju nosaka kopējs fons, piemēram, brāļu un māsu augumu atbilstība, Wun Daimler-Benz biržas kursi (ari daudzu citu akciju sabiedrību biržas kursi un pelņa par vērtspapīriem), nokrišņu daudzums Maincā un Vīsbādenē, ūdens līmenis Reinā un Donavā, inflācijas rādītāji Bavārijā un Bā- denē-Virtembergā, benzīna un mazuta cenas, kā ari daudzi citi mainīgo pāri. Visos šajos gadījumos kauzāla sakarība pastāv, taču ne pašu mainīgo starpā, bet gan starp tiem un kādu kopējo cēloni, piemēram, laika apstakjiem vai vispārējo ekonomisko sitiāciju. Tās ir visbiežāk sastopamās atbilstības.

Tātad ir nepareizi no atbilstības izdarīt secinājumus par cēlonību. Pat gadījumos, ja noteikta cēlonība pastāv, tā bieži nav tur, kur to mēģina saskatīt. Piemēram, sakarība starp ķermeņa temperatūru un galvas utīm, kādu, pēc amerikāņu statistiķa Darela Hafa vārdiem, pamanījuši Jaunhebridu iedzīvotāji Klusā okeāna dienvidu daļā. Tie no saviem novērojumiem izdarījuši secinājumus, ka utis noderīgas veselībai, jo pazemina temperatūru. īstenībā kauzālā atbilstība šeit ir otrāda: augsta temperatūra utis aizdzen, t. i., cēlonis ir temperatūra un sekas — utis.

Walter Kramer: Statistik Verstehen, Frankfurt, 1992. košļājama gumija Košļājamā gumija izgudrota Amerikā. Košļājamo gumiju pazinuši jau senie grieķi — zobu tīrīšanai un svaigas elpas saglabāšanai viņi košļāja pistāciju koka sveķus. Amerikas indiāņi košļāja egles sveķus, un sabiezinātu Vidusamerikā augoša sapotu dzimtas koka Manilkara zapota sulu, no kuras mūsdienās izgatavo daudzus košļājamās gumijas veidus, jau pirms balto cilvēku parādīšanās Amerikā loti bija iecienījuši indiāņi. Šķirklis "Chezving Gum", Encyclopaedia Bri​tannica, 15. izd., Chicago, 1976. "ko tu ed, tāds tu esi" ŠI māņticība saglabājusies vēl no mūsu senču dzīves pirmatnējos mežos. Suņu gala cilvēku dara ātru, lauvas gala — spēcīgu, bifeļa dzimumorgāni spēcina mīlētāju. Ja sieva vīram izvāra hiēnas galvu, tas kļūst dumjš kā hiēna, un, ja kādam slikta dzirde, tam jāēd daudz sikspārņu. Šādi ticējumi bija un arī vēl šodien ir daudzām pirmatnējām tautām, un lielākā dala moderno dabiskās pārtikas veikalu klientu nav ne par nieku gudrāki.

Mūsdienu uzturzinātnieki strīdas par daudziem jautājumiem — taču vienā punktā tie ir vienis prātis: vai pie liellopu gaļas cepeša ēdamie kartupeli mēsloti ar kūtsmēsliem vai ar Ludvigs- hāfenes ķimikālijām, tas mūsu organismam, pretstatā dvēseles izjūtām, ir gluži vienalga. Tāpat kā automobiļa motors nezina un tam arī nav jāzina, no kādas naftas šķirnes ražots benzīns, kas to darbina. Līdzīgi arī mūsu organisma šūnas, kurās vielmaiņas procesa beigās uzņemtā barība pārvēršas enerģijā, vairs nepazīst šīs "degvielas" avotu. Olbaltumvielas ir olbaltumvielas, taukvielas — taukvielas, ogļhidrāti — ogļhidrāti un vitamīni — vitamīni neatkarīgi no tā, vai tie cēlušies no laimīgām vai nelaimīgām vistām, saldētiem vai svaigiem pārtikas produktiem, ķīmiski vai dabiski ražoti, konservēti vai svaigi, ēsti "Makdonalda" ēstuvē vai smalkā restorānā.

Protams, pārtikas līdzekli atšķiras garšas, cenas, satura un barības vielu ziņā. To mēs nekādā gadījumā negribam apstrīdēt. Mēs vienīgi aizstāvam viedokli, ka mūsu organismu maz interesē, kāda ir tajā pārstrādāto barības vielu izcelsme.

R. M. Deutsch: The nezv nuts among the ber- ries: hozv nutrition nonsense captures America, Palo

Alto, 1977; Virginia Aaronson: A practi- cal guide to optimal nutrition, Boston, 1983. kreiļi 1 Kreilība nav normāla parādība. Problēma, kāpēc 80% cilvēku priekšroku dod labajai rokai un ar kreiso pārsvarā visu dara tikai 20% laužu, vēl joprojām nav atrisināta. Skaidrs ir tikai viens — kā lasām Minhenes medicīnas žurnālā Mūnchener medi- zinische Wochenschrift, no medicīniskā viedokļa kreilība nav negatīvi vērtējama. Arī dažādos rakstos minētais fakts, ka kreiļi biežāk cieš nelaimes gadījumos un ka to mūžs ir īsāks nekā citiem, nav cēloniski saistīts ar kreilību.

"Lielāku negadījumu skaitu izraisa dzīves un darba apstākļu iekārtojumi, kas domāti labās rokas lietotājiem, un arī fakts, ka "dzimušie" kreili, kas pārorientēti uz labās rokas lietošanu, ar darba instrumentiem noteikti rīkosies neveiklāk. Ar piespiestu labās rokas lietošanu daļēji izskaidrojams arī priekšstats par kreiļu it kā mazāko mūža ilgumu. Netieši secinājumi par to izdarīti, salīdzinot kreiļu skaitu dažādās vecugia grupas. ASV, piemēram, desmitgadīgo vidū kreiļu ir 15%, bet no piecdesmitgadīgajiem tādu ir tikai 5%, pie astondesmitgadīgajiem šis skaitlis sarucis jau līdz 1%. Tā kā, kļūstot gados vecākiem, aizvien vairāk cilvēku iedzimto kreilību pārvar, vinu vidū "oficiālo" kreiļu, protams, ir mazāk.

Tas nav tādēļ, ka viņi ātrāk nomirst, bet gan tādēļ, ka viņi savu kreilību ir pārvarējuši.

Marianne Regard: "Nicht regelkonform, aber nicht negaliv zu zverten", Mūnchener Medizi- nische Wochenschrift 135, 1993, 286. Ipp.; Ma- rian Annett: "The fallacy of the argument for reduced longevity in lefthanders", Perceptual and Motor Skills 76, 1993, 295.-298. Ipp.; "Lefties live just as long", Chance 2/1993, 6. Ipp. kreili 2 Kreilība ir ģenētiski ieprogrammēta. Lielākā dala cilvēku drīz pēc dzimšanas sāk pārsvarā lietot labo vai kreiso roku, tomēr šī izvēle, kā rāda jaunākie pētījumi, nav atkarīga no gēniem. Piemēram. vienolas dvīņu vidū ar vieniem un tiem pašiem gēniem bieži ir gan kreili, gan arī tādi, kas pārsvarā lieto labo roku. Šajā ziņā tie neatšķiras no brāļiem un māsām, kas nav dvīņi. Ja arī vienas vai otras roka lietojuma izvēle cilvēkam piemīt jau dzim​stot, tas nekādā ziņā nav iepriekš nosacīts gēns.

"Sinister evolution", The Economist, 26.8.1995, 73. Ipp. krokodila asaras Kad krokodili aprij lielus gaļas gabalus, šķiet, ka tie raud. Taču tas nenotiek aiz skumjām vai aiz nožēlas, bet gan tādēļ, ka gaļas gabali viņu rīklei bieži vien ir pārāk lieli. Drudžaini tverot gaisu, tiek saspiesti asaru dziedzeri, un izskatās, ka krokodils, ēzdams savu upuri, raud.

Jādomā, ka romiešu vēsturnieks Plīnijs savā Historia natu- ralis bijis pirmais, kurš šai parādībai devis nepareizu izskaidrojumu. Kopš tā laika "krokodila asaras" kļuvušas par viltus nožēlas simbolu.

Taču īstenībā tas ir gluži vienkāršs reflekss. krūts vēzis Krūts vēzis ir pārmantojams. Kā secināts kādā Hārvarda universitātes pētījumā, krūts vēža pārmantotības iespēja ir daudz mazāka, nekā pieņemts domāt. Šobrīd vairāk uzmanības tiek pievērsts tādiem vēža izraisītājiem kā vitamīnu trūkums un alkohols.

Līdz šim valdīja uzskats, ka sievietēm, kurām māte un māsa jau slimo ar šo slimību, salīdzinājumā ar pārējām saslimšanas riska pakāpe ir četrpadsmit reižu augstāka. Minētajā pētījumā, kurš balstās uz 15 gadu ilgiem (kopš 1976. g.) 12 100 medicīnas māsu apsekojumiem, šis procents ir tikai 2,5. Pēc autoru domām, 97,5% gadījumu vēža pārmantojamības nav bijis.

Tās vietā par slimības izraisītājiem uzskata A vitamīna trūkumu vai alkoholu. Apsekotajām personām, kuru uztu rā A vitamīns bija nepietiekamā daudzumā, risks saslimt ar krūts vēzi bija par 20% lielāks nekā pārējām. Turklāt sievietēm, kuras regulāri dienājzdzēra_glāzi vīna, šis risks palielinājās dubulflgi.

No tādām sakritībām, protams, nevar uzreiz izdarīt secinājumus par cēlonību, jo cilvēki, kas labprāt iedzer pa glāzei vīna, arī citādā ziņā atšķiras no striktiem nedzērājiem. īstais slimības cēlonis varbūt

meklējams pavisam citur. Taču, lai kas ari krūts vēzi neizraisītu, šķiet, ka gēni tie noteikti nav.

D. L. Weed: "Alcohol, breast cancer and cau- sal inference: zvhere ethics meets epidemiolog))", Contemporary drug problems 21, 1994, 185.-204. Ipp.; "Brustkrebs durch Vitaminman- gel und Alkohol?", Welt am Sonntag 30/1995, 11. Ipp. kūkas Tādā gadījumā lai viņi ēd kūkas. Tik uzpūtīgi Marija Antua- nete esot atbildējusi uz savu pavalstnieku sūdzībām par to, ka tiem trūkst maizes, ko ēst. Taču līdzīgi daudziem citiem pazīstamiem izteicieniem šādus vārdus nav izrunājusi ne Marija Antuanete, ne ari kāda cita persona.

Franču oriģinālā teikums skan šādi: Qu'ils mangent de la brioche! To jau 1760. gadā izdomājis Žans Žaks Ruso, laikā, kad Marija Antuanete tik tikko kā bija piedzimusi (un, būdama austriete, pavisam noteikti neprata franciski). Ruso darbā "Atziņas" (Confessions) tos izrunā kāda anonīma "lielhercogiene", domājams, Toskānas hercogiene. Vēlāk tie tika piedēvēti Marijai An- tuanetei — ne tādēļ, ka viņa tos patiešām būtu teikusi, bet vienīgi tāpēc, ka viņa būtu varējusi tos teikt, un arī, lai mazliet atvieglotu viņas slepkavu sirdsapziņu.

Hermann Schreiber: Marie-Antoinette, Mtin- chen, 1990. ķeizargrieziens Ķeizargrieziens savu nosaukumu ieguvis no Cēzara. Domājams, ka ķeizargrieziena nosaukums radies no tā sauktā lex regia vai lex caesarea (latīniski caedere — 'izgriezt') — romiešu likuma, kas noteica, ka grūtniecēm, kuras bija mirušas pirms dzemdībām, bērns no vēdera jāizņem ar operācijas palīdzību. To darīja ne tik daudz bērna glābšanas nolūkā, bet galvenokārt tādēļ, lai viņu varētu apbedīt atsevišķi. Pretēji izplatītajam uzskatam, ka vārds "Cēzars" nozīmē "no mātes miesām izgrieztais", Jūlijs Cē- zars nebija dzimis ar ķeizargrieziena palīdzību. Viņa māte pēc dzemdībām dzīvojusi vēl ilgus gadus.

Pirmie ķeizargriezieni dzīvām mātēm izdarīti 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā. Ap 1500. gadu kāds Šveices kantona Turgavas cūku rūnītājs Nūfers izmisumā ar ķeizargriezienu palīdzējis savai sievai laist bērnu pasaulē. Vācijā pirmais ķeizargrieziens dzīvai mātei izdarīts Virtenbergā ap 1610. gadu.

Michael Grant: Caesar, Mūnchen, 1985; Kari Sudhoff: Kurzes Handbuch der Geschichte der Medizin, Leipzig, 1922. ĶĪNA Ķiniešiem ir dzeltena ādas krāsa. īsti ķinieši nav dzeltenāki par īstiem frančiem. Pēc ādas krāsas vien eiropiešus no ķiniešiem atšķirt nevar.

Eiropai pirmo reizi saskaroties ar Tālajiem Austrumiem, dzeltenā rase nav pieminēta. Kā stāsta 1515. gada Ķīnas apceļotājs itālietis Andrea Korsāli, "ķinieši ir tādi paši kā mēs [di nostra qualita)".

Dažus gadus vēlāk, pamatojoties uz mājās pārbraukušo portugāļu jūrnieku izteikumiem, ķeizara sekretārs Transilvāns konstatē, ka "ķinieši ir baltādaini un ar visai attīstītu valsts iekārtu, [..] kas līdzinās tai, kāda ir pie mums Vācijā".

Par ķīniešu dzelteno ādas krāsu sāk runāt 18. gadsimtā, teorētiķiem cenšoties cilvēkus iedalīt rasēs.

Tā kā bija nepieciešams starpposms starp baltajiem ziemeļu puslodes apdzīvotājiem un melnajiem dienvidniekiem, izgudroja dzelteno rasi. Par dzeltenajiem vispirms^pasludināja indiešus, pēc tam arī ķīniešus. Kādā tolaik populārā rokasgrāmatā Getingenes profesors Johans Fridrihs Blūmenbahs cilvēci iedalījis t. s. baltādainajā Kaukāza, dzeltenajā mongoļu (kviešu krāsā, bet dažkārt arī vārītu plūmju vai žāvētu citronu mizu krāsā), vara sarkanajā amerikāņu un melnajā afrikāņu rasē. Šie spriedumi pa lielākai daļai radušies mājās pie rakstāmgalda, un toreizējie teorētiskie apsvērumi mūsdienās šķiet smieklīgi. (Piemēram, aziāti bieži slimojot ar dzelteno kaiti un tādēļ paliekot dzelteni uz visu mūžu.) Šādu secinājumu autori savus pētījumu objektus pat nebija redzējuši; viņi vadījās vienīgi no tā, ka ķīnieši paši dzelteno krāsu bija loti iecienījuši. "Cik vien atceros bērnību," savās atmiņās raksta pēdējais Ķīnas ķeizars Pu I, "viss bija tīts dzeltenā gaismā: glazētie jumta dakstiņi dzelteni, nestuves

dzeltenas, mana apģērba un cepures odere, arī trauciņi un šķīvji, no kuriem es ēdu un dzēru, bija dzelteni… Ap mani nebija nekā tāda, kas nebūtu dzeltens."

Ar šo tautā iecienīto dzelteno krāsu (Dzeltenā upe, mitoloģiskais Dzeltenais ķeizars — viss lielais un dievišķais bija dzeltens) ķīnieši pēc klasifikācijas kārojošajiem Eiropas dabas pētniekiem jau bija panākušies pussolīti pretī, kaut arī viņu ādas krāsa no tā ne par nieku nekļuva dzeltenāka. y Walter Demel: "Wie die Chinesen gelb wur- den", Historische Zeitschrift 225, 1992, 625.-666. Ipp. ķiploki 1 Ķiploki tīra asinsvadus. Lielākā dala no ķiploku ārstnieciskās iedarbības pastāv vienīgi mūsu iedomās. Ķiploki netīra asinsvadus un "neder ari artēriju pārkalķošanās aizkavēšanai, nepalīdz līdz sirmam vecumam saglabāt fizisko un garīgo enerģiju", kā to bieži lasām reklāmā.

Loti lielās devās ķiploki pazemina holesterīna līmeni žurkām un trušiem. Arī attiecībā uz cilvēkiem, ņemot vērā, ka augsts holesterīna līmenis palielina risku saslimt ar infarktu, ķiplokiem ir sava medicīniska vērtība. Ir arī eksperimentāli pierādīts, ka ķiplokos esošā viela alicīns iznīcina vairākas baktērijas un sēnītes. Taču citādi, par spīti visiem simtgadīgo kaukāziešu jaunības saglabāšanas brīnumiem, par ko lasām uz visdažādākajiem šis saknes iepakojumiem, neviens no ķiplokiem piedēvētajiem iedarbības veidiem zinātniski nav pierādīts. Nav pierādījuma tam, ka ķiploki varētu līdzēt pret mēri, vēzi vai ādas slimībām, kā ari pret vampīriem. Tie neaizsargā govis no ļauniem gariem (pēc nostāstiem, Skandināvijā pirms slaukšanas rokas jāieberž ar ķiplokiem). Maz pārliecina ari reklāmu teksti, kuri atsaucas uz seno grieķu un romiešu autoritātēm. Romieši un grieķi dažādu iemeslu dēl, piemēram, lai ārstētu vājprātu vai impotenci, esot loti cienījuši ķiplokus (galu galā, Senajā Romā aknas uzskatīja par asinsrites regulētāju un sviedrus par gremošanas procesa atkritumproduktu). Mēs ķiplokus labprāt ēdam ari to garšas dēl. Turklāt tādējādi var sev ari izbrīvēt vietu tramvajā. Citādā ziņā ķiplokiem piedēvētā brīnu​mainā iedarbība ir vienkārši pasakas.

"Garlic zvards off undead bacteria", Nezv Scientist, 14.5.1994. ķiploki 2 Ķiploku smaka nāk no kuņģa. Nenovēršamā ķiploku smaka, kas mūsu līdzcilvēkiem pavēsta, ka iepriekšējā vakarā esam labi paēduši, nenāk no kuņģa, kā to pieņemts domāt. Tā nāk no plaušām un daļēji ari no ādas. Ķiploki pēc kuņģa nonāk zarnās, kur tie, tāpat kā pārējā barība, pāstrādājas un uzsūcas organismā. Gremošanas procesā ķiploki izdala sēra savienojumus, kas ar asinsriti nonāk plaušās un izelpojamā gaisā.

Starp citu, šis ceļš uz plaušām ne vienmēr ved caur zarnām. Ja, piemēram, ieberzis kājas ar ķiplokiem (jāatzīstas, tas skan mazliet perversi), ari tad to smaka nāks no mutes.

Mary Murray: "Kiss bad breath good-bye", Reader's Digest 9/94, 89.-93. Ipp.

L Aplamnieks, kam pietrūkst patie​sības spēka, šo trūkumu ar kaismi aizvieto. ļohans Volfgangs Gēte labās cerības rags Labās Cerības rags ir Āfrikas kontinenta galējais dienvidu punkts. Labās Cerības rags nav Āfrikas kontinenta galējais dienvidu punkts. Apmēram 160 km uz austrumiem un 65 km uz dienvidiem no Labās Cerības raga atrodas Adatas rags.

Arī Horna rags nav Amerikas kontinenta galējais dienvidu punkts. No tā tālāk uz dienvidiem gan cietzemes nav, taču Horna rags neatrodas uz cietzemes, bet gan Ugunszemes arhipelāga Hor- nas salā.

Vistālākais cietzemes punkts ir Brunsvikas pussala — 260 km uz ziemeļiem no Horna raga. laimes speles Piesardzība palīdz gūt panākumus laimes spēlēs. Ja kāds, piedaloties laimes spēlē, vēlas ar vislielāko varbūtības pakāpi savu sākumkapitālu palielināt, viņš darīs pareizi, pēc iespējas vairāk riskējot. Piesardzība šeit iedarbosies negatīvi. Laimes spēlēs, kurās caurmērā iegūst mazāk, nekā iemaksā, vienmēr ir izdevīgi maksimāli riskēt.

Ja, piemēram, Lasvegasā, spēlējot ruleti, ar 900 dolāriem vēlas laimēt 1000 dolārus, nekādā gadījumā nedrīkst spēlēt par 1 dolāru. Kaut ari pirmajā brīdī izmaksu kvotas šķiet loti pievilcīgas — amerikāņu ruletē tās ir 94,7% —, varbūtības pakāpe tādā veidā tikt pie 1000 dolāriem ir tikai 0,003%.

Citiem vārdiem sakot, šādā veidā, piesardzīgi spēlējot, sasniegt šķietami tuvo iecerēto mērķi praktiski ir gandrīz neiespējami.

Ja mēs turpretī 1 dolāra vietā galdā liekam 100 dolārus un zaudējuma gadījumā tos dubultojam, spēlējot līdz laimestam vai/ ari tik ilgi, līdz visa nauda zaudēta, varbūtības pakāpe laimēt 1000 dolāru ir 89%.

Tā tad arī ir augšējā robeža. Izmantojot jebkuru citu stratēģiju, šī varbūtība samazinās.

Vispārējā formula, lai noteiktu maksimālo varbūtību, ar kādu no noteikta sākumkapitāla iegūt vēlamo summu, ir šāda: Izmaksu kvota 1 - (1 - sākumkapitāls/vēlamā summa) Eiropas ruletē, ja izmaksu kvota ir 98,6%, bet sākumkapitāla un vēlamās summas attiecība 1:2, laimesta varbūtības augšējā ro​beža ir 1 - (1-1/2) = 0,495 = 49,5%. Šo robežu mēs varam sasniegt vienīgi tad, ja spēles sākumā lie​kam galdā visu kapitālu.

Citās laimes spēlēs, ar citām gala summām un kvotām arī optimālā stratēģija ir citāda. Ja mēs ruletē sākumkapitālu gribam nevis dubultot, bet pavairot desmitkārtīgi, tas nozīmē, ka šim mērķim nepieciešamā nauda jāliek uz vienu vienīgu skaitli. Spēlējot loterijā, visas rindas būtu jāaizpilda identiski. Zirgu skriešanās sacīkstēs stratēģija atkal ir atšķirīga (varētu likt naudu uz zirgiem, kam maz cerību uzvarēt).

Taču viens fakts ir nemainīgs: piesardzīgais spēlētājs varbūt mājās neatgriezīsies ar tukšām kabatām, taču savu mērķi viņš nesasniegs.

Lester E. Dubbins, Leonard J. Savage: Hozv to gamble if you must, Nezv York, 1965; Cynthia A. Coyle, Chamont Wang: "Wonna bet? On gambling strategies that may or may not zvork in a casino", The American Statistician 47, 1993, 108.-111. Ipp.; Walter Krāmer: Denkste! Trugschliisse aus der Welt des Zufalls und der Zahlen, Frankfurt 1995. lakstīgalas Lakstīgalas pogo naktī. Lakstīgalas pogo gan nakti, gan ari dienā. Tumsā viņu dziesmu vairāk pamana, tāpēc ka citi putni šajā laikā dzied mazāk vai ari vispār nedzied.

R. Geralch: Wie die Vogel singen, Frankfurt, 1965. lasīšana krēsla Lasīšana krēslā ir kaitīga acīm. Lasīšana krēslā acīm kaitē tikpat maz kā fotoaparātam fotografēšana krēslā. Tas nozīmē, ka tā vispār nav kaitīga. Protams, lasņtjcrēslajļ tcis j āpie pūlē va irāk, kas ari varētu kādam izraisīt galvassāpes. Taču tieši acīm, pēc lie- lākās daļas acu ārstu domām, šāda piepūle nav kaitīga.

LĒTAT C'EST moi!

L'etat c'est moi! — "Valsts esmu es." Ja var ticēt "saules karaļa" Ludviķa XIV biogrāfam Zlburgam, šos pazīstamos karalim piedēvētos vārdus viņš nekad nav izrunājis. "Kaut ari jau sen ir diezgan skaidrs, ka viņš nekad to nav teicis, tas būtu neatbilstoši viņa valsts uztverei, taču principi, pēc kādiem šis visvarenais monarhs valdīja, tik loti atbilda karaļa identifikācijai ar valsti, ka Rišeljē formulētais, it kā abstraktais absolūtisms Ludvika XIV lai​kā pilnīgi varēja iegūt personīgās iezīmes." Šajā gadījumā darbojās tas pats mehānisms, kas arī Mariju Antuaneti ("tādā gadījumā lai viņi ēd kūkas") un daudzas citas vēsturiskas personības sasaistījis ar dažādiem "spārnotiem izteicieniem": ne tāpēc, ka šie cilvēki tos patiešām būtu lietojuši, bet vienīgi tāpēc, ka viņi tos būtu varējuši teikt.

Heinz Otto Sieburg: Geschichte Frankreichs, 2. izd., Stuttgart, 1977. ledusskapis Turot vajā ledusskapi, istabā pazeminās temperatūra. Ja kādam karstā vasaras dienā radīsies ideja, atverot ledusskapi, atvēsināt istabu, tas piedzīvos pārsteigumu: temperatūra nekritīsies, tā drīzāk paaugstināsies. Sākumā ledusskapja gaiss patiešām var nedaudz atvēsināt telpu, taču tad, lai skapja iekšienē sasilušo gaisu atkal atdzesētu, ar pilnu jaudu sāk darboties dzesināšanas agregāti, kuru darbības rezultātā iesilst arī telpa. Dzesināšanas agregātu patērētā enerģija pārvēršas siltumā un tādējādi paaugstina temperatūru telpā. Teorētiski ar ledusskapja palīdzību siltum- izolētā istabā varētu radīt pat tuksneša klimatu.

Kļaus Freyer u. c.: Gut gedacht ist halb gelost, Leipzig, 1972. lemingi Lemingi, lecot jūrā, dodas pašnāvībā. Pie strupastu apakš- dzimtas piederošie mazliet pelēm līdzīgie lemingi brīžos, kad tie pārāk savairojušies, masveidā metas jūrā. Taču tā nav pašnāvība, lai palikušajiem būtu vairāk vietas un barības. Tas notiek aiz pārskatīšanās. Ik pa trim vai četriem gadiem lemingi pamet savas mītnes, jo tie ir pārāk stipri savairojušies. Tad tie peld pāri upēm un ezeriem. Nokļuvušiem jūras krastā, lemingiem šķiet, ka tā ir upe vai ezers, kas jāpārpeld, lai tiktu pie jaunas dzīves vietas. Taču šī maldīšanās tiek atklāta pārāk vēlu.

Ir vēl viens arguments pret minēto pašnāvības teoriju: pārapdzīvotības gadījumos lemingi dodas arī kalnos.

N. C. Stensetts, R. Anker (izd.): The biology of lemmings, Nezv York, 1994. lidošana Lidošana ir visdrošākais ceļošanas veids. Tas atkarīgs no viedokļa. Ja saskaita dzelzceļa un gaisa satiksmes upurus (par automobili kā neapstrīdamu slepkavu nr. 1 šeit nerunāsim) un šos skaitļus izdala ar paveikto kilometru daudzumu, rezultāti ir šādi: Dzelzceļš 9 upuri uz 10 miljardiem km Lidmašīna 3 upuri uz 10 miljardiem km Taču, ja dalām upuru skaitu ar satiksmes līdzekli pavadīto laiku, rēķins ir apgriezts: Dzelzceļš 7 upuri simt miljonos stundu Lidmašīna 24 upuri simt miljonos stundu Citiem vārdiem sakot, briesmas vairs nepiedzīvot savu nākamo stundiņu lidmašīnā ir trīsreiz lielākas. No tāda viedokļa raugoties, daudzu cilvēku bailes no lidošanas nemaz nav tik nepamatotas, kā mums to mēģina iestāstīt.

G. Lopez-Real: "Die Statistik des sicheren Reisens", Stochastik in der Schule 1/1989, 28.-31. Ipp.; W. Krāmer: So lūgt man mit Sta​tistik, Frankfurt, 1995. lidošana 2 Pirmo lidojumu ar motorlidmašīnu veica brā)i Raiti. kad brāli Vilburs un Orvils Raiti 1903. gada 17. decembrī Ziemelkaro- llnas štatā pie Kitihoukas veica slavenos 2 x 300 m garos izmēģinājuma lidojumus, viņi nebija pirmie. Pirms viņiem bija veiksmīgi lidojuši jau franči Peno, Lebrī un Tatēns, angli Keilijs, Stringfelovs un Hensons, amerikāņi Čenets un Lenglijs, vācietis Oto Līlientāls un austrālietis Hārgreivs.

Daudzas, tomēr ne visas no šajos lidojumos izmantotajām lidmašīnām bija bez motora vai arī bez pilota. Daži līdzīgi Raitiem lidoja jau ar motoru un apkalpi. Ja varam ticēt Ginesa grāmatai Guinness book of air facts and feats, francūzis Klemāns Adērs jau 1890. gadā ar motorlidmašinu bija nolidojis tādus pašus attālumus kā Raiti. Ari otrajā zemeslodes pusē jaunzēlandietis Ričards Viljams Plrss jau pusgadu pirms brāļiem Raitiem lidmašīnā ar benzīna motoru bija lidojis gar Lielo Vaitohi ceļu pie Dienvidken- terberijas.

Vienīgais rekords, ar kuru brāļi Raiti patiešām var lepoties, ir pirmais kontrolētais lidojums ar motorlidmašinu, kas smagāka par gaisu. 1 The Guinness book of air facts and feats; K. W. Streit, John W Taylor: Geschichte der Luft- fahrt, Kūnzelsau, 1988; šķirklis "Aviation", Microsoft CD-ROM Enzyclopādie Encarta, 1994. liekais svars Lieks svars ir neveselīgs. "Aptaukošanās ir ļaunāka par vēzi," lasām kādā vācu veselības žurnālā.

Amerikāņu Nacionālais veselības institūts jebkuru lieko svaru raksturo kā slimību: katra liekā mārciņa, lai tās būtu piecas vai desmit, ir kaitīga veselībai, un no tās jāatbrīvojas.

Taču šāda diagnoze vairāku iemeslu dēl ir apšaubāma un varbūt pat nepareiza. Vispirms jājautā, kad īsti var sākt runāt par lieko svaru? Šī problēma vēl joprojām nav atrisināta. Tā, piemēram, ideālo ķermeņa svaru saprotot ar to svaru, kas ļauj prognozēt maksimāli ilgu mūžu, amerikāņu ārsti pēdējos 30 gados palielinājuši par vairākiem kilogramiem. Arī tā saucamā Brižitas formula — augums mīnus 100 mīnus 10% (viriešiem) un augums mīnus 100 minus 15% (sievietēm) ir pārāk vienkāršota. Bez auguma un dzimuma ķermeņa svaru ietekmē vēl daudzi citi faktori, piemēram, vecums, iedzimtība un vielmaiņas īpatnības. Ja ņem vērā visus šos priekšnosacījumus, ideālā svara ietvari kļūst tik variabli — 158 cm garai sievietei 51 līdz 67 kg —, ka zaudē savu jēgu.

Taču ari bez šim definīcijām un normām diagnoze "liekais svars = slimība" jāuzskata par "nožēlojamu, kļūdainu informāciju, kas pieskaitāma lielajai ārstu kļūdu izgāztuvei" (Der Spiegel). Cits šis kļūdainās informācijas avots ir nepareiza jēdzienu "korelācija" un "kauzalitāte" sakarību izpratne. Tā bijusi par iemeslu ari daudziem citiem šajā grāmatā minētajiem maldiem. Resni cilvēki biežāk nekā citi slimo ar diabētu, augstu asinsspiedienu, sirds asinsvadu slimībām, vēzi, artrītu utt. Tātad iemesls būtu meklējams liekajā svarā. Šāds secinājums nav pareizs. Mēs jau ari tikai tāpēc vien, ka plikpauriem ir lielāki ienākumi nekā pārējiem, tomēr neticam, ka, nogriežot matus, varētu palielināt ienākumus, arī ne tam, ka no naudas pelnīšanas izkrīt mati. Drīzāk gan ienākumi un mati ir atkarīgi no kāda cita trešā mainīgā lieluma, piemēram, vecuma — cilvēkam kļūstot vecākam, parasti matu daudzums samazinās, bet ienākumi palielinās. Tieši tāpat pozitīvo ķermeņa svara un slimības korelāciju varētu atvedināt uz kādu trešo lielumu — kopējo cēloni. Jau sen zināms, ka liekais svars galvenokārt ir zemāko so- j ciālo slāņu problēma. Tā kā šie ļaudis parasti arī vairāk smēķē, liekā svara un vēža pozitīvā korelācija nepavisam nav atkarīga no šī svara. Drīzāk abus faktorus nosaka trešais mainīgais — sociālā piederība. Smēķētājs ar lieko svaru, kurš cenšas mazāk ēst, lai nesaslimtu ar vēzi, ne ar ko neatšķiras no nepietiekami apmaksāta kantorista, kas, gribēdams palielināt savus ienākumus, nodzen matus uz nullīti.

G. Kolata: "Obesity declared a disease?", Science 227,1985,1019. Ipp.; G. Kolata: "Why do people

get fat?", Science 227, 1985, 1327. Ipp.; "Shrei aus der Tiefe des Bauches", Der Spiegel 15/1985, 36.-52.

Ipp.; T. Gordon, S. T. Doyle: "Weight and mortality in men: the Albany study", International Journal of Epidemiology 17, 1988, 77.-81. Ipp.; P. S. Skrabanek und J. McCormick: Torheiten und TYugschliisse in der Medizin, Mainz, 1991. lielo skaitļu likums Loterijā saskaņā ar lielo skaitļu likumu varbūtība kļūt par laimīgo palielinās tādiem skaitļiem, kuri ilgāku laiku nav parādījušies. Visretākais skaitlis Vācijas sestdienas loterijā ir 13. No 1955. gada līdz 1995. gadam, pirmajās 2000 izlozēs, tas laimējis mazāk par 200 reizēm. Visbiežāk — gandrīz 300 reižu — laimējis skaitlis 32. Tādēļ daudzi loteriju dalībnieki izvēlas skaitli 13, spriežot šādi: "Ikviens loterijas skaitlis 49 izlozēs atkārtojas caurmērā 6 reizes. 2000 izlozēs tas būs 250 reizes, un tādēļ šobrīd skaitlim 13 nedaudz jāpasteidzas."

Arī spēļu klubos bieži nākas dzirdēt līdzīgus argumentus. Ja ripa vairākas reizes apstājusies pie sarkanā, tad tagad jānāk melnajam. "Jo, tā kā ilgākā laika posmā melnais nāk priekšā tikpat bieži kā sarkanais, tad melnajam jāpanāk nokavētais." īstenībā melnais neko negrib panākt, gluži tāpat kā skaitlis 13. Kā saka franču matemātiķis Žozefs Bertrāns, metamajiem kauliņiem un loterijas bumbiņām "nav ne apziņas, ne arī atmiņas". Tie krīt vienmēr ar vienādu varbūtību, neatkarīgi no tā, kas bijis iepriekš — trīs reizes sarkans vai desmit reizes sarkans, vai skaitlis 13 bieži ir laimējis, vai arī nekad. Pat, ja sarkanais būs atkārtojies 100 reižu, varbūtība, ar kādu nākamajā reizē parādīsies melnais, līdzināsies 1/2. Tā ne par milimetru nekļūs lielāka vai mazāka, tā​pat kā skaitli 13 loterijā neizvilks biežāk.

Fakts, ka daudzi ir citādās domās, balstās uz lielo skaitļu likumu. Pēc šī likuma, daudzkārt atkārtojot eksperimentu ar gadījumu — vai tā būtu monētas mešana, metamo kauliņu spēle, loterija, kāršu spēle vai ari kas cits, viena vai otra rezultāta relatīvais biežums un varbūtība savstarpēji tuvosies. Jo biežāk mēs monētu metam, jo vairāk varbūtība nokrist ar attēlu uz augšu tuvojas 50 procentiem. Jo biežāk metam kauliņus, jo tuvāka 1/6 ir iespējamība uzmest sešnieku, un, jo biežāk piedalāmies loterijā, jo vairāk skaitļa 13 relatīvajam biežumam tuvojas varbūtība to izvilkt. Šis likums nav apšaubāms, tas savā ziņā ir visas varbūtības teorijas pamats.

Taču no tā nevar secināt, kā to bieži mēdz darīt, ka attēla vai skaitļa 13, vai kauliņu sešnieka, vai ari kāda cita gadījuma rakstura notikuma absolūtais parādīšanās skaits aizvien vairāk tuvojas ikreizējai teorētiskajai vērtībai. īstenībā notiek tieši pretējais. Absolūtais parādības biežums (attēls, 13 vai 6), gluži otrādi un ar augstu varbūtības pakāpi, aizvien vairāk attālināsies no rezultāta, ko teorētiski varētu sagaidīt. Ja mēs kauliņus metam četrreiz biežāk, atstarpe starp uzmesto sešnieku patieso skaitu un teorētiski iespējamo dubultojas. 100 reižu metot, tā palielinās desmitkārt, metot 1 000 000 reižu, tā būs 1000 reižu lielāka utt.

(Lietpratējiem: vidējā atstarpe starp faktisko un teorētisko sešnieku skaitu pieaug kā kvadrātsakne no metienu daudzuma.) Taču relatīvā atstarpe tomēr samazinās, kas nav pretrunā ar absolūtās atstarpes palielināšanos.

H. J. Benz: "Hat die Mūnze doch ein Ge- dāchtnis?", Der Mathematikunterricht 29, 1983, 8. Ipp.; Georg Schrage: "Stochastische Trugschlūsse", Mathematica Didactica 7,1984, 3.-19. Ipp.; Walter Krāmer: Denkste! Trugs​chlūsse aus der Welt des Zufalls und der Zahlen, Frankfurt, 1995. limburgas siers Limburgas siers savu nosaukumu ieguvis no Limburgas pilsētas pie Lānas upes. Limburgas siers nav cēlies no Limburgas pilsētas pie Lānas upes. Tas savu nosaukumu ieguvis no Limburgas provinces Beļģijā.

Walter Zerlett-Olfenius: Aus dem Stegreif, Ber- lin, 1943. lindbergs Čārlzs Lindbergs bija pirmais, kas pārlidoja Atlantijas okeānu. Amerikāņu pasta lidotājs Čārlzs

Lindbergs (1902-1974) ne​bija pirmais, bet gaiļ67> cilvēks, kurš pārlidoja Atlantijas okeānu.

Pirmais to NC-4 hidroplānā Lame Duck ("Klibā pile") 1919. gada maijā paveica amerikāņu lidotāju .virsnieks Alberts Rlds ar pieciem apkalpes locekļiem. Rlds 57 stundās no Rok- portas Ņujorkas štatā aizlidoja līdz Dienvidanglijas pilsētai Pli- mutai, lidojuma laikā nosēžoties Masačūsetsā, Ņūskotlendā, Ņū- faundlendā, Azoru salās, Portugālē un Spānijā. 1200 jūras jūdžu garais lidojums tieši virs okeāna ilga 15 stundas. Pirmais lidojums bez nosēšanās no Sentdžonsas Ņūfaundlendā līdz Klifdenai Īrijā 1919^ gada jūnijā izdevās angļiem Džonam Elkokam un Artūram Vitonam Braunam. Viņiem pēc tam par šo veikumu piešķīra aristokrāta titulu. Pirmo lidojumu pāri okeānam ar cepellnu no Skotijas uz Ņujorku vienu mēnesi vēlāk veica angļu gaisa kuģis R-34 ar 31 apkalpes locekli. Pirmais vācu cepelīns ZR-3 no Frldrihshāfenes uz Leikhērstu aizlidoja 1924. gadā. Kopumā, kad Čārlzs Lindbergs ar savu Spirit of St. Louis devās ceļā no Ņujorkas uz Parīzi, jau 66 piloti bija pārlidojuši Atlantijas okeānu.

Lindberga vienīgais rekords.bija pirmaisjdena^pilota lļdojums no rietumiem uz austrumiem, no kontinenta, uz kontinentu. Taču diezin vai ar to būtu pieticis viņa vēlākajai lielajai slavai. Par to viņam galvenokārt jāpateicas plašsaziņas līdzekļiem un faktam, ka viņš ar savu lidmašīnu nosēdās nevis Plimutā, bet gan Parīze.

Dāvis Wallechinsky, Irving Wallace, Amy Wallace: The book of lists, Nezv York, 1977; šķirklis "Aviation", Microsoft CD-ROM Enzy- clopādie Encarta, 1994; Kurt W. Streit, John Teylor: Geschichte der Luftfahrt, Kūnzelsau, 1988. lode Zemei ir lodes forma. Zeme nav lode, bet gan saplacināts, rotējošs elipsoīds. Polos tā ir nedaudz saplacināta un ekvatorā izplesta. Ekvatorā jūras līmenis ir par 21 kilometru tālāk no Zemes centra nekā Ziemeļpolā.

Isaac Asimov: Das Wissen unserer Zeit, Mūn- chen, 1991. lohnesa nezvērs Šķiet, ka tikai desiņu pārdevēji ezera krastā ticējuši šā nezvēra esamībai (un arī vienīgi tad, kad tuvumā bijuši tūristi). Taču tikai 1993. gadā tika pierādīts, ka slavenā šā monstra fotogrāfija nav īsta.

Fotogrāfijā redzamais nav nezvērs, bet gan no koka izgatavota, apmēram 30 cm augsta un 45 cm gara jūras čūska, piestiprināta pie Londonas Vūlvērta veikalā nopirktas rotaļu zemūdenes. Tās konstruktori — aktieris Māmadjuks Vezerels un viņa abi dēli, kā arī vēl divi citi palīgi, tagad jau miruši.

"Nessie photo zvas a fake", Sydney Morning Herald, 12.11.1993. lucifers Ar vārdu Lucifers apzīmē velnu. Šāds velna nosaukums Bībelē nav sastopams. Antīkajā pasaulē par Luciferu sauca Rīta zvaigzni, t. i., planētu Venera. Ar velnu tai nebija nekāda sakara.

"Tūcifera pielīdzināšana velnam, šķiet, sākusies Jesajas grāmatā (14,12). Tajā par Babilonijas ķēniņu teikts: "Ak, tu esi nokritis no debesīm, tu starojošais rītausmas dēls. Tu esi notriekts zemē, tu tautu apspiedējs." Baznīcas tēvi šajos vārdos saskatījuši norādi uz "īsto" sātanu: sātans = Babilonijas ķēniņš = Rīta zvaigzne = Lucifers.

Die Bibel — Einheitsuberselzung, Stuttgart, 1980; šķirklis "Lucifer", Microsoft CD-ROM Enzyclopādie Encarta, 1994. lukrēcija bordža Lukrēcija Bordža bija nežēlīga tirāne, kas nogalināja savus vīrus. Tāpat kā daudzas vēsturiskas personības, mēs arī slaveno Lukrēciju Bordžu (1480-1519) redzam nepareizā gaismā — kā jēdzienu "incests, pārmērības un izvirtība" iemiesojumu.

Tomēr šķiet, ka viņa šo slikto slavu nav pelnījusi. To viņai piedēvēja tēva, spāņu kardināla Rodrigo Bordžas, vēlākā pāvesta Aleksandra VI, un brāļa Čezāres Bordžas dēl, kuri abi pat tālaika apstākļos tika uzskatīti par ārkārtīgiem izvirtuļiem un despotiem. Viņi Lukrēciju izmantoja par sieviešu kārtas bandinieku toreizējās Itālijas politiskajā šaha spēlē. Pat neprasot pašas piekrišanu, viņa tika bīdīta šurpu

un turpu, saderināta gan ar vienu, gan ar citu dižciltīgo, tādējādi radot sliktu slavu. Pirmo reizi tas notika, kad Lukrēcija bija tikai 11 gadu veca.

Jau ar pirmajām precībām sāka izplatīties leģenda par izvirtuli Lukrēciju. Brālis un tēvs viņu apprecināja, lai iegūtu Lukrēcijas vīra palīdzību cīņā pret Neapoles karali. Taču jaunais vīrs pārsviedās pretējā pusē un labprāt būtu gribējis no Lukrēcijas atbrīvoties. Viņš laulību anulēja un tādēļ, ka tam bija nepieciešams iemesls, sāka sievu apmelot un pārmest tai incestu ar tēvu. Luk- rēcijai nelaimējās arī ar nākamo vīru — tas, pāvestam mainot pozīcijas, kļuva nevēlams un, sekojot tā laika tradīcijām, pāvesta slepkavas viņu nogalināja (Lukrēcija par to neko neesot zinājusi un ilgi sērojusi pēc vīra). Ja var ticēt tā laika avotiem, Lukrēcija vienīgi ar pēdējo, trešo vīru, Ferraras hercogu, laimīgi un mierīgi nodzīvoja 10 gadus, līdz viņa, astoņu bērnu māte, 39 gadu vecumā lauku vientulībā nomira. Sēroja visi, kas viņu bija pazinuši. Šķirklis "Borgia, Lucretia", Personenlexikon, Dortmund, 1988. luters Mārtiņš Luters savas tēzes pienagloja pie baznīcas dūnām.

"Vienīgi nedaudzi vispārējās izglītības stūrakmeņi šķiet esam tikpat nesatricināmi kā Lutera 95 tēžu pienaglošana pie Vitenber- gas pils baznīcas durvīm," raksta vēsturnieks Gerhards Prauze. Taču līdzīgi daudziem citiem mūsu vispārējās izglītības stūrakmeņiem arī šis apgalvojums par Lutera tēzēm ir stipri apšaubāms.

Pastāv diezgan liela varbūtība, ka ievērojamais notikums nekad nav norisinājies. Aculiecinieku nav, Luters pats nekad nekā tamlīdzīga nav teicis, un arī citi laikabiedri tēžu pienaglošanu neatceras. Vienīgā liecība ir Lutera līdzgaitnieka Agrikolas latīniski sacerētais ziņojums rokrakstā, kurš ilgu laiku ticis nepareizi tulkots un pārprasts. īstais teksts skan šādi: "1517. gadā Luters Vi- tenbergā pie Elbes, kā tas universitātēs bija pieņemts, iesniedza disputam tēzes, taču viņš to darīja loti korektā veidā, nevēloties nevienu aizskart vai apvainot."

Par faktu, ka tēzes būtu pienaglotas pie baznīcas durvīm, nav runāts ne šajā, ne arī kādā citā tā laika rakstā. Arī Luters pats savos daudzajos sacerējumos to nekad nav pieminējis. Stāsts par tēžu pasniegšanu publikai tik dramatiskā veidā radies krietni vien vēlāk.

Domājams, ka šo leģendu sacerējis un izplatījis humānists un reformators Filips Melanhtons, īsi pēc Lutera nāves rakstīdams priekšvārdu viņa darbu otrajam sējumam: "Luters, dedzīgi cīnīda​mies par patiesu dievbijību, uzrakstīja tēzes par indulgencēm [..] Šīs tēzes viņš 1517. gadā, Visu svēto dienas priekšvakarā, atklāti pienagloja pie baznīcas durvīm netālu no Vitenbergas."

Par šīs kļūdas izcelsmi mēs varam vienīgi izteikt minējumus. Notikuma laikā Melanhtons dzīvoja Tībingenē. Tādēļ šis apgalvojums vērtējams tāpat kā citas viņa priekšvārdā pieļautās kļūdas (piemēram, indulgenču sludinātājs Tecels Lutera tēzes esot publiski sadedzinājis; Luters esot lasījis lekcijas fizikā; 1511. gadā viņš esot bijis Romā). Īstenībā Luters savas tēzes iesniedza veidā, kāds oficiāli bija pieņemts — rokrakstā, nevis iespiestas — un ar pilnīgi godbijīgiem skaidrojumiem Maincas arhibīskapam, kas bija atbildīgs par tēzēs kritizēto indulgenču sludinātāju darbību, kā arī Brandenburgas bīskapam — Lutera tiešajam priekšniekam. Tikai vēlāk, 1518. gada janvāri, Lutera draugi tēzes iespieda un tās kļuva pieejamas ari ārpus oficiālās baznīcas sienām.

Taču arī pēc to iespiešanas tēzes nav tikušas pienaglotas pie baznīcas durvīm. Likumu un kārtības cienītājam Mārtiņam Lute​ram nekad nebūtu ienācis prātā, ka Vitenbergas universitātes pro​fesors pašrocīgi varētu naglot pie baznīcu durvīm skrejlapas.

Gerhard Ritter: Luther, Frankfurt, 1985; Gerhard Prause: Niemand hat Kolumbus ausge- lacht, Dūsseldorf, 1986, nodaļa "Luthers The- senanschlag ist eine Legende".

M

Man ir nelielas aizdomas, ka tā saucamās patiesības nav diez cik pa​stāvīgas.

Vilhelms Bušs MAKJAVELLI Makjavelli sludināja cinismu un naidu pret cilvēkiem. Itāliešu rakstnieks un politikas teorētiķis Nikolo Makjavelli (1469- 1527) līdzīgi daudzām citām vēsturiskām personībām tiek nonievāts nepamatoti.

Ja var ticēt vēstures avotiem, Makjavelli ir bijis līdzjūtīgs un par sabiedrības labklājību norūpējies cilvēks, kas nemieru un karu pārņemtā laikā ir cerējis, ka vienota un stipra valsts varētu dot drošību un mieru. Redzēdams cilvēkus tādus, kādi-viņi jr, nevis, kādiem tiem vajadzētu būt, viņš, toreizējais Florences diplomāts, saprata, ka ar moralizēšanu šie mērķi nav sasniedzami. Tādēļ viņš ieteica lietot mūsu "apgaismotajā" laikmetā apšaubāmus paņēmienus. Taču tolaik tie bija mazākais no visiem iespējamiem Jaunumiem — šķita, ka citas izvēles nav. Turklāt Makjavelli šādu rīcību nekad nav uzskatījis par pašmērķi, bet gan par atvese​ļošanās līdzekli.

Taču, neskatoties uz to, Makjavelli uzskatiem nepiekrīt ne viduslaiku, ne arī modernie utopisti, kas savas valsts teorijas balsta uz morāli. Abu nometņu pārstāvji viņam nav varējuši piedot to, ka viņš cilvēkā apša ubījis "la bo".

George Buli: Ievads darbam "The Prince", London, 1961; M. Brion: Machiavelli und seineZeit, Diisseldorf, 1957; Thomas Macauly: Machiavelli, Heidelberg, 1994.

MAKROBIOTISKS UZTURS Makrobiotisks uzturs ir veselīgs. Makrobiotiska uztura mācība balsta savas teorijas uz dzenbudisma mācību par Yin un Yang. Saskaņā ar šo teoriju mūsu parastajā uzturā attiecība starp Yin un Yang ir nelīdzsvarota. Optimāla tā esot vienīgi rīsos un pilngraudu barībā. Tādēļ arī šie pārtikas līdzekli ir makrobiotiskā uztura pamats.

Taču pretēji plaši izplatītajam pieņēmumam šāds uzturs ir tālu no pilnības. Pēc fonda "Preču pārbaude" (Stiftung Warentest) uzskatiem, radikāls makrobiotisks uzturs ilgstošam laikam ir veselībai bīstams un tādēļ nav pieņemams. Strikti lietots makrobiotisks uzturs var pat apdraudēt dzīvību. "Šādā gadījumā trūkst olbaltumvielu, kā arī minerālu — kalcija, magnija, dzelzs un cinka, kuru uzsūkšanos kavē augstais fitīna saturs pārmērīgi bagātīgi lietotā graudaugu barībā. Var pietrūkt ari dažu vitamīnu — B12 un D, kas sastopami vienīgi dzīvnieku valsts produktos, kā ari C vitamīna."

Michio Kushi: Der makrobiotische Weg, Mūn- chen, 1990; Stiftung Warentest: Test Special Emāhrung, 1993.

MĀKSLA Māksla ir izdevīgs naudas ieguldījums. Deviņdesmito gadu sākumā angļu žurnāls Economist publicēja šādu visizdevīgāko naudas ieguldījumu sarakstu (pēdējo 20 gadu caurmēra pelņa): amerikāņu monētas ķiniešu keramika akcijas vecmeistaru gleznas zelts dimanti vērtspapīri ar nemainīgu procentu likmi nekustamie īpašumi sudrabs Pēc šīs tabulas šķiet, ka mākslas un antikvārie priekšmeti ir labs naudas ieguldījums. Tie īpašnieku dara bagātāku nekā nauda, zelts vai akcijas, turklāt ir arī patīkami uz tiem skatīties.

17,3% 14,4% 12,7% 12,5% 12,1% 11,0% 9,1% 7,5% 5,4%

Parasti, vismaz attiecībā uz pirmo dalu, šāds uzskats tomēr izrādās nepareizs. Tas tādēļ, ka konkrētu mākslas darbu izvēle, pēc kuriem minētā pelņa tiek aprēķināta, pēc ekspertu domām, ir pilnīgi neobjektīva. Tā kā saprotamu iemeslu dēl ne katru gadu tiek novērtēti visi pasaules mākslas darbi, šajā statistikā iekļūst vienīgi izsolēs izdevīgi pārdotie darbi. Citiem vārdiem sakot, darbi, kurus ilgi nepārdod, paliek ārpus šī aprēķina. Tādēļ, salīdzinot ar Van Goga "Saullēktu", kuru 1984. gadā nopirka par 9,9 miljoniem dolāru un 1989. gadā pārdeva jau par 50 miljoniem, jūsu ārkārtīgi izdevīgi par 20 000 vācu markām nopirktais, taču šodien nevienam nevajadzīgais Jozefa Beija agrīnā, paranoīdā perioda darbs "Tintes traips uz palaga" tiek pilnīgi noraidīts. Šādi kļūdaini ieguldījumi vispār neiekļaujas caurmēra aprēķinā, arī ne kā zaudējums.

Nav ko brīnīties, ja šādā situācijā vecmeistaru darbu vērtība ik gadus palielinās par 12% (no 1989. gada jūnija līdz 1990. gada jūnijam, kad kāda Van Goga glezna tika pārdota par vairāk nekā 80 miljoniem dolāru, pat caurmērā par 44,5%).

Horst Wagenfūhr: Kunst als Kapitalanlage, Stuttgart, 1965; The Economist, 29.6.1990, 140. Ipp. ("Economic and financial indicators"); Godfrey Barker: "Kunstzverke sind keine Ak- tien — Ein Index soli Sammlern helfen", Welt am Sonntag, 25.7.199.3 (Kulturbeilage); šeit dots ari indekss "DTArt 100" (Robin Duty, Art Market Research, 85 Stoke Nezuington Church Street, London N16 OAS, Tel., fax 0712498071-2545619); Bruno S. Frey, Reiner Eichenberger: "On the rate of return in the art market: survey and evaluation", European Economic Reviezv 39, 1995, 528.-537. Ipp. MARKS TVENS Marks Tvens ir 'Toma Sojera" un "Haklberija Fina" autora paša izdomāts pseidonīms. "Toma Sojera" un "Haklberija Fina" autors šo pseidonīmu nav izdomājis pats. Pirms viņa jau dzīvojis cits Marks Tvens, Misisipi locis Isaija Sellers, kurš ar minēto pseidonīmu sacerējis stāstus par dzīvē pieredzēto.

Tos vēlākais Marks Tvens, kura īstais vārds bija Semjuels Klemenss, kādā laikrakstā parodējis. Pēc tam īstais Marks Tvens nekad vairs neko neesot publicējis. Iespējams, ka vēlākais Marks Tvens gribējis savu rīcību vērst atkal par labu, ļaujot vismaz sava upura pseidonīmam dzīvi turpināt.

Frank Muir: The Oxford book of humorous prose, Oxford, 1990.

MASĀŽA Masāža iznīcina taukaudu šūnas. Pretēji amerikāņu kinoaktrises Lindas Evansas skaistumkopšanas grāmatā apgalvotajam masāža taukaudu šūnas neiznīcina (pēc Evansas kundzes domām, tās gremošanas procesā izdalās no organisma). Ķermenis savas taukaudu šūnas saglabā. Mēs varam ļaut tām augt vai sarukt, taču organismā tās paliek.

MATI 1 Ja matus biežāk griež, tie ātrāk aug. Tā tas ir tikai nosacīti. Precīzāk būtu teikt: jo mati īsāki, jo ātrāk tie aug. īsi mati mēnesī izaug par diviem centimetriem. 30 cm gari mati aug divreiz lēnāk. Turklāt matu augšana atkarīga arī no galvas ādas, dzimuma un vecuma. Visātrāk mati aug 18-25 gadus vecām sievietēm.

Nepareizs ir uzskats, ka, bieži griežot, palielinās matu biezums. Matu biezums ir ģenētiski ieprogrammēts, un cilvēki to (vēl) nevar ietekmēt. Šķirklis "Hair", Microsoft CD-ROM Encyclo- paedie Encarta, 1994.

MATI 2 Bieža matu mazgāšana veicina to izkrišanu. Neatkarīgi no mazgāšanas cilvēks dienā zaudē vidēji 50 līdz 100 matu.

Dr. Reitners Grofies Gesundheitslexikon, Nie- demhausen, 1987.

MATI 3 Reizēm cilvēka mati nosirmo dažu stundu laikā. Vienīgā iespēja dažu stundu laikā mainīt matu krāsu ir došanās pie fri​ziera.

Daudzie nostāsti par cilvēkiem, kas šoka vai traģiska pārdzīvojuma rezultātā nosirmojuši, balstās uz

pārpratumu. Tumšie mati nav kļuvuši balti, bet gan izkrituši. Pie dažām matu slimībām (piemēram, Alopecia areatā) galvenokārt izkrīt tumšie mati, sirmie paliek. Tādēļ, redzot pēc tam cilvēkus, kam bijuši gan tumši, gan arī sirmi mati, rodas iespaids, ka tumšie mati nosirmojuši.

Protams, nosirmot var arī tumšie mati. To, skatoties spogulī, vairāk vai mazāk labprāt apstiprinās ikviens lasītājs, kam jau pāri 40 gadiem. Taču, tā kā mūsu mati mēnesī izaug tikai par vienu centimetru un sirmošana sākas pie matu saknītēm, mats savu krāsu pilnīgi maina ne dažās stundās, bet gan vairāku nedēlu laikā. Tam nav nekāda sakara ar nostāstu tēliem, kas kļuvuši sirmi vienas nakts laikā.

A. ). Ephraim: On sudden or rapid zvhitening of the hair", Archives of Dermatology 79, 1959, 142.149. Ipp.; F. Helm, H. Milgrom: "Cari scalp hair suddettly turn zvhite?" Archives of Dermatology 102,1970, 102. Ipp. MATI 4 Mūsu mati pēc nāves turpina augt. Par spīti visiem nostāstiem, mūsu mati pēc nāves (precīzāk — sirdsdarbībai apstājoties) augt neturpina. "Pie pirmā kapļa cirtiena kapakmens sašķēlās gabalos un no vaļēja kapa izplūda mirdzoša, dzīva, vara krāsas matu straume," raksta Gabriels Garsija Markess romāna "Par mīlestību un citiem dēmoniem" priekšvārdā, iepazīstinot lasītājus ar sacerējuma varoni, jaunu meiteni, kurai īsi pirms nāves tika nogriezti mati. "Mūrniekmeistars man vienaldzīgi paskaidroja, ka arī pēc nāves mati mēnesī izaugot par vienu centimetru…"

Taču marniekmeistars maldās. Mūsu mati aug, daloties šūnām matu saknītēs. Sirdij apstājoties, izbeidzas asinsrite, asinis vairs nevar apgādāt matu saknītes ar barību, šūnas pārstāj dalīties, un mati vairs neaug. Kaut arī bārda pēc nāves izskatās par dažiem milimetriem garāka, tas nav tādēļ, ka tā būtu turpinājusi augt. Šo efektu rada galvas ādas izžūšana un sarukšana.

Gabriel Garcia Mdrquez: Von der Liebe und anderen Dāmonen, Koln, 1994.

MEDICĪNA 1 Medicīna vienmēr cilvēcei nesusi labumu. Līdz 19. gadsimta beigām tipiskie ārsti saviem slimniekiem bija bīstamāki par daudzām slimībām. Pēc medicīnas vēsturnieku domām, tikai ap 1910. gadu varbūtības pakāpe, ka nejauši izvēlēta slimnieka veselība uzlabojas, ja to ārstē nejauši izvēlēts ārsts, kļūst augstāka par 50%. Līdz tam ārsti caurmērā ir nesuši vairāk ļaunuma nekā labuma. Par to nav arī jābrīnās, ja ņem vērā faktu, ka vēl tūkstoš gadu pēc Hipokrata aknas tika uzskatītas par asinsrites centru un roku mazgāšana pirms operācijas par nepamatotu prasību.)

Līdz pat jaunajiem laikiem vienīgi loti izturīgi organismi ir izturējuši ārstu labdarību. Skatoties vecos attēlos agrāko laiku feldšeru un bārddziņu rīkošanos, kļūst skaidrs, kāpēc jēdziens "ārsta kļūda" radies tikai 20. gadsimtā. Senāk pacients pēc ārstēšanas vai nu nomira, vai ari organisms pats bez medicīnas palīdzības tika ar slimību galā.

Walter Krāmer: Wir kurieren uns zu Tode, Frankfurt, 1993.

MEDICĪNA 2 Labi mediķi līdzīgas slimības visi ārstē vienādā veidā. Daudzi cilvēki domā, ka laba ārstēšana ir starptautiski identiska. Ja kas ir pareizi Vācijā, tad tas būs pareizi ari Francijā, Anglijā un Itālijā — labs ārsts to zina un atbilstoši arī rīkojas. Īstenībā arī zemēs ar visumā līdzīgu sociālo sistēmu vienādu slimību ārstēšana ir stipri atšķirīga.

Vienā valstī par pamatu pie​ņemtās ārstniecības metodes kaimiņzemē var uzskatīt pat par kļūdainām. Vienā vietā, piemēram, agresīvu ķīmijterapiju vēža gadījumā iesaka kā absolūti nepieciešamu, citur to vērtē kā nežēlību pret pacientu. Asinsspiediens, kādu Amerikā uzskata par paaugstinātu, Anglijā bieži vien tiek uzskatīts par normālu, vai arī — vienu no Francijā visizplatītākajiem medikamentiem asinsvadu paplašināšanai Amerikā vērtē kā neiedarbīgu.

"Par spīti tam, ka pasaulē savstarpējie sakari aizvien vairāk pilnveidojas," raksta Vācijas laikraksts Der Spiegel, "medicīna, kas pēc daudzu domām, jau sen kā ir vienādojusies, īstenībā ir mulsinošs juceklis, kas līdzinās slimnīcai ar daudzām palātām, kurās ārsti ikviens stūrgalvīgi turas pie savas

kultūrvides nosacī​tām metodēm."

Lynn Payer: Andere Lānder, andere Leiden, Frankfurt, 1993.

MELNĀ JURA Melnā jūra savu nosaukumu ieguvusi no tumšās ūdens krāsas. Melnā jūra savu nosaukumu ieguvusi no spēcīgajām vētrām un biezās miglas, kuras šo apvidu reizēm dara visai nepievilcīgu — "melnu", t. i., nemīlīgu un draudīgu. Melnās jūras ūdenim nav īpašas krāsas. Saulē līdzīgi citu jūru ūdenim tas izskatās skaisti zils. Šķirklis "Schzvarzes Meer", Brockhaus Enzy- klopādie, 19. izd., Mannheim, 1994.

MENS sana in corpore sano Šos romiešu dzejnieka Juvenāla vārdus bieži tulko "Veselā miesā vesels gars". Paaudzēm ilgi vācu kareivīgi noskaņotie vin​grošanas skolotāji tos izmantojuši kā attaisnojumu militāriem vin​grojumiem. īstenībā Juvenāls ar to domājis pavisam ko citu. Satīrās, no kurām šis teiciens pārņemts nepilnīgā veidā, viņš izsakās plašāk: Orandum est ut sit mens sana in corpore sano — "Būtu vēlams, lai veselā ķermenī būtu arī vesels gars". Ar to nebija domāts slavinājums, bet drīzāk gan Juvenāla dziļi nicinātā toreizējā ķermeņa kulta nopēlums. Attiecinot uz mūsdienām, šo komentāru par Senās Romas gladiatoru muskuļiem tautas valodā varētu formulēt šādi: ak, cik skaisti būtu, ja šie muskuļainie pērtiķi būtu spējīgi ari domāt!

Georg Biichmann: Geflūgelte Worte, Ex libris, 6. izd., Frankfurt, 1991.

METEOROLOĢISKAIS LAIKS Mūsdienās meteoroloģiskais laiks ir nojucis. Laiku pa laikam runādami par "gadsimta plūdiem" un "gadu tūkstoša vasarām", daudzi cilvēki aizmirst vienu faktu: ne jau mūsdienu laiks ir nenormāls, laiks vienmēr ir bijis nenormāls.

Vienīgi šīs agrākās novirzes šodien ir loti grūti pierādāmas — nebija termometru (tos izgudroja tikai 1626. gadā itāliešu ārsts Sanktorijs). Tādel galvenokārt ir saglabātas ziņas par to, vai snidzis sniegs (tas vienmēr ir snidzis attiecīgajos gadalaikos), vai upes un ezeri bijuši aizsaluši (pirms tūkstoš gadiem arī Nīla aizsala).

Izplatoties termometriem, fiksēja arī konkrēto temperatūru. Heši tādēļ mēs šodien zinām, ka pēc tā sauktā "mazā leduslaik- meta" Vācijā 16. un 17. gadsimtā turpmāk ir bijis arī siltāks nekā mūsdienu "gadu tūkstoša vasarās".

Comelia Block: "Das hat die Natur schoti frii- her geboten", Frankfurter Allgemeine Zeitung 3.2.1995.

MEŽA UGUNSGRĒKI Meža ugunsgrēki vienmēr ir kaitīgi. Ne visi meža ugunsgrēki ir kaitīgi. Un arī ne visi dūmu un uguns pilnie katastrofu attēli, ko mes karstās vasaras nedēļās redzam televizoru ekrānos, ir patiesi katastrofāli. Šeit jānošķir Eiropas koptie meži, kuros nav pakrūmes un sapuvušu koku, no lielajiem neskartajiem mežiem Amerikas rietumos, Krievijā vai arī Austrālijā. Šajos neskartajos mežos uguns var arī veikt mežstrādnieka darbu, t. i., radīt vietu jaunai dzīvībai un paātrināt dabisko apriti. Ja šādus dabiski izcēlušos ugunsgrēkus (piemēram, zibens spēriena rezultātā) tūlīt nodzēš, paliek loti liels sausu degmateriālu krājums, kas var izraisīt patiesi milzīgas katastrofas, kā tas 1988. gadā notika ASV Jeloustonas nacionālajā parkā un 1944. gadā arī Austrālijā pie Sidnejas. Daži nelieli savlaicīgi ugunsgrēki būtu varējuši novērst katastrofas izraisīšanos.

William H. Romme, Don G. Despain: "The Yellowstone Fires", Scientific American, 11.1989, 21.29. Ipp. MINHENE Visvairāk alus brūvē Minhenē. Vācijas "alus galvaspilsēta" nav Minhene, bet gan Dortmunde. Šeit gadā izbrūvē veselus 6 miljonus hektolitru alus, salīdzinot ar Minhenes 5,5 hektolitriem. Dortmunde šajā jomā ieņem pirmo vietu ne tikai Vācijā, bet visā Eiropā.

Pēdējā laikā, kopš 1991. gada, Zauerlande, gadā izbrūvējot 8 miljonus hektolitru alus, apsteigusi kā Minheni, tā arī Dortmundi. Taču Zauerlandes alu nebrūvē tikai vienā vienīgā vietā.

Statistisches Jahrbuch fiir das Land Nord- rhein-Westfalen.

MINIMĀLA ALGA Minimālā alga nodrošina nekvalificētā darbaspēka peļņu.

Minimālā alga samazina iespēju atrast darbu. Tā nodrošina algu vienīgi tiem, kuriem darbs jau ir, citiem algas nospiežot līdz nullei. Tirgus ekonomikas apstākļos uzņēmējs izdzīvot var tikai tādā gadījumā, ja viņa nodarbinātie saražo vairāk, nekā paši izmaksā. Tādēļ, atalgojot strādniekus, jārēķinās ar rentabilitāti. Nav alternatīvas "minimālā alga vai mazāk par minimālo algu", bet gan "minimāla alga vai vispār nemaksāt". Kamēr uzņēmējus nevar piespiest pieņemt darbā cilvēkus, viņi ilgāku laiku paturēs vienīgi tādu darbaspēku, kas saražo vairāk, nekā pats izmaksā. Ja tiek mākslīgi saglabātas augstas izmaksas, tad nodarbināto skaits drīkst būt tikai tik liels, lai tas uzņēmumam būtu rentabli.

It īpaši aktuāla šī problēma ir ASV, kur ir ar likumu noteikta minimālā alga. Šis likums domāts galvenokārt dažādos pakalpojumu uzņēmumos strādājošā nekvalificētā palīgdarbaspēka aizsardzībai (tīrītāju brigādes, Fast food veikaliņi utt.). Pēc lielākās daļas ekonomistu domām, minimālās algas likums gan palielinājis pelņu tiem, kas darbu nav zaudējuši, taču, no otras puses, atņēmis darbu simtiem tūkstošiem palīgstrādnieku, kuri vai nu tikuši at​laisti, vai arī vispār nav varējuši atrast darbu.

Ch. Brozvn u. c.: "The effect of the miminum zoage on employment and unemployment", Journal of Economic Literature 20, 1982, 487.-528. Ipp.: D. Card, A. Krueger: "Mini- mum zvages and unemployment", American Economist Reviezv 84, 772.-793. Ipp.; D. Blanchflozoer, A. Oszoald: The wage curve, Cambridge, 1995.

MOCARTS 1 Mocarta priekšvārds bija Volfgangs Amadejs. Kristījot Mocartam iedeva vārdu Johans Krizostoms Volfgangs Teofils (Johan- nes Chrysostomus Wolfgangus Theophilus). Grieķu Theophilus vācu tulkojumā ir Gottlieb un latīniski Amadeus. Pēdējais no visiem trim variantiem ir vislabskanīgākais, un tādēļ Mocarts vēlāk deva priekšroku latiņu vārdam (resp., franču Amade).

MOCARTS 2 Mocartam bija tā saucamā "Mocarta bize". Mocarta laikā nebija ne konfekšu, ko sauca par "Mocarta bumbiņām", ne ari "Mocarta bizes". Šāds sieviešu matu sakārtojums ar resnu bizi pakausi parādījās tikai ap 1900. gadu. Mocarts līdzīgi prūšu un franču karavīriem valkāja baltu parūku ar īsu bizīti.

Fritz C. Mūller: Wer steckt dahinter? Eltville, 1964.

MOCARTS 3 Mocarts dzīvoja nabadzībā. Mocarts nedzīvoja nabadzībā. Viņu gan bieži min kā klasisku piemēru tam, kā valdnieki un bagātnieki izmantojuši māksliniekus, tos slikti atalgojuši un visbeidzot no tiem novērsušies. Taču attiecībā uz Mocartu tas neatbilst patiesībai.

Raugoties no mūsdienu viedokļa, Mocarts, gluži otrādi, pelnīja loti labi. Viņš par klavierstundu prasīja divus guldeņus (salīdzinājumam: Mocarta kalpone saņēma 12 guldeņus pa visu gadu). Par vienu koncertu viņam, pēc paša izteikumiem, maksāja "vismaz 1000 guldeņu". Caurmērā tādi notika apmēram 6 reizes gadā, kas kopā ar pārējiem ienākumiem sastādīja apaļus 10 000 guldeņus — rēķinot pēc mūsdienu pirktspējas, tiem atbilst apmēram ceturtdalmiljons vācu marku.

Ja viņš tomēr bieži nonāca naudas grūtībās un rakstīja vēstules ar lūgumu izpalīdzēt, tas notika gluži vienkārši tādēļ, ka viņš, kaut ari daudz pelnīja, kopā ar sievu Konstanci izdeva tomēr vēl vairāk. Laikā, kad ģimenei klājās labi, viņiem bija kalpone, ķēkša un frizieris. Ja Mocarts mirstot bija atstājis tik milzīgus parādus, ka viņa sieva atteicās no mantojuma un apglabāja viru nabadzīgo kapsētā, tā nebija ne ķeizara, ne arī citu launvēlīgo augstāko sabiedrības slāņu vaina. Tās bija sekas viņa neprasmei saimniekot, kam pievienojās arī kaislība uz kāršu spēli un biljardu, kā dēl viņš, būdams slikts biljarda spēlētājs, domājams, pazaudēja vairāk nau​das, nekā spēja nopelnīt ar savu mūziku.

Uwe Kraemer: "Wer hat Mozart verhungern lassen?", Musica 3/1976.

MONA LIZA Luvrā redzamā glezna "Mona Liza" ir Monas Lizas del Džo- kondo portrets. Leonardo da Vinči "Mona Liža" nav Monas Lizas del Džokondo portrets. Ja var ticēt netiešiem pierādījumiem un lielākajai daļai mūsdienu mākslas zinātnieku, šajā gleznā attēlota Neapoles karaļa mazmeita, Milānas hercoga atraitne Aragonas hercogiene Izabella, kura, tāpat kā Leonardo, 15. gadsimta beigās dzīvojusi Milānas galmā.

Savu šodienējo un, kā mēs tagad zinām, nepareizo nosaukumu gleznai, domājams, piedēvējis Itālijas mākslas vēsturnieks Vazāri, kurš pirmoreiz to piemin 1550. gadā, 30 gadu pēc Leonardo nāves. Pēc viņa vārdiem, Leonardo esot uzgleznojis brīnumskaistu tirgotāja Frančesko del Džokondo sievas portretu, kurš piederot Francijas karalim. Gleznai esot tāds izteiksmes spēks, līdz kādam neviens cits gleznotājs nemūžam nevarot pacelties.

Leonardo patiešām ir gleznojis tirgotāju Džokondo (glezna ir . pazudusi), iespējams, ka viņš gleznojis ari tirgotāja jauno, skaisto sievu, taču ari šī glezna nav atrodama un nav identiska Luvrā izstādītajam portretam. Spriežot pēc Vazāri dotā Monas Lizas raksturojuma, šķiet, ka viņš runā par pavisam citu gleznu: izteiksmīgas uzacis (Luvrā izstādītajā gleznā tādu nav), gleznas nepabeigtība (Luvras glezna ir pabeigta pilnīgi). Šie fakti nesaderas ar portretu, kādu mēs to pazīstam šodien, nemaz nerunājot par iezīmēm, kuras Vazāri nemin: brīnumskaisti atveidotās rokas vai arī savdabīgais maigās sievietes sejas kontrasts ar nemīlīgajiem kalniem gleznas fonā. Var gadīties, ka Vazāri savu apbrīnas objektu pats nekad nav redzējis, varbūt viņš sajaucis divus dažādus aprakstus, iespējams, ka ir ari nedaudz piefantazējis — katrā ziņā viņš loti pārsteidzīgi un nepareizi sasaistījis šo gleznu ar konkrētu personu.

Netiešās norādes liecina par labu Aragonas Izabellai. Leonardo gadiem ilgi dzīvojis viņas tuvumā, kādu laiku pat vienā un tai pašā pilī. Būtu neparasti, ja viņš, galma gleznotājs, nebūtu portretējis ari hercogieni. Iespējams, ka viņš to darījis pat vairākkārt, jo eksistē vismaz divas dažus gadus agrāk izgatavotas gleznas ar to pašu modeli. Maz ticams, ka Leonardo visos šajos gadījumos būs atveidojis vienu un to pašu tirgotāja sievu no attālās Florences. Ja vēl ņem vērā Monas Lizas līdzību citiem, nepārprotami identificētiem Izabellas portretiem, jāsecina, ka Mona Liza nav Monas Lizas del Džokondo portrets.

Robert Payne: Leonardo, Nezv York, 1978.

MORZES TELEGRĀFS Morzes telegrāfs ir Semjuela Morzes izgudrojums. Morzes vārdu šis izgudrojums ir ieguvis nepelnīti. Slavenais Semjuels Morze (1791-1872) nav izgudrojis ne Morzes alfabētu, ne ari Morzes telegrāfu. Viņam, Ņujorkas universitātes literatūras un mākslas profesoram, tam nepietika ne spēju, ne ari laika. Morzes nopelns ir vienīgi tas, ka viņš diviem inženieriem — Džozefam Henrijam un Alfrēdam Veilam — pastāstījis par tieši tai laikā Eiropā izgudrotu aparātu, kurā spole ar vara stiepli tiek no attāluma elektriski magnetizēta, lai tā spētu raidīt impulsus. Morze šiem inženieriem uzdeva izveidot telegrāfu (tālrakstītāju). Pats viņš neprata ne apieties ar elektrisko strāvu un šis strāvas impulsiem, ne ari šos impulsus pārveidot zīmēs. Ideja par mums pazīstamajiem punktiņiem un svītriņām piederēja Veilam.

Morze nepiedalījās ari pirmā telegrāfa, kuru 1845. gadā sāka izmantot sakariem starp Vašingtonu un Baltimoru, konstruēšanā. Viņš šajā pasākumā bija vienīgi organizators un finansētājs. Taču patentu ieguva viņš, un tādēļ aparātu vēl šodien sauc Morzes vārdā.

Gerhard Prause: Tratschkes Lexikon fūr Bes- serzvisser, Mūnchen, 1986 ("Morse: Den Telegraphen liefi er sich erfinden"); šķirklis "Morse", Microsoft CD-ROM Enzyclopādie Encarta, 1994.

N Ir cilvēki, kuri gribētu saprast to, kam viņi tic, citi turpretī tic tam, ko viņi saprot.

Staņislavs Ježijs Lecs NAFTAS KRĪZE Septiņdesmito gadu naftas krize bija pirmais šāds gadījums vēsturē. Septiņdesmito gadu naftas krīze nebija pasaulē ne pirmā, ne arī pēdējā izejvielu krīze. Šādas krīzes ir bijušas vērojamas jau kopš pašiem cilvēces sākumiem. Var, piemēram, minēt lielo kokmateriālu trūkumu Anglijā 16. gadsimtā. Toreiz koks līdzīgi kā šodien nafta bija galvenais enerģijas un izejvielu avots: to izmantoja kurināšanai, celtniecībā, tas bija nepieciešams gandrīz visās dzīves jomās. Kad kokmateriālu Anglijā sāka trūkt, šķita, ka sabruks visa zemes saimniecība. Jāatceras arī bronzas izsīkums Senajā Grieķijā, kā arī kara izraisītais salpetra un kaučuka trūkums Vācijā vai Amerikā Pirmā, resp., Otrā pasaules kara laikā, tāpat arī visu laiku lielākā izejvielu krīze — pārtikas trūkums pirms 10 000 gadiem, kura laikā visā pasaulē procentuāli badā nomira daudz vairāk cilvēku nekā jebkad pirms vai pēc tam.

Taču tāpat kā naftas krīze, arī pārējās tika pārvarētas, ieviešot jaunas ražošanas metodes (zemkopību un lopkopību medību un pārtikās vākšanas vietā; dzelzs izmantošanu bronzas vietā, koku aizvietojot ar akmeņoglēm, salpetri ar mākslīgajiem mēsliem utt.).

Charles Maurice, Charles W. Smithson: The doomsday myth: 10 000 years of economic crisis, Stanford, 1984.

NAPOLEONS Napoleona Krievijas karagājiens izvērsās par lielu katastrofu galvenokārt bargās ziemas dēļ.

Napoleons Krievijas karagājienā sakāvi cieta nevis bargās ziemas, bet gan paša kļūdu dēļ. Viņa taisnošanās: "Mūsu sakāvē vainīga ziema; mēs kļuvām par klimata upuriem," bija vienīgi mēģinājums slēpt paša neveiksmīgo rīcību. īstenībā gandrīz visā karagājiena laikā nebija aukstāks nekā parasti, drīzāk gan siltāks. Pēc tā laika meteoroloģiskajiem datiem oktobri, Napoleona atkāpšanās sākumā, vidējā temperatūra Kijevā un Varšavā bija +10°C, Tallinā un Rīgā +7°C. Pat novembra beigās, kad Napoleons šķērsoja Berezinas upi, kuru it kā esot klājusi bieza ledus kārta, patiesībā tā vēl vispār nebija aizsalusi. Pazīstamie attēli ar franču karavīriem, kas cīnās ar puteni un milzīgiem ledus gabaliem, ir tīrais izdomājums. Kad Napoleona biogrāfs Andrē Moruā stāsta par krievu granātām, kas šķēlušas upes ledu, viņš ticis maldināts tāpat kā visa pārējā pasaule.

"Sals pēkšņi pastiprinājās," apgalvo Napoleons savā 3. decembra biļetenā, "un naktī no 14. uz 15. novembri termometrs rādija jau 16-18 grādus zem nulles. Ceļi bija sasaluši ledū; ik nakti lielos daudzumos gāja bojā kavalēristi, artilēristi un vezumnieku zirgi, simtiem un tūkstošiem… Mums vajadzēja atstāt un iznicināt lielu dalu lielgabalu, kā arī munīcijas un pārtikas krājumu…" īstenībā sals patiesi pieņēmās spēkā, taču tas notika daudz vēlāk. Milzīgos materiālos zaudējumus atkāpšanās ceļā izraisīja nevis aukstums, bet gan neveiksmīga plānošana. Atstājot Maskavu, armijai zirgu barības pietika tikai vienai nedēļai. Tieši tādēļ ari "ik nakti gāja bojā tūkstošiem vezumnieku zirgu". Pēc tā laika ziņām pat novembrī Kijevā vidējā temperatūra vēl bija +2°C, un pat visaukstākā novembra nakts- 8°C pie Smolenskas — ne tuvu neatbilst briesmīgajam salam, par kādu stāstīja Napoleons.

Ja viņa stāstiem tomēr tic, tas tāpēc, ka pēc tam, decembrī, patiesi sākās stiprs sals, ilgi pēc Napoleona katastrofālās atkāpšanās… Nedaudzie mājās pārnākušie, kuri, cita starpā, arī stāstīja par lielo salu, ar kādu tiem bijis jāsastopas atpakaļceļā, šķita apstiprinām Napoleona izteikumus. Fakts, ka šis sals iestājās tikai pēc Grande Armee sagrāves, netika pamanīts.

Vincent Cronin: Napoleon, Frankfurt, 1975; Gerhard Prause: Tratschkes Lexikon fūr Bes- serzvisser,

Mūnchen, 1986 ("Nicht der Winter verursachte die Rufiland - Katastrophe").

NAUDA Mūsu nauda ir nodrošināta ar Centrālās bankas zeltu un devīzēm. Mūsu papīrnauda nav nekas vairāk par papīru. Maiznieks mums par to dod maizītes un automašīnu pārdevējs automašīnas; ne jau tāpēc, ka šie papīri kaut kur Frankfurtes Federālajā bankā ir apstiprināti, tā tas nav, — vienkārši tādēļ, ka viņš zina, ka ar tiem var kaut ko samaksāt.

Agrāk naudai gan zelta, gan sudraba, gan kamieļu, gliemež​vāku vai arī cigarešu veidā bija vērtība arī pašai par sevi, un tādēļ daudziem cilvēkiem arī šodien vēl ir neskaidrs priekšstats par to, ka papīra naudas zīmes mūsu maciņos noder par aizvietotājiem, lai mums nevajadzētu staigāt apkārt ar "īsto" naudu kabatās.

Taču šie laiki jau sen kā pagājuši. Londonā 17. gadsimtā, papīrnaudas sākumposmā, juvelieri saviem klientiem pret zeltu izdeva apliecinājumus, ar kuriem jebkurā brīdī ieguldīto zeltu varēja saņemt atpakaļ. Šie papīri vēlāk kļuva pārvedami, tādējādi atvieglojot to īpašniekiem dažādus finansiālus un komerciālus darījumus. "īstās" naudas vietā maksāja ar papīra naudas zīmēm. Pārdevējam tas bija vienalga, jo viņš jebkurā brīdī pie juveliera varēja saņemt atpakaļ "īsto" naudu.

Mūsdienās turpretī ne privātās, ne arī valsts emisijas bankas negalvo par izlaisto papīru vērtību.

Amerikas emisiju banka pēdējā ir atsaukusi savas saistības jebkurā laikā savas dolāru naudas zīmes ar fiksētu cenu apmainīt pret zeltu (15.8.1971.). Kopš tā laika papīra nauda visā pasaulē dod mums vienīgi tiesības ar to apmaksāt mūsu parādus (likumīgs maksāšanas līdzeklis); citādi tai pašai par sevi nav nekādas vērtības.

E. V. Morgan: A history of money, London, 1965; R. Sedillot: Muscheln, Mūnzen und Pa- pier, Geschichte des Geldes, Frankfurt, 1995.

NĀVES JŪRA Nāves jūra bioloģiski ir mirusi. Nāves jūra nav absolūti nedzīva. Tajā dzīvo dažādi mikroorganismi, kas, cita starpā, barojas no celulozes, arī sālsūdens krabji un mušu pasuga, kuru oliņas noder par barību tropu zivīm, kā arī augi, t. s. halofīti, kuri dzīvo sāļā vai alkāliskā vidē.

Līdzās tam ilgus gadus par Nāves jūru bija izplatīti uzskati, kam šodien, jādomā, tomēr neviens vairs netic: ka Nāves jūrā negrimstot pat ķieģeli (Nāves jūras ūdenī ar tā gandrīz 30% sālu saturu dažādi priekšmeti labāk turas virs ūdens, taču ķieģeli tomēr ne), ka putni, pārlidojot Nāves jūru, ejot bojā, ka šī jūra esot vārti uz elli (šādu uzskatu izraisījusi sēra smaka, kuras cēlonis tomēr ir gluži dabīgi minerālavoti, ka jūras krastā augoši augli varot degt bez pārtraukuma.

Turklāt nosaukums "Nāves jūra" Bībelē nav sastopams: to izgudrojis, šķiet, Svētais Hieronims, kas dzīvojis aptuveni laikā no 347. līdz 420. gadam.

Andrezv D. White: A history of the zvarfare of science zvith theology in christendom, London 1955; šķirklis "Death sea", Encyclopaedia Bri​tannica, Chicago, 1985.

NĀVES PAREDZĒJUMI SAPNĪ Nāves paredzējumi sapnī ir pārdabīga pasaules uztvere. Nāves paredzējumiem sapnī nepamatoti piedēvē pārdabiskumu. Sapnī redz, ka kāds mirst, un šis cilvēks patiešām nomirst. "Kāds no maniem paziņām sapnī redz sava drauga pēkšņu un vardarbīgu nāvi ar visām tās tipiskajām detaļām," raksta K. G. Jungs. "Sapņotājs atrodas Eiropā un viņa draugs Amerikā. Nākamajā dienā telegramma apstiprina drauga nāvi, un pēc 10 dienām pienāk vēstule ar tās sīkāku aprakstu."

Vai arī — aktierim Alekam Ginesam apciemojuma laikā Holivudā Džeimss Dīns parāda savu jauno automašīnu. "Nezinu kāpēc, bet mašīna man nepatīk," Aleks Giness saka Džeimsam Dī- nam. "Labāk nebrauc ar to. Citādi tu jau nākamnedēļ būsi pagalam." Un, kā zināms, Džeimss Dīns patiešām nomira nāka​majā nedēlā.

Pēc Junga domām, šādi notikumi ir tik loti neticami, ka šeit vairs nevar būt runas par sagadīšanos, bet jāmeklē citi iemesli, piemēram, "bezcēloniskas" jeb "telepātiskas" sakritības, kuras ir kā saiknes starp

vairākām paralēlām pasaulēm, kurās, viņaprāt, cilvēki, paši to neapzinādamies, vienlaikus un vairākkārt eksistē. Franču psihologs Darjē esot aprēķinājis, ka telepātiska nāves paredzējuma varbūtības pakāpe esot viens pret četriem miljoniem. Junga secinājums ir, ka "šādas parādības izskaidrošana ar gadījumu ir vairāk nekā četrus miljonus reižu neticamāka par telepā- tisko, respektīvi, bezcēlonisko sakritību".

Taču šis arguments ir nepareizs. Pat ja mēs pieņemam Darjē aprēķināto varbūtību un neļaujamies samulsināties no Junga secinājumu savdabības, šis skaitlis telepātiju nepierāda. Gluži otrādi. Ja pieņemam, ka no četriem miljoniem nāves gadījumu vienu kāds cilvēks nosapņo, tad Vācijā ar 900 000 miršanas gadījumiem gadā ik pa četriem vai pieciem gadiem varētu parādīties šāda dī​vaina nojauta.

Jādomā, ka sapņus par kāda cilvēka nāvi redz daudz biežāk. Ja rēķinām loti piesardzīgi, t. i., ka ikviens Vācijas pilsonis vidēji vismaz vienreiz mūžā redz sapni, ka mirst kāds no paziņām, tad šīs valsts 80 miljoni iedzīvotāju vienā naktī redz vairāk par 2000 šādu sapņu — tas ir apmēram tikpat daudz, cik cilvēku patiešām mirst. Ja sapnī redzētie upuri izvēlēti gadījuma pēc, tad varbūtības pakāpe, ka vismaz vienas personas nāvi iepriekšējā naktī kāds ir nosapņojis, katru dienu ir 8%. Gadā tātad varētu būt 30 dienas, kurās nāves nojauta bijusi pamatota.

Taču šiem nāves paredzējumiem neapšaubāmi ir gadījuma raksturs, un tiem nav nekāda sakara ar pārdabiskiem redzējumiem vai ar iepriekšnolemtību. Tie gadās tikpat bieži vai reti kā divgalvaini teli, nāve no zibens spēriena vai sniegs jūnijā — attiecībā uz konkrētu gadījumu tas maz ticams, taču kaut kad un kaut kur tas tiešām notiek. Īstenībā nejauša kāda cilvēka nāves nosapņošana, jādomā, notiek vēl biežāk, nekā minēts mūsu veiktajā aprēķinā. Sākumā mēs pieņēmām, ka šādi sapņi nejauši sadalās starp visiem astoņdesmit miljoniem Vācijas pilsoņu. Turklāt mēs skaitījām tikai tādus sapņus, kuros cilvēks mirst tūlīt nākamajā dienā un rēķinājām, ka vidēji cilvēks tikai vienu reizi mūžā sapņo par kāda cita nāvi. Ja nu mēs iedomājamies, ka cilvēki šādus sapņus redz vairākas reizes savā dzīvē, vai arī ka šādos sapņos visbiežāk redz cilvēkus, kas patiešām atrodas bīstamās situācijās, un ja pieskaitām arī tādus "upurus", kas nomirst tikai pēc nedēļas vai pēc mēneša, tad nosapņotie nāves paredzējumi ir vēl biežāki. Tie, tā sakot, kļūst gandrīz vai ikdienišķi, tik reti kā lietus aprīlī.

C. G. Jung und W. Pauli: Naturerklārung und Psyche, Zūrich, 1952; Walter Krāmer: Denkste!

Trugschlūsse aus der Welt des Zufalls und der Zahlen, Frankfurt, 1995.

NEATKARĪBAS PASLUDINAŠANA Amerikas neatkarība tika pasludināta 1776. gada 4. jūlijā.

Pasludinot neatkarību, 13 britu kolonijas Ziemeļamerikā nometa britu virskundzību. Tomēr tas nenotika, kā pieņemts domāt, 1776. gada 4. jūlijā. Īstenībā par atdalīšanos no Anglijas tā saucamā "Otrā kontinentālā kongresa" dalībnieki nolēma jau divas dienas agrāk. Nākamajā dienā paziņojums bija publicēts laikrakstos un vēl pēc dienas, 4. jūlijā, to pieņēma arī kongresā. Oficiālā proklamēšana notika 8. jūlijā no Independence House (Neatkarības nama) balkona. (Īstenībā amerikāņiem tādēļ vajadzētu svinēt ne tikai vienu dienu, bet gan veselu nedēlu.)

Turklāt neprecīzs ir ne tikai datums, bet arī paziņojuma nosaukums. Vārds "neatkarība" (angliski: independence) šajā Neatkarības deklarācijā nav minēts nevienā vietā. Paziņojuma oficiālais nosaukums ir: "Vienprātīgs Amerikas 13 Savienoto Valstu paziņojums" (The unanimous Declarations of the thirteen United States of America).

"NEJAUTĀ, KO tava zeme var darlt tavĀ LABA, JAUTĀ, KO TU VARI DARlT SAVAS ZEME LABĀ" Šo uzsaukumu nav izdomājis Džons Kenedijs. Līdzīgus vārdus teikuši jau pirms vairākiem gadu desmitiem Amerikas federālais tiesnesis Holmss un arī viens no Kenedija priekšgājējiem Hārdings: "Ir pienācis brīdis [..] atcerēties, ko mūsu zeme devusi ikvienam no mums, un pajautāt, ko mēs no savas puses varam darīt mūsu zemes labā." (Holmss) "Mums vajadzīgi pilsoņi, kam galvenais nav tas, ko valdība var darīt viņu labā, bet gan tas, ko viņi paši var darīt valsts labā." (Hārdings) -

Taču līdzīgi tam, kā tas notiek daudzos citos gadījumos, arī šeit tonis, respektīvi, konkrētā vārdu izvēle ir noteicošais. Tādēļ arī šis moto tikai Kenedija lietotajā saīsinātajā formā ieguva savu popularitāti: Ask not zvhat your country can do for you; ask zvhat you can do for your country.

Bili Burnam: The dictionary of misinforma- tion, Nezv York, 1975.

NEKĻŪDlBA Romas pāvests tiekot uzskatīts par nekļūdīgu. Dogma par pāvesta neklūdību attiecas vienīgi uz viņa "oficiālajiem" paziņojumiem ex cathedra, tātad galvenajos ticības jautājumos. Kopš pēdējā gadsimta vidus uz to ir atsaukušies tikai divas reizes: 1854. gadā pāvesta Pija IX pasludinātajā cilvēka atbrīvošanā no iedzimtā grēka un 1950. gadā pāvesta Pija XII Marijas debes​braukšanas pasludinājumā. Šī ticība neklūdībai rodas no citas pārliecības, proti, ka Dievs pats savu baznīcu ticības lietās sargā no maldiem. No tā izriet pieņēmums ne vien par pāvesta, bet arī par bīskapu kopuma un koncila neklūdību, ja vien tie lemj vienprātīgi.

Ticība neklūdībai ir tikpat veca kā pati katoļu baznīca. Tā, pretēji daudzu domām, nav pasludināta tikai 1870. gadā Vatikāna Pirmajā koncilā. Šeit precizēja vienīgi neklūdības principus.

Neklūdība ticības lietās neaprobežojas tikai ar katoļu baznīcu. Arī grieķu un krievu ortodoksālā baznīca savu koncilu lēmumus ticības lietās uzskata par nekļūdīgiem. Šķirklis "Infallibility", Microsoft CD-ROM Enzyclopādie Encarta, 1994.

NERONS Imperators Nerons pats aizdedzināja savu galvaspilsētu Romu. No visiem Romas imperatoriem vissliktākās atsauksmes šodien ir par Lūciju Domīciju Ahenobarbu, labāk pazīstamu ar vārdu Nerons.

Viņu līdzās Hitleram, Staļinam un Polam Potam uzskata par vienu no lielākajiem necilvēkiem — neiegrožojams izvirtulis, tēva, mātes, sievu un brāļa slepkava, kristiešu vajātājs, dedzinātājs, sadists — neģēlības un perversijas iemiesojums.

Nevar apgalvot, ka Nerons pats pie šāda tēla izveidošanās nebūtu bijis vainīgs — pec mūsdienu uzskatiem par cilvēcību un labu uzvedību viņš nešaubīgi būtu labāk iederējies zooloģiskajā dārzā. Tomēr ne visu, ko tam piedēvē, viņš patiesi ir arī izdarījis.

Salīdzinot Neronu ar viņa priekštečiem Kaligulu, Tiberiju, Augustu un Cēzaru, viņš drīzāk ir bijis nekaitīgs idiots.

It īpaši 64. gadā pēc Kristus dzimšanas notikusī Romas degšana — vislielākā katastrofa šīs pilsētas vēsturē, pretēji visām baumām un leģendām, domājams, tomēr nav bijusi Nerona roku darbs. Toreiz Romā, vislielākajā pasaules pilsētā, bija vairāk nekā miljons iedzīvotāju. Tie dzīvoja cieši saspiesti koka barakās vai īres namos, līdzīgi, kā to šodien redzam Honkongā vai Riode- žaneiro. Desmitiem tūkstošiem cilvēku zaudēja visu, kas tiem piederēja. Uguns plosījās piecas dienas un piecas naktis. No toreizējiem četrpadsmit pilsētas rajoniem cieta desmit, trīs no tiem tika pilnīgi iznīcināti, pilsētā valdīja neiedomājams haoss un juceklis. "Visam pa vidu iebiedēto sieviešu vaimanas, nevarīgie sirmgalvji un mazie bērni, cilvēki, kas mēģina palīdzēt paši sev un citiem, aiznes slimos vai arī gaida tos, vieni vilcinās, citi steidzas," raksta Tacits. "Bieži cilvēkus, kuri skatījās atpakaļ, apņēma liesmas no sāniem vai no priekšas. Tiklīdz paspēja aizbēgt līdz blakus ieliņām, arī tās jau bija liesmās. Pat ielās, kuras šķita esam drošas, draudēja tās pašas briesmas. Visbeidzot neviens vairs nezināja, no kuras puses tās draudēja un kur varēja justies kaut cik droši. Cilvēku pūli pārpildīja ielas, citi metās guļus laukumos. Dažs labs bija zaudējis visu savu mantību un tam nepietika pārtikas pat vie​nai dienai." Šādā katastrofā, protams, jābūt vainīgajam, un drīz vien pēc ugunsgrēka sāka izplatīties baumas, ka Nerons pats savā lielummānijā pilsētu esot aizdedzinājis, lai atbrīvotu vietu jaunai pilij. "Nerons apgalvoja, ka ir nepatīkami skatīties uz neglītajām vecajām mājām un šaurajām, līkumotajām ieliņām, un tādēļ lika pilsētu aizdedzināt." (Svetonijs) "Nerons slepeni izsūtīja pilsētā cilvēkus, kas, izlikdamies piedzēruši vai noskaņoti uz kādu ļaundarību, pilsētu dažādās vietās aizdedzināja…" (Kasijs Dio) Tādas un līdzīgas baumas izplatījās loti ātri.

Taču lietpratēji šādas aizdomas nekad nav ņēmuši īsti nopietni. Nerons pats ugunsgrēkā zaudēja vairāk par visiem pārējiem: savu pili, iemīļoto mākslas darbu kolekciju un turklāt vel loti daudz skaidras naudas — viņš kā imperators bija atbildīgs par savu pavalstnieku mājokli un uzturēšanu. Pēc ugunsgrēka Nerons finansiāli bija gandrīz pilnīgi izputināts. "Šodien varam pieņemt, ka stāstu par dedzināšanu izdomājis Svetonijs, autors, kurš nerakstīja vēsturi, bet sacerēja stāstus, reizēm nekritiski izmantojot dzirdētās baumas un nostāstus," raksta Nerona biogrāfs Filips Vandenbergs. Ari Holivudas filmās iemūžinātā leģenda par Ne- ronu, kurš, dziedādams dramatiskas vārsmas, skatās uz degošo Romu, acīmredzot ir izdomājums. Kaut arī Nerons sevi uzskatīja par lielu dziedātāju un, redzot degošo Romu, varbūt atcerējās Homēra "Iliādas" degošo Troju, dziesmā viņš šīs pārdomas noteikti neizteica gluži vienkārši tādēļ, ka visas vēlāk minētās vietas, no kurām Nerons būtu varējis dziedāt, dega jau pašas (vai arī degošā Roma no tām vispār nebija saskatāma).

"Agrīno kristiešu autoriem būtu bijis iemesls minēt Neronu kā Romas dedzinātāju, taču acīmredzot viņi paši nebija īsti pārliecināti par Svetonija stāsta patiesīgumu," raksta Vandenbergs. "Tikai pēc ilgāka laika — ceturtajā gadsimtā — radās stāsti par pirmo kristiešu mocekļiem. Šeit tad arī bija izdevīgi pieminēt Neronu kā tīšu dedzinātāju, kurš vainu vēlāk uzvēla kristiešiem."

Jo vainīgo vajadzēja atrast, un vislabāk šim tēlam noder ienīsta minoritāte — toreiz tie gadījuma pēc bija kristieši. Denuncetājus un melīgus apvainotājus varēja atrast bez grūtībām; radās pirmie mocekli, un stāsti par tiem pilnīgi sabojāja Nerona pēcnāves slavu. Uzvarējusī kristietība viņam nekad nav piedevusi šo kristiešu vajāšanu.

Kaut arī Nerons, pēc Vandenberga izteikumiem, "rīkojās pirmajam gadsimtam un Romas apstākļiem īstenībā neparasti normāli", pret kristīgajiem vērsto procesu laikā apceļoja Grieķiju un par šim vajāšanām, var gadīties, vispār neko nezināja, kaut ari citi imperatori pirms un pēc vina izdarījās daudz mežonlgāk, daudz mazāk ievēroja likumus un iznīcināja daudz vairāk cilvēku, kaut arī Nerons daudz mazāk par citiem pirms un pēc viņa ļaunprātīgi izmantoja savu Romas imperatora varu, viņš tagad lielā mērā nepelnīti bija kļuvis par vislielāko necilvēku vēsturē.

Philipp Vandenberg: Nero: Kaiser und Gott, Kūnstler und Narr, Mūnchen, 1981; Svarīgākie oriģinālavoti ir antīkās pasaules vēsturnieki Tacits (55-116), Svetonijs (70-150) un Kasijs Dio (150235), kas Neronu attēlojuši galvenokārt kā atbaidošu negatīvo piemēru un tādējādi līdz ar kristīgo baznīcu veidojuši vina bē​dīgo pēcnāves slavu.

"NOSPĒLĒ TO VĒLREIZ, SEM!" Šos pazīstamos vārdus no slavenās mākslas filmas "Kasa- blanka" nav izrunājis ne Hamfrijs Bogarts, ne arī kāds cits šīs melodrāmas personāžs. Kādā vietā Ingrida Bergmane saka: Play it once, Sam, for old time's sake. ("Nospēlē to, Sem, atceroties bijušo!") Citur tekstā dzirdami Bogarta vārdi: You played it for her, you can play it for me. Play it. ("Tu spēlēji to viņai, tu vari nospēlēt to man. Nospēlē to!") Taču minētā teikuma filmā nav.

Nigel Rees: Quote … Unguote, London, 1978.

NITROGLICERĪNS Pretēji nostāstam šo sprāgtsvielu izgudroja nevis zviedrs Alfrēds Nobels (1835-1896), bet gan itālietis Sobrēro Turlnā. Tobrīd Nobelam bija tikai 14 gadu.

Vēlāk, ieguvis inženiera izglītību, Nobels mēģināja nitroglicerīnu izmantot spridzināšanai. Nejauši viņš atklāja, ka, sajaucot nitroglicerīnu ar diatomltu, veidojas relatīvi drošs, transportējams maisījums — dinamīts, kura detonēšanu var kontrolēt. Šīs jaunās sprāgstvielas izmantošanas iespējas tika ātri atklātas.

To sāka lietot vispirms ceļu, tuneļu un kanālu būvē, pēc tam arī militāriem mērķiem.

Atklājums Nobelu padarīja par bagātu cilvēku. Vēlāk viņš, lai vismaz daļēji mīkstinātu sava izgudrojuma negribētās sekas, nodibināja Nobela prēmijas, no kurām visnozīmīgākā ir Nobela Miera prēmija. Taču dinamīta pamatsprāgstvielu nav izgudrojis viņš.

Tad Tulleja: Fabulous Fallacies, Nezv York, 1982.

NULLE Nulle ruletē ir bankas turētāja laimesta skaitlis. Nulle šajā spēlē ir tāds pats skaitlis kā citi. Pelņu banka iegūst tādēļ, ka caurmērā no 37 iemaksātajām markām spēlētājiem izmaksā tikai 36 markas; ar nulli tam nav nekāda sakara.

Iedomāsimies, ka spēlētāji uz katru no 37 skaitļiem (0-36) liek 10 markas — kopā 370 marku.

Neatkarīgi no tā, kurš skaitlis uzkrīt — 0, 7, 17 vai kāds cits, laimētājs saņem savu iemaksu, reizinātu ar 36. Pārējie spēles dalībnieki nesaņem neko, t. i., banka katrā gadījumā iegūst 10 markas.

Protams, parasti spēlētāju iemaksas nav tik vienmērīgas kā minētajā piemērā, taču šis princips, ilgstoši spēlējot, darbojas ari pie nevienmērīgām iemaksām. Tā kā bankas izmaksas vienmēr ir mazliet zemākas par spēles dalībnieku teorētiskajām laimēt- iespējām, tai — neatkarīgi no nulles — pie ilgstošas spēles vienmēr būs priekšrocības.

Vienīgi, spēlējot uz izvēli no divām iespējām — sarkans, melns, pāris, nepāris, līdz 18 vai virs 18 — banka pelņu iegūst ari, ja uzkrīt nulle. Šādā gadījumā tā iekasē pusi no iemaksām, ilgstoši — vienu marku no 74, tādējādi gūstot pelņu ari pie šī varianta, kurš spēlētājam ir "lētāks". Taču lielo naudu banka nopelna ar skaitļu spēlēm, kurās tai nulle nav vairāk vajadzīga nekā citi skaitli.

Walter Krāmer: Denkste! Trugschlūsse aus der Welt des Zufalls und der Zahlen, Frankfurt, 1995.

NULLES GADS Cilvēces laika aprēķinos nulles gada nav. Gadus pirms Kristus dzimšanas mēs skaitām atpakaļejoši: 1. gads pirms Kristus dzimšanas, 2. gads pirms Kristus dzimšanas utt., gadus pēc Kristus dzimšanas uz priekšu: 1. gads pēc Kristus dzimšanas, 2. gads pēc Kristus dzimšanas utt. "2. gadā pēc Kristus dzimšanas " jālasa kā anno domini nr. 2, t. i., "otrajā tā Kunga gadā". Tātad "tā Kunga nulles gada nav". Citiem vārdiem sakot, gadu skaitīšana pārlec tieši no mīnus 1 uz plus 1.

Tādējādi Romas ķeizars Augusts, kurš valdīja no mīnus 31. gada līdz plus 14. gadam, pie varas bijis nevis 14 + 31, tātad 45 gadus, bet gan tikai 44 gadus (ja vienkāršības dēl pieņemam, ka valdīšanas laiku vienmēr aprēķina no pirmā gada sākuma līdz pēdējā gada sākumam).

Konradin Ferrari d'Ocieppo: Der Stern von Betlehem in astronomischer Sicht, Giefien, 1994 ("Zeitrechnung und Kalenderzvesen", 96. Ipp.) ŅUJORKA 1 Ņujorka ir Ņujorkas štata galvaspilsēta. Ņujorkas štata galvaspilsēta ir Olbani — 200 kilometrus uz ziemeļiem no Ņujorkas ar 115 000 tūkstošiem iedzīvotāju. ŅUJORKA 2 i Ņujorkā ir Brīvības statuja. Slavenā Brīvības statuja Ņujorkas ostā neatrodas ne Ņujorkas pilsētas, ne ari Ņujorkas štata teritorijā, bet gan Liberti salā (agrāk to sauca par Bedlo salu), kas pieder pie Ņūdžersijas štata.

Statuju arī nesauc Statue of Liberty. Tās oficiālais nosaukums ir Liberty enlightening the zvorld — Brīvība apgaismo pasauli. (Vismaz tā statuja tika nosaukta, kad franči to 1885. gadā dāvināja Amerikai.) Šķirklis "Statue of Liberty", Encyclopaedia Britannica, 15. izd., Chicago, 1976.

o Jau bieži esmu pamanījis, ka profe​sionāli vissvarīgāko nezina.

Georgs Kristofs Lihtenbergs olas 1 Brūnās olas ir barojošākas par baltajām. Vistas olas ārējam izskatam nav nekāda sakara ar tās saturu. Olu krāsa ir atkarīga no čaumalas ārējā slāna; tā var būt dažāda, sākot ar tīri baltu līdz tumši brūnai, un to nosaka vistu suga. Savas izturības un ražīguma dēl augsti vērtētās Leghornas vistas dēj tikai baltas olas (olu krāsu var noteikt pēc vistas auss lipinās: ja tā ir balta, ari olas ir baltas, ja auss ļipiņa sarkana, olas ir brūnas).

Brūnās olas sastopamas retāk, jo vistas, kas dēj brūnās olas, ir mazāk dējīgas un tādēļ vistu fermās tiek mazāk audzētas. Šī iemesla pēc brūnās olas bieži vien ir arī dārgākas — ne tādēļ, ka tās būtu labākas, bet tāpēc, ka tās retāk sastopamas, un ari tādēļ, ka neviens olu tirgotājam nevar aizliegt izmantot savu klientu muļķību.

Dāvid Feldmann: Warum ist die Banane krumm? Mūnchen, 1987. olas 2 Jo olas lielākas, jo ilgāk putnam jāperē. Lielajiem putniem, kam ir lielas olas, nav obligāti jāperē ilgāk nekā mazajiem putniņiem ar mazajām olām. Vislielākais un vissmagākais pasaules putns, 150 kg smagais un 3 m garais Āfrikas strauss savas 1,5 kg smagās olas perē tikai 42 dienas, klejojošais albatross turpretī 73 dienas un kivi — 80 dienas. Visīsākais perēšanas laiks ir briļļu putniem (Zosteropidae), sarkanajiem zemes baložiem (Geotrygon montana) un paradīzes atraitnēm (Steganura paradisae), kuru perēšanas ilgums ir tikai 10 līdz 11 dienu.

Ne vienmēr lieliem putniem ir lielas olas. Salīdzinot ar ķermeņa svaru, strausa ola sver tikai vienu vai divus procentus no tā; kivi olas svars turpretī sastāda 30 līdz 40 procentus no paša putna svara. No putna lieluma nevar secināt tā olas svaru.

Jūrgen Nicolai: Vogelleben, Stuttgart, 1973. olas 3 Vārītu olu nevar iebāzt pudelē ar šauru kaklu. Ja kāds mēģinājis cieti novārītu, nolobītu olu iebāzt piena pudelē ar šauru kaklu, tas teiks: "Tas nav iespējams." Pudelē esošais gaiss kavē olas iebīdīšanu. Ja uzspiež spēcīgāk, tā sadrūp.

Un tomēr — lielu olu iebāzt pudelē ar šauru kaklu ir iespējams. Gaiss pudelē jāsasilda (var iemest tajā degošu sērkociņu), ola blīvi jāuzspiež pudeles atverei, un, gaisam atdziestot, to veselu un nebojātu iesūks pudelē.

Kļaus Freyer u. c.: Gut gedacht ist halb gelost, Leipzig, 1972. olimpiskās speles Jauno laiku olimpiskās spēles tika izveidotas, lai sekmētu izcilus sporta sasniegumus. Atjaunojot mūsdienās olimpiskās spēles, izcili sporta sasniegumi bija tikai to netiešs mērķis. Par spīti devīzei Citius, altius, fortius (ātrāk, augstāk, stiprāk), tās, vismaz to dibinātāja iecerei atbilstoši, galvenokārt bija domātas plašu masu iesaistīšanai sportā.

Kad Pjērs de Kubertēns 1894. gadā Sorbonnā notikušajā kongresā atjaunoja olimpisko kustību (par ko, cita starpā, bija loti pārsteigti pārējie kongresa dalībnieki, kas bija ieradušies, lai diskutētu par amatierismu sportā, un neko nebija dzirdējuši par Ku- bertēna plāniem), viņš šīs spēles bija iecerējis kā stimulu masu sporta attīstībai: "To mērķis ir parādīt un godināt atlētus, kuru ārkārtējie sasniegumi veicina sporta izplatībai nepieciešamo godkāri un sacensību garu. Lai sasniegtu to, ka simt cilvēku trenē savu ķermeni, pieciem desmitiem no tiem jānodarbojas ar sportu. Lai piecdesmit cilvēki nodarbotos ar sportu, diviem desmitiem jāspecializējas. Lai divdesmit cilvēki specializētos, pieciem jābūt spējīgiem gūt izcilus

panākumus."

Ari Starptautiskās Olimpiskās komitejas galvenais uzdevums, pēc Kubertēna domām, bija iespējami vairāk cilvēku iesaistīšana sportā: "Mums jādod iespējas ar sportu nodarboties ikdienā, jārada apstākļi, kas varētu ikvienu rosināt nodarboties ar sportu, jālikvidē nevajadzīgi kavēkļi un jāvienkāršo noteikumi.

Uzstādīsim sporta rīkus redzamās vietās, veltīsim mūsu uzmanību to pilnveidošanai un lētai ražošanai."

Pret ažiotāžu, "kādu izraisa atsevišķu čempionu sasniegumi", Kubertēns jau no paša sākuma izturējies ar neuzticību. Pēc pirmajām spēlēm viņš raksta draugam: "Grūti apgalvot, ka esmu apmierināts. Olimpisko spēļu spožums atstāj mani pilnīgi vienaldzīgu." Dziļi vīlies kņadā, kāda tika sacelta ap izciliem sportistiem, Kubertēns 1925. gadā atkāpās no Starptau​tiskās Olimpiskās komitejas prezidenta amata.

Willi Daume: "Die Olympischen Spiele: Idee und Wirklichkeit", Meyers Enzyklopādisches Lexikon, 17. sēj., Mannheim, 1976, 641.-644. Ipp. organiskais mēslojums Organiskais mēslojums ir labāks par dabisko. Neskarot citus argumentus par un pret bioloģiski tīru lauksaimniecību (augu indes, kaitējumi apkārtējai videi utt.), bet runājot tikai par augu apgādi ar barības vielām, jāsecina: no šī viedokļa nav atšķirības starp organisko un dabisko mēslojumu.

Pretēji dzīvniekiem un cilvēkiem augi neatšķir kūtsmēslus no mākslīgajiem mēsliem. Visas uzņemtās barības vielas neatkarīgi no to cilmes augos tiek ķīmiski pārstrādātas. Pēc tam to izcelsmi vairs nevar noteikt. No šāda viedokļa organiski mēsloti lauksaimniecības produkti ne par nieku nav labāki par mākslīgi mēslotajiem. Ņemot vērā apjomu, kādā "histēriskā propagandas kampaņa pret ķīmisko mēslošanas līdzekļu izmantošanu lauksaimniecībā" (Nobela prēmijas laureāts Normens Borlougs) lauku mēslošanu vispār kavē, līdzīgi daudziem uzturzinātniekiem šajos maldos varam saskatīt pat miera un cilvēces tālākpastāvēšanas apdraudē​jumu.

Norman Borloug: Times, 9.11.1971. otrais pasaules karš Vācija pieteica karu Anglijai un Francijai. Kad Hitlers 1939. gada 1. septembri iebruka Polijā, viņš līdz pēdējam brīdim cerēja, ka pasaule šo laupīšanas gājienu pacietīs līdzīgi tam, kā bija pieciesta Reinzemes aneksija 1936. gadā, divus gadus vēlāk Austrijas "atkalatgriešana dzimtenē", kā arī Sudetijas pievienošana. Kara iespējamība pret Angliju vai Franciju gan bija ierēķināta, taču labprātāk Berlīnes varenajie arī šoreiz būtu rīkojušies, kā to bija jau pieraduši — bez nopietnas pārējās Eiropas pretošanās, klausoties vienīgi skalā protestu murdoņā.

Taču visiem zināms, ka šoreiz notikumi risinājās citādi: kad vācieši, neņemot vērā britu un franču ultimātu, līdz 3. septembra pulksten 11 nepārtrauca karadarbību, Anglija un Francija tai pašā dienā pieteica Vācijai karu (nevis otrādi, kā domā sevišķi daudzi angli un franči). 5. septembrī to izdarīja arī Austrālija un Maroka, 6. septembrī Irāka, 8. septembrī Dienvidāfrikas Savienība un 10. septembrī Kanāda.

Chronik des 20. Jahrhunderts, Dortmund, 1988.

p Lielākā dala ticības sludinātāju savas tēzes neaizstāv nevis tādel, ka viņi par to patiesību būtu pārlieci​nāti, bet gan tāpēc, ka viņi to jau vienreiz ir apgalvojuši.

Georgs Kristofs Lihtenbergs palīdzība jaunattīstības zemēm Palīdzība jaunattīstības zemēm veicina nabadzīgo zemju attīstību. Ja var ticēt ekonomistiem, kas ar šo problēmu nodarbojas, liela dala no palīdzības nokļūst tur, kur mēs to nepavisam negribētu redzēt: arī nabadzīgajās zemēs sastopamo bagātnieku bankas kontos un vēderos.

Ja neņem vērā nedaudzos izņēmumus, attīstībai domātā nauda, ko kopš Otrā pasaules kara trešās pasaules valstis saņem no Rietumiem, nav ne gādājusi par izaugsmi, kas netieši varētu paaugstināt iedzīvotāju dzīves līmeni, ne arī tieši un manāmi atvieglojusi nabadzīgo ļaužu likteni. Pat ja palīdzības nauda tiek dota noteiktiem mērķiem, tā tomēr pa apkārtceļiem nonāk nepareizā kasē. Jo, ja citi būvē slimnīcas un vakcinē bērnus, pašu valdībai tas nav jādara; tā var naudu izlietot tankiem un valsts pie​ņemšanu organizēšanai.

Ja ticam tēmai veltītajiem pētījumiem, tad tieši tā tas lielos apjomos ir arī noticis. Kā nabadzība, tā arī kādas nabadzīgas zemes ekonomiskā izaugsme būtībā nav atkarīga no palīdzības naudas. Piemēram, bijušās franču kolonijas Centrālāfrikā, kuras saņēmušas loti bagātīgu Eiropas Savienības un Francijas palīdzību, pēdējos 30 gados attīstījušās tikpat ātri vai, pareizāk sakot, tikpat lēni kā to mazāk aprūpētās kaimiņzemes. Arī pārējās trešās pasaules zemēs sakarība starp ekonomikas izaugsmi un Rietum- zemju sniegto palīdzību ir tuva nullei.

"Dozvn the rathole", The Economist, 10.12. 1994; P. Boorte: "The impact of foreign aid on savings and groivth", semināra referāts: Lon- don School of Economics, 1994. panamas cepure Panamas cepure nāk no Panamas. īstā Panamas cepuru izgatavošanas vieta ir Dienvidamerikas valsts Ekvadoras kalnainie apgabali. Pēc nostāstiem, tās tur darina tikai nakts laikā, jo tad esot vēsāks un salmus varot saaust ciešāk. Labos cepuru veikalos Panamas cepures var nopirkt par tūkstoš līdz trīstūkstoš vācu mar​kām.

Ir vairākas teorijas par to, kā radies nosaukums "Panamas cepures". Iespējams, ka pēc Panamas kanāla būves strādnieki un inženieri dažas no tām paņēmuši līdzi uz Eiropu. Varbūt arī gluži vienkārši kāds fabrikants iedomājies, ka "Panamas cepure" iz​klausās labāk nekā "Ekvadoras cepure".

Peter Mayle: Expensive habits, London, 1991. panamas kanals Panamas kanāls ved no austrumiem uz rietumiem. Ceļojums caur Panamas kanālu no Atlantijas uz Kluso okeānu nenorit no austrumiem uz rietumiem, bet gan no rietumiem uz austrumiem. No Atlantijas okeāna kanāls vispirms virzās no ziemeļiem uz dienvidiem, pēc tam uz dienvidaustrumiem, tādēļ Klusajā okeānā pa kanālu braucošie kuģi nonāk uz austrumiem no tās vietas, kurā tie Atlantijas okeānā iebraukuši kanālā. Tieši šajā vietā zemes šaurums starp Ziemeļameriku un Dienvidameriku veido likumu, tā ka kuģiem, kas brauc no austrumiem uz rietu​miem, dala ceļa jāveic austrumu virzienā. papagaiļi Papagaiļi dzīvo ilgāk par cilvēkiem. Kakadu papagaiļi patiešām var nodzīvot līdz pat 100 gadiem.

Taču tas tomēr vēl ir 20 gadu mazāk par cilvēku sasniegto rekordu.

Putns, kura mūža garumu drīzāk var pielīdzināt cilvēka mūžam, ir vārna. Vienīgās dzīvās būtnes, kas dzīvo ilgāk par cilvēku, ir milzu brunrupucis un store; abi tie var sasniegt 150 gadu vecumu.

The Guinness Book of Records. paraksts

Vienīgi analfabēti parakstās ar krustiņu. Daudzus gadu simteņus arī izglītoti cilvēki Eiropā parakstījās ar krustiņu. Pa labi vai pa kreisi no tā tika uzrakstīts pilns vārds, taču to darīja liecinieki, nevis pats parakstītājs.

Tomēr pēc 16. gadsimta aizvien vairāk cilvēkiem krustiņš sāka likties primitīvs un komerciāliem mērķiem nepiemērots. Tādēļ dokumentus sāka parakstīt ar iniciāļiem vai arī ar pilnu vārdu. pasaulei apkart ar buru kuģi Pirmais, kas ar buru kuģi apbrauca apkārt pasaulei, bija portugālis Fernans Magelāns. Fernans Magelāns nebija pirmais, kas ar buru kuģi apbrauca apkārt pasaulei. Magelāns nekad nav apbraucis apkārt pasaulei.

Viņš kopumā veicis divus lielus ceļojumus: pirmo 1505. gadā no rietumiem uz austrumiem pa Atlantijas okeānu un Indijas okeānu uz Indiju, otro — no 1519. gada līdz 1521. gadam pa Atlantijas okeānu no austrumiem uz rietumiem, tad caur vēlāk viņa vārdā nosaukto Magelāna jūras šaurumu uz Kluso okeānu un pēc tam uz Filipīnām. Taču nevienā no šiem ceļojumiem viņš nav apbraucis pasaulei apkārt.

Tikai, sasaistot abus ceļojumus kopā, var runāt par apbraukšanu apkārt pasaulei. Pirmajā braucienā Magelāns austrumu virzienā nokļuva līdz Bandas salai, t. i., līdz 130. austrumu garuma grādam. Otrajā braucienā viņš sasniedza Maktanas salu Filipīnās, t. i., 124. austrumu garuma grādu. Tur viņš cīņās ar iedzim​tajiem esot gājis bojā.

Pirmais cilvēks, kas patiesi vienā paņēmienā apbraucis pasaulei apkārt, bija Magelāna vietnieks Huans Sevastjans Delkano (citos avotos — del Kano, Elkano), kas ar 31 ekspedīcijas dalībnieku buriniekā Victoria atgriezās Seviljā (no tā laika viņš pie savas bruņucepures drīkstēja nēsāt uzrakstu Tu primus circum- dedisti me — "Tu pirmais apbrauci man apkārt"). Pirmais "īstais", visu ceļojuma laiku ekspedīcijas vadltaja pienākumus veikušais pasaules apbraucējs bija anglis sers Frānsiss Dreiks.

Decouvreurs et conquerants, Paris, 1980; vāciski: Meilensteine der Entdeckungen, Herr- schig, 1986. pašnāvība Pašnāvība visvairāk draud jauniem cilvēkiem. Bīstams jauniem cilvēkiem ir pirmās mīlestības laiks.

Ne tikai kopš Gētes Vertera daudzus pašnāvībā iedzen vilšanās. No tā bieži izdara secinājumu, ka jauniem cilvēkiem nosliece uz pašnāvību ir lielāka nekā veciem. Īstenībā ir otrādi. Pašnāvību skaits gadā palielinās, cilvēkiem kļūstot vecākiem. No 100 000 personām, kas jaunākas par 20 gadiem, pašnāvībā dodas mazāk par 5 cilvēkiem. Vecuma grupā, kam pāri 70, šis skaits sasniedz jau 50. Jo vecāki mēs kļūstam, jo biežāk brīvprātīgi šķiramies no dzīves. Tā tas ir visos laikos un visās zemēs.

Jauniešu pašnāvībām pievērš vairāk ievērības tādēļ, ka jauni cilvēki vispār retāk mirst. Tie neslimo ar vēzi, ar asinsrites slimībām, ar vecuma nespēku vai Alcheimera slimību. Arī trieka vai aknu vainas jauniešiem sastopamas retāk. Citiem vārdiem sakot, šajā vecuma grupā gandrīz vienīgie nāves iemesli ir nelaimes gadījums, slepkavība un pašnāvība. Tādēļ ari pašnāvību salīdzinoši lielais īpatsvars starp nāves gadījumiem šeit nav nekas pār​steidzošs.

Helmut Sivoboda: Knaurs Buch der modernen Statistik, Munchen, 1971; Walter Krāmer: Denkste!

Trugschlūsse aus der Welt des Zufalls und der Zahlen, Frankfurt, 1995. pātaga Pātagas plīkšķis rodas no pātagas auklas berzes. Pātagas vēzienā auklas gala ātrums pārsniedz 1100 kilometru stundā. Tā kā tas ir lielāks par skaņas ātrumu, skaņas barjeru pāršķeļot, atskan plīkšķis. pedejie vārdi Lielākā dala no tā saucamajiem lielo personību pēdējiem vārdiem tādā veidā, kā mēs tos pazīstam, nekad nav tikuši izrunāti. Minēsim tikai dažus no tiem.

"Vairāk gaismas!"

Pat tādā gadījumā, ja Gēte, kā apgalvo asprāši, jaukajā Frankfurtes dialektā pirms nāves būtu

gribējis pateikt Mer liecht hier so schlecht… ("Man šeit tik grūti gulēt"); nevis Mehr Licht! ("Vairāk gaismas!"), šie atvadu vārdi ģeniālajam dzejniekam gluži vienkārši tika piedēvēti. Droši vien tāpēc, ka tie tik labi piederējās lielā meistara un olimpieša tēlam. īstenībā šī vēlēšanās pēc gaismas jāsaprot patiešām burtiski. "Attaisiet taču arī otru logu aizvērtni, lai vairāk gaismas nāk iekšā," viņš īsi pirms miršanas esot teicis.

"Arī tu, mans dēls Brut!"

Arī loti labi izklausās kā pēdējie vārdi, taču tāpat droši vien ir izdomāts. Pēc aculiecinieku ziņām, Cēzars mirstot vispār nekā nav teicis (pēc tik daudziem naža dūrieniem tas arī diez vai būtu bijis iespējams).

"Ar mani mirst liels mākslinieks!"

Tādi esot Nerona, kurš sevi patiesi uzskatīja par lielu mākslinieku, pēdējie vārdi. Iespējams, ka tieši tāpēc romiešu hronists Svetonijs viņam šos vārdus piedēvējis. īstenībā, kad Romas senāta sūtni beidzot atrada amatu zaudējušo, ārpus likuma izsludināto un no pašnāvības mēģinājuma novājināto ķeizaru, tā runa bija pilnīgi nesakarīga. Kā izsakās kāds no vina biogrāfiem, brīdi, kad policijas patruļas priekšnieks izrāvis Neronam no krūtīm paša iedurto dunci un apsējis ievaino​jumu ar mēteli, lai apturētu asiņošanu, Nerons esot miris ar vār​diem: "Tā ir uzticība!"

Nerons nezināja, ka centuriona uzdevums bija ķeizaru dzīvu nogādāt tiesas priekšā.

"Es esmu noguris valdīt pār vergiem" Šis par Fridriha Lielā pēdējiem vārdiem uzskatītais teiciens, domājams, aizgūts no kādas vēstules, ko ķeizars neilgi pirms savas nāves sūtījis brīvkungam Golcam uz Kēnigsbergu. Tajā viņš liek nosusināt kādu purvu un šajā sakarā pieprasa: "Zemniekiem, kas tiek iesaistīti darbos, jābūt sava īpašuma saimniekiem, jo tie nedrīkst būt vergi."

"Ak, mana tēvzeme! Kā lai es atstāju savu tēvzemi!"

Satriekts par Austerlicas kaujas katastrofālajām sekām, šādus vārdus mirstot esot teicis sers Viljams Pits jaunākais. īstenībā viņš kalpotājam, kurš to aprūpēja, esot teicis: "Es labprāt ēstu vēl kādu Belami pīrādziņu."

"No visiem maniem skolniekiem sapratis mani ir vienīgi viņš — un arī viņš mani ir sapratis nepareizi."

Tos uzskata par teitoņu galvenā filozofa Georga Vilhelma Fridriha Hēgeļa pēdējiem vārdiem un parasti attiecina uz šodien gandrīz vai aizmirsto Hēgela skolnieku Georgu Andrēasu Gābleru (17861853).

Domājams tomēr, ka Hēgela piekritēji tos izdomājuši, jo tie tik labi saderas ar vācu lieldomātāja personību. Hēgela sieva, kas bija viņam klāt miršanas bridi, vēstulē filozofa māsai apraksta šos mirkļus, taču tādus vārdus nepiemin.

"Es izdzēru 18 glāzes tīra viskija. Manuprāt, tas ir rekords."

Ar šādiem vārdiem mūs esot atstājis ievērojamais dzejnieks Dilans Tomass. Viņš patiešām tā ir teicis, kaut arī ne savā nāves dienā, bet, jau būdams loti slims, atgriezies no savas pēdējās iedzeršanas Čelsijas viesnīcā Ņujorkā, kurā viņš toreiz bija apmeties. Līdz brīdim, kad viņš patiešām no alkoholisma izraisītajām slimībām nomira, pagājušas vēl vairākas dienas.

William Leiois Hertslet: Per Treppemvitz der Weltgeschichte, 11. izd., Berlin, 1965; Bili Read: Dylan Thomas, Hamburg, 1968; Philipp Vandenberg: Nero, Mūnchen, 1981; Georg Būchmann: Gefliigelte Worte, Ex libris, 6. izd., Frankfurt, 1991. peldešana Ir neveselīgi un pat bīstami peldēt pēc ēšanas. Šo mītu pirms 50 gadiem izplatījusi Amerikas Sarkanā krusta organizācija. Šīs organizācijas izdotajā brošūrā par peldēšanu un veselību ieteikts pēc ēšanas nepeldēt — peldēšana tūlīt pēc ēšanas varot izraisīt kuņģa krampjus un noslīkšanas draudus.

Nav zināms, kā šī teorija radusies. Katrā zinā, ja ticam amerikāņu sporta ārstam Arturam

Šteinhausam, empīrisko pārbaudi tā nav izturējusi. Šteinhauss iztaujājis lielu skaitu peldētāju un peldēšanas treneru par viņu ēšanas paradumiem un treniņiem un secinājis, ka daudzi sporta sacensību dalībnieki, kā ari parastie ikdienas peldētāji regulāri peld ari pēc pamatīgas maltītes. To darot, nav bijis neviena kuņģa krampju gadījuma, un neviens ari pilna vēdera dēl nav noslīcis. Tādēļ ari brīdinājumu pēc ēšanas nepeldēt jaunākās Sarkanā krusta brošūras vairs nesatur.

Protams, peldēšana ar lielu piepūli pēc bagātīgas maltītes dažiem cilvēkiem var izraisīt nelabumu.

Taču tas pats var notikt, kāpjot pa trepēm, skaldot malku vai ilgstoši skrienot.

Arthur H. Steinhaus: "Evidence and opinions related to szvimming after meals", Journal oj health, physical educalion and recreation, 1961. pērtiķi Pērtiķi utojas. Pretēji daudzu zooloģiskā dārza apmeklētāju domām, pērtiķi savu sugasbrālu kažokos nemeklē utis. Bieži ieskājot cits citu, pērtiķi attīra kažoku no atmirušām ādas plēk- snltēm un sviedru izraisītajiem sāls nosēdumiem. Ieskāšana veicina ari sadzīvi — pērtiķu bara saliedēšanos. Šo darbošanos līdz pilnībai izkopušas it īpaši šimpanzes.

Pērtiķiem, ja vien tie nedzīvo loti netīros būros, kukaiņu vis​pār nav.

Deutsches Institut fūr Fernstudien: Evolution des Menschen, Tūbingen, 1990. piemaisījumi Piemaisījumi pārtikas līdzekļos visi ir veselībai kaitīgi. Ne viss, ko mēs ikdienā ēdam, ir veselīgs: uztura sastāvdaļas mūsu dzīvi nevis pagarina, bet gan saīsina.

Daudzas no šīm indēm jau pašas par sevi ir pārtikas līdzekļos, citas mēs tiem pievienojam.

Taču daudzi gan derīgos, gan arī kaitīgos piemaisījumus visus met vienā katlā. Kaitīgi ir, piemēram, smagie metāli, kā svins vai cinks, kas, ražotājiem to negribot, nokļūst mūsu ēdienā no konservu kārbām, ūdensvadu caurulēm vai keramikas tasītēm. Kaitīgi ir arī augu aizsardzības līdzekļu atlikumi, mākslīgo mēslu nitrāti un nitrīti, kā arī citi tā saucamie pārtikas ražošanas un apstrādes procesa "līdznācēji". Tie var mūsu organisma darbību nopietni traucēt, kā to pieredzējis arī šo rindiņu rakstītājs pēc lielveikalā nopirktu konservētu meža sēņu lietošanas. Šeit dažreiz pietiek ar visniecīgāko devu, piemēram, nāvējošā dioksīna, lai ēstgriba pa​zustu uz visiem laikiem.

No šiem atlikumiem un netīrumiem jāatšķir tomēr tā saucamās piedevas, piemēram, krāsas vai konservēšanas līdzekli, kurus pārtikas produktiem pievieno apzināti. Varbūt ne vienmēr tie ir nepieciešami, taču nav arī kaitīgi. Pēc Vācijas likumiem šīs piedevas nedrīkst būs veselībai kaitīgas (par robežām, kādās tās lietojamas, protams, var strīdēties). Tās nedrīkst arī patērētāju maldināt par produkta īsto kvalitāti. Tomēr risks, kādu var radīt pārmērīga šādu piedevu lietošana, nav salīdzināms ar pašu izgud​rotas vienpusējas vai nesamērīgas barības sagādātajām briesmām.

Ulrich Rudt: Essen zoir Gift? Stuttgart, 1978; Werner Thumshirn: Keine Angst vor dem Essen, Dūsseldorf, 1984; Karlheinz Gierschner, A. Kohler (izd.): Lebensmittel — Gesunde Emāhrung, Weikersheim, 1990. piens 1 Negaisa laikā piens saskābst. Šis ticējums radies no nepareiza pieņēmuma, ka no divām vienlaicīgām parādībām viena ir otras cēlonis. Tā kā skābs piens zibeni un pērkonu izraisīt nevar, atliek vienīgi pretēja kauzāla atkarība. īstais piena skābšanas iemesls ir siltais un mitrais gaiss. Tas veicina skābi veidojošo baktēriju attīstību. Vienlaikus šādā gaisā palielinās elektriskais spriegums starp zemi un atmosfēru, kurš galu galā izraisa negaisu. Tādējādi šeit redzam vēl vienu piemēru maldīgai korelācijas sasaistīšanai ar kauzalitāti.

Neviens no šiem mainīgajiem neietekmē otru, tie drīzāk abi ir atkarīgi no kāda trešā mainīgā. piens 2 Piens pie mazgājamā ūdens mīkstina ādu. Pat ja Kleopatra un Sofija Lorēna apgalvo ko citu — piens pie mazgājamā ūdens ādu nemīkstina. Tas var mīkstināt ūdeni, taču ādu pavisam no​teikti ne.

pilnmēness Pilnmēness iedarbojas uz cilvēku psihi. Šāds uzskats ir izplatīts, taču zinātniski tas līdz šim nav pierādīts. Ir vienmēr no jauna parādījušies raksti par pilnmēness ietekmi uz slepkavībām, pašnāvībām, dzemdībām, ģimenes drāmām un Dievs vien zina, uz ko vēl citu, taču, tuvāk aplūkojot, šie secinājumi parasti izdarīti mākslīgi, izmantojot šādu analīzes stratēģiju: "Palūkosimies, vai pilnmēness laikā nenotiek vairāk satiksmes negadījumu?" Izvērtējot visu 16 Vācijas federālo zemju satiksmes negadījumu statistisku, konstatē, ka vienā no tām — Lejassaksijā — pilnmēness laikā par 10% vairāk vīriešu ar savu auto ietriekušies ceļmalas kokos nekā citās dienās. Un, lūk — avīzes lielais virsraksts gatavs.

Netiek ņemts vērā, ka citās federālajās zemēs šāds efekts nav novērots un ka runa ir vienīgi par vīriešiem. Citiem vārdiem sakot: mums šķiet, ka šeit ir jau kāda likumsakarība, taču īstenībā šai pa​rādībai ir tikai gadījuma raksturs.

Tāpat arī gandrīz visi citi zinātniskos žurnālos aprakstītie "pilnmēness efekti" balstās uz samākslotiem secinājumiem, kas izdarīti, analizējot kādu gadījuma rakstura parādību. Veicot plašākus novērojums, šādu efektu atrast nevar.

Ja daudzi tomēr tic pilnmēness iedarbībai, tas tāpēc, ka mums notikumi pilnmēness naktis īpaši labi palikuši atmiņā. "Man tā sāp zobs, ka visu nakti neesmu gulējis!" murmina vīrs pulksten trijos no rīta. "Ir taču pilnmēness," atbild sieva, un, kad vīram atkal kādreiz pilnmēness nakti sāp zobi, kaut arī tas būtu pēc divdesmit gadiem, viņa atceras iepriekšējo reizi. Ja būtu bijis jaunmēness vai apmākušās debesis, viņai tas nebūtu ienācis prātā.

A. D. Pokorny, ). Jachimzyk: "The <juestio- nable relationship betzveen homicides and the lunar cycle", American Journal of Psychology, 131, 1974, 827. Ipp.; J. Rotton, I. W. Kelly: "Much ado about the full moon", Psycholo- gical Bulletin 97, 1985, 286.-306. Ipp.; R. Mar- tems u. c.: Lunar phase and birthrate", Psy- chological Reports 63, 1988, 923.-924. Ipp. piramīdas 1 Vislielākās piramīdas ir Ēģiptē. Pasaules vislielākā piramīda ir Meksikā pie Čolula de Rivadabijas, 100 kilometru uz dienvidrietumiem no Mehiko. Tā būvēta laikā no otrā līdz sestajam gadsimtam pēc Kristus dzimšanas par godu acteku dievam Kecal- koatlam. Piramīdas pamatne ir 18 hektāru liela. Tās augstums ir 54 metri un tilpums 3,3 miljoni kubikmetru — tas ir gandrīz par 1 miljonu kubikmetru vairāk nekā Ēģiptes Heopsa piramīdai.

The Guinness Book of Records. piramīdas 2 "No šīm piramīdām uz jums lūkojas četrdesmit gadu simteņi." Ar šādiem vārdiem Napoleons esot pirms kaujas pie piramīdām uzrunājis karavīrus. Pēc laikabiedru izteikumiem, Napoleons pirms kaujas pie piramīdām karavīrus uzrunājis nav. Minēto teikumu viņš izgudrojis divdesmit gadu vēlāk, Svētās Helēnas salā, diktējot savus memuārus.

William Lezvis Hertslet: Der Treppenzuitz der Weltgeschichte, 11. izd., Berlin, 1965. pirkstu nagi Pirkstu nagi pēc nāves turpina augt. Pretēji senam ticējumam, pirkstu nagi pēc nāves augt neturpina.

Nepamatotas ir kādā ģermāņu teikā paustās bažas: "Nelaiķi nevajag apglabāt, pirms tam nav apgriezti nagi; ja to neizdarīs, ātrāk būs gatavs kuģis Naglfar." Kuģi Naglfar kopā satur mirušo nagi.)

Minēsim vēl dažus ticējumus: nagu griešana Lielajā Piektdienā palīdz pret zobu sāpēm (varianti: nes nelaimi, ļauj sapnī saskatīt nākamo vīru utt.); cilvēki ar līkiem nagiem agri mirst; grūtniece, kas staigā pa nogrieztiem nagiem, zaudē bērnu; zīdainis, kam nagus apgriež ārā aiz mājas durvīm, labi iemācās dziedāt (vienīgi nevajag to darīt pirmdienās — tad bērns ātri zaudē visus zobus); nogrieztie nagi jāierok dziļi zemē, citādi tos paņems raganas (varianti: uz nagiem trīs reizes jāuzspļauj vai arī tie vēlreiz jāsagriež trīs dalās) utt. Taču līdz mūsdienām plaši saglabājies vienīgi ticējums, ka nagi pēc nāves turpina augt.

Sophie Lasne, Andre Pascal Gaultier: Diction- naire des superstitions; angļu tulkojuma: A dictionary

of superstitions, Englezvood Cliffs, 1984. planētas 1 " Planētas riņķo ap sauli pa apli. Planētas ap Sauli riņķo nevis pa apli, bet gan pa elipsi (arī tas nav absolūti precīzi: planētu orbītas vienīgi tuvināti var uzskatīt par elipsēm). Zemes attālums no Saules svārstās, piemēram, starp 147 miljoniem un 152 miljoniem kilometru. Vēl lielāka attālumu atšķirība ir planētai Plūtons: starp 4,43 un 7,38 miljardiem kilometru. planētas 2 No visām planētām Plūtons atrodas vistālāk no Saules.

Plūtons ne vienmēr ir no Saules vistālākā planēta. Šobrīd, kad mēs šis rindiņas rakstām, Platons atrodas Saulei tuvāk nekā Neptūns un šādā stāvoklī tas atradīsies līdz 1999. gadam (situācija atkārtosies no 2227. līdz 2247. gadam).

To, ka Plūtons palaikam ir tuvāk Saulei, nosaka tā stipri izstieptā eliptiskā orbīta: planētas attālums no Saules svārstās no 4,43 miljoniem kilometru vistuvākajā punktā (perihēlijs) līdz 7,38 miljoniem kilometru vistālākajā punktā (afēlijs). Neptūna orbīta vairāk tuvojas aplim, un tā perihēlija attālums ir 4,46 miljardi kilometru, t. i., 30 miljonus kilometru lielāks nekā Plūtonam. Tādēļ Platons periodiski pietuvojas Saulei vairāk nekā Neptūns; uz brīdi Platons vistālākās planētas sarkano laternu nodod kaimiņplanētai.

Isaac Asimov: Wenn die Wissenschaft irrt..

Bergisch-G ladbach, 1990. pokers Pokers ir tipiska amerikāņu kāršu spēle. Pokera spēle nav radusies Amerikas mežonīgajos rietumos, bet gan pirms 3000 gadiem senajā Persijā. Spēli sauca As, un tai bija pazīstami lielākā dala modernā pokera jēdzienu. Izmantoja ari mūsdienu pokerā tik svarīgo blefošanu jeb maldināšanu. Uz Eiropu šo spēli atveda krustneši; Itālijā to sauca Primero, Francijā Boullotte. No Francijas pokers nokļuva Amerikā.

Franču kolonisti to aizveda uz Luizi-nu, no kurienes tā gar Misisipi krastiem ātri izplatījās visā Amerikas rietumu daļā.

Le livre mondial des inventions, Paris, 1982. pompeji Pompejus apraka no Vezuva izplūdušās lavas masas. Pom- pejus neapraka lava, bet gan 79. gada 24. augusta Vezuva izvirdumā gaisā uzmestie pelni un akmeņi. Pilsētas iedzīvotāji negāja bojā tieši vulkāna izvirdumā, bet gan netieši no gaisa trūkuma vai no lielā daudzuma vulkāna izgrūstajām indīgajām gāzēm.

Ja Pompejus līdzīgi kaimiņpilsētai Herkulānai būtu aprakusi verdoša lava, tie nebūtu tik neskartā veidā saglabājušies 17 gadsimtus, kamēr tos atkal no jauna atklāja. Septiņus astoņus metrus biezais pelnu slānis, kuru drīz pēc katastrofas spēcīgas lietusgāzes pārvērta cietā masā, izveidoja aizsargapvalku, kas šo vietu palī​dzēja saglabāt nākamajām paaudzēm. precēti vīrieši Precēti vīrieši dzīvo ilgāk par neprecētiem. Precēti vīrieši vidēji dzīvo piecus līdz piecpadsmit gadus ilgāk par atraitņiem vai vecpuišiem. Taču ne jau tāpēc viņi dzīvo ilgāk, ka ir precējušies — vienkāršoti sakot, tieši tādēļ jau viņi ir precēti, ka dzīvo ilgāk. Jau 1858. gadā anglis Viljams Fārs kādā rakstā par nāvi un laulībām Francijā ir izteicies: "Kretīni neprecas; idioti neprecas, sliņķi un klaidoņi pulcējas baros, bet precas reti. Personas ar iedzimtām vai ieaudzinātām kriminālām nosliecēm arī tikpat kā neprecas… Bērni no ģimenēm, kurās ir garīgi slimie, arī izvairās no precībām; arī citas pārmantotas slimības ierobežo precēšanos. Savstarpēji pievelkas skaistie, labie un veselie, un Francijā viņu precības vecāki atbalsta."

Līdzīgi tas ir arī mūsdienās — gan Francijā, gan visur citur.

Varbūt laulības dzīve var veicināt garāku mūžu arī tādēļ, ka precēti vīrieši ēd veselīgāk nekā neprecētie (sievas parasti ēdienu gatavo labāk). Ikvienam psihologam zināms, ka emocionālā stabilitāte,

kādu dod laimīga laulības dzīve, pozitīvi ietekmē veselību un līdz ar to arī abu partneru mūža garumu. Šīs pretrunīgās cēloniskās sakarības — demogrāfijā tās pazīstamas kā marriage se- lection un marriage protection — ir grūti atdalīt vienu no otras. Šeit mums ir klasisks gadījums, kad neapstrīdamajai korelācijai pilnīgi skaidri saskatāms vairāk nekā viens tēvs, resp., māte un kad galveno kauzālo sakarību no esošajiem rādītājiem nav tik viegli nolasīt. Un, tā kā kontrolēti eksperimenti šeit grūti veicami, debates vēl noteikti kādu laiku turpināsies. Skaidrs ir tikai viens — laulības dzīve nav tikai, kā to bieži lasām masu medijos, ilga mūža cēlonis, bet arī otrādi — tā ir ilgas dzīves (blakus) rezultāts.

Noreen Goldmann: "Marriage selection and mortality patterns", Demography, 5.1993. precīzi skaitļi Precīzi skaitli garantē precizitāti. Daudzi skaitļi, kas savas garās ciparu rindas dēļ šķiet ļoti iespaidīgi, īstenībā ir ārkārtīgi neprecīzi. Anglijas Statistikas pārvaldes izdotajā grāmatā Fightning with figurēs lasām, ka Otrā pasaules karā bojā gājušas 13 165 233 civilpersonas. Taču no šiem cipariem neviens nav precīzs. Otrajā pasaules karā bojā gājušo civilpersonu skaitu nevar precīzi aprēķināt ne miljonos, ne tūkstošos, kur nu vēl simtos.

Un tomēr mēs šādiem daudzciparu skaitļiem ticam vairāk nekā noapaļotiem aprēķiniem — 20 miljoni, 30 miljoni utt. Mēs domājam pareizi: apaļš skaitlis ir (gandrīz) vienmēr nepareizs. Taču no tā mēs izdarām aplamu apgriezto secinājumu, ka neno- apaļotiem skaitļiem jābūt precīziem.

Tā kā daudziem mūsdienu "datu tirgotājiem" ir zināms šis maldīgais secinājums, viņi savu preci labprāt izpušķo ar fantāzijas cipariem, kuriem jāaizsedz nopietnu zināšanu trūkums. Piemē​ram, Barselonas Olimpisko spēļu izmaksas (2409196200 vācu marku), Ķīnas Tautas Republikas iedzīvotāju skaits (1151486981), Vācijas caurmēra pilsoņa kaloriju patēriņš gadā, Vācijā no-zagto divriteņu skaits, zemeslodes vecums, elektrisko gludekļu imports no Honkongas un vēl daudzi citi skaitli aprēķināti līdz vienai personai, vienai markai vai vienam gabalam, lai gan visās šajās ciparu rindās labākajā gadījumā precīzs ir vienīgi pirmais cipars, un pat tas ne vienmēr.

Walter Krāmer: So lugt man mit Statistik, Frankfurt, 1995. puritāni Puritāņi vienmēr ir bijuši puritāniski. Puritāņi, kas 17. gadsimtā izceļoja no Anglijas uz Ameriku, savā jaunajā dzimtenē dzīvoja daudz mazāk puritāniski, nekā šodien pieņemts domāt. Ja varam ticēt vēsturniekam Karlam Degleram, kurš pētījis šo ieceļotāju dzīvi, puritāņi prata izbaudīt savas grūtās dzīves saules puses. Viņiem nebija nekādu iebildumu pret miesīgām, ari seksuālām baudām. Dzīves jēgu viņi redzēja sevis kā Dieva radības apliecinā​jumā, nevis bēgšanā no dzīves.

Savu dzīves labumu nonievātāju slavu puritāņi ieguvuši tikai 19. gadsimtā, kad pirmās grūtības bija jau aizmirstas un atlika vairāk laika dievbijībai un lūgšanām. Tikai tagad miesīgās baudas un pasaulīgās izpriecas kļuva par klupšanas akmeni ceļā uz paradīzi, kā to arī mūsdienās vēl daudzi puritāņi uzskata.

Cari Degler: "Were the puritans puritanical?", N. Cords, P. Gerster: Myth and the American experience, Glencoe 1978. pusmuža krīze Ikvienam cilvēkam ir sava pusmūža krīze. Daudzi psihologi tā saukto "pusmūža krīzi" uzskata par izdomu. Nedrošības un šaubu posma vietā viņi cilvēka pusmūžā redz "uzplaukuma periodu" — saprātīgākas attiecības ar dzīves draugu, savu iespēju robežu saskatīšanas rezultātā — stresa un pārmērīga darba sama​zināšanos, jaunas, ilūziju mazāk traucētas apzinātas dzīves sā​kumu.

Mītu par pusmūža krīzi radījuši uz pašanalīzi balstīti autoru pētījumi (piemēram, Aleksandrs Mičerlihs savu apgalvojumu par to, ka pusmūžā noteikti iestājas krīze, pamato ar tēzi: "Es pats to esmu pārdzīvojis."). Īstenībā šādu krīzes posmu pārdzīvo tikai 5 procenti no visiem cilvēkiem. Tādi ir, pirmkārt, īpaši agresīvie, kas, gribēdami dzīvi pieveikt ar kara zinātnes metodēm, pēkšņi pamana, ka viņi vēl joprojām

nav kļuvuši par Daimler-Benz vadītāju, un, otrkārt, pār- bailīgie, kas vienmēr centušies izvairīties no grūtībām, līdz pienāk brīdis, kad no tām vairs izbēgt nevar. "Kopīgs šiem abiem cilvēku tipiem," kā saka amerikāņu psihologs Ronalds Keslers, "ir tas, ka viņi nespēj reāli uztvert īstenību un piemēroties apstākļiem [..] Vecumā starp 40 un 50 gadiem viņi atduras pret veselu kalnu grūtību, un tad arī sākas krīze."

Pārējie 95%, kas sevi tik loti nepārvērtē vai ari necenšas izvairīties no problēmām, šādu krīzi nepārdzīvo.

"Krise in der Lebensmitte", Der Spiegel 30/1976; "Middle and late life transitions": "Annals of the American Academy of Political and Social Science", 11.1982; "Heilsamer Knick: War die beruchtigte Midlife-Crisis nur eine Erfindung?" Der Spiegel 24/1993.

R Gudra cilvēka maldi ir pamācošāki nekā muļķa patiesība.

Ludvigs Berne radioaktivitāte Mūsdienu radioaktīvos izstarojumus galvenokārt rada cilvēks. Radioaktīvie izstarojumi, kas mūs pavada no šūpuļa līdz ka​pam, nav ne mūsdienās radušies, ne ari cilvēku roku darbs.

Vislielākais radioaktīvo izstarojumu avots vienmēr ir bijusi Zemes garozā gandrīz viscaur sastopamā cēlgāze radons. Kopā ar pārējiem Zemes izstarojumiem tas gadā dod 50 miliremus uz vienu Vācijas iedzīvotāju. No otras puses, t. i., no Visuma telpas, pievienojas vēl 30 miliremu gadā (kalnos un, mums lidojot ar lidmašīnu, to ir vēl vairāk). Ar pārtiku, piemēram, ar dabisko radioaktīvo kāliju mēs uzņemam vēl 30 miliremu. Ar to salīdzinot, izstarojumi, ko dod rentgena aparāti, krāsu televizori un atomspēkstacijas, ir minimāli. Atomspēkstaciju apkārtnē izstarojums ir mazāks par vienu miliremu gadā.

Robert Geriuin: So ist das mit der Kernenergie, 2. izd., Dūsseldorf, 1978; Šķirklis "Radiation", Microsoft CD-ROM Enzyklopādie Encarta, 1994; "Wo die Erde strahlt" Test 4/94, 82. Ipp. raganas Raganu dedzināšana uz sārta ir viduslaiku parādība. Tā saucamajiem "tumšajiem viduslaikiem" (kā angļi saka the dark ages), laika posmam no Rietumromas pagrimuma līdz Austrumromas impērijas beigām, tātad no 500. gada līdz 1500. gadam pēc Kristus dzimšanas, mūsdienās ir slikta slava.

Apgaismotie jauno laiku cil​vēki tajā negribētu atgriezties.

Taču sabiedrība savā sašutumā par viduslaikiem bieži aizmirst, ka viena no cilvēces vēstures visdrūmākajām epizodēm, šodien gandrīz vairs neiedomājamā histēriskā raganu vajāšana, ir nori​ tējusi nevis viduslaikos, bet gan drīzāk pēc tam, apgaismotajā renesanses laikmetā, rodot atbalstu daudzos šodien augsti vērtētos cilvēces draugos.

Iespējamība kā burvim vai raganai tikt sadedzinātiem sārtā, Lutera, Galileja vai Gūtenberga laikā bija daudz lielāka nekā iepriekš. Viduslaikos gan arī cilvēki reizēm tika dedzināti sārtā, taču iemesls tam bija galvenokārt ķecerība vai nepakļaušanās visvarenajai baznīcai. Raganu procesi, kādus mēs redzam mūsdienu kinofilmās, ar to absurdām apsūdzībām laika apstākļu uzburšanā, gulēšanā ar sātanu, nepatīkamu kaimiņbērnu noburšanā vai orģijās un jāšanā uz slotas kāta, ar kādām vēlāk vērsās gandrīz vai pret ikvienu, kas atšķīrās no pārējiem, — tāda kolektīva vājprāta viduslaikos nebija. īstais raganu medību neprāts sākās vēlāk, aptuveni 1400. gadā, vispirms ar atsevišķiem procesiem: pret kādu eksaltētu mistiķi, pret rīkstnieku, ķeceri, burvi utt. Tajos laikos tas nebija nekas neparasts. Tad, 1419. gadā, Šveices pilsētā Lucernā kādā procesā pirmo reizi izskan vārds hexereye un Bāzeles koncils ieinteresējas par šo jautājumu. Tomēr par raganu vajāšanas histēriju vēl nevar runāt (arī tad vēl ne, kad 1431. gadā uz sārta sadedzina Svēto Johannu jeb Žannu d'Arku: viņa bija drīzāk politiskas izrādes upuris, kā to uztvēra ari lielākā dala šī notikuma dalībnieku).

Masveidīgo, histērisko raganu medību vājprātu vēsturiski var salīdzināt vienīgi ar nacistiskajām rasisma izpausmēm. Tas līdzīgi kamīna ugunij, kas uzreiz neiedegas, sākumā izplatījās lēnām, vispirms atsevišķos Alpu pakājes reģionos, līdz 1487. gadā, gandrīz vienlaikus ar renesanses sākumu, pēc raganu procesu kārtības noteikumus saturošās dominikāņu mūka Heinriha Insitorisa grāmatas Malleus Maleficarum ("Raganu veseris") parādīšanās at​klātībā, šī histērija sāk aptvert plašus apgabalus. Insitorisa grāmatā un vēl citos tajā laikā iznākušajos darbos tiek šķietami zinātniski pierādīts, ka raganas eksistē, teorētiski iztirzātas problēmas, kāpēc viņas eksistē, kādas ļaunas lietas tās dara un, protams, arī, kā ar tām jārīkojas.

Tikai vadoties no moto "Briesmas atklātas, briesmas novērstas", raganu dedzināšana kļūst par valstisku uzdevumu, tikai simt gadu pēc viduslaiku beigām, raganu medības kļūst par pilsoņu pienākumu.

Vairākos viļņos, it īpaši laika posmā no 1560. līdz 1630. gadam, šis ārprāts veļas pāri Vācijai, Francijai, Austrijai, Itālijai, Anglijai, Skotijai, Krievijai un Skandināvijai. To nevirza trula māņticība, bet gan izglītoti juristi un akurāti ierēdņi, kas labi pārzina savu specialitāti un likuma paragrāfus un kurus nekādā ga​dījumā nevar uzskatīt par atpalikušiem un naiviem.

"Tie bija zinātnieki, universitāšu profesori, augsti cienījami teologi, filozofi un juristi, kas gadsimtiem ilgi baznīcas apstrīdēto raganu eksistenci pasludināja par patiesu un viņu vajāšanu par nepieciešamu." (Gerhards Prause) Kad, piemēram, labi izglītotais un humāni noskaņotais ķeizars Maksimiliāns I, kurš pret raganu vajāšanas māniju izturējās gana skeptiski, lūdza kādam humānistam problēmas vērtējumu, viņam raganu eksistence tika šķietami zinātniski pamatota (tik daudz par zinātnisku vērtējumu nopietnību). Arī slavenais ārsts Paracelzs un daudzi reformatori, to skaitā Mārtiņš Luters, raganu vajāšanu uzskatīja par pareizu un bieži uzsvērti pieprasīja, lai tās bez jebkādas žēlastības tiktu noga​linātas, — buršana un raganas nešaubīgi esot velna iestādījums.

Kas īsti izraisīja šī vispārējā vājprāta uzplūdus, vēl šodien ir mīkla. Vai tā bija pārcentīga reliģiozitāte (tas ir apšaubāmi, jo visdedzīgākie raganu mednieki bija laicīgas personas), vai vīriešu bailes no "mūžam neizpētāmā sievišķā" (arī tas ir apšaubāmi, jo tika dedzināti arī vīrieši, dažās ziemeļu zemēs pat vairākumā), vai arī gluži vienkārši visu vērtību un normu sabrukums pēc lielajām mēra epidēmijām un citiem iepriekšējo gadsimtu postījumiem? Lai arī kādas cilvēku dvēseles ēnas puses šo procesu būtu iz​raisījušas, viduslaiku loma tajā ir neliela.

Oskar Pfister: Calvins Eingreifen in die Hexer- und Hexenprozesse von Peney 1545 nach seiner Bedeutung fūr Geschichte und Gegen- wart, Zūrich, 1947; Gerhard Prause: Trat- schkes Lexikon fūr Besserzviser, Mūnchen, 1984; Wolfgang Behringer: "Ertrāge und Per- spektiven der Hexenforschung", Historische Zeitschrift, 1989, 619.-640. Ipp.; Andreas Blauert (izd.): Die Anfange der europāischen Hexenverfolgungen, Frankfurt, 1990.

RASELS Bērtrands Rasels vienmēr ir bijis konsekvents pacifists. Dižais filozofs un matemātiķis Bērtrands Rasels, kuru uzskata par pārliecinātu pacifistu, kas neieredz jebkādu vardarbību, ne vienmēr ir bijis varas pretinieks. īsi pēc Otrā pasaules kara Rasels vairākkārt gan mutiski, gan arī rakstiski ir aicinājis amerikāņus ar atombumbām iznīcināt Padomju Savienību, lai uz visiem laikiem aizdzītu komunisma rēgu. Staļinam Rasels bija bīstamāks par Hitleru. Amerikāņu atombumba Raselam šķita esam "pēdējā cilvēces izdevība" (tā skan kāda raksta virsraksts žurnālā Cavalcade 1945. oktobri).

Vēlāk, kad viņa vārdu izmantoja Vjetnamas kara pretinieki, Rasels par šīm tēzēm vairs nekā negribēja dzirdēt. Taču, ja kādam ir laiks un patika, tas šos izteikumus var atrast žurnālu arhīvos.

Paul Johnson: Intellectuals, London, 1988, no​dala: Bertrand Russell.

REINA 1 Reina ietek Ziemeļjūrā. Stingri ņemot, nav tādas upes, kas, saukdamās par Reinu, ietecētu Ziemeļjūrā. 30 kilometru aiz Vācijas robežas Reina sazarojas Vālā un Pannerdenas kanālā, ko tuvāk ietekai sauc par Nederreinu un pēc tam par Leku. Ari Vālas turpinājumu sauc citos vārdos, piemēram, Mervede, Jaunmāsa un Jaunvatervega.

REINA 2 Reina kļūst aizvien netīrāka. Kopš 1960. gada, kad viens no šīs grāmatas autoriem Reinā pie Maincas mācījās peldēt, upe ir kļuvusi vienīgi tīrāka. Attīrīšanas iekārtas un notekūdeņu neiepludināšana upē kopš septiņdesmitajiem gadiem nepārtraukti samazina piesārņojumu ar rūpniecības notekūdeņiem un smagajiem metāliem (dzīvsudrabu, kadmiju). Šodien Reinā tāpat kā pirms simt gadiem

jau atkal dzīvo 40 zivju sugu, sākot ar zušiem un asariem līdz pat lašiem un zandartiem.

RELIĢIJA IR OPIJS tautai" Šī tēlainā teiciena autors ir Novāliss un nevis, kā daudzi domā, Ļeņins vai Markss. "Jūsu tā saucamā reliģija iedarbojas vienīgi kā opiāts: kairinoši, apdullinoši, mazinot vājuma sāpes," 1798. gadā raksta Novāliss.

Lielāko dalu spārnoto teicienu, ko mūsdienās piedēvē marksistiem, īstenībā radījuši citi. Izteiciena "Strādniekiem nav nekā cita, ko zaudēt, kā vienīgi savas važas" autors ir vannā nogalinātais un ar to slavens kļuvušais Žans Pols Marats. "Visu zemju proletārieši, savienojieties!" radījis Karls Šapers.

Jēdzienu "proletariāta diktatūra" dzīvē laidis Blankī. Sentence "No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzībām" pieder Luijam Blānam.

Paul Johnson: Intellectuals, London, 1988, it īpaši nodala par Kārli Marksu; Georg Biich- mann: Geflugelte Worte, Ex Libris, 6. izd., Frankfurt, 1991.

REMBRANTA "NAKTSSARDZE" Rembranta gleznā "Naktssardze" attēlota naktssardze. Šī Rembranta visslavenākā glezna vispirms bijusi pazīstama ar nosaukumu "Fransa Banninga Koka vienība". Šī strēlnieku vienība parādīta gaišā dienas laikā, dodoties uz parādi vai arī uz strēlnieku svētkiem.

Par "Naktssardzi" glezna kļuvusi tikai vēlāk, kad tā, ilgus gadus karādamās virs Amsterdamas rātsnama kamīna, dūmu un kvēpu ietekmē ieguvusi mākslinieka iecerei neatbilstošo naksnīgi drūmo noskaņu. Šodien glezna izstādīta Amsterdamas Valsts muzejā.

RĪSI Dabiskie brūnie rīsi satur visas mums nepieciešamās barības vielas. Daži sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados cienā nākušā makrobiotiskā uztura piekritēji vēl vienmēr aizstāv brūnos rīsus.

Brūnos rīsus, karā uzvarējušo Vjetnamas komunistisko dumpinieku barību, gan toreiz, gan arī šodien daudzi vērtē kā visu ēdienu ēdienu, kā pilnvērtīgu pārtiku, kas aizstāj visus pārējos uzturlīdzekļus. Īstenībā brūnie rīsi kā vienīgā barība rada nopietnas briesmas cilvēka dzīvībai — tajos pilnīgi trūkst vitamīnu A, B12 un C, arī dzelzs un kalcija saturs ir tik zems, ka vajadzētu apēst milzīgus daudzumus rīsa, lai šo iztrūkumu kompensētu (R. M. Deutsch, 27. Ipp.) Žurnāls California's Health citē kādu makrobiotiskā uztura sludinātāja Džordža Osavas un viņa stingrās brūnā rīsa diētas piekritēju: "Dārgais Dr. Osava," raksta kāda jauna dāma, "man ir 24 gadi. Kopš februāra es sekoju Jūsu makrobiotiskajiem norādījumiem. Diēta nr. 7 (brūnie rīsi) un nedaudz dārzeņu.

Tagad esmu uz gultas. Tas ilgst jau trīs nedēļas; esmu nokritusies svarā par 35 mārciņām. Kājas man sāp, es vairs nevaru paskriet. Taču es esmu pārliecināta, drīz man kļūs atkal labāk, un sāpes pāries. Loti vēlētos dzirdēt Jūsu padomu. Makrobiotika man nozīmē ceļu uz brīvību, laimi un taisnīgumu. Es esmu Jums tik loti pateicīga par to, ka parādījāt mums šo brīnišķīgo ceļu."

Pēc neilga laika jaunā sieviete, tagad jau garīga un fiziska invalīde, nomira — nāves iemesls bija smagas formas skorbuts, ko viņa bija ieguvusi deviņus mēnešus ēdot vienīgi brūnos rīsus.

R., M. Deutsch: Realities of nutrition, Palo Alto, 1976, it īpaši 2. nodala; E. Williams: "Macrobiotics", California's Health, 12. 1971.

ROLANDS "Rolanda dziesmas" varonis bija jauns karotājs un Kārļa Lielā brāļadēls. Pretēji tam, par ko mūs grib pārliecināt dažs labs piemineklis un varoņteikas, īstais Rolands nebija ne jauns, ne arī Kārla Lielā radinieks.

Kad Kārlis Lielais 778. gadā pēc ne visai veiksmīga karagājiena pret mauriem pāri Pirenejiem devās atpakaļ uz Franciju, vina arjergardam Ronsevales ielejā uzbruka baski. Kārla sekretāra un ministra Eginharda sacerētajā ķeizara biogrāfijā īsi teikts: "Šajā kaujā tika nogalināti senešals Egiberts, pfalcgrāfs

Anshels, Bre- tanas prefekts Hruodlands (t. i., Rolands) un vēl vairāki citi."

No šīs īsās zinas divus vai trīs gadsimtus vēlāk kāds ar bagātu fantāziju apveltīts dzejnieks radīja slaveno "Rolanda dziesmu", kurā arjergardam piekomandētais, daudz pieredzējušais Bretanas prefekts klust par ķeizara brāļadēlu un salīdzinoši neliela sadursme — par milzīgu neveiksmīgu kauju. Arī konkrētā uzbrukuma vieta, uzbrucēju identitāte ("Rolanda dziesmā" tie ir pagāniski mauri, taču īstenībā bijuši kristīgie baski), tāpat kā slavenais rags, ar kuru mirstošais Rolands sauc palīgā galveno armiju, šķiet, ir brīvi izdomāti.

Islāma avotos šis notikums nav pieminēts nevienā vietā, acīmredzot tas uz Spānijas mauriem nav atstājis lielu iespaidu. Ka tieši kāds līdz tam maz pazīstams Bretanas markgrāfs šādā veidā kļūst nemirstīgs un vēl šodien daudzos Vācijas tirgus laukumos simbolizē valsts sargu, ir viena no daudzajām nejaušībām, ar kādām vēs​ture mūs ne vienu vien reizi pārsteigusi.

Jacques D. de Bayac: Kari der Grofie: Leben und Zeit, Herrsching, 1986; Wie geschah es uiirklich?

Stuttgart, 1990.

ROMADURS Šī siera dzimtene ir līdzīga nosaukuma pilsēta. Pilsētas vai ciema ar nosaukumu Romadur nav nekur Francijā. Romadur drīzāk nozīmē "pikants aromāts" (sal. franču odeur 'smarža', taču varbūt šis apzīmējums saistāms ar franču ramadouer 'pielabi​nāt'?). Ar šo nosaukumu apzīmē aitas vai kazas sieru, ko izgata​vojuši Pireneju gani un kas tiek ražots arī vēl mūsdienās.

Walter Zerlett Olfenius: Aus dem Stegreif, Ber- lin, 1943.

RULETE Rulete ir salīdzinoši godīga laimes spēle. Eiropas ruletes ratam ir 36 pārmaiņus sarkani un melni lauciņi ar skaitļiem no 1 līdz 36 un vēl viens, parasti zaļš, lauciņš ciparam nulle. Tādējādi varbūtība, ar kādu noteikts skaitlis, piemēram, 13, parādās, līdzinās precīzi 1/37 daļai, un, tā kā banka pie precīza trāpījuma izmaksā trīsdesmitseškārtēju iemaksu, vidējais jeb gaidāmais laimests šādā spēlē sastāda tieši 36/37 daļas no iemaksas. Ja no tā atskaita pašu iemaksu, vidējais zaudējums no katras iemaksātās markas ir 1/37.

"Salīdzinot ar 50% vidējo zaudējumu skaitļu izlozēs, 1/37 jeb 2,7% vidējais zaudējums īstenībā ir humāns," saka spēļu namu īpašnieki. "Rulete attiecībā pret spēlētāju ir daudz godīgāka nekā citas laimes spēles. Nevienā citā spēlē dalībnieka zaudējumi nav tik mazi."

Taču šis arguments ir nepareizs, kā liecina to spēlētāju pieredze, kuri vakaros iznāk no spēļu klubiem. Dažiem laimests viegli nācis, citiem pat vairāk nekā viegli, taču lielākā dala spēlētāju ir zaudējuši, turklāt vidēji vairāk par 2,7 procentiem. Šis vidējais 2,7% zaudējums attiecas tikai uz vienu vienīgu spēli, t.i., uz vienu vienīgu lodītes metienu. Bet kurš gan vakarā spēlēs tikai vienu vie​nīgu reizi?

Ja atkārtoti iemaksā vienādu summu uz vienu un to pašu skaitli, pēc divām spēlēm vidējais zaudējums sasniedz jau 5,4%, pēc trim spēlēm 8,1% un pēc 20 spēlēm jau 54% no iemaksas — tātad nevis mazāk, bet gan vairāk par to, ko zaudē skaitļu izlozēs. Pēc 37 spēlēm zaudēta jau visa iemaksa.

Lēnāk iemaksu zaudē, izvēloties vienu no diviem iespējamiem: pāri vai nepāri, sarkano vai melno, manque (1-18) vai passe (19-36). Šādā gadījumā banka pie "nulles" neiekasē visu iemaksu, bet tikai pusi no tās, kas atbilst vidējam 1/74 vai 1,35% zaudējumam. Spēlējot šādā veidā, visu iemaksu zaudē nevis 37, bet tikai 74 spēlēs.

Arī ar dažādām iemaksām, kādas iesaka daudzas šīs spēles sistēmas, ilgstoši laimēt nevar.

Visvienkāršākā no šīm sistēmām izskatās šādi: "Liec noteiktu iemaksu uz vienu no diviem, piemēram, uz sarkano. Ja uzkrīt sarkanais, paņem savu laimestu. Ja melnais — dubulto iemaksu. Ja pēc tam uzkrīt sarkanais, saņem laimēto. Ja tomēr atkal parādās melnais (pasarg Dievs!), dubulto iemaksu vēlreiz. Ja tagad nāk sarkanais, izņem laimestu. Ja nu muļķīgā kārtā vēlreiz uzkrīt melnais, dubulto savu iemaksu vēl​reiz, līdz kaut kad nebūt parādīsies sarkanais." Šāda sistēma šķiet droša pat idiotiem: vienalga, kad sarkanais parādīsies — ar varbūtības pakāpi 1

tas kaut kad parādīsies — iegūtais laimests būs pietiekams, lai segtu visas iepriekšējās iemaksas plus tīrais laimests pirmās iemaksas apmērā.

Diemžēl šo sistēmu īstenot traucē spēlētāja ierobežotais kapitāls, resp., iespējamās iemaksas maksimālais lielums. Ar 1000 marku lielu kapitālu, pirmo reizi iemaksājot 10 markas, jau pēc 7 spēlēm būs sasniegtas 640 markas, kuras ar spēlētāja rīcībā esošo kapitālu vairs nevarēs dubultot. Pat ar 10 000 marku lielu sākumkapitālu jau pēc 10 spēlēm iemaksas dubultošana vairs ne būs iespējama. Ka tik bieži atkārtoti parādīsies sarkanais vai melnais, ir diezgan mazticami, taču, kad tas notiks, jo lielāks būs uz​krātais zaudējums. Tādējādi galu galā, ari izmantojot šo stratēģiju, saglabājas vidējais zaudējums.

Walter Krāmer: Denkste! Trugschlūsse aus der Welt des Zufalls und der Zahlen, Frankfurt, 1995.

s Kas sirdij svešs, to ari galva nepieņem.

Arturs Šopenhauers SAAUKSTĒŠANĀS Saaukstējas no aukstuma. Saaukstēšanās slimības izraisa vīrusi, nevis aukstums. Mēs saslimstam, ja aplipināmies, bet ne tad, kad esam saluši vai izmirkuši.

Ir dažādi iemesli, kāpēc saaukstēšanos bieži saista ar salšanu vai izmirkšanu. Piemēram: aukstā laikā mēs biežāk nekā siltā laikā uzturamies kopā ar citiem cilvēkiem slēgtā telpā. Tas veicina vīrusu pārnēsāšanu. Salšana var ari vājināt mūsu pretošanās spējas vīrusiem. Lai kādi arī būtu patiesie saaukstēšanās iemesli, sal​šana tā noteikti nav.

SADERINĀŠANĀS Saderināšanās ir nesaistošs nodomu paziņojums. Rakstisks vai mutisks paziņojums par saderināšanos, vai tas būtu izteikts slepeni, vai arī izsludināts avīzē, ir tāds pats līgums kā visi citi. Pret tā laušanu nevar ierosināt tiesas procesu, bet partneri, kurš bez iemesla saistības pārtraucis, var darīt atbildīgu par zaudējumiem. Sieviete, kas, paļaujoties uz drīzām kāzām, pamet darbu, vai vīrietis, domādams, ka dzīvos pie sievas, aiziet no sava dzīvokļa — abi var no vārda lauzēja prasīt zaudējumu atlīdzību.

Pamatoti iemesli saderināšanās atsaukšanai ir: neuzticība, mīlestības trūkums, kavēšanās ar laulībām, veneriskās slimības, ari neprasme saimniekot, partnera ticības pieņemšanas solījuma nepildīšana. Nepamatots iemesls ir pēkšņa iemīlēšanās citā personā — šādā gadījumā atstātais vai atstātā var izvirzīt pretenzijas.

Vienīgais priekšnosacījums: saderinoties abiem partneriem jābūt rīcībspējīgiem, pirmām kārtām vecākiem par 18 gadiem. Nepilngadīgo saderināšanās ir spēkā vienīgi tad, ja ir likumīgo pārstāvju piekrišana.

Michael Scheele und Reinhard Wetter: Rat- geber Recht, 2. izd., Mūnchen 1990.

SALDUMI Saldumi bērnus padara niķīgus. "Tā vienmēr saka," raksta Vācijas Uztura biedrības prezidents.

"Pierādījumu tam nav. [..] Ir bērni, kuri patiešām kļūst mierīgāki, ja vecāki saprotoši mēģina tos atturēt no saldumu lietošanas. Šādu efektu varētu izraisīt vecāku intensīva pievēršanās bērnam — t. i., pastiprinātās uzmanī​bas terapija.

"Machen Bananen glūcklich?", Test Spezial: Emāhrung, 1993.

SALOME Uz Hēroda meitas Salomes sirdsapziņas ir Jāņa Kristītāja nāve. Šajā jautājumā būtu labojami pat divi maldīgi priekšstati.

Pirmkārt, Bībelē nevienā vietā Jāņa Kristītāja nāve nav saistīta ar Salomes vārdu. "Savā dzimšanas dienā Hērods ielūdza savus galminiekus un virsniekus kopā ar dižciltīgākajiem Galilejas pilsoņiem uz svētku maltīti," raksta evaņģēlists Marks. "Ieradās Hē- roda sievas Hērodijas meita. Viņas deja Hērodam un viesiem iepatikās tik ļoti, ka ķēniņš tai teica: "Tu vari vēlēties, ko vien gribi — es tev to došu, kaut arī tā būtu puse no manas valstības." Viņa izgāja ārā un jautāja mātei: "Ko lai es vēlos?" Hērodija atbildēja: "Jāņa Kristītāja galvu.""

Taču ne Marka evaņģēlijā, ne arī Mateja evaņģēlijā — vienīgajā no pārējiem tā laika avotiem, kurā arī par šo tēmu runāts, — meitenes vārds minēts netiek: "Bet, kad tika svinēta Hēroda dzimšanas diena, Hērodijas meita dejoja viesiem." Arī šeit vārda Salome nav.

Turklāt ir visai maz ticams, ka Hērods, lai kā arī viņa meitu sauktu, būtu atļāvis tai iejaukties savās valsts lietās. Fakts, ka Hērods licis Jāni Kristītāju nogalināt, ir vēsturiski neapstrīdams, taču šī notikuma

pamatā diezin vai bija meitas deja ar plīvuru, bet gan iemesls, kura dēl diktatori visos laikos ir slepkavojuši dumpi​niekus — lai dabūtu nost no ceļa traucējošu pretinieku.

Ja tomēr Salomes motīvs ir pārdzīvojis gadu simteņus un vienmēr no jauna ticis interpretēts mākslinieku, tēlnieku un literātu darbos (Ticiāns, Pikaso, Slēfogts, Heine, Vailds un Štuks, ja minam tikai nedaudzus), par to jāpateicas cilvēku neatslābstošajai interesei par seksa un nozieguma saistību, kas rosinājusi arī daudzu citu gan patiesu, gan arī izdomātu notikumu atkārtotu atveidi mākslas darbos (Judīte un Holoferna galva, Marija Stjuarte, Mata Hari u. c.) — šāds dejas un nāves sastatījums palīdz tikt galā ar tabu, ar iekšējām bailēm un apslēptām iekārēm, šeit simultāni uz skatuves parādās dzīve, mīla, nāve, lietas, kas mūs vienmēr ir dziļi skārušas, un šo paņēmienu lasītāju ieinteresēšanai jau pazinuši arī Marks un Matejs. Parādot Jāni Kristītāju ne kā parastu politisko gūstekni, bet gan kā seksa intrigas upuri, viņi tā nāvi uz visiem laikiem ir saglabājuši kristiešu atmiņā. Tā kā dramatiski notikumi atmiņā iespiežas labāk, ja visām personām ir ari vārdi, evaņģēlijā vēl vārdā nesauktajai Hēroda meitai vēlāk ir dots vārds Salome (Hērodam patiešām esot bijusi meita ar šādu vārdu; taču vietām dejotāja tiek saukta ari par Hērodiju — tā sauca Hēroda sievu).

Gerhard Prause: Tratschkes Lexikon fūr Bes- serzvisser, Mūnchen, 1986; Ērika Wācker: "Die Darstellung der tanzenden Salome in der bil- denden Kunst zzvischen 1870 und 1920", Dis- sertation Berlin, 1993.

SĀLS 1 Ja daudz svīst, jālieto daudz sāls. "Mīts, kam var būt ļaunas sekas," raksta Mihaels Furmaneks laikrakstā Hor zu. Sāls no ķermeņa, kas zaudējis daudz ūdens, vēl papildus izsūc šķidrumu. Pārāk daudz sāls šādos apstākļos var izraisīt pat siltuma dūrienu.

Michael Furmanek: "Die 15 grofien Lūgen ūbers Essen", Hor zu 31/1995.

SĀLS 2 Sasalis un pēc tam atkusis jūras ūdens nav dzerams, jo tas satur pārāk daudz sāls. Ledus jūrā sastāv vai nu no šlūdoņa daļiņām, vai arī no paša jūras ūdens. Tā kā šlūdoņi veidojušies no saldūdens, to ledu var mierīgi kausēt un dzert.

Taču daudziem nav zināms cits fakts: ari ledus gabalu, kas veidojas no jūras ūdens, var atkausēt un dzert. Atdzesējot nepiesātinātus šķīdumus zem to sasalšanas punkta, šķīdinātājs izdalās — šajā gadījumā tas ir ūdens. Vienīgais priekšnosacījums ir, lai sāls un šķīdinātājs neveidotu tā saucamos "jauktos kristālus". Un tā kā ūdens ir šķīdinātājs bez jauktajiem kristāliem, sasalstot tas atdalās, un pēc atkausēšanas to var dzert.

SARKANAIS LAUKUMS Sarkano laukumu tā nosaukuši boļševiki. Krievu vārdam krāsnij ir divas nozīmes: 'sarkans' un 'skaists'. Maskavas Sarkanais, resp., Skaistais laukums tā saukts jau sen pirms boļševiku nākšanas pie varas. Laukuma nosaukumam nav nekāda sakara ar sarkano karogu vai ar lozungu "Austrumi ir sarkani".

SAULE Saule ir nekustīga. Protams, ka Saule, tāpat kā pārējās zvaigznes, kustas. Piemēram, relatīvi uz Piena ceļa vidu ar ātrumu 250 kilometru sekundē.

Taču daudziem nav zināms šāds fakts: Saule papildus griežas arī ap savu asi; 27 dienās ekvatorā un 31 dienā polos (šīs atšķirības rodas tāpēc, ka Saule nav līdzīgi Zemei ciets ķermenis; ekvatorā tā griežas ātrāk). Šķirklis "Sun", Microsoft CD-ROM Enzyclo- pādie Encarta, 1994.

SAVTĪGUMS Pašlabums nav savienojams ar vispārējo labklājību. Pašlabums loti labi saderas ar vispārējo labklājību. Varētu teikt pat vairāk: pēc vairākuma ekonomistu domām, pašlabums ir pat garantija vispārējai labklājībai un ekonomikas izaugsmei.

Taču jāņem vērā: savtīgums, t. i., mūsu cenšanās nodrošināt personīgo labklājību, ir jāiegrožo.

Tirgus saimniecības apstākļos tas notiek tādējādi, ka ikviens saimnieciskā procesa dalībnieks savu labumu var iegūt vienīgi tad, ja tas vienlaikus palīdz to iegūt arī citiem. Maiznieks maizītes mums nepārdod aiz tīrām simpātijām — viņš grib nopelnīt. Taksometra šoferis negaida trijos naktī pie stacijas, lai arī pēdējā vilciena pasažierus sveikus un veselus nogādātu mājās — viņš domā par nakts darba piemaksu. Arī zobārsts nestrādā virsstundas tādēļ, ka mēs aiz sāpēm nevaram gulēt — viņam jāsamaksā par jauno automašīnu. Un pat bite ne- apputekšņo ziedu, lai augs turpinātu dzīvot, bet gan tādēļ, ka tai pašai jāizdzīvo.

"Pie šādas atziņas savā laikā nāk ikviens, izjūtot to kā per​sonīgu atklāsmi." (Marks Blaugs) Sabiedrība, kas spētu funkcionēt tikai tad, ja visi līdzinātos Mātei Terēzai, uz mūsu planētas būtu lemta bojāejai.

P.S.: Pašlabumu kā cilvēku rīcības stimulu noliedz ne tikai kreisie radikāli. Jau Ādolfa Hitlera pirmajā 1920. gadā sacerētajā nacionālsociālistiskās partijas uzsaukumā lasāms lozungs "Vispārējā labklājība ir svarīgāka par pašlabumu".

Adam Smith: An inquiry into the nature and causes of the zvealth of nations, London, 1776; Mark Blaug: Systematische Theoriegeschichte der Okonomie, Mūnchen, 1971.

SEKSS Sekss pirms sporta nodarbībām samazina sportista panākumus. Šādus maldus, iespējams, izraisījusi Zigismunda Freida mācība. Freids domāja, ka cilvēkam ir tikai noteikts enerģijas daudzums (ļoti vienkāršoti formulējot). Enerģija, ko mēs izlietojam vienam mērķim, piemēram, seksam, pietrūks citām vajadzībām. Protams, arī dažs labs treneris ir atbalstījis šo mītu, tā atvieglojot sev atlētu kontroli.

Ja var ticēt nedaudzajiem šim jautājumam veltītajiem nopietnajiem pētījumiem, sekss pirms sporta sacensībām panākumus neietekmē. Tas attiecas kā uz sievietēm, tā arī uz vīriešiem. Ja kāds pēc garas mīlas nakts no rīta neizgulējies dodas uz sacensībām un negūst savām spējām atbilstošus panākumus, tur nav vainojams sekss. /. L. McCary: Sexual myths and fallacies, Nezv York, 1971; M. H. Anshel: "Effect of sexual activity on athletic performance", Physician and Sportsmedicine 1981, 65.-68. Ipp. SENDVIČI Sendvičus izgudrojis grāfs Sendvičs. Pretēji tam, kā bieži nākas lasīt, šī iecienītā starpmaltīte nav ceturtā grāfa Sendviča (1718-1792) izgudrojums. Grāfs, būdams kaislīgs kāršu spēlmanis, nelabprāt atstāja spēļu galdu. Lai nezaudētu laiku un lai nepārtrauktu spēli, viņš turpat uz vietas uzēda starp divām maizes šķēlēm ieliktu aukstas gaļas gabalu. Taču tāda maltīte jau pirms vairāk nekā 1000 gadiem bija pazīstama arī senajiem romiešiem.

Grāfa Sendviča vārdu šis ēdiens ieguvis gadījuma pēc. Pārējie spēlmaņi esot šo tikumu pārņēmuši un, lai viņiem nepārmestu sliktu uzvedību, vainu novēluši uz grāfu.

SĒRU TĒRPS 1 Melnā krāsa simbolizē sēras. Paradums bērēs valkāt melnas drānas radies ne tik daudz tādēļ, ka mēs sērojam par aizgājušajiem, bet drīzāk tāpēc, ka mēs no tiem baidāmies. Tas balstās uz ticējumu, ka mirušā gars nepazīs melnās drānās tērptos pavadītājus, kurus tas varbūt gribētu vajāt. Citiem vārdiem sakot, melno drānu iemesls bija ne tik daudz sēras par cita nāvi, kā bailes pašam no savējās.

R. Brasch: Dreimal schzvarzer Kater, Wiesba- den, 1968.

SĒRU tĒrjps 2 ' Melns ir universāla sēru krāsa. Ķīniešiem sēru krāsa bieži ir balta vai sarkani violeta, ēģiptiešiem dzeltena, persiešiem brūna un čigāniem sarkana.

SFINKSA 1 Sfinksas degunu sabojājuši laika apstākli un erozija. Gīzas sfinksa savu degunu nav zaudējusi laika apstākļu dēl. To 19. gad​simtā, vingrinoties šaušanā ar lielgabaliem, sapostījuši turku ka​ravīri.

Reizēm šo vandalismu piedēvē arī Napoleona Bonaparta armijas vīriem, kas 1798./99. gada

karagājiena laikā esot šāvuši uz sfinksu. Taču šāda versija, ņemot vērā, ar kādu cieņu Napoleons izturējās pret kultūras vērtībām, ir maz ticama.

C. W. Ceram: Gotter, Grāber und Gelehrte, Reinbek, 1972.

SFINKSA 2 Gīzas sfinksa vienmēr ir izskatījusies tāda pati kā mūsdienās. Sfinksu pirms 4500 gadiem izcirta klintī un sākotnēji, ja neskaita degunu, tā izskatījusies gandrīz tāda pati kā šodien. Taču gadsimtu gaitā to aprakušas tuksneša smiltis, tā ka 20. gadsimta sākumā bijusi redzama vairs vienīgi galva. 70 metru garais ķer​menis dienas gaismu no jauna ieraudzījis tikai 1920. gadā.

SIERS Peles loti iecienījušas sieru. Peles ēd loti dažādas lietas — sviestu, auzu pārslas, šokolādi, šķiņķi — visu, ko tās atrod virtuvē. Pēc vairākuma zoologu domām, siers nav pelu visiemīļotākā barība. Maldīgais priekšstats radies droši vien tāpēc, ka agrāk galvenokārt siers tika atstāts neapsegts virtuvē vai pieliekamajā telpā un tāpēc pelēm bija viegli pieejams.

SIFILISS Sifilisu Eiropā ieveduši spāņu jūras braucēji. Kad vaina kādā neveiksmē jānovēl uz citu pleciem, cilvēki vienmēr ir parādījuši loti bagātīgu izdomu. Tā arī vel tagad daudzi eiropieši domā, ka sifilisu Eiropā, atgriežoties no Amerikas, ieveduši spāņu jūras braucēji (līdzīgi kā amerikāņi nepatiesi vaino eiropiešus tuberku​lozes izplatīšanā). īstenībā Eiropā ar sifilisu slimojuši jau ilgi pirms Kolumba — vienīgi šo slimību toreiz sauca citādi.

Taču simptomi — čūlas, mezgli, plaši ādas izsitumi, reizēm arī aizsmakums un matu izkrišana — bija jau izsenis novēroti pie slavenām un mazāk slavenām personām, kuras tad arī, pašas to nezinādamas, mirušas no sifilisa.

Pirmo reizi vārds "sifiliss" parādās kādā 1530. gada dzejojumā, kurā nelaimīgs aitu gans vārdā Sifils Syphilus) lielas tveices laikā nolād sauli. Par sodu dievi viņam uzsūtījuši "jaunu" slimību, ko sāka devet tās it kā pirmā upura vārdā. Tā kā šis nosaukums izplatījās vienā laikā ar Amerikas atklāšanu, cilvēki, kā tas bieži šādos gadījumos notiek, iedomājās, ka starp šīm divām parādībām jābūt kādai sakarībai.

Kari Sudhoff: Kurzes Handbuch der Ge- schichte der Medizin, Berlin, 1922.

SILUETI Šķēru griezumi jeb "silueti" nav franču grāfa Etjēna de Silueta (1709-1767) izgudrojums. Jau ilgi pirms tam bija pazīstami no ēnas zīmēti personu profili. Grāfa saistība ar šķēres griezumiem radusies citādā ceļā: Siluets bija Francijas galvenais nodokļu piedzinējs, taču viņš savas prasības pret pavalstnieku naudas makiem pārspīlēja tik loti, ka to no šī posteņa atlaida. Vēlāk vārdu "siluets" sāka izmantot kā apzīmējumu kādas lietas reducēšanai līdz absolūti nepieciešamajam.

SIMTGADU KARŠ Simtgadu karš ilga simts gadu. Tā saucamais Simtgadu karš starp Franciju un Angliju viduslaikos patiesībā ilga 114 gadus, no 1339. gada līdz 1453. gadam. Tas sākās, kad izmira Francijas Ka- petingu dinastija un Anglijas karalis Edvards III, pretendēdams uz vakanto troni, Franciju aneksēja. Franči aizstāvējās, un pēc mainīgiem cīnu iznākumiem angli galu galā 1453. gadā bija spiesti atkāpties, paturot sev vienīgi Lamanša šauruma salas un Kalē (līdz 1558. gadam angļu pakļautībā). Šķirklis "Hundertjāhriger Krieg", Brockhaus Enzyclopādie, 19. izd., Mannheim, 1990.

SIRDS Cilvēkam sirds atrodas kreisajā pusē. Mūsu sirds neatrodas ne kreisajā, ne arī labajā pusē, bet gan krūškurvja vidū, tieši aiz krūšu kaula starp labo un kreiso plaušu.

SKAITLI Gadījuma skaitļos pirmo ciparu 1-9 biežums ir vienāds. ko jūs teiktu par šādām derībām? — Ņemam kādu avīzi, grāmatu vai arī Bībeli, un partneris liek mums sameklēt kādu gadījuma skaitli, piemēram,

trešo skaitli no apakšas piektajā lapaspusē. Neviens šo skaitli nav redzējis. Tagad partneris sāk minēt: "Šī skaitļa pirmais cipars ir mazāks par 4!" Un, lai viss būtu godīgi, netiek nosaukti telefona numuri un gadu skaitļi (tajos mazie sākuma cipari parādās biežāk nekā lielie).

Lielākā daļa cilvēku labprāt ielaižas uz šādām derībām. Viņi spriež: "Pirmajā vietā var atrasties ikviens no cipariem 1-9. Nav pamata domāt, ka kāds no tiem varētu parādīties biežāk par citiem. Tātad varbūtības pakāpe, ar kādu katrs no šiem cipariem parādās, ir 1/9. Varbūtība, ar kādu pirmo vietu ieņems skaitlis 4 vai kāds cits lielāks par to, tātad līdzinās 6/9 = 2/3. 1, 2 vai 3 pirmajā vietā būs tikai 3/9 = 1/3 gadījumos. Tātad varbūtība, ka pirmajā vietā parādīsies skaitļi no 4 līdz 9, ir divreiz lielāka nekā skaitļu no 1 līdz 3 parādīšanās ticamība; tādējādi, ilgstoši spēlējot, var vienīgi laimēt."

Taču šāds secinājums ir nepareizs. īstās skaitļu no 1 līdz 9 pirmās vietas varbūtības pakāpes ir šādas: Pirmais cipars Varbūtība 1 30,1% 2 17,6% 3 12,5% 4 9,7% 5 7,9% 6 6,7% 7 5,8% 8 5,1% 9 4,6% Tabulā parādītās varbūtības pakāpes ir aprēķinātas, pieņemot, ka izvēlētā skaitļa logaritmā vietā aiz komata ir kāds no intervālā (0,1) vienādi sadalītiem nejaušiem mainīgajiem (šeit būtu nepieciešams nedaudz iedziļināties varbūtības teorijā, sk. W. Krāmer, 1995). Galvenais, ka iepriekš minētais pieņēmums loti labi saskan ar empīrisko pieredzi, un mēs paši šādās derībās esam laimējuši krietni daudz naudas.

S. Nezvcomb: "Note on the frequency of the use the different digits in natūrai numbers", American Journal of Mathematics 4, 1891, 39.-40. Ipp.; F. Benford: "The law of anomalous numbers", Proceedings of the Philosophical Society 78,1938, 551.-572. Ipp.; Walter Krāmer: Denkste!

Trugschlusse aus der Welt des Zufalls und der Zahlen, Frankfurt, 1995.

SKALPS Skalpēšanu izgudrojuši indiāņi. Uzvarētā ienaidnieka galvas āda kā trofeja bija pazīstama jau senatnē. Ja varam ticēt grieķu vēsturniekam Hērodotam, jau skiti skalpējuši savus pretiniekus. Šāds paradums bijis ari dažām Rietumsiblrijas tautām un senajiem persiešiem.

Amerikas indiāņu vidū skalpēšana bijusi mazāk izplatīta. Daži vēsturnieki pat apšauba, vai indiāņi pirms balto cilvēku ienākšanas vispār šo paņēmienu praktizējuši. Pārsvarā tie bija baltie un nevis indiāņi, kas mežonīgajos rietumos to apgūšanas sākumposmā skalpēja uzvarētos pretiniekus (lai iegūtu par nogalināta​jiem indiāņiem izsolīto prēmiju, kā pierādījumu vajadzēja uzrādīt skalpu).

Sākotnēji skalpēšana bija izplatīta tikai tagadējo ASV austrumos, ap Sentlorensas upes lejasteci, un pie Grančako Dienvidamerikā. No turienes tā izplatījās pa visu Centrālo un Ziemelrie- tumameriku.

Indiāņi ar iegūtajiem skalpiem apliecināja savu karotāja cieņu. Tos bieži noņēma vēl dzīvam upurim. (Un, kā apliecina Karla Maja romāna "Vinetū" varonis Sems Hokinss, viens otrs galvas ādas novilkšanu pat izturējis un palicis dzīvs.) Šķirklis "Scalping", Encyclopedia Britannica, Chicago, 1985.

SLIEKAS Ja slieku pārdala uz pusēm, abas daļas turpina dzīvot. Ja slieku vida pārdala uz pusēm, izdzīvo tikai priekšējā dala. Pakaļējā dala griezuma vietā izveido

jaunu asti. Tai tagad ir divas astes, bet nav galvas, tāpēc tā nevar uzņemt pārtiku un izdzīvot.

Ja turpretī no sliekas priekšgala atdala tikai nelielu gabaliņu, nobeidzas atdalītais gabals, un atlikumam izveidojas jauna galva. Svarīgi ir, lai nesadalīti paliktu reģeneratīvie orgāni, kuri atrodas starp sliekas devīto un piecpadsmito segmentu (kopumā sliekas ķermeņa segmentu skaits var sasniegt 180).

G. Dircksen: Tierkunde, Bd. II: Wirbellose Tiere, Mūticheti, 1967.

SMĒĶĒTĀJI 1 Smēķētāji mirst ātrāk par citiem. Smēķētāji mirst ātrāk par citiem, bet ne jau tikai tāpēc, ka viņi smēķē. Smēķētāji arī biežāk izdara pašnāvību nekā pārējie, tos biežāk noslepkavo, un biežāk tie cieš arī autoavārijās.

Pēc psihologu domām, pastāv tā saucamā "smēķētāja personība": tie ir cilvēki, kas daudzējādā ziņā dzīvo bīstamāk nekā citi; arī bez tabakas tie nomirtu ātrāk. Šādi veidotā zaudēto gadu dala jāatrēķina nost, ja gribam zināt, kādu laiku no dzīves mums atņem tieši smēķēšana. Šveices ekonomisti Roberts Lejs un Tomass Šaubs ir izdarījuši aprēķinus atbilstoši Šveices apstākļiem un konstatējuši, ka smēķētāji (vīrieši) vidēji nodzīvo 68 gadus, īstie nesmēķētāji 72 gadus un "hipotētiski" nesmēķētāji — 71 gadu (balstoties uz Šveices toreizējo un šobrīd jau novecojušo mirstības statistiku). īsti nesmēķētāji ir cilvēki, kas nesmēķē nekādos apstākļos, "hipotētiskie" nesmēķētāji turpretī ir tādi, kas nesmēķē nikotīna trūkuma dēl. Citiem vārdiem sakot, ceturtdaļai no smēķētāju zaudētajiem dzīves gadiem ar smēķēšanu nav nekāda sakara.

Robert Leu, Thomas Schaub: "Der Einfluļi des Rauchens auj die Mortalitāt und die Lebenserzvartung der Schzveizer Wohnbevdlkerung", Schzveizerische Medizinische Wochenschrift 113, 1983, 3.14. Ipp. SMĒĶĒTĀJI 2 Smēķēšana vienmēr ir kaitīga veselībai. Tīrais smēķēšanas kaitīgums mūsu veselībai ir visiem zināms. Taču netiek ņemts vērā, ka smēķēšana var arī aizkavēt tādas saslimstības kā parkin- sonisms un Alcheimera slimība, ļa var ticēt šim jautājumam veltītajiem pētījumiem, iespējams, ka cigarešu smēķēšana pozitīvi ietekmē smadzeņu šūnu novecošanos — tās, lietojot nikotīnu, atmirst lēnāk.

Kā īsti izskaidrojams šis mehānisms, šobrīd vēl nav zināms. Pastāv hipotēze, ka ir kāda sakarība starp cigarešu dūmos esošo nikotīnu un ķīmisko vielu acetilholīnu, kas vada elektriskos impulsus no vienas smadzeņu šūnas uz citām.

Ar to, protams, nekas nav pateikts par tīro smēķēšanas efektu, kas pārsvarā noteikti ir negatīvs. Taču tik milzīgu ļaunumu, kā to nepārtraukti apgalvo, smēķēšana veselībai varbūt tomēr neno​dara.

Ian Mundell: "Peering through the smoke screen", The Nezv Scientist, 9. 10. 1993.; Daniel S. McGehee u. c.: "Nicotine Enhancement of Fast Excitatory Synaptic Transmissioti in CNS by Presynaptic Receptors", Science 269, 1995, 1692.-1696. Ipp. SOS SOS nozīmē Save our souls! ("Glābiet mūsu dvēseles!").

Nelaimes signāls SOS nav vārdu Save our souls, ne arī Save our ship ("Glābiet mūsu kuģi") vai Stop other signāls ("Pārtrauciet citus signālus"), vai arī kādu citu vārdu saīsinājums kaut vai vienkārši tāpēc, ka ne visi potenciālie glābēji saprot angliski. Gadsimta sākumā starptautiski vienojās par šo signālu, tāpēc ka tas viegli pārraidāms ar Morzes ābeces zīmēm: …- … (trīsreiz īss, trīsreiz garš un trīsreiz īss signāls).

William und Mary Morris: Dictionary of word and phrase origins, New York, 1962.

SPAGETI Spageti dzimtene ir Itālija. Itālijā spageti kļuva populāri tikai pēc 13. gadsimta. To īstā dzimtene ir Ķīna. No turienes Marko Polo tos vienā no saviem diviem lielajiem ceļojumiem atvedis uz Eiropu.

SPĀRES Spāre dzeļ. Spāres ir kukaiņi, kas ietilpst spāru kārtā (Odo- nata). Neviens no šīs kārtas kukaiņiem nedzel.

SPEKULANTI 1 Spekulanti mūsdienu saimnieciskajā dzīvē ir destabilizējošs faktors. Spekulanti ir cilvēki, kas preces vai vērtspapīrus nepērk lietošanai, ražošanai vai arī procentu un dividenžu dēl, bet gan tāpēc, ka viņi cer uz cenas paaugstināšanos. Viņi pērk tādēļ, ka tiem šķiet, ka tobrīd kaut kas ir loti lēts un ka vēlāk to ar lielu pelņu varēs pārdot. Šā intereses trūkuma dēl par pašām precēm vai vērtspapīriem spekulantus bieži sauc par parazītiem un miera traucētājiem, kas, pirmkārt, pašiem neko nedarot, iedzīvojas uz citu rēķina (sk. nākamo šķirkli), un, otrkārt, šajā procesā rada ju​cekli ekonomikā. īstenībā spekulanti ir visādā ziņā noderīgi radījumi. He nekādā gadījumā nav parazīti, kas regulārās saimnieciskās dzīves svārstības padziļina vēl vairāk, bet gan gluži otrādi — izlīdzinošs faktors, sava veida amortizators, kas vājina satricinājumus un ekonomiskās norises padara efektīgākas.

"Labi organizētā konkurences tirgū konkrētā laikā un konkrētā vietā ir vienota cena. Par to jāpateicas profesionālu spekulantu darbībai. Viņi iejaucas tirgū un, uzzinot par cenu atšķirībām, attiecīgās preces tūlīt iepērk par zemāku cenu, lai pārdotu tās dārgāk, tādā veidā paši iegūstot pelņu un vienlaikus izlīdzinot ce​nas." (Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Semjuelsons) Šāda cenu izlīdzināšana laika gaitā uz ekonomiku iedarbojas pozitīvi. P. Semjuelsons min piemēru ar labības cenām: "Lai nevienā brīdī nerastos trūkums, jābūt drošiem, ka ražas pietiks visam gadam. Taču, tā kā nav likuma par labības krājumu regulēšanu, rodas jautājums, kā šo problēmu atrisināt. Atrisinājumu dod spekulantu tiekšanās pēc pelņas."

Jo, "ja nebūtu spekulantu, kas (1) rudenī par zemākām cenām iepērk dalu ražas, (2) to kādu laiku nepārdod un (3) vēlāk, kad cenas atkal paaugstinās, šo labību laiž tirgū", tad cenas rudenī kristos vēl vairāk un, ja pčc dažiem mēnešiem pārdošanā nebūtu gandrīz nemaz labības, tās cena pieaugtu milzīgos apmēros".

Paul Samuelson, William Nordhaus: Volks- zvirtschaftslehre, 8. izd., Koln, 1987.

SPEKULANTI 2 Spekulanti dzīvo uz citu cilvēku rēķina. Spekulanti savu pejņu iegūst no pārējiem spekulantiem. Pēc ekspertu domām, šie nedrošie darījumi ir "spēle ar nulles summu": ko vieni iegūst, to pārējie zaudē.

Iznākumā viss paliek pašu vidū.

Naudu, ko no saimnieciskās dzīves tīrā veidā tomēr iegūst spekulanti, varētu uzskatīt par atlīdzību, kādu tie saņem, mazinot dalu no saimnieciskajām norisēm vispār raksturīgās nedrošības. To var salīdzināt ar taksometra šofera vai friziera pakalpojumiem, kuri arī par savu darbu saņem atlīdzību.

SPINĀTI Spinātos ir loti daudz dzelzs. Spinātos nav vairāk dzelzs ka daudzos citos pārtikas produktos.

2.3 mg Dzelzs saturs dažādos uzturlīdzekļos (miligrami 100 gramos): novārīti un notecināti spināti olas 2,2 mg baltmaize 2.2 mgs vaigi spināti 2.6 mg vārītas pupas 2.7 mg sojas pupas 2,7 mg sardīnes ellā 3,1 mg vārīta liellopu gala 3,3 mg mandeles 4.6 mg aknu desa 5,9 mg šokolāde 6.7 mg

pistācijas 7,3 mg Miljoniem Vācijas pēckara bērnu tātad nepamatoti baroti ar spinātiem (un ne tikai Vācijas bērni). Kā liecina pieminekļa uzraksts pateicīgajā Teksasas spinātu metropolē Kristālsitijā (Crystal City), pēc veiksmīgas reklāmas kampaņas spinātu patēriņš Ame​rikā pieaudzis par veselu trešdaļu.

Mīts par lielo dzelzs saturu spinātos radies elementāras iespiedkladas dēl. Kādā no pirmajām analīzēm komats attiecīgajā skaitlī aiz pārskatīšanās ielikts vienu vietu par tālu uz labo pusi, tā desmitkārt palielinot dzelzs saturu. Lai gan šo kļūdu atklāja jau mūsu gadsimta trīsdesmitajos gados, nepareizais uzskats par spi​nātu bagātīgo dzelzs saturu vairs nebija iznīdējams.

A. ]. Hamblin: "Fake!" British Medical Journal 283, 1981, 1671. Ipp.: R. M. Deutsch: Realities of Nutrition, Palo Alto, 1976.

SPORTS 1 Sports un fiziskais darbs ir vislielākie kaloriju patērētāji.

Pretēji daudzu cilvēku domām, sports un fiziskais darbs nav nekādi lielie kaloriju iznīcinātāji. Pirmā maratonskrējiena laikā sūtnis Feidipids, piemēram, nav patērējis pat 3000 kaloriju, t.i., tik daudz, cik dažs šīs grāmatas lasītājs ar ēdienu uzņem vienā pēcpusdienā. Tālāk atrodamā visai aptuvenā tabula parāda, cik kalorijas nepieciešamas 70 kilogramu smagam vīrietim, veicot dažādas darbības (smagākiem cilvēkiem šis patēriņš ir nedaudz lielāks, vieglākiem — mazāks, sievietēm visumā vēl mazāks).

Darbība (viena stunda) Kaloriju patēriņš Atbilst Klavierspēle 100 1 ābolam Lēna braukšana ar 140 1 alus glāzei divriteni Putekļu sūkšana 150 2 vārītām olām Ātra iešana 210 2 kokakolas glāzēm Galda teniss 280 1 sendvičam ar tunci Kāpšana pa kāpnēm 320 1 karbonādei Teniss 340 4 šķiņķa šķēlēm Atra braukšana ar 500 4 pankūkām ar sīrupu divriteni Atra peldēšana 520 4 šokolādes cepumiem Krosa skrējiens 590 1/2 siera picas R. M. Deutsch: Realities of Nutrition, Palo Alto, 1976.

SPORTS 2 Sports nepalīdz samazināt svaru. Kā redzams iepriekšējā tabulā, sporta nodarbības neprasa daudz kaloriju. Taču tā tomēr ir tikai puspatiesība. Šādos aprēķinos nav ņemts vērā sporta un fiziskās slodzes netiešais efekts, kas ilgstošā periodā mūsu kaloriju bilancei ir vismaz tikpat nozīmīgs. Jo lielāku dalu ķermeņa svara aizņem muskuļu masa, kas mūsu vielmaiņai jāapgādā, jo vairāk kaloriju nepieciešams.

Milzīgā ķīmiskā fabrika — cilvēka organisms — arī tad strādā ar pilnu jaudu, kad mēs to nemaz nemanām. Elpošanai un gremošanai, asinsritei, jā, pat sapņiem un domāšanai enerģija nepieciešama visu diennakti — sportiski trenētam ķermenim vairāk nekā pārējiem. Sportiski trenēts 80 kilogramus smags vīrietis arī tad, ja vispār nepiecelsies no gultas, patērēs 1500 kaloriju dienā. Tāda paša auguma persona ar tādu pašu svaru, kas nenodarbojas ar sportu, turpretī patērēs, teiksim, 1300 kaloriju. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja abi šie cilvēki, pavadot visu dienu gultā, katrs uzņems pa 1400 kalorijām, vienam no tiem svars palielināsies, bet otram samazināsies.

Ja kāds, izlasījis, ka, uzkāpjot Lielajā Feldberga kalnā un no tā atkal nokāpjot, tiek izlietots tikpat daudz kaloriju, cik parasti uzņem ar labām pusdienām, saka: "Vai patiesi man jādara sev pāri? Tad jau labāk es izlaižu pusdienas maltīti", pirmajā brīdī viņš vēlamo efektu panāks, taču ilgākā laika periodā

ķermeņa kaloriju daudzumu palielinās.

Garrozv, J. S.: Treat obesity seriously, London, 1981.

STRAUSS 1 Strauss, sajūtot briesmas, paslēpj galvu smiltīs. Strausu Struthio camelis) uzskata par visdumjāko dzīvnieku pasaulē, taču tāds muļķis, lai, izvairoties no ienaidniekiem, paslēptu galvu smiltīs, šis putns tomēr nav.

Iespējams, ka šo slikto slavu strausam sagādājis paradums briesmās pietupties pie zemes. Tā šo gandrīz 3 metrus augsto ķermeni nevar tik viegli saskatīt. Un, ja nu briesmas patiesi tuvojas, strauss, tāpat kā jebkurš cits dzīvnieks, metas bēgt.

STRAUSS 2 Strausi ēd visu. Arī šī visēdāja slava ir pārpratums. Strausi ēd akmeņus un citus cietus materiālus nevis rijīguma dēļ, bet gan aiz aprēķina: tie palīdz kuņģim sagremot "īsto" barību. Tā paša iemesla dēl arī vistas un zosis savu graudu barību papildina ar sī​kiem akmentiņiem.

SUŅI Suns ar kaķi nesatiek. Nav nekāda ģenētiski vai bioloģiski pamatota naida starp suņiem un kaķiem.

Protams, rodas agresija, ja tiek aizskarta viena vai otra teritorija. Pārpratumus var izraisīt arī "ķermeņa valoda". Ja suns pacel priekšējo ķepu, tas nozīmē: "Es gribu rotaļāties". Ja to dara kaķis — tad: "Vācies prom, citādi būs tracis". Arī kaķa labsajūtas pazīmi — murrāšanu — suns uztver pretēji — kā rūkšanu, tā radot jaunus pārpratumus. Taču ar laiku suns un kaķis var atrast kopīgu valodu un sadzīvot bez problēmām.

Gotz Weihmann (izd.): Gibt's das zvirklich? 50 Fragen an die Wissenschaft, Stuttgart, 1976. "ŠEIT ES STĀVU, UN CITĀDI NEVARU" Kad Mārtiņš Luters 1521. gada 18. aprīlī Vormsas reihstāgā aizstāvēja savus "ķeceriskos" rakstus, viņš runu beidza ar tai laikā parastajiem vārdiem: "Dievs, palīdzi man! Āmen."

Tā vismaz stāsta aculiecinieki. Taču šāds runas nobeigums Lutera piekritējiem šķita esam pārāk neizteiksmīgs, tādēļ tie vēlāk tam pievienoja minētos vārdus. Pirmo reizi tie atklātībā parādījās Lutera darbu Vitenbergas izdevumā (1539-1558), tomēr Vormsas reihstāgā tie nekad nav teikti.

Georg Būchman: Geflūgelte Worte, Mūnchen, 1977; Gerhard Ritter: Luther: Gestalt und Tat., Frankfurt, 1985. ŠĻŪDOŅI Āfrikā nav šlūdoņu. Āfrikā ir veseli 13 km2 šladonu. To lielākā dala atrodas Kilimandžāro masīvā.

No visiem kontinentiem vienīgi Austrālijā nav šlūdoņu. (Jaungvinejā un Jaunzēlandē, kuras bieži pieskaita Austrālijai, šļūdoņi ir.)

Klimats Āfrikā ne vienmēr ir bijis tik silts kā tagad. Nīla, piemēram, kopš Kristus dzimšanas vismaz divreiz ir aizsalusi — 829. un 1010. gadā.

Isaac Asimov: Buch der Tatsachen, Bergisch- Gladbach, 1981. ŠOKOLĀDE 1 Šokolāde dara atkarīgu. Šokolāde cilvēku atkarīgu nepadara. Tā gan satur tādas vielas kā teobromīnu vai metilksantīnu, kas ir arī tējā un kafijā un kam var būt uzmundrinoša iedarbība. Taču, ņemot vērā šo vielu niecīgo daudzumu šokolādē, būtu jāapēd milzīgs daudzums, lai šāda iedarbība rastos. Un tas tāpēc vien nav iespējams, ka jau daudz agrāk no tāda šokolādes daudzuma mums gluži vienkārši kļūtu slikti. Šokolādei par savu kārdinošo garšu, kuras dēl daudzi cilvēki to iecienījuši, jāpateicas optimālam tauku un cukura maisījumam. Taču tā ir ari barojoša, tādēļ mums, šokolādi ēdot, bieži ir slikta sirdsapziņa. Un, kā zina ikviens amatierpsihologs, tas tikai kāpina kāri — dažiem cilvēkiem šķiet, ka viņi šokolādi varētu ēst nepārtraukti. Taču atšķirībā no vēlmes pēc tādām vielām, kas patiešām dara atkarīgus,

kāre pēc šokolādes, ja tai paļaujas bez vainas sajūtas, ātri pāriet.

M. Schuman u. c.: "Szveets, chocolate, and atypical depressive traits", Journal of nervous and mental disease 175, 1987, 491.-495. Ipp.; "Chocolate facts and fallacies", interneta adrese http:liuww.Candyusa.or%1fact.fat.html ŠOKOLĀDE 2 Kalorijas šokolādei dod cukurs. Kalorijas šokolādei pārsvarā dod taukvielas — vairāk par 50 procentiem, un tikai 40% šoko​lādes kaloriju ir no cukura. ŠOKOLĀDE 3 Šokolādei nav barības vērtības. Tas, ka šokolādē ir daudz cukura, taukvielu un kaloriju, ir zināms.

Taču tā satur ari A, Bx un B2 vitamīnu, dzelzi, kalciju, kāliju un fosforu — atkarībā no šķirnes — vairāk nekā ābols, glāze jogurta vai porcija kausētā siera, tātad vairāk nekā pārtikas līdzekli, kurus parasti uzskata par ve​selīgākiem.

Sandra Boynton: Chocolate: The consuming passion, London, 1982. ŠOKOLĀDE 4 Šokolāde bojā zobus. Ja var ticēt kādam Masačūsetsas Tehnoloģijas institūta pētījumam, arī uzskats, ka šokolāde bojā zobus, nav īsti pareizs. "Pretstatā izplatītajiem aizspriedumiem izmēģinājumos ar dzīvniekiem kariešu veidojošām vielām pievienots kakao pulveris jūtami aizkavējis kariesa veidošanos." ŠOKOLĀDE 5 No šokolādes rodas sejas izsitumi. Tas ir viens no visizplatītākajiem maldiem par šokolādi. Šī uzskata maldīgumu sešdesmito gadu beigās pierādījis amerikāņu mediķis Fultons un viņa kolēģi eksperimentā ar pusaudžiem. Vairākas nedēļas lielai pusaudžu grupai ik dienas deva lielos daudzumos ēst šokolādi — puse no tiem dabūja īstu šokolādi, pārējie šokolādes aizvietotāju, kas garšoja tāpat un arī izskatījās tāpat kā īstā.

Izsitumi neparādījās ne vienai pusaudžu grupai, ne arī otrai.

Protams, nav izslēgts, ka dažas šokolādes sastāvdaļas mijiedarbībā ar citām ķimikālijām atsevišķām personām izsitumus varētu izraisīt. Taču tie ir tikai daži gadījumi. Tik aktīvi izsitumu izraisītāji, par kādiem šokolādi un cukuru parasti uzskata, tie noteikti nav. /. Fulton u.c.: "Effect of chocolate on Acne Vulgaris", Journal of the American Medical Association 210, 1969, 2071.- 2074. Ipp.

T

Nenoveco vienīgi tas, kas nekad un nekur nav noticis.

T Fridrihs Šillers TAUKAUDI Sievietēm ir vairāk taukaudu nekā vīriešiem. Pastāv uzskats, ka sieviešu ķermenī ir 25%, bet vīriešiem tikai 15% taukaudu. Taču saskaņā ar jaunākajiem atzinumiem tas neatbilst patiesībai.

Tradicionāli taukaudu daudzumu dzīva cilvēka ķermenī nosaka netieši, atvasinot to no ķermeņa īpatnējā svara. Cilvēku nosver, tad, izmantojot Senās Grieķijas matemātiķa Arhimēda metodi, ieliek vannā, kur ūdens līmeņa pacelšanās parāda ķermeņa apjomu, un koeficients apjoms/svars ļauj spriest par tā masas sastāvu. No šāda veida mērījumiem izdarīti secinājumi, ka sieviešu ķermenī parasti ir vairāk taukaudu nekā vīriešiem.

Ir vēl arī cita tradicionāla metode taukaudu daudzuma noteikšanai — tā saucamais pitich test. Tas balstās uz domu, ka atsevišķu ķermeņa dalu taukaudu slānis liecina par taukaudu daudzumu vispār. Parasti pārbauda augšdilba aizmugurējo dalu vidū starp plecu un elkoni. Brīvai un nesaspringtai rokai sakniebj dažus kvadrātcentimetrus ādas virs muskuļiem un izmēra biezumu. Pēc novirzes no ideāla spriež par taukaudu daudzumu ķermenī. 30 gadu vecam vīrietim par normālu uzskata 23 mm ādas + tauku slānīti, tāda paša vecuma sievietei — 30 mm. Arī ar šo paņēmienu izdarītie mērījumi ļauj secināt, ka sieviešu organismā taukaudu ir vairāk.

No minētajiem testiem atšķirīgus mērījumu rezultātus iegūst ar īpašu rezonanses paņēmienu. Kaut arī sievietēm ir vairāk taukaudu ķermeņa lejasdaļā, vīriešiem turpretī virs jostas vietas — kopējais neieredzēto taukaudu daudzums abiem dzimumiem ir gandrīz vienāds: aptuveni 23%, kā to konstatējuši amerikāņu zinātnieki.

R. M. Deutsch: Realities of Nutrition, Palo Alto, 1976: "Hozv fatness ist measured".

TINTESZIVIS Tinteszivis uzbrūk cilvēkiem. Tinteszivis ir tramīgas; viņas nekad pašas cilvēkiem neuzbrūk. Vismaz līdz pat šim laikam nav zināms neviens gadījums, kad tinteszivs būtu nožņauguši vai ievil​kusi dzelmē kādu peldētāju vai nirēju.

Ari stāsts par milzu tinteszivīm, kas var kļūt bīstamas pat kuģiem, ir izrādījies tukšas iedomas. Tas radies pirms simt gadiem, kad Floridā pie Sentogastinas atrada kāda 20 tonnas smaga dzīvnieka atliekas, kurš daudziem šķita esam milzu tinteszivs. Kā lasām vācu laikrakstā Der Spiegel: "Tuvāk izpētot atrastā dzīvnieka paliekas, Merilendas universitātes bioķīmiķis Sidnijs Pīrss atspēkojis leģendu par jūras nezvēru, kas apdraudot cilvēkus un kuģus." Analīzes un pētījumi ar elektronu mikroskopu parādīja, ka runa ir par tīru kolagēnu, olbaltumvielu bez noteiktas šūnu uzbūves. Iespējams, raksta Pīrss un viņa kolēģi izdevumā Biolo- gical Bulletin, tās bijušas valzivs atliekas, kura nedēļām ilgi jau beigta gulējusi jūras ūdenī. Tās kauli bija nogrimuši, un citi jūras dzīvnieki un baktērijas bija apēduši visu, atstājot tikai cieto, nesa​gremojamo valzivs ādas kolagenu.

"Legende vom Monster", Der Spiegel 8/1995; Ellis: Seeiungeheuer — Mythen, Fabeln und Fakten, Basel 1997.

TUBERKULOZE Amerikā tuberkulozi ieveduši eiropieši. Vēl pirms neilga laika medicīnas vēsturnieki nešaubījās, ka šo cilvēces nelaimi — tuberkulozi Amerikā ieveduši no Eiropas atbraukušie iekarotāji — Kolumba matroži. īstenībā Amerikā šī slimība bijusi jau ilgi pirms tam. Nesen amerikāņu patologi kādas Kolumbijā

atrastas vairāk nekā tūkstoš gadu vecas mūmijas plaušās konstatējuši pārkalkojušos tuber​kulozes perēkli.

Wilmar L. Salo u. c. "Identification of Myo- bacterium tuberculosis DNA in a precolum- bian Peruvian mummy", Proceedings of the National Academy of Science 91, 1994, 2091.-2094. Ipp. TEFLONS Teflons ir kosmiskās industrijas produkts. Kosmiskā industrija ir devusi ari daudzas ikdienā nepieciešamas lietas, taču tef​lons, kas tik jauki aizsargā pannas no piedeguma, pie tām nepie​der.

Teflons pieder pie tā saucamajiem "fluora oglekļiem". Tās ir molekulas, kurās oglekļa gredzena vai oglekļa ķēdes brīvās vērtības aizņem fluora atomi. Teflons radies 1938. gadā, 20 gadus pirms pirmā kosmiskā lidojuma, ar nosaukumu politetrafluor- etilēns un sākot ar 1950. gadu tiek pārdots kā teflons.

Iecienīto teflona pannu 1954. gadā izgudroja francūzis Marks Greguārs drīzāk nejauši, darbojoties ap saviem makšķeru kātiem. Pēc diviem gadiem Greguārs nodibināja firmu Tefal un laida savu pannu pārdošanā (tomēr ari jau pirms tam Amerikā esot bijušas pannas ar teflona pārklājumu). Šķirklis "Plastics", Microsoft CD-ROM Enzy- clopādie Encarta, 1994.

TERMS OF TRADE Reālā importa un eksporta attiecība jaunattīstības zemēm mūsdienās ir nelabvēlīgāka nekā agrāk. Tas ir viens no modernajiem mītiem par jaunattīstības zemēm: tās cita starpā arī tādēļ esot nabadzīgas, ka par saviem ražojumiem saņemot ar katru dienu mazāk. Īstenībā tas ir gluži otrādi. Importa un eksporta attiecība, ko speciālisti sauc arī par terms of trade, pēdējos simt gados ir pavērsusies par labu trešās pasaules valstīm. Par savām svarīgākajām eksportprecēm — dienvidu augļiem, kafiju, tēju, dažāda veida izejvielām — tās šodien saņem vairāk rūpniecības produktu nekā pirms 50 vai 100 gadiem. Mūsdienās tām par automobiļiem, televizoriem un mazgājamām mašīnām jāatdod mazāk pašu ražojumu nekā par līdzvērtīgām importa precēm gadsimta sākumā. Šo jaunattīstības zemēm tik nozīmīgo maiņas vērtības paaugstināšanos izraisījis milzīgais darba ražības kāpinājums industriālajās valstīs. Līdz ar to industrijas izstrādājumu cenas pasaules tirgos, salīdzinot ar daudziem lauksaimniecības produktiem, kuru ražošanu nevar automātiski padarīt racionālāku, krītas. Tādēļ, piemēram, Kolumbijas kafijas audzētājam šodien nepieciešams saražot mazāk kafijas nekā pirms 50 gadiem, lai to varētu iemainīt pret radioaparātu, automašīnu vai rakstāmmašīnu.

Tikai nedaudziem lauksaimniecības produktiem, piemēram, cukuram vai kviešiem, maiņas attiecības ir pasliktinājušās. Cukura ražošanā, kurā līdz pēdējā gadsimta beigām noteicošās bija cukurniedres, konkurenci radīja lētās cukurbietes. Kviešu cenu mazināja ASV rietumu milzīgās audzēšanas platības.

Taču visā visumā jaunattīstības zemju nabadzības iemesls nav viņu pro​dukcijas cenas pasaules tirgū.

Paul Bairoch: The economic development of the Third World since 1900, London, 1977.

TETĀNS Saslimt ar tetānu var, arī uzkāpjot uz sarūsējušas naglas.

Tetānu jeb stingumkrampjus izraisa baktērija clostridium tetani, kura galvenokārt attīstās zālēdāju dzīvnieku zarnu florā un ar to izkārnījumiem nonāk augsnē. Ja mūsu sarūsējusī nagla ir bijusi govju mēslos vai kā citādi bijusi saskarē ar netīrumiem, tad tā arī var izraisīt tetānu — rūsai pašai par sevi ar stinguma krampjiem nav nekāda sakara. Šķirklis "Tetanus", Brockhaus Enzyklopādie, Wiesbaden, 1990.

TILTI Visvairāk tiltu ir Venēcijā. Venēcijā ir 398 tilti, Amsterdamā — 1281 un Berlīnē — 1662. Eiropas rekords šajā ziņā pieder Hamburgai. Tur ir 2123 tilti.

The Guinness Book of Records.

TIRDZNIECĪBAS BILANCES DEFICĪTS ASV imports pārsniedz eksportu. Amerikāņus bieži dzird sūdzamies: "Mēs pērkam jūsu preces, bet jūs nepērkat mūsējās." Taču, kā rāda jaunākie pētījumi, izdaudzinātais Amerikas tirdz​niecības deficīts nav

nekas cits kā statistikas uzpūsts ziepju bur​bulis.

Tradicionālajā ārējās tirdzniecības politikā uzskaita vienīgi preču apgrozību, kas iet pāri valsts robežām. No tāda viedokļa, amerikāņiem patiešām ir taisnība. Pēc šādas statistikas ASV, piemēram, 1991. gadā no ārzemēm ievedušas par 28 miljardiem dolāru vairāk preču un pakalpojumu, nekā izvedušas.

Taču šī tradicionālā statistika dod nepareizu ainu. Preču vešana pāri robežai nav galvenais. Būtiski ir tas, cik amerikāņi pārdod ārzemniekiem un cik ārzemnieki nopērk no amerikāņiem, neatkarīgi no tā, vai preču un pakalpojumu kustība notiek pāri valsts robežai vai ne. Vai kāda Amerikas viskija ražotāja firma savu produkciju pārdod ārzemniekiem, kas uzturas Amerikā (piemēram, tūristiem) vai arī Vācijā — no tīri ekonomiskā viedokļa tas ir viens un tas pats — abos gadījumos amerikāņu firma savu izstrādājumu pārdod ārzemniekiem. ja Amerikas ārējo tirdzniecību analizē ar šādu paņēmienu, tad bilance ir pozitīva. Piemēram, 1991. gadā 28 miljardu dolāru tirdzniecības deficīta vietā atkarībā no aprēķināšanas metodes parādās 24 līdz 160 miljardi dolāru liela pozitīvā bilance, un vai​manām tātad iemesla nav.

S. Landefeldu. c.: "Alternative frameiuork for U. S. international transactions", Survey of Current Business, 12.1993; "Grossly distorted picture", The Economist, 5.2.1994.

TREŠĀS PASAULES ZEMES Trešās pasaules zemju nabadzība ir sekas to ekonomiskajai saistībai ar bagātajām industriālajām valstīm. "Attīstības atpalicība ir vēsturiski izveidojies kapitālistisko metropoļu vadītās starptautiskās ekonomiskās sistēmas integrāls moments [..] [Tās cēlonis ir kumulatīva bagātību uzkrāšanās vienā polā, metropolēs un, no otras puses, — kumulatīva gan relatīva, gan arī absolūta perifēriju pauperizācija, ko sistemātiski, t. i., ar-strukturālu neizbē- gamību un regularitāti izraisa starptautiskā dominācija un ekonomizācija." (D. Senghaas: Peripherer Kapitalismus: Analysen ūber Abhāngigkeit und Unterentzvicklung, Frankfurt, 1974, 181.)

Izsakot to visiem saprotamā valodā: ja trešās pasaules zemes atstātu pašas savā ziņā, tām klātos labāk.

Taču šāda doma pavisam noteikti ir nepareiza. Pilnīgi iespējams, ka 19. gadsimta imperiālisms negatīvi ietekmējis trešās pasaules zemju ekonomiku (turklāt pašām koloniālajām varām no tā nekā negūstot). Taču aplams ir apgalvojums, ka trešās pasaules zemju nabadzību izraisa to iesaistīšanās pasaules tirdzniecībā. Trešās pasaules zemes ir nabadzīgas nevis tādēļ, ka tās pārāk daudz tirgotos ar industriālajām valstīm, bet gan tāpēc, ka tās to dara pārāk mazā apjomā, un ne tādēļ, ka tajās ir izvietojušies pārāk daudzi starptautiskie koncerni, bet gan tāpēc, ka to ir pārāk maz.

No kādreizējām mūsu planētas "nabagmājām" ir izveidojušās tādas paraugzemes kā Honkonga, Taivāna, Dienvidkoreja un Sin- gapūra. Tur konsekventi tiek veicināta brīvā tirdzniecība, tur starptautiskie milzu koncerni gaida rindā, lai varētu šeit atvērt savus uzņēmumus (Honkongā skaitās loti smalki algot par mājkalpotājiem Oksfordas absolventus). Mūsdienu "nabagmājas" ir tādas zemes kā Kuba, Ziemelkoreja vai Indija. Šeit cenšas pēc autarķijas un pašnoteikšanās, bet iekšzemes kopprodukts, lai cik čakli būtu šo zemju iedzīvotāji, tālu atpaliek no kaimiņzemēm.

Iemesls tam ir vienkāršs: labprātīga tirdzniecība vienmēr nes labumu abiem partneriem. Citādi tādas vispār nebūtu. Pasaules ekonomika nav spēle ar nulles iznākumu, kur viena puse var iegūt tikai tad, ja otra zaudē. Brīvajā tirdzniecībā iegūst abi partneri. Jo apjomīgāka ir kādas valsts tirdzniecība, jo vairāk tā iegūst, salīdzinot ar zemēm, kurās apstākli ir līdzīgi, taču tirdzniecība mazāk attīstīta. Ja šodien vēl joprojām Indijā un Pakistānā cilvēki mirst badā, par to tie var pateikties arī daudzajiem pārtikušajiem un labi apmaksātajiem "atkarības teorētiķiem" Vācijas socioloģijas ka​tedrās.

Erich Weede: "Dependenztheorien und Wirt- schaftszvachstum: eine international vergleich- ende Studie", Kolner Zeitschrift fūr Soziologie und Sozialpsychologie, 1981; Peter E Drucker: The nezv realities, London, 1990; Peter Bauer: The development frontier, London, 1991; Ul- rich Menzel: Das

Elend der Dritten Welt und das Scheitern der grofien Theorie, Frankfurt, 1992.

TRĪS SVĒTIE ĶĒNIŅI Trīs svētie ķēniņi, kuru pīšļi glabājas Ķelnes Domā, stingri ņemot, nekādi svētie nav. Kādu iecelt svēto kārtā var vienīgi īpašā katoļu baznīcas ceremonijā. Šāda trīs ķēniņu iesvētīšana nekad nav notikusi.

Minētie kungi — Kaspars, Baltazārs un Melhiors — nav bijuši ari ķēniņi — Bībelē runa ir vienīgi par "Gudrajiem", "praviešiem" un "zvaigžņu skaidrotājiem". Izdomāti ir arī vārdi, Bībelē tie nekur nav minēti. Pirmo reiz tos sastopam 500 gadus pēc Kristus dzimšanas armēņu valodā sacerētajā stāstījumā par Jēzus bērnību (Melkons no Persijas, Gaspars no Indijas un Baltasars no Arābi- jas). Evaņģēlists Matejs, kurš vienīgais Jaunajā derībā runā par Austrumu gudrajiem, kas atnākuši pielūgt Jēzus bērniņu, nemin ne to skaitu, ne arī vārdus.

Ka viņi ir bijuši trīs, to ne visai droši secina no tā, ka pasniegtas trīs dāvanas — vīraks, mirres, zelts (vai vienkārši attiecina ari uz šo gadījumu kristīgajā mitoloģijā tik nozīmīgo skaitli "trīs"). Par ķēniņiem šie zvaigžņu skaidrotāji kļuvuši tikai vēlākās interpretācijās, iespējams, nepareizi izprasta vārda dēļ (Jēzus laikā vārdam "ķēniņš" bija pavisam cita nozīme nekā viduslaikos — par ķēniņu tika saukts gandrīz ikviens Romas vasalis) vai arī balstoties uz kādu Vecās derības pareģojumu, kurā teikts: "Trīs ķēniņi no Tarsas un no salām atnesīs dāvanas…" Ķelnē ķēniņi, resp., viņu pīšļi, nokļuvuši 1158. gadā pēc valsts kanclera, Ķelnes arhibīskapa Rainalda fon Dasela ierosinājuma. Viņš tos bija nopircis no kāda Milānas relikviju pārdevēja, varbūt arī saņēmis kā dāvanu no Milānas pilsoņiem — precīzi tas nav zināms. Pēc nostāstiem, milāniešiem pašiem tos 4. gadsimta beigās esot dāvinājis Bizantijas ķeizars, kura māte savukārt tos atradusi Palestīnas svētceļojuma laikā.

Taču ko gan šo zvaigžņu skaidrotāju pīšļi lai būtu darījuši Palestlnā? Kā stāsta Bībele, Gudrie pēc Jēzus bērniņa godināšanas esot atgriezušies savā dzimtenē.

Jādomā, ka tā bijusi Divupe jeb Mezopotāmija. Ja tā, tad tur ari atrodas viņu pīšļi. Ari to pārvešana no Konstantinopoles uz Milānu pieminēta vienīgi kāda Milānas bīskapa pēcnāves biogrāfijā Vita Eutorgii, kura pēc vairākiem gadsimtiem sarakstīta tieši Ķelnē. Iespējams, ka Rainalds fon Dasels šo leģendu izmantojis politiskiem nolūkiem, lai toreizējā strīdā starp pāvestu un ķeizaru savam pavēlniekam ķeizaram sagādātu priekšrocības: pirmie, kas godināja Jēzus bērniņu, bijuši ķēniņi, tātad pasaulīgie valdnieki, tādēļ, pēc Dasela loģikas, ir pārāki par pāvestu. Tas izskaidro ari faktu, kāpēc pāvests nestei​dzās ar šo ķēniņu iecelšanu svēto kārtā.

Gerhard Prause: Tratschkes Lexikon fūr Bes- serivisser, Mūnchen, 1986: "Drei Konige"; Kon- radin Ferrari d'Occhieppo: Der Stern von Bethlehem in astronomischer Sicht, Gieflen 1994: "Ūber die Magier", 133. Ipp. TŪKSTOŠGADES MIJA Trešā tūkstošgade sākas 1999. gada pēdējās dienas pusnaktī. Trešā tūkstošgade nesākas 2000. gada 1. janvārī, bet gan 2001. gada 1. janvāri. Jo no 1. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim ir pagājuši tikai 1999 gadi. Tādējādi 2000. gads ir mūsdienu laika rēķina 2000. gads. Tikai tad, kad būs pagājis šis gads, sāksies trešais gadu tūkstotis.

TULPES Tulpju dzimtene ir Holande. Tulpes parasti saista ar Holandi tāpat kā sieru, koka tupeles un vējdzirnavas. Taču šo puķu dzimtene ir Turcija. Nosaukums radies no tuliband (turciski 'turbāns'), jo zieds pēc izskata atgādina turbānu. Tikai 16. gadsimtā tulpes atradušas ceļu no Bosfora jūras šauruma uz Ziemeļjūru. Tur tās ātri ieguvušas popularitāti un kopš tā laika tiek uzskatītas par Nīder​landes puķēm.

Robert S. Lemmon, Charles L. Sherman: Flozo- ers of the zoorld, New York, 1958.

TVAIKA MAŠĪNA Tvaika mašīnu izgudrojis Džeimss Vats. Pirmo tvaika mašīnu 1655. gadā projektējis Vusteras grāfs marķīzs Edvards Somersets. 1685. gadā Deniss Papēns izgatavoja pirmo darboties spējīgo modeli, un

1712. gadā, 24 gadus pirms Džeimsa Vata dzimšanas, Anglijā, Tiptonā, Tomass Nūkamens sāka izmantot pirmo īsto tvaika mašīnu.

Džeimsa Vata nopelni, kurus nevajadzētu vērtēt pārāk zemu, ir ievērojams mašīnas darbības efektivitātes kāpinājums, taču ne tās izgudrošana. Džeimsa Vata priekšteči tvaiku sakarsēja un atdzesēja vienā un tai pašā cilindrā, Vata mašīnā darba cilindrs visu laiku bija karsts. Izmantotais tvaiks kondensējās citā vietā, tādējādi labāk tika izmantota siltuma enerģija. Šis un ari vēl citi mašīnas uzlabojumi lāva to izmantot arī fabrikās un vēlāk dzelzceļa lokomotīvēs. Līdz tam to lietoja galvenokārt kalnraktuvēs lēno sūkņu darbināšanai.

L. T. C. Holt: "Steam engine", E. de Bono (izd.): Eureka!, London, 1947; šķirklis "Steam engine", Microsoft CD-ROM Enzyclopādie Encarta, 1994.

TVAIKONIS Daudzos leksikonos, piemēram, Brockhaus vai Meyers En- zykklopādisches Lexikon Roberta Fultona 1807. gadā uzbūvētais Clermont (citos avotos Claremont) minēts kā pasaulē pirmais ari praktiski izmantojamais tvaikonis. īstenībā Fultona tvaikonis sauca North River Steam Boat un tas nebija arī pirmais. Jau 1783. gadā marķīza d'Abānsa ar tvaiku darbināmā laiva brauca pa Francijas upi Sonu. Arī amerikāņu inženieri Džeimss Remzejs un Džons Fičs veiksmīgi bija būvējuši tvaikoņus. Taču Fultons bija pirmais, kurš tos prata izmantot arī ekonomiski, tādēļ arī laurus saņēma viņš.

Nosaukumu Fultona tvaikonis ieguvis no Klermonas, kur tas bieži piestāja.

Ashley Montagu, Edzvard Darling: The preva- lence of nonsense, Neio York, 1967.

u Starp sociālistisko VDR un imperiālistisko VFR nav vienotības, un tāda ari nekad nav iespējama.

Tas ir tikpat skaidrs kā fakts, ka lie​tus līst no debesim uz zemi un ne otrādi. Ērihs Honekers ŪDENSKRITUMI Pretēji parastajiem uzskatiem, Venecuēlas 1000 metru augstais Anhela ūdenskritums nav visaugstākais ūdenskritums pasaulē. Arī Gvairas ūdenskritumi pie Brazīlijas un Paragvajas robežas, kurus uzskata par pasaulē lielākajiem pēc ūdens daudzuma, ar to caurmērā 13 000 kubikmetru plūsmu sekundē, nav vislielākie, (tāpat kā Niagāras ūdenskritums Amerikā un Viktorijas ūdenskritums Āfrikā). Nevienu no šiem ūdenskritumiem ne augstuma, ne ūdens plūsmas apjoma zinā nevar salīdzināt ar milzīgo kritumu starp Islandi un Grenlandi. Dāņu jūras šaurumā 200 kilometru platumā vairāku tūkstošu metru dziļumā ik sekundi Atlantijas okeānā gāžas ūdens masas, kuru apjoms sasniedz 5 miljonus ku​bikmetru.

Neviens cilvēks šo ūdenskritumu nav redzējis, jo tas atrodas zem jūras līmeņa. Taču tas tomēr ir īsts ūdenskritums, jo aukstais un tādēļ blīvais un smagais Ziemeļpola ūdens pāri siltajam Atlantijas okeāna ūdenim krīt dzijumā līdzīgi, kā tas notiek ūdens​kritumos, kas atrodas virs jūras līmeņa.

Zemūdens ūdenskritumi ir arī Antarktīdas apkārtnē, ekvatora tuvumā un aiz Gibraltāra jūras šauruma.

John A. Whitehead: "Giant ocean cataracts", Scientific American, 2. 1991., 36.-43. Ipp. UGUNSGRĒKS Visbīstamākās ugunsgrēkā ir liesmas. Lielākajai daļai cilvēku, kas iet bojā ugunsgrēkos, nāvi izraisa nevis liesmas, bet gan dūmi. Vācijā, piemēram, no saindēšanās ar oglekļa monoksīdu gadā mirst vairāk par 1000 cilvēkiem. No apdegumiem bojā iet tikai 800 cietušo.

Fachserie 12, "Gesundheitszvesen", des Statis- tischen Bundesamtes: rinda 4: "Todesur- sachen".

"UN TOMĒR VINA GRIEŽAS!" Šos sev piedēvētos vārdus Galileo Galilejs nekad nav teicis. Tie nav pieminēti ne inkvizācijas procesa aktos, kura laikā Galilejs savā gala vārdā esot tādā veidā protestējis pret notiekošo, ne Galileja vēstulēs un rakstos, ne arī kādā citā tā laika avotā.

Pirmo reizi šos Galileja protesta vārdus lasām simt gadus vēlāk savas neprecizitātes dēļ sliktu slavu ieguvušajā franču abata Iraijī sacerējumā Querelles Litteraires ("Literārās diskusijas").

Autors tos vai nu pats izdomājis, vai arī aizguvis no kāda cita, kas tos sacerējis. Šī teiciena popularitāti veicinājusi neapmierinātība ar katoļu baznīcu un līdz ar to centieni attēlot šīs baznīcas preti​niekus kā upurus un mocekļus.

Giorgio de Santillano: The crime of Galileo, London, 1958.

UZCENOJUMS "Vai nu mēs jūsu jaunajai Mazda 323 uzliekam vēl divus gaisa spilvenus, vai arī atdodam jums 1500 marku" — tā kāds Japānas automobiļu koncerns reklamē savu preci. Pircējam jāsaprot: par gaisa spilveniem nav īpaši jāpiemaksā. Ja kāds tos nevēlas, tas sa​ņem atpakaļ 1500 vācu marku.

Tie ir maldi. Ar gaisa spilveniem automobilis maksā 33 000 marku, bez tiem — 31 500. Tātad mašīnai ar gaisa spilveniem ir 1500 marku liels uzcenojums.

Uz šādiem trikiem iekrīt ne tikai mazāk attapīgi vācu auto- pircēji. Ja jautā ārstiem: "Vai jūs operēsiet, ja ir 10% liela varbūtības pakāpe, ka pacients nomirs?", daudzi atbildēs nolie​dzoši. Turpretī uz jautājumu: "Vai jūs operēsiet, ja varbūtības pakāpe, ka pacients izdzīvos, ir 90%?", tie paši ārsti atbildēs apstiprinoši.

Daniel Kahnemann, Antos Tverski: "Rational choice and the framing of decisions", Journal of Business 1986, 251.-278. Ipp. Vienīgais līdzeklis, kā izvairīties no maldiem, ir nezināšana.

Žans Žaks Ruso

V VĀCU VALODA Vācu valoda gandrīz būtu kļuvusi par ASV oficiālo valsts valodu. Fakts ir tāds, ka 18. gadsimta beigu posmā Ziemeļamerikā ne visi labprāt gribēja runāt ienīsto angļu kolonistu valodā. Ja varam ticēt deputāta Johana Jākoba Mīlenberga ziņojumiem, vienā no apgabaliem, lemjot par oficiālo valodu, angļu valoda pārsvaru pār vācu valodu guvusi tikai ar vienu vienīgu balsi.

Taču no tā nedrīkst izdarīt pārsteidzīgus secinājumus. Lielākā dala Anglijas tālaika koloniju iedzīvotāju vāciski vispār neprata, tādēļ balsošana pret angļu valodu bija galvenokārt domāta kā ap​vainojums Anglijai.

P. G. Crean: Believe it or not, Toronto, 1982.

VAKARBLĀZMA Sārta vakarblāzma sola nākamajai dienai skaistu laiku.

"Vakarā jūs sakāt: būs skaista diena, jo debesis ir sārtas," saka Jēzus Bībelē (Mateja evaņģēlijs 16, 2; dažos tulkojumos šī vieta izlaista). Taču tā tas ir tikai daļēji.

Mazliet iesārtu vakarblāzmu rada loti sauss gaiss, tādējādi patiešām lietus varbūtība mazinās. Turpretī spilgti sarkanu vakara debesu iemesls mēdz būt mitras putekļu daļiņas atmosfērā. Tās drīzāk vēsta par tuvojošos lietu.

VAKARIŅAS Ēšana vakarā baro vairāk nekā maltīte pusdienlaikā vai no rīta. Mēs barojamies neatkarīgi no tā, kādā dienas laikā ēdam. "Nav pierādījumu uzskatam, ka naktī uzņemtās kalorijas dod ievērojami vairāk taukaudu nekā tādi paši uzturlīdzekli, kurus apēdam dienā." (Kalifornijas Berklija universitātes pētījums par ve​selību) "Kalorijas, ko uzņem naktī, tiek patērētas tad, kad pēc tām rodas nepieciešamība."

Gesundheitsreport "Intern", 9. sēj., 12. burt​nīca , 12.1993.

VAMPĪRI Vampīri sūc asinis. Par vampīriem sauktā sikspārņu suga (Vampyrus spectrum Linnaei) vispār neēd asinis. Viņi, tāpat kā pārējās 30 Eiropā pazīstamās sikspārņu sugas (Eiropas sikspārņu Meka ir Berlīne; tur sastopamas 16 sikspārņu sugas), pārtiek no augļiem un kukaiņiem.

Taču ari nedaudzās "asinssūcēju" sikspārņu sugas asinis nesūc, bet laiza. Tie ar priekšzobiem pārkož upura ādu un laiza no brūces tekošās asinis. It sevišķi Dienvidamerikas tropiskajos apgabalos šie septiņus centimetrus garie kā "asinssūcēji" pazīstamie sikspārņi cilvēkiem un dzīvniekiem ir tīrās mocības. "Viņš bija drūma un nepieejama izskata vīrietis ar ārkārtīgi bālu seju, kam iemesls bija asins zaudējums no sikspārņu kodumiem nakti." Tā Gabriels Garsija Markess raksturo kādu no sava romāna varo​ņiem.

Gabriel Garct'a Mdrquez: Von der Liebe und anderen Dāmonen, Koln, 1994; "Nur eine Fledermausart saugt Blut", Hannoversche Allge- meine Zeitung, 2.6. 1995.

VANDALISMS Jēdzienu "vandalisms" radījusi vandaļu aklā postītkāre.

Vandali īstenībā nebija nekādi "vandali". Vismaz lielās tautu staigāšanas laikā, kad šī ģermāņu cilts no Silēzijas un Rietumpolijas cauri Eiropai devās uz Ziemelāfriku, laikabiedri šādu parādību nebija novērojuši.

Ari tad, kad vandali pēc ilgiem klejojumiem apmetās Ziemel- āfrikā, kāda karagājiena laikā iebruka Romā un izlaupīja pilsētu, viņi, pēc tā laika mērauklas, uzvedās loti mēreni. Viņi nenopostīja ne pilsētu, ne ari tās aizsargmūrus, un, tā kā romieši padevās bez cīņas, nenotika arī šādās reizēs parastā masveida slepkavošana. Tie vienīgi aizveda sev līdzi visu, ko vien varēja paņemt, taču tāpat rīkojās arī paši romieši citos laikos un citās vietās. īstenībā šoku izraisīja nevis laupīšana, bet gan jaunais lomu sadalījums: kādreiz lepnie romieši bija

kļuvuši par uzvarētajiem un neizglītotie barbari par uzvarētājiem. Tādēļ tad arī šis notikums tik dziļi iespiedās rietumzemju kolektīvajā atmiņā. Jau sen- franču varoņeposos un arī Šūbarta darbos (1772) vandali attēloti kā postītāji. Pēc tam kad Bluā bīskaps kādā runā Francijas Nacionālajā konventā jakoblgu laupīšanas un mākslas vērtību iznicināšanu nosauca par vandalisme, "vandaļu" tēls bija radīts. Kopš tā laika šo vārdu lieto kā sinonīmu bezjēdzīgai postīšanai. Mazpamazām tas ieviesies ari citās valodās.

Gerhard Prause: Tratschkes Lexikon fūr Bes- serzvisser Mūnchen 1986; Georg Būchmann: Geflūgelte Worte, Ex Libris, 6. izd., Frankfurt, 1991.

VATERLO Napoleons kauju pie Vaterlo zaudēja vienīgi prūšu dēj. Kādā 1815. gada lietainā jūnija naktī 70 000 ar šautenēm, bajonetēm un lielgabaliem bruņotu franču pie Vaterlo ciemata, kas atrodas netālu no Briseles, mēģināja piespiest atkāpties aptuveni tikpat lielu angļu, holandiešu un beļģu armiju, kuras sastāvā bija arī vairāki tūkstoši vāciešu. Mēģinājums bija neveiksmīgs.

Pretstatā dažam šī notikuma atveidojumam vācu vēstures grāmatās Blihera komandētie prūši kaujā piedalījās tikai nelielā skaitā. Tie gan veidoja vienu no četrām armijām, kurām vajadzēja uzbrukt Napoleonam Francijā pēc atgriešanās no Elbas, taču divas dienas iepriekš Napoleons tos pie LiņI bija sakāvis, un viņi Va​terlo ieradas tikai tad, kad izšķirošā sadursme jau bija notikusi.

Ilgi pirms prūšu ierašanās, pulksten 11 no rīta, pirmie franču kājnieku pulki uzbrūk angļu kreisajam spārnam, cerēdami, ka Velingtons, lai aizstāvētu armijas kreiso spārnu, vājinās centra spēkus. Plāns neizdodas — aizstāvji notur savas pozīcijas ari bez pastiprinājuma. Pēc tam franču kājnieki un kavalēristi, lielgabalnieku zalvju pavadīti, ar visu spēku uzbrūk sabiedroto pozīcijām frontes vidusdaļā, taču tie atkārtoti tiek atvairīti. Kad pat Napoleona izlases vienībām, slavenajai gvardei, neizdodas iedragāt angļu pozīcijas, izredzes pārraut frontes līniju kļūst aizvien mazākas. Sāk bēgt pirmie franču karavīri, Napoleons ar saviem ģene​rāliem tos vairs nespēj apturēt, rodas panika, un franči atkāpjas.

Par šo uzvaru sabiedrotajiem bija galvenokārt jāpateicas savu karavīru izturībai, kas, saduroties ar uzbrūkošo franču grenadieru un dragūnu šāviņiem un zobenu cirtieniem, nebija metušies bēgt. Blihera komandētie prūši ieradās tikai vēlā pēcpusdienā, kad franči jau bija zaudējuši cīņas sparu. Slavenā Velingtona frāze: "Es vēlētos, kaut būtu nakts vai arī ierastos prūši" tādā veidā nekad nav izskanējusi (jau tādēļ vien ne, ka prūši jau sākot ar pulksten puspieciem pēcpusdienā, tātad vēl gaišā dienas laikā, bija redzami kaujas lauka malā).

Protams, armijas rezervju, kas Napoleonam bija jāsūta pret Blihera prūšiem, pietrūka kaujās ar angļiem, taču tie jau pirms tam stundām ilgi bija atvairījuši franču atkārtotus uzbrukumus. Tādēļ ir taisnīgi atvēlēt viņiem Vaterlo kaujas uzvarētāju godu. Šī kauja izlēma Napoleona likteni. Viņš zaudē Francijas politiķu uzticību un ir spiests bēgt. Taču ostas ir bloķētas, un Napoleons beidzot padodas kāda Atlantijas okeānā pie Rošforas patrulējoša angļu karakuģa kapteinim. Seko piecus gadus ilgs izsūtījums Sv. Helēnas salā, kur viņš līdz savas dzīves beigām kā nomainīta šaha figūra no malas vēro partijas turpinājumu.

John Keegan: The face of battle, New York, 1976: Waterloo.

VĒDERRUNĀTĀJI Vēderrunātājs runā ar vēderu. īstenībā vēderrunātājs runā pavisam normāli. Savelkot aukslējas, atvelkot atpakaļ mēli un sašaurinot balsenes atveri, viņš rezonansi tik stipri var samazināt, ka runājot mute nekustas un liekas, ka balss nāk no vēdera. Šādi vēderrunātāji bija pazīstami jau Senajā Grieķijā. Šķirklis "Bauchreden", Meyers Grofies Ta- schenlexikon, Mannheim, 1992.

VEĢETĀRS UZTURS Veģetārs uzturs ir dabisks, gaļas ēšana — pretdabiska. Veģetāra uztura piekritēji mēdz atsaukties uz "dabiskumu": sākotnēji, t.i., pirms uguns iegūšanas, ieroču un vārīšanas piederumu izgudrošanas, cilvēki pārtikuši no augiem un augļiem. Pretēji gaļas ēdājiem, piemēram, sunim un kaķim, tie neesot piemēroti

medībām un citu dzīvnieku ēšanai. Tam neatbilstot ne vinu gremošanas sistēma, ne ari fiziskās iespējas (pārāk lēnas kustības, pārāk mazi zobi utt.); tikai izmantojot dažādus dabas neparedzētus tehniskus palīglīdzekļus, mūsu senči esot kļuvuši spējīgi medīt, nogalināt un ēst dzīvniekus un tādējādi atmetuši Dieva lemto veģetāro uzturu.

Taču tas nav gluži pareizi. īstenībā homo sapieris vienmēr ir ēdis galu. To sākotnēji darījuši ari visi citi zīdītāji. Tikai pakāpeniski, ar grūtībām pieradinot pie tā savus gremošanas orgānus, pirmie zīdītāji pirms 50-80 miljoniem gadu savu uzturu paplašinājuši ar augļiem, ogām vai zālaugiem, tomēr galu neatmetot kā pamatbarību. It īpaši pirmatnējo mežu pērtiķi, no kuriem mēs esam cēlušies, līdzās lapām un augļiem labprāt barojušies arī ar vabolēm, vardēm un ķirzakām, ja vien varējuši tās noķert. Kad mūsu priekšteči pirms 10 miljoniem gadu iznāca no mūža mežiem, lai brīvajā stepē meklētu sev un saviem pēcnācējiem labākus dzīves apstākļus, viņi bez gaļas vispār nebūtu izdzīvojuši, var pat apgalvot, ka homo sapieris radījusi nepieciešamība kopīgi samedīt uzturam galu. Ja var ticēt zoologiem, piemēram, Dezmondam Morisam, tad tieši pirmatnējo mežu pērtiķu vājums salīdzinājumā ar citiem gaļas ēdājiem, piemēram, suņiem, kaķiem vai vilkiem, tos piespiedis meklēt līdzekļus, kā paplašināt sava ķermeņa iespējas.

Ja vēlas, veģetāriešu argumentus var pavērst arī otrādi un teikt, ka vienīgi dabiskā kāre pēc gaļas cilvēku ir padarījusi par to, kas viņš šodien ir.

Peter Andries: Der Vegeterismus und die Eiti- ivānde seiner Gegner, Leipzig, 1893; Desmond Morris: The naked ape, London, 1967.

VERGI 1 Vergu brīvlaišana bija Amerikas pilsoņu kara cēlonis. Amerikas pilsoņu karu (1861-1865) neizraisīja vergu jautājums, vismaz ne tiešā veidā. Galvenais iemesls bija ziemeļnieku nelokāmais lēmums saglabāt Amerikas Savienotās Valstis, nepieļaujot nevienas pavalsts atdalīšanos.

Karu sākot, prezidenta Linkolna galvenais mērķis bija valsts vienotības saglabāšana. Vergu brīvlaišana separātiski noskaņotajās dienvidu zemēs viņu interesēja maz vai arī vispār neinteresēja.

Mūsdienās, kad cita valstu apvienība — Padomju Sociālistisko Republiku Savienība — ir sabrukusi relatīvi mierīgā ceļā, nav viegli saprast Linkolna fanātismu, ar kādu viņš centās saglabāt Savienoto Valstu vienotību — tās dēl viņš būtu piecietis arī verdzību. Savā slavenajā 1858. gada runā House divided ("Sadalītās mājas") Linkolns teica: "Sadalīta māja nevar pastāvēt. Es domāju, ka mūsu valsts sistēma, kas daļēji verdzību aizstāv un daļēji ir pret to, nevar būt ilgstoša. Es negaidu, ka Savienoto Valstu apvienība izjuks; es negaidu, ka māja sabruks. Es gaidu bridi, kad tā vairs nebūs sadalīta, pilnībā nostājoties vienā vai otrā no šim pozī​cijām."

Linkolns nekādā zinā nebija abolicionists (tā sevi dēvēja vergu brīvlaišanas piekritēji). Viņš dienvidu štatu separātistiem vairākkārt bija apsolījis nejaukties viņu iekšējās lietās, ari ne vergu brīvlaišanas problēmās. Lai saglabātu valsts vienotību, viņš tiem garantēja, ka ari ziemeļu štatos, kur verdzība bija jau likvidēta, tiks saglabāti likumi par izbēgušajiem vergiem. "Jūsu rokās, mani neapmierinātie tautieši, nevis manās, ir milzīgā atbildība par pilsoņu karu," stājoties amatā, savā runā saka Linkolns. "Valdība jums ne- uzbruks. Neviens ar jums necīnīsies, ja vien paši neuzbruksiet. Jūs neesat zvērējuši debesīm sagraut valdību, es turpretī esmu devis svinīgu zvērestu to saglabāt, sargāt un aizstāvēt."

Par savu galveno mērķi Linkolns uzskatīja centrālās valdības aizstāvēšanu pret atsevišķām reģionālām interesēm. Verdzībai viņš nepiekrita, taču tās dēl nemūžam nebūtu karojis. Vēl 1852. gada augustā, gadu pēc pilsoņu kara sākuma, viņš raksta kādā vēstulē: "Ja es varētu saglabāt Savienību, neatbrīvojot nevienu vergu, es to darītu, ja es varētu to saglabāt, atbrīvojot visus vergus, es to darītu, un ja es varētu to saglabāt, dalu vergu atbrīvojot un dalu ne, ari tad es to darītu. Visu, ko es daru attiecībā uz verdzību un uz cilvēkiem ar citu ādas krāsu, daru tādēļ, ka ticu, ka tas varētu palīdzēt glābt Savienību no sairšanas."

Likumsakarīgi vergu atbrīvošana tikai tad kļuva par kara mērķi, kad Linkolns tajā sāka saskatīt līdzekli Savienības saglabāšanai, proti, 1862. gada beigās, kad kļuva skaidrs, ka separātiski noskaņotie dienvidu štati ar runām vien atgūstami vairs nebūs. Lai pārvilktu savā pusē Eiropas lielvalstis, kas gandrīz visas bija dienvidniekiem labvēlīgi noskaņotas, Linkolns izdeva rīkojumu par visu dumpīgo štatu vergu brīvlaišanu sākot ar 1863. gada 1. janvāri. Lai gan šis rīkojums attiecās vienīgi uz dumpīgajām pavalstīm un ne uz Savienībai lojālajiem vergturu štatiem, Linkolns pasaules sirdsapziņu bija ieguvis savā pusē: neviena Eiropas valsts vairs nevarēja atļauties sadarbību ar dienvidniekiem, karā bija gūta uzvara.

Werner Richter: Geschichte der Vereinigten Staaten, Frankfurt, 1966; Marcus Junkelmann: Der amerikanische Burgerkrieg 1861-1865, Augsburg, 1992.

VERGI 2 Eiropas koloniālvalstis bija vislielākās vergu tirgotājas un vergu īpašnieces. Cilvēces vēsturē vislielākie vergu tirgotāji un vergu īpašnieki ir bijuši arābi. Arābi Āfrikas nēģerus par vergiem sāka pārvērst daudz ātrāk nekā eiropieši, šis process bija ilgstošāks, un, kas ir pats galvenais, tas, salīdzinot ar eiropiešu plosīšanos, prasīja daudz vairāk upuru. Arābi vergu tirdzniecību sāka jau 7. gadsimtā un beidza ar to nodarboties tikai 19. gadsimtā. Pēc vēsturnieku vērtējuma, tā prasījusi 14 līdz 15 miljonu upuru, turklāt 8 līdz 9 miljoni no tiem attiecas uz laika posmu pēc 1500. gada.

Eiropieši cilvēkus sāka pakļaut verdzībā vēlāk un beidza šo procesu ātrāk (pirmais kuģis ar vergiem Āfriku atstāja 16. gadsimta sākumā). Arī upuru skaits bija mazāks (vēsturnieku vērtējumā — 10 miljonu) nekā arābiem. Fakts, ka, par spīti visam, mūsdienās nevis arābus, bet gan eiropiešus uzskata par tipiskiem vergturiem, paradoksālā veidā saistīts ar to, ka eiropieši pret vergiem izturējās labāk: izdzīvoja daudz vairāk eiropiešu vergu nekā arābu sagūstīto, kas parasti mira agri un pa lielākai daļai bez bērniem (daudzus vīriešu dzimuma vergus kastrēja). Tādējādi Arābijā šodien gandrīz vairs nav neģeru vergu pecteču. Eiropieši turpretī jau paši savu interešu dēļ vien par vergiem rūpējās vairāk.

B. Etemard: "L'ampleur de la traite negriere", Bulletin du Departement d'Histoire Econo- mique, Genj, 1989.

VĒRŠI 1 Vērši necieš sarkanu krāsu. Vērši krāsas faktiski neredz. Tikai ar lielām grūtībām tie spēj atšķirt sarkano krāsu no citām. Tādēļ viņi uz sarkanu lakatu reaģēs tāpat kā uz zaļu vai zilu, proti, vispār nepievērsīs tam uzmanību, ja vien lakatu strauji nevēcinās. Daži zoologi pat uzskata, ka vēršu kaitināšanai labāk derētu balts lakats.

Spāņu toreadoru krāšņais, raibais apģērbs un sarkanais lakats vairāk domāti publikas ieinteresēšanai. Vēršus sanikno vienīgi skraidīšana un lakata vēcināšana, bet ne sarkanā krāsa.

VĒRŠI 2 Vēršu cīņas ir spāņu izgudrojums. Vērši sava spēka un auglības dēl bijuši iecienīti daudzās senatnes zemēs. Vēršu cīņas bijušas pazīstamas jau Romā, Grieķijā un Ēģiptē; pat senajā Ķīnā atrasti pierādījumi agrīniem vēršu cīņu variantiem.

Nav skaidri zināms, kādā ceļā vēršu cīņas nokļuvušas Spānijā. Domājams, ka tās ieviesuši mauri.

Taču, lai arī no kā spānieši vēršu cīņas būtu pārņēmuši, izgudrojuši viņi tās nav.

Rudolf Brasch: How did sports begin? McKay, 1974.

VĒZIS Ja nebūtu vēža, mēs dzīvotu daudz ilgāk. Daudzi nepareizi domā, ka, ja nebūtu vēža, tad cilvēki dzīvotu daudz ilgāk. Taču, ja jautājam tīri hipotētiski: "Par cik mūsu mūža ilgums pagarinātos, ja vairs nebūtu vēža?", tad saņemam atbildi: "Pat ne par trim ga​diem." Šo skaitli iegūstam loģiska risinājuma rezultātā, iedomājoties mūsu dzīvību apdraudošos faktorus — vēzi, sirds slimības, nelaimes gadījumus, slepkavības, AIDS un Alcheimera slimību kā spēlētājus, kas met kauliņus par mūsu dzīvību. Kauliņam ir 100 pušu (100 gadu, kurus mēs, visaugstākais, varam

nodzīvot; vecākus par 100 gadiem nerēķināsim). Laimē vismazākais skaitlis. Ja pieņemam, ka vēzis uzmet 49, slepkavības 25, nelaimes gadījumi 80, sirds un asinsvadu slimības 75 un AIDS 58, tad mums 25 gadu vecumā būtu jāmirst no slepkavības. Ja mēs netiktu nogalināti, tad 49 gadu vecumā mirtu no vēža. Ja atkrīt arī šis iemesls, tad 58 gadu vecumā tas būs AIDS, 75 gados sirds slimība un 80 gadu vecumā — satiksmes negadījums.

Vecums, kādu mēs sasniedzam, ir tātad šajā spēlē uzmestais minimālais skaitlis. Nāves iemesls ir tas apdraudējums, kurš šo skaitli uzmetis. Līdz ar to mēs savu sākotnējo jautājumu varam formulēt mazliet citādi: "Par cik paaugstināsies spēles minimuma vidējā vērtība, ja vēzi no tās izslēgsim?"

Uz šo jautājumu atbildi dod tā saucamā "konkurējošo risku teorija", kura ir tieši tāda, kā raksta sākumā jau minējām: caur​mērā šis minimums paaugstinās tikai par trim gadiem.

Ja neņemam vērā arī saslimšanas iespējas ar citām slimībām, resp., apdraudējumiem, iespējamais dzīves pagarinājums ir vēl mazāks: 7 mēneši, ja atkrīt elpošanas ceļu slimības, 7 mēneši, ja izslēdzam gremošanas orgānu slimības, 5 mēneši — bez satiksmes negadījumiem utt. Vislielākais paredzamā dzīves ilguma pagarinā​jums būtu, ja neskaitītu sirds slimības, taču jāmirst mums būtu tik un tā.

Kļaus Kern, Wemer Braun: "Einfluji zvichtiger Todesursachen auf die Sterblichkeit und die Lebenserwartung", Wirtschafl und Statistik 1985, 233.-240. Ipp.; Krāmer: Statistik ver- stehen, Frankfurt, 1992: "Mortalitāt und Le- benserzuartung".

VIDUSMĒRA CILVĒKS Vidusmēra cilvēki ir nepievilcīgi. Gluži otrādi. Kā rāda jaunākie psiholoģiskie pētījumi, tieši vidusmēra cilvēki ir pievilcīgi. Ja vīrieši šķiro sieviešu portretus no atraktivitātes viedokļa, tie parasti izvēlas attēlu, kas radīts ar tā saucamās "morfinga tehnikas" palīdzību, veidojot portretu no vairākiem gadījuma pēc izvēlētiem attēliem. Katru atsevišķo melnbalto fotogrāfiju sadala pelēkos punktos, līdzīgi, kā to dara, iespiežot avīzi. Pēc tam no atsevišķajām fotogrāfijām izveido vienu vidējo. Tā no individuālajām sejām rodas vidēja, caurmēra seja, seja, kuras ausis, acis, deguns un mute ir individuālo acu, ausu, deguna un mutes vidējais caurmērs. Vērtējot šādas vidējā caurmēra sejas no to pievilcības viedokļa, parasti tās uzskata par pievilcīgākām.

Tas pats attiecas uz vīriešu fotogrāfijām. Kad sievietes vērtē vīriešu portretus, tad arī šeit kā pievilcīgākā seja tiek izvēlēta vidējā caurmēra attēls. Caurmēra acis, ausis, deguns un mute patīk labāk nekā individuālie komponenti. Turklāt — jo vairāk individuālo seju iesaista vidējā caurmēra veidošanā, jo pievilcīgāks ir jaunais, mākslīgi radītais portrets, gan attiecībā uz sievietēm, gan ari uz vīriešiem.

Tātad, jo vairāk seja atbilst vidējam caurmē​ram, jo tā ir pievilcīgāka. fudith Langlois, Lori Raggman: "Attractive fa- ces are only average", Psychological Science 1990, 115.-121. Ipp.; Ronald Hens: Spieglein, Spieglein an der Wand: Geschlecht, Alter un physische Attraktivitāt, Weinheim, 1992.

VILHELMS TELLS Brīvības cīnītājs Vilhelms Tells patiešām ir reāla persona.

Mūsu Šveices kaimiņiem gan nepatīk to dzirdēt — taču viņu iemīļotā brīvības cīnītāja Vilhema Telia bultas nekad nav šķēlušas Šveices gaisu. Pēc vairākuma Šveices un citzemju akadēmiski izglītoto vēsturnieku domām Šillera drāmas un Rosīni operas sla​venais varonis ir autoru izdomāts personāžs.

Taču folklora uz to skatās citādi. "Anno domini 1307 Romas ķēniņa ieceltais zemes pārvaldnieks Geslers Svētā Jēkaba dienā lika Altdorfā, laukumā pie liepām, kam visiem bija jāiet garām, uzsliet kārti ar cepuri," vēsta nostāsts. "Iedzīvotājiem, piedraudot ar mantas un dzīvības atņemšanu, tika pavēlēts, garām ejot, atsegt galvu un, paklanoties kārtī uzvilktās cepures priekšā, izrādīt tai godu un padevību, it kā tā būtu ķēniņš vai viņš pats personīgi."

Taču "godīgais un dievbijīgais Ūri zemnieks vārdā Vilhelms Tells" šo putnu biedēkli nesveicina — un dramatiskie notikumi sākas. Tellu apsūdz, par sodu tam no sava bērna galvas jānošauj ābols, ko viņš arī izdara, taču tomēr tiek apcietināts, jo atzīstas, ka kļūdas gadījumā ar nākamo šāvienu būtu nogalinājis

Gesleru. Viņu laivā ved uz Geslera pili, taču saceļas vētra, un Tellam izdodas aizbēgt (Urnas ezerā vēl šodien redzams slavenais Telia sēklis, kurā viņš esot izlēcis no fogta laivas). Varonis aizsteidzas priekšā zemes pārvaldniekam, paslēpjas slavenajā "šaurajā takā" un nošauj pārvaldnieku. Šai leģendai ir dažādas versijas. Senākajā no tām, 15. gadsimta variantā, tā saucamajā "Telia dziesmā" varoni ezerā noslīcina; citā Tells pārvaldnieku nošauj tūlīt pēc lēciena no laivas, vēl atrodoties uz Telia sēkla. Ir arī versija, saskaņā ar kuru Tells ir viens no slepenās apvienības sazvērniekiem, kas cīnās par Šveices kantonu atbrīvošanu no Hābsburgu jūga.

Kopīga visiem leģendas variantiem ir laika atstarpe — "Telia dziesma" radusies vairāk nekā simt gadu pēc attēlotajiem notikumiem —, rakstisku liecību nepietiekamība, resp., pilnīgs trūkums un loti daudzās pretrunas notikumu attēlojumā, kuru dēl vēsturnieki jau izsenis šaubījušies par nostāstu realitāti (piemēram, dokuments par "Mūžīgo savienību", ar kuru 3 kantonu pilsoņi vienojās par savstarpēju palīdzību, tika parakstīts 1291. gadā; zemes pāvaldnieks Geslers turpretī miris 1307. gadā). Stipri aizdomīga ir arī slavenā ābola nošaušana no zēna galvas. Šis Telia stāsta centrālais motīvs sastopams daudzās ziemēltautu teikās, kas krietni vecākas par 1300. gadu, un Šveices ielejās, iespējams, nokļuvušas ar ceļojošu tirgotāju starpniecību. Kā raksta franču vēsturnieks Beržjē, "uz ziemeļiem no 54. platuma grāda gandrīz katrai tautai ir savs Vilhelms Tells". Vistālāk uz dienvidiem no visām zemēm, turklāt ar lielu teritoriālu atstarpi no pārējām, kurās pazīstams nostāsts par šādu šāvēju, ir Šveice. Ļoti iespējams, ka arī šis tēls, tāpat kā visi pārējie, ir izdomāts.

Jean-Fratifois Bergier: Wilhelm Teli: Realitāt und Mythos, Mūnchen, 1988.

Vilki medībās dodas baros. Vilki pārtiek no pelēm, vāverēm vai trušiem. Lai tos nomedītu, bars nav vajadzīgs. Vienīgi ziemā, kad barības ir mazāk un tiem pelu trūkuma dēl jāmedī arī lielāki dzīvnieki, vilki reizēm veido barus. Taču tie nav lieli — parasti tikai vilks un vilcene ar saviem bērniem. Un arī tad tas ir drīzāk izņēmums nekā likums.

VILKI 2 Vilki uzbrūk cilvēkiem. Kā uzskata Aizeks Azimovs, līdz pat mūsdienām nav zināms neviens gadījums, kad vilks būtu uzbrucis cilvēkam (tas neattiecas uz dzīvniekiem, kas saslimuši ar trakumsērgu).

Kāds laikraksts Kanādas pilsētā Soltsentmerijā, kas atrodas ar vilkiem bagātā apvidū, gadiem ilgi solīja atlīdzību ikvienam, kas šādu uzbrukumu varētu pierādīt. Atlīdzība palika neizmaksāta — nevis tāpēc, ka upuri nebija varējuši pieteikties, bet tādēļ, ka šādu upuru vispār nebija.

Pēc ilgiem trimdas gadiem vilki tagad atgriežas arī Vācijā. Brandenburgā tie jau iedzīvojušies, un jādomā, ka to takas pagarināsies arī tālāk Elbas kreisajā krastā. "Tie ir loti bikli dzīvnieki, kurus parasti gandrīz nekad neredz," saka Lejassaksijas Vides aizsardzības ministrijas referents jautājumos par dzīvnieku sugu aizsardzību. Viņš iesaka vilkus nešaut, bet ļaut tiem mierīgi dzīvot.

Isaac Asimov: Buch der Tatsachen, Bergisch- Gladbach, 1981; "Ausgerottete Tierarten wer- den zvieder heimisch", Hannoversche Allge​meine Zeitung, 30.6.1995.

Vilki ir izaudzinājuši cilvēku bērnus. Kopš teikas par Ro- mulu un Remu turpina saglabāties nostāsti par vilkiem, kas uzaudzinājuši cilvēku bērnus. Piemēram, Indijā 1912. gadā kāda vilku māte esot nozagusi bērnu un audzinājusi to līdz septiņu gadu vecumam. īstā māte, strādājot tīrumā, zīdaini nolikusi paēnā gulēt. Kad tā vakarā, mājup ejot, gribējusi to paņemt, bērns bijis pazudis. Pēc septiņiem gadiem tas esot atrasts vilku barā. No turienes to esot nogādājuši Midnapuras bāreņu namā, kur viņš līdzīgi vilkam staigājis četrrāpus un pēc 10 gadiem nomiris.

Pēc vairākuma zoologu domām, šis stāsts ir izdomāts — tāpat ari daudzi citi gadsimta vidū rietumzemju medijos izplatītie vēstījumi par Indijas bērniem, kurus esot uzaudzinājuši vilki. Lielākā dala no šiem nostāstiem balstās uz Midnapuras reverenda Dž. Singa ziņojumiem, kurus nav apstiprinājusi neviena cita persona. Jādomā, ka reverends ar tiem gluži vienkārši gribējis izcelties. Daudz ticamāks ir skaidrojums, ka pie vilkiem atrastie vai ari vilku šķietami nolaupītie bērni, pirmkārt, nav identiski un,

otrkārt, pašu vecāku tīšām pamesti. Visi Indijā vilku uzaudzinātie bērni ir meitenes, un, cik viegli Indijā meitenes gluži vienkārši "pazūd", ir diemžēl pietiekami skaidri zināms. Tā kā bērna pazušanu vajadzēja kā nebūt izskaidrot, tika izgudrots stāsts par vilkiem…

Ja nu tādu izliktu meitenīti atrada mežā un ja tuvumā bija arī vilki, secinājums par dzīvi pie vilkiem bija gatavs. Īstenībā šiem bērniem, jādomā, nekad nav bijis ciešāka kontakta ar vilkiem, nemaz nerunājot par to, ka vilku māte būtu tos barojusi…

Arī citi stāsti par cilvēku dzīvi zvēru vidū, pārbaudot tos tuvāk, izrādījušies izdomāti. Tāda, piemēram, ir Dienvidāfrikas paviāncilvēka Lūkasa biogrāfija (Lūkas the Baboon-Boy), kurš ar saviem stāstiem samulsinājis pat specializēto žurnālu korespondentus. (Sk., piemēram, American Journal of Psychology 1940. gada janvāra burtnīcu.) Papētot jautājumu dziļāk, izrādījās, ka Lūkass nav uzaudzis pie paviāniem, bet gan cietumā…

Arnold Gesell: Wolf Child and Human Child, Nezv York, 1940; Arnold Gesell: "The bio- graphy of a zvolf-child", Harpers's Magazine, 1. 1941, 183.-193. Ipp. VĪNOGCUKURS Vīnogcukuru iegūst no vīnogām. Vinogcukuru (jeb glikozi, C6 H12 06 ) mūsdienās iegūst galvenokārt no kartupeļiem vai kukurūzas. Tas gan sastopams ari vīnogās, citos saldos augļos, medū un dažādās saknēs, taču ne tādā daudzumā, lai atmaksātos lielražošana. Šķirklis "Traubenzucker", Brockhaus Enzyklo- pādie, Wiesbaden, 1990.

VITAMĪNI 1 E vitamīns cilvēku dara jaunāku. Lielākā dala no šīs brīnumzāles iedarbības eksistē vienīgi reklāmā, respektīvi, pircēju fantāzijā. E vitamīna devas, kas lielākas par tā nepieciešamo daudzumu, iepriecina vairāk aptiekāru nekā mūsu organismu. Līdz šim nav zinātniski pierādīts, ka E vitamīns varētu darīt atkal možākus nogurušus vīriešus, izlīdzināt grumbas vai atjaunināt organisma šūnas, ne ari tas, ka tam varētu būt vēl kāda nebūt cita brīnumaina iedarbība.

E vitamīns ir nepieciešams tauku vielmaiņai: tas aizkavē taukskābju izzušanu un tādā veidā aizsargā šūnu sieniņas, hormonus un fermentus, kuru veidošanā piedalās taukskābes. Taču šo minimālo devu caurmēra pilsonis uzņem ar dienišķo pārtiku — augu ellām, sviestu, margarīnu, auzu pārslām, aknām, pienu, dār​zeņiem un salātiem. Speciāli aptiekā pirktas tabletes parasti nav nepieciešamas.

Tā kā šādas tabletes izmēģinājumos ar dzīvniekiem ir bijušas iedarbīgas, piemēram, neauglīgas žurkas padarījušas par auglīgām, daudzi domā, ka uz cilvēkiem tām jāiedarbojas līdzīgi. Uzskata, ka noteikti vitamīni (līdzās E vitamīnam ari C vitamīns un beta-karotlns) darbojas kā sava veida šūnu policija, kas aizsargā no tā saucamajiem brīvajiem radikāļiem — skābekli saturošām molekulu daļiņām, kas kairina mūsu organisma šūnas un ekstremālā gadījumā var tās pat iznicināt. Taču viennozīmīgas atbildes šajā jautājumā vēl nav. Ja arī šāda iedarbība tiktu pierādīta, tas jau būtu farmācijas jautājums bez sakara ar vitamīnu barības vērtību. Tādēļ ir jābrīnās, cik lētticīgi sabiedrība, kas parasti pret medika​mentiem izturas noraidoši, šajā gadījumā maina savu nostāju.

"Trtibe Quelle", Der Spiegel 11/1985.

VITAMĪNI 2 Vitamīnu nekad nevar būt par daudz. Vitamīni cilvēka dzīvībai ir nepieciešami. Tā kā cilvēki saslimst, ja tiem trūkst vitamīnu, daudzi domā, ka loti lielas vitamīnu devas ir veselīgas. "Tautā valda uzskats, ka, patērējot sevišķi lielas vitamīnu devas, tiek no​drošināts vislabākais uzturs." (R. M. Deutsch) Taču tie ir maldi. "Izmēģinājumi ar vitamīnu preparātiem pierādījuši, ka vitamīni labsajūtu uzlabo tikai tādiem cilvēkiem, kuru organismā to nav pietiekamā daudzumā," raksta Vācijas Uztura biedrības prezidents. "Nekāda labuma nebūs, ja vitamīnus lietos pēc principa "jo vairāk, jo labāk"." Ir gluži vienalga, cik daudz burkānu mēs papildus apēdīsim — pastāv uzskats, ka burkāni ir labs līdzeklis redzes uzlabošanai, jo tie lielā daudzumā sa​tur A vitamīna izejvielu karotīnu — mūsu redze no tā labāka nekļūs. Gluži tāpat mēs ar B vitamīna papildu devām nevaram izārstēt paplašinātas vēnas vai sejas

izsitumus. Arī neatkarīgi no tā, cik C vitamīna tablešu norīsim, nepāries ne iesnas, ne augstais asinsspiediens, ne smaganu asiņošana, kaut arī ticība šādai vitamīnu šķietamai iedarbībai šobrīd ir plaši izplatīta.

Ja automašīnas motoram trūkst ellas, tad īsā laikā virzulis iesprūst, taču, ja ielejam ellu vairāk nekā nepieciešams, mašīna ātrāk nebrauks. Arī mūsu organismam ir nepieciešams noteikts vitamīnu daudzums, bez kura tas saslimst vai arī iet bojā, tomēr pārāk liels daudzums vitamīnu palīdz tikpat maz kā liekā ella automašīnai. "Vitamīnu vai minerālvielu daudzumam, kas lielāks par organismam nepieciešamo, ārstnieciskas iedarbības nav." (Deutsch).

Pārāk lielas devas var būt pat kaitīgas. Pārāk lielas A vitamīna devas dažiem cilvēkiem var izraisīt caureju, matu izkrišanu, galvassāpes, D vitamīna pārdaudzums — nelabumu, muskuļu vājumu, vemšanu, locekļu sāpes, pat nāvi. Arī iecienītais C vitamīns lielās devās var kļūt bīstams — pazīstamākās no blakusparādībām šajā gadījumā ir nierakmeņi, caureja vai gara aptumšošanās.

R. M. Deutsch: Realities of nutrition, Palo Alto, 1976; S. K. Gaby u. c.: Vitamin intake and health: a scientific review, Nezo York, 1991; D. A. Bender: Nutritional biochemistry of the vitamins, Cambridge, 1992; Stiftung Warentest: Test Spezial Emāhrung, 1993; "Der Vitaminpillen-Mythos beginnt zu zerbrdckeln", Der Tagesspiegel, 5.5.1996; "Vitamintabletten schūtzen nicht vorKrebs", 13.5.1996.

VUDSTOKA Slavenais Vudstokas rokmūzikas koncerts 1969. gada vasarā nenotika Vudstokā — šī Ņujorkas štata pilsētiņa atrodas apmēram simt kilometru attālumā no leģendārās koncerta vietas. Tuvāko pilsētu sauc Betela, taču šis nosaukums nav īsti piemērots ilg​spēlējošai platei, tādēļ koncertu nosauca par "Vudstok".

Vēl viena ar Vudstoku saistīta aplamība attiecas uz pasākuma īsto mērķi. Pretēji daudzu rokmūzikas apjūsmotāju domām festivāls nekad nav ticis plānots kā bezmaksas miera un sadraudzības svētki, par kādu to uzskata tautā. Biļešu pārdošanu pārtrauca tikai tad, kad klausītāju masas apgāza kases. Viena atceres festi​vāla biļete 1994. gada vasarā maksāja vairāk par 200 markām.

"For love and profit", The Economist, 9.7.1994.

Tikai maldi ir dzīve, zināšanas ir nāve.

Fridrihs Šillers

Z ZAUDĒTA PAAUDZE Tā Gertrūde Staina nosaukusi Ernesta Hemingveja laikabiedrus (Pirmā pasaules kara veterānus).

Vismaz Hemingvejs kādā no savām grāmatām viņai šos vārdus (lost generation) piedēvējis.

Vēlākajos gados, kad viņa attiecības ar Gertrūdi Stainu bija kļuvušas vēsākas, Hemingvejs no šī varianta atteicās un minētā teiciena izcelsmi raksturoja citādi — ne vairs kā Gertrūdes Stainas izteikumu un arī ne kā Hemingveja romānā attēlotās atsvešinātās kara laika paaudzes apzīmējumu, bet gluži vienkārši kā darbnīcas vadītāja dusmu izplūdumu saistībā ar Stainas jaunkundzes automašīnas remontu.

"Kad bijām atgriezušies no Kanādas un apmetušies Notre-Dame-des-Champs ielā un mēs ar Stainas jaunkundzi bijām vēl loti labi draugi, Stainas jaunkundze ieminējās par zaudēto paaudzi," raksta Hemingvejs savā darbā "Mūžīgi svētki". "Viņas mašīnai, vecam Forda T modelim, bija sabojājusies aizdedze, un jaunais cilvēks, kas viņu garāžā apkalpoja un pēdējo kara gadu bija pavadījis armijā, vai nu neprata mašīnu salabot, vai arī nedeva tai priekšroku. Katrā ziņā, viņš pret saviem pienākumiem nebija izturējies pietiekami nopietni, un, kad Stainas jaunkundze par to sūdzējusies garāžas vadītājam, bija no tā saņēmis nopietnu aizrādījumu. Patrons bija teicis: "Jūs visi esat zaudētā paaudze (generation perdue)"."

Pēc tam Gertrūde Staina un Ernests Hemingvejs krietnu bridi bija debatējuši par jautājumu, vai visi Pasaules kara cīnītāji bijuši dzērāji…

Ernest Hemingzvay: The sun also risēs, Nezv York, 1926; Ernest Hemingzuay: Paris — ein Fest fūrs Leben, Hamburg, 1971.

ZELTS 1 Zeltu galvenokārt iegūst zelta raktuvēs. Lielākā dala zelta ir ūdenī, nevis zemē. Okeānu ūdenī ir gandrīz deviņi miljoni tonnu zelta — 200 reižu vairāk, nekā atrasts un iegūts līdzšinējā cilvēces vēsturē visas pasaules zelta raktuvēs.

Jūras ūdens satur arī vēl daudzus citus minerālus. Tabula parāda to daudzumu vienā kubikkilometrā ūdens.

Minerālu daudzums tonnās vienā kubikkilometrā jūras ūdens Nātrija hlorīds (parastais sāls)--72 600 000 Magnija hlorīds 10 150 000 Magnija sulfāti 4 430 000 Kālija sulfāts 3 560 000 Kalcija karbonāts 328 000 Magnija bromlds 198 000 Broms 170 100 Bors 12 000 Sudrabs 1225 Zelts 14 Urāns 4 No visiem minētajiem minerāliem vienīgi nātrija hlorīdu (parasto sāli) un magniju no jūras ūdens iegūst lielākos daudzumos rūpnieciski.

Isaac Asimov: Buch der Tatsachen, Bergisch- Gladbach, 1981.

ZELTS 2 Zelts dabā sastopamas retāk nekā dzelzs. Ne vienmēr zelts ir bijis retāk sastopams nekā dzelzs.

Ziemeļamerikas inki, piemēram, pirms spāņu iekarotājiem vispār nepazina dzelzi, toties tiem lielos daudzumos bija zelts. Tie zeltu izmantoja ne tikai rotājumiem, bet arī, piemēram, ēšanas piederumu, matu suku un naglu izgatavošanai.

Senās Ēģiptes agrīnajā posmā arī sudrabs bija vērtīgāks par zeltu, jo to retāk varēja atrast lielākos gabalos.

Isaac Asimov: Buch der Tatsachen, Bergisch- Gladbach, 1981.

ZELTS 3 Uz zeltu neiedarbojas skābes. Zelts šķīst maisījumā, kas sastāv no trim dalām sālsskābes un vienas daļas slāpekļskābes, tā saucamajā karajūdenī. Vispirms slāpekļskābe zeltu oksidē. Pēc tam oksidētais zelts izšķīst sālsskābē.

ZEMES MAGNĒTISKAIS LAUKS Zemes magnētiskais lauks vienmēr ir bijis vērsts vienā un tai pašā virzienā. Zemes magnētiskais lauks ne vienmēr ir bijis vērsts no dienvidiem uz ziemeļiem. Iepriekšējos 4 miljonos gadu tas vismaz deviņas reizes mainījis virzienu. Kā rāda dzelzs daļiņas sastingušajā lavā, pēdējo reizi tas noticis pirms 730 000 gadu. Citiem vārdiem sakot, ja toreiz kāds jūras braucējs būtu stingri sekojis kompasa rādījumam, tas būtu nokļuvis tieši dienvidpolā.

Arī mūsdienās magnētiskais ziemeļpols nestāv uz vietas. Jau šajā gadsimtā vien tas par 500 kilometriem pavirzījies uz rie​tumiem (skatoties no Eiropas).

Allan Cox u. c.: "Reversais of the earth's magnetic field", Scientific American, 2. 1967.

ZIBENS 1 Zibens nekad divreiz nesper vienā un tai pašā vietā. Šie izplatītie maldi balstās uz tādu pašu loģiku, kādas dēl reiz kāds matemātiķis Frankfurtē zaudējis savas autovadītāja tiesības. "Trešdienas naktī pārrēķinājās kāds 44 gadus vecs sistēmanalītiķis un matemātiķis, kuru policijas patruļa bija lūgusi stipra alkohola reibuma dēl nebraukt un atstāt automašīnu uz vietas," varējām lasīt kādā vācu dienas avīzē.

Zinātnieks bija apsolījis, ka uz mājām to nogādās sieva, aizslēdzis automašīnu un aizgājis. Taču, kad policija drīz pēc tam vēlreiz gāja garām tai pašai vietai, vainīgais sēdēja pie stūres un brauca projām.

"Ar tādu kontroli es nebiju rēķinājies," viņš atvainojās. "Pirmīt mani vispār pirmo reizi dzīvē kontrolēja, un pēc varbūtības teorijas nākamajai kontrolei vaja​dzētu notikt tikai pēc simts gadiem…" īstenībā tā saucamā nosacītā varbūtība, ar kādu kontrole varētu atkārtoties jau nākamajā stundā, ir tikpat liela kā "parastā" varbūtība. Divreizējas kontroles varbūtība vienā un tai pašā nakti ir loti maza, taču, ja tā vienreiz jau notikusi, tad varbūtības pakāpe, ar kādu tā varētu atkārtoties, ir tikpat liela, kāda ir vienai vienīgai kontrolei.

Tādēļ nav arī nekādas jēgas, dodoties lidojumā, ņemt līdzi bumbu. "Ko jūs gribējāt darīt ar bumbu?" policija stingri noprasa. "Man šķita, ka divas bumbas vienā un tai pašā lidmašīnā ir diezgan neiespējama lieta," atbild pazīstamais asprātis, "tādēļ paņēmu vienu pats līdzi…"

Tieši tāpat arī varbūtība, ka zibens iespers divreiz vienā un tai pašā vietā, ir maza, taču nosacītā varbūtība, ka zibens iespers vēlreiz, ja tas vienreiz jau iespēris, ir tikpat liela kā nenosacītā, parastā varbūtība. (Ņujorkas Empire State Building pirmajos 10 pastāvēšanas gados zibens ķēris 68 reizes.) Ja nu kāds negaisa laikā pārbēg zem koka, kurā tikko kā iespēris zibens, tas tikai nevajadzīgi izmirks.

Varbūtība, ka zibens tajā iespers vēlreiz, ir tikpat liela kā varbūtība, ka tas iespers kokā, zem kura cilvēks stāvējis līdz tam brīdim. Šķirklis "Lightning", Microsoft CD-ROM En- zyclopādie Encarta, 1994; W. Krāmer: Detik- ste!

Trugschlūsse aus der Welt des Zufalls und der Zahlen, Frankfurt, 1995.

ZIBENS 2 "Izvairies no ozoliem, meklē gobas!" Šāds padoms ir tīrās muļķības. Iespējamība, ka zibens iespers, atkarīga no koka aug​stuma, nevis no tā sugas. Līdzīgos apstākļos zems ozols ir drošāks nekā augsta goba.

Uzskats par ozolu bīstamību radies to rievainās mizas dēl, kurā labi saskatāmas zibens pēdas. Gar gludo gobas mizu zibens vienkārši noslīd, nenodarot lielāku kaitējumu. Taču briesmas, kādas draud blakus stāvošam cilvēkam, tāpēc nav mazākas.

W. R. Neiocott: "Lightning, nature's high-vol- tage spectacle", National Geographic 7/1993, 83.-103.

Ipp. ZIBENS 3 Zibeni vienmēr pavada pērkons. Ne vienmēr pie zibens atskan pērkons. Apmēram 40% no zibeņien pērkons nepavada. Šķirklis "Lightning", Microsoft CD-ROM En- zyclopādie Encarta, 1994.

ZIBENS 4 Zibens sper no debesīm uz zemi. Ne visi zibeņi virzās no mākoņiem uz zemi. Reizēm zibens nāk arī no zemes. No apakšas uz augšu virzās apmēram 10% zibeņu, it īpaši no debesskrāpjiem un televīzijas torņiem. Šķirklis "Lightning", Microsoft CD-ROM En- zyclopādie Encarta, 1994.

ZIBENSKARŠ 1 Jēdzienu "zibenskarš" radījis Hitlers. "Es vēl nekad neesmu lietojis vārdu "zibenskarš", jo tas ir idiotisks apzīmējums," saka Hitlers 1941. gada 8. novembri. Tieši toreiz pie Maskavas bija iestrēdzis Vācijas uzbrukums Krievijai, un Hitleram acīmredzot bija nepatīkami dzirdēt salīdzinājumus ar vieglajām uzvarām pār Poliju un Franciju.

Max Domarus: Hitler: Reden und Proklama- tionen 1932-1945, V/ūrzburg, 1962.

ZIBENSKARŠ 2 Jēdziens "zibenskarš" ieviests pēc vācu armijas karagājieniem uz Poliju un Franciju. "Tas bija nevis [pozīciju] ieņemšanas karš, bet strauja iebrukuma un iznīcināšanas karš — Blitzkrieg, zibenskarš," raksta Time Magazine pēc uzvaras pār Poliju 1939. gada 25. septembrī.

Pretēji daudzu domām, tā tomēr nav pirmā reize, kad lietots šis apzīmējums. Jau, piemēram, 1935. gadā tas minēts vācu militārajā laikrakstā Deutsche Wehr. Valstīm, kam maz izejvielu, esot "jācenšas karu pabeigt vienā triecienā, jau pašā sākumā, iesaistot cīnā pilnīgi visus savus spēkus, lai panāktu uzvaru".

Fritz Stemberg: Germany and a lightning zvar, London, 1938.

ZIBENSKARŠ 3 Vācu armijas uzbrukums Francijai 1940. gadā bija plānots un gatavots kā zibenskarš. Pretēji vācu armijas vadības vēlākajiem apgalvojumiem par ātro uzvaru visvairāk pārsteigti bija paši vācieši. Kad vācu armija 1940. gadā sāka savu ofensīvu, Hitlers un viņa ģenerāli, kam vēl atmiņā bija Pirmā pasaules kara četrus gadus ilgais masu slaktiņš ierakumos, bija gatavojušies ilgstošai, sīvai cīņai. Ka šis karagājiens varētu beigties ātri, tam neticēja ne​viens.

Pie tā, ka situācija izveidojās citāda, bija vainojama franču muļķība, vāciešu neticamā laime un dažu vācu armijas dalu komandieru nepakļaušanās pavēlei apstāties. Kad vācu tankiem pie Sedanas bija izdevies pārraut franču aizsardzības līniju, Hitlers izsaucās: "Tas ir brīnums, tas ir īsts brīnums!"

Baidīdamies no lamatām, viņš mēģināja palēnināt ķīla iedzīšanu uz Lamanša šaurumu, līdz ar to radīdams angļiem iespēju pie Denkerkas at​kāpties.

Tikai pēc tam nacistu propaganda to iztēloja kā ģeniālu uzbrukumu, par kādu to vēl šodien uzskata daudzi cilvēki.

Karl-Heinz Frieser: Die Blitzkrieg-Legende: Der Westfeldzug, 1940, Munchen, 1995.

ZIEMASSVĒTKI Ziemassvētki ir Jēzus Kristus dzimšanas diena. 25. decembris ir pilnīgi patvaļīgi nosaukts par Kristus dzimšanas dienu — tikpat labi tas varētu būt 1. maijs vai 17. jūnijs.

Kristietības sākumos tā Kunga Jēzus dzimšanas diena patiešām svinēta nevis 25. decembrī, bet gan dažādos citos datumos: 6. janvārī, 28. martā, 20. aprīli, 20. maijā vai 18. novembrī. 25. decembris par Kristus dzimšanas dienu noteikts tikai 4. gadsimta vidū, pamatojoties uz šādiem apsvērumiem: ieņemšana notikusi gada sākumā, toreiz tas bija 25. marts; pieskaitot 9 mēnešus, bērnam bija jāpiedzimst 25.

decembrī. Tā baznīcai ar vienu šāvienu izdevās nošaut divus zaķus — 25. decembris bija tradicionāli pagānu svētki (dies solis invicti natalis), un strīdi par Kristus dzimšanas dienu tika izbeigti.

Taču, kādel bērna ieņemšana notikusi tieši gada sākumā, to neviens īsti pamatot nevarēja.

25. decembri apšaubīt liek ne tikai tā patvaļīgā izvēle, bet ari laika apstākli. Jēzus dzimšanas dienā, kā raksta evaņģēlists Loka, "gani gulēja brīvā laukā un sargāja savus ganāmpulkus". Taču decembri ari Palestlnā ir auksts un lopi stāv kūtis. f. Finnegan: Handbook of biblical chronology, Princeton, 1964; Konradin Ferrari d'Occhi- eppo: Der Stern von Bethlehem in astrono- mischer Sicht, Giefien, 1994.

ZILOŅI 1 Ziloņi dzīvo līdz simt gadiem. Kā minēts Ginesa rekordu grāmatā, visvecākie no ziloņiem, kuru vecumu bija iespējams noteikt, sasnieguši 70 līdz 76 gadu vecumu.- Lielākā dala ziloņu nedzīvo ilgāk par 50 gadiem.

ZILONI 2 Ziloņi baidās no pelēm. Ziloņi no pelēm īpaši nebaidās. Cirka siena šķūnī vai zooloģiskā dārza aplokos tie ar šiem dzīvnieciņiem sadzīvo tīri mierīgi. Bernhardam Gržimekam veicot attiecīgu eksperimentu, ziloņi nemetas bēgt, izbailēs taurēdami. "Plaši iepletuši snuķus, tie piebāza tos pelēm pavisam tuvu klāt un pēc tam tās samina."

Citādi rezultāti bija Gržimeka izmēģinājumiem ar trušiem un takšiem: ziloņi bailīgi atkāpās un šos dzīvniekus no attaluma apmētāja ar smiltīm un akmeņiem.

ZILOŅI 3 Ziloņiem ir neparasti laba atmiņa. Arī ziloņu fenomenālā atmiņa eksistē galvenokārt avīžnieku fantāzijā. Protams, ir iespējams, ka zilonis vēl pēc dažiem gadiem pazīst savu mocītāju un uzbrūk tam, taču tas var notikt tikpat labi arī ar lauvu vai tīģeru mocītāju.

ZIRNEKLI Zirnekļi ir kukaiņi. Zirnekli nav kukaiņi. Tie ir zirnekļveidīgie, kas daudzējādā ziņā atšķiras no kukaiņiem. Tiem nav taustekļu, respektīvi, "antenu", un viņiem nav trīs pāri kāju kā kukaiņiem, bet četri pāri. Ar kukaiņiem tiem tikpat daudz kopēja kā čūskām ar putniem. Šķirklis "Spider", Microsoft CD-ROM Enzyclo- pādie Encarta, 1994.

ZIVIS 1 Zivis ir kurlas un mēmas. Daudzas zivis ir spējīgas uztvert skaņu viļņus. Tam nepieciešamie orgāni, tā saucamās "zivju ausis" atrodas kapsulās aiz acīm. Dažas zivis izdod arī vairāk vai mazāk stipras skaņas (lai varētu sazināties ar sugas brāļiem un arī lai aizbaidītu ienaidniekus). Ar jutīgiem mikrofoniem šīs skaņas iespējams uztvert. Skaņu radīšanai zivis izmanto spuru skrimsta- las, zobus vai gaisa pūsli. Bet, piemēram, kādai vaļu sugai izelpo​tais gaiss slīd gar membrānām, kuru svārstību rezultātā rodas skaņa.

Roland Michael: Wie, Was, Warum? Augsburg, 1990.

ZIVIS 2 Zivju lietošana uzturā veicina smadzeņu darbību. Šo mītu radījuši vācu mediķa un filozofa Fridriha Bihnera (1824-1899) pētījumi. Bihners cilvēku smadzenēs bija atklājis fosforu un no tā secinājis, ka fosfors darbojas kā katalizators domāšanas procesā. Tā kā zivīs ir daudz fosfora, ārsti sāka ieteikt smadzeņu darbības ak​tivizēšanai uzturā lietot zivis. Īstenībā mums zivju fosfors nav vajadzīgs. Tas ir pietiekamā daudzumā olās, galā, pienā un dārzeņos un domāšanai nemaz nav nepieciešams. Fosfora deva, kas pārsniedz nepieciešamo daudzumu, domāšanas procesu nepaātrinās pat par desmitdaļu se​kundes.

ZODS Ierauts zods liecina par vāju gribasspēku. Ierauts zods par cilvēka raksturu var tikpat maz liecināt kā pliks pakausis vai varžacis. Visos laikos ir dzīvojuši cilvēki ar loti spēcīgu gribasspēku, kaut arī tiem bijis ierauts zods (piemēram, Fridrihs Lielais). Tieši tāpat sastopami daudzi vājas gribas cilvēki ar

spēcīgu zodu, kas nav kļuvuši slaveni, jo tiem pietrūcis enerģijas savu mērķi realizēt (tādēļ ar! piemēru nav). Lai gan šis fakts pats par sevi vēl nepierāda, ka starp zoda formu un gribasspēku nekāda sakarība nepastāv, gandrīz visi mūsdienu psihologi uzskata, ka priekšstati par ārējā izskata saistību ar raksturu pa lielākai daļai balstās uz māņ​ticību.

Piemēram, daudzi ķīnieši un citi aziāti tic, ka garas un biezas ausu ļipiņas liecina par garīgām kvalitātēm (ja esat kādreiz brīnījušies par skulptūrās attēlotā Būdas milzīgajām ausīm, tagad zināt iemeslu) vai arī ka uzacu forma saistīta ar laimi dzīvē (lai gan tikai līdz 35 gadu vecumam; vēlāk laimi var nolasīt no deguna), vai arī, ka mutei ir sakars ar nierēm (ja iekaist viens orgāns, tad iekaist arī otrs), zinātnisku kritiku šie apgalvojumi neiztur. Protams, noteikti cilvēka sejas muskuli, kas izsaka jūtas vai noskaņojumu un kas atsevišķiem cilvēkiem var būt vairāk vai mazāk attīstīti, var par savu īpašnieku šo to pastāstīt, taču konkrēti secinājumi par sakarībām starp ārējo izskatu un cilvēka iekšējo pasauli nav nekas nopietnāks par zīlēšanu kafijas biezumos vai plaukstas līniju skaidrošanu. ŽAGATAS Žagatas zog gredzenus un dārgakmeņus. Ja varam ticēt putnu pētniekam Volfgangam Makačam, žagatas netaisnīgi tiek dēvētas par zaglēm: "Lai gan žagatas mīl spožus priekšmetus, vēl nekad kādā no daudzajām pārmeklētajām žagatu ligzdām neesmu atradis nekā tamlīdzīga."

W. Makatsch: Die Vogel in Feld und Flur, 2. izd., Radebeul, 1955. ŽEŅŠEŅS Žeņšeņs palīdz saglabāt jaunību. Brīnumsaknītes žeņšeņa brīnumi diemžēl iedarbīgi ir vienīgi reklāmā: "Kaut kad tas notiks ar ikvienu. Cilvēks pēkšņi pamana, ka viņš vairs nevar izdarīt visu to, ko varējis agrāk. Ja nu tā tad nedrīkst nokārt galvu." Jāēd pēc iespējas vairāk dārgā žeņšeņa sakņu. Jo "žeņšeņs ir spēka avots fizisko un garīgo spēju saglabāšanai", tas padara nogurušus vīriešus mundrus un ļauj mums visiem žirgti dzīvot līdz 120 gadu vecumam.

Taču, pēc uztura zinātnes pārstāvju domām, tās ir tīrās iedomas — visā visumā žeņšeņa sakne nesatur vairāk iedarbīgu vielu nekā daudzas citas saknes; par savu popularitāti tai galvenokārt jāpateicas ražotāju gudrībai un pircēju muļķībai.

Arnold E. Bender: about health food mes, 1985.

Health or hoax? The truth and diets, Goring-on-Tha-