Rietumu fronte bez parmainam - Erihs Marija Remarks

Ērihs Marija Remarks No vācu valodas tulkojis Ģirts Bļodnieks, 1984 Rietumu frontē bez pārmaiņām ( Im Westen nichts Neues)

1928 Anotācija Vācu rakstnieks Ērihs Marija Remarks (1898—1970) ar romāna «Rietumu frontē bez pārmaiņām» guvis pasaules slavu. Autors vienkārši un reizē dziļi satriecoši stāsta par Pirmā pasaules kara dalībnieku — jauniešu veltīgajām cīņām un bojāeju frontes pirmajās līnijās, spilgti parādot kara drausmas un bezjēdzību.

I Mēs atrodamies deviņus kilometrus no frontes līnijas. Vakar mūs nomainīja; patlaban, pielikuši pilnu vēderu balto pupiņu ar vēršgaļu, mēs jūtamies paēduši un apmierināti. Pat vakariņu tiesai katram izdevies pievākt katliņu viruma; Heztam saņemta- dubulta porcija desas un maizes — tas viss, protams, uzlabo omu. Tādi brīnumi sen nav redzētu rotas pavārs, vīrs kā bullis ar tomātsarkanu galvu, pats uzplijas mums ar ēdamo; katram, kas pagadās tuvumā, viņš māj ar pavārnīcu un ielej pa krietnam smēlienam. Viņš ir pavisam izmisis, jo nezina, kā lai dabu tukšu savu «zupas lielgabalu». Tjādens un Millers sadzenājuši pāris mutes bļodu un likuši piegāzt tās pilnas līdz malām — priekšdienām. Tjādens rosās aiz rijības, Millers — rūpēdamies par rītdienu. Kur paliek viss, ko sašķūrē iekšā Tjādens, mums ir mīkla. Tik un tā viņš ir tievs kā cērme.

Bet, galvenais, arī pīpējamā izsniegts divtik — katram desmit cigāri, divdesmit cigaretes un divas sloksnītes zelējamās tabakas. Tas jau ir kaut kas. Pret savu tabaku es iemainīju no Katčinska cigaretes, tagad man ir četrdesmit smēķi. Dienai ar to pietiek.

Pie tam visi šie labumi, patiesību sakot, mums nemaz nepienākas. Tik devīgi prūši nav. Par to mums jāpateicas tikai pārpratumam.

Pirms divām nedēļām mūs nosūtīja uz priekšējām pozīcijām. Mūsu sektorā bija puslīdz mierīgi, un tāpēc sagādnieks, gaidīdams mūs atpakaļ, pieprasīja uztura daudzumu, kāds jāsaņem rotai, kurā simt piecdesmit vīru. Bet tieši pēdējā dienā sāka grandīt angļu tālšāvēja artilērija un grāva tik neganti, ka rota cieta lielus zaudēju​mus un pārnāca tikai astoņdesmit.

Mēs atgriezāmies naktī un tūlīt likāmies slīpi, lai vispirms kā nākas izgulētos; Katčinskim taisnības tā karošana tik briesmīga nemaz nebūtu, ja pietiktu laika miegam. Ierakumos taču nepasūtīsi, un divas nedējas ik reizi velkas ilgi.

Bija jau dienas vidus, kad sākām līst ārā no barakām. Pēc pusstundas, paķēruši katliņus, mēs salasījāmies pie lauka virtuves, kura izgaroja patīkamu sātīga ēdiena smaržu. Priekšgalā, dabiski, nostājās paši ēdelīgākie: ma​zais Alberts Krops, gaišākā galva visā rotā un tāpēc vēl arvien tikai jefreitors; Millers Piektais, kurš nebeidz vazāt līdzi skolas grāmatas un sapņo par eksternātu — pat viesuļugunī viņš kaļ fizikas likumus; Lērs, kurš uzaudzējis kuplu bārdu un jūsmo par meičām no virsnieku bordeļiem, — viņš

ir gatavs apzvērēt, ka armijas pavēlniecība uzlikusi viņām par pienākumu valkāt zīda veļu un, pieņemot viesus kapteiņa vai augstākā dienesta pakāpē, vispirms iet vannā; ceturtais esmu es — Pauls Beimers.

Visiem četriem mums ir deviņpadsmit gadu, visi četri mēs mācījāmies vienā klasē.

Cieši aiz mums drūzmējās mūsu draugi: Tjādens, izkāmējis atslēdznieks, tikpat vecs kā mēs un lielākais badgalis visā rotā — neēdis viņš ir plāns kā skals, bet paēdis uzblīst kā grūsna blakts; mūsu vienaudzis Haije Vesthūzs, kūdras racējs, kurš bez pūlēm noslēpj saujā armijas maizes kukuli un vēl pajautā: «Uzminiet, kas man ir rokā!»; Deterings, zemnieks, kam prātā tikai paša saimniecība un sieva; visbeidzot, Staņislavs Katčinskis, mūsu pulciņa vadonis, sīksts, viltīgs un izmanīgs, gadus četrdesmit vecs, pelēku kā zeme seju, zilām acīm, nolaideniem pleciem un apbrīnojamu ožamo, ja gaisā briest kas nelabs, ja kaut kur rodams gardāks kumoss vai ja veicīgi jānolien malā.

Mūsu pulciņš stāvēja rindas galvgaļa pie paša «zupas lielgabala». Mūs māca nepacietība, redzot, ka lutausis pavārs, neko nenoskārzdams, vēl nezin ko gaida.

Beidzot Katčinskis viņam uzsauca: — Kas ir, Heinrih, taisi tak vaļā to buljona bodi! Pat aklam redzams, ka pupas ir mīkstas.

Uzrunātais snaudulīgi papurināja galvu.

Lai sanāk visi.

Tjādens nosmīnēja.

— Visi jau ir klāt.

Apakšvirsnieks vēl arvien neko nenoprata.

— Tas jums patiktu gan. Kur tad ir pārējie?

— Tie šodien nebūs tavā maizē! Cits lazaretē, cits masu kapā.

Apjēdzis, kas noticis, resnis bija satriekts. Viņš sagrī​ļojās, — Un es vārīju simt piecdesmit vīriem! Krops iegrūda viņam dunku sānos.

— Tad vienreiz dabūs kārtīgi paēst. Nevelc garumā, sāc!

Pēkšņi Tjādenam iešāvās prātā ģeniāla doma. Smailais peles ģīmītis atplauka smaidā, acis viltīgi samiedzās, vaigu gali raustījās. Viņš paspēra soli uz pavāra pusi.

— Paklau, vecais, tad jau maizi tu arī būsi saņēmis simt piecdesmit vīriem?

Apakšvirsnieks apstulbis pamāja ar galvu. Tjādens no​grāba viņu aiz svārku stūra.

— Un desas?

Tomātgalva pamāja atkal. Tjādenam iedrebējās žokļi.

Un tabaku arī?

Jā, visu.

Tjādens starodams pavērās apkārt — Velna milti, šito cūceni! Tas viss taču jāsaņem mums! Tad jau iznāk — pag! — nu ja, katram iznāk akurāt dubulta deva!

Bet Tomāts atžirbis pavēstīja: — Nekā nebija!

Tagad sarosījāmies arī mēs un spiedāmies viņam tuvāk.

Kāpēc, gnīda tāds? — pajautāja Katčinskis.

Tāpēc ka astoņdesmit nav simt piecdesmit.

To mēs vēl redzēsim! — norūca Millers.

— Labs ir, zupu es izsniegšu, bet maize un viss pārējais pienākas tikai astoņdesmit vīriem, — tiepās Tomāts.

Katčinskis kļuva pikts.

— Tev laikam apnicis vārīt putru? Uzturu tu saņēmi otrajai rotai, nevis astoņdesmit vīriem, un beigta ballei To tu izdalīsi. Otrā rota esam mēs!

Mēs grasījāmies ņemt šo tipu aiz dziesmas. Neviens viņu lāgā necieta, jau vairākas reizes viņa

vainas dēļ ēdienu ierakumos saņēmām ar lielu novēlošanos un pavisam atdzisušu, tāpēc ka, lidojot vienai otrai granātai, viņš ar savu katlu palika kaut kur pusceļā un mūsējiem bija jāmēro nesalīdzināmi garāks ceļš nekā pārējo rotu ēdiena nesējiem. Tad jau Bulke no pirmās bija pavisam cits puika. Lai arī druknāks par kāmi ziemas guļā, viņš, ja vajadzīgs, pats atstiepa savus podus līdz priekšējai līnijai.

Mēs bijām īstajā jutoņā un noteikti sadotu pavāram pa mizu, ja tieši tobrīd neuzrastos rotas komandieris. Pa​vaicājis, kas par lietu, rotnieks domīgi nosacīja — Jā, vakar mums bija lieli zaudējumi. — Tad viņš ielūkojās katlā.

— Bet pupas, rādās, ir gardas.

Tomāts pamāja ar galvu.

— Taukos vārītas, ar gaļu.

Leitnants uzmeta mums skatienu. Viņš zināja, ko mēs domājam. Viņš zināja arī vēl šo to citu, jo virsnieka godā bija ticis mūsu vidu, — rotā viņš ieradās kā apakšvirsnieks. Vēlreiz pacēlis vāku un paostījis ēdienu, viņš aiziedams sacīja: — Atnesiet arī man vienu šķīvi. Bet uzturu izdalīt visu! Mums tas noderēs.

Tomāts muti vien noplātīja. Tjādens lēkāja viņam ap​kārt kā negudrs.

— Tev laikam gabals nokritīs? Iztaisās vai par pašu intendantu! Sāc dalīt, vecais speķa ķemsi, un skaties, ka nekļūdies!

Ej kārties! — nošņācās Tomāts. Viņš vai plīsa aiz dusmām; viņa prātam tas nebija aptverams, viņš vairs netika gudrs, kas darās pasaulē. Un, it kā gribēdams parādīt, ka viņam par visu nospļauties, pats uz savu galvu papildus izsniedza pa pusmārciņai mākslīgā medus.

Diena tik tiešām ir izdevusies. Pat pasts ir pienācis, gandrīz katrs saņēmis divas trīs vēstules un avīzes. Lēnā gaitā mēs dodamies uz pļavu aiz barakām. Krops pasitis paduse tukšas margarīna mucas vāku.

Pļavas malā, pa labi, atrodas liela ateja — pamatīga, apjumta būda. Tiesa, tā noder tikai jauniesauktajiem, kas vēl neprot no katras lietas gūt kādu labumu. Mēs esam izvēlīgāki. Pļavā, proti, tam pašam nolūkam izvietotas nelielas kastes. Tās ir četrstūrainas, tīras, no dēļiem sanaglotas, gar malām slēgtas, ar nevainojami ērtu sēžamo. Kastes ir pārnēsājamas — sānos tām pierīkoti rokturi.

Mēs sabīdām trīs kastes puslokā un omulīgi apsēžamies. Paies vismaz stundas divas, pirms mēs atkal sliesimies kājas.

Es vēl atceros, kā mēs, tikko iesaukti, kautrējāmies lietot kazarmu kopējās atejas. Durvju tām nav, divdesmit vīri sēž cits citam blakus kā vagonā. Pietiek uzmest skatienu, lai redzētu visus, — tā nu tas ir, zaldātam vienmēr jājūt, ka viņu uzrauga.Pa šo laiku mēs esam iemācījušies daudz ko, ne tikai pārvarēt to kautrības mazumiņu. Pamazām daudz kas mums kļuvis ierasts.

Te, zem klajas debess, tā būšana ir tīra bauda. Es nesaprotu vairs, kāpēc agrāk par šīm lietam bija kaunīgi jāklusē, tās taču ir tikpat dabiskas kā ēšana un dzeršana. Varbūt par to vispār varētu nerunāt, ja tam mūsu vidū nebūtu tik liela loma un tieši mums tas neliktos tik neierasti, — pārējiem tas viss jau sen ir pats par sevi saprotams.

Kuņģa darbībai un gremošanai kareivis pievērš daudz lielāku uzmanību nekā jebkurš cits. Trīs ceturtdaļas viņa vārdu krājuma aizgūtas no šīs sfēras, un tiklab lielas līksmes, kā arī dziļa sašutuma izpausmei šie aizguvumi piešķir īpaši sulīgu nokrāsu. Nav citu iespēju izteikties tik īsi un trāpīgi. Mūsu ģimenēm un skolotājiem būs ko pabrīnīties, kad mēs pārnāksim, toties šeit tā runā visi.

Mūsu acīs šīs vajadzības, kuras gribot negribot jākārto, citiem redzot, atguvušas savu nevainību. Pat vairāk, tās kļuvušas mums tik pašsaprotamas, ka omulīga atvieglošanās tiek vērtēta tikpat augstu kā, teiksim, nekļūdīga un nešaubīga lielā spēle bez četriem skatā1(< vācu kāršu spēle. Lielā spēle bez četriem — solīšanas un izspēles variants skatā. (Tulk.)). Ne jau velti visādas tērgavas armijā sauc par «ateju pļāpām», zaldātam tās aizstāj kafijas klačas, bet atejas pašas — ierasto krogus galdu.Sēdēdami uz savām kastēm, mēs jūtamies labāk nekā greznā, baltām flīzēm izliktā tualetē. Tur, augstākais, valda tīrība,

toties šeit ir skaisti.

Brīnišķīgas ir šīs bezrūpīgi aizvadītās stundas. Pāri mums plešas klais debesjums. Pamalē, saules apspīdēti, šūpojas dzelteni aerostati un paceļas balti šrapneļu mākonīši. Reizēm gaisā uzšaujas veseli šāviņu kūlīši — tur zenītnieki tramda kādu lidaparātu.

Tik tikko sadzirdamā frontes dunoņa izklausās pēc tāla negaisa ducināšanas. Pat kamenes, aizlidodamas mums garām, dūc skaļāk.

Un pļava visapkārt ir vienos ziedos. Liegā vēsmā notrīs zāles skaras, maigu, siltu novasaras vējpūsmu nesti, šurpu turpu lido balti tauriņi, mēs lasām vēstules un avīzes un smēķējam, noņemam cepures un noliekam tās sev blakus, matos mums rotājas vējš, rotājas ar mūsu vārdiem un domām.

Liesmaini sarkanu zīda magoņu vidū balto trīs kastes.

Mēs novietojam margarīna mucas vāku uz ceļgaliem. Tas mums noder par galdu skata spēlei. Krops paķēris līdzi kārtis. Pēc katras «atklātās nulles» partijas mēs izspēlējam vienu «pārbīdītā ramša» partiju1(«Atklātā nulle» «- skata izspēles variants, «Pārbīdītais ramšs» *** skata paveids, (Tulk,)).

No barakām atlido harmoniku skaņas. Brīžiem mēs noliekam kārtis pie malas un uzlūkojam cits citu.

Tad viens vai otrs saka: «Puikas, puikas...» vai arī: «Šito reizi varēja iziet greizi», un mēs uz brīdi nogrimstam domās. Mūs pārņēmušas kādas stipras, aizturētas jūtas, un visi saprot, ka vārdi šeit ir lieki.

Viegli varēja gadīties, ka mēs šodien vairs nesēdētu uz šīm kastēm, — trūka sasodīti maz. Un tieši tāpēc viss liekas tik neparasts un jauns —* gari sarkanās magones un sātīgais ēdiens, gan cigaretes un vasaras vējš.

— Vai kāds no jums vēl ir redzējis Kemmerihu? «— jautā Krops.

— Viņš guļ sv. Jāzepa hospitālī, — es saku.

Pēc Millera domām, viņam ir sašauts augšstilba kauls, viņš tātad tiks uz mājām. Mēs nolemjam pēcpusdienā apciemot draugu. Krops izņem no kabatas vēstuli.

— Man jānodod jums sveicieni no Kantoreka. Mēs iesmejamies. Millers nomet cigareti un saka: — Man gribētos, lai viņš būtu šeit.

Kantoreks bija mūsu klases audzinātājs, bardzīgs vīrelis garos, pelēkos svārkos un ar peles seju. Pēc auguma viņš atgādināja apakšvirsnieku Himmelštosu, «Klosterbergas briesmoni». Vai tas, starp citu, nav savādi, ka maza auguma cilvēki nereti ir visu pasaules nelaimju cēlonis? Viņi ir nesalīdzināmi rosīgāki un neiecietīgāki par garajiem. Es vienmēr esmu piesargājies nokļūt vienībās, kuras komandē sīkaļas; parasti tie ir sasodīti iz​dzinēji.

Vingrošanas stundās Kantoreks tik ilgi ņēmās mūs vārdot, līdz visa mūsu klase viņa vadībā ieradās apriņķa komandantūrā un brīvprātīgi pieteicās armijā. Man vēl ir atmiņā, kā viņš, zibsnījot briļļu stikliem, uzlūkoja mūs un saviļņotā balsī jautāja: — Jūs taču nāksiet man līdzi, draugi? Šiem audzinātājiem cēlu jūtu nekad nav trūcis, ar tām viņi svaidās kā ar sīknaudu. Taču toreiz mēs daudz par to nedomājām.

Viens no mums, tiesa, minstinājās un negribēja doties līdzi. Tas bija Jozefs Bērns, miermīlīgs resnītis. Galu galā viņu pielauza, pretējā gadījumā viņam dzīves tik un tā nebūtu bijis. Daži, iespējams, domāja tāpat kā viņš, bet palikt malā neviens neuzdrīkstējās, jo tolaik ātri vien varēja gadīties, ka pat paša vecāki nosauks tevi par gļēvuli. Cilvēkiem diemžēl nebija ne mazākās sajēgas par to, kas mūs visus gaidīja. Prātīgāki par citiem, taisnību sakot, bija nabagie un vienkāršie ļautiņi, viņu uztverē karš no sākta gala bija nelaime, labāk situētie toties līksmoja kā negudri, lai gan tieši viņiem būtu bijis jāsaprot, kādas tam visam būs sekas.

Katčinskis apgalvo, ka tur vainojama izglītība, tā pa​taisot cilvēku glupu. Un Kats nemēdz runāt tukšu.

Dīvainā kārtā Bērns krita viens no pirmajiem. Kādā uzbrukumā viņš dabūja lodi acī, un mēs atstājām viņu kaujas laukā, domādami, ka viņš ir miris. Paņemt viņu līdzi mēs nepaguvām, jo mums bija steigšus jāatkāpjas. Pēcpusdienā pēkšņi izdzirdām kliedzienus un ieraudzījām, ka viņš kustas. Viņš vienīgi bija

zaudējis samaņu. Neko neredzēdams un ciezdams mežonīgas sāpes, Bērns neslēpās, un pretinieks nošāva viņu, iekams mēs paguvām pie​rāpties un ievilkt viņu tranšejā.

Saistīt notikušo ar Kantoreku, protams, nevar, — tad jau pasaulei gals būtu klāt, ja to sauktu par noziegumu. Tādu Kantoreku bija tūkstošiem, un viņi visi nešaubīgi ticēja, ka sev izdevīgā veidā kalpo vispārības interesēm.Bet tieši tāpēc viņi mūsu acīs ir bankrotējuši.

Mūs, astoņpadsmit gadus vecus zēnus, viņi bija aicināti ievadīt pieaugušo dzīvē, darba, pienākuma un kultūras pasaulē, nākotnes progresa ceļā. Reizēm mēs uzjautrinājāmies par viņiem, centāmies nest viņus cauri, taču sirds dziļumos ticējām viņiem. Ar autoritātes jēdzienu, kuru viņi mūsu acīs pārstāvēja, mums saistījās priekšstats par dziļākām zināšanām un augstāku cilvēcību. Bet, līdzko mēs ieraudzījām pirmo kritušo, no šīs autoritātes nekas vairs nepalika pāri. Bijām spiesti atzīt, ka jaunā paaudze ir krietnāka par veco; tā pārspēja mūs vienīgi mākā bārstīties ar frāzēm un prasmē izlocīties. Pirmā viesuļuguns atklāja mums, ka esam maldījušies, un satrieca pasaules uzskatu, kas mums bija sludināts.

Kamēr viņi vēl arvien rakstīja un kulstīja mēli, mēs jau bijām redzējuši lazaretes un mirējus, — kamēr viņi nebeidza apgalvot, ka nav nekā dižāka par kalpošanu valstij, mēs jau zinājām, ka nāves bailes ir stiprākas. Sapratuši to, mēs nekļuvām nedz par dumpiniekiem, nedz dezertieriem, nedz gļēvuļiem — pēc šiem vārdiem viņi kabatā nelīda —, mēs mīlējām dzimteni tikpat kvēli kā viņi, un, ejot uzbrukumā, drosmes mums netrūka, bet mēs bijām saskatījuši atšķirību starp viņiem un sevi, mums pēkšņi bija atdarījušās acis. Un mēs redzējām, ka no viņu pasaules nekas nav palicis pāri. Pēkšņi bijām vieni, bries​mīgi vieni, un mums pašiem bija jātiek galā ar visu.

- Dodoties apciemot Kemmerihu, mēs paņemam līdzi viņa mantas; tās viņam ceļā noderēs.

Lazaretē valda rosība; kā vienmēr, te ož pēc karbola, strutām un sviedriem. Barakās ar daudz ko ir aprasts, bet šeit tomēr var kļūt nelabi. Mēs taujājam pēc Kemmeriha; viņš guļ vienā no palātām un veras mums pretī ar vāra prieka izteiksmi bezpalīdzīgi satrauktajā sejā. Kamēr viņš bijis bez samaņas, viņam nozagts pulkstenis.

Millers krata galvu.

— Es tev vienmēr esmu teicis, tik labu pulksteni ne​viens līdzi neņem.

Millers ir mazdrusku netaktisks un paštaisns. Citādi viņš pievaldītu mēli, jo katram taču redzams, ka Ķemmerihs dzīvs šo palātu neatstās. Kāda tam nozīme, vai viņš dabūs vai nedabūs rokā savu pulksteni, — augstākais, to varētu aizsūtīt uz mājām.

Nu, kā tu jūties, Franc? — jautā Krops. Kemmerihs nokar galvu.

Var iztikt, tikai sasodīti sāp kāja.

Mēs uzmetam skatienu gultai. Kāja ievietota augstā stiepļu pinuma šinā, un virsū uzklāta bieza sega.

Es neuzkrītoši iesperu Milleram pa stilbu; viņš vēl ņems un izmuldēs, ko mums gaitenī pateica sanitāri: Kemmeriham kājas vairs nav. Tā ir amputēta.

Izskatās viņš briesmīgi — dzelteni pelēks, un vaibstos vīd svešādā izteiksme, kas mums tik labi zināma, jo redzēta neskaitāmas reizes. Būtībā tā nav izteiksme, tās ir vairāk pazīmes. Zem ādas vairs nepulsē dzīvība, no turienes tā padzīta un trīsuļo mata galā, bet no iekšienes sev ceļu lauž nāve — acīs tā jau valda. Te nu guļ mūsu klases biedrs Kemmerihs, ar kuru kopā mēs vēl nesen cepām zirga gaļu un sarāvušies tupējām granātas izrautā bedrē, — Vēl tas ir viņš, un tomēr tas vairs nav viņš — saplūdis, neskaidrs kļuvis viņa tēls kā fotogrāfa platē, uz kuras steigā izdarīti divi uzņēmumi. Pat balss kļuvusi neskanīga.Es atceros, kā mūs izvadīja uz fronti. Viņa māte, labsirdīga, apaļa sieviete, atveda dēlu uz staciju. Viņa raudāja bez mitas, no asarām seja viņai bija gluži pietūkuši. Kemmerihs kaunējās, jo māte it nemaz nespēja valdīties, viņa taisni vai izplūda taukos un asarās. Man no viņas nebija glābiņa, atkal un atkal viņa saņēma mani aiz rokas un žēlabaini lūdza pieskatīt Franču. Viņam tik tiešām bija bērna seja un tik mīksti kauli, ka, nostaigājis mēnesi ar karavīra mugursomu plecos, viņš iedzīvojās plakanajā pēdā. Kā lai karā pieskata otru!

— Nu tu tiksi uz mājām, — saka Krops, — atvaļinā​jumu tu gaidītu vēl trīs četrus mēnešus.

Kemmerihs pamāj ar galvu. Es izvairos paskatīties uz viņa rokām — tās ir kā no vaska. Zem nagiem patvērušies ierakumu dubļi, tie ir zilganmelni, kā inde. Man ienāk prātā doma, ka nagi turpinās augt pēc Kemmeriha nāves, augs vēl ilgi it kā spocīgi pagraba stādi. Es redzu pavisam skaidri: nagi sagriežas līki kā korķviļķi, aug un aug, un aug arī mati uz trunošā galvaskausa kā zāle labā zemē/ gluži kā zāle, — kā gan tas iespējams?

Millers pieliecas.

Franc, mēs atnesām tavas mantas. Kemmerihs pamet ar roku, Nolieciet zem gultas! Millers dara, kā viņam likts.

Kemmerihs atkal ierunājas par pulksteni. Tieci nu gudrs, kā lai viņu nomierina, nemodinot aizdomas!

Novietojis mantas pagultē, Millers izslējās, turēdams rokā apavu pāri. Tie ir lieliski angļu lidotāju zābaki, izgatavoti no mīkstas, dzeltenas ādas, stulmi sniedz līdz ceļgaliem un līdz pašai augšai ir aizsaitējami — tādiem gribētāju netrūkst. Millers par tiem ir sajūsmā, viņš piemēra tos pie savām izvazām un jautā: Franc, zābakus tak tu līdzi neņemsi?

Mums visiem trijiem iešaujas prātā viena un tā pati doma: pat tad, ja Francs atlabtu, viņš valkātu tikai vienu zābaku, šie apavi viņam tātad būtu lieka greznība. Pašreizējā situācijā vai sirds aptekas, iedomājot vien, ka tie paliks šeit, jo sanitāri, protams, tos nospers, līdzko viņš būs miris.

Millers atkārto savu jautājumus — Vai tu neatstāsi tos šeit?

Kemmerihs vilcinās. Zābaki ir viņa lepnums.

— Mēs taču varam mainīties, — ieminas Millers, — te, frontē, šitā manta noder.

Bet Kemmerihs nav pierunājams.

Es uzminu Milleram uz kājas; negribīgi viņš noliek stulmeņus atpakaļ pagultē. Brīdi patērzējuši, mēs atvadāmies.

— Turies, Franci Es apsolu Kemmeriham, ka rīt atnākšu atkal. Apciemot draugu solās arī Millers; viņam neiziet no prāta saišu zābaki — tos nedrīkst izlaist no acīm.

Francs vaid. Viņam ir drudzis. Gaitenī mēs apturam kādu sanitāru un lūdzam viņu Kemmeriham izdarīt in​jekciju.

Viņš atsakās.

Mums vajadzētu mucām morfija, ja gribētu to dot katram.

Tu laikam pakalpo tikai virsniekiem, — dzeļ viņam Krops.

Es aši iejaucos un iespiežu sanitāram saujā cigareti. Viņš paņem to. Tad es jautāju: Vai tev vispār ir tiesības izdarīt injekcijas? Viņš jūtas aizskarts.

Ko jūs jautājat man, ja neticat.

Es iespiežu viņam saujā vēl dažas cigaretes.

Izdari mums to patikšanu.

Labs ir, — viņš nosaka.

Krops dodas viņam līdzi, jo neuzticas sanitāram un grib visu redzēt pats savām acīm. Mēs paliekam gaitenī. Millers atkal piemin zābakus.

— Man tie būtu kā uzlieti. Sajās laivās man kājas ir vienās varžacīs. Kā tu domā, vai viņš izvilks līdz rītam, kamēr mums beigsies dežūra? Ja viņš atstās šo pasauli naktī, mums zābakus neredzēt.

Atgriežas Alberts.

— Kā jums liekas? — viņš jautā.

— Ar viņu ir cauri, — atbild Millers, pielikdams sa​runai punktu.

Mēs dodamies atpakaļ uz savām barakām. Es domāju par vēstuli, kas man rīt būs jāraksta Kemmeriha mātei. Man salst, es labprāt iemestu glāzi degvīna. Millers košļā ceļmalā norautu smilgu.

Mazais Krops pēkšņi nomet cigareti, nikni mīda smēķa galu kājām un, izbiedēti un mulsi atskatījies, murmina: — Sasodīta, sasodīta būšana!

Labu laiku mēs ejam klusēdami. Krops ir nomierinājies, mēs zinām, tas bija frontes uzbudinājums, savu reizi tas uznāk katram.

— Ko tad īsti Kantoreks tev raksta? — Millers jautā Kropam.

Alberts nospurdzas.

— Mēs esot dzelzs jaunatne.

Mēs visi trīs palaižam īgnu smieklu. Krops lādas; viņš ir priecīgs, ka var izgāzt dusmas.

Jā, tā viņi domā, tā domā visi šie neskaitāmie Kantoreki! Dzelzs jaunatne. Jaunatne! Nevienam no mums nav pilni divdesmit. Bet vai esam jauni? Jaunība? Tas viss sen pagājis. Mēs esam veci cilvēki.

II

Man liekas pavisam savādi, ka mājās rakstāmgalda atvilktnē glabājas nepabeigta drāma «Zauls» un gūzma dzejoļu. Ne vienu vien vakaru es noņēmos ar šiem literārajiem mēģinājumiem, un kaut ko līdzīgu jau darīja gandrīz katrs; bet tagad tas viss man šķiet tik tāls un nereāls, ka ne iztēloties vairs nespēju, kā tas īsti bija.Kopš mēs esam šeit, mūsu agrākā dzīve, mums pašiem nepakustinot ne pirkstu, ir kā ar nazi nogriezta. Dažreiz mēs cenšamies izprast šīs norises un rast izskaidrojumu visam, kas noticis, taču tas mums īsti neizdodas. Tieši mums, divdesmitgadīgajiem — Kropam, Milleram, Lēram, man, visiem tiem, kurus Kantoreks dēvē par dzelzs jaunatni, tas ir sevišķi neizprotami. Gados vecākie cilvēki gandrīz visi ir saistīti ar bijušo, viņiem ir kāds pamats zem kājām, viņiem ir sieva, bērni, savs arods un savas intereses, un šīs saites ir tik stipras, ka pat karš nav spējis tās saraut. Mums, divdesmitgadīgajiem, ir vienīgi mūsu vecāki un vienam otram sava meitene. Tas nav daudz, ja ņem vērā, ka vecāku autoritāte šajā vecumā ir sevišķi zema un domas par meitenēm vēl nav noteicošās. Un tas bija viss, kas mums piederēja, varbūt vēl mazliet sapņaina jūsma, kāds vaļasprieks un, protams, skola; tālāk mēs nebijām tikuši. Un no šā nedaudzā nekas nav palicis pāri.Kantoreks teiktu, ka tieši tobrīd mēs stāvējām uz esības sliekšņa. Apmēram tā tas arī bija. Mēs vēl nebijām laiduši saknes, kara plūdi mūs izskaloja un aiznesa sev līdzi. Pārējiem, tiem, kas vecāki par mums, karš ir ierastās dzīves pārtraukums, viņi skaidri zina, ko darīs pēc tam. Mūs turpretī karš izrāvis ar visām saknēm, un mēs nezinām, kas mūs gaida nākotnē. Šobrīd mēs zinām tikai vienu: mēs esam kļuvuši par grūtsirdīgiem un rupjiem savādniekiem, kuriem, tiesa kas tiesa, arī skumjas ir pa​svešas.

Kārodams iegūt Kemmeriha zābakus, Millers jūt viņam līdzi tāpat kā jebkurš cits, kas aiz žēlām neuzdrīkstas par tādām lietām ne domāt. Viņš tikai nejauc vienu ar otru. Ja Kemmeriham zābaki, iespējams, vēl noderētu, Millers drīzāk skraidītu basām kājām pa dzeloņdrātīm nekā gudrotu, kā tos dabūt sev. Bet mirējam zābaki ir lieki, turpretī Milleram tie noderētu itin labi. Pēc Kemmeriha nāves zābaki tik un tā tiks kādam citam. Kādēļ Milleram necensties iegūt tos sev, — viņam galu galā uz šo mantu ir lielākas tiesības nekā nezin kādam tur sanitāram! Kad Kcmmerihs nomirs, būs par vēlu. Tāpēc Millers rīkojas laikus.

Par citām sakarībām mums izpratne zudusī, jo tās ir mākslīgi radītas. Neapstrīdami un nozīmīgi mums ir tikai fakti. Un labi zābaki apkārt nemētājas.

Agrāk arī šai ziņā viss bija citādi. Dodoties uz apriņķa komandantūru, mēs bijām viena klase — divdesmit jauni puiši, kuri pirms ierašanās kazarmās visi kopā — dažs pirmo reizi mūžā — brašodamies iegriezās frizētavā, lai noskūtu bārdu. Mums nebija noteiktu nākotnes plānu, doma par profesijas izvēli un karjeru tikai retajam saistījās ar nešaubīgi izraudzītu eksistences formu, toties galvas mums bija piebāztas ar miglainām idejām, kas dzīvei un arī karam mūsu acīs piešķīra idealizētu, gandrīz vai romantisku raksturu.

Apmācības ilga desmit nedēļas, un šajās nedēļās mūs pāraudzināja pamatīgāk nekā desmit skolas gados. Mēs guvām atziņu, ka nospodrināta poga ir svarīgāka par visiem četriem Šopenhauera rakstu

sējumiem. Vispirms izbrīnīti, pēcāk saniknoti un, visbeidzot, vienaldzīgi mēs sapratām, ka izšķīrēja nozīme ir nevis garam, bet zābaku birstei, nevis domai, bet sistēmai, nevis brīvībai, bet dresūrai. Aiz sajūsmas un labas gribas mēs bijām kļuvuši par karavīriem; tagad tika darīts viss iespējamais, lai mums šo sajūsmu un labo gribu izdzītu. Pēc trim nedēļām mēs vairs nebrīnījāmies, ka tresots izbijis pastnieks mums ir lielāka autoritāte nekā agrāk bija mūsu vecāki, audzinātāji un visu kultūras laikmetu dižgari, sākot ar Platonu un beidzot ar Gēti. Mūsu jauneklīgajām, vērīgajām acīm nepagāja secen, ka skolotāju daudzinātais klasiskais tēvzemes jēdziens, īstenots dzīvē, šeit un šimbrīžam izvēršas tik galējā personības noliegumā, kādu citviet neprasa no vispēdējā kalpotāja. Sveicināšana, pamatstāja, parādes solis, šautenes ņemšana «godam sveikt!», griešanās uz labo, uz kreiso, komanda «mierā!», lamas un nebeidzami pazemojumi... Savu uzdevumu mēs bijām iztēlojušies pavisam citādu un nospriedām, ka varoņdarbiem mūs gatavo kā cirka zirgus. Taču drīz vien apradām ar visu. Mēs pat atskārtām, ka šis tas tiešām ir vajadzīgs un šis tas, savuties, lieks. Šai ziņā zaldātam ir labs deguns.

Mūs sadalīja pa vienībām — katrā pa trim četriem kopā ar frīzu zvejniekiem, zemniekiem, strādniekiem un amatniekiem, ar kuriem mēs ātri vien sadraudzējāmies. Krops, Millers, Kemmerihs un es — mēs četri nokļuvām devītajā vadā, kuru komandēja apakšvirsnieks Himmelštoss.

Viņu uzskatīja par lielāko izdzinēju mūsu kazarmās, un šī reputācija bija viņa lepnums. Viņš bija mazs, drukns vīrelis, nokalpojis armijā divpadsmit gadus, rūsganām uzskrullētām ūsām, pēc civilās profesijas vēstuļu iznēsātājs. Kropu, Tjādenu, Vesthūzu un mani viņš trenkāja īpaši, tāpēc ka juta mūsu pretestības garu.

Kādu rītu es četrpadsmit reizes klāju viņa gultu, un katru reizi viņš atrada kur piesieties un izjauca klajumu. Divdesmit stundās — protams, ar pārtraukumiem, — spodrinādams pāri vecu, akmenscietu zābaku, es saziedu tos tik mīkstus, ka pat Himmelštosam nekas vairs nebija bilstams; uz viņa pavēli es izberzu ar zobu suku grīdu mūsu guļamtelpā; izsniedzis mums drēbju suku un saslauku liekšķeri, viņš lika Kropam un man attīrīt no sniega kazarmu pagalmu, un mēs droši vien rosītos tur, kamēr nosaltu, ja nejauši nebūtu uzradies kāds leitnants, kas lika mums atgriezties kazarmā un pamatīgi izlamāja Himmelštosu.

Vienīgās sekas diemžēl bija tās, ka viņš ieēdās uz mums jo trakāk. Četras nedēļas pēc kārtas katru svētdienu man bija jādirn sardzē un tikpat ilgi katru svētdienu bija jābūt par dieninieku; pilnā kaujas ietērpā mani trenkāja pa slapjiem arumiem, liekot celties un gulties, līdz es pārvērtos dubļu pikā un saļimu; pēc četrām stundām es atrādīju Himmelštosam nevainojami iztīrītu mundieri, — tiesa, delnas man bija noberztas asiņainas; kopa ar Kropu, Vesthūzu un Tjādenu es bargā salā bez cimdiem veselu stundas ceturksni vingrinājos stāvēt miera stāja, turēdams ledaini salto šauteni kailā rokā, bet ap mums ložņāja Himmelštoss un glūnīgi vēroja, vai tikai kāds nesakustēsies, lai uz vietas konstatētu reglamenta pārkāpumu! pulksten divos naktī es astoņas reizes vienā kreklā jozu no kazarmas augšstāva lejā pagalmā un atpakaļ augšā, tāpēc ka salocītās apakšbikses par dažiem centimetriem nokarājās pāri taburetes malai, uz kuras mums katru vakaru bija jāsaliek kaudzītē drānas. Blakus skrēja dežurējošais apakšvirsnieks Himmelštoss, cenzdamies man uzmīt uz kāju pirkstiem; vingrinoties durkļu cīņā, mans pretinieks vienmēr bija Himmelštoss, es cilāju smagu dzelzs stieni, viņš — vieglu koka šauteni, ar kuru bez grūtībām nodauzīja man rokas zili melnas; tiesa, vien​reiz es tā pārskaitos, ka, neko vairs nedomādams, metos viņam virsū un tik stipri zvēlu pa vēderu, ka viņš pakrita. Viņš nosūdzēja mani rotas komandierim, bet tas viņu izsmēja un ieteica būt piesardzīgākam; rotnieks zināja itin labi, kas par putnu ir Himmelštoss, un klusībā, šķiet, nopriecājās, ka šis dabūjis mācību... Es iemanījos nevainojami rāpties virvē un arī pietupienus apguvu pilnībai mēs drebējām, izdzirduši Himmelštosa balsi vien, bet mūs salauzt šim satrakotajam pasta zirgam neizdevās.Kādu svētdienu, kad_ mēs abi ar Kropu stiepām pāri nometnes pagalmam kārtī iekarinātu pilnu atejas kublu, bet Himmelštoss, varen uzcirties un sataisījies doties uz pilsētu, nostājās mums ceļā un pajautāja, kā mums tīkot šis darbiņš, mēs izlikāmies, ka paklupām, un izgāzām kublu viņam uz kājām. Viņš plosījās kā negudrs, bet arī mūsu pacietības mērs bija pilns.

— Cietoksnī abus! — viņš auroja.

Krops nenocietās.

— Bet papriekš būs izmeklēšana, un tad mēs šo to klāsim vaļā, — viņš teica.

Kā jūs runājat ar apakšvirsnieku! — bauroja Himmelštoss. —.Vai jūs esat jucis? Gaidiet, kamēr jums jau​tās! Ko jūs darīšot?

— Klāsim vaļā, kā darās apakšvirsnieka kungs! — zi​ņoja Krops, turēdams rokas gar bikšu vīlēm.

Te nu Himmelštoss tomēr noprata, ka pāršāvis pār strīpu, un aprāvies aizvācās. Iedams prom viņš, tiesa, sirdīgi izmeta: — Gan jūs man velnu redzēsiet! —, bet viņa vara pār mums bija zudusi. Viņš lieku reizi trenkāja mūs pa arumiem, lika mums gulties un celties. Mēs izpildījām ikvienu viņa pavēli; pavēle paliek pavēle, tai jāpakļaujas. Bet mēs izpildījām tās tik lēni, ka Himmelštosu pārņēma izmisums.

Nesteidzīgi nometamies uz ceļiem, pēc tam atbalstījāmies uz elkoņiem un tā joprojām tikmēr viņš pārskaities jau bija izkliedzis jaunu pavēli Pirms mums metās slapja mugura, viņš bija zaudējis balsi.

Galu galā viņš lika mūs mierā. Tiesa, viņš nebeidza godāt mūs par cūkcepurēm, bet balsī jaudās cieņa.

Kaprāļu vidū netrūka arī kārtīgu vīru, kuri izturējās saprātīgi godavīru bija pat vairāk. Bet pirmām kārtām katrs centās noturēties siltā vietiņā tepat, dzimtenē, cik vien ilgi iespējams, un tas nebija paveicams citādi, kā vien izdzenot jauniesauktos.

Laikam gan nebija neviena kazarmu dresūras paņēmiena, kuru mēs nebūtu izjutuši uz savas ādas, — reizēm mēs vai kaucām aiz niknuma. Viens otrs saslima, Volfs pat nomira ar plaušu karsoni. Bet mēs paši sev liktos smieklīgi, ja gļēvi padotos. Mēs kļuvām cieti, aizdomīgi, nežēlīgi, atriebīgi, rupji, — un tas bija labi; taisni šo īpašību mums trūka. Nonākuši ierakumos neapmācīti, daudzi laikam gan būtu sajukuši prātā. Tagad mēs bijām sagatavoti tam, kas mūs gaidīja.

Mēs nesalūzām, mēs piemērojāmies apstākļiem, un pielāgoties mums palīdzēja mūsu divdesmit gadi, kas dažā citā ziņā mums radīja vienīgi grūtības. Galvenais guvums tomēr bija ciešas, praktiskas kopības apziņa, kura vēlāk, karalaukā, kļuva par labāko, ko spēj dzemdināt karš, proti, par brālības izjūtu!

Es sēžu pie Kemmeriha gultas. Viņš sakrītas arvien vairāk. Visapkārt ir traka jezga. Pienācis sanitārais vilciens, un tiek atlasīti ievainotie, kam pa spēkam ceļa grūtības. Kemmeriham ārsts paiet garām, pat nepaskatījies uz viņu.

— Nākamreiz, Franc, — es saku.

Viņš paslejas spilvenos, atbalstīdamies uz elkoņiem.

— Man ir noņemta kāja.

Tātad tas viņam tomēr kļuvis zināms. Es pamāju un atbildu: — Priecājies, ka esi palicis dzīvs. Viņš klusē.

Es turpinu: — Tu varēji zaudēt arī abas kājas. Vēgeleram amputēta labā roka. Tas ir daudz sliktāk. Pie tam tu tagad tiksi uz mājām.

Viņš paveras manī. — Tu domā?

— Saprotams. Viņš atkārto:— Tu domā?

— Tas ir pilnīgi droši, Franc. Tev tikai jāatlabst pēc operācijas.

Viņš rāda man ar roku, lai es pavirzos tuvāk. Es no​liecos pār,viņu, un viņš izdveš: — Es tam neticu.

— Nemels blēņas, Franc, pēc pāris dienām tu runāsi citu valodu. Kājas amputācija — kas tur nu liels; šeit salāpa arī pavisam citādas vainas.

Viņš paceļ roku.

Paskaties uz šiem pirkstiem.

— Tas pēc operācijas. Liec dūšīgi ribās, tad tu ātri atgūsi spēkus. Vai ēdina labi?

Viņš norāda uz pusizēstu šķīvi. Es satraucos. — Franc, tev jāēd. Ēšana ir galvenais. Un ēdiens taču liekas gluži labs. Viņš atmet ar roku. Brīdi klusējis, viņš lēni sakas — Es gribēju kļūt par virsmežzini.

— To tu vēl paspēsi, — es mierinu viņu. — Tagad ražo lieliskas protēzes; valkādams tādu, tu nemaz nemanīsi, ka tev kaut kā trūkst. Tās pievieno pie muskuļiem. Roku protēzēm var kustināt pirkstus, ar tām var strādāt, pat rakstīt. Un izgudro arvien jaunas, labākas.

Brīdi Kemmerihs guļ klusēdams. Tad viņš saka: — Paņem, ja gribi, manus zābakus un aiznes Milleram. Es pamāju, lauzīdams galvu, kā lai uzmundrinu draugu.

Lūpas viņam izzudušas pavisam, mute kļuvusi lielāka, redzami zobi, tie ir krīta baltumā. Miesa izplēn, augstāka izliecas piere, zem ādas izspiežas vaigu kauli. Drīz paliks pāri tikai skelets, acis jau iegrimst dobumos. Pēc dažām stundām viss būs galā.

Viņš nav pirmais mirējs, ko es redzu; bet mēs uzaugām kopā, un tas ir kas cits. Viņš deva man norakstīt sacerējumus. Skolā viņš parasti valkāja brūnu uzvalku ar jostu trinoties gar to, piedurkņu gali bija kļuvuši spīdīgi. Viņš bija vienīgais visā klasē, kurš prata uz stieņa mest «saulīti». Vingrojot mati sitās viņam sejā, tie bija mīksti kā zīds. Kantoreks_ lepojās ar viņu. Bet cigarešu dūmus Francs nepanesa.

Ada viņam bija ļoti balta, viņā bija kaut kas meitenīgs.

Es paraugos uz saviem zābakiem. Tie ir lieli un klamzīgi, un bikšu gali sabāzti tajos; stāvot kājās, platās staras dara mūs resnus un spēkotus. Bet, kad mēs, ejot peldēties, izģērbjamies, kājas mums pēkšņi ir tievas un pleci šauri. Tad mēs esam tīrie puišeļi, nevis zaldāti, neviens nenoticētu, ka spējam nest karavīra mugursomu. Tas ir dīvains mirklis, kad novelkam drānas; tad mēs esam civilpersonas un puslīdz tā arī jūtamies.

Peldoties Fancs Kemmerihs šķita maziņš un tievs kā bērns. Te nu viņš guļ. Kāpēc? Es liktu visai pasaulei iet garām šai gultai un teiktu: «Tas ir Francs Kemmerihs, viņam ir deviņpadsmitarpus gadi, un viņš negrib mirt. Nepieļaujiet, ka viņš nomirst!»

Domas kļūst juceklīgas. Palātā ož pēc karbola un gangrēnas, plaušas ir smaku pieķepušas, gaiss smacē mani kā gļeta putra.

Sāk krēslot. Seja Kemmeriham kļūst arvien palsāka, tā izceļas uz baltā spilvena tik bāla, ka liekas vizmaini gaiša. Lūpas sakustas. Es pieliecos tuvāk, un viņš čukst: — Ja atrodat manu pulksteni, aizsūtiet to uz mājām. Es nerunāju viņam pretī. Kāda tam vairs jēga.

Viņš tik un tā nav pārliecināms. Es jūtos dziļi nelaimīgs, ka nespēju viņam palīdzēt. Šī piere ar iekritušajiem deniņiem, šī mute, no kuras palikuši vieni zobi, šis smailais mirēja deguns! Un apaļā, raudošā sieviete mājās, kurai man jāraksta. Kaut vismaz vēstule jau būtu aizsūtīta!

Skraida sanitāri, iznēsādami pīles un šīberus. Viens panākas klāt, uzmet Kemmeriham pētošu skatienu un at​kal aiziet. Redzams, viņš gaida, laikam vajadzīga gulta.

Es pavirzos tuvāk Francam un sāku runāt, it kā tas, ko saku, spētu viņu glābt.

— Varbūt tevi nosūtīs uz Klosterbergas atpūtas namu, zini, to, kurš atrodas vasarnīcu rajonā. No loga tev pavērsies skats uz tīrumiem un abiem kokiem apvāršņa malā. Šis ir pats skaistākais laiks, labība jau nogatavojusies, un vakara saulē druvas laistās kā perlamutrs. Un kur nu vēl papeļu aleja gar klostera strautu, kurā mēs ķērām stagarus! Tu atkal varēsi iekārtot akvāriju un audzēt zivtiņas, tu varēsi, nevienam neatprasījies, iet pastaigā​ties, un pat klavieres tu varēsi spēlēt, ja gribēsi.

Es noliecos pār viņa seju, kura dus ēnā. Vēl viņš elpo, lai arī tik tikko manāmi. Seja ir valga, viņš raud. Re nu, ko es esmu ievārījis, gvelzdams visādas muļķības!

— Franc, manu Franc... — Es aplieku Voku drauga plecam un pieglaužu vaigu viņa sejai. — Vai tu tagad gribi pagulēt?

Viņš neatbild. Pāri vaigiem tek asaras. Es sagramstu savu kabatas lakatiņu, lai tās noslaucītu, bet lakatiņš ir pārāk netīrs.

Paiet stunda. Es sēžu un saspringts vēroju katru vaibstu viņa sejā, gaidīdams, ka viņš varbūt kaut ko teiks. Kaut viņš atdarītu muti un kliegtu! Bet viņš tikai raud, aizgriezis seju. Viņš nerunā ne par māti, ne

par brāļiem un māsām, viņš nesaka neko, tas viss laikam pārciests — viņš palicis gluži viens ar savu deviņpadsmit gadus veca cilvēka īso dzīvi un raud, tāpēc ka šī dzīve ir galā. Šīs ir pašas sāpīgākās un smagākās atvadas, kādas man jebkad gadījies pieredzēt, lai gan Tīdjena aiziešana arī nebija viegla, — stiprs kā lacis, viņš balsī kliedza pēc mātes un, baiļpilni iepletis acis, ar durkli atgainīja ārstu no gultas, līdz ieslīga nemaņā.

Pēkšņi Kemmerihs ievaidas un sāk gārgt.

Es pielecu kājās, klupšus izskrienu gaitenī un saucu: Kur ir ārsts? Kur ir ārsts? Pamanījis baltu ārsta ķiteli, es ieķēros tajā.

Nāciet ātri, citādi Francs Kemmerihs nomirs. Viņš izraujas un jauti kādam sanitāram, kas stāv blakus Kur tas ir?

Sanitārs atbildi Divdesmit sestā gulta, augšstilba amputācija. Ārsts lamājas.

— Kā lai es atceros visus, šodien vien amputētas piecas kājas. — Pabīdījis mani nost, viņš pavēl sanitāram: — Ejiet, paskatieties! — un aizsteidzas uz operāciju zāli.

Es drebu aiz dusmām, iedams līdzi sanitāram. Tas pa​skatās uz mani un saka: — Operācija pēc operācijas — kopš pieciem rītā; dulls var palikt, es tev teikšu, — šodien atkal sešpadsmit mi​rušo, tavējais būs septiņpadsmitais. Līdz vakaram sanāks visi divdesmit.

Mani pārņem vājums, pēkšņi spēki ir galā. Pat lamāties man vairs negribas, kāda tam visam jēga, es vēlētos pakrist un nekad vairs necelties.

Mēs stāvam pie Kemmeriha gultas. Viņš ir miris. Seja vēl valga no asarām. Puspievērtās acis apdzeltējušas kā vecas kaula pogas.

Sanitārs piebiksta man.

— Vai tu ņemsi viņa mantas līdzi? Es pamāju ar galvu.

Viņš turpina: — Mums viņš tūlīt jāaizgādā projām, — gulta vaja​dzīga citam. Viss gaitenis pilns ar ievainotajiem.

Es salasu mantas un nopogāju Kemmeriham viņa numuru. Sanitārs jautā, kur palikusi algas grāmatiņa. Te tās nav. Es ieminos, ka grāmatiņai jābūt kancelejā, un aizeju. Sanitāri raušus izrauj mirušo no gultas un novieto uz brezenta nestuvēm.

Izkļuvis vējā un tumsā, es atviegloti nopūšos. Es elpoju, cik vien dziļi spēdams, un vēsma, kas paijāseju, man liekas neparasti silta un maiga. Man iešaujas prātā doma par meitenēm, ziedošām pļavām un baltiem padebešiem. Zābakos ieautās kājas cilājas pašas, es pielieku soli, metos skriet. Pretī nāk kareivji, viņu sarunas satrauc mani, lai gan es nedzirdu, par ko viņi runā. Zemē strāvo noslēpumaini spēki, cauri zābaku zolēm tie ieplūst manī. Tumsa sprikst kā elektrizēta, kā tāls bungu koncerts dobji dun fronte. Rokas un kājas kustas vingrā ritma, es jūtu spēka pieplūdumu kaulos un sēcu, un sprauslāju. Nakts dvesmo dzīva, un es esmu dzīvs. Es jūtu izsalkumu, stiprāku par to, ko rada ēstgriba vien.

Barakas priekšā stāv Millers un gaida mani. Es atdodu viņam Franča zābakus. Mēs ejam iekšā, un viņš pielaiko zābakus.

Tie viņam der.

Viņš pārcilā savus pārtikas krājumus un piedāvā man prāvu gabalu žāvētas desas. Tad mēs dzeram karstu tēju ar rumu.

III Mēs saņemam papildinājumu. Izretotās rindas tiek aizpildītas, un katram salmu maisam nometnes barakās atkal uzrodas pa gulētājam. Lielākoties tie ir gados pavecāki vīri, taču netrūkst arī jauniešu no piefrontes karavīru pulcēšanas punktiem. Mūsu rotā ieskaita divdesmit piecus jaunkareivjus. Viņi ir gandrīz gadu jaunāki par mums. Krops iegrūž man dunku sānos.

— Vai tu tos bērnus jau redzēji?

Es pamāju ar galvu. Mēs izriežam krūtis, pagalma noskujam cits citam bārdu un, sabāzuši rokas bikšu kaba​tās, nopētām jauniesauktos, juzdamies kā rūdīti veterāni.

Mums piebiedrojas Katčinskis. Lēnā solī izgājuši cauri zirgu staļļiem, mēs nokļūstam pie jaunkareivjiem, kuriem pašreiz izsniedz gāzmaskas un kafiju.

Kats pajautā kādam pavisam zaļam kareivim: — Laikam sen neko prātīgu neesi ņammājis, ko? Uzrunātais šķoba seju.

— Brokastīs — biešu maizi, pusdienās — biešu zupu, vakariņās — biešu kotletes un biešu salātus.

Kats viszinīgi nosvilpjas.

— Biešu maizi? Tad jums ir laimējies, tagad maizi jau cep arī no zāģu skaidām. Bet ko tu teiktu par baltajām pupiņām — vai gribi vienu smēlienu?

Zēns pietvīkst.

—Beidz āzēt mani!

— Paņem savu katliņu! — Tas ir viss, ko saka Kats. Kļuvuši ziņkārīgi, mēs ejam līdzi. Kats aizved mūs pie mucas, kas nolikta blakus viņa guļvietai. Muca tik tiešām līdz pusei ir pilna ar pupiņām un vēršgaļu.

Kats nostā​jas ģenerāļa pozā un saka: — Acis vaļā, grāb, ko vari, — tāda ir zaldāta devīzei Mēs esam pārsteigti. Es jautāju: — Velna milti, Ķat, kā tu to dabūji gatavu?

— Tomāts bija priecīgs, ka var iztukšot katlu. Par to es iedevu viņam trīs gabalus izpletņu zīda, baltās pupiņas kā nekā garšo arī atdzisušas.

Vēlīgi viņš piešķir jauniesauktajam krietnu porciju un saka?

— Kad tu ar savu katliņu atkāpsi nākamreiz, tev krei​sajā rokā būs cigārs vai zelēklis. Skaidrs?

Tad viņš pagriežas pret mums.

— Jums, protams, nekas nav jādod pretī Katčinskis ir neatsverams, jo viņam piemīt kāds sestais prāts. Tādi kā viņš sastopami visur, tikai pēc izskata uzreiz nav nosakāms, kas tie par ļaudīm. Katrā rotā patrāpās divi trīs šādi vīri. Katčinskis ir pats izmanīgākais, kādu man gadījies iepazīt. Pēc nodarbošanās viņš, liekas, ir kurpnieks, bet tas neko neizsaka, — viņš prot Visu. Būt ar viņu draudzīgās attiecībās ir izdevīgi. Mēs abi, Krops un es, esam viņa draugi, un pa pusei tāds ir arī Haije Vesthūzs. Tiesa, Haije drīzāk ir tāds kā izpildorgāns, jo rīkojas Kata vadībā, ja jātiek galā ar kādu darbiņu, kur vajadzīgas stipras dūres. No tā arī viņam atlec savs la​bums.

Kādu nakti, piemēram, mēs nonākam galīgi svešā vietā, nožēlojamā miestā, kur no pirmā acu uzmetiena redzams, ka viss izlaupīts un palikuši vieni vienīgi mūri. Apmešanās vieta ir neapgaismota fabrikas ēciņa, kas tikai nesen iekārtota par kareivju mītni. Tur ir gultas, pareizāk sakot, no pāris latām sanagloti rāmji ar stiepļu sietu vidū.

Drāšu pinumi ir cieti. Segu, ko paklāt, nav, savējās mums ir vajadzīgas, lai apsegtos. Teltenes šim nolūkam ir par plānu.

Kats apskata visu kā nākas un saka Haijem Vesthūzam: — Nāc, ejam!

Viņi dodas sirojumā pa pilnīgi nezināmo vietu. Pēc pusstundas abi atgriežas, stiepdami pa prāvam salmu klēpim. Kats uzgājis kādu stalli un tur atradis salmus. Gulēšana nu būtu silta, tikai briesmīgi gribas ēst.

Krops jautā artilēristam, kurš šajā pusē uzturas labi sen: — Vai te nav kāda kantīne? Artilērists smejas.

— Skat, ko sagribējis! Te nekas nav dabūjams. Ne ga​rozas tu te neatradīsi.

— Vai tad vietējie visi izklīduši? Artilērists nospļaujas.

— Ne gluži visi. Daži ir palikuši. Bet tie paši slamstās ap katru lauka virtuvi un ubagojas.

Bēdīgi gan, Nekas cits mums neatliks, kā vien ciešāk savilkt jostu un gaidīt līdz rītam, kad atvedīs pārtiku.

Bet Kats, es redzu, liek galvā cepuri, un es jautāju viņam: — Kur tu iesi, Kat? Tāpat vien, aplaist acis visapkārt. Viņš lēnā garā dodas uz durvju pusi, Artilērists nicīgi nosmejas un saka: Aplaid vien! Tikai neaizmirsti uzlikt brilles. Zaudējuši visas cerības, mēs atgulstamies salmos un apsveram, vai neķerties pie neaizskaramajām devām. Bet tas mums šķiet pārāk riskanti. Un tā nu mēs liekamies uz auss un mēģinām laisties miegā.

Krops pārlauž cigareti un sniedz man pusi. Tjādens stāsta par frīzu nacionālo ēdienu — pupām ar speķi. Vira bez pupām, viņaprāt, nav plika graša vērta. Galvenais, jāvāra viss kopā, vienā katlā — pasarg dievs, ne kartupeļus, pupas un speķi atsevišķi. Kāds ieņurdas, ka parādīs Tjādenam, kur pupas aug, ja šis uz vietas neaizvērsies. Plašajā telpā iestājas miers. Plaiksnī tikai sveces, iespraustas pudeļu kaklos, un brīdi pa brīdim nospļaujas artilērists.

Mēs jau grimstam vieglā snaudā, kad atveras durvis un ienāk Kats. Man rādās, ka redzu sapni: azotē viņš nes divus maizes klaipus un rokā — asiņainu maisu ar zirga gaļu.

Artilēristam izkrīt pīpe no mutes. Viņš patausta klaipus.

— Nudien, īsta maize, un vēl gluži silta!

Kats lieki nedzesē muti. Kā nekā maize ir dabūta, vai nav vienalga, kā tas viņam izdevies. Es nešaubos ne mirkli — atstāts viens tuksnesī, viņš stundas laikā sadabūtu vakariņām dateles, cepeti un vīnu.

Kats uzsauc Haijem: — Saskaldi malku!

Viņš izvelk no svārku apakšas pannu un no kabatas sauju sāls un pat šķēli speķa, — Kats ir parūpējies par visu. Haije iekur klona vidū uguni. Tukšajā fabrikas cehā malka deg sprakšķēdama. Mēs izlienam no savām migām.

Artilērists svārstās. Viņš ir neziņā, vai nepaslavēt veiksminieku, varbūt arī viņam atkrīt kāds kumoss. Bet Katčinskis neliekas viņu redzam. Svešais viņam ir tukšs gaiss. Tas lādēdamies aiziet. Kats zina, kā cepama zirga gaļa, lai tā nebūtu cieta. Nedrīkst uzreiz likt gaļu uz pannas. Papriekš tā jāpavāra ūdenī. Sameklējuši savus nažus un sasēduši ap ugunskuru, mēs piesitām pilnus vēderus.

Tāds ir Kats. Ja tikai reizi gadā kaut kas ēdams būtu kaut kur dabūjams, viņš tieši īstajā brīdī, uzlicis galvā cepuri, kā neredzamas rokas vadīts, dotos taisnā ceļā turp un atrastu to.

Viņš uzies itin visu — aukstā laikā sameklēs krāsniņu un malku, sienu un salmus, pagādās galdu, krēslus, bet pirmām kārtām atnesīs šo to vēderā bāžamu. Kā tas viņam izdodas, tā ir mīkla, reizēm rodas iespaids, ka viņš uzbur visu no zila gaisa. Viņa spožākais sasniegums bija četras kārbas omāru. Tiesa, mums labāk būtu noderējuši kausēti tauki.

Mēs zvilnējām baraku saules pusē. Ož pēc deguta, va​saras un sasvīdušām kājām.

Kats atsēdies man blakus, viņam tīk parunāties. Pusdienas laikā mūs dīdīja veselu stundu, mums bija jāvingrinās goda atdošanā, jo Tjādens nevīžīgi sveicinājis kādu majoru. Kātam tas neiziet no galvas. Viņš saka: — Tu redzēsi, mēs vēl pazaudēsim karu, tāpēc ka pā​rak labi protam sveicināt.

Uzlocījis bikses, noautās kājas cilādams kā stārķis, pie mums pienāk Krops. Viņš izmazgājis savus kājautus un tagad izklāj tos zālē, lai žūst. Kats paveras debesīs, pa​laiž pamatīgu skaņu un omulīgi nosaka: — Kāda pakoda, tāda valoda.

Abi sāk gudri spriedelēt. Pie reizes viņi sader uz pudeli alus, kurš lidotājs uzvarēs kaujā, kas norisinās virs mūsu galvām.

Kā jau vecs rontinieks, Kats, nepiekāpīgi palikdams pie sava, arī šoreiz izsakās vārsmoti: — Uzturs viens, un algas vienas — sen jau būtu miera dienas.

Krops turpretī ir prātnieciski noskaņots. Viņš iesaka pārvērst kara pieteikšanu par tādiem kā tautas svētkiem ar ieejas maksu un mūziku, kā uz vēršu cīņām. Arēnā jāiznāk abu valstu ministriem un ģenerāļiem peldbiksītēs un jāizkaujas savā starpā ar rungām. Uzvarējusi būs tā valsts, kuras pārstāvji paliks dzīvi. Tā būtu vienkāršāk un taisnīgāk, nekā likt cīnīties ļaudīm, kam karš ir vienaldzīgs.

Priekšlikums visiem ir pa prātam. Pēc tam saruna pie​vēršas kazarmu dresūrai.

Man ataust atmiņā kāda aina. Cepina dienasvidus saule. Ne vēsmiņa nekliedē mācību laukuma svelmi. Kazarmas kā izmirušas. Visi guļ. Dzird vienīgi bungu rīboņu kaut kur, nostājušies ierindā, vingrinās bundzinieki — rībina nemākulīgi, vienmuļi, truli. Kas par buķeti: dienasvidus tveice, kazarmu pagalms, bungu rīboņai Kazarmu logi ir tumši un tukši. Tikai dažos izžautas trinīša bikses. Tik ļoti gribas būt tur. Telpās ir vēss.

Ai, jūs tumšās, piesmakušas kazarmu telpas ar dzelzs gultām, rūtotajām segām, skapīšiem un_ taburetēm! Pat jūs varat likties vilinošas, pat jums, telpām, kuras ož pēc ēdiena atliekām, cilvēku miesas izgarojumiem un tabakas dūmiem, šeit, frontē, piemīt kāds teiksmains dzimtenes at​spulga valdzinājums!

Katčinskis iztēlo mums jo spilgti, cik krāšņas tās bijušas. Ko tik mēs nedotu, ja varētu atgriezties tajās! Tālāk par tām mūsu sapņi nesniedzas.

Ai, šīs mācību stundas rīta agruma! «Nosauciet 98« gada šautenes sastāvdaļas!» Šīs vingrošanas stundas pēcpusdienā ... «Kas spēlē klavieres, soli uz priekšu! Uz labo griezties, soļos marš! Pieteikties virtuvē mizot kartupe​ļus!»

Pacilāti mēs kavējamies atmiņās. Iesmējies Krops saka: — «Lēnē pārsēsties!»

Tā bija mūsu kaprāļa iemīļotākā rotaļa. Lēne ir stacija, kurā jāpārsēžas. Lai mēs, dodamies atvaļinājumā, stacijā neapmaldītos, Himmelštoss apmācīja mūs pārsēšanas mākslā. Mums bija jāiegaumē, ka Lēnē pirms pārsēšanās citā, atiešanas laika ziņā pieskaņotā vilcienā jāšķērso tunelis. Par tuneli mums noderēja gultas; sākot vingrinājumu, katram bija jānostājas pie savas un tad, atskanot komandai: «Lēnē pārsēsties!», zibens ātrumā jāizlien pa gultas apakšu otrā pusē. Mēs trenējāmies stundām ilgi.

Tikmēr pretinieks sašāvis vācu lidmašīnu; atstādama aiz sevis garu dūmu asti, tā krīt lejup kā komēta. Krops ir paspēlējis pudeli alus un- sapīcis noskaita naudu.

— Kā vēstuļu iznēsātājs Himmelštoss droši vien bija lāga vīrs, — es ieminos, nogaidījis, līdz Alberts pārvar savu vilšanos, — kā tas iespējams, ka, ticis apakšvirsnieka godā, viņš kļuvis par rīkļurāvēju?

Izdzirdīs manu jautājumu, Krops atdzīvojas.

Ne jau Himmelštoss vien ir tā izmainījies, šī nelaime piemeklējusi daudzus. Ticis pie uzšuvēm vai zo​bena, viens otrs tiktāl pārvēršas, ka stumda ar degunu mākoņus.

Vaina ir mundierī, — es nospriežu.

— Uz to pusi būs, — saka Kats, sataisīdamies uz garu runāšanu, — lai gan īstā vaina laikam meklējama kur citur. Redzi, ja tu pieradināsi suni rīt kartupeļus un pēc tam noliksi tam priekšā gaļu, tas tik un tā grābs ciet gaļu, tāpēc ka tāda ir suņa daba. Un, ja tu dosi cilvēkam kaut drusciņ varas, ar viņu būs tāpat, viņš grābs to ciet. Tas ir dabiski, jo cilvēks ir un paliek divkājains lopiņš, un tas mazumiņš godprātības arī viņam klāj tikai virspusi — kā maizes šķēli klāj plāna tauku kārtiņa. Visa tā armijas būšana pajuktu, ja citam pār citu nebūtu dota vara. Nelaime tikai tā, ka katram vienam tās par daudz: apakšvirsnieks tirda prastu zaldātiņu, leitnants — apakšvirsnieku, kapteinis — leitnantu, līdz tam vai prātā jā-sajūk. Un tāpēc, ka pats tirdītājs to zina, viņš atļaujas velns zina ko. Ņemsim, par piemēru, visparastāko gadījumu! Noguruši līdz nāvei, mēs atgriežamies no mācībām. Pēkšņi atskan pavēle: «Dziesmu!» Jādzied vien ir, tikai tā dziedāšana ir vārga, katrs ir priecīgs, ka var vēl pastiept šauteni. Bet rotai liek griezties atpakaļ un par sodu vēl vienu stundu vingrināties ierindā. Ceļā uz kazarmām no jauna atskan pavēle: «Dziesmu!», un tagad tiek dziedāts pa īstam. Kāda tam visam jēga? Rotas komandieris

panācis savu, tas ir viņa varā. Neviens viņam neizteiks pārmetumu, gluži otrādi, viņu uzskatīs par brašu virsnieku. Protams, tie ir tīrie sīkumi, armijā atļaujas gluži citas lietas, lai patramdītu cilvēku. Atliek jautājums, vai civilists, lai cik liels vīrs viņš būtu, var darīt ko tādu, nebaidoties, ka dabūs pa purnu? Nē, to var atļauties tikai dienesta.un raugi, tas kuram katram sakāpj galvā! Turklāt sakāpj jo vairāk, jo mazāka teikšana viņam bijusi ka civilistam.

Viņi saka, disciplīnai esot jābūt, — nevērīgi izmet Krops.

Iemeslus, — norūc Kats, — viņi atradīs vienmēr. Varbūt viņiem ir taisnība. Bet disciplīnas vārdā mocīt nedrīkst. Ieskaidro nu, ka disciplīna ir vajadzīga, kādam atslēdzniekam, kalpam vai strādniekam, ieskaidro nu to vienkāršam ierindniekam, un to šeit ir vairākums; tāds zina tikai to, ka tiek izdzīts bez jēgas un ka agri vai vēlu nonāks frontē, un saprot gluži labi, kas ir un kas nav vajadzīgs. Es jums teikšu — tas, ka prastais zaldāts te, frontē, turas tik vareni, tas pārspēj visu! Tas pārspēj visu!

Visi piekrīt teiktajam, jo ikviens zina, ka dresūra beidzas vienīgi ierakumos, toties tikai dažus kilometrus aiz frontes līnijas sākas no jauna, kaut vai ar vispēdējām nejēdzībām — sveicināšanu un parādes soli. Tas ir dzelzs likums: zaldāts jānodarbina par katru cenu.

Pēkšņi uzrodas Tjādens, satraukts, ar sarkaniem plankumiem sejā. Aiz uzbudinājuma stomīdamies, viņš staro​dams izdveš: — Himmelštoss ir ceļā uz šejieni. Viņu sūta uz fronti.

Tjādens sevišķi neieredz Himmelštosu, tāpēc ka mācību nometnē tas audzinājis viņu pa savai vīzei.

Tjādens slapina gultā, šī nelaime piemeklē viņu naktī miega. Himmelštoss iecirtās, tas notiekot aiz slinkuma, un izgudroja sevis cienīgu paņēmienu, kā pārmācīt Tjadenu.

Blakus barakā viņš sameklēja otru gulta slapinātāju, uzvārdā Kinderfāteru. To viņš salika kopa ar Tjādenu. Barakās bija parastās divstāvu lažas — guļvieta virs guļvietas ar stiepļu pinumu. Himmelštoss izvietoja abus tā, lai viens aizņemtu augšējo, otrs apakšējo lažu. Tam, kurš gulēja apakšā, protams, labi neklājas. Toties nākamajā vakarā abiem bija jāapmainās vietām, tam, kurš bija gulējis apakšā, Himmelštoss lika pārcelties augšēja guļ​vietā, lai viņš varētu biedram atmaksāt.

Pēc ieceres ideja nebija slikta, tikai nekrietna gan. Tas diemžēl nelīdzēja, jo abi slapināja aiz slimības, nevis aiz slinkuma. Pietika redzēt viņu neveselīgo sejas krasu, lai to saprastu. Galu galā viens vienmēr nakšņoja uz grīdas. Tā viegli varēja saaukstēties.

Pa to laiku mums blakus apsēdies arī Haije. Viņš pamirkšķina man un svētsvinīgi berzēķepas. Abi kopā mēs piedzīvojām skaistākos mirkļus savā kareivja mūža. Tas notika vakarā pirms došanās uz fronti.

Mēs bijām iedalīti vienā no jaunformētajiem pulkiem ar augstu kārtas numuru, bet vispirms tikām nosūtīti uz garnizonu saņemt ietērpu, tiesa, nevis uz jauniesaukto pulcēšanas punktu, bet uz kādu citu kazarmu.

Nākamrīt agri jums bija jāaizbrauc. Vakarā mēs izlēmām nokārtot rēķinus ar Himmelštosu. To darīt bijām nozvērējušies jau pirms vairākām nedēļām. Krops pat nosolījās pēc kara stāties darbā pasta resorā, lai kļūtu par demobilizētā Himmelštosa priekšnieku. Viņš jūsmīgi iztēlojas, kā trenkās bijušo kaprāli. Tieši tāpēc Himmelštosam neizdevās mūs salauzt: mēs allaž turējām prātā, ka kādreiz, vēlākais, beidzoties ka​ram, atspēlēsimies viņam. Šobrīd mēs nospriedām viņu krietni samilnīt. Mēs varējām būt puslīdz droši, ka tumsā viņš mūs nepazīs, un rīt no rīta mēs tik un ta aizbrauksim.

Mums bija zināms, kurā krodziņā viņš pavada vakarus. Jāatgriežas kazarmā viņam bija pa tumšu, maz apbūvētu ielu. Tur mēs uzglūnējām viņam, paslēpušies aiz akmens kaudzes. Man līdzi bija gultas maiss. Mēs. drebējām aiz satraukuma, bažīdamies, vai tikai viņš būs- viens. Beidzot kļuva dzirdami soļi, tos mēs pazinām labi, jo tikām dzir​dējuši katru rītu, kad vērās durvis un atskanēja rēciens: «Celties!»

Viens? — čukstus jautāja Kjrops.

Viens!

Abi ar Tjādenu mēs lavījāmies gar kaudzi uz ielas pusi. Tumsā iezibējās viņa jostas sprādze.

Himmelštoss, lie​kas, bija viegli iereibis; viņš dziedāja. Neko nenojauz​dams, viņš pagāja mums garām.

Turēdami gultas maisu gatavībā, mēs ar pāris lēcieniem piezagāmies Himmelštosam no mugurpuses, uzsviedām viņam maisu galvā un pavilkām tik strauji uz leju, ka viņš nepaguva ne roku pasliet. Dziesma pārtrūka.Nākamajā mirklī klāt bija Haije Vesthūzs. Ar plašu vēzienu pagrūdis mūs nost, lai tikai būtu pirmais, viņš nostājas ērta pozā, izstiepa roku kā signālmastu un, papletis plaukstu ogļu lāpstas platumā, iekrāva baltajā maisā tērptajam stāvam pļauku, no kuras pat vērsis nogāztos.

Apmetis kūleni, Himmelštoss aizlidoja metrus piecus un saka neganti bļaut. Paredzēdami tādu varbūtību, mēs bijām paķēruši līdzi spilvenu. Haije pietupās, nolika spilvenu uz ceļgaliem, satvēra maisu aiz vietas, kur Himmelštosam bija galva, un iespieda šim seju spilvenā. Kliedzieni tūlīt apslāpa. Brīžiem Haije palaida galvu vaļīgāk, lai viņš ievilktu elpu, un tad gārdzienu vietā izlauzās varen spalgs brēciens, kas tūlīt atkal aprāvās.

Turēdams zobos pātagu, Tjādens atpogāja Himmelštosam bikšturus un pavilka bikses uz leju. Pēc tam izslējies ķeras pie darba.

Tā bija brīnišķīga aina: Himmelštoss guļ gar zemi; noliecies par viņu, turēdams viņa galvu uz ceļgaliem, velniš ķ i smīnēdams un aiz labsajūtas pavēris muti. tup Haije, bet lejāk raustās divas strīpainas apakšbiksēs tērptas līkas kājas, pie katra sitiena izdarīdamas visai oriģinālas kustības, un šīs bikses, cilādams rokas ka malkas Cirtējs, zilina Tjādens. Viņš gandrīz vai ar varu jāpaŗauj malā, lai arī citi tiktu pie solīšanas.

Beidzot Haije pieslēja Himmelštosu kājās un nobeigumā uzstājās ar solo numuru. Atvēzējis labo roku tik tālu, it kā taisītos aizķert zvaigznes, viņš zvēla tam pa ausi. Himmelštoss novēlās augšpēdus.

Haije no jauna piecēla viņu kājās, nostādīja pa sitienam un, rūpīgi nolīmējis, gāza šim ar kreiso roku pa otru ausi. Himmelštoss iekaucās un pakritis laida prom uz visam četrām. Mēnesnīcā aizvīdēja viņa strīpainais pastnieka dibens.

Tad ari mēs devām kājām ziņu.

Vēlreiz atskatījies, Haije sirdīgi, taču gandarīts maz​liet mīklaini izmeta. — Atriebība ir asinsdesa.

Patiesībā sakot, Himmelštosam būtu jāpriecājas, jo viņa vardi, ka mums jāaudzina citam cits, bija nesuši augļus: pārmācīdami viņu, mēs apliecinājām, ka esam bijuši vē​rīgi skolnieki.

Viņš tā arī neuzzināja, kam viņam par šo mācību jāpateicas. Turklāt viņam tika gultas maiss; kad mēs pēc dažām stundām atgriezāmies notikuma vieta, tas nekur vairs nebija atrodams. Šis notikums bija par iemeslu tam, ka nākamā rītā mēs devāmies ceļā puslīdz pacilātā noskaņojuma.

Kāds pavadītājs, kam kuplā bārda plīvoja vējā, redzēdams to, aizkustināts nosauca mūs par varonīgo jaunatni.

VI Mūs sūta uz priekšējām pozīcijām celt aizžogus. Iestājoties tumsai, piebrauc smagās automašīnas.

Mēs sakāpjam kravas kastēs. Vakars ir silts, un krēsla, klādamas mums pāri kā sega, rada drošības sajūtu.

Tā vieno mūs; pat paskopais Tjādens piešķir man cigareti un sniedz uguni.

Mēs stāvam cits pie cita, apsēsties nav kur. No tādām ērtībām Jau sen arī ir atrasts. Pat Millers šovakar ir labā omā; viņš apāvis jaunos zābakus.

Ierūcas motori, mašīnas klab un grab. Ceļš ir izdangāts un vienas bedrēs. Iedegt ugunis aizliegts, un mašī​nas tā svaida, ka kuru katru mirkli varam izlidot pāri bortam. Tas mūs īpaši nebiedē; labāk lauzt roku, nekā dabūt lodi vēderā, — dažs labs par to vien sapņo, kā tikt uz mājām.

Blakus brauc munīcijas mašīnu kolonnas. Šoferi steidzas, un mašīnas cita pēc citas traucas mums garām. Mēs apveltām munīcijas vedējus ar zobgalīgām piezīmēm, un viņi nepaliek mums atbildi parādā.

No tumsas iznirst mūris, tur ceļa malā ir kāda ēka. Es saausos. Vai tiešām_ es būtu maldījies? Nē, atkal skaidri dzirdams, ka gāgā zoss. Es uzmetu skatienu Katčinskim, un viņš pamirkšķina man ar acīm; mēs saprota​mies.

— Kat, tur kāds prasās, lai šo liek katlā! Viņš pamāj ar galvu.

— To mēs nokārtosim, kad atgriezīsimies. Šitā vieta man ir zināma.

Kā lai tā nebūtu viņam zināma! Es nešaubos, ka divdesmit kilometru aplocē viņam katra zoss ir uzskaitē.

Mašīnas iebrauc apvidū, kur izvietojusies artilērija. Pret ienaidnieka lidmašīnu uzlidojumiem baterijas nomaskētas ar zariem. Rodas iespaids, ka šeit gatavojas sava veida zaļumballei. Lapu puduri izskatītos itin piemīlīgi un ne​vainīgi, ja no tiem nerēgotos lielgabalu stobri.

Redzamību pasliktina dūmi un migla. Uz mēles jūt kodīgi rūgtu pulvera garšu. Nodunot izšāvienam, mašīna salecas, dārdēdama pāri aizveļas šāviena atbalss, salīgojas zeme. Nemanot mums izmainās sejas.

Tiesa, ierakumos šonakt nav jālien, mūs sūta celt nocietinājumus, un tomēr vaigā katram lasāms: klāt ir fronte, mēs esam Uguns joslā.

Baiļu sajūta tā pagaidām nav. Kareivjiem, kas daudzas reizes devušies uz pirmajām līnijām, āda ir bieza. Uz​traucas vienīgi jauniesauktie. Kats viņus pamāca: — Tas bija trīsdesmit komats piecnieks. Vai dzirdējāt, ka nogranda izšāviens? Tūlīt atskanēs sprādziens.

Bet sprādziena atbalss mūs neaizsniedz. Tā pagaisuši frontes rūkoņā. Ieklausījies apkārtējā tumsā, Kats izmet: Šonakt būs jandāliņš.

Ausāmies ari mēs. Fronte ir kļuvusi nemierīga. Krops saka: — Tomiji jau šauj.

Izšāvieni ir skaidri dzirdami. Bliež angļu baterijas pa labi no mūsu sektora. Apšaude sākusies stundu agrāk nekā parasti. Mums atrodoties ierakumos, tā sākās tieši desmitos.

Kas tad šiem lēcies! — iesaucas Millers. — Laikam pulksteņi ir priekšā.

Es jums saku, būs jandāliņš, man karsts skrien pa kauliem, — uzrāvis plecus, bilst Kats.

Blakus nobūkšķ trīs izšāvieni. Slīpas uguns šautras šķeļ miglu, lielgabali rēc un rūko. Mēs drebināmies no aukstuma un mierinām sevi ar domu, ka rīta agrumā at​kal būsim barakās.

Sejas mums nav nedz bālākas, nedz sārtākas kā parasti; arī satraukuma vai vienaldzības tajās nav vairāk kā citkārt, un tomēr izteiksme kļuvusi pavisam citāda. Mēs jūtam, ka dzīslās straujāk rit asinis. Tā nav frāze; tas ir fakts. Šo sajūtu rada fronte, apziņa, ka fronte ir tuvu. Brīdī, kad gaisā iesvilpjas pirmās granātas un klusumu pāršķeļ sprādzienu troksnis, rokās, acīs, visās dzīslās pēkšņi jaušas saspringtas, glūnīgas gaidas, kāds īpašs možums, savāds jutekļu saspringums. Ķermenis viena mirklī ir gatavs cīņai.

Dažbrīd man šķiet, ka šo stāvokli izraisa sprādzienu satricinātā gaisa tikko manāmā virma; vai arī pati fronte izstaro enerģiju, kas elektrizē nezināmas nervu šūnas.

Katru reizi atkārtojas viens un tas pats: dodoties ceļā, mēs esam kareivji labā vai sliktā omā — līdz pirmajām lielgabalu novietnēm; aiz tām katram kaut vai nejauši izteiktam vārdam piemīt kāda cita, dziļāka nozīme.

Ja Kats, stāvēdams barakas priekšā, saka: «Būs jandāliņš!», tad tās ir viņa personiskās domas, ar kurām var arī nerēķināties; izteikti šeit, frontes tuvumā, tie paši vārdi zibsnī kā durkļi mēnesnīcā, tie ir griezīgi kā naži, un domas pavediens pārtrūkst; teiktais iegūst īpašu, neskaidru nozīmi, visdrīzāk kļūst par nojausmu, kura modusies zemapziņā, likdama noprast: «Jā, būs jandāliņš!» Varbūt tas ir mūsu dziļi apslēptais dzīvības instinkts, kas nodreb un saslejas atvairīt briesmas.

Fronte man atgādina baisu atvaru. Pat tālu no paša virpuļa, vēl rāmos ūdeņos cilvēks jūt, ka nespēj pretoties centrtieces spēkiem un lēnām, bet neatvairāmi tiek ierauts mutulī.

Stiprus toties mūs dara zeme un gaiss, — īpaši zeme. Nevienam citam tā nav tik tuva un dārga kā mums, karavīriem. Brīžos, kad kareivis tai pieplok ilgi un cieši un cenšas ierakties tajā ar seju, ar rokām un kājām, juzdams nāves bailes no ienaidnieka uguns, zeme ir viņa vienīgais draugs, viņa brālis un māte, vienīgi tai, mūžīgi klusajai patvēruma devējai, viņš uztic savas šausmas un savus vaidus, zeme uzklausa viņu un atkal palaiž desmit sekunžu skrējienam un dzīvībai, un satver viņu no jauna — reizēm uz mūžību.

Zeme, zeme, zemei

Zeme ar savam ieplakām, bedrēm un rakām, kurās var ieklupt, notupties, paglābties! Kaujas drausmās, iznīcības viesulī, nāvējošu eksploziju dārdos tu, zeme, devi mums varenu spītu palikt dzīviem!

Pa pusei saplosītās esības ārprāta vētrā mūsu rokas, ierakušās tevī, atguva spēku, un mēma pārbīļa laimes kvelmē, ka baisais mirklis ir garām, mēs iekodāmies tevī ar zobiem!Atskanot pirmajiem granātu grandiem, mēs zemapziņā tiekam atsviesti atpakaļ gadu tūkstošus tālā pagātnē. Tas ir zvēra instinkts, kas modies mūs vada un pasargā briesmās. Mēs reaģējam neapzināti — nesalīdzināmi ašāk, drošāk un nemaldīgāk nekā apziņas vadīti. Izskaidrojuma tam nav. Cilvēks iet, neko nedomādams, un pēkšņi mešus metas kādā iedobē, un pāri galvai aizšķīst šķembas; bet cilvēks neatceras, ka būtu dzirdējis granātas lidojumu vai būtu nodomājis, ka jāmetas zemē. Paļaudamies tikai uz apziņu, cilvēks būtu saplosīts gabalos. Paglāba viņu kaut kas cits — kāda asredzīga nojausma, kas lika zibenīgi gulties, pašam neatskārstot, kas īsti noticis. Ja šāds instinkts cilvēkam nepiemistu, no Flandrijas līdz Vogē zieni vairs nebūtu neviena karotāja.

Dodoties uz fronti, mēs esam kareivji labā vai slikta oma, bet, nonākuši piefrontes zonā, pārvēršamies par zvē​lieni cilvēka izskatā.

Mēs nokļūstam paretā mežā. Pabraucam garām lauka virtuvēm. Meža viņā malā mēs izkāpjam.

Mašīnas do​das atpakaļ. Tās ieradīsies pēc mums pirms rītausmas.

Virs pļavām gulnē migla un lielgabalu dūmi. Spīd mēness. Pa ceļu pārvietojas karaspēka daļas.

Mēness gaismā tērauda bruņucepures met blāvus atspulgus. No baltās miglas paceļas galvas un šautenes — soļu ritmā šūpojas galvas, cilājas šauteņu stobri, Patālāk pļavās miglas lauks beidzas. Redzami kļūst arī augumi no pienaiņi baltās blīvas iznirst svārki, bikses, zābaki, formējas kolonnā. Ta solo uz priekšu, saplūst smailā ķīlī, atsevišķi augumi vairs nav saskatāmi, uz priekšu virzās tumšs ķīlis, kūra, izkāpuši no miglas ezera, iekļaujas arvien jauni stāvi.

Soļo kolonna, cilvēkus ne​redz.

Pa šķērsceļu tuvojas lielgabali un rati ar munīciju. Mēnesnīca laistās žirgu muguras, dzīvnieku kustības ir vijīgas, tie mētā galvas, acis tiem tumsā zib. Lielgabali un munīcijas rati aizslīd garām bālajā mēness gaismā, jātnieki bruņucepures atgādina senlaiku bruņiniekus — tā ir saviļņojoši skaista aina.

Mēs dodamies uz sapieru noliktavām. Daļa mūsējo apkraujas ar līkiem, asiem dzelzs mietiem, pārējie izbāž caur dzeloņdrāšu rituļiem gludus dzelzs stieņus, ceļ šo nastu plecos, un mēs turpinām iet.

Nesamie ir smagi un neparocīgi.

Apvidus kļūst nelīdzenāks. Priekšējie nodod brīdinā​jumus aiz muguras ejošajiem: Sargies, pa kreisi dziļa granātas bedre.

Uzmanies, grāvis, Saspringti mēs veramies tumsā, ar kāju vai nūju iztaustām katru pēdu zemes, pirms speram soli.

Pēkšņi gājiens apstājas; aizmugurējie uzgrūžas ar seju rituļiem, kurus nes priekšējie, un izlamājas.

Ceļu aizšķērso vairākas sašautas lafetes. Jauna pavēle: — Cigaretes un pīpes nost! Ierakumi ir gluži tuvu.

Tikmēr ir satumsis pavisam. Mēs apejam nelielu mežiņu, un tad frontes sektors ir klāt.

Gar apvārsni, cik vien tālu gan vienā, gan otrā virzienā sniedz skatiens, plešas sarkanīga blāzma. Tā raustās, smagās artilērijas uzliesmojumu plosīta. Pāri tai paceļas signālraķetes, sudrabainas un sarkanas bumbas, kurām sprāgstot nolīst baltu, zaļu un sarkanu zvaigžņu lietus. Gaisā uzšaujas franču gaismas raķetes un, atveroties zīda izpletnim, lēni lēni slīd lejup. Tās vērš apvidu gaišu kā dienā; pat līdz mums sniedzas to gaisma, un uz zemes asi iezīmējas mūsu ēnas. Tās liesmo minūtēm ilgi, līdz nodziest. Tūlīt iedegas citas, apspīdēdamas itin visu, un pa starpām atkal un atkal iekvēlojas zaļās, sarkanās un zilās.

— Čābiski, — saka Kats.

Lielgabalu dārdi te saplūst vienā vienīgā dobjā dunā, te pajūk aprautās grandienu kārtās. Sausi sprakšķ ložmetēji. Virs mūsu galvām gaisā kaut kaš nesas, kauc, svilpj, šņākuļo. Tie ir mazāka kalibra

šāviņi; pastarpām ieaurojas arī viens otrs «čemodāns» un nokrīt kaut kur tālu aizmugurē. Smago šāviņu aizsmakusi gārkstoņa at​gādina tālīnus staltradža brieža aurus un aizskan augstu pār mazāko šāviņu kaukoņu un svelpoņu.

Tumšās debesis sāk taustīt prožektoru staru kūļi. Tie slīd gar apvārsni kā milzu lineāli, viens pēkšņi paliek uz vietas, tikko manāmi trīsēdams, un tūlīt tam piebiedrojas otrs, abi krustojas, un krustpunktā kūņojas melns kukainis un mēģina paglābties tumsā: tā ir lidmašīna, apžilbuši, zaudējusi orientēšanās spēju, tā kūleņo šurpu turpu.

Mēs dzenam zemē dzelzs mietus, raudzīdamies, lai atstarpes būtu vienādas. Divi vīri tur rituli, pārējie tecina dzeloņdrāti — pretīgu stiepli ar neskaitāmiem adatveida asumiem. Es no šā darba esmu atradis un savainoju roku.

Pēc pāris stundām uzdevums ir paveikts. Bet mums jāgaida, automašīnas vēl nav atbraukušas, Daudzi nogulstas un mēģina pasnaust. Arī es cenšos iemigt, bet gaiss Ir par dzestru. Jūtams jūras tuvums. Man metas salti, un es atkal un atkal pietrūkstos.

Vienubrīd es tomēr piemiegu. Spēji pamodies un paslējies sēdus, es pirmajā mirklī neapjēdzu, kur atrodos. Redzu zvaigznes, redzu raķetes, un īsu mirkli man liekas, ka esmu bijis iesnaudies kādos dārza svētkos. Es nezinu, vai ir rīts vai vakars, es dusu nokrēsla šūpulī un gaidu, kad izdzirdēšu mīļus vārdus — maigus un drošinošus. Vai es raudu? Es pieduru roku acīm — kas par dīvainu sajūtu, vai es būtu bērns?

Viegls rokas pieskāriens — tas ilgst tikai sekundi, tad es saskatu Katčinska siluetu. Rūdītais frontinieks sēž mierīgi un sūc savu pīpi —, protams, aizvāžamu. Pamanījis, ka esmu no​modā, viņš saka: — Tu nu gan salēcies. Nebija jau nekas liels, tikai dūmu granāta, tā nokrita tepat netālu, krūmos.

Es pieceļos sēdus; jūtos ērmoti vientuļš. Labi, ka blakus Ir Kals. Domīgs viņš raugās uz frontes pusi un saka: — Itin smuka uguņošana, tikai bīstama gan.

Aiz mums sprāgst granāta. Daži jauniesauktie satrūkušies pamostas. Pēc pāris minūtēm šurp lido vēl viena granāta. Tā krīt tuvāk nekā pirmītējā. Kats izdauza pīpi.

— Tūlīt ies vaļā.

Un to pašu brīdi sākas. Mēs lienam projām, cik ātri spēdami. Nākamais lādiņš tomēr eksplodē mūsu vidū.Dzirdami vaidi. Pie apvāršņa paceļas zaļas raķetes. Gaisā uzšaujas dubļu šaltis, sīc šķembas. Kad sprādzienu troksnis jau sen norimis, vēl labu brīdi dzirdami šķembu plīkšķi.

Mums blakus guļ pārbijies jauniesauktais, puisis ar linu krāsas matiem. Seju viņš iespiedis plaukstās. Bruņu-cepure paripojusi sānis. Es pavelku to klāt un mēģinu uzmaukt viņam galvā. Viņš paceļ acis, atgrūž bruņucepuri un, pabāzis galvu man azotē, kā bērns pieglauž seju man pie krūtīm. Šaurie pleci raustās. Tikpat šauri pleci bija Kemmeriham.

Es ļauju viņam atgūties. Lai no bruņucepures tomēr būtu kāds labums, es uzlieku to viņam uz sēdamvietas, — ne jau velnu dzīdams, bet aiz piesardzības, jo šī ķermeņa daļa paslieta augstāk par citām.

Ievainojums mīkstumos, protams, nav bīstams, toties sasodīti sāp, turklāt pēc tam mēnešiem ilgi jāguļ lazaretē uz vēdera un vēlāk — tas ir puslīdz droši — būs jāklibo.

Kaut kur Ir pamatīgi trāpīts. Sprādzieniem pa starpu dzirdami kliedzieni.

Beidzot uguns pierimst. Tā aizvirzījusies mums pāri un tagad ārda rezerves līnijas. Mēs uzdrīkstamies pacelt galvu. Naktī sarkanas raķetes. Laikam būs uzbrukums.

Te viss ir mierīgi. Es apsēžos un purinu jauniesaukto aiz pleca.

— Kārtībā, mazais! Vēlreiz esam tikuši cauri ar veselu ādu.

Viņš apstulbis paveras visapkārt. Es mierinu viņu — Nekas, ar laiku pieradīsi.

Viņš pamana savu bruņucepuri un uzmauc to galvā. Pamazām viņš sāk atjēgties. Pēkšņi puisis pietvīkst kā uguns un izskatās pagalam apjucis. Piesardzīgi taustīdams pēcpusi, viņš uzmet man izmocītu skatienu. Es saprotu bez vārdiem: frontes baiļu lēkme. Tiesa, ne jau nu tādēļ es pierīkoju viņam

bruņucepuri tajā vietā.,. Es viņu tomēr mierinu: — Tur nav ko kaunēties, ne tādi vien vīri pirmajās uguns kristībās pietaisījuši bikses. Aizej aiz tā tur krūma, met apakšbikses nost, un tā lieta būs darīta.

Viņš aizvācas. Klusums kļuvis vēl dziļāks, tikai klie​dzieni nerimstas.

— Kas lēcies, Albert? — es jautāju.

Tai pusē dažas kolonnas ķēruši tieši trāpījumi. Kliedzieni nemitas. Tās nav cilvēku balsis, cilvēks ne​kliedz tik šausmīgi.

— Ievainoti zirgi, — saka Kats.

Es nekad neesmu dzirdējis, kā kliedz zirgi, man tas izklausās neticami. Vaimanās, kas tur atskan, izlaužas visas pasaules sāpes, tā savās mokās kliedz mēma dzīvā radība, dzirdamas mežonīgas, sirdi plosošas vaidas. Mēs nobālam. Deterings pielec kājās.

— Lopu bendes, lopu bendes nolādētie! Šaujiet tak zir​gus nost!

Viņš ir zemkopis, un zirgi viņam ir tuvi. Vīram tas ķeras pie sirds. Tieši tobrīd uguns it kā tīšuprāt apklust gandrīz pavisam. Kliedzieni kļūst jo skaidrāk dzirdami. Ne saprast vairs nevar, kurā pusē tie atskan klusajā, sudraboti vizmainajā naktī, — kliedz kaut kas neredzams, rēgains, kliedz malu malās, itin visur starp debesīm un zemi, un neizmērojami pieņemas spēkā. Deterings pār​skaities auro. Šaujiet tos nost, šaujiet nost, velns lai jūs parauj!

— Vispirms taču jāgādā par cilvēkiem, — saka Kats. Mēs pieceļamies un mēģinām saskatīt zirgus.

Redzot tos, kliegšana neliksies tik briesmīga. Meieram ir tālskatis. Mēs ieraugām tumšus stāvus — tie ir sanitāri ar nestuvēm — un prāvākus melnus, kustīgus plankumus. Tie ir ievainotie zirgi. Ne visi. Citi auļo patālāk, sabrūk, no jauna slejas kājās un auļo atkal. Vienam vēders ir uzšķērsts un izgāzušās zarnas. Kājas sapinas zarnas, zirgs pakrīt, tomēr mēģina pietrausties Deterings rauj šauteni pie pleca un mērķē. Kats pasit stobru gaisā, — Vai tu esi jucis?

Deterings drebēdams nomet šauteni.

Mēs apsēžamies un aizspiežam ausis. Bet šaušalīgā kliegšana, žēlabainie vaidi un īdieni tik un tā ir dzir​dami, — no tiem nekur nav glābiņa.

Mēs nudien neesam mīkstčauļi. Un_ tomēr, dzirdot šos kliedzienus, mums izspiežas sviedri. Tā vien gribas pielēkt kājās un mesties projām — gluži vienalga, uz kurieni, lai tikai neko vairs nedzirdētu. Pie tam tie tur ir tikai zirgi, ne jau cilvēki.

No tumšā kamola tālumā nošķiras vīri ar nestuvēm. Norīb šāvieni. Zirgu ķermeņi noraustās un sagumst. Beidzot! Taču vēl viss nav galā. Ļaudis netiek klāt ievainotajiem dzīvniekiem, kas pārbiedēti lēkšo apkārt, aiz neciešamām sāpēm plati atņirguši purnus. Kāds stāvs nometas uz ceļgala, norīb šāviens — saļimst viens zirgs, pēc tam otrs.. Pēdējais, paslējies uz priekškājām, griežas kā karuselis — griežas, paslējis priekškājas, griežas riņķī, — laikam mugurkauls sadragāts. Pieskrien kareivis un izšauj. Lēnītēm, padevīgi zirgs nošļūk uz sāna.

Mēs vairs neaizspiežam sev ausis. Kliedzieni nav dzirdami. It kā mirēja pēdējā nopūta izskan vēl viens gari stiepts vaids. Un atkal zvīgo tikai raķetes, svilpj granātas un mirguļo zvaigznes — gandrīz vai savādi kļūst ap sirdi.

Deterings lādēdamies soļo šurpu turpu.

— Lai man viens pasaka, ko tie lopiņi bija noziegušies. Pēc kāda brīža vēlreiz pienācis man klāt, viņš satraukti, gandrīz vai svinīgi bilst: — To es jums saku, tā ir pēdējā nekrietnība — karā izmantot dzīvniekus, Mēs ejam atpakaļ. Jāpasteidzas, drīz būs klāt mašīnas. Debesis jau sāk bālēt. Pulkstenis rāda trešo rīta stundu. Pūš spirgts, dzestrs vējš, nokrēslis mūsu sejas vērš pe​lēkas.

Piesardzīgi mēs zosu gājienā virzāmies uz priekšu, apiedami grāvjus un šāviņu izrautas bedres, līdz

atkal no​kļūstam miglas joslā. Katčinskis ir nemierīgs, tā nav laba zīme.

Kas tev kait, Kat? — jautā Krops.

Man gribētos, lai mēs jau būtu mājās. Par mājām viņš dēvē nometnes barakas.

Drīz būsim, Kat. Viņš nervozē.

Kas zina, kas zina .., Mēs nonākam tranšejās, pēc tam pļavās. Jau var redzēt mežiņu; te mums zināma katra pēda zemes.

Klāt arī strēl​nieku kapsēta ar kapu kopiņām un melniem krustiem.

Tobrīd aiz muguras kaut kas iesvilpjas, skaņa pieņemas spēkā, nodun grandiens. Mēs pieliecamies — metrus simts no mums uzšaujas uguns mākonis. .Mirkli vēlāk, atskanot jaunam grandienam, pāri galotnēm paceļas izārdītas zemes stabs, līdzi tam, salūzdami sīkos gabalos, lēni uzlido trīs četri koki. Un, šņākuļodamas kā tvaika ventiļi, jau gaisu šķeļ vēl citas granātas. Vļesuļuguns..

- Aizsegā! — kāds rēc. — Aizsegā!

Pļavas ir līdzenas, mežs — par tālu, turklāt patverties tajā bīstami; mums nav cita aizsega kā vien kapsēta un kapu kopiņas. Pa galvu, pa kaklu mēs tumsā saklūpam tajā un pieplokam aiz kopiņām. Tieši īstajā brīdī! Tumsa vārās kā raganu katls. Gaiss virmo un virpuļo. Tumši mākoņi milzu kupriem, melnāki par nakti, gāžas mums virsū, aizbrāžas pāri. Pār kapsētu plaiksnās eksploziju ugunis.

Nekur nav glābiņa. Granātu sprādzienu gaismā es uzmetu skatienu pļavām. Tās pārvērtušās satrakotā uguns jūrā, no kuras kā fontāni augšup šaujas šāviņu liesmas. Izslēgts! Tur pāri netikt nevienam.

Mežs izzūd kā nebijis — granātu ārdīts, plosīts, šķai​dīts. Mums jāpaliek te, kapsētā.

Pati zeme pajūk mūsu acu priekša. Pār mums nobirst zemes kamu un kukuržņu krusa. Es jūtu spēju triecienu. Šķemba pārplēsusi man piedurkni, Es savelku roku dūrē. Sāpes nejūt. Bet tas ir vājš mierinājums, ievainojumi nekad pirmajā mirklī nesāp. Es pārlaižu plaukstu dilbam. Ada ir ieskrambāta, bet pati roka vesela. Kaut kas no-pliukšķ pret pakausi, un acis man aizmiglojas. Galvā pazib doma: «Tikai nezaudēt samaņu!», es grimstu melnā tumsā, taču tūlīt atkal atgūstos. Pret manu bruņucepuri atsitusies šķemba, attālums bijis par lielu, lai tā izsistos cauri. Es izslauku dubļus no acīm. Tieši priekšā izrauta bedre, es neskaidri saredzu tās aprises. Granātas nemēdz otrreiz trāpīt tai pašā vietā, es izlemju paglābties bedrē. Vienā lēcienā, izstiepies visā garumā, pieplacis zemei plakans kā zivs, es metos uz to pusi, — jauns svilpiens, es aši saraujos kamolā, taustu ap sevi, vai neatradīšu kaut ko aizsegam, sagramstu kaut ko pa kreisi, piespiežos tam cieši klāt, tas atvirzās, es iestenos, birzt zeme, ausīs dun sprādziena satricinātais gaiss, es palienu zem priekšmeta, kurš atvirzās, uzveļu to sev virsū, sajūtu koku, drānu — tas kā nekā ir aizsegs, kaut vai nožēlojams aizsegs pret šķembām, kuras triecas lejup.

Es atveru acis — ar pirkstiem esmu ieķēries piedurknē, kādā rokā. Vai tas būtu kāds ievainotais?! Es uzkliedzu viņam — atbildes nav, tātad beigts. Es taustu tālāk, uzdūros dēļa šķembelēm — un pēkšņi atceros, ka esmu kap​sētā.

Bet uguns spiež aizmirst visu citu, liedz atgūties, un es palienu vēl dziļāk zem zārka, lai tas mani pasargā, un darītu to arī tad, ja zārkā gulētu pati nāve.

Tepat priekšā plešas granātas izrautā bedre. Es paturu to tik cieši acīs, it kā iekrampētos tajā ar rokām, — ar vienu lēcienu man jābūt tur... Sitiens sejā, kāds sagrābj mani aiz pleca — vai pamodies mironis?... Roka purina mani, es atskatos un sprādziena uzliesmojumā redzu Katčinska seju, mute ir plati atplesta, viņš kliedz, cik vien skaļi spēdams, bet dzirdams nav itin nekas, viņš rausta mani; troksnim uz mirkli pierimstot, noliecas pie manis, un es saklausu viņa balsi.

— Gāzes.. Gāāāzes... Gāāāzes! Pasaki tālāk!

Es tveru pēc gāzmaskas. Netālu guļ vēl kāds. Man ir tikai viena doma; «Tam tur jādara zināms: «Gāāāzes! Gāāāzes!»»

Es kliedzu, pierāpjos viņam klāt, belžu ar gāzmaskas kārbu, bet viņš neko nemana, es belžu vēl un vēl reizi — viņš tikai ciešāk pieplok zemei; tas ir kāds jauniesauktais.,. Izmisis es meklēju ar acīm Katu, viņš jau uzlicis gāzmasku, — es izrauju savējo, nometu bruņucepuri, uz stiepju masku sejai, parāpjos

tuvāk jauniesauktajam, viņa kārba man ir pa tvērienam, paķēris masku, es maucu to viņam galvā, viņš atguvies piepalīdz, es palaižu masku vaļā — un pēkšņi ievēlos bedrē.

Gāzes granātu dobjie sprādzieni jaucas ar brizanto šāviņu grandieniem. Eksploziju jūklī dzirdama zvanīšana, skan gongi, metāla klabatas vēsta visiem, visiem: Gā​zes — gāzes — gāāzes...

Viens pēc otra bedrē ieveļas vēl trīs. Es noslauku dvašas svīdumu no aceņu stikliem. Tie ir Kats, Krops un kāds trešais. Četratā mēs guļam bedrē, saspringuši līdz pēdējai iespējai, un, cik vien varēdami, aizturam elpu.

Pirmās minūtes ar gāzmasku ir izšķirošās, tās lemj pār dzīvību un nāvi. Vai tik maska cieši piekļaujas sejai? Lazaretēs redzētas briesmu ainas — gāzu upuri, kas mokās vēl dienām ilgi, pa gabaliņam izvemdami saēstās plaušas.

Es elpoju piesardzīgi, piespiedis muti filtram. Gāzu vilnis jau veļas pāri kapsētai, piepildīdams visas iedobes. Kā mīksta milzu medūza tas ieritinās mūsu bedrē. Piebikstu Kātam: būs labāk, ja līdīsim laukā no bedres un gulēsim augšā, nevis šeit, kur uzkrājas gāzes. Bet mēs nepagūstam izrāpties; pār kapsētu atkal birst šāviņu krusa. Eksploziju rēkoņā sāk likties, ka ārprāta lēkmē plosās pati zeme.

Ar varenu brīkšķi bedrē ietriecas kaut kas melns. Tieši mums blakus nokrīt zārks, ko sprādziena vilnis pasviedis gaisā.

Es redzu, ka Kats sakustas, un aizlienu pie viņa. Zārks uzvēlies ceturtajam mūsu biedram uz izstieptās rokas. Viņš mēģina ar otru roku noraut gāzmasku. Krops pagūst atliekt viņam roku uz muguras, viņš tur to kā spīlēs.

Abi ar Katu cenšamies savainoto roku atbrīvot. Zārka vāks ir saplaisājis un kļuvis vaļīgs, tas ir viegli noplēšams; mironi mēs izmetam un nogrūžam pazemāk bedrē, pēc tam mēģinām izkustināt zārka apakšdaļu.

Par laimi, cietušais paģībst, un Alberts var nākt mums palīgā. Mums vairs nav jābūt tik piesardzīgiem, mēs raujamies melnās miesās, līdz zārks, zem kura pabāztas lāpstas, iečīkstējies pavēlas sānis.Kļūst gaišāks. Kats paliek zārka vāka dēļa gabalu zem sadragātās rokas, un mēs notinam apkārt visus savus pārsējus, Vairāk šobrīd nekas nav līdzams.

Galvā man rūc un dūc, gāzmaska smacē mani nost Plaušas ir pārpūlētas, atkal un atkal tās kampj to pašu karsto, jau daudzkārt izelpoto gaisu, dzīslas deniņos sa​pampst, man liekas, es tūlīt nosmakšu.

Bedrē ielaužas rīta svīda. Pāri kapsētai aizšalc vējš. Es izraušos no bedres. Netīri palsajā ausmā ieraugu norautu kāju, zābaks toties ir neskarts, to šobrīd jau saredzu pavisam skaidri.% Dažus metrus tālāk kāds pieceļas stāvus; es izslauku aceņu stiklus, taču tie, man satraukti elpojot, tūlīt aizsvīst no jauna, pablenžu vēlreiz turp - tas otrs jau noņēmis gāzmasku.

Pāris sekundes vēl nogaidu, — nē, kareivis nesaļimst, meklēdams viņš veras visapkārt un sper dažus soļus; vējš ir izdzenājis gāzes, gaiss ir tīrs, smagi elsdams, es norauju gāzmasku un aiz nespēka pakritu; spirdzinošs plau​šās ieplūst gaiss, acis vairs nerāda, melns vilnis, velda​mies pāri, izdzēš apziņu.

Apšaude ir beigusies. Es pagriežos uz bedres pusi un metu pārējiem ar roku. Viņi rāpjas ārā un norauj gāz​maskas. Mēs paceļam ievainoto, viens tur pārsieto roku, un steigšus slempjam prom.

Kapsēta ir pārvērtusies postažā. Zārki un līķi izsvaidīti kur kurais. Jau apbedītie nogalināti vēlreiz, bet katrs šāviņu šķembu saplosītais mironis izglābis kādu no mums, dzīvajiem. Žogs ir sapostīts, lauka dzelzceļa sliedes viņpus kapsētai veseliem posmiem izārdītas, rēgojas izliektu sliežu gali. Tur kāds guļ. Mēs apstājamies, tikai Krops ar ievainoto turpina ceļu.

Pakritušais ir kāds jauniesauktais. Viens sāns viņam visgarām notraipīts ar asinīm; viņš izskatās tik bezspēcīgs, ka es tveru pēc savas karavīra blašķes, kurā ir tēja ar rumu. Kats atbīda manu roku un pieliecies jautās — Kur tevi ķēra, biedri?

Ievainotais pakustina acis; viņš ir par vārgu, lai kaut ko atbildētu.

Mēs uzmanīgi pārgriežam viņam bikses. Viņš ievaidas.

— Pacieties, pacieties, tūlīt tev kļūs vieglāk.

Ja viņš ir ievainots vēderā, viņš nedrīkst dzert. Vēmis viņš nav, tā ir laba zīme. Mēs atsedzam gurnu.

Tas pārvērties vienā vienīgā asiņainā masā ar kaulu šķembām pa vidu. Locītava ir sašauta. Šis zēns vairs nekad ne​staigās.

Samitrinājis pirkstu, es paberzēju viņam deniņus un pēc tam sniedzu malku no savas blašķes. Acis viņam atdzīvojas. Tikai tagad mēs pamanām, ka asiņo arī labā roka.Kāts paplēš platākas divas marles saites un nosedz ar tām brūci. Es veltīgi izmeklējos kādu drānas gabalu, ko vaļīgi pārsiet pāri. Marles mums vairs nav, tāpēc pārgriežu ievainotajam bikšu staru līdz apakšai, lai izlietotu par pārsēju apakšbikses. Bet apakšbikšu viņam nav. Es paskatos viņā ciešāk: tas ir jauniņais ar linu krāsas matiem,Kats tikmēr sameklējis kāda kritušā kabatās vēl dažas marles paciņas, un mēs uzmanīgi pārsienam brūci. Es saku zēnam, kurš nenolaiž no mums acis: Tagad mēs ejam pēc nestuvēm. Viņš paver lūpas un čukst: Palieciet.., Kats sakas —- Tūlīt būsim atpakaļ. Mēs tikai pagādāsim tev nes​tuves.

Diezin, vai viņš ir sapratis, ko mēs teicām; viņš šņukst kā bērns un činkst mums nopakaļ.

— Neatstājiet mani vienu... Atskatījies Kats murmina: — Vai labāk neņemt revolveri un neizbeigt viņa mo​kas?

Pārnešanu zēns diezin vai pārcietīs, un dzīvot viņam atlicis, augstākais, dažas dienas. Salīdzinājumā ar to, kas viņu gaida, viss līdz šim izciestais nav nekas. Vēl viņš saprašanu nav atguvis un sāpes nejūt.

Pēc stundas viņš pārvērtīsies neizturamu sāpju plosītā nervu kamolā. Tās pāris dienas, ko zēnam vēl atlicis dzīvot, viņam paies elles mokās. Kam tas vajadzīgs?

Es pamāju ar galvu.

— Jā, Kat, tā būs labāk.

— Dod šurp revolveri, — viņš saka un apstājas.

Es redzu, viņš apņēmies darīt šīm ciešanām galu. Paraugāmies visapkārt — par vēlu, mēs vairs neesam vieni. Netālu lasās kopā pulciņš kareivju, no bedrēm un grāv​jiem paslejas galvas.

Mēs ejam meklēt nestuves, Kats krata galvu.

— Tik jauni puikas, — un nosaka vēlreiz, — tik jauni, nevainīgi puikas,,.

Mūsu zaudējumi ir mazāki, nekā bija gaidāms: pieci krituši un astoņi ievainoti. Apšaude nebija nekāda ilgā. Divus kritušos mēs atrodam vienā no granātu izārdītajiem kapiem; mums atliek tikai aizlāpstot bedri.

Mēs dodamies uz aizmuguri. Klusēdami velkamies cits aiz cita. Ievainotos nogādā sanitārajā punktā.

Rīts ir ne​mācies, sanitāri skraida apkārt ar numuriem un zīmītēm; ievainotie vaid. Sāk smidzināt lietus.

Pēc stundas mēs esam pie mašīnām un ierāpjamies kravas kastēs. Tagad vietas tur ir vairāk.

Lietus pieņemas. Mēs atritinām savas teltenes un uzmetam tās uz galvas un pleciem. Lietus bungo pa brezentu. Gar malām tas notek sīkām straumītēm. Bedrainajā ceļā zem riteņiem šļakst peļķes, un mēs pusaizmiguši zvāļojamies no vienas puses uz otru.

Pie šofera kabīnes stāv divi vīri ar garām dakšveida maikstīm rokā. Viņi medī telefona vadus, kas nokarājas pāri ceļam tik zemu, ka var mums noraut galvas. Abi laikus uzķer tos ar maikstīm un aizceļ mums pāri. Padzirduši saucienus: «Sargies, stieple!», mēs pussnaudā pietupstamies un atkal izslejamies.

Vienmuļi mētājas mašīnas izdangotajā ceļā, vienmuļi skan brīdinājuma saucieni, un vienmuļi rasina lietus.

Tas lās uz mūsu galvām, uz kritušajiem, kas novietoti priekšgalā, uz jauniņo kareivi ar brūci, kura daudz par lielu viņa sīkajam augumam, lās uz Kemmeriha kapa, lās mūsu dvēselēs.Kaut kur nodun sprādziens.

Mēs satrūkstamies, acis vērīgi raugās apkārt, rokas saspringst, gatavas kuru katru mirkli ieķerties mašīnas bortā lēcienam ceļmalas grāvī.

Bet nekas nenotiek. Tikai vienmuļi skan sauciens: «Sargies, stieple!», un mēs pietupstamies, no

jauna laizdamies snaudā.

V Izkaut utis nav viegli, ja to ™ ir simtiem. Šie insekti ir pacieti, un nebeidzamā knaukšķināšana ar īkšķa galu kļūst apnicīga. Tāpēc Tjādens iestiprinājis stieplē apavu ziedes kārbas vāciņu un apakšā palicis degošu sveci. Utis iemet šajā panniņā — paukš, un kukainīši ir pagalam.Mēs sēžam lokā ap šo uzrīci un rosāmies kaili līdz jostas vietai, izklājuši kreklus uz ceļgaliem. Haijem ir īpaši smalkas pasugas utis ar sarkanu krustveida plankumiņu uz galvas. Viņš apgalvo, ka saķēris tās Turu lazaretē, tieši tādas bijušas turienes štāba virsārstam. Ar taukiem, kas krājas vāciņā, viņš nosolās spodrināt zābakus un vai pusstundu pats rēc par savu joku.Bet šodien viņam lielas piekrišanas nav; mūs nodarbina gluži citas domas.Baumas ir apstiprinājušās. Ieradies Himmelštoss. Viņš atbraucis vakar; iztālēm mēs jau dzirdējām mums tik pazīstamo balsi. Viņš esot pārāk neatlaidīgi dzenājis dažus jauniesauktos pa arumiem, nezinādams, ka viens no tiem ir novada prezidenta dēls. Ar to pašu viņa instruktora karjera bijusi galā.Te viņš pieredzēs zilus brīnumus. Tjādens jau stundām ilgi gudro atbildes uz viņa jautājumiem. Haije domīgs savelk savu lielo ķepu dūrē un miedz man ar aci. Himmelštosa iekaustīšana ir jaukākais piedzīvojums viņa mūžā; viņš man ir stāstījis, ka dažkārt šī aina viņam vēl radoties sapņos,Krops un Millers ir iegrimuši sarunā. Krops vienīgais nezin kur izrāvis pilnu katliņu lēcu viruma — visdrīzāk, domājams, sapieru virtuvē, Millers kāri šķielē uz katliņa pusi, taču valdās un jautā:— Albert, ko tu darītu, ja pēkšņi būtu miers?—Miera nebūsi — atcērt Alberts.

Nu, bet, ja būtu, — tiepjas Millers, — ko tu darītu?

Laistos no šejienes, — norūc Krops, Tas ir skaidrs. Un pēc tam?

Piesūktos, — saka Alberts.

Nemuldi, es runāju nopietni.

Es arī, — atbild Alberts, — ko tad citu lai es da​rītu?

Sarunā iesaistās Kats. Viņš pieprasa savu tiesu lēcu viras, dabūjis to, labu brīdi lauza galvu un secina: — Piesūkties jau nu varētu, bet tad, aidā, pirmajā vilcienā iekšā un prom pie vecas. Padomā, Albert, miers!

Viņš sameklē vaskadrānas kabatas portfelī kādu foto​grāfiju un lepni rāda to mums.

Mana večiņa, — un, noglabājis fotogrāfiju, izla​mājas: — Nolādētais draņķa karš!

Kas tev nekait, — es saku, — tev ir pašam savs puika un sava sieva.

Tas tiesa, — viņš atbild, pamādams ar galvu, — taču man jāgādā, lai viņiem būtu ko mutē bāzt.

Mēs iesmejamies.

— Tās mantas jums netrūks, Kat, — ja citādi nevarēs, tu šo to gluži vienkārši rekvizēsi.

Millers ir izsalcis un neliekas mierā. Viņš uztrūcina Haiji Vesthūzu no sapņiem par Himmelštosa iekaustī​šanu.

Haije, ko tu darītu, ja būtu miers?

Viņam vajadzētu tev sadot pa kaklu, ka tu vispār sāc tādas runas, — es saku, — kur tu rāvi ko tādu?

Skaties, ka pats nedabū pa ragiem, — attrauc Mil​lers un atkal pievēršas Haijem.

Bet Haijem ir kājminamā domāšana. Viņš kasa savu vasaras raibumiem nosēto pakausi, Ja kara vairs nebūtu, tu saki?

Tieši tā. Tev nu gan ātri pielec.

Tad jau laikam atkal varēs iet meitās? — aplaizī​damies jautā Haije.

To arī varēs.

Velna milti, — saka Haije, un seja viņam atplaukst platā smaidā, — tad es uz līdzenas vietas nogrābtu vienu stendzīgu meitieti, vienu pamatīgu ķēķa mamzeli, tādu, zini, kurai ir kur pieķert, un uz

karstām pēdām gultā iekšā! Stādieties priekšā, zoniņi, īstā pēļu gultā ar atsperu matraci! Veselu nedēļu es nevilktu bikses kājās.

Visi klusē. Aina ir pārvarēm skaista. Tirpas skrien pār kauliem. Atguvies pirmais, Millers jautā: — Un pēc tam?

Klusums. Tad Haije izsaka mazliet sarežģītu domu: — Ja es būtu apakšvirsnieks, es paliktu dienestā līdz kapitulācijai.

Haije, tu nudien esi ķerts, — es saku.

Vai tu esi racis kūdru? — viņš pajautā vienā mierā, — Pamēģini!

Viņš izvelk aiz stulma aizbāzto karoti un pasmeļ viru no Alberta katliņa.

— Sliktāk nekā rakt tranšejas Sampaņā jau nevarētu būt, — es atbildu.

Haije kustina pilno muti un smīn.

Toties gala tam nav un arī slaistīties nevar.

Bet mājās, Haije, taču tomēr ir labāk!

— Kā nu to ņem, — viņš saka un vaļēju muti no​grimst domās.

Pietiek uzmest viņam skatienu, lai noprastu, par ko viņš domā. Par nožēlojamo kūdras racēja būdu purva malā, par smago darbu saules svelmē no agra rīta līdz vēlam vakaram, par pieticīgo algu un netīrajām algādža skrandām...

— Miera laikā armijā ir zelta dzīve, — viņš pavēsta, — katru dienu dabū pierīties un, ja ēdiens nav pa prātam, var celt traci; pašam sava gulta, katru nedēļu tīra veļa kā brūtgānam, dieni vienā mierā, apģērbts kā kungs, vakari brīvi — ej uz krogu.

Haije vai plīst aiz lepnuma par savu ideju. Viņš liekas gluži iemīlējies tajā.

— Un, kad tie divpadsmit virsdienesta gadi apkārt, tu saņem savu pensijas grāmatiņu un tieci par lauku žan​darmu. Augu dienu vari staigāt apkārt un neko nedarīt.

Viņš vai kūst aiz labsajūtas, iztēlodamies nākotni.

— Iedomājies vien, visi tevi uzcienā! Viens konjaciņu, cits puslitru... Ar žandarmu neviens negrib saiet naidā.

— Par apakšvirsnieku tev, Haije, netikt nemūžam, — pārtrauc viņu Kats.

Haije satriekts paveras biedrā un apklust. Atmiņā viņam droši vien ataust dzidrie rudens novakari, svētdienas silājā, ciema baznīcas zvana skaņas, pēcpusdienas stundas un naktis, aizvadītas ar meičām, griķu pankūkas ar speķi, krogā bezrūpīgi notērgātās stundas!,.

Tāds iztēles lidojums viņam Ir par augstu, sabozies viņš norūc: — Kur var ņemt tik stulbus jautājumus! Viņš uzvelk kreklu un aizpogā frenci.

— Un ko darītu tu, Tjāden? — vaicā Krops. Tjādenam ir tikai viena rūpe: — Raudzītos, lai man neizsprūk Himmelštoss. Vislabāk viņš laikam gan turētu apakšvirsnieku būrī un katru rītu pārmācītu to ar rungu. Kropam viņš jūs​mīgi iesakās Tavā vietā es skatītos, ka tieku par leitnantu. Tad tu varētu šo sautēt, līdz šim pakaļa metas karsta.

Un tu, Detering? — nerimstas prašņāt Millers. Tincinādams mūs, viņš atgādina visīstāko skolmeistaru.

Deterings ir mazrunīgs vīrs. Bet uz šo jautājumu viņam atbilde ir zināma. Paskatījies gaisā, viņš izmet tikai vienu teikumu: — Es vēl paspētu tikt uz ražas novākšanu. Izmet un piecēlies aiziet.

Deteringu māc raizes. Sievai vienai jāvada visa saimniecība. Turklāt rekvizēti vēl divi zirgi. Katru dienu viņš pēta pienākušās avīzes — vai tik viņa Oldenburgas no​stūrī nelīst lietus. Jāpagūst ievākt sienu.

Tieši tobrīd uzrodas Himmelštoss: Viņš dodas taisnā ceļā šurp, Tjādenam uz sejas parādās sarkani plankumi. Viņš atlaižas visā garumā zālē un aiz uztraukuma pie​ver acis.

Himmelštoss vienu mirkli svārstās, viņš palēnina soli. Galu galā viņš tomēr sparīgi nāk mums klāt.

Neviens ir netaisās slieties kājās. Krops izbrīnīti veras viņam pretī.

Viņš nostājas mūsu priekšā un gaida. Veltīgi izgaidī​jies, ka mēs bildīsim kādu vārdu, viņš izgrūž: — Nu? Paiet vēl dažas sekundes; Himmelštoss ir neziņā, kā viņam izturēties, Mīļu prātu viņš liktu mums paskraidīt. Bet viņš, liekas, jau ir apjēdzis, ka fronte nav kazarmu pagalms. Viņš uzrunā mūs vēlreiz, griezdamies pie viena, nevis pie visiem, jo cer, ka tādējādi drīzāk tiks pie atbildes. Krops sēž vistuvāk, tāpēc Himmelštoss pagodina viņu, jautādams!

— Skat, jūs arī šeit?

Bet Alberts nav viņam draudzīgi noskaņots, — Drusku ilgāk nekā jūs, man liekas, viņš strupi atbild, Rūsganās ūsas noraustās.

Jūs laikam vairs nepazīstat mani, ko?

Tjādens paver acis.

Kā nu ne!

Himmelštoss pievēršas viņam.

A, tas taču ir Tjādens!

Tjādens paceļ galvu.

Un tu — vai tu zini, kas tu tāds esi?

Himmelštoss apstulbst.

— Kopš kura laika mēs tutināmies? Mēs taču vienā grāvī tā kā nebūtu gulējuši!

Viņš nezina, kā izkulties no šīs situācijas. Tik klaju naida izpausmi Himmelštoss nav gaidījis. Bet vēl viņš valdās; droši vien kāds sapūtis viņam pīlītes par šāvienu mugurā, ejot uzbrukumā.

Piebilde par grāvi tā saniknojusi Tjādenu, ka viņš kļūst pat asprātīgs. — Nē, tur tu vārtījies viens.

Tagad aizsvilies arī Himmelštoss. Bet Tjādens aizsteidzas viņam priekšā. Viņš citādi nespēj, viņam jāatbrīvo​jas no sava sakāmā.

— Vai tu zini, kas tu tāds esi? Maita tu esi, pēdīgais maita! To es jau sen taisījos tev pateikt.

Naids, kas krājies mēnešiem ilgi, izlaužas šajā vārdā, aiz gandarījuma spīd viņa cūkas ačteles.

Nevaldīdams vairs pār sevi, arī Himmelštoss klāj vaļā: — Ko tu uzdrīksties, tu suņasūds, tu purva mošķi sasodītais! Piecelties, rokas gar sāniem, kad ar jums runā priekšniecība!

Tjādens dižmanīgi pamet ar roku.

— Brīvi, Hlmmelštos, varat iet!

Himmelštoss plosās, it kā viņa personā būtu aizskarts dienesta reglaments. Pats ķeizars nejustos dziļāk aizvai​nots. Viņš auro: — Tjāden, es pavēlu jums kā jūsu priekšnieks: piecel​ties!

— Vēl ko negribi? — jautā Tjādens.

— Klausīsiet vai neklausīsiet manu komandu?

Pielikdams sarunai punktu, Tjādens, pats to nezinādams, atbild ar vispopulārāko vācu klasiskās literatūras citātu. Pie tam viņš vienā mierā parāda savu pēcpusi.

Himmelštoss žaujas projām.

— Jūs tiesās lauka karatiesa!

Mēs redzam, ka viņš aizsteidzas uz kancelejas pusi, Haije un Tjādens palaiž varenu kūdras racēja smieklu. Haije rēc tik aizrautīgi, ka izmežģī apakšžokli un sa​stingst ar vaļēju muti. Alberts ir spiests kraut viņam pa ausi, lai iebīdītu žokli atpakaļ.

Kats ir noraizējies.

— Ja viņš ziņos, būs ziepes.

Tu domā, viņš to darīs? — jautā Tjādens.

Noteikti, — es saku.

— Tu dabūsi, mazākais, piecas dienas stingrā, — skaidro Kats.

Tjādenu tas nebiedē.

— Piecas dienas čokā ir piecas atpūtas dienas.

— Bet ja nu tevi iespundē pa īstam? — pratina viņu neatlaidīgais tincinātājs Millers.

— Kamēr es tupēšu cietoksnī, man nebūs jākaro.

Tjādens ir bezrūpīgas dabas cilvēks. Viņš ne par ko neraizējas. Kopā ar Haiji un Lēru viņš nozūd, lai priekšnie​cībai dusmu karstumā nebūtu atrodams.

Millers nekādi nespēj rimties. Viņš atkal ņem priekšā Kropu.

Albert, ko tu darītu, ja tik tiešām tiktu mājās? Krops tagad ir paēdis un tādēļ kļuvis pielaidīgāks, Cik tad īsti skolnieku bija mūsu klasē?

Mēs sākām rēķināt: bija divdesmit, septiņi ir krituši, četri — ievainoti, viens — psihiatriskajā slimnīcā. Atli​kuši, augstākais, divpadsmit.

— Trīs mūsējie jau ir leitnanti, — saka Millers. — Kā tu domā, vai viņi vairs pieļautu, ka Kantoreks viņiem uz​kliedz?

Nē, tas ir neticami, arī mēs vairs neļautu sevi tirdīt.

Kas tev būtu sakāms par trīs darbības līnijām drāmā «Vilhelms Tells»? — pēkšņi atceras Krops un skaļi iesmejas.

Kādus mērķus sev sprauda Getingenes «Hain-bunds»? — jautā Millers, pēkšņi sataisījis bardzīgu seju.

— Cik dēlu bija Kārlim Drošajam? -— savukārt jau​tāju es.

No jums, Beimer, nekad nekas neiznāksi — kvekšķ Millers.

Kurā gadā notika kauja pie Cāmas? — vēlas zināt Krops.

— Jums, Krop, nav morālas noturības, sēdieties, trīs ar mīnusu, — es atkožos.

Kādi, pēc Likurga domām, ir galvenie valsts uzdevumi? — žužina Millers, cilādams roku, it kā raustītu degunkniebi.

Kā ir pareizi: mēs, vācieši, bīstamies vienīgi dieva, vai: mēs, vāci, ... ? — pratinu pārējos es.

Cik iedzīvotāju ir Melburnā? — atbildes vietā vi​džina Millers.

— Kā jūs dzīvosiet, nezinādami tik svarīgas lietas? — es sašutis jautāju Albertam.

— Sakiet, kas ir kohēzija? — cērt pretī Alberts.

No visa tā bleķa mums nekas liels nav palicis atmiņā. Tas nekur arī nav bijis lietā liekams. Bet neviens skolā mūs neiedīdīja, kā aizsmēķēt lietū un vējā, kā iekurt uguni, ja malka ir slapja, nepamācīja, ka durklis jāietriec pretiniekam vēderā, nevis ribās, jo tur tas var iestrēgt.

— Ko tas dos. Tik un tā mums atkal būs jādeldē skolas sols, — kļuvis domīgs, saka Millers.

Es uzskatu, ka tāda varbūtība ir izslēgta.

— Un ja nu mēs kļūtu par eksterņiem?

— Pārbaudījumiem taču ir jāgatavojas. Un, ja tu tos arī nokārtosi, — kas ar to būs līdzēts? Kļūt par stu​dentu nav izeja. Ja naudas nebūs, tik un tā vajadzēs strādāt.

— Drusku jēdzīgāk jau nu tas ir. Bet arī tās zināšanas, ko tur tev iedzīs galvā, blēņas vien būs. Krops izsaka to, ko jūtam mēs visi: — Kā lai šīs lietas ņem nopietni, ja ir būts šeit, frontē? — Bet profesija taču ir nepieciešama, — iebilst Millers, it kā viņš būtu pats Kantoreks.

Alberts sāk tīrīt nagus ar nazi. Mēs esam izbrīnījušies par tādu švītību. Bet Krops, redzams, darījis to aiz iz​klaidības. Noglabājis nazi, viņš ņemas skaidrot: — Tas jau ir tas āķis! Kats un Deterings, un Haije atkal ķersies pie darba, ko strādāja pirms kara, viņiem ir sava profesija. Tāpat kā Himmelštosam. Mums tādas nav bijis. Kā lai pēc tā visa, — viņš pamet ar roku uz fron​tes pusi, — aprod ar darbu?

— Nebūtu peļami kļūt par rantjē un dzīvot gluži vienam kaut kur dziļa meža vidū, — es ieminos, tūdaļ ap-kaunēdamies par tik lielmanīgu ideju.

— Ko mēs pārnākuši iesāksim? — lauza galvu Millers, pat viņš ir neziņā. .

Krops parausta plecus.

— Nezinu. Vispirms jāpaliek dzīvam, gan jau tad manīs.

Patiešām, neviens no mums nezina, ko viņš iesāks.

— Nudien, ko mēs darīsim? — es jautāju.

Man nekaš netīkas, — gurdi atbild Krops. — Plēsies vai neplēsies, viendien tik un tā būs jālien kapā. Es ne​ticu vispār, ka mēs pārnāksim.

Ja es visu labi apdomāju, Albert, — es saku, apsviezdamies uz muguras, — un dzirdu pieminam mieru, un tas tiešām pienāktu, es gribētu izdarīt kaut ko pavisam neiedomājamu — galva man griežas apkārt, iztēlojoties vien to. Vajadzētu, zini, izdomāt kaut ko tādu, lai veltīgi nebūtu būts šajā speltē. Es tikai netieku gudrs, ko īsti. Visas tās iespējas, kuras es saskatu, visa tā padarīšana — profesijas apguve, studijas, maizes darbs un tā joprojām — šķebina man dūšu, jo tas viss jau bijis vienmēr un ir pretīgs. Bet es nevaru atrast izeju, Al​bert, — nekādu izeju.

Pēkšņi man šķiet, ka viss ir bezcerīgi, un mani pārņem izmisums. Arī Kropu nodarbina tās pašas domas.— Ar mums vispār būs lielas grūtības. Vai tiem tur, dzimtenē, tas nerada bažas? Divus gadus šaut vienā šaušanā, mest un mest rokas granātas — to taču nevar aizsviest kā zeķes, kas izvalkājušās cauras Mēs esam vienis pratis, ka apmēram tāpat klājas visiem, ne tikai mums šeit, — ikvienam, kurš ir līdzīgā stāvoklī, — citam vieglāk, citam grūtāk. Tas ir mūsu pa​audzes kopīgais liktenis.

Alberts ietērpj šo domu vārdos: — Karš mūs ir padarījis nekam nederīgus.

Viņam ir taisnība. Mēs nejūtamies vairs jauni. Mēs netaisāmies iekarot pasauli. Mēs esam bēguļi.

Bēgam paši no sevis. No savas dzīves. Mums bija astoņpadsmit gadi, mūsu sirdis vērās dzīvei un esības laimei, bet mums lika šaut. Pati pirmā granāta, kas, mūsu mesta, trāpīja mērķī, saplosīja mums sirdi. Ceļš uz darba, centienu, progresa pasauli mums ir nogriezts. Mēs neticam vairs tam visam; mēs ticam karam, Kancelejā dzirdama rosība. Himmelštoss acīmredzot sacēlis tur visus kājās, Citiem pa priekšu šurp jož resnais rotas feldfēbelis. Savādi gan, ka virsdienesta feldfēbeļi parasti ir resnīši.

Feldfēbelim seko atriebības kāres apsēstais Himmelštoss. Zābaki viņam laistās saulē. Mēs pieceļamies. Feldfēbelis aizelsies izgrūž: — Kur Tjādens?

Neviens no mums, protams, to nezina. Himmelštosa acis šķiļ zibeņus.

Zināt gan, tikai negribat teikt. Runājiet taču! Feldfēbelis meklēdams paraugās apkārt. Tjadena nekur nav. Viņš maina taktiku.

— Desmit minūšu laikā Tjādenam pieteikties kancelejā! Viņš dodas projām, un Himmelštoss seko viņam uz pēdām.

— Man Ir tāda jušana, .ka nākamreiz, kad mēs atkal celsim aizžogus, Himmelštosam uz kājām uzkritīs dzeloņdrāšu ritulis, — novelk caur zobiem Krops.— Ar viņu mums joku netrūks, — pasmejas Millers. Tā ir visa mūsu godkāre: likt noprast bijušam pastnie​kam, ko mēs par viņu domājam.

Es iegriežos barakā un brīdinu Tjādenu, lai viņš uz laiku nozūd.

Tad mēs iekārtojamies citā vietā un sakām spelet kārtis. To mēs mākam — sist kārtis, lamāties un karot. Daudz tas nav, ja cilvēkam ir divdesmit gadi, un tomēr, šķiet, tā ka par daudz.

Pēc pusstundas Himmelštoss atkal ir klāt. Mēs neliekamies viņu redzam. Viņš jautā mums, kur palicis Tjā​dens, Mēs pāraustām plecus.

— Jums taču lika sadzīt viņu rokā, — neatlaižas Him​melštoss!

— Kā tas saprotams — sadzīt rokā? — apvaicājas Krops.

— Nū, sameklēt, — skaidro Himmelštoss,

— Es palūgšu jūs izteikties pieklājīgi, — attrauc Krops tik cienīgi, it kā viņš būtu pulkvedis.

Himmelštoss iepleš acis. — Kas neizsakās pieklājīgi? - Jūs!

Es? Jā.

Himmelštoss ir redzami apjucis. Viņš aizdomīgi šķielē Uz Kropu, netikdams gudrs, kas tam padomā.

Viņš, lie​kas, nejūtas īsti drošs, vai izteicies pareizi, un tāpēc kļūst nedaudz piekāpīgāks.

—Vai Tjādens nekur nav atrodams? — viņš jautā.

Krops atlaižas zālē un pavaicā: — Vai jūs kādreiz jau esat bijis frontē?

Gar to jums daļas nav! — atcērt Himmelštoss. — Atbildiet uz jautājumu!

Lai notiek, — saka Krops un pieceļas kājās. — Paskatieties turp, uz tiem tur dūmu mākulīšiem! Tie ir šrapneļu sprādzieni. Vakar arī mēs bijām tur. Pieci krituši, astoņi ievainoti. Būtībā tas ir tīrais sīkums.

Nākamreiz, kad vīri dosies turp kopā ar jums, viņi pirms iešanas nāvē nostāsies jūsu priekšā miera stājā, sasitīs papēžus un braši jautās: «Atļausiet izklīst? Atļausiet atstiept ķedeles?» Tādus kā jūs mēs te gaidīt gaidījām.

Viņš atkal apsēžas, un Himmelštoss aizšaujas kā bulta.

— Trīs dienas aresta, — nospriež Kats.

— Nākamo reizi es speršu vaļā, — es saku Albertam.

Bet nākamās reizes nav. Toties pēc vakara pārbaudes mūs nopratina rotas komandieris leitnants Bertinks. Viņš sēž kancelejā un izsauc citu pēc cita.Man arī liek ierasties kā lieciniekam, un es daru zināmu, kāpēc Tjādens dumpojies. Stāsts par abiem gultā slapinātajiem atstāj iespaidu. Tiek ataicināts Himmelštoss, un es atkārtoju savu izteikumu.

— Vai tā bija? — viņam jautā Bertinks.

Viņš mēģina izlocīties, bet galu galā spiests atzīt, ka teiktais atbilst patiesībai, jo Krops stāsta to pašu.

— Kāpēc neviens toreiz neko neziņoja? — jautā Ber​tinks.

Mēs klusējam. It kā viņš nezinātu, ka sūdzēties par tādiem niekiem armijā ir veltīgi! Vai tad armijā vispār drīkst sūdzēties! Bertinks noprot arī pats, ka jautājums bijis lieks, un krietni nosvētī Himmelštosu, cenzdamies viņam ieskaidrot, ka fronte nav mācību laukums. Pēc tam viņš jo bargāk ņem priekšā Tjādenu, nolasa tam pamatīgu sprediķi un piespriež trīs dienas vidēji stingrā aresta. Kropu viņš soda ar vienu dienu arestā un, miegdams aci, ne bez nožēlas piemetina: — Dienests paliek dienests.

Viņš ir prātīgs zellis.

Vidēji stingrais arests ir tīrā izprieca, Aresta vieta ir bijusī vistu kūts; tur abi arestanti var uzņemt ciemiņus, — iekļūt kūtiņa mums grūtības nerada. Stingrais arests būtu jānosēž pagrabā. Agrāk mūs dažkārt sēja pie koka, taču tagad tas ir aizliegts. Reizēm ar mums jau apietās kā ar cilvēkiem.

Stundu pēc Tjādena un Kropa ietupināšanas aiz kūtiņas stiepļu restēm mēs dodamies apciemot biedrus. Tjādens sveic mūs ar gaiļa dziesmu. Līdz vēlai naktij mēs spēlējam skatu. Vinnētājs, protams, ir Tjādens, stulbais maita.

Atstājot kūtiņu, Kats man jautā: Ko tu teiktu par zoss cepeti?

Nav slikta ideja! — es atbildu.

Mēs iekāpjam garāmbraucošā munīcijas transporta mašīnā. Maksa par vedumu — divas cigaretes.

Vietu Kats ir labi iegaumējis. Kūts pieder kāda pulka štābam. Es apņemos pievākt zosi un uzklausu Kata instrukcijas. Kūts atrodas aiz mūra sētas, un durtiņām tikai puļķis priekšā.

Kats man pretī pastiepj saliktas plaukstas, es atsperos un pārsvempjos pāri mūrim. Viņš tikmēr stāv sargos.

Dažas minūtes es nekustos, nogaidīdams, kamēr acis aprod ar tumsu. Beidzot es saredzu kūti. Es pielavos tai klāt, sataustījis puļķi, izvelku to un paveru durtiņas.

Tumsā es samanu divus baltumus. Divas zosis — tas ir draņķīgi: tiklīdz grābšu vienu ciet, otra sacels troksni. Jāņem ciet abas — ja netūļāšos, ies kā smērēts.

Es klupu šīm virsū. Vienu es notveru uzreiz, otru — mirkli vēlāk. Man jāapdullina zosis, un trakā steigā es triecu tām galvas pret sienu. Bet triecieni laikam ir par vāju. Sasodītās nekrietneles šņākuļodamas kārpās pretī, vēzēdamas spārnus un ķepurodamās ar pleznām. Es čikstos, cik man jaudas, — velns parāvis, kas tādām zosīm par spēku! Abas tā cenšas izrauties, ka man kājas iet tenteru tenteriem.

Nakts tumsā baltajām skarbalām ir pretīgs paskats, tās pledinās man rokās, it kā taisītos paraut mani gaisā un es būtu ieķēries aerostatos.

Vēl mirklis — un ļembasts iet vaļā: viena zoss iekampusi gaisu un nu gāgā kā uzvilkta. Nepaguvis ne atjēgties, es saklausu vieglus soļus, tieku pagrūsts, pakritu un dzirdu sirdīgu ņurdoņu. Suns! Es sakustos, un tas jau grasās kampt mani aiz rīkles. Es uz vietas sastingstu, ierāvis zodu apkaklē.

Tas ir dogs. Tikai pēc laba brīža tas atvelk purnu atpakaļ un notupstas man blakus. Līdzko es mēģinu pakustēties, dogs ierūcas. Es apsveru situāciju. Vienīgā izeja — tikt pie sava mazā revolvera. Bet kā lai to izdara? Turklāt jārīkojas ātri, kuru katru mirkli var uzrasties apsardze. Centimetru pa centimetram es virzu roku uz kabatas pusi.

Man ir tāda sajūta, it kā tas vilktos stundām ilgi. Rokai sakustoties, suns ik reizi draudīgi ierūcas.

Satvērusi revolveri, roka sāk drebēt. Es atspiežu to pret klonu un apdomāju, kas man darāms: strauji jāpaceļ revolveris, jāizšauj, iekams dogs man uzkluptu, un jāmūk.

Atelsies es palēnām nomierinos. Tad aizturu elpu un zibenīgi pasleju revolveri, norīb šāviens, dogs iekaukdamies palec nost, es izmetos pa durvīm un klupu pār vienu no izsprukušajiem putniem.

Skriedams pakampju zosi, atvēzējies pārsviežu to pāri sētai un arī pats traušos augšā. Es vēl neesmu ticis pāri, kad dogs atžirbis ir jau klāt un palēkdamies cenšas mani aizsniegt. Ātri pārvēlos pāri mūrim.

Soļus desmit atstatu, pasitis zosi padusē, stāv Kats. Nepārmijuši ne vārda, mēs dodam kājām ziņu.

Pēc kāda laika mēs apstājamies, lai atvilktu elpu. Zoss ir beigta, ar šito darbiņu Kats ticis galā vienā rāvienā. Mēs nolemjam, ka, lai noslēptu pēdas, zoss tūlīt jāizcep. Sameklēju barakā podus un malku, un mēs nolienam mazā, pamestā šķūnītī, kas reizēm jau izlietots līdzīgiem nolūkiem. Vienīgo lodziņu mēs cieši aizklājam. Šķūnītī ir tāds kā pavards — ķieģeļiem pārlikta pāri dzelzs plātne. Mēs iekuram uguni.

Kats noplūc zosi un sagatavo to cepšanai. Spalvas mēs rūpīgi savācam. Esam iecerējuši pagatavot sev divus spil​ventiņus ar uzrakstu: «Dusi saldi ložu krusā!»

Frontes kanonāde aiz mūsu patvēruma vietas sienām saplūst tālā dunā. Pavarda liesmu plīva atplaiksnī mūsu sejas, gar sienam šaudās ēnas. Dobji grandiem mirkļiem tricina būdu. Sprāgst aviobumbas. Pēc kāda sprādziena saklausāmi neskaidri kliedzieni. Būs trāpīta viena no ba​rakām.

Dzirdama lidmašīnu rūkoņa; ietarkšķas ložmetēji. Bet no mūsu šķūnīša neizlaužas ne gaismas stars.

Mēs sēžam viens otram iepretī — Kats un es, divi kareivja nodriskātos mundieros, un nakts vidū cepam zosi. Runājam maz, toties izturamies, manuprāt, viens pret otru tik uzmanīgi, it kā būtu divi mīlētāji. Mēs esam gluži vieni, divas sīkas dzīvības sprēgās, un visapkārt ir nakts un nāve. Kā viena, tā otra ir tepat blakus, apdraud mūs, bet netiek mums klāt, rokas mums ir vienos taukos, sirdī mēs jūtamies tuvi, un pati šī stunda ir rada patvēruma vietas telpai, šaudīgas plīvas maigi apspīdētai, — un gaismas un ēnu rakstā vijas ari mūsu domas un izjūtas. Ko viņš zina par mani, ko es zinu par viņu, agrāk mums nebūtu bijis nekā kopīga; tagad mēs sēžam pie pavarda, cepam zosi un jūtamies saistīti un tik tuvi viens otram, ka nespējam par to runāt.

Zoss jācep ilgi pat tad, ja tā ir jauna un trekna. Tāpēc mēs nomainām viens otru. Kamēr viens laista cepeti, otrs nosnaužas. Pamazām telpā izplatās tīkama smarža.

Trokšņi aiz šķūnīša sienām kļūst par saiti starp iztēli un tiešamību, abām saplūstot sapnī, kura apziņa tomēr turpina darboties. Pussnaudā es redzu Kātu cilājam karoti; es mīlu viņu, mīlu viņa plecus, stūraino,

nolīkušo stāvu un vienlaikus redzu aiz viņa mežus un zvaigznes, un kāda balss teic man labus vārdus un mierina mani, kareivi, kurš, apāvies lielus zābakus un aplicis jostu, iet, nesdams savu provianta kuli, niecīgi mazs soļo zem augstā debesjuma, viņš ātri aizmirst visu un vairs tikai retureiz ļaujas skumjām, viņš soļo un soļo uz priekšu bez mitas zem plašā nakts jumola.

Mazs kareivis un balss, kas teic labus vārdus, un, ja kāds noglāstītu kareivi, viņš droši vien vairs nesaprastu, kā tas domāts, — mazais kareivis lielajos zabakos un atmirušu sirdi, kurš tikai soļo un soļo, tāpēc ka viņam kājās ir zābaki un viss, atskaitot soļošanu, ir aizmirsts. Vai apvāršņa malā neredz ziedošu ainavu, tik rimtu, ka viņam, kareivim, saskrien asaras acīs? Vai tur neveras ainas, kas nav zudušas, tāpēc ka nekad nav skatītas, — mulsinoši skaistas, taču viņam neaizsniedzamas? Vai šīs ainas nav viņa jaunība?

Vai tās ir asaras, kas man rit pār vaigiem, un kur es esmu? Manā priekšā stāv Kats, un viņa ēna, milzum liela un līka, klājas man pāri kā dzimtene. Balss skan klusi, viņš kaut ko bilst, pasmaida un atgriežas pie pavarda.

Tad viņš saka: Gatavs.

Jā, Kat Es nopurinu miegu. Brūnīgs klona vidū spīd cepetis. Mēs salūkojam savas savāžamās dakšiņas un savus kabatas nažus un nogriežam katrs pa gurna gabalam. Klāt piekožam armijas maizi, pamērktu zoss taukos. Mēs ēdam lēni, ar baudu.

Kā garšo, Kat? Labi, Un tev?

— Vareni, Kat. Mēs jūtamies kā brāļi un pabīdām viens otram gardākos kumosus. Pēc tam es izsmēķēju cigareti, bet Kats — cigāru. Gaļas vel ir daudz.

— Kā būtu, Kat, ja mēs aiznestu kādu tiesu Kropam un Tjadenam?

— To var, — viņš saka.

Mēs nogriežam prāvu gabalu un rūpīgi ietinam avīzē. Atlikušo cepeti taisāmies nest uz baraku, bet tad Kats iesmejies izmet: — Tjādens!

Es piekrītu viņam, mums jāņem līdzi uz kūtiņu viss atlikušais cepetis. Mēs dodamies modināt draugus. Pirms tam aši noglabājam spalvas.

Krops un Tjādens pirmajā mirklī notur mūs par mirāžas teļiem. Tad iešņakstas viņu žokļi. Tjādens šļūcina zoss spārnu ka ermoņikas gar muti un aizrautīgi gremo. Pastrebies taukus no poda, viņš šmakstinādams saka: — To es jums nekad neaizmirsīšu!

Mēs dodamies uz mūsu baraku. Pāri galvai atkal liecas zvaigžņotais kupols ar ausmas svīdumu pamalē, un es soļoju zem šī kupola — kareivis lielos zābakos, kurš pieēdis pilnu vēderu — mazs kareivis rīta agrumā, un man blakus salīcis un stūrains soļo Kats, mans biedrs. Nokrēslī mums pretī iznirst melnas barakas aprises, solī​damas miegu un atpūtu.

VI Klīst valodas, ka gaidāma ofensīva. Mūs nosūta uz fronti divas dienas pirms paredzētā laika. Ceļš ved gar sašautu skolu. Visgarām fasādei divās rindās cits uz cita sakrauti gluži jauni, gaiši, nepulēti zārki, skaitā ne mazāk par simtu. Degunā iesitas priežu sveķu smarža.

— Re, kas sagādāts ofensīvai, — izbrīnījies saka Millers.

Tie domāti mums, — norūc Deterings.

Nemuldi, — apsauc viņu Kats.

—Gaidi vien, ka tiksi pie zārka, — ņirdz Tjādens, — tavam nīlzirga augumam pietiks ar brezentu,

redzēsi pats!

Jokus, turklāt tikpat nelāgus, plēš arī pārējie, — kas gan cits mums atliek? Zārki taču patiešām domāti mums. Šādu jautājumu risināšanā armijā valda priekšzīmīga kārtība.

Fronte vārās un mutuļo. Pirmajā naktī mēs cenšamies orientēties situācijā. Iestājoties relatīvam klusumam, dzirdams, ka ienaidnieka aizmugurē līdz pašai rītausmai bez apstājas rūcina transports. Kats secina, ka tur pieved papildspēkus — karaspēku, munīciju, lielgabalus.

Angļu artilērija saņēmusi pastiprinājumu — tas saklausāms uzreiz. Pa labi no fermas papildus izvietotas vismaz četras 20,5 lielgabalu baterijas, un aiz papeles stumbeņa ierakušies mīnmetēji. Klāt nācis arī zināms skaits franču mazo nāves rīku, kuru šāviņi aprīkoti ar trieciena detonatoriem.

Esam nomāktā garastāvoklī. Pēc dažām tranšejās aizvadītām stundām mūs sāk apšaudīt pašu artilērija. Četru nedēļu laikā šī ir trešā reize. Ja tā būtu tēmēšanas kļūda, neviens neko neteiktu, diemžēl iemesls meklējams citur: lielgabalu stobri ir tiktāl nodeldēti, ka ienaidniekam adresētie šāviņi bieži vien krīt mūsu ierakumos, — tik neprecīza kļuvusi apšaude. Šonakt pašu artilērijas šāviņi ievaino divus mūsējos.

Fronte ir krātiņš, kurā ieslodzītajam atliek vien nervozējot gaidīt, kas notiks. Mēs sēžam aiz uguns režģa, ko krizdamas veido granātas, un mūs nomāc neziņa. Mēs esam nejaušības varā. Redzēdams, ka lido šāviņš, es varu pietupties — tas ir viss, kas manos spēkos; kur kritīs šāviņš, es nezinu, tāpat kā nespēju novērst sprādzienu. Šī nejaušības visspēcība padara mūs vienaldzīgus. Pirms dažiem mēnešiem es sēdēju blindāžā un spēlēju skatu; pēc brīža piecēlos un devos apciemot paziņas citā patvertnē. Atgriezies es ieraudzīju, ka no blindāžas nekas nav palicis pāri — tiešs trāpījums pārvērtis to drupu kaudzē. Devos atpakaļ un ierados īstajā brīdī, lai palī​dzētu atrakt pa to laiku aizbērto aizsargbūvi.

Tikpat nejauši, kā mani var nogalināt vai sakropļot, es varu arī palikt dzīvs. Bumbu droša patvertne sagrūdama var mani nospiest, un es varu palikt neskarts, gulēdams klajā laukā zem viesuļuguns, kas plosās desmit stundas. Katrs kareivis neskaitāmas reizes ir nāves briesmās, un glābj viņu vienīgi nejaušība Tāpēc katrs kareivis paļaujas vienīgi uz gadījuma laimi.Mums rūpīgi jāglabā savas maizes devas. Pēdējā laikā, kopš tranšejas vairs nav īsti kārtībā, ļoti savairojušās žurkas. Deterings apgalvo, tā esot droša pazīme, ka būs daudz kritušo. Žurkas šeit ir sevišķi pretīgas un neparasti lielas. Tās mēdz dēvēt par līķu žurkām. Tām ir riebīgi, ļauni, kaili purni; ieraugot garās, plikās astes vien, kuram katram var samesties nelabi.Žurkas, liekas, ir stipri izbadējušās. Gandrīz visiem šeit ierakumos tās apgrauzušas maizi. Krops ietinis maizi teltenē un nolicis pagalvī, taču nevar aizmigt, tāpēc ka žurkas, cenzdamās piekļūt maizei, skraidelē viņam pāri sejai.

Deterings domājās būt gudrāks par citiem; viņš pakāra maizes sainīti tievā stieplē pie griestiem. Naktī, iededzis kabatas lukturīti, viņš ierauga, ka stieple šūpo​jas. Uz sainīša tup resna žurka.

Beidzot nolemjam šim postam darīt galu. Mēs rūpīgi apgriežam maizi vietās, kur žurkas to aizgrauzušas; iz​mest visu aizgrauzto maizi mēs nekādā gadījumā nedrīk​stam, lai rīt paši nepaliktu bešā.

Nogrieztos maizes gabaliņus mēs sakraujam kaudzītē blindāžas vidū. Katrs paņem savu lāpstu un nogūlies no​liek to pa tvērienam. Deterings, Krops un Kats tur gata​vībā kabatas lukturīšus.

Pēc dažām minūtēm dzirdama krapstoņa un šņakstoņa. Tā pastiprinās, sīku soļu dipa vēršas arvien skaļāka. Uzzibsnī kabatas lukturīši, un mēs zveļam pa melno ņudzekli, kurš tūdaļ pajūk uz visām pusēm.

Panākumi ir labi. Sacirstās žurkas ar lāpstu tiek izmestas pāri tran​šejas malai, un sākas jaunas medības.

Slaktiņu izdodas atkārtot vairākas reizes. Tad žurkas ir kaut ko nomanījušas vai saodušas savējo asinis. Tās vairs nerādās. Un tomēr rīta pusē klons ir tīrs — maizes pa​liekas aizvāktas.

Kaimiņu sektorā žurkas nokodušas un apgrauzušas di​vus lielus kaķus un suni.

Nākamajā dienā mums izsniedz sieru. Katram tiek vai pa ceturtdaļritulim. Savā ziņā tas nav slikti, jo siers visiem garšo, taču vienlaikus tas neliecina neko labu: sarkanie apaļsiera rituļi līdz šim arvien bijuši droša zīme, ka gaidāmas niknas cīņas. Ļaunās nojautas pastiprinās, kad sāk dalīt degvīnu. Mēs iedzeram,

bet dūša mums ir papēžos.Diena paiet, šaudot žurkas un slamstoties apkārt. Patronu un rokas granātu krājumi tiek papildināti. Durkļus mēs pārbaudām paši. Pagadās, proti, arī tādi, kam neasā mala ir izrobota kā zāģim. Notverti ar šādu duramo, mūsējie viņā pusē bez žēlastības tiek nomušīti. Blakus sektorā atrasti nogalinātie, kuriem ar šo zāģveida durkli nogriezts deguns un izdurtas acis. Viņi ir nosmacēti, deguna un mutēs dobumā saberot zāģu skaidas.

Dažiem jauniesauktajiem patrāpījušies šādi durkļi; mēs nobēdzinām tos un pagādājam viņiem citus, parastus.

Durklis, taisnību sakot, savu nozīmi daļēji ir zaudējis. Uznākusi mode, dodoties uzbrukumā, ņemt līdzi tikai rokas granātas un lāpstu, Asa lāpsta ir parocīgāks un vispusīgāks ierocis. Ar lāpstu var ne vien cirst, bet arī zvelt, un zvēliens ir iedarbīgāks: ķēris starp plecu un kaklu, tas itin viegli pāršķeļ cilvēku līdz pat krūtīm. Durklis nereti iestrēdz, — lai to izrautu, jāatsperas otram pret vēderu, un tikmēr pats var dabūt dūrienu ribās. Turklāt durkļi reizēm lūst.

Naktī uz mūsu pusi tiek izpūstas gāzes. Mēs guļam ierakumos, uzlikuši gāzmaskas, gatavi kuru katru mirkli tās noraut, tiklīdz parādīsies pirmās uzbrucēju ēnas.Aust pelēks rīts, taču uzbrukuma kā nav, tā nav.

Nerimstas vienīgi nervus plosošā rūkoņa ienaidnieka aizmugurē. Tur pārvietojas transporta kolonnas, nebeidzamas kravas mašīnu rindas — kas tur īsti tiek gatavots? Mūsu artilērija zibina vienā laidā, bet rūkoņa nemitas, nemi​tas. ..

Sejas mums ir sagurušas, mēs izvairāmies uzlūkot cits citu.

— Būs tāpat kā pie Sommas, tur mēs pēc tam septiņas diennaktis sabijām ienaidnieka viesuļugunī, — sadrūmis nosaka Kats.Viņam prāts nemaz vairs nenesas uz jokiem, kopš mēs esam šeit, un tas nevēsta neko labu, jo Kats ir vecs ierakumu vilks, kurš briesmas saož pa gabalu. Tikai Tjādens priecājas par lielajām provianta devām un rumu; viņš pat izsaka domu, ka nekas īpašs nenotiks un mēs tikpat mierīgi atgriezīsimies nometnē.

Tāds iespaids tiešām var rasties. Aizrit diena pēc dienas. Nakti es pavadu sargpostenī, uzmanīgi aušodamies, vai nesadzirdēšu kaut ko aizdomīgu. Cita pēc citas izšaujas un lēni slīd lejup gaismas raķetes. Es saspringti ieklausos tumsā: sirds man dauzās. Arvien no jauna uzmetu skatienu fosforizētajai pulksteņa ciparnīcai, — rādītāji, šķiet, nekust ne no vietas. Acis līp ciet, es kustinu zābakos kāju pirkstus, lai neaizmigtu. Nekas nenotiek, līdz mani nomaina, — nemitas vienīgi rūkoņa viņā pusē. Pamazām mēs nomierināmies un caurām dienām spēlē​jam skatu un azarta spēles. Varbūt mēs izkulsimies sveikā.

Dienā debesis pilnas aerostatu. Runā, ka šajā frontes iecirkni ienaidnieks uzbrukumā iesaistīs tankus un lidma​šīnas. Šādas valodas interesē mūs mazāk nekā nostāsti par jaunajiem liesmumetējiem.

Nakts vidū mēs uztrūkstamies no miega. Dun zeme. Sākusies stipra artilērijas apšaude. Mēs iespiežamies blin​dāžas kaktos. Var atšķirt dažāda kalibra šāviņus.

Katrs ķer savas mantas un pārbauda ik pa brīdim, vai viss ir pa rokai. Blindāža krakšķ, tumsa rēc un zibeņo. Uzliesmojot sprādziena atblāzmai, mēs nobāluši, cieši sakniebuši lūpas, saskatāmies un pakratām galvu.

Mēs jūtam ar katru miesas audu, kā smagie šāviņi grauj brustvērus, ārda traversas un šķaida griestu seguma betona bluķus. Mēs izšķiram dobjos, apdullinošos grāvienus, kas, šāviņam sprāgstot tranšejā, atgādina nikni šņācoša plēsoņas ķetnas belzienu. Rīta pusē vairāki jauniesauktie jau kļuvuši zaļi sejā un vemj. Viņi vēl ir pārāk nepiere​dzējuši.

Lēnām blindāžā ielaužas pretīgi pelēcīga rītsvīdas gaisma, un sprādzienu uzzibsnījumi vairs tā nežilbina acis. Klāt ir rīts. Artilērijas gr ari donā tagad sadzirdamas mīnu eksplozijas. Nav nekā briesmīgāka par mīnas triecienspēku — tur, kur sprāgst mīna, uzreiz rodas masu kaps. Ārā dodas maiņa, blindāžā iemeimuro nomainītie sargi, notašķīti dubļiem, trīcoši. Viens klusēdams nolien kaktā un ēd, otrs, gados vecāks rezervists, šņukst; sprādziena trieciena vilnis divas reizes viņu pārsviedis pāri brustvēram, bet viņš ticis cauri ar nervu šoku.

Jauniesauktie blenž uz viņa pusi. Tāds garīgais stāvoklis ātri pielīp citiem; mums jāuzmanās —

vienam ot​ram jau raustās lūpas. Labi, ka kļuvis gaišs, uzbrukums varbūt sāksies priekšpusdienā.

Uguns nenorimst. Tā plosās arī aiz mums. Cik vien tālu sniedz skatiens, augšup šļācas dubļu un šāviņu šķembu fontāni. Apšaudes josla ir visai plata.

Uzbrukuma kā nav, tā nav, bet viesuļuguns nepārstāj. Mums pamazām aizkrīt ausis. Tikpat kā neviens vairs nemēģina sarunāties. Nav jau arī dzirdams, ko otrs saka.

Mūsu tranšeja ir gandrīz pilnīgi izārdīta. Daudzviet tā vairs nav ne metru dziļa, visur izrautas bedres, šur tur sagāzti veseli zemes kalni. Kāda granāta eksplodē pie pašas ieejas blindāžā. Tūlīt kļūst tumšs. Mēs esam aizbērti, mums jāatrok eja. Pēc stundas tas ir paveikts, un darbošanās mums nākusi par labu — mēs esam nedaudz nomierinājušies.

Rotas komandieris ierāpjas pie mums un pastāsta, ka sagrautas divas blindāžas. Ieraudzījuši viņu, mierīgāki kļūst arī jauniesauktie. Viņš ieminas, ka šovakar jāmē​ģina šurp atgādāt ēdienu.

Tas visiem uzlabo omu. Tiesa, par ēšanu neviens nav domājis, ja neskaita, protams, Tjādenu. Mostas tāda kā cerība: ja jau taisās doties pēc ēdiena, tik traki, iespējams, nemaz nav, nospriež jauniesauktie.

Mēs neliedzam viņiem cerēt, mēs zinām, ka ēdiens ir tikpat nepieciešams kā munīcija un tikai tāpēc tas jāatgādā šurp.

Bet mēģinājums beidzas neveiksmīgi. Ceļā dodas vēl otra grupa, bet arī tā spiesta griezties atpakaļ.

Trešajai piebiedrojas Kats, un pat viņam neizdodas veikt uzdevumu. Šai sprostugunij ne pele neizšmauks cauri.

Mēs savelkam ciešāk jostas un trīsreiz ilgāk viļājam mutē katru kumosu. Tas tomēr nelīdz; mums sasodīti gribas ēst. Es esmu pietaupījis riecienu maizes; mīkstumu es notiesāju, bet garozu noglabāju un laiku pa laikam no​kožu kādu drusciņu.

Nakts ir nepanesami smaga. Aizmigt nav iespējams, mēs snauduļojam, stīvi blenzdami savā priekšā.

Tjādens gaužas, ka mēs esam izšķieduši aizgrauzto maizi, sizdami žurkas. Prātīgāk būtu bijis to kaut kur nolikt. Tagad neviens no tās neatteiktos. Trūkst arī ūdens, taču slāpes pagaidām ir panesamas.

Pret rītu, vēl tumsā, saceļas jezga. Blindāžā iedrāžas bars žurku un joņo augšā, lejā pa sienām.

Iedegas kabatas lukturīši, apjukumā visi kliedz un lamājas, un zvetē, kur pagadās. Izmisums, kas krājies stundām ilgi, izlaužas neprāta dusmu uzliesmojumā. Sejas ir niknumā sašķobītas, rokas cilājas, žurkas pīkst — mums ir grūti rimties, daudz netrūkst, mēs kluptu cits citam matos.Dusmu izvirdums mūs ir nogurdinājis. Mēs atguļamies un atkal gaidām. Tas ir brīnums, ka mums nav neviena kritušā. Mūsu blindāžā ir viena no nedaudzajām, kas vēl nav sagrautas.

Atļāvās kāds apakšvirsnieks; viņš atnes mums maizi. Trim vīriem tomēr palaimējies naktī nokļūt aizmugurē un atstiept nedaudz provianta. Viņi stāstījuši, ka ienaidnieks vienlīdz stipri apšauda visu mūsu aizmuguri līdz pat arti​lērijas novietnēm. Neesot saprotams, kur šis rāvis tik daudz lielgabalu.

Mums atliek tikai gaidīt. Ap dienas vidu notiek tas, ko es paredzēju. Kādam jauniesauktajam uznāk lēkme. Es vēroju jau labi sen, ka viņš griež zobus un vīsta dūres. Šis vajāta zvēra skatiens izvalbītajās acīs mums ir labi zināms. Pēdējo stundu laikā viņš tikai šķietami bija nomierinājies, Viņš ir iekšēji sabrucis kā vecs, satrapējis koks.

Tagad viņš pieceļas, neuzkrītoši lien uz priekšu un, mirkli vilcinājies, slīd uz izejas pusi. Es aplieku viņam roku un jautāju: — Kur tu iesi?

— Es tūlīt būšu atpakaļ, — viņš saka, spraukdamies man garām, — Pagaidi brītiņu, uguns jau pierimst.

Viņš ieklausās, un acīs pavīd saprātīga izteiksme. Tad tās atkal spīguļo blāvi kā trakam sunim, un viņš klusē​dams atgrūž mani.

— Vienu mirklīti, biedri! — es iesaucos.

Kats kļūst uzmanīgs. Brīdī, kad jauniesauktais pastumj mani nost, Kats satver viņu no mugurpuses, un mēs abi turam viņu ciet.

Viņš sāk trakot.

— Laidiet mani vaļā, laidiet mani ārā, man jātiek ārā!

Viņš nav nomierināms un cenšas izrauties, nosiekalotā mute šļupst nesaprotamus, bezjēdzīgus vārdus. Tā ir baiļu lēkme, ko izraisa ilgstoša uzturēšanās pazemē; cilvēkam rodas sajūta, ka viņš slāpst nost, un viņam ir tikai viena vēlēšanās — izkļūt virszemē. Ja viņam ļautu vaļu, viņš skrietu, kur kājas nes, un būtu pagalam. Šis te nav pir​mais gadījums.

Jauniesauktais kļūst nevaldāms, viņš plosās, acis pārgriezis, un mums nav citas izejas — mēs iekaustām viņu, lai viņš nāktu pie prāta. Mēs darām to strauji un nežēlīgi un tādējādi panākam, ka viņš vismaz šimbrīžam atgūst sajēgu un apsēžas. Pārējie, vērodami šo norisi, ir nobāluši; cerams, tā viņiem būs mācība. Šī viesuļuguns nabaga puišiem ir pārāk smags pārbaudījums; nākdami tiešā ceļā no jauniesaukto pulcēšanas punkta, viņi uzreiz iekļuvuši sprukās; te pat pieredzējis karavīrs var nosirmot.

Pēc šī starpgadījuma smacīgais blindāžas gaiss vēl vairāk krīt uz nerviem. Mēs sēžam kā savā kapā un to vien gaidām, ka tas kuru katru brīdi tiks aizbērts.

Pēkšņi kaut kas apdullinoši iekaucas un uzzibsnī, blindāža krakšķ un brakšķ, tiešā trāpījumā sprāgstot šāviņam — par laimi, vieglam, jo seguma betona bluķi iztur. Kaut kas nošķind metāliski un baismi, sienas salīgojas, pa gaisu lido šautenes, bruņucepures, zemes un dubļu pikas, uzvirmo putekļi. Iekšā spiežas kodīgi sēraini dūmi. Mēs būtu uz vielas beigti, ja sēdētu vienā no pavirši celtajām patvertnēm, nevis pamatīgi nocietinātā blindāžā.

Sprādzienam tomēr ir bēdīgas sekas, Pierimušais jaunkareivis plosās atkal, un viņam piebiedrojas divi citi. Viens izraujas un aizskrien. Ar grūtībām mēs novaldām abus pārējos. Es metos pakaļ bēdzējam, apsvērdams, vai nešaut viņam kājās. Tobrīd gaisā kaut kas iesvilpjas, es pieploku pie zemes un piecēlies redzu, ka tranšejas siena ir kā nosēta ar kūpošām šķembām, miesas lēveriem un mundiera skrandām. Es rāpjos atpakaļ.

Pirmais, liekas, pavisam sajucis prātā. Palaists vaļā, viņš triecas kā āzis ar galvu pret sienu. Naktī jāmēģina nogādāt viņu aizmugurē. Pagaidām mēs sasienam viņu tā, lai, sākoties uzbrukumam, saites būtu viegli atraisā​mas.

Kats liek priekšā uzspēlēt skatu. Ko gan citu lai šobrīd sadara, turklāt, sitot kārtis, varbūt izdosies aizmirsties. Bet spēle nevedas, mēs ieklausāmies katrā sprādzienā, kas nodun netālu, un kļūdāmies, skaitot stiķus, vai aizmirstam, kura masta kārtis ir trumpji. Spēle jāmet pie malas. Mēs sēžam tādā kā milzu dunošā katlā, kuru dauza no visām pusēm.

Paiet vēl viena nakts. Nebeidzamais sasprindzinājums mūs notrulinājis. Sajūta ir drausmīga, mēs jūtamies tā, it kā kāds ar izrobotu nazi vilktu mums pa mugurkaula smadzenēm. Kājas vairs neklausa, rokas trīc, un no ķermeņa atlikusi vienīgi plāna ādas kārtiņa, zem kuras slēpjas ar mokām valdīts ārprāts, kas teju teju izlauzīsies nevaldāmā un nebeidzamā šausmu rēcienā. Mums vairs nav nedz miesas, nedz muskuļu, mēs neuzdrīkstamies uzlūkot cits citu aiz bailēm, ka var notikt kaut kas neaprēķināms. Mēs cieši sakniebjam lupas — tas pāries, tas beigsies reiz, varbūt mēs tomēr paliksim dzīvi. .Tuvumā šāviņi pēkšņi vairs nekrīt. Apšaude turpinās, bet ugunsjosla pavirzās kaut kur tālāk uz aizmuguri, tranšejās var atvilkt elpu. Mēs paķeram rokas granātas un metamies laukā. Viesuļuguns ir mitējusies, toties atkāpšanās ceļu aizšķērso intensīva sprostuguns. Sākas uz​brukums.

Liekas neticami, ka šajā šāviņu savandītajā tuksnesī kāds palicis dzīvs, un tomēr tranšejās itin visur iznirst vīri bruņucepures un metrus piecdesmit no mums jau ir uzstādīts un sāk riet ložmetējs.

Dzeloņstiepļu aizžogi ir saplosīti. Tiesa, kaut nedaudz tie uzbrukumu aizturēs. Mēs redzam, ka tuvojas uzbrucēju ķēdes. Aizgūtnēm bliež mūsu artilērija. Tarkšķ ložmetēji, sprakšķ šauteņu zalves.

Uzbrucēji tuvojas soli pa solim. Haije un Krops ķeras pie rokas granātām. Viņi met tās, cik vien ātri spēdami, — granātas viņiem padod ar norautiem drošinātājiem. Haije met metrus sešdesmit, Krops — metrus piecdesmit tālu, tas ir sen pārbaudīts un visai svarīgi. Tie tur skriedami neko daudz nepadarīs,

iekams nebūs metrus trīsdesmit no mums.

Jau saskatāmas grimasē savilktās sejas un lēzenās bruņucepures — tie ir franči. Sasniedzot dzeloņstiepļu aiz-žogu paliekas, viņu rindas kļuvušas .manāmi retākas. Daudzus nopļāvis ložmetējs mums līdzās; pēkšņi tas aiz​rijas, un viņiem izdodas pavirzīties uz priekšu.

Es redzu, ka viens, augstu paslējis galvu, noļimst pār mūsu ragaini. Augums sašļūk, kā lūdzot paceltas rokas ieķeras dzeloņdrātīs. Tad ložmetēja kārta nošķeļ ķermeni nost, un drātīs karājas vairs tikai plaukstas un delmu stumbeņi.

Brīdī, kad mēs taisāmies atiet, priekšā iznirst trīs sejas. Zem vienas bruņucepures es ieraugu tumšu ķīļbārdiņu un divas acis, kas urbjas manī. Es paceļu roku, bet nespēju mest granātu šajās dīvainajās acīs — vienu mirkli visa kaujas aina sagriežas trakā cirka arēnas virpulī ap mani un šīm acīm, kuras vienīgās paliek nekustīgas, tad galva tur, viņā pusē sakustas un izstiepjas roka, un jau, manis mesta, lido granāta un izdzēš visu.

Mēs skriešus atkāpjamies, raušus ieraujam ragaiņus tranšejās un atstājam aiz sevis granātas ar atlaistiem drošinātājiem, sprādzieni sedz mūsu atiešanu. No tuvē​jām pozīcijām šauj ložmetēji.

Mēs esam kļuvuši par bīstamiem zvēriem. Mēs necīnāmies, mēs glābjamies no iznīcināšanas. Mēs neraidām granātas pret cilvēkiem — ne jau cilvēki mums šobrīd prātā! Snaikstīdama rokas, bruņucepuri galvā mums pakaļ dzenas pati nāve; pirmo reizi pēdējo trīs dienu laikā mēs skatām to vaigā, pirmo reizi pēdējo trīs dienu laikā varam tai pretoties, mūs pārņēmušas ārprātīgas dusmas, mēs vairs neguļam uz ešafota, gaidīdami nenovēršamu galu, mēs varam postīt un galēt, lai paglābtos — paglāb​tos un atriebtu.

Mēs aizslēpjamies aiz katra izciļņa, aiz katra dzeloņstiepļu statņa un sviežam sprāgstošus uguns kūļus vajā​tājiem zem kājām, pirms lavāmies tālāk. Rokas granā​tām sprāgstot, mēs jūtam jaunu spēku rokās un kājās, uzmetuši kūkumu, jožam, ļaudamies vilnim, kas mūs nes, kas padara mūs nežēlīgus, padara par lielceļa laupītājiem, par slepkavām, kaut vai par velniem, — ļaujamies vilnim, kas baiļu un dusmu, un dzīvotgribas uzbangojumā divkāršo mūsu spēkus, solot un palīdzot izcīnīt .glābiņu. Pat tad, ja vajātāju vidū būtu mūsu tēvi, mēs nevilcinā​damies triektu tiem krūtīs granātu!

Priekšējās pozīcijas ir atdotas ienaidniekam. Vai tie maz vairs ir ierakumi? Tranšejas ir sašautas, iznīcinātas, neskarti palikuši tikai atsevišķi ierakumu posmi — padziļinājumi ar šāviņu izrautām bedrēm.

Tas ir viss. Bet ienaidnieks cieš lielus zaudējumus. Tik niknu pretošanos tie tur viņā pusē nav gaidījuši.

Klāt ir dienas vidus. Svelmē saule, sviedri kož acīs, mēs notraušam tos ar piedurkni, un viens otrs pamana, ka sviedriem piejaukušās asinis. Parādās pirmā tranšeja, kas nav tik stipri sapostīta. Tā ir pilna ar kareivjiem, kuri gatavojas doties pretuzbrukumā, un mēs patveramies tajā. Mūsu artilērija pastiprina uguni, un šī uguns aizšķērso ceļu ienaidniekam.

Ienaidnieka uzbrukums apsīkst. Vajātāji tālāk netiek. Mūsu artilērija retina viņu rindas. Mēs nogaidām. Uguns līnija pavirzās metrus simt uz priekšu, un mēs metamies pretuzbrukumā. Kādam jefreitoram, kurš skrien man blakus, granātas šķembele norauj galvu. Viņš pasper vēl dažus soļus, no kakla šļācoties asins strūklai. īsta tuvcīņa neizraisās, ienaidniekam jāatkāpjas. Mēs atkal aizsniedzam savus ierakumus un pāri tiem metamies uz priekšu.

Ak, šie pretuzbrukumi! Tikko patvērušies rezerves ierakumos, gatavi kaut vai zemē ielīst, izzust bez pēdām, lai dabūtu atjēgties, mēs esam spiesti griezties atpakaļ un doties pretī jaunām šausmām. Nebūtu mēs pārvērtušies par automātiem, mēs paliktu guļam, kur esam, pārguruši, bez uzņēmības. Bet uzbrukuma vilnis rauj mūs sev līdzi — apātiskus un tomēr mežonīgu dusmu apsēstus. Mēs alkstam nogalināt, tie tur viņā pusē tagad ir mūsu niknākie ienaidnieki, savas šautenes un granātas viņi vērsuši pret mums — ja mēs nenogalināsim viņus, viņi no​galinās mūs!

Brūnā zeme, šāviņu plosītā, savandītā brūnā zeme, lekni laismodama saulstaros, plešas mums zem kājām — mums, truliem, neapstādināmiem automātiem, kuru elšanā ir uzvilktas atsperes čerkstoņa; lūpas mums kalst, galva dun kā pēc dzērumā aizvadītas nakts, mēs streipuļojam uz priekšu, un mūsu sašautajās,

saplosītajās dvēselēs neizdzēšami un mokoši iespiežas brūnās, saulē lekni laismojošās zemes aina ar kritušajiem un mirējiem, kas, raustī​damies agonijā, it kā tam tā būtu jābūt, ķeras mums kājās un kliedz, kad mēs lecam tiem pāri.

Mums zudusi jebkura kopības izjūta, mēs gandrīz nepazīstam cits citu, trenkta cilvēka acīm uz mirkli ieskatījušies biedru sejās. Mēs esam kā nejūtīgi miroņi, kas, bīstama nobūruma vai burvju trika atdzīvināti, vēl arvien skrien un nogalina.

Jauniņš francūzis atpalicis no savējiem, mēs panākam viņu, viņš paceļ rokas, vienā rokā viņam ir revolveris — nevar saprast, vai viņš taisās aizstāvēties vai padoties, lāpstas zvēliens pāršķeļ viņam seju.

Otrs, redzēdams to, metas bēgt, un mugurā viņam šņākdams ietriecas durklis. Viņš salecas, izstiepis rokas, kliedzienā plati iepletis muti, grīļodamies sper vēl dažus soļus, un, iestrēdzis mugurā, līdzi zvārojas durklis. Trešais aizmet šauteni, notupstas zemē, piesedz acis ar rokām. Palicis aiz mums, viņš kopā ar dažiem citiem gūstekņiem palīdz sanitāriem savākt kritušos un ievainotos.

Vajāšanas azartā mēs pēkšņi atrodamies ienaidniekā pozīciju priekšā.

Mīdami bēdzējiem uz papēžiem, mēs nokļūstam tur gandrīz reizē ar viņiem. Tāpēc mūsu zaudējumi nav lieli. Kāds pretinieka ložmetējs, tiesa, pagūst ierieties, bet to apklusina granāta. Un tomēr šo sekunžu ir pieticis, lai pieci mūsējie dabūtu lodi vēderā. Ar šautenes laidi Kats sašķaida seju kādam ložmetējniekam, kurš vēl nav ievainots. Pārējos mēs noduram, pirms viņi izrauj granātas. Aiz slāpēm mēs iztempjam sausu ložmetēja dzesinātāju.

Malu malās, kniebdamas stieples, knakšķ knaibles, rībēdami krīt dēļi uz aizžogiem, pa šaurajām pieejām mūsējie ielaužas tranšejās. Kādam milzim francūzim Haije ar lāpstu pāršķeļ kaklu un pirmais met granātu; uz mirkli mēs pieplokam aiz kāda brustvēra, un jau tranšejas taisnajā posmā pretestība ir salauzta. Slīpi pāri pagriezienam lido nākamā granāta un paver brīvu ceļu, skriedami garām blindāžām, mēs ielidinām tajās granātu virtenes, salīgojas zeme, skan dobji blīkšķi, izlaužas dūmi un vaidi, kājām slīdot, mēs paklupām uz glumām miesām, vēl mīkstiem ķermeņiem, krizdams es ievēlos ar seju kādā uz​šķērstā vēderā, uz kura uzmesta virsnieka cepure, gluži jauna un tīra.

Saskare ar pretinieku ir pārtrūkusi. Cīņa izbeidzas. Ilgi noturēties šeit nav izredžu, artilērijas uguns aizsegā mums jāatgriežas savās pozīcijās. Uzzinājuši, ka gaidāma atkāpšanās, mēs pa galvu, pa kaklu metamies tuvējās blindāžās un pievācam konservus, kas mums patrāpās pa ķērienam, pirmām kārtām, vēršgaļas konservus — Corned heef un sviestu.

Atgriezties mums izdodas netraucēti. Pagaidām ienaidnieks jaunā uzbrukumā nedodas. Smagi elsdami, mēs guļam un atpūšamies vismaz stundu, iekams kāds sāk kaut ko runāt. Mūsu spēki tiktāl izsīkuši, ka, nevērojot izsalkumu, ēšana mums nav ne prātā. Tikai pēc laba laika atkal sākam justies kā cilvēki.

Pretinieka vēršgaļas konservi ir izslavēti visā frontē. Reizumis tie pat ir galvenais iemesls mūsējo triecienam, jo ēdina mūs visumā slikti, mūždien mūs māc izsalkums.

Par visiem kopā mums izdevies nogrābt piecas konservu kārbas. Tos tur viņā pusē nudien mielo kā kungus salīdzinājuma ar mums, badmirām, kam jāizlāpās ar biešu marmelādi; šiem tikai jāpasniedzas, lai tiktu pie gaļas. Haije pakampis arī tievu, garu kukuli franču baltmaizes un aizbāzis kā lāpstu aiz jostas.

Viens gals tam mazliet notraipīts ar asinīm, bet galu taču var nogriezt.

Tīrā laime, ka izdevies tikt pie ēdamā, jo uzturēšanās frontē vēl prasīs daudz spēka. Pilns vēders ir drošas blindāžās vērtē; tādēļ mēs kāri vīkstām vaigos. Tas mums var izglābt dzīvību.

Tjādens samangojis divas blašķes konjaka. Mēs laižam tās apkārt.

Sakrēslo kluss vakars. Tuvojas nakts, no granātu izrautajām bedrēm kāpj migla. Tā vien šķiet, ka tās ir rēgainu noslēpumu pilnas. Balti mutuļi nedroši lodā šurpu turpu, iekams uzdrīkstas velties pāri malai.

Tad no bedres uz bedri stiepjas garas miglas strīpas.

Kļūst vēsi Es stāvu postenī un stingi veros tumsā. Ap sirdi man sāji — kā vienmēr pēc uzbrukuma, un tāpēc man ir smagi palikt vienam ar savām domām. Patiesību sakot, tās nemaz nav domas, — tās ir

atmiņas, kas, raisot dīvainas izjūtas, man uzmācas šajā vājumā brīdī, Uzvijas gaismas raķetes, un pēkšņi es redzu kādu ainu — vasaras novakaru un doma krusteju, no kuras noraugos uz augstiem rožkrūmiem iekšējā pagalma dārzā, kur apbedīti domkungi. Krusteju rotā rožkroņa mistēriju akmens tēli. Es esmu gluži viens — dziļš klusums apņēmis pagalma ziedošo četrstūri, saulē silst biezie, pelēkie mūri, es atspiežos ar roku pret akmeni un jūtu, cik tas silts. Aiz šīfera jumtgala kores bāli zilajās vakara debesīs slejas zaļais doma tornis. Pagalma krusteju zemo, saules apmirdzēto pīlāru arkādēs valda tikai baznīcām raksturīgs nokrēslis, un es stāvu tur_ un domāju, ka drīz man būs divdesmit gadi un es iepazīšu sievietes mulsinošo no​slēpumu.

Aina ir satriecoši spilgta; tā dziļi saviļņo mani, iekams izzūd jaunas gaismas raķetes uzliesmojumā.

Es satveru ciešāk šauteni un piespiežu to pie vaiga. Stobrs ir mikls, es apķeru to ar roku un ar pirkstiem no​traušu valgmi.

Pļavās aiz mūsu pilsētas strauta malā zaļoja vecas papeles. Tās jau iztālēm bija redzamas un, lai gan auga visas rindā tikai strauta vienā pusē, tika dēvētas par papeļu aleju. Šos kokus mēs bijām iemīļojuši no mazotnes, mūsu acīs tiem piemita neizskaidrojams vilinājums, cauras dienas pavadījām papeļu novēnī, ieklausīdamies lapu šalkoņā. Mēs mēdzām tur apsēsties strauta mala un mērkt kājas skubīgo ūdeņu dzidrē.

Strauta spirgtā elpa un vēja žūžas papeļu lapotnē rosināja mūsu iztēli. Mēs ļoti mīlējām vecos kokus, un to dienu aina vēl arvien liek straujāk sisties manai sirdij, iekams tā atkal gaist.

Tas ir savādi, taču visam, kas ataust atmiņā, piemīt divas īpatnības. Atmiņās vienmēr valda klusums, — tās šķiet iespaidīgas pat tad, ja īstenībā tik nozīmīgas nemaz nav bijušas. Tās ir klusas kā parādības, tās uzrunā mani ar skatieniem un žestiem, mēmas, bez vārdiem, un to klusēšana tā satrauc mani, ka es paraustu sevi aiz piedurknes un jo ciešāk apķeru šauteni, lai neļautos aizmiršanās vilinājumam, kurā mans ķermenis sliecās izzust, saplūstot ar rimtajām Varām, kas apslēptas iemājo lietu tiešamībā.

Tik rimtas tās ir tāpēc, ka nav mums izprotamas. Frontē norimas nav, frontes vaļas ir tik stipras, ka nokratīt tas neizdodas nekad. Pat aizmugurē — rezervē vai atpūtas nometnē — ausīs skan uguns līnijas dobjā, klusinātā dima un duna. Nekad mēs neesam tik tālu no frontes, ka nesadzirdētu tās balsi. 0n pēdējās dienās tā bija nepošami skaļa.

Klusums ir par iemeslu tam, ka pagātnes ainas ilgu vietā drīzāk modina skumjas — neizmērojami dziļu un bezcerīgu grūtsirdību. Bijušais nekad vairs neatgriezīsies. Tas ir pagājis, tas pieder citai pasaulei, kura mums zudusi. Kazarmu mācību laukumā atmiņas izraisīja dumpīgas, mežonīgas alkas, toreiz mēs vēl jutāmies saistīti ar pagātni, bijām tai piederīgi, tāpat kā tā bija piederīga mums, lai arī tiešamība bija pavisam citāda. Pagātnes ainas atdzīvojās, skanot ierindas dziesmām, ko mēs dziedājām, dodoties uz mācībām tīrelī, kad pār mežu melnajām aprisēm pletās rīta blāzma; tās mums vēl bija spilgtā atmiņā, tās mita apziņā un nebija no mums šķiramas. Šeit, ierakumos, pagātnes ainas ir izgaisušas. Tās vairs neatdzīvojas, mēs esam miruši, un bijušais rēgojas kaut kur tāltālu apvāršņa malā, pagātne ir tikai mirāža, noslēpumains atspulgs, piemeklējums, kurš mūs biedē un kuru mēs bezcerīgi mīlam. Atmiņas ir spilgtas, un kvēlas ir mūsu alkas, bet atgūstāms nav nekas, un mēs to zinām. Ilgas pēc bijušā ir tikpat veltīgas kā vēlēšanās kļūt par ģenerāli.

Un pat_ tad, ja mums tās atdotu — šīs mūsu jaunības ainas, mēs vairs nezinātu, ko ar tām iesākt.

Maigās un noslēpumainās saites, kas mūs vienoja, ir pārtrūkušas. Mēs mājotu bijušajā un izstaigātu vecās takas; mēs atcerētos sendienu ainas un, vērodami tās, justos aizkustināti. Bet tas būtu tāpat, it kā mēs domīgi vērtos miruša biedra fotoattēlā — tie ir viņa vaibsti, tā ir viņa seja, un dienas, kas aizvadītas kopā, atmiņā ataust maldinoši dzīvas, taču viņa paša vairs nav.

Mēs vairs nejustos vienoti ar pagātni, tādi, kādi reiz bijām. Ne jau bijušā skaistums un noskaņa saistīja mūs, bet saderība, kopības apziņa, kas mūs vienoja ar mūsu esības faktiem un norisēm, norobežojot mūs no mūsu vecāku pasaules, kura mums allaž šķita mazdrusciņ nesaprotama; mēs bijām maigi un atdevīgi pieķērušies šai savai esībai, un katram sīkumam mūsu acīs bija sakars ar bezgalību.

Varbūt tā bija tikai jaunības priekšrocība — nekur mums vēl nebija robežu, itin nekam vēl nebija

sa​redzams gals; asinīs mums kūsāja gaidas, un šīs gaidas sasaucas ar mūsu dienu ritumu. Šodien mēs savas jaunības ainu pasaulē klimstu apkārt ka ceļotāji. Dzīves īstenība mūs ir ārdējusi, mēs protam noteikt atšķirības kā tirgoņi un pakļaujamies nepieciešamībai kā miesnieki. Mēs vairs neesam bezrūpīgi, — mēs esam baismi vienaldzīgi. Mēs eksistēsim, bet vai mēs dzīvosim?

Mēs esam nevarīgi kā bērni un pieredzējuši ka veči, mēs esam rupji un sērīgi, un pavirši, — man liekas, mēs esam pazuduši.Rokas man metas aukstas, un ādai pārskrien trīsas, lai gan nakts ir silta. Vēsa ir vienīgi migla, šī šausminoša migla, kas tur priekšā lodā ap kritušajiem un izsūc miesām pēdējo dzīvības palieku. Rīt viņi būs zaļganpelēki, un asinis brūcēs būs-sarecējušas melnas.

Cita pēc citas vēl arvien paceļas raķetes un kaisa salti nežēlīgu gaismu pār stingo apkaimi — krāteru izrobotu, auksta mirdzuma pielijušu kā Mēness virsma. Asinis, virmodamas zem ādas, uzvilnī manī bailes un vieš nemieru arī manās domās. Tās top gurdas un nedrošas, alkst siltuma un dzīvības. Tām ir neizturami grūti bez mierinā​juma un apmāna; atkailinātās īstenības priekšā tās kļūst haotiskas.

Es dzirdu, ka iegrābās kareivju katliņi, un pēkšņi man sagribas paēst ko siltu; ēdiens stiprinās un nomierinās mani. Ar pūlēm es piespiežu sevi gaidīt, līdz mani no​mainīs.

Tad es atgriežos blindāžā, kur biedri man pietaupījuši katliņu griķu biezputras. Putra ir tauka un garda, un es ēdu lēnām, ar baudu. Bet runāt man netīkas, lai gan pārējiem oma ir uzlabojusies, tāpēc ka pierimusi artilērijas uguns.Iet dienas, un katra stunda nes kaut ko neaptveramu un reizē pašu par sevi saprotamu. Uzbrukumi mijas ar pretuzbrukumiem, un šāviņu sprādzienu izvagotajā joslā starp mūsu un pretinieka ierakumiem krājas līķu kaudzes. Ievainotos, kas guļ ne visai tālu, mums parasti izdodas paglābt. Dažiem tomēr jāvārgst tur ilgi, un mēs dzirdam, kā viņi mirst.

Vienu ievainoto mēs veltīgi izmeklējamies divas dienas. Viņš, domājams, pakritis uz vēdera un nespēj pagriezties.

Cita izskaidrojuma tam, ka neizdodas viņu- atrast, nav: ja cilvēks kliedz, pavērsis muti pret zemi, viņa atrašanās vieta ir grūti nosakāma.

Viņam, šķiet, ir nelāga brūce, viens no tiem draņķīgajiem ievainojumiem, kuri nav tik smagi, lai cilvēks, ātri zūdot spēkiem, kristu nemaņā un klusi izdzistu, un nav ari viegli diezgan, lai sāpes liktos paciešamas, apzinoties, ka izdosies atlabt. Kats domā, ka ievainotajam lode sašķaidījusi iegurni vai ķērusi mugurkaulu. Plaušas nebūšot skartas,_ citādi viņš tik ilgi nekliegtu. Ievainots citā vietā, viņš spētu kustēties un tiktu pamanīts.

Balss kliedzējam pamazām aizsmok. Kā par nelaimi, palīgā saucieni skan tik savādi, it kā nāktu no dažādām pusēm. Pirmajā naktī mūsējie trīs reizes dodas viņu meklēt. Bet ik reizi, līdzko meklētājiem jau šķiet, ka izdevies pareizi noteikt virzienu, un tie rāpjas turp, balss, ieklausoties no jauna, atskan pavisam kur citur.

Mēs meklējam viņu veltīgi līdz pašai rītausmai. Augu dienu novērojam apvidu ar binokļiem, bet nekas nav ieraugāms. Nākamajā dienā ievainotais tik skaļi vairs nekliedz; viņam acīmredzot izkaltusi mute un rīkle.

Tam, kurš atradīs viņu, rotas komandieris apsolījis atvaļinājumu ārpus kārtas un trīs papildu atpūtas dienas. Tas ir ļoti vilinoši, tiesa, mēs censtos darīt visu iespējamo arī tai gadījumā, ja šāda solījuma nebūtu; kliedzieni ir briesmīgi. Kats un Krops dodas pēcpusdienā vēlreiz viņu meklēt, pat nenogaidījuši, līdz satumsīs nakts. Al​bertam lode norauj auss ļipiņu. Viss veltīgi, viņi atgriežas vieni.

Pie tam, ievainotajam kliedzot, var skaidri saprast katru vardu. No sākuma viņš vienā laidā sauca pēc palīdzības, otrajā naktī viņam noteikti sākās drudzis: viņš sarunājas ar sievu un bērniem, mēs bieži saklausījām Elīzas vārdu. Šodien dzirdamas vairs tikai raudas. Pret vakaru balss apslāpst, saklausāma vienīgi tāda kā sēkšana. Bet klusi vaidi nerimstas augu nakti. Mēs dzirdam tos pavisam skaidri, tāpēc ka vējš pūš no viņas puses. No rīta, mums jau nospriežot, ka ievainotais beidzis elpot, šurp atlido pēdējie pirmsnāves gārdzieni.

Dienas pieturas karstas, bet kritušie guļ neaprakti. Mēs nespējam aizvākt visus un nezinām arī, kur

tos likt. Daudzus apbedī granātas. Dažiem vēders uzpūšas kā" gaisa balons. Tie izdod šņakuļojošas skaņas, atraugājas un sakustas. Tur vainojamas gāzes.Debesis ir zilas, bez viena mākonīša. Vakari ir spiedīgi karsti, no zemes dveš tveice, Iegriezies uz mūsu pusi, vējš nes līdzi asins dvaku, smagu un pretīgi saldenu, — līķu smirdoņu no šāviņu izrautajām bedrēm, hloroforma un trūdu smakas mistrojumu, no kura mums metas nelabi un vienam otram jaizvemjas.

Naktis kļuvušas mierīgas, un tā nu sakas medības uz granātu vara gredzeniem un franču gaismas raķešu zīda izpletņiem. Kādam nolūkam gredzeni derīgi, neviens lāgā nezina. Vācēji vienkārši apgalvo, tie esot vērtīgi, Dažs savācis tādu lērumu gredzenu, ka, dodoties atpakaļ uz aizmuguri, steberē līks un greizs zem šīs nastas.Haije vismaz zina pateikt, kālab vāc gredzenus; viņš sūtot tos līgavai — lai lietojot zeķturu vietā. Frīžus tas, protams, varen uzjautrina! viņi smejas locīdamies — tas tik ir joks, velns parāvis, šis Haije nudien nav ar pliku roku ņemams! It īpaši Tjādens nevar vien rimties; viņš paķēris pašu lielāko gredzenu un neapnicis bāž tajā kāju, rādīdams, cik tas plats.

— Paklau, Haije, tām nu gan jābūt kājām! — Domās viņš pakāpjas drusku augstāk. — Un dibenam arī, nu kā... kā zilonim!

Viņš nevar un nevar beigt jūsmot.

Ar tādu es, godavārds, labprāt uzrautu «matraču polku»!

Haije staro, padzirdis tik atzinīgus izteikumus par savu līgavu, un pašapmierināti izmet: — Skuķis uz goda!

Izpletņu zīds ir izmantojams praktiski. Triju vai četru —'atkarībā no krūšu apjoma — pietiek blūzei.

Man ar Kropu tie noder par kabatas lakatiņiem. Citi sūta tos uz mājām. Ja sievietes zinātu, ar kādām dzīvības bries​mām šīs plānās lupatas nereti iegūtas, viņas pārbītos ne pa jokam.

Kats pārsteidz Tjādenu brīdī, kad tas vienā mierā mēģina nodauzīt vara gredzenu nesprāgušai granātai. Ku​ram katram tā būtu eksplodējusi rokās; Tjādenam kā vienmēr palaimējas.

Kādudien augu rīta cēlienu ierakumu priekšā laidelējas divi tauriņi. Tie ir krūkļu balteņi, dzeltenos spārnus rotā sarkani punktiņi. Ej nu sazini, kas tos atvīlis šurp; ne tuvu, ne tālu nav neviena auga, nedz ziediņa. Apnikuši lidelēt apkārt, tie nosēžas uz kāda galvaskausa zobiem. Tikpat bezrūpīgi ir putni, tie sen apraduši ar karu. Katru rītu augstu virs neitrālās zonas vītero cīruļi. Pērn mums pat gadījās novērot pārīti, kas izperēja un ari uzaudzēja mazuļus. Žurkas liek mūs mierā. Tās pametušas tranšejas — labi zināms, kādā nolūkā. Tās nobarojušās gluži treknas; mēs kniebjam tās nost, kur vien ieraugām. Naktīs ienaidnieka aizmugurē atkal dzirdama rūkoņa.

Dienā apšaude nav sevišķi stipra, mēs pagūstām pielabot tranšejas. Netrūkst ari izklaidēšanās, par to rūpējas lidotāji. Gaisa kaujām diendienu ir daudz skatītāju.

Pret iznīcinātājiem mums iebildumu nav, toties izlūklidmašīnas mēs nīstam kā mēri; tās uzsūta mums artilērijas uguni. Dažas minūtes pēc šāda lidaparāta parādīšanās uz mūsu pozīcijām nobirst šrapneļu un granātu krusa. Tādā veidā mēs vienā dienā vien zaudējām vienpadsmit vīrus, tai skaitā piecus sanitārus.

Divi bija tā saplosīti, ka Tjādens nosprieda, šos varot nokasīt ar karoti no tranšejas sienām un apbedīt kareivja katliņā. Kādam citam granāta norauj ķermeņa lejasdaļu līdz ar kājām, viņš ir beigts, rumpis palicis stāvus uz zemes, seja ir citrona dzeltena, un zobos vēl gailē cigarete. Tā gailē, kamēr nodeg līdz lūpām, un čukstēdama nodziest.

Pagaidām mēs novietojam kritušos granātas izrautā, dziļa bedrē. Cita uz citas jau sakrautas trīs līķu kārtas.

Pēkšņi artilērijas uguns pastiprinās. Mēs atkal sēžam stingi un nekustīgi un piespiedu bezdarbībā saspringti gaidām jaunu uzbrukumu.

Uzbrukums, pretuzbrukums, trieciens, prettrieciens — tie ir tikai vardi, bet kas aiz tiem slēpjas!

Mums ir daudz kritušo, lielākoties jauniesaukto vidū. Mūsu frontes iecirknis saņem papildinājumu. Tas ir viens no jaunformētajiem pulkiem — gandrīz vieni vienīgi jaunāko iesaukuma gadu puišeļi. Viņi tikpat kā nav apmācīti, augstākais, apguvuši nedaudz teorijas, pirms nosūtīti uz priekšējām pozīcijām. Viņi, tiesa,

zina, kas ir rokas granāta, bet par slēpšanos viņiem sajēgas nav, galvenais, trūkst attiecīgu iemaņu. Zemes nelīdzenumam jābūt vismaz pusmetru augstam, lai viņi to ieraudzītu un izmantotu par aizsegu.

Pastiprinājumi mums, protams, ir vajadzīgi, tikai labuma no šiem jauniesauktajiem maz, toties noņemšanās ar viņiem liela. Šajā frontes sektorā, kur tiek' izcīnītas smagas kaujas, viņi ir pilnīgi nevarīgi un krīt kā mušas. Mūsdienas^ pozīciju karā nepieciešamas zināšanas un pieredze, jābūt izpratnei par reljefa īpatnībām, jābūt apradušam ar trokšņiem, ko rada dažāda kalibra šāviņi, jāprot laikus noteikt sprādziena iedarbības spēku un 'trāpī​juma vietu, jāzina, kā lido šķembas un kā no tām var izvairīties.

Jaunajam papildinājumam, dabiski, par to visu tikpat kā nekas nav zināms, Šie zēni iet bojā, neprazdami atšķirt šrapneli no granātas, krīt cits pēc cita kā nopļauti, tāpēc ka bailīgi ieklausās lielo, nekaitīgo «čemodānu» kaukoņā, kuri sprāgst tālu aizmugurē, un nesadzird mazo, pie pašas zemes eksplodējošo šāviņu kluso, šņācošo svilpoņu. Viņi spiežas barā kā aitas, kad būtu jāizklīst uz visām pusēm, un ievainotus lidotāji tos apšauj kā zaķus.

Ak, šīs bālās turnepšu sejas, šīs nevarīgi sažņaugtās rokas, pati šī nožēlojami izmisīgā varonība, kādā tomēr metas uz priekšu, iet uzbrukumā šie nabaga bērni, būdami tik iebaidīti, ka neuzdrīkstas ne skaļi ievaidēties, un ar šāviņu saplosītām krūtīm, izvandītām iekšām, norautām rokām un kājām, klusītēm šņukstēdami, piesauc māti un uz vietas apklust, līdzko kāds uzmet viņiem skatienu!Nāvē šīs maigās sejas kļūst smailas, satriecoši neiz​teiksmīgas — gluži kā mirušiem zīdaiņiem.

Kaklā sakāpj kamols, redzot, kā viņi pielec kājās un skrien, un krīt. Gribas nopērt šos zēnus, tāpēc ka viņi ir tik neaptēsti, un paņemt uz rokām un aiznest prom no , šejienes, kur viņiem nekas nav meklējams.

Valkā viņi tos pašus pelēkos svārkus un bikses, un zābakus, bet vairumam uniforma ir par platu, nepieguļ augumam un kuļājas, — šie pleci ir par šauriem, šie augumi par sīkiem, armijas noliktavās taču nav bērnu izmēru formas tērpu.

Uz katru pieredzējušu frontinieku mums ir pieci, pat desmit jauniesauktie.

Daudzi iet bojā negaidīta gāzu uzbrukuma laikā. Viņi ne apjēgt nav paguvuši, kas gaidāms. Kādā blindāžā mēs atrodam veselu kaudzi nosmakušo ar zilām sejām un nomelnējušām lūpām. Kādā granātas izrautā bedrē viņi par ātru noņēmuši gāzmaskas; viņi nav zinājuši, ka zemās vietās gāzes turas ilgāk; redzēdami citus augšā bez maskām, viņi norāvuši savējās un sarijušies pietiekami daudz gāzu, lai tās saēstu plaušas. Cietušo stāvoklis ir bezcerīgs, viņi vemj asinis šaltīm un cīnās ar elpas trūkumu, līdz noslāpst» Kādā tranšeju posmā es uzdūros Himmelštosam. Mēs patveramies vienā blindāžā. Aizturējuši elpu, visi guļ cits pie cita un gaida pavēli doties uzbrukumā.

Es esmu ļoti satraukts, mezdamies laukā, un tomēr man iešaujas prata, ka Himmelštosa nekur vairs nav. Vienā lēcienā es esmu atpakaļ blindāžā un redzu, ka viņš nolīdis kaktā — lode ieskrambājusi viņam ādu — un tēlo ievainoto. Pēc sejas viņš atgādina nopērtu suni. Viņam uznākusi baiļu lēkme — kā nekā viņš frontē ir nesen. Bet mani vai traku padara doma, ka jauniesauktie jau devušies uzbrukumā, turpretī viņš palicis šeit.

— Ārā! — es uzšņācu viņam.

Viņš nekust, lūpas viņam raustās, ūsas dreb.

— Arā! — es atkārtoju.

Viņš pievelk kājas, piespiežas pie sienas un atņirdz zo​bus kā kveksis.

Es sagrābju viņu aiz elkoņa un mēģinu uzraut kājās. Viņš ievēkšķas. Zaudējis savaldību, es4veru viņu aiz rīk​les, purinu kā pelavu maisu, tā ka galva svaidās šurpu turpu, un auroju viņam tieši sejā: — Tu lupata, vācies ārā no šejienes, — suns tu tāds, tu dīriķi, izlocīties gribi?

Acis viņam metas stiklainais, es triecu viņu ar galvu pret sienu.

— Lops tu tāds! — Es speru viņam pa ribām. — Tu cūka! — Es grūžu viņu uz izejas pusi, ar galvu pa priekšu no blindāžas laukā.

Tieši tobrīd garām paskrien jauna uzbrucēju ķēde. To vada kāds leitnants. Pamanījis mūs, viņš sauc:

— Uz priekšu! Uz priekšu! Mums līdzi!

Ko neiespēja mani belzieni, iespēj šie vārdi. Izdzirdis virsnieka balsi, Himmelštoss atjēdzas, paskatās visapkārt un pievienojas uzbrucējiem.

Es sekoju viņam un redzu, kā viņš aizlinkā. Viņš atkal ir brašais kazarmu mācību pagalma Himmelštoss, viņš pat apsteidz leitnantu un joņo visiem pa priekšu.

Viesuļuguns, sprostuguns, uguns aizsegs, mīnas, gāzes, tanki, ložmetēji, rokas granātas... — Vārdi, vieni vārdi, bet tie ietver visas pasaules šausmas.

Sejas mums aprepējušas, galvās tukšums, mēs esam noguruši līdz nāvei; sākoties uzbrukumam, daži no mums jāapstrādā ar dūrēm, lai tie pamostos un ietu līdzi; acis mums iekaisušas, rokas vienās skrambās, ceļgali asiņo, el​koņi noberzti.

Vai pagājušas nedēļas, vai apritējuši mēneši, gadi? Nē, tikai drenas... Laika ritumu mēs jūtam, raugoties mirēju bālajās sejās mums blakus; mēs mehāniski ēdam, mēs jožam, metam, šaujam, galējam nost, mēs aizmiegam, kur pagadās, mēs esam izvārguši un truli, un spēku mums piešķir vienvienīgi apziņa, ka visapkārt ir vēl vārgāki, vēl trulāki, vēl bezpalīdzīgāki nekā mēs un ka tie, iepletuši acis, noraugās uz mums kā uz dieviem, kas dažkārt prot izbēgt no nāves. Retajos atelpas brīžos mēs apmācām viņus.

— Vai tu redzi to tur kleberpodu? Tā ir mīna, tā nesas šurp. Paliec vien guļam, tā lidos mums pāri.

Bet, ja tā gā​zelējas šitā, ņem kājas pār pleciem! No mīnas var aizmukt.

Mēs radinām viņus saklausīt sīko šāviņu viltīgo, tik tikko dzirdamo dindzoņu, kas grandienu dunā izklausās pēc oda dīkšanas; mēs cenšamies iedzīt viņiem paurī, ka mazie šāviņi ir bīstamāki nekā lielie, kuru tuvošanos var dzirdēt iztālēm. Mēs ierādām viņiem, kā jāslēpjas no lidotājiem, kā jāizliekas par mirušu, ja pāri veļas ienaidnieka uzbrukuma vilnis, kā jāatlaiž drošinātājs rokas granātai, lai tā eksplodētu pussekundi pirms atsitiena; mēs pamācām viņus, kā zibens ātrumā ievelties bedrē, lai paglābtos no brizantajiem šāviņiem; mēs demonstrējam viņiem, kā ar dažām rokas granātām likvidē pretinieku veselā ierakumu posmā; mēs izskaidrojam atšķirības aizdedzes ilgumā mūsu un ienaidnieka granātām; mēs pievēršam viņu uzmanību skaņai, ar kādu lido gāzu granātas, un rādām viņiem visus trikus un paņēmienus, kas frontē var paglābt no nāves.

Viņi klausās vērīgi, viņi cenšas visu ielāgot, bet, tiklīdz iet vaļā, parasti tomēr uztraukumā dara visu aplam.

Haiji Vesthūzu aiznes sanitāri, šāviņa šķemba pāršķēlusi viņam muguru; var redzēt, kā elpojot brūcē cilājas plauša. Man izdodas paspiest viņam roku.

— Cauri ir, Paul, — viņš izdveš un kož sev delmā, lai nekliegtu aiz sāpēm.

Mēs redzam vēl dzīvus biedrus, kam nošķelta puse galvas, redzam skrejošus kareivjus, kam norautas abas pēdas un kas aizklumburo līdz tuvējai bedrei uz sašķaidīto kāju stumbeņiem, no kuriem rēgojas kaulu drumslas; kāds jefreitors norāpojis uz rokām divus kilometrus, vilkdams līdzi ceļgalos cauršautās kājas; kāds cits ierodas pārsiešanas punktā, piespiedis vēderam rokas, lai neizveltos zarnas; mēs redzam kareivjus, kam nav mutes, nav apakšžokļa, nav sejas; mēs atrodam ievainoto, kurš, lai nenoasiņotu, veselas divas stundas turējis rokas artēriju iekniebtu zobos, — aust diena, satumst nakts, kauc granātas, dzīve ir galā.Bet šaurais saārdītais zemes gabaliņš, ko mēs aizstāvam pret ienaidnieka pārspēku, tiek noturēts, atdoti ir tikai daži simti metru. Taču uz katru metru ir viens kri​tušais.

Mūs nomaina. Kravas mašīnas ripo uz aizmuguri, mēs stāvam truli, pusaizmiguši un, atskanot saucienam: — Sargies, stieple! —, pietupstamies. - Bija vasara, kad mēs devāmies uz fronti, un vēl zaļoja koki, tagad rudens sārto lapas, un naktis ir nomākušās un drēgnas. Mašīnas apstājas, mēs raušamies laukā — pulciņš kareivju no dažādām rotām juku jukām, daudzu vietā tikai saujiņa vīru. Iesānis, tumsā neskaidri saskatāmi, stāv komandieri un izsauc pulku un rotu numurus. Pēc katra sauciena nošķiras nožēlojams bariņš netīru, novārgušu kareivju — satriecoši mazs pūlītis, satriecoši maz dzīvo, Pēkšņi kāds nosauc mūsu rotas numuru, pēc balss spriežot, tas ir mūsu rotnieks; viņš ticis cauri ar

veselu ādu, tikai roka iekārta saitē. Mēs dodamies pie viņa, un es ieraugu Katu un Albertu, mēs nostājamies cieši blakus un uzlūkojam cits citu.

Vēl un vēl reizi komandieris nosauc mūsu rotas numuru. Saukt viņš var ilgi — nedz lazaretēs, nedz šāviņu izrautajās bedrēs viņa balss nav dzirdama.

Atkal skan sauciens: Otrā rota, pie manis! Tad klusāk: Otrā rota, vairāk neviena nav?

Brīdi viņš klusē, un balss viņam aizkrīt, jautājot: Tik vien? Viņš pavēl: Pēc kārtas skaitīt!

Svīst pelēks rīts; mums dodoties uz priekšējām pozīcijām, vēl bija vasara un rotā bija simt piecdesmit vīri. Tagad mums ir salti, klāt rudens, čab lapas zem kājām, un gurdi skan balsis skaitot: — Pirmais! Otrais! Trešais! Ceturtais...

Pēc sauciena: — Trīsdesmit otrais! — iestājas klusums. Tas turpinās krietni ilgi, līdz balss jautā: — Vai visi?

Nogaidījusi tā pati balss klusi sakas — Pa grupām.,. — un atkal aizlūst un pabeidz: — Otrā rota— pabeidz ar pūlēm, — otrā rota, brīvsolī, marš! Īsa, pavisam īsa ierinda aizkumurojas pretī rītam. Trīsdesmit divi vīri, VII

Mūs atvelk tālāk aizmugurē nekā citkārt — uz jauniesaukto piefrontes pulcēšanas punktu, lai sakomplektētu no jauna. Mūsu rota jāpapildina ar vairāk nekā simt vīriem.Pagaidām mēs slaistāmies apkārt, ja mums nav jāpilda dienesta pienākumi. Pēc pāris dienām mūs apciemo Himmelštoss. Deguns viņam ir aplauzts, kopš viņš pabijis frontē. Viņš liek mums priekšā izlīgt; Man iebildumu nav, jo es redzēju, ka viņš palīdzēja aiznest Haiji Vesthūzu, kam šķemba pāršķēla muguru. Viņš, liekas, tiešām nācis pie prāta, tāpēc neatsakāmies kopā ar viņu pasēdēt kantīnē. Tjādens vienīgais neuzticas viņam un izturas re​zervēti.

Bet arī Tjādens atkūst, padzirdis, ka Himmelštoss aizvieto rotas pavāru, kas dodas atvaļinājumā. Kā pierādījumu tam viņš tūlīt liek galdā divas mārciņas cukura un vēl pusmārciņu sviesta Tjādenam īpaši.

Viņš pat parūpējas, lai mūs uz trim dienām norīko virtuvē mizot kartupeļus un bietes. Maltītes, ko viņš mums tur ceļ priekšā, garšo nevainojami — tās domātas virsniekiem.

Un tā mums šobrīd ir viss, kas vajadzīgs zaldātam, lai tas nesūdzētos par dzīvi: labs ēdiens un miers.

Daudz tas nav, ja tā īsti padomā. Vēl pirms dažiem gadiem tāda pieticība mums būtu likusies dziļi nicināma. Toties patlaban mēs jūtamies itin apmierināti. Galu galā cilvēks aprod ar visu, pat ar dzīvi tranšejās.

Pieradums palīdz šķietami tik ātri visu aizmirst. Aizvakar mēs vēl bijām ugunsjoslā, šodien jau dzenam velnu un blandāmies apkārt, rīt atkal līdīsim ierakumos. Bet patiesībā nekas nav aizmirsts. Tik ilgi, kamēr mēs karo​jam, frontē aizvadītās dienas, līdzko tās pagājušas, no​grimst zemapziņā kā akmens, — tās ir par smagu, lai tūlīt par tām spētu domāt. Ja mēs to darītu, mums būtu beigas; tik daudz ari man ir izdevies apjēgt: šausmas var paciest, ja, gari neprātojot, pakļaujas tām, bet tās nokauj, līdzko par tām lauza galvu.

Tieši tāpat, kā, mezdamies uzbrukumā, mēs kļūstam par zvēriem, tāpēc ka nav citas iespējas izkulties sveikā, mēs atpūtas reizēs kļūstam par gaisīgiem jokupēteriem un miegamicēm. Mēs citādi nespējam, tā mums ir gluži vai nepieciešamība. Cenzdamies izdzīvot par katru cenu, mēs nedrīkstam noslogot sevi ar jūtām, kas miera laikā, iespējams, rotā cilvēku, taču te nekādi nav vietā. Kemmerihs ir pagalam, Haije Vesthūzs beidz savas zemes gaitas, ar Hansa Krāmera mirstīgajām atliekām pastarā dienā būs liela

noņemšanās, lai pēc tieša trāpījuma tās saliktu kopā. Martenam vairs nav kāju, Meiers ir kritis, Markss ir kritis, Beiers ir kritis, Hemmerlings ir kritis, simt divdesmit vīri vāļājas kaut kur ar šāvienu brūcēm — posts un bēdas, bet kas mums gar to daļas, mēs esam dzīvi. Cita lieta, ja mēs spētu viņus glābt, — tad gan būtu jāpaskatās, kas darāms; vienalga, lai arī pašiem gals klāt, malā mēs vis nepaliktu; jo mēs esam cieti kā krams, ja gribam; bailība mums ir pasveša, — nāves bailes, tiesa, mums zināmas, taču tas ir kas cits, tās katram ir asinīs.

Mūsu biedri diemžēl ir krituši, mēs nespējam viņiem neko līdzēt, viņiem ir miers, — ko var zināt, kas vēl gaida mūs; mums kārojas likties uz auss un izgulēties, pierīt pilnu vēderu un plītēt, un pīpēt, lai stundas nepaietu tukša. Dzīve ir īsa.

Frontes šausmas izzūd, tiklīdz tām uzgriež muguru, un, gainīdami tās, mēs lietojam vulgārus, ņirdzīgus teicienus: ja kāds ir nomiris, mēs sakām, ka viņš atšāvis asti, — tā mēs izsakāmies par visu, lai nesajuktu prātā; raudzī​ties uz notiekošo tādām acīm nozīmē turēties pretī šaus​mām.

Taču aizmirst mēs tās nespējam. Tas, ko raksta frontes avīzes, gvelzdamas par karavīru nevīstošo humoru, par to, ka viņi, tikko izkļuvuši no viesuļuguns, rīko ballītes, ir tīras muļķības. Ne jau tāpēc mēs dzenam velnu, ka mums ir humora izjūta, — gluži otrādi, humors mums ir nepieciešams, lai nesabruktu.

Starp citu, visam ir savs mērs, mūsu humors kļūst arvien rūgtāks.

Es zinu: tas viss, kas pašreiz, mums esot karā, nogrimst zemapziņā kā akmens, vēl uzpeldēs apziņā, un tikai tad sāksies īstā cīņa uz dzīvību un nāvi. Šeit, frontē, aizvadītās dienas, nedēļas, gadi vēl atgriezīsies, un mūsu kritušie biedri celsies no kapa un soļos kopā ar mums, skaidru galvu mēs saskatīsim mērķi, kuram sekot, un iesim uz priekšu, mums līdzās — mūsu mi​rušie biedri, aiz mums — mūsu frontes gadi: kam pretī mēs iesim, kam? Šai apvidū pirms kāda laika viesojies frontes teātris. Uz kādas dēļu sienas izlīmētās raibās afišas vēl arvien vēsta par izrādēm. Acis iepletuši, Krops un es nopētām tās. Mums grūti apjēgt, ka pasaulē vēl ir kaut kas tāds. Afišā attēlota meitene gaišā vasaras kleitā ar sarkanu lakādas jostu ap vidukli, Ar vienu roku meitene atbalstījusies pret margām, otrā tur salmu cepuri. Kājās viņai baltas zeķes un baltas kurpes — glītas augstpapēžu kurpītes ar sprādzēm. Aiz viņas saulē zilgo jūra ar šķīstošu viļņu krēpēm, malā gaišu loku met līcis. Meitene ir brīnumskaista, šauru deguntiņu, sārtām lūpām un slaidām kājām, neiedomājami tīra un kopta, viņa droši vien divreiz dienā iet vannā, un zem nagiem viņai nekad nav ne melnumiņa, tur aiz​ķēries, augstākais, kāds pludmales smilšu graudiņš.

Meitenei blakus stāv vīrietis baltās biksēs un zilā žaketē, jahtmeņa cepuri galvā. Viņš mūs īpaši nesaista.

Meitene uz dēļu sienas mums ir īsts brīnums. Mēs bijām aizmirsuši, ka virs zemes mīt tādas būtnes, un tagad, vērodami viņu, neticam paši savām acīm. Gadiem ilgi nekas tamlīdzīgs nav redzēts — nekas tik aplaimojošs, kas dailes un līksmes ziņā kaut nedaudz līdzinātos šai meitenei. Tāda ir mierlaika dzīve, tādai tai jābūt, — mēs satraukti jūtam.

— Paskat, kas par vieglām kurpītēm, ar tām viņa ne kilometru nenosoļotu, — es saku, pats atskārzdams, ka melšu aplamības, jo spriedelēt par maršēšanu, redzot šādu attēlu, protams, ir stulbi.

— Kā tu domā, cik viņai gadu? — jautā Krops.

— Augstākais, divdesmit divi, Albert, — es nospriežu. — Tad jau viņa būtu vecāka par mums. Nē, viņai nav vairāk par septiņpadsmit, vari man ticēt! Mums pārskrien šalkas. — Albert, tas būtu vareni, vai ne? Viņš pamet ar galvu.

Mājās man arī ir baltas bikses.

Baltas bikses, — es saku, — bet kas par meiteni.

Mēs noskatām viens otru no galvas līdz kājām. Kas tur ko redzēt formas tērps kā vienam, tā otram izbalojis, aizlāpīts, netīrs. Bezcerīgi salīdzināt sevi ar to tur afišā.

Pirmām kārtām mēs nolupinām no sienas jauno vīrieti baltajās biksēs — nokasām piesardzīgi, lai neciestu mei​tene. Tas jau ir zināms panākums. Pēc tam Krops izsaka priekšlikumu:

— Kas ir, ejam atutoties!

Mani viņa priekšlikums diezin ko neiejūsmina, dezinfekcija bojā apģērbu, un utis tik un tā drīz vien saviešas atkal. Taču, vēlreiz kārtīgi aplūkojis afišu, es paziņoju, ka esmu ar mieru. Es eju pat soli tālāk un sakul — Derētu kaut kur izraut tīru kreklu.

— Tad jau labāk kājautus, ~- kaut kāda nezināma iemesla dēļ ieminas Alberts.

— Varbūt kājautus arī. Būs kaut kas jāuzsit gaisā.

Tieši tobrīd atvelkas Lērs un Tjādens; viņi ierauga afišu, un saruna uzreiz kļūst pajēla. Mūsu klasē Lēram pirmajam bija sava meiča, un viņš stāstīja mums visādus uzbudinošus sīkumus. Lērs apjūsmo bildi pa savai vīzei, un Tjādens skaļi piebalso viņam. Īpaši pretīgas viņu valodas mums neliekas. Kas tas par zaldātu, kurš nerunā jēlības; tikai šobrīd tas mums nav īsti pa prātam, tāpēc mēs nešķiramies un kātojam uz atutošanas kameru, juzdamies tā, it kā dotos uz pašu smal​kāko kungu modes veikalu.

Mājas, kurās mēs esam izvietoti, atrodas kanāla malā. Viņā pusē ir dīķi ar papeļu audzēm gar krastu; viņā pusē ir arī sievietes. Šaipus kanālam iedzīvotāji ir evakuēti. Otrā pusē šad tad redz kādu vietējo.

Vakarā mēs peldamies. Gar viņu krastu šurp nāk trīs sievietes. Viņas iet lēni un nenovēršas, redzēdamas, ka mēs neesam peldbiksēs.

Lērs Uzsauc viņām dažus vārdus. Viņas apstājušās smejas un vēro mūs. Mēs izmetam pa frāzei lauzītā franču valodā — pirmo, kas iešaujas prātā, cits caur citu, aizgūtnēm, baiļodamies, ka viņas varētu aiziet. Nekādi izmeklētie teicieni tie nav — kur lai mēs tādus rautu.

Viena ir slaida, smulga. Viņai smejoties, viz balti zobi. Kustības viņai ir straujas, svārki, brīvi plandīdami, glaužas ap kājām. Ūdens gan ir pasalts, taču mēs esam varen jautri un cenšamies modināt interesi, lai sievietes vēl brīdi uzkavētos. Mēģinām jokot, un viņas mums atbild, tikai mēs nesaprotam ne pušplēsta vārda; smejamies un vicinām ar rokām. Tjādenam galva strādā labāk. Viņš aizjož uz mājām, iznes armijas maizes klaipu un tur to augsti paceltu. Šim žestam ir lieli panākumi. Viņas māj ar galvu un met ar roku, aicinādamas mūs pārpeldēt kanālu.

Bet to mēs nedrīkstam. Mums ir aizliegts rādīties otrā krasta. Tiltu galos izvietoti sargposteņi. Bez caurlaides pāri netikt. Mēs mājam, skaidrodami, lai viņas nāk pie mums; bet sievietes noraidoši purina galvu un rāda uz tiltiem. Arī viņas nelaiž cauri.

Viņas pagriežas un lēni iet gar kanālu uz augšu, neattālinādamās no krastmalas. Mēs pavadām viņas peldus. Pēc pāris simt metriem viņas nogriežas un rāda uz patālāku māju, kuru pa pusei aizsedz koki un krūmi. Lērs jautā, vai viņas tur dzīvojot.

Viņas smejas — jā, tā esot viņu māja.

Mēs saucam, lai gaida mūs ciemos, pavēlāk, tumsā, kad tiltu posteņiem nebūsim redzami. Naktī. Šonakt.

Viņas paceļ rokas, salikušas kopā plaukstas, piespiež tās pie vaiga un piever acis. Viņas ir sapratušas. Slaidā, smulgā griežas dejas solī. Kāda cita, tā ir gaišmate, čivina: — Maize…labi.

Dedzīgi apliecinām, ka maize mums būs līdzi. Un šis tas gardāks arī; mēs bolām acis, kā vien mācēdami, un rādām ar rokām, par kādiem gardumiem ir runa. Lērs gandrīz noiet dibenā, cenzdamies iztēlot ar rokām desas līkumu. Ja tas būtu nepieciešami, mēs apsolītu viņām veselu provianta noliktavu.

Viņas aiziet, bieži atskatīdamās, Mēs izrāpjamies savā pusē krastā un vērojam, vai sievietes ieiet norādītajā mājā, — nav taču izslēgts, ka viņas mānās. Tad peldam atpakaļ.

Bez caurlaides nevienu pāri tiltam nelaiž, tāpēc mēs naktī gluži vienkārši pārpeldēsim kanālu. Mūs pārņem satraukums un vairs nerimstas. Nespēdami nosēdēt uz vietas, mēs dodamies uz kantīni. Tur pašreiz var dabūt alu un kaut kādu punšu.

Mēs dzērām punšu un plātāmies ar visneticamākajām mīļas dēkām. Labprāt noticam cits citam, nepacietīgi gaidīdami savu kārtu, lai pārtrumpotu pārējos. Rokas mums drebuļo, mēs Velkam dūmu pēc dūma, līdz Krops pēkšņi ieminas.

Galu galā mēs varētu aiznest viņām arī pāris ciga​retes.

Mēs piekrītam un noglabājam atlikušās cigaretes ce​purē.

Debesis metas zaļas kā nenogatavojies ābols. Mēs esam četri, bet doties turp var tikai trīs; mums jātiek vaļā no Tjādena, mēs cienājam viņu ar rumu un punšu, līdz viņš vairs neturas uz kājām. Kad kļūst tumšs, mēs vedam viņu uz mājām, degdami aiz nepacietības un dēku kāres. Mana būs slaidā, smulgā, tas ir norunāts, — visas trīs jau ir sadalītas.

Tjādens nogāžas uz savām cisām un sāk skaļi krākt. Pēkšņi viņš pamostas un uzmet mums tik viltīgi smīnīgu skatienu, ka mēs satrūkstamies, nodomādami, ka viņš tikai izliekas piedzēries un punšs izmaksāts veltīgi. Bet tad viņš atkrīt atpakaļ cisās un krāc atkal.

Mēs trīs paņemam katrs pa armijas maizes klaipam un ietinam avīžu papīrā. Klāt pieliekam cigaretes un vēl trīs prāvas devas aknu desas, ko mums izsniedza šovakar. Tas ir gluži pieklājīgs ciema kukulis.

Pagaidām mēs sabāžam nesamo zābakos, jo zābaki mums ir jāņem līdzi, lai otrā krastā nesagrieztu vai nesadurtu kājas, uzminot kādai lauskai vai dzeloņstieplei. Turpretī drēbes mums jāatstāj mājās, jo turp un atpakaļ būs jādodas peldus. Kā nekā jau ir tumšs, un līdz turienei nav tālu.

Mēs nokāpjam kanāla malā, nesdami zābakus rokā. Ātri ieniruši, atgulstamies uz muguras un peldam, irdamies ar vienu roku, otrā paceltus turam zābakus ar visu cienastu.

Pārpeldējuši kanālu, mēs piesardzīgi uzrāpjamies krastā un, izvilkuši provianta sainīšus, apaujam zābakus. Pasituši nesamo padusē, mēs kaili un slapji vienos zābakos teciņus turpinām ceļu. Māju atrodam uzreiz. Tā melnē krūmu ielokā. Lērs noveļas, paklupis pār kādu sakni, un nobrāž elkoni.

— Nieks vien Ir, — viņš līksmi nosaka.

Logiem priekšā ir aizvirtņi. Mēs lavāmies apkārt ēkai un pa aizvirtņu spraugām mēģinām ielūkoties telpās. Mūsu nepacietība augtin aug. Krops pēkšņi kļūst domīgs.

— Bet ja nu pie viņām ir kāds majors?

— Tad mēs šļūcam pa diegu, — smīnēdams atbild Lērs, pulka numuru majors Varēs izlasīt šeit, — viņš piemetina, uzsizdams sev pa sēžamvietu.

Namdurvis ir vaļā. Mūsu zābaki saceļ pamatīgu troksni. Atveras kādas durvis, priekštelpā iespīd gaisma, un kāda sieviete bailēs iespiedzas. Mēs čukstam: — Pst, pst... camérade.,. bon ami1(Cst, cst , .. biedrs .., labs draugs (fr.)) — un apzvērot paceļam sainīšus.

Parādās arī abas pārējās, durvis atdarās līdz galam, mūs apspīd gaisma. Pazinušas mūs, visas trīs skaļi smejas par mūsu izskatu. Viņas smejas locīdamās, stāvēdamas durvju aplodā, tik smieklīgi mēs liekamies viņām. Cik vijīgas ir viņu kustības!

— Un moment!2(Vienu mirkli !(fr)) Viņas pazūd un atgriezušās pasviež mums šādus tādus apģērba gabalus, lai mēs kaut nedaudz piesegtu kailumu. Tad viņas atļauj mums, ienākt. Istabā deg neliela lampa, te ir silts un' viegli smaržo pēc parfīma. Mēs izsaiņojam un sniedzam sievietēm savu nesumu. Viņām iespīdas acis, var redzēt, viņas ir izsalkušas.

Kādu brīdi mēs visi jūtamies drusku neveikli. Lērs ar žestiem aicina iekost. Sievietes sarosās, atnes šķīvjus un nažus un uzklūp ēdienam. Nogriezušas ripiņu aknu desas, viņas vispirms apbrīnodamas paceļ to gaisā un tikai pēc tam apēd, un mēs lepni sēžam viņām līdzās.

Viņas bērtin apber mūs ar franču vārdiem, mēs nesaprotam ne pusi, tomēr noskāršam, ka tie ir draudzīgi vārdi. Varbūt mēs liekamies viņām ļoti jauniņi. Slaidā, smulgā glāsta man matus un saka to pašu, ko vienmēr mēdz teikt franču sievietes: — La guerre... grand malheur... pauvres garēons.3 (Karš… liela nelaime… nabaga zēni.(fr))

Es apņemu sievietes roku un piespiežu lūpas viņas delnai. Viņas pirksti apkļauj man seju. Sieviete noliecas pār mani, pavisam tuvu ir viņas vilinošās acis, smulgā seja un sārtās lūpas. Mute runā vārdus, kurus es nesaprotu. Es īsti neizprotu arī šo acu valodu, tā pauž kaut ko vairāk, liekā mēs bijām gaidījuši, dodamies šurp.

Blakus ir vēl citas istabas. Iedams garām kādām durvīm, es vienā .ieraugu Lēru, viņš cieši apskāvis gaišmati tin par mums vairs neliekas zinis. Viņam, jau pieredzes netrūkst. Bet es… Es esmu kādas nezināmas, liegas un valdonīgas izjūtas varā un aizmirsies ļaujos tai. Manās vēlmēs dīvaini jaucas atdevība un iekāre. Es jūtos kā reibonī. Šeit nav kam pietverties. Pat apavi atstāti aizdurvē, zābaku vietā sievietes iedevušas mums čības, un visapkārt vairs nav itin nekā tāda, kas atsauktu atmiņa karavīra pašapziņu un nekaunību, — ne šautenes, ne jostas, ne formas tērpa un cepures. Es slīgstu nezināmajā, lai notiek kas notikdams, — jo, nevērojot drosmi, man tomēr ir mazliet bail.

Slaidajai, smulgajai domājot izlokās uzacis; viņai runājot, tās norimst. Skaņas, nākdamas no viņas lūpām, reizēm netop gluži par vārdu un apslāpst vai pusvārdā, aizvirmo man pāri kā varavīksne, kā komēta, kura krizdama apraksta loku. Kas man par to bija zināms agrāk, ko es zinu tagad?,, Vārdi, izteikti svešā valoda, kas man tik nesaprotama, iežūžā mani klusumā, kur brūnā mirdzumā izplūst pustumšās istabas aprises un dzīva un skaidra ir tikai seja, kas noliekusies pār mani.Cik daudzveidīga var būt seja, kas pirms stundas vel bijusi sveša un pēkšņi atplaukst maigumā, ne pati savā — no nakts, no visa apkārtējā un asinīm nākušā jūtu saplūda! Viss izmainās, iegūst dziļu nozīmību, un es izjūtu gandrīz vai bijību pret savu balto augumu, ko lampas gaismā glāsta vēsa, brūna roka.

Kā tas viss atšķiras no tā, kas notiek kareivjiem domātos priekanamos, kurus mums atļauts apmeklēt un kur jāizstāv garu garās rindas! Es cenšos par to nedomāt; bet šīs domas nevilšus uzrodas pašas, un es satrūkstos, bažīdamies, ka varbūt nekad vairs netikšu no tām vaļā.

Tad es atkal jūtu slaidās, smulgās lūpu pieskārienu un, aizvēris acis, tiecos tām pretī, alkdams aizmirst visu — karu un šausmas, un nelietību, lai pamostos jauns un laimīgs; es atceros meitenes attēlu afišā un vienu mirkli iztēlojos, ka no tā, vai viņa kļūs mana, atkarīga mana dzīvība. Un vēl jo ciešāk es piekļaujos tai, kuras rokas mani apskāvušas, un gaidu, ka varbūt tomēr notiks brīnums.

It kā nejauši mēs atkal sanākam kopā. Lērs ir lieliskā omā. Mēs sirsnīgi atvadāmies un velkam kājās zābakus. Nakts atvēsina mūsu sakarsušos augumus. Augstas tumsā rēgojas papeles un šalko vējā. Mēness pie debesīm met atspulgu kanāla ūdeņos. Mēs nesteidzamies, mēs ejam visi trīs blakus, likdami platus soļus.

Lērs saka: — Tas bija maizes kukuli vērts!

Man netīkas vērt muti, pat priecīgs es nejūtos.

Pēkšņi mēs dzirdam soļus un aizraujamies aiz krūma.

Soļi tuvojas, kāds paiet mums cieši garām. Mēs ieraugām kailu kareivi, kājās viņam ir zābaki — uz mata tāpat kā mums, padusē — sainītis, viņš jož, ko kājas nes. Tas ir Tjādens pilnās burās. Jau viņš ir pagaisis tumsā.

Mēs smejamies. Rīt viņš lamāsies.

Neviena nepamanīti, mēs aiztiekam līdz savām salmu cisām.

Man liek ierasties kancelejā. Rotas komandieris izsniedz atvaļinājuma apliecību un braukšanas biļeti un novēl laimīgu ceļu. Es paskatos, cik dienas man piešķirtas. Pavisam septiņpadsmit, atvaļinājumam četrpadsmit un ceļam trīs. Tas ir maz, un es lūdzu, lai ceļam piešķir piecas dienas. Bertinks norāda uz apliecību. Paskatījies vēlreiz, es redzu, ka man nav uzreiz jāatgriežas pulkā. Pēc atvaļinājuma man jāierodas mācību nometnē.

Biedri apskauž mani. Kats dod man labus padomus, kā jārīkojas, lai izlocītos no atgriešanās frontē.

— Ja tev izmanības pietiks, tu aizķersies tur.

Patiesību sakot, man patiktu labāk, ja ceļā būtu jādodas pēc nedēļas, jo tik ilgi mēs paliksim šeit un

šeit nu​dien nav slikti.

Man, protams, jāizmaksā, un mēs dodamies uz kantīni. Visi ir ieskurbuši, tikai man sametas sērīgs prāts. Sešas nedēļas manis te nebūs, tā, protams, ir liela veiksme, bet kas gaida mani, kad es atgriezīšos!

Vai vēl sastapšu vi​sus? Haijes un Kemmeriha vairs nav — kurš būs nā​kamais?

Mēs dzeram, un es uzmetu skatienu te vienam, te otram. Alberts sēž man blakus un smēķē, viņš turas braši, mēs visu šo laiku esam bijuši kopā; man iepretī čurnē Kats ar nolaidenajiem pleciem, plakano kurpnieka īkšķi un rāmo balsi; Millers ar izvirzītajiem zobiem un rejošajiem smiekliem; Tjādens ar peles ačtelēm; Lērs, kurš uz​audzējis kuplu bārdu un izskatās gadus divdesmit vecāks.

Pie griestiem biezē tabakas dūmi. Kas gan būtu zaldāts bez smēķa! Kantīne mums ir patvēruma vieta, alus nav dzēriens vien tas liecina, ka bez liekas piesardzības var tīkšmīģi izstaipīt locekļus. Un to mēs nekautrēdamies arī darām: kājas mēs esam atšāvuši labi tālu uz priekšu un ik pa brīdim tik slaidi nospļaujamies, ka tīri vai prieks. Kā tas viss saviļņo, ja pats esi ceļa jutīs!

Naktī mēs vēlreiz dodamies uz kanāla viņu krastu. Es gandrīz vai baidos atzīties slaidajai, smulgajai, ka aizbraucu un, man atgriežoties, mēs droši vien būsim pavisam kur citur, — tātad, redzamies pēdējo reizi. Bet viņa tikai pamet ar galvu un sevišķi apbēdināta neliekas. Pirmajā mirklī tas mani mulsina, bet tad es noprotu, kur tā vaina. Lēram, šķiet, ir taisnība: ja es dotos uz fronti, viņa mani žēlotu un atkal sauktu par pauvre garēon, turpretī kareivis, kurš dodas atvaļinājumā, īpašu interesi neizraisa, par to viņa neko daudz zināt nevēlas. Rauj viņu jupis ar visu viņas dūdošanu un mutes virināšanu! Tu jau notici brīnumam, un pēc tam izrādās, ka īstenībā runa ir tikai par maizi.

Nākamajā rītā, pabijis dezinfekcijas kamerā, es dodos uz frontes bānīša pieturu. Alberts un Kats pavada mani. Pieturā mēs padzirdam, ka vilciens droši vien aties tikai pēc pāris stundām. Abus pavadītājus gaida dienests. Mēs atvadāmies.

— Turies, Kat! Turies, Albert!

Aiziedami viņi vēl pāris reizes māj man ar roku. Viņu stāvi sarūk arvien mazāki. Viņu gaita, katra viņu kustība man ir tik zināma, es pazītu viņus pa gabalu. Vēl brīdis, un viņi vairs nav redzami.

Es apsēžos uz savas kareivja mugursomas un gaidu vilcienu.Pēkšņi vai degu aiz nepacietības ātrāk tikt no šejienes projām.

Es nīkstu ne vienā vien stacijā, stāvu rindā pie daža laba zupas katla, izsēžos uz visādiem dēļu soliem, līdz ainavas aiz vagona loga kļūst satraucoši, mulsinoši pazīstamas. Logos iespīdot rieta saulei, garām aizslīd ciemati ar balsinātām statņu mājelēm zem dziļām salmu jumtu cepurēm, ar druvām, kas slīpajos saulstaros laistās kā perlamutrs, ar augļu dārziem un šķūņiem, un vecām liepām.

Staciju nosaukumi kļūst par noteiktiem jēdzieniem, no kuriem nodreb sirds. Vienmuļi kland vagona riteni, es stāvu pie loga, ar abām rokām ieķēries aplodā. Šie no​saukumi ir manas jaunības robežstabi.

Līdzenas pļavas, tīrumi, zemnieku mājas; uz debesu fona redzams vientuļš pajūgs uz ceļa, kas stiepjas gar apvāršņa malu. Pārbrauktuve, pie kuras gaida vezumi, meitenes māj ar roku, bērni rotaļājas uzbēruma malā, ceļi aizlokās tālē — gludi, artilērijas neizdangāti.

Nolaižas vakars, un, ja vilciens, riteņiem klandot, netrauktos uz priekšu, es kliegtu. Plats paveras līdzenums, un pamalē, bālā zilgmē tītas, iznirst kalnu kontūras. Es sazīmēju Dolbenes kalna raksturīgās aprises, roboto kori, kas spēji apraujas tur, kur beidzas meža galotņu līkloču līnija. Drīz jāparādās pilsētai.

Dienai dziestot, viss atmirdz zeltaini sārtā gaismā, dārdēdams vilciens nogriežas vispirms vienu, tad otru reizi — un tumšas, rēgaini svešādas pret rieta debesīm slejas papeles, attālu cita no citas, garā rindā — ēnu un gaismas, un ilgu auklējums.

Lēni griezdamies, garām aizslīd līdzenums ar papelēm; vilciens apiet tās, atstarpes sarūk, papeles saplūst kopā, un īsu brīdi es redzu vienu vienīgu; tad cita pēc citas aiz priekšējās iznirst pārējās un vēl ilgi pavada vilcienu, līdz pazūd aiz pirmo namu jumtiem.

Pārbrauktuve. Es stāvu pie loga, nespēdams atrauties no šīm ainām. Pasažieri jau sagatavojas

izkāpšanai. Es pusbalsī nosaucu pats sev ielu, kuru šķērso vilciens, — Brēmenes iela, Brēmenes iela...

Riteņbraucēju, ekipāžu, cilvēku jūklis tur lejā — tā ir pavisam necila iela, un arī viadukts ir gluži necils, bet es esmu tik saviļņots, it kā būtu saticis savu māti.

Tad vilciens apstājas, klāt ir stacija ar kņadu, klaigām, uzrakstiem. Uzmetis plecos un aizāķējis mugur​somu, es paņemu šauteni un traušos pa kāpšļiem laukā.

Uz perona paveros visapkārt, bet burzmā neredzu nevienu pazīstamu seju. Sarkanā Krusta māsa piedāvā man tasīti kafijas. Es novēršos, mani kaitina muļķīgais smaids, ar kādu viņa rosās, savas misijas svarīguma pārņemta: Redziet, es pasniedzu kareivim kafiju!... Turklāt viņa dēvē mani par biedru, — tā vien tik vēl trūka!Bet stacijas priekšā, līdzās ielai, šalc upe, kuldama baltas putas, izlauzušies no dzirnavu tilta slūžām. Tilta galā paceļas vecais četrstūrainais sargtornis; torņa pakājē lapu zeltā kuplo stalta liepa, bet aiz torņa kvēlo rieta debesis.

Te mēs bieži sēdējām — cik sen tas bija! — pa šo tiltu mēs gājām, elpodami aizsprosta vēso ūdeņu trūduma smaku; noliekušies pāri margām, mēs raudzījāmies rāmajā upes plūdumā šaipus slūžām, kur tilta balstus klāja zaļi staipekņi un aļģes, — un karstās dienās viņā pusē, aiz slūžām, priecājāmies par putu šļakatām un mēļojām par saviem skolotājiem.

Es eju pāri tiltam no te vienā, te otrā pusē paveros lejup upē; balstus vēl arvien klāj aļģes, un ūdens kā sendienis gaišā lokā gāžas no slūžām; torņa celtnē, tāpat kā kādreiz, stāv gludinātājas kailām rokām pie izklātās baltveļas, un pa atvērtajiem logiem, gludekļu sacelti, mutuļo tvaiki. Šaurajā ieliņā skraida suņi, namdurvīs stāv pilsētnieki un noskatās pakaļ kareivim, kurš netīrs, ar nesamo apkrāvies, pagājis viņiem garām.

Tai tur konditorejā mēs ēdām saldējumu un mācījāmies smēķēt. Šajā ielā, kura slīd man garām, viss man ir pazīstams — katrs nams, koloniālpreču tirgotava, aptiekas preču veikaliņš, maiznīca. Un pēkšņi es stāvu pie brūnajām durvīm ar nodilušo rokturi, un pirkstos man iegulst smagums. Es atveru durvis; sejā iesitas ērmots vēsums, un acis vairs labi nerāda.Zem maniem zābakiem iečīkstas trepes. Augšā noklaudz durvis, kāds noliecas pār margām. Tās ir virtuves durvis, kas tika atdarītas; viņi pašlaik cep kartupeļu pankūkas, visa māja smaržo pēc tām, šodien taču ir sestdiena, un noliekusies pār margām droši vien mana māsa. Es apkaunos nezin kāpēc un noduru galvu, tad noņemu bruņu-cepuri un paskatos uz augšu. Kā tad, tā ir mana vecākā masa.

— Paul, —viņa iekliedzas, — Paul!

Es pametu ar galvu, mugursoma atsitas pret margām, un šautene kļūst smaga kā svins. Viņa atrauj kādas durvis un sauc: — Māt, māt, Pauls ir ieradies!

Es nespēju vairs paspert ne soli. Māt, māt, Pauls ir ieradies.

Es atspiežos pret sienu un cieši turu savu bruņucepuri un šauteni. Es turu tās, cik vien cieši spēdams, bet netieku uz priekšu ne soli, trepju aprises izplūst, šautenes laide atsitas man pret kāju, un es nikni sakožu zobus, bet itin neko neiespēju pret to vienu vārdu, ko sauca mana māsa, neiespēju itin neko un nomokos, ar varu pats sevi spiezdams iesmieties un kaut ko bilst, un nevaru izdabūt pār lūpām ne skaņas, un tā es stāvu uz trepēm — nelaimīgs, bezpalīdzīgs, krampjaini sasprindzis un valdos, kā vien mācēdams, un asaras rit man pār vaigiem.

Atgriežas māsa un jautā: — Kas tev kait?

Es saņemos un, ķeroties kājām, uzkāpju trepju priekštelpā, Šauteni es atslienu kaktā, mugursomu novietoju sienmalā un tai virsu uzlieku bruņucepuri. Noņemu ari jostu līdz ar visu uzkabi. Tad es sirdīgi saku: — Dod taču beidzot šurp kādu kabatdrānu!

Izņēmusi no skapja, viņa sniedz man kabatas lakatiņu, un es noslauku seju. Virs manis pie sienas karājas stikla kaste ar raibiem tauriņiem, kurus kādreiz bērnībā- ķēru.

Pēkšņi sadzirdu mātes balsi. Tā nāk no guļamistabas.

Vai viņa jau apgūlusies? — es jautāju māsai. .

Viņa ir slima, — atbild māsa.

Es Ieeju guļamistabā, sniedzu mātei roku un saku; cik vien mierīgi spēdams: — Te nu es esmu, māt.

Viņa guļ nekustīgi. Istabā jau ir patumšs. Brīdi klusējusi, viņa bailīgi jautā, un es jūtu viņas pētošo skatienu: Vai tu esi ievainots?

Nē, man piešķīra atvaļinājumu.

Māte ir ļoti bāla. Es baidos iedegt gaismu.

— Tā nu es guļu un raudu, — viņa saka, — lai gan būtu jāpriecājas.

— Māt, vai tu esi slima? — es jautāju.

— Šodien es drusku piecelšos, — viņa saka un pagriežas pret māsu, kura ik pa brīdim aizmetas uz virtuvi, baidīdamās, ka piedegs ēdiens, — Attaisi burku ar brūkleņu ievārījumu..» Tas taču tev garšo, — viņa atkal pie​vēršas man.

— Jā, māt, brūklenes sen nav ēstas.

— It kā mēs būtu jutušas, ka tu atbrauksi! — smiedamās saka māsa. — Akurāt tavs mīļākais ēdiens, kartupeļu pankūkas, un vēl ar brūkleņu ievārījumu.

Ir jau arī sestdiena, — es atbildu.

Apsēdies pie manis, — saka māte.

Viņa uzlūko mani. Viņas rokas, salīdzinot ar manām, ir slimīgi bālas un izdilušas. Mēs pārmijam tikai pa retam vārdam, un klusībā es esmu mātei pateicīgs, ka viņa neizprašņā mani. Ko lai es viņai teiktu.

Labāk jau nevar būt, es esmu izkūlies ar veselu ādu un sēžu viņai blakus. Un virtuvē rosās mana māsa, gatavo vakariņas un dungo kādu motīvu.

— Mīļo puisīti manu, — klusi saka māte.

Mūsu ģimenē īpaša maiguma izrādīšana nekad nav bijusi cieņā, tas nav ierasts nabago ļaužu vidū, kam daudz jāstrādā un daudz rūpju. Mums tas arī šķiet lieki, mēs nemēdzam runāt par lietām, kas tāpat labi zināmas. Ja māte nosauc mani par «mīļo puisīti», tas izsaka vairāk nekā paši vētrainākie mīlestības apliecinājumi. Es skaidri zinu, ka brūkleņu ievārījums mēnešiem ilgi nav likts galdā, ka māte glabājusi to tieši man, tāpat kā jau apziedējušo kēksu, ar kuru viņa mani cienā. Par kēksu viņai droši vien jāpateicas laimīgai nejaušībai, un viņa pietaupījusi to man.

Es sēžu pie viņas gultas, un aiz loga viesnīcas dārzā ielas pretējā pusē zeltaini brūnas liesmo kastaņas. Es elpoju mierīgi un dziļi un saku sev: «Mājās, tu esi mājās.» Bet zināma nedrošība nepamet mani, es vēl neesmu iejuties. Te ir mana māte un māsa, un kaste ar tauriņiem, un sarkankoka klavieres, taču es vēl neesmu īsti šeit. Starp mani un mājām atlicis kāds solis, kas vēl tikai sperams, kāds plīvurs, kas jāsarauj. Tādēļ es ieeju priekš namā, atnesu pie mātes gultas savu mugursomu un izsaiņoju visu, ko esmu atvedis: veselu siera rituli, ko man pagādāja. Kats, divus armijas maizes klaipus, trīsceturtdaļmārciņas sviesta, divas aknu pastētes bundžiņas, mār​ciņu kausētu tauku un kulīti rīsu.

Tas jums droši vien noderēs.

Viņa apstiprinot pamāj ar galvu.

Te, liekas, ar pārtiku pagrūti? — es jautāju.

Jā, pagrūti gan. Vai frontē jūs esat paēduši?

Es pasmaidu un norādu uz atvesto proviantu, Ne jau nu katru dienu tik labi, bet iztikt visumā var. Erna aiznes produktus. Māte pēkšņi cieši satver manu roku un nedroši jautā: — Vai tev tur frontē bija ļoti grūti, Paul?

Māt, ko lai es tev atbildu? Nemūžam tev to nesaprast Un tu arī nemūžam nedrīksti to saprast. Vai man

bija grūti, tu jautā.,. Ai, māmulīt.., Es purinu galvu un saku: Nē, māt, ne pārāk. Mēs tur esam daudzi kopā, un tad jau tik grūti neliekas.

Jā, bet nesen šeit bija Heinrihs Brēdemeters, un viņš stāstīja, ka frontē tagad esot tīrās šausmas — tās gāzes un viss kas cits.

Tā ir mana māte, kas to saka. Viņa saka: tās gāzes un viss kas cits. Viņa nezina, ko viņa runā, viņa gluži vienkārši baiļojas par mani. Vai pastāstīt viņai, ka mēs reiz uzgājām trīs ienaidnieka tranšejas, pilnas ar kareivjiem, kas gulēja nekustīgi, it kā visus reizē būtu ķērusi trieka?

Uz brustvēriem, blindāžās — vienalga, lai kur šie kareivji bija atradušies, — viņi stāvēja vai gulēja ar zilām sejām, noslāpuši, beigti.

— Ak māt, ko tik visu nemelš, — es atbildu, — tas Brēdemeiers tik stāsta tāpat vien. Tu taču redzi, esmu sveiks un vesels un pat izkrities neesmu.

Mātes raizīgā baiļošanās palīdz man atgūt mieru. Runādamies un atbildēdams uz viņas jautājumiem, es jau uzdrīkstos paieties istabā šurpu turpu, nebažīdamies, ka tikai pēkšņi nav jāatbalstās pret sienu, tāpēc ka ceļgali sāk ļodzīties un pamati zūd zem kājām.

Māte grib celties, es tikmēr ieeju virtuvē pie māsas.

— Kas viņai kait? — es jautāju. Māsa parausta plecus.

— Viņa tā guļ jau vairākus mēnešus, tikai aizliedza mums par to tev rakstīt. Pie viņas bijuši vairāki ārsti. Viens teica, tas laikam tomēr esot vēzis.

Es dodos uz apriņķa komandantūru piereģistrēties. Lēnām klīstu pa ielām. Reizēm kāds uzrunā mani.

Es ap​stājos tikai uz mirkli, jo man netīkas tik daudz runāt.

Atpakaļceļā, jau pabijis kazarmās, es dzirdu skaļu uz-brēcienu. Es atskatos, domās nogrimis, un ieraugu kādu majoru. Viņš uzkliedz man: — Vai sveicināt nemākat?

— Atvainojiet, majora kungs, — es apjucis saku, — es neredzēju jūs.

Viņš kliedz vēl skaļāk: — Pat jēdzīgi izteikties esat aizmirsis?

Man tā vien gribas gāzt viņam pa ģīmi, tomēr es savaldos, jo tad viss atvaļinājums būs vējā. Es pieņemu pamatstāju un saku: — Es neredzēju majora kungu.

— Tad esiet tik laipns un turpmāk turiet acis vaļā! — viņš auro. — Kā jūs sauc?

Es raportēju.

Viņa tuklā, sasārtusī seja vēl arvien pauž sašutumu. — Pulks?

Es ziņoju, ka to prasa reglaments. Viņam vel nav gana.

— Kur dislocēts?

Bet nu man pietiek un es saku: Starp Langemarku un Biksšūtu.

Kā tas saprotams? — viņš mazliet apjucis jautā.

Es paskaidroju, ka pirms stundas esmu ieradies atvaļinājumā, un nodomāju, ka nu viņš aizvāksies.

Bet es maldos. Viņš, gluži otrādi, kļūst vēl negantāks.

— Tas jums patiktu gan, ko, ieviest šeit frontes paradumus? Nekas nebūs! Šeit, paldies dievam, valda kārtība!

Viņš komandē: — Divdesmit soļus atpakaļ — soļos, marši Es vai plīstu aiz dusmām. Bet līdzams te nav nekas, viņš, ja vien viņam sagribas, var likt saņemt mani uz vietas ciet. Es cērtos apkārt, paeju uz priekšu noteikto soļu skaitu, apsviežos un no jauna tuvojos viņam, sešu soju atstatumā braši celdams roku pie cepures, un no​laižu to tikai sešus soļus aiz viņa.

Viņš piesauc mani atkal klāt un žēlīgi pavēsta, ka šoreiz vēl nesodīs mani. Es, sasitis papēžus,

pateicos.

— Varat iet! — viņš noskalda.

Es pagriežos pēc Visiem noteikumiem un dodos prom.

Vakars ir izmaitāts. Es eju taisnā ceļā uz mājām un pārnācis metu formas tērpu kaktā, — to es tik un tā būtu darījis. Tad sameklēju skapī savu uzvalku.

Es jūtos tajā pavisam neierasti. Turklāt tas man kļuvis par īsu un šauru, armijā es esmu audzis. Es netieku vairs galā ar apkaklīti un kaklasaiti. Beigu beigās māsa sasien man mezglu. Cik viegls ir tāds uzvalks, — es jū​tos tā, it kā būtu vienas apakšbiksēs un kreklā.

Es aplūkoju sevi spogulī. Tas ir savāds skats. Izbrīnīti man pretī veras nedaudz izstīdzējis, saulē iededzis puisis iesvētāmā gados.

Māte priecājas, ieraudzījusi mani privātās drānās, — tajās es liekos viņai tuvāks. Tēvam turpretī patiktu labāk, ja es valkātu uniformu, viņam ļoti kārojas apciemot kopā ar mani paziņas.

Bet es atsakos nēsāt formas tērpu.

Man tīkas pasēdēt vienam klusā nostūrī, piemēram, zem kastaņām viesnīcas dārziņā pāri ielai, blakus bumbotavai. No kokiem raisās pa retai lapai un krīt uz galdiņa vai man pie kājām. Man priekšā ir alus glāze, armijā pierod dzert. Glāze ir tikai pusē, man vēl atlicis dažs vēss un spirdzinošs malks, un, ja man gribēsies, es varu pasūtīt vēl otru un trešo glāzi. Nav nedz ierindas pārbaužu, nedz -viesuļuguns; bumbotavā rotaļājas viesnīcnieka bērni, un viņa suns uzlicis man purnu uz ceļiem. Debesis ir zilas, cauri lapotnei redzams Margarētas baznīcas zaļais tornis.

Te ir labi, man patīk tā pasēdēt. Tikai ar cilvēkiem es netieku galā, Māte vienīgā necenšas mani izjautāt. Pat ar tēvu man ir pagrūti. Viņš vēlas, lai es stāstu par fronti, viņa jautājumi man liekas aizkustinoši naivi, arī ar viņu vairs neizdodas atrast kopīgu valodu. Viņš mīļu prātu klausītos arvien jaunus kara piedzīvojumus. Es saprotu, viņš nezina, ka tie nav izstāstāmi; tiesa, viņam par prieku es to darītu, ja man sevis paša dēļ tas neliktos bīstami; es baidos, ka, ietērpts vārdos, viss pieredzētais atdzīvosies un vairs nebūs aizmirstams. Ko mēs iesāksim, guvuši pilnīgu skaidrību par to, kas notiek frontē?

Es mēģinu izlaipoties ar nostāstiem par jocīgiem atgadījumiem. Bet viņš jautā, vai es arī esmu piedalījies tuvcīņa. Es atbildu, ka neesmu, un piecēlies eju pastaigāties.Taču tā nav izeja. Izdzirdīs tramvaja džerkstoņu, es katru reizi salecos, jo tā man izklausās pēc lidojošas granātas kauciena, un tad kāds negaidīti uzsit man uz pleca. Tas ir mans vācu valodas skolotājs, viņš uzplijas man ar parastajiem jautājumiem: — Nu, kā jums tur frontē sviežas? Šausmīgi, šausmīgi, vai ne? Jā, tas ir briesmīgi, bet mums jāiztur!

Jums, kā man gadījies dzirdēt, vismaz ēdamā tur netrūkst. Jūs labi izskatāties, Paul, jūs esat kļuvis plecīgāks. Šeit ar iztiku, protams, ir sliktāk, — kā gan citādi, tas taču pats par sevi saprotams: viss labākais pienākas mūsu karavīriem!

Viņš aizvelk mani pie sava galdiņa. Uzņemšana ir lie​liska. Kāds direktors spiež man roku un saka: — A, jūs nākat no frontes? Kāds gars tur valda? Tei​cams, teicams, vai ne?

Es atbildu, ka visi noilgojušies pēc mājām. Viņš dārdoši smejas.

— Domāju gan! Bet vispirms jums jāpieklapē tie francūži. Vai smēķējat? Lūdzu, te būs. Viesmīli, atnesiet mūsu jaunajam karotājam vienu alu!

Diemžēl es esmu paņēmis cigāru, tāpēc man jāpaliek. Viņi visi vai kūst aiz labvēlības, nav vārdam vietas. Un tomēr es piktojos un kūpinu cigāru, cik ātri vien varēdams. Lai nesēdētu gluži dīkā, vienā rāvienā iztukšoju glāzi. Tūlīt kāds pasūta otru; šie ļaudis zina, kas pienākas kareivim. Viņi pārspriež, kādas platības būtu anektējamas. Pats negausīgākais ir direktors ar tērauda pulksten ķēdi, viņš pieprasa visu Beļģiju, Francijas ogļu ieguves rajonu, plašas Krievijas teritorijas. Viņš izklāsta jo sīki, kādēļ tas viss mums vajadzīgs, un tik nelokāmi aizstāv savu viedokli, ka pārējie galu galā piekāpjas. Tad viņš ņemas skaidrot, kur mums Francijā jāpārrauj fronte, un pastarpām pamāca arī mani:

— Pielieciet taču reiz punktu tam nebeidzamajam pozīciju karam! Iztrieciet tos zeļļus no viņu ierakumiem, lai vienreiz ir miers!

Es iebilstu, ka, pēc mūsu domām, pārraut fronti nav iespējams. Tiem tur viņā pusē ir neizsmeļamas rezerves. Bez tam karš izrādījies drusku citāds, nekā viens otrs to bija iztēlojies.

Viņš ne bez pārākuma apziņas noraida manus iebildumus un aizrāda, ka es no tā visa nekā nesaprotot.

— Protams, no viena cilvēka viedokļa... Bet jāpārredz visa situācija. Un par to jūs nevarat spriest.

Jūs redzat tikai savu mazo frontes iecirkni, un tāpēc plašāka pārskata jums nav. Jūs izpildāt savu pienākumu, liekat dzīvību uz spēles — gods un slava jums, katrs fronti nieks pelnījis dzelzs krustu, bet, galvenais, jāpārrauj Flandrija fronte un, dodot triecienu pēc trieciena, virzoties no ziemeļiem uz dienvidiem, jāsagrauj pretinieks.

Viņš nosprauslājas un izslauka bārdu.

— Pilnīgi jāsatriec visā frontē no ziemeļiem līdz dien​vidiem un tad jāieņem Parīze.

Es labprāt pavaicātu viņam, kā viņš to stādās priekšā, un izmetu trešo glāzi. Viņš nekavējoties pasūta vēl.

Bet es pieceļos. Viņš iebāž man kabatā pāris cigāru un atvadām draudzīgi uzsit uz pleca.

— Visu labu! Cerams, mēs drīz dzirdēsim par jums kaut ko kapitālu.

Savu atvaļinājumu es biju iztēlojies citādāku. Pērn viss tiešām arī bija citādi. Acīmredzot es pats pa šo laiku esmu izmainījies. Tagadni no pagātnes šķir dziļa plaisa. Toreiz es vēl īsti nezināju, kas ir karš, mēs atradāmies samērā klusos frontes sektoros. Tagad es jūtu, ka, pašam nemanot, esmu paguris. Es vairs neizprotu šo te dzīvi, tā man kļuvusi sveša. Vieni iztaujā mani, otri nevaicā neko un, skaidri redzams, lepojas ar to; bieži vien viņi pat klaji pasaka, sataisījuši saprotošu seju, ka par to taču nevarot runāt. Viņi iedomājas, ka saprot visu.

Vislabāk es jūtos vienatnē, tad neviens netraucē mani domāt. Visas viņu runas taču grozās ap vienu un to pašu: cik labi vai slikti kuram klājas; vieniem viss liekas tā, citiem atkal otrādi, un ātri vien katrs pievēršas jautājumiem, kas nodarbina viņu pašu. Agrāk es droši vien neatšķīros no šiem ļaudīm, bet tagad vairs nespēju iejusties viņu dzīvē.

Viņu pļāpas garlaiko mani. Viņu rūpes, ieceres, vēlmes man nav izprotamas. Reizēm, sēdēdams ar kādu no viņiem viesnīcas dārziņā, es mēģinu ieskaidrot sarunas biedram, ka būtībā ar to pietiek — pasēdēt kopā un klusēt. Viņi saprot mani, piekrīt man, apgalvo, ka izjūt to pašu, bet tikai arēji, tikai vārdos, jo izjūt to tikai pa pusei, domās viņi kavējas kaut kur citur, viņu uzmanība ir dalīta, neviens neizjūt to ar visu savu esību; es jau arī pats nezinu, kā lai izsaka to, ko jūtu.Vērojot viņus mājas dzīvē, iestādēs, tiešajā darbā, mani pārņem vēlēšanas rosīties līdzi un aizmirst karu; taču vienlaikus tāda dzīve mani atbaida, šķiet man par šauru, lai veltītu tai mūžu; man gribas to sagraut — kā tas viss iespējams, ja frontē šo pašu brīdi pār šāviņu izrautām bedrēm šņākdamas lido šķembas un uzšaujas signālraķetes, uz izklātas teltenes pa zemi velk ievainotos un mani biedri sarāvušies tup ierakumos!.., Šeit, aizmugurē, cilvēki ir pavisam citādi, tie ir ļaudis, kurus es lāgā neizprotu, apskaužu un nicinu. No prāta man neiziet Kats un Alberts, un Millers, un Tjādens, — ko viņi patlaban dara? Varbūt sēž visi kopā kantīnē, varbūt peld pāri kanālam — drīz viņi atkal dosies uz priekšējām līnijām.

Manā istabā aiz galda ir brūns ādas dīvāns. Es ap​sēžos.

Pie sienām ir piespraudīti attēli, tos es mēdzu izgriezt no žurnāliem. Pastarpām kāda pastkarte vai kāds zīmē​jums, kas man paticis. Stūrī — dzelzs krāsniņa. Pie pre​tējās sienas — plaukts ar grāmatām. Šajā istabā es dzīvoju, pirms kļuvu par kareivi. Grāmatas es iegādājos pakāpeniski par naudu, ko nopelnīju, pasniegdams stundas. Daudzas lietotas — no antikvariāta, piemēram, klasiķu izdevumus; viens sējums maksāja marku un divdesmit feniņus; tiem ir zili audekla vāki. Es pirku uzreiz visus viena klasiķa darbus, lai nekas nepaliktu neizlasīts, jo šaubījos, vai izlašu sastādītāji allaž izraugās pašus labākos.

Tāpēc es pirku tikai «kopotus rakstus». Godbijīgi un centīgi es izlasīju itin visu, lai gan parasti tie

neatbilda manai gaumei. Jo labāk toties man patika citas — mūsdienīgas grāmatas, kuras, protams, bija nesalīdzināmi dārgākas. Dažas nebija iegūtas īsti godīgā ceļā, es biju tās patapinājis un neatdevu, jo nespēju no tām šķirties.

Vienu plauktu aizņem mācību grāmatas. Tās nav īpaši saudzētas, daudzas ir lasot nodriskātas, vienai otrai pat izplēstas atsevišķas lapas — labi zināms, kādam nolūkam. Apakšējā plauktā kaudzīte burtnīcu, dažādu papīru, vēstuļu, zīmējumu un spalvas vingrinājumu.

Es mēģinu iejusties savā todienu pasaulē. Bijušais vēl ir šepat, es jūtu to skaidri, tas patveries šajās sienās. Manas rokas atdusas uz dīvāna atzveltnes; es iegrozos ērtāk, pievelku arī kājas, un tā nu jūtos pavisam omulīgi dīvāna stūrī, vecās mēbeles skavās. Mazais logs ir vaļā, tajā redzama man tik labi zināmā ainava ar augsto baznīcas torni ielas viņā galā. Vāzē uz galda ir daži ziedi. Turpat blakus spalvaskāti, zīmuļi, kāda gliemežnīca, kura man noderēja par presi, tintnīca — šeit nekas nav izmai​nījies.

Un viss būs savā vietā arī tad, kad es, karam beidzoties, pārnākšu, ja man uzsmaidīs laime. Tieši tāpat kā šodien es sēdēšu te un aplūkošu savu istabu, un kaut ko gaidīšu.

Es esmu satraukts; man jānomierinās, jo uzbudinājums liedz koncentrēties. Es vēlos atkal izjust to pašu kluso aizrautību, tās pašas kvēlās, nenoteiktās ilgas, kas pārņēma mani toreiz, cilājot grāmatas. Lai alku viesuļi, ko sacēla manī šai plauktā sarindoto sējumu krāsainās muguriņas, atkal sagrābj mani, lai noveļ smago, nekustīgo svina bļuķi, kas uzgūlis man, liek mosties nākotnes gaidām, domu pasaules spārnotajai līksmei; man jāatgūst tas, kas man atņemts, — manas jaunības spars.

Es sēžu un gaidu.

Man iešaujas prātā, ka vēl neesmu bijis pie Kemmeriha mātes; jāapciemo arī Mitelštets, viņam jābūt kazarmās. Es paveros logā: aiz saules apmirdzētās ielas paceļas dzidrā dūmakā tītu pakalnu rinda, atmiņā ataust gaiša rudens diena, es sēžu pie ugunskura un kopā ar Katu un Albertu ēdu pelnos ceptus kartupeļus.

Bet ne jau par to es vēlos domāt un aizgainu šo viedu. Es vēlos, lai runāt sāk istaba, lai tā apņem un iejūsmina mani, es vēlos sajust, ka mana vieta ir šeit, un dzirdēt tās balsi, lai, atgriezies frontē, zinātu: karš nogrims aizmirstībā, līksmas atgriešanās viļņa aprakts, tas paies, mūs neaizlauzis, tā varai bijusi pakļauta tikai miesa, nevis dvēsele.

Cits pie cita plauktā stāv sējumi. Muguriņas man vēl ir labi zināmas, es atceros, kā šos sējumus tiku kārtojis. Ar skatienu es lūdzu savas grāmatas jel uzrunājiet mani, pieņemiet mani, jel pieņem mani tu, mana agrākā dzīve, tu, bezrūpīgā un skaistā, — jel ņem mani savā paspārnē!

Es gaidu, gaidu...

Gar acīm slīd pagātnes ainas — tās netop par tiešamību, tās ir tikai ēnas, tikai atmiņas. Velti, viss velti. Mans nemiers augtin aug.

Baisma svešatnības sajūta pēkšņi mostas manī. Es nerodu ceļu atpakaļ, es esmu izstumts; nelīdz lūgšanās, nelīdz visa cenšanās — nekas nemostas manī, vienaldzīgs un noskumis es sēžu te kā notiesātais, un pagātne novēršas no manis. Bet vienlaikus es arī baidos pārāk neatlaidīgi piesaukt bijušo, tāpēc ka nezinu, kas viss tad var notikt. Es esmu kareivis, no tā es nedrīkstu atkāpties.

Es gurdi pieceļos un vēlreiz paveros logā. Tad paņemu kādu grāmatu un šķirstu to, it kā taisītos lasīt.

Bet pēc brīža es nolieku šo grāmatu atpakaļ plauktā un paņemu rokā otru. Tajā ir rindas, ko pasvītrojusi mana roka. Es meklēju, šķirstu grāmatas, veru tās citu pēc citas. Man blakus jau sakrājusies vesela kaudze. Tai līdzās krājas otra, straujāk cilāta, — atsevišķas lapas, burtnīcas, vēs​tules.

Klusēdams es stāvu bijušā priekšā. Kā pie tiesas. Cerības zaudējis.Vārdi, vārdi, tikai vārdi. Mani tie neaizsniedz. Nesteigdamies es novietoju grāmatas atpakaļ plauktā. Kas bijis, tas izbijis. Klusām es atstāju istabu.Bet vēl es nepadodos. Savas istabas slieksni es gan vairs nepārkāpju, toties mierinu sevi ar domu, ka dažas atvaļinājuma dienas vēl neizšķir visu. Vēlāk, pēc kara, maņā rīcībā būs gadi, lai no jauna iejustos bijušā dzīvē. Simbrīžames apciemoju Mitelštetu kazarmās, un mēs pasēžam kopa viņa istabā, gaisotnē, kuru es neciešu ne acu galā, bet kura man ir ierasta.

Mitelštets pavēsta man jaunumu. Padzirdīs to, es atdzīvojos. Viņš pastāsta, ka zemessargos iesaukts

Kantoreks.

— Stādies priekšā, — viņš saka, sniegdams man smaržīgu cigāru, — es ierodos šeit tiešā ceļā no lazaretes un uzreiz saskrienos ar viņu. Viņš stiepj man pretī savu ķepu un pamparē: «Skat, Mitelštets, kā tad labi klājas?» Es nopētu viņu, acis iepletis, un atbildu: «Landšturmist Kantorek, šņabis paliek šņabis, bet dienests par sevi, tas jums būtu jāzina labāk nekā man! Ieņemiet pamatstāju, kad runājat ar priekšniecību!» Tev vajadzēja redzēt viņa seju! Kaut kas vidējs starp skābu gurķi un nesprāgušu granātu!

Apjucis viņš mēģināja vēlreiz pieglaimoties. Tad es mazliet pacēlu balsi. Viņš nekavējoties laida darba smago artilēriju, konfidenciāli apvaicādamies: «Vai man aizlikt kādu vārdu, lai jums atļauj eksternata nokārtot gala pārbaudījumus?» Saproti, viņš gribēja man atgādināt, ka mēs vēl tiksimies. Te nu mani sagrāba dusmas, un es savukārt atgādināju viņam šo to citu. «Landšturmist Kantorek, pirms diviem gadiem jūs pielauzāt mūs brīvprātīgi doties uz apriņķa komandantūru — kopā ar citiem arī Jozefu Bērnu, kurš patiesībā nevēlējās nākt līdzi. Viņš krita trīs mēnešus agrāk, nekā viņu būtu iesaukuši. Būtu jūs licis viņu mierā, viņš gaidītu iesaukumu. Un tagad: varat ieti Mēs vēl tiksimies.» Man nebija grūti panākt, lai mani piekomandē viņa rotai. Pirmām kārtām es aizvedu viņu pie mantziņa un attiecīgi ietērpu. Tūlīt tu dabūsi viņu redzēt.

Mēs izejam pagalmā. Rota jau ir nostādīta. Mitelštets komandē: — Brīvi!

Sākas pārbaude. Ieraudzījis Kantoreku, es tik tikko valdos no smiekliem. Mugurā viņam ir tāda kā formas šēze, tā nokarājas līdz ceļgaliem, zilais audums ir krietni vien izbalējis, uz muguras un elkoņiem uzšūti lieli, tumši ielāpi. Mundieris acīmredzot bijis domāts īstam milzim. Jo īsākas toties ir melnās, nonēsātās bikses-; tās sniedzas tikai līdz puslielam. Varen plati turpretī ir apavi, aizvēsturiska piegriezuma šekteņi, cieti ka krams, ar uzliektiem purngaliem, turklāt sānos šņorējami. Daudz par mazu savukārt ir cepure — nožēlojama, drausmīgi nosmulēta mice. Kopiespaids ir bezgala komisks.

Nonācis" pie viņa, Mitelštets apstājas.

— Landšturmist Kantorek, vai tā spodrina pogas? Jūs, liekas, nekad to neapgūsiet. Neapmierinoši, Kantorek, neapmierinoši!

Klusībā es rēcu aiz sajūsmas. Tieši tā Kantoreks skolā strostēja Mitelštetu, un arī intonācija bija tāda pati: «Ne​apmierinoši, Mitelštet, neapmierinoši!»

Mitelštets nosodoši turpina: — Paskatieties uz Betheru, tas ir priekšzīmīgs kareivis, mācieties no viņa!

Es neticu pats savām acīm, Bethers arī Ir šeit — Bethers, mūsu skolas šveicars, Un viņš esot' priekšzīmīgs kareivis! Kantoreks uzmet man tik sirdīgu skatienu, it kā gribētu mani dzīvu aprīt. Bet es nevainīgi blenžu viņam tieši ģīmī, it kā mēs redzētu viens otru pirmo reizi. Šajā micē un uniformā viņš nudien izskatās pēc ķēma. Un no šitāda te mums kādreiz bija nāves bailes, līdzko tas svinīgi kāpa katedrā un, piedūris žurnālā zīmuli tam vai citam uzvārdam, lika "noskaitīt franču nekārtnos verbus, ar kuriem vēlāk Francijā: tik un tā nekas nebija iesakāms! Kopš tā laika nav apritējuši ne pilni divi gadi, no tagad mušu priekšā pazemīgā pozā, izriezis elkoņus kā poda osas, pēkšņi zaudējis visu savu varu, stāv lahdšturmists Kantoreks — smieklīgs, nekam nederīgs kareivis ar slikti nospodrinātām mundiera pogām. Es nekādi vairs nespēju iztēloties viņu, draudīgi sēdošu uz katedras, un tik tiešām esmu neizpratnē, kas notiktu, ja šis ļurbas-biksis man, kaujās rūdītam karavīram, atkal drīkstētu teikt: «Beimer, nosauciet darbības vārda aller1(iet, doties (fr.)) Imparfait2(imperfekts (fr.)) formu!».

Iesākumam Mitelštets liek apgūt izvēršanos ķēdē. Kantoreku viņš vēlīgi ieceļ par grupas komandieri. Šai pavēlei ir īpašs nolūks; Proti, izvēršoties ķēdē, grupas komandierim vienmēr jābūt divdesmit soļus grupai priekšā. Atskanot komandai: «Apkārt griez-ties!», ķēde tikai apgriežas, toties komandierim, kurš pēkšņi atrodas divdesmit soļus aiz grupas, auļiem jāmetas tai cauri uz priekšu, lai atkal būtu divdesmit solus grupai priekšā. Viņam tātad katru reizi jāveic soļus četrdesmit, turklāt skriešus — marš, marš! Līdzko viņš ieņēmis savu vietu, no jauna tiek dota komanda: «Apkārt griez-ties!», un viņam atkal

jānovico četrdesmit soļi — tikai pretējā virzienā. Tādējādi grupa pēc katras komandas izdara kārtējo pa» griezienu un mierīgi sper dažus soļus, turpretī komandieris nobizoļas kā lopiņš, kam dundurs astē. Tā. ir tikai viena no pārbaudītajām Himmelštosa metodēm.

Neko citu Kantoreks no Mitelšteta sagaidīt nevar, jo reiz iegriezis viņam, atstādams otru gadu tai pašā klasē, un Mitelštets būtu nelga, ja pirms" atgriešanās frontē neizmantotu izdevību atkosties. Varbūt pati nāve vairs ne​liksies tik rūgta, atceroties, ka armijā pavērusies šāda atriebības iespēja.

Tikmēr Kantoreks zibina šurpu-turpu kā izbaidīts meža kuilis. Pēc kāda laika Mitelštets -dod rīkojumu pārtraukt ķēdes apmācību un liek vingrināties tik svarīgajā līšanas mākslā. Uz ceļgaliem un elkoņiem, turēdams tarkšķi, kā to prasa reglaments, pagalma smiltīs mums garām aiz» peras Kantoreks.

Viņš smagi elš, un šī elšana skan mums ausīs kā mūzika.

Mitelštets uzmundrina landšturmistu Kantoreku, citē​dams virsskolotāja Kantoreka izteikumus: — Landšturmist Kantorek, mums ir tā laime dzīvot dižā laikmetā, tāpēc mums visiem krietni jāsaņemas un jāpacieš ari vienas otras grūtības.

Kantoreks izspļauj netīru šķēpeli, kas lienot patrāpījusies mutē, un svīzdams rāpo tālāk. Pieliecies Mitelštets izjusti aizrāda: — Sīkumos, landšturmist Kantorek, ne mirkli nezau​dēsim lieluma jūtas!

Man ir brīnums, ka Kantoreks aiz dusmām neplīst vai pušu, — it īpaši vingrošanas stundā, kura tagad sākas, Mitelštets atdarina viņu lieliski: Kantorekam pievelkoties, tas pietur viņu aiz bikšu dibena, lai zods braši pa slietos pāri šķērskokam, un neskopojas ar gudrām pamācībām. Tieši tāpat Kantoreks kādreiz izdarījās ar Mitelštetu, Tad sākas norīkojumu sadale.

— Kantorek un Bether — pēc maizes! Līdzi ņemt rokas ratiņus.

Dažas minūtes vēlāk šis pārītis dodas ceļā, stumdams ratiņus; Kantoreks nikni nodūris galvu, šveicars staro, ka ticis vieglā robā.

Maizes ceptuve atrodas gluži citā pusē. Viņiem tātad divreiz jādodas cauri visai pilsētai.

— To viņi nedara pirmo reizi, — smīnēdams bilst Mitelštets, — viens otrs ap šo laiku jau iziet uz ielas, lai pavērotu abus.

— Vareni, — es saku, — bet vai viņš nav sūdzējies?

— Kā nu ne! Rotas komandieris smējās kā kutināts, — kad es izstāstīju viņam visu. Skolmeistarus viņš necieš ne acu galā. Bez tam es lencu viņa meitu.

Kantoreks izgāzīs tevi eksāmenos.

Par to man nospļauties, — aukstasinīgi nosaka Mitelštets, — turklāt sūdzēšanās viņam neko nedeva, tāpēc ka es varēja pierādīt, ka parasti sūtu viņu vieglos norī​kojumos. .

— Vai tu pie izdevības patramdīsi viņu pa īstam?

— Neiešu jau smērēt rokas, — cēlsirdīgi atbild Mitelštets, juzdamies liels savā ādā.

Kas ir atvaļinājums? Novirze, pēc kuras viss kļūst vēl grūtāk panesams. Jau tagad priekam piejaucas atvadu rūgtums. Māte klusēdama vēro mani; es zinu, viņa skaita atlikušās dienas; katru rītu viņa ir skumja.

Atkal pagājusi diena. Manu mugursomu viņa ir noglabājusi, tā atgādina viņai, ka mums drīz jāšķiras.

Stundas rit ātri, ja cilvēks nokaujas ar domām. Es sapurinos un eju pavadīt māsu. Viņa dodas uz lopkautuvi pēc pāris mārciņām kaulu. Tā ir liela priekšrocība, un ļaudis jau rīta agrumā ieņem vietu rindā.

Dažs noģībst.

Mums neveicas. Pamīšus izstāvējušies stundas trīs, mēs pēkšņi redzam, ka rinda izklīst. Kaulu vairs nav.

Labi vēl, ka arī šeit saņemu savu kareivja devu. Daļu saņemtā atnesu mātei, un tā mēs visi tiekam pie kāda spē​cinošāka kumosa.

Ar katru dienu man kļūst smagāk ap sirdi un mana māte raugās arvien skumjāk. Palikušas tikai četras die​nas. Man jādodas pie Kemmeriha mātes.

Tas nav aprakstāms. Dreboša, šņukstoša sieva purina mani un kliedz man sejā: Kāpēc tu esi dzīvs, ja viņš ir miris! Viņa lej gaužas asaras un sauc: Kāpēc tur vispār ir tādi kā jūs, bērni.,, Viņa atslīgst krēslā un raud.

— Vai tu redzēji viņu? Kad tu vēl redzēji viņu? Kā viņš mira?

Es saku viņai, ka lode trāpīja viņam sirdī un viņš uz vietas bija beigts. Viņa neticīgi uzlūko mani un saka: , Tu melo. Es to zinu labāk. Es jutu, ka viņš mirdams mocījās. Dzirdēju viņa balsi, naktī jutu viņa bailes, — saki taisnību, es gribu zināt taisnību, man jāzina viss.

Nē, — es atbildu, — es biju turpat blakus. Viņš bija uz vietas beigts.

Viņa klusi lūdzas: — Saki man taisnību, tev tas jādara! Es zinu, tu gribi mani mierināt, bet vai tad tu neredzi, ka meli man sāp vairāk nekā patiesība? Es nespēju paciest šo neziņu, saki man, kā tas bija, lai cik tas briesmīgi.

Tā man tomēr būs vieglāk, nekā domājot nezin ko.

Nemūžam neteikšu viņai taisnību, drīzāk jau ļaušu, lai mani saplosa gabalos. Es jūtu viņai līdzi, bet vienlaikus viņa man liekas drusku pastulba. Lai taču viņa liekas mierā, Kemmerihs tik un tā ir beigts, — vienalga, vai viņa zina vai nezina, kā tas notika. Cilvēkam, kas redzējis krītam daudzus, grūti saprast, ka tik sāpīgi pārdzīvo viena kritušā nāvi. Tāpēc es mazliet nepacietīgi sakut — Viņš bija uz vietas beigts. Viņš nejuta it neko. Seja viņam bija pavisam mierīga.

Brīdi paklusējusi, viņa bikli jautā: Vai tu vari to apzvērēt?

Jā.

Pie visa, kas tev svēts?

Ak dievs, kas man vairs svēts! Mūsu dienās viss ātri zaudē nozīmi.

Jā, viņš bija uz vietas beigts.

Saki: lai es nepārnākti, ja tas nav tiesa!

— Lai es nepārnāku, ja viņš uz vietas nebija beigts,, Es esmu gatavs uzkraut sev jebkuru lāstu. Bet viņa, šķiet, ir noticējusi. Kādu bridi viņa šņukst un vaid. Lai es pastāstot, kā viss bijis, — un es saceru tik pārliecinošu pasaciņu, ka gandrīz vai pats tai noticu.

Atvadām viņa noskūpsta mani un uzdāvina man dēla bildīti. Kemmerihs uzņemts jaunkareivja formas tērpā pie apaļa galdiņa, kam baltas bērza zaru kājas. Fonā redzams meža ainavas gleznojums, uz galdiņa — alus kauss.

Pēdējais vakars mājās. Visi ir nerunīgi. Es agri dodos pie miera, ar abām rokām apņemu spilvenu un iespiežu tajā seju. Kas zina, vai jelkad vēl gulēšu pēļos!

Vēlu vakarā istabā ienāk māte. Viņa domā, ka es guļu, un es izliekos aizmidzis. Runāt, sēdēt nomodā kopā būtu pārāk grūti.

Viņa sēž pie manas gultas gandrīz līdz rītam, lai gan brīžiem lokās aiz sāpēm. Beidzot es vairs neizturu un no​tēloju, ka pamostos.

Ej gulēt, māt, tu vēl te saaukstēsies.

— Gulēt es varēšu pēc tam, — viņa saka. Es paslejos uz elkoņa.

— Man jau uzreiz uz fronti nav jādodas, māt. Veselu mēnesi es vēl būšu nometnē. Kādu svētdienu man varbūt izdosies jūs apciemot Viņa klusē, pēc tam čukstus jautā: — Vai tu ļoti baidies?

— Nē, māt.

— Es gribēju tev vēl teikt Piesargies no franču sievie​tēm. Viņas ir samaitātas.

Ak māt, māt! Tev es vēl arvien esmu bērns. Kāpēc es nevaru guldīt galvu tev klēpi un izraudāties?

Kāpēc man vienmēr jābūt stiprākam un savaldīgākam, es arī gribētu reiz raudāt un ļaut, lai mani mierina, es nudien vēl jūtos "kā bērns, skapī vēl karājas manas īsās zēna bikses, — tas taču bija pavisam nesen, kāpēc tas pagājis?

Es atbildu, cik vien mierīgi spēdams: Tur, kur mēs esam izvietoti, nav sieviešu, māt.

Un esi piesardzīgs tur, frontē. Paul.

Ak māt, māt! Kādēļ es neapskauju tevi un mēs nemirstam abi kopā? Kādi gan mēs esam likteņa pabērni!

Jā, māt, es piesargāšos.

Es katru dienu lūgšu par tevi dievu, Paul.

Ak māt, māt! Nāc, celsimies abi un iesim atpakaļ cauri gadiem, līdz mums vairs nespiedīs plecus viss šis posts, — atpakaļ dienās, kurās bijām vieni, māt!

Varbūt tev izdodas iekārtoties kādā vietā, kur nav tik bīstami.

Jā, māt, varbūt es tieku virtuvē, — tas gan var ga​dīties.

Neatsakies — lai citi runā, cik viņiem tīk.

Tas man vienalga, māt.

Viņa nopūšas. Tumsā vāri balto viņas seja.

— Ej nu pagūli, māt.

Viņa neatbild. Es pieceļos un aplieku viņai savu segu ap pleciem. Māte atspiežas pret manu roku, viņa cieš sāpes. Es aizvedu viņu uz guļamistabu. Brīdi es pasēžu pie viņas.

— Tev jāārstējas, māt, lai, man pārnākot, tu atkal būtu vesela.— Jā, jā, mans bērns.

— Un nesūtiet man neko, māt. Mums frontē pietiek ko ēst. Produkti vajadzīgi jums pašiem.

Cik sakritusies viņa izskatās, kad atlaižas gultā, — viņa, kura mīl mani vairāk par visu pasaulē! Man jau taisoties iet, viņa skubīgi saka:— Es pagādāju tev pāri apakšbikšu. No labas vilnas. Tajās tev nesals.

Neaizmirsti paņemt tās līdzi.

Ak māt, es zinu, ko tas tev ir maksājis, — kā tu esi noskrējusies un izstāvējusies rindās, un ubagojusies, lai dabūtu šo pāri apakšbikšu. Ak māt, māt, vai tas maz aptverams, ka man jāpamet tevi, es taču piederu tev vienīgajai un nevienam citam. Vēl es sēžu šeit, un tu dusi man blakus, mums būtu tik daudz kas sakāms, bet izteikts ne​tiks nekas.

Labu nakti, māt.

Labu nakti, mans bērns.

Istabā ir tumšs. Es dzirdu mātes smago elpu, Tikšķ pulkstenis. Arā sacēlies vējš. Aiz loga šalc kastaņas.

Priekšnamā es paklupu pār mugursomu, kas sakravāta jau nolikta tur, jo rīta agruma man jādodas ceļā.

Es iekožos ar zobiem spilvenā, krampjaini ieķēros gultas galvgaļa stieņos, Nemūžam man nevajadzēja braukt šurp. Tur frontē es biju kļuvis vienaldzīgs pret visu, biju atmetis visas cerības, — tāds es nekad vairs nevarēšu būt. Es biju karavīrs, tagad mani plosa sāpes par sevi, par māti, par visu šo bezcerību, kurai gals nav saskatāms.

Nemūžam man nevajadzēja doties atvaļinājumā.

VIII Mācību nometne tīreļa malā man vēl ir labi zināma. Te Himmelštoss reiz tramdīja Tjādenu. Tiesa, pazīstamu tik​pat kā nav; kā jau parasti, viss ir izmainījies. Tikai da​žas sejas šķiet redzētas.

Dienesta uzdevumus es veicu mehāniski. Vakarus pavadu karavīru klubā; tur izlikti žurnāli, bet tos es nelasu; toties tur ir klavieres, un tās es spēlēju labprāt. Apkalpo divas meičas, viena ir gluži jauniņa.Nometnei apkārt ir augsts stiepļu žogs. Atgriežoties pavēlāk no kluba, jāuzrāda caurlaide.

Kareivji, kas ir drau​gos ar posteni, protams, ielavās arī bez tās.

Rotas apmācības diendienā notiek tīrelī, ko apņem paegļu puduri un bērzu birztalas. Mācības kaulus nelauž, ja vien ar tām ir aprasts. Mēs te skrienam, te gulstamies, un no mūsu elpas trīs smilgas un tīreļa ziedi. Baltās smiltis, aplūkotas tik tuvu, ir tīras kā laboratorijā, tās sastāv no neskaitāmiem sīkiem kvarca graudiņiem. Tā vien gribas ierakt tajās rokas.

Bet skaistāki par visu citu tomēr ir meži ar bērzu audzēm pamalē. Tās nemitīgi maina krāsu. Stumbri nupat vēl mirdzēja koši balti un gaišzaļā lapotne zaigoja saulē kā zīds, bet jau nākamajā mirklī, liecoties vējpūtā zariem, lapotne gar malām ievizas sudrabaini un vēršas opāla zila, un to pašu brīdi, pāri slīdot mākoņa mestai ēnai, vietumis satumst gandrīz vai melna. Ēna rēgaini pārskrien pāri stumbriem, kas pēkšņi balto palsi, aizslīd pāri tīrelim un pagaist apvāršņa malā; tikmēr bērzi, tērpušies zeltaini sārtu lapu rotā, jau atkal liesmo kā svētku karogi baltos mastos.

Vērodams liego gaismas atspulgu un caurspīdīgo ēnu mainīgo rakstu, es mirkļiem aizmirstos tiktāl, ka lāgā vairs nedzirdu komandas, — juzdamies vientuļš, cilvēks vēro un iemīl dabu, Man šeit nav draugu, un es necenšos tuvoties citiem vairāk, nekā tas ir nepieciešami. Mēs vēl esam pasveši savā starpā, un mūsu tuvība aprobežojas ar kopīgām tērgām un acīti vai citām azarta spēlēm va​karos.

Blakus atrodas liela krievu karagūstekņu nometne. No mums tā nošķirta ar stiepļu žogu, bet gūstekņiem tomēr šad tad izdodas nokļūt pie mums. Lielākoties tie ir gara auguma bārdaini vīri — tik iebaidīti un tramīgi, ka atgādina nopērtus, pazemīgus sanbernārus.

Viņi ložņā ap mūsu barakām un rakņājas atkritumu mucās. Ej nu sazini, ko viņiem tur izdodas atrast.

Mūsu uzturs taču ir trūcīgs un nožēlojami slikts — bietes, sagrieztas sešās daļās, vārītas ūdenī, un nemazgāti burkāni; iepuvis kartupelis ir liels gardums, un pati labākā maltīte ir plāna rīsu zupa, kurā vajadzētu būt smalki sacirstām vēršgaļas cīpslām. Bet sacirstas tās tiek tik smalki, ka vispār nav atrodamas.Apēsts, dabiski, tiek itin viss. Ja kāds dažbrīd ir tik pārticis, ka var nestrēbt šo viru, tūlīt atrodas desmit citi, kas kāru muti notiesā viņa porciju. Izskalotas un atkritumu mucās salietas tiek vienīgi atliekas, kuras ar pavārnīcu nav pasmeļamas. Klāt nāk viena otra miza, sapelējusi garoza, visādas samazgas.

Un šīs netīrās, šķidrās duļķes vilina gūstekņus. Viņi badīgi izzvejo no sasmirdušajām mucām pēdējās paliekas un aiznes, paslēptas zem formas blūzes.

Mums liekas savādi tik tuvu vērot šos mūsu ienaidniekus. Viņu āriene dara mūs domīgus — gūstekņiem ir labsirdīgas zemnieku sejas: plata piere, plats deguns, plata mute, un mati ir biezi. Viņi būtu jāliek pie aršanas un pļaušanas, un ābolu novākšanas. Viņi izskatās vēl labsirdīgāki nekā mūsu Frīzlandes zemnieki.

Kļūst skumji, redzot viņu gurdās kustības un ubagošanu pēc kaut kā ēdama. Viņi tik tikko turas uz kājām, jo saņem tieši tik daudz, lai nenomirtu badā. Mēs paši taču labi sen esam pusbadā. Viņi slimo ar dizentēriju; mezdams bailīgus skatienus, viens otrs rāda mums asiņainu krekla stērbeli. Saliektu muguru, nolīkušiem pleciem, kājām ļogoties ceļgalos, viņi, zemu piešķiebuši galvu, izstiepj uz priekšu roku un, murminādami tos nedaudzos vācu vārdus, kurus apguvuši, lūdz ubaga dāvanas klusā, glāsaini zemā balsī, kas atsauc atmiņā krāsns siltumu un dzimtās mājas, Gadās mūsu vidū pa kādam, kas iesper lūdzējam tik sāpīgi, ka tas pakrīt; bet tādu nav daudz.

Vairums mūsējo neaiztiek viņus, pat. neliekas viņus redzam, Tiesa, dažreiz, ja lūdzējs ir pārlieku nožēlojams, apskaišas arī pārējie un sper viņam ar kāju. Kaut viņi vismaz tā neskatītos uz mums — cik .dziļu postu spēj paust cilvēka acis, divas spraudziņas, tik mazas, ka tās var piesegt ar pirkstu!

Vakaros viņi ierodas mūsu barakās patirgoties. Visu pēdējo, kas viņiem vēl ir, viņi cenšas iemainīt pret maizi. Reizēm tas viņiem izdodas, jo viņiem ir labi zābaki, bet mūsējie neder nekam. Viņu stulmeņi ir apbrīnojami mīksti, gluži kā no juhtādas. Mūsu saimniekdēli, kam no mājām piesūta dažu labu treknāku kumosu, var atļauties šādu pirkumu. Viens pāris zābaku maksā divus trīs klaipus maizes vai klaipu maizes un nedaudz cieti žāvētas desas.

Bet vairums krievu jau sen iztirgojuši vispēdējo, kas tiem bijis. Viņi staigā skrandās un cenšas iemainīt pret kaut ko ēdamu nelielus kokgriezumus vai nieciņus, ko izgatavojuši no granātas šķembas vai granātas vara gre​dzena.

Neko lielu neviens par šīm mantiņām nedod, lai gan tās prasījušas daudz darba, — augstākais, dažus riecienus maizes. Kārtojot darījumus, mūsu zemnieki ir sīksti un viltīgi. Tie pabāž gabalu maizes vai desas gūsteknim zem deguna un tur tik ilgi, līdz viņš aiz izsalkuma metas bāls un pārgriež acis, — tādam viss ir vienalga. Tikmēr mūsējie nesteidzīgi un rūpīgi noglabā savu laupījumu, izvelk biezu kabatas nazi, lēni un apdomīgi nogriež pamatīgu riku no sava maizes klaipa un, piekozdami labo, cieti žāvēto desu, krietni ieturas, atalgodami sevi par darījuma pūlēm, Kurš katrs aizsviltos dusmās, redzot viņus šādi mielojamies, — tā vien gribas gāzt viņiem pa biezo pakausi. Retu reizi tāds piedāvās otram kādu kumosu.

Mēs gan savā starpā vēl esam pasveši.Bieži es stāvu postenī pie krievu nometnes. Tumsā redz viņu augumus. Kustoties tie atgādina lielus, slimus putnus. Gūstekņi pienāk cieši pie žoga, piespiež pie tā seju un ar pirkstiem ieķeras stiepļu režģī. Dažbrīd tā sastājas vairāki rindā un elpo spirdzi, ko vēdī virsājs un meži.

Sarunājas viņi reti un, ja arī runājas, pārmij vienīgi pāris vārdu. Cits pret citu viņi izturas humānāk un — vismaz man tā liekas — biedriskāk nekā mēs šeit, mācību nometnē. Iespējams, tas ir tikai tāpēc tā, ka viņi jūtas vēl nelaimīgāki par mums. Toties karot viņi ir beiguši. Taču ciest badu un gaidīt, kad piemetīsies dizentērija, nekāda zaļā dzīve vis nav.

Viņi stāv pie stiepļu pinuma žoga; laiku pa laikam kāds grīļodamies aiziet, un pēc brīža viņa vietu aizņem cits. Parasti viņi klusē, tikai retu reizi kāds nabago izsmēķē​tas cigaretes galu.

Es vēroju viņu tumšos stāvus. Vējš purina vigu bārdas. Es zinu par šiem cilvēkiem vienīgi to, ka viņi ir gūstekņi, un tieši tas satriec mani. Viņu esība manās acīs ir anonīma un bez vainas, — ja es zinātu par viņiem kaut ko vairāk, zinātu, kā viņus sauc, kā viņi dzīvojuši, ko gaida, kas viņus nospiež, manas izjūtas kļūtu mērķtiecīgākas un, iespējams, pāraugtu līdzcietībā. Bet, tāpat vien vērodams viņus, es sajaušu vienīgi sāpes, ko jūt dzīva radība, dzī​ves drausmo bezcerību un cilvēku cietsirdību.

Pavēle padarījusi šos klusējošos stāvus par mūsu ienaidniekiem; pietiktu savukārt pavēles, lai viņi kļūtu par mūsu draugiem. Pie nezināma galda daži cilvēki, ko neviens no mums nav ne acīs redzējis, paraksta kādu dokumentu, un gadiem ilgi mūsu augstākais mērķis ir kaut kas tāds, ko cilvēce -parasti nicina un par ko piespriež augstāko soda mēru. Kur lai rod naidu, redzot šos klusējošos vīrus ar bērnišķīgajām sejām un apustuļu bārdām? Katrs apakšvirsnieks jebkuram jauniesauktajam, katrs skolotājs saviem skolniekiem ir lielāks ienaidnieks nekā šie te vīri mums, Un tomēr mēs atkal šautu uz viņiem un viņi uz mums, ja viņi nebūtu mūsu gūstekņi.

Es satrūkstos; risināt šo domu es nedrīkstu. Tā novedīs mani bezdibeņa malā. Vēl nav īstais laiks; taču pazaudēt šo domu es nevēlos, es gribu to paturēt, noglabāt sevī līdz dienai, kad beigsies karš. Sirds iepukstas straujāk: varbūt šeit rodams tas mērķis, tas dižais, tas vienreizīgais, par kuru es prātoju ierakumos, tā eksistences iespēja, ko es meklēju, lauzīdams galvu, kā dzīvot pēc tam, kad viss cilvēciskais gājis bojā, — varbūt šeit rodams visa pēckara mūža uzdevums, kurš būtu izciesto šausmu cie​nīgs?

Es sameklēju savas .cigaretes, pārlaužu tās uz pusēm un atdodu krieviem. Viņi klanās un aizdedzis smēķus. Tagad dažās sejās kvēlo sarkanas uguntiņas. Es nomierinos; tās atgādina tumsā tīta ciemata apgaismotos lodzi​ņus, kas liecina, ka aiz sienām mājo ļaudis un rodams patvērums.

Rit dienas. Miglainā rīta stundā atkal tiek glabāts kāds no gūstekņiem; gandrīz katru dienu ir vairāki nāves gadījumi. Es stāvu postenī tobrīd, kad viņu apbedī. Gūstekņi dzied kādu baznīcas dziesmu, viņi dzied daudzbal​sīgi, un tas izklausās tā, it kā kaut kur tīreli dunētu ērģeles.

Bēres drīz ir galā.

Vakarā viņi atkal stāv pie drāšu žoga, un no bērzu birztalām šurp atlido vējš. Saltas mirgo zvaigznes.

Tagad es jau zinu dažus, kuri itin ciešami runā vāciski, viņu vidū ir kāds mūziķis, tas. stāsta, ka bijis

vijolnieks Berlīnē. Uzzinājis, ka es drusku bungāju klavieres, viņš atnes savu vijoli un spēlē. Pārējie apsēžas un atspiežas ar muguru pret žogu. Viņš stāv un spēlē, mirkļiem viņa vaibstos pavīd sapņainā izteiksme, kas tik raksturīga vijolniekiem, kad tie piever acis; mirkļiem atkal viņš šūpojas mūzikas ritmā līdz ar instrumentu un uzsmaida man.

Tās, liekas, ir tautasdziesmu melodijas, ko viņš spēlē, jo pārējie dungo līdzi. Viņi šobrīd ir kā tumši pakalni, kurt! dzīlēs dzird sanešanu. Vijoles balss i t kā slaida meitene pakalna virsotnē — gaiša un vientuļa. Bungošanā aprimst, skan vairs tikai vijole — tik vāra nakts tumsā, it kā tai saltu; jāstāv tuvu blakus, lai to sadzirdētu, telpā droši vien būtu labāk, — šeit ārā kļūst bezgala skumji, dzirdot, kā tā vientuļa maldās apkārt.

Man nepiešķir brīvu svētdienu, tāpēc ka es nesen esmu bijis garākā atvaļinājumā. Pēdējā svētdienā pirms došanās uz fronti mani nometnē apciemo tēvs un vecākā māsa. Mēs nosēžam visu dienu karavīru klubā. Kur citur lai mēs dētos, — palikt barakā mums netīkas. Pusdienas laikā mēs dodamies pastaigā uz tīreli.

Stundas velkas mokoši lēni; mēs nezinām, par ko lai runājam. Un tā mēs spriežam par mātes slimību.

Vairs nav šaubu, ka viņai ir vēzis, viņa jau ievietota slimnīcā, un drīzumā gaidāma operācija. Ārsti cerot, ka viņa at​labs;: mums gan nav gadījies dzirdēt, ka vēzis būtu iz​ārstēts.

Kur viņa guļ? — es jautāju., Luīzes hospitālī, — atbild tēvs.

Kādas kategorijas nodaļā?

— Trešās. Jāredz, cik maksās operācija. Viņa pati gribēja trešajā. Teica, tur viņai būšot ar ko parunāties. Iz​nāk jau ari lētāk.

— Bet tad taču māte atrodas vienā telpā ar daudzām citām. Diezin, vai viņa tur naktī varēs gulēt.

Tēvs pamāj ar galvu. Seja viņam ir sagurusi, grumbu izvagota. Māte daudz slimojusi, tiesa, uz slimnīcu viņa devās tikai piespiedu kārtā un tomēr ārstēšanās prasījusi daudz naudas, — būtībā tēvam mūžs pagājis, gādājot līdzekļus.

Sazini nu, cik maksās operācija, — viņš saka.

Vai tad jūs nepajautājāt?

— Jautāt jau jautājām, tikai aplinkus, tieši nedrīkst — ārsts var vēl sadusmoties, un viņš taču operēs māti.

Jā, es nodomāju ne bez rūgtuma, tādi mēs esam, mēs nabagie ļaudis. Mēs neuzdrīkstamies pajautāt, cik mums būs jāmaksā, un labāk mokāmies neziņā; tie citi turpretī, kam tas nav svarīgi, vis nebaidās noskaidrot, ko tas maksās. Un pret viņiem ārsts nebūs nelaipns.

— Pārsiešanas pēc operācijas arī ir stipri dārgas, — saka tēvs.

Vai tad slimokase neko nepiemaksā? — es jautāju.

Māte slimo pārāk ilgi.

Vai jums ir kaut drusku iekrāts?

Viņš pakrata galvu.

Nav gan. Bet es atkal strādāšu virsstundas.

Es zinu, viņš stāvēs līdz pusnaktij pie sava «galda un locīs un līmēs, un griezīs. Astoņos vakarā viņš apēdīs dažus kurnošus to nepilnvērtīgo produktu, ko viņiem izsniedz uz kartītēm. Pēc tam viņš iedzers kādu pulverīti pret galvassāpēm un turpinās strādāt.

Lai viņu mazliet uzjautrinātu, es pastāstu vienu otru atgadījumu, kas man tieši tobrīd ienāk prātā, kareivju anekdotes, kaut ko par ģenerāļiem un feldfēbeļiem, kuri tiek iznesti cauri.

Pēc tam es pavadu abus līdz stacijai. Viņi iedod man burciņu marmelādes un paciņu ar kartupeļu pankūkām, kuras cepusi māte.

Tad viņi aizbrauc, un es atgriežos nometnē.

Vakarā es uzziežu marmelādi uz pankūkām un drusku ieturos. Bet ēdiens man neiet pie sirds. Es izeju ārā, jo esmu sadomājis atdot pankūkas krievu gūstekņiem.

Pēkšņi man iešaujas prātā doma, ka māte taču cepusi tās pati ar savām rokām un varbūt cietusi sāpes, stāvē​dama pie karstā pavarda. Es saliekti pankūkas atpakaļ mugursomā un paņemu līdzi tikai divas.

IX Ceļā paiet vairākas dienas. Pie debesīm parādās pirmās lidmašīnas. Mēs braucam garām transporta vilcieniem. Lielgabali, lielgabali bez skaita. Mēs pārsēžamies piefrontes šaursliežu bānītī. Es taujāju pēc sava pulka. Neviens nezina, kur tas pašlaik izvietots. Es nakšņoju, kur pagadās, rīta agrumā saņemu savu uztura devu un dažas neskaidras instrukcijas. Pēc tam ar mugursomu un šauteni plecos no jauna dodos ceļā.

Kad ierodos norādītajā vietā — šāviņu saārdītā miestā, tur neviena no maniem biedriem vairs nav.

Es padzirdu valodas, ka pulks iekļauts mobilā divīzijā, kuru raida kaujas frontes sektoros, kur stāvoklis kļuvis draudīgs. Nekāda patīkamā vēsts tā nav. Stāsta, ka pulks cietis lie​lus zaudējumus. Es apjautājos par Katu un Albertu. Par viņiem neviens neko nezina.

Es turpinu meklēt un maldos apkārt, un ap dūšu man ir pavisam savādi. Vēl vienu nakti un tad vēl vienu es pavadu kā indiānis zem klajas debess. Beidzot iegūstu noteiktas ziņas un pēcpusdienā piesakos pulka kancelejā.

Feldfēbelis patur mani turpat. Rotai jāatgriežas pēc divām dienām, nav nozīmes sūtīt mani uz pozīcijām.

— Nu, kā bija atvaļinājumā? — viņš jautā. — Jauki, vai ne?

— Ciešami, — es saku.

— Jā, jā, — viņš nopūzdamies piekrīt, — ja nebūtu jādodas atpakaļ! Domas par to allaž izmaitā atvaļinājuma otru pusi.

Es slamstos apkārt, līdz rīta stundā pārnāk rota — noputējusi, netīra, īdzīgi drūma. Pielecis kājās, metos pie biedriem, meklēju ar acīm un ieraugu: te ir Tjādens, tur smagi pūš Millers, un arī Kats un Krops ir tepat. Mēs noliekam savus salmu maisus citu citam blakus. Mani pārņem tāda kā vainas apziņa, tiklīdz paskatos uz biedriem, lai gan nekāda pamata tam nav. Pirms mēs liekamies gulēt, sameklēju mugursomā atlikušās pankūkas un marmelādi, lai viņiem arī kas tiktu.

Abas malējās pankūkas, -kaut appelējušas, vēl ir ēdamas. Tās es paturu sev, bet svaigākās atdodu Kātam un Kropam.

Kats ēzdams jautā: Mātes ceptas vai?

Es pametu ar galvu.

Garšīgas, — viņš saka, — tas uzreiz nomanāms. Man gandrīz jāapraudas. Es nepazīstu pats sevi vairs. Bet gan jau tas pāries, šeit taču ir Kats un Alberts, un visi citi arī. Šeit ir mana vieta.

— Tev paveicies, — mums jau laižoties miegā, man pačukst Krops, — runā, ka mūs sūtīšot uz Krieviju.

— Uz Krieviju? Tur taču kara vairs nav.

Kaut kur tālu dārdina fronte. Krakst barakas sienas.

Pēkšņi tiek tīrīts un posts uz nebēdu. Pārbaude seko pārbaudei. Revidē katru ietērpa gabalu.

Noplīsušas drānas tiek apmainītas pret veselam. Man palaimējas nogrābt gluži jaunu frenci, Kātam — protams, visu mundieri. Paklīst baumas, ka gaidāms miers, ticamāka tomēr liekas versija, ka mūs sūtīs uz Krieviju. Bet vai tad Krievijā mums vajadzīgs jauns apģērbs? Galu galā kļūst zināms īstais iemesls inspekcijas braucienā šeit ieradīsies pats ķeizars. Ar to tad arī izskaidrojamas šīs nebeidzamās ap​skates.

Astoņas dienas mēs jūtamies tā, it kā atrastos jauniesaukto mācību nometnē, — tik traki mūs dresē un izdzenā. Visi ir īgni un nervozi, jo pārlieka spodrība — kur nu vēl defilēšana parādes solī — nav mūsu gaumē. Tieši šādas lietās ērcina kareivi vairāk nekā dzīve ierakumos.

Beidzot svinīgais brīdis ir klāt. Mūs nostāda ierindā, un parādās ķeizars. Mēs vērojam ne bez ziņkāres, kāds viņš izskatās. Viņš apstaigā mūsu rindas, un es, patiesību sakot, jūtos drusku vīlies: pēc attēliem tiku iedomājies viņu lielāku un varenāku, galvenokārt — ar pērkondimdošu balsi.Viņš izdāļā dzelzs krustus un uzrunā vienu otru. Tad mēs maršējam viņam garām un atgriežamies savas mītnēs, Pēcāk mēs dalāmies iespaidos. Tjāderis izbrīnījies saka: — Tas nu bija pats augstākais priekšnieks, augstāka par viņu nav, Viņa priekšā visiem jāstāv pamatstājā, visiem kā vienam. — Padomājis viņš piemetina: — Viņa priekšā pašam Hindenburgam jāstāv pamatstājā, vai ne?

— Kā gan citādi, — apstiprina Kats.

Bet Tjadenam nav miera. Bridi palauzījis galvu, viņš jauta: — Vai ķeizara priekšā arī karalim jāstāv pamatstājā? Tas nevienam nav skaidri zināms, taču īsti ticami mums neliekas. Tie jau abi ir tik vareni, ka par īstu pamatstāju nevar būt ne runas.— Ko tik tu neizperini savā muļķa prātā, — saka Kats.— It ka nepietiktu, ka tev pašam jaizstiepjas kā stīgai! Bet Tjādens no šīs domas netiek vaļā. Viņa citkārt tik nabadzīgā iztēle šoreiz strādā pilniem apgriezieniem.

— Paklau, — viņš ieminas, — man tas vienkārši nelien galva, ka tādam vīram kā ķeizaram, tāpat kā man, jāiet uz ķemertiņu.

— Par to tu vari nešaubīties, — smiedamies nosaka Krops.

— Vīrs kā miets, prāts kā siets, — piebilst Kats.

— Tev, Tjāden, nudien paurī ir viena putra, ej nu pats labi ātri uz poda, lai prātiņš tiek skaidrāks un tu nemul​dētu kā pupalellis.

Tjādens nozied.

— Vienu es tomēr gribētu zināt, — saka Alberts. — Vai karš būtu sācies, ja ķeizars tam nebūtu piekritis?

— Par to es esmu drošs, — es iekritu starpā, — no sakuma viņš jau nemaz neesot gribējis karot.

Nu labi, viņš viens nespēja novērst karu. Bet ja iebilduši būtu vēl divdesmit trīsdesmit lieli vīri visā pa​saule?

Tad gan, — es piekrītu. — Bet viņi jau to vien gri​bēja.

Vai tas nav savādi, ja labi apdomā, — turpina Krops. — Mēs taču esam šeit, lai aizstāvētu savu tēv​zemi. Bet franči arī ir šeit, lai aizstāvētu savējo. Kam tad nu ir taisnība?

Varbūt abiem, — es ieminos, pats neticēdams tam, ko saku.

Pieņemsim, — bilst Alberts, un no viņa sejas izteiksmes es nomanu, ka viņš taisās iedzīt 'mani sprukas, — bet mušu profesori un mācītāji, un avīzes apgalvo, ka taisnība esot tikai mūsu pusē, un tā tas, cerams, ari iri turpretī franču profesori un mācītāji, un avīzes apgalvo, ka taisnība esot tikai viņiem, — kā tad nu galu galā ir?

— To es nezinu, — es saku, — kā nekā mēs karojam, un gandrīz katru mēnesi karā iesaistās jaunas valstis.

Atgriežas Tjādens. Viņš vēl arvien ir satraukts un tūlīt iejaucas sarunā, pavaicādams, kāpēc vispār izceļoties kari.

— Parasti tāpēc, ka viena zeme smagi apvainojusi otru, - ne bez pārākuma apziņas atbild Alberts.

Tjādens iztaisās par biezgalvi.

Viena zeme otru? To es nesaprotu. Kalns Vācijā taču nevar apvainot kalnu Francijā. Tāpat upe — upi, mežs — mežu vai tīrums — tīrumu.

Vai tu no tiesas esi tik stulbs vai tikai izliecies par tādu? — atburkšķ Krops. — Tā tas taču nebija domāts. Runa ir par to, ka viena tauta apvaino otru tautu...

Tad man te vispār nav ko meklēt, — atcērt Tjā​dens, — es apvainots nejūtos.

Pamēģini tādam kaut ko ieskaidrot, — sapīcis saka Alberts. — No tevis, ciema ļūļaka, taču nekas nav atka​rīgs!

Jo labāk, tad es tūlīt varu iet mājās, — tiepjas Tjā​dens, un visi sāk smieties.

Ak tu viens cilvēks! Lemj taču tauta, citiem vārdiem sakot, valsts! — Iesaucas Millers.

Valsts, valsts... — viltīgi smīnēdams, novelk Tjādens un pasit knipi, — lauka žandarmi, policija, no​dokļi — tā ir tā jūsu valsts. Ja par to ir runa, paldies par kūkām!

Tas tiesa, Tjāden, — saka Kats, — nu tu reiz runā prātīgu valodu. Valsts un dzimtene tik tiešām nav viens un tas pats.

Bet šķiramas taču abas nav, — domīgi saka Krops, — bez valsts nav arī dzimtenes.

Pareizi, tikai neaizmirsti, ka viss lielais vairums te ir vienkārši ļaudis. Un arī Francijā vairums ir strādnieki, amatnieki un sīki ierēdņi. Kālab franču atslēdznieks vai kurpnieks lai uzbruktu mums. Nē, plēšas savā starpā tikai valdības! Es netiku redzējis nevienu francūzi, pirms nokļuvu te, un lielākā daļa franču droši vien nav redzējusi vāciešus ne acīs. Viņiem neviens piekrišanu nav prasījis, tāpat kā to neprasīja mums.

— Kāpēc tad vispār mēs karojam? — jautā Tjādens, Kais parausta plecus.

Acīmredzot jābūt kādam, kam tas ir izdevīgi.

Nu, es tas neesmu, — smīnēdams nosaka Tjādens.

Nedz tu, nedz kāds cits šeit, frontē.

Kam tad tas ir izdevīgi? — neatlaižas Tjādens. — Ne jau nu ķeizaram — tam bez karošanas visa papilnam.

Nesaki vis tā, — atbild Kats, — karš viņa laikā vēl nav bijis, Un katram varenākam valdniekam vajadzīgs vismaz viens, citādi viņš nekļūs slavens» Palasi savas skolas grāmatas! Ģenerāļus karš arī padara slavenus, — saka Deterings.

— Pat slavenākus nekā valdniekus, — apliecina Kats.

Droši vien aiz viņiem slēpjas vēl kāds, kas no kara grib gūt peļņu, — norūc Deterings.

Man liekas, karš drīzāk ir sava veida drudzis, — saka Alberts. — Būtībā neviens karu nevēlas, un tomēr tas pēkšņi ir klāt. Mēs negribējām karot, citi apgalvo, ka arī nav gribējuši, un plūcas puspasaule.

Toties viņā pusē melo vairāk nekā pie mums, — es iebilstu, — atcerieties kaut vai pie gūstekņiem atrastās skrejlapa kurās bija teikts, ka mēs ēdot beļģu bērnus. Tos zeļļus, kas raksta tādas lietas, derētu pakārt. Tie ir tie īstie vainīgie, Millers pieceļas.

Lai vai kā, katrā ziņā labāk, ja karo šeit, nevis Vā​cijā. Paskatieties, kāda posta aina visapkārt.

Tas tiesa, — piebalso viņam Tjādens. — Bet visla​bāk lai kara nav nemaz!

Viņš aiziet, klusībā lepodamies, ka atsēdinājis mūs, brīvprātīgos. Un viņa viedoklim šeit ir daudz piekritēju, ar to jāsaduras ik uz soļa, un sazini nu, kā lai to apgāž, ja, šādi spriežot, nekas vairs netiek ņemts vērā. Par ierindas karavīra nacionālo pašapziņu liecina fakts, ka viņš atrodas šeit, tālāk par to viņa patriotisms nesniedzas, visu citu viņš mera ar praktiskas lietderības un savu interešu olekti.

Alberts sabozies atlaižas zālē.

— Labāk šīs valodas vispār necilāt.

— No runāšanas nekas jau arī neizmainās, — piekrīt viņam Kats.

Bez tam vēl mums jāatdod atpakaļ gandrīz visas nesen izsniegtas mantas un atkal jāvelk mugurā savas novalkas. Veselais apģērbs bija domāts vienīgi parādei.

Krievijas vietā mūs lieku reizi gaida priekšējās pozīcijas. Ceļš uz fronti ved caur nīkulīgu mežu ar šāviņu sapluskātiem koku stumbriem un savandītu zemi. Vietumis . izrautas baismīgas bedres.

— Velna milti, tie nu gan bijuši spērieni! — es saku Kātam.

— Mīnmetēji, — viņš atbild un norāda uz augšu. Zaros karājas līķi. Kāds kritušais kails iesprūdis

atzaru starpā, galvā viņam vēl ir bruņucepure, bet mugurā nav neviena apģērba gabala. Taisnību sakot, tur augša ir tikai puse cilvēka, proti, ķermeņa augšdaļa, — kāju nav.

— Kas te noticis? — es jautāju.

— Šitento tās izsviedušas no parpalām, — noņurd Tjādens.

Kats saka: — Savādi jau nu tas ir, mēs tādu ainu redzam ne pirmo reizi. Ja tuvumā sprāgst mīna, cilvēks tiek vārda tiešā nozīmē izģērbts. To izdara gaisa spiediens.

Es nopētu apkaimi. Jā, tā tas ir. Tur zaros karājas formas tērpu driskas, citur kādu stumbru notašķījusi asiņaina biezputra, kas reiz bijusi cilvēka miesa. Tepat guļ rumpis, kam vienu kāju sedz saplosīta apakšbikšu stara un ap kaklu vēl ir mundiera apkaklīte. Viss cits ir izsvaidīts pa koku zariem.

Roku rumpim nav — iespaids ir tāds, it kā tās būtu izrautas. Vienu roku es ieraugu tuvējos krūmos, soļus divdesmit atstatu.

Kritušais guļ uz mutes. Tur, kur bijušas rokas, melnē divas asins paltis. Zāle zem papēžiem ir izkārpīta, it ka viņš vēl būtu spārdījies.

Tie vairs nav joki, Kat, — es saku.

Joki nav arī granātas šķemba vēderā, — viņš atbild un parausta plecus.

Nelaidiet nu bimbu vaļā, — saka Tjādens.

Tas noticis, redzams, nesen, aisinis vēl nav sarecējušas. Pārliecinājušies, ka visi, kurus mums izdodas atrast, ir beigti, mēs neuzkavējamies šeit ilgāk un par redzēto ziņojam tuvākajā sanitārajā punktā.

Galu galā tā nav mūsu darīšana — palīdzēt darbā šiem nestuvju ērzeļiem.

Paredzēts doties izlūkos, lai noskaidrotu, vai ienaidnieks šur tur nav atstājis pozīcijas. Atvaļinājuma dēļ es vēl arvien jūtos kaut kā neērti biedru priekšā un tāpēc piesakos iet līdzi. Mēs vienojamies par virzienu, izlienam cauri dzeloņstiepļu žogam un izšķīrušies rāpjamies pa vienam uz priekšu. Pēc brīža, atradis lēzenu bedri, es ieslīdu tajā un sāku novērot apvidu, Apšaudes joslā plosās vidēji stipra ložmetēju uguns. Krustuguns, lai arī nav sevišķi intensīva, liedz paslieties augstāk Paceļas gaismas raķete un, atveroties" Izpletnim, lēni slīd lejup. Tās palsajā atspīdā stinga plešas neitrālā zona. Jo melnāka, raķetei dziestot, pār zonu sakļaujas nakts, Pirmīt ierakumos kāds ieteicās, ka šajā frontes sektorā kaujās piedaloties nēģeri. Tas nav patīkami, tumsā viņus grūti saskatīt, turklāt viņi ir ļoti veikli izlūki, Dīvainā kārtā viņi ir vienlīdz neapdomīgi; Kats un Krops kādā izlūkgājiena noguldījuši veselu pretinieka patruļu, tāpēc ka melnie ceļā nav nocietušies un sākuši smēķēt! Kātam un Albertam atlicis tikai ņemt uz grauda tumsā gailošās cigarešu oglītes.

Man blakus iešņācās un eksplodē neliela granāta. Es neesmu dzirdējis, ka tā lido, un iztrūkstos ne pa jokam. Pēkšņi mani pārņem neprātīgas bailes. Es esmu šeit viens un tumsā gandrīz pilnīgi bezspēcīgs — varbūt no kādas bedres mani jau sen vēro divas citas acis un pa tvērienam ir nolikta granāta, kurai lemts mani saplosīt. Es mēģinu saņemties. Neesmu taču pirmo reizi izlūkos, un arī īpaši bīstams šis gājiens nav.

Tiesa, pēc atvaļinājuma tas ir pirmais, un apvidus man vel pasvešs.

Es cenšos iestāstīt sev, ka satraukumam nav pamata, ka tumsa laikam gan neviens man neuzglūn, jo pretējā gadījuma ložmetēji nešautu tik zemu.

Veltīgi! Cita caur citu galvā jaucas dažādas domas; es dzirdu mātes brīdinošo balsi, es redzu krievus ar vējā plīvojošām bardam, pieplakušus pie žoga. Apbrīnojami uzskatāmi acu priekšā pavīd zaldātu kantīne ar visiem sēdekļiem, kāds kino Valansjēnā, mokoši, pretīgi skaidri es iztēlē saskatu pelēku, saltu šautenes stobra galu, kas tēmē man galva, klusu, glunīgi sekodams katrai manai kustībai, un man izspiežas auksti sviedri.

Vēl arvien es guļu tai pašā bedrē. Es paskatos pulkstenī; aizritējušas tikai dažas minūtes. Piere man norasojusi slapja, acu dobuļos krājas valgums, rokas dreb, es apslāpēti elsoju. Man gluži vienkārši uznākusi aklu baiļu lēkme, man_ ir dzīvnieciskas bailes pabāzt galvu ārā no bedres un rāpties tālāk.

Gribas sasprindzināšana nelīdz, sadūrusies ar vēlēšanos palikt uz vietas, ta pagaist kā dūmi. Es ploku pie zemes un veltīgi mēģinu atraut no tās rokas un kājas — tas man neizdodas, es netieku nekur un izlemju palikt, kur esmu. Bet jau nākamajā mirklī manī atkal uzvilnī kauns un pašpārmetumi, taču arī sajūta, ka šeit esmu drošībā. Es mazliet paslejos, lai pavērotu apkārtni. Man iesāpas acis — tik cieši urbjos tumsa. Gaisā uzšaujas raķete, un es no jauna ierauju galvu plecos.

Es izcīnu sevī bezcerīgu, juceklīgu cīņu, es gribu izlīst no bedres un tomēr atkal nolienu tajā; es saku pats sevi tev jāiet, to prasa no tevis tavi biedri, nevis nezin kāda tur stulba pavēle, — un tūlīt piemetinu: kas tev par daļu, tev ir tikai viena dzīvība, un to tu nevēlies zaudēt.

Visa vaina ir atvaļinājumā, es izmisīgi taisnojos pats savā priekšā. Bet es neticu tam, ko saku, man kļūst pavi​sam nelāga, es lēnām pieceļos, pastiepjos, atbalstījies uz rokām, un uzgulstos bedres malai.

Pēkšņi es sadzirdu tādu kā troksni un paraujos atpakaļ. Aizdomīgas skaņas izlūks izšķir pat artilērijas dunā. Es ausos — tās ir kaut kur aiz manis. Tur ir mūsējie,, viņi iet pa tranšeju. Es uztveru apslāpētas balsis. Man liekas, tas ir Kats, tā ir viņa balss.

Vienā mirklī man kļūst neizsakāmi silti. Šī balss, šie nedaudzie čukstus teiktie vārdi, šie soļi ierakumos aiz manis spēji izgaisina nāves bailes un drausmīgo pamestības sajūtu, kas mani teju, teju būtu pieveikusi. Šīs balsis man ir dārgākas par dzīvību, tās ir spēcīgākas par mātišķumu un bailēm, tās ir pats stiprākais un drošākais balsts, kāds vien iedomājams, — tas ir manu biedru balsis.

Es vairs neesmu viens, vairs neesmu baiļu plosīta dzīvības drumsla tumsā, — es esmu piederīgs viņiem, un viņi ir piederīgi man, mūs visus māc vienas un tas pašas bailes, un arī dzīvības alkas mums ir vienas, mūs vieno mūsu sūrais un vienkāršais liktenis. Es vēlētos saplūst ar šīm balsīm, ar šiem čukstus teiktajiem vārdiem, kas mani izglābuši un kas stāvēs man klāt.

Piesardzīgi es pārraušos pāri bedres malai un lienu uz priekšu. Es virzos četrrāpus; man sokas itin labi, es ielāgoju virzienu, paskatos visapkārt, paturu prātā uguns-punktu izvietojumu, lai atrastu ceļu atpakaļ. Tad es raugu saskatīt pārējos izlūkus.

Mani joprojām māc bailes, taču tagad tās ir saprātīgas — drīzāk jau galēji saasināta piesardzība nekā bailes. Nakts ir vējaina, un, stobru galos nozibot ugunīm, ēnas slīd šurpu turpu. Tāpēc dažbrīd nav saskatāms tas, kas noteikti būtu jāredz, un citubrīd rādās kaut kas tāds, kā nemaz nav. Nereti sastingstu nevajadzīgi. Pamazām vien es aiztieku diezgan tālu un, apmetis loku, virzos atpakaļ. Patruļas biedrus man nav izdevies atrast. Metru pa metram tuvodamies mušu ierakumiem, kļūstu arvien paļāvīgāks, bet vienlaikus arī skubīgāks. Nebūtu patīkami vēl pēdējā mirklī dabūt pa adu.

Pēkšņi mani no jauna pārņem bailes. Es neesmu vairs īsti drošs, vai virzos uz pareizo pusi. Klusām notupstas kādā bedrē un mēģinu orientēties. Šad tad jau atgadījies, ka izlūks, līksmi ielecis tranšejā, tikai tad atjēdzas, ka tā nav īstā.

Mazliet nomierinājies, es atkal sāku ausīties. Vēl arvien man nav īstas skaidrības, uz kuru pusi jādodas. Šāviņu izvagotais apvidus man liekas tik nepārredzams, ka satraucies apjuku galīgi un vairs nezinu, kur meklēt savējos. Varbūt es pārvietojos paralēli Ierakumiem, tad man nemūžam netikt galā.

Katram gadījumam es apmetu vēl vienu loku.

Sasodītās gaismas raķetes! Tās deg vai stundu, nedrīkst ne pakustēties — uzreiz gar ausīm nodžinkst lodes.

Tur nelīdz nekas, man jātiek .ārā. Pēdu pa pēdai es rāpačoju uz priekšu, ik pa brīdim pieplakdams pie zemes, un-savainoju rokas uz šķembām, asām un griezīgām kā bārdas nazis. Mirkļiem man šķiet, ka debesis apvāršņa malā jau metas gaišākas; iespējams, tās ir iedomas, bet arvien skaidrāk es noprotu, ka uz spēles likta mana dzī​vība.

Iekaucas un sprāgst granāta. Tai uz pēdām seko vēl un vēl viena. Un tad iet vaļā... Viesuļuguns.

Tarkšķ ložmetēji. Šobrīd nekas nav darāms, atliek tikai palikt uz vietas, nogaidīt. Liekas, gaidāms uzbrukums. Visās ma​las paceļas gaismas raķetes. Spīd bez mitas.

Es salīcis guļu šāviņa izrautā dziļā bedrē, kājas līdz vēderam ūdenī. Sākoties ienaidnieka

uzbrukumam, es iegremdēšos līdz kaklam un. iespiedīšu seju dubļos. Bils jāizliekas par kritušu.

Pēkšņi artilērijas uguns aizvirzās tālāk uz mūsu aizmuguri. Nekavējoties es paslīdu lejāk, atbīdu bruņucepuri pakausī, bet muti turu virs ūdens*, lai tiktu pie elpas.

Tad es guļu nekustīgi, jo dzirdu, ka netālu kaut kas nošķind, tuvojas smagi, neveikli soļi — nervi saspringst, asinis stingst dzīslās. Kaut kas aizšķind man pāri — pirmā uzbrucēju ķēde ir garām.

Smadzenēs viena vienīga sveloša doma: «Ko tu darīsi, ja kāds ieleks bedrē?»... Aši es izrauju mazo dunci, satveru to cieši un līdz ar roku iespiežu dubļos. Es duršu bez vilcināšanas, ja kāds ieleks bedrē, kā ar āmuru galvā kaļ doma, — duršu tūlīt un pārgriezīšu viņam rīkli, lai viņš ir iekliegties nepagūtu; citas izejas nav, viņš pārbīsies ne mazāk par mani, un aiz bailēm vien mēs klupsim viens otram virsu, tāpēc man jādur pirmajam.

Ierunājas mūsu artilērija. Kāda granāta sprāgst pavisam tuvu. Eksplozija sanikno mani līdz ārprātam: tā tik vēl trūkst, ka mani ķertu pašu šāviņš; es lādos un griežu zobus, nolīcis pār dubļiem; niknuma lēkme pariet, un es vairs tikai kunkstu un skaitu lūgšanas.

Ausis aizsit rokas granātu sprādzieni. Ja mūsējie dosies pretuzbrukumā, es būšu glābts. Piespiedies pie zemes, saklausu dobju dunu, līdzīgu eksplozijām tālās raktuvēs, un pasleju galvu, lai ieklausītos kaujas trokšņos.Rej ložmetēji. Es zinu, mūsu stiepļu aizsprosti ir blīvi un tikpat kā nav bojāti. Dažviet tiem pieslēgta augstsprieguma strāva. Šauteņu uguns pieņemas spēkā. Ienaidnieks tālāk netiek, tam jāatkāpjas.Es atkal sadugstu, sastrindzis līdz pēdējai iespējai. Dzird te smagus, te zaglīgus soļus, šķind ieroči. Pa star​pām kāds spalgi iekliedzas. Viņus apšauda, uzbrukums ir atsists.

Kļuvis vēl drusku gaišāks. Aizdip steidzīgi soļi. Pirmie.

Garām. Aiz viņiem citi. Ložmetēju tarkšķi saplūst nepārtrauktā rībā. Tikko es sataisos mazliet pagriezties, kaut kas smagi nobūkšķ, iekritis bedrē, un, novēlies leja, uzgā​žas man virsū.

Neko nedomādams, neko neapsvērdams, es kā neprāta triecu dunci svešajā ķermenī un jūtu vienīgi, ka tas no​raustās, kļūst ļengans un saļimst. Atģidies nomanu, ka roka man ir lipīgi mikla.

Svešais iegārdzas. Bet man šķiet, ka viņš skaļi ierēcas, katrs viņa elpas vilciens man izklausās pēc kliedziena, pēc pērkongranda, taču dun tikai pulss manās dzīslās. Labprāt es aizspiestu viņam muti, sabāztu tajā zemi, durtu vēlreiz, lai tikai apklusinātu viņu, lai tikai viņš nenodotu mani; tomēr es jau esmu tiktāl atguvies un pēkšņi ari tik vārgs, ka vairs nespēju pacelt pret viņu roku.

Es aizvelkos līdz pašam attālākajam bedres stūrim un palieku tur, pievērsis viņam stingu skatienu, sažņaudzis dunci rokā, lai no jauna kluptu viņam virsū, tiklīdz viņš sakustēsies. Bet viņš vairs necelsies, tā gārdz tikai mirēji.

Es tumsā tik tikko viņu redzu. Man ir viena vienīga vēlēšanās — tikt projām no šejienes. Drīz kļūs par gaišu, lai atstātu bedri; jau tagad tas nebūs viegli. Izmēģinājuma pēc paslējis galvu, es saprotu, ka nekur man vairs netikt. Ložmetēju uguns ir tik blīva, ka mani sašaus kā sietu, iekams es pagūšu spert kaut soli.

Es izmēģinos vēlreiz un paceļu pāri bedres malai savu bruņucepuri, lai noskaidrotu, cik zemu trasē lodes. Jau nākamajā mirklī tiešs trāpījums izsit man bruņucepuri no rokām. Apvidu tātad apšauda līdz ar zemi. ienaidnieka pozīcijas ir tik tuvu, ka mani nokniebs uz līdzenas vietas, līdzko metīšos skriet.

Kļūst, arvien gaišāks. Es izmisīgi gaidu mūsu uzbru​kumu. Pirkstu kauliņi man metas balti, tik stipri es žņaudzu rokas, dedzīgi lūgdamies, lai uguns mitas un mani biedri dodas prettriecienā.

Rit minūtes. Es neuzdrīkstos ne paskatīties uz tumšo stāvu bedres viņā malā. Saspringti raugos tam garām un gaidu, gaidu... Spindz lodes, auzdamas tērauda tīklu, un šai spindzoņai nav un nav gala.

Tad es ieraugu, ka roka man ir asiņaina, un man uznāk spējš nelabums. Es pagrābjos zemi un notriepju roku, tagad tā vismaz ir netīra un asinis vairs nav redzamas.

Uguns nerimstas. Abās pusēs tā kļuvusi vienlīdz stipra. Biedri droši vien uzskata mani par kritušu.Aust pelēks rīts. Gārgšana turpinās. Es aizspiežu ausis, bet drīz vien atlaižu rokas, jo nedzirdu arī pārējās skaņas.

Stāvs iepretī sakustas. Es satrūkstos un steigšus uzmetu tam skatienu. Atraut acis vairs nav manos spēkos. Tur guļ vīrietis ar ūsiņām, atmetis galvu iesānis, vienu roku viņš tur pussaliektu, uz tās bezspēkā noslīgusi galva. Otra roka guļ uz krūtīm, tā ir asiņaina.

Viņš ir miris, es saku sev, viņam ir jābūt mirušam, viņš neko vairs nejūt, gārdz vienīgi miesa. Bet svešais pēkšņi mēģina pacelt galvu, viņš ievaidas skaļāk, tad piere atkal noslīgst uz rokas, Šis cilvēks nav miris, viņš, tiesa, mirst, taču miris vēl nav. Es palienu tuvāk, apstājos, paslejos uz rokām, no jauna lienu uz priekšu, brīdi nogaidu — atkal pārvaru trīs metrus, pretīgi, mokoši garu, drausmīgu ceļu. Beidzot es esmu viņam blakus.

Pēkšņi viņš atdara acis. Viņš tātad tomēr kaut ko sadzirdējis un raugās manī ar šausmu izteiksmi skatienā. Ķermenis ir nekustīgs, toties acīs lasāms tāds baiļu neprāts, ka man vienu mirkli liekas, šīs bailes aizraus ķermeni sev līdzi, vienā rāvienā aiznesīs to simtiem kilometru no šejienes. Ķermenis ir stings un nekustīgs; nedzird vairs ne skaņas, gārdzieni apklusuši, bet acis kliedz, tas brēc, tajās saplūdusi visa atlikusī dzīvība, tās pauž mežonīgu vēlmi bēgt, šausmīgas bailes no nāves, no manis.

Man saļogas ceļgali, es nokritu uz elkoņiem.

— Nē, nē, — es čukstu.

Acis vēro mani. Es nespēju ne pakustēties, kamēr tās ir vaļā.

Roka noslīd viņam no krūtīm, noslīd tikai nedaudz, tikai dažus centimetrus, bet šī kustība laupa acīm varu pār mani. Noliecies es purinu galvu un dvešu: — Nē, nē, nē!

Es paceļu roku, man jāparāda ar žestu, ka vēlos palī​dzēt, un noglāstu viņam pieri.

Rokai tuvojoties, acis atsprāgst dobumos, tad stingums izzūd, skropstas nolaižas zemāk, saspringums atslābst. Es atpogāju viņam apkaklīti un ērtāk noguldu galvu.

Mute ir puspavērta, viņš pūlas kaut ko pateikt. Lūpas ir sausas. Blašķes man nav, es neesmu paņēmis to līdzi. Bet dubļainās bedres dibenā ir ūdens. Es norāpjos lejā, iz​velku kabatas lakatiņu, izplestu iespiežu dubļos un sate​cinu saujā dzelteno ūdeni, kas izsūcas cauri drānai.

Viņš kāri dzer. Es atnesu vēl. Tad atpogāju viņam svārkus, lai pamēģinātu pārsiet brūci. Tas man jādara katram gadījumam, tiem tur viņa puse, ja mani saņemtu gūstā, jāredz, ka esmu gribējis palīdzēt, citādi tie mani nošaus. Viņš mēģina pretoties, bet roka ir pārak nespēcīga. Krekls ir asiņains, tas pielipis pie miesas un nav pavelkams sānis arī tāpēc,, ka uz muguras aizpogāts. Man neatliek nekas cits kā to pārgriezt.

Brīdi meklējis, es atrodu pirmīt nomesto nazi. Bet, līdzko sāku griezt, acis atdarās vēlreiz, un, atkal tajās ir mēms kliedziens un tik ārprātīgas bailes, ka es aizlieku tām priekšā plaukstu, aizspiežu tās ciet un čukstus — Es taču gribu palīdzēt tev, biedri, camerade, camē* rade, camerade.,, — čukstu neatlaidīgi šo vārdu, lai viņš to sadzirdētu.

Viņam ir trīs dūriena brūces. Es uzklāju tām pārsējus, asinis sūcas gar malām, es piespiežu pārsējus ciešāk, viņš ievaidas.

Tas ir viss, ko es varu darīt. Tagad mums abiem atliek tikai gaidīt, gaidīt...

Ak, šīs stundas... Gārgšana sākusies atkal — cik gan lēni mirst cilvēks! Jo vienu es zinu skaidri: glābt viņu nav iespējams. Es gan cenšos iestāstīt sev, ka tas tā nav, bet ap pusdienas laiku viņa vaidi šim pašapmānam dara galu. Ja man, rāpojot apkārt, nebūtu pazudis revolveris, es nošautu viņu. Nodurt viņu es nespēju.

Pēcpusdienā es tādā kā pussnaudā jūtu, ka domas kļūst juceklīgas. Mani moka zvērīgs izsalkums, es gandrīz ap-raudos, tik ļoti man gribas ēst, bet līdzams tur nav nekas. Vairākas reizes es atnesu mirējam ūdeni un dzeru arī pats.

Tas ir cilvēks, ko es pats savām rokām esmu apzināti nogalinājis un kas manu acu priekšā mirst lēnā nāvē. Kats un Krops, un Millers arī jau ir redzējuši, kā mirst cilvēks, ko paši smagi ievainojuši, daudziem

tā gadās, tuvcīņā tā notiek bieži.

Un tomēr katrs svešā elpas vilciens plosa man sirdi, šīs stundas pieder viņam, mirējam, viņam ir neredzams nazis, ar kuru viņš mani nodur: laiks un manas domas.Es dotu daudz ko, lai viņš paliktu dzīvs.

Man ir smagi atrasties viņam līdzās, vērot viņu un dzirdēt viņa vaidus.

Pulksten trijos dienā viņš pārstāj elpot.

Es jūtos atvieglots. Bet tikai īsu brīdi. Klusums man drīz vien liekas nepanesamāks nekā pirmītējie vaidi. Man gribētos, lai atkal būtu dzirdami gārdzieni — aprauti, aizsmakuši, te svelpjoši klusi, te čerkstoši skaļi. Tam, ko es daru, es zinu, jēgas nav. Bet man kaut kas jādara. Es noguldu mirušo ērtāk, lai gan mironis taču neko nejūt. Es aizspiežu svešajam acis. Tās ir brūnas, mati ir melni, gar deniņiem nedaudz cirtaini.

Lūpas zem ūsiņām ir mīkstas un pilnīgas, deguns viegli izliekts, iebrūnā seja vairs nav tik bālgana, kāda bija pirmīt, viņam vēl elpojot. Vienu mirkli viņa seja šķiet pat veselīgi sārta- tad tā strauji sakrītas, kļūst līdzīga tām neskaitāmajām svešajām mirušo sejām, ko man gadījies redzēt un kas visas ir vienādas.

Sieva, iespējams, pašreiz domā par viņu, nezinādama, kas ir noticis. Viņš izskatās pēc tāda, kas bieži rakstījis sievai; viņa vēl saņems vīra vēstules — rīt, pēc nedēļas, kādu noklīdušu vēstuli varbūt pat pēc mēneša. Viņa lasīs vēstuli, un viņš tajā runās ar sievu.

Mans stāvoklis pasliktinās, es vairs nevaldu pār savām domām. Kāda varētu izskatīties šī sieviete?

Varbūt viņa ir līdzīga tai slaidajai, smulgajai kanāla viņā pusē? Vai viņa nepieder man? Varbūt tāpēc, ka tas ir noticis, viņa tagad ir mana? Žēl, ka Kantoreks nav šeit kopā ar mani! Ja māte redzētu mani te...

Mirušais droši vien dzīvotu vēl gadus trīsdesmit, ja es rūpīgāk būtu iegaumējis atpakaļceļu. Būtu viņš skrējis metrus divus pa kreisi, viņš tagad sēdētu savā tranšejā un rakstītu vēl vienu vēstuli sievai.

"Tālāk par šo domu es netieku; tāds nu reiz ir mūsu visu liktenis: būtu Kemmerihs turējis kāju centimetrus desmit pa labi, būtu Haije paliecies centimetrus piecus tālāk uz priekšu.. , Klusums nav izturams. Es runāju, man ir jārunā. Es uzrunāju kritušo un saku: — Biedri, es negribēju tevi nogalināt. Ja tu vēlreiz ielēktu šajā bedrē, es nedurtu, ja tu būtu prātīgs.

Pirmīt tu man biji abstrakcija, tikai domas kombinācija, kas radās manās smadzenēs un lika pieņemt lēmumu, — es nodūru šo kombināciju. Tagad es redzu, ka tu esi cilvēks, tāpat kā es. Man prātā bija tikai tavi ieroči — tavas rokas granātas, tavs durklis; tagad es redzu tavu sievu un tavu seju, un visu to, kas mums ir kopīgs. Piedod man, biedri! Mēs vienmēr pamanām par vēlu, ka otrs arī ir cilvēks. Kāpēc mums neatgādina ik uz soļa, ka jūs esat tādi paši nabaga puiši kā mēs un jūsu mātes bēdājas tāpat kā mūsu mātes, un ka mums ir vienas un tās pašas bailes no nāves, ka mēs ciešam un mirstam vienādi! Piedod man, biedri, kā gan tu varēji būt mans ienaidnieks. Ja mēs nomestu savus ieročus un savus formas tērpus, tu būtu mans brālis — tāpat kā Kats un Alberts. Ņem divdesmit mana mūža gadus, biedri, un piecelies, ņem vairāk, ja gribi, jo es nezinu, kur lai tos lieku.

Viņš klusē, un klusē ari fronte, ja neskaita šauteņu sprakšķus. Lodes lido zemu, šauts tiek ar apdomu, abās pusēs tēmē precīzi. Es netieku ārā no bedres.

— Es aizrakstīšu tavai sievai, — es steigšus saku mirušajam, — es aizrakstīšu, lai viņa to uzzina no manis, es pateikšu viņai visu, ko šeit saku tev, viņai nebūs jācieš trūkums, es palīdzēšu viņai un arī taviem vecākiem, un tavam bērnam.

- Viņa frencis vēl arvien ir pa pusei vaļā. Kabatas portfelis ir viegli atrodams. Atvērt to es vilcinos.

Tur jābūt kareivja apliecībai ar viņa vārdu un uzvārdu. Nezinā​dams, kā nodurto sauc, es varbūt spēšu viņu aizmirst, laiks izdzēsīs no atmiņas šo ainu. Bet viņa vārds ir kā nagla, kas tiks iedzīta manī un vairs nebūs izvelkama. Tam piemīt spēja arvien no jauna atsaukt visu atmiņā: bijušais pastāvīgi varēs atgriezties un nostāties man acu priekša.

Neizlēmīgi es turu kabatas portfeli rokā. Tas izslīd no pirkstiem un atveras. Izkrīt dažas fotogrāfijas un vēstules.. Es paceļu tās un taisos likt atpakaļ, bet saspringums, kura varā es esmu, neziņa par to, kas mani gaida, izsalkums, ar mirušo pavadītās stundas — tas viss dzen mani izmisumā, es gribu pasteidzināt

notikumu gaitu, uzņemties vēl lielākas mocības un darīt visam galu, tāpat kā neciešami sāpošu roku triec pret koku, neprātojot, ar ko tas beigsies.

Fotogrāfijās redzama kāda sieviete un meitenīte uz efejām noaugušas sienas fona. Tie ir amatiera uzņēmumi, un tiem blakus noglabātas vēstules. Es izņemu tās un mēģinu lasīt. Neko daudz saprast neizdodas, rokraksts ir grūti salasāms un manas franču valodas zināšanas visai pieticīgas. Bet ik vārds, ko izdodas pārtulkot, ietriecas man krūtīs kā lode, kā durkļa smaile. Nervi man ir galīgi pārkairināti. Bet vienu es apjēdzu — rakstīt šiem ļaudīm, kā nupat tiku solījies, es nedrīkstu. Tas nav iespējams. Es aplūkoju attēlus vēlreiz; nekādi bagātie šie ļaudis vis neliekas. Es varētu, nenosaucot savu vārdu, sūtīt viņiem naudu, ja kādreiz cik necik pelnītu. Es krampjaini pieķēros šai domai, razdams tajā kaut nelielu mierinājumu. Ar mirušo es esmu saistīts nesaraujamām saitēm, man jādara un jāapsola viss iespējamais, lai glābtu sevi; bez apdoma es apzvēru, ka dzīvošu tikai viņam un viņa ģimenei, un, lūpām drebot, mēģinu viņu pārliecināt, ka runāju taisnību, un klusībā pie tam loloju cerību, ka tādējādi varbūt izpirkšu savu vainu un tomēr izkļūšu sveikā, — ne bezmazas viltības sevī nospriezdams, ka gan jau vēlāk redzēs, kas darāms. Tieši tādēļ es atveru viņa personas apliecību un burto​dams izlasu: Žerārs Divāls, iespiedējs.

Es pierakstu adresi ar mirušā zīmuli uz kādas aploksnes un steigšus iegrūžu visu atpakaļ viņa svārku kabatā.

Es esmu nogalinājis grāmatu iespiedēju Žerāru Divālu. Man jākļūst par grāmatu iespiedēju, es domāju, pavisam apjucis. Jākļūst par grāmatu iespiedēju, iespiedēju...

Dienas otrajā pusē es nedaudz nomierinos. Manas bailes ir bijušas nepamatotas. Viņa vārds vairs nejauc man prātus. Uzbudinājums ir pārgājis. . — Biedri, — es bilstu mirušajam bedres viņā galā, taču daru to savaldīgi, — šodien tu, rīt es. Bet, ja es tikšu cauri sveikā, biedri, es cīnīšos pret šo te, kas pazudināja mūs abus, tev atņemdams dzīvību un man... dzīvi, Es apsolu tev to, biedri. Tas nedrīkst atkārtoties.

Saule jau laižas rietā. Izsalkums un pārgurums pada​rījuši mani apātisku. Viss vakarējais izplūst, tinas miglā, es neceru vairs izkļūt no šejienes. Es snauduļoju, neko nedomādams, un nemanu, ka jau ir vakars.

Sāk krēslot. Drīz satumsīs pavisam. Pēc stundas. Ja būtu vasara, — pēc stundām trim. Jāgaida stunda.

Pēkšņi es sāku drebēt, baiļodamies, ka neatgadās kas neparedzēts. Par mirušo es vairs nedomāju, viņš man tagad ir gluži vienaldzīgs. Spēji atmodies dzīvības instinkts liek aizmirst pirmītējo apņemšanos.

Vienīgi tādēļ, lai mani nepiemeklētu jauna neveiksme, es mehāniski bubinu: — Es izdarīšu visu, izdarīšu visu, ko esmu tev apso​lījis, — jau tagad zinādams, ka neturēšu vārdu.

Pēkšņi es iedomājos, ka biedri, iespējams, šaus uz mani, kad līšus tuvošos mūsu ierakumiem, — viņi taču neko nezina. Jāuzsauc viņiem jau iztālēm, lai viņi saprastu, kas tur rāpo. Nokļuvis pie ierakumiem, es gulēšu nekus​tīgi, līdz viņi atsauksies.

Iedegas pirmā zvaigzne. Fronte joprojām Musē, Es atviegloti uzelpoju un aiz satraukuma sarunājos pats ar sevi.

«Tikai bez muļķībām, Paul... Mieru, tikai mieru, Paul, un tu būsi glābts.»

Tas palīdz, ja saucu sevi vārdā, tas izklausās tā, it kā tevi uzrunātu kāds cits, un iespaido stiprāk.

Tumsa kļūst arvien dziļāka. Mans satraukums pierimst, drošības pēc es nogaidu, līdz gaisā uzšaujas pirmās ra​ķetes. Tad rāpjos ārā no bedres. Mirušo es esmu aizmir​sis. Ap mani plešas tikko satumsusī nakts un blāvas gaismas apspīdētais lauks. Es noskatu kādu bedri; mirklī, kad gaisma apdziest, metos turp, taustīdamies lienu tālāk, uzeju vēl vienu, pieploku pie zemes, nedzirdami slīdu uz priekšu.

Ierakumi jau ir tuvu. Uzliesmojot raķetei, es redzu, ka stiepļu aizžogā kaut kas nokust, iekams sastingst, un palieku nekustīgi guļam. Nākamajā uzliesmojumā atkārtojas tas pats, tie noteikti ir savējie, mani biedri no mūsu tranšejām. Aiz piesardzības es nogaidu, līdz izdodas nešaubīgi saskatīt vācu bruņucepures. Tad uzsaucu viņiem.

Par atbildi tūlīt atskan mans vārds: — Paul, Pauli

Es saucu atkal. Tie ir Kats un Alberts, kas, paķēruši līdzi telteni, devušies mani meklēt, Vai tu esi ievainots?

Nē, nē.

Mēs ievēlamies tranšejā. Es prasu, lai man dod paēst, un rītin apriju visu. Millers sniedz man cigareti. Es dažos vārdos pastāstu, kā man gājis. Nekas nedzirdēts tas nav, tamlīdzīgi gadījumi jau ir bijuši. Neparasts ir tikai nakts uzbrukums apmaldīšanās brīdī. Bet Kats, atrazdamies Krievijā, pavadījis veselas divas diennaktis aiz krievu līnijām, iekams viņam izdevies atlavīties atpakaļ pie sa​vējiem.

Par nodurto iespiedēju es klusēju. Tikai otrā rītā vairs nenociešos. Man tas ir jāpastāsta Kātam un Albertam. Viņi mierina mani: — Tur tu neesi vainīgs. Ko tad citu lai tu būtu darījis? Tādēļ jau esi šeit!

Es atviegloti uzklausu biedrus, mani nomierina viņa tuvums. Kādas blēņas es biju ieņēmis galvā, tupēdams bedrē!

— Paskaties turp, — saka Kats.

Pie brustvēra stāv vairāki izcili šāvēji. Viņi pielikuši pie vaiga šauteni ar optisko mērķēkli un cītīgi novēro pretinieka pozīcijas. Šad tad norīb pa šāvienam.

Pēkšņi atskan izsaucieni: — Labi trāpīts!

— Vai tu redzēji, kā šis salēcās?

Seržants Elrihs lepni pagriežas atpakaļ un ievelk sarakstā krustu.Ar trīs nevainojami pierādītiem trāpījumiem viņš šodien šāvēju vidū izvirzījies pirmajā vietā.

— Nu, ko tu teiksi? — jautā Kats. Es pamāju ar galvu.

— Ja viņš tādā pašā garā turpinās, viņam līdz vakaram būs par vienu raibu lentīti vairāk, — secina Krops.

Vai ari tiks vicefeldfēbeļa godā, — piemetina Kats. Mēs saskatāmies.

Es to nedarītu, — es saku.

— Katrā gadījumā, — saka Kats, — labi vien ir, ka tu to redzi tieši tagad.

Seržants Elrihs jau atgriezies savā vietā pie brustvēra. Viņa šautenes stobrs virzās šurpu turpu.

— Par to, kas tev lēcies, nav vairs ko muti dzesēt, — saka Alberts, pamezdams man ar galvu.

Es arī pats vairs tagad netieku gudrs, kas man bija uznācis, — Tas viss bija tikai tāpēc, ka man tik ilgi vajadzēja palikt viņam blakus, — es saku, Karš ir karš galu galā Sausi un aprauti nosprakšķ Elriha šāviens.

X Mums pagadījies labs norīko jums. Astoņiem vīriem uzdots apsargāt ciematu, no kura izvākti iedzīvotāji, tāpēc ka tas tiek pārāk stipri apšaudīts.Galvenokārt mums jāpieskata provianta noliktava, kas vēl nav gluži iztukšota. Uztura devas, kuras mums pienākas, mēs drīkstam ņemt paši no noliktavas krājumiem. Tādam uzdevumam mēs esam ka radīti; Ķats, Alberts, Millers, Tjādens, Lērs, Deterings — visa mūsu grupa atkal ir kopā. Tiesa, Haije ir kritis. Un tomēr mums varen paveicies, jo citas vienības cietušas daudz smagākus zau​dējumus.

Par apmešanās vietu mēs izraugāmies betonētu pagrabu, kurā var iekļūt no mājas ārpuses pa kāpnēm.

Ieeju pagrabā turklāt aizsedz vēl īpaša betona siena.

Iekārtojušies mēs izvēršam rosīgu darbību. Atkal reiz radusies izdevība ne tikai atpūtināt kājas, bet arī atveldzēt dvēseli. Un tādas izdevības mēs garam laist nemēdzam; mūsu stāvoklis ir pārāk izmisīgs, lai mēs ilgāku laiku varētu būt sentimentāli. To var atļauties tāds, kam dzīve ir puslīdz ciešama. Mums turpretī jābūt lietišķiem. Tik lietišķiem, ka, ienākot prātā vienai otrai pirmskara dienu domai, man reizēm klust baisi. Tiesa, tas izkūp ka nebijušas.

Pret savu likteni mums jāizturas tik nenopietni, cik vien iespējams. Tādēļ mēs izmantojam katru izdevību, lai aizmirstos, un strauji, skaudri, bez pārejam šausmas mūsu dzīvē mijas ar stulbām izpriecām.

Mēs citādi nemaz nespējam, mēs dzīvojam tikai mirklim. Arī šobrīd mēs aizrautīgi iekārtojam sev īstu idilli — protams, pieēšanās un šūšanas idilli.

Vispirms mēs aklajam savu mitekli ar matračiem, kurus sanesām no apkārtējām mājam. Arī zaldāta pēcpusei paretis tīk mīksta sēža, Tikai pašu telpas vidu mēs atstājam brīvu. Tad pagādājam sev brīnumaini mīkstas segas un pēļus. Tās mantas te ciematā netrūkst. Mēs abi ar Albertu uzejam izjaucamu sarkankoka gultu ar zila zīda baldahīnu un mežģīņu pārklāju. Stiepjot gultu, mums sviedri plūst aumaļām, bet kā tu pametīsi tādu dārgumu — jo vairāk tāpēc, ka pēc pāris dienām gulta būs sašauta druskās.

Kats paaicina mani līdzi nelielā izlūkgājienā pa ciemu. Pēc īsa brīža mums jau ir ducis olu un mārciņas divas puslīdz svaiga sviesta. Kādas mājas viesistabā pēkšņi kaut kas nobrakšķ, cauri sienai telpā ietriecas čuguna krāsniņa, metra atstatumā aiznesas mums garām un izzūd aiz pretējās sienas. Paliek divi caurumi. Krāsniņa atlidojusi no kaimiņu mājas, kur eksplodējusi granāta.

— Mums atkal reiz bijusi cūkas laime, — izmet Kats smīnēdams, un mēs turpinām savus meklējumus. Pēkšņi mēs saausāmies un nevilšus pieliekam soli. Pienākuši pie kādas kūtiņas, mēs apstājamies kā noburti: aizgaldā rukšķ divi sivēni. Mēs izberzējam acis un uzmanīgi paskatāmies vēlreiz: nudien, dzīvi cūcēni! Mēs pieduram tiem roku — ka tad, sivēni.

Tā tik būs maltīte! Soļus piecpadsmit no mūsu bunkura atrodas namiņš, kurā mitinājušies virsnieki.

Tur virtuvē ir milzum liela plīts ar diviem pavardiem, daudz pannu, podu un katlu. Netrūkst ne nieka, tuvējā šķūnītī pat sa​krauta kaudze sīki saskaldīta malka. Gatavā leiputrija!

Divi vīri kopš paša rīta siro pa apkārtējiem laukiem, vākdami kartupeļus, burkānus, svaigus zirņus.

Mēs, proti, dzīvojam lepni, mums nospļauties par noliktavas konserviem, mēs ēdam tikai visu svaigu.

Pieliekamajā jau noglabātas divas galviņas puķu kāpostu.Sivēni ir nokauti. Par to parūpējies Kats.

Piedevām paredzētas kartupeļu pankūkas. Tikai neizdodas sadabūt nevienu_ rīvi. Bet šis trūkums ir viegli novēršams. Konservu kārbu skārda vākos ar naglu tiek izsists labi daudz caurumiņu, un rīves mums ir rokā. Trīs vīri uzvelk biezus cimdus, lai rīvējot nesavainotu pirkstus, divi citi mizo kartupeļus, un darbs ātri virzās uz priekšu.

Kata ziņā ir sivēni, burkāni, zirņi un puķu kāposti. Viņš pagatavo pat baltu mērci, ko uzliet puķu kāpostiem. Es cepu pankūkas — četras reizē. Pēc minūtēm desmit iemanos cilāt pannu tā, lai ar vienu kustību apsviestu visas četras uz otru pusi. Sivēni tiek cepti veseli. Visi sa​stājušies ap plīti ka ap altāri.

Tikmēr uzradušies ciemiņi — divi radisti, kurus mēs viesmīlīgi ielūdzam uz pusdienām. Viņi sēž viesistabā, kur ir klavieres. Viens spēlē, otrs dzied «Pie Vēzeres». Viņš dzied izjusti, taču ar jūtamu sakšu akcentu. Mēs tomēr klausāmies aizgrābti, līkņādami pie plīts un gatavodami savus gardumus.

Pēc brīža noprotam, ka dabūsim sutu. Novērotāji aeróstatos pamanījuši dūmus, kas cejas no mūsu skursteņa, un sākas artilērijas apšaude. Tie ir tie paši sasodītie mazkalibra brizantie šāviņi, kas trāpījuma vietā atstāj tikai nelielu caurumu, toties, sprāgdami pie pašas zemes, kaisa šķembeles plašā lokā. Arvien tuvāk svilpodami krīt šāviņi, bet ēdienu taču nevar atstāt pusgatavu. Tiem neliešiem izdodas pamazām piešauties. Dažas šķembas jau izsitušas virtuves logam augšējos stiklus. Ar cepeti mēs drīz būsim galā.

Toties ar pankūkām tik labi vairs neveicas. Šāviņi krīt pavisam tuvu, arvien biežāk pret mājas sienu nopakšķ šķembas un caur logiem ielido arī iekšā. Izdzirdīs šāviņa svilpoņu, es katrreiz ar visu pannu un pankūkām pietupstos aiz mura sienas zem loga palodās. Pēc sprādziena tūlīt atkal slienos kājas un turpinu cepšanu.Abi sakši mitas muzicēt — kāda šķemba ķērusi klavieres. Arī mēs ar saviem darbiem esam puslīdz galā un organizēti atkāpjamies. Pēc nākamā sprādziena divi vīri, pakampuši podu ar dārzeņu sautējumu, jož tos piecdesmit metrus līdz mūsu patvertnei. Mēs redzam, ka viņi nozūd tajā.Atkal lido šāviņš. Visi pieliecas, un tad aizrikšo divi citi, nesdami pa lielai kannai pirmšķirīgas pupiņu kafijas, un laikus aizsniedz patvēruma vietu.

Tagad Kats un Krops paķer mūsu pavār mākslas meistarstiķi, lielo pannu ar brūni apceptajiem

sivēniem. Kau​koņa/pietupiens, un jau viņi joņo par piecdesmit metrus plato klajumu.

Es pabeidzu cept pēdējās četras pankūkas; divas reizes man jāmetas zemē uz grīdas — galu gala lieta grozās ap četrām liekām pankūkām, un kartupeļu pankūkas ir mans mīļākais ēdiens.

Tad es satveru paplāti ar visām pankūkām un pieploku pie sienas aiz namdurvīm. Iekaucas šāviņš, nogrand sprādziens, un es aulekšoju, abām rokam piespiedis paplāti pie krūtīm. Es esmu gandrīz jau drošībā, te pēkšņi dzird svilpoņu, tā pieņemas spēkā, es lēkšoju kā briedis, šķembām plīkšķot pret mūri, aizšaujos aiz betona sienas, klupšus krišus metos pa kāpnēm lejā, apdauzīdams abus elkoņus, toties paplāte nav apkritusi un pankūkas ir visas.Pulksten divos sākas mielasts. Tas ieilgst līdz sešiem. Līdz pusseptiņiem mēs dzeram kafiju — virsnieku kafiju no provianta noliktavas — un kūpinām virsnieku cigārus un cigaretes no tiem pašiem krājumiem. Tieši pusseptiņos sākas vakariņas. Desmitos sivēnu kauliņi tiek izmesti aizdurvē. Mēs iebaudām ari konjaku un rumu no tik svētīgās noliktavas un smēķējam resnus cigārus ar platām etiķe​tēm ap vidu. Tjādens secina, ka trūkst tikai meiču no virsnieku bordeļa.

Vēlu vakarā mēs saklausām ņaudienus. Pie ieejas pagrabā tup pelēks kaķēns. Mēs ievilinām viņu iekšā un paēdinām. Rosoties mums no jauna uzradušies apetīte. Gremodami mēs liekamies gulēt.Bet naktī mums klājas grūti. Ēdiens bijis par treknu. Svaiga zīdīta sivēna gaļa kaitīgi iedarbojas uz zarnām. Ik pa brītiņam kāds virina durvis, iedams ārā vai nākdams iekšā. Vienmēr kādi divi trīs vīri, nolaiduši bikses, tup pagalmā un lādas. Es pats dabūju skriet deviņas reizes. Četros naktī tiek uzstādīts rekords: visi vienpa​dsmit — apsardze līdz ar ciemiņiem — tup ārā.

Degošie nami tumsā liesmo kā lāpas. Šņākdamas cita pēc citas šķeļ gaisu un sprāgst granātas. Pa ceļu drāžas munīcijas mašīnu kolonnas. Provianta noliktavas sienā izrauts liels robs. Ap to kā bišu spiets aplipuši transportnieki un, nevērojot šāviņu šķembas, čiepj maizi. Mēs ļaujam viņiem darboties.

Iejaukšanās gadījumā mēs bez pamatīga kāviena cauri netiktu. Tāpēc rīkojamies citādi. Paskaidrojuši, ka apsargājam noliktavu, proti, zinām, kur noglabāti gardākie kumosi, mēs iemainām konservus pret mantām, kuru mums nav. Kas tur liels, — drīzumā tik un tā viss uzsprāgs gaisā. Pasi sev mēs pietaupām šokolādi un rijam to veselam tāfelēm — Kats saka, tas palīdzot pret cauru vēderu.

Turpat divas nedēļas mēs pavadām ēzdami, dzerdami un slaistīdamies. Neviens mūs netraucē.

Ciematu pamazām saārda granātas, bet mēs dzīvojam kā dieva ausī. Tik ilgi, kamēr noliktava nav galīgi sagrauta, mums viss ir vienalga un nav citas velēšanās, kā vien tepat sagaidīt kara beigas.Tjādens ir tiktāl izlepis, ka izsmēķē cigāru tikai līdz pusei; viņš vīzdegunīgi paziņo, ka tā esot paradis.. Arī Kats ir labā oma. No rīta, tikko atvēris acis, viņš sauc: — Emīl, atnesiet kaviāru un kafiju!

Mēs vispār esam kļuvuši apbrīnojami smalki: ikviens uzskata otru par savu dieninieku, uzrunā viņu ar «jūs» un visādi izrīko.

— Krop, man niez pēda, padzeniet, lūdzu, nost uti! — saka Lērs, kā aktrise pastiepdams Albertam pretī kāju, un Alberts uzrauj viņu aiz tās pa kāpnēm.

Tjāden!

Kas ir?

— Brīvi, Tjāden, brīvi; starp citu, jāsaka būtu nevis: «Kas ir?», bet gan: «Klausos!» Vēlreiz: Tjāden!

Un Tjādens atkal izlīdzas ar ierasto citātu, patapinātu no Gestas fon Berlihingena.

Paiet vēl astoņas dienas, un tad pienāk pavēle atstāt ciematu. Mūsu godība ir galā. Mūs uzņem divas lielas kravas mašīnas. Tās ir augstu piekrautas ar dēļiem. Un pašā augšā mēs ar Albertu uzrīkojam savu gultu ar zilā zīda baldahīnu, matračiem un diviem mežģīņu pārklājiem. Aiz gultas galvgaļa mums noglabāts pa maisam ar pirmā labuma produktiem. Brīžiem mēs pārlaižam tiem ar roku, un, pirkstiem sataustot cieti žāvētās desas līkumus, aknu pastētes bundžiņas, konservus, cigāru kārbas, sirds mums krūtīs gavilē. Mūsējiem katram ir pa tādam pie​stūķētam maisam.

Mums ar Kropu bez tam izdevies pievākt divus ar sarkanu plīšu apvilktus atzveltnes krēslus. Tos

mēs esam iecēluši gultā un nu gorāmies tajos kā teātra ložā. Pāri mums vējā piepūšas zīda baldahīns.

Mutē mums pa ga​ram cigāram. Tā mēs no saviem augstumiem noraugāmies uz apkārtni.

Starp abiem krēsliem novietots papagaiļa būris, to mēs sameklējām mūsu kaķim. Jo arī kaķis mums ir līdzi, guļ būrī pie ēdiena bļodiņas un ņurrā.

Mašīnas lēnām ripo uz priekšu. Mēs dziedam. Aiz mums paceļas uguns fontāni, granātām ārdot ciemu, kurā vairs nav nevienas dzīvas dvēseles.

Pēc dažām dienām mūs sūta evakuēt kādu apdzīvotu vietu. Ceļā mēs sastopam iedzīvotājus, kas izraidīti no mājām. Bēgļi stiepj līdzi savu iedzīvi, stumj to ķerrās, bērnu ratiņos, nes uz muguras. Stāvi ir salīkuši, sejas pauž bēdas, izmisumu, steigu un padevību liktenim. Iet bērni, pieķērušies mātēm pie rokas, redz arī vienu otru pusaugu meiteni, kas ved mazos, kuri, tenterēdami uz priekšu, atkal un atkal atskatās.

Vienam otram rokās no​žēlojama lelle. Iedami mums garām, visi pieklust.

Pagaidām mēs virzāmies kolonnā, franči taču neapšaudīs ciematu, kurā mīt pašu ļaudis. Bet dažas minūtes vēlāk gaiss iekaucas, zeme nodreb zem kājām, dzirdami kliedzieni — kāda granāta sašķaidījusi vadu, kas kolonnā gāja pēdējais. Mēs skriešus izklīstam un metamies zemē, bet es šajā paša brīdī nomanu, ka manī nav tā sasprindzinājuma, kas citkārt, sākoties apšaudei, vienmēr licis neapzināti rīkoties pareizi; baiļu uzplūdā aizžņaudzas kakls, galva pazib doma: «Pagalam tu esi!», un jau nākamajā mirklī kreiso kāju ķer tāds kā pātagas cirtiens. Es dzirdu, ka Alberts iekliedzas, viņš ir tepat līdzās.

— Celies, Albert, skriesim! — es ieaurojos, jo mēs gu​ļam klaja laukā, kur nav neviena aizsega.

Viņš grīļodamies pieceļas kājās un skrien. Es turos viņam blakus. Mums jātiek pāri dzīvžogam, tas sniedzas mums pāri galvai. Krops ieķeras zaros, es satveru viņu aiz kaļas, viņš iekliedzas, es pa grūžu viņu, un viņš pār​lido pāri žogam. Ar vienu lēcienu arī es esmu pāri un viņa pusē ievēlos dīķī.

Sejas mums aplipušas ar ūdenszālēm un dūņām, toties dīķis ir labs aizsegs. Mēs iebrienam tajā līdz kaklam. Kad iekaucas granāta, mēs pabāžam galvu zem ūdens.

Ieniris reizes desmit, es jūtu, ka sāku pagurt. Ievaidas arī Alberts.

— Lienam laukā, — viņš izdveš, — citādi es vēl pa-kritīšu un noslīkšu.

Kur tevi ķēra? — es jautāju, Laikam ceļgalā.

Vai tu vari paskriet?

Liekas, varu.

Nu, tad jožam!

Mēs tiekam līdz grāvim šosejas malā un pieliekušies skrienam pa to uz priekšu. Uguns seko mums uz pēdām. Ceļš ved uz munīcijas noliktavu. Ja tā uzsprāgs gaisā, no mums ne poga pāri nepaliks. Tāpēc mēs mainām virzienu un diedzam šķērsām pāri laukam.

Alberts sāk atpalikt.

— Skrien, es panākšu tevi, — viņš saka un atlaižas zemē.

Es rauju viņu aiz rokas augšā un sapurinu.

— Celies, Albert, ja tu atgulsies, tu nekur vairs ne​tiksi. Nāc, es balstīšu tevi!

Beidzot mēs sasniedzam nelielu blindāžu. Krops izstiepjas garšļaukus, un es pārsienu viņu. Šāviens trāpījis tieši virs ceļgala. Pēc tam es nopētu sevi. Bikses ir ar asinīm, viena piedurkne arī. Alberts uzliek man pārsējus uz ievainojuma vietām. Kāju viņš vairs nevar pakustināt, un mēs nobrīnāmies, ka vispār esam tikuši līdz šejienei. To paveikušas bailes; mēs būtu skrējuši pat tad, ja mums būtu norautas abas pēdas, būtu skrējuši uz kāju stumbeņiem vien.

Es varu vēl parāpot un sasaucu kādus garām braucošus redeļu ratus, kas mūs paņem līdzi. Tie ir pilni ar ievainotajiem. Sanitārs jefreitors, kas pavada transportu, ielaiž mums krūtīs poti pret stinguma krampjiem.Nokļuvuši lazaretē, mēs iekārtojamies tā, lai gulētu blakus. Mums atnes plānu buljona viru, kuru mēs kāri un nicīgi izstrebjam, jo ir redzētas labākas dienas, bet izsalkums dara savu.

Nu tik uz mājām, Albert, — es saku.

— Cerams, — viņš atbild. — Ja vien es zinātu, kas man īsti ir.

Sāpes kļūst stiprākas. Brūces zem pārsēja deg kā ugunī. Mēs dzeram bez mitas, vienu ūdens krūzi pēc otras.

Cik augstu virs ceļgala mani ķērusi lode? — jautā Krops, Vismaz centimetrus desmit, Albert, — es atbildu. Patiesībā būs kādi trīs.

Vienu es esmu cieši izlēmis, — viņš pēc brīža saka, — ja man noņems kādu kaulu, padarīšu sev galu. Palikt par kropli es netaisos.

Tā mēs guļam, nokaudamies ar domām, un gaidām.

Vakarpusē mūs ved uz slaktūzi. Iztrūcies es steigšus apsveru, kā man jāizturas; kas tad nezina, ka lauka lazaretēs ārsti ir knaši uz amputācijām. Pārslodzes dēļ tas ir vienkāršāk nekā noņemties ar lāpīšanu.

Es atceros Kemmerihu. Neparko neļaušu sevi iemidzināt, un kaut tas maksātu pāris iedauzītus galvaskausus!

Pagaidām viss iet labi. Ārsts vandās pa brūci, līdz man sametas tumšs gar acīm.

— Neizliecieties nu, — viņš baras un turpina vandīties. Spožajā gaismā instrumenti zibina kā plēsoņas. Sāpes kļūst neizturamas. Divi kopēji turamam aiz rokām, man tomēr izdodas vienu atbrīvot, un es jau grasos gāzt ār​stam pa brillēm, bet viņš to pamana un palec nost.

— Hloroformējiet to tipu! — viņš saniknoti kliedz. Es uzreiz kļūstu rāms.

Atvainojiet, daktera kungs, es būšu pavisam mie​rīgs, tikai neiemidziniet mani.

Paskatīsimies, — viņš noburkšķ un atkal ķeras pie saviem instrumentiem, Viņš ir gaišmatis, augstākais, gadus trīsdesmit vecs, ar rapieru cirtienu rētām sejā un acenēm pretīgā zelta ietvarā. Es nomanu, ka viņš tagad tīšuprāt dara man sāpes, tāpat vien vandīdams brūci un šad tad pašķielēdams manī pāri aceņu stikliem. Es krampjaini ieķēros operāciju galda rokturos — drīzāk es atstiepšu kājas nekā izdošu kaut vienu pīkstienu.Viņš ir izmakšķerējis kādu šķembu un pasviež to man. Šķiet, mana izturēšanās viņam ir patikusi, jo viņš rūpīgi iešinē kāju un saka: — Rīt uz mājām.

Pēc tam kāja tiek ieģipsēta. Gulēdams atkal blakus Kropam, es pastāstu viņam, ka rīt laikam gaidāms sani​tārais vilciens.

Mums derētu aprunāties ar lazaretes feldfēbeli, Al​bert, lai mūs neizšķir.

Ma n palaimējas, izmetot dažas piemērotas frāzes, iegrūst feldfēbelim pāris cigārus ar platajām aplīmēm. Viņš paosta tos un jautā: Vai tev ir vēl kādi?

— Cigāru sanāks pilna sauja, — es saku, — un manam biedram, — es norādu uz Kropu, atradīsies vēl otra. Tos mēs labprāt pasniegtu jums rīt abi kopā pa vagona logu.

Viņš, protams, apjēdz, kas par lietu, paosta cigārus vēlreiz un saka: — Norunāts.

Naktī mums neizdodas ne acu aizlikt. Mūsu palātā nomirst septiņi ievainotie. Viens augstā, spiedzīgā balsi veselu stundu dzied korāļus, iekams iegārdzas pirmsnāves agonijā. Cits pagūst izkāpt no gultas un aizrāpot līdz logam. Viņš guļ tur, it kā pirms nāves vēl būtu gribējis pavērties debesīs.

Mūsu nestuves novietotas stacijā. Mēs gaidām vilcienu. Līst lietus, bet peronam jumta nav. Mūsu segas ir plānas. Mēs gaidām jau divas stundas.

Feldfēbelis aprūpē mūs kā māte. Lai gan jūtos ļoti slikti, es neizmetu no prāta mūsu plānu. It kā nejauši, taču tā, lai feldfēbelis redzētu, pārcilāju abas paciņas un avansveidā iedodu viņam cigāru.

Feldfēbelis uzklāj mums brezentu.

Atceries, Albert, — es ieminos, — mūsu baldahīna gulta un kaķis!

Un kur nu vēl klubkrēsli! — viņš piemetina.

Jā, ar sarkanu plīšu apvilktie klubkrēsli..-. Vakaros mēs zvilnējām tajos kā prinči, spriezdami savā starpā, ka izīrēsim tos uz stundām. Cigareti par stundu! Mūs gai​dīja bezrūpīga dzīve un ienesīgi darījumi.

— Albert, — es ierunājos atkal, — un mūsu rijamā maisi!

Mēs kļūstam grūtsirdīgi. Jā, tā manta mums tagad lieti noderētu! Ja vilciens pienāktu dienu vēlāk.

Kats noteikti atrastu mūs un atnestu mums mūsu mantību.

Sasodīts liktenis. Mums jāiztiek ar miltu zupu, plānu lazaretes viru, lai gan mūsu pārtikas maisos glabājas cepta cūkgaļa. Taču mēs esam tik vārgi, ka pat lāgā uz​traukties nespējam.

Rīta pusē pienākot vilcienam, mēs esam izlijusi cauri līdz ādai. Feldfēbelis parūpējas, lai mūs ievieto vienā vagonā. Tur mūs sagaida vesels bars žēlsirdīgo māsu. Kropu nogulda apakšā. Mani paceļ ar visām nestuvēm un saka, lai es lienot augšējā guļvietā.

Pasarg dievs, — man pasprūk.

Kas jums notika? — jautā māsa.

Es paskatos vēlreiz uz guļvietu. Tā klāta ar sniegbaltiem, neiedomājami tīriem linu pagaliem, kam pat gludinājuma vīles labi redzamas. Mans krekls turpretī jau sesto nedēļu nav mazgāts, tas ir gluži saskretis.

—Vai jūs viens pats netiekat iekšā? — nobažījusies jauta māsa.

Tikt jau tieku, — es svīzdams atbildu, — tikai vis​pirms novāciet gultas veļu!

Kāpēc?

Es taču esmu netīrs kā cūka. Kā lai gulstos tur iekšā!

Tad jau tā ... — es saminstinos.

Kļūs mazliet netīra? — viņa uzmundrinoši jautā. — Kas tur liels, gan jau mēs pēc tam visu izmazgāsim.

Ta nē, ne jau par to... — es mulsdams novelku. Visa šī kulturalība man ir pārāk negaidīta.

— Ja jūs varējāt izciest tranšejās, mums laikam gan spēka pietiks pamazgāt palagus, — viņa nerimstas.

Es uzmetu māsai skatienu, viņa ir jauna un ņipra un vai laistās aiz tīrības, tāpat kā viss te, vilcienā; gluži neaptverami, ka tas viss nav domāts tikai virsniekiem vieni man kļūst pavisam neomulīgi, pat drusku tā kā pabaiļi.Bet tas sievišķis ir gatavais bendeskalps, tāds piespiedīs tevi pateikt visu.

Par to, ka... — es saminstinos atkal; viņai taču jā​saprot pašai, ko es domāju.

Nu, kas tad vēl?

— Man ir utis, — es galu galā izkliedzu. Viņa iesmejas.

— Nekas, lai jau tās arī reiz padzīvo labas dienas!

Nu, pateikts tas ir, par pārējo man daļas nav. Es ierāpjos guļvietā un apsedzos ar segu. Pēkšņi kāds piebiksta man. Feldfēbelis! Saņēmis cigā​rus, viņš aiziet. Pēc stundas mēs jūtam, ka vilciens sakustas.

Naktī es pamostos. Neguļ arī Krops. Klusi kland vagona riteņi. Man vēl arvien viss liekas kā sapnis: gulta, vilciens, došanās mājup...

Albert! — es iečukstos.

Jā...

Vai tu nezini, kur te ir ateja?

Man liekas, aiz tām tur durvīm viņā galā pa labi.

Iešu, paskatīšos.

Vagonā ir tumšs. Es sataustu gultas malu un piesardzīgi raušos lejā. Bet, neatradis kur atsperties, slīdu, ieģipsētā kāja tikai traucē, skaļš blīkšķis, un es guļu uz grīdas.

Velns parāvis, — es saku.

Vai tu sasities? — jautā Krops.

— It kā tu nebūtu dzirdējis, — es nikni norūcu, — mans pauris...

Vagona galā atveras durvis. Ienāk masa, nesdama gaismu, un ierauga mani.

— Viņš izkrita no gultas.., Viņa tausta man pulsu un pieliek roku pie manas pieres.

Nē, temperatūras jums nav.

Nav gan, — es piekrītu.

— Varbūt jūs sasapņojaties? — viņa jautā, — Uz to pusi būs, — es izvairīgi atbildu, Atkal sākas tincināšana. Viņa skatās manī ar savām skaidrajām acīm tik tīra un brīnumjauka — kā lai pasaka tādai, kas man par vajadzību!

Mani ieceļ atpakaļ guļvietā. Tas var bēdīgi beigties. Līdzko viņa būs aizgājusi, man no jauna jāmēģina tikt lejā. Gados vecākai sievietei es atzītos drīzāk, kas par lietu, bet šī te ir gluži jauniņa, augstākais, gadus divdes​mit piecus veca, — nē, tur nelīdz nekas, viņai tas nav atklājams.

Tad Alberts nāk man palīgā, viņš nekautrējas, galu galā uz viņu tas ari neattiecas. Viņš uzsauc māsai.

Viņa pagriežas.

— Māsiņ, viņš gribēja... — bet arī Alberts nezina vairs, kā tādās reizes delikāti un pieklājīgi jāizsakās. Frontē, savā starpā mums pietika viena vārda, lai to pateiktu, taču šeit, runājot ar dāmu...

Pēkšņi viņam at​aust atmiņā skolas dienas, un viņš bez minstināšanās pabeidz savu sakāmo: — Viņš gribētu iziet, māsiņ.

— Ak tā, — saka māsa, — bet tāpēc viņam ar ieģipsētu kāju jau nav jārāpjas ārā no gultas! Ko tad jums īsti vajag?— viņa jautā, griezdamās pie manis.

Es pārbīstos līdz nāvei par tik negaidītu sarunas pavērsienu, man nav ne jausmas, kā šīs lietas sauc mediķu valodā. Māsa nāk man palīgā.

— Lielo vai mazo? — viņa jautā. Šito kaunu! Es jūtos kā ar verdošu ūdeni apliets un mulsdams saku: — Tikai mazo.

Lai nu kā, vismaz šai ziņā man vēl puslīdz paveicies.

Māsa atnes pīli. Pēc pāris stundām es vairs neesmu vienīgais, kam ievajadzējusies palīdzība, un otrā dienā mēs esam apraduši, un, lieki nekautrēdamies, palūdzam, kas mums vajadzīgs.

Vilciens tikko velkas. Reizēm tas apstājas, un tad tiek iznesti mirušie. Tas apstājas bieži, Albertam ir drudzis. Es jūtos ciešami; brūce sāp, bet mokošāka ir sajūta, it kā zem ģipša pārsēja knosītos utis. Kņud šausmīgi, bet pakasīties nav iespējams.

Dienas paiet snauduļojot. Gar logiem klusi slīd apkārtnes ainavas. Trešajā naktī mēs nonākam Herbestālē, Es padzirdu no māsas, ka drudža dēļ Albertu stacijā iz​sēdinās.

— Cik tālu iet vilciens? — es jautāju.

— Līdz Ķelnei.

— Albert, mēs paliksim kopā, — es saku, — gan tu redzēsi!

Kad māsa nākamreiz apstaigā ievainotos, es aizturu elpu, lai asinis saplūst galvā. Seja pietūkst un kļūst sarkana. Māsa apstājas, — Vai jums kaut kas sāp?

— Jā, — es iestenos, — pēkšņi sāka sāpēt.

Viņa sniedz man termometru un dodas tālāk. Ne jau veltīgi Kats mani skolojis, es zinu, kas darāms.

Armijas termometri rūdītiem karavīriem ir par primitīvu. Jāuzdzen tik dzīvsudraba stabiņš uz augšu, lejā tas vairs neslīdēs.

Es iebāžu termometru padusē, slīpi, ar augšgalu uz leju un knikšķinu ar rādītajā pirkstu pa stikliņu.

Pēc tam kratu termometru, līdz tas rāda 37,9. Tas, protams, ir par maz. Aizdegts sērkociņš, piesardzīgi tuvināts stikliņam, palīdz uzdzīt dzīvsudraba stabiņu līdz 38,7 grādiem.

Kad māsa nāk atpakaļ, es piepūšos cik spēdams, elpoju īsi, aprauti, blenžu viņā glāžainām acīm, nemierīgi grozos guļvietā un dvešu: — Es vairs nevaru izturēt!

Viņa atzīmē manu uzvārdu kādā sarakstā. Es zinu nešaubīgi, ka ģipša pārsējs bez ārkārtējas vajadzības no​ņemts netiks.

Mani izsēdina reizē ar Albertu.

Mēs guļam kāda katoļu klostera hospitālī, abi vienā palātā. Mums ir paveicies, jo klosteru slimnīcas izceļas ar rūpīgu ārstēšanu un labu uzturu. Hospitālis ir pilns ar ievainotajiem no mūsu vilciena, daudzi ir smagā stāvoklī. Šodien nepagūs mūs izmeklēt, trūkst ārstu. Gar gaiteņa durvīm nemitīgi slīd zemi ratiņi ar gumijotiem riteņiem, un uz katriem ratiņiem, izstiepies visā garumā, guļ kāds ievainotais. Sasodīta būšana — šitā gulēt, tīra laime vēl, ja izdodas pasnaust.

Nakts paiet ļoti nemierīgi. Nevienam neizdodas aizmigt. Tikai pret rītu mēs iegrimstam vieglā nomiedzī. Gaismai austot, es pamostos. Durvis ir vaļā, un gaitenī dzirdamas balsis. Uztrūkstas arī pārējie.

Kāds ievainotais, kurš šeit pa​vadījis jau vairākas dienas, paskaidro mums, kas tur notiek: — Te, augšstāva gaitenī, māsas katru rītu skaita pātarus. Viņas sauc to par rīta svētceri. Lai mēs nepaliktu bešā, viņas attaisa durvis.

Tas, protams, Ir labi domāts, tikai mums no šīs pātarošanas dūc galva un smeldz visi kauli.

— Tā ir tīrā nejēdzība, — es saku, ņemt un uzmo​dināt cilvēku, līdzko viņš iesnaudies!

— Augšstāvā guļ viegli ievainotie, tāpēc rīta lūgšana tiek rīkota šeit, — atbild kareivis. Alberts ievaidas. Es noskaišos un saucu: — Klusāk, jūs, tur ārā!

Pēc brītiņa durvīs parādās māsa. Savā melnbaltajā tērpā viņa atgādina kuplu kafijkannas sildītāju.

Pieveriet taču durvis, māsiņ, — kāds saka.

Māsas skaita lūgšanas, tāpēc durvis ir vaļā, — viņa saka, — Bet mums vēl nāk miegs.

— Lūgt dievu ir veselīgāk nekā gulēt. — Viņa stāv un nevainīgi smaida. — Turklāt ir jau septiņi, Alberts ievaidas atkal.

— Durvis ciet! — es uzkliedzu māsai.

Viņa izskatās galīgi apjukusi. Mūsu prasība viņai, šķiet, nav saprotama.

Aizlūdz taču par jums ari, Vienalga! Durvis ciet!

Viņa aiziet, nepievērusi aiz sevis durvis. Pātari sākas no jauna. Mani pārņem mežonīgas dusmas, un es saku: — Tagad es skaitīšu līdz trīs. Ja līdz tam nebūs miers, es laidīšu viņam, ar ko pagadīsies.

— Es arī, — pavēsta kāds.

Es skaitu līdz pieci. Tad paķeru pudeli, notēmēju un sviežu. Pudele saplīst gaitenī sīkās druskās.

Lūgsna ap​raujas. Durvīs parādās pulciņš māsu, viņas savaldīgi rājas.

— Durvis ciet! — mēs kliedzam.

Viņas nozūd. Tā, kura atgādina kafijkannas sildītāju, aiziet pēdējā.

— Pagāni! — viņa iečiepstas, tomēr durvis aizver. Mēs esam uzvarējuši.

Dienas vidū ierodas lazaretes inspektors un ņemas mūs sunīt. Viņš draud mums ar cietoksni un vēl briesmīgākiem, sodiem. Bet lazaretes inspektors — tāpat kā, teiksim, noliktavas pārzinis — ir tikai sīks ierēdnis, lai arī nēsā zobenu un uzplečus, un tāpēc pat neviens jauniesauktais neņem tādu galvā. Mēs neliedzam viņam izteikties. Ko viņš mums var padarīti — Kurš meta pudeli? — viņš jautā.

Es nepagūstu ne apdomāties, kad viens jau atsaucas: — Es! Gultā paslejas vīrs ar pinkainu bārdu. Visi saspringti gaida, ko viņš teiks, Jūs?

Tieši tā! Es uztraucos par to, ka mūs bez vajadzības modina, un, zaudējis sajēgu, vairs nezināju, ko daru, Viņš ber kā no grāmatas.

— Kā jūs sauc?

— Jozefs Hāmahers, rezervists, Inspektors aiziet.

Mūs visus māc ziņkāre.

— Kāda velna pēc tu pieteicies? Tu taču nemaz tas nebiji! Viņš smīkņā.

— Kas par to? Man ir «grēku atlaide».

Tas pielec visiem Kam tāds dokuments kabatā, tas var darīt visu, ko vien vēlas.

— Jā, es dabūju šāvienu galvā, — viņš stāsta, — un pēc tam man izsniedza izziņu, ka es reizumis neatbildu par savu rīcību. Kopš tā laika man viss bijis, nebijis. Mani nedrīkst kaitināt. Par to pudeli man nebūs nekas. Tas tur lejā pārsprāgs aiz dusmām. Bet pieteikties es pieteicos tāpēc, ka tā pudeles mešana man darīja prieku. Ja viņas rit atvērs durvis, metam atkali Mēs esam sajūsmā. Kopā ar tādu vīru kā Jozefs Hāmahers tagad var atļauties itin visu. Nedzirdami pēc mums atripo zemie ratiņi. Pārsēji ir salipuši. Mēs bļaujam kā aizkauti.

Mūsu palātā guļ astoņi vīri. Vissmagākais ievainojums ir Pēteram, sprogainam tumšmatim, kam cauršautas plaušas. Francam Vehteram, kas guļ blakus gultā, sašauta roka, un sākumā ievainojums nelikās bīstams. Bet trešajā naktī viņš lūdz mūs pasaukt māsu, viņam esot tāda sajūta, ka no pārsēja sūcoties asinis.

Es zvanu no visa spēka. Nakts dežūras māsa nenāk. Vakarā viņai bija daudz darba, jo pēc pārsiešanas visus mocīja sāpes. Viens prasīja, lai novieto kāju tā, otrs — atkal šitā, trešais lūdza padzerties, ceturtajam bija jāsakārto spilvens. Vecā, resnā sieva jau sāka pikti burkšķēt un cirst durvis.

Tagad viņa droši vien domā, ka lieku reizi kāds kaprizējas, un tāpēc nerādās,.

Mēs gaidām ilgi. Tad Francs sakas — Zvani vēlreiz.

Es nospiežu zvanu. Viņa kā nenāk, tā nenāk. Naktīs šajā spārna dežurē tikai viena nodaļas māsa, varbūt viņa pašreiz ir aizņemta citās palātās.

— Franc, vai tu skaidri jūti, ka tev asiņo brūce? — es jautāju. — Citādi mēs atkal dabūsim pa kaklu.

— Pārsējs ir slapjš. Vai kāds nevar uzdegt gaismu? Tas nav mūsu spēkos. Slēdzis ir pie pašām durvīm, un piecelties neviens nespēj.

Es spiežu zvana pogu, kamēr pirksti kļūst nejūtīgi. Varbūt māsa ir iesnaudusies. Darba viņām pāri galvai, viņas jau dienā ir pārgurušas. Un vēl nebeidzamās lūgšanas!

Vai sviežam pudeles? — jautā Jozefs Hāmahers, tas pats, kam ir nepieskaitāmības zīme.

To viņa nesadzirdēs ne tik.

Beidzot veras durvis. Nomiegojusies ienāk vecā. Sajēgusi, kas par lietu, viņa sarosās un baras: Kāpēc neviens nepasauca mani?

Mēs taču zvanījām. Paiet mēs nevaram.

Francs ir stipri noasiņojis, viņu no jauna pārsien. No rīta mēs ieraugām, ka seja viņam kļuvusi smaila un dzeltena, lai gan vakar vakarā viņš izskatījās gandrīz vesels. Tagad masa biežāk iegriežas palātā.

Reizēm dežurē izpalīdzēs — Sarkanā Krusta māsas. Viņas ir labsirdīgas, taču izveicības viņām nereti pie​trūkst. Uzpošot gultu, viņas bieži nodara slimajam sāpes un iztrūkušās kļūst divtik neveiklas.

Mūķenēm ir lielāka pieredze. Viņas zina, kā jāapietas ar sirdzēju, mums tikai gribētos, lai viņas būtu drusku jautrākas. Dažam, tiesa, ir humora izjūta, tās ir lieliskas. Kurš gan atteiktos pakalpot māsai Libertīnei, šai brīnišķīgajai slimnieku kopējai, kuru redzot vien visiem uzlabojas garastāvoklis? Un tādas kā viņa šeit ir vēl vairākas. Šo māsu dēļ mēs būtu ar mieru iet caur uguni un ūdeni. Žēloties tik tiešām nevar, mūķenes izturas pret mums kā pret civilistiem. Atceroties vien, kāds gars valda lazaretēs, uzmetas zosāda.

Francs Vehters vairs neatgūst spēkus. Kādu dienu aizvests, viņš palātā vairs neatgriežas. Jozefs Hāmahers zina, kas par lietu.

— To zēnu mums vairs neredzēt. Viņš ir ievietots izolatorā.

Kas tas par izolatoru? — jautā Krops.

Nu, mirstamā kambari.

Kas tas tāds?

Tā ir istabiņa gaiteņa viņā galā. Ja kāds taisās atstiept kājas, viņu ievieto tur. Istabiņā ir divas gultas.

Slimnīcās to sauc par izolatoru.

— Kādēļ tas tiek darīts?

— Lai vēlāk būtu mazāk klapatu. Tā ir ērtāk, tāpēc ka morga lifts ir tieši blakus. Varbūt arī tādēļ, lai palātas biedra nāve nesatrauktu pārējos. Uzraudzīt mirēju jau arī ir vieglāk, ja viņš guļ atsevišķi.

Bet kā jūtas pats mirējs? Jozefs parausta plecus.

Parasti viņš jau neko lielu vairs nemana.

Vai tas visiem ir zināms?

Kurš te pabijis kādu laiku, protams, to zina.

Pēcpusdienā Franča Vehtera gultā ievieto citu ievainoto. Pēc dažām dienām aizved arī viņu. Jozefs zīmīgi pamet ar roku. Mēs redzam vēl dažu labu nākam un ejam.

Dažreiz pie viena otra ierodas piederīgie, sēž uz gultas malas un raud vai arī klusu un bikli kaut ko stāsta. Kāda ; veca sieviņa neparko neiet projām, bet palikt pa nakti nav atļauts. Nākamrīt viņa ierodas labi agri un tomēr ir atnākusi par vēlu; piegājusi pie gultas, viņa redz, ka tajā guļ cits. Viņai jādodas uz morgu. Ābolus, kas viņai līdzi, viņa atdāvina mums.

Ari mazajam Pēteram kļūst arvien sliktāk. Viņa temperatūras līkne nevēsta neko labu, un vienu dienu pie viņa gultas piebrauc zemie ratiņi.

Uz kurieni? — viņš jautā.

Uz pārsienamo istabu.

Viņu nogulda uz ratiņiem. Bet māsa izdara kļūdu: viņa paņem no pakaramā Pētera mundieri un noliek uz rati​ņiem, lai nebūtu jānāk otrreiz. Pēters atskārš, uz kurieni viņu vedīs, un mēģina novelties no ratiņiem.

— Nekur es nebraukšu!

Viņu nogulda ar varu. Plauša viņam ir cauršauta, viņš apslāpēti kliedz:Negribu uz mirstamo istabu!

Tevi taču ved uz pārsiešanu.

Kāpēc tad mundieris jāņem līdzi?

Balss viņam aizlūst. Aizsmacis viņš satraukti čuksts — Gribu tepat.

Sanitāri klusēdami ved viņu ārā. Pie durvīm viņš cenšas pieslieties sēdus. Melnā, sprogainā galva trīc, acis ir asaru pilnas.

— Es nākšu atpakaļ! Es nākšu atpakaļ! — viņš sauc Durvis aizveras. Mēs esam uzbudināti, tomēr klusējam.

Pēc brīža Jozefs saka: — Tā runā visi. Bet, reiz tikuši tur, noliek karoti.

Mani operē, un es vemju divas dienas. Pāršautais kauls negrib saaugt, saka slimnīcas rakstvedis.

Citiem atkal tas saaug, tikai nepareizi, un no jauna jālauž pušu. Tī​rais posts.

Jaunpienākušo vidū ir divi puiši ar plakano pēdu. Apgaitas laikā šo trūkumu ievēro galvenais ārsts un ieprie​cināts pakavējas pie viņu gultām.

— To mēs novērsīsim, — viņš saka, — maza operācija, un kājas būs veselas. Atzīmējiet, māsiņ!

Tiklīdz viņš ir aizgājis, Jozefs, kas zina visu, brīdina abus jaunos: Nepieļaujiet, ka jūs operē! Plakanā pēda ir vecā jājamzirdziņš. Viņš kā apsēsts graiza katru, kuru ar šo vainu izdodas nogrābt. Viņš liks jūs uz galda, un plakanās pēdas jums tiešām vairs nebūs, toties būs sakropļota kāja un jūs visu mūžu varēsiet lēkt uz kruķiem.

Ko tad mums darīt? — jautā viens no viņiem.

Nepiekrist! Jūs esat šeit, lai sadziedētu ievainojumus, nevis lai operētu plakano pēdu. Iesaukt taču jūs iesauca? Redziet nu! Ar šito vainu jūs vēl paskriet varat, bet, tikuši vecā nagos, būsiet kropļi. Tāpat kā visiem dakteriem, viņam vajadzīgi izmēģinājuma trusīši, karš ārstiem ir pļaujas laiks. Paskatieties vien, kas darās apakšstāva nodaļā,-— tur kluburē apkārt kāds ducis tādu, kurus viņš ir operējis. Dažs mētājas te kopš piecpadsmitā, pat četrpadsmitā gada, gadiem ilgi! Izārstēts nav neviens, gandrīz visi kļuvuši klibāki nekā bija, daudziem kājas ir ģipsī. Pēc pusgada viņš grābj tos atkal ciet, lauž kaulus pušu un sola, ka šoreiz operācija būs veiksmīgāka. Sar​gieties no viņa, bez jūsu piekrišanas viņš operēt nedrīkst.

Ak tu dieniņ, — gurdi novelk viens no viņiem, — labāk jau kāja nekā pauris. Ej tu sazini, kāds gals tevi gaida, kad atkal nokļūsi frontē! Lai dara ar mani, ko grib, ka tik tieku mājās. Labāk būt kroplim nekā beigtam.

Otrs, jauns puisis mūsu gados, negrib, ka viņu operē. Nākamajā rītā galvenais liek abus nogādāt lejā un tik ilgi ņemas vārdot un lamāt, līdz viņi galu galā piekāpjas. Ko citu lai viņi darītu? Viņi ir nabaga ierindnieki, un viņš ir liels vīrs. Iemidzinātus un ieģipsētus abus atved at​pakaļ.

Albertam klājas slikti. Viņu aizved uz operāciju. Noņemta tiek visa kāja līdz pat iegurnim. Viņš gandrīz ne​maz vairs nerunā. Viendien viņš ieminas, ka- nošausies, tiklīdz tiks pie sava revolvera.

Pienāk jauns ievainoto transports. Mūsu palātā ievieto divus redzi zaudējušus kareivjus. Viens no viņiem ir pavisam jauniņš mūziķis. Atnesušas maltīti, māsas nekad nedod viņam nazi; viņš jau reiz dzīries nodurties. Par spīti piesardzībai, notiek nelaime. Vakarā kāds pasauc māsu brīdī, kad viņa ēdina neredzīgo, un viņa noliek šķīvi un dakšiņu uz gultas skapīša. Sataustījis viņš satver dakšiņu un no visa spēka triec sev krūtīs pret vietu, kur atrodas sirds, pēc tam paķer zābaku un sit, cik jaudas, pa dakšiņas kātu. Mēs saucam palīgā, un sanitāriem tikai trijatā izdodas atņemt viņam dakšiņu. Neasie zari jau bija diezgan dziļi iedūrusies. Viņš lamā mūs augu nakti, un nevienam neizdodas iemigt. Rīta pusē viņam uznāk asaru lēkme.

Atkal atbrīvojas vairākas gultas. Dienas paiet sāpēs un bailēs, cietēju vaidos un mirēju gārdzienos.

Ar izolatoru vairs nav līdzēts, telpu nepietiek, arī mūsu palātā katru nakti kāds nomirst. Tas notiek tik strauji, ka māsas ne​pagūst atsteigties laikā.

Bet kādudien atsprāgst durvis, palātā ieripo zemie ratiņi, un bāls, izkāmējis, taču, uzvaras apziņā izslējis melno, sprogaino galvu, tajos sēž Pēters. Māsa Libertīne starodama atstumj ratiņus līdz viņa gultai. Viņš ir atgrie​zies no izolatora. Mēs jau sen viņu uzskatījām par mi​rušu.

Viņš aplaiž acis visapkārt. — Nu, ko jūs tagad teiksiet?

Pat Jozefam jāatzīst, ka kaut ko tādu viņš pieredz pirmo reizi.

Vienam otram jau atļauj celties. Arī man izsniedz kruķus, lai klumpačoju apkārt. Bet es daru to reti; mani nomāc Alberta acu izteiksme, kad viņš vēro, kā es kliboju. Viņš allaž noraugās manī tik dīvaini, ka dažkārt izlavos gaitenī, — tur man tā neķeras kājas.

Apakšstāvā guļ kareivji ar ievainojumiem vēdera dobumā, mugurkaulā, galvā, arī tie, kam amputētas abas kājas. Labajā spārnā līdz ar ievainotajiem, kam sadragāti žokļi, sašauti deguns, ausis vai kakls, izvietoti kareivji, kas saindējušies ar gāzēm. Kreisajā spārnā atrodas redzi zaudējušie, plaušās, iegurņa joslā, locītavās, nierēs, dzimumorgānos un kuņģī ievainotie. Tikai šeit, lazaretē, tā īsti dabū redzēt, kur visur lode vai šķemba var trāpīt cilvēkam.

Divi kareivji mirst ar stīvuma krampjiem. Adas krāsa kļūst pelēka, locekļi sastingst, visbeidzot — turklāt vēl ilgi — dzīvība iemājo vairs tikai acīs... Vienam otram sašautā kāja vai roka, iesieta valgā, brīvi karājas gaisā, un zem brūces palikts lēzens trauks, kurā sapil strutas. Reizi divās vai trijās stundās trauks tiek iztukšots. Vēl citiem, kam izdara stiepšanu, piekārti smagumi. Man gadās redzēt ievainotos, kam izārdītās zarnas vairs neizdala izkārnījumus. Lazaretes rakstvedis parāda man pilnīgi sašķaidītu gūžas kaulu, ceļgala un plecu locītavu rent​gena uzņēmumus.

Liekas vai neticami, ka tik saplosītiem ķermeņiem nav zudusi cilvēka līdzība un seja vēl atspoguļo

ikdienas dzīves norises. Turklāt šī lazarete ir tikai viena no daudzām, tādu stacionāru ir simtiem tūkstošiem Vācijā, simtiem tūkstošiem Francijā, simtiem tūkstošiem Krievijā. Cik bezjēdzīgs kļuvis itin viss, kas jebkad rakstīts, darīts, domāts, ja ir iespējams kaut kas tāds! Viss bijis meli, nekam vairs nav nozīmes, ja gadu tūkstošu kultūra nav spējusi aizkavēt šos asinsplūdus, šo simtu un tūkstošu moku kambaru rašanos. Tikai lazaretē atklājas, kas ir karš.

Es esmu jauns, man ir divdesmit gadu; bet dzīvē man bijis lemts iepazīt vienīgi izmisumu, nāvi, bailes un visa apkārtējā galējo bezjēdzību, zem kuras plešas ciešanu bezdibenis. Es redzu, kā tautas, uzrīdītas cita citai, apstulbotas, ^nezinošas un nevainīgas, paklausīgi klusēdamas, neprātīgi apkauj cita citu.

Man bija jāpārliecinās, ka pasaules izcilākie prāti izgudro arvien jaunus ieročus un melus, lai paildzinātu un pilnveidotu šo slaktiņu. ¹1 kopā ar mani par to pārliecinājušies visi mana vecuma cilvēki kā šeit, tā frontes viņā pusē — visā pasaulē, kopā ar mani to pārdzīvojusi visa mana paaudze. Ko iesāks mūsu tēvi, ja mēs reiz celsimies kājās un nostāsimies viņu priekšā un prasīsim norēķinu?

Ko var sagaidīt no mums, kad vairs nevajadzēs karot? Gadiem ilgi mūsu uzdevums bijis nonāvēt, tā bija pirmā profesija, ko mēs apguvām. Mūsu zināšanas par dzīvi aprobežojas ar prasmi sēt nāvi un krist.

Ar ko tas viss beigsies? Un kas notiks ar mums?

Pats vecākais palātā ir Levandovskis. Viņam ir četrdesmit gadu; jau desmit mēnešus viņš guļ hospitālī ar smagu ievainojumu vēdera dobumā. Tikai pēdējo nedēļu laikā viņš atlabis tiktāl, ka spēj salīcis paklibot dažus soļus.Jau vairākas dienas viņš ir bezgala satraukts. No mājām, kāda maza poļu miesta, viņam atrakstījusi sieva, ka sagrabinājusi naudu dzelzceļa biļetei un taisās apciemot viņu.

Viņa jau ir ceļā un var ierasties kuru katru dienu. Levandovskis ir zaudējis apetīti, pat cīsiņus ar sarkanajiem kāpostiem viņš gandrīz neaiztiktus atdod citiem. Bez mitas viņš kumurojas apkārt, visiem rādīdams vēstuli, līdz vairs nav neviena, kurš nezinātu no galvas, kas tajā rakstīts, un pasta zīmogi pārbaudīti neskaitāmas reizes; nosmulētajā, netīru pirkstu nopēdotajā vēstulē raksts kļuvis vai nesalasāms, un visbeidzot notiek tas, kas jau bija sagaidāms: Levandovskim ceļas temperatūra un no jauna jāliekas gultā.

Sievu viņš nav redzējis divus gadus. Pa to laiku viņa dzemdējusi, un bērns būšot viņai līdzi. Bet Levandovski nodarbina gluži citas domas. Viņš bija cerējis, ka sakarā ar vecas ierašanos saņems atjauju uz dažām stundām atstāt slimnīcu, jo redzēties, šaubu nav, ir patīkami, taču, pēc tik ilga laika satiekot sievu, cilvēkam, ja vien tas iespējams, rodas šādas tādas vēlmes. Šo jautājumu Levandovskis apspriedis ar mums stundām ilgi, — šai ziņā armijā valda atklātība.

Nevienam tas arī neliekas dīvaini. Palātas biedri, kas jau bijuši pilsētā, ieteikuši viņam vienu otru nevainojamu vietiņu pankos un apstādījumos, kur var justies puslīdz netrau​cēti, kāds pat uzgājis piemērotu istabiņu.

Bet ko tas viss līdz — Levandovskis guļ gultā un errojas. Viņam nav nekādas patikas vairs dzīvot, ja šitāda izdevība jāpalaiž garām. Mēs mierinām viņu un solāmies visu iegrozīt godam.

Nākamās dienas pievakarē ierodas viņa sieva, sīciņa, tramīga būtne ar izbiedēta putna ačtelēm, tērpusies tādā kā melnā mantiļā ar kruzuļiem un lentēm, — dievs vien zina, kas šos apģērba gabalus atstājis viņai mantojumā.

Viņa kaut ko nomurmina un neuzdrīkstas ne slieksni pārkāpt, jo nobīstas, ieraudzījusi veselus sešus.

— Nu, Marja, — saka Levandovskis, un aiz saviļņojuma viņam izspiežas ādamābols, — nāc vien droši iekšā, šite neviens tev pāri nedarīs.

Viņa iet no viena pie otra un katram sniedz roku. Tad viņa rāda mums bērnu, kas tikmēr saslapinājis autiņus. Līdzi viņai ir liela, ar pērlītēm izšūta soma, no tās viņa izņem tīru paladziņu un aši pārtin mazuli.

Pirmā neēr​tības sajūta ir pārvarēta, un viņa parunājas ar vīru.

Levandovski dīda nemiers, pagalam nelaimīgs viņš atkal un atkal pašķielē ar savām izvalbītajām acīm uz mūsu pusi.

Brīdis ir piemērots, ārsta vizīte jau garām, palātā var ielūkoties tikai māsa. Viens no mums iziet gaitenī, lai pārbaudītu, vai gaiss ir tīrs. Atgriezies viņš pamāj ar galvu un saka: — Kā izslaucīts! Teic nu viņai, Johan, kas par lietu, un nestiep gumiju.

Abi dudina savā valodā. Sieva pietvīkst un uzmet mums mulsu mirkli. Mēs vēlīgi smaidām un atmetam ar roku — sak, kas tur pavisam! Pie velna aizspriedumus, tie lai paliek citiem laikiem, te guļ galdnieks Johans Levandovskis, par kropli pataisīts karavīrs, un tā ir viņa sieva; kas zina, kad abi atkal tiksies, viņš grib viņu — lai jau viņam tiek tas prieciņš, tur nav ko gari prātot!

Divi vīri nostājas ārā, gaitenī, pie durvīm, lai aizturētu un nelaistu iekšā māsu, ja kāda nejauši nāktu šurp. Viņi uzkavēsies tur vismaz stundas ceturksni.

Levandovskis var gulēt tikai uz sāniem, tāpēc mēs aizliekam viņam aiz muguras vēl dažus spilvenus; Albertam tiek uzdots auklēt bērnu, mēs aizgriežamies mazdrusciņ nost, melnā mantiļa nozūd zem segas, un mēs spēlējam skatu, spēcīgi sviezdami kārtis un apmainīdamies ar trumpotājiem zīmīgiem teicieniem.

Viss iet kā pa diedziņu. Man patrāpās sasodīts krusta solo ar četriem, bet es izkūlos puslīdz sveikā.

Aizrāvušies ar spēli, mēs gandrīz vai aizmirstam Levandovski. Pēc kāda laika sāk činkstēt bērnelis, lai gan Alberts izmisīgi aijā viņu. Tad kaut kas iečabas, nobrakšķ gulta, un brīdi vēlāk, nevērīgi atskatījušies, mēs redzam, ka bērns jau ir pie mātes un sūc pudelīti. Tā lieta ir nodarīta.

Mēs jūtamies kā viena liela ģimene. Levandovska sieva kļuvusi varen ņipra, un Levandovskis guļ nosvīdis un staro pa visu seju.

Viņš izkravā pērlīšu somu un izceļ no tās pāris krietnu desas luņķu. Cilādams nazi tik cēli, it ka turētu roka ziedu pušķi, Levandovskis sagriež desu gabalos. Ar plašu žestu viņš norāda sievai uz mums, un sīciņa, tramīga būtne apstaigā mūs un uzsmaida mums, un izdāļā desu, — nudien, viņa pēkšņi izskatās gluži vai glīta. Mēs godājam viņu par mammu, un viņa ir priecīga un sakārto mums spilvenus.

Pēc dažām nedēļām man katru rītu jādodas uz Candera institūtu. Tur man piesprādzē kāju un ieloka ceļgalu. Dilbs jau sen ir sadzijis.

No frontes pienāk arvien jauni ievainoto transporti. Pārsēji vairs nav no marles, redz tikai baltu kreppapīru. Ierakumos trūkst pārsienamā materiāla.

Alberta stumbenis dzīst labi. Brūce gandrīz pavisam aizvērusies. Pēc dažām nedēļām viņu nosūtīs uz protēžu punktu. Viņš vēl arvien ir nerunīgs un kļuvis daudz nopietnāks. Bieži viņš apklust sarunas vidū un stingi raugās savā priekšā. Nebūtu Alberts ar mums pārējiem kopa, viņš sen būtu padarījis sev galu.

Tagad kritiskais brīdis ir garām. Dažreiz viņš jau noskatās, kā mēs uzraujam skatu.

Man piešķir atpūtas atvaļinājumu.

Māte negrib vairs laist mani projām. Viņa ir stipri sakritusies. Viss kļuvis vēl sliktāk, nekā bija pagājušo reizi.

Tad pienāk izsaukums no pulka, un es atkal dodos uz fronti.Sevišķi skumjas ir atvadas no mana drauga Alberta Kropa. Bet armijā ar laiku aprod ar visu.

XI Mēs vairs neskaitām nedēļas. Kad es atgriezos pulkā, bija ziema un šāviņu ārdītās sasalušās zemes pikuči kļuva tikpat bīstami kā granātu šķembas. Tagad atkal sazaļojuši koki. Dienas paiet te ierakumos, te barakās. Daļēji pie šādas dzīves ir pierasts, karš mūsu uztverē ir tāds pats nāves cēlonis- kā vēzis, tuberkuloze, gripa un dizentērija. Tikai mirstība karā ir lielāka un pati nāve — daudzveidīgāka un baismāka.

Mūsu domas ir māls, kam veidolu piešķir mainīgais laika ritums, — tās ir labas, kad esam atpūtā, un mirušas, kad atrodamies uguns joslā. Saārdīta ir zeme, kas plešas visapkārt, un saārdītas ir mūsu dvēseles.

Tādi te kļuvuši visi, ne tikai mēs — tas, kas reiz bija, zaudējis nozīmi, turklāt patiešām ir aizmirsts.

Priekšrocības, ko piešķīra izglītība un audzināšana, izzudušas gandrīz pavisam un tik tikko vairs samanāmas. Reizēm tās nāk mums par labu, palīdzot izmantot vienu otru situāciju, citkārt atkal kaitē, jo rada aizturi, kas tomēr jāpārvar. It kā mēs būtu dažāda kaluma monētas, kas pārkausētas, un visām uzspiests viens un tas pats zīmogs. Lai atrastu atšķirības, rūpīgi jāpārbauda sakausējuma sastāvs. Mēs esam karavīri — un tikai sekundāri, it kā starp citu, arī cilvēki, kam kaunīgi jāslēpj sava īpatnība.

Mēs veidojam lielu brālību, kurā tautasdziesmu slavinātā biedriskuma, ieslodzīto solidaritātes jūtu, uz nāvi notiesāto izmisuma ārdētās savstarpējās izpalīdzības atbalsis savdabīgi saplūst jaunā, atšķirīgā dzīves izjūtā, kas ieskanas briesmās, nāves mokās un pamestībā, liekot līdzi ņemt zūdīgas, iznīcībai atkarotas mūža stundas, kurām laupīts jebkāds patoss. Šī dzīves izjūta ir heroiska un banāla reizē, ja tai būtu jādod novērtējums, — tikai kam tas vajadzīgs?

Padzirdīs, ka gaidāms uzbrukums, Tjādens, piemēram, trakā steigā izstrebj savu katliņu zirņu zupas ar speķi tikai tāpēc, ka nezina, vai pēc stundas vairs būs dzīvs. Mēs ilgi spriedām savā starpā, vai tas bijis pareizi darīts. Kats nosodīja šādu rīcību, teikdams, ka vienmēr jārēķinoties ar trāpījumu vēderā, un pilnu māgu pieēdušām tāds ievainojums esot bīstamāks nekā neēdušam.

Lūk, kādi jautājumi mūs nodarbina, mēs raugāmies uz tiem nopietni, un tas ir pilnīgi saprotams.

Dzīve šeit, nāves pavārtē, ir satriecoši primitīva, tā aprobežojas ar pašu nepieciešamāko, viss cits ir aizgrimis nebūtībā, un šis primitīvisms ir mūsu glābiņš. Ja mūsu iekšējā dzīve būtu sarežģītāka, mēs jau sen būtu sajukuši prātā, dezertējuši vai krituši. Tas viss atgādina ekspedīciju polārajos ledājos — jebkurai dzīvības izpausmei jāpalīdz izdzīvot un neizbēgami jākalpo tikai šim mērķim. Viss cits tiek atmests, tāpēc ka būtu nevajadzīgs enerģijas pārtēriņš. Glābt mūs var vienīgi primitīvisms, un ne vienā vien klusā stundā, kad pagājības noslēpumainā atspīda kā blāvā spogulī parāda manas tagadējās esības aprises, es nolūkojos pats sevī kā svešiniekā un brīnos, ka tas vārdā nenosaucamais aktīvais spēks, kuru dēvē par dzīvību, spējis piemēroties pat šādai eksistences formai. Pārējās šā spēka izpausmes pavājinājušās līdz minimumam, dzīvībai vairs nav cita uzdevuma kā vien saspringti atvairīt nāves draudus; tā padarījusi mūs par domājošiem zvēriem, lai dotu mums instinkta ieroci, tā situsi mūs ar trulumu, lai mēs nesabruktu šausmu priekšā, kuras mūs pārņemtu, ja mums piemistu apziņas skaidrība, — tā modinājusi mūsu sirdīs biedriskuma jūtas, lai mēs neiegrimtu pamestības bezdibenī, tā piešķīrusi mums mežoņu bezrūpību, lai mēs par spīti visam ik pozitīvā niekā rastu prieku un uzkrātu to sevī cīņai pret nebūtību, kura draud mūs ieraut sevī. Tā mēs dzīvojam sevī noslēgtu, bargu, galēji virspusēju dzīvi, kurā tikai izretis iešķiļas jūtu dzirkstis. Bet tādos mirkļos no dvēseles dzīlēm negaidot izšaujas mokoši smeldzošu ilgu liesma. Šie mirkļi ir bīstami, tie liecina, ka visa piemērošanās ir mākslīga, ka mūsu mierīgums nebūt nav dabisks, ka tas, gluži otrādi, pauž galēju sasprindzinājumu. Arēji, dzīves veida ziņā, mēs gandrīz neatšķiramies no bušmeņiem; bet, ja viņi tādi spēj būt vienmēr, jo tas ir viņu dabā, un, sasprindzinājuši savus garīgos spēkus, var sasniegt jaunu attīstības pakāpi, tad ar mums ir tieši pretēji: mēs apkopojam visus savus garīgos resursus, lai atgrieztos sen pārvarētā attīstības stadijā, nevis lai virzītos uz priekšu.

Viņiem šāds stāvoklis liekas dabisks un piepūli neprasa, mums tas ir nedabisks, ar galēju piepūli sasniedzams.

Nakts vidū uztrūkusies no miega, aizkustināti vēl kavēdamies nupat viedētu sapņu burvju pasaulē, mēs, šausmu pārņemti, atskāršam, cik nedrošs ir balsts, ko mēs sev esam radījuši, cik šaura tā robeža, kura mūs šķir no tumsas, — mēs esam kā sīkas liesmiņas, ko plānas sienas tikko pasargā no iznīcības un ārprāta vētras, kurā tās lipinās, taisīdamās kuru katru mirkli izdzist pavisam. Dobjā frontes duna tādos mirkļos ieskauj mūs savā loka, mēs ieraujamies sevī un plaši ieplestam acīm stingi veramies naktī.

Nomierina mūs vienīgi guļošo biedru vien​mērīgā elpa, un tā mēs sagaidām rītu.

Katra diena un katra stunda, katrs granātas sprādziens un katrs kritušais vājina mūsu nedrošo balstu, un gadu skrejā tas strauji dilst. Es jūtu, ka pamats zem kājām ļogās un pamazām brūk.

Deteringu, piemēram, piemeklē pavisam nejēdzīgs lik​tenis.

Viņš bija viens no tiem, kas mēdz turēties savrup. Viņu pazudināja nejauši kādā dārzā ieraudzīts ķirsis. Mēs pašreiz atgriezāmies no priekšējam pozīcijām, un šis ķirsis, rītausmas apspīdēts, negaidot pavērās skatienam kādā ceļa pagriezienā netālu no mūsu jaunajām mītnēm. Neredzēja nevienu lapiņu, koks bija viena vienīga ziedu kupena.

Vakarā Deterings nekur nebija atrodams. Viņš pārnāca vēlu, nesdams rokā dažus ziedošus ķiršu zarus. Mēs pavilkām viņu uz zoba, jautādami, vai viņš taisās iet līgavu lūkoties. Neatbildējis mums ne vārda, viņš atkrita savā guļvietā. Naktī es izdzirdu, ka viņš tumsā grabinās, šķiet, saiņodams savas mantas. Noģidis kaut ko nelabu, devos pie viņa. Deterings izturējās ta, it kā viņam nekas nebūtu padomā, un es teicu viņam: Nedari muļķības, Detering.

Nu ko tu, es tikai nevaru aizmigt.

Kādēļ tu atnesi ķiršu zarus?

— Vai tad pat zariņu vairs nedrīkstēs atnest? — viņš iecirties atvaicā un pēc brītiņa piemetina: — Mājās man ir liels ķiršu dārzs. Kad ķirši zied, dārzs no kūtsaugšas izskatās kā viens vienīgs balts palags.

Tas ir ap šo laiku.

— Varbūt tu tiksi atvaļinājumā. Nav ari izslēgts, ka tevi kā jau zemkopi atlaiž uz mājām.

Viņš pamet ar galvu, bet domās kavējas kaut kur citur. Ja šos laukus kaut kas saviļņo, viņiem sejā pavīd dīvaina izteiksme — pa pusei stulba, pa pusei aizgrābjoša, atgādinot kaut k o vidēju starp govs purnu un skumstoša dieva vaigu, Cenzdamies novērst viņa domas no mājām es palūdzu viņam gabalu maizes. Viņš iedod man to bez vilcināšanās. Tas ir aizdomīgi, citkārt viņš ir paskops Tāpēc es palieku nomodā. Bet nekas nenotiek, un no rīta viņš izturas tāpat ka parasti.

Viņš laikam bija manījis, ka tiek novērots.,, Aiznākamajā rīta Deterings tomēr ir prom. Es redzu, ka viņa nav, bet klusēju, lai dotu viņam laiku, — varbūt pagūs tikt pāri robežai. Uz Holandi aizlaidies ne viens vien frontinieks.

Pārbaudē tomēr atklājas, ka Deteringa nav. Pēc nedēļas mēs padzirdam, ka viņu notvēruši lauka žandarmi, šie nicinātie armijas policisti. Viņš devies uz Vācijas pusi — tas, protams, bija bezcerīgi, — tāpat arī visādā citādā ziņa viņš rīkojies ļoti muļķīgi. No tā vien katrs būtu varējis saprast, ka viņš dezertējis tikai aiz dzimtenes ilgām un īslaicīga apstulbuma. Bet vai to sapratīs kara tiesa aizmugurē, simts kilometrus no frontes līnijas?... Par Deteringu nekas vairs netika dzirdēts.

Bet dažreiz tas bīstamais, kas aizturēts krājas zemapziņas dzīlēs, izlaužas ari citādi — kā tvaiks no pārkurināta katla. Šai sakarā jāpastāsta, kā aizgāja bojā Ber​gers.

Mūsu nocietinājumi jau sen ir saārdīti, fronte kļuvusi tik elastīga, ka īsta pozīciju kara būtībā vairs nav.Uzbrukumam un pretuzbrukumam beidzoties, frontes līnija daudzviet ir pārtrūkusi un noris sīva cīņa par katru šāviņa izrautu bedri. Priekšējā līnija ir pārrauta, un visur nocietinājušas izolētas grupas un apšauda cita citu.

Mēs esam ieņēmuši vienu tādu bedri, iesānis nostiprinājušies angļi, viņi izvērš uzbrukumu flangā un nokļūsi mums aizmugurē. Mēs esam ielenkti. Padoties ir sarežģīti. Pāri mums veļas miglas un dūmu vāli, neviens ir nepamanīs, ka mēs taisāmies kapitulēt, un varbūt mēs nemaz negribam nolikt ieročus — šādos mirkļos neviens neko skaidri nezina. Mēs dzirdam, ka rokas granātas sprāgst arvien tuvāk, Mūsu ložmetējs plašā puslokā apšauda priekšējo sektoru» Dzesinātājs sāk kūpēt, mēs steidzīgi sniedzam apkārt kārbas, nolaižam ūdeni, un ložmetējs šauj atkal. Bet sprādzieni aiz mums dun arvien tuvāk. Vēl dažas minūtes, un mēs būsim pagalam.

Pēkšņi uzbrucējiem pašā degungalā ierejas otrs ložmetējs. Tas atrodas blakus bedrē, to atstiepis Bergers, mūsējie metas pretuzbrukumā, ielenkums ir pārrauts un sa​kari ar aizmuguri atjaunoti.

Mazliet vēlāk, mums jau atrodoties puslīdz drošā aizsegā, kāds no ēdiena piegādātājiem pastāsta, ka pāris simt soļus no šejienes guļ ievainots sakaru suns.

— Kur? — jautā Bergers.

Stāstītājs apraksta atrašanās vietu. Bergers dodas turp, lai dzīvnieku atnestu vai nošautu. Vēl pirms pusgada viņam būtu pieticis prāta nelikties par to ne zinis. Mēs mēģinām viņu atturēt. Bet redzot, ka viņš no tiesas grib iet, mums atliek vienīgi apsaukt viņu par jukušu un ļaut viņam vaļu. Jo šādi frontes delīrija uzliesmojumi var kļūt bīstami, ja sasirgušo neizdodas uzreiz nogāzt zemē un turēt ciet. Turklāt Bergers ir metru astoņdesmit garš un stiprākais kareivis visā rotā.

Viņš tik tiešām ir jucis, jo, dodoties turp, jāšķērso ugunssiena; bet zibens, kas uzglūn mums visiem, iespēris viņā un padarījis viņu apsēstu. Tas var izpausties dažādi: vieni sāk trakot, citi metas bēgt, un reiz mums pagadī​jās viens, kas, laizdams darbā rokas un kājas, un zobus, par katru cenu centās ierakties zemē.

Daudzi, protams, tikai simulē nervu šoku, bet ari simulēšana galu galā nav nekāda gara veseluma pazīme. Bergeru, kas devās nošaut suni, atnes atpakaļ ar cauršautu iegurni, un viens no glābējiem dabū lodi ikros.

Millers ir beigts. Viņam no dažu soļu attāluma iešāva vēderā signālraķeti. Viņš vēl pusstundu bija dzīvs, pie pilnas saprašanas un cieta briesmīgas sāpes. Pirms nāves viņš atdeva man savu kabatas portfeli un novēlēja savus zābakus — tos pašus, kurus toreiz tika mantojis no Kemmeriha. Tagad es valkāju tos, man tie ir tieši laikā. Pēc manis zābaki paliks Tjādenam, tas viņam ir apsolīts.Mums gan izdevās Milleru apbedīt, taču ilgi, liekas, viņš netraucēts negulēs. Mūsu līnijas tiek atvilktas. Frontē ierodas arvien jauni angļu un amerikāņu pulki. Tiem netrūkst ne vēršgaļas konservu, ne baltmaizes. Tiem ir pārāk daudz jaunu lielgabalu un lidmašīnu.

Mēs turpretim esam izbadējušies un nomērējuši. Mūsu uzturs ir tik nožēlojams, tajā tik daudz surogātu, ka daudzi saslimst. Vācu fabrikanti kļuvuši vēl bagātāki, toties mums, frontiniekiem, zarnas saēd dizentērija. Uz ateju kārtīm tupētāju ka biezs — tiem tur mājās derētu paradīt šīs dzeltenīgi pelēkās, izmocītās, apātiskās sejas, šos salīkušos stāvus, karotājus, kam asas graizes izspiež pēdējo asins pilienu un kas aiz sāpēm sašķobītām, vēl drebošām lupām, cits citu uzlūkojot, ņirdz: «Vai maz vērts atkal uzraut nolaistās bikses?»

Mūsu artilērija ir sagrabējusi, trūkst munīcijas, un stobru kanāli tiktai izdiluši, ka tēmējot rodas novirzes un šāviņi nereti krīt mūsu pozīcijās. Mums trūkst zirgu. Mūsu papildspēki ir mazasinīgi, nespēcīgi puišeļi, kam pat mugursoma par smagu; toties mirt šie zēni prot. Viņi iet bojā tūkstošiem. Viņi karošanai nav apmācīti, viņi tik iet uz priekšu, un visi tiek apšauti. Kāds ienaidnieka lidotājs tāpat vien, sava prieka pēc, nokniedēja divas rotas jauniesaukto, iekams viņi, tikko no vilciena izkāpuši, apjēdza, ka jāmeklē patvērums.

— Vācija drīz būs tukša, — saka Kats.

Mums zudusi cerība, ka tas reiz varētu beigties. Tik tālu mēs vispār neaizdomājamies. Var dabūt lodi pierē un krist, var gūt ievainojumu — tad lazarete ir nākamais etaps. Katrs, kam nav amputēta roka vai kāja, agri vai vēlu kritīs nagos kādam štāba ārstam, kam pogcaurumā kara nopelnu krusts, un dabūs dzirdēt: «Ko, tik vien tās nelaimes — viena kāja drusku īsāka? Frontē jums nebūs jāskraida, ja jūs neesat zaķapastala. K. D. — karadienestam derīgs! Varat iet.»

Kats stāsta vienu no tām anekdotēm, kas apstaigājušas visu fronti no Vogēziem līdz Flandrijai, anekdoti par štāba ārstu, kas apskatē citu pēc cita nolasa uzvārdus un, ir nepaceldams acis no saraksta, katram, kas iznāk priekšā, pavēsta: «K- d. — frontei vajadzīgi karotāji.» Priekšā iznāk vīrs ar koka kāju, un ārsts atkal saka: «K. d.»

— Un tad, — pacēlis balsi, turpina Kats, — tas virs saka ārstam: «Koka kāja man jau ir, bet, ja es došos uz fronti un šāviņš noraus man galvu, es likšu sev uztaisīt koka galvu un kļūšu par štāba ārstu.»

Par šādu atbildi mēs jūtamies dziļi gandarīti.

Iespējams, pagadās ari labi ārsti, un daudzi tiešām ir labi, tomēr, iziedams neskaitāmas komisijas, katrs kareivis vienreiz kritis šāda varoņu fabricētajā nagos, kurš iespējami daudzus invalīdus cenšas atzīt par karadienestam derīgiem.Tamlīdzīgu nostāstu nav mazums, un lielākoties tie pauž vēl jo dziļāku

rūgtumu. Bet tiem nav nekā kopīga ar dumpīgumu un čīkstulību, tie tikai godīgi sauc lietas īstajā vārdā, jo armijā tiešām zeļ viltus, netaisnība un nelietība. Vai tas jau nav daudz, ja par spīti visam pulks pēc pulka iet cīņā, kurā arvien mazāk izredžu uzvarēt, un uzbrukums seko uzbrukumam, lai gan fronte brūk un ļogās?

Tanki, par kuriem vēl nesen zobojās, kļuvuši par draudīgu spēku. Bruņām klāti, tie virzās mums virsū garā rindā un vairāk nekā viss cits iemieso kara šausmas.

Lielgabalus, kas pret mums raida viesuļuguni, mēs neredzam; ienaidnieka karavīri, kas dodas uzbrukumā mūsu pozīcijām, ir tādi paši cilvēki kā mēs; tanki turpretī ir mašīnas: kāpurķēžu ritējumam — tāpat kā šim karam — gala nav; sēdami iznīcību, tanki nejūtīgi raušas bedrēs un rāpjas no tām ārā, tie ir neapturami — rēcošu, dūmos tītu sauszemes bruņukuģu flotile, neievainojami tērauda zvēri, kas šķaida ir kritušos, ir ievainotos; redzot, ka tie veļas mums virsū, mēs raujamies čokurā savā plānajā ādā, juzdamies sīki un neaizsargāti šā milzu spēka priekšā, pret kuru mūsu rokas ir kā salmiņi un mūsu granātas — kā sērkociņi.

Granātas, gāzu mākuļi, tanku flotiles sēj nāvi mūsu rindās, plosa, nosmacē, sabradā mūs.

Nāvi mums nes dizentērija, gripa, tīfs « žņaudz un galē mūs nost.

Tranšejas, lazarete, masu kaps — tas ir viss, kas mums atlicis.

Kādā uzbrukumā krīt mūsu rotas komandieris Bertinks. Viņš bija viens no tiem lieliskajiem frontes virsniekiem, kas briesmu brīdī vienmēr ir priekšgalā. Atrazdamies divus gadus mūsu vidū, viņš ne reizi netika ievainots, — kaut kam neizbēgami bija jānotiek... Ienaidnieka ielenkti, mēs tupam kādā bedrē. Līdz ar pulvera dūmiem mums uzvēdī naftas vai petrolejas smaka. Mēs saskatām divus vīrus ar liesmumetēju, vienam uz muguras tvertne, otram rokā caurule, no kuras izšaujas uguns strūkla. Ja viņi piekļūs tik tuvu, ka liesma mūs aizsniegs, mums būs gals klāt, jo atkāpties mēs šobrīd nevaram.

Mēs ņemam viņus uz grauda. Bet viņi lien arvien tuvāk, un stāvoklis kļūst bīstams. Bertinks ir kopā ar mums bedrē. Redzēdams, ka mūsu lodes netrāpa, tāpēc ka stiprās apšaudes dēļ mēs esam spiesti rūpēties par savu drošību, viņš paņem šauteni, izlien no bedres un tēmē pusguļus, atspiedies uz elkoņa.

Viņš izšauj, to pašu brīdi atskan aprauts plikšķis — viņu ķērusi pretinieka lode. Bertinks paliek turpat un turpina tēmēt — uz mirkli viņš nolaiž stobru, tad paslej to atkal, un beidzot norīb šāviens. Bertinks izlaiž šauteni no rokām, nosaka: — Trāpīts! — un ieveļas atpakaļ bedrē. Tas ar tvertni uz muguras ievainots pakrīt, otram caurule izšļūk no rokām, uz visām pusēm pašķīst uguns, un viņš aizdegas.

Bertinkam lode trāpījusi krūtīs. Brīdi vēlāk granātas šķemba norauj viņam zodu. Tā pati šķemba vēl saplosa Lēram gurnu. Lērs ievaidas un atbalstās uz rokām, viņš strauji noasiņo, neviens viņam nespēj līdzēt. Pēc pāris minūtēm viņš saplok kā caurdurta riepa, no kuras izplūdis gaiss. Ko tas viņam vairs līdz, ka skolā viņš bija tik labs matemātiķis.

Aizsteidz mēnesis pēc mēneša. 1918. gada vasara ir sevišķi sūra un asiņaina. Neaptverami skaistas pār iznīcības loku stāv dienas — kā eņģeļi, zeltā un zilgumā tērpti. Mūsu vidū nav neviena, kas nesaprastu, ka karš ir zaudēts. Runāts par to netiek, mēs atkāpjamies, pēc lielās ofensīvas mēs uzbrukt vairs nespējam, mūsu dzīvā spēka un munīcijas krājumi ir izsmelti.

Bet kaujas turpinās, un nāve vicina savu izkapti.

1918. gada vasara... Nekad agrāk mūsu nožēlojamā dzīvība mums nav likusies tik dārga kā tagad — sarkanās zīda magones pļavās, kur atrodas mūsu mītnes, spīdīgās vabolītes, kas rāpjas pa zāles stiebriem, siltie vakari krēslainās, vēsās istabās, melnie, noslēpumainie koku silueti dzesnas stundās, zvaigznes un ūdeņu šalkas, sapņi un ilgais miegs — ai dzīve, dzīvīte dzīve!

1918. gada vasara... Nekad agrāk nav licies tik mokoši klusējot atgriezties frontē. Klīst neprātīgas, satraucošas baumas par pamieru, par gaidāmo mieru, tās mulsina sirdi, un tieši tāpēc grūtāk kā jebkad doties cīņā.

1918. gada vasara... Nekad agrāk, plosoties viesuļuguni j, bālajai sejai pieplokot dubļiem, dzīve ierakumos nav likusies tik nomācoša un šausmīga. Krampjaini sažņaudzas rokas un pār lūpām izsprūk kliedziens: «Nē! Nē! Tikai tagad ne! Ne tagad vairs — pēdējā mirklī!»

1918. gada vasara... Cerību vējpūta pār kara izdegām, drudžainas gaidas, sāpīga vilšanās, paniskas bailes no nāves, tirdošais jautājums, uz kuru nav atbildes: «Kāpēc? Kāpēc vēl arvien nebeidz karot?

Kāpēc nerimst valodas par drīzu mieru?»

Lidmašīnu šeit ir ļoti daudz, un ienaidnieka lidotāji jūtas tik droši, ka medī mūs pa vienam ka zaķus.

Katrai vācu lidmašīnai dodas pretī vismaz pieci angļu un amerikāņu aeroplāni. Katram izsalkušam, pagurušām vācu zaldātam stājas pretī pieci spēcīgi, moži ienaidnieka kareivji. Katram vācu zaldātam tiek kukulis maizes, katram ienaidnieka karavīram — piecdesmit gaļas konservu kārbas. Mēs neesam sakauti, jo mēs esam labāki, vairāk pieredzējuši cīnītāji; mūs gluži vienkārši samaļ un atspiež pretinieka milzu pārspēks.

Pagājušas vairākas lietainas nedēļas — pelēkas debesis, pelēka, piemirkusi zeme, pelēka nāve visapkārt. Vēl tikai dodoties uz fronti, mēs jau izmirkstam līdz kaulam, un mēteļi un formas ģērbi mums ierakumos paliek slapji visu laiku. Drānas neizžūst. Kareivji, kam vēl ir zābaki, notin stulmu galus ar smilšu maisiem, lai mālainais ūdens tik ātri nesatek apavos. Šautenes aprepējušas ar māliem, mundieri aprepējuši ar dubļiem — izplūdusi pati zeme, pārvērtusies staignā, slapjā, vilkanā masa, kurā lietus ūdeņi satek dzeltenās, asins lāsumu sārtotās peļķēs un lēnām slīgst kritušie, ievainotie un vēl dzīvie.

Mums pāri brāž viesulis, šķembu krusā no pelēcīgi dzeltenā jūkļa izlaužas spalgas vaimanas — tur bērna balsī kliedz ievainotie un nakts tumsā izmocīta vaid sa​plosīta dzīvība, līdz apklust uz mūžu.

Rokas mums kļūst par zemi, mūsu miesas sajaucas ar māliem, acis pārvēršas par lietus paltīm. Mēs nezinām vairs, vai esam vēl dzīvi. . Tad uznāk spējš karstums, mikla, spiedīga svelme uzgulst tranšejām un smacē mūs nost. Un šādā atvasaras dienā, mums abiem dodoties pēc ēdiena, ievainots pakrīt Kats. Mēs esam gluži vieni. Es pārsienu viņa brūci; sa​dragāts, šķiet, ir liela kauls. Lode noteikti ķērusi kaulu, un Kats izmisis iestenas: — Tagad, tieši tagad vēl.

Es mierinu viņu.

— Kas zina, cik ilgi tas slaktiņš vilksies! Šimbrīžam tu esi glābts.

Brūce zem pārsēja stipri asiņo. Es nevaru atstāt Katu vienu, kamēr izdosies sameklēt nestuves. Es nezinu arī, vai tuvumā ir rodama palīdzība.

Kats nav necik smags; es uzveļu viņu sev mugurā un eju atpakaļ uz pārsienamo punktu.

Reizes divas mēs apstājamies, lai atvilktu elpu. Nesdams es nodaru viņam stipras sāpes. Mēs nerunājam neko daudz. Es atpogāju apkaklīti un smagi elšu, es esmu nosvīdis, un seja man kaist no piepūles. Tomēr es skubinu doties tālāk, jo mēs atrodamies apšaudes joslā.

— Vai varēsi, Kat? — Būs jāvar, Paul, —: Tad ejam.

Es pieceļu viņu, viņš nostājas uz veselās kājas un ar roku pieturas pie koka. Tad es saudzīgi satveru ievainoto kāju, viņš palecas, un es paņemu aiz saliektā ceļgala arī veselo kāju padusē.

Iešana kļūst arvien grūtāka. Reizēm ar svilpoņu šurp lido granātas. Es eju, cik vien ātri spēdams, jo Kātam no ievainotās kājas pil asinis. Mēs nepagūstam patverties no šāviņiem, tie sprāgst, iekams rasts aizsegs.

Izlēmuši nogaidīt, mēs apmetāmies nelielā šāviņa !»· rautā bedrē. Blašķē man ir tēja, e s iedodu Kātam padzer​ties. Mēs izsmēķējam pa cigaretei.

— Jā, Kat, — es grūtsirdīgi bilstu, — tagad mūs to​mēr izšķirs.

Viņš klusēdams raugās manī.

— Vai atceries, Kat, kā mēs rekvizējām zosi? Un kā tu iznesi mani, pavisam zaļu zaldātiņu, no ugunsjoslas, kad pirmo reizi tiku ievainots? Toreiz es raudāju. Pagā​juši turpat trīs gadi, kopš tas notika.

Viņš pamāj ar galvu.

Mani pārņem bailes no vientulības. Kad Katu aizvedis, man šeit vairs nebūs neviena drauga.

Kat, mums noteikti jāsatiekas, ja tiešām būs miers, pirms tu atgriezīsies frontē.

Vai tu domā, ka ar cauršautu liela kaulu mani vēl atzīs par derīgu? — rūgti jautā Kats.

Gan jau kāja sadzīs. Locītava taču Ir vesela Tu redzēsi, viss būs labi.

— Iedod man vēl vienu cigareti, — viņš saka.

— Varbūt mēs pēc tam uzsākam kaut ko abi kopā, Kat Man ir bezgala skumji, tas nav Iedomājams, ka varbūt nekad vairs neredzēšu Katu, savu draugu, — Kalu ar nolaidenajiem pleciem un plānajam, mīkstajām Cisām, Katu, Kuru es pazīstu tik tuvu kā nevienu citu, Katu, ar kuru būts kopā visus šos gadus.

— Atstāj man savu adresi, Kat, — tāpat vien, katram gadījumam. Un te tev būs mana, es tūlīt to uzrakstīšu Zīmīti es noglabāju krūšu kabatā. Es jau tagad jūtos viens un pamests, lai gan Kats vēl sēž man blakus. Var​būt uz ātru roku iešaut sev kājā, lai paliekam abi kopā?

Pēkšņi Kats sāk rīstīties un kļūst zaļgani dzeltens sejā.

— Ejam, — viņš izdveš.

Es pielecu kājās, degdams aiz vēlēšanās palīdzēt draugam, paņemu viņu uz muguras un metos skriet, kā mēdz skriet garas distances — nesteidzīgi un ritmiski, lai pārāk nekratītu sašauto kāju.

Rīkle man ir sausa un gar acīm sagriežas melns, kad es, zobus sakodis, sevi nežēlodams, beidzot klupšus ieklūpu pārsienamā punktā.

Tur es bezspēkā saļimstu uz ceļiem, bet, noslīgdams zemē, pagūstu nosvērties uz to pusi, kur ir Kata veselā kāja. Pēc dažām minūtēm es lēnām pieceļos. Rokas un kājas man trīc, ar pūlēm es atrodu savu blašķi un iekam​pju malku. Dzerot man dreb lūpas. Un tomēr es smaidu — Kats ir glābts!

Pēc brīža es saklausu atsevišķus vārdus apkārtējā balsu Jūkli, kas aizsniedz ausi.

— Sitās pūles tu varēji sev aiztaupīt, — saka kāds sanitārs.

Es neizpratnē uzlūkoju teicēju. Tas norāda uz Katu.

— Viņš taču ir miris.

Es neapjēdzu, ko viņš runā.

— Viņam ir sašauts liela kauls, — es saku.

Sanitārs apstājas.

— Jā, tas arī.

Es atskatos. Acīs man vēl ir migla, uz pieres atkal izspiežas sviedri un tek pāri plakstiem. Es notraušu sviedrus un paskatos uz Katu. Viņš guļ nekustīgs, — Būs zaudējis samaņu, — es steigšus ieminos.

Sanitārs klusi nosvilpjas caur zobiem» — Šitās lietas man ir labāk zināmas, Viņš ir pagalam. Varu derēt, uz ko vien gribi.

Es purinu galvu.

— Izslēgts! Pirms desmit minūtēm mēs vēl runājāmies. Viņš ir zaudējis samaņu.

Rokas Katam ir siltas es paceļu draugu aiz pleciem, lai ierīvētu viņam deniņus ar tēju. Pēkšņi es jūtu, ka pirksti man kļūst valgi. Izvilcis roku no galvas apakšas, ieraugu, ka delna ir asinīs. Sanitārs atkal nosvilpjas caur zobiem.

— Redzi nu!

Man nemanot, Katu galvā ķērusi šķemba. Brūce ir tikko redzama — tā bijusi pavisam sīka, nomaldījusies šķemba. Bet ar to pieticis. Kats ir miris.

Es gurdi pieceļos.

— Vai tu paņemsi līdzi viņa kareivja apliecību un mantiņas? — jautā jefreitors.

Es pamāju, un viņš atdod tās man. Sanitārs izbrīnījies nopēta mani, — Vai tad jūs esat radi?

Nē, rada mēs neesam. Rada ne.

Vai es eju? Vai man vēl ir kājas? Es paceļu acis, paveros visapkārt un pats griežos līdzi — vienreiz, tad vēl​reiz — līdz stājos. Viss ir tāpat kā parasti. Tikai zemessargs Staņislavs Katčinskis ir miris.

Tad mani apņem tumsa.

XII Ir rudens. Veco kareivju palicis pavisam maz. No septiņiem klases biedriem es šeit esmu pēdējais dzīvais.

Visi runā par mieru un pamieru. Visi gaida. Pievīlušies arī šoreiz, viņi sabruks, cerības ir pārāk lielas, tās nevar vairs atmest, citādi būs eksplozija. Ja nebūs miers, būs revolūcija.

Man piešķirtas divas atpūtas nedēļas, jo es sarijos drusku gāzes. Augas dienas es sēžu nelielā dārzā un sil​dos saulē. Drīz būs pamiers, tagad arī es tam ticu. Un tad mēs dosimies uz mājām. Šeit domu pavediens pārtrūkst un vairs nav tālāk šķetināms. Tās ir jūtas, kas mani velk mājup ar neatvairāmu spēku. Tās ir dzīves alkas, dzimtenes ilgas, tā ir asinsbalss, glābiņa noskurba. Tikai mērķi nav saskatāmi.

Atgriezušies 1916. gadā, mēs savu sāpju un visa dziļi pārdzīvotā vārdā būtu sacēluši vētru.

Pārnākuši tagad, būsim paguruši, vīlušies, iztukšoti, bez saknēm un cerībām. Mēs vairs nespēsim iejusties dzīvē.

Mūs arī nesapratīs — jo vecāku gadu gājuma ļaudīm, kas gan aizvadīja šos gadus kopā ar mums, pirms kara bija savs pavards un arods, viņi atgriezīsies agrākajā dzīvē, aizmirsīs karu jaunā paaudze, tik līdzīga mums — tādiem, kādi mēs reiz bijām, — būs mums sveša un nostums mūs malā. Mēs paši sev šķitīsim lieki, dzīve ies savu gaitu, vieni pielāgosies, citi pakļausies, un daudzi būs neziņā, kā lai dzīvo, — izkūpēs mūža gadi, un galu galā mēs aiziesim bojā.

Bet varbūt tādas domas man uzvēdī grūtsirdība un apjukums, un tās pagaisis, līdzko es stāvēšu zem papelēm un ieklausīšos lapu šalkoņā. Nevar taču būt, ka zudis ir maigums, kas asinīs viesa nemieru, tas nezināmais, satraucošais, tūkstoš nākotnes viedos ilgotais, tā melodija, ko raisīja sapņi un grāmatas, jūtu noreiba, sievietes tuvības jausma, — nevar būt, ka viss gājis bojā viesuļu gunī, izmisumā, zaldātu priekanamos.

Koki dārzā atmirdz zeltaini sārti, pīlādžu lapotnē kvēl sarkanas ogas, balti ceļi aizlokās pretī apvārsnim, un kareivju kantīnes dūc kā bišu stropi — tur baumo par gaidāmo mieru.

Es pieceļos.

Es esmu bezgala mierīgs. Lai aizrit mēneši un gadi, man tie neatņems vairs neko, man nevar vairs neko atņemt. Es esmu tik vientuļš un tik maz gaidu no dzīves, ka bez bailēm veros tiem pretī. Dzīvotgriba, kas uzturējusi mani visus šos gadus, vēl iemājo manās rokās un acīs. Vai viss man ir kļuvis vienaldzīgs, es nezinu. Bet, kamēr šī griba ir manī, tā meklēs sev ceļu, vai to vēlas vai nevēlas mana apziņa.

Viņš krita 1918. gada oktobrī — dienā, kas visā frontē pagāja tik klusi un mierīgi, ka armijas pavēlniecība savā ziņojumā aprobežojās ar vienu vienīgu teikumus Rietumu frontē bez pārmaiņām.

Viņš bija noslīdzis uz priekšu un gulēja zemē kā aizmidzis. Kad kritušo pagrieza ar seju uz augšu, varēja redzēt, ka viņš, domājams, nebija ilgi mocījies, — vaibsti pauda tik dziļu mieru, it kā viņš būtu gandrīz apmieri​nāts, ka tas tā noticis.

PĒCVĀRDS Vācu rakstnieka Ēriha Marijas Remarka daiļradei ieteikumi nav vajadzīgi. Izcilā romānista pret militārismu un fašismu vērstā proza ir plaši pazīstama visā pasaulē. Padomju Savienībā Remarks kopš piecdesmito gadu vidus ir viens no visvairāk lasītajiem ārzemju autoriem, viņa darbu vīrišķīgie varoņi iemantojuši daudz draugu arī mūsu republikā.

Remarka slavenā pretkara romāna «Rietumu frontē bez pārmaiņām» izdošana jaunā tulkojumā — tā pirmizdevums latviešu valodā (1929) sen kļuvis par bibliogrāfisku retumu — liecina par šā gadsimta pirmās puses bestsellera nezūdīgo māksliniecisko un sabiedrisko nozī​mību.

Kas nosaka romāna aktualitāti mūsdienās, vairāk nekā pusgadsimtu pēc kara, par kuru tas stāsta? Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, vispirms jāielūkojas pagātnē, divdesmito gadu nogales Vācijas ekonomiskās un politiskās dzīves ainā, jāatceras kaut īsumā, kāda atbalss rakst​nieka veikumam bija tālaika sabiedrībā.

Pirmpublicējumu vācu valodā romāns «Rietumu frontē bez pārmaiņām» pieredzēja laikrakstā «Vossische Zeitung» 1928. gada beigās. Darbs, ko pirms tam «nelaikmetīguma» dēļ bija noraidījušas vairākas izdevniecības, izraisīja dzīvu atsaucību lasītājos. Lakraksta tirāža dažu mēnešu laikā pieauga līdz pusmiljonam eksemplāru. Izdevniecība «Propileji», kuras apgādā 1929. gadā romāns nāca klajā, īsā laikā izlaida četrus miljonus eksemplāru. Romānu pārtulkoja divdesmit piecās valodās, un grāmatas kopīgā tirāža drīz vien sasniedza rekordskaitli — astoņus miljonus eksemplāru. Tūkstoši identificēja sevi ar vēstījuma varoņiem, solidarizējās ar tā saturu tikpat spontāni kā viens no recenzentiem: «... pie velna — jā, tā tas bija, tieši tā!» B, Kellermanis salīdzināja romānu ar «slīpētu spoguli, kas neko nenoklusē», V. Molo nosauca to par pieminekli vācu Nezināmajam kareivim. Bet līdz ar slavu un atzinību romāns atnesa Remarkām niknu nopēlumu.

Atsaucībai, ko darbs izraisīja sabiedrībā, par iemeslu bija ne vien barbariskās kara īstenības atsegums, dzīvības un humānisma pamatu aizstāvība: vācu grāmatniecības praksē nepieredzētus masu metienus, lai cik paradoksāli tas liktos, romānam nodrošināja arī autora pozīcijas nenoteiktība, rakstnieka vairīšanās viennozīmīgi spriest par kara raksturu, mērķiem un cēloņiem. Solidarizēties ar romāna pamattendenci varēja jebkurš lasītājs, nepieņemama tā bija vienīgi revanšisma apoloģētiem.

Pirmā pasaules kara ierindas karavīru traģiskā likteņa skaudri reālistiskais tēlojums, visa darba klajais pretkara patoss sacēla sašutuma vētru vācu reakcionārajās aprindās, kuras, izmantojot plašu slāņu neapmierinātību ar sociāldemokrātu valdības nespēju novērst pasaules ekonomiskās krīzes izraisītās saimnieciskās grūtības un bezdarba pieaugumu, Veimāras republikā bija izvērsušas skaļu militārisma un šovinisma propagandu. Šo aprindu inspirēta, zēla literatūra, kas, pasludinādama karu par ceļu uz «tautas morālo atjaunotni», apdziedāja ierakumu «romantiku» un slepkavošanas «heroismu». Dažādu nokrāsu reakcionārus, protams, nespēja maldināt Remarka romāna samiernieciskais moto. Pār rakstnieka galvu nolija apmelojumu krusa. Labējie preses izdevumi dēvēja viņu par «tautas nacionālās apziņas indētāju», «nelieti bez tēvijas», «aklu ieroci sarkanās internacionāles rokās». Tika apgalvots, ka par autoru uzdotā persona neeksistē vispār, ka Remarks nekad nav bijis frontē, ka viņa īstais uzvārds ir Kramers, ka romāna manuskriptu viņš nozadzis kādam kritušajam draugam,,, Apmelojumi kļuva īpaši ļaunprātīgi pēc darba ekranizācijas. Mākslas filmu «Rietumu frontē bez pārmaiņām» 1930. gadā uzņēma Krievijā dzimušais amerikāņu režisors Lūiss Mailstons, kas, septiņpadsmit gadu vecumā nokļuvis frontē, pats bija iepazinis tranšeju dubļus, kauju asiņaino jūkli, lazarešu elli — runājot kinopublicista D. Sacillo vārdiem, «visu imperiālistiskā slaktiņa smirdoņu».

Filmai bija grandiozi panākumi, starp citu, arī Latvijā. Rīgā tā tika demonstrēta kinoteātrī «Forums» (tagadējā «Pionierī»), Trīs gadu desmitus pēc romāna inscenējuma pirmizrādes Zoržs Saduls laikrakstā «Les Lettres Franēaises» rakstīja: «Filmai nav nekādu trūkumu. Patiesīgums un meistarība, ar kādu lente veidota, nodrošina tai klasikas darba nemirstību» Atsevišķi filmas kadri kur zaldāts, kas novelk zābakus kritušajam biedram, cīnītāja roka, nokārusies bez dzīvības mirklī, kad pastiepusies pāri brustvēram pēc tauriņa, — vēl šodien sastopami kino hrestomātijās un mācību grāmatās. Toties filmas pirmizrādes dienās Berlīnē kāda labējo avīze ar neslēptu gandarījumu ziņoja, ka «miera un kārtības interesēs» tās rādīšana aizliegta..

Principiālu kritiku romānam veltīja vācu komunistiskā prese, aizrādīdama, ka šajā darbā nav izgaismoti Pirmā pasaules kara sociāli ekonomiskie cēloņi un imperiālistiskais raksturs. Remarka veikumam tika pretstatīti citi kara tēmai veltīti tā laika autoru romāni: A. Barbisa «Uguns» (latv. vai.

1930, 1941), L. Renna «Karš» (latv. vai. 1929) un A. Cveiga «Strīds par seržantu Grišu» (latv. vai 1963). īpaši izceļams secinājums, ko 1929. gadā grāmatas anotācijā izdarīja VKP oficiozs «Die Rote Fahne»:< nepildīdams solījumu, kuru galvenais varonis devis nodurtajam franču kareivim «... es cīnīšos pret šo te, kas pazudināja mūs abus*,, Es apsolu to tev, biedri. Tas nedrīkst atkārtoties!» romāns būtībā nodod kritušos, kuru vārdā rakstīts.

Literārs darbs bija kļuvis par savdabīgu sabiedriskās domas katalizatoru. Tādējādi neatvairāmi izvirzījās jautājums par paša rakstnieka nostāju progresa un regresa spēku cīņā. Bet autors klusēja.

Uzrakstījis romānu, pēc paša liecības, «četrās nedēļās — pa vakariem, elpu neatvelkot», viņš, tik necerēti kļuvis slavens, bija spiests atzīt, ka «nejūtas aicināts dot principiālu vērtējumu — politisku, sociālu vai vēl cita veida kara nosacījumu analīzi», tātad nevēlas vai arī nespēj spriest par pēckara Vācijas politiskās attīstības virzību. Toreizējā eksplozīvajā situācijā, kā pēcvārdā romāna 1975. gada izdevumam Vācijas Demokrātiskajā Republikā aprada H. J. Bernhards, visai nepārliecinoša šķita Remarka nostāšanās suverēna mākslinieka pozā, rakstot «... kad darbs ir paveikts, autoram atliek vienīgi klusēt, pat ja viņam liktos, ka viņš tiek pārprasts. Tādā gadījumā viņam gluži vienkārši jāuzskata, ka darbs nav izdevies un jeb​kuri skaidrojumi tik un tā būtu lieki.»

Divdesmito, trīsdesmito gadu mijā, asas šķiru cīņas apstākļos, normatīvi vērtējošās vācu literatūras kritikas idejiskais prasīgums bija likumsakarīgs. Vēstures atskatā skaidrāk iezīmējas rakstnieka nostājas iekšējā loģika, saprotamāka kļūst viņa vairīšanās paust uzskatus, kas nav nedz paša garīgajā pieredzē, nedz šīs pieredzes mākslinieciskajā atveidē balstīti. Izteikumu, ka viņa vienīgais nolūks bijis «modināt izpratni par paaudzi, kurai grūtāk nekā jebkurai citai pēc četriem cīņas, nāves un šausmu gadiem rast ceļu uz darba un progresa pasauli», Remarks pamatojis kādā mūža otrās puses intervijā. Jautāts: «Vai jūs uzskatāt ideju daiļdarbā par nozīmīgu?», viņš atbildēja: «Tikai cilvēcisko, bet ne programmatisko. Tāda ideja nav mākslinieciska. Tieši tāpēc «Rietumu frontē bez pārmaiņām» nebija pacifistiska grāmata. Tā gan iedarbojās pacifistiski, taču tās pamattēma bija cilvēka problēma. Visi krietnie cilvēki ir pret karu.

Tas man toreiz likās tiktāl pats par sevi saprotams, ka man pat galvā nenāca doma rakstīt par šo tēmu.» Tā sprieda Remarks-mākslinieks. Remarks-pilsonis, tiesa, cenzdamies saglabāt sava morālā vērtējuma neatkarību, vismaz vīra gados ietērpa paša pieredzi politiski visai kategoriskā spriedumā: «1918. gadā mēs sapratām, ka būtībā mums nav par ko cīnīties. Otrais pasaules karš beidzās ar nesalīdzināmi smagāku šoku — apziņu, ka esam cīnījušies par slepkavām un noziedzniekiem.» Šodien veltīgi būtu tiesāt rakstnieku, kritizētāju reālistu, par neprasmi ielūkoties nākotnē, saskatīt sabiedriskās attīstības perspektīvu, tas ir, par mākslinieciskās domāšanas komponenta trūkumu, kuru, kā zināms, ietver sevī sociālistiskais reālisms. Reālā un ideālā samērojums kāda autora daiļradē nav izvērtējams, ignorējot marksistiskās literatūrzinātnes atzinumu, ko mūsdienu pētniecības līmenī formulējis akadēmiķis D. Ļihačovs: «Mākslas darba pasaule reproducē realitāti kādā koncentrēta, stilizētā variantā... turklāt radot savu, sevī noslēgtu sistēmu, kas vadās pati no savām likumībām.» Šādā skatījumā jāaprobežojas ar secinājumu, ka romāna «Rietumu frontē bez pārmaiņām» ētiski pozitīvo saturu diemžēl nav apaugļojis zinātnisks pasaules uzskats. Remarkām bija taisnība, apgalvojot, ka tad, «kad darbs ir paveikts, autoram atliek vienīgi klusēt...». Viena lieta ir daiļdarba iecere un īstenojums, pavisam cita — īstenotās ieceres sabiedriskā rezonanse. Procesu, ko ievada autors, noslēdz lasītājs.

Kādā esejā rakstnieks stāstījis par «sava mūža ironiijām» — kā lielām, tā mazām. Par viņa radošā mūža lielāko ironiju var uzskatīt romāna «Rietumu frontē bez pārmaiņām» ieceres galējo neatbilstību rezultātam — darba pretkara patosa sociālajai nozīmībai Erihs Marija Remarks (Remarque), īstajā vārdā Erihs Pauls Remarks (Remark), dzimis 1898. gada 22. jūnijā Osnabrikā, Vestķale, grāmatsējēja ģimenē. Sākoties Pirmajam pasaules, karam, viņš brīvprātīgi devās uz fronti, piedalījās smagajās kaujās Rietumu frontē, vairākkārt tika ievainots un kā ierindas kareivis pieredzēja visas ierakumu kara šausmas. Pēc kara Remarks strādāja par lauku skolotāju, ērģelnieku, kapu pieminekļu uzmetumu zīmētāju, sacīkšu braucēju, kādas autoriepu firmas reklāmu tekstu

autoru, reportieri, žurnāla redaktoru. Viņa nodoms bija pievērsties glezniecībai vai mūzikai. Taču itin drīz pēckara preses izdevumos parādījās topošā rakstnieka pirmie literārie mēģinājumi: dzejoļi, tēlojumi, stāsti. Šie spalvas vingrinājumi nepalika īsprozas žanra ietvaros. Līdzās apjomā nelieliem darbiem — tādiem kā «Sieviete ar zelta acīm», «Jaunības atmiņas» (1918) u. c. — klajā nāca romāns «Sapņu būda» (1920; latv. vai. 1930). Tā māksli​niecisko līmeni raksturo paša autora vēlāku gadu iztei​kums, ka, pratināts par mūžā padarīto, viņš sava pirmā lielākā prozas veikuma nosaukumu neizpaustu pat uz moku sola.

Ievērību neguva arī romāns «Pietura apvāršņa malā» (1927/28). Visus minētos darbus vieno kopīga iezīme: vilšanās, kas pārņēmusi bijušo frontes cīnītāju, saduroties ar tālaika Vācijas dzīves īstenību. Tā atstāja uz topošo rakstnieku tikpat nomācošu iespaidu kā nesenā kara baismas. Šādā bezcerības noskaņā tika uzrakstīts romāns «Rietumu frontē bez pārmaiņām», kas ne vienā vien ziņā ir radniecīgs diviem citiem tai pašā 1929. gadā publicētiem prozas darbiem — R. Oldingtona romānam «Varoņa nāve», kas latviešu valodā laists klajā 1941. gadā, un E. Hemingveja latviski vairākkārt — 1958., 1965., 1972. gadā — izdotajam jaunības gadu šedevram «Ardievas ieročiem». Visiem trim daiļdarbiem kopīgās iezīmes — pakāpeniski pieaugošā bruņotu sadursmju bezjēdzības apjauta, vilšanās agrās jaunības un pirmskara ideālos, uzticēšanās «dzīves vienkāršajām lietām», riebums pret skanīgiem saukļiem, cenšanās slēpt savus pārdzīvojumus pat saskarē ar tuviem cilvēkiem, izmisums, domājot par nākotni, — liecina par veselai paaudzei vai tās daļai kopīgu sociālu pieredzi vienlīdz mokošu kapitālistiskās iekārtas nepārvaramo pretrunu noskārsmi.

«Jūs visi esat zudusi paaudze», kādā sarunā ar Hani ingveju 1924. gadā sacījusi amerikāņu rakstniece Ger-trūda Staina (1874—1946), kuras salonā Parīzē apgrozījās arī Matiss, Pikaso, Kokto, Dos Pasoss. Sie Stainas vārdi, izmantoti par epigrāfu Hemingveja romānam «Un saule lec» (1926, latv. vai.

1971), kļuva par apzīmējumu tai demobilizētās jaunatnes daļai, kas, neatradusi savu vietu pēckara pasaulē, gāja bojā, «svaidīdamās starp drošsirdību un morālu kapitulāciju, cinisku vienaldzību un cilvēka cienīgu rīcību, dvēseles skaistumu un garīgu kroplību». Tā šīs paaudzes dzīves izjūtu raksturojis padomju literatūrzinātnieks un kritiķis A_. Starcevs, taču visspilgtāk to izteicis Hemingvejs romānā «Ardievas ieročiem»: «Agri vai vēlu mēs tiekam noslepkavoti. Ar to jārēķinās. Dzīvo un gaidi, ka tu tiksi noslepkavots.»

Minēto darbu vidū Remarka romāns vistiešāk vēsta par karu. Uzrakstīts no «zudušās paaudzes» pozīcijām visu to vārdā, kas krita pie Verdenas fortiem, Sampaņas paugurainā, ierakumu dubļos pie Sommas, radīts, apzinoties savu piederību tiem, kurus, izdzīvojušus, taču nepaguvušus laist saknes pirmskara dzīvē, izskalojuši kara plūdi, romāns ietver tik iznīcinošu kara un militārisma nosodījumu, ka nacisti 1933. gadā atzina to par «sociālistisku» un sadedzināja sārtā.

Vienlaikus romāns atstāj lasītāju neziņā par Pirmā pasaules kara cēloņiem un raksturu, neparāda dažādu šķiru un to partiju attieksmi pret imperiālistisko slaktiņu, nesniedz sociāla vai politiska rakstura vispārinājumus, neliek apjaust kara izraisītās sekas — carisma likvidāciju Krievijā un revolucionāros notikumus Vācijā. Nespējā iedziļināties vēsturisko norišu būtībā izpaužas Remarka, rakstnieka reālista, nespēks. Tādu secinājumu izdara padomju literatūrzinātnieks un kritiķis B. Sučkovs, reizē norādīdams uz autora stiprajām pusēm: spilgts, vissīkākajās detaļās precīzs netīrās, asiņainās frontes ikdienas mākslinieciski reālistisks tvērums, demokrātisms, skatot parādības ierindas karavīra, nevis, teiksim, virsnieka acīm, tēlojuma dramatisms, vides mikrouzņēmumu asums, atainotā reljefums un plastiskā taustāmība, paskopā, šķietami neizkoptā, toties lietišķi konkrētā vēstījuma valoda, kas atvieglo satura uztveri.

Remarks apzināti rakstīja vienkārši, cenzdamies uzrunāt iespējami plašu lasītāju loku. Ar šo stila noslieci sasaucas tendence «iespēju robežās atveidot tikai tipiskas situācijas, standarta situācijas» ~ apmācības kazarmās, pasta saņemšanu, nocietinājumu celšanu, atrašanos viesuļugunī, gāzu uzbrukumu, izlūkgājienu, ārstēšanos pēc gūtiem ievainojumiem, atvaļinājumu... Ainu virknējums pirmajā lasījumā var likties nejaušs, izmaināms. Tikai ielūkojoties ciešāk, atklājas situāciju secības mākslinieciskā saikne.

Tipiskā pielīdzinājums standartveidīgajam liecina par centieniem rast kopsaucēju varoņu pārdzīvojumiem, radīt frontes ierindnieka koptēlu. Tieši tāpēc raksturi nav sīkāk izzīmēti un, izmantojot apstākli, ka atainots samērā īss kara beigu posms, netiek rādīti attīstībā. Tie ir nemainīgi un, ieviešot «vadmotīvu tehniku», katrs apveltīts ar noteiktu, atkārtoti aprādītu īpašību: fizisku spēku, izmanību, ēdelību, kāri uz sievietēm, raizēšanos par sievas ziņā atstātu saimniecību.

Viss romāns kopumā un katra epizode pauž domu par kara bezjēdzību. Šai ziņā rakstnieka pozīcija divdesmito gadu beigās neatšķiras no viņa varoņu nostājas kauju ugunī. Neapšaubāmi ar autora vaibstiem bagātinātais tēls — Pauls Beimers ir pārliecināts, ka viss karā pār* dzīvotais liks izdarīt būtiskus secinājumus, taču vēstījumā tas izpausmi nerod. Gluži otrādi, uzsvērta tiek karavīru nevēlēšanās domāt, vispārējā bezcerības noskaņa, akla pakļaušanās instinktiem. Diendienā redzot, ka cilvēka dzīvība ir tikai puteklītis drausmajās kara dzirnās, ka cilvēka cieņa un tiesības gan kazarmās, gan ierakumos tiek mīdītas kājām, frontes biedri kļūst truli un vienaldzīgi. Autora pozīcijas sakritība ar romāna varoņu nostāju pastiprina vēstījuma emocionālo iedarbību, piešķir kara bezjēdzības tēmai jo spēcīgu skanējumu.

Sabiedriskās attīstības objektīvo likumu neizpratne, pārliecība, ka visās dzīves negācijās vainojams vienīgi karš, liek romāna varoņu protestam apsīkt individuālu atriebības aktu šaurībā — apakšvirsnieka Himmelštosa iekaustīšanā un bijušā skolotāja Kantoreka pazemošanā, Vēstījuma zemtekstā Himmelštoss un Kantoreks, šie bezierunu paklausības idejas paudēji, kļūst par valdošās sistēmas pakalpu prototipiem. «Tādu Kantoreku bija tūkstošiem», liecina Beimers. Kantoreki «piebāž jauniešiem galvas ar miglainām idejām, kas dzīvei un arī karam piešķīra idealizētu, gandrīz vai romantisku raksturu», Himmelštoss un viņam līdzīgie «prūšu kazarmu gara» ieviesēji vadās no atzinuma, ka «izšķīrēja nozīme ir nevis garam, bet zābaku birstei, nevis domai, bet sistēmai, nevis brīvībai, bet dresūrai». Kā vienu, tā otru izpratnē «klasiskais tēvzemes jēdziens» izvēršas absolūta personības noliegumā, kā vieni, tā otri gatavo jaunatni varoņdarbiem kā «cirka zirgus». Remarks nesaudzīgi atsedz šāda tipa «patriotu» garīgo un morālo bankrotu.

Militārisma dienderiem un viņu domubiedriem, aizmugures «stratēģiem», tādiem kā direktors ar tērauda pulksteņķēdi, kurš pie alus kausa apsver, kādas platības vēl būtu anektējamas, autors pretstata nabagos un vienkāršos ļautiņus — «viņu uztverē karš no sākta gala bija nelaime». Rakstnieka simpātijas nepārprotami ir dzīves pa​bērnu pusē, un šī viņa tuvība nabagajiem un apspiesta​jiem piešķir visam darbam īpašu siltumu.

Romāna kritisko līniju paspilgtina Beimera un viņa biedru sarunas par karu un tā izcelšanās iemesliem. Atslēdznieks Tjādens, kurpnieks Katčinskis, zemkopis Deterings — pretēji bijušajiem ģimnāzistiem — itin skaidri saskata īstos kara vaininiekus. Kāpinājumu šīs atskārtas rod Beimera pārdomās, kad viņš vēro krievu karagūstekņus: «Katrs apakšvirsnieks jebkuram jauniesauktajam, katrs skolotājs saviem skolniekiem ir lielāks ienaidnieks nekā šie te vīri mums». Risināt tālāk savu domu Beimers neuzdrīkstas, apzinādamies, ka tā novestu viņu «bezdibeņa malā» — ne tikai pie kara, bet arī pastāvošās iekārtas nolieguma... Romānā ir ne mazums šādu fragmentāru patiesības apjautu, kas tomēr netop par visa daiļdarba patiesību. Tikko izteiktas, tās tiek atsauktas, aizplīvurotas, relativētas. Sauciens: «Pietiek!», kas A. Barbisa romānā «Uguns» ievada kara cēloņu un kara rakstura analīzi, «Rietumu frontē bez pārmaiņām» izskan kā visa darba vadmotīvs.

Romāna koncepcijai tik būtiskais dzīves attīstības perspektīvas un vēsturiska optimisma trūkums nosaka ari varoņu pašizjūtu un psiholoģisko raksturojumu. Konfrontēti ar antihumānu tiešamību, zaudējuši ticību nākotnei, tāpēc ka vīlušies pagātnē, viņi, tikai pašsaglabāšanās instinkta vadīti, dzīvo mirklim un izmanto katru izdevību, lai aizmirstos, Beimers veltīgi mēģina atgriezties «jaunības ainu» pasaulē, tās cildeno centienu valstībā. Tā ir sabrukusi kā kāršu namiņš. Bet arī ceļš uz nākotnes darba un progresa pasauli «zudušās paaudzes» pārstāvim ir nogriezts. Vilšanos nes arī tuvības brīdis ar sievieti» Beimers sapņo par atgriešanos gaišas cilvēcības sfērā, taču drīz vien spiests atzīt, ka «īstenībā runa ir tikai par maizi». Absolūti tīrām jūtām nav vietas netīrajā kara ikdienas realitātē. Izmisuma un galējas bezcerības

noskaņa izpaužas cinismā, parupjos jokos, dažviet netīkamā vienaldzības un trula apraduma slavinājumā.

«Mēs esam nevarīgi kā bērni un pieredzējuši kā veči, mēs esam rupji un sērīgi — man liekas, mēs esam pazuduši,» secina Beimers.

Un tomēr romāns ir slavas dziesma cilvēkam, viņa gara spēkam un jūtu cildenumam.

«Tie, kas cīnās karā, ir visbrīnišķīgākie cilvēki, patiešām īsti cilvēki, un, jo tuvāk esi pirmajām līnijām, jo brīnišķīgākus cilvēkus vari sastapt...,» rakstīja Hemingvejs priekšvārdā romāna «Ardievas ieročiem» 1948. gada izdevumam. Remarka varoņi cīnās pirmajās līnijās. Artilērijas viesuļugunī un ierakumu dubļos viņi rod neizsīkstošu garīga' spēka avotu biedriskumā, «praktiskā kopības apziņā».

Biedriskums, gatavība jebkurā situācijā palīdzēt draugam rakstnieka skatījumā kļūst par cilvēka morālā brieduma mērauklu.

Remarks salīdzina frontes cīnītājus ar «dažāda kaluma monētām, kas pārkausētas, un visām uzspiests viens un tas pats zīmogs». Bijušie ģimnāzisti vairs būtiski neatšķiras no kādreizējā kūdras racēja vai atslēdznieka. Beimers, kam mājās rakstāmgalda atvilktnē glabājas aizsākts drāmas manuskripts, frontē spriež aptuveni tāpat kā izbijis kurpnieks, turklāt viņa attieksmē pret karabiedriem — armijas mundieros ietērptajiem strādniekiem, amatniekiem, zemniekiem — nav ne mazākās pārākuma apziņas. Spriedumu kopība piešķir romāna pretkara pato​sam kolektīvas sociālas pieredzes iezīmes, bet biedriskuma apziņa — autoram vēstījumā nereti nojaucot robežu starp «es» un «mēs», kā to asredzīgi saskatījis padomju literatūrzinātnieks V. Zubkovs, — palīdz veidoties ierindas frontinieka koptēlam. Beimera psiholoģija ir tipiska Pirmā pasaules kara ierindnieka psiholoģija, naidīga saukļiem, lietišķi necila, un krīt viņš tikpat necili kā viņa biedri — Vesthūzs, Lērs, Millers, Katčinskis,,, Aplūkota personības afektivo pārdzīvojumu sistēmā, Remarka biedriskuma koncepcija iebildumus nav izraisījusī Apšaubāma tā šķitusi kā sociāls institūts, kam ir noteiktas funkcijas sabiedrisko attiecību sfērā. «Biedriskums — tāds, kāds tas parādīts romānā,» raksta HL J. Bernhards, «sabiedriski nozīmīgs ir vienīgi tiktāl, ciktāl ...nav novilkta robežlīnija starp pilsoniskās jaunatnes pārstāvjiem un strādniekiem.

Bet tādā kārtā tiek radīta ilūzija, ka morālo spēku pārbaude ir vienotājs faktors, kas saliedē indivīdus neatkarīgi no viņu šķiriskās piederības.» Vai Remarks, kritizētājs reālists, kura aso skatienu dzīves parādību vērojumā cildinājis ne viens vien kritiķis, fronti-nieku saliedētības tēlojumā būtu vadījies no iluzoriem priekšstatiem vai pat apzināti sagrozījis patiesību? Taču labi zināms, ka cilvēku savstarpējās attiecības daiļlitera​tūra nereti atklājusi dziļāk un spilgtāk nekā sociologu un psihologu pētījumi.

Psiholoģiskā skatījumā romāna varoņu kopības objektīvie^ priekšnosacījumi — telpiska tuvība, kopēja darbība, vienāds vecums — ir teicami izgaismoti. Beimera un viņa biedru tuvības izpratnei īpaši nozīmīgs ir padomju sociālpsihologa I. Kona atzinums, ka «jauni cilvēki, kam vēl nav ne savas ģimenes, ne profesijas, ne mīļotās, ...izjūt asu vajadzību pēc draudzības, ko nevar aizstāt nekādas citas personiskās vai sabiedriskās attiecības. Šo tendenci nereti saasina sociāli politiskie apstākļi.» Jaunībā — citējot Konu — «draudzība indivīdu savstarpējo pievilksmju sistēmā ieņem priviliģētu vai pat monopolstāvokli». Pārsteidzoši līdzīgs ir jauniešu situatīvi nosacīto tuvības alku pamatojums romānā: «Nevienam no mums nav pilni divdesmit . .. Gados vecākie gandrīz visi ir saistīti ar bijušo, viņiem ir kāds pamats zem kājām, viņiem ir sieva, bērni, savs arods un savas intereses... Mums ir vienīgi mūsu vecāki un vienam otram — sava meitene. Tas nav daudz, ja ņem vērā, ka vecāku autoritāte šajā vecumā ir sevišķi zema un domas par meitenēm vēl nav noteicošās. Un tas bija viss, kas mums piederēja, ...tālāk mēs nebijām tikuši, un no šā nedaudzā nekas nav palicis pāri.»

Bet solidaritātes saites, kas vieno visus vienam kolektīvam piederošos, ir ne tikai psiholoģiski, situatīvi, funkcionāli nosacītas. Tās vienlīdz ir etniski un vēsturiski determinētas. Karabiedru tuvības apziņu pastiprina viņu daļēja atgriešanās vienā un tai pašā «sen pārvarētā attīstības stadijā». «Mēs gandrīz neatšķiramies no bušmeņiem,» secina Beimers. «Mēs veidojam lielu brālību, kurā tautasdziesmu slavinātā biedriskuma, ieslodzīto solidaritātes jūtu, uz nāvi notiesāto izmisuma ārdētās savstarpējās izpalīdzības atbalsis saplūst jaunā, atšķirīgā dzīves izjūtā, kas ieskanas briesmās, nāves mokās un

pamestībā,».» Tā ir karavīru brālība, iekšēji pretrunīgs personisko attiecību paveids, tāpēc ka patika un brīvprātība tajā apvienojas ar stingru uzvedības reglamentāciju. Bezmērs un viņa biedri, divdesmitā gadsimta cilvēki, protams, nav senie skiti, kas, iegriezuši sev pirkstā un ietecinājuši asinis traukā, nobaudīja tās, lai nekas vairs nespētu viņus šķirt. Un tomēr arī Pirmā pasaules kara ierakumu biedru tuvība kādā augstākā nozīmē ir asinsbrālība, un arī viņi, sekodami sendienu karotāju paraugam, «cīnās plecu pie pleca, dala savā starpā ēdienu un guļasvietu». Tiesa, pārspriedumos, «kā rodas šādi kari» un ko katrs darīs miera apstākļos, pavīd biedru šķiriskās piederības apjauta, turklāt vistiešāk zīmīgā kārtā to pauž atslēdznieks Tjādens, taču stiprāka kaujas laukā izrādās vecuma īpatnību un apziņas vēsturiskās ģenēzes nosacītā kopības sajūta, kļūdama «par labāko, ko spēj dzemdināt karš...». Fronti-nieku biedriskums nav iluzors mākslinieciskās iztēles auglis. Tas ir dzīvē noskatīts. Remarks bija pietiekami konsekvents reālists, lai jau nākamajā, pēckara dzīvei veltītajā romānā «Atgriešanās» (1931; latv. vai.

1931; citā tulkojumā «Atpakaļ uz māju», 1936) ne bez smeldzes parādītu, ka nesamierināma antagonisma un mantiskas nevienlīdzības pasaulē frontes biedru kopība irst un pats biedriskuma ideāls saglabājas labi ja dažu uzticamu draugu sirdīs.

Atzinums, ka frontinieku kopībai ir reāls pamats kara īstenībā un cilvēka psihē, neskar parādības sabiedrisko nozīmību. «Biedriskums Remarka izpratnē,» secina padomju literatūrzinātnieks P. Topers, «nespēj atrisināt so​ciālās pretrunas, ar kurām jāsaduras romāna varoņiem.»

Akli pildīdami savu karavīra pienākumu, gaužām neskaidri izprazdami Pirmā pasaules kara cēloņus un raksturu, romāna varoņi — tiklab kaujas laukā kritušie, kā arī vēlākie «zudušās paaudzes» pārstāvji — kļūst par antihumānas sabiedriskās iekārtas upuriem. Viņi drīzāk ir cietēji nekā cīnītāji. Nepietiek ar to, ka «Remarks nolādēja karu un bezjēdzīgā slaktiņa naktī iededza biedriskuma dzirksti», pēc Otrā pasaules kara secina Verners Holts, D. Nolla romāna «Vernera Holta piedzīvojumi» (latv. vai, 1966) varonis. Remarka postulētais biedriskuma ideāls viņa skatījumā ir «miglaina frāze, apsējs uz karavīra acīm, malduguns tumsā...». Holtarn nav pieņemams ideāls, «kas trulu cilvēku baram saldina ceļu uz slaktiņu». Tikpat nepieņemams viņam ir Remarka tēlotais «zudušās paaudzes» ceļš: «Vai tas būtu pareizais ceļš, ja es deviņpadsmit gadu vecumā paziņotu: es esmu iznīcināts! Tas vispār nav nekāds ceļš, nekad nav bijis ceļš, arī toreiz ne!» Atteicies «spēlēt nerra lomu komēdijā ar vecu veco scenāriju», cenzdamies apjēgt pārdzīvotās kara traģēdijas būtību un formulēt savu nostāju pēckara pasaulē, Holts pirmām kārtām meklē atbildi uz jautājumu: ««Kādēļ?» — vai pareizāk: «Kas vainīgs?» — vai vēl pareizāk: «Kā šādu karu gatavo?»»

Kara tēmai veltītu daiļprozas darbu vidū Remarka romānam ir īpaša vieta. Runa nav tikai par neparasti lielo atsaucību lasītājos: romāna skaudrais, piezemētais reālisms ietekmējis kara ikdienas tēlojumu neskaitāmu vēlāku autoru darbos. Literatūras kritikā šai sakarā pat ieviesies «remarkisma» termins. īpaši jāuzsver, ka Remarks, «zudušās paaudzes» dziesminieks, nekad nav darbojies «ļaunuma estētikas» novadā, nav maksājis meslus antihumāniem literārās modes strāvojumiem. Varbūt tieši tāpēc viņš tika nostumts Rietumu mākslas dzīves lielceļa malā. «Mani romāni netiek pieskaitīti pie vissmalkākās literatūras. Toties tos lasa,» kādā vēlīnu mūža gadu intervijā teicis rakstnieks.

Romānu «Rietumu frontē bez pārmaiņām» nacisti sadedzināja uz sārta... 1931. gadā atstājis dzimteni, emigrācijā uzzinājis par savas grāmatas autodafē, par māsai piespriesto nāvessodu, zaudējis Vācijas pavalstniecību, pasludināts par valsts ienaidnieku, Remarks ar savu daiļradi līdz mūža galam — rakstnieks miris 1970. gadā Šveicē — vērsās pret fašismu un jauna kara draudiem.

Romāns «Rietumu frontē bez pārmaiņām» sārtā nesadega. To lasa visā pasaulē, par spīti buržuāziskās literatūras kritikas apgalvojumiem, ka darbs esot «vecmodīgs», «neaktuāls», «neveselīgi sentimentāls». Tam netrūkst la​sītāju arī mūsu zemē un sociālistiskajās valstīs.

Padomju Savienībā romāns tulkots un izdots krievu valodā vairākkārt (1929, 1959, 1960, 1979).

Piecdesmito gadu otrajā, sešdesmito pirmajā pusē tiklab krievu valodā, kā ari citu PSRS tautu valodās

nāca klajā vēl daži Remarka romāni — «Trīs draugi», «Laiks dzīvot un laiks mirt», «Triumfa arka», «Melnais obelisks» — un strauji pieauga rakstnieka popularitāte padomju lasītāju vidū. Sai sakarā centrālās preses slejās izraisījās dzīva domu apmaiņa par pasaules slavu guvušā autora veikumu.

Vērtējumu gamma bija plaša, tā sniedzās no nekritiskiem slavinājumiem līdz vulgārsocioloģiskam noliegumam. Diskusijas gaitā izteiktos spriedumus apkopoja un izvērtēja I. Fradkins rakstā «Remarks un strīdi par viņu» («Voprosi ļiteraturi», 1963, 1), Raksta autora atzinumi pavēra ceļu rakstnieka literārā mantojuma zinātniski analītiskai iz​pētei septiņdesmitajos gados.

Norādījis uz Remarka darbu acīm redzamajiem trūkumiem — zināmu melodramatismu, sižetisko motīvu, raksturu, izteiksmes līdzekļu vienveidību, gaumes noslīdējumiem, atkāpju nepietiekamo psiholoģisko pamatojumu, izskaistinājumiem dabas aprakstos, — Fradkins pievēršas jautājumam par rakstnieka daiļrades oriģinalitāti un māksliniecisko patstāvību. Pēc Remarka atzinuma, viņa literārie skolotāji radošās darbības agrīnajā posmā bijuši Knuts Hamsuns un Džeks Londons. Romānā «Rietumu frontē bez pārmaiņām» manāms arī ekspresionisma iespaids. Vēlākos darbos, pirmām kārtām romāna «Trīs draugi» skopajā, psiholoģiskiem zemtekstiem bagātajā dialogā jaužama Hemingveja, bet romāna «Melnais obelisks» (1956) groteski simboliskajā stilā — Kafkas ietekme. īpaši jūtama uz divdesmitā gadsimta intelektuālās daiļprozas fona Fradkina skatījumā ir Remarka filozofiskās bagāžas — Nīčes, Sopenhauera, Spenglera atziņu drumslu — nabadzība. Konstatējumam, ka rakstnieka mākslinieciskajam veikumam ir nosacīti savdabīgs, zināmā mērā pat epigonisks raksturs, kritiķis pretstata tā ārkātējās popularitātes faktu. Nav taču noliedzams, ka neviens no Remarka laikabiedriem, gadsimta lielajiem vārda meistariem, nav guvis tik plašu atzinību. Romāns «Rietumu frontē bez pārmaiņām» vien autora dzīves laikā pārtulkots vismaz pussimt valodās un publicēts aptuveni 30 miljonu eksemplāru koptirāžā. Nereti uzskata, ka panākumus Remarka daiļradei nodrošinājusi aktuālā tematika: karš, inflācija, antifašistiskā cīņa. Pēc Fradkina domām, rakstnieka popularitāte padomju lasītāju vidū nav izskaidrojama vienīgi ar viņa darbu klaji sociālkritisko, antimilitāristisko, vēlāk arī antifašistisko ievirzi. Kritiķa vērtējumā tā drīzāk ir popularitātes priekšnosacījums. Nekā jauna, saviļņojoša, aizraujoša nav arī Remarka ētiskajā programmā: esi krietns un drosmīgs, uzticīgs mīlestībā un draudzībā, neiecietīgs pret zemiskumu, vienaldzīgs pret mantu, varu, karjeru, svēti pildi savu cilvēka pienākumu, nepaej vienaldzīgs garām svešām bēdām, palīdzi cietējam, nepazemojies pats un nepazemo citus! Jauns un negaidīts toties ir šo pozitīvi humānistisko maksimu piezemētais pasniegums. Paustas klusinātā intonācijā, šķietami čukstus, nevis oratorisku uzkliedzienu formā, īstenotas varoņu konkrētajā, situācijas nosacītajā rīcībā, tās, būdamas emocionāli, nevis intelektuāli iekrāsotas, iedarbojas jo spēcīgi un tiešāk uzrunā sirdi, nevis prātu.

Mūsdienu padomju literatūras kritikas vērtējumā romānam nemirstību nodrošina humānisma pamatu, tautu miera centienu, dzīvības un visa dzīvā aizstāvība, kvēla varmācības nosodījuma un cilvēcības slavinājuma lādiņš, aicinājums cilvēkam būt vīrišķīgam un modram, visbeidzot, — pati neatkārtojamā un neatdarināmā, gribētos teikt, zēniski tīrā rakstnieka personība, kas, ievainota, bet nesalauzta, jaušama kaut kur dziļi zem tīšuprāt raupjās satura apdares, dažviet tuvākas efektīgai beletristikai nekā mākslinieciski vērienīgai prozai.

Rietumu frontē bez pārmaiņām. Šī frāze Pirmā pasaules kara beigu posmā bieži figurēja vācu virspavēlniecības ziņojumos. Remarks parāda, cik daudz posta un ciešanu, necilvēcības, nepiepildītu sapņu un cerību slēpjas aiz stereotipā ziņojuma saltajiem vārdiem. Stāstīdams par ierindas karavīru ikdienu, «heroisku un banālu reizē», par nāvi, ko frontē sēj granātas un indīgas gāzes, dizentērija un tīfs, par cilvēka nesalaužamo dzīvotgribu, rakstnieks ir radījis satriecošu literatūrvēsturisku dokumentu, kuru laika tecējums neskar. «Mēs nemirstam,» viņš teicis par sevi un sev līdzīgiem. «Nē. Mēs ne. Mirst laiks, sasodītais laiks. Tas mirst nepārtraukti. Mēs dzīvojam. Dzīvosim arvien.» Remarka atstātais literārais mantojums, citējot, tiesa, citā sakarā sacītus vārdus, «iekļaujas katras atnākošās paaudzes vēr​tību sistēmā».

Ģirts Bğodnieks