Riga - Labakas familijas (2.dala) - Augusts Deglavs

Annotation AUGUSTS DEGLAVS RĪGA - Labākās familijas (2.daļa)

PIRMĀ PUSE Pirmā nodaļa Otrā nodaļa Trešā nodaļa Ceturtā nodaļa Piektā nodaļa Sestā nodaļa Septītā nodaļa Astotā nodaļa Devītā nodaļa Desmitā nodaļa Vienpadsmitā nodaļa Divpadsmitā nodaļa Trīspadsmitā nodaļa Četrpadsmitā nodaļa Piecpadsmitā nodaļa Sešpadsmitā nodaļa Septiņpadsmitā nodaļa Astoņpadsmitā nodaļa

PIRMĀ PUSE

Pirmā nodaļa Dzelzceļa vilciens drāzās caur Lipstu-Falcgrāves līdzenumiem no rietumiem uz austrumiem. Tas bija 188… gadā un taisni 30. augustā, kad Jelgavā svinēja Kurzemes brīvlaišanas svētkus, un tādēļ daudzi laucinieki ar šo dzelzceļa vilcienu devās turp.

Vagoni, it sevišķi trešās klases, pilni līdz pēdējai vietiņai. Daudziem nav, kur sēdēt. Starp citiem mums krīt acīs kāds jauns cilvēks, neliela auguma. Uz viņa virslūpas uzdīgušas mazas pūciņas, tāpat arī smakra galā bija kaut kas līdzīgs bārzdai. Bet mati gari un kupli, un viņus sedza maza, melna cepurīte, kas atgādināja studentu «deķeli». Nostājies pie loga, viņš lūkojās bezgalīgā līdzenumā, kas aizstiepās tālu un nesaredzami līdz pat apvārsnim. Viss kā viens dīķis! Pa vidam tikai atsevišķas birzītes un mājas, kuras, jo tālāk, jo cietāk viena pie otras, tā ka apgabals izskatās tīri kā vienkopus sādža vai pilsēta.

Tā ir slavētā Kurzemīte-dievzemīte! Ir vēl diezgan agrs no rīta. Vilciens dārdēdams traucas uz priekšu, atstādams aiz sevis gan dzeltenus rugājus un sapļautas labības kopas, gan arī vēl retam nepļautus druvu stūrus. Pēdējie biezi kā plosts! Garās, smagās miežu vārpas nolīgušas visas uz vienu pusi un laistās pret sauli kā zelts. Rasas piles viņu asnos mirdz kā dimants… Neviena mākslinieka roka nespēj atgleznot šo burvīgo dabas skatu…

Bet vilciens jau garām, un pazib atkal melni pelēkas joslas ar ziemājiem. Asni vēl patlaban lien no zemes laukā un ir tīri sarkani. Tad atkal druvas… Stirpas kā ēkas visapkārt baltajām rijām ar šindeļu jumtiem. Tad atkal ērbēģi dakstiņu jumtiem, baltiem pakšķiem un glāžu verandām ar raibiem stikliem.

Viss aizskrien garām, ka nozib vien.

Jauneklis attaisa logu. Gaiss tāds piebriedis, labības smaržas pilns. Nevar īsti zināt, vai svētdiena vai darbdiena. Šur tur svinīgs miers… Tikai ganāmpulki līdz ar saviem ganiņiem ziņkārīgi noskatās uz skrejošo vilcienu. Bet vietām atkal druvās rosīga dzīve, sevišķi tur, kur vēl nav nopļauts. Pļaujmašīnas tarkšķēja, un viņu spārni pa gaisu vandījās. Un atkal šur tur starp stirpām kūpēja lokomobiles, un kuļmašīnas sīca tikpat kā bites. Ļautiņi, kas tās apkalpo, – pusteciņus, pusteciņus…

Jaunais cilvēks nebija viens, kas šinī skatā nolūkojās. Viņam blakām, pieri saraucis, stāvēja kāds vīrietis kupliem, sarkaniem matiem, spītīgu bakanbārzdu un sārtu seju. Nolūkojās viņš it kā bez elpas, un brīžiem viņa zaļajās acīs pamirdzēja it kā ironija un sašutums. «Muļķa cilvēki; tā skriedami!» tas beidzot spītīgi iesmējās. «Vai man divas algas maksā? Es strādāju, kā pienākas, un, kad vakars, metu mieru…»

Jaunais cilvēks, it kā iztraucēts no saviem sapņiem, neizprazdams šo vīru uzlūkoja. Arī citi tapa uz pēdējo vērīgi. Starp citu, kāda sieviņa, stipri pāri par pusmūžu, galvu ar tiptes lakatu turbānveidīgi apsējusi. Rokas krustis saņēmusi, viņa domīgi nolūkojās. «Kā tad tos saimnieka darbus citādi padarīs, ja neskriesi?!» viņa beidzot nopūtās. «Cik tagad to cilvēku?! Agrāk vienam saimniekam bija pieci seši kalpi, tagad – labi, ja trīs…»

«Bet cik šam reizu bija vēl to lauciņu, bet paskaties tagad!» vīrietis piebalsoja. «Kādi tagad lauki, kā jūras… Izplēstas visas atmatas, visi grāvmaļi…»

«Ak tu mī, ak tu mī!» sieviņa piebalsodama domīgi nogrozīja galvu. «Tā jau teic, ka svētos rakstos stāvot: kad visas malas un ežas būs izplēstas un ar uguns ratiem brauks, tad būs pastara diena!…»

«Pastara diena – pasakas!» vīrietis īdzīgi atmeta ar roku. «Bet kādēļ tad tikai viņiem vien viss un mums nekā!? Saimniekam lauki kā jūras, mums, kalpiem, ne pēdas zemes… Kur te ir taisnība?!…»

Viņa acis neomulīgi iemirdzējās, un no balss izskanēja naids. Iestājās brīdi klusums, jo klātesošie nesamanīja, ko viņam atbildēt.

Viņš novērsa acis no tīrumiem; nosēdās un it kā aizskarts aplūkoja savas sastrādātās rokas.

«Ko lai dara, Čipa, dēls!» sieviņa atkal pēc brīža nopūtās. «Ne visi var būt saimnieki, ne visi var būt kalpi… Tas tā no dieva iestādīts…»

«No dieva iestādīts?!» Čipa, it kā viņu pārsmiedams, ātri attrauca. «Jūs ticiet visu, ko jums mācītājs

saka. Bet palasāties grāmatās! Vai tad dievs to pasauli priekš mums visiem nav radījis? Vai nav viņš audzējis kokus mežā priekš mums visiem, putnus gaisā, zivis upēs un dīķos?! Viss, kas ūdenī, mums pieder visiem… Viss, kas aug pļavās un tīrumos. Nu, Ērgļu Kārli,» tas griezās uz jauno cilvēku, «tu taču lasi grāmatas; nu teic, – vai nav tā?!…»

Jaunais cilvēks paraustīja kamiešus. «Tā gan reiz bijis…»

«Tā ir reiz bijis,» Čipa atkārtoja, «bet kā nu ir?!… Nocērt mežā pātagas kātu, kungs klāt: «Tas ir mans!» Uzsper tu kāju uz pļavas, saimnieks priekšā: «Kas tev te vēlēja?!» Ne zivs asakai tu nedrīksti piedurties, kas upītē, ne vēzītim, tūdaļ klāt, kam tas pieder, un tevi ķīlā nost… Vai tad nav mežus un laukus dievs priekš mums visiem radījis? Kādēļ tad kungi un saimnieki aizņem visu aizgūtnēm un mums nedod ne sprīža?… Nu teic, Kārli, – tu taču esi mācīts cilvēks, – kādēļ tas tā?!…»

Jaunais cilvēks atkal paraustīja kamiešus. «Zemes ir maz, cilvēku – daudz… Ja katram būs zeme, – cik viņam iznāks? Pāra pūravietu…»

«Pāra pūravietu, smuks gabaliņš!» Čipa kārām acīm iesaucās. «Bet es pietiktu ar vēl mazāk… Lai man dod cik necik, dod man kādu vietu mana kažoka platumu… Es uzcelšu tur savu būdu un dzīvošu…»

Kārlis nesamanīdams paraustīja kamiešus; viņam, kā rādījās, jautājums vienaldzīgs. Bet viņa vietā atbildēja kāds patukls saimnieks. «Ko tad tu darīsi, uz tā sprīža zemes dzīvodams? Badā mirsi? Āre, tur jau Auru laukos ir! Citam pa trim, citam pa deviņām, citam pa divdesmit četrām pūravietām… Bet kas tur no viņiem ir?… Zagļu mitekļi, vairāk nekas…»

Citi, viņam piebalsodami, skaļi iesmējās. Čipa, viņus pikti uzlūkodams, saslējās. «Jā, jā, tā jau jūs, saimnieki, arvien! Ja kalpam zeme, tad viņš jums zaglis… Sen viņam tā būtu, ja jūs ar kungiem nebūtu uz vienu roku. Āre, Plēpju laukos jau reiz izsūtīti levīzeri, pusi no muižu laukiem lai atdala priekš kalpiem. Bet vecais pilskungs fon Stempels atgriezis levīzerus atpakaļ, noskrējis uz Rīgu pie «domēnop» lielkungiem un aizbāzis tiem acis… Jā, jā, vārna vārnai acīs neknābj…»

«Nu, labi, – levīzeri lai arī būtu atmērojuši,» Kārlis attrauca, «bet vai tu jau to zemi būtu dabūjis?

Visiem tā kā tā netiek…» Čipa likās, ka viņa pēdējo ierunu nebūtu dzirdējis. «Tev, Kārli, labi runāt!» viņš it kā sūkstījās.

«Tev tēva mājas trīs simts pūrvietu… Kam citam tās reiz paliks?… Par zemi tev nav jābēdā…»

«Kas tad to teic, ka viņas man reiz paliks?!» Karlis, it kā no odzes dzelts, iesaucās. «Ko tu runā, kad tu nezini…»

«Kam citam viņas tad paliks, kam?!» Čipa jautāja arvien uzmācīgāk.

«Kas tev par daļu!» jaunais cilvēks strupi atcirta. «Ko tu tā kā uzlaists: zems, zeme, zeme! Vai tu ēdīsi to zemi?…»

Sapīcis viņš no tā novērsās un lūkojās atkal pa logu uz klajumu. Čipa it kā apvainots piesarcis smējās. «Skaties, runā nu… Vai tu ēdīsi to zemi! Bet vai tu ēdīsi?

Jums, saimniekiem, nekad nav diezgan… Cilvēku jums nav, ne tos pašus laukus nespējat apstrādāt, bet plēšiet un gāžiet ārā visas atmatas. Ja esiet dabūjuši kādu cilvēku rokā, tad izspīlējiet to tikpat kā ādu…

Tam jāmūgļo priekš jums dienas un naktis…»

Viņš sāka, kā jau parasts, saimniekus grauzt. Bet, izņemot viņu un veco sieviņu, te vagonā vairāk kalpu sugas nebija. Viņam tikai smīnošas sejas lūkojās pretim. «Jā, jā, smejaties tikai, smejaties, jūs visi tādi esiet!» viņš cīnījās viens pret visiem. «Jūs, saimnieki, izsūciet kalpam pēdējo asins pili. Jūs, mūsu sviedru rijēji! Un tad jūs runājiet: «Brīvestība, brīvestība! Nav vairs vergu laiki!» Kas tagad ir par brīvestību? Cik tagad vienam cilvēkam nav jāpadara?… Agrāk puisim vajadzēja zināt tikai par vienu zirgu, tagad viņam jāzin par trim četriem zirgiem. Ar vienu zirgu vairs nekad nevar… Ar trim četriem…

Jūs sakiet, jums mašīnas. Bet vai tās pašas iet!? Tās mūs, cilvēkus, vēl jo vairāk izspīlē… Jā, jā, smejaties tik! Nu paskatāties pa logu, kā ļautiņi raujas pie dampes ar melnām mugurām, bet saimnieku dēli un meitas brauc uz Jelgavu brīvestības svētkus svinēt… Ak tu apgrieztā pasaule!…»

Viņš ņēmās viens pats, neviens tam neatbildēja, bet uzņēma to no jautrās puses. Viņš bija opozīcijā viens pats pret visiem. «Ā, te nāk Plaušu papa, tas tev pateiks, kam taisnība!» kāds iesaucās.

Ienāca no otra vagona kāds pusmūža vīrs sārtu, noskūtu seju, pašaustās bukskina drēbēs, bet jau no labākā drēbnieka pagatavotās, baltām, stērķelētām krūtīm ar zelta ieliekamām pogām, bet bez apkakles un šlipses. Vēders arī nekas, pār kuru karājās paresna sudraba ķēde. Šis vīrs patiešām bija populāra persona, bez tam vēl tiesas priekšsēdētājs un baudīja vispār cienību kā gudrs cilvēks, kas katru lietu zināja izšķirt un pateikt, kam taisnība. Bija nācis apskatīties, vai nav kāds pazīstams, jo gribēja visu redzēt un visu zināt. Kūpinādams savā sudrabkaltā spicē Mirandas cigāru, tas Čipu pa pusei bezbēdīgi, pa pusei ironiski uzlūkoja.

«Ko nu, Čipa, te ņemies?! Laikam atkal par zemi?…»

«Par zemi, jā… Un arī par grūtiem darbiem, kas tagad kalpiņiem, jā jūs to gribiet zināt,» Čipa attrauca.

«Grūtiem darbiem?!» Plausis, laizdams dūmus caur nāsīm, brīnījās. «Ja es puisim dodu par gadu simts rubļu un mazās drānas, – vai tad par to nevar strādāt?!…»

Visi palika klusu un sekoja it kā bez elpas šai vārdu sacīkstei.

«Kas tas ir – pusotra simts rublēnu pret to darbu!» Čipa attrauca. «Jums zirgi tādi, ka tikai māki pakaļ iet… Āboliņa un kviešu lauki veldrē sagriezušies… Ja gribi kūli izpļaut, griež tīri vai vēderu riņķī…»

Plausis pavīpsnāja, kā rādījās, viņam šis aizrādījums ļoti labi patika. «To tie zupuriņi dara, Čipa!

Liec kuli uz pūravietas, un labība tikpat kā mūris…»

«Kā mūris, jā, – bet kas kalpam tur par labumu?» Čipa attrauca. «Saimniekam tas labums, viņam tikai tās mokas. Kas senāk nekaitēja… Plānos rudzīšus un miezīšus tikpat kā vicot novicoja…»

«Senāk tā putriņa arī bija plāna!» Plausis piebalsoja. «Bet tagad gaļa, jāteic, ik ēdiena…» Čipu šī ieruna izspēra tīri vai iz līdzsvara. Viņam nebija uz to, ko atbildēt. Tas meklēja pēc vārdiem, kuriem vēl nebija domu. «Neaizrunās… Plausi neviens neaizrunās…» iz pulka bija dzirdamas dažas balsis.

«Pie manim puisim jāstrādā, tas tiesa,» Plausis apzinīgu vaigu atņēmās, «bet algu es maksāju un galu dodu ik ēdiena. Lai viņš ņem iekšā, cik sirds ņem pretim…»

«Gaļu, jā, – bet kādu?» Čipa piepeši iesaucās. «To pašu saglumējušo, trekno speķi kā ziepes… To jūs dodat, neko citu…»

«Vī manu!» Plausis, acis ieplētis, viņu uzlūkoja. «Tad speķis par sliktu! Nu paklausāties, ļautiņi!…

Viņam vajag ceptu cāļu un baltu maizi… Viņam speķis par sliktu…»

«Nu, saprotams,» Čipa attrauca. «Liesumiņus jūs, saimnieki, paši sev izmeklējat, šķiņķīšus, ribiņas… Jums, saimniekiem, arvien prišs kumosiņš, ko pielikt pie sirds…»

«Tātad speķis par sliktu!» Plausis, neievērodams Čipas ierunu, turpināja. «Ak tu izlepusi pasaule, ak tu izlepusi pasaule! To es saku, un tā ir: cilvēkiem var būt diezin cik labi, nekad tiem nebūs labi diezgan.

Redzi nu, veco Trīn,» tas griezās pret veco sieviņu, «tu esi diezgan klaušu laikos muižu rijas kūlusi, nu saki, kā tad bija! Vai tad bija labāk?…»

«Kur nu labāk, dieviņ tētiņ!» sieviņa Plausim piebalsoja. «Bet bailības gan vairāk bija… Vagare pastāvīgi stāvēja ar pātagu aiz muguras…»

«Tāpēc!» Plausis turpināja. «Bet tagad ne dievu vairs bīstas, ne kungu, ne saimnieku… Un kāda toreiz vēl tā putriņa, maizīte bija…»

«Nu, nav bijis jau arī toreiz bez likuma!» Čipa saslējās. «Bijis jādod līdzi darbiniekam savs pods un piecas mārciņas maizes pa nedēļu, savas divi mārciņas sviesta, ir par fimberi siļķu, ir sava jēra šverte, sava iemērota putras muca. Tas bijis tas mazākais… Pārticis saimnieks iedevis līdzi veselu pušgalvi vai priekšpleci… Nav bijis nemaz tik traki…»

Tiklab Plausis, kā vecā Trīna abi Čipu pārsmiedami uzlūkoja, cik maz viņš pazīst tos laikus. «Ej nu, Čipa, ko tu runā!… Neviens mēs nevēlēsimies tos laikus atpakaļ. Pateicies dievam, ka mums ir atcelta vecā verdzība. Pateicies dievam, ka mums vairs nav jāiet muižu rijās kult – –» «Pateicaties dievam, kā mums vairs nav jākremt cieta pelavmaize, avotiņā mērcējot!» Ērgļu Kārlis arī iejaucās. «Pateicaties dievam, ka mums kā bārabērniem nav vairs jāstrādā bez saulītes vakarā… Kas vēlas tos laikus atpakaļ, nav patriots…»

No šī lēnā zēna tas nemaz nebija sagaidāms. Aiz uztraukuma un sajūsmas tas lēni drebēja.

«Ah, Ehrgle Karl, du auch!!» Plausis ar viņu apsveicinājās pa vāciskam. Ar saimnieku kārtas piederīgiem viņš arvien runāja pa vāciski, lai kerļi (kalpi) nesaprot. «Das ist ganz dämlicher Kerl, der Tschipe…» Un tad uz visiem: «Ko nu runāt! Kam tagad nav labi, tas, jāteic, grēku pelna… Vai kalps tagad nenopelna algu? Vai viņš nav paēdis? Un brīvestība viņam ir… Saki, – ko viņš vēl vairāk var gribēt?…»

«Bet saimniekam ir vēl labāk,» Čipa, gan dabūjis drāzienu, vēl tomēr tiepās.

«Kā kuram, kā kuram!» Plausis steidzīgi paskaidroja: «Daža laba saimnieka ādā tu vis nelīstu… Nu, labi, es savas mājas esmu iepircis un muižai gandrīz izmaksājis, es varu atspiesties… Kroneniekiem mazas maksāšanas… Arī labi iet… Bet grāfam muižā ir vēl labāk… Un tad es sacīšu: «Man nav tā kā grāfam…» Āre nu! Tu tikai: «Zeme, zeme!» Vai mums par velti tā zeme?… Tev ir labs vēvera amats, strādā to… Par olekti pusvadmalas tev 5 kapeikas dodam, par vadmalu 6, par maisa drēbi un pakulu audeklu 4. Nodod savu gabalu, saņem naudu… Ne tev kāda rūpe, ne kāda bēda… Bet saimniekam mūsu dienās būt ir skola…» Čipa nesamanīja, ko atbildēt, lai gan viņš Plausim nepiekrita. Bet tas to lietu izliek tā, ka tur nav, ko pretim teikt. «Ir riktīgi, ir riktīgi,» dažas balsis viņam piebalsoja. Čipa jutās pavisam pārspēts.

«Jā, kad vēl būtu tie cilvēki, kā vajag!» Plausis atņēmās. «Slinki, izlepuši, balamutes, pretinieki…

Bailības nemaz!… Un tos pašus vēl nevari dabūt… Tu saki, mēs strādājam ar mašīnām, aram ar divzirgu arkliem? Ko tad citu darīsi, kad cilvēku nav…»

«Nav, nav,» dažas balsis to pašu apstiprināja. «Tu jau vari dot dzīvu naudu, gājēju nevari dabūt…»

«Klaušu laikos ar cilvēkiem bija daudz labāk,» Plausis turpināja. «Tad nedrīkstēja vis kā tagad atstāt pagasta robežas, ja saimniekiem gājēju vajadzēja. Bet tagad katram brīvība rokā, viņš iet, kur grib, un dara, ko grib… Kur viņi visi paliek? Kas tikko aizdīdzis, prom uz Rīgu…»

«Kas saka, ka Kurzemē ļaužu trūkst, tas melo!» Čipa, piepeši saslējies, pikti iesaucās. «Bet jūs paši viņus izdeldējat… Precētu kalpu neturiet, bērnu negribiet. Kad tikai jums nebūtu jādod kušķis ēdamā lopiņiem, kad tikai nav jādod gabaliņš zemes sējumiem. Vieni paši gribiet visu apēst… Lai iet ļautiņi uz Rīgu, lai iet!… Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks – kur labāk…»

«Lai jau iet, lai jau iet!» Plausis apstiprināja. «Tagad brīvestības laiki, var katrs darīt, kā tam patīk… Bet to es gan saku: kas jau te uz zemēm nav dzīvotājs, tas arī Rīgā nebūs dzīvotājs!… Āre, te jau mēs redzam, kur katru gadu pārsūta atpakaļ uz pagastu caurām biksēm un ar plikiem papēžiem… Galvas naudu gadiem nav maksājuši… Ja pats nebūsi cilvēks, ej, kur gribi, tas viss viens…»

Viņš novērsās no Čipas, kas it kā pārspēts, bet arī apcietinājies klusēja. Plausis iesāka sarunāties ar veco sieviņu.

«Pie dēla uz Rīgu brauc?»

«Braucu jau, braucu… Grib, lai palieku pie viņa pavisam uz dzīvi. Pavisam tāda grūta sirds.

Neesmu to pilsētas dzīvi radusi…»

«Nu, gan jau iztiksiet,» Plausis mierināja. «Nu, Trīn, dēlam tavam it labi iet?»

«Paldies par vaicājumu, Plaušu pap, itin brangi… Viņš jau cilvēks šeptīgs. Ir sava fūrmaņšeftīte, ir vīnūzis, ir sava mājele arī… Dzīvo…»

«Jā, jā, kas jau cilvēks, tas arī Rīgā savu maizi var ēst. Nu redzu, kā mans brālis. Viņš ar savu iedzīvi nekad ar maniem Plaušiem nemīsies. Dzīvo kā lielskungs un tiek arī ieskatīts. Arī pie paša

konsulent Kalniņa bijis uz balli, ar Krauklīšiem satiekoties, ar Mikentāliem…»

«Manam dēlam jau ar draugi barūnas kas barūnas,» Trīna pasteidzās atbildēt. «Ar tādiem šupenpelčiem un šēzsrokiem…»

«Nu, tad gan ir kauna reiza, ka viņš tev liek to pagasta maizi ēst!» Čipa errīgs ieminējās. «Ja viņš tāds kungs, tad var gan pats savu vecāku uzturēt…» «Ūja, ko tad tas –pagasts man dod, tos pāra mēriņus labības?!» Trīna pietvīkusi atcirta. «Ja mani dēls neapgādātu ar cukuru un tēju, no tā, ko pagasts man dod, gan nevarētu dzīvot. Ko tad es dabonu?…

Tik tieši kā to kaktiņu nabaga rūmē…»

«Mums, kalpiem, jāmaksā tā lielā galvas nauda, bet tavs dēls, lielskungs, nevar savu vecu māti uzturēt!» Čipa sūkstījās.

«Vai tad nu mans dēls nav diezgan maksājis to lielo galvas naudu!» Trīna aizskarta ieminējās. «Lai nu, lai, aiziešu jau, aiziešu, nebūšu jums te turpmāk par nastu… Ko lai nu dara, tā nabaga maize jau grūta ir…»

Viņa slaucīja lakata stūrī asaras.

«Ja tādam Rīgas kungam labi iet, pagastam nav nekāda labuma. Iet viņam slikti, ieliek krankenhauzē, lai pagasts maksā…» Čipa norūca.

Varbūt Plausis arī būtu ko sacījis, jo tā bija taisnība, bet, tā kā Trīnas dēls tāds izticis tautietis, – vārna vārnai acīs neknābj! Viņš tādēļ, pamanījis kādu savu pazīstamu, devās pie tā.

«Ko tad tu, Maz-Klinci, arī uz brīvestības svētkiem brauc?» tas uzrunāja kādu patuklu saimnieku, kas kūpināja smaržīgu cigāru.

«Man cita darīšana… Ar tādiem brīvestības svētkiem es nepinos,» bija atbilde. «Ceļa dēļ braucu pie apikāta. Ko domā, Liel-Klincis man taisa ceļu ciet!»

«Ahā, kas gāja pa to atmatu,» Plausis atbildēja. «Es zinu…»

«Nu, vai man nav rekte, ko?! Kamēr vien esmu uzmodis, no Maz-Klinciem ceļš gājis pa Liel-Klincu atmatu taisni uz lielceļa. To katrs cilvēks var apzvērēt. Šis nu bijis Rīgā uz domēnop, pastellējis lankarti, gribot savu māju iedalīt uz desmit laukiem… Uz to lankarti tas ceļš neesot, šis man to izar, lai es braucot apkārt pa viņa robežu. «Pēc kam,» es saku, «tas man iznāk trīs pierendel verstis riņķis…» – «Nu, tad brauc, kur gribi… Skrej pa gaisu,» viņš atsaka.»

«Hm, hm,» Plausis norūc.

«Viņš ceļu izaris,» Maz-Klincis stāsta tālāk, «es lieku braukt pa arumiem. Viņš izrok grāvi priekšā, es lieku to piemest. Sūtu savus puišus ar labību uz stanciju. Viņš ar saviem ļaudīm priekšā un grib mums atjūgt zirgus. Nu ir rīklēšanās! Mans priekšpuisis Ingus ieķeras drusciņ Liel-Klincim krūtīs. Bet šis ir tiesas vīrs, nospriež manam Ingum pie pagasta tiesas pērienu… Un ceļu man noliedz!… Nu, vai es lai ļauju sevi izcūkoties?… Neparko ar ne, un lai tad tur būtu kas! Savu rekti man vajag dabūt… Vai tu nezini kādu labu konsulentu?…»

«Hm,» Plausis norūca. «Konsulent Kalniņš Rīgā, tas jau esot paliekam labs… Un atkal tepat Jelgavā Māteru Juris… Tas gan neesot študierējis, bet bāž študierētos maisā… Āre, Bukaišnieku pilstiesas asesors par ceļiem bija uzlicis 800 rubļu lielu naudas sodu, bet Māteru Juris iztaisījis, ka nav jāmaksā ne kapeikas…»

Viņi sāka par tām tiesu būšanām dzīvi triekt. Ērgļu Kārlis atstāja viņus un nepamanīts izšmauca otrā vagonā. Jo, ja Plausis te bija, tad te tuvumā vajadzēja būt vēl kaut kam, ko viņa sirds meklēja. Jautras valodas un triekšana, ieejot otrā vagonā, viņam skanēja pretim ar vālu. Pa lielākai daļai jauni cilvēki vien, jau iepriekš pārņemti no svētku jūtām un prieka. Visiem, tā sakot, zobi vaļā vien un sejas mirdzēja. Saimnieku dēli un meitas, gandrīz visi viņam pazīstami.

«Sveiks, Ērgļu Kārli, tu ar uz svētkiem!» viņam viens otrs sauca pretim. «Vai tu arī uz Jelgavu?…»

«Uz Jelgavu un arī drusciņ tālāk – uz Rīgu,» viņš atbildēja, raudzīdamies ar acīm pēc kā, un izgāja

cauri vēl vienam otram vagonam.

Beidzot viņš ieraudzīja… Sirds it kā nostāja pukstēt, un vaigi pārlējās ar karstu sārtumu. Ne soļa viņš vairs nevarēja uz priekšu. Tur dibens kupejā starp jautro sabiedrību sēdēja arī Plaušu Lūce savai mātei blakus. Skolotājs tur bija, skrīveris un arī Viķildu Kristaps, viņa sāncensis. Bez tam vēl dažas jaunkundzes, pēdējo māsas un radinieces. Ne soļa viņš vairs nevar tikt uz priekšu un paliek uz vietas kā nepamanīts, mēms aplūkotājs.

Vīrieši ģērbušies tāpat kā viņš, visiem garie mati nokarājās pār pleciem. Skolotājam bez tam vēl apņemts apkārt lakats jeb «pleds». Bez tam viņiem vēl brilles, citiem baltas, citiem zilas. Skrīverim gan, kā teica, ārsts bija pavēlējis brilles nēsāt, bet skolmeistars un Viķildu Kristaps tās štātes dēļ vien valkāja.

Brilles piedod gudru izskatu, un kas negribēs, lai viņu tura par gudru…

Un meitiņas arī tik skaistas, tīri kā zemeņu ogas. Arī tās pa lielākai daļai pēc modes. Krūtis, cik vien iespējams, izspīlētas un uzpufētas vai nu ar baltu zīdu, vai brūnu samtu. Vidus sažņaugts tik tievs, cik nu tas pie veselīgām lauku meičām iespējams. Krinolīni gan vairs nebija, bet pāri jostas vietai uz leju sievietes vēl ne tuvu nebija atklājušas savas formas tā kā tagad. Priekšā tās pazuda kruzuļainā mistērijā, uz gūžām sānis it kā spārni un muguras frontē tāds kukulis un pagarinājums, – toreiz bija ziedos turnīru laikmets, – ka sieviete, modes dāma, teju, teju draudēja pieņemt augura formu, t. i., veco grieķu mītisko puscilvēka, puszirga ar līko muguru. Drēbes gan pa lielākai daļai bija pašaustas, bet stingri pēc modes darinātas, ar raibiem iekantējumiem, baltiem pufējumiem vai maigām, ēteriskām kruzelēm, kas bija toreizējo daiļavu pazīme.

Bet viņa Lūce bija tērpusies vienkāršā tautas uzvalkā. Balts krekliņš, ar raibiem prievieša rakstiem iekantēts, svārciņi ar stāvām strīpām, baltas zeķītes, bet dzelteno pastaliņu vietā – ādas kurpītes. Kakls sasprausts ar saktu un ap to pērļu krelles, tāpat ap galvu slēžu zīžu vaiņadziņš. Pelēcīgi gaišiem matiem, sārtiem vaidziņiem, purpura lūpiņām viņa tur sēdēja un jautrā sabiedrībā trieca, smaidot rādīja tik mīļi savus paretos zobiņus, kas varbūt bija viņas vienīgais trūkums, bet pret kuru viņš bija akls. Viņa nemanīja, ka tiek slepus aplūkota, šī dārgā būtne, ar kuru viņš tik daudz nodarbojies savos sapņos…

Sirds viņam te stingst, te traki pukst, te kaist… Viņš labprāt slēptos un dotos projām, bet ir kā pie zemes pie– kalts. Pat ieklepoties nedrīkst… Tak arī viņa to ieraudzījusi. Tumšs sārtums pārklāj viņas vaigus, krūtis mazliet cīnās pēc elpas, tad viņa saņemas un uzlec kājās. «Ā, Ērgļa kungs! Jūs?!» viņa to ar savām spridzīgām acīm uzlūkoja, steidzās tam pretim, deva pirmā roku. Citas viņu savādi uzlūkoja, jo bija ieskatos, ka sievietei nenākas pirmai vīrieti uzrunāt. To Lūce neievēroja, viņai tik acis uz Ērgļu Kārli. «Ak, tas ir labi, tas ir jauki!» viņa kratīja tā roku. «Lūdzu, lūdzu, nākat te pie mums… Mamm, te es tev stādīšu priekšā Ērgļa kungu!»

«Ko, Ērgļu dēlu?!» patukla mamma brīnīdamās jautāja. «Vai tad Ērgļiem jau ir tik liels dēls?»

«Jā, jā, esmu no tiem pašiem Ērgļiem, Plaušu mamm!» viņš veicīgi tai nobučoja roku. «Pašu pagasta cilvēks…»

«Ak ta no Ērgļiem?!» viņa to pētīdama aplūkoja. «Vairāk mātē esi iedzimis nekā tēvā… Mūs jau abas reizē iesvētīja…»

«Jā, jā, tā jau arī mana māte teic,» Kārlis attrauca. «Jūs abas esat bijušas lielas draudzenes…»

«Vai kā mēs bijām viena pēc otras,» Plaušu mamma gribēja vēl tālāk triekt, bet Lūce pārrāva pavedienu, iepazīstinādama Kārli ar citiem, starp citu, ar kādu jaunkundzi, kura koķetēja ar saviem diega puscimdiem un ar savu sarkani strīpaino saulessargu, – rīdzinieci. «Freut mich sehr, taisīt ar jums bekantšaft… Man vārd ir Jula Norring… Es rakst' sav' vārd' ar «g»…»

Kārlim lūpas vēlās uz smiekliem. Pavisam tāda noziedējusi jaunava… Viķildu Kristapu viņš pazina, skolotāju miesnieku arī tā pa pusei. Tas bija liels tautietis, bet arī saprata skaisti vāciski. Priekš miesta vāciešiem tam arī bija drukātas vizītkartes: Johannes Mesneck. Tika stādītas priekšā vēl dažas jaunkundzes un kāds rīdzinieks. «Noriņ jaunkundzes līgavainis,» Lūce viņam klusu pačukstēja. Patiešām smalks kungs!… Platmale ar pārāk platām malām, balta veste, mirdzoša krūšu adata aiz platās šlipses un

resna talmi ķēde ar visiem križuļiem. Kavalieriski pret Kārli palocījies, tas vēl paskaidroja: «Nodarbojos ar skrīves darbiem kantorī!… Man tikai ar spalvu vien darīšana…»

Tikai viņa rokas bija tik cietas un sastrādātas, ka cietumu manīja cauri vēl viņa ādas cimdiem.

Dzīvās valodas caur jauno pienācēju uzreiz it kā apklusušas. Viķildu Kristapam, kā rādījās, nepatika, ka Lūce tik dzīvi interesējās gar Ērgļu Kārli, un tādēļ tas noskatījās uz pēdējo diezgan greizi. Viņš pats gribēja būt tas varmāka, kas par visiem pirmais tiklab spēkos un darbos, kā dzeršanā, zirgu skriešanā un meitu mīlestībā. Viņš arī mīlēja paplātīties, ka tam ar vienu otru meitu slepeni sakari, ar ko viņš sevišķi lielījās pie alus glāzes, kad bija dūšiņā. Nereti tad izcēlās valodas, par ko meitu mātes ļoti sirdījās un pašas meitas vēl jo vairāk. Ka jau būtu kas bijis, bet tur ne vārdiņa patiesības!… Un, kas tas dumjākais, atbaida tikai citus! Reiz tamlīdzīga lieta bija nonākusi pat līdz pagasta tiesai, un, tikai pateicoties skrīvera draudzībai, Viķildu Kristaps bija izgājis ar veselu ādu. Skrīverim diezgan grūti nācās to lietu izgrozīt, jo citādi – kur smukas saimnieku jaunkundzes, tur kalpi pie tiesas nekad taisnību nedabūja.

Arī skrīveris nebūtu apsmādējis glīto Plaušu Lūci, kuras tēvs gan varēja iedot ko pūrā. Skolotājs Miesnieks viņu cienīja tās inteliģences dēļ, jo pie katra gadījuma apgalvoja: «Plaušu Lūcei, tai ir captus!»

Tas viņas kladē bija ierakstījis vismaz kādus desmit pašdarinātus mīlestības dzejoļus un prātulas. Bet Lūce nevienu no viņiem tā nebija ievērojusi kā tagad Ērgļu Kārli…

Pēdējam tādēļ tapa it silti, un viņš noslaucīja sasvīdušo pieri. Un Lūce pie tam viņu ar tik dzīvu interesi pratina: «Jūs taču «Villa Medem» dārzā būsiet, Ērgļa kungs? Teātrī?…»

«Būšu! Gribu dzirdēt Jurjānu Andreja priekšnesumus uz mežraga…»

«Bet ar iekš ball' pie Cēr', Ergļa kungs?» rīdziniece koķeti badīja ar savu sarkanstrīpaino saulessargu grīdu.

«Jā, vai būsiet?!» Lūce spridzīgām acīm atkārtoja, kas pašas tomēr izteica: «Nu, pats par sevi saprotams…»

Bet viņš, no visām pusēm aplūkots, it kā apjucis. «Domāju gan, bet nezinu, kā iekritīs… Man Jelgavā, redziet, tāda maza darīšana… Man, redziet, jāpārdod savi manuskripti…»

Plausene, kas visu laiku viņu pētoši uzlūkoja, brīnīdamās iejautājās. «Manu striķi?!… Kas tie par striķiem?…»

Kārlim lūpa tīri vēlās uz smiekliem, bet skolotājs Plausenei paskaidroja: «Manuskripti ir rokrakstā zinātniski vai literāriski darbi. Slavenu vīru manuskripti tiek ar dārgu naudu atsvērti…»

«Tā, tā,» viņā palocīja galvu, lai gan viņai būtu bijis jautāt, kas tas «litenāriskis» tāds ir. Bet dumja izlikties viņa arī negribēja.

«Atvainojat, jaunais cilvēks,» skolotājs ieminējās, «kas tad tos manuskriptus rakstījis?…»

«Es pats!» Kārlis apzinīgi atbildēja.

Skolotājs sabīdīja savu brilli. «Jūs?…»

«Jā…»

«Atvainojat, vai tie zinātniski vai beletristiski darbi?»

«Eles rikstiski?!…» Plausene atkal ziņkārīgi iejautājās. «Kas tad tas ir?…»

«Beletristisks, mamm, ir daiļrakstniecisks sacerējums,» Lūce paskaidroja. «Ērgļa kungam ir kāds romāns iz tautas dzīves…»

«Romāns?!» skolotājs vēl vairāk ieplēta acis. «Gan laikam kāds tulkojums?…»

«Oriģināls… Mana paša sacerējums…» Kārlis atspēkoja.

Skolotājs smīnēdams viņu uzlūkoja. Viķildu Kristaps mazcienīgi noraustīja kamiešus. «Bleķis!.. Ko gan viens nemācīts lauku zēns un neštudierēts cilvēks varētu sarakstīt? Kam nav ne zināšanu, ne piedzīvojumu?… «Trph, še vaga!» –tas viss… Jā, kad študierēts vīrs ko raksta, tas ir cits…»

Kārlis tikai apzinīgi pasmaidīja. Lūce to uzķēra par viņa apvainojumu un pietvīkusi uzstājās viņam par aizstāvi. «To vis nesakiet, Viķilda kungs!» viņa saslējās. «Ērgļa kungs man kādas vietas lasījis priekšā… Tik smuks…»

Plausene atkal brīnījās: «Skaties, kā viņi sazinās…»

«Pardon, jaunais cilvēks,» skolotājs atkal ievaicājās. «Vai jums zināms kāds apgādātājs?» Viņš pats bija jau tik daudz rakstījis avīzēm un zināja, cik grūti tur ir ko iedabūt.

«Man saka, ka H. Alunāns un arī J. Šablovskis tādas grāmatas apgādājot…»

«Par velti laikam gan,» skolotājs iesmējās.

«Kāpēc par velti, ja es varu dabūt honorāru?!» Kārlis saslējās. «Divas kapeikas par rindu vai piecpadsmit rubļu par loksni…»

«Nerunā jau nu muļķības!» Viķildu Kristaps ieplēta acis.

«Kur tad tu to naudu liktu? Nu apdomā: tev jāsaraksta par dienu tikai simts rindiņas, un divi rubļi tev rokā. Cik tad skrīveris Noriņš par dienu saraksta? Kas viņam to maksā?…»

«Manas domas,» skolotājs svarīgu vaigu iesāka, «ir tās: jums to nemaksās, un ir jautājums, vai jums pavisam drukās. Esmu vecs laikrakstu līdzstrādnieks un varu runāt no piedzīvojumiem. Ja piesūtiet viņiem korespondences, jā, brīveksemplāru jūs dabūjat. Bet honorāru? «Baltijas Vēstneša» redaktors Bernhards Dīriķis pats man sacīja, ka latviešu literatūra vēl nav tiktāl, ka tā varētu maksāt kādu atlīdzību. Reizi iesūtīju kādu dzejojumu tautas dziesmu garā, – kas to bija lasījuši, atzina, ka tas meistara darbs, drošības dēļ pierakstīju klāt: honorārs tikai 1/2 kap. par rindiņu. Un kas ir?! Pēc kāda laika atronu atbildi vaļējās vēstulēs uz manu šifru: honorāru nemaksājam, bet, lai padarītu nemirstīgu jūsu dzejas darbu, tad nodrukājam to šinī vietā – –» «Redakcija tevi izmopsēja par to, ka tu iedomājies būt kāds dzejnieks!» skrīveris ļauni iesmējās.

«Nu, kā tu domā: tu iesūti kaut kādu dumju ziņģi par kaut kādu ganeli un gribi, lai tev maksā honorāru…»

Un, kad skolotājs, lūpas kodīdams, viņu sodoši uzlūkoja, tas turpināja: «Nu jā, kas tad tas ir: Ganiņš biju, ganos gāju, Gana drēbes valkāju.

Skuju svārki, ērkšķu biksas, Galvā tāšu cepurīt'…»

Pie tam viņš to nodeklamēja ar tik mazcienīgu, ironisku žestu, ka dziesma patiešām iznāca smieklīga.

Visi it kā negribot iesmējās.

Skolotājs arī taisīja līdzi jautru vaigu, bet varēja redzēt, ka tas ķerts vārīgā vietā. «Nevar jau no katra prasīt, lai tas saprastu dzejas vērtību…»

«Nevar jau no katra prasīt, lai tas sarīmētu tādu dumjību!» Noriņš pārtrauca. «Vai zini, tu man esi labs draugs, bet es tev teikšu ko,» un pie tam viņš tam spēcīgi uzsita uz ceļa, «tu esi labs skolmeistars, bet raksti, kas tev jāraksta! Izraksti cenzūres, izlabo savu skolēnu domrakstus, bet liec to dzejošanu mierā!…

Par to tevi neviens par doktoru necels…»

Pārsmiedams un mazcienīgi skolotājs·viņu uzlūkoja, bet tam patiešām nebija, viņam ko atbildēt.

«Klusuciešana ir labākā atbilde,» tas bija viss, ko tas savā asprātībā varēja sakombinēt.

Iestājās brīdi neomulīgs klusums. Skrīverim Noriņam rieba, ka skolotājs Miesnieks pastāvīgi un pastāvīgi gribēja būt pats gudrākais cilvēks visā pagastā. Tādēļ, lai gan viņi bija labi draugi, tas pastāvīgi atradās skolotājam opozīcijā. Un pēdējais atkal, negribēdams ļaut nostiprināties sava grauzēja autoritātei, visu, ko skrīveris apgalvoja vai uzstādīja, gāza apkārt bez žēlastības. Tādēļ parasti, ja viens apgalvoja to, tad otrs taisni pretējo.

«Mani kungi,» rīdzinieks pārtrauca klusumu, «es jums teikšu ko, mani kungi, – ir tomēr jauki būt rakstniekam! Par tevi nav neviens kungs, tu raksti tikai un paņem naudu. Ja es to varētu, mani kungi, es nekad savu sveci neturētu zem pūra… Un tā apziņa, mani kungi, ka tu strādā priekš savas tautas…»

«Jā, kad Kalniņš, Vēbers un Māters strādā priekš Tautas un raksta,» Noriņš atņēmās, «tad tur ir kāds pamats, tad es arī to saprotu. Un atkal Lapas Mārtiņš, redz, tas ir dzejnieks… Uzraksti tu tā… Tā ir cita

lieta…»

«Oo, to Lapp Mārting ir gan vien fein Dichter!» rīdziniece sajūsmināta iesaucās. «Viņam tād gar mat un samt svārk… Var tīr sich verlieben… Es ļoti mīl to literatūr, kad ir fein stāst, to Kapsēt Urzul, to Venēcij asins nakt un to Bālo grēfen! Tikai šāde, ka to nabag Lilī tik daudz vajag ciest, ah, tas ir jammeršāde… Jūs, Ērgel kungs, iekš savu romān tok neliekat viņai tik daudz ciest, vai ne? Lūdzu, lūdzu…»

Kārlis pavīpsnāja. Nē, nē, viņš neliks tik daudz ciest…

«Kas attiecas uz tiem romāniem, ko te jaunkundze pasauca, tad tie nav nekādi ievērojami dzejas darbi.» Miesnieks iebilda. «Latviešu literatūrā nav vēl īstu mākslas darbu…»

«Kā tā!» Noriņš viņam tūdaļ pretim. «Latviešu literatūrā nav mākslas darbu? Kas ir «Mērnieku laiki»? Kas ir «Sadzīves viļņi»? Es lūgtu, izskaidro man to!»

«Tie ir gabaliņi iz tautas dzīves, bet nav nekas klasiska!» skolotājs attrauca. «Kur tos var pielīdzināt Šillera «Don Karlosam», «Vallenšteinam» un Gētes «Vertera ciešanām»? Cilvēks, kas lasījis Šilleru un Gēti –» Skrīveris, viņu nicīgi uzlūkodams, to pārtrauca: «Vai zini ko? Es tev ko teikšu, bet neņem ļaunā: tu gan Šilleru esi lasījis, bet neesi viņu sapratis –» «Un tu viņu neesi lasījis, bet tomēr sapratis!» skolotājs viņu tikpat ātri pārtrauca, apzinādamies savu pārākumu.

Neko darīt, smējēji atkal skolmeistara pusē. Bet skrīveris vēl nepadevās un raudzīja atkal citādi.

«Vecs sakāms vārds saka: «Kurpniek, paliec pie savas liestes!» Ja vienu lietu nevari labi, tad labāk nemaz… Tā kā tu raksti dzejas – – kur tādas ģeld…»

«Cūkām nemēdz sviest priekšā pērles!» skolotājs sapīka.

«Ko tu ar to gribi sacīt?» skrīveris ar uzvaras smaidu vaigā sacīja. «Tavi dzejoļi būtu tās pērles, bet mēs būtu tie cūkas?!… Ha-ha-ha-ha!… Vai dzi,» viņš rādīja uz pieri, «man šķiet, ka tev te nav kārtībā…

Nu, te – ar ir rakstnieks,» viņš norādīja uz Ērgļu Kārli, «nu, lai viņš saka.»

Kārlis izgāza krūtis. «Latviešiem gan vēl nav tādu dzejnieku kā Gēte un Šillers,» tas atbildēja, «bet mums tādi vēl var būt!» Viņa vārdos izskanēja tā kā apziņa: «Arī es te esmu!» Un, kas tas lielākais, Lūce viņam uzmeta siltu, mirdzošu skatienu.

«Un lai nu arī rakstnieki kā,» Noriņš atņēmās, «bet advokāti mums nemaz nav sliktāki kā vāciešiem.

Kur vāciešiem ir tāds likumu pratējs kā Krišjānis Kalniņš? Un Varaidošu Zanderis, un Māteru Juris, kas pārtulkojis Baltijas provinču likumus? Redzi, tie ir vīri, kas strādā priekš tautas, tiem ir «kophenas»…»

«Jūs runājat par Kalniņu, mani kungi!» rīdzinieks it kā elektrizēts iesaucās. «Ja šī vīra nebūtu, mani kungi, mēs, latvieši, gulētu vēl dziļā tumsības miegā… Bet viņš saka: «Laiks mums celties, laiks mums mosties!» Mums, mani kungi, nebūtu Latviešu biedrības, ja Krišjānis Kalniņš to nesaturētu… Lai jūs domājiet, ka vācieši nemeklē, kur ķert?! Bet Kalniņš rīkojas pēc likuma, un viņam viss iznāk riktīgi… Un runātājs viņš! «Mani kungi, tas ir tā un tā,» –un izliek to lietu tikpat kā uz delnas. Gudrs cilvēks…»

«Skaties, tas Pricis!» Plausene nodomāja. «Pērn viņš vēl dzīvoja Cipstēnos par puisi, – skat, kas viņš tagad par kungu! Nu, ka tikai tas «ancuks» nav palienēts…»

«Nu, vai ziniet, nav arī mūsu Māteru Juris slimais!» Viķildu Kristaps aizrādīja. «Kas attiecas uz runāšanu, tad viņš ņem Kalniņu nost! Es pats dzirdēju Vec-Aucē. Šis saka: «Kurzemnieki, mēs esam jūs vaņģojuši!» Bet Māters pretim: «Sirds ir kurzemnieka gods, – mēs esam jūs vaņģojuši!…» Es Māteru Juri labi pazīstu, esam kopā trumpojuši. Abar var viņš dzert un dziedāt! Pērn bij aizbraucis uz Krimūnām, dzīvojām visi tupu rāpu… Lepns nemaz… Pie trumpām piekāva Avotiņu kalēju…»

«Jā, mani kungi, Kalniņš dikti, dikti stāv par savu tautu!» rīdzinieks, it kā nedzirdēdams, ko Viķildu Kristaps saka, lielīja savu. «Nevar te neko darīt, brauc uz Pēterburgu. Mani kungi, vai mums būtu atcelta vecā rāte un ievestas jaunas tiesas, ja Krišjānis Kalniņš nebūtu to lietu racis augšā?! Nu ir jauni pilsētas likumi, un arī latvieši var piedalīties Rīgas pašvaldībā. Mani kungi, Kalniņš saka, septiņsimts gadus

vācieši Rīgā saimniekojuši, tagad mēs saimniekosim. No ķeizara mums tās tiesības un brīvestības dotas.

Vai domājiet, – tie rātskungi un altesteri uguņus vien spļauj, mani kungi, viņi diezin ko dotu, lai Kalniņu dabūtu savi pusē. vācu sievu viņam izmeklējuši, bet nelīdz… Ar naudu gribējuši nopirkt, arī nekā.

Kalniņš, mani kungi, neskatās uz naudu, viņš, mani kungi, strādā priekš savas tautas…»

«Ah, Frice, tas viss ir tikai «kvač»,» rīdziniece viņu pārtrauca. «Herr Kalning tāpat liekas samaksāt, un, ja nenoliek viņam rubel uz gald, viņš ar mužik nemaz nerunē… Ir to vācieš tāpat guder konsulent, konsulent Baum un Büngner, un Tonagel…»

Kārlis zobgalīgu smīnu uzlūkoja Lūci, un tā viņu saprata. Viņš taisījās šo kārklu vācieti ņemt uz grauda, kura arī no citas, puses būtu plucināta; te vilciens nosvilpa, un Plausis ienāca vagonā. «Taisāties, bērni, Jelgava sasniegta…»

Tikpat kā skudras no pūžņa ļaudis plūst no vagoniem laukā, spiežas uz perona un klīst cauri vokzālei uz otru pusi. Visapkārt sirsnīga apsveicināšanās, smiekli, komplimenti un skūpsti gan uz rokām, gan uz lūpām. Pa lielākai daļai sabučojas sievietes, vīrieši maz un ļoti reti vīrieši ar sievietēm. Ikkatram priekšā kāds rads vai pazīstams, kas to sagaida. Pa vidu lielā skaitā jaucas reālskolēni un ģimnāzisti. Tiem galvā tādas pat mazas, melnas cepurītes kā Ērgļu Kārlim un Viķildu Kristapam, tikai tām apkārt viena vai divas dzeltenas vai baltas šnores, kuras izskatījās – kā Plausene bija novērojusi – kā vijoles «bases zeide».

Zemākām klasēm bija jāapmierinās ar vienu pašu strīpiņu pie cepurītes apakšējās maliņas, bet augstākām, sākot ar terciju, bija savas divas strīpas, un tas bija jau kas liels! Viņu nēsātāji uz tām nebija mazāk lepni kā kavalieris uz saviem ordeņiem vai komiltonis uz savām krāsām. Patiesībā nu gan strīpas bija ievestas pazeminošā nolūkā, proti, lai skolotāji arī pie krēslas savus zēnus varētu pazīt un uzraudzīt, vai tie uz ielām vai atklātos dārzos nedara kādas muļķības. Bet zēni, kā jau sacīts, bija lepni uz savām zīmēm, kuras katram vajadzēja ievērot, un, krūtis atgāzuši, tie staigāja pa Jelgavas ielām. Šodien pie stacijas gan mazāk… Viņu acis lūkojās pēc savējiem. Dažam labam solīts ievest šodien skolas naudu, citam atkal «panzione», jo nodoti tie «kostē», kuru pa lielākai daļai maksāja ar naturālijām.

Citi atkal gluži paši savā maizē un ar ilgošanos gaidīja uz ievedamo sviesta cibiņu; maizes klaipiņu vai siera ritulīti. Citam krājums noēsts viss līdz pēdējai garoziņai, un jau kādu pusdienu tas dzīvo ar tukšu vēderu. Tādēļ tie divkārt acīgi skatās pēc iebraucējiem. Piesteidzas Plaušiem drīz klāt viņu Ludis, kurš apmeklē reālskolu, un arī Viķildas brālis un citi. Nobučo vecākiem rokas, apsveicinās… Dabū savu…

Kur nu visi ies? Žīdu fūrmaņi ar savām gāzelīgām droškām cits pēc cita spiežas klāt pie trepēm.

«Einspänner… Zweispänner, hier ist einer!» sauc tie cits caur citu, uz bukas pacēlušies un galvas pastiepuši. No lauciniekiem tiem tomēr maz prieka, jo tie iet kājām.

«Vajadzētu iet vispirms uz zivju tirgu ieturēt brokastu!» Plausis lika priekšā. «Viesnīcā, tur nav to vērts… Maksā dzīvu naudu, un no visas tās porcijas nav pāra kumosu…»

Bija daudzi, kas viņam piebalsoja. Uz zivju tirgus par to pašu naudu paņem, ko sirds kāro. Vai žāvētu zuti vai kādu kālu nēģu, vai arī labas brētliņas, ja ir. Iegriežas tad turpat vīnūzī pie Martineļa vai Feldmaņa, izpērk kortelīti očiščenoje, – ja vairāki kopā un vajadzīgs, pusstopu, – bulkas paņem turpat no maizes sievas un iekož krietni. Alu vīnūžnieks dod par astoņām kapeikām pudeli un, ja vairāk patērē, tad vēl sinepes un etiķi par brīvu. Tādiem, kas mazāk tērē vai nemaz netērē, sinepes pārdod par kapeiku. «Ja esi ieoderējies, tad vari turēt līdzi tos brīvestības svētkus…»

Sataisījās arī partija iet viņam līdzi. Bet jaunie ļaudis palika atpakaļ aiz tā iemesla, ka Plausene un Lūce tur negāja. Plausene pati gribēja aiziet Ludim līdzi uz pansiju apskatīties, kā tur puikam iet. Tur viņa norunāja satikties ar Lūci, kurai pirms ar rīdzinieci vajadzēja pieiet pie pucmakerenes. Kārlis labprāt būtu bijis tur, kur Lūce, bet, tā kā Viķildu Kristaps viņai šajā gājienā stāvēja tuvāk un kā kavalieris viņai pieķērās zem rokas, Kārlis rīdziniecei lipt klāt negribēja, kurai atkal piesviedās skolotājs Miesnieks, kas jau tādēļ vien atsacījās no gājiena uz zivju tirgu, ka esot nodomājis vēlāk piedalīties pie goda mielasta.

Tātad Kārlim cits nekas neatlika kā šķirties, kaut arī nelabprāt, un tas viņam nācās viegli, aizrādot uz savām lielām darīšanām.

Kaut gan Kristaps izrādījās tā, it kā tas būtu pie Lūces jau tas matadors, Kārlis noprata it labi, ka tā nav. Lūce vēl pagrieza galvu atpakaļ un smaidīdama nosauca: «Ērgļa kungs, neaizmirstiet!… Vēlāk iekš «Villa Medem»…»

«Neaizmirsīšu… Trīs mezglus kabatas drāniņā iesiešu!» viņš piesarcis jautri nosauc pakaļ. Un, kad viņa vairs neredz, met tai pakal «handkusi»…

Neviens nezina, ka viņam ar šo meiču ir jau atrisinājies mazs romānīts. Cik laimīgs tas jūtas viņas tuvumā, cik jauka būtu nākotnes aina: viņš Ērgļos saimnieka un viņa saimniece! Bet tas vēl nevar notikt… Ērgļos vēl nav viņam vietas… Vēl tālu tā diena, kad viņš tur varēs būt par saimnieku. Vēl tēvs ir spirgts un pats grib saimniekot un valdīt. Nav parasts vairs, ka, tiklīdz kā dēls ir paaudzies, vecam saimniekam jāiet maizē un rūmē. Vēl viņam ir citi bērni, kurus viņš grib nodrošināt, un, ja viņš tagad gribētu saņemt mājas, tam būtu jāuzņemas tādas izmaksas brāļiem un māsām, ka tas līdz saviem sirmiem matiem netiktu uz zaļa zara. Viņš sajūt, ka tiek ieskatīts par šķērsli, par traucēkli savai brāļu un māsu laimei. Un tādēļ ir cēlusies dziļa plaisma starp viņu un viņa piederīgiem. Kā pazudušais dēls viņš, pa pusei ar lāstiem apkrauts, tiek izstumts plašā pasaulē. Viņš nevar izprast, vai jūtas par to laimīgs vai nelaimīgs…

Viņam tas ļoti maz – būt Ērgļos par saimnieku. Kāda neapklusināma dziņa viņu skubina un dzen ārā pasaulē. Viņš nevarēja paciest to aprobežoto dzīvi, kur skats nesniedzas pāri sētas mietiem. Kad viņš lasa laikrakstos, kā viņi tur Rīgā rīkojas, dibina biedrības, notura pilnas sapulces, spriež, izsaka dažādas domas, sarīko teātra izrādes, cīnās pilsētas domnieku vēlēšanās, strādā un rūpējas priekš vispārējas tautas lietas, – tad kāds plašums viņam tur atveras priekš gara acīm! Cik šaura pret to viņu nabadzīgā dzīvīte pagastā!… Nav te nekā kopēja un vispārēja, un, ja žīdi neiznēsātu pa pagastu tās svarīgākās ziņas, neviens nezinātu, kas otra mājā noticis. Arvien tas pats un tas pats, tas vakar, tas aizvakar, tas šodien un tas rīt.

Pelēkā, šaurā ikdiena!… Viņu smacēja nost šis šaurais aizkrāsnes gaiss. Viņš negribēja arī tajā iegulties, juta, ka vēl asinis dzīvi un strauji ritēja viņa dzīslās. Viņš gribēja iekarot plašo pasauli, atgriezties tad dzimtenē kā varonis un nolikt tad savu iekarojumu savai Lūcei pie kājām… Šī Lūce… Tas ir tas smagais akmens, kas viņu velk atpakaļ pie dzimtenes. Viņa un viņa māmiņa…

Tās mīkstās rokas un asaras, ja tās viņu nesaistītu, cik viegli, cik brīvi viņš varētu aizlaisties pasaulē…

Tā domādams, tas bija noklīdis pa ielām un aizmirsis savu tiešo mērķi. Ko tad viņam vajadzēja? Tas beidzot atjēdzās. Uzmeklēt grāmatu tirgotājus-apgādātājus, lai nodotu tiem savu darbu, uz kuru viņš liek visas cerības un kurš būs tas tilts, kas viņu ievedīs vispārējā dzīvē. Bet viņš vēl tik labi nezina šo grāmatu tirgotāju adreses. Atjēdzas tikai, ka ir pie Annas baznīcas un dzird tur iekšā dievkalpošanu…

Viņam gribas tur iet iekšā. Nevis, ka tas būtu kāds dievbijīgs cilvēks, nē, taisni otrādi! Bet viņš bija dzirdējis ļoti daudz par veco Konrādiju un tādēļ gribēja redzēt viņu pats ar savām acīm un dzirdēt ar savām ausīm. Jo arī viņa dzimtene bija izpaudušās valodas par šo mācītāju, ka tas runājot vairāk par dzīves lietām nekā par dievvārdiem un tādēļ tur esot, ko klausīties.

Domāts, darīts. Kad viņš iegāja baznīcā, Konrādijs, garš, pavecs, kalsens vīrs, patlaban kāpa kancelē. Agrākus gadus viņš bija sacījis ļoti mīļu svētku sprediķi. Brīvestības svētku ceremonija bija sākusies ar to, ka svētku dalībnieki pirms noklausījušies svētku sprediķi un biedrība ieradusies in corpore ar karogu baznīcā. Konrādijs par to juties ļoti glaimots un teicis tad par tiem «mīļiem latviešiem» labu.

Bet tad viņš, kā jau vācu tautības mācītājs, sācis pret Jelgavas Latviešu biedrību gremzties. Par to biedrība turpmāk ar savu gājienu uz Annas baznīcu izpalikusi, izmetusi svētku sprediķi, tā sakot, no savas programmas, lai katrs personīgi dara, kā viņam tīk. Par to nu Konrādijs bija ļoti noskaities un tad nu savā šīsdienas svētku sprediķī tos latviešu patriotus īsti ņēma grauzt.

«Mani mīļi jūs!» tas iesāka gausā, dziedādamā tempā, izstiepis savas garās rokas un ieplētis vēl garākos pirkstus, savilkdams savus iekritušos, bālos vaigus, – viņš izskatījās kā tāds, kas septiņas dienas nāvei parādā. «Vai jūs tiešām domājat, ka esat lieli patarjoti? Tad jums būs to kungu atzīt… Viņu jums būs pirms slavēt, ka jums tik labi iet… Bet jūs domājiet: «Ko mēs tur iesim puņķoties pie tā Kunrādiņa?

Kam mums viņa pātaru? Labāk paņemsim fūrmani un živai ārā uz «Villa Medem» pie siltām desām, pie

putojoša bairīša, pie frišām bulkām un zutiņiem… Ajā, mēs jau esam lieli vīri! Mums piecus rubļus pūrs kviešu maksā, paaug ar tiem cupuriņiem itin brangi… Nokuļam savus trīssimts pūrus, un ko tad vairāk!

Mēs pērkam bukstiņa drēbes, pulksteņus ar resnām ķēdēm un spēlējam pipariņu tik augstu, ka vai muižniekam galva reibst. Mēs jau esam lielikungi, braucam tambora ratos, divi zirgi priekšā, kučieris uz bukas… Mums istabas ar dakstiņu jumtiem un glāžu verandām… Cits jau taisa jumtā otru tāžu…» Jā jau, jā, mani mīļie, iet jums labi! Strādnieki jūs esat un protat arī virčaptēt. Bet savu dievu jūs esat piemirsuši, viņa virčapti jūs esat palaiduši! Jūs, saimnieces, kā no rīta ceļaties, domājat tūdaļ pie saviem sivēniem, nedomājat vis pie tā kunga. Un jūs, saimnieki: «Ko mans puisis šodien darīs?» –bet nevis: «Kā es tam kungam kalpošu, un kāds dievavārds šodien' vēlēts?» Jūs pat vairs svētdienas rītos godīgi pātarus nenoturiet!… Jūs esat augstprātīgi un iebildīgi pret saviem kungiem un mācītājiem. Jūs viņus caur zobiem vazājat, laikrakstos par viņiem lieciet ziņģes un rīmes. Lūk, tāds ir jūsu patarjotisms!… Un kas tad ir tie rakstītāji? Skolmeisterīši, skrīverīši… Kur vadzi dzen, tur vadzim jālien! Mani tie vienā kalendārā nobildējuši par garo stārķi… Lūk, kādi patarjoti!… Nu mums vairs nevajag ne kungu, ne mācītāju… Nu mēs paši gudri diezgan, nu tikai dosim kungiem uz ādas, smiesim viņus… Lai viņi iet atpakaļ uz Vāczemi un prūšiem…

Mani mīļi jūs! Kur tad jūs to gudrību ņēmāt? Kam jums jāpateicas par visu to, ka jums tik labi iet?…

Kas ir bijuši tanī Krievu zemē, tie stāsta, ka tur ir pavisam citādi nekā te… Ne tur labu, grantētu ceļu. ne izraktu grāvju… Ne tiltu, nekā… Tu nezini, kā tu pa to urgu pāri tiksi… Tas krievs jau ir tik slinks, ka viņš nevīžo ne savu jumtu izlāpīt, ne savai akai to grodu ielikt… Viņa rati nesmērēti, koka asīm, brēc un sauc: «Ai, kumm, kumm!» Ar čaču arklu viņš savu zemīti uzar, ar kažoku noecē, cīrulis to sūdojis…

Vairāk tur neaug kā ušņas un ciesa… Bet jums – āboliņš un kvieši griežas riņķī! Mani mīļie, kam jums par to jāpateicas? Visupirms, protams. dievam tam kungam, ka viņš savu svētību devis no augšienes. Bet kam vēl jums par to jāpateicas? Tam Luteru Mārtiņam, mani mīļie. Un kam vēl jums jāpateicas? Mani mīļie – – tie Kurzemes kungi nav vieni smādējami kungi…

Bet jūs jau arī viņiem esat pateicīgi, jūs viņiem atmaksājat… Jūs viņus vazājat pa laikrakstiem, taisāt par viņiem rīmes un kuplejas… Nu tikai: «Maizes pātaga, maizes pātaga!… Kā viņi mums darīja, tā mēs viņiem…» Mani mīļie, jūs grābiet dievam acīs! Kas savu kungu nebīstas, tas arī dievu nebīstas. Bet nepieviļaties, dievs neļaujas apsmieties! Ak, nedomājiet: «Kas tur dievam, ka es savam kungam braucu garām, gāžu viņu grāvī, metu knipi zem deguna. Ja jau dievs mani par to gribētu sodīt, tad viņš mani būtu jau sodījis! Kungs un velns, tas man vis vienalga!… Es esmu latviešu patarjots. es viņiem griežu krūtis pretim!…» Ak, patarjot, mans mīļais patarjot! Vai tu domā, ka, ja tu dari ko nepareizu, dievs tūdaļ, ņems kādu sprunguli un sviedīs tev pa cinkšļiem?! Viņš, tev sitīs tikpat kā ar āmuru pa pieri?! Pagaidi, pagaidi; mīļais patarjot, viņš nāk palēnām! Kristus arī neuzbrauca debesīs ar joni – «burks!», bet – «tilam, tilam» – arvien uz augšu, palēnām, pamazām… Reiz arī tev tavs dievs rādīs tavu grēku reģistru: «Āre, vai tas bija labi?! Ko tu savam kungam un mācītājam esi darījis, to tu man darījis!… Ja tu viņam esi vaigā spļāvis, tad tu esi man vaigā spļāvis!… Ja tu esi viņa sirdi skumdinājis, tad tu esi mani skumdinājis. Tu neesi nekāds patarjots, jo neesi mīlējis, kas bija manā zemē un kas bija man mīļš un dārgs… Tu esi tikai tāds velna cepetis un tītara gabals!…»

Ak, mani mīļie patarjoti, nedomājiet, ka tie koki debesīs aug!… Es arī zinu, ko jūs varat un ko jūs nevarat… Kāds amata brālis no laukiem man rakstījis, šim bijis jāpavada mironis uz kapiem, bet tuvākā mežiņā rīkota zaļumballe… Un tie muzikanti iet garām tiem kapiem un, pūš vienā pūšanā, neklausa ne tam baznīcas pērminderam, ne arī zvaņum, ka uz kapiem mācītājs tura dievavārdu… Ek, kas mums dievavārdi, mums pašiem zaļumballe ar karogiem, bufeti un uguņošanu… Un tad mans amata brālis izzinājis, ka tiem muzikantiem vien izmaksāts deviņdesmits rubļu sidraba!… Mani mīļie, redziet, to nu jūs nespējat. Es zinu, ka jūs to nespējat!… Tās rentes tam kungam un tās procentes tai bankai nav vis vēl nomaksātas.

Tiem puišiem tās pērnās lones vēl nav nolīdzinātas. Tas robs tai magazīnē vēl jāatber. Tie sieki tam mācītājam jānolīdzina. Tas ķesteris prasa savu tiesu, tas skolmeistars – savu… Mani mīļi, jums vajag

ganīt savu prieku, lai jūs tā tā varētu cauri nākt…»

Viss tas tika izteikts tādā tonī un ar tādiem žestiem, ka cilvēks, kurš tā ko pirmoreiz dzirdēja, tika kutināt kutināts uz smiekliem. Tā arī Ērgļu Kārlis. Viņš negribēja smieties, bet grūti nācās valdīties. Viņš brīnījās, ka tie ļaudis nesmējās pilnā kaklā. Bet viņi visi tik mierīgi, nemaz nesakustas. Apraduši kā jau ar pašu par sevi saprotamu lietu.

«Patarjoti, patarjoti!» vecais vīrs kratīja savu bālo galvu. «Kur jums ir tā vienprātība?! Katrā pagastā saceļas lēģeris pret lēģeri, pulks pret pulku. Vieni grib to Lauka, Tīļu par pagasta vecāko, otri atkal to Meža Pluģi. Iet, prāvojas un procesējas, ņem apikātus, dzirda vēlētājus… Kas jau ticis par pagasta vecāko un lielo tiesas vīru, to ne gāšus nevar nogāzt… Un otrs atkal to amatu tik ļoti grib…

Skrīveris, cilvēks, nezin, uz kuru pusi turēties… Rausta plecus, brauka ūsas un domā: «Cik labi tas man būtu, ja būtu vienprātība un miers!…» Mani mīļi jūs: miers baro, bet nemiers posta…

Un savas virčaptes lietas jūs arī dažs labs tik labi nemaz nepārzināt… Saimnieks nezin, kur zirgam galva, kur aste, saimniece pusgadu nav bijusi laidarā… Bet mūsu laikos, ja neesi pats priekšā un pakaļā, tad neiet… Nav jau tie cilvēki tā… Redzu pats pie savu virčapti, ka man neiet un neiet, ka man tai spīzmanei ar to kučieri kumpas… Pa nokrēsli, kad mans kučieris aiziet uz stalli pie zirgiem, es iegulšos viņa gultā… Nāk šī klāt man ar pačinku, piegrūž pie sāniem. «Vai gribi desu?» Atbildu: «Gribu gan!» – «Vai bulku arī?» Atbildu, ka gribu. Tu redzi, mīļā draudze! Ar manu paša bulku un ar mana paša desu tā mani cienā un prasa man, vai es vēl gribu – –» Ērgļu Kārlis vairs nevarēja. Tāds sprediķis kutināja vairāk nekā Ādolfa Alunāna kuplejas.

Bīdamies, ka tam nav pilnā kaklā jāsmejas un citi nesāk uz viņu skatīties, tas gāja ārā no baznīcas.

Izgājis baznīcas placī, tas vēl pārdomāja par šo savādo veci. Daudz jautru nostāstu tas par viņu jau bija dzirdējis. Kādu radījumu tas reiz redzējis tepat baznīcas dārza pakrūmē. Rumpis viens, bet divas galvas un četras kājas un rokas. Kāds no ģimnāzistiem vīru smalki pienerrojis. Ielīdis viņa rakstāmistabā aiz skapja un, kā šis sāk sprediķi študierēt, sauc it kā no zemes apakšas: «Konrādi!» Šis klausās, vēro…

Nav nekas, ir jau tikai viens pats istabā. Pēc brīža balss atskan atkal: «Konrādi!» Skatās atkal šis, vēro, pieceļas, apsēžas, kamēr beidzot sadzird vēl skaidrāk un saprotamāk: «Konrādi!» Nu vīrs vairs nevar nociesties, uzšaujas kājās, svinīgi pagriež acis uz debesīm: «Runā, kungs, tavs kalps klausās!» Skaļi smiedams, puika izlien no aizskapes un izskrien pa durvīm. Bet nākošu svētdien Konrādijam par to lielu lielais sprediķis.

«Jā, jā, tie mācītāji!» Kārlis pie sevis mazcienīgi nopūtās. «Nevar aprast viņi ar tiem jauniem laikiem. Tagad taču katram brīvestība, bet viņi grib, lai laiza viņiem svārku piedurknes tikpat kā piecdesmit gadus atpakaļ…»

Nemaz vēl tik ilgi! Viņš pats vēl skolā uz to mācīts. Kad mācītājs ieradās uz skolas pārlūkošanu, viņam vismaz četras reizes nobučoja roku. Bučoja, no ratiem izkāpjot, bučoja, atkal iekāpjot. Tiklīdz tas ienāca klasē, bērniem visiem vajadzēja tam roku bučot pēc kārtas. Katrs gribēja izdarīt šo pienākumu un spiedās pie mācītāja rokas ar tādu sparu, ka veco vīru tikko nenogāza gar zemi. Tad tas, pacēlis abas rokas, stiepa tās viņiem pretim, tos mierināja un priecināja: «Dabūsat, bērniņi, dabūsat visi…» Un pats viņš smaidīdams iegādējās: «Dabūja arī visi…» Mazie knauķi neizprata vēl, ka neklājas melnsvārčiem laizāt svārku piedurknes.

Bet veci cilvēki, tie pie tam pieraduši; tie nevar saprast, ka var būt arī citādi. Viņa tēvs pat! Viņš ar viņu gribēja apieties joprojām kā ar mazu bērnu. Nesaskaņas starp viņiem cēlušās, tiklīdz viņš bija iesvētīts un sāka uzstāties patstāvīgi. Viņš dabūja lasīt arī tādas grāmatas, kas priekš pieaugušiem cilvēkiem, un citās no tām stāvēja rakstīts, ka dieva nemaz nav, bet pasaulē viss no dabas. Kā tēvs satrūkās un meta sev krustus priekšā: «Met ugunī tādas grāmatas, met ugunī!» Bet Kārlis: «Pēc kam? To ir sacījuši augsti mācīti un gudri vīri, un tā ir…»

Kad tēvs ar bardzību gribēja nospiest tādus uzskatus, tad tas vēl jo vairāk pastiprināja viņa opozicionēlo garu, viņš uzsvēra arī no savas puses tādas domas: «Nav un nav!»…

Un, kad tēvs viņu par tādu grēku valodu grib pārmācīt, tas turas pretim. Tas ir kas nedzirdēts! Bērns pretojas saviem vecākiem, paceļ pret tēvu savu roku?… Tēvs nevar viņu pievārēt, asaras saskrien acīs, – bet ko izdarīsi? Nav vairs mazais bērns.

Bet viņa sirds ir kā pāršauta, savu uztraukto prātu tas nevar apmierināt. Aizbrauc pie cienīga mācītāja, izsūdz tam savas bēdas un lūdz, lai tas jele viņa pazudušo dēlu pamāca un pārmāca. Ļautiņi jau no veciem laikiem visos tādos nesaticības gadījumos radu un kaimiņu starpā bija raduši griezties pie cienīga mācītāja. Mācītājs par Kārli nemaz to ticēt, jo pazīst viņu no pagasta skolas gadiem kā gaišu galvu, kas pratis viņam uz visu atbildēt. Kā nu viņš tā būtu noklīdis?

Nu, lai atved viņu šurp, izrunāsies. Un tā kādu rītu pie atlaida galda tēvs saka priekšsaimniekam: «Kristap, kad paēd, iejūdz man bēro dēļu ratos! Pataisi sēdekli priekš diviem!… Un tu, Kārli, saģērbies, tu brauksi man līdzi pie mācītāja!…»

Kārlis satrūkstas un saslienas: «Pie mācītāja? Ko viņam no manis vajag?…»

«Viņš grib ar tevi runāt,» tēvs paskaidro tādā balsī, kas par savu lietu drošs.

Kārlis satrūkstas vēl jo vairāk, jo paredz partejību. «Kas man par darīšanu ar mācītāju? Ja viņam manis vajadzīgs, lai viņš brauc pie manis…»

Neklausa. Ar varu tēvs nevar aizvest. Aizbrauc viņš viens pats pie cienīga mācītāja un paziņo viņam to. Tas uzdod ar rakstu pērminderam Plausim, šī Plauša tēvam, – kas gan vairs nav saimnieks, bet savu pērmindera amatu neatstāj, – lai tas atved pie viņa Ērgļa dēlu. Ja pēdējais arī tam liegtos klausīt, tad lai iet pie pagasta vecākā, kurš lai dod cilvēkus palīgā un lai liek Kārli pat sasiet, ja tas būtu vajadzīgs.

Tādas valodas izpaudušās pa pagastu, un Kārlis to dzird. Bet viņš tik pasmejas! Tagadējos brīvestības laikos?! Kur tad ir tāds likums, kas mācītājam atļautu tādu patvarību? «Viņš nav ne tiesa, ne valdīšana,» tas paskaidro. «Viņš ir draudzes samaksāts kalps, un vairāk nekas! Ja es vienam maksāju, tad taču es gan varu viņam pavēlēt, bet nevis viņš man… Lai brauc desmit tādu Plaušu, es līdzi nebraukšu…»

Bet vecais Plausis nav tas vīrs, kurš to, kas viņam no cienīga mācītāja uzdots, atstātu neizpildītu.

Noliktā dienā, kā jau iepriekš tika teikts, tas ar lielu, melnu, vērzeļotu zirgu iebrauc Ērgļu sētā. Te piesējis, tas ienāk istabā. Liels, sirms vīrs, pirksti kā tapas… Ļaudis patlaban ēd azaidu. Tēvs jau arī zina, kas notiks, jo skuj bārzdu. «Labdien, ļautiņi!» Plausis apsveicinās un bez lieka ievada ķer tūdaļ lietai aiz cekula. «Vadzi, Ērgļu Kārli! Man te ir grāmata no cienīga mācītāja, lai tevi novedu pie viņa uz muižu. Tu tēvam neklausot!… Dievam neticot… Vai, vai, kādi tie jaunie cilvēki mūsu laikos!…»

Kārlis liekas, ka viņš nebūtu neko dzirdējis un arī neko nesaprastu.

«Ja tu netici, tad še palasi!» Plausis sniedz viņam vēstuli. «Āre, kur zieģelis arī…»

Kārlis neņem ne rokā. «Kas man tur jālasa? Es ar melnsvārčiem negribu nekādās darīšanās būt…

Kāds labums mums no viņiem?! Mūsu cāļus, mūsu sviestu, mūsu rubļus; mūsu sviedrus, visu tie noēd. Lai tikai mēs, latvieši, netiktu pie gaismas un kā labāka, lai tikai mēs paliktu mūžam viņu piedurkņu laizītāji!

Tumsoņi tādi!… Viena kvarte, otra kvarte, bimbam!… Iebāž savā kabatā, paliek svētā amatā, bimbam!…

Nevajag man… Negribu!…»

Plausis, tādas lietas dzirdot, sastinga vai par sāls stabu. Atjēdzies pārmeta krustu: «Kungs, pasargi mani par tādiem grēku vārdiem!… Dzirdiet, ļautiņi, klausāties, kāds Ērgļiem dēls?!… Nav audzināts…

Iznācis razbainieks… Lai to dievs nedod katram vecākam piedzīvot! Man pašam ir bijuši bērni, viens Plaušos, otrs Rīgā kaupmanis… Nav dievam acīs grābuši… Maniem bērniem bērni mācīti un runā pa vāciskam, kā bērtin ber, bet visi godīgi bērni… Puisīt, puisīt! Ja tu būtu mans bērns, trieptu tev pa lūpām, ka tās sasprāgtu tikpat kā zaķim… Paskat, ko tu dzirdi no tāda šmurguļa, kam vēl slapjš aiz ausīm…»

«Lai esmu šmurgulis, kas jums?!» Kārlis atcērt. «Es nebraukšu, saprotat! Man jūsu mācītāja nevajag…»

«Bet viņam vajag tevi!» vecis uzbrēca. «Vai tu te domā kādu joku spēli?! Ja viņš ir rakstījis, ka man vajag tevi novest pie viņa, tad spirināšanās velti!… Te jau ļaudis ir… Liksim tevi sasiet, ja neklausīsi ar

labu…»

Kārlis neatbild. Ļaudis klusēdami ēd savus ķilķenus un neteic ne vārda. Vai tie ķersies viņam klāt?

Kristaps, Jānis, visi labi draugi… Bet varbūt…

«Ak tu izlaista pasaule, ak tu izlaista pasaule!» vecis guģojas tālāk. «Vai, vai, kāds Ērgļiem dēls!…

Mācībiņas, mācībiņas tev vajag!… Kas tur no tāda var iznākt? Razbainieks, slepkava… Jā, es par saviem bērniem un bērnu bērniem gan varu dievam pateikties…»

Māte klausās, klausās, kā viņas dēls tiek «blamierēts», nesaka neko, bet tad sāk rūgti raudāt. «Kādēļ, dēliņ, kādēļ šo kaunu priekš pasaules?! Kādēļ tu nebrauci līdzi tēvam, kādēļ uzlaidi mums pasauli kaklā? … Nu brauc taču līdzi pie cienīga mācītāja!… Izrunāsaties, izlīgsat, kaklu jau nenoraus…»

Visu Kārlis var, bet, kad viņa māmulīte raud, to viņš nevar. Labi viņš brauks līdzi. «Ko tad viņš gan man var darīt!?» tas nicīgi iesmejas. Bet sirds top arvien nemierīgāka…

Saviksē kamašas, uzpošas un brauc līdzi. Tēvs savos ratos viens. Kārlis kopā ar veco Plausi.

Pēdējais no barga tiesneša pārvērties jau par mīļu padomu devēju. Ka Kārlis tēvam neklausot, tas esot gan slikti. Bet tur jau varbūt esot sava vaina? Varbūt tēvs nemaksājot nekādu algu un gribot, lai tāpat priekš viņa iet un skrien? Ja tur esot kāds iemesls, tad to cienīgam mācītājam vajagot sacīt.

Ar lepnu klusēšanu Kārlis atbild šim vīram, kurš cenšas iezagties viņa sirds noslēpumos. Viņš nejauj tam savā sirdī ieskatīties, kura pie tam tik pilna, ka uz savu taisnību vairs nemaz nedomā…

Nobrauc mācītāja muižā, piesien zirgus. Iet apkārt mājai pa zināmo taciņu, kur pa mazajām durvīm ietiek uzgaidāmā telpā. Tā ierīkota tumšā koridorā ar ķieģeļu grīdu, kura, soļus sperot, dimd un dun.

Nedaudzie soli jau pilni sēdētāju. Jo daži pāri braukuši rādīties, citi atkal pierakstīties pie dievgalda, cits šādās tādās darīšanās, un gaida, kamēr tos pēc rindas priekšā sauc.

Kārlis ne mazums uztraukts, soļo no viena gala uz otru un apskata šo savādo telpu. Vienā pusē mācītāja študieristaba, otrā pusē ķēķis. Cik tas ar gudru ziņu ierīkots!… Plausis apzinīgu vaigu, ka dara labu darbu, iestiepj mācītāja ķēķī sviesta cibu, un viņa tēvs arī it kā sakaunējies seko tur ar pārsietu kurvi, kurā cipst dzīvi cāļi.

Kārlim tā lieta ož pēc partejības, – jo tagad vai vairs var būt runa, kuram būs taisnība?… Savās interesēs apdraudēts, tas par šādu nebūšanu uztraukts līdz dvēseles dziļumiem. Un galvā tam uzdīgst atriebība. Viņš par to lietu iesūtīs korespondenci tautiskiem laikrakstiem. Gudro jau, kā to sastādīs. «Kas apēd mūsu cāļus, mūsu sviestu, mūsu olas un mūsu šķiņķus?» viņš jautās. «Tauta tos atrauj savai mutei, tos viņa atdod melnsvārčiem-tumsoņiem. Dažam cienīgtēvam cāļi tiek sanesti tādā vairumā, ka mācītājmuižas tīrumos nav iespējams ieart putnu kaulus. Jo nepietiek tiem ar to vien, ko tiem muižā pienes, tie brauc pa draudzi apkārt lidodami. Kad tauta modīsies no dziļā tumsības miega un ēdīs savus cāļus un savus šķiņķus pati?!…» Un kas tās te par telpām? «Draudze mācītājam uzcēlusi plašu ērberģi un vēl otru māju uz upes krasta. Bet pašai nav, kur piemesties. Ja ir pie cienīgtēva kāda darīšana, tad jāsēž koridorā pie mitras ūdens baļļas un ziemas laikā vēl jāsalst…»

Bet te viņu iztraucē no domām dzīva saruna starp veco Plausi un kādu miltu kupči, kurš arī dzīvo turpat Plaušos. Arī viņš izsaukts pie cienīga mācītāja uz Plauša sūdzību, ka tas dzīvo kopā nelaulājies ar kādu paklīdušu sievieti.

Plausis tagad pie viņa grib it kā atvainoties. «Nu, mīļo Kreisler, es jau kā baznīcas pērminders tur citu neko nevaru darīt! Es taču tev teicu: aizbraucat uz mācītājmuižu, salaulājaties… Bet tā…»

«Bet es negrib nekād' laulīšan',» kupcis, it kā no odzes dzelts, saviebās. «Tā laulīšan' ir tik tād siev's palaišan'… Ir tu ar to laulījies, viņš tev kaklakungs… Bet tā, ja nepatīk, var no man's aiziet…»

«Jā, jā, bet tādu grēku – dzīvot ar svešu cilvēku bez laulības!» Plausis atņēmās. «Tu taču mācītāja priekšā nevari atbildēt neko citu…»

«Gan es zin'š, ko es atbildēš!» kupcis pikti attrauca. «Vaj't jūs grib, lai es jums sav gudrīb' izplāpe…

Gan es mācītājkungam vēl ko cit' pateikš'…»

«Nu, ko tad?!» Plausis iesaucās, pa pusei ziņkārīgs, pa pusei uztraukts.

«Gan es zin'š,» kupcis paliek pie sava. «Jums sav' gudrīb' uz degon' neskrīvēš'…»

Patlaban viņus sauc priekšā. «Nu, lai arī,» Plausis, iegādādamies savu sviesta cibu, nodomā. «To prāvu jau nu es tikpat kā vinnējis. Nu. ko taču viņš tur var pretim teikt?!»

Bet viņš nezina nemaz, kas kupcim prātā. Tam jau rokā čaukstošais, kuru tas cienīgam mācītājam apsveicinoties it nemanot iespieda saujā. Tikai mīļš, pateicīgs smaids pamirdzēja pēdējam sejā, tik klusi un labi viņi sapratās…

Plausim uzkrita, ka cienīgtēvs nemaz tik bargus jautājumus nestādīja, kā tas tādās reizēs bija parasts.

«Kas tā tāda Klāra Bendt ir, kas pie jums dzīvo, mīļo Kreisler?» viņš, lūkodamies caur savām brillēm, ieminējās.

«Tie ir mani meiti!» kupcis aizskarts attrauca. «Vai man nebūs brīv sev meiti turēt?»

«Meita gan,» Plausis iejaucās, «bet tu ar viņu dzīvo kā ar sievu…»

«Bet tie ir mani meiti!» kupcis sauca uzsaukdams. «Vai man nebūs brīv sev meiti turēt?!…»

«Jā, jā, bet tā nav viena kristīga, tikumiska dzīvošana,» Plausis uzturēja savu.

Mācītājs domīgs cieta klusu. Kupcis toties kļuva stingrāks. «Nu vait' jūs grib' man to putar vārīt?!» tas Plausim cieti uzstājās. «Oder man to zeķu lāpīt, oder man's lop's kopīt?»

«Es?! Kādēļ tad es?!» Plausis stostījās.

«Nu, also, tādēļ tak man būs brīv sev meiti turēt!» kupcis paskaidroja. «Tas tak nav pret likum', bet pret likum' ir gan, ka cilvēks, kas pāri par sešdesmit, ir vēl baznīc's vērminders… Runās mēs par liet'…»

Plausim uzreiz mute ciet. Tā kā viņš bija jau pāri septiņdesmitiem, tad tāda ieruna viņam varēja maksāt pērmindera amatu. Un, tā kā mācītājs likās, it kā viņš kupča pēdējos vārdus nemaz nebūtu dzirdējis, tad Plausis piepeši ieminējās: «Nu, to jau es nesaku, ka viņa tev to virčapti neved… To jau es nesaku…»

«Nu, also tātad!… Ko tad jūs skrien mani sūdzēt?»

«Tā jau tikai tāda izskaidrošanās, mīļo Kreisler,» mācītājs beidzot piebilst. «Redziet, mums ir jāskatās uz šķistu, kaunīgu dzīvošanu… Bet tā kā arī Plausis apliecina, ka viņa to virtšafti ved…»

«Nu ja tokš!» kupcis uzmet Plausim gavilējošu uzvaras skatienu. «Tie ir mani meiti…»

«Nu, tad jau tā lieta būtu noskaidrota,» mācītājs iebilst. «Ejat, mīļo Kreisler, ar dieva mieru!… Lai tas kungs arī turpmāk pašķir jūsu ceļus un apgaismo jūsu prātu…»

Plausim mute uzreiz kā aizsalusi, tas nemāk vairs pasacīt ne «bū», ne «bē». «Ardievu, mīļo Kreisler!» mācītājs pamāj laipni ar galvu, kad tas vēl kavējas.

«Cienīgs mācītājs, man vēl viens lūgums!» kupcis ieminas. «Man gove nosprāguš'. Kā domā, tad ļaun' cilvēk' to noēdinājuš'… Vait' jūs no kancel' par to nevarat nolūgt dieve?»

Viņš noliek vēl priekšā mācītājam troiku, ko mācītājs pavada ar sirsnīgu galvas palocīšanu. «Labi!

Pierakstīsim… Minēsim jūs savās lūgšanās un lūgsim tam kungam remdināt jūsu bēdas…»

Vēlreiz viņš sirsnīgi nokrata kupča roku. Ar uzvaras pilnu gaitu tas iznāk koridorā un aizskarts norūc: «Man nebūs brīv sev meiti turēt…»

Nu nāca Kārļa reize. Jo pēc īsa klusuma viņš dzirdēja, ka cienīgs mācītājs sacīja: «Nu, Plausi, jūs atvedāt to jaunekli? Vai domājat, ka mūsu darbam dievs dos sekmes?…»

«Atvedu gan,» tas atbild, «bet būs jums grūts darbs, cienīgs mācītāja kungs. Ak tavu nocietinātu sirdi! Vai ziniet, ko viņš pasaka? «Ja mācītājam vajag manis, lai atbrauc pie manis uz Ērgļiem!…» Nu, vai tu jau esi tas Ērglis, vai tu vari to sacīt?…»

«Nu, nu, Plausi, dievs būs žēlīgs!» mācītājs attrauc. «Ja mēs viņa vārdā ko darām, tad viņš liek savai brīnumīgai sēklai dīgt… Pazīstu to zēnu jau no skolas gadiem… Pasaucat pirms Ērgli!…»

Ieiet tēvs. Mācītājs saņem viņu tik laipnu vaigu kā saulīte. Viņam laikam jau kāda jausma par to, ko Ērglis un Plausis iestiepuši ķēķī. Istabas meita pateikusi cienīgai, cienīgā atkal viņam, un tā ziņa apgājusi apkārt koridoram no istabas uz istabu, ka neviens to ne manīt nemana. «Sēžiet, mīļie draudzes locekļi, iepīposim pa dūmiņam.»

Piedāvā tik vienam, kā otram cigāru kasti, un tie arī katrs pazemīgi paņem vienu. Ievelk tad nu visi trīs dūmiņu, abi saimnieki ar sevišķu baudu, it kā mēģinādami.

«Nu, kā tad iet ar lauku darbiem, mīļie kaimiņi?» mācītājs beidzot uzsāk valodu. «Kurš tad nu esat priekšā, Ērglis vai Plausis?… Cik tad dārgi jums tie ļaudis šogad?…»

«Puišiem iet līdz simts četrdesmit, simts piecdesmit un mazās drānas, cienīgs mācītājs,» Plausis pasteidzas paskaidrot. «Meita arī jau māk prasīt savu sešdesmit rubļu…»

«Jā, jā,» mācītājs saldi piebalsoja, «tā ir liela nauda. Vai tad viņi nu mums par to nesīs kopā tos zelta graudiņus…»

«Dārgi, dārgi,» Plausis sūkstījās. «Nav vairs vecie laiki. Tagad, jāteic, ir tas prātīgākais: cik vari pats ar savējiem, tik apstrādā, pārējais lai labāk paliek atmatā…»

«Ja kam ir tie savējie labi bērni!» Ērglis piepeši skumji iesaucās. «Bet ko es lai ar savu razbainieku? Krūtīs vien ķeras… Dieva nav… Pasaulē viss no dabas…»

«Jā, jā, par to runāsim!» mācītājs domīgi piebilst. «Bet skolā viņš nebija tāds… Nu, sauksim viņu priekšā un liksim viņam kādu vārdu pie sirds. Ar lēnu, ar labu… Gan jau tas kungs būs žēlīgs. Pasaucat viņu, mīļo Plausi!…»

«Kārli!» tas paver durvis. «Panāc pie cienīga mācītāja!…»

Kārlis ieiet. Viņam neomulīgi mācītājam acīs skatīties, un tādēļ tas iecērt galvu mazliet krūtīs. Jo viņa apziņa tam saka, ka viņa sūdzētāji jau ir ar tiesu uz vienu roku, un tas viņu ievaino, kremt sirdī…

Mācītājs, čūrinādams lūpas, viņu caururbjoši uzlūko un sodoši nogroza galvu.

«Kārli! Tu taču mani pazīsti?! Nu, skaties man acīs… Es taču biju, kas tevi iesvētīja… Es arī tagad gribu ieskatīties tavā sirdī… Nu, skaties man acīs…»

Kārlis skatās, bet iz viņa acīm pamirdz spītīga stūrgalvība. Viņš jūtas pazemots, ka viņu sauc pie tiesas tikpat kā kādu noziedznieku.

«Vai tu manus vārdus atmini? Kā skan tas ceturtais bauslis?»

Kārlis neatbild.

«Nu, atbildi!» Plausis pikti iesaucas. «Runā, kad cienīgs mācītājs tev liek!…» Viņš gatavs tam ķert pie krūtīm un krietni sapurināt.

«Paga, paga, Plausi!» mācītājs viņu noraida pie miera. «Ar lēnu, ar labu… Kārli, dēls, tu taču man skolā tik daudzkārt to esi uzsacījis?…»

«Tev būs tavu tēvu un māti cienā un godā turēt – –» Kārlis it kā apkaunots nober. Viņa balsī vēl jo vairāk izmanāma dreboša spītība.

«– – Cienā un godā turēt, nu redzi! Bet ko tu? Tu sacelies pret savu tēvu, sacelies pret savu mācītāju, sacelies pret saviem audzinātājiem. Tu tēvam neklausi, nestrādā tos darbus, ko viņš liek. Pātarus neskaiti… Dievam godu nedod. Nu, atbildi man uz to!…»

«Bet tēvs gan arī viņam nekādu algu nemaksājot,» Plausis iebilst, kad Kārlis klusē. Viņi abi ar Ērgli izmaina ķildīgus skatienus.

«Hm,» mācītājs norūc. «Bet kam tad Ērgļi reiz patiks? Viņš tos dienās mantos un būs tas saimnieks…»

«Bet, vai nu maksā puisim algu, vai viņam,» Plausis pastāv. «Katram savs vajadzīgs…»

«Klusiet, Plausi!» mācītājs to apsauc. «Jūs taču redziet – vai viņš nav apģērbies kā jaunskungs?…

Krāģis priekšā, viksēti zābaki kājās… Ko jūs vēl gribiet?!…»

«Viss, kas viņam vajadzīgs, tam tiek dots!» vecais Ērglis aizskarts piebilst, jo Plauša aizrādījums viņu ievainojis līdz sirds dziļumiem. «Viņam taču reiz tie pakšķi paliks, ne citam…»

«Taisnība, Ērgli, es jūs saprotu!» mācītājs, viņam piekrizdams, deva gandarījumu. Bet tad pagriezās uz Kārli. «Tēvs grib, lai tu pieradinies dzīvot pieticībā, puiš!… Lai tu tad vēlāk būtu Ērgļu māju uzcēlējs, bet nevis plinderētājs – – –» «Es negribu viņa māju!» Kārlis spītīgi iesaucās. «Lai viņš izdod man manu daļu un ļauj man iet

pasaulē…» Šī atzīšanās klātesošos pārsteidza vairāk nekā pērkona spēriens pie neapmākušām debesīm. «Ļautiņi!» Plausis it kā par nedzirdētu ieplēta muti versti platu. Un Ērglis tīri ķērcoši iesaucās: «Lai viņš to paraksta, cienīgs mācītājs!… Lai viņš to paraksta…»

Bet mācītājs liekas to nedzirdot. Caururbjoši un lūpas čūrinādams, viņš noskatās Kārlī. «Es redzu, nav labi ar tevi, zēn, nav labi!… Savas tēva mājas tu gribi atstāt, ha-ha-ha!… Vai dzirdiet, viņš grib atstāt Ērgļus, kuriem 250 pūrvietas aramas zemes?!… Jā, ko tad tu iesāksi?…»

«Iešu uz Rīgu, gan es vietu dabūšu!» Kārlis apzinīgi attrauca. «Kā citi iztiek, tā arī es iztikšu…»

«Koo? Vai par kādu bodzellīti?!» mācītājs gribētu viņu vai ar acīm saurbt. «Tā runā plānā galdiņa urbēji, viegli cilvēciņi… Nekur tu nekustēsi, paliksi savās tēva mājās un dzīvosi, kā tavi tēvu tēvi dzīvojuši… Zemkopībai ir zelta pamats, – vai tu saproti?!»

«Nu, tad lai tēvs atdod man mājas un ļauj man rīkoties, kā es gribu!» Kārlis noteica. «Es gribu būt pilnīgi neatkarīgs…»

«Tā, tā, tā!» mācītājs attrauca. «Tu gribi par kungu spēlēt! To es ticu. Bet, kas nav mācījies paklausīt, tas arī nemācēs pavēlēt. Tev atdot mājas? Bet Ērgļiem arī vēl citi bērni, kuriem vajag savu no tām mājām. Tev, nepiedzīvojušam jaunam cilvēkam, vajag ik uz soļa tēva padomu. Ko tu iesāksi ar mājām?»

«Uz desmit laukiem iedalīšu, āboliņu sēšu, ar mašīnām un lieliem arkliem strādāšu, kā to jauni laiki prasa…»

«Jauni laiki, zinu, zinu!» mācītājs, sāpīgi smiedamies, attrauca. «To tu esi salasījies tanīs tautiskos laikrakstos. Tie nopeļ un nozaimo visu veco, bet paši nav izrādījušies par spējīgiem ko uzcelt. Tēvu tēvu arklu un spriguli neviens nepārspēs! Atsakies no tādām jaunām gudrībām un lasi labāk vecās «Latviešu Avīzes», kur prātīgi padomi…»

«Tās mūs, latviešus, baro ar pieniņu, bet mēs gribam spēcīgāku gara barību!» Kārlis atcirta.

«Ko tu teici?!» mācītājs viņu uzlūkoja, un viņa vaigs kļuva arvien sarkanāks. Viņam cēlās briesmīgas aizdomas. «Ahā, tad laikam tu esi tas, kas raksta par mācītāju siekiem, par ķeselēšanu baznīcā, par linošanu?!… Ahā, puisīt, nu es zinu, no kurienes vējš pūš…»

Tā bija taisnība. Kārlis arī savu tiesu bija vainīgs pie šīm asajām korespondencēm «Baltijas Vēstnesī» un «Baltijas Zemkopī», kaut gan arī tikai pa daļai. Tādēļ tas arī neko neatbildēja.

«Zinu, zinu, no tevis it visu var sagaidīt!» vecais vīrs arvien vairāk sāka skaisties un zaudēja savu mierību. «Svētdienās pie pātariem neej! Dieva namā neesmu tevi redzējis!…»

«Vai ziniet, cienīgs, žēlīgs mācītājs,» Plausis denuncēja. «Man bailes laist pār lūpām tās apgrēcības, ko viņš man, braucot šurp, stāstīja. Dieva nemaz neesot… pasaulē viss esot no dabas…»

«Tu to teici?!» mācītājs bargi iekliedzās un gribēja viņu vai ar acīm saēst. Bet tad drusciņ savaldījās un, it kā vārīgi aizskarts, sāpīgi smēja. «Jā, jā, no tevis jau visu var sagaidīt. Ja tev nav sirdī tavs dievs, tu vari izdarīt vēl lielākas lietas… Tu vari katram uzbrukt, arī man rīklē ķerties, kauču gan es tevi nebīstos, jo, lai arī esmu vecs vīrs, es tevi nospiežu. Dieva neesot, ha-ha-ha, viss pasaulē no dabas! Neticiet, Plausi, neticiet, ne vārda tur nav patiesības! Tie pasaules gudrie gan mēģina visu izskaidrot, bet nevar.

Kas tad mums ir to dzīvību devis?! Pasaules gudrība gan var pasacīt, no kādām vielām pastāv, piemēram, sēklas grauds. Bet lai viņa sastāda tādu mākslīgu sēklas graudu un liek zemē, redzēs, vai tas dīgs!… Tur vajag tā dzīva dieva spēka, lai viņš dīgtu un dzītu asnus. Un tu iedrošinies tā runāt!… Teic, – vai tā ir taisnība, ko Plausis saka? Atbildi man īsi un ātri: vai ir dievs vai ne?»

Lai gan Kārlis no viņa bardzības bija sadrūvējies, tas tomēr drusciņ pavīpsnāja. «Jums taču pašiem labāk vajag zināt… Esat dieva kalps…»

«Neizvairies no atbildes!» mācītājs viņam arvien vairāk uzmācās. «Es tevi nelaidīšu vaļā… Atbildi man: vai ir dievs vai ne?»

«Es nezinu!» Kārlis atkāpās soli atpakaļ.

«Tu nezini… Tā, tā, tā!… Es jau redzu, ka viņš nerunā tavā sirdī. Tu esi no viņa atmests, nejūti viņa varenību, viņa gaismu, viņa spēku. Tu, apstulbotais, nezini, vai viņš ir…»

Viņš izgrūda pie tam tik drūmu nopūtu, bet arī tik perfīdu un izaicinošu, ka Kārlis kaitināts iesaucās: «Nu, es taču nevaru pazvērēt, ka viņš ir!…»

«Tu, grēka gabals, nevari pazvērēt?!» mācītājs, it kā no odzes dzelts, iesaucās, un viņa acis stiklaini mirdzēja. Kārlis, nevarēdams šo skatienu panest, mazliet saduga. «Tu nevari pazvērēt?… Še tev!»

Viņš vilka tam skaļu pļauku gar vienu ausi un gar otru. Viņš gribēja sadrauvētā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt un radīt to dzīvu spēku.

Bet sekas iznāca taisni pretējas. Kā ērglēns Kārlis saglaudās, viņa acis šaudīja dusmu zibeņus, viņa sejā sašutums, kauns un sāpes. «Kādēļ jūs man sitāt, par ko?!…»

«Par ko, tu jautāsi?!» mācītājs mazliet apjuka, bet tad cēla savu roku no jauna.

«Nost!» Kārlis turēdams priekšā savu, atsita nodomāto triecienu. «Savus nagus pievaldāt!…»

Mācītājs atsprāga soli atpakaļ.

«Labi jums, ja jūs to zināt, – bet par ko jūs man sitat, par ko?» Kārlis, nāvīgi aizskarts un aizrauts, turpināja. Viņš bija tā uztraukts, ka tam visas nāsis drebēja. «Es nevaru to apzvērēt… Mana māte viņu lūdza, asarās mirkdama… Naktīs viņa negulēja… Kādēļ viņš nenovērsa no mums to kaunu? Ļāva tēvam jūsu durvis virināt, stiept mani šurp kā grēcinieku – –» Balss lūzdama aizrāvās, pēdējie vārdi notrūka nedabīgā skaņā. Pār vaigiem noritēja dažas karstas asaras. It kā cīnīdamies pēc elpas, viņš elsoja un šņukstēja.

«Skatieties, ļautiņi, skatieties!» arī mācītājs, atkritis krēslā, savukārt aizskarts iesaucās. «Viņš raud aiz dusmām…»

«Redziet, cienīgs mācītājs, redziet,» Plausis izpatikdams piebalsoja. «Ķeras pat jums krūtīs… Un ko tad mums, citiem, nedarīs?…» Bet no Ērgļa īsti nevarēja izprast, vai viņš par to priecājās vai skuma.

«Nu, ko tad es jums sacīju!» tas Plausim skarbi atcirta.

«Ka viņš tāds razbainieks, nē, to es nebūtu ticējis!» mācītājs atņēmās. «Skolā, – kas tas bija par puiku!… Tās ir tās studentu gudrības laikrakstos, kas nokāvušas viņa dvēseli. Vai tam, vai, kas apgrēcina savu mazāko brāli!… Tam būtu labāk, ja tam piesietu kaklā dzirnu akmeni un nogremdētu to jūrā visdziļākā vietā…»

«Jā, jā, cienīgs mācītājs,» Plausis piebalsoja. «Tā jaunā pasaule, tā jaunā pasaule…»

«Jūs, Plausi, un jūs, Ērgli, bēdziet no tiem tautiskiem laikrakstiem tikpat kā no uguns!» mācītājs iesaucās. «Neņemiet tos rokā, nelaižiet savā mājā iekšā! No tiem vien visa tā nelaime ceļas, ka ļaudis nepaklausīgi un bezdievīgi… Visas tās zirgu zādzības un dedzināšanas… Kur par to bija dzirdēts klausības laikos, kur?…»

«Taisnība, cienīgs mācītājs, taisnība,» Plausis steidzās piebalsot. «Vairāk jau toreiz bijāšanas ļaudīm bija…»

«Kā tikai tā augstā valdīšana to pieļauj, kā viņa to pieļauj!» mācītājs sūrstījās. «Jā, jā, ja tas tā vēl uz priekšu ies, tad es vairs nedrīkstēšu godīgi pa ceļu iet… Tad tāds man var uzbrukt, ak jā…»

«Jā, kā tad, jā… Bet ko tad nu mēs ar viņu darīsim?»

«Jūs, Plausi, viņu vairs savā zirgā neņemiet!» mācītājs piepeši īgni uz Kārli noraudzījās. «Lai iet viņš kājām, lai iet, kur grib…»

Pēdējais bija savu sirdi pārkodis un drusciņ jau rimies. «Aiziešu arī!» viņš spītīgi atcirta. «Jums padomu neprasīšu!… Jūs, jūs,» un viņš tos visus trīs uzlūkoja mazcienīgi no galvas līdz kājām, «jūs visi esat veci muļķi!… Palieciet veseli…»

To teicis, tas apsviedās riņķī un bija pa durvīm laukā.

«Kārli, Kārli!» mācītājs vēl nosauca pakaļ. «Kur mans kučieris?… Es tevi ar varu likšu atvest atpakaļ savam kučierim…»

Sameklē nu kučieri! Kārlis jau uz ceļa gabalā. Šoreiz viņu ne simts kučieru neatvestu atpakaļ… Bet

drošības dēļ tas gan novirzās no lielceļa un iet labāk pa upes pakravi, kura apaugusi ar krūmiem. Lazdu pudurus uz katru pusi šķirdams, tas iet tikpat kā briedis uz priekšu.

Vaigi viņam sūrst no dabūtām pļaukām, bet vēl jo vairāk sirds. Viņš izjūt, ka tam notikusi liela netaisnība. Kāda daļa viņam šinī lietā jaukties iekšā?! Kas viņam par daļu? Un tagad, šinīs brīvības laikos, viņu dauzīt!… Ak, kā nu viņš nožēlo, ka nav zvēlis pretim, jā, nudien nožēlo!… Šur tur tam rēgojas pretim kāds nogatavojies riekstu čumurs; viņš to norauj un kož nogatavojušos, brūnos riekstus, kož, ka vai asaras sprāgst acīs. Ak, dusmas, dusmas viņam! Tādi ir tie mācītāji, gaismas nesēji… Tautiskie laikraksti, vai tu redzi, vācu plukata!… Mūsu maizi ēd un grib būt mums tie kungi…

Par siekiem viņš minēja, par ķeselēm un linošanu. Nu, dabūs ar!… Ak, kā viņš savā garā jau savu spalvu trina un to žultī mērcēja! Tūdaļ, kā mājās tiks, viņš rakstīs…

Bet tomēr, jo ilgāk, jo sirds viņam kļuva mīkstāka. Savu taisnību viņš sajuta līdz sirds dziļumiem, bet pamodās arī citādas un pretējas sirds balsis. Viņam ļoti žēl, ka tas tiktāl nonācis. Nemaz tik slikti viņš pret tēvu, dievu un mācītāju nedomāja, bet, ja nu reiz tiktāl nonācis, tad atkāpties nevar vairs… Tie ir viņa ienaidnieki uz visiem laikiem.

Otrā nodaļa Mājā pārnākot, bija jau pilnīgi tumsa. Lai gan Kārlis pie sevis pastāvēja, ka viņam taisnība, tas tomēr sajutās kā grēcinieks. Uz istabu tas negāja, bet uzlīda uz siena augšienes. Ilgi viņam miegs nenāca, ilgi viņš valstījās, līdz veselīgā daba beidzot dabūja pārsvaru un dziļais miegs atveldzēja viņa sakarsušo pieri.

Otrā rītā agri viņš, apģērbis atkal savas darba drēbes, bija gatavs pie darba. Tēvs viņam ne vārda nesacīja, vienalga – dari, ko gribi! Viņš tomēr noskatījās pats, kas darāms, un strādāja ļaudīm līdzi.

Viņa attiecības ar tēvu vairs neatlaba. Tā tēvs viņam ļauna vārda nesacīja, ar viņu pat nemaz nerunāja. Bet, kad atnāca ciemiņi, radi vai gluži sveši cilvēki, tad ņēma savu dēlu sūdzēt un zākāt. Katru Kārļa kļūdiņu viņš pārspīlēja un iztaisīja no mušas ziloni. Ja viņš pēc kādas balles vai rīkojuma nebija kārtīgi piecēlies, nogulējis līdz brokastam vai pat līdz pusdienai, tēvs visu ļaužu priekšā notaisīja viņu par sliņķi un ilgguļu. Ja tas bija iedzēris Kādu glāzi alus ar draugiem un ietaisījis mazu žvingulīti, tad viņu liecināja par žūpu un dzērāju. Ja viņš paknakstījās ar māju meitām, – jauns cilvēks taču ir un sievietei drusciņ pieliek roku klāt, – tad tēvs iztēloja notikušo tik smieklīgu un neķītru, ka Kārlim pašam dūša aptecējās, to noklausoties. Viņš pats sev tad nāca priekšā kā gluži svešs cilvēks, kurš slinks, dzērājs, palaidies nešķīstībā…

«Cik zemu, cik maziski!» Kārlis pie sevis nodomāja. Labāk lai būtu viņu sapļaukājis, nekā svešiem cilvēkiem to klāstījis! Protams, ka viņam tādās reizēs stipri miegs nāca, un iekampt viņš arī kādreiz krietni vien iekampa. Un meitas, – ja tev viņām blakus jāstrādā uz bendeli vai kur, – vai viņas tev liek mieru? Un kas tad viņš ir, vai kāds vergs vai nedzīvs koka gabals? Ir taču dzīvs cilvēks un grib kustēties arī drusciņ. Tā taču ar nevar, kā tēvs grib: vienīgi strādāt, dievu lūgt, kunkstēt un vaidēt… Vaina jau arī varbūt kur bija, bet to varēja arī pieskatīt.

Tēvs turpretim nesaudzīgi atsedza katru viņa mazāko kailumiņu. Vēl jo vairāk pēc tam, kad «Baltijas Zemkopī» parādījās kāda asa korespondence par nekārtībām pie naudas «ķeselēšanas» viņu baznīcā.

Upura maks kādam bija trāpījis pa galvu un kāta gals kādam otram pa degunu. Bija rakstīts, ka cienīgtēvs labprāt braucot linot un esot ļoti kārs uz cāļiem. Mācītājs briesmīgi par to bija noskaities, vēl jo vairāk, kur tagad tas domāja zinot, no kuras puses tādas lietas nāk. Un, kad vecais Ērglis bija ieradies mācītāja muižā, lai mājas ļaudis liktu pierakstīt pie dievgalda, mācītājs it pikti bija atbrēcis: «Tavs dēls lai iet, kur grib!… Es viņu pie sava galda neņemu…»

Tad vecais pūta vien. «Viņš mani bez laika iedzīs kapā… Viņš ir nagla pie mana zārka!» tas sūrojās par savu pazudušo dēlu. «Labus cilvēkus noņem krievos, vai tādu nevarētu noņemt… Bet tādam laime kā laime! Otrs brālēns par desmit gadu jaunāks… Nav jāiet…»

Viņš pat runāja ar vienu otru, ka ies pats ar rakstu pie valdīšanas, lai ņem viņa Kārli zaldātos, viņš pats ar to nezina, ko iesākt. «Es esmu vecs vīrs, es nespēju ar viņu vairs izkarot…»

Tad viņam aizrādīja: «Kādēļ tad tā?! Jūs esiet vecs vīrs, nu labi, – ejiet pie miera. Viņš pieaudzis ir, dodiet tās mājas viņam, lai viņš tad pats redz… Kad viņam pašam vajadzēs saimniekot un par visu zināt, tad prāts būs pavisam citāds. Jūs paņemiet sev labu daļu un dzīvojiet mierā kā vecsaimnieks…»

Vecais Ērglis, to dzirdot vien, nelabi uztraucās. «Nemūžam viņam savus Ērgļus nedošu:, nemūžam!

Man citi bērni arī vēl aug… Tie ar nav sunīši! Jā, kad viņš nebūtu palaidnieks…»

«Vecais Ērglis ir parādījis, ko viņš var,» viņam atbildēja, «lai nu parāda jaunais Ērglis, ko tas var…» – «Nē, nē, neparko un neparko!» vecais kārpījās pretim. «Kas viņš par jauno Ērgli?!… Lai noliek man priekš katra bērna divi tūkstoši, tad jā… Citādi ne!…»

Kārlis tikai pasmējās. Tik daudz tie Ērgļi viņam nebija vērti!…

«Kādēļ viņu nevar nodot krievos, kādēļ viņu nevar?…» tēvs pastāvīgi gaudoja. «Labi cilvēki aiziet, viņš nevarētu aiziet…»

Māte, skumīgi galvu nokārusi, pastāvīgi slauka priekšautā savas saraudātās acis.

«Dēliņ, dēliņ, kālab tu tā tēvam pretim! Nevienas priecīgas dienas man vairs…»

Tas bija tas, ko viņš nevarēja paplest. Viņš būtu diezin ko devis, ja būtu varējis tās acis padarīt atkal sausas. Bet nespēja viņš tās ar saviem skūpstiem izbučot… Acīm redzot, tā viņa dēļ sirga un nīka.

Un, kad tēvs atkal uzmācās, tas beidzot saņēma dūšu un gribēja lietai reiz darīt galu. «Nu, sakāt, tēvs, – ko tad jūs īsti gribiet no manis? Ja jau es jums nekur nederu, tad laižiet projām… Laižiet mani pasaulē… Katru dienu varu no jums aiziet… Laižiet tik… Kamdēļ mums to mūžīgu naidu?…»

«Dēliņ, dēliņ!» māte izbijusies iesaucās. «Kur tad tu iesi, ko iesāksi?…»

«Iešu uz Rīgu!» viņš noteikti atbildēja. «Sliktāk tur nedzīvošu kā te… Nu, redziet, Čipas brālis Jurka pat?!… Pa Jurģiem tas aizgāja uz Rīgu kā prasts puisis, pa Jāņiem pārnāca sērst kā jaunskungs…» Šis Jurka bija bijis Ērgļos par puisi un patiešām īsā laikā pārnāca atpakaļ lieliski uzcirties. Bukstiņa drēbes, resns klocriņķis, resna sudraba ķēde ar visādiem križuļiem, melna hūte ar platām malām – mātei tas noderēja par dzīvu piemēru, kā cilvēks var uzplaukt un tikt uz priekšu. Pie tam tas vēl dzirdīja savus agrākos draugus pa krogiem un lielījās, ka iet viņam tik augstu, ka tas ne ar vienu lauku saimnieku nemainās. Protams, ka viņš nevienam neteica un arī neviens nezināja, ka viņš to spalvu bija palienējis… Ērglene nu gan savu Kārli arī labprāt būtu redzējusi par tādu pat jaunkungu. Viņa tomēr šaubījās.

«Jā, jā, bet kas tad paliks Ērgļos, kad tēvs savas acis aizdarīs?… Nu, nerunā jau nu tā, dēliņ!…»

Tēvs atkal sāpīgi sarāvās. Viņš negribēja dzirdēt, ka viņam Kārlim jāatstāj savas pēdas. Bet Kārlis atbildēja: «Nu, netrūks jau arī tādēļ Ērgļos saimnieka!… Vai tad jūs domājat, ka man tās mājas jau patiešām tā pie sirds pieaugušas?!… Mana brīvība man ir vairāk, mana vaļa, ka es varu iet, kur gribu, un darīt, ko gribu! Rīgā visi mūsu tautas vadoņi, kuri mūs, latviešus, mudina kopā turēties un censties uz augšu. Tur es varu spēlēt teātri, tur es varu rakstīt avīzēs… Tur man viss pie rokas un varu strādāt priekš tautas… Ko es te varu?!»

Mātei jau arī nebija apslēptas viņas dēla spējas. Runāja taču viss pagasts, ka Ērgļu Kārlim ir tāda galva, ka viņu noņurīt pie zemes darbiem ir tīri par grēku!…

«Un par tiem Ērgļiem,» Kārlis atspēkoja pēdējo mātes ierunu, «– nebūs jau arī tie bez saimnieka.

Tēvs vēl stiprs, var dzīvot vismaz divdesmit gadu. Paaugs brāļi, pieaugs māsas. Var jau arī cits manā vietā Ērgļos būt par saimnieku. Ja jau jūs sakiet, lai viņiem izmaksāju katram tik un tik, tad jau viņi var izmaksāt arī man. Varbūt varat dabūt kādu znotu, kas to izpilda, un es tad atsakos no Ērgļiem pavisam.

Man jau daļa arī nedeg, varu drusciņ pagaidīt. Atmetat man tagad tikai cik necik par to, ko te esmu plēsies, bez algas dzīvodams… Ja nevarat, nu, labi, aiziešu ar to vienīgi, kas man mugurā… Bet Ērgļos es vairs ilgāk negribu dzīvot… Gribu tikt pasaulē!…»

Viņš to noteica tik cieti un ar tādu apņemšanos, ka māte vairs nekā nezināja iebilst. Un tēvs par viņa neatrunājamo stūrgalvību, cik varēja izmanīt, bija redzami apmierināts. «Labi,» viņš beidzot sacīja, «lai notiek, kā tu gribi!… Es tevi neizmācīšu, lai māca pasaule. Bet pagaidi līdz rudenim. Pirmkārt, neesmu kalpus tā saderējis, ka bez tevis varētu iztikt, un, otrkārt, man tagad nav naudas… Tiklīdz izdošu pirmos kviešus, došu tev pāra simtu priekš ceļa. Nu, un, ja vēlāk znots rastos un tu māsai par labu gribētu no Ērgļiem atsacīties, dabūsi vēl tūkstoti… Bet par to tagad nerunāsim… Līdz kamēr dabūsim labību iekult, tev jādzīvo… Tad ej arī dieva vārdā… es tevi neturu…»

Kad viņi tā bija izrunājušies, uz priekšu nu pavisam citāda dzīve! Viens otru pieskatīja, saprata un mācījās saprast. Nekādas sadursmes vairs, nekādas vārdu maiņas. Nejuzdamies vairs sarūgtināts, Kārlis darīja visu ar prieku, rāvās ar puišiem pie lauku darbiem ar melnu muguru, un visus darbus Ērgļi šogad paveica pirmie. Tēvam vai negribot vajadzēja atzīt dēla centību un rosību, vēl jo vairāk kur pēdējais vairs nebija dadzis viņa acīs un nestāvēja vairs ceļā viņa slepeniem nodomiem. Bija viņš padarījis nepareizi, tēvs nodomāja: «Ek, ko nu vairs iešu plēsties, cik ilgi viņš pie manis…» Bet, ja tēvs sāka rūkt nevietā, dēls nodomāja: «Ek, ko te nu atbildēšu… Pacietīšu to īsu laiciņu…» Viens otru pacieta, cik vien varēja, un tā starp viņiem nodibinājās tīri sirsnīgas attiecības. Vasara bija patecējusī tik jauki, ka Kārlim,

iedomājoties šķiršanos, kļuva tīri grūti ap sirdi. Vēl jo vairāk kur viņa māmiņa, lai gan tai acis pastāvīgi slapjas, locījās priekš šī nenovēršamā fakta. Pašrocīgi viņa tam adīja cimdus un zeķes, šuva kreklus un veļu tikpat kā meitai pūru. Daudz nopūtu un asaru viņa tur iešuva!

Nāca ceļā vēl kas ļoti romantisks!… Viņa slepenais mīlestības romānīts. Tas tā bija nācis: Ērgļiem šogad bija ļoti uzņēmīgi puiši ar smalki attīstītu garšu uz meitu izvēli. Māju meitas nebija īsti pēc viņu gaumes, kādēļ tie pa naktīm apstaigāja kaimiņu mājas un aplūkoja, kāda tur tā «ēsma». Bija izzinājuši, ka Plaušiem ļoti «federīgas» meitas, un arī to, ka pie tām ļoti viegla pietikšana. Tās vaktējot blieķi, kas paliekot pa nakti izklāts pļaviņā aiz rijas starp dārzu un birzi, un guļot turpat ārā būdā. Sarunāja aiziet kādu sestdienas vakaru tās drusciņ paburzīt. Kārlis, protams, bez vārda runas turēja līdzi… Šāda meitās iešana bija savā ziņā kairinoša lieta. Gadās tev tāda dzīva, patīkama skuķe, iztirpina nervus tiku tikām! Kārlim tā šinī gadījumā vēl bija iebrukums ienaidnieka zemē. Vēl viņš nebija aizmirsis, ka vecais Plausis to savā laikā kā arestantu veda pie mācītāja. Kaut kādi viņš tam to atdarītu, ja ne citādi, tad viņa meitām.

Citādi viņš ar Plaušu zēniem skolā bija saticis tīri labi. Ludis, kas tagad apmeklē reālskolu, bija daudz jaunāks par viņu, ar to tas maz dabūja kopā iet. Bet vecākais, Ferdinands jeb Perlants, kā kalpi viņu sauca, bija par viņu pašu kādus gadus vecāks, un ar to viņš gāja kopā proģimnāzijā, kuru vadīja vietējais ķesteris. Tas viņam bija bijis ļoti labs draugs un vecāks biedrs, kas bija ņēmis viņu savā aizsardzībā.

Visu, ko vien tas nezināja, to Perlants viņam paskaidroja. Tagad tas Rīgas politehnikā bija jau students.

Ar Lūci tas bija iepazinies kādā rīkojumā žigli pēc incidenta ar mācītāju, kad sirds viņam vēl bija pilna naida. Bija iekritis ar viņu dancot frankusēzi, un šī tik runīga, triecēja.

«Ko, Ērgļa kungs, jūs domājat par mīlestību? Vai jūs jau kādreiz esat mīlējuši?» Un tamlīdz.

Muļķīgs jautājums. Apzinādamies savu garīgo pārsvaru, tas lepni nosmīnēja. Nē, iemīlēties – tādu muļķību viņš gan nekad nedarīs. Un viņa tā caur pieri bija lūrējusi, vai tikai viņa atbilde īsta.

«Vot,» viņš iedomājās, «ja šādu Lūci dabūtu rokā!…» Krietni viņš to izburzītu! Un tādēļ ar tādām savādām jūtām tas devās puišiem līdzi uz Plaušiem. Ziņkārība piedzīvot vēl nebijušu un arī spītīga gandarījuma meklēšana.

Bet brīnums! Kur Plaušu meitām tik smalkas nāsis jau iepriekš izost, ka šovakar pie viņām ieradīsies Ērgļu puiši? Abām lielajām meitām bija iznākusi līdzi arī sešpadsmit gadus vecā ganu meitene, kuru tāpat kairināja piedzīvojumi, un arī saimnieku Lūce bija izzagusies pie meitām, protams, vecākiem nezinot.

Visas zīmes liecināja, ka viņas tos iepriekš jau gaidījušas, jo suņi nedabūja vēl ne labi ierieties, kad viņas tos jau apsauca.

Puiši vēl nebija labi klāt pie būdas, kad viena no tās izbēdza jau laukā. Viens gribēja jau dzīties pakal, kad kāda meita iečukstēja: «St! Tā jau saimnieku jaunkundze…»

Tas ļāva, lai viņa skrien, un līdz ar saviem biedriem vilka ārā no būdas citas meitas, lai apskatītos pirms, kādas tām acis, un tikai tad stātos pie viņu pašu iekarošanas. Jo pa tumsu dažam labam bija vīlies, ka bija piegūlies gluži vecai, nesmukai, izbaudījis viņas glāstus un mīlu, un vēlāk, kad redz, kāda tā dienas gaismā, tad nezin, kur savas acis likt! Tāda vecene tad līp klāt tikpat kā dadzis. Tādēļ te ļoti vietā uzmanība.

Viens apskata savu: acis spulgas, krūtis briest vien, paņem un dzenādamies aizskrien uz alksnāju.

Otrs paķer savu un ir ar «ciferblati» ļoti apmierināts. Trešajam kopīgi ar Kārli paliek tikai viena. Katrs to grābj ciet no vienas puses, bet viņa līp klāt vairāk puisim un Kārlim klusu pačukst:: «Āre, kur mūs' saimnieku jaunkundze, ņemiet to ciet!…» Un pazūd abi ar puisi.

Kārlim, ja tas negrib pavisam izmuļķoties un palikt tukšā, arī cits neatliek kā sekot šim mājienam. Īstenībā tas viņam ļoti patīk, jo taisās piepildīties viņa apslēptā vēlēšanās. It kā iedams uz putnu, tas tuvojas savai nārai, kura sēž uz akmeņa pie kārklu pudura, neatstādams viņu ne drusku šaubās par to, ka nācis viņu iekarot. «Tagad tu man redzēsi, meitiņ!» tas pie sevis nodomā.

Viņa pieceļas un bēg, bet nevis uz māju pusi, kur tai viegli būtu izsprukt, tā skrien uz birzes pusi un

viņš tai pretim. Jau birzmalē viņa rokas vijas ap viņas šmaugo, drebošo stāvu un jūt viņas miesas siltumu…

Viņi nogāžas abi zālē… Pilnīgi pēc visiem likumiem viņš apķer savu laupījumu, uzguļas uz viņas krūtīm un tāpat kā puiši grib apskatīt pirms viņas acis, kuras tā atkal negrib rādīt un velk priekšā balto nēzdodziņu… Bet atraut šo plīvuru viņš jau nemaz negribēja nopietni viņš tai to pazīst, darīja to tikai pa garu laiku, lai viņam būtu iemesls lauzties un spiest viņu cietāk klāt pie sevis.

Un beidzot viņam arī izdodas. Viņš atrauj no viņas vaiga drēbi, kura sargāja viņas lūpas, un spiež uz tām karstu skūpstu. Viņš mana, ka tas tiek atbildēts, arvien kaislāk un kaislāk iedegdamies, tikpat kā no apakšzemes vulkāns. Karsta, tirpaina tīksme pārskrien pār visu viņa ķermeni… Pārvarētu un pārspētu viņš to tura savās rokās, skūpsta ārprātīgi traki, līdz aptrūkst elpa…

«Laižat mani!» viņa beidzot asi iesaucas un cenšas no viņa atsvabināties. Kad viņš to nedomā laist un vēl ciešāk skauj, viņa top arvien enerģiskāka un skarbāka un cenšas savu jūgu nokratīt. Kad to velti mēģinājusi, tad sāk lēni šņukstēt…

Uzreiz viņš palaiž to vaļā. Viņa saraujas sēdus, un arī viņš turpat uz rokas atspiedies, un kādu laiku iestājas neomulīgs klusums. Viņa raud, un to viņš nevar paciest! No nekā viņš pasaulē nebīstas, tikai pret sievietes asarām ir bezspēcīgs…

«Vai jūs uz mani dusmojat, jaunkundze?» tas pēc brīža kautrīgi iejautājas. «Vai es jums darīju sāpes? …»

Viņa neatbild un slauka asaras.

«Jaunkundze, jūs nedrīkstat domāt par mani tik ļauni!» tas mēģināja atkal viņai pielabināties. «Jeb, ja jūs tā domājat,» un viņš izlikās ļoti aizskarts, «tad es tūdaļ iemu projām…»

Viņš gan taisījās celties un iet, bet savus draudus neizpildīja.

Viņa atplauka, zem asarām uzdīga šķelmīgs smaids. «Jūs… Jūs esat nerātnis!» viņa pārmetoši sacīja.

«Bet es labošos, ja jūs gribiet man piedot!»

Viņš sniedza tai pretim savu roku, kuru tā smaidīdama pieņēma un silti spieda. «Nu, tad turiet vārdu! … Sēžiet te… Tā… Mazu gabaliņu nost!… Un nu parunāsimies drusciņ…»

«Par ko mēs runāsim, lūdzu?» viņš ieminējās, nosēzdamies tuvāk, nekā viņa norādījusi, un lipdams viņai klāt no jauna.

«Paga… Mierīgi!» Tā iesita viņam pa roku. «Ne tik tuvu… Nu, runāsim!…»

«Nu, par ko? Lūdzu, sāciet…»

Tad viņa piepeši it kā ko atminējās. «Kā jūs, Ērgļa kungs, toreiz no rīkojuma tikāt mājās? Cik reizes jūs vēl dejojāt?… Jūs toreiz ar to tumšmati gājāt «reinlenderi»…» Izrādījās, ka viņa visu, visu bija novērojusi, ko viņš toreiz darījis. Viņam vajadzēja labi atcerēties, ja gribēja tai visu pareizi atbildēt, kā vēlāk noritējis.

Un tad viņa uzsāka atkal pārtraukto pavedienu par mīlestību. Vai viņš kādreiz esot mīlējis? Ko viņš domājot par mīlestību?

Viņš tai gribēja to pierādīt uz pēdām, apkampa atkal spēji viņu un gribēja turpināt pirmīt pārtraukto iekarošanas darbu…

«Mierā, mierā!» viņa to noraida. «Esiet mazliet rātnāki!…» Un, kad tas vēl negrib likties, viņai lūpas veļas uz raudām. Un tūdaļ Kārlis padodas viņas gribai… Tikai vienu roku tas drīkst aplikt ap viņas viduci un blakus sēdēt, vairāk ne.

Bet tērzēt viņa prot, pastāvīgi jautāt un stādīt viņam mīklas, tā ka viņš top tīri garā možs. Viņš taču viņai kaut kā gribētu pierādīt savas simpātijas un draudzību un noliek galvu viņas klēpī…

Tas viņam atļauts. Viņa to saņem mīļiem glāstiem, šķirsta ar savām rokām viņa matus, glāsta un paijā viņa vaigus. Viņam tik labi… Viņš lūkojas augšup viņas acīs, kuras sapņainu smaidu raugās viņam pretim.

Tā viņi ilgi un mēmi zīlē viens otru.

Beidzot viņa atkal uzsāk: «Teiciet jel ko, Ērgļa kungs… Runājat!…»

«Es nezinu… Es nevaru izteikt visu, ko es jūtu,» tas sapņaini atbild. «Ja jūs man prasiet, kas ir mīlestība, es nezinu… Tikai, kad es jums pieskaros, es to jūtu…»

Viņa glaimota pasmaidīja. «Kas tas varētu būt?… Ja būtu kāds cilvēks, kas man to varētu paskaidrot.

Un kādēļ vajadzētu būt tādiem skūpstiem? Un kādēļ vajadzētu būt tādai mīlestībai uz pavisam svešu cilvēku? Ja būtu kāds labs cilvēks, kas man to varētu paskaidrot…»

«Es varu… Cik jūs man par to maksāsiet?»

«Cik jūs prasiet?»

«Vienu skūpstu…»

Viņa noliecās un tam to deva.

«Ne tikai vienu!» viņš tagad tikai atjēdzies un sāka kaulēties. «Ne tikai vienu, simtu… Vismaz desmit…»

Viņa palocīja tikai atraidoši galvu. «Ar vienu pietiek…»

«Lūcija, vai jūs varat mani mīlēt?!» viņš atkal pēkšņi iesaucās.

Viņa par atbildi šķirstīja maigi viņa matus, kas to liecināja, ka gan tā ir. Bet viņa negribēja atzīties.

«Nu, miniet?!» viņa koķeti atmeta galviņu. «Ļaujat man to lasīt jūsu acīs?!»

«Nu, lasiet…»

Un atkal viņu mirkļi savstarpēji slīga vieni otros, it kā caur acīm gribēdami iezagties viens otra dvēselē, ieurbties līdz vislepenākiem siržu kaktiņiem.

It kā aizmirsdams savu apkārtni un aizmaldījies domu tālēs, viņš, sērīgi smaidīdams un atbildes meklēdams, nogrozīja galvu. «Mīlestība, jūs sakiet?!… Mīlestība nav nekas labs… Mīlestība ir vājība…

Es negribu viņai padoties, es gribu iekarot pasauli…»

«Ar mīlestību to varot… Ar mīlestību varot visu…»

Un atkal mēmi tie iegremdējās viens otra acu dzīlēs, it kā caur tām iezīzdami viens otra dvēseli. Bet neizprotams mirdzums viņas acīs, kas spiežas caur tumsu, top arvien skaidrāks un saredzamāks. Sāpīgie smaidi, kuri izplūda tumsā, un kas nenoteikts, čukstošs tagad izšķirtas skaidri un saredzami, tāpat kā izkalti… Arī čukstošās koku galotnes top arvien skaidrākas un saredzamākas un liekas par visu to joku zīmīgi smaidām… Viņi atjēdzas… Ir jau liela diena, un nevar būt vairs tālu saules lēkts.

It kā sabijušies tie abi uzlec kājās. No meitām un puišiem ne vēsts! Ja kāds būtu nācis uz audeklu zagšanu, tad to desmitreiz būtu varējis izdarīt. «Jāiet uz mājām,» tas ieminas, vēlreiz viņu noskūpsta, skatīdamies apkārt, vai tikai kāds neierauga. Tad it kā nokaunējies ielien birzītē un tālāk zagšus pa grāvjiem uz mājām. Saule jau gabalā, kad viņš sasniedzis Ērgļus.

Viņš uzlien sienaugšienē un guļ nost. Salds miegs un saldas atmiņas… Viņš nodarbojas ar savu Lūci… Lielas viņam runāšanas, un darīšanas. Bet te traucētāji klāt. Meita dauzās gar durvīm: tēvs ceļot, lai nākot pātaros… «Diezin kur tie puiši…»

Viņš neceļas; lai skaita, kas grib.

Pa miegam viņš tā kā dzird, ka arī puišu nevar sadzīt. Dziedot sieviešu balsis vien pārsvarā. Ērgļos šorīt sprediķoja vienīgi meitām, sievām un bērniem.

Bet, kad vēlāk puiši ieradās brokastī, tēvs gan drusciņ norūca, bet neko neteica. Arī uz Kārli nebārās, tikai ieminējās, ka kādu svētdienu visiem kopīgi vajadzēšot iet pie dievagalda.

Puiši it kā nokaunējušies to uzklausījās, sēdēja un gaidīja barību. Tikai meitas bija šķērsiskas. Ļauniem skatieniem tās neuzticīgos uzlūkoja un nolika viņiem bļodas degunu priekšā ar tādu sparu, ka tās tīri vai sašķīda.

Kad Kārlis saldos sapņus bija izgulējis, viņam bija tādas dalītas jūtas. Lai gan mīļotās meitenes tēls viņam stāvēja dzīvi priekš acīm, viņš tomēr negribēja ierādīt, ka ir iemīlējies. Bija dzirdējis no vecākiem puišiem, ka tas nealgojas. Sievietēm var ļaut sevi mīlēt, cik tām tīk. Jo vairāk viņas tevi mīl, jo labāk! Tu neliecies zinot un dari, kas tava darīšana! Turpretim, ja tu viņā ieķēries, tad esi beigts…

Ja viņš pārdomāja daudzmaz ar prātu, tad taču viņam ar Lūci nekas nevarēja iznākt. Ja viņš to ņemtu, kur viņš Lūci liktu? Tēvs jau viņam mājas nedos, un vai tā pie viņa kalpa rūmē nāktu? Viņš ir devis vārdu no mājām atsacīties, un būtu skandāls, ja viņš atkal sacītu, ka ne.

Bez tam, lai arī Lūce viņam ļoti patīk, taču precēties viņam vēl īsti netiktos.

Viņš grib vēl tā dzīvot, grib tikt uz Rīgu un noskatīties, kā tur iet! Grib strādāt priekš savas tautas, grib pats vēl izglītoties un zināt daudz lietas, ko tagad vēl nezina. Par visām lietām viņš grib pasauli redzēt, un tādēļ tam vajag bīdīt nost pie malas visu, kas šim nodomam ceļā stājas.

Bet, ja viņš aiziet uz Rīgu, uzstrādājas tur par lielu vīru, tad, jā, tad viņš gan var sacīt: «Nāc nu, Lūcīt, pie manis! Visu, kas mans, es nolieku tev pie kājām!..» Viņam pašam tika silti, to iedomājoties.

Tikai vai viņa uz to gaidīs! Plaušiem aug arī citas meitenes, un, ja vecākā ilgi gribēs gaidīt, tad jaunākās drīz vien viņu pāraugs. Nāks kāds cits, šogad, citgad, bildinās viņu, un tai būs jāiet… Būs viņš iekš tās iemīlējies, sirdssāpes vien viņam tiks!… «Nē, nē, lai iet kā iedams, man jāsargās iemīlēties… Ja viņa mani mīl, to viņa var… Tas jau ļoti interesanti…»

No galējas iemīlēšanās viņu pasargāja lielie darbi, kas tagad nāca cits uz cita. Rudzu laiks, kviešu laiks, vasarēja. Laiks bija karsts, un raža nāca cita uz citas. Augusta vidū, kad Plaušu birzē bija pēdējā zaļumballe, Ērgļiem bija jau pārvesta dampe.

Mašīnists, jauns, jautrs zellis, gribēja noiet turp, un Kārlim arī nekas nebija pretim svētdien nostaigāt uz Plaušu birzi. Patiesībā viņam bija ļoti patīkami aiz tādas segas, ka iet otram līdzi, satikties ar Lūci, vismaz noskatīties, ko viņa dara.

Tā viņi, zilas lentītes izpirkuši un piesprauduši tās «redzamā vietā» pie krūtīm, iejaucās starp zaļumballes apmeklētājiem Plaušu birzē. Kārlis Lūci gan manīja, bet no sastapšanās izvairījās, labāk nemanīts aplūkoja viņu no tālienes.

Bet ilgi viņam neizdevās slēpties. Lūcija to ievēroja. Tumšas asinis saskrēja viņas vaigos, un viņš manīja, ka viņam notiek tāpat. Kādas karstas tirpas pārskrien pār kauliem. Nu jau citādi nevarēja, – bija jāiet apsveicināties. «Ā, Ērgļa kungs, tik ilgi neesiet redzēts mūsu pusē!» tā spieda gan silti viņa roku, bet viņas balsī izskanēja tā kā pārmetums. Pie tam viņa to uzlūkoja diezgan stingri. «Laikam būsiet iemīlējušies?…»

«Kur nu tādos grūtos laikos!» viņš jokodams nopūtās. «Bez tam es jau arī nemaz neprotu mīlēt… Un pie tam, kur mani pie šīs vietiņas valdzina tik saldas atmiņas,» viņš galanti vēl piebilda, viņu zīmīgi uzlūkodams.

«Nu, nu!» viņa draudēja ar pirkstu. «Nelūkojat jau man ko iestāstīt!… Tie vīrieši jau nu gan mūsu dienās tā: iz acīm, iz atmiņas… Lidinās kā taureņi no puķītes uz puķīti…»

«Jūs jau, jaunkundze, zināt, ka es to neprotu!» viņš it kā taisnojās. «Es vispār neprotu mīlēt…»

Viņa kratīja atkal pirkstu. «Nu, nu, mazliet šaubos… Bet tas taču man vienaldzīgi… Par to nestrīdēsimies… Vai ziniet, ka Perlants arī še ballē? Jūs taču pazīstat manu brāli? Vai negribiet ar viņu satikties?»

«Labprāt. Kur viņš ir?»

«Redziet tur to garo studentu ar krāsām, kas tur griežas riņķī. Viņš noņēmies šodien izdancināt visas pazīstamās saimnieku jaunkundzes. Bet izlaidīsim mēs arī… Skaists reinlenderis…»

«Es īsti neprotu!» viņš lūkoja aizbildināties.

«Nekas, es pamācīšu… Ies!…»

Un, atspiedusies uz viņa kamieša ciešāk, nekā parasts, tā viņu komandēja: «Tralalala, tralalala, tralala – lalala lala…» Gāja tīri brangi, jo Kārlis bija diezgan vērīgs skolnieks. Kalpi, sabāzuši galvas kopā, bija jau diezgan brīnījušies par Perlantu, ka tas tik smuki izgriež, ka viņa apaļajiem svārkiem šēdes vien nokust. Tagad redz atkal, ka Ērgļu Kārlis un Plaušu Lūce… Tur daudz ko gudrot…

Kad deja bija nobeigusies, Lūce pieveda savu kavalieri brālim. Tas no sākuma gan viņu nepazina, bet tad atcerējās. «Ā, Karloš, mans draugs…» un apkampa viņu un nobučoja. «Kā iet, kā iet?!… Tik ilgi

neesam redzējušies…»

«Nu, pie mums uz zemēm jau iet, kā parasts,» Kārlis atbildēja. «Pie jums Rīgā, kultūras centrā, tur ir pavisam citādi…»

Perlants apzinīgi pasmaidīja. «Jā, taisnība, nav jaukākas dzīves kā tādam latviešu studentam… Tas ir, tādam, kas pieder pie korporācijas. Visur tev durvis vaļā, no visiem tieci ieredzēts un cienīts… Tikai tās nieka naudiņas trūkst…»

Kārlis arī atrada Perlanta krāsaino krūšu lentu un «deķeli» ļoti glītu. «Bet tad tev to vajag arvien turēt galvā, lai tevi pazīst?»

Perlants smaidīdams papurināja galvu. «Nav tā! Rīgā mēs nepavisam nedrīkstam savas krāsas nēsāt.

«Selonija» vēl nav no šaržēto konventa apstiprināta. Tur tev man būtu liela stāstīšana. Tas tur caur vācu korporāciju intrigām, jo tie mūs, latviešus, negrib atzīt par sev līdzīgiem. Rīgā tad nu mēs tā darām: apgriežam deķelim otru pusi, un tā mums galvā tikai melna cepure. Savā kortelī un savos komeršos mēs, protams, griežam atkal krāsas uz augšu un dzīvojam, kā mums patīk. Un te, te neviena nav, kas to zina un mani varētu nodot, te es varu droši rīkoties…»

«Vai neaiziesim pie bufetes uz kādu kausu miesta?» Kārlis aicināja. «Tur jau redzu savu biedru dampistu, tas lieliski grib izmaksāt…»

Perlants atraidoši nogrozīja galvu. «Mēs, studenti, labprāt nedzeram kopā ar svešiem cilvēkiem un nezināmiem nepavisam neļaujam sev izmaksāt. Jo kas var zināt, kas tāds par knubuli! Bet, a propos, nāc man līdzi uz mūsu klēti. Tur mums ir uzstādīta muciņa… Onkulis atbraucis no Rīgas…»

«Tur viņi visi dzīvo, ka kūp. Viķildu Kristaps arī…» Perlants atkārtoja, kad Kārlis vēl vilcinājās.

«Tas puika arī savu daļu var iemest!… Nu, aiziesim, Karloš…»

Viņa uzaicinājums bija tik sirsnīgs un draudzīgs, ka Kārlis nevarēja pretoties, lai gan aiz zināmiem iemesliem viņš nelabprāt būtu spēris savu kāju pār Plaušu slieksni. Tā kā Lūce bija satikusies ar draudzenēm un iestigusi ar tām sarunās, tad abi draugi, saķērušies zem rokas, lēni gāja nost no dejas laukuma uz Plaušu pusi.

Bet, tā kā patlaban sāka spēlēt dāmu polku, tad Plaušu kalpones aizstājās viņiem ceļā un aicināja tos uz deju. Patīkamas, spridzīgas skuķes…

Kārlis nezināja, ko darīt, bet Perlants uzstājās arī par viņu un piedāvājumu ar pateicību atraidīja.

«Atvainojat, mēs, vienkārt, nedejojam, un, otrkārt, mums ir kāda ļoti svarīga saruna kādā ļoti steidzīgā lietā…»

To viņš izteica gan neapvainojošā tonī un pat pret viņām godbijīgi palocījās, tomēr meitas saprata un piesarka. «Jā, jā, jūs jau dejojiet tikai ar saimnieku jaunkundzēm,» viena no viņām, tiem aizejot, pārmetoši iebilda.

«Itin pareizi!» Perlants it kā aizskarts draugam sacīja. «Mēs taču neiesim dejot ar kalpu meitām…

Tas viens. Un, otrkārt, mēs, studenti, drīkstam būt kavalieri tikai tādām sievietēm, kurām stāvoklis un kuras tikumiskā ziņā drošas. Bet kalpu meitas? Kā viņas dažreiz ar puišiem nedzīvo!…»

Kārlis tikpat kā sapliķēts piesarka. Lai gan viņa iekšējais cilvēks pret drauga ieskatiem sacēlās, viņš tomēr cieta klusu.

Klētī viņi sastapa priekšā veselu jautru sabiedrību. Vairāk piedzīvojuši vīri, pa lielākai daļai Plaušu kaimiņi, arī kādi jauni cilvēki, Viķildu Kristaps, skrīveris, skolmeistars un citi. Viduspunkts, ap ko viss grozījās, jau bija onkulis, Plauša brālis, vairāku restorānu īpašnieks Rīgā. Un ne par velti. Viņš bieži izbrauca uz Plaušiem, bet nekad bez savas labas resnas vērpeles alus un bez savām trim četrām pudelēm konjaka. Viņa lielākais prieks bija Plaušu kaimiņus un paziņas piedzirdīt. Tādēļ tad jau arī visi zināja: ja onkulis izbrauc no Rīgas, tad dzīve spoža!

Viņus sagaidīja šis bramanīgais, tomēr labsirdīgais vīrs sārto seju un vēl sārtāko degunu ar kārpām un grumbuļiem. Zobos sudrabkalta jūras putu spice ar smaržojošu cigāru; pār balto vesti un tauko vēderu nokarājās zelta ķēde ar visādiem kridžuļiem. Sirsnīgi viņš sniedza pretim Kārlim savu gredzenoto roku,

kura tomēr bija cieta un sasprēgājusi, kas liecināja, ka onkulis prata arī pats roku pieķert, kur vajadzīgs.

«Tā, tā, tā,» viņš draudzīgi sacīja, skaņas mazliet izlaizdams caur nāsīm, «atkal viens saimnieka dēls no laukiem!… Nu, ko tu taisīsi papriekšu: auksto groku vai putojošo miestu? Tas pēc patikšanas…»

«Mēs, onkul, velkam priekšā tautisko miestu,» Perlants paskaidroja. «Bet vai jums tur vēl āboli ir?

Bumbieri, plūmes? Ja ne, tad jāiet no dārza jāienes…»

«Ir mums vēl dieva svētība!» onkulis attrauca. «Pēc patikšanas… Te arī papirosi un cigāri…

Perlant, vai neturēsi līdzi partiju?»

Viņi patlaban, kā to no nokrītētā galda varēja redzēt, bija nobeiguši partiju preferansa un grasījās atkal taisīt jaunu.

«Nē, onkul, atvaino, es gribu parunāties ar savu draugu,» students attrauca, izskalodams osaino glāžu krūzi.

«Pēc patikšanas!» krusttēvs attrauca. «Bet vai neiesim labāk uz stukulku? Vairāk griežas…»

«Jā, jā, uz stukulku!» citi piebalsoja un laida vaļā par jaunu.

Perlants ar īstu lietpratību pielaida no mučeles kausu. Gambrinum tas vairāk neputoja kā viņam.

«Patiešām kairinošs dzēriens!» viņš to pacēla gaisā. «Kausā zelta miestiņu, Mieža tēva dāvātu!… Sveiks, tautiet!» tas, pametis ar galvu, uzdzēra Kārlim.

Tas nu gan arī prata senču miestu iemest. «Bāliņ, tveri kausu, dzer to viegli sausu…» Bet kauss bija varen liels, un Perlants pastāvēja, ka vajag līdz dibenam. Grūti gan nācās, sarkans– vien vaigos palika, tomēr kanti nepalaida.

«To mums, studentiem, vajag varēt!» draugs ar labsirdīgu smaidu piebilda. «It sevišķi fuksim, tam vajag daudz ko izturēt. Viņam jātura līdzi ar «burši» vai «apsūnojušo galvu», jāievēro, kādiem malkiem tas dzer, un jātiek gatavam reizē ar tiem. Ja viņš drusciņ ātrāk vai vēlāk sasniedzis dibenu, tad viņam iekar «piķi»…»

Kārlis viņu jautājoši uzlūkoja.

«Tu gribi zināt, kas ir «piķis»?» Perlants turpināja. «Redzi, viņam piepilda no jauna kausu miesta, kurš tam tad jāizdzer vienam pašam. Citi pa tam dzied dziesmu: «Der Fuchs, der hat Verschiss gemacht» utt. Fuksim ar savu kausu vajag tikt gatavam, un viņš to drīkst atņemt no lūpām ne agrāk un ne vēlāk, kā dziesma izdziedāta. Tiklīdz beidz dziedāt: «Zieh' Fūchslein, zieh'»-viņam vajag būt cauri. Citādi viņam var iekārt piķi no jauna…»

«Bet, ja viņš izpildījis, kā vajag, vai tad viņš ir cauri?» Kārlis iejautājās.

«Viņš var dabūt no jauna pilnu kausu arī par to, ka izdarījis labi,» students paskaidroja. «Tad dzied: «Der Fuchs, der hat es brav gemacht» utt. Bez tam vēl jādzer vispārēji zalamanderi, atkal ievērojot komandu, pie kam var viegli pārskatīties un dabūt «piķi». Mēs, studenti, draugs, nekad neesam no dzeršanas pasargāti un nekad nedrīkstam no tās atsacīties.»

Kārlim acis vien mirdzēja. Tāda varonība! Bet Viķildu Kristaps, izstājis no trumpotājiem un pienācis viņiem klāt, ieminējās: «Ja tik vien kā dzeršana, tad tā ir maza lieta! Ja es būtu jūsu fuksis, es tīšu taisītu tā, lai tikai jūs man tos «piķus» kariet. Es viņus visus pavalkāju un… Dzeru, manis dēļ, no rīta līdz vakaram, kamēr viss jūsu alus izdzerts un beigas…»

Students neticīgi smaidīja. «Viss jau var būt, ka tu arī vienu daļu vari dzert, bet iedomājies: te tev jādzer kauss pēc kausa cauri…»

Kristaps to necieta, ja par viņa dzeršanas spējām šaubās. «Nedomā, mīļo Ferdinand, mēs te, uz laukiem, arī varam turēt. Kad mēs ziemu ar puišiem mežā braucam, mēs pirms pie alus glāzes pielejam rumčinu konjaka un to tad glāzi uz glāzes cauri… Ja tu gribi ar mani sacensties: es esmu ar mieru izdzert piecus kausus no vietas, tu turi man pretim. Bet ieliesim pirms katrā kausā glāzi konjaka.» «Ā, nē, maisīt ne,» Perlants gari vilka vaigu, «tā jau būtu cūcība… Maisītu tikai fukšiem dod blakti, tas ir, alu, jauktu ar papirosu galiņiem un apdegušiem sērkociņiem, un arī tikai vienu par visām reizēm.

Ko nu mēs cīnīsimies, Kristap? Lai paliek, mēs taču viens otra spējas zinām…»

«Bet to paukošanos ar tiem rapieriem, to es gan labprāt turētu līdzi!» Kārlis iesaucās. «Tam vajag būt trakoti interesanti…»

«Iziesim dārzā, es jums to mazliet izrādīšu,» Ferdinands vedināja. «Tas ir, rapieru man gan nav, galvas kurvju arī ne, bet mēs to tāpat varam imitēt…»

Viņi izgāja visi trīs dārzā. Perlants, paņēmis sētas vabu, viņiem izrādīja, kā notiek kaušanās ar rapieriem. Kā tiek sists un atsists, kā iznesta prīma, sekunda, terce un kvarte gluži no apakšas, kur tu, cilvēks, ne gaidīt negaidi! «Galvas kurvju man, protams, nav, bet pie menzūras arī galvas kurvjus nelieto.

Tikai rokas un krūtis atsedz kailas, pa kurām var sist… Tādēļ galva arī nemaz nav jāsarga. Bet Vācijā arī pa galvu sitot. Reiz kādam baltietim, ejot uz menzūru ar kādu turienieti, noticis māleris. Turienietis dod tieši pa galvu, balts nezina sargāties… Nocērt viņam degunu…»

Kārlis to visu noklausījās ar lielāko interesi. Bet Viķildu Kristaps domāja, ka tur tomēr nekāda māksla nelīdz, ja tikai spēks. Viņš esot gatavs cīnīties kaut vai ar pašu Perlantu bez visas mākslas.

«Nu labi pamēģināsim,» Perlants sacīja, nogrieza pie sētmaļa divas kārklu vicas. Tad viņi pagāja uz kāda klajumiņa un atklāja cīņu.

Pirms uzbruka Kristaps, bet Perlants atsita katru viņa cirtienu, pa starpām pāriedams uzbrukumā. Pie tam katrs viņa cirtiens ķēra tā, ka Kristaps dabūja pērienu tikpat kā lietu un no dusmām tīri sapīka. Viņš mēģināja revanšēties ar neatļautiem cirtieniem, un beidzot varbūt viņi būtu nopietni sakāvušies, ja piepeši, skaļi smiedamās un triekdamas, nebūtu dārzā ieskrējušas skuķes. Lūce ar savām draudzenēm.

Viņām priekš viesiem āboli un plūmes jālasot. Lai kungi nākot palīgā papurināt kokus.

Protams, ka viņi neatteicās, svieda vicas pie malas un iesāka ar jaunkundzēm driskāties… Lūce, lai gan jārēdamās, gribēja dabūt Kārli sānis, lai ar viņu parunātos. Bet Viķildu Kristaps maisījās pa pulku un viņas nodomu izjauca. Lūce bēdza, Kārlis to ķēra rokā, bet Kristaps, pa pulku trešais, saķer katru padusē un pārceļ pāri pār grāvi. Tā viņš izrādīja savu lielo spēku. Tas nu sāka ar Lūci driskāties pats, un viņa atkal bija par smalku, lai izrādītos pūcīga un liktu manīt, ka viņš tai nepatīk. Mazliet tur arī varbūt bija kara viltība no viņas puses, lai Kārli padarītu drusciņ greizsirdīgu. Jo viņai nepalika vis apslēpts, ka viņš uz visu to nebūt nevar noskatīties vienaldzīgi un uzreiz palika tāds domīgs un kluss. Un tādēļ viņa vēl jo nebēdīgāk sāka ar Kristapu trakot.

Kārlis pa tam sarunājās ar citām jaunkundzēm par vienaldzīgām lietām un, kad tās pasitās nost, tad ieminējās studentam: «Perlant, man viens lūgums pie tevis.»

«Nu, kas tas ir?»

«Vai tev ir kādi sakari ar «Baltijas Vēstneša» redakciju?»

«Es domāju gan! Vecais Dīriķis un Pāvuls Pļavenieks mūs, studentus, pastāvīgi mudina, lai mēs priekš viņu avīzes ko sarakstām.»

«Man ir kas sarakstīts… Šis tas!» Kārlis piesarcis atzinās. Pie tam tas vērīgām acīm sekoja Kristapa un Lūces kustībām. «Vai tu nevarētu parunāt… Vai es to nevarētu iedabūt viņu avīzē?…»

«O, kālab ne!» Perlants labsirdīgi attrauca, bet tad neticīgi Kārli uzlūkoja. «Tu esi ko sarakstījis?…

Bet par ko tad?…»

«Nu, tādu gabaliņu iz lauku dzīves, romānu vai stāstu,» Kārlis piesarcis stostījās, pavadīdams ar acīm Lūci. «Tikai nestāsti te nevienam!… Es negribu, ka to zina…»

«O nē, kā tu vēlies! Bet tas ir ļoti interesanti… Tev vajag dot man izlasīt. Ja tas būs lietojams, tad es ar visiem spēkiem gādāšu, lai tas tiktu nodrukāts. Paskat vien, tad no tevis var iznākt pat latviešu rakstnieks…»

«Tā ir mana karstākā dziņa un vēlēšanās!» Kārlim acis spulgi iemirdzējās. «Tikai lai tas paliek starp mums… Es negribu, ka to te zina…»

«Labi, labi! Te jau arī nav nekāda nolūka par to runāt. Bet Pāvulam Pļaveniekam gan es sacīšu – tas ir mans draugs…»

Viņš deva Kārlim kādu bumbieri, kamēr Lūce un Kristaps aizelsušies piesteidzās, un arī citas jaunkundzes viņiem sekoja. «Tagad, bērni, miers!» Perlants iesaucās. «Vai ziniet, tagad varam aiziet atpakaļ uz zaļumiem, kur patlaban sākas itāliska nakts. Varam izlaist kādu riksi un tad nākt atpakaļ uz vakariņām!…»

Viņa priekšlikums atrada piekrišanu. Citi, jautri tērzēdami, bet Kārlis kluss un domīgs gāja atpakaļ uz zaļumu vietu birzē.

Metās jau krēsla. un sākās patlaban programmā apsolītā «itāliskā nakts». Tas nozīmēja to, ka tika aizdegtas daudzās papīra lampiņas. Tas nu nebija daudz, bet jau gaidīja milzīgs bars ļaužu ārā aiz striķa uz tiem lieliem brīnumiem.

Protams gan, aploks jau izskatījās pavisam citāds un meitas un puiši krāsu atspīdumā daudz skaistāki. «Ē, Ērgļu Kārli, kur tu man noklīdi?!» kāds, Kārlim piesteidzies, iesaucās. «Man nav vēl visā vis, – vai negribi man pretim dancot? Jaunkundze man jau saangažierēta…»

Tas bija Kārļa biedrs dampists Līcis un dāma, ko viņš veda pie rokas, viena no Plaušu kalponēm, kurai saimnieku dēli pirmīt bija devuši kurvīti.

«Pateicos,» Kārlis piesarcis atbildēja, «man te patlaban sarunas ar savu draugu.» «Ā, tas tas Plaušu jaunskungs, students… Vai nevari man viņu priekšā stādīt?…»

Perlants, skrullēdams ūsiņas, drusciņ aizgriezās, un Kārlis nesamanīja ko darīt.

Bet dampists, kas bija drusciņ žvingulītī, jau nedomāja neko ļaunu. «Labdien, študent jaunskungs,» tas pats sniedza viņam roku pretim. «Mans vārds ir Līča kungs… Vadu Maz-Strautu mašīnu… Astoņu zirgu spēks…»

Perlants vēl vairāk novērsās un likās, ka viņš to ne redzētu, ne dzirdētu.

«Vai jūs uz mani esat dusmīgi, študenta kungs?» dampists iejautājās. «Aiziesim starpbrīdī pie bufetes uz kādu glāzi alus… Jaunkundzēm izsauksim kviešalu,» tas paskatījās sāņus uz savu dāmu. «Man tas nieks… Iznāk katru dienu uz trīs rubļi…»

Runā, cik gribi! Vaigā bāls, Perlants nogriezās pavisam un draudzīgo piedāvājumu gluži ignorēja.

Labsirdīgais dampists to mazliet saprata. «Tad jūs domājat, ka es jums par mazu?!… Ka ne, ne, študenta kungs, nav jau arī nekāda note… Esmu runājis un dzēris kopā ar vēl daudz lielākiem kungiem… Ērgļu Kārlis taču tāpat saimnieka dēls… Tu taču dejosi man pretim, Kārli?…»

Taisnību sakot, arī Kārlim tāda Perlanta izturēšanās mazliet nepatika. Līcis taču bija cilvēks, kas savu lietu pie mašīnas prata uz «ff». «Labprāt,» tas atbildēja, «ja tikai dabūju vien dejotāju.»

«Lūdzu, jaunkundze!» viņš griezās pie Lūces.

Tā bija gandrīz uz mieru, bet Perlants viņai piegrūda pie sāniem. Gan nesaprazdama īsti šo mājienu, viņa tomēr Kārlim atteica: «Pateicos, es tagad nedancošu…»

«Tu taču nedancosi pretim mašīnas smērētājam un savai kalponei,» Kārlis nodzirdēja, ka Perlants māsai sacīja. Tad tie no viņa gluži aizgriezās.

Kur Kārlim nu dejotāju ņemt? «Āre, jaunskungs, tur sēž mūsu Lavīze, ņemiet to!» viņa biedra dāma aizrādīja. Tur patiešām necik tālu sēdēja Plaušu otra kalpone un bija vēl dabūjama.

Viņam jau nu nekas cits neatlika kā aicināt to pašu, un tā viņa aicinājumu pieņēma abām rokām.

Nostājās viņam blakus uz dejas laukuma tik cīrīga, kā uz drātīm vērta, pie tam, griežoties riņķī, spiedās tam klāt tik mīļi un lipīgi… Arī viņa pretdejotāja amizējās debešķīgi. Līcis laida vaļā visādas fakses un meta kūkumus, kādi dejā nemaz nebija vajadzīgi un paredzēti, pie tam ar saviem iekliedzieniem griezdams uz sevi vispārējo publikas vērību.

Kārlis tomēr jutās no lietas pavisam nost, un viņam bija pavisam savādi ap sirdi. It kā starp viņu un Lūci būtu atvērusies nepārkāpjama plaisma. Viņš tagad iestidzis kalpu pulkā, un viņi ir saimnieki!… Lūce sacīja gan, ka viņa nedejos, bet tur viņi dejoja visi četri: viņa ar Viķildu Kristapu un Perlants ar kādu viņas draudzeni. Gan jautri un dzīvi tērzēdami, tomēr smalki un pieklājīgi…

Pats par sevi protams, ka Kārlis šovakar izvairījās ar viņiem satikties. Bet viņš manīja, ka arī tie no viņa bēg. Itin vienkārši Līcis vairs no viņa neatlaidās, un, drusciņ vēl padzīvojuši, tie abi devās uz mājām.

Pa visu mašīnas kulšanas laiku un pēc tam Kārlis bija tāds domīgs un kluss. Ļaudis to iztulkoja, ka tas tādēļ, ka viņam drīz no dzimtenes jāšķiras. Pa daļai tas ar, jā, bet sirds viņam sāpēja Lūces dēļ. Viņš nebija vairs Ērgļu saimnieks, nekad tam vairs nebija izredze par tādu kļūt… Tēvam doto vārdu viņš atpakaļ neņems. Bet līdz ar to viņš iestidzis kalpu kārtā, un tādus Perlants neierauga, un Lūce pie tāda neies.

Pie tam viņš sevi mierināja, ka tā ir ļoti labi, jo viņš taču pats sevi bija brīdinājis no iemīlēšanās.

Viņš nedrīkstēja iemīlēties! Viņš, kas taisījās atstāt dzimteni, doties dzīves bangās un iekarot savu nākotni, viņš nedrīkst nodoties mīkstulībai un ieķerties kādas meičas brunčos. Pret tādām lietām viņam vajag bruņoties ar vienaldzību.

Tomēr, neraugot uz visu to, kā tas nu bija, kā ne, viņš norakstīja šādu vēstuli: «Dārgā jaunkundze!

Piedodat, ka Jūs apgrūtinu ar šīm rindiņām, bet, šķiroties no dzimtenes, gribu vēl no Jums atvadīties.

Es uzticu pie tam mēmam papīram to, ko neviens nezina… Nedrīkst zināt! Es gan aizeju svešumā, bet domas manas lidos atpakaļ uz dzimteni… Jo še paliek kāds tēls, mana dieviete, mans laimības tēls, kurš cieši ieaudzis manā sirdī. Esmu viņai acīs lūkojies un sūcis viņas lūpu karsto medu. Sapņos un nomodā viņas tēls mani pavada. Es viņu nespēju aizmirst! Es viņu savā sirdī pielūgšu joprojām… Viņai līdzīgas nav nevienas!… Bet es, kas tagad klīdīšu apkārt bez dzimtenes un tēvijas, vai es uz viņu vairs drīkstu cerēt?… Viņa varbūt atradīs laimi pie cita sāniem – – ak, es jau bīstos izaicināt likteni, lai tas man iepriekš pasaka savu lēmumu… Tikai vienu es no viņa lūdzu: lai mana dieviete savās laimes dienās mani gluži neaizmirst… Lai viņa savā sirdī patura kādu mazu kaktiņu priekš manis, lai atceras vienu, kas tālu svešumā cīnās dzīves bangās un domā pie viņas, savas Lūcijas. Pastāvīgi tā būs viņa sapņu tēls, viņa stāstu un dzeju varone… Lai taču viņa neaizmirst pavisam Ērgļu Kārli, kas viņas tuvumā bija tik laimīgs…» Un joprojām, un tā joprojām.

Ja viņš gribēja būt patiess, tad tam pašam bija grūti pateikt, ciktāl tie pa jokam domāti komplimenti un ciktāl tā dziļi sajusta patiesība. Lai kā – citādi viņš nevarēja –šī vēstule viņam bija jānosūta.

To apņēmās izdarīt cūku Jānis – par labu vārdu un pieci mārki kādu vakaru noskriet uz Plaušiem un iespiest Lūcei vēstuli saujā. ka neviens to ne manīt nemanītu.

Pukstošu sirdi viņš gaidīja uz atbildi, kurai vajadzēja pienākt šādā vai tādā ceļā. Te arī it nejauši kādu dienu ieradās Ērgļos Plaušu sieva un klaušināja, vai nav redzēti viņu šīgada teļi. Noklīduši!… Ja jau neesot redzēti, tad jau jāejot tālāk pameklēt. Bet pie tam viņa paguva šaut Kārlim vēstuli un pamirkšķināt zīmīgi ar acīm: «No Lūces…» Tad gāja savu ceļu.

Kārlim vai tīri sirds nostāja pukstēt par šo ziņu. Ielīdis savā istabiņā, viņš it kā bez elpas un ar acīm gribēja apēst šīs rindiņas.

«Mīļo Kārli!» tur vienkārši stāvēja rakstīts. «Pateicos par Jūsu laipnām rindiņām un priecājos, ka mani neesat aizmirsuši. Es biju ļoti bēdīga, kad jūs tovakar zaļumu ballē pazudāt. Meklēju Jūs uz vakariņām, bet neatradu… Mēs tik jautri nodzīvojām. Bet nedomājiet, ka es ar Viķildu Kristapu, nē, nē, Kārli, Jūs maldāties! Tikai vienīgi Jūs es mīlēju… Mīlēšu… Mīlēšu līdz nāvei. Dienās Jūsu tēls man stāv priekš acīm, naktīs par Jums sapņoju… Cik laimīga esmu, ka arī Jūs mani pielūdzat… Bet mīļo Kārli! Vai tikai Jūs ar mani nejokojat, vai tikai esmu Jums tik vērta un dārga? Esmu vienkārša lauku meitene, neesmu nekāda skaistule un dieviete. Ko no manis var pielūgt?!… Es būtu ļoti ļauna, ja Jūs tā patiesi nedomātu un mani krāptu. Nē, nē, Jūs to nevarat… Jūs nevarat būt tik ļauns… Ak, es Jūs ļoti mīlu… Vēlētos ar Jums satikties un par visu, visu izrunāties… Mēs taisāmies braukt uz Jelgavu, uz brīvestības svētkiem. Perlants arī atbrauks atpakaļ no Rīgas. Vai jūs arī brauksat? Būtu ļoti jauki, ja mēs tur varētu satikties. Ja esat ieradušies, tad paskatāties arī drusciņ, kur Jūsu Lūcija, kas ar Jums tik ļoti ilgojas satikties…» Un tā

joprojām, un tā joprojām.

To izlasījis, Kārlis sev nāca priekšā daudz lielāks vīrs. Tad Lūce tomēr tikai viņu mīlēja?!… Nu jā, citādi jau arī nemaz nevarēja būt!… Bet kas tur no visas lietas iznāks, kā tas beigsies?… Tumši viņš nojauta, ka viņai un viņam stāv priekšā lielas ciešanas… Nesamanīdams, kādēļ, tas svilpoja pazīstamo meldiju: «Cik grūt, kad agri iemīlē un savu sirdi pazaudē!…»

Jelgavas braukšanai, protams, vairs nekas nestāvēja ceļā. Pārdevis pirmos kviešus, tēvs viņam pasniedza labu vīšķi naudas – varēja būt kādi pāra simts rubļi. «Še nu, dēls, tev būs ceļa nauda! Tagad lielie darbi atgalēti, nu varam iztikt arī bez tevis. Ilgāk tevi neturu, vari aizbraukt kuru katru dienu.

Neaizmirsti tikai savu dievu un atraksti, kad tev labi iet!…» Še nu bija viss, ko Kārlis tik karsti kārojis un pēc kā centies. Aizkustināts par tēva labo prātu un lielo vīšķi naudas, viņš noskūpstīja tam pat roku, uz kuru uzlija karsta asara. Arī māti viņš skūpstīja uz pieres un mierināja, kad tā aiz sirdssāpēm sāka raudāt kā izkulta. «Māmulīt, māmulīt,» viņš bučoja nost asariņas no viņas acīm un viņas vaigiem, «es jau neaizbraucu uz visiem laikiem! Pārbraukšu pie tevis – apciemošu tevi bieži…»

Posts, kamēr viņu nomierina. Un prātā pastāvīgi ir Lūce… Nemaz viņš nebija iedomājies, ka šķiršanās no dzimtenes būs tik grūta!…

Viss tas noticis un piepildījies kā pa sapņiem. Tagad nu viņš bija te. Un kas nu tālāk būs?

Te piepeši, it kā no zemes izaudzis, viņam priekšā nostājās Čipa. Tas arī bija bijis baznīcā, bet noklausījies sprediķi pamatīgi līdz galam. Viņš nosēdās tam blakus uz sola.

«Nu, Ērgļu Kārli, ko tad Kundrātiņš jums, saimniekiem, šodien laba pateica?» tas it kā priecādamies ieminējās. «Dzirdēji, kā sadeva…»

«Dzirdēju jau, dzirdēju,» Kārlis, ar savu nūju rušinādams smilti, lēni norūca.

«Un vai nav taisnība? Jums visas pasaules rokā, jūs dievu vairs neatzīstat. Ja zemi izdalīs kalpiem, būs dievticīgu diezgan…»

«Var jau būt,» Kārlis vienaldzīgi paraustīja kamiešus.

Iestājas brīdi klusums.

«Ko es dzirdu, Kārli,» Čipa piepeši iesaucās bažīgā balsī, «tu no Ērgļiem pavisam atsakoties! Vai tu dulls esi?…»

It kā satrūcies Kārlis viņu īgni uzlūkoja, it kā sacīdams: «Kas tad tev par daļu?!..» Bet viņš savaldījās un lēni piebilda: «Man jau vēl nevienu Ērgļu nav…»

«Nav, nav, bet tev viņi būs… Kam tad citam tās mājas krīt, ja ne tev?!… Vai tu ar zini, cik tādi Ērgļi vērti?»

«Cik taču?! To vajadzību arī daudz… Tam brālim tik un tai māsai tik, citiem bērniem atkal tik un vecākiem arī savu labu daļu – man viņu nav, to tūkstošu!…»

It kā aizskarts viņš rušināja atkal ar savu nūju smiltis, zīmēdams tur visādus ciparus un nulles.

«Būs bagātu sievastēvu diezgan, kas tev palīdzēs,» Čipa paskaidroja. «Palīdzēs ar sēklu, ar maizi, ar naudu… Āre, kas tad kait tai pašai Plaušu Lūcei? Ķer klāt, un būs viss, kas vajadzīgs…»

Kārlis piesarka, it kā viņa vaigu būtu aplējis kāds ar asinīm. It kā pieķerts viņš nesamanīja, ko sev par attaisnošanos sacīt. «Kur tad tos tūkstošus tik daudz lai sadabū…» viņš beidzot nodunduroja.

«Ak tu muļķis, ak tu muļķis!» Čipa viņu sāpīgi uzlūkoja. «Nemaz viņam nav ap ķeršanas!… Kāpēc tad tu tēvam runā pretim, ka tu nedosi?… Saki: «Jā, jā, došu jums visiem, cik prasiet, norakstiet man tikai pirms tās mājas.» Bet, kā norakstīts, es tavā vietā darītu tā: visu to sugu ārā, ejat, kur gribat, māju man vajag tīru… Koku jums rīklē, ne tūkstošus! Ejat nopelnāt paši… Ja tēvam un mātei man daļa jādod, to es dodu. Redz, tā vajag izstrādāt! Paņem tad bagātu sievu un dzīvo, cepuri sagriezis uz vienu ausi…»

«Liec mani mierā!» Kārlis, iekšēji sašutis, atmeta ar roku. «Es ar saviem brāļiem, māsām lai tā – – Fui, cik tas neģēlīgi! Un kādēļ tad?! Nu, lai ņem viņi Ērgļus, es jau dodu… Dod man to tūkstoti, un lai ņem…»

«Par tūkstots rubļiem, tu atsvied Ērgļus!?» Čipa iesaucās sāpīgu un reizē arī ironisku smaidu.

«Kārlīti, Kārlīti?! Tās mājas, tie lauki! Es jau būtu laimīgs cilvēks, ja man dotu tikai pāra pūravietas zemes, tu aizsvied projām savu trīssimts pūravietu. Saproti nu tu!… Mēs, kam zemes nav, mēs, uz deguna klupdami krizdami, cīnāmies, ka kur dabūtu savu stūrīti… Tev viņa ir, bet tu viņu negribi…»

«Liec mani mierā ar savu zemi!» Kārlis īgni attrauca. «Es jau arī jūs, tos zemes urķus nesaprotu. Kā tādi kurmji, kā mēslu vaboles, pie zemes vien, pie zemes… Tās dēļ izdarītu katru neģēlību, pat noziegumu! Bet es negribu… Es negribu sevi aptraipīt, piekrāpt savējus, lai pie zemes stūrīša piekaltos un uz vietas sapelētu. Cilvēkam taču vajag pacelties arī uz augšu! Vai zini, man šī vienmuļīgā dzīve pagalam apnikusi. Man te par šauru netīk tāda aizkrāsnē tupēšana, gribu pasaulē! Vienalga, vai uz Rīgu vai citur…

Tikai tālu projām no šejienes, svešās malās, citos ļaudīs… Es tur nemaz sliktāk nedzīvošu…»

«Zināms,» Čipa domīgi piebilda, «dzīvo jau arī citur cilvēki, un Rīgā arī nav tik slikti. Āre, mans brālis pat aizgāja… Kur es tagad viņam varu tikt klāt?… Bet lai nu arī – – Pasaulē lai iet tādi, kam nav māju, tev taču krīt mājas…»

«Mājas, mājas, atkal tā pati vecā dziesma!» Kārlis sāpīgi iesmējās. «Jā, var jau būt, labi paēst jau tu, mājas turēdams, vari, bet tas arī viss! Citādi tu no pasaules nezini ne «bū», ne «bē». Bet cilvēks nu taču pasaulē nedzīvo vienīgi tā pilnā vēdera dēļ…» Čipa domīgs apklusa. «Var jau būt, ka arī tev taisnība,» viņš beidzot ieminējās. «Tu esi mācīts cilvēks, tev gudra galva un laba skrīve, tev arī varbūt pie zemes darbiem tas ir par maz. Bet mums, kalpiņiem un zemes arājiem, kas citu nezinām, kā «tprh, še vaga!», kādēļ mums nav zemes? Bez tās mums nav ne dzīves, ne elpas!… Teic, kur netaisnība!…»

Pēdējie vārdi viņam izspruka kā smaga nopūta, kā tādam, kam nodarīta smaga pārestība.

«Ko lai dara?» Kārlis piebilda citādā balsī. «Visiem zemes nav, ko dot. Cilvēki nāk katru gadu klāt; zeme klāt nenāk…»

«Nav zemes, ko dot; jā, jā!» Čipa tālāk sūkstījās.

«Visiem tās ir papilnam, tiem, kam tās nevajag… Kungiem, kuri dzīvo no mūsu sviedriem… Viņi neapzina savu zemju robežu… Saimniekiem papilnam, kas arī paši, ja grib, tad strādā!… Tikai mums, kalpiņiem, kas zemi aram un ecējam, ejam, uz deguna klupdami, tikai mums viņas nav, ko dot! Kāpēc tas tā tai pasaulē?…»

Kārlis nezināja atbildēt. Iestājās brīdi klusums.

«Kārli,» Čipa pēc brīža iesāka, «tu esi labs cilvēks, tu esi mans draugs, tu saki, ka vajag palīdzēt saviem tautasbrāļiem – – nu, palīdzi mums, nabaga kalpiņiem –» Kārlis noraustīja kamiešus. «Bet ko tad es tur varu? Man taču zemes nav, ko jums dot!… Man nav to pašu Ērgļu, ja es tos jums gribētu atdot…»

«Palīdzi mums pietikt pie kāda laba apikāta!» Čipa noslēpumaini sacīja. «Pie tāda, kam kungi un saimnieki nevar aizbāzt acis. Mēs gribētu tikt pie Manaseja un iesniegt viņam vienu lūgumu. Bet mēs neprotam krieviski un, ja trāpās, ka viņš nopirkts – – Vai mēs tad zinām, ko viņš uzraksta?… Uzraksta varbūt, lai mums zemi nemaz nedod, ka no to mazu stūri nevar dzīvot, ka zagļi un slepkavas vien būs…

Vai tad nav dzirdēts?!… Ja uz lūgumu nekas neiznāk, tad taču tas ir uzrakstīts pavisam citādi…»

Kārlis neticīgi pasmaidīja. «Ej nu, ej! Kādēļ tad viņš citādi rakstīs, nekā jūs viņam liksiet!?… Bet iedot to zemi arī viņā varā nestāv…»

«Nē, nē, ko tur var ticēt,» Čipa bažīgi turpināja. «Viņi visi draugi kopā, un vārna vārnai acīs neknābj. Kad varētu dabūt tādu, kas ar kungiem saēdies un kam viņi nevar aizbāzt acis. Mums teica, ka tas Māteru Juris esot brīnum tāds taisnīgs kungs… Tādēļ tie lielikungi meklējot viņam vainas; ja ne citādi, tad aizdodot naudu un, kad nevarot uz «musi» atdot, tad turot cietumā. Kārli, ja tu pie šī kunga varētu aizlikt priekš mums labu vārdu…»

«Nezinu,» Kārlis vilcinādamies atbildēja. «Personīgi es viņu nepazīstu… Rakstījis priekš viņa avīzes gan esmu… Varētu jau ar viņu parunāt… Varbūt viņu «Villa Medem» dārzā satikšu.»

«Esi tik labs, brālīt! Bet,» viņš piepeši kļuva neuzticīgs un domīgs, «vai tikai tas bija labi, ka es tev savu padomu izstāstīju?… Tu tāpat esi saimnieku sugas. Varbūt arī tu palīdzi viņam acis aizbāzt…»

Kārlis iesmējās. «Neesi jau bērns! Par manim jūs visi varat ņemt zemes, cik jums tīk… Es jums to no visas sirds novēlu. Bet, ja jau tu negribi, es viņam nesacīšu…» Čipa palika domās un nezināja, ko darīt. Turpretim Kārlis piecēlās un, apskatījies savu pulksteni, sacīja: «Koncertam vajag drīz sākties, man jāiet…»

Patlaban arī no vecās Annas baznīcas sāka plūst ārā baznīcēni bariem. Kārlis iejaucās viņu vidū un plūda līdzi pa Lielo ielu uz tirgus laukuma pusi. Čipas lieta viņam izlikās pārāk jocīga…

Bet tad viņš iegādājās Čipas vārdus: «Visiem, visiem ir zeme, tikai mums, kas aram un ecējam, tās nav…» Tas viņam neizlikās vis jocīgi. Kā tas nāk, ka tiem nav zemes, ka zemes nav visiem, bet tikai dažiem? Vai agrāk arī tā bijis?… Vai tas tā arvien būs bijis?…

Lūk, tas bija jautājums, uz kuru viņam trūka atbildes.

Trešā nodaļa Spodra un pārāk karsta augusta diena, tā saucamā «vecsievu tveice». Saulīte, tā sakot, ripo pa zemes virsu, laužas cauri «Villa Medem» parka milzīgo koku lapotiem zariem un, ciktāl tas viņai izdodas, sēj raibas dzeltenas gaisa uz nopļautiem mauriem un grantētiem celiņiem. Turpretim, kur viņu nesargā koku zari, piemēram, uz laukuma restorācijas un estrādes priekšā, tur viss viena dzeltena gaisa jūra, kura blāzmo tik stipri, ka ne acu nevar pacelt. Dāmām, no viņas sargājoties, tādēļ pati labākā izdevība uzsist un izrādīt savus baltos un raibos saulessargus ar greznotiem kātiem. Un kungiem vēl patīkamāks aizsarglīdzeklis, proti, brūni dzeltenais slapjums, ko sulaiņi iznēsā putojošos glāžu kausos, resp., zeideļos. Patīkami ir, ka dzeršana «loģiski» pamatota. Jādzer tādēļ, ka saule spiež, jāliek zeideles pildīt, tādēļ ka tukšās glāzēs saule tik lielā mērā mirdz un laistās, ka žilbina acis.

Kareivju mūzika spēlē kairinošu «buču valsi». Ļaužu ap estrādi kā čalojoša jūra, kurai pietek un kurā ietek arvien jauna ļaužu straume pa lielo gaņģi, kas nāk no lielajiem vārtiem pie Ezera ielas. Apmeklētāji, tā sakot, plūst, un uz ielas vēl melns, tādēļ kasieri nespēj biļetes vien dot.

Trompetes signāls! Visa publika saspiežas ap estrādi, kar uzstājas dziedātāju koris un pēc tam arī kāds kvartets, pie kura piedalās Vējiņš, Lepševics un Dravnieks. Tas nodzied kādu sparīgu, bet sērīgu dziesmu, tad Lepševics viens ar savu plašo baritonu: «Iekš upes vēsas lejas, kur griežas dzirnu rats…» utt. Tas izklausās lieliski, un aplausi ir bez gala…

Tad atkal dzīvs starpbrīdis. Draugi un pazīstami, no attālākiem pagastiem satikušies, tukšo putojošas zeideles un jau paretam atskan: «Nu mēs, bāliņi, sasatikušies!…» Starp publiku arī iet vēstis, ka esot ieradušies arī lielie tautas vīri: Māteru Juris un no Rīgas Krišjānis Kalniņš un Aleksandrs Vēbers. «Kur, kur?!» dažs labs ziņkārīgais, kam rūp redzēt savas tautas lepnumu vaigu vaigā, galvu pastiepis, ziņkārīgi lūkojās. «Tur tie, kas pie tā galda un dzīvi sarunājas…» Ko nu tur daudz saredzēs, tādi pats cilvēki jau vien ir!… Nu, lai vēlāk esot pie goda mielasta, tur tad viņus dzirdēšot… Un dažs labs iet un tieši izpērk galda karti.

Jauniem ļaudīm – tiem atkal savs labums un savs prieks. Tie meklē nodibināt sakarus taisni starp nepazīstamiem un nepazīstamām. Tas vislabāk izdarāms, pastaigājoties pa parka gaņģiem, tā ka vieni iet uz vienu un otri uz otru pusi. Pretim nākot un ceļu pagriežot, var piemetināt kādu zīmīgu izteicienu, pamest sānis kādu daudz izteicošu skatienu, likt krist kādai smagai nopūtai vai sāpīgam smaidam. Sevišķi tai ziņā uzņēmīgi jaunie vīrieši. Izliekas, ka viņi tikai pašu starpā vien sarunātos, bet tās «actiņas» turpretim saprot it labi, uz ko zīmējas, un drošsirdīgākās izsaka arī ko pretim no savas puses. Viņām tāpat acis zib.

Tā drīz vien starp jaunekļiem, kuri vairāk saķērušies viens otram zem rokas, un jaunavām, kuras tāpat barā nāk pretim no otras puses, ievadās un attīstās jautras sarunas. Bieži vien notiek, ka abas partijas sakūst, pārdalās un kopēji seko uz vienu vai otru pusi. Šis process notiek jo ātrāk, ja vienā un otrā pulkā ronas pa pazīstamam vai pazīstamai, kur tad iepazīstina uzreiz visu pretējo pulku. Ļoti noderīgi par tādiem vidutājiem ir daudzie brāļi un brālēni, reālskolnieki vai ģimnāzisti. Tie arī lielie triecēji un izpilda kavaliera lomu, kad īsto kavalieru trūkst. Zeltenes tad tik jautri smej un klausās viņu tukšās valodās, it kā tie būtu kādi lieli vīri. Saprotams, «amizierēties» tie māk. Runā pastāvīgi, iepīdami pa kādam vācu izteicienam, ja nav pie rokas piedienīga latviešu apzīmējuma. «Vai jūs gribiet ar mums uzsākt «endelus» (Händel) celt?» – «Mums ir tas gods būt jūsu «zelšaptē»!» utt. Par tādām tukšām valodām nu smejas it visas, itin kā tur kaš būtu. Bet ko tad darīs? Jārunā taču kas ir, un tie, kam vajadzētu runāt, to nedara.

Ir arī vecāki puiši, kuri domā nopietnāk, gan arī runā par šo un to, bet ar savu valodu tīko iziet uz zināmu mērķi, uz viņas sirdi un roku. Tādēļ, ja tie ko teic, tam ir savs pamats. Citi atkal jau tā samīlējušies, ka ne parunāt nevar. Labi tādam, ja viņam pie sāniem tāda, kas līdz ar sirdi nav vēl gluži galvu zaudējusi un virza valodu uz priekšu. Citādi netiktu vairs ne no vietas un varētu, kā saka, «linus

sēt».

Arī Kārlis šodien nebija uz triekšanos. Viņš labprāt būtu turējies lielo tautas vīru tuvumā un viņus noklausījies, sirds turpretim vilka pie Lūces. Lai arī tas atzina, ka bailīgi ar uguni spēlēties, jo tas padara tikai viņam šķiršanos grūtu. Viņš gan izlikās no redzes gluži vienaldzīgs, bet sirdī slepeni dedza pēc Lūces, kuru drūzmā nekur ieraudzīt.

Te viņš nejauši saskrējās krūtīs ar Perlantu, kurš gan labprāt būtu viņam garām paskrējis, bet nu vairs nevarēja. «Ā, labdien, labdien, Kārli!» tas ar viņu apsveicinājās. «Nu, kā nu iet?!… Atvaino, ka toreiz – – nu, tu taču sapratīsi, ka atklāti es to tam cilvēkam acīs sacīt nevarēju. Un ielaisties ar nepazīstamu… Viņš taču nepārprotami bija knubulis… Tikai, no dieva puses, tu to lietu nepārproti… Es tevi nekādi negribēju apvainot un esmu gatavs katrā laikā tev pakalpot.»

Kārlis par to vairs nemaz nebija domājis. «Nu, tad labi,» viņš pasmaidīja. «Vai zini, es došos tālāk uz Rīgu, un tad man vajadzēs tava padoma.»

«Lūdzu, lūdzu!… Kādā lietā?»

«Es gribētu zināt, kā tur pie jums var iestāties politehnikā.»

«Ko, tu gribi studēt?! Tas taču vareni!… Nu, ja tev nav abitūriuma apliecības, tad tev jānoliek eksāmens pie pašas politehnikas priekšskolas kā eksternam.»

«To es gribu darīt. Gribu pietikt kur pie kādas avīžu redakcijas, strādāt un pelnīt, mācīties tālāk, lai varētu iestāties politehnikā. Gribu tikt pie zinātnes avotiem, lai tad nestu gaismu saviem tautasbrāļiem…»

«Jauki, vareni!… Ar enerģiju var visu ko! Lielākās grūtības tev, protams, būs, kamēr tiksi iekšā kādā avīžu redakcijā. Bet to es saku: ja tu iestājies politehnikā, tad mēs tevi bez vārda runas uzņemsim «Selonijā» par «fuksi». Par to parunāsimies vēlāk… Tagad atvaino, tur redzu kādu pazīstamu filistri, ar kuru man jāsatiekas… Vēlāk vēl tiksimies… Es domāju, ka arī mūsu mājinieki Lūce – iebraukuši…»

Kārlis piesarka: «Pašlaik jau viņu meklēju, bet nevaru ieraudzīt…»

«Tad uz tikšanos, atvaino!» Perlants palocījās un pazuda.

Kārlis palika skatoties, bet nezināja, ka Lūce tāpat meklēja viņu. Viņa pat bija izsūtījusi jaunāko brāli Ludi ar uzdevumu izzināt, kur viņš, un šādiem vai tādiem taisnības iemesliem dabūt šurp. Tādēļ puika ātri vien viņam piesitās.

Ar viņu apsveicinoties, Kārlim kaut kas uzkrita. «Ē, Ludi, kas tad tev?! Kur tad tev galvā tāds caurums? Tu savu jauno cepuri esi pārdūris?»

Ludis kaunīgi pavīpsnāja. Tā vien bija! Bet cilvēks negribēja teikt taisnību. Noņēmis apskatījās.

«Paukojoties ķēris rapieris…»

Viņš bija ievērojis, ka dažiem krāsnešiem dekeļi tādi sakapāti, un pieņēma, ka, kaujoties ar rapieriem, tie viņiem pārcirsti. Tā kā tas izskatījās ļoti lepni, tad viņš ar naželi pārdūris savu jauno cepuri, bet nu pataisījis skrambu pārāk lielu un uzkrītošu.

«Ar rapieriem jau mums pa galvu necērt, tā Perlants teic,» Kārlis paskaidroja. «Cepures tāpat sadurot uz šābļa, kad notiekot lielā sadzeršana.»

Ludis to nezināja, un tādēļ viņam bija neomulīgi. Ko lai viņš atbild? Bet tepat jau Lūce nāca ar savām draudzenēm.

Jautri un bezbēdīgi viņi apsveicinājās, kā tas jau vispār parasts, un tad uzsāka runāt par šo un to. Pie tam Ludis zināja lietu tā iekārtot, ka viņš ar citām draudzenēm gāja pa priekšu, bet Kārlis ar Lūciju varēja viņiem divatā sekot un palikt pat gabaliņu nopakaļis.

Viņa glaudās tam klāt, cik cieti vien iespējams, un spieda viņa pirkstus… «Jūs tāds nopietns un kluss, Ērgļa kungs. Ko jūs tagad domājat, ja drīkstu vaicāt?» Šos vārdus viņa pavadīja ar zīmīgu smaidu.

«Ah!» viņš, pa pusei jokodams un viņu zīmīgi uzlūkodams, smagi nopūtās.

«Kāpēc jūs tik smagi nopūšaties?»

«Grūti šķirties no dzimtenes!… Te man paliek kāda būtne, kura man dienās un naktīs stāv priekš

acīm… Mans sapņu tēls…» Un zīmīgi viņš paskatījās atkal uz tās, un ar gandarījumu viņa atkal pasmaidīja. Jo taču nevarēja būt ne mazāko šaubu, kas tā tāda.

«Vai tikai jūs nemaldāties?!» viņa lēni piemetināja. «Vai viņa patiešām tik daiļa un cēla, kā jūs domājat?… Kas gan lauku meitene pret greznām Rīgas skaistulēm?!… Jūs drīz vien kādā no viņām iemīlēsaties un lauku vijolīti gluži aizmirsīsiet.»

«Nekad tas nenotiks, Lūcija, to es jums zvēru! Un, lai es ietu līdz pasaules galam, mana sirds pie viņas būs saistīta simtiem pavedienu, simtām stīgu… Bet var jau būt, ka viņa mani aizmirst!… Tai daudz pielūdzēju, kas to apber ar glāstiem un glaimiem. Varbūt savās laimes dienās viņa nemaz neiedomājas, ka arī tāds Ērgļu Kārlis ir pasaulē…»

«Ko jūs runājat?!» viņa pietvīkusi iesaucās. «Fui, Ērgļa kungs, kā jūs par mani tik ļauni varat domāt! … Nekad viņu neaizmirsīšu, nēsāšu savā sirdī un prātā līdz kapa malai… Ja tikai viņš mani – – jā, jā, vīrieši ir kā taureņi… Viņi lido no puķītes uz puķīti…»

«Lūcija, vai jūs šaubāties, ka es jūs mīlu?» viņš karsti un dzēlīgi čukstēja. «To man gribētos ierakstīt katrā akmenī, sacīt katrai zvaigznītei, uzticēt katrai vēja šalkai, lai viņa to jums ausīs žūžina. Ja jūs tā puķe, es labprāt būtu tas taurenis. Vienīgi ap šo puķi es lidotu, vienīgi ap to, kamēr man pietrūkst elpa, kamēr man piekūst spārni…»

Viņa laimīga smaidīja. Izlikās gan, ka to neticētu, bet cik saldi šādi vārdi skanēja ausīs! Cieti jo cieti tā spieda viņa roku. «Bet kādēļ jūs nepaliekat dzimtenē?! Kādēļ jūs aizejat?» Šinīs vārdos izskanēja it kā apslēpts pārmetums.

«Lūcija, es nevaru citādi! Vai jūs man ticiet vai ne – – kāda nezināma vara mani dzen. Kāda iekšēja balss man saka: «Ej, tver savu laimi!… Tur viņa ir, dzīves mutulī…» Es nevaru vairs paciest tālāk šo šaurību. Man ir tā, ka tur tālu, tālu aiz zilā apvāršņa, aiz tiem mākoņiem, kas kā zelta kalni paceļas, ka tur mana laime mīt… Ja arī jūs tur, Lūcij, ja arī jūs – – es tad nemaz vairs atpakaļ neskatītos… Bet tagad, lai es arī būtu simtiem jūdžu tālu, manas domas kavēsies dzimtenē pie jums…»

Mirdzošām acīm viņa to uzlūkoja. «Ko tad jūs pie manis tik lielu atronat? Vai tikai jūs nemaldāties, mīļo Kārli? Vai tikai jūs domājat patiesi? Sievieši ņem visu par pilnu, un tādēļ viņām labprāt sagroza galvu un par viņām vēl pasmejas…»

«Ak, Lūcija, kā jūs tā varat domāt!» Kārlis pārmetoši attrauca. «Savu sirdi jums nevaru parādīt, bet to jūs varat lasīt manās acīs. Kā lai iespējams būt jūsu tuvumā un jūs nemīlēt?!… Un tad vēl jūs aizmirst! … Nē, nē, Lūcij, dārgākā,» viņš atkal, kaisli čukstēdams, dvesa, «es jūs mīlu… Mīlu tā, kā vēl neviens mirstīgais nav mīlējis!… Manas asinis priekš jums rit karsti ikkatrā mazākā dzīsliņā. Bet man šķiet, ka tas viss velti! Jūs jau to neredzat un nejūtat, un arī mani nemīlat… Varbūt cits tas laimīgais… jā, jā, Viķildu Kristaps…»

«Nē, nē, Kārli, to jūs nedomājat!» viņa pretodamās gandrīz pikti iesaucās. «Jūs nedrīkstat šaubīties par manu mīlu… Viķildu Kristaps, jūs domājat? Ha-ha-ha, es tikai pasmejos… Bet,» viņa iesāka citādā balsī, «vai jūs iz svešuma arī man rakstīsat? Ik dienas man vajag dabūt zināt, ko jūs par mani jūtat… Jā, Kārli? Ak, jūs protat rakstīt tik skaisti, tik skaisti!…»

«Protams, ka rakstīšu, katrā ziņā rakstīšu!» Kārlis attrauca. «Bet mana nabadzīgā spalva nespēj jūs aprakstīt, daiļā Lūcij, es jau nemaz nespēju visu izsacīt, ko pret jums jūtu. Es jau nemaz nezinu,» viņš gribēja drusciņ vairāk uzgriezt, nekā ir, «ar ko lai jūs salīdzinu? Ar puķi, – tas ir par maz! Ar zvaigzni, – tas ir par maz!… Ar sauli? Ar sauli gandrīz… Bet saule silda tikai dienu, jūs turpretim manu sirdi – – jūs sildāt nemitīgi, dienās un naktīs, sapņos un nomodā. Ar ko lai jūs salīdzinu?…»

«Bet, mīļais Kārli, jūs esat patiešām liels muļķis!» viņa jautri un pārgalvīgi iesmējās. «Ak, kāda es saule! Nē, tur jau jāsmejas iedomājoties. Pelnrušķe, vairāk nekas!… Bet nu runāsim prātīgi. Sakāt tomēr, mīļais Kārli, – kādēļ jūs atstājat savas tēva mājas citiem? Ērgļi taču ļoti laba vieta…»

«Laba gan, tas tiesa, – bet tomēr! Cik augstu es tur varu celties? Vislielākais, es varu kļūt reiz par Ērgļu saimnieku, tas ir viss!… Bet mani tas neapmierina. Mēs, latvieši, pārāk ilgi esam rakušies kā

kurmji pa zemi; smakuši tumsības miegā, mums beidzot vajag pacelties uz augšu, cīsties pēc gaismas un izglītības. Es gribu tikt uz zinātņu augstumiem. Es Perlantam runāju,» viņš piepeši pārgāja noslēpumainā tonī, «es gribu ietikt politehnikā un studēt. Savu uzturu un mācības naudu nopelnīšu, strādādams pie avīzēm; gribu ietikt kādā redakcijā. Tur drukāšu savus stāstus un dzejas, rakstīšu priekš tautas, lai tā paceltos izglītībā un turībā. Tas ir mans ideāls… Tikai tad citas tautas mūs, latviešus, atzīs, ja nostāsimies ar viņām uz vienādas pakāpes izglītībā un turībā.»

Viņa palika uzreiz tā kā domīga. «Es jau būšu pirmā, kas priecāsies, ja jums labi ies… Bet, ja nu jūs būsiet izstudējuši un kļuvuši par lielu vīru; kas tad tālāk – –» «Tad es atgriezīšos pie jums,» viņš spēji to pārtrauca, «un sacīšu: «Lūcija, visu to es nolieku pie tavām kājām. Tu mana dieviete, tu mana saule, aplaimo mani, aplaimo!…»»

Bet viņa tapa vēl domīgāka un neticīgi nogrozīja galvu. «Augsti mācīts zinātņu vīrs un muļķa pelnrušķīte!… Ak, kā jūs protat cilvēkiem galvu sagrozīt!… Jūs esat patiešām liels valšķis…»

Pārsteigts par viņas piepešām šaubām, viņš to apjucis uzlūkoja. «Kā jūs to domājat?!…»

«Vienu jautājumu, Ērgļa kungs. Kādēļ mēs, sievietes, nevaram censties pēc zinātņu augstumiem un strādāt priekš savas tautas?! Kādēļ mums vajag aplaimot tikai vīriešus un, kā māsīca Nina saka, būt viņiem par baudu priekšmetu?» Šāds jautājums nāca Kārlim tik piepeši, ka viņš nosarka līdz ausīm un palika kā uz mutes sists.

Tamlīdz viņas skumjie vārdi tikpat kā sūrstoša dzirkstele iekrita viņa sirdī. Viņš pats it kā kaunējās par savu gar stulbumu, ka nebija to ievērojis. Viņš to piepeši uzlūkoja ar citām acīm un kaunējās par saviem tukšiem glaimiem.

«Lūcijas jaunkundze,» tas stostījās, «es tā nedomāju. Jūs taču tāpat varat studēt… Priekšizglītība jums ir. Mēs taču abi kopā varam strādāt, abi censties uz augšu…»

Viņa satrūkās, laikam pati nebija apsvērusi savu vārdu konsekvences. «Es un studēt?!» viņa sērīgi nogrozīja galvu. «Nē, nē! Kas man tos līdzekļus dos? Tēvs jau tā kunkst, ka priekš zēniem tik daudz iziet, nevarot vairs nekur uz priekšu tikt… Nē, nē…»

«Bet jums vajag studēt, Lūcija!» viņš piepeši, no lietas iesilis, iesaucās. «Palaidīsimies paši uz saviem spēkiem. Tā kā Krišjānis Valdemārs, kā Treilands-Brīvzemnieks… Cīnīsimies abi uz kopēju mērķi, roku rokā…»

«Ak, nē jau! Man nav nedz dāvanu, nedz līdzekļu uzsākt šo cīņu. Kādi tur var būt panākumi, kad es pati tiem neticu? Apmierināšos jau ar savu likteni, apzinādamās, ka jūs tiekat uz augšu. Ak, nē jel!» viņa nepacietīgi ieminējās, kad viņš vēl negribēja atlaisties. «Jūs mani nepārliecināsiet… Sabiedrība mums, sievietēm, stāda citādus mērķus un uzdevumus. Esmu laimīga, ka drīkstu mirt un pielūgt latvju censoni.

Lai jau nu paliek – – runāsim labāk par praktiskām lietām. Vai jums jau ir izpirkta biļete priekš teātra izrādes?»

«Nē; nav vēl!» tas atzinās.

«Bet jūs taču teātra izrādi nelaidīsiet garām?»

«Nekādā ziņā ne…»

«Nu, tad taču mums jāzin, kur mēs sēdēsim!» viņa it kā pārmetoši iesaucās. «Labās un lētās vietas būs jau aizņemtas…»

«Tad man jāsteidzas biļete izņemt…»

«Pagaidāt, to izdarīs Ludis, mans brālis. Iedodat naudu viņam! Mēs domājam sēdēt par 75 kapeikām vai vienu rubli…»

«Nu, labi, es arī ar mieru…»

Ludis turpat bija klāt pie rokas, un lieta ātri vien bijā nodarīta.

Lūcija pa tam atgriezās atkal pie savām draudzenēm. «Nu, ko tad tu, Lūcij, ar to Ērgļu Kārli biji iestigusi tik dziļās valodās?! Uzmanies, viņš esot liels siržu zaglis…» «Ērgļu Kārlis, meitenes, nav tāds; viņš ir ļoti nopietns cilvēks!» Lūce steidzās paskaidrot. «Viņš ir

liels patriots un par visu zin, par Pumpuru un Ausekli, un visu…»

«Bet ko tad viņš tev tik lieliski stāstīja?»

Lūcija atbildēja ar žestu, kas nebūt neslēpa, ka viņa pārdzīvo mazu romānīti. «Viņš man stāstīja par kādu savu nodomātu romānu,» tā zīmīgi sacīja. «Divi cilvēki tā mīlas, tā mīlas, viens bez otra dzīvot nevar, – un beidzot – bēdīgs liktenis vien iznāk…»

«Piesargies, ka pati neiemīlies iekš tā rakstītāja,» kāda jokoja. «Bet apprecēties jau arī nemaz nav tik bēdīgi…» «Ērgļu Kārlis, meitenes, ir nopietns cilvēks,» Lūcija atkārtoja. «Viņš saka, ka sievietes laime nav precēties, bet cīsties pēc zinātņu augstumiem, studēt…»

Draudzenes zīmīgi saskatījās un tad skaļi iesmējās.

Koncerts dārzā nesniedza vairs neko jaunu. Kora dziesmas mainījās ar mūzikas gabaliem, pa starpām aplausi, jautrība un smiekli, zeideļu un glāžu šķindēšana un ieskurbušu iedziedāšanās: «Tur es dzēru, tur man tika…» –ar vārdu sakot, vispār liela kņada.

Tādēļ pret pulksten 7 liela daļa publikas devās projām uz pilsētas teātra māju pie «stalplača», kur drīz vajadzēja sākties svētku izrādei. Pa lielākai daļai visi aiz ziņkārības liedza tur atkal redzēt un baudīt ko jaunu. Arī Plaušu famīlija, kurai piebiedrojās Kārlis, plūda tur citiem līdzi.

Piesteidzās pēdējā brīdī Viķildu Kristaps, stipri iesilis, jo bija ar draugiem daudz uz vinniņa dzēris.

Protams, ka Lūci viņš pavisam bija piemirsis un iegādājās tikai tagad. kad bija laiks uz izrādi iet. Bet viņš jau jutās arī pilnīgi drošs, ka viņu izcelt no segliem nevienam nav iespējams. Viņš tādēļ nolūkojās diezgan mazcienīgi uz Ērgļu Kārli, kurš tagad Lūcei piesities. Ar tādu puiku viņš pavisam nerēķinās. Varmācīgi viņš pieķērās Lūcei pie otras rokas ar nolūku viņu savam sāncensim gluži atņemt. «Ko viņš jums tur; jaunkundze, stāsta? Vai jūs neesat piekusuši klausīties?…»

Kārlis piesarka, bet Lūcijai, kā izrādījās, tāda uzbāzība nepatika. «Pateicos, nepavisam ne! Mums laiks aiztecējis ļoti interesanti.»

«Atvainojat, ka biju aizkavēts jūsu starpā būt!» Kristaps lielīgi sacīja. «Tad tev, mīļo Kārlīt, būtu bijusi ar mani darīšana…»

Lūcei bija jau mēles galā: «Pateicamies, mēs it labi bez jums iztikām…» Bet viņa bija attapīga diezgan, lai neizrādītu nepatikšanu. «Gaužām nožēlojam, ka bijāt mūs gluži aizmirsuši,» viņa izsacīja it kā pārmetoši, bet reiz ar to piespieda Kārļa roku; lai tas to saprot.

«Man tur ar ļaudīm bija lielas darīšanas,» Kristaps atvainojās, «Jāsameklē visi draugi kopā… Mums stāv priekšā, ko nevar sacīt…»

Lūcija ziņkārīgi spicēja ausis. «Lūdzu, kās tad?!… Vai Ērgļa kungs jums arī vajadzīgs?»

«Kur tas?!» Kristaps mazcienīgi noraustīja kamiešus. «Tādus memmes dēliņus mēs nevaram lietot.»

Kārlis saslējās un gribēja uz apvainojumu atbildēt. Bet viņa piespieda atkal tā roku, kas nozīmēja, lai viņš cieš klusu.

«Kas tā jums ir par lietu, Viķilda kungs?!» Lūce ziņkārīga viņu pratina. «Vai tas ir kas interesants?

Nu, pastāstāt taču mums…»

«Trakiski interesanta lieta, bet citādi veikala noslēpums,» Kristaps vairīdamies attrauca.

«Tad jūs neteiksiet?!» Lūce tiepās. «Vai, cik jūs esat ļauns?…»

«Tas ir noslēpums… Nevar…..» Kristaps; iedzīts šaurumā, vairījās. «A propos!» viņš piepeši pārlēca uz citu. «Ar Miesnieki man bija liela derība. Es varu dzert uznest vienu daļu, viņš arī…. Trakiski interesanti ziņā, kurš no mums var vairāk. «Izmēģināsim,» es teicu. Viņš dzer: tā: karstu tēju un pa starpām stojaku. «Vai zini,» es saku, «ar to šņabi es turu līdzi; cik tu, tik es. Bet es tevi gribu pārspēt tā: cik tu izdzersi glāzes tēja, tik es zeideles alus.» Metām un metām abi, lodi pēc lodes – –» «Kamēr abi krietni piedzērāt!» Kārlis iemeta. «Cits taču tur nekas nevarēja iznākt.»

Lūce, sirsnīgi smiedama, viņam piebalsoja.

«Ko nu, Kārlīt, nav jau nekādi memmes dēliņi!» Kristaps bramanīgi atcirta. «Ja gribi, es tev noiešu

taisni pa dēli. Bet var arī viņš, maita, nest… Dzērām, dzērām abi, bet ne viens piedzēries, ne otrs.»

«Tad jūs abi esat strādājuši tautas druvā kā īstie ozoldēli,» Lūce kodīgi piezīmēja.

«Zināms! Kas nevar iedzert, tas nav nekāds latvju dēls un patriots!» Kristaps brammējās.

«Bet sakiet, Viķildas kungs,» Lūce pēc brīža sāka viņu atkal mocīt, «vai jūs teiksiet?»

Viņš likās, ka nebūtu to dzirdējis, un piepeši ieminējās: «Lūcijas jaunkundze, kur jūs teātrī sēdēsiet?

Es izņemšu biļeti priekš jums arī.»

«Pateicos par uzmanību,» Lūcija smiedamās attrauca, «bet esmu jau apgādāta. Man biļete ir.»

«Skāde, mēs abi būtu varējuši blakus sēdēt…»

Viņa pavīpsnāja. «Ļoti nožēloju… Šoreiz jūs nāciet par vēlu…» Un atkal piespieda Kārļa roku, lai tas saprot.

«Nākošu reizi es labošos un būšu uzmanīgāks, Lūcij! Uz redzēšanos ballē!… Mēs dejosim pirmo kadriļu…»

«To mēs vēl redzēsim… Ja jūs man pastāstīsiet – –» Viņam negribot bija jālaižas vaļā, jo teātra māja bija jau sasniegta un viņam jāstājas rindā pie kases lodziņa, lai dabūtu biļeti. Plaušu ģimene ar citiem, kuriem biļetes jau bija, ieņēma savas vietas.

Vai tas nu bija gadījums vai noticis ar gudru ziņu, – Kārlim ar Lūci nācās blakus sēdēt. Un vēl tādā stūrītī, kur viņiem neviens netika klāt. Kad Kristaps to redzēja, tas palika arvien nemierīgāks. Kodīja lūpās, braucīja ūsas! Bet tas arī bija viss, ko viņš varēja. Jo dabūt Lūci no Kārla nost še nebija vairs iespējams. «Nu, ballē…» viņš pie sevis noņēmās, «pagaidi, ballē… Tad mēs redzēsim, kurš pie Plaušu Lūces būs tas vīrs…»

Mūsu jaunieši turpretim par viņu nelikās zinot. Tiem bija tik patīkami, ka viņus lika mierā un tie varēja viens pie otra būt. Gan tie viens otram nekā nesacīja, – un nebija arī laika runāt, – bet slepeni roku spiedieni liecināja, ka tie klusu saprotas un jūtas laimīgi.

Tādas lietas kā teātri tie tik viens, kā otrs bija vēl ļoti maz redzējuši. Viss tādēļ viņiem tik jauns, tik ievērības cienīgs! Kā priekškars pacēlās, iznāk uz skatuves jauneklis melnā frakā, baltu šlipsi. «Vai, kur skaists cilvēks smukiem, sarkaniem vaigiem!…» dažas balsis apbrīnodamas iečukstas. «St!…» citas atkal apsauc. «Ādolfs Alunāns…» Lielākā daļa publikas viņu jau redzējusi un pazīst. Viņš atšķir savu sarkano grāmatu un sāk lasīt. Cik jūsmīgi, tik daiļskanīgi no visas krūts: ««Jūs esat brīvi, latvieši,» tā atskanēja cara Aleksandra vārds, «zem varenā ērgļa, zem krievu ērgļa spārniem…»» Divdesmit, trīsdesmit reižu viņš šos vārdus jau agrāk bija sacījis, desmitām un divdesmitām reižu publika tos bija jau dzirdējusi un tomēr tagad saņēma kā ko gluži jaunu un sajūsminājās līdz asarām.

Tikpat kā prologā tas jūsmināja, tā atkal tas publiku smīdināja, kad parādījās uz skatuves kā Kurlais Krišus. Ko viņš teic vai dara, viss iznāk tik jocīgs, ka tu, cilvēks, kutināt kutināts tiec uz smiekliem. Cits smējās tīri skaļā balsī. Un starpbrīdī, tad visi par viņu runāja vienā mutē un par redzēto nopriecājās.

Plausis bija prātīgs vīrs, kura spriedumam varēja piegriezt svaru, un tas sacīja: «Ja nebūtu tā Alunāna, par tiem citiem – tur nebūtu vērts tās naudas…»

Un tad nāca Jurjānu Andrejs, atkal jauneklis ar pirmajām pūciņām uz virslūpas. Uztraukumā tas lika savu līko mežragu pie lūpām, roku iebāzis dziļi taures dobumā. Atskan drebošas, mīkstas un dobjas skaņas, lēni un klusu kā no zemes apakšas vai liela tāluma: «Saulīt' tecēj' tecēdama…» Viņi, sabāzuši galvas kopā, sāpīgi smaidīdami, mirdzošām acīm klausās, it kā sakusuši vienā elpā… Kaut kas liegs un dzēlīgs aizskar sirdi ir vienam, ir otram. Tik mīļš, tik tuvs, tik saprotams un tomēr tik tāls un neaizsniedzams, un nebijis!…

Kārli šīs skaņas padarīja nemierīgu un uztrauca jo vairāk, jo tas iegādājās īstenību. Šķiršanās sāpes viņam sāka plosīt sirdi… Tādas liegas, savādas jūtas. Ja viņš Ērgļos būtu palicis par saimnieku un pārvedis Lūci pie sevis… Nu jau par vēlu… Un atkal šīs skaņas viņu trauca un trauca, un spiestin spieda.

Viņam arī vajadzēja sasniegt ko lielu, ko nebijušu, tā plūst pāri aiz pārpilnības… Turpretim viņš vēl tik mazs, tik niecīgs, tik tukšs, tik nevarīgs…

Izrāde nobeidzās, aplausu vētra dārdēja pa visu māju. Kārlis pamodās tikpat kā no saldi sāpīga sapņa. Publika plūda ārā no teātra un viņi līdzi.

Lūce viņu tikpat silti aicināja arī uz balli Cēra zālē. Viņam nācās ļoti grūti izšķirties. Jau iepriekš viņš bija nodomājis piedalīties pie goda mielasta, pie kura, kā dzirdēja, turēšot runas Krišjānis Kalniņš un Aleksandrs Vēbers no Rīgas. Viņu runas tas tik labprāt būtu dzirdējis. Un runāja vēl, ka būšot liela sacīkste starp Māteru Juri un Krišjāni Kalniņu, un daudzi jau bija derējuši uz to, kurš paliks uzvarētājs.

Bet Lūcei atteikt viņš neuzdrošinājās, un arī viņam pašam tik ļoti tikās pie viņas būt.

Bet te jau viņa sāncensis bija atkal klāt, un viņš jau ar pukstošu sirdi sagaidīja, ka tiks no savas pozīcijas izspiests un tā no sava kavaliera pienākuma atsvabināts. Kad viņi bija izgājuši uz ielas, Kristaps pieķērās atkal Lūcei aiz otras rokas un vilka viņu uz savu pusi. Plausenei, kura gāja ar citiem otrā rindā, tas vareni patika. Zīmīgi viņa piegrūda pašam pie sāniem un pamirkšķināja ar acīm. «Vai tu redzi ar!. Re, kā puiši ap mūsu Lūci raujas…»

Plausis līdzi viņai sāka sekot jauniešu valodām.

«Lūcijas jaunkundze!» Kristaps pavēloši iesaucās. «Tātad, kā norunāts, – pirmo kadriļu jūs dejosat ar mani!»

«Pateicos, bet ļoti nožēloju!» viņa stūrgalvīgi atbildēja. «Esmu jau citam pieteikusi…»

«Kam?» viņš asi iejautājās, jo tādu atbildi nebija sagaidījis. «Ērgļu Kārlim.»

Kārlis mazliet saduga. Par to ne runa nebija bijusi! Bet viņš taču neies sacīt, ka ne, un Lūci nodot.

«Jā, jā, jaunkundze man pieteikusi,» viņš apstiprināja.

Un silts rokas spiediens kā atbilde no viņas puses.

Kristaps kodīja lūpas. «Tas ir pret mūsu norunu, jaunkundze!» viņš pietvīcis iesaucās. «Mēs jau sen par to esam runājuši, ka 30. augustā jums jādejo ar mani pirmā kadriļa.»

«Nožēloju, ka neatceros!» Lūcija strupi atcirta. «Esmu stipri aizmāršīga…»

«Lūdzu!» Kristaps aizskarts turpināja. «Tad jūs sakiet, ka neesat man to solījusi?!»

«Neatceros, ka būtu jums uz tam savu vārdu devusi…»

«Tātad jūs ar mani nedejosat?»

«Pirmo kadriļu ne…»

Viņš saspieda pa jokam viņas roku, bet jau tik cieti, ka viņa iekliedzās: «Aū!… Esat rātni… Citādi ar jums nemaz nedejošu… Aū – laižiet!…»

Spiediens, pēc viņa domām, tomēr nebija tik stiprs un nepaciešams, ka viņai būtu iemesls tā kliegt.

Tas viņu kaitināja vēl vairāk. «Labi!» viņš atlaidās no tās pavisam vaļā. «Es tad uz balli nemaz neiešu…» «Ļoti nožēloju,» viņa dzestri atbildēja. «Nevaru taču jums pavēlēt…»

«Ak tā! Jūs nevēlaties?… Labi!… Labi… Negribu jūs traucēt… Ardievu!…»

Un, iekāms viņa vēl ko paguva atbildēt, tas bija jau projām. «Amizējaties, jaunkundze!» tas vēl pa gabalu nosauca pakaļ, izlikdamies tik jautrs, itin kā tas viņam nemaz klāt neķertos.

«Jūs tāpat!» Lūce viņam atbildēja, bet ne tik jautri, kā viņa patiešām bija.

Abi vecie saskatījās, bet viņi īsti nevarēja izprast, vai tā labāk vai sliktāk.

Pavadījis sieviešus līdz balles durvīm, Plausis no tām šķīrās un teicās noiet uz goda mielastu, kur arī Perlants būšot.

Tā nu Plausene palika pie meitām viena, jo bez Lūces viņas pārraudzībā bija vēl citas pazīstamas un radu meitas. Kārlis nu bija pilnīgi gailis kurvī! Bet ar citām viņš daudz nenodevās, un Lūce vai tikai vienīgi ar viņu dejoja. Kad citi bildināja, tad atlūdzās, ka piekususi; ar viņu dejojot, tā nekad nebija piekususi un viņa rokās būtu riņķojusi tā līdz pasaules galam. Tā viņi, visu citu aizmirsuši, ņēmās vienā elpā, paši iekš sevis nogrimuši, ka tas nevarēja citiem neuzkrist. Runāt viņi runāja ļoti maz, un runāt tiem arī nevajadzēja, jo dziļie, mēmie skatieni, kas gremdējās viens iekš otra, tie izteica visu…

Mātei ar paziņām bija liela spriešana un runāšana. «Kā divas lelles, kā divas lelles!» visas tās ar

labpatikšanu noraudzījās, kā Kārlis ar Lūci valsēja.

Pēc pusnakts ieradās Plausis atpakaļ. Viņš stāstīja pašai, ka Perlants palicis vēl tur, un gribēja vēl sākt stāstīt, kas tur pie goda mielasta noticis. Bet pati nepacietīga viņam piegrūda pie sāniem. «Saimniek, vai tu neredzi!» Viņa grieza tā vērību uz Kārli un Lūci, kuri aizmirstībā lidoja pa zāli. «Visu vakaru, kur viens, tur otrs… Man rādās, tie būs kopā gājēji.»

«Pasīgs pāris jau gan pārlieku!» pats apliecināja.

«Vai nebūs jāparunā, ko tad viņš īsti domā?» pati ieminējās. «Citādi jau nu gan Viķildu dēls arī nebūtu smādējams.»

«Kur tad nu smādējams!» pats attrauca. «Bet tādas mājas kā Ērgļi jau nu gan nav. Jāzin tikai, kādas viņiem tās vajadzības…»

Kad Kārlis laimības pilnu skatienu atveda atkal atpakaļ Lūcī no dejas un pateicās, māte sacīja: «Nu, bērni, vai nu nebūs diezgan griezts? Atpūšaties un parunāsimies drusciņ, – kas tad nu tālāk būs?

Laikam jau nu gan no tā Ērgļu Kārļa par to meitas audzināšanu paldies dabūšu… Tev jau, kā rādās, tā mana Lūce patīk gan?»

Kārlis piesarka kā biete un nesamanīja, ko atbildēt. Ak, Plauša kundze, – mīļā māt – – es viņu visu mūžu nestu uz rokām… Un, ātri pieliecies, tas noskūpstīja mātei roku.

«Es jau redzu, ka jūs viens pēc otra!» viņa ar labpatiku sacīja. «Bet uz rokām nesama jau viņa nemaz nav, viņa ir saimniece… Varu tikai teikt, ka tavi Ērgļi pacelsies.»

«Jā, jā, Karloš,» Plausis caur degunu norūca, «kā tas tād nu ir?! Cik tad lielas tās vajadzības tur tais Ērgļos ir?»

Kārlis viņu it kā neizprazdams uzlūkoja.

«Nu jā, cik tad tēvs prasa priekš citiem bērniem?» Plausis turpināja. «Varbūt varam sagrabināt… Āre, ka būtu tava māšele lielāka paaugusies, varētu kāds no maniem dēliem ņemt pretim uz Plaušiem.

Iznāktu tad maiņa un došanas atkristu nost. Cik tad tēvs prasa par tiem Ērgļiem?»

Kārlis, zēns, piesarka līdz ausīm. Ko lai viņš atbild? «Cik tēvs par Ērgļiem prasa – es nezinu… To nespēju izmaksāt un tādēļ ir tās mājas nemaz negribu…»

Abi vecāki aiz brīnumiem tikko neieplēta muti. «Negribi?» pats nesaprazdams ieminējās. «Āre, kur tad tu Lūci liksi?»

«Es viņu tādēļ neatstāšu! Kad būšu nodibinājis savu stāvokli, tad atgriezīšos pie jums un izlūgšos viņas roku.» Pārspējis savu kautrību, viņš trauca tālāk, lai savas mīļās vecāku priekšā savu soli attaisnotu. «Vai ziniet, arī bez tam jau lauku dzīve man bija līdz kaklam apnikusi!… Es gribu uz Rīgu…

Tur piestāšos pie kāda laikraksta, strādāšu un pelnīšu, bet mācīšos arī tālāk, iestāšos augstskolā un nolikšu kādu mācības grādu. Ar Perlantu par to jau esmu runājis… Un tad, ja esmu ticis par inženieri vai arhitektu, vai kādu citu mācītu vīru, – ko tāda lauku mājele man vairs nozīmē? Es labi nopelnu, strādāju bez tam priekš savas tautas, lai tie, kas tumsā, tiek pie gaismas, tie, kas gadu simteņiem ilgi snauduši, lai mostas uz jaunu, jauku dzīvi… Nu, jūs taču mani saprotiet…»

Savāds, bāls sārtums plankoja viņa vaigos, viņš stāsta un stāsta par saviem nākotnes nodomiem, un Lūce to visu ar laimībā mirdzošu skatienu pavada. Bet, jo dzīvāk viņš stāsta un vairāk pats par savu lietu pārliecināts, jo garāki top Plaušu vaigi. Tie nevar no tiem lieliem brīnumiem atdzerties. «Ļautiņi!…» pati noraustīja kamiešus. «Ko tik tu nedzirdi!… Bet. kā tad ar tiem Ērgļiem?»

«Par tiem vairs nevar būt runa!… Es atstāju mājas māsai vai brālim, par ko man izmaksā tūkstoš rubļus…»

Plausis ar sievu zīmīgi saskatījās, it kā gribēdami sacīt: «Skaties, kur andelmanis!… Par tūkstoš rubļiem viņš atdod Ērgļus – –» «Tā nauda gan man netiek vēl tūlīt izmaksāta,» Kārlis piesarcis turpināja. «To es dabonu tikai tad, kad mājās ieņems znotu. Vajadzīga gan man tā nauda būtu ļoti priekš studijām… Bet es gribu cīsties pats ar saviem spēkiem, strādāt un pelnīt, un nākt uz augšu. Un, ja cilvēks pēc kā cenšas, tad viņam arī

izdodas…»

«Tad tā, hm…» Plausis, plecus raustīdams, saskatījās ar sievu. Viņi abi sapratās.

«Bet kur tad Lūce pa to laiku ies, kamēr tu študierēsi?» Plausene pietvīkusi ieminējās.

«Lūce?!» viņš piepeši kā pats sev iejautājās. «Es viņu neatstāšu!… Viņai drusku jāpagaida. Nu, kas tad, jauna meitene vēl… Un tad, mēs izturamies pret sievietēm ļoti netaisni. Mēs liekam viņām tikai putru vārīt, zeķes lāpīt un bērnus kopt, un tas ir viss. Sieviete taču tāpat cilvēks un tāpat cienīga sasniegt zinātņu augstumus. Kādēļ tad jūs arī Lūci nevarat laist studēt?!… Viņai taču dāvanas, apķeršana –» «Jā, papiņ, māmiņ!» Lūce, viņu pārtraukdama, glaimi lūdzās. «Laižat mani tālāk skolā un augstskolā! … Tad mēs ar Kārli abi reizē beigsim, jā – –» «Klusu, knīpa, ko nu muldi!» pati viņu bargi apsauca, un Lūcei vārdi nomira uz lūpām. Plausene Kārli sarkastisku smaidu uzlūkoja no galvas līdz kājām un tad sāpīgi nolocīja galvu: «Ak tad tā, jaunskungs!… Protiet gan jūs?!… Es domāju, ka jums prātā precības domas, bet jūs sagrozāt meitenei galvu ar niekiem.»

«Te tev nu bija!» Plausis, plecus raustīdams, sāpīgi sūkstījās.

Plausene arvienu vairāk iesila. «Sievietei nekādas študieres nevajag, tai vajag tikai saimniecību!» viņa cieti noteica. «Es pati neesmu študierēta, un arī manas meitas iztiks bez tās študieres. Vāciski prot, rakstīt, rēķināt diezgan!… Tā jau izies diezgan, kamēr zēnus dabūs cauri… Nu arī meitenes vēl gribēs…» «Še tev nu bija!» Plausis, galvu kratīdams, sūkstījās.

«Bet, māmiņ, papiņ!» Lūce pusraudus iesaucās. «Es Kārli tā mīlu, tā mīlu – –» «Klusu, knīpa!» pati skarbi viņu apsauca. «Tur nekas vairs nevar iznākt. Jā, kad pašam būtu sava vietiņa, tad citādi. Savam bērnam pa pasauli klejot neļausim. Skaties tikai!… Es domāju, viņi runā par precēšanos, viņiem tādas valodas!… Taisies tagad!… Iesim ģērbsimies. Jābrauc uz mājām.»

Lūce sāka arvien vairāk un vairāk šņukstēt, kamēr sabruka asarās. Kārlis stāvēja, kā ar ūdeni apliets.

«Vai jūs uz mani dusmojat, Plaušu kundze?! Es taču neapzinos ne mazāko ļaunumu darījis ne jums, ne viņai…»

Bet viņa pietvīkusi pūta vien. «Mākiet gan labi! Tādēļ jau tēvs veda pie mācītāja… Mēs tādas blēņas negribam dzirdēt! Viķildu dēls Lūci grib kā ēst, tādēļ lai tādas domas tikai met ārā no galvas…

Tur vairs nekas nevar iznākt…»

«Bet apžēlojaties, Plaušu mamm!» Kārlis aizrauts iesaucās. «Ko tad jūs runājat?! Lai tur ietu pieci gadi; lai tur ietu desmit gadu, kamēr es tieku uz ciņa, bet Lūci es nekad neatstāšu…»

«Labi, labi, Kārlīt, paldies tev, paldies!» Plausene sarkastisku smīnu attrauca. «Pēc desmit gadiem man jau būs pieaugušas mazākās meitenes, es jau tev neliegšu, ja varēsi precēt!… Bet Lūce jau jāskābē nav, ja ir, kas ņem, – lai iet tautās. Nu, klusi, neņaudi!» tā piespēra kāju pie zemes, kad Lūce vēl vairāk sāka šņukstēt. «Sāks ļaudis vēl skatīties. Tā ir! Pirmīt taisīji tādas «kompermektes» pret Viķildu dēlu, nu tas arī nav, nu nav neviena!… Tas jau te ir gaisā skrējējs, ne viņam dieva, ne šī, ne tā… Kas savas mājiņas neprot paturēt, tas sievu arī nepratīs uzturēt. Neņaudi!… Iesim pēc drēbēm un brauksim!»

Bet Lūcija raustīdamās šņukst un nekust no vietas. Kārlim tīri sirds lūst, cik viņas žēl, tomēr, lai visa publika netiktu uz viņiem vērīga, tam jādabū viņa projām no sevis. «Lūcija, no dieva puses, apmierināties!» viņš to mierināja. «Ka neizceļas skandāls… Iesim… Iesim uz garderobi, es jūs pavadīšu…»

«Nē, nē, palieciet vien!» Plausene viņam aizlika roku priekšā. «Izcelsies vēl valodas. Jau tā ļaudīm būs ko runāt… Lūcij, nāc!…»

Bet viņa spiedās Kārlim klāt, balstījās uz viņa pleca un sagrauzta šņukstēja. Viņam, lai izbēgtu skandālu, vajadzēja to raušus no sevis raut nost un nodot mātes rokās. «Apmierināties, Lūcij, mēs vēl runāsim…»

«Mēs nerunāsim vis!» Plausene spītīgi attrauca. «Ar plānā galdiņa urbējiem un gara iesma drāzējiem mums nav nekāda runāšana…»

Un Lūcija vēlreiz atmeta galvu un asaru pilnām acīm uzlūkoja viņu tik mīļi, tik žēli un tik pārmetoši: «Kārli!… Ak, kādēļ jūs atstājat Ērgļus?…»

Tad sabruka savas mātes rokās, kura to vairāk nesa nekā veda uz garderobi. «Te tev nu bija!»

Plausis caur zobiem dunduroja. «Te tev nu bija!…»

Viņi aizgāja, atstādami Kārli sastingušu vai tīri par sāls stabu. Kā tad tā pasaule varēja tik ātri pārvērsties? Nu, skaties viens cilvēks, paskaties tik! Vai tad viņš nu bez to Ērgļu nebija vairs ne piecu kapeiku vērts?!… Tur tiešām trūkst vārdu. Ak tu apstulbotie, kā viņi to nesaprot! Cilvēkam pašam priekš viņiem nav nekāda vērtība ja viņam nav māju, tad viņš nav nekas. Nu, to viņš tiem par spīti pierādīs, ka Ērgļu Kārlis arī bez Ērgļu ir Ērgļu Kārlis. Tagad viņš vairs nedrīkst pagurt, tikai uz priekšu. Viņam jātop par lielu vīru par spīti tiem! Lai tad viņi nāk un paskatās!…

Sirdī viņam pamostas kāda spītīga stīga: ka ne, ne, man viņu nav vajadzīgs! Un tomēr, jo vairāk viņš noskārta, ka tikai Ērgļu dēļ viņam piegriezta tā lielā vērība, jo vairāk viņam kauns par sevi un žēl, ka viņš tā izdarījis. Jo vairāk viņš pārdomā notikušo, jo vairāk viņu sagrābj sašutums un dusmas uz tiem, kas viņu uz tam spieduši, uz tēvu, uz visiem cilvēkiem.

Lai gan vairāki pazīstami viņu aicina piedalīties dejā un uz dāmu polku viņu lūdz pat dažas ļoti daiļas dejotājas, viņš tomēr atsakās. Balles prieki viņam galīgi samaitāti. Arvien viņam prātā: «Nedzīvu zemes gabalu, mājas viņi tur vairāk par dzīvu cilvēku!» Tas grauž sirdi, ka viņš par sevi neko nav vērts.

Bet ko Lūce īsteni domā? Vai viņa paliks pastāvīga un uzticama? Nebūt viņš nevarēja sacīt, ka ir par to drošs.

Nevarēdams rimties, viņš izgāja bufetes telpās un sāka iemest. «Eh, labāk arī tā!» viņš beidzot sāka sevi mierināt. Viņš taču nedrīkstēja iemīlēties. Sieviete vilka viņu atpakaļ no viņa mērķiem un vairāk neko. Bet nu tā nelaime jau bija notikusi, to viņš sev nevarēja noliegt. Viņš bija iemīlējies un vēl tā, ka, pašam par to iedomājoties, visas ausis svila. Un, jo vairāk, to slēpdams, tas nolēja alus dibenā, jo vairāk tas sāka šķetēties un dusmoties uz sevi, ka ir iemīlējies, dusmoties par visu, dusmoties par nezin ko. Jo alkohols iekšā vairāk sāka sildīt, jo prāts tapa errīgāks. Viņš labprāt būtu uzsācis ar kādu ķildu, lūkojis ieplēsties.

Drīz arī viņam radās uz to izdevība. Viķildu Kristaps, skolotājs Miesnieks, skrīveris Norings un vēl citi draugi. Viņi bija pastrādājuši to grēka darbu, ko Kristaps bezmaz bija izpļāpājis Lūcei, proti, izdarījuši mazu revīziju uz Marijas ielas un baudījuši no tā aizliegta koka augļiem. Beidzot arī te ieradušies, jo Kristapam gan laikam rūpēja redzēt, ko Lūce dara. Bet nu viņas te nebija vairs…

Patiesībā jau viņi arī neviens vairs nederēja dejas zālei. Nodzīvojušies, balsis skarbas un aizsmakušas, acis aizpampušas. Viņi apmetās bufetē, izsauca dažas pudeles alus un dzēra negribēdami.

Stūrī pie savas glāzes sēdēdams, Kārlis nepamanīts bija spiests noklausīties viņu valodās.

Skolotājs nevarēja aizmirst pavadīto prieka nakti un, dzērumā dundurodams, arvien ierēcās: «Ah, meitietis! Klasiski!… Krūtis kā marmorā cirstas un temperaments, oi, hoi!… Nezin, ko darīt… Uhm!…

Mani bučot gribēsi?… Nē!… Nē!… To es tev neatļauju… Du, Luder, wirst muh küssen?!… Nē, neparko! …»

Turpretim skrīveris, it kā nokaunējies un nesdams sevī grēka apziņu, negrib par to lietu dzirdēt. «Lai nu paliek, draugs!» tas saudzīgi uzsita Miesniekam uz ceļa. «Viss ir cilvēcīgi un piedodami… Tas notiek daudz lielākiem gariem, kur nu vēl mums, maziem cilvēciņiem…»

Bet draugs nebūt nejutās kā mazs cilvēciņš. Kā vīrietis, radības kungs un ķēniņš. Viņš pret nopirkto prostituēto apzinājās varenāks nekā austrumu valdnieks pret savu harēma verdzeni. Ne siltā stariņa no savām acīm viņš tai nenovēl, ne kaislē tā nedrīkst būt viņam līdzīga kā cilvēks cilvēkam. Viņš citu nepielaiž kā tikai padevību, noliekšos pīšļos, savu kustonisko dziņu apmierināšanu un vairāk nekā.

«Dabūji, ko?! Juckt es noch bei dir… Ach du Aaszeug, eine…»

«Es saku, draugs: viss tas cilvēcīgi un piedodami!» Norings elēģiski atkārtoja. «Tas notiek vēl lielākiem gariem…»

Idiotisku piedzērušu smīnu Miesnieks vēl par bijušo nopriecājās: «Eh, klasiski!…» Tad, pamanījis Kārli, ierēcās: «Bet viņš? Kāpēc viņš nebija līdzi?»

Kristaps, ieraudzījis savu sāncensi, savieba nicinošu smaidu. «Ko nu tas, – ieķēries Plaušu Lūcei stērbelēs… Ko nu tāds pienapuika zin no laba…»

«Pienapuika?!» Kārlis, kā no odzes dzelts, iesaucās. «Vai zini: labāk pienapuika nekā sūkalu zēns!

Kur pienapuika, tur sūkalu zēns netiek klāt…»

«Ko nu lielies – mēs jau arī tos labumus zinām!» Kristaps viņu tītoši uzlūkoja. «Kad mēs nosmeļam to krēmu, tad mēs atstājam citam tās sūkalas. Tu jau, brālīt, neesi tik daudz putras strēbis, cik es ar Plaušu Lūci bučojies – –» «Melots!» Kārlis draudoši iesaucās. «Tukša lielība!…»

Kristaps viņam, tā sakot, smīnēja acīs. «Tu domā?!… Ņem, draugs, tās sūkalas, paņem… Man nav žēl!… Dažu labu laimīgu stundiņu esmu pavadījis ar viņu vienā gultiņā… Ņem nu tu!…»

Kārlim asinis saskrēja galvā, uzlēcis kājās, viņš draudoši nostājās aci pret aci pret savu sāncensi.

«Melots!» viņš pērkona balsī iesaucās. «Ņem atpakaļ savus vārdus!…»

«Izmīlējis un izburzījis tiku tikām,» Kristaps, neievērodams viņa uztraukumu, ciniski smēja.

«Nelieti!» Kārlis iebrēcās un grūda viņu ar tādu sparu, ka viņa pretinieks, ja tam nebūtu aiz muguras lete, būtu nogāzies gar zemi.

«Oho, puisīt, piesargies!» Kristaps draudoši pacēla rokā tukšu alus pudeli. «Es tevi pietriepšu pie zemes tikpat kā krupi!…»

Vārda pilnā ziņā viņš to būtu izdarījis ar savu nevienādo pretinieku. Bet metās starpā ir draugi, ir sulaiņi. «Herrschaften, Herrschaften, nur keine Skandal!» Un Norings, saķēris Kārli pa vidu, turēja to ciet. «Ērgļa kungs, Ērgļa kungs, kādēļ tā?! Mēs visi esam grēcīgi cilvēki… Mēs visi maldāmies… Tas notiek lielākiem gariem, kur nu mums, maziņiem cilvēciņiem – –» «Lai viņš ņem atpakaļ savus vārdus!… Lai viņš atsauc!» Kārlis pastāvēja, pūlēdamies tikt vaļā no sava mierinātāja apkampieniem. «Viņa man svešs cilvēks, starp mums visam beigas, bet viņu ar dubļiem apmētāt es neļaušu!… Nē, nē un vēlreiz nē!»

Sizdams kāju pie zemes, viņš sauca šos vārdus uzsaukdams. «Bet tas taču tikai pa jokam!» Norings Viņu mierināja. «Viss ir cilvēcīgi un piedodami…»

«Lai viņš atsauc!» Kārlis pastāvēja. «Par mums viena vai otru var sacīt šā vai tā, bet viņā ir skaidra un šķīsta.. Un lai tur kā, es viņam – –» Bet velti viņš mēģināja izrauties no Noringa rokām… Nevarēdams dabūt citādi gandarījumu, tas, savu pretinieku īgni uzlūkodams, nosmējās: «Ha– ha-ha! Kad tik vēl pašam nav jāizstrebj tie kāposti, kurus piespļāvis…»

Kristaps noprata diezgan. No viņa uztraukuma tas noprata, ka ir kaut kas, noticis, ka tām vairs nav nekāda vajadzība zoboties. Bez tam ieradās arī Perlants, kurš, atgriezies no goda mielasta, meklēja savējus. Viņam nu būtu ļoti neveikli, ja Perlants dabūtu zināt, ka viņš tik slikti izrunājies par tā māsu.

Varbūt ka būtu saraušanās un pļaukošanās uz pēdām. Viņš tādēļ centās lietai dot citādu virzienu un piešķirt saviem vārdiem citu nozīmi.. «Nu redz, ka viņš neprot jokus!» tas tagad taisnojās. «Ieminies vienu vārdu pa jokam, un viņš to tūdaļ ņem par svētu patiesību. Nu, labi, es ņemu atpakaļ savus vārdus.

Kas tad mums tik daudz jāstrīdas. Ei nu, ei, Kārli., draugs, vai tad tu mani nesaproti? Mēs taču draugi esam bijuši, draugi paliksim…»

Viņš sniedza pretim draudzīgi roku, tā ka Kārlis manāmi atdzisa un palika rāmāks. Bez tam arī pēdējais bija tik augstsirdīgs, ka Perlanta klātbūtnē negribēja ciņu turpināt, jo tas tad visu dabūtu zināt. Tā kā Kristaps piekāpās un atzinās, tad nebija nekāda iemesla Lūces brāli sarūgtināt. «Nu, labi,» viņš sacīja, «bet tikai, ja tu atzīsties, ka esi nepatiesību runājis!…»

«Nu jā taču, es jau tā nemaz nedomāju!» Kristaps ar varu viņam uzspieda savu roku. «Kas tad mums tik daudz jāstrīdas? Ek nu, iedzersim labāk glāzi alus…»

«Kas tad jums par izskaidrošanos?» Perlants ieminējās.

«Nekas, tikai tāda maza konkurence!» Kristaps steidzās paskaidrot. Un Kārlis augstsirdīgi cieta klusu. «Bet mēs tādēļ neiesim naidoties!» Kristaps dedzīgi turpināja. «Vienalga, vienam vai otram, bet draugi mēs bijuši un paliksim… Iedzersim, kungi!… Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo tēvija!…»

Vēlēdamies mieru, visi ķēra pēc glāzēm, kuras šķindēja. Arī Kārlim nekas cits neatlika. Viņam jau arī vajadzēja noskalot savas errastības. Izlikdamies bezbēdīgs un jautrs un gribēdams atvieglot savas smagi nospiestās krūtis, tas pilnā rīklē, cik tik bija balss, iesaucās: «Evā! Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo tēvija! Lai glāze staigā!…» Un, pakampis to, ar vienu vilcienu tukšoja līdz dibenam.

«Bravo, bravo, Kārlis malacis!» citi priecājās. «Un nu miers…»

Pa tam jau ballenieki sen bija nošķīrušies, tikai palikuši tādi, kas arvien meklē tās padibenes. Saulīte bija jau gabalā. Te vairs palikšana nebija, viņiem jāiet.

Uz kurieni? Perlants domāja, ka varētu iet atpakaļ uz «Villa Medem». Tur parkā pie spožas rīta saulītes varētu iedzert pa tasei kafejas ar benediktīneri un varbūt arī pa kausam miesta, kas to vēlas. Tur vēl varbūt var satikties un parunāties ar kādiem tautiešiem, kuri nav aizbraukuši. Šo priekšlikumu pieņēma vienbalsīgi. Kristaps arī nedomāja tūdaļ braukt uz mājām, bet padzīvoties vēl kādu dienu pa Jelgavu. Viņš gribēja arī no Kārļa tuvāk izdabūt, kas tur bijis.

«Es nezinu, kas tur vēl būs!» Kārlis noteikti izvairījās no atbildes. «Es negribu šo lietu vairs aizkustināt… Tikai to lūdzu: par viņu muti nepalaid!…»

Viņš nu nebija tas vīrs, kas par tādām intīmām lietām ies otram visu uz deguna izrakstīt. Redzēdams, ka Kristaps paliek tāds nemierīgs, viņš sajuta it kā iekšēju gandarījumu un skaudīgu prieku. Lai nu pamocās šis arī!… «Kas bijis – bijis, lai paliek!» Kārlis kategoriski noteica. «Runāsim labāk par citu!»

Kristapam vajadzēja ar to apmierināties. Jautri tērzēdami, tie gāja uz Ezera vārtu pusi. Viņi sastapa daudzus darba strādniekus, kuri steidzās uz savām darba vietām, jo nebija jau svētdiena. Bet šādu jautru baru rīta agrumā uz Jelgavas ielām tie nesastapa arvien, tādēļ šoreiz apstājās un noskatījās atpakaļ.

«Tie jau ir tie lauku barūnas,» viens strādnieks sacīja otram. «Sabraukuši Jelgavā svinēt tādus brīvestības svētkus. Nu uzdzīvo arī!…»

«Vai, draudziņ, ko nu par tiem!» otrs attrauc. «Tie jau tādi varmākas, kam simts rubļu nav nauda…

Zirgus dzirda ar vīnu un māsiņu mājā liek dancot plikiem sievišķiem… Kam labi iet, tam labi iet!…» *** Kā Perlants paredzēja, tā bija. Dārzā restorācijas priekšā vēl šur tur viesu pulciņi, kuri, reiz iesiluši, nevar tik ātri beigt. Jo izradās, ka ir vēl tik daudz, ko runāt un teikt, bet arvien noiet uz blakus lietām, tērzē par nevajadzīgiem sīkumiem.

Pie kāda galda bija apmetusies kāda īsti prāva sabiedrība un iesilusi stipri trieca. Starp viņiem Kārlim sevišķi uzkrita kāds vīrs, tas sēdēja galda galā un, kā rādījās, bija tas viduspunkts, ap kuru viss grozījās. Spēcīgs cilvēks augstu pieri, gudrām, lielām acīm, bet grumbas un vaibsti viņa vaigā liecināja, ka viņš daudz ko pārdzīvojis, un arī viņa melnās ūsas un apaļīgā smakra bārzdiņa nosirmojusi bez laika.

Ar vārdu sakot, Kārlim uz pirmā acumirkļa ieinteresēja šis indivīds, kas sacēlās pār savu apkārtnes līmeni. Viņš to vēl ne reizes nebija redzējis, un tomēr tas nāca viņam priekšā tik pazīstams.

Bet viņš vēl nemaz nedabūja iejautāties, kas tas tāds, kad jau Perlants paskaidroja: «Māteru Juris…»

Pareizi! Viņš gan tikai bija redzējis viņa ģīmetni kaut kur drukā, pie tam vēl ļoti slikti tehniski pagatavotu, un tomēr viņi varēja sacīt: «Tas ir viens un tas pats cilvēks!»

«Agrākā «Baltijas Zemkopja» redaktors un izdevējs,» Perlants trauca tālāk. «Viņš gan reizēm diezgan ass un varmācīgs, bet, kas tas patīkamākais, – viņš nav knubulīgs… Es un daudzi no maniem kolēģiem stāvam ar viņu uz «tu» un «tu»…»

To pašu arī Viķildu Kristaps varēja sacīt par sevi, arī viņš bija Māteru Jurim «tu» draugs. Ne vienu

reizi vien viņš ar to bija kopā dzēris un trumpojis. Un tādēļ viņš tagad kā vecu vecais draugs gāja viņam klāt, sniedza roku un sacīja: «Kā nu iet, Juri?!»

Māters arī viņam atbildēja kā draugs, bet, te kā viņam bija jāapsveicinās arī ar citiem, tad nebija laika ar Kristapu dziļāk ielaisties. Sevišķu uzmanību un sirsnību tas parādīja Perlantam. Notika vispārēja priekšā stādīšanās, pie kam tika minēti Kārlim daži pazīstami vārdi: Brūmu Kārlis no Maz-Mežmuižas pagasta, Straubes Jānis un Grīnhofu Kārlis no Šķibes, Neimanis no Kalnciema un citi. Visi tie savā laikā ar Māteru Juri bija saēdušies, bet tagad draugi atkal, jo viņš aizmirsa naidu un neatteicās palīdzēt, ja kādam slikti gāja. To viņš arī sagaidīja no citiem. Bet pēdējā laikā viņam maz vairs bija īstu draugu.

Bija starp viņiem arī kāds mācīts tautietis – Bērzmuižas Mazo Zariņu dēls Zariņu Kārlis (īstais vārds Millers), viens no Jura Mātera tuvākiem līdzstrādniekiem un uzticamākiem draugiem. Toreiz tas bija Kronvalda Ata pēctecis pazīstamā Vecpiebalgas draudzes skolā. Kārlis arī viņu vārda pēc jau pazina, jo bija lasījis viņa rakstus par Kauni, Līgo un Rāmavu. Tādēļ apsveicināšanās vispār bija ļoti sirsnīga.

Zariņu Kārlis lika priekšā sagrūst vairākus galdus kopā un apmesties visiem pa vieni vieti, lai varētu kopīgi parunāt kādu prātīgu vārdu. Visi tam piekrita labprāt, izņemot Miesnieku, kurš nosēdās pašā otrā galā no Māteru Jura labi nost. Viņam reiz ar Māteru Juri jau bija bijusi sadursme. Viņš gan teica, ka sievietes dēļ, bet tur bija klāt vēl kaut kas.

Māteru Juris bija jau reiz precējies, bet laulība izrādījusies ļoti nelaimīga, kādēļ bija no savas pirmās sievas šķīries. Neraugot uz visu to, tas meklēja vēl otrreiz bagātu sievu, zināms, arī patīkamu, lai varētu samaksāt savus parādus, kas tik ļoti traucēja viņa darbību, un atjaunotu avīzes izdošanu, kas savā laikā viņu bija padarījusi tik slavenu tautā. Nu bija gadījusies kāda saimnieku meita, kas bija izdaudzināta par ļoti bagātu, un, tā kā viņa arī Jurim patika, tas nolēma to precēt, paziņodams īsi savu nodomu viņas vecākiem, ar kuriem tam bija sakars prāvu lietās.

Meita arī nesacīja «nē», jo bildinājums no tāda liela tautas vīra tai izlikās liels gods. Bet viņa nesacīja arī «jā», jo gribēja drusciņ varmācīgam Jurim sirdi iztrīcināt. Kādos ciemos, kur viņa ar Juri vienā pajūgā bija aizbraukusi, gadījās būt arī Miesniekam, kuru viņa pazina. Te nu viņa, gribēdama darīt savu nākošo greizsirdīgu, lipa ar nodomu klāt Miesniekam, apsēdās ar pēdējo pat draudzīgi gultā, kas pēc laucinieku toreizējām ierašām un uzskatiem arī vēl nemaz nebija piedauzīgi.

Bet Māteru Jurim bija izdevība savu iedomāto sāncensi ķert vārīgā vietā. Viņš noprasīja, kādēļ tas kungs valstās pa gultu un nesēž uz krēsla tāpat kā visi citi. Vai viņš to nevarētu paskaidrot?

Miesnieks saprata gan, bet, tā kā bija gudrākais vīrs pagastā, tad domāja tikt cauri ar savām runas dāvanām. «Tā kā jūtos noguris,» viņš iesāka, «un gulta ir vieta priekš atpūšanās – –» «Nē, nē,» Juris, atmezdams ar roku, viņu ātri pārtrauca, «to jūs varat izskaidrot klasē saviem skolēniem. Kas ir gulta un kas ir krēsls, to mēs visi zinām, bet mēs zinām arī, ka pieklājība prasa, lai saviesībās nevalstītos pa gultām, bet sēdētu uz krēsliem tāpat kā mēs citi un kopīgi sarunātos. Jo citādi vai nu jūs telpas atstājat, vai arī spiežat mums tās atstāt.»

Kad Miesnieks un arī daiļava nepiegrieza šim mājienam pienācīgo vērību, viņš uzaicināja meitieti ģērbties un braukt viņam līdzi uz mājām. Vecāki to nodevuši viņa ziņā, un šis arī par to esot atbildīgs. Šī atbildēja, ka esot pilngadīga un pati par sevi zināšot. Viņai uz mājām braukt vēl netīkot, bez tam zirgs jau esot viņas un šai esot tā noteikšana.

Tas Māteru Jurim bija tikpat kā uguns pakulās. Viņš meta konjaku pēc konjaka, dziedāja un trokšņoja, cik vien viņam rīkle un plaušas spēja, un neparko nebija piedabūjams ilgāk palikt. Saimniekam ar citu zirgu viņu vajadzēja aizvest atpakaļ pie brūtes vecākiem. Protams, ka precības izjuka, bet Miesniekam no tam nebija ne mazākā labuma. Jo, tiklīdz Māters bija prom, daiļava pret viņu bija tikpat vēsa un vienaldzīga kā agrāk. Viņam tikai neomulīgi tagad ar šo tautas vīru satikties.

Bet Māteru Juris viņu vai nu neatcerējās, vai arī negribēja atcerēties. Viņš sarunājās dzīvi ar krāsnesi Plaušu Perlantu un nelikās par tādu skolmeistariņu ne zinot. Bet Perlants viņu iepazīstināja tuvāk ar Ērgļu Kārli.

«Te, Juri, ir kāds saimnieku dēls no laukiem, jauns literāts,» viņš sacīja. «Varbūt bijis arī tavs līdzstrādnieks?»

Māteru Juris uzlūkoja «literātu» ar zināmu zobgalīgu smaidu, kas neko daudz no viņa neturēja. «Šo vārdu esmu gan dzirdējis,» viņš sacīja, «bet pie mana lielā līdzstrādnieku skaita neesmu varējis ievērot…»

Kārlis turpretim šī lielā vīra tuvumā sajuta svētu bijību un viņu klusu apbrīnoja. «Jūsu vārds pie mums tiek daudzināts ikvienā būdiņā!» viņš neliekuļoti iesaucās. «Ikviens labs tautietis un patriots pazīst jūsu nopelnus tautas druvā. Bez tam arī dzirdējām, ka jūs reiz bijāt izbraukuši uz Krimūnas staciju…»

«Jā, tauta mani pazīst!» Māteru Juris pieņēma komplimentu kā pašu par sevi saprotamu lietu. «Esmu daudz ceļojis un bijis starp tautu. To jūs varat palasīties manās vēstulēs «no Vidzemes», «Desmit dienas Dundagā» un «par Baltijas dzīvi», kas parakstītas ar Th. Rolands. Zem šī vārda esmu rakstījis arī par latviešiem ārzemju laikrakstiem…»

«Jūs esat mūs, latviešus, veduši pie gaismas un mācījuši mums būt patriotiem,» Kārlis vēl piebilda.

«Tauta jums to neaizmirsīs…»

Tautas vīrs sāka uz viņu lūkoties vērīgāk. Nē, nē, ironija tā nebija, viņš domāja patiesi. «Latviešu saimnieki un gruntnieki ir mūsu tautas kodols,» viņš atbildēja. «Tiem vajag nākt pie izglītības un turības.

Zemkopība, lietojot skunstīgus mēslus, var tapt ļoti ienesīga, ja viņus prot ar zinu lietot. Tādēļ jums, saimnieku dēliem, vajag apmeklēt zemkopības skolu, kāda ir Vec-Sātos no Kurzemes riteršaftes ierīkota.

Vai jūs to, jaunais tautiet, esat darījuši?»

«Nē,» Kārlis atzinās.

«Nu, tad jums to vēl vajag apmeklēt, bet katrā ziņā!» Māteru Juris kategoriski noteica.

«Es nezinu – – mani apstākļi – –» Kārlis piesarcis stomījās. «Vai tas pavisam lon…»

«Bez šaubām, lon!» Māters cieti uzstājās. «Šo skolu tev, jaunais tautiet, būs apmeklēt!»

Viņš noteica to tik stingri un pavēloši, ka tas izsauca pie Kārļa mazliet opozīciju. Un tad arī – kā lai tas izklāsta savus īstos apstākļus? Tas tādēļ mēģināja lietū atspēkot no citas puses. «Kas taču tur daudz no zemkopības mācīties?» tas, pārvarējis savu kautrību, attrauca.

«Kas tur ko mācīties?!» Māteru Juris viņu ar lielām acīm uzlūkoja. «Kā jūs tā varat sacīt?!… Visu mūžu mums vajag mācīties, līdz kapa malai… Es protu arī zemkopību, tāpat tieslietas es pazīstu, esmu pārtulkojis pat Baltijas provinču likumus, bet nesaku: zinu, nu diezgan… Es mācos, mācos arvien…»

«Es arī mācos,» Kārlis atbildēja. «Mums, latviešiem, vēl tik daudz lietu jāmācās… Bet, kas attiecas uz zemkopību, tad tur patiešām apķērīgam cilvēkam nav daudz, ko mācīties. Dod tikai zemei tos mēslus, kuru tai vajag, izstrādā viņu, un ar to pietiek. Cik es Vec-Sātos varētu mācīties, tik daudz, domāju, jau tagad saprotu…»

Māters viņu ar vēl jo lielākām acīm uzlūkoja. «Jaunais cilvēks; nevajag būt tik iedomīgam!…

Direktors Zintenis ir sapratīgs arodnieks, no kura jūs katrā ziņā varat mācīties. Jūs jau domājiet, ka ziniet visu, nē, – jūs nekā nezināt!… Piemēram, kāpēc jums vajag sēt skunstīgus mēslus? Es jums jautāju to – atbildiet!»

«Skunstīgus mēslus,» Kārlis, mazliet aizskarts par tādu eksamināciju, attrauca, «tos, tā sauktos superfosfātus, sēj tādēļ, lai iegūtu zemei fosforskābi, kuras tai trūkst.»

Māters gan mazliet bija pārsteigts, jo nebija tādu atbildi sagaidījis, tomēr eksaminēja viņu tālāk.

«Labi, labi, bet kādēļ zemei fosforskābes trūkst?»

«Tādēļ, ka caur graudkopību šī barības viela tiek no zemes izsmelta, bet netiek atdota zemei atpakaļ,» Kārlis atbildēja. «Ja graudi tiek pārdoti uz pilsētu, netiek turpat uz vietas izbaroti lopiem, tad fosforskābe, kas bija šinīs graudos, neatnāk vairs zemei atpakaļ. Šo iztrūkumu mums nu viņai vajag atdot atpakaļ ar skunstīgiem mēsliem.»

«To jūs esat lasījuši manos rakstos,» Māters noteica. «Jūs tādēļ gan ziniet vienu otru lietu, bet ne visu. Jūs, piemēram, nezināt, ka ne tikai un ne katrā vietā būs superfosfātus sēt, bet tādus skunstīgus

mēslus, kādus tā zeme paģērē. Tāpat augs no zemes piesavinās barību nevis pēc tā mēra, kuras barības vielas visvairāk, bet pēc tā, kuras barības vielas vismazāk. Piemēram, ja zemei būs slāpekļa 30 procenti, bet fosforskābes tikai 10 procenti, tad augs iztērēs arī slāpekli ne vairāk kā 10 procentus un nekuplos, vienalga, ja arī slāpekļu būtu zemē atliku likām…»

«To es arī zinu,» Kārlis piesarcis smaidīja, lai gan pats ar sevi droši nebija skaidrībā, vai tā bija.

«Zemkopim ir tik daudz, ko mācīties, ka nekad nevar atteikt: «Ak, es, jau diezgan zinu!»» Māters turpināja. «Pareizi darbus iedalīt, ļaudis sarīkot. Lielai daļai mūsu gruntnieku pret kalpiem nav vajadzīgās uzstāšanās. Šo jautājumu mans līdzstrādnieks Rudzīšu Pēteris savā laikā apskatījis «Baltijas Zemkopī».

Zemkopim vajag pret kalpu drusciņ lepnuma, ja grib no viņa paklausību izspiest. Par visām lietām vajag uzturēt autoritāti. Saimnieks taču nav ņēmis kalpu viesos, bet pie darba. Nekādas tērzēšanas! Protams, saimnieks pret kalpu lai ir laipns un mīlīgs, bet lai liek arī kalpam saprast, ka ir viņa pavēlnieks un kungs.

Lai nedraudzējas ar viņu ar daudz, lai neuzticas vairāk, kā vajadzīgs. Kalpam būs paklausīt – tas ir pirmais un pēdējais bauslis! Zināms, saimniekam vajag arī savu lietu prast un zināt, ko var kalpam uzdot un ko var izpildīt.

Citādi, ja tas liks tam vienā reizē darīt, kas nav izpildāms, kalps arī citās reizēs paron aizbildināties, kad tas ir izpildāms.»

Kārlim it nejauši bija savilcies spītīgs smaids ap lūpām. Viņš jau arī savā ziņā jutās kalps, un tādēļ paklausība par katru cenu viņam izlikās tāda nepatīkama. «Tā jau kungi un vagares māca,» viņš pie sevis nodomāja. «Bet mēs, latvieši, taču esam tautasbrāļi.»

«Tie kalpi, tie kalpi mūsu dienās!» vecākie saimnieki sūkstījās. «Ēst tie grib labi un algu prasa tādu, ka nezini, kur to ņemt…»

Bet šinī jautājumā Māters bija atkal citās domās. «Rudzīšu Pēteris raksta: «Ja grib, lai strādā,»» viņš cieti noteica, ««tad vajag arī labu loni dot.» – «Bija labs kalps man,» dzird sakām, «bet kur viņš palika?

Izšķīrāmies, gribēja viņš lielāku loni un aizgāja…» Tas saimnieku izsmiekls. Ja dievs svētījis, ar mazu dzeramnaudu uz svētkiem vai šņabīti pie darba var dažkārt izdarīt brīnumus. Saimnieki, kas visvairāk sūdzas par sliktiem kalpiem, ir paši par to vainīgi.»

Klātesošie saimnieki gan, redzams, nebija ar viņu vienis prātis, tomēr neuzdrošinājās pretoties. Visi iedzēra. Pēc tam Māters turpināja: «Mēs, latviešu tauta, esam jauna, mums daudz vēl kas jāmācās. Tāpat saimniekiem un gruntniekiem ir jāprot iznesties, kā tas brīvai un turīgai kārtai pienākas. Nē vairs kā dzimtcilvēkam, kas ar kalpiem bija vienā stāvoklī. Ne vairs kungu priekšā līst un viņiem piedurknes laizīt! Tādēļ jums, jaunie gruntnieku dēli, jums galvu augstu būs turēt! Tie tēvi vairs dažkārt to nespēj, nav baudījuši to mācību. Bet jūs! Turiet acis vērīgi vaļā, cenšaties savus ienākumus pavairot, strādājot ar mākslas mēsliem un mašīnām un aiztaupiet dārgo darba spēku, un savu saimniecību paceļat! Bet, kad jūs kur rādāties placī, jums nebūs nekā trūkt. Neviens nedrīkst noskatīties uz jums pār pleciem. Latviešu gruntniecība ir tā, kas tautai dod cieto pamatu un iznesīs tautību uz saviem kamiešiem. Un, tā kā latviešu gruntnieku ir liela masa, pret kuru vācu lielgruntnieki pēc sava skaita pazūd, tad arī mūsu gruntnieki būs tie noteicēji mūsu zemē, kādām ierašām še būs valdīt, kādu valodu mēs savās viesnīcās runāsim, un nevis kā tagad: buldurēt tikai pa vāciski! Vāciešiem tad mūsu zemē mums par patikšanu būs jārunā pa latviski.

Mūsu gruntnieki kopā ar literātiem būs tie, kas izšķirs cīņu starp tautībām Baltijā. Turpretim lielais pulks, kalpi un amatnieki, tie lai strādā savu darbu un ēd savu maizi, un bauda tās brīvības, kuras izkarojam. Tie lai atļauj, ka mēs priekš viņiem gādājam!…»

Perlants par šiem vārdiem bija sajūsmināts tā, ka sauca: «Bravo, bravo!» Un Kārlis, savu kausu piesizdams, aizrauts iesaucās: «Lai dzīvo Latvija!…»

«Jā, lai dzīvo Baltija!» Juris piesita arī savu kausu. «Un tādēļ, jaunais cilvēks, jūs man apsolāt, ka iesat tūdaļ uz Vec-Sātiem un ko krietnu mācīsaties!»

Tas bija Kārlim tikpat kā auksts ūdens aiz apkakles. «Tas nevar notikt!» viņš atraidoši sacīja.

«Kādēļ nevar notikt?!» Juris despotiski pastāvēja. «Tam būs notikt!… Es lūdzu man paskaidrot, –

kādēļ tas nevar notikt?!»

«Nu, tādēļ…» Kārlis cīnījās ar sevi. «Tā ir mana privāta lieta!… Mēs taču dzīvojam gaismas un brīvestības laikos, un katram tiesība darīt tā, kā viņam patīk.»

Māteru Juris viņu nesaprazdams ar lielām acīm uzlūkoja.

«Man te drusciņ jāpaskaidro.» Perlants iejaucās, lai lietu noskaidrotu. «Mans draugs grib pārcelties uz citu fakultāti. Tas no savām māju tiesībām atsacījies brāļiem un māsām par labu un grib iet uz Rīgu…»

«Ahā, saprotu!» Juris viņu piepeši pārtrauca. «Viņš grib sviest savu godīgo zemkopja arodu un palikt par bodes zelli, olekts bruņinieku. Viņam netīk mēslu smaka, bet tīk būt par smalku kundziņu…»

Kārlim tas bija tikpat kā uguns pakulās. Kā šis vīrs viņu drīkstēja tā apvainot?! Viņš jau gribēja tam sacīt kādus asus vārdus, bet Perlants viņa vietā pasteidzās: «Tā vis nav!… Viņš grib tikt, kā to saka, uz zinātnes augstumiem – –» «Atvaino,» Juris neļāvās iestāstīties. «kādēļ tad viņš atsakās no savām tēva mājām? Tādēļ, ka viņš laisks un nevīžo muguru pieliekt, tamlīdz garā kūtrs un negrib mācīties saimniekot. Kur viņam ar saprašanu, mašīnām un skunstmēsliem vajadzētu mājas pacelt, izmaksāt brāļiem, māsām viņiem pienākošo daļu, tur viņš atron par labāku izkaulēt priekš sevis kādus simtus un laisties lapās. Palikt par bodes zelli, valkāt katru dienu baltu krādziņu. Bet salmi tādam vēderā! Turpretim zemkopim ir droša maize. Vai zini, es atsaukšu veco Ērgli pie sevis un viņam sacīšu: «Jūs savu dēlu nepareizi esat audzinājuši. Puskoka lēcējs un bodes zellītis no viņa iznācis!» Es no viņa izdabūšu visu taisnību, kas tur ir – – –» Tas Kārlim bija par daudz! «Mans kungs!» tas, uzšāvies kājās, sažņaugtā balsī iesaucās. «To jūs vis nedarīsat!… Ar kādu tiesību jūs iejaucaties mūsu ģimenes darīšanās? Tā ir nekaunība! Es jums to aizliedzu, vai zināt?!… Jūs man dosiet par to atbildēšanu, jūs, jūs – –» Viņš vairāk nevarēja parunāt, jo aiz uztraukuma drebēja kā apšu lapa. «Nu tu reiz dabūji!» Viķildu Kristaps priecājās. «Dabūji dzirdēt patiesību…»

Kārlis piepeši piecēlās, aizgāja pie kāda otra galdiņa un pasauca tur pāra pudeles alus. Grūti viņam nācās norīt savu uztraukumu un dusmas. Šis cilvēks jau grauza vairāk nekā tas mācītājs.

Bet tas viņu vēl nebūt nedomāja mierā laist. Piecēlies un atvainojies pret saviem galda biedriem, tas tuvojās Kārlim.

«Ko jūs gribiet?!» tas, līdz nāvei aizskarts, viņu neizprazdams uzlūkoja.

«Sadzert ar jums kopā glāzi alus!» Māteru Juris cieti noteica. Un ātri viņš piepildīja divas glāzes un tad saķērās ar Kārli rokām krustis. «Tagad dzersim, bet sausu!» viņš komandēja.

Kārlis tomēr bija spiests par šādu rīcību pasmaidīt un arī paklausīt. Kad bija izdzēruši, Māters viņu noskūpstīja. «Juris!»

«Kārlis!» otrs atbildēja.

«Tātad mēs tagad esam «tu» draugi un uzrunāsimies par «tu». Redzi, Kārli, tu man jautāji, kāda man tiesība iejaukties tavās ģimenes darīšanās. Man tāda tiesība patlaban arī nebija. Bet tagad kā tavam «tu» draugam man ir tiesība zināt par taviem apstākļiem un tādēļ lūdzu izstāstīt man tos…»

Kārlis nevarēja ne atjēgties par šo ātro pārvēršanos. «Tu» draudzība ar tādu slavenu vīru viņam pie tam tik ļoti glaimoja, ka viņam šo godu bija grūti pār savu vaigu nest. Nu, labi – ja tas tā, viņš jau arī visu var izstāstīt. Viņam pat ļoti patīkami dzirdēt sava drauga padomu. Īsiem vārdiem tas iepazīstināja Juri ar saviem apstākļiem, par savu noslēpumu paturēdams tikai to, kas attiecas uz viņa sirdslietām.

«Jā…» Juris, lēni palocīdams galvu, klausījās. «Jā… Bet nu iesim atpakaļ pie citiem…»

«Mani kungi!» tautas vīrs, atgriezies atpakaļ savā agrākā vietā, svinīgi iesaucās. «Izskaidroju atklāti, ka mans «tu» draugs Ērgļu Kārlis ir katrā virzienā nopietns un centīgs jauneklis. Viņš ar paša darbu un spēkiem grib sasniegt izglītības augstumus, lai tad uzņemtos ērkšķu pilno ceļu, kuru jau Teodors Rolands staigājis, – latvju rakstnieka un tautas darbinieka ceļu! Pacelsim un tukšosim savus kausus uz jaunā latvju censoņa Ērgļu Kārļa veselību! Lai viņam izdodas!…»

Viņš to izsacīja tik autoritatīvi, ar tādu iespaidu, ka neviens nemēģināja pretoties. Visi saķēra kausus

un tos piesita. «Lai dzīvo Ērgļu Kārlis, lai dzīvo augst'!…»

Kārlis jutās tagad pavisam citāds vīrs, un arī citi tagad ar pavisam citādām acīm uz viņu lūkojās.

«Jaunais biedri,» Zariņu Kārlis spieda viņam silti roku, «tecini savu spalvu tikpat sekmīgi un latvju tautai par godu, kā to Teodors Rolands darījis. Tev laikam būs zināms, ka aiz šī vārda paslēpies Mūsu draugs Māteru Juris. Aizstāvējis mūs ne tikvien savā neaizmirstamā «Baltijas Zemkopī», bet arī ārzemes vācu laikrakstos. Berlīnes avīze «Die Gegenwart», cik maz zināms, nesa viņa rakstu «Die Letten und ihre Begabung».»

«Bet par to Teodors Rolands vairāk naidnieku nekā draugu ieguvis!» Māters viņu pārtrauca. «Kas ir tie, kas smejas, ja kādam slikti iet? Tie ir latvieši, kas smejas par tiem, kuri priekš viņiem strādāja un krita.»

«Tev taisnība, Juri,» Zariņu Kārlis domīgi piebilda. «Tev ienaidnieku ir bijis un ir vēl tagad pārāk daudz. Uz cik pusēm tev nebija jācīnās? Pret vācu bizmaņiem, pret pašu latviešu dēliem – taviem kolēģiem, tautisko laikrakstu redaktoriem, pret saviem tuviem darba biedriem un draugiem. Ir brīnums, kā tu to visu vēl esi izturējis un savā cīņā pastāvējis. Vispirms tevi skauda vācu tumsoņi. Tie skatās atpakaļ uz veciem laikiem, negrib atzīt, ka mēs, latvieši, esam pieauguši liela cilvēka kārtā un mums pašiem par sevi jāgādā. Tie uz mūžīgiem laikiem gribētu palikt par mūsu aizgādņiem. Vai atmini, kā mācītājs Fīrhūfs Latviešu draugu biedrībā izskaidroja: latvieši ar vāciešiem esot ciešāk saauguši kopā nekā Siāmas dvīņi.

Latviešiem tādēļ joprojām esot jāpaliekot vāciešu vadībā, jo pēdējie esot mūsu dabiskie vadoņi.»

«Atceros gan it labi!» Māters attrauca. «Un es arī par to savā avīzē pienācīgi sagaidīju. Jūs vīrs, kurš agrāk pats saucās par Ģedertu Vīrupu, mani gribēja mācīt, kā ir pareizi latviski jāraksta. Ja es rakstot «Māteru Juris», tad tas nozīmējot: kalps Juris no Māteru mājām; ja sakot «Stērstu Andrejs», tad pa latviski tas varot tikai būt: kalps Andrejs no Stērstu mājām. Es viņam izskaidroju, ka Kurzemē ir trīs Māteru dzimtmuižas, un, ja es rakstos «Georg von Matern», tad varu it labi būt šo muižu dzimtkungs. Lai tikai viņš gādā par to naudu, ka es tās muižas varu nopirkt.»

Visi par šo joku gardi nosmējās. «No zostēviņa neprasi auzas un no mācītāja – naudu,» Brūmu Kārlis iebilda. «Tā viņam pašam ģeld…

Viena kvarte, otra kvarte, bimbam!

Iebāž savā kabatā, paliek svētā amatā, bimbam!…»

Smiekli sacēlās jo skaļāki. «Bet arī mūsu cāļus un olas viņi mīl!» Kārlis arī no savas puses iesaucās.

«Tādēļ brauc apkārt pa draudzi, bērnus pārklaušinādami vai, labāk sakot, linodami…»

«Un atceries to karu, kas tev bija ar «Latviešu Avīzes» redaktoru Veidi?» Zariņu Kārlis turpināja.

«Tas savā lapā rakstīja, ka dabas mācības aizvedot uz to ceļu, kur ceļoties sociālisti un nihilisti. Tas nozīmē, ka mums, latviešiem, nebūs dabas mācības zināt, ar citiem vārdiem, ka mums nebūs neko zināt.

Bet kā tad bez dabas zinātnēm mums būtu iespējams pacelt savu zemkopību?»

«Nu prasi?!» Māters piebilda. «Bez ķīmijas un tehnikas prašanas mums nav iespējams savu zemkopību uzlabot, un abas tās taču ir dabas zinātnes. Vēlāk gan izrādījās, ka to rakstu «Latviešu Avīzēs» bija ielicis kāds Ķermalis bez Veides ziņas un piekrišanas. Bet ko lai saka, kad tāda liberāla avīze kā «Zeitung für Stadt und Land» uzstājas pret to, ka mēs, latvieši, savus studentus pabalstām. No tādiem mazturīgiem studentiem ceļoties mācīti proletārieši, ar citiem vārdiem, palaidņi, no kuriem nāk sociāldemokrāti…»

«Atceros gan!» Zariņu Kārlis attrauca. «Pie tam, tiesādama krievu nihilistus, viņa tos nostādīja par daudz sliktākiem nekā vācu sociāldemokrātus. Te nu jājautā: vai tad, kad krievu nihilistu vēl nemaz nebija, jau vācu sociāldemokrāti un franču komunisti nedarīja savas trakulības?»

Iestājās brīdi klusums. Visi likās šo lietu pārdomājam.

«Latviešu tauta,» Māteru Juris pēkšņi iesaucās, «nekad nenomaldīsies no uzticīgu, pateicīgu, mierīgu

un labu pavalstnieku ceļiem, nekad neaptraipīs savu labo slavu! Bet ir arī vājāki brāļi, kuri nevar savaldīt muti, un mums jāsargā, lai tādi neklūp un kaut ar vienu neapdomīgu vārdu nedod mūsu pretiniekiem iemeslu sacīt: «Redz, mēs jau to teicām, tādi cilvēki tie latvieši ir!…» Pat nedibināti jau tas tiek par mums teikts. Kad es vadīju «Baltijas Zemkopi», kāds Kurzemes barons Lidinghauzens-Volfs, mani avīzē «Rigasche Zeitung» uzdrošinājās visas pasaules priekšā nosaukt par skādīgu un kaitīgu sociāldemokrātu!

Vai avīze arī zina, ko tāds apvainojums nozīmē? Vai viņa nezina, kādus briesmu darbus sociāldemokrātu ļaunie un notiesājamie centieni visā Eiropā un īpaši arī krievu ķeizara valstī jau padarījuši pret valdību un cilvēku sabiedrību un ka mūsu valdība ir pašā cīnīšanā, šos skādīgos un slepenos ienaidniekus apkarojot? Vai viņa nezina, ka, ja arī kāds redaktors Krievijā būtu sociāldemokrāts, tas nevienas stundas nedrīkstētu savā vietā palikt, bet būtu saņemams un ieslogāms? Tā es toreiz atbildēju uz nedibināto uzbrukumu. Mēs esam zvērējuši savam kungam un ķeizaram uzticību, un, ja būtu arī tāds krauklis, kas domātu citādi, tad tas izstumjams no sabiedrības! Tas tad vairs nav latvietis, nav mūsu draugs un brālis…»

«Daudz slikta, daudz nihilisti un sociāldemokrāti mums ar saviem trakiem darbiem darījuši!» Zariņu Kārlis nopūtās. «Viņu zvēriskam darbam krita par upuri Aleksandra II dzīvība. Vācieši nu mūsu tautisko kustību mēģina nostādīt par tādu pat noziedzīgu centienu. Mācītāji no kancelēm latviešus lamā par nihilistiem. Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds izlaida cirkulāru par laupīšanām, dedzināšanām, nepaklausību kungiem, autoritātu necienīšanu, kas auglis no latviešu tautiskiem centieniem. Apzīmēja Rīgas Latviešu biedrību kā visa ļaunuma perēkli. Biedrība gan viņu par to izslēdza no savu goda biedru skaita, bet no tā laika arī viņas priekšnieks Krišjānis Kalniņš nav pielaists vairs ne pie vienas delegācijas Pēterburgā. Biedrībai tas ļoti kaitējis…»

Iestājās uz brīdi it kā tāds sērīgs klusums.

«Pēc manām domām,» Perlants beidzot domīgi iebilda, «tas varbūt arī bija pārsteigts solis, ka biedrība slēdza ārā no sava biedru skaita kroņa ierēdni. Tas piedod lietai tādu nokrāsu, it kā latvieši būtu pretinieki krievu valdībai. Jā, pret vāciešiem mēs varam cīnīties, un tas arī mūsu pienākums, mēs varam svinēt savus brīvestības svētkus… Bet citādi mums nebūs dot ne mazākā pieturas punkta domāt, ka mēs, latvieši, tik daudz kā par naga melnumu gribētu uzstāties pret valdību un viņas rīcību.»

«Tas ir taisnība, draugs!» Juris viņam piebalsoja. «Mēs tagad varam svinēt brīvestības svētkus, bet mūsu brīvestības svētki lai ir pateicības un izlīdzināšanas svētki. Pateicības svētki pret augsto valdīšanu, kūra mūs ar citām tautām nostādījusi uz vienāda stāvokļa. Izlīdzināšanās svētki ar vāciešiem, jo, kas pret mūsu tēviem grēkots, tas ar labiem darbiem atsegts, ar skolu dibināšanu, derīgām iestādēm un tā joprojām.

Mums pašiem vairāk jāstrādā un mazāk jābrēc! Tie lielākie bļāvēji latvju tautai maz labuma darījuši un vairāk skādējuši, nekā tie mūžam varēs atbildēt…»

«Bet mums, latviešiem, arī vairāk vienprātības vajadzētu,» Zariņu Kārlis pēc brīža iebilda. ««Baltijas Vēstnesis» un «Balss» vienā pusē un «Baltijas Zemkopis» otrā pārāk nikni apkarojušies, griezuši, tā sakot, viens otra miesā…»

«Piedošanu!» Māteru Juris iesaucās. «Mēs esam mieru turējuši, ciktāl tas bija iespējams un ko mūsu vīra gods atvēlēja. Par ko tad mums domu izmaiņa pirmoreiz sākās? Kurzemes muižniecībā bija pamodusies kāda liberāla strāva, kas gribēja dot arī zemniekiem kādas vietas landtāgā, bet par to paturēt savu pārsvaru un savas privilēģijas. Tas bija 1879. gadā. Vācu laikraksti šo mazo piekāpšanos, ar kuru muižniecība, patiesībā ņemot, gribēja izvairīties tikai no reformām, dēvēja par «vēsturisku būvēšanu», un dīvaini ir, ka arī «Balss», «Rīgas Lapa» un pat «Baltijas Vēstnesis», kurš gan it pareizi noprata Vidzemes muižniecības nolūkus 1870. gadā, aizstāvēja šoreiz vācu «vēsturisko būvi». Es turpretim biju pretim tādiem ielāpiņiem un prasīju reformas, kādas tās visā pilnībā izvestas Krievijā. Mans uzskats bija un ir vēl tagad, kad visu labu mēs varam cerēt vienīgi no mūsu taisnās, žēlīgās valdības. Bet mūsu pašu tautiskie laikraksti par tādiem ieskatiem sāka mani apkarot, apkarot vēl slimāk nekā savu nāvīgo ienaidnieku. Kā es tad varēju klusu ciest?!…»

«Diemžēl tā gan bija!» Zariņu Kārlis piebilda.

«Kā jau sacīju,» Māteru Juris turpināja, «no «vēsturiskas būves» mums nebija ko cerēt. Vācieši savas reformas apcirpa līdz beidzamam, un tām pašām maz vietām; ko latviešiem gribēja novēlēt, muižnieki prasīja sev patīkamus kandidātus: «Zeitung für Stadt und Land» sauca un brēca, ka jaunlatviešu rīdītāji pie vēlēšanām būtot jāsavalda. Nederīgi kandidāti, kas būtu jaunlatvieši, būtot gluži atstādināmi.

Tātad ne to pašu mazumiņu latviešiem negribēja novēlēt no tās «vēsturiskās būves», kurai par labu «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» gribēja pārdot mūsu dibinātās tiesības. Beidzot konservatīvā grāfa Kaizerlinga partija paturēja virsroku un latviešiem gluži nekā nedeva. Bet toties mēs ceram daudz vairāk no savas žēlīgās valdīšanas, kura izsūtījusi pie mums, Baltijā, senatoru revīziju. Tādēļ lai latvieši neguļ un meklē savas tiesības un arī lai paši izsaka savas patriotiskās jūtas par ķeizara nama priekiem un bēdām visos svarīgos notikumos. Lai negaida to vis no saviem aizgādņiem-muižniekiem. Un par to «Baltijas Vēstnesis» un «Balss» mani apkaroja…»

«Itin pareizi!» Zariņu Kārlis piebilda. «Arī tu biji ass un ātrs, bet, visā kopībā ņemot; man jāsaka, ka tev vairāk taisnības nekā taviem pretiniekiem vai, labāk sakot, agrākiem draugiem. D. Tomberģis un Bertramu Kārlis tevi gribēja izgāzt cauri no Kurzemes biškopēju biedrības, to. «Baltijas Vēstnesis» it labi zināja, bet drukāja Bertramu Kārļa nepareizās ziņas par tavu rīcību. Nekur šis Bertrams nav izgājis bez pārspīlējumiem un nepareizībām, kuras vēlāk jāatsauc. Tādu aplamu ziņojumu tas bija ielicis arī «Baltijas Zemkopī», kad bija pie tevis par palīga redaktoru. Tu ilgi liedzies nodrukāt manu atbildi, tādēļ ka ticēji savam Bertramu Kārlim, kas tev stāvēja tuvāk nekā es, svešais…»

«Es toreiz jau Bertramu Kārlim 102 un vairāk reizes tiku galvu mazgājis,» Māters attrauca, «bet tāda vārna pērta, tāda nepērta! Es viņu mīlēju, tādēļ ka viņš krietns latvietis un savu tautu mīl, bet sirdēstus viņš man darījis diezgan…»

«Savā Kārlīša dienasgrāmatā «Baltijas Vēstnesī» viņš par tevi šķīstus melus uzdziedāja,» Zariņu Kārlis turpināja. «Bet vēl jo vairāk tavs agrākais draugs Ādolfs Alunāns – –» «Ko tas Griķu putrinskis?!» Māteru Juris nepatīkami sarāvās. «Labāk jau par viņu nemaz nerunā…»

«Kas taisnība ir, tas man jārunā, lai dzird to visi tautieši!» Zariņu Kārlis pastāvēja. «Redziet, kungi, kā tas bija! Pirms viņš strādāja līdzi «Baltijas Zemkopī» un sniedza tur oriģinālstāstu «Divas māsas».

Nebija šis stāsts diezin kāds, bet arī savas teātra atmiņas tas rakstīja. Bet, tiklīdz «Baltijas Zemkopis» gan asi, bet ļoti taisnprātīgi aizņēma viņa «Preciozas» pavisam nekrietnas izrādīšanas labad, par ko viņš tomēr no 30. augusta komitejas lielu naudas summu likās izmaksāt, tad Ādolfs Alunāns rakstīja «Rīgas Lapā» ķengāšanas rakstu vai paskvilu «Kā Griķu Juris apsievojās». Tas ir tas seklākais un muļķīgākais, un arī neticamākais joku gabals, kādu vien esmu lasījis…»

«Par «Griķu Juri» tas nav kautrējies nosaukt savu nelaiķa krusttēvu Juri Alunānu,» Māters steidzās paskaidrot.

«Nē, nē, ar to domāts cits Juris, Māteru Juris,» Zariņu Kārlis pārlaboja. «Tas ir vēl nekrietnāk! Un tad paskvilas teātra izrādēs iepītās kuplejas?! Savu benefici Rīgā tas bija reklamējis ar uzsaukumu: «Lielais tautas vīrs, nu trīci – dzirdēsi uz benefici…» Pašā izrādē izķēmojies, ka dakteris Māteru Jurim izdarījis pie galvas operāciju, smadzenes nolicis uz šķīvja, bet kaķis piezadzies klāt un tās apēdis.

Pēc tam– viņš piepildījis galvaskausu ar sienu un aizšuvis.»

«Trarararā!…» Māteru Juris piepeši iedziedājās, kā jau parasts, kad mierīgā garā nevarēja noklausīties, kas viņam nepatīkams.

«Es nesaku, ka tas bija labi!» Zariņu Kārlis turpināja un piespieda viņu klusēt. «Atceries, ka es toreiz tavā avīzē, līdz sirds dibenam sašutis, pret to rakstīju. Visas šīs nelietības bija mērķētas pret rakstnieku Teodoru Rolandu – mēs zinām, kur viņš meklējams. Šo vārdu viņš bija pieņēmis, ārzemes vācu laikrakstos par mums, latviešiem, labu rakstīdams, un arī šo vārdu turpmāk paturēja kā savu otro nosaukumu. Šis vīrs, kur viņam pašam nāvīgas bultas virsū šāva, tik smalki spēja aizstāvēt un tik mīļi rakstīt par mūsu mīļo Latviešu biedrību, par viņas teātra vadoni Ādolfu Alunānu, «welches (Theater) von

einem sachgemäß herangebildeten Direktor geleitet wird», kurš sacīja, ka Latviešu biedrības mērķis ir: «Hebung der Bildung, der belehrenden Unterhaltung und wohlanständige Geselligkeit…» Tāds vīrs, kas tik jaukas lietas prot slepenībā un saviem ienaidniekiem aiz muguras pastrādāt, tāds paceļas augstu pār viņiem!… Tāds arī turpmāk zinās nolamāts nelamāt – –» «Pateicos, draugs, pateicos!» Juris aizkustināts spieda viņa roku. «Tu esi viens no maniem nedaudziem uzticamiem kara biedriem!…»

«Tā es par tevi rakstīju 1878. gadā. Tagad es tā vairs nevaru sacīt. Tu esi ņēmis iemeslu man to sacīt. Kopš esi laidis klajā savu oriģinālromānu «Patriotisms un mīlestība», tu esi noslīdējis lejā pie saviem pretiniekiem. Atvaino mani, bet kā tavam draugam man ir tas jāsaka…»

«Ka ne, ne!» Māteru Juris palika nemierīgs. «Es tevi nesaprotu…»

«Bet es tevi saprotu! Es saprotu, ka tu biji sarūgtināts, kad tevi ienaidnieki no visām pusēm ielenca.

Draugi, kas gribēja palīdzēt tev noturēt «Baltijas Zemkopi» uz kājām, pārvērtās par ienaidniekiem un šinī pašā «Baltijas Zemkopī» sniedza «maldoša bruņinieka Rolanda ceļojumus», meta dubļus uz tavu rakstnieka vārdu un tavu rakstnieka darbību. Es arī saprotu tavu iekšējo satricinājumu un neticību uz pasauli, kad tava laulības paradīze pārvērtās par pekli un tev no agrāk mīļotās un pielūgtās sievas bija jāšķiras. Kā trenkātam briedim, no visām pusēm vajātam, tev spalva arī it viegli varēja paskriet uz vienu vai otru pusi vairāk, nekā vajadzīgs, un jūta, kura bija apslāpējama, izlauzties uz āru. Un tādēļ es ļoti nožēloju, ka neesmu varējis tevi aizkavēt no tā, kas parādījies atklātībā…»

«Bet ko tad tu vari man pārmest?!» Juris it kā apjucis sacīja. «Kas tad «Patriotismā un mīlestībā» būtu nepareizs?»

«Viss tur ir nepareizs, ciktāl tu pret saviem ienaidniekiem esi bijis netaisns,» Zariņu Kārlis cieti noteica. «Apskatīsim tikai tavā romānā darbojošās personas. Ņemsim Berentu, ar kuru tu esi domājis Bernhardu Dīriķi. Viņš par tevi rakstījis slikti, tas tiesa, nav mēģinājis tevi saprast vai tīši tevi pārpratis.

Bet no Latviešu biedrības tas nav guvis nevienas kapeikas, nedz arī gribējis no viņas iedzīvoties, kā tu to nostādi. Tālāk Ričards, ar kuru esi domājis Rihardu Tomsonu. Viņš ir gan bankrotējis, tas tiesa, bet ne ar blēdīgu nolūku. Viņš drīzāk kritis par upuri saviem ideāliem, ka, gribēdams pacelt latviešu zemkopību, mēģinājis apgādāt to ar lētiem mākslas mēsliem, kuri neizdevās tā, kā viņš to gribēja. Kas viņu pazina, neviens tev nepiekritīs, ka viņš būtu no kāda kapitālu aizņēmies, būdams tai cietā pārliecībā, ka to vairs neatdos. Arī ar sievietēm viņam bijusi darīšana diezgan, bet tādu zemu, noziedzīgu izturēšanos, kādu tu viņam piedzejo, gan neviens viņam nevarēs pārmest. Nav dzirdēts arī, ka viņš būtu mēģinājis kādam sievu atvilt. Ja ir sevi esi domājis par Vitalvu Jāni, tad taču tu pats vislabāk varēsi liecināt, ka viņam ar tavu Laimu nav bijis nekādu sakaru. Mēs visi esam cilvēki, katram no mums savi trūkumi un vainas, bet nevajag piedzejot to, kas nav. Tālāk, Berglins taču cits nekas nevar būt kā advokāts Krišjānis Kalniņš, Latviešu biedrības priekšnieks. Lai viņš naudas kārīgs, lai kā, bet uztiept viņam tādu cūcīgu noziegumu, ka tas blēžiem palīdz otru apkrāpt un vienu parādu trīskārtīgi piedzīt, tas taču drusciņ par daudz!… Arī Frīdrihs, kas nav neviens cits kā advokāts Veinberģis, nav pareizi zīmēts. Tas nav tik atklāts un privātās lietās labprāt neizsaka, ko viņš domā, un neizrāda, ko viņš jūt. Nav domājams, ka viņš iejauksies otra mīlestības lietās un par tām vēl ņirgāsies. Tāpat nejauki un nepareizi ir tēlots Ģederts, kuru es pazīstu par Pūcīti. Nostāsts ar to radinieci un naudas zeķi var būt tikai prasta mēlnesība un tenka. Andrejs. tava «Zemkopja» izdevējs Ābrands, varbūt tev arī ir pāri darījis, taču viņam tādu noziegumu ar blēdīgu nolūku piedzejot nevajadzēja un viņu uz katorgu notiesāt arī ne!… Arī Štālberģi tev nevajadzēja ļurbot, likt viņam sapulcē aizmigties un viņa cigāram iekrist siekalu peļķē… Ka viņš klasiķus tulkojis lūkojis latviešus ar tiem iepazīstināt, tas taču nav slikts darbs. Pat Indriķi, kas ir mūsu draugs Laube un kuru esi gribējis labu tēlot, tu esi izķēmojis, bāzdams tam tādas muļķības mutē un uztiepdams tam tādas rīcības, ka viņš bijis spiests tam visam protestēt. Un visi tie kučieri, skroderi un siļķu tirgotāji, kurus tu esi āzējis, – vai tie tāpat nav latvieši un mūsu tautasbrāļi?…»

«Taisnība, taisnība!» vecākie draugi, kā Neimanis, Straube un Brūns, piebalsoja.

«Bet pats bēdīgākais,» Zariņu Kārlis turpināja, «ko tu varbūt pats nemaz neesi apsvēris, ir tas: visus mūsu latviešu vīrus tu esi nostādījis par plukatām, noziedzniekiem un ākstiem un viņiem pretim vāciešus, visus tos brīvkungus Rihterus, literātus Kūlberģus un Krummerherus, visus tos bez izņēmuma mūsējiem pretim esi tēlojis kā tikumības paraugus un goda vīrus. Tie līdzinājās tīri vai eņģeļiem un ar savu labo sirdi paceļas augstu pār mūsu latviešu plēsīgiem vilkiem un lāčiem. Redzi, to vācieši grib, tā viņi par sevi un par mums domā, tā viņi abas tautības vienu pret otru cenšas nostādīt. Tas ir tas, pret ko tu visu savu mūžu esi karojis, bet nu savu darbu noārdījis. Tev nu tālāk vairs nav, kur iet! Tev ir jānozūd no skatuves vai arī savs beidzamais darbs jānoārda un jāsamin, un jāsāk atkal par jaunu…» Ērgļu Kārlis sekoja tam visam kā bez elpas. Māteru Jurim turpretim sviedru lāses spiedās uz pieres, to klausoties. Viņš likās, it kā to nedzirdētu, allaž ietrallinājās un citādi izrādīja savu nepatikšanu, vēlēdamies, lai nepatīkamais temats tiktu nobeigts.

«Saku tev to tādēļ, ka esmu tavs draugs un par tevi labi domāju,» Zariņu Kārlis nesaudzīgi turpināja.

«Skāde par tavu citādi skaisto romānu, kurā tik daudz jūsmu, arhitektonikas, gleznu un siltuma. Tu būtu vārda pilnā ziņā latviešu labākais romānists, ja tu nebūtu tā sanerrojies. Kad es iedomājos, kad mēs uz «Baltijas Zemkopja» sacensībai iesūtītiem romāniem godalgas spriedām, kas tur nu bija! Es biju spriedējos, Laubes Indriķis un M. Lukēvics. Mēs bijām spiesti ja ne arī pirmo, tad taču otro godalgu – 80 rubļu un sudraba spalvu – piespriest studentam Zanderam par viņa «Austaru». Ne tur tipu, ne raksturu, ne gleznu, ne darbības, ne plastikas, ne rituma. Nekādu indivīdu, kas kaut kādi atšķirtos viens no otra un parādītu kādu īpatnību. Viss pelēks un vienmuļīgs, tik viens, kā otrs, tikai mazliet vēsturiskas ziņas iz Kurzemes hercoga Jēkaba laikiem, kas stāstam dod cik necik vērtības. Tikai jaunus vārdus šis rakstnieks grib radīt. Tā «reiks» viņam nozīmē hercogu, «karada» – kaut ko karam līdzīgu, «teidiņš» – saeimu, «pakums» – pārvaldnieku, vārdi, kas nezin kā radīti un no kā atvasināti, un šinī ziņā stāsts ir oriģinēls un savā ziņā vienīgs. Bet kādu godalgu gan, salīdzinot ar to, mēs lai būtu piesprieduši tavam «Patriotismam un mīlestībai»…»

«Pagaidi tikai!» Māteru Juris iesaucās. «Es laidīšu klajā vēl daudz labākus darbus. Teodors Rolands nevaid miris, viņš celsies un dosies atkal dzīves mutulī… Viņš ies līdz ar Latviju pretim jauniem, labākiem laikiem!. Kad visas manas teorijas būs piepildījušās, kad būs vācu muižniecībai blakus latviešu muižniecība ar vienādām tiesībām! Tādēļ slava lai krievu ērglim, kurš mūs ņēmis zem saviem spārniem!

Uzdzersim mūsu lielai tēvijai Krievijai: urā! Lai viņai slava!…» Šiem vārdiem sekoja tāda sajūsma, aplausi un ovācijas, kādas varbūt tagad nebūtu domājamas.

Kausi pie tam tika tukšoti līdz dibenam un pildīti no jauna. Garastāvoklis, neraugot uz izgājušās nakts nogurumu, arvien dzīvāks…

Saulīte pa tam jau bija brokasta laikā, un dārzā cilvēku saradies vairāk. Bet tie neizskatījās pēc tādiem, kas te sava prieka dēļ. Nepacietīgi tie sēdās no viena sola uz otru vai arī it kā uztraukti staigāja pa dārza celiņiem. Starp citiem arī Čipa no tālienes lidoja un lidoja apkārt galdam, pie kura mūsu draugi bija piesēduši, it kā gribētu nākt klāt, bet neuzdrošinātos. Pamanījis Ērgļu Kārli, viņš tam meta ar acīm, kā grib ar viņu runāt.

Kārlis piecēlies un nesamanīdams viņam tuvojās. «Ko tu gribi?»

«St!» tas aizlika roku priekš mutes. «Vai te pie jums ir arī tas Mātera lielskungs?!»

«Ir gan!»

«Tā man mājā teica, ka viņš te būšot. Vai tu nu, Kārli, nevarētu pie viņa aizlikt priekš manis labu vārdu? Vai viņš mums, kalpiem, nevar sataisīt labu rakstu pie Manaseja, lai tas mums dod zemes? Lai izliek viņš labi… Viņš jau protot…»

«Es nezinu,» Kārlis atbildēja. «Manaseins jau atgriezies atpakaļ uz Pēterburgu.»

«Nu, tad lai viņš sūta tam rakstu uz turieni!» Čipa tielējās.

«Es nezinu… Būs jāparunā… Diezin vai viņš gribēs, ka to traucē…»

«Parunā gan, Kārli! Es tev izsaukšu šēlķinu un pāra pudeles alus…»

«Varbūt tu pats vari nākt pie galda un stāties kompānijā?!» Kārlis ieminējās. Bet tad iegādājās, ka pie galda arī Perlants un kādi tam ieskati par kalpiem. Tas ar Čipu nekad pie viena galda nesēdēs. «Nē, nē, pagaidi… Es parunāšu…»

Viņš gribēja jau iet atpakaļ pie galda, te vēl kāds vīrs māja viņam ar roku un meta ar acīm. «Sst, sst!

Parunā par mani arī…»

Tas bija Maz-Klincis, kas vagonā ar Plausi bija runājis. «Vai viņš man varētu sastādīt to rakstu uz Manaseju vai oberaupgerikti, kur nu tas krīt?!… Bet tad sadot tam manam pušelniekam krietni…»

«Nezinu… Sacīšu to viņam…»

«Nu jā, parunā… Es jau, tu zini, samaksāšu labi un magaričas arī nežēlošu…»

Tur radās vēl citi, kam tādas pat darīšanas, un tikai ausis vien spicēja, vai nevarētu tikt pie kunga klāt.

Kārlis aizgāja pie Jura un pateica tam, ka tādi un tādi ļaudis ar viņa grib runāt.

Māters piecēlās un gāja viņiem pretim. Viņa skatiens bija tik stingrs un caururbjošs, ka, nelūkojot uz visiem gaismas un attīstības laikiem, cits tik tik nekrita viņam pie rokas.

«Ja jums pie manis kāda darīšana, tad nāciet pie manis mājās!» viņš stingri un noteikti sacīja. «Es pēc grūtiem darbiem gribu drusciņ atpūsties, bet jūs mani traucējat…»

«Cienīgs lielskungs,» drošākais iz pulka atbildēja, «mums ļoti steidzīga darīšana… Mums tālu mājas… Tur jau viens mums teica; lai ejot pie to apikātu Tomberģi, tas arī itin labi tos rakstus taisot un vēl lētāk… Šis aizvedīšot mūs. Nē, nē, mēs atteicām, gribam pašu Mātera lielkungu…»

Tas, kā rādījās, Jurim briesmoti patika. «Tomberģis nav nekāds advokāts. Pie manis agrāk par skrīveri būdams, tas gan likumos drusciņ ieskatījies, bet patstāvīgi viņš vēl strādāt nevar. Nu, labi, raudzīšu jums izlīdzēt… Noturēsim savu konsultāciju tepat kur… Frīdrih!» viņš māja ķelnerim. «Jūs man ierādīsiet kādu istabu un dosat papīru, spalvu un bloku, man te tiem tautiešiem drusciņ jāizpalīdz. Un jūs, mani kungi,» tas beidzot griezās pret saviem galda biedriem, «atvainojat mani uz kādu īsu acumirkli.

Tiklīdz būšu izdarījis savas darīšanas, būšu atpakaļ pie jums. Tikai neizklīstat, mēs vēl padzīvosimies…»

Ar šiem četriem pieciem klientiem viņš drīz vien domāja galā tikt, jo uz savu lielo darba spēju Māteru Juris bija ne mazums lepns. Krieviski, vāciski, kā grib, – tas nav labi apgriezies, kad raksts jau gatavs. Arī ar honorāriem tas nebija visai plēsīgs, bet samaksāt gan lika.

Pa tam pie galda valodas drusciņ apklusa, jo nebija vairs tāda viduspunkta, ap ko viss grozītos.

Iestājās it kā tāds dziļš klusums, it kā katrs pie sevis ko pārdomātu.

«Juris tomēr nav slikts cilvēks!» Neimanis no Kalnaciema pēdīgi iesaucās. «Lai arī viņš varmācīgs, bet atriebīgs viņš nav. Mēs abi ar Straubi taču saskrējāmies ar viņu tikpat kā uz nažiem, izslēdzām viņu no Jelgavas Latviešu biedrības, – man žēl; ka to darījām, – jeb vēlāk, kad mums pie tiesām slikti gāja, viņš bija pirmais, kas mūs glāba. Viņš uzstājās priekš mums ar tādu sparu un mūs ar tādu uzticību pestīja, it kā mūsu starpā it nekas nebūtu noticis…»

Zariņu Kārlis, ar neliekuļotu prieku smaidīdams, noklausījās labo liecību par savu draugu, kura dēļ tas ar rīdziniekiem bija sagājis gluži ienaidā. «Bet zobs nu viņam gan bija ass, un, kad biji viņu nokaitinājis, tad nu nerādies viņam nemaz tuvumā,» Straube no Šķibes liecināja. «Vai dieviņ, Puci, ko viņš tev toreiz savā avīzē darīja par tām «bačiņu» laivām, ar kurām biji vecis Latviešu biedrību pie sevis zaļumos! Ja jau viņš kādu sāka ēst un tu viņam nepadevies, tad līdz kaulam! Tāds pat kā Kurzemes baroni un lielikungi, nemaz labāks. Saprotams, – kam viņš bija labs, tam atkal labs. Saprotams, latviešu tautai jau nu viņš lielu labumu darījis. Jelgavas Latviešu biedrība jau arī viņa nopelns… Bet sev viņš labumu, jāteic, nav darījis nekādu… Tie citi viņu norēja…»

Pagastu vecākie nu sāka sarunāties par agrāko gadu notikumiem, un Kārlis dabūja daudz, daudz svarīgu ziņu, par ko tas līdz tam vēl nezināja. Vispirms par Jelgavas Latviešu biedrības vēsturi. Tāda, pēc Rīgas parauga, Jelgavā nav ilgi atļauta. Priekš 30. augusta jeb brīvestības svētku svinēšanas bija sastādījusies kāda sevišķa svētku, komiteja. Vecais Pēteris Alunāns, P. Zēvalds, Viļņas viesnīcnieks

Zāmelis Veinberģis – tie bija «svētku komitejā» tie lielie vīri. Kad Māteru Juris ar savu avīzi sāka griezt uz sevi tautas vērību, tie uzņēma arī viņu komitejā. Bet drīz vien sagājuši naidā un viņu no komitejas izstūmuši. Āre, toreiz, kad Ādolfam Alunānam bija izmaksājuši 532 rubļus par to «Preciozu», kuru Māters skarbi nokritizējis. Izrāde bijusi zem katras kritikas, un jelgavnieki par savu naudu taču gribējuši ko labu.

Rīgas aktieri atsaukušies, ka tie nekādu atlīdzību no Ādolfa Alunāna nav saņēmuši, vienīgi tēriņu Pēterburgas viesnīcā, par ko katrs varot pārliecināties. Svētku komiteja ilgi liegusies nodot atklāti rēķinus un, kā domājams, dzīvojusi labu dienu.

Nebijis neviena orgāna, kas tai pretim rīkotu. Kurzemes Biškopju biedrībai, kurā Māters bijis par priekšnieku, tādi rīkojumi nav atļauti, tai vienīgi bijis brīv nodarboties ar priekšlasījumiem par biškopību. Un tur jau arī Tomberģis sācis Māteram krist lielos, bet ir gan savaldīts un no biedrības izslēgts. Runājuši tad: «Ak, kad varētu Jelgavā nodibināt Latviešu biedrību!»

Māters ar Kurzemes gubernatoru P. fon Lilienfeldu stāvējis diezgan labi, jo bijis pie tā par latviešu tulku un pelnījis 800 rubļus gadā. Tad tika sasaukta Dobeles apriņķa pagastu vecāko sapulce, lai pārrunātu uz pagastiem attiecīgās vajadzības. Jādomā, ka tur bijis arī klāt Mātera nopelns. Bet divas reizes tikai sanākuši, tad vairs nevarējuši, jo pēc Aleksandra II nāves gubernators Lilienfelds izlaidis to briesmīgo cirkulāru pret latviešu tautisko kustību, uzkraudams tai par vainu visas zirgu zādzības un dedzināšanas. Bet, kamēr gubernators bijis vēl labos prātos, tas nav pretojies, ka ministrija apstiprinājusi Jelgavas Latviešu biedrību. Tā izcēlusies uz Mātera iniciatīvu no tās pašas pagastu vecāko sapulces, un viņas pirmais priekšnieks bijis Neimanis. Šī biedrība nu ņēmusi brīvestības svētku rīkošanu savā rokā.

Svētku komiteja nu negribējusi padoties un rīkojusi pretim. Latviešu biedrība pieņēmusi par direktoru dziedātāju Brežinsku, kurš rīkojies pa pilsētas teātri. Turpretim Ādolfs Alunāns svētku komitejas vārdā rīkojies pa Širkenhēfera dārzu. Beidzot Štālberģis uzņēmās biedrības teātra izrādīšanu ar nodomu kultivēt klasiķus. Tika jau izrādīts «Venēcijas tirgonis» no Šekspīra, bet laucinieki gan maz no tā saprata. Svētku komitejai nu bija jāpadodas un jālikvidē sava darbība. Bet arī Māteru Juris vairs nevarēja noturēties savas popularitātes augstumos.

Pa daļai viņš pats visvairāk pie savas nelaimes bija vainīgs. Viņš bijis pārāk nepraktisks savās saimniecības lietās un arī gribējis pārspīlēti lepni dzīvot. Tas smēķējis cigārus par 80 kapeikām gabalu.

Viņa alga pie gubernatora iztaisījusi 800 rubļus gadā. «Baltijas Zemkopim» abonentu bijis arī jau savi 3000. Tāpat no sava sievastēva, Elejas brūvera Kantera, tas dabūja meitai līdzi labu pūru. To visu viņš paguva izdot īsā laikā un ietaisīt vēl labus parādus. Brāli arī viņam palīdzēja, jo pārvaldīja avīzes saimniecību un vilka, cik varēja, uz savu pusi. Un tā viņš aizgāja postā. Bija aizņēmies lielākas summas uz vekseļiem, un, tā kā nespēja tos samaksāt, tad parādu devēji viņu sēdināja cietumā. Tā viņš dažu labu reizi vairs nekā nevarēja, jo pastāvīgi viņa brīvība bija no žīdiem apdraudēta. Beidzot vēl viņa laulības dzīve izrādījās nelaimīga, un laulības šķiršanas prāva viņu sagrauza vēl jo vairāk, ka viņš, tā; sakot, zaudēja, ir saimniecisko, ir morālisko līdzsvaru.

Zariņu Kārlis zināja pastāstīt vēl vienu lietu, kas viņam ļoti kaitēja. Tā bija jauniznākušo avīžu konkurence. 1878. gada beigās iznāca «Balss». Dīriķis savam «Baltijas Vēstnesim» vis neņēma klāt «Balss» proves numuru, bet Māters bija tik labsirdīgs un galants, ka to darīja. Bet caur to viņš savam «Baltijas Zemkopim» tik lielā mērā kaitēja, ka nevarēja to vairs ar saviem līdzekļiem izdot, bet bija nu viņam jāmeklē palīgā kapitālisti. Tie nu ar Ābrandu priekšgalā gan viņam izpalīdzēja, pieņēma, tā sakot, viņa avīzes administrāciju zem kurateļa, līdz no pārpalikuma parāds bija dzēsts. Avīze no Jelgavas tika pārcelta uz Rīgu, bet viņai kā nebija, tā nebija vairs laimes. Juris nodevis viņiem avīzi ar 4600 rbļ. parādiem, bet pusotra gada laikā parādu summa bija pieaugusi jau pāri par 12000 rbļ. Māteru Juris tātad vairs nevarēja cerēt, ka dabūs savu avīzi atpakaļ, un, tā kā vēl starp viņu un administrāciju radās nesaskaņa un berzēšanās – administrācija caur sludinājumu uzaicināja redaktoru uzdot savu adresi, ko redaktors nemūžam nevarēja, jo viņam bija jāslēpjas no savu vekseļu īpašniekiem, – tad viņš beidzot lauza līgumu un atsacījās no savām īpašuma tiesībām uz «Baltijas Zemkopi». Viņš pēc tam izdeva «Tiesu

Vēstnesi», bet tas arī, kā jau redziet: iet un apstājas, iet un apstājas. Tikai Juris vēl nepamet cerības, ka atgriezīsies atpakaļ vecie laiki un viņš tiks atkal uz zaļa zara.

«Viņš ārkārtīgi un izšķērdīgi no dabas apdāvināts cilvēks,» Zariņu Kārlis nobeidza ziņojumu. «Savas lepnās un atklātās dabas dēļ tam arī daudz ienaidnieku. Sevišķi viņu apskauda studētie, ka viņš kā pašmāceklis bija ieņēmis vēl ievērojamāku stāvokli tautas druvā nekā viņi. Viņi meklēja pēc kļūdām sīkumos, kādas pašmācekļiem, protams, var atrast. Bet, neraugot to visu, Māteru Jura popularitāte apēnoja daža laba studēta tautas darbinieka slavu, un tādēļ viņi centās to nobīdīt pie malas. Tikai, ja viņš būtu pratis noturēt cik necik kārtībā savas saimnieciskās lietas, viņš būtu visus pārspējis un palicis uzvarētājs pār saviem pretiniekiem. Dievam žēl, tagad rādās citādi…»

Pa tam Māteru Juris ar saviem klientiem bija izpravījies. Viens pēc otra tie aizgāja apmierinātiem vaigiem, bāzdami kabatā no Jura pagatavotos papīrus, ar kuriem tie cerēja izdarīt lielas lietas. Protams, ka pie tāda garastāvokļa tie arī nebija ar honorāru skopojuši, un Juris jau arī nebija tas vīrs, kas strādāja gluži zem cenas. Kad viņš atnāca atpakaļ, tad tikai to varēja manīt, ka viņam tagad nauda ir. Un, kad Māteram bija nauda, tad viņš gribēja apkampt visu pasauli.

Viņš vienīgais gribēja saukt un vienīgais maksāt. Ne ķelneri tagad vairs varēja atnest diezgan labu konjaku, ne diezgan labus cigārus. Labākus, arvien labākus Juris prasīja, kad arī viņam tika dots pats tas labākais.

«Ir labi uz brīdi aizmirst ikdienību un būt no sirds jautram!» viņš sacīja. «Diezin vai atkal tik jauni kopā sanāksim… Lai dzīvo Latvija, lai dzīvo Baltija! Dzersim un dziedāsim, draugi!»

Viņi nu uzsāka dažnedažādas tautas dziesmas: «Pūt, vējiņi, dzen laiviņu…» vai atkal «Kur tu iesi, smuks puisīti, pelēkiem svārciņiem… Cauri Rīgu, cauri Jelgavu uz Dobeles meitiņām…» Jura iemīļota dziesmiņa bija arī «Saulīt' tecēj' tecēdama…» un bez tam paša sacerētas un komponētas dziesmas – «Latvju dēls pie Lielupes» un vēl kāda otra, ko tas labprāt un pie katra gadījuma dziedāja: «Kad cīruls pavasarā dzied, Tad kāzas taisīsim:,: :,: Ai, dzimtenē ir ļoti jauks, Tu zini, mana mīļākā, Ai, dzimtenē ir jauks!

Kad ziemā salst un putenē, Tad dusi tu pie manas krūts:,: :,: Ai, dzimtenē ir ļoti jauks» utt.

Viņam bija spēcīgs varoņtenors un, tā kā tas vēl drusciņ forsēja, tad it visus nodziedāja. Viņš, tā sakot, bija pati izlaistā jautrība.

Te piepeši tas, it kā no odzes dzelts, uzšāvās kājās un rādīja uz kokiem. Tur bija nostājies kāds melni ģērbies kalsens vīrietis bālu, drebošu galvu un lūkojās šurp viņa vaigs izskatījās patiešām pēc tāda, kas septiņas dienas nāvei parādā un atnācis savās bērēs lūgt. «Mans padzītais skrīveris Tomberģis!» viņš iesaucās. «Ko tas tur meklē?!…»

«Kur, kur ir Tomberģis?» visi ziņkārīgi sacēlās kājās, jo šo vārdu tajos laikos bieži daudzināja. Bija zināms, ka viņš sacēlies pret savu kungu un meistaru un darījis tam daudz raizes. Vispirms gribējis to izgāzt no Kurzemes Biškopju biedrības, kas viņam nav izdevies, tad mēģinājis izgāzt no Jelgavas Latviešu biedrības, kas viņam izdevies. Tie, kas šo vīru vēl nepazina personīgi, gribēja to redzēt. «Kur, kur?!…»

«Tur!» Juris attrauca. «Es viņu padzinu un no savas maizes atlaidu…»

Kā spocīgs tēls iz briesmu romāna kalsenais vīrs izstiepa savu sakaltušo roku. «Skrīveris gan… Bet es pats labprātīgi aizgāju… Un tagad es dzīvoju mākslai un zinātnei…»

Viņš bija turējis priekšlasījumu Jelgavas Latviešu biedrībā par Lautenbaha-Jūsmiņa «Zalkša līgavu»

un no tās reizes sacīja ikvienam: «Es dzīvoju mākslai un zinātnei…»

«Tad šis ir tas Tomberģis!» Viķildu Kristaps iesaucās. «Vai tu gribi, es iešu un iezvelšu šim tēviņam pa ausi?!»

«Nav vērts, viņš tā kā tā pats izdzisīs!» Juris atmeta ar roku. «Kas piķi aizskar, sagāna rokas…»

Un patiešām, Tomberģis, grasīdams ar roku, pazuda kokos. Bet Jurim nebija omulīgi ap dūšu. Ikreiz, kad ieraudzīja Tomberģi, tas neparedzēja neko labu un arī tagad bija pavisam iekšēji uzbudināts. Un, it kā gribēdams apklusināt savas baigās jūtas, tas iesaucās: «Būsim jautri! Lai dzīvo! Dziedāsim, dzersim!…»

«Turēsim runas!» kāds ieminējās. «Juri, tev jātura runa…»

«Pareizi, turēsim runas!» Juris attrauca. «Bet pirmajam jārunā manam jaunajam draugam Ērgļu Kārlim…»

«Nē, citiem papriekšu!» Kārlis pretojās. «Es, kā jaunākais, pats pēdējais…»

Bet visi palika pie tam, ka viņam pirmam jārunā. «Mēs gribam dzirdēt tavu runu! Tautas balss – dieva balss… Rādi, ko tu vari!…»

Redzēdams, ka pretošanās nelīdz, Kārlis tad arī piecēlās. Sirds krūtīs nelabi lēkāja; bet acis liesmoja. Jau sen sapņos viņš bija lolojis to brīdi, kad tas varētu runāt uz tautu, sacīt un izteikt visu, ko tas jūt, un tauta klausās…

«Cienītā publika!» viņa balss atskanēja gaiši un skaidri, bet aizrauti un mazliet trīcoši. «Kad Pērkons vēl Latvijā spēcīgi valdīja, tad mūsu senči bija brīva tauta. Tie kopa savas druvas un savas dravas, un Bangpūtis piešķīra labu zveju. Viņi bija Pērkona bērni, un Potrimps, saules dievs viņus glāstīja. Bet tumsas gari, Piķis un Jods, viņus nīdēja, raidīja tiem virsū savu tumsoņu baru. Kad mūsu senči svinēja savus Līgo svētkus, dzēra miestiņu pilniem kausiem, jaunekļi smēja un jaunavas deja, un sirmgalvji dziedāja un slavēja Pērkonu, tad atnāca vēstneši: «Dzelzu vīri ir nākuši! Tie izposta mūsu druvas, tie apsmej mūsu dievus un svētumus, pastrādā pie mūsu zeltenēm varas darbus un aizved mūsu jaunekļus vaņģos. Viņi atņem mums mūsu zemi un laupa mums mūsu brīvību… Lai ceļamies un ejam cīņā pret tiem! …» Šķēpi un zobeni krustojās. Bet tumsoņi prata mūsu senčiem miglu un tumsu acīs laist un palika uzvarētāji. Viņi laupīja mums zemi un brīvību. Viņi iegrūda mūs septiņi simts gadus ilgā verdzībā, līdz atskanēja cara brīvais vārds: «Jūs esat brīvi, latvieši! Jūs atronaties tagad zem Krievijas varenā ērgļa spārniem, esat tagad mani bērni un mani pavalstnieki…»

Mēs esam modušies no septiņi simts gadu gara miega uz jaunu, labāku dzīvi. Mēs esam no savām rokām nokratījuši verdzības pinekļus un esam tikuši pie savas tautiskas apziņas. Kas mums to ceļu ir rādījis? Caur ko mēs tiktāl esam tikuši? Caur mūsu tautas vadoņiem, mūsu preses darbiniekiem… Viens no tiem, Māteru Juris, sēž mūsu vidū, un viņa nopelni visiem zināmi. Caur savu tikumu prašanu viņš mūsu tautai un mūsu valodai izkarojis vienādas tiesības. Viņš ir bijis Pēterburgā un izdabūjis latviešiem pilnīgu preses brīvību. Viņš ir pārtulkojis Baltijas provinču pirkumus un rādījis, kur latviešiem tiesa un taisnība.

Viņš ir īsts latvju censonis un ozolu dēls. Mēs tagad varam svinēt brīvestības svētkus… Pacelsim savus kausus uz Māteru Jura veselību! Uzsauksim viņam: sveiks, sveiks un vēlreiz sveiks!…»

Sajūsma bija lielāka, nekā viņš bija sagaidījis. «Sveiks, sveiks, sveiks!» visi ar vētrainu skubu piesita glāzes. «Lai dzīvo mūsu tautas darbonis, lai dzīvo Māteru Juris!…»

Skaņi tika nodziedāts «Lai dzīvo sveiks» un vispēdīgi kausi tukšoti līdz dibenam.

Pēc tam Māteru Juris spieda Kārlim roku, palikdams kājās, un, it kā runu turēdams, sacīja: «Pateicos, draugs, par taviem atzinīgiem vārdiem, bet tamlīdz atļauj man nodot kritiku par tavu runu un tavām runātāja spējām. Zīmējoties uz pēdējām, man jāsaka, ka, ja tu tikai vēl gribētu drusciņ papūlēties un savas dāvanas izkopt, tu cienīgi varētu nostāties blakus latviešu labākajiem runātājiem – Kalniņam un Vēberam. Kas attiecas uz tavas runas saturu, tad man te jākonstatē, ka mums, latviešiem, gan vēl nevar būt runa par pilnīgu preses brīvību; tādas vispār krievu valstī nav… Protams, es esmu bijis Pēterburgā un tās lietas dēļ rūpējies… Par drusciņ lielāku preses brīvību, nekā mums agrāk bija. «Baltijas Zemkopim»

izdabūju arī tiesību rakstīt par zinātnību un politiku. Tāpat mūsu valodai vēl nav vienlīdzīgas tiesības, bet gan lielākas, nekā tai agrāk bija. Es pats esmu bijis no pirmajiem, kas aizrādīja, ka mums savai valodai vajag izmantot tās tiesības, kas viņai jau caur likumu dotas, un lietot to it visur, kur tā atļauta. Tā, sākot ar 1879. gadu, pagasta tiesas savos protokolos sāka atmest vācu valodu, tāpat sarakstīties ar uzraugu tiesām latviešu valodā. Citādi tu ar tik jaukiem, jūtīgiem vārdiem aizņēmi tos laikus, kad mūsu senči krimta cietu pelavmaizi, strādādami bez saulītes vakarā, un mūs tā iekustināji, ka varu tev tikai novēlēt laimes kā nākošam latviešu labākam runātājam. Bet savus nopelnus negribu iztaisīt par lielākiem, nekā tie ir…»

Piesarcis vaigā, Kārlis pieņēma šo uzslavu un bija nelaimīgs, ka draugs negribēja pieņemt to, ko tas par viņu teica. Un tādēļ viņš tam protestēja. «Mēs zinām visi, kas ir Māteru Juris, un atļauj mums tavus nopelnus cienīt… Tauta zina, ka Māteru Juris uzstājies par viņas tiesībām, un mūžam viņa to neaizmirsīs…»

Kamēr Juris tur vēl gribēja ko pretim tiepties, kāds laucinieku vecis, kas visu laiku bija klausījies un klausījies, virzījās viņiem tuvāk. Pēdīgi, dziļi palocījies un noņēmis cepuri, tas nostājās Māteru Jurim priekšā. «Piedošanu, cienīgs lielskungs, vai jūs esat tas Māteru Juris, kas mums tās ceitungas drukā?»

«Jā, veci, es esmu Māteru Juris! Ko tev no manis vajag?»

«Ak tad patiešām jūs esat tas Māteru Juris!» vecis priecīgi paceltā balsī iesaucās. «Paldies jums tūkstoškārt, paldies, ka jūs par to tautu gādājat!… Nu es tāpat kā Simeons varu ar mieru aizbraukt, jo manas acis jūs redzējušas…»

Kārlis šo vīru pazina. Tas bija kāds vecs saimnieks no Dobeles apgabala. Tam slēpās vairāk aiz ādas, nekā to varēja domāt. Viņš visur mācēja pielavīties, kur labi izsaucēji un par velti iedzeršana. Un te nu viņš šai ziņā ievāca bagātu pļauju…

Māteru Juris patiešām bija no viņa uzslavas aizkustināts. «Māteru Juri, ar savām miesīgām acīm esmu redzējis Māteru Juri!» vecis vēl atņēmās. Šie vārdi viņam, kā varēja redzēt; patika ļoti! Bet ir jau tīri neomulīgi ļaužu priekšā tā tapt slavētam. «Še iedzer, veci!» viņš, spiezdams tam glāzi mutē, to apklusināja. «Es jau esmu tas pats Māteru Juris, kuram daudz ienaidnieku, kuram nav «Baltijas Zemkopja» vairs… Kurš ar savu «Tiesu Vēstnesi» cīnās ar sāpēm un nespēj iznākt. Bet tagad es redzu, ka nedrīkstu pagurt… Māteru Jura vārds, es redzu, dzīvo tautas sirdī. Ja tu esi priekš tautas strādājis, viņa to neaizmirst!… Dzer, vecais draugs, dzer, uzkod, kas te ir, uzpīpo cigāru, vienu labu cigāru!… Mēs dzīvosim Māteru Juris un latviešu tauta – –» Aizkustināts līdz asarām, viņš apklusa. Vecis nelikās divreiz lūgties un dzīvoja vārda pilnā ziņā kā Māteru Jura viesis. Viņš meta glāzi pēc glāzes. «Ak, tas labs!» tas tencināja. «Nu, uz veselību!…» Viņš, tā sakot, bija tas priekšmets, ap kuru viss grozījās, tika apbērts visādiem jocīgiem jautājumiem un piezīmēm, ka jautrs smieklu mutulis pildīja gaisu. Bezbēdība un jautrība sasniedza visaugstāko pakāpi.

Juris turpretim bija nopietnāks, nekā tas parasti mēdza būt. «Vai tu dzirdēji, ko šis vecais vīrs sacīja?» viņš iesāka ar Kārli sarunāties. «Tauta mani nav aizmirsusi, es pārspēšu savus pretiniekus…»

«Dzirdēju jau, dzirdēju!» Kārlis atbildēja, bet pie sevis nodomāja: «Ko es saku, tam viņš netic, bet, ko šis vecis melš, tam viņš tic uz pēdām…» Bet Jurim viņš to neteica.

«Es atjaunošu atkal savu avīzi un stāšos tautiskās kustības priekšgalā!» Juris piepeši ieminējās. «Un tad es drukāšu tavus literāriskus ražojumus un savus, un Zariņu Kārļa… Tik daudz ko esmu pārlaidis un pārcietis! Tik daudz ienaidnieku un šķēršļu, tik maz pabalsta un saprašanās… Pat ne, no savas sievas…

Tas ļoti sāpina… Un tagad mēs esam gluži sveši… Ja man tas nebūtu noticis, tad es varbūt vēl daudz būtu izturējis, daudz vairāk vēl…»

Domīgs viņš apklusa. Kārlim te nebija, ko atbildēt.

«Jaunais draugs!» viņš piepeši atkal pamodās un ķēra pēc Kārļa rokas. «Vienu lietu tev sacīšu: pārāk viegli netici sievietes acīm! Skaists vaigs vien nevar līdzēt, kad uzskatos un jūtu dzīvē trūkst saskaņas. Tā ir elle… Ek, es par to ir domāt negribu… Iedzersim, draugi! Draudzīgas valodas nevar būt bez labas glāzes alus – –»

Pēdējie vārdi viņam nomira uz lūpām. «Pie joda!» tas pārbijies un sašutis iekliedzās un raudzījās stīvi uz kokiem… «Mans padzītais skrīveris atkal tur ložņā…»

Tomberģa drūmā seja nu tiešām jau pati par sevi bija tāda, kas cilvēku var uztraukt, tomēr Māteru Jura galda biedri nevarēja apķert, kādēļ tad viņš tik ļoti uzbudinās. Drīz mīkla izskaidrojās. Aiz Tomberģa nāca divi žīdi sārtām sejām, glīti apcirptām vaigubārzdām un rūpīgi sukātiem sprogainiem matiem. Tie bija brāļi Herške un Srolke Johumsorti. Un aiz tiem žīdiem nāca divi policijas vahtmeistari zilām biksēm un zobeniem pie sāniem, augstām, stīvām ādas cepurēm, tikpat kā ķipjiem uz galvas uzmauktiem. Tikai Māteru Juris noprata šī gājiena nolūku un kas te viņam sagatavojas. Viņi braucīja savas marciāliskās ūsas un ar vanaga acīm lūkojās visapkārt pēc vainīgā.

Tomberģis apsēdās pretim uz sola, griezīgu smīnu mieloja savas acis Māteru Jura nobālušā sejā.

«Tur, lūk, viņš!» tas rādīja policistiem.

«Dos is er, dos is er!» viens no Johumsoniem priecīgs grūda vahtmeistaram pie sāniem. Bet tas tikai atmeta ar roku. «Ich kenn' schon!» Kas gan Māteru Juri nepazīs? Lepni pacēlis galvu, tas gāja taisni pie galda.

Mūsu pulciņš uz visu to neizprazdams un it kā bez elpas nolūkojās. Ko tad šie policisti no viņiem īsti gribēja? Zadzis taču neviens nebija, nositis arī ne…

«Sind sie Herr Georg Matter?!» tas Jurim pēc formas noprasīja. «Auf Befehl und Vorschrift des hochlöblichen Magistrats in Sachen der Wechselforderung der Gebrüder Jochumson… Sind sie gewillt zu zahlen?…»

Nu lieta visiem bija skaidra. Abi žīdi bija izsūdzējuši Māteru Juri par vekseļu parādu, un, ja viņš nevarēja maksāt, tad pēc toreizējiem likumiem tie viņu varēja apcietināt un iesēdināt cietumā. Un tas jau taisni bija viņu nolūks.

Juris vispirms bija gluži mēms, bet, kad vahtmeistars savu uzaicinājumu atkārtoja, tas spītīgi atcirta: «Runājat latviski!… Jo es protu tikai pa latviski, un. jūs neprotat pa vāciski…»

«Was, was?» vahtmeistars sapīcis skrullēja savas ūsas. «Wollen Sie uns Vorschrift machen…»

«Runājat latviski!» Juris gandrīz bargi uzkliedza. «Pēc likuma es neesmu spiests saprast, ko jūs tur pļurkšķiet, vai saprotat?!»

Vahtmeistars drusciņ sadrūvējās. «Likuma vārdā…»

«Ja tikai likuma vārdā!» Juris atcirta. «Tas ir mans arods saprast likumu, un tādēļ es nepielaidīšu pretlikumību…»

«Augstās maģistrātes vārdā,» vahtmeistars kautrīgi turpināja. «Vai jūs tūdaļ maksāsat Johumsone kungiem?…»

«Es maksāšu tūdaļ, bet rēķinu!» Māteru Juris atcirta. «He, ķelner, – cik tur jāmaksā?»

Tas žigli klāt. «Divdesmit pieci rubļi ar kapeikām…» «Še vēl rublis dzeramās naudas,» Juris piemeta.

Vahtmeistars jautājoši uzlūkoja žīdus. Tie noraustīja kamiešus. «Mer brauchen unser Geld!… For wos zohlt er nicht? Ha! Mer hoben neitik Sicherung, wenn er nich verkroohme…»

«Ja jūs negribiet maksāt,» vahtmeistars, pieņēmis atkal savu svinīgo cienību, turpināja, «tad augstās maģistrātes vārdā uzaicinu jūs nākt līdzi uz guberņas cietumu… Johumsona kungi citādi jums neuztic, ka jūs viņiem neizbēgat.»

Tiklīdz bija dzirdams «cietums», viena daļa Jura draugu tūdaļ pazuda, it kā bīdamies, ka viņus pašus neķer tāds liktenis. Palika tikai vēl Zariņš, Ērgļu Kārlis, Perlants un arī vecais laucinieks aiz ziņkārības: «Cietumā… Atkal,» arī Juris mazliet kā saduga, bet tad saņēmās un lepni sacīja: «Ja Johumsona kungi grib gaidīt, kā norunājām, tad viņi savu naudu dabūs. Tagad es viņiem nevaru maksāt…»

Vahtmeistars atkal uzlūkoja žīdus, kuri atkal noraustīja kamiešus. «Mer brauchen unser Geld… Wenn er nich zohlt, dan hopp zu…»

«Ha-ha-ha!» Tomberģis raustīdamies spilgti iesmējās.

Māters viņam uzmeta nicinošu, nievājošu skatienu.

«To cilvēku es arī reiz izglābu!» tas rādīja uz viņu. «Piedzērušā prātā viņš bija uz kapiem aplauzis krustus, bet caur manu aizstāvēšanu – –» «Caur manu, jā?!» Tomberģis attrauca. «Es pats savu aizstāvības rakstu sarakstīju…»

«Tīrā, pēc mana uzmetuma,» Māters viņu papildināja.

«Tātad jūs nemaksāsat?!» vahtmeistars kļuva stingrāks. «Nu, tad nāciet man līdzi uz cietumu!…»

«Ko, uz cietumu?!» Kārlis iekaitināts jaucās pulkā. «Ko viņš ir grēkojis, ka jūs viņu gribiet vest uz cietumu?! To mēs nepielaidīsim…»

«Nu, tad samaksājat par viņu, ja jūs tā runājat!» vahtmeistars atbrēca. «Mums vēl jo patīkamāk…»

«Zināms, samaksāsim arī!» Kārlis uzstājās. «Vai domājat, ka mums naudas trūkst?»

Viņš izrāva savu deņķelbuku, kurā bez sīkākas naudas atradās vēl abi simtnieki. Žīdiem, dzirdot par samaksu, jau sāka acis spīguļot tikpat kā kaķim, kad tas ko jūt par zivi.

«Cik liela ir tā naudas summa? Vai mēs par visiem nevaram?…»

Perlants izņēma, cik viņam tur bija vestes kabatā, – tikai nedaudz sīkas naudas. Zariņu Kārlis arī kautrīgi pasmaidīja. «Ar tām mantām es, jaunais draugs, neesmu svētīts.» Un citi visi bija projām. Arī vecis nozudis, tāpat kā žīds pa Miķeļiem.

«Cik tur vajadzīgs?» Kārlis nedroši jautāja.

«Deviņi simts rubļu, te stāv!» vahtmeistars rādīja papīru.

Kārlis nobāla… Tātad neko darīt!… Arī žīdiņiem sejas palika garas.

«Bāz naudu atpakaļ savā makā, draugs!» Juris sirsnīgi spieda Kārļa roku. «Tas būtu velts darbs. Ja arī mēs samaksātu šo vekseli, kas galvo, vai aiz vārtiem neglūn atkal trešais žīds un ceturtais. Tā ir mana privātdarīšana, atļauj man pašam izdarīties ar saviem maniheriem. Vahtmeistar, es nespēju maksāt, dariet, kas pēc likuma! Bet atļaujat, ka iedzeram vēl ceļakāju un atvadīšanās malku… Jūs arī varat iebaudīt no mūsu krājuma, ja jums tīk!…»

«Paldies, labprāt!» policisti pieņēma piedāvājumu. «Izsaukto dzērienu jums tiesība patērēt, tik daudz pēc likuma mums jāgaida. Pateicamies par laipnību, būsim veseli!… Taisnību sakot, jau arī mums nemaz tā nedeg..»

«Nu, sveiki, jūs, mani pēdējie draugi!» Juris uzdzēra, un tik vecajam, kā jaunajam Kārlim acis bija pilnas asaru. «Uz nākamiem labākiem laikiem, uz redzēšanos!… Bet jūs, vahtmeistari, ar kājām es neiešu!

Jūs man gādājat divzirgu fūrmani, tas ir jāsamaksā maniem kreditoriem.»

Vahtmeistari dūšīgi steidzās iemest atlikušo konjaku un alu un žīdus jautājoši uzlūkoja. «Wenn er nich gehen kann – – das ist Gesetz…»

«Forwos Zweispänner, forwos?!» žīdi errīgi atrūca. «Man nimmt einfach ein Kasaliner für fufzehn kopekes!…»

«Nu, nekas, nekas, apmierināties, rīkļu žņaudzēji!» Juris ieminējās. «Šo mazo izdevumu es vēl pats samaksāšu. Man jau vēl tas rublēns ir… Ķelner!… Pasteidzies uz vārtiem un pastellē tur divzirgu fūrmani! Bet glītu pajūgu es gribu… Fiksi! Un nu, draugi, laiks šķirties… Ardievu un uz redzēšanos!…»

Lai gan saulīte bija jau stipri pusdienā, Juris savilka ciešāk savu pelēko mēteli, ko bija apņēmis ap pleciem, aizpīpoja smaržīgu cigāru un uz policistiem sacīja: «Iesim, kungi!»

Drīz viņu soļi pa grantēto taku aizskripšķīja, tad rati aizrībēja…

Palicēji nerunāja ne vārda, uzreiz viss tik kluss. Kārlis, atsēdies pie galda un atspiedis galvu uz rokas, pārdomāja notikušo. It kā viņam būtu noritējis priekš acīm raibs sapnis… Te bija un izbija! Runas un vārdi viņa galvā jaucās ar balles mūzikas skaņām, kā jau pēc caurdzīvotas nakts. Pie tam vēl mācās virsū salds nogurums un miegs. Vai tikai tas viss patiešām nebija sapnis?…

Ceturtā nodaļa Cik ilgi Kārlis tādā pusnomoda stāvoklī bija nosēdējis, to viņš nevarēja pateikt. Varbūt arī viņš bija piemidzis. Saule bija jau labi pusvakarā. Zariņu Kārlis arī bija pazudis… Tikai Perlants, nolicies turpat ar rokām uz galda, krāca. Citādi viss dārzs tik kluss kā izmiris. Arī sulainis un bufečiks samiegojušies snauda. Tikai no tālienes dzirdama ratu dārdēšana un ielu troksnis.

«Perlant, Perlant!» Kārlis modināja draugu. «Ko mēs tagad darīsim?!…»

«Kas ir?!» tas, pavēris acis, viņu stīvi uzlūkoja. «Es laikam biju piemidzis?… Visi citi ir projām? …»

«Jau sen! Vai tad tu neatmini? Ko mēs tagad darīsim?»

«Brauksim atpakaļ uz Rīgu. Cik ir pulkstenis?…»

To teikdams, viņš izvilka savu stundeni un paskatījās. «Šis vilciens aizkavēts, bet līdz nākošam daudz laika…»

«Iziesim tad drusciņ pa Jelgavu,» Kārlis mudināja. «Te šņīpt, tas neizskatās… Varēsim kur paturēt pusdienu. Vai dzi`!» tas piepeši iesaucās. «Vai mēs to laiku nevaram izlietot lieti un izdarīt kādu andeli?

Ja mēs aizietu pie Indriķa Alunāna un pārdotu manus manuskriptus?»

«To varam, laika diezgan! Nu, iesim,» tas ķēra pēc sava deķeļa. «Samaksāts taču viss ir?»

«Pasauksim sulaini. Sst, sst, ķelner, vai mums te vēl kas jāmaksā?»

«Nekas, kungi… Viss ir nolīdzināts…»

«Nu tad ardievu!»

Viņi piecēlās un gāja uz vārtu pusi. Mazā snauda nebija bijusi slikta, bija izdzēsusi skumjos iespaidus un arī viņus pašus atspirdzinājusi. Kad miegs bija nogājis, tie jutās it omulīgi un iesāka jautri sarunāties.

«Man trakoti interesē zināt, ko vecais Ingus sacīs par taviem manuskriptiem,» Perlants ieminējās.

«Ka varētu no viņa izspiest kādu simtnieku…»

«To jau nu redzēsim.»

Nebija jau arī liels gabals, ko iet tepat bija tirgus placis. Tas, kā jau parasts, pilns laucinieku, kuri savos pelēkajos vadmalas kamzoļos un biezām šallēm notinuši kaklus kustējās ap saviem produktiem un gaidīja pircējus. Pavisam te maz dzird vāciski runājam, jo pilsētas kārklu vācietim ir negribot jārunā kaut ir lauzītā latviešu valodā, ja grib nopirka ko, kas vajadzīgs pie dienišķas maizītes. Varētu jau nu arī runāt pa vāciski, bet laucinieki tad noprasa tādu cenu, ka bail, un kā tu viņam nodiņģēsi, kad viņš nesaprot to valodu. Ne godīgu kāpostgalviņu tu nedabū, ja negribi pārmaksāt. Mužiks jau uz to vien iziet: vācietim un kungam, tiem jau naudas diezgan. Ja tas nemaksās cenu, kas tad maksās. Bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zina: tas nav vis vakarējais un zina, ko lieta vērta.

Protams, ka mūsu draugi diņģēšanās saturā tuvāk neiedziļinājās. Tikai viens, ko Perlants ieminējās: «Lai gan Jelgava nav tāds latviešu kultūras centrs kā Rīga, taču te dzird daudz vairāk runājam latviski nekā Rīgai.»

Viņi iegriezās Lielajā ielā un drīz vien sasniedza H. Alunāna grāmatu pārdotavu.

Tā kā skolu laiks patlaban bija sācies, tad tā bija pilna kā piebāzta. Kundes bija pa lielākai daļai reālskolnieki vai ģimnāzisti, kuri izmeklēja pēc saraksta vajadzīgās grāmatas, un viņu vecāki, kas bija iebraukuši no laukiem, tās samaksāja.

Indriķis Alunāns, sārts vīrs ar palīku degunu un kārpu vaigā, rāvās pats līdzi nosvīdis. Viņš bija ļoti praktisks un ekonomisks cilvēks, kas iztika uz to mazāko, arī bez dažiem nevajadzīgiem apģērba gabaliem. Tā viņš iztika bez krāgas un šlipses, vienīgi ar baltām krūtīm ar zelta kņopēm, iztika arī pat bez žaketes, pārvilkdams pār vesti melni šķimeļainu drēbes ķelderi jeb pārvelkamo. Toties viņš turēja gandrīz pastāvīgi galvā cepuri, kura bija tāda pat šķimeļaina kā viņa ķelderis – augstu, kuplu dibenu, viegla un

«luptīga». Daudzi viņu paraduma dēļ noturēja par žīdu, ievērojot, ka viņa mati un apcirptā bārzda bija austrumnieciski melna un deguns ar vajadzīgo līkumu.

Bet žīds arī nebūtu pratis labāk veikalot par viņu. Viņš neapsmādēja ne to visniecīgāko apgrozījumu un peļņu. Viņš vienā reizē personīgi apkalpoja kādu pircēju, bet ar otru, kādu labu tautieti, kas arī bija ienācis pirkt un gaidīja, sarunājās par tautiskām un vispārības lietām, un ar visu to viņam tomēr bija acis redzēt un ausis dzirdēt visu citu, kas notiek veikalā. Tiklīdz komijam vai māceklim samisējās ar cenu vai arī tas tūdaļ nezināja uzķert prasīto grāmatu, principāls pateica tūdaļ, kur tas ir un cik tas maksā. Ja pircēji maksāja skaidrā naudā, tad viņš saldi smaidīja, ja gribēja palikt parādā, tad smaidīja sāpīgi. Te skatījās žēli savā rēķinu grāmatā. Bet, ja atrada, ka tur jau vecs parāds priekšā, tad it kā pārsteigts iesaucās: «Klausāties, jūs jau man esat parādā!»

Pircējam vajadzēja atzīties, jo, kas jau ir, kā to noliegsi!… Tad nu Ingus – šo pavārdu viņam bija devuši reālskolnieki – rīkojās pēc apstākļiem un vienošanās, dažureiz kreditēja vēl uz priekšu, bet dažreiz arī ne.

Kad mūsu draugi iegāja pārdotavā, Ingus sarunājās patlaban ar kādiem lauku skolotājiem. Tie patlaban bija izdarījuši pie viņa prāvus iepirkumus, un viņš tiem kā labiem kundēm parādīja sevišķu uzmanību. Bez tam vēl viens no tiem piedāvāja viņam, lai tas izdotu tā sastādītu latviešu lasāmu grāmatu skolām. Līdzšinējās, tā viņš izteicās, jau ne velnam nederot, ne Šaca, ne Hervāgena «Skolas maize» vai kā nu viņas visas sauc. Bet viņa lasāmā grāmata esot pavisam citāda, pilnīgi tautiska. Viņš pats to labprāt izdotu uz sava rēķina, tikai žēl, ka neesot tā kapitāla.

Viņa biedrs apgalvoja, ka tā patiešām gan laba grāmata un ka Alunāna kungs, to izdodams, gan nopelnīšot labu naudu.

Ingus tikai saldsāpīgi smaidīja. «Nē, nē, mīļie kungi,» viņš kratījās nost, «man jau nav tās naudas.

Esmu tik daudz izdevis uz parāda, bet atpakaļ nenāk! Un jādod vēl arvien uz priekšu, citādi iet pirkt citur.

Jā, kad tas Ādolfs man būtu atdevis to simtu, tad vēl… Es domāju no viņa atdabūt tā,» tas piebilda paklusi kā kādu lielu noslēpumu, «sarīkošu kādu teātra izrādi, lai viņš spēlē. Bet ko viņš? Kā nāk beidzamais cēliens, viņš nespēlē tālāk, kamēr samaksā. Gribēju atturēt vismaz kādus 25 rubļus uz tā parāda, bet viņš ne dzirdēt!… Neiet uz skatuves, kamēr viņam nenoskaita naudu līdz pēdējai kapeikai!… Ko?!… Ko nu jūs sacīsiet?!… Vai tas nav labs stiķis, ha-ha-ha-ha!…»

Viņš nosmējās līdz asarām par to, ka Ādolfs izdarījis viņam tādu «stiķi».

«Jā, jā,» skolotājs piebilda, «bet uz to grāmatu jūs atkal nopelnītu…»

Noliedzošu smaidu viņš nogrozīja galvu. «Liela konkurence! Kad vienu eksemplāru iegādājas, skolēnam no tā aroda vairāk nevajag. Jā, kad jums būtu kāds labs stāsts vai romāns, ko lasa visi. Kad vienu ir izlasījis, lasa vēl otru, trešo…»

«Man ir viens tāds tulkojums, stāsts!» skolotāja biedrs pasteidzās piedāvāt.

«Nē, nē!» Ingus it kā sabijies ar kājām, rokām pretojās. «Uz tulkojumiem ir milzīga konkurence!

Tulkot katram brīv, katrs skolēns tulko. Nu, labi, es izdošu to tulkoto stāstu, bet otrs nāk un pārtulko to pašu un izdod atkal. Jā, oriģināls, tā ir cita lieta. Tad es esmu drošs, ka izdodu to darbu viens pats un citam pakaļdrukāt nav tiesība…»

Skolotāji izmēģinājās šā, izmēģinājās tā, bet Ingum nekā pietikt. Nekas cits neatlika kā šķirties.

«Neņemiet ļaunā, mīļie tautieši,» tas viņus izvadīja līdz durvīm, «bet redziet nu, mūsu apstākļi ir tādi…»

Tad nāca atkal pie citiem.

Mūsu draugiem, to visu noklausoties, sirds smēja vien. Spriežot pēc tā, kā Ingus izteicās, viņiem veikals drošs.

«Atvainojat, Alunāna kungs,» Perlants devās pazīstams, «mums te ir viens oriģinālromāns manuskriptā. Tā kā jūs te tiem kungiem izteicāties, ka tādus ļoti izdevīgi apgādāt, tad mēs to labprāt nododam jūsu rīcībā…» «Ā, labdien, labdien, studenta kungs!» Ingus saldskābu smīnu attrauca. «Tad jau ir ļoti teicami!…»

Jo, vienkārt, kad jau nu viņš patlaban bija izteicies, ka oriģinālromānus izdevīgāk apgādāt nekā skolas grāmatas, – parasti tas gan apgalvoja pretējo, – tad viņam bija neveikli uz vietas savus vārdus atpakaļ ņemt. Un, otrkārt, ja students kaut ko uzrakstījis, tad tā lieta arī varbūt ko der un izdot nav par skādi.

Izlocīties te nekādi nevarēja, atbilde bija jādod vienādi vai otrādi.

Te viņš ciešāk ieskatījās Perlanta vaigā un līksms iesaucās: «Klausāties, mēs jau vakar pie goda mielasta bijām galda biedri?! Jā, jā, itin pareizi, mēs sēdējām blakām…» Viņš priecājās ne vien par atjaunoto draudzību, bet arī, ka nu izdevība novilkt valodu uz citām lietām.

«Jā, man bija tas gods sēdēt jums blaku,» Perlants atbildēja. «Mēs sevišķi draudzīgi satikām…»

Ingus atminēja gan, kādā ziņā. Nevarēdams savu cepeša porciju noēst, tas ietina to papīrā, lai bāztu kabatā, un Perlants, kuram tāpat ēstgriba bija maza, atvēlēja arī viņam pievienot savu porciju. Pret tādu saprātīgu jaunu cilvēku Ingus turēja sevišķi labu prātu. «Ar izglītotiem cilvēkiem arvien var iztikt,» tas piebilda, «tie viens otru saprot…»

«Jā, jā,» Perlants piebilda, «un tā es domāju, mēs arī dēļ tā romāna sapratīsimies…»

Ingus tomēr vēl drusciņ saldskābu smīnu kasījās aiz auss. «Labāk, kad jums būtu kāds dzejoļu krājums,» viņš sūkstījās. «Dzejoļu krājumus pērk arvien, dāvā uz dzimumdienām, vārda dienām, svētkiem…»

«Ja gribiet, arī dzejoļu krājumu varam dabūt,» Perlants apgalvoja. «Manam draugam ir dāvanas…»

«Nē, nē, nē!» Ingus sabijies attrauca. «Tad jau labāk to romānu… Viņš garš ir? Interesanti apstrādāts?»

Kārlis neturēja savu sveci zem pūra, bet sniedza paku Alunānam.

Ingus, redzēdams apmēru, vēl vairāk nobijās: «Klausāties, tas jau labi pagarš!… Vai tikai tas būs pietiekoši interesants?»

«Vielu esmu ņēmis no tautas dzīves!» Kārlis apgalvoja. «Miesa no mūsu miesas, un kauls no mūsu kaula…»

«Ko?! Jūs tas autors?» Ingus viņu lielām acīm uzlūkoja. «Klausāties, jūs taču esat gluži jauns cilvēks…» Viņš taksēja romānu, taksēja pašu autoru un neizprazdams uzlūkoja Perlantu.

«Jā, jā,» pēdējais apstiprināja. «Romāna autors ir mans draugs Ērgļu Kārlis…»

«Tā jau pavisam cita lieta,» Ingus smaidīja tagad, cik sāpīgi vien iespējams. «Es nemaz nezinu… Es domāju, ka gandrīz… Klausāties, es jau iepriekš nevaru nosacīt… Man vajadzētu jūsu darbu iepriekš izlasīt…» Un, svērdams rokās, tas vēl prasīja: «Kādu honorāru tad jūs prasiet?»

«Es daudz negribu, tikai ka darbs daudzmaz atlīdzināts,» Kārlis apgalvoja. «Piecpadsmit rubļus par drukas loksni…»

Ingus patlaban bija sācis iztīt Kārļa romānu, lai ar to iepazītos, it kā izbijies tina to atkal žigli kopā.

«Klausāties, tas jau pulka naudas! Jums jau tad par vienu pašu darbu iznāktu kādi trīssimts rubļi sidraba…»

Pie tam viņš tik sirsnīgi nosmējās un uzmeta Kārlim tik zobgalīgu skatienu, ka autoram dūša sacirtās, un tas stingri iejautājās: «Kā? Vai jūs domājiet, ka mans darbs nebūtu tik daudz vērts?…»

«Nē; nē, vērts tas varbūt vēl vairāk,» Ingus attrauca, «bet redziet, mūsu apstākļi tādi, ka par latviešu literatūru tik daudz nevar maksāt. Vai ziniet, es priekš Šablovska kunga tulkoju to «Venēcijas asinsnakti», viņš man maksāja tikai trīs rubļus par drukas loksni. Un vai ziniet, es nestāvēju nemaz slikti – uz divi rubļi dienā…» Pie tam viņš tik saldi smēja, ka viņam viss ģīmis laistījās aiz prieka. «Vairāk arī par latviešu literatūru nevar prasīt. Vai ziniet, man piedāvā oriģinālus par astoņiem un pat par pieciem rubļiem loksnē. Dieva vārds!…»

Pēc šāda paskaidrojuma Kārlis palika drusciņ mierīgāks. «Tur gan diezgan daudz darba,» viņš domīgs piebilda, «un mēs taču esam tautasbrāļi… Kas tad būtu jūsu cena?»

Bet Ingus nekā noteikta neatbild, tikai sūkstās un kasās. «Klausāties!» tas, piepeši it kā ko iegādājies, iesaucās. «Es jums teikšu ko?!… Ejat pie Šablovska kunga, tam ir nauda!… Tas jums to romānu apgādās

un labi samaksās, kad es jums saku…»

«Varētu jau arī pie Šablovska,» Kārlis atbildēja, «bet mēs jums dodam priekšroku…»

«Ejat pie Šablovska kunga, kad es jums saku!» Ingus sauca uzsaukdams. «Viņam ir nauda, viņš jums to romānu apgādās…»

Cits jau nekas arī neatlika. Ingus jau viņus tīri stumšus izstūma pa durvīm. Atvadījušies viņi bija atkal uz trotuāra un klusu, it kā noskaitušies cilpoja uz Katoļu ielas pusi.

«Neiznāca mums ar to veikalu nekas,» Perlants beidzot ieminējās. «Ingus nezin kāpēc kratās nost ar kājām un rokām…»

«Nezin kāpēc?!» Kārlis skarbi attrauca. «Es zinu gan, kāpēc! Tiklīdz viņš dabūja zināt, ka es un nevis tu tas autors; mūsu lieta nokrita tikpat kā no plaukta. Tādi tie tautieši ir!… Bet es tādēļ citam aiz muguras neslēpšos; ja negrib, lai neņem… Ērgļu Kārlis ir to romānu sarakstījis, vai nu to tic vai ne…»

«Tas ir labi, tas ir labi,» Perlants pasmaidīja. «Dūšu nevajag palaist un krāsu vajag rādīt. Ja mēs paši sevi cienīsim, arī citi mūs cienīs. Un var jau būt, ka tiešām Šablovskis to romānu izdod un vēl labāk samaksā nekā Ingus.» Šablovskis bija pazīstamais tautas bibliotēkas izdevējs un arī pirmais briesmu un kolportāžas romānu izdevējs latviešu valodā. Turpretim skolas grāmatām tas nepiegrieza nekādu vērību. Tādēļ tad arī, skolas sezonai sākoties, tam ar sāpēm bija jānoskatās, ka ļaudis bariem vien plūda pie Alunāna, lai gan citādi viņam pašam, kā vecākam grāmatu tirgotājam, bija noiešana labāka. Par to viņš līdz zināmam mēram Ingu apskauda.

Drīz vien mūsu draugi bija sasnieguši savu ceļa mērķi un iegāja Šablovska grāmatu tirgotavā.

Viņi atrada tur priekšā tikai pāris laucinieku, kuri pirka «Laupītāju virsnieku Maldonaldo», bet kaulējās uz nebēdu. Grāmatas cena bija 35 kap., bet viņi gribēja par 30 kap. Šablovskis, neliels, sauss vīriņš šķidru bārzdiņu, turējās, cik varēja, un teica savu grāmatu cik spēdams. «Vien' jauk' lasīšan', vien' smuk' lasīšan'. Jauk' stāst' tiem mīļiem latviešiem… To bild' vien jau ir sav' divdesmit kopek vērt'…

Redzet, kā viņa spīd… Tik smuk' laķierēt'… Hm!…»

Viņš likās pats par šo lielo jaukumu priecājamies. Bet pircēji, kā rādījās, nemaz nedomāja nopietni, bija ienākuši tāpat izgudrēm. «Lai nu paliek tā grāmata,» viens no viņiem ieminējās, «mēs no tādām kungu lietām neko daudz nesaprotam. Vai mēs labāk nevarētu pie jums kādu laikrakstu, pastellēt?»

«Laikrakst'?!» Šablovskis neizprazdams ieplēta acis. «Kas tas tok ir?!»

«Nu jā; avīzes, ceitungas, ko lasīt,» laucinieks paskaidroja.

«Ah to ceitung; latvieš' ceitung, ah, to man ir gan,» tirgotājs paskaidroja. «Jūs var pie man' apstellēt to «Latvieš' Avīz'». Liel' lasīšan', smuk' lasīšan' un lēt'…»

«Ak tā «Latviešu Avīze»?! Bet to jau palaikam brāķē?»

«Ko viņi brāk'?» Šablovskis ieplēta acis. «To ir gaužām lab' ceitung… Lab' mācīb', smuk' lasīšan' un lēt'…»

«Bet viņi jau saka, ka tā esot pavisam tādā piena lapa!» laucinieks aprādīja. «Noderot tikai priekš siļķu ietīšanas. Latviešus ar tādu bērnu putriņu vien barojot, un, ja neklausot, tad lamājot par nihilistiem.

Viņa jautā, kā jau kad vecs cilvēks prātu zaudējis… Tādēļ to nokrustījuši par tanti Lavīzi jeb veco Lavīzi…»

«Jā, jā, lait' jau krustī!» Šablovskis it kā aizskarts norūca un tālāko paturēja pie sevis.

«Vai pie jums nevarētu «Balsi» pastellēt?» viens no lauciniekiem atkal ieminējās. «Tā esot ļoti laba avīze un tautiska…»

«Kā?! «Balss»? Nē, man to ceitung nav ir!»

«Skāde gan,» otrs laucinieks slepeni kārstīja mēli, «tas esot ļoti labs laikraksts un tautisks lai… Mēs būtu apstellējuši…»

«Nu, ej`t pie Alunāna kunga, ej't pie Alunān!» Šablovskis gandrīz pikti iesaucās. «Man to ceitung nav ir… «Balss», «Balss»,» tas brīnīdamies lūkojās uz savu komiju. «Das ist in unserem Geschäft

unbekannt…» («Balss», «Balss» mūsu veikalā nav pazīstama.)

«Wahrscheinlich ein junglettisches Hetzblatt,» komijs, plecus paraustīdams, atbildēja. (Laikam kāda jaunlatviešu rīdīšanas lapa.)

«Vai tad nevarētu pie jums to «Balsi» pastellēt?» laucinieks atkal pēc brīža iejautājās.

«Ej't pie Alunān, es tokš jums sacī!» Šablovskis iesaucās un pagrieza viņiem muguru. «Komische Menschen…!»

«Ta jau nu jāiet būs, ko tad darīs!» laucinieki nokārstīja mēles un virzījās uz durvju pusi.

Ienāca kādi skolēni vecāku pavadībā un prasīja pēc Andrē vēstures, kura vajadzīga reālskolā.

Tumšs sārtums parādījās mazā vīriņa bālajā sejā.

«Man to grāmat' nav ir! Ej't pie Alunān kunga!…»

«Mēs jau tur bijām!» bija atbilde. «Bet pārāk pilns… Nevar klāt tikt…»

«Tokš tik pilns!» Šablovskis sāpīgi iesmējās. «Jā, jā, pa šo laik' to Alunān kung' iet it labi!… Bet vēlāk drusciņ… Ko tik tas Alunān kungs darīs, kad viņam tā šeit' vairs neies… Ko tad tik viņ' iesāks?»

«Bet ko tad jūs, kungs, iesāksiet?» viņam prasīja.

«Es sien' sav grāmat',» Šablovskis pašapzinīgi sacīja. Viņš, proti, bija mācīts grāmatsējējs.

Kad pēdīgi nedaudzie kundes bija aizgājuši, Kārlis tad nu nāca klajā ar savu lietu. «Mans vārds ir Ērgļu Kārlis, – jūs laikam par mani būsat dzirdējuši? Es rakstu korespondences zem šifras Erg. K.» Šablovskis noliedzoši nogrozīja galvu. «Nē, – es nav ir par jums dzirdējis…»

«Redziet, man ir tāda būšana,» Kārlis turpināja, «man ir sarakstīts kāds romāns. Oriģinālromāns iz tautas dzīves. Izdevējs uz to var smuki nopelnīt. Nu, ņemsim, ja to nodrukā tikai 3000 eksemplāros un par katru ņem tikai 50 kapeikas, tas jau iznāk 1500 rubļu… Saprotams, ka es to pats izdotu, – tā taču tīra nauda, – bet nu man pašam neizkrīt… Tādēļ novēlu labāk izdevējam. Par savu darbu es daudz negribu, tikai piecpadsmit rubļu par drukas loksni…»

Piesarcis un it kā bez elpas viņš vēroja, kādu iespaidu viņa piedāvājums darīs, bet tas atstāja to gluži aukstu. Mazais vīriņš skumji un noliedzoši nogrozīja galvu, neprasīja pat: «Kur jums ir? Cik liels? Kas tas par darbu?…» Viņš neizrādīja ne mazāko tiecību, ka gribētu jebko par Kārļa slaveno darbu zināt.

Iestājās brīdi neomulīgs klusums. «Tā kā nu Alunāna kungs man ieteicis jūs kā labu apgādātāju,» Kārlis, saņēmis dūšu, atkal turpināja, «tad es jums dodu priekšroku, tas ir, ja jūs to vēlaties…»

«Alunān kungs jums tā sacī?» Šablovskis skumji ieminējās. «Oh, oh, tas nebij lab' no Alunān kunga… To es no viņa nebūt domē's…»

Atkal neomulīgs klusums, un Kārlis gaidīdams sarka vien. «Ja jau jūs nu negribiet,» viņš beidzot aizskarts sacīja, «tad es izdošu pats ar saviem līdzekļiem… Tā taču ir pelņa…»

«Jā, – jūs gribat izdot?!» mazais vīriņš, ieplētis acis, sāpīgi ieminējās. «Jūs gribat izdot?!…

Raug`ties plauktos, – ko jūs tur redz'?… Tās ir grāmatas, stāsti… Un redz't te,» viņš paņēma Kārli pie rokas un paveda uz otru istabu, «viss piekrauts pilns… Bet naudiņas nav ir! Redz't,» viņš rādīja savu svārku apskurbelējušās piedurknes, «viss noplīs's, novalkāts, bet jauna nav ir!… Mīļais Ērgļa Kārļa kungs!… Ja jūs grib't man' padom' klaus't, tad uzsāk't labāk kād' cit' gešeft… Ah jā, tie grāmati, tie grāmati…»

«Nu, ka ne, ne,» Kārlis sapīka. «Ja jau jūs negribiet, es jums nediņģēju… Tikai to es zinu, ka mans darbs ir labs… Pats Māteru Juris mani atzīst…»

«Vai es sak', ka nav ir labs!» Šablovskis pārmetoši pacēla acis. «Vai «Starp debesi un zemi» nav ir labs darbs? Vai «Sudmalas pie melnā purva» ir slikts darbs? Vai «Ārprātīgo namā» ir slikts? Tur viņi visi guļ iekš plaukt'!… Bet naudiņas nav ir!…» Un skumji un sāpīgi tas nopūtās: «Ah jā!… Nē, nē, .Ērgļa kungs, es vis nevar… Dar't, kā grib't un redz't, bet es vis nevar… Nav ir spēka man vairs… Es nevar, nu…»

Viņš uzskatīja to tik skumji un lūdzoši, ka mūsu draugiem nekas cits neatlika kā atvadīties un iet.

«Jā nu, kur nu tagad?» Kārlis iejautājās.

«Tagad ieturēsim pusdienu un tad brauksim uz Rīgu,» Perlants atbildēja. «Gan tad jau padoms radīsies…»

Bija jau pie vakara, kad viņi pēc kādām stundām devās pa Palejas ielu uz dzelzceļa staciju. Kārlis bija tāds domīgs un kluss. Daudz kas viņam jaucās pa galvu, un, kas nāks, to viņš vēl nezina. «Vai zini, Perlant,» viņš draugam ieminējās. «Man rādās, ka daudz vieglāk bija to stāstu sarakstīt nekā no viņa vaļā tikt…»

«Ak nu!» Perlants noraustīja kamiešus. «Par to nav ko uztraukties. Gan mēs Rīgā viņu izandelēsim.

Ja ne citādi, dosim «Baltijas Vēstnesim» priekš feļetona. To Šablovski jau visi par nerru vien tura.»

«Bet man viņā ļoti žēl!» Kārlis attrauca. «Viņš ir patiess un godīgs cilvēks, bet varbūt viņam taisnība… Ko tur var darīt, ka mūsu apstākļi tādi…»

«Apstākļi arvien tādi! Bet viņš neprot uzstāties, un tādēļ tam neiet. Viņš arī nav nekāds tautietis… bet ir jau nelaime, ka mums ir daudz labu tautiešu, kuri gan savu lietu labi prot, bet neprot uzstāties un tādēļ nekur netiek…»

Kārlis likās to pārdomājam. Tepat aiz ielas rēgojās pretim kāda drūma, sarkana ēka, itin kā viņam ko atgādinādama. Viņš iegādājās piepeši Māteru Juri. Par to taču nevarēja sacīt, ka tas neprastu uzstāties.

Bet kur viņš bija noticis?

«Diezin kā nu viņam tur klājas?» tas piepeši bažīgi iejautājās. «Viņš taču tik daudz priekš tautas strādājis, bet nu guļ krātā tikpat kā iesprostots ērglis…»

Perlants saprata gali, kas tas ir; bet vienaldzīgi noraustīja kamiešus. «Mēs taču tur nekā nevaram līdzēt…»

«Mēs vieni gan ne, bet, ja visi tautieši, visi turīgie ziedotu savas artavas, mēs viņu gan varētu izpirkt,» Kārlis turpināja. «Bet no tā Tomberģa tas bija pavisam pūcīgi un no tiem žīdiem vēl vairāk!…

To taču varēja klusu izdarīt, bet nevis visu ļaužu priekšā darīt viņam tādu kaunu. Bet nē, vajag celt troksni, vajag visas publikas priekšā viņu vest uz cietumu kā noziedznieku.»

Stacija bija sasniegta un arī laiks izņemt biļeti. «Brauksim otrā klasē,» Perlants sacīja. «Starpība nav liela, bet tas labāk izskatās.»

Kārlis bija uz miera. Latviešiem vajag prast uzstāties, to viņš gribēja iegaumēt. Drīz tas ar otrās klases biļeti kabatā pilns apziņas soļoja draugam blakus pa peronu un gaidīja uz vilcienu.

Piektā nodaļa Otrās klases kupejā Kārlis brauca pirmo reizi. Sirds viņam tādēļ tā savādi pukstēja. Viņš nesa krūtīs apziņu, ka ir visiem tiem vāciešiem līdzīgs, un tomēr nemaz lāgā nedrīkstēja atgāzties šinīs mīkstos sēdekļos. Viņš sēdēja taisns kā svece.

Viņam pretim sēdēja kāda veca matrona ar raga brilli, bez šaubām, īsta vāciete. Tai piemita savāda augstdegunība. Viņa krāmējās savā nodabā pa savu «ridikili», it kā citu cilvēku te nemaz nebūtu, tomēr slepeni mūsu abus draugus vīzdegunīgi uzlūkoja.

Kārlim tas bija tikpat, kā kāds viņu ar adatām badītu. Jo perfīdais smaids vecās dāmas vaigā izteicās it skaidri: «Brauc vien otrā klasē, cik gribi, bet vācietis tu tomēr neesi…» To apstiprinādama, viņa allaž ieklepojās. Ja par to studentu viņa neko nesacītu, bet šis, tas jau ir īstais «lampač»…

Un tādēļ viņš sarka un kaita vien. Perlants gar visu to nelikās ne zinot. Nopircis latviešu laikrakstus – «Balsi» un «Baltijas Vēstnesi», tas tos lasīja, pie tam ar īstu angļu vienaldzību izstiepis savas garās kājas.

Vecā dāma gan labprāt būtu izzinājusi, kādā valodā tās avīzes. Diemžēl, viņa bija drusciņ īsredzīga.

Te viņas izdzisušās acis aiz zaļās brilles šausmīgi sakustējās, jo arī students iesāka pa latviski: «Klausies, Kārli, te «Vēstnesis» raksta no Vācijas,» pie tam Perlanta vārdus pavadīja ironisks smaids, «turienes sievietes nodibinājušas biedrību, lai izkarotu sev tādas pat tiesības kā vīrieši. Ko tu uz tam saki?»

Kārlis sasarcis nesamanīja, ko atbildēt.

«Nu, tās taču tīrās muļķības!» Perlants pats atbildēja par viņu. «Ja sieviete grib to pašu, ko vīrietis, tad viņa zaudē savu sievietību. Es viņas nevaru ieredzēt, tās emancipētās…»

Kārlim šis jautājums citādi būtu bijis vienaldzīgs, ja viņam nebūtu prātā Lūce. Līdz ausīm piesarcis, tas stomījās: «Bet sieviete taču tāpat cilvēks – –» «Protams, un vēl ļoti mīļš cilvēks,» Perlants piebalsoja. «Bet šis cilvēks pieder mājai un ģimenei.

Dzīves bangās jācīnās mums; vīriem, lai sievas dzīvotu aizvējā un būtu no visa pasargātas. Ar Ninu mums par to ir mūžīgs strīds. Še, lasi pats…»

Viņš pasniedza draugam avīzi, pats iedziļinādamies otrā.

Vecai dāmai Perlants citādi būtu runājis iz sirds, bet, no latviešu valodas skaņām nelabi aizskarta, tā atvilkās stūrī. Tāpat arī ceturtais pasažieris, kāds sirmbārzdis kungs. It kā bīdamies sagānīties, tas vēl jo vairāk atvilkās kaktā; apspiezdams savu slepeno uztraukumu, kūpināja cigāru. Tikai brīžiem aiz savām brillēm uz viņiem balti paskatījās…

Iestājās atkal dziļš klusums. Perlants lasīja tālāk, un Kārlis likās lasām. Priekš acīm viņam nedzīvas vārdu rindas; viņš pats nezināja, ko lasīja. Sirds atkal uzvandīta, un atkal prātā Lūce. Vai viņa arī vēl par viņu domā? Ko viņai rakstīt? Kur rakstīt? Vai viņa vēstules tai nāks rokā? Pavisam tā savādi un liegi ap dūšu. Viņš gribēja jau par to minēt Perlantam, bet kautrējās viņu traucēt lasīšanā. Ausīs arī vēl viņa vārdi: «Mums, vīriem, jācīnās dzīves bangās, lai viņas dzīvotu aizvējā…» Savādi, jā, patiešām savādi…

Pie Olaines stacijas iekāpa daži pasažieri. Viņu vagonam izgāja cauri divi mednieki, bet nāca atkal atpakaļ. Kā rādījās, tie nevarēja atrast vietas un būtu labprāt apmetušies pie viņiem. Koridorā nostājušies, tie pētoši raudzījās šurp, kas tie par cilvēkiem.

Vecā dāma arī pētīja pretim, pie kam savām brillēm ņēma palīgā vēl lorneti. Viens no viņiem – jauns, slaids un tievs, šauru, aristokrātisku seju, pēc izskata vēl students. Otrs tāpat garš vīrs, pie tam diezgan plecīgs, patuklu vaigu un iesirmām ūsām. Pēc viņu ārējās iznešanās varēja spriest, ka tie vai nu lauku muižnieki, vai arī kādi lielāki «zvēri» iz pilsētas, kas izbraukuši uz medībām un griežas tagad atpakaļ.

Vecīte beidzot līksmi iesaucās:

«Ach, das sind Sie ja, Junker Kunibert, und das ist der Herr Baron!» (Ak, tas jau esat jūs, junkur Kunibert, un tas ir barona kungs!)

Jauneklis devās pazīstams. «Ach, liebe Schwiechelbein, wie kommen Sie denn hier!» viņš, it kā nolaizdamies no sava augstā stāvokļa, sniedza tai roku. Otrs kungs nesacīja neko, tikai drusku palocījās.

«Nu, kā tad cienīgai konsula kundzei klājas?» vecīte līksmi un sirsnīgi ieminējās. «Braucu tagad uz Rīgu pie saviem radiem Cipfelbrinkiem… Dzīvoju Jelgavas vitvenštiftē… Man iet it labi. Mammu es apciemošu… Uz to esmu jau sagatavojusies…»

«O, dariet to katrā ziņā, mamzel Švīhelbein,» jauneklis attrauca, «mamma ļoti priecāsies…»

«Kā viņai citādi, vai jūtas vesela?…»

«Paldies, ir diezgan spirgta. Tikai reimatisms un migrēnas viņu moca. Uzturējās kādu laiku Ķemeru sēravotos; ja tas nelīdzēs, tad brauks uz ārzemēm…»

«Bet kā tad konsula kungam?» vecīte pasteidzās jautāt.

«Nu, viņam savas darīšanas… Pie plašajiem veikaliem vēl komunālpolitika. Ļoti priecājos ar jums satikties, mamzel Švīhelbein. Tikai žēl, ka nav, kur piesēst. Neņēmām pirmās klases biļetes, bet nu par mācību otrā klasē nedabonam vietas…»

«Jā, visas vietas tā aizņemtas,» vecā dāma noraustīja kamiešus. «Kas gan tagad visi nebrauc otrā klasē?…» Zīmīgi viņa nopūtās uz tiem diviem, un junkuram Kunibertam to klusu vajadzēja saprast.

Vecais kungs arī uz ienācējiem nelūkojās tik glūnoši kā uz mūsu draugiem. Viņš pievilkās vēl vairāk pie sienmaļa, bet aiz citiem iemesliem. «Pēc likuma gan te tikai četras vietas, bet pie labas gribas varam sasēst arī seši. Tas ir, ja arī tie abi kungi – –» Viņš apklusa, bet zīmēts tas bija atkal uz mūsu draugiem. Kārlis pievilkās tuvāk Perlantam, tā ka nu arī te palika vieta.

Junkurs piesēdās, tomēr barons, it kā uzaicinājumu nebūtu dzirdējis, palika koridorā un lūkojās ārā pa logu.

«Jā, jā,» Švībelhein turpināja valodu, «tad jau papam gan daudz galvas lauzīšanas un rūpestu ar tām pilsētas lietām. Rīgas pilsēta vēl, gods dievam, atronas godīgu baltu rokās… Fon Bingners tagad esot birģermeistars? Vai taisnība,» viņa, piepeši junkuru bažīgi uzlūkoja, «dzird, ka tie latvieši gribot dabūt viņu nost un paši tikt pie Rīgas valdīšanas?»

«Tā nekaunība jau viņiem gan ir!» junkurs rūgti iesmējās.

«Mans dievs!» Švīhelbein izbijusies iesaucās. «Nejauki cilvēki tie latvieši!… Bet vai tad augstā valdīšana to pielaidīs?!… Rīgas pilsētas rātē taču balti bijuši no laiku laikiem…»

Junkurs noraustīja kamiešus. «Mums nav vairs rātes, mamzel Švībelhein, mums ir pilsētas dome.

Mums arī nav vairs birģermeistara, mums ir pilsētas galva. Vēl gan Rīgas rāte kā tiesu iestāde spriež taisnu tiesu blakus hoftiesai. Bet mēs jau redzam, kas būs senatora revīzijas sekas: mums, baltiem, paņems mūsu vēsturiski izmēģinātās tiesas un iedos mums krievu tiesas. Vai tās arī būs piemērotas mūsu apstākļiem, tas vēl ir jautājums…»

Rūgti viņš norija pēdējos vārdus.

Tagad arī svešais kungs palika uzmanīgs un iejaucās valodā. «Jā, jā, bet administrācija, es domāju, pilsētas pārvalde?» viņš iebilda. «Tā taču, neraugoties uz visu krievu likumu, vēl ir mūsu…»

«Bet kas to garantē, cik ilgi? Ik četrus gadus mums nāksies cīnīties no jauna, nāksies cīnīties ar tumšām ļaužu masām, šaubīgiem, pēdējā laikā pieplūdušiem elementiem, cīnīties dēļ Rīgas valdības. Rāte turpretim tika vēlēta uz visu mūžu. Nekādi elementi tur nevarēja iespiesties, ja viņa pati negribēja. Tas ir pavisam kas cits!…»

«Tādēļ mums arvien vajag būt gataviem,» svešais kungs iebilda.

«Par sevi protams,» junkurs apzinīgā balsī noteica. «Mēs, balti, stāvēsim savās sarga vietās tāpat kā mūsu senči… Vēlēšanu komiteja ar fon Bingneru un fan Bornhauptu priekšgalā līdz šim rīkojusies ar apdomu un veiksmi…»

Viņi abi sapratās.

Bet mamzele Švīhelbein par tādu latviešu nekaunību arvien vairāk uztraucās. «Ko tie bauri gan iedomājušies?!» viņa rūgti iesaucās. «Vai viņi gan spējīgi pārvaldīt tādu pilsētu kā Rīgu? Tur vajag citu vīru…»

Atkal viņa zīmīgi paskatījās uz mūsu draugiem, kuri gan viņas valodas neievēroja vai arī negribēja ievērot.

«Bez šaubām, citu!» junkurs viņai piebalsoja. «Kur viņiem tie piedzīvojumi, tā izglītība, tā kapacitāte, kas vajadzīga pie tik lielas pilsētas pārvaldīšanas?!… Nav jau iespējams…»

«Viņi gan domājas – – grib būt kas vairāk, nostāties mums līdzīgi,» svešais kungs iemeta. «Sevišķi tie, kas drusciņ apmācīti. Joku pēc es reiz apmeklēju Rīgā to latviešu teātri, – viņiem ir arī savs teātris, to jums vajag zināt!» Viņš to piebilda, cik vien iespējams, ironiskā balsī. «Nuu – ierados tur, nopirku programmu, bet neviena vārda es tur nesaprotu. Kā fabrikas ārstam man ļoti daudz darīšanu ar latviešiem, es protu latviski, bet to viņu programmu, – nu, dariet, ko ziniet, – es neko neprotu izlasīt! Tur bija tīri tā kā franciski: vians, divi galuas utt. Bet franciski ar tas nav, franciski es saprotu… Nu, ko jūs domājat no tiem latviešiem?!…»

«Ha-ha-ha!» vecā dāma iesmējās, un junkurs vīpsnāja vien.

«Vai viņi tur «volapikā» valodā spēlēja vai citā kādā man nepazīstamā mēlē, es netiku gudrs.»

«Tie cilvēki gan darītu labāk, ja tie artu un ecētu savu tēvu tīrumos!» vecenīte piepeši pikti un kodīgi iesaucās: «Bet viņi domā, ka tie ir vairāk kas, ka viņu bērniem arī vajag apmeklēt augstskolas un diezin ko. Ar savu zemnieku smaku tie sagāna augstskolas gaisu tik Rīgā; kā Tērbatā. Ir taču komiski, ka viņi mums, vāciešiem, grib visu pakaļ darīt… Nudien, tas ir komiski!…»

«Ne vien pakaļ darīt,» ārsts attrauca, «tie grib arvien vairāk nekā mēs. Nu, piemēram, otros Baltijas dziedāšanas svētkos mēs cēlām estrādi priekš piecsimts dziedātājiem. Ko dara latvieši? Viņi sarīko arī dziedāšanas svētkus un ceļ estrādi priekš 2000 dziedātājiem. Ja mēs tik daudz – viņiem vajag vēl vairāk! … Te man iekrīt prātā anekdote par kādu kazaku oficieri 1813. gadā Berlīnē. Iegājis restorānā, viņš vēlas pudeli vīna. Ķelneris apvaicājas, kādu marku tad kungs īsti vēlas. Kam ar tādām lietām nav darīšana, tam grūti ko teikt.

«Ko tie kungi tur dzer?» tas norāda uz vācu oficieriem.

«Dry Madera,» bija atbilde. «Čņąź, ļīäąāąéņå ģķå įóņūėźó ÷åņūšå ģąäåéšū.»»

«Ha-ha-ha!» junkurs iesāka pilnā kaklā smieties un viņu pārtrauca, tīri vai locīdamies: «×åņūšå Ģąäåšą… ×åņūšå Ģąäåšą…» Vecā dāma smīnot izrādīja skaudīgu prieku. Arī barons, kurš citādi izturējās rāmi un cienīgi, izteica savu piekrišanu, pagriezdamies un pavīpsnādams: «Dummes Volk…»

«Un justament tas ir tāpat ar latviešiem!» vecais kungs dzīvi turpināja. «Ja mēs, vācieši, tik daudz, tad viņiem vajag vairāk. Viņiem mūs vajag pārtrumpot! Kā dzird, tad tie nodomājuši sarīkot vēl lielākus dziedāšanas svētkus, būvēt estrādi priekš 3500 dziedātājiem un svētku ēku priekš vairāk nekā 20000 personām. Nu?! Ko nu jūs sacīsat?…»

«Ja tas nav neprāts,» junkurs rūgti piebalsoja, «tad es nezinu, kas tad tas ir…»

Tie bija gaidāmie III vispārējie dziedāšanas svētki, par kuriem viņi runāja. Kārlis grozījās uz sava sēdekļa, it kā viņu kāds ar adatām badītu. Vai Perlants tiešām to nedzirdēja vai arī negribēja dzirdēt?

Viņš nogrimis avīžu lasīšanā. Kārlim papiross pastāvīgi dzisa, un pastāvīgi viņš to iededzināja no jauna.

«Kas tad šiem par daļu?» tas iekšēji sašuta. «Mēs dzīvojam savā zemē un svinam svētkus, kādi mums patīk. Lai viņi iet atpakaļ, uz savu«fāterlandi», ja viņiem še nepatīk, lupatas!…»

Viņš to tiem labprāt būtu pateicis acīs, lai nedomā! Gribēja izrādīt dusmīgu seju, tomēr juta, ka vaigs tam jocīgs un smieklīgs. Itin tā, ka cilvēks kādam diezin ko darītu, bet nevar tam pietikt.

Viņi jau ar viņu nemaz nerunāja, runāja savu. Ho-ho-ho!… Cik gardi un nicīgi tie smēja par latviešiem.

Viss tas, kas viņam svēts, to viņi nosmēja, aizskāra ar savām netīrām rokām… Viņam krūtīs sāka briest. «Ko viņi mums ir laba darījuši?! Mūsu senči tos uzņēma kā viesus, mieloja tos ar miestu un alu.

Bet ko viņi? Nolaupīja mūsu senčiem zemi, iegrūda tos verdzībā un postā… Jā, tik tiešām, pateiks viņiem acīs to. Tas jau ir kauna traips vēsturē.»

Bet viņi triec un zobojas tālāk kā savās mājās un viņu nemaz neievēro. Viņš patiešām nesamanīja, ko darīt. Tad viņam iešāvās prātā – viņš savas domas varēja izsacīt draugam. Viņi taču tāpat savu biļeti samaksājuši un var savā starpā sarunāties… Un viņam vēl bija kāda «ģiptīga» dzeja kabatā. «Perlant, vai tu pazīsti manu poēmu «Pērkona lāsts»?…» tas, vāciešiem nerādīdams acis, ieminējās draugam.

Tas, kā rādījās, ar visu lielo nevērību bija uz to vien gaidījis, lai uzsāktu valodu. «Nē, nepazīstu,» tas it kā pa garu laiku atbildēja. «Lūdzu, esi tik labs un palasi man to priekšā!»

«Labprāt…» Viņš meklēja kabatā pēc savas dzejas.

Vācieši piepeši savās valodās apklusa. Junkurs pie tam vēl it kā satrūcies un negribēja savām ausīm ticēt.

«Jā, jā, latvieši!» vecais kungs viņam klusu paskaidroja.

Tas viņu pārsteidza vairāk nekā pērkona spēriens gaišā saules laikā. Lai arī šie cilvēki, kā viņš jau tūdaļ bija spriedis, bija latvieši, tad tomēr to viņš nekad nebija sagaidījis! Pieklājīgi ģērbušies cilvēki un pie tam vēl otrā klasē varēja tiktāl aizmirsties, ka runāja latviski!…

Bet nāca vēl kas labāks. Kārlis, sadabūjis savu dzeju, sāka pilnā balsī deklamēt: «Pērkona lāsts Kad Pērkons spēcīgs vēl Latavā valdīja, Tautu viņš mīlēja, brīvību sargāja, Druvas audzēja, briedēja ražu, Zelta vārpas tīrumos līgoja.

Saudzēja dravas, pašķīra zveju, Brīvo tautu laimē audzēja.

Tauta to mīlēja, deva tam ziedu.

Jodus tas dragāja, tumsību nīdēja, Dusmās graujot, zibeņus svaidīja, Veserim dārdot, mošķus baidīja, Spēra tiem ribās, grūda tos peklē, Tīrīja gaisu Latavas zemē.

Strādājis gana, tam gribējās dusēt.

Ozolā kuplā varenais tvērās, Galva slīga, acis vērās.

Vēja māte viņu pūpoja, Lapu šaltis ausīs dūkoja, Viņa bērni, brīvie latvji, Varenais Pērkons dziļā miegā…»

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– –– «Interesanti, patiešām interesanti,» Perlants liecināja, it kā viņš šo dzejoli pirmo reizi dzirdētu. Bet patiesībā viņš to jau tuvu pazina. Kārlis viņam to jau vairāk reižu lasījis priekšā, un abi to jau smalki pārsprieduši.

Lektors gavilējoši pacēla acis. Viņu jaukās valodas uzreiz kā izsīkušas. Junkurs, augstdegunīgi

pacēlis snīpi, skatās griestos. Vecā mamzele noslēgusies sevī, it kā domādama par ko tālu un svarīgu.

Vecais kungs, kūpinādams savu cigāru, lūkojās caur savu brilli uz viņu vēl jo baltāk. «Ahā, jums nepatīk!» tas nodomāja. «Bet man tas patīk ļoti…»

Viņš turpināja vēl jo vairāk paceltā balsī: «Jods pa pekli ribas spaidīja, Velti pēc Latavas laizīja lūpas.

Vesera kūlieni sūrstēja dikti.

Dabūjis bij no Pērkona «bikli»…

Svaidīja asti, līmēja ragus, Pūta un spaidīja atlauztos nagus.

Kāri, ak, kāri pēc Latvas līst tikās, Kasi nu gurnus, kā nekā, tā nekā…

Pērkons sper stipri, tur nevar jokot…

Klibodams, stibodams, ķepainās lokot, Jods no pekles ārā vilkās Slepu uz gardo kumosu glūnēt Un, kur Pērkons palicis, lūrēt.

Saliecis kūkumu, vesera baidās, Līdz tas pamana spēkoni zarā.

«Ko?! Viņš guļ?!» Jods priecīgi rēca Un, kā viesuls riņķodams, lēca Pāri pār upēm dziļām un platām, Pāri pār prūšu un Vāczemes gatvām.

Tur tas sastapa tumsoņu baru, Krustnešus, šķēpnešus, melnsvārču baru.

«Eisā!» tas sauca. Draugi un radi!

Slēgsim līgumu, nebūs vairs badi!

Pērkons guļ dziļā simtgadu miegā.

Nāciet man biedriem uz Latavas zemi, Nāciet kā draugi dāvanu klēpjiem, Tikai viltu sirdīs slēpjat, Melu un maldu valodas vērpjat!

Stāstāt par krustu, ko nest būs ar tiku, Stāstāt par dzīvi debesīs jauku, Stāstāt par dievu bezgala augstu, Kuru būs slavēt ar smaržām un dziesmām.

Stāstāt, ka dzīve tik asaru leja, Pa kuru jābrien pēc debesu priekiem.

Sakiet, ka nebūs pēc pasaules kārot, Bet pēc mūžīgā salkt un ilgot.

Mantu, ko saēd rūsa un kodes, Dvēseles glābdami, ņemsat pie sevis.

Un, lai Latava nemana briesmas,

Sitat ar aklību, nomācat garu, Tumsā lai zveja laba un tauka, Duļķainā baisā labi vilkt lomu!

Bendējat miesu, sūcat asinis!

Dzerat sviedrus, kalpināt, kaujat!

Kamēr Latava Pērkonam atkrīt, Viņu aizmirst, nedod tam ziedu… Ņemiet jūs miesas, bendējat, kaujat, Tikai nomākto garu man jaujat!

Eisā! Kas par cepeti peklei!

Latavas dzīvība, Latavas elpa!

Gards tas kumoss ir gan pārlieku…

Man tās dvēseles, jums tās miesas, Ņemiet un dariet pēc savas tiesas. Še jums ierocis, verdzības simbols, Maizes pātaga, asinis laizoša, Nikna un asa kā skarpija mēle!

Sitat, nāvējat, kaujat un spaidāt!

Bēdas un postu Latavā raidāt!

Lai tad mēs abi kopā ar krauju Vācam ar viltu bagāto pļauju.

Eisā! Kur tumsa, tur Piķis un Jods, Un tam debesu tēvam lai gods!…»»

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– –– Vācieši gan likās; ka viņi to nemaz nedzirdētu, tomēr dzirdēja un saprata visu it labi. Varēja redzēt, ka viņi ļoti īgni par to, ka spiesti noklausīties, jo, lai gan gribēja savā starpā sarunāties, tomēr valodas apsīka. Tikai ironiski pasmīnēt tie varēja, un tas bija viss! Perlants izrādīja tādu interesi, it kā viņš klausītos kā sadedzis. Bet Kārlis, ticis sajūsmā, turpināja un, lai tumsoņus padarītu vēl jo smieklīgākus, tad strādāja līdzi ar žestiem.

«Melni miglas mākoņi ceļas Un pār Latavas ārēm veļas.

Kraukļi ķērc, ūpji un pūces gaudo. Šķēpneši, melnsvārči Latavas ārēs, Vilki, tērpušies avju drēbēs, Sludina tautai jaunu gaismu, Ienes sirdi tumsu un baismu.

«Kādi jums dievi, ak, mīļie brāļi?!

Tiem koka pieres, sirdis māla!

Tie līdzēt nevar. tie akli un mēmi, No cilvēku rokām taisīti ķēmi!

Tos pielūdzot, esat apgrēkojušies,

Caur ko jums dvēsele bojā ies!

Glābt varat to, ja dodat mums to mantu, To, kas no pasaules un ir neganta, Un jums nekādu labumu dos, Ne jums to debesi iemantos.

Nav jausmas jums, ka pie debesu galda Varens viens sēž, kas Pērkonu valda, Kas visu zin, redz, dara pats, Bez kura nevar krist jums mats!

To būs jums pielūgt baznīcā.

Mēs viņa kalpi ticīgie; Mēs jums tos grēkus piedodam, Ja pasaulei jūs atsakāt, Mums savu mantu novēlat.

Pēc debes' mantām cīšaties, Uz puķēm laukā skatāties: Ne viņas sēj, ne viņas pļauj, Ne kādu mantu šķūņos krauj.

Par rīta dienu nezūdās Un tomēr dzīvo, iztiek tās!

Mūs' dievs, tas dara brīnumus, Tas kungs par visiem ķēniņiem, Par visiem pasaul's vareniem!

Priekš viņa pērkons pīslis, nieks!

Tas aklis, kurlis, mēms un lieks!…»

Krīvu krīvs zibšņošām acīm ceļ zizli: «Latava, dzirdi uzskatu tizlo!

Svešniek pārdrošais, nāvei veltītais, Nezaimo Pērkonu, kam pasaules vara!

Viņš vien ir varens, viņš vien ir valdošs.

Kalni dreb, klintis šķeļas, kad atskan tā balss, Zeme līgojas, jūra raud žēli…

Koki zemībā galvas liec, Lai šķeltās Pērkons ar uguns vāli!…

Ar savu roku tas pasauli tur, Ar savu kāju triec to drupās!

Dzīvība, nāve ir viņa vaļā; Viņa spēkam un drausmei nav gala!

Bēdz, zaimotāj, Pērkona vāle tevi trieks, Pīšļos tevi berzīs, grūdīs peklē – –» «Cērtat un nāvējat!» Jods gumdīja tumsoņus, «Bendējat, nomāciet, kamēr ir laiks!

Sitat ar aklību, varoņus laužat, Verdzība Lātavas ārēs lai mīt!

Asins un sviedri Latvai tai šļakst!

Kupla mums pļauja, lai žvīkst un žvakst!

Eisā! Kur tumsa, tur Piķis un Jods, Un tad debesu tēvam lai gods!…»»

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– –– Vācieši palika arvien nervozāki un nepacietīgāki, kas liecināja, ka viņiem ka nepatīk. Bet Kārlis iesilis drāza tālāk: «Kādi tie ļaudis, kāda tā tauta?

Kādi tai dievi, kāda tai gaita?

Kas to šūpoja, kas to pūpoja?

Kas to likteņa klēpi žūžoja?

Maize pelavu, pavalgs pātaga, Bezsaules darbi, asins un sviedri.

Tumsa un migla, un svelme, un nakts!

Dvēseles vārgas, Jods tās nomācis, Neatmin senējo, saulaino dienu.

Pērkona nebija, viņš gulēja miegā, Jodiem bīstamais, tautai glābējs.

Vai tu nedzirdi, vai tu nejūti?

Pērkon, ai, varenais Latavas dievs?!…

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– –– Debesis gāžas varenais Pērkons Atmodis miegu. Kājup ir spēkons!

Gaisus tricina graujoša balss, Zeme dreb, kustas, būs pasaules gals!…

«Kur palicis Rāmavas svētais uguns?

Kur uguns kūrējas, meitenes daiļās?

Kur liepu meitas, ozoldēli?

Kur varoņu virsaišu šķēpi un buras?

Kur tauta mana Latavas norās?

Kam nesauc man' vārdā, nedod man zieda?

Kas tie par mošķiem manā valstī, Kas manu tautu tumšo, vilstī?»

Sviež Pērkons veseri troksni skaļu, Gaišs liesmas stars kā čūska vijas… Šurp, tumsoņi, jums stāties priekš varenā tiesas – –»» Viņš iesaucās, it kā ar pirkstu norādīdams uz saviem kaimiņiem, kuri uztraukti un naida pilni viņu uzlūkoja.

Jums šausmās drebēt un nobālēt būs!

Kam mācāt jūs Latavas mošo garu?

Kam bendējāt; mocījāt tautu manu?

Ko Latava bija jus darīj'se ļauna, Ka viņas sviedrus un asinis dzērāt Un izsūkto, nomākto pīšļos mināt?

Jods, sakāt jūs, to – dar, dar, dar, dar?!

Jods lai tad ar jūs – var, var, var; var!

Jums viņa peklē mūžīgi svilt!

Jums viņa varā mūžam klimt!

Jūs' slāpēm pēc asins neaprimt!

Jūs' mēlei locīties, kalst un rinkt!

Aiz bailēm un šausmām jums mūžīgi stingt!

Jums trīcēt un zobus klabināt, Un svelošā piķī trīcēt un kaukt!

Lai Jods tad jums to dar, dar, dar, dar, Lai Jods par jums to var, var, var, var!

Bet to, kas zemē mīts un šausts, Es gribu atkal godā celt!

To darbiem, cīnām sekmes dot!

Tiem maniem bērniem atkal būt!

Bet, liekēži, jūs manta Jodam.

Ko Jods reiz ķer, lai viņam tiek!

Tā būs tam mūžīgi mūžam būt: Jums vairs iz pekles neizkļūt!

Jums slāpt pēc asinim, mūžam kaukt Un nabaga Lācaru palīgā saukt!

Bet velti jūs sauksat, lai Piķis un Jods Jums degošās mēles dzesē ar zaņķi.

Tā būs tam mūžīgi mūžam būt, Jums vairs iz pekles neizkļūt! – – –» Junkurs vairs nevarēja nociesties. «Schweig, Lümmel!» tas bāls un trīcēdams uzšāvās kājās un pacēla roku uz sišanu.

Iekāms Kārlis paguva uz to atbildēt un nostāties kaujas gatavībā, – jo, ja vācietis tā domā, tad lai dievs viņu žēlo, – jau Perlants kā zibens kājās un junkuram grasoši pretim.

«Uz ko tas zīmējas?!» tas bargi prasīja.

Vācietis atjēdzās, ka pārsteidzies, un tādēļ drusciņ atslāba. «Uz jums ne!… Es jūs nemaz neaiztieku…»

«Tad uz manu biedru?!»

«Man nav jums jāatbild! Es runāju pats ar sevi…»

«Neizvairāties no atbildes! Jūs lietojāt nepārprotamu lamu vārdu un grasījāties uz sišanu…»

«Tad šis plukata vācietis!» Kārlis viņu pārtrauca. Viņš gribēja gāzties junkuram virsū, bet Perlants to saturēja.

«Nur nicht! Tätlichkeiten!» vecais kungs stingri iesaucās un nostājās starp cīnītājiem. Junkuram aiz viņa muguras bija iespējams izslīdēt koridorā.

«Mans kungs, neizvairāties!» Perlants nosauca viņam pakaļ, vēl arvien turēdams draugu ciet, kurš gribēja no viņa rokām izrauties. «Jūs dosiet mums gandarījumu!»

Junkurs nobāla. Ne tādēļ, ka viņam bail no gandarījuma došanas, bet tādēļ, ka šādi subjekti viņam varēja piesieties un piespiest tos atzīt par sevis līdzīgiem.

«Kādēļ to?!» viņš pēc iespējas mierīgā un zobojošā balsī atbildēja. «Nepazīstu jūs un nezinu, vai esat satisfakcijas spējīgs…»

«Es esmu Rīgas politehnikas students!» Perlants pašapzinīgi iesaucās. «Ā, tikai!» junkurs it kā atvieglots uzelpoja. «Mēs, akadēmiķi, neatzīstam šīs amatniecības skolēnus par pilntiesīgiem gandarījuma lietās…»

«Es redzu, jums ir bail!» Perlants, nevarēdams viņam piekļūt, iesaucās. «Ieskatāt sevi par izpļaukotu… Pie tuvākās izdevības izpildīsim pie jums, ko jūs mums draud iet…»

Nu arī junkurs no jauna zaudēja pašsavaldīšanos. «Sie, Sie Maulaffe, was wollen Sie?!» (Jūs, jūs pērtiķis, ko jūs gribat?) Tas gribēja aizlauzties mierinātājiem garām, lai tiktu pie sava pretinieka. «Ich werde den Kerl verpfeffern…» (Es šim tēviņam sadošu.)

«Kunibert, Kunibert, ich bitte dich!» barons viņu savu· kārt turēja ciet. «Das mus anders geregelt werden!» (Kunibert, Kunibert, es tevi lūdzu! Tā lieta citādi jānokārto!)

Kārlim, no otras puses pretim laužoties, izdevās tomēr viņam iezvelt drusciņ pa ausi.

Tas junkuru mazliet padarīja rāmāku, bet nu vecā Švīhelbein savu tiesu uzsāka kņadu. «Mans dievs, kādi varas darbi!» viņa iekliedzās un metās koridorā. «Kondukteur, Kondukteur, Protokoll zusammen stellen!» (Konduktor, konduktor, sastādīt protokolu!)

«Schweigen Sie!» barons viņai nikni uzšņāca, valdīdams savu draugu, bet viņa jau bija prom.

«Kunibert, Kunibert, besinne dich!…» (Klusat!… Kunibert, Kunibert, atjēdzies!)

Bet mamzele nebija gājusi velti. Drīz viņa atgriezās, un «oberkonduktors» tai sekoja ar visu savu svītu. «Ļšīųó ćīńļīäą ķå ųóģåņü…» viņš bargi iesaucās. «Żņī ńņšīćī āīńļšåłąåņń…» (Lūdzu netrokšņot, kungi! Tas stingri aizliegts.) Bet, redzēdams, ka visi uzreiz tik klusi, tas iejautājās: «Ą ņī āąģ ēą äåėī?»

(Kas jums ir par lietu?) «Żņī āąń ńīāńåģ ķå źąńąåņń!» barons pikti atbrēca. «Ļīńģīņščņå ņīėüźī, ÷ņīįū āńå åēäčėč ń įčėåņąģč!

(Gar to jums pavisam nav daļas! Palūkojieties labāk, vai visi brauc ar biļetēm!) «Ńėóųąžńü, āąųå āūńīźīįėąćīšīäčå!» konduktors, pielicis roku pie cepures, palocījās. «Ķī ļī÷åģó ģåķ ņšåāīęčņü,åńėč ķč÷åćī ńåšüåēķīćī?» (Kā pavēlat, jūsu labdzimtība! Bet kādēļ tad mani traucē, ja nav nekā nopietna?)

Un, it kā aizskarts par velto traucējumu, tas devās atkal projām. Tomēr viņa ierašanās bija lieliski līdzējusi, jo tiklab Kārlis, kā junkurs bija apmierinājušies galīgi un vairs ir viens otram virsū neskatījās.

Tikai koridorā bija saradušās vēl dažas ziņkārīgas, smīnošas sejas, oficieri, ierēdņi un citi. Šis skandāls dažam labam gāja ļoti pie sirds.

«Tu tagad ar šo kungu vedīsi tālākas sarunas,» Kuniberts rādīja baronam uz Perlantu. «Še nodod viņam manu karti!»

Un, iedevis baronam vajadzīgo, tas, latviešiem vairs i skatiena neuzmetis, paķēra savu medību flinti un aizgriezās projām.

«Mans kungs,» barons pagriezās pret Perlantu. «Kā nupat dzirdējāt, man jābūt par vidutāju pie šīs lietas nokārtošanas. Ja būsim pārliecināti, ka tiešām esat satisfakcijas tiesīgs, tad ceru, ka neliegsat man gandarījumu. Līdz tālākam še būs mūsu abu kartes, še viņa un še manējā…»

Perlants lasīja: «Stud. phil. Kuno Rabeman» un «Astof Freiherr von zur Bimmelstein».

«Jūtos pagodināts!» Perlants palocījās. «Še ir manējā karte. Tālāku pārliecinājumu jums vairs

nekādu nebūs vajadzīgs, jo e s i z a i c i n u K u n o R ā b e m a n k u n g u u z m e n z ū r u. Savu bezpartejisko jums varēšu gan piesūtīt tikai tad vēl, kad būšu sarunājies ar saviem biedriem. Manā adrese būs dabūjama korporācijas «Selonija» kortelī.»

«Selonija?» barons izbrīnījies jautāja. «Es Rīgā tādu korporāciju neesmu dzirdējis. Kādas tad ir viņas krāsas?»

«Tāda korporācija pastāv!» Perlants stingri noteica. «Krāsas tā lieto tikai internos gadījumos. Kādēļ ne atklāti, to še neizmeklēsim…»

«Tam jau arī nebūtu nekāda nolūka,» barons atteica. «Satisfakcija nav atkarīga no korporācijas, to dod tikai piederība pie iestādes, kura atzīstama par akadēmisku vai tamlīdzīgu… Tātad še notiek abpusēja izaicināšana. Vai jūs izaicināsim jeb vai jūsu izaicinājumu pieņemsim, tas izrādīsies pēc tam, kad būsim dabūjuši skaidrību par jums un jūsu iestādes stāvokli…»

«Es jūs piespiedīšu manu izaicinājumu pieņemt!» Perlants pasmaidīja.

«Dariet, ko jūs par labu atzīstat, mēs darīsim, ko mēs par labu atzīstam,» barons paskaidroja.

«Atļaujiet man, ka atvados…»

«Man ir tas gods!» Perlants džentlmeniski palocījās.

Vilciens pēc gara svilpiena patlaban piestāja pie stacijas «Rīga II», un pasažieri plūda no vagoniem laukā.

Klusēdami abi draugi kāpa zemē pa perona trepēm, līdz beidzot iztika laukā no ļaužu drūzmas.

Perlants gan izlikās itin mierīgs, bet Kārlim kas gulēja uz sirds, ko tam bija grūti paturēt pie sevis.

«Tava vaina vien ir!» viņš beidzot spēra vaļā. «Ja tu mani nebūtu turējis ciet, es to vācieti būtu stāvus zemē ietriecis! Bet tu stāvi viņiem priekšā un ne man… Apejies ar viņiem tik mīlīgi kā ar saviem draugiem…»

«Tā vajag,» Perlants smaidīdams atbildēja, «jo tas ir smalki!… Ja tu būtu viņu piekāvis, – nu, kas tur būtu bijis? Viņš apsūdzētu tevi pie tiesas, un tu dabūtu sodu. Satisfakciju tu no viņa nedabūtu. Bet tagad viņam darīšana ar mani, mēs viņu piespiedīsim mūs atzīt par sev līdzīgiem. Bez divkaujas viņš tagad vaļā netiek…»

«Tu domā?!» Kārlis palika rāmāks.

«Bez šaubām!» Perlants apstiprināja. «Viņi ir gan glumi un parasti grib izšmaukties. Tas mums jau zināms. Vai tu manīji, ka viņi lietu gribēja nostādīt tā, it kā šis Rābemanis būtu tas izaicinātājs. Tad viņam vieglāk no izaicināšanas atsacīties. Bet, tiklīdz es izaicinu viņu, tad tagad tas atkarājas no manis, vai es laižu viņu vaļā. Lai nedomā…»

«Kas tagad nu notiks?» Kārlis pēc brīža klusēšanas iejautājās.

«Jāsagaida, ka rīt kortelī viņš mums piesūtīs sekundantu,» Perlants paskaidroja. «Ieročus tad kā apvainotam tiesība izraudzīties viņam. Divkaujas vietu pēc abu bezpartejisko vienošanās.»

Kārlis kļuva domīgs. «Bet ja nu viņš izraugās pistoles un tevi nošauj? Vai zini, man tāda divkauja nemaz nepatīk!… Vai, ja kāds labāk trāpa, viņam tādēļ ir taisnība…»

«Tas tā ir parasts, un latviešu studentam dievs arvien palīdz!» Perlants attrauca. «Nav arī ticams, ka viņš izraudzīsies taisni šaujamos ieročus, jo priekš viņa tie tikpat riskanti. Iztiksim ar paukošanu, un šo arodu mēs protam…»

«Bet ar skaidru roku arvien tas labākais,» Kārlis piebilda. Šo mācību viņš bija noklausījies no veciem, prātīgiem ļaudīm.

«Mēs taču nevaram plēsties tā kā prasti kalpa puiši!» Perlants pasmaidīja. ««Mums vajag ievērot smalkas manieres arī cīņā. Citādi mūs neieskatīs par izglītotiem cilvēkiem. Bet tādēļ mēs, latviešu studenti, protam ne mazāk uzbrukt!… Mēs varam tikai vinnēt, bet viņiem jāaizstāv tas, kas tiem jau ir. Un mēs nerimsimies, kamēr tie latviešu labāko aprindu cilvēkus atzīs par sev līdzīgiem.»

Viņš gan gribēja izlikties bezbēdīgs un jautrs, tad tomēr viņa balsī dzirdama sevišķa pieskaņa.

Varēja izmanīt, ka viņš tomēr apzinās nopietna notikuma priekšā, par kura iznākumu nebūt nebija tik

drošs. Vācieši tāpat prot šaut un arī zobenus vicināt…

Sestā nodaļa Netālu no Dvinskas dzelzceļa stacijas Troņmantnieka bulvārī Perlants ar Kārli nokāpa kādā pagrabā.

Tur atradās «Selonijas» kortelis.

No mazas, patumšas priekšiņas, kur viņiem zem kājām klaudzēja ķieģeļu grīda, tie iekļuva lielā, plašā telpā. Rudens pievakara saule raidīja pa logiem spožus zelta starus, kuros zeltītie putekļi jaucās un meņģējās. Viņiem spiedās pretim putekļu un ūdens smaka, jo telpas patlaban bija kā slacītas un slaucītas. «Šī ala mums noder priekš konventa sapulcēm, ir mūsu «paukbodens» un derīga vispār lielākām padarīšanām,» Perlants paskaidroja. «Še ir notikusi daža laba nopietna menzūra starp mums un vāciešiem un arī letoņiem…»

Cik maza tomēr tā godība! Viņa neimponēja pat Kārli, kurš kā laucinieks vēl ļoti maz ko labu bija redzējis. Jo vienīgās mēbeles še bija daži galdiņi un vairāk vai mazāk izplūksnājuši meldru krēsli, kuri pa vasaru maz cilāti un tādēļ bagātīgi putekļu piesēdušies. Sienmaļi gan šur tur pušķoti ar dekorācijām, «Selonijas» vapeni un krāsām – «sarkans, zaļš, zelts» (?), ar lielākiem un mazākiem plakātiem, zem kuriem krustis rapieri, kam apkārt drēbju dekorācija ar valsts krāsām. Vietvietām arī izkārtas grupu fotogrāfijas no agrākiem komeršiem. Tā kā Perlants šos notikumus bija jau reižu reizēm aptēlojis, tad Kārlim viss tas nāca priekšā stipri pazīstams. Aldermanis sēž pie alus muciņas un pasniedz katram kausu; priekšā nolikušies divi zēni ar rapieriem un lielajiem kaujas cimdiem. Tāpat arī flangās fukši un krāsneši ar rapieriem un lielo dzīru ragu. Uz mučeles zīmīgais 11. § jeb dzeršanas paragrāfs.

«Te mums ir vēl blakus telpas,» Perlants, Kārli vezdams tālāk, paskaidroja. «Te sēdes istaba, te bibliotēka, te ekonomijas telpa, te «rumpelkambaris», kur ļaudis, kas kneipvakaros piekusuši, var paklupt uz acīm. Te beidzot vēl dažas gultas, kur cilvēki (studenti), kas tale kā iebraukuši un nav vēl saņēmuši dzīvokli, var piemist. Mums arī cits neatliks kā šonakt te pārgulēt.»

«Bet kur tad dežurants?» tas piepeši ieminējās. «Ekonomija, kā rādās, vēl nav atvērta. Hallo, Fuksi, dežurant!…» Tukšās telpas skanēja vien. Izvilcis pulksteni, tas paskatījās. Bija jau stipri pievakarē.

«Hallo!» viņiem sauca pretim kāda balss it kā no zemes apakšas. No otra, vēl dziļāka pagraba parādījās pirms galva, tumšmelna cepurīte, kurai sānos sudraba nozīme, tad uzkāpa pats jauneklis ar vienu pudeli alus rokā, otru – padusē.

«Vivat, crescat, floreat!» tas joviāli sauca viņiem pretim. (Lai dzīvo, zeļ un zied!)

«Tu, Boef!» Perlants iesaucās. «Šmollis! Jā, labi, ka tu nāc ar slapjumu… Mums slāpst…»

«Ha-ha-ha!» uzrunātais plati smēja. «Tad jūs nāciet īstā reizē. Tūlīt dabūšu glāzes…»

Nolicis pudeles uz galdiņa, tas steidzās sameklēt glāzes, kuras bija noputējušas un tādēļ jāizmazgā un jāizslauka. Pie šī darba tas paturēja acīs Kārli, ziņkārīgi, bet mazliet ar neuzticību.

Kārlis tādā pat garā nolūkojās uz viņu. Slaids, smalks puisītis, kalsens, garu, vāju seju, vaigi pat iekrituši, un vienu no tiem pušķoja liela rēta. «Kas tas ir par cilvēku?» viņš Perlantam prasīja gan draudzīgu, bet pētošu smaidu, zīmējoties uz Kārli.

«Mans kaimiņš, Ērgļu Kārlis,» Perlants atbildēja. «Viņš grib drusciņ iepazīties ar mūsu dzīvi, kas viņam ļoti interesē…»

«Vai viņš arī garantē par komangu?» Befis, Kārli uzlūkodams, bažīgi ieminējās.

«Katrā ziņā!» Perlants atbildēja. «Viņam ir dāvanas – rakstnieks…»

«Oho!» Befis pārsteigts iesaucās, vēl jo neuzticīgāk Kārli uzlūkodams.

«Jā, jā,» Perlants turpināja, «neskaties vīru no cepures… Iepazīstināšu jūs abus, jaunekļus…

Komiltonis Ozoliņš, saukts Befis, Ērgļu Kārlis, rakstnieks…»

Viņi sniedza rokas. «Tātad avīžnieks kā Graudiņu Kārlis vai Pudiķis vai arī dzejnieks kā Puriņu Klāvs.»

Zinādams, ka tam nav darīšana ar kaut kādu, Befis viņam sirsnīgi spieda roku.

«Tikai iesācējs!» Kārlis piesarcis atbildēja. Sirdsapziņa neļāva diez ko renomēt, jo, izņemot korespondences, avīzes no viņa vēl nekā nebija uzņēmušas. «Būs jāparunā ar «Baltijas Vēstneša» redakciju…» Piepeši tas apklusa, jo viņa acīm visā pilnībā parādījās Befa imponējošā rēta.

Perlants saprata. «Viņam ir tā visskaistākā vaiga rēta visā «polonēzē» (politehnikā),» tas ironiski piebilda. «Pat «balti» viņu var apskaust…»

«Laikam uz menzūru,» Kārlis ieminējās.

Perlants, dzerdams kausu, purināja galvu. «Tiktāl Befis vēl nav ticis! Pie mums arī pie menzūras liek galvā kurvjus vai arī nemaz pa galvu nesit. Vācijā, tur gan! Tur, kā jau tev teicu, kādam Kurzemes baronam izgājis tā: viņš iet uz menzūru un domā, tāpat kā pie mums. Galvu nemaz nesargā. Bet otrs kā dod prīmu, deguns nost!…»

«Es viņam tūdaļ būtu gāzis pa fresi, jei bogu!» Befis sirdīgi iesaucās. Viņš uz to no kausa ievilka malku.

Kārlis neizprazdams Befi uzlūkoja. «Jā, kur tātad viņam tā?…»

«To viņš dabūjis Mīlgrāvī, ar puišiem krogā kaujoties!» Perlants paskaidroja. «Tie viņam ar nazi vaigu pārpļāvuši…»

«Vī!» Kārlis sāpīgi sarāvās.

«Bet mēs tādiem, kas iet apkārt pa krogiem kaudamies, krāsas nevaram dot!» Perlants Befi sodoši uzlūkoja. «Ar kuru katru… Tādēļ viņš mūsu mūžīgais fuksis…»

«Jā, ko es varu darīt, ka man ir taisnība!» Befis aizbildinājās. «Un spēks man arī kaulos. Par ko cilvēks pasaulē dzīvo, ja viņš nevar ieplēsties…»

«Bet ne ar kuru katru!» Perlants sodoši turpināja. «Ne ar prastiem kalpu puišiem…»

«Ka viņi pirmie uzsāk,» Befis atvainojās. «Kādi jums muskuļi?» tas piepeši saķēra Kārļa roku un to aptaustīja. «Ne visai sevišķi!… Kas ir, izmēģināsim spēkus?…»

Kārlis neatbildēja, tikai smaidīja. «Tu jau neesi viņa pretinieks!» Perlants par viņu atbildēja. Tas Befi ļoti kairināja. Veiklu ķērienu tas sagrāba Kārli pa vidu, gribēja viņu pacelt uz augšu un nolikt gar zemi.

Tomēr nepadevās, kā domāts. Tā kā Kārlis no tiesas pretim neturējās, tad viņam gan izdevās to iebīdīt rumpelkambarī, bet ne uz augšu pacelt, ne arī gar zemi dabūt. Pie tam viņš ņēmās no visa spēka, turpretim Kārlis tikai pa jokam. .Bet, kad tas beidzot izgāja uz niķiem, šāva. kāju priekšā un tā, Kārlis saņēmās un viņu salocīja. Pavisam ļenkans, tikai izlikās, ka būtu diezin kāds varmāks…

«Bravo, bravo!» Perlants iesaucās, kad Kārlis Befi noklāja uz matrača, ka kājas vien uz augšu palēcās.

Befis uzšāvās, krita atkal klāt, bet atkal tas pats iznākums.

«Tagad uz krampjiem!» tas lika priekšā.

Tas pats dievs! Atspēries aiz durvju stenderes, tas vilka, ka sarkans vaigā vien, pirksts viņam tomēr pirmajam izšļuka. Streipuļodams tas aiztirinājās atpakaļis un tikko vēl uz kājām noturējās.

«Nu redzi, Befīt, atradi sev pretinieku!» Perlants zoboja. «Viņš tevi pārspēj fiziski un vēl jo vairāk garīgi…»

«Neko darīt,» Befis it kā apkaunots apmierinājās. «Nedomāju, ka viņš tik stiprs… Bet arī es neesmu sapuvis…»

Viņš sniedza Kārlim roku par zīmi, ka netur uz viņu ļaunu prātu.

«Tā pareizi!» Perlants piebalsoja. «Cīnīsimies labāk viens par otru, nekā viens pret otru… Lai glāzē staigā!… Nu un pastāsti, kā pa Rīgu iet! Vai daudzi no ļaudīm jau sabraukuši?…»

«Ir daži!» Befis atbildēja. «Onkulis, Hurtigs, Naze un kādi. Vecais Pētermanis, tas tepat pa Rīgu maisās…»

«Kur tad viņi visi tā izklīduši?» Perlants jautāja tālāk.

«Kur nekur! Cits dzīrās iet uz Latviešu biedrību ieskatīties avīzēs… Cits atkal apstaigāt večus…

Uzpumpēt kolēģu naudu…»

«Jā, jā, tās naudas visiem vajadzīgs!» Perlants piebalsoja. «Vai no mājām arī kādam līdzi kāds muļķis?»

«Man liekas, Hurtigam ir timpas! Vakar tas biedrībā brangi «piezecēja». Bet vēlāk nāca švunkā un izplēsās ar letoņiem – –» «Vai, Befīt!» Perlants piepeši it kā iegādājies iesaucās. «Kas mums bija par jandāliņu, šurp braucot.

Saplēsāmies līdz nažiem ar kādu vācieti, tērbatnieku. Viņš nolamāja mūsu tautību. Ērgļu Kārlis viņam iešāva pa ausi, un es to izaicināju…»

Befim acis iemirdzējās. «Oho, tas ir smalki! Vai iznāks līdz menzūrai?…»

«Katrā ziņā… Mēs neļausim izlocīties…»

«Tad viņš izaicinājumu pieņēma… Ak, tas ir feini!» Befis priecājās. «Viņus vajag plēst, kur vien satiek, plēst, tad viņi mums dos satisfakciju. Tagad viņi tik daudz sabraukuši Rīgā, oh, kā man tagad gribētos ar viņiem ieplēsties! Ir jau divas nedēļas, kamēr pēdējo reizi kastē kāvos… Oi, kā man tagad gribētos ieplēsties!…»

«Nu, nu, puis!» Perlants viņu apsauca. «Pielūko labāk, ka vari nolikt savus eksāmenus. Un arī, ka beidzot vari uzstrādāties par īstu tautieti. Tavos gados un vēl būt fuksim, tas ir kauns!…»

«Neesmu jau vienkāršs «krasais» fuksis, esmu jau «brandfuksis»,» Befis aizbildinājās.

«Priekš taviem gadiem tas arvien vēl pārāk maz!» Perlants stingri turpināja. «Nu iedomājies, jauni puikas it visi tev tiek priekšā un tiem tiesība tevi āzēt. Un tāpat ar eksāmeniem! Visi tiek polonēzē uz priekšu, tu nekur!…»

Iestājās brīdi klusums. «Ko lai dara, kad man arvien tā iegadās?!» Befis domīgi nopūtās. «Un eksāmeni… Vai tu domā, ka es viņus nenolikšu? Galvenais taču nav, ka mēs zubrījam un kravājam eksāmenus, galvenais ir, ka mēs studējam dzīvi…»

«Jā, jā, dzīvi,» Perlants viņu pārtrauca, «Smalkāko aprindu dzīvi, lai dzīvē tiktu uz priekšu. Bet tev jau vēl nav ne smakas, kas liecinātu par labākām manierēm. Vēl arvien tu urbies ar pirkstu ausīs un degunā! Vēl arvien kaujies ar dvorņikiem un kurpniekiem kā ar sevis līdzīgiem. Iedomājies, ka tev taču beidzot vajag saņemties un krāsas izpelnīt…»

«Nu jā, krāsas, – feini jau būtu!» Befim acis iemirdzējās. «Tad es nosēžos tādam letonim blakām: «Vai tu redzi, kas es par vīru?!» Žēl tikai, ka mums viņas nav brīv atklāti nēsāt, varam tikai pašu kortelī…

Bet es tomēr nebaidos, nebaidos ne no viena!… Vai ziniet, ja mēs šovakar aizietu «Tonhallē», tur mēs arī vienu otru satiktu. Tur tā slavenā dejotāja Grigolaitis… Drīz atnāks Pudiķis, un es tad būšu svabads. Ā, tur jau viņš nāk, tas «zemgalietis»…»

Ienāca sīks sarkanmatains zēns ķīvītraibu seju, iesarkanām acīm un līku degunu. Rokā tam bija tintes pudelīte un vasaras mēteļa iekšpusē liels rullis balta papīra līdz ar vajadzīgiem spalvaskātiem. No vaiga vien jau varēja tam nolasīt tik daudz, ka tas noņēmies uz enerģisku rakstīšanu.

Viņš nepaguva vēl labi mēteli atvilkt un apsveicināties, kad Befis jau tam pretim ar savu priekšlikumu. Vai tas nevarot viens palikt uz dežūru un viņu atsvabināt? Šis gribot līdz ar biedriem drusciņ pabumelēt. «Labprāt,» Pudiķis sacīja, izkravādams savas rakstāmās lietas un pētoši lūkodamies uz Kārli, kurš, kā rādījās, viņu imponēja. «Tas man taisni patīk, ja varu būt viens. Gribu sarakstīt līdz rītam priekš «Baltijas Vēstneša» ievadrakstu par jauno rūpniecības nodokli. Man steidzīgi vajadzīgs desmit rubļu, tātad vismaz 500 rindu. Pastiepšu drusciņ, varbūt iznāks.»

«Vai tas ir labi, ka tu tā stiep?» Perlants iebilda. «Klāvs saka, ka tu caur pārliecīgu stiepšanu esot samaitājis savu stilu…»

«Tu jau, Klāvs saka, smērējot, tikpat kā kad zābakus smērē,» Befis ļaunu prieku piebilda. Viņš atkal savos domrakstos bija pārāk lakonisks, kas tam bieži tika pārmests.

«Ko Klāvs zin?!» Pudiķis pašapzinīgi noraustīja kamiešus. «Klāvs ir cilvēks, kas lēni domā un vispār savā gaitā lēns. Tādēļ arī rindas viņam lēni sokas. Man ir citādi principi. Tas nav avīžnieks, ja

viņš nevar izdabūt tik daudz rindu, cik tam vajadzīgs. Nevajag rakstīt tik sausi, tad tauta labāk saprot. Un avīzei savas telpas tā kā tā jāpilda, viņai iznāk tas pats, vai mans raksts vai kāda cita raksts…»

«Te ir arī rakstnieks un dzejnieks!» Perlants iepazīstināja viņu ar Kārli. «Viņš ir sadzejojis kādu tautisku eposu, kuram nav mazāka literāriska vērtība kā Pumpura «Lāčplēsim.»»

«Jaā!?» Pudiķis laipni un draudzīgi spieda Kārlim roku. «Jūs arī viens no tautas darboņiem? Es jūs jau no acīm pēc tāda vērtēju… Vai es nevarētu ar jūsu darbu drusciņ iepazīties?»

Kārlis piesarcis izvilka savu manuskriptu. «Nav jau nekas liels… Ir tikai tāds mēģinājums…»

«Tur ir gleznas, tur ir tēli, tur ir satīra!» Perlants turpināja. «Ne par velti vācieši bija, tā sakot, «aus Rand und Band»! Varēja redzēt, ka tas tiem ķēries klāt. Un tie ir norūdīti cilvēki. Par nieku viņi ausis arī neceļ uz augšu…»

Un viņš atstāstīja visu to incidentu, kas ar šo slaveno dzeju sakarā. Kā tā satriekusi vāciešu augstdegunību! «Iedomājieties, pie viņa mazās izglītības tādu darbu! Kas no viņa var iznākt, ja tas iepazīstas ar dzejas tehniku un vispāri izglītojas! Viņam ir dāvanas, zēni, lielas dāvanas, un tādēļ viņš mums jāuzlūko par sev līdzīgu. Ja viņam iespējams ietikt «polonēzē» (politehnikā) un mūsu korporācijā, mēs varam būt uz viņu lepni…»

Kārlis tīri sasarcis klausījās slavas dziesmu par sevi. Abi zēni viņu tagad aplūkoja pavisam citādām acīm. «Man tiešām liels prieks iepazīties ar mūsu tautas darboņiem!» Pudiķis sajūsmināts vēlreiz spieda viņa roku. Un arī Befis, lai gan bija pats «dūres cilvēks», gara varoņus viņš tomēr cienīja ļoti! Un vēl– tādu, kura miesas spēkus viņš arī pazina un kura darbs varējis izsaukt tik spožas sekas. «Malacis, malacis!» tas tikai klusu norūca, un šinīs vārdos bija izteikts viss.

«Vai jūs nevarat būt tik laipns un atvēlēt, ka es jūsu darbu nolasu priekšā!» Pudiķis griezās pie dzejnieka ar priekšlikumu. To viņš sacīja laipni apmulsinošā balsī. Tam pavisam citādas manieres nekā Befim.

«Lūdzu, ja jums patīkami,» Kārlis stostījās. «Nav jau nekas liels, Perlants jau zina…» «Īsts dzejas darbs, jo vairāk mēs to lasām, jo vairāk tas mums patīk!» Pudiķis paskaidroja. «Varbūt jūs arī, būdami paši lietā iekšā, nevarat to tik labi apsvērt kā otrs no malas…»

Viņš sāka lasīt, izrādīdams savas deklamatoriskās spējas, ar patosu un aizraušanos. Kārlim bija pie sevis jāatzīst, ka, tā nolasītam, viņa dzejolim pavisam cits iespaids, un visuzmanīgākais klausītājs bija viņš pats.

Tā kā mums dzejoļa saturs jau pazīstams, tad varētu mūs interesēt vēl tikai tie pantiņi epiloga veidā, kas pēc incidenta palika nenolasīti. Pudiķis bija nonācis līdz tiem un lasīja: «Vecais Pērkons, Latavas dievs, Cieši sargā savu zemi, Padebešos nostājies.

Bēg iz Lat'vas tumši ķēmi.

Pērkons par to nomodā, Vai nav jodi novadā.

Un, kad karstā vasarā Sakrājušies baigi tvaiki, Pērkons tālē ducina, Karstas as'ras zemē raida, Svētība no augšas līst, Druvās zelta vārpas likst…

Bet, kad dzestrā rudenī, Tukši kad ir latvju lauki,

Tad pa kailiem rugājiem Jods ar savu māti braukā, Viesuls joņo, nikni kauc, Melnais Jods – uz pekli brauc!…

«Malacis, malacis!» Befis tagad mirdzošām acīm skaļi iesaucās. «Ak, kad es būtu Pērkona vietā, oho, kā es tad tiem jodiem un letoņiem ribas spaidītu!…»

Pudiķis turpretim paturēja savu kritisko cienību. «Man ir jāpiebalso Perlantam,» viņš paskaidroja, «tas ir ievērojams dzejas darbs. Katrā ziņā jau nu ne sliktāks par Puriņu Klāva dzejoļiem. Es tikai varu jums ieteikt, – neaizdodat par lētu projām! Vismaz jums vajag prasīt trīsdesmit rubļu loksnē vai 5 kapeikas par rindiņu. Vai jūs nedosat «Baltijas Vēstnesim»?»

«Ja tikai viņš ņem,» Kārlis nedroši atbildēja.

«Kādēļ neņems?! Pirms dodat viņam un paņemat par rindiņām, un tad liekat novilkt kādam izdevējam un paņemat par loksnēm. Vajag izsist cenu.»

«Es jau būtu uz miera, ja tikai viņš ņem,» Kārlis piebilda. «Esmu jau «Baltijas Vēstnesim» iesūtījis vienu otru rakstu, bet, izņemot korespondences,» viņš godīgi atzinās, «nav vēl nekas no manis nodrukāts ticis…» «Ā, tad jūs nezināt, kur tā vaina,» Pudiķis gudri pasmaidīja. «Redakcija nav paguvusi rakstus izlasīt.

Pazīstu Pļavnieku un Skujenieku. Pa dienu grib iebrokastot, vakaros arī padzīvot, – kad lai viņi lasa?

Labi, ja pagūst steidzīgākos redakcijas darbus. Bet, kad es viņiem teikšu, ka es šo darbu jau esmu lasījis, tad būs citādi. Vai jūs nevarat atstāt manuskriptu pie manis? Es viņu iedabūšu «Vēstnesī», jūs redzēsat!

Jā?!…»

«Labprāt!» Kārlis piebalsoja. «Ja jūs domājat, ka tur kādi panākumi…»

«Bez šaubām! Pie redakcijas esmu labi pierakstīts. Taisnību sakot, šo pašu ievadrakstu par nodokļiem viņiem pienāktos rakstīt pašiem. Bet Skujenieks griežas pie manis: «Tautiet, vai nevari mums sarakstīt vienu ievadrakstu? Dabūsi 2 kapeikas par rindu.»»

«Kāpēc ne,» atbildu, «to varu.» – «Tikai nestiep pārāk garu.»

«Nu, jautājums taču jāapskata no visām pusēm. Vai jūs domājat, ka man jau tur kas liels iznāks?

Džonam (Dīriķa brālim, kas pārvaldīja ekspedīciju) jāatdod «foršusis», papīrs un tinte arī maksā naudu, – un par ko tad lai es strādāju? Un kas viņiem par vainu?! Ja cits tiem pieraksta avīzi, tiem atliek laika rakstīt priekš «Rigasche Zeitung'as» leitartiķeļus. Tur viņi no Buhholca paņem 5 kapeikas par rindu.»

«Kā tu to zini, ka viņi raksta priekš «Rigasche Zeitung'as?!»» Perlants uztraukts iesaucās. Arī Kārlim tā lieta izklausījās neticama. Toreiz tāda smērēšanās gar vāciešiem tika ieskatīta par noziegumu pret tautu, vismaz par nepieklājīgu darbu.

«Kur tad viņi citur ņem, ko brokastot?!» Pudiķis gudri iesmējās. «No tiem piecdesmit rublīšiem, cik tiem Boris dod?! Nē, nē, vēl otrus piecdesmit tie nopelna klāt. Tā ir katrs gudrs dzīvot… Redzi, ko visu vajag izzināt caur kombinācijām!…»

«Jā, jā, vai tikai tas fakts?!» Perlants uzstājās.

«Fakts!» Pudiķis apstiprināja. «Un kādēļ es lai nerakstītu, ja man atvēl savas avīzes slejas un vēl dod piecas kapeikas par rindu? Tik muļķis taču nebūšu, ka nepratīšu saviem tautiešiem par labu izrakstīt… Vismaz jau nerakstīšu viņiem par sliktu…»

Ja tā tā lieta, tad jau tur nevienam nebija, ko pretim runāt. «Vienalga, strādājat, pelnāties,» Perlants beidzot apmierinājās, «bet mēs iziesim! No tās lielās ieplēšanās prāts man vēl nav norimis… Strādāt es pavisam nevarētu… Un mūsu jaunajam biedram taču jāredz Rīga.»

«Tad ņemat mani līdzi!» Befis lūdzās. «Man tā gribētos atkal kādu vakaru padzīvot…»

«Bet eksāmeni!?» Perlants viņu stingri uzlūkoja. «Vai tu bez sirdsapziņas pārmetumiem vari bumelēt?…»

«Ak eksāmeni!» Befis atmeta ar roku. «Man ir tā paļāvība, ka tomēr ar viņiem tikšu galā…»

«Nu, manis dēļ!» Perlants beidzot atteica. «Nāc arī, bet tikai ar vienu norunu: uz savu galvu tu nedrīksti izdarīt nekādu ieplēšanos. Man apnicis mūžīgi strēbt to putru laukā, ko tu arvien ievāri.

Ceļamies un eima no šejienes…» *** Kur iet?

«Iesim uz Vērmaņa parka lielo paviljonu,» Befis lika priekšā. «Varam tur paklausīties kara mūziku un varbūt satiekam kādu no mūs' ļaudīm.»

Kārlim vienalga. Lai viņu ved, kur grib. Pie tam Rīgas topogrāfija viņam visai maz pazīstama. Viņš interesējās par katru ievērojamu būvi un bieži vien prasīja saviem biedriem: «Kas tas?» –un atkal: «Kas tas?»

Viņi neliedza paskaidrojumu, bet arī aizrādīja, ka nevajag izrādīt izbrīnīšanos, jo tad varētu sākt domāt, ka tas pasaulē nekā nav redzējis. «Naivs nedrīkst izrādīties,» Perlants viņu draudzīgi pamācīja.

«Ja arī tev kas ļoti imponē, tu tomēr izliecies, ka tu jau esi daudz vairāk redzējis un dzirdējis.»

Kārlis to paturēja prātā.

Pa Troņmantnieka bulvāri tie gāja līdz Suvorova ielai, tad iegriezās tajā, tad atkal Pauluči ielā, līdz nonāca pie Latviešu biedrības nama. Tagad jau Kārlis nemaz nebūtu zinājis, kas šī par slavenu vietu, ja viņi nebūtu darījuši to uzmanīgu. Bet viņa tautisko pašapziņas jūtu tā diezin kā vis neapmierināja, jo, salīdzinot ar blakus mājām, izlikās pārāk nobijusies, it kā zemē ielīdusi. Toreizējai «māmuļai» jau arī tikai bija pagrabs, kurā atradās priekšniecības telpas un restorācija; un augšas stāvs ar zāli un skatuvi līdz ar blakustelpām. Pie tam māja no ārienes ļoti noplīsusi, nepucēta, un apaļais logs pašā frontes ģēvelē aizbāzts ar netīru cisu maisu.

Drusciņ vēlāk, kad cēlās pret Latviešu biedrību opozīcija, kas negribēja atzīt viņu par to vienīgo centru, tad viņai pretīgie ļaudis šo ģēveles logu arī zoboja par to «visaugstāko centru».

«Tagad iekšā neiesim, vēlāk,» Perlants noteica. «Tur tagad neviena nav, jo saronas visi tikai pie vakara. Paiesim vēl drusciņ apkārt ap dārza.»

Abi biedri šo priekšlikumu klusēdami pieņēma. Viņi bija apgājuši dārzam gandrīz riņķī un tuvojās atkal Suvarova un Pauluči ielu stūrim, kad Perlants iesaucās: «Āre, kur Stērstu Andrejs!»

Pie dārza vārtiem bija nostājies kāds neliela auguma un pasīks jauneklis un lūkojās uz pretējo namu Suvorova ielā.

«Sveiks, tautiet!» Perlants to uzrunāja, jo bija jau ar viņi pazīstams. «Vai apskatāt savu agrāko darba vietu?…»

«Jā,» uzrunātais smaidīdams apsveicinājās. «Te man saistās diezgan atmiņas…»

«Jā, kad ir nostrādājis pāris gadu vēl pie tik svarīga uzdevuma,» Perlants piebilda. «Atļaujat, ka jums iepazīstinu savus biedrus…»

Viņš minēja vārdus, un jaunekļi, krustim sniegdamies rokas, apsveicinājās. «Šis nams, jūs puiši, mums ļoti ievērojams,» Perlants paskaidroja. «Še ir grozījies latviešu liktenis…»

Tiklab Kārlis, kā Befis viņu neizprazdami uzlūkoja.

«Te atradās senatora Manaseina galvenais kortelis,» Stērste smaidīdams paskaidroja. «Sākumā viņš bija apmeties Pēterburgas viesnīcā, tad pārnāca uz šejieni…»

«Atceros svinīgo atvadīšanos,» Perlants viņu pārtrauca. «Mēs viņam te sarīkojām lāpu gājienu. 19. februārī, biedrības gada svētkos, tas bija ielūgt arī uz goda mielastu. Savā runā viņš novēlēja latviešiem turību un pilsonisku attīstību.»

«Mēs jau viņu vēl pavadījām līdz Dinaburgai,» Stērste papildināja. «Es braucu līdzi, Kalniņš,

Vēbers, Dīriķis un vēl daudzi citi. Ceļā mums aizdedzās vagonam ass. «Tik smagas ir tās sūdzības, ko jūs, ekselence, vedat,» mēs jokojām, «ka asis deg…» Viņš jau arī paņēma līdzi uz Pēterburgu veselus aktu blāķus – latviešu tautas sūdzības. Lāga vīrs viņš mums, latviešiem, šis Nikolajs Auksentjevičs…»

Kārlim šī lieta interesēja ļoti. Arī viņa dzimtenē visi bija tik uztraukti par šo taisno kungu, un citi viņu meklēja vēl tikai tad, kad tas jau bija projām. Kalpi sacīja, ka nu visi dabūšot zemes. Saimnieki teica, – nu sieciņi mācītājiem vairs nebūšot jāber. Mājas nu lieliemkungiem jāpārdod, vai tie grib vai negrib, un par to cenu, ko «manasejs» notaksējis. Vaļinieki sapņoja, ka kungiem atņems mežus un ezeros un upēs būs it visiem brīv zvejot. Visi priecājās, ka vāciešiem nu vairs nebūs nekādas «rektes». Nāks jaunas tiesas ar krievu tiesas kungiem, pavisam jauna kārtība, un tikai pa «ruski» vien…

Bet netrūka arī tādu, kas ar veco kārtību tiktāl bija jau apraduši, ka jaunu nemaz nespēja iedomāties.

Ko vēl var zināt?! Labi, – tas «manasejs» gan to atron tā, bet var būt, ka nāk no Pēterburgas atkal kāds cits «manasejs» un tas skatās uz to lietu atkal pavisam citādi.

«Kurp iedami?» Perlants Stērstem jautāja.

«Gribu iet Vērmaņa parka paviljonā ieturēt pusdienas. Biju šodien tiesā aizkavēts.»

«Labi, mēs arī tur iesim,» Perlants sacīja. «Varēsim drusciņ parunāt par tām revīzijas sekām un sīkumiem…»

«Labprāt, ja jums tas interesē…»

Runādami viņi devās tālāk uz paviljonu, kur dabūja tīri labu kaktu.

Kārlis, gribēdams draugus pacienāt, sauca tūdaļ: «Ē, sulain, šurp!…»

Bet Perlants viņu pavilka pie rokas. «Ne latviski! Tad viņi slikti apkalpos… Kelner, hierher!» tas atkārtoja.

«Kādēļ tad pa vāciski, tad jau labāk pa krieviski,» Stērstu Andrejs smiedamies ieminējās. Tomēr Perlanta sauciens bija līdzējis, jo, nelūkojot uz viņa pašaustām drēbēm, sulainis bija klāt kā ripa un izturējās pret viņu tik vērīgi kā pret baronu.

Viņi dabūja, ko vēlējās, un nu pie galda attīstījās dzīvas sarunas.

«Pēc senatora revīzijas nu baltiem galīgi jāatsakās no autonomiskās Baltijas ar vācu valsts valodu,» Stērste sacīja. «Vācu muižniecība nu ar izbīlēm nomana, ka tradicionālie pamati viņai zem kājām sāk šķobīties. Tas ir Manaseina darbs. Un traģiskais pie tam, ka viņi revīziju paši izsaukuši. Gribēdami vēl labāk, nekā tiem ir, tie sūtījuši pie mūsu jaunā kunga un ķeizara Aleksandra III delegāciju un sūrojušies par savu nospiesto stāvokli. Smalka diplomātija! Ja gaudosim un žēlosimies, varbūt mums noticēs un mēs taču ko izdabūsim.»

«Kāds Pētērburgas students man stāstīja,» Perlants ieminējās, «galvaspilsētā tur ejot tādas baumas: uz šo vāciešu lūgumu Aleksandrs III pats nogājis uz senātu un tur pieprasījis: «Ķåņ ėč ó āąń ķąńņīłåé äšķč?»»

«Tās ir tikai baumas!» Stērste atraidīja. «Manaseins ir no vecas krievu muižnieku cilts, saimnieciski neatkarīgs un, lai gan stingrs, tad tomēr objektīvs un bezpartejisks ierēdnis. Viņa darbībā manāma tikai viena tendence: palīdzēt apspiestiem zemniekiem…»

Tur viņam taisnība. Senators Nikolajs Auksentjevičs Manaseins bija nepiekukuļojams ierēdnis, kas ar stingru dzelzs roku izvedis cauri viņam uzticēto darbu, kā – viņš domājas to saprotam – to vēlējās visaugstākā griba. Gar pilsētu komunālbūšanām un pārvaldību viņš visai maz interesējies, turpretim spilgti apgaismojis attiecības starp vācu lielgruntniekiem un latviešu zemniekiem, starp muižām un pagastiem. Pirms viņa agrārjautājums Baltijā vēl nebija piedzīvojis tik nesaudzīgu kritiku. Viņš apgaismoja zemes rentnieku izsūkšanu, gruntnieku nelikumīgos pirkšanas kontraktus, nedabiski un nevienlīdzīgi izdalītās ceļu klaušas, muižnieku privilēģijas, ar vārdu sakot, cēlis gaismā it visas Baltijas savādības, lai rādītu zemnieku nepaciešamo stāvokli. Tāpat tas centies nodrošināt zemnieku pagastu patstāvību pret muižniecību. Dažam nesaprotams, kādēļ tas licis savienoties daudziem maziem pagastiņiem par vienu lielu, un ieskata šo rīkojumu par kādu nejaušu iegribu vai iedomu. Patiesībā tam ir

dziļāki pamati, starp citu, arī tas: pagasts lai tikai nesastāvētu no viena muižnieka atkarīgiem nomniekiem un muižas īpašnieku saimnieciskās pārsvars nedarītu nevēlamu iespaidu uz pagasta pašvaldības orgāniem.

Bet, kas savā laikā sacēlis vislielāko ievērību, Manaseins Baltijā bija atradis krievu ieskatam neiespējamo un neiedomājamo, proti, z e m n i e k u s b e z z e m e s. Tas krievu sabiedrībai toreiz un arī vēl pa daļai tagad bija jēdziens, kas pats sevi izslēdz. Latvijā nu bija tikai 20000 ģimenes, kuras patstāvīgi saimniekoja uz sava īpašuma vai rentes vietas. Pārējais leģions jeb milijons ir bezzemes kalpi, batraki, kurus nekas nesaista pie zemes stūra un kuri ir tikpat svabadi kā putns gaisos. Sevišķi uz šo apstākli senators savā ziņojumā visaugstākai varai aizrādījis kā uz ļoti draudošu parādību, kura var novest pie katastrofas.

Ir izteikti ieskati, ka, ja laikā būtu izvesta Manaseina agrārreforma, tad Baltijā nebūtu nonācis līdz 1905. gada revolūcijai. Tomēr, no otras puses, jāņem vērā, ka kapitālismam citāda agrāra kārtība nav piemērota. Kapitālisms prasa nevis komunālu jeb kopēju zemes īpašumu, kāds ir Krievijā zemnieku dvēseļu zeme, bet prasa atsevišķu privātzemes īpašumu, tāpat arī ne sīkzemniecību, bet vidēju lauksaimniecību vai arī lielgruntniecību. Krievijas kopzemes saimniecība pastāv tikai tik ilgi, kamēr tur lauksaimniecībā neiespiežas kapitālisms. Bet arī tur jau tagad notiek saimnieciskas attīstības process, ka no kopzemes atdalās atsevišķie privātīpašumi. Var pienākt laiks, ka līdz ar kapitālisku uzvaras gājienu krievu lauksaimniecībā mēs par agrāko kopējo dvēseļu zemi dzirdēsim vēl tikai no nostāstiem.

Saprotams, ka līdz ar to vajag izmainīties krievu zemnieka psiholoģiskam satvaram un rakstura īpašībām līdz pat pamatiem. Vislielākās pārgrozības un revolūcijas jau izdara kapitāla vara.

Protams, senators nedrīkstēja aizmirst, ka viņš ir krievu ierēdnis un ka visiem viņa soļiem un rīcībai jāizskatās tā, ka ar tiem valsts malienā nostiprinātu krievu kultūras iespaidu. Viņam ļoti palīdzīga bija latvju tauta vai, labāk sakot, jaunā tautiskā inteliģence. Latviešu advokāti izgatavoja sūdzības un lūgumu formulārus un izsūtīja uz visām Latvijas mājām, lai ļaudis lūdz un prasa visi vienu un to pašu. Sūdz par visu vācisko un lūdz pēc visa krieviskā, it sevišķi, lai jo drīzāk ieved krievu tiesas un vācu valodas vietā – krievu valodu. Reti gan citam kādam latviešu lūgumam bijuši tik pozitīvi panākumi kā šim. Ko viņi lūdza pret vāciešiem, to tie dabūja visu, ko lūdza pēc krieviskā – dabūja vairāk, nekā vēlējās. Tas izskaidrojams ar tā laika režīmu. Aleksandrs III bija stingrā nacionālā garā audzināts, bija pret katru separātismu, un Marija Feodorovna nebija vācu, bet dāņu princese. Ka vācieši 1867. gadā bija atņēmuši Dānijai divas ziedošas provinces – Šlezvigu un Holšteinu – ar visiem vāciešiem un vēl labu tiesu dāņu, tas viņai pret vācietību nevarēja nostiprināt sevišķas simpātijas. Vācietība Baltijā, kuru jau agrāk stingri apkaroja valstsvīri un krievu patrioti, šoreiz netika no galma atbalstīta. Bet vairāk gan kā jebkad tika atbalstīta muižniecība. No visa tā, ko latvieši lūdza kā z e m n i e k i pret saviem m u i ž n i e k i e m, tie nedabūja nekā. Mazpamazām Manaseina ieteiktās reformas iegula, tādēļ ka augstākās aprindas tām nepiekrita.

«Bet es nesaprotu,» Perlants ieminējās. «Vai Baltijas muižniecība jums pie revīzijas nelika kādus škēršļus ceļā?»

«Mūsu darbība tika lielā mērā kavēta, it sevišķi no vidzemnieku puses,» Stērste atbildēja.

«Kurzemnieki izturējās diezgan lojāli, vismaz neitrāli. Bet vidzemnieki! Rezidējošais landrāts fon Rihters, – viņu mēdz dēvēt par Baltijas Bismarku, – mums neparko neizdeva zemes karti, kurā zemnieku zeme ar sarkanu strīpu apzīmēta. Sevišķi viņi bija vārīgi, tiklīdz mēs kur gribējām piedurties agrārjautājumam. Senators tad ieskatīja par vajadzīgu izlaist pagastiem anketu, kurā starp citu lai ievāktu atbildes uz sekošiem jautājumiem: «Cik bezzemnieku?», «Cik lielas tiem algas?», «Cik zemnieku māju pārdotas par dzimtu?», «Cik lieli ceļu klauši?» Un vēl dažus tamlīdzīgus jautājumus. Protams, ka šādu anketu izlaist tas varēja tikai ar vietējās administrācijas piekrišanu. Vidzemes gubernators IkskulsGildenbands tam pretojās visiem spēkiem. Viņš tad negalvojot, – varot izcelties dumpis! Viņi devās abi uz Pēterburgu, viens ar ultimātumu, ka atsacīsies no gubernatora amata, otrs, ka atsacīsies no revīzijas.»

«Un kurš tad paturēja virsroku?» Kārlis, kurš uz visu to kā bez elpas bija klausījies, iesaucās.

«Protams, senators. Tomēr gubernatora iegalvojums, ka būs dumpis, bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu. Reiz tas mani iesauc kabinetā, uzlūko mani ar tādu dziļu, pētošu skatienu, it kā gribētu iespiesties manā dvēselē. «Andrej Petrovič,» viņš iesāk, «jūs taču pazīstat latviešus, pazīstat viņu dabu, viņu rakstura īpašības?…»»

«Kā tad es, latvietis būdams, latviešus nepazīšu,» atbildu.

«Griežos pie jūsu sirdsapziņas, sakāt man, kā tas ir pēc jūsu pārliecības: vai varētu būt pēc tam dumpis, kad mēs to anketu izlaidīsim?…» Un ilgi viņš mani mēmi uzlūko.

Un es viņam, taisni acīs skatīdamies, atbildu: «Jūsu ekselence, es domāju, ka es jūs saprotu. Es neatbildēšu jums kā tautietis par saviem tautiešiem, bet kā jums uzticams cilvēks. Ar pilnu sirdsapziņu varu teikt: nebūs nekāds dumpis! Taisni otrādi, latvieši augstai valdīšanai pateiksies. Jo viņi savam valdniekam ir uzticīga tauta.»

«Ja tas tā, Andrej Petrovič,» tas, it kā atvieglots no smagas nastas, iesaucās, «ja tas tā, tad,» palocījies pret svētbildi, tas pārmeta sev trīsreiz krustu, «ar dieva palīgu, laidīsim klajā anketu.»»

Naži un dakšiņas uz laiku palika mierā. Visi kā bez elpas klausījās. «Landrāts fon Rihters tomēr bija izlaidis muižniekiem slepenu cirkulāru, lai anketu, cik iespējams, kavē. Viens tāds eksemplārs bija nācis pat senatoram rokās…»

«Jums, tautiet, katrā ziņā lieli nopelni, ka revīzija ņēmusi tādu virzienu,» Perlants pēc brīža piebilda.

«Kā latviešu tulkam jums arvien vajadzēja būt senatora tuvumā un sniegt vajadzīgos paskaidrojumus.

Atkarājas, kādā garā. Kā tad būtu bijis, ja cits jūsu vietā būtu pateicis, ka būs dumpis?… Kā tad jūs to vietu dabūjāt?…»

«Caur Remiķi Pēterburgā. Senators bija griezies pie viņa kā pie latviešu cenzora, lai pagādā viņam kādu latviešu tulku, un viņš bija ieteicis mani.»

«Vai jums lielu algu deva?» kāds no viņiem iejautājās. «Četrus rubļus par dienu ar visu pašam savu. Ārpus Rīgas tēriņus sedza ekselence. Bet man, jaunam juristam, atlīdzība tik daudz nebija no svara kā iepazīties ar dažādo praksi. Man vajadzēja būt it visur viņam klāt pie rokas. Lūgumrakstus senators pieņēma pats. No sākuma man vajadzēja viņu saturu tulkot vārdu pa vārdam; vēlāk to sanāca tik daudz, ka varēju attēlot tikai lietas kodolu.»

«Kāds tad Manaseins bija kā cilvēks?» Perlants iejautājās. «Ļoti simpātisks. Toreiz varēja būt ap 50 gadu, drusciņ iesirms, cietēja vaigu, jo bija slims ar māgu.

Dzēra tādēļ visai maz alkoholiskus dzērienus, bet pie ēdiena glāzi konjaka ar pepsīnu. Dzīvoja ļoti vienkārši. Viņa kundze tāpat vienkārša un laipna, bet uz savu vīru lepna. «Viņš sasniedzis pašu augstāko, ko jurists var sasniegt,» tā izteicās, «viņš kļuvis par senatoru.» Manaseina dēlēns no aukles bija pat iemācījies latviešu tautas dziesmas. Bet strādāt senators strādāja ļoti daudz. Bieži vien naktīs ejot uz māju, viņa logā vēl ap pulksten 2 naktī varēja redzēt uguni. Vispār viņa ierēdņi strādāja tik uzcītīgi, ka cits saslima ar nervu drudzi…»

«Kā tad viņš izturējās pret ļaudīm?» Perlants jautāja.

«Pie ļaužu pieņemšanas tas gan mēdza pielikt ordeņus: I Staņislava un I Annas bez lentēm,» Stērste paskaidroja. «Tikai to viņš nevarēja paciest, ka ļaudis krita pie rokas. «×åšņīāńźčå ģąķåšū!» tas dusmojās. Citādi tas gan runāja ļoti ātri, bet neskaitās. Tikai reizi viņu dzirdēju stipri uzkliedzam. Tas bija Matkulē, kur skrīveris bija atlaidis uz mājām apziņotos pagasta vietniekus un pagasta mājas otrā galā sarīkojis balli. Par to viņš tika atcelts no amata. Tad viņš gan stipri uzkliedza. Es aizrādīju, kādēļ ekselence bojā savus nervus. Tad viņš tūdaļ it mierīgi atbildēja: «Jūs maldāties. Es nebūt neesmu saskaities…» Īstenībā senators no redzes arī nemaz neizskatījās tik liels vīrs, kā tas patiesībā bija. Caur to dažreiz notika lieli joki. Piemēram, Valkā mēs piebraucām ar trijjūgu. Vietējais bruģukungs nevar iedomāties, kurš tas īstais, un taisās raportēt man. Lai darītu bruģukunga apjukumu vēl lielāku, es ātri izlēcu un taisu ratus vaļā viņa ekselencei. Jums vajadzēja tad redzēt bruģukunga vaigu! Toreiz bija ieradušās audiencē

visas vietējās autoritātes. Rindā bija nostādīti pirms krievu priesteris, tam blakus prāvests Kupfers. Bet tas nemaz negrib ar krievu priesteri kopā stāvēt, virzās tikai nostāk, arvien nostāk. Vispār vācieši vairījās no krieviem, it kā viņiem kas pieliptu. Un senators to saprata. Viņa centieni izgāja vācu ierēdņu vietā ielikt krievus vai latviešus. Daudzi vācu ierēdņi tika nodoti tiesai…»

«Vācieši nav žēlojuši arī mūsējos,» Perlants pēc īsa klusuma piebilda. «Piemēram, Rīgas rāte ir ņēmusi advokātam Fr. Veinberģim tiesības…»

Stērste tagad pieņēma noslēpumainu vaigu un paskatījās apkārt, vai citi viņu nenoklausās. «Varu jums apakš mums sacīt to, ka Veinberģis drīzumā tiks reabilitēts. Par šo vārīgo lietu es ar senatoru esmu runājis. Aizrādīju viņam, ka vācieši ar saviem tautiešiem rīkojas pavisam citādi kā ar mums, latviešiem.

Kāds vācu advokāts, kurš arī tāpat izšķiedis viņam uzticēto naudu, dabūjis par to no rātes tikai rājienu, turpretim Veinberģim par to ņemtas tiesības. Nu, drusciņ man vajadzēja lietu izpušķot un nostādīt tā, ka pie naudas izšķiešanas vainīgi Veinberģa tēvs un māsa, bet, negribēdams tos izdot, viņš vainu ņēmis uz sevi. Manaseins padomājis tad atbildēja: «Labi, – ja jūs man to sakāt, tad lūkošu viņam panākt caur visaugstāko varu apžēlošanu…» Un, ja viņš uz tam ir savu vārdu devis, tad tā lieta ir tikpat droša kā «āmen baznīcā». Jūs redzēsat – Veinberģis būs vēl lielāks vīrs…» Šo ziņu visi saņēma ar manāmu prieku. Vāciešiem būs ieskatīt, ka viņu varā nestāv vienu cilvēku uz visiem laikiem nogremdēt. Vēl par viņiem ir lielāki kungi… «Goda kungs Manaseins lai dzīvo!» Perlants iesaucās: «Latviešu tautas vārdā uzdzersim viņam kausu!»

«Slava!» pārējie ar sajūsmu piekrita. Svinīgi viņi piesita glāzes kā uz kādu priecīgu notikumu, tad tukšoja «putojošo miestu» līdz pašam dibenam.

Mielasts bija paturēts, un iestājās uz brīdi klusums. «Tikai viena lieta,» Perlants it kā pie laimes uzsaukuma vēl domīgi piebilda, «notiks varbūt arī tas, ko viņš nebūt nav gribējis… Mums tā krievu būšana uznāks vairāk uz kakla, nekā vēlamies. Vāciešus viņi spiedīs, bet nospiedīs mūs līdzi! Kur mēs paši tā cenšamies pēc to krievu, krievu inteliģence mūs abus izspiedīs no vietām, tik vāciešus, kā mūs. Šis jautājums starp Latviešu biedrības večiem jau pārrunāts. Turpretim, ja mēs visi kā vieni zemes bērnu aizstāvētu savas pirmdzimtības tiesības savā dzimtenē… Visas vietas mums paliktu pašiem, šīs zemes bērniem, un mums ietu daudz labāk…»

Stērste uz tam tikai nogrozīja galvu un viņu neticīgi uzlūkoja. «Krievu tautas daba un vācieša daba, tās ir gluži pretējas. Ar krieviem mēs gan sadzīvosim kā vieni zemes bērni, ar vāciešiem – nekad.

Vācietis ir pārāk egoistisks, pārāk tuvredzīgs, pārāk politiski aprobežots…»

«Ir jau taisnība – un tā jau ir tā nelaime!» Perlants attrauca, ievilkdams no sava «havanna» cigāra kuplu dūmu. «Vācieši mūs netur par sevis līdzīgiem. Viņi pieraduši, ka latvietis var būt tikai kučieris vai sulainis. Viņi neredz, ka mums tagad ir pulks mācītu vīru, ierēdņu, studentu, pat oficieru. Tie, tāpat kā vācieši, vairs nevar saieties ar prastiem ļaudīm. Ir taču mums tik daudz turīgu latviešu, kuriem ar vāciešiem būtu daudz patīkamāk satikties nekā ar saviem kalpiem. Jaā,» viņš domīgi grozīja savu cigāru, «bet viņi it kā apstulboti, negrib un negrib redzēt…»

«Mēs viņus piespiedīsim!» Befis piepeši, pacēlis savu kausu, skaļi iesaucās. «Mēs viņus tikmēr provocēsim, kamēr viņi to ieraudzīs…»

Te viņu galdam smaidīdami tuvojās pāris oficieru, arī latvieši. Tie sniedza pirms roku Stērstem un tikai tad Kārlim un studentiem minēja savus vārdus: «Valdens, Kauliņš…» Apsveicinājušies tie jautāja: «Vai drīkstam piesēst?»

«Lūdzam, lūdzam!» studenti atbildēja. «Mums ir liels prieks – –» Rādījās, ka viņi tomēr bija nākuši tikai Stērstes dēļ, jo viens no tiem griezās pie viņa ar jautājumu: «Nu, kā tad ir ar prāvas gaitu? Vai Aizupu un Krātiņu attaisnos?…»

«Lieta vēl arvien ir nopietna, lai gan nav jāzaudē cerības,» Stērste atbildēja. «Policists gan no Aizupa rakstiem satulkojis briesmīgas lietas; bet man nenākas grūti katru trešo teikumu apgāzt un pierādīt par aplamu. Es lieku to tad katrreiz ievest protokolā, un, tā kā policists nezina neko atbildēt un neprotestē,

tad apsūdzētiem tas nāk par labu. Kara tiesa tika pārtraukta un sāksies atkal rīt, pulksten 12.»

Patlaban bija ieradusies no Viļņas kara tiesas nodaļa, lai iztiesātu prāvu pret Vjazmas un Malojaroslavas pulku oficieriem Krātiņu un Aizupu, kuri bija apsūdzēti par revolucionāriem nolūkiem. It sevišķi smagi bija apsūdzēts Aizups, proti, ka strādājis pie kāda elles rīka izgudrošanas, lai ar tā palīdzību uzspertu gaisā Vidzemes bruņinieku namu. Stērste pie šīs tiesas bija pieaicināts atkal par tulku.

Mūsu jaunekļiem šī lieta bija it labi pazīstama, jo avīzes par to bieži rakstīja. Un latviešu labākā sabiedrība to ieskatīja par vienu ļoti bailīgu lietu, kas katrā ziņā kritīs uz latviešu tautu. Kad par Aizupu runāja, kur citi var dzirdēt, tad tikai pusbalsī vien runāja.

«Es esmu tajā pārliecībā, ka tur ne mazākā krisliņa nav patiesības!» Perlants ņēmās aizstāvēt Aizupu, bet pilnā balsī, lai visi dzird. «Nav taču lielāka absurda kā vienu oficieri, kas valkā ķeizara mundieri, apvainot par revolucionāru! Tādas tenkas var izgudrot tikai vācieši, lai kaitētu latviešu tautai…»

«Vācieši, jā!» Kārlis iesaucās. Arī viņam par šādu nekrietnību sāka vaigi silt. Viņš jau zināja it labi to no «Latviešu Avīzes» ziņojumiem un sava mācītāja. Ja kādam bija nozagts zirgs – vainīgi tur bija jaunlatvieši. Ja nodega kāds šķūnis un vēl muižai, vainīga tur bija latviešu tautiskā kustība. «Bet kā tad uz tenku pamata var cilvēku saukt priekš tiesas? Uz ko tad viņi dibinās?…»

«Jūs, kā rādās, to lietu nepazīstat?!» viens no oficieriem smaidīdams atbildēja. «Tad es jums pastāstīšu. Aizups ir pazīstams kā cilvēks, kurš mīl labi iemest un kuram arī ir zobi. Viņš un viņa līgava Alīde spēlēja līdzi pie Alunāna teātrī. Atlīdzību tur nekādu nedabū, bet aizkulišu dzīve ir diezgan interesanta. Tā ir patiesība, pats esmu tur kādreiz bijis, – tur iet it omulīgi. Alunāns, kā zināt, ir cilvēks, kas pats mīl labi iemest, aktieri arī tādi, kas var turēt, – dažu labu reizi tiem iznāk iemešana. Pie tam pārrunā par šo un to un arī vāciešiem. Nu, jūs jau ziniet, ka latvieši uz vāciešiem labu prātu netur, sevišķi –» viņš paskatījās apkārt, vai kāds nedzird, un iesāka lēnākā balsī, «uz muižniekiem. Izteicies viens otrs, ka tos drusciņ vajadzētu patramdīt, kādā jaukā dienā ietrenkt Daugavā. Kādam citam vēl labāks plāns: kad viņi visi sabrauc kopā bruņinieku namā noturēt savas sēdēšanas, vajadzētu palikt apakšā dinamītu un uzspridzināt gaisā…» Viņš paskatījās atkal apkārt, vai kāds nedzird. ««Jā, tas jau labi būtu,» citi atkal pretim, «bet kā lai tur pietiek klāt?» – «Ā, tā ir maza lieta!» Aizups iesaucās. «Man pašlaik izgudrots tāds daikts: to pielādē, palaiž vaļā, un tas pa gaisu aizskrien uz bruņinieku namu, uzskrej pa ūdens rori augšā, izlaužas caur sienu zālē un tad uzspridzina visus gaisā.»»

«Bet tas taču var būt tikai joks!» Perlants neticīgi iebilda.

«Nu, protams, joks, un visi to arī par joku uzņem. Bet Aizups, manīdams, ka kāds Porežs, kas kalpo policijā, bet arī spēlē līdzi teātri, par to lietu vairāk interesējas, sāk stāstīt zilus brīnumus. Kas netic, lai atnāk pie viņa mājās, viņš savu izgudrojumu parādīs. Nu iet daudzi skatīties, arī Porežs iet un apskatās –» «Vai tas pats Porežs, kas ar Veinberģi spēlējis kopā kārtis, bet vēlāk viņu nodevis par naudas izšķērdēšanu?» Perlants viņu pārtrauca.

«Tas pats!» stāstītājs attrauca. «Aizups pie tam tura viņu par labu draugu un sastāsta tam diezin ko.

Viņam patiešām arī bija kāds daikts, bet tas ir šaujamā rīka mudulis. Aizups ļoti daudz nodarbojies ar šo problēmu un grib izgudrot ātršaujamo flinti, kura nekaist…» «Šis daiks arī ir uz tiesas galda kā corpus delicti!» Stērsts ātri paskaidroja.

«Tas, lūk, viss tas izgudrojums,» oficieris turpināja, «savā ziņā ļoti svarīgs, jo pie tagadējām ātršaujamām flintēm ir viens liels trūkums, ka tās ātri kaist un viņas ilgi nevar rokā turēt. Bet viņš domā, ka, ja Porežs tās ausis tā spicē, tad viņu vajag drusku pienerrot… Savā ziņā liela vieglprātība no Aizupa puses. Iedomājaties tagad, kur pēc Aleksandra II nobumbošanas valdība bailīga pret bumbotājiem un nihilistiem un uzmanīga pret tādām lietām. Un kur vācieši deg vien uz to – notaisīt mūs, latviešus, par nihilistiem!»

«No Vidzemes pienāk ziņas, ka nejauši apcietināti skolotāji Pēteris Bērziņš un Celiņš,» Stērste piebilda. «Pie glāzītes jautrā garastāvoklī tie izteikušies brīvāk par vāciešiem, un bruģukungs tos tūdaļ

notaisa par nihilistiem…»

«Tas jau ir tas,» oficieris trauca tālāk. «Bez tam jau Aizups ir diezgan radikāls cilvēks, kam sakari ar skolēnu pulciņiem un studentiem.»

«Lūdzu!» Perlants iesaucās. «Latviešu studenti ir savam ķeizaram uzticami pavalstnieki! Viņi nekad nenodosies kādām tumšām lietām…»

«Latviešu oficieri vēl mazāk! Bet par vienu otru lietu jau vienam var būt savi ieskati un var būt arī sakari ar citiem. Mēs, latviešu oficieri, bieži sapulcējāmies pie Andreja Pumpura Jēzusbaznīcas ielā, kur viņš mums lasīja priekšā savu jaunāko manuskriptu «Lāčplēsis». Tur mēs par saviem apspiedējiem, vāciešiem, izteicām dažādas domas, bet tā vēl nav nekāda sazvērestība. Kas ir kādā jaukā dienā vai, labāk sakot, naktī vienā laikā pie Aizupa un pie Krātiņa, kurš ar mani dzīvoja vienā dzīvoklī, tiek izdarīta māju kratīšana. Pie Krātiņa atrada Marksa un Lasala rakstus. Viņu grāmatas un vēstules konfiscēja un viņus pašus apcietināja.

Izrādījās, ka Porežs bija ziņojis savai priekšniecībai un tā atkal tālāk, un apsūdzība jo smaga tiek uzturēta pret Aizupu. Bez šī elles rīka vēl par to, ka tas bieži noturot slepenas sapulces, kurās spriežot pret vāciešiem un diezin ko visu vēl nedarot. Viņu apmeklējot arvien svešas personas, un tas izplatot nihilistu mācības. Es no tam neko nezinu. To gan kādreiz esam pārrunājuši, ka visa mūsu kara priekšniecība atrodas vāciešu rokās, bet tā ir taisnība. Mūsu (Viļņas) kara apgabala priekšnieks ir ģenerālis fon Todlēbens, mūsu korpusa komandieris ģenerālis barons Dellinghauzens, mūsu divīzijas ģenerālis fon Verners, Vjazmas pulka komandieris palkavnieks barons Rozens. Visi vācieši vien…

Aizups, kamēr viņa lieta bija izmeklēšanā, nosēdēja hauptvaktē. Mums citiem, viņa latviešu biedriem, nācās pa kārtai hauptvaktē dežurēt, un tā viņš bija tas vaņģinieks un mēs te cietuma sargi. Mēs, latviešu oficieri, esam labs pulciņš. Bez mums abiem, Aizupa un Krātiņa vēl Vilāns, Karlberģis, Nusberģis, Losberģis, Cukurs, Štālberģis, t. i., mēs «malojaroslovskij» un «vjazemskij», tad vēl «novotoržskij»: Āboliņš, Šaneberģis, Tubaciņš, Tīdens; tad vēl Irbe un Labanovskis. Pēdējais gan caur savu izvirtušo dzīvi mums nekāda prieka nedara, un es vēlētos, ka tas būtu labāk vācietis nekā latvietis.

Nu izgadījās. ka tai dienā; kad man bija dežūra hauptvaktē, Valdens atnāca ar rakstu no izmeklēšanas un aizveda Aizupu turp. Pēc taisnības man vajadzēja dabūt rakstu no viņa vai arī priekšniecības, ka es drīkstu vaņģinieku izdot. Bet es apmierinājos vienīgi ar to, ka man tādu rakstu uzrādīja.

Viss nu būtu labi, bet tajā dienā palkavnieks revidēja hauptvakti. Neatron vaņģinieku un prasa, kur tas palicis. Atbildu, ka Valdens aizvedis pie izmeklētāja, bet, kur tas, to nezinu pateikt. Tas par to uztraucas un saka man, ka, tiklīdz Aizups pārnāk atpakaļ, lai paziņoju viņam. Pēc stundas atskrien adjutants un prasa, vai ir atpakaļ. Nav. Pēc stundas atkal, – tas pats iznākums. Te pēc kāda laika piesteidzas divjūgā divīzijas ģenerālis fon Verners, neliels, resns, īsu kaklu, mazu, gaišu bārzdiņu. Ārā atskan zvans; izsteidzos tam pretim uz fronti. Viņš vispār mēdz runāt gausā tempā, bet izsaka vārdus dikti; šoreiz tas tā uztraukts, ka nevar ne parunāt. «Āū ļīä – ļīä – ļīä – ļīšó÷čź… āū ńėó – ńėóęįó ēķąåņå? (Jūs pod-pod-podporučiks… Jūs pazīstat dienestu?) Ļī ķąšīäķīńņč āū ėąņūų? Ą Ąéēóļ ņīęå ėąņūų? Ą Āąėüäåķ ņīęå ėąņūų? Ņąź, ņąź, ņąź… Ą āū ńėóęįó ēķąåņå? Ņąź, ņąź, ņąź…» (Pēc tautības jūs latvietis? Un Aizups arī latvietis? Un Valdens arī latvietis?… Tā, tā, tā… Jūs dienestu pazīstat… Tā, tā, tā…) Un grib mani vai ar acīm saēst! Piesēžas pie galda, sprauslā un raksta, sastāda protokolu par to, kas noticis. «Āńå ėąņūųč… Ņąź, ņąź, ņąź… Āńå ėąņūųč…» (Visi latvieši, tā, tā, tā… Visi latvieši…) Nu es saprotu: viņš pieņem lietu tā, ka starp latviešu oficieriem notikusi sazvērestība un mēs esam līdzējuši Aizupam izbēgt.

Kad citi pagriezušies sāņus, tas paceļ acis no protokola, ļauni mani uzlūko un man zem četrām acīm saka: «Cars, ievedot vispārīgo karaklausības likumu, pielaidis kļūdu. Bet es šo kļūdu izlabošu! Neviens latvietis še vairs oficieris nebūs…» Beidzot arī Aizups ieradās. Izrādījās, ka viņš pie izmeklēšanas bija ilgāk aizkavēts, nekā iepriekš paredzēts. Es nu gan tiku no atbildības vaļā, bet diezin kā nu mums, latviešiem, vispār ies?!…»

«Cerēsim jau labu!» Stērste mierināja. «Ja Aizups ar Krātiņu tiek attaisnoti, tad līdz ar to latviešu

oficieri tiek atsvabināti no smagās aizdomu nastas.»

«Ka tikai tas nu izdotos,» oficieris bažīgi sacīja. «Everss no Viļņas, kas viņu aizstāv, ir gan ļoti slavens advokāts. Vakarā viņi pa Latviešu biedrību drusku padzīvojuši, bet tas krietni iedzēries. Aizups bīstījās, vai zem tādiem apstākļiem tas viņu neizgāž tikai cauri…»

«Ai, nē, viņš strādā ļoti labi!» Stērste iesaucās. «Stāda asprātīgi jautājumus un vispār uzmana katru sīkumu, kas varētu nākt apsūdzētiem par labu. Atkarājas jau arī ļoti daudz no lieciniekiem. Sevišķi no svara būtu izsaukt Ādolfu Alunānu. Tā kā Aizups pie viņa spēlējis teātri un darbojies ļoti daudz viņa tuvākā apkārtnē, tad arī tas varēs liecināt, kādi viņa uzskati. Kam būs prātā revolūcija, tas nenodosies nevainīgai teātra spēlei un atkal otrādi. Vakar mēs nogājām pie Alunāna un apjautājāmies, ko tas labu varētu sacīt. Bet tas tik bailīgs kratās nost: «Eh, laižiet mani vaļā… Es negribu tur iemaisīties…» Tā kā viņš man labs draugs, tad arī apsolījās ierasties tiesā, bet, pirms mums ko sacīja, tad bailīgi izmeklēja visus kaktus un pagultes, vai tikai nav kāds apslēpies, kas varētu noklausīties. Un tad arī mums apsolījās, tikai ar vienu norunu. Tā kā es labi stāvot pie Manaseina, vai es šim nevarot izgādāt kādu činu vai ordeni.

Viņam no liela svara būtot, ja tas tiktu muižnieku kārtā. Sacīju viņam, redzēšu, ko varu darīt, lai gan jau tagad zinu, ka tur nekā nevarēšu.»

Tā laiks bija patecējis, kur viņiem vajadzēja šķirties.

Stērste teica, ka viņam priekš rītdienas vēl kāds gabals jāpārtulkojot. Oficieri turpretim gribēja nobraukt pie Aizupa izrunāties. Jāpiemin, ka toreiz vēl nebija ievestas Baltijā atklātas tiesas ar publikas piedalīšanos. Arī pie kara tiesas sēdēm tika pielaisti tikai ar biļetēm apsūdzēto tuvākie radinieki un augstākās militār– un civilpersonas. Zemākie oficieri, kuri saistīti dienesta darīšanās, tātad ne ikkatrs varēja tiesā būt.

Kārlis, Perlants un Befis cēlās un gāja pa dārzu, paši nezinādami, kurp. Bija jau labi vēls, laiks nemīlīgs un samācies, tā ka pašā parkā pa tumšajiem gaņģiem bija sastopami vēl tikai reti cilvēki.

«No Aizupa tomēr nepareizi,» Perlants beidzot domīgi ieminējās, «ka viņš ielaižas uz tādām radikālām lietām. Mums, latviešiem, savā atklātā dzīvē vajag nostāties tā, ka augstai valdīšanai lai nebūtu ne mazākā pieturas punkta uz mums turēt kādas aizdomas. Tādu politiku veči noņēmušies ieturēt Latviešu biedrībā, un es viņus saprotu. Latvieši var tikt uz augšu tikai caur izglītību un turību un nevis caur kādām dumpīgām idejām. Korporācija ir pati labākā zāle pret kaitīgu politiku…»

«Zināms!» Befis piebalsoja. «Mēs esam viscaur lojāli patrioti un cīnāmies tikai pret vāciešiem un letoņiem…»

Kārlim par šo lietu nebija pietiekoša pārskata; tādēļ tas cieta klusu un klausījās, ko citi saka.

«Nupat lasīju avīzēs,» Perlants turpināja, «ka starp čehu augstskolu un vidusskolu paaudzi ir tādas vingrošanas biedrības, nosauktas «omladinas». Kas izrādījies? «Omladinas» nav vis nodarbojušās ar savu tiešo mērķi vingrošanu, bet piekopušas tumšu politiku pret troni un valdnieku. Notikušas lielas kratīšanas un izmeklēšanas, un «omladinas» beidzot slēgtas. Kaut mēs, latviešu studenti, būtu mūžīgi pasargāti no tādām «omladinām»!»

Viņi nonāca atkal kādā gaišā stūrī, kur rēgojās milzu afiša ar reklāmām par baletēzi Grigolaitis «Tonhallē», kura atradās Suvorova ielā, turpat pie Vērmaņa parka. Bija zīmēta kāda sieviete ar taureņa spārniem, kā tā laižas pa gaisu.

«Vai neaiziesim tur?» Befis ieminējās. «Tas esot kaut kas lielisks…»

«Nu, labi, aiziesim…»

Septītā nodaļa Varietē teātra «Tonhalles» plašās telpas bija ieņemtas gandrīz vai līdz pēdējai vietiņai. Kur vien vēl bija kāda starpiņa vai stūrītis, tur nolika rezerves galdu, un acumirklī tas jau bija ieņemts no viesiem.

Acumirklī galdi bija apklāti un bagātīgi apkrauti.

Kas te bija ieradušies, tie arī sev nelika nekā trūkt. Sprāga visos stūros un kaktos šampanieša korķi, vīns glāzēs kūsāja vai dzirkstījās, kas izdvesa savādu tvanu un kopā ar cepešu smaržu, saldiem Havannas dūmiem, dekoltēto dāmu sviedru un smiņķa smaku lielajā karstumā jaucās kopā par kaut ko pikantu, prātu reibinošu…

Valda ieskati, ka Rīgā tie labie laiki un lielie uzdzīvotāji jau aiz muguras. Protams, ka toreiz, kad tas notika, slavēja atkal savukārt vecos labos laikus. Ne, tagad tā dzīvots, ne dzerts, ne dancots kā vecos labos laikos… Vismaz arvien tāda bijusi, un ir vēl tagad subjektīvā pārliecība. Cik tur objektīvas patiesības, to, protams, nav tik viegli konstatēt.

Vispār jāsaka, ka Rīgā senāk labklājība izlikās lielāka caur to, ka Rīga bija vēl puslīdz tāda mierīga, mazpilsēta, kurā nenotika tik straujas pārmaiņas kā tagad. Tādēļ visi jutās omulīgāk. Kam gāja labi, tam gāja labi arvien. Kas reiz savu eksistenci bija ieguvis, tas to bija nodrošinājis uz visiem laikiem.

Cilvēkus mazāk nospieda rūpes par savu nākotni. Pie tam, arī pilsoņi, ilgi dzīvodami kopā, bija visi ne vien personīgi pazīstami, bet arī sīki jo sīki sekoja viens otra darbiem un dzīvei. Ja rātskungs X Klostera pagrabā bija nositis vienā vakarā 100 rubļu, ja vecākais Y «Musē» 200 rubļu bija nospēlējis uz kārtīm, ja pirmās ģildes tirgotājs Z bija gājis cauri pa šaubīgām vietām, tad otrā dienā to zināja visa Rīga. Ilgi tas bija visiem svarīgu sarunu priekšmets. Tagad turpretim Rīga, izvērzdamās arvien vairāk par lielpilsētu, slēpj savā dzīvē arvien straujākas pārmaiņas. Konkurence top arvien lielāka, dzīves cīņa skarbāka. Ja kādam kāds veikals labi iet, otrs tūdaļ klāt ar savu konkurenci un viņam to samaitā. Arvien nāk jaunas tehniskas parādības, kuras prasa piemērošanos. Kas to neprot, iet dibenā vai nīkuļo. Kas prot uzķert īsto dzīves āderi, kāpj strauji uz augšu. Kas bija bagāts, nodzīvojas nabags, un citreiz nabags uzdzīvojas bagāts. Drīz viens dzīves un vispārējās uzmanības galotnē, drīz otrs. Bet, ja kas nav gluži vieglprātīgs, tas, lai arī tam diezgan spoži ietu, nevar tomēr tik bezrūpīgi uzdzīvot, jo tas nezina, vai viņam arvien būs tā. Agrāk to daudz labāk zināja.

Pie tam arī iedzīvotāju daudz vairāk, un ir daudzas atsevišķas aprindas, kuras viena par otru ne zina, ne interesējas. Lielpilsētnieka raksturiskā pazīme ir tā, ka viņš noņemas vairāk ar sevi un tam nerūp, ko citi dara. Un tādēļ paliek vispārībai noslēpums, kā tagad dažā labā vietā tiek uzdzīvots, lai gan patiesībā, kur tagad baudas līdzekļi daudz rafinētāki un turīgo aprindas daudz lielākas, ir jādomā, ka tagadējā Rīgas dzīve, salīdzinot ar agrāko, ir īsta Bābele. Tikai bābelnieki savstarpēji vairs tik labi nepazīstas. Protams, ka, no otras puses, trūkums un posts, un it sevišķi pie mazturīgām šķirām, daudz lielāks nekā agrāk, un vēl lielāka te ir nedrošība par rītdienu.

Tā arī toreiz, 80. un 90. gados, Rīga bija kļuvusi daudz lielpilsētnieciskāka nekā agrāk, un vecākie pilsoņi iegādā· jās vecos labos laikus pagātnē. Bet tas viņus nekavēja, ja kas ārkārtīgs; sapulcēties atkal visiem un uzdzīvot, kā tas notika «Tonhallē».

Magnēts, kādēļ visi nākuši, – brīnišķīgā dejotāja Grigolaitis, viegla kā dūna un gracioza kā nimfa.

Viņa izdarīja pa gaisu garus lēcienus, kuri, ievērojot, ka viņai pie sāniem taureņa spārni, radīja ilūziju, it kā viņa laistos pa gaisu. Tas bija neredzēts, pie tam maigs un skaists brīnums.

Tajā uzskatā bija apvienojušās it visas aprindas, vācieši, latvieši un krievi, ļaudis, kuri nevienā citā komunālā jautājumā nebija varējuši saprasties un patlaban atkal taisījās iet jaunā vēlēšanu cīņā. Še nu citādi! No vācu buržuāzijas aprindām netrūka Tonāgeļi un Tuncelmaņi, kuri šādām «apartām» parādībām piegrieza sevišķu vērību un prata ar viņām nākt intīmos sakaros; lai maksā ko maksādams. Tur atkal no krievu aprindām bagātais tirgoņa dēls Kamarins, kam naudas kā pelavu, par kuru, kā viņš domā, tam

tiesība visu uz pasaules dabūt un visu izmēģināt. Bija ieradies pat godīgais vācu sīkpilsonis un cunftes meistars. Ne acu tas nevarēja nolaist no skaistās mītnes un nekautrējās pat vaļsirdīgi atzīties: «Netter Käfer! Um deretwillen möchte ich gar ehebrechen!» (Skaists kukainis! Tās dēļ es pat pārkāptu laulību!)

Un arī starp latviešiem Rīgā vairs netrūka cilvēku, kuriem uz tādām lietām garša un kuriem kabata to atļāva. Tur jaunais konsulents Zaķīts, jaunavu nevainībai bīstams; viņa sārtie vaigi laistījās un spicā bārzda kustēja vien. Un latviešiem taču vēl krita svarā kāds patriotisks motīvs. Slavenā Grigolaitis, vislielākā dejotāja pasaulē, kā laikrakstos stāvēja, bija leišu tautības. Pēc tam kad Fr. Veinberģis bija aprakstījis «Baltijas Vēstnesī» leišu slaveno vēsturi, latvieši leišus turēja par saviem brāļiem, – gan, protams, vislabāk tādos gadījumos, kur tiem ar viņiem nebija nekādu darīšanu. Viņiem tātad bija tiesība turēt Grigolaitis par savu māsu, apmeklēt viņu, noskatīties viņas graciozās kustības un būt ne mazums uz viņu lepniem. Aiz šī iemesla bija nākuši pat veci patrioti. Tā, piemēram, tur redzēja tirgotāju un mājas īpašnieku Pēteri Krauklīti un Perlanta onkuli Ludvigu Plausi. Protams, ka savas gaspažas tie nebija līdzi ņēmuši un labprāt galvu aizslēpa aiz citu mugurām.

Tāpat bija ieradušies arī visādu tautību un visādu krāsu studenti. Vispirms slaidie un glītie studenti spodriem uzvalkiem un balti stērķelētām apkaklēm, uz kurām ne mazākā traipa, patīkami katrai mātes meitai ar savām zili-balti-melnām krāsām. Viņi pazīstami kā uzmanīgi «štendhenu» nesēji uz bagāto pilsoņu meitu vārd– un dzimumdienām. Tā viņiem bieži nācās mesties frakās un, tā kā prata ar tām veikli kustēties pa visiem Rīgas saloniem, tad bija dabūjuši nosaukumu «Salonflöhe» (salona blusas). Tā kā jau studējot tie bija nodibinājuši sakarus ar bagātām pilsoņu meitām, tad, beiguši studijas, tās noprecē un dabū tās labākās vietas. Viņi cenšas visā savā dzīvē būt tik korekti un spodri, kā jau nosaukums «rubīns» to izsaka. Un tomēr arī viņi nav nocietušies un nākuši, jo Grigolaitis interesēja. –Tur tālāk ar zaļ-dzeltensarkanām Krūšu lentām ir «balti», apzinīgi un lepni uz savu īsto baltu labdzimtību un saviem iedzimtiem līkajiem deguniem. Viņiem cilvēks sākas tikai no barona un izņēmuma gadījumā no vienkārša fon. Bet Grigolaitis jaunkundzi viņi atzīst un respektē. Jau vieglāk tiek ar saviem principiem galā zili-sarkan-zeltie «konkordi», kuri prata dzert un ieplēsties un kuriem te tik uz vienu, kā otru tā vislabākā izdevība. Viņi tādēļ tad arī meklē, kur var kādu ķert. Bija arī tālāk pa retam zaļi-sudrab-zilie «veleči» un zaļi-balttumšzilie «arkoņi». Pirmējie – poļu šlahtu dēli – nesajuta vairs tik stipru naidu pret krieviem kā viņu tēvi un piedalījušies pat reiz politehnikā pie patriotiskām manifestācijām. Bet par to arī, pārbraukuši uz dzimteni, bija dabūjuši no vecākiem pērienu. Otrie bija krievi, bet bāli un bez krāsas.

Bija tālāk arī liela daļa tērbatnieku, kuri katrreiz, braucot cauri uz savu alma mater, apstājās kādas dienas Rīgā un labi izdzīvojās. Zaļi-sarkan-baltie «livoņi», dzeltenbalt-brūnie «kuroņi» un zili-baltsarkanie «Fraternitas Rigensis», kā jau parasts, noskatījās it kā no augšienes uz Rīgas politehnikas «tauzendkinstleriem», kuri viņu acīs nebija nekādi akadēmiķi un tādēļ arī ne satisfakcijas spējīgi. Tādos pat uzskatos ir arī «letoņi» un «švitizi» ne mazāk ar savām zaļi-zili-zelta krāsām. Kā tautiešus viņi «bezkrāsainos seloņus» vēl cik necik ievēro kā savus tautasbrāļus, turpretim kā politehniķi tie viņu acīs neko nenozīmē. Viņi jūtas pilntiesīgi un līdzīgi tām daudzām augstdzimtīgām kolēģijām un savā krāsu bagātībā kā īstie parvēniji it kā no augšienes noskatās uz tiem krāsu nabagiem. Mēs sapratīsim tātad arī pēdējo skaudības un greizsirdības jūtas uz laimīgajiem, kuri, pēc viņu ieskatiem, tādas laimes nemaz nebija cienīgi. Lai dod seloņiem krāsas, un tad redzēs, cik tie griezīgi!

Tagad viņi, protams, par to mazāk domāja, jo viņu interesi saistīja ievērojamā dejotāja. Ar vārdu sakot, bija apklusušas starpības un nesaskaņas starp it visiem virzieniem, cunftēm un šķirām, visi domā un jūt tikai vienu un vislielākā vienprātībā seko Grigolaitis stilbu – es gribēju sacīt, spārnu – kustībām. Pat stingrākie ģimenes tēvi, kuri morāles ziņā neprata jokus un arī varietē teātrī skatījās uz decentu programmu, šoreiz vairāk vai mazāk apzinoši «aizmiga vienu aci» un tomēr it labi redzēja, kā Grigolaitis svārciņi plīvoja. Turpretim «lēbemaņi», tie atklāti izrādīja savu prieku un ka tas tiem iet pie sirds.

Jo bez Grigolaitis bija vēl kāds cits otrs magnēts, ļoti daiļš un pikants stāvs, kas piederēja šansonetei Grizeldis kundzei vai jaunkundzei ar ļoti žibīgām un vilstošām acīm. Viņa staigāja pa gaisu

pāri pēdas nost no grīdas, kuru kājas nemaz neķēra. Patiesībā tā gāja pa melnām drātīm, kuras kādas pēdas nost no grīdas bija pārstieptas pār skatuvi, bet no dibina sienas, kas bija izklāta ar melnu vadmalu, neatšķīrās un nebija redzamas. Tā izlikās, it kā nāra ietu pa tukšu gaisu. Un, kad viņa tad pēc katra izdevušās numura publikai uzsmaidīja, tad šim smaidam bija klāt tāds dēmonisks piemaisījums. Ne viens vien no «lēbemaņiem» bija nozvērējies, ka pie kabarē viņam šī dāma jādabū pie sava galda un jātiek ar viņu intīmos sakaros…

Kad mūsu draugi Kārlis, Perlants un Befis ienāca zālē, visi galdi bija jau tā apsēsti, ka nekur vairs tukšas vietiņas ieraudzīt, kur piesēst. Sulaiņi viņiem blakus stāvēja bez padoma, kur nu šos jaunos visus likt. Viņi skatās, vai nav kur kādi pazīstami, kuriem varētu piebiedroties. Redz gan paretam vienu otru, Perlantam likās, ka tur otrā stūrī būtu pat viņa onkulis, – bet tie vai nu ievelk galvas, vai arī nogriežas sānis par zīmi, ka netīk doties pazīstamiem. Varbūt vienam otram ir savs nodomiņš, kuru varētu tikai traucēt. Te piepeši viņi ierauga kādu galdiņu; kur ir vēl vietas, laikam priekš pazīstamiem rezervētas.

Pie šī galdiņa viņiem taisni pretim sēž kāds pusmūža kungs iesirmu, melnu bārzdu, ne resns, ne kalsens, ļoti dzīviem ģīmja pantiem, kuros visnotaļ mainās nopietnība ar jauniem smaidiem, it sevišķi, ja klātesošie biedri viņam ko pastāsta. Tas bija latviešu aprindā iecienītais tirgonis un namsaimnieks Pēteris Krauklītis. Viņš Perlantu pazīst, jo ir bijuši kopā pie Perlanta onkuļa Ludviga Plauša. Viņš tādēļ met ar galvu, lai viņi ietu turp.

Perlants citos apstākļos ar prieku būtu uzaicinājumam paklausījis, bet tagad liekas, ka nebūtu to manījis, skatās sāņus un skrullē savas ūsiņas. Jo abi biedri, kas sēž pie viņa galda, ir letoņi pilnās krāsās.

Tas viens gan nav slikts cilvēks, viņš to labi pazīst. Fridols labprāt iedzēra glāzīti ar katru, nelūkojot uz krāsu, nekad nenoskatījās uz otru it kā no augšienes, nekad pirmais neuzsāka ķildu. Viņa lielākais prieks bija citiem izmaksāt, ja vien tanī nauda, – un tās viņam, kā turīga tēva dēlam, bija arvien, – un, ja tam bija atnācis vēl svaigs sūtījums, tad pat uz ielas pirmo puspazīstamo biedru paņēma zem rokas un sacīja: «Iesim!» Vai nu uz Klostera, vai Jāņa pagrabu, Vērmaņa parku vai Latviešu biedrību: brokastots tika arvien smalki, jo Fridols tāda brokasta sarīkošanā bija meistars.

Tā kā viņš īsredzīgs, tad uzliek savu pensneju, pazīst Perlantu un smaidīdams māj ar galvu; lai tas iet turp. Kad pēdējais neliekas redzot, uzliek vēlreiz pensneju, patiešām viņš! Fridols nāk šurp, sniedz roku, stādās priekšā arī Perlanta abiem biedriem un māj tad ar galvu uz galda pusi: «Lūdzu, tautieši! Mums ir vēl taisni trīs svabadas vietas.»

Nu viņi vairs nevar atteikties; viņi iet, apsveicinās ar Krauklīti. «Lūdzu, kungi, piesēstat pie mums!» viņš sirsnīgi aicināja. «Man ļoti liels prieks, ka jūs te jaunekļi no divām korporācijām, – nu mēs varam kopīgi aprunāties. Redzat, ja mēs vienprātīgi, mēs tīri labi varam sadzīvot… Iepazīstināšu te ar savu sievasbrāli Albertu Mikentālu, viņš arī letonis…»

Tas sniedz pretim roku, un, kad pretējā puse viņu pētoši uzlūkoja no galvas līdz kājām, tas atļāvās ironisko piezīmi: «Nuja, letonis! Redzat, ka letoni nemaz nekož…»

«Seloņi par košanu nemaz nebīstas!» Befis tūdaļ nostājās izaicinošā pozā. «Seloņi prot aizstāvēties…»

Viņš apklusa, jo Perlants viņam slepu piegrūda pie sāniem. «Ja es pareizi saprotu,» pēdējais viņā vietā paņēma vārdu, «tad mums ir tas gods skaitīties par veca tautieša viesiem. Mēs tātad atronamies uz neitrālas zemes. Ja mūsu līdztautieši uz mieru, mēs varam pārrunāt arī kopējas lietas, mūsu savstarpējās attiecības…»

«Bravo, tautiet, bravo!» Krauklītis dzīvi piebalsoja: «Redz; tāda valoda man patīk!… Jūs katrā laikā esat man mīļi viesi un arī tagad!… Fridol, esi tik laipns un ielej!…»

Fridols jau bez teikšanas lēja glāzēs smaržojošo Reinas vīnu, tad piesit savējo un smaidīdams aicina: «Nu, kungi!… Tas dara garu jautru un vieglu… Alus, – jo vairāk to dzer, jo vairāk tas dara šķērsisku… Vīns turpretim mīlīgs… Uz labu saticību, tautieši!…»

«Redziet; kāds zelta sirds cilvēks ir Fridols,» Krauklītis viņu papildināja, kad bija tukšojuši glāzes.

«Jā, kopā mums vajag turēties… Vai nu tāda korporācija, vai tāda, mēs taču visi esam tautieši…»

Tā viņš parasti mēdza atbildēt. Studentu acīs viņu šāda atzīšanās lieliski cēla, jo ar tautieti tie saprata tādu cilvēku, kas apmeklējis augstskolu un piederējis pie kādas korporācijas. Cits to lāgā negribēja ticēt un, acis ieplētis, iesaucās: «Ahā, tad jūs «tautietis»?»

«Jā, esmu īsts latvietis,» bija atbilde, «uzaudzis pie tautas māmuļas krūts…»

Attapīgam jautātājam tā likās asprātīga ironija par to kā vispār var stādīt tādu jautājumu, un viņš apklusa. Mazāk attapīgais tomēr gribēja vēl tuvāk zināt. «Taā! Man liels prieks… Kurā augstskolā tad esat studējuši?…»

«Esmu studējis dzīvi,» bija apzinīga atbilde. «Skolas man labi ja pāra ziemas, kad uz laukiem ganos gāju…»

Dažs labs kamiešus vien noraustīja. To cilvēks varēja, sacīt bez nosarkšanas! Tātad šī titula «tautietis» dēļ viņam bieži nāca pārpratumi, kuru lielumu un nozīmi tas vēl nebija atskārtis, jo it nevainīgi apgalvoja: «Esmu tautietis un mīlu visu, kas tautisks…»

Tā bija taisnība. Viņš nevarēja diezgan nosirdīties, ja viņa kundze nepirka sev cukuru vai kafeju pie radiem, bet pie Angelbeka vai Mencendorfa, tādēļ ka tur tā prece esot labāka. Arī drēbes un citas lietas esot lietderīgāk iepirkties vācu magazīnās nekā kaut kur citur. «Ja mēs tā rīkojamies, tad mēs, latvieši, kā tauta nekur netiksim uz priekšu,» tas sacīja. «Manās jaunās dienās, kad es Rīgā ienācu, kā mēs tad visi kopā turējāmies! Kā mēs kritām cits par citu…»

Tā viņš izrunājās, kad bija iesilis; skaidrā prātā bija sevī noslēdzies, tā ka tad grūti bija izzināt, ko viņš par kādu cilvēku domā un ko viņš vispār domā. Bet pie glāzītes tas zināja daudz ko interesantu pastāstīt par visām dzīves parādībām, arī par pagājušiem laikiem, jo bija dzīvojis līdzi Rīgas latviešu attīstībai, tā sakot, jau no pašas tautiskās atmodas laikiem.

Tā nu arī tagad viņš bija tādā stāvoklī, kur viņa mute atdarījās un viņš ikvienam ļāva ieskatīties savā sirdī. «Nu sakiet, mīļie dēli,» tas iesāka, «piedodat, ka es jūs tā saucu, – kāpēc nav vairs tā kā agrāk?! Par to daudz esmu galvu lauzījis! Agrāk mēs, latvieši, visi, vienalga, vai bagāts vai nabags, mācīts vai nemācīts, mēs visi bijām tautieši un jutāmies kā vienas saimes bērni… To mēs tad mācējām, lai gan ne tuvu mums toreiz nebija tās saprašanas, kas tagad. Cik tad mums to mācīto vīru bija? Studēts latvietis bija tikpat reti sastopams kā baltais zvirbulis. Kāpēc mēs tagad tā vairs nevaram kā agrāk?…»

«Mēs esam attīstībā uz priekšu gājuši,» viņa svainis Alberts Mikentāls atbildēja. «Mums ir jau savas labākās aprindas, kuras vairs nevar ar prastiem ļaudīm glāstīties. Kas jau arī dzīvē nemaz nav izvedams.

Kāds respekts tev, piemēram, būtu tavā veikalā pret tavu puisi vai tavu komiju, ja tu ar viņu kā ar savu draugu sēdēsi pie viena galda? Es lūdzu!…»

«Tas jau ir tas nesaprotamais!» Krauklītis attrauca. «Agrāk, kad visi bijām puiši un komiji, tad it labi varējām satikt. Tagad viens otrs esam kas vairāk, tagad nu vairs nevaram…»

«Nu, protams, ka ne,» Mikentāls īdzīgi noraustīja kamiešus. «Man mani korporācijas principi to neatļauj. Es atzīstu ikvienu tautieti, kam ir nopelni vai nozīme. Vai nu viņš būtu darbinieks tautas druvā, rakstnieks, dzejnieks, arī bez augstskolas izglītības, vai citādi kāds nozīmīgs vai turīgs vīrs, – ja viņš atzīst manu principus, es viņu cienu un ieskatu sevim par līdzīgu. Bet brāļoties ar katru dvorņiku un kučieri tikai tādēļ vien, ka tas latvietis, – nu, nenāk man ne prātā…!»

Krauklītis viņu sāpīgi uzlūkoja. «Nu, ko jūs uz tam sakiet, Plauša kungs, ko jūs sakiet?!…»

Iestājās brīdi klusums. «Man savam godātam kolēģim,» Perlants, domīgi un katru vārdu uzsvērdams, sacīja, «ir jāpiekrīt!… Latviešiem vajag savu labāko aprindu, kuras lai pret sveštautiešiem paceltu tautas prestižu. Latvietis līdz šim par daudz locījies un laizījis svārku piedurknes, viņam lepnāk jāsāk pacelt galva…»

Krauklītis te nekā nevarēja pretim iebilst, tomēr viņš gribēja un tam vajadzēja pretoties. «Nu, labi, lai ar tā, bet kādēļ tad jūs, tie izglītotie un studētie, nevarat satikt?! Agrāk mums arī biedrībā bija ķildas starp literātiem un saimniecības vīriem. Bet izplēsāmies un vienojāmies, un bija miers. Bet tagad – jūs

nīstaties un ķildojaties pat ar tiem labākiem cilvēkiem… Pat ar tādu cilvēku, kāds, piemēram, te ir Fridols. Ar katru viņš izrunājas, pret katru laipns, – nu, sakiet, kas jums pret viņu var būt!?… Nu, sakiet taču man, jaunais cilvēk, reiz skaidri un atklāti…» Šis jautājums bija vērsts pret Befi, kurš viņam sēdēja blakām. «Zināms,» tas rāmā garā pārlika, «viņš ontlīgs cilvēks… Tikai tā vaina – viņš letonis…»

Atbilde iznāca tik komiska, ka pat Krauklītim bija jāpasmaida. «Tas jau ir taisni tas, ko es gribēju sacīt,» viņš turpināja. «Selonim kļūda tā, ja otrs ir letonis. Letonim atkal, ja otrs ir selonis. Itin kā abi nebūtu latvieši. Biedrībā vajag sevišķas komisijas, kura nespēj izmeklēt vien strīdus par seloņiem un letoņiem, kuri, kad brauc cauri Rīgai, ieronas māmuļā, kur iznāk arvien dumpis starp abiem. Sakiet, mīļie dēli, – atvainojat, ka es jūs tā saucu, – kādēļ?… Kas jums vienam pret otru var būt par naidu?…»

«Tā ir mūsu darīšana!» Mikentāls aizskarts attrauca. «Mums jāaizstāv savas krāsas. Kā tu pavisam tā vari jautāt?!…»

Arī Perlants jutās par šādu jautājumu neomulīgi aizskarts. «Krauklīša kungs, patiešām,» tas sacīja, «mūs novestu par tālu, ja mēs šo jautājumu gribētu uz vietas izšķirt…»

«Nu, labi,» vecis beidzot sacīja, «bet es jums gribu rādīt, ka abas korporācijas itin labi varēs satikt.

Savu vecāko dēlu Kārli Viesturu es došu letoņiem, – par advokātu viņš grib studēt… Viņa onkuļi ir letoņi, lai viņš arī… Kā jau viņa kristībās norunājām. Bet savu otru dēlu – Tālivaldi, to es došu jums, seloņiem… Vienalga, vai jums krāsas ir vai nav, bet to es došu jums…»

«Bravo, labi, bravo!…» Perlants uz tam pacēla savu glāzi. «Pieņemts!… Es jūs turu pie vārda, Krauklīša kungs!…» «Še mana roka uz tam!» Krauklītis sniedza viņam roku. «Savam Tālivaldim es likšu studēt par arhitektu. Viņš taisīs tad pats manām mājām, plānus, un es tās celšu.»

«Ak, tās taču tavas privātas lietas,» Alberts Mikentāls noraustīja kamiešus.

«Privātas gan, bet tām ir vispārīga nozīmē, mīļais Albert,» viņa svainis iesilis turpināja.

«Latviešiem nepietiek vienīgi ar «Letonijas» dakteriem un mācītājiem, latviešiem vajag arī inženieru, arhitektu, ķīmiķu un kupču… Un Plaušu Perlantu es ļoti cienu! (Skaidrā prātā būdams, tas gan. savu gudrību neizdeva, kuru ciena un kuru ne.) Es viņu cienu vairāk nekā citus seloņus, tādēļ ka viņš skaidri runā latviski, bet citi piejauc pa vārdam vāciski. Vienu lietu jums lūgšu, Plauša kungs, tikai neatteicat man…»

«Ja vien tas manos spēkos stāv, labprāt jums gribu pakalpot,» Perlants apgalvoja.

«Jums manai Magonei vajadzēs pasniegt latviešu stundas…»

«Kā?!» Perlants izbrīnījies iesaucās. «Vai tad jūsu meitas jaunkundze neprastu latviski? Jūs taču esat patriots cauri un cauri un, cik man zināms, tad arī jūsu kundze…»

«Mēs esam latvieši caur un cauri, un arī kā bērns viņa latviski skaidri saprata!» Krauklītis attrauca.

«Bet mana sieva domāja: nekait arī, ja prot pa vāciski un nevis kaut kā, bet to smalko vācu valodu.

Latviski viņa tā kā tā neaizmirsīs, un nodosim viņu kādā vācu skolā un pansionātā. Labi, es saku, labs cilvēkam, ja viņš ko prot. Un tā nu mana Magone līdz ar Starpiņu Hertu tika nodota tanī Birkenrūē, tas ir tur pie Cēsīm. Bet nu, skolu absolvējusi, pārnāk uz mājām un nemāk vairs ar mani pa latviski sarunāties.

Lauza un moca valodu, ka man tīri asaras saskrien acīs!… Man, latviešu patriotam, nav iespējams ar savu bērnu pa latviski sarunāties!…»

Viņš patiešām izslaucīja asaru no acs. «Nē, tibiņ, es savai sievai saku, tā tā lieta neiet! Latviski viņai jāprot skaidri un tekoši, un ja citādi neiet, tad pieņemsim kādu, kas viņai dod stundas. Un tu, meitiņ, ātrāk es tevi pie vīra nelaidīšu, kamēr tu mācēsi skaidri latviski, un apsolies man, ka savus bērnus mācīsi skaidri latviski. Mana sieva mani saprot it labi, nu tikai atliek vēl mums skolotāju izraudzīt, un nu es lūdzu jūs!…»

«Pateicos par šādu uzticību!» Perlants, piecēlies no sēdekļa, aizkustināts palocījās. «Šādu uzdevumu es ieskatu par lielu godu un centīšos to pēc savas labākās sirdsapziņas izpildīt.»

«Nu tad labi!» Krauklītis sniedza pretim roku. «Tā lieta tad būtu nodarīta. Par to citu jau gan mēs vienosimies. Pie tās pašas reizes varēsat pamest arī drusciņ aci uz manu Kārli Viesturu. Mācības dēļ mazāk, jo viņam jau ir savs skolotājs, mans audžudēls Ernests Sutums, maskavnieks. Tikai man bailes, ka viņš to puiku uzskatu ziņā nesabojā…»

«To tēviņu tev jau sen vajadzēja aizdzīt ratā, pie vēl tam savu dēlu uzticēt!» Alberts Mikentāls pārmetoši iesaucās. «Viņš gan tavam zēnam galvā ko labu ieperinās…»

«Nē, Albert, es tā nevaru kā tu. Es skatos uz lietām brīvāk,» Krauklītis atbildēja. «Ar viņa tēvu mēs taču bijām tādi draugi un domubiedri!… Ai, kas tas bija par cilvēku! Protams, uz zaļa zara tas jau gan nekad netika… Reižu reizēm viņš no Rīgas aizgāja un atgriezās atkal atpakaļ. Kad viņš nomira, es viņa puiku paņēmu savā zināšanā. Galva viņam laba, mācījās pats un deva stundas, un beidzot aizgāja uz Maskavu studēt. Bet tad nezin kādas lietas dēļ uz laiku no universitātes atstādināts…»

«Katrā ziņā kādas muļķīgas politikas dēļ!» Fridols sāpīgi iemeta.

«Nu lai, es domāju,» Krauklītis turpināja, «viņš var palīdzēt Kārlim Viesturam uz eksāmeniem.

Mācīt viņa māca ļoti labi, cik varat noprast, tikai man viņa idejas nepatīk… Ko domājat: Ernests tautību neatzīst nepavisam…»

«Tādēļ, ka viņš ir ēzelis!» Mikentāls nicīgi iesaucās. «Ēzeļiem tautības nav, tikai cilvēkiem…»

Svainis viņu kādu brīdi mazcienīgi uzlūkoja. «Ko nu, Albertiņ, tas puika jau tevi dažā labā lietā iebāzīs maisā. Viņu par ēzeli jau gan nesauksim. Tikai tās idejas, tās nejēdzīgās idejas… Cilvēkam taču vajag arvien piederēt pie kādas zināmas tautības, vai nu viņš ir latvietis; vai vācietis, vai krievs, vai arī viņš nav nekas. Velti jūs to Ernestam skaidrosat… Viņš tad top tāds savāds, tāds grūtsirdīgs, slepeni spītīgs… Lāga puika zelta sirdi, tikai man bail, ka tas nenoklīst un nesamulsina arī to manu zēnu…»

«To jums nevajag pielaist!» Fridols iesaucās. «Par jauno paaudzi vajag būt nomodā!»

«Nu, ko lai es daru?! Esmu viņam izrunājies apkārt un apkārt: «Nu saki, dēls, – kā tad tu to īsti domā?» Viņš tad gluži no atbildes izvairās vai arī cieš pavisam klusu. Es taču arī esmu ko lasījis par Marksu un par sociāldemokrātiju, – jā, jā, netaisāt nemaz tik lielas acis, – pazīstu it labi kosmopolītiskas idejas. Tik daudz nomanu, ka Ernests grib ko, kas mums, latviešiem, nemaz nav vajadzīgs un ir pat kaitīgs.

Jā, Vācijā, tur ir citādi!… Tur, viņiem ir sociāldemokrāti, bet mums te ir nihilisti…»

Perlants it kā nobijies nobāla. «Ir labāk, ka par tādām lietām nerunā, Krauklīša kungs,» tas savu priekšrunātāju pārtrauca. «Katrā ziņā jūs darītu labi, ja savu Viesturu neatstātu šī cilvēka tuvumā. Cik viegli var pārsteigties, un tad jums sirdēsti un visai tautai kauns…»

«Nu, dzirdi, dzirdi, ko es tev teicu!» Alberts Mikentāls tītīja.

«Nu, nu, vai nu tik traki!» Krauklītis, sērīgi smaidīdams, nogrozīja galvu. «Ikkatrs ir taču tikai cilvēks, un uz cilvēku es cerības nezaudēju!… Nu man par apmierināšanu jūs, jaunais draugs un manas meitas skolotājs, arī uz manu Viesturu uzmetīsat kādu aci. Lai viņš iznāk patriots, kas mums visiem par prieku un tautai par slavu. Bet vienu lietu, jaunie draugi, – būsim vienprātīgi! Latviešiem vajag būt vienprātīgiem un praktiskiem, tad viņiem nākotne!»

«Lai top! Uz to iedzersim,» Fridols smaidīdams pildīja glāzes, tad piesita: «Vienprātība lai ir starp mums!… Tauta lai zeļ!…»

«Lai zeļ!…»

Viņu skaļā izturēšanās būtu sacēlusi vispārēju vērību, ja nebūtu noticis vēl kas ievērojamāks, kas visu publiku sakustināja.

Viņiem nemanot, bija nobeigušies priekšnesumi un sācies kabarets. Iznāca zālē kairinošā parādība – Grizeldes jaunkundze, pēc kuras tik daudz acu šovakar ilgojušās. Tādēļ arī tik daudzi kungi uzšaujas kājās, ceļ viņai pretim glāzi, mirkšķina acis vai taisa citādas aicinošas žestes un bīda jau krēslu, kur viņai piesēst. Cits tīri aiz laipnības vai kūst. Bet viņa šoreiz izliekas tā, it kā nevienu neredzētu un nepazītu, un nāk taisni šurp uz galdu, kur Krauklītis sēž ar studentiem.

Studenti, šo smaidošo būtni piepeši ieraudzīdami savā priekšā, it kā apjuka, tikai Fridols vēl dzīvāk

smaidīja viņai pretim. Bet Krauklītim, kā rādās, tādas lietas labi pazīstamas, un tas nav ar pirkstu zīdāms.

Visiem par lielu brīnumu tas acumirklī pārvēršas par «ševalērisku» vācieti. «Bitte, mein gnädiges Fräulein, bitte,» tas palocījis sniedz viņai krēslu. «Es tut uns grose Freude.» (Lūdzu, jaunkundze, lūdzu.

Mums ir liels prieks.)

«Pateicos ļoti,» šansonete pasmaidīja pretim. «Es gribu ar jums parunāties, Krauklīša kungs…»

Smaidīdams viņš savieba vaigu un uztaisīja lielas acis. «Jūs mani pazīstat…»

«Laikam gan,» viņa smaidīja pretim un koķeti locīja galvu.

«Nu, tad skurbumā būšu atkal izdarījis kādu mazu muļķību!» viņš pie sevis nopūtās. Nebija jau viņš bez savu grēciņu. Protams, ka to nezināja ne viņa otra puse, ne arī ģimene, un arī ar savu sirdsapziņu viņš tika galā: «Viss ir cilvēcīgi…»

«Atļaujat man jautāt,» tas pēc pirmā pārsteiguma jautāja, «kur tad mēs tikām pazīstami?»

«Atceraties, atceraties,» viņa, pavedinoši smaidīdama, lūkojās viņa sejā.

«Es patiešām nevaru… Kur tad man tas varēja tā izsvīst… Un jūs pie tam tik daiļa parādība… Uz jūsu veselību, skaistā nepazīstamā…»

«Sveiki! Cik jūs liels «švērenēteris»!! Agrāk tāds nemaz nebijāt…»

Viņa atkal viņu smaidīdama uzlūkoja, rotaļādamās kā kaķis ar peli.

«Bet, dieva dēļ, sakāt taču, kā jūs mani pazīstat!» padzīvojušais vīrs, no ziņkārības mocīts, it kā uz adatām iesaucās.

«Ievācu par jums ziņas ziņu birojā!» viņa tāpat mīklaini turpināja. «Jūs esat cienīts goda vīrs, turīgs tirgonis un māju īpašnieks, laimīgs laulāts draugs un ģimenes tēvs, saviem tautasbrāļiem paraugs un lepnums…»

«Jā, jā, tas viss var būt,» Krauklītis kļuva arvien nepacietīgāks, «bet kāda jums tur daļa – gribēju teikt, kādas jūsu attiecības pret mani? Kas jūs tāda?…»

«Jūsu jaunības draudzene.»

«Mana jaunības draudzene!» viņš, to cieši uzlūkodams, iesaucās. «Nē, nekad! Te vajag būt pārpratumam, lai gan tas priekš manis ļoti patīkams pārpratums.» Viņš apklusa un atkal viņas seju zīmēja.

Cieti viņu skatieni sastapās… Valšķīgi viņa nogrozīja galvu, bet viņas acīs bija kas žēli traģisks.

«Cik jūs aizmāršīgs…» Un tad piepeši iesāka sidrabtīrā balsī latviski dziesmiņu: «Mans brūtgāns ir jātnieks Un jātnieks it stalts.

Tas zirgs ir gan ķeizara, Tas jātnieks ir mans…

Pēteris Krauklītis nobāla, smagi dvesa. «Ā; nu es zinu… Nu zinu… Matilde!…»

«Jā, Matilde,» viņa atbildēja latviski, lai gan lauzīti. «Jūs atceraties tagad Brikmaņa vīnūzi?»

«Jā, jā, skaidri atceros… Visu!» viņš, it kā atdabūjis dzīvību, iesaucās. «Nu, redziet kungi, – vai tas maz iespējams? Šī dāma ir patiešām mana jaunības paziņa, mūsu tautiete… Iznāk pat, ka viņa man tālāka radiniece… Atvainojat, ka mēs abi parunājam par veciem laikiem.»

Tikpat kā smags akmens viņam novēlās no krūtīm, jo nu viņu attiecības dabūja pavisam citādu nokrāsu. Bez tam arī studenti jau paši bija tik smalkjūtīgi, ka bija iesākuši citas valodas, lai viņus neievērotu. Tie par šo faktu tagad ļoti nopriecājās, sasita ar šansoneti glāzes, bet tad atstāja viņus atkal savā nodabā. Viņu sarunas arī pie tam pieņēma sēri nopietnu virzienu.

«Un tu saproti vēl pa latviski?!» Krauklītis, nezinādams, ko tālāk sacīt, turpināja. Bija viņam iekustinātas tādas iekšējas stīgas, ka viņš pret to vairs nevarēja uzvesties kā pret «prieka meitu».

«Pa drusciņ!» arī viņa atbildēja pavisam citādā balsī. «Runāsim latviski, ja tev patīkami. Mēs tātad atjaunosim veco pazīšanos un sauksimies par «tu», – vai ne? Tu tātad mani neesi vis aizmirsis?…»

«Ir brīži, kurus mēs nevaram aizmirst… Kur cilvēks nāk dvēseles sakustinājumā… Kūsā pats sev pāri kā šī glāze… Tik sen jau tas noticis, bet arvien un arvien man tikpat kā acu priekšā…»

«Es arī to neaizmirsīšu… Nekad! Tādēļ ka es tevi toreiz patiesi mīlēju… Es biju vieglprātīga, ja es dzīvoju ar dažu labu izlaidības dēļ, bet ar tevi tādēļ, ka pēc tevis degu un slāpu. Un, kad es redzēju, ka tu man esi zudis un tā melnace tevi saista savos tīklos, tad es vairs ilgāk Rīgā nevarēju… Es devos pasaulē.»

Pēdējos vārdus viņa izgrūda ar traģisku kaislību, un viņš bija, tā sakot, nāves bailēs, ka tikai jaunie ļaudis neņem viņu valodas vērā. Bet tie kā par laimi piegriezuši visu vērību kādam interesantam kabarē gabalam un laikam viņus nedzirdēja.

«Es to acumirkli nekad neaizmirsīšu!» viņa dzēlīgi dvesa, pūlēdamās apspiest savu iekšējo aizkustinājumu. «Tavi karstie skūpsti deg uz manām lūpām, tavs aizturētais spēks plūst tālāk pa manām dzīslām… Esmu pavadījusi daudzas kaislīgas naktis, bet tik laimīgu, ilgu un dziļi sajustu iekšēju apmierinājumu nekad! Tādēļ, Pēter, iekams no Rīgas aizceļoju, es gribu mūsu veco pazīšanos atkal atjaunot…»

Viņam viss reibums uzreiz it kā izgājis, viņš jutās it kā puika, kas pieķerts pie nedarbiem, ko nu tagad citi dabūs zināt. «Kā tev labi iet – – līdz šim gājis?» viņš, nesamanīdams ko citu atbildēt, acis nodūris, sacīja.

«Man?!… Pateicos par vaicājumu. Es tagad skatos uz dzīvi citādi. Esmu kļuvusi egoiste, ņemu no viņas, ko varu. Toreiz biju nesavtīga, ziedojos ikvienam, lai tikai viņu darītu laimīgu.»

Viņš klusēja.

«Bet vienu es saku,» viņa vēl atņēmās, «ja tu mani gribētu mērot ar toreizējo morāles mērauklu es spļauju uz jūsu morāli… Zelts un nauda ir, kas mūs ceļ uz augšu, tik tevi, kā mani…»

«Vai tu vari man piedot, ka es toreiz…» viņš it kā lūgdamies pacēla acis.

«Piedot?! Par ko? Tu man nekādus apsolījumus nebiji devis. Es dzīvē esmu sastapusi daudz negodīgākus cilvēkus, nekā tu biji. Na, par to vairs galvu nelauzīsim. Es tagad uz dzīvi skatos citādi, apkampienus par velti vairs nedāvāju… Lieku sevi pielūgt un samalāt. Krāju kapitālu, krāju, kamēr vēl spēja un jauda… Kad būšu veca un mani vairs neviens nepieprasīs, tad, manis dēļ, apmetīšos tepat Rīgā un dzīvošu no savām rentēm…»

Neraugot uz viņas bezbēdību, viņas vārdos tomēr izskanēja rūgta, dzēlīga ironija.

«Tā jau mums pasaulē jācīnās, jāmocās,» viņš, nezinādams, ko citu iebilst, piemetināja.

«Runāsim atklāti, Pēter, bez liekas liekulības!» viņa to pārtrauca, «Tu izliecies kā tāds prātīgs vecis, bet tāds nemaz neesi. Lai mocās tie, kam jāmocās, mēs ņemsim no dzīves, ko viņa mums dod… Es tevi vēl neesmu aizmirsusi. Cilvēkam nu ir reiz savas iedomas, savas tiesības… Tas ir, tu jau pats, kāds tagad ka, man nemaz nepatīc, es tevī tikai meklēju mūsu atmiņas, mūsu jaunību. Ja tu vēlies šīs jaunības atmiņas atjaunot, vēlies kādu laimīgu pakrēsles stundiņu, esmu gatava – – lai gan pati lāga nezinu, kādēļ to daru…»

Viņa to cieši uzlūkoja sarkastisku, dēmonisku smaidu, tā ka viņš nezināja, vai tā domā pa jokam vai patiesi. «Bet, Matilde, apžēlojies!» viņš piepeši it kā izbijies pusbalsī iesaucās. «Esmu precēts vīrs…

Man lieli bērni…»

«Es taču neiešu tavai sievai stāstīt!» viņas smaids kļuva vēl nežēlīgāks. «Negribu arī stāties viņas vietā un izpostīt tavu laimīgo laulības idilli… Nav man vajadzīgs… Ja es gribētu, es varētu vēl katru stundu dabūt vīru ar zvaigznēm uz krūtīm un varavīksnēm kabatās…»

Viņa to koķeti uzlūkoja, bet viņš neatbildēja. «Tu taču mani saproti?!… Vai tad mēs nevaram no tā aizliegtā koka augļiem plūkt tā, ka neviens to nezina? Redzi, Pēter, ja tu būtu tāds kā agrāk, apietos ar mani kā agrāk…»

«Bet apžēlojaties, jaunkundze, ko jūs runājat…» viņš sāpīgi vairījās. «Še, kur tie jaunie cilvēki to var izdzirdēt…»

Atkal viņas smaids kļuva dēmonisks un sarkastisks. «Vai tu pietiec vienīgi ar savu laulības laimi?

Man tīri labi zināms, kā tu uzvedies, mans mīlulīt! Tev bijušas jau vairākas mīļākās… Jūs, ģimenes tēvi, jau mīliet arī drusciņ pērkamās…»

«Vai tu mani par to šo jauno cilvēku priekšā gribi tiesāt?!» viņš pārmetoši iesaucās. «Ja viņi dzird –» «Nu, kas tad?!» viņa atcirta. «Ja arī viņi dzirdētu, viņi tomēr to saprastu un tev piedotu…»

«Apžēlojies, man ir savs ģimenes gods!» viņš lūdzās. «Tas man pasaules priekšā jāaizstāv…»

«Tas viss pieder pie laba toņa!» viņa to sarkastiski uzlūkoja. «Tevi neviens par to netiesās, pat sieva tev piedos, ja pratīsi tikai nostāties tā, ka esi kritis par upuri mazai «nerātnībiņai»… Nu, sadzēries…

Gājis cauri ar atklātu sievieti… Un viss tas noticis bez sirds ietrīcēšanās – – –» Pie pēdējiem vārdiem viņas balss drebēja, viņa spēji apklusa…

«Bet, mīļā, es darīšu visu, ko tu vēlies!» viņš aizkustināts, saķēris viņas roku, lūdzās. «Vajag tikai zināt, kā… Vajag ievadīt lietu pareizās sliedēs…»

«Tā kā pasaulē to prasa!» viņai atkal acis ironiski iemirdzējās. «Es zinu… Manis dēļ… Es redzu, ka te nav tā vieta, kur varam savas attiecības noskaidrot. Es sagaidu, ka tu man apciemosi…»

«Ar lielāko prieku!» viņš ne bez kaislības iesaucās. «Tu būsi mierā ar mani… Tagad pāriesim uz citām lietām. Šovakar man rūp tikai viens: būsim jautri…»

Patlaban arī izbeidzās interesantais numurs, un pārējo galda biedru uzmanība atgriezās atpakaļ pie viņiem. «Lai glāze staigā!» Krauklītis it kā atvieglots iesaucās. «Uz mūsu tautietes veselību!… Šovakar nodzīvosim līksmi… Kā būtu, ja mēs liktu klāt kopējas vakariņas atsevišķā chambre sēparēe? Te apkārtējais troksnis mūsu atkalredzēšanos tikai traucē…»

Patiešām, te viņiem nevarēja būt omulīgi, jo no visām pusēm uz viņiem greizi vien lūkojās. Aiz dažādiem iemesliem. Viena daļa viņus apskauda šansonetes dēļ, jo, kā jau aizrādīts, viņa patika ļoti daudziem. Ka viņu šovakar no šo ķerļu nagiem vairs ārā nedabūs, par to nebija ko šaubīties. Bet vēl lielāka daļa, starp citu, arī vācu studentu korporācijas, sajuta pret viņiem visdziļāko īgnumu par to, ka tie tik atklāti uzstājās ar savu latvietību. Te, šinī vietā. tā kaut kas bija nedzirdēts! Vērmaņa parkā jau sulaini lāgā negribēja klausīties, ja pa latviski ko prasīja, bet tur vēl šad un tad kāds neaptēsts bauris tiktāl aizmirsās, ka gribēja tur ievest latviešu valodu. Turpretim «Tonhalle» līdz tam bija pazīstama par vietu, kur valdīja noteikts vācu gars. Jo neba te citādi būtu ieradušies paši pirmie un labākie… Tā bauru valoda tādēļ nelabi uztrauca.

Pats viesnīcnieks un uzņēmuma turētājs tādēļ dzīvoja vienās bailēs un pat dažos brīžos, kad viņa augstdzimušo viesu skatieni ar visdziļāko nicināšanu lūkojās uz šo vienu vārīgo vietu zālē, viņš aiz izmisuma vai rokas lauzīja. Viņš būtu tos tēviņus no lokāla pavisam izraidījis, – bet ko tu darīsi cilvēkiem, kas tik labi tērētāji?! Viņš būtu izsviedis laukā tīru naudu. To nevar šinīs grūtos laikos!…

Sirds viņam tīri atplauka, kad dzirdēja par viņu nodomu, ka tie grib pārvietoties uz kādu chambre sēparēe.

Un arī vispārējas drošības un miera labā tas bija ļoti ieteicams.

Viņš bija ļoti piepalīdzīgs pie šī nodoma izvešanas, satīkoja viņiem to labāko un ērtāko istabu.

Sulaiņi gāja tā kā ripas, vēl jo vairāk, kur šansonete tos prata enerģiski komandēt. Viņa; kā rādījās, pazina arī ļoti labi kulinārisko mākslu, bija ļoti labi informēta par ēdienu karti, izmeklēja tos labākos ēdienus un atteica ikvienam ko sevišķu, ja tas bija aprakstījis iepriekš savu garšu. Viņa, tā sakot, bija pie galda tā lielākā rīkotāja un spēlēja namamātes lomu. Protams, ka neaizmirsa arī likt uzstādīt šampanieti ledus kublos.

Krauklītis mazpamazām atgriezās pie savas agrākās omulības. Joviāli viņš šķirstīja un braucīja savu bārzdu it kā tāds, kam uz pasaules vairs cits nekas nerūp kā tikai izpriecāšanās. Un pie tam tas necerēto atkalredzēšanos prata nostādīt par tādu pavisam nevainīgu radu būšanu. «Redzat; kungi, kā izgadās,» viņš deva pie galda sīkākus paskaidrojumus. «Šī jaunkundze, ar kuru tik nejauši sastopamies, ir… man attāla radiniece… Savās jaunās dienās mēs abi ienācām Rīgā un dienējām kopā vienā vietā… Es komijs, viņa

kā maizes galda turētāja… Viņa prot latviski tāpat kā mēs visi…»

«Jaā!» Fridols ar labpatiku iesaucās un uzlika savu pensneju, un arī Kārlis šo mākslinieci uzlūkoja pavisam citādām acīm. To jau nemaz nevarētu ticēt…

Bet viņa, koķeti tiem acīs skatīdamās, piesita glāzi un skaidri pa latviski sacīja: «Sveiki, kungi!…»

Patiešām. Bet vārdi varbūt bija tikai iemācīti? Tad viņa vēl piebilda: «Iedzersim uz jūsu veselību!…

Uz manu arī… Ha-ha-ha-ha!…»

Viņas sidrabtīrie smiekli bija tāds burvīgs spēks, kas, tā sakot, valdzināja tautiešu sirdis. Un it kā sajūsmas vilnis sagrāba visus tos. Tie pacēla kausus un tukšoja sausus. «Lai dzīvo mūsu tautiete!…

Bravo!… Bravo!…»

«Kas to būtu domājis!» Krauklītis turpināja savu paskaidrojumu. «Lai nu vēl saka, ka latvieši netiek uz priekšu… Mums latvietes jau tādas mākslinieces, kādas nemaz nedomājām… Jau toreiz manīju, ka viņai dāvanas… Un, ja tās prot praktiski izlietot, – cilvēks attīstās… Vai tad arī es esmu vairs tas zēns, kas toreiz biju, esmu pavisam cits vīrs…»

Albertam Mikentālam pret šansoneti tomēr bija maza aizdoma, kas viegli saprotams, jo Krauklītis taču bija viņa miesīgs «švāģeris». Arī Perlants noprata, ka vecā tautieša radu būšana ar šansoneti bija drusciņ dziļāka. Bet viņš bija smalkjūtīgs diezgan, ka nelika to manīt. Jo vecākiem vīriem pagadās tā, ka māju maize tiem apnīk. Viņš manīja it labi cauri, ka Krauklītis nemaz nejūtas tik omulīgs, kā izliekas.

Bieži viņš klusē, bieži izmet vārdus: «Viss ir cilvēcīgi… Viss piedodams…» Tas liecina, ka viņš jūtas noziedzies pret savu ģimeni un savu laulāto draudzeni. Un Perlants to labāk saprata kā neviens. Bija taču viņa miesīgs onkulis, Ludvigs Plausis, arī gluži tādas pat sugas cilvēks.

Lai! Viņš nebija nekāds tikumības soģis, un viņam tas arī nav jāizmeklē. Viņam lielākais tas, vai šis vīrs ieņem sabiedrībā cienītu stāvokli un vai viņš to var atzīt par sevis līdzīgu. Tas nu bija pilnā mērā.

Un, kas attiecas uz šo sievieti, – viņš to nepazīst. Varbūt citā vietā viņš nekādi ar to nesēdētu pie viena galda. Te, izpriecas vietā, tā ir cita lieta! Te visi labdzimtie, tik korporeļi, kā citi, kuriem jāskatās uz savu ārieni, it visi taču ar šīs sugas sievietēm dzīvoja kā labākie draugi. Viņš tādēļ labprāt un ar labāko sirdsapziņu aizmiga vienu aci par sava vecā tautieša vājībām un vēl jo vairāk, kur šovakar tas viņu bildinājis savai meitai par skolotāju. Šim faktam viņš negrib pielikt diezin kādu svaru, negrib to iztulkot sev par labu, tomēr konsekvences noved pie tā, ka viņš var būt ne tikvien kā meitas skolotājs, bet kas vairāk… Bet tam vēl ir laiks, un par to nav vajadzīgs tagad domāt.

Perlants tādēļ mēģina atvilkt savu biedru un tāpat letoņu uzmanību no «abiem». Bet ar pēdējiem viņam tas negrib tik labi izdoties. Fridols jau no savas dabās galants kavalieris pret dāmām, tā ka nebija domājams, kur viņam sēdēja, pretim tāda pikanta skaistule, ka viņš to atstātu neievērotu. Alberts Mikentāls turpretim maisās pulkā aiz spītības, jo pret svešo sievieti viņš sajūt naidu. Tādēļ viņš to aiztiek ar visādām divdomīgām piezīmēm un, lai atgādinātu viņai tās stāvokli, apsvaidīja viņu pat korķiem.

Krauklītim acis par to savādi iezibējās, bet viņš valdījās. Viņš jau pats vēlējās, lai jautrība būtu vispārēja un lai valodas un smiekli nonāktu viņas iekšējās liegās balsīs…

Perlants atron beidzot pareizo līdzekli, viņš uzsāk jautras studentu dziesmas. Atsevišķos kabinetos tas atļauts. Viņa biedri piebalso. Tikai dziesmas uzreiz negribēja saskanēt. Pirms tie uzsāka: «Rau, brāļi, kā šī kannā mirdz, Kā puto alutiņš!…» bet drīz vien apklusa, jo nebija viņiem jau tik vien kā alutiņš, viņiem bija kas labāks. Vajadzēja tādēļ uzsākt kādu piemērotu dziesmu…

«Kaut klints un akmens šķeltos, Mēs tomēr droši celtos.

Prom, jaunekli, ar vēja spārniem trauc, Kad tēvija tev' nāves karā sauc…» Šī dziesma, lai gan vācieša sacerēta un no vācu valodas tulkota, bija tomēr tautiešu sirdīs mērķēta pret vāciešiem. Bet drīz vien atskanēja dziesmas viņiem blakus pa labi un arī pa kreisi. Vācu korporācijas tāpat bija pieņēmušas atsevišķas istabas un tur uzdzīvoja. Vispārējais kabarets jau izbeidzies, un lielākā daļa publikas aizgājusi uz mājām; tikai tie, kuriem «slāpa pēc dzīves», nedomāja beigt. Jaunai paaudzei, studentiem, tā sakot, spēki kūsāja pāri, pirms augstskolas semestra tie gribēja vēl labi izdzīvoties. It sevišķi tērbatnieki, cauri braucot, tā sakot, gribēja baudīt Rīgu. Caur plāno sienu varēja skaidri dzirdēt: «Stoßt an, Dorpat soll leben, Hurah, hoch!

Die Philister sind uns gewogen meist, Sie ahnen im Burschen, was Freiheit heißt, Frei ist der Bursch', frei ist der Bursch'; Stoßt an, blau-weiß-rot lebe, Hurah, hoch!…»

(Piesitat, Tērbata lai dzīvo, urā, augsti! Filistri pret mums pa lielākai daļai tura labu prātu. Viņi nojauš buršā to, ko brīvību sauc. Brīvs ir buršs, brīvs ir buršs. Piesitat, zils-balt-sarkans lai dzīvo, urā, augsti!)

Tas bija tāds izaicinājums, neapzinošs vai ar nodomu, uz kuru grūti atbildēt. Jo seloņi nevarēja dziedāt «zaļš-balts-sarkans», jo viņu krāsas oficiāli nebija atļautas, un dziedāt letoņu «zaļš-zili-zelts», – nē, neparko ne!…

Alberts Mikentāls tomēr bija tik neapdomīgs, ka ar īstu tērbatnieka lepnumu vilka to pašu dziesmu, un Fridols viņam palīdzēja. Bet seloņi bija mēmi kā kapi. Un, kad vēl tērbatnieki tai vietā, kur vācieši minēja savas krāsas, iepina letoņu «zaļi-zili-zeltu», Befis jau trīcēja aiz dusmām un, uztraukts par viņu dziesmu vairāk nekā par vācu, vīstīja dūres. Arī Perlants nesamanīdams skrullē un skrullē savas ūsiņas un tā savādi skatās. Uzreiz šauj vaļā: «Apsegloju melno kuili, ei, melno kuili!…» utt. Befis ar pilnu krūti piebalso, Kārlis arī tura draugiem līdzi. Viņi, tā sakot, letoņus pārdzied, viņu dziesmu galīgi izjauc.

«Kā, kā, kā!» Alberts Mikentāls iesaucās. «Kas tā ir par cūcību?!…»

«Patiešām!» Fridols, ātri uzspraudis savu degunkniebi, stīvi caur to lūkojas. «Tā ir provokācija…»

«Pie mūsu galda!» Mikentāls sašutis iesaucas un skatās uz savu svaini, ko tas uz tam teiks.

Bet Krauklītis smejas locīdamies, vēderu saņēmis. Tik jocīga tam dziesma izliekas. Tāpat Grizeldis par to priecājas un sajūsmināta sit plaukstas.

«Ak tā!» Fridols iesaucās un lepni pasludināja: «Tad mēs aizejam…»

«Sulain!» Mikentāls iesaucās. «Sulain, rēķinu!…»

Arī mūsu zēni ķēra savās vestes kabatās pēc naudas, bet Mikentāls izvilka iz krūšu ķešas deņķelbuku.

«Te nevienam nekas nav jāmaksā!» Krauklītis paskaidroja. «Rēķins ir vienīgi mans…»

«Kā?!» Alberts Mikentāls attrauca. «Tu gribi maksāt par mums rēķinu? Tas neiet… Mēs neesam tā raduši…»

«Rēķins ir vienīgi mans!» Krauklītis piecēlies sacīja ar tādu uzsvaru, kas necieš pretrunas. «Es jūs lūdzu būt maniem viesiem un lūdzu par labu ņemt. Un arī šī jociņa dēļ jums nav nekāda iemesla projām skriet.»

«Atvaino,» Alberts asi attrauca, «to, mīļo svaini, atļauj mums izšķirt pašiem. Jo, kur tādas lietas,» tas paskatījās nikni uz seloņiem, «man patiešām trūkst vārdu…»

Redzēdams, ka saimnieks viņu pusē, Befis atbildēja ar provocējošu: «Hm, jā!…»

«Te būs priekš sulaiņiem,» Alberts nosvieda uz galda piecnieku. «Ardievu, kungi un dāmas…»

Fridols gan vēl gribēja ko sacīt, prasīja paskaidrojumu, bet Alberts viņu pie tam vairs nepielaida.

«Nāc, Fridol,» viņš, to cieti pie rokas saķēris, sacīja. «Iesim!»

«Kādēļ tad viņi iet projām?» šansonete neizprazdama iejautājās.

Arī Krauklītis pats neapķēra to īsto cēloni un sāpīgi iesaucās: «Nav, nav mums, latviešiem, vēl vienprātības! Tiklīdz kopā trīs latvieši, jau tūlīt divas partijas…»

Bet seloņi viņu sentimentalitāti aiztrenca ar jautrām tautas dziesmām. Pa vidam visādi joki un asprātīgas piezīmes. Tās bija tik pārsteidzošas, ka Krauklītim par letoņu aiziešanu neatlika laika sirdīties un viņa draudzenei brīnīties. Ar vārdu sakot, jauno ļaužu jautrība viņiem pielipa, tā ka tie dzīvoja acumirklim un visu citu aizmirsa.

Drīz vien visa māja skanēja, jo vācieši no vienas puses un otras puses dziedāja atkal pretim savas dziesmas. Tērbatnieki, it kā izoduši, kas šinīpus sienas par attiecībām, vilka vaļā joku dziesmu: «Zu Freiburg lebt' und tat vicl Buß Der Pfarrer Kar Pistorius.

Er, der zu Freiburg Pastor war, Das Gute wollt er immerdar.

Daselbst wohnt auch ein Mägdelein, Die wollte gern Frau Pastor sein.

Verlockt ihn eines Abends spät, Ein Knäblein war das kesultat…» utt.

(Freiburgā dzīvoja un grēkus nožēloja mācītājs Kārlis Pistoriuss. Viņš, kurš Freiburgā bija mācītājs, tikai arvien to labu gribēja. Turpat dzīvoja arī kāda meičiņa, kura labprāt gribēja būt mācītāja kundze. Tā kādā vēlā vakarā viņu paveda, un rezultāts bija puisēns utt.).

Bet arī latviešiem bija savas dziesmas, kuras tikpat kā ar pirkstu bija mērķētas uz vāciešiem un pēdējiem nevārēja būt patīkamas, piemēram: «Pieci kaķi arklu vilka, Vāciets ara raudādams.

Holdri, rio, rio, holdri, rio, rio, Holdri, rio, rio, hahaha!…»

Siena viņus tomēr šķīra, un katrs jutās kungs savā valstībā. Tā viņi būtu varējuši dziedāt un dzīvot, kamēr piekūst vai aizmieg, ja nebūtu kāda vieta kopēja, kurā jo bieži abu partiju locekļiem jāsastopas.

Tur tad vieni uz otriem šķībi vien lūkojās un izteica visādas piezīmes, gan aplinkas, bet ne visai glaimojošas.

Bet vācieši likās būt jūtīgāki un par latviešu dziesmām vairāk uztraukti, kamēr latviešiem viņu dziesmas nemaz neķērās klāt.

Kārlim nācās satikties zināmā vietā ar pāris vācu komiltoņiem, kamēr viņa biedri iekšā dziedāja.

«Ach, ich kann die dummen Bauerlieder nicht leiden,» viens no viņiem nicinoši otram sacīja. «Die blöcken ja wie die Schafe und grunzen wie die Schweine…» (Ak, kā es nevaru tās muļķīgās zemnieku dziesmas ciest. Tie jau blēj tikpat kā aitas un rukst kā cūkas.)

«Hier ist ja auch ein Knote,» otrs nicīgi paskatījās sāņus uz Kārli. «Ko tev kaiš, kas tev vajag?!…»

«Ach red' doch nicht die dumme Bauersprache!» viņa biedrs to apsauca. «Das ist ja nur Sprache für die Schweine… Uš, kur tu iet?!…» (Ak, nerunā jel to muļķo zemnieku valodu, tā jau ir tikai valoda priekš

cūkām…)

«Godīga cūka jau arī vāciski nerunā!» Kārlis iesilis attrauca. «Tikai tāda nosutusi vācu cūka, saodusi zemnieku kartupeļus, šļeb: «Was… was… was…»»

Viens no vāciem ļauni un naidīgi iesmējās. «Der scheint mir ein Schweinejunge zu sein!» tas iesaucās. «Ē, puiš, kur tav' cūk' ir?… Gan' to, ka neiet iekš muiž' kartofelfeld…»

«Manas cūkas tepat ir!» Kārlis izaicinoši iesmējās. «Divās gabalas nolutušām ausīm… Zogas kā velni uz latviešu kartupeļiem. Bet mēs ar pātagu priekšā, aiztrenksim visas uz fāterlandi…»

«W-a-s, der Kerl hält uns zum Besten!» viens no vāciem pikti iebrēcās. «Ich hau ihm links Ohr, bei Gott…»

Pļiks! Kārlim arī nozibēja gar vaigu no muguras puses. Sitiens gan nebija nekāds lielais, tomēr negaidīts un Kārli pārsteidza. Bet tas nedabūja vēl atjēgties, kad jau otrs vācietis, kas bija lielāks varmāks, viņu sagrāba aiz kamiešiem un sāka purināt. «So macht ein deutscher Bursch' mit einem dummen Bauerjungen, so…» Un otrs viņam vēl palīgā…

«Oho, puiķeļi!» Kārlis sašutis iebrēcās. «Jūs esat pārskatījušies!» Un, sagrābis tos aiz apkakles, viņš tos purināja kā vējš un vilka laukā koridorā. «Tā latvietis strādā ar vācu Miķeļiem, tā…» Tad nolika viņus čupā uz grīdas un pats ar celi virsū.

Tiem tomēr drīz vien izsteidzās palīgi, kuri brūk Kārlim virsū kā velni. Dabū viņš arī vienu otru belzienu, bet paliek uzticīgs savai taktikai: kuru grābj, tas gar zemi un čupā. Tomēr pretinieki tikpat kā no zemes aug.

Uz kņadu piesteidzas arī Befis un Perlants. Pirmais tikpat kā indiānietis iekaucas un metas kaujā.

Otrais tomēr acumirklī noprot kritisko stāvokli un zina no piedzīvojumiem, ka, pret pārspēku cīnoties, pats svarīgākais ir, ja prot pareizi atgaiņāties un atkāpties. Sizdams pa labi un pa kreisi, tas velk sev līdzi savus biedrus atpakaļ uz kabinetu, tā ka lielais ienaidnieku muskuls, kuru Kārlis saplājis gar zemi, top atkal svabads un izkūņojas par nikni satrakotu un aktīvu pūli.

Tas neapmierinās ar to, ka dabūjis brīvību, tas mēģina sturmēt kabinetu. «Nieder mit der lettischen Bande!» arvien vairāk paceļas draudošas balsis. «Schlägt die Kerls tot!…» (Nost ar šo latviešu bandu!

Sitat nost tos tēviņus!)

Arī Grizeldis jaunkundze zināja, kas tādās reizēs vajadzīgs. Norāvusi ātri no kājas tupeli un ar gaisā pacēlusi tāpat kā Orleānas jaunava karogu, satrakotam pūlim uzsauca: «Zurück!» Uz to tikai nicinoši smiekli. Tad viņa, kaisles sagrābta, devās ienaidniekiem virsū, un viņas tupele, tāpat kā senču vāle, klaudzēja pa vāciešu pauriem. Arī Krauklītis, redzēdams, ka tēvija briesmās, viņai palīdzēja, un, kur tas reiz savu roku lika, tur arī vairs zāle neauga! Befis bija tagad savā elementā, un nebūs lieki jāaizrāda, ka arī Kārlis un Perlants strādāja. Tā viņi dragāja ienaidnieku, kurš soli pa solim atkāpās, līdz beidzot koridors bija no viņa tīrs.

Bet kritiskais moments atkārtojās no jauna, jo spiedās atkal viņiem virsū jauni bari, pa daļai tie paši, kuri vēl nemaz cīņā nebija bijuši. Arī aiz muguras tie izdzirda draudošas balsis, tā ka nu bija no visām pusēm ielenkti. Un ienaidnieku bars arvien vairāk satrakots…

Kārlis viņu pulkā nu pamanīja garo, bālo junkuru Rābemani, kurš, viņu ieraudzījis, kā no odzes dzelts iekaucās: «Das ist der Frechling!… Haut ihn nieder!…» (Tas ir tas bezkauņa!… Pasitat viņu!…)

Viņa acīs spīguļoja tik nāvīgs naids, ka Kārlim tīri vai sastinga sirds. Te gaisā nozibēja nūja ar sudrabotu pogu. Tā atsitās pret Kārļa galvu tik sparīgi, ka tam tā sāka žvinkstēt un prāti reibt. Viņš streipuļoja, vēl otrs trieciens, un tas, zaudējis samaņu, nogāzās gar zemi.

Astotā nodaļa Kad Kārlis nāca atkal pie samaņas, tas ilgi nevarēja atjausties. Galva viņam dzied, bet viņš atronas mīkstā gultā. Vai to taisījusi viņa māmuļa? Tik spoža, balta veļa! Bet viņš taču no laukiem prom… To viņš skaidri atceras… Vai varbūt Lūce – –? Viņam saskrēja karstas asinis vaigā…

Piecēlies sēdus, tas platām acīm brīnījās. Plaša telpa ar tik daudz salauztām mēbelēm un matračiem… Kas tā par ietaisi?

Ahā, viņš piepeši atceras. Selonijas rumpelkambaris… Jā, jā, patiesi… galva tam nelabi sūrst!…

Viņš pieķer pie tās ar roku: tā pārsieta… Jā, pareizi… Vakarējie notikumi tam atspīd atkal atmiņā…

«Tie velna vācieši!» tas pie sevis nodomā. Bet kā tas ir beidzies?… Kāds gala iznākums? Tikai tik daudz viņš noprot, ka seloņi viņu izglābuši no kaujas lauka un atveduši šurp ievainotu…

Kas tas ir Selonijas kortelis, par to viņš skaidrībā. Jo tur jau blakām aiz pusviru durvīm nojaušami studenti. No sākuma tie diezgan lēni triec un iet uz pirkstu galiem, bet valodas mazpamazām top arvien dzīvākas, un jautāts tiek krustiem šķērsām. Viņi pārrunā kādu interesantu notikumu, kurā, cik Kārlis izjūt, arī viņam loma…

Viņš sāka klausīties – pareizi. Un viņam interesē izzināt, kā tad lieta īsti nobeigusies?… Pienāk atkal jauni biedri, tie visi grib par šo lietu zināt… Seloņiem ar tērbatnieku vācu krāsnešiem vakar bijis kravals «Tonhallē». Sēļi bijuši mazākumā, tomēr izsitušies spoži cauri, pie kam sevišķi nopelni esot kādam jaunam biedram, kurš tomēr pagrūti ievainots un guļot kortelī…

«Varu jums notikumu attēlot pēc drošiem autentiskiem avotiem,» kāda pazīstama balss atsaucās, no kuras Kārlis pazina Pudiķi. «Viņš gan vēl nav uzņemts par mūsu biedru, bet mūsu krāsas tas jau apliecinājis kā varonis. Iedomājieties, – pārspēks liels, ienaidnieku vai divdesmit, bet viņš stāv kā klints un biedrus neatstāj! Visa Tērbatas universitāte savienojusies un brūk virsū pāris «sēļiem», bet tiem ir radies draugs, kas cīnās līdz pēdējam elpas vilcienam…»

Dzirdot tādu uzslavu par sevi, Kārlim kļuva tā kautrīgi un silti ap sirdi…

«Va' ta tevi velns!» kāds no pulka iesaucās. «Vai tad es tur arī nevarēju būt!…» Un atkal kāds cits ieminējās: «Še redzi roku! Ne velti tā pārsieta…»

Tas bija Befis, cik Kārlis varēja jaust… Neviļot saviebis vaigu uz smiekliem, viņš klausījās tālāk…

«Visa tā lieta,» Pudiķis svinīgi stāstīja tālāk, «kā to var izskaidrot caur kombinācijām, liekas būt inscenēta vēl no tiem letoņiem. Pāris letoņu pie mūsu tautieša Pētera Krauklīša galda ir bijuši ar mūs' ļaudīm visu vakaru kopā. Bet tad kāda iedomāta iemesla pēc ar mūsējiem sarāvušies, atstājuši galdu un aizgājuši projām. Tūlīt pēc tam sākusies tērbatnieku provokācija… Un var arī būt – – es jau neņemos to tieši apgalvot, – bet, kā tas izskaidrojams caur kombinācijām, tad var it labi būt, ka viņiem lieta jau iepriekš bijusi norunāta – –» «Fui, fui par letoņiem!» it kā dusmu vilnis pārskrēja pār citiem klātesošiem. «Tā ir cūcība, tautas nodevība! Apgānījušies letoņi… apgānījušies!…»

«Gan neņemos to noteikti apgalvot,» Pudiķis turpina pārtraukto pavedienu, «bet, kā jau sacīts, to var kombinēt – un no letoņiem jau it visu var sagaidīt! Kamēr tie dabūjuši krāsas, tie kļuvuši neciešami. Viņi tepat Rīgā, mums taisni priekš deguna, iezogas visās labākās famīlijās kā vienīgie īstie patrioti tautieši, cenšas nosmelt no tautas to labāko kreimu un saistīt to pie sevis un tikai pie sevis! Bet, kas tas jaunākais, komiltoņi, letoņi pret mums aģitē! Ar šo parādību, komiltoņi, mums jārēķinās… Dažs labs cienīts tautietis vai tautiete, ja tas par mums būs informēts pēc letoņu ziņām; noskatīsies uz mūs' ļaudīm šā tā. «Seloņi ir dzērāji, seloņi ir kaušļi, seloņi neprot uzvesties, viņiem nav manieres. Un tādēļ viņus labākā sabiedrībā nevar lietot…»»

«Jā, jā, es arī esmu dzirdējis!» kāda plata balss atkal iesaucās… «Letoņi par mums tikai ļaunu stāstot… Mums pret viņiem jāsāk uzstāties aktīvāk…»

«Mēs viņus, Hurtig, nekur necietīsim, ne biedrībā, ne citur!» Befis iesaucās. «Viņi ir knubuļi…»

«Letoņi, vārdu sakot, pie labākām tautas aprindām mūs cenšas nomelnot,» Pudiķis vienā elpā turpināja. «Kauču gan, – un tā ir iepriecējoša parādība, – tādas insinuācijas ne arvien velk! Tā kāds mūsu cienīts un turīgs tautietis, – es minēšu viņa vārdu – tas ir Pēteris Krauklītis, – šis cienījamais tautietis, neraugot uz visu letoņu rīdīšanu, ir atklāti nostājies seloņu pusē. Viņš un vēl kāda persona, kuru diskrēcija spiež mani neminēt, ir cīnījušies līdzi ar mūsējiem pret vācu pārspēku. Pie viņu galda tad arī pirms tam, kā Befis zina stāstīt, notikusi kontraverze starp letoņiem un mūs' ļaudīm…» «Ā, Befi, stāsti, stāsti!» vairākas balsis iesaucās. «Kas tur bija par cēloni?»

«Lai Pudiķis!» Befis, kuram tā valoda nebija tik veikla, atlūdzās. «Viņš labāk prot aptēlot…»

«Lūk, iemesls sekošais,» Pudiķis trauca tālāk. «Letoņi ir tik beztaktiski, ka pie kopēja galda uzvelk dziesmu par savām krāsām un mēģina, tā sakot, mūsējos spiest aiz pieklājības iemesliem aizstāvēt pretējus principus pret sevim pašiem. Tas nu neizdodas. Mūsējie nedrīkst sentimentāli turēties pie konvencionēlām formām, kur lieta mērķēta, lai mūs ievainotu. Mūsējie pārtrauc viņu dziesmu ar obligāto:«Apsegloju melno kuili…»»

«Bravo, bravisimo!» studenti priecādamies iesaucās. «Tas tiešām bija vietā…»

«Tādos ieskatos bija arī mūsu vecais, cienījamais tautietis. Neraugot pat, ka viņa miesīgs svainis ir letonia un sēž turpat pie galda, viņš aizstāv seloņu principus un sāk skaļi smieties par letoņu ģeķībām.

Viņš izsakās klaji un atklāti seloņu pusē un atklāti demonstrē ar to, ka pasniegt viņa meitai latviešu stundas uzdod vienam no mūsu komiltoņiem – aiz diskrēcijas vārdu neminēšu. Tas nozīmē, ka līdz ar to tiek atzīti mūsu principi un vēl intīmā kārtā! Tātad ir redzams, ka letoņu centieniem mums izraut zem kājām pamatu ne visur ir panākumi…» «Ā, vareni, – tas ir goda kungs!» studenti apmierināti iesaucās. «Letoņi tātad redz, ka ne visi ar viņiem vienis prātis…»

«Tātad,» Pudiķis turpināja, «strīdam iemesls bija izcēlies. Latvju tautas intereses un krāsas seloņi aizstāvēja arī vieni. Uz vācu buršu provocējošām dziesmām tie atbildēja ar savām tautas dziesmām.

Vācieši, neizprazdami mūsu tautas dziesmu naivo raksturu, ņēma tās pēc burta un tā atklāja prasti uzbrukumu pirms mūsu jaunajam biedram…»

Kārlim atkal neviļot vaigs savilkās smaidā.

«Ak tu bruslaki!» platā balss atkal iesaucās. «Kādēļ tad taisni viņam?»

«To mēs izzinām caur kombinācijām!» Pudiķis turpināja. «Patiesībā jau mazāk vainīgas bija nevainīgās dziesmas nekā apvainotā godkārība. Starp vācu buršiem «Tonhallē» atradies arī kāds «rigensis» – Rīgas patricieša Rābemaņa dēls. Tas vēl tanī pašā dienā dzelzceļa vilcienā otrās klases vagonā zobojies par mūsu dziedāšanas svētkiem, spļaudījies par jauno latviešu inteliģenci un labākām famīlijām, ar vārdu sakot, atļāvies apvainot visu latviešu tautu. Par to viņam ar Perlantu un jauno biedru, kas arī braukuši tanī pašā vagonā, izcēlusies kontraverze, un mūsu jaunais biedrs iecirtis vācietim pa ausi…»

«Oho!» vairākas balsis uzgavilēja. «Izstāsti, izstāsti, tas ļoti interesanti!…»

Pudiķis sāka stāstīt visu pēc rindas un kārtas, ko Kārlis ne vien zināja, bet bija pats piedzīvojis.

Tomēr viņš klausījās ar vislielāko interesi kā kādu svešu stāstu. Viņš tīri kā sastindzis no Pudiķa apbrīnojamās spējas visu tik smalki uzsvērt, izcelt un aptēlot. Tīri niecīga lieta, kurai it nemanot varētu paiet garām, bet viņš to prot iztaisīt par tik ievērojamu un svarīgu, ka negribot jājautā: vai tas tiešām tas pats vai pavisam kas cits?…

«Mūsu jaunais biedrs dabūjis vāciešus ārā no līdzsvara apbrīnojami smalkā kārtā,» Pudiķis starp citu klāstīja. «Viņš nemaz neklausās uz vāciešu valodām, viņš it mierīgi nolasa Perlantam priekšā savu poēmu «Pērkona lāsts». Mūsu jaunais biedrs, blakus minot, ir ievērojams dzejnieks (Kārlim pie šiem vārdiem vaigi iesūrkstējās), un viņa darbs visā drīzumā parādīsies «Baltijas Vēstnesī», t, i., tiklīdz es ar veco Dīriķi būšu nolīdzis par honorāru. Dzejnieki paši ir tādi nepraktiski ļaudis, tie aizsviež savus darbus

projām par katru cenu. Jā, kad kurpe spiež, tad es saprotu, notē velns ēd mušas! Bet, ja mūs kurpe nespiež vairāk ļoti, mēs varam arī drusciņ paandelēties. Tātad, viņš nolasa savu poēmu. Bet saturs tāds, ka vācietis jūtas tikpat kā ar pirkstu trāpīts, ir tikpat kā no odzes dzelts, izkrīt no lomas, uzbudinās, izsaka nedibinātus apvainojumus. Par to viņš, kā sacīts, dabon ne vien pa ausi, bet arī Perlants viņu izaicināja…

Tātad tam seko vēl menzūra…»

Viņš aptēloja biedriem lietas gaitu, apstāstīja arī sarunas un notikumu «Tonhallē», ciktāl diskrēcija viņu nespieda klusēt, nonāca beidzot līdz atsevišķām vakariņām chambre sēparēe un līdz sadursmei ar vāciešiem. Kārlis klausījās kā bez elpas, jo viņam dedza sagaidīt to cēlienu, kuru viņš pēc šī zināmā un pārdzīvotā vairs nezināja. Kas tad notika tālāk, kad viņš zaudēja samaņu?

Pudiķis stāstīdams nonāca pie šī uztraucošā brīža. «Ieraudzījis mūsu jaunekli, ievainotais patricieša dēls gāžas tam kā tīģeris virsū, ar savu nūju iesit tam galvā vairākus ievainojumus, tā ka mūsu draugs nokrīt bez samaņas. Un pārējie biedri tam nespēj līdzēt, tiem draud tāds pats liktenis… Uztraucošs acumirklis – –» Kārlis klausījās kā bez elpas. «Ar saviem spēkiem vien tie līdz nebēdai būtu piekauti. Bet, kad briesmas sasniegušas visaugstāko pakāpi, mūsu biedri jau liekas būt ielenkti, – jo dzird arī aiz muguras troksni, – tad palīgs nāk īstā laikā. Tie, kas viņiem aiz muguras, ir konkordi! Pieci seši stingri zēni, uz mājām ejot, dzirdēdami troksni, še iegriezušies. Viņi gāžas kā lauvas virsū, ne mūs' ļaudīm, bet tērbatniekiem – – –» «Ā!» studenti it kā vienā elpā iesaucās, un arī Kārlis juta, ka viņam paliek vieglāk. «Tad tomēr konkordi mums tik lieli ienaidnieki nav,» kāda balss ieminējās, «viņi atmin veco radniecību…»

«Tērbatnieki ne vienreiz vien tos provocējuši,» Pudiķis turpināja. «Tērbatnieki ne vienreiz vien aizskāruši visu Rīgas politehniku. Un ne vienreiz vien konkordi nozvērējušies, ka, ja reiz ķers šos nākošos «plāksterētājus» un «oberlērerus», tad ņems līdz saknēm. Nu viņiem bija radusies izdevība. Viņu sašutums tātad nevērsās pret mums, bet pret tērbatniekiem, neskatoties uz tautību un ticību…»

«Tātad vācieši smalki pieklapēti no tiem pašiem vāciešiem,» kāda zēna balss iesaucās. «Tas ir smalki!»

«Redzi, Sieriņ, manu apsieto roku!» Befis ieminējās. «Arī mēs palīdzējām…» «Īsā laikā,» Pudiķis nobeidza, «tērbatnieki bija piepērti un izsviesti uz ielas, kur tad ar fūrmaņiem izklīda uz visām pusēm. Mūsējie tad nu paņēma savu smagi ievainoto biedru un atveda to uz korteli, kur Dr. Volframs viņu salāpīja. Briesmas gan, ārsts saka, slimniekam nedraudot, bet vairāk nekā dienu viņš jau nogulējis bez samaņas un stipri muldējis. Būs drusciņ vēlāk jāpalūkojas, ko viņš dara…»

«Tātad konkordi mums nemaz nav tik lieli ienaidnieki!» platā balss vēl it kā atminēdamās aizkustināta iesaucās. «Nujā, vieni un tie paši ļaudis! Mūsu pašu biedri, kā Vitants, Rode, Kēlenbeks un citi, ir bijuši «Konkordijas» komiltoņi. Jā, jā, «Selonija» jau no «Konkordijas» cēlusies…»

Jaunākie, kas vecos notikumus nezināja, kļuva ziņkārīgi, un tiem kāds no vecākiem paskaidroja. ««Selonija» nekad nebūtu nodibinājusies, ja «Konkordija» savu liberālismu būtu izturējusi līdz galam un uzņēmusi par locekļiem latviešus pilnā skaitā, cik vien tie pieteicās. Protams gan, ka pārējās vācu korporācijas neskatījās uz viņu labi, ka tā latviešus pavisam uzņem. Bet tas faktu negroza, ka viņa uzņēma tikai tik daudz latviešu, ka vācieši patura majoritāti. Līdz zināms skaits bija pilns, tālākie tika izbalsoti.

Tad arī latviešiem tika piekodināts uz ārieni par latviešiem neizrādīties. Pret šādiem apstākļiem nu ne vien latvieši, bet arī daži vācieši bija nemierā, piemēram, Kēlenbeks, Bendts, Frišbīrs. Tad notika korporācijā sadursme, un viņi līdz ar latviešiem no korporācijas tika izslēgti. Izslēgtie tad nu nodibināja «Seloniju», kura no saržētu konventa vēl līdz šim nav dabūjusi apstiprinājumu. Vācieši mums pretim, un tādēļ mums vēl arvien nav lemts savas krāsas atklāti rādīt. Bet fakts arī tas, ka mūsu vecākie biedri, kas «Seloniju» nodibinājuši, tāpat vācieši…»

«Tas tomēr ir raksturīgi, ka latviešu korporācijas nodibinājuši vācieši!» Pudiķis iesaucās. ««Letoniju» arī tāpat savā laikā nodibinājis Dr. Volframs. Viņš ir vācietis, viņš ir letonis un tomēr – kas

par cilvēku! Tas ir raksturīgi… A propos,» tas paskatījās pulkstenī, «ap šo laiku viņš solījās ierasties aplūkot pacientu. Būtu jāpalūko, vai slimnieks nav modies…»

«Es paskatīšos,» Befis sacīja un, lēni uz pirkstu galiem līzdams, pavēra durvis platāk. Līdz ar to valodas apklusa, laikam aiz cienības pret slimo, un iestājās svinīgs klusums. Viņš līda tālāk, rūpīgi vērodams, tikpat kā uz putnu…

Kārlis to visu manīja, viņa acis bija vaļā un lūpas vēlās uz smiekliem.

«Labrīt!» Befis beidzot rūpīgi ieminējās. «Kā labi jūtaties?!»

«Labrīt, labrīt vai arī labdien!» Kārlis sniedza roku pretim un piecēlās sēdus. «Es jau nezinu, cik tagad vēls… Galva dzied… Lūk, pārsieta,» tas apraudzīja ar roku.

«Un mana roka ar,» Befis rādīja savu kaklā pakārto.

Izdzirduši no slimā kādas skaņas, blakus istabā atrodošies virzījās šurp. Parādījās Befim aiz muguras Pudiķis. Arī smaidīja. «Ā, tad tiktāl jau esam! Nu labrīt!» tas sniedza draudzīgi roku.

«Labrīt!» Kārlis piesarcis atbildēja. «Bet ir jau laikam stipri vēls?»

«Jūs vēl neesat cēlušies, jums vēl agrs!» Pudiķis gādīgi attrauca. «Vai nevēlaties drusciņ brokastu?»

Un, kad Kārlis neatbildēja, viņš atbildēja pats. «Nu kā tad… Ilgi neesat ēduši!… Fuči,» tas, pagājies pret durvīm, sauca, «ej un liec, lai uzstāda samovaru!»

«Tūlīt!» kāds no biedriem atsaucās. Pudiķis Piegriezās atkal gādīgi slimniekam un sirsnīgi sacīja: «Tātad bijāt starp ienaidniekiem puluši?! Krietni, krietni esat turējušies mūsu rindās… Mēs jums to neaizmirsīsim…»

Kārlim tik daudz uzslavas, gandrīz neomulīgi. Viņš atmeta tikai ar roku. «Ko tur tik daudz runāt…

Katram jāzina savs pienākums…» Bet arī par šiem pēdējiem vārdiem viņam pašam tapa kautrīgi.

«Atvainojat, varbūt jūs ļoti apgrūtinu?… Aizkavēju varbūt no darba…»

«Nepavisam ne!» Pudiķis apgalvoja. «Šodien man jāuzraksta tikai viens ievadrakstiņš priekš «Baltijas vēstneša», un tas man iet tikpat kā smērēt smērē. Es tikai! Priecājos, ka briesmas ir pāri. Bet varēja arī citādi nobeigties!… Es zinu… Esmu tādās reizēs bijis klāt… Kad vācieši satrakoti un – –» Viņam piepeši pietrūka vārdu.

Bet Befis pie sevis ironiski nosmīnēja. Viņš zināja, ka Pudiķis tādās reizēs maz ko vērts, jo tas vai, nu slēpās citiem aiz muguras, vai arī vienkārši laida vaļā zaķa pastalas.

Piepeši priekšā atkal kņada un jauni soļi. «Dr. Volframs dakteris Volframs atnāca!» citi steidzās paziņot. Durvīs parādījās jauns, kantīgs, bet smaidošs cilvēks gaišiem matiem iesaucās.

«Aha, soweit sind wir schon!» tas apmierināts iesaucās, kad redzēja Kārli gultā sēdus. Viņš sniedza pacientam roku. «Es geht ganz gut?… Wie?!… Pardon belieben Sie sich zurück zu legen… Wollen wir's sehen…» (Ahā tiktāl jau esam! Iet labi? Kā? Pardon, atliek atpakaļ… Paskatīsimies…)

Pudiķis māja Kārlim, lai paklausa, un tas arī atlikās atpakaļ. Ārsts noņēma apsienamo. «Na, famos!

Es heilt ausgezeichnet! Ein wenig noch ausflicken… Wird schon gut…» (Ā, teicami! Dzīst itin brangi!

Drusciņ vēl izlāpīt… Būs jau labi…)

Viņš uzlika jaunu plāksteri un apsienamo. Nobeidza smaidīdams: «Būs vesal!…» Tas jau bija viss, ko viņš pa latviski prata. Bet c i l v ē k s gan viņš bija, kā komiltoņi mēdza sacīt. Pats būdams letonis (kas, pēc Pudiķa ieskata, bija viņa vienīgā vaina), viņš tomēr vislielākā mērā rūpējās par seloņu veselību, neprasīdams nekādas atlīdzības. Kas grib un var, lai maksā, ja ne – viņš tādu ne mazāk cienīja. Un tādēļ, lai arī viņš letonis, seloņi viņu tomēr ieskatīja kā savu komiltoni, un daudzi ar viņu stāvēja uz «tu».

Viens no tādiem tuviem draugiem skaitījās arī Pudiķis. Tā kā pēdējais arī te pie slimnieka gultas ieskatīja sevi it kā par to famīlijas galvu, tad griezās pie ārsta ar jautājumu: «Hör', Lui, was darf er essen und trinken?» (Klau, Lui, ko tad viņš drīkst ēst un dzert?)

«Alles nach Belieben!» ārsts joviāli attrauca. «Meinetwegen einen sauren Hering und einen guten Schoppen! Doch rate ich besser heißen Tee… Damit legt man nicht sobald einen Rausch an…» (Visu pēc patikas. Manis dēļ ar' skābu siļķi un labu kausu. Tomēr ieteicu labāk karstu tēju, jo ar to tik drīz nedabū

skurbuli.)

Pudiķis izjautāja vēl tālāk, – kad slimais varēšot celties un kas viss tam būtu jāievēro.

Dr. Volframs paskaidroja, ka, ja patīk, varot celties tūdaļ. Tikai tādam salāpītam neesot patīkami ļaudīs rādīties, un tādēļ viņš gan vēl ieteicot palikt kādu laiku mierīgi. Viņš uzlicis tādu plāksteri, kas arī zilumus novilkšot nu, būšot jau viss labi. «Nu, adē,» tas piepeši konsultāciju pārtrauca. «Hab' Eile!…»

Prom viņš bija. Viņam arī patiešām pie savas plašās prakses laiks bija dārgs.

Kad ārsts bija aizgājis, tad sākās vispārējais aranžements, lai Kārlis dabūtu brokastu. «Hurtig, hurtig!» tas ar to plato balsi komandēja, un laikam arī tādēļ komiltoņi viņam bija devuši vārdu «Hurtiķis».

Bet citi ne mazāk tādēļ viņu respektēja un tam klausīja. Viens pastūma pie sienas bezmargas krēslu, uz kura nolika sīcošo patvāri. Citi pie viņa gultas piebīdīja galdiņu, kur tad uz paplātes bija nodomāts servēt Kārlim brokastu. It visi bija piepalīdzīgi. Viens sniedza glāzi, otrs to pildīja, trešais sniedza karoti, ko cukuru apmaisīt, ceturtais preparēja sviestarmaizi. Par tādu lielu gādību Kārlis bija tīri aizgrābts un sakautrējies.

Bet karstā tēja paliekam laba, jo rīkle viņam tīri sažuvusi. Un Pudiķis skubina: «Pamēģiniet arī to skābo siļķi ar gurķi… Tā tādās reizēs palieku laba…»

Un Hurtiķis apstiprina: «Kad runcis, ir laba. Dūša tīri atplaukst…»

Kārlis pamēģināja, – un patiešām! Jo ilgāk, jo vairāk viņš sāk smaidīt. Un biedri pie tam kavē laiku ar dzīvām valodām, un sevišķi Hurtiķis šimpojas par vāciešiem, kas viņam to nodarījuši. «Ak tu bruslaki tādi!» Viņš bija karstas dabas, runāja platu muti, ļoti ātri un labprāt nospļāvās. «Tfū, bija man to zināt…

Es viņiem…»

Savu lielo spēku tas mēdza izrādīt, otram roku spiežot, tā ka Kārlim bija tīri jāiekliedzas. Tur bija arī Griniševskis, liels un plecīgs gvardists, pie tam sārts un veselīgs. Nožēloja, ka viņš pie tādas lietas nav klāt bijis.

«Es vācietim to darītu, Ko vācietis man darīja…»

To pašu sacīja arī mazie zēni Sieriņš un Pindzeliņu Antons, un to apliecināja arī visi citi vienā balsī.

Un visi ņēma to visdzīvāko dalību pie Kārļa likteņa.

Visi viņi saucās pēc pašu dotiem vārdiem, oficiāli papīros tiem bija citi vārdi. Sevišķi simpātiska parādība Kārlim likās kāds garš, kalsens jauneklis aristokrātisku izturēšanos, bet īsredzīgs, kādēļ nēsāja pensneju. Arī Kurzemes saimnieka dēls, kā citi teica, no Augšlielupes apgabala. Saucās viņš «Knābis».

Nebija šis vārds atvasināts no vācu vārda «Knabe», bet no latviešu «knābt», ar ko Knābis apzīmēja kādu šaubīgu rīcību, bet pēc kuras katram esot dabiska vajadzība.

Knābis, tā biedri sacīja, gribot arvien tikai to labāko. To labāko, kas uz ēdienu kartes, to labāko divzirgu fūrmani, to skaistāko mātes meitu, kas zālē, un tā visgarām. Tāpat arī tabaku saviem papirosiem tas ņēma ļoti smalka labuma. Tādus ļoti garšīgus, pašpildītus papirosus tas bija sabāzis augšējā vestes kabatā tikpat kā kaukāzietis patronas. Kas bija viņa draugs un uz kuru tas turēja sevišķi labu prātu, tam tas tad, izvilcis no savas kabatas, pasniedza vienu. Tā arī tagad Kārlim tas nezināja parādīt citādi savu augstcienību kā pasniegt viņam pēc maltītes vienu labi piebāztu papirosu. «Še, pamēģināt… Tas ir labs! …»

Patiešām labs. Citi biedri to zināja jau bez teikšanas, un arī Kārlis to atrada. Arī Knābis pats uzvilka vienu un atslējās uz kušetes. Tā no visiem stūriem un kaktiem riņķoja zili, smaržīgi dūmi gaisā, it kā tas notiktu Kārlim par godu. Un Knābis pats it kā fantazēja: «Pēc labas maltītes vai pēc pabeigta dienas darba tā atlaisties in dolce far niente un izlaist tādu zilu dūmu das ist ein Hochgenuß!»

Tā laiks patecēja nemanot, un Kārlis aizmirsa sāpes un aizmirsa savu kļūmīgo likteni. Viņš jutās kā

mājās. Patiešām, viņam jau arī pie savas mātes nevarēja klāties labāk kā še pie šiem biedriem. Viņu tik daudz, un visi tik sirsnīgi un labi. Bet kādēļ taisni pret viņu tā?… Pret dažu labu viņi nemaz nebija tik vērīgi un draudzīgi. Pat pret tiem pašiem letoņiem ne, lai gan tie tādi pat studenti. Tas tīri nesaprotami.

Atlaizdamies un izlaizdams zilu dūmu, viņš par to varēja padomāt. Tas laikam gan caur viņa labo draugu, caur Perlantu. Bet tikai tagad vēl viņam uzkrita, ka drauga te nemaz nav. Un viņam pašam it kā sāpīgs pārmetums pret sevi pašu. Labu dienu dzīvodams, viņš draugu – – – «Kur tad Perlants?» viņš piepeši it kā izbijies Pudiķim uzprasīja.

Arī tas par šādu piepešu jautājumu manāmi sakustējās. «Viņš? Viņš ir mazliet izbraucis. Tāda maza darīšana… Kā jau kādreiz trāpās – – –» Apjucis viņš nezināja, ko vairāk sacīt.

Viņu cieši uzlūkodams, Kārlis, bāls kā drēbe, piecēlās sēdus. «Sakiet, – vai varbūt viņš –?»

Pudiķis izvairījās no viņa skatiena un vēl vairāk apjuka.

«Es gribu zināt taisnību!» Kārlis skaņi iesaucās.

Izprazdams, kādēļ viņa nemiers, Pudiķis ātri saņēmās. «Nē, nē, tas nav!… Varat man ticēt, kad es jums saku!» un droši tas izturēja viņa skatienu. «Viņš izgājis sveiks un vesels, pat lāga skrambu nav dabūjis. Viņš tikai izbraucis nokārtot kādu goda lietu, tādā intīmā lietā – āre, jūs jau paši ziniet – –» Kārlis atplauka. «Ā, tad tā ir tā pati lieta ar to konsula dēlu?»

«Tā pati,» Pudiķis paskaidroja. «Perlants to lietu vedīs kārtībā, un par viņu nav ko bīties. Nav pirmo reizi viņš ar pīpi uz jumta, viņš viens no labākajiem paukotājiem. Bet nevajag par to likties zinot,» tas piepeši pārtrauca un iesāka skaļākā balsī. «Bet nu jums vajag miera, jūs nedrīkstat pārāk daudz piepūlēties. Ē, kolēģi, atstāsim tagad biedru, lai viņš drusku iemieg! Un man arī vajag klusības, jāsaraksta priekš «Baltijas Vēstneša» leitartiķelis…»

Citi cēlās un gāja tūlīt, bet citi, it sevišķi tie jaunākie, vēl vilcinājās.

«Dakteris Volframs sacīja, ka viņam vajag miera, un tas to nesacīja velti!» Pudiķis pārmetoši turpināja. «Es ar viņu runāju…»

Tad viņi pratās, aizlīda cits pēc cita. Pudiķis izgāja pats pēdējais un rūpīgi aizvēra durvis. Blakus istabā arī palika klusu, tikai paretam kāds pusbalsī ieminējās. Kārlis savilka segu uz acīm un lūkoja iemigt. Viņš dzirdēja, ka blakus Pudiķim spalva pa papīru čīkstēja. Viņu pārņēma it kā saldas atmiņas.

Viņš iegrima dziļā, spirdzinošā miegā…

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– –––––– Kad viņš tad pamodās, istabā bija akla tumsa. Tikai otrā istabā bija gaišs, un pa pusviru durvīm zagās viņa nometnē gaiša josla. Bija dzirdamas sarunā balsis, starp tām arī Perlanta. Viņš dzirdēja, ka pēdējais apjautājās par viņu. Kā tam klājoties, ko darot? Bet viņam likās, ka drauga balss bija tāda savāda, dziļi nopietna, kā pēc svarīga pārdzīvojuma. Uz laukiem sacītu, ka viņš no pirts nācis.

Pēdīgi tas ienāca pie viņa un tuvojās pētošiem soļiem viņa gultai.

«Zēn, Kārli! Tu esi nomodā?»

Par atbildi Kārlis ieklepojās.

Viņš pienāca un nosēdās uz viņa gultas malas. «Tātad tu esi dzīvs!?… Es arī…»

Viņš meklēja un saķēra Kārļa roku, bet Kārlis manīja, ka pašam tā, karsti pietvīkusi, drebēja kā drudzī.

«Tas ir nodarīts!» viņš pēc laika ieminējās. «Man divas vārīgas brūces krūtīs, bet esmu labi salāpīts… Viņam viņam vairāk… Viņš laikam uz vienu roku paliks kropls… Mana kvarte no apakšas viņam ķēra muskuļu cīpslu augšām pie elkoņa. Piepeši viņam rapieris izkrīt no rokām, jo roka kā pamirusi… Viņš negribēja atzīties, bet tika atzīts par kaujas nespējīgu…»

Viņa balss tā savādi skanēja, it kā viņam pašam par to žēl būtu. Tik skarba pie tam kā pēc ilgas žūpošanas, lai gan pēc lielās žūpošanas priekš dažām dienām vairs nebija ņēmis mutē ne pilītes alkohola.

«Mēs tad sadevāmies rokas,» tas turpināja, «bet šausmīgi! Viņa labā plauksta ar visiem pirkstiem nokarājās ļengani kā nedzīva. Kā aizcirsta miroņa roka!… Nesamanīdams jau viņš arī to man atļāva, lai šķirtumies izlīguši, kā draugi. Bet zaļā, slepenā uguns viņa acīs – – es to nekad neaizmirsīšu. Viņš man to nekad nepiemirsīs un arī ne latviešu tautai…»

Arī Kārlis likās aizkustināts. «Bet viņš tevi arī pazīs un pazīs arī latviešus,» tas lēni ieminējās.

«Viņš mūs vairs neapvainos…»

«Bet paliek vēl ļoti daudz to, kuri mūs nepazīst,» draugs atkal dzedri iesmējās. Un tad piebilda: «Iznākums jau arī varēja būt citāds, ja mēs būtu gājuši vaļā uz šaujamiem. Viņi jau par vari gribēja. Nu, – vairāk nekā to vienu dzīvību tie jau man nebūtu paņēmuši…»

Pēc brīža klusēšanas Kārlis ieminējās: «Kur tad tas viss notika?»

«Neciktāl no Rīgas, kādā bruņinieku muižas parkā. Mēs izbraucām tur ar pasta zirgiem.»

Kārlis vairāk negribēja jautāt un draugs arī ne vairāk stāstīt. Iestājās atkal brīdi klusums.

«Tu nu, kā redzi, esi atkal uz pekām,» draugs pēdīgi iesāka. «Bet korteļa viesmīlību vairs ilgāk nevar izlietot. Ja esi uz mieru, tad saņemšu priekš mums abiem kopā istabu un tad varēsim pārcelties turp.»

«Kādēļ lai es nebūtu uz miera? Esi tik laipns.»

«Tad labi! Izdarīšu to lietu. Bet tagad nu gan gribu iet uz viesnīcu pie miera. Ar labu nakti!…»

«Ar labu nakti!»

Viņa soļi aizskanēja. Kārlis palika atkal viens. Un domāja, domāja, nevarēdams aizmigt. Tā taču visa bija kaila patiesība, bet izklausījās kā neticams sapnis. Latvieši paceļas kā līdzīgi ar vācu bruņiniekiem un sāka pat augstprātīgos pārmācīt. Mēs viņiem neļausim nonicināt savu tautu! Gandarījuma jūtas pārņēma viņa sirdi.

Viņš garā raudzīja iedomāties šo divkaujas gaitu, kuru viņš tomēr nekad nebija redzējis un nevarēja sev stādīties visos sīkumos priekšā. Bet galvenā lieta ir tā, ka Perlants dzīvs un latvieši kā tauta dabūjusi gandarījumu.

Devītā nodaļa Perlants ar Kārli dzīvoja «hohkolonijā». Tā sauca piekto stāvu kādam namam Todlēbena bulvārī pretim Strēlnieku dārzam. «Hohkolonija» jeb «augstā kolonija» sastāvēja no mansardiem, pa lielākai daļai no vienistabu dzīvoklīšiem, kas atkal vai vienīgi bija apdzīvoti no politehnikas studentiem. Reti te kāds kortelis bija svabads un, ja bija, tad drīz vien tika izķerts un atkal no kāda politehnikas studenta.

Būtu jājautā: kādēļ tad viņi te tik ļoti lauzās? Dzīvokļi, par sevi ņemot, jau nebija nekādi labie, kā jau jumtā, pavēsi un gaisa iespaidam padoti. Tad arī tas augstums! Pie tam liftus vēl toreiz Rīgā nepazina, un trepes uz bēniņiem bija tik stāvas, ka vai elpu ņēma ciet. Protams, izskats gan bija ļoti skaists, plaša izredze pāri Strēlnieku dārzam, pāri Daugavai uz Āgenskalnu un zilajiem mežiem pie apvāršņa. Bet tik traki dabas skatu cienītāji nu studenti nav, ka tas vien būtu viņus pievilcis.

Pievilka viņus še cits kāds burvīgs apstāklis. Visai labvēlīgie, varētu sacīt, «ideālie» īres nosacījumi. Mājas īpašnieks bija tagad pilsētas arhitekts ar divdesmit tūkstošu un vairāk gada ienākumu.

Bet savā laikā tas bija bijis tikai nabaga studentiņš, nespējis laikā īri samaksāt un tādēļ bieži izsviests no dzīvokļa. Studentiņu, kas nespēja savu īri samaksāt, tādēļ neviens tik labi nesaprata kā viņš. Un, kad viņa jumta dzīvokļos, – kuri, kā jau aizrādīts, nebija tik pievilcīgām īpašībām, ka būtu atraduši cienītājus praktiskās filistru aprindās, – kad te nu iemetinājās pirmie studenti, tad neizbēgami tie arī palika savu īri parādā. Bet drīz vien viņi nāca pie patīkamā atraduma, ka īres nemaksāšana viņu tālākai palikšanai šeit nav nekāds šķērslis. Īre gan tika caur sētnieku pieprasīta, bet, ja to nemaksāja, seku tur arī nekādu nebija.

Students varēja dzīvot, cik ilgi tam patika un dzīvokļa vajadzēja; ārā tas netika sviests, ne arī sūdzēts un ķīlāts.

Protams, ka šādi tik «ideāli» un labvēlīgi nosacījumi izpaudās arī drīz starp citiem studentiem, un, ja vien nāca kāda istabiņa vaļā, ikviens par to pasvilpa saviem draugiem un pazīstamiem. Tātad te drīz vien sametās studenti «kā smiltis jūrmalā» no visām tautībām un ciltīm. Drīz vien studentu aprindās šī pievilcīgā vieta dabūja nosaukumu «Hochkolonie»; ikviens zināja, kur tas ir un kā tur ir. Ar šo vārdu studentu valodā saprata tik daudz kā: «Īre nav jāmaksā!…» Šī «augstā kolonija» nu būtu bijusi īstā Arkādija, ja arī toreiz Rīgā būtu bijusi centrālā apkurināšana.

Bet tādas ietaises te trūka, un, ja nav, par īri ko maksāt, tad arī nav, ko maksāt par malku. Dzestros rudeņos un aukstās ziemās studenti sala ļoti. Cits kļuva tīri vai izmisumā, plēsa laukā koka gabalus no jumta sienmaļiem un pat trepju margas nodedzināja. Viss, kas bēniņos bija atplēšams un atlaužams, tas sen jau ar rapiera palīdzību bija atlauzts, atskaldīts un sīkos gabaliņos saskaldīts, un iemests krāsnī. Nebija vairs nevienas liekas stutes un spāres, atlicis bija vēl tikai justament tik daudz, ka jumts vēl knapi savā sējumā vārēja turēties. Tik daudz studenti saprata no būves likumiem, ko var un ko nevar. Ja vēl ko būtu gribējuši atņemt vai atskaldīt, tad jumtam būtu vajadzējis sabrukt viņiem uz galvas. Tas nozīmētu tik daudz kā sagraut pašu «koloniju», un to mūzas dēli ieskatīja. Neviens taču negrib galīgi atzāģēt to zaru, uz kura tikpat kā putns zara galā sēž…

Bieži vien viņiem par to iznāca domstarpības ar sētnieku. Tas dažreiz pat cēla troksni. «Mīļie jaunikungi,» tas uzstājās, «negribu nevienu apvainot, negribu arī ne par vienu domāt sliktu, bet, kas nav labi, tas nav labi! Vakar vēl tur bija dēlis piesists zem spāres, tagad tas jau ir atrauts un pazudis…»

«Pazudis viņš nevar būt. Jo, kur kas ir, tur nekas neiet zudībā,» studenti viņu mēģināja zinātniski pārliecināt. «Viela ir neiznīcīga, viņa var tiktāl pārvērsties, pieņemt citu veidu. Koks var pārvērsties par gāzi, ūdens pārvērsties tvaikos – –» «Un dēlis par dūmiem jūsu krāsnī?» dvorņiks viņus pārtrauca. «Neiestāstīsat jau man pasakas!»

«Kad arī, mans mīļais, kad arī! Tur tomēr nav noticis nekas nedabisks. Pasaulē taču katrai lietai savs mērķis jāizpilda. Kādēļ tad krāsnis būtu mūrētas, ja tās netiktu kurinātas…»

Tā viņi lūkoja to tālāk pārliecināt un iepazīstināt ar zinātnes noslēpumiem.

Bet dvoŗņiks tikai skeptiski nogrozīja galvu. «Esat jau študierēti, esat… To jau redzu!… Kā tikai kungs vēl to pacieš un jums pieļauj… Teicis viņam esmu vai cikreiz. Nu tad jau labāk, – ja jau viņš jums to dzīvokli pašķiņķo, lai šķiņķo arī malku…»

Neraugot uz visu to, mājas īpašnieka pacietība tomēr nemitējās, un īres parāda dēļ viņš arī joprojām nevienu nedzina ārā. Un, ja dvorņiks pārāk gaiši izteica savu nodomu, ka griezīsies atkal par jaunu pie mājas īpašnieka ar attiecīgo aizrādījumu, tad tie, kas apzinājās vainīgie, ķēra savās vestes kabatās un iespieda viņam saujā visu to sīku naudu, ko tur atrada. Dažreiz viņam sanāca īsti bagātīgi. «Ērmoti cilvēki tie studenti,» viņš tad tādās reizēs domīgi pie sevis norūca. «Par to naudu jau tie labāk varētu nopirkt riņķi malkas. Nē!… Viņi labāk plēš jumtu un dod man dzeramnaudu.»

Bet viņš jau bija arī cilvēks un mēģināja viņu labsirdību atlīdzināt. Nevienam neredzot, agri rītos tas uzstiepa uz bēniņiem pa malkas nastai un izsvaidīja tad pagalītes visur pa strīpai, tikpat kā pelītēm graudus vai zaķiem āboliņu. Ja bija silts laiks, neviens tās augšām necēla, kaut gan pa kājām mētātos. Bet, tiklīdz uznāca sala, viss bija nolasīts līdz pēdējai skabardziņai. Aiz pateicības tad. ja vien kādam bija, viņš iespieda dvorņikam pie pirmās satikšanās «cvancigeri» saujā. Un sekas no tam: notes brīdī, kad sala, bēniņos atkal atradās izsvaidītas malkas pagalītes. Tā tas gāja joprojām un bija te «hohkolonijā» jau izvērties par dzīves parašu.

Perlants ar Kārli nu gan še nebija nākuši ar nodomu par velti izdzīvoties. Viņiem tas arī nebija vajadzīgs, vismaz šim brīdim ne. Kārlis, kā zinām, bija dabūjis no mājām savu mazumiņu līdzi. Arī Perlants, tā jādomā, nebija tukšā atbraucis. Pie tam viņam arī bija turīgais onkulis Ludvigs Plausis, pie kura varēja pieskriet, ja vajadzīgs. Viņam arī, kā zinām, bija piesolīta laba stunda pie Krauklīšiem, uz ko varēja droši aizņemties, ja vajadzīgs, vai nu no kāda tautieša, vai biedrības runas vīra. Bet Perlants reti kad aizņēmās un aizņēmās tikai tad, kad bija drošs, ka varēs atdot. Viņš, kā sacīt, tai ziņā bija «nobels».

Bet ne visi studenti tādi bija, un ne visi to spēja.

Perlants bija izraudzījies «augsto koloniju» aiz citiem iemesliem. Te bija mierīga strādāšana, jo netraucēja ne dzīvokļa saimnieka bērni, ne sieva, ne pieaugušas meitas. Tas bija ļoti no liela svara tik viņam pašam, kam stāvēja priekšā nopietni eksāmeni, tik arī Kārlim, kurš domāja nopietni piegriezties rakstniecībai. Strādā, kādā laikā gribi un cik ilgi gribi. Celies, kad gribi, izej, kad gribi, ej un nāc, kad gribi, neviens tev neskatās pakaļ. Tavā dzīvē neviens neiejaucas ar kādām liekām darīšanām. Ja daudz, tad pienāk kāds komiltonis – dažreiz arī vairāki, – kurš nav pusdienas ēdis un grib šim mērķim kādu rubuli aizpumpēt, vai arī tam aptrūcis smēķis un tas no tavas tabakas grib piebāzt kādus papirosus, vai arī tam vajag kādas grāmatas vai noraksta no pēdējās lekcijas. Nāk viņš turpretim nereizē, kad tev steidzīgi jāstrādā, viņš tevi traucē, svied viņu kanteniski laukā. Viņš tevi saprot un naidu tādēļ netura…

Bet ar nestudētiem, knubuļiem, ar tiem tā nevar. Tie ir vārīgi, daudz ko nesaprot, nav tā kā pašu cilvēki. Ar viņiem runājot, katrreiz jāuzliek konvencionālā maska. Jo grūti ar viņiem ieturēt īsto toni.

Sevišķi vārīgi piedzīvot pie tādiem, kuriem pieaugušas meitas…

Jaunajā dzīvoklī pie viņiem bija ieradušies Knābis, Pudiķis un Hurtiķis. Pīpēja Knābja smalkos papirosus; atslējušies gultās un uz kušetes un uzpūzdami gaisā zilos, saldos dūmus, tie pārrunāja šo vārīgo jautājumu.

Tāda dzīvokļa saimnieces ņipra skuķe atrod simtiem dažnedažādu iemeslu, kā tevi traucēt. Tad viņai jānoslauka putekļi, tad jāpārliecinās, vai tev ir vēl tēja un vikse, tad viņa lūdz, vai nevari būt tik laipns un uzrakstīt tai uz vēstules adresi. Tu paklausi un dari, lai jau ātrāk tiktu no viņas vaļā, bet viņa raida slepus uz tevi kūstošus skatienus, acis tai ziņkārīgi zib, ko tu tur raksti, vīzdegunīgi tā bāž savu degunu tavās grāmatās. Uzbāzīga uz nebēdu un dažreiz pat ļoti glīta!

Cilvēks jau vien esi… Bet neesi vēl labi tai piedūries, jau viņa nostājas pret tevi kā līdzīgs ar līdzīgu. Pat atklātībā. Un tad nu nāk tās nepatikšanas. Tie cilvēki, kas ar tevi stāv uz vienādas pakāpes, ar kuru meitām tu atklāti uz ielas varētu pastaigāties zem rokas, tie nepieņem studentus pansijā un neizīrē

viņiem mēbelētas istabas.

Tādas dabū tikai pie amatniekiem: kurpniekiem, skroderiem, ja daudz, tad pie maziem sīktirgotājiem, ar vārda sakot, pie sīkpilsonīšiem. Vienalga, cik patīkamas arī būtu viņu meitas, krāsnesis tomēr nedrīkst pie labākām famīlijām kompromitēties.

Bet diemžēl mazpilsoņu meitas dažreiz ir tik lielas zosis, ka viņas to neizprot! Neesi vēl viņai labi pirkstiņu padevis, jau viņa afektē kā tava mīļākā un izredzētā. Tad dažreiz vajag būt ļoti rupjam un viņu sāpināt, darīt tai saprotamu, lai nedomā muļķības! Bet, ja esi ar viņu dziļāk ielaidies, tai skūpstu nolaupījis vai pat vēl vairāk ielaidies, – zināms, vājā brīdī, bet vāju brīžu cilvēkam jau diemžēl daudz, – ja patiešām esi kādu grēku nodarījis, tad ir ar viņām tīrais posts! Tad viņas ir tais uzskatos, ka viņai un tikai viņai uz tevi ir tiesības. Tad viņa grib būt tavas sirds neaprobežota valdniece. Viņas ziņkārībai un greizsirdībai tad nav gala. Ja esi izgājis, tad vari būt drošs, ka viņa jauksies pa taviem papīriem, vai tikai neatradīs ko aizdomīgu, kādu mīlestības vēstuli vai portreju. Un tad vēl nekautrējas sevi nodot: «Kas tā par N. N. jaunkundzi, kas jums raksta?», «Kas tā par jaunkundzi, kuras ģīmetne jūsu galda atvilktnē?…»

Un cita vēl ceļ pretenzijas, ka tev viņu vajag ievest studentu ballē. Nu, – tas tikai vēl trūka!…

Tad ar tādu ir jādara gals, tad ir jālieto briesmīgi strupi līdzekļi, kas viņu ķer līdz īkstīm. Tad ir raudāšana un kliegšana, un arī pats tiec uztraukts un kavēts darbā. Tad citādi nevar kā izvilkties uz nekad neredzēšanos, un pie citiem uztraukumiem nāk klāt vēl viens: kur dabūt naudu priekš vecā īres parāda?!

Tas ir ielaists ar gudru ziņu, bet palikt parādā students, kas džentlmens, tādos apstākļos nedrīkst. Ir jāskrien, jāpumpē, kamēr sadabū. Ilgi paiet, kamēr pēc pārkravāšanās jaunā dzīvē tiec atkal pie gara līdzsvara.

Tas ir, ja neesi iebridis par dziļu un laimīgi vēl izdodas tikt vaļā. Bet ir arī dzīvi piemēri, kur lieta ņem traģisku galu. Tā Pudiķis zināja stāstīt, ka viens no komiltoņiem ar lielām dzejnieka un dramatiķa dāvanām samīlējies ar savu pansijas kalponi. Samīlējies, tādēļ ka tā dievinājusi viņa dzeju un priekš tās vai kususi. Reiz kādā vājā brīdī, nākot no komerša, – ne jau skaidrā prātā, – tas noslīcis šīs sievietes apkampienos. Tie nav palikuši bez seku, un viņa šimbrīžam atronoties uz grūtām kājām. Bet viņš tik godīgs, ka gribot savu grēku izpirkt, vedot viņu pie altāra…

«Tiktāl cilvēks var nonākt!» Pudiķis, beigdams savu stāstu, nopūtās. «Kur viņš katru acumirkli varētu dabūt turīgu mātes meitu no labākām aprindām, tur tagad tam būs jānodzīvo savs mūžs pie nemantīgas un neizglītotas sievietes sāniem. Na, es pateicos par to! Vienalga arī, ja tā viņa dzeju dievina, tā tomēr ir likteņa ironija…»

Kārlis gan visos šinīs sarežģījumos nebija personīgi ieinteresēts, nebija arī viņu varu baudījis. Viņš tomēr negribēja Pudiķim piekrist. Gan arī viņš bija mācījies saprast jau tik daudz, ka studentam vajag uz sevim turēt, viņš nevar ar katru būt uz «tu» un nevar priekš katras ģībt, tad tomēr viņam likās, ka biedri skatās pārāk šauri.

«Kādēļ likteņa ironija?» viņš spēji attrauca. «Tu taču teici, ka viņa dievina tā dzeju?»

Pudiķis, it kā izbrīnījies par šādu ierunu, viņu lielām acīm uzlūkoja. «Bet viņa taču ir vienkārša dienestniece! Vienalga, ja tā arī manu dzeju dievinātu – – na, es pateicos…»

«Lai arī vienkārša kalponīte, bet vai viņa tāpat nevar pacelties viņam līdzi?» Kārlis pastāvēja.

«Viņa taču tāpat tautiete. Mēs, latvieši, taču visi esam no maza cēlušies un tomēr esam tikuši uz augšu…»

Pudiķis par tādu atbildi palika kā mēms, un arī citi biedri pārdomāja.

«Man šķiet,» Knābis iebilda, «ka Kārlis grib ar to sacīt, ka viņiem abiem tomēr iekšēja harmonija.

Viņš piegriež vairāk svaru garīgai aristokrātijai nekā ārējam materiālam stāvoklim. Ja mēs uz to skatāmies,» viņš vēl domīgi piebilda, «tad daža laba kalponīte pelnītu būt par lielmāti un daža laba aristokrāte ir tikai dumja zoss…»

«Bet, ja nu tai nav līdzekļu būt par lielmāti, tai jāpaliek vien par kalponi,» Perlants mierīgā garā iejaucās. «Fakts ir tas, ka starp abām sabiedriskā dzīvē valda nepārkāpjama plaisa.»

«Mēs, latvieši, visi esam reiz bijuši tikai arāji,» Kārlis uz to atbildēja. «Pēc tavas loģikas tad mums

visiem jāpaliek arī tikai par arājiem…»

«Jā, jā,» Perlants paskaidroja, «tas ir, ja mums nav līdzekļu tikt laukā no arājiem…»

«Un kādi tad pēc tavām domām būtu tie līdzekļi?» Kārlis nesamanīdams jautāja.

«Izglītība un turība. Lai tiktu uz augšu, nepieciešama viena vai otra, bet vislabāk, ja abas.»

«Bet es sapratu, ka viņai ir izglītība!» Kārlis nepacietīgs attrauca. «Pudiķis taču sacīja, ka viņa dievina dzeju, un tas daudz ko nozīmē…»

«Tas nozīmē, ka jums, rakstniekiem, tur ir savi ieskati.» Pudiķis stājās viņam pretim. «Teorijā tev varbūt taisnība, bet praksē tak ir citādi. No dzejas vēl neviens netop izglītots, ja tas nav baudījis zinātnisku audzināšanu. Un sieviete, pat ja tā turīga, ar retiem izņēmumiem pie tādas nemaz netiek.

Vienkārši tādēļ, ka viņai tāda nav vajadzīga. Viņas valstība ir ģimenes klēpis: Kinder, Kleider, Küche und Kirche…» (Bērni, drēbes, ķēķis un baznīca.)

«Pilnīgi manas domas,» Perlants apstiprināja. «Kārlis skatās dzīvē vēl pārāk naivi; viņa kļūda, ka tas pārāk aizraujas. Nācis korporācijā, viņš noslīpēsies un mācīsies skatīties uz dzīvi ar citādām acīm.»

Kārlis sāpīgi saviebās, ka tam ar saviem uzskatiem jāpaliek apakšā. Vismaz kādu daļu tas gribēja paturēt taisnības. «Es nevaru piekrist Pudiķim,» tas lūkoja noturēt savu pozīciju, «ka viņš vienīgi tai sievietei uzkrauj to vainu. Viņa dievinājusi viņa dzeju!… Lūk, kāds noziegums!?… Bet kur tad viņš bija?

Kādēļ tad viņš aizmirsās? Viņš taču tas izglītotais, tas zinātniski audzinātais. Viņam vajadzēja zināt, ka tā nav viņam līdzīga.»

Tomēr arī šīs viņa domas neatrada biedru piekrišanu. «Ai, ai, cik maz tu vēl sievieti pazīsti,» Pudiķis sāpīgi nogrozīja galvu. «Viņa, šis kairinošais radījums, jau ir tas, caur ko grēks nācis pasaulē! Un tā arī vēl tagad mēs caur viņu grēkojam. Mēs domājamies būt stipri, mēs noņemamies cieti šo vai to, bet viņa nāk mums ceļā ar savām viļņojošām krūtīm, ar savām kuplām cirtām, ar savu saldo, karsto elpu, un mēs klūpam… Nelīdz nekāda bēgšana priekš tam un nožēlošana pēc tam – tas ir liktenis!… Ne velti dzejnieks dzied: Kas vēl nav ēdis raudādams, Bez miega vadīj's baigas naktis, Uz gultas malas sēdēdams, Tas nepazīst jūs, debess varas!

Jūs likāt vispirms grēkos krist, Tad krājāt mūsu sirdis mokas.

Nekas virs zemes neglābsies, Kam jākrīt atriebības rokās!»

Sieviete, šis lielais, neatrisināmais noslēpums! Visu sāpju un sirdēstu cēlonis. Te jums ir neizsmeļama viela, rakstnieki! Mēģināt pirms šo noslēpumu atslēgt un nosodat tad nabaga grēcinieku, kas viņas dēļ krita…»

Kārlis neatbildēja. Viņš novērsās, it kā sirdī trāpīts, un skatījās caur logu. Jā, jā, arī viņš to pašu dziesmiņu varēja dziedāt par sievieti… Šo kairinošo radījumu, neatrisināmo noslēpumu… Tur tālu, pāri Daugavai, pāri zilajiem mežiem aiz apvāršņa, kur viņa dzimtene… Tur mīt šis radījums, kura dēļ viņš savu dzīvību būtu atdevis. Bet viņa – – – viņai iz acīm un iz atmiņas!…

Biedru zilie dūmi; jaukdamies ar nokrēslu, it kā migla nolaidās uz istabiņas priekšmetiem un vērpa savu plīvuru ap viņu kontūrām, kuras arvien kļuva nesaredzamākas un nesaprotamākas. It kā pār tām nolaidusies kāda smaga doma… Biedri jau nevarēja iedomāties, kas tagad notika drauga sirdī, jo neviens jau viņa noslēpumu nezināja, pat Perlants ne. Kārlis arvien bija kautrējies un nebija paguvis to viņam atklāt.

Viņai tas bija aizrakstījis divas vēstules, bet ne raksta galiņa uz tām dabūjis atpakaļ. Tad pirms

kādām dienām Perlants ieminējās, ka no laukiem vēstule, interesanta ziņa par Lūci. Karstas tirpas viņam pārskrēja pār kauliem. «Nu, kas tad, kas?…»

«Mana māsa Lūce devusi Viķildu Kristapam «jā» vārdu un būšot precēties…» Perlants paskaidroja.

«Man ļoti patīkami… Tās lielas mājas, nu būs man atkal ciemi…»

Perlantam nenāca ne prātā, kādu nāvīgu asmeni tas iegrūda draugam pašā sirdī. Viņam bija tā, it kā asinis uzreiz nostātu tecēt un sirds gurtu. Bet pēc tam sāpju auka par zaudēto!… Viņš gribēja būt lepns un ciets, izmest viņu iz savas sirds, tomēr arvien tā zagās atpakaļ un, sāpīgi dzeldama, atgādināja, ka viņa tam vairs nepieder. Viņš negribēja par to domāt, un tomēr tā prātā vien. Viņam patiešām bija tā: «…bez miega vadīj's baigas naktis, Uz gultas malas sēdēdams….»

Perlants to nemanīja un arī nevarēja iedomāties, kādēļ viņš tās pāris naktis tik nelabi vārtījās. Viņš domāja, ka tas sakarā ar to pašu veco slimību un brūcēm. Arī viņu pašu salāpīto krūšu dēļ drudzis dažreiz kratīja.

Kārlis tomēr pārcieta kā vīrs. «Slēpa dziļi sirdī, ko viņš cieta, lai cits to tik nemana,» kā kāds no tā laika dzejniekiem dziedāja. Bet nu biedri nezinādami uzplēsa atkal veco vāti…

Viņš tādēļ nemaz vairs neklausījās viņu valodās un tikai pa ausu galam dzirdēja, ka Pudiķis proponēja: par šo vielu patiešām vajadzētu sarakstīt romānu. Ja Kārlis to uzņemtos, tad viņš no savas puses parūpētos, ka tas nāktu «Baltijas Vēstneša» feļetonā. Viņš parunāšot ar Pāvulu Pļavnieku, un pat vecais Dīriķis izteicies, ka studentiem viņš dos pastiprinātu honorāru līdz 15 rubļiem drukas loksnē. Tā ir viela, un no šīs vielas vajag izsist cenu…

«Ja tik vien kā tā viela,» Kārlis pie sevis sērīgi nodomāja, «man pašam tā būtu daudz labāka un īstāka…»

Tomēr, sirdi pārkodis, tas kā jau arvien pēc šī sāpīgā ieviļņojuma atmeta ar roku. Viņa veselīgā daba uzvarēja. Viņam jau nebija laika sērot. Svešā, straujā dzīve viņam atklāja ik uz soļa ko jaunu un nebijušu.

Ja viņš gribēja būt patiess, tad viņam pašam bija jāliecina, ka Lūce viņam dažreiz bija izgājusi no prāta. Tās vēstules viņš bija rakstījis tikai aiz pieklājības. Nebūtu Perlants viņam par Lūci ieminējies, viņš par to nemaz nebūtu iegādājies. Viņam grauza tikai tas, ka Viķildu Kristaps it kā viņam par spīti tomēr Lūci apņem un viņš paliek tas izbrāķētais. Bet viņš sev grib iestāstīt, ka ir nelaimīgs mīlētājs. Un tomēr – dievs viņu zina, kā tas nu bija!… Ja viņš gribēja būt patiess, tad viņam interese vien pret Lūci. Tā viņam modusies arī pret Perlanta māsīcu Plaušu Ninu, pret Krauklīšu Magoni, pret Starpiņu Hertu, lai gan nevienu no tām viņš vēl nebija redzējis, bet biedri tikai par tām runāja.

Biedri sen jau bija aizgājuši, Perlants, atmeties uz kušetes, svētīja novakares, bet viņš arvien vēl sevi nevarēja izprast.

«Vai neaiziesim uz «māmuļu» palasīties šīvakara avīzes?» Perlants aicināja.

«Iesim!»

Drīz viņi bija ceļā turp. Dzestrais rudens gaiss izgaisināja Kārlim pēdējās sentimentālības paliekas.

Viņam bija jātura acis un ausis vaļā pret visu, ko redzēja un dzirdēja…

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– –––––– Sasnieguši Rīgas Latviešu biedrības namu, Perlants ar Kārli iegāja pa vārtu koridoru un nokāpa tad pa trepīti pagrabā, kur atradās biedrības bufete, kluba telpas un tamlīdz lasāmgalds. Šī māja bija dziļi pagrabā ierakusies un tādēļ no ārienes skatījās it kā pie zemes pieplakusi. Teica, ka caur naudas trūkumu viņa tāda iznākusi. Bet tikpat labi ar lepnība varēja būt vainīga. Jo visas glaunās viesnīcas Rīgā toreiz bija pagrabos un saucās par pagrabiem: «Klostera pagrabs, «Jāņa pagrabs»,

«Rātūža pagrabs», kuriem vēlāk tika pakaļdarināti «Romas pagrabs» un «Parka pagrabs». Un tādēļ itin dabīgi, ka latviešiem savā biedrībā arī bija savs «pagrabs».

Pašā priekšā, trepēm sānis, atradās prāvas garderobes telpas, kur pastāvīgi dežurēja garderobes turētājs vai viņa cilvēks. Viņi laikam bija pirmie vakara viesi, jo garderobjers, kuram nekā nebija ko darīt, patlaban snauda.

«Saņemiet mūsu garderobes!» Perlants pavēloši uzsauca, ka kundziskāk to nebūtu izdarījis neviens miljonārs.

Uztrūcies garderobjers steidzīgi metās pie letes, izpildīja pavēli, cik pazemīgi vien iespējams, lai gan uz studentiem viņš nepavisam neturēja labu prātu. Tie cilvēku tā prata iztrīcināt, it kā varētu likt velnam par naudu dancot, pie kam tiem dažkārt ne graša naudas nebija kabatā. Šodien viņš no tiem nekā nevarēja prasīt, jo pēc kontrakta tam, kad biedrībā nebija izrīkojuma, garderobe bija jāuzglabā par velti.

Tiklīdz notika kāds izrīkojums, vienalga, vai biedrs to apmeklēja vai ne, garderobjeram tad bija tiesība no katra dabūt 5 kapeikas. Bieži tad nāca priekšā, ka students pie garderobes izņemšanas pasaka: «Es jums nākošu reizi atdošu!» Lai gan tas tad varēja arī nepagarināt maksājumu un celt ierunu, taču darīja to vienīgi pie sevis un atklāti neizrādīja. Neuzdrošinājās! Par to atkal, kad studentam bija nauda, piecu kapeiku vietā tas dabūja lielāku naudas gabalu.

Garderobē bija arī liels spogulis, atvilktne, ķemmes un sukas, ar ko izlabot sajukušo frizūru; kam it sevišķi lielu vērību piegrieza sievietes. Sevišķi teātra spēlētājas, kas nāca uz mēģinājumiem un pa blakus trepēm devās augšā uz skatuves. Bet gar tām garderobjeram nav nekāda daļa, arī no tām nekādu ienākumu, un tādēļ tas viņas arī nepavisam neievēro.

Biedrība ir tukša, ka klaudz un skan vien! Koridorā dun soļi, bet tie ir nedroši, pie durvīm apstājas un iet atkal atpakaļ. Beidzot durvis nočīkst un kāds pabāž galvu.

«Labvakar, kungi! Vai šie ir tā Latviešu biedrība, par kuru stāv laikrakstos?»

Neviens to neievēro. Viņa biedrs, kas tam aiz muguras to stumj uz priekšu. «Guns iedegts, gaišs ir…

Ies tikai uz priekšu, gan jau kāds rasies…»

No tumšās ēnas trepīšu augšgalā, lejā nokāpjot, iztīstās divi laucinieku tēli. Tumšas, spurainas sejas, gari mati, šalles ap kaklu un trānu smērēti zābaki.

Tagad garderobjers savukārt tiem kundziski pretim: «Ko jums vajag?»

«Vai tad, kungs, šte ir tā Latviešu biedrība, par ko laikrakstos raksta?» laucinieks godbijīgi, ar zemu paklaņu atkārto.

«Te ir Rīgas Latviešu biedrība, bet kas jūs tādi?» garderobjers cieši noprasa. Priekšējam jau sāk dūša zust, un tas apjūk.

Bet par to atbild viņa biedrs aiz viņa: «Esam latviešu patrijoti no laukiem. Gribam šte iedzert šnapstu un glāzi alus, parunāt ar tautas vīriem kādu gudru vārdu…»

«Vai jums biedru karte ir?!» garderobjers noprasa. «Te tikai biedriem pietikšana…»

«Vai štā gan!» pirmais kautrīgi atbild. «Mēs atkal domājām, ka šte ar saviem tautas vīriem varētu satikties.»

Paliek pavisam nesamaņā.

«Ja tie kungi laucinieki, par ko nav ko šaubīties,» Perlants iesaucās, «tad viņi var ietikt arī kā viesi.

Viņiem tikai jāierakstās viesu grāmatā un jāiemaksā katram desmit kapeikas…» «Štā jau nieka lieta, jaunskungs,» laucinieki velk ārā savus makus. Bet Perlants viņus vairs tālāk neievēro, bet dodas ar Kārli uz iekšējām telpām. Viņi dodas uz lasāmistabu, kur var palasīties šīsdienas «Baltijas Vēstnesi», paskatīties joku bildes žurnālā «Fliegende Blatter» vai arī ieskatīties kādā krievu žurnālā.

Viss tīri vēl pakrēslī. Sulainis patlaban aizdedzis petrolejas lampas, kuras nav diezin cik gaišas.

Bufetnieks savā ložā spēlējas ar korķu velkamo un vēro, vai sulainis nav lampām degļus par augstu uzskrūvējis. Nav, ko darīt! Marķieris blakus biljarda istabā mēro kijas un skatās, kurai galā gumija

atlupusi. Paritina arī pats balles, kuras klinkšķēdamas iekrīt makos.

Pa tam biedrības sulainis, aizdedzis lampas, ved atkal sarunas ar lauciniekiem. Pirms ieved tos grāmatā, tas prasa, ka tiem vajag atsaukties uz kādu pazīstamu biedru.

«Vai štā gan?!» viens no lauciniekiem palika domīgs. «Nu, ka mēs tos Rīgas kungus nepazīstam?»

«Kā nu nepazīstam!» otrs viņu pārtrauca. «Āre, Mārča kungs, kopmanis, tas jau no mūsu puses. Ja vēl labi ņemam, tad radagabals. Un pie konsulent Kalniņa arī esmu bijis! Viņš man to pracesi ved pret lielukungu…»

«Konsulent Kalniņš, mūsu biedrības priekšnieks, patlaban atronas ārzemēs,» sulainis paskaidro.

«Pirmās ģildes tirgotājs Mārča kungs ir mūsu biedrībā runas vīrs.»

Viņš ieraksta abus grāmatā, saņem no katra pienācīgās desmit kapeikas un saka: «Nu varat iet dziļāk… Bet pirms jānoliek garderobe.»

«Ko vajag, to vajag!» laucinieki, tuvodamies garderobjera letei, jau taisās vilkt nost savus mēteļus.

Bet vēl vilcinājas, un drošākais no viņiem pagriežas klusu pie sulaiņa: «Paklausies, vai tad vajag?! Mēs tev labāk izmaksāsim brandavu.»

«Nevar citādi!» tas atbild. «Pēc priekšrakstiem biedrības telpas nedrīkst apmeklēt ar virsdrēbēm.»

«Nu jā, jā, ko vajag, to vajag,» tautieši atbild un atdod garderobjeram savus mēteļus un šalles.

Samaksā pie tam «riktīgi» savas artavas, paņem numurus un noglabā tos naudas makos.

Tad ieiet restorācijas telpās un nosēžas pie neklāta galdiņa, pie tā visvienkāršākā, kāds vien ir. Pie balti klātiem galdiem viņiem liekas būt neomulīgi, par lepnu. Liek atnest divus šēlķinus un pāra pudeles alus, jo kā tad nu ar tukšu muti sēdēs.

Prasīto viņiem pienes kāds ļipains sulainis – uz zeltītas paplātes, ka viņiem tīri neomulīgi. Viņiem tas izliekas pārspīlēti. Tik gudri viņi arī ir un noprot, ka šī greznība viņiem jāsamaksā. Viņi iztiktu vienkāršāk, lai labāk mazāk jāmaksā.

Sūc viņi savas glāzes un skatās apkārt, bet ir vēl pakluss, un daudz vairāk te nav, ko redzēt, kā tās tukšās sienas. Biedri gan jau sāk lasīties pa vienam. Vai nu kāds students vai skolotājs, kas steidzas uz lasāmgaldu, vai atkal kāds, kas liekas uz biljarda istabu un izgrūstu tur kādu partiju, ja būtu pretinieks.

Laucinieki, pazemīgi un draudzīgi smaidīdami, priekš katra paceļas, labprāt uzsāktu sarunas. Bet visi aizsteidzas garām un viņus nemaz neievēro vai arī ievēro tikai ar vienu aci. Paliek viņi atkal vieni un it klusi un bīstas pat savā starpā sarunāties. Bet novērot jau var, ka biedrībā top dzīvāk un sāk jau šur tur rūkt.

Beidzot ienāk kāds tautietis sirmām ūsām, resnu muti, vēl resnāku vēderu, pār kuru karājas resna zelta ķēde. Sulainis viņu godbijīgi apsveic, garderobjers, paņemdams virsdrēbes, dziļi paklanās.

Bufetnieks acīgi nosveicina, ķelneris ātri apskrej visus klātos galdus, vai tikai nav kas nekārtībā. Jo nevar zināt, kur viņš sēdīsies.

Tas ir dežurējošais runas vīrs. Runas vīriem pēc kārtas katram savu vakaru bija jānodzīvo pa biedrību un jāskatās uz kārtību. Šis tautietis, kā rādījās, ņēma savu pienākumu ļoti nopietni, jo no sejas vien jau tam varēja nolasīt amata apziņu.

Arī abi laucinieki, nopratuši, ka tiem ar ko lielāku darīšana, bija kā sveces stāvus, vairākas reizes dziļi paklanījās, it kā gaidīdami viņa tālāku mājienu. Bet tas arī bija tas vienīgais cilvēks, kas uz viņu komplimentiem reaģēja. «No laukiem iebraukuši? Tautieši?… Labi, labi… Sēstaties, sēstaties…»

Viņiem negribot bija šai pavēlei jāpaklausa, un viņi to izpildīja kā zaldāti, virsniekam acīs skatīdamies. Bet viņš grib pārliecināties, vai arī pareizi uz melnās tāfeles uzrakstīts, ka šovakar runas vīru sēde. «Jā, ir pareizi… Arī mans dežūris te stāv…»

Tad iet un pārliecinās, vai pie biljarda ir ķeijas visas kārtībā. Vai ir nolikts krīts, mitrs švammis, skaidrs dvielis. Izrādās, ka taisni šovakar te viss labākā kārtībā, lai gan citām reizēm ir šā tā. Tad viņš apstaigā klātos galdus, vai galdauti pietiekoši tīri. Kā par spīti šovakar taisni kā klāti – neviena traipa, un viss sniega spožumā. Nekur pieķerties! Ahā, tur ir termometrs, kā ar temperatūru? «Ķelner, ē, paskat, cik

tas rāda!»

Tas pasteidzas. «Divpadsmit un pus grāda,» tas paskaidroja. To pusgrādu viņš droši vien piemeloja klāt.

«Man liekas, ka stāv pat zem divpadsmit,» dežurants atbildēja. «Pasakāt savam saimniekam, ka tā nevar virčaptēt. Pēc kontrakta temperatūru nedrīkst turēt zemāku par trīspadsmit grādu. Es griezīšos ar sūdzību pie runas vīru sapulces…»

«Bet ir jau vēl agrs laiks!» sulainis aizbildinājās. «Vēlāk no lampām piesils daudz vairāk…»

«Vienlīdz daudz, tā nevar virčaptēt! Auksts vai silts, ekonomam vajag pēc kontrakta un pēc grādiem.

Pasakāt viņam to! Es tā nemīlu, esmu vīrs, kas skatās uz kārtību. Unt kas tie par štrunt cilinderiem, unt kāpēc tie nav labāk izpucēti? Lampas spīd kā vilka acis. Kontraktā stāv, ka ekonomam vajag telpas pietiekoši apsildīt un apgaismot. Adar jūs domājat, ka tas ir pietiekoši?»

«Labi, kungs, pateikšu viņam to,» sulainis beidzot padevās.

«Nu, alzo,» dežurants norūca. «Vajag visu «genau»,-·adar jūs domājat, ka es par velti runāju?… Kas jums tur ir vakariņās? Pasniedzat man ēdienu karti!…»

«Lūdzu, lūdzu,» sulainis pasteidzās apkalpot, pastūma viņam krēslu pie garā klātā galda, pasniedza ēdienu karti. «Lūdzu! Te ir kotletes, bifštiķis, sīpolu klopsis, Boef ā la Strogonov, Boef ā la Tatar, buljons ar olu – –» «Ē,» runas vīrs savieba vaigu. «Dodat man sīpolu klopsi, bet labi smalki izklapētu! Abar žigli!…»

«Sīpolu klopsi, labi smalki izklapētu, aber žigli!» sulainis, steigdamies uz leti, nodeva pastellējumu.

Saprotams, ka tas tiek uz pēdām izpildīts. Ekonoms pazīst savus ļaudis un zina, ka šim tautas pīlāram vajag lielu porciju, bet tad arī vēl nav garantijas, vai viņam ar to vienu pietiek. Tādēļ drošības dēļ tas vienas vietā liek pagatavot jau tūdaļ divas.

Nav labi ko apskatīties, kad dežuranta porcija jau galdā. Vēl viņš nav labi pie letes iemetis savu šņapstu un uzkodis siļķi, kad sulainis jau aicina: «Lūdzu!…»

Viņš nu ķeras pie lietas pamatīgi, aizsien priekšā salveti ar divām lielām ausīm un sāk mieloties.

Laucinieki seko viņa kustībām ar vislielāko interesi. Kad sulainis pienāk pie viņu galda, tie paklusu jautā: «Paklausies, kas tad šis štāds?»

«Runas vīrs Starpiņš, tirgotājs, viens no mūsu biedrības vadoņiem,» skan atbilde. «Štā?!… Paklausies… Vai tad ar što nevarētu parunāt par tautas lietām?…»

«Kāpēc ne! Viņš tagad viens pats, nav aizņemts. Ja gribiet, aiznesīšu jūsu pudeles un glāzes turp.»

Laucinieki nesamanīja, ko darīt. «Vai štad tur tikpat vien maksā?»

«Viss viens pīpis!» sulainis attrauca un, paķēris pudeles, nesa tās turp.

Laucinieki viņam sekoja. Un, it kā vēl neuzdrošinādamies, Starpiņam klaņojās.

Tas, it kā noprazdams viņu nolūku, mudina: «Lūdzu, lūdzu, esat tik laipni!… Mēs ar lauku gruntniekiem labprāt… Mēs esam liberāli…»

«Mēs tā domājām,» laucinieki vēl stostās, «iebraukuši Rīgā – – mums vajadzētu satikties un izrunāties ar saviem tautas darbiniekiem… Iedzert ar viņiem kopā kādu šņapstu, parunāties par tautas lietu…»

«Lūdzu, lūdzu, piesēstat tikai!» Starpiņš māja ar roku. «Mēs lauku gruntniekus tāpat skaitām pie labākām famīlijām. Adar vai mēs visi neesam vieni tautasbrāļi?…» «Štā gan, jauki, jauki!» laucinieki piebalsoja. «Ļoti patīkami mums satikties ar saviem mācītiem vīriem, dzirdēt viņu domas…»

Mācītiem vīriem! Starpiņa ausīm tas glaimo ļoti, ka arī viņu pie tādiem pieskaita. «Sakiet, – ko jūs no manis gribiet zināt?!» tas pašapzinīgu vaigu iejautājās. «Tas ir, ja jūs grād gribiet zināt par tiesu lietām, tur es jums nekādu padomu nevaru dot. Tur jums jāgriežas pie mūsu konsulentiem Kalniņa adar Vēbera, adar Zaķīta, adar Einberga un Grosvalda. Viņi jums pateiks, kas ir likums. Vai jums ir kāda lieta pret lielukungu vai mācītāju, tas viss viens pīpis! Redziet, kā bija ar to Manaseina revīziju. Raksti gatavi

uz visiem punktiem, alzo, griežaties tikai pie augstas valdīšanas un žēlojaties tikai…»

«Ja štā, ar to Manaseinu tas nu ir riktīgi!» laucinieki piebalsoja. «Bet nu, lielskungs, mēs gribētu dzirdēt arī ko par tām citām tautas lietām…»

«Eh, kas nu par lielukungu!» Starpiņš saīdzis atmeta ar roku. «Es tā nemīlu. Esmu liberāls, un mēs taču esam vieni tautieši. Ja mēs savus tautiešus varam pamācīt, tad mēs darām. Prasiet man par kādu lietu, un es jums savas domas sacīšu.»

It kā sakautrējušies laucinieki viņu ilgi, pētoši uzlūko. Tad viens no viņiem piepeši ieminējās: «Sakiet, kungs, vai tas Andrejs Pumpurs to «Lāčplēsi» pats sacerējis vai tas ir tautas eposs?»

«Eposs, jā, tas ir pilnīgi tautas,» Starpiņš piesarcis viņus uzlūkoja. «Tas ir, unt Andrejs Pumpurs ir tautas dziesminieks, tas viņu sacerējis. Vairāk es jums neko nevaru sacīt.» «Štā gan!? Bet «Baltijas Vēstnesis» rakstīja, ka tur esot kāda izšķirība. Esot tādas tautas dziesmas un atkal dzejotas dziesmas. Ačeku tā kā Lapas Mārtiņam – –» ««Baltijas Vēstnesī», jūs sakāt?» Starpiņš viņu pārtrauca. «Ja tas «Baltijas Vēstnesī» ir stāvējis, tad, alzo, jums par to vajag runāt ar Dīriķa kungu. Tā ir viņa darīšana. Ja jau viņš saka, ka tur ir kāda izšķirība, tad arī tur kāda izšķirība būs…» «Štā gan!» laucinieki it kā noraidīti apmierinājās. Bet tad viens atkal it pēkšņi ieminējās: «Bet ko tad tas M. Siliņš to Latviešu Indriķa kroniku tādās rīmēs izdevis? Tā taču tāda vēstures grāmata…»

«Jā gan, viena vēstures grāmata, itin pareizi,» Starpiņš attrauca. «Vāciešiem ir sava Indriķa kronika, krieviem sava, latviešiem arī vajag savas Indriķa kronikas…»

Viņš runāja tagad uz labu laimi. Bija gan reiz sludinājumos redzējis par kādu Latviešu Indriķa kroniku, bet neatcerējās tuvāk, uz ko tas attiecas. «Štā gan!» laucinieki, viņu īsti neizprazdami, norūca. «Bet tanī Zinības komisijā, tur turēts liels referāts par šo Siliņa tulkojumu – –» «Ak tad Zinību komisijā tas bija?!» Starpiņš viņus pārtrauca. «Alzo, tad jums par to lietu vajag runāt ar Laubes Indriķi adar Varaidošu Zanderu. Kas Zinību komisijā, tā ir viņu darīšana…»

Laucinieki atkal bija apklusināti. Valodas nemaz negribēja raisīties, un zināt tie arī nedabūja, ko gribēja.

«Jūs taču, kungs, to latviešu literatūru labi pazīstat?» Viens no viņiem atkal pēc brīža ieminējās.

«Kā tā!» Starpiņš mazliet sarāvās par šādu jautājumu. «Nu, protams, ka pazīstu… Es visu lasu, ko mūsu dzejnieki un rakstnieki sacerējuši.»

«Vo, vo, vo, tad varēsat to lietu izšķirt!» viens no lauciniekiem līksms iesaucās. «Āre, Andžs saka, ka Teodora Rolanda «Sadzīves viļņi» esot labākais romāns latviešu literatūrā, es saku, ka labākais ir Kaudzīšu «Mērnieku laiki». Es saku: «Sadzīves viļņi» jau ir pavisam kas romantisks, bet te ir reālisms, kaut kas iz patiesas dzīves…»

Starpiņš patiešām nezināja, ko uz tam atbildēt. Izrādījās, ka viņš no tādām lietām daudz mazāk zina nekā laucinieki, kas visam sekojuši, cik jau nu vispār latviešu kritika prata nošķirt to romantismu no reālisma. Viņš tādēļ vienkārši atmeta ar roku: «Es ar tādām lietām nenodarbojos! Nav mans arods… Es citā arodā nemaisos…»

«Bet mēs gribam dzirdēt jūsu kritiku,» laucinieks tiepās.

«Es neesmu nekāds kroniķeris un kritiķeris!» Starpiņš līdzīgi atmeta ar roku. «Tur jums jārunā ar Laubes Indriķi ar Pāvulu Pļavnieku, ar Edvardu Skujenieku. Ja tā grāmata ģeld, viņi jums pateiks, ka tā ģeld, ja tā neģeld, viņi pateiks, ka neģeld. Alzo, runājiet ar viņiem…» «Štā gan!» laucinieki it kā atraidīti un apjukuši viņu uzlūkoja.

«Jums, lauciniekiem, daudz laika,» viņš paskaidroja tālāk, «jūs, alzo, interesējaties par visu. Mums, pilsētniekiem, laika mazāk, mēs esam specializējušies katrs savā arodā. Tieslietu būšanas, valodniecība, literatūra – priekš tam, alzo, ir Dīriķis unt Vēbers, unt Kalniņš, unt Laubes Indriķis. Man jāskatās uz to, ka te biedrībā būtu kārtība, ka tautietis, te ienācis, dabū savu labu pudeli alus, savu porciju. Alzo, lai katrs

par savu naudu te varētu būt omulīgs, uz to man jāskatās. Tā ir mana specialitāte. Prasāt man par to, es jums atbildēšu…»

Patlaban viņš savu porciju bija notiesājis un uzsauca, ar salveti lūpas slaucīdams: «Ē, ķelner, vēl vienu porciju!»

Laucinieki piesarkst, jo domāja, ka nu viņus cienās. Viņi jau viesnīcā dzer labprāt, bet, kas attiecas uz ēšanu, tad izturas kautrīgi. Tie jau gribēja aizrunāt, ka velti tērēties. Viņi aizies uz iebraucamu vietu un iekodīs pie savas ceļakules pa krietnam. Bet velti tie sarka un kautrējās. Starpiņš viņiem nemaz nedeva, bet tiesāja tūdaļ no vietas otru porciju.

«Jā, jā, alzo, par saimniecības būšanām, par šefti, runājat tur ar mani, unt es jums atbildēšu,» viņš vēl atņēmās. «Mani viņi ievēlēja teātra komisijā. Es tur gribu zināt tikai par saimniecisko pusi, dekorāciju iepirkšanu. Lugas un lomas, tur lai darās Alunāns, Vēbers, Pļavniela Pāvuls, tas man tur štrunt!…»

Laucinieki, dabūjuši zināt, ka viņš arī teātra komisijā, nu ir tikpat kā gaisā. «Ko tad tas Ādolfs Alunāns dara?» viens ieminējās. «Ak, kā man patīk tās viņa kuplejas… Kad viņš nāk uz skatuves, tur cilvēkam jāsmejas, vai grib vai negrib. Jā, ir gan… Ir gan spēks!…»

«Kad viņš spēlē to Icik Mozes, žīds kas žīds!» otrs piebalsoja. «Un atkal to Kurlo Krišu!… Turi vēderu ciet aiz smiekliem… Paklausies,» tas beidzot itin draudzīgi griezās pie Starpiņa, «vai nevarētu mēs viņu te aicināt sadzert kopā kādu glāzi miesta?»

Par šādu priekšlikumu Starpiņš it nebūt nebija sajūsmināts. «Viņam tagad mēģinājumi,» tas atmeta ar roku. Un vispār tas, runājot par Ādolfu, izturējās ļoti vēsi. «Ar to Alunānu jau nav nemaz tik traki,» viņš ieminējās. «Ir mums arī citi labi aktieri. Ir mums Kazimirs (kurš saucas I. Feils), ir mums students Bergs, ir mums kāds Rozentāls-Krūmiņš Pēterburgā. Abar Ādolfs Alunāns vienīgais saņem tādu algu, ka var no teātra dzīvot, un tiem citiem ir jāstrādā arī cits darbs. No katras izrādes tas saņem tādus procentus, tas nav vis joks! Lai nu viņš man draugs vai kā, bet to es viņam acīs saku: «Tie procenti tev jāpamazina. Tad mums būs arī citiem algas maksāt un mums būs arī citi profesionāli aktieri.» Alzo!… Tikai Ādolfs Alunāns no tam ne dzirdēt, un es nemaz nezinu, kas mums ar viņu te būs…» «Štā gan,» laucinieki ziņkārīgi klausījās.

Runas vīrs laida savām jūtām vaļu, un laucinieki dabūja ieskatīties biedrības aizkulisu dzīvē, kura nebūt nebija tik rožaina un vienprātīga. «Tam Ādolfam jau arī tā nevar visu pieļaut, kā viņš grib,» Starpiņš atņēmās. «Ar savām kuplejām jau viņš ņem cilvēkam sirdi laukā. Negriež vairs ceļu ne runas vīriem, ne biedrības priekšniecībai, pat ne mums, teātra komisijai! Jau tā esi ar viņu pa draugam, izmaksā, alzo, lai tikai to uzturētu pie laba prāta. Aizpumpē, kaut arī vecu nav atdevis. Aber tas neko nelīdz! Jo neesi drošs, ka kāds otrs, kuram tu esi aizriebis, neizmaksā Ādolfam, lai tas tevi ņem uz «ff». Alzo, nu tad viņš laiž par tevi tādu kupleju vaļā, ka vai vaigi svilst. Unt, ja tad vēl atprasa, ko esi aizdevis, tad dabū vēl vairāk un gandrīz katrā izrādē. Tā tas vairs ilgāk nevar iet. Mēs, komisija, unt runas vīri, – mums tur ir kas jādara, un šodien pat tā lieta ir uz dienas kārtības.»

«Iedzerat, draugi!» tas piepeši pielēja glāzes un mudināja lauciniekus, kas viņā tik uzmanīgi klausījās. Bija redzams, ka viņam sūri nācās tautas druvā cīnīties un tādēļ viņam prieks par katru piekritēju. «Alzo, – to es saku tikai jums, – mums tur ir kas jādara. Es, Dīriķis unt Krauklīšu Pēteris, mēs to lietu jau esam pārrunājuši. Mums nav šimbrīžam vairāk režisoru kā Alunāns, tas tiesa, aber mēs sarīkosim konkurenci. Mēs uzaicināsim režisorus, lai katrs sarīko savu proves izrādi, unt, kurš publikai labāk patiks, pie tā mēs paliksim. Mēs varam pieņemt par direktoru pat vācieti, kas savu lietu saprot…»

«Paklausies!» viens no lauciniekiem iedrošinājies jau itin draudzīgi iemeta. «Ko ta štas ar tām oriģināllugām darīs?» «Štrunt!» Starpiņš atmeta ar roku. «Cik tad, alzo, ir to oriģinālluģu, kas publiku apmierina? Priekš tām mēs viņam varam piedot palīgu. Visu lielo vairumu, Dīriķis teic, mēs izrādām vācu tulkojumus, kuri tādam vācu režisoram pazīstami oriģinālā. Spēlēt vajag tāpat kā pa vāciski, tikai runāt pa latviski.

Galvenais ir tas, ka viņš savu lietu prot. Pats pirmais režisors, kas Rīgā 1868. gadā sarīkoja Vingrotāju zālē latviešu teātri, arī bija kāds Gutari, alzo, vācietis. Unt tad mēs dabūsim uz savas skatuves vērtīgus tulkojumus. Aber Ādolfs tagad Berlīnes poses vien maļ…» «Štā gan jau arī «Baltijas Vēstnesis» raksta,» viens no lauciniekiem ieminējās. «Parakstījies tur bija kāds S…» «Bet štā Ādolfs jau šim deva pretim,» otrs viņa biedrs attrauca. «Pilsētiņš lai ar cik maziņš, šis saka, tam tomēr netrūkst savs Lesiņš…»

«Ah!» Starpiņš atmeta ar roku. «Ādolfs tikai ķengājas… Citu viņš neprot!…» Še blakus jāmin, ka Ādolfam Alunānam tajā laikā bija jau daudz ļoti spēcīgu pretinieku, ne vien personīgu, bet arī principiēlu. No tiem nu Starpiņš bija noklausījies tās principiēlās mākslas starpības.

Citādi gan viņš tādas mākslas un literatūras jautājumos nebija visai iedziļinājies.

Ja viņš varēja savu sirdi izkratīt, tad bija arī ļoti atklāts. «Iedzersim, tautieši! Ar jums, lauku gruntniekiem, mēs katrā laikā varam satikties. Jūs katrs varat braukt ar pāris zirgu un kučieri priekšā. Tā mums, labākām unt turīgām aprindām, visiem jāturas kopā. Kas mums kait, mēs varam dzīvot! Mums nevajag nekādas politikas, nekādas blēņas. Mēs te iedzeram glāzi alus, uzkožam, palasāmies laikrakstus, parunājamies, citu mēs neko nedarām. Kam mums vajag tādu nemiera garu? Vai mūsu biedrība mazums cietusi no tādiem?… Tai pašā Aizupa lietā kādi piecdesmit tika apcietināti, no tiem dažs labs biedrības biedrs. Arī pats Aizups…» «Štā gan!» viens no lauciniekiem neizprazdams iebilda. «Bet tas Aizups jau esot spoži attaisnots, tā laikrakstos lasām…»

«Attaisnots gan, bet aizdomas vēl arvien uz viņu paliek, unt tās krīt uz visu biedrību. Vai mums viens tāds brālis vien?! Tas pats Pūcīšu Ģederts… Tam ir daudz kas aiz ādas. Ko viņš tur bija klājis vaļā tanīs zaļumu svētkos Dančuku Butleru birzē? Tie latvieši esot bites un tie muižnieki – trani, alzo, rudeņos tām bitēm vajagot apkaut tos tranus. Alzo, pavisam tāda dumpīga būšana, par ko bijusi liela izmeklēšana. Nu, un tagad viņš pieprasījis biedrības telpas priekš mielasta sarīkošanas Aizupam par godu. Aber kādēļ viņš taisni te biedrībā grib? Par savu naudu taču var dabūt visur – Strēlnieku biedrībā, Vingrotāju zālē, Geverbfereinā. Tur vajag būt savam āķim. Kalniņš jau ar savu trakošanu ar tiem gubernatoriem panācis to, ka valdīšana neskatās uz biedrību vairs labi. Nu sāks viņi vēl ar to Aizupu, un mūsu biedrība valdības acīs dabūs pavisam sliktu nokrāsu. Nē, to nevar pielaist! Es saku,» viņš piebilda svarīgi un noslēpumaini, «laiks biedrību tīrīt. Visus šādus nemiera garus no biedrības ārā!…»

Viņš paskatās apkārt, vai arī citi nav dzirdējuši. Pāris stāvu, kuri stāvēja pie ieejas restorācijā, žviks nozūd platajā koridorī uz garderobes pusi. Tie ir teātra koristi, kuri it labi apzinās, ka tiem nav tiesību šīs telpas apmeklēt. Un tomēr, ja vien tiem nav darīšana uz skatuves, tie labprāt šinī stūrītī noskatās uz rosīgo dzīvi restorācijas zālē. Bet viņi pazīst Starpiņu un zina, ka viņš no visiem runas vīriem tas niknākais uz ārā sviešanu, un tādēļ labāk pabēg viņam no acīm.

Pa tam jau pulka apmeklētāju saradušies biedrībā, kura rūc tikpat kā bišu strops. Ieronas uz sēdēm teātra komisijas locekļi un runas vīri. Dīriķis, Vēbers, advokāts Zaķīts, Augusts Spunde, Pēteris Krauklītis, Ludvigs Plausis, tirgonis Mikentāls sen., viņa dēls advokāts Mikentāls jun., vecais mājīpašnieks un naudinieks Kreilis, tirgonis Mārcis un vēl citi lieli vīri saradušies mazpamazām. Atnācis arī Pūcīšu Ģederts, kas atradās opozīcijā un turējās no vadošās partijas nostāk. Citi dodas pirms uz lasāmistabu pirms sēdes ieskatīties vēl drusciņ avīzēs; citi stāvus pie bufetes iedzer pa šņapstam un iekož kādu zakusku. Kas viens no otra pa gabalu, tie sasveicas ar galvām, tuvākie sadodas rokas. Daži arī pulciņos dzīvi sarunājas, pie kam resti un roku mētāšana liecina, ka uz dienas kārtības šovakar svarīgi punkti. Ir arī pa aktieram redzams, kuri nav mierā ar teātra komisijas lēmumiem un sagaida šovakar labākus.

Kamēr Perlants iegājis biljarda istabā izgrūst kādu partiju, Kārlis vienā zāles stūrī noskatās šinī rosīgā dzīvē. Pie tam ar sevišķu pašapziņu un baudu, ka viņš ir te. Te taču ir tas centrs, kur sanāk kopā

visi tautas pavedieni!

Saronas daudz letoņu un arī seloņu, kurus viņš vēl nemaz nepazīst. Bet ir jau labi daudz viņam itin pazīstamu vaigu, tikai vajag viņam drusku atcerēties, kur viņš tos redzējis. Tā, piemēram, tas krāsnesis gaišām ūsiņām un zelta pensneju, kurš raugās uz visām pusēm, vai tikai neievēros kādu jaunu paziņu. Vai tas nav Fridols? Pareizi, jā. Tas skatās un smaida un, ieraudzījis Kārli, nāk tam pakaļ un aicina to pie sava galda.

Kad Kārlis vēl īsti negrib, tas sirsnīgi pamet ar galvu. «Nāciet! Iepazīstināšu jūs ar mūsu dzejnieku Lautenbahu – Jūsmiņu. Jūsu komiltonis Skruzīšu Mikus jau arī pie mums…»

Divi tik slaveni vārdi, tie priekš Kārļa bija pārāk kairinoši, lai skatītu pašus šos vīrus vaigu vaigā, Viņš tādēļ sekoja Fridolam.

Viņi bija apmetušies pie tā paša galda, kur Starpiņš ar lauciniekiem. Skruzīšu Mikus, neliels, pasauss, ap gadu trīsdesmit, rūsganu smakra bārzdiņu un glīti ķemmētiem matiem, bija jau agrāk bijis mežkunga palīgs. Iepelnījis naudu, tas iestājās politehnikā ar nodomu studēt. Tomēr biedrībā un tautas druvā tas atrada tik bagātu darba lauku, ka tam atlika pārāk maz laika priekš lekcijām un eksāmeniem.

Lautenbahs-Jūsmiņš bija mazliet par viņu lielāks un druknāks, arī tāpat apcirptu ķīļbārzdiņu, mazliet pagrūtu valodu un raibu vesti. Arī viņš agrāk bija bijis tikai skrīvera palīgs, bet pats ar saviem spēkiem ticis cauri augstskolai un tagad jau bija latviešu valodas lektors pie Tērbatas universitātes. Braukdams cauri Rīgai, viņš, tāpat kā visi citi letoņi, apciemoja arī Latviešu biedrību un te labprāt uzkavējās.

Pievedis Kārli pie viņiem, Fridols to stādīja priekšā par jaunu rakstnieku, bet, iestiguši pārāk dziļās zinātniskās valodās, cik varēja noprast, par latviešu senatni, tie viņu tikai tā goda pēc ievēroja. Sacīja parasto «priecājos», piesita arī ar viņu glāzes, bet tālāk viņam ne tuvumā nepiegrieza tādu interesi kā viņš tiem. Viņš tad arī tikai goda pēc pielika glāzi pie lūpām un ar lielāko vērību sekoja viņu valodām.a Cik bija noprotams, tad viņu valodas grozījās ap senču ciltīm – kur dzīvojuši sēļi, kūri, vendi un latvieši un kā šie vārdi vispār izcēlušies. «Krūze spriež,» Skruzīšu Mikus turpināja uzsākto pavedienu, «ka vārds «latvietis» vislabāk atvasināms no vecvācu vārda «laetis», kas apzīmē zemnieku, kurš apstrādā laukus, par kuriem nodokļi jāmaksā. Rihters pretojas Krūzes domām, jo nosaukums «laetis» nekad nevar zīmēties uz brīvo latviešu-leišu tautu, kurai taču jau pirms šī nodokļa bija kāds vārds. Es varu aizrādīt uz kādu rakstu «Inlandē» no 1857. gada, kur vārds «latvietis» atvasināts no Itālijas apgabala «Latium», tad no vārda «līst» = «roden» un pēdīgi no vārda «lāt», tas ir, mierīgi kopā dzīvot.»

Arī laucinieki, apklusuši savās valodās, vērīgi ausās uz šīm gudrām valodām. Fridols, pa tam ieraudzījis Starpiņu, it kā pie sevis ko atminējās un izvilka no sava maka kādu naudas papīru. Pielīdis Starpiņam nemanot no muguras puses, tas uzsita viņam uz kamieša un iespieda tam papīru saujā.

Tas nu par šādu tuvošanos gan jutās pagodināts, tomēr par to citu nelikās īsti atminam. «Kas tas?

Divdesmitpiecnieks?…»

«To no jums vienreiz aizpumpēju,» Fridols smaidīdams paskaidro.

«Ak nu!» Starpiņš atmet ar roku un negrib pieņemt. «Par tādu štrunt nieku!…»

Bet Fridols tā nav mierā. Kas ņemts, tas jāatdod. Viņš uz to cieti skatījās, ka, tiklīdz nauda, parādu vajag maksāt. Par to tad, kad tev naudas nav; ikviens tev labprāt aizpumpē. Un tā arvien var labi dzīvot, ir tad, kad nauda ir, ir tad, kad naudas nav. «Šoreiz netrūkst!» viņš smaidīdams piesit pie savas krūšu kabatas. «Bet nu, kungi, kādēļ katrs par sevi? Mēs taču varam visi padzīvot kompānijā… Kopā ar mūsu dzejniekiem un Rāmavas sargātājiem…» Pie tam viņš pameta galvu uz viņu pusi. «Iedzersim pa glāzei vīna…»

«Labprāt,» Starpiņš glaimots atbildēja, «aber man pašlaik jāiet uz runas vīru sēdi…» Sulainis patiešām zvanīdams gāja pa restorāciju, it kā pie vilciena noiešanas. Tas nozīmē, ka sēdei vajag tūdaļ sākties.

Starpiņš piecēlās. «Aber, ja jūs ilgāk uzkavēsaties, es nākšu atpakaļ: Alzo, uz redzēšanos!…»

«Bet jūs, tautieši?!» Fridols smaidīdams māj ar galvu lauciniekiem.

Tiem šāds uzaicinājums nu vairāk nekā pa prātam. Viņi labi dzirdējuši, par kādām gudrām lietām šie vīri runāja, un nevarēja beigt uz viņiem skatīties. «Paklausies!» viens no viņiem draudzīgi Fridolam pačukst. «Vai štas tas pats Lautenbahs-Jūsmiņš, kas to «Zalkša līgavu» sarakstījis?»

«Tas pats!» Fridols smaidīdams apstiprina. «Un tagad viņam zem rokas «Niedrīšu Vidvuds». Kad jūs ar to vīru – – Viņa mūžs ir raibs kā dzenis!…»

Abi laucinieki zīmīgi saskatās un saprotas. «Andž! Mēs neblamierēsimies,» viens klusu piegrūž otram pie sāniem. «Lai nāk divas pudeles vīna!…»

Viņi virzās klātāk. Fridols pa tam pilda glāzes. «Nu, tautieši, Jūsmiņ, Mika, Ērgļu Kārli, ķerat nu klāt!…» tas aicināja. «Priekā!…» Un laida vaļā savu diskanto, bet mazliet čarkstošo balsi: Nu mēs, bāliņi, sasatikušies, sasatikušies…

Nu mēs, bāliņi, sasadzersimies, sasadzersimies…»

Laucinieki vilka līdzi pilnā balsī. Vai vētra, kas par cilvēkiem! Ķer glāzes un dzer uz pazīšanos.

«Sveiki, Rīgas kungi!… Sveiki, tautas vadoņi!»

Viņi smaidīdami piesit: «Sveiki!» Bet citādi jau ar viņiem nenodevās un atgriezās atpakaļ pie saviem tematiem. Un Kārlis aiz cienības pret tiem arī izturējās rāmi. Kā no viņu sarunām izrādījās, tad Skruzīšu Mikus no nākamo (III) vispārējo dziedamo svētku komitejas bija uzaicināts zīmēt tautas uzvalka paraugu zeltenēm. Viņš par šo lietu nu arī gribēja dzirdēt Jūsmiņa domas.

«Ja mēs pieturamies pie īstenības,» viņš sacīja, «tad man jāņem nīceniešu apģērbs. Nīcenietes to vēl tagad valkā, tādēļ te ir tā patiesākā forma. Izrakstīts krekliņš. pār pleciem pelēka sagša, kas sasprausta pie krūtīm ar sudraba saktu. Ņieburs, īsi svārciņi, kājās balti auti, vīzes vai pastalas. Viss kā īstenībā, nekas nav piedzejots…»

Nopietnums Jūsmiņa vaigā liecināja, ka viņš mazliet citādās domās. «Es jemu to lietu tā,» viņš beidzot iesāka. ««Mums jāiegaumē ne vien īstenība, bet arī daile un aistētika. Tiklab valodā un dzejas pantmērā, kā arī apģērbā. Man nejaudā pie nīcenietēm patikt tās autiem notītās kājas, tikpat kā bluķi. Tad arī pelēkā sagša pārāk apslodzī daiļo augumu, un vasarā, kad mūsu dziedāšanas svētki notiek, ir par karstu. Man šķiet, ka vairāk iegaumējami raksti krekliņā un vaiņagā pēc tautas dziesmas vārdiem «zīžu slēžu vainadziņš». Tāpat arī pēc tautas dziesmas vārdiem jāir baltām diega zeķītēm, sarkanāmi kurpītēm»…»

«Principā es šādam idealizētam tautas uzvalkam par sevi nebūtu pretim,» Mikus iebilda. «Bet še mums jāturas pie patiesības, kas izteic tautas īpatnības…»

«Absolūtas īstenības un īpatnības mēs nejaudājam atrast, Jūsmiņš atbildēja. «Nevienai tautai nav nekas pilnīgi absolūti nošķirts par sevi. Tiklab valodā, kā mitoloģijā un folklorā visām tautām kaut kas kopīgs, vienai ar otru radniecisks. Ja tu būtu studējis salīdzinošās valodas, tu to labāk jaudātu saprast…»

«Nu mini man kādu piemēru, es tevi mēģināšu saprast,» Skruzīšu Mikus piebilda.

«Piemēram, dievu izcelšanās pie it visām tautām gājusi vienādu ceļu,» Jūsmiņš turpināja. «Pirms daudzdievība, kad no laba un ļauna, taisnības un netaisnības nav vēl ne jausmas. Še vēl pilnīgi vienaldzība jeb indiferentisms. Še labs – kas tīk, ļauns – kas netīk. Taisnības un netaisnības nojēgums rodas daudz vēlāk un grēka atziņa visvēlāk. Grēka nojēgums ir tas, kad viens cilvēks padara otram kādu ļaunumu, pie tam ievērojot, ko dievs teiks. Te nav vairs dabas cilvēciņš, kas vēl nekā nezina no grēka, te jau atronam cilvēku, kas no jutekļu verdzības atsvabinājies, kam jau zināma sirds. Še jau tik viens dievs, pati personificēta taisnība –» «Atvaino!» Skruzīšu Mikus viņu pārtrauca. «Kāds sakars tam visam ar mūsu mitoloģiju?»

«Mitoloģija ir no mītiem jeb dievu teikām uzkrāta kādas tautas vecā dieva mācība,» Jūsmiņš skaidroja tālāk. «Tātad mūsu mitoloģija ir tik daudz kā mūsu sentēvu ticība, viņu attiekšanās uz saviem dieviem, viņu sirdsprātu, ar ko tie apcerēja savus dievus, par tiem domādami. Un, ka nu latviešiem, tāpat

kā citām tautām, vispirmā ticība ir arī daudzdievība, tad tā ir dabīga vajadzība. Pēc profesora Teihmillera reliģijas filozofijas, kura gan vēl nav iznākusi no spiestuves, bet kuru man bija iespējams mācīties, pazīt un iegaumēt, veco latviešu ticība ir b i j ā š a n a s u n j a u k u m a r e l i ģ i j a. Mums jāpierēķina veco latviešu ticība līdz ar grieķu, romnieku, skandināvu un citām ticībām projektīvai reliģijai, kas cēlusies no bijāšanas reliģijas, bet tad līdz grēku atziņas reliģijai attīstījusies. Dabas cilvēks caur ārīgiem dabas noteikumiem, piemēram, pērkona rūkšanu un speršanu, savās jūtās kustināts, aiztikts, apcer, vientieso dabas notikumu nepazīdams, to pēc savas (cilvēku) vīzes, viņu sajaukdams un salīdzinādams ar saviem jau pazīstamiem notikumiem, un met tā (projicē) šo savu apceres augli uz āru.

Pērkons nu jāj kā viņa vectēvs un rājas tāpat kā šis. «Saule brauca pa siliņu dzelteniemi kumeļiem»; «Dieviņš kāpa no kalniņa ar sudraba mētelīti» utt. Mēs zinām, ka mūsu vectēvu ticība nav nedz augstāka, nedz arī zemāka kā, piemēram, veco grieķu. t. i., visaugstākās vecās kultūras tautas, ticība, ko Hēgels nosauc savā ziņā ar pilnu patiesību par jaukuma reliģiju. Un dažā labā ziņā mēs varam pielīdzināt veco latviešu ticību un mitoloģiju vienīgi šīs slavenās tautas mitoloģijai un reliģijai. Tā pati cilvēcība un dzīvā allaž mēru zinātāja un turētāja apcere un tā pati jautrība uzejama vienas, kā otras tautas mitoloģijā. Un velti meklējam pēc bezmērības, kāda tā indiešu reliģijā, un pēc pārliecības (Ungeheuerlichkeit) un tumšas, nelaipnas būšanas, kāda tā meklējama un sastopama skandināvu mitoloģijā. Veco latviešu ticība ir, tāpat kā viņu dzeja, mīļa jaukuma dziesma. Sirsnīga un laipna ir latviešu īstenā daba, un šī zīme viņu ticībai iedzimusi…»

Kārlis un laucinieki it kā sastinguši un bez elpas klausījās. Skruzīšu Mikus pārspēts sāpīgi smīnēja.

Tikai Fridols neaizskarts smaidīja kā agrāk.

Kārlis pie tam kļuva nemierīgs. Lai gan viņš izjuta, ka te aizkustinātas lietas, par kurām tas nav kompetents nemaz līdzi runāt, ar citiem vārdiem: ja viņš gribēja būt patiess, tam jāatzīstas, ka viņš tādās lietās pilnīgi muļķis, – tad tomēr kaut kas viņam iekšēji sacēlās. Ja tas tā, tad jau vecajam mācītājam, kas viņu sapļaukoja, būtu pilnīgi taisnība. To viņš nevarēja pielaist. «Kādēļ pavisam kādu ticēšanu un reliģiju?!» viņš uzdrošinājās iebilst. «Mums zinātne… Kad mēs zinām, mums nevajag ticēt…»

Lautenbahs-Jūsmiņš noskatījās uz viņu kā no augšienes. «Ticēšana arī ir zināšana un, proti, nemetināta zināšana. Gan protams, ka ne reliģijā un dailē, bet tikai filozofijā tiek pie tīras domāšanas un abstraktas zināšanas, kur, kā Hēgels saka, absolūtais gars pats par sevi domā. Tautai garīgi izkopjoties, vispirmākā (pirmatnējā) ticība nepaliek, bet pieņem jaunus veidus. Tomēr tā nenoturas ar tautas attīstību vienos soļos. Tauta, kas sasniegusi apbrīnojami augstu izglītības stāvokli, vēl paturējusi ticību, kas, lai gan izlikusies dažā ziņā no vispirmākiem (pirmatnējiem) bērnu autiņiem, tomēr stāv vēl uz pirmā zemā kāpiena. Grieķi, piemēram, ticēja tāpat daudzdievībai kā latvieši, un lielais pulks citu tautu palika arī pie daudzdievības, kad tie jau bija sasnieguši apbrīnojamu kultūras stāvokli. Cēlonis pie tam ir pa lielai daļai arī tas, ka tautas locekļi visi vienādi neattīstās. Kamēr tautas augstākie, labākie gari, viņas gudrie caur savām lielām dāvanām, lielām zināšanām, piemēram, Sokrats, Platons, Aristotels utt., jau daudz gadu simteņu priekšā, tamēr tautas vārgulīši, mazprātiņi, plānprātiņi ar savu lielo nezināšanu vēl nespēj atrauties pat no viszemākās ticības, pat to vēl neizprazdami. Un reliģijai tak vajag būt priekš visiem, sevišķi priekš gara vārgulīšiem, kas arī iztaisa vislielāko pulku, p ū l i. Tādēļ reliģijai jāir ūdenim, kurā zilonis lai peldētu un jērs lai bristu.»

Ja tā, tad Kārlim tur nekas nebija pretim, tāds paskaidrojums viņu mazliet apmierināja. Viņš līdz ar citiem, varbūt izņemot abus lauciniekus, sajuta pie sevis krūtīs gandarījumu, ka ir kas vairāk, ka nepieder pie pūļa.

«Mums vajag attapties,» Jūsmiņš turpināja, «ka tālāk starp Pērkonu un grieķu Dzevu savā ziņā ir radniecība. Mums, tāpat kā grieķiem, mūsu mītos un tautas dziesmās izstaltoti un apcerēti jauki dievu veidi, kā Jupis jeb Dievs, Dieva dēli, Pērkons, Pērkona dēli, Debess kalējs, Saules māte, Saules meitas utt. Mums vajag attapties arī, ka latviešu Laima zem vācu iespaida katoļticības laikos pārvērtusies par Māru. Piemēram, tautas dziesma: «Mīļā Māra, mīļā Laima…»»

Sevišķi lauciniekiem šādas valodas interesēja ļoti, jo tā ko nedabū vis ik dienas dzirdēt. «Štā gan!» viens no viņiem ieminējās. «Bet; kungs, jūs to lietu labāk ziniet, – vai tas Nurķis un Krēmars ir bijuši tādi riktīgi latviešu dievi?»

Lautenbaham-Jūsmiņam tie nebija pazīstami, un tas neko daudz nezināja par viņiem sacīt. Ja viņus varētu tuvāk aprakstīt, tad viņus varbūt varētu kur iedalīt. «Mēs tās dažādās dievības,» viņš sacīja, «iedalām jeb sastādām pēc tiem elementiem un tām vietām, kur tās visvairāk apceramas un domājamas.

Pirms nāk a i t e r s (ēters), kur mājo, piemēram, Dievs jeb Jupis, Dieva dēli, Līgajs, Saules māte, Saules meitas utt. Tad nāk z e m e, kura iedalās virszemē un apakšzemē. Virszemē atkal a)cilvēku valsts ar likteņa dievībām Dēklu, Laimu, Kārtu, tālāk Gausu un Jodu; b) lopu valsts, kur mīt dievi, kas kustoņus veicina, kā Ūziņš, Avskuts; c) stādu valsts ar dārza, lauku un mežu dievībām. A p a k š z e m ē mājo Jupis un Zemes māte ar savu cilti. Tālāk ū d e n s ar upju, ezeru un jūras dievībām; un beidzot u g u n s, kur mājo Vasla. Protams, ka mūsu Rāmava nav vēl noslēgta, vēl daudz kas tiks izpētīts, atrasts un papildināts.

Mums ir bargi un vareni dievi, ko rāda tautas dziesmas pantiņš: Jupis brauca olu tiltu Ābolainu kumeliņu, Sper Pērkonis olu tiltu, Dreb dieviņa kumeliņis, – tad tomēr tie arī lēnprātīgi un piemīlīgi dievi, kā: Rāmi, rāmi dieviņš brauca No kalniņa lejiņā, Ne traucēja rudzu ziedu, Ne arāja kumeliņu…» «Štā, štā,» laucinieki domīgi un godbijīgi piebilda.

«Un tādēļ katram labam patriotam,» Jūsmiņš turpināja, «vajag uzrakstīt vecas mīklas, pasakas un parunas, ko dzird savā apgabalā, un iesūtīt tad zinību komisijai. Ar to mēs jaudātu noskaidrot strīdīgos jautājumus mūsu mitoloģijā…»

«Mēs diemžēl vēl pārāk maz interesējamies par savu mitoloģiju un par savas tautas pagātni,» Skruzīšu Mikus sūrojās. «Bet tas nav pareizi! Tauta, kas necenšas iepazīties ar sentēvu vēsturi, tā tauta necenšas dzīvot. Mums nepiekusušiem darboties, izklīdināt miglu, kura aizsedz pagātni, lai būtu nākotnes cienīgi, kura mums pieder. Un kādēļ pie tautas gara mantu krāšanas nāk priekšā tik dažkārt ja ne arī tieši viltojumi, tad taču bēdīgi pārpratumi? Tādēļ, ka mēs pārāk maz pazīstam savu Rāmavu…» «Šis pārmetums var zīmēties arī uz mani,» Fridols bezbēdīgi trauca vidū. «Es par mūsu dieviem zinu tikai to: viņiem slāpa, mums arī slāpst! Uz to tukšosim kausu…»

«Priekā!» laucinieki viņam piebalsoja. «Uz mūsu veclaiku gara mantu un mitologu veselību!…»

Saskandināja glāzes un iedzēra, un tautas mīlestība krūtīs, tā sakot, briestin brieda. Līdz ar to apņemšanās tautas labā vairāk ko strādāt.

«Mūsu pienākums,» Lautenbahs-Jūsmiņš uzsvēra, «rakties savas tautas pagātnē un rādīt, ka mums ir bijuši savi dievi un savi varoņi senči. Mēs neesam nekāda bezkultūras tauta, par kādu mūs mēdz turēt.

Mums daudz kas vēl jājaudā! Mums nav vēl sava tautas eposa, varoņu teikas, kā somiem «Kalevipoegs».

Vēl lielais tam vajadzīgais materiāls nav savākts un apstrādāts. (Ka viņš patlaban raksta «Niedrīšu Vidvudu», to viņš vis neminēja.) Mums vajag vēl daudzu čaklu un rūpīgu tautas gara mantu krājēju. Mīļie tautieši un draugi,» viņš griezās pie lauciniekiem, «būsim vairāk patrioti! Tautas dziesmas, mīklas, pasakas, parunas, ko dzird no vecām māmiņām, uzrakstāmas un aizsūtāmas uz Zinību komisiju. Krājami

veci apģērbi, tautisku uzvalku paraugi. Kas var zināt, kāda liela vērtība tam vecam kamzoļam, brunčam vai rindukam, kuru tu kā nederīgu aizmet projām! Kas zina, kāda tautas īpatnība slēpjas tanī vecā vīzē, kuru tu atstāj novārtā. Nevienu vecu bunci, tīni vai lādi tev nebūs atstāt bez ievērības! Ko pie tā visa nevar ieraudzīt lietpratēja acs? Nemaz jau nevar zināt, kāda attiekšanās uz mūsu tautas savādībām pat atsviestai sarūsējušai naglai, kas tev mētājas pa mājām. Paņem viņu un atsūti uz Zinību komisiju!…»

«Mans ideāls un sapnis ir, un es ceru, ka mūsu tauta šo dienu piedzīvos,» Skruzīšu Mikus sacīja, «ka mums reiz būs etnogrāfisks muzejs, kur tauta atspoguļosies ar visu savu pagātni un īpatnībām. Kaut arī tikai latviešu etnogrāfiskā izstāde uz laiku – ar to būtu piepildīts viens no maniem jaukākiem tautas sapņiem…»

Tā viņiem attīstās lielas valodas, kurām arī Kārlis piebalso. Arī viņš savā sirdī noņemas vairāk rūpēties par tautas pagātni. Un laucinieki apņemas būt patrioti, cik vien iespējams. Arī viņi piedalīsies nākošos vispārējos dziedāšanas svētkos. Savas sievas un meitas tie vedīs līdzi, tērptas tautiskos uzvalkos, un paši ģērbsies kā īsti latvieši. Un savas vecās tīnes tie pildīs ar veciem rakstainiem rindukiem, sarūsējušām cemmēm un eņģēm un nākošreiz, kad brauks uz Rīgu, kraus uz vezuma un vedīs uz Zinību komisiju. Tauta un viņas vadoņi ir sapratušies… Piesit kausu un dzer to viegli sausu…

Fridols tikai smaidīdams pamāj ar galvu. Galdā jau netrūkst, par to viņš gādā. Pie tam viņa acis manīgi caur pensneju lūkojas, vai tikai nevarētu satvert kādu pazīstamu, kuru pievest pie sava galda.

Pašlaik ienāk pāris oficieru un skatās, kur vislabāk piesēst. Viens no tiem kalsens, melnīgsnējs, – hehe, Fridols viņu pazīst!… Viņš steidzas tam pretim, abi skūpstās krustām un šķērsām. Arī ar otru, kas bija brunets, bet nedabīgi dzelteni bāls, melanholiskiem vaibstiem, tas sirsnīgi apsveicinās. Tad abus ved pie sava galda un iepazīstina tos ar citiem. Tie ir oficieri Aizups un Krātiņš, kuri necik sen no kara tiesas bija attaisnoti.

Viņi piesēžas. «Nu, izgāja labi?» Skruzīšu Mikus aizkustināts jautā. «Spoži tikāt attaisnoti…»

«Jā, jā,» Aizups sērīgi pasmaidīja, «mana bezdūmu flinte man tikko nemaksāja galvu. Mūs pārceļ uz Samarkandu, bet tas nav sods, tas drīzāk gods!… Jo pulks, kurā tiekam ierindoti, nēsā prūšu karaļa vārdu…»

«Es dzirdu, ka tu dodies laulībā ar savu Alīdi?» Fridols jautāja.

«Jā, viņa dosies man līdzi,» Aizups apstiprināja. «Nav labi cilvēkam vienam esam. Un ko viņa te lai dara? Pūcīšu Ģederts par tulkojumiem maksā, ja daudz, tad piecus rubļus par loksni, un tos viņa arī tur var tulkot…»

Alīde bija Aizupa līgava, kuru viņš pats bija uzaudzinājis un ar privātstundām izglītojis. Viņa bija tapusi par dienas varoni caur to, ka pa Aizupa izmeklēšanas laiku kādu slepenpolicistu, kurš tai uzmācies ar nepieklājīgiem jautājumiem, bija izpļaukājusi.

«Nu, tad Ādolfam Alunānam atkal viena spējīga aktrise mazāk,» Fridols vēl piebilda.

Pašlaik no sēdes līda ārā citi runas vīri. Tie šodien ātrāk tikuši galā, nekā cerējuši. Attiecoties uz vēlēšanām, bija nolēmuši sasaukt sapulci, tiklīdz biedrības priekšnieks K. Kalniņš būs atgriezies no ārzemēm. Arī tā teātra reformēšana un kontrole pār Ādolfa Alunāna kuplejām uz Krauklīša priekšlikumu bija atlikta uz nākošu sēdi. Arī Aizupa lieta, neraugot uz Starpiņa un vēl citu runas vīru sirdīgu pretošanos, bija gājusi it gludi cauri, pēc tam kad runas vīri Krauklītis un Mārcis uzstājušies par Pūcīša priekšlikumu. Pašu tautietis taču esot, ļauni nav domājis, ne arī savai tautai gribējis kaitēt. Ja arī viņš pārskatījies būtu, tas taču varot laboties, un, tas lielākais, viņš taču attaisnots. Neviens jau neesot spiests uz viņa goda mielastu te biedrībā nākt, bet telpas arī viņam nevarot liegt. Biedrība izdodot telpas priekš žīdu kāzām, kālab tad viņam ne.

Runas vīrs Mārcis, pusmūža vīrs ar spicu, sirmu bārzdiņu un kupliem, iesirmiem matiem, pienāca līdz ar Starpiņu pie mūsu galda. Apsveicinoties viņš Aizupam sacīja: «Nu, mēs tomēr nobalsojām jums par labu. Jūsu lieta ir cauri…»

«Unt arī es beidzot devu savu balsi par jums,» Starpiņš piebilda. «Aber tur tā jūsu politika, tās ir tās

gatavās muļķības…»

«Kā tā?!» Aizups mazliet uztraucās.

«Jā, jā, abar neņemiet man ļaunā,» Starpiņš turpināja, «es saku, ko es domāju. Es jums gan par labu balsoju, bet, kas taisnība, tas taisnība.»

«Ko jūs man par labu balsojāt?» Aizups kodīja lūpas. Varēja redzēt, ka Starpiņa uzstāšanās viņam ķērās klāt.

«Es nu gan negribēju,» Starpiņš atzinās, «unt ļoti daudzi bija pretim. Aber Krauklītis ir par, Mārcis par, ko es tur viens pretošos. Krauklītis saka: «Viņš tā nemaz nedomā, viņš labosies.» Unt Mārcis arī…

Es saku: kungi, kungi, ja mēs pielaidīsim tādas dumjības, mēs grāvī iebrauksim…»

«Bet es jūs vēl arvien nesaprotu!» Aizups ar mokām valdījās.

«Redzi, draugs,» Fridols beidzot smaidīdams paskaidroja, «no tautas puses tev un tavam draugam nodomāts sarīkot atvadīšanās mielastu. Iniciatīva izgājusi no Pūcīšu Ģederta, un tas šim nolūkam, kā dzirdu, izdabūjis biedrības zāli. Mēs visi tur būsim klāt un pieteiksimies jau šovakar, lai mums apgādā vietas…» «Ā!» Aizups un Krātiņš, priecīgi piesārtuši, pieceļas un pret citiem palokās. «Pateicamies!… Ļoti pateicamies!…» Tas bija pārsteigums, kas arī Aizupu apmierināja.

Fridols tūdaļ dabūja baltu papīra loksni un uzrakstīja uz tās: «Priekš Aizupa un Krātiņa atvadīšanās mielasta». «Tu nedrīksti redzēt, tev nerādīšu,» viņš Aizupam sacīja. Bet pats uzrakstīja savu vārdu pirmais un pierakstīja klāt 10 rbļ. Tad pasniedza listi Lautenbaham-Jūsmiņam. Tas piezīmēja 5 rbļ. un sacīja: «Ja nebūšu aizbraucis uz Mētraini un jaudāšu, tad būšu.» Abi laucinieki saskatījās, bet atkāpties nevarēja un uzzīmēja katrs pa 3 rubļi. Viņiem jau nebija izredzes pašiem klāt būt. Skruzīšu Mikus jau arī labprāt būtu pierakstījis tik daudz, bet, ja tūdaļ jāiemaksā, tad viņam neesot naudas.

«Nekas,» Fridols pasmaidīja, «es izlikšu…»

Kārlis bija labprāt tur klāt, bet apsolījās pirms parunāt ar savu draugu Perlantu. Ja viņi būšot, tad būšot abi. Tad Fridols pabāza listi Starpiņam. Tas mazliet sarauca pieri, bet neko darīt. «Cik tad Grosvalds, Dīriķis un Krauklītis?» tas paklusu jautāja. «Alzo, cik lai rakstu?…» Viņam varētu būt ļoti nepatīkami, ja tiktu no citiem pārzīmēts. Tādēļ, drusku padomājis, pievilka 25 rubļi.

Fridolam ar savu papīru bija itin labas sekmes. Arī Mārcis uzgriež 25 rubļus it kā nieku. Pēdējais te nu nejauši uzdūrās uz lauciniekiem, kas no viņa dzimtenes un grib ar viņu drusciņ parunāt.

Lepns Mārcis nepavisam nav. Viņi apprasās, kā tam iet. «Nu, paldies, itin brangi! Jums, lauciniekiem, sava šefte, mums, pilsētniekiem, sava. Andelējamies ar dēļiem, slīperiem, pitpropsiem, kā nu kurais. Nu jā, nu paldies par apvaicāšanos: sava maizīte un iztikšana ir. Un famīlija ar ir. Meita, divi dēli, visi grib študierēt… Meitu gan gribētu norunāt – kam nu sievišķim tik daudz to gudrību vajag. Bet liekas jauna mode. Jā, jā, tā itin brangi!… Bet nu atvainojat, mums ar Dīriķi, Krauklīti un advokātu Mikentālu norunāts šovakar pataisīt tādu mazu ģildi… Tepat blakus mazā istabiņā zem skatuves…»

Dīriķis jau viņu no tālienes aicināja, un viņam bija jāiet. «Tātad uz redzēšanos citā reizē! Mēs jau ar saviem lauku tautiešiem satiekamies labprāt, jā, labprāt… Jūs, lauku gruntnieki, jau esat tikpat kā mazi muižnieki…»

Nu laucinieki jau gan arī tagad ar viņu labprāt būtu parunājuši par šo un par to. Bet, ja jau nu jāiet, tad jāiet. Bez tam pēc viņa te liela vajadzība arī nebija, jo te tik daudz gudru vīru kopā, ar kuriem var gudru vārdu parunāt, un vēl arvien pieronas jauni klāt. Jo Fridols vēl arvien acīgi skatās caur savu pensneju, kuru dabūt klāt savā kompānijā. Pieronas Perlants, pieronas Alberts Mikentāls, kas iebraucis no Tērbatas, ieronas Pudiķis, Hurtigs un pat Befis.

Ar pēdējo Starpiņš gan tā šķībi vien saskatās, kas liecina, ka viņu attiecības nav sevišķi jaukas. Ko Befis mīlēja, to Starpiņš nemīlēja. Befis gan nebija tāds, kas uz politiku, bet viņš bija uz skandālu, kuru Starpiņš ne mazāk nīda. Un ne vienreiz vien tam savos dežūras vakaros nācās sviest Befī no biedrības laukā par plēšanos. Seloņi vispār viņam nebija tik patīkami kā letoņi, jo uzsāka ķildu gan ar pēdējiem,

gan arī pašiem runas vīriem. Lai uzturētu biedrībā autoritāti, bieži vien nācās spert pret viņiem bargus soļus. Viņš gan mēģināja ar labu un cikreiz nebija tiem devis labas mācības, bet nelīdz neko.

Bet tagad, kā rādījās, lieta izvērtās īsti omulīga un jauka. Jo viņi te negribēja sēdēt ne sausā, ne klusā.

«Kas ir, Perlant?» Fridols. kas ar naidīgo seloni stāvēja jau uz «tu», ierosināja. «Vai nelaidīsim vaļā vienu kantāti?»

«Vai nebūs par agru?» tas atbildēja, uz Starpiņu lūkodamies. «Vai kārtībnieks mums atļauj?»

«Aber par ko ne!» tas atmeta ar roku. «Tādas lietas ar lielāko prieku! Tikai kārtību vajag turēt…

Strīdu, kašķēšanos unt politiku, nu – to es neparko nevaru ciest…»

«Itin pareizi!» Perlants piebalsoja. «Komiltoņi, mēs garantējam par komangu. Izvēlēsim senioru, kas lai vada mūsu sabiedrību. Katram, kas pie mūsu galda sēž, jāpadodas viņa nosacījumiem.»

«Un katram mēs iekārsim «piķi», kas būs apgānījies, un dosim «belobigungu», kas to būs pelnījis,» Hurtigs piebalsoja.

«Bravo, pieņemts!» studenti apstiprināja. «Lai dzīvo kārtība!…»

«Aber tas ir prātīgi, to es saprotu,» arī Starpiņš no savas puses piebilda.

«Tad es lieku priekšā par senioru mūsu dzejnieku Lautenbahu-Jūsmiņu,» Perlants turpināja.

«Jā, jā, Lautenbahu… Jūsmiņu…» studenti piebalsoja, kamēr Starpiņš un abi laucinieki sēdēja it kā piesarkuši.

«Tencinu par lielo godu,» Lautenbahs-Jūsmiņs atbildēja, «bet svešinieks nevar būt vistīm saimnieks.

Es lieku priekšā rīdzinieku, mūsu senatnes pētnieku Skruzīšu Miku…»

Bet tas nu aiz pieklājības negribēja Jūsmiņam priekšā kāpt. Viens atteicās, otrs atteicās, tā ka sabiedrība lielu laiku bija neziņā, ko darīt. Te Aizupam bija labs padoms. Ja nevar izšķirt tā, tad lai iet uz žerbjiem.

Viņš paņēma divus sērkociņus, vienam nolauza galu un abus ieslēpa saujā, tā ka tikai līdzenie gali redzami. Tad deva Fridolam vilkt. «Tas garākais ir Lautenbahs-Jūsmiņš, tas īsākais – Skruzīšu Mikus.»

Fridols izvelk – Skruzīšu Mikus! Nu tam vairs nebija ko pretoties. «Bet, lai mums īsta omulība būtu,» tas, amatu uzņemdams, sacīja, «mums vajag vienu magister cantandi.»

«Perlants!» Fridols lika priekšā, un tam visi piekrita vienbalsīgi. Labāku kandidātu, kam balss un kas dziesmas prata turēt, viņi jau arī nebūtu varējuši sadabūt.

Drīz vien atskanēja restorācijas telpās: «Rau, brāļi, kā šī kanna mirdz, Kā puto alutiņš!

Diezin, cik ilgi līksmo sirds, Lai iedzeram….» utt.

Visi dziedāja dūšīgi līdzi, Jūsmiņš, Aizups un arī Starpiņš lūkoja savu balsi pietaisīt. Laucinieki piesarkuši klausījās, cik jauki tas skanēja. Bet nepalika jau pie tā vien.

Sekoja vēl: «Sniedz, jaunekli, šurp man to ragu…»

Pēc tās: «Nu mēs, bāliņi, sasatikušies, Nu mēs, bāliņi, sasadzersimies,» utt.

Citi apmeklētāji, kas jau pieraduši, ka biedrībā bieži notiek tāda sasadziedāšanās, uz to nekādu lielu vērību negrieza. Pie tam, kur pats vakara kārtībnieks sēdēja viņu galda galā, neviens tiem nekā nevarēja teikt. Pie tam viņi ne vien dziedāja, bet arī dzēra. Pie tam ne vien dzēra, bet arī sila. Ar īsiem pārtraukumiem, kurus aizpildīja glāžu šķindēšana, «prozit» un «šmollis», dziesmas atskanēja arvien jautrākas un pārgalvīgākas un beidzot pat vāciskas.

«Trinket! sang Anakreon, Trinket! sang Horaz, Darum trinke, Musenson, Denrz die Vorwelt tat's!

Trink sechs Räuschlein wöchentlich, Lehrt dich Hippokrat.

Griech' und Römer mahnen dich, Folge weisem Rat! Brüder, auf zur Tat!…»

(Dzerat, dzied Anakreons, Dzerat, dzied Horācs. Tādēļ iedzer, Mūzas dēls, Jo senči to darīja!

Dzer sešus skurbuļus nedēļā, Māca Hipokrats. Grieķ's, romiet's skubina, Klausiet gudro padomu!

Brāļi, darbīgi!)

Dziesma bija vairāk pantu un izteica, ka filozofs Sokrats arī pielūdzis Bakhusu, kad Ksantipa trakojusi; tālāk, ka ūdensdzērājs Dioģens izraudzījis par dzīvokli mucu, kurā odusi pēc vīna; ka Arhimēds, rēķinu karalis, dzēris sešus kausus vīna un apēdis klāt sešas treknas desas un pus cūkas; ka sirmā senatnē ikviens dzēris vīnu, un vai tad nu evanģēlijā tas būtu aizliegts. Un katra panta galā: «Trink sechs Räuschlein wöchentlich, Lehrt dich Hippokrat.» utt.

Tā bija dzīve! Kad netika dzerts un dziedāts, tad starpbrīžus aizpildīja ar jokiem un smiekliem. Tikai Skruzīšu Mikus un Lautenbahs-Jūsmiņš, līdzi smiedami, nezaudēja nopietnību un, ja vien iespējams, atgriezās atpakaļ pie iemīļotā temata – pie latviešu dieviņu izcelšanās.

Skruzīšu Mikus domāja, ka Jupis, kas esot vecākais latviešu dievs jeb dievs-tēvs, cēlies no Diospater (dievstēvs), kas pārvērties par Djupiter un beidzot romiešu Jupiter. Atlaižot nost pēdējam galotni «ter», dabonam latviešu Jupi.

Lautenbahs-Jūsmiņš bija tam pretim, jo pēc leišu-latviešu likumiem no tādas saknes nekad tāds vārds nevarot iznākt. Pievezdams tautas dziesmas un teikas, viņš mēģināja pierādīt, ka Jupis bijis vecākais latviešu dievs, Pērkona brālis. Piemēram: «Tu, Jupīti, liels dieviņis Par visiem dieviņiem: Gara bārda, kupli mati, Zelta niedre rociäņāi.»

Bet dievi-brāļi vienmēr savā starpā turējuši dumpi. Jupis ir lielāks, bet Pērkons negrib padoties. Ir tāpat kā pie veciem grieķiem, kur Dzevs gāzis Kronusu, Pērkons pie latviešiem gāzis Jupi.

Jupis brauca pa tiltiņu

Ar spangainu kumeliņu; Sper Pērkonis, rīb zemīte, Drebēj' Jupja kumeliņš…»

«Dumpis starp nesaticīgiem brāļiem,» Lautenbahs-Jūsmiņš paskaidroja, «jem beidzot tādu galu, ka Pērkons Jupi iesit zemē un tā zirgi ieskrej Daugavā.

Pērkons Jupi tikmēr sita, Līdz iesita zemitēi, Ieskrēj' Jupja kumeliņi Zviegdamiesi Daugavā…

Tā, ar savu brāli nesatikdams un caur tā pārestībām spiests, iet Jupis beidzot apakš zemes valdīt. Tur viņš apprecas ar Zemes māti, no kuras tam dzimst divas meitas – Liesma un Rasa. Ko Liesma dikti karsēja, to atkal Rasa dzesināja. Bet senais gods, kas dieviņam bija, vēl debesīs sēžot, nu gan vairs nav.

Cilvēki, kas viņu citkārt sērst aicināja, tam ziedoja jērus, avis, medu utt., jau, rasi, kopš gadu tūkstošiem gūlušies dzestrā kapiņā, un vēlākās paaudzes deva godu tam, kas nosēdies uz viņa krēsla, – vectēvam Pērkonam. Kad nu ar tas caur kristīgu ticību tika gāzts, tad visas vecās saites starp ļautiņiem un dieviņiem sāka irt un visas senākās ziņas par viņiem zust. Mūslaiku ļaudīm vēl tikai tāda tumša atmiņa par Jupi un viņa seno varu, ko liecina ik dienas dzirdamās parunas: «Ka tevi jupis! Rauj tevi jupis!» Tas ļaužu acīs palicis tik slikts, ka tagad šūta pie viņa katru, kam neko labu nevēl. Par melnu vīru, no kā jāsargās, par spoku, par velnu, par ļaunu garu…»

«Abar Lautenbah-Jūsmiņš paturēs virsroku, paturēs!» Starpiņš priecājās, kad Skruzīšu Mikus uz to vairs nemācēja neko atbildēt.

«Tātad nākam še pie pārliecināšanās,» Lautenbahs turpināja, «ka Jupis ir tāpat kā indiešu Agnis un mūsu Pērkons cēlies caur mākoņiem, padebešiem. Kā Pērkons radies barga, karsta, tā Jupis lēna, vēsa gaisa mākoņos. Kad Jupis miglā uzkāpj debesīs, nāk lielā godā, bet nav ilgi, ka Pērkons klāt un nosviež brāli zemē.

Jupis raudi kalniņāi, Birst asaras lejiņāi: Pērkons Jupja līgaviņu Pa lejiņu vizināj'…

Kur vienam spožais zibens, tur otram tik žēlas asaras! Tātad Jupis ir sevišķi lietus jeb caur mākoņu plīsumu virs un apakš zemes nonākušu ūdeņu, upju dieviņš. To liecina paruna: «Kur, jupi, viņš ir?»

Tautas mute liecina: «Kā akā, kā upē iekritis.» Jau vārda forma, kā nozīme «jupē» var tikpat labi stāvēt arī «upē», dod mums taisni rokā to latviešu-leišu valodā sastopamo vārdu, no kura saknes radies nosaukums «Jupis».»

Viņš sniedza vēl daudzus piemērus no leišu un indiešu valodas un nobeidza ar vārdiem: «Mums nav ko šaubīties un taujāt, vai Jupis latviešiem visnotaļ bijis. Visas Jupja dziesmas mums rāda viņu tādā brangumā kā nevienu citu dieviņu. Mums tikai jāpētī un jāvēro, kas viņš tāds bijis tiem seniem latviešiem.»

Laucinieki un arī Kārlis klausījās uz visu to ar tādu svētu uzmanību, it kā tas būtu dieva vārds.

«Silentium!» Fridols beidzot ieminējās. «Vai mēs te gribam gudri runāt vai iedzert?!»

«Mēs gribam iedzert!» vairākas balsis apstiprināja.

«Nu, tad paliksim arī pie šī dienas kārtības punkta!» Fridols turpināja. «Tam, kas grib gudri runāt, es

lieku priekšā iekārt piķi…»

«Bravo, pieņemts, bravo!» majoritāte strauji piekrita. «Kas gudri runās, tam piķis!»

«Uz to iedzersim!» Fridols tukšoja glāzi, un visi sekoja viņa priekšzīmei.

Laucinieki īsti neizprata, un viens griezās pie sava blakāmsēdētāja. «Paklausies, – kā što piķi kar?»

«Kam viņu iekar, tam jādzer ārpus rindas vienam pašam, kamēr mēs citi dziedam,» bija atbilde.

«Vai vētra, štā gan!» laucinieks it nobijies atbildēja.

«Un jādzer līdz dibenam. Ja ne, jādzer par sodu otra.»

«Vai vētra!…»

«Iedzert mēs varam,» Starpiņš piebalsoja, «tā ir laba lieta. Abar tikai ne politiku!… Redziet, kā Lautenbahs-Jūsmiņš… Viņš iedzer savu kausu un pēta savus dieviņus, un tiek dzīvē uz priekšu. Alzo, viņš paaugstināts par hofrātu. Ministrija viņu nokomandējusi uz Kurzemi un Vidzemi – izdarīt zinātniskus pētījumus. Alzo, viņš mūsu tautai par godu. Abar, ja mēs gribam tikai ar bezdūmu flintēm un politiku, un atkal ar kraķelēšanos, kungi, es jums saku, mēs tālu netiksim…»

Viņš ar to deva aplinkus cirtienu Befim, kurš uz viņu šķībi vien skatījās, un Aizupam, kuram tas arī nevarēja piedot. Pēdējais jau palika nemierīgs. «Kas? Ko? Jūs man gribot uzlaist?…» Šis cilvēks viņu pastāvīgi grauza.

Perlants turpretim iesaucās: «Pie Pramšāna un visiem senču dieviem! Tas, ko mūsu tautietis Starpiņa kungs sacīja, ir vairāk nekā patiesība, tas ir gudri runāts. Un tādēļ es pagodinos pildīt viņa kausu; kuru tas ·kā piķi lai dzer sausu…»

«Kas? Ko? Jūs mani gribiet pienerrot!» Starpiņš iesaucās. «Tas, ko es runāju, ir patiesība…»

«To neatzīt jau būtu tas pats, kas apgalvot, ka jūs esat muļķīgi runājuši. Starpiņš nevar muļķīgi runāt, bet tikai gudri, un pēc mūsu vienošanās jums piekrīt piķis…»

«Nu, lai tad,» Starpiņš padevās, un, kamēr citi dziedāja, tas tukšoja kausu. «Aber, ja jūs runāsat gudri, alzo, jums tāpat piķis!…»

Kad tas bija noticis, Perlants ņēma jaunu vārdu. «Silentium! Ievērojot mūsu tautieša – runas vīra Starpiņa lielos nopelnus biedrības labā, ievērojot viņa nenogurstošos pūliņus pie latviešu teātra pacelšanas, cītīgi sēžot teātra komisijā, un ievērojot viņa gudro valodu tagad un allažiņ, es lieku priekšā viņam piķa vietā dot «belobigungu». Par saviem nemirstīgiem darbiem tautas druvā viņš pelna, ka viņa ģīmetne eļļas krāsās top krāsota un lielajā biedrības zālē piekārta starp Kasparu Biezbārdi un Krišjāni Valdemāru uz bērnu bērniem…»

«Un es lieku priekšā,» Fridols piemetināja, «zem tās bildes parakstīt zelta burtiem: «Tādam vajag būt īstam tautiešam.» Viņš lai mums visiem noder par priekšzīmi! Ex est! Fiducit!…»

Priecīgi piesarcis, Starpiņš uzlēca kājās. «Aber, kungi!… Kungi! Es dzirdu patiešām vienu prātīgu vārdu… Štrunt, – pāris Katrīnas šurp vai turp… Sulain, nes šurp mums boli priekš 20… priekš 30 personām!…»

«Vai vētra!» viens no lauciniekiem iesaucās.

«Tie ir nopelni tautas druvā!» Hurtiķis piezīmēja.

«Nav viegli, mani kungi, strādāt tautas druvā,» Starpiņš turpināja, «unt, unt – –» «– slacināt sviedrus tautas tīrumā!» Pudiķis piepalīdzēja.

«Aber pareizs vārds!» Starpiņš ar labpatiku pieņēma. «Nē, mani kungi, tā teātra izīrēšana nav viegla lieta. Alzo, ka katrs būtu savā lomā un ka katram būtu sava darbība. Ka būtu lugas, kostīmi un dekorācijās.

Ka tur nebūtu nekāds balagāns. Unt uz izdevumiem arī nevar skatīties. Ādolfs, tas to Berlīnes posi, iznākot stipri lētāk. Abar es saku: lai maksā tā lieta savi simti divi trīs vairāk, bet Zekšpīru mums vajag! Zekšpīru un drāmas tehniku! Alzo… To mums vajag pie mūsu tautas nākamības. Unt gruntīgi izglītotus aktierus, ne kaut kādus kurpniekus un skroderus, kas nezin, kur savas kājas un rokas likt… Alzo, inteliģentus cilvēkus…»

Drīz parādījās galdā kūpoša bole, un nu tik bija smalka dzīve! Iedzēra to, un Starpiņš runāja gudri no

vienas vietas un bija tai svētā pārliecībā, ka viņi to arī tura par dižvīru. Tikai tas viņam negribēja patikt, ka Befis pārsmiedams smīnēja, reizēm pat nicinoši nogrozīja galvu: «Fui!… Fui!…»

Viņš nelikās manot, jo vienalga, ko tāds šmurgulis par viņu domā, kad citi atzīst viņu par dižvīru. Bet drīz izrādījās, ka tas pārpratums, jo Befa nicinošie žesti jau šoreiz nemaz nezīmējās uz viņu, bet tālāk uz kādu aiz viņa muguras. Jo tur uzreiz atskanēja viņam it labi pazīstami sarkastiski smiekli.

Tas bija aktieris Ziemciešu Marija, kas tik nicinoši un skaudīgi lūkojās šurp caur savu melno raga pensneju. Nonācis pa mēģinājuma starpbrīdi lejā tukšot kādu pudelīti iecienītā tautas miesta, tas bija iestidzis visai drūmās, pesimistiskās domās par pasauli un viņas aplamībām un atrada te ļoti jauku izdevību pret viņu savu sirdi izkratīt Starpiņa personā.

«Tas Starpiņš jau varbūt citādi itin labs cilvēks,» viņš sacīja pilnā kaklā, «bet ko šis zin no Šekspīra! Dramatiska darbība, ha-ha-ha!… Zilais vērsis par svētdienu zin vairāk nekā tāds Starpiņš par teātra mākslu… Savus miltu maisus svērt, siļķes noskaitīt, to viņš prot!…»

Visā zālē atskanēja smiekli, nezin vai runātājam piekrizdami vai viņu nosmiedami.

Viņš citādi bija ļoti kluss cilvēks, bet reizēm, it sevišķi, kad tam bija drusciņ galviņā, tas turēja par savu svētu pienākumu sacīt ikvienam patiesību acīs. Protams, ka tādi cilvēki toreiz tikpat maz tika cienīti kā tagad.

Starpiņam tāda bezkaunība ļoti ķērās klāt, lai gan viņš to neizrādīja. «Ar katru mēs nerunājam,» tas sacīja. Bet uzreiz palika kluss.

Bet Ziemciešu Marija nemitējās. Pēc viņa ieskatiem, tirgotājs, praktisks ikdienas cilvēks, absolūti nekā nevar zināt par teātri. Ja tāds smērējas klāt mākslai, tad tas ir grēks pret svētu garu. «Ievēlē tādus bluķus, tādus miltu maisus teātra komisijā… Domā, ka jau dievs tiem dod amatu, viņš dod tiem arī prātu! … Ko tu nu, viens piparu bodnieciņš, no tādām lietām zini…»

Starpiņš par atbildi nospieda galda zvaniņu. Kad piesteidzās ķelneris, viņš sacīja: «Atsauciet man biedrības sulaini!» Kad tas atnāca, tam sacīja, ar pirkstu pār muguru rādīdams: «Apprasāties, vai tur tam kungam ir biedra karte!…»

Ziemciešu Marija gan laikam tādu jautājumu bija gaidījis. Bet viņš no atbildes vislabāk izvairījās, ka cēlās un gāja projām. Gāja runādams, un melanholiskais, nicinošais smīns izteica tik daudz, ka šī pasaule ir tā visdumākā, kāda vien var būt. «Zekšpīrs!?… Tur jau sunim jāsmejas!… Šekspīru viņu sauc, miltu maiss!… Ak, kā es to cilvēku nevaru ieraudzīt…»

Nospļāvās rūgti un aizgāja atpakaļ pie saviem dienesta darbiem.

«Neinteliģents cilvēciņš!» Starpiņš nopūtās, it kā viņu nožēlodams. «Te biedrībā viņš tiek tikai tā ciests un tad vēl brūķē rupju muti.»

Arī citi no galda biedriem, it sevišķi Alberts Mikentāls, bija par tādu izturēšanos aizskarti. «Ir redzams, ka jums tiem aktieriem disciplīnas nemaz nav,» viņš skumdēja.

«Alzo, mums pie teātra vajag reformas!» Starpiņš pastāvēja. «Tad, ja viņš nepieklājīgi, uzvedas, viņu pēc instrukcijām nosoda – atvelk no algas. Abar ko tagad viņam vilks!? Alunāns viens visu paņem.

Ko viņam tagad vilks?…»

Bet nepatīkamais iespaids mazpamazām izdzisa, un sākās atkal iedzeršana par jaunu. Gudri runāt arī tagad nebija brīv, un tādēļ Befis, kā sacīt, dresēja lauciniekus. Kā tikai tie domāja gudri runāt vai par dieviem iejautāties, viņš tūdaļ pilda tiem glāzes. «Jums jādzer piķis!»

Padzīvojušie vīri smiedamies paklausīja, viņi bija tagad tikpat kā jauni zēni. Un galu galā tas jau arī nebija nekāds sods, jo siltsaldā, kūpošā bole bija ļoti patīkama iedzert. Bet viņa bija viltīga un kāpa galvā. Viens no tiem piepeši sāka rīstīties, kas liecināja, ka viņam draud iziet plāni. Izmisis; it kā glābiņa meklēdams, viņš lūkojās.

Bet studenti zināja, kas tādās reizēs vajadzīgs. Tie aizstājās rindā viņam priekšā un sedza to no publikas acīm ar savām mugurām, aiz kurām tad notika piedodama cilvēcīga padarīšana. «Štā gan!» laucinieks, beidzot atdabūjis dūšu, pasmējās. «Paldies, jaunikungi!…»

Uz to viņam, protams, bija jādzer atkal piķis, bet tagad ar alu, kurš nav tik bīstams.

Tie smējās, ka vai acīs asaras bira. Tā tautiska būšana ir tomēr viena smalka lieta! Un tāpat Starpiņš tika dēvēts joprojām par tautas lepnumu un godu un dabūja «belobigungu» pēc «belobigunga».

Mikentāls, letonis, jau sāka oponēt, ka filistri tiek tik daudz āzēti. Lai arī viņi nav īsti «tautieši» (studēti), tad tomēr ir gruntnieki un pieder pie labākām famīlijām. Uz ārieni jāaizstāv tautas gods!

Bet tiklab Starpiņš, kā arī laucinieki bija jau pāri tām robežām, ka var nosvērt, kas ar tiem tiek darīts, un sākt erroties.

Par vienu lietu Starpiņš bezgala līksms – par lielo vienprātību! Šodien kopā letoņi un seloņi un ne vienreiz nav ieplēsušies. «Unt tādēļ, alzo, viena Katrīna, divas Katrīnas, lai izput!… Štrunt!…»

Pudiķis izlietoja momentu. «Vai jūs nevarat man aizpumpēt desmit rubļu?» «Še desmit, divdesmit, – cik vajag!…» Starpiņš pasvieda «šeines». «Tikai ne kraķēli un politiku!

Ak, mani dēli, tautas dēli! Sulain, šurp jaunu boli!…»

Un, lai izbēgtu no viņa pārāk draudzīgām manifestācijām, studenti uzrāva: «Šitā, zēni, mums dzīvoti, Neziņāi aiziesim, Ai, ai, aijajā, aiziesim! Šitā savus zābaciņus No kājām nodzersim…

Ai, ai, aijajā, nodzersim!…»

Pusnakts jau pāri. Drīz tas laiks, kad priekš letes vajadzēja nolaisties dzelzu slēģiem. Sulaiņi jau atgādina viesiem, kas ilgāk grib palikt, lai apgādājas, jo avots būs drīz ciet. Jo biedrībā jau varēja palikt arī ilgāk, tikai sods bija jāmaksā. Pirmā stunda pāri nosacītam laikam maksāja 20 kap. no personas, otra divreiz tik daudz, trešā divreiz tik daudz kā otrā utt.

Bet šoreiz tiktāl netika. Biedrības sulainis pienesa Starpiņam kādu papīru. «Telegramma pienākusi…»

«Telegramma!» Tas pats vairs nemaz lāgā nevarēja izlasīt un sniedza Perlantam. «Izlasiet!…»

Tas ieskatījās papīrā un palika uzreiz nopietns. «Krišjānis Kalniņš ir miris…»

«Miris!» Starpiņš it kā nesamanīdams un brīnīdamies atkārtoja. Tad paceltā balsī nosauca: «Kungi, no ārzemēm telegramma! Mūsu priekšnieks Krišjānis Kalniņš ir miris!…»

Uzreiz viss kapa klusumā. Dziesmu skaņas nomira uz lūpām. Tie, kas gribēja patlaban dzert, pacēluši glāzes, viens ar otru saskatās. Trumpmaņi, pārtraukuši lielo bēti, iznāca pie citiem it kā neticēdami.

Dīriķim vēl trumpes rokā. «Mūsu neaizmirstamais biedrības priekšnieks Krišjānis Kalniņš ir miris…

Kungi, ir laiks, ka beidzam…»

Visi ātri samaksāja savus rēķinus un, paņēmuši virsdrēbes, ne vārda nesacīdami, devās projām. Īsā laikā biedrība bija kā izslaucīta.

Kad beidzamie soļi bija noskanējuši, biedrības sulainis nodzēsa pēdējās lampas. Nu bija viss tumšs kā kapā.

Desmitā nodaļa Sakarā ar biedrības priekšnieka Krišjāņa Kalniņa nāvi tika sasaukts «Selonijas» konvents. Lai gan korporācija uz ārieni nebija apstiprināta, taču Latviešu biedrības dzīvē bija pazīstama, un, kādā veidā tai piedalīties sava tautas vadoņa bērēs, to nu vajadzēja izspriest.

Tāpat arī Kārļa attiecības pret korporāciju nebija noskaidrotas. Gan viņam starp seloņiem bija jau tik daudz draugu, ka skaitījās tīri kā pašu cilvēks, taču oficiāli uzņemts viņu vidū vēl nebija.

Bija jau labi vēls rudens, bet daudzi vēl nebija samaksājuši savu kolēģu naudu. Tiem tādēļ draudēja izslēgšana no politehnikas. Šādai izslēgšanai savā ziņā bija bīstamas sekas vēl tai ziņā, ka politehnikas direkcija vairs neizdeva studentu kartes, kas noderēja pases vietā. Policija tad tādus izstājušos studentus vajāja kā bezpasiniekus un, kuriem studiju dēļ bija atlikta karaklausība, tad tādu uz vietas nodeva zaldātos. Tādēļ priekš kolēģu naudas parāda kaut kādi vajadzēja sagādāt līdzekļus, lai gan tā ne· bija korporācijas lieta. Tomēr jāņem tas bija vērā, jo nabaga studentiem pie lielā naudas trūkuma bija sagaidāmi vēl jauni izdevumi, jo pie bēru godavakts vajadzēja baltu cimdu un frakas.

Kas attiecas uz Kārli, tad Perlants, no citiem pabalstīts, proponēja uzņemt Kārli par «fehtbodistu», t. i., tādu korporācijas locekli, kurš konventa sapulcēs nebauda balss tiesību, bet citādi viņam tādas pat tiesības kā citiem «buršiem» resp. «fukšiem» vai «tautiešiem» resp. «krustdēliem», kā viņus sauca pa tautiskam.

Bija arī viņiem diezgan ievērojama opozīcija. Aristokrātiskie elementi negribēja zināt par biedru, kurš nav sagatavots augstskolas zinātnei. Korporācija nedrīkst noklīst uz plebejiskiem principiem, it kā jau visi bez turības un vajadzīgās izglītības pakāpes būtu ieskatāmi par vienlīdzīgiem tautiešiem. Kārļa aizstāvji tam pretim norādīja, ka viņš, kā lauku gruntnieka dēls, jau pieskaitāms pie tautas labākā kodola.

Nav arī gluži bez līdzekļu, jo viņam dienās krīt vai nu tēva mājas, vai arī tas dabū izmaksātu tām līdzīgu vērtīgu naudas summu. Kas attiecas uz viņa izglītību, tad abitūriuma gan viņam nav, bet citādi tas ir centīgs jauneklis, kas nodarbojies pat literatūrā un ne bez panākumiem. Pie daudzām «vecām būdām», kas bija neitrāli, bet varēja arī lietu izšķirt, šis pēdējais arguments ļoti krita svarā. «Ja mēs rakstnieku un dzejnieku negribam atzīt,» sacīja vecais «Pētermans» (tā tika dēvēts, salaižot kopā Pēteris Bindemans, tas ir, piepaturot no otra vārda tikai pēdējo pusi), «ko tad mēs gribam atzīt?» Tāpat arī ļoti krita svara kausā viņa izturēšanās sadursmē ar tērbatnieku vācu buršiem. Tā tas ne vien bija izrādījies kā īsts tautietis, bet arī, par sevi nebēdādams, nostājies pilnīgi korporācijas pusē, neapzinoši rīkojies konģeniāli viņas devīzei «Virtute et fide», tas ir, «vīrišķību un uzticību» un, kā devīzes pirmā puse skan, – «draugam un tēvijai!…»

Tas līdzēja vēl jo vairāk, kur vairāki no «vecām būdām» ļoti interesējās par latviešu rakstniecību, dzejoja un rakstīja paši un labus dzejoļus bija iemācījušies no galvas. Protams gan, ka sliktus un kroplus tie arī āzēja. Šī jaunekļa darbus vēl daudzi nepazina, bet tie, kas bija lasījuši, deva ļoti labu atsauksmi.

Tātad Kārlis ar lielu majoritāti tika uzņemts korporācijā un pierakstīts par «krasu fuksi».

Tālāk, zīmējoties uz korporācijas finansu pusi, tad viņas saimniecība nestāvēja visai spoži. Bija jāmaksā alus rēķini un arī īre, bet kase vajadzības nesedza. Protams, ja visi būtu samaksājuši savas nodevas, tad jau it viegli varētu saimniekot. Bet parādnieku bija tik daudz, ka, ja no visiem piepeši gribētu piedzīt, tad pusi biedru vajadzēja izsviest no korporācijas. Vajadzēja pagaidīt, kamēr korporācija dabūs savu daļu no Zinību komisijas stipendiju fonda, kuru tad izdalīs starp mazturīgiem, maksāt nespējīgiem parādniekiem, ka viņi savu nodevu var nolīdzināt. Līdz tam laikam jālūko nauda korporācijas vajadzībām aizņemties, vislabākais no biedriem un filistriem, bet, ja tas neizdodas, tad vispār no labiem tautiešiem. Jāatzīmē, ka biedri bija ļoti trūcīgi un konfilistru tikpat kā nemaz nebija. Politehnika jau bija vēl ļoti jauna, tā ka citi, piemēram, vecais Pētermans, kurš studēja jau, kopš viņa dibināta, līdz tam laikam vēl nemaz nebija paguvis izstudēt.

Pēc oficiālās sapulces daļas nāca literāriskā, resp., zinātniskā, jo korporācija turēja par vajadzīgu strādāt priekš tautas. Laiku pa laikam kāds students nolasīja zinātnisku priekšlasījumu, kuru tad citi noklausījās un pēc vajadzības arī izdebatēja. Ja nebija labprātīgu darbinieku, tad uzdeva biedriem obligatoriski darboties pēc rindas. Bet labprātīgu darbinieku jau netrūka.

Skruzīšu Mikus pētīja vecos sēļus, tas ir, to zemi, kur vecie sēļi dzīvojuši. Tad Puriņu Klāvs, kurš dzejoja, labprāt lasīja par jambiem un daktiļiem vai arī Šekspīru. Ar statistiskiem jautājumiem un tautsaimniecību nodarbojās Graudiņu Kārlis, kurš bija iecelts par oldermani un tā mantojis nosaukumu «onkulis». Jau agrākās sapulcēs viņš bija cēlis priekšā savu darbu «Senais latvietis». Tas pieveda skaitļus, cik Sen-Prūsijā no tā gadu simteņa līdz tam gadu simtenim pavisam to krīvu bijis. Savu darbu tas bija ilustrējis ar zīmējumiem, kādi šiem krīviem bijuši zižļi. Šoreiz nu Skruzīšu Mikus runāja par saviem sēļiem un izpelnījās ne mazāk biedru piekrišanu.

Tad nāca iedzeršana. Gan nekāds lepns komersīts, vienkāršs kneipvakars, ar kādiem konventa vakari parasti noslēdzas. Tika likta uz steķiem kāda mučele vai pāris mučeļu priekš oficiēlas iedzeršanas no korporācijas puses, vai arī kāds simts vai pussimts pudeļu alus. Pēc šīs oficiēlās iedzeršanas vēl varēja palikt ilgāk kopā un dzert uz sava rēķina no korteļa pagraba. Pie tādas iedzeršanas gāja ne mazāk jautri kā Latviešu biedrībā un uzdziedāt drīkstēja daudz drošāk, kā jau savās mājās.

Kad visi bija sasēduši ap garo galdu lielajā zālē, oldermanis piepildījis putojošo kausu un pasniedzis to senioram, iesākās oficiēlā daļa. Perlants, kā maģistrs cantandi, to atklāja ar dziesmu, ko visi dziedāja korī: «Rau, brāļi, kā šī kanna mirdz, Kā puto alutiņš.» utt.

Seniors, kas sēdēja galda galā, pirmais iedzēris, laida kausu pēc rindas apkārt, pie kam viens uzdzēra otram. Dziesmām atskanot, glāze staigāja riņķī, un oldermanis rīkoja fukšus, ka tā laikā lai tiek no jauna pildīta, kur tā izsīkusi un apstājusies. Skandinātas pa lielākai daļai tika vācu buršu dziesmas, gan oriģinālā, kā, piemēram, «Ča, ča, geschmauset…» ar refrēnu «Edite, bibite collegiales, Post multa saecula pocula nulla…». Vai atkal «Gaudeamus igitur». Vai atkal tulkotas: «Sniedz, jaunekli, šurp man to ragu». Vai pat lokalizētas, piemēram, «Pa Baltijas kalniem, mieži kur aug», kur bija attēlots, ka students dzer ar velnu uz derību un viņu nodzer.

Dziesma nobeidzās: «Dzert alu tik rūgt', Ai, tas ir tik grūt'.

Tur vajag dzimušam latviešam būt…»

Alus studentiem smeķ arvien labi, un dziesmu arī netrūka. Pēc pāris stundām oldermanis pasludināja vielas trūkumu, tas ir, ka oficiālais alus krājums izbeidzies. Pēc tam tad arī seniors oficiālo kneipvakara daļu slēdza.

Viena daļa aizgāja uz mājām, citi pazuda turpat, bet vēlākā daļa jau nu pavisam negribēja šķirties.

Viņi meklēja pakaļ, kur fukši nobāzuši alus pudeles, kuras noslēpt bija brīv, tikai vajadzēja sargāties, ka uz karstām pēdām pieķer, jo tad tās tika viņam piekrītētas. Tagad viens otrs tās izvilka gan no krāsns, gan pabeņķiem, gan augstām galošām, gan no grāmatām un kur nekur. Asprātīgi bija bijuši slēpēji, asprātīgi arī meklētāji. Bet, ko dabūja rokā, to bez žēlastības konfiscēja un tiesāja nost.

Nošķīrušies pa pulciņiem, studenti omulīgi palika kopā, un sarunājās un lika fukšiem nest alu no pagraba sava rēķina. Gars, tā sakot, bija iekustināts un negribēja rimties. Pie tam te notika arī vēl tuvāka

iepazīšanās ar tiem, kas līdz šim stāvējuši tālāk viens no otra un nezināja neko tuvāk viens par otra īpašībām un īpatnībām.

«Nu, draugs, tagad tu esi pilnīgi mūsējs,» Perlants uzsita Kārlim uz kamieša. «Krusttēvs un aizgādnis arī uz priekšu tev palikšu es. Bet bez manis vēl ir oldermanis jeb majors par jums, visiem fukšiem. Viņa pienākums jūs uzaudzināt par krāsnešiem tautiešiem, un tādēļ viņa aizrādījumi ļoti svarīgi.»

Viņš paņēma draugu zem rokas un pieveda to oldermanim. «Te, onkul, nododu tavā zināšanā savu istabas biedru. Viņš nu ir jāieved dziļāk korporācijas komangā un paradumos…» «Ā, labi, labi, jauni fukši mums arvien patīkami,» tas atbildēja. «Tie nesīs mūsu ideālus tālāk, kad mēs paši korporāciju būsim atstājuši un uzņēmušies dzīves jūgu. Nu, puisi, kā tad tevi sauc?…»

«Vārds viņam vēl nav dots,» Perlants atbildēja. «Viņš nu būtu jākristī…»

Tas ir, Kārlim vēl nebija dota vai atrasta vajadzīgā palama, kāda katram studentam. Ja šādu palamu ignorēja un sauca īstā vārdā, tādam tika iekārts piķis «wegen Spitz Verhunzung!», kā to pa vāciski sacīja.

«Kā lai tevi saucam?» oldermanis viņu pētoši uzlūkoja. «Ja nebūtu iededzis tik brūns un nebūtu tik zemniecisks, mēs tevi sauktu par «Lily Rosenstengel». Bet tāds mums jau ir…»

«Viņš diezgan straujš un kustīgs,» seniors (kurš tobrīd bija Vitands) piebilda. «Valodiņa arī diezgan labi rit. Sauksim viņu par Rituli.»

«Kā labam tautietim dosim viņam kādu senču varoņu vārdu!» Hurtiķis iesaucās. «No veciem zemgaliešiem… «Pudiķis» mums jau ir, sauksim viņu par «Dūriķi»!»

«Nav estētisks vārds!» kāds cits komiltonis, saukts Naze, protestēja. «Tad jau labāk par Induli, par kuru Skruzīšu Mikus grib rakstīt drāmu. Miku, te tev būs Indulis…»

Bet Skruzīšu Mikus ar Puriņu Klāvu bija iestidzis dedzīgās sarunās par Embotes pili un neklausījās.

«Kādēļ mākslotu vārdu?!» Knābis piebilda. «Viņam jau īsts latviešu vārds – Kārlis. Ja grib, var mīkstināt: Čābi, Čābulīt…»

«Jaunkundzēm tas būtu par īstu sirds uztaisīšanu,» onkulis nosmējās. «Bet tur par maz nopietnības.

Ritulis, Indulis, Čabulis, tas viss viens mutulis! Vajadzētu tādu praktisku, paliekamu vārdu. Vienalga, lai iet visi trīs, bet, ja vienu sauc, tad atsaucies!…»

Viņi apsēdās. Tika uznests uz vīra pa pudelei alus, un nu iedzeršana gāja vaļā pa jaunu. «Tev nu, fuksīt, būs jāieronas kārtīgi uz kneipvakariem un jāmācās, ka vari ko nest,» oldermanis sacīja. «Dzīvē no liela svara, ja var ko nest. Nav nozīmes tam, vai tur dzer vai nedzer, nozīme tam, ka nepiedzeries…

Sveiks!»

Viņš patlaban pielieto glāzi arī pats izdzēra un pasniedza Kārlim tālāk tukšu. «Pēc tādas kārtības turēsimies: katrs sev ielej, cik grib, un izdzer pilnīgi sausu. Tā top ievērota ekonomija, jo mazāk iztērē vielas, un arī taisnība, jo ikviens tad dabū svaigu alu.»

«Lai top!» Kārlis darīja pēc viņa priekšzīmes un laida glāzi tālāk.

Oldermanis pa tam izvilka iz vestes kabatas divus papirosus, iesprauda vienu viņam mutē, vienu sev.

Kārlis atkal žigli ievilka sērkociņu, padeva viņam uguni un tad iepīpoja pats.

Tā viņi, vilkdami zilus dūmus, kādu brīdi viens ar otru saskatījās. «Man rādās, tu esi itin attapīgs zēns,» Oldermanis sacīja. «Saki, – vai tu nevari man pasacīt, cik ir zvaigžņu pie debesīm?»

Viņš to jautāja visā nopietnībā. Visa kolēģija smīnēdama noraudzījās uz Kārli, kā viņš izgāzīsies, un ieskanējās pat smiekli. Tas arī pats smaidīja un domāja: «Tur ir savs āķis!… Ko lai uz tam atbild?» – «Tur jau viņas visas ir, cik ir. Ne vairāk, ne mazāk…»

Sabiedriskais smīns pārvērtās galvas kustināšanā… «Bravo, fuksi!» vecais Pētermans iesaucās.

«Labi atbildēts…»

«Itin pareizi!» arī oldermanis apmierināts sacīja. «Neviena vairāk, un neviena mazāk… Par to tu esi pelnījis vienu «belobigungu», bet uzmanies, ka tev pie tam neiekar piķi!…»

Viņš tagad nu pašrocīgi piepildīja Kārlim pilnu kausu putojoša «miesta». Perlants un citi komiltoņi korī uzsāka:

«Der Fuchs, der hat es brav gemacht, Zum lirum larum larum!

D'rum wird er auch nicht ausgelacht, Zum lirum larum larum!

Zieh, Füchslein, zieh-a-ieha-, Trink bis an der Knie-a-ia-.

Zieh, Füchslein, zieh –» (Fuksis darījis labi, tādēļ viņš netiek izsmiets. Dzer, fuksīt, dzer, piedzeries līdz ceļiem! Velc, fuksīt, velc!)

Kā viņi dziesmu beidz dziedāt, Ritulim jau arī cauri un smaidīdams viņš noliek glāzi uz galda. Ja tas būtu noticis drusciņ ātrāk vai vēlāk, viņam būtu iekārts piķis.

«Bravo!» kaimiņš, kuram pēc rindas pienāca glāze, sacīja, ielēja, izdzēra un laida tālāk.

«Tā, mīļais Ritulīt, pasaulē iet!» oldermanis atkal uzsāka. «Nav mums no svara zināt, vai saule no mums kādas pāra tūkstots jūdzes nostāk vai tuvāk, vai mēneša apmērs par kādām verstīm garāks vai īsāks.

Mums no svara praktiskā dzīve un ka mēs tajā tiekam uz priekšu. Vai tu tagad saproti?!»

«Saprotu, mums jāprot uzstāties,» Ritulis atbildēja, jo bija jau šīs idejas no Perlanta dzirdējis.

«Tā ir!» oldermanis palocīja galvu. «Tās lielās gudrības mums neko nelīdz, ja mums trūkst apziņas, ka mēs tie, kas viņas nesam. Bet, ja mēs protam uzstāties, – caur uzstāšanos cilvēks tiek pasaulē uz priekšu… Vai saproti?»

«Saprotu… Izgāzt krūtis…»

«Apzināties kā izglītotam cilvēkam un kā tādam rīkoties. Starp citu, piegriezt rūpīgu vērību savai ārienei. Nēsāt tīru un glītu apģērbu un atmest visus zemnieciskus paradumus. Piemēram, ausīm vajag būt arvien tīrām izmazgātām un aiz nagiem nekādus melnumus nedrīkst ciest. Un ar pirkstiem rakāties pa ausīm un degunu nepavisam neklājas. Bet es pat šovakar vēl novēroju, ka tev, fuksīt, aizmirstas…»

Kārlis piesarka, iekšēji sacirtās un gribēja jau sacīt: «Nav citam daļa!» Bet savaldījās, un saldskābais smaids vaigā liecināja: «To jau nu gan pie manis vairs neredzēsi… Labi, ka zinu…»

«Bet diez kāda cīrēšanās un dendiju būšana arī nav vajadzīga,» oldermanis papildināja. «Tevi neceļ, kas tev mugurā, bet kas tev galvā un kas tev krūtīs. Ne apģērba dēļ tev būs uz sevi ko turēt, bet tādēļ, ka tu ko zini. Un tādēļ nelocīties un neliekties, apzināties, ka esi komiltonis…»

«Bet arī pārāk neiedomāties; ka tu jau daudz zini,» «vecais būda» Pētermans, kas visam ar dzīvāko interesi bijā sekojis, piebilda. «Labi, ka tu ko zini, bet cits zina vēl vairāk. Cits studē vairāk fakultātēs, nostudē gandrīz visu mūžu un tomēr visu neizzina… Ne tādēļ būt lepnam, ka esi gudrs, – tas būtu parvēnijs, – bet aiz cienības pret zinātni…»

«Tā ir!» oldermanis apstiprināja. «Uz ārieni tev vajag aizstāvēt savu zinātni. Tu nedrīksti ne no viena pieņemt kādas pamācības. Bet, ja tev paša komiltonis, «vecais būdas» vai «buršs» ko aizrāda, tad liec to vērā! Tas nav pret tevi slikti domāts. Ja tie fuksim ko uzteic, tad faksis nedrīkst pretim runāt.

Fuksis nedrīkst būt gudrāks kā buršs…»

«Der Fuchs darf überhaupt keine eigene Meinung haben,» «vecais būda» Bents (bija palicis pāri no vācu laikiem, kad «Selonija» šķīrās no «Konkordijas») piebilda. «Wie der Bursch sagt, so ist es für ihn recht…»

«Tu saproti,» oldermanis atkārtoja. «Fuksim pavisam nedrīkst būt atsevišķu uzskatu. Tā, kā buršs viņam saka, tā ir pareizi. Viņam nedrīkst būt tas, ko pa vāciski sauc «Eigendünkel». Viņš tiek maltritēts, kamēr tas zaudējis visas asās kantis un rantis.»

Kārlis juta, ka viņam tā lieta top drusciņ pa karstu. Piesarcis viņš sniedza uguni, kad oldermanim bija apdzisis papiross.

«Tu nu saproti, kādēļ studentam vajag turēties korporācijā,» oldermanis turpināja. «Nu, labi, iedomājies – kāds nabaga students viens par sevi čakli mācās, citu nezin kā tikai politehniku un savu jumta istabiņu… Nu, labi, viņš tiek cauri ar ļoti labu numuru, ja nav jau dabūjis diloni un nomiris. Bet dzīvi viņš nepazīst nepavisam. Ne tas zin uzvesties, ne tam manieres, ne tas prot ar labiem cilvēkiem sarunāties. Visi to notura par «dojanu» un tam nekādu vietu neuztic. Ja tas pa studiju laiku nebūtu gribējis būt viens pats tas gudrais, būtu uzmeklējis vecākos biedrus un turējies pie viņu padoma, tad tas gan zinātu, kā rīkoties, un tam arī būtu atbalsts. Ne tikvien kā grāmatas un politehniku tev būs studēt, zēn, bet arī dzīvi, ne vien studēt, bet arī pārvaldīt. Tādēļ tev būs klausīt vecākiem biedriem…»

«Un tādēļ ar komiltoni tev vajag turēties,» Pētermans piebilda, «viņu nekādā gadījumā neatstāt, bet balstīt. Ja viņš ir apdzēries, tad velc viņu mājā kā varēdams; ja nevari citādi, pieņem fūrmani. Iedomājies, ka pasaulē ir tikai divu šķiru ļaudis – komiltoņi un filistri, no kurieni citi ir mūsu filistri vai filistri citās korporācijās. Bet ir arī tādi, kuri nekad nav bijuši komiltoņi. Tie ir knubuļi. Knubulim pret komiltoni nekad nav taisnība. Ja viņš to iedomājas, tad viņu vajag āzēt…»

«Viņam iekārt piķi!» Kārlis iegādājās Starpiņu.

«Fui, fui!» bija noliedzoša atbilde. «Tas tādam «knotam» būs pagodinājums. Knubulis tiek tikai vēl tādēļ ciests, ka dažreiz komiltonim ļoti noderīgs. Nopumpēt viņu drīkst, bet arī ar to vēl viņam parādīts liels gods. Nu, mans fuksīt, drīz tu dabūsi izmēģināties. Patlaban skroderis man pagatavo jaunu ziemas mēteli. Divdesmit piecus rubļus esmu apsolījis viņam uz goda vārdu, bet man viņu vēl nav. Tev nu būs jāpaiet apkārt pie večiem un manā vārdā jāaizpumpē…»

«Bet man jau vēl pašam timpas,» Kārlis attrauca, «varu aizdot…»

«Nē, nē, no komiltoņa tādus upurus drīkst pieņemt tikai bezizejas brīžos. Raugi – dievs, to pasauli radīdams, ir visu gudri iekārtojis. Viņš radījis knubuļus, kurus students ar labāko sirdsapziņu var nopumpēt. Priekš kam tad gan viņi pasaulē? Bet, ja no viņiem nekā vairs nevar dabūt un visi striķi trūkst; tad komiltonim jādod savim, kas tam ir. Biedrs nedrīkst ļaut grimt, tam vajag palīdzēt. Komiltoņiem jāturas tik cieši kopā kā «Trīs musketieriem». Vai pazīsti, fuksīt, trīs musketierus? Tos tev vajag lasīt un mācīties buršu garu…»

«Iegaumē visu labi, ko «vecais būda» tev stāsta,» oldermanis piebilda. «Tātad: «pumpēt» viņus drīkst, tas ir tas vienīgais intīmais sakars starp mums un knubuļiem. Citādi komiltonim nekādi nav atļauts lumpēties, ne no knubuļa ko pieņemt, ne ļauties izmaksāties, tiklīdz tas domā rādīt studentam ar to kādu žēlastību. Es saku, nekādā gadījumā nelumpēties, arvien būt noblam! Ne arogantam, ne uzpūtīgam, bet pašapzinīgam, izvedīgam un aizstāvēt savus principus. Vecākiem komiltoņiem paklausīt, izdarīt tiem visādus pieklājības pakalpojumus un asistences. Protams, tikai tādus, kas neķeras pie goda un nenostāda kalpotāju vai ķelnera stāvoklī. Pasniegt otram uguni ir pakalpojums, un nopucēt otram zābakus arī ir pakalpojums, un tomēr tas nav viens un tas pats. Tev pašam to vajag izšķirt, kā tas ir. Tas ir takts, ko korporācija tevī grib izaudzināt. Iedomā, ka mums, studentiem, vajag pacelt visu tautas cienību vāciešu un cittautiešu acīs. Mums vajag rādīt, ka latvieši nav vienīgi kalpotāju tauta. Bet par biedriem stāvi un krīti un principus turi svētus! Un, lai tev arī galvu ņemtu, bet korporāciju vajag aizstāvēt. Neaizmirsti devīzi: «Draugam un tēvijai – Virtute et fide…»»

Tā Kārlis saņēma ļoti daudz gudru pamācību un «tapa savā garā možs». Protams, ka pie tam tika tukšoti neskaitāmi kausi, jo gan viņam, gan arī citiem fukšiem tika doti «belobigungi», gan iekārti «piķi».

Bet darīja arī «vecie būdas» un burši alum savu tiesu. Neskaitāmas reizes vajadzēja taisīt ar viņiem «šmolles», tas ir, skūpstīties, kas gan ar alus pierasotām ūsām un bārzdām nebija visai patīkami.

«Gaiļi» sen jau bija pāri un nemanot kneipja dalībnieki cits pēc cita nozuduši. Vecā Pētermaņa, Benta sen jau vairs nebija. Tiem, kuri bija palikuši, arī acis bija pavisam gurdas un galvas kārās uz krūtīm. Bet tie jau arī cits pēc cita bija pazuduši, tikpat kā ūdenī iekrituši. Beidzot viņi bija vēl tikai trīs – Kārlis, Perlants un oldermanis.

Bet arī pēdējais bija kļuvis pavisam tāds vēlīgs, un galva tam lāgā vairs nestāvēja uz kamiešiem.

Beidzot tas piecēlās, bet streipuļoja.

«Fuksi!» tas iežegojās. «Palīdzi man uz rumpelkambari tikt!»

Kārlis paņēma viņu zem rokas un ieveda pazīstamajā blakus telpā, kurā viņš bija gulējis slims. Bet, ak tu kungs, to skatu! Gandrīz visa sabiedrība, kas slepeni bija pazudusi, te viņa bija! Krustiem šķērsām pa platajiem matračiem sakrituši, tikpat kā koki mežā. Cits uz mutes, cits augšpēdus, izstieptām kājām un rokām! Visi šņāca un krāca dažnedažādās intonācijās.

Lai gan arī Kārlim jau prāts bija tāds apmiglots un vēlīgs, tas tomēr vēl varēja satīriski padomāt: «Še guļ vīri kā ozoli!…»

Uzgājis kādu svabadu vietu uz kāda liela matrača, oldermanis likās uz acīm «upā!». Dabūjis atspaidu piekusušai galvai, tas vēl kā pa miegiem dunduroja: «Dzert alu tik rūgt', Ai, tas ir tik grūt'…

Tur vajag dzimušam latviešam būt!…»

Kā uzvarētājs Kārlis atstāja šo telpu. Viņš bija pārspējis savu skolotāju, bija dzēris un tomēr nebija piedzēris, jo varēja vēl turēties uz kājām. Tas laikam tādēļ, ka viņa garu turēja možu jaunie iespaidi.

Tomēr pa dēli arī viņš vairs nevarēja noiet taisni.

Arī Perlants pavisam tāds domīgs šņīpa pie galda. «Visi nu novadīti pie miera,» Kārlis pašapzinīgu smaidu sacīja. «Nu varam iet arī mēs…»

Perlants it kā iztrūcies lūkojās stīvi apkārt. Patiešām, neviena vairs! «Vai tev nav vēl kāda pudele alus?» viņš prasīja.

«Jāpameklē!» Kārlis valšķīgu smaidu sacīja. Viņš jau daudzmaz novēroja, kur citi fukši alus pudeles pirmīt nobāza. Nekur saredzēt. Beidzot viņa paša mētelis, kas karājās pie sienas, izlikās tāds aizdomīgs.

Viena roka iebāzta kabatā un pavisam tāda stīva.

Viņš pieķēra klāt, patiešām, – alus pudele! Varbūt vēl tā vienīgā un pēdējā, kura nebija atrasta. Nu, viņi korķēja to tikai vaļā. Kad visas izdzertas, izdzers arī to vēl.

Kad nebija nu nevienas lāsītes vairs, tad paķēra savus mēteļus un gāja.

Kad bija tikuši ārā uz ielas, dzestrais rudens rīts viņu prātus vēl vairāk migloja. Grūti tiem bija kājās turēties un vienam jau nu nepavisam. Tādēļ tie saķērās rokās un gāja streipuļu streipuļiem. Bet, ka viņi tiks mājās, uz to tie nezaudēja ne mazākās cerības. Jo sirds tik pilna, tik strauja, tik līksma! Viņai vajadzēja kādu «lupti» uz āra. Vajadzēja uzraut kādu kantāti. Toreiz Rīgā tā ko varēja, jo nebija vēl miertiesnešu, kas tādēļ sodīja par miera traucēšanu. Drīz skanēja visa iela.

«Grad' aus dem Wirtshaus komm ich heraus; Straße, wie wunderlich siehst du mir aus!

Rechter Hand, linker Hand, beides vertauscht, Straße, ich merke wohl, du bist berauscht….»

(Taisni iznāku no viesnīcas, iela, cik brīnišķa man izskaties! Labi un kreisi, abas puses sajukušas.

Iela, manu gan, ka esi piedzērusi.)

Naktssargi un gorodovoji, kas viņus satika, nekā nesacīja, tikai smējās. ***

Otrā rītā, varēja tikpat labi arī sacīt «pusdienā», Perlants ar Kārli savu lielo runci (paģiras) mēģināja noslīcināt tējā. Bet tas lāgā neizdevās. Tādēļ tie devās uz biedrību, iedzēra šņabi un uzkoda siļķi. Daudzmaz dūšu piesējuši, tie tad izšķīrās. Perlants devās uz lekciju un Kārlis pie oldermaņa, kas dzīvoja Suvorova viesnīcā.

Tas arī ne vien bija piecēlies, bet jau rītasvārkos strādāja pie rakstāmā galdiņa. Viņš steidza priekš «Balss» kādu ievadrakstu, uz kura drukātavas puika jau gaidīja. Bija arī pie viņa jau ieradušies Fučis, Pudiķis un Knābis, kuri tomēr nedrīkstēja runāt, jo onkulis necieta, ka viņu traucē. Bet toties tiem bija tiesība piebāzt un aizsmēķēt viņa garās pīpes, kādu tam bija vairākas. Pārmaiņus viņi deva arī Kārlim ievilkt pa dūmam, un drīz vien nelielā viesnīcas istabiņa tinās zilā plīvurā.

Patlaban, kā viņš savu darbu bija nobeidzis un nodevis puikam, ieradās arī Befis. Bet pavisam saņurdzītā stāvoklī! Krāgs atrauts vaļā, šlipses pavisam trūka un arī dažu logu. Bez tam vēl noskrambājies un grēka apziņu vaigā.

Odermanis viņu cieši uzlūkoja: «Kur tad tu esi pulis?…»

Befis raudzīja smaidīt. «Biju kastenā,» viņš atzinās. «Es tur kāvos…»

«Tas jau gatavais karātavu humors!» oldermanis norūca. «Ar ko, ja drīkstu zināt?»

«Divas reizes kāvos,» Befis ziņoja. «Pirms ar knubuļiem, tad ar konkordiem…»

Sāpīgi un griezīgi viņu uzlūkodams, oldermanis nogrozīja galvu. «Tu viņus izaicināji?»

«Pie tam netiku!» Befis sāpīgu smīnu atbildēja. «Kalpotāji ar viņiem bija uz vienu roku. Mani izsvieda uz ielas… Man pat palika nesamaksāts rēķins…» «Ļoti jauki! Tu man to saki, it kā tas nekas nebūtu…» plecus raustīdams, viņš soļoja pa istabu. «Jā, es nezinu, ko konvents uz tam teiks… Katrā ziņā tiksi rukāts… Varbūt pavisam izslēgts… Vismazākais sods jau nu tas, ka nākošā kneipvakarā tev iekārs piķi. Tas ir, ja tev pavisam nenoliegs korteli apmeklēt…»

Pieri saraucis, viņš soļoja šurp un turp. Sāpīgu smaidu, nožēlojamu vaigu Befis, nolaidis rokas, stāvēja.

«Bet par visām lietām vajag tiem piesūtīt naudu par nesamaksāto tēriņu,» oldermanis apstājies ieminējās. «Lumpēties nevar…»

«Man nav,» Befis kaunīgi sacīja. «Nav ne kapeikas…»

«Kur tad tu liki?!» oldermanis viņu cieši uzlūkoja. «Tu taču negribēsi iestāstīt, ka esi turp gājis tukšām rokām…»

«Vēlāk aiz errastībām aizgāju citur un savu naudu nodzīvoju,» Befis atzinās. «Redzi, nav ne kapeikas…»

Viņš parādīja savu maku.

«Kur mums tik nopietni naudas vajadzīgs, tur tu izdari tādu stiķi!» Pārmetošu smaidu tas spēra kādus soļus, izvilka arī savu maku, un arī tas bija tukšs.

«Kur visiem naudas tā vajag priekš baltiem cimdiem, reprezentēšanās et cetera, et cetera!…»

Aizskarts tas soļoja atkal pa istabu.

Iestājās brīdi dziļš klusums. Pārējie fukši, ievērojot Befa nožēlojamo parādību, nevarēja nociesties nesmīnējuši. Viņš notriekts nopūtās.

Beidzot onkulis apstājās un svinīgi sacīja: «Sataisi savu apģērbu un frizūru kārtībā, tev būs jāiet pumpēt! Bet nē jau, kad es tevi tuvāk apskatu, ar tādu noplēstu degunu taču tevi nevar laist…» Tad pagriezās uz Kārli: «Rituli, tagad tev jāpierāda savas spējas. Vismaz jāmācās, kā to dara. Tu, Pudiķi, arī iesi līdzi, tev laba izrunāšana… Fučis – tas arī diezgan neveikls, – tu, Knābi, varēsi iet. Tev cienīga uzstāšanās. Trīs pietiks…»

«Labi!» Knābis piebalsoja. «Bet kur lai mēs, onkul, ejam?» «,s>Kur jums labāk izkrīt pa ceļam. Lūdziet manā vārdā aizdot man lielāku vai mazāku summu,

novērtējot situāciju. Arī «vecā būdas» Pētermaņa vārdā, ja apstākļi liekas izdevīgi. Jo mētelis viņam būs papriekšu un nauda tikai pēc tam. Un, ja visi striķi trūkst un nekas neķeras, tad lūdziet Aleksandru Vēberu, lai viņš man aizdod desmit rubļus uz mana honorāra jeb viņa godalgu rēķina.»

Te jāpiezīmē, ka Aleksandrs Vēbers saviem līdzstrādniekiem nekādu rindu honorāru nemaksāja.

Toties viņš no administrācijas, t. i., avīzes izdevēju, puses 500 rubļus izdalīja kā «godalgas» pēc sava ieskata tiem saviem līdzstrādniekiem, kuri viņam visvairāk rakstījuši. Nebūs lieki jāpaskaidro, ka tāds līdzstrādnieku darbaspēks samērā ar tagadējiem apstākļiem viņam iznāca ļoti lēts, un avīze atmeta it brangu peļņu. «Balss» kā nedēļas avīze pirmajos laikos ar savu pārpalikumu sedza dienas laikrakstā «Baltijas Vēstnesis» iztrūkumu.

«Tad nekavēsimies, laiks ir dārgs!» Pudiķis skubināja. «Kur mēs tevi, onkul, satiksim?»

«Vakarā vai nu biedrībā, vai dzīvoklī. Bet nu ejat!» tas viņus stūma pa durvīm laukā.

Tātad uzdevumu viņi bija dabūjuši. Kā viņi to izpildīja, no kura gala sāka, kurā beidza, tā bija viņu darīšana.

Izgājuši uz ielas, viņi īsi apspriedās. Nolēma sākt no pašas augšas. Tā kā biedrības priekšnieks Kalniņš bija miris, tad pirmais biedrībā un tautā bija advokāts Mikentāls kā priekšnieka vietnieks. Tā kā Pudiķis teicās pirms kādām dienās sadzēris biedrībā ar viņu «tu» brālību, tad viņš domāja, ka tā durvis viņam katrā laikā vaļā. Bez tam viņš zināja stāstīt, ka tas bagāta tēva dēls, precējis bagātu sievu un no tantes ievācis prāvu mantojumu.

Pazīstama arī esot M. uzupurēšanās tautas labā. Lai aizstāvētu latviešu tautiskos centienus starp vāciešiem, tas nopircis no igauņa Jansena avīzi «Heimat» un izdodot to vācu valodā ar zaudējumiem.

Pie tāda vīra viņi tad gāja ar tām vislabākām cerībām. Un Pudiķis tos ceļus zina. Dzīvoja tas Teātra bulvāra un Vēveru ielas stūrī. Tikai vienu trepi viņiem jākāpj.

Tur tad viņi arī drīz vien bija augšā.

Uzgaidāmā istabā pie oši-krāsotas pultes uz augsta; apaļa skrūves krēsla sēdēja toreizējais advokāta leibskrīveris un čakli izrakstīja tīrā. Viņu sauca Kalniņu. Tā kā viņa bārzda bija ugunīgi sarkana un, otrkārt, tas savus ne visai spožos materiālos apstākļus mēģināja uzlabot, ziņodams «Baltijas Vēstnesim» par vietējiem ugunsgrēkiem, tad Latviešu biedrības aprindās viņu dēvēja par Uguns-Kalniņu. Tas nebija domāts kā lamasvārds, bet Kalniņu bija tik daudz, ka vajadzēja kādas izšķirības, lai, vienu piesaucot, zinātu, kurš īstenībā domāts. Tādēļ Uguns-Kalniņš to nemaz ļaunā neņēma, ka viņu tā sauca, bet ieskatīja to «uguni» kā sev piekrītošu predikātu resp. atribūtu.

Pudiķis tātad arī uzrunāja pilnā vārdā un sacīja, ka viņiem steidzīgi vajagot runāt ar konsulenta kungu.

«Tik ātri tas neies,» sekretārs atbildēja. «Viņam pašlaik svarīgs apciemojums – kāds no Lielās ģildes… Viņš pavisam projām, dibenā…»

«Tādā gadījumā būsat tik laipni viņam pasacīt, ka viņš tiek lūgts uz acumirkli iznākt ārā!» Pudiķis rīkoja.

Sekretārs sacirtās. «Vai tad jūs domājat, ka jau, tiklīdz katrs pieteiks, viņš jau tūlīt skries ārā? Lūdzu, uzgaidiet!…»

«Te nav runa par katru!» Pudiķis kļuva stingrs. «Kā jūs varat iedomāties: Mikentāla kungs zinās, ka pie viņa atnākuši latviešu studenti, un liks tiem gaidīt?…»

«Va' tad jūs domājat, viņš jau tā pēc tiem latviešu studentiem griežas?» Kalniņš ironiski iejautājās.

«Vai ziniet arī, kas pie viņa acumirklī iekšā? Konsuls Rābemanis no pilsētas valdes partijas. Tas gan ir drusciņ vairāk…»

Viņš domāja, ka ar to pietiks, bet nekā.

«To tikai var izšķirt pats konsulenta kungs, jūs par to neesat noteicējs!» arī Knābis tagad uzstājās.

«Ejat paziņojat, ka te ar viņu grib runāt studenti kādā pavisam ārkārtēji steidzamā darīšanā!»

«Viss viens pīpis!» Kalniņš stūrgalvīgi pastāvēja. «Ja katra dēļ celšos un skriešu, kad tad savu darbu

padarīšu? Trīs raksti līdz vakaram vēl jāpagatavo…»

Neievērodams viņus vairs, tas rakstīja tālāk. Bet, kad visi trīs studenti viņu sāka, tā sakot, caururbt ar saviem skatieniem, viņam tomēr tapa neomulīgi. Viņš jau bija arī diezgan cilvēks, tas Kalniņš!…

Labi, – ja viņi gribot, viņš varot to lietu aplinkus paveicināt. Iešot ķēķī, pieteikšot meitai, lai tā pasaka cienmātei, vai tā nevarētu pateikt kungam, vai viņš nevarētu iznākt uz kādu īsu darīšanu.

«Nu, itin pareizi!» Knābis apstiprināja. «To jums jau sen vajadzēja darīt…»

Viņš piecēlās, iegāja pa sāņu durvīm ķēķī un atgriezās ar ziņu, ka meita apsolījusi pateikt.

Pēc brīža iznāk ārā pati cienīgā – neliela, pasmuidra, vēl pajauna. Gan laipni, bet caururbjoši tā uzlūko studentus, it kā gribēdama ieskatīties viņu sirdīs un īkstīs. Viņa pat neliekas ievērojam viņu dziļo un godbijīgo paklaņu. «Ko jums no mana vīra vajadzēja?»

«To mēs varam sacīt tikai viņam zem četrām acīm!» Pudiķis, kautrīgi smaidīdams, attrauca.

«Tad jums būs jāuzgaida,» viņa laipnu smaidu, bet apslēptu asumu atbildēja. Un, pagriezusies uz skrīveri; sacīja: «Jūs, Kalniņ, jums laika būs, – aiziesat līdz Kaļķu ielai un nopirksat man vieni pāri bērnu zeķītes!

Pie tās reizes pāmesat man arī kādu kamoliņu dzijas! Še būs jums nauda…»

Sāpīgi vaigu saviebis, Kalniņš saņēma sīknaudu.

«Ar to galu varat pieiet pie Anspaha un apklausīties, vai nav jau iztīrīta mana gaišā kleite!» kundze pavēlēja.

«Atvainojat,» Kalniņš uzdrošinājās pretoties, «bet man te steidzīgi kāds raksts jānoraksta…»

«Es taču jums nesaku tūdaļ,» kundze piesarka. «Tad, kad esat to padarījuši…»

«Bet man vēl jānoraksta citi raksti,» sekretārs sāka dumpoties. «Tie man visi steidzīgi jādabū gatavi! …»

«Gan jau varēsiet!» kundze vēl jo vairāk piesarka. «Garām ejot, varat vēl pieiet pie kurpnieku meistara Adlera, lai viņš pienāktu noņemt man zābakiem mēru!»

«Arī to vēl!» Kalniņš, tagad jau pavisam sāpīgi saviebies, nopūtās.

«Nu, zināms! Var taču gan tā iekārtoties, ka arī kāds brīdis, laika iznāk. Es jau lūdzu jums pieiet, tikai garām ejot. Nesaprotu, kā cilvēks var būt tik nelaipns?!…»

To teikusi, tā uzmeta sekretāram pārmetošu, bet jau gandrīz iznīcinošu skatienu, atgrieza muguru un cienīgi aizgāja.

Tas, cilvēks, nu vairs nevarēja nosēdēt, bet uztraukts nolēca no sava buka. «Redziet, kungi; redziet, tas man caur jums! Es jūsu dēļ gāju ķēķī, bet viņa domā, ka es nezinu, kur savu laiku likt. Trīs raksti man vēl šodien jādabū gatavi! Kā es to lai paspēju?! Par astoņpadsmit rubļiem mēneša algas, – ko jūs gan domājat?!… Man jābūt par to rakstvedim, man jābūt skrejpuikam, man jābūt ķēkšai, man jābūt kalpam!

Kurš gan no jums to manā vietā uzņemtos? Nebūtu es jūsu lietā iejaucies, es mierīgi varētu nobeigt savu darbu…»

«Cilvēks, neerrojies!» Knābis, saslējies klasiskā pozā, citēja. «Arī mūsu laiks ir dārgs. Mēs ilgāk neuzkavēsimies, bet savas darīšanas izdarīsim caur vēstuli. Uz redzēšanos!…»

Kad viņi bija nokāpuši lejā uz ielas, Pudiķis atņēmās: «Tādi mums tie patrioti ir! Tādi mums ir tie tautas pīlāri! Aiz kāda iemesla, es gribētu zināt, tad tāds vācu konsuls pie viņa lien?! Tautas priekšā, jā, tur mēs esam tādi, bet aiz muguras atkal citādi…»

«Par viņu pašu es nesaku, neesmu viņu redzējis un nezinu spriest,» Kārlis domīgi iebilda. «Bet tā viņa kundze – tā nu gan patriote nav…»

«Kā viņa mums skatījās pāri pār galvu!» Pudiķis sāpināts piebalsoja. «Man, viņas vīra «tu» draugam? Tā jau ir tā nelaime tiem mūsu tautas pīlāriem! Paši viņi būtu vēl cik necik, bet tās sievas velk pavisam uz citu pusi… Es gribētu zināt, vai arī letoņiem tā skatītos tā pāri, kad tie būtu pie viņas vīra nogājuši? Vācu krāsneši nu katrā ziņā tiks uzņemti pavisam citādi!…»

«Bez šaubām!» Kārlis, izpatikdams draugam, piebilda. Tikai Knābis, vilkdams savu smalko dūmu,

paturēja savu aristokrātisko mierību un izturējās pret visu notikušo vienaldzīgi. «Homo sum, humani nil a me alienum puto,» viņš sacīja. (Esmu cilvēks, un nekas cilvēcīgs man nav svešs.)

Tagad viņi nolēma doties pie Aleksandra Vēbera Skolas ielā. Tas kā nenoliedzams patriots viņus labāk sapratīs.

Tas, protams, sagaidīja viņus ļoti laipni. Ar ko šis varotpakalpot? Laikam viņam kādu manuskriptu atnesuši?

«Te mūsu jaunam komiltonim ir nenoliedzamas rakstnieka dāvanas,» Pudiķis steidzās atbildēt.

«Pagodinos jums viņu priekšā stādīt. Ērgļu Kārklis – Aleksandrs Vēbers, «Balss» redaktors-izdevējs.» «Ļoti priecājos,» Vēbers spieda viņa roku. «Ko tad jūs laba esat sacerējuši?»

«Ir kāds eposs iz latviešu mitoloģijas,» Pudiķis attrauca. «Tikai vēl jāpieliek pēdējā roka. Varbūt uz priekšu jums to pienesīsim…»

«Būšu gaužām pateicīgs!» Vēbers palocījās.

«Atvainojiet, ka mēs jūs tagad mazliet apgrūtinām kādā citā lietā,» Pudiķis iesāka. «Mūsu oldermanis Onkulis lūdz jūs aizdot viņam pēc iespējas, nu, teiksim, kādus desmit – divdesmit rubļus…

Tas ir, pēc iespējas…»

Vēberā vaigs kļuva stipri garāks. «Pēc iespējas – man šoreiz vis tik labi neiekristu!… Tas ir, ja spiedīga vajadzība, tad jau jārauga. Es šejienes studentu apstākļus tik labi nepazīstu. Pēterpilī, kad es studēju, ar stundām varēja it labi pelnīties. Es pat vēl naudu uz mājām varēju pārsūtīt.»

Pudiķis mazliet saslējās. «Te Rīgā mums stundu nav, ko dot, mums drīzāk tās nākas ņemt – –» «Nē, nē,» Vēbers viņu pārtrauca, «es jau arī tikai sacīju, attiecoties uz Pēterpils apstākļiem…»

Iestājās tāds mazs, neomulīgs starpbrīdis.

«Lai gan ļoti liela vajadzība, mums tomēr ļoti žēl, ka jūs esam apgrūtinājuši,» Pudiķis iesāka tādā mazliet divdomīgā tonī. «Jūs varat saprast, ka velti pie jums nebūtu griezušies, bet, tā kā nu jūs paši atrodaties tādos apstākļos, ka nespējat mums palīdzēt – –» «Nē, nē, ja jau vajadzīgs, tas man jādara,» Vēbers, ķerts vārīgā vietā, iesaucās. Smaids viņa sejā izteica tik daudz kā: tik daudz jau gan man vēl būs kā aizdot jums desmit rubļus. «Nepārprotiet mani aplam,» viņš turpināja. «Es pilnīgi nostājos uz principa, ka mums savus augstskolu mācekļus vajag pabalstīt. Jo tikai tā mums var rasties labi daudz mācītu vīru, kuri atkal citiem var palīdzēt. Nepieciešamā gadījumā esmu pat uz miera pats aizņemties, lai varētu studentiem izlīdzēt. Jūs sacījāt desmit rubļu?»

Un ātri viņš izvilka no savas kabatas grāmatas desmit rubļus un nolika tos uz galda, lai Pudiķis nedabūtu savu prasību paaugstināt uz piecpadsmit un pat divdesmit, kas it viegli varēja notikt. Kā rādījās, tad viņš Pudiķi laikam gan pazina it labi.

Pašlaik pie viņa kabineta durvīm pieklauvēja Vēbera gaspaža, liela, bet diezgan drukna un sārta kundze.

«Sascha, darf ich dich stören?» (Saša vai drīkstu tevi traucēt?)

«Gleich, sogleich!» tas atsaucās. (Tūlīt, it tūlīt!)

Tā kā veikals bija nodarīts un nākuma mērķis izsmelts, tad viņi negribēja ilgāk viņu uzkavēt un atvadījās. Viņš tos pavadīja līdz trepju galam, izsacīja cerību, ka nākošo reizi viņi to apciemos ar manuskriptiem, un griezās tad atpakaļ pie savas kundzes.

«Diezin kāda cīņa tam atkal ar viņu jāizcīna,» Pudiķis, nonācis lejā, uz biedriem sacīja. «Redziet, ka es pratu atrast viņa Ahiles papēdi! Viņš negrib lumpēties, lai mēs nepaliktu pārliecībā, ka viņam nav. Bet ar savu gaspažu viņam ciešanu diezgan, lai arī viņš to vairāk valda kā Mikentāls savu.»

Viņš nu Kārlim apstāstīja plašāk tos apstākļus, no kam bija slēdzams, ka tā nav nejaušība, ja gaspaža piepeši pieklauvēja pie kabinetā durvīm. Vēbera kundze nepavisam neturot uz studentiem labu prātu, tādēļ ka tie pavedot viņas vīru uz žūpošanu. Jo Vēbers, kad reiz noņēmies; dzerot ar studentiem trīs dienas no vietas.

«Vienreiz nu tāds joks!» Pudiķis stāstīja. «Atgriežoties mājā no tādas kneipošanas ar studentiem,

Vēberu viņa kundze saņem ar gardīņu sprediķi. Viņš itin īsi: «Adē!» – aiziet un dzer atkal divdesmit četras stundas no vietas. Pāriet mājās, viņa atkal pretim ar gardīņu sprediķi. «Hast du noch nicht genug?!

Adē!» Vēbers atvadās un dzer atkal dienu un nakti. Pāriet atkal mājā studentu pavadībā, gaspaža atkal skarba pretim. «Also, du hast noch nicht genug?! Adē!» Aiziet atkal līdzi studentiem un dzīvo atkal. Un tā lieta atkārtojās vienā un tanī pašā ritmā, kamēr gaspaža beidzot ne vārda vairs un tik mīksta, ka to ap pirkstu var tīt. Nu viņš paliek mājās pie viņas.»

Visi nosmējās par šādu smalku joku un laulības karu. Vienā ziņā viņu spriedums par Vēberu bija vienbalsīgs. Lai gan katrs ir cilvēks un katram ir savas vājības, tad tomēr viņi to atzina par cienījamu tautieti, kurš studentus saprot, var iedomāties viņu stāvokli un sajust pret studentu respektu.

Tagad viņi iegriezās pie «Baltijas Vēstneša» un apciemoja Bernhardu Dīriķi.

Tas savā redakcijas istabā bija nogrimis darbā, proti, izvilka no «Valdības Vēstneša» sarakstu par tiem latviešiem, kas dabūjuši ordeni vai činu. Citu rakstīšanu viņš labprāt atstāja citiem redaktoriem, bet šo pienākumu paturēja sev.

Pret studentiem tas bija parasti joviāls un laipns un apprasījās: «Nu, kādu ciema kukuli man atnesāt?» Ar to bija domāts manuskripts. Bet, ja tie bija nākuši pēc honorāra, tad palika nopietns.

«Vai jums rindas jau saskaitītas?» tas jautāja.

Ja nebija, tad pameklēja attiecīgos numurus un saskaitīja pats ļoti droši un pareizi, ņemdams arvien pa divām rindām uzreiz. Tā, viņš sacīja, nekad nevarot pārskatīties. Maz tad runāja, parakstīja tikai uz rēķina: «Lūdzu samaksāt,» –un sūtīja tad pie sava brāļa, kas pārzināja ekspedīciju un kasi.

Bet, ja viņu gribēja aizpumpēt kā tagad, tad sāka smaidīt.

«Priekš kam tad jums tās naudas būtu vajadzīgs? Es principā palīdzu tikai tiem, kuriem vajag aizbraukt uz mājam…»

Patiesībā tā bija. Ja kāds cauri braucošs letonis vai arī Rīgas politehniķis semestra beigās gribēja no viņa nopumpēt ceļa naudu, tad nedeva vis, cik tam prasīja, bet izprasīja smalki dzīves vietu, cik tālu jābrauc pa dzelzceļu, cik pa zemesceļu. Tad aprēķināja, cik tas izmaksā, un tik lielu summu arī aizdeva.

«Tagad taču semestris vēl nav nobeidzies,» viņš Pudiķim iebilda.

«Nav gan, bet mums tomēr ir spiedīga vajadzība,» Pudiķis steidzās paskaidrot. «Viens no mūsu veciem biedriem ir gluži bez mēteļa. Redziet, ir auksts laiks, un viņš uz krūtīm slims…»

«Vai viņam tas mētelis pazudis vai nozagts?» Dīriķis jautāja, skatīdamies caur savām zelta brillēm zem kuplajām uzacīm.

«Nē jau… Viņam tāda nemaz nav bijis!…»

«Tātad normāli apstākļi un ne nelaimes gadījums?» Dīriķis uzsvēra. «Lai priekš tam aizdodu, man šķiet, tas ir ērmots prasījums…»

«Normāli vai nenormāli!» Pudiķis iesaucās. «Mēteļa vienkārši nav, un tas viņam jāgādā…»

«Bet vajag taču kāda principa un pamata,» Dīriķis brīnījās. «Nu, jaunais cilvēk, domājat paši… Ja man visiem būs jāaizpumpē priekš mēteļa, kad tāda nemaz nav bijis, tad taču es nevarētu līdzēt, kaut arī pats savu mēteli aizdotu projām!»

Pudiķis ieskatīja to. «Bet vai mums tik vien tā vajadzība kā priekš tā mēteļa,» viņš turpināja. «Ja vienam grib palīdzēt, tad principu un motīvu var atrast. Redziet, te ir jauns un censīgs tautasdēls,» viņš zīmējās uz Kārli. «Viņš ir rakstnieks un dzejnieks, un jūs paši atzīstat viņa dāvanas. Viņam slāpst pēc zinātņu avotiem, viņš grib izkopt savu garu, grib izglītoties, grib studēt – –» «Itin labi!» Dīriķis viņu pārtrauca. «Neviens taču viņam to neliedz…»

«Ar to vien nepietiek, ka neliedz,» Pudiķis iesilis turpināja. «Veco tautiešu pienākums ir viņu pabalstīt. Viņš labprāt studētu, bet nav naudas…»

«Tad lai viņš pirms sagādā naudu un tad lai studē,» Dīriķis mierīgā garā pamācīja.

«Tas viņam nav iespējams!»

«Ko tad viņš grib studēt, kad naudas nav?»

«Es jūs nesaprotu!» Pudiķis saslējās.

«Es jūs arī ne! Ja students ir jau vairākus semestrus studējis un tam priekš studiju nobeigšanas pietrūks, tad, protams, tam tiesība uz palīdzību. Ja kādam jau ir kolēģu nauda, bet tikai kāda maza daļa pietrūkst, tam tāpat tiesība aizņemties. Priekš tam jau tiek aizdota nauda no studentu stipendiju fonda. Bet, ja pašam nekā nav un visu grib sapumpēt, tas man liekas ērmoti…» «Ērmoti priekš tā, kas nabaga studentu nesaprot!» Pudiķis pietvīka.

«Saprotu viņu itin labi, pats esmu bijis nabaga students. Trīs vīri veselu dienu esam pārtikuši no viena rundstiķa. Bet tas bija izņēmuma gadījums, īss laiciņš, ko varēja pārciest, lai tiktu pie mērķa. Kas pats neko neriskē, tas nevar prasīt, lai otrs tam palīdz.»

Mūsu draugus šāds uzskats pavisam pārsteidza un sarūgtināja. «Pie labas gribas arvien var atrast ceļu, kā palīdzēt,» Pudiķis turpināja. «Bet, ja jau jums pašiem tādi apstākļi, kas to neatļauj…»

Viņš mēģināja arī Dīriķi ķert to vārīgo stīgu, bet tas nevilka. «Ko es varu, to es daru,» viņš atbildēja, «bet daru aiz principa. Arī pie savas avīzes es studentam dodu lielas priekšrocības. Ja nestudēts ko rakstījis, tam tad vajag izturēt to vissmagāko kritiku. Ne tā studentam. Ja tas ko uzrakstījis, kam vien daudzmaz kāda vērtība, es to uzņemu ārpus rindas. Un tāpat honorāru ziņā. Es citiem maksāju tikai grasi rindā, par oriģināliem kapeiku, ja daudz, tad pusotras kapeikas. Bet studentiem, kā jūs paši zināt, par ievadrakstiem 2 kapeikas rindiņā. Par oriģinālstāstiem pat 15 rubļus loksnē, kur no citiem katrā laikā varu dabūt par 5 līdz 8 rubļiem loksnē, ko arī Pūcītis maksā. Bet kādēļ es to daru, tur man ir savs princips.»

«Jūs maksājat vairāk nekā citi, tas ir jāatzīst,» Pudiķis piekrita. «Tomēr samērā ar darbu un pūlēm arī jūsu honorāri ļoti niecīgi. Par mūsu komiltoņa poēmu jums vajadzētu maksāt vismaz divreiz tik daudz, lai viņš daudzmaz var dzīvot…»

Dīriķis nokustināja savas kuplās uzacis. «Latviešu apstākļi nu reiz ir tādi, ka vairāk mēs nevaram maksāt. Izņēmuma gadījumos, ja darbs sevišķi vērtīgs, mēs ejam vēl tālāk. Es jūsu biedra darbu vēl neesmu izlasījis, bet Andrejam Pumpuram mēs par viņa «Lāčplēsi» maksājam 300 rubļus. Ne tādēļ, ka būtu spiesti maksāt, bet aiz laba prāta, tādēļ, ka gribam to maksāt…»

«Bet, ja jau tas, hofrāta kungs, vienam esat pielaiduši izņēmumu, tad dariet to ar mums arī,» Pudiķis turpināja. «Aizdodat mums priekš tā mēteļa un kolēģu naudas…»

«Kā redzu, jaunais cilvēk, jūs ar saviem vārdiem neskopojaties,» Dīriķis sapīka. «Laikam gribiet mani nogurdināt, ka sākat atkal no gala, ko esam izrunājuši. Es taču jums teicu, kādā veidā gribu un varu jums palīdzēt…»

Nekā ar viņu izdarīt! Viņiem cits nekas neatlika kā lūgties piedošanu, ka traucējuši, un iet. Un atvadīties viņi atvadījās pilnīgi kā draugi.

Bet iznākuši ārā, viņi ļoti čortojās. «Redz, kādi mums tautieši, redz, kādi patrioti!» Pudiķis sirdījās.

«Tiem citiem varbūt tās sievas vainīgas, bet šim sievas vairs nemaz nav. «Ko tad jūs gribat studēt, kad jums nav naudas!» viņš mēdīja. «Man ir savi principi et cetera, et cetera!» Zinām jau, zinām tavus principus. Ja letonis nāk pumpēt, tam mēs mākam aizdot ir ceļa naudu, ir visu. Godīgam sēlim turpretim ir priekš mēteļa nevīdas iedot. Nu, lai tik nāk biedrībā runas vīru vēlēšanas… Mēs viņiem parādīsim to, ka tiem nāksies ar mums rēķināties…»

Bet kur nu tagad tālāk iet? Iegādājās Starpiņu. Tas gan ir runas vīrs, bet nav tik gudrs uz tiem principiem; jūtas drīzāk pagodināts, ja students tam pieduras.

Pazvanīja. Istabas meita ielaida. Prasīja pēc kunga. Tas esot veikalā. Bet cienmāte gan mājās; varot parunāties ar viņu.

Turpat jau arī viņa nāca pretim raibu, puķainu mājas kleiti, pensneju uz deguna.

«O, jemine, studentu kungi, ah herjē, ah herjē!» tā laipni sauca viņiem pretim, pirms tie vēl paguva ko sacīt. «Lūdzu dziļāk, lūdzu!… Atņemat savus paleto!…»

Viņi arī paklausīja. «Žēl, ka nesastopam mājās Starpiņa kungu,» Pudiķis pie tam ievadīja sarunu.

«Mums būtu bijusi pie viņa kāda darīšana…»

«Šāde gan, viņš drusciņ nevaļīgs veikalā,» kundze nopūtās. «Aber varbūt ka varēsim iztikt bez viņa… Lūdzu dziļāk salonā, lūdzu, ņemiet plac!…»

Viņa tos bīdīja iekšā, vēl iekams tie bija priekšā stādījušies un minējuši sava nākuma cēloni. «Tas ir ļoti nett, ka mūs apciemojat… Mēs ļoti labprāt ferķērē ar bildētiem. Vakar ar pie mums bij pāris jaun' cilvēk' no Dorpat, no tādu latvieš' korporacion, ah, – kā viņu sauc?… Le-, le-» viņa nevarēja atcerēties.

«Laikam «Lettonia»,» Kārlis nāca viņai palīgā.

«Ja, ja, ungefähr tā… Viņiem bija farbīgas cepures… O, student kungi mūs ļoti bieži apciemo…»

«Tā jau mums, tiem izglītotiem un turīgiem, visiem kopā jāturas,» Pudiķis piebalsoja.

«Lūdzu, ņemiet plac!» viņa glaimota mudināja, tad sauca pie durvīm sāņus: «Herta, mein Kind, Herta!…»

«Ja, Mamma, sogleich!» atskanēja blakus istabā kāda salda balstiņa, kas liecināja, ka viņas īpašniece iemet vēl skatienu spogulī un sakārto savu frizūru.

Viesi pa tam, nosēdušies ar raibu segu pārvilktos rokoko stila polsterētos krēslos, pārlaida slepus skatienu «salonā». Paprāva, četrkantīga telpa, gar kuras sienām daudzas eļļas krāsu bildes zeltītos, žuburainos rāmjos. Starp tām divas portrejas līdzinājās stipri Starpiņam un kundzei. Ikviens tautas vīrs tajos laikos rūpējās par to, lai viņa vaigs būtu uzticēts audeklam, jo, kas var zināt, vai kādā jaukā dienā to nepiekar biedrības telpās. Mēs atcerēsimies līksmo uztraukumu, kāds Starpiņu pārņēma, kad studenti ieminējās, ka viņa ģīmetni vajadzētu piekārt biedrībā blakus Valdemāram un Kronvaldam. Un tādēļ Kārlim bija grūti apslēpt smaidu. Viņš aizgrieza vaigu uz stūri, kur bija palmu un puķu mežs, bet logā mundrs, dzeltens kanārijas putniņš lēkāja savā būrī. Tam pretim Knābis redzēja uz kamīna zimzes visādas rotaļu lietiņas, lellīšus, dēļu bundžiņas utt., bet augšā krāsns kronī divi eņģelīši sadevušies rociņas.

Viņiem blakus liela stāvlampa alabastra kāju un zaļu kupola segu. Pudiķa vērību atkal grieza uz sevis uz sofaja guļošais, balti mazgātais pūdelītis ar ļoti gudrām acīm un sarkanu lentu ap kaklu. «Ļoti skaists sunītis!» viņš ieminējās.

«Amichen! Komm her, mein Amichen!» mājasmāte aicināja. «Tas jau ir manas Hertas lībliņš…»

Amītis arī nelikās ilgi lūgties un pietecējis uzrāpās namamātei uz klēpja. «Ļoti mīļš un gudrs tīrhens..» viņa to glaudīja un skūpstīja.

«Rets eksemplārs,» arī Pudiķis noglaudīja viņa galviņu un tā ar savu apbrīnošanu ieguva ar joni mājas kundzes sirdi. Viņa sāka stāstīt par sava Amīša apbrīnojamām īpašībām – kā viņš prot lūgties, kā viņš prot sēdēt, kā viņš prot padot ķepiņu.

«Tiešām!» Pudiķis piebalsoja. «Nu, tas jau lieliski!…»

Bet te uzreiz viņu valodas tika pārtrauktas, kad ienāca sārtvaidze, zeltsprodze mājas jaunkundze, neliela, apaļa, augstām krūtīm, bet valšķīgām, debeszilām acīm. Viņi visi bija kājās un rindā pret viņu palocījās.

«Mana Herta,» māte iepazīstināja, uz viņu ne ar mazāku labpatiku neraudzīdamās kā uz Amīti. Un tiešām, arī Pudiķim it kā iedrebējās sirdī, – tiešām rets eksemplārs!

«Mana meita,» māte atkārtoja, «un – studentu kungi. Ah, pardon, es jau nezinu vēl jūsu vārdus…»

Viņi palocījās pēc kārtas tik pret māti, kā daiļo jaunavu un minēja savus vārdus. «Ļoti priecājos ar jums iepazīties,» viņa sonorā balsī sacīja. «Es par jūsu korporāciju esmu daudz dzirdējusi.»

«Jūtamies pagodināti,» Pudiķis mazliet apjucis atbildēja, «un bez tam, – te mūsu draugs, vēl rakstnieks…»

«Ai, ļoti priecājos iepazīties ar latviešu rakstnieku!» viņa piesārtusi vēl sevišķi spieda Kārļa roku.

Mazais putniņš būrī, priecīgi spārnus kuldams, līksmi iedziedājās. «Ak, mans mīļo Pipī, mans mazputniņ!» viņa sauca tam pretim. «Mammī, vai Pipī ir ūdentiņš un cukuriņš?…»

«Es viņam ieliku, mein Kind,» māte paskaidroja. Un, kamēr viņa, glaimu vārdus runādama, rīkojās gar būrīti un Pudiķis gaidīt gaidīja izdevību, kā viņai asistēt, māte ar labpatiku viņa biedriem sacīja:

«Pipī arī manai Hertai lībliņš, Pipī un Amī, abi divi. Bildēti cilvēki, tie jau mīļo dabu… Mana Herta tokš nolikusi Lomonosova ģimnāzijā lielo eksāmenu. Pie profesor Kreil viņa ir ņēmusi mālstundas un pie Hēnes klavīrstundas. O, viņi saka, ka manai Hertai ir talants…»

«Bez šaubām,» Knābis apstiprināja.

Hertai, lai gan tā nodarbojās ar būrīti, bija tomēr ausis to dzirdēt. Viņa piesārta kā roze un it kā pārmezdama savieba savas rožu lūpiņas. «Ah, mammī, tā jau nemaz nav taisnība…»

«Tā ir pilnīga taisnība!» arī Pudiķis iesaucās. «Kāds gan iemesls jūsu mātes kundzei būtu sacīt nepatiesību? Viss jūsu izskats, visa jūsu parādība liek mums noskārst, ka mūsu priekšā stāv ievērojama māksliniece…»

«Es-māksliniece, ha-ha-ha-ha!» Herta valšķīgu smaidu paskatījās sāņus. «Ak, ko jūs runājat?!…»

«Aber, mīļais bērns, nu parādi taču savu Malstück!» māte nopietni sacīja. «Kā tad tie kungi var spriest, kad viņi nav redzējuši…»

«Ak, tur taču nav, ko redzēt,» Herta, lūpiņas čūrinādama, tiepās. «Tie kungi taču daudz ko labāku redzējuši…»

«Bet taisni mums būtu ļoti interesanti redzēt jūsu darbu,» Knābis pastāvēja.

«Nav taču, ko redzēt… Iesācējas darbi…»

«Bet mēs jūs lūdzam, jaunkundze,» Kārlis pastāvēja. «Jūs taču nenoliegsiet mums tiesību pašiem spriest…»

«Nu, kā jūs vēlaties,» viņa beidzot sacīja, jo arī mamma viņai visnotaļ mirkšķināja ar acīm. «Aiz augstcienības pret mūsu rakstniekiem es padodos. Tikai ieteicu jums nesagaidīt neko lielu…»

Arī Kārlis sāka ar labpatiku noraudzīties uz šo meitēnu. Viņam patika tas, ka viņa pielika visas pūles, lai runātu skaidri pa latviski.

Viņa pagriezās kur sāņus un atnesa kādu atliekamu mapi, kura slēpa sevī viņas gleznu. Visi piecēlās un sastāja rindā ap apaļo galdu. Arī mamma piedalījās apbrīnotāju pulkam un līdz ar viņu mazais Amī. Ar priekškājām uz galda un pakaļkājām uz krēsla tas, asti luncinādams, izsacīja ar citiem savu solidaritāti.

Glezna rādija klinti jūrmalā, pret kuru skalojas satrakoti viļņi.

«Nu, tas taču ir kas lielisks!» Pudiķis iesaucās. «Kādi gaismas stari, kādas nianses!… Nē, te parādās daudz vairāk nekā talants, te parādās ģēnijs!…» «Ģēnijs, man?!» Herta piesārtusi smagi dvesa. «Ak, ko jūs runājat?…»

«Aber, Herta,» mamma ieminējās, «tie kungi no «Lettonia» aber vakar grād to paš' teica…»

«Nē, kā cilvēki prot glaimot!» Herta tielējās, bet spridzīgi viņai acis dzirkstījās, ko viņai tālāk teiks.

«Nemaz ne!» Pudiķis trauca tālāk. «Šīs baltās šaltis, šīs ūdens paltis, kā viņas putodamas šļakst uz augšu!… Es tīri it kā sajūtu, kā ūdens piles spricē manus vaigus… Nē, patiešām, jaunkundze, jūs nedrīkstiet turēt savu sveci ilgāk zem pūra. Jums vajag izstādīt savu gleznu Latviešu biedrībā, lai visa tauta to redz.»

«To jūs sakiet, bet diezin ko domā rakstnieka kungs!» Herta valšķīgu smaidu paskatījās sāņus uz Kārli, kurš bija nogrimis kritiskā aplūkošanā.

«Taisnību sakot,» viņš it kā aizmirsies izsacījās, «man Pudiķim jāpiebalso. Viļņi patiešām vizuļojoši traucas pret klinti. Varētu vēlēties vēl vairāk drosmes, viļņi varētu šķelties vēl daudz augstāk, daudz varenāk pret to klinti. Jūsu bangas pārāk pie zemes, pārāk nobaidījušās – –» Pudiķis piegrūda viņam lēnām pie sāniem, jo jaunkundzei jau sāka krūtis cilāties un vaigi tvīkt.

«– – bet tomēr viss kopējais iespaids…» Kārlis atjēdzies nobeidza. «Nemaz jau nevar iedomāties, ka mums, latviešiem, būtu tādi talanti…»

«Aber grād to pašu arī tie kungi vakar sacīja,» Starpiņa kundze glaimota apstiprināja.

Bet Herta tomēr mazliet jutās aizskarta. «No jums jau var patiesīgu kritiku sagaidīt,» viņa uz Kārli sacīja gan laipni, bet ne bez rūgta piemaisījuma. «Esat pārliecināti, ka es savus trūkumus pati visvairāk izjūtu un atzīstu. Paldies, kritiķa kungs!…»

«Tās jau tikai manas privātas domas,» Kārlis it kā aizbildinājās. «Esmu jau pats vēl tikai jauns iesācējs. Tādēļ neļaujaties atbaidīties, jaunkundze,» viņš sniedza tai roku. «Per aspera ad astra!»

«Pateicos!» viņas acis valšķīgi spridzēja, un rokas spiediens tam liecināja, ka viņa to saprot un tam piedod.

Viņa ielika apbrīnoto gleznu atpakaļ mapē un nolika to nost. Arī viņa tagad piesēdās pie galda, paņēma no mammas Amīti, spieda pie viņa savu vaigu un to glāstīja. Pudiķim tīri uzdīga sirdī skaudība, viņš labprāt būtu Amītis. Te it kā uz kādu slepenu mājienu kalpone ienāca ar paplāti un glāzēm un pudeli vīna. Mamma ielēja un lūdza ņemt par labu.

Valodas sāka arvien vairāk raisīties. Sāka pārrunāt dienas notikumus. «Tātad konsulent Kalniņš nomiris,» mamma aizņēma to, par ko avīzes pēdējā laikā visvairāk rakstīja. «Nu sakiet, nu sakiet, aizbrauc uz auslanti un mirst nost!… Kas nu viņa vietā to biedrību fīrēs?»

Viņa to izteica tādā balsī, it kā Kalniņš pats vien uz savu gribu būtu nomiris.

«Viņš, mūsu neaizmirstamais priekšnieks,» Pudiķis ar patosu sacīja, «ir zaudējums ne vien biedrībai, bet visai tautai. Tomēr cerēsim, ka radīsies viņam cienīgs pēctecis viņa pēdās. Latviešu biedrībai ir trīsdesmit seši runas vīri…»

«Mūs' papa jau ar tur ir,» Starpiņa kundze piebilda. «Bet viņš gan vairāk ķimerējas par tām teātra lietām. Aber brīžiem tā noerrojies, tā noerrojies!… Tas Ādolfs Alunāns laižot vaļā tādas neķītras kuplejas…»

Pudiķis arī nepavisam neturēja labu prātu uz Ādolfu Alunānu, kurš, pēc viņa domām, bija savos paņēmienos plebejisks. Tādus cilvēkus, pēc viņa domām, vajag mīt, mīt, kamēr tie paliek pie zemes.

Reformas pie teātra katrā ziņā vajadzīgas. Varot jau dabūt arī citu direktoru. Esot Kazimirs, esot Bodniek Jaunzems, esot Rozentāls-Krūmiņš no Pēterpils. Visderīgākais, pēc viņa domām, esot viņu pašu komiltonis Jānis Bergs, kuram ārkārtēji lielas aktiera dāvanas, un studēts cilvēks paliek studēts. Ja visi striķi trūkst, varot pat pieņemt ārzemnieku, lietpratēju, kādu aktieri no vācu pilsētas teātra. Viņam jau pašam nemaz nevajag spēlēt, lai viņš tikai parāda citiem, kā tiem jāspēlē. Gluži tādās domās bija arī Starpiņa kundze, un tā viņiem attīstījās dzīvas valodas.

Kārlis un Knābis pa tam šķirstīja uz galda atronošo ar sudrabu apkalto ģīmetņu albumu. Herta, rotaļādamās ar Amīša sarkano kaklasaiti, sniedza viņiem vajadzīgos paskaidrojumus.

«Tas ir papa, mamma, es un Amītis. Tas ir konsulents Mikentāls ar kundzi, dzimušu Mārc. Tas ir profesors Kreilis, mans skolotājs, viņa kundze ārzemniece. Tas ir profesora Kreiļa papa un mamma, pavisam vienkārši cilvēki. Tas ir Krauklīt kungs ar kundzi, dzimušu Mikentāl. Magone Krauklīt jaunkundze. Viesturs Krauklīt jaunskungs. Tālivalds Krauklīts… Mana draudzene Nina Plauss. Tā ir viena Olufejeva kundze…»

Bet kas tas?! Kārlim likās, ka albumā būtu tas pats garais vācu junkurs, ar kuru viņam iznāca sadursme.

«Kuno Rābeman kungs,» Herta paskaidroja. «Tas ir viņa papa, konsuls, un tā ir konsula kundze…»

It kā ar aukstu ūdeni apliets, Kārlis viņu lielām acīm uzlūkoja. Arī mamma tika uz šo momentu vērīga.

«Jā, jā, konsul Rābemans,» viņa neticīgam vēl apstiprināja. «Mēs ar viņiem ferķērē… Pie konsul kundzes es esmu tikpat kā zu Hause; un viņas meita, baronese Bimmelštein, ir mana «tu» draudzene. Mēs neferķērējam vis ar šādiem tādiem…»

Ikkatrs vārds Kārlim bija tikpat kā āmura sitiens pa pieri. Tātad viņi, visas latviešu tautas vislielākie ienaidnieki, ir te tie vislielākie tuvinieki! «Bet es nesaprotu,» viņš beidzot iebilda. «jūsu vīra kungs taču runas vīrs Latviešu biedrībā?…»

«Ir jau gan,» viņa, it kā no augšas nolaizdamās, atbildēja. «Kad jau viņu ievēl, amats tokš jāpieņem…»

«Bet kādēļ tad jūs draudzējaties ar vāciešiem un ne ar latviešiem?»

«Ar latviešu bildētiem mēs jau arī ferķērē, ar dokteriem, advokātiem un kaufmaņiem,» Starpiņa kundze atbildēja. «Tie ir mūsu štande… Aber, lai mēs draudzējamies ar kādiem fūrmaņiem un pačukiem, to taču no mums nevar prasīt. Nu, labi, man vīrs ir Latviešu biedrībā runas vīrs, – bet vai tādēļ jau man jādraudzējas ar katru prastu cilvēku, ja viņš latvietis? Tad jau, alzo, man ar pačukiem vien būtu darīšana un godīgs cilvēks pie mums nemaz nevarētu ienākt. Vai ne, ko?» Un, apstiprinādama savas domas, viņa gardi nosmējās.

Tik daudzkārt Kārlis šādus uzskatus bija jau dzirdējis. un tomēr viņam bija tā, it kā kāda aizmirsta balss viņa krūtīs saceltos, ka tā nav taisnība. «Protams,» viņš piesarcis iebilda, «viens esam prastāks, otrs smalkāks, bet visi esam viena tauta…»

«Tauta, špāss!» viņa atmeta ar roku. «Ko man tā tauta dod? Ja gribiet labu kafeju, to dabūsat tikai pie Angelbeka un Mencendorfa. Anštendīgu apģērbu un labu šniti dabūsat tikai pie cunftīga meistara. Papam te taisīja tāds latviešu skroderis, par lētu naudu apņēmās. Aber fasungas nepavisam, svied kaktā, kad gribi…» «Ūja, mammā, kā tu runā!» arī Herta iejaucās. «Varbūt ka latviešiem tāpat cunftīgi meistari…»

«Latvietis paliek latvietis,» mamma attrauca, «viņš nekad nevar to, ko vācietis…»

«Bet, ja turamies visi kopā, ja esam vienprātīgi!» Kārlis mazliet iededzās. «Vai Rīgas pilsētas domē vācieši būtu tie kungi, ja latvieši būtu vienprātīgi? Uzvara sen būtu mūsu.»

«Ah, tā pilsētas dome!» viņa noraustīja kamiešus. «Man' vīrs arvien saka: tos vāciešus nogāzt jau nebūtu nekāda kunste, – bet ko mēs liksim vietā? Vācu kungi ir iestrādājušies, tie prot tos milzu kapitālus pārvaldīt. Tiem ir nauda. Nu, ko mēs? Viņiem visas bankas, mums tikai divas špārkasītes. Ko jūs no latvieša varat nopelnīt? Bet no vācieša jums nāk nauda… Vai ne, ko?»

Un atkal smiedamās viņa apliecināja savu domu pareizību. Protams, ka Kārlim tāda valoda nepavisam nepatika, un tādēļ viņš cieta klusu. Arī viņa biedri, lai gan tie piekrita Starpiņa kundzes «veselīgiem» uzskatiem – smalkākas publikas izšķirošanai no prastajiem, tomēr tik asi un atklāti uzstāties pret visu tautu viņi nevarēja un negribēja. Bet aiz diplomātijas resp. galantomijas tie kautrējās viņai pretoties. Ar vīriešiem ir citādi, ar tiem var plēsties, cik gribi, – bet ko iesāksi ar sieviešiem? Un tādēļ situācija, ar vārdu sakot, izvērtās tāda nepatīkama.

Bet Herta, šis gudrais, patīkamais bērns, prata šo neomulīgo stāvokli, nevienam nemanot, pārtraukt.

Viņa piesēdās pie klavierēm un sāka sapņaini preludēt. Visi trīs jaunekļi te atrada patīkamu izdevību piecelties un doties turp, lai apbrīnotu viņas mākslu.

Viņa pārgāja uz kūstošo, šmaukstošo «Buču valsi» Galatejā. Nevarēja noliegt viņas pirkstu veiklību un arī mūzikas sajūtu. Pudiķis bija stipri aizgrābts; viņai blakus nostājies, tas uzmanīja notis, lai laikā partitūru apsviestu apkārt, pie kam,– cik vien varēdams, mēģināja viņai pieskarties ar savu elkoni. Kārlis bija uzlicis savu roku uz krēsla margas, un daiļā spēlētāja, pati nemaz neapzinādamās, to spieda un spieda ar savu muguru. Lai, Kārlis to labprāt atļāva. Un mamma un Amis, to visu noskatoties, «šmuncelēja».

Pudiķis starp viņas notīm uzgāja arī tautas dziesmu «Saulīt' tecēj' tecēdama». Viņš lūdza viņai to uzspēlēt. Un viņa prata ne vien spēlēt, bet arī daiļi dziedāt. Tik aizgrābjoši, ka Kārlis nevarēja nociesties un piebalsoja. Tas saplūda tik jaukā harmonijā, ka arī Knābis nevarēja nociesties, nepietaisījis savu balsi. Tikai vienīgais Pudiķis, kas nebija muzikālisks, nespēja neko palīdzēt.

Kad dziesmā nobeidzās, viņš aiz aizgrābtības noskūpstīja tai slepeni elkoni. Viņa it kā sarāvās un nosarka: «Ak jūs, nerātnis!…»

«Piedodat, jaunkundze!» viņš atvainodamies lika roku uz sirds. «Esmu no jūsu mākslas gluži apburts.

Tas ir maz, ja varu noskūpstīt jūsu drēbju vīli…»

Māte smaidīdama Knābim sacīja: «Velti viņa nav ņēmusi pie Hēnes stundas…»

Herta piecēlās. «Rakstnieka kungs, vienu lietu es lūgšu no jums! Vai jūs man to apsolāt?»

«Labprāt, ja tas manos spēkos,» Kārlis atbildēja.

«Tas ir jūsu spēkos… Lūdzu ierakstīt kādu mazu pantiņu manā piemiņas grāmatā! Lūdzu, lūdzu!…»

Viņa nolika Kārlim priekšā savu piemiņas albumu. Tur ļoti daudz pantiņu no draudzenēm, pa lielākai daļai vāciski, arī no Magones Krauklīt, tikai rets kāds latviski. Arī no Kuno Rābemaņa kāds Šillera pantiņš. Tas viņam darīja ļoti grūtu lūguma izpildīšanu. Un tomēr, – ko lai dara?

«Atvainojat, jaunkundze,» viņš, griezīgi smaidīdams, sacīja, «te ir tik daudz no vācu dzejas karaļiem, ka es neuzdrošinos savus nabadzīgos pantiņus blakus stādīt. Bet, ja atvēlat, es ierakstīšu kādu tautas dziesmas pantiņu, kas uz jums tik labi zīmējas…»

«Ai, lūdzu, lūdzu,» viņa vēl piebilda, «tikai piezīmējat, ka tas ierakstīts no jums!»

Viņš ierakstīja: Kur tu augi, daiļā meita, Ka es tevi neredzēju, Baltām diegu zeķītēm, Sarkanām kurpītēm?…»

Piesarkusi viņa spieda viņa roku cieti jo cieti. «Tencinu… Ļoti pateicos!… Un nu lūgšu arī tos kungus…» «Ļoti labprāt,» Pudiķis smaidīdams izsacīja savu gatavību, bet tad drusciņ apdomājās. «Cienītā jaunkundze, nav vienaldzīgi, ko ieraksta. Ja jūs atvēliet, tad es sameklēšu, kas man tas labākais, un citā reizē ierakstīšu.»

Ar to viņš gribēja nodrošināt patīkamu iemeslu daiļavu viens pats apmeklēt. «Ļoti labprāt,» viņa tam piekrita, «jau iepriekš pateicos…»

Tāpat arī Knābis atlūdzās uz nākošu reizi un tad apskatīja savu pulksteni. Viņi jau pavadījuši diezgan ilgu laiku, tagad jāatvadās.

«Aber ar ko tad papa jums būtu varējis pakalpot?» Starpiņa kundze ieminējās. «Ko lai viņam saku?»

«Ak jā,» Pudiķis atcerējās, «bija tāda maza finansiēla padarīšana – –» Bet tad viņš it kā atjēgdamies apklusa un ar saviem biedriem saskatījās. Nebija taču iespējams atzīties, ka viņi nākuši nopumpēt.

«Ach so, lūdzu, kas tā par lietu?» viņa gribēja zināt.

Pudiķis nu bija tikpat kā spīlēs. Te viņš piepeši apķērās. «Man bija tas gods vienu dienu aizņemties no Starpiņa kunga desmit rubļu. Tos nu tagad nācu atdot…»

Un, izvilcis savu portmoneju, tas atdeva Starpiņa kundzei vienīgo desmitnieku, kas tam bija, proti, to, ko vēl necik sen no Vēbera bija saņēmis.

«So. so,» viņa domīgi sacīja. «Es gan labprāt sava vīra darīšanās nemišējos, bet, ja naudu dod, ir jāņem. Labi, papam to nodošu…»

«Jā, un sveiciniet viņu no mums!» Pudiķis vēl piebilda, lai lieta labāk izskatītos.

«Danke, danke!» viņa laipni sacīja. «Aber neaizmirstat tik, kungi, mūsu ielu un numuru!…

Apciemojiet mūs atkal…»

Un Herta vēlreiz sevišķi cieti nokodināja: «Tā ka, rakstnieka kungs, mūs atkal apciemojat!…»

«Bet katrā ziņā!» Pudiķis pasteidzās atbildēt Kārļa vietā. «Mēs nāksim ierakstīt savus pantiņus…»

Un vēlreiz galvas mājieni un sveicieni durvīs, un vēlreiz viņi atgriezās un paklanījās, pie kam māte un meita vēlreiz uz tiem ar labpatiku noskatījās, un Amītis valšķīgām acīm sprauslāja un vēdināja asti.

Tad viņi bija ārā uz ielas. Gāja labu gabaliņu un nerunāja ne vārda. Jo visi sajuta, ka, attiecoties uz savu tiešo mērķi, tie bija atkal turpat, kur šorīt iznākuši, tas ir, atkal bez kapeikas.

«Es taču citādi nevarēju,» Pudiķis pēc brīža it kā atvainodamies iesāka. «Aizpumpēt mēs viņu nekādā gadījumā nevarējām…»

Biedri klusēdami arī ieskatīja, ka citādi nav bijis iespējams.

«Zaudēts tur galu galā nekas nav,» Pudiķis beidzot mierināja. «Gan mēs to naudu citur uzdzīsim, un pie veča nu mums ir tāds kredīts, ka katrā laikā varam atkal dabūt. Un kur tad šis patīkamais brītiņš, ko

pavadījām. Kas to būtu domājis, ka tam Starpiņam tik ņipra meita!… Jei bogu, tik apaļa, bet šmaugana un elastīga… Ai, tādu dabūt rokā, saukt to par savu!…»

«Tas lielākais, viņa ir izglītota un apdāvināta,» Kārlis piebalsoja. «Lai nu ar par to gleznu es daudz nedaudz, bet ar savu balsi tā jau var aizkustināt… Tāds metāls un siltums…»

«Un vienīgā meita bagātam tēvam!» Pudiķis vēl atņēmās. «Vismaz jau savu piecdesmit tūkstošu pūrā būs! Man nu šī balodīte jāpatura acīs… Nav slikti tādu pēc studiju beigām pārvest savā būrītī. Es domāju, ka viņa pilnīgi manī ieķērusies…»

«Domāt jau var!» Knābis filozofiski piebilda, ja viņam pēc saviem novērojumiem likās, ka viņa vērās pavisam uz citu pusi. Arī Kārlis pie sevis klusu pasmaidīja. Bet lai! Viņam nav žēl, viņš draugam pilnīgi atvēl priekšroku. Jo, lai gan viņam jāatzīst, ka Starpiņu Herta bija itin patīkama meitene, taču viņa nevarēja viņa sirdij atsvērt to, ko tas savā mīlestībā zaudējis. Rēta vēl pārāk jauna un uzasiņoja no jauna, tiklīdz tas par to iegādājās. Tādēļ lai jau Pudiķim notiek viņa dievinātā!… Ir tikai dumji, ka ar to naudu tā izgāja, – un kur tagad lai nu iet un pie kā lai griežas?

«Vai ziniet ko?!» Pudiķis, apsvēris galvā visus kandidātus, piepeši ieminējās. «Aiziesim pie konsulenta Mikentāla sievastēva Mārča. Tas liekas būt lāga vecis, kas studentiem jau dažu labu reizi izpalīdzējis. Viņš tikai šad un tad tāds nevaļīgs…»

Labi, nolēma nostaigāt pie tā.

Tas jau laikam it labi saprata viņu nākuma cēloni. Pudiķis meklēja ievadījumu. «Redziet, Mārča kungs, atvainojat, tā lieta ir tāda. Līdz studentu stipendiju izdalīšanai vēl ilgi, un korporācija nākusi grūtībās – –» Bet viņš atmet ar roku. «Runāsim īsi un. skaidri, – bez kā nav?! Pietiks ar cēneri?…»

«Ja mēs jūs neapgrūtinām, – redziet, jums nevajag to lietu saprast tā – –» «Še cēneris, un vairāk ne vārda!» Mārcis uzsvieda zilberšeini uz galda.

Pudiķis gribēja justies it kā apvainots. «Jums nevajag saprast aplam… Mēs negribam jums uzspiesties – –» «Nu ņem, ņem! Ja es negribētu, ko tu man uzspiestu!» Mārcis labsirdīgi attrauca. «Man, paldies dievam, ir tik daudz, ka studentam nevajag atraut… Pašam dēls būs students. Man tikai tās vaļas pamaz…

Vai zināt ko?! Kādu svētu rītu atnākat pie manis uz brokastu. Tad uzstādīsim mučeli un parunāsim par tautas lietu. Tas man patīk! Tikai vienprātīgiem mums vajag būt, kopā turēties, tad vācietis mūs maisā neiebāzīs!… Jums tās galvas, mums tas maks! Pārpīsimies, ka tur lai velns par mazu paliek! Nu, še vēl desmit, varbūt ka vajag… Bet tagad atvainojat, jāsteidzas uz fabriku…»

Studenti no viņa aizgāja tīri līksmā garā. «Lai arī viņam manieres ir tādas,» Pudiķis sacīja, «sirds tomēr viņam nav slikta. Vai ziniet, ieradīsimies kādu svētu rītu pie viņa! Pagodināsim to lāga vīru!…»

Biedri tam piekrita. Bet kur nu tālāk? Ar to pumpi vien, cik tagad, viņu vajadzības nebija segtas.

Nolēma iet pie Pētera Krauklīša, jo tas, liekas, diezgan tāds goda vīrs.

Domāts, darīts. Bija jau pilnīgi tumsa un ugunis sadegtas, kad viņi tur ieradās.

Pazvanīja. Kalpone ielaida. Vai kungs mājā? Esot gan mājā, bet diezin vai būšot runājams. Pašlaik esot viesi. Tomēr varot ienākt, viņa apjautāšoties.

Antrejā noliekot virsdrēbes, viņiem jau uzkrita kas aizdomīgs. Piekārti vairāki letoņu deķeļi. «Ja tie ir viesi,» Pudiķis biedriem lēni sacīja, «tad tādi paši viesi jau arī mēs varam būt…»

Pa tam kalpone ienāca atpakaļ ar atbildi, ka lai nākot uz kunga darba istabu, kur tiem mazliet jāuzgaidot.

O, te pavisam cita elegance nekā pie Starpiņiem, cita garša! Tumšas mēbeles, tumši, smagi priekškari priekš logiem un durvīm, lāčādas tepiķi, ādu pārvilkti krēsli un sofajs, viss pēc stila. Liels, skaists bibliotēkas skapis, piekrauts līdz galam grāmatām ar zeltītām mugurām. Grezns galda pulkstenis zem glāžu kupola. Visādas rotaļu lietas, starp tām neliels mudulis no Latviešu biedrības. Bez rakstāmgalda vēl kāds otrs – sofaja galds, pie kura viņi nosēdās. Te viesa trauciņš ar papirosiem, otrs ar

cigāriem, tiem blakus pelnu trauks, spičku doze greznā rokturī, ar vārdu sakot, viss uz to ērtāko un patīkamāko.

Tikai viņiem jāgaida, un tas viņus darīja tādus klusus un nospiestus. Ir saprotams, ka, klusu sēžot, tie sāka vērot savu apkārtni tālāk aiz šīs istabas sienām: Aiz vaļējām durvīm kāda tumša, neapgaismota telpa, bet aiz tās tālāk pa pusviru durvīm varēja pa daļai ieskatīties apgaismotā salonā, redzēt dažus vaigus un sekot visām tām valodām, kas tur notika.

Sāpīgi gan, bet nenostrīdami, – un tas viņiem dūrās tikpat kā nazis sirdī, – viesi bija letoņi. Vismaz viņi redzēja no tiem pāra vaigus. Tiem blakus kādu pusmūža kundzi, puslīdz lielu un puslīdz brangu, enerģiskiem ģīmja pantiem. Blakus tai atkal daiļa, sievietīga būtne, tumšmate smalkiem ģīmja pantiem, apaļām krūtīm, šmauganu vidu un vispār patīkamu, pievilcīgu izskatu. Tālāk viņi neredzēja, bet ar to viņiem pietika. Pudiķim bija lieta skaidra, ka tā ir Krauklīšu Magone. Ja viņš nezinātu, ka Perlants ir viņas skolotājs, un viņš pats nebūtu iemīlējies līdz ausīm Starpiņu Hertā, sārtvaidzē un zeltsprodzē, viņš iemīlētos atkal līdz ausīm no jauna! Bet ar visu to viņš atrada šo šmaugo bruneti par ļoti interesantu parādību. Viena vaina bija tikai tā, ka tai ļoti grūti nācās izteikties svabadi latviski – Birkenrūes iespaids!

Bet, tā kā tai bija jācenšas skaidri latviski runāt, – par velti tai nebija piedots skolotājs, – tad viņas izruna bija tāda pārāk gramatikāliska. Tad arī viņa ļoti šauri izrunāja vokāļus «o» un «e».

Viņi varēja skaidri dzirdēt, ko tie tur trieca. Mājas kundze patlaban izsacīja savus uzskatus par izglītības lielo nozīmi. «Izglītība ir tas lielākais, ko vecāki saviem bērniem var dot. Uzdodat jūs cilvēkam smalkas drēbes mugurā, – ja viņam nebūs smadzenēs, labākās aprindas viņu tomēr savā vidū necietīs.

Drēbes arī noplīst un paliek vecas. Bet tas, kas cilvēkam smadzenēs, tas nenolietojas, to arī viņam neviens nevar atņemt. Izglītots cilvēks nekad un nekur nebūs kritis. Tādēļ es arī tēvam saku: «Dosim saviem bērniem izglītību!» Vai mēs viņiem kādu kapeiku –naudas atstājam, – zināms, arī nauda ir laba lieta, – bet tas, kas viņiem galvā, tas viņiem visvairāk noderēs…»

Letoņi to apstiprināja kā neapgāžamu patiesību. Protams, ka nevienam prātīgam cilvēkam tur nebija, ko pretim iebilst. Bet viens no letoņiem pie izglītības prasīja arī vēl klāt tautiskas īpašības. Viņš aprakstīja savu ideālu, kādai, pēc viņa domām, jābūtot latvju zeltenei. Latvju meitenes lielākais daiļums esot viņas smaidi. Un viņas tekošā, vērpošā valodiņa, viņas dziesmu vācelīte… Tad viņš aprakstīja šī ideāla ārējo izskatu, un tas iznāca tāds, ka zīmējās taisni uz mājas jaunkundzi. To saprata tiklab māte, kā meita. Pirmā, lūpas sakniebusi, to ar labpatiku noklausījās, otra piesārtusi atbildēja: «To nevar vis apgalvot…»

«A propos,» māte ātri iejautājās, «jūsu korporācija jau arī piedalīsies pie Krišjāņa Kalniņa bērēm?»

«Katrā ziņā!» letonis attrauca. «Vai «Letonija» varētu palikt vienaldzīga, kad latvju ozols kritis?

Latvju tauta un tamlīdz «Letonija» sēro pēc sava Kalniņa. Mēs pirms bērēm uz Tērbatu atpakaļ nebrauksim, bet sagaidīsim savus biedrus…»

«O, tad jūs pilnās krāsās būsat!» jaunava iesaucās. «Man patīk ļoti jūsu krāsas…»

«Protams! Mēs piedalīsimies tik pie līka goda vakts, kā pie karoga ar savu karogu un savām krāsām.

Mūsu pienākums ir tās rādīt, mēs negribam tās slēpt…»

«Tas tiešām būs viens jauks skats!» māte piebalsoja.

«Mēs par savu devīzi un krāsām stāvam un krītam,» otrs letonis pašapzinīgi iebilda. «Mēs nesam tās par spīti visiem tautas nelabvēļiem, skauģiem un ienaidniekiem…»

«Krāsas tai ziņā ievērojamas,» bija dzirdama arī mājas kunga balss, «ka viņas galvo par labu audzināšanu.. Kam krāsas, tie pratīs visur glīti izturēties, jo citādi viņiem tās nedotu…»

Letoņi glaimoti saņēma komplimentu palocīdamies.

«O, kaut mūsu tautai būtu daudz tādu studentu korporāciju, kurām krāsas!» jaunkundze sajūsmināta iesaucās.

«Es ceru, bērns, ka mūsu tauta patiešām tādus laikus piedzīvos,» atbildēja tēva balss.

«Tu, Persī!» mājas kundze sacīja savam vīram. «Vai nav iespējams, ka «Letonija» Kalniņa bērēs

dabū viņai piekrītošās priekštiesības? Es domāju, ka viņa ar savu karogu iet rindā vienā no pirmajām vietām, tāpat pie goda vakts tai būtu priekšējās vietas…»

«Tā, tibiņ, ir Augusta Dombrovska darīšana,» mājas kungs attrauca. «Viņš ir biedrībā kārtības priekšnieks…»

«Vai tad kārtības komisijas priekšnieks vien ir tas kungs?» viņa stingri uzstājās. «Par to taču jūs varat spriest it visi runas vīri…»

«Tu ierosini labu ideju,» viņš piekrita. «Mēs, runas vīri, patiešām tur varam izstrādāt attiecīgu kārtību, kā tas ir parasts dziedāšanas svētkos…»

«Nu jā, Persī!» viņa iesaucās laimīga, kā jau arvien, kad dabūjusi virsroku. «Tā taču ir daudz prātīgāk…»

Mājas jaunkundze palieca šurp galvu, viņa caur drapērijām pamanīja mūsu draugus. «Tur, papa, ir sveši kungi tavā darba istabā,» viņa sacīja.

«Jā, mans bērns, tie ir atnākuši darīšanās. Atvainojat, kungi, mani uz īsu brītiņu…»

«Lūdzam, lūdzam!» letoņi atbildēja, kas liecināja Pudiķim par sirdssāpēm, ka viņi te nodomājuši palikt ilgāk. Viņi trieca tālāk ar māti un meitu, kamēr Krauklītis soļoja šurp pie mūsu draugiem.

«Nu, labvakar, kungi!» tas ienācis apsveicinājās. «Kas man dara to godu?»

Viņi stādījās visi priekšā un nosauca savus vārdus.

«Jā, jā, pazīstu, pazīstu, priecājos,» Krauklītis sniedza tiem roku. «Bet ar jums…» tas ieskatījās Kārlim cietāk sejā. «Man jūsu vaigs nāk priekšā ļoti pazīstams…»

«Viņš ir jauns latviešu rakstnieks,» Pudiķis paskaidroja. «Sacerējis ievērojamu poēmu…»

«Jā, jā, man ir, ka es būtu par to dzirdējis,» Krauklītis attrauca. «Tomēr sakiet, – kur mēs kādreiz esam kopā bijuši?»

Kārlis piesarka, jo viņam bija diezgan neomulīgi atgādināt visu šo raibo notikumu. «Paga, paga, kur tas bija?» Krauklītis, mezdams knipjus, gribēja iegādāties.

«Tonhallē,» Kārlis klusu ieminējās, it kā viņam priekšā teikdams.

«Ak jā, jā!» vecim mazliet pārskrēja pār vaigu tumša ēna. «Tādas sīkas lietas iziet no prāta.» Un, tad visam tam pāriedams pāri, piepeši ieminējās: «Ar ko jums varu pakalpot, kungi?»

Tagad nu Pudiķis stājās priekšā. «Atvainojat, Krauklīša kungs, ka mēs jūs apgrūtinām, mums būtu tādā mazā finansiēla darīšana. Ievērojot ārkārtējos apstākļus, caur ko korporācija nākusi grūtā stāvoklī, un ievērojot, ka viņas atsevišķiem biedriem visai maz līdzekļu, jo mēs, latviešu studenti, pa lielākai daļai visi esam mazturīgu vecāku bērni – – –» «Tad jau naudas būs vajadzīgs,» Krauklītis viņu pārtrauca, nevarēdams līdz beigām sagaidīt viņa garo ievadījumu.

«Būtu ļoti vēlams, ja jūs mums varētu aizdot uz ne visai ilgu laiku!» Pudiķis apstiprināja.

«Cik tad būtu vajadzīgs?» Krauklītis lēni ieminējās.

Pudiķis piesarka, jo uz tik tiešu jautājumu nemācēja atbildēt. Viņi nebija iepriekš norunājuši, ko prasīt. Bet tagad vairs nebija laika, viņam jāizšķiras vienam. «Cik mēs tā pavirši esam aprēķinājuši, tad kādu pussimtu…»

«Nav daudz,» vecis vienaldzīgi atteica, piegāja pie rakstāmgalda, izņēma no atvilktnes piecdesmit rubļu un pasniedza tos Pudiķim. «Tas, kā saprotu, iet personīgi uz goda vārdu…»

«Jā,» Pudiķis centās apslēpt savu prieku. «Un par atmaksu mēs pacentīsimies. Mēs jums ļoti pateicamies, Krauklīša kungs, par izlīdzēšanu…»

«Ne par ko! Man žēl, ka man pašlaik viesi, citādi ar jums labprāt kādu vārdu vairāk parunātu. Lūdzu, vai pīpējat, kungi?»

«Pateicamies!»

Viņi sabāza papirosus mutē, un arī pats namatēvs paņēma vienu. «Es jūsu stāvokli itin labi saprotu,»

viņš sacīja. «Ir pareizi, kā sacījāt – maz ir starp latviešu studentiem turīgu vecāku dēli. Pa ērkšķiem un dadžiem latviešu studentam jācīnās uz zinātņu augstumiem. Bet jūs, studētie, tādēļ ne mazāk esat mūsu tautas lepnums. Mūsu tauta ir bārenīte, jūs esat tie, kas viņu godā cels! Ar ko tad mēs vislabāk varam pierādīt, ka neesam vienīgi nemācīta kalpotāju tauta? Vienīgi ar saviem studētiem vīriem…»

Taisni viņiem iz sirds runāts! «Mēs varam tikai vēlēties,» Pudiķis aizkustināts sacīja, «kaut mūsu tautai būtu daudz turīgu vīru ar tādiem ieskatiem…»

«Saprotu! Apstākļi paši mūs vieno un dara mūs vienus otriem. vajadzīgus. Izglītotam, kam tās laicīgās mantas trūkst, bieži vien nākas piedurkes pie tā turīgā. Un tam turīgam atkal ļoti patīkami ar mācītu cilvēku satikties un izrunāties…»

«Izglītība un turība ir divas lietas, pēc kā latviešiem jācenšas,» Pudiķis papildināja. «Turīgiem un izglītotiem tādēļ jāturas kopā. Mums ir savas labākās famīlijas tāpat kā citām tautām, tikai viņu varētu būt lielākā skaitā.»

«Jā jā, bet diemžēl tās vienprātības mums trūkst,» Krauklītis sūrojās. «Kad es savās jaunās dienās ienācu Rīgā un mēs, divi latvieši, satikāmies, studēts vai nestudēts, mēs apkampāmies un skūpstījāmies.

Bet tagad vairs nē studētie, nē nestudētie nesatiek! Letoņi par sevi, seloņi par sevi, «pēterburdznieki» par sevi, «maskavnieki» atkal par sevi. Jauni laiki, jauni likumi!…»

«Mēs, seloņi, kā jūs paši varēsat liecināt, pie tam vainīgi neesam!» Pudiķis pastāvēja.

«Es jau nesaku, ka jūs vien tie vainīgie,» Krauklītis atbildēja. «Bet kā izmeklēšanas komisijas loceklis varu to jums zem četrām acīm teikt, ka visi skandāli un plēšanās Latviešu biedrībā notikuši starp letoņiem un seloņiem. Nu, nerunāsim vairs par to!… Ja atļaujat, iepazīstināšu jūs ar saviem dēliem.»

«Lūdzam, lūdzam, būtu ļoti patīkami!…»

Viņš pavēra durvis no darba istabas uz otru pusi un iegāja kādā piesmēķētā istabā. Pie galda nodarbojās ar uzdevumiem kāds students nopietni drūmu, bet perfīdu seju, sajukušiem matiem un ne visai svaigu ģīmja krāsu. Viņam līdzās divi skolnieki, viens jauneklis gadus divdesmit, otrs astoņpadsmit vai deviņpadsmit. Vecākajam jau bija tīri brangi padīgušas melnas ūsiņas.

«Stādu še jums priekšā savus abus dēlus: Kārli Viesturu un Tālivaldi,» Krauklītis sacīja, un abi puikas palocījās. «Te viņu skolotājs, mans audžudēls, Maskavas universitātes students Ernests Sutums.»

Pēdējais nepiecēlās un arī ne visai draudzīgi svešos, galvu palocīdams, apsveica. Kārlim pat likās, ka viņa vaigā būtu pazibējis sarkastisks smīns, kad tie minēja savus vārdus.

«Kārlis Viesturs, kas jau ir nolemts, ies uz Tērbatu jurisprudenci studēt,» mājastēvs viesiem paskaidroja. «Tālivaldis turpretim paliks tepat politehnikā un mācīsies par arhitektu. Kamēr Baumanis pakritis, mums, latviešiem, Rīgā nav neviena arhitekta. Ar savām būvēm man kauna dēļ jāgriežas pie vāciešiem. Dzird, ka nu viens latvietis nākšot ārā no politehnikas; to tad gribu uzmeklēt… Tālivaldi, dēls, tie būs tavi nākamie komiltoņi…»

Tālivaldis, it mundrs zēns, uz to ar viņiem vēl sevišķi sadevās rokas. Bet viņa skolotājs, rādīdams savus veselīgos zobus, ironiski nosmējās: «Tev būs tad jābūvē tādas pilis kā latviešu pasakās. Tu zini, īstā tautiskā stilā: uz ornamentiem jāliek saules meitas un mēness dēli. Tev tādēļ būs jāstudē, kādi tām brunči un kādas tām vīzes…»

«Tās, dēls, nav lietas, par kurām var smieties,» Krauklītis viņu apsauca. «Tev savu prātu es nevaru iedot, bet savus bērnus es gribu uzaudzināt tautiskā garā. Kad arī latvietis ir mācīts un studēts, viņam būs palikt latvietim, cienīt savas tautas garamantas un īpatnības. Kādēļ tad latvieši līdz šim bijuši vienīgi kalpu stāvoklī? Tādēļ, ka viss, kas cik necik nāca pie gaismas un izglītības, piegrieza tautai muguru.

Precēja vācu sievas, piekopa vācu ierašas, runāja vāciski un bija mums zuduši. Visi tie lielie tirgotāji, visi tie studētie vīri! Es jums daudz varētu pastāstīt. Dažs labs Rīgas patricietis un baltu vadonis ir savā laikā ielas slaucījis. Tad viņš bija latvietis, nu vairs ne!… Nu ir auslenderis un par latviešiem mūžam nav dzirdējis…»

«Ko tas nozīmē?» students attrauca. «Vācijā nav neviena latvieša, un tomēr tur ielas slauka diezgan.

Ja mums nebūtu vāciešu, vai tādēļ mums trūktu izsūcēju? Tādi brāļi ir vācieši, tādi brāļi latvieši…»

Pudiķis sacirtās, šāds šaubīgs tonis viņam nepatika. «Tam nu gan varētu daudz ko pretim sacīt, bet mēs atsakāmies katru pārliecināt. Un nav arī laika, mums jāiet tālāk, jums jāstrādā…»

«Itin pareizi! Te mums pie matemātiskām formulām jūsu latviešu dieviņi neko nevar līdzēt. Bet, kam smadzenes saprast, – protams tās tik vācietim, kā latvietim…»

«Nu, strādājat, strādājat, neuzturēsim jau jūs ilgāk!» mājastēvs it kā atvainodamies sacīja. «Mēs iesim tālāk…»

Arī viesi, mēmi galvu palocīdami, atsveicinājās un gāja mājastēvam līdzi uz izeju.

«Tādas domstarpības man ar viņu pastāvīgi,» viņš sūrojās. «Kādēļ viņš nevarētu būt tāds tautietis, kāds tēvs bija?! Nu, neko darīt, katram savs prāts, sava vaļa!… Atvainojat nu mani, kungi studenti, mani tie viesi gaida…»

«Lūdzam, lūdzam,» Pudiķis apslēptu rūgtumu sacīja, «negribam jūs ilgāk aizturēt…»

«Labprāt būtu ar jums ilgāk patriecies,» mājas kungs piebilda. «Mēs taču saprotamies? Jūs tautu neatstājat, pabalstāt tautisko lietu!… Drīz nāks pilsētas domnieku vēlēšanas, palīdziet mums! Pamāciet tautasbrāļus kopā turēties, paaģitējat priekš mums! Ja mēs dabūsim rokā Rīgas valdību, mēs jūs neaizmirsīsim!…»

Sirsnīgi rokas spiezdams, viņš tos izlaida pa durvīm, un viņi bija atlaisti.

Atkal viņi gāja labu gabalu, ne vārda nerunādami. Kas attiecas uz tiešo mērķi, tad jau viņi varēja būt lieliski apmierināti. Šis vecis jau bija goda kungs caur un cauri, un jāvēlas tikai, lai visi tautieši tādi būtu.

Un tomēr viņi atstāja šo māju, sirdīs ievainoti.

Ne par to, ko tas Maskavas students tur pļāpāja. Ar saviem plebejiskiem uzskatiem tas stāvēja pārāk zemu zem viņiem, – vismaz tā Pudiķis domāja, – lai viņus varētu ievainot. Viņiem nepatika tas, kas notika otrā galā. Un to viņi tad nu pārrunāja.

Viņam jāiet atpakaļ pie «viesiem», viņš nevaļīgs. Letoņi sēž blakus mātei un meitai, bet viņi kā pāriji netiek ne tuvumā aicināti. Ar mums tikai «darīšanas», viņi «viesi». Mēs – svešinieki un tāļenieki, viņi – savēji, kas iesēdušies, tā sakot, ģimenes klēpī.

«Bet pavisam otrādi nekā pie Starpiņiem,» Knābis ar īstu karātavu humoru sacīja. «Tur laime mīlestībā un piķis naudas darīšanās, te laime naudas darīšanās un piķis mīlestībā. Ir gādāts, lai koki neieaug debesīs…»

«Pie tam vēl Perlants dod skuķei valodas stundas,» Pudiķis piemetināja. «Nē, komiltoņi, to lietu tā nevar atstāt. Latoņu gaiļi jādabū ārā no kurvja! Mums pašiem ļaužu diezgan, kas var paturēt meitu un paņemt pūru. Perlants pats, bet viņam jāsaņemas… Letoņi ar savām krāsām lai nedomā!…»

Biedri viņam klusēdami piekrita.

«Un, otrkārt, man nepavisam nepatīk, ka tas uztic savu bērnu audzināšanu dumpīgam cilvēkam,» viņš vēl atņēmās. «Tādam, kas tik mazcienīgi izsakās par tautas svētumiem. Līdz šim zēni, cik var nojaust, vēl nav samaitāti, bet cik viegli jaunās sirdīs var iepotēt kaitīgas idejas…»

Tiklab vienā, kā otrā ziņā tie nolēma Krauklīšu namam piegriezt vairāk vērības nekā līdz šim. Ai, kad viņiem būtu atklāti brīv savas krāsas rādīt!… Tad letoņi nevarētu vis tik augstu savu degunu celt.

Nu beidzot viņi nolēma mest mieru un iet uz Latviešu biedrību ieturēt vakariņas. Strādājuši bija diezgan un pelnījuši ar. Šoreiz tie neapmierinājās vienīgi ar spartiešu kosti. Tā viņi dēvēja speķī ceptu siļķi, ko viņi baudīja, kad naudas maz un priekšā stāvēja liela iedzeršana. Spartiešu koste tad iznāca lēta un praktiska. Šoreiz tie pastellēja trīs porcijas bifšteka, ko dūšīgi slīcināja alū. Viņi pie tam gaidīja uz oldermank un, ja tas nerasies, tad aizies pie viņa.

Biedrībā, kā jau parasts, sāka lasīties ļaudis un lielā skaitā runas vīri. Bija viņiem sevišķas «pārrunāšanas», attiecoties uz Krišjāņa Kalniņa bērēm un arī pilsētas vēlēšanām.

Arī priekšnieka vietnieks konsulents Mikentāls, kurš nu bija biedrības priekšgalā, noteiktā laikā bija

klāt. Kā likās, tad viņam tagad stipri interesēja, ko tauta par viņu domā. Vērīgi viņš lūkojās uz visām pusēm un pirmais ar visiem apsveicinājās.

Ieraudzījis mūsu trīs draugus, tas arī negaidīja, lai tie pirmie sveicina un viņš tad sveicinājumu atņems, bet gāja pirmais klāt un apsveicināja viņus.

«Jūs šodien pie manis bijuši?» tas jautāja. «Ja drīkstu zināt, – kādā lietā?»

«Mēs gribējām tevi nopumpēt!» Pudiķis, balstīdamies uz savu «tudraudzību», atbildēja.

Mikentāls it kā sabijies neticīgi viņu uzlūkoja. «Par nožēlošanu biju aizņemts.»

«Neuztraucaties tādēļ,» Pudiķis ar tādu divdomīgu smaidu sacīja, «mēs esam apgādāti… Dzīvo taču Rīgā arī vēl citi krietni tautieši…»

Mikentāls sajuta šinīs vārdos pret sevi apslēptu asumu. «Nenoliedzami!» tas paraustīja kamiešus.

«Bet labāk jau, ka tas nav vajadzīgs… Atvaino!…»

Ieraudzījis kādu jaunpienākušu runas vīru, tas steidzās ar to apsveicināties. Sarunājoties viņi nosēdās pie tuvākā galda.

«Nenoliedzami!» Pudiķis nosmējās tik skaļi, ka visā zālē varēja dzirdēt. «Ja es mantotu no vecākiem vismaz savus desmit tūkstošus, sievu precētu ar divdesmit pieci tūkstoši un no tautas man arī būtu sagaidāms mantojumiņš savu piecpadsmit tūkstošu, tad man arī, – un to es varu teikt katram cilvēkam, – tad man arī vairāk nevajadzētu!… Tik gudrs mēs tad katrs būtu. Bet nabaga studentam, kam slāpst pēc zinātņu dzidrajiem avotiem, tam jācīnās ar mazturību un trūkumu. Dažreiz tam ne sarkana graša nav kabatā un tas nezina, ko iesākt. Ja viņam kāds labs tautietis aizdod, ir labi, ja ne, viņš kuļas uz priekšu, kā var!

Viņš iet pa ērkšķiem un dadžiem uz sprausto mērķi. Un, kad viņš tad visas grūtības pārspējis un diploms kabatā, tad viņam tā saldā apziņa, ka viņš to panācis vienīgi pats saviem spēkiem. Viņam nav jāpateicas ne vecāku bagātībai, ne sievai, ne tantēm. Tas tad ir daudz vairāk, jo tas ir viņa paša nopelns!…

Nenoliedzami…»

Viņš pameta saviem biedriem ar acīm, uz kam tas zīmēts.

Mikentāls nelikās to dzirdot, bet dzirdēja to visu, jo ausis, viņam sarka vien. Viņam ļoti tas grauza sirdī. Bet viņš bija par gudru, lai uz tam reaģētu, un nebija arī laika. Viņam pašlaik bija jāiet uz runas vīru sēdi un viņiem atkal pie oldermaņa.

Vienpadsmitā nodaļa Krišjāņa Kalniņa nāve ar katru dienu vai, labāk sakot, katru stundu vairāk iekustināja Rīgas latviešu sabiedrību. Pašā pirmā acumirklī gan izlikās, ka arī bez viņa lietas ietu parasto gaitu, jo pēdējos mēnešos viņš jau nemaz nebija bijis latviešu vidū un ārstējies ārzemēs. Bet drīz vien izlikās tā, it kā bez nelaiķa latviešu tauta vairs nemaz nevarētu dzīvot. Jo kas nu viņu vadīs, kas viņu ganīs?!

Gan tiesa, nelaiķis savā laikā bija stipri populārs cilvēks. Ilgus gadus kā Latviešu biedrības priekšnieks tas ar savām patriotiskām runām bija tautu diezgan jūsminājis, novēlējis tai augstas laimes un viņu apsveicis. Labu runātāju latviešiem toreiz bija maz, un viņam tik sparīga izteikšana, tik skaidra valoda par tautas brīvību, par gaismu un labklājību, ka tie, kas viņu reiz bija dzirdējuši, to vairs neaizmirsa. Nodibinājās uzskats, ka viņš ir gudrākais vīrs Latviešu biedrībā un pats labākais latviešu runātājs. Pēc viņa tad kā otrais nāk Aleksandrs Vēbers.

Tālāk, viņš bija pirmais priekšnieks Krišjāņa Valdemāra nodibinātā kuģniecības biedrībā «Austra», kurā ar saviem simtiņiem bija piedalījušās ļoti plašas aprindas. Biedrība pašā sākumā izmaksāja milzīgu dividendi, rēķinot par gadu veselus 40 procentus. Tos gan dabūja tikai par dažiem mēnešiem, jo biedrība vēl necik ilgi nebija darbojusies. Otrā gadā dividendes bija jau stipri mazākas, un pēdējā gadā vairs nemaz peļņas nebija, tā ka nelaiķis ieskatīja par labāku no priekšnieka vietas «Austrā» atkāpties.

Tālāk, viņam bija ļoti plaša prakse kā advokātam. Latviešu gruntniekiem un rentniekiem tas jo lielā skaitā bija palīdzējis izvinnēt savus lieluskungus, kad tie viņus bija apgrūtinājuši ar nelikumīgiem pirkšanas vai rentes kontraktiem. Nodibinājās atkal vispārējs uzskats, ka, ja Kalniņš nevar kādu prāvu vinnēt, tad tur vairs nekas nav darāms. Manaseina revīzijas laikā tas bija sarakstījis neskaitāmas sūdzības par vācu nebūšanām Baltijā un katram vienam izpalīdzējis, kas pie viņa griezies. Jau divas reizes viņš bija vadījis pēc jaunajiem pilsētu likumiem latviešu partiju Rīgas pilsētas vēlēšanu cīņās un uzstādījis lozungu, ka latviešiem trešā klasē vajag uzvarēt. Katrreiz gan bez sekmēm, jo latviešu vairāk domē neietika, cik vācieši tos bija stādījuši uz savas listes. Nupat atkal taisījās uzsākt trešo vēlēšanu cīņu un kā jau arvien ar tām vislabākām cerībām.

Tad vēl, – gan daudziem tas nebija zināms, – nelaiķis bija nodarbojies arī ar rakstniecību, it sevišķi studenta un pirmajos prakses gados, kad tam bija vairāk vaļas. Kā dedzīgs patriots, kas toreiz citādi nebija domājams, mitoloģijas laukā. Īsi un kategoriski tas «Baltijas Vēstnesī» pierādīja, ka «Līgo» nenozīmē vis kaut kādu prieka saucienu, kā to daži mitologi iz vācu mācītāju aprindām centās pierādīt, bet ir īsta latviešu dievība, – sieviešu vai vīriešu kārtas, tas palika nenoskaidrots.

Nu, neraugot uz visu to, Rīgā tomēr bija vēl ļoti daudz cilvēku, kuri ar Latviešu biedrību netinās un tādēļ nebija dzirdējuši nevienu no Krišjāņa Kalniņa patriotiskām runām. Lai gan «Austrā», sanesot 200 000 rubļu lielo pamata kapitālu, vajadzēja ļoti daudz simtiņu, tā ka tur skaitījās par biedriem plašas sīkpilsoņu aprindas, tad tomēr tūkstošiem un atkal tūkstošiem cilvēku Rīgā nekad vēl savā mūžā nebija bijis simts rubļu. Tie arī tādēļ neko nezināja no tiem labumiem un arī sirdēstiem, kādus «Austras» biedri bija izbaudījuši. Tūkstošiem un atkal tūkstošiem nebija ne laika, ne līdzekļu prāvoties, kaut arī varbūt viņu tiesības bija ļoti apdraudētas. Un, vispēdīgi, kas attiecas uz tām latviešu dievībām, tad atkal daudziem un ļoti daudziem gar tām nebija ne mazākās intereses. Viņiem bija viens dievs un labi, lai tam pašam spēja izkalpot. Ne par velti mācītāji jau toreiz sūrojās, ka viņiem arvien mazāk paliek baznīcēnu.

Tādēļ tad nu ir saprotams, – un Kalniņa bēru referents Kalninieks (Kaudzītes Matīss) «Balsī» dokumentāriski apliecina, – ka ļoti daudzi cilvēki Rīgā par nelaiķi vēl nekā nebija dzirdējuši un tikai vēl nu pēc ģīmetnes iepazinās ar viņa vaigu. Bet, kad nu avīzes sāka rakstīt: «diženais latviešu ozols ir kritis», «mūsu Krišjānis Kalniņš nava vairs…», «latvju tauta kļuvusi bārenīte, jo viņas diženais dēls un vadonis ir miris», – tad gan arī šiem nezinātājiem vajadzēja kļūt uz faktu uzmanīgiem. Tagad, kar Kalniņa vārds ik dienas tika daudzināts, tie tikai nu vēl atskārta, kādu slavenu vīru tie zaudējuši.

Līgusoņi un dziesminieki darīja savu tiesu. Tie apdziedāja slavenā vīra nāvi pa avīžu feļetoniem kā to vislielāko nelaimi, kas latvju tautai varējusi notikt: «Kam tu lūzi, ozoliņi?

Vai nav koku lūzējiņ'!

Vēl tev bija ilgus gadus Zelta zīles birdināt.

Kam tu miri, tautas dēli?

Vai nav ļaužu mirējiņ'!

Vēl tev bija tautas cīņā Zobentiņu vicināt.

Gauži rauda latvju tauta Tavā kapa maliņā.

Tā aprauda savu dēlu, Sav' diženu karotāju.

Bet vēl gaužāk tautas meita Tavas nāves bēdājas.

Tā zaudēja bāleliņu, Sav' diženu sargātāju.»

Vai atkal: «Kas tur žib, kas tur mirdz Dižozolu galotnēs?

Dižozolu galotnēs, Iekšan tēvu zemītēs.

Vai tā bija rīta rasa, Naksniņāi birusi?

Kad, lūk, zvaigzne spoža, krāšņa Nosti zemē birusi.

Tā nebija rīta rasa, Tās bij vira asaras, Kas par savu mīļo, dārgo Tautas dēlu birušas.»

Nodibinājās uz ātru roku ieskati, ka, ja puse tautas būtu gājusi bojā, bet Krišjānis Kalniņš nebūtu miris, tad arī zaudējums nebūtu bijis tik liels.

Vēl vairāk nekā avīzes plašās masas iekustināja pašas bēru svinības. Daudzmaz tam līdzīgu pavadīšanu uz pēdējo dusu pie latviešiem piedzīvojuši vēl tikai Krišjānis Valdemārs, Jānis Baumanis un Bernhards Dīriķis. Tomēr tiem trūka daudzo karogu un trūka ievadījuma ar lāpu gājienu. Kalniņa izdzisušās miesas vēl tumšā rudens vakarā no viņa nama Jēkaba ielā tika pārvestas uz Rīgas Latviešu biedrības namu. Viņu pavadīja procesija ar lāpām, vairāk nekā 500 lāpu nesēji, kas gāja pa gabaliņu viens no otra. Spocīgā lāpu gaisma tumšā rudens naktī, apspīdēdama melnas sēru krāsas un pelēkās māju sienas, it kā no miega iztraucēja tos, kuri lielo zaudējumu vēl negribēja saprast. Neviens, kas to redzēja, nevarēja paiet garām, neapjautādamies, kas nelaiķis ir tāds par vīru un caur ko tas šādu godu izpelnījies.

Viens otram jautāja, un viens otrs tikai tā pa ausu galam bija dzirdējis, un tas nu atbildēja tīri leģendāras lietas. Jau pats lāpu gājiens kā tāds vien lika ko domāt! Latvieši tikai tādu otru redzēja; pirmais bija sarīkots senatoram Manaseinam par godu, viņam no Rīgas atvadoties. Tādēļ tāds lāpu gājiens tika vests sakarā ar varu un valdību. Šo uzskatu vēl jo vairāk nostiprināja fakts, ka pats Rīgas policijmeistars Starovs piedalījās personīgi pie šī gājiena, kā arī vēlāk pie gājiena uz kapiem. Tas lika domāt, ka nelaiķim pie valdības būtu patiešām bijusi kāda liela vara, ko viņš izlietojis priekš tautas. Šī vara diemžēl līdz ar viņu mirusi.

Masās izplatījās visādas leģendas, viens teica otram, ko dzirdējis, un tas atkal pieliktā un izpušķotā veidā pastāstīja to atkal citam. Ja Kalniņš nebūtu miris, pēc citām ziņām, no vācu kungiem noģiftēts, tad viss būtu citādi! Katra šķira pie viņa zārka redzēja savas sairušās cerības iebraucēji laucinieki katrs ticēja to, kas viņam par labu. Kalpi ticēja, ka viņi būtu dabūjuši zemi, kas būtu atņemta muižniekiem un pat saimniekiem un izdalīta uz daļām. Rentnieki vai gruntnieki, kuri ļoti dārgi savas mājas iepirkuši, ticēja, ka viņu neizdevīgie kontrakti būtu atcelti un tie savas mājas dabūjuši vai nu par velti, vai par ļoti mazu maksu. Pilsētā dzīvojošie lauku pagastu piederīgie atkal cerēja, ka viņiem būtu galīgi atceltas galvas naudas un nodevas pagastam un nelaimes gadījumā katram būtu bijis par brīvu Rīgas «krankenauzis». Ar Krišjāņa Kalniņa nāvi tas nu viss vējā!

Ir saprotams, ka zem tādiem apstākļiem tad arī varēja celties liels sakustinājums. Ļaudis straumēm plūda līdzi viņa zārkam uz biedrību, kura tērpusies sēru drēbēs, lai Kalniņu cienīgi sagaidītu. Visas sienas zālē bija izsistas ar melnu sēru drēbi. Kroņlukturi, tāpat arī katra cita lieta, kas atgādināja greznību, apsieti ar sēru plīvuru. Skatuves priekšā zaļā dārzā, kas sastādīts no lauriem, palmām un mirtēm traukos, uzstādīts melnais zārks, kuram abās pusēs sadegtas spožas sveces milzīgos zaru lukturos. Aiz zārka dibenā redzama nelaiķa portreja dabīgā lielumā.

Visas tās biedrības, kas gājienu pavadījušas, uzstāda ap nelaiķi savus karogus. Pašā priekšā vienā pusē korporācija «Letonija», otrā pusē Rīgas Latviešu biedrība. Bez tam priekšā nostājas goda vakts; vienā pusē trīs letoņi, kuru krāsas pārvilktas ar sēru plīvuru, otrā pusē trīs biedrības runas vīri frakās un baltos cimdos. Visi sēru lentās tērpušies. Ik desmit vai piecpadsmit minūtes nāk citi, stājas agrāko vietā, bet zārks nevienu acumirkli nepaliek bez goda vakts, kamēr vien tiek vests uz kapiem. Pie tam dziļš un mēms klusums. Neviens nerunā un, ja runā, tad tikai pusbalsī. Tāpat runas vīri sarādās it kā ar zīmēm un nodod pusbalsī savus rīkojumus.

Bet biedrība pastāvīgi ļaužu pilna. Pilsētā viss kluss un tumšs kā kapā, – ir pāri pusnaktij. Bet biedrībā visi logi gaiši un visas durvis vaļā. Vienmēr un vienmēr ļaudis nāk un iet, skumji noskatās uz melno zārku puķu vītnēs starp gaišām svecēm, starp tiem ne maza daļa iebraucēji laucinieki. Viņi saņem dziļu iespaidu. Un katram vienam, kas no lieka iet garām spoži apgaismotam namam, jāprasa pēc cēloņa; un tā bez zinātājiem un apzinīgiem bēriniekiem tiek vēl arvienu no jauna ievilkti lietā cilvēki, kuri par to līdz tam neko nebija zinājuši. Daudzi ieronas vēl tikai pēc pusnakts.

Arī seloņi, starp tiem Kārlis, Pudiķis un Perlants, no biedrības puses bija ieskaitīti par goda sargiem. Viņi bija iegādājušies frakas un cimdotās rokās turēja savas melnās cepurītes. Nostāvēja viņi savu rindu kā dzīvas bildes, lai uz viņiem raugās ļautiņu acis, sevišķi ar labpatiku jaunavas. Gan, protams; lielāku ievērību par viņiem izpelnās krāsotie letoņi, bet tur nu nekā nevar darīt!… Letoņi Kalniņu iecēluši par savu goda filistru. Pēc tam kad Valdemārs nav, pieņēmis un atsūtījis atpakaļ tam dāvātās krāsas, tie grib pierādīt, kādu godu un cieņu tie var rādīt tam, kas viņu krāsas pieņēmis… Še zālē svinīgs klusums. Bet blakus telpā, no kurienes iznāk arvien jauni goda sargi un uzturas tur, kamēr viņu rindā, ir gādāts par to, lai viņiem nebūtu jāsēž ar sausu muti. Tur var iedzert un uzkost. Tur arī garastāvoklis nav tik drūms kā šaipus sienas.

Letoņi un seloņi pie glāzītes satiek itin labi. Neliek just, ne manīt savas starpības, jo nav tagad priekš tam reize. Lēnā garā tiek pārrunātas un apcerētas nelai ka sīvās cīņas ar mācītājiem, «Latviešu Avīzēm» un pat ar Kurzemes gubernatoru Paulu fon Lilienfeldu.

Mācītāji it labi noprata, ka tautiskā strāva padarīja ļaudis gluži citādus. Nav vairs tie pazemīgie, kas godu dod, pie rokas nekrīt neviens. It sevišķi tie jaunie. Neviens jau to neprasa, tomēr patīkami ir redzēt tādas padevības jūtas. Agrāk katrs draudzes loceklis ikvienā nopietnā lietā griezās pie mācītāja pēc padoma. Katrs daudzmaz turīgs saimnieks pie tam arī citādi atminēja savu dvēseļu ganu. Ja bija kāda darīšana mācītāja muižā: jāpierakstās pie dievgalda vai citādi kā, aizveda pie tās reizes vai nu kādu šķiņķi, vai sviesta spainīti, vai pāris cāļu – ko nu dievs bija svētījis. Kur tagad vairs! Pie dievgalda iet pavisam reti un, ja iet, nekaunas noskaitīt priekšā taisni tās pienācīgās trīs kapeikas no cilvēka. Ne arī priekš pagānu misiones vairs ko dod. Upura makos met vecas pogas… Neba nabagi palikuši. Dzīvoja vēl labāk nekā agrāk, brauca pāris zirgiem tambores ratos, taisīja pat parādus un putēja no mājām laukā!

Tikai mācītāju un kungu vairs ne par ko neturēja.

No kurienes tas viss nāk, to viņi gan it labi zināja. Tautiskie laikraksti kladzināja katru dienu, ka latvietis ir tāds pats cilvēks un kungs kā vācietis. Kladzināja katru dienu, ka mācītājam nekāds sevišķs gods nepienākas, pēla muguru locīšanu un svārku piedurkņu laizīšanu. Kādas rīmes tie taisīja par mācītāju «siekiem» un «cāļiem», kā tie smēja ikvienu, kas vēl turpmāk piekopa šo teicamo paradumu!

Nu, protams, mācītāji par to nabagi nepalika, viņi to piecieta un dzīvoja t ā d ē ļ, bet sirdī tiem grauza ļoti šāda ēverģēlība. Mums jau zināms, cik dziļi tādēļ ienīda tautiskos laikrakstus, piemēram, Kārļa bijušais dvēseļu gans. Un ienīda arī Rīgas Latviešu biedrību, kura, pēc viņu domām, bija visa ļaunuma sakne.

Bet par to tad mācītāju biedrība, kura saucās «Latviešu draugu biedrība», savās goda sapulcēs tautiskos laikrakstus zēvelēja arī. Viņiem bija laba izdevība uz to, tādēļ ka arī tautiskie redaktori, izdevēji un rakstnieki vai nu kā viesi, vai arī biedri ieradās uz šīm sapulcēm spriedumu noklausīties. Tad nu Vidzemes «direktors» (referents) ņēma «stērķēt» «Balsi» un «Baltijas Vēstnesi» un Kurzemes direktors atkal «Baltijas Zemkopi».

Tā nu arī kādā «Draugu biedrības» pilnā sapulcē, kura notika Jelgavā, no Rīgas bija ieradies nelaiķis Kalniņš līdz ar Vēberu un Dīriķi. Lai izlīdzinātu kritikas aso iespaidu, vakarā pie kopēja mielasta biedrības prezidents Dr. A. Bīlenšteins uzdzēra viņiem augstas laimes kā darbiniekiem iz pašu latviešu vidus. Tie atkal pretim no savas puses uz Latviešu draugu biedrības zelšanu un plaukšanu. Pēc mielasta, kad mūsu trīs labākie tautieši bija atbraukuši atpakaļ uz Rīgu, «draugi» bija noturējuši vēl vienu ārkārtēju sapulci un izslēguši viņus no biedrības. Šis notikums sacēla negantu traci tautiskā presē. Sevišķi Vēbers, kura taisnības jūtas caur mācītāju nodevīgo rīcību bija lieliski aizskartas, «draugus» tā ņēma apstrādāt, ka ikvienam, kas cik necik piekrita tautiskai kustībai, cēlās pret viņiem sirdī īgnums. Tā arī Kārlim pret savu ganu. Mācītāju ieteikto, dievbijīgo un kungiem padevīgo «Latviešu Avīzi» par piena lapu vien saukāja, par «veco Lavīzi», par ķesteru un zvaniķu lapu. Nodibinājās uzskats, ka godīgam tautietim viņu lasīt neklājas.

Tautieši «veco Lavīzi» visādi jokoja. Reiz tur parādījās kāds nostāsts pēc slavenā Āfrikas apceļotāja Dr. Šveinfurta par Āfrikas pagānu zvērībām. Trīs misionāri no kristīto iedzimto vidus, iziedami no tās pilsētas, kas zemes kartē atzīmēta ar Agīr, nonākuši tanī zemē Emezruk un sasnieguši to pilsētu Avaglej. Tur valdījis negantais pagānu virsaitis Snietšnelīb, kurš dzēris kristīgo asinis. Tie trīs kristīgie iedzimtie, vārdā Šņinlāk, Srebēv un Siķrīd, sagūstīti un sasietām rokām novesti pie virsaiša Snietšnelīb. Tas pavēlējis mesties viņiem ceļos un pielūgt kādu pagānu dievekli ar garāku nosaukumu – Abīrdeib Uguard Ušeivtal. Kristīgie, protams, liegušies to darīt, par ko tie mesti cietumā, kur tiem bija tikt nokautiem. Bet kā caur kādu dieva brīnumu, – par kuru avīzē bija sniegts garš apraksts, – iedzimtiem izdevies izbēgt un, pateicoties dievam, tikt atpakaļ uz Agīru drošībā.

Raksts bija ar nolūku ievietots kā atbilde uz jaunlatviešu aģitāciju, lai nedod priekš pagānu misiones.

«Te nu mēs redzam, cik aplamas un kaitīgas ir tādas mācības,» avīze no sevis piebilda. «Vai pagāni tā trakotu, ja tiem atspīdētu kristīgā evaņģēlijuma gaisma?…»

Attiecīgais avīžu numurs, kā no drukātavas nācis, tika sūtīts uz visām Latvijas malām. «Latviešu

Avīzes» toreiz ekspedēja Besthoma grāmatu pārdotava. Redaktoram Jelgavā nedzīvojot, vecais Besthorns arī no savas puses bija apņēmies iemest iznākušā numurā savu aci. Viņš drusciņ ko saprata no ģeogrāfijas un uzdūrās uz svešādo pilsētu Agīr. Par neizpētīto Āfrikas vidienu viņš neko nesacītu. bet šī pilsēta, tā rakstā bija teikts, esot uz kartes atzīmēta, un tad jau arī viņam par to vajadzētu ko zināt.

«Mir eine ganz unbekannte Ortschaft!» tas norūca bārdā. Meklēja un meklēja uz kartes un nevarēja atrast. Ja būtu uzdots meridiāns vai platuma grāds, tad zinātu, ap kuru vidu meklēt. Varbūt ir drukas kļūda?

Te viņam piepeši acis atdarījās. Tas tikko nedabūja trieku un nelabā balsī iesaucās: «Mistification!»

(Maldinājums!)

Atjēdzies no lielā pārsteiguma, tas pavēlēja tūlīt izsūtīšanu apturēt, izsviest minēto rakstu no salikuma un drukāt avīzi par jaunu. Bet lielā puse bija jau projām. Laimīgie vai nelaimīgie lasītāji, kas saņēma pirmatnējo numuru, brīnīdamies lasīja par to «zemi tās Āfrikas» un domāja arī, ka tas patiesi. Bet te jau arī «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» pasteidzās dot to atslēgu, kādēļ vecais Besthorns tik nelabi bija iekliedzies. Visi nosaukumi, lai tos saprastu, bija jālasa no otra gala. «Agīr», apgriezts otrādi, iznāca Rīga, «Emezruk» – Kurzeme, «Avaglej» Jelgava, tie trīs misionāri «Šņinlak», «Srebēv» un «Sķirīd» – Kalniņš, Vēbers un Dīriķis; dieveklis «Abīrdeib Uguard Ušeivtal» – Latviešu draugu biedrība un, beidzot, negantais virsaitis «Snietšnelīb» – Bīlenšteins…

Ak, tās bija gaviles tautiskā lēģerī, ka «vecā Lavīze» tā iekritusi! Viņa gan spārdījās un lamājās, ka tādus jokus varot pastrādāt tikai tādi «jēra dvēseles» un «zaķapastalas», kuri nedrīkstot ar viņu uzsākt atklāti. Bet blamāža palika blamāža, un abonenti gāja pulkiem vien nost.

Tomēr viņa kā dzīvoja, tā dzīvoja! No kā? Arī to jaunlatvieši izdabūja. Pēc vecu vecā paraduma lauku pagasti nodeva savus sludinājumus viņai. Sevišķi kurzemnieki. Pirms Manaseina revīzijas pagastiņu bija daudz un, lai gan tie sīki, taču katram savas darīšanas. Toreiz it sevišķi bija paradums radu vai draugu bērnus adoptēt, lai padarītu tos par «vienīgiem dēliem» un atsvabinātu no karadienesta. Liela daļa tikai tad vēl ar lieciniekiem mēģināja pierādīt adoptēšanas aktu, kad bērns jau tāpat bija sasniedzis pilngadību. Tad nu atklāti vajadzēja uzaicināt, vai kāds pret šādu adoptēšanu neceļ kādu ierunu. Tas viss nāca par labu «Latviešu Avīzei», kas nezināja, kur sludinājumus likt.

Bet arī te viņu nejauši pārsteidza un piekrāpa tāpat kā ar tiem misionāriem. Kāda pagasta valde izsludināja tanī pašā «Latviešu Avīzē», ka tas un tas pagasts turpmāk vairs nesludinās te, bet «Balsī». Šim piemēram sekoja otrs un trešs, un, kamēr «vecā Lavīze» atjēdzās, viņa jau bija nodrukājusi pāris desmit tādu sludinājumu.

Kā redzams, lietu vajadzēja tikai vienam iekustināt, lai visi patriotiskie pagasta vecākie un skrīveri pārietu ar saviem sludinājumiem uz «Balsi». «Latviešu Avīzēm» uzreiz bija kā ar nazi nogriezts, bet «Balsij» sludinājumu katrā numurā vairāk par divi pusēm. Tātad tautiskais patriotisms jau sāka nest redzamus augļus un palikt ienesīgs.

Turpretim «Latviešu Avīzēm» caur to bija atņemts materiāls pamats, un tās sāka saimnieciski nīkuļot. Tikai pateicoties muižniecības pabalstam, viņām bija iespējams dzīvību vilkt. Par velti viņas ieteica mācītāji no kancelēm, ar velti viņas sāka sistemātiski notaisīt jaunlatviešus ar musinātājiem un dumpiniekiem.

Bija kur kādam saimniekam nozagts zirgs, vainīgi bija jaunlatviešu musinātāji un tautiskā prese. Bija kur kādai muižai nodedzis šķūnis un varēja domāt, ka uguns pielikta, – un vainīgi atkal viņi. Bija kur kāds sakāvies, apdzēries vai laidis vaļā kādas nebēdības, tiesāta tika atkal tautiskā prese. Un tā joprojām.

No sākuma gan tautiskie laikraksti to visu saņēma ar līdzcietīgu smaidu, kā jau daždien zaļokšņi cilvēki vecīšu purpināšanu. Bet drīz vien lieta priekš viņiem sāka palikt bīstamāka. Nihilistu prāvas un sazvērestības Aleksandra III valdības sākumā noveda arī pie citāda režīma, attiecoties uz tautas kustībām.

Muižnieku privileģētais stāvoklis pret zemniekiem tika jo spilgti uzsvērts. Un Baltijas baroni, lai gan vācieši, bija tomēr muižnieki. Kustību pret viņiem «Latviešu Avīzes» un vācu tautības mācītāji veda sakarā ar nihilismu un sacelšanos pret pastāvošo kārtību. Beidzot tie pat denuncēja jaunlatviešus tieši par

nihilistiem.

Nevajadzēs lieki aprādīt, cik šādi uzskati bija aplami. Jo tautiskā kustība patlaban bija sākusi pieņemt taisni otrādas, t. i., aristokrātiskas dziņas. Viņa cīnījās pēc priekštiesībām atsevišķām grupām, labākām famīlijām. Viņa bija mierā ar katru kārtību, tikai lai latviešu labākās famīlijas baudītu vienādas tiesības ar vāciešiem un tiktu no pēdējiem atzītas. Tālu nost no viņām bija katra dumpība! Valdībai paklausīgāku kalpu vairs nevarēja būt kā šīs aprindas. Viņas jau drebēja, iedomājoties vien, ka tās varētu nostādīt par kādiem valdības pretiniekiem. It sevišķi latviešu tautības mācītāji. No bailēm pret aizdomām dzīti, tie ārpus tautības jautājuma iestiga daudz lielākā atpakaļrāpībā nekā vecie vācu mācītāji.

Lieta beidzot pieņēma traģisku nokrāsu. Kurzemes gubernators Pauls fon Lilienfelds, līdz tam Rīgas Latviešu biedrības biedrs un latviešu tautiskai kustībai labvēlīgs, uzreiz grozīja savus uzskatus. Kā teic, tas tanī laikā izprecinājis savu meitu kādas vecas Kurzemes muižnieku cilts atvasei un līdz ar to pakļuvis zem latviešiem naidīga iespaida. Tas izlaida it visām pagastu valdēm cirkulāru, lai tās iepazīstina savu sabiedrību ar kaitīgo, pastāvošai kārtībai naidīgo strāvu un viņas midzeni Rīgas Latviešu biedrību, no kuras it kā izietu zirgu zādzības, dedzināšanas un nihilistiskas musināšanas. Viņš uzaicināja ikvienu uzticamu pavalstnieku atturēties no šīs biedrības un arī paziņoja, ka pats izstāšoties no viņas goda biedru pulka.

Bet Rīgas Latviešu biedrība uz to negaidīja, tā pasteidzās viņam pa priekšu. Krišjānis Kalniņš uz ātru roku sasauca ārkārtēju runas vīru sēdi, ziņoja tai, ka goda biedrs Pauls fon Lilienfelds cēlis biedrībai neslavu, par ko lika priekšā viņu izslēgt no biedrības. Runas vīri to arī nolēma. Nevis kā revolucionāri, kas saslejas pret valdošām aprindām, bet kā aristokrāti, kas apzinās latviešu tautu vadījuši tik lojālā un paklausīgā garā, ka vairāk nav domājams, līdz nāvei aizskarti, ka viņus grib notaisīt par kādiem dumpiniekiem un bojāt viņu reputāciju. Visvairāk to sajuta pats Kalniņš. Nebija viņa vaina, ka Baltijas administratori, vācu muižnieki un mācītāji, bija ar aklību sisti. Viņa brīvības centieni apmierinājās ar to, lai būtu tiesība runāt par brīvību. Bet viņi šos centienus pārprata vai negribēja saprast. Tautiskā strāva, kā jau sacīts, tobrīd aptvēra vairs ne plašā pūļa, bet pirmo un labāko latviešu intereses, studēto, turīgo, ar vārdu sakot, tā bija tagad vairs tikai latviešu labāko famīliju, resp., aristokrātijas, tieksmju izpaudēja.

Saimnieciskā attīstība iz pašas tautas vidus bija radījusi pirmos un labākos, kuriem ar pārējām tautas masām bija tādas pat interešu pretības kā ar vāciešiem. To jau nevarēja ar skaļiem vārdiem visiem iztaurēt, to vajadzēja klusu saprast. Bet, ja cilvēkam nav apķeršana, nav viņa vaina!

Tomēr arī masās viņa uzstāšanās pret gubernatoru tika saprasta citādi. Saprasta kā demokrātisks protesta akts pret tumsības un vācu klerikālisma balstīšanu. Tautas acīs Kalniņš ar to nostājās kā vīrs, kas nebīstas, bet griež briesmām droši krūtis pretim. Tautas acīs tas tad arī pacēlās kā varonis un viņas tiesību aizstāvis.

Bet nepatikšanu viņam šis solis ienesa bez gala, un nav zināms, vai viņš to pats nav nožēlojis. Agrāk viņš bija piedalījies jau vairākās deputācijās, lai izteiktu pie galma tautas padevības jūtas. Tāda arī tagad pēc kronēšanas tika sūtīta uz Pēterpili un tajā ievēlēts arī Kalniņš. Bet visa deputācija viņa personas dēļ gribēja izjukt. Pēterpilī liedzās ņemt pretim tādu delegāciju, kuras vidū tāds vīrs, kas uzstājas atklāti pret administrāciju. Valdošās aprindas negribēja ierādīt, ka privāts cilvēks pret gubernatoru varētu paturēt taisnību, jo līdz ar to tiktu satricināta valsts autoritāte. Kā stāsta, tad arī tālāk vēl šīs lietas dēļ viņš vajāts, un viņa nāves cēlonis stāvēja sakarā ar šo afēru. Pēc kādas citas versijas tam tomēr izdevies attaisnoties ar kāda sava studiju biedra Mjasojedova palīdzību. Pēdējais agrāk bijis Rīgā par prokuroru un vēlāk pārcelts uz Pēterpili kādā augstākā valsts amatā. Viņš lietu noskaidrojis tiktāl, ka Kalniņš pielaists audiencē, bet gubernators dabūjis rājienu.

Pauls fon Lilienfelds gan drīz pēc tam no Kurzemes tika aizcelts. Bet tas varēja būt arī sakarā ar toreiz uzplūstošo rusifikācijas strāvu. Baltijas guberņas no tā laika dabūjušas vienīgi krievu tautības gubernatorus.

Tādi bija nelaika darbi tautas labā. Un tauta to turēja par savu un runāja par «mūsu Kalniņu». Avīzes

rakstīja: «Mūsu neaizmirstamais nelaiķis bija īsts tautas vīrs. Tautisks bija viņa prāts, tautisks bija viņa dzīves gājums… Tautiskas lai arī ir viņa bēres…»

Bija, pienākusi lielā diena, kad nelaiķi vajadzēja izvadīt no biedrības nama uz kapiem. Tā bija svētdiena. Gan avīzes bija ziņojušas, ka izvadīšana notiks plkst. 12 dienā, bet jau no paša agra rīta lieli ļaužu pulki biedrības namu bija it kā ielenkuši.

Runas vīri ar gudru ziņu bija pārdalījuši zāli uz divām daļām. Vienu pusi atdevuši vispārībai, bet otru, zārkam tuvāko, rezervējuši savām ģimenēm, biedriem, nelaiķa tuviniekiem un delegātiem. Citādi visiem un pat priekšniecībai nebūtu kur palikt, jo zāles otrā puse jau no paša rīta pilna, ka ne ar pirkstu nevar apmaisīt. Turpretim viņiem savā pusē pilnīga ērtība, var ar savām ģimenēm sapulcēties, sazināties, viens otru pārredzēt. Nevar, tā sakot, viens otram pazust.

Logi aizklāti ar melnu drēbi, zālē deg uguns. Svinīgs klusums. Tikai zāles otrā galā ļaudis nepacietīgi sakustas, gaida ceremonijas sākšanos, staipa kaklus un grib ko vairāk saredzēt. Viss tāpat, kā bijis! Tikai goda vaktis noteiktā laikā atmainās un, no ļaužu masām apbrīnotas, izpilda savu pienākumu.

Sāk jau patlaban ierasties cits pēc cita runas vīri frakās, dažādu fasonu cilindros un gludi noskūtiem vaigiem. Krauklītis un Starpiņš ir vieni no pirmajiem, jo viņi pārzina ceremoniālo kārtību. Ieradušies arī kārtības komisijas priekšnieki Ābrands un Augusts Dombrovskis. Ļoti klusu, tikai pusbalsī, rūpīgiem vaigiem tie sarunājas. Ka tikai nu labi izdotos ar to kārtību un viss izietu pa godam! Apmierinājums viņiem tas, ka lielā skaitā pastellēti policisti un gorodovoji. Ieradies arī priekšnieka vietnieks Mikentāls, kurš, lai gan citādi nevar iesilt, šodien redzami uzbudināts. Viņam jau tagad jāreprezentē visa biedrība un tauta, jāsaka arī aizgājušam Kalniņam kādi atvadīšanās vārdi.

Ieronas arī citu biedrību delegāti, gan vecāki, gan jaunāki vīri, starp tiem ne mazums laucinieku un fabrikas strādnieku. Tie, redzams, uz šo gadījumu rūpīgi sagatavojušies, likuši apcirpt matus un bārzdas.

Tērpušies vai nu savos melnos svētdienu svārkos, vai arī īrētās frakās un tura rokā īrētas gardibenes. Pie krūtīm savas biedrības nozīme, pār pleciem sēru lenta, ja ir karoga nesēji, – tie apzinās savu lielo pienākumu un savu lielo uzdevumu. Viņi strādā priekš tautas, tāpat kā strādāja tas, kam par godu tie šodien ieradušies.

No āreniešiem ieradies Vietalvas Kalniņš, no Pēterpils mācītājs Zanders, no Tērbatas «Letonijas» delegāts garais students Irbe, ir arī starp citiem delegāti no Maskavas, Cēsīm un Valmieras. Ieradies arī jaunais dzejnieks Stepermaņu Krustiņš, kurš pieteicies uz kapiem turēt runu. No Vecpiebalgas ieradies Kaudzītes Matīss, kuram Vēbers lūdzis sarakstīt viņam priekš «Balss» referātu. Gan arī seloņi to labprāt būtu uzņēmušies, bet ar Kaudzīti tie nevarēja mēroties. Jo savā laikā tas Piebalgā Kronvaldu Ata bēres bija aprakstījis tik dziļjūtīgi, tik dzejiski, ka, ja viņš tagad šo darbu uzņēmies, tiem viņam par labu jāatkāpjas. Un viņš jau arī uzņēmās.

Sadevies rokas ar pazīstamiem delegātiem un runas vīriem, tas izvelk savu kabatas grāmatiņu un visu ievērības cienīgu atzīmē. Viņš arī manāmi aizkustināts. «Kas tad aicina skatītājus šurp?» Viņš sarunājās ar savu kaimiņu. «Vai tikai vienkāršs miroņu šķirsts, tumšie, šķidrie sēru audumi? Pilsētā tie arvien redzami. Aicina viņus žēlabas par cienījamā aizgājēja agro nāvi. Pateicība par viņa cīniņiem latviešu tautības un tiesības jautājumos. Viņš savā darbības laikā bijis stiprākais cīnītājs…»

To pašu viņš rakstīja art savā referātā.

Ieradās arī vairāki seloņi, kuriem šodien nebija rinda pie goda vakts, starp tiem Perlants, Kārlis un Pudiķis. Perlants sarunājās ar Krauklīša kundzi un Magones jaunkundzi, kuras patlaban atbraukušas ar eķipāžu. Starpiņš sacīja, ka viņa patei ar Hertu arī vajagot drīz būt klāt ar eķipāžu. Ka tikai nu tiktu iekšā! … Viņam pašam neesot vaļas tās sagaidīt.

Pudiķim bija ausis to dzirdēt. Viņš bija drīz iekšā, drīz ārā, spraucās caur ļaužu drūzmu šurpu turpu, gribēdams sagaidīt Starpiņa kundzi un Hertu un izgādāt viņām labu vietu. Viņam pašam tur bija liela interese klāt, un tad arī viņš pieņēma, ka Starpiņam var būt it patīkami, ka viņa pienākumus pret dzimtu,

kur viņš pats aizkavēts, uzņemas jaunāki spēki.

Bet viņas nerādījās, un tas Pudiķi uztrauca. Viņš, izskrējis uz ielas un pagājies labi tāli, aplūkoja visas eķipāžas. Bet viņš meklēja velti.

Beidzot piebrauc kāda eķipāža pret durvīm. Tām vajag būt viņām! Viņš steidzas atpakaļ, kur patlaban izkāpj divas dāmas un, it kā apjukušas lielā ļaužu pūlī, nezin, kur iet.

«Frau Starpiņ, Frau Starpiņ!» viņš piesteidzas tām no muguras puses.

«Ah, jūs tas, junger Mann!» Starpiņa kundze, viņu ieraudzīdama, vieglāk uzelpoja. «Palīdzat mums tokš tikt iekšā… Es jau papam sacīju, lai mūs sagaida, aber viņš ir unaufmerkzams…»

«Viņam tagad tik daudz rūpju un atbildības par vispārību!» Pudiķis to aizbildināja. «Sveiki, Hertas jaunkundze!… Esmu pieņēmis pareizi, ka nepaliksat nost, kur visa tauta sēro… Kur ikvienam spiežas sirdī tie trīs satricinošie vārdi: «Krišjānis Kalniņš miris!…»»

«Sveiki!» viņa labvēlīgi tam sniedza pretim savu roku. Viņš novēroja, ka viņai acis patiešām saraudātas.

Neskatot uz visām lielajām tautas sērām, viņam tomēr aizdomā kāds dziļāks cēlonis. Pētoši viņa acis uz tās raudzījās, it kā mēmi jautādamas: «Kādēļ gan?»

Kad viņa neatbildēja, viņš it kā pārmetoši sacīja: «Jūs tomēr esat ieradušies ļoti vēli…»

«Hertas dēļ!» mamma pasteidzās atbildēt. «Viņa vairs nemaz braukt…»

«Nemaz braukt?!» Pudiķis neizprazdams apstājās.

«Pipī dēļ,» mamma paskaidroja. «Nabaga tīrhens piepeši saslimis…»

«Pipī?!» Pudiķis iesaucās. «Vai tas var būt!…»

«Jāa!» mammā apstiprināja. «Nokāris galviņu, spalviņas izspūrušas, skatās tik žēlām actiņām. Herta raud tikpat kā izkults bērns: «Mans putniņ, mans putniņ, kā es bez tevis dzīvošu!…»»

Un Herta arī tagad piepeši iešņukstējās un aizlika mutautiņu priekš vaiga.

«Nu, apmierinies tokš, bērns, apmierinies!» māte pa pusei pārmetoši viņu mierināja. «Viņam jau tikai kas uzgājis… Varbūt atkal pāries…»

«Jā, varbūt,» viņa sāpīgi elsoja, «bet varbūt arī ne…»

Nu nevarēja vairs tikt ne soļa, viņa bija jāapmierina.

«Bet apmierinājaties, jaunkundze!» arī Pudiķis mammai piebalsoja. «Ja arī jūs viņu zaudētu, jūs tādēļ vēl neesat atstāta. Jums paliek papa un mamma, un Amītis… Nu, es jūs lūdzu, neraudat vairs,» tas vilka viņai mutautiņu nost no acīm. Apkārtējai publikai tas nemaz neuzkrita, jo raudāja taču sievietes tagad pa visiem stūriem un kaktiem. Varbūt tā arī kāda radiniece, kura raud pēc lielā tautas vīra.

«Vēl jau nav tā nelaime notikusi,» Pudiķis vārīgi ap viņu nodarbojās. «Vēl nav zudusi cerība…

Pāries viņam, un būs atkal viss labi…»

«Jūs domājat?!» viņa pacēla atkal acis. «Ak, es jau gribu jums ticēt… Negribu raizēties… Bet jūs jau nemaz neziniet, cik mīļš var būt tāds mazputniņš!…» Un viņa izgrūda smagu nopūtu, kas atviegloja sirdi.

«To es gan varu iedomāties!» Pudiķis, žēli smaidīdams, piebalsoja. «Un arī apskaužams…»

Herta šķelmīgi paskatījās sānis. Lai gan tai skropstās mirdzēja cita asaru pile, viņas acis uzsmaidīja tik silti kā saulīte pēc pārgājuša lietus.

«Apskaužams?!» viņa iesaucās. «O, vai jums gan patiktu būrītī dziedāt?»

Pudiķis lika roku uz sirds. «Man gan nav balss, bet, ja tas jums par patikšanu, es domāju, mana mēle atraisītos…» Šos vārdus pavadīja daudznozīmīgs skatiens.

Viņi spiedās uz priekšu. Herta nopietni vien sāka smaidīt. Arī mamma zīmīgi pavīpsnāja. Bet izlikās, ka viņas uzmanība būtu citur vērsta. «Ah, ah, to ļaužu!» viņa brīnodamās noraustīja kamiešus.

«Ir ļoti daudz!» Pudiķis bija uzmanīgs arī pret viņu. «Kas gan ņemsies viņus saskaitīt? Bet man šķiet, tā ir ļautiņu pašapziņas zīme. Viņi ņem dalību pie tautas priekiem un bēdām…»

«Vai jūsu draugs, tas rakstnieka kungs, arī šodien te?» Herta iejautājās.

Pudiķim šāda interese lāgā nepatika, bet viņš diezgan vienaldzīgs atbildēja: «Ir gan!… Kurš gan spētu tur iztrūkt, kur visa tauta sēro pēc sava Kalniņa…» Bet, gribēdams valodu novirzīt uz citu pusi, tas pēkšņi iejautājās: «A propos, ko tad jūsu Amītis dara?»

Tur atkal mamma pasteidzās atbildēt. «Ah, kā tas gribēja mums tikt līdzi! Palika kaukdams un smilkstēdams… Citādi jau gan, gods dievam, pilnīgi vesels…» Ļaužu drūzma bija tik liela, ka nu vairs nevarēja lāgā sarunāties. Bija jātura acis vaļā un jāsaņem visa uzmanība, kā drūzmai cauri tikt.

«Te, te, lūdzu…» Pudiķis, tīri aiz rokas vilkdams, izveda Hertu un mammu cauri līdz zāles otrai aizžogotai pusei. Tā arī stipri pilna, bet cilvēks vēl daudzmaz varēja apstāties.

Te nu viņas arī apsveicinājās ar tuvākām paziņām, Krauklīšu famīliju un Plaušu Ninu, Perlanta māsīcu. Tā bija paslaida jaunava, citādi itin glīta, tikai paretiem zobiem un liela zobgale. Viņa, kā rādījās, bija sasūkusies jaunas idejas, un tādēļ Pudiķis no viņas bijās. Viņiem, kā sacīt, valodas nepavisam nesapasēja.

Bet nebija jau vairs laika runāt un savus uzskatus izklāstīt, jo pašlaik sākās bēru ceremonija. Atskan trompetes un bazūnes, un viņu pavadībā publika pēc izdalītām lapiņām uzsāk dziedāt: «Cik tuvu man mans gals jau klātu!…» Pēc tam melni tērptā runātāju krēslā kāpj nelaiķa Kalniņa draugs Codes mācītājs Kope un uzsāk bēru runu. Jauka arī bija bijusi mācītāja Holsta runa, nelaiķi no dzīvokļa izvadot, par tematu «Iz viņa izgāja viens spēks».

Bet Kopem pavisam citāds teicamais. Par viņa runu toreiz laikrakstos nodots sekošais spriedums: «Ja karavadonis neskaita un netura sevis visiem karavīriem līdzi, bet uzskata viņus vienīgi par tiem, kuriem jāiet nāvē, tad tāds nevar būt īsts uzvarētājs. Tāpat, ja mācītājs, īsti tādos gadījumos, kur klausītājiem cerībazudusi, runā uz viņiem tā, it kā tam pašam nebūtu nekāda dalība pie viņu priekiem un bēdām, sacīdams tik «jūs», «jūsu», «jums», tad vārdiem nav spēka. Bet Kope ne vien sajutās, iet arī skaitījās pie apbēdinātiem. Klausītāji to dziļi sajuta…»

Patiešām, viņš miekšķēja sirdis, ka vai, vai! Ne viena sieviete vien slaucīja asaras. Vietvietām zālē dzirdēja skaļu šņukstēšanu. Ne tikvien pie tuvu piederīgiem, atraitnēm un bāriņiem, bet arī gluži svešām personām. Raudāja Magone un Krauklīša kundze, kas citādi rādījās diezgan pacieta, un pat Ninai ar visu savu perfīdo smaidu bija grūti valdīties. Jūtīgā Herta un Starpiņa kundze sabruka pat asarās. Pudiķim nekādi nebija iespējams viņas mierināt, jo, pirmkārt, tas būtu neveikli un, otrkārt, viņam pašam, – lai arī tas no mācītāju runām neko neturēja, bija ap dūšu tā jocīgi un savādi. Un sajuta taču šo runas iespaidu par viņu daudz skarbāki un norūdītāki vīri. Tā, piemēram, vecais Krauklītis, slaucīdams sviedrus, aizņēma arī līdzi acis, un Starpiņš nogrimis tādā elēģiskā apcerē.

Pēc mācītāja runas uzstājās jaunais priekšnieka vietnieks Fr. Grosvalds. Viņš cildināja aizgājēja nopelnus un sniedza ziņas par viņa cītīgo un sekmīgo darbību biedrības amatos. Sevišķi vērīgi uz viņu klausījās viņa līdzkandidāti uz priekšnieka amatu. Par tādiem varēja skaitīties Aleksandrs Vēbers, Zinību komisijās priekšnieks, Jānis Kļaviņš, runas vīrs un ilustrēta žurnāla «Rotas» redaktors-izdevējs, un plecīgais Jānis Einberģs, viens no vecākiem runas vīriem. Visi tie tāpat bija advokāti, un katrs viens no tiem apzinājās, ka viņam lielāki nopelni tautas druvā nekā viņu jaunajam līdzcensim. Kā rādījās, viņi bija ļoti apmierināti. Gr. nepavisam nevarēja iesilt, runāja vienmuļīgi un mehāniski, neraugot, ka bija manāmi uztraukts. Uzbudinājuma sekas vienīgi tās, ka viņš šai un tad savos vārdos pārteicās, ko tad satrūcies ātri izlaboja. Nē, nē, tas viņiem nopietns konkurents nebūs! Viņa stiprā puse vienīgi tā, ka viņam fraka labi pieguļ.

Turpretim pārējā publika ne tik visai bija apmierināta. Karstums pārpildītā zālē pieņēmās, un uz vietas kājās stāvēt grūti, ja runa sevišķi nesaista. Auditorija tādēļ, sakustējās, sāka slaucīt sviedrus, dīžļājās, ar vārdu sakot, viena daļa garlaikoja, un otra daļa kļuva nepacietīga. Starpiņa kundze, nevarēdama sagaidīt beigu, pat sapīkusi iesaucās: «Kwatsch!» Tas bija niecinājums pa vāciski.

Runātājs nobeidza, publika aprima, un beidzot pat valdīja dziļš klusums, kā jau tas parasts, kad

katedrā parādās jauns runātājs. Sirms, paslaids vīrs, kuru tikai nedaudzi no klātesošiem pazina un arī saprata, jo viņš uzsāka runāt pa krieviski. Tas bija «Rižskij Vestņik'a» nodibinātājs un redaktors-izdevējs Leonids Gešihins, izveicīgs žurnālists un, var sacīt, Rīgas krievu sabiedriskās dzīves tēvs. Pirms viņa krieviem Rīgā savā starpā nebija nekādu garīgu saišu, tie dzīvoja izklaidēti, bez savas biedrības un laikraksta. Sabiedriskā dzīve viņiem atzīmējama ap 1870. gadu, kad, te ieradies, L. Češihins nodibināja pirmo laikrakstu un arī biedrību «Uļej» (Bišstrops). No tā laika krievu māksla un žurnālistika sāk darboties līdzi pie Rīgas kultūras, līdz tam krievi Rīgā bija svešinieki. Pēc saviem politiskiem ieskatiem Češihins pieslējās pirmiem krievu nacionālistiem, proti, ka krieviem vajag balstīt latviešus un līdz ar to spiest atpakaļ vācu iespaidu. Ka krieviskam vajag beidzot arī Baltijā valdīt, tā viņam bija iztaisīta lieta.

Tikai līdzekļi, kā to panākt, viņam bija gluži citādi nekā šaursirdīgiem birokrātiem un karjeristiem. Viņš ieteica tā rīkoties, ka lai latvieši mācītos mīlēt un cienīt visu krievisko un tam labprātīgi pieslietos.

Tā arī tagad viņš uzsvēra krievu un latviešu attiecības, aizrādīja, ka nelaiķis smēlis zināšanas Maskavas universitātē un tādēļ tam bijušas ļoti pareizas domas par latviešu tautas izglītības līdzekļiem.

Pēc beigtas ceremonijas, kad zārku taisījās nest ārā, kas bija runas vīru pienākums, Rīgas Latviešu labdarības biedrības skolnieces pirms ceļu līdz nama slieksnim kaisīja puķēm. Tas bija atkal kas jauns, kas sacēla vispārēju ievērību. Jau vienkārt tādēļ, ka puķes šinī laikā bija ļoti dārgas un meitenes bija tērpušās tautiskos uzvalkos. Sevišķi par to aizkustināts referents Kaudzītes Matīss, kurš tūlīt faktu steidzās atzīmēt savā kabatas grāmatā. «Lai jums, mazajās, šis darbs paliek piemiņā. Atnāks laiks, kad viņa nozīmi apķersat un sapratīsat…»

Starpiņš vēl paguva savai cienīgai pasacīt, ka viņam jāiet līdzi gājienā zārkam pakaļ un tādēļ viņām jābrauc eķipāžā vienām. Tāpat Krauklītis savu ģimeni, kurai divas eķipāžas, bija nodomājis atstāt sava audžudēla Ernesta Sutuma vadībā. Bet tas bija pazudis, diezin kur palicis.

Dāmas par to rādījās it kā nobēdājušās, it kā vienas atstātas. Bet Pudiķis zināja padomu: «Ja jums, cienījamās kundzenes, nekas nebūtu pretim,» viņš ieminējās, «tad jau arī mēs varam būt jūsu pavadoņi.

Es, Ērgļu Kārlis, Perlants Plausis…» Šis priekšlikums tika pieņemts. Tikai jānorunā, kā sasēst. «Vienā eķipāžā lai brauc zēni vieni,» enerģiskā Krauklīša kundze noteica. «Otrā brauksim mēs ar Magoni un Plauša kungs, un vēl var kāds piesēst…» «Ērgļu Kārlis, tad jau pareizi iznāk!» Pudiķis iesaucās. Viņam bija no svara, ka pie tāda iekārtojuma viņš dabū pie Hertas sēdēt, un bija laimīgs, ka viņa priekšlikums tiek pieņemts.

Hertai un viņas mammai jau arī nebija, ko nožēlot, jo uzmanīgāka un pakalpīgāka kavaliera par Pudiķi jau nevarēja vēlēties. Un viņš bija bagātīgi algots vienīgi ar to, ka dabūja piedurties pie Hertas drēbju vīlēm.

Kārlim bija citādi. Magone, kā jau biedru starpā kalkulēts, bija viņa vecākā komiltoņa Perlanta piederums. Viņa Perlantam varēja būt vairāk nekā skolniece. Un tādēļ, Kārlis pret viņu izturējās ar godbijību, atturību, kas robežojas līdz pat saltumam. Turpretim Magone jutās pilnīgi brīva un, kā rādījās, viņai pret jauno rakstnieku bija diezgan liela interese. Viņai gan tā latviešu valoda tā negāja, bet totiesu runāja viņas dzīvās acis. Viņas sārtās rožu lūpiņas čūrinājās, lai ievilktu viņu dziļāk valodās, bet viņš vairāk ne kā «jā» un «nē» vairāk ne kā tikai to taisnu.

Lielais bēru gājiens patlaban sāka sastādīties. Viņiem diezgan ilgi nācās gaidīt pie biedrības durvīm, kamēr tur piebrauca viņu eķipāžas. Sētu mūzikai atskanot. Sēru gājiens pēc iepriekš nospriestas kārtības sāka kustēties uz priekšu sekošā rindā: Pirms Rīgas Latviešu biedrības sēru zizlis, kuru braukšus veda Bernhards Dīriķis un Fr. Grosvalds.

Pēc Viņiem brauca garīdznieks, kam sekoja līķa rati, tie greznākie, kādi vien privātiem cilvēkiem atļauti.

Zārkam kā pavadoņi kājām gāja līdzi Rīgas Latviešu biedrības runas vīri, tad pārējās biedrības un delegācijas ar karogiem, kuri dziļās sērās tīti. Viņas gāja šādā kārtībā: «Fūrmaņu palīdzības biedrība», «Ziedoņa palīdzības biedrība», «Jonatana biedrība», «Pēterburgas

Ārrīgas dziedāšanas biedrība», «Pavasara biedrība», «Cerības biedrība», «Slīperu cirtēju biedrība», «Majoru-Dubultu Labdarības biedrība», «Pārdaugavas Labdarības biedrība», «Rīgas Palīdzības biedrība», «Āgenskalna Baptistu biedrība», «Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrība», «Daniela palīdzības biedrība», «Valmieras Latviešu biedrība», «Rīgas Latviešu biedrība» un studentu korporācija «Letonija».

Tām sekoja eķipāžas, pavisam kādas divdesmit sešas. Bēru gājienam pa priekšu un sānos plūda līdzi lieli ļaužu plūdi, kas līdzīgi upei tek vīzīgi pa Aleksandra ielu un vēlāk pa Miera ielu uz Jēkaba kapiem.

Cilvēki katrs par sevi kā atsevišķa daļa apbrīnoja kopīgo masu, kura patiešām grandioza. Piebiedrojās arī nejaušie skatītāji, piebiedrojās ziņkārīgie veseliem pulkiem un masām. Lieliskais uztrauc un rauj sev līdzi. Tāpat pilni logi skatītāju.

Bija arī visādas sarunas un piezīmes dzirdamas, no kurām dažas pat atsitās bērinieku ausīs. «Rau, kur aizved glabāt latviešu ķēniņģi!» kāda sieva iesaucās, un nevarēja notvert, vai nopietnā vai ironiskā nozīmē. Turpretim pa gabalu tālāk kāds vīrs balti nospļāvās: «Aizved atkal kādu cepešu ēdēju!» Kā redzams, arī tas nelaiķi nepazina, bet teica parasti to, ko nemantīgie arvien mēdz teikt, kad apzvana ai apbedī kādu turīgu. Pa gabalu dzirdēja atkal kādu sievu: «Visu viņš tik darījis tautas labā…» Viņas kaimiņš piebilda: «Vai ta nu bez sava labuma strādāja… Bija taču viņam tur arī savs labumiņš…» – «Ja nenoliki rubulīti priekšā uz galda, nerunāja vis ar tevi,» kāds trešais iebilda. «To simtu, ko es viņiem tur tai «Austrā» iedevu, to jau es vairs neredzēšu,» kāds cits gabalu tālāk iesaucās. «Lai nu dievs mielo viņa dvēseli, bet to naudu apēda gan…» – «Nu, va' ta' nu viņš vainīgs, ka kapteiņi taisa uz kuģiem avāriju…» – «Kapteinis viens darīja?» tālāk atkal kāds iesaucās. «Viņi bez sazināšanās nebija!… Āre, Putniņš ar Zommeru arī par to jauno kuģi tik dārgi noņēmuši…»

Un tā visādas valodas! Krauklīša kundze enerģiski saņēma lūpas. Vai tad uz visu var izklausīties, ko ļaudis runā? Kādēļ tad viņi visi tā spiežas līdzi, ja viņi domā, ka šis vīrs tik slikts bija? Lūdzis taču viņus neviens nav.

Lielais bēru gājiens panāk ceļā arī citus bēriniekus, kuri it kā nobijušies pagriežas pie malas un aizlaiž viņus garām. Ir citi arī greznāki un vienā gājienā pat eķipāžas, bet lielākā daļa ļoti vienkārši. Viņi pat redz pa gabaliņu vienu darba raspusku, uz kuras kails, balts zārks, un tikai maza saujiņa apdilušās drēbēs viņam seko.

«Vaī, kāpēc tam tikai tā?!» Magone brīnījās.

«Visiem jau nevar būt vienādi, bērns!» māte nopūtās. «Dažādā kārtā cilvēki staigā savus virszemes ceļus, dažādā kārtā tie iebrauc arī mūžības vārtos…»

Kad Magone to vēl nelikās saprotam, Perlants piebilda: «Tas ir dabas likums, jaunkundze. Divas viena un tā paša koka lapas nav gluži vienādas. Kur nu vēl cilvēki?»

Magone ar acīm koķetēja. «Jā, jā, – visi nevar būt blondi, un visi nevar būt bruneti…»

«Taisnība!» Perlants pasmiedamies piebalsoja.

«Bet tas jau ir mūsu Ernsts!» Magone piepeši izbrīnījusies iesaucās. «Jā, Ernsts, patiešām…»

Visu acis vērsās turp. Viņi atradās blakām baltajam zārkam uz raspuskas. Tikai maza saujiņa laužu to pavadīja, acīm redzot, prasti cilvēki apdilušiem apģērbiem. Starp viņiem arī soļoja students Ernests Sutums, arī tāpat ļoti novazātu mēteli un vecu cepuri.

Krauklīša kundzei patiešām bija neomulīgi, ka tie abi jaunie cilvēki redz viņu audžudēlu tādā vienkāršā sabiedrībā.

Diezin kas vēl par cilvēkiem?! Viņa to nemaz neliktos redzam, bet, kad nu Magone iesākusi, «Ernst!»

– viņa uzsauc un māj kučierim pieturēt. «Vai tu nebrauksi mums līdzi, Ernst?!…»

Bet viņš liekas, ka būtu pavisam svešs un viņus nemaz nepazītu. Arī, ka viņam viņu milzīgais, lepnais gājiens nemaz neimponētu. Tikai pāris viņa biedru ar iedauzītām, nonēsātām hūtēm, mutes ieplētuši, uzlūko šos brīnumus.

Students tikai ļaunu smīnu atbild uz Kārļa sveicinājumu. Krauklīša kundze piesarkusi vēlreiz atkārto

savu aicinājumu, bet viņš atmet tikai ar roku un, viņus turpmāk neievērodams, aizgriežas uz otru pusi.

«Viņš jau nekad savai garderobei nepiegriež pienācīgo vērību,» Krauklīša kundze it kā atvainodamās sacīja, kad bija pabraukuši viņam garām. «Ērmods cilvēks!» Magone nevarēja nociesties, nepiebildusi. «Pavisam tāds zonderlings…»

«Lūdzu, jaunkundze, «ērmots»,» Perlants pārlaboja. «Ērmots un savādnieks…»

«Nu jā, ērmodts!» viņa atvainojās, bet tādā balsī, kas liecināja, ka viņa savam skolotājam tā nebūt nedomā padoties. Kad viņš to cieti uzlūkoja, viņa koķetēja tam ar acīm pretim. Nu padari viņai ko!

Kamēr viņi tā ķīvējās un amizējās, Kārlis tikai sērīgi smaidīja. Viņam ne tik spītīgais students interesēja kā vienkāršais zārks uz darba ratiem. It kā dvēselē ieskanētos kāda vārīga stīga, tā kā šaubas, tā kā raudas… Kādēļ šinī svinīgā bēru dienā tāda bēdīga aina? Labais iespaids tika bojāts un atklāta kāda nepatiesība. Viņš jau sen apradis ar principu, ka visi tautieši nav viens, ka pirmiem un labākiem jāturas kopā tikai ar sevis līdzīgiem. Bet kādēļ tad to nesaka klaji un gaiši? Nu, labi, tie pirmie un labākie strādā un gādā priekš tautas. Bet, ja šādas bēdīgas ainas atklājas, tad taču viņi nav pietiekoši strādājuši un gādājuši.

«Bet, rakstnieka kungs, koo jūs tāds melanholisks?» Magone, viņu ar savām spulgām acīm un smaidiem provocēja.

«Es pārdomāju par tautu,» Kārlis iztraucēts pasmaidīja…

«Vai mēs drīkst zināt, koo?» viņa pētīja tālāk.

Vēl tālumā bija redzams baltais zārks. «Nē!…» viņam piere savilkās grumbās. Viņai jau tas bija aiz muguras, un viņa to neredzēja. Bez tam jau arī tas palicis tālu atpakaļ nesaredzamā tālumā.

Beidzot kapsētas vārti sasniegti. Bērinieki plūda iekšā kapsētā. Par kārtību arī še gādāts. Gorodovoji it visur redzami. Toreiz to ieskatīja par lielu pagodinājumu un uzmanību no policijas puses. Biedrības priekšniecība par labu kārtības uzturēšanu izsniedza pat policijai 50 rubļus lielu gratifikāciju. Bez tam arī kārtību kapos palīdzēja uzturēt Rīgas un apkārtnes biedrību locekļi. Tie turēja ceļu svabadu tādā ziņā, ka abās pusēs bija nostājušies vīrs pie vīra ciešā ķēdē un turēja uz katru pusi ziņkārīgās ļaužu drūzmas atpakaļ. Kad bēru gājiens bija cauri, tad arī tam piebiedrojās pakaļējie kārtības sargi.

Kapu ceremonija, ko izdarīja atkal mācītājs Kope, mainījās ar bazūņu mūziku un četrbalsīgām dziesmām. Kad kaps ir aizbērts, tad sākas runas un vaiņagu nolikšana. Ļaudis staipa kaklus un grib ko saredzēt. Kā rādās, tad žēlabas devušas pilnīgu vietu ziņkārībai.

Pirmais runāja Latviešu biedrības goda biedrs arhitekts J. Baumanis, nelaiķa priekšgājējs biedrības priekšsēdētāja amatā. Viņi savā laikā bija cīnījušies un savā laikā bijuši draugi. Viņš runāja atkal par «mūsu Kalniņu». Viņu nevarot par savu saukt ne vienīgi Vidzeme, ne Kurzeme, viņš piederot visai tautai.

Latvju tautai ļoti bieži jāciešot šādi piemeklējumi, kad nāve tai krietnākos dēlus atrauj pašos spēka gados.

Tāds trūkums cēlies atkal caur Krišjāņa Kalniņa nāvi. Ne vien Rīgas Latviešu biedrībā, – bet arī visā latviešu tautības jautājumā. No Rīgas Latviešu biedrības puses viņš noliek uz kapa lauru vaiņagu.

Ja arī Baumanim laba balss un izteikšana, bet publika sevišķi sakustas, kad uzsāk turpmākais. Garš kā kārts, melnām ūsām un krāsainu cepurīti, kura pārklāta ar melnu sēru plīvuru. «Kas tas? Kas tas tāds ir?» nezinātāji jautā. «Tas ir «Letonijas» delegāts, teoloģijas kandidāts Irbe,» tie, kas zina, paskaidro. «Ir arī teikšana kā mācītājam,» informētie apmierināti piebilst. Tā kā viņš par visiem par galvu garāks, visi to arī var labi redzēt un dzirdēt.

«Latvju tauta raud un vaimanā!» viņš sauc. «Latvju tautai piepeši apklusušas prieka un līksmības dziesmas! Kur vien latvju mēle skan, visur ir dzirdamas sēras gaudu skaņas. Raudi, ak, raudi un vaimanā, latvju tauta! Pār tevim nācis grūts piemeklēšanas laiks!… Raudi, žēlas, gaužas asaras, sevišķi tu, «Letonija»! Tavs visstiprākais, varenais ozols ir nolūzis… Nāve, rūgtā, bālā nāve ir laupījusi tavu goda biedru, laupījusi Krišjāni Kalniņu. Tavu seju vairs neredzēsim, tavu roku vairs nespiedīsim, bet par priekšzīmi mums būsi joprojām, kamēr būs latvju tautas dēli, kuri centīsies tapt par stipriem, derīgiem Baltijas ozoliem. Ja tevi būtu pazinuši, tad nebūtu bijis tavs īsais mūžs tik grūts. Bet daudz bija, kas tevi

nepazina, negribēja pazīt. Tevi saprata un godāja, kas tevi, gribēja pazīt, tevi pārprata un nievāja, kas tevi nepazina. «Strādā, nepiekūstoši strādā līdz pēdējam dvašas vilcienam savu brāļu labklājībai par godu!» – bija tavs karoga uzraksts. Caur to mums visiem par priekšzīmi esi izpelnījies nemirstības lauru kroni.

Nemirstības lauru troni tev tikai var dot, kas ir dievs pār visiem dieviem un kungs pār visiem kungiem.

Bet tu, latvju tauta, priekš tevis mūsu dārgais aizgājējs pūlējies savu īso, sūro, grūto mūžu. Tāpēc neaizmirsti, ko viņš tev labu darījis! Turi viņu dārgā piemiņā, cieni viņa darbus, cieni viņu pašu! Bet tu viņu tikai tad pienācīgi cienīsi un godāsi, ja, godīgi un dievbijīgi dzīvodama, paliksi vienmēr savā tēvu ticībā. Tad tas spēks, kas no mūsu neaizmirstamā nelaiķa izgāja, arī joprojām pie tevis paliks un debesu tēvs tevi sargās un glabās, tevi valdīs un vadīs…»

Kārlis sāpīgi sarāvās ikreiz, kad tika piesaukta tauta un varenais ozols, kas strādājis priekš viņas labklājības. Viņam stādījās priekš acīm baltais, kailais zārks uz raspuskas, kurai sekoja students ar veca cepuri un nonēsāto mēteli. Bet ko tad no šīs tautas prasīja? Kādi aprakstīja viņas centienus un ideālus? Ne vairāk, ne mazāk, kā ieteica tiem palikt pacietīgiem un padevīgiem zemes tārpiem. Bet, ja tauta lai nebūtu vairāk, kas viņa tagad ir, kādēļ tad viņai drosmi centienos par savu labklājību? Kādēļ tad viņai ozolu, un kādēļ viņai par saviem lūzušiem ozoliem gaust? Viņš sajuta, ka nelaiķa piemiņa zināmām tendencēm par labu tika norauta pīšļos. Lai arī tas tautai varbūt nevarēja līdzēt, taču viņš nevarēja tai jaunu vēlēt. Viņš nevarēja smacēt viņas centienus pēc kā jauna, nebijuša un labāka.

Un, kamēr citi runātāji no dažādām biedrībām izteica apmēram to pašu, viņš nelaiķim krūtīs kala pantiņu ar satīrisku piegaršu: Tu sirdīgi mūs aizstāvēji, Kad pēla mūs Par viegla dzīvi, kungu priekšā!

Ak, iekšā ticis debesis, Jel aizstāvi mūs debestēva priekšā….»

Atkal ar skaļu patosu iesāka kāds runātājs, kas sacēla vispārēju ievērību. Teica, ka tas esot jaunais dzejnieks Stepermaņu Krustiņš. Pēc kāda sava garāka nodeklamēta dzejoļa viņš iesāka ugunīgu sparu prozā: «Es redzēju zvaigzni mirdzam, kas spīdēja pa tumšām, tumšām naksniņām. Es dzirdēju vētru krācam, kas trakoja pār dievzemītes ozoliem. Lūk, zvaigzne izdzisusi – dus ozols salauzīts… Ai, plūstiet, asaras, jūs sāpju bērni, jā, plūstiet, ritinājat aumaļām!… Redz; māmuliņas krāšņums bālējis, redz, tautas zieds ir vītis, savītis…

Rau, viņa kaps!

Tu, dižais tautas dēls! Tu biji patiešām tā jaukā rīta zvaigzne, kas, spoži mirdzēdama, mūs vadīja iz drūmās nakts. Tu biji patiešām tas milzis dievzemītes ozols, ko nespēja nekādi v a k a r a v ē j i locīt, bet ko tik pati augstā dieva ziņa spēju roku lauzusi. Dieva vaļa! Tu biji krietnais tautas bērns, kas, savu tautu mīļodams, šim vīra pienākumam, šim svētsolījumam biji uzticīgs līdz pašai pēdējai stundiņai. Tu biji tas stiprais karavīrs, kas, savu tēvazemi sargādams, šim savam karogam biji uzticīgs līdz pašai kapa malai!…

Saldu dusu tev!… Tavs nopelns svēts; tur, tur aiz zvaigznēm viņš tiks pilnam līdzināts. Tu esi cīnījies kā reti kāds, kura darbos diženi mirdz tautas gods… Lab' tev un mums! Kas necīnās, tas nenesīs to goda kroni debesīs!…»

Kārlim bija sāpīgi jāpavīpsnā; tauta galvas vien kratīja par smalko izteikšanu. Tauta gan brīnījās, bet ne prātā tai nenāca par «lūzušo ozolu» gaust un bēdāties. Orators nobeidza ar sekošo pantu, acīm redzot, šim gadījumam sacerētu: «Dusi saldi, labo tautiet!

Pāri tavam kapam Lai zied neaizmirsteles, Lai zied rozes, vijolītes, Tavas tautas puķītes.

Viņas piemiņā tu būsi, Kamēr sirds mums krūtis sils, Jo tu biji tuvi, tāli Allaž viņas stipra pils.

Dusi saldi! Pāri kapam Viņš, tavs gars, lai pie mums mīt, Kā joprojām tuvi, tāli Tautas gods par slavu spīd…»

Pēc viņa nāca atkal kāds gaišmatis jauneklis, kurš, kā teica, esot Pēterpils latviešu mācītājs Zanders.

Viņš runāja it kā paša aizgājušā Kalniņa vārdā.

«Ardievu, mana tauta, kuru esmu mīlējis līdz nāvei, priekš kuras esmu sviedrus lējis un cīnījies!

Tagad es gulstos dzestrā kapā, manas rokas priekš tevis vairs nestrādās. Ardievu, mana tauta, kas tu mani esi mīlējusi līdz pašai nāvei, kas tu man uzticējusies! Savas tautas mīlestība bija man augstākā laime, mans cerības spēks. Ardievu, mana tauta! Man tevis jāatstāj nu grūtā, bēdu pilnā godā. Kā tev nu klāsies nākamībā? Kas to zina sacīt! Es citādi nezinu par tevi gādāt kā tevi dieva gādāšanai pavēlēt. Pats visu varenais lai tevi sargā! Paliec tikai viņam uzticīga un neatstāj viņa ceļus, tas ir, savus ticības ceļus! Tad tavi skauģi tev nenieku padarīs… Ne vien caur savu pavadīšanu un asarām izrādi, ka tu esi mani mīlējusi, bet arī caur saviem darbiem. Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā! Strādā un atkal strādā, un lūdz dievu par palīgu, tā būs mana sirds pēdējā vēlēšanās, to es tev lūdzu, to es tev pavēlu. Ardievu, mana dzīves biedrene un mani bērniņi!… Līdz ar tevi raud mana tauta, un dievs, kas asaras skaita, ne katru no jums neatstās – – – Nu tad dusi saldi, mūsu Kalniņ, mūsu gādniek un kareivi! Kā tu mūsu tautai bijis ozols, tā mēs ar neko cienīgāku nezinājām, kā ozola vaiņagu likt uz tava kapa. «Kam tu lūzi, ozoliņi, vai nav koku lūzējiņu?» Dusi saldi, mūsu labdari! Tevi pavada mūsu žēlabas, mūsu pateicības. Tauta latvju kamēr dzīvos, dzīvos Kalniņš. Tu esi aizgājis, kur mīt, kas priekš tevis strādāja un cīnījās, mēs, tavu piemiņu godādami, sniegsim rokas uz dūšīgu strādāšanu un gādāšanu tautas druvā! Mēs tevim tava kapa malā solām tavās pēdās turēt uzticību, vienprātību, mēs solām stipri stāvēt, kā tu to darīji, stipri stāvēt savā tēvu ticībā un valodā. Tad dieva tēva roka, kas mūs piemeklējusi, mums pārvērtīsies par svētības roku.

Mēs arī dzīsimies tev palikt uzticīgi līdz nāvei, uzticīgi dieva vārdam savos ticības ceļos un uzticīgi tavās pēdās, lai arī mēs varētu mantot dzīvības kroni…»

Daudziem šie vārdi pagāja garām vienaldzīgi, bet Kārlis jutās it kā apkaunots, jo viņš nevarēja tiem līdzi just.

Nemiers ar sevi un ar visu tikpat kā tārps sāka grauzt Kārļa sirdi. Viņš negribēja labāk klausīties, novirzījās sānis, soļodams tālāk un tālāk starp kapu krustiem ar vairāk vai mazāk zīmīgiem uzrakstiem.

Bet maz viņš ko tur redzēja, jo viņa domas kavējās citur.

«Tevi saprata un godāja, kas tevi gribēja pazīt, tevi pārprata un nievāja, kas tevi nepazina…» Tas bija «Letonijas» delegāta runas kodols. Tīri labi teikts, un lielais pulks ne domāt nedomā, uz ko tas zīmējas un kas ar to izteikts. Ne vien letoņi, arī seloņi tā domā, it visi Latvijas ozoli, kas stāv pie viņa kapa malas. Ja vācieši tikai īsti saprastu, ko viņi grib, tie viņus nenievātu, bet godātu. Priekš pirmo un labāko stāvokļa nostiprināšanas tik vieni, kā otri ņēma palīgā it visu – ir dievu, ir ticību, ir vienprātību, ir

turēšanos pie veciem tikumiem. Šie vīri zina, kas tautai vajadzīgs un kur viņi to vada.

Vajag jau tikai saprast! Jā, jā, viņš jau arī nebija svešinieks, viņš pazina korporācijas principu. Viņš arī grib būt uzticīgs tam, ko uzņēmies, turēties pie saviem biedriem un nerunāt vairāk, cik vajadzīgs. Ja jau vajadzēja būt aristokrātam, tad arī viņš tāds bija. Bet smags bija tāds upuris. Bet labāk, ja aristokrāts būtu līdz galam un tautai atklāti pasacītu: «Mēs tevi par sevis līdzīgu neturam. Mēs strādājam pirmām kārtām priekš sevis un, ja mums iznāk laika un ir izdevīgi, tad tikai priekš tevis!» Vajadzēja balstīties vienīgi uz saviem spēkiem. Bet, lūk, uz tiem paļāvības laikam trūka.

Pie kapa atskanēja četrbalsīga dziesma. «Augšām aiz zvaigznēm, kad gaisma reiz ausīs…» Bet arī tā viņam nenoderēja par apmierinājumu. Kā nemiera dzīts, viņš devās nostāk un tālāk.

Starp krustu rindām tikai retus ļautiņus varēja ieraudzīt, visi bija tur kopā, kur viņu kā melna nakts!

Tur, kur kraujas vaiņagu kalni, kur mainās dziesmas ar runām.

Te viņš nejauši ieraudzīja nākam tāpat viņam pretim studentu Ernestu Sutumu. Savu mironi tas jau pabāzis zem zemes un skatījās nicinoši apkārt uz greznajiem krustiem.

Viņi nevarēja vairs izvairīties sāņus, tiem vajadzēja satikties taisni krūtīs. Kas attiecas uz Kārli, tad viņam nebija nekas pretim iepazīties ar šo savādo, bet interesanto cilvēku tuvāk.

Tādēļ, pacēlis cepuri, viņš pirmais to jau pa gabalu sveicināja.

Otrs sveicinājumu gan saņēma, bet viņa vaigā varēja lasīt perfīdu smaidu un apslēptu naidu.

«Nu, līguson, tautai jau atkal viens varens ozols ir lūzis!» tas graizīgā un pārsmejošā balsī iesāka.

«Noturējāt jau savu runu pie viņa kapa? Nu jau tauta bārenīte, ko?…»

Visa viņa izturēšanās un valoda Kārli nejauki kaitināja. Tomēr viņš izteica apmēram to pašu, ko Kārlis pie sevis juta, un tādēļ pēdējais, cik varēdams mierīgi, atbildēja: «Zaudējumu taču jūs nevarat noliegt! Mūsu labākais tautas dēls ir miris…»

«Skandināt, skandināt savu kokli, lai tauta raud un vaimanā,» Sutums nesaudzīgi turpināja. «Visu mūžu priekš tautas cīnījies un strādājis. Bet es zinu vienu, kam viņš ne par grasi laba nav darījis… Tas kāvās ar badu un trūkumu…»

Kārlis lēni satrūkās. «Tas, kura zārkam jūs gājāt pakaļ?»

«Jā!… Un es zinu simtiem tūkstošiem tādu… Bads un trūkums ir viņu pastāvīgs viesis…»

«Kas tad tas par cilvēku bija, ko jūs pavadājāt?» Kārlis, neievērodams viņa aso toni, mierīgi jautāja tālāk.

«Tas jums var būt vienaldzīgi!… Tautas pīlārs tas nebija, ozolu dēls arī ne… Neraud tauta pēc viņa žēlas asaras… Tikai vienkāršs strādnieks fabrikā… Uz kājām kļūms… Tādēļ krita ar visu nastu un vārīgi sadauzījās. Slims gulēja bez darba. Un nomira gluži tāpat kā jūsu lielais ozols…»

Viņš ņēmās tik zaimojošā balsī, ka Kārlis beidzot uztraucās. «Kādēļ tad jūs par visu varu gribiet noraut pīšļos lielā tautas vīra piemiņu?! Vai tad jūs viņa nopelnus gribiet noliegt? Saprotams, ka it visiem viņš līdzēt nevarēja, visiem mēs neviens nevaram līdzēt… Varbūt arī nelaiķis reiz redzējis labākas dienas…»

«Nekad viņš labas dienas neredzēja!» Sutums attrauca. «Tādi ļaudis nekad neredz labas dienas.

Savā augstākā ziedu laikā tas bija vīnūzī komijs. Košku viņu sauca, ja gribiet zināt… Mana tēva draugs…»

«Ahā, – tā jau domāju!» Kārlis atvieglots uzelpoja. «Tad tā nav vienkārša demonstrācija, ka sekojāt viņa zārkam? Bet tādēļ taču jums nevajag aizskart mūsu tautas darbinieku. Iedomājaties, ka pats reiz strādāsat tautas druvā… Kā jums tas patiks, ja cits par jums sacīs to pašu?…»

Otrs viņu tikai pārsmejoši uzlūkoja.

«Nelaiķa Kalniņš tāpat studējis Maskavā, tātad ir jūsu filistrs,» Kārlis turpināja. «Jums jo vairāk vajag justies caur viņu godinātam, uzstāties pret citiem, ja kāds viņa piemiņu gribētu zaimot…»

«Mums nav filistru, ne arī tautas pīlāru!» otrs atbrēca. «Starp mums un jums ir dziļa plaisa. Mēs piederam tiem, kuriem nav nekā, kuriem nav tautības, nav tēvijas…»

«Esam taču vienas tautas piederīgi,» Kārlis pastāvēja.

«Ko jūs uzmācaties ar savu tautu, ar saviem dižvīriem! Tie ir tautas ozoli, tie ir saules dēli, tie ir varoņi… Nekas viņi nav…»

Viņa acīs pie tam uzliesmoja fanātiska naida uguns.

«Ja tas tā būtu,» Kārlis smaidīdams viņu uzlūkoja, «kādēļ tad šodien tūkstošiem un atkal tūkstošiem ļaužu plūst pakaļ viņa zārkam? Ne tikvien izglītotie, ne tikvien turīgie… Arī strādnieki, darbaļaudis, tauta visplašākā nozīmē. Vai jūs domājat, ka viņa tik ļoti pieķertos savam izsūcējam un muļķotājam?»

Tā jau bija taisni tā parādība, uz kuru otram pašam trūka atbildes, uz ko tas varēja atbildēt tikai ar savām naidā zibsnošām acīm. «Tas jau, lūk, ir tas! Bet tautai vajag acis atdarīt!… Tautai pašai savas tiesības vajag izkarot…»

«Strādnieki izšķir it labi, kas viņu draugs,» Kārlis, it kā neievērodams viņa pretrunu, turpināja.

«Protams, mūsu pienākums vēl vairāk rūpēties par viņiem, vest viņus pie gaismas, tiem palīdzēt…»

«Tiem jūsu palīdzības nevajag!» otrs, it kā odzes dzelts, iesaucās. «Tie paši ar saviem spēkiem izkaros savu nākamību – –» «Zanders jau savā runā minēja, ka mums vajag sadoties rokas un strādāt priekš tautas vairāk nekā līdz šim – –» «Lieciet jūs strādniekus mierā!» otrs viņu pārtrauca. «Tiem nevajag jūsu žēlastības, jūsu uzbāšanās.

Mūsu ceļi šķiras… Brauciet savās eķipāžās, mēs dimdošiem soļiem ejam pretim savai nākotnei.»

Kārlis neizprazdams viņu uzlūkoja. «Kā vēlaties!» viņš atmeta ar roku. «Jūs taču ziniet, ka neesam tie cilvēki, kas uzbāžas…»

«Vismaz tiem ne, kam nav nekā, no kuriem nevar nopumpēt!» viņš ļauni nosmējās.

Kārlis nosarka un nobāla. «Vai dzirdiet!» viņš saslējās. «Jūs laikam to attieciniet uz mūsu pēdējo apciemojumu pie Krauklīša kunga!»

«Fakts!» otrs viņam rādīja savus baltos zobus.

Kārlis uztraucās arvien vairāk. «Tas ir negodīgi, es – – es jūs izaicinu…»

«Ar rapieriem paukoties, ko?» Sutums zaimojoši nosmējās. «Es jūsu izaicinājumu nepieņemu…»

«Ko?! Jūs atteicaties man dot gandarījumu?» Kārlis aiz dusmām drebēja. «Es jūs piespiedīšu… Jūs esat plukata…»

Viņš juta, ka asinis tam vārījās dzīslās un rokas vīstījās dūrēs.

Otrs, kā rādījās, mazliet sarāvās. «Es jūsu izaicinājumu nepieņemu!» tas kategoriski atbildēja.

«Esmu pāri tādām viduslaiku muļķībām. Tā ir rupja dūres vara, kulaks…»

«Jūs gļēvulis!» Kārlis mēroja viņu ar acīm.

«Jo labāk, ka ejam katrs savu ceļu!» otrs nobeidza sarunu. «Es kulakiem nepiekrītu, bet ja man uzbruksat, jums tāpat atbildēšu… Sveiki!»

Viņš uzgrieza tam muguru un devās pa sāņu teku projām.

«Knubulis! Nožēlojams plebejs!» Kārlis nosauca viņam pakaļ.

«Līgas dēls!… Tautas svārbstiņš…» otrs ejot runāja.

Kārlim sirds dedza steigties tam pakaļ un iešaut reiz pa ausi. Bet tas būtu prasti, plebejiski. «Ko lai ar tādu prastu kluci dara?»

Otrs neklausījās vairs un gāja tālāk, un Kārlis it kā sastindzis palika uz vietas.

Kādēļ tad šis cilvēks tāds spurīgs un uz viņu tā ieēdies? Viņš taču nemaz tik slikti nedomāja un līdz zināmam mēram deva tam taisnību. Bet tas tikpat kā ērkšķis, kā ērce… Kādēļ gan?!…

Ahā, nu viņš saprot!… Tas jau runāja par eķipāžu, un eķipāžā viņš sēdēja Magonei blakām. Nabaga puisītis, greizsirdīgs!… Ak tu dievs tēvs, kādu to cilvēku pasaulē nav?!… Ja tas zinātu, cik augstu viņš pār tādām lietām stāv! Nu lai, – ja tam viņa nav vajadzīgs, viņam tā arī ne.

Labāk ies atpakaļ pie kapa, par tādām muļķībām jau ir domāt nav vērts. Viņš gribēja būt tīri bezbēdīgs, bet tomēr sirds dziļumos tā pati nemierīgā balss ko čukstēja, kam piebiedrojās vēl klāt

aizskartas pašmīlības jūta. Kā šis cilvēks drīkstēja viņu tā niecināt?

Pie kapa dziesmas jau izbeigušās, runas apklusušas. Lielā ļaužu drūzma jau puslīdz nošķīrusies.

Atlikušie apbrīnoja vaiņagu kalnu un lasīja uzrakstus uz vaiņagu lentām. Starp neskaitāmiem greznākais tomēr bija Rīgas Latviešu biedrības ar uzrakstu: «Uz ežiņas galvu liku Sargāt savu tēvu zemi.

Labāk manu galvu ņēma Nekā manu tēvu zemi…»

Daži tautas vīri vēl šo to piezīmēja. «Jauki gan uzskatīt šādu pateicības un goda zīmēm apbalvotu kapa kopiņu,» Kaudzītes Matīss nopūtās. «Ja vien varētum aizmirst, ko viņš mums paņēmis, ko viņš zem savas segas mums apslēpis…»

No vēja pūstas, vaiņagu lentas ietrīcējās. Referents, izvilcis savu kabatas grāmatiņu, tajā piezīmēja: «Vējiņš rotājas ar vaiņagu lentām kā bērns ar mirušas mātes matiem, nesajēgdams, kas noticis, kas pazudis…»

Kārlis satikās atkal ar saviem pazīstamiem. Krauklītis tagad, no sava runas vīra pienākuma svabads, varēja nu pats braukt līdzi sievai un meitai. Tas pateicās ļoti jaunajiem cilvēkiem par kavalieru pakalpojumiem viņa sievai un meitai un viņus no šī pienākuma līdz ar to atsvabināja. Lūdza tos vēl viņu apciemot, ko, protams, tie ar pateicību pieņēma.

Turpretim Pudiķis Starpiņu mammai jau tā bija pieaudzis pie sirds, ka viņa to uzaicināja viņas vēl tālāk pavadīt uz mājām. Jo eķipāžā jau bija četras vietas un netraucēja ne ar ko, ka arī papa ņēma tur placi.

Saprotams, ka Pudiķis nebija lūdzams. Tur taču bija kāds magnēts, kas viņu vilka tik cieti klāt.

Pudiķis bija laimīgs: viņš no šī ceļojuma sev ļoti daudz ko apsolīja!… Dzelzs jākaļ, kamēr karsta.

Kārlis ar Perlantu paņēma kādu fūrmani un brauca uz savām mājām saviem biedriem nopakaļus. Ilgu laiku tie turējās kopā ar Starpiņu eķipāžu un no tālienes saredzējās ar Pudiķi, Hertu un Starpiņu mammu.

Tie meta šurp sveicinājumus, smaidīja un māja. Pudiķis bija gailis kurvī…

Bet arvien lielāka un lielāka palika plaisma starp tiem un viņiem. Fūrmaņa kleperītis nespēja rikšot līdzi straujajiem eķipāžas zirgiem. Beidzot laimīgie izzuda no viņu acīm.

Kārlim nu atkal uzmācās rūgtās atmiņas. Viņš nevarēja notikušo paturēt viens pie sevim, atstāstīja Perlantam sarunu ar Ernestu Sutumu un viņa dīvaino izturēšanos. Nu gluži kas puicisks!

«Nu, ko tad tu ielaidies ar tādu!?» Perlants izbrīnījies jautāja. «Tādus cilvēkus nemaz neievērot. Jo īstenībā: kas tev ar viņu par darīšanu?…»

«Kas attiecas uz tiem strādniekiem,» Kārlis domīgi sacīja, «tad tur viņam varbūt arī sava daļa patiesības… Bet tādēļ viņam vēl nav tiesība apvainot mūsu tautas svētumus un izturēties neķītri. Tādu gan pienākas pārmācīt…»

«Nav vērts!» Perlants atmeta ar roku. «Gandarījums mums jāprasa no tiem, kas pāri mums, nevis no tiem, kas apakš mums… Veca paruna māca: jo s– min, jo s– smird…»

Ar to lieta priekš viņa bija izbeigta.

Divpadsmitā nodaļa Ērgļu Kārļa dzīve sāka palikt arvien mīklaināka. Viņš nevarēja atrast zem kājām pamatu ne saimnieciskā, ne idejiskā ziņā. Viņa naudas krājums, ko bija dabūjis līdzi no mājām, sīkdams sīka, bet izredzes nekādas ko klāt nopelnīt un no sava darba dzīvot. Latviešu rakstniecība, kā izrādījās, bija tāds amats, kas nekā neienesa. Par viņa poēmu Pudiķis vēl arvien nebija vienojies ar veco Dīriķi honorāra ziņā, un tādēļ tā arvien vēl palika nedrukāta. Oficiāli gan viņš skaitījās par «Baltijas Vēstneša» līdzstrādnieku. Pārtulkoja arī šad un tad priekš viņa feļetona kādu sīkumu vai stāstiņu. Dīriķis tad arī viņam kā «studentam» maksāja izņēmuma cenu: g r a s i p a r r i n d u. Nestudētie rakstnieki par tādu pašu darbu saņēma tikai pusgrasi. Bet ar visām šīm priekštiesībām Kārlim iznāca ļoti maz, tik maz, ka kauns ar tādu rēķinu pēc samaksas griezties. No katra darba jau prasa kādu nieku virsvērtības, t. i., drusciņ vairāk, nekā izgājis pārtikai, to darinot. Viņam no sava darba iznāca liela apakšvērtība, t. i., iztrūkums.

Tāpat arī idejiskā ziņā viņš neskaidri izjuta, ka nav savā vietā. Kas viņš par aristokrātu, par pirmo labāko, ja tas no sava darba nevar dzīvot?! Kārtējie studenti gan arī neko nepelna, bet tiem ir izredze uz nākotni, turpretim viņam tādas izredzes nav. Ja viņam būtu laika un līdzekļu nolikt abitūriumu un matrikulēties par kārtēju studentu, tad jau gan no viņa iznāktu vai inženieris, vai tirgonis, vai cits kas. Bet, ja viņš grib strādāt priekš tautas, izpētīt senčus un senatni kā Graudiņu Kārlis un Skruzīšu Mikus, tad viņam pat laika neatliek, par līdzekļiem jau nemaz nerunājot.

Viņam tādēļ «aristokrāts» un «aristokrātiskais princips» skanēja ausīs kā izsmiekls. Vēl vairāk, nekā Ernests Sutums viņu varēja izzobot. To cilvēku viņš gan šad un tad vēl satika, bet izlikās, ka viņu nemaz nepazītu. Korporelim ne ikkatru vajag pazīt, ja tas nav ievērojams cilvēks. Tik Perlants, kā Pudiķis un visi citi komiltoņi aizgāja viņam auksti un lepni garām. Un otrs vēl jo mazāk likās redzam viņus.

Un tomēr – viņš mūžam nevar aizmirst ainu: balts zārks uz raspuskas, un tam seko noplukušais students. Šis skats it kā apsūdz dzīves netaisnību. Cik tukšas un sājas izklausās valodas par ozoldēliem, kas lējuši sviedrus un strādājuši tautas labā. Šis students turpretim, – kā cilvēks viņš ļoti nepatīkams, bet gan var sacīt, ka tas ir patiesi tautas, t. i., nabago un apspiesto, pusē. Ap viņa galvu tādēļ spožs oreols. Un Kārlim bija tā, ka arī viņa pienākums un vieta tur, kur apspiestie kopā ar to cilvēku, ar kuru viņš nevar satikt.

Par to viņu mocīja slepens nemiers. Viņš gribēja no tā tikt vaļā vismaz kneipvakaros, apmiglodams ar alu savu prātu, izlikdamies bezbēdīgs un pārgalvīgs. No zēniem jokots un večiem āzēts un tramdīts, tas, it kā sevi mierinādams, dziedāja: «Šitā, zēni, mums dzīvoti, Neziņāi aiziesim…

Un kur visa tā dzīves noslēpuma atslēga? No viņa biedriem to neviens ne zināja, ne arī gribēja zināt.

Tie viņam iekāra piķi, ja tas pārāk gudri gribēja runāt un daudz ko jautāt. Kur lai viņš smeļas atziņu?

Reiz tad viņš skaidrā prātā un visā nopietnībā uzstāja Perlantam, vai tas nevarot viņam paskaidrot, kādēļ tas dzīvē tā. Kādēļ vieni lieli, bagāti un slaveni un citi atkal nabagi, izsalkuši un panīkuši un tādu ir tik daudz?

«Kādēļ?» Perlants izbrīnījies jautāja. «Nu, lasi taču tautsaimniecisko literatūru, tas tavai izglītībai nāks par labu. Politehnikas bagātīgā bibliotēka jau tev pieietama. Iepazīsties ar politisko ekonomiju, un tev nebūs vairs jābrīnās un naivi jājautā: kādēļ tas tā?»

«Es tev būtu ļoti pateicīgs, ja tu man norādītu uz noderīgiem avotiem,» Kārlis lūdza.

Perlants drusku padomāja. «Vari vispirms iepazīties ar tautsaimniecības tēvu Ā d a m u S m i s u (Smith). Tieši uz tavu jautājumu tev atbildēs R o b e r t s M a l t u s s un D ā v i d s R i c a r d o.

Interesanti iepazīties arī ar L i s t a un R o d b e r t a teorijām, bet tas jau sniedzas utopijā. Vari lasīt arī Marksa «Kapitālu», tikai uzmanīgi un ar kritiku, jo tas stipri dumpīgs un vienpusīgs…»

Tātad: meklējiet rakstos, un jūs to atradīsat! Kārlis pārstiepa mājās aizrādītās grāmatas un sāka tās studēt.

Vispirms veco tautsaimnieku Ā d a m u S m i s u. Tas viņu apmierina ar savu teoriju, ka darbs ir kapitāls, jo kapitāls nav nekas cits kā aizkrāts darbs. Ražojot mantas, dabas bagātības tiek savienotas ar darbu, un ceļas kapitāls.

Bet, ja darbs ir kapitāls, tad taču tam, kas visvairāk strādā, arī vajadzētu būt visvairāk kapitāla. Tā nu nepavisam nav. Tas vīrs, kuru aizveda baltā zārkā, katrā ziņā savā mūžā bija daudz strādājis, un nevarēja taču būt ne mazāko šaubu, ka viņam nekāda kapitāla nebija. Turpretim kapitāla ļoti daudz cilvēkiem, kuri ļoti maz strādā vai pat nemaz nestrādā. Nav tā, ka tikai tiem sliņķiem slikti ietu! Ir taču cilvēki, kuri gribētu strādāt, bet tiem nav, ko strādāt, ir arī, kas strādā dienas un naktis, un tiem tomēr slikti iet. Nē, nē, vecais Smiss viņu neapmierina un arī nesniedz pietiekošu atbildi.

Bet paklau, ko R o b er t s M a l t u s s saka. Tā nelaime un posts tādēļ pasaulē, ka nav priekš visiem pārtikas līdzekļu. Jo pēdējie pieaug tikai aritmētiskā progresijā, t, i., 1, 2, 3, 4, 5 utt., bet cilvēki vairojas ģeometriskā progresijā: 1, 2, 4, 8, 16 utt. Itin ātri viņu daudz vairāk, nekā barības priekš visiem pietiek.

Lielai cilvēku daļai tādēļ jāiet bojā. Līdz ar postu un nabadzību nāk slimības, sērgas, mēris un bads, kas izskauž tik lielu cilvēku daļu, ka paliek atkal līdzsvars starp cilvēkiem un viņu barības līdzekļiem. Bet viņi tiecas pavairoties no jauna pār zināmo robežu, un posts strādā savu darbu no jauna un nebeidzas, tādēļ ka nekad nebeidzas cilvēku cenšanās pavairoties vairāk nekā priekš visiem uzturas līdzekļu. Šī atbilde jauno meklētāju vēl drusku mazāk apmierināja. Tam pat likās, ka šis tautsaimnieks gribētu pasauli apvest ap stūri, lai apslēptu īstos posta cēloņus. It kā pieklājīgu zārku Rīgā būtu pietrūcis un pēdējam nu būtu jāapmierinās ar tādu, kāds pāri palicis. Bet pie Kiršteina un citās magazīnās to bija vēl simtiem, greznu greznie, un, ja vajadzīgs, tos vēl simtiem varētu pagatavot. Neviens nebija izsalcis tādēļ, ka, piemēram, Rīgā barības trūktu, un neviens negāja noskretis apkārt tādēļ, ka te trūktu pieklājīgu drēbju.

Viņiem tikai barība un drēbes nebija pieietamas.

Viņš meklēja tālāk. Tur D ā vi d s R i c a r d o attīsta teorijas ne vien par strādāšanu un ražošanu, bet arī par darba iznākuma dalīšanu. Katrs dabū savu līdzīgu daļu, kam kapitāls, kam gruntsrente, un trešo dabū darbaspēks. Bet, kamēr abiem pirmajiem vairs nav nekādu sevišķu izdevumu, trešajam no savas daļas vēl sevi jāuztura. Viņam, pie kura pieder masas, vajag ēst un apģērbties, tā ka iziet atkal tas pats, ko viņš nopelna. Ja viņa darba alga paceļas, tad tā dara atkal iespaidu uz mantu ražošanu, kuru cenas pieaug, tā ka tas nāk atkal līdzsvarā ar strādnieku algu. Tā regulējas pati no sevis līdz tam punktam, kad tas knapi var savu dzīvību vilkt, un zemāk tādēļ vien nevar krist, ka strādniekam tad būtu jāiet bojā, t. i., jāmirst badā. Tātad viņam no sava darba nepaliek nekāda virsvērtība, bet iznāk taisni kā to pliku dzīvību vilkt.

Tas ir dzelzs algas likums strādniekam, nepielūdzams, nenovēršams. Tiklīdz strādnieka locekļi nevar kustēt un uznāk slima diena, viņam tūdaļ galējais posts.

Ar šo izskaidrojumu var apmierināties, tas pietiekoši sedzās ar patieso dzīvi. Ar kāru gandarījumu viņš urbās iekšā šinīs mācībās, studēja grāmatu atkal un atkal no gala.

Viņam uz tam bija izdevība un pilnīgs miers. Pa ziemassvētku brīvlaiku Perlants aizbrauca uz Plaušiem, un viņš palika viens savā augstās kolonijas istabiņā. Netraucēja arī viņu neviens cits, jo arī citi komiltoņi, kā lauku bērni, aizbrauca uz mājām. Viena daļa no viņiem Perlantam līdzi uz kādu priecīgu dzimtas gadījumu. Proti, Perlanta māsai Lūcei bija kāzas ar Viķildu Kristapu.

No sākuma Perlants pastāvēja, lai arī Kārlis līdzi brauktu. Viņš nezināja Kārļa noslēpumu vai arī nebija pratis tajā iezagties. «Kristaps,» viņš sacīja, «taču tev labs draugs, un arī Lūci pazini. Varbūt pat tavi vecāki būs kāzās, ar kuriem redzēsies. Bet, ja tu paliktu nost kā kāds svešinieks, kā tas izskatītos?…»

Bet Kārlis palika pie sava. Viņš ātrāk dzimtenē negrib rādīties, kamēr nav sasniedzis kādu stāvokli.

Perlants tīri gribēja palikt ļauns: vai tad šim jau neesot stāvoklis? Tāds stāvoklis jau katram studentam.

«Nē,» Kārlis cieti noteica, «kamēr neesmu nolicis eksāmeni un uzņemts politehnikā vai atkal dabūjis vietu, no kuras var iztikt, es negribu mājās rādīties…»

Perlants brīnījās par viņa pretošanos, bet beidzot padevās. «Nu, tad es vismaz aizvedīšu viņiem no tevis labasdienas…»

«Aizved,» Kārlis sausi atbildēja, «esi tik laipns!…»

Tā viņš palika viens pa svētku laiku aukstā, nekurinātā istabiņā un pie vājas lampas gaismas studēja tautsaimniecību. Tie bija viņām tie klusākie un vientulīgākie ziemassvētki kopš bērnības. Kas uz laukiem tam mājās stāvēja? Brauca no mājas uz māju danču bērnos un visādi trakoja. Te viens! «Neviens mani netraucē,» viņš pie sevis ironiski nodomāja, «te ir laba strādāšana…»

Un tomēr bieži vien viņa domas atklīda no interesantā studiju priekšmeta un aizlaidās uz dzimteni.

Viņš redz priekš gara acīm, kā tie tur Plaušos pie spožām sveču un lampu ugunīm dejo, un viņam top tik silti, tik silti! Iznira cita pēc citas no pagātnes patīkamas atmiņas. Pirmā satikšanās ar Lūci… Viņas dziļās acu dzīles, kurās bija spiedies iekšā un lūkojies… Viņš sajuta to tik pārliecinoši, tik dzīvi, ka aizmirsa savas tagadējās attiecības pret viņu. Viņa jau to pirmā mācīja dejot… It kā viņu abi tēli sveču liesmās apkampušies dejotu…

Bet tad viņš atjēdzās, ka tā simtiem verstu tālu no viņa nost, ir viņam zudusi, zudusi uz visiem laikiem, un sirds viņam sāka dzēlīgi sāpēt. Arvien vairāk un vairāk, aukainām brāzmām un ņēma viņam elpu ciet… It kā iztraucēts viņš uzšāvās kājās un it kā aizšauts soļoja pa istabiņu, mieru un padomu meklēdams. Kādēļ tas tā noticis? Kādēļ nevarēja būt citādi? Žēl tam viņas ļoti, žēl, ka atstājis tēva mājas, sadūries ar tēvu un mācītāju. Tie ir tie augļi, liktenis viņu sodījis…

«Arbeiten und nicht verzweifeln!» (Strādāt un neizsamist!) viņam lūkojās pretim no sienas uzraksts.

Viņš it kā sakaunējās un apmierinājās. Kā cilvēks var būt tik savtīgs? Kā viņš tik briesmīgi ģībst muļķa meitenes dēļ!… Cikreiz jau nav atzinis, ka tas aplam, ka stāv pāri pār tādām lietām. Viņš ir devies pasaulē, lai mācītos pats un strādātu priekš savas tautas. Tas ir daudz vairāk nekā mājās, savās būdās savu personīgo laimi kopt. Ja vispārējā labklājība prasa, atsevišķam indivīdam jāpadodas. Ikvienam ir jānes upuri, jo tie nav velti, tos atsver vispārējā labklājība, kura lielāka nekā upuri, par kuriem tā pirkta.

Kas gan ir atsevišķa cilvēka ciešanas pret vispārēja laimi?

Tomēr vēl arvien viņš sevi pie sevis paša lūkoja attaisnot, ka ne tādēļ, viņš nelaimīgs, ka Lūce nav personīgi viņa. Viņš nelaimīgs par to, ka viņas spārni apgriezti, viņas centieni sabrūk. Arī viņa gribēja censties uz augšu, izglītoties. Šis viņas nodoms izjaukts caur patvarīgo likteni, ka kādam saimniekam ievajagas noderīgas saimnieces, putras vārītājas un laidara bridējas. Jo nekad viņš to negribēja pielaist, ka Lūce būtu gājusi pie viņa sāncenša patikšanas dēļ. Tas mazliet glaimoja viņa pašapziņai. Kā cilvēki var būt tik savtīgi un savu personīgo interešu dēļ novilkt otru dubļos? Tas viņam sāp.

Vai tad viņa sāpes tiešām vispārības labā, un vai viņam tiešām tāda dziņa upurēties priekš vispārības? Uz to viņam pašam no sevis jānosarkst. Viņš nebija tas, kas sekoja baltajam zārkam. Viņš bija ļoti netaisns pret vispārību, viņš un viņa biedri. Tādi jau bija korporācijas principi. Tikai savu šauro komiltoņu pulciņa labumu viņi ievēroja, no citiem cilvēkiem, ja daudz, tad tādus, kuriem viņu palīdzības nemaz nevajadzēja. Uz citiem un sevišķi tiem, kuriem kāda pabalsta vajadzēja, viņi skatījās ļoti mazcienīgi. Viņš tīri sastinga, apzinoties korporācijas lielo savtību, cik ļoti tā noslēdzās pret citu interesēm. Tas bija viens no tiem iemesliem, kādēļ viņš sajuta, ka šādai dzīvei nemaz nepiedien.

Jo vairāk viņš iedziļinājās tautsaimnieciskos rakstos, jo vairāk viņš ar savu dzīvi bija nemierā. Viņš pat sāka ieskatīt, it kā Ernestam Sutumam būtu taisnība. Viņam uzspiests dzīves uzskats, kurš gluži pretējs viņa dabai, tikai viņš nespēj lauzt reiz doto vārdu, lai nezaudētu biedrus, bez kuriem viņš, jau tā vientulis, būtu pavisam pazudis. Viņš jūtas, ka ir viņiem tik daudz parādā. Tikpat kā pie salma viņš tādēļ vēl turējās pie savas oficiālās korporācijas taisnības, gaidīja un cerēja, ka nāks kaut kas, kas viņu pārliecinās un izgaisinās viņa šaubas.

Pēc svētku dienām Perlants pārbrauca atpakaļ un atveda viņam ciema kukuli. Lielu saini, ko īsti

stiept! To sataisījusi viņa māmulīte ar visādiem lauku gardumiem un arī cimdiem un zeķēm. Daudz, daudz simtu labudienu likusi viņam atvest un nobēdājusies par viņu, vai tikai nav slims. Bet, kad viņš tai apgalvojis, ka dēls spirgts un vesels, bet iekarsis un studē kādu zinātni, kuru sauc par tautsaimniecību un kuru tik grūti bijis darīt saprotamu, tad viņa laimīgi smaidījusi. Žēlīgais dievs taču likšot viņai no sava bērna prieku piedzīvot! Tēvs gan mazāk, bijis tāds pasauss, norūcis vien: varējis jau nu gan viņus pa svētkiem apciemot… Neviens jau te viņu negaidot ar rungu…

Kārlim tīri vai asaras spiedās acīs, kravājot ārā tās mīļās dāvanas un iebaudot no mātes cepumiem.

Perlants stāstīja tālāk, kā pa kāzām izdzīvojušies. Daudz kausu miesta tukšojuši, zēni čakli dejojuši ar vietējām kaimiņu jaunkundzēm. Daudzas viņa pazīstamās apprasījušās: «Kādēļ tad Ērgļi Kārlis nav?» Pat līgavainis, viņa jaunais svainis, pēc tā apprasījies. Ak, kas tas bijis par izbraucienu, vedot māsu uz jauno dzīves vietu!

Kārlis it kā piepliķēts to visu klausījās. «Un Lūce?» viņš it kā nesamanīdams jautāja. «Vai viņa laimīga?»

Perlants viņu uz šo atklāto jautājumu domīgi uzlūkoja, tad tikpat vaļsirdīgi atbildēja: «Ne visai… No jaunas meitenes topot piepeši par patstāvīgu namamāti, viņai, kā liekas, grūti aprast ar savu stāvokli.»

Iestājās brīdi klusums. Perlants laikam sagaidīja; ka Kārlis vēl tālāk ko jautās. Bet, tā kā pēdējais klusēja, viņš domīgs turpināja: «Īstenībā māsa nav taisījusi tik labu partiju, kā varēja domāt. Vieta gan diezgan laba, bet ēkas stipri nolaistas un ir arī vēl citi mantinieki. Arī parādi diezgan ievērojami. Tas Kristaps, man šķiet, ir diezgan «lustīgi» uzdzīvojis!… Nu, tagad tur vairs nekā nevar darīt. Mēs tur ar vecajiem lūkojām drusku viņa stāvokli noskaidrot. Izrādās, ja viņu grib noturēt uz ūdens, tad vajag uz ātru roku vairākus tūkstošus.

Maniem vecajiem nu viņu nav. Tu zini, es studēju, brāļi iet Jelgavā skolā, ir vēl mazāki bērni, kuriem vajag. Mēs nu gan ceram, ka onkulis izlīdzēs, vai nu pagalvos bankā, vai citādi kā. Kristaps drīzumā iebrauks, tad jau redzēs.»

«Gan jau šā vai tā izgrozīsies!» Kārlis piesarcis sacīja. Ka Lūcijai neiet labi, tas viņam bija gaužām žēl.

«Kristaps teica, ka viņam ar kādā lietā esot jāizrunājas ar tevi,» Perlants turpināja. «Kas par lietu, to tu jau zināšot. Viņš cerot, ka tu viņam neņemšot ļaunā.»

«Nē, nepavisam,» Kārlis atbildēja.

Ar to sarunas bija izbeigtas, un katrs stājās pie sava darba. *** Laiks nemanot slīdēja uz priekšu. Februāra vidū Latviešu biedrībā notika pilna sapulce. Tai sekoja 19. februāra gada svētki un tiem tūliņ, tuvākā sestdienā, svētku balle. Svētdienās telpas nebija dabūjamas, jo tad notika teātra izrādes.

Ne uz mielastu, ne arī svētku ballē viesi netika sevišķi uzlūgti, bet biedri tos varēja ievest pēc patikšanas. No labāko famīliju puses gan diezgan neērti tika sajusts, ka ballē piedalās dažnedažāda publika. Tomēr viņas ieskatīja to kā upuri, un runas vīri pēc vecu vecajām tradīcijām ieradās ar visām ģimenēm. Daža laba tautas pīlāra sieva, kura māju dzīvē runāja vienīgi pa vāciski, sāpīgu smaidu nesa šo upuri un, frizūru taisīdama, sacīja: «Man mus sich doch dem Volke zeigen.» (Vajag taču rādīties tautai.)

Kalniņa bēres deva taustāmu piemēru, cik ļoti tauta godā savus vadoņus. Bez tam arī jau ballē vēl arvien bija iespējams nošķirties no lielā pūļa un turēties kopā savā pulciņā. Šoreiz nu sevišķi gada svētki solīja būt interesanti, jo bija zināms, ka pie mielasta ņems dalību arī Vidzemes gubernators Zinovjevs. Šinī gadījumā, kā jādomā, viņš turēs runu, un interesanti zināt, kā tagad krievu administrācija lūkojas uz latviešiem. Bija dzirdams arī, ka no Maskavas iebraucis Krišjānis Valdemārs pārrunāt ar tautiešiem par «Austru» un citām tamlīdzīgām lietām. Tāpat stipri izplatītas bija

baumas par kādas jaunas latviešu avīzes dibināšanu. Tādēļ pie svētku mielasta bija gaidāmas visai interesantas runas.

Mūsu abi draugi Kārlis un Perlants prātoja, ka būtu tīri vērts tur noiet. Bet ieradās pie viņiem Pudiķis un izsacījās ļoti sajūsmināts par balli, uz kuru viņš jau iegādājies baltus cimdus. Un, tā kā viņu budžets nebija tik liels, ka tie varēja apmeklēt abus, tad tiem bija jāizšķiras vai nu par vienu, vai otru.

Pudiķis domāja tā: ja gubernators ko būs runājis, tad par to jau stāvēs arī laikrakstos. Valdemārs, cik viņš varot kombinēt, būšot arī ballē, jo tur vislabākā izdevība ar tautiešiem svabadi izrunāties, kamēr pie goda mielasta, kur viss iet oficiāli, var sacīt tikai to taisnu. Un, kas tā lielākā lieta, ballē taču būšot pazīstamas jaunkundzes – Krauklīšu Magone, Starpiņu Herta un arī Perlanta māsīca Nina. Būtu žēl, ja tām nebūtu pazīstamu, veiklu kavalieru. Šis goda pienākums viņiem taču jāuzņemoties, un, blakus minot, neesot arī nemaz tik nepatīkami pavadīt laiku ar daiļo dzimumu.

Perlants domāja, ka Pudiķi jau neviens no tā nekavējot. Viņš varot apmeklēt balli arī tad, ja viņi piedaloties pie mielasta. Tomēr, to labi apsverot, arī viņiem iznākot uz balli labāk, jo, tā kā tā sestdienas vakarā, tad pēc pārdzīvotas nakts otrā dienā neesot jākavē lekcijas.

Tā viņi palika pie balles.

Sestdienas vakarā biedrības māja bija apsēsta kā skudru pūznis. Nekur «tauta» tik neiztrūkstoši neieronas kā uz balli. Lielā zāle tik bieza, ka ne apmaisīt! Bet, ja kāds pēc tās publikas būtu gribējis dabūt kādu bildi par latviešu tautu, tas būtu rūgti alojies. Ļoti reti te varēja manīt kādu īstu latviešu tipu un maz pat dzirdēja latviešu valodas skaņas. Frizieru un skroderu zeļļi ar kuplām frizūrām un pomadizētām ūsām, baltām gumijas apkaklēm veļas vietā, kaisli dejošanas cienītāji no zināmām aprindām, cunftīgi amatnieku mācekļi, komiji; precību kāras ķēkšas, kas gribēja izlikties smalkas ar to, ka lauzīja uz nebēdu latviešu valodu; šuvējas, kuru augstākais prieks un laime bija deja; beidzot, šmiņkētas un pūderētas naktstaurenes, kuru profesija ir vīriešus ķert un kuras te savai precei meklē jaunus tirgus. Tās sveloši glūn gan tieši, gan sāņš, kur atrast kādu, kam piesviesties. Ar vārdu sakot, ļoti maz tā īpatnīgā no latviešu arāju tautas, bet toties šmiņkes un pačuli, un slavenais tautiskais Zaikovska orķestris spēlē banālas vācu ielu meldijas.

Te uzreiz parādās kas neredzēts. Trīs grācijas latviešu tautas uzvalkos saceļ vispārēju ievērību.

Viena no tām ir advokāta Mikentāla kundze, blondīne, no kuras gaišiem, smagiem matiem ap galvu iznāk tīri vērkulis. Otra ir Krauklīšu Magone, trešā Starpiņu Herta. Lai gan viņas ar nepazīstamiem nemaz nedejo, viņām tomēr tik daudz kavalieru, ka viens laiž, otrs ņem. Kā nu pazīstamiem cilvēkiem atteiks…

Viņas bija uzaicinājušas arī Plaušu Ninu, lai arī tā ģērbtos ar viņām vienādi, bet tā no tādiem «tautiskiem brunčiem» neko negribēja zināt. Pati sev par skādi, jo tagad varēja sēdēt, kamēr viņas no dejotājiem nevarēja atgalēties.

Protams, Nina jau arī nebija tik skaista, un tas arī varbūt krita svarā, – pavājas acis sedza pensnejs, un iesarkanie mati īsi apcirpti. Jo viņas draudzene Olufejeva arī bez tautas uzvalka tika daudz dancināta, un pie tam tā bija vēl precēta sieva. Bet toties viena no uzkrītošākām parādībām, lekna un pikanta, baltām, pufētām krūtīm, streipu turnīru un ļoti šauriem ceļgaliem. To prasīja toreizējā mode, un Ninas jeb, labāk sakot, viņas tēva draudzene bija modes dāma vārda pilnā nozīmē. Šaurums ap ceļgaliem, pēc viņas domām, arī ļoti izcēla viņas formas. Šuvējas it labi zināja, ka vajag turēt tik šauri, cik vien iespējams, jo, ja tā vēl cik necik varēja spert svabadu soli, tā domāja, ka apģērbs tai nepiegulst.

Viņa, tā sakot, savu sievietību bija cieti slēgusi ar vaidelotes jostu. Tomēr ļaunas mēles apgalvoja, ka nepieietama viņa tādēļ nav. Pilsētā runāja par daudz un dažādiem viņas sakariem, un pēdējā laikā pat gāja valodas, ka viņa turoties ar Ludvigu Plausi, tātad Perlanta onkuli. Tas esot tas avots, no kura ceļoties viņas zelta ķēdes un «armšpangas», ar kurām viņa tik pārmērīgi apkrāvusies. Tā arī tagad viņas briljanti mirdzēja, bet vēl jo vairāk viņas lielās, koķetās acis, kuras tā izgrozīja kā ripas uz visām pusēm. Teica, ka viņa ar acīm runājot. To viņa prāta tās arī kaunīgi nolaist un maigi. nosarkt, ja vien kaut kādi tika minēts, kas varētu būt piedauzīgs pret tiklību.

Starpiņa kundze ar kungu tin Krauklīša kundze bija ieņēmuši vietas zāles galā uz paaugstinājuma un

noskatījās dejotājos, Krauklītim pašam nebija vaļas, jo tam jārunā ar Valdemāru un citas darīšanas. Viņa vietā tepat aiz muguras sēdēja viņa vietas izpildītājs ģimenes apsargāšanā – students Ernests Sutums, tāpat tuvumā Nina, kura perfīdu smaidu noraudzījās pūlī.

Tur aizlidoja Pudiķis ar Starpiņu Hertu. Tur pat ievērojamāki vīri, piemēram, Pūcīšu Ģederts ar Mikentāla kundzi. «Tā ir diplomātija,» Starpiņš sprieda, «viņš grib piedabūt viņās vīru pie savas jaundibināmās avīzes.» Kad viņš to atveda atpakaļ pie viņiem, tad tika savaldzināts no Olufejevas un uzsāka deju ar to no jauna.

Godātās kundzes uz to noskatījās visai šaubīgi. Krauklīša kundze, enerģiski sakniebusi lūpas, ilgu laiku klusēja. «Varēja gan dejot ar jaunām meitenēm,» viņa beidzot ieminējās. «Tepat Nina un vēl citas, – būtu priekš viņa laba partija…» Tādās pat domās bija arī Starpiņa kundze. Itin kā jaunu meiteņu trūktu, ka vajag ielaisties ar precētu sievu…

Bet vēl kāds cits acu pāris drudžaini nolūkojās uz dejotājiem. Ludvigs Plausis stāvēja pie sānu sienas un skrullēja nemierīgs sirmās ūsas. Tad nesamanīdams rotājās ar saviem zelta križuļiem, kas nokarājās pār viņa balto vesti. Turēdamies pie viņiem, tas sekoja katrai Olufejevas kustībai. Dejotāja to laikam arī manīja, jo atlūdzās no sava dejotāja un likās vesties atpakaļ uz vietu.

Kad Plausis viņu pētoši uzlūkoja, tā koķeti viņam pretim: «Plauša kungs, jums jānāk ar mani dejot, – nē, es jūs neatlaižu…»

Abas kundzes sagaidīja, ka viņš atteiksies. Prātīgs cilvēks atteiks: «Pateicos ļoti, kundze, bet lai jau dejo jaunie zēni…» Bet viņš izgāž savu balto vesti, it kā būtu kāds divdesmit gadu vecs puika, ļauj uzgulties viņai tīri uz sava kamieša un laiž vaļā! Viņa griežoties aizmiedz pa pusei acis, zelta ķēde līgo un žvīgo, un križuļi pie roku sprādzēm plivinās. Viņi dejo tā, it kā būtu nodevušies tikai acumirklim un citu te nemaz nebūtu.

«Cik nejauki!» Krauklīša kundze atļaujas dzirdami piezīmēt. «No pieaugušas meitas tēva to nevarētu domāt. Tai personai jau nemaz nav kauna! Cik bezgaršīgi ģērbusies… Apkārusies ar zeltiem tikpat kā čigāna zirgs…»

«Mīļā, kur tad viņa ņem visu to lielo štāti?» Starpiņa kundze, nevarēdama briesmīgo mīklu izskaidrot, it kā izbrīnījusies jautāja.

«Kur ņem?» Starpiņš sarkastiski ieminējās. «Viņas vīrs ir ķīlu kases īpašnieks. No ieķīlātām lietām tas sakrauj savai sievai virsū, cik tik tā spēj nest. Vēlāk izpirks tās, būs atkal citas…»

Viņa vārdiem sekoja ļauni smiekli.

«Ah nē jau!» Starpiņa kundze īdzīgi atmeta ar roku. «Vai tu tā nesaprot', kur tas nāk? Pasaule jau par velti nerunā…»

«Tā persona jau sen man nepatīk!» Krauklīša kundze, morāliski sašutusi, sacīja. «Re, re, kā viņa afektē…»

«Ah, ah!» Starpiņa kundze vēl sāpīgāku smaidu piebilda. «Drīz jau mēs uz tām Latviešu biedrības ballēm nemaz vairs nedrīkstēsim nākt. Vajag taču zināt, kas par cilvēkiem… Kādu priekšzīmi lai te smeļas mūsu bērni?»

Patlaban Pudiķis ar Hertu atnāca atpakaļ no dejas, dzīvi žestikulēdami. Izrādījās, ka viņi uz ātru roku bija saķildojušies, jo viņa dusmoja, ka viņš tai slepeni bija noskūpstījis roku. Viņš lūdzās un dievojās, bet viņa tam negribēja piedot. Vecis, lietu nojauzdams, smaidīja. «Kas jau mīlējas, tie ķildojas…» Pudiķis uz ātru roku vien kļūdu izlaboja, jo nopirka un uzdāvināja tai rozi. Un viņa taču nevarēja viņam mūžīgi dusmot…

Pudiķis vēl zināja, ko vajag. Kas grib meitu, tam vajag iegūt māti. Tādēļ, rātni palocījies pret Starpiņa kundzi, lūdza viņu uz deju.

Tā par to tik priecīgi pārsteigta, ka smaidīja tikpat kā saulīte. «Abar, jaunskungs, vai, es jau vecs cilvēks, es taču nevaru!»

«Jūs mani ļoti sāpinātu, ja mani atraidītu,» Pudiķis pastāvēja.

«Ej, ej, ej!» arī pats Starpiņš mudināja, kad viņa sieva vēl spirinājās. «Tiem vecajiem tokš būs dot tiem jaunajiem labu priekšzīmi…»

Arī viņa pašapziņai tas glaimo, ka students ievēro viņa sievu un meitu. Nu, vai mazumu viņš tiem pumpējis…

Starpiņa kundze aplaimota piecēlās, balstījās uz jaunā cilvēka kamieša, ļāva tam likt roku ap viduci un ielīgodamās sāka valsēt pēc visiem likumiem. Ievērojot viņas stipro apmēru, Pudiķim diezgan grūti nācās viņu riņķī apsviest, jo pēc katras takts tīri grīda nolīgojās. Laimīgi tencinādama, viņa tam spieda roku, kas liecināja, cik ļoti viņš tai pa prātam. Viņa tik sen neesot dejojusi, bet jaunās dienās bijusi ļoti liela dejotāja. Herta ar labpatiku noraudzījās, ka mamma ar jauno cilvēku amizējās. Ja vēl varēja šaubīties, vai viņa tam tikai vēl mazliet nedusmo, tad tagad viņa tam bija piedevusi līdz sirds dibenam.

Te nejauši ieradās Perlants ar Kārli un rātni ar viņām apsveicinājās.

«Ah, rakstnieka kungs!» Herta, it kā līksmi satrūkusies, iesaucās un sniedza viņam pretim savu mīksto rociņu. «Jūs tik sen pie mums neesat bijuši, un arī jūsu draugs par jums neko nav stāstījis…»

«Jāa?» Kārlis divdomīgi pasmaidīja. «Ak tu škelmis! Tad viņš bieži pie jums noiet?»

Viņa pieķerta piesarka un apjuka. «Nē, ne visai… Bet kā jūs to zināt?»

Viņai par labu tas palika atbildi parādā, jo Krauklīšu Magones acis tāpat dzīvi zibēja, un viņam bija jāapsveicinās arī ar Krauklīša kundzi un citām dāmām. Pārstūrēja arī Pudiķis ar Starpiņa kundzi, un beidzot pat pienāca ostā Perlanta onkulis ar pikanto Olufejeva kundzi.

«Mēs ļoti apbrīnojam jūsu dejas mākslu, Plauša kungs,» Krauklīša kundze sacīja tādā divdomīgā toni. «To jau nemaz nevarētu domāt…»

«O, Starpiņa kundze katrā ziņā to dabū labāk gatavu!» Plausis joviāli attrauca. «Bet kā ar jums, cienīgā, vai drīkstu lūgt jūs uz kādu riksi?»

Krauklīša kundzes vaigs mazliet noskaidrojās, jo katra sieviete jūtas pagodināta, kad top lūgta uz deju. Viņa gan mazliet tapa žēlīgāka, bet te jau viņa atrada ko dziļāku un ne tikvien kā deju. «Lai jau paliek, Plauša kungs,» viņa sacīja, «esmu taču tiem gadiem pāri.»

«Es to nemaz nemanu,» Plausis attrauca. «Sirds jau nenoveco…»

«Bet kājas, mīļais Plauša kungs!» viņa to pārtrauca. «Atstāsim to darbu tiem jaunajiem, mums taču citi pienākumi.»

Ar to aplinkus un smalkā kārtā viņam bija izsacīts smags pārmetums.

Viņš tomēr gribēja iztikt ar jokiem. «Redzu, ka te jums daudzi jauni kavalieri, ar kuriem es vairs nevaru konkurēt…» Uz to Starpiņa kundze, vēdinādama savu sakarsušo vaigu, lielīgi attrauca: «Jā, Plauša kungs, tie jaunie mums tiešām patīk daudz labāk…»

«To es redzu! Bet vai tad es jums nekādi nevaru būt noderīgs? Vai varbūt, manas cienījamās, nevēlaties kādus atspirdzinājumus? Perlant, zēn, paaicini šurp sulaini!»

«Pateicamies ļoti, bet nenopūlaties velti,» Krauklīša kundze attrauca. «Varbūt ka jūsu d r a u d z e n e i, bet mēs esam bagātīgi apgādātas.»

Viņa atvēra savu milzīgo pompadūru, kur milzīgs krājums augļu un saldumu. Starpina kundzei bija tāds pat. «Mēs varam jūs vēl pacienāt,» tā rādīja savu. Varbūt ka jūsu draudzenei – –» Plausis manīja it labi, uz ko šīs valodas iziet. «Tātad žēlīgi esam atlaisti,» viņš, pārklausījies to «draudzeni», sarunu nobeidza. «Nu tad nāc, Starpiņ, iesim! Mums tur apakšā runas vīru istabā tāda maza pārruna par svarīgām lietām. Valdemārs no Maskavas tur arī būs klāt…»

Starpiņš piecēlās. «Jā, jā, ejat, izpildāt savu pienākumu,» Krauklīša kundze mudināja. «Strādājat tautas druvā! Mēs nu arī te neesam sava prieka dēļ…»

Viņi aizgāja. Mūzika atskanēja no jauna – kūstoši graudošs valsis. Perlants lūdza Magoni, Pudiķis no jauna Hertu un drīz abi pāri aizlidoja. Kārlis palocījās pret Ninu, jo sajuta par savu pienākumu vest uz deju sava drauga māsīcu, kura jau tā visu laiku sēdēja.

«Pateicos, bet es nedejoju,» tā atbildēja, bet jau tādā tonī, ka Kārlim izlikās: viņa to izzobo.

«Kādēļ, cienītā jaunkundze?»

«Principā, – un esmu arī piekususi…» «Ļoti nožēloju!» Viņš piesarcis nesamanīja, ko tālāk sacīt. «Tad es arī nedejošu…»

«O, neliekaties traucēties!» viņa sarkastiski iesaucās. «Te tik daudz «liepumeitu.» Jūs te atradīsat savu ideālu.»

«Te tik daudz blondu un brunetu tautas uzvalkos,» Olufejeva kundze piebalsoja, griezdama savas lielās acis. Viņa pati būtu gatava ar viņu pamēģināt. «Kāds tad ir jūsu ideāls? Gaišmate zilām vai brunete tumši melnām acīm?»

«Ha-ha-ha!» viņš dzirdēja, ka kāds aiz muguras spilgti nosmējās. Tas bija Ernests Sutums.

«O, rakstniekam būt, cik tas jauki!» Olufejeva nopūtās. «Tik daudz jaunus cilvēkus jūs varat darīt laimīgus, es domāju, jūsu stāstos un romānos. Tik daudz viņiem šķēršļu, bet viņi tomēr dabonas… Bet sakiet, – kāds īsti ir jūsu ideāls?»

Viņa koķetēja ar acīm, un atkal spilgtie smiekli aiz muguras.

«Nu, sakiet taču!» Nina ironiski piebalsoja.

Kārlis nejutās visai omulīgs. «Atvainojat, manas cienījamās, to taču es nevaru…»

«Kādēļ, kādēļ,?» Olufejeva viņu ar savām lielajām acīm iedzina gluži šaurumā.

«Tādēļ, ka bīstos izpelnīties sieviešu dusmas!» Kārlis, beidzot pārspējis savu kautrību, pārgalvīgi iesaucās. «Apžēlojaties par mani, nabagu! Jūs taču zināt, kā klājās Parisam, kurš iedrošinājās pasniegt ābolu tai «visskaistākai»…»

Koķete to «štuku» nezināja un tādēļ it kā apjukusi uzlūkoja Ninu, ko tas nozīmē. Viņa savā mūžā bija gan nodarbojusies daudz ar modes žurnāliem, bet nekad ar grieķu mitoloģiju.

«Tā ir garšas lieta!» Nina tieši Kārlim atcirta. «Ir jautājums, vai skaistākā priekš jums ir arī skaistākā priekš mums. Lai mēs varētu spriest, mums tad patiešām vajadzētu zināt, kādai tad īsti pēc jūsu garšas vajadzētu būt vienai «ektai zeltenei»…»

«Jā, atzīstaties, atzīstaties!» otra viņu urba ar savām acīm.

Kārlis sajuta to pašu, ko cilvēks, kam revolveris likts uz krūtīm. Viņš izvairīties vairs nevar. «Tādai kā tautas dziesmā,» viņu glāba laimīga doma.

«Tādai kā tautas dziesmā, tu dzirdi, Zana?» Nina pārsmejoši sacīja. «Bet ar to taču vēl nekas nav sacīts. Lūdzu, aprakstiet mums tuvāk!»

«Vispirms, – viņai vajag būt lielai dziedātājai,» Kārlis smaidīdams sacīja. «Kuru dziesmu izdziedāja, to satina kamolā. Tālāk, – vieglu gaitu, čaklai kā irbītei, svaigai kā rīta rasiņai, tiklai un gnetai, smaidošām acīm, sārtām rožu lūpām – –» «– kuras jums sniedz pretim uz skūpstu,» Nina nežēlīgi nobeidza. «Zinām jau, zinām, kādas mūsu rakstnieki savas tautas zeltenes tēlo. Un algo viņas ar to, ka iespiež laulības jūgā un liek būt labām namamātēm. Tā esot laime!»

«Nu, protams, taču!» Kārlis piebilda, lai ko sacītu. Arī Zanas kundze neizprata savas draudzenes iekaisumu.

«Tātad sievietei, pēc jūsu ieskatiem, vajag, būt taisni tādam lopiņam, kāds priekš laulības dzīves vajadzīgs,» Nina tapa arvien asāka. «Savam vīram putras vārītāja, zeķu lāpītāja. Kamēr tā līgava, tai kaunīgi nosarkt un maigi nodurt acis, kad tā sieva, – izskūpstīt vīram grumbas no vaigiem un pieres, būt viņa baudas priekšmetam. Sakiet, – vai tā ir jau laime?!…»

Kārlis izjuta, ka te vairs nav joks, un viņam bija neomulīgi ar dāmām ķildoties. «Bet Nina!» arī Zanas kundze iebilda. «Tas kungs jau to nemaz nesaka…»

«Jā, bet ko tad viņš saka?!» Ninas izdzisušās acis uzliesmoja. «Runājot īsi un skaidri: kas ir sievietes laime?»

Kārlim patiešām nebija iespējams to uz ātru roku izskaidrot, un viņš jutās tikpat kā zudis. Jo arī apkārtējie kļuva uz viņu vārdu cīņu uzmanīgi.

«Sievietes laime ir ģimenes klēpis!» Pudiķis, atgriezies no dejas, nāca draugam palīgā. «Viņai vajag būt ģimenes svētumu sargātājai!»

«Kinder, Kleider, Küche, Kirche, ha-ha-ha!» Nina pilnā kaklā iesmējās un Kārli pazudinoši uzlūkoja. «Tad tāda ir tā laime, tad tāda?»

«To es taisni nesaku,» Kārlis nopietni sacīja. «Es jau nemaz neesmu tāda autoritāte, ka būtu kompetents to izspriest. Bet, ja jūs, manas cienījamās, gribiet man ticēt, es jums sacīšu: nav sievietei lielākas laimes kā uzupurēties priekš mīļota vīra. Bet nereti viņas šo savu laimi min zem kājām.» Šie vārdi viņam izskanēja tik skumji, ka pēc tiem iestājās brīdi klusums. Koķetā Zana uzreiz nopietna un pietvīkusi. «Jā, man liekas, ka tam kungam taisnība.» Arī abas jaunās meitenes Magone un Herta ar žestiem piebalsoja, ka tas tiešām tā.

Bet Nina nebūt negribēja padoties. «Ir jau redzēts, kā daža laba savu vīru mīl!» viņa atcirta. «Bet es viņu tādēļ nenosodu. Sieva mūsu apstākļos ir sava vīra verdzene. Vergs savu kungu nevar mīlēt, vergs var to tikai bīties. Kungs viņš caur laulību, un tādēļ laulība sievietei nozīmē verdzības ķēdes. Vīrieti īsti mīlēt var tikai ārpus laulības…»

Bumba, iesviesta šinī sabiedrībā, nebūtu to vairāk nobiedējusi kā šādi uzskati. «Fui, Nina!» Zana, aizlikusi roku aiz acīm, ievaidējās. Herta atlēcās sānis pie savas mammas, un arī Krauklīša kundze enerģiski aicināja: «Magon, bērns, nāc šurp!» Arī Kārlis ar abiem saviem komiltoņiem jutās tikpat kā ar ūdeni aplieti. Tikai Ernests Sutums, it kā neticēdams savām ausīm, piekrītoši pārdrošnieci uzlūkoja.

«Nu, ko tu, Nina, izliecies!» Perlants pietvīcis kodīja lūpas. «Neesi jau nemaz tāda cilvēku ēdēja, tu tikai forsē. Ja tie patiešām būtu tavi uzskati, tad es nezinu, ko tad lai par tevi domā!»

«Vienalga, – ko gribi!» Nina iekaitusi attrauca. «Es tikai saku to, kas taisnība. Sieviete ir tāpat cilvēks kā vīrietis. Bet vīrieši mūs padarījuši par savām verdzenēm un par savu baudu priekšmetu. Mēs neesam vairs pašas mērķis par sevi, bet tikai līdzeklis saldināt viņu dzīvi. Mēs tiekam mācītas un audzinātas tikai tā, lai vīrieši atron pie mums patikšanu. Kā rozēm mums vajag tvīkt un gaidīt, kamēr viņi mūs ved pie altāra. Mums vajag prast maigi nosarkt, sevi darīt pievilcīgas, koķetēt un iemantot savu nākamo vīru piekrišanu. Dejas zāle ir tas dīķis, kur zvejot sev vīrus, balles uzvalks ar izgrieztām krūtīm – tā ēsma. Īsi sakot, mēs tiekam audzinātas tikai priekš laulības un ne priekš dzīves – –» «Bravo, bravo!» Ernests Sutums piekrizdams sita plaukstas.

«Mēs tikai tīkojam, kā viena otru nokonkurēt un iebraukt laimīgas laulības ostā,» Nina turpināja.

«Tas ir mūsu augstākais ideāls. Par sieviešu tiesībām, par viņu tiesisko stāvokļa nodibināšanu mūsu sievietēm nav ne jausmas. Pie mums sieva nav vairāk kā vīra baudu priekšmets, bērnu dzemdēšanas mašīna, slaucama govs…»

Sajūsmā viņai acis gandrīz ļauni iemirdzējās un krūtis smagi cilājās.

«Apžēlojies, vai tā ir jaunas meitas valoda!» Krauklīša kundze nenocietās ieminējusies, un Starpiņa kundze raustīja plecus: «Ah, ah!» Abas meitenes un Mikentāla kundze bija nodūrušas acis tik dziļi, ka tās vairs nemaz nevarēja saredzēt. Un arī Zana likās, ka tai no tā, ko dzirdējusi, būtu zemē jālien. Perlants piesarcis skrullēja ūsiņas; un Kārlis tvīka vien.

Tikai Ernests Sutums atklāti nostājās Ninas pusē. «Jums, jaunkundze, pilnīgi taisnība,» viņš sniedza tai roku. «Reiz arī šinīs aprindās dabū dzirdēt patiesu vārdu.»

«Es saku tikai to, kas mani uzskati,» Nina atbildēja. «Ir daudz kas aizpuvis pie mums.»

«Un es teikšu, kādēļ tas tā,» Ernests turpināja. «Salkanība mūsu literatūrā, salkanība dzīvē. Mūsu «līgusoņi» un «dziedoņi» kaļ savas sīrupsaldās peršas par «liepumeitām», «ozoldēliem», kumeliņiem» un «bāleliņiem». Ne mazākās jausmas tiem par dzīves pabērnu –mazo brāļu un sieviešu grūto likteni, par drūmo dzīves tiešamību. Viņu paures raksturojas ar ideju tukšību. Viss, kas Rietumeiropā saviļņo jūtas un nodarbina prātus, ir tiem grāmata, kas aizzieģelēta septiņām zieģelēm. Kā mazi bērni tie rušinās idilliski pa smiltīm un ir tik gudri kā ciema zosis, kuras vēl nekad nebija dzirdējušas par kaimiņu mācītāja muižu…»

«Ej nu, Ernest, ej!» Krauklīša kundze viņu apsauca. «Tev jau arvien tā mēle tik asa.»

«Es runāju tikai to taisnību!» viņš attrauca. «Mūsu literatūra raksturojas ar savu seklību un bezgaršību. Ar uguni jūs tur neatradīsat kādu vērtīgāku ideju. Tikai salkanība un salkanība, gaudas un nopūtas par to pašu mīlestību, un tas ir viss…»

Viņš paskatījās sāņus uz Kārli, kurš jau arī tā saprata, ka tas mērķēts uz viņu.

«Tad jūs mūsu literatūru pietiekoši nepazīstat!» viņš piesarcis iesaucās. «Mūsu dzejas darbi ietver arī senču varoņus un mitoloģiju…»

«Nav liels no tiem latviešu dieviņiem!» Ernests zaimoja tālāk. «Tie ir bezzobaini un mīlīgi. Nav mums kā igauņiem sava «Kalevipoega», nav mūsu «Zalkšu līgavā» kaut kādas idejas…»

«Es lūdzu neapvainot mūsu literatūru!» Perlants, kas visu laiku, skrullēdams ūsiņas, pietvīcis bija klausījies, tagad iesaucās. «Nopelt ir viegli, bet ne tā ko pašam labāku ražot. Lai arī mums varbūt nav tik dziļas idejas kā lielām kultūras tautām, mūsu literatūra mums tomēr tuvāka un mīļāka. Viņa aizņem mūsu dzīvi, ir miesa no mūsu miesas un kauls no mūsu kaula.»

«Kauls jau gan no mūsu kaula,» Nina sarkastiski iesaucās, «bet stipri apgrauzts. Saki taču, – ko tad tu mūsu oriģinālstāstos atrodi? Mužiku un mužiku, un atkal to pašu mužiku. Viņa glupo valodu, viņa neestētiskās parašas. Nu, var jau arī vienreiz, otrreiz, bet, ja šis pats kauls jāgrauž vienādi un visur, tas apnīk līdz kaklam. Un ko lai saka par mūsu dzejniekiem? Labāk būt par kaķi un ņaudēt, kā peršniekam un rīmes kalt…»

Kārlis izjuta, ka viņa to saka, lai viņu ievainotu, un saka pilnā kaklā, lai arī citas sievietes dzird. Bet viņas likās, ka to nemaz nedzirdētu, un uzsāka demonstratīvi pašas savas valodas. Arī Zana nejutās vairs Ninas sabiedrībā omulīga, jo pēdējās valodas ar Ernestu viņai izlikās aizdomīgas. Viņa tādēļ mēģināja piesviesties citām dāmām Krauklīša kundzes sabiedrībā.

Kur tad Hertas un Magones jaunkundzes likušas savus uzvalkus šūdināt? Vai pie vienas skroderienes, ka abi uz mata vienādi? No labas modistes ļoti daudz kas atkarājoties. Ah, viņas izskatoties skaisti, ļoti skaisti…

Bet Krauklīša kundze un Starpiņa kundze, un Mārc kundze liekas, ka to nemaz nebūtu dzirdējušas, un runā savā starpā par ķēķa būšanām un smalku ēdienu sagatavošanu. To sevišķi saprata Starpiņa kundze.

Kur viņa to mākslu ņēmusi, par to tā labprāt nerunāja, jo negribēja atzīties, ka agrāk kalpojusi pie kungiem par ķēkšu. Bet no grāmatām jau nu ne. No tādām pavāru grāmatām viņa neko neturēja un ieteica pat no tām sargāties. «Ja ņems tā kā pavāru grāmatā, tad kur tad to var,» viņa mēdza sacīt. «Var ņemt uz pusi mazāk, un tad vēl iznāk labs diezgan.»

«Manas mīļās, vai neiesim drusciņ promenēt?!» Krauklīša kundze sacīja, lai tiktu no Olufejevas vaļā. «Esam ilgi diezgan sēdējušas.» Šis priekšlikums atrada piekrišanu. Visas cēlās kājās.

«Tie kungi mūs varēs pavadīt!» Krauklīša kundze sacīja. «Plauša kungs, nāciet…»

Zemu palocījies, Perlants viņai rātni sniedza savu elkoni, ko viņa pieņēma. Viņi gāja saķērušies pa priekšu, kamēr pārējie aiz viņiem platā rindā, pie kam Pudiķis ar skuķiem nodevās savam amizierim.

«Plauša kungs, man ar jums būtu jārunā,» Krauklīša kundze beidzot iesāka.

«Lūdzu!» Perlants godbijīgi palocījās. Viņš manīja, ka tai daudz kas uz sirds.

Viņa ieklepojās. «Plauša kungs,» tā beidzot iesāka, pirms pārliecinājusies, ka citi uz viņiem neklausās, «redzat, mēs esam godīga famīlija. Mana Magone ir tikli audzināta, nevainīga un nesamaitāta savos uzskatos…»

«Par to man, kā viņas skolotājam, bijusi pietiekoši izdevība pārliecināties,» Perlants iebilda.

«Jāa!… Es savu bērnu ceru reiz nodot vīra rokās šķīstu kā baltu ziedu. Pie kā viņa aizies, tas nebūs kritis. Jūs taču mani saprotat…»

«Es domāju…»

«Mēs jūs labprāt redzam savā namā starp savējiem… Un tādēļ mani pārsteidz, pārņem drebuļi,

dzirdot te šovakar tādas valodas…»

Perlants nu beidzot noprata, uz ko tas ķerts. «Par savas māsīcas aušību man jānosarkst, cienītā kundze. Bet Ninas uzskati nav mani uzskati…»

«Es zinu, Plauša kungs, jums nav tas man jāapgalvo. Es un mans vīrs, mēs jūs augstu cienām.

Protams, ka savam bērnam mēs neliksim nekādus spaidus, – lai viņa pati sev tautieti izraugās… Bet var jau viss notikt – jūs taču saprotat, ko es domāju…»

«Jūs esat pret mani ļoti labvēlīgi,» Perlants piesarcis smaidīja.

«Tam, kas grib dabūt mūsu bērnu, vajag būt no labas famīlijas, skaidru, neaptraipītu vārdu. Tāpat viņa tuviniekiem. Par jums mēs varam tikai labi atsaukties, bet par citiem, kas jūsu vārdu nes, – vai ziniet, tas nu tā nevar iet…»

«Ninas uzskati nav mani uzskati,» Perlants nelaimīgs atvainojās. «Cikreiz neesmu viņu aprājis, bet tas meitēns tāds pārskrūvēts. Pie tam viņa jau nemaz tik briesmīga nav, ticiet man, tikai ar to muti tā iztaisās…»

«Lai nu kā, bet tādas lietas atklātībā nav ciešamas,» Krauklīša kundze enerģiski noteica.

«Apžēlojaties, ja to būtu dzirdējusi Grosvald kundze vai Vēber kundze! Tā jau var plātīties tikai ielas meitas… Bet ko lai dara, kad māte nav audzinājusi un no tēva arī nevar ņemt nekādu labu priekšzīmi…»

Perlants nobāla. «Kā jūs to domājat, cienītā kundze?»

«Nu, vai tad jūs neredzat? Tas jau ir tīrais skandāls, kā jūsu onkuls rīkojas! Ja mans vīrs lakstotos aiz manas muguras ar citu, man būtu aiz kauna zemē jālien. Bet te vēl tas notiek atklāti, visu acu priekšā…»

Kā miglas tēls Perlantam priekš acīm aizslīdēja bilde, kur «Tonhallē» Krauklītis un šansonete… Bet sabijies viņš to negribēja savā atmiņā izsaukt. «Es tiešām nesaprotu, cienītā kundze,» viņš nelaimīgs atbildēja.

«Ak tu mans dievs, Plauša kungs, vai tad jūs tiešām neko nesaprotat? Viņš taču uztura sakarus ar precētu sievu un pie tam vēl ar personu ar diezin kādu pagātni. Par to jau visi suņi smej…»

Iztrūcies un izbrīnījies Perlants viņu uzlūkoja. «Tā mana pirmā dzirdēšana…»

«Nu redzat, cik jūs vēl nesamaitāts un naivs. Kādēļ tad, ej kur iedams, redz kopā Plauša kungu un Olufejev kundzi? Ko tad viņa tur tik bieži pie Plaušiem mājās meklē? Cilvēks, kura mantas stāvoklis tam atļauj ieņemt vietu starp labākām famīlijām, runas vīrs Latviešu biedrībā, viņš aplaižas ar tādu kankaru! … Tas jau par kaunu visām labākām famīlijām…»

«Jūsu aizrādījums mani pārsteidz,» Perlants sāpīgi atbildēja. «Man tas ne sapnī nebija prātā nācis…»

«Tādas lietas jau arī ne sapnī nevarētu iedomāties. Bet es domāju, ka uz priekšu jūs tā nevarat uz to noskatīties aukstām asinīm. Es nekad to nepielaidīšu, ka manai Magonei tāda tumša persona būtu jāsauc par savu tanti… Nu vairāk es negribu runāt, Plauša kungs! Es domāju, ka jūs izlietosat visu savu iespaidu uz savu krusttēvu un gādāsat, ka šī persona nozūd no mūsu redzes aploka. Jo viņa ir tas šķērslis, kas mūs var atturēt no tā, ko mēs labprāt redzētu. Kas attiecas uz Ninu, tad slikti gan, ka viņa palaiž muti. Visa ļaunuma sakne ir tomēr tā persona, kas viņu saģiftē…»

«Man turpretim likās, ka viņa par Ninas teorijām galīgi bija nobijusies,» Perlants nopūtās.

«Izlikšanās!» Krauklīša kundze cieti noteica. «Kas tādus darbus strādā, tam nav, ko bīties. Nu, es nerunāšu vairs… Jūs cienīdama, jums uz to aizrādīju, – raugat, kā varat to novērst… Citādi man būtu ļoti žēl…»

«Labi!» Perlants beidzot apņēmās. «Es ar savu onkuli runāšu… Vēl šovakar…»

«Tikai nepārsteidzaties, tādās lietās vajag prātīgi,» Krauklīša kundze sacīja. «Par visām lietām, ko mēs runājām, tas lai paliek zem mums…»

«Par sevi protams… Es mēģināšu… Pateicos par aizrādījumu, cienītā kundze.»

Viņš aizveda viņu atpakaļ uz viņas vietu. Arī citi sekoja viņu priekšzīmei. Pudiķis ar Hertu un

Magoni vēl arvien milzīgi amizējās, un Nina ar Ernestu iedraudzējušies runāja, kā runājuši. Te piesteidzās vēl viņu biedri Befis ar Knābi.

«Jūs palieciet manā vietā,» Perlants sacīja. «Man ir drusciņ darīšana…»

«Kur tu iesi?» Kārlis sacīja, kurš arī īsti nejutās omulīgs, jo Ninas un Ernesta apvainojumi tam vēl arvien grauza sirdi.

«Man vajag ar savu onkuli…» Perlants iesāka, bet tad aprāvās. «Es gribu iet apakšā drusciņ paklausīties, ko tautas vīri spriež…»

«Tad es tev iešu līdzi…» Kārlis sacīja.

«Labi, iesim.» *** Runas vīru istabā ap Krišjāni Valdemāru bija sapulcējusies liels pulks ievērojamu tautiešu, kūpināja smaržīgus cigārus un sprieda.

Krišjānis Valdemārs toreiz latviešu sabiedrībā baudīja ļoti lielu cienību. Pilnīgi dibināti, ievērojot, ka viņš pats pirmais latviešu tautiskais darbinieks, var sacīt, pats latviešu atmodas tēvs. Viņa savā laikā izdotās «Pēterburgas Latviešu Avīzes» tika glabātas kā kāds svētums un lasītas kā kāds tautisks evaņģēlijs. Pie Zinību komisijas bija nodibinājusies sevišķa Derīgu grāmatu izdošanas komiteja, kura, savu darbību uzsākdama, projektēja izdot «Pēterburgas Avīžu» rakstus. Viņš vēl arvien dzīvi interesējās par latviešu tautiskām lietām, un nebija neviena jauna sabiedrība, kuru Valdemārs nebūtu līdzi ierosinājis un līdzi pie tās piedalījies ar savu padomu.

Viņa autoritāte bija ļoti liela. Pie katra jauna biedriska pasākuma centās dabūt viņa piekrišanu. Kur viņš klāt, to uzskatīja par drošu, kam tautā būs piekrišana. Ap viņu pulcējās visas partijas un, kad viņš ieradās Rīgā, tad griezās pie viņa, lai tas ar savu autoritāti nolīdzinātu starp tautiešiem izcēlušās sadursmes. Jo Valdemārs pielaida, ka katrs aizstāv savus uzskatus un savu virzienu, bet visiem tiem tomēr vajag nākt par labu vispārējai tautas lietai. Tāpat arī labprāt uzklausījās viņa padomu.

Tā arī tagad bija kopā liela daļa tautiešu: Aleksandrs Vēbers, Pūcīšu Ģederts, Ludvigs Plausis, Starpiņš, Krauklītis, zvērināts advokāts un agrākais Jelgavas prokurors Kļaviņš, advokāts Mikentāls, fabrikants Mārcis, tirgonis Z. Martinsons, namdaris P. Mednis un vēl daudzi citi. Lielākā daļa tomēr tādu, kas ar Latviešu biedrības rīcību nemierā.

K. Valdemāra sirds bērns bija latviešu jūrniecība. Gadu desmitus ar saviem rakstiem tas neatlaidīgi bija rosinājis ideju, ka latviešiem vajag piekopt kuģošanu. «Latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājiet pūriņā!» – bija viņa devīze. Gadu desmitus viņš bija klauvējis pie krievu aprindām, un viņa pūliņu auglis bija, ka tika nodibinātas vairākas latviešu jūrskolas. Nu bija jau mācīti kapteiņi un stūrmaņi. Vēl tikai lielākā skaitā vajadzēja kuģu. Pēc norvēģu parauga viņš starp mazturīgiem jūrmalas zemniekiem centās nodibināt kooperatīvus, kuri turpat uz vietas būvētu nelielus zēģelniekus un konkurētu ar tiem sekmīgi ar lieliem, dārgiem tvaikoņiem. Viņš sapņoja, ka reiz visi Latvijas jūrmalas ciemi būs apdzīvoti no kuģu īpašniekiem, kuriem katram piederēs sava daļa no nākamās latviešu tirdzniecības flotes. Lai šādiem kooperatīviem dotu redzamu piemēru un paraugu, uz viņa iniciatīvu nodibinājās jūrniecības biedrība «Austra».

Pirmos gados visa tauta par «Austru» vien runāja, viņa, tā sakot, bija tautas lepnums. No viņas cerēja, ka tā vedīs latviešus pie turības un materiālas uzplaukšanas. Pirmos gadus biedrība arī izmaksāja milzīgas dividendes. Bet drīz vien nāca rūgta vilšanās, jo «Austra» ne vien neatmeta nekādu peļņu, bet arī viņas rīcības kapitāls sīkdams saka. Cēlās jau balsis par šī tautas lolojuma nākamību, un sanākušie tautieši starp citu pārrunāja arī šo sāpīgo lietu. ««Austras» vadība ir pielaidusi neattaisnojamas kļūdas,» Pūcīšu Ģederts sacīja. «Divi simts tūkstoš rubļu tautas naudas caur neprātīgu rīcību tiklab kā zaudēti. Jo, ja nauda nenes procentus un pati dilst, tad

ir tiklab ka zaudēta.»

Viņš Latviešu biedrības vadoņiem bija nostājies asi opozīcijā. Kopš savas runas Dančuku Butleru birzē, kur tas bites bija salīdzinājis ar latviešu zemniekiem un tranus ar muižniekiem, kopš Lutera svētkiem Latviešu biedrībā, kur tas pretojās Lutera nozīmei, aizrādīdams, ka Luters pielīdzinājis vācu tautu trakam ērzelim, kurš valdāms, Pūcīšu Ģedertu ieskatīja par revolucionāru un no viņa atvasināja ikvienu bīstamu kustību, patiesu vai iedomātu.

Vēbers, kurš atradās «Austras» priekšgalā, piesarcis saņēma pārmetumu. «Būtu vēl tuvāk pārbaudāms,» viņš lūkoja attaisnoties, «vai zaudējumi atkarājas tik daudz no vadības kā vispārējiem apstākļiem. Liekas, ka tas, kā mēs bijām iedomājušies «Austru» teorijā, nesaskan ar praktiskiem piedzīvojumiem. Radies tik daudz neparedzētu kavēkļu. Jaunu kuģu būve iznākusi daudz dārgāka, nekā paredzēts, vecu kuģu remonti daudz lielāki, avārijas daudz biežākas, kapteiņi taisījuši savu dzeramnaudu daudz nesavtīgāk. Tāpat arī tvaikoņu konkurence izrādījusies daudz lielāka un jūtamāka, nekā pieņemts.

Fraktes nokritušās līdz minimālām, un bieži to pavisam aptrūcis, tā ka kuģiem mēnešiem ilgi bija jāguļ bez darba.»

Valdemāra piere aptumšojās. Pie «Austras» dibināšanas viņš bija tik stiprā ticībā par savas idejas pareizību un sava dibinājuma nākotni, ka bija ieguldījis viņā visus savus ietaupījumus. Tagad viņam pašam to tik ļoti vajadzētu, jo viņa ienākumi bija ļoti aprobežoti. Pārliecināts, ka lieta neiet, kā bija domāts, un lai tauta zaudētu mazāk, tas lika priekšā «Austru» likvidēt un glābt, kas glābjams. Rīdzinieki viņam pretojās. It sevišķi arhitekts J. Baumanis. Nevajagot jau tūdaļ flinti mest krūmos un to, kas šodien atzīts par labu, jau rīt atmest. Nebija jau Austra vien, arī daudzi citi uzņēmumi cietuši zaudējumus. Ja «Austru» pie pirmās neizdevības likvidētu, tautas uzticība tiktu satricināta tādā mērā, ka viņa pie šādiem pasākumiem vairs nekad nebūtu piedabonama. Ar šādu argumentu Valdemāra pretinieki pilnā sapulcē spīdoši izgāza cauri viņa priekšlikumu, un biedrības likvidācija tika atmesta. Sarūgtināts par to, ka rīdzinieki biedrību negrib ne likvidēt, ne arī nopietni tajā strādāt, Valdemārs teica šos skarbos, vēsturiskos vārdus: ««Austras» svarīgie uzdevumi tautas interesē ir diezgan saredzami. Bet vēl nav redzami tie vīri, kas būtu tik svarīgam uzdevumam diezgan nopietni upurējuši savu laiku. Zināms, daudzi jau nevar savu laiku upurēt, taču daudziem ir jāzina, ka bez nopietna darba nekas nevar iznākt…» ««Austras» priekšgalā nostājušies ne lietpratēji. bet advokāti!» kuģu būvētājs Putniņš iesaucās.

«Pirmā dividende izmaksāta tieši no kapitāla, un proti, 40 procentes…»

«Ir pielaistas vēl daudz citas kļūdas,» kapteinis Liepiņš sacīja. «Pirmkārt, korespondentrēders P. Bornholds ir izlietojis biedrību par savu slaucamu govi. Savas peļņas dēļ tas klarējis «Austras» kuģus uz tādām jūrām un ostām, kur bez kapara dibenapsituma nedrīkstēja braukt, jo tārpi saēd koku. Kapteiņiem atļauts izlabot avārijas ārzemju kubu būvētavās, kur viss maksā dzīvu naudu un nevar kontrolēt, cik kapteinis pats iebāzis savā kabatā. Kapteiņi par dzeramnaudām ostās izdevuši milzu summas. Zināms, ka dzeramnaudas ir jāatvēl, bet tikai tad, ja biedrībai ienāk par to kāds redzams labums. Pati lielākā kļūda ir tā, ka biedrības jaunie kuģi būvēti Mīlgrāvī un Majoros un ne tālāk Kurzemes jūrmalā, kur uz katra kuģa būve būtu iznākusi par kādiem desmittūkstoš rubļiem lētāk.»

Vēbers ar lielāko nepacietību to noklausījās, jo pret šādiem pārmetumiem viņš bija ļoti jūtīgs. «Man jāatzīstas, ka es no kuģu lietām patiešām maz ko protu,» viņš aiz· bildinājās. «Es amatu pieņēmu tikai uz sapulces neatlaidīgu vēlēšanos. Rīgas tuvumā mēs būvējām tādēļ, lai būvi labāk varētu kontrolēt. Ar Kurzemes jūrmalu nav nekādu satiksmes līdzekļu, ceļojums šurp un turp aizņemtu vairākas dienas, un tas ar manu advokāta praksi nav savienojams…»

«Prrrr!» Putniņš sprauslāja. «Tas nav pa draugam… Advokātus vien savēlē… Ko tāds zin kontrolēt?!»

Tumšs sārtums parādījās Vēbera sejā. «Putniņa kungs pats varēs liecināt, ka kuģi būtu sabūvēti vēl sliktāki, ja mēs, advokāti, nebūtu kontrolējuši. Putniņa kungs pats varēs liecināt, ka es biju tas, kas neļāva

viņam iebūvēt sapuvušas plankas, par ko viņš mani gribēja nosviest no kuģa, un man bija jāpiesauc policija. Ja tas ir vēl par maz darīts, tad jau nākošā sapulcē es varu no biedrības vadības atsacīties…»

Putniņam uzreiz mute ciet. Iestājās uz brīdi klusums.

«Ir nepieciešami, un nezinu, kālab tas netiek darīts,» Valdemārs iesāka, «ka tiktu izsludināti atklātībā sīki speciāli būves rēķini. Cik izmaksājis tas gabals un atkal tas. Caur šādu atklātību būves rēķini būtu pieietami lietpratējiem, un tie tad tūdaļ redzētu, kas un kur par daudz noņemts un kur varētu plēsēju pie atbildības saukt vai vismaz turpmāk ietaupīt. Atklāts uzņēmums var tikai tad pastāvēt, ja tas rīkojas atklāti…» Šis Valdemāra prasījums netika izpildīts, jo vīri, kam tā darīšana, teica, ka rēķini pazuduši.

«Kungi!» Pēteris Krauklītis, kas visu laiku bija klusējis, tagad iesāka. «Es jums sacīšu, kas tur vainīgs, ka mums neiet. Tas ir kapitālisms. Tikai kas kapitālisma cīņā var konkurēt, var pastāvēt. Lielais kapitāls apēd mazo, lielais tvaikonis – mazo zēģēlnieku, liela magazīna – mazo sīktirgotavu, liela fabrika – mazo darbnīcu. Kas šinī cīņā krīt, iet neglābjami bojā. Kapitāls neskatās ne uz privilēģijām, ne uz tradīcijām. Visus vecos pamatus tas noārda, ja tie nav viņam piemēroti, visas vecās attiecības izjauc.

Viņš ir tas lielākais revolucionārs, kas pārgroza saimniecisko iekārtu līdz pašiem pamatiem. Kas bijis augšām, tas noslīgst apakšā, kas bijis apakšā, tas nāk uz augšu. Kā veci cietokšņi viņa uzvaras gājienā krīt vecie principi, vecie ideāli un vecās parašas viena pēc otras. Pret viņu uzstāties ir tas pats, kas pret dzenuli spārdīt. Kā tad «Austra» ar saviem mazajiem zēģelkuģīšiem, kuri labi ja var iztaisīt pāris reisu gadā un uzņemt labi ja pāris simts tonnu, domā konkurēt ar milzu tvaikoņiem, kuri noskrien līdz Anglijai nedaudz dienās un paņem līdzi tūkstošiem tonnu lādiņu?»

«Tādēļ tad vajag pārdot zēģeļkuģus un pirkt tvaikoņus,» kāds no Valdemāra piekritējiem sacīja.

«Mums vajag rīkoties kapitālistiski,» Krauklītis turpināja. «Ne vien uz jūras latviešu nākamība, bet arī tepat uz Rīgas ielām, neizbūvētiem kvartāliem. Mums tikai jācer ne vien tas, kas mums nejauši nāk rokā, bet jāstrādā pēc zināma plāna, jāzina, ko paši gribam. Akadēmiskai un tehniskai zināšanai jāiet roku rokā ar kapitālu, jo tikai tad ir kas iespējams…»

«Pats par sevi protams,» Perlants norūca, jo krietnais tautietis viņam runāja īsti no sirds.

«Latviešu tirdzniecība Rīgā,» Krauklītis turpināja, «viņas nemaz nav! Tirdzniecību pie mums pārvalda žīdi un vācieši. Tāpēc, ka tie rīkojas kapitālistiski, pēc noteikta plāna, mēs – kā kuram katram izgadās. Viņiem ir savas kopējas organizācijas, savas inungas, kas viena otru pabalsta, mums nav nekā.

Tādēļ arī katru vērtīgāku lietu, uz kuru var ko nopelnīt, mums apgādā žīdi un vācieši. Latvieši, ja daudz, tad ir materiālbodnieki, sīktirgotāji un vīnūžnieki, citu visu apņēmuši viņi. Mēs ejam par daudz sīkumos un nevaram ar viņiem konkurēt. Tie strādā lielā stilā, mēs – sīkbodnieki…»

«Viss jau labi,» Ludvigs Plausis nepacietīgi piebilda, «bet ko tad tur var darīt?»

«Tur var gan darīt, un es arī darīšu!» Krauklītim acis iemirdzējās. «Vai ziniet, kungi, kas ir mans nodoms?»

Viņa vaigs tik noslēpumains, itin kā viņš būtu atklājis kādu slepenu dabas likumu. Iestājās dziļš klusums, un visi nepacietīgi gaidīja, ko viņš teiks.

«Tuvākā priekšpilsētā, kur drīzumā pārvirzīsies pilsētas centrs,» viņš arvien vairāk pieaugdamā balsī sacīja, «es gribu iegūt kvartālu starp četrām ielām un apbūvēt to visu ar vienu lielu tirdzniecības namu. Pēc ārzemju lielo tirdzniecības māju parauga, kur jūs visu varat dabūt no «a» līdz «i». Mazākās speciāltirgotavas ar viņiem sacensties nevar. Universāltirdzniecības namus pārvalda akciju sabiedrības ar ļoti lieliem kapitāliem, kuri pie iepirkumiem var darīt ļoti lielu iespaidu, jo tura no sevis atkarībā preču piegādātājus. Universāltirdzniecības nams var dot visu jaunāko un labāko, pie tam stipri lēti, un pircējam nekur vairs nav jāiet tālāk, jo visu, kas vien vajadzīgs, tas dabū turpat tirdzniecības nama atsevišķās nodaļās…»

Lielas nopietnības vietā, kas sākumā bija uz visu vaigiem, jau tagad parādījās līdzcietīgi smaidi.

«Kur tad tu domā raut tos lielos kapitālus?» Ludvigs Plausis iejautājās.

«To tūliņ sacīšu! Ko līdz šim teicu, jums visiem jau zināms, tagad nāk kas jauns, kas vēl nekur nav bijis. No daudziem sīkiem un maziem iznāk viens liels un milzīgs. Es gribu koncentrēt latviešu tirgotājus visus pa vieni vieti, lai viņu atsevišķie veikali par visiem kopā iztaisītu lielu tirdzniecības namu ar daudzām nodaļām. Tikai ar to starpību, ka katrs nodaļas pārvaldnieks ir arī pats savas nodaļas īpašnieks.

Pircējam tas vienalga, pircējam no svara, ka tas dabū visu lēti un labi, un vienkopus. Ja mans nodoms izdodas, – un tam vajag izdoties, – tad mums, latviešiem, būs savs «bazārs» jeb «gostinij dvors» ar lielu kolonādu rindu, kura savienos atsevišķās nodaļas, viss tas kvartāls iekšpus četrām ielām. Un katrā stūrī būs viena liela restorācija, jo cilvēkiem, kas kustēsies šinī lielā tirdzniecības namā, taču vajadzēs arī kur pieiet…»

Līdzcietīgie smaidi vaigos tapa arvien asāki. Bija redzams, ka klausītāji no viņa lielā noslēpuma jutās maldināti. «Vai tad tu nevarēji ko prātīgāku izdomāt?» Starpiņš iebilda. «Kur tad tev tie pircēji tā radīsies?»

«Kur viņi radīsies? Mums ir jārēķinās ar nākotni. Cik Rīga bija agrāk liela un cik tagad? Un cik tā pieaugs nākošos gadu desmitos? Neviena lielpilsēta, kā piedzīvojumi māca, nestāv uz vietas. Rīgai kā Krievijas vārtiem nākamībā vajag lieliski pieaugt. Bet tad būs par vēlu nopirkt kvartālu starp četrām ielām, jo ar zeltu to vairs neuzsvērsi. Ja mēs savu laiku nebūsim nogulējuši, mūsu bērni baudīs to labumu.

Un tādēļ, – es savu nodomu izvedīšu!…»

«Vari jau to darīt, ja tev daudz naudas ir!» Starpiņš noraustīja kamiešus. «Tikai nepārspekulējies…»

«Tā jau izklausās kā tīri nākotnes mūzika,» arī Vēbers vīpsnādams piebilda.

Krauklītis jutās tīri apbēdināts, ka viņam negribēja piekrist.

«Tā jau ir tā nelaime,» viņš sacīja, «ka mēs gribam taisni ar roku apraudzīt un tad tikai ko darām.

Kas tagad ir pilnīgi nodrošināts uzņēmums, tas priekš gadu desmitiem bija spekulācija. Katrs liels darbs, kas rēķinājies ar nākotni, saviem laikabiedriem izlicies kā bērna darbs. Bet, kas neriskē, tas nevinnē. Es jums pierādīšu, ka manas domas bijušas pareizas. Ja mēs Rīgu gribam vāciešiem atņemt, tad tas iespējams tikai caur šādu saimniecisku cīņu. Rokas klēpī turēdami, mēs Rīgu nekad neiekarosim…»

«Ja mēs labi apdomājam,» Valdemārs domīgi piebilda, «tad jums ir taisnība. Jūsu plāns ir simpātisks, varam tikai novēlēt, lai tas jums izdodas…»

Ar to šis jautājums bija izbeigts. Neviens vairs negribēja pie tā ko piebilst un sacīt, un nebija jau arī, ko sacīt. Tā valodas gluži apstājās, un iestājās uz brīdi klusums.

«Mums vēl kāds ļoti sajūtams robs,» Pūcīšu Ģederts klusumu beidzot pārtrauca, «mums trūkst opozicionēlas preses.»

«Jā, par to lietu vajadzētu gan pārrunāt!» Ludvigs Plausis iesaucās. Radās sapulcējušos īsta sakustēšanās, jo nebija jau noslēpums, ka lieta iepriekš norunāta.

«Kamēr Māteru Juris nogājis no skatuves un nepastāv arī vairs «Baltijas Zemkopis»,» Pūcīšu Ģederts turpināja. «Latviešu biedrības vīru politikai trūkst gluži opozīcijas. Viss, ko vien viņi dara, jāpieņem par labu, jo trūkst orgāna, kur protestēt. Priekš tautas tie vairs nekā nedara, pat strādā tai pretim.

Nebūtu nemaz ticams, ka no latviešu teātra varēja atlaist Ādolfu Alunānu un viņa vietā pieņemt prūsi. Ar vāciešiem vairs necīnās, pie pilsētas domnieku vēlēšanām vienprātību jauc. Intriģē pret pašu latviešu kandidātiem un atrauj tiem balsis. Tie laikraksti, kas mums ir, «Baltijas Vēstnesis» un «Balss», neuzstājas pret šādu kaitīgu politiku un to vēl pat aizstāv. Tie arī citādi pārāk mēreni savos uzskatos, jo ne velti vācu prese tos uzteic. Bet rakstīts stāv: «Kas nav ne auksts, ne karsts, bet remdens, to izspļauj no tavas mutes…»»

Iestājās atkal klusums; Vēbers sēdēja tikpat kā uz sprikstīm.

«Es domāju, ka mums vajadzētu no jauna dibināt vienu laikrakstu,» Ludvigs Plausis ieminējās.

«Jauna slota tīrāk slauka…»

Neviens neatbildēja. Ikviens gaidīja, ko Valdemārs teiks.

«Mums, kas mēs dzīvojam no Latvijas nostāk,» tas beidzot iesāka, «gan arī izliekas, ka Latviešu

biedrība un latviešu prese nedara visu, ko tās varētu darīt. Tiklab saimnieciskā, kā kulturēlā ziņā mums atliek vēl daudz, pēc kā censties. Mums varētu būt lielākā skaitā kooperatīvas biedrības un krājkases, mums varētu būt patērētāju biedrības un arteļi. Arī tirdzniecību mūsu laikraksti varētu vēl dzīvāk veicināt.

Nav arī mums savas derīgas, lētas literatūras, kas popularizētu zinātni un izdaiļotu jūtas. Varētu mums arī būt tautas augstskolas un sistemātiskas lekcijas. Maskavnieku ierosinājums dibināt pie Latviešu biedrības derīgu grāmatu nodaļu vēl arvien nav izspiedies cauri šīs biedrības instancēm. Nav vēl nekas no šī simpātiskā projekta parādījies dzīvē…»

Tas bija jau diezgan teikts. Visi nu raudzījās uz Vēberu, ko tad viņš uz tam atbildēs.

«Man ir jānoraida apgalvojums, itin kā latviešiem nemaz nebūtu opozicionēlas preses,» viņš beidzot ieminējās. ««Balss» ne visur un ne arvien ar «Baltijas Vēstnesi» ir vienis prātis. Piemēram, kas attiecas uz Ādolfa Alunāna atlaišanu un ārzemnieka pieņemšanu viņa vietā, tad «Balss» ir izsacījusi pret to stingru protestu. Kad «Baltijas Vēstnesis» aizstāvēja tādu soli, «Balss» viņam uzsauca, lai tas labi apdomā savu rīcību, vai tā arī saskaņojama ar tautas interesēm. «Balss» nekad un nekur nav uzstājusies pret tautas gribu…»

Palika tāds iespaids, it kā viņš uzbrukumu būtu spoži noraidījis. Bet te notika kas negaidīts. ««Balss» jau tikai mums fušierē!» Starpiņš, kā teātra komisijas loceklis iesaucās. «Mēs vācieti tādēļ pieņēmām par direktoru, lai pilsētas valdei būtu labāks prāts un tā no štatskases atvēlētu latviešu teātrim kādu pabalstu. Vēbers bija labi klāt, kad mēs to norunājām, bet nu viņš «Balsī» putro un uzbrūk komisijai.

Par tādu cūcību viņam nevajadzētu dot nevienu sludinājumu!»

Sapīcis viņš nospļāvās, bet Vēberam tā bija, tā sakot, liela strīpa pār rēķinu. Uzstāties asi pret pašu cilvēku un lietu viņš neturēja par iespējamu.

«Redziet, kā nu iznāk!» Pūcītis izmantoja situāciju. «Mūsu tautiskā iestāde un prese iziet tikai uz to, lai iztaptu vāciešiem. «Balss» pat gatava atsacīties no zemstēm un uzdzied slavas dziesmas muižnieku landtāgiem, no kuriem sagaida diezin kādas reformas.»

«Man arī šķiet,» Valdemārs lēni iebilda, «ka mūsu tautiskā prese nedara diezgan, lai tuvinātu latviešus krieviem. Attiecoties uz vāciešiem, tā iestieg pārāk lielā oportūnismā…»

Vēbers piesarcis, pats neapzinādamies, darbojās ar zīmuli, uz papīra vilkdams dažādus ķekšus un krustus. «Kad «Balss» Vidzemes landtāga reformas lietā tā izturējusies,» viņš sacīja, «tad tai tur savs pamats. Viņas devīze nav tikai noārdīt, bet arī uzturēt jau esošo, ja tas izrādītos par derīgu. Aiz tā iemesla mums arī jācienī mūsu dzimtenes kultūras īpatnības un savādības. Man šķiet, ka mums vairāk dos reformēti landtāgi, tas ir, tādi landtāgi, kuros arī latvieši rūnās līdzi, nekā tādas zemstes pēc mums svešu apgabalu parauga. Kungi, savas dzimtenes kultūras labā mums, Baltijas abu tautību iemītniekiem, jābeidz savstarpējās cīņas! Mums tagad jāmācās uz vāciešiem raudzīties ne vairs kā uz saviem apspiedējiem, bet kā uz līdz apspiestiem. Ja mēs ar viņiem vienojamies uz vienlīdzīgu tiesību pamata, tad varam ar tiem iet roku rokā un aizstāvēt savas kopējās dzimtenes īpatnības un kultūru. Jo citādi es bīstos – –» Vispārēja sakustēšanās. Tas liecināja, ka pārāk klaji izteiktie un neaprastie uzskati daudzus uztrauc.

«No kā tad tu bīsties?» Kļaviņš neizprazdams jautāja.

«Es bīstos, – kungi, mēs taču te esam savā starpā, un es uzdrošinos jums to sacīt, – es bīstos no uzplūdušā rusifikācijas viļņa. Es bīstos, ka tas, kas vāciešiem neizdevās, krieviem izdosies. Vācieši mūs nejaudāja pārvācot, bet krievi mūs pārkrievos…»

«No kam tad tu spried?!» Kļaviņš lielām acīm viņu uzlūkoja. Arī citiem izlikās tas neticami, ka vācieši varētu būt viņu draugi un no krieviem tiem būtu jābīstas.

«Es spriežu to no gubernatora ģenerālleitnanta Zinovjeva runas vakar pie goda mielasta. Man viņa stenografēta un vārdu pa vārdam norakstīta. Tā pārāk gaiši izsaka mūsu administrācijas turpmākos nodomus. Ja gribiet, varu jums viņu nolasīt…»

«Lūdzam!» Kļaviņš sacīja. «Vai tad es viņu īsti nebūtu sapratis… Vietām gan viņš runāja paklusu, ka mēs, tālākie nevarējām lāgā sadzirdēt…»

Vēbers izvilka papīra lapu un sāka lasīt: «Par atbildi uz tam mana sirsnīgā vēlēšanās, lai latvieši savā turpmākā dzīvē baudītu pilnīgu laimi un veiksmi. Šī laime panākama tikai caur vienu lietu, proti, caur viņu, tuvināšanos mūsu lielai tēvijai…» «Ļoti pareizi teikts!» Valdemārs iemeta.

«Es zinu,» Vēbers turpināja, «ka latviešu gribai šinī ziņā bija pretim ne mazums kavēkļu. Viņiem ar varu uzspieda Krievijai svešu izglītību, svešus nojēgumus un kaudzi nekrievisku ideju tik politiskā, kā sadzīves ziņā. Latviešiem caur to sagatavojās visbēdīgākā nākamība. Viņi bija izredzēti posta lomai. Ārīgi mehāniski būt savienotiem ar Krieviju un tomēr krievu famīlijas vidū palikt svešiem. Kungi! Daudzi no jums ir paši famīlijas tēvi. Tie sapratīs kāds stāvoklis cilvēkam, ja tas uz visu mūžu saistīts pie svešas famīlijas. Un sevišķi tāds stāvoklis bija sagaidāms latviešiem.

Tagad laiki grozījušies. Mūsu augstā kunga un ķeizara varenā roka citu pēc cita iznīcināja šos kavēkļus. Latviešu centieniem uz garīgu sadraudzību ar krievu tautu dots pilnīgi svabads lauks. Par to, ka tādi centieni pastāv un ka viņi ļoti stipri, es, sabijis gandrīz divus gadus šinī guberņā, nevaru šaubīties.

Ne bez iemesla arī Latviešu biedrība izraudzījusi par savu goda svētku dienu 19. februāri, kas atgādina vissvarīgāko dienu krievu tautas vēsturē.

Veselais prāts un tautas mundrība latviešiem rādījuši tos praktiskos ceļus un praktiskos līdzekļus, kā šie centieni vispatiesīgāk piepildītos. K r i e v u s k o l u un k r i e v u v a l o d a s m ā c ī š a n o s. Nesen vēl atpakaļ Cēsu un Valkas apriņķos, īstā latviešu zemē, bez spiediena no ārienes, uz pašu pagastu gribu, atvēra trīs priekšzīmīgas ministrijas skolas. Kad man uz Vietalvas zemnieku lūgumu bija laime pie ķeizara majestātes kājām nolikt viņu uzticamās pavalstnieku jūtas tādas skolas atklāšanas gadījumā, tad ķeizara majestātei labpatika uz dokladu norakstīt visžēlīgo spriedumu: «S i r s n ī g i p a r t o p r i e c ā j o s!» Šī cariskā žēlastība parādās taisni uz latviešu gada svētkiem. Ķeizara majestātei savā gudrībā un tēvišķā rūpībā par savu latviešu pavalstnieku labklājību visžēlīgi labpaticies atzīt Vietalvas zemnieku patriotisko slavas darbu. Cieši pārliecināts, ka priekš latviešu laimes nav cita ceļa kā vien tas, par kuru nupat runāju, es nevaru beigt, Latviešu biedrībai nenovēlējis veiksmi, neizsacījis vēlējamies, lai Vietalvas pagasta priekšzīme atrastu vairāk pakaļdarītāju visos citos Vidzemes laukpagastos, lai arī viņiem piekristu apskaužamais liktenis: i e p r i e c ē t m ū s u m ī ļ o t ā v a l d n i e k a s i r d i.

Klātesošo starpā, kā man sapulces priekšnieks ziņoja, ir daudzi iz apkārtējiem pagastiem. Tos lūdzu manus vārdus atstāstīt saviem citiem pagastu locekļiem…»

Beidzis lasīt, Vēbers nolika lapu. Dziļš klusums.

«Ko tad tu te ieraugi bīstamu?» Kļaviņš pārmetoši jautāja. «Vai tad mēs paši neesam tādas cerības lolojuši, lai mūsu tauta tiktu savienota ar lielo tēviju? Mēs taču paši caur senatoru Manaseinu esam lūguši pēc krievu skolas…»

«Tā ir kļūda, ko esam darījuši,» Vēbers atbildēja. «Mums vajadzēja lūgt pēc l a t v i e š u s k o l a s.

Zināms, krievu tiesa, kādu drīzumā dabūsim, ir daudz taisnīgāka un labāka nekā līdzšinējā vācu tiesa. Bet viņa mums paņems daudzas no vietējām kultūras vērtībām un vēsturiskām īpatnībām. Nav taču šaubu, ka līdz ar jauno krievu tiesu ievešanu Tērbatas universitātē vairs nelasīs vācu profesori. Ko tas nozīmē, man nebūs lieki jāpaskaidro. Es paredzu, ka pārkrievošanas vilnis pārgrozīs mūsu apstākļus līdz pamatiem, noskalos daudzas mūsu vēsturiskās īpatnības un noskalos arī varbūt mūs pašus…»

Viņš to izsacīja ar sāpīgu pārliecību, un tādēļ viņa vārdi atstāja nospiedošu iespaidu. Daudzi jau sāka šaubīties.

«Man šķiet,» Valdemārs lēni iesāka, «ka no pārkrievošanas mums nepavisam nav ko bīties. Lai neaizmirstam, ka līdz šim no tās puses esam tikai labu sagaidījuši. Mācīsimies droši krieviski, bet neaizmirsīsim arī vāciski. Krieviskais mūs var celt tikai uz augšu. Ja mēs gribam uzturēt visas savas vēsturiskās īpatnības, tad jau vācieši ies mūžīgi zābakos un mēs iesim mūžīgi vīzēs. Gādāsim tikai par sava saimnieciskā stāvokļa nostiprināšanu un atstāsim lielo politiku dieva ziņā. Vai kādai tautai pastāvēt vai nepastāvēt, tas stāv kādas augstākas varas ziņā. Septiņi simts gadus latvieši, neievērojot grūto jūgu,

nav nozuduši no zemes virsas un, cerams, arī turpmāk nenozudīs…» Šie vārdi izgaisināja smago iespaidu, un sejas manāmi atplauka.

«Jūs te nu, kungi, dzirdējāt!» Pūcīšu Ģederts izlietoja savai aģitācijai izdevīgo momentu. «Vēber kungs mums atklāja tautiskās preses orgānu. Pret šādiem uzskatiem ir jāuzstājas un tie jāapkaro, un priekš tam mums vajag jaunā laikraksta. Mums jānostājas pie tam vairāk uz demokrātiskiem pamatiem. Latviešu biedrība ievēro tikai labāko famīliju intereses, mums vajag strādāt arī priekš nemantīgiem un mazturīgiem…»

Vēbera pašmīlība bija aizskarta tādā mērā, ka viņam bija grūti valdīties. Viņš tomēr saņēmās un nepiekrišanu šādam apvainojumam izteica tikai ar sāpīgu smaidu. «Varu jums, Pūcīša kungs, tikai to sacīt: jūs uzdodaties par mazturīgo aizstāvi, bet jums dienās būs sava māja un savi kapitāli. Es turpretim par tādu neuzdodos, bet droši vien netikšu ne pie mājas, ne kapitāla. Tas nav manā dabā… Lai nu kā, bet jūsu laikraksta dibināšanai es nemaz negribu stāties ceļā. Darba tautas druvā ir tik daudz! Ja tikai jums vien izdodas dabūt valdības atjauju, «Balss» apsveiks jauno avīzi kā labu biedru. Es pieņemu, ka tā tiks vadīta veselīgā garā…»

«Tikai tādā,» Pūcītis atbildēja, «jo citādi pēc šādas avīzes nebūtu nekāda vajadzība. Kas attiecas uz valdības atvēli, tad tā mums jau tiklab kā rokā. Stērstu Andrejs, kas strādāja līdzi pie Manaseina revīzijas, parakstīsies kā pirmais redaktors. Par otru redaktoru paredzēts Pēterburgas universitāti beigušais cand. jur. Fricis Bergmanis. Par izdevējiem Latviešu amatnieku palīdzības biedrības ārsts Dr. Ādams Butuls un Pēteris Bisnieks…»

«No savas puses novēlu jaunajam laikrakstam labas sekmes!» Valdemārs beidzot sacīja. «Pabalstīšu to, cik varēšu, ar rakstiem par jūrniecību un citiem jautājumiem.»

Ar to šī lieta bija nodarīta, un visi no jaunā pasākuma sagaidīja lielas sekmes. Daudzi no klātesošiem tika no jauna ieinteresēti un gribēja arī piedalīties. Pūcītis un Plausis, kas bija kasieris, deva tuvākus paskaidrojumos. «Jaunais laikraksts būs stingri tautisks un demokrātisks un sauksies «Dienas Lapa». Lai tas izplatītos jo plašās aprindās un pati tauta varētu piedalīties pie izdošanas, tad dalības zīme nolikta visai zema, proti, tikai 5 rubļi. Tik daudz spēj samaksāt ikviens, pat vienkāršs rokpelnis. Protams, ka viens var ņemt arī vairākas dalības zīmes… Ir jau ienākuši vairāki simti. Bet, ja iemaksātā nauda visa izietu un vēl būtu vajadzība, tad ikvienam jāpiemaksā klāt vēlreiz tik daudz, cik liela viņa dalības nauda.

Pretējā gadījumā tas ieskatāms par izstājušos no izdevēju pulka un nebauda nekādas tiesības. Zīmēt var te tūliņ un iemaksas ņem pretim arī Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā Zariņa mājā.»

Bija arī daži interesenti, kas tūliņ savu paju iemaksāja. Perlanta onkulis saņēma naudu. «Cerēsim, kā ies labi un jaunajam pasākumam nebūs «Austras» liktenis,» tas pie tam sacīja.

Atkal sāņu cirtiens Vēberam un priekšniecības partijai! Daudzus tas sāpīgi aizķēra. Krauklītis ar Starpiņu zīmīgi saskatījās. Arī Perlants un Kārlis to saprata.

Viņi izgāja ekonomijā iedzert kādu glāzi un aprunāties. Perlantam divkārt sirds grauzās uz savu onkuli: dēļ tās Olufejevas un atkal par šo lietu. Protams, ka viņš to citiem neizrādīja, arī Kārlim ne.

«Es tur nekā laba neparedzu,» Krauklītis beidzot ieminējās. «Viņi grib atvilkt tautu no mūsu biedrības, kas tik ilgi esam priekš viņas strādājuši. Tāda lapa radīs tikai jaunu šķelšanos.»

«Lai viņi iet uz savu Amatnieku biedrību; mēs Latviešu biedrībā viņus negribam!» Starpiņš iesaucās.

«Kur jau Pūcītis klāt, tur labi nav…»

«Bet tur jau arī Valdemārs rakstīs,» Krauklītis piebilda.

«Ko Valdemārs rakstīs, tas jau būs labi,» fabrikants Mārcis, kas arī viņiem bija piebiedrojies, sprieda. «Bet viņš tur nebūs viens. Tur arī Pūcītis, un tas cilvēks melns caur un cauri…»

Te jāpiezīmē, ka «melns» toreiz nozīmēja to, ko tagad «sarkans»; pēdējo apzīmējumu, attiecoties uz uzskatiem, vēl praksē nelietoja.

«Man arī liekas, ka viņi grib ievest kādu jaunu strāvu, un tādēļ ļoti jāuzmanās,» Perlants piebilda.

«Jā, jā,» Krauklītis domīgi sacīja, «var notikt tādas lietas, ka valdība sāk lūkoties uz mums ar

neuzticību…»

«Neatļaus valdība viņiem, nemūžam neatļaus!» Mārcis iesaucās.

«Ko tur var zināt!» Krauklītis šaubījās. «Ja Stērstu Andrejs pie viņiem klāt, tam pie Manaseina liels vārds…»

«Man tikai žēl tā Vēbera, tas domā vēl ar viņiem saprasties,» Pāvuls Pļavnieks, «Baltijas Vēstneša» otrais redaktors, iemeta. «Viņš neizprot viņu nolūku. Dīriķis. Grosvalds un Zaķītis to it labi izmana un ar tiem nemaz neielaižas.»

«Viņus, man liekas, nebūs iespējams nekad apmierināt,» Perlants sacīja. «Jo jūs apmierināsat viņu prasības, jo tie cels jaunas, lielākas…»

«Nekas, nav tā nelaime nemaz tik liela,» Pļavnieks zīmīgi piebilda. «Mums tikai vajag prast pretī organizēties, tas ir viss.»

Tā viņi, iedzerdami glāzi alus un spriezdami, bija kādu stundu pavadījuši. Vajadzēja atkal iet augšām paskatīties.

Pie durvīm nostājuši, viņi pūlējās saskatīt savējos. Tas tik ātri nebija izdarāms, jo dejotāju pūlis bija biezs un raibs.

Te no viņiem necik tālu aizvalsēja Ernests Sutums ar Ninu. «Vai tu re!» Perlanta seja noskaidrojās.

«Viņi nemaz nav tik lieli dejas pretinieki…»

Bet jau nākamā acumirklī jautrība viņa sejā nozuda. Pa tām pašām pēdām aizvalsēja garām viņa onkulis ar Olufejevu, tik uzkrītoši saķērušies, tik kaisli viens otram acīs skatīdamies, ka katram vienam, kas negribēja būt gluži akls, vajadzēja noprast, ka viņiem abiem ir tuvāks sakars.

Kā sastindzis Perlants palika uz vietas un skrullēja savas ūsiņas.

Te zāles dibenā, kur atradās viņu dāmas, izcēlās kņada. Starpiņa kundze, pamanījusi savu vīru, māja tam ar roku un steidzās tam pretim.

«Aber, papī, gādā tokš par kārtību!» tā pietvīkusi sacīja. «Te tok ir ienākusi viena ielas meita…»

Kā vanags Starpiņš metās turp. Tādas lietas nedrīkst notikt!

Drīz viņš bija pūlī un vainīgā viņam rokās. Vēl itin jauns radījums sārtbāli šmiņķētiem vaigiem un karmīnsarkanām lūpām, un eļļotiem matiem. Viņa tērpusies uzkrītošā princeses kleitā ar pārāk izgrieztām krūtīm, un i tiklab no miesas, kā arī katras vīles tai izplūda pačuli smaka. Viņa pārāk uzkrītoši bija uzvedusies, smējusies acīs nepazīstamiem cilvēkiem, taisījusi visādas «fraces»un pat pīpojusi. Viņa, tā sakot, bijusi visiem par piedauzību, te gadījušies pāris jaunu cilvēku, kuri taisni viņu pazinuši, ka tai dzeltenā pase.

«Heraus!» Starpiņš uzsauca pa vāciski, kā jau arvien, kad bija vislielākā sašutumā. «Wie untersteh'n Sie?!» (Ārā! Kā jūs iedrošinājaties?!)

Un, sagrābis ne visai maigi viņai aiz rokas, tas vilka bezgodīgo radījumu uz durvju pusi. Nabaga grēciniece pilnīgi sajutās pieķerta un rādija nelaimīgu seju, kad tai jāatstāj paradīze, kura bija tik jauka.

Viņa apzinājās pilnīgi vainīga, tikai gribēja savu vainu mīkstināt. «Aber. Herr Vorstand, nicht für ungut…

Aber Herr Vorstand…» (Bet, priekšnieka kungs, neņemat par ļaunu… Priekšnieka kungs…)

Viņus pavadīja maisītās publikas smiekli un kņada, un bija dzirdami pat daži svilpieni.

«Vai dieviņ, vai dieviņ!» Krauklīša kundze sakampa galvu, un Starpiņa kundze lauzīja rokas. «Kas mums viss te nav jāpiedzīvo! Kad jau pašu cilvēki nododas ar šādām personām, ko tad vēl – – – Nē, ne acumirkli te vairs nepalieku! Ne kāju arī vairs turpmāk nesperšu Latviešu biedrības ballē!»

Katrs viņas vārds bija šķēps Perlanta sirdī. Viņš neuzdrošinājās acu pacelt. «Iesim,» tas sagrauzts savam biedram sacīja. «Mēs varam tikt sablamēti.»

Un nemanot tie pazuda.

Trīspadsmitā nodaļa Patecējusi kāda nedēļa. Vēl diezgan agrs no rīta. Perlants pašlaik taisījās iet uz kolēģiju un Kārlis uz avīzi, te viņiem «hohkolonijā» ieradās negaidīts viesis – Perlanta jaunais svainis Viķildu Kristaps. Taisni kā no vilciena nācis.

Jautri viņš apsveicinājās, arī ar Kārli, it kā viņu starpā nekas nebūtu noticis. Esot taču reiz jābrauc aplūkot savi labi draugi.

«Priecājamies ļoti par šādu laipnību,» Perlants atbildēja. «Nu, kā tad pie jums uz laukiem iet?»

«Paldies par vaicājumu, nevar brēkt!» Kristaps attrauca. «Strādājam un iemetam arī reiz pa krietnam… Tikai kviešiem nepavisam cenas nav, un tādēļ to timpu trūkst…»

«Tās jau arī mums tā pamaz turas,» Perlants atbildēja. «Ka mums tie «onkuļi» vairāk dotu…»

«Tālab jau arī iebraucu!» Kristaps pasteidzās atbildēt. «Kviešiem cena nav nepavisam, bet steidzīgi man vajadzīgs tūkstots rubļu. Citādi māja nāk uz āmuru… Pagasta krājkase neparko negaida…»

Perlantam piere aptumšojās. Iestājās uz brīdi klusums. «Vai zini, to onkuli gan nevajadzētu tagad apgrūtināt… Viņš diezgan devis… Vai nevarētu labāk pārdot tos kviešus?»

Kristaps palika tāds kautrīgs. «Man jau nav vairs nekas… Plaušiem gan vairāk… Ja jau vecie varētu dot, ko solīja, tad jau būtu labi. Bet nav viņiem vairāk kā tā «Austras» dalības zīme. Gribējām ieķīlāt turpat krājkasē, neņem pretim. Varbūt ka te Rīgā ņemtu ieķīlāt, varbūt arī pārdot…»

«Pārdot, – tas ies grūti!» Perlants savilka vaigu. «Būs kāda puse jāzaudē… Varbūt ieķīlāt varētu…

Latviešu amatnieku palīdzības biedrības kasē…»

«Nu jā, pamēģināsim,» Kristaps piekrizdams dzīvi sacīja. «Onkulim jau tur pazīšana…»

Tā kā Perlantam pašlaik bija jāiet uz kolēģiju un pēc tam uz stundu, viņi norunāja tā: viesis Kārļa pavadībā lai iet apskatīties Rīgu. Var pieiet arī biedrībā un tur drusciņ uzkavēties. Ap pusdienas laiku lai viņi iet uz Plaušiem, kur tad Perlants būs priekšā. Visu, kas pie onkuļa darāms, viņš jau darīs.

Perlants jau nezināja viņu abu konfliktu un nevarēja iedomāties, cik grūti Kārlim šis uzdevums izpildāms. Ja viņam kā «fuksim» vecāka biedra pavēlēm nebūtu jāpaklausa, viņš to nekad nebūtu uzņēmies. Drauga dēļ viņš to darīja. Tomēr ar visu to tas sākumā bija ļoti kluss un vārdiem skops, atbildēja tikai uz to taisnu ar un «nē».

Kad viņi bija izgājuši uz ielas, Kristaps draudzīgi pieķērās Kārlim zem rokas. «Tu jau būsi dzirdējis, ka esmu tagad apsievojies… Tavu vecu brūti…»

Kārlis sāpīgi sarāvās, tomēr savaldījās un piespiestu jautrību attrauca: «Kur nu brūte?! Es taču viņu nevarēju ņemt…»

«Jā, kad tev nav māju!» Kristaps atbildēja. «Ja tu būtu palicis Ērgļos, mums manas sievas dēļ būtu bijusi liela konkurence. Muļķis arī biji, kad tu tās mājas atdevi…» «Šo jautājumu labāk neaiztiksim,» Kārlis atbildēja.

«Man naidā uz tevi nepavisam nav,» Kristaps apgalvoja. «Tu, ja viena sievieša dēļ – ak tu mūžs!…

Viņu jau pilna pasaule… Tu, āre, vari ņemt Rīgā te to māsīcu Ninu… Feina un bagāta skuķe…»

«Nedeg jau!» Kārlis atmeta ar roku.

«Nu jā, – nav jau arī tā precība nekāda liela lieta,» Kristaps viņam piekrita. «Tu, cilvēks, vairs nekad neesi brīvs, sieva kā aste vienmēr pakaļ. Otrreiz es to muļķību nekad vairs nedarītu! Ja es būtu vēl jaunskungs, es katrā reizē dabūtu kādu rīdzinieci ar savu divdesmit tūkstoš… Bet kā man tagad iet! Ko vecie solīja, to nevar iedot, man tikpat kā striķis kaklā!… Kas man nekaitētu, ja es būtu brīvs cilvēks…»

Bet Kārlim uzreiz kā? Līdz šim viņš tos uzskatīja par saviem ienaidniekiem un tiem diezin ko būtu novēlējis. Nu dabūja zināt, ka tam slikti iet, un palika viņu žēl. «Nu, gan jau onkulis izlīdzēs,» tas mierināja. «Viņš jau pārticis vīrs…»

«Nu, tukšā es jau uz mājām nebraukšu, lai tad tur vai kā!» Kristaps noņēmās. «Un tie mani radi arī,

tiklīdz tu, cilvēks, esi apprecējies, tikpat kā velni virsū. Dod manu un dod manu… Kur es ņemšu? Vai no sienas izraušu?»

«Tā jau nu ir!» Kārlis domīgi piebilda. «Gan jau onkulis izlīdzēs,» viņš mierināja.

Kristaps pavisam tāds nolaidies. Bet ilgi viņam nebija patikas par savām personīgām lietām gaust, tam rūpēja zināt, kā iet ar vispārējo tautas lietu.

Un Kārlis varēja daudz ko pastāstīt. Pilsētas domnieku vēlēšanas, kurām drīzumā jānotiek, bija sakustinājušas vispār prātus. Laikraksti sniedza iejūsminošus artiķeļus, – arī Kristaps tos bija lasījis, – par latviešu vienprātību. «Māmuļā» ierīkots informācijas birojs, kas sniedza par vēlēšanām tuvākas ziņas.

Tādēļ ej, kad gribi, tā ļaužu pilna. Vēlētāji nāca pārliecināties, vai tie pareizi ievesti vēlētāju sarakstā, vai nav pavisam izlaisti. Tādā gadījumā tad uz vietas tika sastādīti sūdzības raksti. Pie biroja darbiem piedalījās daudzi studenti, kuri vispār ļoti par vēlēšanām interesējās un aģitēja pret vāciešiem. Daudzi gāja apkārt pa mājām, lai iejūsminātu kūtros vēlētājus. Viena daļa no tiem bija pārāk vienaldzīga: «Ek, ko es tur dauzīšos! Par velti kavēt dienu, – iztiks jau arī bez manas balss…» Viena daļa atkal bailīgi. Labprāt ietu, bet bīstas aizkaitināt vācu kungus, kuri var uzlikt jaunus nodokļus. Jo grūti tos pašus vecos samaksāt, un dažam labam tie pa vairāk gadiem parādā…

Tādas šaubas un maziskas bailes nu vajadzēja izgaisināt. Pēc vēlētāju saraksta, – no kura vēl ļoti daudzi latvieši izlaisti, – izrādoties, ka latviešiem trešā šķirā uzvara pilnīgi nodrošināta. Protams, tikai ar to norunu, ka tie paši neskaldās un arī krievi un žīdi tiem nāk palīgā.

Nu, un krievi jau nemaz citādi nevar! Latvieši jau uz viņiem skatās tikpat kā uz saviem brāļiem un liek visas cerības uz krievu ērgli, kas viņus atsvabinās no vācu jūga. Pēc notikušās Manaseina revīzijas, kura vācu kundzībai Baltijā gribēja darīt galu, nebija domājams, ka krievu vēlētāji to ilgāk stutēs. Par žīdiem gan īsti nevarēja zināt. Pie pagājušās ļaužu skaitīšanas tie bija uzdevušies par vāciešiem, uz ko tautiskie laikraksti kodīgi piezīmēja, ka Rīgā tik un tik žīdu un vāciešu. Bet arī žīdi, domājams, nebūs muļķi! Ja tie redzēs, ka latviešiem trešā klasē drošs pārsvars, tie ies kopā ar latviešiem.

Pēdējā laikā nu gan daži, bīdamies no pārkrievošanas, iekustinājuši jautājumu: vai labāk ar vāciešiem nevienoties uz zināmu skaitu kandidātu un neiztikt bez cīņas. Šo kompromisu aizstāvot sevišķi arhitekta J. Baumanis, kurš aizrādot, ka veikalnieciskiem cilvēkiem esot interese dzīvot ar vāciešiem labā saticībā. Berzēšanās tiem varot atnest lielus zaudējumus. Literāti, kuriem nekādas saimnieciskas intereses neesot un kuriem vācieši nevarot piekļūt, tie, protams, varot ālēties. Bet latviešu vēlētāju lielum lielā daļa esot saimniecības vīri, un viņu intereses te esot izšķirošas.

Pret kampromisa ideju asi nostājās Pēteris Krauklītis, lai gan tam, kā pats izteicās, esot ļoti plaši veikala sakari ar vāciešiem. Bet viņš par savām interesēm nerēķinot. Viņš kopā iešanu ar vāciešiem ieskatot par nodevību pret latviešu tautisko lietu. Viņam piekrita arī jaunā paaudze un visi labākie tautas dēli. Septiņsimt gadu latvieši smakuši vācu verdzībā, tagad nu ir diezgan! Šovakar nu biedrībā sasaukta vēlētāju sapulce, kura tad nolemšot, zem kāda karoga latviešu vēlētājiem iet. Kompromiss vai cīņa!

Par to dzīvi runāja arī tie cilvēki, kas acumirklī atradās «Māmuļā», kad viņi tur nogāja. Liela daļa studentu, seloņi, kā arī iebraucēji letoņi, visi tai laikā vienprātībā lamājās pret kompromisniekiem kā par tautas nodevējiem. Likās, it kā starp abiem būtu nodibinājusies tā visjaukākā saticība. Hurtiķis un Alberts Mikentāls sēž draudzīgi pie kausa miesta un runā par gudrām lietām. Fridols un Befis aģitēja roku rokā.

Pudiķis, kura diplomātija arvien bija vērsta pret letoņiem, tagad savu kaujas cirvi pret tiem bija apracis…

Te bija priekšā vēl daudzi citi studenti, kuri gatavi kalpot tautas lietai. Kristapam vairāk pazīstamu no viņa kāzām. Ar tiem nu vajadzēja sadzert kopā savu šņapstu un savu kausu miesta. Un līdz ar tiem strādāt tautas druvā, aģitējot starp publiku, kas tagad biedrībā bagātīgā skaitā pienāca. Ai, Kristaps vareni prata!

«Es esmu laucinieks, gruntnieks no tālās Kurzemes,» viņš uzstājās. «Ne es esmu vēlētājs, ne arī lietā

personīgi ieinteresēts. Bet kā tautiets es jūtu līdz jūsu cīņai. Bet tikai cīņai, nost ar kompromisu! Uz jums, Rīgas vēlētājiem, lūkojas visa tauta. Mēs sagaidām, ka jūs iekarosiet latviešiem Rīgu. Septiņsimt gadu vācieši viņā valdījuši, valdiet nu jūs viņā tālāk! Ilgāk mums neklājas vācu jūgu nest! Nu sakāt, – vai nav taisnība?»

«Pilnīgi taisnība!» bija atbilde. «Ja es būtu vēlētājs, neparko es savu balsi nedotu vācietim…»

Izrādījās atkal, ka nav vēlētājs. Apbrīnojami, cik tie vēlētāji reti! Viens otru mudināja, viens otru mācīja un galu galā ne viens, ne otrs varēja ko līdzēt.

Starpiņam arī šodien bija darīšana vēlēšanu birojā, starp citu, arī dežūra biedrībā. Tādēļ viņš allaž pameta acis restorācijas telpā, jo zināja no piedzīvojumiem, ka, kur tik daudz studentu kopā, tur par kārtību jābūt nomodā. Bet tīri kā par brīnumu šodien tie savā starpā nemaz nekašķojās, bet patrioti tādi, ka vai ausis svilst! Nu, bez šaubām, jau arī Starpiņš bija labs tautietis, bet tādas valodas viņam nepatika.

Ikreiz, kad viņi minēja nicinošā kārtā vārdu «kompromisnieks», viņam bija tā, it kā viņam ar īlenu bakstītu. Bet nevarēja taču uzstāties atklāti: «Nerunājat jūs tā!» Viņš tādēļ aplinkus gribēja likt tiem sajust, kas te saimnieks mājās.

Viņam kā vēlētājam bija tiesība pārliecināties, kas te biedrs, kas vēlētājs, jo vācieši te it viegli varēja iesūtīt savus izlūkus.

«Lūdzu, kungs,» tas griezās pie Kristapa, «vai esat vēlētājs?»

«Diemžēl nē,» tas vaļsirdīgi attrauca, «esmu gruntnieks no tālās Kurzemes. Bet, ja man būtu balss, nekad es to nedotu vāciešiem un kompromisniekiem…»

«Vai esat Latviešu biedrības biedrs?» Starpiņš nopietni jautāja.

«Diemžēl neesmu vēl paguvis iestāties,» Kristaps attrauca. «Bet «Austrā» es esmu biedrs, redziet, te man ir…» Švītīgi tas izņēma savu deņķelbuku un parādīja akciju.

«Alzo, «Austra», jā, jā, es zinu,» Starpiņš mazcienīgi pasmaidīja. «Man pašam tādu nieku diezgan…»

«Kur ir kāds tautisks pasākums, es labprāt esmu klāt,» Kristaps paskaidroja. «Kur vajag ar saviem tautiešiem… Lūdzu, vai drīkstu lūgt jūs uz kādu glāzi alus…»

Viņš norādīja uz galdu, kur studenti sēž.

Starpiņš ieskatīja, ka šis cilvēks nemaz tik bīstams nav, tomēr viņa piedāvājumu pieņemt nevarēja.

Kārtības uzturēšanas dēļ tam ar studentiem bieži vien iznākušas sadursmes, un tur sēdēja arī Befis, ar kuru tie šķībi vien saskatījās. Viens otru, tā sakot, slepus uzlūkoja, un, tiklīdz viņu skatieni satikās, Befis, nicinoši smīnēdams, nogrozīja galvu: «Fui!… Eh!…»

Provokācija tā nu bija lielā mērā, bet diemžēl tāda, par kuru nebija iemesla virsū klupt un no biedrības raidīt laukā. Viņš tādēļ gaidīja izdevību, vai neatradīs kādu vārīgu vietu, kā viņam pietikt.

Tāda radās it kā saukta. Art Hurtiķis citkārt bija tāds pats nebēdnis, kas neparko negribēja padoties viņa rīcībai. Šoreiz tas nu kā par brīnumu tik godīgs, ka viņu nemaz nedzird, runā ar Albertu Mikentālu kā ar savu lielāko draugu. Bet suns met spalvu, ne tikumu. Kas bijis, kas nebijis, Hurtiķis ātri ielej letonim alu acīs un pļivkš!… pļivkš! – pa vienu ausi, pa otru ausi viens otram. Kaušanās uz līdzenas vietas.

Starpiņš to visu redz ar savām acīm, viņam lai nesaka, kurš tas vainīgais. Ar vienu lēcienu tas pulkā.

«Vai tā jūs domājat?!» tas svētās dusmās sagrābj Hurtiķim aiz apkakles. «Bandīti!… Ārā no biedrības, heraus!…»

Hurtiķis negrib padoties, peras ar rokām un spirinās. Bet Starpiņam ir nags, un tas negrābj par velti.

Ja citi biedri būtu atļāvuši, Hurtiķis tantaru tantariem būtu izsviests. Bet Kristaps un Kārlis stājās ceļā.

«Laižat viņu mierā! Ko jūs dariet!» Kārlis savukārt saķēra varmāku aiz rokas. «Jūs varat tikai sastādīt protokolu un nodot sūdzību komitejai.»

Bet Starpiņš no sava pienākuma izpildīšanas neatsakās. Te Hurtiķis met savu pakausi atpakaļ ar tādu sparu, ka tas atsitas pret Starpiņa degunu.

Negribot tam jāatlecas. Ķer ar roku, vai nav asinis. «Suņi, ne studenti!… Pumpē tu viņiem, – kā nav

labi, tā nav labi… Kur tagad priekšā pilsētas vēlēšanas un vajag vienprātības, viņiem vajag taisīt skandālu un šķelšanos… Tas neiet; tā ne… Sulain, pasauc gorodovoju! Viņu vajag izvest ar štāti…»

Pudiķis metas starpā un grib viņu nomierināt. «Starpiņa kungs, te ir pārpratums… Te ar policiju nevar… Te ir nesaskaņa starp korporācijām… Gan viņi dos viens otram gandarījumu… Vainīgi jau abi…»

«Ko nu stāsti?!» Starpiņš atcirta. «Letoņi ir smalki cilvēki, tie nekad dumpi neuzsāk. Bet jūs kašķējaties viņiem virsū, pirmie uzsākat. Visus jūs no biedrības izšusterēt… Alzo…»

Pudiķis sarka un bāla. Citādos apstākļos viņš nekad no tāda knubuļa nebūtu ļāvies tā ko sacīt, – bet ko mīlestība dēļ visu nedara!

«Mans kungs!» Kārlis pērkona balsī iesaucās. «Jūs uzdrošināties apvainot mūsu korporāciju? Ar kādu tiesību?»

«Es še esmu kārtības vīrs un ne jūs!» Starpiņš sita sev pie krūtīm. «Seloņi ir tie beidzamie radaubrūderi! Viņus jau sen vajadzēja no biedrības izsviest…»

Par šādu atklātību studenti uz brīdi palika mēmi. «Bet ir tas uz ārā sviešanu!» Kristaps zobgalīgi iebilda.

«Labi!» Kārlis it kā aizšauts dvesa. «Labi!… Lūdzu man sūdzību grāmatu… Es gribu par to pameklēties pie biedrības instancēm…»

«Varat rakstīt, jā, desmitreiz!» Starpiņš atbildēja. «Bet skandālistus visus no biedrības laukā…»

Tas bija pārāk smags upuris, ko mīlestība no Pudiķa prasīja. «Apžēlojaties, Starpiņa kungs, jūs taču nedrīkstat apvainot korporāciju… Jums arī nav nekāda iemesla iejaukties korporāciju strīdā…»

«Mans kungs!» arī Hurtiķis apmierinājies, krūtis izgāzis, sacīja. «Es neesmu nekāds radaubrūders, es esmu Rīgas politehnikas students. Par manu izturēšanos jūs varat sūdzēt pie biedrības instancēm.»

«Ak tā!» Starpiņš atcirta. «Jūs uzklupsat cilvēkam, un es lai jūs sūdzu! Ai, ai, ai!» pārsmiedams viņš nogrozīja galvu. «Kāpēc jūs tam cilvēkam lējāt alu acīs, sakāt man, a?!…»

«Nu, ko jūs jaucaties mūsu darīšanās, mēs paši savu lietu nokārtosim!» arī Alberts Mikentāls īgni iesaucās. «Ko jūs bāžiet degunu, kur jums nevajag? Vai jūs man kāds aizbildnis esat? Es pats esmu spējīgs sev dabūt gandarījumu, un tas kungs neliegsies arī man to dot. Ciktāl esam pārkāpuši kārtību biedrībā, tad ierakstāt to sūdzību grāmatā un laižat mūs mierā!…»

Tagad Starpiņš nu vairs nesaprata. Tad visi tādi. Nesamanīdams, ko tālāk darīt, viņš šo bandu uzlūkoja. Befis atkal nicinoši grozīja galvu: «Fui, fui! Vē…»

Kārlis grieza iekšā, ka vai spalva čīkstēja, sūdzību par korporācijas apvainošanu. Pudiķis bija vairāk kā nelaimīgs. «Starpiņa kungs, jums ir jāatvainojas,» tas draudzīgi māja.

«Pret skandālistiem?!… Neparko… Mēs arī protam ierakstīt sūdzību grāmatā. Manis dēļ, ja Mikentāla kungs galvo par kārtību, jūs varat te palikt… Jūsu lietu es nodošu sūdzību komisijai… Bet nedomājat, biedrības instances nejokosies… Alzo…»

Lepni viņš grieza tiem muguru un gāja projām uz priekšniecības istabu. Studenti gan vēl jautri nosmējās. Bet drīz vien apklusa, jo sadursmei bija nopietns raksturs, un tā bija nokārtojama.

Alberts Mikentāls aizvirzījās pie kāda galdiņa pašā zāles stūrī un Hurtiķis atkal otrā stūrī. Fridols un Pudiķis starp viņiem spēlēja kā bezpartejiskie un starpnieki.

«Iesim!» Kārlis sacīja, apskatīdamies pulkstenī. «Ir laiks…» Viņi abi aizgāja uz Plaušiem. *** Ceļā sastapušies ar Perlantu, visi trīs draugi ieradās pie Plaušiem. Kārlim un Kristapam bija jau krietnas zēģeles, viņi tikai neizrādīja.

Viņus saņēma pati mājas kundze – vārga sieviete bālu seju un gurdām acīm. Vēlīgu smaidu tā ar viņiem apsveicinājās, tad pati kā piekususi atlaidās krēslā.

«Nu, tante, kā tev labi klājas?» Perlants apvaicājās. «Te jau Kristaps atved daudz labasdienas no Lūces un mājniekiem…»

«Paldies, paldies,» viņa gurdi palocīja galvu. Bet tad, it kā jau par daudz būtu runājusi, ķēra ar roku pie sirds. «Kas nu man par klāšanos!… Iekšā grauž un kremt… Sirdi spiež… Galvu plēš un klepus… Ah vai… Vai tu, Perlant mīļais, nezini kādas labas zāles pret klepu?»

«Teic, ka anīsu drapes esot labas,» Perlants attrauca. «Bet, tantiņ, liec lai Dr. Rullis tevi izmeklē un tev ko paraksta…»

«Viņš jau man te kādas zāles deva,» viņa sacīja. Tad ķēra atkal ar roku pie galvas. «Kā man to galvu plēš!… Anīsu drapes man ir… No Dr. Ruļa man arī tādas zāles… Un tā dvorņika sieva teica, ka Dr. Bergs esot labs ārsts…»

«Bet tas jau vācietis!» Kārlis iebilda.

«Lai ir vācietis, bet tā sieva saka: «Lielmātiņ, ja jūs gribiet tikt vesela, tad ejat pie doktor Berķa!

Ejat pie doktor Berķa!»»

«Nu, lai onkulis liek viņu izsaukt!» Perlants piekrita. «Ko tas nu daudz var maksāt?»

«Padod man to pudelīti no kamīna, mīļais!» viņa sacīja. «Zana atnesa… Esot ļoti labas zāles pret galvassāpēm…»

«Olufejeva kundze?» Perlants padeva, apslēpdams savu īdzību. «Vai tad viņa ir te?»

«Jā, ir, pie Ninas… Runājām šodien visas trīs braukt cepures pirkt. Bet es gan nevarēšu… Sirds klapētāji… Tur jau tas Krauklīšu students ar ir… Atnesa Ninai tādas grāmatas… Jāprasa, vai viņš nezin kādas labas zāles…»

«Onkulis taču ir mājās?» Perlants iejautājās, gribēdams pāriet uz citu tematu.

«Ir… Kabinetā… Ar žīdu Srolku spriež par šeptslietām… Ak tu kungs,» tā spieda atkal pakrūti.

«Tāds mūžīgs plēsējs, tāds grauzējs…»

No dibena tuvojās soļi un skaļi smiekli. Kā pretmets šai kunkstēšanai mirdzošu seju ienāca Zana Olufejeva, aiz viņas Nina un Ernests.

Viņi sasveicinājās. Olufejeva, kā jau parasts, pret visiem vīriešiem laipna, Nina atkal vēsa tādēļ vien, ka tie vīrieši. Atturīgi un vēsi izturējās arī studenti, it sevišķi Kārlis pret Ernestu. Bet ne viens, ne otrs no tiem nelikās notikušo atceramies.

«Nu, Grēthen, kā tu jūties?» Zana vispirms piegrieza visu vērību mājas kundzei. «Vai līdz tev ko tās zāles? Vai varēsim izbraukt?»

«Nevarēšu… Aizdusa,» viņa lēni ieklepojās. «Paldies, mīļā, par tavām zālēm, bet man liekas, ka man ir iesnas…»

«Tev vajag turēt kājas siltas,» Zana to apčunčināja. «Šalli labāk aplikt, lai vēsums nepietiek pie krūtīm…»

«Paldies, mīļā,» Plausene gurdā paļāvībā spieda viņas roku pie savas sirds.

Viņas mīļākais un labākais cilvēks jau bija, kas ticēja viņas slimībām. Zana tām ticēja un zināja arī visādus padomus. Tā kā mājas kundze nekur neizgāja un ļaužu valodas tai netika klāt, – un arī Nina rūpējās par visu citu, tikai ne par tām, – tad Olufejeva, neskatot uz ļaužu valodām, bija viņas mīļākā draudzene. Viņa uzturējās vairāk še nekā savās mājās.

Perlants, kurš bija nācis kā tiesātājs, slepšus sekoja šim aizkustinošam skatam. Vai tad onkulim nevajadzēja būt pieklājīgam un izrādīt ārkārtēju uzmanību personai, kas tā rūpējas par viņa vārgo laulāto draudzeni? Ko tad tie cilvēki no viņa gribēja?

Bet drīz vien tas dabūja pārliecināties, ka viņa tantes gaudas neņēma nemaz tik dziļi pie sirds.

Pagriezusies pret jauniem cilvēkiem, tā sāka ar tiem koķetēt. It sevišķi ar viņa svaini, kuru tā pazina no saviem apciemojumiem uz laukiem vēl sen pirms Kristapa kāzām.

«Nu, Viķilda kungs, kā jums labi patīk Rīgā? Kāpēc neņemat savu kundzi līdzi? Jums tāda skaista kundze, un jūs to neņemat līdzi…»

«Tepat Rīgā arī ir skaistas kundzes,» Kristaps smējās viņai taisni acīs.

«Ai, ai, kāds jūs nebēdnis!» viņa koķetēja ar acīm un grasīja ar pirkstu. «Ja es būtu jūsu kundze, es gan jūs vienu nekur nelaistu… Es jūs pie diedziņa vien apkārt vadātu…»

«Varētu jau nu gan to manu māsīcu atvest līdzi uz Rīgu, lai arī viņa ko no pasaules redz!» Nina asi iemeta. «Kā rādās, jums viņas vajadzējis tikai priekš laidara brišanas…»

«O, lūdzu!» Kristaps attrauca. «Viņai nemaz pašai nevajag brist… Viņai ir trīs kalpones, kurām tā var pavēlēt…»

«Vienlīdz daudz!» Nina attrauca. «Vienmēr sievietēm jūs tās nastas uzkraujat. Jūs tikai viņas kalpināt, bet tiesības nedodat viņām nekādas…»

«Tā vajag, viņas vajag spiest!» Kristaps attrauca. «Tam vīram būs būt tai sievas galvai…»

Nina demonstratīvi ar viņu sarunu nobeidza un sāka Ernestam šo to prasīt par atnestām grāmatām.

Slimniece nodarbojās ar savām ožamām zālēm un spaidīja savu pakrūti. Kārlis Perlantam atstāstīja notikumu biedrībā. Tā Kristaps viens pats garām acīm vilka savu cigāru.

Zana koķetēdama iztaisīja grimases, kā viņš velk, un tad pati skaļi nosmējās. Viņš to ievēroja un pasmaidīja. Tad savīkstīja papīra bumbiņu un svieda viņai ar to. Viņa, dabūjusi kur korķi, svieda tam pretim, viņš atkal tai. Tā izcēlās starp viņiem abiem duelis it kā starp jauniešiem.

Perlants jutās nelabi aizskarts un Kārlis ne mazāk. Te piepeši durvīs parādījās Ludvigs Plausis un visu to jakariņu redzēja. Perlants viņa acīs novēroja to pašu nemieru kā toreiz ballē, kad citi ar šo koķeti dejoja.

Olufejeva, viņu manīdama, it kā lēni satrūkās un aprāvās. Turpretim Kristaps ar savu mazo dundurīti tik vērīgs nebija. Pavedināts reiz uz tādu rotaļu, viņš izdarīja vēl kādus pārgalvīgus sviedienus.

Tikai kad Ludvigs Plausis pārreiz lēni ieklepojās un darīja saprotamu savu klātbūtni, tas mitējās.

Viņam gan arī nevarēja ienākt prātā, ka šim pavecam vīram tur varētu būt kāda interese. Viņš arī agrāk ar šo velna sievieti bija daudz amizējies un atrada, ka tā diezgan patīkama.

«Jūs jau izdariet bombardamentu tīri kā pie Pļevnas,» viņš, asi Kristapu uzlūkodams, sniedza tam roku, bet beidzot pasmējās, it kā to būtu teicis pa jokam.

«Jā, onkul, izmēģinājām, kuram taisnāka roka!…» Kristaps attrauca. Bet viņa, lai izklaidinātu Plauša aizdomas, atļāvās sev piezīmēt: «Jums jau nepavisam nav taisna, jums jaunā sieva nogulējusi…»

Kārlis manīja, ka Perlants viņam blakām sāpīgi saraujas. Iestājās neomulīgs acumirklis.

To pārtrauca resnā ķēkša Bille, kura ienāca ar paziņojumu, ka pusdienu galds gatavs.

«Nu tad lūdzu, radiņi!» namamāte piespiedās būt laipna un dzīva. «Nina, Zana, aicināt tos kungus!»

Visi devās uz ēdamistabu, kur sasēdās ap apaļo galdu. Zana atkal piegrieza lielu vērību namamātei, kurai vajadzēja pareizi nosēsties, ietīt kājas villainē un ka viņai nekas netrūktu. Tai jau bija sava īpaša «rikte» – viegla piena zupīte un mīksti novārīta ola. Jo smagus ēdienus, kā viņa to apgalvoja ikvienam, viņa nespējot sagremot. Tikai tad Zana ieņēma pati atlikušo vietu pie galda, kas izgadījās Kristapam taisni pretim.

Pati namamāte ēda maz, bet skubināja toties ciemiņus. Viņas mīļākā nodarbošanās tādās reizēs bija klausīties sarunās un ko jaunu dzirdēt. Pie tam viņa attīstīja ievērojamu ziņkārību.

«Krauklīšiem jau nu arī vajag būt lielai meitai?» viņa vēroja. «Es jau atminu viņu kāzas Latviešu biedrībā…»

«Liela, jā, un skaista!» Olufejeva attrauca. «Tai jau nu brūtgāna steidzīgi vajaga. Actiņas iet apkārt tikpat kā dedzīkles…» Viņa izrādīja pati ar savām acīm, kā, un garšīgi nosmējās.

Perlantam karote rokās sadrebēja un piesitās pie šķīvja. Viņš sagaidīja, ka Ernesta pienākums ir aizstāvēt savas mājas godu, un tādēļ to jautājoši uzlūkoja. «Ko jūs uz tam sakiet, Sutum kungs?» Šinīs vārdos bija tāds dzestrums un asums, ka Olufejeva aprāvās. Viņa instinktīvi sajuta, ka šis jaunais cilvēks viņai bīstams ienaidnieks, un nolaida acis. Bet Ernests noraustīja tikai vienaldzīgi kamiešus.

«Tā jau sieviešu profesija…»

«Profesija?!» Perlanta acīs iezibējās dusmas. «Kā jūs to domājat?»

«Nu – mūslaiku sievietes tā audzinātas!» bija atbilde. «Visām viņām iet acis apkārt kā dedzīkles, ka tikai varētu nozvejot turīgus vīrus. Citu viņas neko nav mācījušās… Laulība ir viņu profesija…»

Perlanta un Kārli tādā atbilde pārsteidza. Kristaps turpretim pārgudri iesaucās: «Nu, ko tad sievietei vajag citu, ja ne vīru? Kad tas ir bijis citādi?»

«Tas ir gan bijis citādi!» Ernests attrauca. «Kultūrvēsture mūs māca, ka savā laikā pastāvējušas mātes tiesības. Tad sievietes bija tās noteicējas un ieņēma sabiedrībā ļoti cienījamu stāvokli…»

Nina piekrizdama ar labpatiku palocīja galvu…

«Es jūs nesaprotu!» Perlants asi ieminējās. «Vai tad viņas tagad to neieņem?…»

«Vai jūs gribiet apgalvot, ka mūsu mātes un līgavas nebūtu cienījamas?» Kārlis mazliet uztrauktā, draudīgā balsī pieslējās draugam.

«To es nemaz neapgalvoju,» Ernests šoreiz it mierīgā balsī paskaidroja. «Apgalvoju tikai, ka savā laikā ne tikvien vīram, bet arī sievai bijušas pilnas sabiedriskas tiesības. Nav arvien vīrs bijis tas kungs un sieva tā verdzene. Jo savā laikā ne tēvs, bet māte ir bijusi tā dzimtas galva un noteicēja.»

«Jā, jā,» Nina sajūsmināta piebalsoja. «Es to pati esmu lasījusi…»

«Nu, vai tad tagad citādi!» Plausis jokodams iesmējās. «Vai tad es, Grietiņ, nosaku? Tu taču esi tā noteicēja… Kā tu gribi, tā es daru…»

Plausene gurdi pavīpsnāja. «Ko nu, Ludi, runā, vai tad tu tā jau arvien man prasi? Dari jau, dari, kā tev tīk…»

«Nu, vai tad nav tā!» viņš tiepās. «Ja man ir sieva, kādēļ tad lai es nedaru tā, kā viņa grib? Es domāju, katrs prātīgs vīrs tā dara.»

«Ir jau nu riktīgi!» viņa vēlīgu smaidu atraidīja. «Ko tad nu es tev varu pavēlēt, tu pats zini, kā vajag.

Kad man tā veselība būtu… Ai, kā iedūrās krūtīs!»

Iestājās brīdi klusums. «Kā?» Kristaps iesāka. «Jūs domājat, ka agrāk sievietes valkājušas bikses un vīri lindrakus. Tas jau nu gan nevar būt! Tā tad būtu smuka laulība.»

«Tādas laulības kā tagad sirmā senatnē nav bijis,» Ernests paskaidroja. «Visi vīrieši bijuši visu sieviešu vīri un visas sievietes visu vīriešu sievas – –» «Ko jūs runājat!» Olufejeva spilgti viņu pārtrauca. «Fui, tas taču nejauki!…» Kaunīgi nosarkusi, viņa aizklāja vaigu ar rokām.

«Tur es nekā nevaru darīt!» Ernests cietsirdīgi noraustīja kamiešus. «Zinātne pat māca, ka nav bijušas izslēgtas laulības starp vecākiem un bērniem…»

«Vī, vī, vī!» Plausene sāka histēriski drebināties. «Tad jau viņi dzīvojuši tikpat kā lopiņi…»

«Manis dēļ, ja jums patīk, arī tā,» Ernests palika pie sava. «Bet lopiņi dažreiz dzīvo pareizāk nekā cilvēki. Lopiņi dzīvo pēc savas dabas. Cilvēki dzīvo pret dabu. Ar visādiem aizspriedumu žņaugiem tie liek cilpas savai personīgai brīvībai…»

«Tātad tikumiskas normas, kulturēlas vērtības jums ir aizspriedumu žņaugi?!» Perlants pārsmejoši iesaucās. «Es pateicos! Ja mēs dzīvosim vienīgi pēc saviem instinktiem, tad mēs arī vairāk nekas nebūsim kā tie mīļi lopiņi…»

Kristaps, savam svainim piebalsodams, arī nicinoši nosmējās. «Ja jau tas kungs grib, viņš var piesiet sev asti un dzīvot kā lopiņš. Mēs nu lopiņi nevēlamies būt…»

«Fui, tas ir neģēlīgi!» Nina apvainotāju sašutusi uzlūkoja un ar mokām valdījās. Jo arī Perlants piebilda: «Ir jau katra paša lieta, kas viņš vēlas būt…»

Ernests turpretim izturējās apbrīnojami korekti un mierīgi. «Te jau nekrīt svarā kāda subjektīvās domas, te krīt svarā zinātniski fakti un dzīves novērojumi. Tie aizspriedumu žņaugi, kurus jūs sauciet par tikumiskām normām, jau vien nospiež sievieti. Vīrieši sen tās vairs neievēro. No sievietes prasa tikumību, no vīrieša ne. Tiem trakulīga dzīve tiek skaitīta pie laba toņa. Mūslaiku vīrieši jau vairs nemaz neprot

skatīties uz sievieti kā uz cilvēku, bet kā uz baudu priekšmetu, patīkamu rotaļu lietiņu. Tādēļ nebrīnīsimies, ka sievietes tā tiek audzinātas un ir tādas, kā tiek prasītas…»

«Kad vīrieši palaiž ko vaļā, tad tās ir tikai «mazas nerātnībiņas»,» Nina piebalsoja. «Bet, kad sieviete kļūdījusies, viņu nostāda pie «tikumiskā kauna staba»…»

Perlants tikai līdzcietīgi smaidīja, it kā izrādīdams savu pārsvaru. Bet patiesībā viņš nezināja, ko acumirklī uz tam atbildēt. «Protams, jaunībā būs katram savi grēciņi,» viņš beidzot iebilda, «jaunībai vajag iztrakoties. Trakgalvji jaunekļi vēlākā laulības dzīvē mēdz būt tie krietnākie vīri un tura augstu savus ģimenes svētumus. Un, par visām lietām, ja kāds kur kļūdījies, tad taču mēs nedrīkstam uzstāties pret pašu laulību un ģimeni. Ja kāds piedzērušā prātā iebrauc grāvī, tad taču nevar sacīt, ka ceļš vainīgs un nebūtu vairs vajadzīgs.»

«Ar tiem ģimenes svētumiem tā lieta nemaz tik traka nav!?» Ernests iebilda. «Vienlaulība un ģimene, kā tas pierādīts, cēlusies reizē ar privātīpašumu. Viņas galvenais mērķis, lai sieva būtu ģimenes galvam vienam un viņš būtu drošs, ka savu privātīpašumu tas atstāj tieši savam miesīgajam pēcnācējam…»

«Jā, kam tad jūs gribat, lai tēvs atstātu savu mantojumu?!» Perlants ieminējās, gribēdams savu pretinieku padarīt smieklīgu. «Kādu tad jūs to laulību domājat? Esat taču tik laipni un paskaidrojat mums to!»

Ernests manīja, ka, Ninu izņemot, it visi raugās uz viņu draudoši vai nemaz neizprazdami. Viņam bija jābūt ļoti uzmanīgam. «Es atzīstu tādu laulību, kurā cilvēks pats ir tas mērķis, bet nevis līdzeklis, lai izpildītu kādus sāņu nolūkus. Skaidrāk izsakoties, laulāti draugi lai nebūtu viens otra izmantošanas un baudu priekšmets, bet dzīvesbiedri, kurus vieno savstarpējas tieksmes, vienādi mērķi, vienādi centieni un vienādi uzskati. Lai tie nemeklētu viens pie otra miesīgu skaistumu, gaļu, bet lai meklētu dvēseles cēlumu.

Dvēseles, viena otru meklēdamas, lai saplūstu. Tās lai būtu tās īstās saites, kas dzīvesbiedrus dara vienu otram nepieciešamus arī tad, kad miesiskās kaisles atņem nost vai arī tās jau izdzisušas. Tas, kas cilvēkus velk uz augšu, bet nevis novelk pīšļos…»

Vaigi atkal noskaidrojās. Namamāte vēlīgi līdz asarām savu laulāto draugu silti uzlūkoja. «Jā, jā, Grietiņ,» viņš aizkustināts apstiprināja, «mūsu starpā jau ir tā ideālā, cēlā laulība…» Nina gavilējoši uzlūkoja pārspēto Perlantu, kura divdomīgais smaids izteica tik daudz kā: «Ja jūs tā domājat, tad man tur nekas nevar būt pretim…»

«Bet cik tad ir tādu īstu, ideālu laulību?» Ernests iesilis turpināja. «Lielākā daļa ņem sievu pūra dēļ.

Kapitālistiskā iekārta tāda, ka par naudu visu var pirki, un tamdēļ ļaudis pērkas un pārdodas. Īstenībā prec naudu un ņem siev līdzi pūrā. Vajag kādam samaksāt parādus un uzlabot savu stāvokli, tas precē sievu ar naudu. Viņa pati ir blakus lieta. Vajag grutniekam izmaksāt saviem līdzmantiniekiem, viņš precē sievu ar naudu – –» «Klausāties!» Kristaps viņu pārtrauca. «Mani neaiztiekat!…» – «Atvainojat, es jūs nemaz nepazīstu, un tādēļ sacītais nevar zīmēties uz jums… Un otrādi, ir kādam nauda, tas lūko nopirkt sievu, kāda tam patīkas. Tādēļ skaistas sievietes, apzinādamās savu stāvokli, nu tīko pārdot savu preci par to visdārgāko cenu. Visvairāk jau, protams, var maksāt vecpuiši un plikpauri veči – –» «Kādas neģēlības!» Olufejeva spilgti iešņācās.

«Atvainojat, kundze, arī uz jums tas personīgi nezīmējas… Plikpauri veči noprecētās glītākās skuķes, vecmeitas un atraitnes – tos jaunākos puišus. Tik vieniem, kā otriem tie varētu būt drīzāk tēvi un mātes. Vai tad tas nav tas pats, kas laulības starp vecākiem un bērniem? Nauda un kapitāls runā it visur līdzi, arī laulībā. Bez naudas jau tā pavisam nevar pastāvēt, jo tai vajag saimnieciska pamata, nodrošinātas eksistences. Un naudas dēļ cilvēki arī laulībā sevi prostituē, ļaujas izlietoties. Lūk, tādi ir jūsu laulības svētumi!»

Iestājās brīdi klusums. «Dievs tēvs, stāvi man klāt!» Plausene histēriski iekunkstējās. «Ko tu tikai tai pasaulē nedzirdi!…»

Zana steidzās pie tās to apvīkstīt. «Plauša kungs, fui!» viņa rādījās līdz asarām aizskarta. «Kas te

viss pie jūsu galda nav jādzird!..»

«Par ko jūs abas uztraucaties?!» Nina viņas aprāja. «Par to, ka runā par jūsu tiesībām… Tādēļ, ka sievietes tādas zosis – –» «Nina!» Plausis viņu skarbi apsauca. Viņa žokļa kauli ēdot ātrāk kustējās, kas liecināja, ka arī viņš aizskarts. Viņa acis tīri grasoši uz studentu lūkojās.

«Nīcšem taisnība,» Nina ātri trauca. «Ja ej pie sievas, neaizmirsti paņemt līdzi pātagu…»

«Nina!» Plausis piesita kāju pie grīdas. «Jaunai meitai tā runāt neklājas…»

Kārlim uzreiz tapa gaišs, ka viņš šo cilvēku nepareizi ienīdis. Kādēļ tie visi uz viņu tik nikni? Viss taču tik pareizi un pārliecinoši, kam Kārlis savā īsā mūžā atrada dzīvus piemērus. Kad viņam bija Ērgļi, tam spieda ar varu Lūciju, nebija viņam to vairs, ne ar vienu aci uz viņu nepaskatījās.

«Mēs dzīvojam kapitālisma važās,» Ernests sludināja tālāk. «Kapitālisms veido cilvēkus un viņu uzskatus – –» «Tā nu, jaunais cilvēks, nerunājat!» Plausis beidzot deva viņam saprast. «Jūs tikai arvien: «Kapitāls, kapitāls!» Bez kapitāla mēs neko nevaram iesākt. Ja man nauda kabatā, tad es ko varu, ja man tās nav, nekā nevaru…»

«Atvainojat, es taču par to nešaubos!» Ernests pārtraukts atbildēja.

«Nu, ko tad tik daudz runāt!» Plausis strupi atcirta. «Ar naudu mums naudu vajag pelnīt. Vai tas ir slikti? Kā tad mēs dzīvosim, ja nepelnīsim? Ko jūs ņemsat no tā, kam nav?»

«Bet Sutuma kungs, tēt, jau izteica tikai to, ko tu gribi sacīt,» Nina gāja Ernestam palīgā.

«Nina!» Plausis viņai paņēma vārdu. «Un ar to laulību,» viņš, pagriezies pret Ernestu, turpināja, «viens dzīvo šā, un otrs dzīvo tā, – ko tur var izmeklēt! Ne vien mūskārtas cilvēki, arī kungi un augstmaņi… Vai tie jau tie labie? Lai dzīvo katrs, kā grib, es gar otru neķimerējos. Un, kas attiecas uz kapitālismu: es domāju, ka darba cilvēks ar 12 rubļiem mēnesī pie visa brīva var it labi dzīvot… Bet mans kučieris māk teikt: «Jūs esat kapitālists, jūs mani izsūcat.» Kur tad viņš šādu gudrību ņēmis? Taču kur noklausījies…»

«Nu, tā jau ir tā lieta!» Perlants steidzīgi iesaucās. «Cita labuma no tādām valodām nav. Pie tam teorijas ļoti vienpusīgas. Ja cilvēki pēc savas dabas varētu būt vienādi bagāti, tad viņi arī tādi būtu. Dabā valda cīņa dēļ uztura, sabiedrībā tāpat. Spējīgie, čaklie, taupīgie tiek uz priekšu, nespējīgiem, sliņķiem, palaidņiem nav nekā. Kā tad jūs nu darīsat, lai visiem būtu vienādi? Nu, labi, jūs izdalīsat to mantu uz daļām. Bet viens nekā nedarīs, gulēs tikai un ēdīs, otrs strādās un krās. Jā, sakiet, – vai tad pēc zināma laika nebūs atkal tāpat, kā bijis? Nu jums būs jādala atkal par jaunu. Bet sakiet: vai ir vēl lielāka netaisnība par to – ņemt no tā, kas strādājis un krājis, un dot tam, kas slinkojis un šķērdis?»

Ernests tikai smaidīja. Itin kā tas nenotiktu! Bet viņš neatbildēja. Ieskatīja, ka būtu velti. Jo neba nu pirmo reizi viņš uzdūrās uz tādu opozīciju, – tā viņa aģitācija pilsoņu aprindās nobeidzās katru reizi.

Viņam pašam jāieskata, ka nav noderīgi debates turpināt. «Āre, mute ciet!» Kristaps gavilēdams tītoja. Turpretim Kārlim kaut kas krūtīs cēlās. Ne varbūt tik daudz dēļ paša Ernesta kā dēļ uzskata, kurš tik dibināts, bet tika tik varmācīgi apspiests.

«Es nevaru tam piekrist,» viņš tādēļ izbeigto lietu iekustināja no jauna, «ka taisni tie, kuriem nekā nav, būtu tie sliņķi un nespējīgie. Atkal tie, kam pilnas rokas, arvien tie čaklie. Dzīvē mēs varam novērot taisni pretējo. Dzīves cīņā uzvar ne ikreiz tas spējīgākais, bet tas, kurš vismazāk raugās uz līdzekļiem. Ar citiem vārdiem, tas nesaudzīgākais…»

Tā kā viņš pats to bija jau izbaudījis, tad izsacīja šos vārdus ar zināmu rūgtumu.

Perlants viņu lielām acīm uzlūkoja, jo nebija no viņa tādus uzskatus sagaidījis. «Tas atkarājas arī no rakstura, kurš cilvēks dzīvē ņem virsroku,» viņš mēģināja izskaidrot. «Ir cilvēki ar cietāku un mīkstāku gribu, par ko nav ko brīnīties. Skaties kokus mežā. Visi sēti vai stādīti vienādā laimē, bet cits citu cenšas pāraugt un apēnot. Tikai nedaudziem izdodas izstiept savas galotnes zilā gaisā un saulē, citi nonīkst vai arī ēnā velk savu vārgo dzīvību…tu, vai tu saproti to!?…»

«Es saprotu to,» Kārlis attrauca, «ka viss kā tagad nav bijis no pasaules radīšanas. Nemeklēsim tālākus piemērus, bet apmierināsimies ar to, kas bībelē rakstīts. Mēs redzam, ja dievs radījis tikai vīrieti un sievieti, bet nevis bagātus un nabagus, kungus un kalpus. Tādus, kam kas ir, un tādus, kam nav nekā.

Tātad loģiski nav citādi pamatojams, ka sākumā viss piederējis visiem. Tagad ceļas jautājums: kur cēlies privātīpašums? Un kādā ceļā tas cēlies?»

«Itin vienkārši, caur piesavināšanos,» Perlants ātri attrauca. «Atsevišķais cilvēks, okupējis tukšās, neapdzīvotās vietas, ciktāl sniedzās viņa spēja un viņa jauda…»

«Labi! Bet vai viņam līdz ar to bija tiesība atņemt citiem pārtiku? Cilvēkiem, ja tie reiz nākuši pasaulē, taču visiem dabiska tiesība uz pārtikas līdzekļiem, tāpat kā tiem visiem tiesība uz ūdeni un gaisu…»

Perlanta sejā varēja lasīt, ka viņam šāds jautājums nepatīkams un viņš nevar saprast, kas draugam par nolūku tā rakties. «Protams,» viņš atbildēja, «uz dabas dāvanām it visiem varēja būt vienādas tiesības. Bet kultūrai rasties bija iespējams vienīgi caur to, ka cilvēki dabas dāvanas savienoja ar savu darbu un pārveidoja tās dažnedažādās mantās. Uz saviem darba augļiem tikai ikvienam pašam tiesība. Ūdens avotā pieder visiem, ūdens krūzē tam, kas to smēlis. Kas to no viņa grib, tam jādod viņam par to kāda atlīdzība. Dabas dāvanas savienojot ar cilvēku darbu – uzmani! – mēs dabūjam daudz vērtīgāku mantu. Un, kas šo vērtību pavairoja, ir darbs. Darbs tādēļ ir mūsu mantu avots. Jo kas ir kapitāls?

Kapitāls ir aizkrāts darbs…»

«Tas ir taisni tas, ko es gribēju teikt!» Plausis apstiprināja. «Ko es ar savu darbu esmu ieguvis, tas ir mans…es nedodu to nevienam.»

Kārlis skeptiski pasmējās. «Ja jau tas tā būtu, tad visi, kas strādā, būtu bagātnieki. Bet darba strādniekam nu vismazāk to kapitālu. Sevi un savējos uzturot, viņam iziet viss, cik tas ar savu darbu nopelna. Tas tai labākā gadījumā, ja viņam ir, ko strādāt. Bet nevajag aizmirst, ka simtiem un tūkstošiem cilvēku gribētu strādāt, bet tiem nav, ko strādāt.»

«Arī tādi gadījumi ir… Bezdarbs.» Perlants piekrita. «Bet to novērst var vienīgi, paplašinot produkciju, lai visi pietiek pie ražošanas. Cita ceļa uz tautas labklājību nav. Ja valsts varētu ikvienam garantēt tiesību uz darbu, tad sociālais jautājums būtu ar to izšķirts…»

«Nebūtu vēl izšķirts!» Kārlis cieti noteica. «Valstij vēl vajadzētu garantēt darba iznākuma taisnīgu sadalīšanu. Darba virsvērtība jeb plus nepaliek pašam strādniekam.»

Perlants, plecus raustīdams, savu draugu uzlūkoja. Ko viņš tiepās? Turpretim Nina un Ernests bija sajūsmināti vislielākā mērā. «Naglai uz galvas trāpīts!» Ernests vairs nevarēja nociesties un liesmojošām acīm iesaucās. «Darba virsvērtība paliek kapitālistam. Jo kapitālists jau ir tas, kas izsūc darbaspēku…

Strādniekam nepaliek nekas…»

«Nu, ko jūs runājat!» mājastēvs piepeši iejaucās. «Kā tad strādniekam nepaliek? Viņš dabū apģērbu, viņš dabū paēst, – vai tas nevar dzīvot? Un bez kaut kāda riska. Kā tad jūs gribiet, – lai viņam tikpat daudz kā man, kas nes visu risku?»

«To jau ar neviens neprasa,» Nina iebilda. «Nīcše taču arī atzīst pārcilvēkus, kuriem stiprāka griba un lielākas tiesības nekā ikdienējam pūlim…»

Arī Plausis bija reiz ieskatījies Nīcšes rakstos, un tamdēļ tāds aplinkus pielīdzinājums pārcilvēkam viņam ļoti glaimoja. Bet viņš to neizrādīja.

«Kas nu par pārcilvēku,» viņš atmeta ar roku. «Tāds cilvēks viens, kā otrs. Lai katrs tā strādā, kā es esmu strādājis, ikviens būs maizes paēdis. Nav nekur maize bez garozas…»

Tā kā maltīte bija cauri, tad valodas izbeidzās pašas no sevis. Viņi piecēlās.

Mājas kundze sāka gaudot par savu galvu, un Plausis steidzās viņu novest uz kušeti. Arī Zana Olufejeva bija savai draudzenei apkārt.

«Ja es ietu pie tā Dr. Berga, varbūt es tad arī kļūtu vesela,» mājas kundze gurdi smaidīja.

«Aber, Grēthen, to jau tu vari,» Zana sacīja. «Pavasarī brauc uz Ķemeriem un ņem pie viņa

«kūri»…»

«Es arī tā domāju!» Plausis piebalsoja. «Tu droši vien tad dabūsi atpakaļ savu veselību. Nekaitētu arī, ka tu tagad izbrauktu pastaigāties svaigā gaisā. Vari pavadīt Zanu uz mājām. Varbūt varat arī ko iepirkties… Lieciet kučierim iejūgt… Savās darīšanās es paņemšu fūrmani…»

Kamēr viņi apspriedās, Ernests tuvojās Kārlim un sniedza tam draudzīgi roku. «Pateicos jums, ka tik sparīgi aizstāvējāt mūsu idejas…»

«Ne par ko!» tas salti atbildēja. «Neaizstāvēju jau jums par patikšanu, bet savas pārliecības dēļ…»

Bet Ernests nebūt nejutās apvainots. «Viss viens, ja tikai esam vienis prātis…»

«Ne viscaur!» Kārlis sacīja. «Es ar savām teorijām negribu nevienu aizskart un apvainot. Ir zemi vandīties pa savu līdzcilvēku trūkumiem un vaļībām. Ja kas sabiedrībai grib līdzēt, tad lai viņš pats dara labāk…»

«Tad jūs gribiet būt tāds kā Nīcšes pārcilvēks,» Ernests pasmējās. «Bet neaizmirstat, ka, ja grib ko jaunu uzcelt, pirms vajag veco noārdīt. Jūs redzēsat, ha šiem ļaudīm daudz biezākas ādas, nekā jūs domājat…»

Arī Nina sniedza Kārlim draudzīgi roku.

«Onkul, vai tev būtu vaļas?» Perlants griezās pie sava krusttēva. «Man būtu ar tevi drusciņ jārunā divatā…»

Zanai vaigu krāsa mainījās. Viņa izjuta, ka šis jauneklis viņai nesamierināms ienaidnieks.

«Neliecieties traucēties, Plauša kungs, neliecieties traucēties, mēs iztiksim!» viņa trauca. «Ja būs vajadzīgs, liksim iejūgt… Mēs iztiksim…»

Plausis pētoši viņu uzlūkoja. Jo, lai gan tā centās būt vienaldzīga, viņas balsī tomēr izskanēja mazliet uzbudinājums.

«Nu tad labi,» viņš beidzot pagriezās uz Perlantu. «Iesim uz manu kabinetu…»

Perlants viņam sekoja. Še bija gandrīz vēl lielāka greznība nekā pie Krauklīšiem. Bez tam pie sienas zeltītā rāmī eļļas krāsās pats Ludvigs Plausis ar visu balto vesti un tam blakus viņa laulātā draudzene.

«Nu, kas?» onkulis jautāja, nolaizdamies mīkstajā ādas krēslā. «Priekš kolēģijām vajadzīgs? Vari dabūt… Iepīposim pa cigāram…»

«Pateicos!» Perlants vienu paņēma, nogrieza galu, ievilka uguni, kuru pasteidzās dot pirms onkulim, tad aizpīpoja pats. «Liekas būt ļoti laba zorte,» viņš, cigāru grozīdams, vēroja.

«Jā, konterbande… No kuģu kapteiņiem,» onkulis steidzās paskaidrot.

Kādu brīdi tie nodevās cigāru baudai, tad onkulis, pāra dūmus ievilcis, ieminējās: «Cik tad tev vajadzētu?»

«Priekš sevis nekā… Pateicos ļoti!» Perlants, atspiedies pret galda stūri, attrauca. «Iztieku ar to, ko no mājām dabonu. Bez tam man vēl laba stunda pie Krauklīšiem. Bet vai tu nevarētu izpalīdzēt Lūcijas vīram?»

«Humh!» onkulis izlaida savādu skaņu caur nāsīm. «Tad tādēļ šis braucis?»

«Esot vajadzība!» Perlants turpināja. «Vecie Lūcei solījuši dažus tūkstošus pūrā, ar tiem viņš rēķinājis. Viņam steidzīgi vajadzīgs samaksāt kādu vecu krājkases parādu, bet vecie pirms jaunās ražas naudu nevar sadabūt. Viņi iedevuši tam savu 500 rubļu lielo «Austras» akciju, bet ar to nekā nevar iesākt.» ««Austras» akcijas jau ne žīds neņem pretim,» onkulis mazcienīgi atmeta ar roku. «Es vakar biju pie Olufejeva, viņš aizdod naudu pret ķīlām. Piedāvājis žīdam «Austras» akciju, – neņem pretim… Iegāza gan mūs tie advokāti!… Viņi jau rīkojušies kā bez galvas…»

«Bet svainim nu tās naudas nepieciešami vajag,» Perlants lēni iebilda.

«Jā!» onkulis noraustīja kamiešus. «Man liekas, viņš ir labs klīsteris. Kur tad šis pie tādiem parādiem ticis?»

«Mantojumu daļas, – varbūt arī jautrāk uzdzīvojis,» Perlants atbildēja. «Fakts nu ir tas, ka viņš bez

naudas nevar uz mājām braukt.»

«Tad tā izkāmējis, hm!» onkulis izgrūda savādo skaņu. «Vai tad tāds klīsteris arī to tūkstošu vērts?»

Perlants noraustīja kamiešus. «Tā mūsu pašu vaina. Nevajadzēja mums Lūci pie viņa laist!… Nu, un mājas jau nav sliktas. Vai ļausim viņiem izputēt?»

«Jaā,» onkulis beidzot nāca klajā, «man tas cilvēks nepatīk! Lai nu kā, bet kā viņš uzvedas! Svaidās ar papīriem un korķiem ar svešu sievieti, – jā, kur tad viņš ienācis? Es domāju, pieklājīgā namā… Tā jau var rīkoties tikai starp cūku puikām, bet nevis labākā sabiedrībā…»

Perlants ievilka dziļu dūmu. «Tad arī tev tas uzkritis?… Es nesaku, ka tas ir labi…»

«Ne tik vien kā uzkritis, tas jau ir tīrais skandāls!» onkulis sūrojās. «Kur tad viņš ir ienācis… Nu, saki tu pats…»

Perlants vilka savu dūmu un nesacīja nekā. Iestājās brīdi klusums.

«Labi, onkul, ka tu uz to lietu nāc,» viņš piepeši uzsāka, «es taisni tās personas dēļ gribēju ar tevi runāt. Ko tad viņa tik bieži meklē jūsu mājā?»

«Viņa?!» onkulis it kā pieķerts iesaucās. «Nu, tu mans dievs!… Viņa Ninai draudzene, manai sievai draudzene… Ko tad es zinu, kāda iemesla dēļ tā pie viņām nāk?»

Atkal klusums. Perlants it kā mēģinādams grozīja savu cigāru, ievilka kādu dūmu un grozīja atkal. «Šodien viņas nodomājušas cepures pirkt,» Plausis atkal iesāka taisnoties. «Kad tikai manai veselība vien atļauj… Ko es tur no sieviešu darīšanām zinu?!…»

Ko viņš zināja, to taupīja dziļi noslēptu pie sevis. Proti, ka Zana pirmīt priekš cepures bija saņēmusi ievērojamu summu un devusi viņam par to kaislu, kūstošu skūpstu. Bet ar to atlīdzību vien nepaliks…

Perlants likās, ka viņš visus tos paskaidrojumus nemaz nedzirdētu. «Atvaino, onkul,» viņš beidzot nopietni uzsāka, «nebūtu tev nemaz minējis, bet es esmu darīts uzmanīgs – –» «Uzmanīgs!?» onkulis it kā blēdīgi satrūkās. «Par ko?»

«Tādas lietas kā pēdējā Latviešu biedrības ballē nedrīkst vairs atkārtoties!» Perlants iesaucās, līdz beidzamam pietvīcis. Acīs viņam spiedās tīri asaras. «Vīrs, kurš mūsu sabiedrībā ieņem tik redzamu vietu, vīrs, uz kuru tik daudz skatās, taču nedrīkst tā rīkoties! Ka man neomulīgi tev to sacīt, to taču tu pats sapratīsi…»

Ludvigs Plausis saprata it labi. Liegties vēl būtu veltīgi. Bet viņš tagad spēlēja aizskarto un arī patiešām jutās apbēdināts. «Labi jau, labi!… Esmu jums par piedauzību… Ko tur nu var darīt?… Labi jau, labi…»

Viņš tomēr kautrējās Perlantam acīs paskatīties un, galvu krūtīs iecirtis, pusveru acīm vilka savu dūmu.

«Nu, tā taču nevar, mīļais onkul, tā nevar!» Perlants nelaimīgs turpināja. «Tik ievērojamai un cienījamai personai sabiedrībā kā tu taču jāliek svars uz to, kā uz tevi skatās…»

«Jā jau, jā!» Plausis aizskarts skumdēja. «Dzirdu!… Bet ko tad es daru? Vai es kādu aiztieku? Vai es kādam virsū skrienu? Lai taču katrs dzīvo, kā viņš grib, un arī mani lai liek mierā…»

«Tu esi stādīts vispārības priekšgalā, tu tiec skaitīts pie pirmiem un labākiem!» Perlants turpināja.

«Ikvienam tiesība skatīties uz tevi kā uz paraugu. Nu. tā taču nevar, mīļais onkul! Apdomā taču: tu esi ģimenes tēvs, tev pieaugusi meita, cienīta laulāta draudzene… Nu, tā taču nevar…»

«Nevar, nē!» viņš rezignēti nopūtās. «Man jau ir laulāta draudzene… Uz citas jau paskatīties nedrīkstu… Mani tiesā nost… Es jau esmu koks… Cilvēks neesmu…» Drūmi viņš nokāra galvu.

Tad rūgti iesmējās. «Mana sieva, – vai tu arī zini, kas tas ir?!… Slimīgs cilvēks, vaid un kunkst, un klāt tu viņai nevari pieduries. Bet tu esi pie viņas piesiets… Tu uz citu pusi nedrīksti paskatīties…»

Iestājās atkal brīdi nospiedošs klusums. Tad it kā aizskarts tas sasparojies uzšāvās kājās. «Vai tad es savā mūžā neesmu diezgan plēsies, neesmu diezgan skrējis un gājis!… Kā komijs augu dienu stāvējis uz vienām kājām, caurvējā… Nu man ir savs kapeiks, nu varu drusciņ apgrozīties, – nu man neļauj dzīvot! …»

It kā uztraukts par šādu netaisnību, viņš soļoja šurp, un viņa nāsis drebēja.

Līdzcietīgi Perlants uz viņu nolūkojās. «Piedoti man, onkul, ja tevi sāpinu,» viņš turpināja, «bet citādi nevaru. jūs tieku spiests… Nu iedomājies, – persona, kurai mūsu sabiedriskā dzīvē pilnīgi noteicošs vārds, man skaidri likusi manīt: kamēr tev tādas attiecības pret zināmo, nu, es neteikšu, – arī es kā tavs tuvējs radinieks esmu līdzi blamēts… Man labāko famīliju durvis paliek slēgtas…»

«Kas tad tā ir par personu?» Plausis beidzot rūgti iejautājās.

«Krauklīša kundze… Ar viņas spriedumu mums jārēķinās…»

«Umh!» onkulis it kā pārsteigts izgrūda caur degunu savādo skaņu. «Tad no otras puses!… Ak tad Krauklīša kundze tā gudrā…»

«Jā, onkul!» Perlants cieti noteica.

Varēja redzēt, ka pie Plauša notiek liela pārvērtība. Viņa nospiestā krūts atvieglojās, seja noskaidrojās un pieņēma pat zobgalīgu nokrāsu. «Umh!…» Ilgi viņš Perlantu uzlūkoja, tad iejautājās: «Vai tad Krauklīša kundze arī to zina, kā viņas vīrs ar šansonetēm dzīvo pa «Tonhalli»?»

Perlants nosarka līdz ausīm. Viņš jau pats bijis šādam notikumam aculiecinieks. Gribēja gan izlikties, ka nezinātu, bet nespēja. «Protams, ka viņa nezina… Neviens to nezina… Ko viņš darījis, tā viņa paša lieta…»

«Umh!» onkulis atkārtoja. «Tātad, ja neviens nezin, tad drīkst?» Sarkastiski, mazliet diaboliski smaidīdams, viņš Perlantu uzlūkoja.

Tas apjuka. Viņš apzinājās it skaidri, ka pamats, uz ko tas dibināja savu morālisko sašutumu, uzreiz izjaukts un viņš iekļuvis komiskā stāvoklī. Viņš tādēļ vēl raudzīja glābt, kas glābjams. «Bet ikvienam taču jāzina,» viņš sacīja ar nopietnu uzsvaru, «ka viņš lietu nenoved līdz atklātam skandālam. To taču var prasīt… Citādi, – mans dievs un tēvs, – nav taču neviens bez savu grēciņu…»

«Nu ta' labi, ko tad mēs runājam,» onkulis attrauca. «Neba tev nu būs jāatbild par maniem grēkiem vai arī kādam citam. Es gan drīkstēšu būt uzmanīgs pret personu, kura manai sievai tik laba? Nevienam nav tiesība lūrēt pa manu atslēgas caurumu… Lai taču neviens nebāž savu degunu, kur viņam nevajag…»

«Jā; jā, mīļais onkul, bet – –» «Nerunāsim nu par to vairs!» Plausis līdzīgi atmeta ar roku. Tad, kā viņam nebūtu nekāda daļa gar visu to, piepeši sacīja pavisam citā tonī: «Kas te nu mums bija par darīšanu? Ak tā: cik tad viņam tās naudas būtu vajadzīgs?»

Perlants jau neko nevarēja darīt, viņam vajadzēja tam sekot uz jaunu tematu. «Viņš runā no divi tūkstoši,» tas atbildēja.

«Nu, labi, es padomāšu, kā viņam līdzēt,» onkulis beidzot apņēmās. «Tas ir, galīgi es vēl nekā neapsolu, man jārunā pirms ar kases direktoriem. Varbūt ka tu varēsi būt par galvinieku un arī tas otrs jaunais cilvēks, kas pie tevis. Uz to «Austras» papīru ko dabūt, tur nav ko domāt… To viņi var iesālīt…

Jā,» viņš beidzot izvilka savu pulksteni, «kad tad mēs satiksimies? Vai zini biedrībā… Vakarā tur būs vēlētāju sapulce… Tur tad satiksimies… Tur varēšu tad tev tuvāk pastāstīt…»

«Labi,» Perlants piekrita, «neaizturēšu tevi ilgāk… Ardievu, onkul, uz redzēšanos vakarā biedrībā…»

Viņš aizgāja. Plausis lietu pārdomāja. Tie pāra tūkstoši, kas tur vajadzīgs, priekš viņa bija nieks. Ja patīk, viņš tos tūdaļ varēja samaksāt. Bet pēc kam? Šis cilvēks viņam nepatika. Briesmīgi neattapīgs, vienkārši dumjš! Tas nekā nenojauš, kā tam pret zināmu personu jāizturas, ja grib iegūt viņa labvēlību.

Jeb vai viņam patiešām būtu bijis ar Zanu kāds sakars?

Viņš redzēja pa logu, ka visi trīs aizgāja, – Perlants, Kārlis un šis, – dzīvi sarunādamies un žestikulēdami. Te viņiem aizslīdēja garām viņa paša pajūgs – viņas tomēr izbrauc: Grēthena un Zana.

Pēdējā, atgriezusies atpakaļ, dzīvi koķetēja ar Kristapu, lika roku uz sirds, meta ar roku skūpstus.

«Tad tiešām!» rokas viņam savilkās dūrēs, un viņš pats klausījās savu skaņo elpu. Nu, lai tas piesargās! Ne pirkstu viņš tā labā nepacels, izputinās kā zeseri!… Ja tikai tas nebūtu piesējies pie tā brāļa

meitas, tas redzētu!…

«Nevar būt!» viņš beidzot sevi mierināja. «Tie jau tikai ērmojas…» Nu, vēlāk jau viņš ar Zanu izrunāsies… Ir jau norunāts satikties…

Nē, jāizlīdz vien, savas brāļameitas dēļ. Kā viņi tādam savu meitu devuši?! No savas naudas viņš gan neņems, ja daudz, tad izgādās viņam no krājkases aizņēmumu. Viņš pazīst savus lauku radus!

Procentus tie nekad nemaksā un arī kapitālu atdot nedomā. Bet, ja tāds aizņēmies no bankas, tam cieši jāievēro termiņi. Ja tad pretējā gadījumā banka ņem to spaidīt, viņš var aizbildināties: «Es nekā tur nevaru darīt!»

Viņš bija veikala cilvēks cauri un cauri un, pateicoties lozungam «Cilvēkam vajag nopelnīt», arī tiktāl ticis. Nemitīgi viņš domāja un lauzīja galvu, kā un kur ko nopelnīt, ar vārdu sakot, kā vislabāk naudu taisīt. Bija, starp citu, zināms, ka, ja nekur vairs naudu nevar raut, pie Plauša to var dabūt, protams, pret tādiem procentiem, kādi vēl nekur nebija dzirdēti. Šiem augstiem mesliem vajadzēja atsvērt lielo risku. Jo bieži vien gadījās, ka atsevišķi aizdevumi bija jāzaudē, un tas uz citiem bija jāpelna, tā ka, vispār ņemot, operācijas deva labu atlikumu. «Jo, kas neriskē,» viņš sacīja, «tas arī nevinnē.» Īsi sakot, Ludvigs Plausis bija cilvēks, kas pilnam saprata cienīt naudas vērtību. Tas nenozīmēja, ka viņš naudai būtu gulējis virsū. Nē, viņš to netaupīja nekur, kur bija drošs vai vismaz cerēja, ka tā viņam ienesīs jaunu naudu. «Īstā brīdī naudu izdot,» viņš sacīja, «ir naudu ieņemt…» Šo īsto brīdi ievērojot, viņam tā sakot, bija pavedies. No vīnūžnieka mācekļa ticis par komiju, tas vienu no Brikmaņa vīnūžiem bija pieņēmis uz mēnešiem un stopiem. Atcerējās it labi tos laikus, kad līdz ar viņu otrā Brikmaņa vīnūzī bija kalpojis Pēteris Krauklītis. Tad īstā brīdī bija precējis kāda namnieka vienīgo meitu. Sievu bija dabūjis gan ne visai skaistu, bet pūru labu. Pie tam, neraugot, ka viņa bija tāda pavārga un slimīga, tā toties bija ļoti «kreņķīga» un darbīga, bija, tā sakot, viņa mantas atslēga. Komijs pie labākās gribas vairs nespēja viņam nekā nozagt. Viņš paņēma vēl otru vīnūzi, trešo, ceturto. Paldies dievam, ar visiem gāja labi, un viņa mantas stāvoklis pieauga ar katru gadu. Viņš zināja un varēja teikt, ka tāda vinūža «šepte» ir viena laba «šepte». Jo labāka tā, jo vairāk darīšana ar vienkāršiem ļaudīm, ja vien stipri nervi un pacietīgs prāts. Zināms, viegls tas darbs nav. Augu dienu uz vienām kājām, egoisms visapkārt un pašam iekšā, prastības vien tur jādzird. Tiek notrulināta beidzamā jūta, un izvēršas pavisam tāda savāda psiholoģija.

Ko tu te, cilvēks, ar jūtām iesāksi, viņš nodomā, kur dzērājs katru acumirkli gatavs tevi piemānīt, noliedz, ka tik daudz pudeles izdzēris un viņam tik daudz glāzes būtu lietas?! Dzer viņš arvien vairāk, nekā naudas, un samaksas vietā pastāvīgi prasa, lai tu samaksā. Jā, nepretojies tu tad, izvairies no skandāla! Ko tu, cilvēks, te iesāksi ar jūtām, ka tev dzērājam, tā sakot, nauda no kabatas ar varu jāizrauj.

Visu cālungu viņš dzēris uz stenku, bet dačas vakarā negrib maksāt. Ja kādu nieku nomaksājis, tad tiecas sadzert uz jauna tik daudz, ka nekad vairs samaksāt. Un, kad cālunga vakarā viņam jau ir nauda rokā, viņš grib maksāt, bet atnākusi sieva ar bērniem bālām, nomērējušām sejām… Viņš lūdzas, viņš grib maksāt, bet tikai lai atstāj kādu daļu uz nākošu cālungu, jo nav, ko ēst, un īre arī jāmaksā. Tev ir sirds, tu to saproti, bet, ja padosies, tad zini, ka tu to naudu vairs nekad neredzēsi. Ko tu te ar jūtām darīsi… Roka virsū, un tas ir mans!… Tev ir jāuzstājas stingri, kad viņš tad sāk gausties un blēdīties. Vai tu esi vainīgs, ja ir cilvēki, kas nodzer savu peļņu līdz pēdējai kapeikai? Kamēr tam nauda kabatā un tas tērējas, tev jāzina arī paciest viņa untumi. Dzērājs liek par savu naudu velnam dancot! Bet tev jāprot viņu īstā brīdī izsviest laukā, kad tam vairs naudas nav un ar savu klaigāšanu un kašķēšanos tas tikai citus traucē.

Viss tas sabojātā, piepīpotā atmosfērā, pastāvīgā «vozduhā» un caurvējā! Tā ir profesija, kura mazpamazām noved pie līkiem pirkstiem, stīvām kājām, trulas sirds un nežēlīgi prastām manierēm. Ko tu te, cilvēks, iesāktu ar jūtām un sāktu vēl prātot, vai tā ir labi un pareizi. Zudis cilvēks tu būtu.

Beidzot, kad Ludvigam Plausim priekšpilsētā piederēja vairākas koka mājas, jūrmalā vasarnīca un pazinēji viņu vērtēja uz saviem septiņdesmit astoņdesmit tūkstošiem skaidrā naudā, tas arī nāca pie pārliecības, ka šī profesija nav priekš viņa. Vēl jo vairāk – kur viņam tās dienišķās maizes dēļ, paldies

dievam, vairs nevajadzēja plēsties un tas savām personīgām vajadzībām varēja turēt zirgu un kučieri. Arī viņa laulātā draudzene bija nu reiz pelnījusi labākas dienas un padzīvot vieglāk. Viņi diezgan plēsušies.

Lai nu plēšas citi. Viņš savus vīnūžus tādēļ iznomāja saviem komijiem uz mēnešiem uz tādiem pat pamatiem, kā reiz bija turējis vīnūzi no cita. Visas nepatikšanas un risks, un rūpes uzreiz kā ar roku atņemtas! Nav pastāvīgi jāskatās komijiem uz pirkstiem, nav jāmēro vērpeles un jāskaita pudeles, – atdod manu un rīkojies ar savu, kā tev tīk! Zodz pat, ja gribi, tava peļņa, tava skāde. Pašiverēsies vairāk, būs tev vairāk. Tā ir ļoti laba sistēma priekš vīra, kam ir sava rocība, bet kas pats vairs negrib daudz plēsties.

Viņš jau arī neizgāja un apspiešanu, negribēja no komija beidzamo sulu izspiest. Ja viņš gadā no katra vīnūža savu pāra tūkstošu nopelna, lai arī komijs dzīvo. Iznāks viņam drusciņ labāk, būs priecīgāks prāts strādāt un pat renti gādāt. Ja būtu vajadzīgs, viņš vēl lētāk atlaistu, neraugot uz savu draugu skumdēšanu, ka viņš dod projām tīri par velti. «Dzīvo un ļauj dzīvot» – bija viņa devīze. Galvenais jau nav to cilvēku izsūkt, galvenais caur viņu ko nopelnīt. Tādēļ Plauša komiji nevarēja brēkt, tie bija arī aizvien pie laba prāta un lielīja savu «veco».

Ludvigs Plausis nu piegriezās smalkākai dzīvei, satikās ar labākiem ļaudīm, un pats pie sevis sajuta, ka ir pavisam cits. Savai vienīgai meitai deva labu izglītību (citi bērni bija mazi apmiruši), savu vārgo sievu sūtīja uz jūrmalas peldu vietām un veselības avotiem. Tagad, kur viņai nu bija pilnīgi laiks un vaļa interesēties par savu slimību, tikai tagad tā arī atrada, cik ļoti tā slima. Viņai te kait un tur kait, un viss viņai kait! Viņa uzmeklēja un izmēģināja it visus dakterus, pratenēt pratenēja pēc tamlīdzīgiem slimības gadījumiem, stāstīja savu slimību katram un pieņēma labu padomu no ikviena. Dzīvot savai slimībai – tas bija vairs nu viņas dzīves uzdevums, un Plausis to arī viņai pilnīgi atļāva. Tikai kad vajadzēja reprezentēt mājas cieņu vai zināmās reizēs parādīties labāko famīliju rīkojumos, tai vajadzēja saņemties. Citādi viņa varēja dzīvot, kā tai patika, un viņš dzīvoja, kā tam patika.

Arī viņš nedzīvoja bez darba. Radās jau šāds tāds veikaliņš, un ir ļoti patīkama apziņa, ja var pavairot vēl savu kapitālu. Mēs zinām, ka viņam bija branga summa tīrā naudā, to viņš neturēja zem pūra.

Neraka savus naudas podus zemē, bet aizdeva tos uz īsiem termiņiem un labiem procentiem. Apstākļi priekš tam bija ļoti izdevīgi. Toreiz kredīta apstākļi Rīgā bija vēl diezgan nenokārtoti un pie latviešiem pavisam vāji. Kredītiestādes tiem bija tikai divas. Rīgas Krāšanas un aizdošanas kase, kuras priekšgalā bija baptisti, strādāja tikai pa vakariem un bija ļoti sīciņa. Prāvāka jau bija drusciņ vēlāk dibinātā Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kase, kuras darba laiks bija kārtēji katru dienu.

Tomēr arī te nebija vēl parasts izsniegt vienam cilvēkam līdz simts tūkstošu un vēl lielāku kredītu, pat ne desmit tūkstošus. Aizdevumi tika izsniegti visai taupīgi, tikai pa simtiem un vēl mazāk, pie tam mazturīgiem cilvēkiem, kuriem kurpe spiež, protams, tikai pret labiem galviniekiem.

Plausis par aizdevumiem procentus ņēma tik daudz mēnesī, cik bankas gadā. Tā kā viņš neaizdeva uz ilgu laiku, tad jau nemaz tik daudz nenācās maksāt. Sirdsapziņas pārmetumus viņš nesajuta, jo neaizdeva jau tautiešiem, bet vāciešiem un muižniekiem. Pie tam aizdevumus varēja labāk nodrošināt un nesaudzīgāk piedzīt. Viņus, tā sakot, varēja apstrādāt un atdarīt tiem par to, ko viņu senči darījuši mūsu senčiem.

Protams, gadījās jau kāds nelietis, pie kura bija jāzaudē viss, ne vien procenti, bet arī kapitāls. Kur tu ņemsi maizi bez garozas! Galu galā jau par viņiem samaksāja citi aizņēmēji, un tādēļ arī Plausis ņēma tik augstus procentus.

Saviem tautiešiem, it sevišķi lauciniekiem, tas izlīdzēja pret daudz pieņēmīgākiem nosacījumiem.

Pret saviem radiem tas bija pat ļoti splendids.

Ja Viķildu Kristaps nebūtu bijis «dojans» un nebūtu viņu aizkaitinājis, tur nebūtu bijis ne vārdam vietas. Viņš būtu izņēmis no kabatas un iedevis: «Še, cik tev vajag!» Bet, kur tā uzvedas, tur tam to vajadzēja likt sajust.

Kam nauda ir, tam ir draugi, to uzmeklē vidutāji! «Uzsāc to!», «Piedalies pie tā…» Žīds Srolke Johumsons ieradās pie viņa gandrīz katru dienu, tad tāda «šefte», tad tāda. Tur varot nopelnīt, un tur varot nopelnīt. Starp citu, ieteica viņam iestāties par biedru «zelta klubā». Šī kluba mērķis bija veiklā kārtā

pārdot ārzemniekiem zelta vietā misiņa skaidas. Peļņa lieliska, justament tik liela, cik zelts dārgāks par misiņu. Aizdod naudu, pret cik augstiem procentiem gribi, nekad to neieņemsi. Tomēr, neraugot uz visu to, Plausim tā lieta izlikās šaubīga, un iestāšanos «klubā» viņš vēl arvien bija atlicis uz vēlāku laiku.

Nav jau viņam vajadzīgs, jo varēja būt mierā jau ar to, kas tam bija.

Kūpinādams smaržīgo cigāru, tas skatīja cauri pienākušo pastu. Starp citu, tas uzķēra kādu apdrošinātu vēstuli, kurai uz kuverta kāda Austrijas dzīvības apdrošināšanas biedrības adrese. Viņa interese pret šo vēstuli bija tik liela, ka viņš tīri saduga, tad nervozi to atplēsa un lasīja it kā bez elpas.

Varēja redzēt, ka viņš to jau ilgi gaidījis.

Viņa vaigs pamazām sāka smaidīt, jo vēstule viņam atnesa daudz vairāk, nekā viņš bija sagaidījis.

Tā bija atbilde uz kādu viņa vēstuli biedrībai līdz ar minētās biedrības dzīvības apdrošināšanas polisi.

Pret to bija vēstulē atbildei pielikts klāt kāds čeks uz kādu Rīgas banku par 15 000 gulžu, pēc kursa 78 taisni 11 700 rbļ.

Priecīgais uztraukums bija tik liels, ka viņš nevarēja mierīgi nosēdēt un staigāja šurp un turp pa savu kabinetu. Kā tas viss padevies! Polisi līdz ar saviem personas dokumentiem tam bija ieķīlājis kāds ārzemnieks, bet tad vairs nerādījās. Bija pazudis bez vēsts, katrā ziņā miris. Tādā gadījumā polises īpašniekam būtu tiesība saņemt pilnu apdrošināšanas summu, bet Plausim polise maz ko līdzēja, jo nevarēja jau nekādi konstatēt apdrošinātā nāves gadījumu. Neko darīt, skaidri redzams, ka nauda jāzaudē.

Kad viņš to pārmeta Olufejevam, caur kuru klients viņam bija pienācis, – jo pēdējais bija griezies pirms ķīlu kasē un no drauga ticis noraidīts pie viņa, – tas viņu veda uz kādu ideju.

«Muļķi, tev taču ir viņa personāldokumenti,» tas sacīja. «Dabū kādu nepazīstamu līķi un pieliec viņam klāt tā papīrus. Reiz policija pēc šiem dokumentiem būs konstatējusi, ka tāds un tāds cilvēks miris, tev arī ceļš būs vaļā…»

Tā arī bija. Daugavmalā, vienā no Plauša vīnūžiem, bija nobeidzies kāds baskājis, kas te bieži piemita. Tas nekur nebija pierakstīts, tādēļ ka dzīvokļa tam nekad nebija bijis, nekādu dokumentu pie viņa neatradās, un neviens nezināja, kā viņu īsti sauc. Komijs nobaidījies, ka neiziet slikti, tādēļ ka tas te pieturēts.

Plausis zināja padomu. «Vajadzētu viņam iebāzt kabatā kaut kādus papīrus, lai iznāk riktīgi…»

Domāts – darīts! Viņš pielika tam sava apdrošinātā papīrus, policija pēc tam konstatēja mirušā personību un sastādīja protokolu. Uz šī pamata tas dabūja apliecību, ka tāda un tāda persona mirusi, stādīja šo apliecību līdz ar polisi priekšā Austrijas konsulam un dabūja no tā apstiprinājumu. Pēc tam šos papīrus iesūtīja minētai apdrošināšanas biedrībai līdz ar lūgumu viņam apdrošināšanas summu izmaksāt.

Neviens par to lietu nezināja kā tikai viņš pats un Olufejevs, kas viņu uz šo ideju vedis.

Bija iznācis viss gludāk un labāk, nekā sagaidīts!…

Cik patīkama sajūta pēc tāda labi izdevušās veikala! Viņš sajuta garā tīri līdzcietību pret draugu Olufejevu, kurš mocījās ar savu ķīlu kasi. Tur viņš nabaga ļautiņiem aizdeva nelielas summiņas pret viņu nabadzīgām ķīlām, diņģējās un dievojās par ķīlu vērtību, sīkumojās uz nebēdu. Tie atkal šķendējās par procentu augstumu, brēca un raudāja, kad parāds tika piedzīts un ķīla pārdota, ja netika laikā izpirkta. Un kas no visa tā galu galā?! Olufejevs ar visu savu kasi pa visu gadu varbūt ne uz pusi tik daudz nenopelnīja kā viņš tagad uz vienu vienīgu rāvienu!

Kā zibens viņam iešāvās prātā kāda ideja. Vai, tā bija laba! Lēni uzbudināts, tas spēra vēl kādus soļus, tad ķēra pēc sava kažoka un savas caunu cepures.

Drīz viņš bija ārā uz ielas un pūta smaržīgos dūmus dzidrajā ziemas gaisā.

«Hedā, fūrman!» tas māja fūrmanim, kurš steidzās šurp ar savu stīvo zirdziņu klibodams, stibodams.

«Uz manu vīnūzi Daugavmalā!» tas iekāpis sauca, un, kad fūrmanis vēl nesaprazdams skatījās atpakaļ, tas piebilda: «Uz Plauša kunga vīnūzi!…»

Pēc kādām minūtēm desmit piecpadsmit viņi tur pieturēja. Tur ļaužu liela kņada. Fūrmaņi, lielā skaitā piestājuši, pūtināja zirgus un paši ieturēja palaunagu: ierāva pa stojakam, uzkoda pa bairīšdesai un

bulkai un uzdzēra pa pudelei alus. Vaigi zied vien! Dažas strādnieku partijas bija ieradušās papravīt stenku. Sestdien bija samaksāts, nu varēja «kančot» par jaunu. Vēl šādi tādi viesi gar biljarda galdu, tā ka komijam bija diezgan, ko darīt.

Bet, ieraudzījis kungu, tas atstāja it visu un it kā saulīte tam pretim. Aizveda to aiz letes, kur stūrī galdiņš un krēsls, kurus pirms rūpīgi noslauka. Nosēžas viņš tur. Ilgi viņš te nav bijis. Nav nekāda patikšana piesmakušā «vozduhā» starp prastiem ļaudīm. Bet šoreiz viņš no savas domas it kā tika atvilkts šurp.

Tie kroga viesi, kas viņu pazina, godbijīgi sveicināja; kas nepazina, tie brīnījās. Ko tāds glauns vācietis te meklē?! Sevišķi skudru pūlim līdzīgi uztraucās ap krāsni dominējošais baskāju bars – kādi pieci vai seši vīri melnām mutēm, bet vēl melnāku veļu, saplīsušām piedurknēm un cauriem ceļgaliem.

Citam kājā tupele, citam galoša, citam iebuktēta hūte, citam cilindrs ar caurām malām, kuru tas varbūt kaut kur pacēlis sētmalē. Zaturi šķībi pārkņopēti, kņopes – viena zaldāta, otra dāmu, trešā bikšu poga, un pa lielākai daļai pogu nemaz.

It kā nokaunējušies par savu neuzmanību, ka nav redzējuši principālu piebraucam. Smaidīdami, salutēdami tie krājas ap leti. Taisa paklaņas un komplimentus, ar ko grib pierādīt, ka ir bijuši tādā dzīvē, kur ciena smalkas manieres. «Schön gut'n Tag, Herr Prinzipal! Gesegnete Mahlzeit, Herr Baron!» Vāciski tie arvien runāja, kad gribēja būt smalki. Viens no viņiem bija patiešām baronu cilts, un tādi, kam smalka skrīve, bija vairāki.

«Nu, atiet, atiet!» komijs draudoši sacīja. «Nav tagad man nekas no glāzēm salaistīts!»

«Mēs viņa ekselencei principāla kungam novēlam daudz laimes,» kāds no baskājiem uzstāja. «Lai viņš dzīvo ilgus gadus ar visu savu saimi!…»

«Nu, atiet, es saku!» komijs errīgi uzsauca. Viņš zināja, ka kungs to nemīl, ka viņi te lien acīs.

Bet Ludvigs Plausis šoreiz ar labpatiku noskatījās uz šīm liljēm laukā, kas ne ar, ne sēj, ne sakrāj šķūņos. Taisni viņu dēļ tas šodien ieradies. Viņš gribēja tos redzēt, jā, nudien! Izpētīt, kurš tas vārgākais un nonīkušākais, kuram nebūtu vairs lemts ilgi dzīvot, un apdrošināt to kādā austriešu dzīvības apdrošināšanas biedrībā. Tāda ideja viņam bija pirmīt galvā uzdīgusi, un tādēļ viņš tos ar kāru prieku aplūkoja. Nevis vārgāko, bet to, kam droši papīri. Ja tie ir, līķus var dabūt…

«Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši!» viņš ar pirkstu tos noskaitīja. «Dod viņiem katram pa stojakam, pa bairīšdesai, pa pāris bulkām un pa pudelei alus!»

«Visiem?!» komijs izbrīnījies sacīja, it kā negribēdams ticēt.

«Jā,» kungs sacīja, «un katram vēl pa fūrmaņu cigāram. Tas iet uz mana rēķina,» tas piebilda, kad komijs vēl nesaprata…

«Nu dod, ko tu žāksties!» kāds no melnajiem pēdējam uzsauca. «Tu tokš dzirdi, ko kungs saka?»

Turpretim pie pieklājīgie taisīja galantas paklaņas. «Wir danken schön, Herr Excellenz… Wir danken bestens…» Un, kad komijs lika galdā sacīto, tad visus sagrāba gaviles. «Lai dzīvo mūsu principiāls!» tie saukdami sauca. «Lai dzīvo ekselence!…»

Smaidīdams Plausis pētīja, kurš no viņiem būtu tas īstais. Viņš pazina šos zeļļus gandrīz visus. Gadu desmitus te cits bija nodzīvojis, ziemās ap vīnūža krāsni mīlinādamies. Viņš arī zināja, kā katru sauc.

Tikai, no kurienes katrs un kur viņš piederīgs, par to viņš nebija interesējies. Te viņi atraduši savu tēviju un par savu pagātni vairs nerūpējās. Laikam paši nezināja, kur piederīgi un kad dzimuši.

Tiešām kā liljes laukā!… Tie gan kādreiz Daugavmalā strādāja, kad darbs tika pārmaksāts un temperatūra tāda, ka viņu vieglais «ancuks» ar daudzām ventilācijām varēja panest uzturēšanos brīvā gaisā. Citādi tie tikai sarinkuši pastaigājās, lūkoja, kur ko nospert, vai uz Daugavas tirgus vai citur kur.

Tikai dievs lai žēlīgs tiem, ja tie būtu darījuši tādu šmuci viņa vīnūzī! Bet uz to tika cieši skatīts, ka, tiklīdz tie guvumu naudā pārvērtuši, tā tiktu izdalīta un godīgi notērēta tepat viņa vīnūzī. Šādas ekskursijas nabaga saulesbrāļi uzņēmās šad un tad, kad tos bads mocīja, un pēc tam bija viņu svētku dienas. Citādi tie pārtika no tā bada kumosa, ko tiem atmeta par kādiem maziem pakalpojumiem

vīnūzim vai publikai. Viņiem piekrita sapelējuši maizes gabaliņi, kurus vairs nevienam nevarēja dot, saskābuši recekļi, kuri būtu jālej samazgu spainī, sasmakušas desas, kuras vairs neviens cilvēks nevarēja ēst. Arī uz to šņabi un alu viņiem bija tiesība, kas tika salaistīts no glāzēm. Kad Plausis vīnūžus turēja pats uz sava rēķina, viņš tiem ziemas laikā arī atmeta šad un tad pa bulkai un bairīšdesai, lai tie! Paldies, ekselence… Sirsnīgi pateicamies… gluži badā nenomirst. It sevišķi tajā, kas visu nakti stāvēja vaļā. Par to bija viņam pateicīga un paklausīga gvardija, kas aizstāvēja viņa intereses vēl niknāk nekā «elles suņi».

Ja tikai kāds varmāka, viens un arī vairāki, uzsāka kasīties, negribēja maksāt, plēsa traukus vai plijās citiem virsū un komijs viens ar to nespēja galā tikt, tam vajadzēja tikai uzsaukt: «Įåščņå åćī!» Jau nākošā acumirklī gvardija bija varmākam pie rīkles, apstrādāja to, ka tas nezināja, cik tas vecs, tā sakot, jāšus viņu izjāja pa durvīm laukā. Kas vienreiz viņu nagus baudījis, tas otrreiz vairs negribēja.

Nopietnu pētnieka skatu Plausis nodziļinājās šinīs ļaudīs, kuri mirdzošām sejām un vilka apetīti tiesāja savas desas un bulkas. Melnās acis spīdēja vien! Iegādājoties jauno studentiņu (Kārli), kurš šodien pie viņa pusdienu galda izteicās, ka visiem cilvēkiem vajagot vienādas tiesības, viņa sejā parādījās līdzcietīgs smaids. Šiem cilvēkiem lai būtu tādas pat tiesības kā viņam, – tas jau pēdējais absurds!

Grāmatās tāda teorija iznāk itin pareiza, bet lai nu nāk paskatās praktisko dzīvi. Ir taču pavisam mīklaini, kādēļ dievs tādus pavisam laidis pasaulē. Bet savā vietā tie itin labi, arī viņa turpmākā plānā būs ļoti noderīgi.

Paēduši un padzēruši tie aiz pateicības viņa priekšā sāka taisīt visādus «kunstikus». Dziedāja, stāstīja anekdotes, un viens pat uz galda izspēlēja klavieres, t. i., ar pirkstiem un delnām tas izsita uz galda tādas «taktis» un «auftaktis», ka to nebūtu labāk izdarījis pats lielākais mākslinieks. Tas bija pavadījums dziesmai ar aizgrābjošu saturu pēc baskāju fantāzijas, proti, kā Jancis iet desas zagt un suns tam ķeras lielos. Par to tie no kunga izrāva vēl pa pudelei alus un pa cigāram. Tad beidzot viņam apnika, arī viņu «stinka doras», ko tie kūpināja, tuvumā nebija panesami. Viņš atmeta ar roku.

Ar to pietika pie stingras disciplīnas pieradušiem saulesbrāļiem. Bez vārda runas tie tūdaļ atvilkās pie savas krāsns un sildīja savus kailos vēderus. Paēduši un apmierināti kā reti kad. Maz tādu laimīgu, brīžu viņu mūžā…

«Nu, Ērkulīt kungs, kā tad labi dzīvojat?» principāls beidzot uzrunāja savu komiju, kuram pēc noskrējušas drūzmas tagad drusku pavaļas.

«Nu, paldievs, lielskungs, dzīvojam!» tas padevīgi attrauca. Viņš jau agrāk bija nolicis uz galdiņa to labāko konjaku, kāds tam bija, un citrona bonbongas.

Principāls ielēja viņam un sev un parādīja viņam to lielo godu, ka sadzēra ar viņu kopā. «Būsim veseli!» tas laipni ar galvu pamāja. «Priekā!…»

«Nu, Ērkulīt, kā tad maksā?» kungs iejautājās.

«Nu tā, pa vidam!» tas noraustīja kamiešus. «Es jau nu gan uz stenku labprāt nedodu, jo, kad ar to pieradina, tie, kad tiem nauda, iet uz citu krogu. Bet fabrikas strādniekiem, kas dzer kompānijā, tur citādi nevar. No tiem ātrāk nevar dabūt kā cālunga vakarā. Līdz šim jau samaksājuši diezgan labi, tikai pēdējo cālungas vakaru, kas uznācis, kas ne, sāk uzreiz stīvēties. Bet tā ka neviens! Tam tāda vaina un tam tāda!

Tam sieva slima, tam saimnieks īri vairs negaidot, citam galvas naudas parāds. Cits pat sāk ākstīties, ka šim tik daudz nemaz nevarot būt; es būšot ar dubultu krītu pindzelējis. Kad tu saputētu! Tad saskaitos, teicu: «Kad ņemšu pipku, sātani, tad sākšu jūs slānīt no viena gala!… Ko jūs gan domājat; man no gaisa krīt, vai no Daugavas es varu pasmelt?! Es pats zinu, ka jums dažam labam grūti iet, es pats esmu cilvēks, man sirds sāp, – bet ko es tur varu darīt? Preci man neviens par velti nedod, un kungam man mīte jānomaksā līdz pēdējai kapeikai. Tādēļ maksā, drauģeli, maksā! Jeb vai gribi mani abižāt (apkrāpt)?»

Nu tad, tad… Sakaunējās un sāka… Maksāja diezgan labi… Visu jau neatdeva, palika parādā vai cik, bet tomēr nu jau daudzmaz varu galēties…»

«Jaā!» Plausis sērīgu smaidu nopūtās. Viņš to visu bija piedzīvojis un saprata. «Iet jau arī viņiem grūti, vai tad nu nav zināms, – bet ko tad mēs tur varam darīt?! Ja mēs katram par velti dosim dzert, cik

ilgi tad mēs dzīvosim… Tādēļ neko darīt, Ērkulīt… Stenku dzeniet cieši vien, tikai neielaižiet! Citādi jūs paši viņus no sevis aizdzenat prom. Kas nav maksājis, tam vairs ne piles… Lai spļauj baltu visu cālungu, jūs redzēsat, nākošā dačā nauda būs klāt…»

«Es jau arī tā daru,» Ērkulītis attrauca. «Bet viņi jau, velni, uz visādām figūrām, kā tik vairāk varētu sadzert. Kas samaksājuši, tie dod uz sava vārda citiem.» «Ūmh!» principāls izlaida caur nāsīm savādo skaņu. «To nevajag pielaist… Es to zinu no piedzīvojumiem. Nav no svara, mīļais Ērkulīt, cik viņš var nodzert, no svara, cik viņš var maksāt. Es to vīru nosveru smalki, cik viņš pa dienu pelna, un tā es viņam dodu. Ja jūs klausīsaties uz viņu, viņam jau nekad nebūs diezgan, viņš jums izdzers veselu vāti. Bet, ja jau viņš pa dienu vairāk nodzer nekā nopelna, tad jau vairs nav rēķina. Vienalga, vai viņš pats dzer vai otram dod, tas paliks parādā viņam, viņš paliks parādā jums. Es savā laikā – ja gribi, pats dzer, bet priekš otra ne surbas!… Nē, nē, Ērkulīt, tāds jums maksātājs nebūs…»

«Jā, jā,» komijs piebalsoja. «Paldievs jums, kungs, par padomu, jūs jau ziniet… Ar tiem sātaniem jau tā ir jāuzmanās, viņi uz visādiem niķiem, uz visādām kručkām. Pie tiesas izsūdzēt viņus nevari, – ko tu darīsi?! Bet nu, kungs,» viņš piepeši uzsāka citādā balsī, «vairāk es nu gan nevaru izdzīt kā tagad. Ja jūs domājat ko pielikt, tad lai labāk ņem cits…»

«Ak nu, Ērkulīt,» kungs atmeta īdzīgi ar roku, «kas tad par to runā! Dzīvojat, iedzīvojaties, man nav žēl! Ludvigs Plausis neņem savu vārdu atpakaļ. Kamēr man pie vīnūža netiek pielikta rente un nenāk klāt jauni papīri, jūs dzīvojat pa to kā tagad. Tikai riktīgi vajag samaksāt…»

Komija vaigs priekā uzliesmoja. «Man jau jūs' nauda noskaitīta. Varu iedot jums jau priekšlaik, ja gribiet.»

«Nav vajadzīgs, ievērojat tikai datumu! Kārtīgs cilvēks nemēdz ar naudu svaidīties, mīļo Ērkulīt.

Nav vienalga, vai tūkstoš rubļu maksā tagad vai pēc gada. Laiks ir nauda šinī nozīmē. Kā jau sacīts, esat tikai riktīgs, man nav žēl. Es gribu dzīvot un jauju dzīvot…»

«Paldievs, paldievs, kungs!» komijs līksms pateicās. «Es jau tad arī akurāt priekš jums negribu savus soļus žēlot. Āre, pie pilsētas domnieku vēlēšanām… To es esmu teicis un teikšu katram: Plauša kungu mums vajag dabūt iekšā. Ja mēs, jāteic, nevēlēsim tādus pārtikušus un gudrus vīrus, – ko tad mēs vēlēsim? Viens pats priekš jums simts balsu sadzīšu, ja gribiet… Un, ja jums biedrībā tur kas – – pasvelpat tikai man!…»

Plausis sarauca pieri, lai gan varēja manīt, ka viņš jūtas glaimots. «Lai, lai,» tas atmeta ar roku, «par to tagad ne!… Varbūt ka vēlāk… Iedzersim labāk vienu mazu špukteriņu…»

Abi iedzēra un kādu laiku klusu nodevās tām patīkamām jūtām, ja divi cilvēki saticībā var dzīvot.

Tad Plausis beidzot it kā ko iegādājās.

«Vai ziniet,» tas domīgi sacīja. «kādēļ es ierados? Mums te ar tiem bosikiem tomēr policija var uznākt virsū. Ja kādreiz prasa, kas tie par cilvēkiem, mēs nezinām neko sacīt. Tādēļ esat tik labi un pierakstāt viņu vārdus un kur tie piederīgi! Un, ja tiem kādi papīri, tos tad paņemat pie sevis un man nododat! Visās lietās vajag ievērot kārtību…»

«Nu, protams, kungs, izdarīšu it visu, kā jūs vēlaties. Bet uz tam vēl vienu špukteriņu…»

«Nē, paldievs!» Plausis, ar roku apsedzis savu glāzi, sausi atbildēja. «Nav man ilgāk laika. Viss kas te dzerts, ir uz mana rēķina. Tāpat tas, ko viņiem devu. Pie nākamās mēneša nomas to norēķināt. Šimbrīžam ardievu!»

«Ardievu, kungs!» komijs zemu palocījās. «Pateicos par apciemojumu! Uz mani varat palaisties, ka viss būs kārtībā…»

Gvardija, redzēdama, ka viņš taisās iet projām, visa uzreiz kā uz fronti. Cits taisa ceļu, cits ver jau durvis vaļā, cits skrien un māj uz ielas fūrmanim: «Ē, mūlāps, ko tu guli!» Visi taisa zemas paklaņas un atvadās, salutēdami kā ģenerālim.

Plausis pasmaida. «Vēl vienu zaci katram pa šņabim, desai un pudelei alus uz mana rēķina!» tas

durvīs vēl pagriežas un komijam saka. Kamēr aplaimotie saulesbrāļi gavilē, tas ielec kamanās un aizslīd.

Viņš gandrīz piemirsis, ka tam priekšā vēl viena ļoti patīkama stundiņa. Viņš pasaka fūrmanim to ielu un numuru, kur atrodas Olufejeva dzīvoklis, un liek tam pasteigties. Zanai vajag būt jau mājās, un viņš negrib likt gaidīt. Ir taču norunāts…

Atlaidis fūrmani, viņš devās pa trepēm uz augšu. Piezvanīja un vēlreiz pukstošu sirdi apskatījās pulksteni.

Zana pati viņu ielaida – kuslām acīm, karsti kūstošu smaidu. Pilnīgi negližē. «Mēs esam vieni!» viņa dvesa, it kā bīdamās, vai tikai sienām nav ausis.

Viņa tātad pareizi gaidījusi. Saķērušies viņi gāja dziļāk uz viņas buduāru, kur atlaidās uz kušetes.

Bet viņš šoreiz nebija ne tik uzņēmīgs, ne straujš kā parasti. It kā viņam kas gulētu uz sirds, un tādēļ viņa to pētoši uzlūkoja.

«Vai tu to laucinieku agrāk pazīsti?» tas beidzot asi iejautājās. «Jūs jau abi bijāt ļoti intīmi…»

«Ar to jauno saimnieku?» viņa vaļsirdīgi atbildēja. «Kas man lai ar tādu mužiku būtu?» Un, kad viņš stūrgalvīgi cieta klusu, viņa to ciešāk uzlūkoja. «Vai, ko viņš iedomājies!» tā it kā pārsteigta iesaucās.

«Es lai ar tādu plikadīdu!… Ko tad viņš man var dot?… Ak, cik tu naivs, tā domādams, ha-ha-ha, es ar tādu ne… Ha-ha-ha!… Tikai tevi es mīlēju, tikai tev esmu laba… Tu jau man esi labs… Tu man dod tik bagātīgi…»

Nosēdusies viņam uz klēpja, tā glaudās cieti viņam klāt, vijās ar rokām ap viņa kaklu… Kā no lauka nācis, tas divkārt sajuta viņas dedzinošo miesas siltumu, un viņas kaislie skūpsti tam tīri laupīja prātus.

Visas saltās aizdomas un greizsirdība šinī kaislē sakusa kā sniegs.

«Pagaidi. mīļā… Dārgā… Ļauj man elpu!» viņš izgrūda pa tām starpām, kamēr viņam mute nebija slēgta. «Parunāsimies drusciņ… Mums turpmāk vairāk jāuzmanās.»

«Kas?» viņa piepeši satrūkās un atlaida viņu vaļā. «Vai mums kas draud?»

«Pašlaik nekas… Bet tie ļaudis sāk melst… Mums esot sakars un tā joprojām….»

«Kas to uzdrošinās apgalvot?!» viņa piepeši pikti iesaucās. «O, es esmu godīga sieva… Es tam acis izskrāpēšu!…»

«Vajadzētu jau ar!» viņš iesmējās. «Nu, kas tad citam tur par daļu, pietiek, ja mēs paši to zinām!»

«Kas tik to var sacīt? Tāda bezkaunība!» viņa aizmirsa visu citu. «Fui, tas ir neģēlīgi!… Vai Nina?

Vai tava sieva?»

«Tās!» viņš zobgalīgi atmeta ar roku. «Tām tu vari pa degunu dancot… Bet par to jau spriežot labākās famīlijās…» «Ā, nu saprotu, nu es saprotu, no kurienes tas nāk. Krauklīša kundze un Starpene… Na, es šīm dumjām personām un viņu krupju skuķiem!… Lai viņas neiedrošinās manu godu laupīt!… Ja ne, viņas dabūs no manis dzirdēt!»

Acis viņai uzliesmoja tikpat kā fūrijai. «Nu, es jau ar saku!» Plausis viņai piebalsoja. «Kas tiem cilvēkiem varētu būt par daļu? Vai es maisos viņu darīšanās? Nu, labi, mēs dzīvojam tā, lai citi dzīvo, kā viņi grib…»

«Par mani, godīgu sievu, tādas valodas paust!» viņa pietvīkusi aizklāja vaigu rokām. «Tā ir neģēlība!… Cūcība! Nudien, tam cilvēkam es acis izkasītu, kas to pirmais izlaidis…»

«Neuztraucies jau nu!» Plausis viņu mierināja. «Es uz tādām valodām neklausos… Viņiem drīzāk vajag manis nekā man viņu. Plausim, paldievs dievam, ir, un tas neliekas sev ko teikt…»

Pirmīt, kad viņa tam uzmācās ar savu kaisles pārsvaru, viņam bija it kā par daudz. Tagad viņa, kautrībā pietvīkusi, likās tam iegūstama… Viņa kaislība sāka augt…

«Es tomēr varu labāku vilkt mugurā nekā viņas,» tā beidzot sajuta gandarījumu. «Tu man tik bagātīgi dod, mīļais, labais… Ar to veco lupatu, manu vīru, es varētu iet noskratusi… Ak tā, vai tu gribi redzēt manu jauno cepuri? Uzlikšu, parādīšu…»

«Vēlāk!» viņš cieti to saķēra. «Nekavēsim dārgo laiku…»

«Tu, mīļais, labais!…»

Viņš slēdza to savās rokās un spieda pie savas krūts. Vakara blāzma it kā sarkdama kautrīgi lūkojās pa logu ēnainā krēslā. Vairāk viņi nerunāja. Kamīna pulkstenis, čakli tikšķēdams, steidzās uz priekšu, un tam pa vidu jaucās lēna sakustēšanās un karsti elpas vilcieni… Tam visam uzmācīgā pakrēsla tina pāri savu plīvuru…

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– Vakarā Ludvigs Plausis, apmierināts un laipnīgs, bet fiziski paguris, ieradās biedrībā.

Te šovakar bija nedzirdēti liela drūzmēšanās, jo lielajā zālē bija saziņota vēlētāju sapulce. Daži bija ieņēmuši jau savas vietas augšā, bet lielākā daļa dzīvoja apakšā pa restorācijas telpām, lai izmainītu domas ar pazīstamiem un stiprinātos patriotismā pirms ar «rudzīti» un «miezīti». Kā bija manāms, tad visi bija iejūsmināti par cīņu, tā ka kompromisa aizstāvjiem bija sagaidāma droša caurkrišana.

No biedrības barvežiem, kā redzēja, daudzi bija darbā un parunāja vēl pirms sapulces ar saviem draugiem un tos iejūsmināja. Sevišķi kustīgs bija Pēteris Krauklītis, un viņam arī visvairāk to paziņu, it sevišķi starp tiem sirmajiem. Tur, piemēram, vecais Kreilis, fabrikantam Mārcim sievastēvs, pavisam trīcošu galvu un sirmu bārzdu. Tur arī vecais Mikentāls, tirgotājs un vairāku namu īpašnieks, ārsta Mikentāla tēvs un paša Krauklīša sievastēvs. Sudrabkaltās spicēs tie kūpināja savus cigārus un, lai gan sirmi kā ābeles, tak mundri kā zebiekstes, mirdzošām acīm klausās patriotiskos vārdos.

«No līgšanas ar vāciešiem nevar būt runas,» Krauklītis noteikti sacīja. «Mēs negribam nekādu žēlastību, cik mums dod ar labu; kas mums nākas, to ņemsim paši ar saviem spēkiem. Mēs esam balsis saskaitījuši, trešā klasē mums ir drošs balsu pārsvars…»

«Ka tikai nu visi latvieši balsotu par latviešiem,» vecais Kreilis trīcošu galvu sacīja. «Ka tikai nu visi turētos kopā! Sen jau mēs, latvieši, būtu to Rīgu iekarojuši, ja mums būtu vienprātība…»

«Atminies toreiz, kad biedrību dibinājām?!» vecais Mikentāls attrauca. «Kā mēs toreiz turējāmies! … Pie gubernatora bijām, Pēterburgā uz ministēriju… Negribēja un negribēja mums vācietis dot, bet mēs visi «viens un viens»! Bet tas Īmilleris jau arī bija dikti par mums… Ja tas nebūtu nācis mums par palīgu, mēs bijām cauri…»

«Atminu, sievastēv, atminu!» Krauklītis attrauca. «Mēs jau visi te esam biedrības dibinātāji… Tā mums arī tagad vajag turēties, tad Rīga ir mūsu…»

Arī tādi bija šovakar ieradušies, kas sevi īsti par latviešiem vairs nemaz neturēja. Tāds bija gleznotājs Ēberhards Kreilis, vecā Kreiļa dēls, kurš bija precējis vācu tirgoņa Hartmaņa meitu. Lai gan sieva viņu cieti pieturēja pie vācietības, sirds tomēr viņu vilka uz latviešu pusi. Savās jaunās dienās tas nemaz nebija pratis pa latviski; tagad jau varēja sarunāties, kaut gan ļoti lauzti. Arī eksporta kantora īpašnieks Fuhsings. Agrāk tas ar vāciešiem nepavisam nebija varējis sadzīvot, bet nu viņam ar tiem lieli veikala sakari. Tie varēja ļoti ciest, ja latvieši ar vāciešiem asi saskrējās. Acīm redzot, viņš gribēja to novērst, negribēja vairs iestigt pret vāciem tādā stāvoklī, kādā jau reiz bijis. «Mums vajadzētu gan ar viņiem iztikt,» tas izteicās, «nav viņi nemaz tik ļauni ļaudis. Viņiem visas lielās bankas un miljoni… Ja mēs ar viņiem sastrīdēsimies, mēs netaisīsim vairs nekādas šeftes. Viņi mums vienkārši vairs nedos kredītu.»

«Dos kredītu mums latviešu kredītiestādes,» Krauklītis mēģināja viņu pārliecināt.

«Jā, jā,» Fuhsings domīgi noraustīja kamiešus. «Cik par mūsu abām krājkasēm tā kapitāla, tur jau nav, vistas ko pabarot…»

«Tā ir ganz recht, kā arhitekt Bauman grib,» Ēberhards Kreilis tam piebalsoja, «vajag ar ving notaisīt vien kompromiss!… Kādēļ mums to Wahlkampf tik gauž vajag? Ving tok ir erfahren iekš vis to štadtamt būšan, lait ving virtšaftē… Un kad mums uznāk tā rusifikacion?»

Arī viņš pārdeva savas gleznas un pagatavoja ģīmetnes eļļas krāsās vienīgi vāciešiem. Vēlēšanu cīņa te draudēja izjaukt viņa eksistenci.

«Nē, Ēberhard,» Krauklītis dedzīgi attrauca, «mēs ar viņiem nekādu kompromisu neslēgsim. Ja viņi

grib mieru, tad mēs gribam karu. Jo viņi ir vāji, bet mēs stipri… Viņiem ir tikai turīgākās aprindas, bet aiz mums stāv tauta…»

«Jā, bet tautai vis nevajag ģīmetnes eļļas krāsās…»

Arī Starpiņš, kas nervozi klausījās uz visām pusēm, nāca ar saviem argumentiem. «Aber mums tok vajag zināt arī to, vai mums ir vīri, kas to pilsētas valdīšanu var fīrēt. Te jau nav darīšana ar tūkstošiem, te ir darīšana ar miljoniem. Nu, alzo, lai ieliek tevi vai mani, – es tur esmu pilnīgi muļķis…»

«Par to nu, Starpiņ, nebēdā,» Krauklītis smiedamies sacīja, «tevi jau nu mēs neapgrūtināsim! Mums būs studētu vīru diezgan, kas to darīs…»

Starpiņš saviebās, jo apkārtējie sāka par viņu smieties.

«Kas ir nodevējs, lai dod savu balsi vācietim, es nu neparko nedošu!» kāds neliels, drukns vīrs iesaucās. «Kas mums tagad, piemēram, ir hipotēku biedrībā? Agrāk katram biedram bija balss, nu ir latviešu namsaimnieki pārsvarā, nu vajag delegātus. Delegātus, lai mēs, latvieši, vairs netiekam pie vārda. Ha-ha-ha, tur jau sunim ir jāsmejas! Un ko tad mēs ievēlam par tiem delegātiem? Atkal tos pašus literātus. Pilsētas valdē un domē atkal vajag literātus… Kādi mums labdari?!… Suņi pilsētai maksā lielāku nodokli nekā literāti…»

Daudzi runātāju nepazina. Viens otrs no viņa atlecas un jautā: «Kas tas tāds ir?» Pēc viņu ieskatiem, tas runāja pārāk bīstami un dumpīgi.

«Tas ir Kaspars Lieknejs,» kāds paskaidroja. «Viņš nevar vāciešiem piedot, ka, neraugot uz viņa aģitāciju, tie hipotēku biedrībā izveduši cauri delegātu sistēmu. Pilnai sapulcei atliek vairs tikai delegātus ievēlēt. Un tādēļ viņš nikns uz literātiem.» Še jāpiemin, ka toreiz pie pilsētas vēlēšanām bija tiesība piedalīties augstskolu beigušiem, ja tie labprātīgi maksāja pilsētai nodokli. Vismazākais mērs bija nosacīts uz 12 rubļiem, jo arī namsaimnieki un veikalnieki, sākot ar šo summu, ieguva cenzu. Protams, ka literātam arī nenāca prātā vairāk maksāt. Šo labprātīgo nodokli tādēļ nosauca par literātu nodokli.

Visi šaubīgi un aizdomīgi Liekneju uzlūkoja, it sevišķi veči. Tā vienprātība gan tik ļoti vajadzīga, bet ar visiem vienprātīgs būt arī nevar.

Starpiņam tas, tā sakot, bija ūdens uz viņa aģitācijas dzirnavām. «Tas jau ir viens no Pūcīša partijas,» tas noslēpumaini pameta ar acīm. «Tie jau ir ektes!… Ej nu, ej ar tādu kopā, vai tu zini, kas tādam aiz ādas… Un nodara viņš ko, – tu ar viņu esi kopā, tur jūs biedrībā visi tādi un biedrība ciet…»

Vecie vīri palika tīri domīgi. Tik grūti nācās toreiz biedrību izdabūt, bet ja nu to atkal slēgtu…

«Neslēgs, neslēgs,» Krauklītis mierināja, «mums vajag saprast krievu politiku. Krievu politika nav, lai mēs stiprinātu vāciešus. Taisni otrādi: krievi līdz ar mums iet pret viņiem. Zināms,» viņš vēl domīgi piebilda, kas liecināja, ka viņš par savu lietu nav pilnīgi drošs, «uz to jau mums jāskatās, ka mūsu biedrība būtu tīra no politikas. Mums vajag tiktāl valdīšanai iet pretim, kā, ja viņa uz kādu tura aizdomas, vienalga, vai tas vainīgs vai ne, mēs tādu savā biedrībā nedrīkstam ciest.»

«Nu, skaidra lieta! Kam mums te biedrībā vajag to Pūču un Plaušu!» Starpiņš noslēpumaini attrauca.

«Par ko tad viņi to jauno ceitungu grib dibināt? Es saku, visus tādus «štrunt» no biedrības ārā!… No tādiem melniem vajag sargāties vairāk kā no uguns. Ja jau tu man tā runā: «Dieva nav, pasaulē viss no dabas,» –tad jau tu man riktīgs cilvēks neesi!…»

«Nu, tas jau atkal ir zinātnisks jautājums,» Krauklītis iebilda. «Ja zinātne tā māca, ko tur var darīt?»

«Zinātne vai kas, melns paliek melns!» Starpiņš attrauca. «Vai tu redzi tur,» viņš pameta ar galvu uz galda pusi, kur Pūcītis un Plausis bija nosēduši pie mūsu draugiem un dzīvi ar tiem debatēja. «Tur tas studentelis pat… Šis man teiks, ka arī strādniekiem vajagot tiesības pie pilsētas vēlēšanām. Es nesīšu tās nastas un maksāšu tās nodevas, un šim būs tās tiesības… Kam nekā nav un kas neko nemaksā, tam būs stāvēt «kuš» pie pilsētas būšanām…»

Studentelis bija Kārlis, kuram viņš nevarēja piedot, ka tas pirmīt ierakstījis sūdzību grāmatā. Bet, ja viņš domāja, ka tas tādēļ pārgājis Pūcīša partijā, tad tas ļoti alojās. Viņš patlaban ar saviem biedriem

debatēja ar Pūcīti par kādu principa jautājumu, pie kam izrādījās, ka viņu uzskati diametrāli pretēji. Proti, Pūcītis nekad to negribēja pielaist, ka studenti, zaļi, nepiedzīvojuši zēni, grib biedrībās būt tie noteicēji un saceļas pret piedzīvojušiem prāta vīriem.

«Alzo, vai tu ar tādiem vari iet kopā? Es ne!» Starpiņš cieti noteica. «Un sarēķini, cik tad mēs, to latviešu, paliekam pāri? Vai nebūs vāciešu vairāk?»

Bet Krauklītim nu tādas valodas izlikās šaubīgas. Viņš tādēļ savu biedru mazcienīgi uzlūkoja.

«Vadzi, Starpiņ, tu gan izliecies tā pret tiem melnajiem, bet man tā vien liekas, ka tu turi vācu kanti. Kā tu vari sacīt, ka vāciešu par mums vairāk? Krievi iet ar mums kopā, un tu saki, ka vāciešu vairāk…»

«Tā tu domā, bet krievi iet kopā ar vāciešiem!» Starpiņš attrauca.

«Kas to saka?!» Krauklītis uzbudināts iesaucās. «Krievi arvien gājuši kopā ar mums, un nu viņi ies kopā ar vāciešiem?…»

«Ir fakts!» kāda mierīga balss viņam aiz muguras ieminējās. «Krievu vēlētāju komitejas priekšnieks Merkuljevs noslēdzis ar vāciešiem kompromisu…»

Krauklītis ātri apgriezās apkārt. Tas bija arhitekts Baumanis, kas to sacīja.

«Vai jūs to droši zināt?»

«Es to droši zinu…»

Viņš jau šovakar vispār daudz nerunāja, tikai klausījās, ko citi saka. Bet neparastais mierīgums viņa sejā liecināja, ka viņš ar sevi skaidrībā un zina, ko tas grib. «Krievi ir vienojušies ar vāciešiem, un mums jādara tas pats. Mums jānoslēdz ar vāciem līgums, ka ienāk domē no latviešu puses zināms skaits saimniecības vīru. Literātu viņiem pašiem diezgan…»

«Mēs to nekad nedarīsim, mēs uzvarēsim vāciešus arī bez krieviem!» Krauklītis iesilis iesaucās.

«Tā būtu velta spēku šķiešana, kam nebūtu nekādu panākumu,» Baumanis mierīgi atbildēja.

Krauklītis viņu pārmetoši uzlūkoja. «Tā jau nu gan dzird, ka jūs ar vāciešiem gribot noslēgt kompromisu,» tas asi sacīja. «Bet daudz jums nebūs piekritēju sapulcē. Jūs redzēsat, ka ar savu priekšlikumu spoži cauri kritīsat!»

«Mēs iesim kopā ar vāciešiem katrā gadījumā,» Baumanis noteikti paskaidroja. «Jo mūsu grupu saista zināms līgums. Mēs esam devuši vārdu un nevaram to lauzt…»

«Tā ir nodevība pret tautas lietu!» Krauklītis iesaucās. «Kā jūs drīkstat vieni latviešu vārdā kādus līgumus slēgt? To var izšķirt tikai vēlētāju sapulce…»

Baumanis neturēja par vajadzīgu atbildēt. Varēja redzēt, ka viņš pie sava nolūka paliek negrozāms.

Vēsts, ka krievi pārgājuši pie vāciešiem un arī Baumanis noslēdzis ar viņiem kompromisu, zibeņa ātruma izplatījās pa visu biedrību. Bet tikai sākumā tā radīja mazu apjukumu, vēlāk radīja jaunu sparu un sašutumu. Viens otru mudināja nezaudēt dūšu, bet vest cīņu līdz uzvarai. Apklusa visas citas valodas, un runāts tika tikai par to. Arī Kristaps, kuram onkulis patlaban bija apsolījis izpalīdzēt, iejaucās ļaudīs un jūsmināja tos. «Visa tauta skatās uz jums! Iedomājaties, ka jūs dabonat savās rokās Rīgas valdīšanu, cik latviešu tur nenāks vietās? Visa tauta ar lepnumu uzvaras dienā lasīs laikrakstos, ka pēc septiņi simt gadiem jūs esat nokratījuši vācu verdzību! Esat tikai vienprātīgi, uzvara ir jūsu!…»

Sajūsminājās it visi līdz asarām. Arī vecajiem vīriem acis sāka savādi mirdzēt. «Mums vajag reiz tos plukata vāciešus savinnēt, mums vajag…» Un vecais Kreilis nozvērējās: «Nekad es vācietim savu balsi nedošu, nekad! Es nebūšu savas tautas nodevējs…»

Patlaban pulkstenis zvanīja uz sapulci. Visa drūzma plūda uz augšu.

Tur viņi ar nospiedošu balsu vairumu nolēma n e k ā d u k o m p r o m i s u n e p i e ņ e m t, b e t v e s t c ī ņ u l ī d z g a l a m.

Četrpadsmitā nodaļa Starpiņa kundze jau reiz izteicās, ka viņa «ferkērē» tiklab ar konsuliem Rābeman, kā arī ar baroniem fon Bimmelštein. Abas cienīgās, tā konsul kundze, kā arī viņas meita baronese, ir viņas «tu» draudzenes.

Tā ierodas uz viņu vārd– un dzimumdienām gratulēt un arī šad un tad apciemo viņas uz kafeju. Vai arī šīs cienīgās izdara arī viņai kādas pretvizītes, par to viņa cieta klusu.

Tā arī otrā dienā pēc notikušās vēlētāju sapulces Latviešu biedrībā viņa ar savu Hertu apciemoja konsula Rābemaņa kundzi. Tā bija mums jau labi pazīstamā nāvīgā latviešu ēdēja Kuniberta Rābemaņa māte. Arī pēdējā, kā dzirdēja, neskatījās visai labi uz latviešiem. Neraugot uz lielo tautību naidu, viņa saņēma Starpiņa kundzi ļoti laipni, pat sirsnīgi.

«Ah, Līshen, tas taču ļoti skaisti no tevis, ka tu arī mūs apciemo,» viņa sauca Starpiņa kundzi vārdā.

«Un kas tā – tava meita? Ah jā, tev taču arī meita!… Viņai vārdā kā?… Herta?… Ah jā, jā, Herta… Nu, esi sveicināta, mans mīļais bērns!…»

Sirmā kundze ļoti labsirdīgi to aplūkoja un aptaustīja atkal no jauna. Starpiņa kundze tai apstāstīja atkal no jauna visus Hertas labos tikumus: kā viņa spēlē uz klavierēm un kādas viņai dāvanas uz gleznošanu. Bija Herta paņēmusi līdzi mapīti ar saviem jaunākiem darbiem. Priekā mirdzošām acīm vecā kundze to visu uzklausīja, bet jau līdz nākošai reizei bija atkal visu aizmirsusi..

«Jā, jā, ir ļoti skaisti, ka no saviem bērniem tik daudz prieka piedzīvo,» viņa glaudīja Hertas vaigus un galvu. «Esi tikpat centīga un rātna arī uz priekšu, mans bērns! Savai labai mātei un mums visiem par prieku!…» Žēlīgi viņa atļāva jaunavai noskūpstīt savu roku.

Izgadījās, ka viņai bija arī vēl citas viešņas. Viņas meita baronese, tukla, skaista kundze mazu pasmakrīti, titāniskām krūtīm, spulgām acīm, stipriem priekšzobiem un apburošu smaidu. Mazliet iesarkaniem matiem, bet staltu un lepnu stāvu. Viņas meita Izolde bija apmēram Hertas gados vai mazliet jaunāka un pilnīgi atsitusies mātē. Dzīva un ziņkārīga, spridzīgām acīm un sarkaniem matiem, kuri metās skrullēs un sprogās un piešķīra tai meža rozes izskatu. Viņa jau no pašas bērnības bija radusi pie vecmāmiņas satikt Hertu, bija ar viņu kā bērns diezgan ķīvējusies, bet tad mazpamazām pie tās pieradusi.

Viņai nemaz nevajadzēja piespiest savu atmiņu, lai atcerētos, kas tā tāda, bet skūpstīja to kā savu draudzeni.

Vēl trešā viešņa bija vecā mamzele Švīhelbein, kuru mēs pazīstam no dzelzceļa vagona. Tā spilgti atšķīrās no pārējās smaidošās, laipnās sabiedrības. Līka kā tabakas rags, veca un sarepusi kā piepe, tērpusies melnā, drūmi nabadzīgā uzvalkā, ļauni smīnošām acīm tikpat kā parce tā Starpinieti un viņas meitu uzlūkoja. Viņa nepavisam nejaudāja atcerēties, kas Līshena par tādu personu, lai gan konsula kundze un baronese apgalvoja, ka tās vecas pazīstamas. Viņa tik zaducejiski nogrozīja galvu. Tas Starpina kundzi mazliet kaitināja, un tādēļ arī viņa no savas puses negribēja otru atcerēties, kas tā tāda par personu. Varbūt savā laikā tā esot izskatījusies citāda, bet tagad kauli un āda – kas lai tādu pazīst.

Baronesei un konsula kundzei nu vajadzēja nākt viņu atminām palīgā. Izskaidrojās Starpiņa kundzes draudzība pret šo namu un sirsnīgais, familiārais tonis. Viņa sava laikā pie konsuliem Rābemaņiem bija bijusi ķēkša. Un tādēļ māte un meita pēc vecām tradīcijām sauca viņu par Līshenu un ducēja. Tanī pašā laikā Švīhelbein te bija izpildījusi guvernantes pienākumus.

«Ach, so, so,» Švīhelbein mamzele beidzot attapās, «jūs reiz bijāt mūsu ķēkša…»

«Jūsu ne, konsul kundzes,» Starpiņa kundze paskaidroja, «un tagad man pašai ķēkša. Mums, paldievs dievam, ir sava iztikšana un neviena nevajag. Mums nevajag ubagot gar citu durvīm…»

Tas bija sāņus cirtiens savai vecai ienaidniecei, jo labi viņas nekad nebija satikušas.

«Ah tad Līshena!» otra mēģināja norīt rūgto kumosu ar laipnību.

«Līshena es esmu konsul kundzei un baronesei,» bija asa atbilde. «Priekš jums es esmu Frau

Starping…»

«Frau Starping, jā!» otra pārlaboja. «No jūsu vācu valodas,» – «kļūdainās» viņa paturēja pie sevis – «jau tūliņ var noprast, ka esat latviete…»

Ar to viņa Starpiņa kundzei mazliet gribēja trāpīt.

«Ah nu, kas mēs par latviešiem!» Starpiņa kundze enerģiski atmeta ar roku. «Pēc sava stāvokļa un izglītības mēs piederam pie labākiem ļaudīm.»

Viņas zelta aproces križuļi, kas pie tam noskanēja, un gredzenotie pirksti bija neapgāžams pierādījums, ka tas tā. Konsula kundze un baronese zīmīgi saskatījās un apspieda ironisko smaidu. Vecai mamzelei turpretim skaudības dzeloņi durstīja sirdi, viņa negribēja laist vaļā savu pretinieci no latviešiem.

«Hm, kā tad tā?» viņa skeptiski nosmīnēja. «Jūs taču ejat tanī latviešu biedrībā?»

«Jā, biedrība, tā ir cita lieta!» Starpiņa kundze paskaidroja. «Man' vīrs ir runas vīrs, un mēs esam spiesti apmeklēt biedrības rīkojumus. Spices taču nedrīkst atrauties… Vajag taču arī pa reizei rādīties tautai…»

«Tad jau jūs tīri labi zināsat, ko tie latvieši cels par Rīgas birģermeistaru? Švīhelbein kodīgi piezīmēja.

Starpiņa kundze par tādu neatlaidību noplātīja rokas. «Nu, ko jūs runājat muļķības? Ne jums kāda darīšana gar vēlēšanām, ne jūs ko zināt! Vai tad jūs domājat, ka kairs nu jums izrakstīs priekšā, ko viņš vēlēs…»

«Līshena jau latviešiem nemaz nepiekrīt, viņa simpatizē mums,» baronese ņēma Starpiņa kundzi savā aizsardzība. Un konsula kundze piebilda: «Līshena mums bijusi ar viņām mīļa un uzticama persona…»

«Ko nu, mamzel, bažījaties,» Līshena piebilda. «savu pabalstu no pilsētas dabūsat, lai nu tur ko ievēlēs. Kam nav jāvēl un par vēlēšanām jārūpējas, tas lai labāk runā par ko citu, prātīgāku…»

Tas bija sadots diezgan, un Švīhelbein nu arī likās mierā.

«Tu taču paliksi pie mums uz kafeju, jā?» namamāte uzaicināja, lai novērstu galīgi sarunas no kutelīgā temata. «Ah, tas ir labi, tas ir jauki! Mēs varēsim patriekties par šo un par to…»

«Varbūt Līshena mums pastāstīs arī ko svarīgāku,» baronese piebilda. «To, kas mums var ļoti interesēt…»

Līshena ar politisku aprēķinu tūliņ uz šo jautājumu neatbildēja. Bet velti viņa nebija nākusi.

Pagaidām viņa iesāka valodas par mazāk svarīgām, vispārējām lietām.

Abas jaunavas, kurām tas vismazāk interesēja, nošķīrās par sevi, jo viņām bija pašām savas valodas.

Bet arī viņām bija savā starpā pastāvīga cīņa, neraugot, ka tās draudzenes. Izolde jau no mazām dienām bija ļoti varmācīga, un Herta zināja, ka, ja ar viņu grib sadzīvot, tad vajag uzstāties. Maza viņa uzstājās visiem spēkiem, kad Izolde viņai gribēja atņemt ar varu lelli vai citu viņai piederīgu rotaļlietu, un savu taisnību viņa arvien dabūja. Izoldei vajadzēja atdot atpakaļ ne vien strīdīgo priekšmetu, bet par atlīdzību tai vēl ko klāt dāvināt. Tas tādēļ, ka Hertas pusē arvien taisnība bija, bet zem šiem apstākļiem tā pierada pie uzskata, ka tai katrā gadījumā pret Izoldi taisnība. Protams, ka tagad viņas abas bija uzaudzinātas par pieklājīgām, rātnām jaunkundzēm, tas ir, viena, ir otra prata ieraut nadziņus, tomēr domstarpības tām bija pastāvīgi.

Vispirms jau Izolde lika Hertai manīt, ka parāda tai lielu godu, ieskatīdama to par savu draudzeni.

Jo, kādēļ tās īstenībā draudzenes, to ne viena, ne otra nezināja pateikt, jo šī draudzība jau arī nesniedzās ārpus vecmāmuļas dzīvoklim. Tā viņas bija radušas, un citur arī viena otru nemeklēja. Otrkārt, Izolde nicināja latviešus un vēl tai mērā, ka Hertai, lai arī tā gribēja palikt neitrāla, dažreiz nācās grūti noklausīties. Un, treškārt, Izolde bija ļoti skaudīga uz Hertas spējām gleznošanā un mūzicēšanā: viņa nonicināja abas šīs mākslas tikai tādēļ vien, ka jutās no Hertas pārspēta.

Kad Herta viņai rādīja savu jaunāko gleznu, ko bija paņēmusi līdzi, viņa noraustīja tikai vēsi kamiešus. «Priekš latviešiem jau varbūt tas diezgan labs. Bet priekš tādiem, kas saprot mākslu – –»

«Tad tu domā, ka latvieši mākslu nesaprot?» Herta apvainota viņu pārtrauca. «Ļoti jauki!»

«Tu taču negribēsi teikt, ka latvieši no tādām lietām saprot tik daudz kā vācieši,» Izolde pašapzinīgi atbildēja.

«Tad tu domā, ka tikai jums, vāciešiem, tā privilēģija saprast mākslu?» Herta kodīgi iebilda. «To es vēl nezināju…»

«Un tu domā, ka viņi tiešām to saprot?» Izolde noliedzoši pasmaidīja. «Nu, iedomājies pati, prasti cilvēki, mužiki, kučieri, fūrmaņi, ko tie gan zina par Ticiānu, Rubensu un Rafaēli?»

«Agrāk latvieši bijuši vienīgi prasti cilvēki, bet ne vairs tagad,» Herta enerģiski paskaidroja.

«Tagad latvieši ne vien saprot mākslu, bet to pat ražo. Par saviem iesācējas darbiņiem es nerunāšu, es zinu, ka tie nekas nav. Bet ko tu saki par profesoru Kreili? Vai tas nevar mēroties ar katru vācu mākslinieku?»

«Jaā, profesors Kreilis,» Izolde attrauca, «bet tas taču vācietis…»

«Es lūdzu!» Herta iesaucās. «Viņa papiņš un mammiņa neprot ne vārda pa vāciski, tātad skaidri latvieši…»

«Es nezinu!» Izolde noraustīja kamiešus. «Viņa kundze vēl nesen teica, ka viņš vācietis. Nu, lai ar viņš būtu dzimis latvietis, bet ja viņam vācu izglītība…»

«Nu tādēļ!» Herta piebilda. «Tad nesaki, ka jau it visi latvieši būtu prasti…»

«Tas taču nav no svara,» Izolde, uzmetusi degunu, nobeidza valodu. Piesēdusies pie klavierēm, viņa sāka spēlēt Hertas iecienīto «buču valsi», bet bungoja to tā, ka aizskāra Hertas daiļuma jūtas.

«Bet, mīļā, tu jau ķer pavisam nepareizi,» Herta to pamācīja. «Redzi, tā to gabalu vajag ņemt…» Un piesēdusies viņa uzsāka to pēc savas vīzes, pielika, tā sakot, garšu. Viņas spēle uzreiz izšķīrās tik spilgti no agrākās, ka pat vecās kundzes sāka klausīties.

Tikai Izoldei vienai tā nepatika. «Fui, cik nejauki!… Gatavā kaķu mūzika!…» Un, gribēdama izjaukt Hertas ritmisko spēli, tā pārvilka ātri švīkoņu pār klavieru kauliņiem.

Herta smaidīdama piecēlās. «Ja jau tev nepatīk, es nespēlēšu…»

«O, man patīk labāk dejot nekā muzicēt!» Izolde strauji sacīja. «Redzi, tā, tā…»

Un, sagrābusi Hertu pa vidu, viņa ar to valsēja un zāli. «O, cik debešķīgi ir tā līgot pie kavaliera krūts… Aizmirst it visu, aizrauties!… Tu to nevari iedomāties… Jums, latviešiem, nav kavalieru ar temperamentu…»

Herta uzreiz apstājās. «Tad tu domā, ka vienīgi vāciešiem privilēģija uz temperamentu? Tie vienīgi prot aizrauties? Es to nezināju…»

«Latvieši taču nav nekādi kavalieri!» Izolde atcirta. «Ne tiem oficieru, ne šneidīgu civilistu, pat ne godīgu studentu… Nu, to taču tu pati nevarēsi nostrīdēt…»

«Latviešiem ir gan oficieri, es izlūdzos!» Herta pastāvēja. «Un arī švītīgi studenti. Es gan to varēšu sacīt, jo tie mūs vairākkārt apciemojuši…»

«Es nezinu,» Izolde palika lēnāka un domīgi nogrozīja galvu, «bet onkel Kuniberts saka, ka tie esot tikai tādi lampači…»

«Es lūdzu!» Herta pietvīkusi turpināja. «Latvieši ir tādi paši cilvēki kā onkel Kuniberts… Ka viņam tie nepatīk, tā ir garšas lieta…»

«Var jau būt!» Izolde neticīgi noraustīja kamiešus. «Bet tur taču nav pavisam ko uztraukties. Tu taču neesi latviete… Es tā domāju… Tu esi tāda pat vāciete kā mēs…»

Hertai bija par to jāpadomā. Viņa īsti vis negribēja savu tautību noliegt, bet arī tas, ka viņu ieskata par vācieti, tai glaimoja. Bez tam arī Pudiķis sirdslietās tik stingri pa latviski neuzstājās, bija tai pat rakstījis vēstules vāciski. Viņa tādēļ varēja būt tikpat labi vāciete kā latviete un apmierinājās.

Bet Izoldei viņa to neizrādīja un, it kā būtu aizvainota, šķirstīja kādu albumu.

Izolde tapa mīkstāka. Varēja redzēt, ka viņa tālāk negrib strīdēties un viņai draudzenei kas būtu sakāms.

«Hertī!» viņa saldi ieklepojās.

Nekāda atbilde.

«Hertī!» viņa atkārtoja un, pieglaudusi pie viņas savu galviņu, noslēpumaini uzsāka. «Es varētu tev ko uzticēt…»

Tā uzreiz palika dzīvāka un nometa albumu. «Jaā?… Kas tad ir noticies?»

«Bet tev jāapsolās, ka tu nevienam cilvēkam neteiksi!… Ne pušu plēsta vārdiņa…»

«Nu, pats par sevi saprotams, mīļā!» Herta nepacietīgi gaidīja atklājumu. «Kam tad lai es to stāstu?»

Mirdzošām acīm Izolde viņu brīdi mēmi uzlūkoja. «Man ir piedzīvojumi!» viņa beidzot saldi nopūtās. «Es tieku mīlēta…»

«Ai, tas jau interesanti!» Herta dzīvi iesaucās. «Stāsti, stāsti, kā tas notikās un kur…»

Laimīgā Izolde viņu atkal mēmi uzlūkoja. «Bruņniecības ballē…»

«Jaā!?» Herta nepacietīgi trauca. «Tālāk, tālāk…»

«Tur man bija kavalieris, kāds ulānu oficieris,» Izolde beidzot nāca klajā. «No vecas muižnieku cilts… Viņa vārdu es tev vēl neteikšu… Interesants cilvēks… Skaistu mundieri…»

«Nu, nu…» Herta aiz ziņkārības dedza.

«Viņš ar mani gandrīz vien dejoja,» Izolde turpināja. «Es tev saku, aizraujoši… Ar temperamentu…

Un kādas viņš dumjības sarunāja… Nē!… No vienas atkarājoties viņa dzīves laime… Vai šī viena gan to jūtot, ka viņš esot tās padevīgs vergs? Pie tam tik zīmīgi un dedzīgi mani uzlūko…»

«Un tu… Ko tu viņam atbildēji?» Herta jautāja.

«Nu, es sacīju: «Jūs taču viņai to varat zināmu darīt. Jūsu pienākums tas ir…» – «Jā,» viņš atbild, un viņa acis runā vairāk nekā viņš pats, «es tikai gaidu izdevīgo acumirkli…» Pie tam man mīļi spaida roku…»

«Ahā!» Herta iesaucās. «Nu es varu jau saprast…»

Izolde nu ņēma viņai to lietu pamatīgi apstāstīt. Māmiņa, viņš un Izolde, un vēl kāds pazīstams kungs iegājuši blakus kabinetā. Māmiņa ar to otru pagājuši kur sāņus, un viņi palikuši divi vien. Viņa it nevainīgi sēž un nenojauš nekādu briesmu, te piepeši viņš saķer tās galvu un laupa tai skūpstu – – – Herta pašapzinīgi pasmaidīja. Jā, jā, tas notiek! Arī viņa tur varētu daudz ko pastāstīt. Pret zagļiem neviens nav drošs un vismazāk pret skūpstu zagļiem… ««Ko tas nozīmē?» es jautāju,» Izolde turpināja. ««Tas nozīmē, ka es jūs mīlu, mazā dieviete… Mīlu ārprātīgi…» Un viņš apkampj mani par jaunu, spiež man uz lūpām skūpstu, tik dzēlīgu, tik karstu, ka man tīri vai prāti reibst… Man top ap sirdi tā savādi… Es nezinu… Es nevaru tev aprakstīt… Es gribu dusmoties, bet viņš nometas priekš manis ceļos un lūdzas… Nu, teic tu pati, – ko tur lai dara?»

«Tur nekā nevar izdarīt, man tāpat ir gājis!» Herta attrauca. «Mūs bieži apciemo kāds students, viņš man parāda sevišķu uzmanību. Mēs tāpat reiz runājām divatā, un viņš uzreiz, ne tev, ne man, mani apkampj un noskūpsta. Es zinu, kā tad ir ap sirdi, pavisam cilvēku sajauc… Es dusmojos, sāku raudāt.

«Kā jūs to tik uzdrošinājāties?» Bet viņš tik nelaimīgs, lūdzas… Viņš mani tik ļoti mīlot…»

«Jā, jā, jā,» Izolde steidzīgi piekrita, «tādi tie vīrieši visi!… Nu, un ko tu ar viņu izdarīji?»

«Es viņam beidzot piedevu…»

«Nu redzi… Un ar es biju spiesta piedot savam Egonam…»

«Es viņam piedevu tikai ar to norunu, ka viņš tādas muļķības vairs nedarīs,» Herta mīkstināja.

«Un vai tas ko līdzējis?» Izolde iejautājās.

«Neko nav līdzējis!» Herta domīgi nogrozīja galvu. «Pastāvīgi viņš man uzmācas ar savu mīlestību un laupa man skūpstus pie katras izdevības. Es esmu apnikusi pretoties. Mans ideāls bija gan kāds cits, kāds dzejnieks, bet tas to nezina, ka es viņu mīlu, neviens to nezina… Esmu tādēļ apmierinājusies ar savu likteni. Viņš mani ar savu izturību uzvarējis. Labi apskatot, viņš jau nav nemaz nepatīkams… Dzīvs, interesants cilvēks…»

«Jā, jā,» Izolde nopūtās, «man iet tāpat ar savu! Viņš par to vien sapņo, kā iegūt mani uz visu mūžu.

Vai es gribot viņam piederēt? Viņš gan neesot tik labs, kādu es pelnot… Tam esot mazi parādi un arī pagātne… Taisnību sakot, vēl jo interesantāk… Mana sirds ir brīva, un viņš man patīk ļoti. Kur tu to zini, cik daudz tu viņam esi, kā tu lai viņam saki: nē? Es teicu, lai viņš runā ar papiņu un māmiņu…»

«Tas ir tas vispareizākais ceļš,» Herta nopūtās. «Bet mans to tik vēl varēs darīt, kad būs nobeidzis studijas…»

«Manam nekas nestāv ceļā,» Izolde turpināja. «Bet kāds tas iznākums, to es vēl nezinu. Man rādās, ka papiņš uz viņu netur labu prātu, jo tas sarauc pieri, kad to redz. Viņš tam attāls radinieks, saucas fon cur Bimmelštein Capels. Tāpat onkulis Kuniberts uz viņu ļoti īdzīgs… Kopš pēdējā slimības tam jau neviens vairs nevar pa prātam izdarīt, kur nu vēl pa prātam mīlēt…»

Un tā viņa stāstīja un kalkulēja tālāk. Varbūt ka vēl onkulis Kuniberts uz Egonu greizsirdīgs? Reiz viņa tīri sadzirdējusi, ka tas nospļāvies un sacījis: «Der Schuft!…» Bet vislielāko cerību viņa liekot uz viņa sarunu ar māmiņu. Aiz ziņkārības viņa nevarējusi nociesties, viņa palūkojusies pa atslēgas caurumu.

Un ko domā? Viņš, māmiņas priekšā ceļos nometies, lūdz pēc viņas. Māmiņa, redzams, nemaz nav pretim, tikai smaidīdama draud tam ar pirkstu. Ak, kāda laimīga sajūta!… Tevis dēļ viņš nometies ceļos un lūdz! … Vai te vēl varētu būt vara, kas viņus var šķirt?

Viņa paredz jau galu – laimīgas kāzas. «Papiņš samaksās viņa parādus, dos mums naudu un ierīkos mūsu mājturību.» Un tad viņa būs laimīga sieva! Vedis tādu pat lielu māju kā māmiņa. Viņai būs zirgi, dārgas rotas un beidzot pat «bēbijs». Nu, citādi taču nemaz nav domājams…

Herta iedomājās savu laimi, un viņai tēlojās priekšā tāda pat bilde! Tā viņas nodevās savām laimīgām jūtām. Galu galā taču viņi ļoti mīļi un patīkami radījumi, tie vīrieši. Bez viņiem pasaule diezin vai būtu tik interesanta.

«Mans Egons!» Izolde atņēmās. «Cik karsti un kaisli viņa skūpsti!… Nevaru tev to izteikt, nevaru aprakstīt!… Redz, tā, tā…»

Gribēdama darīt draudzenei to saprotamu, viņa to apķēra un skūpstīja tik dedzīgi un kaisli, ka Herta sarka un tvīka vien.

Viņas iztraucēja soļi. Tās atlēcās viena no otras. Salonam gāja cauri uz vecmāmuļu garais junkurs, Kārļa un Perlanta pretinieks. Vēl jo garāks un bālāks kā agrāk. Sejs noliesējis, un acīs slimīgs drūmums.

Kā spocīga ēna viņš aizslīdēja garām, tās asi uzlūkodams un par viņu izbīlēm tikko manāmi pasmaidīdams. Kā sastingušas viņas tam noskatījās pakaļ.

Tikai kad viņš bija jau aiz durvīm, tās atdabūja dzīvību. «Onkels Kuniberts!» Izolde nospiesti iesaucās. Tad, mēdīdama viņu, spēra tam kādus soļus pakaļ, imitēdama viņa žestus. «Kā cilvēks var būt tik «eklīgs»? Vai tad viņš nemaz neskūpstās?»

Herta pasmaidīja. «Būtu interesanti to zināt….»

«Vai ne, un tev vēl vairāk nekā man… Uz latviešiem viņš tik nejauks, tik nejauks… Bet diezin vai arī uz latvietēm? Ah jā!» viņa šķelmīgi nopūtās.

«Ak nu, Izolde!» Herta aizvainota uzmeta degunu. «Par to taču še nav runa…»

Atstāsim nu jaunavas savā jaukā apcerē par viņu nākotnes laimi un vīriešiem un sekosim junkuram Kunibertam.

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– «Nu, lieb' Mutti!» tas sāpīgu smaidu apsveica savu māti, pamezdams sānis pret citām korektu, bet vēsu paklaņu. «Kā tev nu labi iet, mīļo mutī?»

Viņš noskūpstīja to uz pieres, un viņa aizgrābjošu siltumu un rūpēm uz viņu noraudzījās. «Pateicos, mīļais Kun, sirds man darbojas ļoti kārtīgi. Bet tu, mans mīļais, rādās, esi ķerts… Tev nevajadzētu vēl tik cieti piespiesties pie darba, mīļo Kun…» «Par mani nerūpējies, mīļā mutī, es tikšu galīgi vesels.» Viņa balss bija tāda plika un skaņa. «Bet atvaino, mutī, es redzu, tev viesi… Varbūt ka traucēju…»

«Nē, mīļo Kun, tu nāc mums īstā laikā!» sirmā kundze mirdzošām acīm sacīja. «Varbūt dzersi ar

mums kopā kafeju? Tā ir Līshena… Varbūt gribēsi ar viņu parunāt…»

«Līshena?» Kuniberts saltu vienaldzību atbildēja. «Kas tā tāda? Ko lai es ar viņu runāju, mutī?»

«Nu, varbūt par pilsētas vēlēšanām!» viņa māsa baronese paskaidroja. «Nu, tā taču mūsu agrākā Līshena… Vai tu vairs neatceries?»

Starpiņa kundze jau turēja roku pretim uz sveicienu. «Ah jā, jā,» viņš it kā atcerēdamies ar saltu laipnību to pieņēma. «Sveiki, mīļā Līshen, sveiki!…»

«Jūs mani vairs nemaz pazīt negribiet, junker Kunibert!» Starpiņa kundze sirsnīgi kratīja viņa roku, kamēr viņš sāpīgi saviebās. Tā bija pavisam auksta, nevarīga un ļenkana. «Vai, kas tas?!» viņa pārsteigta iejautājās. «Kālab jums tā, junker Kunibert?»

Viņa nobijās no dzestruma viņa acīs. Īdzīgi viņš tai atrāva apbrīnoto roku. Iestājās dziļš, neomulīgs klusums.

«Tas viņam no jums, latviešiem!» vecā kundze pietvīkusi to beidzot pārtrauca. «Tikai mazs, mazs ievainojumiņš, bet, āre, kā – –» No Kuniberta lūdzošā skatiena viņa apklusa. «Jā, Līshen, tas no slimības… Viņam vēl nesen tā roka bija pakārta kaklā – –» It kā viņu apmierinādams, Kuniberts ar slimo roku paijāja viņas vaigus. Saķērusi viņa to spieda pie sava vaiga, glāstīja, skūpstīja. «Kun, mīļais Kun… Kaut es to varētu padarīt veselu, slacīdama ar savām asarām – –» Viņa iesāka raudāt…

«Lieb' Mutti… Nu kādēļ tā?!» Kuniberts sāpīgi sarāvās. «Nav taču, nekāda iemesla… Un kādēļ tu tā… Ar laiku būs taču galīgi vesela… Tu zini, mutī…»

«Jā, jā,» viņa beidzot apmierinājās un nopūtās. «Ar laiku būs galīgi vesela, ar laiku… Es jau nekurnu, mīļo Kun… Ko tie debesu spēki mums uzliek, tas mums jānes… Es jau nekurnu…»

«Nu, nav taču ne mazākā iemesla, lieb' Mutti!» Kuniberts viņu mierināja. Glaudīja viņas sirmos matus, skūpstīja uz pieres, izlikās pat jautrs, kamēr viņu galīgi apmierināja un tā sāka atkal smaidīt.

«Kun, vai tu neparunāsi ar Līshenu?» baronese uzsāka pārtraukto pavedienu. «Viņas vīram taču iespaids uz plašām aprindām, kuras piedalās pie vēlēšanām.»

«Es neesmu kompetents nekādas valodas uzsākt!» Kuniberts dzestri atbildēja. «Bez tam jūsu vīra kungs ir latvietis. Nav vēl izspriests jautājums, vai mēs, vācieši, ar jums, latviešiem, vispār gribam un varam kopā iet…»

Tas bija izsacīts tik saltā, noraidošā tonī, ka Starpiņa kundze jutās tīri apvainota. «Ka jau ne, tad ne..» viņas križuļi pie roku sprādzes enerģiski noskanēja. «Mēs jau nelūdzamies…»

Vecā kundze nelaimīgi nolūkojās uz Līshenu, it kā gribēdama sacīt: «Es taču tur nekā nevaru darīt!..»

Turpretim skaudīgās gaviles vecās Švīhelbein vaigā liecināja, ka junkers runājis viņai no sirds. Tikai baronese par tādu atbildi likās ļoti pārsteigta.

«Es nesaprotu,» viņa sacīja, «tā ir lieta, kas nopietni pārbaudāma. Es domāju, ka vajadzības gadījumā mēs varētu iet kopā pat ar latviešiem. Bet te ir kas vairāk. Kā Līshena atzīstas, tad ne viņa pati, ne arī viņas vīrs simpatizē ar latviešiem…»

«Lai nu, lai!» Starpiņa kundze pietvīkusi iemeta starpā. «Junker Kuniberts domā to, kas nemaz nav…»

Kuniberts viņas ierunu neievēroja. «Jā, kādas garantijas tad mums ir, ka tie patiešām balsos par mums?» viņš vērsās pret baronesi.

«Nu, Līshena taču saka, ka tie gatavi iet ar mums!» baronese attrauca. «Mēs taču gan varēsim viņai ticēt…»

«Līshena mums arvien bijusi mīļa un uzticama persona,» konsula kundze no savas puses apstiprināja.

Kuniberts padomāja. «Tas būtu tad liekams priekšā vēlēšanu padomei,» viņš beidzot sacīja. «Es te uzsākt kādas sarunas jau nevaru tādēļ vien, ka man absolūti nav laika. Jūs varat pašas uzņemties to

vidutājību. Izrunājaties, vakarā mēs jau būsim pie tevis…»

«Otons man teica,» baronese atbildēja. «Tātad tu pilnvaro mani ar Līshenu izrunāties…»

«Esi tik laipna!» izvilcis pulksteni, tas piebilda. «Ilgāk kavēties man nav laika ne minūtes… Lūdzu mani atvainot… Tātad, Ortrūde, mēs redzēsimies!… Un tu, lieb' Mutti, esi spirgta, esi braša!… Jā, jā…»

Noskūpstījis viņu uz pieres un palocījies pret pārējām, viņš bez liekiem roku spiedieniem izslīdēja no istabas.

Iestājās brīdi klusums.

Līshena tomēr jutās aizskarta. «Junker Kuniberts palicis lepns,» viņa sūrojās, «agrāk viņš tāds nemaz nebija… Bet, ka ne, ne, mēs neuzbāzīsimies…»

«Ah nē jau!» baronese atbildēja. «Viņš tikai ar to slimību tāds. Un, otrkārt, viņam patiešām tur liela teikšana nav…»

«Kas tad viņam kait?» Starpiņa kundze iejautājās. «Kādēļ viņam tā roka tāda?»

Baronese nezināja, ko atbildēt. Politika tomēr prasīja turēt Līshenu pie laba prāta. «Nu, labi, tu jau mums esi tuva persona, tev mēs varam to uzticēt…» viņa iesāka. «To viņš dabūjis divkaujā ar kādu latviešu studentu. Tam pēc sava zemā stāvokļa nemaz nav bijusi tiesība no Kuna kādu gandarījumu prasīt, bet, tā kā tas cēlis lielu skandālu un Kuns no skandāla gribējis izbēgt, viņš izaicinājumu pieņēmis.

Divkaujai bijis jānotiek ar zobeniem. Bet te nu izrādījies, kā jau dažā labā citā lietā, cik ļoti tie latvieši ir neveikli. Neprazdams īstos paņēmienus, tas students pārcirtis augšām pie elkoņa kādu cīpslu. Maza maza skrambiņa citādi, bet nu tā roka viņam no tam paliek tāda…»

«Jā, Līshen, skaties, kādi tie latvieši ir!» vecā kundze asaru pilnām acīm sūrojās.

«Lai dievs pas'!» Starpiņa kundze noraustīja kamiešus. «Ar tādām lietām nevar vis jokot…»

«Hm!» Švīhelbein ironiski smīnēja. «Nevar jau no mužika prasīt to, ko no izglītota. Kam cits nav bijis rokā kā lāpsta un sprigulis, kā tas pratīs valdīt, kā pienākas, zobenu…»

Viņas ierunu tomēr neviens neievēroja.

«Izrādās, ka labāk būtu bijis, ja Kuns izaicinājumu kā nepiedienīgu būtu galīgi noraidījis,» baronese vēl piebilda. «Tagad par to runāt par vēlu. Tikai, Līshen, lūdzu to, ko mēs tev uzticam, nevienam tālāk neizpļāpāt. Jo citādi tie latvieši varētu sākt iedomāties…»

«Nu, kas man!» Līshena atmeta ar roku. «Ne mana cūka, ne mana druva…»

Tā viņas pārrunāja vēl par šo un to, kamēr bija klāts kafejas galds, un viņas devās turp. Pie kafejas sabiedrības piedalījās arī Herta un Izolde. Bet ar gudru ziņu baronese vadīja sarunas tikai par vispārējām nenozīmīgām lietām. Bērniem, pēc viņas ieskatiem, neko nevajadzēja zināt no politikas. Līshenu viņa «ducēja», bet Hertu uzrunāja ar «jūs», lai gan arī citādi bija pret viņu ļoti sirsnīga.

Abām jaunavām bija galvā daudz svarīgāki jautājumi nekā viņu dumjā vēlēšanu politika. Tās bija laimīgas, ka beidzot varēja piecelties no galda un turēties par sevi.

Baronese nu beidzot ķērās lietai pie pašiem ragiem. Lai varētu ar Līshenu īsti no sirds izrunāties, tā uzsāka pa latviski.

«Tu saki, ka tavs vīrs uzstāsies par mums,» viņa sacīja. «Bet vai viņš tiem citiem latviešiem to drīkst sacīt?»

Līshena it kā pieķerta piesarka, bet tad sasparojās. «Mans vīrs tai dumjai tautai arvien saka: «Kas mums tās pilsētas būšanas tik labi prot pārvaldīt kā Herr fon Büngner un konsul Rābemans? Ko mēs, muļķa cilvēki, varam viņu vietā likt?»» «Štimt!» baronese piebalsoja. «Tavs vīrs tā vakar vēlētāju sapulcē izteicies…» Še jāpiemin, ka vāciem bija organizēta smalka izlūku kārtība latviešu vēlētāju sapulcēs, tā ka viņi zināja pēdējo vārdu, ko katrs runājis. «To arī tiem citiem vajadzēja ieskatīt, bet viņi ir tikai klieguši: «Nost ar vāciešiem!»»

«Lai viņi kliedz, manam vīram pašam savs padoms galvā!» Līshena atmeta ar roku. «Natīrlig, viņš taču neies katram priekšā klāstīt, ka tas dos savu balsi vāciešiem. Tik gudrs jau viņš ar ir!»

«Jā, jā, Līshen, bet, palūk, kā tas ir,» baroniete iebilda. «Ja visi ir pret viņu, tad viņš maz mums ko

varēs līdzēt…»

«O, par to nu nebēdājat!» Līshena iesaucās. «Ko tur uz sapulcēm kliedz, tas nav nekas; manam vīram tur pavisam cita taktika. Cik pie viņa vīnūžos nepieiet ļaužu, viņš aprunājas it klusu: «Vēlēsim to un to! …» O, mans vīrs saka: «Es tiem vācu kungiem ļoti daudz balsu varētu sagādāt… Bet tad tiem kungiem arī vajadzētu to cilvēku ievērot, kas par tiem turas… Aber kad viņi to neievēro!…» Man' vīrs ļoti ļauns, ka «štadtamt» tam vīnužus neļauj turēt vaļā arī pa nakti kā Treijam un Plausim. Kaut gan viņš ar konsul kungu par to runājis un konsul kungs viņam to apsolījis…»

Tas bija tas kamols, kas nospieda viņas sirdi, bet nu viņa to bija atvieglojusi.

«Es jau konsul kungam par to sacīju!» baronese it kā taisnojās. «Aber viņš sak: «Tā kā Starping to liet' grib, tad tas nav īst' «logisch». Viņam vajadzētu pienest kādus pierādījumus, ka unbedingt ir vajadzīgs priekš vien' liel' ļauž' daļ', ka to restoracion būtu pa nakti vaļā… Par to nachthandel recht tam būtu jāizpērk sevišķ' papīr', tad tikai štadtamt viņam to var atvēlēt… Vai tad viņam galu galā tas būs rentabel?»»

«Ja jau grib, tad visu var!» Starpiņa kundze attrauca. «Vai tad Plausis vien var samaksāt, un, ja ienāk, kādēļ tad nevar samaksāt… Špāss!… Man vīrs teica tā: «Saki tu tiem kungiem, ka šoreiz varu tiem gādāt sevišķi daudz balsis… Aber pasaki tu viņiem, ka tik muļķis vairs nebūšu, ka nezināšu, par ko. Ja es priekš viņiem strādāju, tad man arī vajag par to kam atlēkt…»»

«Nu, selbstverständlich!» baronese piebalsoja. «Konsul kungs nekad tav' vīram nav sliktu vēlējis un arī barons fon Bimmelštein ne… Nu, iedomājat tik to lēt' kredīt', ko jūs dabū no bāriņ' naud' uz jūsu nam'…»

«Bet nakts vīnūžu mums vēl nav!» Starpiņa kundze pastrīpoja. «Man vīrs saka: «Ja būs tas, es strādāšu… Citādi,» viņš saka, «lai tie dara, ko tie grib…»»

Baronese pārdomāja. Iestājās brīdi klusums.

«Nu, lab', es konsul kungam runāš' par to,» viņa sacīja. «Un, ja vien būs iespējams, tu var paļauties, ka tav' vīrs to koncesiju dabū… Aber tikai ar to norunu, ka tav' vīrs gewissenhaft' – –» «Nu, zelbstferštendlīgi!» Starpiņa kundze priecīgi attrauca. «Man' vīrs darīs savu pienākumu… Und viņš to lietu prot! Kamēr citi kliedz un sauc, viņš it klusā garā aprunājas ar vienu un otru, un balss rokā!

Tie nu izkliegušies domā, nu tur būs diezin kas! Bet Kuchen!… Saskaita balsis un redz, ka izvēlušies atkal cauri. Es jums saku, jūs varat paļauties uz manu vīru. Visa «štadtamt» partija tiks ievēlēta savās vietās, kā bijusi.»

Sajūsminātās vācu dāmas priecīgi smaidīja un nolūkojās uz Līshenu kā uz savu glābēju. Pat vecā Švīhelbein, dabūjusi nojautu par viņas īstajiem nolūkiem, uzskatīja viņu pavisam ar citām acīm. «Tas labi, Līshen, tas labi, ka jūs saviem kungiem tik uzticami!» viņa aizkustināta sacīja. «Turaties arvien joprojām pie saviem kungiem, un jūs nebūsat krituši…»

Konsula kundze bija paķērusi adīkli un runādama čakli strādāja. «Nu jā!» viņa pacēla savas briļļotās acis. «Kam tad jums jāpateicas par savu kultūru un bildung? Vienīgi mums, vāciešiem…»

Baronese nu gan tādu sentimentālību neizrādīja. Priekš viņas bija veikals un vairāk nekas. «Mēs gan paš' esam ļoti stipri, Līshen,» viņa apgalvoja. «Mums tik daudz balsu, ka mums jau izrēķināta droša uzvara. Aber, tā kā mēs tiem latviešiem gribētu sagatavot vienu lielu nīderlāgu, tad nav ausgešlosen, ka mēs ietam kopā ar visiem labi domājošiem, t. i., tādiem, kas grib atzīt mūsu kontinuitāt'… Mēs arī no latviešu vidus dažus kandidātus izraudzīsim, bet tikai tādus, kādus atzīsim par derīgiem. Zum Beispiel, tavu vīru un citus… Es tādēļ likš' tavu Vorschlag priekšā, un es domāju, ka vēlēšan' komiteja to atzīs par labu. Tad tu, Līshen, varēs pienākt un dabūs zināt…»

Līshena, galvu locīdama, piebalsoja. «Bet vēl kas!» viņa piepeši iebilda. «Redzat, tur būs izdevumi… Ir taču jāsadzer ar vienu otru kopā. Tas tok tiks manam vīram atlīdzināts?»

«Nu, natürlich!» baronese attrauca. «Tie tiks izmaksāt' no vēlēšan' fond'… Mēs sogar ir rēķinājuši izmaksāt par katru štimm divdesmit pieci rubel baar, ja tas būtu vajadzīgs. Šād' izdevum' tav' vīrs priekš

mums var taisīt…»

«Also, tad jau tā lieta ir pilnīgi kārtībā!» Līshena iesaucās. «Nu teic, ka latvieši ar vāciešiem nevarot kopā iet?! Kādēļ tad nevar iet?…»

«Nu, selbstverständlich,» baronese nobeidza, «mēs jau citād' nemaz nevar… Mēs tokš vis' ir vien' dzimten' bērn', un mums visiem vien' gemeinsame Scholle… Ja mēs savā starpā ved vien' cīņ', tad tokš mēs – wie sagt man das – griež viens iekš oter mies'…»

«Jā, jā, tā saticīb' ir vien' gauž' lab' liet'!» konsula kundze nopūtās, čakli adīdama.

Ienāca kambarjumprava un paziņoja, ka baronietei zirgi atbraukuši pakaļ. Laiks bija šķirties.

Izkratījušas abpusēji savas sirdis viena pret otru, tiklab mātes, kā meitas ardievojās, it kā atvieglotas un garā pacilātas. Vārdu sakot, abas partijas un paaudzes jutās ar lietu gaitu lieliski apmierinātas. *** Fon Bimmelšteinu nams atradās pilsētas augstmaņu iecirknī – Strēlnieku dārza rajonā. Māja atradās greznā dārzā, nebija visai liela, bet tika apdzīvota vienīgi no viņiem pašiem un saimes. Pēdējā bija ļoti liela. Baronese Ortrūde, kā sacīt, «veda ļoti lielu namu». Viņas salons bija viens no iecienītākiem. Staļļos mita vairāki braucami un pat jājami zirgi, remīzēs (vāgūžos) vairākas eķipāžas un kamanas ar fon Bimmelšteinu ģerboni. Arī siltumnīca un oranžereja tai bija. Tas viss prasīja dārznieku, kučieri, staļļu puisi, namiķi, sulaini, istabas meitas un kambarjumpravas. Un visiem tiem vajadzēja savu telpu.

Baronese ļoti cienīja sportu, un pie braukšana pati labprāt kučierēja. Viņas lielākais prieks bija iejāt jaunus, nevaldāmus zirgus, pie kam viņai lielā mērā palīdzēja daudzie Otona fon Bimmelšteina brālēni un tālākie radinieki. Jaunākā laikā ap viņu tinās kāds Egons fon cur Bimmelštein-Capels. Tas bija dienējis prūšu armijā un sasniedzis leitnanta grādu, bet ņēmis atvaļinājumu, kā runāja, tā saukto «schlichter Abschied». Tomēr kareivja mundieri tas vēl labprāt nēsāja un bija sievietēm diezgan bīstams. Mantas un līdzekļu viņam nebija nekādu, tomēr turēja zem sava muižnieciskā goda pieņemt kaut kādu vietu, kas atgādinātu tirdzniecību, piemēram, par grāmatvedi vai kasieri. Turpretim suņus un zirgus dresēt un sirdis lauzt – gan vecas, gan jaunas – tas ieskatīja par profesiju, kas piemērota pilnīgi viņa muižnieka godam.

Varēja būt, ka viņam ar baronesi kāds sakars, bet, ka mēs zinām, tas bija mēģinājis tuvoties viņas meitai Izoldei. Varēja būt, ka viņš, tāpat kā Pudiķis, lai iegūtu meitu, turējās ar māti, bet varbūt arī meita bija tikai tas iemesls, lai tuvotos mātei.

Mēs nopratīsim, ka barona un baroneses laulības dzīve nebija tāda, kāda tā izrādījās pasaules priekšā. Viņš bija pirmais, kam apnika mājas maize un kas sāka meklēt pārmaiņu ārpus mājas. Viņš bija liels retumu cienītājs, it sevišķi, kas attiecas uz teātra un cirka māksliniecēm. Kur vien kaut kas tanī ziņā bija ievērības cienīgs, tur arī viņam vajadzēja no šāda zieda sūkt. Aiz mākslas cienīšanas segas un gara radniecības, dvēseļu saskaņas un tā tālāk tas plūca no aizliegtā koka augļiem, kur vien pietikdams.

Viss jau būtu ļoti labi, bet tas radīja lielu iztrūkumu baroneses Ortrūdes laulības dzīvē. Viņai, zem kuras pilnajām krūtīm verda vesels vulkāns, blazētais un par viņu stipri vecākais barons jau tā deva par maz. «Not kennt kein Gebot!» (Trūkums neatzīst nekādu bauslību!) kā vācietis saka. Viņai bija jāskatās uz citu pusi, kas tai palīdzētu viņas miesas bēdās. Labi cilvēki ir bijuši un būs visos laikos, un baronesei Ortrūdei līdzētāju netrūka, tiklīdz tā nepārprotami lika noprast savu nolūku.

Viņa pie tam nebūt neiestiga kādā jūsmelībā vai mīlestības sentimentālībā, bet piekopa šo sportu tāpat kā visus citus sportus. Viņa meklēja un izmēģināja cilvēkus ar veseliem nerviem, kaut arī tie būtu vienkārši strādnieki. Uz laukiem Bimmelšteiniem bija muiža, un baronese tur bieži izbrauca vai nu uz medībām, vai citās darīšanās. Katram jaunam vīrietim tur bija bīstami viņu satikt vienatnē. Bet nekādā gadījumā tas uz viņu neatstāja nekādas dziļākas pēdas; viņa nemeklēja nekādas siržu un dvēseļu saskaņas.

Moris savu pienākumu izpildījis, moris var iet!… Viņa šādus cilvēkus meklēja pat caur vidutājiem.

Iedami katrs savus ceļus un meklēdami visvisādus piedzīvojumus, tie reiz it romantiskā kārtā bija

sanākuši kopā kā gluži svešas personas. Kādā masku ballē maskotais barons bija griezis sevišķu vērību uz kādu maskotu, ugunīgu būtni. «Ein Blitzweib!» viņš pie sevis iedegās un ar visu savu rafinēto un piedzīvojumu bagāto veiksmi mēģināja to iegūt. Bet, lai izbēgtu katram skandālam, tas paturēja masku arī chambre sēparēe un savas pielūgtās apkampienos, tāpat arī visdziļāko inkognito aiz maskas paturēja viņa.

Taču viņam būtu ļoti interesējis zināt, kas viņa tāda, jo likās būt dāma no labākām aprindām. Glāstīdams viņas vaigu, tas neviļus ar savu briljanta gredzenu ieskrāpēja tur svītru netālu no auss. Otrā dienā pie brokasta galda tas pamanīja šo svītru savas laulātās draudzenes vaigā – – – Viņa turpretim ēda ar mierīgāko sirdsapziņu un labāko apetīti, jo tai nenāca ne prātā, ka viņas partneris ir bijis viņas pašas laulāts draugs.

Tas bija rūgts kumoss nabaga blazētam brīvkungam! Viņš pat nedrīkstēja «scēnu taisīt», – un ko tas arī būtu līdzējis? Pastāvēt uz laulības šķiršanu būtu priekš viņa ļoti riskanti. Par savu saimniecisko pamatu tam bija jāpateicas vienīgi sievai. Ja viņam būtu jāatmaksā tās milzīgā pūra nauda, tas būtu izpostīts cilvēks. Viņš arī bija tik objektīvs ieskatīt, ka vainas vislielākā daļa ir viņa paša pusē, paturēja noslēpumu viens pie sevis un atlīdzību par to arī turpmāk meklēja ārpus mājas.

Tā mazpamazām, ne vārda nerunājuši, viņi klusu sapratās un gāja katrs savus ceļus. Pie tam viņa to izdarīja ar tik korektu diskrēciju, ka tur ne gailis pakaļ nedziedāja. Viņam vēl šad un tad iznāca mazi skandālīši, kuri vēlāk ar pūlēm bija noslēpjami, – viņai nemisējās nekad! Viņa labais vārds caur viņu nekādi necieta. Taisni otrādi, pasaules priekšā viņa bija tam tā korektākā laulātā draudzene un asi nosodīja katru izlaidību.

Viņš ieskatīja, ka nav iemesla domāt par šķiršanos. Viņu «nelaimīgā» laulība jau bija taisni «laimīga». Nekādu važu viņi nesajuta. Aiz kulisēm katrs dzīvoja uz savu roku, bet uz ārieni, pasaules priekšā, bija viens un viens. Namamāte apsvēra rūpīgi katru soli, lai neciestu mājas labais vārds un viņas vienīgai meitai Izoldei nekas nebūtu par piedauzību. Tā uz to cienīgāko reprezentēja Bimmelšteina namu un bija lielākais balsts sava vīra politikai. To visu viņa izdarīja, tā sakot, ar grāciju.

No tālienes arī neviens nevarēja spriest, ka šo laulāto draugu starpā būtu kāda plaisa. Sieva pret vīru izrādīja cienību, respektēja viņa idejas un tās veicināja. Un viņš no savas puses bija tas sirsnīgākais un galantākais laulāts draugs, pret savu sievu uzmanīgs un pateicīgs par viņas pabalstu.

Rauti un viesības pie Bimmelšteiniem bija tie spožākie un iecienītākie, un ikviens bija lepns uz to, kam bija pietikšana viņas salonā. Tur iemājoja īsta baltu politika, tur tika darīts iespaids uz augstām amata personām. Muižnieku maršali, pilsētas galvas, resoru priekšnieki un pat gubernatori rēķinājās ar tiem ieskatiem, kas te tika izsacīti.

Dažs labs baltu ēdējs tika padarīts par baltu glābēju, dažs labs nikns lauva par rāmu jēru. Pat tik liels slavofils kā toreizējais gubernators Zinovjevs bija izturējis te savu pārbaudījumu, un tikai tad, kad nekas nelīdzēja, tas nebija vairs te redzams – vai nu to vairs nevēlējās, vai arī pats vairs nevēlējās še būt.

Tā arī šodien viņa savam vīram bija ticīgi pie sāniem, kad viņa salons pildījās ar pirmiem un labākiem Rīgas vācu dēliem. Visi tie bija ieradušies uz iepriekšēja ielūguma pamata. Starp citiem te redzēja pilsētas galvu R. fon Bingneru, viņa biedru Ludvigu Kerkoviusu, pilsētas sekretāru Eiženu Altu, rātstiesas prezidentu fon Švarcu, Hipotēku biedrības prezidentu konsulentu Konrādu Bornhauptu, biržas komitejas reprezentantu Konstantīnu Canderu, Lielās ģildes locekļus un tirgotājus Jūl. Burhardu, G. Fārbahu, V. Feldu, Eduardu Gradi, Ad. Zelneru, A. Vinkann, amata meistarus no Mazās ģildes Kundu, Minutu, Ostvaldu un Fr. Brunstermani, lielo baltu patriotu un bijušo Vidzemes gubernatoru Augustu fon Etingenu, Stā: merienes baronu Ed. Volfu, juristus Maksi Tuncelmani un Ervīnu Moricu, avīzes «Rigasche Zeitung» redaktoru fon Buhholcu, sirmo konsulu Georgu Rābemani un viņa dēlu Kunibertu Rābemani.

Pēdējais bija sevišķi kustīgs, formulēja jau gatavas dažādas rezolūcijas un pārlaboja viņu redakcijas. Ar savu ļengano, savītušo roku tam nācās diezgan grūti ko uzrakstīt, kādēļ tam tā bija jāpietur ar otru, veselo roku.

Salons bija tik plašs, ka viņu varētu izlietot pat publiskiem rīkojumiem. Viņu pušķoja grezni

ornamenti, antīka skulptūra un fon Bimmelšteinu senču ģīmetnes eļļas krāsās. Liels un plašs bija arī vestibils ar daudziem ģipša un bronzas tēliem iz vecās grieķu mitoloģijas, bet fresku zīmējumiem no Nībelungiem. Logi bija krāsoti ar skatiem iz vecvācu dzīves. Daudz bija bruņinieku dzelzs kostīmos un daudzas nosārtušas «ēdeldāmas» ar kuplām, pārsietām gūžām.

Salonam blakus atrodošā telpā bija ierīkota maza bufete, kur kungi varēja dabūt visādus uzkožamos un atspirdzinājumus. Tāpat tika sniegta apkārt kafeja un cigāri. Mājas kungs un kundze visus sagaidīja un bija ārkārtēji laipni un uzmanīgi saimnieki.

Kad visi pilnā skaitā bija ieradušies, kam vajadzēja būt, un viesi pirms apspriešanās vai nu ko iebaudīja, vai savā starpā sarunājās par šo un to, pie durvīm vēlreiz piezvanīja. Ienāca sulainis ar vizītkarti.

«Von zur Bimmelstein-Zappel,» mājas kundze izlasījusi to sniedza savam kungam.

Barona piere aptumšojās. «Liekam barona kungu atvainot, ka nevaram viņu tagad pieņemt,» tas sulainim sacīja. «Mums acumirklī neatliekamas svarīgas darīšanas…» Pie tam viņa perfīdais smaids noslīdēja sāņus uz baronesi un bija domāts arī tai.

Baronese negribot mazliet nosarka un neizprazdama savu vīru uzlūkoja. «Lietas svarīgums varbūt prasa, ka arī Egons ar savu padomu būtu klāt?» viņa iebilda.

«Non, ma chēre!» fon Bimmelšteins valšķīgi pasmaidīja kā pret bērnu, kuram noraida viņa lūgumu.

«Viņam priekš tam nav vajadzīgais «cenzums» un «penzums»…»

«Kā jūs atzīstat par labu, mon cher,» viņa sacīja, cenzdamās vīram apslēpt savu nepatikšanu. «Sakiet barona kungam,» viņa diktēja sulainim, kurš vēl arvien gaidīja uz pavēli, «ka katrā citā laikā viņš mums būs patīkams viesis…» Viņa to teica tādā tonī, ka lai barons to saprot.

Knaibīdams lūpas, viņas vīrs norija rūgto kumosu. Apstiprinājās tomēr viņa aizdomas, ka šim ģeķim un nenozīmīgam lupatam pie Ortrūdes ir «cenzums» un «penzums».

Tomēr par to ilgāk galvu lauzīt viņam nebija ne laika, ne patikas, jo sapulcējušies kļuva nepacietīgi.

Viņa pienākums kā namatēvam tādēļ bija apspriešanos ievadīt. «Cienītie kungi!» viņš uzsāka. «Kritiskos brīžos baltu patrioti un Rīgas vadošie gari arvien kopēji apsprieduši savu stratēģisko stāvokli un apsvēruši savus spēkus un savus līdzekļus. Pamatodamies uz šīm vecām tradīcijām, esmu pagodinājies jūs, mani kungi, kas esat mūsu atklātās dzīves vadītāji, ieaicināt pie sevis minētā nolūkā. Acumirklis, kādā mēs tagad elpojam, ir priekš mums ļoti kritisks. Patlaban stāv priekšā pilsētas domnieku vēlēšanas, un tādēļ nebūs lieki apsvērt, zem kādiem apstākļiem mēs šoreiz cīņā ejam. Mūsu vecā un vēsturiski pārbaudītā iekārta ir apdraudēta uz visas līnijas. Kā zināt, kopš 1877. gada vecās rātes administratīvā vara pārgāja uz jauno pilsētas domi un valdi. Tagad mēs vairs nevaram pēc savas atziņas noderīgus vīrus pilsētas pārvaldē iekooptēt, bet tos ievēl, un pie vēlēšanām piedalīties tiesība ļoti plašām aprindām, tā ka mūsu stāvoklis komūnas pārvaldē nav vairs nodrošināts, bet ir stipri apdraudēts.

Mēs nu neesam pieturējušies pie tās taktikas kā savā laikā mūsu priekšteči zem Katrīnas Lielās, kurai labpatika mūsu rāti atmainīt ar maģistrātu. Toreiz visi labākie gari jaunās iestādes boikotēja. Rātskungi un birģermeistari nolika savus amatus un mandātus. Neviens vairs nepieņēma nekādu amatu un neļāvās maģistrātā ievēlēties. Bija grūti sadabūt cilvēkus, kas lai pārvaldītu pilsētas orgānus. Visi kā viens vīrs izvairījās no jaunajām iestādēm un personām, kas bija pieņēmušas amatus un kompromisu ar jauno kārtību. Šāda neatlaidīga un izturīga pieķeršanās vecai kārtībai nepalika bez panākumu. Apmēram pēc gadu desmita, kad uz troņa nāca ķeizars Pauls, – mūžīga lai ir viņa piemiņa, – tas mūsu tiesības atkal atjaunoja un veco rāti restaurēja. Tā viņa pēc tam pastāvēja vēl nepilnus simts gadus.

Tagad mēs pieturamies pie gluži pretējas taktikas. Mēs neboikotējam jaunās iestādes; taisni otrādi, cenšamies tās paturēt savās rokās. Mēs neatsakāmies no jaunizdotiem likumiem; bet cenšamies tos iztulkot visplašākā mērā sev par labu. Mēs neesam pretim reformām, bet taisni par tām rūpējamies, tikai prasām, lai tās būtu piemērotas mūsu dzimtenes atsevišķiem apstākļiem. Laika riteni atgriezt atpakaļ mēs nespējam. Jauni laiki prasa savas tiesības, un mums ar tiem jārēķinās. Savas vecās privilēģijas uzturēt

joprojām pilnā apmērā mums nav ne mazāko cerību, bet glābt mēs varam, kas vēl glābjams. Tas iespējams, ja piemērojamies jauniem laikiem un raugām tos grozīt savā interesē.

Ir mazliet kas panākts. Mēs esam dabūjuši vēlēšanu kārtību pēc trīs klasu sistēmas, pie kam lielie nodokļu maksātāji samērā bauda lielāku noteikšanu. Vācu valoda vēl pagaidām atstāta mūsu komunāliestādēs. Mums ir vēl mūsu vecā rātes tiesa ar visām viņas nozarēm. Mēs cenšamies izdabūt cauri atsevišķu tiesu reformu Baltijā, piemērotu šejienes vajadzībām un apstākļiem. Ir maza saujiņa no vecām tiesībām mums vēl palikusi – –» «Bet tā patlaban taisās mums izkust rokās, – atvainojat, ka pārtraucu,» rātstiesas prezidents fon Švarcs iebilda. «Mēs dzīvojam bez cerību un bez nākotnes. Katru acumirkli mums var pasacīt: diezgan nu, kar vadzī savu amatu! Būs citi, kas tiesās pēc citas formas un uz citiem principiem…»

Citādi viņš kā joviāls un jautrs cilvēks ienesa arvien sabiedrībā jautrību, bet tagad viņa rezignācija atstāja drūmu, nospiedošu iespaidu.

«Manaseina revīzijas sekas!» barons paskaidroja. «Bet mēs stāvam savās vietās un darām visu, kas mūsu spēkos. Ja tad pretekļus nevaram novērst, tad tā nav mūsu vaina. Vismaz mēs centīsimies arī tiesu pēc jaunās kārtības paturēt savās rokās, tāpat kā esam paturējuši savās rokās administrāciju…» «Ļoti pareizi!» vairākas balsis apstiprināja.

«Tāpat likvidējot veco pilsētas administrāciju,» fon Bimemelšteins turpināja, «esam iztulkojuši likumu tā. saucamām «trim kārtām», t. i., rātei un abām ģildēm, par labu. Pēc vecās, labās kārtības Rīgu pārvaldīja rāte kopā ar Lielo un Mazo ģildi. Pilsētas uzņēmumus, piemēram, gāzes un ūdens vadus, pārvaldīja vienīgi ģildes, kurām priekš tam bija noderīgi vīri. Šie vīri palika savās vietās arī pie jaunās domes. Mēs nu konstatējam pirms faktu, ka gāzes un ūdens ietaises nav pilsētas, bet minēto triju korporāciju īpašums. Tātad, ja pilsēta patura gāzes un ūdens iestādes savā īpašumā, tai jāizmaksā abām – ģildēm un rātei tā vērtības daļa, kas atliek, atskaitot no minētām iestādēm obligāciju parādus. Pēc sevišķi ieceltas komisijas atziņas, kurai jāpārbauda minētās īpašuma tiesības, un arhitekta Neibergera un inženiera Tomsona atzinuma korporācijas no pilsētas var prasīt 377 000 rubļu.»

«Vismazākais!» Maksis Tuncelmans piebilda.

«Jūs sapratīsat, ka ģildes ir mūsu elementam vairāk nodrošinātas nekā pilsētas komunālvalde.

Komūnā apmesties, iegūt īpašumus un tamlīdz tiesības iespējams ikvienam, ģildēs par biedru kļūt var tikai tas, kuru mēs uzņemam. Mēs uzņemam tikai savus ļaudis un mums padevīgu elementu. Tādēļ stiprināt ģildes materiālos pamatus ir mūsu interesē. Pilsēta, protams, var celt jaunus gāzes un ūdens vadus, bet arvien tai izdevīgāk atpirkt jau esošo. Cerēsim, ka arī jaunās domes sastāvs būs tikai patriotisks un iznesīs šādu lēmumu, tā ka atkritīs visas tiesāšanās šīs lietas dēļ. No Pēterpils diemžēl pienāk uztraucošas ziņas. Valdības aprindās iekustināts jautājums par mūsu trīs klašu vēlēšanu sistēmas atmainīšanu ar tādu, kur visiem vēlētājiem vienlīdzīgas tiesības. Tas nozīmē, ka balsis turpmāk gan tiks skaitītas, bet nevis svērtas! (Balsis: «Cik netaisni!») Un, beidzot, viena ļoti drūma ziņa, – kas tas smagākais sitiens priekš mums, – arī no pilsētas pārvaldes vācu valodu projektēts izskaust! Visas darīšanas bez izņēmuma lai tiktu vestas krievu valodā…»

«Vai tas jel iespējams!» gandrīz visi kā vienā balsī iesaucās.

«Arī es esmu ievācis šo drūmo vēsti,» «Rigasche Zeitung» redaktors fon Buhholcs apstiprināja. «Ne tikvien pilsētas valdei visi protokoli un raksti būs jāved krievu valodā, bet arī pilsētas domes sēdēs nevarēs runāt citādi kā pa krieviski.» Šī ziņa bija tik uztraucoša, ka sirmajam konsulam Georgam Rābemanim cigārs izdzisa un galva sāka trīcēt. «Nevar būt!» viņš, acis ieplētis, iesaucās. «Tad jau mums visiem jāpaliek mēmiem… Es taču neprotu savas domas citādi izteikt un sakārtot kā vien pa vāciski…»

«Tas ir pats labākais līdzeklis, kā aizdzīt kulturēlo vācu elementu no komunālās pārvaldības,» fon Buhholcs aizskarts sūrojās. «Kā?!… Tas nozīmē, ka vācu kultūra, kas zemei nesusi tik daudz svētības, tiks apklusināta un viņas vietā stāsies nekulturēlais krievu birokrātisms…»

«Es nekad šādus noteikumus nepieņemšu,» pilsētas galva fon Bingners sacīja. «Es krieviski nerunāšu, tādēļ ka es šo valodu nesaprotu…»

«Un es atkal protokolu krievu valodā nerakstīšu!» Eižens Alts, pilsētas sekretārs, kategoriski noteica.

Vecais konsuls manāmi ietrīcējās. «Jūsu magnificences, es nesaprotu, kā jūs to darīsat?!» viņš sāpīgi iesmējās. «Ja izdots uz tam attiecīgs priekšraksts, tad taču to neievērot būtu tas pats, kas pretoties valdības varai?… Es domāju, mēs būsim spiesti padoties…»

Dziļš klusums liecināja par šo vārdu nopietnību. Nekas nebija pretīgāks un absurdāks īsta balta psiholoģijai kā sasliešanās pret valdības varu.

«Un tomēr,» fon Etingens pēc brīža ieminējās, «tas nedrīkst notikt bez protesta. Gandrīz jau septiņi simti gadu pastāv Rīgas pilsēta. Viņa mainījusi dažādus virskungus: zviedrus, poļus, krievus. Bet viņas valoda bijusi arvien vācu valoda. Gandrīz divi simti gadu Rīga kā vācu pilsēta atradusies zem krievu sceptera. Divi simti gadu, vāciski runādama, tā ir bijusi tā labākā Krievijas pavalstniece. Un nu uzreiz kādam krievu birokrātam iekrīt prātā, un mums uzreiz vajag palikt par krieviem. Kas ir, mums vajag saprast to pretdabisko procesu, izlīst no savas ādas un ielīst citā!!! Nē, mani kungi, mēs tur vainīgi neesam, ka citu valodu neprotam, neesam vainīgi, ka esam dzimuši un uzaudzināti kā vācieši. Runājat uz mums mūsu valodā, un mēs klausāmies. Runājat jūs citā, mums nesaprotamā, – mēs jūs nedzirdam.»

«Es saprotu jūsu ekselenci,» Ludvigs Kerkoviuss iebilda (fon Etingens agrāk bija bijis Vidzemes gubernators), «bet caur šādu protestu mēs ļoti daudz riskējam. Mums ir vēl viens bīstamāks pretinieks nekā krievu birokrāts. No otras puses mums mācas virsū nekulturēlais latviešu pūlis un cenšas ieņemt mūsu vietu. Ja mēs neizpildīsim valdības priekšrakstus, tas tos izpildīs. Šis ienaidnieks mums daudz nopietnāks, un, lai viņu atturētu, mums jānes zināmi upuri. Patlaban stāv priekšā pilsētas domnieku vēlēšanas, uz kurām latvieši uzsākuši nedzirdētu aģitāciju un taisās mums galīgi izraut no rokām trešo kūriju. Pateicoties mūsu stiprai baltiskai sajūtai un mūsu teicamai disciplīnai, mēs viņu uzbrukumu jau divas reizes esam atsituši. Bet, kā trešo reizi ies, to mēs vēl nezinām…»

«Par to ir pienākušas uztraucošas ziņas,» Otons fon Bimmelšteins sacīja. «Vakarējā sapulce Latviešu biedrībā gandrīz vienbalsīgi atmetusi katru vienošanās mēģinājumu ar mums. Ir turētas pret vāciešiem un pilsētas valdi kūdījošas runas. Latvieši skaidri un gaiši nekautrīgi izsacījuši savu nolūku. Viņi negrib apmierināties vienīgi ar saviem aizstāvjiem trešā kūrijā, bet grib sagrābt savās rokās arī pilsētas valdi.

Mums ir pienestas sīkas ziņas par to, ko, katrs izsacījies…»

Nervoza dusmu trīsa pārskrēja pār Kuniberta Rābemaņa miesu: grasoši viņš pacēla savu novītušo roku.

Arī citi saņēma šo vēsti vai nu ar nicinošu kamiešu noraustīšanu, vai bažīgu uztrauktību. Sevišķi, kā rādījās, tā stipri uztrauca konsulu.

«Mani kungi,» viņš sacīja, «man liekas, ka savas dzimtenes vēsturē esam nokavējuši īsto brīdi.

Mums vajadzēja jau agrāk piegriezt vairāk vērības iedzimto vajadzībām, atzīt tos par saviem līdzpilsoņiem un ar viņiem izlīgt. Tā mēs būtu paturējuši viņus savā vadībā un kopotiem spēkiem varētu tad stāties pretim rusifikācijas briesmām…»

«Bet, tēv!» Kuniberts aizskarts iesaucās. «Tas jau absolūti neiespējams. Kas grib iet kopā ar denunciatoriem un pamfletistiem? Ar Kalniņiem un Zaķīšiem, kas mūs pastāvīgi apmelojuši un uzlaiduši mums šo Manaseina revīziju? Tiem kā sevis līdzīgiem roku sniegt?… Nē, nē, nē!»

Viņš sauca uzsaukdams skaļā, plikā balsī.

«Mans dēls,» vecais konsuls viņu mierīgi uzlūkoja, «tas tikai iekarsē asinis un nedara nekā laba! Kā mežā sauc, tā mežā atskan. Bēdīgais, ko esam nokavējuši, ir tas, ka vadība pār latviešu masām nav mums, bet šiem Kalniņiem un Zaķīšiem, kas viņās sēj naida sēklu un tās saģiftē. Ja mēs būtu latviešus pacēluši uz tā paša kultūras līmeņa kā mēs, tad viņi būtu tikpat labi vācieši, kā mēs būtu labi latvieši. Mēs visi būtu balti! Mums vajadzēja radīt iz latviešu vidus tādu inteliģenci, ar kuru mēs varētu saprasties, es domāju,

tādu, kas stāv ar mums vienādā kultūras līmenī…»

«Nav iespējams!» Kuniberts it kā atraidoši pacēla roku. «Kā var ar to saprasties, kas rases ziņā nav līdzvērtīgs? To var tikai izlietot un kalpināt, bet ne kā ar savēju saprasties…»

«Rābemanim junior pilnīgi taisnība,» Ludvigs Kerkoviuss apstiprināja. «Latvietis, kaut arī dabūjis izglītību, ir tikai latvietis! Mums nevar būt ar viņiem nekas kopējs. Ar viņiem brāļodamies, mēs vilktu tos tikai uz augšu un ļautu tiem pāraugt sev pār galvu. Mēs domātos viņus vadīt, bet tiktu no tiem vadīti.

Protams, ka zemes politiku viņi iekārtotu tā, kā tas viņiem izdevīgāk… Es principā esmu tam noteikti pretim…»

«Atļaujat, eltestera kungs,» konsuls sacīja, «es tādu vienošanos neprasu latviešu interesē. Mūsu pašu interesē es to labprāt redzētu, ciktāl mums var nākt par labu. Tas ir taktikas un ne principa jautājums…»

«Es jūs saprotu!» Kerkoviuss attrauca. «Mēs nekautrēsimies arī turpmāk latviešus izmantot un izlietot, kur to spēsim. Bet tādēļ mums ar tiem nevajag nekādu brāļošanos…»

«Jūs man atļausat paskaidrot, kā es to domāju,» konsuls lēni ieklepojās. «Es atkārtoju: taktikas un ne principa jautājums. Mums būtu jādara iespaids saimnieciskā ziņā. Mani kungi, es griežu jūsu vērību uz mūsu saimniecisko pārsvaru. Latviešiem kredīta apstākļi pilnīgi neattīstīti. Viņiem te, Rīgā, ja nemaldos, tikai divas krājkases, no kurām viena pie tam vēl neko nenozīmē. Viņi ir darbībai cilvēki, savā ziņā pat uzņēmīgi, bet tādēļ vēl jo vairāk no mūsu kredīta atkarīgi. Mums nu jārīkojas tā, ka viņu pašu interesē ir paturēt joprojām mūsu labvēlību. Ar gandarījumu man jākonstatē, ka starp tiem mazums latviešu tirgotāju; kādi mums vispār ir, nav manīti nekādi atsevišķi šovinistiski centieni. Tie pieslienas pilnīgi mums, tādēļ ka tas viņu pašu interesē…»

«Tas pilnīgi no viņiem saprotams,» Kerkoviuss iebilda, «bet nesaprotami no mums, ka mēs tos ciešam. Mums latviešu saimnieciskā attīstība ir vēl bīstamāka nekā viņu inteliģence. Viņu turība un ietaupījumi pieņemas ar katru dienu. Ja tas vēl tiek paveicināts, tad mūsu saimnieciskam pārsvaram var rasties tāds pretspēks, kas to paralizē. Mums tādēļ vajag uzmanīties, ka latvieši ar mūsu kredītu nesāk organizēt pret mums komerciālus cietokšņus, bet stipri baumas, ka kāds Krauklītis gribot radīt jaunu tirdzniecības centru ārpilsētā un nokonkurēt mūsu veco Kaļķu ielu… Hipotēku biedrība jau tam savu kredītu neliegs…»

«Kas? Hipotēku biedrība?!» Konrāds Bornhaupts atraidoši iesaucās. «Nē! Hipotēku biedrība priekš šāda ārprātīga pasākuma nedos ne kapeikas…»

Pārējie kungi iesmējās. Ne tādēļ, ka viņš tik noteikti izteica savus uzskatus, bet tādēļ, ka tas caur degunu šņāca līdzīgi mopsītim, kas ne ar ko nav mierā. Teica, ka viņam esot ļoti laba dvēsele, bet slima sirds, un tādēļ tas pastāvīgi rājās un šņāca.

Bet tagad par to it kā par brīnumu uztraucās citkārt mierīgais konsuls. «Es domāju, ka jūs, konsulenta kungs, rīkosaties pēc savas biedrības statūtiem,» viņš sacīja. «Ja tur kādas vērtības būs ieliktas, jūs aizdosat, vienalga, vai būvētājs latvietis vai vācietis…»

«Tikai pēc biedrības statūtiem!» Bornhaupts ķildīgi iesaucās. «Nekur tajos nav sacīts, ka naudu vajadzētu aizdot pret ārprātīgiem pasākumiem. Tirdzniecības centrs Maskavas Ārrīgas kāpostu dārzā taču ir ārprātīgs pasākums vārda pilnā ziņā. Es par to nedotu ne graša pat vācu cilvēkam, ne vēl kaut kādam baurim…»

«Tas jau būtu savā ziņā boikots,» konsuls diezin kāpēc no šī paskaidrojuma vilka konsekvences.

«Finansu lietās pie mums līdz šim vēl nav šķirots vācu rublis no baura rubļa… Laikam gan nekur visu dzimtenes bērnu kopā iešana nav tik nepieciešama kā tirdzniecībā. Te uzsākt savstarpēju cīņu būtu tas pats kā griezt vienam otra miesā… Es domāju, ka mūsu saimnieciskais pārspēks dod mums to dabisko tiesību – bez maziskiem paņēmieniem visu tirgotāju elementu savā labā vadīt.»

«Vadīt, vadīt!» Bornhaupts ķildojās. «Kas gan grib bauru ķēniņš būt?!»

Konsuls sāpīgi iesmējās. «Saskaitāt savus biedrus Hipotēku biedrībā pēc tautībām, un jūs redzēsat, ka jau tas esat!… Tik liels ir bauru pārsvars Hipotēku biedrībā… Un tie ļoti zina cienīt jūsu nopelnus pie

biedrības pacelšanas…»

«Ar mokām dabūjām cauri delegātu sistēmu,» Bornhaupts atmeta ar roku. «Citādi – es bauru ķēniņš negribētu būt.»

Iestājās brīdi dziļš klusums. Kungi klusu sūca savus cigārus.

«Aizkustinātā jautājumā,» fon Bimmelšteins uzsāka, «ir patiešām dilemma. Gribam mēs latviešu elementu pilnīgi boikotēt, mēs ciešam arī paši. Pie tam zem tādiem apstākļiem mums blakus var attīstīties bīstama latviešu tirdznieciska organizācija. Izturamies mēs pret viņiem kā pret savējiem, mēs varbūt šo procesu vēl ātrāk paveicinām. Jo tas mums ir jāpatura acīs, ka latviešu saimnieciskā patstāvība ir mums bīstama. Tirgoņi-latvieši sava kredīta un veikalu sakaru dēļ šimbrīžam gan vēl no mums atkarīgi, bet caur tiem pašiem kredītiem un sakariem tie saimnieciski stiprinās, un ir grūti kontrolēt, cik tie ar to top no mums neatkarīgāki. Daudz vieglāk lietu regulēt, attiecoties uz ierēdņiem. Latviešu komiji, pārvaldnieki un mazāki ierēdnīši ir ļoti noderīgi ļaudis, un es nezinu, kā mēs bez viņiem varētu iztikt. Tikai mums nevajag laist viņiem iedzīvoties. Nevienam latvietim nevajag dot tādu vietu, kas dod lielākus ienākumus par 50 rubļiem mēnesī. Bez viņiem iztikt mēs nevaram, bet mums jārīkojas tā, ka tie arī bez mums nevar iztikt.

Priekš rupja, sūra darba latvieši labi diezgan, priekš vieglākām uzticības vietām mums savu cilvēku diezgan. Pēc šādas taktikas rīkojoties, mēs viņus paturēsim arvien mūsu atkarībā. Atkārtoju vēlreiz: latviešu saimnieciskā neatkarība mums vairāk bīstama nekā viņu neatkarīgā inteliģence…»

«Bet abas ciešā sakarā,» fon Bingners iebilda. «Kā visbīstamākie pretinieki mums tādēļ jāieskata latviešu literāti, kuri nav no mums saimnieciskā atkarībā, piemēram, latviešu advokāti. Tie caur cīņu ar mums neko nezaudē, jo mēs tiem nevaram nekur piekļūt. Taisni otrādi, tie caur cīņu ar mums pelna, jo top pie saviem tautasbrāļiem populāri un pavairo savu klientu skaitu. Tādēļ tad arī tāds Kalniņš un tāds Vēbers, kas citādi ir tikai caurmēra juristi, ir tomēr latviešu nekronētie karali. Man nebūs lieki jāaizrāda, ka pie tam vēl šāda ļaužu bara piekrišana dod viņiem milzīgu morālisku spēku.»

Atkal brīdi klusums. «Šo apskaužamo pozīciju mēs būtu paturējuši,» konsuls Rābemans domīgi sacīja, «ja mēs nebūtu nokavējuši īsto brīdi, kad savus dzimtenes līdziemītniekus varējām dabūt par saviem draugiem un sabiedrotiem. Tad mēs būtu pasargāti pret rusifikācijas briesmām. Mūsu pasīvā pretestības spēja būtu tik stipra, ka šādi centieni ne līdz ādai netiktu mūsu miesā…»

Kerkoviuss dziļi nopurināja galvu, kas liecināja, ka viņš ar to nekādi nav vienis prātis. «Uz mūsu pretestības spējām pret rusifikāciju es skatos ļoti pesimistiski,» viņš sacīja. «Agri vai vēlu mums būs jānoliek ieroči un jāpadodas… Mums būs jātop krieviem – –» Tik dzīva sakustēšanās un atraidoši žesti visapkārt, ka viņš tīri no saviem vārdiem nobijās.

«Es jau saprotu – tas nedabiski skan šinī acumirklī, šāds uzskats jums izklausās tīri kā bezprātība…

Un tomēr es jums saku: reiz mēs visi skaidri un labi runāsim krieviski. Mums būs jāmācās pa krieviski, ja gribēsim pastāvēt. Bet savu mantojumu mēs tad atstāsim krieviem un ne šiem latviešu bauriem. Ja kāds Rīgas pilsētu pēc mums valda, tad tas lai ir krievs un ne latvietis…»

«Bet kādēļ ne vācietis? Kāda mazdūšība!» Kuniberts iesaucās.

«Tādēļ, ka citādi nebūs iespējams,» runātājs mēģināja aizstāvēties. «Jo tikai tas mums palīdzēs noturēt savu saimniecisko stāvokli.»

«Par to runāt ir vēl par agru!» fon Bingners noteikti atmeta ar roku. «Laiks pats radis, kas darāms.

Mums, baltiem, jāpalaižas vienīgi uz saviem spēkiem un jākaro uz divām frontēm. Vai tad mūsu senči jelkad citādi pār šo zemi valdījuši kā ar savu stipro roku? Dūšīgam palīdz dievs! Nekādus kompromisus!

Labāk lūzt nekā locīties! Uz to vajag ciešas apņemšanās. Es jums to jau iepriekš paziņoju: es pilsētas lietās pa krieviski nerunāšu. Labi, es zaudēšu savu amatu, mani atcels, bet nāks cits manā vietā un darīs tāpat…»

«Pilnīgi pareizi!» fon Etingens ar gandarījumu sacīja. «Ja es nāktu jūsu vietā, es rīkotos tāpat.»

«Un, ja arī jūs, ekselence, atceltu, ko tad?» Kerkoviuss iejautājās.

«Vācija necietīs savu tautas piederīgo vajāšanu,» Eižens Alts nepacietīgi ieminējās. «Viņas armijai

kopš 1870. gada ir respekts…»

«Lai dzīvo Vācija!» Kuniberts liesmojošām acīm iesaucās. «Vācija pār visu…»

Viņš tomēr sauca solo. Pārējie bija mēmi, un arī viņš pats vēl, it kā nobijies par savu pārdrošo ideju, norāva balsi un saduga. Iestājās neomulīgs klusums.

«Atļaujos piezīmēt,» konsuls pirmais to pārtrauca. «Ja nemaldos, mēs esam Krievijas un ne Vācijas pavalstnieki. Mums nav iemesla sagaidīt no Vācijas kādu iejaukšanos, un Vācijai nav iemesla iejaukties…»

«Mums te ir labi, un mēs citur nevēlamies,» Bornhaupts nošņācās. «Varbūt mums Berlīnes iespaids nebūtu mazāk nepatīkams kā Pēterpils…»

«Pareizi…» dažas balsis nomurmināja. Atkal neomulīga klusēšana.

«Atvainojat,» fon Bimmelšteins ieminējās, «mēs atklīstam no sava tiešā priekšmeta. Mums tagad ir jāvienojas, kā rīkoties pie nākamām vēlēšanām, lai dabūtu pēc iespējas nospiedošu majoritāti. Caur nodokļu atlaišanu mazajiem mājsaimniekiem, proti, visiem, kas maksā pa 2 rbļ. 40 kap., ir nobīdīti pie malas pāri par 600 latviešu vēlētāju. Tie pat nav izsacījuši nekādu lielu protestu. Panākta arī vienošanās ar arhitekta Baumaņa un enkurnieku eltermaņa Štrauha grupu. Tomēr šo labi domājošo ir ļoti maz, un latviešu vēlētāju sapulce no viņiem galīgi novērsusies. Mums tādēļ jāatron vēl citi ceļi, kā iegūt balsis…» «Ī nu!» Konrāds Bornhaupts ķildīgi iešņācās. «Vai jūs domājat, ka mums tās balsis vajadzētu pirkt?»

Brīdi viens otru vaicājoši uzlūkoja.

«Samaksāt kādam, lai tas tieši par mums nodod savu balsi,» barons fon Bimmelšteins beidzot ieminējās, «es nezinu, vai šāds paņēmiens būtu savienojams ar mūsu baltu ētiku un parašām… Bez tam būtu arī grūti kontrolēt, vai samaksātais arī tiešām mūsu labā savu balsi nodod. Bet mēs varētu gan pielaist to indirekto balsu uzpirkšanu… Tas ir, mēs no mazturīgākiem nomales saimniekiem varētu atpirkt viņu vēlēšanu zīmes un tās iznīcināt. Mums tad nevarētu pārmest, ka mēs kādu spieduši rīkoties pret savu sirdsapziņu. Bet arī mūsu pretinieki šīs balsis nedabūtu.»

«Baltu ieroči ir arvien bijuši tīri un spodri,» konsuls beidzot ieminējās. «Mēs arvien esam atļāvuši katram brīvi rīkoties un tomēr esam uzvarējuši. Balsu pirkšana šādā vai tādā veidā liecinātu arī par mūsu nespēku. Es aizrādu vēlreiz, ka mums par labu ir ļoti svarīgs faktors: latviešu pašu saimnieciskās interesēs ir turēties ar mums.»

«Bet mums tas jāliek viņiem skaidri un gaiši saprast,» L. Kerkoviuss aizrādīja. «Es runāju ar brūža īpašnieku fon Stricki. Tas caur saviem sakariem ar vīnūžniekiem, kas pa lielākai daļai latvieši, apsola mūsu lietai lielus panākumus. Viņš domā kreditēt un pabalstīt tikai tos dzērienu tirgotājus, kuri balsos mums par labu vai izlietos priekš mums savu iespaidu. Visiem citiem tas neko nekreditēs un vecus parādus bez žēlastības piedzīs…»

Konsuls savieba vaigu, – arī šis priekšlikums viņam nepatika. «Es būtu pret katru balsu izspiešanu, vienalga, kādā veidā,» viņš sacīja. «Piekrīt mums kāds no brīva prāta, – viņš mums patīkams, nepiekrīt viņš, – nu, kā viņam tīk! Kādēļ tad lietot spaidus, ja caur veiklu aģitāciju to pašu balsi varam dabūt labprātīgi un pat vēl ar sajūsmu. Protams, priekš tam vajag aģitatoru iz pašu latviešu vidus, kuriem pie saviem tautiešiem uzticība. Mums tādiem būs pat jādod kādas kompensācijas, bez tam neies. Jo, ja latvieši visi slēgtās rindās balsotu mums pretim, mums klātos patiešām dumji.»

«Vai kādam būtu tāds latvietis zināms, kas grib priekš mums strādāt?» fon Canders ieminējās.

Neviens uz to neatbildēja.

«Mani kungi!» baronese beidzot ieminējās. «Atvēlat man, ka šo lietu ņemu savās rokās. Man ir zināmi spēki, kā pievilkt visus labi domājošos latviešus mūsu pusē…»

«Jūs, cienītā kundze, – jūs gribiet mums palīdzēt?» dažas balsis pārsteigtas iejautājās.

«Jā, manā rīcībā ir kāds latvietis, kurš sevi par latvieti nemaz netur. Viņa sieva agrāk kalpojusi pie manas māmiņas, bet tagad viņš ir turīgs vīrs, kam ļoti liels iespaids pie saviem labi domājošiem

tautiešiem…»

«O, tas jau būtu ļoti skaisti!» dažas balsis iesaucās.

«Es viņu jau esmu savervējusi,» tā turpināja. «Viņš ir gatavs strādāt priekš mūsu svētīgās lietas. Bet no jums, kungi, atkarājas, vai tas notiek. Jums jāpalīdz man izpirkt mans vārds, ko es viņam par to apsolīju…»

«Nu, un kādi ir šie prasījumi?» fon Bingners ieminējās pēc nospiedoša klusuma.

«Viņam jādabū par to nakts kneipes koncesija…»

«Tikai?!» visi it kā izbrīnījušies viens otru uzlūkoja.

«Tikai,» baronese apstiprināja. «No tam var redzēt, cik ienesīga ir šāda nakts kneipe. Protams, es pieņemu arī, ka tiešie izdevumi, kas vajadzīgi pie sekmīgas aģitācijas, viņam tiks atlīdzināti?»

«Es domāju, ka šī priekšlikuma izpildīšanai necelsies kavēkļi,» fon Bingners pēc īsas apdomāšanās atbildēja.

«Priecājos, ka tad ar saviem sakariem varu veicināt svēto baltu lietu,» baronese apmierināta sacīja.

«Kontroli pār aģitāciju, ka mūsu uzticības vīrs patiešām savu pienākumu izpilda, es ņemos uz sevi. Vai man to uzticat?»

«Ne vien to uzticam, bet lūdzam jums to uzņemties…» Augusts fon Etingens dzīvi iesaucās. «Es domāju, ka visiem sapulcējušamies būšu runājis iz sirds, ka baroneses kundzei fon Bimmelštein par viņas lielo patriotismu izsakām dziļi sajustu pateicību. Tā ir iepriecinoša zīme priekš mūsu lietas, ka arī baltu sievas piedalās cīņā līdzi ar mums. Viņas, tā. sakot, dod mums savus matus stopu stīgām. Pie tādas uzupurēšanās svētā baltu lieta nav bez cerības… Pateicamies jums ļoti; augsti cienītā baroneses kundze! …»

«Jūs esat ļoti laipni, ekselence!» baronese Ortrūde maigu smaidu un grāciju paklanījās. «Es daru tikai savu pienākumu…»

«Hoch, hoch, hoch!» atskanēja no visu mutēm kā pērkona grāviens. «Baronese fon Bimmelštein ar saviem darbiem lai zelta burtiem paliek ierakstīta mūsu dzimtenes vēsturē!…»

Viņa atbildēja tikai ar mēmu paklaņu un maigiem smaidiem. Barons ar labpatiku skrullēja savas ūsas, Kuniberts ar lepnumu noraudzījās uz māsu, un vecais konsuls apmierināts ieklepojās un nobraucīja savu sirmo bārzdu. Šai ovācijai sekoja vēl īsas pārrunas par sīkiem taktiskiem jautājumiem. Tad oficiālā apspriešanās nobeidzās, un tai sekoja viesmīlīgas vakariņas.

Piecpadsmitā nodaļa Kārļa vienīgais peļņas avots bija līdzstrādība «Baltijas Vēstnesī». Bet maz tā viņam ienesa, jo vecais Dīriķis honorārus maksāja pavisam zemus. ««Baltijas Vēstnesis» kā dienas laikraksts,» viņš aizbildinājās, «strādā vēl arvien ar zaudējumiem. Tikai pateicoties «Balss» lielajam abonentu skaitam, mēs tiekam cauri.» Abas avīzes kopš 1880. gada bija savienojušās par kopēju uzņēmumu ar kopēju drukātavu, pelņu un zaudējumiem zem Bernharda Dīriķa saimnieciskās vadības.

Uz šiem apstākļiem pamatodamies, viņš ne pats lielu algu ņēma, ne arī to citiem daudz maksāja. Kā kopējā veikala administrators un «Baltijas Vēstneša» atbildīgais redaktors viņš vairāk nedabūja kā 125 rubļus mēnesī un dzīvoklim tās istabiņas, kas palika pāri no redakcijas un kantora telpām. Līdzredaktori Pļavnieku Pāvuls un Vensku Edvards dabūja katrs tikai pa 50 rubļu mēnesī. Protams, darba jau arī viņiem nebija daudz. Tos varēja sastapt vairāk «Imperiālā», «Suvorovā» un «Latviešu biedrībā» nekā redakcijā.

Viņi pastāvīgi brokastoja, jo iebrauca jau gandrīz katru dienu Rīgā kāds tautietis, kas gribēja ar viņiem satikties. Kad iebrauca vecais Stučka no Kokneses, tad viņiem bija svētku dienas. Tas ļoti mīlēja studentus un labprāt izmaksāja. Sacīja: «Munc dāls Pāteris jau arī studierē…» Un, ja nebija tādu tautiešu, viņi pārtika paši no sava kredīta un skaidrās naudas.

Protams, ka ar tiem ienākumiem, kas viņiem pie «Baltijas Vēstneša», tie dienu mūžu nebūtu varējuši savus izdevumus segt. Tiem bija arī vēl savi blakus ienākumi. Pāvuls Pļavnieks čakli tulkoja Latviešu teātrim lugas, kuras veselu laikmetu, vai nu tās bija joku vai bēdu lugas, komēdijas vai traģēdijas, dziesmu lugas vai melodrāmas, bija tulkotas no P. Pļavnieka. Un Vensku Edvards šad un tad pa savām mūzas stundām sarakstīja pa vāciskam kādu ievadrakstu un aiznesa to «Rigasche Zeitung'as» redaktoram Aleksandram Buhholcam. Tie izrādījās tik labi nostrādāti un ar tādu kvalitāti, ka baltu patriots tos uzņēma bez vārda runas un maksāja 5 kapeikas par rindiņas. Tad tūliņ paklīda nauda! Dažreiz pavisam pie spala: ne skaidras naudas, ne kredīta, un brokastot tā gribētos… Sadomāja ko, uzrakstīja, aiznesa Buhholcam, un naudas bija atkal papilnam. Ja raksti tam noderēja, tas nemeklēja pakaļ, kas īsteni tie pat rakstītājiem.

Nevajadzēs lieki apgalvot, ka ne aiz mīlestības pret vācietību tie viņam rakstīja.

Kādēļ tad viņi labāk nerakstīja ievadrakstus pašam «Baltijas Vēstnesim»? Ko tad par tiem te dabūja!

Studētiem un studentiem gan vecais Dīriķis maksāja privileģētu cenu, tas ir, 2 kapeikas rindā par oriģināliem, i kapeiku par tulkojumiem. Citiem tikai pusi no tā. Cik tur nevajadzēja rindu, lai nopelnītu vienu vienīgu rubli! Bet cik tad katrā numurā varēja iedabūt?! «Rigasche Zeitung», tā maksāja citādi un varēja arī dot telpu, cik vien vajadzīgs.

Tomēr bija it visiem labi, jo arī «Baltijas Vēstnesis» caur to it nebūt necieta. Viņam bija gan kodolīgi ievadraksti, gan interesanti feļetoni. Ar šīm aizkulišu būšanām Kārlis dabūja tuvāk iepazīties.

Noiedams šad un tad uz redakciju apklausīties, kad atkal kāds no viņa iesūtītiem rakstiņiem tiks nodrukāts, tas iepazinās ar toreizējo korektoru Augustu Reinholdu Krūmu. Pašu Dīriķi viņa «vissvētākā vietā» traucēt neklājās, citi redaktori pa lielākai daļai brokastoja un nebija tur, – tātad vienīgais cilvēks, kas viņam ko varēja sacīt, bija Krūms. Pēdējais pret rakstniekiem un dzejniekiem bija ļoti uzmanīgs un centās tos iemantot par saviem draugiem; vismīļāk par «tu» draugiem. Tā arī Kārlim viņš nāca pretim ar laipnību. Jau sen viņš lasījis tā rakstus un par tiem interesējies (korektūrā), nu jūtoties ļoti pagodināts iepazīties ar pašu autoru Miķel Ērgli…

«Mani sauc Kārli Ērgli,» Kārlis pārlaboja.

«Kārli «miķel» Ērgli,» Krūms pārlaboja. Viņam bija tāds savāds paradums visus slavenos latviešu vīrus dēvēt par «miķeļiem». kas te, kā redzams, vairs nebija domāts kā personas nosaukums, bet augsti vērtējamu īpašību apzīmējums. Pamatodamies, ka daži toreizējie latviešu slavenie vīri, piemēram, Miķelis Skruzītis un Miķelis Klusiņš, patiešām saucās Miķeļi, viņš analogi ar to miķeļoja ikvienu, kas daudzmaz ievērības cienīgs. Tā viņam bija «miķel» Veinbergs un «miķel» Vēbers, un vēl daudzi citi

«miķeļi».

Ja tā, tur Kārlim nekas nebija pretim, un viņš bija mierā to pagodināt pretim par «miķel» Krūmu.

Un taisni tas Krūmam ļoti glaimoja. Jo arī viņš bez korektūras bija diezgan lauzījies literatūrā, tulkodams vācu romānus, tā ka arī viņš pretendēja tikt pieskaitīts «mikeļiem».

Starp viņiem abiem nodibinājās draudzīgas attiecības. «Miķel» Ērglis «miķel» Krūmam vēl jo vairāk bija patīkams, ka palīdzēja pēdējam pie korektūras, kad bija ieradies redakcijā. Vienam tas gāja ļoti gausi. Pie katra teikuma jāapstājas un jāpārliecinās, vai tā arī ir manuskriptā. Bet, ja divi, – viens lasa salikumu un labo ortogrāfijas kļūdas, otrs atkal skatās manuskriptā, vai nav kas par daudz vai par maz. Pie mazākās nesaskaņas lasītājs tūdaļ tika apturēts, atrastā kļūda izlabota, teksts saskaņots un tad atkal tālāk.

Augusts «miķel» Krūms tad jutās pārāk laimīgs, kūpināja papirosu pēc papirosa, kas viņam bija ļoti strupu un resnu dimensiju, un cienāja ar tiem arī draugu. Viņu korektūras galds dažreiz bija tīts zilā dūmu mākonī, bet tas nevienu netraucēja, tādēļ ka tanī laikā tur neviena cita nebija.

Kārlis gandrīz nekad neatteicās viņam palīdzēt, jo, taisnību sakot, arī viņam pašam ļoti interesēja iepazīties ar šī amata noslēpumiem. Kāda zīme un kāds krusts katrreiz jāpievelk, lai burtlicis zinātu vainu.

Viss jau ir pasaulē jāmācās, un labs ir tas, ko prot…

Krūmam ļoti patika tādi rakstnieki, kuriem gludi teikumi, visi komati un punkti, kā pienākas, tā ka tur vairs nekāda piņķerēšanās. Domu dziļumu viņš neprasīja, kad tikai tā skaidra. Bet, kur tā bija drusku dziļāka vai arī runa par tādiem priekšmetiem, kurus tas nevarēja tvert, tad viņš to lika uz autora trūcīgās interpunkcijas rēķina un ļoti errojās. «Nu, kas tas par teikumu!» viņš aizskarts sūrojās. «Kurš cilvēks to var saprast!? Nē, – tas cilvēks lai labāk iet malku zāģēt, nekā viņš raksta avīzēs.» Turpretim, ja teikumi labi lasījās un vijās, tur saturs varēja būt cik banāls un tukšs, viņš nevarēja beigt priecāties. «To saprot ikviens… Ikviens zina, par ko te ir runa. Nē… tādus manuskriptus man var sūtīt katru dienu… Ar to cilvēku es labprāt sadzertu kopā šņapstu… Vissmalkāk raksta Fricis «miķel» Kārkluvalks, ar to es sadzertu kopā divus šņapstus…»

Tā viņi nostrādāja kopā stundas pusotras, un darbs bija veikts. Krūmam tik daudz laika ietaupīts, un, gaidot uz revīziju, varēja pārskriet pāri uz Parka pagrabu. Krūms pagodinājās savu draugu uzaicināt uz kādu «špukteri». Tur viņiem bija klusa vieta aiz bufetes gardīņiem pie Kaufmaņa. Tur viņi tad iemeta pa šņabim, uzkoda uz spirta ceptu tīriņģiešu desu, iedzēra pa zeidelei alus un gāja atkal. Krūms bija «darba cilvēks», kuram nebija laika tik ilgi brokastot kā redaktoriem.

Tā tas gāja gandrīz katru dienu no dienas. Viņu draudzība tapa arvien tuvāka, tā ka tie beidzot sadzēra tutulības. Tad Krūms, kas citādi pret katru pieņēma noslēpumainu vaigu un savu padomu labprāt neizklāstīja, viņam uzticēja tuvāk savus un arī avīzes apstākļus. Viņš pats pelnot kā korektors pie abām avīzēm; «Baltijas Vēstneša» un «Balss», četrdesmit rubļu mēnesī. Ar to vien nevarētu dzīvot, jo viņam esot prāva «pamīlija». Bet viņš iekasējot arī veikala rēķinus, par ko dabūnot mazu procentu. Tad arī vecis (Dīriķis) viņam izgādājis vietu par teātra bibliotekāru. Tagad, kur vecis ticis par teātra komisijas priekšnieku, viņam droša jau arī teātra inspicienta vieta. Tā viņam sanākot otri četrdesmit rubļi mēnesī.

«Nu, tad daudzmaz var dzīvot,» viņš sacīja. Pa reizei feļetonam pārtulkojot pa romānam, par ko dabūnot piecus rubļus loksnē. Tas priekš šņapsta un papirosiem. «Es te pie šīs avīzes esmu ļoti nepieciešama persona,» viņš ar pašapziņu sacīja. «Dažs te var izpalikt dienām, to nemana. Bet, ja Augusts «miķel» Krūms paliek nost tikai vienu dienu, avīze mudž no drukas kļūdām…»

«Ja jau tu tiec tā algots,» Kārlis iebilda, «man liekas, ka tu tad stāvi labāk nekā tie redaktori…»

«Mūsu redaktori – –» Krūms mazcienīgi noraustīja kamiešus. «Vai tu domā, ka tie labākie raksti jau no viņiem?! Polemikas, politika, feļetoni?… Tu ļoti alojies…»

«No kam tad?» Kārlis ziņkārīgi jautāja.

«To tikai es, vecis un vecākais skrejpuika zina,» Krūms noslēpumainu vaigu viņam uzticēja. «Dienu no dienas «Vēstnesī» parādās viņu raksti, bet pašus viņus mēs te neredzam. Viņi ir tie, kas to garu piedod… Cik mūsu redaktori to piedod, tas ir nieks… Ko tad, piemēram, vecis pats raksta? Viņš skatās

«Valdības Vēstnesī», vai kāds latvietis nav dabūjis činu vai paaugstināts amatā… To viņš tad ieliek mūsu avīzē, un ar to aprobežojas visa viņa līdzdarbība. Bet mūsu polemikas un smalkā politika – –» «Kas tad to raksta?» Kārlis kļuva nepacietīgs.

Krūms pieņēma vēl jo noslēpumaināku vaigu, apskatījās apkārt, vai kāds nenoklausās, un tad pusbalsī sacīja: «Fridrihs «miķel» Veinbergs! Vai esi par šo vīru ko dzirdējis? Neviens viņu te šinīs telpās nav redzējis, bet tas vada visu politisko un polemisko daļu. Neviens nedrīkst šinīs jautājumos iemaisīties… Nevienu jota no viņa rakstiem atņemt vai tiem pielikt… Bet tie arī ir raksti! «Rigasche Zeitung'as» redaktors Buhholcs diezin ko dotu, ja viņam tādi būtu! Viņš piedāvājis Veinberģim savu politiskās nodaļas vadīšanu, bet tas to atraidījis. Viņš tā ne kā dažs labs cits… Priekš saviem principiēliem pretiniekiem tas neraksta…»

«Kā tad viņš uztura sakarus ar redakciju, ja viņš te nekad nav?» Kārlis, lietā ieinteresēts, gribēja zināt tuvāk.

«To tikai «miķel» Krūms zina!» tas sita sev apzinīgi pie krūtīm. «Te ir…» tas lepni izvilka no krūšu kabatas aprakstītas papīra strēmeles. «Nodošu tūdaļ drukātavā… Tad salikumu nonesīšu viņam, lai izskatās vēl cauri, pēc tam tiks drukāts… Neviens te nevienu «jota» nedrīkst grozīt…»

«Es nesaprotu,» Kārlis ieminējās. «Kādēļ tad viņš pats nenāk uz redakciju?»

«Kāpēc? Vai tu neesi neko par to dzirdējis? Viņš nedrīkst atstāt savu dzīvokli. Uz viņu glūn simtiem spiegu un, tiklīdz tas parādītos uz ielas, tad – caps! – tas būtu ciet un krātā iekšā. Un tad, ja vācieši viņu reiz dabūtu rokā, tas saules arī vairs neredzētu…»

Kārlis par to bija drusku dzirdējis, tagad viņam draugs izstāstīja visus galu galus. Tas bija par to pašu viņam uzticētās bāriņu naudas notrumpošanu. Vecā rāte viņam par to ņēmusi tiesības un piespriedusi cietuma sodu. Bet kā arvien sava mūža kritiskos brīžos, tā arī šoreiz «miķel» Veinbergs prata sev līdzēties. Lai soda izciešanu atliktu, tas palika slims. Viņš nevarēja atstāt istabu, nekaitējot bīstamā mērā savai veselībai vai apdraudējot pat savu dzīvību…

Vai viņš patiešām tik slims bija, par to arī varēja būt domstarpības. Viņam bija tāda apliecība no policijas ārsta Dr. Loskija. Policija toreiz vecās Rīgas iekārtā bija pirmā iestāde, kas patiešām krieviski juta un domāja, – pirmā priekštece no jaunajām krievu iestādēm. Un katram vienam krievu cilvēkam, kas daudzmaz lietā bija ieskatījies, vajadzēja noprast, ka te ir darīšana ar baltu intrigu, lai nogādātu pie malas nepatīkamu pretinieku. Jo, kā Krūms zināja stāstīt, tad tamlīdzīgu pārkāpumu bija pastrādājuši arī daži baltu advokāti. Bet neviens tādēļ nebija zaudējis tiesības, un nevienam arī nenāca prātā tos tādēļ cietumā tupināt. Pietika ar rājienu, un tas bija viss! Bet te, kur gribēja cilvēku nogremdēt, krievu ārsts ar labāko sirdsapziņu izjauc baltu nodomus. Pie tam viņš jau arī nemaz nebija liecinājis nepatiesību, ievērojot, ka neviens cilvēks nav absolūti vesels. Ikvienam ir šāda vai tāda fiziska vaina, un, ja tikai to stiprāk uzsver, tad par slimu var atzīt arī cilvēku, kas liekas itin vesels. Bet tas te nekrita svarā. Svarā krita tas, ka, ja viņš apliecībai reiz licis apakšā savu parakstu un to un to liecināja, tad nevienam nebija tiesība par viņu ko labāk zināt un arī nekāda iemesla par viņa liecību šaubīties. Fridrih «miķel» Veinbergam nu reiz bija rokā tāds dokuments, un tikpat kā velnam krustu, tā viņš to turēja pretim rātes ministeriāļiem, ja tie ieradās ar nolūku vest viņu uz pieres vietu. Protams, baltu patriotiem jau ļoti kairināja dabūt viņu rokā, un pārāk bieži tie sūtīja pie viņa savus «sbirus» apjautāties un pārliecināties, kad viņš varētu sākt savu sēdēšanu. Bet katru reizi tiem pret viņa dokumentu kauna pilnām acīm vajadzēja atkāpties un laist viņu mierā.

Bet, no otras puses, tiklab pats «miķel» Veinbergs, kā arī viņa draugi bija spēruši soļus, lai tas savas tiesības atkal atdabūtu. Par saviem labiem pārskatiem tas bija ieguvis lielas simpātijas pie senatora Manaseina. Pie pēdējā, kā mēs jau zinām, arī Stērstu Andrejs bija aizlicis par viņu labu vārdu, aizrādīdams, ka pie uzticētās naudas izšķiešanas vainīgs viņa tēvs un māsa. Negribēdams tos nodot, viņš vainu ņēmis uz sevi. Aizkustināts no tādām jaukām rakstura īpašībām, senators bija apsolījies visiem spēkiem censties, lai viņu reabilitētu. Bet vēl arvien viņa pārbaudīšanas gadi nebija beigušies, vēl arvien

tiesu varu turēja savās rokās vecā Rīgas rāte. Un, kamēr tas bija, Damokla zobens karājās pār viņa galvu.

Bet neba nu viņam bija noslēpums, ka vecās Baltijas tiesas pēc Manaseina revīzijas katru dienu varēja tikt likvidētas un viņu dienas ir skaitītas. Nāk tad jaunās krievu tiesas, un viņš var svabadi uzelpot. Nebija domājams, ka tās viņu gremdēs, bet viņam drīzāk līdzēs… Cerībā uz jaunu, svabadu nākotni viņš cieta savu verdzību, cieta tanī apziņā, ka pārcietīs tāpat, kā latvju tauta pārcietusi savu 700 gadus ilgo verdzību.

Tā viņš bija slims un ne soli neatstāja pār sava dzīvokļa slieksni, un tomēr no šejienes bija «Baltijas Vēstneša» īstā dvēsele un faktiskais vadītājs. Manuskriptiem tikai no redakcijas vajadzēja atsūtīt pakaļ un visu citu vajadzīgo pienest. Nevienam citam arī nebija tiesība politikā un polemikā iejaukties bez viņa ziņas, un lai tas arī būtu pats Dīriķis. Tas cīnījās tikpat sekmīgi pret Jūliju Ekardu kā Augustu Buhholcu, ar tikpat labiem panākumiem pret Eiženu Altu, Bērensu kā fon Menzenkampfu. Tie nevarēja saprast, kur latviešiem cēlusies tāda galva, kas viņus, tā sakot, ņem nost uz funktīm. Lai gan tas bija noslēpums, tomēr «nekas nav tik smalki tumsā tīts, ko neceļ gaismā saules rīts», un tā arī viņi izzināja šo «lauvu» un viņa «alus». Izzināja viņa Ahilesa papēdi un sāka par viņu ļoti interesēties. Aleksandrs Buhholcs bija izzinājis, kas ir «Baltijas Vēstneša» īso, kodolīgo politisko rakstu autors. Viņš arī labprāt tādus būtu vēlējies savā avīzē, un varēja būt arī taisnība, ko Krūms stāstīja, proti, ka viņš to uzaicinājis par savas avīzes līdzstrādnieku. Ar to viņš varbūt cerēja novērst dažu labu konfliktu, un arī viņa gudrās galvas dēļ.

Arī pie tautasbrāļiem viņa slava izpaudās, ka tas ļoti gudrs. Ikviens nospiests un vajāts, kas nezināja vairs, kur griezties, meklēja pēdējo padomu pie viņa. Un viņš tad pateica, ko vajag. Tikai jau nu pie viņa grūti bija pietikt. Jo kas tad svešu cilvēku var zināt, ar kādu nolūku viņš nāk. Varbūt ka tas kāds spiegs vai pat ķērājs, kas atnācis viņu uz tuktūzi vest… Tur tad vajadzēja pirms aprunāties ar Augustu «miķel» Krūmu, kas varēja pie viņa pielaist pa mazo pusi. Tādam tad bija līdzēts. Kas pie viņa pieticis, bija jau tikpat kā glābts. Jo viņš ķērās pie lietās ar tādu nopietnību, ka pat tur, kur neviens advokāts vairs nezināja padomu, viņš arvien veda prāvu laimīgi galā. Un pie tam viņam vienalga, vai tev, cilvēkam, kas makā ir vai nav. Viņš jau nestrādāja honorāra, bet lietas dēļ, jo viņu pašu jau visvairāk interesēja, kādus panākumus dos viņa lietotie paņēmieni. Viņa pirmais un galvenais prasījums no klienta bija, ka tam jāgādā par koncepta tīrā izrakstīšanu. Ja tas prot rakstīt, lai noraksta pats. Vai vislabāk lai raksta tūdaļ tīrā, viņš diktēs.

Jo pašam viņam, – cik laba tam bija galva, tik slikta atkal roka. Iesāka viņš uz loksnes jau labi pazemu, bet ir tad rinda līdz otrai malai uzgāja pavisam uz augšu līkumu līkumiem, it kā pa celmiem. Ja tas uzsāka drusciņ augstāk, rinda jau loksnes vidū pārkrita par malu. Dažreiz tas it nepavisam nevarēja parakstīt – roku krampju dēļ. Laikam šī iemesla un arī drošības dēļ. Jo varēja gadīties, ka rāte vai hoftiesa uzzīmē viņa rokrakstu un sāk tuvāk interesēties, kā gan slims cilvēks var pagatavot tādus rakstus.

Itin kritiskos brīžos, kad rātes ministeriāļi tikpat kā dunduri sāka lidot ap viņa māju, Fridrih «miķel» Veinbergs likās pavisam gultā, kā jau «slims» cilvēks. Tādās reizēs tad viņš pat avīzei nodomātos rakstus nedrīkstēja rakstīt, bet lika Krūmam atnākt un uzrakstīt to, ko viņš diktē. Krūms atkal bija cilvēks ar tik izturīgu roku, ka varēja rakstīt no rīta līdz vakaram. Uz dažu labu slavenu rakstu Augusts «miķel» Krūms bija ne mazum lepns. «No manas spalvas tas ir tecējis,» tas sacīja, «ar paša roku to esmu rakstījis. Viņa galva un mana roka, tās abas kopā dara brīnumus…»

Protams, atklāti Veinberģi neviens nedaudzināja, bet viņa klienti viņa slavu iznesa pa visu zemi.

Nodibinājās vispārējs uzskats, ka starp lielajiem tautas vīriem viņš pats gudrākais un pieietamākais. Viņš palīdz tev un runā ar tevi, vienalga, vai esi licis viņam rubli galdā vai ne… Tādas lietas tautieši mīlēja un cienīja tāpat kā tagad. Tai ziņā viņa cietumnieka gadi bija varbūt tie populārākie un slavenākie visā viņa mūžā… ***

Arī Kārlim nācās šad un tad noiet pie Fridrih «miķel» Veinberģa un atnest manuskriptus, kad Krūms bija aizkavēts. Protams, ka pēdējais to iepriekš pie viņa bija novedis un stādījis priekšā kā «savu» cilvēku, kuram var uzticēties.

Rītasvārkos un tupelēs viņš bija pastāvīgi runājams, sajukušu bārzdu un matiem. Viņa dzīvoklis pastāvīgi bija neuzkopts, rakstāmgalds vislielākā nekārtībā. Pastāvīgi pie viņa bija klienti – vienam šāda, otram tāda lieta. Vienam prošeņija pie gubernatora, otram darīšana pie Rīgas rātes, trešam pie landfogtejas, vēl citam pie hoftiesas.

Viņš diktēja vienam priekšā un reizē ar to izklausīja, kas otram par lietu. Tiklīdz tas daudzmaz bija apstāstījis, viņš zināja jau, ko darīt. Diktēja tam arī un klaušināja jau trešo. Tā viņš strādāja pa trim četrām lietām uzreiz, diktēja vienam pa krieviski, otram pa vāciski, kā nu kuru reizi vajadzēja, un klienti rakstīja. Bet gadījās viens, kas neprata rakstīt, un Veinberģis nezināja, kā līdzēties. Tas ieraudzīja Kārli.

«Jūs, jaunais cilvēk; varbūt varat…» Nosēdināja to pie galda, sauca tam priekšā un lika rakstīt ceturtam.

Kārlis bija nācis pakaļ rakstam par pilsētas domnieku vēlēšanām pēc notikušā akta. Visa latviešu sajūsma un vienprātība bija bijusi velta. Trešā klasē, kur katrā ziņā būtu vajadzējis uzvarēt latviešiem, bija uzvarējuši vācieši un pat vēl ar lielu balsu vairumu.

Lielais pulks bija it kā pārsteigts. Neviens to negribēja ticēt. Un tautas vīri pavisam grūtsirdīgi.

Pēteris Krauklītis šinī lietā bija atnācis pie Veinberģa aprunāties un aizrādīt, uz ko lai viņš sevišķi «Baltijas Vēstnesī» raksta. Bet Veinberģis pats to zināja.

«Ja jau tā prot vēlēšanu sarakstu sastādīt,» viņš, sāpīgi smiedamies, sacīja, «tad jau uzvarēt nav nekāda skola. Pilsētas valde visiem maziem namu īpašniekiem, kuri maksā pilsētai gadā 2 rubļus 40 kapeikas un mazāk, atlaidusi nodokli pavisam un strīpojusi tos no vēlētāju saraksta. Nodokļu atlaišanu viņai neviens nav lūdzis, viņa to darījusi patvarīgi uz savu galvu, lai mazajiem latviešu namsaimniekiem laupītu vēlēšanas tiesību. Mēs par to iesniegsim sūdzību…»

«Tādi mēs, latvieši, esam,» Pēteris Krauklītis sūrojās, «par lēču virumu mēs pārdodam savu pirmdzimtību. Visi tie Baumaņi, Ruļļi, Medņi, Štrauhi un Einberģi, kādēļ viņi balsoja kopā ar vāciešiem?

Tu viņus «Baltijas Vēstnesī» pienaglo pie kauna staba, šos tautas nodevējus!»

Veinberģis uz to cieta klusu, jo pie sevis viņš labāk apsvēra zaudējumu iemeslu, jo, patiesībā ņemot, kāda liela atskaldīšanās no latviešiem līdz ar minēto grupu nemaz nebija notikusi. Nelūkojoties uz Starpiņa lielajiem pūliņiem, viņa panākumi nemaz nebija tik lieli, kā baronese fon Bimmelštein tos iepriekš bija vērtējusi. Tā kā vāciešiem bija labi izgājis, tad tie neko daudz nesacīja, bet deva ir apsolīto koncesiju, ir samaksāja arī uzstādīto aģitācijas rēķinu. Tomēr par to, ka latvieši balsojuši tik slēgtās rindās, tie bija nepatīkami pārsteigti. Redzams, ka pārvilkt lielāku daļu latviešu vēlētāju savā pusē nav nekādu cerību, tā ka vācieši nākotnē jutās ļoti apdraudēti. Ja tu latvieša vēlēšanas zīmi nevari dabūt rokā un viņu neiznīcini, drošs tu par viņu nevari būt…

Daudz labāki panākumi jau viņiem bija bijuši ar krieviem. Viņu vadonim Merkuļjevam bija apsolīts pilsētas valdes locekļa amats, direktora vieta pilsētas diskonto bankā un direktora vieta Hipotēku biedrībā. Bet tas nebija par velti dots. Krievi, ja arī to nebija visai daudz, tie visi tomēr slēgti bija balsojuši par vāciešiem. Tās pāra simts balsis, kas vāciešiem citādi būtu bijušas pretim, pārnāca viņu pusē, kas iztaisīja starpību no 400 balsīm.

Tas Veinberģim visvairāk bija ķēries pie sirds. Savos avīžu rakstos pirms vēlēšanām tas bija pierādījis tikpat kā uz delnas, ka krievu politika tiem nekad neatļauj biedroties ar vāciešiem, ja tie negrib strādāt tieši paši pret savām interesēm. Jau iepriekš viņš noteikti sacīja, ka, neraugot uz visām valodām, šāds kompromiss nav iespējams, un krievi ar vāciešiem nekad kopā neies. Un tomēr viņi bija tik nepolitiski un apstulboti! Tas viņam ļoti grauza.

«Mēs tā to neatstāsim, mēs sūdzēsimies,» viņš, sāpīgi smiedamies, Krauklītim atbildēja. «Pirms pie guberņās valdes, ja tas nelīdzēs, tad pie valdošā senāta. Vēlēšanas apgāzis jau tādēļ vien, ka pie vēlētāju saraksta pielaistas rokām taustāmas pretlikumības.»

To viņš sacīja tikai Krauklītim un arī pats sev par apmierinājumu, jo patiesībā pats tam neticēja.

Sevišķi tādēļ, ka krievi bija pārgājuši vācu pusē.

«Bet to es saku,» Krauklītis aizskarts turpināja, «pie tādām cūcībām es savu kandidatūru no vācu listes 2. klasē noņemu. Ja mēs paši ar saviem spēkiem nevaram domē tikt un krievi mūs nodod, no vācu žēlastības es negribu atkarāties…»

Tā nu bija vīrišķīga apņemšanās, bet viņš vēl nezināja, cik dārgi tā viņam maksās. Viņš jau bija ķēries pie sava jaunā tirdzniecības nama būves un raka jau fundamentu pa kāpostu dārziem no Marijas ielas uz Dzirnavu ielas. Tik daudz gan viņam nebija, ka ar saviem līdzekļiem vien milzīgo būvi būtu varējis vest galā un arī atpirkt visu ielas fronti. Gruntsgabala īpašnieki, saoduši viņa nolūku, gribēja apstākļus izlietot savā labā un prasīja tādu cenu, ka viņš nesamanīja vairs solīt. Bet, ja cilvēks zina, ko viņš grib, tas var strādāt arī sakarā ar nākotni un rīkoties pa daļām. Viņš vilka fundamentes pa tām gruntēm, kas viņam jau bija. Uz pārējām viņš varēja mierīgi gaidīt, kamēr viņu īpašnieki grib pārdot par to cenu, kā viņš sola, vai arī mantojuma dalīšanas dēļ vai aiz citiem kādiem iemesliem pat spiesti pārdot.

Viņš zināja arī, ka kapitāls ir starptautisks, un kapitāls, neskatoties uz tautību un ticību, kapitālu pabalsta.

Pēc Hipotēku biedrības statūtiem viņam tiesība uz savu būvi dabūt aizņēmumu, tiklīdz tas nobeidzis trešo stāvu. Protams, samērā ar iebūvēto vērtību.

Ir arī tad vēl viņam nācās grūti sadabūt vajadzīgo budžetu līdz trešam stāvam. Amatnieku krājaizdevu klase, kurā viņš bija par direktoru, toreiz uz Rīgas mājām vēl naudu neaizdeva. Vai nu tās vēl neturēja par pilnīgi drošām, vai arī direktoru psiholoģija vēl nepieļāva aizdot vienai personai tik milzīgas summas. Pēteris Krauklītis arī šai klintij bija ticis pāri. Tas piedabūja pirms savus līdzdirektorus – Aļeksejevu un Pūcīti, lai tie papriekšu būvē. Ja kasē priekš tam nebij tik daudz svabadas naudas, par to nekas. Viņš bij lasījis par Džonu Lo (Law) un zināja, ka, kredītu sadabūjot, vienu un to pašu vērtību var izlietot vairākkārt. No lauciniekiem kasē ieķīlātās obligācijas varēja ieķīlāt tālāk vācu bankās un pret tām aizņemties. To varēja izdarīt itin privātā kārtā, jo tikai direktoriem ir zināms, vai obligācijas glabājas kases trezorā vai aizdotas kur tālāk. No aizņemtās naudas nu vajag dabūt māju gatavu līdz trešam stāvam, tad atveras Hipotēku biedrības kredīts, ar kuru var samaksāt aizņēmumu uz obligāciju, atlikt ķīlu atpakaļ un uzsākt operāciju atkal par jaunu. Ja tikai Hipotēku biedrības kredīts drošs, tad to it visu varēja izdarīt, ka tur ne gailis pakaļ nedziedāja.

Pēteris Krauklītis nu nevarēja iedomāties, kādi negaisi savilkās pār viņa hipotēku kredītu. Mēs zinām jau, cik aizdomīgi par viņa uzņēmumu Konrāds Bornhaupts bija izteicies. Tagad, kur viņš demonstratīvi noņēmis savu kandidatūru no vācu listes, bija droši sagaidāms, ka arī citi vācu noteicēji piebiedrosies Bornhanpta uzskatam, kur pretējā gadījumā tie varbūt lietu būtu pieskatījuši.

Uz savu ārprātīgo pasākumu viņš no Hipotēku biedrības nedabūs ne kapeikas.

Pēc Krauklīša nāca pie rindas kāds gaišmatains lauku skolotājs. No viņa drūmā vaiga varēja spriest, ka viņa lieta ļoti nopietna. Viņš minēja vārdu: tas esot skolotājs Kalniņš no Vietalvas…

«Esmu par jums dzirdējis,» Veinberģis laipni sacīja, «jūs esat daudz strādājuši priekš tautas. Ja nemaldos, jums tamdēļ ir izcēlies konflikts ar mācītāju Dēbneru…»

«Tās pašas lietas dēļ jau man arī vajag jūsu padoma, Kalniņš,» galvu nokāris, sacīja. «Biju apsūdzēts pie kreistiesas, bet, tā kā nebiju ieradies uz termiņu, esmu notiesāts aizmuguriski. Bez tam vēl tiesa atklāti izsludinājusi, ka ikvienam tiesība mani apcietināt, – lai tas būtu ceļā vai ceļa malā, – un nodot mani tiesu varai. Tā kā man starp vāciešiem ļoti daudz ienaidnieku, tad man pavisam bailīga dzīvošana.»

Veinberģis drusku padomāja. «Jūs uz termiņa nevarējāt ierasties tādēļ, ka jums netika nodota pavēste…»

«Noliegt, ka pavēsti neesmu saņēmis, gan būtu grūti,» Kalniņš nopūtās. «Es tāpat neuzdrošinājos, bīstījos, ka tur – –» «Bet varbūt jūs ar pilnu drošību nevarat sacīt, ka pavēste jums tiešām nodota,» Veinberģis atkārtoja.

«Es arī to nevarētu ar pilnu drošību sacīt un neviens, kas daudzmaz pazīst lielās nekārtības Rīgas

policijas adrešu galdā. Neviens policists, – es tur varu likt savu galvu ķīlā, nevarēs pierādīt un neņemsies pat droši apgalvot, ka, viņš jums tiešām pavēsti izsniedzis…»

«Bet fakts tas taču paliek, neraugot uz to,» Kalniņš skumji sacīja.

«Fakts juridiskā ziņā ir tas, ko iespējams konstatēt,» Veinberģis paskaidroja. «Ko nevar konstatēt, tas nav fakts. Jums vajag tikai to aizmirst; lai konstatē tie, kas jūs tiesājuši…»

«Bet ja nu pie manis griežas ar tiešu jautājumu?» Kalniņš nedroši sacīja. «Es taču noliegt to nevaru…»

«Uz šādu jautājumu varat atbildēt ar klusuciešanu,» Veinberģis paskaidroja. «Bez tam hoftiesā, kur jūs par to sūdzēsat, jūsu prāva netiks vesta mutiski, bet rakstiski. Ja jūs kategoriski nepastāviet uz to, ka jums pavēste nav izsniegta, tad jūs smagi krītat iekšā. Bet, ja jūs to aizmirstiet, tad krīt iekšā tie, kas jūs tiesājuši. Jums tātad jāizvēlas vai nu smags cietuma sods, vai arī pilnīgs attaisnojums un gandarījums.»

Kalniņš drusku padomāja. «Ja jau tur cita ceļa nav, –·nu tad lai ar dieva vaļu – –» «Nu, labi! Jūs vāciski protat?»

«Protu…»

«Tad sēžaties pie galda, ņemat vienu papīra loksni un rakstāt, ko es jums diktēšu!»

Kalniņš paklausīja.

Ar visiem tituliem augstai Vidzemes hoftiesai Veinberģis viņam diktēja priekšā sūdzību par Cēsu kreizes tiesu. Neizsniegdama tam pavēsti, tā viņu notiesājusi aizmuguriski. Lai gan viņa adrese it viegli atronama, – jo dzīvo Rīgā jau ilgāk par gadu, – kreizes tiesa nav gādājusi par to, lai citācija nāktu viņa rokās, nav neko darījusi, lai viņš dabūtu zināt to dienu un vietu, kur viņa lieta tiek iztiesāta, lai viņš personīgi varētu ierasties un aizstāvēt savu taisnību. Un tādēļ viņš griežas pie augstās hoftiesas ar vispadevīgāko lūgumu, lai augsti tā pati atceltu kreizes tiesas netaisno spriedumu un sauktu pie atbildības tos, kas viņam šo šikānu sagatavojuši. Jo ar vairāk lieciniekiem viņš var pierādīt, ka no pasta uz savu adresi pilnīgi saņem visas vēstules un korespondences, tikai Cēsu kreizes tiesa vien viņu nav zinājusi atrast. Viņa ir spērusi vieglprātīgu soli, nemaz neapsvērdama, kādas tam var būt sekas priekš nevainīgi notiesātā. Sūdzētājs tiek notaisīts par klaidoni, kam nav savas pastāvīgās dzīves vietas, par slapstoņu, kas izvairās no tiesas, it kā viņš būtu pastrādājis kādus tumšus darbus, it kā tam būtu jābaidās no gaismas.

Viņš dziļi caur to jūtas ievainots pie savas cilvēka cienības, aizskarts pie sava vīra goda, savās personīgās tiesībās aplaupīts. Augsto hoftiesu viņš lūdz, lai augsti tā pati viņu reabilitētu, stingri sodot tos, kas viņam šo rūgto ievainojumu sagādājuši, nobīdījuši viņu no likuma, kurš viņam sniedz aizsardzību.

Viņš diktēja to visu priekšā ar tādu subjektīvu pārliecību, ar tādu personīgu aizskartību, ka katram vienam un arī pašam Kalniņam izlikās, ka viņš nevainīgs kā eņģelis un savu nevainību viņam iespējams pierādīt kā nieku.

«Tagad nododiet šo sūdzību apdrošinātā vēstulē uz pasta un gaidiet tiesas lēmumu!» Veinberģis beidzot sacīja. «Man šķiet, ka jums nav ne mazākā iemesla uztraukties vai šaubīties par labu gala iznākumu…»

No kāda honorāra viņš par to lietu atteicās. Tikai pieteica viņam paziņot, kādu lieta ņem virzienu.

Kalniņš aizgāja, tīri apmierināts un galvu pacēlis.

Tālākais klients bija Plauša komijs Ērkulītis. «Es nāku pie jums, Veinberģ kungs, aprunāties par tām pilsētas domnieku vēlēšanām,» tas sacīja. «Nu ir pavisam slikti…»

«Mēs iesniegsim sūdzību par pielaistām nekārtībām,» Veinberģis atbildēja. «Ja būtu vajadzīgi kādi paraksti, tad jūs tos varēsat apgādāt…»

«Labi, labi, jā, – bet ko lai ar to Stricki dara?» Ērkulītis turpināja. «Viņš mums alu uz kredītu vairs nedod un grib, lai divu nedēļu laikā mēs samaksājam visus vecus rēķinus. Par to, ka mēs balsojuši pretim vāciešiem, viņš tiem šmurgel latvieš' būšot parādīt…»

«Ar citiem vārdiem, viņš par to ar jums pārtrauc sakarus,» Veinberģis, ar lietu iepazīstinādamies, piemetināja.

«Jaā, – un vai par to nevar sūdzēt?!» Ērkulītis pētoši jautāja. «Mēs taču ar lieciniekiem varam pierādīt, ka viņš mums visiem kredītu apsolījis. Caur to, ka mums to atrauj, mums ceļas tāda skāde, un lai viņš mums to atlīdzina…»

«Par to nu gan nevar sūdzēt,» Veinberģis, sāpīgi smaidīdams, paskaidroja. «Tiesa nevienu nevar piespiest kredītu dot vai nedot.»

«Bet ko tad lai mēs darām?» Ērkulītis gandrīz ķildīgi iesaucās. «Uzstādamies par tautas lietu, mēs tad tiekam padarīti par nabagiem…»

«Tādēļ nu gan ne,» Veinberģis sāpīgi iesmējās. «Es te neredzu nepieciešamu vajadzību, ka jums viņa alus būtu vajadzīgs…»

«Jā, bet kā tad lai mēs bez kredīta pastāvam?» Ērkulītis sūrojās. «Kurš vīnūzis bez kredīta var pastāvēt? Ļaudis sadzer tik daudz uz stenku un nemaksā…»

«Jums jālūko kredītu dabūt citur,» Veinberģis mierīgi paskaidroja.

«Jā; kur tad?!» Ērkulītis atkal gandrīz ķildīgi iesmējās. «Visi brīži vācu rokās, – kas mums kredītu dos?! Vienīgais Grīnups latvietis, bet viņa alu neviens negrib. Neliek, maita, apiņus un iesalu klāt nepavisam!…»

«Viņš tos var arī likt, ja nepieciešama vajadzība to prasa,» Veinberģis nu nāca klajā ar to, ko bija paturējis pie sevis. «Tik ienesīgs veikals kā tautas miesta darināšana nemaz nedrīkstētu atrasties vāciešu rokās. Jo kas tad to alu pārdod un dzer, ja ne latvieši? Cik tad ir pavisam vācu vīnūžnieku? Cik vācieši Rīgā var nodzert alus un cik latvieši? Ja kāds no mūsu tautiešiem gribētu dibināt akciju brūzi vai arī uz akcijām maizes fabriku, es labprāt tur piedalītos ar savu piecsimts rubļu…» Ērkulītis ar platu muti viņu neizprazdams uzlūkoja.

«Taisni otrādi,» Veinberģis viņam skaidroja tālāk, «drīzāk Strickim vajag bēdāties, ka jūs viņa alu neņemat. Iedomājaties, ka, ja brūzis gadā pārdod pāri par 2000 mucām, tur viņam katra muca ir skaidra peļņa. Ja tas nepārdod tik daudz, tam nav nekādas peļņas. Kur Strickis tik daudz var pārdot, ja jūs visi, latvieši vīnūžnieki, organizējaties viņam pretim? Viņš jūs lūgsies, lai tikai viņa alu ņemiet, un dos jums arī to uz tādiem noteikumiem, kas priekš jums vislielākā mērā izdevīgi…»

«Riktīgi, riktīgi!» Ērkulītim it kā piepeši atausa gaismiņa. «Lai viņš tad pat dzer savu nāliķi… Tik un tik par stopu tu mums dosi un uz desmitām mucām vienu vēl virsū. Redzēs, kādu dziesmiņu tad viņš dziedās…»

«Kā jau sacīts, jums visiem vajag uzstāties kopīgi,» Veinberģis turpināja. «Jūs dariet viņam saprotamu, ka viņa alu vairs ne par kādu naudu negribiet, jo latviešiem tas nav patīkams. Savu brūvējumu lai viņš liek, kur grib.»

«Lai viņš dzen uz Smilšu kalniem savu maitu!» Ērkulītis sajūsmināts iesaucās. «Ahā, ātri tu gribēji mūs izputināt!… Nu mēs tevi pamācīsim…»

«Tikai te neko nevar darīt ar tiesu,» Veinberģis skaidroja tālāk. «Tiesa jau tāpat jūs nevar piespiest no viņa alu ņemt. Tādas lietas vislabāk izdarīt caur presi. Jūs varat, piemēram, tur aizrādīt, ka Stricka alu nevarat lietot viņa neģēlīgās dabas dēļ… Latvieši tik sliktu alu nedzer…»

«Nu, tāpiņš jau dažreiz vien ir!» Ērkulītis piebalsoja, «Tāds pat maita kā tam Grīnupam…»

«Vislabāk jūs varat viņu apstrādāt sludinājumu daļā, jo tad tā lieta iznāk gluži privāta, bez kādiem politiskiem motīviem,» Veinberģis aizrādīja. «Ikkatram tad jānāk pie pārliecības, ka alus patiešām slikts.

Var, piemēram, izsludināt, nu, vienalga, ar kādu pieņemtu parakstu, ka pasūtīto – nu, sacīsim, uz dzimuma dienu, – Stricka alu viņa slikto īpašību dēļ nevaru lietot un cits arī neviens viņu negrib. Tādēļ lai piesūtītājs uzdod savu adresi, ka viņam to var atpakaļ piesūtīt.»

«Vai ziniet, tas būtu briesmīgi feini, Veinberģ kungs!» Ērkulītis sajūsmināts iesaucās. «Vai ziniet, es tur pieci rubļi nežēloju. Uzrakstiet man tādu sludinājumu un tad vēl labu rīmi klāt!»

«Dzejošana nav īsti mans arods,» Veinberģis smaidīdams attrauca. «Tur jums jāgriežas pie Lapas Mārtiņa. Sludinājumu jums sastādīs Krūma kungs turpat «Baltijas Vēstnesī» vai varbūt arī te Ērgļa kungs.

Tas jūs varbūt varēs novest pie Krūma, kurš zinās pateikt arī, kur var dabūt rokā Lapas Mārtiņu.» «Ā, tad jau labi,» Ērkulītis priecājās. «Krūms ir man labs draugs…»

«Nu, tad Ērgļa kungs jūs pie viņa novedīs, un par visiem tad jau jūs iztiksiet,» Veinberģis nobeidza konsultāciju.

«Cik jums par jūsu pūlēm pienākas?» Ērkulītis jautāja. «Vai ar pāris mizu (rubļu) pietiks?»

«Man nekā nevajag,» Veinberģis atbildēja. «Vispārības lieta…»

«Nē, tā neiet, – ko vajag, to vajag,» Ērkulītis lika galdā trijnieku. «Ne es par velti ko daru… Un tāpat arī citam vajag nopelnīt…»

«Nē, nē, man nevajag!» Veinberģis vēlreiz noteica. «Ko jums tur vajag, to izdarīs Ērgļa kungs vai Lapas Mārtiņš, un ar viņiem tad varat vienoties…» Ērkulītis beidzot likās pierunāties un ņēma savu naudu atpakaļ. «Nu, labi, es tam jaunkungam izmaksāšu,» viņš sacīja, «man jau nav žēl…»

Kad Kārlis bija dabūjis no Veinberģa vajadzīgos manuskriptus, viņi abi devās ceļā.

«Ja jūs man to rakstu labi iztaisīsat, es tur savu mizu nežēloju,» Ērkulītis ejot sacīja. «Un izsaukšu jums vēl magaričas…»

Viņš to sacīja tādā tonī, it kā tā būtu jau kāda liela atlīdzība un ka viņš Kārlim parādītu sevišķu labvēlību.

Pēdējais pavīpsnāja. «Kādēļ tik daudz? Tā taču vispārības lieta…»

«Kas tas priekš manis,» otrs, it kā nolaizdamies no saviem augstumiem, sacīja. «Nāciet vien droši līdzi uz parka pagrabu, es izmaksāšu…»

Kārlim šāda uzstāšanās tomēr ķērās mazliet pie dūšas. Viņam nebija nekāda prieka ar šo svešo knubuli fraternizēt. «Jūs varat tur pieiet,» viņš atteica. «Man jānodod Krūmam redakcijā manuskripti…»

«Nāciet vien uz Parka pagrabu,» Ērkulītis uzstājās. «Krūms ir tagad taisni tur… Es zinu viņa stundas…» Kārlim bija jāatzīst, ka šis cilvēks patiešām labi informēts, bet viņš tomēr viņa priekšlikumu atraidīja. «Krūms ir man liels draugs,» Ērkulītis lielījās. «Cikreiz es neesmu viņam izsaucis šņabi…

Tiklīdz viņš mani satiek, tas sadrastvojas: «Nu, «miķel» Ērkulīt, ko tu laba tagad izsauksi?» – «Lai iet!» es atbildu. «Ko tu, «miķel» Krūm, dzersi?» – «Dzersim vienu omulīgu tautas šņabi,» viņš saka. «Lai notiek,» es saku, «un taisīsim arī labu zakusku un pāris zeideles alus.» Ar tādiem avīžu skrīveriem un studentiem man tīkas satikties… Pie Plauša es vismaz savu pusotra simta rubļu mēnesī stāvu… Vai es nevaru izmaksāt tam, kam nav?… Nāciet vien droši līdzi, es izmaksāšu…»

«Kā tad jūs, svešs cilvēks, priekš manis maksāsat?» Kārlis dzestri attrauca. «Paturiet labāk savas kapeikas paši sev…»

«Ak, tas man maza lieta,» Ērkulītis atmeta ar roku, «es to varu!… Reiz es vienam studentam, Plauša brāļadēlam, aizdevu pieci rubļi…»

It kā dzelts Kārlis sarāvās. «Jā, bet kādēļ tad jūs to stāstāt?!»

«Nekas,» otrs labsirdīgi atmeta ar roku, «gan viņš man atdos. Reiz biedrībā viņam bija pietrūcis…

Sastrīdējies ar citiem studentiem, un nav, ko rēķinu samaksāt. Ķelners stāv uz papēžiem. Ieraudzījis mani, pamāj man koridorā. «Ērkulīt mīļais, vai jūs neesat pie kases? Vai nevarat aizdot man piecus rubļus?»»

«Klausāties!» Kārlis dusmībā iededzās. «Jūs varbūt esat labs tautietis, bet dumjš cilvēks… Kādēļ jūs man to visu stāstāt? Tas ir apvainojums, vai ziniet…»

«Kādēļ?!» otrs ieplēta muti par viņa dusmām. «Kad es savas tautas augstskolas mācekļiem izmaksāju…»

«Vai mēs, studenti, jums esam priekš kādas izmaksāšanas?» Kārlis sadusmots turpināja. «Ja kāds no mūs' ļaudīm jums to godu parādījis, ka no jums kādu glāzi alus pieņēmis, tad jums nav nekāda tiesība ar to plātīties. Mēs paši varam savu tēriņu samaksāt, – vai saprotat? Jūs drīzāk varat justies pagodināts, ka viņi ar jums kopā dzēruši.»

«Nu, es taču to arī ieskatu par godu,» Cērkulītis, manīdams, ka kāpis par daudz uz augsta zirga,

pazemināja toni. «Kādēļ tad jūs dusmojaties, vai dieviņ!… Un kādēļ tad es studentam nevaru izmaksāt, ja es viņu cienu? Es taču nedomāju ļauni…»

Kārlis drusciņ apmierinājās. «Citādi jūs būtu pelnījuši, ka jums iešauj pa ausi. Mēs neviena draudzību nemeklējam tādēļ, ka kārotu viņa alu un šņabi. Mums ir savi principi un sava šķiras cieņa. Mēs nevienam neļaujam sev par tuvu nākt…»

«Sazini!» otrs sarāts pie sevis nodomāja. «Par to, ka viņš var dabūt par velti iedzert, viņš skaistas…» Viņš sajuta it kā netaisnību, ka Kārlis tā. Tādai sadzeršanai kopā ar saviem mācītiem tautiešiem vairs nebūtu nekāda kairuma, ja ar to nevar drusciņ paplātīties. Pavisam cits, ja saviem amata biedriem var pasacīt: i es ar to sadzēru kopā šņapstu, mēs stāvam uz «tu» un «tu»…

«Vai dieviņ, Ērgļa kungs, kā jūs varat domāt, ka es jūs gribētu apvainot?!» tas taisnojās. «Es jau tikai jūs lūdzu… Parka pagrabā, tur mēs Krūmu droši satiktu… Un tad mēs varētu izdarīt to darīšanu…»

Kārlis drusku padomāja. «Nu, labi, – ievērojot vispārības lietu, es jums iešu līdzi…» viņš beidzot sacīja. «Bet to es jums saku: ne es dzeršu jūsu šņabi, ne alu… Ja es ko ņemšu, es pats maksāšu.»

Ar to incidents bija izbeigts. Parka pagrabā viņi atrada priekšā Krūmu, cepot patlaban spirtā savu tīriņģiešu desu. Tas atkal Ērkulītim nekad par to ļaunā neņēma, ja tas izmaksā. «Tu, tautiet, tagad vari izmaksāt tos šņabus,» tas taisni pats viņu uzmudināja. «Zakuska te mums jau ir…» Ērkulītis nelikās sev divreiz teikties. Bet Kārlis nedzer, vai tu viņam lej vai nelej. Krūms izbrīnījies viņu uzlūko. «Kā, vai tu slims esi?» Bet viņš īsi un noteikti pasaka: «Es negribu…» – un citam nevienam tur nevajadzēja tālāk zināt. Un Ērkulītis jau atkal, kad tā, tad tā – viņš nediņģēja.

Galvenais jau nebija dzeršana, tautietim vajadzēja izpalīdzēt vispārības lietā. Kārlis Krūmu ātri iepazīstināja ar nodomāto boikotu pret Stricka alu un Veinberģa aizrādījumiem. Un Krūms atrada šīs domas par ģeniālām.

Lietu pārlikdami, viens otru rediģēdami un uzrakstīto koriģēdami, tie sastādīja sekošu sludinājumu: «Nepazīstamam gratulantam, kurš man uz dzimuma dienu divi duči Strickij brūža alu piesūtīja, caur šo pavēstu, ka tas man nekāda prieka nedarīja. Jo es šo alu vairs nedzeru un tie draugi, kas mani dzimuma dienā apmeklēja, arī to vairs nedzēra…»

«Tas ir labi, tas ir smalki!» Ērkulītis priecājās. «Un tad var pielikt klāt, āre, ko: ka arī malkas cirtējiem to piedāvāju, bet tie ar ne…»

Kārlis, ņemdams vērā aizrādījumu, turpināja: «…Tādēļ cien. piesūtītāju lūdzu man savu adresi uzdot, ka varu viņam piesūtīto alu atpakaļ piesūtīt.

Citādi nezinu, kur lai viņu izlietoju. Jo pat malkas skaldītāji, kuriem to piedāvāju, atteica, ka Stricka alu vairs neparko nedzerot…»

Krūms arī atrada, ka tādam sludinājumam vajadzēs atstāt lielu iespaidu. Nu tikai vajadzēja ievērot vēl Veinberģa otru aizrādījumu un griezties pie Lapas Mārtiņa, lai tas sataisa vēl labu rīmi. Jo Ērkulītis negribēja doto vārdu atpakaļ, ņemt un piecnieku, kuru tas reiz licis galdā, paturēt pie sevis. Tā kā Kārlis atteicās par savu darbu jelko ņemt, tad Lapa par to varēs sataisīt itin labu rīmi.

Bet dabūt šo dzejnieku rokā nebija tik vienkārši. Iespējams tas vienīgi bija Krūmam, jo arī Kārlis nebija vēl Lapas Mārtiņu saticis un nezināja, kur tas dzīvo. Jo šis otrs «Baltijas Vēstneša» kuplinātājs un dedzīgais līdzstrādnieks bija tāpat spiests uzturēties vienīgi savā istabā, lai gan viņa brīvība ne no viena nebija apdraudēta. Tas varētu iet un nākt, kur grib; ja daudz, tad galvas naudas parāds, kura dēļ viņam nopietni jābīstas, bet no tā neizsargā labprātīgs mājas arests. Bet citiem parāda devējiem taisni bīstami uzturēties tikai dzīvoklī, kur parādu devējs katrā laikā var sastapt. Viņu neizlaida no mājām pavisam citi, varētu sacīt, ne mazāk bēdīgi apstākļi.

Latviešu dzejnieka honorāri toreiz bija vēl liesāki nekā tagad un rakstniekam no sava darba dzīvot pavisam grūti. Jo ienākumi tāpat mazi kā tagad un izdevumi ne mazāki. Gan drusku lētāki bija dzīvokļi un arī pārtika, tomēr vienam īstam tautas dēlam vajadzēja ziedot Trimpum, kas maksāja sevišķi daudz. Šo pienākumu pret senču dieviem izpildīdams, Lapas Mārtiņš bija aizmirsis pret sevi daudz ko citu.

Viņam trūka pilnīgas armatūras, lai tas, kā pienākas, varētu rādīties uz ielas. Ja bikses viņam vēl būtu bijušas itin labas, tad zābaki bija vai nu caurām zolēm, vai arī pirkstu galos rādīja zobus. Dažreiz atkal zābaki itin labi, bet atkal otrādi, – biksēm vielas iztrūkums visai diskrētās un intīmās vietās, ka, jāteic, netiec nekur. Citreiz tas varēja sevi gratulēt par krietna un pie Lerhendorfa pēc jaunākās modes pagatavota dubultštofa mēteļa īpašnieku, bet svārku un vestes tam nebija. Tādos gadījumos viņu redzēja pašā vasaras vidū staigājam ar biezu dubultštofa mēteli līdz kaklam aizpogātu. Un pat vēl, ja zābaki bija ar redzamiem trūkumiem, tad pārvilka tiem pāri galošas. Šādā tērpā un vēl ar salmenīcu galvā viņu tad redzēja staigājam pa Vērmaņa parku vai pilsētas alejām, savos dzejas sapņos nogrimušu. Kas nepazina dzejnieku, domāja, ka tam darīšana ar prātā jukušu.

Dažreiz tam steidzīgi vajadzēja iziet uz pilsētu. Cits viss būtu, izņemot svārkus un zābakus. Ja tādās reizēs tad pie viņa ieradās kāds labs draugs, tam tad viņa vietā vajadzēja palikt atpakaļ viņa istabā, kamēr tas ar viņa svārkiem un zābakiem pilsētā nokārtoja savas darīšanas. Bet tāds labs draugs izradās ļoti reti un, ja ieradās, tad ne ikreiz bija ar mieru veltīt saviem svārkiem un zābakiem to godu, lai tos, kaut arī uz stundiņu, nestu tautas mīlestības dziesmu dzejnieks. Jo savā ziņā tas bija savienots ar risku. Gan Lapas Mārtiņš apzinīgi centās būt nosacītā laikā atpakaļ, bet dažreiz nāca ceļā kas neparedzēts. Satikās ar kādu citu labu draugu vai; kas vēl ļaunāk, uzdūrās uz kādu tautas skauģi un nelabvēli, ar kuru vajadzēja izkarot domstarpības. Savu tautu viņš bija gatavs aizstāvēt katrā laikā un tad pie vienas granafifkas vien nepalika.

Viņam nu nepavisam daudz nevajadzēja, lai iekļūtu tādā stāvoklī, ka aizmirsa it visu, un tādās reizēs aizlienētie svārki bija ļoti apdraudēti.

Uz šādu eksperimentu reiz bija ielaidies Krūms. Izpildīdams drauga sirsnīgo vēlēšanos, viņš bija tam aizdevis savu punktierēto, šķimeļaino žaketi un palicis pats atpakaļ viņa dzīvoklī. Bet notek nosacītais laiks, un Lapa nerādās, – paiet stundas divas trīs, un no viņa ne vēsts! Krūmam steidzīgi jātiek atpakaļ uz redakciju korektūru lasīt, bet viņš netiek no vietas! Nu beidzot sūta saimnieci raudzīt, kur Mārtiņš «damelējas». Pēc ilgas meklēšanas to pārved ar fūrmani, pie kam ne vien stipri cietusi viņa paša platmale un veste, bet arī Krūma punktierētā žaķete. Tas lielākais jaunums: Krūms caur to nokavējis avīzes korektūru. Todien drukas kļūdu tik daudz, ka tīri vai bada acis laukā.

No tās reizes viņš uz tādu eksperimentu vairs nekad neielaidās. Tika iekārtots tā, ka manuskripti Lapas Mārtiņam tika no viņa noņemti mājās. Starp viņu un Dīriķa un biedru drukātavu tika nodibināta tieša satiksme. Beidzot par labāku bija atzīta tāda kārtība, ka Lapa nemaz netiek no dzīvokļa laukā un, kas viņam vajadzīgs, tas tiek piegādāts.

Tā viņš tad arī reti dabūja spert soli ārā no mājas un bija tamlīdz pasargāts no visa ļauna. Mārtiņš «miķel» Lapa ne mazāk pacietīgi nesa savu likteni kā Fridrih «miķel» Veinbergs. Viņš jau apzinājās, ka pats pa daļai pie tā vainīgs. Lai gan viņa saimnieciskie apstākļi nebija spoži, tad tomēr uz tik augsta saimnieciskā līmeņa tas vēl arvien būtu spējis noturēties, ka varētu iziet pats ar saviem svārkiem un pats ar saviem zābakiem. Jo par rakstiem viņam taču daudz vai maz ienāca, un vajadzības gadījumā vecais Dīriķis izsniedza vēl «foršusi». Bet taisni tie brīži, kad Lapam vestes kabatā bija kāds mazumiņš, priekš viņa bija tie visbīstamākie. Tad viņš bija dumpī ar sevi un visu pasauli. Monētas kabatā tam nedeva ātrāk miera, kamēr bija no turienes izripojušas līdz pēdējai. Tad viņš bija atkal padevīgs un kluss…

Vecais Dīriķis arī drīz vien nojauta, kur tā vaina. Lai gan nelabprāt viņš iemaisījās otra darīšanās, tas tomēr pie gadījuma sacīja uz Lapu kādus uzmundrinošus vārdus. Ja tas vien gribētu dzīvot, viņš tam labprāt palīdzētu dzīvot. Viņam tikai vajadzētu apgādāties ar vajadzīgo armatūru un noturēt to pienācīgā kārtībā, kas nemaz nebija tik neiespējami. Viņam tad atklājas vilinošas izredzes. Viņš tad tādā gadījumā var tikt pieskaitīts pastāvīgam redakcijas sastāvam. Viņa spējas ir jau pietiekoši ievērotas un atzītas.

Akcionāri, – ja viņš strādātu pastāvīgi redakcijā, – atvēlējuši priekš viņa budžeta jau budžetu no 35 rubļi mēnesī. Tas ir, par to viņam būtu jāstrādā tikai noteiktas stundas, pa pārējo laiku tas var darīt, ko grib, un atkal ko klāt piepelnīt.

Trīsdesmit pieci rubļi! Tā bija vilinoša alga. Lapas Mārtiņam tad būtu izpildījies viņa ilgu sapnis, ka

varbūt tas varētu sev nodibināt pastāvīgu ģimenes dzīvi. Varbūt tas tad pa daļai izlīdzinātu viņa lielo nemieru uz pasauli. Mīlas dzīvē viņš bija piedzīvojis tik daudz nelaimes, jo tie vienreiz vien mīļākās viņam bija tapušas neuzticīgas. Viņas negribēja gaidīt mūžīgi… Nu viena bija radusies, kas uzticīgi gribēja gaidīt, bet viņš nevarēja paredzēt, kad varēs tai sagādāt ligzdiņu un viņu pārvest. Tagad, kur viņam tāda izredze atvērās, tas nopietni vien apņēmās saņemties.

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– –––––– Viņi devās ceļā, gāja līču loču garām Krauklīša jaunai būvei uz Maskavas Ārrīgu. Nebūtu viņiem Krūma līdzi, kas tik labi ceļu zināja, viņi Lapas Mārtiņa alu nemūžam nebūtu atraduši. Beidzot, sasnieguši kādu ne visai apsološu māju, uzkāpuši pa iešķībām trepēm, tie pie kādām durvīm lēni pieklauvēja.

«Kas tur?!» no iekšas kāda diskanta, neuzticīga balss jautāja.

«Augusts «miķel» Krūms!» bija atbilde.

Durvis atvērās. Aiz tām ne visai lielā istabiņā ar šaubīgi apdilušām mēbelēm parādījās kāds cilvēka tēls gariem matiem, dūnām pieklīdušā bukstiņa mētelī, kas to tērpa sevī no galvas līdz papēžiem, tā ka apakšā vēl tikai rēgojās uz basām kājām uzautas galošas. Kas viņam zem šī mēteļa, to bija grūti spriest; priekšas pusē, kur dažas pogas nebija ciet, redzēja vaļējas krūtis, bet apakšā pie stotes bija palīdusi ārā apakšbikšu stripe. No tam varēja jaust, ka mētelis izpilda viņam arī virsbikšu vietu.

Ieraudzījis Krūmam līdzi vēl divus svešus, tas atvilkās mazliet atpakaļ un šaubīgi uz tiem sāņus lūkojās sarkastisku, neuzticīgu smaidu uz lūpām.

«Te, Mārtiņ, tev ar tiem tautiešiem būs darīšana,» Krūms tos iepazīstināja. «Te ir jaunais rakstnieks Kārlis Ērglis, ar kuru tev jau sen vajadzēja iepazīties. Viņš manā vietā atnāks pie tevis pēc manuskriptiem.»

Abi rakstnieki kritiski viens otru uzlūkoja. «Neskaties vīru no cepures, ha-ha-ha!» Mārtiņš sāka saukt, bīdamies, ka neiztur kritiku, lai gan Kārlim ne tuvu nebija tāda dzejnieka izskata, ne arī tik kuplu matu un bārzdas kā viņam. Bet tomēr Mārtiņš uz viņu sāņus vien raudzījās. Daudz vaļsirdīgāks tas bija jau pret otru tautieti. «Mans (k)ungs,» viņš sirsnīgi kratīja tā roku, «man liekas, mēs esam kur redzējušies…»

«Pa otriem dziedāšanas svētkiem!» Ērkulītis attrauca. «Mēs tur visi ņēmām kopā viksēt… Vīgneru Ernests arī… Es jau, kad esmu kopā ar saviem tautas vīriem, neskopojos! Lai dzer, cik grib…»

Viņš bija jau aizmirsis Kārļa labās pamācības. Bet Lapa nepavisam nejutās aizskarts. «(K)ha, (k)ha, (k)ha!» viņš spilgti un spēji iesmējās no visas sirds, jo viņam uzdīga jaukas atmiņas par šo lielo iedzeršanu. «Ak, (k)hā mēs ņēmām!… Viens man (k)halošu bija pievēmis… (K)ha(k)ha, (k)ha(k)ha…

Ehē, un tad vēl… Es taču reiz jūs' līgavai uz vārda dienu sacerēju dzejoli!…»

«Tā bija gan!» Ērkulītis piesarcis atbildēja, bet jau manāmi vēsāks. No lietas nekas nebija iznācis.

Viņš bija taisījies klāt kādai bagātai namsaimnieka meitai, bet izsmieklu vien dabūjis.

«Tagad tam tautietim arī vajag vienu labu rīmi par Stricka alu,» Krūms paskaidroja un ievadīja Mārtiņu tuvāk lietai. «Kas attiecas uz samaksu, tad lai tas maksā ko maksādams,» Ērkulītis trauca. «Cik tie kungi nospriež, es maksāju, bet Stricki vajag notaisīt tā, ka ir suns viņa alum virsū vairs neskatās…» «(K)ha(k)ha, (k)ha(k)ha!» Lapas Mārtiņš saprazdamies sarkastiski smēja, jo apstrādāt kādu viņam bija maza lieta. Viņa jeb, labāk sakot, latviešu tautas pretinieki no viņa ne vienreiz vien bija dabūjuši sāpīgas brūces. Viņš lija tas, kas iesūtīja «Latviešu Avīzēm» to joku par to «zemi tās Āprikas», apgriezdams apkārt «Kurzeme» par «Emezruk». Nebija «vecā Lavīze» (tā sauca toreiz «Latviešu Avīzes») no dabūtā trieciena vēl labi atdzērusies, jau bija tai iesprucis atkal kāds otrs Lapas Mārtiņa safabricēts apcerējums. Tam katra teikuma pirmo vārdu lasot, iznāca: ««Latviešu Avīzes» drīz jo drīz aizies uz mūžīgo dusu!…» Vēl sliktāk izgāja «Tautas Biedrim» avīzītei, kas turēja kungu uti mācītāju kanti. Tam Lapas Mārtiņš bija iesūtījis artiķeli par «skādīgu kafeju», stādu, kurš augot mūsu pašu zemē ar iedzeltenām riebīgām lapām. Tas esot ļoti skādīgs stāds, viņu saucot sirdeib satuat, un no tā vajagot ļoti sargāties. Kad «Tautas Biedris» šo brīdinājumu nodrukājis, viņam pienāk pa pastu atslēga, ka sirdeib

satuat ir otrādi apgriezts «Tautas Biedris», kurš izpliķējis pats sevi.

Sangvīnistiski smiedams, tas arī tagad drāza savu zīmuli, un Strickis jau varēja sevi gratulēt.

«Bet tā vajag iztaisīt, ka to avīzi nevar ķert,» Krūms aizrādīja. «To vajag izdarīt aplinkus, bet tā, lai katrs saprot… Vislabāk, ja to savieno ar reklāmu «Ķezu Pētersona» izrādei.»

«Vo, vo, vo!» Lapa kolēriski iesaucās, nācis uz īstā motīva. Aktieru pulciņš, kam izrāde par labu, viņam jau to bija lūdzis, – un viņš tagad sita divas mušas uz viena cirtiena. Domas raisījās, zīmulis slīdēja pa papīru, un darbā Lapa tikai allaž īsi iesmējās: «(K)ha(k)ha(k)ha, (k)ha(k)ha!…»

Kad koncepts bija gatavs, viņš deva tiem izlasīt. Tur stāvēja: «Kas tas par jautājienu, mīļie draugi, Vai mēs ar iesim svētdien? Redzi, raugi Kā tad bez iešanas! Un viņa alu Mēs n e d z e r s i m, kaut dabūtum ar galu.

Tad «Ķezu Pētersonam» labas dienas, Kad tas ir «mūsējs, glāzītes nevienas No latviešiem tik skābu alu nedzer, Un lai ar velns to zaļo krūzi sasper!

Lai atkāpjas no mums tas vergs un bende.

Lai dzīvo Ķimels, Dauders, Bertels, Mendet To glāzes svētdien teāterī spersim Un izskaidrosim, un – – tad atkal dzersim…

Lai dzīvo Bertels, Dauders, Mende!

Lai nozūd tas, kas ļaužu bende!…»

«Vareni, vareni!» Ērkulītis priecājās. «Ja mēs sakām: «Lai dzīvo Dauders, Bertels, Mende!» – tad ikviens skaidri zin, kas ir ļaužu bende!… To tu, Krūm, ieliec «Vēstneša» sludinājumos, es samaksāšu!…

Un tu, Mārtiņ, uz to mēs varētu iedzert vienu kausu miesta… Vai neiziesim?» Šāds uzaicinājums Lapas Mārtiņam bija vairāk nekā kairinošs. «Labprāt, (k)ha(k)ha(k)ha!» viņš smēja pilnā kaklā. «Ja jaunais kolēģis man gribētu aizdot uz kādu laiciņu savu fraki, (k)ha(k)ha(k)ha!…»

«Nē, nē, viņš nevar, tam nav laika!» Krūms stājās priekšā, jo gribēja Kārli izsargāt no šaubīgā riska.

«Ja grib, var jau tepat likt atnest, bet iešana nav nekur…»

«Nu tad še miza, liec atnest!» Ērkulītis bramanīgi iesaucās. «Iedzersim!… Un, ja tu pie manis atnāksi, Mārtiņ, dzer, kamēr gar zemi krīti! Man nav žēl!» Un Lapa tikai smēja: «(K)ha(k)ha(k)ha, (k)ha(k)ha(k)ha!…»

Kad dzēriens bija atnests un Kārlis negribēja piedalīties pie šmores, Lapa to ieskatīja kā apvainojumu pret sevi. «Neskaties vīru no cepures, jaunais cilvēks… Neskaties… (K)ha(k)ha(k)ha!…»

Un viņš skatījās jau iešķībi, un smiekli jau sāka palikt sangvīniski.

Ko darīsi? Kādos vilkos esi iegājis, tādos jākauc! «Nu, labi, es dzeršu arī!» viņš sacīja. «Bet Mārtiņam par to darbu jau vajag ne tikvien graudā, bet arī naudā…»

«Lai iet!» Ērkulītis izvilka «troiku» un nolika to uz galda.

«Tas par maz!» Kārlis izgudrēm skumdēja. «Tas taču nekā nav…»

«Nu tad še vēl viens!» Ērkulītis strupi izvilka otru.

«Vēl par maz!» Kārlis pastāvēja. «Sataisa tādu rīmi un tad vēl sadzer ar viņu kopā…»

«Nu tad še vēl miza… Diezgan būs!» Ērkulītis nolika rubli.

«Nu, Mārtiņ,» Kārlis sacīja, «tagad nu mums arī naudai Liksim mēs atnest arī par vienu rubli…

Pacienāsim to tautieti…»

«Par skaidru naudu, (k)ha(k)ha(k)ha!» Lapa, viņam piekrizdams, priecājās un iedeva rubli

saimniecei.

«Noplēsa viņi gan mani!» Ērkulītis sacīja, bet tas bija domāts tāpat pa jokam. Tas jau nekādas galvassāpes viņam nedarīja. Galvenais tas, ka viņiem smēķēja un tie varēja iedzert. Un kas tas būs par jandāliņu, kad sludinājums un rīme parādīsies «Baltijas Vēstnesī»!

«Ar to vien nepietiks… Pakaļ nāks labāks!» Ērkulītis piemetināja. «Mēs izdzīsim to Stricki pavisam uz Smilšu kalniem…» *** Ne visi vīnūžnieki Strickim bija pretinieki. Maza saujiņa tam bija palikusi uzticīga, tie, kas balsoja vāciešiem par labu, ar Starpiņu priekšgalā. Jo ar viņiem jau Strickis nebija sakarus pārtraucis. Par sludinājumiem «Baltijas Vēstnesī» tie tikai pasmējās. «Viens otrs ja to nedzer,» tie gudri smējās, «nav vēl nekāda liela muiža… Gan būs ļaudis, kas dzers…»

Bet tādi sludinājumi pret Stricka alu parādījās arvien biežāk un darīja arī vairāk vai mazāk iespaidu uz dzērājiem: sāk, sāk niķoties un negrib vairs dzert Stricka alu. Ja nav cita, iet no vīnūža laukā.

Acīm redzot, lieta bija organizēta no Stricka konkurentiem. Jo sāka studenti un smalkāki ļaudis iet pa labākiem restorāniem, prasīja alu, bet pieteica tiem nedot tikai Stricki. Viņi ar mieru dzert visu citu, tikai ne to. Vācieši, to dabūjuši ost, taisīja no savas puses demonstrāciju un, alu saukdami, pieteica: «Nur Strizkisches Bier…» Bet tie arvien vairāk palika mazākumā, jo konkurences aģitācija bija laidusi saknes ne tikvien kā nevācu publikā. Glīti ģērbušies cilvēki labos restorānos ņēmās drošu pieri apgalvot, ka Stricka alus nekam nederot…

Bet kādu dienu ap Vērmaņa dārzu parādījās vēl nepiedzīvots skats. Pavadīti no milzīga ļaužu pulka, vairāki ekspreši ķerroja uz kailām ķerrām sakrautās alus pudeles, pilnā kaklā saukdami: «Stricki, Stricki!

Kas grib Stricki?!… Par velti sadzerties Stricki?!…»

Kuru satiek, apstājas, piedāvā katram. «Vai negribiet, kungs, Stricki?…» – «Vai negribi, brāl, Stricki?» –·«Par velti, – nav jāmaksā…»

Tavu brīnumu, – negrib neviens! Ne fūrmanis, ne namiķis, ne ielas slauķis un pat ne saulesbrālis, – dāvā viņiem, cik gribi, galvu vien nogroza. Kurš vēl gribētu, otrs klāt, piegrūž pie sāniem, un nekā vairs, smīn acīs: «Dzer pats savu nāliķi…» Un viss pūlis ļauni un nicinoši nosmejas, kas noskan tikpat kā ķēžu žvadzēšana.

Ekspreši nemitoši vaiga sviedros sauc: «Strickis par velti, kas grib Stricki!» – bet kā dziļa dunoņa atskan no pūļa ļauns izsmiekls. Procesija top arvien lielāka. Ļaudis, kas bija pirms tikai kādi simti, skaitās jau tagad tūkstošos. Redz smalkus un prastus, tā sakot, reprezentantus no visām ļaužu šķirām. Redz arī pulkā daudzus pazīstamus, kuri te pa daļai ietrāpījušies nejauši, pa daļai ieradušies aiz intereses. Redz arī Kārli un Perlantu, un starp citiem arī Pudiķi, kurš raksta jau priekš «Baltijas Vēstneša» ziņojumu.

Vislielākais kliedzējs un nicinātājs ir Ērkulītis, turpretim Starpiņš pavisam nokāris degunu. Jo arī pats Strickis dabūjis vēju, kas notiek, un līdz ar savu līterantu piesteidzies eķipāžā. Bārzdas izstiepuši, skatās.

Nu viņi saprot, kādēļ viņu alus patēriņi tā nokrituši!…

«Uz Smilšu kalniem ar Stricka nāliķi!» pūlis iesaucās. «Nost ar tautas nodevējiem!» Uz eksprešu saucieniem: «Stricki, Stricki, par velti Stricki!» – atskan tagad neatlaidīgi no pūļa: «Uz Smilšu kalniem!

Prom uz Smilšu kalniem!…» – «Lai nozūd tas, kas ļaužu bende!» Ērkulītis iesaucas, bet tad, lai Strickis viņu neierauga, aizslēpjas aiz citu muguras.

Un visa procesija devās ārā no pilsētas pa Stabu un Avotu ielām uz Smilšu kalniem. Tur par neģēlīgo tautas nodevēja alu, kuru vairs negribēja dzert, vajadzēja turēt taisnu tiesu.

Alus tika no tačkām izkrauts un salikts kaudzē. Kā noderīgu to vajadzēja iznīcināt.

Kaspars Lieknejs pirmais turēja runu. «Septiņsimt gadus mēs esam smakuši vācu verdzībā un dzēruši viņu alu. Tagad gribam viņu jūgu nokratīt. Lai ikviens labs tautietis svēti pie sevis nosolās: «Es nedzeršu

vairs Stricka alu un arī saviem paziņām teikšu: nedzeriet to, nedzeriet!… Jo Strickis ir latviešu lietas nodevējs.» Mēs, vīnūžnieki, kā viens vīrs no tā atturēsimies, un, ja kas turēs Stricka alu, tam mēs pie nākošās nodokļu izdalīšanas uzliksim divkāršu nodokli! Kas mēģinās strādāt pret latviešu publiku, to mēs iznīcināsim tikpat kā šīs alus pudeles! Tā mēs iznīcināsim arī Hipotēku biedrības delegāciju, ja tā strādās pret tautas gribu…»

Pie Stricka alus «zārka» viņš nolasīja vēlreiz Lapas Mārtiņa dzejoli un nobeidza ar uzsvaru: Lai dzīvo Bertels, Dauders, Mende!

Lai nozūd tas, kas ļaužu bende!…»

Tad ar lielu milnu sasita alus pudeles. Žēli klinkstēdama, alus piramīda sagruva. Slapjums sasūcās smiltīs, tā ka neatlika vairs lāga putas, un rēgojās vēl tikai glāžu šaki…

Tad visi devās atpakaļ uz savu malu. Bet lietas iniciatori uz Latviešu biedrību uzvaras svētkus svinēt. Bija tomēr kaut kāds mazs gandarījums par lielo caurkrišanu pilsētas vēlēšanās. Zaudētāji jau sāka justies it kā uzvarētāji.

Un tādēļ tie, kas bija balsojuši vāciešiem par labu, vairs nejutās omulīgi.

Līdz šim dzirdēja tikai skumdēšanu par to, ka tas balsojis par vāciešiem un tas balsojis, jo neviens otram lāgā neuzticējās. Tagad jau nu sāka runāt drošu valoda, ka tautas nodevējiem vajag par to atmaksāt.

Nu visi liedzās, pat tie, kuri agrāk atklāti bija aizstāvējuši kompromisu. Neviens vairs vāciešiem nebija balsi devis, – diezin kur tad tās bija tik daudz radušās? Pat Starpiņš sacīja, ka viņš arvien esot aizstāvējis tautas lietu; ja vācieši šo vēlot, tad tas neko nevarot darīt.

Nepatīkams bija Baumaņa stāvoklis. No visām pusēm tam bija jādzird: «Tautas nodevējs!… Vācu draugs!» Pat tie, kuri caur viņa pūliņiem bija ietikuši domniekos, sāka pret viņu izturēties neatzinīgi. No otras puses atkal vācieši, kuri no viņa bija sagaidījuši visu ko, bija stipri nemierā, ka tas nav varējis aizkavēt lielo aģitāciju. Tautieši vēl jo neuzticīgāk sāka uz viņu lūkoties, kad kādā dienā Latviešu biedrībā pie viņa iesteidzās Strickis savā lietā.

«Erbarmung, Herr Bauman, was soll das heißen?» tas nelaimīgu vaigu sacīja. «Warum sind die Leute gegen mich so aufgebracht?» (Apžēlojaties, Bauman kungs, kas tas lai ir? Kādēļ tie ļaudis pret mani tā sadusmoti?)

Baumanis noraustīja kamiešus. «Es jums tur nekā nevaru līdzēt!… Man jau tā pārmet, ka es esot pārdevis latviešu tautu. Griežaties pie Plauša un Starpiņa, varbūt tie jums varēs to lietu nolīdzināt.»

Strickis, cik gudrs bija atnācis, tik gudrs atkal aizgāja. Viņš diezin ko būtu devis, ja būtu šo konfliktu varējis izbeigt. Viņš, kam līdz tam bija tas lielākais alus brūzis, noslīdēja caur šo traci uz nulli. Protams, ka latviešu lieta caur to gan neko nemantoja. Vienīgais latviešu alus brūveris bija Grīnups, un tas neprata vai negribēja šo konjunktūru izlietot, lai ar savu brūvējumu Stricka vietā pārvaldītu alus tirgu. «Kad tikai nu tas Grīnups prastu rīkoties, liktu tai savai zupai klāt vairāk iesala un apiņu…» Pēteris Krauklītis bažījās. «Tagad vai nekad viņš var nākt uz augšu…»

Grīnups tomēr palika pie saviem agrākiem principiem. Labāk izbrūvēt mazāk un nopelnīt uz katru mucu vairāk nekā ielaisties uz kādiem milzu apgrozījumiem, par kuru peļņu vēl neko nevar zināt. «Kas būs labs patriots, dzers manu alu tāpat,» viņš atmeta ar roku.

Tomēr alus dzērājiem toreiz bija daudz labāka gaume nekā tagad, un pie lielākā patriotisma tie ar sava tautieša dziru nebija apmierināti. Liela noiešana caur to cēlās Dauderam, kas nemaz nebija latvietis, bet tikai par latvieti tika turēts. Tam gāja tā uz roku, ka tas bija spiests savu brūzi paplašināt. Priekš tam uz ātru roku nodibinājās akciju biedrība ar pašu lielāko vācu patriotu Bingneru priekšgalā. Daudera brūzis pārvērtās par jaunu pasākumu ar nosaukumu «Waldschlölßchen» un deva alu uz vēl izdevīgākiem nosacījumiem nekā agrāk Strickis. Tu brīnums, – tādi vācu patrioti, bet nebūt neatsacījās no veikala ar latviešiem, ja tikai ienāca nauda!…

Tas Strickim ļoti grauza, viņš redzēja, ka ir tas izmuļķotais. Ja tā, tad lai iet pie rata ar visu savu politiku! Viņa rūpes nu bija tikai tās, kā vairāk izbrūvēt un pārdot. Lai maksā ko maksādams, viņam vajadzēja ar latviešu vīnūžniekiem izlīgt. Caur Plauša un Starpiņa vidutājību tas viņiem piesolīja vēl izdevīgākus nosacījumus nekā jaunā akciju sabiedrība «Waldschlölßchen». Bet savā sirdī nozvērējās, ka nekad vairs nedarīs tādas muļķības, ka ielaidīsies kādā politikā.

Sešpadsmitā nodaļa Starp arhitektu Baumani un «Seloniju» līdz pilsētas domnieku vēlēšanām valdīja ļoti sirsnīgas attiecības. Kā arhitekts Baumanis cienīja tehnisko zinātni. Viņam ne visai patika tie advokāti un «fēderfuhseri» no zaļā galda, kas tikai malās ar saviem paragrāfiem, bet no patiesās dzīves bija tālu.

«Latviešu nelaime tā, ka tiem par daudz advokātu,» tas sūrojās. Un ne bez iemesla, jo bieži vien tie viņu bija iebāzuši maisā. Kad viņš gribēja tā, tie taisni otrādi. Tā arī šoreiz tas vienīgo uz savu pusi dabūjis hoftiesas advokātu J. Einbergu vienoties ar vāciešiem – visi citi tam pretim. No ārstiem Dr. Rulli, bet tas jau bija tāds pusvācietis.

No veciem laikiem jau biedrībā pastāvēja plaisma starp «saimniecības vīriem» un «literātiem», starp «praksi» un «teoriju»; kā Baumanis izteicās. «Saimniecības vīriem», pēc viņa ieskata, bija arvien taisnība un, ja «literāti» viņus uzvarēja, tad tikai tādēļ, ka viņiem trūka zinātnisku spēku. Tādēļ tad viņš arī ļoti simpatizēja politehniķiem kā tādiem zinātniekiem, kas praktikai tuvu rada.

Viņa dēls Arturs Baumanis, kamēr tas vēl nebija atradis savas gleznotāja dāvanas, arī studēja politehnikā un piederēja «Selonijai». Viņš palika tai mīļš biedrs art vēlāk, kad iestājās Pēterpils Mākslas akadēmijā. Tikai dīvaina parādība: Arturs Baumanis, kas savās gleznās tik labi izjuta latviešu garu, pats, līdzīgi profesoram Kreilim, ne vārda nevarēja pateikt pa latviski. Saprast saprāta, ko latvietis teic, bet atbildēt nevar. Bet tādēļ viņš nebija mazāks tautietis un sacīja līdz ar Kreili: «Lettisch verstehe ich wohl nicht, aber wo es darauf ankommt, da stelle ich mich auf Seite der Letten…»

Tēvs no sava dēla turēja lielas lietas un nekad nejutās tik laimīgs kā tad, kad redzēja to kopā ar seloņiem dzeram pie viena galda un aizstāvam tautisko lietu.

«Artur, hast du Geld?» viņš tad iejautājās.

«Hab' einiges,» bija atbilde.

«Da hast du noch… Gib doch was zum Besten,» tas, izvilcis maku, pasniedz tam kādu desmitnieku.

Nāca tad atkal alus baterija pēc baterijas. Arī tēvs dažreiz likās pulkā., un tad visi dzīvoja kā vieni radi, nosvīduši.

Bet nu pēc vēlēšanām visi kā atsaluši. Seloņi sāka viņa interesēm taisni pretim strādāt. Einberģi biedrībā bija jau reiz apstrādājuši tā, ka tas jau gribēja atteikties no jaunievēlētā domnieka goda. Tāpat dakteri Rulli. Pēc veca paraduma pēdējais viņiem izmaksāja smalku boli, bet tie viņam meta priekšā tā kā tautas nodevību. Tas jau tā bija ļoti nervozs un, kad drusciņ iesilis, tad taisni ālējās. Viņš sāka tos prasti lamāt. Tiem nu nekas cits neatlika kā piecelties un atstāt viņa galdu, lai gan patlaban pagatavotā bole tik kairinoši kutināja viņu degunus. Patiešām žēl… Ar acīm to būtu varējuši strēbt, bet nu tas palika sulaiņiem, jo Dr. Rullis samaksāja un arī aizgāja. Aizgāja un vēl tanī pašā dienā atteicās.

Arī Krauklītis noņēma savu kandidatūru otrā klasē. Baumanim tas ļoti grauza.

«Sakiet, – kāpēc tas tā?» viņš griezās pie studentiem. «Jums reiz vajag izskaidroties…»

«Ja jūs nebūtu izjaukuši latviešu vienprātību,» Perlants aizskarts atbildēja, «mēs tagad varētu svinēt uzvaras svētkus…»

«Liels jautājums!» Baumanis atbildēja. «Jūs runājiet vēl tagad par latviešu vienprātību, bet rajonu priekšnieki, kas katrs savā iecirknī sirdīgi aģitēja, atrada, ka tādas nav jau pirms vēlēšanām. Paši sirdīgākie patrioti meta darbam mieru un atstāja visu, kad pie kandidātu uzstādīšanas Plausis un Pūcītis dabūja par kādām simts balsīm mazāk nekā Latviešu biedrības vīri. Pūcīša ļaudis par pēdējiem gan bija balsojuši, bet pēdējie par viņiem vis ne… Sakiet, – kur te nu vienprātība?!»

«Tas ir nožēlojami, bet neattaisno jūsu rīcību,» Perlants izrunāja. «Ja tas notiek pie zaļa koka, ko tad būs sacīt par sakaltušu…»

«Jūs manu politiku pārprotat,» Baumanis savilka pieri dziļās grumbās. «Esmu ieticis domniekos ne tādēļ, lai latviešiem pretim strādātu, bet lai nolīdzinātu ceļu latviešu turpmākām uzvarām. Mums vajag

pirms iepazīties ar savu ienaidnieku līdzekļiem un nodomiem, ieskatīties, tā sakot, viņu lēģerī. Tikai tad mums cerība uzvarēt.»

Perlants it kā neizprazdams gaidīja tuvākus paskaidrojumus.

«Ir liels jautājums, vai latvieši ar saviem spēkiem vien šoreiz būtu uzvarējuši,» Baumanis turpināja.

«Un tad, ja mēs, latvieši, piepeši uzvarētu un saņemtu savās rokās pilsētas valdīšanu, man jāatzīstas, mēs atrastos ļoti neveiklā stāvoklī. Ne mums piedzīvojumu, ne iestrādāšanās. Tādēļ ieteicamāk, ka tikai daži ietiek pilsētas domē, dabū iezagties vācu noslēpumos un izzina tās vārīgās vietas, kur viņus ķert.

Iestrādājas vienā otrā komisijā. Tad, ja nākošu reizi dabūjam Rīgu savās rokās, mēs zināsim arī, ar to ko darīt…»

«Var jau būt,» Perlants palika pielaidīgāks, «bet viss tas joks man negrib patikt.»

«Vācieši ir viltīgi un gudri,» Baumanis turpināja, «bet mums vajag būt vēl gudrākiem. Viņi tagad tura mani par savu cilvēku un atklāj man pilnīgi savas kārtis. Man pie viņiem tagad tik liela uzticība, ka es dabonu zināt katru sīkāko lietu. Bet man tikai to vajag. Man vajag materiālu, kā viņus gāzt. Viņi piedzīvos pie manis rūgtu alošanos, jo tie ne sapņot nesapņo, no kuras puses es domāju viņiem uzbrukt…»

«Ja tas tā,» Perlants domīgs sacīja, «tad lieta gan drusciņ citāda…»

«Esmu pilnīgi uz miera stādīt savu darbību zem kontroles,» Baumanis apgalvoja. «A propos, vai nenāksat kāds man rīt līdzi uz Klostera pagrabu? Tur vāciešiem būs tāda maza saiešana, kas tamlīdz būs arī viņu uzvaras svētki.»

«Ko tur?!» Perlants atraidoši atmeta ar roku. «Es taču negribu tos līdzi svinēt…»

«To ne, bet tur būs liela izrunāšanās, un tur jūs dabūsat dzirdēt viņu īstās domas,» Baumanis paskaidroja. «Vācieši tur jutīsies itin kā starp sevim un saviem draugiem un pārrunās visai diskrētas lietas. Man ir tiesība un taisni uzdots vest līdzi pēc sava ieskata arī citus labi domājošus latviešu inteliģentus, kas grib ar vāciešiem saprasties. Saprasties mēs visi gribam, lai tikai ievēro mūsu dibinātās prasības.»

«Varētu gandrīz aiziet, ja būtu laika,» Perlants beidzot sacīja. «Mans biedrs Ērgļu Kārlis katrā ziņā būs svabads. Kārli, ej labāk tu! Kā rakstniekam tev ir labākas novērotāja dāvanas, un arī pats tu varēsi mācīties, kā smalkā sabiedrībā jārīkojas. Tas ir taisni kaut kas priekš tevis!…»

Kārlis bija ar mieru. «Man no vāciešiem nav bailes,» viņš sacīja. «Gribu ar viņiem saprasties, bet tikai kā līdzīgs ar līdzīgu…»

«Nu tad labi!» Baumanis sniedza roku. «Uz redzēšanos rītvakar!» *** Apzinīgi, klusu smaidīdami, kā jau iepriekš droši zināmu lietu vācieši saņēma savu uzvaru.

Pēc veca baltiska-rīdzinieciska paraduma to vajadzēja iezīmēt ar kādu mazu «traulisches Zusammensein». Tā nosauca kopēju iedzeršanu un uzkošanu kādā klusā, netraucētā vietiņā. Pie tam tad varēja runāt kādu spēcinošu patriotisku vārdu, par visiem kopā labāk pārskatīt savu stāvokli un savstarpēji stiprināties savās baltu jūtās.

Par tādu vietiņu, kur varēja justies omulīgi, bija izraudzīts Klostera pagrabs zem Lielās ģildes telpām. Te bija rezervētas nošķirtas sāņtelpas priekš apmēram kādiem simts cilvēkiem. Vairāk jau nesanāca, jo visiem ierasties jau nebija laika, ne arī kāda spiedoša vajadzība. Lielais vairums rīdzinieku savos balfu uzskatos bija droši un nebija vairs mācāmi. Pietika, ka ievērojamākie barveži apstrādāja mazāk apzinīgos pienācējus.

Viņiem bija katrs patīkams un mīļš viesis un «līdzpilsonis», kas atzina un pieņēma viņu «kontinuitātes» principu. Zem vārda «kontinuitāte» bija saņemtas kopā visas baltu privilēģijas un priekštiesības, un tas nozīmēja tik daudz: tā tas līdz šim ir bijis, tā tam arī uz priekšu būs būt. Protams, ka viņi to tik klaji neizteica, bet aizslēpa aiz dziļiem zinātniskiem izskaidrojumiem. «Daba netaisa spējus

lēcienus, viss attīstās pamazām un paliek sakarībā ar iepriekšējo. Ikvienai parādībai, kas no šis sakarības spēji atšķiras, ir jāiet bojā. Tāpat spēji lēcieni arī nedrīkst notikt sabiedrībā. Lai kāda komūna vai sabiedrība būtu dzīves spējīga, arī tur visam jāpaliek sakarībā. Vecos paradumus, tiesības un uzskatus, kā arī tos vīrus, kas viņus nes, nedrīkst piepeši aizsviest no stūres un izmainīt ar jauniem, kas veco garu nav izpratuši. Jaunam vajag asimilēties ar vecu un uz vecu tradīciju pamata attīstīties tālāk. Kur tas nenotiek, tur izceļas bīstamas katastrofas un revolūcijas, un viss sabiedriskais organisms var aiziet bojā.»

Tātad balti veco kārtību ne tādēļ gribēja uzturēt, ka tā viņiem pašiem ļoti izdevīga, jo nostāda tos pret latviešiem privileģētā stāvoklī, bet gan aiz ļoti ideāla un teicama principa, proti, lai, viņu pārkāpjot, pasaule neietu bojā.

To viņi arī «turēja priekšā» saviem latviešu «līdzpilsoņiem», kas ar viņiem gribēja saprasties. Un tos tad viņi arī šoreiz ielūdza. Baumani tie turēja par vīru, kas nevien to saprot, bet ir spējīgs arī sakust ar vācu elementu un iet ar viņiem roku rokās. Viņi to tādēļ ielūdza ar visiem saviem domubiedriem. Tāpat arī Vēberu, kā dzimušu vācieti, kas bija uzstādīts uz viņu listes un ievēlēts pret savu gribu. Tas tomēr nebija ieradies. Turpretim Starpiņš bija klāt kā nagla, jo turēja par lielu godu sēdēt ar vācu patriciešiem pie viena galda. Kad runāja par kontinuitāti, viņš apzinīgi kā īsts vācietis izgāza krūtis un piepūta vaigus.

«Ja doch, ja… Is' wahr, is' wahr…» Vācieši viņu turēja par savu uzticamu piekritēju un tādēļ piedeva tam visas neveiklības un smalku manieru trūkumu.

Noliktā laikā Baumanis ar Kārli ieradās. Brīvkungs fon Bimmelšteins gan drusku saviebās, jo Kārlis tam it labi bija palicis atmiņā. Bet partijas disciplīna pie vāciešiem bija pārāk liela, un, ja Baumanis bija atradis par vajadzīgu šo cilvēku līdzi ņemt, tad tur nevienam vairs nebija, ko sacīt. Var būt, ka jaunais cilvēks savus uzskatus grozījis, jo citādi jau nebūtu iespējams, ka viņš te būtu. Baumanim to labāk vajadzēja zināt. Ja vispārīgai baltu lietai vajadzīgs, vācieši prata apspiest arī savas personīgās antipātijas. Ienaidnieks pie vēlēšanām aizmirsa ienaidnieku. «Ich kann den Kerl nidd ausstehen,» tas tādās reizēs mēdza sacīt, «aber meine Stimme werde ich ihm geben.» (Es šo ķerli nevaru ne acu galā ieraudzīt, tomēr savu balsi viņam došu.)

Tātad ne pirmā reize, kur tādi radikāli jaunlatvieši nākuši tuvākā sakarā ar vācu kultūru, tikuši no tās savaldzināti. Brīvkungs tam tādēļ nepiegrieza nekādu vērību un izlikās tā, it kā tā cilvēka še nemaz nebūtu.

Un tas jau nemaz nenācās grūti, jo te bija daudz cita, kas saistīja ievērību. Pats sabiedrības viduspunkts, uz kuru visi klausījās un raudzījās, bija baltu patriots un drošais tiesību aizstāvis Jūlijs Ekards. Savā laikā šī zeme viņam zem kājām bija tapusi par karstu un no Baltijas tam bija jābēg uz ārzemēm. Tagad, kur krievu administrācija viņu pa pusei bija aizmirsusi, tas uz kādu laiciņu iedrošinājās ierasties atkal Baltijā un apciemot savus radus. Un protams, ka viņš tādā sabiedrībā kā šodien nevarēja trūkt. Ārzemēs viņš bija žurnāla «Grenzboten» līdzstrādnieks un Gustava Freitāga domubiedrs. Dažu labu sarkastisku vārdu viņš sacījis par tiem, «kas taisa jaukas dziesmiņas valdīšanai un baznīcai par godu».

Tātad; no vācu viedokļa raugoties, tas bija pilnīgi brīvdomātājs. Bet, tiklīdz bija runa par Baltijas lietām, Jūlijs Ekards tūliņ izkrita no lomas. Viņa liberālisms tad bija krāsu akls. Katra feodāla privilēģija, lai arī cik aprūsējusi, tam bija Baltijas neaiztiekams īpatnības svētums, kuru nedrīkstēja aizskart jau vienīgi viņas īpatnības dēļ. Nekas viņam nebija tik apbrīnošanas cienīgs kā vecā Rīgas rāte, kura bija izglābusies nepārgrozīta kopš trīspadsmitā gadu simteņa. Neraugot, ka viņas locekļi, – sakumā astoņpadsmit, vēlāk divdesmit divi, – kopā ar Lielās un Mazās ģildes delegātiem valdīja visas pilsētas darīšanas, neraugot, ka katru savu jaunu locekli rāte kooptēja uz visu mūžu un tā viss lielais vairums pilsoņu no komunālās pašvaldības bija izslēgts, neraugot uz visu to, Jūlijs Ekards nekur citur pasaulē nebija sastapis tādu sociālu saprātu un tādu sabiedrisku garu (Gemeinsinn) kā pie Rīgas pilsoņiem. «Rīga gandrīz Genfe,» viņš ar patiku citēja Herdera vārdus, kurš savā laikā, Rīgā dzīvodams, to pašu bija liecinājis. Un, neraugot, ka visa administrācija un tiesu vara atradās nedaudz neatceļamo un nepārvēlamo rātskungu rokās, viņš pasaulē nekur citur nebija atradis tik priekšzīmīgu administrāciju un tiesu kā Rīgā. Izšķirdams

it visus vietējos un sabiedriskos, un tiesiskos jautājumus, tas latviešus pat ir lāgā neieminējās, lai gan tie iztaisīja deviņas desmitās daļas no visiem iedzīvotājiem. Ja daudz, tad, garām ejot, ieminējās par «gewissenlose skrupellose junglettische Agitatoren», kuri ceļ «anfeindunges» pret vāciešiem un sapņo par kādu patstāvīgu kultūru. Rakstīdams par vēsturi un pagājušiem laikiem, tas gan, garām ejot, atzina, ka latviešu dzimtbūšana būtu varējusi būt arī mīkstāka un klauši arī lēnāki. Sakarā ar to tas ievēroja arī latviešu pārstāvētāju Garlību Merķeli. Negānīja to kā citi baltu rakstnieki, centās būt pret viņu objektīvs un taisns, tomēr ar visu to noraudzījās uz viņu kā no augšienes. Tiklab mācītājs, brīvdomātājs Daniels Merķelis, kā arī viņa dēls Garlībs Jūlija Ekarda rakstos ir neizdevušās parādības, tā sakot, ģimenes kropļi. Lai padarītu, it sevišķi katra godīga vācieša acīs, tos par antipātiskiem un neiespējamiem, tas apskatīja gari un plaši, ka Merķelis ir bijis Gētes ass pretinieks un viņa dzejas nicinātājs.

Tik daudz, Baltijas vidū nostādamies, tas zināja par latviešiem un turēja par vajadzīgu latviešus ievērot. Bet toties tas no visas sirds ienīda Pobedonoscevu un krievu reakcionārus.

Jūlijs Ekards, varēja sacīt, bija baltu kontinuitātes iemiesojums; tās aizstāvēšanu un uzturēšanu tas bija spraudis par savu dzīves uzdevumu. Pirms Baltijā, pēc tam, kad viņam dzimteni vajadzēja atstāt, Vācijā pie turienes politiķu aprindām. Jo kontinuitāte bija apdraudēta it visos laikos, bet briesmas vienmēr novērstas, un tas godīgam baltam deva dūšu viņas dēļ tālāk cīnīties. Baltus dievs neatstāj!…

Tā arī tagad sarunā viņš iegādājās kritiskos laikus vēsturē, kad ķeizarienes Katrīnas II laikā vecā rāte bija nopietni apdraudēta. Tā tika pat atcelta un atmainīta pret maģistrātu tā kā citās Krievijas pilsētās.

Maģistrāta locekļi tad tika vēlēti un jau no tik plašām aprindām, ka par kontinuitātes uzturēšanu vairs nevarēja būt runa. Protams, ka šī pārgrozība bija sekas no daudzām tumšo masu sūdzībām Pēterpilī. «Šo nemierīgo priekšgalā,» Ekards sacīja, «bija kāds galdnieku meistars Ēbels. Jau kopš gadiem tas bija pazīstams kā rakņātājs (Wühler) un nemierīgs gars. Mazai ģildei viņš iestāstīja, ka pēc krievu pilsētu kārtības arī amatnieki varot tikt par rātskungiem. Ar šo āķīti viņš makšķerēja priekš jaunās kārtības. Uz zināma skaita «šaubīgu kašķu» (berüchtige Krakehler) un apstulbušu iesmu pilsoņu rēķina Ēbels tika sūtīts uz Pēterpili pret rāti intriģēt. Viņa uzdevums tur bija rāti nomelnot par sliktu finansu saimniecību. Šī rīcība bijā vēl jo negodīgāka (frivoler), kur taču visai pasaulei bija zināms, ka pie pilsētas finansu sliktā stāvokļa bija vainīgi sliktu un dārgu dambju un ostas būve, pret ko pilsēta oponēja velti.

Bet Rīga pārcieta šo smago pārbaudījumu. Pilsoņi pierādīja neredzētu vienprātību un pasīvu pretestības spēju neviens godīgs pilsonis, kam daudzmaz autoritāte un svars pie līdzpilsoņiem, neļāvās jaunā maģistrātā ievēlēties. Kas aizmirsās un to atļāva, ar to citi pārtrauca katru sakaru. Un, lūk, – pēc desmit ilgiem pārbaudīšanas gadiem caur ķeizaru Paulu mūsu tiesības tika atkal atjaunotas… Vecie rātskungi atkal varēja tērpt mugurā pie sienas atkārtos talārus un vadīt tālāk savas darīšanas, kuras viņi un viņu priekšteči kā vēsturiski izmēģināti spēki bija izpildījuši jau gadu simteņus!… Nu atkal,» tas sāpīgi sacīja, «tai rātei spārni ir atlauzti. Administratīvā lemšana pa daļai tai izņemta no rokām. Cik ilgi viņai būs vēl tiesa? Jaunai formai mēs ilgāk vairs nevaram atturēties pretim, mēs varam tikai rūpēties, lai saturs paliek tas pats vecais. Lai Rīgas valde pēc sava elementa, uzskatiem, principiem un valodas būtu līdzīga vecai rātei, lai tā cīnītos tālāk un neatdotu ar labu nevienu pēdu no mūsu īpatnējās kultūras un tiesībām!

Lai Rīgai rastos arvien tādi vīri, kas tikpat kā tagad un agrāk saprastu savu vēsturisko uzdevumu!… Uz to es paceļu savu glāzi: hoch, hoch!…»

«Hoch, hoch!» piepeši kā auka atbalsojās no visu baltu mutēm. Glāzes šķindēja. «Hoch! Unsere Riga soll leben!… Dreimal hoch!» (Augsti! Mūsu Rīga lai dzīvo!… Trīsreiz augsti!)

«Mani kungi!» kad glāzes bija atkal noliktas, Augusts fon Etingens iesāka. «Ne vien Rīga, bet visa Baltija ir uzplaukusi, pateicoties vācu kultūrai. Tikai Pēterpilī diemžēl mums radušies daudz nelabvēļu, kas Baltijas vācu kultūras vietā grib «latviešu-slāvu kultūru».» Šos vārdus viņš izsacīja ar zināmu rūgtumu. «Šie Pēterpils liberāļi! Mūsu tautietis fon Firks, kas tur mūsu interesē rūpējas, deva turienes vāciešiem pirmo mājienu par jaunlatviešu briesmām. Jaunlatvieši pie savu nemierīgu ideju izvešanas meklēja palīdzību pie slavofiliem, Katkova un biedriem. Tie lika slavofiliem saprast, ka vācu elementa

iznīcināšana ir pats labākais līdzeklis, lai noslēgtu brālību starp krieviem un latviešiem. Jaunlatviešu aģitatori ir pret baznīcu, ir par Hercena sociālisma idejām, grib nedalītu pagasta zemi, pie kuras lai visiem būtu tiesība. Tā viņi grib panākt jaunu agrāru sistēmu. Jaunlatviešiem neizdevās arāju tautu iejūsmināt par patstāvīgu politiku un panslāvistu idejām. Protestantisko baznīcu nevarēja atsvērt ar sagremotām un izgremotām Feierbaha filozofijas drabiņām. Tās bija teorijas, kuras mūsu arāji nesaprata.

Vajadzēja pāriet uz ko praktisku, lai izņemtu zem kājām pamatu ienīstiem Baltijas baroniem un mācītājiem. Nestrīdēties ar tiem par teorijām…

Kāds no viņu frakcijas vadoņiem nopirka Novgorodas guberņā dažas simts desetīnas pilnīgi nekultivētas zemes. Sludināja tad latviešu avīzēs, ka saviem tautiešiem var apgādāt dzimts īpašumu zem labiem nosacījumiem. Kalpi nāca bariem. Sūri grūti viņi bija ietaupījuši ceļa naudu un tos tūkstošus, ko iemaksāja viņa aģentam. To izdarījuši, tie ieradās savā īpašumā. Bet kā ubagi atgriezās no turienes atpakaļ un diedelēja pa Pēterpils ielām. Tomēr krievu prese nenosodīja vis viņu piekrāpēju, bet Baltijas baronus kā bezzemes ļaužu apspiedējus. Šos nelaimīgos ļaudis nācās sūtīt uz dzimtenes pagastiem, kuriem nu vajadzēja par tiem gādāt kā par lieku nastu.

Beidzamo reizi izceļošana notika uz Mogiļevas guberņu. Ciešā sakarā tā ar spējām agrārpārmaiņām Lietavā. Pēc 1863. gada nemieriem tur daudzi nomnieki tika izsludināti par patstāvīgiem zemes īpašniekiem un daudzas kungu muižas izdalītas starp kalpiem un bezzemniekiem. Nav brīnums, ka tas uz kaimiņu zemes zemniekiem atstāja kairinošu un arī uzkūdinošu iespaidu. Jaunlatvieši mācīja, ka, ciktāl vien sniedzas krievu scepteris, arī visiem vienādas tiesības uz zemes māmuļu un ir jāizbeidzas starpībai starp patstāvīgiem saimniekiem un kalpiem. Tie atrada ticīgas ausis. Tikai neizdevība atdarīja acis, ka tas tā nevar būt. Tas ir bīstams lozungs, kas var novest pie revolūcijas un apdraudēt visu pastāvošo kārtību.

Kavūrs itin pareizi izsacījies kādam Pēterpils diplomātam: «Vienāda tiesība, kas visiem jūsu zemniekiem pie zemes īpašuma, ir mums bīstamāka nekā visas jūsu armijas…»

Lielā daļa krievu preses tomēr ir kaislīgi pieslējusies aģitatoriem un ne mazumu darījusi, lai paasinātu plaismu starp nacionālo Krieviju un uz Rietumeiropu balstošo Baltijas vācietību. Tas tik ļoti bija vajadzīgs slavofiliem. Katkova politika jau no laika gala iziet uz to – pārvērst Baltiju par pareizticīgu zemi. Tam stājās pretim Firksa draugi – Valujevs, grāfs Šuvalovs, Golovins, kņazs Orlovs un mūsu neaizmirstamais ģenerālgubernators Suvorovs-Rimņikskijs-Itaļiskis, un arī viņa augstība lielkņazs Konstantins Nikolajevičs kā Polijas pārvaldnieks. Tomēr Katkovu pabalstīja ķeizarienes viltīgais padomdevējs Zeļenojs, abi Miļutini un sirmais Muravjovs. Pēc tam kad lielkņazs no Polijas pārvaldnieka tika atcelts un pats šis amats iznīcināts – šis moments iezīmējams ar 1863. gadu, – Katkovs iet pretim savai uzvarai. Mēs to sajūtam vairāk ar katru dienu.» Šie vārdi atstāja dziļu, nospiedošu iespaidu. Dziļš klusums uz brīdi pārlidoja pār baltu sabiedrību, kura uz brīdi it kā pametusi cerības. Un arī Kārlis, kuram par še izsacīto, – it sevišķi, kas attiecas uz jaunlatviešiem, – sirds vārījās vien, lūpas kodīdams, apspieda savu protestu.

«Augstskola un vidusskola ir jau šo virzienu uzsākusi,» Ekards drūmi piebilda. «Baltijas mācības apgabala kurators ir pārāk birokrātisks ignorants, lai spētu saprast mūsu vajadzības. Kā skolu lietu vadītājs Polijā tas pamatīgi studējis apspiešanas sistēmu un oficiālus melus.»

Sāpīga iesūkstīšanās šur tur, bet tas drūmo iespaidu nemazināja.

«Es atceros vēl kā šodien mūsu neaizmirstamo ģenerālgubernatoru un grandseņoru firstu Suvorovu!» sirmais konsuls Rābemanis nopūtās. «Ja viņš nebūtu no mums aizsaukts, te būtu daudz citādi. Viņš bija humāns un visiem labs. Nekad viņš nebūtu atļāvis izaugt tādam sīkam naidam vietējo tautību starpā un nekad slavofili mūsu zemi nebūtu dabūjuši zem sava iespaida. Viņam bija cieši sakari ar galmu un neaprobežotas pilnvaras…»

«Arī ja mūsu labvēlis grāfs Šuvalovs te būtu, būtu arī daudz citādi,» Ekards piebilda. «Tas bija cilvēks ar principiem un zināja, ko gribēja. Bet viņam pašam – un vēl jo vairāk mums – par nožēlošanu viņa valdības laiks še ilga tikai kādus piecpadsmit mēnešus. Kā viņa maigā laulātā draudzene sēroja, kad

viņš tika atsaukts par III nodaļas priekšnieku uz Pēterpili! «Tur mēs esam tikpat kā aprakti,» viņa man izsacījās…»

«Vispār priekš mums bija labāk, kad te bija ģenerālgubernatori,» konsuls turpināja. «Tie skatījās vispirmā kārtā uz mūsu interesēm. Tie dzīvoja mūsu vidū, un mēs katru brīdi varējām pie tiem pietikt, kad mūsu sirdi kaut kas nospieda. Lai nu arī tiem nebija it viss iespējams, tad taču tie centās lietas iekārtot tā, ka arī ar mūsu vēlēšanos tika rēķināts. Es atceros arī to lielo laipnību, kādu mums parādīja ģenerāladjutants Albedinskis…»

Pieminot pēdējo, ap Ekarda lūpām savilkās mazliet ironisks smaids. «Tas gan savu karjeru uzsācis kā mīļotājs pie kādas hercogienes. Nu jā, kā stalts kavalieris tumšām acīm un kuplām ūsām viņš jau bija īsti noderīgs priekš tam. Arī viņa kundzes pagātne esot mazliet šaubīga…»

Vecais konsuls it kā ievainots aizskartu žestu atmeta ar roku. «Viņš tomēr bija labs cilvēks, Jūlius…»

«Par Baltijas lietām jau viņš rūpējās,» Ekards turpināja, «un nebija arī tik naida pārņemts kā slavofili. Ārzemēs viņu vairākkārt satiku. Pēdējo reizi pirms viņa aizsaukšanas kādā stacijā, cik atceros.

Tas bija ļoti sagrauzts. «Esmu nosēdies starp diviem krēsliem,» viņš sacīja. «Pēterpilī es nevaru izdabāt un ar mani nav miera, ja es Baltijai neņemu galīgi viņas patstāvību. No otras puses atkal Baltijā saprot greizi manus soļus. Jā man nav piekrišana un pabalsta ne no vienas, ne otras puses…»»

«Jāa!» konsuls nopūtās. «Es domāju, ka mēs nesaprotam dažu labu administratoru. Mēs ejam par tālu… Saprasties mums vajag, vairāk saprasties arī ar saviem līdzpilsoņiem. Mūsu attiecības ar mācītiem un izglītotiem latviešiem varētu būt daudz labākas, vai ne tā, Baumaņa kungs?»

«Bez šaubām,» tas atbildēja. «Kas attiecas uz latviešu inteliģenci, tad mēs gribam saprasties. Mēs esam atzinuši, tāpat kā jūs, ka mūsu intereses ir kopējas. Tikai jums vairāk vajag ievērot mūsu dibinātās prasības…»

«Tas jau tiek darīts, Baumaņa kungs, tas jau tiek darīts!» barons fon Bimmelšteins iemeta. «Ar labi domājošiem latviešiem mēs katrā laikā gribam saprasties. Mēs taču strādāsim kopā pie mūsu pilsētas labklājības. Tikai no latviešu puses vajadzētu mitēties tām rīdīšanām un kūdīšanām pret vāciešiem…»

Kārlis nevarēja nociesties. Ilgāk tam klusēt nebija iespējams. «Latvieši nebūt nekūda,» tas, sirdij pukstot un klauvējot, gandrīz patētiski iesaucās. «Viņi atzīst katru, kas tiem labu darījis. Es te varu pievest rokām taustāmus piemērus. Aizkraukles brīvkungs fon Šulcs stāv ļoti siltā piemiņā pie pateicīgiem latviešiem. Uz Garlība Merķeļa kapa Latviešu biedrība ir cēlusi pieminekli…»

Viņš centās apspiest savu uztraukumu, jo pēdējie vārdi, lai gan viņu saturs to nemaz neprasīja, izskanēja gandrīz ugunīgu patosu. Neapzinoši viņš pie tam bija nostājies pozā: «Še es stāvu un citādi nevaru!…» Daži it kā ironiski pasmaidīja, bet daži, un to bija lielākā daļa, piekrītoši pamāja galvu. Viņš tātad bija pārliecinājis, vismaz vērsis uz sevi vispārēju vērību. Te nejauši viņa skatiens sastapās ar Kunibertu Rābemani, naida pārņemtu, liesmojošām acīm un drebošām lūpām.

«Uz šo iedomīgo skribentu mums nav nekāda iemesla lepoties,» tas, pacēlis savu savītušo roku, plikā, patētiskā balsī iesaucās. «Ar savu banālo tendences rakstu «Latvieši» tas gribējis nostāties blakus vācu dzejas karalim Gētem. Kad tas nav izdevies, viņš Gēti kritizējis un kodis. Smieklīgi! Pigmejs Merķelis kritizē vācu dzejas karali Gēti!…»

Kārlim likās, it kā šie dziļi nicinošie vārdi par Merķeli būtu drīzāk zīmēti uz viņu. Perfīdais zaims viņa pretinieka vaigā to liecināja. Bet viņš no saviem zaimiem bija jau diezgan norūdīts un zināja, ko tagad nozīmē paturēt aukstas asinis. «Kas tur smieklīgs!» viņš vienaldzīgi noraustīja kamiešus.

«Smieklīgs drīzāk prasījums, ka nedrīkst kritizēt. Herders taču tāpat kritizējis Gēti, un Herderu taču jūs atzīstat…»

Kārlis bija daudz ko lasījis un varēja par tām lietām līdzi runāt.

Arī Kuniberts Rābemanis valdījās. «Herders, ha-ha-ha!» tas it kā nepatīkami pārsteigts par tādu opozīciju. «Herders… Jā, tas – –»

Vairāk viņš nezināja, ko teikt, un kodīja lūpas. Viņam nāca palīgā Jūlijs Ekards, kurš nezināja, kas Kārlis par putnu, bet tas viņu ļoti frapēja. «Herders ir tomēr citāds gars,» tas atbildēja kā savam cilvēkam, jo domāja, ka viņš ir balts. «Nekad tas nav iestidzis tādā banālā pārmērībā kā Merķels. Man ir nākusi rokā kāda vēstule, kurā Herdera kundze Merķelu lūdz, lai tas viņas vīru nekad nestāda pretim Gētem un viņa partijai. «Kā jūs to dariet labā nolūkā,» tā vēstulē sacīts, «to mēs zinām, bet nesasniedzat mērķi. Ka Gēte no dabas veltīts ar lielu dzejnieka talantu. to pat lielākais pretinieks viņam nevar noliegt.

Mums tikai jānožēlo Vācija un mūsu pēcteči, ka šo lielo talantu ne arvien virzījuši lieli, cēli motīvi. No liela dzejnieka tiesība prasīt to pašu, ko no liela cilvēka…»»

«Esmu lasījis jūsu rakstos kādu citu Herdera kundzes vēstuli Merķelim,» Kārlis smaidīdams sacīja.

«Tā met ne visai labu ēnu uz šo iesmu pilsonīgo kundzi, kura ienīst Šilleru ne mazāk kā Gēti. «Ko lai tura no Berlīnes publikas,» viņa raksta, «kura šo nejauko bābu gabalu (Weiberstück) «Mariju Stuart» uzņēmusi ar vispārēju piekrišanu? Man tīri jāizsamist mākslas un pieklājīgas izturēšanās (Wohlanständigkeit) dēļ. Šāda garderobes bābu izlaidība (Weiberlüsternheit) un bābu augstprātība, bābu naids un bābu klačas, – vai tie gan cienīgi priekšmeti traģiskai mūzai? Tad Veimāras publika gan atronas drusciņ uz augstākas pakāpes. Tā šim gabalam nav devusi savu piekrišanu, lai gan uz to bija saaicināta gandrīz visa Jēna…»»

Ekards ilgi un cieti uzlūkoja šo jaunekli, kura ieskati tam likās spilgtāki nekā pārējās baltu jaunās paaudzes uzskati. «Arī lieliem gariem piemīt savas vājības,» viņš beidzot piebilda. «Kur daudz gaismas, tur arī daudz ēnas.»

Daudzas sejas it pieskābušas Kārlim pāri it kā lūkojās. t. i., viņu it kā negribēdamas redzēt, tomēr redzēja. Viņi to lietu neturēja par vajadzīgu izmeklēt. Ja tā nebūtu tik labi audzināta sabiedrība, kas nepatīkamo nospiež pie sevis, dažs labs būtu iesaucies: «Ko nu tu, «grīnšnābeli»?! Ja viņš tā ir teicis, tad jau pareizi vien būs…»

Vispār baltu sabiedrībā nebija parasts, ka tāds jauns, zaļš cilvēks lec acīs vīram, kam vispārēja atziņa un nopelni. Tāds puika nav cienīgs viņa kurpju siksnas atraisīt.

Barons fon Bimmelšteins centās nepatīkamo starpgadījumu novērst ar to, ka lūkoja valodu novērst uz citām lietām. «Ko es gribēju sacīt,» viņš beidzot uzsāka, «tas ir tas, ka latviešu tautiskā presē bieži vien parādās vienpusīgi un tendenciozi raksti. Piemēram, raksts «Īru zeme Baltijā». Vai tas ir noderīgs radīt labu saticību starp vāciešiem un latviešiem?»

Viņš pieņēma, ka tie latvieši, kas te šodien klāt, nekad tādām lietām nepiekritīs, vismaz apgalvos, ka tie tik ar to, kā dažu citu nav vienis prātis. Neraugot uz to, ir tomēr noderīgi vēl pašaubīties un parīvēt viņiem to zem deguna. Lai uz priekšu tā nelotu! Jo viens un šī vakara kopējiem mērķiem jau bija viņus drusku pāreksaminēt. Un Baumanis arī patiešām, it kā viņam nebūtu, uz to ko teikt, iedzēra šņabi un koda piesarcis savu kaviāra maizi.

«Kā?! Vai tad jūs gribiet noliegt, ka minētam rakstam ir sava daļa taisnības?» Kārlis atļāvās piezīmēt. «Pirms vajadzētu pamatīgi pārgrozīt Baltijas agrārapstākļus, tad jūs šādus rakstus arī nesastapsat…» Šoreiz jau sejas aizskartāk un nesaprotamāk uz viņu raudzījās. Viņa ekselencei Augustam fon Etingenam acis spiedās uz āru un tīri vai ripoja. «Jaunais cilvēks, rādās, nesaprot, ko es patlaban sacīju par mūsu agrārsavādībām, kurām īpatnējs un dabisks pamats,» viņš pārmetoši sacīja. «Mēs nevaram pārgrozīt Baltijas agrārapstākļus pēc slavofilu un jaunlatviešu prāta. Un tādēļ mēs arī varam ievērot tikai tādu kritiku, kas nav pret mums no naida pārņemta.»

Acis pazudinoši uz Kārli raudzījās, bet viņš nezaudēja dūšu. «Lūdzu!» tas iesaucās. «Vai Bismarks pret jums no naida pārņemts? Vai Heinrihs fon Treičke pret jums no naida pārņemts? Bismarks taču skaidri un gaiši izteicies: «Jūs, balti, neesat ne vācieši, ne krievi, bet sava veida nerri (Narren auf eigene Hand), – reakcionāri, par kuriem jūsu pašu tautasbrāļi neko negrib zināt…»»

«Nu, nu!» lielā daļa it sabijušies un sašutuši iesaucās, pie tam ar nicinošu neticību. «Vai tas var

būt?!…»

«Tā Ekarda kungs pats raksta,» Kārlis attrauca. «Heinrihs fon Treičke, viens no vācu nacionālliberāļu vadoņiem, salīdzina Baltijas vācietības niecīgos panākumus ar lielajiem kolonizatoriskiem panākumiem Prūsijā un nodod par šejieniešiem iznīcinošu spriedumu. Baltijas muižnieki centušies vienīgi pēc sava labuma, tāpat arī šejienes vācu pilsonība, kuras še ļoti plāna kārtiņa.

Kamēr Prūsijā vācieši, jo plašā mērā attīstīdami savu kultūru, zemi pārvācojuši, balti iedzimtos nemaz nav laiduši pie vācu valodas, kura še saistīta ar sabiedriskām priekštiesībām un saimnieciskiem labumiem. Negribēdami iedzimtiem dot tās tiesības, tie atrāvuši tiem tamlīdz kultūru. Prūsijā pēc uzvaras kungi devuši kalpiem savu valodu un pacēluši tos uz augstāka līmeņa. Baltijā uzvarētājs turas nost no uzvarētā; tam pietiek ar to, ka pēdējais tam kalpo un nes viņa klaušas. Te sīksti, bez dabiska iemesla uzturas kalpu tauta, kamēr prūšu zemnieks līdz ar vācu valodu iegūst arī visas tiesības. «Bērni brēc, un suņi noslēpjas,» Treičke saka, «kad vācietis ienāk sodrējainā latviešu būdā. Aiz muguras iedzimtie rāda dūri vācietim un dzied naida dziesmas. Gadu simteņus ilguši viens otram blakus kalpu naids un kungu bardzība.» Salīdzinot ar šo ainu, mēs tikai īsti nojaušam, ko nozīmē Prūsijas pārvācošana. Tur vācieši izrādījušies par kolonizatoriem līdzīgi britiem un spāniešiem. Mēs, latvieši, arī nepiekrītam visam tam. ko Treičke par mums saka, bet, kas par vāciešiem ir sacīts, ir dibināts…»

Kungi viens ar otru saskatījās, un viņiem uzausa gaismiņa. «Ach so, – er ist ein Lette!» dažas balsis iesaucās. (Ak tā, – viņš ir latvietis!) «Scheint mir gut informiert zu sem…» (Rādās būt labi informēts.)

«Wie kommt er aber hierher?!» cits bažīgi jautāja. (Kā tad viņš še ieticis?!)

«Er ist gekommen mit Herrn Bauman,» daži, kas lietu tuvāk zināja, paskaidroja. (Viņš nācis līdzi Baumaņa kungam.)

«Aha… Dann verstehen wir… Hmh… Selbstverständlich…» (Ahā, tad mēs saprotam… Hmh… Pats par sevi saprotams.) Un nu acis atkal citādi uz Kārli raudzījās, svešāk, atbaidoši, kā uz kādu meža zvēru.

Visnepatīkamāk rādījās būt aizskarts Ekards, kurš vienu mūžu nebūtu iedomājies, ka šis cilvēks latvietis, pārijs, kuri, pēc viņa ieskatiem, neko nav vērti. Vai latvieši patiešām zināja un varēja runāt par tādām lietām? It kā sev neticēdams, viņš frapēts Kārli uzlūkoja.

Tikai sirmais konsuls neskatījās uz blakus jautājumiem, bet ņēma lietu pēc kodola. «Pareizi, itin pareizi!» viņš Kārlim piebalsoja. «Ja gribam būt vīrišķīgi, tad taču mums jāatzīst savas kļūdas. Vēl jo vairāk, ka tie ir vācu vīri, kas tā sprieduši un izteikušies…»

Tas bija arguments, kas daudziem situāciju darīja visai nepatīkamu. Jūlijs Ekards nevarēja klusēt, kaut gan viņš labprāt to būtu darījis.

«Heinrihs fon Treičke gan ir tā izteicies, kā te aizrādīts,» tas beidzot sacīja, kad daudzas acis uz viņu pētoši raudzījās. «Bet viņš mūs pārprot, uz ko viņam jau savā laikā tiku atbildējis. Latviešu kultūru un labklājību viņš vērtē pārāk zemu un viņu pagātni daudz drūmāku, nekā tā bijusi. Savā laikā izdotie greznības likumi zemniekiem, lai tos šinī ziņā ierobežotu, jau pietiekoši liecina, ka tiem nav gājis visai slikti. Ka muižniecība pieturējusies pie savām vecām tiesībām, tas tiesa. Bet kur gan pasaulē dzirdēts, ka muižniecība kaut kur labprātīgi būtu atsacījusies no saviem labumiem un priekštiesībām? Vai Vācijas vēsturē, piemēram, kur redzams, ka citu ļaužu šķiru labklājība būtu pacelta uz muižniecības iniciatīvu?

Meklenburgas muižnieki saimniekojuši daudz trakāk nekā baltieši. Brandenburgā tie pat dumpojušies ir pret pirmo Hohencollernu, kā arī pret lielo kūrfirstu, ja vien viņi drusciņ ierobežoti citām šķirām par labu. Nav bijuši mūsējie tik vien kā bargi kungi. Katrā ziņā Baltijas muižnieki daudz sabiedrīgāki, gādājuši daudz vairāk par baznīcām un skolām kā Prūsijā…»

«Tātad jums jāatzīst, ka muižniecība vispār nav daudz vērta,» Kārlis iemeta. Sirds viņam dedza uz protestu.

Sarauktās pieres dusmīgi paskatījās uz traucētāju, Ekards likās, ka piezīmi nemaz nebūtu dzirdējis, bet, runā iesilis, turpināja: «Rīgas pilsētai septiņsimts gadu bijusi lepna, neatkarīga pilsonība, kuru nav spējuši lauzt ne junkuri,

ne birokrāti. Kamēr Prūsijā visu astoņpadsmito gadu simteni valdīja mīkstčaulīga, miegaina mietpilsonība, Rīgas pilsētai gandrīz bija republikas stāvoklis. Herders liecina, ka viņš Rīgā sastapis pilsoņus ar patriciskiem uzskatiem, par kādiem Prūsijā nav ne sapņots. «Rīga – gandrīz Genfe,» šis vispār pazīstamais izteiciens ir viņa. Un, kas attiecas uz vispārējo kultūru, tad Rīga devusi arī savu daļu.

Herders un Hamans te atraduši savu otru dzimteni. Rīgas grāmatu tirgotājs Hartknohs bija Kanta apgādātājs. Kamēr vācu Elzasa simts gados kļuvusi galīgi franciska, Rīga šejienes triju provinču priekšgalā noturējusies cīņā un vēl ne pēdas nav atkāpusies no savas vāciskās dzīves…»

Kuniberts Rābemanis gavilējoši uzlūkoja pārspēto Kārli, kurš nezināja citu kā tikai piesarcis smaidīt.

«Ir arī priekš zemes iedzimtiem darīts,» Ekards, pāriedams arvien vairāk runas tonī, turpināja.

«Vācu mācītāji, kuri še atklīduši uz necaurbrienamiem ziemeļu mežiem, ar savu nenogurstošo darbu no mežonīgās ubagu un vergu tautas,» uz Kārļa aso skatienu tas nolaida toni. «kas zemnieki pēc krievu un zviedru kara te vārda pilnā ziņā bija, iztaisījuši tikumisku, reliģiozu tautu, kura zina no pasaules ne mazāk kā krievu poļos vai Meklenburgā. Šī garīdzniecība ne tikvien kā pārtulkojusi tautas valodā bībeli, dziesmu grāmatu un katķismu, bet ir jau radījusi mazu latviešu literatūru…»

Uzdūries uz Kārļa mazcienīgo smaidu, tas novērsās uz citu pusi. «Vai garīdzniecībai jāpateicas, ka iedzimtie šinīs juku laikos nav zaudējuši sakaru ar vācu protestantu kultūru. To visu zem pastāvīgiem krievu spaidiem. Kopš 1843. – 1850. gada Tērbatas universitātē katrs profesors, uz kura krita mazākā aizdomība par viņa vācisko uzskatu un liberālismu, bez žēlastības tika padzīts. Ir jāpretojas uzskatam, it kā vācu muižnieku ciešie sakari ar Pēterpils galmu būtu veicinājuši mūsu provinču sakušanu ar valsti.

Taisni otrādi. Lielākā daļa Baltijas baronu, kuri sēdējuši senātā, valsts padomē vai ministērijā, valsts labumu nav pratuši veicināt citādi un labāk, kā attīstot mūsu dzimtenes provinciālās dzīves vēsturiskos pamatus. Ne mazums no šiem vīriem, kas bija atradušies pie milzu valsts stūres, uz vecuma dienām pārnākuši dzimtenē, izpilda it visus amatus kā landrāti un apriņķu deputāti, pierādīdami, ka, neraugot pie ķeizara galma iegūtos ordeņus un skanīgos titulus, tie tomēr ir godīgi un uzticami vidzemnieki un kurzemnieki…

Kas attiecas uz Baltijas agrārapstākļiem, tad es nekad un nekur neesmu uzstājies par aizstāvi muižniekiem un viņu priekštiesībām. Tomēr attiecības starp kungiem un zemniekiem jau tapušas vieglākas. Mums nav vairs klaušu un nav viņu vairs uz landtāga nolēmumu. Arī pret pārmērīgu nomas saskrūvēšanu zemnieks aizsargāts caur likumu, kas viņam nosaka atlīdzību, savu nomas vietu atstājot.

Muižu un zemnieku zemes robežas ir nospraustas, un zemnieki savas mājas var iepirkt atkal par dzimtu.

Kas var noliegt, ka zemnieku labklājība pie mums lieliski augusi? Zemnieku noguldītās naudas Rītjūras zemes kredītiestādēs skaita miljonos. Tūkstoš rubļus, kas vajadzīgi pie atpirkšanās no karaklausības, daudzi latvieši samaksāja paši saviem līdzekļiem. Un izglītības ziņā skolotais latvietis un igaunis noskatās kā no augšienes uz neizglītoto ieceļojošo Meklenburgas vai Pomerānijas zemnieku. Katrā provincē ir jau vairākas avīzes un žurnāli. Latviešu grāmatniecība jau attīstījusies tiktāl, ka latviešu rakstniecība taisa labāku veikalu nekā vācu…»

Kārlis piesarka. Patīkami jau nu gan dzirdēt, bet taisnība tā nebija.

«Muižnieka tiesībai,» Ekards turpināja, «nu taču vajag būt, lai viņu tiesātu tāds, kas pēc sava stāvokļa viņam līdzīgs. Saprotu tādēļ viņu prasību, lai zemes tiesneši tiktu iecelti no zemes iedzimtiem muižniekiem. Baltijas muižniecība, cik lielas arī nebūtu viņas kļūdas, ir tomēr paturējusi savu īsto raksturu. Baltijas aristokrātija var būt lepna, ka pēc sīvām cīņām starp piecām dažādām tautībām tā vārda pilnā nozīmē identificējusi jēdzienu «kungs» un «vācietis». Var jau būt, ka viņai arī savas kļūdas, var jau būt, ka, apzinoties sava uzdevuma augstumu, tai jāizlabo viena otra noilgusi netaisnība. Bet, ko viņa noziegusies, tas tai arī dārgi bija jāsamaksā. Es te domāju tos spaidus visai mūsu vācu lietai. Viņas nopelns, ka tā, sīksti pieķērusies pie reiz iegūtā, turas ar nesatricināmu uzticību pie tēvutēvu tradīcijām.

Grūti viņai nākas glābt to, kas ir vēl viņas īpašumā. Pie tās cīņas, kurā mūsu tēvu zeme atdod savas sirds

asinis, mūsu tēvijas dēli jau sen vairs nav raduši atrast īstas simpātijas un tās arī vairs nemeklē. Ko tie prasa, ir vēl vienīgi tas, lai viņiem nesaģiftē to brīdi, kurš varbūt ir arī viņu nāves brīdis…»

Spēji runātājs norāva valodu un apklusa. Iestājās atkal drūmais klusums, un arī Kārlim sirdī it kā ieskanējās kāda vārīga stīga. Traģiski ir, kad laupītāju putnam jābeidzas barības trūkuma dēļ, kad plēsīgam zvēram nav vairs laupījuma…

«Mani kungi!» barons fon Bimmelšteins pārtrauca klusumu. «Pateicamies mūsu sirdīgam tiesību karotājam par viņa dziļi sajustiem vārdiem, tomēr, man liekas, acumirklis vēl nav tik drūms, ka mums jau būtu jāliekas uz nāves cisām. Jo, lai gan citādā formā, tad tomēr taču mēs vēl arvien esam šīs pilsētas saimniekotāji. No pilsētas domnieku vēlēšanām patlaban esam izgājuši kā uzvarētāji. Domē sēž ne vien lielā nospiedošā majoritātē īsti baltu vīri pēc sava dzimuma, bet arī pārējie domes locekļi, mūsu sabiedrotie no labi domājošo latviešu vidus, ir ar mums vienis pratis. Aizstāv viņi tāpat mūsu dzimtenes ideālus. To ievērojot, mēs savus lēmumus iznesīsim vienbalsīgi. Tām kūdīšanām un naidam, kas parādās latviešu laikrakstos, nav nekāda sakara ar mūsu sabiedrotiem, un tādēļ mums tiesība cerēt katrā gadījumā uz viņu piekrišanu un pabalstu. Uz to es paceļu savu glāzi!»

Viņš piešķindināja vispirms savu glāzi ar arhitektu Baumani, kuram to vajadzēja saprast. «Uz vienprātību un saprašanos!…»

«Prozit!» Baumanis atbildēja. «It visur, kur to prasīs – komūnas labums un intereses, mēs būsim vienprātīgi un sapratīsimies…»

Viņš, kā rādījās, saprata pilnīgi, ko barons domāja, bet bija diezgan glums un neļāva sevi aizvesties tālāk, nekā gribēja iet.

«Pie kompetences dalīšanas starp veco rāti un tagadējo domi,» barons turpināja, «mēs iznesīsim vienbalsīgus spriedumus. Mēs varam daudz no savām īpatnībām glābt, ja labi daudz no pārvaldes funkcijām un līdzekļiem paturam vecās rātes rokās…»

«Bez šaubām, ja komunālās intereses un pilsētas labums to prasītu,» Baumanis tagad gludi attrauca.

«Mums ir jādod domes atzinums un lēmums – kam īpašuma tiesības uz pilsētas ūdens un gāzes vadiem,» fon Bimmelšteins turpināja. «Ja šis lēmums ir vienbalsīgs, tad tam ir vislielākā nozīme. Bet, lai mēs nepārsteigtumies un dibinātu savu spriedumu pilnīgi uz juridiska pamata, tad jau agrāk pilsētas dome šī jautājuma pārbaudīšanai iecēlusi juristu komisiju; kurā ieiet seši no mūsu vislabākiem un atzītiem juristiem. Šiem domnieku sapulcē jānāk ar savu atzinumu, pēc kam tad mēs balsosim.»

«Juristu komisija,» advokāts Maksis fon Tuncelmans piebilda, «lietu smalki pārbaudīdama, vienbalsīgi atzinusi, ka minētās ietaises nav pilsētas, bet triju kārtu privātīpašums. Uz viņām tātad vienādas tiesības rātei, Lielai un Mazai ģildei. Ja pilsēta šīs iestādes grib paturēt savā īpašumā, tad jāzin, kādu atlīdzību minētās korporācijas par to prasa…»

«Ja nemaldos,» Baumanis iebilda, «tad lieta izšķirta jau ar iekšlietu ministra priekšrakstu. Tas pavēl pilsētai gāzes un ūdens vadu ietaises ņemt savā rīcībā…»

«Tas tiesa,» fon Bimmelšteins sacīja, «bet tiesiskais jautājums ar to vēl nav izšķirts. Kārtām jau var būt ļoti patīkami, ka pilsēta saņem viņas ietaises un vada tās tālāk. Tikai būtu vēl jānokārto jautājums: par cik lielu atlīdzību?»

«Pēc arhitekta Neibergera un inženiera Tomsona izdarītās taksācijas minēto iestāžu vērtība iztaisa 1618690 rubļus 70-kapeikas,» pilsētas galva R. Bingners paskaidroja. «Obligāciju parāds uz tā ir 1317 000 rbļ., tātad atliek vērtība 301 690 rubļi 70 kapeikas. Tai klāt vēl jāpieskaita kasē atronošais skaidrais kapitāls 177 076 rubļi 68 kapeikas, tā ka kopējais atlikums jeb mantas stāvoklis būtu 478 767 rubļi 38 kapeikas…»

«Mēs no juristu komisijas puses,» Konrāds Bornhaupts sacīja, «liekam priekšā pieņemt triju kārtu piedāvājumu, tas ir, saņemt no viņām ietaises par 377000 rubļiem. Jo pilsēta par šo summu dabū bez pūlēm labi ierīkotas gāzes un ūdens ietaises un pie šī veikala vēl nopelna 100 000 rubļus…»

«Es nezinu,» Baumanis iebilda, – kā rādījās, viņam pret šo projektu kaut kas sacēlās krūtīs, bet bija

neveikli viesmīlīgajiem saimniekiem to pasacīt acīs, – «vai tad šie vecie krāmi ir tik daudz vērti? Vai pilsētai nav izdevīgāk celt pašai jaunas ūdens un gāzes ietaises?»

«Pēc likuma viņai to tiesība darīt,» Bornhaupts atbildēja. «Bet, cik tas izmaksātu un kas viņai būtu izdevīgāk, tur es kā nelietpratējs neesmu kompetents spriest…»

«Pilsētas valdei ir jādod atbilde uz kārtu pieprasījumu,» R. Bingners paskaidroja. «Jo citādi mums darat prāva ar lieliem tiesu izdevumiem…»

«Bet vēl taču nav noskaidrots jautājums, kam ietaises īstenībā pieder,» Baumanis it kā spiests sāka jau vairāk uzstāties. «Lai pilsēta maksā atlīdzību vai atpērk pati savus īpašumus, tas man liekas nesaprotami…»

«Man ar!» Kārlis pilnu krūti piebalsoja. «Kas pilsētai jau ir, tas taču viņai vairs nav jāpērk.»

Bimmelšteins, apzinādamies savu juridisku zināšanu pārsvaru, it kā no augšienes pasmaidīja. «Nevis pilsēta, bet ģildes ir bijušas šo iestāžu dibinātājas un pārvaldījušas tās kā patstāvīgas saimniecības, tāpat kā savus daudzus citus uzņēmumus. Ģildes arī devušas savu garantiju, un uz šī pamata vien valdība devusi savu atļauju izlaist obligācijas. Sarežģījums ceļas tikai caur to, ka ģildes, lai gan pilnīgi patstāvīgas korporācijas, ņēmušas arī dalību pie pilsētas komunālais pārvaldības kopā ar rāti. Pēc jaunās pilsētu kārtības pilsētas komunālā pārvaldība pāriet jaunas pilsētas valdes un domes rīcībā, bet ģildes vēl tādēļ netiek likvidētas. Tās pastāv vēl tālāk kā privātas korporācijas. Un tādēļ pastāv arī vēl spēkā viņu tiesības uz saviem privātīpašumiem.»

«Patiešām sarežģīts jautājums!» Baumanis iesaucās. «Jo nav taču nevienas pilsētas lietas, kur ģildes nebūtu bijušas klāt, tādēļ ka viņas kopā ar rāti bija tās vienīgās pilsētas pārvaldnieces. Pēc šīs loģikas jau tad it visiem pilsētas īpašumiem vajadzētu pāriet ģilžu īpašumā…»

«Vai atkal pēc pretējas loģikas,» fon Bimmelšteins paskaidroja, «ģildēm par to, ka tās reiz piedalījušās pie komunālās pārvaldības, būtu jāzaudē visi savi privātīpašumi. Viņām visi tie būtu jāatdod pilsētai. Jautājums patiešām sarežģīts…»

«Vai tad rāte savā kolēģijā kopā ar ģildes delegātiem nekur nav taisījusi kādu lēmumu, – kas pieder pilsētai un kas – ģildēm?» Baumanis iejautājās. «Jo agrāk taču arī ģildes, pilsētu pārvaldīdamas, neatdeva visu savu mantu pilsētai. Viņu rīcībā bija komunālā manta un viņu pašu manta. Vai tad nav kāds rātes protokols vai reģistrācija, iz kuras būtu redzams, kas katram pieder?»

«Tāda tieša lēmuma nav,» R. Bingners paskaidroja, «bet ir taču vēl citi līdzekļi, kā tos izšķirt. Tādēļ jau mums ir iecelta juristu komisija, kas lai dotu savu atzinumu…» «Ī nu, kas te vēl par šaubām?!» Konrāds Bornhaupts iešņācās. «Ja ģildes ir reiz devušas savu garantiju, ka obligācijas tiks samaksātas, tad, uzņemdamās par uzņēmumu atbildību, viņas taču arī ir uzņēmumu īpašnieces…»

«Bet viņas uzņēmušās atbildību pilsētas vārdā kā pilsētas saimniekotājas,» Baumanis tiepās. «Gāzes un ūdens vadu obligācijas taču nosauktas par pilsētas obligācijām un ir izlaistas pilsētas vārdā. Atbildība par viņu drošību galu galā tak piekrīt pilsētai. Labi, ka uzņēmums strādājis ar atlikumu, – ja būtu bijis iztrūkums, tas būtu bijis jāsedz pilsētai. No tā ir redzams, ka iestādes domātas kā pilsētas īpašums…»

Hristiāns Bornhaupts jau šņāca un sāka nopietni skaisties. «Nesaprotami, ka Baumaņa kungs, būdams pratējs tikai tehniskās lietās, grib tāds būt arī juridiskā laukā, kas viņam svešs. Viņam vajadzētu palaisties uz juridiskās komisijas atzinumu. Nav šaubu, ka prāvas gadījumā tiesa piespriedīs īpašuma tiesības trim kārtām un pilsētai celsies tikai ievērojami tiesu izdevumi.»

«Ja tiesa tā izspriestu,» Baumanis atbildēja, «tad pilsēta var sevim tikai laimes novēlēt. Tās trīs korporācijas lai tad patura savas vecās rores un nederīgos krāmus; pilsēta tad tiks pie jaunām ietaisēm, kas piemērotas laika prasībām. Pilsētai tad labāk vecos krāmus nemaz nesaņemt vai arī pēc iekšlietu ministra priekšrakstiem tos pieņemt bez kādas atlīdzības…»

«Tā!?» daudzas acis urbjoši uz viņu raudzījās. «Jūs domājat?»

«Tā ir mana pārliecība, un no tās es neatkāpšos!» Baumanis cieti nosacīja.

Viņam nemaz vairs to nevajadzēja lieki atgādināt. Patricieši it labi saprata, ka viņi ar «labi domājošiem» latviešiem tikai rūgti alojušies. Latvietis tomēr paliek tikai plebejs, ar viņu nevar «paktierēt».

«Tā, tā, tā,» daži vēl par Baumaņa noteikto paskaidrojumu atņēmās. «Tas jau ļoti interesanti… Labi, ka mēs to zinām!…»

«Tā jau ir ikviena paša lieta, kāda viņa pārliecība,» pilsētas galva R. Bingners beidzot ieminējās.

«Mēs turpretim aizstāvēsim pilsētas intereses ar to, ka izsargāsim to no liekiem izdevumiem, prāvu zaudējot. Mēs tādēļ to nemaz neuzsāksim un slēgti balsosim par to, ka runā stāvošās ietaises atzīstamas par triju korporāciju īpašumu. Protams, ka arī pilsētas interesē tās atpirkt, kur skaidri un rokām taustāmi aprādāms, ka pilsēta ar šo operāciju skaidri nopelna simttūkstoš rubļu…»

Baumanis arī itin labi saprata, ka viņš to nevarēs aizkavēt. Viņam bija ļoti žēl ar šiem kungiem, kas viņu tik ļoti izturēja, sarauties, bet viņš citādi nevarēja. Ja viņš tam piekristu, tad jau latvieši viņu nomētātu ar akmeņiem.

Iestājās tādēļ starp viņu un pārējo sabiedrību tā kā atsalums un lūzums. Ikviens balts zināja, ko viņš darīs, un bija cieti apņēmies nodot balsi par komisijas priekšlikumu. Bet žēl viņiem tomēr bija, ka nevarēja sadabūt latviešus, kas būtu spējīgi saprast baltu intereses, kuri neņerkšķētu un ar kuriem varētu sadzīvot kā ar savējiem. Viss amizantais tonis tātad piepeši apstājās, un pietrūka it kā vispārēja pārrunas priekšmeta.

Naida pilnām acīm Rābemanis jun. raudzījās uz šiem latviešu plebejiem, kuri, pēc viņa ieskata, būtu pelnījuši, ka tos izsviež laukā no šīs sabiedrības. Viņi nepelna šo godu te būt. Arī Jūlijs Ekards jutās nepatīkami pārsteigts. «Wer ist denn der Mann!?» viņš jautāja baronam. (Kas tad šis vīrs tāds ir?)

«Viņš likās būt diezgan prātīgs cilvēks,» fon Bimmelšteins noraustīja kamiešus, «kura audzināšana tāda, ar kuru mēs varētu saprasties. Viņš izglītojies kādā Vācijas arhitektu skolā. Lai atbīdītu pie malas latviešu kliedzējus, mēs vienojāmies ar viņu. Bet rādās, ka esam tomēr maldījušies. Latvietis ir un paliek plebejs, ar kuru nevar paktierēt…»

Par to arī Ekards bija dziļi iekšēji pārliecināts. Pirmīt viņam tas it svešādi izklausījās, kad runāja par labi domājošiem latviešiem, itin kā tādi varētu būt.

Vecais konsuls lūkoja valodu uzgriezt atkal uz citām lietām. Sabiedrībai lai dotu atkal atpakaļ viņas omulīgo «štimungu» un pierādītu Baumanim, ka viņa ierunas un ieskati te nevar darīt nekādu iespaidu.

«A propos, Jūlius,» tas griezās pie Ekarda, «kā tagad izskatās pa Berlīni? Vai Bismarks ir tagad vesels un nav caur slimību aizkavēts? Tas gan ir vīrs, uz kura pleciem ne vien Vācijas, bet arī visas pasaules politiskais liktenis. Vai tu viņu kādreiz esi personīgi saticis?»

«Esmu pie viņa bijis divas reizes ciemā,» Ekards atbildēja.

«Jaā?!» konsuls priecīgi iesaucās. «Kā tad tu tiki ar viņu pazīstams? Viņš laikam pazina tevi pēc taviem rakstiem?»

«Pa daļai!» Ekards atbildēja. «Bez tam arī Augusts viņam tik daudz par mani laba bija stāstījis, ka dabūju ielūgumu viņu apciemot…»

«Atceros,» Etingens iegādājās. «Arī man toreiz vajadzēja tur būt, bet biju aizkavēts…»

«Arī Bismarks pats bija piepeši ticis izsaukts pie ķeizara,» Ekards turpināja. «Man bija jāapmierinās vienīgi ar mājas kundzi. Kaulaina, drukna sieviete, bet diezgan simpātiska. Pēc atvadīšanās uz trepēm satiku kādu greznu kungu kirasiera ģenerāļa uniformā. Es viņam pagāju garām nepazīts, viņš man. Tas bija bijis lielais dzelzs kanclers pats…» «Žēl!» konsuls iesaucās. «Tad tu viņu nesatiki?»

«Toreiz ne,» Ekards atbildēja. «Bet pēc gadiem man atkal bija tā laime tikt no viņa ielūgtam. Un šoreiz art tā laime satikt viņu mājās. Ieejot redzu pie loga kādu cilvēku, kura stāvs no muguras man liekas pazīstams, bet vaigu nevaru redzēt, jo viņš skatās ārā pa logu. Te piepeši tas pagriežas atpakaļ un nav nekas cits kā mūsu neaizmirstamais ģenerālgubernators firsts Suvorovs Rimņikski-Itaļiskis…»

«Nu paskat, kāda satikšanās!» konsuls iesaucās. «Nu, vai viņš mūs, rīdziniekus, vēl atceras?»

«Man liekas, ļoti labi! «O, Ekarda kungs!» tas mani tūliņ pazīst un sniedz man roku. «Jūs no Rīgas nāciet? Ko mans draugs Poortens dara?» Jūs, kungi, atceraties mūsu veco cenzoru Poortenu? Tam bija paradums kreklos pieņemt mūs, redaktorus. Kad mēs neievērojām viņa aizrādījums, tas apdraudēja mūs ar savu spāniešu niedru un trenkāja apkārt galdam tikpat kā puisēnus…» Ekards sērīgi paskaidroja.

«Kņazam Suvorovam viņš bija ļoti mīļš draugs…»

Vecākie kungi šīs abas figūras vēl ļoti labi atcerējās, smējās un jokoja, un uzsāka sarunas par veciem laikiem.

Kuniberts Rābemanis turpretim, kad Ekards stāstīja par Bismarku, norija tam katru vārdu no lūpām spulgošām acīm, it kā drudzī drebēdams. Nepacietīgi tas tagad ieminējās: «Bet ko tad Bismarks? Jūs ar viņu runājāt par Baltijas apstākļiem? Vācija mūs neatstās, vai ne?!… Viņa ņems savu apsardzībā mūs, savus uzticamos dēlus?»

Ekards neatbildēja, un arī vispār uz šo kutelīgo jautājumu iestājās nospiedošs klusums.

«Mēs gaidām!» Kuniberts liesmojošām acīm, kailu balsi iesaucās. «Tikai vienu rokas mājienu, un mēs esam gatavi…»

Atkal klusums. Vecais konsuls pāris reižu kautrīgi ieklepojās.

«Mums ir tas pašiem jāsaprot!» Ekards beidzot rezignēti sacīja. «Ir kaut kas, kas mūs šķir… Starp šejieni un turieni… Mēs zinām, ka tās saites, kas reiz trūkušas, nav vairs atjaunojamas. Mēs gribam būt lojāli Krievijas pavalstnieki… Ko mēs par to prasām, ir tikai tas, lai mums atļauj mūsu vācu kultūru un individualitāti…»

Apklusis viņš sērīgi noskatījās. «Itin pareizi!» pilsētas galva R. Bingners piemetināja. «Mēs jau citu negribam, ka lai mums arī uz priekšu atstāj mūsu valodu. Tas taču ir tik dabisks, tik taisns un tik nepieciešams prasījums…»

«Tā ir mūsu minimālā prasība,» arī Augusts fon Etingens pieslējās, «mūsu conditio sine qua non…» Še jāpiemin, ka, ievedot jaunos pilsētu likumus un ievēlot pirmo domi, oficiālā darīšanu valoda tieši nebija ar likumu nosacīta. Tādēļ Rīgas pilsētas iestādes savas darīšanas veda tālāk vācu valodā. Tā kā domnieki visi bija vācieši un arī krievi labprāt mīlēja runāt pa vāciski, tad caur to nekādi sarežģījumi necēlās. Bet nu pēdējā laikā administrācija sāka uzstāt, lai dažās iestādēs tiktu darīšanas vestas krievu valodā. Protams, ka balti to negribēja ievērot.

«Es domāju, ka mūsu politika šinī jautājumā nav pareiza,» pilsētas galvas biedrs L. Kerkoviuss piebilda. «Lai savu valodu paturētu savās iestādēs, mums vajadzētu nākt pretim valdības iestādēm un, ar viņām satiekoties, lietot valsts valodu. Lai iedomājamies, ka daudzi no valdības ierēdņiem nesaprot ne vārda pa vāciski. Ja mēs tiem neceļam grūtības un sazināmies ar tiem krievu valodā, tad no krievu valsts viedokļa arī nav nekādas praktiskas vajadzības izdzīt vācu valodu no mūsu iestādēm.»

«O, gubernatoram vajag saprast vairākas valodas,» fon Etingens kodīgi piezīmēja. «Ja viņš neprot vāciski, mēs varam ar viņu runāt franciski…»

«Tās arī manas domas,» Ekards piebilda. «Es ar tiem krievu administratoriem, kuri nesaprata vāciski, esmu runājis tikai franciski, bet nekad krieviski.»

«Tīri labi,» Kerkoviuss atbildēja, «ar gubernatoriem jau arī tā var iztikt. Bet ko lai iesāk ar zemākiem ierēdņiem, kuri arī franciski neprot? Ļoti priekš mums bīstama, man šķiet, ir mūsu stīvēšanās pilsētas karaklausības komisijā. Svešie kara ārsti, kas te atcelti no Iekškrievijas, tiek nostādīti bezizejas stāvoklī, ja mēs negribam saprast krieviski. Kā mēs varam no tiem prasīt, lai tie savus amata pienākumus izpilda vāciski, ko tie taču ne vārda nesaprot?»

Augusts fon Etingens sarauca pieri dziļās grumbās, kas liecināja, ka viņam šāda gļēvulība nepatika.

«Ja mēs reiz uzstādām kādu principu,» viņš sacīja, «tad taču mēs no tā ne par collu nevaram atkāpties, ja gribam, lai ar to tiek rēķināts. Ja mēs ieiesim tādos kompromisos ar praktiskām vajadzībām, tad drīz vien praktiskās vajadzības mums uzspiedīs ne vien karaklausības komisijā, bet arī citur visur lietot krievu

valodu. Lai sūta pie mums tādus ierēdņus un ārstus, kas saprot mūsu valodu. Ja ne, mēs paši tos gādāsim.

Pastāvēdami uz savu valodu, mēs taču sekojam arī kādam otram ideālam, proti, lai mūsu pašu ļaudīm būtu nodarbošanās tajās vietās, kuras tagad ieņem krievi.»

«Un mūsējiem vēl tā priekštiesība, ka tie kulturēlāki nekā krievi un pazīst labāk vietējos apstākļus,» R. Bingners piemetināja. «Uzturēdami spēkā uz visas līnijas savu valodu, mēs spiežam valdību mūs meklēt tin mūs ievērot.»

«Baltija baltiem!» Kuniberts ugunīgām acīm iesaucās.

«Tas jau viss jauki,» Kerkoviuss stomīdamies pretojās, «tikai ka nenotiek tā: caur to, ka pārāk daudz gribam, mums ļoti maz tiek…»

Etingens uz tam neatbildēja, bet atmeta tikai ar roku, ar ko lieta bija izbeigta.

Pēc tam kad bija izsmelti tik daudzi svarīgi vispārīgi jautājumi, tika tukšotas atkal glāzītes, un kaimiņš sarunājās privāti ar kaimiņu.

Daudzi vācieši mēģināja Baumanim pierādīt, ka viņš uz nepareiza ceļa, bet tas atkal pastāvēja, ka viņa uzskati sakrīt ar pilsētas interesēm. Arī Kārlis viņam ticīgi sekundēja.

Te piepeši iesteidzās pilsētas sekretārs Eižens Alts. No viņa uzbudinātā vaiga varēja lasīt, ka noticis kas ārkārtēji nopietns. Jo viņš nedz ievēroja uz sveicienu izstieptās rokas, ne arī dzirdēja, ka viņu uzrunāja, bet devās tūdaļ pie pilsētas galvas.

«Kas ir, Eižen?!» tas pētoši viņu uzlūkoja. «Tu nāc no pilsētas valdes?»

«Jūsu magnificence,» tas formēli palocījās. «Ļoti svarīgs dokuments…» Viņš pasniedza Bingneram kādu oficiālu vēstuli ar uzrakstu «ļoti steidzošs».

«No iekšlietu ministrijas?!» tas, neko labu neparedzēdams, paķēra vēstuli, bet vēl jokoja: «Laikam tiksim pacelti činā…» Tad, atlocījis to, ar drudžainu ziņkārību sāka lasīt. Piepeši tas nobāla. Vēstule drebēja viņa rokās…

Kamēr viņš lasīja, Eižens Alts nervozs un uztraukts kodīja lūpas. Klātesošiem tas nevarēja palikt neievērots, un jautrās valodas pamazām apklusa.

Raksts bija iekšlietu ministrijas pavēle. Tajā Rīgas pilsētas valdei bija paziņots, ka ķeizara majestāte uz iekšlietu ministrijas vispadevīgo priekšlikumu visaugstāk pavēlējis kolēģiju sekretāru R. B i n g n e r u a t c e l t n o R ī g a s p i l s ē t a s g a l v a s a m a t a un bez tam «par viņa stūrgalvīgo pretošanos likuma prasījumiem un augstākas valsts iestādes priekšrakstiem krievu valodas lietošanas ziņā, pilsētas karaklausības darīšanas vedot un ar guberņas pārvaldnieku sastopoties guberņas pārvaldes lietās, n o d o t v i ņ u t i e s ā m». Turklāt R. Bingners tiek uzaicināts nodot tūliņ savu amatu savam vietniekam. Tamlīdz iekšlietu ministrija pati uz saviem varas pamatiem pavēl nodot tiesām karaklausības komisijas locekļus Bergengrīnu un Lēzevicu par to, ka tie pārkāpuši likumu un nav veduši darīšanas krievu valodā.

Rakstu no viņa paņēma Augusts fon Etingens un, it kā negribēdams savām acīm ticēt, tās plēta un plēta. Bet jau tūdaļ cieta apņemšanās viņa vaigā liecināja, ka tas pārredz lietu sakaru un ir jau par to skaidrībā, kādu stāvokli ņemt.

«Kas attiecas uz pilsētas galvas atcelšanu,» tas sausi sacīja, «tad tā notikusi uz visaugstāko pavēli, un mēs tur vairs neko nevaram darīt. Bet, kas attiecas uz Bergengrīna un Lēzevica atcelšanu,» ap viņa sirmo bakenbārzdu parādījās stūrgalvīgs smaids, «tad tur mēs varam vēl stāvokli ņemt. Mēs celsim pie valdošā senāta sūdzību, ka administrācija viņus sodījusi par to, ka, neprazdami citu valodu, tie veduši darīšanas tai valodā, kuru tie saprot…»

Uz šiem vārdiem dziļš kapa klusums. Viens otram skatījās acīs, bet nezināja, ko sacīt.

«Mani kungi!» konsuls Rābemanis, mazliet drebēdams, beidzot paceltu balsi sacīja. «Cik mēs varam noprast, tad ir noticis kas tik nopietns, tik ārkārtējs un sāpīgs, ka mums vairs nav iespējams palikt ilgāk kopā pie glāzītes… Ceļamies un eima no šejienes!…»

Mēmi viņš pret tiem palocījās.

Klusi, ne vārda nerunādami, tikai mēmi viens otram rokas spiezdami, kungi atvadījās. Drīz vien lepnā, apzinīgā sabiedrība, kas tik slēgti gribēja spītēt briesmām un negaisiem, bija izklīdusi uz visām pusēm. «Tikpat kā vējš izārda pelavas,» Kārlim, ejot uz mājām, stāvēja prātā.

Septiņpadsmitā nodaļa Neraugot uz pazaudēto vēlēšanu cīņu, latviešu labākās aprindas, it sevišķi tās, kas turējās ap Rīgas Latviešu biedrību, nebūt nepriecājās par to, ka ar Rīgas pilsētas galvas atcelšanu vācu politiku bija ķēris tik smags sitiens. Latvieši izjuta, ka viņiem ar to netop labāk. Jo mācības apgabala kuratora cirkulāri, kas dienu no dienas nāca skarbāki, apgrieza ne vien vācu, bet vēl jo vairāk jau tā beztiesīgo latviešu valodu.

No sākuma vēl tautskolās bija atļauts iesācējus mācīt latviešu valodā, nu vairs nemaz ne. Tas bija tas «priecas vārds», ko gubernators Zinovjevs bija pasludinājis pie svētku mielasta Latviešu biedrībā.

Iznākums bija tas, ka vācieši un latviešu labākās famīlijas sāka klusu saprasties. Abi, kā mēs jau redzējām, jau sen sajuta pārkrievošanas briesmas, tagad nu manīja viņas bīstamo tuvumu, kas apdraudēja tik vienus, kā otrus.

Latviešu tautiskie laikraksti «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» pēc iespējas raudzīja izvairīties no visiem asumiem un nelabprāt aizkustināja tādus jautājumus, kas varētu sacelt uztraukumu un uzplēst vecās brūces starp latviešiem un vāciešiem. Tie vīri, kam bija kāda noteikšana, gan atklāti, gan arī privātās sarunās ar rakstniekiem un žurnālistiem stūrēja uz jauno virzienu. Latviešiem bija jau veselas aprindas, kurām vairs nebija nekāda nolūka daudzināt agrākos verdzības laikus. Pēteris Krauklītis, piemēram, kas bija «Baltijas Vēstneša» un «Balss» akcionārs, labprāt mēdza izteikties par šo jautājumu. «Ko mums vairs klimst par tiem «klausības laikiem»? Ko mums vairs gaust par cieto «pelavmaizi», ko mūsu senči ēduši, avotiņā mērcēdami?!… Izklausītos daudz skaistāk, ja tie būtu ēduši baltu maizi un bijuši kas vairāk nekā nospiesti dzimtcilvēki… Mums vajag izcelt savu senču varonību, nevis nožēlojamo nīkulību.»

Tādās pat domās bija «vecais Dīriķis». «Katram savs laiks,» viņš sacīja. «Piemēram, kad vācieši neatzina latviešu valodu par kultūras valodu un uzsvēra, ka latviešiem nepavisam nevar būt izglītotu vīru, tad Kronvaldu Ata raksti, kas tādas aplamas domas apkaroja, bija vietā. Tagad vācieši neapstrīd vairs ne latviešu kultūru, ne latviešu izglītību. Ķildoties ar viņiem par šādu izšķirtu jautājumu nav vairs nekāda nolūka. Tāpēc Kronvaldu Ata raksti novecojuši un savu laiku pārdzīvojuši. Tagad labāk bez kādas kaislības izpētīt latviešu etnogrāfiju, krāt mīklas, vecos priekšmetus un apģērbu gabalus un nodarboties ar mitoloģiskiem jautājumiem.»

Dīriķis Latviešu biedrībā bija ievēlēts par priekšnieku tanī komisijā, kurai vajadzēja izdot nelaiķa Kronvaldu Ata rakstus. Bet aiz pievestā iemesla viņš bija pretim šo rakstu pārdrukāšanai. «Labāk izpētīt to vēstures periodu, kad latvieši vēl nebija krituši verdzībā. To apgaismojot, izdosies gaismā celt ļoti daudzus latviešu varoņus…»

Tādi uzskati bija sevišķi simpātiski Fridriham Veinbergam. Caur Manaseina gādību tas bija atdabūjis tiesības, viņa mūžīgais mājas arests nu izbeidzies, un tas pat bija dabūjis kroņa vietu par guberņas kancelejas sekretāru. Neraugot uz to, tas, ja tikai vācieši gribētu atzīt daudzmaz latviešu dibinātās prasības, bija uz mieru izbeigt uzreiz ar viņiem visas starpības. «Mums jālūko vēsturiski izcelt tas,» viņš izsacījās, «ka esam bijuši ar vāciešiem līdzīgi un nevis viņu vergi. Verdzība nav nekāda priekšrocība, ar kuru iemesls lepoties. Mums nav nekāda iemesla daudzināt, ka neesam nekas bijuši; to darīt drīzāk iemesls mūsu nelabvēļiem. Tautai neko nedod tāda apziņa, ka viņas senči nav bijuši nekas vairāk kā vergi. Ja grib pacelt tautas apziņu, tai nevajag vis rādīt viņas vārguļus, bet viņas varoņus…»

Sevišķi ar Kārli kā ar rakstnieku, sastopoties biedrībā, Fr. Veinberģis mēdza pārrunāt šo jautājumu.

«Jums, rakstniekiem,» viņš sacīja, «nevajag aptēlot tik daudz tos drūmos klaušu laikus. Latvieši kā tauta nostājas pavisam nelabā gaismā kā zemāki radījumi, kuriem tikai vaimanas un nopūtas. Tautai neko nedod tāda apziņa, ka viņa nekas nav bijusi. Drāmām un stāstiem vislabāk ņemt sižetus no mūsu varoņu pagātnes…»

«Latviešiem gan, zināms,» viņš pats piebilda, «nav nekādu noskaidrotu vēsturisku varoņu. Tur ir Viesturs Zemgalijas kunigaikštis, un Indulis, Embotes virsaitis, kuriabi beigušies traģiski. Bet toties ar

varoņiem bagāta vecā Lietuvas vēsture. Un leiši mums ir tik tuva radu tauta, ka mēs viņas varoņus varam attiecināt arī uz sevim. Tur ir Ģedimins, Keistuts, Oļģerts, Vitolds, visi ļoti noderīgi drāmas varoņi…

Piemēram, cīņās ievedot kristīgu ticību, – kādu tur var attīstīt dramatisku darbību! Galvenā lieta, ka acumirklīgie apstākļi politikā tādi, ka mums nav diezin cik veikli cilāt drūmos verdzības laikus.»

Jaunais kurss Latviešu biedrībā un viņas aprindās tika pamanīts un pareizi apsvērts arī vācu pusē.

Pati pirmā bija avīze «Zeitung für Stadt und Land» (vēlākā «Rig. Rundschau»), kas aizrādīja uz jauno virzienu un ieteica mainīt fronti. Rīgas Latviešu biedrībā valdot mērenākas domas un pilnīgs pārsvars piederot tiem, ar kuriem, ievērojot tagadējos laikus, ieteicams kopā turēties. Laikraksts aizrādīja tālāk, ka «Latviešu Avīzes» (Kurzemes mācītāju un muižnieku orgāns) šķiežot veltīgi spēkus, apkarodamas tādus laikrakstus kā «Balss» un «Baltijas Vēstnesis». Abi runājot mērenu valodu, tos nebūt nevarot ieskatīt par kūdītājiem, un tādēļ esot laiks ar tiem saprasties.

Un tā gan arī bija!…

Var būt, ka šāda saprašanās būtu ņēmusi daudz dziļākas saknes, ja uz atklātības lauka nebūtu parādījies jauns laikraksts – «Dienas Lapa». Pēc tam kad Māteru Jura opozīcija bija «laimīgi» apklusināta, Rīgas Latviešu biedrība un viņai tuvu stāvošie laikraksti «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» būtu varējuši justies kā situācijas vienīgie kungi. Bet nu radās atkal cits jaucējs, kas uz katra soļa cēla opozīciju. Un pie tam tas nevis tā kā Mātera orgāni apelēja pie tiem pašiem labāko famīliju principiem, t. i., nemeklēja vis pārliecināt aprindas, par kurām «Balss» un «Baltijas Vēstnesis» varēja būt droši, ka tās stāv viņu pusē, bet atsaucās uz tautas plašām aprindām. To viņi darīja tajā apziņā, ka viņu izdevēju bija vesels pulks, jo lielākā daļa viņu akcionāru bija tikai ar 5 rubļi lielu dalības naudu. Katram no tiem bija savi piekritēji un savi paziņas, kas simpatizēs drīzāk savu draugu avīzei, kurai, kā varēja domāt, caur to ļoti plašs iespaids.

Jaunajai avīzei tā drīz radās liels skaits sirdīgu piekritēju. Mazāk aiz kādas dziļākas idejas vai noteikta principa, bet vairāk pa draugam. Jaunajai avīzei bija sīkpilsonisks gars un paņēmieni.

Strādniekiem vēl nebija savas šķiras apziņas, un tie bija tikpat labi tautieši kā visi citi. Tie apmeklēja tāpat Rīgas Latviešu biedrības teātri, – jo cita tāda Rīgā nebija, – priecājās līdz šim par Ādolfa Alunāna kuplejām un jokiem un tagad par Rode-Ēbelinga «Alpu sārtumiem» vai raibajiem kostīmiem ««Dzīvībā priekš cara». Tie bija jau stipri pieraduši pie «Baltijas Vēstneša», lielījās, ka latviešiem tāds slavens tautas vīrs kā Krišjānis Kalniņš un bija pat gatavi kauties par to, kas stāv viņu avīzē. Jo tādēļ jaunajai «Dienas Lapai» bija arī ne mazums pretinieku. Jo viss, kas līdz tam latviešu sadzīvē bija panākts, nāca par labu viņas pretinieki – vecajiem laikrakstiem. Līdz «Dienas Lapas» iznākšanai jau katrs cik necik skolots un apzinīgs tautietis abonēja tos. Katrs apzinīgs latvju gruntnieks vai saimnieks, iebraucis Rīgā, turēja par savu svētu pienākumu, ja vien iespējams, apmeklēt Latviešu biedrību un noklausīties tautas vīru gudrās valodas. Pēdējie tad līdz ar tautiskiem laikrakstiem arī apzinājās kā vienīgie tautas kopotāji un ceļa rādītāji, kuriem arī vienīgiem tiesība runāt uz tautu. Bija saprotams, ka viņi ar jauno laikrakstu jau no sākta gala, jau no sākta gala bija ļoti nemierā. Bez visām citām sliktām īpašībām, ko tie pie šī konkurences laikraksta atrada, tie ieskatīja to par neprātīgu pasākumu. Tam vienam pašam latviešu dienas laikrakstam ja tā ar mokām nācās savu dzīvību vilkt, nu nāk otrs un atskalda vēl nost daļu lasītāju, ar kuriem tomēr pats nav ne dzīvotājs, ne mirējs.

«Dienas Lapa» turpretim gribēja būt vēl taktiskāks laikraksts nekā «Baltijas Vēstnesis» un bruka pēdējam virsū. Pirms par viņa remdenību pret vāciešiem, jo pati viņa. neievērojot, ka apstākļi grozījušies, nostājās vēl uz agrāko Pēterpils avīžu stāvokļa. Viss labs latviešiem nāk no krieviem, viss ļauns no vāciešiem.

Bet pie tam, tiklīdz «Baltijas Vēstnesis» sāka vāciešus kritizēt, bruka tam vēl jo sirdīgāk virsū un dzina viņu aplinkus vācu apkampienos.

Tāda latviešu-vācu tuvošanās bija redzama vai art tikai par tādu izrādījos) vācieša Rode fon Ēbelinga pieņemšanā par Latviešu biedrības teātra direktoru. Pie tam vēl Ādolfa Alunāna vietā, kas bija

tik populārs ar savām kuplejām.

Ka viņa vietu ieņem prūsis, tas agrāko laiku šovinismā uzaudzinātam vispārējam uzskatam bija taisni kas briesmīgs! Latviešu biedrības vīri gan izskaidroja, ka tas noticis vienīgi tādēļ, ka Alunāns nebijis mierā ar mazākiem procentiem un nenovēlējis neko citiem aktieriem. Tas arī bijis paslinks un neapmeklējis mēģinājumus. «Dienas Lapai» tomēr bija tautisks iemesls uzbrukt; viņa nosodīja tādu tautas nodevību, un pat «Balss» jutās spiesta viņai piebalsot.

Otrs latviešu vai, labāk sakot, Latviešu biedrības sāpju bērns bija kuģniecības biedrība «Austra».

Tai ar katru gadu sāka klāties sliktāk, un «Dienas Lapa» tai bruka virsū arvien vairāk. «Dienas Lapa» nebija ne ar ko mierā, kas notika Rīgas Latviešu biedrībā, ar to, kas tika darīts, un ar to, kas netika darīts.

Par to, ka «prūsis» bija pieņemts par teātra direktoru, par to, ka netika izdoti Kronvaldu Ata raksti, utt.

Protams, ka tas radīja karstas asinis pretinieku lēģerī. «Baltijas Vēstnesis» savukārt nostādīja «Dienas Lapu» par «latviešu vienprātības» jaucēju. Mēs jau zinām, ka liela daļa latviešu patriotu skatījās uz jauno orgānu nepacietīgi, vēl iekams tas bija dzimis. Jo, kā tas mūsu stāstā jau vairākkārt izpaudies, tad latviešiem jau lielā skaitā bija famīlijas, kurām vairs nevajadzēja nekāda naida, ne arī kādas jaukšanas pašu starpā. «Baltijas Vēstnesim» vajadzēja tikai drusku pie šīm aprindām pieklauvēt, lai nostādītu «Dienas Lapu» par gluži kaitīgu un nīstamu laikrakstu. Ja pēdējais pārmeta, piemēram, «Austrai», ka tā izšķiedusi tautas grašus, tad «Baltijas Vēstnesis» atkal savukārt uzbruka «Dienas Lapai»», ka tā saņemot pabalstu no tām Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības naudām, kas pienākoties atraitnēm un bāriņiem.

Nebūs lieki jāapgalvo, ka strīds ir savā ziņā ļoti derīgs, jo cīņa ir visu lietu tēvs. Latviešu biedrības vīriem, neraugot uz to, ka tie likās «Dienas Lapu» nepavisam neievērojot, bija tomēr jārēķinās ar viņas balsi. Tā vajadzēja nodibināt jau sen maskavnieku studentu projektēto derīgu grāmatu apgādāšanas nodalu, lai gan par tās priekšnieku netika vis tūdaļ ievēlēts pats lietas ierosinātājs Dr. A. Butuls, bet dzejnieks Vensku Edvards. (Tikai vēlāk, kad pēdējais iestājās lauku policijas dienestā par derīgu grāmatu nodaļas priekšnieku nāca Dr. A. Butuls, pēc kam tad arī nodaļa manāmi sāka attīstīt savu darbību.) Un plaisma starp abiem laikrakstiem vēl nebija tik liela, ka abu cilvēki ne par kādu naudu vairs nebūtu varējuši saprasties. Lielie izdevēji jau, tā sakot, bija vieni un tie paši cilvēki. Piemēram, Pēteris Krauklītis, «Baltijas Vēstneša» akcionārs, ļoti labi satika ar Ludvigu Plausi, lielo darītāju pie «Dienas Lapas»», izņemot tikai to «punktu», ka Plausis ar labāko famīliju uzskatiem neņēma tik «genau» un izrādīja pārāk klaji savus sakarus ar Olufejeva kundzi. Tāpat pēc beigtiem dienas darbiem satikās abu redakciju locekļi un pārdebatēja dažādus jautājumus. Sīpolu Ingus, Rīgas Latviešu amatnieku biedrības priekšnieks, un Puriņu Klāvs bija abi skolas biedri. Dravnieks, kas strādāja pie «Dienas Lapas», jutās saistīts pie seloņiem, un arī galvenais redaktors Bergmaņu Fricis ar tiem sadzēra kopā un izstrīdējās.

Pudiķis caur šiem sakariem bija ieticis arī «Dienas Lapā» par ļoti svarīgu līdzstrādnieku un noņēmis viens pats visu latviešu teātra kritizēšanu.

Ludvigs Plausis, kur vien satika seloņus – Perlantu, Kārli vai Pudiķi, izmaksāja tiem labprāt brokastu un sacīja: «Strādājat priekš «Dienas Lapas»!» Kad tam atbildēja: «Ko tur rakstīt, viņi tā pavisam savādi izturas,» – «Rakstiet pretim, rakstiet pretim!» Plausis atbildēja. «Avīzei vajag būt daudzpusīgai, viņai vajag izteikt daudz un dažādus uzskatus.»

Kārlis nevarēja tik ātri apņemties. Viņš izjuta, ka ar «Dienas Lapu» attīstās kaut kas, kas ar «Baltijas Vēstnesi» un Latviešu biedrību nekādi nav savienojams, ka grib būt patiess, tad abām pretējām pusēm nevar piebalsot. Piemēram, studentu jautājumā katra avīze bija ieņēmusi gluži pretēju stāvokli otrai.

«Baltijas Vēstnesis» apkaroja nekorporeļus. «Liela starpība,» viņš sacīja, «starp tādiem, kas savas studijas beiguši Tērbatā, un tādiem, kas savu kursu beiguši citur. Kamēr tērbatnieki kā korporeļi uzvedas veikli un ir labprāt redzēti viesi, pārējie saduras it visur ar saviesīgās dzīves likumiem. Tērbatas universitāte ar savām korporācijām ir visu universitātu ideāls…»

Seloņi gan arī te aplinkus jutās aizskarti, jo te bija aplinkus pienagloti viņu asumi un sadursmes ar

letoņiem. Tomēr pret korporāciju kā tādu viņi nevarēja un arī negribēja uzstāties. «Dienas Lapa» turpretim bija gluži pretējos uzskatos. «Korporācijas,» viņa pastāvēja, «ir gluži kas netautisks, no vāciem aizņemts, un viņu komangos atspoguļojas vācu viduslaiku gars. Pie tam arī korporelim neatliek strādāt priekš tautas, jo viss laiks tam aiziet ar saviem kneipvakariem.»

Kārlim pēdējie uzskati likās neapgāžami pareizi, un tādēļ viņš jutās savā eksistencē ķerts un bezgala nelaimīgs. Studentu korporācijas gars viņam likās bezgala netautisks, jo par cilvēkiem un tautiešiem jau ikviens korporelis atzīst tikai savus korporeļus. Kāds labums tautai, kad tie cenšas no viņas atdalīties, grib izmantot tikai viņas sirsnību, viņas jūtas, viņas devību, bet tai nekā negrib pretim dot. Tas ir kaut kas nesaskanīgs un pretrunīgs ar visu tautas lietu. Viņš visiem spēkiem pūlējās abus savienot, būt ticīgs korporelis un arī tolerants tautietis. kas neceļ pret katru degunu. No saviem biedriem viņam jau bieži bija jādzird par to piezīmes. Ka viņš sev ļauj pārāk tuvoties katram un ikvienam, tas var nelabvēlīgi atsaukties uz viņa paša attiecībām pret korporāciju.

Viņš tomēr nevarēja citādi un arī uz «Dienas Lapu» neskatījās tik nicinoši no augšienes kā citi viņa korporeli un labākās famīlijas. Viņš drīzāk lūkoja visu, ko viņa rakstīja, saprast. Tiklīdz tas satika Ernestu Sutumu, tad viņa pirmā valoda bija: «Kas stāv «Dienas Lapā» rakstīts?» Arī Ernests skatījās uz jauno laikrakstu mazcienīgi, it kā no augšienes, bet aiz citiem iemesliem. ««Dienas Lapa» gan runā par maziem brāļiem,» viņš sacīja, «bet sociālo jautājumu tā nepavisam nesaprot. Nevienu no tām teorijām laulības un strādnieku jautājumā, par kurām jūs reiz pie Plaušiem izteicāties, viņa neņemsies aizstāvēt. Redaktors Bergmanis, izņemot viņa asumus, ir īsts pilsonis, kam priekš mūsu idejām nav ne mazākās jēgas. Aiznesu viņam kādu rakstu par strādnieku jautājumu, pie kam aizskāru arī Krievijas birokrātisko kārtību. Viņš man to rakstu atdeva atpakaļ aiz iemesla, ka «Dienas Lapas» «pirmais bauslis esot būt pret valdību lojālai»… Tā mūžīgā pīšļos krišana Un klanīšanās valdības priekšā, tā ir, ko es nevaru ciest! Pilsētas valdei un Latviešu biedrībai tā uzdod dažreiz itin brangi… Bet tas ir vēl ļoti maz…»

Reiz Kārlis tomēr uzķēra jaunajā avīzē kādu rakstu, kurā viņam, ja ne arī ieteiktie līdzekļi, tomēr pats mērķis bija ļoti simpātisks. Virsraksts tam bija «Kalpi Kurzemē» un moto: «Es pazinu to zemīti, Kur uzauga sērdienīši.

Visas tekas notekātas Basajāmi kājiņāmi…» («D.L.» Nr. 7. 1887.)

Rakstā bija izteikta vēlēšanās uzlabot latviešu kalpu stāvokli un ar to, ka skolā stiprā mērā tiktu mācīta krievu valoda. Kalpi tad vienīgi nebūtu saistīti te, bet arī citur varētu pelnīt savu maizi.

Numuru vēlāk avīze kādā citā rakstā silti ieteica, ka bērnus vajag mācīt domāt. Arī meitas ieteica sagatavot priekš dzīves, lai tās vēlāk sev maizi varētu nopelnīt.

Visi Kārlim ļoti simpātiski lozungi, izņemot apslēptos rusifikācijas centienus pirmajā rakstā. Kārlim tas lāgā nelikās saprotams, un viņš pieņēma, ka tas rakstīts par spīti vāciešiem, kā tas tai laikā jau bija parasts.

Ar «Baltijas Vēstnesi» viņš jau sen sajuta klusu nemieru. Vecais Dīriķis tikai prasīja gludu, veiklu stilu, bet ideju ziņā bija ļoti aprobežots. Viņš atļāva arī kādu asāku vārdu teikt, ja raksts bija turēts samierinošā garā. Bet, kad tam likās daudzmaz šaubīgi pret pastāvošo kārtību vai latviešu labākām aprindām, tas it vienkārši pasacīja: «Neraugot, ka mēs ikvienam atļaujam izsacīt svabadi savas domas, bet to mūsu avīze nevar aizstāvēt…»

Arī Ernests bija ievērojis «Dienas Lapā» minētos rakstus. «Nav daudz,» viņš sacīja, «bet tomēr kaut

kas. «Dienas Lapa», tas jāsaka, ir tomēr drusku svaigāka un nav tā savas uzskatos ierūsējusi kā «Baltijas Vēstnesis»… Es nesaprotu, kā cilvēks kā jūs ar tādiem uzskatiem varat pie tāda laikraksta līdzi strādāt?»

Kārlis tādēļ apņēmās iepazīties ar «Dienas Lapas» redaktoru tuvāk un piedāvāt tam savus spēkus, lai noskaidrotu iekustinātos jautājumus tuvāk.

Viņš devās uz Kungu ielu, Kamarina māju pie rātūža, kur vienu trepi augstu atradās «Dienas Lapas» redakcija un ekspedīcija. Viņš te vēl nekad nebija bijis un tādēļ redakcijas un arī administrācijas personālu personīgi nepazina.

Ekspedīcijas telpās tas sastapa pāris akcionāru, kas bija nākuši apklausīties, cik liela būs dividende.

Administrācijas pārzinis Pēteris Bisnieks viņiem deva vajadzīgos paskaidrojumus. «Tas dzīvoklis mums te maksā gadā septiņi simti,» tas sacīja. «Tā ir prāva summa. Priekšpilsētā jau dabūtu uz pusi lētāk. Bet te šīs telpas ceļ lieliski avīzes kredītu, un tā ir labāk…»

«Ka jau tikai var cauri nākt un atliek peļņa, tad jau arī var maksāt,» akcionāri piebilda.

«Nu ir tā,» Bisnieks noraustīja kamiešus. «Pirms avīzei budžets tika sastādīts uz divpadsmit tūkstošu gadā, bet nu izrādās, ka vajadzēs astoņpadsmit tūkstošu…»

«Ja jau tikai ienāk, kāpēc ne,» akcionāri apstiprina. «Āre, es sacīšu,» Bisnieks vēl piebilda, «ja avīze grib kur tikt, tad tai vajag pašai savas drukātavas.

Cik nu Jēkabsonam lielas tās mašīnas, un uz tām pašām jādrukā arī vēl «Düna Zeitung». Mums tā avīze nenāk laikā gatava…»

«Vai nevarētu ar redaktora kungu parunāt, cik liela tā peļņa šogad būs?» akcionāri vēl piebilda.

«Tagad nevar… Redaktoram pati karstā darba stunda,» Bisnieks aizrādīja.

«Nu, tad pienāksim vēlāk,» tie sacīja. «Mēs neesam nekam pretim, ja tikai ir tie ienākumi…»

«Ko jūs vēlaties?» Bisnieks, ievērojis Kārli, ievaicājās. «Gribat «Dienas Lapu» pastellēt?…»

Viņš ķēra jau pēc spalvaskāta.

«Es gribu ar redaktora kungu runāt par līdzstrādību,» Kārlis atbildēja.

«A, tad jūs viņam manuskriptus atnesāt?» Bisnieks viņu pētoši uzlūkoja. «Lūdzu, tur pa tām durvīm!

Tikai uz lielu honorāru necerat…»

«Cik lielu tad jūs to maksājat?» Kārlis iejautājās.

Bisnieks atkal to pētoši uzlūkoja un nezināja, cik augsti viņu īsti taksēt. «Kā kuram! Mēs maksājam pat trīs kapeikas rindiņā… Pēteris Bērziņš par vietējām ziņām dabū trīs kapeikas rindiņā… Bet viņš ir pazīstams dzejnieks zem pseidonīma Rudzīšu Pēteris. Jauniem rakstniekiem mēs maksājam maz un pavisam nemaksājam. Tiem jau pat vajadzētu maksāt klāt, ja tiem ko nodrukā, jo ar to viņu vārds nāk pazīstams…»

Kārlis smaidīdams klusēja. Viņš bija dzirdējis, ka «Dienas Lapa» neko nemaksājot. Pudiķis gan lielījās, ka neviens tur honorāru nedabonot, bet viņš gan. Bet Pudiķis daudz renomēja, un tam nevarēja ticēt. Gan jau viņa apstākļi bija tādi, ka tam honorārs lieliski būtu vajadzīgs, tomēr tas te nebija tas lielākais.

Iegājis redakcijas istabā, Kārlis redzēja savā priekšā trīs vīrus, katru rakstām pie sava galda. «Kurš nu ir tas redaktors?» tas pētoši skatījās. Un pie izvēles viņam notika maldība tāpat kā visiem citiem. Viņš griezās pie tā, kas tuvāk durvīm un ar zelta brilli, jo tas no visiem trim izskatījās tas cienīgākais un gudrākais.

Bet tas pameta galvu uz otro, kas sēdēja vairāk dibenā, īsu, resnu kungu platu vaigu un zobiem, kas pastāvīgi vaļā kā uz smīnu, tikpat kā citreizējam «Pēterburgas Avīžu» zobgaļam. Tikai zobos tam nebija pīpis, bet ļoti resns cigārs. Tas bija cand. jur. Fr. Bergmanis, bet pēc pirmā redaktora viņš nu neizskatījās; vismaz briļļainis, kas bija J. Draviņš-Dravnieks, viņu ēnoja nost. Viņam, kā likās, tas nebija nepavisam patīkami. Viņš pat lika reiz galdus pārmainīt, ka pie Dravnieka tādēļ it visi griežas, ka tas sēž pie durvīm pats pirmais. Nolika viņš tur savu galdu un Dravnieku pārcēla istabas dibenā.

Tas pats dievs! Visi gāja viņam garām pie Dravnieka! Aiz šāda vai tāda iemesla galdi atkal tika

atmainīti atpakaļ, un gandrīz ikvienam, kas te griezās pirmo reizi, vajadzēja paskaidrot, kurš ir tas īstais redaktors. Pēc iespējas viņš arī to lika manīt.

«Straumes kungs!» viņš vērsās pret trešo galdiņu, kur patlaban ienāca un piesēdās kāds jauneklis ar pārsietu vaigu. (Laikam sāpēja zobi.) «Tur es vakarējā «Dienas Lapā» uz galda atzīmēju drukas kļūdas…

Tur apskatāties!…»

«Kā?!» Straumes Jānis it kā apjucis sacīja. «Korektūra taču ir mans pienākums…»

«Vajag stingrāk skatīties,» Bergmanis papildināja. «Akcionāri ar drukas kļūdām nemierā…»

Straumem nu vairāk nebija, ko sacīt. Piesarcis viņš skatījās daudzās drukas kļūdas, kuras zem viņa rokas pasprukušas.

Bergmanis griezās pret Kārli. «Ar ko jums varu pakalpot?…» Patlaban viņš rakstīja «Dienas Lapai» sirdīgu ievadrakstu pret nepaklausīgo Bulgāriju, kura neievēro Krievijas diplomātiskā aģenta fon Kaulbarsa aizrādījumus. «C i k i l g i t u v ē l v a l k ā s i v e l t i m ū s u p a c i e t ī b u?» bija ievadraksta virsraksts.

Kārlis sacīja savu vārdu un vēlēšanos strādāt līdzi pie «Dienas Lapas».

«Ahā,» Bergmanis sacīja, «Plauša kungs man jau ir runājis. Tikai tas honorāru jautājums mums ir ļoti sāpīgs. Budžets ļoti aprobežots. Tādēļ priekšroka tiek dota tiem, kuri var strādāt par brīvu tautas labā…»

Tīri brīnums! Lai gan «Dienas Lapa» ar «Baltijas Vēstnesi» un «Balsi» bija uzskatu pretinieki un sirdīgi savā starpā apkarojās, šinī jautājumā tiem domstarpību nebija.

«Tomēr ne katram iespējams strādāt par brīvu… Man pašam tas nav iespējams,» Bergmanis vēl piebilda. «Tur būtu jālūko parēķināt, ciktāl to aprobežotais budžets atļauj…»

Kārlis izjuta, ka šāda priekšrocība viņam notiek vairāk Plauša nekā viņa paša dēļ.

«Tas ir blakus jautājums,» viņš, pieri saraucis, sacīja. «Galvenais ir avīzes virziens un uzskatu vienība. Es tādēļ par to gribētu kādus paskaidrojumus…» «Ā, par to jūs gribiet zināt!» Bergmanis it kā atvieglots uzelpoja un pieņēma atkal agrāko stūrgalvīgo smīnu, kurš, runājot par honorāriem, bija nozudis.

«Jā,» Kārlis atbildēja. «Daudzas lietas man liekas nesaprotamas…»

«Nu, kā jūs būsat nopratuši,» Bergmanis turpināja, «tad «Dienas Lapa» ir stipri radikāls laikraksts.

Viņa grib būt «auksts» vai karsts», tikai ne «remdens», ko izspļauj no savas mutes…»

«Man šķiet,» Kārlis piebilda, «ka viņas virziens nav stingri noteikts un tajā var izteikties pretēji uzskati…»

«Avīzei arī vajag būt atklātai tribīnei, no kuras katrs var izsacīt savas domas,» Bergmanis paskaidroja. «Jo citādi jau nevarētu būt nekāda opozīcija…»

«Viens no maniem biedriem,» Kārlis turpināja, «ir iesniedzis rakstu par strādnieku jautājumu, bet jūs to neesat uzņēmuši…»

«Jūs domājat Sutumu?» Bergmanis it kā uzminēja. «Jārēķinās arī ar cenzūras apstākļiem. Ja es to būtu uzņēmis vecais Ruperts (cenzors) viņu būtu nostrīpojis. Ja var redzēt, ka raksts tiks cauri, tas tiek arī uzņemts. Jūs būsat «Dienas Lapā» lasījuši arī par kalpu jautājumu…»

«Jā,» Kārlis atbildēja. «Lai gan ar rakstīto nevaru būt pilnīgi vienis prātis. Bet, ja jau jums ir cenzūra, kas strīpo, tad jau jums nav nekāda iemesla tai steigties pa priekšu un strīpot jau iepriekš un neuzņemt?»

«Tas mums pārāk dārgi izmaksātu,» Bergmanis atbildēja. «Mums taču par salikumu jāmaksā, vienalga, vai tas tiek nostrīpots vai drukāts. Nostrīpotais iznāk vēl dārgāk, jo jāmaksā par jaunu aplaušanu. Bez tam arī «Dienas Lapa» grib būt lojāls laikraksts. Visi tie «nihilismi» un «sociālismi» mums, latviešiem, var darīt vairāk ļauna nekā laba.»

«Es nesaprotu, kā avīze var būt reizē demokrātiska un krievu birokrātijai draudzīga.» Kārlis paraustīja kamiešus.

«Kādas tad bija «Pēterburgas Latviešu Avīzes»?!» Bergmanis aizrādīja. «Pret krievu valdību mums

nav nekāda iemesla uzsākt nešpetnības. Mūsu dabiskais ienaidnieks ir vācietis. Mums politikā jānostājas krievu pusē pret šo vācieti. Jūs tādēļ «Dienas Lapā» varat lasīt rakstus, kas, piemēram, Rīgas vāciešiem visai nepatīkami. Un tāpēc ir jāzina – ja jau vācieši ko grib, tad mums vajag tieši pretējo. Muižniecība, piemēram, grib, lai pie jaunajām tiesām miertiesneši tiktu vēlēti no komūnām. Šinī acumirklī, kur bez landtāgiem visas pilsētas domes ir vāciskas un tās būtu tās vēlētājas, šis apstāklis būtu viņiem visai izdevīgs. Miertiesneši būtu savā ziņā no viņiem atkarīgi. Mums turpretim jāpastāv, lai miertiesnešus ieceļ valdība, jo tad tie būs neatkarīgi. Pret Rīgas vācisko pilsētas dotumi mēs esam nesuši visai asus artiķeļus.

Mums nav nekāda iemesla pabalstīt viņas spītību pret administrācijas iestādēm. Piemēram, gubernators pieprasa 2800 rubļus priekš telpām ugunsdzēsējiem. Bet pilsēta tos nedod, jo grib pati organizēt ugunsdzēsēju lietu, uz ko viņai nav likumiskās tiesības. Neraugot uz to, bijušais Cēsu bruģu tiesnesis fon Kīters tiek sūtīts uz ārzemēm, lai iemanītos tur par brandmeistaru. Neraugot uz to, pilsēta ugunsdzēsējiem izbūvētās telpas nedod policijas ugunsdzēsējiem, labāk lai stāv tukšas! Neraugot uz to, pilsētas valde griežas ar veltu sūdzību par gubernatoru Pēterpilī. Nekur tā nepiekrīt administrācijas soļiem. Tā neatzīst Zalamonska cirka būves projektu un neatļauj būvi, lai gan projekts no guberņas valdes dabūjis savu piekrišanu. It visur tin it visur tā ir valdībai pretim. Tad ceļas jautājums, vai tāds strīds starp pilsētas valdi un administrācijas iestādēm Rīgas iedzīvotāju plašākām masām var maz par labu nākt. Tad ir jājautā: «Cik ilgi tu vēl lietosi velti mūsu pacietību?»»

Kārlis, sāpīgi smaidīdams, uzklausījās. Pēc viņa ieskatiem, tas bija vēl ļoti maz. Tomēr viņš zināja arī it labi, ka ar cenzūru vajadzēja rēķināties, izteikties ļoti divdomīgi, ļoti «caur puķi».

«Gribu jums rakstīt kādu artiķeli par strādnieku jautājumu,» Kārlis beidzot redaktoram sacīja. «Tas, man liekas, interesētu diezgan plašām aprindām… Pats par sevi saprotams, ka redaktoram jālasa pirms cauri tas, ko tas uzņem savā laikrakstā,» Kārlis piebalsoja. «Jo viņš par to ir atbildīgs…»

Viņi būtu vēl ko tālāk runājuši, bet te atkal redakcijā sagruva vairāk vīru, kuri gribēja runāt ar redaktoru. Tas, kas pirmīt runāja ar Bisnieku, stādījās priekšā: «Es esmu beķeris Ploriņa kungs, un te ir mašīnu Deinberģis un Hofmanis, un Kalniņš no Latviešu biedrības. Mēs visi esam «Dienas Lapas» akcionāri…»

Bergmanis atkal atņirdza zobus uz smiekliem. «Ko tad jūs no manis gribiet?»

«Mēs gribam zināt, cik liela šogad būs dividende!»

«Kā es to lai zinu? Prasiet Bisnieka kungam!»

«Ko viņš mums saka, to mēs neticam!» Ploriņš turpināja, taisīdams ar roku žestu. Hofmanis ar šaubīgu smīnu viņam piebalsoja. «Viņš saka, ka priekš jauno drukātavu vēl vajagot maksāt klāt. Bet mēs gribam zināt, kur tā nauda paliek. Rīcības kapitāls mums bija 2100 rubļu. «Dienas Lapai» ir četri tūkstoši abonentu, un katrs maksā četri rubļi. Tas ir sešpadsmit tūkstoši. Un kur tad sludinājumi?»

«Zāmel Veinberģis lielās, ka viņš vien vismaz par divdesmit rubļiem dienā salasot…» Hofmanis smīnēdams piebilda.

«Bet kas gan man gar visu to par daļu?» Bergmanis, perfīdi smaidīdams, viņu uzlūkoja. «Es atbildu tikai par avīzes redakcijas daļu…»

«Bet jūs esat mūsu algots spēks!» Ploriņš pastāvēja. «Mēs jums maksājam tūkstoš rubļu gadā. Jums vajag mums izskaidrojumus dot, ja mēs ko nesaprotam. Mēs gribam zināt, kur tā nauda paliek.»

Un atkal Hofmanis ar perfīdu smieklu šo prasību pabalstīja.

Nu arī Bergmanis zaudēja savu omulību. «Mīļie cilvēki!» tas iesaucās. ««Dienas Lapai» ir ap piecdesmit akcionāru. Ja katrs man darba laikā prasīs paskaidrojumus un katram es ziedotu tikai ceturtdaļstundas, tad vien jau sanāk divpadsmit un pus stundas. Kad es paveikšu savus redakcijas darbus?

Jūs taču ziniet, ka man pēc kontrakta jāmaksā tūkstots rubļu, ja avīze netiek caur manu vainu gatava.»

To sacīdams, viņš vilka dūmu pēc dūma no sava resnā cigāra.

«Nu, tad sakiet mums tikai to, – vai tā lieta ir riktīga vai nav riktīga?» Kalniņš nobraucīja savu melno bārzdu.

«Es atbildēm tikai par avīzes redakciju un par citu neko,» Bergmanis atmeta ar roku.

«Tas mums vienalga!» Antons Hofmanis sacīja. «Mēs, akcionāri, esam to naudu maksājuši, un mēs gribam zināt, kā tā tiek izlietota.»

«Tas taču pavisam citā resorā,» Bergmanis nelaimīgs vairījās. «Prasiet Bisnieka kungam, lai viņš jums dod pārskatu par ieņēmumiem un izdevumiem!»

«Bet mēs viņa rēķinumus nevaram saprast,» Ploriņš sacīja. «Jūs dabonat 1000 rubļus gadā, Bisnieks 60 rubļus mēnesī, Jurkovskis 35 rubļus mēnesī, Straume 35 rubļus, Dravnieks 40 rubļus… Nu sakiet, – kur tā nauda paliek?»

«Var būt, ka tādi augsti študierēti cilvēki to prot izrēķināt,» Hofmanis kodīgi piebilda. «Mēs neprotam…»

«Vai zināt, – ja jūs man vēl tiepsaties virsū, es iesniegšu akcionāru sapulcei atteikšanos no amata!»

Bergmanis beidzot īdzīgi iesaucās.

Tā kā viņu sarunas palika arvien dzīvākas, tad arī Bisnieks no ekspedīcijas ienāca, kā jau parasts, Bergmanim palīgā.

«Ko tad tu, Ploriņ, tik daudz ārdies?!» tas pēdējo draudzīgi uzrunāja.

«Kā lai es neārdos?!» tas attrauca. «Divdesmit piecus rubļus esmu priekš «Dienas Lapas» iemaksājis, tagad tu runā atkal no divdesmit pieci! Un dividendes neredz nekādas…»

«Kas tad tev, tādam bagātam vīram?!» Bisnieks ar draudzīgu ironiju turpināja. «Vai tad tu kādu cepienu maizes nevari tautas labā upurēt? Apcelsi atkal kādu bagātu veceni, un būs naudas diezgan…»

Ploriņš saviebās. Viņš no sākuma bija kalpojis pie kādas vecenes par puisi. Tā viņu bija iemīļojusi un norakstījusi viņam visu savu mantu. Tad viņš to mantu bija paturējis un to veceni atstājis. Bet viņš negribēja, ka par šo «punktu» runā.

«Vai tad visi tik viegli var tikt pie naudas kā tu ar Manaseina prošiņām!» tas atcirta. «Atceries, kad biji pie Stērstes par skrīveri? Mužikiem sūdzības visiem uz mata vienādas, tā ka sūdzības formulāri pat tika nodrukāti, lai katrs nabadziņš bez liekiem izdevumiem varētu savu sūdzību iesniegt. Bet tu neteici vis, ka tādu var dabūt par brīvu, bet apņēmies mužikiem rakstu, par ko advokāti ņem 25 rubļus, izgatavot par pieciem rubļiem. Īsā laikā ierāvi vairāk par 700 rubļiem.»

Kārlim šāds apvainojums likās šausmīgs. Vismaz viņš nevarēja saprast šādu kailu vaļsirdību. «Bet, cilvēks, ko tad jūs runājat?!… Kā tad jūs to zināt?!…»

«Kā es to zinu?!» Ploriņš pakārstīja mēli. «Pats viņam tos kundes pa iebraucamām vietām pieskapēju. Arī es savu procentu par to dabūju…»

Kārlis nesamanīja, ko tālāk sacīt. Bisnieks pārgāja tam pāri, it kā tas nekas nebūtu bijis, un tikai smējās.

Ielīda uz to kņadu arī sludinājumu vācējs Zāmelis Veinberģis redakcijā aprunāties.

«Vai zināt, Bergmaņa kungs, ko?» tas griezās pie redaktora. «Tas Šanderjancis mums to sludinājumu citādi nedod, ja mēs vietējā nodaļā neaizrādām uz viņa vīnu.»

«Pie kāda gadījuma?» Bergmanis iejautājās. «Mēs taču no lieka nevaram taisīt viņa vīnam reklāmu?»

«Citādi viņš to sludinājumu nedod,» Veinberģis turpināja. «Viņš saka: ««Baltijas Vēstneša» kungi man to vīnu kurvjiem vien nes projām. «Dienas Lapā» man nelon sludināt…»»

«Bet ko es tur varu darīt?!» Bergmanis perfīdi sacīja. «Man tikai jāzina, ka avīzes redakcijas dala laikā top gatava. Ja tas nav, tad man jāmaksā 1000 rubļu liels sods…»

«Vai ticiet, Bergmaņa kungs, vai ne,» Veinberģis iesila, «tā avīze pastāv vairāk no tam, kas sludinājumu daļā, nekā no tam, kas jūsu redakcijas daļā. Es Danderjancim apsolīju, ka aizrādījums būs…»

«Kā tad jūs to varat darīt?!» Bergmanis perfīdi atcirta. «Par avīzes redakcijas daļu atbildu es…»

«Kā jums jau sacīju, Bergmaņa kungs, tai avīzei daudz vairāk tiek no tam, kas sludinājumu daļā, nekā

no tam, kas jūsu redakcijas daļā,» Zāmelis Veinberģis apgalvoja. «Bet, cik grūti tie sludinājumi nāk rokā, to jūs nemaz nezināt…»

Kad Bergmanis uz to neatbildēja, Bisnieks gāja viņam palīgā. «Ir gan tie sludinājumi, ir gan tie laba lietai… Par to, kas redakcijas daļā, par to jāskaita nauda projām, bet par sludinājumiem, tur ienāk nauda. Āre, tā ir liela starpība!…»

«Kas man tos pūliņus zina riktīgi apsvērt, ko es priekš to «Dienas Lapu» strādāju?» Zāmelis sūkstījās. «Cik tur nav jāizskrienas velti, un cik tur nav izdevumu?! Pie cita ir jāizsauc pāris šņabu un pudele alus, tikai tad tu vēl vari sākt runāt. Vilis Altberģis un es, mēs abi par to «Dienas Lapu» gādājam.

Viņš arī katram gatavs izsaukt šņabi un pudeli alus, ja tikai tas abonē «Dienas Lapu».»

«Eh, es pavisam esmu apnicis!» Fricis Bergmanis atmeta ar roku. «Iesniegšu akcionāru sapulcei atteikšanās rakstu…»

«Iesim ārā, iesim ārā, mēs jau viņu traucējam,» Bisnieks mudināja. «Viņam jau jāstrādā…»

Tad nu arī visi, gan citi draudzību, gan citi naidu sirdī slēpdami, kāpa ārā pa durvīm. «Stiepiet tikai savus materiālus šurp,» Bisnieks piegrūda Kārlim pie sāniem. «Gan jau būs labi…»

Kārlis apsolījās, bet īstenībā – viņš pats nemaz nezināja. Teorijā jau «Dienas Lapai» tas gars bija labāks, tā taisnība, bet praksē – –? Tiem cilvēkiem jau nav ne audzināšanas, ne manieres. Nu, redzēs… *** Neraugoties uz visiem Bergmaņa un Bisnieka paskaidrojumiem, opozīcija starp «Dienas Lapas;» akcionāriem nemitējās. Izstāsti viņiem, cik gribi: akciju kapitāls jāpavairo, tādēļ ka ir jāierīko pašiem sava drukātava, kur avīzi driķēt. Bet nauda, ko iemaksā, nav zudusi, jo akcionāriem par to ir rokām taustāms īpašums – drukātava. Un otrs labums: ko tā nopelna, nāk avīzei par labu, kuru, treškārt, var nodrukāt laikā un piesūtīt katram, cik vajadzīgs. Bet, ja kā tagad «Baltijas Vēstnesi» dabū tūlīt šovakar, bet «Dienas Lapu»» tikai otrā rītā, kas tev ņems «Dienas Lapu»?! Turpretim, ja «Dienas Lapai» sava drukātava, viņa pavisam citādi var izplatīties, un akcionāri tad patiešām varēs dabūt par savu naudu dividendi, pēc kuras tie tik ļoti kāro. Un tādēļ katram vēl jāpiemaksā klāt tik daudz, cik iztaisa viņa dalības nauda. Kam simts, tam simtu, kam divdesmit pieci, tam divdesmit pieci, kam pieci, tam pieci.

Lielākā daļa, protams, pilnīgi mierā, bet daži tādi – stāsti viņiem, cik gribi, tie izliekas kā muļķīši, kas nekā nesaprastu. «Tur vajag kam būt,» «Dienas Lapas» vadoņi vēroja, «tur iznāks kas gaismā…»

Caur Ērkulīti, kam bija ļoti plaša pazīšanās ar šo elementu un kas maisījās arī pa Latviešu biedrības aprindām, tie dabūja ļoti vērtīgas ziņas. Visa tā opozīcija tika rīkota no Latviešu biedrības večiem, ko jau arī «dienlapnieki» vēroja. Jo vai tad par velti Latviešu biedrības šveicars un garderobjers iestāsies «Dienas Lapas» akcionāros? Klāt tur esot Pētera Krauklīša roka, kurš ļoti sabozies, ka Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krāj aizdevu kase tam nedodot pietiekošu kredītu priekš būves, tā ka tas pavisam esot spīlēs. Bet visu to lietu slepeni aizkulisēm vadot F. Veinberģis. Pirmajā laikā Latviešu biedrības vīri «Dienas Lapu» neturējuši par bīstamu, jo esot bijuši pārliecībā, ka tā nevarēs pastāvēt.

Kad nu tomēr izrādījies, ka tā var pastāvēt un vēl lielā mērā konkurēt «Baltijas Vēstnesim», tie sprauduši par mērķi iekarot viņas administrāciju un tā avīzi dabūt savās rokās. Jo tādu spēku un ieroci nedrīkstot atstāt bez pietiekošas kontroles no Latviešu biedrības puses, kā viņš strādā. «Dienas Lapa» tagad taisni biedrību apkarojot un šķeļot latviešu vienprātību. Tādēļ vajagot akcionāros sacelt šādu vai tādu nemieru, nogāzt tagadējos vadītājus un iecelt viņu vietās citus. Par naudu lai nebēdājot, jo to Latviešu biedrības veči gādāšot. Par redaktoru jau sarunāts Lapas Mārtiņš, kurš «Dienas Lapu» vadīšot pilnīgi Latviešu biedrības garā.

Bet vēl otrs svarīgs uzdevums esot, lai salauztu galīgi opozīcijas spēkus. No viņas rokām vajagot izraut Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasi. Tur tikai viens direktors esot tāds, uz kuru Latviešu biedrība droši varot paļauties, t. i., Pēteris Krauklītis. Zanders Martinsons esot ļoti

nenoteikts un visi citi taisni pretim. Bet direktoriem tur esot liels spēks, jo tiem jādod atbildība tikai pret pilnu sapulci, un tā aizvien piekrīt tam, ko direktori saka. Tādēļ vajagot direktoru varu aprobežot, dibinot domi jeb rezerves padomi, kura tad stāvētu pār direktoriem. Tajā tad varētu iedabūt savus cilvēkus un tamlīdz dabūt arī naudas iestādi savā varā.

Tā savā ziņā bija briesmīgi uztraucoša ziņa. Krauklītis pie tam vēl viņu pusē. Dr. A. Butuls neko negribēja darīt. Zanders Martinsons nenoteikts. Un Ludvigs Plausis tik bezrūpīgs, ka viņa nemaz nebija pilsētā, bet diezin kur dzīvoja. Palika vēl tikai trīs vīri, kas bija gatavi draudošām briesmām pretim strādāt. Pūcīšu Ģederts, par visiem tālredzīgākais un gudrākais, Pēteris Bisnieks, par visiem kustīgākais, kas jau iepriekš prata apsvērt un saskaitīt balsis, tā ka lai ne pie vienām vēlēšanām nepalaistos uz kailu nejaušību, bet jau zinātu iepriekš, kāds būs iznākums. Beidzot vēl vecais Olufejevs, kas bija par visiem tas nesaudzīgākais.

Tā mūsu večiem nāca zināms, ka šaubīgie akcionāri nākamā sapulcē grib taisīt lielu kliegšanu un skandālu par lielajiem izdevumiem, samazināt visiem algas un, ja tas neizdotos, tad atprasīt savu naudu atpakaļ. «No tiem ļaudīm mums vajag tikt tikai vaļā,» Pēteris Bisnieks sacīja, savu kuplo bārzdu braucīdams. «Tie tikai priekš jaukšanas un mums nekādu labumu nedara…»

«Bet tas Plausis, tas Plausis!» Pūcītis sūrojās. «Mēs viņam tik lielu uzticību esam devuši. Uz viņa vārda visa drukātava, un viņš neliekas zinot… Dzird, ka viņš ar Olufejeva sievu dzīvojot jūrmalā. Tu, Olufejev, brauc – un meklē viņu rokā!…»

Olufejevam radās tumša, briesmīga nojauta. Viņa sieva ar dzīvoja jūrmalā. Bet tas nekas, viņš savu Zanu pazina. Viņam taisni patika tas, ka viņa izrādījās laipna pret tādiem vīriešiem, kuri viņam vajadzīgi.

Un Plausis viņam bija ļoti vajadzīgs. Tas bija vīrs ar rocību, kura kredīts viņam ļoti noderēja. Bet viņam uzmācās baiga nojauta, ka šī laipnība jau gājusi pār zināmu robežu.

Viņš gan, kā jau sacīts, savu sievu pazina it labi, jo bija taisījis ar viņu kopā dažu labu operāciju. Kā izlepis vecpuisis viņš jau arī pirmais bija atradis Zanas skaisto ārieni un viņu no nabaga kalponītes pacēlis par sava nama kundzi. No viņas iznāca pikanta modes dāma, kura ar savām melnajām acīm prata strādāt. Olufejevam nebija noslēpums, ka citi viņa sievai piekodās. Bet viņš tādu apstākli tad izlietoja par labu savām veikala interesēm. Ja viņam kādu vīru vajadzēja «sūkt», viņš labprāt starp to un Zanu atļāva attīstīties mīlestības sakariem, jā, viņš pat tādus paveicināja. Viņš sacerēja mīlestības vēstules, kuras tad Zana ar lielām pūlēm un ortogrāfiskām kļūdām pārrakstīja kā savas. Pa to laiku viņš tad pats viņas cienītāju apstrādāja veikaliski uz nebēdu.

Kad tas bija noticis, veikals sasniedzis vēlamo pakāpi vai mīlestības sakari izvērtušies jau tik dramatiski, ka tiem nu tikai vajadzēja piepildīties, tad viņa neredzamā roka šos sakarus piepeši lauza.

Viņš tad sastādīja arvien vēsākas un vēsākas vēstules un izteica, ka Zana savās cerībās maldījusies, jo cienītājs viņai to nevar dot, ko viņa cerējusi. Dažs traks tad izlaida savu garu, bet savu nolūku tomēr nesasniedza. Kas bija gudrs, tas saprata, ka piemuļķots, un sargājās turpmāk ar Olufejevu ielaisties kaut kādās darīšanās.

Kas attiecas uz Plausi, tad tam veikala ziņā bija vairāk laimes nekā saprašanas, un Olufejevs no viņa dabūja diezgan. Priekš steidzīgām operācijām uz īsu laiku bez kaut kādiem procentiem. Arī desmit tūkstošu pret obligāciju, kuru citur nekur nevarēja ieķīlāt, par mēreniem procentiem, kurus viņš maksāja post numerando un palika parādā, cik gribēja. Ja vien kaut kādu operāciju vajadzēja iztaisīt, tad varēja darīt to droši, jo, vienalga, vai pašam naudas ir vai nav, viņš zināja, ka Plauša naudas maks priekš viņa arvien vaļā. Viņš tādēļ arī ar labpatiku noklausījās, ka viņa sieva ar Plausi saucas par «tu», viens ātru par Ludi un Zanu. Jo drošākais barometrs, ka viss vēl iet kārtīgu gaitu un robeža nav pārkāpta, bija tas, ka Zana veikaliski aizstāvēja viņa intereses un to pabalstīja. Ja nāca kādi norēķini, tā stāvēja Olufejeva pusē, diņģējās un kaulējās viņa labā. Un, kad Olufejevs griezās pie Plauša ar kādu prasījumu un pēdējais šaubījās, vai varēšot to izpildīt, tad Zanai vajadzēja viņam tikai uzmudināt un koķetēt ar savām melnajām acīm. «Bet, Ludi, to tev nu gan vajag darīt… Mēs tad bez tavas palīdzības nevaram iztikt…»

Ludvigs Plausis tad padevās katrā gadījumā, un Olufejevs panāca savu.

Bet nu kopš kāda laika viņa Zana bija kļuvusi ķildīga, skundēja arvien, ka viņa ne pie kā nevar pietikt, un rīvēja vecajam Olufejevam katru dienu degunā, kādas rotas un robes citām labāko famīliju dāmām. Olufejevs nu nebūtu viņai aizliedzies, bija arī ar visiem spēkiem pūlējies ko sastrādāt un iekrāt un savu sievu priecinājis uz ērtu, patīkamu dzīvi, bet nu – viņam neveicās… Viņa centībai un rūpībai par spīti tam pēdējā laikā bija iznākuši prāvi zaudējumi. Viņš bija aizdevis kādam uzdzīvotājam baronam prāvu summu, protams, pret augstiem procentiem, bet tas nošāvās, un viņš zaudējis visu. Tāda ķīlu kase bija diezgan labs veikals, tikai savienota ar risku tai ziņā, ka ieķīlātas tika arī zagtas lietas. Neviens jau nesaka, ka viņš tās zadzis, bet viņa ķīlu kasē bija uzzīmētas dažas zagtas lietas, kam sekoja izmeklēšanas, lielas nepatikšanas un atkal zaudējumi. Zagto lietu īpašnieki atņēma tās bez kādas atlīdzības, un pateicies dievam, ka vēl citādi tiec ar veselu ādu cauri un ķīlu kasi pavisam neslēdz…

Turpretim viņa draugam Ludvigam Plausim bija laimes vairāk nekā saprašanas. Ar austriešu dzīvības apdrošināšanas biedrību tas bija taisījis atkal labu ķērienu, saņēmis par kādu līķi vairāk par piecpadsmit tūkstošiem rubļu. Bet papīru īpašnieks, uz kuriem viņš šo summu bija saņēmis, dzīvoja kā briedis pie Ērkulīša un no lietas neko nezināja. Viņa ārzemes pase un kristāmā zīme tam bija tikai nozudusi, bet daudz tā viņam nebija vērta, jo, vienalga, ar vai bez tām tas dzīvoja tikpat kā putns zara galā.

Pēc šāda laba veikala Plausis tūdaļ aizsūtīja savu sievu uz kādu ārzemju peldvietu. Itin dabīgi, ka meitai nācās slimo māti pavadīt un pie tās dzīvot. Otrām kārtām, Zanai ap to laiku parādījās daudz jaunas rotu lietas un jaunas cepures. Olufejevs jau juta, ka viņam šī lieta paliek aizdomīga, bet vēl viņš neko nesacīja.

Kādā jaukā dienā viņa Zana tam paziņoja: «Šinī sezonā es jūrmalā nedzīvošu uz tavu kabatu. Es tev palīdzēšu pelnīt…» «Ļoti patīkami,» Olufejevs raudzīja smaidīt. «Bet, ja drīkstu zināt, ar ko?»

«Es pieņemšu Edinburgā kādu villu un ierīkošu pansiju,» Zana paskaidroja.

«Tas ir ļoti jauki!» Olufejevs, viņu pētoši uzlūkodams, sacīja. «Bet priekš tam vajag prāva rīcības kapitāla…»

«Ludvigs man aizdos…»

«Ludvigs?»

«Jā!… Viņam ir naudas vairāk nekā tev. Mēs ļoti labi satiekam…»

«Tas ir tīri brangi!» Olufejevs pēc brīža iesaucās. «Tās «štātes» tev arī laikam no viņa?… Turi tā man to Ludi siltu, turi siltu, jo man viņš ļoti būs vajadzīgs… Bet tikai vienu lietu, Zana,» un viņa acis uzlūkoja to tik caururbjoši, it kā gribēdams iespiesties viņas dvēselē, «– – viņš ir ļoti asi kalts… Kad tikai tu, Zana – –» Viņš negribēja to vārdu izsacīt.

«Ko nu muldi!» viņa pārtrauca sarunu. Viņas balsī izskanēja it kā jaukta kautrība, it kā piktums.

Viņa aizvadājās uz jūrmalu, viņš pats nezināja, kur, tikai viņam nāca ausīs, ka viņai neesot nekāda pansija, bet tā dzīvojot kopā ar Ludvigu Plausi. Kā tad, – kamēr viņš te kāvās ar rūpēm un nepatikšanām savā ķīlu kasē, tie abi dzīvoja labu dienu! Nē, tas nevarēja būt! Viņš taču savu Zanu pazina, jo nedzīvoja ar viņu kopā vienu dienu…

Tagad viņš no biedriem dabūja uzdevumu uzmeklēt Plausi un atvest to līdz uz slēgtu sapulci, kur visus kutelīgos jautājumus pārrunāt. Viņš to darīja ar sevišķu interesi, jo viņam bez tam rūpēja un ļoti gribējās redzēt, kā viņa sieva tagad dzīvo.

Viņš to atrada vienā no lepnākām Edinburgas vasarnīcām. Bet viņa Zana nepavisam nebija priecīgi pārsteigta, viņu ieraugot, vēl jo vairāk, ka Ludviga Plauša nemaz nebija mājā, jo bija aizgājis jūrā peldēties.

«Jūs te ļoti interesanti esat ierīkojušies,» tas, šķelmīgi ar acīm mirkšķinādams, sacīja. «Un to visu

tev var samaksāt viens vienīgs pansionārs!? Interesanti, Zana, interesanti… Raugi tikai vēl labi daudz no viņa izknibināt…»

«Ej nu gulēt!» viņa dzestri atcirta. «Viņš nav vis tāds kā tu, ar kuru pastāvīgi jāžīdojas… Viņš man manas vēlēšanās nolasa no acīm…»

«Kas tā prot nopelnīt kā viņš, – kādēļ tad arī ne!» Olufejevs sarkastiski pasmaidīja. «Zana, neesi muļķe! Raugi no viņa pilnīgi savās rokās izdabūt manu obligāciju. Tā ir blanko cedēta…»

«Gan es zināšu, ko darīt,» viņa dzestri attrauca. «Man tavas teikšanas nevajag!…»

Viņa tam patiešām izlikās kairinoša un iegribas vērta. Viņš nebrīnījās, ka draugs tajā varējis ieķerties, bet viņam pašam tā laimīgā apziņa, ka ir viņas laulāts draugs un īpašnieks. Lai citi tura viņai tos ragus, viņš ir tas, kas slauc. Ar diabolisku prieku, ka izjauc citiem rēķinu, tas taisījās izlietot savas vīra tiesības un slēgt viņu savās rokās. Bet dabūja vieglu sitienu pa krūtīm. «Mierā!» viņa izļodzījās no tā apkampieniem. Šī tvarstīšanās un bēgšana, kas bija domāta vēl arvien kā pa jokam, kārdināja vēl jo vairāk viņa sparu un kaislību, bet atdūrās arvien uz lielāku pretestību. «Mierā, mierā!» viņš jau dabūja īsti manāmu sitienu pa krūtīm.

Tikai tagad nabaga augļotājam sāka ataust gaismiņa, ka viņš savu spēli galīgi pazaudējis. Šaubīgām acīm un dziestošu balsi viņš sacīja: «Zana, vai tā tiešām būtu taisnība?»

Viņa izaicinoši atmeta galvu un atņirdza zobus. «Un kas tev par to?!»

«Kas man?!» viņš sašutis iešņācās. «Vai tu neesi mana sieva?… Vai zini, tāda cūcība… Tas ir skandāls pret visu labāko sabiedrību… Kā cilvēks tā var aizmirsties?!»

«Kam tu to saki?!» viņa izsmejoši iesaucās. «Vai tai meitai, kurai tu par bērnu vēl maksā uzturas naudu un pastāvīgi diņģējies, lai atlaiž? Vai tai atraitnei, kurai tu nekā nedevi, bet savu vainu nozvērēji?

Es domāju, mans draugs, tev pienāktos klusu ciest!…?»

«Bet apžēlojies, tu rīkojies tik atklāti un noliec manu vārdu par apsmieklu!» vecais augļotājs ķēra tagad uz to stīgu. «Vai tad tu nemaz neliec svaru, ko pasaule saka?!»

«Ko man var teikt?!» viņa enerģiski attrauca. «Es turu pansiju, un man ir pansionārs. Katrai godīgai sievietei tas atļauts, un tādu pansiju turētāju te ir simtām. Ja kas ko grib vairāk apgalvot, tam es acis izskrāpēšu…»

«No sava drauga to piedzīvot,» Olufejevs atņēmās, «rīkoties savam vīram aiz muguras… Tā ir netiklība, cūcība, negodība!»

«Cūcība un negodība būtu tā, ja es tev vēl ilgāk ļautu sev apkārt ķērnāties!» viņa arvien vairāk iesila. «Ko tad tu īsti gribi no manis? Es ar viņu satieku, ka labāk vairs nevajag, viņš mani pilda un dod man visu, kas vajadzīgs. Man tevis nevajag. Vīrs, skaties!… Ja tu būtu vīrs, kā vajadzīgs, tad man cita vīra nebūtu bijis vajadzīgs. Es tev saku, liec tu tikai mani mierā!…Es ar savu dzīvi esmu mierā un labāk vairs nevēlos…»

«Tad tā!» viņa acis ļauni iemirdzējās. «Tik laba dzīve tev ir? Bet piesargies, ka tā neizput… Man ar tur teikšana!»

Zana saslējās, un viņas acis uzliesmoja. «Ja tu savu muti neturēsi vai kaut ko uzsāksi, tad tik tiešām, ka mani sauc par Zanu, mēs tevi izputināsim kā nabagu! Zini it labi, ka tu atrodies zem Ludviga pātagas, un mēs tevi nežēlosim…»

Vecais augļotājs sadrūvējās tikpat kā iebaidīts radījums, ka tikai viņam neiesit pa galvu. Bet, uzskatot lepno sievietes stāvu, kas bijis viņa īpašums, bet nu izsprucis no viņa rokām, kaislība sāka viņu drebināt.

«Apžēlojies, Zana, kādēļ to?!» tas raudzīja smaidīt. «Vai mēs nevaram dzīvot, kā dzīvojuši? Ja mēs labi satiekam, tad taču nevienam nav nekāda iemesla domāt ko ļaunu. Es taču vairāk neprasu, – izpildi pret mani tikai sievas pienākumu, par visu citu es gribu aizmigt acis…»

«Nē!» viņa cieti noteica. «Pietiek tev tā goda, ka es pasaules priekšā nesu tavu vārdu… Vairāk ne…

Fui, – man jau vēmas nāk, iedomājoties, ka ar tevi esmu varējusi tik ilgi nodzīvot…»

Olufejevam sev par lielu nožēlošanu bija jāatzīst, ka starp viņu un Zanu ir uzcelta nepārkāpjama siena. Viņš tomēr savaldījās, uzskatīja to par joku un taisīja pie šīs nežēlīgās rotaļas vēl arvien laipnu vaigu.

Pārradās mājās Plausis. Joviāli un sirsnīgi viņš apsveica savu draugu. «Nu, kā iet?!… Pie «Dienas Lapas» liela sarūgšana? Man jau Ērkulītis stāstīja. Laikam man pakaļ brauci uz kādu sapulci? «Lapai» atkal naudas vajag?»

«Jā, tu brauksi man līdzi uz Rīgu,» Olufejevs atbildēja. «Bez tam man arī ļoti rūpēja redzēt, kā jūs te ierīkojušies. Nekas, jūs jau dzīvojat vareni…»

Plausis it labi saprata, kur katrs vārds izgāja, bet viņš nelikās to manot. «Nekas,» viņš atbildēja.

«Zana ir laba saimniece. Es nevaru par viņu žēloties…»

«Nu jā, kad tādu kostes naudu maksā!» Olufejevs dzēlīgi turpināja. «Un vai tad nevar maksāt?! Ja par vienu līķi var saņemt piecpadsmit tūkstošus, tā nav slikta šefte… Cik bija par to pēdējo prūsi?…» «Ī nu!» Plausis sarauca pieri. «Tu taču zini, kā es nopelnu… Bet kam to klāstīt!…»

Viņš stingri to uzlūkoja ar žestu, ka Zanai taču tādas lietas nevajag zināt.

«Jā, jā tu esi apskaužams,» Olufejevs sarkastiski turpināja. «Kad tā var…»

«Jā, – svabadībā te jūtos tikpat kā no jauna piedzimis,» Plausis viņam piebalsoja. «Visu mūžu esi bijis piesiets, esi skrējis, esi plēsies, vaļas tev nekad nav bijis apstāties! Nu vari reiz dzīvot kā cilvēks! … Kā atjaunojies, kā otrreiz piedzimis…»

«Man liekas, ka Zana arī!» Olufejevs sarkastiski piemetināja.

Drusciņ piesarcis, tomēr apzinādamies savu taisnību, Plausis cieti izturēja viņa skatienu. «Tad jūs par to jau esat runājuši? Ir labi… Tu tad visu zini… Bet tādēļ lai mūsu starpā nebūtu naida, Olufej…

Paturēsim pusdienu, parunāsimies prātīgi… Zana, tu taču esi rēķinājusi ar to, ka mums viesis… Vai esi likusi uzstādīt iedus katliņā kādu šampanieti? Uzņem taču viņu, kā pienākas…»

Lai gan tas viss bija domāts mīļi un pa draugam, taču Olufejevu katrs vārds ievainoja tikpat kā skarpija mēle. Draugs pie viņa sievas jutās pilnīgi kā mājas kungs, un viņš pats bija te tikai svešinieks.

«Laba dzīve gan tā!» viņš citu neprata kā dzēlīgi smaidīt. «Jā, kā kuram vedas… Man nu iet pavisam slikti!… Es nemaz nezinu, vai tev par to obligāciju procentus termiņā varēšu samaksāt…»

«Ek, ko nu tur tik daudz runāt!» Plausis vienaldzīgi atmeta ar roku. «Nevarēsi, izdosi vekselīti uz pāra mēnešiem, kamēr nauda atkal ienāks… Vai tad nu mums, vecais draugs, pirmo reizi kopā strādājot? … Nāc iedzersim labāk pa šņabim un uzkodīsim pa zakuskai, kamēr Zana mums dos riktīgu pusdienu…»

Uz to ilgi nebija jāgaida. «Lūdzu, kungi!» viņa ar grāciju sacīja, paņēma Plausi zem rokas un veda pie galda, savam vīram pamezdama tikai ar galvu.

Viņi ieņēma abi vietas galda galā, kamēr Olufejevs tika aizsēdināts gabalu nost, un tas nu, nabadziņš, tikai no tālienes varēja apbrīnot savu agrāko laimi. Viņš tomēr to nelika manīt, bet ēda un dzēra kā vesels cilvēks.

«Tātad tu man esi īsts kompanjons,» viņš beidzot ar karātavu humoru un diabolisku smaidu sacīja.

«Nu sakiet, – kā tad tas viss ir nācis?…»

«Tā ir viņas griba,» Plausis, acis nepaceldams, sacīja, «Citādi jau es te nedzīvotu…»

«Bet man taču arī par to vajadzētu zināt,» Olufejevs ironizēja tālāk. «Vai tad tur man nebūtu nekāda teikšana?»

«Tad tev skauž, ka es pie tavas sievas dzīvoju pansijā?» Plausis it kā aizskarts atbildēja. «Nu, labi… Aiziešu citur dzīvot…»

«Viņam nav par mani ne mazākā teikšana,» Zana cieti iemeta. «Es viņam to pirmīt jau sacīju…»

«Neaizmirstiet!» Olufejevs ar veikala svinību diaboliski smaidīja viņai acīs. «Es esmu jūsu vīrs, un man vienīgam tiesība sacīt, ko mana sieva tura pie sevis pansijā…»

«Nu, pamēģini tikai kasīties!» Zana it kā dzelta iesaucās. «Es jau tev sacīju – –»

«Neuztraucies, Zanīt!» Plausis to atspieda atpakaļ krēslā, kad tā gribēja uzšauties kājās. «Mēs jau varam izrunāties mierīgā garā…» Tad griezās pret Olufejevu, it kā viegli aizskarts un maldināts. «Tad tu gribi celt ierunas?! To tev, vecais, nevajadzētu!… Tu teic, ka tev uz viņu tiesības. Tās tu jau esi zaudējis… Kā mēs abi, veci puiši, neesam dažreiz dzīvojuši?!… To tu vislabāk zini un nevienam nevari iestāstīt pretējo… Ko viņa tad lai uz tam saka?»

Kad Olufejevs viņam taisīja žestu pretim, tas viņu pārtrauca. «Nu, nu, nemēģini jau man iestāstīt…

Tu savas tiesības esi zaudējis. Tādēļ, vecais, kam tu tā kašķējies? Vai tad sieviešu trūkums? Saki labāka ja tu ej pa kreisi, es iešu pa labi, kā mēs to jau allaž esam darījuši. Tā lieta pilnīgi kārtībā: ja viņa negrib, – kā tu viņu pievadīsi?»

«Ja jūs gribiet dzīvot uz manas firmas, tad taču art man vajag savu ienākšanu!» Olufejevs nevarēja ilgāk norīt savu rūgtumu.

«Manu firmu, ha-ha-ha!» Zana aizskarta mēdīja. «Nemaz jau tev tik slavena nav tā firma.»

«Neuztraucies, tibiņ!» Plausis mierināja. «Mums jāizrunājas mierīgā garā, lai vienu par visām reizēm zinātu, kur atrodamies. Redzi, Olufejev, ikviens cilvēks taču ir par sevi kungs un var par sevi nosacīt. Ja tu viņu vairs nevari saistīt ar labu, velti tu atsaucies uz laulības likumiem. Zanai nemaz nenāktos grūti dabūt no tevis arī laulības šķiršanu. Es pats varu būt liecinieks, kā tu, mans brālīt, dažreiz esi dzīvojis!… Bet mēs jau to nemaz negribam. Es bez tam arī negribu savu slimo sievu rūdināt un sāpināt. Kādu vainu tad es viņai varētu pierādīt? Tur būtu škandāls bez gala… Kādēļ tad mēs nevaram tāpat? Vai tad ar to atlaulāšanos tas lieta kļūtu labāka? Nu, tu taču mani saproti…»

«Es saprotu, ka manu firmu par velti nevar lietot!» Olufejevs ļaunu smīnu sacīja. «Ja tev tik labi iet, draudziņ, tad tu arī mani nedrīksti aizmirst. To obligāciju, kas man pie tevis, man vajag dabūt atpakaļ un tad vēl kādu summiņu tīrā… Nu, sacīsim, kādus tūkstošus piecus…»

Iestājās brīdi klusums. «Tā nu gan būtu tāda briesmīgi prasta tirgošanās,» Plausis it ko aizskarts sacīja. «Tomēr man vienalga, – man jau viņa daudz vairāk vērta… Ko tu, Zanīt, uz tam saki?»

Sodošām acīm savu vīru uzlūkodama, tā sarka un tvīka vien. «Vai tev kauns arī vēl kādu bišķi ir?!

Ko tu domā? Tu esi ienācis savā ķīlu kasē un vari žīdoties kā ar veciem krāmiem? Par to obligāciju ir man teikšana, vai saproti!… Tā pieder man, un tu viņu nu gan neredzēsi…»

«Lai nu, lai, Zanīt,» Plausis sacīja. «Labāk es tevi no viņa izpērku. Tu taču nu man esi daudz vairāk vērta!… Tikai es Olufejevu nesaprotu,» viņš rūgti piebilda, «kā viņš stāda man tādus cietus noteikumus.

Katrā laikā taču viņam esmu izlīdzējis bez visiem līgumiem un arī uz priekšu neatteicos to darīt. Bet lai jau nu… Maksāsim viņam, Zanīt, par tevim, ko viņš prasa?»

«Kāpēc tad?!» viņa, dūres vīstīdama, iesaucās. «Kādēļ lai mēs viņam tādas summas šķiņķojam?!

Kas mums par velti ko dod?! Es tev saku, Olufej, ne paost tu no tās obligācijas nedabūsi. Tā paliks manās rokās, lai tev, ja tu gribētu kādus niķus taisīt, varētu to asti piesiet!… Tu man nedancosi… Un par to, ka tu tā, tev procenti arī netiks atlaisti… Grabini no savas vecās grabažu kastes, cik vari, un gādā! Puti ārā, ja gribi! Tikpat labums nevienam no tevis nav bijis…»

Tas vēl viss bija it kā pa jokam sacīts. Sāpīgi pārsteigtu smaidu Olufejevs viņu uzlūkoja, bet valdījās un art no savas puses to uzņēma par joku. Bet sirdī tas viņam bija nāvīgs dūriens, tas visrūgtākais piliens, kādu tas savā mūžā baudījis. Jo viņam nu bija tā rūgtā pārliecība, ka arī veikala ziņā tā nestāv vairs viņa pusē, bet jūtas saistīta ar Plauša interesēm. Nu viņš to zaudējis galīgi uz visiem laikiem…

Bet viņa sirdī arī kas nogatavojās, kas viņiem, ja tie zinātu, liktu nodrebēt. Vairāk viņi nerunāja.

Olufejevs lēni piecēlās no pusdienu galda, diabolisku smaidu, kas liecināja, ka viņš tagad tapis cits.

Draugs un sieva tagad varēja no viņa visu ko sagaidīt…

Te piepeši kalpone pieteica viesi. Bija ieradusies kāda glīta, jauna lauciniece, varēja sacīt, pa pusei skaistule. Bet jau no vaiga vien varēja noredzēt, ka viņai iet ne visai. Lai gan tā izlikās braša un dūšīga, tomēr ap acīm nenoslēpjamas asaru pēdas.

«Lūcīt, bērns!» Ludvigs Plausis, kas viņu no sākuma negribēja pazīt, tagad piepeši iesaucās. «Nu

skaties, nu skaties… Kur tu tik nejauši esi ieradusies?»

«Onkul, es esmu nākusi pie tevis palikt,» viņa pietvīkusi vaļsirdīgi sacīja, neraugot, ka te sveši cilvēki klāt. «Es pie sava vīra atpakaļ vairs neiešu. Tās rupjības un ķildu vairs ilgāk nevaru ciest. Katru dienu un katru dienu man jādzird: «<i vecie tūkstošus solīja, bet ne kapeikas neiedeva!…»»

Plausis pavisam bija apjucis. «Kā tad, bērns, tu domā?… Ko dievs sajūdzis, to cilvēki nedrīkst šķirt!… Ne kapeikas neiedeva?… Es tavam vīram jau esmu palīdzējis un palīdzēšu vēl…»

Tomēr Lūce saslējās viņam pretim. «Jā, tā jau arī mani vecie saka: «Dievs sajūdzis, dievs sajūdzis…» Bet tās ir īstās elles mokas! Cilvēks tu pati gribi būt… attīstīties, kaut ko garīgu strādāt, lasīt, mācīties… Bet esi tik otram par vergu, par kāju pameslu…»

«Taisnība, taisnība!» Zana viņai piebalsoja ar jaunu sāņu skatienu uz Olufejevu. «Tādi tēviņi tikai zin kā otru izsūkt un kalpināt… Pie tam viņš tāds nemaz nav tevis vērts… Bet tādiem tikai parādīt!… Es gan sev kavalieri prastu izmeklēt…»

«Es lasu avīzēs,» Lūce turpināja, nepiegriezdama ne mazāko svaru Zanas aizrādījumam, «te jums Rīgā tas notiek un tas notiek!… Teātra izrādes, izrīkojumi, jautājumu vakari… Un es tur nevaru būt!…

Tas man tik ļoti, tik ļoti nospiež sirdi…»

«Mans bērns!» Plausis tīri svaidītā balsī sacīja. «Ja tu gribi apmeklēt teātra izrādes un jautājumu vakarus, tad jau vari Rīgā drusciņ paciemoties. Tādēļ jau nav jāiet projām no vīra. Kā tas gan izskatītos?! … Jā, tā škandāla dēļ vien ne…»

«Tā?!» Lūce, apzinādamās savu taisnību, sacirtās. «Un, kad viņš dzīvo ar kalponi, tad tas nav škandāls?! Ja tā mani vairs neklausa un danco man pa degunu, tad tas nav škandāls?!…»

Zanai šī ziņa, kā rādījās, ļoti ķērās klāt. «Jā, jā… Pazīstu jau tīri labi, kāds viņš ir!» tai neviļot paspruka.

Plausis Zanai ierunu nedzirdēja vai negribēja dzirdēt. «Tā ir cita lieta!» viņš uz Lūces aizrādījumu cieti noteica. «Ja viņš bezgodīgi pret tevi uzvedas, tad arī es tur vārdiņu līdzi varu parunāt. Tad lai viņš piesargās!… Ne kapeikas es tad viņam vairs negalvošu.»

Olufejevs diabolisku smaidu viņu uzlūkoja.

Lūcei par savu likteni bija pilnas acis asaru. «Es taču vairāk negribu ka kādu kaktiņu pie tevis, kā savas cilvēka tiesības. Gribu ko mācīties, ko praktiski mēģināties, lai varētu pati nopelnīt sev pārtiku.

Pati ar savu darbu eksistēt, – vairāk jau es neko negribu.»

«Jā, ka tas jau būtu tik viegli,» Plausis pasmaidīja. «Kur tādas vietas ir, kur skolota sieviete var sev maizi nopelnīt? Un kalponei – tā taču nav laika priekš visa cita kā…»

«Kas tad te runā par kalpošanu?!» Zana īdzīgi iemeta. «Lūcija dzīvos pie mums, paciemosies, amizēsies… Vēlāk tad redzēsim…»

Lūce izbrīnīdamās raudzījās. Viņa nesaprata, ka Zana ar viņas onkuli runā vienskaitlī. Olufejevs smīnēja vēl diaboliskāk.

«Es še dzīvoju pie Olufejeva kundzes pansijā,» Plausis viņai beidzot paskaidroja. «Grietiņa un Nina, kā zini, atrodas tagad ārzemēs, un man nav pašam savas saimniecības. Bet labi, es priekš tevis arī samaksāšu pansiju…»

«Pateicos, onkul!» Lūce aizkustināta sacīja. «Man jau daudz nevajag. Tikai kādu kaktiņu un gabaliņu maizes. Būšu ļoti pieticīga.» Pateicīgi viņa pieglaudās savam onkulim un to noskūpstīja. «Pie Perlanta man nav vērts iet, un tur es arī negāju… Tam es neko nevaru iestāstīt…»

«Tas Perlants jau arī ir tāds jocīgs,» onkulis sūrojās. «Cikreiz es neesmu viņu ielūdzis pie sevis uz brokastu, bet viņš nerādās. Tas otrs jaunais cilvēks drīzāk atnāk… Viņi tepat dzīvo jūrmalā…»

«Es viņu Rīgā arī nemaz nemeklēju,» Lūce turpināja, «gāju tūdaļ uz tavu korteli. Tur man pateica, ka tu būšot te, un tādēļ braucu šurp.»

«Nu tad jau labi, gan iztiksim,» onkulis atbildēja. «Tu paliec te pie Zanas. Paciemojaties, padzīvojaties šā tā. Man jābrauc uz Rīgu «Dienas Lapas» darīšanās. Tautietis man atbraucis pakaļ. Tādēļ

jūs mani atvainojat…»

«Nu, nu, gan jau iztiksim bez tevis,» Zana smaidīdama sacīja. «Aiziesim vakarā uz Horna koncertu, pameklēsim sev kavalierus…»

«Tikai neiemīlaties!» Plausis jokodams pakratīja ar pirkstu. «Nu, vecais draugs, brauksim… Pašlaik laiks doties uz vilcienu.»

Olufejevs izvilka pulksteni un pārliecinājās, ka tā ir.

«Ak, ka jūs varētu iztikt bez manis,» Plausis vēl beidzot kavēdamies sacīja. «Es tāpat kā vecais Zanders Martinsons: ko jūs ar balsu vairumu nolemsat, tam es piekritīšu…»

«Pūcīšu Ģederts sacīja, ka tev neatliekami vajag būt,» Olufejevs uzstājās. «Man šķiet, tavām skaistām rožu dienām jābeidzas…»

«Labi!» viņš beidzot apņēmās. Noskūpstīja vēl Lūci uz pieres un Zanai abas rokas, tad abi devās ceļā.

Ejot abi klusēja un it kā ko pārdomāja. «Kāda tā jaunā pasaule ir!» Plausis beidzot ieminējās. «Šis pats… Tāda smuka, jauna sievene pašam, – vai nevarētu ar to dzīvot?! Nē, viņš knakstās ar citām. Kas tur beidzot iznāks? Skandāls vien būs…»

Olufejevs tikai diaboliski smaidīja.

Astoņpadsmitā nodaļa Zana ar Lūci palika vienas. Pirms Zana viņu krietni pamieloja, tad izradīja tai visu savu plašo saimniecību. Lauciniece pret grezno modes dāmu no sākuma bija drusku kas kautrīga un atturīga, viņu jūsināja un sauca par kundzi.

«Sauc mani tikai par Zanu, kā es tevi saucu par Lūci,» namamāte viņu drošināja. «Neesam taču nekādas svešinieces… Vai es mazums Plaušos pie taviem vecākiem esmu ciemojusies…»

Viņa centās būt sirsnīga un iezagties Lūcijas noslēpumos. Izprasīja viņai visus sīkumus par viņas laulības attiecībām, kā vīrs viņu spīdzinājis un kā pret viņu grēkojis, kādā pozā viņa vīru pārsteigusi ar kalponi.

Lūce kautrējās. To nemaz nevarot teikt! Tomēr Zana uzmācās, kamēr tai bija jāattēlo viss sīki jo sīki.

Tad jautātāja pati likās dziļi par to aizskarta un nokaunējusies. «Fui, cik nejauki, cik nekrietni tie vīrieši! … No viņiem var it visu sagaidīt… Bet neesi arī tu muļķe! Ja viņš tā, – arī tu sevim vari meklēt kavalieri.

Atmaksā viņam ar visu uzviju!…»

Lūce nosarka. «Fui, Zana, kā tu tā!… Esmu pārāk novārdzināta… Ne man kādas štātes… Kas man, lauku pelnrušķītei, skatīsies virsū… Es jau vairāk negribu, ka varētu tikai še dzīvot… Vienalga, pieņem mani par savu kalponīti…»

«Ei nu, muļķīte!» Zana pasmaidīja. «Pelnrušķīte viņa!?… Bet es tev parādīšu, kā no pelnrušķītes var iztaisāt princesīti… Iesim apskatīsimies, ko mēs vakarā mugurā ģērbsim. Nāc, es tev parādīšu savas robes…»

Tā nebūtu sieviete, kas to negribētu redzēt. Viņa devās Zanai līdzi pie skapjiem un šķirstiem un mirdzošām acīm skatījās, kā Zana pārkrāmēja visas savas štātes. Kas viss viņai te nebija!? Cepuru kolekcijas, cimdu rindas, križuļi un rotas! Tad gan vērte pasaulē dzīvot, kad visu to var dabūt!

Zana viņai aplika vienu gabalu un atkal otru. «Kā tas tev piedien? Un kā tas?»

Ai, cik labi tas viņai stāv! Viņa to nemaz nebūtu domājusi… Sakāra viņai ausīs greznas oriņas, uz rokām apsprādzēja zelta «špangas». Apvilka to robi, kuru tā pat vēlējās un kura tai visvairāk patika. Tad uzlika tai lielu cepuri ar milzīgu, baltu strausa spalvu. Tad salaistīja baltās, pufētās krūtis ar smaržotiem ūdeņiem.

«Paskaties nu spogulī!» Viņa pabīdīja Lūci pretim lielajam sienas spogulim, kurā viņa sevi varēja apskatīt no galvas līdz kājām.

Ai, kāda viņa pati sev izlikās modes dāma! Viņa to nemaz nebūtu domājusi… Cienīgi tā konkurēja ar Zanu, jā, vēl to pārspēja, jo bija tagad attīstījusies daudz pilnīgāka un pie tam daudz jaunāka, svaigāka un elastīgāka nekā Zana. Pēdējā jau arī par to nemaz nesajuta skaudību, jo viņai tā lieta lieliski amizēja.

Lūcija, aplūkodama sevi spogulī, priecājās tikpat kā mazs bērns. «Ai, ko Perlants tikai sacītu, ja viņš mani tādu satiktu?» viņa sacīja, sevi visapkārt grozīdama.

«Saki labāk, ko sacītu viņa draugs Ērgļu Kārlis,» Zana iemeta. «Ja nemaldos, viņš tev citreiz bija liels cienītājs…»

Karstas asinis saskrēja jaunās sievas vaigos. «Ērgļu Kārlis?!» viņa trīcēja, un viņai tik kauns, tik kauns!

«Vai viņš jums tik ļoti interesē?!» Zana jokoja. «Ai, ai, veca mīlestība nerūsē…»

Lūce, nevarēdama to noliegt, aizklāja vaigu rokām. Lēni viņa trīcēja, un viņai tik kauns, tik kauns!

«Nu, ja jūs man dosat labu vārdu, tad gādāšu, ka jūs satiecieties,» Zana glaudīja viņas galvu. «Viņš tepat jūrmalā dzīvo un ir kādas reizes mūs apmeklējis.»

Par atbildi jaunā sieva noskūpstīja viņas roku un spieda to pie savām drebošām krūtīm. Un Zana tikpat kā gādīga māte glāstīja viņas matus.

«Nekas, šovakar viņu sastapsim un varbūt vēl daudzus citus pazīstamus,» Zana mierināja. «Mēs

apmeklēsim Horna dārzu un noklausīsimies koncertu. Tu redzēsi, ka tu tur vēl sacelsi lielu interesi!…

Tikai vienu man apsoli. Tev nevajag iekš vīrieša iemīlēties, vismaz viņam to neizrādīt, ka esi viņā iekodusies. Vīrieši ir noderīgi radījumi, un es nemaz nezinu, kā mēs bez tiem iztiktu. Bet labāk, lai tie pielūdz mūs, nekā mēs pielūdzam viņus.»

«Bet es tomēr viņu ļoti mīlu,» Lūcija čukstēdama atzinās. «Es viņu nevaru aizmirst… Vai mēs viņu vakarā satiksim?»

«Mēs viņu satiksim,» Zana šķelmīgi pasmaidīja.

Noliktā laikā viņas sasvaidījās vēl ar smaržotiem ūdeņiem, sabīdīja pareizi savas frizūras, pieņēma eķipāžu un nobrauca uz Horna dārzu.

Viss kustības centrs jūrmalā patlaban no bālošiem Dubultiem bija pārgājis uz Majoriem un uz Edinburgā. Dzīvot Majoros vai Edinburgā, vislabāk pašam savā vasarnīcā, un apmeklēt simfoniju koncertus Horna dārzā piederēja toreiz pie labā toņa. Bilderliņi bija vēl ļoti maz apdzīvoti, un tur nometās tikai tādas personas, kuras gribēja dzīvot šķirtas no pasaules trokšņa un netraucētas. Tur tādēļ nebija nekādu koncertu un rīkojumu.

Tā kā tās dienas koncerts bija ar sevišķi interesantu programmu un to izpildīja kāds ārzemnieku orķestris, tad Zana nebija maldījusies, cerēdama te sastapt pirmklasīgu publiku. Ieradušies bija ne vien vācu patriciešu dzimtas un krievu tautības mākslas cienītāji, bet arī lielā skaitā latviešu labākās famīlijas.

Redzēja konsula Rābemaņa un barona fon Bimmelšteina dzimtas. «Ach, herrlich!… Schön!…» vecā konsula kundze priecājās par maigajām skaņām un reižu reizēm ķēra pēc binokļa. Baroneses Ortrūde un Izolde bija ļoti vienkārši ģērbušās, kā jau viņu kārtai piederas. Tomēr acis viņām bija redzēt visapkārt elegantās garderobes, bet, ja bija kas bezgaršīgs, tad zaimojoši saknieba lūpas. It sevišķi sārtvaidzei, gaišmatei Izoldei acis gāja spridzīgi uz visām pusēm, vairāk, nekā tas būtu viņas baronietīgai cienībai piemērots. Viņu kavalieri bija Kuniberts un Egons fon Bimmelštein-Capels, kuri kā jau arvien, ūsas braucīdami, noskatījās cienības pilni uz latviešu parvēnijiem.

Redzēja te daudz latviešu krāsnešu apzinīgām sejām, jo zināja, ka viņiem savā gaitā seko slepeni simtām dedzīgu jaunavu acu. Citi jau «leistēja zelšapti», kā Hurtiķis izteicās, pie labāko famīliju galdiem.

Tā, piemēram, pie Krauklīšu dzimtas sēdēja Perlants, kurš vēl arvien deva Magonei latviešu stundas arī pa vasaras brīvlaiku jūrmalā. Te viņš ar Kārli kopā bija pieņēmis mazu dzīvoklīti, jo, ka viņš dzīvotu pašā Krauklīšu villā, to māte atrada par nepielaižamu. Citādi viņš varēja nākt un iet, kad grib, un satikties ar Magoni katrā laikā. Tātad gandrīz jau kā saderināti. Pielaida arī eķipāžā Pudiķis ar savu Hertu un viņas mammu, jo papus, kā jau parasts, tādās reizēs bija aizkavēts. Pudiķis ar Hertu jau skaitījās par saderinātiem. Bieži vien tas ar viņu kopā izbrauca zaļumos vai viesībās savu labāko draugu pavadībā, lai tie redzētu viņu laimi.

Saprotams, ka arī tagad šie pazīstamie satikās un turējās vienkopus. Krauklīši kopā ar Starpiņiem.

Iztrāpījās, ka turpat ieblakām arī bija fon Bimmelšteinu galds. Tomēr baronese fon Bimmelštein likās, ka viņa Starpiņa kundzi nemaz neredzētu, un vecā konsula kundze ierobežojās vienīgi ar to, ka Starpenietei no tālienes atmeta laipni ar galvu. Šinī žestā bija noprotams, ka viņas tuvāka tuvošanās šoreiz nebūtu vēlama. Herta un Izolde gan uz ātru roku satikās, bet uz neitrālas zemes, paiedamas no saviem, galdiem viena otrai drusku pretim, sadevās rokas un pie tam viena otrai slepus parādīja savus izredzētos «natūrā» – tos, kurus tās viena otrai bija diezgan tuvu aprakstījušas. Ļoti interesanti, taču tik viena, kā otra pēc iepriekšējiem aprakstiem bija sagaidījušas daudz vairāk. Protams, ka ne viena, ne otra to nelika manīt, bet pēc īsas vārdu izmaiņas atgriezās atkal atpakaļ pie saviem galdiem.

Turpat tuvumā atradās vēl daudzas citas latviešu labākās famīlijas, kuras jo lielā skaitā dzīvoja tepat apkaimē. Daudzām kā adjutanti bija seloņi un letoņi, pazīstami un inteliģenti, jauni cilvēki, kuri arī pie viņiem mājā iegriezās un labprāt viņu meitas pavadīja uz Hornu.

Krauklīšu un Starpiņu tuvākais kaimiņš bija lielais namu būvētājs Morberģis, Krauklīšam kaimiņš arī tajā ziņā, ka Edinburgā atradās viņu abu greznās vasarnīcas. Viņš bija uzcēlis oteli «Rom» un daudz

lielu māju uz toreizējām Rīgas greznākām ielām, Teātra un Basteja bulvāriem. Viņu pašu varēja skaitīt tikpat labi par vācieti, kā par latvieti. Ka viņš mājās runāja vienīgi vāciski, tādēļ tam vēl nemaz nevajadzēja vācietim būt. Latviešu labākās famīlijas mājās pa lielākai daļai mēdza runāt pa vāciski. Viņš rādījās arī maz Latviešu biedrībā, bet ne tādēļ, ka nebūtu labs tautietis, bet gan aiz principa, tādēļ ka bija liels individuālists un labprāt nekur negāja. «Zvirbuļi un vārnas, kas sastopami uz katras mēslu čupas,» viņš mēdza sacīt, «tie iet barā. Bet vai esi redzējis kādu labāku pumu turamies barā? Tas iet par sevi…»

Ja nu tagad tie tomēr bija sabīdījuši savus galdus kopā un dzīvoja kā viena famīlija, tad tā bija liecība, ka arī Krauklīti Morberģis tura par tādu labāku pumu, ar kuru vērts kopā būt. Viņi cienīja viens otru kā lielu veikalnieku un uzņēmīgu garu, lai gan savā arodā viens ar otru bija asi konkurenti.

Krauklītis šovakar bija īsti bezbēdīgs un joviāls, un nevienam nevarēja ienākt prātā, cik smagi viņam kurpe spieda. Visa viņa eksistence atradās uz spēles, ja viņš nedabūja kredītu, kā savu būvi nobeigt. Viņš sargājās to izrādīt saviem konkurentiem, lai tie viņa stāvokli neizmantotu savā labā. Bet arī savai sievai un bērniem viņš ne ar mazāko vaibstu neizrādīja, ka viņam kādā ziņā slikti ietu. Kā īsts tautas ozols tas paturēja viens pats visas rūpes un veikala bēdas. Sievu tas ieskatīja par vārīgu pūķīti, kura jāsargā no vētrām un salnām, lai viņa, kā jau vārīgs stādiņš, dzīvotu stiprā ozola aizvējā.

Viņi pie tam dzēra tos labākos un smalkākos vīnus, kādi vien bija dabūjami uz kartes. Jo tiklab viens, kā otrs zināja, ka tas ir ļoti veikaliski. Tas ļoti palīdz iegūt kredītu. Cilvēks daudz var ko izdarīt, it sevišķi veikala lietās, ja tam ir savu turīgo līdzpilsoņu uzticība. Un uzticēt mēdz tādam, kam ir. Kam nav nekā vai maz kas ir, tam labprāt neko neuztic. Un ja tāds Rābemanis, tāds fon Bimmelšteins un citi bagātie patricieši redz, ka Krauklītis un Morberģis dzer tādus vīnus, tad viņiem jārok pie slēdziena, ka tie to arī var. Un, kas var zināt, kur tiem kādreiz iznāk kādas veikaliskas darīšanas, un tad viņi atceras, ka tie ir vīri, kuriem kas ir un kuriem ko var uzticēt.

Arī Morberģim savā mūžā bija dažādi gājis. Viņš strādāja kopā ar arhitektu Baumani, un abi bieži iekrita. Ja tad nu viņam pavisam slikti bija, tas sakasīja savus pēdējos līdzekļus, apmeklēja tos lepnākos restorānus, apstellēja tur tos labākos ēdienus un dzērienus, kādi vien bija dabūjami, un dzīvoja kā cilvēks, kuram nekā netrūkst un kas sev var ko atļauties. Tā viņš drīz vien sev nodibināja kredītu un ieguva atkal jaunus līdzekļus, kurus saprātīgi lietodams nopelnīja, izgāja no klizmas un patiešām uzdzīvojās.

Reiz viņi abi ar Krauklīti konkurēja uz kādiem Šveinfurta gruntsgabaliem Teātra bulvārī. Viņu īpašnieks bija slavenais Āfrikas apceļotājs Dr. Šveinfurts, kas še Rīgā nemaz nedzīvoja. Krauklītis velti izmēģinājās izdabūt viņa adresi, lai uzsāktu ar to sarunas. Šveinfurta pilnvarnieki un radinieki noskatījās uz viņu kā uz cilvēku, kas nepavisam nav spējīgs tādus gruntsgabalus nopirkt. Morberģis turpretim to lietu uzsāka citādi. Viņš bieži ieradās Daniela Šveinfurta vīnu noliktavā un pirka tur tos dārgākos vīnus, kādi vien tur bija dabūjami. Pie tam viņš izlikās par smalku vīnu pazinēju, kuram labi vīni ir ikdienēja vajadzība. Kad aplinkus viņš iejautājās, vai nezinot tā Dveinfurta kunga adresi, kas ir to gruntsgabalu īpašnieks. Protams, ka tādam cilvēkam neviens adresi neliegs. Viņam uzdeva pareizi adresi Parīzē, kur Šveinfurts patlaban uzturējās. Morberģis viņam nu rakstīja un piedāvājās par tādu un tādu cenu un zem tādiem nosacījumiem pirkt viņa gruntsgabalus. Atnāca atbilde, ka īpašnieks ar viņa priekšlikumu ir pilnīgi uz miera. Tā viņš dabūja gruntsgabalus par tādu cenu un tādiem nosacījumiem, ka citi ne saprot nesapņoja, kādu viņš iztaisīja veikalu.

Viņi arī tagad dzēra tik dārgus vīnus, ka Pudiķis sāka jau bīstīties, vai tikai varēs viņiem līdzi turēt.

Viņš kā jau arvien bija «mobels» un turēja savu līgavu un viņas māti par brīvu uz savu kabatu. Taisnību sakot, arī viņam ļoti patika izrādīties, bet, ja nāk ar naudu par īsu, tad ir dumji! Viņš skatījās apkārt pēc saviem komiltoņiem un citiem cilvēkiem, kurus varētu nopumpēt, un tādēļ bieži vien pret saviem galda biedriem atvainojās un uz brīdi pazuda.

Viņš ieraudzīja Kārli un gribēja izzināt, vai viņš no vecā Dīriķa cēlis honorāru. «Sst, sst, Rituli!» viņš to aizturēja. «Vai tu neesi šodien pie kases? Vai tu nevarētu man drusciņ aizdot? Man gan vēl «sūnu» ir (nauda), bet, vai zini, viņi dzer tādus trakus vīnus, ka ieteicams apgādāties ar rezervi… Vai tev būtu?»

«Viens piecnieks man vēl būtu, bet rīt tas man pašam vajadzīgs,» Kārlis atbildēja.

«Nu tad dod man viņu!» Pudiķis uzstāja. «Rīt no brāļa dabūšu savu mēneša naudu un tev atdošu.

Varbūt arī nebūs vajadzīgs… Bet tu taču ieskatīsi, ka, ja esi iekļuvis tādā sabiedrībā un nevari turēt līdzi, ka tas ir tad ļoti nepatīkami… Un vēl nepatīkamāk, ja nāc pa īsu…»

Kārlis, īsi apdomājies, atdeva viņam savu piecnieku, par ko Pudiķis bija ļoti pateicīgs. «Cilvēkam uz visu ko vajag būt gatavam, lai izsargātos no pārsteigumiem,» tas sacīja. «Vai tu arī neatnāksi pie mums?…»

«Nē,» tas atbildēja, «es nevaru turēt līdzi. Bez tam arī gribu netraucēts baudīt mūziku un varbūt sastādīt par koncertu mazu referātu…»

«Nu tad ar revoir!» Pudiķis sniedza viņam roku. «Savas dāmas ilgāk nevaru atstāt vienas…»

Viņš aizgāja atkal pie sava galda.

Kamēr vīri runāja par «gudrām» un par veikala lietām, mātēm un meitām bija laika apskatīt publiku.

Bieži vien viņas stiepa kaklus, gribēdamas redzēt, kas tur un atkal tur. Herta redzēja Kārli no tālienes un būtu labprāt vēlējusies, ka viņš pienāktu te pie viņiem, bet viņš nenāca.

Viņas ievēroja necik tālu kādu kungu, kurš sēdēja viens vienīgs pie sava galda. Visi no viņa rāvās nost un pār plecu vien noskatījās. Pat sulaiņi kas uz viņa pavēli tam pienesa glāzi alus vai porciju, aiz muguras viņam vīstīja dūres. Tikai arhitekts Baumanis pie viņa drusciņ piegāja un pāris vārdu parunāja.

Bet, pavadīts no simtiem caururbjošiem skatieniem, arī tas bailīgi atlēcās atpakaļ.

«Das ist der Halunke, der Pipirs!» Kuniberts piepeši, un kā odzes dzelts, iesaucās. «Wie kommt denn der Stänker in eine anständige Gesellschaft?» (Tas jau ir tas halunket, tas Pipirss! Kā tas, šis smirdinētais, te nāk pieklājīgā sabiedrībā?)

Un Egons fon cur Bimmelšteins skrullēja savas ūsas. «So ein Schuft! Man sollte mit dem Wirten darauf eine Rücksprache nehmen! Haben solche Subjekte hier Zutritt, dann besucht sein Etablessiment kein anständiger Mensch mehr…» (Tāds šufts! Vajag saimniekam par to runāt! Ja šādiem subjektiem te pietikšana, tad neviens godīgs cilvēks viņa ierīkojumu vairs neapmeklēs.) Šī kunga klātbūtne sacēla lielu rūgšanu un nemieru visā apkaimē. Un ne par velti, jo tas bija pie vāciem vispār ienīstais un boikotētais avīzes «Düna Zeitung» redaktors-izdevējs Gustavs Pipirss.

Runāja, ka viņš ļoti apdāvināts un ass žurnālists, kurš varot rakstīt pa labi un pa kreisi, kā nu kuru reizi vajadzīgs. Kopā ar kādu Džonu Korfu, kuram Pēterpilī labas protekcijas, tie izdabūjuši savai avīzei koncesiju, pienācīgā vietā likdami manīt, ka ar savu preses orgānu uzstāsies pret baltu separātismu un veicinās valsts ideju. Lai ārdītu Baltijā vācietības pamatus, tas ir pasākums, kurš subsīdijas vērts. Citādi koncesijas uz nekrievu laikrakstiem Baltijā nemaz netika izdotas.

Kad tie nu no vienas puses tā nodrošinājušies un dabūjuši pamatu, tie griezušies nu arī pie otras puses. Ļaunas mēles runāja, ka tie uzsākuši sarunas ar dažiem «naudīgiem» un «iespaidīgiem» baltu patriotiem par jaundibināmās avīzes izdošanu un uzturēšanu. Pie tam likuši manīt, ka šo preses orgānu varētu ievadīt arī baltiem vairāk «pieguļošā» virzienā un, ja tas nebūtu gluži iespējams, tad vismaz nedarīt to lietu tik asu.

Sarunām nebija cerēto panākumu. Balti uz jauno pasākumu lūkojās visai neuzticīgi, kā jau uz katru jaunu parādību. Pie tās vadīšanas nu ar rakstiem gan viens otrs solījās piepalīdzēt, bet atteicās no katra materiāla pabalsta. Un tas jaunajiem redaktoriem izdevējiem bija taisni tas galvenais! Rakstīt tie paši spēja diezgan, ja tikai ir nauda priekš drukāšanas. Viņi tādēļ bija spiesti rīkoties uz kredīta, bet deva tamlīdz no savas darbības ļoti «asas proves», uzbrukdami pilsētas valdes partijai. No «asa torņa» tie, vienkārt, gribēja izsist sev cenu, pieņemdami, ka publika uz tādiem rakstiem ļoti kritīs, un, otrkārt, tie atturīgos baltu politiķus gribēja padarīt drusciņ piekāpīgākus.

Katru vāciem nelabvēlīgu materiālu «Düna Zeitung» gari un plaši izklāstīja izpušķotā un palielinātā veidā. Gar lietām, gar kurām, pēc baltu uzskatiem, citam nevienam nebija nekādas daļas, piemēram, gar pilsētas inženiera Agtes un pilsētas arhitekta Šmēlinga ienākumiem, jaunā lapa rakās apkārt, rakstīja garus

un plašus artiķeļus, izkliedza, ka viens pelnot 17000 rubļus un otrs pat 37000 rubļus, un kliedza, it kā pilsēta tiktu apzagta. Tas bija nepatīkami! Lielos ienākumus tie izdabūja tādi, ka abu algām, ko tie saņēma no pilsētas, pieskaitīja vēl klāt viņu ieņēmumus par privāto praksi, kas tiem nebija liegta. Ziņas par šiem ienākumiem nesaprotamā kārtā bija nākušas Pipirsam rokā, tāpat arī vēl daudzas citas lietas, uz kurām «Düna Zeitung» grieza publikas un administrācijas vērību. Protams, avīze sacīja, ja pilsētas ierēdnim darba nepietiek, viņš var nodarboties arī ar privātu praksi, vēl jo vairāk kur viņš pilsētas darbus negrib uzmeklēt. Protams, ka savu būvplānu ikviens labāk liks izgatavot pilsētas arhitektam, kuram piekrīt kontrole, kā darbs vēlāk tiek izvests. Ja arī viņam kādu nieku vajadzētu vairāk piemaksāt, bet ikviens tad var būt drošs, ka viņam pie šādiem tādiem sīkumiem nepieķersies. Bet, tā «Düna Zeitung» izskaidroja, vienīgi pilsētai piekrīt viņas arhitekta un inženiera privātie ienākumi, jo pilsēta jau viņus algo un nealgo viņus tādēļ, lai ienākumus par savu darbu tie bāztu savā kabatā.

Lai gan vācieši atbildēja uz tam ar klusuciešanu, tomēr «Düna Zeitung'as» izpaudumiem bija tik stiprs iespaids, ka aizvainotie ierēdņi atsacījās no savām vietām, un turpmākā algošanas un kontroles kārtība tika pamatīgi pārgrozīta. Tātad, attiecoties uz Rīgas labierīcību, asiem artiķeļiem nenoliedzami bija panākumi.

Tomēr personīgi priekš izdevējiem iznākums bija taisni otrāds, nekā tie cerējuši. Vācieši ne vien nepalika mīkstāki un nepiekāpās, bet stājās «Düna Zeitungai» pretim ar boikotu un spaidiem. Viņi to gribēja, kā sacīt, badā izmērdēt. Ne vien visas pilsētas iestādes un uzņēmumu avīze i uzreiz atņēma sludinājumus, bet arī neviens godīgs vācu tirgotājs tos viņai vairs nedeva. Jau vienkārši tādēļ vien, ka caur tiem nepanāca nekādu labumu, bet sliktumu, vācieši tādus, kas sludināja «Düna Zeitung'ā», tieši boikotēja. Pēdējie abonenti no apzinīgo baltu vidus, kas jauno avīzi bija abonējuši aiz ziņkārības, sūtīja to atpakaļ ar piezīmi, ka viņu vairs nevēlas. Īsi sakot, neviens vācietis ar viņu neielaidās nekādās darīšanās, neminēja pat avīzi vārdā, bet nicinoši izsacījās: «Ein gewisses Schmutzblatt…» (Kāda zināma netīrumu lapa.)

Visi tie cilvēki vai iestādes, kas ar viņu uzturēja to mazāko sakaru, dabūja no baltu boikota smagi ciest. Baumanis no vāciešiem vairs nedabūja nevienas būves un arī kredītu ne. Caur to tas iestiga tik grūtā finansu stāvoklī, ka viņam draudēja galējais posts. Tikai pateicoties laimīgam gadījumam, ka starp daudziem konkurentiem tas dabūja jauno Rīgas apgabaltiesas būvi, viņš, tā sakot, glābās no trūkuma un sajuta arī šo uzdevumu kā gandarījumu par savām pretvācu cīņām. Viņš tādēļ bija ne mazums lepns uz to.

Arī Korfam tā lieta tapa par karstu, tas atstāja Pipirsu vienu, kurš tad nu arī grieza vācu tīrumu apkārt līdz malām. Vācu patricieši nevarēja vairs ne soli spert, par ko jau nebūtu rakstīts «Düna Zeitung'ā» Pipirss, neraugot, ka tam bija atņemta brīvkarte, ticīgi apmeklēja pilsētas teātri un noplēsa katru izrādi uz pēdējo, pie tam vairāk nosodīdams pilsētas tēvus nekā aktierus. Par to viņi būtu maz ko iztaisījuši, bet viņš pabaroja savus lasītājus gan ar patiesiem, gan izdomātiem notikumiem iz viņu dzīves.

Tā, piemēram, tas rakstīja, ka nupat saņēmis ziņu no Parīzes, ka baltu patrioti Maksis fon Tuncelmans, Tonägels, privātdocents Halickis un vēl daži citi kungi tur kādā restorānā labi iesviķojušies un turējuši vāciskas runas, gānījušas par Krieviju un uzsaukuši augstas laimes ķeizaram Vilhelmam. Bet franči, pret to protestēdami, «patriotus» piepēruši un izsvieduši ārā uz ielas!

Ja arī vācu avīzes to ignorēja, kas rakstīts «Düna Zeitung'ā», taču latviešu un krievu avīzes to ar lielāko prieku pārdrukāja, un visa Rīga par šo notikumu smējās, ka skan vien. Bet vācu patricieši bija tā sašutuši, ka zaudēja pat savu aristokrātisko mierību un cieņu un sāka pat darboties dūrēm. Runāja, ka G. Pipirss kādu vakaru Klostera pagrabā esot smagi ticis piekauts. Vācieši esot nozvērējušies, ka sitīs viņu it visur, kur vien satiks, un necietīs viņu it nekur labākā sabiedrībā.

Tādēļ arī šovakar, cik te nu viņu bija kopā, tie bija, tikpat kā aizkustināts skudru pūznis, kad dabūja dzirdēt, ka Pipirss še viņu vidū. Starp šiem uztrauktiem mēs jau redzējām Kunibertu Rābemani un brīvkungu Egonu fon cur Bimmelštein-Capelu.

«Mums vajag tūdaļ likt atsaukt saimnieku!» Bimmelštein-Capels piesmacis ķērca. «Kā še tāds indivīdums var tikt ciests labākā sabiedrībā…»

«Saimnieku šurp!» arī Kuniberts kailu balsi piebalsoja. «Šo subjektu viņš lai tūdaļ raida laukā no dārza, jeb mēs te nepaliekam vairs ilgāk nevienu minūti!…»

Uz viņu nemitīgu kliegšanu pēc saimnieka sulainis to arī ataicināja.

«Kā jūs ciešat tādu indivīduumu pieklājīgas publikas starpā, ā?!» fon cur Bimmelštein-Capels viņam uzbrēca. Un Kuniberts jau cienīgākā tonī piebilda: «To jums taču it labi vajadzētu saprast! Kur tādi subjekti, tur nevaram būt mēs! Tātad viņš vai mēs…»

Viesnīcnieks, pliku galvu, sirmām ūsām, izbijies un nelaimīgs lauzīja rokas. «Jā, sakiet, mani kungi, – ko es tur varu darīt?! Es taču nevienam nevaru aizliegt šo dārzu apmeklēt, tādēļ ka tā ir atklāta iestāde…

Ja viņā te ienāk, savu tēriņu samaksā, man viņš jāapkalpo…»

Pie tam, metot acis uz viņu galdu, tas noprata, ka tie ir diezgan liesi tērētāji. No tiem labi, ja viņš savus dienas izdevumus sedz, turpretim uz kaimiņu galda, kur Morberģis un kompānija, tur gan viņam ienākšana! Tādēļ viņš iekšēji pret šiem kungiem bija diezgan vēss.

«Tā taču ir jūsu privāta lieta!» tas turpināja. «Nu, izdarāties ar viņu… Na, ko es tur varu darīt… Nu sakiet, nu?… Vai es varu viņam pasacīt, lai viņš te nenāk? Es lūdzu!…»

«Bet jūs jau nemaz neziniet, kas tas par subjektu!» Kuniberts, ieskatīdams, ka saimniekam kā uzņēmējam ir pilnīgi taisnība, raudzīja viņa krūtīs modināt naidu pret Pipirsu kā baltu patriotam.

«Jā, jā, esmu lasījis!» saimnieks atmeta ar roku. «Viņš tur no Parīzes laidis tādu «šmuci» vaļā par mūsu Tuncelmaņa kungu. Pie tam viņš pats vācietis-ārzemnieks… Es nezinu, ko tas cilvēks arī te nāk…

Caur viņu man tik daudz nepatikšanu. Katru dienu ierunas un katru dienu!…»

«Redzat!» Kuniberts gavilējoši piebilda. «Jūs pazaudēsat savas labo viesu aprindas caur viņu…»

«Diemžēl tā izrādās!» saimnieks nelaimīgs noplātīja rokas. «Viņš mani «ruinēs», bet vēl jo vairāk labākās vācu aprindas. Bet, kungi, mēs paši esam vainīgi! Uzrakstīt jau viņš tādas muļķības var, bet kur viņš tās nodrukātu, ja mēs stingri pret viņu nostātumies. Ja tai drukātavai, kur viņš drukā savus niekus, es nedošu nekā drukāt, jūs nedosat drukāt un trešs, ceturtais nekā nedos nopelnīt, redzēs, – cik ilgi tad tā viņam drukās?… Es domāju, ka viņam ar to šefti nemaz tik spoži neiet, un viņš būs ir drukātavai diezgan parādā. Nu, labi, drukas smēre jau viņam vēl ir, – bet kur viņš papīru ņems? Ja tu man nesamaksā vecu, nedabū neko uz jaunu. Un, ja kāda fabrika vēl viņam papīru dod, visas citas avīzes tai var pateikt: «Mēs no jums papīru vairs neņemam…» Redziet, pati tā sabiedrība var daudz ko darīt!… Bet viens nabaga viesnīcnieks, ko tas var?…»

Un, rātni pret kungiem palocījies, tas aizgāja.

Kuniberts un fon cur Bimmelštein-Capels saprata. Saimniekam, – kura veselīgie ieskati, blakus minot, pelnīja ievērību, – nekas nebija pretim, ja viņi to subjektu šovakar izsaldēja. Tā bija pašas sabiedrības lieta. «Ies un pateiks viņam acīs, ka tas ir «šufts» un nelietis, kuram labākā sabiedrībā nav vietas… Iespļaus viņam acīs…» Viņiem piebiedrojās vēl šādu uzskatu piekritēji, vīri un cerību pilni jaunekļi.

Draudošiem vaigiem un draudošiem soļiem tie tuvojās Pipirsa galdam. Bet tas jau bija saodis vēju.

Jo visapkārt kungi, veci un jauni, dzirdami runāja par viņa nežēlībām, rādīdami uz viņu ar īkšķiem pār kamiesi, saukdami sauca: «Schuft, Schuft!… Nochmals Schuft!…» (Šufts, šufts, vēlreiz šufts!) Viņš tādēļ ieskatīja par labāku lietu nostādīt tā, it kā viņš labprātīgi dārzu atstātu, un piesauca sulaini, lai samaksātu savu rēķinu.

«Meine Herren, ich attackiere euch garnicht!» tas sauca pretim saviem uzbrucējiem, noprazdams viņu nolūku. «Ich habe hier freien Zutritt und gehe meines Weges!» (Mani kungi, es jūs nemaz neaiztieku.

Man ir še brīva pietikšana, un es iemu savu ceļu.)

Kad sulainis bija saņēmis savu naudu, Pipirss revolveri rokā gandrīz atmuguriski atkāpās, iedams tikai pa gaņģa vidu. Visapkārt īgni skatieni un saucieni: «Schuft!… Schuft!…» Viņš tos neievēroja. Izgājis

pa vārtiem, viņš tāpat ar uzvilktu revolveri rokā turējās tikai pa ielas vidu. Jo viņš nevarēja sev galvot, vai kāds aizskarts balts nav kur aizslēpies aiz kāda mājas stūra ar nodomu viņam uzklupt un to piepērt, kā tas jau bieži bija noticis.

Piedzīvojumi dara gudru, un viņš zināja arī, kā šinī ziņā turēties. Bet nebija šaubu, ka otrā dienā tas savā «Düna Zeitung'ā» viņiem atmaksās it visu ar uzviju, ja vien būs papīrs un Jākobsons viņam vēl uz kredīta drukā.

Pēc Pipirsa izsaldēšanas dārzā radās «jautrs štimungs» un bieži vien dzirdēja paukšķam šampanieša korķus. Arī Kuniberts lika «stādīt ledū» it kā par gandarījumu saimniekam, lai caur notikušo incidentu viņa intereses neciestu. Kungi tātad visgarām bija apmierināti, bet labāko famīliju dāmām bija tomēr vēl kaut kas par piedauzību.

Tur sēdēja, – tādā attālumā, ka krēslā vaigus īsti nevarēja saredzēt, – divas dāmas, kuras ne vien bija ekscentriski ģērbušās, bet arī savādi uzvedās, tik dzīvi smējās un jokoja, ka tas apkārtējiem uzkrita. Bez tam arī ļoti aizdomīgi bija tas, ka viņas bija bez vīriešu pavadības. Tātad varbūt tādas sievietes, kuras uz ielas neviens labprāt nesveicina…

«Ir ļoti nepatīkami, ka tādas personas spiežas visus iekšā, kur tām nevajadzētu,» Krauklīša kundze pukojās. «Labāka sieviete no tām nekur nevar būt droša, ne ballē, ne koncertā…»

«Aber kas tās tādas gan varētu būt?!» Starpiņa kundze vērodama sacīja. «Var būt arī, ka mēs maldāmies… Bet, bērni, neskatāties labāk turp!…»

Meitenes arī paklausīja un it kā nosarkušas pagriezās sāņus. Bet sieviešiem piemītošā mocošā ziņkārība tomēr mātēm nedeva mieru. «Kas tās gan tādas varētu būt?…»

«Plauša kungs!» Krauklīša kundze ar familiāru siltumu Perlantam sacīja. «Esat tik laipni un izzināt mums, kas tās tādas personas ir.»

«Kā pavēlat, kundze!» tas rāmi palocījās. «Lūkošu to izdarīt…»

Viņš aizgāja. Apmierinātas, ka dabūs skaidras, noteiktas ziņas, kundzes iestiga atkal savās valodās un ņēma atkal kritizēt savas klātneesošās paziņas. Meitenes turpretim uzticēja viena otrai savas sirds noslēpumus, un Herta dabūja pie tam zināt, ka Magone jau ir puslīdz droši tik pat laimīga līgava kā viņa pati. «Jo māmiņa Ferdinandu Plauša kungu ieredz, ļoti ieredz…»

Perlants pa tam stājās pie sava grūtā rekognoscēšanas darba. Viņš nodomāja pirms piesēst pie pazīstamiem minēto dāmu tuvumā un tad nemanīts izdarīt savus novērojumus tuvāk. Un tādēļ viņš pēc tādiem pazīstamiem raudzījās.

Te it nejauši kāda sievietes roka no muguras puses aizskāra viņa kamiesi. Ātri atgriezies, tas ieraudzīja savā priekšā vienu no «nepazīstamajām» dāmām ar ekscentrisko strausa spalvu pie cepures. Tā bija Olufejeva kundze.

«Nāciet taču pie mums, Ferdinand!» tā apburošu laipnību sacīja. «Te ir jūsu māsas kundze…» «Ā, labvakar kundze!» tas dzestri palocījās uz familiāro «Ferdinand». «Lūcija te? Kā tad viņa – –?»

«Nu nāciet, tad dzirdēsiet!» viņa smaidīdama atteica. «Viņa jums apstāstīs…»

Nomērotiem soļiem viņš devās Zanai līdzi pie galdiņa. Bet nebūt priecīgi pārsteigts. «Lūcij, tu te,» viņš māsu lielām acīm uzlūkoja. «Vai tavs vīrs arī te?!»

Piecēlusies no krēsla, Lūcija viņa priekšā stāvēja kā nobijusies skolas meitene. «Man nav vairs vīra… Es savu vīru atstāju…» tā kautrīgi atteica.

It kā bez valodas Perlants viņu sodoši uzlūkoja.

«Tu laikam joko?!… Tu iesi pie sava vīra atpakaļ!…»

«Es zinu, ka tu to sacīsi,» Lūcija pietvīkusi sasparojās. «Bet es pie viņa atpakaļ neiešu…»

«Tu iesi atpakaļ!» tas pavēloši piecirta kāju pie zemes.

«Nē, to es nedarīšu!» viņa atcirta tādā pat tonī, ka apkārtējā publika jau kļuva uzmanīga.

«Neuzsākiet tūliņ ķildu, mīļie ļautiņi!» Zana bažīgi lūkojās sāņus, vai tikai citi nedzird vairāk, nekā vajadzīgs. «Par to jau varēsat vēlāk izrunāties… Ferdinand, jūs tagad esat mūsu kavalieris!… Vai nu

vedat mūs pie Krauklīša galda un tur savu māsu iepazīstināt, vai arī paliekat tepat – –» Perlants likās, it kā viņš to nemaz nebūtu dzirdējis. «Labi, par to mēs runāsim!» viņš māsai sacīja.

«Kur tu esi apmetusies?…»

«Pie onkuļa, kurš dzīvo tepat pie Olufejeva kundzes,» viņa vaļsirdīgi atbildēja.

«Arī to vēl!» viņš nelaimīgs norūca un nesamanīdams kodīja lūpas un skrullēja ūsas. Nu viņš saprata, ar kādu tiesību viņa tam uzmetās par tanti un dēvē viņu familiāri «Ferdinand». It kā viņa intelekts būtu apstājies, tas vairāk nesamanīja, ko teikt, ko sacīt. «Atvainojat!» viņš beidzot vēsi palocījās pret Olufejeva kundzi, grieza viņai muguru un kā vējš aizsviedās projām. Neredzēja savus paziņas pa labi un pa kreisi, nedzirdēja, ka tie viņam nosauca pakaļ.

Kad viņš atnāca atpakaļ pie Krauklīša galda, viņš bija tīri izmisis un bāls kā drēbe, un auksti sviedri spiedās viņam uz pieres.

«Bet, Ferdinand, kas jums kait?!» Krauklīša kundze viņu uzlūkoja. «Vai jūs esat slims?»

«Nejūtos īsti vesels,» viņš stostīdamies atbildēja. «Atvainojat tādēļ, ka jūs atstāju un dodos uz mājām…»

Magone, to izdzirdusi, tikko neiekliedzās. «Mans dievs!… Vai ir kāda nelaime notikusi?!…»

«Kas nu par nelaimi?!» viņš izlikās vienaldzīgs. «Mājā nolikšos gultā… Varbūt pāries…»

«Jā, jā, var redzēt, ka esat tiešām slims!» Krauklīša kundze viņu rūpīgi uzlūkoja. «Kas tad jums tik piepeši noticis?»

Dzirdēdama par slimību, Magone uztraucās vēl vairāk. «Nē, nē, kur viņš ies, es viņu nelaidīšu…»

Māte viņu cieti uzlūkoja, un viņas sapratās.

Starpiņa kundze tomēr viņai aplinkus piebalsoja. «Aber varbūt ka Plauša kungs tepat var apsēsties un atpūsties!… Gan jau arī paliks labāk…»

«Ir tomēr labāk, ka pazūdu!» Perlants skumju smaidu raudzīja jokot. «Tāds saīdzis jautrā sabiedrībā neder…» Un, Magones mēmo, jautājošo žestu mierinādams, attrauca: «Kad paliks labāk, atnākšu atkal atpakaļ… Dažreiz cilvēkam ir tā, ka viņš nevar… Tātad manas cienījamās,» viņš pazemīgi palocījās, «es lūdzu mani visžēlīgi atvainot…»

«Nu, labi,» viņas beidzot arī piekrita, un Perlants jau domāja, ka viņam paies garām šis rūgtais biķeris. Te Starpiņu Herta ziņkārīgi ievaicājās: «Bet jūs taču mums nepateicāt, kas tās tādas bija!…»

«Ak tā, piedodat!» viņš izlikās vienaldzīgs, lai gan sirds tika kniebta tikpat kā ar knīpstangām. «Tā viena ir Olufejeva kundze, un tā otra – tā ir,» viņš tumši piesārta, «tā ir kāda viņas pazīstama – –» Un, vēlreiz mēmi palocījies, viņš devās projām.

«Alberīga persona!» viņš dzirdēja vēl, ka Starpiņa kundze noteica, kas zīmējās uz viņai neizturamo Zanu.

Tai šovakar nepavisam neveicās, jo neba Perlants vien no viņas bēdza. Cik labprāt tā šovakar būtu vēlējusies ietikt kādā labākā kompānijā, bet visi, kā norunājuši, šo viņas vēlēšanos nemaz nelikās saprotam. Dažs viņas sveicienus nemaz nelikās redzam, cits atkal tikai ar vēsu galvas mājienu saņēma un neko tuvāku neielaidās. Varēja redzēt, ka viņas pēdējais solis, lai gan tā vairs neliekuļoja un dzīvoja ar Plausi atklāti kopā un bija tādēļ patiesīgāka un godīgāka, tika saņemts ar nicināšanu. Viņa to sāpīgi sajuta un domāja, ka arī Lūcija to sajūt.

«Lai, lai,» viņa, it kā savu draudzeni mierinādama, nopūtās, «gan arī viņiem mūs būs vajadzīgs…

Bez Onkuļa palīdzības jau nu Krauklītis savu bazāru neuzbūvēs…»

Bet, kas tas traģiskākais, viņas bija ļoti izsalkušas un nevarēja dabūt vakariņas. Sulainis, kuram tās mēģināja apstellēt, pateica viņām taisni acīs: «Dāmām bez kungu pavadības še netiek klāts!» Bet savus skatienus uz tām sāka vērst uzdzīvotāji, tā viens otrs plikpauris jau piedāvājās tām par kavalieri. Arī fon cur Bimrnelštein-Capels bija lielā mērā no viņām ieinteresēts.

Viņas piecēlās un ar skumju sirdi jau gribēja braukt uz mājām. «Lai, lai!» Zana, juzdamās no labākām famīlijām izsaldēta, sevi mierinādama, nopūtās. «Gan arī viņiem kādreiz mūs būs vajadzīgs…»

Te piepeši viņām radās glābējs un revanša.

Kāds jauns cilvēks ar melnu fukša deķelīti, kuram pie sāniem fukša nozīme, Olufejeva kundzi rāmi sveicināja. Vairākas reizes būdams pie Plauša uz brokastu, viņš bija ticis no viņas tik laipni uzņemts, ka jutās parādā viņai cienīšanu.

«A, Ērgļa kungs!» Zana laipni palocīja ar galvu. «Tas tak ļoti jauki!… Mēs tik ļoti par jums interesējamies, tas ir, šī kundze… Vai jūs viņu vēl pazīstat?» Un, paņēmusi savu draudzeni aiz rokas, viņa to vilka uz priekšu.

«A, Lūcija!» viņš, dziļi piesarcis, atbildēja. «Atvainojat, kundze, mēs bijām reiz pazīstami…»

Arī Lūce vēlīgu un valšķīgu smaidu stāvēja viņa priekšā kā nokaunējusies grēciniece. «Labvakar, Ērgļa kungs!… Mēs ilgi, ilgi neesam redzējušies…»

«Mums, kundze, būtu daudz, ko runāt,» Kārlis it kā pārmetoši piebilda. Vairāk ne viņš, ne arī viņa nesamanīja, ko sacīt.

«Vēlāk jau, bērni, varēsat izrunāties visus galu galus,» Zana viņus pārtrauca. «Es jums tādu izdevību gādāšu, bet tikai ar norunu, ka tagad esat jautri un bezbēdīgi… Ērgļa kungs, jūs būsat mūsu kavalieris…

Mēs esam ļoti izsalkušas, pastellējat mums vakariņas…»

«Labprāt,» Kārlis piesarcis stostījās, «bet –» No viņa nelaimīgās žestes varēja manīt, kas tur par vainu. Viņš būtu diezin ko devis, ja nebūtu atdevis Pudiķim savu piecnieku.

Te Zana, Lūcei nemanot, piegrūda viņam lēni pie sāniem un iespieda tam saujā simtnieku. Viņš ātri apķērās un mainīja toni. «Labprāt, manas cienījamās, ja jūs man parādāt to liela godu…»

«Mēs būsim jums arī turpmāk žēlīgas, ja jūs mūs labi cienāsat,» Zana jokoja. «Bet kur mēs piesēdīsimies? Ā, labāk tur, kur vairāk gaismas, un art latviešu labākās famīlijas daudz tur… Tur ir viens tukšs galds…»

«Nu, tad lūdzu uz turieni!» Kārlis sacīja, un viņi tur ieņēma vietas. «Hedā, sulain, šurp!… Bet supeja jums, pašām cienījamās, pašām jāizmeklē un pašām jāsastāda…»

«Tā ir maza lieta,» Zana sacīja, paķērusi ēdienu karti. «Pagādājat tikai šurp kādu kalpojošu garu!» «Ē, sulain!» Kārlis vēlreiz enerģiski uzsauca, un acu· mirkli tas bija klāt. Tagad viņš paklanījās godbijīgi līdz pašai zemei, kad Zana sauca viņam priekšā ēdienus. Pie katras atsevišķas «riktes» dziļi palocījās, vēl jo vairāk kad viņa lika stādīt ledū šampanieti.

Drīz viņu galds bija bagātīgi klāts. Lūcija un Kārlis no sākuma gan vēl bija viens pret otru tādi kautrīgi, sargājās viens otru uzlūkot un, ja nejauši saskatījās, tad nosarka līdz ausīm. Bet viņi ne viens, ne otrs negribēja būt sentimentāli, centās būt jautri, vismaz piespiedās tādi būt. Un jo vairāk tie uzkoda un uzdzēra šampanieti, jo labāk tas gāja. Zana, kura tādas lietas pazina no piedzīvojumiem, pie vakariņām bija ļoti omulīga un jautra, un arī Kārlis bija dresēts sabiedrībā jautrs būt. Tikai Lūcijai tādas lietas nebija vēl pazīstamas ne teorijā, un praksē, un viņa tā ko taisīja pirmo reizi līdzi. Bet toties, nepazīdama nekādus konvenciālus slogus, viņa savā dabiskā nevainībā bija ļoti saistoša un pievilcīga. Par visām lietām, viņa bija patiesīga un neslēpa savas simpātijas. Viņa uzlūkoja Kārli ar tādu siltumu un acu mirdzumu, ka arī tad, ja viņš to nekad nebūtu mīlējis un tikai pirmo reizi pazītu, viņu būtu iededzies priekš tās no jauna.

Viņš tik uzmanīgs pret savu bijušo «flammu», ievēro katru viņas kustību un nolasa viņai katru vēlēšanos no acīm. «Cienītā kundze, vai drīkstu jums pasniegt to?… Vai atkal to?…»

«Nav jau vairs kundze,» Zana jokodama iebilda, «ir jau atkal svabada un dabūjama…»

Piesarcis Kārlis viņu neizprazdams uzlūkoja.

«Nu, vai tad jūs, Ērgļa kungs, nezināt?» viņa paskaidroja. «Lūcija taču no sava vīra aizgājusi…»

«Vaī!» viņam līdzcietīgi paspruka.

«Kas vaī?!» viņa jokoja tālāk. «Te nu ir kavalieris! Viņam vajadzētu priecāties, viņš nopūšas…

Lūcija taču par jums tik ļoti interesējas…» «Ļoti pateicos par uzmanību,» tas palocījās, «bet es taču vēl nespēju ticēt, ka viņa svabada.»

Jautājoši viņš Lūciju uzlūkoja.

«Tā ir, Kārli,» viņa patiesīgi atbildēja. «Es no sava vīra aizeju… Viņš priekš manis ir miris…»

«Lūcija, cik tas nožēlojami!» tas sāpīgi saķēra viņas roku.

Iestājās brīdi klusums.

«Bērni, tas ir pret mūsu norunu!» Zana to pārtrauca. «Sentimentālību nost pie malas!… Būsim jautri! … Par notikušo varēsat prātot tālāk, tagad izlietosim acumirkli…»

«Prozit!» Kārlis pacēla kūsājošo šampanieša glāzi un piesita. «Prozit, prozit!…» arī Lūce sauca ar izlaistu jautrību un Zana tāpat.

Apkārtējie vēl jo lielākā mērā tapa uz viņām vērīgi. Bet tie nevarēja iedomāties, ka viņu jautrība tikai kaut kas ārīgs. Kaut kas žēli traģisks tiem gulēja apakš sirds, kamēr uz sirds kūsāja jautrība un smiekli.

«Vai redziet, bērni, kādi no turienes uz mums šaudās bazilisku skatieni?!» Zana no šampanieša bija jau kļuvusi pārāk pārgalvīga. «Iesmu pilsones grib mūs ar acīm nobadīt!… Bet viņām par spīti būsim jautras un izlaistas… Ērgļa kungs, lūdzu uguni!» viņa paķēra papirosu. «Ņem tu ar, Lūcij!… Tā parādīsim, kas mēs esam par dāmām, lai tās cienīgās tur redz… Lai viņas skaišas, ka vai zaļas paliek…»

Viņa salika kājas krustām un izlaida kuplus dūmus. Lūcija sekoja viņas priekšzīmei un darīja tāpat.

Bet tik neapzinoši pārgalvīgi, ka Kārlis atrada šo skatu tik pievilcīgu, ka būtu vēlējies to uz vietas nofotografēt.

Tā viņi priecājās kā mazi bērni, kurus vēl nekad tumšā dzīves ēna nebūtu ķērusi. Čaloja un jautri tērzēja! Viņu valodām nebija ne dziļu domu, ne asprātības, ne satura, bet tām tomēr vijās cauri dabīgs svaigums, un viņi jutās ļoti laimīgi. Var būt, ka gribēja ar to tikai apreibinātas, kas viņiem arī izdevās.

Bet sašutums pie labākām famīlijām pret viņiem auga augumā. Zana jau bija vispār pazīstama ar savu skandalozo dzīvi, un no viņas visu ko varēja sagaidīt. Bet, ka viņa piedzeras, pīpo, liek kājas krustiem un uzvedas kā – –, tas, pēc Krauklīša un Starpiņa kundzes slēdzieniem, nu taču bija drusku par daudz! Ja nu tam vēl paietu garām un neko nesacītu, bet, ka viņu sabiedrībā atrodas arī students un pie tam vēl atklātā dzīvē pazīts kā rakstnieks, – nē, to viņas nekādi nevarēja sagremot!… Kas par traku, tas par traku!…

Perlants, kā mēs zinām, bija jau projām. Toties nelaimīgs par tādu sava komiltoņa rīcību bija Pudiķis. Viņš mēģināja notvert kādu Kārļa skatienu un meta tam ar acīm.

Met, cik gribi, viņš neliekas ne zinot. No estrādes plūda šurp tik saldas un vilinošas valša skaņas, šampanietis kūsāja tik dzirkstoši, un Lūcijas acis sprikstēja… Sirds arvien vairāk sāka tvīkt…

Kad tas nelīdzēja, Pudiķis ar ķelneri piesūtīja viņam savu vizītkarti ar sekošiem vārdiem: «Ja negribi šausmīgi kompromitēties, tad atstāj tās dāmas! Pie krāsu dabūšanas tu citādi vari izkrist cauri!»

«Kas tur ir, kas tur rakstīts?!» Lūcija bezbēdīgi lūkoja to viņam notvert un atņemt.

«Nē, mana mīļā!» viņš izvairījās. «Draugs man rakstījis, un man viņam jāatbild…»

Viņš uzrakstīja: «Nerūpējies! Dāmas abas man pazīstamas, bez tam viena mūsu biedram ļoti tuva persona, kuru es ļoti cienu. Ritulis.»

Atkal nekā! Viņš tikai no tālienes saskatījās ar Pudiķi, kurš tikai raustīja kamiešus un viņu pārmetoši uzlūkoja. Krauklīša kundze un Starpiņa kundze turpināja savas kodīgās piezīmes.

«Par to vienu sievieti es jau nekā nesaku, mēs taču visi zinām, ko no viņas turēt. Arī tā otra nerādās labāka, jo saki man, ar ko tu satiecies, un es tev pateikšu, kas tu esi… Bet, ja tas jaunais cilvēks tā aizmirstas un vēl šķaida savu naudu, to es nevaru saprast!…»

Tā Krauklīša kundze guģojās, jo viņu galds bija vēl pārāks nekā te.

«Kur tad viņš tā to ņem, mana mīļā?» Starpeniete iejautājās. «Vai tad no tās rakstniecības ir tādi ienākumi, ka tā var dzīvot? Vai tad viņš jau tik daudz pelna?!»

«Kur nu pelna!» Krauklītene atmeta ar roku. «Vai tad nu mēs nezinām! Iet apkārt un pumpē… Tad tāda vajadzība un tāda vajadzība un atdos visātrākā laikā!… Bet, reiz dabūjis, savu acu vairs nerāda. Cik manam tā nav aizgājis? Nu, neskaitīsim jau tik vien kā simtos, skaitīsim tūkstošos… Un manam varbūt pašam dažreiz naudas tik ļoti vajag…»

«Mans jau nu atkal tā neielaižas!» Starpiņa kundze attrauca. «Ja pazīstamam, tas citādi – es zinu, kam es dodu… Vai domājat, ka es esmu kāds «švarckinstleris»vai «šaušpīleris»… Ak tā, es jums aizdošu, un jūs par mani vēl pasmiesaties… Nē, nē, man nevajag!…»

Pudiķim ar savām ausīm tas viss bija jānoklausās, kā nu viņa cunfti blamierē. Un tikai Kārļa neprātību dēļ! Viņš patiešām jutās nelaimīgs.

Un, kad Lūce atkal lika kājas krustiem, Kraukliniete nopūtās: «Ak tu dievs, ak tu dievs, neliec tu nevienai mātei to pie sava bērna piedzīvot! Ir pats pēdējais brīdis, bērni, ka nu ejam… Var jau notikt, ka mums jānoskatās vēl trakākas lietas…»

Arī vecie kungi, kas savās sarunās to visu bija palaiduši garām, atzina, ka ir diezgan vēls un laiks uz mājām iet. Tā visa sabiedrība it kā demonstratīvi piecēlās un aizgāja.

Tā dārzs arvien vairāk tukšojās, un arī mūsu sabiedrībai bija jādomā uz māju pusi.

«Jūs tagad, Ērgļa kungs, no mums vēl vaļā netieciet,» Zana sacīja, kad rēķins bija nolīdzināts. «Jūs pavadīsat mūs uz mājām…»

«Ar lielāko prieku, ja jūs man to atļaujat,» Kārlis atbildēja, paķerdams Lūciju aiz rokas, un tā atkal savukārt pieķērās Zanai aiz rokas. Tā viņi pa plašo gaņģi izgāja pa vārtiem. Fūrmaņiem, kas Zanu pazina kā lielu izbraucēju un no kuriem arī tagad vesela rinda piedāvāja savu pakalpojumu, viņa atmeta ar roku.

Gāja tālāk kājām, lai labāk būtu motivēta Kārta pavadonība.

Kārlim labāk arī tā. Viņš sajuta Lūcijas miesas siltumu un sarunāja visādas muļķības. Skatījās zilajās debesīs un nopūtās: «Tās zvaigznes ir tikpat kā sieviešu acis… Viņas māj un māj, un aicina, bet mūžam tu viņas aizsniegt nevari… Tikpat kā neaizsniedzama laime…»

«Sapņo kā jau dzejnieks!» Zana viņu jokoja. «Nevajag tik daudz nopūsties, bet ķert ciet! Laime negrib, ka tik daudz tūļojas.»

Arī Lūcija bija, pacēlusi acis bezgalīgās tālēs. «Kad es skatos bezgalīgā debesu telpā,» viņa domīgi sacīja, «es arī vēlētos būt viena no tām zvaigznītēm… Tad es lidotu debesu plašumā bez gala, brīva un svabada… Mirdzētu tikai sev un darītu to, kas man patīk… Mūsu dzīve ir tik šaura, mūsu kājas un rokas saistītas it kā važās… Ko mēs gribam, to mēs reti kad dabūjam… Ai, kad es tā varētu lidot kā zvaigznīte bezgalīgās tālēs!…»

«Ak jūs, sapņotāji abi!» Zana iesmējās. «Ko tad jūs darītu abi, ja jums būtu tāda absolūta brīvība?»

«Es nezinu,» Lūcija it kā apdomādamās sacīja. «Es dāvātu savu mīlu tam, kuru es mīlu – –» «Man?!» Kārlis it kā jokodams spiedās viņai vēl cietāk klāt. «Man?!»

«Nē, nē…» viņa it kā apjuka. «Es nezinu…»

Klusēdami viņi soļoja tālāk, bet viņa atdeva galīgi savu rociņu viņa ziņā. Lēnas trīsas, kuras viņš pārskrienam pār viņas miesu, bija viņam tā skaidrākā un gaišākā atbilde.

«Nu, mīļie ļautiņi, beidzot esam mājā,» Zana beidzot pārtrauca klusumu un raudzīja kabatā pēc atslēgas.

«Ak, šīs mājas sasodīti tuvu!» Kārlis nopūtās. «Tik ātri jāšķiras…»

«Vai jūs jau gribiet projām skriet?» Zana pārmetoši sacīja. «Ienāciet taču iekšā pie mums, parunāsimies drusku…»

Viņa nevarēja iedomāties, cik šāds uzaicinājums viņam patīkams. «Ļoti pateicos, kundze! Ja tikai es jūs neapgrūtinu…»

«Domāju, ka ne…» viņa sacīja, paskatīdamās valšķīgi sāņus uz Lūciju. «Jūs neesat man nepatīkams viesis…»

Pateicīgi aizraudamies, viņš noskūpstīja tai roku un arī Lūcijai.

Viņi iegāja rūmīgā vasarnīcā, kura bija ierīkota, ka ir paši varēja dzīvot, ir pieņemt viesus. Zana viņus ieveda skaistā verandā, kura varēja noderēt arī par salonu.

«Nu, uzkavējaties drusciņ, Ērgļa kungs,» viņa sacīja, «mēs drīz atkal atnāksim. Ja gribiet, es aizdegšu uguni…»

«Nē, nevajag!» viņš atbildēja. «Jo jau liela diena…»

Viņas aizgāja uz dibenu, un Kārlis palika šķirstot fotogrāfiju albumu, kas atradās uz galda. Bet ne viņš tur ko varēja saredzēt, ne arī gribēja saredzēt. Viņš sekoja iekšā viņu soļiem un gaidīja tās iznākam atpakaļ.

Drīz viņas iznāca atpakaļ. Zana glītā, ērtā rīta uzvalkā, bet Lūcija spicainā naktsjakā ar sarkaniem pārsienamiem, bez tam vēl ar villaini ap pleciem. Tā ko reti redz sveša mirstīga vīrieša acis.

Protams, ka Kārlim bija acis tikai priekš Lūces. Sērīgi viņš iegādājās, ka bija reiz viņu skūpstījis un turējis savās rokās… Bet tagad viņa izlikās tam daudz lepnāka un pievilcīgāka nekā tad. Tikpat kā, ar smaržojošo ziedoni salīdzinot, karsti tveicējoša vasara.

«Nu, parunāsimies nu!» Zana smaidīdama sacīja, bet pati likās žāvājamies. «Jūs agrāk bijāt tuvu pazīstami…»

«Jūs pareizi atminat, cienītā kundze,» Kārlis sērīgi atteica. «Mēs stāvējām viens otram ļoti tuvu. Un tad piepeši tikām aizsviesti tālu viens no otra kā divas lapiņas, katra uz savu pusi, kā divas ziedu rasas.

Cik apbrīnojams iestādījums tāda laulība!» viņš rūgti pasmējās. «Kādas plaismas un nesaskaņas tā var nolīdzināt un kādas sienas starpā celt!…»

«Muļķības!» Zana atmeta ar roku. «Ja es vienu cilvēku nemīlu, – vai laulība man to mīlu var dot?!

Viņa padara tikai par nožēlojamu vergu un vairāk neko…»

Lūcija, kas viņai blakus sēdēja, noskūpstīja tai roku. Taču bija kāds cilvēks, kas viņu saprata un viņas soli attaisnoja.

Zana noglaudīja viņas galvu, kura noliekusies uz viņas klēpi. «Mazā muļķīte!… Kā tu esi ļāvusi sagūstīties aizspriedumu tīklā?… Nu, nebaidies, – cik es varēšu, es tev palīdzēšu…»

Atkal klusums. Zana māksloja snaušanu, bet pārējie abi klusēja. «Vai ziniet ko, mīļie ļautiņi?» viņa beidzot ieminējās. «Jums tik daudz ko runāt, un es tikai traucēju… Iešu tādēļ pie miera…»

Viņa piecēlās. Tie nepretojās tam vai arī nesaprata, ko darīt.

«Izrunājaties labi,» viņa aiziedama miegaini sacīja. «Un, ja gribiet atlikties, tad te,» viņa rādīja uz durvīm pa labi, «ir viena gulta un te,» rādīdama aiz durvīm pa kreisi, «atkal viena… Arlabunakt vai laburīt, – kā jums nu tīk!…»

Viņa aizgāja uz dibens istabām, sajuzdama sirdī trakisku gandarījumu. Viņa nemaz nebija tik nogurusi, kā izlikās, un sekoja smalki tai siržu drāmai, kas te attīstījās. Viņa bija mīļa, gādīga māte šiem jaunajiem ļautiņiem, bet mazāk viņu dēļ nekā atriebdamās sabiedrībai, kura viņas dzīves dēļ noskatījās uz viņu tik nicinoši. Vēl šodien šī sabiedrība lūkoja viņu pazemot. Viņa nevarēja piedot Perlantam par viņa šīsdienas izturēšanos un ka tas visiem spēkiem gribēja nostāties starp viņu un savu onkuli. Nu viņa dabūja tam atriebties. Šī jaunā sieviete bija viņa māsa un otra vīra laulātā sieva. Lai nu viņš met akmeni pats uz savas māsas galvu! Ja šis jaunais cilvēks nav gatavais muļķis, par kādu viņu nevar turēt, tad tas nepalaidīs garām neizlietotu šo gadījumu. Un tad lai nu labākās famīlijas šķaudās. «Katrā ziņā viņš nepalaidīs garām,» tā apzinīgi pasmaidīja, jo, cik viņa prata vērtēt, tad uguns jau abus viņus bija ķērusi…

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– –––––– Kad Zana bija aizgājusi, viņi mēmi un pietvīkuši blakus sēdēja. Krūtis smagi cilājās, un skatieni urbās vienam iekš otra. Te nejauši viņu lūpas satikās un zīdās vienas iekš otrām, sāpīgi sūcās, un vienu applūdināja otra karstā dvaša, kas saplūda kopā par vienu veselu lielu nopūtu.

«Kādēļ, Lūcij, tu man to darīji?» viņš dzēlīgi čukstēja. «Kādēļ tu atkriti no manis?»

«Tas ir briesmīgi, Kārli, ja es to iedomājos,» viņa šņukstēdama slēpa savu galviņu pie viņa krūts.

«Visi mani spieda, tēvs, māte… No Perlanta arī nekāda atbalsta… Es biju gluži viena…»

«Tu, mīļā, dārgā, vai tad tu mani vēl mīlēji?» Viņš glāstīja tās matus.

«Tikai tevi vien,» viņa spieda cieti viņa roku, «un mīlēšu tevi līdz kapa malai… Un, kad tas bija noticis un es pie viņa biju pieķēdēta, tad es tikai to sapratu, kas tas ir!… Mani sagrāba pēc tevis tādas žēlas, tādas žēlas, ka es dauzīju galvu pret sienu… Es jau nezinu, kā esmu to pārcietusi… Kā es neesmu prātu zaudējusi… Varbūt arī esmu, – jo pilnīga jau vairs neesmu…»

«Tu mīļā, dārgā!» viņš spieda to pie savas krūts. «Tu nelaimīgā cietēja!… Bet nu tavām ciešanām ir beigas… Tu esi tagad manās rokās…»

«Bet Kārli!» viņa it kā izbijusies raudzīja izļodzīties. «Es taču nevaru…»

«Vai tu mani vairs nemīli?… Tu esi aizmirsusi?…»

«Kā es to spētu aizmirst?!… Bet es vairs neesmu tā, kas es biju,» kautrīgi viņa aizslēpa savu vaigu.

«Neesmu vairs tevis cienīga… šķīsta meitene, bet pavesta sieva – –» «Tu esi šķīstīta caur savām ciešanām,» viņš karsti dvesa. «Zelts, kas caur uguni šķīstīts, ir tikpat skaidrs kā tīrais, neaizskartais sniegs…»

«Es nevaru,» viņa vēl pretodamās lūdzās. «Mani saista pie viņa laulības važas – –» «Mēs tās lauzīsim… Tu esi jau viņas nokratījusi – – –» «Kārli mīļais!»

«Savu laimi vairs no rokām ārā nelaidīšu… Ne viņam es vairs to atstāšu, ne citam!… Reiz viņa man bija, bet es tai ļāvu izslīdēt… Nu viņu turu atkal ciet…»

No viņa izdvesa dzelzu griba, kas lauza viņas pretestību. Vēl jo vairāk viņu lūpas zīdās vienas iekš otrām. Viņš ņēma dārgo nastu uz savām rokām, aiznesa un guldīja tur aiz tiem ziliem, noslēpumainiem priekškariem, kur Zana bija rādījusi. Ēna aizsedz saules spilgtumu un visu dara burvīgu un rožainu. Tur pikantās bildes it kā smaidīdamas pie sienas čukst un it kā ko sagaida. Pa vaļējo logu vāliem plūst iekšā salda, prātus reibinoša pliederu smarža… Šis kambaris it kā radīts, lai saceltu kājās snaudošos jutekļus, še citkārt bija Plauša un Zanas mīlestības cisas.

Bet te nebija tik vien kā kaila juteklība, kas viņus spieda vienu otra rokās. Te tamlīdz dvēsele meklēja dvēseli, spiedās viena otras acu dzīlēs, centās tur nogrimt ar visa savu būtību. Iegrimt arvien dziļāk un dziļāk, līdz visdziļākiem noslēpumu bezdibeņiem…

Un atmiņa viņam rādīja priekš acīm to reizi, kad mazā gaismiņā Plaušu birzē viņš to tāpat turēja savās rokās un, dienai austot, lūkojās viņas tumšajās acu dzīlēs. Kad tad viņš bez ļauna nodoma, dabas dzīts, gribēja pārkāpt spraustās robežas, pietika ar vienu viņas atraidošu vaibstu, un viņš kā izbiedēts taurenītis atlēcās no zieda… Tagad viņi tik viens, kā otrs bija gājuši pa to ceļu «tā koka tās atzīšanas tā laba un ļauna»… Viņa bija jau bridusi cauri nelaimīgo laulības dzīvi, un viņš pazina visas attiecīgās teorijas un apzinājās, ka ar pilnu tiesību viņu tura savās rokās. Ne tam viņa pieder, ar kuru tā saistīta caur nedzīvu formu, bet viņam, kuram pieder viņas mīla, viņas sirds un viņas dvēsele. Viņas lēnai pretestībai spiedās cauri viņa dzelzs griba. Viņi tukšoja mīlas kausu līdz pašam dibenam…

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––– –––––– Un, kad tas bija noticis, viņa sāka rūgti raudāt. Viņu pārņēma pārmetums un kauns. Vai tie bija vīna reibi, kas lietu viņam turēja priekš acīm tik kairinošu, bet nu pēc notikušā lēciena izgaisa kā ziepju burbuļi un deva vietu paģirām? Viņa aizslēpa savas acis un šņukstēja un šņukstēja, neraugot uz viņa mierinošiem vārdiem un glāstiem. Neatbildēja viņam vairs un nerādīja arī acis, un brīžiem, it kā krampju raustīta, drebēja. Viņš nevarēja izprast, vai tie smiekli vai asaras. Velti viņš izmēģinājās dabūt rokā viņas acis. Viņa tās vairs nerādīja, šņukstēja, kamēr, noguruma pārņemta, aizmiga.

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––

–––––– Tagad viņam viņa solis nostājās ikdienējā kailumā. Viņš pavedis, pa pusei izvarojis sievieti, kura viņam uzticējusies. Pie tam sava drauga māsu, un nodarījis negodu cilvēkam, kam viņam par visu jāpateicas. Kauns sāka durstīt viņam vaigus un tirpināt asinis. Viņa teorijas par mīlas tiesībām nobālēja, jo bija skaidri redzams, ka viņa savu soli nožēloja, un viņš bija izlietojis viņas apmulsumu un vājību. Tas bija solis, kas pretim tiem principiem un lozungiem, kurus viņš uzņēmies. Tā nedara kavalieris, bet lupata, kam nav goda jūtu. Tāds nav vairs cienīgs uzticības, nepelna to, bet ir izstumjams no pieklājīgu cilvēku sabiedrības.

Sakampis galvu rokām, tas domāja par viņas un savu turpmāko stāvokli, bet nevarēja to aptvert.

Tad cēlās augšā, norakstīja zīmīti. Lūdza, lai viņu atvaino, ka steidzīgu darīšanu dēļ tas aizgājis neatvadījies un negaidījis viņu pieceļamies. Par visu notikušo viņš ceļos lūdz, lai tā viņu atvaino.

Piespraudis zīmīti ar kniepadatu pie galda, viņš paķēra cepuri un it kā slapstīdamies izlīda pa durvīm. Tad klejoja bez mērķa pa jūrmalas mežiem, kurp viņu kājas nes. Tikai uz mājām tas negribēja iet, jo savam draugam tas nevarētu acīs paskatīties.