Sausa tikla zivis nelien - Gunars Cirulis

Annotation

Gunārs Cīrulis Sausā tīklā zivis nelien Divi īsromāni: Un gali ūdenī… Haizivīm ir asi zobi Grāmatā apkopoti divi Gunāra Cīruļa detektīvromāni «Un gali ūdenī…» (1990—1992) un «Haizivīm ir asi zobi…» (1994). Autors risina mūsdienu pasaulei raksturīgas noziedzības problēmas. PRESES NAMS Rīga Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis Mākslinieks LUDIS DANILĀNS Cīrulis G. Ci 730 Sausā tiklā zivis nelien… — R.: a/s «Preses nams», 1995. — 256 lpp. © G. Cīrulis, L. Danilāna mākslinieciskais iekārtojums, 1995

Un gali ūdenī:.

PROLOGS Pirmā nodaļa LAUMA Otrā nodaļa EDUARDS u. c. VEIKLI ZĒNI Trešā nodaļa LOLITA UN VIŅAS ĢIMENE Ceturtā nodaļa POLICISTI u. c. kĀrtĪbas sargi Piektā nodaļa draugi un nedraugi Sestā nodaļa vainīgie un līdzvainīgie HAIZIVĪM IR ASI ZOBI GUNĀRS CĪRULIS Sausā tīklā zivis nelien

Un gali 큰den카:.

.

PROLOGS 1974. gads Firmas vilciena «Jūrmala» riteņi nu jau vairākas stundas tricināja izļurkātās sliedes Latvijas teritorijā, pēdējā vagonā trīs septītās kupejas pasažieri jau bija paguvuši salāpīt paģiras, notiesājuši ceļojumos tradicionālās cieti novārītās olas un ar sērkociņu izbakstījuši no zobu starpām kūpinātās desas paliekas, bet tā arī nebija vaigā redzējuši savu ceturto līdzbraucēju, kurš joprojām gulēja uz augšējās lažas, galvu pret sienu pagriezis. «Ne reizi nav skrējis uz ateju, apbrīnojami izturīgs pūslis,» skaudīgi nodomāja jautrās kompānijas barvedis, kurš iebaudītā alus ietekmē mēroja šo ceļu ik pēc divām pudelēm.

«Iekāpis pirmais un izkāps pēdējais — jaunība…»

Tieši no šīs jaunības ceturtais pasažieris bija domās atvadījies, kad vilciens trauca gar Daugavas labo krastu un nenovēršami tuvojās Rīgai. Pavilcis svītru zem savas pagātnes, zem visa, kas saistīts ar salkanām dzimtenes izjūtām, lai tagad uzsāktu jaunu dzīvi, — ne vairs kā Juris Noriņš, bet kā nākamais jūrskolas kursants Eduards Rustavins.

Cik viņam toreiz bija gadu, kad tēvu no Latvijas pārcēla uz jauno dienesta vietu? Laikam taču nepilni četrpadsmit… Sveši apstākļi, sveša skola, sveša valoda visapkārt. Arī māte smagi pārcieta krasās pārmaiņas un, vientulības nomākta, aizgāja strādāt par pavārieni karaspēka daļā, kur tēvs dienēja tribunālā — par prokuroru vai izmeklētāju, to bērnam nekad neizpauda… Majors Noriņš vispār nemēdza draudzīgi sarunāties ar dēlu, tikai deva vadošus norādījumus un pārbaudīja izpildi. Pat neielaidās nekādās pārrunās par televizora pirkšanu, jo pašam neesot laika tādām muļķībām, bet zēnu tas atraušot no mācībām… Māte sevišķi necieta no šīm pedagoģiskajām izdarībām — skatījās pārraides «Ļeņina istabā» un mājās pārradās ap pusnakti. Bet Juris aiz garlaicības nezināja kur dēties…

Tēva neklātienes disciplīna mājās bija pirmais likums, kuru apiet varēja vienīgi ar līkumu, tumsas aizsegā. Pārnākusi māte modināja puiku, lai pabarotu ar kopgalda atliekām, virtuvē nobēdzinātām desas šķēlītēm, atdzisušām burkānu kotletēm, sakaltušiem sacepumiem un kompotu. Neko nedrīkstēja uzsildīt, lai virtuvē pat smakas nepamanītu. Un Juris, pārvarot riebumu, piestampāja tukšo vēderu, bet pēc tam slikti gulēja. Vai kāds brīnums, ka viņš bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem pievienojās kaimiņu zēnu varzai, kuri skābētu kāpostu, marinētu gurķu un ievārījuma burku meklējumos ložņāja pa tuvākās apkaimes pagrabiem? Kad šajos sirojumos .neizdevās atrast pat kartupeļus, ko izcept ugunskura pelnos, viņi uzlauza bēniņu durvis un zaga žāvēšanai izkārtus palagus, dvieļus, virskreklus, ko pēc tam pārdeva tirgū. Tur viņus notvēra milicijas patruļa. Iespējams, ka viss būtu beidzies ar bērnu inspektores stingro brāzienu un brīdinājumu, ja nebūtu iejaucies tēvs. Žēlsirdību un grēku atlaišanu viņš uzskatīja par mīkstčaulību, soda mīkstināšanu — par nesavienojamu ar savu tieslietu frontes kaujinieka godu. Un personīgi panāca, lai dēlam piemērotu visstingrāko pantu.

Tā pusaudzis nokļuva specskolā, kur apguva ne tikai vispārizglītojošos priekšmetus. Daudz saistošāki likās bēdubrāļu stāsti ārpusklases saietos. Neviens, kā izrādījās, nebija iekritis savas vainas dēļ, bet aiz liktenīgas nejaušības, nelabvēlīgu apstākļu sagadīšanās. Tika izgudrots tūkstoš un viens simtprocentīgi drošs paņēmiens, kā apvest ap stūri stulbos likuma sargus. Tika kalti smalki un viltīgi plāni, kas gan tālāk par sīkiem un ikdienišķiem mērķiem nesniedzās. Par ko īsti sapņo tādā vecumā? Par sātīgām maltītēm, par šikiem apģērbiem un apaviem, par savu braucamo un, protams, par brīvību, pareizāk sakot, par iespēju nekā nedarīt un dzīvot pēc sava prāta.

Viņš no šiem sapņiem izvēlējās tikai vienu — motociklu. Un, īstenojot to, atkal nokļuva aiz restēm.

Ne jau tiešā ceļā, bet pakāpeniski, soli pa solim sapīdamies kārdinājuma tīklos. Viņš bija stingri apņēmies nekad vairs neko nezagt. Veca motocikla karkasu atrada lūžņu izgāztuvē un uz muguras atstiepa līdz pagalmam, kur nedēļām ilgi pacietīgi šķīdināja un tīrīja rūsu, taisnoja saliektās dakšas un dubļu skārdus. Šādas tādas trūkstošas detaļas pa vakariem, skolas meistaram piepalīdzot, izvirpoja darbnīcā.

Beidzot braucamais rīks sāka nedaudz atgādināt sacīkšu motociklu. Bet kur dabūt riteņus un ķēdi, akumulatoru un mērinstrumentus, neskaitāmus lodīšgultņus un bremžu klučus? Kādreizējais īpašnieks taču bija noņēmis visu kaut cik vērtīgo. Būtu jāpērk krāmu tirgū, bet nauda? Šo to izdevās izplēst no mātes, kādu rubli nopelnīt skolas brīvdienās, tomēr tie bija pilieni okeānā, kurā draudēja noslīkt visi cildenie nodomi. Likās, ne tikai kaimiņu zēni, visa pilsēta smejas par viņu. Bisei jāšauj, motociklam jāripo, citādi tas ir neizdarības apliecinājums, svētbilde, ko pielūdz vienīgi plānprātīgie. Kad izplatījās ziņa, ka autoveikals saņēmis deficītas rezerves daļas, viņš sameklēja vecos čomus. Pats ņēma tikai visnepieciešamāko, bet izmeklēšanā uzzināja, ka pārējie nebija kautrējušies.

Tiesas sēdē viņš redzēja tēvu pēdējoreiz. Bez mundiera, kp pēc dēla apcietināšanas bija nācies pakārt vadzī, tas izskatījās dīvaini sakrities un vecs. Un tomēr nelokāms savā paštaisnumā — pat uz atvadu tikšanos neatnāca.

Nometnē viņam paveicās. Jau pirmajā nedēļā atradās draugs un aizbildnis — Šķebīgais Janka, ieslodzītais ar sakariem un rūdījumu. Vienoja valodas kopība, atmiņas un, galvenais, sapņi par Rīgu — tik tālu un tieši tāpēc tik pārbagātu ar dzīves jaukumiem. Ar Jankas aizgādību viņš dabūja norīkojumu pabrīvajā joslā uz meža darbiem, kur gar dzelzceļa malu izcirta stigu otram sliežu pārim.

Visu sekojušo viņš nespēja sakarīgi atcerēties. Paša atmiņas jaucās ar filmās redzētiem vilcienu avāriju skatiem. Mācētu tikai pastāstīt, kā kopā ar Janku brāzās uz līkumu, kur lokomotīve bija sadūrusies ar degvielas cisternu sastāvu. Prātā turējās apdullinošais sprādziens, kas bija aizsitis ausis. Tāpēc viņš nedzirdēja ne Jankas kliedzienus, ne ievainoto pasažieru vaidus. Bet redzēja un saprata visu. Kad atjoņoja ugunsdzēsēju un sanitārās mašīnas, kad atjēdzās ar palīdzības sniegšanu aizrāvušies apsardzes zaldāti, viņš jau bija nometis arestanta drēbes un, nātnā uzvalkā ģērbies, gulēja līdzās aplaupītā jaunekļa līķim.

Juri noguldīja uz nestuvēm, iestūma ātrās palīdzības mašīnā, aizveda uz slimnīcu, no kurienes pie pirmās izdevības viņš paņēma vagu. Vispārējā uztraukumā nevienam nebija laika reģistrēt acīmredzami kontuzētā, bet citādi mazcietušā pasažiera uzvārdu. Pats viņš to uzzināja tikai no pases, ko sataustīja krūšu kabatā: Eduards Trofima dēls Rustavins. Turpat atrada arī naudu un dokumentus, kas ievirzīja viņa turpmāko likteni šodienas gultnē — Rīgas jūrskolas paziņojumu, ka viņš izturējis uzņemšanas pārbaudījumus, un uzaicinājumu ierasties pirmsmācību praksē.

Un no dzelzceļa stacijas viņš tagad dosies tieši uz Andrej ostā no​enkuroto skolas burinieku.

Pirmā nodaļa LAUMA i Bija neciešami karsti. Pat tīšuprāt radītais caurvējš, kas no istabas atvērtajiem logiem plūda uz virtuves pusi, nespēja kliedēt tveici, tā nežēlīgi kausēja smalko, tikpat kā dabisko smiņķi, ar kuru Laumai pusstundu rūpīgos pūliņos bija izdevies aizkrāsot pat sīkākās krunciņas zem acīm un ap lūpām.

Kad vīrs vēl brauca par mehāniķi uz tirdzniecības kuģiem, ostas dispečers allaž mēdza laikus brīdināt par paredzamo pietauvošanās stundu, un viņa paguva ne tikai «uztaisīt fasādi», bet arī uzkopt dzīvokli un visādā veidā sagatavoties atkalredzēšanās priekiem. Kopš Eidis bija norakstījies krastā un sācis pelnīt naudu ar darījumiem Polijas un Turcijas tirgos, vairs nevarēja neko izskaitļot. Nācās no rīta līdz vakaram tupēt mājās un ar tādu kā indiāņu virsaiša kaujas masku sejā sēdēt pie galda, kas katram gadījumam bija klāts ar aukstām uzkodām, kurām šī mežonīgā suta tāpat nenāca par labu…

Lauma piecēlās, aizslāja līdz guļamistabas spoguļskapim un pavērās savā veidolā. Kas vainas?

Zaļganās acis nopētīja smalkos vaibstus un nespēja nekam piesieties.Matos neviena sirma pavediena, kaut arī franču krāsojošais balzāms pirms mēneša izbeidzies, uzaču loki un skropstas — ogļu melnumā, zilganās ēnas prasmīgi slēpa pēdējā laikā uztūkstošos plakstiņus un lieliski harmonēja ar vaigu rožainumu.

Kontūrzīmulis gan nespēja piešķirt lūpām pilnīgumu, tomēr radīja juteklības ilūziju.

Toties pasīkstais augums joprojām iztika bez jebkādas «butaforijas». Viss bija savā vietā, un pirms divdesmit gadiem Eidim iedotais krūštura numurs un citi mēri derēja arī vēl šodien. Kāpēc tad viņš pasācis meklēt kreisos piedzīvojumus? Vai tiešām jau sasniedzis to vīrieša vecumu, kad tikai pārmaiņas uzsit asinis?…

Laumas domas aizklīda tālā pagātnē. Tajā bija arī grūti brīži, bet patlaban negribējās sīkāk pie tiem pakavēties. Jau piecus mēnešus pēc dzemdībām Svešvalodu fakultātes studente un Starptautiskā jūrnieku kluba aktīviste Lauma Jāzepsone bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem bija aizvedusi dēlu pie mātes uz laukiem. Liktos, tagad būtu jāsēž vecāku apmaksātajā Rīgas dzīvoklī un jāmācās ar divkāršu centību…

Bet nē, viņa atsāka piestaigāšanu uz dančiem, jo aizvien vēl loloja cerību, ka ostā kādudien atkal iegriezīsies rietumvācu kuģis, uz kura par trešo stūrmani brauca Haraldiņa tēvs. Turklāt viņa toreiz vispār neprata palikt viena. Gandrīz ik vakaru dancodama, Lauma pārslīdēja uz nākamo kursu, aizpildot robus valodas teorijā ar klubā apgūtajām sarunu iemaņām. Un tāpat rotaļādamās pabeigtu studijas, ja nebūtu kādā šefības pasākumā satikusi jūrskolas kursantu Eduardu Rustavinu. Puisis izskatījās tik vientuļš — kā tumša klints visapkārt mutuļojošās jautrības jūrā, ka Lauma uzaicināja viņu uz pirmo dāmu deju, pēc tam iedeva savu adresi un uzlūdza pie sevis uz mājām, — cilvēkbērns taču izrādījās viens uz visas zemeslodes un par mājīgumu bija dzirdējis tikai pēc nostāstiem. Lai iepazīst siltumu, iebauda pašgatavotas vakariņas, saprot, ka pasaulē bez kopmītnes un kopkajītes ir arī citi jaukumi. To izrādījās tik daudz,* ka piedevās pie vakariņām Lauma nākamajā rītā pasniedza arī brokastis un ļāva izmantot savu zobu suku, ko pat domās nebūtu spējusi dalīt ar kādu no saviem iepriekšējiem pielūdzējiem. Sākotnējās mātes jūtas pēc šīs kopnakts pārvērtās mīlestībā. Viņa bija pirmā sieviete Eduarda mūžā un gribēja palikt vienīgā, tāpēc aicināja pārcelties uz pastāvīgu dzīvošanu, pat pameta studijas, lai pelnītu iztiku abiem.

Eidis gan iebilda, nevēlēdamies pieņemt tādu upuri, tomēr drīz pierada pie ērtībām, klātā galda un gultas, slāpēdams vīrieša necienīgo neveikluma izjūtu ar solījumiem, ka apzeltīs Laumu, tikko nostāsies uz kājām. To, ka tie nav tukšvārdi, viņš pierādīja jau pēc pirmā prakses brauciena ar mācību kuģi.

Lauma atcerējās, kā toreiz sagaidīja viņu ostā. Likās, ka šie gaidīšanas mirkļi nekad nebeigsies, ka vajadzētu bezprāta lēcienā pārvarēt pēdējos metrus, kas šķīra mīļoto no krastmalas, no viņas apkampieniem. Tieši šajā naktī abi saprata, ka jāprecas. Šī atziņa pārauga galīgā lēmumā no rīta, kad Lauma paziņoja, ka no atvestajām dāvanām sev atstās tikai raibo blūzi, bet pārējo pārdos, lai viņi varētu iegādāties kāzu tērpus.

Tai laikā izveidojās pienākumu dalīšanas princips — atstāt preces realizēšanu pilnīgi Laumas ziņā.

Un to viņa darīja ar atzīstamām sekmēm, allaž cenzdamās turēties savrup, pēc iespējas tālāk no citu jūrnieku iestaigātajiem ceļiem, kur vienveidīgais piedāvājums spieda cenas uz leju un palielināja iekrišanas briesmas.

Tomēr šie apsvērumi radās vēlāk, kad Eidis sāka braukt par mehāniķi un pelnīt naudu kooperatīvajam dzīvoklim. Pēc kāzām itin viss kāpināja viņas laimes izjūtu, arī tas, ka vīrs gribēja ieiet likumīgajā laulības dzīvē ar sievas uzvārdu un kļūt par Eduardu Jāzepsonu. Sevišķi daiļskanīgi tas neizklausījās — it īpaši savienojumā ar tēvvārdu: Trofimovičs. Bet tas šķita vēl viens mīlestības pierādījums. Tagad Lauma zināja viņa rīcības patieso iemeslu, zināja arī, ka katrā laikā spēs nosargāt savu labklājību. Bet vai izdosies atgūt jau sen zaudēto ģimenes laimi?

Kad īsti radās pirmā plaisiņa viņu kopdzīvē? Laikam taču ar to dienu, kad nomira māte un nācās pārvest Haraldiņu uz Rīgu. Kad visa mātes mīlestība, ar kādu viņa bija aprūpējusi piecus gadus jaunāko vīru, pārsviedās uz vecvecāku izlutināto zeņķi un Eduards no pasaules centra pārtapa par pavadoni, rio apčubināta mīļākā — par Haralda tēvu un tādu kā palīgstrādnieku, kuram jābrauc uz bērnudārzu, jānāk talkā veļas mazgāšanā, vakaros jālasa priekšā pasakas. Bet viņam gribējās izklaidēties, izlādēties pēc ilgajiem atturības mēnešiem, kad uz kuģa vajadzēja bez ierunām pakļauties darba disciplīnai, ārzemju ostās — visādiem aizliegumiem. Gribējās beidzot ar pilnu krūti baudīt dzīvi. Iet uz teātri un pēc tam uz naktsbāru, riekšavām tērēt naudu, nepārrēķinot katras glāzītes cenu zeķbiksēs un tās, savukārt, spekulācijas rubļos. Justies vismaz kā vienas dienas kungam, nevis kā nabaga radiniekam, kam atliek tikai rīt siekalas, aizbildinoties ar idejisku diētu. Vārdu sakot, gribējās pārvarēt mazvērtības kompleksu un kļūt par sava likteņa noteicēju, plūkt sūrā darbā nopelnītos augļus, nevis vakaros sēdēt pie padēla cisām un sargāt viņa miegu.

Ar vīra nesātīgo izpriecu kāri Lauma vēl varētu samierināties. Bet pērnajā ziemā Eduards pat aiz pieklājības nebija viņu aicinājis līdzi uz sanatoriju, kur cerēja tikt vaļā no jūrā iemantotā reimatisma. Un ne reizes nebija atbraucis ciemos, lai gan atpūtās tepat Jūrmalā. Vēl trakāk — pagarināja uzturzīmi, kamēr vien to atļāva viņa latu krājumi. Mājās ieradās tikai pēc bartera precēm un tradicionālā pasūtījumu sarakstā. Un tas jau liecināja par nopietniem draudiem.

Būs vien jāliek lietā visi sievietes rīcībā esošie līdzekļi, lai saglabātu likumīgās tiesības, kuru dēļ tik daudz ziedots. Ļaunākajā gadījumā cirtis galdā savu slepeno trumpi — tad viņš sapratīs, ka sieva nav novalkāts cimds, kuru var novilkt un izsviest mēslainē.

2 Rūgtās domās nogrimusi, Lauma nedzirdēja, ka pie mājas piestāj mašīna. Atjēdzās tikai tad, kad atskanēja durvju zvans.

Kāpņu telpā stāvēja Eduards — ar somu uz pleca un diviem apjomīgiem čemodāniem rokās, kurus viņš nenolika zemē, tīšuprāt izvairoties no tradicionālajiem apkampieniem.

— Te nu es esmu. Jauki, ka sagaidīji mājās, man taču nav ne santīma Latvijas naudas… Esi tik labiņa un samaksā par taksīti. Pie viena uznes ari pēdējās paunas. — Beidzot Eduards, kā atjēdzies, nolika nešļavu pie sievas kājām, pieliecās un ar lūpām viegli pieskārās viņas Vaigam.

— Apmetums nenobirs? — viņš neveiksmīgi pajokoja.

— Mīļš un gādīgs, kā allaž, — Lauma bija miermīlīgi noskaņota. Ar lietpratējas skatienu atzinīgi novērtējusi iepirkumu lērumu, viņa tomēr nespēja iztikt bez pretdzēliena: — Redzu, esi pasācis pirkt platformāta jakas, lai slēptu savu personīgo labumu uzkrājumu, — viņa paplikšķināja pa vīra vēderu: — Tā taču nav sintētika?

— Dabūju par pusvelti, — Eduards atbildēja, sevī nolādēdams iesīkstējušo ieradumu atskaitīties par katru izdevumu. — Nekavē pagastu, lejā skaitītājs tikšķ.

Pēc šīs laipnību apmaiņas katrs devās uz savu pusi.

Ieraudzījis, cik rūpīgi sieva uzkopusi dzīvokli, cik svinīgi uzklājusi mielasta galdu, Eduards atmaiga.

Mājas ir un paliek mājas, sevišķi, ja tu tiec tajās mīļi gaidīts. Kaut pats jau sen bija pārstājis redzēt Laumā iekārojamu sievieti, viņš ne mirkli nešaubījās par sievas mīlestību — vai tad var nemīlēt vīrieti, kurš ved tādus ciemakukuļus?! Lūk, ari tagad, noskatoties neviltotajā sajūsmā, bērnišķīgajā nepacie​tībā, ar kādu Lauma izsaiņoja dāvanas, šo to pielaikodama spoguļa priekšā un jau tiekdamās pēc nākamās ādas jakas vai džempera, Eduards jutās kā tāds karalis ar visatļautības tiesībām, kā vienvaldnieks līdz… jā, diemžēl tikai līdz nākamajai pārbraukšanai, kad atkal būs izpildītas visas sievas vēlmes un varēs kā pretpakalpojumu izkaulēt sev dažus brivsoļus. Bet šoreiz gribējās panākt neierobežotu brīvību — pilnīgu un uz visiem laikiem. Lai tas maksāju, ko maksādams. Tās dēļ viņš bija ar mieru atteikties no ērtā dzīvokļa, ko Lauma ar eksotiskām fototapetēm bija pārvērtusi greznā pilī ar skatu uz saules pielietu lagūnu, palmām un strūklaku. Pat visģeniālākās dekorācijas nespēj tā savaldzināt, lai skatītājs nepamanītu izrādes galvenās varones nepievilcību. Galu galā izšķirošais vienmēr ir saturs, žilbinoša forma apnīk ļoti ātri. Pie Lolitas — par to Eduards bija pārliecināts — pilnīgi pietiks ar jumtu virs galvas un četrām kailām sienām. Vismaz iesākumā. Gan viņi pēc tam iegādāsies visu nepieciešamo, lai iekārtotu īstu mājokli. Viņš nešaubījās, ka pietiks spēka un enerģijas, lai uzsāktu jaunu dzīvi. Kaut tikai tās nepietrūktu, saraujot vecās saites…

Stāvot spoguļa priekšā, Eduards ilgi un rūpīgi iezieda vaigus ar skūšanās putām, kurām laikam bija piejaukts piparmētru ekstrakts, jo patīkami atvēsināja ādu arī caur bārdas rugājiem. Viņš tās pirka pie katras izdevības, turklāt ar tādu kā ļaunu prieku. Lauma ģībtu uz vietas, ja uzzinātu, cik maksā tāds aerosols. Bet viņa to nezināja, tāpat kā nenojauta daudz ko par vīra tirdznieciskajiem darījumiem, piemēram, ka viņam arī šajā dzīvoklī ir savi noslēpumi. Tikai čalo un čalo kā Ķemeru sēravots, melš par modēm un firmīgām krosenēm. Kas tad viņai patlaban nav pa prātam?

— Un šī zaļā jaciņa?… Vai tiešām atkal kārtējais turku viltojums ar Austrālijas firmas etiķeti?

— Neizliecies, it kā tu nezinātu, ko tur var tirgū dabūt.

— Bet es taču piekodināju, ka gribu no mohēras.

— No tīras vilnas nebija. Tie ir subtropi, ja vēl kaut ko atceries no ģeogrāfijas.

— Mīlošs vīrs arī Sahāras tuksnesī izkombinētu, kā izpildīt vienīgās sievas pasūtījumu, — neatlaidās Lauma. — Nākamreiz, lūdzu, proties, bet šo es realizēšu caur Intas veikalu. īpašu īgnumu viņu vārdu apmaiņā nejuta. Tā bija lietišķa, veikalnieciska saruna starp diviem partneriem, kuru savstarpējās attiecības sen noskaidrotas.

Uzmetis plecos sarkana zīda mājas tērpu, Eduards, tinies neuzbāzīgā losjona smaržas mākonī, šķērsoja halli un pazuda guļamistabā.

— Un ko tu atvedi Haraldam? — Lauma sauca nopakaļ.

— Videokasetes, kā parasti. Uzliec, kamēr apģērbjos, tur ir daži pikanti gabali.

— Tos lai viņš rāda saviem sklerotiskajiem dzērājiem, es kaut kā iztikšu pa vecam… — Lauma nicīgi atgrūda. — Bet dēlam pašam, ne jau viņa bāram?

— Ko tad šim vajag? Skaidru naudu. Lai uzsit gaisā telefonu ar pašatbildētāju.

Lauma bez pacilātības pagrozīja rokā japāņu hieroglifiem izgreznoto kārbu.

— Visi Rīgas veikali pilni ar tādiem… Tu laikam aizmirsi, cik šobrīd prasa par puslīdz ripojošu mašīnu.

— Tad pārdod mūsu videoiekārtu, ja tā gribi, lai tavs lolojums tiktu pie sava braucamā. Es to nekad neieslēdzu.

— Tāpēc, ka esi jau atēdies. Bet ko pavēlēsi man darīt vakaros? Kvernēt pie «teļļuka» un skatīties «Panorāmu» vai «Veco ratiņu»? Paldies par laipnību!…

Lauma izgāja gaitenī un ar aizdomām noskatījās zilajā somā, ko Eduards bija atstājis pa tvērienam pie durvīm. Tāpēc viņas balss tagad skanēja klusināti, pat mazliet pieglaimīgi.

— Varbūt tu no šīs zilās kaut ko atvēlēsi Haraldam? Nav taču svešs cilvēks, bet likumīgi adoptēts dēls.

— Toties mantas ir svešas. Šodien pat jānogādā Semjonova radiem, viņš aizķēries leišos, pie pirmās sievas.

— Cik cēli! — mēļoja Lauma un drudžainām kustībām atraisīja somas siksnas. — Dipkurjera Netes labākajās tradīcijās. Un ja uz robežas liktu atvērt, vai tu maz zini, kas tur iekšā? — Viņa attaisīja pēdējo sprādzi un izvilka dienas gaismā sieviešu veļas komplektus, zeķbikses, tualetes piederumus un — kā par spīti — tieši tādu vilnas jaciņu, par kādu pati bija sapņojusi. Tomēr balss nenodeva sašutuma uzbangojumu. — Varbūt šis ved narkotiskās vielas un ieročus? Vai maz apzinies, ko var nopelnīt par šādiem pakalpojumiem?

Soma bija līdz pusei iztukšota, citai sievietei domātās dāvanas paslēptas skapī. Steigā Lauma paķēra visu, kas pagadījās tuvumā, — čības, netīrus dvieļus un trauku lupatas, pat savu vēl modīgo lietusmēteli — un iestūķēja atpakaļ.

Apmierināta ar paveikto, Lauma atgriezās ēdamistabā. Žēl tikai, ka neredzēs vīra ģīmi, kad viņš pasniegs šīs veltes savai kārtējai mīļākajai. Cerams, tā nekautrēsies krietni smērēt pa purnu ar šīm pašām vecajām vīzēm…

Viņas atriebības kāre uzsita vēl prāvāku vilni, ieraugot, cik ļoti Eduards gatavojas uz gaidāmo tikšanos. Uzvilcis vienīgo pie privātskrodera pašūto uzvalku — melnu ar violeta samta vesti un tādas pašas krāsas tauriņu zem zoda. To viņš bija pasūtījis par godu viņu dzintarkāzām, un vēl tagad svētku kārta nevainojami piegūla stingrajam augumam, mazliet rāvās tikai ap pogām, kur vēders sāka prasīties uz brīvi. Turpretī sejā, ko mazā rēta virs labās uzacs vērta īpaši vīrišķīgu, nemanīja ne mazāko vecuma pazīmju.

Pēkšņi Laumu sagrāba niknums. Tā uzpucējies, lai iepatiktos citai, tā tērējies, lai iegūtu citas labvēlību! Paskatīsimies, kāds atgriezīsies, kad būs aiznesis tā sauktos sveicienus no Semjonova.

— Žans Marē! — viņa dzēlīgi zobojās. — Izspļauts Marčello Mastrojani! Pārģērbies smokingā pirms vakariņām ar sievu kā angļu smalkākajās aprindās, nevis izmeties kreklā kā latviešu zemnieks. Nu tad ko — pie galda, mesjē Alēn Delona kungs! — Lauma ar galma dāmas cienīgu reveransu aicināja apsēsties.

Vakariņas bija klātas diviem, kaut gan trauku būtu pieticis pat daudzbērnu ģimenei. Kristāla glāžu vien pa sešām katram — šņabim un vīnam, konjakam un šampanietim, kauss padzērienam un piņģerots, ja ienāktu prātā saldināt kafiju ar Lapzemes dzērveņu liķierīti. Un kur tad vēl porcelāna šķīvji — lieli un mazi, dziļi un plakani… Pašā vidū greznojās divstāvu zviedru plate ar aukstām uzkodām, blakām bļodiņas ar marinētiem murķeļiem, dažādiem salātiem, tirgū pirkti redīsi, holandiešu gurķi un tomāti… Nebija vārdam vietas — Rīgā tādu ģimenes galdu nekur citur neieraudzīsi kā tikai pie Laumas, un arī šeit vienīgi izcilos svētkos.

Eduarda piktums izgaisa. Nemaz vairs negribējās ķildoties. Vai Lauma vainīga, ka nav turējusies laikam līdzi, ka šajos divdesmit gados pārvērties viņš, pasaules klaidonis, nevis mājās sēdētāja, un ka no visām kādreizējām jūtām saglabājusies vienīgi pateicība, šī derdzīgā paša vainas apziņa?…

Eduards aplika roku ap sievas vidukli un pievilka viņu sev klāt. Lauma pieplaka vīra augumam, tad negribīgi atraisījās no viņa skavām.

— Vai nederētu vispirms iestiprināties un tikai pēc tam pāriet pie mīlestības?

— Tie prieki mums jau pieder pagātnei, — Eduards saudzīgi sacīja. — Un tu, Laumiņ, zini visu ne sliktāk par mani.

— Tad iedzersim par skaistajām atmiņām, — viņa salēja konjaku glāzēs. — Varbūt sagribēsies atcerēties jaunību, mums taču bija tik labi vienam ar otru.

Lauma pacēla savu kausu un pastiepa vīram pretī.

— Bija, nenoliedzu. Bet pagaidām nedzeršu. Man vēl tāls ceļš zem riteņiem.

— Vismaz ieēd kaut ko. Es tā esmu centusies, pat pagatavoju tavus iemīļotos Sibīrijas pelmeņus.

— Ieliec saldētavā. Ziemeļos tie mēnešiem ilgi gaida vīrus atgriežamies no medībām, — Eduards

centās ar joku kliedēt sievas nomāktību.

— Tu taisies alkai pazust?

— Solījums draugam jāpilda, — viņš izgāja gaitenī un atgriezās ar zilo somu plecā. — Un, no Dieva puses, neuztraucies, es laikam aizķer šos līdz rītam.

— Gaidīšu tevi, Eidi. Lai kas tev aigadītos, paturi prātā, ka šīs durvis tev vienmēr atvērtas. Tavas mājas ir šeit, neaizmirsti!

Līdz ar ārdurvju klaudzienu no Laumas sejas nokrita ar tādu piepūli saglabātā miera maska. Pazuda ironiskais smaids, pašapziņas izteiksme, lepnā spīts zaļajās acīs. Tajās parādījās nodevīga valgme. Un tad jau asaras tecēja pār pēkšņi sakritušajiem vaigiem, melnzilās tērcītes sastapās zoda bedrītē, izveidojot kaut ko līdzīgu romiešu ciparam pieci un tādējādi atklājot viņas īsto vecumu.

Viņa atrāvās no durvju stenderes, nevīžīgi pārkāpa pāri drānu kaudzēm, nekā neredzošām acīm nolūkojās pa visu telpu izmētātajās panckās, par kurām vēl nesen bija tā jūsmojusi. Nevērtīgas lupatas vien ir: visi šie aizkari un pārsegi, blūzītes un džemperi, zeķes un zābaki, ja salīdzina ar to, ko katra sieva tiesīga sagaidīt no vīra — mīlestību un kopības izjūtu, siltumu un cieņu. Negribējās tām pat pieskarties, negribējās nokopt galdu. Spēka bija vienīgi tik daudz, lai drebelīgiem soļiem aizvilktos līdz guļamistabai un ieraktu galvu spilvenā.

3 Kā no sloga atbrīvojies, Eduards jauneklīgā gaitā noskrēja pa kāpnēm, pat nevīžojis izsaukt liftu.

Ielas suta kā ar sviedrainu plaukstu aizsita elpu. Viņš pa paradumam gribēja nopētīt pamali, bet skatiens atdūrās pret namu sienām. Vēl pirms gadiem desmit visapkārt pletās klajums, varēja pat saskatīt ostas celtņu strēles, bet tagad uzcelta vesela pilsēta, tāda kā dubultnieku kolonna, kas bojāja ne tikai ainavu, bet arī gaisu. Vienīgā priekšrocība — šeit nevarēja uzrasties ne vecie īpašnieki, ne to mantinieki, pat gruntsgabali nekad nebija nevienam piederējuši, līdz ar to iemītniekiem nedraudēja izlikšanas briesmas.

Tikpat stingrā ierindā ietves malā stāvēja šo namu iedzīvotāju mašīnas — katrai atvēlēts ar baltu krāsu uztriepts četrstūris ar attiecīgā numura burtiem un cipariem. Nolādētie birokrāti! Pat nepieļauj iespēju, ka var atbraukt ciemiņš. Labi vēl, ka nav izprātojuši uzstādīt kases aparātus!… • Tepat bija novietots ari viens no neveiksmīgākajiem Eduarda pirkumiem — piecdurvju limuzīns Minerva-90, ko Spānijā ražojis kāds no vācu koncerna Volksvvagen meitas uzņēmumiem. Motoram nebija nekādas vainas, ari elektronika pagaidām darbojās bez kļūmēm, bet nelaime tā, ka šis vāģis, ko viņam «pa draugam» bija iesmērējis kādreizējais kuģa komandas biedrs Rotkēvičs, izrādījās pārejas modelis. Tas atklājās pēc Laumas pirmās avārijas, kurā cieta mašīnas labais spārns un durvis. Nekur vairs neražoja šī izlaiduma rezerves daļas, un nācās izlāpīties ar pašmāju «baulēšanu». Par līdzīgām grūtībām sūdzējās ari pārējie Minerva-90 īpašnieki, kuru skaits Rīgā sniedzās vairākos dučos un liecināja par Rotkēviča izcilajām menedžera dotībām.

Eduards iemeta somu bagāžas nodalījumā un jau taisījās atslēgt durvis, kad tieši pretī, autobusa pieturā, ieraudzīja pazīstamu seju. Vai tiešām kaimiņu Vizma tā izaugusi, par īstu jaunkundzi pārvērtusies?…

— Nāc, Vizmiņ, aizvedīšu.

— Apsveicu ar atgriešanos, krusttēv, — meitene piecēlās no sola un līganā gaitā nāca pāri ielai. — Kas jauns plašajā pasaulē?

— Tur sievietes kļūst vecākas, te smukākas, — Eduards atjokoja. — Kāp iekšā, aizvizināšu, ja tavs pielūdzējs nav sevišķi greizsirdīgs.

— Kā jūs uzminējāt? — Vizma piesarka.

— Pēc paskata, draudzenīt. Mēs, vecie jūrnieki, pazīstam tūku arī pa gabalu un bez apčamdīšanaš… Cik tev īsti palika šopavasar?

— Septiņpadsmit, pirms mēneša.

— Jā, vecenēm nav vieglas dienas… — Eduards parakņājās kabatā un izvilka plakanu plastmasas elektronisko pulksteni. — Esi tik mīļa un pieņem šo novēloto dzimšanas dienas dāvanu, — un, kā vēlēdamies mīkstināt ceremoniālo uzrunu, piebilda: — Lai nākamreiz kavalierim nav ilgi jāgaida.

Puišcilvēki mūsdienās makten izlepuši.

Vizma pastiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja Eduardu.

— Paldies, krusttēv! Bet man randiņš norunāts šeit, — viņa pamāja uz pieturas pusi. — Iesim uz diskotēku.

Sekodams viņas skatienam, Eduards ieraudzīja uz sola vīrieti, kura seja bija paslēpta aiz atvērtas avīzes. Redzamas tikai viņa negludinātās bikses un novalkātie apavi.

— Ar šo skarabiksi?

Meitenei paspruka smiekli: — Ja jūs zinātu, kā viņš smird! Kā tukša kandžas muca.

— Es to varu iedomāties, — Eduards pasmīnēja. — Bet kā tu tik smalki izštukoji? Vai esi pa klusam «brūķējusi»?

Savā apmulsumā meitene kļuva vēl pievilcīgāka — pilnīgās lūpas viegli drebēja, tumšzilās acis caur garo skropstu žalūzijām lūdzoši uzlūkoja kaimiņu: — Kā jums nav kauna tā runāt? Pat smēķēšanu esmu jau atmetusi. Bet, lūdzu, mātei ne vārda! /4 Tikko Eduarda mašīna pazuda aiz stūra, vīrietis salocīja avīzi un šķērsoja ielu. Viņš tiešām izskatījās nožēlojams — neliela auguma, turklāt vēl kumpains, pinkainiem matiem, kas līda laukā no baltās audekla žokejmices apakšas, saņurcītā uzvalkā, kura izgriezumā atklājās sen nemazgāts svītrains jūrnieka krekls un ap kaklu samezglots punktains lakatiņš. Maskarādes iespaidu vēl pastiprināja spocīgi zilas saulesbrilles, kas aizēnoja vai pusi pelēcīgās sejas. Pārliecinājies, ka ieliņā neviena nav, viņš zaglīgi ieslīdēja kāpņu telpā un pēc brīža jau zvanīja pie Jāzepsonu dzīvokļa durvīm.

Viņam bija ilgi jāgaida, vēl un vēl jānospiež poga, jo Lauma neatvērtu pat ugunsdzēsējiem, neaizvākusi no apmeklētāja redzesloka visas paunas un saiņus. Enerģiskiem spērieniem viņa ieslidināja vīra atvesto bagātību guļamistabā, tad vēl noslaucīja seju ar aukstā ūdenī saslapinātu mutautu. Lai kādas vētras nācies pārciest, fasādei allaž jābūt tīrai.

— Eju, es jau eju, — viņa laiku pa laikam mierināja nepacietīgo ciemiņu, līdz beidzot atvēra.

— Jums ir apbrīnojami labs deguns, Jāni, — sveiciena vietā teica Lauma, nemaz necenšoties slēpt savu nepatiku.

— Piedodiet, ja nelaikā, — aizsmakušā balsī taisnojās atnācējs un veikli iemanījās gaitenī. Viņa šaudīgais skatiens apstājās pie klātā galda istabā. — Ja jūs kādu gaidāt, varu piekāpt arī rīt… Varbūt tas man par godu?

— Kā tad! Pēc tik ilgas prombūtnes. Ja nemaldos, būs jau pagājuši…

— Tieši divi gadi, cienkundze, no zvana līdz zvanam. Un ne jau manas vainas dēļ, ticiet man, labprāt būtu nosvinējis Jāņus dzimtajā pilsētā, ar veciem draugiem. Bet ari jaunie likumi nav rakstīti dzīves pabērniem. — Viņš apsēdās pie galda un tik aši iztukšoja konjaka glāzi, ka Lauma to pat nepamanīja. — Tāpēc prātīgāk neko neatlikt līdz rītdienai. — Pēkšņi Jāņa balss kļuva skaļāka, valdonīgāka: — Virs taču atgriezās šopēcpusdien, vai ne? Tikai nestāstiet, ka muita visu konfiscējusi, — es redzēju viņu piebraucam.

— Un visu šo stundu cietāties? — Lauma nemainīja ironisko toni, kas palīdzēja saglabāt aukstasinību. » — Diemžēl man nekad nav laimējies būt ģimenes cilvēkam, — Jānis pasmīnēja. — Taču labi zinu, ko vīrietis alkst pēc piespiedu atturības. Uz jūsu veselību, Jāzepsona kundze! — Viņš nekautrīgi ielēja un saskandināja ar neskarto glāzīti. — Varbūt iedzersiet par mūsu abu apgādātāju? Lai viņam allaž labs un možs garastāvoklis! — Nenogaidījis Laumas atbildi, Jānis iegāza sev rīklē otru mēriņu, ar diviem

pirkstiem izzvejoja no bļodiņas marinētu pipargurķi un uzkoda.

Lauma joprojām valdījās. Viņa labi atcerējās Jāņa pirmo apmeklējumu, kad visi lūgumi un biedinājumi izsaukt miliciju bija atdūrušies pret izspiedēja trulo iecirtību: man vajag naudu. Argumentēt, diskutēt var vienīgi ar sev līdzīgu, pret faktiem un dokumentiem, kas bija Jāņa rīcībā, vārdi ir bezspēcīgi.

Viņu pat nauda interesē tikai kā līdzeklis alkohola iegādei, kā starpposms nesaraujamajā ķēdē, kas piekaļ pie pagātnes. Un šī pagātne nu jau nez cik gadus apdraud Jāzepsonu ģimenes labklājību, apliek ar mesliem un klaušām gluži kā tādu uz smiltīm dibinātu saimniecību. Tiesa, kopš Eduardam vairs nebija jātrīc par savu jūrnieka pasi, iekrišanas briesmas vairs neizrietēja no padomju kriminālkodeksa, bet arī Latvijas brīvvalstī diez vai turētu godā izbēgušu cietumnieku… Jātiek pie skaidrības, cik šoreiz būs jāziedo.

Parasti pēc katra iebaudītā malka Jāņa cena cēlās atbilstoši reibuma pakāpei.

— Uzskatīsim, ka dzejiskā uvertīra izskanējusi, — Lauma skarbi sacīja un aizskrūvēja pudeles vāciņu. — Cik? — Cik nav žēl… Jūs man esat parādā par diviem gadiem.

— Tik daudz naudas man nav.

— Var arī graudā. Vai tad cienkungs nav atvedis neko lieku? — Jānis viltīgi pasmīnēja. — Es pat neatteiktos no ārzemju pudeles, pie šodienas šņabja cenām cilvēks nedrīkst būt sevišķi izvēlīgs, vienalga, kāds fūzelis, ka tik grādīgs… — Viņš pašķielēja uz caurspīdīgās karafes pusi.

Lauma izlikās nesaprotam mājienu. Izgāja blakustelpā un atgriezās ar dažādiem lakatiņiem un reklāmsaukļiem izrakstītiem bezročiem, vingrošanas krekliem. Nokrāva visu uz krēsla un pēc īsas vilcināšanās uzmeta virsū pirmīt izbrāķēto zaļo jaciņu.

— Pēc vecā cenrāža varbūt ka sanāktu ar, bet šodien to var nopirkt katrā bodē, un tirgū man pat pusi nedos, — Jānis protestēja. — Kurš zemessargs noticēs, ka esmu to dabūjis godīgā ceļā?…

Pameklējiet labāk skanošo un čaukstošo.

Lauma negribīgi izvilka no somiņas divas simtdolāru naudas zīmes un pastiepa tās Jānim: — Nekā cita man šobrīd nav — pat ne plika lata, tikai sīcene.

— Mīļā kundzīt, kad jūs beidzot sapratīsiet, ka jums darīšana ar vienkāršu darbarūķi, nevis ar spekulantu? — Jānis atgaiņājās. — Mūsu aprindas atzīst tikai Latvijas brūnaļas vai taimiņus un, jo vairāk, jo labāk.

Jānis smagi nopūtās un ar mocekļa sejas izteiksmi ņēmās iesaiņot mantiņas avīzē.

— Sakiet man kā draugam, cik ilgi jūs vēl taisāties sargāt savu vīriņu no nepatikšanām? Tik daiļai sievietei nevajadzētu rakāties tādos mēslos, ticiet man, — viņa vārdos izskanēja neliekuļota līdzjūtība.

— Ar jūsu vīru mēs daudz ātrāk atrastu kopīgu valodu.

— Nesāksim visu no gala, — Lauma saspringa. — Jūs man zvērējāt, ka viss paliks starp mums.

— Un savu vārdu turēšu! — Viņš piecēlās kā svinīgam solījumam, bet īstais mērķis, kā izrādījās, bija Laumas glāzīte. — Un tāpēc mans vecais nelaimes biedrs drīz būs pilntiesīgs pilsonis un saņems jaunu pasi. Par to es nevaru neiedzert.

— Bet jūs varēsiet uzspraust savu papīru mazmājiņā uz naglas…

— Lauma domīgi uzlūkoja atzveltnes krēslā sakņupušo apmeklētāju: cik tādam alkoholiķim maz vajag — pēc trešās glāzītes jau mīksts kā pārsprāgusi riepa. — Sakiet, jums tā lapele ir līdzi?

— Kā allažiņ, — Jānis iegremdēja roku krūšu kabatā. — Gribat lieku reizi pamielot acis?

— Gribu to iegādāties, — Laumai pēkšņi pašas ideja patika aizvien labāk, viņa pamazām iesila: — Paturēt savās rokās. Uz visiem laikiem.

— Ko tas jums dos? — tad Jānis apjēdza Laumas nodomu. — Gribat no savas puses piespiest viņu pie sienas? Doma nav peļama, vai man žēl… Tikai lieciet aiz auss, oriģināls noglabāts drošā vietā.

— Tā jau ir mana problēma, — Lauma noskaldīja un pastūma uz viņa pusi kārbu ar japāņu telefona aparātu. — Avanss visam nākamajam gadam. Un lai jūsu smakas te vairs nebūtu!

— Nevaru nepasacīt, man tā garšo jūsu gurķīši, — Jānis velti pūlējās izkaulēt vēl vienu mēriņu, tomēr neuzdrošinājās pats atskrūvēt pudeli.

Lauma viņā neklausījās, pat lāgā nepamanīja, kā Jānis, pakampis savu lomu, šļūcošiem soļiem virzījās uz izeju, un nesatrūkās, kad ar klusu klikšķi aizkrita ārdurvis. Viņa jau bija atlocījusi mazliet nodzeltējušo papīru un iegrimusi lasīšanā, kaut gan, pat nakts vidū uzmodināta, varētu norunāt tā saturu no galvas.

Ik pēc brīža viņa atrāvās no sausajiem, skopajiem vārdiem, lai pavērtos sienā, kur goda vietā apzeltītā rāmī karājās tradicionālā kāzu fotogrāfija — starojošā Lauma līgavas plīvurā, ar ziediem klēpī, un Eduards — līdz augšai sapogātā melnā kursanta formas tērpā — un atkal uzdeva sev jautājumu: ko īsti pauž tikko samanāmais smaids viņa lūpu kaktiņos — jaunlaulātā neviltoto laimi vai blēža viltīgo gandarījumu?

Kad durvīs atskanēja atslēgas skrapstoņa, Lauma atskārta, ka tūlīt uzzinās atbildi. Ja jau Eduards atgriezies tik ātri, tad taisījās kārtot rēķinus.

5 Vienīgi sarkanā gaisma vēl spēja apturēt Eduardu. Citus satiksmes kustības ierobežojumus viņš patlaban neatzina. Ātruma un vēl jo mazāk gājēju «zebras» uzliktos pienākumus. It īpaši, ja riteņu priekšā ielu šķērsoja sievietes. Šo cilvēku pasugu viņš šodien labprāt vispār noslaucītu no zemes virsas.

Vispirms Laumu un Lolitu. Un arī ļaunā priekā smīnošo Edīti, kas bez mitas, kā tāda ieplīsusi skaņuplate bija atkārtojusi tikai trīs vārdus: «Nav un nebūs… Nav un nebūs…» Bet viņš taču no Turcijas gandrīz katru vakaru zvanīja Lolitai uz sanatoriju — pēdējoreiz vēl vakar no Viļņas — un meitene bija cieši solījusies visu dienu gaidīt masieres Edītes dzīvoklī. Un nu šī resnā savedēja tikai kratīja galvu un tai pašā laikā alkatīgi glūnēja uz viņa somu — kad tad beidzot pasniegs ārzemju suvenīru, kura vērtībai naudas izteiksmē sen jau nebija nekā kopēja ar pirmatnējo jēgu — piemiņas velti. Laimīgā kārtā viņš jau pavārtē bija gribējis nolikt pa tvērienam Edītei nopirktās smaržas, citādi būtu pagalam izgāzies, izvilkdams pēc kārtas sievas netīros dvieļus. Tagad vajadzēja pagūt uz mājām, iekams šī čūska nav paslēpusi mantiņas pie kādas draudzenes, tad būs jāķer vējš laukā. Bet pēc tam sazvanīs draugus un īstā vīriešu kompānijā piedzersies kā kārtīgs cilvēks — uz tiem atgriešanās priekiem vai vilšanās kreņķiem, vai nav vienalga! Un viņš nesaudzīgi dzina mašīnu uz priekšu…

Dzīvoklī valdīja aizdomīgs klusums. Vai tiešām nokavējis? Viņš atvēra gaiteņa sienā iebūvētā skapja durvis. Nē, te tā mantība vēl bija — kārbas un kulītes, etvijas un flakoni. Eduards sagrāba, cik vien spēja saturēt abās rokās, un iebruka krēslainajā ēdamistabā.

— Kas tas ir, dārgumiņ? — viņu sagaidīja Laumas bezkaislīgā balss.

— Papildu dāvanas mūža draudzenei?

— Pēdējā nagla mūsu ģimenes dzīves zārkā! — viņš atcirta un, pats neticot saviem vārdiem, iekaisa arvien vairāk: — Tā izblamēt svešos cilvēkos, Semjonova radu priekšā!

— Par savu labo slavu vajadzēja parūpēties krietni agrāk.

— Ko tu ar to gribi sacīt? Runā, nekautrējies, izgāz uzkrāto ļaunumu! Šai aicinājumā jautās atklāti draudi, tik salts naids, ka Lauma nolēma nesaasināt sadursmi — viņa savu mērķi sasniegs arī pa aplinkus ceļiem.

— Tikai to, ko dzirdēji…

— Klausies, Lauma, turpināties tas vairs nevar, tā mēs viens otru ātri novedīsim līdz infarktam.

— Tā ir diagnoze vai prognoze? — cauri nievājošajam piesitienam jautājumā izskanēja satraukums.

— It kā tu pati nezinātu… Mēs tikai izliekamies un mokāmies, tēlojot laulības divjūgu. Kāpēc nešķirties ar labu un tālāk katram vilkt savu vezumu?

— Re, ko sadomājis… — Lauma dzēlīgi atteica. — Interesanti, vai tu taisies maksāt alimentus

arī no kreisajiem ienākumiem?

— Neuztraucies, bešā neatstāšu…

— Tikai pametīsi vienu, visiem par apsmieklu. Bet sieva nav citrons, no kura izspiež visu sulu un tad izlidina pa logu. Nē, draudziņ, tik viegli tev brīvību neiegūt, pamestas vecenes loma man nepiestāv.

Es pratīšu sevi aizstāvēt, to iegaumē, — nu jau arī viņa gandrīz kliedza, sakāpinādamās līdz histērijas lēkmei.

Eduards pievēra logu.

— Šodienai pietiks, Lauma. Ne velti apgalvo, ka rīts gudrāks par vakaru. — Viņš vēlreiz palūkojās laukā un uzvilka lietusmēteli. — Visu ceļu par to vien sapņoju, kā ar draugiem nosvinēšu savu pārnākšanu mājās.

— Mājās?! — dusmas smacēja Laumu. — Ko tu sauc par mājām? Šo mantu noliktavu, kuru man uzticēts sargāt? Bagāžas glabātavu, no kuras, knapi nolicis čemodānus, tu mūc kā žurka no grimstoša kuģa, lai aiznestu svešu somu svešiem cilvēkiem? Un es lai noticu tādām pasakām? Pie citas tu skrēji, pie jaunākas! Un šī tevi pasūtīja vienu māju tālāk, kad atnāci ar tukšām rokām. — Viņa palaida vīpsnīgu smieklu, tad pēkšņi kļuva nopietna: — Un tagad klausies uzmanīgi! Tavas mājas ir šeit, te dzīvo tava sieva, kas tev ziedojusi ne tikai jaunību, bet pūrā atnesusi arī neaptraipītu uzvārdu. Es zinu, ko saku, Jāzepsona kungs, un ļoti neieteiktu aizmirst, ka esi kādreiz bijis jūrskolas kursants Rustavins.

— Man ir likumīgas tiesības uz šķiršanos. Haralds vairs nav mazais bērns, dzīvo atsevišķi un pelna vairāk nekā es. Tā kā par maniem radurakstiem vari neuztraukties.

— Laimīgs tas, kas tic. Kamēr nepaurķējas dziļāk…

Eduards apstājās uz sliekšņa un cieši uzlūkoja sievu: — Par ko tu runā? Kas tev aiz ādas?

— It kā pats nenojaustu, Jāzepson. Ne tāpēc es tevi visus šos gadus izpestīju, lai vecumdienās pārtiktu no žēlastības artavām, ne tāpēc tērēju baltu naudu, lai tagad dalītos ar kaut kādām staigulēm.

Kamēr tu nodzēri savus ietaupījumus, es vēl cietos — kurš vīrietis nedzer un neplītē? Bet nest ārā no mājām labumus -es tev neļaušu. Tad es pirmā iešu uz policiju — kad nav, tad lai nav nemaz!

— Gan redzēsim, kuram būs pēdējais vārds.

— Padomā, tas būs cīniņš bez uzvarētāja! Bet tu zaudēsi vairāk. īsu mirkli viņš svārstījās — atbildēt vai nelikties ne zinis. Tad demonstratīvi nometa uz galda mašīnas atslēgas un paķēra somu.

— Taisies pietempties? — Lauma pareizi iztulkoja šo žestu.

— Pati laipni piedāvāji. Kas man cits atliek pēc tik sirsnīgas sagaidīšanas? — viņš stingriem soļiem devās uz izeju.

— Vēlu nenāc. Mūsu saruna vēl nav beigusies, — Lauma sauca nopakaļ.

6 Lauma sen vairs nebaidījās vientulības, pat zināmā mērā izbaudīja savu neatkarību — kārtību dzīvoklī, kuru neviens neizjauca, klusumu, pār kuru viņa bija vienīgā noteicēja. Gribi, izliec pasjansu un ar sīkām blēdībām ietekmē nākotni. Negribi, pašķirsti vīra atvestos rietumu preču piedāvājumu katalogus.

Iepirkties — kaut vai tikai ar acīm — allaž bija un ir sieviešu iemīļota izklaidēšanās. Var arī pārlasīt «Vējiem līdzi» vai ieslēgt videomagnetofonu un noskatīties romāna ekranizējumu. Dīvaini, bet filma, par kuru bija jūsmojuši miljoniem skatītāju visās pasaules malās, Laumai negāja pie sirds. Varbūt tāpēc, ka pati kā svārsteklis raustījās starp mīlestību un naidu, un domāja, ka Vivjena Lī pārāk skaisti ataino savas varones Skārletas pārdzīvojumus. Liela traģēdija taču sastāv no neskaitāmām mazām nelaimēm, no ikdienas likstām un dziļas bezcerības, no neziņas un nepiepildāmiem sapņiem. Kamēr var cīnīties un gaidīt, nekas vēl nav zaudēts.

Tā Lauma sevi mierināja, aizvadot Eduarda prombūtnes dienas, un guva pat tādu kā gandarījumu savā vientuļnieces dzīvē. Haralda retie apciemojumi, protams, sagādāja prieku, viņai patika apčubināt

dēlu, mazgāt veļu un virskreklus. Viņa darītu to pat ar baudu, ja nebūtu šīs Vallijas, šīs vulgārās būtnes, kas uzķērusi nepieredzējušo jaunekli uz makšķerāķa, iemānījusi gultā un — lai Dievs nedod! — vēl aizvilks uz dzimtsarakstu nodaļu, ja vien pirms tam pati nenokļūs cietumā.

Tomēr pēc pirmā neveiksmīgā mēģinājuma Lauma vairs nejaucās dēla dzīvē. Pilnīgi pietika ar pašas problēmām. Visvairāk apbēdināja saltums Eduarda acīs, vienaldzība, ar kādu viņš laida gar ausīm sievas pārmetumus un sirdssāpes. Agrāk bija vētrainas ķildas un tikpat brāzmaini salabšanas brīži… Tagad — tikai tukšums. Līdz pat šodienai viņai bija izdevies aizpildīt to ar gaidām, tagad Lauma zināja, ka brīnuma nebūs. Par ko tad vēl cīnīties, zemoties šī šantāžista Jāņa priekšā? Ne jau par savu labklājību.

Mantu pietika līdz mūža galam, no videoiekārtas vien varētu dzīvot gadu vai divus, cik viņai vienai vajag…

Viena… Tur tā nelaime! Viena — pamesta sieva, nekam nederīga nocenota prece, veca grabaža…

Ne sev, ne citiem nevarēs iestāstīt, ka gaida vīru mājās, izgaisīs pēdējais dzīves saturs un mērķis.

Eduards bija atsaucies uz likumu. Tas bija arī viņas pusē, redzēs, kura ierocis izrādīsies stiprāks…

Lauma vairs neraudāja. Nodevīgi trīcošiem pirkstiem izvilka no spilvena apakšas pirmīt noglabāto dokumentu, atlocīja, iegāja blakusistabā un ar divām piespraudēm piestiprināja līdzās kāzu fotogrāfijai.

Nepārprotami tas pats Eduards, tikai formas tērpa vietā — pelēks virsvalks, galvā — tāda kā beznaga žokejmice.

Ietrinkšķējās tālrunis. Viņa pacēla klausuli: — Jā?…. Es, Haraldiņ, kas tad cits… Ja gribi zināt, kas tev atvests, prasi tēvam… Ak jau atvilcies un kurina tvaika katlu… Labi, aizšlepēšu, vai tad pirmoreiz. Gaidi!

Lauma ātri sasukāja matus, ar pūdera kušķi pārbrauca pār vaigiem. Būs labi, ne jau uz banketu jābrauc, tikai līdz Jūrmalai un atpakaļ… Bet jutās tāda kā pacilāta — bez viņas tomēr neiztiek.

Automobilis stāvēja tieši pretī nama durvīm, nevis tam atvēlētajā stāvvietā. īsti Eduarda stilā! Bez sievas palīdzības pat nejēdz pareizi nolikt mašīnu… Lauma iekāpa, pievilka sēdekli tuvāk stūrei un iedarbināja motoru.

Izbraukusi uz Jūrmalas šosejas, Lauma kāpināja ātrumu. Braukšana viņai bija ne tikai ērta pārvietošanās, bet arī izprieca. Reizēm, kad garlaicība kļuva pagalam neciešama, viņa sēdās pie stūres un tāpat vien pavizinājās kādu gabalu. Nē, joņot trakā ātrumā nemēdza, gribējās tikai just savu varu pār zirgspēkiem, kas izpildīja visas viņas pavēles. Vienīgi tumsā Lauma jutās nedroši, reizēm pat uzlika acenes. Bet arī tās maz līdzēja — apveidi saplūda, apkārtne izgaisa pelēcīgā miglā, kurā nesekmīgi urbās tālo uguņu gaismas kūļi.

Tāpēc viņa tikai pēdējā mirklī ieraudzīja ceļmalā stāvošos vīriešus. Viens balstījās uz kruķa, mugurā viņam bija zils uzsvārcis, kādu parasti izsniedz slimnīcās, ar lielām, uzšūtām kabatām. Otrais bija uzvilcis plankumainu zaļu apmetni, un tas varēja būt tikpat labi zemessarga, kā arī municipālā policista formas tērps, ej nu tagad sazini… Bet katrā ziņā amatpersona, citādi taču nemātu ar gaismojošu zizli.

Lauma apturēja mašīnu gabalā, atskata, spogulī redzēja viņus tuvojamies — pa priekšu nesteidzīgā varasvīra gaitā nāca kārtības sargs, nopakaļ, labo kāju balstīdams uz kruķa šķērsliktņa, neveikli klinkāja invalīds.

— Kas lēcies? — Lauma errīgi sacīja, līdz pusei noritinājusi loga stiklu. — Es nekad nepārkāpju satiksmes noteikumus.

— Piedodiet, — pieklājīgi teica «uniformētais» un vērtējoši nopētīja neierastā krāsojuma mašīnu.

— Pats apzinos, ka man nebija tiesību nakts laikā… Bet, ticiet, vainīgi ārkārtēji apstākļi, vārdu sakot, cilvēks iekūlies ķezā… — Viņš norādīja uz klibo.

— Lai izķepurojas pats… vai ar jūsu palīdzību. Steidzos uz Jūrmalu, kur cilvēkam arī atgadījusies nelaime.

— Tad jau mums pa ceļam… Aizrausim šo bēdubrāli līdz slimnīcai, noliksim pie vietas, gan jau kaut kā tikšu pats atpakaļ uz posteni, — nenogaidījis atbildi, viņš paraustīja pakaļējo durvju rokturi.

— Priekšniecības pavēle man ir likums, — Lauma atbildēja un atbīdīja vērekļa aizšautni.

— Tikai lūgums, lūdzu, nepārprotiet, — uzsvēra «uniformētais», palīdzēja invalīdam ierausties salonā un iekārtojās līdzās. — Uz priekšu!

Tikmēr bija sācis smidzināt. Bet tīrītāji jau ar pirmajiem vēzieniem nospodrināja norasojušo logu, un varēja tos atkal izslēgt. Garām aizslīdēja šosejas apgaismojuma dzeltenīgās salas, zem riepām vienmuļi dūca pretī skrejošā asfalta paklājs.

Lauma vēlreiz aplūkoja spogulī savus pasažierus.

— Nekādi nevaru atcerēties, — viņa uzrunāja «uniformēto». — Bet man jau pirmīt likās, ka esam kaut kur tikušies. Citādi nebūtu apstājusies.

Pasažieri saskatījās.

— Un es domāju, ka aiz cilvēkmīlestības, — uzrunātais beidzot atbildēja.

— Jokus pie malas, — Lauma neatlaidās. — Atgādiniet, citādi tirdīšu atmiņu visu ceļu.

— Pārgudrība ir veselībai kaitīga. Ne velti saka: daudz zināsi, jauns nomirsi. Vai tiešām jums apnicis dzīvot?

Lauma nesaklausīja viņa vārdos iezagušos draudus.

— Vai tik neesat no kādreizējās mana vīra kunga kuģa kompānijas. Viens no tiem, kam viņš veda savu diplomātisko pastu?

Invalīds, kurš visu laiku nebija bildis ne vārda, pēkšņi iekunkstējās.

— Pielipusi kā dadzis, — rupji atteica viņa pavadonis. — Cilvēkam slikti, viņš jānogādā slimnīcā, bet jūs tik dīcat kā tāds apnicīgs ods. Izbeidziet prašņāšanu un dodiet pa federi!

Apsauciens bija tik negaidīts, ka Lauma sarāvās. Kāja stingrāk uzgūla akseleratora pedālim, motors ierūcās skaļāk, mašīna salēcās un nu jau ātrās palīdzības tempā aiztrauca pa naksnīgo šoseju.

Nemiers, pat tādas kā neizskaidrojamas bailes lika Laumai aizvien vairāk kāpināt tempu. Tik ātri viņa pa slapjo šoseju vēl nekad nebija braukusi. Uz priekšu dzina viena vienīgā vēlēšanās — pēc iespējas drīzāk tikt vaļā no šiem pasažieriem, kas savā starpā pat nesarunājās. Šī klusēšana nomāca stiprāk par pirmītējo apsaucienu un lika aizmirst parasto piesardzību. Patlaban Lauma priecātos par katru pazīstamu seju, arī par vīra skurbulī atmiekšķēto ģīmi. Kā viņa bija varējusi aizmirst Eduarda brīdinājumu naktī nekad neapstāties, nekādos apstākļos ne ar vienu svešinieku neielaisties? Bet tagad bija par vēlu gausties.

Tāpēc ātrāk, tikai ātrāk.

Caurlaižu postenis, kā par spīti, izskatījās tukšs un pamests. Bet, kad upes viņā krastā atplaiksnījās Jūrmalas ugunis, Lauma atviegloti uzelpoja. Pilsēta tātad vēl negulēja. Tūlīt viņa izbrauks ļaužu pilnās ielāЈ, tūlīt šis lietuvēns aizmirsīsies. Lauma vai salēcās, sajutusi uz pleca smagas rokas pieskārienu.

— Te, lūdzu, pa labi, — teica «uniformētais», norādīdams uz krustojumu.

— Bet uz slimnīcu taču taisni, — Lauma vāri protestēja, atkal pakļaudamās pavēlēt radušajai balsij.

— Apkārtceļš, — viņš strupi paskaidroja. Šim vārdam, ko pazīst un ienīst visi autobraucēji, bija tik ikdienišķa pieskaņa, tāds maģisks spēks, ka Lauma nomierinājās. Patiešām, tālo starmešu gaismā priekšā pavīdēja ceļazīme, kas novirzīja transporta kustību sānielās.

— Mums vēl izdevīgāk. Piebrauksim tieši pie traumatoloģijas nodaļas.

Mašīna nogriezās no šosejas un, kratīdamās pa izdangātu meža ceļu, ielīgoja priežu audzē, kas drīz vien pārvērtās biezoknī. Prožektori izrāva no tumsas kokus un krūmus, melleņmētrām apaugušas kāpu nokalnes un aizaugušus grāvjus. Bija grūti iztēloties, ka pavisam netālu ir pludmale, ka dienā te skraida bērni, kamēr aizvēnī saulgozī cepinās vecāki.

— Kur tā jūsu slimnīca īsti ir? — Lauma jautāja, kad stari atdūrās pret dēļu sētu. — Esmu galīgi apmaldījusies.

— Tūlīt būsim klāt, vēl tikai mazu gabaliņu.

— Bet te viss uzvandīts. Mēs iestigsim.

— Tad metam mieru. Stop!

Viņš pacēla zizli, atvēzējās un, cik vien spēka, trieca to pret Laumas galvu.

Viņa saļima, nokrita uz stūres rata, ar pieri uzvēlās signālkloķim, bet žēlabaino kaucienu vairs nesadzirdēja.

— Klusāk, — kliedza viltus invalīds un ar abām rokām aizspieda ausis.

Tad apbrīnojami veikli izrausās laukā, apskrēja mašīnai apkārt un izvilka Laumas ļengano ķermeni.

Gaudoņa apklusa, skanēja vienīgi lietus šalkoņa priežu galotnēs un lāšu bungoņa uz jumta un motora pārvāka. Viņš noguldīja nekustīgo sievieti mitrajās sūnās, sataustīja pulsu.

— Dzīva, paldies Dievam. Un pat nevajadzēs piesiet pie koka. Tāpat nogulēs līdz rītam un nekā vairs neatcerēsies…

— Atej malā! Vācies! — šņācoši pavēlēja par kārtības sargu pārģērbtais.

Pacēla kruķi un sita. Vēl un vēlreiz — kamēr bija pārliecināts, ka zemē guļ līķis.

— Vai tā vajadzēja, Viktor? — viltus invalīds jautāja neskaņā balsī. — Cilvēks taču, sieviete…

— Viņa mani pazina, vai tu nedzirdēji?

— Kāpēc tad līdi šai mašīnā?

— Naktī visas bābas vienādas. Kad man pieleca, bija jau par vēlu.

— Kāpēc? Būtu izkāpuši pie slimnīcas, un miers.

— Kāpēc, kāpēc… Tāpēc ka šefam rīt no rīta vajadzīgi minervas stikli. Un šie dampji netrāpās uz katra soļa, kā pats redzēji.

— Bet mēs taču norunājām, ka bez asinsizliešanas.

— Aizbāzies! Palīdzi labāk aizšķūrēt.

Viņi aizstiepa Laumas līķi līdz dēļu sētai un pārvēla pāri. Klausījās, kā tas noslīd pa smilšaino nogāzi un ar dobju būkšķi atsitas pret bedres dibenu.

— Kā musulmaņu bērēs. Bez zārka un svinīgām atvadrunām, — Viktors ciniski sacīja. — Veicīgāk, Andrej, šļūcam pa diegu.

— Pareizi, pirms ausmas vēl vienas bēres jārīko.

Kad viņi atgriezās pie mašīnas, ieslēgtās slotiņas ar griezīgu šņirkstoņu vēl slīdēja pa tikmēr nožuvušo stiklu — to pašu priekšējo logu, kura dēļ cilvēks bija zaudējis dzīvību.

Pēc pusstundas noziedznieki jau atradās citā mežā, un auto ripoja pa iebrauktu stigu. Nelielā izcirtumā stāvēja neizskatīga baraka, kas no ārpuses atgādināja pamestu vāgūzi, bet no iekšpuses, tikko aiz nolaupītās mašīnas aizcirtās masīvie vārti, varētu sacensties ar labiekārtotu automobiļu apkalpes staciju.

No griestiem nokarājās telferceltņa alkatīgie žokļi, bedri izgaismoja spilgtas garspuldzes, pie sienas sarindotajos plauktos — skrūvgrieži un stangas, knaibles un laužņi, krāsas pūšamās pistoles un domkrati.

Otra siena bija atvēlēta deficītām detaļām. Atsevišķā nodaļā, kur veica pārkrāsošanas darbus, stāvēja silta gaisa kompresors un statīvi ar kinoprožektoriem. To žilbinošajā gaismā atklājās, ka Viktors ir uz pusi jaunāks par tūļīgo Andreju, kura uzļurbusī seja ļāva nojaust vismaz divdesmit piecu gadu dzērāja stāžu. Tomēr mezglainie pirksti kustējās ātri, ar tādu kā klaviervirtuoza nekļūdīgo meistarību. Tagad izrīkotājs bija viņš, un melnīgsnējais smukulis Viktors, kas savu iesauku bija iemantojis ar neskaitāmām uzvarām dāmu guļamistabās, tikai ar pūlēm jaudāja izpildīt aprautos rīkojumus: — Nokantē… Taisni sirds sāp, ka tāds glauns autiņš tik prasti jāizģērbj. Būtu pārkaluši numurus, nokrāsojuši melnu un Krievijā aizgrūduši par baltu naudu… Kāda velna pēc jākrāmējas ar sīkumiem?

— Beidz muldēt, šefs zina, ko dara.

— Tagad pacel… Padod trīspadsmito numuru… Kā tāds mulla, griez pa šuvi, kad tev saka…

Pēc divām stundām Jāzepsonu minerva bija sadalīta sastāvdaļās, bet tās ģindenis iekrauts pašizgāzējā. Varēja izvadīt to pēdējā gaitā.

Otrā nodaļa EDUARDS u. c. VEIKLI ZĒNI i «Kāpēc cilvēki ceļ mājas tādās vietās, kur tuvumā nav ne jūras, ne ezera vai upes?» prātoja Eduards, kad taksometrs drīz pēc Rīgas robežas nogriezās no šosejas. «Vai tiešām tieksme pēc sava zemes kaktiņa saglabājas līdz pat trešajai paaudzei? Bet varbūt kuģniecība savā laikā ar gudru ziņu iekārtojusi darbinieku vasarnīcu kooperatīvu pēc iespējās tālāk no visiem ūdeņiem, lai ar pretstatu terapiju ārstētu kuģinieku nervus? Vai arī…»

Jā, šis slēptais motīvs Eduardam patlaban likās visticamākais: lai jūrnieki pēc atpūtas šai vienmuļajā apkārtnē, kur redzesloku iežogoja kaimiņu sētas apvārsnis, bez nožēlas atvadītos no dzīves krastā. Arī viņš šovakar būtu labprāt atkal devies jūrā, no kuras pirms gada atvadījās ar tādu kā atvieglojuma izjūtu. Un tagad to gandrīz vai nožēloja. Okeāna plašumos viss bija saskatāms un saprotams, tur bija skaidri rīkojumi, nevis mīklaini mājieni, tur skanēja atklāta valoda, nevis divdomības. Negribējās prātot par to', ko īsti sieva bija uzokšķerējusi, ko zināja par viņa pagātni. Un kāpēc tik pēkšņi nolēmusi atklāt savas kārtis? Taču laikam aiz bailēm palikt bez apgādnieka, bez ierastās pārticības. Tie bija nopietni draudi un vienlaikus arī tāda kā norāde uz iespējamo atkāpšanās ceļu, kas, protams, būs jābruģē ar naudu. Viņš jau sen neticēja, ka Laumai var būt arī citādi apsvērumi. Lai kā Eduards centās atgaiņāt drūmās domas, melnas nojausmas mācās virsū joņiem. Iedarbīgākais līdzeklis — to viņš zināja no pieredzes — bija alkohols, kurā varēja gremdēt visas bailes un šaubas, atgūt ticību sev, brīvību kaut uz dažām stundām.

Kad viņš pirms gadiem bija te iegriezies, Visvalža Rotkēviča mītne ne ar ko neatšķīrās no citām tipveida saliekamajām vasarnīcām. Tagad Eduards ieraudzīja tādu kā miniatūru pili, kas laikam taču uzbūvēta sākotnējās ēkas vietā. īpaši iespaidīga savrupmāja šķita spilgtajā apgaismojumā, kas lauzās caur neaizplīvurotajiem logiem, izraudams no pustumsas asfaltētos dārza celiņus un garāžas spocīgi baltās sienas.

— Pamātes radi sabraukuši, bet Rīgas dzīvoklī nav vietas, tāpēc viss bars atvilcies šurp, — Visvaldis Rotkēvičs paskaidroja, iznācis uz lieveņa. — Tu esi tieši laikā, bābieši vien. Toties kādus vēžus no Latgales atveda!… Varēsim cienīgi atzīmēt atgriešanos Ziemeļeiropā. Lūgtum!

— Kā zīlēt izzīlēji! — Eduards to vien bija gaidījis. — Bet veci jūrnieki nekad nedzer sieviešu uzraudzībā. Braucam uz mana dēla krodziņu, tur būs iespējams izvērsties.

Atsaukšanās uz viņa jūrnieka pagātni bija vienīgais arguments, kuram Rotkēvičs nespēja pretoties.

Par savas dzīves zaļākajiem gadiem viņš joprojām uzskatīja tos pārdesmit reisus, kuros bija motorists mehānika Jāzepsona sardzē. Diemžēl ilgāk iekšas neizturēja, un pat labumi, kādus viņš guva no veiksmīgi pārdotajiem paklājiem un mežģīnēm, un pēdējā braucienā atvestās automašīnas, nespēja kompensēt jūras slimības neciešamās mocības. Bet arī krastā viņš vēl ilgus gadus palika sava kuģa komandas loceklis un uzticības persona, ar apbrīnojamu vērienu protot organizēt kontrabandas noieta tīklu. To pašu acīmredzot iedzimto biznesmeņa nagu Rotkēvičs lika lietā arī jaunajā darba vietā — kuģniecības norakstīto fondu noliktavā, kur viņa pārziņā bija gandrīz nepārskatāmi krājumi: sākot no pussapuvušiem pirmā pēckara laika velkoņiem un par nederīgām atzītām glābšanas laivām, beidzot ar kompasiem un citiem no apgrozības izņemtiem navigācijas piederumiem, nemaz nerunājot par dzenskrūvēm, enkuriem un tauvām, brezenta apvalkiem un korķa vestēm. Gada laikā viņš šai haosā ieveda tikai pašam vien saprotamu kārtību un nu bez mazākā riska sāka apgādāt pazīstamus burātājus ar deficīta takelāžu, citus ūdenssporta entuziastus — ar tikpat nepieciešamu inventāru. Šādi nodibinātie sakari Rīgas smalkajās aprindās un uzkrātais kapitāls — lūk, pamats, uz kura izdevās uzcelt šodien plaukstošo SIA «Rotors».

— Nav vārdam vietas, — viņš apdomīgi sacīja. — Ideja pelnījusi, lai t,o apsver no visām pusēm un saskaņo ar mājiniekiem. Brauc vien, gan es kaut ko izgudrošu, varbūt pat izdosies paķert līdzi pāris

duču krabaiņu.

Bet pat šīs rožainās izredzes nepiešķīra viņa gludajai mūka sejai priecīgu izteiksmi — joprojām vienīgo starojumu izstrāvoja gaismas atspulgs pāragri plikā kļuvušajā paurī, izveidojot ap galvu tādu kā nimbu.

Vecais draugs Saša Blūms nelika sevi tik ilgi lūgt.

— Es jau baidījos, ka tu vispār nepiezvanīsi, — telefona klausulē skanēja spalgā baiss, kas iemantota, mašīnrūmē pārkliedzot motora dunoņu, — un man nāksies kā muļķim ar nemazgātu kaklu līst pie sievas gultā… Mašīnu, ja es pareizi sapratu, laikam labāk atstāt garāžā?… Ja tev, čīf, nav iebildumu, paķeršu līdzi arī otrinieku… nu, to viesnīcas lifta Ļoņu, viņš jau apjautājās, vai netaisies laist kaut ko pār kanti… Gaidi, būsim! … Gandrīz tai pašā laikā notika vēl viena telefona saruna, arī no automāta būdiņas, kas atradās Jūrmalā. Zvanītāja bija Lolita.

— Bija pilnīgi sašauts, tu saki, kā ar aukstu ūdeni apliets?,.. Un tu viņam neteici, ka tas nav atkarīgs no manis?… Ak jau atnāca drūms, kā Dieva nepieņemts. Nabaga cilvēks, laikam mājās nepatik​šanas… Nē, paldies, nevajag, es pati viņu sameklēšu.

Viņa iemeta spraugā vēl vienu žetonu un uzgrieza citu numuru.

— Videobārs? Sakiet, lūdzu, vai tur nejauši nav Jāzepsons, seniors, tāds stalts turnšmatis ar nelielu rētu pieres labajā pusē?… Ak tā, jūs savu tēvu pazīstat arī bez mana apraksta, piedodiet… Pagaidām nav manīts?… Nē, man piezvanīt nevar, un tik neatliekami tas nemaz nav. Un arī pasveicināt nav nekādas nepieciešamības, — viņa ātri pārtrauca sarunu un bija gatava sevi izpļaukāt par šo muļķīgo sarunu.

2 Necerētā veiksme spārnoja, iebaudītais konjaks bija uzsitis asinis, prasījās pēc vēl. Tomēr «Šķebīgais Janka» — šī iesauka bija pielipusi jau nepilngadīgo kolonijā un saglabājusies ari uz vaļas — centās nezaudēt vēso saprātu. Viņš apsēdās uz tā paša sola iepretī Jāzepsonu logiem un ņēmās apcerēt savu stāvokli. Par to, ka steidzīgi jāsagādā vēl viens trauks, nevarēja būt divu domu. Bet tikpat svarīgi atrast naktsmājas. Citādi vīra dūšā nolūzīs kādā pievārtē vai apstādījumos un no rīta pamodīsies apkrāmēts vai arī aiz restēm. Tātad vispirms jāsameklē kāds būcenis, kur nolikt mantas — viņš necerēja, ka tik drīz izdosies vēl kaut ko izplēst no Laumas, būtu prātīgāk pārslēgties uz pašu «fikso zonīti» Eidi…

Ziemā Jānis dotos uz Jūrmalu un pa logu ierāptos kādā tukšā vasarnīcā, bet tagad tur būs tā pagrūtāk atrast pajumti. Būs vien jāiegriežas pie večiem, un tas nozīmēja, ka ar vienu polšu nav ko iesākt.

Bija uznācis smidzinātājs, un nu kājas pašas nesa uz pazīstamo Dzirnavu ielas pagalmu. Gribējās ticēt, ka kandžas vecenes nav viņu aizmirsušas. Šovakar Jānis gan varētu atļauties glaunāku dziru, tomēr skaidras naudas klāt nebija un vajadzēja gluži kā velnam, kurš bada laikos samierinātos ar mušām, būt pateicīgam par jebkādu grādīgāku ļergu.

Trešā stāva dzīvoklī neviens neatsaucās. Viņš piebungoja pie kaimiņiem, bet arī te nācās krietni izdauzīties, kamēr beidzot pavērās sprauga, kuru pāršvīkāja drošības ķēdīte.

— Sakiet — Zelmas kundze te vairs nedzīvo?

— Dzīva gan, bet ietupināta, — pārprata pakurlā kaimiņiene. — Nu pa naktīm vismaz gulēt var.

— Un Veras tante?

— Stāv tavā priekšā. Kā nav kauna, Janka, tevi gan uzreiz pazinu… Bet ar brūvēšanu vairs nenodarbojos, tagad modē ir atšķaidītā spirta krutkas. — Un viņa grasījās aizvērt durvis.

— Es jau neprasu par naudu, — Jānis attapās paziņot un uz labu laimi izzvejoja no tarbas kādu firmīgu blūzi. — Iedomājos, ka jums piestāvēs.

— Parādi šurp! — Roka ātri pakampa blūzi un nozuda. — Tikai neskaties, izvirtuli!… Erzacs vien ir un turklāt daudz par knapu, bet ko lai ar tevi daru… Ņemu.

— Un sīvais? — nelabu aizdomu mākts, gandrīz kliedza Jānis.

— Pēc tā būs jābrauc uz Jūrmalu. Lielupi zini? Labi. Tur vienai no tām jaunajām maksas

sanatorijām ir jahtklubs, tikai nejauc ar lielo, kas pie tilta. Sadzenā vaktnieci Mariju un pasveicini no manis. Ja pratīsies, viņa iedos.

— Mana blūze, — Jānis vēl nebija zaudējis pēdējo cerību.

— Labs padoms ir dārgs.

Tikko nenocērtot viņam pirkstus, durvis aizkrita, bet caur tām vēl atskanēja bezmaksas ieteikums.

— Un neielaidies ar taksistiem. Naktī viņi bez papīrmildas tev pat virsū nepaskatīsies.

Jāņa slāpēm tagad bija pievienojies tāds sarūgtinājums, ka šķita — nosprāgs uz līdzenas vietas, ja vēl ilgi netiks pie pudeles. Tāpēc viņš nolēma iziet uz Jūrmalas trases un apturēt pirmo mašīnu.

3 Kas ir negodīgāk — apkrāpt valsti vai apšmaukt savus kundes? Risinot šo jautājumu, Haralds nenoliedza, ka visizdevīgāk apstrādāt gan vienu, gan otrus. Galu galā atšķirības nekādas, jo, kā mācīja teorija, valsts manta esot visas tautas labums un viņa bāra apmeklētāji — daļa no šīs tautas, kurai ierasts piemērot statistiķu iemīļotās nomierinošās zāles: «caurmēra». Caurmēra alga, caurmēra pārticība, caurmēra noguldījumi bankās uz katru iedzīvotāju. Ja pašam uz cita rēķina tiek vairāk, caurmēra līmenis no tā nemainās, jo arī viņš, arī Vallija, ir šīs plašās, ar modernākajām skaitļošanas ierīcēm veiktās aplēses pamatdati. Bet tauta ir visai aptuvens teorētisks jēdziens, turpretim «Videobāra» viesi pavisam konkrēti cilvēki, kas iegriežas šodien un nāks arī rīt. Tāpēc Haralds nekad nekristīja degvīnu ar ūdeni, neatšķaidīja konjaku ar tēju, nepierakstīja tēriņa rēķinam datumu, vārdu sakot, nelietoja nevienu no vecajiem padomju bufetnieku trikiem. Un tie daži grami, kas pēc kokteiļu jaukšanas allaž palika alkohola pudelēs, ja tā nopietni padomā, bija viņa ieguldījums cīņā pret žūpību. Ir arī daudz ienesīgāki peļņas paņēmieni, kas nedara pāri nevienam.

Tā spriedelēja Haralds Jāzepsons, kad pēc pārnākšanas no dienesta uz Latvijas un Lietuvas robežas iekārtojās bārmeņa vietā. Mātes nauda un ģimenes drauga Leonīda Blūma sakari palīdzēja ielīst šajā izdevīgajā robā. Arī tālākajās darba gaitās Ļoņas onkuļa padomi un sargeņģeļa spārni lieti noderēja. Ar prātu vien šai gadījumā nevarēja nekā izskaitļot, viņam akli jātic, un punkts. Jo jautājuma zīmes ātri novestu strupceļā.

Leonīdu Blūmu jeb «Numurs divi», kā viņu dēvēja kompānijā, lai nesajauktu ar Sašiņu, pazina visi.

Viesnīcas personāls un iemītnieki — kā dežurējošo ljfta elektriķi, kurš izpestīja ne vienu vien starp stāviem iesprūdušu pasažieri. Trijās kārtējās brīvdienās pie viņa griezās pēc padoma citos sadzīves jautājumos: kur lētāk apmesties, kā pagarināt vīzas, kā izklaidēties, nenoklūstot izspiedēju rokās? Un Blūms nevienam neatteica. Izgādāja istabas privātmājās, izgādāja bezrindas iekļūšanu spēļu namos un seksa naktslokālos, koncertos, tenisa kortos. Pats viņš par šiem pakalpojumiem neprasīja ne santīma, tikai pateica priekšā, kam un cik jādod dzeramnaudas. Tomēr laikam taču bešā nepalika, jo bija uzcēlis tuvējā zvejniekciemā divstāvu vasarnīcu, kurā sieva audzēja dālijas un neļķes, potēja rozes un orhidejas.

Tas bija Leonīds Blūms, kas pirms diviem gadiem bija brīdinājis Haraldu nespert neapdomātus soļus: — Kam tev tā individuālā bodīte? Neesi taču frizieris vai skroderis, kuram vairāk par šķērēm nekā daudz nevajag. Kur tu dabūsi kredītu iekārtas iegādei un no kādiem ienākumiem tu atmaksāsi procentus?

Kur tu pirksi dzeramos? Noliktavās tevi apšmauks no priekšas un pakaļas, iesmērēs visādas krutkas, franču Perrier vietā — Vecmīlgrāvja krāna ūdentiņu. Un par visu būs jābleķo no savas kabatas. Ja nodibināsi sabiedrību ar ierobežotu atbildību, mesli reketam, vienalga, būs neierobežoti. Un papildus būs jākaro ar visādām revīzijām — no nodokļu inspekcijas un sanitārā dienesta. Visi gribēs nogaršot, aiznest līdzi paraugus analīzēm. Aprīs tevi ar kauliem un ādu! Nē, draudziņ, lai gādā un maksā pilsētas valde. Bet tu noslēdz līgumu par renti, samaksā tik, cik vari nokaulēt, bet pārējo sadali uz galviņām — sev, otrās maiņas vecītim un trauku mazgātājām. Ar tādiem noteikumiem ir vērts strādāt arī virsstundas, piepūlēt smadzenes, tici man.

Haralds viņam noticēja un to nenožēloja. Un pēc pusgada jau bija pietiekami nopelnījis, lai varētu

izpirkt lokālu. Viņš paklausīja arī padomam uzstādīt blakustelpā spēļu automātus un dienā pārvērst bāru par videoklubu, kurā bērni lūkojās tikai uz zilgano ekrānu, pa kuru trauca multiplikācijas filmu vilki, cilpoja zaķīši, bet vēlāk mīlēja un cieta, cīnījās un krita melodramatisku vai piedzīvojumu filmu nemirstīgie varoņi. Saldējuma, limonādes un kafijas patēriņš bija ierēķināts biļešu cenā. Vakarā krēslus pagrieza pret galdiņiem, kurus klāja pēc viesu gaumes un maksātspējas, un televizora ekrānā grozījās puskailas dziedātājas, kuru kontralti skanēja rupjāk par vīriešu kārtas rokeru histēriskajiem soprāniem. Ap pusnakti izbijušas austrumu skaistuma karalienes demonstrēja vēderdejas un striptīzu. Šos klipus Haraldam piegādāja patēvs. Arī šovakar Eduards vispirms pasniedza divas kasetes, tikai pēc tam saskandināja glāzītes.

— Lai tu varētu apvienot tostā gan neizsakāmo atkalredzes prieku, gan bezgalīgo pateicību… — Aiz šīs neveiklās ironijas slēpās viņa patiesās jūtas. — Nu, pastāsti, kā sviežas, neesi vēl apsievojies?

— Pareizi, gandrīz piemirsu, atvaino. Pirmīt kāda dāmiņa zvanīja, taujāja pēc tevis.

— Lika kaut ko nodot? — Eduards pūlējās izlikties vienaldzīgs.

— Neko neteica. Pēc balss tā kā būtu pērnziemas daiļvingrotāja. * — Ja ir kāda note, piegriezīs vēlreiz… Jā, Harald, kad atnāks manējie, iekārto pie stūra galdiņa, es vēl izstaigāšos kādu gabaliņu pa mežu.

3' Bija neērti zvanīt no bāra un dēla klātbūtnē izprašņāt Edīti par Lolitu.

4 Kad Eduards atgriezās, tā arī nekā jēdzīga no Edītes neuzzinājis, draugi jau bija salasījušies.

Rotkēvič^m iepretī sēdēja mazliet aptukušais, tomēr atturīgi elegantais biznesmenis Blūms, kurš līdzās kalsnajam, džinsu vējjakā un dungriņbiksēs tērptajam Sašam izskatījās kā ekšpluatatora karikatūras iemiesojums. Tomēr pat zinātāji strīdējās, kuram ir lielāki ienākumi — viņam vai uzvārdbrālim, kas pavasarī bija atvēris savu autoservisu un nespēja ne atkauties no klientiem. Tikai par godu draugam Saša bija ar mieru ziedot darba vakaru un — viņš to apzinājās — arī rīta cēlienu, kad droši vien nāksies lāpīt paģiras.

Blūms patlaban klāstīja Rotkēvičam sadraudzības priekšvēsturi: — Tātad, ieeju zālē, skatos — visi galdiņi aizņemti, tikai viens vēl gaida apmeklētājus. Skaidrs, ka pārziņa stratēģiskā rezerve. Grūžu viņam rokā piecīti, šis neņem, arī no piekabes atsakās: «Nē, tas pasūtīts uz Blūma vārda.» Nu ko, ņemu savu naudiņu atpakaļ un uzrādu pasi —t Leonīds Blūms, kā naglai uz galvas. Sēžu, velku dūmu, bet cienastam nepieskaros — varbūt šis īstais Blūms ir no priekšnieku sugas vai kāds slavens kauslis. Un tad ierodas divi jūrnieciņi ar laulenēm — šis toreiz vel nebija norakstījies no kuģa, bet jau ar stīvu kāju, un par to vien sapņoja, lai kāds izdancinātu kundzīti. Nu ko, piebīdījām vēl vienu krēslu un sadzērām tubrālības. Un es joprojām esmu vienīgais, ko Lauma laiž pār slieksni, par Sašas Teklu nemaz nerunājot, — viņš draudzīgi piebikstīja galda kaimiņam un pacēla glāzi: — Prozit!

— Jā, par uzvārdu un raksturu sakritību es kādreiz uzrakstīšu veselu zinātnisku apcerējumu. — Arī Visvaldim Rotkēvičam bija uznācis runājamais. — Mans pirmais stūrmanis, piemēram, šodien jau pensionētais kapteinis Kārlis Kaburs. Jauns vēl bija, gribēšana lielāka par varēšanu, bet nekur iekšā netika. Beidzot aizveda savu sirdsdāmu uz Pumpuriem, kur jaunais krogs toreiz ticis nosaukts par «Kabūru», Jūrmalas franču dvīņu pilsētas vārdā. Tagad nosvilināts pa tīro, pilnīgi neizprotami, kādiem urrāpatriotiem tas bija kā kauls rīklē. Bet tā jau ir cita dziesma… Vārdu sakot, jūs pat nevarat iztēloties, kādu traci Kaža tur sacēla. «Kneipe kristīta man par godu, bet jūs ielaist neprotaties. Francijas ostā, kad ieraudzīja manu pasi, robežsargi banketu uzrīkoja, gribēja pasniegt pilsētas atslēgu…» Un kā jūs domājat, ar ko tas jandāliņš beidzās? — Rotkēvičs uzvaroši pavērās galda biedros un, atbildi nesagaidījis, izspēlēja pataupīto trumpja dūzi: — Viņš nokļuva atskurbtuvē, mūsu šveicari nav ar pliku roku ņemami.

Eduarda ausīs šie stāsti skanēja kā sen aizmirsta mīļa melodija. Tomēr iekšējo spriedzi tā nespēja izkliedēt, vajadzēja steidzīgi pacelties līdz draugu līmenim. Ne ar vienu nesarokojies, viņš iekampa pamatīgu guldzienu: — Sveikā! Prieks jūs redzēt, vecie zēni, — un ar plašu žestu piesauca Haraldu: — «Repetē», kā Zozefīne teica Napoleonam, kad viņai tas joks iepatikās.

Bija pienācis pēdējais laiks apdāvināšanas ceremonijai. Protams, Rīgas veikalos tagad varēja nopirkt to pašu ko ārzemēs, bet joprojām nedrīkstēja atgriezties no ceļojuma bez ciemakukuļa, kaut arī tam būtu tikai graša vērtība. Pasniedzis Leonīdam un Visvaldim pa pildspalvai, Eduards pievērsās Sašam: — Tev, veco zēn, tiks šitais robotiņš. Pēc speciālistu atzinuma, tas aizvieto divas grāmatvedes un ēst neprasa. Varēsi ieprogrammēt ģimenes budžetu, detaļu cenas, ieguldītā darba apmaksu, valsts nodokļus, pat iekārtas nodiluma vērtību, pamatkapitāla dividendes, procentus par teicamu kvalitāti un, pirms mašīnas īpašnieks pagūs atjēgties, nosaukt apaļu summiņu. Redzēsi, viņš maksās tā, ka prieks, tik ļoti pie mums tic tehnikas brīnumiem.

Saša neveikli pagrozīja sastrādātajos pirkstos vidējas aploksnes formāta kārbu ar tādiem kā rakstāmmašīnas taustiņiem uz plastmasas virsmas, un pamazām viņa acis iegailējās.

— Klausies, čīf, kad tu beigsi skraidīt pa plašo pasauli? Vai nebūtu prāta darbs atmest tai andelei ar roku un nākt pie manis par meistaru? Man pieredzējis mehāniķis vajadzīgs kā kompresoram gaiss. Maksa pēc vienošanās.

— Ideja nemaz nav zemē metama, — Eduards izvairījās no skaidras atbildes. — Bet vispirms man vēl jāizstrebj tā putra ar pilsonības departamenta birokrātiem, jāizstāv rinda pēc sertifikātiem. Nevar taču ar tukšām rokām…

— Un kā tev ar rezerves daļām? — sarunā iejaucās Rotkēvičs. — Ja tev tā kurpe ļoti spiedīs, piezvani man.

— Pagaidām iztieku. Tehniskā apkope, riteņu balansēšana, savērsuma regulēšana, baulēšana… Tīrs darbs un tīra sirdsapziņa. Ar ārzemju mašīnām nepiņķerējos, tikai draugiem šad tad izpalīdzu, piemēram, tavai sieviņai.

— Paldies par to pašu, — Eduards drūmi sacīja un iemeta kārtējo malku. — Vai zināt, kāpēc vairs neguļu ar Laumu vienā gultā? Baidos, ka miegā nožņaugšu.

— To es saprotu, mierīga līdzāspastāvēšana kā tagad starp Izraēlu un Jordāniju — uz abpusēju interešu bāzes, — Leonīds pieglaimīgi uzslavēja.

— Drīzāk kā Irānai un Irākai: nesamierināmas pretišķības.

— Klausies, čīf, vai nav vienkāršāk izšķirties? Neesat taču katoļi, var arī bez Vatikāna atļaujas, — Saša nesaprata.

— Jūs te jokus dzenat, bet man līdz kaklam, — Eduards tik strauji piecēlās, ka ar troksni apgāzās krēsls. — Kaut kas jādara lietas labā.

Tā ari nepaskaidrojis, vai šī apņemšanās attiecas uz tukšajām glāzēm vai iedragāto laulības dzīvi, viņš devās pie letes. Cieši aizvēris aiz sevis durvis, no virtuves telpas iznāca Haralds.

— Aiznes šiem vēl pa mēriņam, bet mums abiem ielej tepat. Ģimenes lokā… Jā, man neviens vairs nav zvanījis?

— Būtu pasaucis, — Haralds vienaldzīgi atbildēja un piepildīja tikai vienu glāzīti.

— Nedzersi? Taupi manu naudu?

— Šoreiz nedzersi tu, — Haralds cieti sacīja. — Nav vairs tie laiki, kad ar dziesmām brauca uz mājām. Kamēr tiksi līdz takšu stāvvietai, tevi izģērbs pliku un piedevām vēl pamatīgi piekaus… Varbūt Izsaukt māti, lai atskrien pakaļ?

— Tā tikai vēl trūka… — pēkšņi Eduards apklusa, kaut ko pārlika prātā un drūmi paziņoja: — Zini ko? Zvani! Vienreiz tie rēķini jānoslēdz! Tāpat te šovakar ir tāda bēru gaisotne, — viņš ar īkšķi

atmuguriski norādīja uz pustukšo, krēslaino telpu.

— Beigsies koncerts, saskries. Daži, lai pirms naktsdusas nomierinātos, citi — lai uzpulverētos.

Bet vietējie laikam vēl pludmalē.

Eduards neklausījās. Viņu bija pārņēmis pirmsdzēruma nemiers, kad cilvēks vairs nespēj palikt uz vietas, kad par . varēm gribas uzdarboties — kaut kur skriet, kaut ko uzsākt, mainīt ne tikai apkārtni, izmainīt visu līdzšinējo dzīvesveidu. Ārā patlaban nelija. Tomēr lietus mākoņi nekā laba nesolīja. Tiešām, viņš vēl nebija aizgājis līdz taksofonu paspārnei, kad jau krita pirmās lāses.

Edītes numurs neatbildēja. Uzstājīgie pīkstieni izskanēja tukšumā kā bezcerīgs morzes palīgā sauciens…

Atgriezies virtuvē, Haralds iegremdēja visus desmit pirkstus Vallijas kuplajos matos un pievilka viņu sev klāt.

— Atradis laiku un vietu, — viņa izlocījās.

— Maruža tik drīz nenāks. Tāpat pagaidām nekur netieku. Kur tad deg?

— Ugunsgrēks draud rīt — ja nesameklēsim dampi. Man pačukstēja, ka gaidāma pārbaude sakarā ar alkoholisko dzērienu licencēšanu. Uzskaitīs visas ārzemju šņabja rezerves. Jāglābj vismaz divpadsmit kastes ar konjaku. Cikreiz neesmu tev teikusi, ka vajag gādāt savu braucamo?!

Gražīga izteiksme izķēmoja pajaunās gaišmates citkārt glīto lelles seju. Apzinādamās, ka viņas vaibstiem trūkst raksturiezīmju, Vallija centās tās veidot ar kosmētikas līdzekļiem, radīt tēlu, bet darīja to bez mēra izjūtas, izvēlējās pagrimušas, caur uguni un ūdeni izgājušas sievietes tipāžu. Taču iespējams, ka viņa rīkojusies tīšuprāt, ar gudru ziņu izšķīrusies par šo masku, kas vislabāk iederējās dzērienu noliktavas ikdienā — palīdzēja kārtot darīšanas ar reketieriem, atkauties no bezkaunīgiem diedelniekiem, izkomandēt mūžam paģi​rainos krāvējus, izplēst savu peļņas tiesu kopējos darījumos. Lai kā apradusi ar šo lomu, kas izpaudās kā ārienē, tā uzvedībā, Vallija nekad nebija atteikusies no jaunības sapņa par nodrošinātu ģimenes dzīvi. Vienīgi prasības kopš tehnikuma laikiem bija neizmērojami pieaugušas un tagad vairs neaprobežojās ar mīlošu vīru, bet aptvēra arī mašīnu, atsevišķu dzīvokli ar Itālijas mēbelēm un citiem labumiem, kādus slavenu aktieru balsīs tik uzstājīgi ieteica televīzija. Haralds visādā ziņā likās piemērota kandidatūra. Vajadzēja tikai turēt viņu pastāvīgā spriegumā, atkal un atkal uzkurināt kaislības.

Tālab Vallija lika sevi godināt par līgavu, nevis par brūti šī vārda mūsdienīgajā izpratnē, pēc saviem ieskatiem dāļāja mīlestības priekus, pat piespieda pavadīt uz septītās pirmizrādes vakariem Rīgas teātros, kuru abonementus bija izgādājis kāds zildegunīgs kunde, iestāstīdams, ka tos, tāpat kā senāk, nevarot dabūt bez diennakts stāvēšanas rindā.

Haralds risināja uzdevumu, kurā zināms bija vienīgi vēlamais rezultāts — alkohols katrā ziņā jāaizved drošā vietā, jo, pārliets bāra apzīmogotajās pudelēs, tas nesīs trīsdesmit procentu virspeļņu.

Sīkums, protams, salīdzinājumā ar mašīnas cenu, bet kāpēc atteikties — kas santīmu nepaceļ, pie lata netiek.

— Varētu palūgt Maružu? Viņai šodien ir vectēva vāģis, — viņš ierosināja, jau iepriekš pareģojot atbildi.

— Liec tai klīrei mieru! Jau tā tu šai trauku mazgātājai maksā primadonnas algu, tagad vēl gribi iepīt kopīgās šeptēs…

— Svešam šoferim tāpat būs jāiespiež saujā… Zini, es patiešām izsaukšu māti. Aizšausim mūsu darīšanās, pēc tam viņa pievāks tēvu. Viņš jau sāk uzņemt apgriezienus.

— Mūžīgi tu turies pie brunčiem, — neapmierināti saviebās Vallija, kura ne acu galā neieredzēja izlepušo nākamo vīramāti, bet cita padoma nezināja. … Isā pastaiga bija atvēsinājusi Eduarda prātu. Tomēr garastāvoklis joprojām turējās zem nulles.

— Brīvība ir tad, kad tevi gaida, bet tu neej, lūk, tā! — viņš trieca dūri pret galdu. — Mani neviens nekur negaida.

— Un mēs? Un Lauma? — Saša vientiesīgi atgādināja.

— Ar Laumu ir cauri. Šonakt pat nokārtošu.

— Nesmērē rokas, apsoli, ka uzvedīsies kā džentlmenis.

— Kas var, tas dara, kas baidās, tas draud, — Leonīds, arī jau krietnās burās, pavīpsnāja.

Eduards stingi, nolūkojās draugos, grasījās kaut ko pateikt, bet pēdējā mirklī pārdomāja — īsti vīri daudz nepļurkst, viņi rīkojas. Norāva no krēsla atzveltnes savu somu un ar paceltu galvu, kā likteni izaicinot, stīviem soļiem devās uz izeju.

— Nekur tālu neej, — Haralds sauca nopakaļ. — Es jau sazvanīju māti, drīz viņai jābūt klāt.

Kādreiz šī divdesmitajos gados celtā vasarnīca ar verandām un sauļošanās terasēm, spraišļotajiem logiem un tornīšiem virs jumta bija viena no lepnākajām Jūrmalas ģimenes pansijām. Pēc kara tā pārtapa par sirdsslimnieku sanatorijas centrālo korpusu un tikai krietni vēlāk, kad neviens vairs neņēmās remontēt līdz kliņķim nolaisto koka māju, kļuva par kopmītni, kur izvietoja no laukiem un Baltkrievijas saaicinātās medmāsas, viesmīles, apkopējas. Ar to tad nu aprobežojās administrācijas rūpes par personālu, bez kura iestādījums nevarētu normāli darboties. Par visu pārējo lai rūpējas paši… Un māja apauga ar visāda veida piebūvēm un vasaras virtuvēm,'istabas tika pārdalītas uz pusēm, balkoni noslēgti ar pārjumiem, izcirsti papildu logi… No Austrālijas atbraukušais īpašnieka dēls pirmajā acu uzmetienā pat nepazina savu bērnības māju un veselu gadu svārstījās — restaurēt vai nojaukt un uzcelt mūsdienīgu kotedžu?

Laikam taču būtu prātīgāk atmest ar roku sentimentāliem apsvērumiem un izšķirties par pēdējo variantu, jo pēc obligātajiem septiņiem nepieskaramības gadiem ēka noteikti būs avārijai stāvoklī, tad vairs nevarēs izmantot nevienu sapuvušo pārsegu, kur nu vēl jumta spāres vai balkona pīlāru.

Uzkāpis pa čīkstošajām koka trepēm, Eduards pieklauvēja pie durvīm, kas bija apsistas ar vates un dermantīna popējumu. Iekšā dzirdēja balsis, mūziku, bet neviens neatbildēja. Nācās laist darbā dūres.

Beidzot noklikšķēja vairāki aizbīdņi un uz sliekšņa parādījās pusmūža sieviete mēļā peldmētelī. Aiz viņas muguras Eduards ieraudzīja drūmsejīgu vīrieti, kurš žāvādamies skatījās Ostankinas televīzijas humora raidījumu. Arī istabas iekārtojums — kopā sabīdītas metāla gultas ar spīdīgām bumbām, austrumniecisks sienas paklājs, tamborētas sedziņas uz apaļā ēdamgalda un uz tālrāža pulētās virsmas — likās svešāds.

Viņš apmulsa: — Atvainojiet… Es taču nekļūdījos… Vai Lolita mājās?

— Viņa te vairs nedzīvo, — sieviete grīni pasmaidīja. — Dažiem laime pati iekrīt klēpī. Jau pirms mēneša pārvācās.

— Nepateiksiet, uz kurieni?

— Pilsēta piešķīra lielāku platību — kā jau Latvijas pilsoņiem pienākas. Bet mēs, otršķirīgie, laikam tā arī nomirsim šajā…

— … okupantu cietuma kamerā, — viņas vīrs izaicinoši papildināja.

— Nezaimo, esi priecīgs, ka īres maksai pietiek ar vienu pensiju… Viņi tagad dzīvo šai pašā ielā, trešajā mājā dzelzceļa pusē… Dzīvokļa numuru neatceries, večukiņ?

Atkal aizsnaudies vīrs ar pūlēm atpleta miegainās acis: — Kāds tur vēl dzīvoklis ar numuru? Pirmie divi logi apakšstāvā. … Māju Eduards atrada bez grūtībām. Arī šī vasarnīca bija redzējusi labākus laikus, laikam tāpēc kautrīgi slēpās aiz augsta dzīvžoga dārza pašā dziļumā. Plašā teritorija, kas kādreiz piederējusi vācu lieltirgotāja ģimenei un tāpēc nebija pakļauta denacionalizācijai, bija sadalīta tādos kā izmēģinājumu lauciņos un uzskatāmi liecināja par pašreizējo iemītnieku dažādajām nosliecēm — puķu dobes mijās ar kartupeļu un burkānu vagām, zemeņu plantācijas ar zirņu stādījumiem, kurus pagaidām gan iezīmēja tikai žuburiņu mežs. Iepretim blāvi apgaismotam logam gadus trīsdesmit vecs vīrietis knibinājās ap priedes stumbram pieslietu divriteni, piesiedams bagāžniekam zemeņu kastes.

Sadzirdējis soļus, viņš iztaisnoja muguru.

— Arvīd, tu? — Eduards nedroši vaicāja.

— Tas pats. Atradi gan? Kas jauns Turcijas harēmos?

Rūtainais krekls ar vaļēju apkakli, platās lences, kas saturēja pudeļkrāsas audekla bikses, iešļūcenes basajās kājās — viss liecināja, ka Arvīds jau sataisījies doties pie miera. Bet Eduards zināja, ka tādā izskatā viņš gāja arī iepirkties un citās dienas darīšanās, taupot vienīgo uzvalku svinīgiem sarīkojumiem.

— Apsveicu ar jurģiem.

— Saņēmām kā kompensāciju par īpašniekam atdoto platību, — Arvīds lepni paziņoja.

— Bet tur jau ievākušies citi…

— Bijušie sābri no meitas istabas, — viņš pasmīkņāja, — kādu gadiņu varēs justies kā normāli cilvēki — pats zini, cik gausi velkas tiesas lietas… Šis būcenis gan varēja būt bišķīt lielāks, toties dārzs ir īsta zelta bedre.

— Zemenes labi ienākušās? — aiz pieklājības apjautājās Eduards, jau sākdams zaudēt pacietību.

— Kur nu! Pirmais gads taču, tikko pietiek, ko Anniņai panašķoties. Bet uz tirgu tomēr braucu, par magaričām ogas ņemu no tiem, kas negrib lepnumu zaudēt, tomēr dzīvu naudu nesmādē. Tagad pat…

— Pamanījis, ka Eduards virzās uz mājas pusi, viņš iesaucās: — Lolitas vēl nav.

— Tik vēlu?

— Cik tad īsti ir? — Eduards palūkojās savā pulkstenī un pēc mirkļa vilcināšanās noņēma to no rokas un pastiepa Arvīdam: — Sāls​maizes vietā.

Arvīds neslēpa priecīgo pārsteigumu, bet pašcieņas dēļ uzskatīja par vajadzīgu patielēties.

— Tāds dārgs suvenīrs, tas jau atgādina raudzību kukuli… Man pilnīgi pietiktu ar kādām vienreizējas lietošanas šķiltavām…

— Marika vēl nav piespiedusi atmest? Tu pa klusam vēl pīpē? — Eduards neticīgi vaicāja un iebāza roku kabatā: — Indējies vesels!… Bet kur mana Lolita blandās apkārt nakts laikā?

— Paldies, noderēs, — Arvīds noglabāja šķiltavas. — Viņiem pludmalē ir ģenerālmēģinājums, rīt taču tas lielais trādirīdis, — izlasījis Eduarda sejā galīgu neizpratni, viņš sirdīgi ņēmās skaidrot: — Agrāk tos sauca par kūrorta svētkiem, tagad par dzintara karnevālu, bet tie paši vēži vien ir. Pat kule nav izmainīta, jo no Rīgas izsaukts tas pats vecais režisors un tie paši vecie aktieri. Sanatorijas jaunajam kungam jāpelna nauda, vajadzīga reklāma, vai tad es to nesaprotu? Bet tad izgudro kaut ko citādu un maksā ragā, bet nepārņem no vecajiem kungiem vecos gājienus — vispārēja mobilizācija, sabiedriska aktivitāte, labi vēl, ka nav nosaucis šo ļembastu par komjauniešu talku… Visi šķendējas, bet atteikties baidās. Kur tu Jūrmalā šodien sameklēsi citu robu? Tāpēc jau Lolita netika uz Rīgu, jau no paša rīta pa liedaga smiltīm peras… Ja gribi, parādīšu, man pa ceļam.

Atvērās pirmā stāva logs, tajā parādījās izspūrusi Marika ar raudošu bērnu uz rokām.

— Vai tiešām nevar klusāk? Bļausties, it kā uz pasaules citu cilvēku nebūtu… — Viņa pazina Eduardu un atplauka laipnībā. Turpinot aijāt Anniņu, lullināja: — Skaties, krusttētiņš Edžus pārbraucis.

Beidz bimbot un čuči. Tad viņš tevi rīt pavizinās.

— Demogrāfisks sprādziens! — Eduards izsaucās, ievērojis Marikas nepārprotamo apaļīgumu. — Gods un slava tautiešiem! Saņemiet kā avansu.

Viņš atsprādzēja somu un izmakšķerēja no pašiem dziļumiem neparastas formas sārtu plastmasas naktspodu: — Ja atskries dvīņi, atvedīšu vēl vienu.

— Pašiem vajag gādāt, nevis dancot caurām naktīm… Tūlīt, Anniņ, tūlīt izmēģināsim, vai ir ērta sēdēšana, — viņa čubināja meitu, kas neizrādīja ne mazākās prieka pazīmes.

— Iekšā ir saldumi. Ieteiktu izņemt pirms lietošanas.

— Tā tu mūs pavisam izlutināsi, — Marika liekuļoja.

— Un te būs šādi tādi nieki Lolitai, — viņš uzstīvēja apjomīgo somu uz palodzes. -— Drīz būsim

atpakaļ.

— Mēs abas liksimies uz auss.

— Tad līdz rītam. Saldu dusu!

Vīrieši devās ceļā. Kad viņi iegriezās meža takā, Eduards satvēra un stutēja kastu piramīdu, kas pie katras bedrītes un saknes draudēja sagrīļoties.

— Balstot balsties pats,.— Arvīds pasmīkņāja, — cik redzams, tu jau esi uzņēmis uz krūts.

— Kā tad citādi — pēc musulmaņu gavēņa. Turcijā tikai miljonāri var atļauties.

— Mūs arī pamazām atradina. Cenas kāpj ar katru dienu.

— Vajag mācēt. Galu galā, kam dēlu izskoloju?

Arvīds saprotoši pamāja ar galvu un pēkšņi pamanīja, ka no koku zariem pil lietus lāses.

— Kad tas reiz beigsies? Atkal zemenes salis…

Viņš bez minstināšanās novilka kreklu un pārklāja kastēm. Eduards taisījās piedāvāt savu lietusmēteli, bet pārdomāja — ja tik ļoti grib uzsist cenu, lai drebinās ar pliku muguru. Naudu, kā izrādās, pelna ne tikai ar sviedriem, bet arī ar zosādu. Viņš noskurinājās un nopūtās: — Nabaga Lolita, kā viņai, pusplikai, tur klājas tādā lietū?

— Sievietes gatavas uz visiem upuriem, lai tikai varētu izrādīt savus daiļumus, — Arvīds paraustīja plecus. Brīdi pasvārstījies, sadūšojās ķerties vērsim pie ragiem: — Tu, Edžu, neņem ļaunā, ka bāžu degunu, kur nevajag. Bet Lolita ir lādzīgs skuķis, nedari viņai pāri, labi?

— Vari neturpināt, pats zinu. Ja tu runā par manu sievu, tad ar to ir cauri, saprati? Kā āmen baznīcā, vīrs un vārds!

— Ko nozīmē — cauri? — Arvīds gribēja tikt pie skaidrības. — Šķiršanās var vilkties bezgalīgi. Sevišķi, ja viņa nepiekrīt. Ir dzirdēts, ka vairs nav kā padomju laikos…

— Vienmēr var atrast citus ceļus, kad tev saka… — Eduards pamazām uzbudinājās un pacēla balsi. — Teicu taču, ka cauri! Kurls esi, vai?

— Nu ir ziepes! Kāds velns viņus te atdzinis? — nevietā lādējās Arvīds, gandrīz atdūries pret šķērskoku, kas nosprostoja taku. Viņš tik spēji apturēja divriteni, ka nokrita rokas sūknis un pārripoja pāri dziļās bedres malai. — Atkal kaut ko rok. Kopš poļi pirms veselas mūžības Vecrīgā atraduši paslēptas bagātības, visi kā kurmji pa zemi vien rakājas. Pie katras izdevības.

Būvbedre, kuras dziļumā melnēja lietus lāšu izkruzuļotais gruntsūdens, bija no visām pusēm nožogota. Ielas pusē šūpojās sarkans brīdinājuma lukturis, kura spocīgajā gaismā zaigoja atsegtas kanalizā​cijas caurules.

— Tā tas paliks līdz ziemai. Pat ekskavatoru aizvākuši. Bet godīgiem cilvēkiem jākratās pa apkārtceļiem, — Arvīds šķendējās.

— Dragājam pa taisno! Kas mums divatā pārstumt divriteni pār šiem smilšu kalniem? Pacel un stūrē gar pašu nogāzi, — skubināja Eduards, kuram ieilgusi pastaiga jau bija apnikusi. — Vai vēl tālu?

— Pēdējā māja pirms kāpām, re, kur Putriņa logi. Kad viņš vēl strādāja milicijā, neviens nebūtu turējis priekšnieku tādā ielenkumā… — Arvīds izpurināja smiltis no čībām un norausa sviedrus no pieres. — Zini, tu tagad laid taisni uz jūru, liecinieku klātbūtnē viņš kautrēsies… Un Lolitu «neapbižo», dzirdi?

6 Haralds nervozēja. Apritējusi vismaz pusotra stunda, kopš pirmoreiz zvanīja mātei, bārā bija saplūdis un atkal noplacis koncertapmeklētāju paisums, bet viņas kā nav, tā nav. Arī tēvs, kā izgājis, tā pazudis bez vēsts. Varbūt viņi kaut kur satikušies un nu pusceļā noskaidro attiecības?…

Haralds atkal uzgrieza Rīgas dzīvokļa numuru. Neviens necēla klausuli. Sasodīta būšana! Viņš pat baidījās ieiet palīgtelpā, kur gaidīja Vallijas pārmetumu pilnā šņākoņa. Un ja vēl tikai balss vien… Viņš pietiekami labi pazina līgavas raksturu, lai zinātu, ka var sekot arī lamu vārdu izvirdums un pat darbi. Tad vairs nebūs runa par pudelēm, pār viņu gāzīsies savās labākajās jūtās aizvainotas sievietes sašutums, tiks

pieminēti senie grēki, celta gaismā neizdarība un kā piedziedājums — grūti atspēkojamais arguments: «Ja tu mani patiešām mīlētu…» Haralds mīlēja Valliju, pareizāk sakot, nespēja iedomāties dzīvi bez viņas, būtu ar mieru viņu nēsāt uz rokām, bet ne jau kastes ar divdesmit četrām pudelēm. Kur lai noķer mašīnu?

Maruža neder, tas nozīmētu liet eļļu liesmās.

Haralds nopētīja zāli. Viesu palicis gaužām maz. Pie stūra galdiņa joprojām sēdēja tēva draugi un, spriežot pēc enerģiskajiem žestiem, cits citam apliecināja draudzību un cieņu. Beigsies, protams, ar to, ka iedzers ceļakāju, salamāsies uz mūžu mūžiem, bet rīt, paģiras lāpot, noslēgs mieru līdz kapa malai… Viņa redzeslokā nonāca taksometra īpašnieks, kurš pirmīt bija atvedis tēvu. Tas arvien vēl kvernēja pie savas kafijas krūzītes un balzama glāzītes un truli glūnēja televizora ekrānā. Laikam negribēja iet mājās pie sievas.

Haralds iekārtojās blakus: — Esi draugs un aizrauj mani līdz mājām un atpakaļ. Ar vienu vīli, tā sakot…

— Man ir «feirāms», saimniek, maiņa beigusies, — taksists pakratīja galvu.

— Un ja par nakts tarifu?

— Pilnīgi izslēgts! Pats taču redzi, ka jau atpūšos, — viņš pacilāja tukšo balzama karafīti un ar mēmu lūgumu uzlūkoja bārmeni.

Haralds saprata mājienu..

— Tad turpini tādā pašā garā… uz mana rēķina. Dampis garāžā aiz stūra?

Mašīnas īpašnieks neatbildēja. Zināja, ka tas ir tikai ievads.

— Aizdod nedzērājam. Divdesmit minūtes, uz galvošanu.

— Un visa tā būšana? — Viņš nekādi nespēja izšķirties, bet līdz malām pilnā balzama glāzīte nolieca svaru kausu par labu Haraldam. — Tikai brauc uzmanīgi, pats zini, cik tās minervas ir kaprīzas.

Rokas bremzi nelieto, tā ieķīlējas.

— Pasaimnieko, Maružiņ, — Haralds sauca un, virpinādams mašīnas atslēgas uzvaroši paceltajos pirkstos, ar bramanīgu kājas spērienu atvēra virtuves durvis.

Pēc piecpadsmit minūtēm, darot godu saviem laika aprēķiniem, viņš saudzīgi, pudelēm tik tikko iešķindoties, nolika pēdējo kasti uz grīdas. Mēbelēm pārblīvētajā istabā nekur vairs nebija brīvas vietas, un pudeles atlika vienīgi pabāzt zem gultas, apsegtas ar vienu no tiem bezgaumīgajiem pārklājiem, kurus Eduards vairumā bija piegādājis no ārzemēm. Tikpat mietpilsoniskā garā bija ieturēts viss miteklis, ko Vallija maiguma uzplūdu brīžos lepni dēvēja par mīlas ligzdiņu. Tā vien šķita, ka te iekārtota mājražotāju tirgus filiāle. Pie sienām — pašdarbības pindzelētāju lubu bildītes, uz galda —mākslīgi ziedi spilgti izkrāsotā stikla vāzē, bufetes vitrīnās — petrolejas lampu atdarinājumi un tradicionālie laimes zilonīši, dažādi gliemežvāciņu veidojumi un sērkociņu pilis. Un visur, kur vien paveries, visvisādas tukšas aizrobežu pudeles, kuru etiķešu raibums lika galvai griezties arī skaidrā prātā.

Spraucoties uz durvju pusi, Haralds noglāstīja Vallijas muguru: — Skrienu… Dzīvo godīgi!

— Jau? — viņa valšķīgi pasmaidīja. — Ņem vērā, es aizmigšu.

— Nekas, uzmodināšu. Ja tik vien tev prātā.

— Un tev? Kālab nebrauc pārgulēt pie savas māmuļas?…

Viņa apvija rokas Haralda kaklam, pieglaudās ar visu augumu un vilka uz gultas pusi…

Jā, laika aprēķini bija pilnīgi izjukuši, solījums — vējā. Lai kaut cik atgūtu zaudēto, ko gribējās uzskatīt par iegūto, Haralds neprātīgā ātrumā traucās pa tuksnešaino prospektu. Tikpat steidzīgi pa ielas vidu pretī joņoja pašizgāzējs.

Haralds izslēdza tālās ugunis, pamirkšķināja, lai neapžilbina, signalizēja, lai atbrīvo braucamo joslu.

Bet pašizgāzēja šoferis nelikās ne zinis, tieši otrādi, tuvojās tik strauji, ka šķita — tūdaļ uztrieksies virsū.

Pašā pēdējā mirklī Haralds parāva stūri pa labi. No sadursmes izdevās izvairīties, bet mašīna sametās uz mitrā asfalta un sānslīdē ar priekšējo spārnu aizķēra koku.

Kad Haralds izkāpa, lai apskatītu minervas bojājumus, tālumā izgaisa pašizgāzēja sarkanās kaķa acis un mašīnas numuru vairs saredzēt nevarēja…

— Ar tevi šodien nav nekādas aršanas, — teica Andrejs, kad kravas mašīna nogriezās uz upes pusi.

— Domā, ka tik vienkārši nozūmēt cilvēku, turklāt sievieti? — Viktors atrūca. — Man vēl tagad rokas trīc.

Tomēr ar pirmo piegājienu atmuguriski uzbrauca uz pamestā kuģu moliņa, nobremzēja pašā ūdens malā un nospieda hidrauliskās ierīces sviru. Kravas kaste, klusi rūcot, lēni cēlās uz augšu, tajā novietotās kādreiz tik lepnās minervas atliekas sakustējās, sāka slīdēt un īsu mirkli, it kā gatavojoties ieniršanai, palika karājamies gaisā. Tad ar guldzošu rībienu iegāzās ūdenī un izzuda skatieniem. Nopakaļ lidoja Andreja kruķi un zābaki.

Viņš atvēra kabīnes durvis, kur novēlotas reakcijas varā pār stūri bija sakņupis Viktors. Taisījās apsaukt. Pārdomāja. Noliecās, atraisīja Viktora zābaku auklas, novilka tos un arī iesvieda upē. Iekāpa un .pabīdīja viņu sānis kā nevarīgu gumijas lelli, iedarbināja motoru.

— Tagad viens «špukteris» derētu, — Viktors tikko kustināja stīvās lūpas.

— Mājās dabūsi arī divus, — Andrejs prātīgi atteica. — Bet vispirms tev jāaizved šefam stikli. Es taču nezinu, kā viņu sauc un kur viņš dzīvo.

— Būs kārtībā. Tik beigts es vēl neesmu.

7 Jo tālāk, jo mazākas kļuva Jāņa prasības. Viņš vairs nesapņoja par atsevišķu istabu, kur nu vēl par dzīvokli ar ērtībām. Būtu jumts virs galvas un spilvens zem vaiga. Un pudele pa tvērienam. Patlaban viņš varētu atļauties pat divas vai veselu duci, bet kur tu nakts laikā pārvērtīsi graudu naudā? Pat mašīnas neapstājās, kaut gan paceltā īkšķa lūgums bija nepārprotams. Tinušās lāšu šķidrautā, tās aizdrāzās garām kā aizvēsturiski dinozauri ar gailējošām acīm. Vai tiešām ceļš līdz Jūrmalai būs jāmēro kājām? Sibīrijas stepēs bija gadījies nokātot arī lielākus attālumus, turklāt galapunktā gaidīja daudz pieticīgāka balva…

Iedomātu cerību spārnots, Jānis sāka naski soļot gar šosejas malu.

Arī slīkonim reizēm paveicas. Viņš nebija vēl ticis līdz Zolitūdes pagriezienam, kad līdzās nobremzēja treileris ar tik garu firmas nosaukumu, ka pat nevarēja saskatīt tā sākuma burtus. Izliecies pa kabīnes logu, šoferis krieviski ar poļu akcentu vaicāja: — Vai pans nepateiktu, cik tālu līdz Rojas foreļu inkubatoram?

— Vairāk par soteli būs, — Jānis teica un viltīgi piemetināja: — Ja neapmaldīsies…

— Viens spļāviens. Kāpiet iekšā un rādiet ceļu.

Kabīnē bija tik silti un mājīgi, motora rūkoņa tik vienmuļa, ka Jānis drīz ieslīga ģībonim līdzīgā miegā, no kura tikai ar pūlēm izķepurojās, kad autofurgons spēji apturēja pie Jūrmalas pirmā luksofora: — Neguli, Susaņin, apzags! Uz kuru pusi tagad?

— Taisni vien. Līdz pašai Rojai. Aklais pat tumšā naktī ceļu atradīs.

— Veiklais zellis, — šoferis atzinīgi smīkņāja. — Lai jau iet, aizvizināšu panu līdz mājām.

Braukt pēc brandava ar tādu dārdošu nezvēru — tas tik būtu joks, ko pat traktorists nedabūtu gatavu.

Bet tā Milda vai Marija, kā viņu tur, varētu to nenovērtēt un nobīties. Nē, drošāk teciņus. Tagad patiešām atlicis tikai viens kuiļa rūciens…

Aiz jahtkluba sētas skraidīja divi suņi, kas patiešām likās kā no valga pasprukuši. Meta aizvien mazākus apļus un ne mirkli neizlaida no acīm naksnīgā miera traucētāju. Pagaidām tie cieta klusu, bet tikko Jānis paraustīja vārtiņu rokturi, abi sāka aizgūtnēm riet. Tik nikni, ka viņš neviļus atsprāga atpakaļ.

Saceltā kņada atgādināja signalizācijas taures aurošanu, kad viņš aizpērn bija mēģinājis atmūķēt alus bodes durvis. Toreiz laimējās aizmukt, tagad sardze tūlīt iznira no savas būdas.

— Sveiciens no Veras tantes! — Jānis sauca pāri sētai. — Vajadzētu aprunāties zem četrām acīm… Derētu, — viņš it kā lika nojaust, par ko būs runa. — Es parādā nepalikšu..

Viņa neatbildēja. Pavērdama pircējam ceļu, piesprādzēja suņus pie ķēdes, kas pa stiepli slīdēja gar

jahtu steķiem.

— Uzstāsies? — Marija bez aplinkiem vaicāja, kad viņš bija pienācis tik tuvu, ka uzreiz sajuta smacējošo dvingu. — Tāds drēgnums, ka drebulis piemeties.

Viņa bija uz pusi jaunāka par Dzirnavu ielas Veru, bet apjomā tikpat iespaidīga. Turklāt tik ietilpīga, ka pēc pirmā pusstopa nācās atkorķēt otru. Un — kā īsta sieviete — galēju pretrunu mistrs. Pieprasījusi iepriekšēju samaksu un rūpīgi pārbaudījusi, vai zeķbikses tiešām nevalkātas, viņa pēkšņi atklāja, ka ir apveltīta ar romantisku dvēseli.

— Šeit nav gaisa. Uzkāpsim uz jahtas un iedzersim brīvā dabā.

Pēc otrās pudeles izrādījās, ka Marijas izpratnē šī «brīvā daba» ir jahtas kajīte, uz kuras pašaurās kojas divatā sagulēt varēja tikai ar lielām grūtībām…

Arī griesti tajā bija tik zemi, ka Marijai nācās izbāzt galvu pa lūku un izlocīt rumpi, lai dabūtu mugurā mēļo džemperi — Jāņa pateicības dāvanu par gūto baudu.

— Vari palikt līdz rītam, — viņa augstsirdīgi teica. — Atpūtnieki nekad nenāk pirms brokastīm.

— Un pēc vakariņām? — jautāja Jānis, kuram bija iepatikusies gan peldošā māja, gan tās pielaidīgā apsardzniece.

— Tas atkarīgs no tavām slāpēm un izsalkuma, — viņa necentās pēkšņi tēlot mūķeni. — Bet maksāsi graudā.

Tā Jānis aizmiga ar priecīgu apziņu, ka nodrošināts ar naktsmājām vismaz līdz navigācijas sezonas beigām.

Trešā nodaļa LOLITA UN VIŅAS ĢIMENE i <» Visi pareģoja Lolitai spīdošu sporta karjeru. Daži pat apgalvoja, ka pēc pusaizmirstajiem Jāņa Lūša panākumiem Latvijai beidzot atkal ir cerības uz olimpisku medaļu — šoreiz vingrošanā. Pēc pārliecinošās uzvaras republikas meistarsacīkstēs vi;iu izsauca uz Rīgu, iekārtoja Fizkultūras institūtā, pat ataicināja no Krievijas pieredzējušu treneri, kas solījās sagatavot īpaši efektīgu programmu. Liktenīgs kritiens pārsvītroja visas nākotnes izredzes.

Vismokošākie bija garie mēneši, kad ārsti neļāva celties un nācās gandrīz nekustīgi gulēt gultā, kuru cietā finiera plāksne vērta līdzīgu operāciju galdam. Bez palīdzības Lolita spēja vienīgi lasīt, turot grāmatu virs galvas paceltajās rokās. Visu pārējo pasniedza kopējas — zupas šķīvjus un tējas glāzes, nemaz nerunājot par daudz intīmākiem traukiem. īstās grūtības sākās pēc izrakstīšanās no slimnīcas.

Izrādījās, ka daudz vieglāk veikt vienreizēju varoņdarbu, tērēt pēdējo naudu par ziediem un augļiem, nekā ar ikdienas pacietīgām rūpēm apliecināt savu mīlestību. Studiju biedri, bez šaubām, vēl ilgi atcerēsies, kā Zigurds pēc Lolitas neveiksmīgā kritiena no līdztekām pacēla viņu uz rokām un, negaidot ātrās palīdzības mašīnas atbraukšanu, cauri puspilsētai teciņus aiznesa uz Traumatoloģijas institūtu. Bet pastāvīgai uzmanībai, diennakts aizgādībai pietrūka pašaizliedzības, pietrūka ierastā «sarauj, sarauj!», sajūsminātu skatītāju ovāciju, kas distances beigu posmā izraisa otro elpu. Viņas pateicības vārdi, samocītais smaids bija bezspēcīgi, un tai pašā dienā, kad ieradās no laukiem izsauktā māsa, Zigurds pārcēlās uz Fizkultūras institūta kopmītni, kur dzīvoja studentes ar atsperīgām mugurām. Vēlāk Lolita apzinājās, cik ļoti viņai laimējies samērā ātri tikt vaļā no tāda vīra. Tobrīd tā bija izmisuma radītā spīts, kas palīdzēja bez sarežģījumiem izveseļoties.

Marika nepameta māsu arī pēc atlabšanas, mudināja atsākt studijas, vēlāk iekārtoja par fizkultūras instruktori sanatorijā, kur pati bija atradusi darbu un dzīvesbiedru Arvīdu. Liela nozīme bija ari Lolitas vēl nenovītušajai čempiones slavai, ko kādreizējās militārās sanatorijas jaunais direktors cerēja izmantot reklāmas nolūkos — vajadzēja taču visādiem paņēmieniem piesaistīt iemītniekus, kas būtu ar mieru maksāt par ārstēšanu latos vai dolāros, nevis ar arodbiedrības vai kādas armijas pārvaldes uzturzīmēm.

Viņš pat ierādīja dienesta istabu, kur viņi trijatā apmetās — gan šaurībā, bet saticībā. Lolita aizrāvās ar aerobiku un, pateicoties kādreizējai pieredzei un iemaņām, drīz sasniedza šai modernajā sporta paveidā tādas virsotnes, ka kļuva par televīzijas zvaigzni un Jūrmalas iecienītāko pulciņu vadītāju. Šī pārmērīgā aizņemtība, protams, nesekmēja viņas personīgo laimi, toties atstāja labvēlīgu iespai du uz Marikas ģimenes dzīvi, un pēc gada viņi nelielajā istabā bija jau četratā, bet Jūrmalas dzīvokļu rindā aizvien vēl sešdesmit septītie. Tomēr doties atpakaļ uz Dieva aizmirsto sādžu Kastrānes apkaimē un pabeigt tēva mājas otrā stāva izbūvi māsas ietiepīgi nevēlējās.

Tādā bezcerīgā noskaņojumā Lolita pārkāpa Jaungada slieksni un bez mazākās iedvesmas devās uz pirmo nodarbību ar tikko atbraukušajiem atpūtniekiem — kādu gan prieku varēja gaidīt no sagrabējušajiem večiem, kurus direktors ar visādiem brīnumu solījumiem bija atvilinājis no Somijas un Izraēlas. Būtu viņi rīta rosmē ieguldījuši kaut pusi tās enerģijas, ar kādu mēģināja piecirst glītajai instruktorei, tad bez īpašas piepūles vakaros vēl varētu uzdancot. Bet vīri tik tikko kustējās un aktīvi iesaistījās vienīgi vingrinājumā «skrējiens uz vietas».

Uz šī drūmā fona tūdaļ krasi izcēlās samērā jauns un stalts vīrietis elegantā ārzemju treniņtērpā — ne vien ar to, ka lēca augstāk un tālāk par citiem, vieglāk pievilkās pie stieņa un atstūmās, bet galvenokārt ar pilnīgu nevērību pret Lolitas šarmu. «Laikam pielietos citus paņēmienus,» instruktore nosprieda, kad viņš palūdza atļauju uzkavēties zālē ari pēc rīta rosmes. Izrādījās, viņu interesē trenažieri, nevis trenere. Lolitā

pamodās spēcīgais sievietes dzinulis — ziņkāre. Gribējās saprast, kas šim cilvēkam aiz ādas: iedzimts inertums, slēpta iekšēja traģēdija vai vienmīļa daba. Viņai vislabāk patiktu trešais variants, tad varētu mierīgi sadraudzēties, varbūt jauki pavadīt dažu no šiem neglābjami grūtsirdīgajiem ziemas vakariem.

Lūk, kāpēc Lolita labprāt piekrita, kad sanatorijas kafejnīcas diskžokejs palūdza aizvietot viņu pirmajā deju vakarā, kuram bija jāveicina savstarpējā iepazīšanās. Tā pasākumam vajadzēja notikt pēc tā saukto kultūras darbinieku ieceres. Bet kurš reimatisma mocīts mūsdienu pensionārs skaidrā prātā gribēs dejot? Vairums blakustelpā spēlēja šahu vai bridžu, citi drosmīgi atvairīja visus dāmu frontālos uzbrukumus un no šīm pozīcijām kritiski vēroja spītnieces, kas centās iztikt bez vīriešu kārtas partneriem.

Viņš šajā sabiedrībā bija gandrīz vienīgais patīkamais izņēmums. Dejoja viegli, ritmiski un nelikās zinis par aizdusas mocītajām biedrenēm. Bet Lolita tādā kā ļaunā priekā atskaņoja tikai straujus gabalus — sak, paskatīsimies, cik ilgi pašam pietiks elpas…

Pirmajā kopīgajā dejā Lolita ātri vien atšifrēja viņa sistēmu. Pats tikpat kā neizkustēdamies no vietas, viņš lika dāmām nepārtraukti riņķot, veidot vissarežģītākos soļu rakstus, ik pa brīdim uzmundrinādams ar kājas piesitienu vai rokas mājienu. Taču takti ievēroja nevainojami — arī tajos mirkļos, kad Lolita virpuļoja zāles attālākajā stūri. Ar tādu pilnu atdevi meitene jau sen nebija dejojusi.

Stāvs izliecās kā vētras raustīta niedre, matu gaišais karogs plandījās ap galvu, bet vaicājošais skatiens nenovērsās no partnera acīm un apdzisa tikai brīdī, kad tajās beidzot piedzima atzinīgs smaids.

Ari Eduards bija aizrāvies, kaut gan par skaistu šo slaido jaunieti laikam taču nevarēja dēvēt, vispiemērotākais apzīmējums būtu — glīta meiča. Valdzināja dabiskais svaigums, ko izstrāvoja vējā un saulē nobrūnējušās sejas panti. Tā vien likās, ka tiem nekad nav pieskārusies kosmētika, vienīgi taisnie linu dzeltenie mati izskatījās tādi kā balināti — droši vien, lai efektīgāk pasvītrotu kontrastu ar mandeļkrāsas acīm, kuras ar neviltotu ziņkāri raudzījās Eduardā.

— Es nekad nedejoju ar visu ķermeni, baidos no kārtējās ģikts lēkmes, — viņš it kā taisnojās, kad abi vēlāk sēdēja piena bārā un aizelsušies sūca vitamīnu kokteili. — Kad darbojas kājas, ļauju atpūsties rokām, nekad neieslēdzu visus agregātus vienlaikus, pārnesu slodzi no sektora uz sektoru, ja jūs nemulsina šīs tehniskās līdzības.

Lolita jau zināja, ka viņš ir bijušais kuģa mehāniķis, tāpēc neiebilda pret salīdzinājumu ar dīzeļmotoru, kaut gan šķita, ka šāds dejas stils drīzāk atgādina marionetes gaitu, kad katru locekli rausta atsevišķs diedziņš.

— Un tomēr mums saskanēja.

— Jā, sen nebiju juties tik atraisīti, — viņš piekrita.

— Ko tad neaicinājāt agrāk? Šeit desmitos izsniedz kefīru un nodzēš gaismu, — Lolita teica ar neslēptu nožēlu.

— Jūs taču bijāt uz vakts… — viņš vēl aizvien nespēja atradināties no jūrnieku terminoloģijas. — Bet kas mums liedz turpināt citur? Es te zinu vienu vietiņu, kur mums parādīs tādus videoklipus, ka tik turies. Varēsim priecāties kaut līdz rītam.

— Jūrniek, jūrniek, lūdzu, ne tik strauji, — Lolita nodungoja vecu dziesmu, tomēr laikā aprāvās, apzinādamās, ka drīzāk pašai jāpiebremzē savas emocijas — viņa piedāvājums taču bija tikai loģiska atbilde uz neizteikto jautājumu. Vajadzēja steidzīgi ievadīt sarunu citā virzienā. — Un ko teiks jūsu sieva?

— Nekas piemērotāks ātrumā neiešāvās prātā.

— Kāda man, jūrniekam, varēja būt tā ģimene? Nejauši sakari, kurus dzimtsarakstu nodaļas zīmogs pasē nevērš pievilcīgākus, jo nepārtraukti jāklausās pārmetumi un žēlabas. Vai tad citādi būtu atmucis uz šejieni?…

— Tādā gadījumā arī es ilgāk neapgrūtināšu, — Lolita piecēlās. — Saldu dusu! Gaidu jūs rīt uz vingrošanu.

Lolita strauji pagriezās uz iešanu, jo nezināja, kā izturēties, ja viņš piedāvāsies pavadīt. Pat

aizdomājās tik tālu, ka viņš droši vien negribēs aprobežoties ar atvadu skūpstu pie vārtiņiem, — pieaudzis vīrietis taču, nevis puika. Un ko tad? Vai tiešām viņa bija nobriedusi mīlas dēkai, pliekanam kūrvietas romānam tikai tāpēc vien, ka maiņā pagadījies tāds izskatīgāks atpūtnieks? Nē, iekrist tāpat kā ar Zigurdu vairs nebija ne mazākās vēlēšanās — gadu gaitā taču noskaidrojies, ka arī pati vainīga, uzskatījusi aizraušanos par patiesām jūtām. Šoreiz jāpārbauda sevi pa īstam… Šis pārbaudes laiks vilkās gandrīz visas divdesmit četras ceļazīmē atvēlētās dienas. Bija deju vakari, pastaigas pa apsnigušo pludmali un naksnīgām meža takām. Un sarunas, sarunas — par dzīvi vispār un par jūrnieku likteni, atsevišķi ņemot, par sportistu popularitātes īso mūžu. Par vīriešu feminizāciju un sieviešu emancipāciju, vārdu sakot, par mainītām lomām savstarpējās attiecībās. Ko gan citu drīkst prasīt kuģinieks, ja ģimenē sievietei jābūt reizē sagādniecei un bērnu audzinātājai, remontmeistarei un finansistei, plānotājai un izpildītājai. Vai kāds brīnums, ka tā pamazām zaudē galveno sievietes tikumu — Solveigas prasmi gaidīt?

— Es gan mācētu, — Lolita pārliecināti teica tai rītā, kad pirmoreiz bija palikusi Eduarda istabā pa nakti. — Ja vien zinātu, ka tas ir to vērts un arī tu to gribi.

Un tiešām — kamēr viņš uzturējās (bet varbūt arī izklaidējās?) Polijas, Vācijas un Turcijas tirgos, Lolita pacietīgi gaidīja, uzticīgi un bez kurnēšanas. Un nu sagaidījusi šo dienu, bet, kā par spīti, direktors bija izsludinājis visu darbinieku bezierunu mobilizāciju un vakarā nolicis pludmalē koncerta ģenerālmēģinājumu. Nepaklausīt, aizbildinoties ar privātās dzīves sarežģījumiem, nozīmētu ne tikai atlaišanas briesmas, bet arī atteikšanos no pašas tik ilgi un ar sirdskaismi gatavotās uzstāšanās. Un to no Lolitas pat Eduards nedrīkstētu prasīt.

2 Pašā rīta agrumā Lolita aizbrauca uz Rīgu pie draudzenes Edītes, kuras dzīvoklī bija norunāta tikšanās ar Eduardu, un brīdināja, lai paziņo, ka viņa vakarā aizņemta. Un tad pēkšņi apzinājās sava stāvokļa nejēdzību. Kāpēc gan nedrīkstēja aicināt mīļoto uz mēģinājumu, iepazīstināt ar draugiem un kolēģiem?… Protams, Lolita jau kopš iepazīšanās vakara zināja, ka Eduards ir precējies. Bet agrāk bija licies, ka viņa sieva dzīvo kaut kur citur, citā izplatījumā un viņu ceļi nekad nešķērsosies. Tagad bija jāsamierinās ar to, ka viņš vispirms dosies uz mājām, būs jādomā par to, kādus melus viņš sastāstījis likumīgajai laulenei, lai varētu citur pavadīt pirmo vakaru. Zagti laimes brīži. — nodrāzts vārdu sakopojums, tomēr citādā gaismā Lolitai patlaban netēlojās tik ļoti gaidītā atkalredzēšanās. Slapstīšanās svešā dzīvoklī, kura saimniecei nopirkta biļete uz teātri, tuvība atvēlēto stundu ietvaros. Nevis mīlestība, bet nebeidzams šahs — ar atliktām partijām, laika trūkuma draudiem, kad pulksteņa karodziņš nokrīt visnepiemē​rotākajā mirklī.

— Ko tad man galu galā pateikt tavējam? — nepacietīgi vaicāja Edīte, tukla gaišmate, kura pēc aiziešanas no aktīvā sporta nu jau septiņus gadus strādāja par masieri un vairs neuzskatīja lieku svaru par īpašu ļaunumu.

— Nezinu, nezinu, — Lolita murmināja. — Pasaki, ka piezvanīju, esmu aizņemta. Un punkts.

— Vispār?

— Ko tu runā?! — Lolita ne pa jokam nobijās un tai pašā mirklī saprata, ka arī šovakar skriešus atskrietu, ja vien tas būtu iespējams. — Mans mēģinājums var vilkties vismaz līdz pusnaktij. Bet tu saceri kaut ko romantiskāku…

— Ka ilgojies un sūti skūpstus. Skaidrs.

No svešas mutes, kas turklāt šai brīdī vēl gremoja biezpienmaizīti, šie vārdi skanēja vulgāri.

— Labāk neielaidies nekādos paskaidrojumos. Un arī manu jauno adresi nesaki. Ja ļoti gribēs, pats atradīs.

Bet pietika atgriezties mājās un ieraudzīt Marikas greizo smīnu, lai viņā atkal pamostos siltas jūtas.

— Parādīja garu degunu? Nemaz neliedzies, tas tev uz ģīmja rakstīts, — māsa ņirgājās. — Es tevi jau ziemā brīdināju: neielaidies ar tādiem, kuriem katrā ostā cita brūte…

— Vai tu reiz beigsi?! — Lolita pārtrauca māsu. — Viņš ar sirdi un dvēseli, bet kur lai es viņu vestu? Uz tavu paraugdzīvokli, vai?

Dzīvoklis, kādreizējās vasarnīcas daļa, patiešām nelikās piemērots viesu uzņemšanai. Arī caurstaigājamā istabā, ko Lolita no rīta bija centīgi sakopusi, salikusi ziedus vāzēs, tagad valdīja nekārtība. Un kam tu pārmetīsi? Nevar taču vainot mazo Anniņu, kas visur izmētā savas rotaļlietas, ne māti, kura atstājusi uz galda nemazgātus brokastu traukus, pat neiztukšotu pannu ar ceptiem kartupeļiem, kuru smaku nespēja izvēdināt arī vaļā atstātais logs. Un kurš uzdrīkstēsies vainot Mariku, kas glabājusi atlikušo ēdienu savai jaunākajai māsai, viņai? Nabadzīte tik smagi pārcieta otro grūtniecību, ka nevarēja vien sagaidīt dekrēta atvaļinājumu. Bet no darba prom negāja, jo ģimenē nācās skaitīt katru santīmu. Vai kāds brīnums, ka izgāza savu īgnumu uz tuviniekiem?

Lolita caur atvērtajām durvīm ielūkojās guļamistabā, kur māsa bija atlaidusies nesakoptā gultā. Liela auguma, kalsna un platkaulaina — īsta lauku sieva, kas nebīstas ne darba, ne grūtību. Bet pēkšņi izrādījusies trausla, gandrīz nevarīga. Vienaldzīga pret apkārt notiekošo. Pat Anniņa viņu kaitināja. Likās gulēt pie katras izdevības un klausījās sevī, uzveldama Arvīdam visas rūpes par bērnu un mājām.

Lolita pievēra durvis un novāca traukus, sakārtoja dīvānu, uz kura mēdzā gulēt. Protams, te bija ērtāk nekā kopmītnes istabā, viņiem piederēja pat atsevišķa virtuvīte un šaurs gaitenis, aiz loga pletās dārzs, bet diez vai ziemā izdosies sakurināt telpas. Sienas kā no filtrpapīra, ar šķirbām, pa kurām arī vasarā staigā vējš, cilādams virsū uzlīmētos kalendārplakātus un izķēmodams iemīļoto aktrišu kinosmaidus. Viss kliegtin kliedza pēc remonta un darbarokām, bet tās bija par īsām. Gan Arvīdam, kurš gandrīz nepārtraukti rušinājās savās dobēs, cerot uz rudenīgo atspaidu, gan viņai, kura tagad nepalaida garām nevienu papildienākumu piedāvājumu. Pelnīja ,naudu trijās vietās, tomēr vēl bija parādā šuvējai. Māsa pat iedomāties nevarēja, cik tagad jātērē par modīgu apģērbu. Svārki, kaut šovasar atkal uz pusi īsāki, nekļuva lētāki, sandales turējās balles kurpju cenā, it kā būtu jāmaksā arī par caurumiem, ne tikai par ādu.

Un visi šie izdevumi — tai ziņā Marikai taisnība — tikai Eduarda dēļ, par kuru vēl nevarēja zināt, vai viņš vispār ieradīsies.

Lolita smagi nopūtās un dīvāna izgulēto atsperu atbalss pavadījumā piecēlās. Gan jau manīs…

Tagad jāaizved Anniņa uz silīti, tad jāpošas uz pludmali. Viņa paskatījās satumsušajos padebešos — kaut nu nelītu.

3 Vējš dzenāja sadriskātos mākoņus ieslīpi gar krastu. Kārtējo reizi bija pārstājis līt, tomēr drēgnums sūcās apģērbā, nosēdās matos, un sievietes neaizvēra lietussargus — gan liedagā, gan uz kutera, kas stāvēja noenkurots starp pirmo un otro sēkli. Te zem brezenta nojumes pulcējās gaidāmo svētku mākslinieciskā vadība: ar megafonu apbruņojies galvenais režisors, kurš pērkondimdošā balsī mēģināja piešķirt savām kā rūgta nāve apnikušajām mizanscēnām iedvesmas spēku; pakalpīgais administrators, kas čukstus atkārtoja katru priekšnieka pavēli; scenogrāfs, kurš bezcerīgā izmisumā raudzījās mirkstošajās dekorācijās un pūlējās izprast, ko vēl izdosies glābt; apgaismotāju brigadieris, kurš ar pārnesamās rācijas starpniecību nešpetniem vārdiem lamāja pa krastmalu izklīdušos padotos; kostīmu māksliniece, grimētājas, frizieres un stenogrāfiste, kas ne mirkli neatrāvās no sava bloknota, kaut apzinājās, ka diez vai izdosies atšifrēt viļņu rakstā lēkājošās zīmes. Un, protams, arī sanatorijas direktors, kas sirds dziļumos jau sāka nožēlot, ka izperinājis visu šo jandāliņu, — ja arī rīt būs tāds laiks, tad visa nauda un pūliņi vējā… Virsbūves aizvēnī slēpās galveno lomu tēlotāji, uzmetuši uz kailajiem pleciem jūrnieku apmetņus.

Dejotājas, koris un pūtēju orķestra muzikanti, tinušies rūtainos pledos, bija iekārtojušies kāpņu piekājē.

— Sagatavoties Neptūnam un Vāravai! — pāri naksnīgajai jūrai skanēja režisora rīkojums.

Aktieris, kuram jau sen vairs neuzticēja pirmā mīlētāja lomas, negribīgi tuvojās kuģa treliņam. Pat jūras valdnieka krāšņais tērps nespēja slēpt viņa īsto vecumu, vienīgi platie pleci vēl radīja spēka ilūziju.

Viņš skābi nolūkojās nemīlīgajos ūdeņos un norūca: — Uzskatiet, ka esam jau izbriduši krastā…

— Darbojamies pēc Staņislavska metodes. Bez krāpšanās, — režisors uzstāja.

— Man ir hronisks išiass, — aktieris taisnojās un ar galvas mājienu norādīja uz apaļīgo Vāravu, kuras pārsteidzoši jaunavīgajai sejai bija pielipis samocīts smaids. — Ja šodien viņu nesīšu, tad rīt pat pacelt nejaudāšu.

— Pasauciet dublieri! — Režisors, negribēdams riskēt, piekāpās. — Un lai pārāk nesteidzas, man jāuzņem laiks.

— Svarcēlāju Kalniņu! — Administrators deva rīkojumu tālāk.

Pie borta iznira spēkpilns vīrs divdesmito gadu peldkostīmā.

Nomērījis nāru atzinīgiem skatieniem, viegli pakampa muskuļotajās rokās un piespieda sev klāt ciešāk, nekā to prasīja lomas virsuzdevums.

— Aiziet! — Režisors nospieda hronometra podziņu.

Svarcēlājs pa ietni iebrida jūrā un devās krasta virzienā, kur rībēja bungas, skanēja svinīgs maršs…

Eduards soļoja gar pašu ūdens malu. Mērķi iezīmēja spilgti apgaismotā estrāde, uz kuras rokmūzikas ritmā dejoja aerobistes. Pa gabalu viņš, protams, nevarēja pazīt Lolitu, bet nešaubījās, ka viņa turas priekšplānā. Tāpat kā arī vairs nešaubījās par viņas mīlestību.

Lūk, mūzikai apklustot, viņa atdalījās no meiteņu pulka un skrēja pretim pa seklumu, kājām saceļot sudrabaini mirgojošas ūdens šļakatas. Apstājās divu soļu atstatumā.

— Sveiks, mīļais!

Spīdīgajā, pieguļošajā vingrošanas tērpā, zem kura cilājās tvirtās krūtis, viņas trauslais un vienlaikus sportiskais augums izskatījās tik valdzinošs, zemā, mazliet aizsmakusi balss skanēja tik aicinoši, ka Eduardam pamira sirds. Ne vārda nebildis, viņš grasījās apskaut mīļoto.

— Brivbiļetnieks, bet gribi visu uzreiz… Pasaki vismaz, ka esi noilgojies pēc manis, ka es tev patiku vairāk par visām ārzemju skaistulēm, — Lolita šķelmīgi sacīja un laimīgi smaidīja. — Un ļauj noskalot sviedrus… Varbūt arī nāksi?…

— Paldies, hidrosekss nav manā gaumē.

Pusstundu vēlāk Lolita, pūlēdamās netrokšņot, aiz rokas ieveda Eduardu savā istabā. Bet viņš tumsā nepamanīja krēslu, un tas apgāzās ar skaļu blīkšķi. Meitenei paspruka jautrs smējiens, taču reakcija, kas caur slēgtajām durvīm atbalsojās guļamistabā, neliecināja par Marikas humora izjūtu — krekšķināšanai bija ķildīga pieskaņa.

Naktslampiņas gaismā Eduards ieraudzīja uz ēdamgalda savu somu, pamanīja arī, ka tās saturs acīmredzot izrevidēts, jo siksnas bija ačgārni sasprādzētas. Bet nesaīga — vai tad pirmoreiz pieredzēts, ka pielūdzēju vērtē pēc atvestajām dāvanām. Tādi sadzīves sīkumi nedrīkstēja sabojāt atkalredzēšanās prieku. Un tomēr gribējās, lai Lolitas acis iezaigotos, kad viņa pielaikos jauno kleitu.

— Velc mugurā, — viņš čukstēja. — Izmēru izvēlējos pēc atmiņas. Vai maz derēs?

— Labāk pats pārbaudi, vai neesi mani aizmirsis.

Lolita pieglaudās viņam. Atvestais tērps noslīdēja uz grīdas. Viņu lūpas saskārās, sakļāvās kaismīgā skūpstā. Nu jau arī treniņtērps bija traucēklis, un Eduards dzīrās attaisīt rāvējslēdzēju.

Durvis ar čīkstoņu atvērās. Uz sliekšņa parādījās Arvīds tumšzilās futbolbiksītēs, kas sniedzās gandrīz līdz ceļgaliem.

— Netraucēju? — viņš demonstratīvi neskatījās uz Eduardu, kurš i nedomāja izlaist Lolitu no saviem apkampieniem. Tikai pavicināja roku ar cigareti un šķiltavām. — Paši vainīgi. Tagad bez smēķa vairs neizdosies aizmigt.

Eduards tādā kā bezspēcīgā izmisumā noslīga uz dīvāna. Tikai pamazām viņš apjēdza, kādā traģikomiskā situācijā nokļuvuši divi pieauguši cilvēki. Redzot, ka viņš smejas, Lolita iekārtojās blakām: — Es jau visu izdomāju. Šeit noliksim širmi, mēbeļu salonā pārdod tīri smukus, bet dienā aizvāksim.

Viņi atkal tiecās viens pie otra. Dīvāna atsperes skaļi protestēja.

— Klusāk, bērnu uzmodināsiet, — aiz sienas sauca Marika, izmantodama mātes monopoltiesības.

— Tā man drīz sāks raustīties valoda, kur nu vēl viss pārējais… — Eduards piecēlās un sapogāja svārkus. — Neskumsti, gan kaut ko izprātosim.

Apkampušies viņi izgāja dārzā, kur Arvīds, notupies uz lieveņa margas, laida kuplus dūmus.

— Varbūt tomēr paliksi? — Lolita vaicāja bez iekšējas pārliecības. — Vilcieni vairs neiet.

— Noķeršu taksīti. Man ir baismīgs miega bads pēc tā gaisagabala autobusā. Citi krāca, bet es šoferim stāstīju rupjas anekdotes, lai neaizmieg, — Eduards ar liekvārdību maskēja savu vainas ap​ziņu.

— Neņem jaunā, vecīt, — Arvīds neveikli iestarpināja. — Mums ar Mariku arī neiet vieglāk.

Redzot, ka Eduards tūlīt uzsprāgs, Lolita samierinoši teica: — Nedusmo, viņi ir tik labi pret mani.

Abi apstājās pie dārza vārtiņiem.

— Zini, ko es izdomāju, — Eduards ierunājās starp diviem atvadu skūpstiem. — Noīrēsim vasarnīcu, viesnīcas man apriebušās.

— Ar mēbelēm, veļu un traukiem? Baidos, ka tas nebūs lēti.

— Naudu nežēlo. Iekārdini ar kaut ko. Ko vajag, to dabūšu. Bet lai būtu ar atsevišķu ieeju un visām ērtībām.

4 Kad Eduards vēra sava dzīvokļa durvis, istabā atskanēja valdonīgs telefona zvans. Atstājis tās pusvirus, viņš steidzās pie aparāta: — Klausos.

— Paldies dievam! — tā bija Haralda balss. — Es jau sāku baidīties, ka atgadījusies kāda ķibele. Māte naktī tik slikti redz…

— Vai tad viņa nav pie tevis?

— Solījās būt, bet neatbrauca. Mājās neviens neatbildēja, un es jau apzvanīju visas slimnīcas.

Kā akā iekritusi.

Tikai tagad Eduards atskārta, ka lejā nebija manījis mašīnu.

— Necel trauksmi. Tūlīt paskatīšos, vai nav atstājusi kādu zīmīti. Varbūt nakšņo pie draudzenes.

— Kamēr tu meitās… Ja tev vienalga, pats piezvanīšu policijai.

Eduards vairs neklausījās. Ielūkojās guļamistabā. Uz Laumas spilvena greznojās caurspīdīgs, mežģīņots naktskrekls, viņa pusē — rūpīgi izgludināta zila zīda pidžama. Bet nekur nekādas zīmītes. Viņš iegāja ēdamistabā. Pamanījis uz galda karafi un pudeli, taisījās sev ieliet, bet pārdomāja. Un tad ieraudzīja pie sienas piesprausto sludinājumu ar savu jaunības attēlu…

— Hallo, hallo, kur tu esi?… — Klausulē uzstājīgi kliedza Haralda balss.

Neatskatījies viņš izrāva dakšiņu no sienas kontakta. Acu priekšā lēkāja burti, kurus prāts atteicās savirknēt vārdos. Tikai ar milzīgu piepūli viņš piespieda sevi izlasīt tekstu: «MILICIJA MEKLĒ… no kolonijas izbēgušo noziedznieku Juri Noriņu… astoņpadsmit gadus vecu… notiesātu par līdzdalību valsts noliktavas aplaupīšanā… sevišķas pazīmes: tikko redzama rēta virs labās uzacs… iespējams, ka piesavinājies svešus dokumentus… lūdzam ziņot tuvākajai milicijas…»

Nevar būt! Tik daudz gadu pagājis, ka pat murgos vairs nerādījās. Eduards nodzēsa gaismu, atkal ieslēdza. Nē, tas nebija ļauns sapnis, no sienas viņā raudzījās nevis rēgs, bet viņš-pats, tikai divdesmit gadus jaunāks…

Spējā naida uzliesmojumā viņš noplēsa paziņojumu no sienas un saņurcīja. Uzšķīla uguni, aizdedzināja un iemeta kamīnā. Atgriezās un izvilka piespraudes, rūpīgi pārbaudīja, vai nav atstājis uz tapetes aizdomīgas pēdas. Un tad piepeši sagrīļojās. Pēdējiem spēkiem aizvēra ārdurvis, aiztaustījās līdz mīkstajam atpūtas krēslam un nošļūca tajā. Liesmiņa bija noplakusi, papīrs gandrīz izplēnējis, pārvērties

pelnu kaudzītē, kas kvēpiem virmoja kamīna mutē. Taču pagātnes ainas nebija izdevies iznīcināt. Reiz izceltas no atmiņas slepenajiem kambariem, tās mācās virsū kā lietuvēns…

Bet tieši patlaban vajadzēja tās gaiņāt. Mieru, tikai mieru, — Eduards sev pavēlēja — vispirms jātiek galā ar tagadni, jātiek pie skaidrības, kā šis papīrs nokļuvis Laumas rokās. Un kur viņa pati? Vai tiešām savā aizvainojumā un gadiem uzkrātajā naidā aizskrējusi ziņot prokuratūrai? Nakts laikā? Bet ja savu slepeno ieroci glabājusi tik ilgi, tad varēja taču pagaidīt arī līdz rītam… Ko viņa cerēja panākt?

Iebiedēt? Un kas tad viņam draudēja, ja atklāsies šis pagātnes grēks? Vai tiešām nav vēl iestājies noilgums un bēgšanu no padomju katorgas uzskatīs par nosodāmu izdarību, nevis par tikpat patriotisku rīcību kā dienestu naciķu drošības policijā?…

Nē, nomierināties neizdevās. Uzbudinājums, arī iedzertais alkohols neļāva loģiski apsvērt visus par un pret. Vienīgais, uz ko Eduards šobrīd bija spējīgs, — mēģināt sadzīt sievai pēdas. Viņš aizkūpināja cigareti, ko parasti darīja tikai ārkārtas gadījumos. Smēķēja aizgūtnēm un birdināja pelnus kamīnā — tieši virsū sadedzinātā papīra paliekām.

Nu varēja spert nākamo soli. Atrāvis gaitenī iebūvētā skapja durvis, Eduards pārmeklēja tā saturu.

Nepacietīgām kustībām grāba apavus un ziemas cepures, vandījās pa apakšējo plauktu, kur Lauma nez kādos nolūkos krāja tukšas magnetofonu, radioaparatūras un telefonu kārbas. Izsvaidīja tās pa visu telpu un beidzot izrakās līdz grīdai. Ar naža asmeni pacēla dažus parketa dēlīšus un atsedza savu slēptuvi.

Miniatūrā pūralāde bija vietā. Paldies Dievam, vismaz šo noslēpumu Lauma nebija atklājusi. Drīkstēja rēķināties ar pēdējām rezervēm, ar šo glābšanas apli, kas palīdzēs noturēties virs ūdens arī negantākajā sievas saceltajā viesuļvētrā…

Viņš atlieca muguru un norausa sviedrus ,no pieres. Tagad derētu ieviest skaidrību viņas prombūtnes jautājumā. Sabāzis izmētātās mantas atpakaļ, viņš atvēra logus, lai izvēdinātu naftalīna smaku, un ņēmās šķirstīt blakus tālrunim nolikto telefonu numuru piezīmju grāmatiņu. Iebāza kontaktdakšiņu vietā, ar plecu piespieda klausuli pie auss un grieza ripu.

— Hallo, vai tu, Ieviņ?… Jā, es zinu, cik pulkstenis… Un arī pillā neesmu. Nevis prātu, bet sievu esmu pazaudējis. Saki, vai Lauma gadījumā nav pie tevis?… Un visu vakaru nav rādījusies?…

Nē, nekas nav noticis un šoreiz nekā tāda neesmu atvedis. Dzīvo godīgi, mīļā sirds, ar labu nakti!

Viņš pārlapoja blociņu, pirksti slīdēja pa rindiņām, apstājās pie meklētā uzvārda.

— Lidosta?… Vai šonakt dežurē dispečers Orbītis?… Ak pats pie drāts… Ja jau nepazinu tavu balsi, tad laikam bagāts kļūsi, apsveicu… Jā, noteikti nosvinēsim, pie pirmās izdevības, bet ne tāpēc šoreiz zvanu. Volodja, esi tik laipns un paskaties šodienas sarakstos, vai manējā nav aizlidojusi… Uz kurieni? Grūti pateikt, bet noteikti ar vakara reisu… Klausies, paskaties pa logu, varbūt stāvvietā ieraudzīsi mūsu mašīnu… Pareizi, ārā taču tumšs. Paldies par to pašu… Noteikti piezvanīšu, kad būšu aklimatizējies. Sveiciens Larisai! Šoreiz numurs sastāvēja tikai no trim cipariem: — Ziņu birojs?… Meitenīt, baltā, dārgā, vai jūs man nepateiktu Ugāles kodu?…

5 Pa Jūrmalas debess velvi saule kāpa samērā lēni, itin kā protestēdama, ka pulkstenis salīdzinājumā ar ģeogrāfisko laiku bija pārbīdīts uz priekšu par gandrīz pusotru stundu. Ari Lolita nespēja samierināties ar sanatorijas nodarbību sarakstu, tāpēc rīta rosmi nekad nerīkoja liedagā, kur nāktos salt kāpu priežu mestajā ēnā, bet tenisa laukumā, no kura sakarsušie vingrotāji skrēja uz jūru gluži kā pirts entuziasti no saunas uz āliņģi. Pludmalē viņa pulcināja savu «izlasi» — pusmūža sievietes un vīriešus, kuri neaizrāvās ar volejbolu vai lidojošajiem šķīvīšiem — īsi pirms pusdienām, lai ar īpaši piemērotiem vingrojumiem nodzītu liekos taukus vai arī, kā apgalvoja ļaunas mēles, uzdzītu tikpat nevēlamu ēstgribu.

— Viens — divi, viens — divi:.. — Lolita skandēja, uzsverot akordeona mūzikas taktis.

Aiz viņas muguras divi duči pensijas vecuma atpūtnieku centās vai arī sevišķi necentās atdarināt instruktores vijīgās kustības. Jo firmīgāks bija treniņtērps, jo nesportiskāka tā īpašnieka stāja. Beigās tikai

padrukns plikpauris ar roņa ūsām zem kartupelim līdzīga deguna vēl vicināja rokas un cilāja kājas.

— Nepārpūlēsimies… Elpojam dziļi… Rodas jauns spēku pieplūdums… Kājas plecu platumā…

Pirkstgalus pie zemes… Vēlreiz un vēl pašu pēdējo reizīti!

Jūra elpoja tikko samanāmi. Vilnīšus tās spoguļgludajā virsmā sacēla tikai kuteris, kas garā tauvā vilka uz svētku norises vietu jahtas ar bezvējā sastingušām burām. .

Toties Arvīds, kas pārzināja nomas punktu, atradās nepārtrauktā rosībā. Atpūtas krēsli un piepūšamie matrači, saliekamās gultiņas un gumijas plosti, bumbas, badmintona raketes — itin visu izķēra dažās minūtēs, un beigās saules kārie peldviesi nolaupīja viņa paša ķebli.

Stumjot ratiņus, kuros saldi gulēja sakarsusi Anniņa, Marika parādījās dēļu laipu virsotnē. Arī viņas seja bija sarkana, bet ne no svelmes vien. Uz āru lauzās sašutums par nupat dzirdēto, kauns par to, ka pašas ģimene iejaukta publiskā jandāliņā. Dusmas pēc iespējas ātrāk jāizgāž pār vīra galvu.

— Ko tas nozīmē — pazudusi? Nav taču šņabja pudele, ko var nospert un izdzert. Un vispār, tu tai Vallijai mazāk tici, — Arvīds atcirta. — Kas mums par daļu gar svešas sievas šeptēm?

— Tā arī atbāzu, — Marika tikai tagad atskārta, kā bija jāatbild, un pilnīgi no jauna sacerēja savu sarunu ar Haralda līgavu. — Ne mūsu cūka, ne mūsu druva. Bet šī, iedomājies, man pretī: «Ko tad tavs vīrs kā tāds savedējs līda vai no ādas ārā? Un tava liderīgā māsa pat uz ielas nekautrējas bučoties, laikam cer manam Haraldam par pamāti kļūt. Ja Laumas kundzei kas atgadīsies, jūs visus kārs pie lielā zvana.»

Kauns un negods!

— Nekliedz tik dikti, cilvēki skatās, — Arvīds mēģināja apslāpēt sievas niknuma uzliesmojumu.

Par vēlu. Daži vārdi bija aizlidojuši līdz Lolitai.

— Pārņemiet vadību, Šmuloviča kungs, — viņa palūdza plikpauri, kurš, likās, to vien bija gaidījis.

— Skrējiens uz vietas! — viņš nokomandēja ģenerāļa balsī. —Elpojam dziļi un vienmērīgi!…

Viens, divi, trīs.

Vecīši paklausīgi mīņājās uz vietas.

— Kas noticis? Kur Edžus? — Lolita izdvesa, griežoties pie spēji apklusušajiem radiem. — Ko jūs no manis slēpjat?

— Nekas, neuztraucies, — Arvīds mierināja. — Vai tu savu māsu nepazīsti?

— Stāvi pie ratiem, mutes varoni! — Marika pārgāja jaunā uzbrukumā. — Ar tevi vispār neviens nerunā. Viņš tev pat nieka suvenīru neatveda, bet tu klanies vienā klanīšanā.

Arvīdam šķita, ka nobēdzinātais pulkstenis un šķiltavas izdedzinās caurumu kabatā, un attrauca negaidītā dusmu uzbangojumā: — Bet kurš gandrīz apčurājās no sajūsmas par ārzemju naktspodu?

Marika uzskatīja, ka prātīgāk būs vērst uzbrukuma smaili pret māsu: — Vai es tev neteicu, ka tas slikti beigsies? Brīdināju taču, neielaidies ar precētu vīrieti, šodien viņš krāpj savu sievu, rīt tevi. Tagad staipīs pa policijām un tiesām, blamāža pa visu pagastu. Vēl izlingos no darba par izvirtību… Nebimbo, manu zelta gabaliņ, mammucītis tevi nepametīs, guli, — viņa pašūpoja ratiņus ar miegā raudošo meitu.

Lolita izmantoja šo atelpu, lai klusītiņām izsprauktos laukā. Labi vien, ka Eduards bija apstājies kāpas virsotnē, Marika arī viņu nebūtu saudzējusi. Tagad viņš pēc iespējas ātrāk jādabū projām.

Dzirdētais nebija satricinājis Lolitas ticību Eduardam. Pati vainīga, ka iemīlējusi ģimenes cilvēku, turklāt vēl savu atpūtnieku. Ar vēsu saprātu nevarēja to ne izskaidrot, ne attaisnot. Tīrais ārprāts! Bet vai tad vispār pastāv tāda mīlestība, kas balstītos uz prāta apsvērumiem? Aprēķina laulības gan, tāpat vienas nakts vai dažu nedēļu sakari. Bet viņa taču mīlēja! Un šīs jūtas bija piedzimušas neatkarīgi no Lolitas gribas un varbūt kādreiz tikpat spēji nomirs, bet nekad — to viņa skaidri zināja — nīkuļojot nedils tenku vai sīkumainu pārpratumu rūsā. Viņa pat netaisījās izprašņāt Eduardu par konfliktu ar sievu, gan izstāstīs pats, ja uzskatīs par nepieciešamu.

Viņi klusēja visu ceļu līdz vasarnīcai, kuras adresi Lolita bija saņēmusi no diētas māsas. Kā pusaudži abi gāja roku rokā, sarunājoties tikai pirkstu galiem — «labi, ka atnāci, es tā ilgojos pēc tevis» — «priecājos tevi redzēt, tā ir laime just tevi blakām» — «tu» — «jā, es, šodien un vienmēr».

Vasarnīca iznira negaidot, ieplakā starp divām kāpām, kad jau šķita, ka tūlīt sāksies liedaga smiltājs.

Tādēļ tai nebija īsta dārza, visapkārt auga tikai priedes un brūkleņu mētras. Toties skatam uz jūru, sevišķi no tornīša, kas bākai līdzīgi vērās apvārsnī, vajadzēja būt vienreizējam.

— Kaut mums tiktu viss augšstāvs, — Lolita sapņaini sacīja. — Ie​domājies, cik romantiski!

— Ziemeļvētrās visa romantika ātri būs vējā. Man labāk patiktos kopā ar tevi aizkrāsnē.

Saimnieces āriene nemaz neatbilda ierastajam priekšstatam par zvejnieksievām. Viņa drīzāk atgādināja pensionētu skolotāju, kas visu atlikušo enerģiju veltī cīņai ar vecuma izpausmēm. Cietinātā baltā apkaklīte slēpa cīpslaino kaklu un balstīja trīsulīgo zodu. Tikpat nevainojami balts bija lakatiņš, zem kura iezīmējās matu rullīšu izciļņi. Turpretī krustiņš uz plakanajām krūtīm bija koši melns. Viņa ar neslēptu gandarījumu raudzījās nākamo īrnieku pacilātajās sejās. Istabas augšstāvā patiešām bija mājīgas, virpotās koka mēbeles solīja baudpilnu atpūtu.

— Es jau saprotu, — saimniece sacīja, — ka citur būtu lētāk. Bet kur jūs vēl atradīsiet tādu klusumu? Pirms jums te dzīvoja tautietis no Vāczemes, teicās esam dzejnieks. Viņš bija tādā sajūsmā par mūsu dabas mieru, ka pat nesacerēja nevienu rindiņu. Tikai sēdēja uz terases, dzēra alu un meditēja…

Eduards vēl stiprāk sažņaudza Lolitas pirkstus. Beidzot viņiem būs sava paspārne, patvērums no ikdienas likstām.

Bet roka, kas grasījās sniegt Lolitai mājas atslēgas, sastinga pusceļā.

— Kaut kas nav īsti? Nekautrējieties, ja vajag, samaksāšu uzreiz līdz sezonas beigām, — Eduards piedāvāja.

— Ko nu par naudu, pašu cilvēki vien esam, — saimniece atmāja.

Viņu mulsināja kas cits — uz Eduarda rokas bija laulības gredzens, bet uz Lolitas zeltneša tikai tautisks sudraba riņķītis.

— Atvainojiet manu ziņkāri, — viņas balss joprojām bija laipna, bet ar vēsāku zemskaņu. — Jūs taču esat salaulāti?

— Kāda tam nozīme? — Lolita izaicinoši atvaicāja.

— Drīz jo drīz, bērns, jūs sapratīsiet, ka tam ir liela nozīme, — saimniece klīrīgi nopūtās. — Mani uzskati par morāli varbūt ir vecmodīgi un neatbilst šodienas tikumiem, bet tie ir mani. Tāpat kā šī māja!

— Viņa noglabāja atslēgas priekšauta kabatā. — Neturiet ļaunu prātu, bet bez baznīcas svētības…

Kad viņi pēc brīža atskatījās, māja kāpās likās vēl jaukāka — kā paradīze, kuras vārti bija aizcirtušies uz mūžīgiem laikiem.

— Nolādētā ragana! īsta čūsku vecene! — Eduards lādējās, dodams vaļu uzkrātajam stresam.

Vēl nekad viņš nebija juties tik bezpalīdzīgs.

— Nabaga dvēsele, — teica Lolita un maigi piekļāvās Eduarda plecam, — laikam visā savā garajā mūžā nekad nav mīlējusi.

Ceturtā nodaļa POLICISTI u. c. kĀrtĪbas sargi i Vasaras mēnešos Jūrmalas policija strādāja arī sestdienās. Nekādu lielāku rīcības brīvību pulkvežleitnantam Līdumam neizdevās izkaulēt no republikas priekšniecības. Nelīdzēja pat ar statistikas datiem pamatotie pierādījumi, ka tieši svētdienās, kad pludmalē un vilcienos vislielākā drūzma, reģistrēti noziegumu rekordskaitļi: pazuda šķērsielās un līnijās atstātie automobiļi, izgaisa peldētāju un bumbotāju bez uzraudzības atstātās mantiņas, pasažieru naudas maki, pulksteņi un vērtslietas. Kabatas zādzības gan varēja daļēji nogrūst uz satiksmes policijas kamiešiem, bet arī tāpat neatrisināto krimināllietu kaudze diendienā auga augumā. Tāpēc pārvaldes priekšnieks mēdza ierasties darbā tūlīt pēc agrīnās rīta peldes, lai jau pirms operatīvās apspriedes iepazītos ar pēdējiem notikumiem pilsētā.

Kā parasti, Līdums vispirms iegriezās dežūrdaļā.

— Varu iepriecināt, — līksmi ziņoja virsleitnants Puķītis, steidzīgi aizpogādams mundieri. — Tikai viens ugunsgrēks. Un to pašu, kā par brīnumu, izdevās nodzēst, pareizāk sakot, noslīcināt.

— Cilvēku upuru nav?

— Kā to ņem… Visi cietušie ir iebraucēji, kuriem Jūrmalā nav ne radu, ne paziņu. Pateicu pažarniekiem, lai pagaidām iekārto savos viesu apartamentos, zināt, tai…

— Zinu, zinu, kur bija apmeties zviedru brandmajors, kurš atveda jaunas konstrukcijas šļūteni, bet uz mājām aizveda apārstētu triperi… — Līdums nepacietīgi atņurdēja. — Un par bērnu, kas vakar pazuda pludmalē, nekādu jaunu ziņu nav?

— Kā ūdenī iekritis, piedodiet par izteicienu nevietā. Akvalangisti meta mieru tikai Ēdz ar tumsu, šodien brīvprātīgie izķemmēs visu kāpu zonu.

— Jūsu vadībā, — pulkvežleitnants stingri piekodināja.

— Man ir vēl viens steidzams uzdevums. Pēc pusnakts piezvanīja Haralds Jāzepsons, nu, tas no videobāra. Viņa māte pazudusi bez vēsts. Braukusi pakaļ savam vīram un izgaisusi. Mājās arī nav atgriezusies, viņš galīgi zaudējis galvu.

Edvīns Līdums gandrīz uzsprāga — tā viņu smacēja sašutums: — Kādas blēņas! Vēl diennakts nav pagājusi, bet jau ceļ trauksmi! Tik vien prot kā iejaukt mūs savās ģimenes nebūšanās. Salamājusies ar vīru un aizlaidusies pie mātes vai draudzenes. Pie mīļākā varbūt… Bet mēs lai meklējam rokā. It kā mums citu klapatu nebūtu! Pasakiet tam jūsu drauģelim krodziniekam, ka oficiāli paņemsim uzskaitē pēc trim dienām. Gan pa šo starpu pati uzpeldēs.

Virsleitnants izstiepās un sasita papēžus kopā: — Klausos, pulkvežleitnanta kungs! Tūlīt aiziešu un tā arī pateikšu viņam.

Patiesībā viņš tikai meklēja ieganstu, lai nepiedalītos apspriedē un ātrāk satiktu Haraldu, ar kuru dzīvoja kaimiņos. Aizpērnajos Pēteros Haralds bija viņam uzdāvinājis līdz šim nekad neredzētas konstrukcijas korejiešu pulksteni, laikam taču tēva atvestu. Nu jau pusgads, kopš tas apstājies, un Puķītis jutās kā no laivas izsviests. Neviens vietējais meistars neņēmās salabot, jo tas darbojās ar saules enerģiju. Beidzot virsleitnants neizturēja un griezās pie kaimiņa — lai taču tēvs atved rezerves bateriju, Turcijā laikam nieku vien maksājot. Naktī likās neērti apjautāties, bet tagad gribējās pēc iespējas ātrāk uzzināt, vai lūgums izpildīts.

Varētu, protams, pagaidīt arī līdz vakaram, taču iegansts, kā jau teikts, bija — viņš izpildīs priekšnieka tiešos norādījumus. Kopš Puķītis bija saņēmis stingru rājienu ar brīdinājumu par amorālu dzīvesveidu, proti, iedzeršanu ar aizdomās turētām personām, ko viņš gan mēģināja iztēlot kā operatīvu izlūkošanu, virsleitnants ar godkārības iedvesmotu centību izpildīja visus dienesta priekšrakstus. Bet kapteiņa zīmotnes tā ari pagāja secen, un viņš joprojām nīkuļoja soda norīkojumā — pazudušo personu meklēšanas postenī. Citi tvarstīja noziedzniekus, apkaroja narkobiznesu, rūpējās par kārtību ielās, sodīja

satiksmes noteikumu pārkāpējus, bet viņš, pilsētas pārvaldes vecākais virsleitnants, vēl aizvien tupēja kabinetā un šķirstīja gadu desmitus vecus aktu vākus, rakstīja un izsūtīja uz malu malām bezcerīgus pieprasījumus un labi, ja vienreiz gadā izjuta gandarījumu par veiksmīgi padarītu darbu. Vai kāds brīnums, ka mācās virsū tāds kā dzīves apnikums, ka arvien biežāk uz āru lauzās uzkrātais sarūgtinājums? …

Videobārs vēl bija slēgts, bet iekšā kāds rosījās. Atvēris neaizbultētās durvis, Puķītis vispirms ieraudzīja Valliju, kas, uzrāvusi brunčus gandrīz līdz gurniem, mazgāja grīdu. Te atdurdamies pret viņas gaisā pacelto dibenu, te klupdams pār spaini vai slotu, starp kopā sabīdītajiem galdiem un apgāztajiem krēsliem telpu nervozi mēroja taksometra īpašnieks. Šajā ainā vienaldzīgi nolūkojās trauku mazgātāja Maruža, kurai patlaban rūpēja tikai rīta manikīrs.

— Sēdi, kad tev saka, un ierauj uz tiem kreņķiem, — piedāvāja Haralds, izmeties kreklā un uzrotījis piedurknes. — Šodien tik vai tā nekur nebrauksi.

— Pateicoties tev un manai lētticībai, — rezumēja taksists. — Postā esi mani iedzinis. Gaišā sestdienas dienā, kad no klientiem ne atkauties.

— Teicu taču, viss būs uz Ūsiņu. Ir gribēdams, neatradīsi, kur pieķerties.

— Viens jau atnācis piesieties,— taksists norādīja uz Puķīti un sakāpināja balsi līdz kliedzienam.

— No ceļu policijas tu ar dažām glāzītēm neatpirksies. Ja man atņems patentu, tas tev dārgi maksās.

— Izslēdz bori, saprati! — Haralds, savukārt, saniknojās. — It kā man pašam sirds nesāpētu. Un vēl māte pazudusi. Ar visu mašīnu, tu vari to saprast?! Tūlīt vēlreiz piegriezīšu, nu jau viņam jābūt augšā.

Viņš pacēla klausuli un piezvanīja Blūmam.

— Sašonkuli? Nu, paldies Dievam, ka dzīvs un vesels… Ak tikai pusdzīvs… Nekas, tūlīt aizbraukšu un uzpravīšu dūšu. Bet tev vajadzēs izpestīt mani, dots pret dotu. Drauga mašīnai labais spārns sabukņīts… Kāds tur vēl policijas akts, nav taču apdrošināta, tāpat samaksāšu kā par steidzamu darbu…

Tāds pats modelis kā maniēm senčiem — minerva… Kad vajag? Pēc stundas, visvēlākais — šovakar!..

Tā jau ir cita runa. Protams, pēc likumīgā cenrāža, pieraksti klāt arī virsstundas, vārdu sakot, paļaujos uz tevi un braucu.

Haralds nolika klausuli un atkal pievērsās cietušajam: — Nu, ko es teicu, — būs kā no veikala. Pie viena likšu pārbaudīt aizdedzi — pie maziem apgriezieniem slāpst nost… — Beidzot viņš uzrunāja Puķīti: — Nu, vai atradās?

— Tieši to gribēju tev jautāt.

— Kā lai es to zinu? Rīgas numurs visu rītu neatbild, varbūt tur jau divi auksti līķi, bet policija neklapē ar ausīm. — Haralds vairs īsti neapjēdza, ko runā. — Pats sen būtu aizbraucis pārbaudīt, ja nebūtu šis sasodītais autiņš.

— Tēvs vakar neko neteica?

— Nu, protams! — Haraldam uzausa apmeklējuma īstais iemesls. — Katrs pats sev vistuvākais…

Aizbrauksi, uzzināsi. Un arī par māti.. Galu galā — par ko tev maksā algu?

Velti izzvanījies pie Jāzepsonu dzīvokļa durvīm, virsleitnants Puķītis nokāpa stāvu zemāk un iegriezās pie sētnieces un viņas vīra — namu pārvaldes santehniķa, nevaļīga un tādēļ errīga amatnieka.

— Apnicis! Šitik tālu. — Viņš ar pirkstu braucīja neskūto zodu. — Nepietiek ar to, ka iecirkņa inspektors te caurām dienām okšķerē, tagad pat no Jūrmalas brauc pēc pēdējām tenkām…

— Pēc tenkām es būtu gājis uz tirgu, — Puķītis taisnojās. — No jums cerēju uzzināt objektīvu patiesību. Bet nav spiesta lieta, ja negribat, varu griezties arī pie citiem kaimiņiem. Vai nu pasaulē godīgu cilvēku trūkst… — Viņš it kā grasījās piecelties.

Tas, protams, aizskāra sētnieces pašcieņu.

— Kas tad virsleitnanta kungam uz sirds? Tā jau nebūs, ka pagalam nevarēsim sarunāt.

— Ari griestiem, ne tikai sienām ir ausis, piedodiet par izteicienu nevietā… Un es gribēju

pavaicāt, vai Jāzepsoni, pēc jūsu domām, ir saticīgs pāris?

— Kas tas par pāri, ja katrs dzīvo atsevišķi un velk uz savu pusi? Tad jau riktīgs divjūgs nesanāk…

Laumas cienkundze ir lāga dvēsele un tik smukiņa, savām acīm nenoticēju, kad ieraudzīju mājas grāmatā, ka mēs abas gandrīz vienā vecumā. Tīri vai bail bija laist manējo pie viņas sataisīt krānu vai ko citu.

Allažiņ gāju līdzi. Man kapiju ielēja, viņam graķīti, kā jau starp intelbeņķiem. Dieva vārds, labāku vīrišķi pelnījusi, nevis tādu, kas no rokas rokā iet un pie pirmās izdevības skrien pa pasauli apkārt…

— Ko viņš mājās tupēs? — Santehniķis aizstāvēja kaimiņu. — Cauru jumtu labos vai govi pie buļļa vedīs? Nav vairs tie laiki. Pareizi dara, ka" glābjas, kā varēdams. Ne sieviešu gabals, bet gatavais motorzāģis. Ne velti arī Haralds aizlaidies.

— Varbūt tu tāpat pēc brīvības sailgojies?

Redzot, ka briest ģimenes konflikts, Puķītis metās starpā: — Tad jau sanāk, ka tur augšā gāja skaļi?

— Dievs pasarg, nekā tamlīdzīga netiku dzirdējusi. Drīzāk klusi kā Meža kapos, — sētniece atgaiņājās ar abām rokām. — Vakar gan mazbišķīt paklaigāja; kad tas lupatnieks bija aizgājis. Bet „grēka tur nebija nekāda, es tokš būtu saklausījusi, tā federgulta pat ne reizi neiesisinājās…

— Pie viņas bija ciemiņš? — Virsleitnants saausījās. — Jūs varētu viņu aprakstīt?

— Labāk uzprasiet Vizmai. Tā skuķe veselu stundu ar viņu uz beņķlša slinkumu lāpīja, kamēr gaidīja savu štuceri.

Ataicinātā Vizma nebija tik runātīga. Kaimiņu klātbūtnē kautrējās klāstīt savus iespaidus un atbildēja negribīgi. Jā, esot kāds vīrietis uz sola sēdējis, vai tad nedrīkstot… Uz svešiem tēvaiņiem vispār nekad neskatoties, ne uz to pusi… Un ko tur daudz redzēsi, ja mūlis avīzē iebāzts… Nē, pēc izskata ne mūžam neatpazīšot, ja nu vienīgi pēc smakas… Ne ta pēc smirdīgā Rokforas siera, ko tēvs kādreiz atnesis, ne ta pēc nemazgātām zeķēm… Ar krusttēvu Eduardu sarunājies neesot… Un kur palicis, nezinot, — atnākusi sirdsdraudzene, un abas kopā aizgājušas uz kino.

S* 67 Cik garš, tik plats. Labi vien, ka viņš nebija piereģistrējis Haralda iesniegumu un darbojās tikai aiz draudzības. Draugs skaitījās, bet bateriju neizgādāja. Ej nu tagad uzzini, cik pulkstenis… Tā var vēl nokavēt vilcienu uz Jūrmalu.

3 Atvaļinātais milicijas pulkvedis Edgars Putriņš pa īstam dzīvoja tikai vasarā. Ziemu kaut kā pārlaida savā migā, caurām dienām gulšņāja un lasīja laikrakstus, kas bija kļuvuši interesantāki par kriminālromāniem. Pirmajā republikas neatkarības gadā ne vienu reizi vien gribējās aizrakstīt redaktoriem protesta vēstules — lai taču zina mēru un nespļauj bļodā, no kuras paši vēl nesen strēbuši.

Bet pamazām arī viņa likuma kalpa dvēsele aprada ar to, ka šķietami visaptverošā kritikas brīvība, lai cik pamatota un dokumentēta būtu, gandrīz nekad nedod rezultātus, jo patiesībā ir tikai politisko aizkulišu spēlīte. Parādījās pretraksti, izraisījās polemika, un birokrātu karavāna turpināja ceļu. Gluži kā paša mājās. Sieva vienmēr prasīja vīram padomu, tomēr allaž rīkojās pēc sava prāta. Un nevarēja noliegt, ka, respektējot Regīnas neaizskaramību, dzīve veidojās daudz draudzīgāka. Gan jau dabūs izbļaustīties, kad sabrauks mazbērni, kuri pavadīja vasaru Jūrmalas mājā…

Diemžēl ari tie, jo lielāki auga, jo retāk bez ierunām pakļāvās Putriņa pavēlēm. It kā visās malās cildinātā darbaudzināšana attiektos tikai uz svešiem ķipariem, bet pašu Ilzīte un Kaspars būtu kritikai «slēgtā zona», kurai piekļūt drīkstēja tikai ar pārējo ģimenes locekļu parakstītu caurlaidi. Visi viņa pienākumu pārkārtošanas pasākumi atdūrās pret demokrātijas lozungiem, un atklātā balsošanā ar balsu vairākumu tika nolemts, ka augļi un ogas jākopj opapam, dārzeņi — omītei, bet lolojumi ik dienas rīkos kārumošanas talkas.

Cik tāds mazs cilvēkbērns var apēst? Pēc pirmās nedēļas Regīnai izdevās viņiem iemānīt zemenes

vairs tikai ar putukrējumu vai saldējumu. Tikpat ātri aizvākojās ziemai paredzētās ievārījuma un kompota burkas. Ogas aizvien vēl gatavojās, bet pieaugušie pašaizliedzīgi atsacījās tiesāt baltu naudu — tirgū, kā apgalvoja vedekla, cena par kilogramu svārstījās starp vienu un diviem latiem.

Putriņš nekad negāja uz tirgu un arī tagad atteicās, pat Regīnai aizliedza: — Ko par mani runās? Agrāk apkaroja spekulāciju, tagad paši andelējas.

— Galīgi atpalicis, — Regīna iebilda. — Velti tērē naudu par avīzēm, ja vēl neesi sapratis, ka tagad individuālie ražotāji lielā godā.

— Zini, kāds ir priekšnoteikums godīgai strādāšanai? — Putriņš ņēmās klāstīt garos ziemas vakaros izperinātos atzinumus. — Šis jēdziens sastāv no diviem komponentiem — būt godīgam un labi strādāt. To tu cilvēkam uzreiz neiemācīsi. Vispirms jāpieradina zināt godu — visur un vienmēr. Tad jāpieradina strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Drīzāk stāvus ielīdīšu zemē, nekā grozīšos tirgū starp pārpircējiem, kas par svešām pūlēm prasa divkāršu cenu.

— Tad aizved uz noliktavu, kur saņemsi vairumtirdzniecības cenu. Nevar taču ļaut zemenēm sapūt.

— Ari būs negodīgi — pret sevi. Es te liekšu muguru, lasīšu pa odziņai, bet tur pieskaitīs klāt apgrozījuma nodokli, iekasēs no manis kaut kādus sociālus nodrošinājumus, tad sabērs visas ogas kopējā katlā un galu galā pārdos nevis zemenes, bet kaut kādu nebaudāmu mičmaču.

— Pasaules lāpītājs atradies!… — sapratusi, ka neizdosies pārvarēt vīra pretestību, Regīna nolēma izmantot viņa aizraušanos ar visādiem tehnikas jaunumiem. — Tad nopirksim saldējamo uzparikti, un sīkajiem arī uz Ziemassvētkiem būs svaigas zemenes.

— Nemaz nav peļama ideja, varēs sasaldēt arī kādu baraviciņu vai kundziņu, — Putriņš tūdaļ kļuva domīgs. — Ko kaimiņš teica, cik šitāda ierīce .maksā?

— Nesapņo, no pensijas vien nesakrāsim, — Regīna kūdīja, sapratusi, ka sēkla kritusi auglīgā zemē.

Patiešām, nākamajā rītā nāca klajā kompromisa variants, kura pseidozinātnisko pamatojumu vistrāpīgāk izteiktu paruna: gan vilks paēdis, gan kaza dzīva. Viņš nodošot zemenes starpniekam, pieprasot par tām restorāna cenu, tādā veidā pielīdzinot savu ieguldīto pūliņu novērtējumu oficiantu un virtuveņu darba apmaksas likmēm. Pārējais lai paliekot vidutāja ziņā…

Par Arvīda godīgumu Putriņš nešaubījās. Viņš vēl tagad dienētu apsardzes daļā, ja nebūtu noticējis sanatorijas direktora dzīvokļa solījumiem. Arī šorīt Arvīds bija norēķinājies līdz pēdējam santīmam.

Pēc naksnīgā lietutiņa saule, kā par spīti, atkal nežēlīgi cepināja. Bet ūdens nu jau trešo dienu nebija, un neviens nevarēja pareģot, kad būs. Pat buldozers aizvākts — acīmredzot kaut kas sagājis grīstē bijušo priekšnieku vasarnīcu rajonā, un tā jauno iemītnieku maksātspēja bija ietekmīgāks arguments nekā pilsētas domes lēmums. Dēls pirms dežūras atnesa dažus spaiņus no kaimiņa akas, bet ar to knapi pietika cilvēku vajadzībām. Laistīšanai vajadzēja sagādāt vismaz trīsreiz vairāk, un Putriņām muguru lauza tik neganti, it kā pēkšņi būtu sakustējusies vācu granātas šķemba. Vai tiešām tik nopietna avārija, ka nav iespējams te pašu spēkiem kaut ko glābt, vismaz uzlikt pagaidu plāksteri un sasiet ar stiepli? Jāpaskatās, varbūt izdosies pierunāt kādu no policijas garāžas mehāniķiem, tur noteikti vēl atceras veco priekšnieku un nepametīs nelaimē…

Putriņš aizvilkās līdz rakumam un pārliecās pāri bedres malai. Tā bija tik dziļa, ka lāgā nevarēja neko izpētīt. Neatlika nekas cits kā nokāpt līdz caurulei. Bet jau pēc pirmā soļa kāja paslīdēja uz apaļa priekšmeta, kas noripoja lejā un tur atsitās ar spalgu metālisku blīkšķi. Zaudējis līdzsvaru, arī Putriņš noslīdēja pa smilšaino nogāzi. Kad atjēdzās, pamanīja, ka nav vienīgais upuris. Blakus gulēja sieviete — sāniski izstieptām rokām, it kā būtu kritienā mēģinājusi kaut kur aizķerties.

— Vai esat ļoti apdauzījusies? — Putriņš vaicāja, bet ilggadējā milicijas darba pieredze nekļūdīgi sacīja, ka viņa priekšā guļ mironis.

Tikpat automātiski nostrādāja refleksi, atdzima vecās iemaņas: nekam nepieskarties, nesajaukt pēdas. Izgaisa sāpes mugurā un kāju stīvums. Kā maršu sadzirdējis vecs kaujas zirgs Putriņš pa paša

iespiesto reni uzrikšoja augšā un, uztraukumā aizmirsis, ka arī mājās ir tālrunis, metās pie tuvākā taksofona.

4 Eduards pats īsti nezināja — priecāties par nebijušo rosību pludmalē vai skumt par nebūtībā aizgājušo neskartās dabas skaistumu. Nevarēja noliegt, ka karnevāls organizēts ar plašu vērienu — visur plīvoja vimpeļi, reklāmas transparenti, virs liedaga lidinājās raibi gaisa baloni, selgā vieglā brīzē kreisēja jahtas, iezīmējās joņojošu gliseru putojošās ceļa joslas, no skaļruņiem plūda bravūrīga mūzika.

Tomēr patiesu jautrību nekur nejuta. It viss ritēja pēc iepriekš uzrakstīta scenārija, kur vietējai jaunatnei ierādīta izpildītāju loma. Tas bija nevis stihisks, tautisks karnevāls, kādu viņam reiz palaimējies redzēt Argentīnā, bet latviešu mērenā temperamenta nosacītās pašdarbības sasniegumu brīvdabas skate, kur daži tēloja veclaiku ormaņus un ugunsdzēsējus, daži — gadsimta sākuma peldētājus, kas no zirgu vilktām riteņotām kabīnēm kāpa jūrā aiz otrā sēkļa. īsti šķita tikai izpletņu lēcēji, kas, ar divplāksni pacelti dažu simtu metru augstumā, patlaban planēja virs estrādes. Bet tā vien likās, ka, zemi -sasnieguši, viņi tūdaļ apvienosies tautiskā kor: dziedāšanā.

Eduards brīvprātīgi te nespertu savu kāju, ja nebūtu apsolījis Lolitai noskatīties aerobikas priekšnesumus. Šim nolūkam bija pat iegādājies krāšņu ziedu pušķi, un nu jutās pavisam nevietā. Sāli brūcē vēl piebēra Haralda dzēlīgā piezīme, kad viņi nejauši satikās pie biļešu kases: — Raugi, Vallija, izpušķojies kā uz mūsu kāzām! Jebšu varbūt uz savējām?…

— Kāds dundurs tev iekodis? — Eduards centās runāt draudzīgi, bet īgnumu apslāpēt neizdevās.

— Stāsta, tu esot sacēlis kājās policiju. Memmes dēliņš pēc mammas noilgojies, pat līdz rītam gaidīt nevarēja! Laikam viņa tevi sakūdīja? — Viņš pamāja uz Vallijas pusi.

— Klausies, senci, mēs taču jau vienreiz norunājām: es tavā dzīvē nejaucos, tu liec mieru manējai.

Bet ielāgo: ja ar māti kaut kas noticis…

— Tev labāk jāzina, kas pie viņas piestaigā, kamēr es pelnu naudu ārzemēs…

— I nemēģini uzvelt vainu citiem! Pats līdz rītam nodarbojies ar aerobiku, bet nomelno māti. Par naktsseansu laikam jāmaksā dubultīgi?

— Smurguli! — Eduards ar pūlēm valdījās, neiezvēlis padēlam.

Vieta skatītājiem bija paredzēta kādreizējā jūras paviljona piekājē, un Eduards iekārtojās ejā uz kāpnītēm zem balustrādes, kur improvizētā goda viesu ložā sēdēja vietējā vadība, arī pulkvežleitnants Līdums spilgtā, raibrūtainā virskreklā un pelēkās flaneļa biksēs.

Turpat atradās bārdainais Neptūns, kurš ar trijžuburi vēlīgi deva mūziķiem atļauju ievadīt programmas kārtējo numuru. Vāravas seju slēpa ūdensrožu un liliju klēpji, ko viņai bija pasnieguši bērnu rehabilitācijas centra paklausīgākie pacienti.

Estrādē baleta solī uzskrēja ritma vingrotājas, visām pa priekšu — Lolita. Un arī dejoja viņa labāk par citām. Ieraudzījusi skatītāju vidū Eduardu, meitene pasmaidīja un nu jau dejoja tikai viņam vienam.

Viņas redzeslokā iekļuva ari divi policisti. Atšķirībā no dežurējošajiem, tie neblenza dejotājās, bet mērķtiecīgi pētīja skatītāju rindas un, uztvēruši priekšnieka vaicājošo skatienu, ar satrauktiem žestiem aicināja uz savu pusi. Sekojot Līduma piemēram, vēl daži pameta savas vietas un neuzkrītoši, it kā smēķēt sataisījušies, virzījās uz izeju. Pēkšņi Lolitai sajuka solis, zuda pat ritma izjūta — piecēlās arī Eduards un, atstājis uz pakāpieniem ziedus, steidzīgi devās nopakaļ kārnam virsleitnantam.

— Haralds jau gaida mašīnā, — Puķītis teica. — Pēc viņa vakardienas apraksta tā kā būtu jūsu sieva. Bet pagaidām nav iemesla uztraukties, visādi gadās.

Nē, tā nebija pazīmju sagadīšanās. Tā bija Lauma, kas bedres malā nedzīva gulēja uz ātrās palīdzības mašīnas nestuvēm. Sastingušajos vaibstos — neaprakstāmas šausmas, mēms kliedziens pēc palīdzības. Bet viņš palīdzēt vairs nespēja. Pat tad, ja būtu gribējis. Taču vai būtu gribējis? Laikam gan, jo nekad nevienam, pat saviem ienaidniekiem nekā tik ļauna nebija novēlējis. Gribējās pašam dzīvot pēc sava prāta un ļaut dzīvot citiem. Arī šonakt, kad viņš bija sapratis, ka Lauma par katru cenu jāapklusina,

par to vien domāja, kā nodrošināt sievas vecumdienas, kā atpirkties. Tagad viņa bija apklusināta uz mūžu mūžiem… f — Vai pazīstat?

Eduards pamāja ar galvu un novērsās.

— Nosauciet pilnu vārdu un uzvārdu, — virsleitnants neatlaidās. — Mums jāieprotokolē liecinieku klātbūtnē.

Tad pienāca Haralda kārta. Nometies ceļos, viņš glāstīja mātes auksto roku un šņukstēja tā, ka pat nejaudāja atbildēt. Vajadzēja ar varu uzraut viņu kājās, lai beidzot aizvāktu nestuves no saulgoža un iestumtu tās mašīnā.

— Viss? — Pulkvežleitnants uzrunāja fotogrāfu un ekspertus, kas bija izpētījuši apkārtni, izgatavojuši smiltīs atstāto apavu pēdu ģipša nolējumus, iepakojuši polietilēna maisā atrasto divriteņa pumpi. — Pa​ziņojiet prokuratūrai! Pēc trīsdesmit minūtēm gaidu jūs uz operatīvo apspriedi.

5 Kad Putriņš iegāja policijas priekšnieka kabinetā, viņš tūdaļ ievēroja, ka Līdums nebija lajā neko mainījis, tikai licis noņemt no sienas kādreiz obligātos portretus. Tie paši standarta plaukti ar noputējušām juridiska satura grāmatām, tas pats T veida apspriežu galds ar duci cietu krēslu, tas pats milzīgais seifs, kuru remonta laikā neizdevās izdabūt pa šaurajām vienviras durvīm. Toties sejas gandrīz visas likās svešas, viņš pazina vienīgi Puķīti un prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju Arnoldu Vilciņu, kurš pēc smēķēšanas atmešanas izskatījās tāds kā jauneklīgāks. Tikai acīs aiz bezietvaru briļļu stikliem bija iegūlusi ārējam brašumam neatbilstoša gavētāja rezignācija.

— Kungi, uzmanību! — Līdums ar zīmuli uzsita pa galdu. — Dosim vispirms vārdu pulkvedim Putriņām, lai viņu lieki neaizkavētu. Mūsdienās pensionāri ir visaizņemtākie pilsoņi.

Putriņš saprata mājienu, bet neapvainojās. Arī viņš savā laikā būtu centies pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no nepiederošām personām.

— Diemžēl nekā piebilst nevaru. Man ir skārda jumts, un naktī brīžiem tā gāza, ka nekā aizdomīga pat pie labākās gribas nesadzirdētu. Arī mašīnas piebraukšanu nesaklausīju. Domāju, ka jums derētu aprunāties ar sanatorijas nomas punkta pārzini, kurš mani apciemoja īsi pirms pusnakts. Es gaidīju viņu pie vārtiņiem, jo negribēju, lai zvans pamodina mazbērnus, un pa gabalu redzēju, ka no tās rakumu vietas viņi nāk divatā, pēc tam viens pazuda krūmos. Ko īsti viņi tur darīja, nevaru pateikt, bet pie manis Arvīds nāca saskaņā ar iepriekšēju norunu. Pēc vai pirms slepkavības brīža — to konstatēsim pēc ārsta slēdziena. Ja atceraties, es savā laikā ieviesu tādu atsperes metodi, kas ļāva ļoti precīzi noteikt nāves iestāšanās stundu, un…

— Paldies, Putriņa kungs, — Līdums pārtrauca viņu. — Ja neiebilstat, mēs arī turpmāk izmantosim jūsu palīdzību.

Virsleitnanta Puķīša ziņojums bija daudz garāks, turklāt saturīgāks. Puķītis apzinājās, ka situsi viņa zvaigžņu stunda, un neparko nevēlējās palaist garām izdevību atgriezties aktīvajā kriminālmeklēšanas darbā, pat iztēloja savas rīta aptaujas tādā gaismā, it kā no sākta gala būtu zinājis, ka Lauma Jāzepsone noslepkavota. No viņa stāstījuma izrietēja, ka aizdomās turami visi — gan dēls, kas izsaucis māti un pēc tam tīšuprāt sacēlis grūti izskaidrojamu trauksmi, gan nelaiķes vīrs, kurš neatvadījies pazudis no bāra, tātad varējis doties sievai pretī un pastrādāt noziegumu — viens vai kopā ar Arvīdu, kas bija visai ieinteresēts izdot svaini pie vīra. Izrakņājies Eduarda un Lolitas attiecību intīmajā veļā, Puķītis neaizmirsa pieminēt Jāzepsonu ģimenes nesaskaņas un Laumas noslēpumaino viesi, kā arī līdz šim nenoskaidrotos apstākļus, kādos Haralds bija sasitis svešu mašīnu, turklāt tādu pašu minervas modeli kā vecākiem piederošā.

— Ļoti rosinoši, — prokuratūras izmeklētājs novērtēja Puķīša darbību.

— Domāju, pulkvežleitnants Līduma kungs neatteiksies iekļaut jūs manā grupā, un tad mēs kopā vēlreiz pārstaigāsim visu šo ceļu, nopratināsim visus un noformēsim protokolus… Vēl svarīgāk man šķiet

atrast Jāzepsonu mašīnu…

— Numurs un apraksts jau ir visiem ceļu policijas posteņiem, — Līdums iestarpināja, negribēdams izlaist no rokām apspriedes vadību.

— Cik nozagtu mašīnu mums šodien uzskaitē?

— Valstī būs vairāk par tūkstoti. Cik nedēļā atrodam, tik vienā diennaktī nāk klāt, — ceļu policijas pārstāvis noplātīja rokas. — Pilnīga bezcerība.

— Koncentrēsim visu uzmanību uz šo eksemplāru! Pagaidām ar to saistās mūsu vienīgais konkrētais pavediens.

— Ne gluži, — eksperts piecēlās kājās. — Ir arī citi pieturas punkti, pirmām kārtām notikuma vietā atrastais velopumpis. Dakteris Blumbergs ir ar mani vienisprātis, ka tas varēja būt slepkavības ierocis.

Bet ne asins pēdu, ne pirkstu nospiedumu, tikai smilšu graudiņi, neapšaubāmi no tās pašas bedres.

— Uz kurieni ved riepu sliedes?

— Līdz šosejai.

— Līduma kungs, — Vilciņš, lai uzsvērtu savu neatkarību, tīšuprāt šoreiz neuzrunāja pulkvežleitnantu pēc dienesta pakāpes, — mēs vispirms pārbaudīsim ticamāko versiju, tad jau manīs.

— Pie darba! — Līdums nespēja sev liegt šo gandarījumu. — Rīko​jieties! …Marika uzvedās kā iesācējs sinoptiķis, kura sliktā laika prognoze mats matā piepildījusies. Bet īpašu prieku tas viņai nesagādāja. Drīzāk uzdzina žulti pret vīru, kas pazaudējis savu divriteņa pumpi slepkavības vietā, turklāt vēl atzinies bez minstināšanās. Viņa gan būtu liegusies līdz pēdējam elpas vilcienam. Lai pamēģina pierādīt, ka tas ir viņa pumpis, veikalā tādu, cik uziet, nav jau vārds virsū rakstīts, nedz arī monogramma iegravēta.

Kamēr Vilciņš, kurš bija atļāvies nolaist pusmastā kaklasaites mezglu, attaisīt krekla augšējo pogu un uzbīdīt acenes uz grumbainās pieres, rakstīja pratināšanas protokolu, viņa kā krātiņā ieslodzīta lauvu mātīte slāja no vienas sienas līdz otrai, nepārtraukti šūpodama cieši aizmigušo Anniņu, kuru turēja rokās kā tādu aizsargvairogu. Lolita, galvu nodūrusi, sēdēja uz dīvāna un vairījās uzlūkot Arvīdu, kas stutēja sienu kā katoļu krucifikss cilvēka augumā. Tikpat nelaimīgi izskatījās par lieciniekiem pieaicinātie kaimiņi, kas istabas šaurības dēļ vēroja notikumus caur atvērto logu. Vienīgi Puķītis jutās kā ģenerālis lauku kāzās un tālab uzskatīja sevi par tiesīgu citus pamācīt. Tomēr pagaidām Marikas uzbrukumi bija jāatvaira izmeklētājam.

— Kas tā par neslavu? Te taču skaidri un gaiši rakstīts, ka nekādu nozieguma pierādījumu nekonstatējām…

— Ko tad piesienaties? Un šis piektais ritenis — kā tāda ērce.

— Vēl nav zināms, kuram no mums kaut kas pielipis pie nagiem, — Puķītis mīklaini teica. — Ne no tā, ne no šā cilvēks nakts laikā neložņā gar svešām sētmalām. Un vēl atsakās pateikt — pirms vai pēc divpadsmitiem.

— Vai vainīgs, ka es nepaskatījos pulkstenī, — Arvīds turējās pretī. — Neesmu taču vilciens, kas iqt pēc saraksta.

— Un jūs, pilsonīt, — virsleitnants uzrunāja Lolitu, — nebūtu savu zeltenes godu aptraipījusi, nevajadzētu tagad kaunā sarkt.

— Morāles sprediķotājs atradies, — Marika šķendējās. — Es par jums sacerēšu tādu anonīmu sūdzību, ka vēl elles katlā pieminēsiet mani.

— Un jūs kā vecākā māsa arī esat morāli atbildīga, — Puķītis neļāva sevi izsist no sliedēm.

— Drīz būsiet divu bērnu māte, bet kādu piemēru tiem rādīsiet?

— Ko jūs te vienā laidā penterējat, virsleitnant, apnicis klausīties, — izmeklētājs apklusināja Puķīti un pasauca Arvīdu: — Izlasiet un parakstieties… Zem katras lappuses.

— Pārbaudi uzmanīgi, varbūt tur rakstīts, ka esi atzinies slepkavī​bā, — Marika brīdināja.

Arvīds paraustīja plecus un parakstījās, pat neielūkojies protokolā.

— Ar šādām apsūdzībām nejoko, ir tāds likuma pants par apmelošanu, — virsleitnants sabozās.

— Jūsu stāvoklī kaitīgi uztraukties, — izmeklētājs pūlējās nogludināt pretišķības. — Varat pilnīgi uzticēties vīrietim.

— Kur jūs te redzat vīrieti?! Pat nespēj nosargāt pumpi, kur nu vēl savu ģimeni…

Marika nerimās arī pēc varas pārstāvju aiziešanas.

— Un kā tagad pavēlēsi dzīvot? Pa vecam? — viņa izaicinoši tincināja Lolitu.

— Nemoki viņu, — Arvīds lūdza.

— Ciet klusu, tu šodien savu sakāmo esi jau pateicis. Es viņai prasu!

— Aiziešu, nomierinies, tev vairs nebūs manis dēļ jāsarkst.

— Aiziesi? Uz kurieni, ja atļauts vaicāt? Kam tu esi vajadzīga? Tagad viņš ir atraitnis un var atrast līgavu ar tādu pūru, kādu tev sapnī neredzēt.

Pēc pirmītējās asās domu apmaiņas pludmalē Eduardam tagad nemaz negribējās palikt divatā ar dēlu, vēl jo mazāk — apspriest ģimenes problēmas kopā ar Valliju, ko pie sevis dēvēja sievas izdomātajā iesaukā par «blondo čūsku». Un ko viņi ar Haraldu varētu viens otram sacīt? Kopēja taču bija vienīgi satriecošā neizpratne par Laumas traģisko bojāeju, dziļās skumjas, ko izraisa ikviena tuva cilvēka pēkšņa nāve. Visas pārējās jūtas bija atšķirīgas. Māte katram tikai viena, sievas var būt vairākas, un Haralds, protams, tiesīgs domāt, ka patlaban viņam Lolita tuvāka.

Arī viens viņš nespētu palikt, vēl sāktu slīcināt savas bēdas alkoholā, un tas labi nebeigtos. Nē, vajadzēja saglabāt skaidru saprātu, vēsi apjēgt sekas, kas varētu izrietēt no neizbēgamās kriminālizmeklēšanas. Arī viņš būs aizdomās turētais, par to Eduards nešaubījās. Tāpat kā bija pārliecināts, ka izdosies atspēkot visas iespējamās apsūdzības — gan ar faktiem, gan ar lieciniekiem. Ja vien… ja vien… Lai cik grūti, tomēr nācās sev atzīties, ka slepkavības motīvu varēja uzrakt viņa pagātnē.

Tālajos notikumos, kas kļuvuši zināmi Laumai, tātad zināmi vismaz vēl kādam. Cilvēkam, kurš pagādājis viņai šo «Milicija meklē». Saglabājis to visus šos gadus. Izmeklēšana pamatoti uzskatīs, ka cilvēks, kas bijis spējīgs aplaupīt mironi un pēc tam ar svešiem dokumentiem nodzīvot pusi mūža, drīzāk novāks no ceļa liecinieku, nekā atzīsies visos, lai arī pusaizmirstos likuma pārkāpumos, izies tiesas priekšā un pavilks svītru zem iepriekšējās dzīves, atradīs sevī spēku uzsākt jaunu… Eduards pats nezināja, vai pietiks drosmes iztukšot rūgto kausu līdz mielēm un startēt no tās vietas, kur bija atradies pirms tik daudziem gadiem. Varbūt vienīgi ar Lolitas atbalstu. Bet vai viņa to gribēs?…

Lūk, par ko Eduards domāja, kad zem rokas veda Lolitu augšā pa platajām kāpnēm. Drīzāk gan vilka nekā veda, jo meitene likās dīvaini nomākta, kā gribasspēku zaudējusi. Laikam viņu mulsināja nestandarta nama greznība.

Dzīvoklī viņus sagaidīja sastāvējies gaiss un tāda kā pamestības dvaša, it kā reizē ar saimnieci būtu aizgājis ari mājīgums. Atsvešinātības gaisotne pārņēma arī Eduardu, un, vadājot Lolitu pa istabām, viņš sniedza paskaidrojumus, kā apmaiņas objektu piedāvājot.

— Šī te ir halle, kas izmantojama kā ēdamistaba, jo savienota ar virtuvi… Dēla kambaris, bet Haralds apmeties pie mīļākās un praktiski šeit nedzīvo… Mūsu TV un videosalons, arī bibliotēka, bet kurš tagad vairs lasa grāmatas…

Guļamistabā Eduards gandrīz ar varu apsēdināja Lolitu uz platās laulības gultas. Viņa piemetās uz pašas maliņas, cenzdamās nesaburzīt grezno atlasa pārklāju, nespēdama atraut skatienu no krāšņā naktskrekla un pidžamas, kas spoguļojās apaļajā trimo. Tikpat nekustīgi ļāva Eduardam noskūpstīt sevi uz vaiga, bet novērsās un strauji piecēlās, kad viņš mēģināja pieplakt lūpām.

Arī hallē viņa atsacījās atlaisties ērtajā dīvānā. It kā meklēdama attaisnojumu bezjēdzīgajam apciemojumam, norādīja uz joprojām nenovākto galdu un piedāvāja: — Atļauj man nomazgāt traukus.

— Ko vēl izdomāsi?…

Viņš tiecās apskaut meiteni, bet viņa atkal izvairījās, pat atgrūda. Un tūdaļ nožēloja savu asumu: — Nedusmo, mīļais, lūdzu!… Tikai ne šeit…

— Redzi, Lolita, — viņš runāja mīksti, — pati dzīve rāda mums vienīgo pareizo ceļu. Es saprotu, ka patlaban tas tev liekas nežēlīgs, nesavienojams ar vispārcilvēciskām jūtām un uzvedības normām… Jā, grūti dibināt savu laimi uz svešas nelaimes… Labi, samainīšu dzīvokli, atdošu Haraldam divas istabas, sev paturēšu vienu. Mums taču iesākumam pietiks ar vienistabas dzīvokli, vai ne?

Lolita klausījās un nekā nedzirdēja. Pat neiedziļinājās vārdu jēgā. Daudz svarīgāka šķita cita atziņa — viņi ir cilvēki no dažādām pasaulēm, un mīlas laipa, kas tās savieno, visai līgana. Tagad Lolita saprata, kas jau iepazīšanās vakarā bija piesaistījis viņas interesi: pilnīga uzvedības un rīcības brīvība.

Viņš neatzina nekādas problēmas, nekādus šķēršļus vai sadzīves sīkumus, kas citiem pastāvīgi bojā omu.

Ja gribēja, tad varēja visu — iekļūt pārpildītā restorānā, sarunāt mašīnu, nakts vidū sameklēt pudeli, dabūt ārzemju mūziķa koncerta biļetes. To visu viņš nepanāca ar naudu, kuras nekad netrūka, bet ar iekšējo pārliecību, ka šīs priekšrocības viņam pienākas. Nu viņa redzēja, kur šī pašapziņa sakņojas.

Eduards pārprata viņas klusēšanas iemeslu.

— Labs ir, varbūt tev taisnība… Zini, ko mēs darīsim? Kad dabūšu apdrošināšanu par mašīnu, pārdosim visu lieko un raudzīsim nopirkt kādu mājiņu Rīgas apkaimē, varbūt tai pašā Jūrmalā, — viņš jau bija aizrāvies un attīstīja pēkšņo ideju: — Dod tikai savu jāvārdu, un es nedēļas laikā nokārtošu. Ideāls iesākums jaunas ģimenes dibināšanai! Tev tā neliekas?

Viņa negribīgi pamāja ar galvu un negaidot paziņoja: — Es tad iešu, labi? Tu, Edžu, neņem ļaunā.

Lolita jau atradās gaitenī, kad atskanēja durvju zvans. Tik spalgs un valdonīgs, ka abi sarāvās.

— Tik ātri es viņus negaidīju, — Eduards nomurmināja un atvēra.

Kāpņu telpa stāvēja prokuratūras izmeklētājs un policijas darbinieks.

— Vai Jāzepsona kungs? — jautāja virsleitnants Puķītis.

— Stāv jūsu priekšā, — Eduards jau bija pārvarējis sākotnējo satraukumu. — Ar ko varu pakalpot? Lūdzu!

— Tikai ar jūsu piekrišanu, — Vilciņš izpildīja visus formālos priekšrakstus par privātdzīvokļa neaizskaramību.

Istabā viņš tūdaļ pamanīja, ka galds nav nokopts. Ar tādu kā šķebīgumu atbīdīja ēdienus un šķīvjus uz vidu un nolika savu mapīti atbrīvotajā vietā. Tad izvilka no tās zilganu veidlapu un apsēdās: — Mēs saprotam jūsu sāpes, bet saprotiet arī mūs. Izpildām savu pienākumu… Piedodiet, vai pase jums ir pie rokas?

— Protams. Es taču tikai Vakar atgriezos no ārzemju ceļojuma.

Vilciņš norakstīja visus datus, tad pārsteigumā uzlūkoja Eduardu.

— Jūs arvien vēl neesat apmainījis pret mūsu zilo? Skatieties, lai tik nav par vēlu.

— Un kurš man tādu iedos? — Eduarda pretjautājumā izskanēja izaicinājums. — Redzējāt taču, ka esmu piedzimis Sibīrijā…

Tikmēr Lolita bija atguvusies no izbīļa: — Vai drīkstu iet?

— Uzkavējieties, kur tie ātrie tikuši… Mums varbūt noderēs liecinieks, — Puķītis aizsprostoja viņai ceļu.

— Pastāstiet, kā pavadījāt vakaru. Pēc kārtas un ar visām detaļām, — izmeklētājs tradicionāli ievadīja nopratināšanu. — Sākot ar iedzeršanu mājas apstākļos.

— Vai tad vairs nedrīkst nosvinēt pārbraukšanu? — Eduards atcirta.

— Kāpēc nedrīkst? Tādā reizē pats Dievs vēlējis.

— Bet nokopt gan varējāt, nav taču piemineklis atgūtai ģimenes laimei, — ņirgājās

virsleitnants, atkal gribēdams pierādīt Vilciņam savu noderīgumu.

— Atstāju jums par godu. Lai neslēptu lietiskus pierādījumus.

— Redzu, ka esat liels kriminālistikas speciālists. Teorētiski vai arī praktiski?

— Klausies, vārav, ko bāz man cilpu galvā? Nav vairs tie laiki! — Eduards pēkšņi zaudēja pacietību. — Es arī neesmu ar pirkstu taisīts.

— Rupji, Puķītis pašūpoja galvu. — Bet nekas, gan aplauzīsim ragus… Un kas bija trešais, ja nav noslēpums?

— Trešais? — Eduards nesaprata.

— Uz galda taču trīs lietotas glāzītes, skaiti kā gribi. Un tikai nemēģiniet man iestāstīt, ka jaunkundze brūķējusi. Jūrmalā visiem zināms, ka viņa ir sportiste un nedzērāja.

— Nav ne jausmas. Varbūt Laumai bija kāds ciemiņš, — Eduards paraustīja plecus. — Kā es varu to zināt?

— Tātad nenoskaidrota persona, tā arī atzīmēsim, — teica izmeklētājs, kurš visu laiku kaut ko cītīgi pierakstīja. — Kur jūs bijāt tajā laikā?

— Jūrmalā, videobārā pie dēla Haralda, to var apzvērēt vairāki liecinieki, pirmām kārtām… — un Eduards nosauca savu draugu vārdus un adreses. Tad attapās: — Bet, pēc Haralda ziņām, Lauma tobrīd vēl atradās mājās… Manas tālākās gaitas vār apliecināt Arvīds Trops un, lūk, Lolita. Dzīvoklī atgriezos ar taksi, numuru, protams, neesmu iegaumējis, nenāca ne prātā to apskatīt, bet gan jau paši noskaidrosiet, ja būs nepieciešams, naktī no Jūrmalas uz Rīgu nav tik daudz braucēju…

— Pārbaudīsim, — Vilciņš piekrita un pagriezās pret Lolitu: — Jums nekas nav sakāms?

— Zinu tikai,1 ka mēs atvadījāmies īsi pēc diviem, — Lolita sēdēja kā uz adatām. Lai piešķirtu vārdiem lielāku ticamību, piebilda. — To redzēja arī svainis. Bet Laumu Jāzepsoni nekad mūžā neesmu sastapusi.

— Tā arī atzīmēsim. Paldies.

Vilciņš piegāja pie kamīna, kas jau pirms krietna brīža bija piesaistījis viņa uzmanību. Tuvāk izpētījis pelnu kaudzīti, saprata, ka diemžēl pat ar mūsdienu tehniku apgādātais Šerloks Holmss no tiem nekā jēdzīga neizlobītu. Atlika vienīgi cerēt, ka uz glāzītēm palikuši pirkstu nospiedumi.

Viņš ar pirkstgaliem, uzmanīgi pieskaroties tikai pamatnei, pacēla vienu pret gaismu, apmierināti nokrekšķinājās un domīgi taujāja: — Sakiet, Jāzepsona kungs, jūs uz ielas nekā aizdomīga neievērojāt? Varbūt kāds tur gaidīja, kamēr aiziesiet, lai uzkāptu dzīvoklī?

— Uz ielas? — Eduards atkārtoja, sapratis, ka šis jautājums ir nopietnāks par visiem līdzšinējiem.

Mokoši pūlējās atsaukt atmiņā vakardienas notikumus, beidzot. noplātīja rokas: — Nekā neatceros, pie labākās gribas, ticiet man. Varbūt kaimiņu Vizma mācētu pateikt.

— Paldies, jau pateica, — un izmeklētājs, neielaižoties nekādos paskaidrojumos, pabīdīja glāzes, pudeli un karafi uz Puķīša pusi.

Virsleitnants rūpīgi iepakoja katru priekšmetu atsevišķā celofāna maisiņā. Bet tad viņam sagribējās pašam pielikt punktu nopratināšanai: — Kā noprotu, jūs negribat nekā piebilst pie tā, ko neesat teicis.

Prokuratūras pārstāvja klātbūtnē Puķītim pietika prāta necilāt jautājumu par bateriju korejiešu pulkstenim.

7 Arnolds Vilciņš mēdza dižoties ar savu atmiņu, ar to, ka zināja no galvas visus vajadzīgos telefona numurus, bet darbā nekad uz to nepaļāvās. Savus novērojumus, hipotēzes un secinājumus pierakstīja apjomīgā bloknotā, kas atgādināja noplēšamo kalendāru. To gan bija neparocīgi nēsāt kabatā, toties kārtējais nodilums uzskatāmi liecināja, ka izmeklēšana tuvojas noslēgumam. Laumas Jāzepsones slepkavības lietai pagaidām bija atvēlētas tikai dažas lappuses:

«Izprast, kas ir primārais — sieviete vai mašīna. Vai viņa nosista, lai tiktu pie automobiļa, vai arī tas aizdzīts tikai kā piedeva (iespējams, ka darbojušies algoti slepkavas)?»

«Lai cik vilinošs liktos vīra variants, paturēt, prātā, ka arī dzīvē, ne tikai kriminālromānos, pirmie iespaidi bieži ir maldīgi. Sagadīšanās, nejaušības nedrīkst ierobežot izmeklēšanas rādiusu.»

«Paātrināt mašīnas meklēšanu! To var izģērbt, pārkrāsot līdz nepazīšanai. Neizlaist no acīm Rumbulas tirgu, izpētīt katru minervas detaļas piedāvājumu.»

«Iespējami drīzāk tikt vaļā no Puķīša, ko pats sev uzkāru kaklā. Viņa padomju miliča gājieni nekādi nerosina vaļsirdīgas sarunas, liekas, ka vairāk par objektīvo patiesību viņu interesē paša taisnība. Lai pašiverē pa saviem dzērāju kanāliem, bet nebāž degunu Jāzepsonu ģimenes lietās.». «Ātrāk jādabū rokā tas nepazīstamais apmeklētājs. Pēc V. apraksta esot īsts lupatnieks. Vai kopā braukuši uz Jūrmalu? Tas jau būtu pieturas punkts! Pretējā gadījumā — pilnīga mīkla. Haralds J. taču kategoriski apgalvo, ka māte nekad nav ņēmusi pasažierus. Kā nokļuvusi mežā, kāpēc apstājusies?»

«Neuzkrītoši uzzināt no ģimenes draugiem, kā radusies pārticība J. mājās. Skaidrs, ka ar biznesu, bet ar kādu? Kas bija L. J. partneri? Vai nebija arī kādi sakari ar reketu, varbūt iepīta naudas noguldījumu mahinācijās?»

Katrā lapiņā bija tikai pa vienai piezīmei un pietiekami daudz brīvas vietas atbildei. Kad būs aizpildīti visi baltie plankumi, varēs rakstīt apsūdzības slēdzienu un nodot lietu izskatīšanai tiesā.

Uzticējis Puķltim operatīvos uzdevumus un stingri piekodinājis atturēties no veclaiku stiķiem, izmeklētājs pirmo garajā nopratināmo sarakstā pasvītroja Leonīda Blūma vārdu. Par vecajiem jūrniekiem Sašu un Rotkēviču viss šķita skaidrs, bet kas saistīja Jāzepsonu ar šo vīru?

Ienākot izmeklētāja kabinetā, Blūms neizrādīja ne mazākās satraukuma pazīmes, tikai gadījumam atbilstošu skumību. Viņš tūdaļ paziņoja, ka atprasījies no dežūras, un atvainojās par darba drēbēm.

Nenogaidījis Vilciņa jautājumu, izspēra: — Neticiet tiem, kas mēģinās jums iestāstīt, ka Jāzepsons taisījās nomušīt sievu. Maz ko cilvēks sarunā žvingulī;.. Pats arī lamāju sievu no panckām ārā, kad iemetu lieku kriksīti… Vai tad viņš nezina, ka bez Laumas ir kā bez rokām? Protams, šad tad aizšauj pa kreisi, kurš vīrietis nemīl pārmaiņas, bet tādēļ taču nekļūst par slepkavnieku… Padomājiet pats, ja jūs gatavotos nosist savējo, vai pirms tam ar to plātītos?

Izmeklētājs saviebās, viņam nepatika Blūma familiārais tonis. Striktāk, nekā bija paredzējis, viņš taujāja: — No cikiem līdz cikiem bijāt kopā? Kaut vai aptuveni?

— Kāpēc aptuveni? Man ir Šveices Omega, ko izmanto pat olimpiskajās spēlēs. Viņš atnāca pusdesmitos un aizgāja, kad nopīkstēja vienpadsmit. Tas ir kā āmen baznīcā.

— Pastāstiet, kā iepazināties ar Jāzepsonu ģimeni, kādās attiecībās bijāt?

— Nejauši. Bez tādām nejaušībām dzīvīte būtu pagalam garlaicīga… — un Blūms ar baudu, kā humoristisku priekšnesumu skandinādams, izklāstīja gadījumu restorānā, gadu gaitā apaugušu ar daudziem atjautīgiem izpušķojumiem.

Vilciņš pacietīgi klausījās. Viņam nepagāja secen, ka visas detaļas skar tikai pagātni. Par tagadējiem sakariem Blūms stāstīja ļoti skopi.

— Vientuļai sievietei neklājas viegli, pat tādai rosīgai, kāda bija mūsu cienītā Laumas kundze.

Allaž uzrodas problēmas, kuras var nokārtot tikai vīrietis.

— Piemēram? Palūgšu konkretizēt jūsu palīdzību.

— Teiksim, jāremontē mašīnas sabuktētais spārns… Nē, to izdarīja Sašiņš, nevis es, un tik smalki izbaulēja, ka Eduards vēl šobaltdien ir neziņā, kurā pusē. Ja jums kādreiz ievajadzēsies, iedošu viņa adresi…

— Mēs pašlaik runājam par jums, — Vilciņš atgādināja.

— Teiksim tā. Gadījās, ka Laumai kaut kas jānopērk…

— Vai nebūtu pareizāk sacīt — jāpārdod? — Vilciņš precizēja.

— Nenoliedzu. Tie jūrnieki taču mūžīgi putro sievu un mīļāko izmērus. Un kur lai liek nederīgu apģērba gabalu, Centrāltirgū jau tāpat vairāk pārdevēju nekā pircēju… Bet kūrortniecēm vienīgais dzīves prieks caurām dienām ķemmēt bodes un būdiņas, dažas pat ne reizi neizpeldas jūrā… Kāpēc viņām nesagādāt izdevīgu pirkumu, ja pie viena varu izpalīdzēt drauga sievai?

— Un cik prasījāt par šo palīdzību?

— Tikai aiz tīras draudzības, neesmu taču Rotors…

Izmeklētājs saausījās, bet nesaasināja uzmanību. Lai runā, gan paspruks vēl kāda netīša informācija. Tikai līķis nekā neizpļāpā.

— Vai arī, teiksim, tā. Dēls jāiekārto darbā. Kāpēc nepalīdzēt, ja man nejauši ir pazīšanās attiecīgajās aprindās? Un vēl — bija tāds gadījums — Lauma gribēja mainīt televizoru, uz mūsējiem tās videofilmas taču melnbaltas, prieka maz. Ja nebūtu manis, baltu naudu par Panasonic izmestu. Bet mans kādreizējais klases biedrs prot pārtaisīt. Izcils meistars un neko īpaši neplēš, varu jums iedot viņa adresi…

— Sakiet, kā jums liekas, no kurienes Laumai Jāzepsonei bija tik neierobežoti naudas līdzekļi?

— To prasiet nodokļu inspekcijai, starp draugiem par naudu nekad nerunā, tas nebūtu smalki. Ja ir, tērē, ja nav — aizņemas…

— Un tagad pastāstiet par Rotoru. Kur viņš strādā?

— Strādā?… — Blūms nicīgi pasmīkņāja. — Visvaldis Rotkēvičs ir firmas īpašnieks un liek strādāt citiem. Iesāka kā prasts jūrnieciņš, bet tagad skaitās akciju sabiedrības prezidents. īsti nezinu, kur tā atrodas, bet ar viņa palīdzību var sameklēt pat bremžu klučus Minervai, jāmāk tikai piebraukt un turēt maku vaļā.

Kad Blūms bija parakstījis liecinieka nopratināšanas protokolu un atvadījies, Vilciņš nolika savā priekšā bloknotu. Uzšķīra tīru lapiņu, lieliem burtiem uzšņāpa Rotkēviča vārdu un pielika klāt divas jautājuma zīmes. Tas bija ieilgušās sarunas vienīgais ieguvums, kura dēļ gandrīz nokavēta kārtējā apspriede pie policijas priekšnieka.

Tā iesākās ar eksperta pārsteidzošo paziņojumu, kas lika nobālēt vi-' siem pārējiem jaunumiem un ievirzīja operatīvo darbu noteiktās sliedēs.

— Man izdevās identificēt pirkstu nospiedumus uz pudeles un glāzītēm. Vienus nepārprotami atstājusi dzīvokļa saimniece, otrus ieprogrammēju mūsu kompjūterā, un izrādījās, ka Laumu Jāzepsoni apciemojis vairākkārt sodītais recidīvists Jānis Kastiņš. Tiesa, sodīts tikai par zādzībām un klaidonību, nevis par asinsdarbiem. Kad pārākos dziļāk, atklājās pats interesantākais. Viņš ir viens no tiem, kas pirms dažām dienām aizlaidušies no cietuma! Acīmredzot slēpjas kaut kur Rīgā… Lai nezaudētu laiku, liku vēlreiz pavairot Kastiņa ģīmetni, gan divus gadus vecu, bet citas mums nav. No rīta būs gatava. Viss.

— Paldies, — pulkvežleitnants pat piecēlās, lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku svarīgumu. — Izdalīt! Ja līdz vakaram nesadzīsim pēdas, parādīsim pa televizoru. Noskaidrot viņa vecos sakarus, izdibināt, kur varētu slēpties, vai nav nolīdis pie kādas staigules, vārdu sakot, kā parasti, bet ar neparastu centību. Katrs darbojas ar saviem informācijas avotiem. Sakarus ar Rīgas kolēģiem es uzturēšu pats. Jūsu domas, Vilciņa kungs?

— Pagaidām patiešām tikai domas. Kamēr nezinām, kas tādam recīdīvistam varēja būt kopīgs ar Laumu Jāzepsoni, es pat baidos formulēt iespējamo versiju. Nenāca taču mangot, ja reiz ticis cienāts ar konjaku… Es, protams, neizslēdzu iespēju, ka viņš ir kāds attāls radinieks — varbūt Haralds mācēs pateikt. Bet maz ticams — ko tad izvairījās no tikšanās ar ģimenes galvu?

— Jā, motīvu mums vairāk nekā faktu. Vīrs atbrīvojas no greizsirdīgas sievas, spekulants novāc bīstamu līdzzinātāju, parādnieci pārmāca par atteikšanos maksāt, cietumnieks atriebjas par nodevības draudiem…

— Neaizmirsīsim arī mašīnu, — Vilciņš atgādināja, — nav izslēgts, ka noslepkavota nevis Lauma Jāzepsone kā personība, bet kā minervas īpašniece. No elementārākās loģikas izriet, ka, izņemot vīru, visi pārējie varēja kārtot rēķinus arī dzīvoklī…

— Ja rīkojās ar iepriekšēju nodomu, — pulkvežleitnants nevēlējās padoties. — Bet, ja konflikts izcēlies pēkšņi un slepkava darbojies afekta stāvoklī? Un pēc tam aizlaidies ar mašīnu, bet tagad jau rullē pa Eiropas plašumiem?

— Jūs gribat ievākt informāciju arī robežas pārejas punktos?

— Pagaidām gribu tikai vienu. Lai man pirmdien būtu uz galda ziņojums, ka atrasta vai nu mašīna, vai šis Kastiņš. Protams, vēl labāk būtu, ja abi divi. Šo svētdienu varēsiet sev pierakstīt klāt pie atvaļinājuma vai vienu dienu agrāk aiziet pensijā. Vēlu sekmes!

Piektā nodaļa draugi un nedraugi i Pēc īsās pastaigas pa pusaizmirstās un tāpēc divkārt mīļās pagātnes ceļiem bija grūti atkal iejusties pensionāra ikdienā. Bet zemenes un puķes prasīja dzert, mazbērni ēst, pirmām kārtām, protams, saldējumu, turklāt jau no paša rīta, ģimenes vasarīgi negausīgais budžets — naudu, īsi sakot, sausā tīklā zivis nelien. Un Putriņš ar dziļu nožēlu noglabāja skapī pulkveža mundieri, ko bija uzvilcis par godu savai viesizrādei policijā, uzģērba vecās darba drēbes un satvēra divus spaiņus.

Ceļš nebija tāls. Pa jau iemīto taciņu gar kompostkaudzi līdz žogmalas vārtiņiem, no turienes šaura kājstidziņa veda uz kaimiņa gruntsgabalu, kas sniedzās līdz nākamajai ielai, un tādējādi bija pievienots citai ūdensvada maģistrālei.

Blūmi bija mantojuši mājju no Teklas vecākiem, kādreiz slaveniem Jūrmalas zvejniekiem, apšuvuši ar ķieģeļiem un izbūvējuši otro stāvu. Pēdējā laikā vislielākās pārvērtības bija piedzīvojis dārzs; labi koptais mauriņš tika noasfaltēts, garāža paplašināta, vecā kūpinātava un tīklu būda pārtaisītas par žāvēšanas kameru un mašīnu mazgātavu.

Tur patlaban rosījās autoservisa saimnieks, virzīdams šļūtenes varavīkšņaino ūdens strūklu pa gaišās minervas sāniem. Katra šalts atsaucās Putriņa mugurā kā dunča dūriens. Tomēr viņš piespieda sevi braši sveicināt pāri sētai: — Veiksmi darbā, kaimiņ!

— Palieciet uz vietas, tūlīt iepilināšu. Vismaz simt soļu ietaupīsiet, — Saša teica un ar slaidu loku iešļāca ūdeni spaiņos. — Kas tas pirmīt bija par jampadraci jūsu pusē? Manējā stāsta, ka gandrīz vai sievietes līķi atraduši. Vēl no kara gadiem?

— Pavisam svaigs… — Putriņš laikā aprāvās, aptvēris, ka nedrīkst izpaust dienesta noslēpumus.

— Tad jau jums ūdeni tik drīz neredzēt, — Saša līdzcietīgi pašūpoja galvu. — Kamēr ar sietiņu izsijās smiltis, aptaujās visus apkārtējos iedzīvotājus. Policijas dzirnavas maļ lēni…

Pareizi. Arī viņš varēja kaut ko lietas labā darīt, pats taču allaž bija atsaucies uz tautas atbalstu.

— Vai nekā aizdomīga nedzirdējāt? Kliedzienus vai tamlīdzīgu trobeli?

Saša pakasīja pakausi.

— Manējā gan kaut ko buldurēja par taures pūtienu, kas viņu uzcēlis nakts vidū. Tāpēc jau zina, cikos es atvilkos. Klau, kaimiņ, vai jums gadījumā ledusskapī nav kāds bairītis? Dikti noderētu…

— Man pat ūdens nav, — Putriņš teica ar neliekuļotu nožēlu un pacēla spaiņus. — Neatvados, jo ar jūsu atļauju…

— Cik vien tīk! Vienmēr laipni.

Kad Putriņš atgriezās pēc nākamā nesiena, kaimiņš sēdēja uz ķeblīša, 6' 83 alvu rokās atbalstījis, un stingi skatījās uz mašīnas priekšējo spārnu, oreiz pat nepanāca pretī, tik ļoti mocījās ar savām rūpēm.

— Palūkojiet, tā skāde it kā nebūtu liela. Var izbaulēt, nošpaktelēt, pieslīpēt un nokrāsot. Bet šai asajai kantei klāt netieku, līdīs laukā kā īlens no maisa.

— Kas par to, — Putriņš pie labākās gribas nespēja iejusties meistara bēdās. — Neņemiet galvā, mašīna ripos tāpat.

— Dažādi kundes gadās. Šim vajag, lai būtu kā jauna. Ja sadzītu kaut kur jaunu spārnu, tad gan nopervētu tā, ka neviens velns neatšķirs. Būtu krievu autiņš, katrā darbnīcā dabūtu, bet, kamēr izrakstīs un atgādās no Spānijas, vismaz divas nedēļas paies… Pasūtītu vienu māju tālāk, bet kā lai neizpalīdz draugam, kurš sasitis svešu vāģi?

Stāvoklis tiešām bija neapskaužams. Agrāk, kad viņš vēl darbojās pa kluso, Saša ne mirkli nebūtu svārstījies un izracis spārnu kaut no zemes apakšas, daudz nebēdādams par to, kur tas nozagts. Bet tagad

viņš bija likumīgs darbnīcas īpašnieks, kam rūp savas firmas gods un grāmatvedības priekšzīmīgā kārtība.

Visam jābūt pēc likuma, iegrā​matotam un ar kvītīm dokumentētam. Citādi vēl uzsūtīs auditorus un tad…

Runa nebija par naudu vien. To viņš visu mūžu bija pelnījis pietiekami, lai varētu dzīvot pēc savas gaumes, izskolot bērnus un vēl atlikt kādu mazumiņu vecumdienām. Gribējās beidzot strādāt, nevis pildīt plānu vai cīnīties par rekordrādītājiem. Pašam atbildēt par padarīto, nevis būt atkarīgam no citiem.

Gribējās dzīvot ar augsti paceltu galvu un pārtikt no savas amatnieka prasmes, nevis dižoties ar uzpūstu pirmrindnieka slavu.

Viņa gados drīkstēja atļauties tādu greznību. Jāsāk viss no jauna, kamēr nav par vēlu. Kas viss savā laikā izmēģināts? Braukts pēc siļķēm un lielā rubļa uz Šotlandes beņķiem, kur viņš divreiz pārkāpa no seinera uz seineru, lai pēc atgriešanās varētu nopirkt savu pirmo mašīnu, ko sadauzīja jau otrajā mēnesī, jo okeāna plašumos bija pilnīgi atradinājies no tādiem sīkumiem kā satiksmes noteikumi. Pēc tam divi gadi pavadīti uz tirdzniecības kuģa, taupīts, kombinēts, krievu šņabis un kaviārs mainīti pret beļģu neilona mežģīnēm, angļu mohēras dziju un rietumvācu dakrona svīteriem, ar kādiem tai laikā padomju jūrnieki apgādāja dzimtenes sievietes. Un kas iegūts? Pārvests lietots fordiņš, kuru nācās nepārtraukti remontēt, gan ar godīgiem, bet biežāk gan ar negodīgiem līdzekļiem, meklējot tam rezerves daļas. Kā arī paliekošs riebums, tāda kā alerģija pret visu, kas saistīts ar kreiso biznesu. Un klibā kāja, kas deva iespēju noformēt invaliditāti un likt lietā savas prasmīgās rokas, remontējot draugu un paziņu mašīnas. Bet pastāvīgās bailes, ka skaudīgi kaimiņi vai kašķīgs klients var uzrīdīt finansu inspektoru, ātri vien sagandēja sākotnējo prieku. Nu jau vairāki gadi, kopš viņš iznācis no pagrīdes un elpo ar pilnu krūti.

Nebūtu viņš Haraldam apsolījis izpalīdzēt, arī tagad galva nesāpētu. Bet kā tu, cilvēk, lauzīsi doto vārdu, pametīsi draugu nelaimē? Saša smagi nopūtās, nomauca gumijas zābakus un devās ceļā uz Golgātu — neatliks nekas cits, kā griezties pēc palīdzības pie Rotkēviča, kuru jau kopīgajās kuģinieku gaitās ne sevišķi cienīja, bet pa īstam neieredzēja kopš tā brīža, kad viņš sāka negodīgi iedzīvoties uz veco darbabiedru atvesto mantiņu rēķina. …Rotkēviča kabinets bija iekārtots ar vērienu, atbilstoši televīzijas reklāmā radītajam priekšstatam par plaukstošas firmas īpašnieka darba istabu. Viņš sagaidīja apmeklētāju pie durvīm, laipni apsēdināja dziļā ādas klubkrēslā un uzmanīgi uzklausīja Sašas lūgumu.

— Vai trūkums — netikums, vai nabadzība — grēks? Tu pareizi darīji, ka pārvarēji kautrību un atnāci pie manis, — Rotkēvičs runāja samtainā balsī, kas gluži kā liega melodija lika aizmirst visas kādreizējās domstarpības. — Bet joprojām ir spēkā vecā Ulmaņa izteiciens: «Kas ir, tas ir un kas nav, tas nav.» Un vairāk par tukšām rokām man nekā nav. Tāda minervas modeļa spārnu pat Spānijā vairs neatradīsi.

Viņš, kā apstiprinājumu meklējot, uzlūkoja savu slaido melnmataino sekretāri, kura ar bloknotu rokā stāvēja soli aiz šefa muguras, gatava pierakstīt un izpildīt jebkuru rīkojumu.

— Saproti, Rotor, — Saša neatlaidās, — es jau nelūdzu sev. Spārns vajadzīgs mūsu kopējam draugam, un Jāzepsons, kā tu zini, nekad nepaliek parādā.

— Eidis?… — Rotkēvičs pārsteigti iesaucās. — Kas tad šim atgadījies? Un pa kuru laiku?

— Ne jau pašam. Haralds sabučojies ar stabu, — Saša ar gudru ziņu nolēma noklusēt, ka runa nav par Jāzepsonu mašīnu, jo bija jau aptvēris, ka tikai tā var cerēt uz panākumiem. — Labais priekšējais, — viņš atgādināja.

— Jā, Laumu gan nevajadzētu atstāt uz sēkļa. Lai pavizina vīru, cik tad šis pa Rīgu dzīvo… — Rotkēvičs beidzot bija izšķīries. — Ir viens variants.

Un tomēr vēl svārstījās. Ja nebūtu iejaukta Jāzepsonu ģimene, viņš ne mūžam neuzticētos knauzerim Sašiņam. Bet nu jau par vēlu, šis pastāstīs Laumai, un tad miera nebūs. Sievišķis ar apbrīnojamu nagu — pati tikpat kā nekad no mājām neizgāja, tomēr zināja visu, kas notiek pilsētā, zināja, kam kādā jautājumā jāpiezvana.

Viņš pacēla telefona klausuli. Aparāts ar neskaitāmām pogām un svirām atgādināja atomspēkstacijas

vadības pulti. Ieslēdza to, uzgrieza kaut kādu numuru un izlikās runājam ar neredzamu partneri: — Hallo, noliktava?… Rotkēvičs traucē. Kā ēst vajadzīgs minerva priekšējais spārns… Nē, labais, cena nav izšķirošais… Tikai zils? — viņš uzlūkoja Sašu, kurš enerģiski pamāja. — Pārkrāsos tā, ka nebūs ko redzēt, viņš ir lietpratējs… Pasūtījumu nosūtīšu pirmdien, bet jūs piegādājiet nekavējoties…

— Viņš nodiktēja Sašas Jūrmalas adresi un nolika klausuli: — Ņem vērā, būs ar uzcenojumu, bet, kad kurpe spiež, nedrīkst žņaugties.

— Kas man? Haralds samaksās, viņam naudas netrūkst.

— Laumai gan nestāsti, ka es izgādāju, — Rotkēvičs piekodināja. — Citādi nerimsies, kamēr neizspiedīs pilnu rezerves daļu komplektu.

2 Krāsošanas darbi Sašam bija sirdslieta. Tie atgādināja jaunību uz kuģiem, kur bocmanis bija ātri atklājis puiša iedzimto ķērienu un tikai viņam uzticēja atbildīgākos uzdevumus — pirms atgriešanās ostā uzspodrināt virsbūves ārsienas, treliņus, nosaukuma burtus. Un Sašas rokas nedrebēja pat tajās reizēs, kad bangas centās noskalot viņu no borta ārpusē iekarinātā sēddēlīša un ieraut dzelmē. Līdz tai liktenīgajai dienai, kad viņš noklāja ar grafītu enkura klīzi un slikti nostiprinātā ķēde gandrīz nogrieza kāju.

Arī krastā viņš lika šo prasmi lietā. Vispirms nopindzelēja no iekšpuses un ārpuses paša māju, tad remontēja paziņu dzīvokļus. Drīz Sašas māldermeistara slava apauga ar leģendām, pat nesen viņu vēl aicināja atsvaidzināt saviesīgo sarīkojumu tribīnes fasādi. Bet nu vairs nebija laika noņemties ar slikti apmaksātiem darbiem…

Sameklējis savos krājumos attiecīgā toņa — «kolora», kā mēdza izteikties bocmanis — «pervi», Saša uzpūta to uz saliektā spārna. Tā kā saskanētu, lai gan bija sulīgāka un mazliet spilgtāka par saulē izbalējušajām durvīm. Pareizāk būtu noklāt visu sānu, pat visu mašīnu, bet pēc cenrāža tāds darbs iesniegtos trīszīmju skaitļos. Uri Haralds, kā pār spīti, neatsaucās. Tikai pēc trešā veltīgā zvana Saša atcerējās, ka bārmenis bija teicies aiziet uz karnevālu.

Viņš vēl arvien nebija nolēmis, kā rīkoties, kad pie vārtiem piestāja kravas pašizgāzējs un spalgi signalizēja. Izliecies pa logu, šoferis ar zīmēm rādīja, lai atverot. Atklādams skatienam pakaļējo bortu ar uzrakstu «Kur tie ātrie tikuši», viņš atmuguriski iebrauca pagalmā.

Pie stūres sēdēja Viktors, kurā būtu grūti pazīt par zemessargu pārģērbušos slepkavu. Tagad viņam mugurā bija melns uzsvārcis ar vairākiem lodīšu un filca zīmuļiem krūšu ārkabatā. Augsta līmeņa firmas darbinieka veidolam atbilstoša bija arī pašapzinīgā stāja. Turot rokā pavadzīmes un nepārstājot zelēt košļājamo gumiju, Viktors pastaigas solī tuvojās izjauktajai mašīnai.

— Kas saņems pasūtījumu? Jūs esat saimnieks?

— Ar piegādi mājās, to es saprotu…

— Jums izrakstīts pilns komplekts, — Viktors paziņoja, — četri spārni un pieci riteņi. Ar radiālām riepām.

— Kolosāli! Manā saimniecībā viss noderēs, — Saša nopriecājās, bet tūdaļ apķērās. — No kurienes pēkšņi tāda bagātība?

— Viss piereģistrēts satiksmes drošības departamentā… Maksājiet ragā un parakstieties. Trijos eksemplāros.

Viktors pārskaitīja saņemto naudu, tikai pēc tam atvēra pašizgāzēja bortu: — Kraujiet ārā!

— Kura kopija paliks man?

— Savu eksemplāru saņemsiet no firmas, kas visu nokārtoja. Neaizmirstiet, jūsu pasūtījuma numurs — astoņdesmit septītais.

— Iegaumēju, paldies. Jo mazāk papīrīšu, jo labāk.

Stiepdams spārnus un riteņus uz garāžu, Saša prātoja, vai nebūtu jāiedod šoferim kāda dzeramnauda.

Iespējams, vēl apvainosies, mūsdienās nekā vairs nevar saprast. Šo jautājumu atrismāja pats Viktors.

Tikko Saša izvilka no kravas kastes pēdējo riteni, deva gāzi un aizbrauca.

Atstājis aiz muguras Jūrmalas robežu, Viktors iegriezās stāvvietā un nobremzēja. Gājiens ar komplektu bija spoži izdevies. Necerēta veiksme pēc vakardienas neražas. Vajadzēja taču patrāpīties ceļā šai Laumas kundzei, kas bija paturējusi atmiņā viņu vienīgo tikšanos!… Labi, ka Rotors nekā nenojauta un, cerams, nekad neuzzinās…

Viktors sadalīja naudu trijās līdzīgās paciņās. Tad pārdomāja un no Andreja tiesas pārlika piecdesmitnieku Rotoram domātajā. Ne tik vien viņš bija šefam parādā. Kurš cits būtu palīdzējis iekārtoties, kad pēc iznākšanas no cietuma nekur nevarēja atrast darbu? Pat iedeva naudu, par ko nopirkt jaunas klozes. Tiesa, Viktors uzskatīja, ka jau sen atstrādājis šo avansu, tomēr neuzdrošinājās atprasīt savu parādzīmi.

Vispār labāk ar Rotoru nestrīdēties, vajadzēja turēt muti un klausīt šefam, kas bija augstākā ranga karatists.

Tagad Rotors, kļuvis par autofirmas īpašnieku, vairs tikai retumis atcerējās kādreizējo rokaspuisi, turklāt allaž brīdināja, lai pāriniekam nesaka ne pušplēsta vārda. Viktors nu jau tīri labi iztika bez protekcijas, tomēr nekad neatteica kādreizējam labvēlim, kaut gan tā prasības vienmēr bija grūti izpildāmas — arī minervas Rīgā nemaz nebija tik viegli sameklēt. Skrien nu pa visu pilsētu, mēli izkāris.

Vai tās noslēptas garāžā aiz septiņām atslēgām, vai braukā apkārt, kā jau vasaras naktī. Bet stiklu šefam vajag par varas mākti. Un tad bija iešāvusies prātā ideja pavaktēt uz Jūrmalas šosejas. Pie velna, nemaz vairs negribējās atcerēties…

Viktors atkal iedarbināja motoru un pēc pusstundas jau bija pie Interpegro veikala, kur gaidīja Andrejs.

— Metam mieru, pēc nakts maiņas jāatvelk elpa, — viņš teica, sniegdams pāriniekam naudu. — Tikai neuzkāp uz lielā plosta.

Andrejs pārskaitīja savu peļņas tiesu un nicīgi nospļāvās.

— Labi, ja pietiek dūšas uztaisīšanai. Ar savu dzīvību riskējam, bet naudu — cik kaķis uz astes var aiznest.

— Lai neiebrauktu grāvī, jāsmērē, — Viktors taisnojās. — Nodokļi jāmaksā visiem.

3 Vilciņam nebija nekādu iebildumu pret darbu brīvdienās. Viņš vairāku iemeslu dēļ allaž pieteicās brīvprātīgi dežurēt svētkos, labprāt aizvietoja kolēģus, kuriem paredzēti ģimenes pasākumi, jo savā tukšajā dzīvoklī jutās pilnīgi nevietā. Sieva strādāja pēc slīdošā grafika un uz slimnīcu devās neatkarīgi no attiecīgās kalendāra lapiņas krāsas. Bet puiši jau sen vairs nesaskaņoja savus vaļaspriekus ar tēva priekšstatiem par saturīgu atpūtu. Pazuda mazā gaismiņā — vasarā ar makšķerēm, ziemā ar slaloma slēpēm — un no rīta tikai tukšie vakariņu šķīvji izlietnē liecināja, ka vismaz nakti viņi pavadījuši mājās.

Turklāt Vilciņam patika būt vienam klusajā prokuratūrā, kur parasti kabinetā strādāja vēl divi izmeklētāji.

Darbdienās te nepārtraukti klaudzēja durvis, klabēja rakstāmmašīnas, caur plānajām durvīm no blakustelpas skanēja pavēloši apsaucieni un raudulīga penterēšana, lamas un vaimanas, gaitenī drūzmējās liecinieki un aizdomās turētie, jau apcietinātie un arī tādi, kuriem vēl tikai draudēja apbruņota konvojēšana. Sestdienās un svētdienās te parasti valdīja klusums, pat telefoni zvanīja tikai izretis, un varēja mierīgi sakopot domas — likvidēt rakstu darbu «astes», pārdomāt jaunu pasākumu vadlīnijas. Šovakar koncentrēties neizdevās. Tikko bija aizgājis Haralds, saņēmis oficiālu atļauju apbedīt māti.

Redzot, cik ļoti viņš pārdzīvo (vai tiešām vaino sevi par naksnīgo izsaukumu?), Vilciņš bija atteicies no sākotnējā nodoma pie viena arī nopratināt jauno Jāzepsonu. Droši vien būtu absurdi domāt, ka viņš aizņēmies mašīnu, lai brauktu slepkavot māti un atceļā uztraukumā iedrāzies kokā… Turklāt notikuma vietā atrastas tikai vienas (Laumas!) mašīnas riepu pēdas, tāpēc izmeklētājs drīkstēja atļauties izrādīt tādu sentimentālu mīkst​sirdību…

Tad atnāca Puķītis, stipri sasmaržojies ar lētu odekolonu, un Vilciņš nespēja noslāpēt uzmācīgās

aizdomas, ka tas ir maskējums pavisam citam aromātam. Bet tūdaļ aizgaiņāja šos aizspriedumus — cik gan ilgi cilvēkam var pārmest pagātnes grēkus? Tāpat viss pārējais, kas viņam nepatika virsleitnanta izdarībās, ir vienīgi pagātnes mantojums, kurā līdzvainīgs arī pats, visi, kas ilgus gadus uzskatīja, ka padomju konstitūcijā ierakstītais mērķis attaisno šai pašā pamatlikumā nosodītos līdzekļus. Un tomēr saruna izvērsās strupāka, nekā tas pieņemts starp diviem līdzgaitniekiem.

— Ko jaunu uzzinājāt frizētavā?

Puķītis neapvainojās. Tieši otrādi, lepni izrieza krūtis un labpatikā noglaudīja gludi skūtos vaigus.

— Bārddziņi izsenis ir vispļāpīgākie elementi. Tāpēc iegriezos pie tā, kas blakām autodetaļu tirgotavai. Bet galīga neraža. Pēdējās dienās neviens nekā nepiedāvā, tikai nāk apklaušināties par četrriteņu piekabēm, vai nav dzirdēts, kad kaimiņos pārdošot…

— Nav ko laiku tērēt, čigāns arī savās mājās nekad sūdus nebrūvē. Būs vien jāapseko Rumbulas tirgus. Bet pats nelieniet, svešā baznīcā neviens neskaita savus pātarus. Rīgas pārvaldē ir tāds veikls zēns, kas nodarbojas ar mašīnu zādzībām. Gorohovs. Ja vēl pasveicināsiet no Putriņa, viņš izlīdīs no ādas, iztramdīs visus savus klientus un kaut kādus galus uztaustīs… Es jau piezvanīju, viņš jūs gaida pēc pusstundas.

— Tad jau gandrīz vajadzētu ar autiņu…

— Arī par to ir padomāts. Lejā stāv dežūrmašīna. Līdz vakaram šoferis ir jūsu rīcībā.

Puķītis jutās neizsakāmi lepns un pacilāts. Ne jau tāpēc, ka sen nebūtu braucis mašīnā. Bet šī taču paredzēta īpaši viņam. Viņa dienesta vajadzībām! Neapšaubāmi sperts pirmais solis ceļā uz paaugstinājumu.

Pretim gadiem ilgi kārotajām kapteiņa uzšuvēm. Nu tikai vēl jānostiprinās, jāattaisno uzticība, kā sapulcēs mēdza izteikties apbalvotie, ar darbiem jāapliecina, ka avanss godam nopelnīts. Tātad jāgūst taustāmi panākumi. Jāatrod un jāatmasko vainīgais. Bet kā atrast vienīgo īsto, ja visapkārt rēgojas neskaitāmi potenciāli slepkavas? Aizdomīgs likās pat kaimiņš Haralds, kuram tagad vairs nebūs rūpju par dzīvokli. Kāpēc tad atsacījies izskaidrot, kur nakts laikā blandījies apkārt svešā mašīnā? It kā Vallija pati nebūtu atradusi ceļu uz mājām… Bet visšaubīgākais, protams, šķita Eduards Jāzepsons. Acu priekšā vēl tēlojās viņa nepārprotamais izbīlis, ieraugot uz dzīvokļa sliekšņa policijas pārstāvi un izmeklētāju. Pat nepazina-dēla kaimiņu, jo skatījās tikai uz formās tērpu. Ausīs joprojām skanēja Jāzepsona izvairīgās atbildes. Puķītis arī tagad ņemtos izspiest no viņa atzīšanos, ja vien Vilciņš atļautu uzdarboties pa īstam.

Ar glazē cimdiem patiesībai nepiekļūsi. Šie kungi jāizsit no garīgā līdzsvara, tad ātri sāks runāt, vienreiz bijušais kuģa mehāniķis jau zaudēja savas smalkās manieres un pārgāja uz cietumnieku žargonu. Nebūtu Vilciņš tobrīd iejaucies sarunā, gan viņš dabūtu Jāzepsonu tik tālu, ka tas sapītos savos apgalvojumos. Ek, būtu viņa vara…

Aiz Lielupes tilta viņi iekļuva mašīnu sastrēgumā. Tiesa, pazinis prokuratūras numuru un pamanījis formas tērpu, policists pamāja, lai turpina ceļu, bet Puķītis nesteidzās. Varbūt palaimēsies un tieši viņa klātbūtnē izdosies kaut ko noskaidrot.

Laiskā gaitā viņš tuvojās tikko apturētam opelim, kura vadītājs, pat nenogaidījis uzaicinājumu, aši izvilka no kabatas savas šofera tiesības. Seržants, vērīgi nopētījis braucēja tuklo seju, atmeta ar roku.

— To es saprotu! — šoferis, kurš bija pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu, neslēpa savu atvieglojumu. — Savstarpēja cieņa un uzticēša​nās… V — Palūgšu atvērt bagāžnieku, — nesaostījis alkohola dvingu, kas attaisnotu tādu pļāpīgumu, seržants īsi. pavēlēja. Ieskatījās tajā un aizcirta vāku. — Laimīgu ceļu! Un nepārkāpiet satiksmes noteikumus!

Nākamais mašīnu rindā bija Viktora pašizgāzējs.

— Atkal kāds vāģis aizdzīts? — viņš līdzcietīgi vaicāja, izbāzis galvu pa kabīnes logu. — Cerams, ka šoreiz nav ar visu kravu?

— Daudz ļaunāk! — Seržants, pārliecinājies, ka kravas kaste ir tukša, nolēca no kāpšļa un ar zizli

izvadīja ceļā.

— Vēlu sekmes! — Viktors aizbraucot uzsauca policistam.

«Protams, ari šī versija nav zemē metama,» prātoja Puķītis, «sevišķi, ja to sasaista ar manu hipotēzi par Jāzepsonu. No cietuma izbēdzis recīdivists par atbilstošu samaksu gatavs nozūmēt pat miesīgo brāli. Bet kā viņi viens ar otru saostījušies?» Jautājums jautājuma galā, varbūt Vilciņam taisnība, ka kamolu jāsāk šķetināt no visvieglāk satveramā pavediena. Cilvēks spējīgs slēpties dienām, pat mēnešiem ilgi, bet mašīna taču nevar pazust gluži bez pēdām.

Arī Gorohovam bija policijas virsleitnanta dienesta pakāpe, taču viņš bija vismaz desmit gadus jaunāks par Puķīti, tāpēc turējās taisnāk un izskatījās vēl garāks. Aiz cieņas pret viņa vectēvu, Maskavas forštates vecticībnieku, kurš gan vācu, gan padomju okupācijas gados bija aiz reliģiskiem apsvērumiem slēpis savas mājas pagrabā visāda kaluma «mežabrāļus», Ādamam Gorohovam vienīgajam policijā ļāva audzēt kuplu bārdu un tikpat melnas nokarenas ūsas.

— Kā tad iet vecajam zēnam Putriņām? — viņš vaicāja. — Vēl piestaigā jahtklubā vai arī vecumdienās atmetis jaunības stiķus?

Skolā un universitātē Gorohovs bija mācījies krievu plūsmā, arī ģimenē runāja krieviski, laikam tāpēc katru latvisko vārdu skandēja pēc visiem fonētikas likumiem, ik pa brīdim atsedzot no pārmērīgas pīpēšanas nodzeltējušos priekšējos zobus.

Puķītis paraustīja plecus. Viņam ar Putriņu saistījās tikai nepatīkamas atmiņas, un likās gluži vai neticami, ka stingrajam priekšniekam bijušas arī privātas aizraušanās.

— Kad uzvelk mundieri, izskatās vēl diezgan brašs. Bet kādreizējā iznesīguma vairs nav. Lai kā censtos, piepildīt visu formas tērpu vairs nespēj, laikam pārāk liec muguru savā zemeņu plantācijā. Vai arī paklusām uzņem uz krūts, — šo ļauno prieku Puķītis nevarēja sev liegt: — Nav tik viegli samierināties, kad tevi pēkšņi izstumj no ratiem, jums tā nešķiet?

— Lai Dievs dod jums ar tādu cieņu aiziet pensijā, — Gorohovs uzskatīja zem sava goda ar svešu cilvēku sīkāk apspriest sava bijušā darbaudzinātāja nopelnus. — Pāriesim pie lietas. Tātad tēraudkrāsas minerva. Kādas vēl pazīmes?

Puķītis noplātīja rokas: — Es esmu kājāmgājējs, piedodiet par izteicienu, pasažieris, tā sakot. Pirms iekāpju mašīnā, pat nepārbaudu, vai ir klāt visi četri riteņi.

— Motora un šasijas numurus vismaz zināt?

Puķītis bija spiests atzīt savu nekompetenci arī šajā jautājumā.

— Tos mēs ātri dabūsim rokā, — Gorohovs mierināja. — Tikmēr atnāks mans cilvēks, tad kopā aprunāsimies.

Viņš ilgi vadāja Puķīti pa vakarīgi tumšajiem gaiteņiem, kāpnēm un pārejām uz citu pārvaldes ēkas spārnu. Beidzot apstājās pie durvīm, kas ar dzelzs apkalumu un vēdlodziņu radīja iespaidu, ka aiz tām atrodas ieslodzīto izolators. Bet, kad tās pēc klauvējiena atvērās, izrādījās, ka šeit novietots policijas kompjūters. Pirmajā mirklī Puķītis pat nenoticēja savām acīm — elektroniskās smadzenes ar tīri vai neizsmeļamo atmiņu, par kuru bija tik daudz brīnumu dzirdēts, izskatījās kā mazformāta rakstāmmašīna ar virsū uzmontētu televizora ekrānu. Pamanījis viņa pārsteigumu, Gorohovs paskaidroja: — Tas taču tikai mūsu atzars, īstais skaitļotājs atrodas pavisam citā vietā. Ja vajadzīgs, varam pieslēgties arī Interpolam. Bet šoreiz iztiksim ar Bauskas ielas arhīvu.

Uzdevums bija tik vienkāršs, ka pat nevajadzēja iesaistīt programmētāju. Pēc brīža uz dzeltenīgā ekrāna parādījās vajadzīgie dati: mašīnas marka un modelis, krāsa, valsts numurs un īpašnieka vārds. Un tūdaļ pat uzzibsnīja trūkstošais pirkšanas datums, kā arī tehniskās pases, motora un virsbūves numuri, tāpat pēdējā apskatē fiksētais nobraukto kilometru skaits.

Zili brīnumi!

Bet vislielāko pārsteigumu Puķītis piedzīvoja, kad iepazinās ar Gorohova «slepeno aģentu». Viņš

bija gaidījis visu ko, tikai ne sievieti, turklāt vēl jaunu un glītu.

— Redzi, Aijiņ, kas par «štelli», — Gorohovs acīmredzot piemēroja savu runas veidu tirgus žargonam. — minerva, un šoreiz nav runa par «fenderēšanu» vien. Jāuzņem «špūre» uz kaut ko nopietnāku. Vai šodien neviens neko tādu «neaizgrūda»?

Aija pakratīja galvu.

— Tikko mēģinās tev iesmērēt kaut vai sānspoguli vai līdzīgu štruntiņu, zvani man uz mājām. Arī tad, ja tikai padzirdi, ka var izkombinēt stiklus, «saštimmēt» pazoles vai izpūtēju. Un par saviem brūtgāniem neņem galvā — viņi droši vien ir tikai starpnieki. Skaidrs?

Aija pamāja.

— Jā, ko es vēl gribēju sacīt? Neviens no mūsu pastāvīgajiem klientiem nav devies viesizrādēs?

Uz saulainajiem dienvidiem? Un palūko arī, varbūt uzpeld kāds jauns ģīmis.

Tā ari nebilduši ne pušplēsta vārda, Aija atvadījās ar stingru rokas spiedienu.

— Tāpēc jau visi viņai uzticas, ka viņa lieki nemurkšķ, — Gorohovs uzskatīja par nepieciešamu attaisnot Aijas dīvaino uzvedību. — Kādreiz būs ideāla sieva.

— Un par kādiem grēkiem nonāca jūsu rokās?

— Kas bijis, tas pagājis, — Gorohovs izvairījās no atbildes. — Izpestīju, kad sapratu, ka viņa uzņemas svešu vainu. Un tagad ir mana sabiedrotā bezcerīgajā cīņā pret negodīgumu. Savs morāles kodekss ir arī Rumbulas tirgū.

— Kā, pēc jūsu domām, vai varam cerēt uz panākumiem?

— Grūti pateikt… Pat ja uzpeldēs, paliek jautājums — kādā izskatā? Vienu, ko pusaudži pameta mežā, nejauši atklāja sēņotāji. Varat iedomāties — tajā bija iekārtojusies vesela jenotu ģimene ar visiem mazuļiem… Mūsu gadījums saistīts ar slepkavību, tādēļ meklēšanas rādiuss var iesniegties bezgalībā, tādos apgabalos, kur var rullēt mēnešiem ilgi, nesaduroties ne ar vienu autoinspektoru. Bet nenokariet degunu. Kā mēdz teikt mans priekšnieks pulkvedis Akmentiņš, ar mieru un pacietību var daudz ko panākt.

Starp citu, viņš stingri noteica: ja pēdas ved uz Rīgu, nekā neuzsākt bez viņa ziņas. Pavēstiet šo mūsu pārvaldes oficiālo viedokli Vilciņa kungam.

4 Arnolds Vilciņš bija aizurbies līdz atziņai, ka jāizraujas no apburtā loka, kurā iesprūdusi izmeklēšana. Tā jau nebija, ka viņš būtu pavisam atmetis domu par Eduarda Jāzepsona līdzdalību noziegumā. Mulsināja Haralda nelokāmais apgalvojums, ka māte nekādā ziņā nebūtu apturējusi mašīnu, lai paņemtu svešus pasažierus, turklāt divus vīriešus, kā liecināja apavu nospiedumi notikuma vietā. Bet tas vēl nenozīmēja, ka viens no tiem bijis vīrs un, teiksim, Arvīds, kuram bija krietni mazāka kāja. Atlika variants, ka mašīnu apturējuši paziņas. Blūmiem un Rotkēvičam bija savstarpēji apliecināts alibi, ko atzina arī Haralds. Pagaidām lietā figurēja vēl tikai no cietuma izbēgušais Kastiņš, kurā Vizma pēc fotogrāfijas sazīmējusi kaimiņienes noslēpumaino apmeklētāju. Viņam tagad dzina pēdas vai visa republikas policija un zemessargi. Bet pašam tomēr gribējās nopratināt Rotkēviču.

Vilciņš pacēla telefona klausuli un nospieda informācijas dienesta numura taustiņus: — Atkal traucē Jūrmalas prokuratūra. Jūs man apsolījāt ziņas par Rotkēviču Visvaldi Ernesta dēlu…

Vienu mirkli. Jā, pierakstu.

Apstiprinājās, ka Rotkēvičs bija autofirmas «Rotors» prezidents, izbijis jūrnieks, pēc tam noliktavas, arī transporta firmas darbinieks; nav ne sodīts, ne aizdomās turēts, nedz arī kā liecinieks iejaukts kādās mahinācijās vai kontrabandas darījumos. Vienīgais konkrētais šajā uzziņā bija viņa kantora telefona numurs, darba un mājas adrese.

Tomēr Vilciņš nolēma to neizmantot un bez iepriekšēja brīdinājuma iegriezties «Rotorā». Pēc paša pieredzes viņš zināja, ka visvēlāk mēdz strādāt nevis firmu darbinieki, bet to īpašnieki…

Nevar būt, ka Laumas Jāzepsones paziņu loks noslēgtos ar tik nedaudziem cilvēkiem. Vīrs gan mācēja nosaukt vēl tikai sievas draudzeni, kurai piederēja antikvariāts, bet ko īsti jūrnieks varēja zināt

par sievas ikdienas gaitām viņa garajos prombūtnes mēnešos? Normāla sieviete taču neiekārto tik greznu dzīvokli, lai kā veca gnīda no rīta līdz vakaram vienatnē pārcilātu sakrātās bagātības. Blūms pareizi teicis, ka bez svešas palīdzības tas nevienai nav pa spēkam — nepieciešams vesels noņēmēju un piegādātāju tīkls. Varbūt sarunā ar Rotkēviču izdosies uztaustīt jaunu pavedienu. Bet kā viņam «piebraukt»? Pagaidām Vilciņš nespēja izdomāt vairāk par diviem trim standarta jautājumiem. Šoreiz laikam prātīgāk iztikt bez iepriekš izstrādāta nopratināšanas plāna un paļauties uz intuīciju — to pateica priekšā pieredze. Un tās Vilciņam netrūka. Atšķirībā no juristu vairākuma, kas pēc universitātes beigšanas tika norīkoti darbā tieslietu vai iekšlietu iestādēs, viņš bija nostaigājis ačgārnu ceļu — sākumā strādājis par juriskonsultu nelielā provinces uzņēmumā, tad pārkvalificējies par advokātu un tikai brieduma gados piekritis pāriet darbā tikko nodibinātajā neatkarīgās Latvijas prokuratūrā.

Tam bija tikai netiešs sakars ar Vilciņa profesionālo kvalifikāciju. Mainījās laiki, nevis viņš.

Atšķirībā no viltus Eduarda Rustavina, viņš patiešām bija piedzimis Sibīrijā, turklāt aiz Polārā loka, kurp vecākus izsūtīja īsi pirms kara sākuma. Nu viņš pēkšņi baudīja visas ar represētā statusu saistītās priekšrocības, bet pats paļāvās vienīgi uz raibajā pagātnē apgūto cilvēku pazīšanu, padarītajiem darbiem un atziņām, nevis radurakstiem. Tagad viņš drīkstēja atklāti izteikt aizstāvja praksē daudzkārt apliecināto principu, ka izmeklētājam pirmām kārtām jāizdibina objektīvā patiesība, ka ar varu un viltu izspiesta atzīšanās vēl nav vainas pierādījums.

Laumas Jāzepsones noslepkavošanas lietā — to Vilciņš juta — nebūs viegli piekļūt patiesībai. Pārāk samudžināts rādījās mezgls, kurā savijušās dažādas kaislības: mīlestība un greizsirdība, mantrausība un spekulācija, varbūt pat atriebības kāre. Viktimoloģijas teorētiķi pareizi apgalvoja, ka motīvi allaž sakņojas upura personībā un dzīves veidā, tātad nelaiķes pagātnē slēpās atslēga neizprotamajam apstāklim, kāpēc, piemēram, Jānis Kastiņš devies tiešā ceļā pie viņas, kur ticis cienāts ar konjaku un varbūt arī citiem labumiem. Laukos katrs kaimiņš zinātu tam izskaidrojumu (bieži vien diemžēl pašsacerētu), bet lielpilsētā, kur cilvēku no cilvēka atdalīja tikai plānas sienas, ļaudis dzīvoja gandrīz pilnīgā izolācijā, pat negāja cits pie cita pēc sāls vai sērkociņiem un ierobežoja sakarus ar sasveicināšanos kāpņu telpā.

Apjēdzis, ka visa šī patukšā prātošana nav nekas cits kā gumijas stiepšana, zemapziņas diktēts mēģinājums atlikt nepatīkamo sarunu ar Rotkēviču, Vilciņš ieslēdza savus papīrus seifā un devās uz dzelzceļa staciju.

Visvaldis Rotkēvičs patiešām vēl kavējās kantorī. Pēc rakstāmgalda tukšās virsmas bija grūti spriest, vai viņš strādāja, vai tikai tāpat vien kavēja laiku, izbaudot pagaidām vēl nenotrulinātās īpašnieka jūtas. Lai vai kā, izmeklētāja negaidītā ierašanās nemulsināja, drīzāk ienesa tādu kā vēlamu pārmaiņu dienas vienmuļajā ritumā.

Vilciņš neatteicās no piedāvātās kafijas — galu galā viņš nebija ieradies ar oficiālu nopratināšanas sankciju, pat nebija paņēmis līdzi protokola veidlapu, bet tikai cerībā iegūt papildu ziņas par Jāzepsonu ģimenes dzīvesveidu. Un šī tikšanās pārvērtās tādā kā saviesīgā vakarēšanā — cik nu tas vispār iespējams kantora telpās.

— Man jums laikam jāpaskaidro apmeklēšanas iemesls, — Vilciņš ievadīja sarunu, iebaudījis pirmo rūgtcno malku. Viņš jau bija nolēmis, ka bez īpašas nepieciešamības pagaidām neizpaudīs, ka Laumas kundze atrasta noslepkavota.

— Mana māte mēdza apgalvot, ka cilvēks, kas dzer kafiju bez cukura, ir visnotaļ inteliģents. — Rotkēvičs vēlīgi pasmaidīja. — Varam iztikt arī bez cēloņiem un tieši pāriet pie sekām. Ja prokuratūra gribētu mani pierunāt kļūt par sponsoru un pēc ārzemju parauga «izbičot» kādu mašīnu, tad tas laikam notiktu daudz augstākā līmenī, lūdzu neapvainoties… Kāds tad būtu jūsu apciemojuma mērķis?

— Mani interesē jūsu draugi Jāzepsoni, — Vilciņš nolēma būt tikpat tiešs kā Rotkēvičs. — Varbūt jūs pastāstītu, kādas jums bija un ir attiecības?

«Atkal šie Jāzepsoni! Divreiz vienā un tai pašā dienā — vai nav drusciņ par daudz, lai būtu

vienkārša sagadīšanās? Kāda velna pēc vispār aizgāju uz to bezjēdzīgo iedzeršanu, it kā nebūtu varējis savās mājās apslacīt šos pašu vēžus…» Rotkēvičs apjucis nodomāja, tomēr prata paslēpt savu mulsumu paceltajā kafijas krūzītē.

— Sirsnīgas un draudzīgas, mēs ar Eidi taču kādreiz kuģojām uz viena «štīmera». Tas varbūt jau sen sarūsējis — atšķirībā no mūsu savstarpējām simpātijām. Aizvakar pat kopā atcerējāmies jaunību. Bet viņu satieku ļoti reti. Toties Laumas kundzi… Vientuļa, turklāt pievilcīga sieviete, — Rotkēvičs bija izšķīries par visizdevīgāko taktiku — novirzīt savas veikalnieka attiecības no materiālās bāzes uz intīmu gultni. Un tūdaļ pilnīgi iejutās jaunajā lomā. — Ziniet, šai sievietei piemīt kaut kāds grūti izskaidrojams fluīds, kas valdzina un pakļauj. Gribas viņai kalpot un palīdzēt, pielūgt un aizstāvēt…

Rotkēvičs apklusa un aizvēra acis, it kā domās atcerētos ar Laumu pavadītos laimes brīžus. Bet patiesībā drudžaini prātoja, kas gan pamudinājis izmeklētāju ierasties. Visticamākās likās divas iespējas: Laumas mašīna nevis vienkārši cietusi avārijā, bet tas nelaimes putns Haralds kādu sabraucis, varbūt pat nogalinājis. Aizlaidies un tagad, slēpjot pēdas, ar viņa palīdzību maina spārnu. Nepatīkami, protams, tomēr nekas nopietns par to nedraudēja. Viņš taču nav meistars, kam būtu jāpieprasa ceļu policijas akts.

Nav tāda fikuma, kas aizliegtu nākt talkā dievinātai sievietei… Bīstams nebija arī otrais variants: Jāzepsoni nenovērtējuši reālo situāciju un ielaidušies pārdrošās kombinācijās, kas piesaistījušas prokuratūras uzmanību. Vai tad maz skauģu starp paziņām un kaimiņiem? Taču viņam arī šai ziņā nevarēs nekā piesiet — pirkt drīkstēja visu ko, ja vien manta nav zagta.

— Es cienu jūsu jūtas, — ieturējis pieklājības pauzi, Vilciņš sacīja.

— Un tomēr — atļaujiet uzdot vēl vienu jautājumu. Kādiem jābūt ģimenes galvas ienākumiem, lai varētu atļauties greznību, kāda duras acīs Jāzepsonu dzīvoklī? Es jums to vaicāju kā cilvēkam, kuram diendienā jārisina konjunktūras problēmas…

— Un kurš ir Jāzepsonu ģimenes draugs, — Rotkēvičs papildināja.

— Neaizmirstiet to. Un kā tāds es kategoriski atsakos komentēt viņu dzīvesveidu un ienākumu avotus. Varbūt viņi saņēmuši mantojumu, varbūt laukos audzē puķes vai tomātus… Ar to lai nodarbojas valsts ieņēmumu dienests un nodokļu inspekcija, tas neietilpst jūsu kompetencē. — Pilnīgi nomierinājies, Rotkēvičs atgāzās pret krēsla atzveltni, aizkūpināja cigareti un pārgāja pretuzbrukumā: — Tikai nemēģiniet ievazāt mūsu šodienā padomju priekšstatus par spekulāciju, kreiso biznesu un melno tirgu.

Toreiz uzskatīja — kas labi pelna un skaisti dzīvo, tas apriori ir negodīgs cilvēks. Mašīna un kompjūters vairs nav luksus priekšmeti, bet ikdienas nepieciešamība. Tagad pietiek teoriju. Varbūt jūs man tomēr pateiktu, ar ko izskaidrojama jūsu pēkšņā interese par manu draugu ģimeni?

— Lauma Jāzepsone ir noslepkavota, un es darīšu visu, lai atrastu vainīgo, — Vilciņš, pretēji savam sākotnējam nodomam, strupi paziņoja.

Viņš neņemtos galvot, ka skumjas, kas atspoguļojās Rotkēviča sejā, bija īpaši dziļas, bet firmas īpašnieka apjukums šķita patiešām neliekuļots.

Beidzot Sašam izdevās sazvanīt videobāru.

— Varu tevi iepriecināt! — viņš uzbudināti kliedza, pazinis Haralda balsi. — Man laimējies visu dabūt, būs kā jauna! Tu gan esi īsts laimes luteklis.

Nesagaidīji» cerētos pateicības apliecinājumus un uzskatīdams ieilgušo klusumu par īssavienojumu, Saša atsāka savu jūsmīgo paziņojumu: — Hallo!… Tu dzirdi mani!… Es pagādāju jaunu spārnu… veselus četrus… Jāizlemj tikai viens svarīgs jautājums…

— Tagad nekas vairs nav svarīgs, — Haralds atsaucās neskaņā balsī, — kad māte nosista…

— Kas?! Mans Dievs, ko tu runā? Kad, kāpēc? Ar tādām lietām nejoko…

— Tev taisnība, — Haralds sacīja. — Neņem ļaunā, Sašiņ, bet labāk parunājies ar Valliju. Viņa pateiks tev par bērēm.

Jā, apstiprināja Vallija, Laumas kundze patiešām atrasta noslepkavota, un pagaidām neviens nezinot,

kāpēc un kādos apstākļos, par apbedīšanu viņa vēl paziņošot un ar mašīnu lai darot, kā pats uzskatot par prātīgāku.

Klausulē kaut kas noklikšķēja, tad atskanēja pīkstieni, un Saša palika viens ar drausmīgo un neaptveramo atziņu — bija cilvēks un nav vairs cilvēka. Lai kā Eduards mēdza sūdzēties par Laumu, viņi abi bija no viena metiena un neiedomājami viens bez otra — kā jau vīrs un sieva. Cilvēki var šķirties jaunībā, kad saprot, ka kļūdījušies. Bet pēc divdesmit gadiem? Tas taču nozīmē pārsvītrot pusi no dzīves.

Tāpēc viņš nekad neņēma par pilnu drauga draudus pamest Laumu. Tikai tādas tukšas runas pie šņabja glāzes. Un tagad pati dzīve lēmusi viņa vietā. Dzīve, liktenis, Dieva pirksts, nejaušība? Saša centās neprātot par sakarībām, kas nosaka cilvēka ceļu, domāja par rītdienu vienīgi kā par šodienas turpinājumu, kad pēc pelnītas atpūtas būs jāatsāk pārtrauktās darba gaitas. Nāve kā vecuma vai slimības rezultāts — to viņš vēl saprata, tā bija neizbēgama kā avārijas briesmas kosmosā, jūrā, pazemē. Bet Lauma taču nebija veca, nekādos riskantos pa​sākumos neielaidās, viņas nāve bija pretdabiska un pavisam nesapro​tama.

97 Viens viņš ar šo jaunumu galā netiks, tāpēc Saša pēdīgi nolika telefona klausuli vietā un devās meklēt sievu. Teklas, protams, mājās nebija. Laikam, kā parasti, tup pie kādas nāburdzenes un klačojas, 7—54 nemaz nenojaušot, ka palaiž garām vissatriecošāko sensāciju. Jāaiziet arī viņam pie kaimiņiem — lai vai kurš, bet Putriņš noteikti zinās kaut ko pastāstīt, ja Lauma patiešām mirusi varmācīgā nāvē.

Pie dārza vārtiņiem viņš apstājās. Šķita nepieklājīgi ierasties ciemos ar tukšām rokām — bez pudeles vai vismaz ziediem. Bet pirmā doma bija gadījumam neatbilstoša, otrā — pavisam smieklīga, jo Putriņu Regīna skaitījās apkaimes nekronētā rožu karaliene. Un tad viņš piepeši saprata, kā var iepriecināt veco vīru. Ātri piepildīja divus spaiņus ar ūdeni un devās ceļā.

Vecais Čombe sagaidīja viņu ar priecīgu luncināšanos, tomēr nespēra ne soli pretim, tikai nošķaudījās kuplās astes saceltajos putekļos un atkal aizvēra acis. Arī suns baudīja pensijas priekšrocības un mājas sargāšanu bija uzticējis saimnieka mazbērniem.

— Ūdensnesējs! — Ilzīte sajūsmināti sauca un ieāķējās Sašas labajā elkonī.

— Ūdensgalva! — piebalsoja mazais Kristapiņš un pieķērās viņa kreisajai rokai.

Apaudzis ar tādu papildu balastu, Saša pa ceļam līdz mājai izšļakstīja vai pusi no sava ciema kukuļa, lielāko tiesu diemžēl uz bērnu kājām.

— Aizjožam pēc vēl, kamēr opaps guļ! — meitene kliedza tik skaļi, ka pat mironis būtu augšāmcēlies.

Par laimi, durvīs parādījās namamāte un nepieļāva tādu sveša darbaspēka ekspluatāciju.

— Bērni, sakiet onkulim paldies par to pašu, un fiksi pie darba! Kamēr čības slapjas, izlaistiet atlikumu uz zemeņu dobēm… — Tikai tad viņa pievērsās ciemiņam: — Pulkvedis, kā pirmīt nogāzies slīpi, tā sūt joprojām… Būs vien jāmodina, citādi piecelsies nakts vidū un prasīs ēst.

— Kāpēc atlikt līdz naktij, ja varam pie viena pacienāt kaimiņu? — Putriņš izbāza galvu pa otrā stāva logu. — Par godu tik retam ciemiņam arī man varbūt atlēks kāds gardumiņš… Uzkāpiet pie manis, izstāstiet, kas uz sirds! Un atstājiet kurpes kājās, nav jau memoriāls muzejs, vismaz pagaidām vēl ne…

Istaba bija maza un ar slīpiem griestiem. Pilnā augumā tajā varēja stāvēt vienīgi uz četru grīdas dēļu joslas starp logu un durvīm. Izņemot divas šauras gultas pie pretējām sienām, tajā bija vēl tikai galds ar krēslu un nobružāta pūralāde, kādu parasti uznes bēniņos, pie citām grabažām.

— Tādā trimdā man vasarā jādzīvo, — Putriņš piebīdīja kaimiņam vienīgo krēslu un pats atlaidās gultā. — Ņemiet par labu.

— Nav nemaz daudz sliktāk par Raiņa vasarnīcu. Lepno galu tur taču piebūvēja padomju vara, ja nemaldos…

— Vai tad es ko saku? Paši izlaidām bērnus, paši tagad smokam nost šai pažobelē. Paldies Dievam, mūsu Jūrmalā saulainu dienu nav tik daudz… Taču, ja nopietni, dēls par varēm gribēja te

iekārtoties, bet manējā baidās, ka sīkie dabūs galu uz šīm kāpnēm. Lejā viņai nebūšot neviena mierīga mirkļa. Un tagad, kad jāsameklē kāda mantiņa, pašam jāklauvē pie savas istabas durvīm. Pasakiet, kāpēc jūs pieklauvējāt, ar ko varu būt jums noderīgs?

— Tāpat gribējās aprunāties. Divdesmit gadus kaimiņos dzīvojam, vai tad nebūtu pēdējais laiks? — Saša laipoja.

— Kamēr vēl dzīvi esam, vai?…

— Traucēt amatpersonu arī tagad nebūtu uzdrošinājies. Bet nu cilvēki vien esam. Un es gribētu zināt, ko jūsu aprindās stāsta par mana drauga sievu, par Laumu Jāzepsoni…

— Vai tad pirmīt nepateicu? — Putriņš bija no tiesas izbrīnījies.

— Pats taču atradu viņu tai mūsu bedrē.

— Tad tā bija Lauma, — Sašam beidzot pielēca, — par ko manējā visu rītu kladzināja. Kā viņa pagadījās mūsu malā? Kas viņu?…

— Ja mēs to zinātu, tad arī slepkava būtu rokā. Vai patiešām neviens jūs līdz šim nav nopratinājis? Tik vērtīgu liecinieku?

— Ko tad es, pats tikai nupat nejauši padzirdēju… — Pēkšņi viņš apķērās: — Pareizi, es taču varu apliecināt, ka pavadīju vakaru kopā ar Eduardu.

— Vai visu?

— Nu, ne gluži, bet, kad te gāja vaļā, vēl sēdējām bārā. Tūlīt pasaukšu Teklu, viņa arī ies liecināt, mēs ātri būsim atpakaļ.

— Pagaidiet, ne tik dikti. Nejauciet adresi… — Putriņš pacēla balsi, — un man galvu. Ko īsti pateiksiet? Ka tai mirklī, kad te piebrauca šī Lauma, vīrs vēl atradās kopā ar jums? Jeb jums zināmi vēl kādi apstākļi, varbūt slepkavības motīvi?

— Vīri, pie galda! — no lejas atskanēja Regīnas aicinājums.

— Es pat īsti nevaru pateikt, cikos Eidis aizlaidās. — Saša atzinās.

— Saprotiet, kad jūtos labi, pulkstenī neskatos. Bet Eidim ar to nav nekā kopēja, viņš taču gāja pie citas.

Durvju spraugā parādījās Ilzītes rudmatainā galviņa.

— Omīte lika pateikt — ja jūs tūlīt nenāksiet, tupeņi atdzisīs un alus sasils. v 99 — Neticiet sievietēm, — Putriņš atsēdināja Sašu krēslā. — Tā mēs saucam pašmāju miestiņu.

Citādi šo šķebīgo medus suslu pat bērniem nevar iemānīt… Sakiet, kā izskaidrot, ka ap pusnakti jūsu. draugs ložņāja gar bedres malu? Ar galvošanu vien ir par maz, izmeklēšanai nepieciešami fakti.

— Bet mašīna? Vai tajā nav pirkstu nospiedumu? — kā cītīgs kriminālromānu lasītājs Saša svēti ticēja daktiloskopijai.

— Tur jau tā nelaime, ka mašīna pazudusi.

— Nu, tad viss ir labi. Kāda Eidim jēga pašam savu mašīnu zagt?

— Es strādāju, Regīna, vai tad nevar netraucēt! — Putriņš skaļi iesaucās, saklausījis uz kāpnēm sievas smagos soļus.

— Pat fabrikās taisa pusdienu pārtraukumu, — Regīna neļāva sevi ietekmēt. — un turklāt vēl vingro.

— Augstākā vara! — Saša ierāva galvu plecos.

— Ja vajadzēs, jūs izsauks, — Putriņš arī padevās liktenim un piecēlās. — Bet pagaidām es neredzu iemeslu, kāpēc jums vajadzētu pa galvu, pa kaklu skriet uz policiju. Ieturēsimies, tad turpiniet meistarot savu spārnu. … Pēc sātīgām pusdienām nemaz negribējās tūdaļ maukt galvā gāzmasku, bez kuras Saša nekad

neķērās pie krāsošanas. Prātīgāk vispirms veikt visus priekšdarbus.

Spārnu izdevās noskrūvēt bez īpašas piepūlei, jo mašīna bija samērā jauna un labi kopta. To pašu diemžēl nevarēja apgalvot par tikko atvesto spārnu. Tā vien likās, ka tas jau atkārtoti krāsots un pārkrāsots — tik biezs izskatījās spīdīgais segums. «Būs laikam jānodedzina,» nosprieda Saša, kas atzina tikai pirmšķirīgu kvalitāti, un sa​meklēja lodlampu.

Nikni šņācot, liesma, gandrīz neredzama pēcpusdienas saules gaismā, kustējās pa spārna virsmu.

Karstuma vilnis dzina uz leju tumšas krāsas sloksnes, kas saritinājās kā plēvītes un izplēnēja spilgtajā ugunī. Augšējā kārta lobījās viegli — gluži kā pludmalē pārcepināta āda, un Saša, kaut arī šis apstāklis nāca viņam par labu, nespēja nenosodīt meistaru, kurš bija strādājis tik pavirši. Zem augšējās, kā jau varēja paredzēt, atklājās vēl viena kārta, un, kā par spīti, tā sauktā «metalik» krāsa — spīdīga, turklāt sevišķi izturīga. Vienreiz Sašam jau bija gadījies ar to noņemties vaiga sviedros — kad laboja Laumas mašīnu.

Doma par drauga sievas traģisko galu lika uz mirklf izslēgt lodlampu. Tad viņš to aizgaiņāja.

Patlaban nekas nedrīkstēja novērst uzmanību.

Nekāda vaina, ka Spānijā tagad pasākuši izlaist minervas tādā izpildījumā. Taču viņam būs divkārt jānopūlas, jo jānosvilina arī šis segums, citādi tas kā tumša ēna jau pēc dažiem mēnešiem spiedīsies caur gaišo krāsu.

Viņš atkal virzīja svelmaino strūklu pret spārnu. Nu vairs negāja tik viegli — vispirms veidojās tādi kā pūslīši, kas bēga uz visām pusēm un sprāga ļoti negribīgi, tad parādījās pelēks grafīta gruntējums un tikai zem tā spārna skārds. īpaši sīksti pretojās locījuma vieta, šis sasodītais riteņa ietvars, ar kuru viņš bija līdz izmisumam nomocījies, restaurējot Jāzepsona automobiļa ārieni. Laimīgā kārtā toreiz izdevās sadabūt dienvidslāvu tepi, kas ļāva izveidot gandrīz skulpturālu oriģinālspārna atdarinājumu.

Kad zem krāsas atsedzās dzeltenīgs sablīvējums, Saša apjukumā nolaida lodlampu. Nevar būt!…

Viņš atjēdzās, kad visapkārt jau svila zāliens. Bet tad vairs nezaudēja ne mirkli: iebāza vēl īsti neatdzisušo spārnu maisā, iemeta savas mašīnas bagāžniekā un izbrauca uz ielas. Pie Putriņa vārtiem instinktīvi nospieda bremzes paminu, tomēr neapstājās — nav ko ielaisties ar šo veco sklerotiķi, jātiek ātrāk uz Rīgu. Saša pat īsti neielūkojās fotogrāfijā, ko pie pilsētas robežas parādīja pazīstams autoinspektors. Kāda viņam daļa gar kādu izbēgušu cietumnieku vai klaidoni? Daudz svarīgāk pastāstīt par savu atklājumu Rotkēvičam, kurš viņam bija izgādājis šo spārnu!

6 Saša jau iztālēm ieraudzīja Rotkēviču, kurš, iznācis no kantora ēkas, patlaban vēra sava volvo durvis. Ar kriminālfilmās noskatītu uzrāvienu viņš kāpināja ātrumu un ar slaidu pagriezienu aizšķērsoja ceļu. Izlēca no mašīnas un ieķērās Rotkēviča elkonī: — Vajag aprunāties! — Saša izelsa. Tad aptvēra, ka acīmredzot Rotkēvičs nav nekā sapratis, un piebilda: — Par tevis izgādāto pievedumu… Zem četrām acīm…

Joprojām nekā nesaprazdams, Rotkēvičs aizslēdza mašīnas durvis un atkal iegāja namā. Uzmetis uz muguras maisu, Saša, tāpat klusu ciezdams, sekoja viņam un tikai kabinetā atvēra to. Izvilka mašīnas spārnu, uz kura vēl glabājās divu dažādu krāsojumu pēdas, kā arī dzeltenie tepes plankumi, un pacēla to izstieptajās rokās, kā upurēt gatavojoties.

Rotkēvičs aizvien vēl neapjēdza apmeklējuma mērķi, tomēr neskaidras ļaunas nojautas lika turēt mēli aiz zobiem un nogaidīt.

— Kā neveicas, tā neveicas! — Saša trieca spārnu pret rakstāmgalda pulēto virsmu un, kā Dievu par liecinieku piesaucot, četrreiz piebungoja baulējuma vietā. — Kā tu vari to izskaidrot?

Rotkēvičs atviegloti uzelpoja — ja tik vien tās nelaimes…

— Vai tad es nebrīdināju, ka varu apgādāt tikai ar jau lietotām rezerves daļām? — Rotkēvičs pārmetoši pašūpoja galvu. — Cits paldies pateiktu, bet meistari jau nekad nezina mēru, jūsu slakas cilvēkiem nekad nepietiek ar vienu pirkstu, gribat uzreiz nokost visu roku…

— Bet tas taču manu roku darbs! — Saša gandrīz kliedza. — Atbrauca toreiz Lauma un asaraini lūdza: «Izbaulē, draudziņ, sataisi tā, lai Eidis nekā nepamanītu…» Un es, protams, centos. No zemes apakšas izraku dienvidslāvu tepi, stiklaplastu, trīsreiz špaktelēju un slīpēju, tad tikai piekrāsoju…

— Kā tu to konstatēji?

— Kā zobārsts pazīst savu plombi vai protēzi starp tūkstošām citu? Pēc rokraksta!

— Nu, pieļausim… Bet kas no tā visa izriet?

— Ka tas ir Laumas mašīnas spārns! Bet viņa noslepkavota! — Saša arvien vairāk uzbudinājās. — Un viņas mašīna nozagta! Pazudusi! Un tagad mūsu rokās nokļuvis šis spārns, ko slepkava paguvis noņemt un pārkrāsot!… Tas taču drošs pavediens, kā tu to nesaproti?! Jāziņo nekavējoties! Nedrīkst zaudēt ne mirkli!

— Tikai bez pārliekas steigas. Ar prātu un pīpēšanu. — Rotkēvičam, kā par brīnumu, izdevās saglabāt ārējo mieru." Vispirms jāiegūst laiks, gan jau vēlāk varēs kaut ko izdomāt. — Citādi vēl iztramdīsim vainīgos. Nav taču zināms, kam tu uztrāpīsies…

— Policijā? — Saša bija satriekts.

— Vai tad avīzes nelasi? Arī policijā strādā dažādi cilvēki. Gadās stulbeņi, bet gadās arī tik slīpēti frukti… Vārdu sakot, atstāj spārnu un paļaujies uz mani. Pakonsultēsimies, kur vajag, un spersim visus nepieciešamos soļus.

— Bet… — Neuztraucies. Sazināšos ar priekšniecību. Un ne tikai ar jūrmalas bandiniekiem, šai spēlītē jāiesaista pavisam citas figūras, — Rotkēvičs mierināja apjukušo Blūmu. — Pie viena pastāstīšu par taviem nopelniem. Apsolu, ka tavu sveci neturēs zem pūra. Ek, būtu mums vairāk tādu apzinīgu pilsoņu!

— Viņš piecēlās un izjusti spieda Sašas roku.

Jau pie durvīm Saša atcerējās savas klapatas: — Un kā ar šo spārnu? Es taču apsolīju Haraldam, ka līdz vakaram salabošu viņa drauga mašīnu…

— Gan jau… — Rotkēvičs nenoteikti mierināja un gandrīz ar varu izstūma apnicīgo apmeklētāju gaitenī. — Sēdi mājās un gaidi ziņu. Ja ne šodien, tad rīt vai, vēlākais, parīt. …Palicis viens, Visvaldis Rotkēvičs ilgi sēdēja nekustīgi. Jāmēģina koncentrēties, pagaidām nekas vēl nav zaudēts, tieši otrādi, iegūtas vismaz divas dienas, kurās šis plānā galdiņa urbējs klusēs kā ūdeni mutē ieņēmis. Pietiekams laiks, lai izdabūtu galvu no cilpas, kas vēl tikai draud savilkties. Noticis vienīgi tas, ar ko vajadzēja rēķināties jau pašā sākumā. Tajās dienās, kad nejaušība lika spert pirmos' soļus pa bīstamo ceļu. Uz kurieni tas aizvedis? Uz šodienu, kad var atļauties neskaitīt latus, pat simtniekus, apmierināt visas savas iekāres. Uz neredzamo robežu, kas atdala saimnieciskos pārkāpumus no kriminālnoziegumiem, kontrabandu no asinsdarbiem. Tagad tā pārkāpta, un būs jāatbild ne tikai par zagtu mantu uzpirkšanu, bet arī par līdzdalību slepkavībā. Un upuris — Lauma! Liktenīgāku sagadīšanos bija grūti iedomāties. Pat iekrišana draud tikai tāpēc, ka viņš ļāvis jūtām ņemt virsroku pār prāta apsvērumiem un pirmoreiz, gribēdams izpalīdzēt draugiem, atklājis savas kārtis un personīgi izgādājis zagtas autodetaļas. Rotkēvičs aizgaiņāja domas par Laumu — galu galā viņa bija tikai viens no tālās pagātnes labklājības ķēdes locekļiem, viens no robiem piekļūšanai ārzemju liberiņiem, bez kuriem toreiz varēja tīri labi iztikt, ja, teiksim, pieradināja sevi pie bārdas dzīšanas ar padomju asmeņiem.

Viņš vienmēr bija centies mazināt iekrišanas risku līdz minimumam. Pašam jāpaliek ēnā — tas bija vairāk nekā skaidrs. Mafijas krusttēva gods un neierobežotā vara Rotkēviču nevilināja. Viņš tikai piespēlēs idejas, raustīs diedziņus un saņems savu tiesu. Lauvas, protams, ne ar ko citu viņš nebija mierā.

Tāpēc jāatrod cilvēks, kurš būtu pateicību parādā un līdz ar to akli padevīgs. Kad Rotkēvičs padzirdēja, ka no ieslodzījuma pārbraucis un nekur nevar iekārtoties darbā kauslis un bijušais karatē instruktors Viktors, viņš saprata, ka tā ir vajadzīgā kandidatūra.

Laika gaitā izrādījās, ka izvēle bijusi ideāla, jo Viktors, strādādams par šoferi transportuzņēmumā, bez ierunām izpildīja visus mašīnu rezerves daļu pasūtījumus un kārtīgi maksāja nodevas arī no tām

naudas summām, ko ienesa zagto mašīnu pārdošana aiz Latvijas robežām. Vienreiz pat bija izdevies par tikpat smuku kompensācijas naudiņu atdot greznu mersedesu atpakaļ likumīgajam īpašniekam. Un Rotkēvičs varēja nebēdāt par to, ka Rīgā neviens vairs īpaši netīkoja pirkt viņa oficiāli pārstāvētās minervas — gan augstās cenas dēļ, gan arī tāpēc, ka rezerves daļas maksāja nesamērīgi dārgi. Viss gāja kā pa taukiem… Bet nu pēkšņi Viktors pārkāpis stingro aizliegumu, kas bija pacelts baušļa augstumos: «Tev nebūs nokaut!» Turklāt atstājis pēdas, kas pa loģikas ķēdīti varēja novest līdz viņam. Lai kāda nozīme šai apstāklī nejaušību savirknējumam, Viktors bija vainīgs un saņems bargu sodu. Kaut vai tāpēc, ka jāizglābj paša āda.

Kad Rotkēvičs beidzot pieņēma šo galīgo un nepārsūdzamo lēmumu, ārā jau metās krēsla, ari telpa satumsa. Dedzināt galda lampu negribējās — elektrisko gaismu viņš ieslēgs tikai pašā pēdējā mirklī, jo uz šī negaidītā efekta balstījās visos sīkumos izdomātais atriebības plāns, kas palīdzēs sveikā izkļūt no šķietami bezcerīgās situācijas. Citas izejas nebija — vai nu Viktors, vai es, aci pret aci, zobu pret zobu, ja jau iesākts domāt Vecās Derības jēdzienos. Šis karātavu putns pats vainīgs, un neviens cits!

Kabinetā sabiezēja mijkrēslis, un vairs nevarēja atšķirt ciparus uz telefona aparāta taustiņiem. Labi vien, ka transportfirmas «Karavāna» garāžas numurs bija ieprogrammēts elektroniskajā atmiņā.

— Man, lūdzu, pašizgāzēja Viktoru.

— Nav vēl atgriezies. Kas jautā, ko lai viņam pasaku? — atbildēja dežurante.

Rotkēvičs atvienoja, uzrāva sērkociņu un tā spocīgajā gaismā piezvanīja Viktora mīļākajai — nekur citur viņš pēc naudas saņemšanas parasti nebrauca. Un, patiešām, pēc brīža mundrā balsī atsaucās pats meklētais.

— Hallo, šef, es nepārtraukti griežu jums uz mājām. Jānokārto finansiālie jautājumi.

— Tieši laikā. Ir vēl citas steidzamas darīšanas. Parādu mīlestībā nokārtosi pēc tam, — Rotkēvičs piespieda sevi pajokot. — Gaidu tevi savā lauku rezidencē, nu, tur, kur uzbūvēju somu pirtiņu un rudeņos braucu sēņot. Vai atceries?… Okei, bet rullē tikai pa tumsu, gan vēlāk pats sapratīsi, kāpēc.

7 Ieslēdzis mašīnas motoru, Rotkēvičs pats izslēdzās. Tīšuprāt ne par ko nedomāja — ne par to, kas bijis, ne par to, kas būs. Domas, pat visoptimistiskākās, varēja tikai traucēt. Tagad jārīkojas automātiski, pēc sen apsvērtā un visos smalkumos izstrādātā plāna. Tas bija skaidri nosprausts un tikpat nepārprotams kā telpu evakuācijas shēma, kas iestādēs karājās pie visām sienām, lai darbinieki zinātu, kā glābt savu dzīvību ugunsgrēka vai citas stihiskas nelaimes gadījumā. Patlaban tādas briesmas draudēja viņam, ļoti nopietnas briesmas, un vajadzēja rīkoties, ne sprīdi neatkāpjoties no glābšanas shēmas, kas bija tapusi, no visiem variantiem izvēloties vienīgo drošo. Lai tas maksātu, ko maksādams.

Vispirms Rotkēvičs iegriezās savā garāžā un iekrāva volvo bagāžniekā četrus rezerves riteņus, uzlika tiem virsū dzeltenu ceļazīmi ar uzrakstu divās valodās «Objezd — Apbraucamais ceļš».

Pārbaudīja uz sienas, kā darbojas starmeši, tad atmuguriski izbrauca uz ielas.

Pēc stundas viņš nobremzēja mašīnu pie šaura šosejas atzarojuma. Apkārtne grima palsā pustumsā, blāvi gaismoja vienīgi zilā bulta, kas pavēlēja transportlīdzekļiem turpināt ceļu taisni, aizliedzot iegriezties pa labi, jo tur, kā liecināja otra zīme, gaidīja strupceļš. Rotkēvičs izkāpa, palūkojās uz priekšu, atpakaļ — nekur ne cilvēka, ne mašīnas. Varēja sākt darboties.

Instrumenti bija jau iepriekš sagatavoti, viss izplānots līdz pēdējam sīkumam, pat izmēģināts nomaļā vietā. Un tomēr pirksti nodevīgi trīcēja — ne jau bailēs, ka nodoms varētu neizdoties, bet, tieši otrādi, biedēja tā drausmīgais gala rezultāts. Tai pašā laikā Rotkēvičs apzinājās, ka cita ceļa viņam nav.

Skrūves nebija ierūsējušas. Padevās pirmajam rāvienam un viegli riņķoja ap savu asi. Nomierinājies Rotkēvičs aši pagrieza abas ceļazīmes par deviņdesmit grādiem. Tagad visām mašīnām vajadzēja piespiedu kārtā braukt pa labi, jo, kā vēstīja otrā zīme, taisnais virziens aizvestu strupceļā. Šo pavēli vēl pastiprināja izkārtne «Apbraucamais ceļš», ko viņš ar divām naglām piesita virs bultas.

Pārliecinājies, ka joprojām neviena tuvumā nav, Rotkēvičs norausa sviedrus un atkal apsēdās pie

stūres. Uzmeta skatienu jaunajiem virzienrāžiem un paklausīgi iegriezās sānceļā. Pirmajā posmā, kas veda gar bijušo kolhoza liellopu fermu, tas bija nograntēts, tad sašaurinājās un, siena vezumu sliedēm izzūdot, pārvērtās meža takā. Tomēr zemes segums bija pietiekami gluds, lai varētu braukt ar ceturto pārnesumu, neļaujot spidometra šautrai noslīdēt zem 80 kilometru atzīmes. Viktors lēnāk par simtu nebrauks, par to Rotkēvičs bija ar mieru galvot un uz tā pamatoja savus aprēķinus.

Nu prožektoru gaismas kūlis jau urbās gandrīz pilnīgi tumšā gaitenī, kura malās koki saplūda vienkopus, izveidojot tādu kā nepārtrauktu dēļu žogu.

Rotkēvičs bija vairākkārt izbraukājis šo ceļu un tāpēc laikus samazināja ātrumu. Lūk, asais, perpendikulārais pagrieziens, kuru iztālēm nevarēja pamanīt, jo labajā pusē mežs pēkšņi beidzās. Stars aizklīda tukšumā, un tikai zinātājs mācētu pateikt, ka priekšā atrodas nevis izcirtums vai pļava, bet stāva krauja, īsts bezdibenis, ja par tādu uzskata divdesmit metrus zemāk plūstošo upīti.

Arī kreisajā pusē koki mazliet atkāpās no takas, dodot vietu alkšņu jaunaudzei. Seit Rotkēvičs novietoja mašīnu, pagriezis to atbraukšanas virzienā. Kad nodzisa starmeši, volvo antracīta krāsas virsbūve tūdaļ izgaisa — tik ļoti tā sakusa ar apkārtējo dabu. Viņš atgāzās pret sēdekļa muguru — tagad atlika vienīgi gaidīt.

Laiks vilkās gausi. Aizas pusē izplēnēja pēdējās vakara blāzmas ogles, un tumsa kļuva pagalam necaurredzama, klusums — nepanesams. Būtu vismaz pulkstenis tikšķējis, bet nē, elektroniskais skaitīja sekundes un minūtes bez skaņas — kā uz pirkstgaliem zagās pretī bezgalībai.

Gaidīšana nomāca. Ne tāpēc, ka nācās sasprindzināt acis un ausis, lai laikus sagatavotos izšķirošajam brīdim. Nē, Viktora mašīnas ugunis viņš ieraudzīs pa gabalu. Bet nu vairs neizdevās aizgainīt drūmās domas. Tuvojās mirklis, kad viņš no netieša slepkavības līdzdalībnieka pārtaps īstā slepkavā, kad teorētiskie aprēķini pārvērtīsies darbībā. Vai pietiks spēka nospiest kloķi, kas aizstās pret cilvēku pavērstas šautenes gaili?

Rotkēvičs zināja, ka to izdarīs — no tā taču atkarīgs viņa liktenis. Protams, izprātojot šo pēdējo glābšanās iespēju, viņš bija cerējis, ka nekad neradīsies nepieciešamība to izmantot. Tāpat kā visi, kas dzīvē izvēlas nelikumīgus ceļus, viņš uzsāka šīs gaitas pārliecībā, ka nekad neiekritīs. Citādi nebūtu riskējis. Un šo avārijas risinājumu izgudrojis, tā sakot, katram gadījumam. Tagad šis gadījums klāt.

Jāaizmirst, ka kravas mašīnā pie stūres sēž dzīvs cilvēks, labi pazīstams cilvēks — Viktors, ar kuru kopā iztukšota ne viena vien pudele, kurš viņam personīgi nebija nekā ļauna nodarījis. Jādomā tikai par sevi.

Jārīkojas! … Pašizgāzējs palēnināja gaitu, beidzot apstājās tai pašā krustojumā, kur pirms nepilnas stundas bija uzdarbojies Rotkēvičs. Viktors izkāpa un, kā neticēdams savām acīm, vēlreiz aplūkoja ceļazīmes. Tad paraustīja plecus — rīkojums paliek rīkojums, laikam beidzot nolemts remontēt tiltiņu, kas allaž licies šaubīgs. Būs vien jāmēģina ar ātrumu kompensēt neparedzēto līkumu — Rīgā taču gaidīja draugaļa.

Kravas mašīna nogriezās pa labi un, motoram piepūlē dobji rūcot, aizripoja pa izdangāto lauku ceļu.

Drīz tas, kā par brīnumu, kļuva gludāks, un varēja atkal pārslēgties uz ceturto ātrumu, vēl un vēl kāpināt braukšanas tempu. Izgaisa pat īgnums pret šefu, kurš nebija vēlējies gaidīt līdz rītam un licis skriet tādu gaisagabalu. Kur pēkšņi uzradusies tāda steiga? Taču ne naudas dēļ, tās Rotkēvičam nekad netrūka.

Laikam kādas neatliekamas darīšanas, jauns uzdevums, kas,

cerams, atnesīs lielo rubli. Apnicis krāmēties ar sīkumiem, dzīvot no rokas mutē un turklāt vēl iekulties visādās nepatikšanās kā š^jā sasodītajā atgadījumā ar Laumas kundzi. Labi vēl, ka šefs to ne mūžam neuzzinās… Kaut šoreiz trāpītos pamatīgs ķēriens, lai var aizlaisties uz dienvidiem un paņemt līdzi arī Jadvigu, kā jau sen viņai apsolīts.

Cik ilgi vēl jālīkumo pa šo stigu? Pamanījis, ka labajā pusē pavīd klajums, Viktors priecīgi uzelpoja — skaidrs, ka viņa mocības drīz beigsies.

Sai mirklī kreisajā ceļmalā uzliesmoja žilbinoša gaisma, uz kādu spējīgi tikai pilnkvēles halogēnu prožektori, un sāpīgi iecirtās acīs, neļaujot vairs nekā saskatīt. Lai izvairītos no sadursmes, Viktors instinktīvi parāva stūri pa labi. Tad pūlējās izlīdzināt gaitu, bet priekšējie riteņi vairs nepaklausīja, jo griezās jau tukšumā. Pašizgāzējs sasvērās, apmeta gaisā kūleni un degošiem starmešiem, gluži kā komēta, lidoja lejup, lai divdesmit metrus zemāk ar apdullinošu sprādzienu atsitoties pret akmeņaino krastu, nodzistu uz laiku laikiem.

Neizslēdzis ugunis, Rotkēvičs izbrauca uz ceļa. Līdz šim viss noticis, kā paredzēts, nu vajadzēja pēc iespējas ātrāk izpildīt plāna otro pusi. Lai cik tuksnešaina parasti naktī bija nomaļā šoseja, varēja taču gadīties, ka vēl viena mašīna nogriežas pa labi. Tādēļ viņš pat nenobremzēja kraujas malā, bet, cenzdamies turēties pašizgāzēja riteņu pēdās, devās atceļā. Krustojumā veicīgi nolika bultu un strupceļa zīmi agrākajā stāvoklī, ar lupatu notīrīja iespējamos pirkstu nospiedumus un pievāca izkārtni ar apbraukšanas pavēli.

Tuvākajā atpūtas vietā Rotkēvičs atkal apstājās, Ar tādu kā nožēlu noraudzījās vēl gluži jaunajās riepās, no kurām tūdaļ nāksies šķirties, bet būtu muļķīgi lieki riskēt. Viņš nopurināja dīvaino stingumu, kas saistīja kustības un uzdzina nevēlamu vienaldzību. Vēl nedrīkstēja justies drošībā un ļaut atvieglojuma

vilnim iemidzināt modrību… Rotkēvičs atvēra bagāžnieku, izcēla no tā domkratu un ņēmās pārmontēt visus četrus riteņus. Vecos, lai cik tas būtu bēdīgi, viņš atstās pilsētas izgāztuvē, kur neviens velns tos neatradīs nepārskatā​majos gružu un atkritumu kalnos.

8 Kaut gan mēdz apgalvot, ka neviens nelaiķis vēl nekad nav palicis virs zemes, bēru rīkošana vienmēr ir saistīta ar bezgalīgiem rūpestiem un nervu bendēšanu. Vislielākās grūtības parasti sagādā vietas atrašana.

Ja nebija ģimenes kapu, nācās samierināties ar vistālākajām pilsētas nomalēm, un šai mirkli katrs jau domāja ne,tik daudz par tikko vēl apraudāto aizgājēju, cik par sērojošo palicēju ērtībām. Kuram tad gribas vest tādu gaisa gabalu ziedus, svecīšu un citās piemiņas dienās grozīties priekšpilsētas nereprezentablajā sabiedrībā?

Tāpēc Eduards neiebilda pret to, ka visu apbedīšanas un zemes klēpī guldīšanas ceremonijas kārtošanu uzņemas Haralds. Pārī ar Valliju viņam Jūrmalā visi ceļi bija vaļā — arī cilvēka pēdējā gaita.

To bruģēja jau iepriekš rezervēta galdiņa izredzes un paslepus pasniegtas pudeles, kuru vērtība darījumos jūtami pārsniedza to nominālo cenu. Izdevās dabūt ne tikai atļauju apglabāt Laumu Lielupes kapsētā, bet atradās pat vieta smilšainā kalniņā slaidu bērzu pavēnī. Bija sarunāti dziedātāji un ērģelnieks, izvadītājs un mežragu kvartets. Lai viss būtu kā smalkākajās aprindās, vēl tikai vajadzēja organizēt bēru mielastu.

Ne tik greznu, ka tas varētu pāraugt dzīrošanā ar tostiem un dziedāšanu, kas pēc vispārpieņemtā atzinuma būtu bijusi pa prātam dārgajai aizgājējai. Tomēr tādu, kur nekā netrūktu, — ne glāzītes, ar kuru izskalot rīkli pirms atmiņu klāstīšanas, ne saldējuma un tortes, lai noritu kaklā sakāpušo rūgtuma kamolu. Un arī telpa atbilstoši jāpārkārto: jāapsedz spoguļi, jāsagādā sveces un nelaiķes ģīmetne… Lūk, kāpēc jau pusdienlaikā pie videobāra ieejas parādījās izkārtne «Specapkalpošana».

Privātā taksometra īpašnieku šis uzraksts nespēja ietekmēt. Dauzīdams dūrēm stikla durvis, viņš lauzās bārā. Beidzot Haralds pavēra spraugu: — Tādā dienā… Nemaz vairs nav godaprāta!

— Un arī mašīnas nav. Pasaki meistara adresi, pats aizbraukšu pakaļ.

— Labs nāks ar gaidīšanu, — Haralds mierināja. — Pēc pāris stundām viņš būs kapos, visi mēs tur būsim.

— Bet es taču varētu jūs uz turieni aizraut, — individuālais taksists neatlaidās. — Un atpakaļ atvest. Kur tu tādā dienā ķersi citu vāģi, kas būtu ar mieru stundām gaidīt?

— Man sarunāts autobuss. Bet par piedāvājumu — paldies! Nešaubos, ka no maksas tu draudzības vārdā būtu atteicies…

Viņš aizbultēja durvis un atgriezās zālē, kur divi īpaši ataicināti viesmīļi palīdzēja Vallijai uzklāt kopā sabīdītos galdus.

— Vai vietas pietiks?

— Ja vien vecais neizdomās saaicināt kādreizējo kuģa komandu, — Vallija paraustīja plecus. — Vari neuztraukties, no manas puses nebūs neviena, es taču nepiederu pie sērojošās ģimenes… Man pat nav tiesību pierakstīties, Rīgas dzīvoklī.

Laika gaitā Haralds bija iemācījies diplomātiski apiet šos asos stūrus, bet šodien viņa nervi neizturēja: — Ko tad pie viena nepieprasīji laulības reģistrācijas pieteikumu, kad dzimtsarakstu nodaļā izņēmām miršanas apliecību? — viņš kliedza, nepievēršot uzmanību viesmīļu smīniem. — Būtu ietaupījusi lieku gājienu.

— Ka tik tu nenožēlotu, kad sāksies dzīvokļa privatizēšana, — Vallija brīdināja. — Es nemaz neesmu pārliecināta, ka Jāzepsons, seniors, būs tikpat smalkjūtīgs. Gan vēl kodīsi sev pirkstā, kad viņš atvedīs pamāti, kurai varbūt jau pusbrālītis uz bānīm.

— Ko tu runā, tēvs ir džentlmenis!

— Un tu tāds paliksi, ja turēsies man aiz muguras. Tāpēc liec aiz auss — visus mantošanas jautājumus ar veco kārtošu es.

— Bet viņš taču dzīvs un vesels…

— Mašīna, piemēram, skaitījās uz mātes vārda, vai ne? Un vispār ģimenē galvenais noteicējs ir sieviete. … Nostāstiem bagātajā Sibīrijā Vilciņš bija dzirdējis arī ticējumu, ka varmācīgā nāvē miruša cilvēka acīs atspoguļojoties slepkavas veidols. Tāpēc tās nedrīkstot aizvērt, pirms tajās nav ielūkojies laicīgās varas pārstāvis. «Bet ja viņu nodur no mugurpuses vai nošauj iztālēm?» — Arnoldam jau toreiz gribējās iebilst, taču tālajā novadā nebija pieņemts, ka bērni runātu pretī cienījamiem večiem, kur nu vēl izsūtītu ļoti apšaubāmas izcelsmes svešinieku atvase… Otrs postulāts, ko Vilciņš kategoriski noraidīja, skanēja: «Noziedznieks allaž atgriežas nozieguma vietā.» Pirmkārt, jau tāpēc, ka mūsdienu likuma pārkāpēji galvenokārt ir kriminālistikā izglītoti cilvēki, kuri ne tikai pazīst šo primitīvo teoriju, bet darbojas cimdos un izdomājuši daždažādus paņēmienus, kā jaukt pēdas, maldināt pat smalkāko pēdu dzinēju degunus, bet galvenokārt tādēļ, ka atzina vienīgi paša izdibinātas patiesības. Aksiomu līmenī paceltās Vilciņš, protams, nenoliedza, tomēr neļāva tām virzīt izmeklēšanu pa iepriekš nospraustiem standartceļiem. Pat pret tradicionālo pamatjautājumu «Kam tas izdevīgi?» izturējās skeptiski, jo uzskatīja, kā plānotā slepkavībā motīvi allaž tiek vairāk vai mazāk prasmīgi maskēti un izmeklēšana tīšuprāt virzīta aplamā gultnē.

Un tomēr Vilciņš nolēma iet uz Laumas Jāzepsoneš bērēm. Vēl vairāk — pierunāja aizbraukt uz kapiem arī savu Rīgas kolēģi Linardu Petrovu, kurš bija vispāratzīts speciālists kontrabandas jautājumos. Gribējās redzēt vienkopus visus šos ļautiņus, kas dzīvoja, kā agrāk sacīja, «pāri saviem līdzekļiem», oficiāli pelnīja dažus simtniekus, bet brauca visdārgākajās mašīnās, kuras mainīja pret jaunām ik pēc gada. Viņš gan necerēja, ka pie atvērtās bedres izdosies saprast šo aprindu savstarpējās attiecības, bet nešaubījās, ka aci pret aci ar nāvi atklāsies kāda citkārt apslēpta rakstura iezīme.

Lūk, ieradās nelaiķes vīrs. Šodien Eduards Jāzepsons vairs nebija ģērbies pasvītroti jauneklīgi un sportiski, lai kaut ārēji pieskaņotos savas izredzētās vecumam, bet uzvilcis kādreizējo jūrnieka parādes formas tērpu. Tāda pati mugurā bija arī viņa pavadonim — pēc ārienes spriežot, augsta ranga kuģniecības ierēdnim. Piedurknēm viņi, pēc dienvidnieku parauga, bija apvilkuši melnas sēru lentes un tuvojās apstākļiem atbilstošā, nesteidzīgā bērinieku solī.

«Tā nedrīkst,» Vilciņš aprāva savus ciniskos prātojumus, «tā es ātri vien nokļūšu strupceļā, jo vados no pieņēmuma, ka Jāzepsons priecājas par sievas nāvi. Varbūt romāns ar Lolitu bija tikai kārtējais sānlēciens? Vai maz dzirdēts par vīriem, kuriem mīlas dēkas netraucē būt gādīgiem ģimenes cilvēkiem un cienīt savas sievas līdz pat kapa malai?» Jā, tik tālu Eduards Jāzepsons tagad bija, un viņa sejas izteiksme liecināja par patiesām skumjām. Un arī par tādu kā apjukumu. Tas izpaudās kaut vai nedrošajā žestā, ar kādu viņš visus līdzjūtības apliecinājumus adresēja dēlam.

Haralds mazajā koka kapličā jau bija ieņēmis tuviniekiem atvēlēto vietu It kā gribēdama pasvītrot savu vēl līdz galam nenokārtoto, bet būtībā likumīgo laulenes statusu, līdzās stāvēja Vallija — sērojoša un reizē arī izaicinoša. Neviens nevarētu pārmest, ka viņa nepiemēroti ģērbusies — drēbes, tāpat galvas lakatiņš bija melnā krāsā, tomēr tik caurspīdīgi, ka drīzāk atklāja, nevis slēpa apakšveļu un gaišos matus.

Ik pēc brīža viņa atrāva skatienu no nelaiķes sejas, lai ar pateicīgiem mirkļiem sveicinātu klāt pienākošos.

Jāzepsonam parādoties, Vallijas acis iegailējās, un viņa ar saimnieces mājienu ierādīja atraitnim vietu ziediem izrotātā zārka galvgalī.

Tur nu tagad Eduards mīņājās, gandrīz nepārtraukti spiezdams roku draugiem un paziņām, bet traģiskajam negadījumam pieskaņotos vārdus ērģeļmūzikas akordos laikam pat nesaklausīja.

— Mākslas priekšmptu veikala īpašniece Ieva Grīsle, — Petrovs murmināja, norādīdams uz elegantu pusmūža sievieti, kas slēpa vaibstus aiz lielacaina sēru plīvura. — Atmiņa kā personālais

kompjūters, tikai aizmirst savu gadiņu skaitu un arī veco vīru, kad tuvumā pagadās jauns un izskatīgs vīrišķis. Tad gan neskaita ne naudu, ne laiku… Un šis tāpat ir darbonis ar plašu vērienu. Visvaldis…

— Zinu, paguvu iepazīties, — Vilciņš atmāja un savukārt varēja padižoties ar informācijas bagātību.

— Redzi izrīkotāju? Tas ir Leonīds Blūms, viens no šiverīgākajiem cilvēkiem Jūrmalā.

Blūms tiešām bija uzņēmies visas organizatoriskās rūpes un darīja to ar lielu pašcieņu — bez ārišķīga rosīguma izvietoja bēru viesus, kārtoja koncerta numuru secību, rādīja, kur nolikt vainagus un puķu pušķus.

Bēru viesi sanāca tik krietnā pulkā, ka daudziem vajadzēja kavēties ārpusē. Te dūmus vilka kuģa komandas pārstāvji, domām apmainījās Rīgas dzīvokļa kaimiņi, bet savos secinājumos tālāk par nodrāzto «Kas to būtu iepriekš teicis…» vai «Tik jauna vēl un smuka, varēja dzīvot līdz sirmam vecumam» netika.

Nomaļus turējās iesirms vīrietis lidotāja formas tērpā, lūkojās šalcošajās koku lapotnēs un, spriežot pēc mīmikas, apcerēja dzīves īslaicīgās aprites jautājumus, kas kapos parasti uzmācas visiem bezbēdīgi dzīvojošiem cilvēkiem.

Vilciņš palūkojās uz Eduardu Jāzepsonu. Nekustīgs un taisns kā senlaiku burinieka priekšvadņa kokā grieztā figūra, kuģa mehāniķis sastingušiem vaibstiem stāvēja līdzās zārkam un nemirkšķinot raudzījās viņam vien saskatāmā punktā. Par ko gan cilvēks var tādā mirklī domāt? Par kopā pavadītiem gadiem, kopā pārvarētām grūtībām, par kopā izbaudītām laimes stundām? Par mīlestību, kas nebija izturējusi laika pārbaudi? Bet varbūt arī par jaunu mīlestību, kas ļaus ātri aizmirst visu bijušo?… Jāzepsona vaibsti neizpauda itin nekā. Gludi mati, gluda seja, kas kopta ar dažādiem kosmētikas līdzekļiem, rūpīgi gludināts uzvalks, nevainojami spodrinātas kurpes. Neiespējami pateikt, kas tādam aiz ādas. Viņš, protams, pieradis pie visiem civilizācijas labumiem un, kā liecināja jūrnieku atsauksmes, vienmēr uzvedās priekšzīmīgi. Kamēr viss gāja no rokas… Bet ja viņš nokļūtu nopietnās sprukās, kaislību virpulī? Vai zem gludās ārējās čaulas neatklātos sen pūt sācis kodols, kura strutas indē sevi un citus? Vai patmīlība ir tik visaptveroša, ka neatzīst nekādus šķēršļus? Ārkārtēji apstākļi taču rada ne tikai varoņus, bet arī neliešus, un Vilciņš neņemtos pateikt, kā pats rīkotos, ja uz spēles būtu likta viņa piederīgo labklājība, nākotne vai kailā dzīvība. Zināja vienīgi to, ka pāri līķiem nesoļotu. Tad kāpēc bez nekādiem pierādījumiem inkriminēt to citam? Nē, nebija ne mazākā iemesla pieņēmumam, ka Jāzepsons varētu būt slepkava, seksuāls maniaks, kurš ceļā uz mērķi novāc jebkādus šķēršļus. Drīzāk viņš izskatījās pēc cilvēka, kas mīļā miera un savu ērtību labad gatavs upurēt garīgas vērtības. Izskatījās… Bet vai ir?

Vērojot Jāzepsonu, Vilciņš atkal atcerējās kategorisko apgalvojumu, ko bija pamanījis Haralda liecībā: «Nepieļauju iespēju, ka māte būtu ceļā uzņēmusi pasažierus.» Tātad vīrs vai cits paziņa.» Bet pirmais atkrīt, to pierāda elementāri laika aprēķini — pārāk īss bija sprīdis starp mehāniķa aiziešanu no videobāra un viņa tikšanos ar Arvīdu. Bet kurš cits no bēriniekiem gūtu tik lielu labumu no Laumas nāves, ka būtu gatavs pastrādāt asinsdarbu? Uz to par salīgtu samaksu spējīgs tikai algots slepkava. Pēkšņi Vilciņam iešāvās prātā doma, ka šī alga varētu būt Laumas mašīna. Bet vīrs, savukārt, saņemtu par to apdrošināšanas naudu. Veikli, veikli, pat pārāk, lai liktos ticami. Nolādēta būšana, vai tiešām jārīkojas pretēji loģikai un jāmeklē nejaušības?…

Jūrnieki iznesa zārku no kapličas. Tagad pēkšņi izrādījās, ka pavadītāju kolonna nemaz nav tik gara — tikai kādas desmit rindas, un prokuratūras darbiniekiem nācās paslēpties Jūrmalas pirmskara bagātnieka pieminekļa ēnā, lai nemulsinātu pavadītājus.

Sopēna sēru maršam skanot, zārku novietoja blakām izraktajai bedrei. Pēdējie vārdi, pēdējās atvadas.

Eduards Jāzepsons pārliecās pāri zārkam, noskūpstīja nelaiķes bālgano pieri, tad viņas rokai ar lūpām pieskārās Haralds. Leonīds Blūms padeva zīmi mežradzniekiem, un zārks skumīgas melodijas pavadījumā sāka lēnām grimt dziļumā. Nu jau darbojās nepacietīgie kaprači, kurus pēc pusstundas gaidīja cituviet. Viņi apstaigāja tuviniekus ar lāpstu, piedāvājot kā uz paplātes tradicionālās smilšu saujas.

Eduards noraidoši pakratīja galvu un pats pagrāba dzelteno zemi pēdējam sveicienam. Tas arī bija viss,

ko viņš varēja izdarīt Laumas labā. Dobji atsitoties pret zārka vāku, krita smilšu un māla pikas, kapa kalniņš auga augumā, to nolīdzināja, pārklāja ar skujām, tām pāri izauga ziedu grēdas — kallas un gerberas, baltas neļķes un tējasrozes. Dīvaini šai vasaras dāsnumā izskatījās dažas mākslīgās puķes, ko bija atnesis virsleitnants Puķītis.

— Tās vismaz nepārdos rīt tirgū, — viņš, it kā taisnojoties, pārmērīgi skaļi skaidroja blakusstāvētājam.

Pienāca Sašas kārta nolikt kroni. Pieklibojis pie kapa, viņš ilgi atklepojās, kā gatavojoties teikt garu runu. Bet pār lūpām dabūja tikai dažus vārdus: — Dārgā Laumiņ, mēs ar Teklu mūžam paturēsim tevi mīlā atmiņā. Lai tev vieglas smiltis!

113 Grasījās pieiet pie Eduarda, tad atcerējās Rotkēvičam doto solījumu pagaidām nevienam neko neizpaust, smagi nopūtās, ieķērās sievas elkonī un devās uz vārtu pusi. Nopakaļ skanēja Leonīda Blūma aicinājums: 8—54 — Mīļie bēru viesi! Tuvinieku vārdā ielūdzu jūs kopā pasērst videobārā. Pie izejas gaida autobuss.

— Neņem ļaunā, bet man ir neatliekamas darīšanas, — Rotkēvičs sacīja, kapsētas priekšā atvadoties no Haralda ar tādām reizēm pielāgotu izjustu rokas spiedienu. — Tikko atbrīvošos, noteikti ieradīšos, lai izteiktu savu līdzjūtību arī tavam tēvam un ar labu vārdu pieminētu mūsu dārgo aizgājēju.

Iekāpa savā volvo, aizcirta durvis un deva gāzi. Pusstundu vēlāk jau klauvēja pie policijas priekšnieka durvīm, pa tālruni no paša rīta uzzinājis, ka pulkvežleitnants Līdums strādā arī šodien.

9 — Atkal uz darbu? — redzēdama, ka vīrs velk mugurā formas tērpu, Līduma sieva vaicāja drīzāk aiz ieraduma nekā aizvainojuma.

— Cik bieži tev, mīlulīt, jāskaidro, ka es eju strādāt?! — Arī viņa balsī nejautās nekāds īpašs īgnums. — Agrāk uz darbu varēja aiziet tāpat vien — pagrozīties, uzzināt pēdējos jaunumus, ar savu klātbūtni attaisnot izkārtni pie kabineta durvīm. Bet es dodos strādāt, nevis pelnīt algu.

Daudzu cilvēku priekšstatos kurzemnieka ciltsraksti saistās ar jūras braucēju slavu. Līdums bija dzimis un audzis Kuldīgā, pēcāk strādājis Saldū un norīkojumu uz Jūrmalu uztvēra ne tikai kā paaugstinājumu, bet pirmām kārtām — kā bērnības sapņa piepildījumu. Sākumā tā arī likās — viņa aprūpējamā teritorijā taču ietilpa ap trīsdesmit kilo​metru garš liedags un gandrīz tikpat Lielupes krasta, pa kuru uz zemūdens spārniem šaudījās ātrās motorlaivas. Diemžēl drīz vien izrādījās, ka ūdeņiem viņš piekļūst vienīgi pirms vai pēc darba, kad knapi pietiek laika zibenspeldei, bet par saules vannām pat nevar būt runas.

Jā, kas to būtu iedomājies, ka atpūtas valstībā ir tik grūti dzīvot un strādāt! Ne velti vietējie pirmziemnieki aptaujā par savām nākotnes iecerēm parasti atbild, ka grib kļūt par atpūtniekiem. Darba cilvēkiem te vasaras mēnešos reti kad izdodas atvilkt dvašu, kārtības sargiem — vēl mazāk, jo dienu un nakti nākas būt nomodā gan par pamatiedzīvotāju, gan par kūrviesu mieru un drošību. Diemžēl starp iebraucējiem bija ne tikai veselīgas un jautras atpūtas tīkotāji. Sezonas laikā Jūrmalā viesizrādēs saradās visvisādi šaubīgi elementi — zagļi un kramplauži, spekulanti un krāpnieki, precību afēristi un prostitūtas.

Reizumis pat visumā aukstasinīgajā Līdumā uzbangoja sašutuma vilnis: kāpēc tieši viņam jānodarbojas ar šiem padibeņu tipiem, kurus nespēja padarīt nekaitīgus pastāvīgās dzīves vietās? Laikam taču tāpēc, ka pierakstīšanās adrese tādiem cilvēkiem ir tikai formāla, pa īstam viņi darbojas citur, kur arī būtu jāsauc pie atbildības. Bet kā noķert noziedznieku, par kuru neviens nekā nezina, kā iesaistīt tvarstīšanā tā saukto sabiedrību, ja iebraucējam nav ne paziņu, ne kaimiņu, jo tas katru nakti pārlaiž svešā pajumtē? Pat par kādreizējo rīdzinieku Jāni Kastiņu līdz šim nebija ienākušas nekādas ziņas, kaut gan meklētā ģīmetne jau parādīta televīzijas sludinājumos. Ej nu uzmini, kur viņš slapstās, varbūt jau aizlaidies uz citu pilsētu vai

valsti. Viens spļāviens, ja ir automobilis. Tā nopietni Līdums neticēja šai versijai, jo Kastiņa biogrāfijā itin nekas neliecināja, ka viņš prastu vadīt mašīnu. Ek, būtu visa šī jezga notikusi piecas minūtes agrāk, kaut piecdesmit metrus pirms Jūrmalas robežas! Vai tad tur trūka mežu, kur var slepkavot vientuļas sievietes? Bet nē, šīs rīdzinieces slepkavība tagad bija viņa uzskaitē un kā tāds slogs nākusi klāt neskaitāmajām neatrisinātajām ļaundarību lietām, kādas ikdien pastrādāja reketieri un mafijas locekļi, kuri pēdējos gados izraudzījušies Jūrmalu par savu. apmešanās vietu…

— Pulkvežleitnanta kungs, — ziņoja pilsētas atbildīgais dežurants, — ar jums grib tikties tāds Visvaldis Rotkēvičs, kurš stādījās priekšā kā automobiļu importa firmas prezidents. Jautājums esot steidzams un nevarot gaidīt līdz pirmdienai.

— Tad diez vai grib mums uzdāvināt mašīnu, — Līdums pasmīkņāja.

Uz kabinetu viņš devās pa dienesta eju, noglabāja skapī maišeli ar diemžēl sausām peldbiksēm, tad plati atvēra durvis uz sekretāres istabu: — Kāds negaidīts gods un prieks! Visvaldis Rotkēvičs kā dzīvs! Atbraucāt pārstaigāt savas jaunības tekas Jūrmalas kāpās?

— Piedodiet, ka traucēju jūs svētdienā.

Rotkēvičs atpogāja melnos svārkus, pavilka bikšu staras uz augšu un sakrustoja kājas. To visu viņš darīja ar tādām kā neapzinātām refleksa kustībām, kas lika noprast, ka svinīgais uzvalks ir viņa parastais darba tērps. Un tomēr Līdums ievēroja apmeklētāja uzvedībā tikko samanāmu nedrošību, kaut kādu samākslotību, kas nemaz nepiestāvēja panākumiem bagātam biznesmenim.

— Ko jūs, ko jūs! — viņš drošināja. — Par palīdzību būšu pateicīgs arī nakts vidū.

Rotkēvičs palaida mājienu gar ausīm. Tieši otrādi, piešķīra sejai tik drūmu izteiksmi, ka kļuva skaidrs — palīdzība nepieciešama viņam.

— Atnācu ar ārkārtīgi svarīgām ziņām. Pat neuzdrīkstējos tās uzticēt telefonam.

— Klausos.

Pulkvežleitnants acumirklī pārslēdzās uz lietišķu sarunu. Piebīdot Rotkēvičam pelnu trauku, it kā nejauši ar pirkstu pieskārās pārliekamajam kalendāram un ieslēdza galdā iebūvēto diktofonu.

— Kā jums, iespējams, zināms, mana firma pārdod mašīnas ar apkopes garantiju. Diemžēl starp tām ir gadījušies tā sauktie pārejas modeļi, kas ražoti starp divām konveijera sērijām, vārdu sakot, Minerva—90, kurai šodien vairs neražo rezerves daļas. Tās ir tikai uzņēmumam «Karavāna», kas savā laikā reizē ar mašīnām iegādājās arī pilnu detaļu komplektu un tagad šad tad par attiecīgu piemaksu ir ar mieru man izpalīdzēt… Un, lūk, atčāpoja vakar pie manis tāds nelaimes putns, kurš atvēris savu servisu Jūrmalā, Aleksandrs Blūms, ja atmiņa mani neviļ. Šim nepieciešams minervas spārns, un es izrādīju pretimnākšanu… Iedomājieties, tā vietā, lai piegādātu likumīgus šī modeļa spārnus, viņam iesmērēja zagtus un pēc tam pārkrāsotus. Vienā viņš sazīmēja spārnu, kas noņemts…

— Nevar būt! — Līdums neviļus pārtrauca Rotkēviču.

— Un tomēr fakts. Laumas Jāzepsones mašīnas spārnu. Tās dēļ viņa nogalināta. Arī tas ir fakts, jo es tiešā ceļā nāku no viņas bērēm… — Rotkēvičs aprāvās, apjēdzis, ka runā muļķības. — Spārns ir manā bagāžniekā, meistars pats to kādreiz labojis, tāpēc ari nekļūdīgi pazinis.

— Kāpēc viņš neieradās policijā?

— Es viņam aizliedzu. Vai tiešām nesaprotat, ka tas ir nopietnāk, nekā pirmajā brīdī liekas? Aiz šīs slepkavības var slēpties plaši sazarots noziedznieku koncerns ar aģentiem visdažādākajos līmeņos.

— To skaitā arī policijā? Jūs apzināties, ko runājat?

— Un jūs? — Rotkēviča miers bija nesatricināms. — Es ļoti ceru, ka mana piesardzība izrādīsies pārspīlēta, bet lietas būtību tas nemaina… — Viņš piecēlās un pagriezās uz iešanu. — Lai vai kā, atstāšu lietisko pierādījumu, corpus delicti, ja nemaldos, pie dežuranta. Jā, palūgšu mani informēt un vispār — ja vajadzēs, esmu jūsu rīcībā.

Tikko durvis bija aizvērušās, Līdums nospieda selektora taustiņu:

— Operatīvo grupu pie manis! Un savienojiet mani ar Arnoldu Vilciņu!

10 Pretī raudzījās laimīgi smaidošā Lauma. Pat melnais kreppapīra ietvars un sēru lentīte nespēja aizēnot prieku par to, ka beidzot saņēmusi autovadītāja tiesības un tagad sēž pie jaunās mašīnas stūres.

Eduards mēģināja atcerēties, kad īsti tas bija. Laikam taču pirms vairāk nekā desmit gadiem. Toreiz viņš vēl bija iemīlējies sievā un gatavs uz jebkādu muļķību, lai tikai ielīksmotu Laumu. Kuģa komanda vienbalsīgi nosodīja šo pirkumu, kritizēja viņa vieglprātību, bet Eduards zināja, ka Lauma sen sapņo par baltu vaļēju sporta vāģi, un tas izšķīra jautājumu. Kas par to, ka Rīgā tai laikā ne par kādu naudu nevarēja sameklēt rezerves daļas šim opelītim, ka rudenī un ziemā tanī būs auksta un neomulīga braukšana, toties saulainās dienās, kad var nolaist jumtu, Lauma izskatīsies kā Holivudas kinozvaigzne. Tāda viņa rādījās arī patlaban, un bija tīri vai neticami, ka šī žilbinošā sieviete tikko guldīta smilšu kalniņā.

Protams, starplaikā daudz kas bija mainījies, šī mašīna ar krietnu peļņu pārdota kādam autosnobam, nopirkta mazlietota volga, pēc tam minerva, pamazām atdzisušas viņa jūtas, uzradušās citas sievietes — pa vienai katrā kārtējā krasta atvaļinājumā. Bet šoziem — Lolita, no kuras viņš vairs nešķirsies nekad.

Nemainīga bija palikusi vienīgi Laumas autobraukšanas kaislība. Pat pēc iepirkumiem viņa vairs negāja kājām un laikam tālab bija sākusi pieņemties svarā; tāpēc aizvien biežāk atteicās pavadīt vīru klejojumos pa izpriecu lokāliem. Un ar iemīļoto auto devusies pēdējā braucienā, kas finišējis Lielupes kapos.

Varbūt tādēļ Haralds novietojis uz kafijas automāta tieši šo fotogrāfiju, tomēr iespējams arī, ka viņš gribējis parādīt bēru viesiem starojošo mātes veidolu, lai atmiņā saglabātos laimīgs tēls, nevis saērcinātā vientuļniece un sīkumainā mantrause, par kādu pēdējos gados dzīve pārvērtusi Laumu…

Jāzepsons atrāva skatienu no ģīmetnes un atgriezās īstenībā. Pa gabalu šķita, ka pie galda vairs nav brīvu vietu. Tad viņš pamanīja, ka Vallija ierāda krēslu pašā galvgalī, kur bija rezervēta vieta blakām tradicionālajam nelaiķes sēdeklim.

«Ko viņa te izrīko?» Jāzepsons īgni nodomāja, «Gorās kā tāda otršķirīga aktrise svešā pirmizrādē…» Tomēr, nespējis izgudrot ieganstu, lai apsēstos tuvāk saviem draugiem jūrniekiem, viņš padevās liktenim.

«Pēdējoreiz pasēdēsim līdzās,» Eduards ieraudzīja uz nelaiķes šķīvja nolikto pilno degvīna glāzīti un domās piebilda: «Un pēdējoreiz kopā iedzersim.» Nenogaidījis uzaicinājumu, piedzinkstināja savu mēriņu pie Laumas kausiņa un iztukšoja to. «Paldies, sieviņ, ka paņēmi manu noslēpumu sev līdzi kapā.»

Vislabprātāk Jāzepsons tagad būtu atkal piecēlies un pametis sabiedrību. Kālab vēl uzklausīt neko neizsakošas runas, atmiņu stāstījumus, kuros nedzirdēs nekā jauna? Viņš taču jau atvadījies. Ne tikai šodien, bet patiesībā jau tajā mirklī, kad brauca pie Lolitas. Un pie tam vēl aizcirtis aiz sevis durvis…

Kālab lieku reizi noskaņoties uz sērošanu? Vienīgi tāpēc, ka to prasa tradīcija?

Viņš palika sēžam, jo šai brīdī ar bēru rīkotāja tiesībām vārdu ņēma Leonīds Blūms.

— Dārgie Laumas tuvinieki un bēru viesi! Tikai laiks spēs remdināt sāpes un skumjas par Laumas Jāzepsones traģisko nāvi. Vēl pirms dažām dienām mēs šai pašā vietā pārrunājām, kā vislabāk, visatbilstošāk atzīmēt viņas un Eduarda kāzu jubileju. Tagad viņas vairs nav starp mums. Tiem, kas tic aizsaules dzīvei, varbūt vieglāk, jo viņi var cerēt uz atkalredzēšanos debesu valstībā. Mums, pārējiem, atliek vienīgi atsaukt atmiņā kopā pavadītos gaišos brīžus un dzīvot tā, kā to būtu vēlējusies neaizmirstamā aizgājēja. Par to es jūs palūgšu, kājās stāvot, iztukšot glāzītes.

Viesi atbīdīja krēslus, uzrausās kājās un iedzēra. Pēc tam stāvot palika vienīgi Saša Blūms, kurš savā vēl kopš laulību ceremonijas saglabātajā melnajā uzvalkā izskatījās kā nabadzīgas lauku draudzes mācītājs. Uzkodai ieelpojis piedurknes naftalīna smaku, viņš tūdaļ pa otram lāgam piepildīja glāzīti un pievērsās Eduardam: — Atļauj man" kā ģimenes vecākajam draugam pateikt dažus vārdus tavam dēlam, kurš tik daudz darījis, lai mātes pēdējā gaita būtu viņas gaišā tēla cienīga… Dārgais Harald, pieņem, lūdzu, Teklas un manus visizjustākos līdzjūtības apliecinājumus. Tu esi zaudējis māti, tavas bēdas ir neizmērojamas.

Traģiski no dzīves šķīrusies cēlas dvēseles sieviete, cilvēks ar lielo burtu. Uzticīga paraugsieva un mīloša māte. Viņa izaudzinājusi tevi par krietnu pilsoni un labu biedru, par godīgu darbarūķi un dēlu, kurš nekad nedarīs kaunu savam tēvam. Tu vienmēr vari paļauties uz mani un Antonu Donatoviču Strazdānu, kurš ari pagodinājis šo mielastu ar savu klātbūtni… Laumiņ, tu vari mierīgi dusēt, mēs atriebsim tavu pāragro nāvi. Lai tev vieglas smiltis!

Viņš iztukšoja glāzīti, norausa sviedrus no pieres un apsēdās. Šai mirkt pēkšņajā caurvējā nodzisa pie Laumas portreta iedegtās sveces. Atvērtajās durvīs stāvēja nokavējies viesis — Visvaldis Rotkēvičs, un no viņa aizvērtā lietussarga lēnām pilēja nule uznākušā smidzinātāja sīkās lāsītes.

Vallija tūdaļ sarosījās. Pielēca kājās un paņēma atnācēju zem rokas — nu jau mielasts pārvērtās sabiedriskā notikumā, firmas prezidentam jāierāda redzamāka vieta nekā senīlajam kuģniecības pārstāvim. Ja atradīsies Laumas mašīna, viņiem taču ne mūžam neiztikt bez Rotkēviča protekcijas. Bet, kā par spīti, nebija neviena brīva krēsla. Tāpēc Vallija veda viņu pie savējā, gan jau pati piemetīsies uz kāda virtuves ķeblīša.

Kā viņas domu gājienu uzminējis, Jāzepsons cēlās pretī, pamāja oficiantam, lai apmaina traukus un spraucās uz izejas pusi.

— Jau uz mājām? — Vallija bažīgi jautāja.

— Jāieelpo svaigs gaiss. Šodien šņabis man neiet labumā.

— Tikai nepazūdiet pavisam, — Vallija piekodināja. — Mums vēl jānokārto kopējas ģimenes lietas…

Līdz pat pludmalei Eduards netika vaļā no nepatīkamām šo pēdējo vārdu atraugām. «Jauna pavēlniece atradusies… Kas man ar tādu var būt kopējs?» Lauma nekad nebija tik rupji jaukusies viņa darīšanās, vismaz pirmajos kopdzīves gados allaž bez iebildumiem pakļāvusies vīra gribai un noskaņu maiņām — laikam taču labi apzinājās, ka viņa prombūtnē varēs rīkoties pēc sava prāta.

Pašam nemanot, viņš virzīja soļus uz vientuļo vasarnīcu, kurā vēl nesen bija cerējis atrast patvērumu kopā ar Lolitu. Tagad viņiem vairs nenāksies slēpties, Eduards cerēja, ka tomēr izdosies pierunāt meiteni pārcelties uz Rīgas dzīvokli, varbūt ne uz karstām pēdām, bet pēc nedēļas vai divām, kad būs ievērotas visas pieklājības normas.

Eduards apsēdās uz sola, kas gredzenam līdzīgi apjoza kāpas augstāko priedi, un pavērās pelēcīgajā, lāšu punktiņu izraibinātajā līcī, kur retās sīpas šad tad ievilka tumšas domuzīmes. Kā tad īsti bija radusies šī pieķeršanās Lolitai, šīs jūtas, kuras viņš vairs nekautrējās saukt par mīlestību? Agrāk taču gadījušās daudz krāšņākas un asprātīgākas sievietes, kuras viņš pēc kāda laika pameta bez nožēlas. Sirsnīgums un vienkāršība, dabiskums un bezgalīga labestība, vēlēšanās vienmēr un visur saskatīt tikai dzīves gaišās puses — lūk, kas viņu saistīja pie Lolitas. Jā, kaislīga un juteklīga, tomēr Lolita redzēja viņā nevis piemērotu seksa partneri vai vīrieti, kurš spēj nodrošināt bezrūpīgu iztiku, bet pirmām kārtām mīļoto draugu.

Un paša kādreizējās attiecības ar Laumu? Kas viņu pamudināja saistīt savu dzīvi ar šo vientuļo māti un mazliet vīzdegunīgo studenti? Laikam taču arī vispirms ilgas pēc uzticama drauga, kas sniegtu atspaidu izmisuma stundās, kad uznāca melnie un likās, ka tūdaļ pie durvīm klauvēs miliči un atkal aizraus uz nometni. Mīlestība un pieķeršanās ģimenei — tas viss nāca pēc tam. Lai cik dīvaini, īsti šīs jūtas uzplauka tajos nebeidzamos mēnešos, kurus viņš pavadīja tālās jūrās un svešās ostās. Faktiski viņš mīlēja nevis Laumu, bet iztēlē radīto sievieti, labo feju, kas ar bērnu uz rokām gaidīja krastmalā. Mokpilnajās atturības naktīs rādījās arī erotiskas ainas. Kad viņš galīgi pārliecinājās, ka tuvība ar sievu nesniedz to baudu, ko bija iekārojis rietumu televīzijas seksfilmu iespaidā, Eduards sāka meklēt apmierinājumu sānceļos.

Tomēr dzīvi bez Laumas un Haralda iedomāties nespēja. Līdz tai dienai, kad iepazinās ar Lolitu. Bet tas taču nenozīmēja, ka var aizmirst visu labo, kas kādreiz bijis…

Eduards piespieda sevi piecelties. Pār muguru skrēja saltas tirpas, uzvalks bija caurcaurēm samircis. Viņš izvilka kabatas lakatiņu un noslaucīja seju, pats nesaprazdams, vai to slacinājušas lietus

lāses vai asaras.

Lolitas dzīvoklī gaismoja abi logi. īsu mirkli viņš pakavējās pie vārtiņiem, tad atkal pielika soli. Lai kā gribējās pabūt kopā ar mīļoto, doma, ka nāksies uzklausīt gražīgās Marikas ērcīgās piezīmes vai tūļīgā Arvīda vientiesīgos uzmundrinājumus, lika turpināt ceļu. Arī videobārs nevilināja, jo bija skaidrs, ka kopēju valodu ar dēlu viņam neatrast — kā visus šos gadus, kopš Haralds atgriezies no dienesta un sapinies ar Valliju. Nez kādēļ viņu nemaz nebiedēja perspektīva vienatnē pasērst savā dzīvoklī — tik ļoti jūrā bija pierasts pie vientulības.

Pie pilsētas robežas policists apstādināja taksi.

— Jūsu dokumentus, — leitnants palūdza, jo sānspuldzītes nespodrajā gaismā nespēja uzmanīgi nopētīt pasažiera vaibstus. Ielūkojies Eduarda pasē, viņš pavēlēja šoferim: — Nobrauciet, lūdzu, malā.

Vienu mirklīti, Jāzepsona kungs, es tūlīt…

Varēja dzirdēt, kā viņš pa radiotelefonu sarunājas ar savu priekšniecību: v — Jā, nelaiķes vīrs, kā orientierī teikts. Laikam atgriežas no bērēm vai piemiņas godiem… Vai tas būtu piemērots brīdis?… Klausos!

Viņš atgriezās pie mašīnas un ar spēcīgu kabatas lukturi apgaismoja fotoattēlu.

— Paskatieties vērīgi! Vai pazīstat šo vīrieti?

Eduards pirmajā acu uzmetienā nepazina Šķebīgo Janku, lai gan kaut kādi vaibsti šī arestanta formā ietērptā cilvēka sejā likās tā kā redzēti. Tikai pamazām atausa, ka, uzaudzējot skūtajam galvaskausam vijīgus matus, izgludinot asās rievas iekritušajos vaigos, savelkot lūpas pārgalvīgā smīnā, varētu rasties kādreizējā ieslodzījuma biedra, par divdesmit gadiem jaunāka Jāņa Kastiņa veidols. Cilvēks, kuru viņš uzskatīja par sen mirušu… Parādība no viņpasaules… Otrais brīdinājums… Ko atklās priekškars, kad atskanēs trešais zvans?…

Pamanījis, ka Jāzepsons svārstās, leitnants nolēma palīdzēt viņam: — Šis cilvēks slepkavības dienā ciemojies pie jūsu sievas. Varbūt varat viņu identificēt?

Nu bija skaidrs, kā Lauma uzzinājusi par viņa pagātni. Eduards atdeva fotogrāfiju un enerģiski pakratīja galvu: — Pirmoreiz mūžā redzu. Pie labākās gribas… Atvainojiet…

Kabatas lukturis nodzisa. Šķebīgā Jankas veidols izgaisa tumsā.

— Laimīgu ceļu! 4 … Videobāra priekšā Sašu gaidīja milicijas patruļas mašīna.

— Tikai nevediet uz atskurbtuvi. Es pati nogādāšu viņu mājās! — Tekla vaimanāja. — Pulkvedis Putriņš, laikam pazīstat, ir mūsu labākais draugs, viņš galvos…

— Neuztraucieties, pilsone, — Puķītis teica, un bija neizprotami, vai viņš mierina vai ņirgājas par izmisušo sievieti. — Tas šoreiz nav pa iedzeršanas līniju, viņš jānopratina sakarā ar Laumas Jāzepsones slepkavību…

Policijas priekšnieka kabinetā Saša izskatījās pavisam nožēlojams — acis sarkanas, rokas nodevīgi trīcēja.

— Veselu stundu gaidījām ārā, — Puķītis ziņoja. — Kad iznāca, knapi turējās kājās.

— Vai uzskatāt sevi par spējīgu sakarīgi domāt un runāt? — Līdums bargi jautāja.

— Ja tas ir likuma rāmjos… — Saša turējās pie sava ierastā teiciena kā pie glābšanas riņķa.

— Tikai neatsaucieties uz likumu. Saskaņā ar to jūs vajadzētu apcietināt par zagtas mantas uzpirkšanu.

— Ar pavadzīmi taču, — Saša taisnojās. — Un apmaksāju pēc oficiāla rēķina. Kad radās aizdomas, uzreiz aizvedu atpakaļ…

— Bet riepas nolēmāt ievilkt nāsīs! — Līdums nelikās mierā. — It kā nezinātu, ka mums jāpārbauda, vai to raksts atbilst notikuma vietā atstātajiem nospiedumiem, kur noslepkavota tā pati dārgā nelaiķe, kuras gaišo piemiņu tik izšķērdīgi slīcinājāt alkoholā…

— Es laikus signalizēju.

— Tikai maķenīt sajaucāt adresi.

— Rotkēviča kungs taču ir firmas prezidents, — Puķītis steidzās Sašam talkā. — Reklamācijas vienmēr piesaka pirkšanas vietā.

— Pieņemsim, — Līdums piekāpās, uzmetis virsleitnantam iznīcinošu skatienu. — Kvīti vismaz saglabājāt?

— To man apsolīja ceturkšņa beigās…

— Vai pēc,pastardienas… Un arī pavadzīmes nav?

Saša noplātīja rokas.

— Redziet nu! Bet jūs sakāt, ka oficiāli. Un tagad papūlieties koncentrēties. Aprakstiet, kāda izskatījās piegādes mašīna.

Saša, kā mācēdams, centās piešķirt sejai saspringtas domāšanas izteiksmi. Bet alkohola atmiekšķētie vaibsti izplūda pastulbā smaidā.

Pašizgāzējs kā jau pašizgāzējs, ar sešiem riteņiem… Un uz pakaļējā borta tāds ērmīgs uzraksts, turklāt latviski.» Paga, paga, kā tur īsti bija? «Lēnāk brauksi…» Nē! «Nemest enkuru!» Tas no citas operas, piedodiet… Pareizi! «Kur tie ātrie tikuši» — tagad atceros, uz galvošanu!

— Numuru neiegaumējāt?

— Ļaujiet padomāt…

— Tikai nemēģiniet sacerēt!

Saša paraustīja plecus.

— Kad nav, tad nav, ar diegiem nāv aršanas, — Līdums, šķiet, nepiešķīra šim jautājumam sevišķu nozīmi. — Un tagad pienāciet tuvāk gaismai. Kurš no šiem trim cilvēkiem sēdēja pie stūres?

Uz rakstāmgalda bija izklātas trīs pases fotogrāfijas. Ar nedrošu pirkstu Saša piebikstīja Viktora ģīmetnei.

— Šis tā kā būtu. Bet galvu ķīlā neliktu.

Klusi iedūcās selektors, tad atskanēja dobja balss: — Kazancevs ziņo…

— Klausos.

— Meklētais vakar ar savu dzelteno pašizgāzēju izbraucis no bāzes nezināmā virzienā un līdz šim nav atgriezies. Mašīnas valsts numurs: nulle četri — divdesmit trīs. Viņa līdzbraucējs Andrejs Žebranskis šodien nav ieradies darbā. Pēc operatīvām ziņām, viņš bieži apgrozoties automobiļu tirgū.

Beidzu.

Sestā nodaļa vainīgie un līdzvainīgie 1 Kāpņu telpas apgaismojums nodzisa, vēl pirms Eduards bija uztaustījis kabatā dzīvokļa atslēgu.

Nolādētā taupīšanas mānija, interesanti, ko dara piektā stāva īrnieki. Meklējot elektrības slēdzi, viņš ar pirkstu uzdūrās kaimiņu dzīvokļa zvanam un gandrīz nospieda to. Tā tik vēl trūka — sacelt kājās visu namu, nodomās, ka viņš piedzēries sievas bērēs… Spuldze atkal iedegās. Cik tad to kabatu vīrieša cilvēkam īsti ir? Un katra pilna ar dažādiem krāmiem. Gredzenā vien tik daudz nevajadzīgu atslēgu — no mašīnas, piemēram, vai no pēdējā kuģa kabīnes skapja. Kad beidzot rokā bija pareizais «šleperis», no jauna iestājās tumsa, un nācās uzraut sērociņu, lai atrastu atslēgas caurumu. Viņš pagrieza, bet atslēga nepakustējās, uzgūla tai ar visu spēku — nekāda rezultāta. Vai tiešām sieva aizšāvusi priekšā drošinātāju? Nākamajā mirklī viņš atjēdzās, ka Laumas vairs nav un dzīvoklī vispār neviena nav.

Varbūt tomēr gadījusies cita atslēga? Viņš vēlreiz uzšķīla uguni un pārbaudīja visu savu krājumu.

Kļūdas nebija. Pēkšņā niknuma uzbangojumā Eduards ņēmās ar dūrēm un kājām dauzīt iesprūdušās durvis.

— Nevajag, krusttēv, — no augšas atskanēja teatrāli čuksti — it kā kaimiņi jau tāpat nebūtu uzmodināti. Pārkārusies margām, Vizma paskaidroja: — Šorīt bija atnākusi blondā tante, nu, tā, ar kuru staigā Haralds. Atveda meistaru un lika apmainīt atslēgu. Jā, un vēl viņa pateica, ka jaunā atslēga glabāšoties pie Haralda, lai jūs neuztraucoties.

Eduardam, kā par brīnumu, izdevās savaldīties. Publiski krist histērijā, izrādīt savu nespēku — šo prieku viņš tai raganai nesagādās.

— Paldies, Vizmiņ, kā es varēju aizmirst, ka pats tā izrīkoju? Laikam vecums nāk virsū…

— Tā nerunājiet vis. Bērēs jūs šodien izskatījāties jaunāks un smukāks par visiem citiem.

Pēc šī apšaubāmā komplimenta meitene ieķiķinājās un līdz ar kārtējo tumsas cēlienu izzuda skatienam. Ārā gāza kā ar spaiņiem. īsts aumaļu lietus. Pacēlis apkakli, laipodams starp peļķēm, par ko brīdināja ielas lukturu atspulgi, un burbuļojošām ūdens straumēm, Eduards aiznesās līdz tuvākajam taksofonam. Plastmasas jumtiņš gan sargāja galvu, toties pilnām riekšavām novirzīja uz pleciem spēcīgas strūklas. Ar drēgnumā tirpstošu pirkstu viņš uzgrieza videobāra numuru.

— Harald, lcas tie par jokiem?! — Eduards pārkliedza lāšu bungoņu — Kas tev atļāva aizbultēt dzīvokli?

— Kur tu esi pazudis? — dēls atbildēja ar pretjautājumu. — Solīji taču atgriezties, mēs tevi gaidām.

— Kur es varu būt? Uz ielas, protams! Būtu vismaz Vizmai atslēgu atstājuši, ja jau nolēmāt ieviest jaunu kārtību. — Eduardam pat prātā neienāca, ka dīvainā izrīcība varētu būt vērsta nevis pret zagļiem, bet pret viņu. — Kā lai es tādā lietū noķeru taksi, tu vari man fo pateikt?

— Tūlīt Vallija tev pateiks…

— Hallo, hallo, — klausulē ierunājās civilvedeklas pretīgi saldenā balss. — Ko tad neieminējāties, ka esat noilgojies pēc savas gultiņas? Es iedotu atslēgu… Ar visām šodienas klapatām pavisam izskrēja no galvas.

— Tomēr atradāt laiku atskriet uz Rīgu.

— Elementāra piesardzība. Tur taču ložņā tas recidīvists, kuru meklē visa pilsēta. Un ja viņam ir «šleperis»? Pirmoreiz dzīvoklī, par laimi, trāpījusies Laumas kundze… Un tiem slepkavniekiem tāpat palicis gredzens ar visām atslēgām…

Eduards pakāra klausuli. Nevarēja noliegt, ka Vallijas motīvi bija loģiski, pat attaisnojami, tomēr negribējās vairs dzirdēt liekulīgās intonācijas. «Noilgojies pēc gultiņas,» viņš šķendējās, «tavējā es gan nelīstu, kaut arī no debesīm kristu piķis un zēvele!»

Tagad vairs nebija nekādas nozīmes izvairīties no pančkām — drēbes, vienalga, lipa pie miesas, kurpēs plunkšķēja ūdens. Viņš saprata, ka šovakar aizcirtušās vēl vienas durvis. Žēl tikai, ka aiz tām atradās padēls, ar kuru vēl nesen bija saistījušās daudzas nākotnes ieceres. Jāapsver, kur pārlaist nakti, jo viņu nemaz neiepriecināja izredzes līdz rītausmai tupēt tukšajā un nemīlīgajā kāpņu telpā. Vizmas vecāki?

Būs lieka runāšana, blamāža pa visu pagastu. Abi Blūmi un Rotkēvičs dzīvoja ārpus Rīgas. Viņš prātā pārcilāja citu paziņu vārdus — bērēs redzētie vien sanāca, cilvēki, kas izrādījuši aizgājējai pēdējo godu, bet viņas dzīvā vīra dēļ diez vai pakustinās mazo pirkstiņu. Antikvariāta Ieva, piemēram, pat nakts vidū būtu ar mieru kaut ko izdevīgi pirkt vai pārdot, taču noteikti atsacīsies uzklāt gultu salijušam bezpajumtniekam… Laikam tiešām vienīgā vieta uz šīs pasaules, kur viņš būtu mīļi gaidīts, ir čīkstošais izvelkamais dīvāns Lolitas caurstaigājamajā istabelē.

Domās grimis, Eduards gandrīz saskrējās ar pretimnācējiem, kuru sejas slēpa liels lietussargs.

— Atvainojiet, — viņš nomurmināja, tad pazina savu kādreizējo vecāko mehāniķi Gribovu, kurš saudzīgi veda sievu zem rokas. — Kola, tu? Kāda sadursme šaurā farvaterī!

— Labvakar, Edik. Iznāci pastaigāties svaigā gaisā, lai miegs ciešāks?

Eduardam prāts nemaz nenesās uz jokiem.

— Trakoti neveicas… Aizmirsu atslēgas pie dēla, tā sakot, aiz trejdeviņām jūrām.

— Tātad gaspažas arī nav mājās, — mehāniķis sacīja. — Laikam pa jūras malu dzīvo, un tādā lietū…

— Tādā lietū vēl var noķert plaušu karsoni, — ne visai uzmundrinoši sarunā iejaucās viņa sieva. — Vai tad neredzi, cilvēkam zobi klab no aukstuma… Kur jūs tādā laikā diebsiet? Pārnakšņojiet pie mums. Gan šaurībā, bet saticībā.

— Un, ja tā labi pameklēs, atradīsies arī kaut kas priekš karsta groka, — mehāniķis priecīgi piebalsoja.

Ceļš nebija tāls — Gribovi dzīvoja turpat aiz stūra. īsi apspriedies ar sievu, namatēvs izteica jaunu priekšlikumu: — Nav ko gaidīt, kamēr ūdens sasils. Ja nav iebildumu, uztaisīšu mūsu tradicionālo «paps ar mammu».

— Holandiešu spirts ar poļu ķiršu sulu, — sieva paskaidroja, it kā Eduards pirmoreiz būtu ar pīpi uz kuģa klāja.

Pēc pirmā dzīvinošā malka Eduards paskatījās apkārt. Visas sienas, pat aiz kumodes un trimo, bija noklātas ar raibiem tepiķiem, kādus Beļģijā pārdeva par pusvelti, un radās iespaids, ka ģimene dzīvo krāšņā austrumnieku augstmaņa teltī. Aiz melni nolakota ķīniešu aizslietņa varēja saredzēt šūpuli. Viņš nopētīja namamātes augumu — jā, ģimenes pieaugums gaidāms visai drīz.

— Klausies, Kola, ielej uz otru kāju. Ja nemaldos, ir, par ko iedzert.

Eduards pacēla līdz trešdaļai piepildīto tējas glāzi, svinīgi saskandināja ar Gribovu un viņa sievu, kura dzēra ar ūdeni atšķaidītu sulu.

— Un arī par tavas sievas veselību, — Gribovs nepalika tostu parādā.

Eduards iedzēra un ar sausu blīkšķi, kas atgādināja zārka vāka aizciršanos, nolika glāzi vietā.

— Man vairs nav sievas. Šodien apraku.

Pirmā atguvās mehāniķa laulene.

— Nabadziņš, — viņa klusi teica, — tad tāpēc negribējāt atgriezties tukšā dzīvoklī…

— Tas ir daudz sarežģītāk, nekā no malas liekas, — Eduardam pēkšņi uznāca runājamais.

Gribējās izkratīt sirdi, pastāstīt svešiem cilvēkiem to, ko iekšējā kautrība liedza atklāt pat tuviem draugiem. — Patiesībā es jau pirms tam taisījos šķirties. Bet ar labu. Tagad pats nezinu — bēdāties vai priecāties par brīvību, kas iegūta par tādu cenu…

— Dieva pirksts. Labs, kas labi beidzas, — un Gribovs attapās iztukšot savu glāzi. — Mūžīgu

mieru viņas nemirstīgajai dvēselei!

— Dievs devis, Dievs ņēmis, — piemetināja viņa sieva un pārmeta sev krustu.

— Ir arī tāds sakāmais: «Laime nenāk bez nelaimes», — Eduards drūmi sacīja. — Bēda tikai tā, ka ar šīm vecajām parunām ir kā ar elektriskām spuldzēm — gaismo, bet nesilda. Un vēl tās vienmēr attiecas uz citiem, nevis uz paša likstām… Nu, gana gausties! — Viņš atbīdīja krēslu. — Paldies par viesmīlību un sirsnīgām jūtām. Es tagad iešu…

Bet namatēvs aizsprostoja viņam ceļu: — Varbūt šis nav vispiemērotākais brīdis, lai runātu par manām problēmām, bet rīt tāpat būtu aizčāpojis pie tevis. Taisījos lūgt tavu palīdzību.

— Vai kāda nelaime uzklupusi?

— Tieši otrādi — necerēta laime! — Vecākais mehāniķis taisnīgi sadalīja dzēriena atlikumu pa glāzēm. — Uzreiz divi priecīgi notikumi. Viens redzams kā uz delnas, — viņš ar skatienu noglāstīja sievas vēderu. — Pēdējā krasta atvaļinājuma taustāmākais rezultāts, pēc tik daudziem gadiem nav vēl viss pulveris izšauts. Bet par to mēs jau esam sadzēruši… Vēl lielāku prieku sagādāja pirmdzimtais — Vitolds, varbūt atceries. Nolēmis iet tēva pēdās un iesniedzis dokumentus jūras akadēmijā. Vēl viens iemesls palikt kādu laiku mājās. Kurš tad palīdzēs latviešu valodā gatavoties iestājeksāmeniem, ja ne es?

Pats taču kādreiz esi licis, zini, kas tas par pavērsienu dzīvē. Esi cilvēks un nāc talkā!

— Ko tad es? — Eduards nekā nesaprata. Vai tiešām Gribovam šīs dažas glāzes tā iesitušās galvā, ka runā tik nesakarīgi?

— Bez vecākā mehāniķa mans kuģis nevar iziet jūrā. Un nav jau mūsējais, ko drīkstētu uzticēt kuram katram pienapuikam. Vācu refrižerators, piebāzts ar elektroniku. Un arī darba apmaksa atbilstoši pirmklasīga. Vārdu sakot, kuģniecībā man ieteica aprunāties ar tevi… Tev taču starptautiskā jūrnieka pase vēl kabatā, nu, izpalīdzi vecam čomam, izbrauc manā vietā šo vienu reisu.

— Bet man pavisam citi plāni. Pēc visa, ko nācies pārdzīvot…

— Tieši tāpēc. Nekur cilvēks tik ātri neaizmirst visas bēdas kā jūrā, — Gribovs turpināja vārdot Eduardu. — Pie viena tu maķenīt izklaidēsies. Es taču nepiedāvāju tev kārtējo reisu, bet pēc augļiem uz Dienvidameriku, ar ieiešanu Riodežaneiro, tāds laimests negadās katru dienu. Citi gadiem ilgi gaida, kamēr atbrīvojas čīfa vieta. Un nemaz nav izslēgts, ka Hamburgas rēdereja noslēdz ar tevi pastāvīgu kontraktu.

— Nazi pie rīkles pielicis kā tāds īsts lielceļa laupītājs, — Eduards atgaiņājās, bet sirds dziļumos jau sāka svārstīties.

— Tikai nesakiet uzreiz — nē, — lūdza Gribova sieva.

— Šodien tu man, rit es tev iešu palīgā. Kā jau uz kuģiem, — Gribovs neatlaidās.

— Es jums uzklāju saliekamo gultu Vitolda istabā, — namamāte piebalsoja. — Atpūtīsieties un no rīta pateiksiet, ka esat ar mieru.

2 — Spranda lūzums. Viņš bija beigts uz vietas, — Līdums stāstīja Vilciņam, kuru izdevās sameklēt tikai rīta pusē, jo izmeklētājs bija pavadījis nakti sievas vecāku lauku mājās un kopā ar dēliem vēžojis.

— Vai bijis skaidrā prātā?

— Patanatoms pašreiz taisa sekciju, slēdzienu atsūtīšot pēc dažām stundām.

— Un ko saka eksperti?

— Tur jau tas suns aprakts, ka viņiem jāstrādā uz vietas. Pašizgāzēju no turienes nevar izvilkt pat ar traktoru. Bet pagaidām tā vien liekas, ka stūres iekārta ir kārtībā, neviena riepa nav sprāgusi. Un arī ceļš bija sauss tai laikā, kad, pēc ārsta atzinuma, iestājusies nāve.

— Varbūt viņš izvairījās no sadursmes ar pretī braucošu mašīnu, — Vilciņš domīgi teica, — un iekļuva sānslīdē?

— Visticamākā versija, kā no mācību grāmatas. Bet kur tādā gadījumā liecinieki? — un, slēpdams ironiju, Līdums smagi nopūtās.

— Diemžēl vakardienas lietus iznīcinājis visas pēdas. Tikai vienā mālainā vietā izdevās nofotografēt riepu nospiedumus ar diezgan skaidru rakstu. Jā, lin vēl viens interesants atklājums. Tieši līkumā, pēc visām pazīmēm spriežot, stāvējusi mašīna. Tikai neiespējami pateikt, kad.

— Varēja būt ogotāji. Ko stāsta vietējie, vai mežā daudz zemeņu?

— Bez jēgas, kaut ar izkapti pļauj. Zinātāji šo silu sauc par «vitamīnu paradīzi», — un Līdums izspēlēja savu galveno trumpi: — Tāpēc jau Rotkēvičs tur uzcēlis savu būdu. Viņš esot arī kaislīgs sēņotājs…

— Un tomēr es nedomāju, ka viņš ir slepkava, — Vilciņš ierunājās pēc krietna klusuma brīža.

— Kombinators, mahinators, varbūt pat zagtu automobiļu uzpircējs — viss, ko gribat. Bet slepkavošanai nepieciešamas citas iekšas.

— Iespējams, ka jums taisnība. — pulkvežleitnants negribīgi piekrita.

— Vismaz tai naktī, kad nozūmēja Laumu Jāzepsoni, viņam ir neapstrīdams alibi. Mēs pārbaudījām. Līdz pulksten diviem sēdēja Haralda krogū ar tādiem pašiem izbijušiem jūras braucējiem. Žēl, piedodiet par izteicienu nevietā, kā teiktu jūsu draugs Puķītis, bet citādi es par viņa godprātību ne graša nedotu. » — Kā tad izskaidrojat, ka viņš pašrocīgi atvedis šo mašīnas spārnu, kas patlaban ir mūsu vienīgais faktiskais pavediens?

— Labi, pieņemsim, ka strīdos dzimst patiesība, ne tikai nevēlami asumi, kā tas parasti notiek, un mēģināsim ielīst Rotkēviča dvēselē. Pēc šīs pašas novecojušās teorijas uzbrukums esot vislabākā aizsar​dzība. Pirms nav pats apsūdzēts, jākļūst par apsūdzētāju, tā ir daudz drošāka pozīcija…

— Ne tik strauji, — Vilciņš metās starpā. — Pat ja uz mirkli aizmirstam, ka mums nav nekādu pierādījumu, vai tiešām pieļaujat varbūtību, ka Rotkēvičs iepīts savas paziņas Jāzepsones noslepkavo​šanā? Motīvi? Mūsu diskusijai taču jābūt zinātniskai, vai ne?

— Tad paskatīsimies, kādi gali ir mūsu rokās…

— Un kādi ūdenī? — Vilciņš neatlaidās.

Līdums klusēja. Vajadzēja pārvarēt īgnumu, ko allaž uzdzina saruna ar šo pasaules lāpītāju un absolūtās taisnības meklētāju. Sakopojis domas, viņš pēc iespējas miermīlīgāk atsāka: — Lai iet! Turēsimies tikai pie faktiem. Šo zagtās masīnas spārnu meistaram izgādāja Rotkēvičs.

Netieši, protams, caur kaut kādu starpniecības kantori, ko atvēris transporta uzņēmums «Karavāna». Mēs piezvanījām pa telefonu, ko viņš atstāja dežūrdaļā. Neviens tur tādu pasūtījumu neatceras, viņi vispār netirgojas ar virsbūves deficīta daļām. Tās var sarunāt tikai privāti… Tiesa, dispečers pieļauj iespēju, ka pie aparāta piegājis šis pats Viktors, kurš strādā bāzē, un apņēmies izpildīt pasūtījumu no saviem personīgajiem krājumiem. Tā, protams, var būt sagadīšanās, jo nekur nav teikts, ka Rotkēvičs ar pašizgāzēja šoferi savstarpēji saistīti, ka viņi vispār pazīstami. Tālāk. Spārns nokļūst pie meistara, kurš nejauši identificē to kā Jāzepsonu mašīnai piederošu un informē Rotkēviču, tas, savukārt, gan ar divpadsmit stundu nokavējumu, paziņo policijai, kad šoferis pēc objektīva slēdziena jau dabūjis galu netālu no minētā firmas prezidenta vasaras mītnes, kas pat nav pieminēta viņa ienākumu deklarācijā…

Atļaujiet turpināt! — Līdums ar paceltu roku atraidīja Vilciņa iebildumus. — Vispirms izklāstīšu secinājumus, kas izriet no šiem kailajiem faktiem. Primo, kā labprāt sāk uzskaiti jūsu sugas klasiskie juristi, Viktors iejaukts Laumas Jāzepsones slepkavības lietā, jo es neredzu cita ceļa, kā viņš jau nākamajā dienā būtu ticis pie viņas mašīnas spārna. Secundo, viņš uzticējās Rotkēvičam, citādi nemūžam nebūtu devies firmas «Rotors» norīkojumā ar zagtu mantu, kuras pēdas noved līdz slepkavībai. Tertio, Viktors brauca pie Rotkēviča, kura māja ir vienīgā starp avārijas vietu un strupceļu necaurbrienamā staignājā. Vai pēc paša iniciatīvas, vai Rotkēviča izsaukts — to noskaidrot es novēlu jums.

— Padodos, — Vilciņš pielaidīgi sacīja. —r Būtu muļķīgi apstrīdēt faktus, vēl aplamāk —

apšaubīt jūsu hipotēzes. Atgriežoties pie klasikas, kuru jums labpaticis man inkriminēt, gribu tikai atgādināt seno demokrātijas principu, pie kura turos un kas skan apmēram šādi: «Es kategoriski noraidu iepriekšējā runātāja viedokli, bet esmu gatavs atdot savu dzīvību par viņa tiesībām to izteikt un aizstāvēt.» Pie lietas vai ad materiam, citējot tos pašus romiešus, pamēģināsim saprast, ko tas viss mums dod, un nospraust kopīgu rīcības plānu. Slepkavas, kā zināms, bija divatā. Pieņemsim, ka viens bija Viktors un ka Rotkēvičs atkrīt, tad visticamāk, ka otrais ir viņa līdzbraucējs Andrejs, kurš pastāvīgi apgrozās Rumbulas tirgū. Ierosinu šai virzienā orientēt mūsu Puķīti un Rīgas Gorohovu. Pie reizes lai apklaušinās arī par citām šīs mašīnas detaļām, ne jau tikai spārna dēļ cilvēks nogalināts. Cik man zināms, patlaban vēl lielāks deficīts ir šī modeļa priekšējais un pakaļējais stikls, kuru vērtība sniedzas simtos. Ja pieņemam jūsu teoriju, ka šai lietā aktīvi iejaukts Rotkēvičs, vajadzētu uzzināt, vai kāds no viņa paziņām nav šinīs dienās iegādājies kaut kādas minervas pārējas modeļa detaļas… Es jau palūdzu Rīgas pārvaldei neuzkrītoši pārbaudīt firmas «Rotors» darbību. Tagad, manuprāt, pienācis laiks viņu atklāti paņemt pie dziesmas — izdarīt kratīšanu dzīvoklī un garāžā, pārbaudot arī volvo riepas, aizturēt un nopratināt. Viņš ir slīpēts zellis, bet, kā saka, tikai miroņi nekā neizpļāpā. Prokurora piekrišanu dabūsim, lai tas paliek manā ziņā… Ko vēl varam pasākt lietas labā?

— Vai jūs pilnīgi atsakāties no pavediena, kas saistīts ar šo izbēgušo cietumnieku, kā viņu tur… — Līdums atgādināja.

— Atšķirībā no jums, es netaisos izlaist no redzesloka arī atraitni. Mani visvairāk nodarbina jautājums, kādā mezglā sasieta visa šī raibā kompānija — no sīkā zagļa un klaidoņa līdz firmas īpašniekam, bet pa vidu jūrnieka ģimene, godīgs amatnieks, nevainojamas reputācijas sportiste un šis šaubīgais Viktors. Jā, vai viņa pagātne noskaid​rota?

— Pieprasījums datu bankai jau ieprogrammēts… Ko tad jūs galu galā iesakāt — apvienot abus gadījumus kopējā krimināllietā? Turklāt Viktors gājis bojā ārpus manas administratīvās zonas…

• — Tā ir jūsu problēma, — Vilciņš paslēpa viltīgo smīnu. — No tāda garda kumosa republikas pārvalde neatteiksies.

— Ideja! — Līdums iesaucās, bet tad atjēdzās: — Izlaist no savām rokām pusatrisinātu krimināllietu? Nē, paši ierosinājām, paši ari pabeigsim! Ilgi slepkavas vairs nestaigās uz brīvām kājām.

Jūrmala nav nekāds kūrorts noziedzniekiem…

Viņi saskatījās un vienlaikus, it kā viens otru uzmundrinot, pasmaidīja. Tad pavērās logā, aiz kura spīdēja karsta vasaras saule — divkārt tīkama pēc naksnīgā negaisa. Kāda tai bija dala par abu amatvīru ciešo apņēmību izstaigāt līdz galam smago noziegumu atklāšanas ceļu?

3 Arī Putriņām saulainais laiks likās nesaskanam ar rutīnu, ko solīja ierastā kārtība. Lai ko rāda kalendārs, šodien viņš paņems brīvdienu! To viņš nolēma, pamodies no dīvainām skaņām, kas šķita uzklūpam no griestiem un sienas pie kreisās auss. Apskaidrība radās tikai pamazām — dzīvību atguvušās caurules priecīgi vēstīja, ka avārija beidzot likvidēta.

— Ūdens, ūdens! — Putriņš kliedza, izlēcis no gultas, un viņa saucienā jautās ne mazāka sajūsma kā «Svētās Marijas» matroža balsī, kurš no masta gala ziņoja Kolumbam, ka atklāta Amerika: «Zeme, zeme!»

Uzcēlis kājās visus mājas iemītniekus, Putriņš ieslēdza laistāmo ierīci un ar neaprakstāmu gandarījumu vēroja riņķojošo dušu, kas vēdekļveidā apsmidzināja dobes. Tikai pēc brīža viņš aptvēra, ka šoreiz teiciens «labs labu nemaitā» ir pilnīgi nevietā — lietus piesūcinātā zeme vairs neņēma valgmi pretī, izveidojās lāmas, kurās slīka pēdējās sarkanās ogas. Nācās aizgriezt krānu, tomēr jauniegūtās brīvības sajūta neizgaisa. Viņš pat atļāvās iespļaut Regīnas sagatavotajā spainī, kuru nu vairs nevajadzēs staipīt, pie kaimiņiem ūdeni diedelējot.

Tāpat kā važas nometis plantācijas vergs, Putriņš īsti nezināja, ko iesākt ar savu brīvību. Skaidrs bija tikai viens — ja viņš paliks mājās, miera nebūs. Gan pats atradīs kādu neatliekamu darbiņu, gan

Regīna uzliks kādu steidzamu pienākumu. Jāizraujas! Varētu aizčāpot līdz policijas pārvaldei un apklaušināties par jaunumiem, bet uzbāzīga pensionāra loma nemaz nevilināja. Turp viņš aizies tikai pēc īpaša uzaicinājuma — kad tur nevarēs iztikt bez veterāna pieredzes vai, kā pēdējoreiz, ar sievietes līķi ciemakukulī, nevis tukšām rokām. Varētu arī aizstaigāt līdz pludmalei, uz kurieni Regīna ik dienas veda mazbērnus kā uz rīta dievkalpojumu. Ko tur darīt? Kā daudzi veci māņticīgi jūrnieki, Putriņš neprata peldēt, sauļoties ārsti bija aizlieguši, avīzi lasīt daudz patīkamāk savā ierastajā atzveltnes krēslā. Turklāt selgā plandošās buras allaž uzvedināja nostalģiskas atmiņas…

Pēkšņi Putriņām atausa — kāpēc gan neatcerēties jaunību un neaizkāpt līdz jahtklubam? Sanatorijas sporta instruktore Lolita taču ne reizi vien aicinājusi, sūdzējusies, ka viena laiva šovasar palikusi bez kapteiņa, kurš Varētu šad tad pavizināt atpūtniekus, pat piesolījusi procentus no šiem ienākumiem. Patiešām, paķers līdzi veco Čombi un pie viena izpeldinās… Šī doma viņu tā iedvesmoja, ka tūdaļ radās jauna ideja — paņemt arī sīkos, sarīkot tādu kā ekskursiju, kurā padižosies ar saviem varoņdarbiem vētrā un bezvējā, ar kādreiz izcīnītiem diplomiem un kausiem, pastāstīs, kā velna skuķis Regīna reiz pārkritusi pār bortu un tai pašā naktī piekritusi kļūt par viņu omīti.

Kā par brīnumu, Regīna neiebilda — arī pašai gribējās kaut vienu priekšpusdienu baudīt brīvību un uztaisīt frizūru. Kad Putriņš ieraudzīja, ko visu sieva sagatavojusi līdzņemšanai, viņš saprata, ka divi spaiņi būtu vieglāka nasta: termoss ar tēju, pudeles ar augļūdeni, sviestmaizes un zemeņu groziņš, baltas cepurītes pret sauli un vilnas kamzoļi pret aukstumu. Netrūka pat plēves gadījumam, ja negaidot uznāktu lietus.

— Mēs taču netaisāmies ekspedīcijā un Ziemeļpolu, — Putriņš vāri protestēja.

— It kā es tevi nepazītu… Ieraudzīsi jahtu un uzvilksi. buras. Tālab jau neaicini līdzi arī mani.

Nācās samierināties. Vienu tarbu zobos nesa Čombe, otru Putriņš pārmeta pār plecu — varēja doties ceļā. Nekāda liela atmiņu klāstīšana gan neiznāca, jo bērni te atpalika, te atkal skrēja pa priekšu, tomēr viņš jutās pacilāts, it kā viņu gaidītu nez kādi piedzīvojumi.

Pie jahtkluba vārtiem viņus apstādināja bargs apsauciens.

— Ar suņiem ieeja stingri aizliegta! — Marija iztālēm kliedza, tad pienāca tuvāk, pazina Putriņu un nu jāu neslēpa atkalredzes prieku: — Pulkvedi, kur tas laiks, cik to gadu! Bet Varis un Rasmiņa gan nemaz nav paaugušies…

— Tu arī esi tikpat jauna un smuka kā toreiz, kad borts pie borta tauvojāmies pie vienas bojas.

Atceries, es toreiz burāju uz «Vāravas», bet tu…

— Nevajag, pulkvedi, nav ko cilāt vecas lietas… Ja vēl pieminēsi mūsu zaļumballes un citus plostus, es sākšu raudāt, goda vārds! Vai tad šo nabagmāju var salīdzināt ar mūsu klubu? Kad no rīta paskatos uz pustukšo ostu, gribas kaukt no izmisuma…

— Protams, protams, mūsu jaunībā viss bija labāks, — Putriņš ironizēja. — Koki augstāki, klimats siltāks un mīlestība kaismīgāka… Ko tu neizrādi savu saimniecību?

— Vienu mirkli, pulkvedi, tikai pielikšu pie ķēdes savus mežoņus, citādi saplosīs tavu klēpja sunīti. Šis mirklis pārvērtās krietnā ceturtdaļstundā, jo, lai arī vecs draugs, kruķis ir un paliek kruķis. ..Jānis neskaitīja ne stundas, ne dienas. Apmēram par tādu dzīvi viņš bija sapņojis visus šos ilgos ieslodzījuma gadus. Protams, Marija varēja būt jaunāka, glītāka, smuidrāka un ne tik prasīga, toties viņas kandžas krājumi bija neizsmeļami. Un neviens taču neliedza izgulēties pa dienu, kad tik un tā nebija ko darīt vientuļajā pussalā, uz kuru Marija viņu katru rītu pārcēla airlaivā. Tiesā līdzpaņemto gaļu un maizi, izdzer paniņas — kaut ko stiprāku Marija taupīja vakara cēlienam, baudi saules vannas un vēro garām slīdošās laivas. Lietū patvērumu sniedza siena šķūnis, kur miegs bija vēl saldāks. īsta leiputrija. Arī pīpējamā netrūka, bet no piedāvātām avīzēm un žurnāliem Jānis atteicās. Vēl pieradināsies pie lasīšanas, un ko tad?…

Pēc Jāņa aplēses, Laumas iedoto mantiņu tādai dzīvošanai pietika līdz vēlam rudenim, pat ja

norēķina komisijas naudu, ko Marija iebāž kabatā. Šai ziņā viņš neloloja nekādas ilūzijas — ārpus likuma dzīvojošo aprindās vārdam «draudzība» bija tukša skaņa. Katrs domāja tikai par savu labumu, bezmaksas pakalpojumos ietilpa vienīgi smaids un solījumi bez seguma. Ja gribi, lai tevi uzklausa, liec pudeli galdā, citādi pat nedos iespēju izkratīt sirdi. Ja gribi dabūt lietišķu padomu, maksā ragā, un ne mazāk kā par medicīnas profesora konsultāciju. Bet labums neapšaubāms — attiecības ir skaidras, nevis miglainas kā tā saukto draugu starpā.

Tā prātodams, Jānis sēdēja uz jahtas klāja un laida gaisā dūmu gredzenus. Šodien var pat neņemt līdzi jaku — pie debesīm ne sīkākā mākonīša, drīz viņš būs brūnāks par dullajiem ūdensslēpotājiem, kas no rīta līdz vakaram griež serpentīnus ap makšķernieku laivām. Lūk, šurp jau īrās Marija, lai vestu viņu uz pretējo krastu.

— Mudīgāk! — viņa aizelsusies šņāca. — Savāc panckas un laidies! Policijas kontrole… Pirms neparādu zīmi, ka gaiss ir tīrs, laivu atpakaļ neved. Kusties! — Un pati aiztraucās uz savu būdu paslēpt ļergas aparātu.

Putriņš netaisījās tajā iegriezties. Viņš veda mazbērnus taisni uz upmalu, lai no šejienes sāktu iecerēto apgaitu pa atmiņu takām.

— Kas tur airē tik traki, ka šļakatas iet pa gaisu? — Putriņš jautāja, norādīdams uz attālinošos laivu. — Tāda kā redzēta seja, bet pret sauli grūti pazīt.

— Atnest ķīķeri? — Marija divkosīgi piedāvājās.

— Nav vērts, tikmēr jau būs gabalā. Bet irklē gan, it kā no nāves bēgdams… Nu, parādi prāmi, par kuru Lolita man stāstīja.

Jahtas korpuss bija apaudzis ar jūraszālēm, bet klājs likās nesen mazgāts. Arī kajītē valdīja kaut nekārtīgs, tomēr zināms mājīgums: aizkariņi pie iluminatoriem, uz atvāžamā galdiņa konservu bundža ar pīpenēm, divi šķīvji un glāzītes. Gaisā virmoja tik pretīgs tabakas dūmu un degvīna dvingas mistrojums, ka Putriņš tūdaļ izstūma bērnus atkal laukā.

— Štuceris, ar kuru tu te pa naktīm uzdzīvo? — ātri apjēdzis sakarību, Putriņš piedraudēja Marijai ar pirkstu. — Miera nemaz nezini, laikam arī zārkā iekārtosies ar mīļāko, — viņa balsī skanēja drīzāk atzinīgas, nevis nosodošas intonācijas. — Ielāgo, pie manis šie numuri neies cauri.

— Nāksi pie mums par treneri? — Marija bažīgi vaicāja. — Visi pensionētie pulkveži meklē kur piepelnīties.

— Nemaz nav peļama doma, — Putriņš teica un savā nodabā jau apsvēra: «Kāpēc gan ne? Labāk, nekā iekārtoties par šveicaru viesnīcā vai garāžu kooperatīva dežurantu, kā to dara viens otrs kolēģis.»

Ilze un Kaspars bija apsēdušies krastā izvilktā motorlaivā un, viens otru pārkliegdami, imitēja motora rūkoņu. «Laimīgs vecums, laikam jau jūtas kā aiz apvāršņa.» Varēja mierīgi atstāt viņus Čombes uzraudzībā un turpināt jahtkluba ostas apsekošanu.

Laipu galā liela kreiserjahta patlaban gatavojās iziešanai jūrā. Bura jau bija uzvilkta un kā izbiedētā putna spārns sitās pretvējā, bet pasažieri vēl drūzmējās krastmalā, gaidot uzaicinājumu uzkāpt uz klāja. To vidū viņš ieraudzīja Lolitu — vieglā bezpiedurkņu kleitiņā, kas šķita pagalam nepiemērota burāšanai tik spirgtā brīzē.

— Pagaidi, meitiņ! — Putriņš sauca. — Aizdošu vējblūzi, lai neizpūš cauri.

— Es jau nemaz netaisos Edži, — Lolita pateicīgi atsmaidīja. — Tikai atvedu jūras romantikas cienītājus.

Pēc brīža viņi ērti iekārtojās uz sola un pavadīja skatieniem sasvērušos jahtu, kas kreisējot lauza sev ceļu uz upes grīvu.

— Stāsti nu, meitiņ, kā iet pa dzīvi, — Putriņš uzsāka sarunu. — Pie​lūdzēju laikam, ka ne atkauties?

— Paldies, Edgaronkuli, nesūdzos. Labāk viens, bet īsts, vai tā nav?

— Ja visam mūžam, tad noteikti, kaut gan mana Regīna apgalvo, ka sievietei šad tad nepieciešams viegls flirts, lai uzsistu asinis un nezaudētu formu… Ko tad neiepazīstini?

— Viņam patlaban tādas nepatikšanas, ka pat iedomāties nevarat. Sieva atrasta noslepkavota, bet viņu tur aizdomās.

— Paga, paga, tu taču negribi teikt, ka esi samīlējusies Eduardā Jāzepsonā?

— Jūs viņu pazīstat?

— Tikai pēc nostāstiem, — Putriņš tīšuprāt izvairījās pieminēt savu informācijas avotu.

— Vienalga, jums jāsaprot, ka viņš nav vainīgs. Tāds cilvēks kā mans Edžus nespēj darīt pāri pat mušai. Ja jūs zinātu, cik viņš labs un gādīgs!…

— Bet sievu krāpa. Tas tev neliek domāt?

— Viņš taču nav vainīgs, ka mēs satikāmies tik vēlu. Katram cilvēkam ir tiesības uz savu laimi. Bet tagad šī nelaime kā tāds melns mākonis… Edgaronkuli, vai jūs nevarētu?…

— Izbeidz, Lolita, es tevi ļoti lūdzu! Tādas lietas nekārto caur pazīšanos…

— Agrāk taču pietika ar vienu telefona zvanu, — viņa neatlaidās. — Neko vairāk par normālu attieksmi es negribu. Un jums tur tik seni draugi. Ja jūs būtu dzirdējis, kā Puķītis ar viņu runāja! Un ar Mariku, Arvīdu, mani. Kā ar prastiem noziedzniekiem, kurus no cietuma šķir tikai viens solis.

— Jā, visādu puķīšu un citādu ziediņu mums diemžēl vēl daudz, — Putriņš bija spiests atzīt. — Un tomēr — nē! Tas liegtu man iespēju ar tevi sastrādāt.

— Jūs tiešām būtu ar mieru nākt pie mums par instruktoru! — Lolita nopriecājās.

— Tikai uz pusslodzi. Bet vispirms man vēl jāaprunājas ar Regīnu.

4 Rotkēvičs apzinājās, ka priekšā vēl daudzas nepatikšanas, un vēlreiz apsvēra, kā labāk sagatavoties.

Tieši no bēru mielasta, kur bija teicis izjustu runu, viņš aizbrauca uz savu lauku mītni, stūrēdams tā, lai visos mālainajos ceļa posmos atstātu savu jauno riepu nospiedumus. Apstājās kraujas malā, kur lejā melnēja pašizgāzēja vraks. Par Viktoru viņš nepārdzīvoja — bendem bendes nāve… Tagad vajadzēja domāt tikai par sevi. Un to vislabāk izdarīt, ar grozu apsekojot savas beku vietas. Pirmās pavasara sēnes jau sen bija nogrieztas un līdz augustam vairs neparādīsies. Toties ik uz soļa trāpījās meža zemenes, šur tur dzeltēja agrīno gaileņu plantācijas. Bet pastaiga šoreiz nesagādāja ierasto baudu. Viņš pildīja grozu vienīgi kā attaisnojumu braucienam uz šo pusi, kā lietisku pierādījumu. Sai pašā nolūkā arī novietoja mašīnu turpat, kur iepriekšējā naktī, cenzdamies pēc iespējas nopēdot tuvāko apkārtni ar saviem ārzemju gumijas zābakiem.

Prāts drudžaini darbojās. Ko vēl varēja pasākt lietas labā? Garāža bija tīra, par to viņš nešaubījās.

Mājā tāpat neatradīs nekā tāda, ko nevarētu izskaidrot ar bagāta cilvēka vaļaspriekiem. Arī pazīšanos tā sauktajās smalkajās un ietekmīgajās aprindās viņam netrūka, kādu siltu vārdiņu viņa labā varētu bilst viens otrs minervas īpašnieks, kuram viņš bija pārdevis mašīnu ar nomaksas noteikumiem un arī pēc tam neliedzis palīdzību. Bet vai vērts jūgt ratus zirgam priekšā? Gan laiks parādīs, kādi soļi jāsper.

Kā Rotkēvičs bija paredzējis, kratīšana iesākās ar garāžas pārbaudi. Ar pārākuma smīniņu lūpu kaktiņos viņš noraudzījās, kā policisti Minervas—90 detaļu meklējumos rakņājās dzelžu un citu krāmu blāķos, kas gadu gaitā sakrājas katra šofera plauktos. Riebās vienīgi neslēptā ļaunvēlība pieaicināto liecinieku acīs, kaimiņu ziņkārīgās sejas aiz sētas un virs dzīvžoga.

— Cik man zināms, parasti kratīšanas izdara naktīs, — viņš errojās. — Bet jūs rīkojat publisku brīvdabas izrādi.

— Nav vairs tie laiki, kad visiem bija jāpiemērojas Staļina bezmiega režīmam, — policijas leitnants noskaldīja. — Vajag lasīt avīzes, nevis vēsturiskus romānus.

Nofotografējuši volvo riepu rakstu, viņi pārcēlās uz Rotkēviča mājokli.

— Divi stāvi… — Leitnants pašūpoja galvu, iedomājoties priekšā stāvošā darba apjomu. — Tā kā būtu par greznu vecpuisim.

— Kad nopirku, es vēl biju precējies.

— Atvainojiet…

— Varbūt jūs beidzot pateiktu, ko cerat atrast, — Rotkēvičs izaicinoši sacīja. — Labprāt palīdzētu.

— Iztiksim! — un leitnants, lādēdams likteni, pavērās apkārt.

Nelaime tā, ka viņš bija saņēmis visai aptuvenas instrukcijas, kam pievērst uzmanību. Minervas—90 aizdedzes un durvju atslēgas un detaļas, kā arī iespējamais kompromitējošais materiāls — piemēram, narkotiskās vielas, pornogrāfija.

Vai par tādu jāuzskata kailu sieviešu attēli, kas karājās pie plašās halles sienām? Diez vai, dāmas taču raudzījās pretī no 'japāņu kalendāru lappusēm un ar savu starojošo smaidu neizraisīja nekādas erotiskās emocijas. Plikņu netrūka arī istabās, bet visi bija ar spilgtu māksliniecisku noslieci — tāda kā slavas dziesma daiļā dzimuma dabiskajam skaistumam.

Arī grāmatu pārbaude nesagādās grūtības — kaut vai tādēļ, ka to bija pārsteidzoši maz. Plauktos stāvēja tikai reti sējumi, kas bija veltīti autolietām, žurnāli tāpat galvenokārt bija tehniskas dabas.

Tukšumu starp tiem aizpildīja pārbagāta automašīnu modeļu kolekcija, no visām pasaules malām atvesti suvenīri — vāzes un statuetes, Kopenhāgenas nāra un Antverpenes čurājošais puisītis, Parīzes Eifeļa tornis un Ņujorkas Brīvības statuja, Berlīnes lācis un Romas dvīņi.

Rakstāmgalda pulētā virsma bija tukša, atvilktņu saturs tāpat neliecināja, ka dzīvokļa saimnieks strādātu garīgu darbu. Rēķini un kvītis, dažas vēstules, papīra bloknoti, aploksnes, citi kancelejas piederumi.

Pa īstam apdzīvota likās tikai guļamtelpa un vannas istaba, kurā viss liecināja par biežiem sieviešu apmeklējumiem — gan lūpu krāsas pēdas uz dvieļiem, gan pilns kosmētikas piederumu komplekts: losjoni un krēmi, matu lakas un emulsijas, pretsviedru aerosoli un sejas attaukošanas šķidrumi, visādas smaržas un tualetes ūdeņi.

Līdzīga greznība atklājās trīsviru drēbju skapī. Vadžos karājās vismaz ducis dažādu uzvalku un svārku, virskreklu pietika, lai katrā mēneša dienā uzvilktu svaigu. «Laikam taupa uz tīrīšanas rēķina,» rūgti nodomāja leitnants, kuram sieva lika pašam mazgāt savu veļu. Vandīdamies skapja saturā, viņš spogulī ieraudzīja savu attēlu ar izvalbītām acīm un saprata, cik bezcerīgi šie pūliņi. Te vajadzētu darboties veselai brigādei, un, ja tāda nav norīkota, tas varēja nozīmēt tikai vienu — priekšniecība negaida pozitīvus rezultātus. Gan vēl paņems dzīvokli priekšā pa īstam, ja aizdomas izrādīsies pamatotas.

Formas pēc izklaudzinājis sienas un parketa dēlīšus, leitnants uzlika cepuri galvā: — Un tagad palūgšu sekot man!

— Es esmu apcietināts?

— Tikai īslaicīgi aizturēts. Visu pārējo noskaidrosiet ar pulkvedi Akmentiņu. Braukuši!…

Pilsētas kriminālmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietnieks nemaz neatgādināja detektīvu. Viņš drīzāk līdzinājās omulīgam veikalniekam, kura galvenais uzdevums — pacietīgi uzklausīt pircēju pretenzijas un ar savu labsirdīgo izskatu paralizēt sūdzību grāmatas pieprasījumus. Bet Rotkēvičs neuzķērās uz āķa.

— Ar kādām tiesībām esmu šurp atvests? — viņš agresīvi vaicāja.

— Mums derētu aprunāties. Sēdieties, lūdzu, varat smēķēt, ja esat pieradis sevi indēt, — pulkvedis atbildēja.

— Es pieprasu advokātu, citādi jūs mani viegli apvedīsiet ap stū​ri, — Rotkēvičs paziņoja.

— Arī to esam paredzējuši, tūlīt ieradīsies Jūrmalas prokuratūras izmeklētājs Vilciņš, — pulkvedis neizrādīja ne mazāko apmulsumu. — Viņš jums paskaidros, ka šī būs saruna bez protokola, tā sakot, neformāla.

— Bet man ir konstitūcijā ierakstītās tiesības…

— Protams, protams, — pulkvedis vēlīgi piekrita. — Turklāt iegūsiet laiku, lai apdomātu atbildes.

Viņš aizsmēķēja lētu, saņurcītu bezfiltra cigareti, no kuras tūdaļ sāka birt pelni, sajaucoties uz svārku atlokiem ar blaugznām, tad iedziļinājās atvērtajā dokumentu mapītē, radot iespaidu, ka pētī pret Rotkēviču savāktos faktus.

Beidzot ieradās Vilciņš, kas pārvaldes bufetē bija remdējis izsalkumu ar divām atdzisušām sardelēm un tikpat nebaudāmiem kartupeļu salātiem.

— Lūdzu piedošanu. — Viņš apsēdās pie stenogrāfista galdiņa un atšķīra aktu vākus: — Vai pase jums ir līdzi?

— Tikai šofera tiesības.

— Iztiksim. Tā ir tīra formalitāte, mēs taču esam jau pazīstami. — Pārrakstījis personības apliecības datus savā piezīmju blokā, Vilciņš paziņoja: — Jūs tiekat iztaujāts Laumas Jāzepsones varmācīgās nāves lietā. Kā vidutājs zagtas mantas pārdošanā un pirkšanā. Ir pierādīts, ka ar jūsu starpniecību piegādātie spārni un riteņi nomontēti no slepkavības upura mašīnas. Kā jūs varat to izskaidrot?

— Pirmoreiz dzirdu, ka ir noziegums palīdzēt sprukās iekļuvušam draugam.

— To izlems tiesa, — pulkvedis neļāva izsist sevi no līdzsvara. — Turēsimies pie faktiem. Kad jūs sākāt izmantot tā sauktās «Karavānas» pakalpojumus?

— Tā nav mūsu firmas pastāvīgais partneris, par šī dienesta pastāvēšanu uzzinājām no televīzijas reklāmas. Mans grāmatvedis apstiprinās, ka ar «Karavānas» palīdzību vairākkārt izgādāju aizmugures signāluguņu plastmasas plafonus ātrās palīdzības un taksometru parka mašīnām. Tur ņem pretī samaksu arī ar pārskaitījumu.

— Vai esat iepazinies ar šī dienesta darbu?

— Personīgi nekad tur neesmu bijis. Uzturēju vienīgi telefona sakarus.

— Kas jums iedeva numuru, pa kuru zvanījāt Aleksandra Blūma kunga klātbūtnē?

— Tas bija minēts tai pašā reklāmā…

— Un jums atsaucās tā pati balss, kas arī citkārt?

— Nevaru pateikt. Neesmu muzikāls…

— Vai jūs nemulsināja, ka pie aparāta pienāca tieši tas cilvēks, kurš apņēmās pēc tam pats aizvest Blūmam detaļas?

— Nekā nezinu. Mums videotelefona nav.^ — Ko viņš teica, pieņemot pasūtījumu? Pamēģiniet atcerēties!

— Tiks izdarīts vai kaut ko tamlīdzīgu. Nepievērsu uzmanību.

— Parasti taču dispečers nosauc savu uzvārdu vai nosacīto kodu, pasaka pasūtījuma reģistrācijas numuru. Mēs pārbaudījām. Kā jūs izskaidrojat, ka jūsu zvans nav iegrāmatots nevienā dokumentā?

— Pirmā dzirdēšana. Manuprāt, to izdibināt būtu jūsu pienākums.

— Esat pārliecināts, ka nezvanījāt tieši pašizgāzēja šoferim?

— Simtprocentīgi! — Rotkēvičs pašapzinīgi teica, jo labi atcerējās, ka bija tikai simulējis telefona sarunu, bet ar Viktoru sazinājies krietni vēlāk.

— Pārbaudīsim. Jūsu balsi patlaban ieraksta, un mēs dosim to noklausīties transportuzņēmuma dispečerei, kas parasti aicina šoferus pie telefona.

— Neķeriet uz mušpapīra!

Rotkēvičs pūlējās atsaukt atmiņā, kad pēdējoreiz lūdzis paaicināt Viktoru. Nolāpīts, tai pašā liktenīgajā sestdienas vakarā!…

— Pieņemsim, ka jūs sakāt patiesību. Tagad pastāstiet tikpat vaļsirdīgi, kāpēc atrunājāt Blūmu ziņot Jūrmalas policijai?

'— Savas domas par korupciju Iekšlietu ministrijā es izteicu pulkvežleitnantam Līdumam. Ja vēlaties, varu atkārtot.

— Paldies, nevajag…

Pirmoreiz sarunā iejaucās Vilciņš: — Akmentiņa kungs ir nodaļas priekšnieka vietnieks…

— Zivs pūst no galvas, — Rotkēvičs vienaldzīgi sacīja.

— Tad paskaidrojiet, kāpēc pats tūdaļ neaizbraucāt uz Jūrmalu. Kad runa ir par slepkavību, nedrīkst zaudēt ne mirkli, to zina katrs bērns.

— Pulkstenis bija pāri septiņiem. Līduma vairs nebija uz vietas, — šo apstākli viņam bija izdevies noskaidrot, apvārdojot dežurantu.

— Bet no paša rīta?

— Bēres ir svēta lieta. Aizbraucu tieši no kapiem, pēc tam devos uz savu vasarnīcu pasēņot.

Pulkvedis aizkūpināja kārtējo cigareti. Atbildes šķita nevainojamas, un tieši tas jauca prātu. Ierindas pilsonis, kurš pirmoreiz nokļūst policijā, neuzvedas tik mierīgi. Nervozē, putro visvienkāršākos faktus, sapinas vietu nosaukumos un laika aprēķinos, jo nekur neiet tik raibi kā šajā pasaulē, un neiespējami atcerēties sīkumus. Bet šoreiz itin viss saskanēja, it kā Rotkēvičs skandinātu iepriekš sagatavotu un galvā iekaltu tekstu. Pat aktieris nenospēlētu šo lomu labāk. Skaidrs, ka viņa bruņas var iedragāt tikai ar neapstrīdamiem faktiem.

— Tā mēs netiksim ne pie kādas jēgas, — pulkvedis skaļi izteica savas domas. — Nevaru jūs piespiest mums palīdzēt. Tāpēc pāriesim pie cita notikuma, kas atgadījies pavisam tuvu pie jūsu vasarnīcas. Pastāstiet, kā pavadījāt sestdienas vakaru, un nosauciet cilvēkus, kas var apliecināt jūsu vārdus.

Lūk, vājais punkts! Šo jautājumu Rotkēvičs bija paredzējis, pat centies tam sagatavoties, pat sacerējis aizkustinošu leģendu, tomēr pēkšņi likās, ka šīs istabas kailajās sienās tā izklausīsies kā salmu kulšana.

— Atļaujiet sakopot atmiņas, es taču biju kā transā, kad uzzināju, ka nogalināta mana draudzene.

— To es jums pavēstīju jau pēcpusdienā, — Vilciņš iestarpināja.

— Pilnīgi pareizi. Tomēr nepieminējāt drausmīgos apstākļus. Aizbraucu pie Jāzepsona, lai izteiktu savu līdzjūtību un piedāvātu palīdzību. Eduardu mājās nesastapu…

— Vai kāds jūs tur redzēja? Varbūt kaimiņi? — Pulkvedis jautāja.

— Iespējams, bet maz ticams. Metās jau krēsla. Virs jumtiem krājās negaisa padebeši, pa ielām staigāja vējš. Tādā laikā neviens nebāž degunu laukā, sēž mājās un blenž televizorā.

— Jūsu īstais aicinājums — strādāt meteobirojā, — pulkvedis pasmīkņāja. — Un pēc tam?

— Nezināju, ko ar sevi iesākt. Vajadzētu aizbraukt pie Haralda, bet negribējās — videobārā vienmēr tik daudz ļaužu. Ko cilvēks dara tādās reizēs. Meklē aizmirstību! Un to var panākt tikai ar…

— Ar šņabi? — Pulkvedis pateica priekšā.

— Vai ar sievietēm. Bet alkohols iedarbojas ātrāk.

— Jūs iegriezāties restorānā?

— Pasarg Dievs! Tagad pilsētas ielās ir tik nedroši, ka pa īstam var dzert tikai mājās aiz nolaistiem aizkariem. Turklāt es biju pie stūres.

— Tātad jums nav neviena liecinieka.

— Gluži tā nav, — Rotkēvičs negribīgi atzinās. — Biju tik dziļi satriekts, ka konjaks nemaz neiedarbojās. Nācās ķerties pie otrā līdzekļa, un es piezvanīju vienai pazīstamai dāmai…

— Kuras uzvārdu, džentlmenis būdams, jūs, protams, nevarat izpaust, — ironizēja pulkvedis, kas tādas atrunas zināja no galvas.

Rotkēvičs bija apsvēris un atmetis šo gājienu ar zirdziņu. Visu atceļu bija prātā pārcilājis iespējamās liecinieces un beidzot izvēlējies Anitu, kurai trūka elementāras laika sajēgas. Viņa vienmēr un visur nokavēja, jo pirms iziešanas no mājām stundām sēdēja pie spoguļa, atkal un atkal piekrāsodama lūpas, skropstas, uzacis, skrullēdama matus, kaut labi zināja, ka vējš tos tūdaļ samudžinās. Tāpēc teātrī allaž skatījās pirmo cēlienu no balkona, kur tika sadzīti nosebojušies apmeklētāji. Viņa nervi neturēja šo mūžīgo gaidīšanu, bet šoreiz Anita šķita ideāla kandidatūra. Piezvanījis viņai, Rotkēvičs pārbīdīja visus

sienas pulksteņus par divām stundām atpakaļ un, pavadot mīļāko, liekuļotā pārsteigumā izsaucās: «Kad esmu kopā ar tevi, laiks apstājas. Skaties, Anitiņ, vēl nav pusnakts!» Tomēr atteicās izsaukt taksometru un pats aizveda Anitu līdz viņas mājas stūrim.

— Kāpēc gan ne? Viņa nav nekāda ielene, bet precēta sieviete, kuras vīrs aizbraucis ārstēties.

Tomēr, ja jūs garantējat dienesta noslēpumu, viņa neatteiksies liecināt. Galu galā, vai tad mīlestība ir grēks? Pierakstiet Anitas uzvārdu un adresi…

— Vilciņa kungs, — pulkvedis uzrunāja prokuratūras izmeklētāju, — vai jums ir jautājumi?

— Paldies, pagaidām atturēšos. Bet palūgšu Visvaldi Rotkēviču neaizbraukt no Rīgas, kamēr neesam noslēguši šo krimināllietu.

5 Ievērojis, ar kādu ziņkāri Puķītis noraugās drūzmā un ļaužu murskulī, kas viļņoja milzīgajā lidlauka teritorijā iekārtotajā automobiļu tirgū, Gorohovs piezīmēja: — Būtu jūs redzējis, kas te notiek sestdienās. Tāds pūlis, ka ne pabraukt, ne izspraukties, un grūti pateikt, kuru vairāk — pircēju, pārdevēju vai vienkāršu dienaszagļu. Lai gan tādā laikā vairākums cepinās pie jūras.

Patiešām, pāri laukumam jumās žilbinoši zila debess velve. Spilgtie saules stari, spoguļojoties lakotajās virsbūvēs, izgaismoja skrambas, pumpas un citus nelīdzenumus, piekrāsotās vietas un rūsas metastāzes.

Kā par brīnumu, viskrāšņāk izskatījās antīkās mašīnas — pirmskara emkas un divdesmito gadu fordi vai mersedesi, kuru īpašnieki bija tajās ieguldījuši visu savu darba mīlestību, amata prasmi, brīvo laiku un ģimenes budžetam noknapināto naudu. Šur tur redzēja arī jaunus modeļus, no kuriem vēl nebija nomazgātas rūpnīcas smērvielas. Kreklos izmetušies, pircēji staigāja no viena automobiļa pie cita, ielūkojās zem paceltajiem dzinēju vākiem, lika ieslēgt apgriezienus, apstrīdēja pieprasīto cenu, kaulējās ar pārdevējiem. Bet viņu vārdi slīka daudzbalsainajā kņadā un motoru rūkoņā.

Tepat grozījās arī visai šaubīga publika — starpnieki, kas lepni dēvēja sevi par menedžeriem vai mākleriem; viltus pircēji, kuri centās ar gaisā grābtiem piedāvājumiem uzsist cenu savu draugu mašīnām; uzpircēji, kas lietusmēteļa oderei bija piesprauduši jo bagātīgu deficīta detaļu sortimentu — blīves un lodīšu gultņus, sveces un blīvslēgus, komutatorus un sadalītāja vākus.

Gorohovs sastapās skatieniem ar pārdevēju, kurš savam astotā modeļa žigulim bija pielicis plakātu divās valodās: «5000 $, mazāk nepiedāvāt» un pats iekārtojies uz saliekamā krēsla. Sekojot tikko samanāmam mājienam, viņš ieraudzīja Aiju, kura, likās, to vien bija gaidījusi, lai laiskā solī pāri laukumam dotos uz zila mikroautobusa pusi. ..Latvijas salonā aiz aizvilktiem logu aizkariem bija sapulcējusies omulīga šoferu kompānija. No rokas rokā ceļoja degvīna glāze, visi pēc kārtas iemalkoja. Pie Andreja kājām stāvēja vēl neatvērta pudele, uz sēdekļa bija uzliktas uzkodas — gurķi, tomāti, desas luņķis un klona maize.

— Tā lieta nav tīra, ticiet man! — Ar pilnu muti paziņoja viens. — Otru tik augstas klases braucēju kā Viktors pat dienas gaismā, ar lukturi meklēdams, neatradīsi.

— Ko viņš turp skrēja? — Viņu atbalstīja cits. — Neba uz randiņu ar sievasmāti steidzās…

— Godīgi sakot, es personīgi sev neko labāku nenovēlu, — Andrejs ierunājās un pacēla glāzi. — Nav ne jācieš, ne jāmokās. Nepagūsti pat atjēgties un — vakars uz ezera. — Viņš liešus ielēja sev šņabi rīklē. — Miers virs zemes… , — Un cilvēkiem labs prāts, — iekāpusi mikroautobusā, Aija zīmīgi turpināja.

— Piemini arī tu Viktoru ar labu vārdu, draudzenīt, — Andrejs pastiepa viņai no jauna piepildīto glāzi.

Aija pielika to pie lūpām, tad padeva tālāk: — Kurš tas īsti bija? Tas ar ūsām?

Durvis atkal atvērās. Salonā ielūkojās Gorohovs.

— Veseli dzēruši, sābri! — Viņš sasveicinājās kā ar seniem paziņām. — Esat nolēmuši šodien pārkāpt likumu jau pirms pusdienām? Tas nu gan neiet krastā.

— Draugs nolicis karoti, priekšniek, — Andrejs skaidroja. — Nav gadījies dzirdēt, kā tas viss sanāca?

— Vienalga, kārtībai jābūt! Atraduši vietu un laiku.

— Nevar taču atstāt viņu bez vieglām smiltīm, — iebilda inteliģenta izskata briļļainis. — Izņēmums apstiprina likumu. Jebkādu! Par tādu zelta cilvēku es jūsu vietā arī ierautu…

— Klausieties, cienījamie sērotāji, man patlaban ir citas rūpes. Palīdziet man identificēt vienu nelieti, kurš naudas vietā iesmērēja vecam vīram krāsainas papīra strēmeles. Varbūt kāds no jums pazīst viņu pēc ģīmja?

Paziņojums izraisīja vispārēju sašutumu — negodīgus komersantus viņi neieredz, tāpēc gatavi uz līdzenas vietas atmaskot krāpnieku.

— Ne visi uzreiz. Pa vienam, citādi izbiedēsim. Nāc tu pirmais, — Gorohovs aicināja Andreju, — tad jau manīs.

Andrejs labprāt izkāpa un bez bažām aizstūrēja līdz melnajai volgai, kas gaidīja netālu.

— Darām tā, — Gorohovs viņu pa ceļam instruēja: — Iesēžamies mašīnā un braucam garām.

Es parādīšu, bet tu, ja pazīsti viņu, piemiedz aci. Norunāts?

Nākamajā mirklī Andrejs jau izrādījās uz pakaļējā sēdekļa, iespiests starp Puķīti un Gorohovu, un, pirms paguva atjēgties, sajuta uz locītavas roku dzelžu gludo tēraudu, izdzirdēja slēdža aso klikšķi.

— Veči, ko jūs darāt?! — Andrejs kliedza.

— Turi žaunas! — Bez sevišķa niknuma pavēlēja Gorohovs un atvēra mašīnas durvis. — Man te vēl darīšanas, laimīgu ceļu līdz Jūrmalai! — Un atkal pievērsās apcietinātajam: — Labāk izdomā ticamus melus.

— Par ko mani tā? — Padevies liktenim, raudulīgā dzērāja balsī jautāja Andrejs.

— It kā pats nezinātu… Bet, ja gribi, pateikšu. — Puķītim pēkšņi sagribējās tēlot lielu priekšnieku. — Tev būs jāatbild par to, ka laupīšanas nolūkā noslepkavoji Laumu Jāzepsoni, ka pārdevi zagtās mašīnas detaļas un ka nozūmēji savu līdzzinātāju.

— Es? Viktoru?! Būtu viņš dzīvs, jūs mani nemūžam nepaņemtu ar plikām rokām! Viņam pašā augšā bija tādi sakari…

— Bet tagad tu esi melns un maziņš. Un es tev no sirds ieteiktu ne par kādiem sakariem neizmuldēties. Labāk godīgi atzīties un atvieglot savu sirdsapziņu.

— Nav man ko atvieglot. Nu, pieņemsim, ka palīdzēju izģērbt kādu mašīnu, ko Viktors viennakt atveda. Par to taču neliek cilvēku pie sienas. No plikas algas pat kandžai nesanāk.

— Tā arī pasaki, — Puķītis pamācoši čukstēja, uzmetis zaglīgu skatienu šoferim, kura uzmanību pilnīgi noslogoja blīvā mašīnu straume uz šosejas. — Un nepin iekšā citus, lai nepiesien grupveida pantu.

Labprātīgi uzrādi darbnīcu, kur pa kluso ražojāt. Atsēdēsi dažus gadiņus un pēc tam dzīvosi svilpodams.

Bet lielajā politikā iekšā nejaucies. Saprati?

6 Šodien viņi pirmoreiz pavadīja visu dienu kopā. Eduards bija atbraucis no paša rīta, tā arī nenogaidījis, kad pamodīsies viesmīlīgie saimnieki, un nu kā ēna sekoja Lolitai no nodarbības uz nodarbību. Protams, bija neērti sēdēt pludmalē pilnā formas tērpā, tomēr patīkamāk nekā iegriezties videobārā un noskaidrot attiecības ar dēlu.

Eduards vēl nespēja līdz galam noticēt, ka tiešām drīz sauks šo meiteni par savu sievu, ka būs ne tikai skatītājs, kurš iztālēm apbrīno viņas vijīgās kustības un slaido stāvu, bet varēs to ieslēgt apkampienos un just Lolitas kaismīgo atdevi. Katrā jaunā vietā viņa bija citāda — tenisa kortā, kur, trenēja jauniešus, pacietīga un prasīga, volejbola laukumā, kur tiesāja sanatorijas turnīra spēli, stingra un nepielūdzama, vingrošanas stundā, kurā piedalījās vecākās paaudzes ārzemju kūrviesi, gādīga un

saudzīga. Strādāja aizrautīgi, tomēr nekad neaizmirsa ik pēc brīža atskatīties, lai pārliecinātos, ka Eduards vēl tuvumā, — it kā baidīdamās, ka viņam varētu apnikt.

Eduardam ij prātā neienāca pamest savu novērošanas posteni un pārcelties uz kādu kafejnīcu. Viņš baudīja gaidīšanas prieku kā īstus svētkus. Vēl vairāk, paildzināja tos, pēc darba aizvedot Lolitu pusdienās, un restorānā pat nepieskārās viņas rokai. Toties pēc tam kā slīkonis ieķērās elkonī.

Mežā viņi ilgi skūpstījās, tad, cieši apskāvušies, lūkojās slīpajos staros, kas lauzās caur koku galotnēm, — gluži kā tāds iemīlējies jauniešu pārītis, kādus uz saulrieta fona mēdz gleznot lubu bildīšu autori.

— Vajadzētu atzīmēt mūsu pirmās ģimenes svinības, — Lolita beidzot ierunājās. — Tagad neviens vairs neuzskatīs tevi par sievas slepkavai. Bet vēl vakar pat mana māsa turēja tevi aizdomās.

— Nekā nesaprotu.

— Vai tu tiešām nezini, ka šodien apcietināts īstais vainīgais? Viņš gan vēl nav atzinies, bet…

— No kurienes tev tāda informācija? — Eduards neticēja savām ausīm.

— Ja es to izpaudīšu, man nekad vairs neko nestāstīs. Varu pateikt tikai vienu — tā ir svēta patiesība, šis cilvēks ar vārdiem nemē​tājas.

Viņa atkal nomutēja Eduardu.

— Mums pat nav, kur pabūt divatā, kur nu vēl svētkus svinēt… — Eduards bēdīgi teica. — Ne mājas, ne mantas… Bezpajumtnieki vien esam.

— Neskumsti, mīļais, — Lolita pasmaidīja. — Uzticies man un seko gidei…

Viņa apstājās pie liela, žuburaina ozola.

— Redzi šo koku, tam vismaz divsimt gadu. Apmēram tāds, tikai vēl vecāks, auga pusceļā starp manām mājām un skolu. Mēs ar draudzenēm tā dobumā iekārtojām pastkastīti. Tur arī saņēmu savu pirmo mīlestības vēstuli. Visaizkustinošākais, ka zēns kautrējās parakstīties, — it kā es tāpat nepazītu kaimiņu Pēča ķeburus. Tālab arī nopriecājos, kad te atklāju šo ozolu. Tā ir mana bāka, kad tumsā atgriežos no jahtkluba mājās… Ja pēkšņi notiks brīnums un tev sagribēsies pateikt man dažus maigus vārdus, atstāj šeit. Katru dienu pārbaudīšu pa ceļam uz darbu.

— Ir patīkamāki veidi, kā pierādīt mīlestību, — viņš pievilka Lolitu sev klāt.

— Uz mums skatās.

— Apskauž, — viņš negribīgi atlaida meiteni un pieliecās, lai noplūktu dažus meža ziedus.

— Paldies, mīļais.

— Tu saņemsi daudz krāšņākus. — Eduards pakratīja galvu un, satvēris Lolitas roku, vilka viņu uz to pusi, kur starp kokiem pavīdēja ķieģeļu mūris.

— Mums jāiet taisni, tur taču kapsēta, — Lolita pretojās.

— Uz īsu brīdi, — Eduards lūdza. — Gribu nolikt ziedus.

— Sievai?… Gaidīšu tevi jahtklubā.

— Gan redzēsi… Nāc!

— Bet drīz būs tumšs, man tā bail no spokiem.

— Dzīvie bieži vien ir daudz bīstamāki.

Viņš apstājās pie nekopta kapa ar sašķiebušos pieminekli, kurā mijkrēslī nevarēja saburtot iekaltos vārdus, un nolika ziedus.

— Kas te apglabāts? — vaicāja nekā nesaprotošā Lolita.

— Mana māte. … Viņi gulēja uz kojas lielajā kreiserjahtā, apsegušies ar klīverburu. Blāvā mēness gaisma, krītot caur iluminatoriem, nekliedēja tumsu, kurā labi iederējās mazā tranzistoruztvērēja atskaņotais klavierkoncerts. Pauzēs to it kā papildināja straumes klusā guldzoņa, kas pārauga sašutuma šalkās, kad jahtu sašūpoja garām braucoša velkoņa saceltie ceļa joslas viļņi.

Lolitas galva atdusējās uz Eduarda pleca. Aizvērtām acīm viņa klausījās valodā, kas tomēr īsti

nenokļuva līdz apziņai.

— Es esmu noguris, Lolitiņ, — viņš sacīja. — Briesmīgi noguris. Nav vairs spēka…

— Visa vasara vēl priekšā. Tu atpūtīsies, redzēsi, gan būs labi.

— Arī man tā likās. Bet izrādījās, ka cilvēks nevar aizbēgt no savas pagātnes…

— Pagājušas tikai dažas dienas. Es būšu tev laba sieva un palīdzēšu aizmirst visas pārestības.

Drīz tu šo Puķīti un viņa nekrietnos apvainojumus atcerēsies vienīgi kā oda sīkoņu. Un ja tu domā par nelaimīgo Laumu, tad es tev apsolu…

— Nevajag, Lolitiņ. Tu nekā par mani nezini.

— Zinu, mīļais, zinu visu, kas jāzina sievietei, lai kļūtu laimīga, — viņa pieplaka Eduarda lūpām. — Tu esi labākais vīrietis pasaulē. Mans vienīgais! Pamēģini aizmigt, nemokies. Tu taču neesi vainīgs, ka tā sanāca.

— Esmu. Vainīgs, un kā vēl! Bet ne tai ziņā, kā tu domā. Visa mana dzīve ir vieni nepārtraukti meli.

Lolita satrūkās. Piecēlās pussēdus un centās ielūkoties viņa acīs. Veltīgi. Tās bija aizvērtas, it kā Eduards patiešām paklausīgi pūlētos iesnausties.

— Es neesmu tas, par ko tu mani turi, — viņš negaidot atkal ierunājās, un aizlauztā balss šķita pārvaram ilgu gadu pretestību. — Un ne tikai tu, arī visi pārējie. Bet uz tiem man nospļauties.

145 Lolita uztvēra šos vārdus kā atzīšanos mīlestībā. Pietiekami labi pazīdama Eduarda neiecietību pret nodrāztām frāzēm, viņa bija pateicīga arī par šo neveiklo manevru apiet tradicionālo «Es mīlu tevi».

Tāpēc pārvērta dzirdēto par joku.

10-54 — Zinu, zinu, tu esi profesionāls brunču mednieks, rūdīts siržu lauzējs. Bet savējo es tev atdevu brīvprātīgi. Uz visiem laikiem! Un no šī gūsta tev vairs neizbēgt…

— Tu nemaldies. Es patiešām esmu izbēdzis cietumnieks. Un sauc mani nevis par Eduardu, bet…

— Bet par Žanu Valžanu, — Lolita sabužināja viņa matus. — Un uz vientuļas salas es būšu Piektdiene, kas dievina savu glābēju Robinsonu.

— Nav tādas vientuļas salas, kur mēs varētu paslēpties. Par vēlu, Lolita, saproti mani pareizi.

Pagātne, kas man likās aprakta zem septiņām pēdām, atkal uzpeldējusi no jūras dzīlēm un taisās mani nogremdēt… Bet viss iesākās sen, tik sen, ka pats vairs lāgā neatceros. No palaidnībām, no puišeļu blēņām un pārgalvīgiem stiķiem. Iesākās no bēniņiem un beidzās kolonijā. Dzīvot ne sliktāk par citiem puikām, lūk, mērķis, kura dēļ es nokļuvu nometnē… Nejaušs-gadījums palīdzēja aizmukt… Bēgām divatā ar tādu sprukstiņu no Rīgas, viņu noķēra, bet man palaimējās…

— Tu to visu esi izdomājis, vai ne? — Lolita iekliedzās skaļāk, nekā būtu gribējusi, kaut sirds dziļumos jau zināja, ka tā ir patiesība, ar kuru viņai tagad būs jādzīvo. — Saki, ka tā nav tiesa!

— Meli ir viss sekojošais. Sākumā cs kļuvu par Eduardu Rustavinu, vēlāk par Jāzepsonu. Brīžiem pat izdevās aizmirst šos drausmīgos murgus, pierast. Bet es neesmu spējīgs krāpt tevi…

— Un īstais Eduards?

— Beigts un pagalam… Nē, nē, es tur neesmu vainīgs, viņš atstiepa kājas vilciena katastrofā. Bet es aizlaidos ar viņa pasi…

Beidzot Lolita saprata, ka* tas nav detektīvstāsts.

— Tu piederi tikai man, dzirdi, vienalga, kā tevi īstenībā sauc! — Lolita cieši apkampa Eduardu.

— Tu esi mans vīrs, un_ nevienam es tevi neatdošu, nevienam, saprati?… Vai vēl kāds to zina? — Viņa pēc brīža klusi vaicāja.

— Neviens.

— Pat?…

— Lauma? Viņai nebija ne mazākās jausmas. Bet nesen kaut ko uzzināja. No kurienes, kādā veidā?

Kaut gan… — Viņš pēkšņi atcerējās policista rādīto Jankas fotogrāfiju, tomēr aprāvās. Negribējās lieki uztraukt Lolitu.

— Vai tiešām tevi nemeklēja?

— Laikam meklēja. Bet, kā redzi, neatrada. Un es līdz mūža galam dzīvotu bez bēdām, ja nebūtu sastapis tevi.

Lolita pārsēdās uz pretējās kojas. Apņēma galvu rokām un ilgi klusēja. Tomēr aptvert dzirdēto līdz galam nevarēja — šie pagriezieni viņās dzīvē bija pārāk negaidīti.

— Iznāk, tā esmu es, kas tev atnesusi nelaimi. Bet mīlu taču vairāk par visu pasaulē.

— Tieši tāpēc tev ir tiesības zināt patiesību. Varbūt tā tevi izārstēs… Man vairs nav spēka stāstīt tev melus. Pušķoties ar Eduarda Jāzepsona kuģa mehāniķa spalvām. Un baidīties, ka viss pēkšņi sabruks kā tāds kāršu naminš…

9 — Bet ja tas atklāsies? Kas notiks ar tevi? Ar mums abiem?

— Nav ne mazākā priekšstata.

— Tevi… tevi ietupinās? — Viņa ar grūtībām izrunāja šo vārdu.

— Diez vai. Tik daudz gadu pagājis. Ir tāds jēdziens — noilgums. Un es varētu iztēlot visu kā komunistu represijas, notēlot režīma upuri. Turklāt mani tiesāja Krievijā, un no turienes, kā stāsta, arhīva ziņas neizsniedz… Bet tie atkal būtu meli, un ar daudz īsākām kājām.

— Nē, nē, labāk godīgi atzīties!

— Un kas būs pēc tam? Visa dzīve aizies pa burbuli. Bija kuģa mehāniķis un nav vairs kuģa mehāniķa — ļur, ļur, ļur un krusts pāri. Labākajā gadījumā diploma vietā dabūšu Latvijas pavalstniecību.

Vilka pasi bez tiesībām strādāt jūrā. Bet vakar, piemēram, man piedāvāja ļoti izdevīgu čīfa vietu, kas nodrošinātu pārticīgu dzīvi līdz mūža beigām. Nevar taču tik vienkārši nosviest zemē visu — mācības jūrskolā, daudzu gadu stāžu.

— Bet es taču palikšu.

Eduards atņēma viņai rokas no sejas, saskatīja asaru pilnajās acīs atbildi neizteiktajam jautājumam un pārvilka Lolitu pie sevis. …Viņi atkal gulēja līdzās.

— Arī agrāk man šķita, ka esmu dzīva, — Lolita domīgi teica. — Bet tad atnāci tu, un izrādījās, ka līdz šim biju tikai veģetējusi — ne sev, ne citiem par prieku.

— Un tava aerobika? Atceries, kā tev uzgavilēja skatītāji.

— Met visu pie malas, pieliec punktu, un braucam projām, — Lolita negaidot ierosināja.

— Un pielikšu arī! — Šai mirklī Eduards godīgi ticēja savam solījumam uzsākt jaunu dzīvi.

— Kopā ar tevi — kaut uz pasaules malu.

— Kāpēc tik tālu? Brauksim pie maniem vecīšiem. Mehāniķi vajadzīgi visur. Un man taču ir institūta diploms, pasniegšu skolā vingrošanu, vēl kaut kur piepelnīšos. Simtnieks sanāks. Man viens un tev vismaz tikpat. Redzēsi, kā mēs dzīvosim.

— Dzīvosim kā pasakā, — Eduardam pielipa Lolitas aizrautība. — Visu laiku kopā. No rīta līdz vakaram un no vakara līdz rītam. Vairāk no dzīves pat prasīt nevar.

— Var, mīļais, var! — Lolita pieglaudās Eduardam. Viņas balsī skanēja vienlaikus maigums un cerība. — Vēl es gribu bērņuku. Mazu Jaņķeli, un lai viņš noteikti būtu tevī atsities, ar tādām pašām atļukušām ausīm.

— Būs, viss būs, kā tu gribēsi, — Eduards skūpstīja Lolitas lūpas, vaigus, acis, nolika viņas galvu sev uz krūtīm.

— Mēs patiešām aizbrauksim?

— Teicu taču. Guli! — Eduards sacīja, redzot, ka Lolita laižas miegā. …Toties uz laipu otrā malā pietauvotās jahtas neviens negulēja.

— Krāmē kopā savas panckas un šļūc pa diegu! Tavs medusmēnesis beidzies, — Marija sacīja.

— Kāds dundurs tev iekodis? Ko es neizdarīju tev pa prātam, ka tu uzreiz tik dikti? — Jānis lūdzās.

— Vai tad neredzēji, priekšniece brūtgānu atveda?

— Un apakšniece nedrīkst?

— Lolitas jaunkundzi varbūt vēl izdotos apvest ap stūri. Mani daudz vairāk uztrauc tas pensionētais pulkvedis. Nāks te strādāt un visur bāzīs savu okšķera degunu… Ne jau par sevi es ķimerējos, stulbeni tāds, — Marija mierināja savu īslaicīgo apakšīrnieku. — Vai tad tu meņģētos ar tādu veceni, ja pats nebūtu sūdos līdz ausīm, domā, es ir vakar piedzimusi?

— Pat atvadu brandavu neuzliksi, — Jānis sūrojās.

— Ja pratīsies, man nekas nav pretī, — Marija izvilka no somas aizvākotu ievārījuma burku ar dzeltenīgu dziru. — Bet pēc tam taisies, ka pazūdi. Pirms ausmas gaisam jābūt tīram.

Jau pēc otrās glāzītes viņa kļuva piekāpīgāka. Apvija resno roku ap Jāņa. zosulēna kaklu un raudulīgi lūdzās: — Bet ciemos tu taču atnāksi?

— Protams! — Jānis apsolīja.

7 Nākamajā rītā Eduards ieradās mājās pilnā apbruņojumā. Bet nenācās laist darbā ne knaibles, ne skrūvgriezi. Pietika tā stingrāk uzgulties lauznim, lai durvis atsprāgtu vaļā.

Guļamistabā viņš uzkavējās vienīgi tik, cik vajadzēja, lai izņemtu no skapja savu zilo dāvanu-somu.

Blakustelpā viņš iekrāva tajā videokameru un videomagnetofonu, iebāza vairākas kasetes, tad atgriezās gaitenī, grasījās jau pamest dzīvokli, bet pārdomāja. Ja viņam bija izdevies tik viegli atlauzt durvis, tad zaglim tas būtu tīrais nieks. Kāda velna pēc lieki riskēt? Un Eduards izvilka no slēptuves lādīti ar savām neaizskaramajām rezervēm un tikai pēc tam izgāja kāpņu telpā, un ļāva aizkrist atsperatslēgai.

Leonīdam Blūmam bija brīvdiena, arī kafejnīcā, kur viņš parasti tikās ar saviem klientiem, oficiante noraidoši purināja galvu, un nācās braukt līdz pat zvejniekciemam. Blūms puspliks sēdēja pašā saulgozī un šķiroja tulpju sīpolus, saujām grābjot tos no groza, un caur dažāda izmēra caurumiem meta īpašās tvertnēs.

— Piņķerīgs darbiņš, — viņš paskaidroja, — bet citādi biedrības punktā vairs neņem pretī.

Audzētāju tagad sanācis pārāk daudz, un sīpolus vēl ieved no Holandes.

Eduards apsēdās līdzās un ņēmās žonglēt ar trim sīpoliem.

— Tu runā tā, it kā nezinātu cita ceļa, kā taisīt naudu…

— Naudu… — Blūms nicīgi nošņācās. — Tu vari man pateikt, kur to likt? Viss nepieciešamais man jau sen ir. Kas atšķir bagātu cilvēku no patērētāja? Viņš var atļauties iegādāties kaut ko nevajadzīgu, vienkārši smukas mantiņas. Bet nav jau, kur likt…

— Varu tev palīdzēt. — Eduards atvēra somas rāvējslēdzi. — Japāņu videoiekārta, labam draugam es būtu ar mieru pārdot arī televizoru.

— Neiet krastā, — Blūms pat nevīžoja paskatīties uz to pusi. — Pašam man ir, bet paņemt komisijai negribas — visi veikali pilni. Bez firmas garantijas šī aparatūra vairs nav sevišķā cenā… Jā, Eidi, arī mums abiem jāpielāgojas jaunajam tirgum, pēdējais laiks izlīst no pagrīdes. Kāpēc, piemēram, es nevarētu atklāti darīt to, ar ko nodarbojos visus šos gadus, — palīdzēt cilvēkiem?

— Domā nodibināt firmu?

— Kas man to atļaus? Es taču skaitos bezpavalstnieks, okupantu atvase, cilvēks bez dzimtenes un tiesībām.

— Paga, paga, un jaunais likums?

— Kamēr pienāks mana kārta, man katru pusgadu jālūdz atļauja uzturēties šeit, kur esmu piedzimis un uzaudzis… — Blūms nomierinājās tikpat spēji, kā bija iekaisis. — Bet ko nu atkal par to pašu, jau tā

par to pietiekami runāts visādos saietos… Nodibināsim kopuzņēmumu. Tu un es! «Jāzblū un mantinieki», vai neskan glauni?

— Gaumes lieta, — Eduards saviebās.

— Neuztraucies, naudas noguldījumus uz procentiem neņemsim, tās man pašam atliku likām, nekādas piramīdas necelsim. Tas būs universāls pakalpojumu dienests, tikai jāizgudro labs reklāmas sauklis. «Jūsu niķi, mūsu stiķi», par provi… Nē, pārāk prasti. Varbūt «Uzveliet savas rūpes mums» vai kas tamlīdzīgs, lai saprot, ka mēs sniedzam palīdzību visās dzīves likstās.

— Dzejnieks gan tu neesi, — Eduards smējās.

— Toties protu strādāt. Tu teiksi svinīgās runas, mans līkais deguns taču neiederas prezidijos, tituls «Vice Blūms» pilnīgi apmierina manu godkāri… Paši nopelnīsim, un arī valstij tiks savs labums — maksāsim nodokļus, ziedosim naudu kultūrai, ja vēlies, iekārtosim bērnudārzu nezināmo jūrnieku pusbāreņiem… — Blūms noslaucīja roku priekšauta stērbelē: — Nu ko, sit saujā…

— Kāpēc tu domā, ka taisos noenkuroties krastā?

— Kurš normāls cilvēks atstās divdesmit gadus jaunāku sievu mēnešiem ilgi vienu? Bez aprūpes un uzraudzības? Es pats mēģinātu piecirst Lolitai. Bet kompanjona laulene ir svēta būšana.

— Paldies par to pašu. Un arī par godpilno piedāvājumu, — Eduards piecēlās un aizvēra somas rāvējslēdzēju.

— Ja esi naudas sprukās, varu aizlienēt, bet tāds filantrops, ka pirktu lietotu aparatūru, es gan neesmu — neņem ļaunā. Un tavu atbildi gaidīšu līdz mēneša beigām.

Visu atceļu Eduards apdomāja Blūma priekšlikumu. Vilinoši, nav ko liegties, varētu dzīvot, cepuri kuldams, Leonīds taisa tikai izdevīgu biznesu. Vēl pirms dažām dienām viņš bez nožēlas būtu apmainījis formas tērpu ar virsnieka uzšuvēm pret veikalnieka melno uzvalku un stīvināto krādziņu, aprautas komandas pret pieglaimīgām balss intonācijām. Bet nu bija par vēlu. Viņš taču pats izlaidis nezvēru no krātiņa, balsī izteicis to, ko gadiem ilgi centies slēpt pat no sevis. Pagaidām Leonīdam Blūmam nebija ne jausmas, ka Eduards ir tāds pats beztiesisks apatrīds kā viņš. Bet ja viņam izstāstīs visu patiesību, tad rīt par to tenkos puse Rīgas, nemaz nerunājot par Jūrmalu… Jā, Lolitai taisnība, no šī strupceļa ir tikai viena izeja: ja jau uzsākt jaunu dzīvi, tad jāsarauj visas saites ar pagātni. Jāaizbrauc uz tādiem džungļiem, kur neviens viņu nepazīst, kur vienīgi darbs nosaka cilvēka vērtību. Kaut pietiktu spēka ieskrējienam, tad arī lēciens izdosies.

Labu brīdi Eduards pāri sētai vēroja, kā Saša, noliecies pār motoru, darbojās ar stangām un skrūvgriežiem. Beidzot draugs pamanīja viņu un enerģiski aicināja iegriezties.

— Raujies tautas labā? — Eduards neveikli pajokoja.

— Kā tad citādi…

— Un savu labumu neaizmirsti?

— Ja pats par sevi nerūpēsies, ātri pakārsi zobus vadzī.

— Dzirdēji pēdējos jaunumus? Laumas slepkava esot apcietināts.

— Apsveicu tevi… Nē, vecīt, tas nenozīmē, ka kaut mirkli šaubījos… — Saša galīgi sapinās savos izteicienos un pētījoši uzlūkoja Eduardu: vai tiešām draugs nekā nezina par viņa nopelniem nozieguma atšķetināšanā? — Mans kaimiņš apgalvo, ka lieta nav tik vienkārša. Trūkstot tiešu pierādījumu… Tūlīt nomazgāšu rokas un pasēdēsim verandā. Tikmēr lestes būs nokūpinātas, kur tas laiks, kopš Tekla nav riktējusi namiņu.

— Citreiz, draudziņ, šodien es steidzos, skaties, pat taksi neesmu atlaidis..: Vecās draudzības vārdā, Sašiņ, vai tu nepaņemtu videokomplektu? Kam lai vēl piedāvāju? Senāk ar to nodarbojās Lauma, bez viņas es kā bez rokām…

— Labprāt būtu izručījis, — Saša noplātīja rokas, — bet nelaime tā, ka pats esmu uz sēkļa. Smagi iekritu ar vienu pirkumu. Ieguldīju visu brīvo naudu, bet izrādījās, ka precei ir nelaba smaka. Policija konfiscēja, kam tu tagad sūdzēsies — ķer nu vēju laukā…

Kur ņemt naudu, lai atmaksātu Haraldam vismaz pusi no bēru izdevumiem? Padēls droši vien būtu ar mieru gaidīt labākus laikus, bet šī Vallija jau divreiz sūdzējusies par Toričelli tukšumu bāra kasē, bet piemiņas mielastā visi sīvā krājumi izdzerti pa tīro… Un vispār — kā lai priekšdienās dzīvo? Prātā iešāvās kādreiz lasītais Vilhelma Buša izteiciens. Tas nebija no «Makša un Morica», bet no prātulām un trāpīgi izteica Eduarda pašreizējo noskaņojumu: «Tu reizēm nezini, kur skriet, kad gribas kaut ko rīklē liet; bet māgu vajag piestampāt un arī īri samaksāt.» Jā, viņa vācu valodas zināšanas vēl nebija galīgi ierūsējušas. Šis atzinums atsauca atmiņā vakardienas sarunu par vācu refrižeratoru, un nu jau kājas pašas uzņēma kursu uz kuģniecības pusi. Citu peļņas avotu Eduards nepazina, neies taču ar turku krāmiem andelēties spekulantu drūzmā starp Centrāltirgus bodītēm. Vai — vēl ļaunāk! — lūgt Lolitu, lai piedāvā sanatorijas iemītniekiem.

Skvērā pie kuģniecības ēkas viņu uzrunāja pazīstams motorists: — Strazdāns jau divreiz apjautājās par jums.

— Kas par ķibeli?

— Ļaudis stāsta, ka jums draud paaugstinājums. Apsveicu!

Starptautisko sakaru referenta Strazdāna kabinets bija zili piesmēķēts. Dūmi caurvējā izvilkās no atvērtā loga līdz durvīm un uzvedināja klepus lēkmi. Laikam patiešām viņu te jau sen gaidīja, un Gribovs bija pīpējis cigareti pēc cigaretes, ko mājās liedza darīt sieva mātes cerībās… » — Gribovs domā, ka tu jau esi lietas kursā, — Strazdāns iesāka bez aplinkiem. — Izkraušanas darbus pabeigs pēc dažām stundām. No tevis atkarīgs, vai kuģis varēs šovakar iziet jūrā. Vai arī: mums būs jāmaksā par dīkstāvi. Trešās iespējas nav.

— No Brazīlijas varēsi atvest jaunu mašīnu, — Gribovs aģitēja. — Man jau viena sarunāta par pusi mēneša algas, es iedošu adresi.

— Ļaujiet taču padomāt, — Eduards centās iegūt laiku. . Bet īstenībā bija jau izšķīries. Protams, neviena eksotika nav tā vērta, lai tās dēļ mēnešiem neredzētu Lolitu. Tomēr pastāvēja arī jautājuma materiālā puse — šis norīkojums un vācu kuģa jūrnieka alga liktu pamatus viņa kopdzīvei ar Lolitu, nebūs jāsāk tukšā vietā. Vecākais mehāniķis ņēmās izjusti kratīt Eduarda roku: — Dēla uzņemšanu nosvinēsim kopā. Līdz pilnīgai stagnācijai! Vēlāk Eduards pats brīnījās, cik viegli bijis pieņemt jaunu lēmu​mu — pareizāk sakot, atteikties no iepriekšējā…

8 Vilciņam bija pilnīgi skaidrs, ka Andreja Žebranska apcietināšana netuvina viņu krimināllietas finālam. Ja Laumas Jāzepsones noslepkavošanu sākotnēji vēl varēja uzskatīt par traģisku nejaušību, tad Viktora mīklainā bojāeja liecināja par gluži pretējo. Cilvēks dabū galu tieši tai mirklī, kad visi pavedieni — arī ekspertu atzinumi, izpētot līķa apavu izmēru — norāda uz viņu kā uz vienu no vainīgajiem. Tātad kāds bija ieinteresēts apklusināt Viktoru uz mūžīgiem laikiem un tik smalki to nostrādājis, ka visi gali ūdenī. Vismaz pagaidām. Tāds prāta darbs nebija pa spēkam hroniskajam dzērājam Andrejam Žebranskim. Nomontēt mašīnas riteņus vai ar tualetes «vantūžiem» izcelt no aplodas logu stiklus var arī tad, ja atmiekšķētas smadzenes un trīcošas rokas, bet izgudrot un īstenot tādu velnišķīgi viltīgu plānu spēj tikai loģiski domājošs cilvēks. Aktīvais līdzvaininieks vai visu diedziņu raustītājs — kas to lai zina…

Piemēram, glumais Visvaldis Rotkēvičs, kuram pat uz āķīgiem jautājumiem bija sagatavotas atbildes, vai Eduards Jāzepsons, kas joprojām figurēja šai lietā kā vienīgais taustāmu labumu ieguvējs. Jā, nedrīkstēja aizmirst pārbaudīt, kā viņš pavadījis sestdienas vakaru.

Tomēr Vilciņš neizslēdza arī iespēju, ka darbojies cilvēks, kurš līdz šim nebija iekļuvis izmeklēšanas redzeslokā. Šai ziņā, gribot negribot, nācās piekrist Puķīša apgalvojumam, ka Andreja nopratināšana nekā nedošot.

Puķītis intuitīvi juta, ka Andrejs nav nevainīgs jēriņš, kādu cenšas notēlot, un neticēja nevienam apcietinātā vārdam. Viņš nešaubījās, ka vecos laikos būtu agrāk vai vēlāk panācis atzīšanos — tādi

pļēguri parasti neiztur spiedienu, bet ko tas dotu? Šodien ar apsūdzētā atzīšanos nepietika, nepieciešami neapstrīdami pierādījumi, un tos, kā liecināja lietas materiāli, izmeklēšanai tik viegli neiegūt — Viktors taču atstiepis kājas.

Vai Viktoru nozūmējis Andrejs? Arī Puķītis uzdeva sev šo jautājumu un, tāpat kā Vilciņš, nonāca pie noraidošas atbildes. Alkohola delīrijā viņš, protams, bija spējīgs nosist cilvēku un pēc tam neatcerēties, kas atgadījies, bet aukstasinīgi izprātot slepkavību — nekādā ziņā. Nebija vērts zaudēt laiku un pūlēties šai virzienā. Daudz perspektīvāk iet pa pēdām, kas aizvedīs uz darbnīcu, kur apstrādāta Laumas mašīna.

Ne jau mežā vai klajā laukā tā izģērbta un daļas pārkrāsotas. Te oda pēc liela nelegāla biznesa, te varēja atklāties daudzas mašīnu zādzības, kas bojāja policijas atskaites. Te viņš, nevienam nepazīstamais virsleitnants Puķītis, iemantos skaļu slavu un izvirzīsies nopelniem bagāto darbinieku skaitā!

Jau pa ceļam uz Jūrmalu Puķītis bija iesējis attiecīgo sēklu apcietinātā dvēselē. Bet vai tā uzdīgs?

Andrejs taču bija pictempies un diez vai saprata mājienu ar sētas mietu. Vajadzēja iedzīt naglu vēl dziļāk, pirms viņš nebija aizvests uz prokuratūru. Galvenais — apsteigt Vilciņu!

Policijā visi bija aizņemti ar nesenā grautiņa dalībniekiem, kurus pratināja dažādos kabinetos. Tādēļ neviens nepievērsa uzmanību tam, ka Puķītis, pretēji instrukcijai, dodas uz izolatoru.

— Nu kā, Žebranski, izgulēji dzērumu? — viņš jautāja, apsēdies uz vienīgā ķebļa. — Parunāsimies par lietu vai spēlēsim paslēpes?

Puķītis nekad nebija mācījies nopratināšanas taktiku, viņš pat nezināja, ka psiholoģija ir īpaša zinātnes nozare, bez kuras tagad vairs neiztiek arī ražošanā. Toties prata apieties ar visāda veida ziliķiem, stikla taras pieņēmējiem un veikalu palīgstrādniekiem, ar kuriem inteliģentajam Vilciņam nemūžam neatrast kopīgu valodu. Jāļauj sajust, ka esi savējais, bet tikai aplinkiem, nenosaucot lietas īstajā vārdā, tā, lai sarunas partneris pats nojauš, ar ko viņam darīšana.

— Man nav ko teikt, — Andrejs stūrgalvīgi sacīja. — Ja ir noziegums iedzert par drauga mūžīgo piemiņu, uzlieciet sodu. Neesmu nabags, samaksāšu.

— Publiskā vietā, sabiedriskā transportā un pirms pulksten diviem, — Puķītis uzskaitīja visus Andreja grēkus, — tavā darba laikā… Ar naudas sodu cauri netiksi.

— Tad nostrādāšu sutkas. — Arī šīs izredzes nebiedēja Andreju. — Nav pirmoreiz.

— Baidos, ka šoreiz tu esi daudz biezākā tintē. Tava mēteļa kabatā atrasts minervas komutators, kas noņemts no noslepkavotās Jāzepsones mašīnas. Numuru paziņojām Spānijas rūpnīcai un šodien gaidām telegrāfisku apstiprinājumu no komplektēšanas ceha… Bet pirms tam tu pārdevi šīs pašas mašīnas buferi, ir liecinieki. Kur tu visu to dabūji?

— Nopirku tirgū.

— Uzrādi pārdevēju. Ja nevari, paskaidro vismaz, kādam velnam… Tev taču pašam nav savas mašīnas.

— Lai uzsistu gaisā, — Andrejs iekrita veikli izliktajās lamatās. * — Tā jau ir tirgošanās ar zagtām mantām. Visai nepatīkams pants, tici man. Bet tev piešūs daudz nopietnāku — deviņdesmit devītā pirmo punktu par slepkavību ar vainu pastiprinošiem apstākļiem. Un uz šīs grēcīgās zemītes nav vairs Viktora, nav vairs viņa labvēļu, kas algotu tev slavenu advokātu.

Andrejs nomākti klusēja. Viņš atskārta, ka virsleitnants blefo, un tomēr… Velns viņu sazina, kādas pēdas šiem nolādētajiem okšķeriem izdevies sadzīt? Tonakt viņš pats daudz nedomāja, darīja, ko Viktors lika, varbūt tiešām kaut kur atstātas kādas drēbju driskas vai no kabatas izkritis priekšmets ar nenoliedzamām pazīmēm… Muldēja taču, ka tagad eksperti iemācījušies pēc viena diedziņa pateikt, no kādas drānas pašūts uzvalks, ka Jūrmalas policijā glabājas burkas ar iekonservētām smakām, ka izgudrots kaut kāds ellišķīgs melu detektors. Varēja arī neticēt šīm pasakām, bet ja nu pēkšņi ūdenslīdēji izcēluši no upes dzelmes viņa zilo virssvārci un tupeles? Tad viņam vāks.

— Nepazīstu nekādus Viktora draugus, — Andrejs sacīja, un viņa balsī jautās neliekuļota nožēla.

— Bet viņi pazīst tevi un nepametīs nelaimē, ja tu pareizi uzvedīsies. Sūtīs paciņas, pēc iznākšanas

no ieslodzījuma palīdzēs iekārtoties labā darbā…

— Un arī tevi neaizmirsīs, tas tev padomā? — Andrejs pēkšņi pārgāja uzbrukumā, uzminējis Puķīša viltību.

Puķītis izlikās nepamanām rupjo izlēcienu.

— Viktors nepateica, uz kurieni sataisījies sestdienas vakarā?

— Viņš nekad man nekā nestāstīja. Pēc darba aizbrauca un reizēm atgriezās tikai uz rīta pusi.

— Pareizi. Un atveda zagtas mašīnas, kuras tu pēc tam apstrādāji. To taču tu gribēji teikt?

Andrejs paraustīja plecus. Viņš vairs netika līdzi Puķīša domu gājienam. Galva lūza vai pušu, rīkli žņaudza slikta dūša, mēle lipa pie aukslējām. Ja tagad nedabūs malku šņabja vai vismaz bairīša pudeli, viņš nogāzīsies gar zemi.

— Izņemot cigareti, neko nevaru piedāvāt. Bet, ja parādīsi, kur jūs šiverējāties, atceļā atļaušu padakterēties. Vīrs un vārds!

— Ko tu no manis gribi? -— Andrejs izelsa, padevies liktenim.

— Aizved uz darbnīcu, kur tu izģērbi vai pārkrāsoji Viktora atvestās mašīnas. …Vilciņš vēl tikai gatavoja nopratināšanas plānu, kad piezvanīja Puķītis un pavēstīja par savu uzvaru — pamestā ratnīcā atklāta nelegāla darbnīca, kurā atrastas mašīnu daļas no vismaz divdesmit dažādiem žiguļiem, golfiem, fordiem un pat no jaguāra, uz daudzām — Andreja un Viktora pirkstu nospiedumi, neviena cita vairāk. Apskates protokolu, ko parakstījuši divi pieaicinātie liecinieki, viņš atsūtīšot reizē ar apcietināto.

— Apsveicu, — teica Vilciņš tonī, kas atgādināja rājienu. — Un neaizmirstiet pie viena savā ziņojumā paskaidrot, ar kādām tiesībām rīkojāties patvaļīgi.

Tas, protams, bija liels panākums, bet Vilciņš jutās tā, it kā pēkšņi viņam būtu izsisti no rokām visi ieroči. Kas tad palika, ja atmeta pie Andreja atstātās zagtās detaļas un daudziem zināmo nešķiramo draudzību ar Viktoru? Tērgas par plostiem, kuros viņš vienā naktī notrieca ierēdņa mēneša algu, spekulanta reputācija? Gaužām maz, lai piespiestu runāt, sapīties savos aizbildināšanās mēģinājumos un spert nepareizus soļus. Vilciņš pārlapoja savas piezīmes. Lielgarāžas dispečere patiešām atcerējās, ka sestdienas vakarā kāds pa telefonu meklējis Viktoru, bet, noklausījusies magnetofona ierakstu, neteica ne jā, ne nē. Vajadzēs piespiest RotkēViču piezvanīt viņai pa tālruni, tad redzēs… Par Andreju nevarēja būt ne runas, jo viņš šai laikā vēl slaistījās uzņēmuma teritorijā, plātījās ar naudu un meklēja kompāniju nedēļas nogales plītēšanai. Bija arī izdevies sadzīt pēdas Jadvigai, kuru Viktors mēdza stādīt priekšā kā savu līgavu. Viņa strādāja par uzskaitvedi tai pašā «Karavānā». Jā, Viktoram tai vakarā kāds zvanījis, viņš pats pacēlis klausuli, kaut ko buldurējis par finansēm, tad vienīgi teicis: «Tieši tā!» un «Tiks izdarīts!». Bet pēc stundas sataisījies ceļā, kaut gan bija apsolījis palikt līdz rītam. Viņa, protams, pukstējusi, tomēr ar varu neturējusi — no nakts reisiem Viktors parasti atgriezies ar vērtīgām dāvanām.

Būtu viņa nojautusi, kā tas beigsies, neparko nebūtu atlaidusi, tikai pāri savam līķim. Taču asaras ātri nožuva, kad Jadviga uzzināja, kādā noziegumā viņas mīļākais tiek apsūdzēts. «Paldies Dievam, ka tā, viņš varēja nomušīt arī mani,» — ar šiem vārdiem beidzās Jadvigas nopratināšanas protokols.

Tas neliecināja pret Andreju, drīzāk pret Rotkēviču, kurš, jo tālāk, jo aizdomīgāks likās. Vajadzēja nopietni nodarboties ar viņu, atrast ieganstu, lai uzsūtītu kaklā valsts ieņēmumu dienesta inspekciju un auditoru revidentus, kuri prata atklāt vissīkākās blēdības… Tie visi bija tuvākas vai tālākas nākotnes jautājumi, patlaban jākoncentrējas sarunai ar Andreju.

Tā nedeva nekādus pozitīvus rezultātus. Andrejs likās samierinājies ar gaidāmo likteni un tik snaudulīgs, it kā būtu visu nakti dzēris. Un par to vien runāja: — Ziniet, priekšnieka kungs, es katru rītu taisos atmest, bet trūkst rakstura stingrības. Tagad cietums mani izārstēs, un es kļūšu par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Neviens mani vairs nepiedabūs par pudeli šņabja izģērbt svešas mašīnas. Protams, protams, es nedomāju, ka Viktoram tās dāvināja par skaistām acīm, neesmu taču ar pirkstu taisīts, bet viņš nekā neteica, un es nekā nejautāju. Ne mana cūka, ne mana

druva. Viņa izejviela, mans darbs, un peļņa uz pusēm, un visa darīšana.

— Kur jūs iepazināties? Kas saveda jūs kopā?

— Ļauns liktenis. Pie Mēbeļu nama. Tur tagad darba maz, nav naudīgu pircēju. Es kūkoju savā tačkā, viņš savā taksītī. Vārds pa vārdam, un, kad viņš uzzināja, ka pirms Olaines biju mašīnu atslēdznieks un protu «sastellēt» kopā mēbeles, Viktors piedāvāja mesties uz vienu roku. Gods viņam un slava — līdz «feirāmam» nekad neļāva iedzert. Ne lāsītes, miers viņa pīšļiem.

— Un pēc tam?

— Viņš pārgāja uz transportuzņēmumu, uz «Karavānu», paņēma līdzi arī mani. Ar pašizgāzēju vienmēr var izsist smuku naudiņu, melnzemīte taču mūsdienās lielā cenā. Kad nebija kundes, katrā maiņā kādu kravu vai divas izkratījām pamestā vāgūzī, ko es pirmīt brīvprātīgi uzrādīju jūsu leitnantam. Lai allažiņ ir kaut kādas rezerves pie rokas…

— Un tālāk? — Vilciņš mudināja.

— Tālāk es jau izstāstīju leitnantam. Ja gribat, lai atkārtoju, — lūdzu. Vienu vakaru viņš mani uzmodināja, aizveda uz mežu un lika, lai demontēju volgu. Ari instrumenti bija sagādāti. Es nekā neprasīju — tāpat bija skaidrs, ka vāģis aizdzīts.

— Nozagts, — Vilciņš precizēja.

— Kā jums tīk… Par to viņš man uzlika «soteli». Kad atdzina nākamo, es vairs nebiju ar mieru verģot par sviestmaizi. Norunājām, ka strādāsim uz pusēm, un es pavisam pārcēlos uz vāgūzi. Ar savu raskladeni. Kā vasarnīcā, kas vainas? Bija naktis, kad viņš neatbrauca, un tad es ar gaismu gāju uz copi…

— Ko viņš teica, kad atveda minervu?

— Neatceros, es jau biju šmigā. Laikam kā vienmēr: «Pie darba, biedri!»

— Kur jūs paslēpāt mašīnas atliekas?

— Nezinu. Viņš aizveda, bet man lika pārkrāsot.

— Kam jūs pārdevāt zagtās daļas?

— Ar to vienmēr noņēmās Viktors. Šad tad atstāja man kādu štruntu, bet pie galīgā norēķina atskaitīja. Es nebāzu degunu viņa šeptēs. Lai šmugulējas, vai man žēl, ka tik nepiņķē iekšā. Valsts šņapstam pietika — vakarā un uz paģirām, ko man vairāk vajag?

— Viņš nekad neteica, ka ir īpašs pasūtījums? Padomājiet labi! Piemēram, nepieciešams priekšējais stikls vai pakaļējais spārns?

— Mums nebija laika pļukšķēt. «Līdz rītam būdai jābūt tīrai» — tikai to vien teica.

— Kāda numura apavus valkājat? — Vilciņš negaidot mainīja sarunas tēmu. — Parādiet kurpes!

— Vai es zinu… Bet šitās čības man daudz par knapām. Parasti staigāju… — Andrejs atcerējās upē nogremdētos gumijas zābakus un sastomījās. — Tādās vaļējās tupelēs, sandalēs, vai?

— Kur jūs bijāt ceturtdienas vakarā?

Andrejs pat nepiepūlēja atmiņu.

— Pēc darba es nekur laukā neeju. Kā Viktors mani atved, tā iešņaboju un liekos uz auss. Lai var kaut ko padarīt, kad Viktors uzbukņī…

— Un naktī no sestdienas uz svētdienu?

— Kopā ar čomiem. Viktors aizstūrēja pie brūtes, un man bija brīvdiena… Sakiet, uz cik gadiem mani iebāzīs čokā?

Redzēdams, ka Andrejs gandrīz aizmieg, Vilciņš nolēma pārtraukt nopratināšanu, kurai vairs nebija lielas jēgas. Andrejs nekur nespruks, paņems viņu priekšā pēc tam, kad eksperti būs sīki izpētījuši ratnīcu un tajā atrasto. Un pēkšņi Vilciņam iešāvās prātā doma, ka varbūt derētu patirdīt arī virsleitnantu Puķīti…

Andrejs parakstījās, pat neizlasījis protokolu. Viņu aizveda. Vilciņš nolūkojās viņam pakaļ, tad

pavērās logā. Ārā šalca vējš, purināja dīvaini safrizēto liepu lapotnes. Tās noraidoši kratīja galvas, aicinot izmeklētāju izrauties no drūmās pasaules, no alkohola un asiņu slacītās gaisotnes, nezaudēt saiknes ar apkārtējo dzīvi, tās ikdienas pārvērtībām.

Viņš smagi nopūtās. Ko lai dara — valsts un sabiedriskā iekārta mainās ātrāk nekā cilvēki. Lai tie izaugtu, nepietika ar aicinājumiem vien. No augšas var grozīt spēles noteikumus, bet sabiedrībai jāpārkārtojas no apakšas. Jāsāk ar katru cilvēku atsevišķi… Viņš ir jāaudzina no mazotnes, nevis jāpāraudzina, kad jau pusmūžu pieradis domāt tikai par savu labumu, izlikties un laipot uz aizliegumu robežas.

Vilciņš neticēja, ka izdosies labot tādu Andreju un viņam līdzīgos. Izolēt — to gan, bet likt domāt pa jaunam — diez vai. Piespriedīs tādam dažus gadiņus, un viņš visu laiku par to vien prātos, kā nākamreiz rīkoties viltīgāk un tik dumji neiekrist. Un vēL uzņems sakarus ar rūdītiem blēžiem.

Strādājot par advokātu, Vilciņš tāpat neloloja nekādas ilūzijas. Sūdzības un lūgumraksti, dzīvokļu konflikti, mantošanas strīdi, ģimenes ķildas nesagādāja īpašu gandarījumu, tomēr varēja saglabāt zināmu izvēles brīvību. Aizstāvēt tiesā tādu Rotkēviču, piemēram, viņš nebūtu uzņēmies ne par kādu papildu honorāru. Tomēr šis glumiķis jau vairākas dienas nodarbināja viņa domas…

Arī policijā stāvoklis nebija daudz rožaināks. Tie paši vecie kadri, tiesa, jaunā iesaiņojumā. Nu, teiksim, atlaidīs no darba Puķīti par šodienai nepiemērotu darba stilu, kur lai ņem viņa vietā citu? Jauni, enerģiski un domāt griboši cilvēki tagad dibina uzņēmumus, iestājas starptautiskās apvienībās, strādā radoši un pelna baltu naudu. Kas viņiem ko meklēt policijā, kur alga neatbilst atbildības mēram un varas, pareizāk sakot, — patvaļas daudz mazāk nekā senāk. Bet rūpju tikpat. Vēl grūtāk klājas varbūt vienīgi prokuratūras darbiniekiem, kuriem jānoņemas ne tikai ar noziedzniekiem, bet jāuzrauga arī tā pati policija.

Vilciņš nospieda zvana pogu un pavēlēja ieaicināt nākamo ar pavēsti izsaukto. — Sī taču nebija vienīgā lieta viņa ikdienas darbā.

9 Ieraugot Eduardu tuvojamies dārza vārtiņiem, Lolitai iedrebējās sirds. Cik viņš tomēr izskatīgs un jauneklīgs! Gaita vingra, solis atsperīgs. Seja iedegusi, bet ne tā kā atpūtniekiem, kas stundām cepinās aizvērtām acīm. Dabiskā brūnumā, ko dod vējš un dienvidokeāna elpa, nevis kūtrās saules vannas. Tā viņa vakar ari neuzzināja, kā Eduardu īsti sauc. Un kāda nozīme vārdam? Ja mīli, galvenais ir cilvēks.

Kāda nozīme Eduarda pagātnei? Vai tad viņa pati vienmēr bija uzklausījusi vecāku aizliegumus, vai tad nebija aiz mātes muguras našķējusies pieliekamajā, ar puikām rāpusies kaimiņa ābelēs? Un vēlāk institūtā norakstījusi iestājsacerējumu no špikera, ko bija nopirkusi par divām pudelēm konjaka… Ar ko viņa bija labāka, ja, stingri ņemot, arī greznojusies ar svešiem nopelniem? Eidis nebija nevienu nositis, tikai krāpies, veikli izmantojis gadījumu un pēc tam ar teicamu darbu sen izpircis savu vainu. Jābūt pateicīgai liktenim, kas palīdzējis satikt cilvēku, ar kuru gribas rokrokā soļot pa dzīvi, laist bērnus pasaulē. Šai ceļā jāstartē no nulles punkta.

Aptuveni tā viņa šorīt bija skaidrojusi savu lēmumu Marikai un uzmundrinājuma "9ietā saņēmusi pretī morāles sprediķi, kurā tika dēvēta par maksimālisti un nelabojamu utopisti, kas nepazīstot īstenību un pati sev rokot kapu. Vai tad bijis vērts aizlaisties no izputējušas sādžas, gadiem ilgi kulties kā plikai pa nātrēm, lai tagad, kad beidzot var satvert labklājību aiz astes, atgrieztos tajā ar ubaga tarbu kaklā?…

Kā par spīti, Marika patlaban tupēja mājās. Kaut nu viņa pievaldītu mēli un neizteiktu savu veidokli arī Eduardam!… Šajā siltajā pēcpusdienā reti kurš sēdēja istabā. Tie, kam nebija sava dārza, atpūtās pludmalē, skvēros spēlēja novusu vai badmintonu. Pārējie lieca kailās muguras piemājas lauciņos, bet tūdaļ atkal iztaisnoja tās un pavadīja Eduardu ziņkārīgiem, saprotošiem skatieniem.

Pamanījusi Eduardu, Marika grasījās izstumt bērna ratiņus dārzā, bet tad apjēdza, ka vēlāk būs neērti atgriezties. Gribējās taču noklausīties, par ko viņi runās — varbūt arī pašai un Arvīdam atlēks kāds

labums?

Vēl pirms Eduards paguva pieklauvēt, durvis atvērās un viņa kaklam apvijās divas siltas rokas. Šoreiz laimē starojošā Lolita nekautrējās visu acu priekšā skūpstīt savu nākamo vīru.

— Tev tikai viena soma? Zini, tā ir brīnišķīga ideja, es tāpat paņemšu tikai vienu čemodānu. Visu pārējo Marika mums atsūtīs, kad iekārtosimies, vai atbrauksim pakaļ… Es jau aizklapēju mātei telegrammu, lai izvēdina mazo istabu, mums taču arī šaurajā kajītē bija labi, vai ne, mīļais?… Un darbā uzrakstīju atlūgumu, sameklēju aizvietotāju, mani atlaiž uzreiz…

To visu viņa pateica vienā elpas vilcienā, vedot Eduardu istabā, kur viņš piemetās uz palodzes.

— Kas noticis, Eduard, kāpēc tu klusē? — viņa vaicāja pēkšņā satraukumā. — Tev karsti? Novelc jaku, jūties kā mājā^, uzpīpē… Man vēl jāsapakojas, bet es žigli, uz vakara autobusu pagūsim.

— Lolita, saproti mani pareizi, — Eduards beidzot sasparojās. — Aizbraukšanu nāksies pagaidām atlikt. Mūsu plāni mainījušies, es pat teiktu, ka uz labo pusi. Apstākļi tā sagadījušies, ka man jāizpalīdz vecam draugam… To nevar izskaidrot dažos vārdos, tev jāsaprot tāpat… īsi sakot, man šovakar jāiziet jūrā, ar vācu kuģi, braukšu par vecāko mehāniķi, vai tu zini, ko tas nozīmē? — neļaujot viņai atbildēt, Eduards turpināja: — Kad būšu parakstījis ilgtermiņa līgumu, tu varēsi braukt kopā ar mani, čīfam taču pienākas divistabu .apartamenti. Vienu reisu gadā par brīvu, pārējos — par uzturnaudu… Es tev parādīšu pasauli, redzēsi, cik laimīgi būsim… Tagad gan vajadzēs kādu laiciņu paciesties — kamēr būšu atpakaļ no Dienvidamerikas. Bet tas ir to vērts, tici man…

Jo tālāk, jo skaidrāk Eduards apzinājās, cik pliekani skan šie vārdi, bet pie labākās gribas nespēja izvēlēties sirsnīgākus, runāt par savu mīlestību. Kā var citam izskaidrot, ja viņš pats sev neuzdrošinājās līdz galam atzīties? Ka patiesībā ir gļēvs un baidās atteikties no ierastā dzīvesveida, ka sirds dziļumos priecīgs par ieganstu vismaz pagaidām atlikt naktī apsolītā izpildi. Ka vēl nav iekšēji nobriedis dzīvei bez naudas un ērtībām. No iedomas vien, ka turpmāk nāktos iztikt bez ikdienas karstās dušas, jau tagad sāka niezēt mugura.

Beidzot Eduards sadūšojās un pacēla skatienu. Uzlūkoja Lolitu un gandrīz vairs nepazina — viņa likās pēkšņi novecojusi, smaids nodzisis, acīs tāda šausmu izteiksme, it kā tās raudzītos zemestrīces radītā plaisā, kas auga platumā un draudēja uz mūžu atšķirt no Eduarda. Rokas krampjaini žņaudza deniņus, aizspiezdamas arī ausis, lai nenāktos dzirdēt galīgo spriedumu.

Turpretī Marika aiz sienas gavilēja. Vecākais mehāniķis — tas taču nozīmēja vairāk naudas, bagātīgākas dāvanas. Un arī pensija būs lielāka, sevišķi, ja to saņems no Vācijas. Ka tikai tā stulbā zoss nemēģina atrunāt!… Viņa izcēla Anniņu no ratiņiem un sāka klusi žūžināt — citādi vēl laidīs tauri vaļā un neļaus noklausīties turpinājumu.

— Pēc visa, kas atgadījies, — Eduards taisnojās, — pēc šīm drausmīgajām aizdomām. Beidzot atkal būšu brīvs cilvēks… Uz jaunā kuģa neviens mani nepazīst, nevienam nav daļas gar manu pagātni, no svara būs tikai mans darbs, un to es protu. Atkritīs visi kreņķi par pilsonību un citām muļķībām. Jūrā par cilvēku spriež pēc viņa rakstura, nevis pēc pases krāsas. Šis jaunais nozīmējums ir uzticības apliecinājums, saproti? Un arī tev jāuzticas man, dzirdi, mīļotā! — Lolita automātiski pamāja ar galvu. — Un vēl ko es tev teikšu, Lolita, klausies uzmanīgi… Gada laikā sagādāšu tādus sadzīves apstākļus, ka pēc tam varēsim dzīvot kā kungi.

Un arī — kā tu gribi viņu nokristīt? Mūsu Jaņķelis, tu taču vēlies, lai mūsu bērns būtu nodrošināts ar visu nepieciešamo… Ar ko mūsu mazulis sliktāks par Haraldu, kuram netrūka itin nekā? Tu saproti, ko es gribu ar to teikt?

Lolita atkal pamāja. Jā, viņa saprata. Ne vien Eduarda vārdus, bet arī jēgu, kas aiz tiem slēpās.

— Es nevēlos, lai mans dēls augu dienu pinkšķ kā šis nelaimes tārpiņš, — Eduards ar acīm norādīja uz sienu, aiz kuras klusi dūdoja Anniņa. — Mūsējam jāaug laimīgam un smaidīgam, vai man nav taisnība? — Nesagaidījis atbildi, viņš izņēma no somas lādīti un pastiepa Lolitai: — Tagad mazs lūgums, mīļumiņ. Uzskati to par manu kāzu dāvanu. Un arī Jaņķeļa pūram sanāks. Glabā, man nav neviena cita,

kam es uzticētos.

Eduarda roka sastinga pusceļā, jo Lolita neizkustējās no vietas. Un viņš bija spiests piekāpties: — Man pat dēla vairs nav, tu uz pasaules esi man vienīgā. Ja tu patiešām tā vēlies, es kļūšu par mehāniķi, kas ar kājām kuģo pa sauszemi. Bet ne šajā krastā!… Tikko kaut kur atradīšu pieklājīgu darbu, atsūtīšu telegrammu. Un šī būs nauda lidmašīnas biļetei.

Beidzot Lolita pavēra lūpas. Viņas balss skanēja aizsmakusi, vārdi sekoja cits citam ar atstarpi — kā jau cilvēkam, kuram pēc ilgas klusēšanas no jauna jāiemācās runāt.

— Nē, Eduard, es tā nespēju… Brauc vien, ja citādi nevari… Laimīgi…

— Ko tu, Lolitiņ, mīļā, ko tu prasi no manis? — Eduards izmisis iesaucās. — Es taču uzticējos tev… līdz galam… visu paskaidroju. Kāpēc tu negribi mani saprast?

— Es tevi saprotu, ļoti labi saprotu, — valdīdama asaras, Lolita klusi atbildēja.

Uz sliekšņa Eduards apstājās, pagriezās.

— Kuģis atiet pulksten deviņos. No eksportostas. Pasūtīšu tev caurlaidi.

Lolita pat nepaskatījās uz viņa pusi. Pat nenoslaucīja asaras, kas tagad jau nevaldāmi plūda pār vaigiem.

Spēki zuda, viņa nokrita uz dīvāna un kā miglā redzēja it kā jau vienreiz pārdzīvoto. Tā pirms trim gadiem aizgāja viņas pirmais vīrs, tā tūlīt aizies cilvēks, kurš bija palīdzējis atgūt zaudēto ticību nākotnei.

Un tagad nežēlīgi pievīlis viņas cerības. Mantas dēļ, sava acumirkļa labuma dēļ!

Eduards paraustīja plecus un izgāja. Viņš bija pieradis pie ģimenes skandāliem, bet Lauma nekad nemēdza tos rīkot uz atvadām. Gan arī Lolita pārdomās un atbrauks novēlēt tradicionālo «ceļa vēju». Viņš ne mazākajā mērā nešaubījās, ka pēc dažām stundām ieraudzīs mīļoto krastmalā.

Kad durvis aizkrita, viņa vairs nespēja valdīt ilgi aizturēto kliedzienu. Tas izlauzās kā ilgi krāta izmisuma izvirdums. Pierima, tad atkal pieņēmās spēkā. Kad atsteidzās Marika, Lolita raustījās histērijas lēkmē.

— Tūlīt, tūlīt, — māsa viņu mierināja un drebošiem pirkstiem sameklēja atvilktnē miega zāles. — Iedzer šīs ripiņas, un viss pāries. Gan būs labi, nekur viņš nepaliks. Vai tad var pamest tādu skaistuli kā mana mazā māšele?… Kad tu pamodīsies, viņš atkal būs klāt, — Marika bubināja, kā zīdaini aijādama, un gandrīz ar varu piespieda Lolitu norīt divas tabletes.

Tad apsedza māsu ar siltu pledu un tik ilgi glāstīja viņas matus, kamēr šņuksti kļuva klusāki, pārvērtās vienmērīgās elsās un visbeidzot aizmiguša cilvēka šņākuļošanā.

10 Videobārā bija divu stundu pusdienas pārtraukums — vienīgais netikums, ko Haralds bija pārmantojis no padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmas darba stila, taču pie letes sēdēja divi apmeklētāji, kurus viņš pie labākās gribas neuzdrīkstējās izraidīt. Un nevarēja noliegt, ka abiem bija iemesls svinēšanai: policijas virsleitnants Puķītis atzīmēja savu pirmo panākumu kriminālmeklēšanā, privātā taksometra īpašnieks — atgriešanos taksistu ierindā. Tāpēc viņš sūca tikai bezalkoholiskus kokteiļus, bet ar dzērāja neatlaidību centās izvilināt no Haralda «Rotora» prezidenta telefona numuru.

— Zelta bedre! Nedēļas laikā izgādāt divus Minerva—90 spārnu komplektus, kurus pat Spānijā grūti sameklēt. Redzēsi, ar tādiem apgriezieniem viņš drīz būs miljonārs. Vai tiešām tu nepalūgsi Rotkēviča kungu pārdot man rezerves komutatoru? Pats taču zini, ka tie maitājas ne no šā, ne no tā — apstājies pie sarkanās gaismas un tālāk neies.

— Nu, piezvani tam Krēzam, vai tev žēl? — Puķītis pievienojās un iemalkoja zeltaino šķidrumu, kurā konspirācijas labad peldēja dažas tējas lapiņas. Tad piebīdīja tukšo krūzīti Haraldam. — Lai brauc šurp. Kad padzirdēs, kas man viņam stāstāms, uzliks franču «Napoleonu».

— Vai nepietiks? — Haralds nobažījies vaicāja. — Līdz vakaram vēl tālu…

— Vakars uz ezera, bet aiz tā balti bērzi, — Puķītis bija liriski noskaņots. — Ielej, sābri, es

tikmēr pats piegriezīšu, ja jums nav dukas.

Viņš patiešām pievilka sev klāt aparātu un uzgrieza «Rotora» biroja numuru: — Pats pie drāts? … Puķītis traucē, no Jūrmalas policijas pārvaldes.

— Vai Līdums vairs nestrādā? — Rotkēvičs vēsi atteica. — Tādu Puķīti nepazīstu, nav tas gods…

— Strādā, strādā un liek jūs sveicināt. Bet es jums zvanu sakarā ar slepkavības lietu, kas man uzticēta. Vajadzētu aprunāties…

— Tad runājiet! Klausos.

— Tā nav telefona saruna…

— Ko tad zvanījāt? Citi jūsu biedri nekautrējas atnākt bez iepriekšējas brīdināšanas. Drīz šeit būs tāda policijas izbraukuma filiāle…

— Pārmetums vietā. Tiksimies brīvdabas apstākļos, kur abi būsim peldbiksēs. Varbūt pludmalē? Vai sanatorijas jahtklubā, tur mazāk ļaužu, un mums būs vieglāk pazīt vienam otru.

— Man nejauši tieši uz Jūrmalu jābrauc… Gaidiet mani pēc stundas, — un Rotkēvičs nolika klausuli.

Puķītis triumfējoši pavērās savos sarunas biedros, bet izrādījās, ka taksistu bija nomainījusi Vallija, kura pāri letei izprašņāja Haraldu: — Vecais nav uzpeldējis?

— Kā akā iekritis, — viņš paskatījās uz Puķīša pusi. — Drīz būs jāsāk meklēt ar policiju.

— Pipari tev uz mēles! Vienreiz tā jau piesauci nelaimi… Bet es tikko no advokāta. Mantinieki esat jūs abi ar tēvu — uz pusēm. Kā par spīti, tas attiecas tikai uz īpašumu, kas bija uz viņas vārda, uz mašīnu un bankas kontu. Un jāgaida pusgads, lai var pieteikties arī citi mantinieki. Tu nezini, jums laukos ir kādi tuvi radi?

— Omīte nomira pirms gandrīz divdesmit gadiem. Bet māte kaut kur brauca pēc kartupeļiem un kāpostiem ziemai…

— Būtu bērns, mums pienāktos divas trešdaļas, — Vallija turpināja klāstīt saņemto informāciju. — Bet sešos mēnešos nepagūšu dzemdēt. Toties nav šaubu, ka divas istabas izplēsīsim, kad uzrādīsim laulības apliecību…

— Izbeidz, Vallija! — Haralds neizturēja. — Tēvs varbūt vēl raud pie mātes kapa, bet tu tikai punktierē, kā labāk aptīrīt viņu.

— Sērotājs atradies… Stāsta, ka viņš vakar mežā bučojies ar savu špidrilku. Domā, viņi nezina likumus?

— Lai dara, ko grib, es izstājos no šīs netīrās spēlītes. Šovakar pat aizbraukšu uz mājām un pielikšu vecās atslēgas…

— Ja tu to izdarīsi, zonīt, — Vallija ar šo vārdu izteica visu savu nicinājumu, — vari neatgriezties. Manas durvis būs aizslēgtas — šonakt un pavisam! …Tā vien likās, ka notikumu virpulis pēkšņi pārcēlies uz jahtklubu. Pirmo akmeni šķietami klusajos ūdeņos iemeta Marija. Atgriezusies no tirgus, viņa ar visiem iepirkumiem tiešā ceļā nesās uz jahtu, kur Putriņš pēcpusdienas piesaulē laboja notrūkušu trosi.

— Šitais razbainieks! — viņa vaimanāja. — Šitais katordznieks! Dieva brīnums, ka paliku dzīva, tādi par kandžas pudeli miesīgo māti nomiegs…

— Rimsties un stāsti pēc kārtas!

— Bez sirdsdrapēm es nedabūšu ne vārda pār lūpām. Gribi, es tev arī atnesīšu?

Atgriezusies, viņa izplatīja smaku, kas pat iztālēm neatgādināja baldriāna aromātu. Bet mēle bija atraisīta: — Man tas nesamais tik smags, ka pa ceļam vajadzēja atvilkt elpu. Apstājos tātad pie dēļa, kur tie policijas sludinājumi izlīmēti — interesanti taču, kurš nemaksā alimentus. Un ko es ieraugu?! — Viņa

iegremdēja roku krūšturī, lai sataustītu sirdi. —* Mans Janka, nu, tas neģēlis, kuram nebaidījos uzticēt savu meitas godu…

— Viņš te nakšņoja? — Putriņš uzminēja. — Un vakar aizšmauca airlaivā?

— Kad es tev saku!

— Paziņoji policijai?

— Es tev paziņoju, pulkvedi, ar ko tu esi sliktāks par citiem kruķiem, savs cilvēks, turklāt…

Vai dieniņ, priekšniece atvilkusies!

Lolita šobrīd nemaz neizskatījās pēc priekšnieces, drīzāk kā dzīves džungļos apmaldījies bērns.

Ieraudzījis viņas saraudātās acis, Putriņš aicināja: — Apsēdies, meit, un stāsti, ja domā, ka varu tev palīdzēt.

— Man neviens nevar palīdzēt…

— Tad nesaki nekā. Paklusēsim kopā. Un ielāgo — nekur viņš nepaliks. Tādas skaistules kā tu neviens prātīgs vīrietis nepamet.

— Ne jau. Es viņu padzinu! — Lolitas acīs atkal sakāpa asaras.

— Tādā gadījumā viņš to pelnījis. Un nav ko gausties.

— Aizgāju arī no darba.

— Pareizi darīji! — Putriņš mierināja. — Aizbrauc kaut kur atpūsties.

— Tikai uz neatgriešanos. Šeit katrs koks man atgādinās Eidi. Ko lai tagad daru?

— Tas tev pašai jāizlemj… Bet paturi prātā, te visi tevi mīl, sagaidīs atpakaļ ar atplestām rokām. Pat puķi nevar tik vienkārši pārstādīt svešā augsnē, jāpaņem līdzi vismaz sauja sakņu zemes.

Padomā par to, meit.

— Paldies, Edgaronkuli. Kāpēc mūsu laikos vairs nav tādu vīriešu kā jūs?… Kas jums atgadījies? — Lolita iesaucās, redzot, ka viņš zibenīgi ienirst kajītē, lai tūdaļ atkal atgrieztos ar platmalainu cepuri galvā un tumšām brillēm uz acīm. — Sī maskarāde man par godu?

— Drīzāk tam ķēmam tur, — Putriņš pāri plecam norādīja uz Puķīti, kurš haki krāsas šortos un sarkanā pludmales kreklā patiešām izskatījās ērmīgs. — Kopš kura laika viņš sācis aizrauties ar burāšanu?

— Pirmoreiz redzu… Nē, pagaidiet, tas taču virsleitnants, kurš nopratināja mani un pec tam arī Eidi…

— ZinU, tieši tāpēc jāpaskatās, kas viņam te meklējams. Piesedz mani mazliet, ja nav grūti.

Lolita neviļus pasmaidīja, iedomādamās, kā ar savu augumu paslēps blāķīgo Putriņu, tad iejutās piedzīvojumu filmas varones lomā, atraisīja uz bomja saritināto lielburu un izveidoja kaut ko līdzīgu audekla ambrazūrai. Šī piesardzība izrādījās lieka. Puķītis apsēdās ar muguru pret viņiem un, par nepatiku pusaudžiem, kuri makšķerēja laipu galā, ņēmās ar kājām kulstīt ūdeni.

— Un šo kungu tu varbūt arī pazīsti? — Putriņš čukstus vaicāja.

Ziņkāre bija vietā, jo flaneļa uzvalkā ar vesti un punktainu kravati kaklā Rotkēvičs patiešām atgādināja parādību no svešas pasaules.

— Viņš nav no mūsu sanatorijas, — neko citu Lolita nespēja Putriņām pavēstīt.

— Es arī nepateikšu, — Putriņš nogrozīja galvu, vērodams, kā Rotkēvičs sarokojās ar Puķīti.

— Žēl, ka nav fotoaparāta.

— Man klubā ir. Gribat, aizskriešu pakaļ? — Lolita piedāvāja.

— Nevajag. Uzņem viņus caur logu, bet tā, lai redz abas sejas…

Lolita aizsteidzās un paguva nofotografēt abus tieši tai mirklī, kad viņi, iekāpuši laivā, atstūmās no krasta. Viņa, protams, nepārzināja policijas darba ētikas smalkumus, tomēr apjauta, ka līdz ar kameras slēdža klikšķi izbeidzās ari policijas virsleitnanta Puķīša dienesta karjera. »

…Eduards vēlreiz iegriezās dzīvoklī un ātri savāca visu nepieciešamo. Ilggadējā pieredze ļāva bez prātošanas iestūķēt somā silto puloveru, kas laikam taču noderēs, jo Dienvidamerikā tagad valdīja ziema, veļas kārtas, ko Lauma allaž turēja lielā rezervē, tualetes piederumus. Viss. Viņš apsēdās, kā bija pieradis to darīt pirms tāla ceļa, aplaida acis telpai.

Eduards apzinājās, ka šeit atgriezīsies vairs tikai kā ciemiņš — paņems vēl šādas tādas mantas, vienosies par maiņas noteikumiem ar Haraldu, kurš, jācer, uzskatīs videoaparatūru par bēru izdevumiem atbilstošu kompensāciju. Pat ja Lolita atteiksies no sava nodoma pārcelties uz dzīvi laukos, viņi te neapmetīsies. Rēķini ar pagātni jānoslēdz galīgi, gan laiks rādīs, kā veidosies nākotne. Bet tā nekādā ziņā nedrīkst kļūt par pagātnes turpinājumu…

Taksometru viņš bija atlaidis. Laika diezgan. Uzmetis somu plecā, Eduards nesteidzīgā solī devās uz ostas pusi. Tai pašā virzienā dārdēja kravas mašīnas, šķindēja tramvaji, aizdūca vieglie automobiļi.

Troksnis netraucēja Eduardu — mašīntelpā viņš bija pieradis pie pastāvīga skaļuma. Viņu kaitināja lielpilsētas nemiers. Nekas, jūrā varēs netraucēti apdomāt visus krasta notikumus, tikt ar sevi skaidrībā.

Netālu no ostas vārtiem Eduarda uzmanību piesaistīja ziņojumu dēlis. Piegājis tuvāk, viņš saprata, kas bija licis apstāties — tā pati ģīmetne, ko uzrādīja ceļu policijas leitnants, tikai krietni lielāka. Viņš iedziļinājās trekniem burtiem iespiestajā sludinājuma tekstā: «Policija meklē. Kastiņš Jānis Jāņa dēls… no cietuma izbēdzis recidīvists…' turēts aizdomās par līdzdalību smagā noziegumā… iespējams, ka dzīvo ar svešu vārdu… Visus, kas var anonīmi sniegt ziņas par. viņa atrašanās vietu, lūdzam piezvanīt pa telefonu 02 vai…»

Līdz šim Eduards bija sev aizliedzis domāt par to, kas īsti nogalinājis Laumu. Bija izdevīgi novelt visu uz tā saukto likteni. Tagad vairs neizdosies aizgainīt šo jautājumu. Vai tiešām Janka? Lādzīgais puisis, kurš kādreiz visādi centies atvieglot viņam ieslodzījuma režīmu? Divdesmit gados izmainās ne tikai cilvēka āriene, bet arī raksturs, tas var pārvērsties ne tikai izspiedējā, bet varbūt arī slepkavā…

Pārdomās grimis, Eduards nepamanīja divus padsmitniekus motociklistu ķiverēs un milzīgās vēja brillēs, kuri iztālēm novēroja katru viņa kustību. Lūk, viņi uzkāpa savā spēkratā un uzņēma ātrumu.

Eduards pat atjēgties nepaguva, kad motocikls jau atradās līdzās, viņa soma — līdzbraucēja rokās.

Nākamajā mirklī laupītāji bija gabalā.

— Palīgā! Turiet zagļus!— kliedza garāmgājēja.

Otrs notikuma aculiecinieks izskrēja uz brauktuves un centās apturēt automobili, lai dzītos pakaļ.

Taču neviens neapstājās. Beidzot blakām nobremzēja robežsargu apvidus mašīna.

— Veicīgāk! Mēģināsim panākt! — aicināja sārtvaidzis kapteiņleitnants un, redzot, ka cietušais stāv kā sastindzis, nepacietīgi piemetināja: — Tad pasakiet vismaz, kas jums tai somā?

Tieši to Eduards nevēlējās pateikt.

— Nieki vien, paldies! — Viņš piespieda sevi pasmaidīt. — Nav vērts pūlēties, nevienam nevajadzīgi papīrīši un lupatas…

11 — Tev jābūt pateicīgam Dievam, ka vismaz jūrnieka pase un diploms palika kabatā, — mierināja Strazdāns, kas bija atnācis, lai vācu kapteinim stādītu priekšā jauno čīfu. — Vari iedomāties, kādas nepatikšanas būtu?

— Arī tev! — Eduards dzēlīgi piebilda.

— Jā, arī man… Ne tikai tu, kuģis neizietu jūrā, zini, cik tā skāde maksā katru stundu?… Klausies, kad ar tevi runā, ko tu visu laiku lūri uz krastu, ceri, ka tev pievedīs somu klāt?

Eduards pat nepagrieza galvu uz Strazdāna pusi — viņš kā pielīmēts stāvēja pie iluminatora. Līdz deviņiem bija vēl pusotras stundas, bet ļoti gribējās, lai Lolita atnāktu agrāk, lai pietiek laika ne tikai vieglam atvadu skūpstam. Šādā cerībā viņš bija palūdzis atnest vakariņas uz kajīti, ar kuru ļoti lepojās.

Lai pati redz, kādi viņam apartamenti — divas istabas, atsevišķa tualete. Marmora vanna, nevis kopējas dušas telpas kā uz iepriekšējā kuģa. Gaisa kondicionēšanas iekārta, televizors, ledusskapis. Un Lolita bija

gribējusi, lai viņš atsakās no tādas dzīves, lai mitinās pažobelē, kur ūdens jānes no akas, kur jākāto desmit kilometru līdz klubam, kura vienīgais pievilkšanas spēks ir danči un kora mēģinājumi un ar to saistītās izredzes tikt uz rajona Dziesmu svētkiem… Naivā, jaukā meitene! Lai viņš sevi dzīvu aprok kaut kādā sādžā, kuras nav pat uz republikas kartes, nobaro bullēnus un iztālēm apskauž savus bijušos biedrus… Nē, to no viņa nedrīkst prasīt neviens!

Lai nu ko, bet līdz šim viņš nekad nebija nevienu apskaudis. Pašam dzīvot un ļaut dzīvot citiem — lūk, vienīgais pieņemamais princips. Un tomēr viņš apzinājās, ka nenovīdība ir viens no izplatītākajiem ļaužu rīcības motīviem. Ar kādām tiesībām citi dzīvo labāk par mani, kam vēl nesen bija pilnīgi nodrošināts eksistences minimums?… Un — tā vietā, lai paši censtos — cilvēki raksta protestus, sūdzības, rīko piketus, mēģina ar nodokļiem nožmiegt katru iniciatīvu, kas atnestu tās autoriem prāvus ienākumus. Arī šis nelaimīgais Janka droši vien rīkojies galvenokārt aiz skaudības — biedram laimējies aizbēgt un tikt uz zaļa zara, kamēr pats iekritis. Un — raugi! — kurp tas viņu novedis: policijas meklēto noziedznieku sarakstā. Par to, ko Kastiņš stāstīs, kad viņu apcietinās, Eduards patlaban negribēja domāt…

— Zini, par ko es prātoju visu šo pēcpusdienu? — Strazdāns tikmēr turpināja. — Par tavu nākotni.

Ko ar tevi iesākt rudenī, kad Gribovs atgriezīsies no^atvaļinājuma. Atpakaļ par otro mehāniķi tu taču neiesi, bet brīvas čīfa vietas mūsu kuģniecībā nav un-tik drīz nebūs…

— Pats taču stāstīji, ka šī Hamburgas rēdereja piedāvā darbu uz citiem kuģiem.

— Tiesa gan, bet vispirms tev jāpierāda, ka esi lietaskoks.

— Par to vari neuztraukties. Turklāt diezgan pieklājīgi buldurēju vāciski, varu sazināties arī angļu mēlē…

Negaidot vācu valodā ierunājās kuģa radiomezgls: — Kapteiņa kungs atgriezies no pilsētas un lūdz vecāko mehāniķi Jāzepsona kungu uzkāpt tiltiņā.

Eduards uzmeta pēdējo skatienu krastmalai, kur pie ietnes dežurēja vientuļš robežsargs, un negribīgi atrāvās no loga.

— Mani izsauc, — viņš paskaidroja Strazdānam, — domāju, ka iztikšu bez tavas aizbildniecības.

Laimīgu palikšanu!

— Kā kungs vēlas. Veiksmi darbā un… — Pēdējā mirklī Strazdāns norija tradicionālos laimīgas ģimenes dzīves vēlējumus. — Dzīvo godīgi!

Kapteinis bija vienos gados ar Eduardu, bet jau pilnīgi sirms.

— Piedodiet, ka pirmīt nevarēju jūs apsveikt ar ierašanos uz kuģa, — viņš teica ar vainīgu smaidu.

— Bet Rīgā mēs iegriežamies reti, un man te ir veci paziņas… — Viņš vēlreiz izjusti spieda Eduarda roku: — Jūs, kā padzirdēju, piemeklējusi nelaime. Atļaujiet apliecināt manu izjustu…

— Ko nu par to! Bija un izbija, vai tad nesagādāšu no jauna? — Redzot kapteiņa apstulbumu, viņš atjēdzās: — Man likās, jūs par to, ka mani aptīrīja pa ceļam uz ostu…

— Gadās arī ļaunāk. Ceļā no ostas uz mājām. Sieva var gaidīt jūrnieku vai negaidīt, bet zagļi un ielasmeitas — vienmēr… Kādi jūsu pirmie iespaidi? Vai ir pretenzijas?

— Ne mazāko. Pēc Gribova katrs zaļknābis varētu gadu nokuģot bez galvassāpēm.

— Priecājos dzirdēt. Ceru, ka atradīsiet kopēju valodu ari ar komandu, tā gandrīz visa sastāv no filipīniešiem.

— Es nevienam neļaušu sevi apcelt.

— Tātad sastrādāsim!

Eduards izgāja uz klāja. No augšas varēja pārredzēt visu krastmalu, arī ostas vārtus un ielu aiz tiem.

Nekur nemanīja tradicionālos pavadītājus — kuģi ar Rīgu saistīja vienīgi kravas pārvadājums. Eduards parasti lūdza, lai neviens nenāk atvadīties, viņš necieta šo mokpilno ceremoniju, kas plosīja nervus, jo viss jau sen pateikts, un nebeidzamie gaisa skūpsti faktiski kalpoja arī papildu mērķim — lai varētu neuzkrītoši paskatīties rokas pulkstenī. Viņš neaicinātu arī Lolitu, ja nebūtu notikusi šī kļūmīgā nesaprašanās. Pirmā un pēdējā — tā viņš sev zvērēja, pārliecināts, ka Lolita pārdomās. Tagad sāka

likties, ka tā tiešām bijusi pēdējā nesaskaņa un pēdējā tikšanās. Lolita neatnāks — citādi taču nebūtu tas cilvēks, ko viņš iemīlējis: godīga un lepna, viengabalaina savos vārdos un darbos, spējīga nest lielus upurus un nespējīga uz kompromisu ar savu sirdsapziņu.

Uz kuģa jau darbojās ostas dienesti. Robežsargi pārbaudīja tilpnes, mašīntelpu, tumšos tuneļus un citus iespējamus «zaķu» slēpņus. Nokārtojis nepieciešamās formalitātes, Eduards devās uz savu kajīti un iegrima mīkstajā klubkrēslā. Vēl tikai muitnieku apgaita, un gali, kas saistīja kuģi ar krastu, kritīs ūdenī.

Eduarda durvis neviens nevirināja — vecākais mehāniķis ir uzticības persona, kuru pārbauda tikai ārkārtas gadījumos. Visapkārt skanēja soļu klaudzoņa, skaļas balsis, iekšā valdīja mēms klusums — kā karcerī. Uzbangoja mokoša vientulības sajūta. Tagad Eduards vai ienīda šo kajīti, par kuru pirmīt bija tā jūsmojis.

Tā jau nebūs, ka arī reisa laikā neviens pie viņa neiegriezīsies. Nāks padotie pēc instrukcijām un padoma; nāks kaimiņi, lai piedāvātu šaha partiju; laikam nāks arī kapteinis, lai parādītu sievas un bērnu fotogrāfijas; rītos apkopēja stāstīs savu biogrāfiju, ļaujot noprast atraitnim, ka viņa vēl dabūjama; ostā iegriezīsies firmu pārstāvji, lai nobaudītu cienastu un vienotos par degvielas piegādi, par remontdar​biem. Bet tās visas būs formālas vizītes, būs bezgala daudz ļaužu un neviena tuva cilvēka.

Nu ko, viņš pats izvēlējies savas dzīves tālākos ceļus. Atlika tikai samierināties un raudzīties, kurp tie aizvedīs.

Un tomēr, tikko zem korpusa sāka malties dzenskrūves sakultie ūdeņi, Eduards Jāzepsons izsteidzās uz klāja, lai uzmestu pēdējo skatie​nu dzimtajam krastam, kurā varbūt tomēr kāds gaidīs viņa atgriešanos.

Brīnums nenotika. Ostmala, kur viņš aizvien vēl sirds dziļumos cerēja ieraudzīt Lolitu, bija tukša.

Toties aiz ostas vārtiem rietošās saules staros pēkšņi iezīmējās vientuļš stāvs. Eduards metās uz kuģa pakaļgalu, taču jau pusceļā saprata, ka tā nav Lolita.

Bet kas ^ tad? Viņš ilgi, ilgi lūkojās cilvēkā, kas māja atvadu sveicienus, un beidzot pazina. Tas bija Jānis Kastiņš.

Eduards nespēja novērst skatienu no figūras, kas pamazām saraucās. Pēc brīža viņš jau redzēja tikai tumšu punktiņu. Un tad vairs neredzēja itin nekā.

Beigas Rīga—Jūrmala 1990—1992

HAIZIVĪM IR ASI ZOBI

Haizivīm ir asi zobi Bārs tiešām bija lepns, nav vārdam vietas. Lai to novērtētu, pietika ar pirmo acu uzmetienu. Un vienlaikus ari mājīgs — pie šīs atziņas Zigis Graudiņš nonāca jau pēc otrā mēriņa. It kā attaisnojot nosaukumu «Pie šķīstās jumpravas krūts», pulētā magoņkoka lete veidoja gar sienu divas puslodes ar krūtīm raksturīgiem izliekumiem un iedobumu pašā vidū. No pupiem, iepriekš, protams, samaksājot divus latus par glāzīti, apmeklētāji varēja paši izslaukt piņģerotu firmas dzēriena — kokosriekstu piena liķieri. Šī mazgrādīgā susla acīmredzot bija viens no saimnieka galvenajiem ienākumu avotiem, jo to uzstājīgi pieprasīja visas tris melnmatainās fejas, kas klientu meklējumos lodāja gar ķebļiem, likdamas katram — gribi vai negribi — pārliecināties par savu krūšu tvirtumu.

Zigis bija iekārtojies pašā tumšākajā kaktā, no kurienes telpa šķita kā uz delnas. Un pietiekami tālu no bārmeņa, lai tas nepamanītu, ka trešās glāzes saturs aizceļo uz kabatā paslēpto blašķi, nevis pa dzērāju tradicionālo maršrutu. Tomēr bārmenis ievēroja, ka viesis nolicis savā priekšā kalkulatoru un sācis spaidīt pogas.

— Vēlaties starprēķinu? — pienācis klāt, pavaicāja un vērīgi ielūkojās viesa vaibstos. — Vai sen uz brīvām kājām?

Zigis neapmulsa. Pēc iznākšanas no ieslodzījuma viņš bija mēģinājis apkarot kamerā iemantoto pelēcīgo sejas krāsu ar vācu iedeguma tinktūru, bet kļuvis tikai dzeltenīgāks, vēlāk pat palsens un pēdīgi samierinājās ar to, ka līdz pavasarim būs jāstaigā ar bijušā cietumnieka zīmogu vaigā. Toties varēs

ierindot sarunas biedrus kādreizējos kolēģos vai «kruķos» — atkarībā no valodas pavērsiena. Jaunais šefs tāpat saskatīja šai apstāklī tikai priekšrocības: — Lai zina, ar ko viņiem darīšana, un nelien uz auguma…

Bārmenis likās draudzīgi noskaņots. Ielēja kārtējo čarkiņu, pat tūlīt naudu nepieprasot, un bez aplinkiem piedāvāja: — Tad jau sievišķis īstā reizē. Kamēr nav. par vēlu, vari izvēlēties — Mariju, Mariannu vai verdzeni Izauru?

— Redzu, jums te visas ziepju operas pārstāvētas, — Zigis pavīpsnāja.

— Jā, Latīņamerikas stils. Pat šķīstās jumpravas dzira nevis uz govs, bet kokosriekstu piena uzlieta. Un jaunnedēļ atsūtīs no Brazīlijas Helēnu — īpaši smalkiem kārumniekiem. Par tādām cenām te visam jābūt īstam. Māsasdēls bez īpašnieka atļaujas pat pirdienu palaist nedrīkst…

Lai cik vilinoši skanētu piedāvājums, tas tika noraidīts. Vismaz pagaidām. Ārā bija satumsis, bārs pamazām pildījās, un arī pie galdiņiem sāka pietrūkt brīvu krēslu. Nu vairs nedrīkstēja aizmirst, kādā nolūkā viņš šurp atsūtīts.

— Paldies, ja nav iebildumu, es vēl brīsniņu pasēdēšu. Atvilkšu elpu. Starp citu — draugi sauc mani par Zigi.

Bārmenis paraustīja plecus. Ilggadējā darbā izskolojies par labu cilvēku pazinēju, viņš šoreiz nekādi netika gudrs. Kaut kas šai apmeklētājā nebija, kā nākas. Tiesa, bālganums un īsi apcirptie mati atbilda parastajam priekšstatam par brīvē palaistu noziedznieku, bet zilās acis raudzījās apkārtnē ar nesatricināmu mieru un tādu pašpaļāvību, kas piestāvētu drīzāk augsta ranga ierēdnim, nevis kabatu zaglim vai laupītājam^ kas grasās aptīrīt kasi. Laikam taču sportists, spriežot pēc kalsnā un vingrā auguma. Droši vien ietupināts par kontrabandu vai par to, ka reibumā kādu sabraucis. Citkārt viņš labprāt būtu sadzēris ar šo Zigi, aprunājies par dzīvi un mēģinājis izdibināt, kāda velna pēc tēriņš tiek ievadīts kalkulatora atmiņā, bet patlaban viesmīļi letes otrā galā jau kļuva nepacietīgi.

Arī ceturto kausiņu ar zviedru degvīnu Zigis tikai pielika pie lūpām. Tomēr ar to pilnīgi pietika, lai saprastu, ka šoreiz dzēriens «kristīts». Jādomā, ka bārmenis dara to uz savu roku — diezin vai Brazīlijas komersants taisītos pelnīties ar tādiem sīkumiem, taču atskaitē būs jāpiemin. Un tagad — pie darba.

Viņš aplaida zālei skatienu. To, paldies Dievam un kabatas blašķei, neapmigloja alkohols, taču intīmais apgaismojums neļāva skaidri saredzēt, kas apmeklētājiem uz galdiņiem. Varēja vienīgi nojaust, ka augstajās glāzēs ir šampanietis, platvēderainajās — konjaks, bet spieglāzītēs — protams, dārgais ārzemju šņabis. Šad tad atskanēja arī klusa šķindoņa, kas liecināja, ka daži bagāti snobi bauda viskiju ar ledu, angļu modē to lepni dēvējot «uz klintīm». Tiesa, ledus nebija no Grenlandes importēts, kā tas gardi aprakstīts Lijas Brīdakas dzejolī, bet pašmājās sasaldēts krāna ūdens. Tomēr visumā publika likās pārņēmusi rietumu iedzeršanas tikumus — nekur uz šķīvjiem nekūpēja tradicionālās latviskās karstās uzkodas, piemēram, «karbonāde klozetvāka lielumā», nemanīja ne siļķu vai nēģu, pat ne marinētu sēņu vai pipargurķīšu. Vienīgi grauzdēti rieksti, konfektes un augļi kuplināja cienastu, ko uzdzīvotāji cēla priekšā savām dāmām. Jo vecāki tie bija, jo jaunākas šķita garkājainās un slaidās pavadones. Brīnums, no kurienes Rīgā pēkšņi tādas saradušās, pirms desmit gadiem, kad Zigi tieši pēc vidusskolas beigšanas iesauca armijā, meitenēm vēl piemita zemnieciska stūrainība ar kuplām krūtīm un stingriem kātiem, kurus tik viegli nenovirzīt no godīga ceļa. Kaut vai Inta, piemēram…

Nē, par to tagad nedrīkstēja domāt! Tas bija izsāpēts. Bet vai aizmirsts?… Zigis strauji iztukšoja glāzīti un atkal izvilka no kabatas kalkulatoru. Pusapaļajā zālē, kas bija iekārtota dienvidnieciskā gaumē — ar kailām, baltām flīžu sienām un ovālu, zilganu baseinu deju grīdas centrā —, atradās divdesmit viens marmora galdiņš, katrs četru pītu atzveltnes krēslu ielenkumā. Lai iznākumā nekļūdītos, šis skaitlis jāreizina ar trīs, jāpieskaita viesi, kas drūzmējās pie letes, tad izrādīsies, ka bāru apmeklē ap simt cilvēku, kas mainās ik pēc divām stundām, patērējot šajā laikā apmēram desmit latu katrs. Kalkulatora lodziņā uzzibsnīja cipari un atkal nodzisa, bet, lai kādas podziņas Zigis arī spaidītu, pierēķinot augļu

procentus, iznākumā tīrā peļņa nepārsniedza trīsdesmit tūkstošus latu mēnesī. Bez šaubām, nodokļu inspektors, izpētot dokumentus, atklātu arī vienu otru blakus ienākumu, teiksim, vairumtirdzniecības atlaides, brīvmuitas un reklāmas rabatu, privilēģijas, kādas bauda ārzemju kapitālieguldītāji, bet Ziga Graudiņa uzdevums nebija tik detalizēts. Viņam vienīgi jāaplēš, kādus meslus šefs var ik mēnesi pieprasīt no bāra īpašnieka, nezāģējot zaru, uz kura taisās apsēsties. Kāda jēga izputināt aizgādībā esošos uzņēmumus, ienesīgs rekets balstās uz kārtējām iemaksām, nevis uz vienreizējām rekordsummām. To visu šefs, piesolot bāram savu visaptverošo aizsardzību, bija paskaidrojis brazīlietim vēl pirms jaunā kroga svinīgās atklāšanas un — sev par priecīgu pārsteigumu — sastapis dzirdīgas ausis un atradis kopīgu valodu, jo līdzīgi nerakstīti likumi laikam valdīja arī tālajā Dienvidamerikā. Varēja iztikt bez logu sišanas, svilināšanas un citiem iebiedēšanas paņēmieniem. Vienīgais, ko bāra īpašnieks prātīgi izkaulēja, bija pārbaudes laiks, kurā noskaidrosies, vai jaunais pasākums vispār ir ienesīgs. Tagad termiņš klāt, un šefs nolēmis arī pats izdarīt savu kalkulāciju, jo māsasdēlam nezin kādēļ īpaši neuzticējās. Un tāpēc bija šurp atsūtījis Zigi Graudiņu, stingri piekodinādams nekādā ziņā neatklāt savu piederību pie rajona reketa, jo taupīja šo daudzsološo darbinieku vērienīgākiem uzdevumiem.

II Par to, ka termiņš neatvairāmi tuvojas, domāja arī māsasdēls un reizē bāra pārvaldnieks Ozoliņš, kas par godu bagātajam Dienvidamerikas onkulim savlaik bija nokristīts par Rodrigo. Saimnieciskās krīzes gados aizlaidies uz Brazīliju, vecais Jānis Rozītis bija ilgi vergojis visādos gadījuma darbos un tikai otrajā pasaules karā ticis uz zaļā zara, piegādādams sabiedroto armijām jaunajā dzimtenē lēti uzpirktus gaļas konservus. Nosvinējis uzvaru pār fašismu, viņš šo pašu cēlo jūtu uzplūdā nosūtīja nu jau nevienam nevajadzīgā krājuma pārpalikumu uz Rīgu — lai tiek arī nabaga radiņiem, kas tik ilgi smakuši okupantu jūgā. Māsa vēl nebija paguvusi izpārdot sīkumtirgū ne trešdaļu «otrās frontes» kārbu, kad viņu kopā ar vīru un astoņgadīgo dēlu ieslodzīja lopu vagonā un aizsūtīja uz Sibīriju par Brazīlijas spiegošanas centrāles organizēšanu Latvijā. No spaidu darbiem pēc divpadsmit gadiem atgriezās viens pats Rodrigo Indrikovičs, nu jau finansu tehnikuma absolvents un diplomēts grāmatvedis. Pilsoņa tiesības viņš bija atguvis, tomēr drošības iestāžu uzticību tikai visai nosacīti, tādēļ varēja dabūt darbu vienīgi provincē. Un arī tur nācās samierināties ar kolhoza uzskaitveža posteni un pārtikt no ģimenes dārzā izaudzētajām zemenēm, gurķiem un tomātiem. Bet cik tad veģetārietim daudz vajag?… Alerģija pret liellopa gaļu bija pārvērtusies tik fanātiskā pārliecībā, ka Rodrigo pat aizliedza sievai turēt govi vai teļu. Bērnībā sakņojās arī viņa ieradums nodrošināties pret jebkādu risku un valkāt vienlaikus gan bikšturus, gan jostu. Vārdu sakot, tipisks izblīdis pensionārs, kas dienā aizmieg pie televizora, bet naktī cīnās ar bezmiegu, par ko uzskatāmi liecināja uzburbusī seja un smagie maisiņi zem sasarkušajām acīm. Izrauts no pensijas vienmuļā dzīves ritma un iemests uzņēmējdarbības virpulī, Rodrigo Ozoliņš vairāk par visu baidījās, kav varētu neattaisnot likteņa dāvāto uzticību un izrādīties tas, kas viņš patiesībā bija, — ierindas bandinieks, nevis figūra, kura diktē spēles noteikumus. Šī piesardzība izpaudās bāra pārvaldes stilā. Rēķini par tālsarunām ar Sanpaulu veidoja vislielāko uzņēmuma administratīvo izdevumu daļu, jo bez krusttēva piekrišanas negribējās spert pat sīkāko soli.

Beidzot vadzis tomēr nolūza — nedrīkstēja aizmirst patriarha cienījamo gadu skaitu un laika joslu atšķirību. Kārtējo reizi nakts vidū uzmodināts, lai izteiktu sa\as domas par jaunā kokteiļa nosaukumu — «Bifeļa aste» vai «Gaučo pletne» — vecais tā sadusmojās, ka pat aizmirsa latviešu lamu vārdus. Viņš tik ilgi un sulīgi šķendējās portugāļu valodā, ka māsasdēls saprata — turpmāk jālemj un jārīkojas patstāvīgi.

Un, lūk, sadūšojies, Rodrigo Ozoliņš šajā rītā daudz ko darīja pirmoreiz mūžā: gaišā dienas laikā uzvilka jauno vakara kārtu un devās ceļā uz policiju, kuru aiz ieraduma joprojām nicīgi dēvēja par miliciju. Tur piepildījās viņa ļaunākās nojautas. Sākumā neviens vispār nevēlējās ar viņu sarunāties, pēdīgi kāds nodaļas priekšnieks apžēlojās un tomēr uzklausīja. Bet beigu beigās noplātīja rokas: — Baidos, ka jūs esat sajaucis adresi, šeit ar profilaksi nenodarbojas. Ja būtu noticis noziegums, mēs varētu iejaukties. Diemžēl pagaidām viss ir aizdomu un apgalvojumu līmenī, pat šantāžas draudi nav

juridiski pierādāmi.

— Un ja rīt man pieliks nazi pie rīkles vai izdemolēs būdu? — Ozoliņa balsī ieskanējās histēriskas notis.

— Tad meklēsim vainīgos… Protams, izdevīgāk nodrošināties pret tādām vardarbībām. Jautājums vienīgi, vai apsardzes algošana nebūs dārgāka par nodevām reketam… Nekā darīt, pārejai uz kapitālistisko saimniekošanu ir savas ēnas puses, un ar to vajadzēja rēķināties, — kapteinis paziņoja ar tādu kā žultainu izsmieklu, un vairs nevarēja būt šaubu, ka viņš ir viens no tiem slikti atalgotajiem un no padomju dienesta pārmantotajiem darbiniekiem, kas uzskata visus uzņēmējus par spekulantiem un afēristiem.

— Tātad jūs uzskatāt, ka man jābāž galva cilpā? — Ozoliņš neatlaidās.

— Kāpēc uzreiz tik dikti? — kapteinis atgaiņājās. — Es jums ieteiktu konsultēties ar privātdetektīvu. Ne jau visi atlaistie miliči kalpo mafijai, daži cenšas nopelnīt savu sviestmaizi arī godīgākā ceļā: Tāda kantora telefona numuru Ozoliņš bez grūtībām atrada reklāmas avīzē. Piezvanīja uz Argiisu, un jau pēc stundas tā pārstāvis — varbūt arī īpašnieks un vienīgais darbinieks — bija klāt. Pasīka auguma vīrelis, kas slēpa savas skumīgās acis aiz tumši ietonētiem briļļu stikliem, savas okšķera gaitas — aiz pasvītroti elegantas dīkdieņa ārienes: zem plikādas kažoka atklājās pelēkas flaneļa bikses un spīdīgi zila žakete ar izšūtu emblēmu uz ārējās krūšu kabatas. Tajā iespraustā lakatiņa trīsstūris krāsas ziņā harmonēja ar mēļajām zeķēm un pilnveidoja smalko aprindu dendija veidolu. Palūdzis atļauju pīpēt, viņš izvilka no kabatas dzintara iemuti, iebāza tajā tievu, brūnu cigāru, 12-54 177 aizsmēķēja un tad, ne reizes nepārtraucot runātāju, uzklausīja Ozoliņa bēdu stāstu.

— Vai lasāt ārzemju kriminālromānus, kas tagad pārplūdinājuši mūsu grāmatnīcas? — viņš vaicāja, kad Ozoliņš bija apklusis.

Tas nespēja atjēgties no pārsteiguma, jo bija gaidījis visu ko, tikai ne sarunu par literatūru. Tomēr izrādījās, ka detektīvs nemaz necerēja sagaidīt atbildi.

— Tādā gadījumā būsit pamanījis, cik ļoti mūsu profesija izmainījusies pēdējos divdesmit gados. No domājoša cilvēka ar dabas dotām analīzes un dedukcijas spējām slepenpolicists pārvērties par aktīvu, līdz zobiem apbruņotu kausli, kas nepārtraukti kaut kur drāžas, vairāk sēž pie mašīnas stūres nekā pie rakstāmgalda. Es piederu pie tiem, kas tur godā Holmsa, Puaro un Mcgrē tradīcijas, tomēr no modernās tehnikas neatsakos. Tāpēc ierosinu šādu rīcības plānu.

Detektīvs pagramstījās pa savu portfeli, tad nolika uz galda nelielu, senlaicīgai cigarešu etvijai līdzīgu kārbu, un paskaidroja: — Tas ir diktofons. Piepildiet ar smēķiem un mierīgi piedāvājiet. Ja ciemiņš neņems, apkalpojieties pats, un ierīce automātiski ieslēgsies. Es nedrīkstu te vairs rādīties, jo diezin vai viņi atnāks bez iepriekšējas izlūkošanas. Draudzīgi parunājieties kā ar līdzvērtīgiem biznesa partneriem, kas viņi būtībā arī ir, izziniet noteikumus, kontaktēšanās paņēmienus gadījumam, ja, piemēram, jums kaut kas draudētu no konkurējošā reketa, runājiet pats un ļaujiet runāt viņiem. Tikai mēmais neko neizpļāpā. Gan mēs pēc tam kopā šo to izlobīsim… Jā, naudu pirmajā tikšanās reizē nedodiet nekādā ziņā — lai mums ir garantija, ka viņi ieradīsies vēlreiz.

Ozoliņam visvairāk patika personu vietniekvārds «mums». Tas taču deva iespēju kaut daļēji novelt atbildību uz citiem pleciem. Aizkustināts viņš vaicāja: — Un cik, piedodiet, es būšu jums parādā?

— Trešo dalu no ietaupītās summas — kā likumīgam atradējam. Bet pagaidām — piecus latus par konsultāciju un simtnieku kā drošības naudu par aparatūru.

Detektīvs piecēlās un pagriezās uz iešanu. Uzlicis roku uz durvju vērekļa, viņš sastinga, jo spoguļstiklā bija ieraudzījis zilacaina indiāņa vaibstus, kurus nekļūdīgi pazītu pat visblīvākajā pūlī: šaura fanātiķa seja ar ērgļa degunu un plānām lūpām, kurai pietrūka vienīgi spalvu rotas tumšajos matos, lai mohikāņu virsaiša portrets būtu pilnīgs. Ko gan te dara Zigis Graudiņš? Kāpēc spaida kalkulatora

taustiņus, ja viņam pēc piespriestā panta vēl būtu jāsēž cietumā?

Privātdetektīvs labi atcerējās garās sarunas ar Zigi Graudiņu, kuras vairāk atgādināja draudzīgas valodas nekā nopratināšanu, — kaut vai tāpēc, ka tā bija viņa pēdējā krimināllieta prokuratūras izmeklētāja darbībā. Ne jau stāstus par Afganistānā pieredzēto, tie maz atšķīrās no šausmu izklāstījumiem, kurus nācās dzirdēt radiopārraidēs vai lasīt laikrakstos un grāmatās. Atmiņā iesprūda puiša personīgā traģēdija un viņa «atriebēja Zorro» gaitas.

III Kad sarakste sāka apsīkt un Intas vēstules pienāca arvien retāk, Zigis gan skuma, tomēr izmisumā nekrita. Arī viņš nebija nekāds cītīgais rakstītājs, turklāt apstākļi nelikās sevišķi piemēroti liriskiem sacerējumiem. Pārmaiņu laiks droši vien Rīgā tāpat neļāva lolot sentimentālus nākotnes sapņus. Gan jau viss atkal iegrozīsies, kad viņš atgriezīsies. Zigis nešaubījās par viņu mīlestības nezūdamību.

Un tomēr melnas domas un neziņa tirdīja viņu visu mājupceļu. Tas bija mokoši garš. Pilnīgi neizprotami, kāpēc nevarēja pie robežas līdz ar puķu pušķi iespiest katram rokā biļeti uz dzimto pilsētu?

Bet nē — viņus turēja kaut kādās filtrācijas kazarmās, piespieda dīkā nodirnēt līdz demobilizācijai atlikušos četrus mēnešus.

Galīgi nokausēts, Zigis kādā dūmakainā rītā beidzot pārradās Rīgā un tieši no stacijas, pat nevīžojot iegriezties pie vecākiem, autobusā devās uz Vakarbuļļiem, kur Inta nu jau vairākus gadus dzīvoja vecmāmuļas romantiskajā zvejnieku mājā.

Suns sagaidīja viņu ar priecīgām rejām, sirmā večiņa — ar asaru plūdiem un nevaldāmiem šņukstiem. Aizbraukusi . uz ārzemēm? Izgājusi pie vīra? Cietusi negadījumā? Mirusi?… Kas tik neizskrēja caur Ziga smadzenēm, pirms vecāmāte atguva spēju sakarīgi runāt! Īstenība izrādījās vēl drausmīgāka.

— Brauc, Zigi, aizbrauc uz to slimnīcu, — viņa mudināja. — Varbūt tevi viņa pazīs.'

Inta nepazina viņu, vismaz neizrādīja nekādas tamlīdzīgas pazīmes. Lūkojās draugā ar nekustīgu skatienu, un šķita, ka viņas acis vērstas nevis apkārtnē, bet uz iekšieni, kur meitene redz tikai pati sevi.

12' 179 Tās acis likās kā ar plēvi pārklātas — tukšas un nekustīgas, un radās iespaids, ka Inta pat neapzinās, ka sēž uz parka sola pašā saulgozī, kas jau izvilinājis uz bālās pieres sīkas sviedru lāsītes. Citādi viņas ārienē nemanīja nekādu īpašu pārmaiņu. Tie paši garie un cirtainie rūsganie mati, nevainojami baltā sejas āda ar, lāsumu zvaigznāju uz taisnā deguna, tā pati jutekliskā mute ar lūpu velvi. Un ari noplukušais slimnīcas uzsvārcis nespēja sabojāt viņas izskatu. Bet tad Zigis ieraudzīja jostai piesprādzēto zvanu, kādu parasti apsien ap savvaļas ganībās palaistas govs kaklu, un satriekts sastinga.

Tomēr izmēģinājās visvisādi. Sākumā viņš nez kādēļ uzrunāja Intu čukstus, kā jau slimnīcā no laika gala pierasts, tad aizvien skaļāk un skaļāk, līdz beidzot kliegšus izkliedza meitenes vārdu. Bet reaģēja vienīgi strazdi, kas izspurdza no saviem būriem. Viņa, kā sēdējusi, tā palika nekustīga, pat plakstiņi neietrīcējās. Nometies ceļos, Zigis ņēmās glāstīt vaigus, skūpstīt dīvaini kokainās un Vēsās lūpas, vieglītiņām iekoda. Nekādas reakcijas, viņa pat neaizgrieza galvu.

Tā vairs nebija Inta. Zigis sajuta sevī tādu kā tuksnesi. Gribējās raudāt, dot vaļu asarām, bet viņš bija kā izkaltis. Vai viņš mīlēja Intu? Viņš nekad nebija domājis par to, ko īsti nozīmē vārds «mīlēt».

Katrā ziņā Inta bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa un bez viņas tā tagad zaudējusi savu saturu, pa pusei paralizēta.

Viņa meitene bija bez it nekādas jēgas izkropļota, pārvērsta par marioneti, un vainīgais šai mirklī vēl mierīgi staigāja pa zemes virsu…

Sajutis uz pleca rokas pieskārienu, Zigis atskatījās. Bija pienācis pabrangs gara auguma plikpauris neaizpogātā ārsta virsvalkā. Viņš nēsāja biezas brilles ar vidū pārdalītām lēcām, tāpēc šķita, ka divkārt

palielinātās zīlītes tēmētas debesīs.

— Rimstieties. Mēs jau daudzus mēnešus pūlamies izraut viņu no letarģijas, — narkonodaļas vadītājs pašūpoja galvu. — Nekas nelīdz. Tās ir noziedzīgas pārdozēšanas sekas, un pat šoka terapija te ir bezspēcīga. Vienīgi, kad injicējām to pašu narkotisko indi, paciente uz dažiem mirkļiem atguva apziņu — ja par tādu drīkst saukt drudžainu un nesakarīgu darbošanos.

— Vai tiešām bezcerīgi? Ārsts paraustīja plecus: — Medicīna atzīst tikai objektīvus faktus. Cilvēks elpo, kustas, tātad mums jācīnās par viņa galīgo atlabšanu… Līdz šim mums bija darīšana tikai ar narkomāniem, kas pamazām pieradināti. Daudzus izdevies atradināt — protams, ar pašu slimnieku aktīvu piepalīdzēšanu, tas ir, vēlēšanos izveseļoties. Bet šoreiz mūsu priekšā pilnīgi atšķirīga slimības vēsture. Intai Zaļspārnei iešļircināts heroīns nevis baudas nolūkos, bet lai viņu apdullinātu. Iesācēja, bet drīzāk, kā jau teicu, noziedznieka darbs, kas pielīdzināms slepkavībai.

Zigis, protams, apsolīja regulāri apciemot «līgavu» — šis vecmodīgais apzāmējums sakņojās ārsta vārdu krājumā —, taču sirds dziļumos labi zināja, ka nekad vairs neatbrauks. Viņš būtu varējis daudz ko piedot — atsvešināšanos, ari neuzticību, jo bija pietiekami mūsdienīgi domājošs cilvēks; samierināties ar sakropļojumiem — vai maz nelaimju redzēts Afganistānas kalnos un ielejās… Bet ar pieri atsisties pret neizpratnes valni, bez vadauklas taustīties pa garīgas tumsas labirintu — nē, to viņš nespēja, to neviens nedrīkstēja prasīt no viņa. Vienīgais, ko vēl varēja darīt savā un Intas labā, — atriebties!

Intas vecāki joprojām strādāja aiz Polārā loka, kur cerēja nopelnīt naudu atsevišķam dzīvoklim. No vecāsmātes neizdevās izdabūt nekā jēdzīga. Jā, esot nākuši puiši, bet vai tad viņai kāds stādījis tos priekšā… Likuši tupēt aizkrāsnē, kamēr paši lustējušies pa istabu. Un arī tas, kurš atnesis noģībušo Intu uņ licis izsaukt ātros, neesot minējis savu vārdu, tik nevaļīgs bijis. Nometis uz gultas un atkal aizlaidies uz Bolderāju. Šo pavedienu tad nu ari vajadzēja šķetināt.

Ziga prombūtnes laikā viņa māsa bija apprecējusies un kopā ar vīru un zīdaini ievākusies brāļa istabā. Tāpēc ģimene tikai aiz pieklājības, bet ar iekšēju atvieglojumu izlikās iebilstam pret dēla pārvākšanos uz Vakarbuļļiem, kur vecmāmuļa, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, ierādīja viņam Intas jumta kambari. Pēc asiņainajām sūrdienām Afganistānā cilvēkam taču kaut kur jāatvelk elpa. Kālab neapmesties pie jūras? Tomēr zemapziņā abi saprata, ka šurp viņu atvedis gluži cits mērķis: neapslāpējama atmaksas kāre.

Zigis nu jau veselus divus gadus nebija redzējis Intu, no dzīvas būtnes tā bija pārtapusi ilgu tēlā, kam maz kopēja ar slimnīcā ieraudzīto dzīvo mironi. Un šis tēls turpināja mist viņa sapņos — allaž smaidoša un dzirkstīga. Bet garajās bezmiega naktīs Zigis domāja par viņu aizvien retāk.

Kāpu ieplakā klusums bija tik dziļš un visaptverošs, ka uzmācās sajūta, it kā viņš būtu kļuvis kurls.

Vienīgais, ko Zigis dzirdēja, bija paša sirds puksti un asins šalkoņa ausīs. Aiz istabas sienas pasaule likās izzudusi nebūtībā. Un tikai krietni vēlāk viņš apjēdza, ka šis baismais klusums atsauc atmiņā atelpu starp diviem slaktiņiem, jo arī tad nemitīgi domāja tikai par priekšā stāvošo kauju.

Nenācās grūti sadzīt pēdas Intas lencējiem. Cik Bolderājā bija puišu, tik grozījās ap veco kultūras namu vai jahtklubā — no rīta nomākti un paģiraini, vakaros darbīgi un uzbudināti. Bet ej nu sazini, vai no iebaudītā alkohola vai no narkotikām. Tie bez vārda runas uzņēma Zigi savā pulkā. Tobrīd viņš šeit bija vienīgais Afganistānas kara veterāns un apvīts ar tādu kā varoņa slavas spožumu. īpaši jaunākie lipa klāt un lūdza pastāstīt par piedzīvojumiem ar turienes > meičām, par opija smēķēšanas perēkļiem. Viņa mazrunība tika uzskatīta nevis par trūkumu, bet, gluži otrādi, iztulkota kā vainas atzīšana, jo tik dziļdomīgi klusēt var vienīgi augstas klases varmāka. Paši toties labprāt tenkoja par vietējām meitenēm, kuras viņu stāstījumā visas bija viegli iegūstaņias un baudkāras staigules. Ar tādām esot garlaicīgi, jo iznākums zināms jau sākumā un allaž ir viens un tas pats. Jautājums tikai, vai šoreiz paveiksies, vai arī uzrausies uz

ļaunas slimības. Jā, arī par Intu esot dzirdēts, bet ko tu ar šo lauku nevainību iesāksi, turklāt pazudusi nezināmā virzienā. Lai taču uzprasot jahtkluba čaļiem, tie bieži braucot šurp peldēties.

Burātāju sabiedrība bija visai raiba: sportisti no pilsētas centra, kas regulāri trenējās sacensībām; tāljūras braucēji, kuri gatavoja jahtas reisiem uz svešzemju ostām; svētdienas pasažieri, kam šņabis labāk garšoja selgā nekā krastā; un Bolderājas jaunieši, kuri vizinājās pa līci vienīgi tāpēc, ka viss pārējais jau sen apnicis.

Tāda kompānija bija salasījusies uz kluba vecākās buru laivas «Stradivārijs», kas sākotnēji, proti, pirms pirmā pasaules kara, gluži kā vijole būvēta no mahagonija koka. Tā bija plata un lēna, ar ietilpīgu kajīti un līdz pusei izvelkamu ķīli, kas ļāva pietuvoties krastam arī seklos ūdeņos. īsi sakot, ideāls izpriecu kuģis.

Tagad tajā valdīja grūti aprakstāma nekārtība, visur mētājās tukšas pudeles un konservu kārbas; nevīžīgi nostiprinātās troses un tauvas sitās vējā. Buras, kuras laikam izmantoja kā segas, sagumzītas uz neuzklātajām kojām, uz galda šķindēja sen nemazgāti trauki. Jābrīnās, kā šis vraks vēl turējās virs ūdens.

— Netici? Tad iziesim jūrā, — bramanīgi paziņoja jahtas kapteinis, kuru te visi sauca par Drūmo Kažu. — Bet vispirms aizkāto pēc polša. Jāsalapās.

Labāku izdevību laikam nesagaidīt. Atnesis degvīna pudeles, Zigis palīdzēja uzvilkt buras.

— Tu gadījumā neesi no zilās sugas? — vaicāja Kaža, redzēdams, ka Zigis atgriežas viens. — Liec aiz auss, ar mani tādi pekstiņi neiet krastā. — Bet pēc pirmā stopiņa viņš nomierinājās: — Nekas, vai tad Majoru pludmalē vāravu trūkst… Nav jau pirmoreiz, — viņš neķītri pasmīkņāja.

— Un tuvāku medību lauku tev nav? — Zigis devās tieši uz mērķi.

— Bija un izbija, — Kaža neielaidās nekādos paskaidrojumos. — Pa​rauj auklu!

Piekabinājamam motoram aizdusā tarkšķot, viņi izmanevrčja no ostas un izkuģoja caur jūras vārtiem.

Netālu no kaucošās bojas benzīna krājumi gāja uz beigām, arī pirmais trauks jau bija iztukšots. Par laimi, pūta mērens sānvējš un varēja nospraust kursu uz Akmeņraga bāku. «Stradivārijs» kā tāda grūsna govs vēlās no vilna uz vilni, šūpas patīkami aijāja, vērta Zigi miegainu; bet Kažu — runīgu: — Stāsta, ka tu tikai nesen atlaidies no afgāņiem… Vai nav kāds smaržīgāks dūms saglabājies?

— Ja priekš dāmām, tad varbūt atradīsies arī, — Zigis daudzsološi bilda. — Ko tu šīm tagad piedāvā?

— Kas pie rokas, vai nav vienalga. Galvenais, lai paliek dullas un nespurojas pretī. Pats es tādās reizēs nemaz nelietoju, nekad nevajag jaukt kopā divus dažādus kaifus.

Zigis juta, ka niknuma uzbangojums iesit smadzenēs un draud noslīcināt pēdējās sakarīgās domas.

Bet izdevās savaldīties — nekur vēl nav teikts, ka tieši šis nodzēries izvirtulis ir Intas bende. Negribējās ticēt, ka viņa meitene, kas pat īsti neprata skūpstīties, būtu varējusi ielaisties ar tādu. Un ja Kaža nebija viens, ja lietota vara? Pirms rīkoties tālāk, jātiek kaut kādā skaidrībā.

— Ja nu nejauši pagadās tāda švirkstele, kas neprot novērtēt tavu vīrišķa valdzinājumu? — Zigis centās pielāgoties Kažas runas veidam.

— Tādas nav, — jahtas kapteinis lepni izrieza krūtis. — Varbūt vienīgi kāda svētā nevainība. Bet arī pret šo slimību ir izgatavotas zāles… — Pēkšņi viņa skatiens kļuva durstīgs: — Klausies, vai tikai tu neesi tas dzimtenes aizstāvis, kuru te viena zeltene tik kaismīgi gaidīja atpakaļ "no armijas? Kas par vēlu, tas par žēlu…

Kaža grasījās atkorķēt otru pudeli, bet Zigis ar labi tēmētu kājas spērienu izsita to viņam no rokas.

Pudele ielidoja jūrā un pazuda viļņu putās.

— Būtu tukša, tad peldētu ar kakliņu gaisā, — Kaža nopūtās. — Tu nebēdā, draugs, nekāda prieka man no viņas netika. Jaunava… — Viņš noskurinājās kā pēc aukstas peldes. — Parasti es no tādām izvairos, tēloju pēkšņas galvas sāpes, impotences lēkmi. Tikko par sievietēm pārvērstas, viņas kļūst lipīgas kā apses pumpurs, grib tevi atkal un atkal aplaimot… Tā ka uzskati, ka tev trakoti paveicies.

«Mieru, mieru!» — Zigis sev pavēlēja, kaut gan vārījās svētā naidā. — «Viņš pats piespriedis sev nāves sodu, bet tas jāizpilda ar vēsu prātu, nevis dusmu uzplūdumā.»

Viņš piecēlās, aizklunkuroja līdz mastam un it kā nejauši, kā atbalstu meklējot, ieķērās priekšburā un norāva to uz klāja.

— Nāc talkā!

Kaža vairs īsti neturējās kājās. Taustoties gar treliņiem, viņš nedroši tuvojās un labprāt satvēra pretī pastiepto roku. Un jau nākamajā mirklī bija ar muguru piespiests pie masta, ķermenim apvijās tauva, cieši sasienot arī rokas un kājas.

— Kas tie par dumjiem jokiem?! — Kaža beidzot atģidās protestēt.

Taču īstenība nemaz neatgādināja jokus. Drīzāk epizodi no «mežonīgajiem Rietumiem», kur indiāņu rokās kritis vaņģinieks, piekalts upurstabam, gaida savu neizbēgamo likteni. īpaši nereālu šo ainu vērta apstāklis, ka krasts vēl atradās tuvu un pie labas gribas varēja pat ar neapbruņotu aci saskatīt bezbēdīgu peldviesu stāvus, kas gorījās piesaulē vai plunčājās seklumā. Otrā plisē pletās tikpat mīlīga ainava — kā no slavenas Eduarda Kalniņa gleznas: zaļgana jūra ar gaisīgām putu cepurēm, balti buru trīsstūri pie apvāršņa, pāri visam zils jums, kura malā jau krājas draudīgi padebeši.

— Tu izvaroji Intu?

Kaža klusēja.

Zigis, cik vien spēka, ietrieca viņam dūri pakrūtē.

— Runā!

Kaža neteica nekā.

Vēl viens zvēliens, šoreiz sejā. Vai tad maz redzēts, kā .pratina un spīdzina sagūstītus afgāņu partizānu izlūkus. Turklāt atriebības kāre piešķīra viņam divkāršu spēku un nežēlīgumu.

Kaža nebija musulmaņu fanātiķis. Jau pēc ceturtā cirtiena viņš izspļāva izsistos zobus un sāka runāt.

— Viņa nejuta nekā, tici man, — Kaža šļupstēja. — Gulēja bez samaņas, kad kāpu virsū.

— Bet pirms tam? — Zigis izelsa. Viņš ar pūlēm valdījās, arī pats bija uz ģīboņa robežas — tik skaidri redzēja iztēlē šo neaptveramo zvēriskumu.

— Aizstāvējās kā mežonīga kaķene. Knapi varēju noturēt, kamēr Aivars skrēja pēc šprices.

Bet, kad uzsēdinājām uz adatas, tūdaļ norima. Un arī pēc tam nekādi negribēja pamosties, Aivaram nācās nēšus aizstiept viņu uz mājām.

— Pat to tu, nelieti, nevarēji pats… Vai vismaz zini, kur Inta tagad?

Kaža pakratīja galvu. Viņš arvien vēl cerēja izkulties sveikā, tāpēc izmocīja nožēlas pilnu smaidu.

— Ja ir runa par sāpju naudu…

Tālāk viņš netika. Izvilcis no kabatas pēdējo pusstopu, Zigis iebāza to viņa asiņojošā mutē un ielēja rīklē vismaz divas trešdaļas.

— Iedzer par Intas izveseļošanos un aizrijies! — Viņš murmināja, kā elles lāstus un mocības piesaukdams. — Peklē satiksimies.

Kažas stāvs sagrīļojās, saļima un ļengans karājās virves skavās. Zigis tam vairs neuzmeta skatienu.

Viņa apziņā Kaža jau bija beidzis pastāvēt. Atlika vienīgi tikt vaļā no līķa.

Zigis pagrieza jahtas priekšgalu, cik vien iespējams, ciešāk pie vēja. Kad šķita, ka dziļums būs pietiekams, atraisīja valgu un pārmeta Kažu pār bortu. Kādu brīdi vēl pakreisēja virs iegrimšanas vietas, bet ķermenis neuzpeldēja. Tumsai iestājoties, Zigis pietauvoja «Stradivāriju» jahtkluba krastmalā un, neviena neievērots, devās mājup.

Pēc nedēļas bangas un straume izskaloja malā slīkoni, kurā apkārtējie iedzīvotāji pēc apģērba un tetovējumiem uz krūtīm un muguras sazīmēja Kažu. Vēl pēc divām dienām Zigi apcietināja.

IV

Zigis, kaut gan neizrādīja ne mazākās uztraukuma pazīmes un pat nesarāvās, arī bija durvju stiklā ieraudzījis pazibam privātdetektīvu un tajā pazinis sevišķi svarīgo lietu izmeklētāju, kas veselas septiņas dienas pēc kārtas nāca uz cietumu. Sākotnējā nopratināšana drīz pārvērtās tādā kā draudzīgā sarunā par Afganistānā pieredzēto un pārdzīvoto, par dzīves jēgu, cerībām' un to sabrukumu, par cilvēka dzīvības cenu. Pamazām viņu pārņēma dziļš miers, viņš pat vairs nenožēloja, ka nebija paguvis atriebties arī Aivaram. Un ziņu, ka Inta, neatguvusi skaidru saprātu, slimnīcā mirusi, uztvēra kā atpestīšanu, kā šai viņa biogrāfijas nodaļai pieliktu punktu. To atgādināja tikai prokuratūras apsūdzības slēdziens, kurā izmeklētājs nebija varējis (droši vien — nebija vēlējies) kvalificēt Ziga rīcību kā slepkavību ar iepriekšēju nodomu, bet vienīgi kā palīdzības nesniegšanu un_ pretlikumīgu atgadījuma noklusēšanu. Un par to vajadzēja pateikties šim maza auguma ierēdnim ar visu saprotošām brūnām acīm, kurš nu atkal (vai tiešām nejauši?) krustojis viņa ceļu.

Zigis nolēma pagaidām nebrīdināt šefu, kas cilvēkus dalīja tikai divās kategorijās — sabiedrotajos un pretiniekos. Tādi jēdzieni kā draugs vai labvēlis bija viņam sveši, tāpēc labāk nestāstīt par siltajām jūtām, ko uzvandījusi šī negaidītā atkalredzēšanās un kas palīdzējušas pārciest ieslodzījuma nebrīvi.

Tikpat labi Zigis atcerējās arī to dienu, kad aiz muguras, sarūsējušam skritulim žēlabaini čīkstot, pa šķērsstieni slīdēja režģotie vārti un beidzot aizkrita ar spalgu klikšķi. t Lietus lija aumaļām, nekur neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Nē, ne jau tādu viņš bija iztēlojies atgūto brīvību, par kuru sapņots it visās cietumā pavadītajās naktīs. Protams, Zigis necerēja, ka tiks apsveikts ar ziediem vai pūtēju orķestra maršu, tāpat negaidīja, ka aiz ielas stūra gaidīs mašīna, kur sēdēs mīļotā būtne — kā viduvēji režisori rādīja to savās filmās. Nē, viņš skaidri apzinājās, ka var paļauties tikai uz paša spēkiem, rēķināties vienīgi ar tiem spaidu darbos nopelnītajiem grašiem, ko pirmīt saņēma kancelejā. Un tomēr, tomēr… Spīdētu vismaz saule, gan viņš zinātu, kurp virzīt soļus. Protams, uz Vakarbuļļiem, kas domās kļuvuši par tādu kā svētceļojuma mērķi vai, kā viņš pašironiski atzina, par nozieguma vietu, kur atgriežas sirdsapziņas mocīti slepkavas.

Gluži kā pēc Afganistānas, Zigim pat prātā neienāca, ka varētu doties uz vecāku mājām, kuras nu jau pilnīgi okupējuši trīs māsasbērni. Cietumā viņš regulāri, iekšējās kārtības atļautajos daudzumos, saņēma pārtikas pienesumus, bet pavadvēstulēs tikai sausus, mātes parakstītus stipras veselības vēlējumus, un varēja droši pareģot, ka šajā mietpilsoņu ģimenē neviens īpaši nepriecāsies par melnās avs atgriešanos.

Kad Zigis aizklīda līdz pilsētas centram, lietus pēkšņi mitējās. Rīga šajos gados bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Mitrajā asfaltā spoguļojās gaismas reklāmas ar agrāk neredzētiem ārzemnieciskiem vārdu sakopojumiem, vēlajā stundā bija atvērti neskaitāmi kioski, kuros, par spīti atšķirīgajiem nosaukumiem, pircējiem piedāvāja vienas un tās pašas preces.

Gaišajās ielās valdīja neierasts darbīgums. Jaunatvērtu kafejnīcu bija vairāk nekā maksātspējīgu atspirdzinājuma tīkotāju, un/durvju sargi no ārāmetējiem bija pārtapuši par iekšāfāvējiem. Kādā skvērā dziedāja Pestīšanas armijas koris, cilājot patukšas ziedojumu kastītes — gluži ka čigāni savus tamburīnus.

Netālu jauna meitene strinkšķināja ģitāru, kāds pusmūža vīrietis, izliecies pa automobiļa logu, lamāja neuzmanīgu riteņbraucēju. Itin viss šķita skaļš un haotisks, kā jau Eiropas lielpilsētās, un nemaz vairs neatgādināja nomākto gaisotni, kura bija iezīmējusi Rīgas vaibstus padomju varas laikā. Zigis nešaubījās, ka arī viņam šai murskulī atradīsies piemērota vieta, bet to gan necerēja, ka tas notiks tik drīz.

— Zigi, kur tas laiks! — Un viņa plecam uzgūlās stingra roka. — Nāc, šī tikšanās jānosvin!

Viņa priekšā stāvēja būdīgs spēka mitriķis — kādreizējais vada komandieris Donats Strazdiņš, desantnieku bataljona labākais snaiperis un karatē čempions, bet tagad uzcirties kā pāvs savā uzlīmēm un uzšuvumiem izraibinātajā vējjakā.

— Tikai nestāsti, mīļais, neko, — Donāts sacīja pēc otrās glāzītes, kad apsveikuma tosti bija izsacīti. — Es zinu visu un vēl vairāk. Bolderājas Aivaram esam atriebušies, ne tik letāli kā tu tam neģēlim Kažam, tomēr pamatīgi… Tā ka vari uzsākt jaunu dzīvi. Ari par to esam parūpējušies, ja vien neesi nodomājis par godu pāvesta apciemojumam iestāties klosterī.

— Kas tie «mēs» tādi ir?

— Mūsu afgāņu brālības atliekas, skaidrs taču… Tevi izlaida divas dienas agrāk, nekā bijām plānojuši. Tāpēc nesagaidījām pie vārtiem, un tev šī nakts būs jāpārlaiž manā skabūzī uz saliekamās gultas. Bet duša ir, neuztraucies.

Nākamais rīts uzausa dzedrs. Pēc cietuma nārām Zigim bija licies, ka guļ Dieva azotē. Pieradis "pie daudzbalsīgās krākšanas, viņš pat nedzirdēja ķiķināšanu, baudpilnos vaidus un izkliedzienus, kas atskanēja blakusistabā. Un tikai pie brokastu galda iepazinās ar krāsotu gaišmati caurspīdīgā rīta tērpā.

Atņēmusi sveicienu, viņa valšķīgi brīdināja: — Lūdzu, lūdzu, nesauciet mani par Strazdiņa kundzi. Esmu te kārtējā piegulētāja.

Tomēr pratās un pasniedza vīriešiem teicami uzceptas olas, un pēc kafijas ar slavējamu takta izjūtu atstāja viņus vienus. Bija pienācis laiks nopietni aprunāties.

— Kā redzi, esmu diezgan pieklājīgi iekārtojies, un ne jau uz valsts rēķina. Dzīvokli nopirku pats, — Donāts ievadīja sarunu. — Bet, kad atbraucu no Preiļiem, biju pliks kā baznīcas žurka. To pašu iespēju pelnīt baltu naudu gribu piedāvāt arī tev.

— Vai nevar iztikt bez ievada? — Zigis mudināja, jau iepriekš zinādams, ka piekritīs.

— Lai iet! Iesākās ar to, ka strādāju kādā firmā par apsardzes priekšnieku. Bet ne velti jau senie romieši atzinuši, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums. Pamazām apņēmāmies iekasēt parādus no kūtriem debitoriem. Ja neizdevās iebiedēt ar vārdiem, laidām darbā rokas. Tagad esam krietni paplašinājuši darbības lauku, apkalpojam gandrīz visus mūsu rajona uzņēmumus.

— Vārdu sakot, rekets, — Zigis pavīpsnāja.

— Kāpēc tik primitīvi? Šefs ir cilvēks ar vērienu. Nopelnīto naudu liek lietā, iegulda ienesīgos pasākumos un dividendes godīgi sadala starp darbiniekiem.

— Un tomēr ir noziedznieks, — Zigis nepiekāpās.

— Kā to lai ņem… Atskaties vēsturē, un tu redzēsi, ka ļielie vīri nekad nav paši aptraipījuši rokas, nav tieši piedalījušies tajos darbos, ar kuriem kļuvuši slaveni. Vai bīskaps Alberts uzcēla Rīgu? Ne velna! Tikai deva rīkojumu arhitektiem, kas arī nav pakustinājuši ne pirkstu. Pili, baznīcas un namus uzbūvējuši prasti strādnieki, bet tos neviens nepiemin, visa slava tikusi Albertam. Tāpat ar noziegumiem.

Domā, ka Hitlers pašrocīgi nomušījis kaut vienu zemākās rases pārstāvi? Vai Staļins kādu tā saukto tautas ienaidnieku? Nē, tikai pametuši ideju saviem padotajiem, tie, savukārt, citiem palīgiem. Bet slepkavām bija pilnīgi vienalga, kas ir viņu upuri… Es tev silti iesaku vispirms aprunāties ar šefu, tikai pēc tam nolemsim,'kā tālāk dzīvosi. Šefs, kura uzvārdu Donāts tā arī ne reizes nebija nosaucis, protams, dzīvoja nevis pilsētas centrā, bet — kā jau pieklājas jaunbagātniekam — lepnā Berģu savrupmājā, kuras vārti, paklausot Donāta raidītajam radiosignālam, pavērās viņa audi priekšā.

— Šefs atrodas rekreācijas zālē, — paskaidroja sulainis, kura livreja tikai daļēji slēpa boksera plecus un bicepsus.

Cits miesassargs parādīja ceļu. Acīmredzot pat Donāts nedrīkstēja te pārvietoties bez pavadības.

Neona garspuldžu apgaismotajā telpā stāvēja zaļš pingponga galds, ap kuru lēkāja divi treniņtērpos ģērbti spēlētāji. Pat nezinātājs Zigis tūdaļ saprata, ka tie nav iesācēji. Sevišķi sparīgi — gan no labās, gan no kreisās puses — gremdēja slaidā un vijīgā jauniete, kas ik pēc sitiena ar pievilcīgu kustību atsvieda atpakaļ savas garās cirtas. Viņas pretinieks bija vismaz divdesmit gadus vecāks un likās dīvaini pazīstams. Kad viņš pacēla roku sveicienam, Zigis pēkšņi atcerējās: tas taču pilsētas partijas komitejas instruktors, kas teica liesmainu runu, kad viņu reizē ar visiem pārējiem klasesbiedriem uzņēma komjaunatnē. Tiesa, mazliet apvēlies, bet tikpat enerģisks un neatlaidīgs, vaiga sviedros atņemdams partneres gremdes. Viņam bija patukla, valdonīga seja. Klasiskā piere taisnā līnijā savienojās ar gaļīgu degunu, zem kura iezīmējās maza mute ar plānām lūpām.

— Ticiet maniem vārdiem, — viņš teica, — pēc pāris gadiem viņa būs Latvijas čempione…

Paldies, Gundega, šodienai pietiks, aizteci tagad uz saunu un pēc tam uz masāžu, nevis otrādi, kā vakar.

— Aplicis ap kaklu dvieli, viņš aicināja: — Uzkāpsim kabinetā, kungi, jūsu rīcībā ir divpadsmit minūtes.

Apmēram tādu Zigis bija iztēlojies ministra darbistabu: milzīgs rakstāmgalds, uz tā vairāki tālruņa aparāti, līdzās kopēšanas ierīce, dators ar lāzerprinteru, diktofons, tālvadības pults, citas neizprotamas, bet droši vien visai noderīgas iekārtas. Atzvēlies klubkrēslā, kas acīmredzot domāts goda viesim, šefs pat neaicināja apmeklētājus apsēsties. Savu pārākumu pietiekami iespaidīgi izrādījis, beidzot pārtrauca klusēšanu.

— Nu labi, jūs iesaka draugs un vecs cīņu biedrs. Bet kāda man garantija, ka neesat prokuratūras vai drošībnieku aģents?

Zigis tā apmulsa, ka īsti nezināja, ko atbildēt. Viņa vietā protestēja Donāts: — Cilvēks tikko iznācis no cietuma!…

— Un ko tas pierāda? Vai maz dzirdēts par tādiem trikiem? Vakar pat — televīzija rādīja amerikāņu filmu, kur policija tīšuprāt ietupināja savu cilvēku, lai tas izpelnītos mafijas uzticību… Par slepkavību taču piespriež sešus gadus, bet cik šis nolauzis? Tīri pigoriņi!

Nu arī Zigis bija atguvis spēju runāt.

— Tā, protams, ir tikai provokācija, — viņš pasmīnēja. — Un tomēr, pirms pametu šo viesmīlīgo māju, es jums atgādināšu, ka tiesā bija runa par nelaimes gadījumu, kurā es biju līdzvainīgs, un tikai vēlāk man par bēgšanas mēģinājumu pielika klāt vēl divus gadiņus… Paldies par cienastu, ko grasījāties, bet vēl nepaguvāt man pasniegt, un tagad atļaujiet atvadīties.

— Ne tik strauji, jaunais cilvēk. Šeit nav viegli tikt iekšā, bet izkļūt laukā — vēl grūtāk. Bet par to parunāsim citreiz. Vispirms pastāstiet, kā jums izdevās atspēkot tādus faktus kā izsistie zobi un nobrāzumi uz ādas?

— Dzērumā kritis, vēlies pa klāju, berzies gar mastu, aizķēries aiz trosēm, blokiem, apkalumiem.

— Un personīgie motīvi?

Jā, tas bija jautājums, kas tirdījis Zigi visus šos gadus. Vai tiešām izmeklētājs savā slēdzienā nebija pieminējis atriebības dzinuli tāpēc, ka sirds dziļumos attaisnoja Ziga rīcību?

— Domāju, ka zināma loma bija manai pagātnei, — Zigis laipoja. — Tolaik mūs, afgāņus, vēl uzskatīja par tādiem pieviltiem varoņiem, par nevainīgi cietušajiem.

Varēja just, ka šī atbilde apmierina šefu. Viņš pēkšņi plati pasmaidīja.

— Jūs man liekaties diezgan slīpēts. Un, ko tur liegties, domājoši cilvēki vienmēr var noderēt, bet šāvēju un sitēju jau tā atliku likām. Vai kompjūtertehnikā kaut ko sajēdzat?… Nekas, ar laiku iemācīsieties. Jā, un attiecībā uz jūsu smalko mājienu, lejā Ēvalds ielies jums pa glāzītei, tā sakot, magaričas tiesu. Bet mani gan atvainojiet, qs nekad nelietoju pirms saulrieta. Jāstrādā.

V Notika tas, ko Zigis bija gaidījis vismazāk, — viņš atkal atgriezās savā mierlaika jaunībā. Tiesa, telpas, kurās pasniedza datorzinības, vairāk atgādināja lepnas viesnīcas konferenču zāli nekā tehnikuma auditoriju, bet būtība bija tā pati: jāmācās. Ne tikai lekcijās, bet arī vakaros mājās. Labi vien, ka viņam ierādīta atsevišķa istaba šajā privātpansijā, ko iemītnieki pa vecam ieradumam dēvēja par kopušku.

Nerakstīts likums, kuru visi stingri ievēroja, liedza ciešāk biedroties — acīmredzot katram bija savs pagātnes noslēpums un noteikts nākotnes uzdevums. Pat kopējās ēdienreizēs sarunas aprobežojās ar sporta jaunumu iztirzāšanu un laika prognožu apspriešanu.

Citādi Zigim netrūka nekā. Viņam katru nedēļu izsniedza bagātīgu kabatas naudu, apgādāja ar nepieciešamām mācību grāmatām un pat personālo kompjūteru, lai varētu vingrināties. Nomāca tikai vientulības sajūta un pilnīga neziņa par savu tālāko likteni. Skaidrs taču, ka šefam bija kaut kādi mīklaini nolūki! Bet kādi? Kam vajadzīga šī konspirācija, kas atsauca atmiņā spiegu romānos attēloto izlūku skolu gaisotni?

Vienīgā atelpa — obligātās karatē nodarbības, kuras vadīja vecais draugs Donāts. Tomēr arī tas bija

mazrunīgs.

— Gan tu tiksi pie skaidrības. Un, jo ātrāk visu apgūsi, jo drīzāk šī diena pienāks. Liec aiz auss — šefs ir izcils cilvēku pazinējs, uzreiz saprata, ka tev galviņa strādā. Gan ierādīs piemērotu posteni, kur likt lietā savas smadzenes.

Zigis viegli iemācījās strādāt ar datoru, izdrukāt tekstus, veicīgi atrast nepieciešamās ziņas. Grūtāk gāja ar programmēšanu, kas bieži prasīja augstākās matemātikas zināšanas, tomēr pasniedzēja vadībā viņš jau prata sastādīt dažus kodus, kas deva iespēju aprēķināt kāda uzņēmuma ienākumus, atšifrēt grāmatvedības dokumentus.

Apmācība notika individuāli, un kursanti, kā jau teikts, savā starpā tikās vienīgi nejauši. Šķiet, nejaušības dēļ Zigis gaitenī sastapa glīto galda tenisisti, kuru bija redzējis šefa savrupmājā. Viņa soļoja mērķtiecīgā un vingrā gaitā, iespiedusi padusē plānu ādas mapīti, tipiska paraugskolniece savās pieguļošajās džinsu biksēs un tumšzilajā puloverā. Melnie mati bija gludi atpakaļ sasukāti, pakausī sasieti ar sarkanu samta lenti. Acis slēpa nesamērīgi lielas saulesbrilles, aizsegdamas vai pusi šaurās sejas.

Zigis laikam nebūtu pazinis meiteni, ja viņa pati nepamātu ar roku sveicienu.

— Es meklēju tieši jūs, — Gundega sacīja un priecīgi pasmaidīja.

Tātad tā nebija nejaušība.

— Vai jūs arī te mācāties? — Zigis sarokojies jautāja un pirmoreiz mūžā gribēja vecmodīgā pieklājībā noskūpstīt viņas roku.

— Reizēm, — Gundega savilka lūpas smaidā, kas lika mutes kaktiņiem uzkāpt līdz aceņu ietvariem un atsedza tik nevainojami baltu zobu virkni, ka tie likās pastas «Colgate» reklāmā redzēti. — Ne​klātienē, kā kādreiz teica.

— Tad jums gan veicies.

— Kādā ziņā? — Gundega nesaprata.

— Ka ieskrējāt man tieši krūtīs… — Zigis tik sen nebija sarunājies ar sievietēm, ka īsti nezināja, kā piesaistīt sev Gundegas uzmanību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa likās tik pievilcīga.

— Ak tā… Man jānodod jums ielūgums…

— Kāda sagadīšanās! Man arī.

— Esiet taču nopietns, lūdzu! — Viņa sarauca pieri. Arī Gundegai gribējās turpināt valodas ar šo puisi, kas bija iepaticies jau pirmajā tikšanās reizē, bet vispirms jātiek galā ar savu uzdevumu. — Šefs aicina jūs pie sevis. Rīt no paša rīta.

— Cikos viņš ceļas?

— To es nezinu. Bet brokasto tieši septiņos.

— Vai tad?… — Zigis aprāvās.

— Nē! — Gundega noskaldīja.

— Bet es… — viņš atkal sastomījās.

— Mēs neguļam kopā, ja tas jūs interesē. Viņš man ir tāds kā attāls radagabals. Uzradās tieši tai mirklī, kad pēc vecāku nāves paliku gluži viena, un sāka sūtīt skolasnaudu. Tobrīd ārzemju sakari vairs nevarēja kaitēt viņa karjerai. Pabeidzu mācības, atbraucu šurp un tagad strādāju pie viņa par tulku. Vai latviski ir tāds vārds: tulce?

— Nezinu. Kurš no mums galu galā ir valodnieks?

— Jums taisnība. Bet Minsterē visi ir tik šausmīgi konservatīvi, viņu mērķi nesniedzas tālāk par mīkstinātā «r» atjaunošanu.

— Un šejienes piesārņotā runa jūs nemulsina? — Zigim pēkšņi gribējās izlikties par tautiskuma aizstāvi.

— Itnemaz. Iesāku mācīties krievu valodu, un man viss tapa skaidrs… Tikai nedomā, ka vācieši lieto mazāk amerikānisku sveš​vārdu.

Zigis pat nemanīja, ka Gundega, kā tas Rietumos starp jauniem cilvēkiem pierasts, viņu uzrunāja ar tu. Viņu nomāca, ka saruna joprojām noris tukšajā, nemājīgajā gaitenī, tomēr negribējās atvadīties.

— Gundega, kas notiktu, ja es jūs uzaicinātu uz tasīti kafijas?

Meitene noņēma saulesbrilles un cieši uzlūkoja viņti pārsteidzoši mirdzīgām, pelēkām acīm.

— Pamēģini, tad redzēsi.

Zigis atkal apjuka. Viņam nekādi neizdevās uztaustīt šai meitenei piemērotu runas veidu, pielāgoties atraisītajai toņkārtai, kas tagad tik raksturīga jauniešu savstarpējām attiecībām. Viņš stīvi palocījās: — Atļaujiet, godātā jaunkundz, uzlūgt jūs uz kafiju…

— Ar diviem noteikumiem, — Gundega nepacietīgi metās starpā. — Vispirms mēs tūdaļ pārejam uz «tu»…

— Tad jau atkrīt cerība uz tubrālību skūpstu, — Zigis neslēpa vilšanos.

— Tā ir tava problēma. Un, otrkārt, — tikai ne te.

— Bet ārā tik šausmīgi līst, — Zigis norādīja uz logu.

Patiešām, laukā gāza kā no spaiņiem.

— Nekas, man lejā ir ociņa pie rociņas.

Tikai uz ielas Zigis aptvēra, ka tā Gundega sauc savu mazo, sarkano oku, kas gaidīja tieši pretī izejai. Lāses tik skaļi bungoja pa skārda jumtu, ka varēja sarunāties tikai pilnā balsī.

— Uz kurieni braucam? — Zigis pārkliedza motora rūkoņu, kad velti bija mēģinājis orientēties caur logu, pa kuru slotiņa bezcerīgi cīnījās ar ūdens straumēm.

Gundega atraisīja matu mezglu un sapurināja īsajā pārskrējienā saslapinātās cirtas, apveltīdama viņu ar vēsām lāsēm.

— Uz priekšu, tikai uz priekšu! — Gundega jautri attrauca, un ociņa iedegtiem starmešiem urbās arvien dziļāk tikpat kā necaurska​tāmajā ūdens šķidrautā.

— Un ja nopietni? — neatlaidās Zigis, kurš ripojošajā skārda bundžā jutās atkal kā «melnajā bērtā» iespundēts.

— Tad uz manām mājām. Tādā laikā arī man gribas iedzert kaut ko stiprāku.

Gundega nespēja atcerēties, kad pēdējoreiz bija jutusies tik brīvi un līksmi. Nekādā ziņā tas nav noticis te, Latvijā. Kopš atbraukusi, viņa taču grozījusies vienīgi šefa padoto sabiedrībā. Lai cik dažādi pēc izskata un rakstura, tie visi atgādināja uz īsu laiku vaļā palaistus cietumniekus, kas agrāk vai vēlāk atkal nokļūs aiz restēm. Turpretī Zigis, kura pagātni viņa bija sīki izzinājusi, likās cilvēks, kas pēc pārciestām sūrdienām beidzot atgriezies savā īstajā vietā — brīvībā, un, tā sakot, uz palikšanu.

— Vai patiešām tu nevarēji atvest no Vācijas kaut ko labāku? — Zigis jautāja, kad Gundegai kārtējā pagriezienā tikai ar grūtībām izdevās izstūrēt mašīnu no sānslīdes.

— Labāka vāģa par manu ociņu nav visā pasaulē, — meitene smējās. — Ne ar ko nesalīdzināma drošības izjūta, pat nepietiek vietas izvarošanas mēģinājumam… Bet citu gan gribējās atvest — manu veco folksvāgenu, ja atceries, bija tādas jaukas vaboles, kuras tagad ražo vairs tikai Dienvidamerikā. Un, ko tu domā, Polijā, netālu no Lietuvas robežas, mafija man to atņēma — līdz zobiem apbruņoti krievu zēni, kā pēc tam paskaidroja policisti. Tēvocis zviedza kā kutināts, kad izsūdzēju savas bēdas, un uzdāvināja man šo ociņu. Man gandrīz radās iespaids, vai tik viņš pats nav šajā netīrajā biznesā iejaukts.

Vai tev arī neliekas?

Nezinādams, ko atbildēt, Zigis paraustīja plecus, ko tumsā, protams, nevarēja saredzēt. Prātu jauca Gundegas nepiespiestais runas veids, kaut gan viņš zināja no ārzemju filmām, ka tur pat smalki audzinātas sievietes uzskata par īpašu šarmu saukt lietas un parādības to rupjākajos vārdos.

Pie šefa savrupmājas sētas Gundega pat nepalēnināja mašīnas gaitu, jo atkal vārti paši atvērās. Arī pie villas viņa nenobremzēja, bet iegriezās sānceļā, kas veda uz nelielu piebūvi, kura droši vien sākotnēji uzcelta dārznieka vai šofera izmitināšanai.

Tajā, kā Zigis drīz ieraudzīja, bija divas istabas, neliela virtuve un tualete ar dušas kabīni, kurā Gundega tūdaļ pazuda, pasviedusi viņam pāri novalkātu čību.

— Uzliec kafiju un iekārtojies kā mājās. Dzērienu skapītis ir blakus tālrādim. Man, lūdzu, ielej…

Pārējos vārdus apslāpēja ūdens šalkoņa.

— Ko lai tev uztaisu? — Zigis pārvaicāja un atvēra durvis. Šo skatu viņš bija redzējis neskaitāmās filmās: aiz matētas sienas iezīmējās sievietes ķermeņa apveidi. Nekad tas nebija Zigi īpaši uzbudinājis. Bet Gundegas meitenīgais stāvs ar paceltajām rokām un atliekto galvu, pār kuru plūda dušas strūklas, ievīdamas viņu vieglā tvaika mākonī, lika sirdij straujāk pukstēt, sakāpināja adrenalīna pieplūdumu asinīs.

193 Viņš atgriezās viesistabā, ielēja sev glāzē bagātīgu viskija devu, kurā iegremdēja dažus ledus gabaliņus, apsēdās ērtajā atzveltnī un pārlaida skatienu telpai. Tajā it kā nebija nekā ārkārtēja. Pie balti krāsotajām 13-54 sienām, kas atsauca atmiņā kara hospitāļa palātu, dažas rņodernistu gleznas, kas Ziga izpratnē varētu tikpat labi karāties arī ar kājām gaisā. Bet jau pēc trešā malka tās šķita teicami iederamies istabas iekārtojumā, kuru veidoja apbrīnojami vieglas mēbeles: zems stikla galdiņš, divi šūpuļkrēsli, līdzās stāvlampai jau pieminētais atzveltnis, televizors, mūzikas centrs un riteņots bāriņš. Caur atvērtajām durvīm viņš guļamistabā saskatīja platu tahtu un milzīga izmēra spoguļskapi.

Zigim, protams, bija skaidrs, kā šis vakars beigsies. Tā nebūs viņa pirmā sieviete pēc iznākšanas no cietuma — par to bija parūpējušās dažas Donāta draugaļas. Bet nojauta teica, ka varbūt, varbūt šī būs tā reize, kad varēs piedzimt kaut kas līdzīgš mīlai, kad varēs beidzot aizmirst savas ilgas pēc Intas. Tas vērta gaidas vēl satraucošākas.

Arī Gundega nemānīja sevi. Viņa jau pašā sākumā bija to gribējusi, un tagad tas notiks. Savos divdesmit gados viņai bija gadījušies gan pielūdzēji, gan arī mīļākie, un viņa pati vairs neatcerējās, kādā vecumā zaudējusi nevainību. Bet līdz šim tie bijuši nepieredzējuši skolnieki vai studenti, kas automobiļa salonā skūpstījuši, glāstījuši un spaidījuši viņas krūtis, gremdējuši rokas viņas biksītēs. Un sviedraini apkampieni neuzklātās gultās, izspūruši mati, uztraukumā dreboši pirksti. Pirmēji viņa darīja to aiz ziņkāres, vēlāk tāpēc, ka tā uzvedās visas vienaudzes, bet pamazām, bieži vīlusies, viņa nāca pie atziņas, ka sievietes un vīrieša sakari atgādina namamātes un viesa attiecības. Doties ciemos varēja bieži, uzņemt viesi sevī — tikai retumis un vienīgi izredzētos. Rīgā Zigis būs viņas lūgtais viesis un — ja priekšsajūta nepievils — ari pastāvīgais. < Baltā peldmētelī Gundega izskatījās sevišķi skaista un valdzinoša. Atlaidusies guļamkrēslā, viņa pacēla celi un aptvēra to rokām. Peldmēteļa stērbeles paslīdēja sāņus, atsedzot slaidās kājas.

— Un kur mans konjaks? — viņa jautāja. — Uzliec pie viena arī kādu disku.

Zigis ar pūlēm atrāva skatienu un piecēlās. Mazliet trīcošiem pirkstiem iepilināja konjaku platvēderainā glāzē, tad uz labu laimi izvilka no prāvā krājuma pašu apakšējo plati. Atskanēja Mocarta «Mazā nakts mūzika».

— Ja tas ir mājiens, — Gundega pasmaidīja un ar baudu iemalkoja, tad varbūt pirms gulētiešanas arī tu gribi palīst zem "dušas?

— Būtu prāta darbs, — Zigis teica dīvaini aizsmakušā balsī. — Man taču te randiņš īsi pēc septiņiem.

— Redzi nu, — viņa pavīpsnāja, — arī iegansts atradies… Paņem šo peldmēteli, cita man nav.

Viņa pielēca kājās un jau nākamajā mirklī pilnīgi kaila stāvēja Ziga priekšā — tieviņa, ar zēniskiem gurniem un pārsteidzoši pilnīgām krūtīm, apvērstu melnu piramīdu pavēderē. Un sniedza viņam frotē, uzsvār​ci ar tik dabisku kustību, ka zuda jebkāda doma par tūlītēju seksu.

Kad Zigis pēc brīža atgriezās, Gundega jau gulēja platajā gultā, apsegusies ar palagu. Viņš apsēdās

uz malas, gribēja kaut ko teikt, bet meitenes rokas apvijās kaklam un vilka galvu uz leju. Tad viņu lūpas sastapās, peldmētelis atraisījās, nokrita už grīdas un viņi, cieši apskāvušies, jau gulēja līdzās.

Kad Zigis atbalstījās uz elkoņa, lai uzgultos viņai virsū, Gundega atvēra acis, pavērās savā izraudzītajā un klusi izdvesa: — Lūdzu, lūdzu, esi piesardzīgs… Un ļoti maigs.

— Vai patiešām pirmoreiz? — viņš instinktīvi nobijās.

— Ar tevi, mīļais…

Lēnām, milimetru pa milimetram, atpakaļ un tad atkal uz priekšu — viņš gremdējās aizvien dziļāk un dziļāk, slīdēja tālāk un, nu jau vairs pretestību nesastapis, piepildīja viņu visu. Arī Gundegai bija tāda sajūta, ka grimst, krīt kādā citā, pilnīgi jaunā izplatījumā. Pārklādama Ziga seju ātriem skūpstiem, reizē līksmi smiedamās un elsodama, meitene piekļāvās, cik vien spēka. Viņš vairs nekustējās. Un tomēr viņa dziļi sevī juta, kā pulsē asinis. Viņa, viņas? Laikam taču abu. Tas lika kaislei atkal uzbangot, tagad jau bez piesardzības. Viņus pāršļāca sārts vilnis, ierāva virpulī un pilnīgā aizmirstībā.

13' 195 Bet pa palodzi joprojām dungoja lietus lāses.

VI Viņi pamodās pietiekami agri, lai vēlreiz nodotos mīlestībai un tālab gandrīz nokavēja. Lielajā mājā ieskrēja galīgi aizelsušies un sasarkuši. Šefs uzmeta viņiem pētošu skatienu, tad pasmīkņāja.

— Un es kā pēdējais antiņš gaidīju jūs pie televizora, — viņš sveiciena vietā teica un norādīja uz ekrānu, kurā zilgani mirgoja vārti un apsardzes būdas kontūras. — Nu ir par vēlu gausties, pats esmu vainīgs. Vajadzēja nosūtīt tev ziņu ar Donātu vai kādu citu tēvaini. Uz vīriešiem tu, cerams, neesi kritis…

— Šo pēdējo rupjību viņš centās mīkstināt ar platu smaidu. — Ja atmiņa neviļ, tad stipra kafija tagad būs īstā reizē.

—■ Un kaut ko uz zoba liekamu, — Gundega lūdza. — Esmu drausmīgi izsalkusi, pēdējo kumosu noriju vakar pusdienās.

Bagātīgi klātais brokastu galds atgādināja kāzu mielastu. Netrūka pat konjaka — «dūšas uzpravīšanai», kā šefs uzsvēra. Viņš pacēla savu glāzi, kurā bija ielējis tikai mazu malciņu, un caur stiklu domīgi uzlūkoja Ziga kā greizā spogulī izķēmotos vaibstus.

— Ja nekļūdos, tu esi no maniem kādreizējiem krustdēliem. Šonakt loks ir noslēdzies.

Apsveicu. Tas, protams, skar tikai jūs abus, es nekad nejaucos citu cilvēku intīmajā dzīvē. Un tomēr ceru, ka tu apzinies, kādu atbildību esi uzņēmies.

— Es nemūžam nepiekrāpšu Gundegu, — Zigis patētiski paziņoja. Šefs atmeta ar roku.

— Runa nav par viņu. Jūs esat pieauguši cilvēki, varat sastrīdēties, izšķirties — tās ir jūsu guļamistabas problēmas. Bet pie organizācijas tu tagad esi tik dzelžaini pieķēdēts, ka netiksi vaļā līdz mūža galam… Būsi taču viens no maniem vietniekiem un zināsi šādus tādus firmas noslēpumus.

— Saprotu, šef.

— Sauc mani par Fredonkuli.

— Par godu Rubikam? — Zigis mēģināja pajokot.

— Par gadu Alfrēdam Hičkokam. Un tas nozīmē, ka atkritējiem sagatavoti šausmīgi sodi… Bet nu, kā mēdza aicināt uzticīgais ļeņinietis Hruščovs: pie darba, biedri!

Viņi pārvietojās uz šefa darbistabu. Apsēdies pie masīvā rakstāmgalda, viņš atšķīra piezīmju kalendāru, kurā acīmredzot ierakstīja kārtējos darījumus.

— Dienas kārtībā ir «Šķīstā jumprava». īpašnieks, ar kuru vienojāmies par mūsu protekciju, joprojām sūt Brazīlijā, bet vietējais pārvaldnieks tāds ne cepts, ne vārīts, bez pavēles no dīķa viņas malas nespers ne soli. Tomēr laiks nestāv uz vietas un, kā padzirdēju, konkurenti sāk rosīties.

— Vai nederētu piezvanīt pašam? — Gundega ieteica.

— Tur jau tas suns aprakts, ka pakurlais vecis vairs īsti nesaprot, ko viņam latviski saka.

Varbūt tu parunātu ar viņu spāniski?

— Nē! — Gundega atcirta.

— Nu, vai zini!… — Šefs trieca dūri galdā.

— Brazīlijā runā portugāļu valodā, un tā man ir ķīniešu ābece.

— Tādā gadījumā jāsāk rīkoties… Tavs pirmais uzdevums, Zigi, izpētīt, kas tai bārā notiek, ko mēs varam izspiest, neizputinot saimnieku. Vārdu sakot, izlūkošana. Un tā, lai neviens nenojauš, ka esi ar mani saistīts. Skaidrs?

— Tiks izpildīts, Fredonkuli! …Pamanījis, ka augšstāvā visi logi gaiši, Zigis pat vēlajā nakts stundā nolēma piezvanīt. Šefs varbūt redzējis viņu pārnākam un gaida ziņojumu. Tas, ka gaida arī Gundega, šobrīd nelikās tik svarīgi.

Pats mājas saimnieks atvēra durvis.

— Nāc iekšā un stāsti, — viņš aicināja, tad norādīja uz sievietes stāvu, kas pavīdēja kāpņu augšgalā: — Mana kundze, iepazīsties.

Zigis tikai paguva ievērot, ka ēna ir diezgan apjomīga, saklausīt steidzīgu kurpju dipoņu un nomurmināt savu «ļoti patīkami».

— Neņem galvā, viņa man tāda nesaviesīga. Pat bērnus aizsūtīja uz internātskolu Šveicē, lai mājās būtu miers un klusums. Šoreiz saruna notika lejasstāva zālē — plašā, mīkstām mēbelēm pārblīvētā telpā, kuru apgaismoja tik milzīgs kroņlukturis, ka tas likās atvests no kāda bankrotējuša teātra. Šefs uzmanīgi klausījās un atzīmēja ciparus savā elektroniskajā bloknotā.

— Jā, — viņš beidzot novilka, — pēc lielas peļņas te gan neož. Bet kārtībai jābūt, pretējā gadījumā arī citi izdomās nez kādas vaļības.

Viņš apklusa, pavērās Zigī, un tas saprata, ka no viņa gaida vēl kaut ko. Papildu informāciju, ierosinājumu, konkrētu rīcības plānu? Kaut ko tādu, kas atbilstu priekšnieka vietnieka statusam. Bet nekas nenāca prātā. Kad klusums draudēja ieilgt, Zigis nokremšļojās un, sev pašam par pārsteigumu, ņēmās klāstīt to, ko sākotnēji bija nolēmis noklusēt.

— Vai zināt, kas man šķita aizdomīgi? Direktora kabinetā pamanīju cilvēku, kurš vēl pirms dažiem gadiem strādāja par prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju. Un es pieļauju tikai divas iespējas.

— Proti?

— Viņš atnācis pats savās darīšanās vai arī direktora aicināts. Pirmajā variantā pret bāra saimnieku ierosināta tiesas lieta, bet Zilups parasti ar saimnieciskiem pārkāpumiem nenodarbojas. Daudz ticamāk, ka Ozoliņš sūdzējies par mums un meklē likumīgu aizstāvību.

— Kā, tu teici, bija viņa uzvārds? Šefs izgāja. Kad pēc brīža atgriezās, viņa mutē kūpēja garš un resns cigārs.

— Tev taisnība, — šefa balss skanēja gandrīz priecīgi, — Ozoliņš taisās pieteikt mums karu.

Tavs Zilups tagad ir viens no Rīgas slavenākajiem privātdetektīviem. Dārgs gan, bet izdarīgs.

— Viņš ir zelta cilvēks, savā ziņā mans labdaris, — un Zigis pastāstīja par izmeklēšanas gaitu.

— Jā, — šefs domīgi sacīja, — būs jāmēģina nopirkt… Bet šis Ozoliņš gan ir maita, vajadzēs pārmācīt.

— Kādā veidā?

— Tradicionāli, — šefa balss kļuva cieta. — Bet tu stāvēsi pie ratiem, nav tava darīšana.

— Varbūt tomēr, — Zigis pēkšņi saslējās. — Spēka paņēmieni ne vienmēr panāk vēlamo. Man prātā cits gājiens, ko es nosauktu par reklāmas triku…

Ar katru nākamo Ziga teikumu šefa sejas izteiksme mainījās. Skepses vietā stājās uzmanība, tad atzinība, visubeidzot — tāda kā sajūsma. ; — Teicama ideja, nav vārdam vietas, — viņš uzslavēja. — Un arī uzveduma režijai ne ko atņemt, ne ko pielikt. Liecies uz auss, neko labāku tu šovakar vairs nepateiksi.

— Vienu mirkli, Fredonkuli, — Zigis iebilda. — Gribu paziņot, ka šai izrādē piedalīsimies arī mēs ar Gundegu.

— Bet tikai kā skatītāji, — šefs piekrita kā ar gariem zobiem. — Neaizmirsti, ka tevi pazīst vienīgi Donāts. '..\ \ *** Viņi ieradās bārā tieši pulksten desmitos, un tikai šeit Zigis ieraudzīja, kādu pārsteigumu Gundega viņam sagatavojusi, kāpēc no guļamistabas iznākusi ar mēteli mugurā. Zem tā izrādījās vakarkleita, kurā meitene izskatījās žilbinoši. Melnais, plānais samts piegūla ķermenim kā otra āda, nekrunkojās pat pie visstraujākās kustības. Tā vairs nebija sportiste, bet sabiedrības dāma, īsta balles karaliene, kas pie spoguļa vēl pielaboja laistīgo matu sakārtojumu.

— Nu, vai aicināsi tādu dejot?

— Bet es taču mūžsen…

— Nekas, ne tādus vien esmu apmācījusi.

Labi gan, ka Zigis bija pasūtījis galdiņu jau dienā. Pat pie letes nebija neviena brīva ķebļa, un daži apmeklētāji stāvēja kājās.

— Tev šampanieti? — Zigis vaicāja, kad viesmīlis pienāca.

— Ar mazu franču konjaka piedevu, — Gundega lūdza, — ja varam to atļauties.

— Šī nav tā reize, kad būtu jātaupa, — Zigis noslēpumaini teica.

Gundega liegi pieskārās viņa rokai.

— Vai tu nevarētu uzvesties tā, it kā mēs būtu iepazinušies tikai šovakar un starp mums vēl nekas nebūtu bijis. Tik ļoti gribas redzēt, kā tu centies iekarot sievietes sirdi…

— Tad nāc padancot, bet pēc tam nesūdzies, ka nobradāju tavas kurpes.

Mūzikas automāts atskaņoja kaut ko vidēju starp sambu un čačača. Citi pāri dejoja atstatus viens no otra, bet Zigis neatzina tādu gorīšanos — vingrot varēja ari rīta rosmes laikā. Viņš cieši apkampa Gunde​gu, piekļāva viņas augumu sev un šūpoja meiteni palēninātā ritmā.

— Saki, mīļā, kāpēc mums tas jādara stateniski?

— Neesiet bezkaunīgs, jaunais cilvēk, — Gundega ar pūlēm valdīja smieklus. — Paprasiet labāk ko vieglāku.

— Lai iet… Kur jūs iemācījāties spēlēt bumbiņu… nu, to pingpongu?

— Pamatskolā. Manējie nekad neātbrauca man pakaļ laikā, un vajadzēja kaut kā stiept gumiju.

— Un tik tekoši runāt latviski?

— No maniem vecākiem. Minhenē viņus sauca par profesionāliem latviešiem. Tādi, kas iet uz visiem tautiskiem sarīkojumiem, vāc ziedojumus, sūta paciņas, parakstās zem protestiem, bet uz dzimteni nekad nebrauc, jo nespēj iedomāties dzīvi bez ierastā komforta. Man jau arī patīk ērtības, tomēr tas nav galvenais… — Viņa aprāvās, juzdama, ka saruna ievirzās pārāk nopietnā gultnē.

— Kas tad īsti ir galvenais? — Zigis neatlaidās, kad viņi atkal sēdēja pie galdiņa.

— Iztukšot mūsu glāzes. Varbūt pēc tam sapratīsi, ka tikko gandrīz atzinos tev mīlestībā.

Viņi iedzēra un ilgi skūpstījās.

— Tas nav godīgi, — Zigis protestēja, atguvis elpu. — Kad beidzot pienāks kārta tubrālībām?

— Pēc šīs dejas, apsolu. Goda vārds, — un Gundega vilka viņu sev līdzi uz dejas grīdu.

Viņi viens otram pastiepa rokas pretī un tā arī sastinga šai šķietami bezjēdzīgajā pozā — ieejas

durvis atsprāga un bārā iebruka pieci līdz zobiem apbruņoti zemessargi. Jostai piestiprinātiem rokudzelžiem žvadzot, viņi vērsa savus «kalašņikovus» pret apmeklētājiem un kalpotājiem.

— Rokas augšā! Dokumentu pārbaude. Visiem nostāties ar seju pret sienu! Veicīgāk, kas nu būs! x Atskanēja izbīļa kliedzieni, sašutuma saucieni, trauku šķindoņa. No kantora izskrēja līķbālais pārvaldnieks: — Ar kādām tiesībām? Tūlīt izsaukšu policiju!

— Atlikt! — pavēlēja augumā garākais. — Mēs jau esam klāt. Kabatu saturu uz galda! , — Bet, kungi, te ir likumīgi reģistrēts uzņēmums, — viņš vēl mēģināja iebilst savā drebulīgajā falsetā, bet saņēma pļauku un apklusa.

Pārējie četri tikmēr apčamdīja apmeklētāju kabatas, līda sieviešu krūšturos un uz galda atstātajās rokassomiņās. Zigis redzēja spogulī, ka tie dūšas stiprināšanai iedzēra tieši no pudelēm un karafēm.

— Matsmatā kā Saldus kafejnīcā, varbūt esi lasījusi avīzē, — viņš pačukstēja Gundegai.

— Muti! — uzkliedza tuvākais zemessargs. — Narkomāni nolādētie, mēs jūs dzīvus sapūdēsim, ja labprātīgi neatdosiet indes krājumus!

Viens jau atradās aiz letes, kur nežēlīgi izrīkojās ar bārmeņa pudelēm. Dažas kritienā saplīsa, citas nokļuva šim nolūkam līdznestajās somās.

— Analīzei, — barvedis ņirdzīgi paskaidroja. — Kas iedos ķīlā pasi un simtnieku, varēs pārnakšņot mājās, pārējiem būs jānāk mums līdzi.

Kā uzsverot pavēles nenovēršamību, viņš pacēla automātu gaisā un izšāva garu kārtu griestos.

Tas bija norunātais signāls. Telpā nodzisa gaisma, tikai kabatas lukturu spilgtie kūļi šaudījās pa zāli.

Dzirdēja soļu švīkoņu, klusus lāstus, apspiestus vaidus. Kad lustras atkal iedegās un ļaudis meta zaglīgus skatienus pār plecu, kopaina bija krasi mainījusies: atbruņotie zemessargi, ieslēgti pašu rokudzelžos, gulēja uz grīdas, viņus apsargāja kāds ducis kaujinieku melnos tērpos un melnās sejas maskās.

— Dāmas un kungi, lūdzu bez uztraukuma, — teica Donāta balss. — Mēs tūlīt pievāksim šos neliešus, un jūs varēsit turpināt sākotnējā garā… Kurš te ir atbildīgais?

Nenogaidījis atbildi, viņš draudzīgi paņēma Ozoliņu zem rokas un ieveda kantorī.

Par spīti laipnajam aicinājumam, gandrīz visi steidzās tieši uz ģērbtuvi. Tikai retajam pietika sirdsapziņas samaksāt tēriņu un pateikties saviem glābējiem. Mājup devās arī Zigis un Gundega. Šefs sagaidīja viņus ar klātu galdu, kas visādā ziņā pārspēja bārā pamesto.

— Par tavu ideju, Zigi, — viņš uzsauca pirmo tostu. — Donāts nupat piezvanīja, ka pilnīgi aptinis Ozoliņu ap pirkstu. Resnais gnīda ar mieru regulāri maksāt par tādu aizsardzību. Varbūt tev padomā vēl citi gaiši ierosinājumi?

— Jā, šādi tādi priekšlikumi man tā kā būtu…

Tālāk Zigis netika, jo Gundega, ne pa jokam saniknota, metās starpā: — Vai nepietiek, ka vakar strādājāt virsstundas? Jūsu klātbūtnē es jau sāku justies kā neprecēta atraitne.

— Rit jums ir brīvdiena, — šefs vēlīgi paziņoja. — Ja nu vienīgi jūs būtu ar mieru aizbraukt uz Mežciemu un nopirkt Zigim mašīnu. Prēmija par šovakar noslēgto līgumu.

Skūpstu, ko bija nopelnījis šefs, saņēma Zigis. Arī savās mājās viņi skūpstījās kā izslāpuši.

— Meitēn, tu man patīc ar katru dienu vairāk, — Zigis teica, turēdams Gundegu izstieptās rokas atstatumā un gremdēdams skatienu viņas laimes asaru apmiglotajās acīs.

— Es arī.

— Nesaprotu…

— Kāpēc nevari vienkārši pateikt, ka mīli? Nu, tā kā es to saku. Vai tas tev šķiet vecmodīgi?

— Tāpēc, ka esmu nobijies. Pārāk krasa šī pārmaiņa manā dzīvē. Kad iznācu no cietuma, pat nezināju, kur pārlaist nakti. Tagad man ir viss, ko vien cilvēks var vēlēties. Un ja nu tas beidzas tikpat

pēkšņi…

— Viss būs labi, mīļais, tici man.

— Ticu, mīļotā, jo bez tevis vairs negribu dzīvot.

Viņš atslīga spilvenos un vilka Gundegu sev līdzi. Viņas lūpas un mēle ļāva aizmirst apkārtni, bažas par rītdienu. Izzuda viss, izņemot labsajūtu, ko sniedza ķermeņu saskare. Tā pārauga iekārē pēc šīs miesas, kas vienlaikus bija stingra kā ziloņkauls un maiga kā vakara dvesma. Gundegas rokas glāstīja viņa plecus un muguru. Viņas mīkstie mati nolija pār seju, pirksti kaisles uzplūdos ieurbās viņa ādā un sastinga, kad bija sasniegta virsotne.

VII Pie mašīnas pirkšanas viņi netika. Kādu brīdi Zigim pat šķita, ka varbūt nāksies pārdot Gundegas sarkano oku. Šefs bija drūms un nerunīgs un neielaidās nekādos paskaidrojumos. Drīz tomēr izrādījās, ka viņu nomāc nevis naudas rūpes, bet daudz nopietnākas nepatikšanas. Iesaucis Zigi kabinetā, viņš izvilka no sienā iemūrētā seifa pabiezu žūksni simt dolāru zīmju.

— Bāz kabatā un aizved Gundegu uz kādu siltāku zemi. Uz Kipru, Izraēlu, Arābu Emirātiem — vienalga. Ar pirmo lidmašīnu. Un gaidiet ziņu. Pārējais nav tava darīšana.

Pārnācis mājās, Zigis pārliecinājās, ka gulēt kopā ar sievieti vēl nebūt nenozīmē pazīt viņas raksturu.

Saskaitījusi naudu, Gundega atzinīgi pašūpoja galvu, noglabāja to rokassomiņā un pavēstīja savu lēmumu: — Ja viss beigsies labi, sarīkosim sev karaliskas brīvdienas, nekur tā Kipra nepaliks. Bet, ja Fredonkulim klāsies plāni, mēs vismaz nebūsim gluži uz sēkļa. Es esmu pret dzīrēm posta laikā.

Nolīdīsim kaut kur laukos un nogaidīsim. Kurā pusē tev ir radiņi? īsu mirkli Zigim iešāvās prātā doma par Intas vecmāmuļas idillisko mājiņu kāpās, bet viņš tūdaļ atmeta to. Tā taču būtu zaimošana. Sabiles tante? Šī vecā pūšļotāja, kuru visi uzskatīja par ģimenes kauna traipu… Kāpēc gan ne? Māja viņai pietiekami liela un ari naudas netrūka, jo lētticīgie brauca pat no Rīgas un neskopojās, saņēmuši pudeli ar svētīto ūdentiņu. Un apkārtne skaista, ja uzspīdēs saule, varēs pastaigāties gar Abavas gleznainajiem krastiem. Viņš ne mirkli nešaubījās, ka atstumtais krustdēls tiks uzņemts ar atplestām rokām.

Viss noritēja, kā paredzēts. Kad oka ieripoja pagalmā, tajā jau stāvēja vairākas mašīnas un pat motocikls ar blakusvāģi, kurā joprojām sēdēja atvestā vājiniece un pacietīgi gaidīja savu kārtu. Ar zilu ķiveri galvā un sārtiem vaigiem viņa gan izskatījās vairāk pēc iedomu slimnieces. To pašu liecināja ari enerģiskā balss, kādā viņa skaļi izkliedza savu sašutumu.

— Kur lienat bez rindas?! Godīgiem cilvēkiem stundām ilgi jāgaida, bet rīdziniekiem jau nekad nav kauna.

Almas tante neizrādīja ne mazāko pārsteigumu — it kā šāds apciemojums būtu visparastākā parādība. Pat nesasita plaukstas, tikai iesaucās: — Brālis ar māsiņu, kā tāds Ansītis un Grietiņa raganas mājā, — šis parpratums, protams, nedarīja godu viņas gaišreģes spējām, tomēr sirsnība bija neviltota. — Nu labdien, labdien, atbraucāt tieši laikā!

Zigis sazāģēs atlikušo malciņu, bet Zentele piepalīdzēs pie pudeļu mazgāšanas. Ātri izārstēšu pēdējos pacientus un sacepšu sklandraušus… — Pēkšņi Almas tante attapās. — Jūs taču neatvedāt sliktas ziņas, vai? Mana māsa vēl par jaunu, lai noliktu karoti… — Nomierinājusies, viņa apbrīnojami veikli aizšķūrēja savus deviņdesmit kilogramus uz blakusistabu.

Līdz pat nedēļas beigām viņi neatklāja krustmātei savas īstās attiecības. Negribējās apbēdināt liekulīgo baptisti, kas augstāk par visu turēja savu neaptraipīto vecmeitas godu. Un kāda tam nozīme, ja viņiem tāpat ierādīta kopēja istaba? Līdz apnikumam izstaigājušies pa mitro mežu, kur vēl neauga vizbulītes vai murķeļi, viņi tāpat kā ik rītu nopirka Rīgas avīzi, lai uzzinātu, kas notiek pasaulē, jo krustmātei ticība neatļāva skatīties tālrādi. Un pirmajā lappusē ieraudzīja trekniem burtiem iespiestu virsrakstu: savā mašīnā nogalināts šaubīgas holdingfirmas

PREZIDENTS Reportāža sīki izklāstīja traģēdijas priekšvēsturi, kas savā būtībā ne ar ko neatšķīrās no citām, nu jau par trafaretām kļuvušām afērām. Firma ar skanīgu ārzemniecisku nosaukumu pieņēma iedzīvotāju noguldījumus, piesolot gada laikā divkāršot iemaksāto summu. Cienāja klientus ar kafiju un sulu, izsniedza apzīmogotas kvītis, vekseļus, pat akcijas. Un pēc kāda laika pazuda bez vēsts, toties ar visu naudu. Protams, izrādījās, ka firma reģistrēta ar nozagtu pasi vai vientiesīga pilsoņa starpniecību. Bet īstie šeptmaņi jau baudīja krāpšanas augļus kaut kur pasaules plašumos. Šoreiz blēdis nebija ticis pat līdz Lietuvas robežai. Mazliet aiz Jelgavas uzsprāga zem motora pārsega paslēptā bumba, mašīna uzlidoja gaisā, abi tās pasažieri aizgāja bojā liesmās. Diemžēl cietis arī nejaušs riteņbraucējs, kas ar smagiem apdegumiem ievietots rajona slimnīcā.

Zigis no tuvākā telefona automāta piezvanīja šefam. Tā balss skanēja negaidīti jauneklīgi, pat līksmi.

— Kur jūs slaistāties, kad te darba pilnas rokas? — Viņš tricināja klausuli.

— Bet jūs taču pats…

— Zinu, zinu, kāzu ceļojums, medusmēnesis, pats kādreiz esmu jauns bijis. Bet arī sēkliņai jāzina savs laiks… Brauciet mājās vai atsūti vismaz Gundegu, man te nāk virsū visādi ārzemnieki.

Almas tante nobirdināja skopu asaru un iedeva līdzi divas puslitra pudeles ar akas ūdeni, piekodinot nesajaukt vīrieša un sievietes eliksīru, ielūdza atbraukt beku laikā, bet pat nepavadīja līdz mašīnai, jo pagalmā atkal drūzmējās klienti. *#* Šī saruna visādā ziņā atšķīrās no iepriekšējām. Viņi bija divatā, un šefs pat neatvēra minerālūdens pudeli, kur nu vēl kafijas termosu. Viņš sēdēja ierastajā vietā aiz rakstāmgalda, Zigis — apmeklētāja krēslā un, gluži kā uzņēmuma ierindas darbinieks atbildēja uz prezidenta prasīgajiem jautājumiem.

— Nu, ko izdomāji savās brīvdienās? Dusēsi uz teātra uzveduma lauriem vai darīsi kaut ko firmas labā?

— Iedomājos, ka varētu vienoties ar dzelzceļa kasēm, — Zigis spēra laukā pirmo, kas ienāca prātā, — un uzpirkt visas biļetes uz Maskavu un Pēterburgu, pēc tam…

— Mums jau sen monopoltiesības uz vilcieniem «Latvija» un «Baltija», — šefs viņu pārtrauca. — Arī Rīgas tirgos ietekmes sfēras sadalītas; tu, protams, neesi vainīgs, ka tikai šoziem iznāci no čoka, bet — kas par vēlu, tas par skādi, un netērēsim velti mūsu dārgo laiku…

— Un kā ar caurlaidēm uz Jūrmalu? Drīz.sāksies vasaras sezona.

— Pati par sevi ideja nav zemē metama, un tu neesi pirmais, kas to ierosina. Bet ļt>ez spiedīgas vajadzības tomēr atturēšos no atklātām sadursmēm ar policiju un pašvaldību. Lai jau pagaidām tiek arī viņiem.

— Sports, — Zigis minēja uz labu laimi. — Varētu paņemt paspārnē mūsu profesionāļus…

— It īpaši pēc spīdošajiem panākumiem ziemas olimpiādē, — šefs skeptiski pašūpoja galvu. — Tur, tieši otrādi, jāiegulda, nevis jāslauc.

— Tādā gadījumā es redzu tikai vienu perspektīvu nozari, — Zigis pat piecēlās, lai piešķirtu saviem vārdiem lielāku svaru. — Jāorganizē ražošana. Andele un spekulācija ir pārejas laika parādības.

Nākotne pieder paliekošām vērtībām. Šefs kļuva domīgs, laikam tāpēc, ka arī pats bija nonācis pie līdzīgas atziņas.

— Jautājums ļoti vienkāršs — ko mēs varam laist tirgū tādu, kas nebūtu ievedams no ārzemēm?

Turklāt lētāk, smukāk un labākā kvalitātē.

— Kaut ko latvisku. v — Piemēram?

— Piemēram?… — Zigis apjuka, tad attapās. — Kaut vai videofilmas ar latviešu tulkojumu. Kāpēc mums jāklausās mūžam iesnainā krievu diktora pretīgā balss? — Viņš pamazām iesila. — Gundega pārtulkos tikpat labi un vēl iejūtīgāk. Bet es ierakstīšu, tikai jānopērk laba aparatūra.

— Priekšlikums nav smādējams. Bet diemžēl neiet krastā. Tu runā par godīgu biznesu, bet, grozi kā gribi, atkal piedāvā pirātu gājienus. Ja jau riskē, tad tā, lai put. Bet dažu grašu dēļ nonākt konfliktā ar likumu par autortiesībām? Nē, paldies… Un tomēr tu esi uz pareizā ceļa. Bija kādreiz tāda luga «Lauzīsim galvas dotajā virzienā». Dari to, draudziņ, un tad saņemsi apsolīto mašīnu. Šefs piecēlās, bet roku atvadām nesniedza. Saruna bija beigusies, un jautājums, vai šefam ir kas kopējs ar avīzē aprakstīto atentātu, tā arī palika nenoskaidrots.

VIII Parasti labākās domas ienāk prātā vakarā, kad tu, atlaidies gultā, apceri padarīto un nākamajā dienā veicamo. Visģeniālākie plāni piedzimst īsi pirms aizmigšanas. Diemžēl no rīta šīs idejas, kas gandrīz vienmēr šķiet murgainas, cilvēks atceras tikai visai miglaini. Bet tieši tādas Zigim bija nepieciešamas, jo pēc sarunas ar šefu viņš skaidri apzinājās, ka nonācis tādās kā krustcelēs. Vēl tas nebija strupceļš, vēl bija iespējams pašam noteikt virzienu, tomēr tas jādara ātri un nekļūdīgi — kamēr vēl pastāvēja izvēles brīvība.

Ne jau šefa vārdi bija samulsinājuši Zigi. Nē, tie skanēja pieklājīgi, pat laipni. Bet skatiens, kas urbās acīs, bija ass un nežēlīgs, tas atsauca atmiņā laupītāju barvedi, kurš cietuma kamerā bija izrīkojis visus pārējos ieslodzītos. Toreiz Zigi no pilnīgas pakļautības izglāba slepkavas slava, kas iedvesa zināmu respektu pat rūdītajam recidīvistam. Bet kā aizstāvēties pret šefa iegribām, ko likt pretī viņa naudai un neiero​bežotajai varai, kuras var iedzīt sprostā un — lai Dievs nedod — atkal cietumā?…

Pārliecinājies, ka Gundega aizmigusi, Zigis saudzīgi nocēla viņas galvu no sava pleca un pagriezās uz sāniem. Tagad tikai pašam neiesnausties, šonakt taču vēl daudz kas jāpārdomā. Viņš atvēra acis.

Blakustelpā dega stāvlampa, un viņš spogulī ieraudzīja Gundegas izrisušos matus, kas veidoja uz spilvena tādu kā sēru kroni. Viņa elpoja vienmērīgi un gandrīz nedzirdami, bet izstrāvoja tādu siltumu, ka nācās atvirzīties, lai atkal nenokļūtu seksa valdzinājuma varā.

Nē, Gundegu viņš neatdos nevienam! Bet to nenovēršami nāksies, ja saistīs savu dzīvi ar šefa biznesu. Cik ilgi var balansēt uz naža smailes? Pat cirka akrobāti, vingrojot zem kupola, nekautrējas piesprādzēties ar drošības trosi. Šefam tāda noteikti ir, gan viņš izkulsies no visām likstām, bet sīkajiem gariņiem gala iznākums ir tikai viens — ieslodzījums, kurā tie agrāk vai vēlāk nokļūs. Un pēc tā Zigis nemaz vairs neilgojās. Tur pabūts Intas dēļ, tagad viņa dzīvē ienākusi cita sieviete — Gundega, kuras dēļ jāpaliek brīvībā, lai tas maksā ko maksādams. Turklāt Gundega nav nekāda Solveiga, viņa neprot gaidīt un cerēt. Tādai sievietei vajag visu un uzreiz…

Ko viņš var sniegt savai Gundegai? Tik daudz Zigis jau bija sapratis, ka nauda būs jānopelna pašam, ka šefs netaisās vēl ilgi maksāt algu tikai par to, ka viņš ir Donāta draugs un radinieces mīļākais.

Pagaidām būs jāpaliek par pakalpiņu, kuram šad tad piesviež dzeramnaudu par gadījuma darbiem. Bet neizbēgami pienāks pārbaudes bridis, kad nāksies pierādīt savu piederību mafijai, un tad vairs nebūs atceļa, tad aizcirtīsies durvis, kas šodien vēl ļauj staigāt pa pilsētu uz brīvām kājām.

Skaidrs, ka jāsarauj saites, kamēr tās vēl nav kļuvušas par ieraduma valgiem, un jāmeklē izeja. Bet kā? Sakāmvārdam par paēdušo vilku un dzīvo kazu Zigis neticēja. Nu, tad nospļauties par vilku, jāglābj kazas un, cerams, arī kazlēni!

Tagad Zigis gulēja uz muguras, raudzījās griestos un pirmoreiz pamanīja, ka tie aplīmēti ar modernām izrakstītām tapetēm. Tikpat sarežģītus un samudžinātus ceļus staigāja Ziga domas, kamēr beidzot izdevās atrast diedziņu, kas ved uz labirinta vārtiem.

Zigis bija mācījies padomju skolā un labi iegaumējis klasisko teicienu: «Kas nav ar mums, tas ir pret mums». Nekādu «paldies un sveiki» šefs neatzīs, par to nebija ne mazāko šaubu. Tāpēc jāņem vērā cits to laiku princips, kuru it kā esot pasludinājis Gorkijs: «Ja ienaidnieks nepadodas, tad tas jāiznīcina». Ar to komunisti bija attaisnojuši visādas nelietības, kāpēc tad viņam to neizmantot kā saukli cīņā pret noziedzību? Tomēr viens viņš netiks galā ar tik viltīgu un labi apbruņotu pretinieku, jāsavervē sabiedrotais, kurš būtu ar mieru piedalīties riskantajā spēlē.

Ziga plāns pamatojās uz vecās, tomēr iedarbīgās «skaldi un valdi» metodes. Jāizsit Šefs no pašapmierinātības līdzsvara, jāliek viņam just, ka sāncenši min uz pēdām, draud apsteigt. Tikai tā var piespiest viņu kļūdīties, iedzīt lamatās. Un tad Zigis varēs diktēt savus noteikumus.

Pie brokastīm viņš piedāvājās aizvest Gundegu uz galda tenisa treniņu, apņēmās iepirkties tirgū un pēc dažām stundām atbraukt pakaļ. Steigā iegādājās holandiešu tomātus un puķkāpostus, bet zivju paviljonā krabjus, ar kuriem cerēja iepriecināt Gundegu vakariņās, apturēja mašīnu iepretī Vērmaņdārzam. Caur Berga bazāra ejām nokļuva Marijas ielā, ienira Upīša pasāžas caurstaigājamajā sētā, pārliecinājās, ka neviens viņam neseko, garām liftam kājām uzkāpa krāsotāju sastatņu apjozta nama ceturtajā stāvā, kur Aleksis Zilups bija iekārtojis savu privātdetektīva kantori Arguss.

Ieraudzījis negaidīto apmeklētāju, Zilups neslēpa savu pārsteigumu, bet izbrīns likās tāds kā priecīgs. Ar plašu žestu ieaicinājis Zigi darbistabā, viņš, garām ejot, izmeta tumšmatainajai sekretārei: — Kafiju un citronu… — Tad piemetināja tradicionālo: — Un, lūdzu, nesavienojiet ne ar vienu, — it kā draudētu nemitīgi telefona zvani.

— Kopš ieraudzīju jūs «Jumpravā», cerēju un ticēju, ka agrāk vai vēlāk atnāksiet, — detektīvs teica, ielējis konjaku un uzlicis uz glāzēm pa citrona šķēlītei. — Runājiet droši, es klausos ļoti uzmanīgi.

Jā, klausīties viņš patiešām prata. Ne reizi nepārtrauca Ziga stāstu, tikai šad tad pamāja ar galvu, it kā pasvītrodams sakritību starp dzirdēto un saviem minējumiem. Kaut ko pārlikdams prātā, klusēja ari labu brīdi pēc tam, kad Zigis bija beidzis. Pēdīgi Zilups izšķīrās un cieši ielūkojās apmeklētāja acīs.

— Paldies, ka uzticējāties. Tas tikai apstiprina, ka mans pirmais iespaids nav bijis maldīgs. Bet tagad runāsim skaidru valodu. Vai varat vienā teikumā, īsi un kodolīgi pateikt, ko no manis gribat?

— Padomu, — Zigis neapmulsa, — vēl vairāk — atbalstu.

— Vārdu sakot, — Zilups saprotoši pasmaidīja, — lai palīdzu izkulties no ķezas, ja iespējams, ar materiālu ieguvumu. Saprotams… Un tagad: atklātība pret atklātību — arī man nepieciešams sabiedrotais.

— Viņš pacēla glāzi. — Līkop?

Zigis pielēca kājās.

— Ar vislielāko prieku!

— Tas dara godu jūsu jūtām. Bet prātam?… Klausieties uzmanīgi, tad kopā izlemsim, ko varam darīt lietas labā. Jo arī es tajā esmu iejaukts. Rupji runājot — līdz ausīm sūdos. Jau pirms laba laiciņa pie manis griezušies vairāki cietuši pilsoņi, agrāk teiktu, biedru grupa, lai palīdzu atgūt naudu, kas vieglprātīgi uzticēta firmai «Parametrs», — ja ne ar solīto uzviju, tad vismaz sākotnējo noguldījumu apjomā. Piekritu, kas cits man atlika, tie taču gandrīz visi bija mazturīgi ļautiņi.

Pazaudēju gandrīz divas nedēļas, līdz izdevās noskaidrot, ka aiz oficiālās izkārtnes slēpjas pazīstamais blēdis Vladimirs Hofmanis, kura tēvam jau pirms kara izdevies apvest ap stūri pašu Kārli Ulmani. Kad ierados dzīvoklī, viņš tikko bija aizbraucis, bet pēdas vēl tīri siltas — uz krēsliem un grīdas mētājās apģērba gabali, kas nebija salīduši čemodānos. Ar saviem vecajiem sakariem man laimējās dabūt helikopteru, tomēr nokavējām. Gaidījām viņu robežsargu postenī pie Elejas, bija brīdināti ari vīri uz Igaunijas robežas. Bet visi palikām bešā, jo viņš jau pusceļā mainīja maršrutu un aizlaidās tieši pie Pētera. Mums pat neizdevās noskaidrot, kas pavadīja Hofmani šajā pēdējā gaitā. Kriminālpolicija vēl mēģina kaut ko skaidrot vai arī tikai izliekas — spridzināšanā taču viss iet pa gaisu un atrast vainīgo tikpat kā neiespējami.

To, ko es tagad pateikšu, es nevaru pierādīt, tomēr esmu gatavs likt galvu ķīlā, ka man taisnība. Jūsu tagadējais šefs draudzējās ar Hofmani jau stagnācijas gados, kad tas piegādāja priekšniecībai dāmiņas, izkārtoja saunas ar naktsmājām, klāja galdus un gultas. Un arī pašreizējā krāpšanas afēra nenotika bez viņa ziņas, ar peļņas sadali uz galviņām. Bet šoreiz Hofmanis nevēlējās dalīties, varbūt pat piedraudēja kompromitēt, un samaksāja par to ar savu dzīvību.

Kur palikusi nauda? Tas ir āķīgs jautājums, jo Rietumos bankas prot glabāt noslēpumus. Likumīgā

ceļā to var izdibināt tikai Hofmaņa mantinieki. Sieva aizgāja pie cita, kad viņš kārtējo reizi atpūtās kādā Sibīrijas nometnē. Bet ir meita, kuru Hofmanis dievināja un visādi lutināja. Es pat neizslēdzu varbūtību, ka noguldījums juridiski novēlēts viņai. Simpātiska un godīga meitene, jau mūsu pirmajā sarunā pati piedāvāja kompensēt cietušajiem zaudējumus. Paskaties pats, — un Zilups izņēma no galda atvilktnes krāsainu ģīmetni.

Uzņēmumā redzamā meitene bija apmēram septiņpadsmit gadus veca. Gaiši mati, apaļi vaigi ar bērnišķīgām bedrītēm, aizkustinoši ziņkārīgs, augšup pavērsts strupdeguns un pilnīgas, fotogrāfa pavēlētā smaidā savilktas lūpas. Standartizēta amerikāņu filmas statiste, kas nepamanīta pavīdētu masu ainās, ja uzmanību nepiesaistītu tumšbrūnās acis, kas raudzījās pasaulē ar neiznīdējamu sapņainumu. Tās likās vienīgais dabiskais šajā nolakotajā fotogrāfijā.

— Asjai diemžēl arī nav ne mazākā priekšstata, kurā ārzemju bankā tēvs turējis savu naudu, tāpat nezina, kā viņš to pelnījis. Bet man pietiktu ar meitenes pilnvaru, lai uzsāktu meklēšanu.

— Un kas vainas? — Zigis beidzot iestarpināja jautājumu.

— Es atkal nokavēju, — Zilups smagi nopūtās. — Meitene pazudusi. Izgājusi no mājām, lai satiktos ar mani, un izgaisusi. Nu jau vairāk par diennakti, kopš nedod dzīvības zīmes.

— Nolaupīta? Domājat, viņai draud briesmas? Vai tiešām šefs?…

— Neesmu apgalvojis neko tamlīdzīgu. Bet viņš tāpat ieinteresēts dabūt Asjas parakstu, ko vajadzētu apstiprināt zvērināta notāra klātbūtnē. Tāpēc domāju, ka viņš drīzāk centīsies pierunāt meiteni, apvārdot ar visādiem solījumiem, iespējams pat, ka mēģinās izmantot jūs kā ēsmu, — šai rīkļurāvēju kompānijā jūs vienīgais izskatāties kā puslīdz godīgs cilvēks. Kā jau teikts, taustos kā aklais pa tumsu.

— Un ja es nebūtu pats ieradies?

Zilups noplātīja rokas.

— Neesat jau mans vienīgais trumpis, — viņš pagaidām neatklāja visas kārtis. — Bet kopā būs vieglāk piespiest viņu pie sienas. Kā blakti! Jāvienojas tikai par iedarbīgiem līdzekļiem. Viņam jāsaprot, ka izdevīgāk at eikties no medņa kokā, ja tā var saglabāt zīli rokā.

Viņi apspriedās ilgi. Sarunas beigās Zigis jau sauca Zilupu par Leksi, bet tas viņu godināja slavenā poļu karaļa Zigismunda vārdā. Bet izdzertas bija tikai divas pirmās glāzītes — jaunizceptos sabiedrotos spārnoja tuvās uzvaras izredzes.

IX Gundega trenējās kopā ar republikas jauniešu izlasi. Treneris, kuram šefs, viņai nezinot, ik mēnesi maksāja par privātstundām, jau pēc pirmās nodarbības atklāti pateica: — Neņem ļaunā, meit, bet tu esi par vecu, lai varētu cerēt uz spīdošiem panākumiem. Sports tagad kļuvis par tādu bērnudārza padarīšanu, dažiem čempioniem un rekordistiem pat nav vēl savas pases.

Tavas nepareizās pašmācības gremdes izdzīt būs grūtāk nekā krievu armiju no Latvijas. Bet nāc vien, ja spēlēšana pati par sevi sagādā tev prieku, par rezervisti apmācīšu. Un slaidu figūru garan​tēju. Šodien Gundega bija labā formā. Izdevās pat. pieveikt mazo Ati, kuru visi uzskatīja par nākotnes zvaigzni, atņemt gandrīz visas viņa grieztās serves un ar pirmo sitienu pāriet uzbrukumā. Nogurusi, bet atkopusies pēc dušas un apmierināta ar sevi, viņa iegriezās kafejnīcā, lai atjaunotu zaudētos spēkus ar kūku un putukrējumu, — retumis drīkstēja atļauties tādu sānlēcienu.

— Gundegas jaunkundze, ja nemaldos, — bufetniece uzrunāja viņu. — Zvanīja jūsu līgavainis…

Lai jūs viņu negaidot, bet piezvanot Donātam. Tas aizvedīšot jūs mājās.

Gundega neticēja savām ausīm.

— Līgavainis? Tieši tā arī pateica? — Un tik gardi smējās, ka apšļakstīja jaku ar baltām putām. — Nevis draugs vai vienkārši Zigis?

Vecā bufetniece apstulba.

— Neredzu iemeslu īpašai jautrībai, — viņa aizvainoti sacīja. — Bet ja jums tā labāk patīk, manā

jaunībā bija ari citi vārdi. Uzšāvējs, štuceris, piemēram, kā jaunkundzei pa prātam.

209 Gundega kļuva atkal nopietna. Atstājusi kafiju pusizdzertu, viņa izgāja uz ielas. Pacilātais garastāvoklis bija vējā. Ko tas Zigis īsti iedomājās? Protams, visādas aizķeršanās varēja atgadīties, bet kāpēc pa telefonu jākomandē? Kāpēc liek izsaukt šo pūsli Donātu, kas pildīs 14-54 cietumsarga pienākumus? It kā pašai nebūtu galvas uz pleciem. It kā Rīgā trūktu taksīšu…

Mājās Gundegas oma neuzlabojās. Ik uz soļa viņa uzdūrās Ziga klātbūtnes pazīmēm, kas izjauca iemīļoto kārtību. Apsveicami, protams, ka viņš šad tad maina zeķes, bet kāpēc lietotajām jāmētājas dušas kabīnē uz grīdas, ja blakām stāv netīrās veļas grozs? Kāpēc bārdas skūšanas žilete ar nenomazgātām putām atstāta uz spoguļa plaukta tieši starp pūdernīcu un sejas ūdens pudeli? Vai patiešām nevarēja glabāt visas mantiņas pansijā un šeit būt tikai mīļš un gaidīts ciemiņš, kas ierodas svinēt mīlas svētkus?

Gundegas sapīkums pieauga. Viņa neatcerējās, ka būtu aicinājusi Zigi pārvākties ar visiem saviem krāmiem. Tad ar kādām tiesībām viņš te izpleties? Kā likumīgs vīrs vai dzīvokļa līdzīpašnieks? Viņu starpā taču nekad nav bijis runas par kopdzīvi, kurā atzīmē kāzu jubilejas, tikai par seksa izraisītām jūtām.

Un arī tās varēja notrulināties.

Gundega ar iekšēju drebuli atminējās vienmuļās dienas Sabiles trimdā. Pēc tam, kad bija izklāstījuši savus dzīves stāstus, viņiem drīz vairs nebija par ko runāt. Atlika vienīgi iedzert un atkal līst gultā, kur viņu attiecības pamazām sāka atgādināt laulības pienākumu pildīšanu, pareizāk sakot, patīkamu laika nosišanu. Rīgā, kur katram bija savs darbs, viss, paldies Dievam, atkal ievirzījās parastajās sliedēs. Bet tieši jēdziens «parasts» biedēja Gundegu. Kaut kas jāpasāk, lai katra tikšanās no jauna pārvērstos vienreizējā notikumā.

Kad, mijkrēslim metoties, Zigis beidzot pārradās, viņam pretī sitās uzbāzīgi saldens smārds.

— Ja neesi nāvīgi izsalcis, tad neieslēdz elektrību, — pustumsā atskanēja Gundegas balss.

Acis pakāpeniski pielāgojās blāvajam apgaismojumam. Pirmais no krēslas iznira baltais peldmētelis, tad maza, sarkana liesmiņa, un Zigis ieraudzīja, ka Gundega atlaidusies šūpuļkrēslā un viņas lūpu kaktiņā gail gara, tieva cigarete.

— Sportiste pīpē?

— Izretis. Un arī tad tikai marihuānu. Lai uzsistu garu, saasinātu izjūtas, kāpinātu baudu, — Gundega pastiepa smēķa galiņu Zigim. — Ņem, ievelc dūmu.

— Pat cietumā esmu atteicies ļuļķēt hašišu, — Zigis nospieda cigareti pelnutraukā, atrāva logu un kāri ievilka plaušās naksnīgo gaisu.

Visu mājupceļu Zigis bija apsvēris, vai nederētu uzticēt jauno rīcības plānu arī Gundegai. Tagad viņš saprata, ka tas būtu pārsteidzīgi.

— Nedusmo, — Zigis atvainojās un apkampa meiteni. Gundega izraisījās no viņa skavām.

— Nedomā, ka tā man bija vienīgā. Bet, ja smarža tev riebjas, lien vien migā, es vēl papīpēšu virtuvē.

Tonakt viņi gulēja katrs savā tahtas malā un tikai rīta pusē atrada viens otru.

Līdz pat nogalei šī nedēļa ne ar ko neatšķīrās no citām, bet piektdienas vakarā sāka velties lavīna, kas draudēja ieraut savā kritienā šefa nama balstus.

Pirmo slikto ziņu atnesa firmas juriskonsults Pavlovskis, resns plikpauris un kādreiz Rīgā pazīstams advokāts. Pēc aiziešanas pelnītā atpūtā, saņēmis pastā pensijas pārvedumu, viņš uzspļāva visiem saviem aizspriedumiem un godīguma zvērestiem un nolēma uzlabot materiālo stāvokli šefa dienestā. Zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks — kur izdevīgāk.

— Mēs nebijām tā līguši, — Pavlovskis paziņoja, bez kautrēšanās aizdedzinājis vienu no šefa dārgajiem cigāriem. — Esmu jūsu juridiskais padomnieks, nevis nepilngadīgu meiteņu pavedējs. Tam vajag citu vecumu un izskatu. Ja jums būtu septiņpadsmit gadiņu, vai jūs brauktu ar tādu veci izpriecu

ceļojumā? Pat Šveice nevilina Asju. No ēdiena atsakās, vīnu nedzer, maniem vārdiem netic. Lai laiž pie mātes, un cauri! Es pat īsti netieku pie solīšanas… Manuprāt, šī šefte labāk piestāvētu jaunajam darbiniekam, nu, tam Gundegas kavalierim. Šefs jau bija apcerējis tādu iespēju, bet nebija drošs, kā Gundega to uztvers. Par Ziga piekrišanu viņš nešaubījās, jo par visiem vīriešiem sprieda pēc sevis.

— Padomāsim, — šefs izvairīgi sacīja. — Tu gan vairs nerādies Jūrmalā, pārāk daudziem zināms, kādā firmā tu kalpo, — viņš tīšuprāt lietoja šo izteicienu, lai pasvītrotu Pavlovska pakļautību. — Un kādi jaunumi Rīgā?

— Sprādziena lieta tiek risināta mums vēlamā garā, un drīz to liks ad acta, — jurists, kā atriebdamies, iesprauda šo akadēmisko terminu. — Man nepatīk, ka te sabraukuši vairāki Interpola ierēdņi. It kā sakarā ar ieilgušo farmaceitu prāvu, bet neviens no viņiem netaisās liecināt. Vai tiešām narkotranzīts caur Rīgu turpinās? Šefs sadrūma. Tā bija biznesa nozare, kuru viņš turēja tādā slepenībā, ka pat juriskonsults atstāts pilnīgā neziņā. Kad iekrita narkotikas tablešu ražotāji, Eiropas tirgū pēkšņi radās vakuums, kuru aizpildīt likās ļoti izdevīgi. Kas par to, ka tablešu vietā stājas pulveris vai kaņepju stiebriņu un magoņu pogaļu sula? Peļņa bija tā vērta, lai sapītos ar čečenu kontrabandistu mafiju. Bet par to bija informēta tikai viena uzticības persona, pārējie ir nenojauta, kā sauc saimnieku un kur viņš dzīvo.

9 Nākamajā dienā izrādījās, ka tomēr ir vēl kāds zinātājs. Ar rīta pastu pienāca vēstule. Uz aploksnes korekta adrese glītā datorrakstā: «A. god. Alfrēdam Brekša kungam ( person .)». Bet saturs, kaut gan ar tiem pašiem dekoratīvajiem burtiem, — rupjš un neslēptu draudu pilns. Šefa seja pārklājās aukstiem sviedriem, rokas trīcēja kā drudzī, kad viņš piespieda sevi vēlreiz izlasīt izspiedēja vēstuli.

«Agrāk tu indēji cilvēku prātus, tagad — viņu organismus. Mūsu rīcībā ir dokumenti gan par tavu noziedzīgo čekas informatora pagātni, gan dati par šodienas narkobiznesu. Mēs norausim tavu nacionālpatriota masku, ja neizpildīsi visus mūsu noteikumus. Tā ir tava vienīgā cerība, liec aiz auss!

Gaidi un domā!»

Un paraksta vietā, protams, — «Tavi labvēļi».

Pie durvīm klauvēja.

— Iekšā! — šefs sauca uztrauktā, aizkritušā balsī.

Uz sliekšņa stāvēja miesassargs, turot rokā aploksni, kuras izskats lika šefam sarauties, — tieši tāda pati kā tikko saņemtā.

— Tāda čirka ar divām bizēm atnesa. Iedeva vārtūzniekam un aizskrēja. Šefs atplēsa aploksni. Acu priekšā viss izplūda. Nelabas nojautas. Panika. Viņš sameklēja brilles un uzlika. Nu varēja saburtot mašīnrakstu, bet no tā teksts nekļuva priecinošāks. Drīzāk otrādi.

«Nu, vai atcerējies denunciāciju, ko parakstīji savā īstajā vārdā, nevis ar slepenā ziņotāja pseidonīmu? Divi no četriem cilvēkiem, ko apmeloji un aizraidīji uz Sibīriju, ir vēl dzīvi… Un uz kurieni taisies izsūtīt Asju, ko turi ķīlniekos kā baltu verdzeni pie arābiem? Vai arī uzdāvināsi saviem čečenu draugiem? Ja viņai kaut viens mats nokritīs no galvas, tu nožēlosi, ka vispār esi nācis pasaulē!

Domā, Alfrēd, domā. Par sevi, sievu, par saviem bērniem, kuriem pat nebūs naudas atceļam. Drīz paziņosim savus noteikumus.

Tie paši labvēļi, kuriem rūp tavs dvēseles miers.»

Slikta dūša žņaudza kaklu, kājas kļuva mīkstas, un nācās atgulties.

— Varbūt izsaukt dakteri? — miesassargs pārbijies piedāvāja.

Tikai tagad šefs ievēroja, ka tas joprojām stāv pie durvīm.

— Ārā! — viņš brēca pilnā rīklē.

Lai cik dīvaini, šis dusmu izvirdums atjaunoja garīgo līdzsvaru. Nu varēja atkal loģiski domāt. Bet ko līdz loģika, ja stāvoklis, grozi kā gribi, ir neglābjams? Pilnīgs bezceris, kā agrāk mēdza teikt viņa

komjaunieši.

Bet šefs nemūžam nebūtu sasniedzis šodienas augstumus, ja krīzes brīžos ļautos izmisumam.

Pirmoreiz uz savas ādas izbaudījis, ko izjūt viņa upuri, nonāca pie vienīgā pareizā secinājuma: jāmaksā.

Un tas nozīmēja arī, ka varēja kaulēties.

Diemžēl pagaidām visas priekšrocības bija nezināmā pretinieka rokās. Griezties pie policijas nedrīkstēja — tas pazudinātu viņu. Tiesa, viņš nebija ne valstsvīrs, ne valdības amatpersona, bet tracis laikrakstos, protams, izputinātu firmu, liegtu iespēju iekārtoties citā siltā vietiņā. Šefs tagad neprātoja, kādā veidā izspiedēju rīcībā nokļuvuši arhīva dokumenti, pret kuru publicēšanu tik enerģiski cīnījās daudzi vecākās paaudzes Saeimas deputāti. Labi vēl, ka nav uzraktas ziņas par viņa līdzdalību «mežabrāļu» amnestijas inscenēšanā.

Daudzkārt nopietnākas bija ar narkobiznesu saistītās briesmas. Jāizdibina, vai informācija ir tikai baumas, blēfošana un patukši draudi, vai arī daži pavedieni patiešām nonākuši svešās rokās. Tādā gadījumā no cietuma neglābs ne vecie sakari, ne kukuļošana…

Jāizšķiras — padoties vai cīnīties? Pirmais ceļš, šaubu nav, it kā vieglāks. Tas nebūs lēts, bet nauda vienmēr nopelnāma. Ja tikai zinātu, ka tā atkal neaizplūdīs ienaidnieku kabatās. Nav taču itin nekādas garantijas, ka izspiedēji samierināsies ar vienreizēju maksājumu. Viņš pietiekami labi pazina tādus «labvēļus». Pēc kāda laika pienāks jaunas draudu vēstules ar jaunām prasībām, un atkal būs jāver maks vaļā. Tā tas turpināsies bezgalīgi.

Tātad — jācīnās. Galu galā viņa grēki nebija tik smagi. Ar ko tad Alfrēds Breksis atšķiras no tūkstošiem citu, no Donāta un Ziga, piemēram? Tiem Afganistānā bija pavēlēts šaut, un viņi šāva. Un arī viņš tikai izpildījis augstākās instances rīkojumus. Vai tad varēja izdzīvot, nesadarbojoties ar valsts drošības orgāniem? Turklāt atklāti, atbilstoši ieņemamajam amatam, nevis slepeni, kā neskaitāmi citi, kuru dzīvē VDK arhīvi pārvērtušies par bezmiega nakšu lietuvēnu. Tad viņš atcerējās dažus parakstus, ar kuriem oficiāli sankcionējis nevēlamu jauniešu izsūtīšanu: vienus uz Sibīriju, citus, plašāk pazīstamus — uz ārzemēm. Tie paldies neteiks, kaut gan tagad tikuši augstos posteņos, faktiski, pateicoties viņam… Šefs bija reāli domājošs cilvēks un neloloja ilūzijas, nekad nesajauca vēlamo ar īstenību. Ļaunākajā gadījumā, ja tiešām izcelsies skandāls, pārreģistrēs firmu uz Gundegas vārda, un miers un Dievs, ne suns pakaļ neries.

Un narkobizness? Nē, to viņš neatdos nevienam, šeit spēlēja uz pavisam citām likmēm, un prāvos vinnestus viņš bez cīņas nemetis galdā. Par Leonīdu varēja droši galvot, viņi draudzējās vēl kopš tiem laikiem, kad majors Krimovs bija komitejas oficiālais kurators. Gan izdosies piespiest pretiniekus atklāt savas kārtis. Bet kā atklāt viņus pašus? Pagaidām tā bija spēkošanās ar vējdzirnavu spārniem, vēl ļaunāk — ar to ēnām… Nekas, dabūs šos rokā, kad nodos naudu — Rīgā nav tāda spēka, ar kuru viņa puiši netiktu galā…

Sai brīdī šefs atģida, ka līdz šim nekur nebija runas par maksājumiem, par prasībām vispār. Viņš vēlreiz ar acīm pārskrēja abām vēstulēm. Ne pušplēsta vārda! Tikai tāda «intelbeņķiska» muldēšana, vai tad prāta cilvēks lietotu vārdu «denunciācija», ja ir daudz trāpīgāki apzīmējumi?… Piepeši kaut kas cits piesaistīja šefa uzmanību. Kādā sakarībā pieminēta Asja? Lūk, trumpis! Ķīlniece, no kuras viņš labprāt atteiksies, ja tā var glābt savu ādu. Un visus gadu gaitā uzkrātos labumus.

Intuīcija pateica priekšā, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Nu tikai stingri jābrīdina visi darbinieki, lai neielaižas nekādās darīšanās ar nepiederošām personām, lai neņem pretī vēstules, lai neatbild pa telefonu. Visi sakari ar ārpasauli caur šefu un tikai caur viņu!

X Pat tad, ja Zigis nezinātu šīs trauksmes aizkulises, viņš būtu tūdaļ sapratis, ka uzaicināts piedalīties kaujas apspriedē — tik saspringta gaisotne virmoja šefa kabinetā. Pie garā galda sēdēja pieci vīrieši.

Vienīgi resnais juriskonsults bija tērpies uzvalkā — ar vesti un tauriņu zem stērķelētās apkaklītes. Pārējie jau bija izmetušies vienos kreklos, Donāts pat uzrotījis piedurknes. Caurvēja saceltie zilganie dūmi plūda

uz atvērto durvju pusi un sita elpu ciet. Tie cēlās no diviem cigāriem, cigaretēm un papirosa. To pīpēja agrāk neredzēts drukns gaišmatis, pēc padomju armijnieka ierašas sakniebis salocīto kartona iemuti starp īkšķi un rādītājpirkstu. Pārējo trīs viņa rokai nebija — laikam taču cietis kādā avārijā.

Kopš Zigis bija atmetis smēķēšanu, viņš necieta tabakas smaku. Šķērsoja istabu un atrāva logu vaļā.

— Traks esi, vai? — šefs nikni uzkliedza. — Tūlīt pat aiztaisi logu! Tas taču ir skaņu necaurlaidošs stikls.

— Un kas tur ārā noklausīsies jūsu noslēpumus? Dārznieks? Vārnas? Pat strazdi vēl nav pārradušies no ārzemēm, — Zigis ņirgājās, tomēr paklausīja.

— Redzu, ka jaunais darbinieks vēl nav pazīstams ar noklausīšanās tehniku. Kurlmēmo valodas pratējs var uzrāpties kokā sētas viņā pusē un novērot mūs caur tālskati. Tāpēc nepārtraukti dūmojam, lai neierauga mūsu lūpu kustības.

Runātājs bija kārns un izstīdzējis briļļains trīsdesmitgadnieks, kurš pārvaldīja firmas finanses, izmaksāja algas un dividendes. Viņš arī pieņēma darbā «kaujiniekus», bet par to, ka būtu kādu atlaidis un aploksnē pasniedzis pēdējo izpeļņu, līdz šim nebija dzirdēts. Ar neizdarīgajiem un nodevējiem nodarbojās papirosu smēķētājs Leonīds Krimovs — uzvārdam atbilstošā kriminālā manierē.

— Un ja nopietni? — Pavlovskis nepacietīgi sacīja. — Man pēc stundas jābūt arbitrāžas tiesā.

— Bet pirms tam iegriezies policijā, — šefs izrīkoja. — Sarunā, lai mēs varam nekavējoties uzzināt, no kurienes man zvana pa telefonu.

— Par skādi, protams, nebūs, — Donāts skeptiski teica. — Bet nevajag pārāk zemu novērtēt pretinieku… Ja pareizi sapratu, mums karu pieteikusi Pārdaugavas mafija, kurai pēdējā laikā bija pieslējies arī Hofmanis. Un tagad kaimiņi taisās mums atriebties par viņa nāvi… Nedomājiet, ka Raibais ir ar pliku roku ņemams.

— Tādēļ arī jūs sasaucu. Nevis lai kultu salmus, bet lai darbotos. Liec saviem vīriem uzmanīt viņa mītni un ziņot par katru aizdomīgu rosīšanos. Neuzkrītoši, skaidrs? — Tad šefs uzrunāja atvaļināto majoru, kas vēl nebija bildis ne vārda: — Klau, Ļoņa, vai nav vēl par vēlu atsaukt pēdējo sūtījumu?

— Tad mums arī nākamo neredzēt kā savas ausis, — Krimovs sašķobīja jau tā krunkaino seju. — Būtu prātīgāk aizbraukt uz leišiem un tur pārtvert preci.

— Dari to. Bet es šodien pat pateikšu pircējiem, ka šoreiz mainīsies transporta tarifs.

Krimovs klusuciešot pamāja. Viņš bija izaudzējis ūsas un bārdiņu, un diezin vai kāds šajā sirmajā pusmūža vīrietī pazītu vēl nesen tik brašo majoru.

— Tavs uzdevums, kadru vecīt, — šefs griezās pie Sergeja, — noskaidrot, kā varēja rasties šī derdzīgā informācijas noplūde. Kādā ceļa tu to panāksi, tā ir tava darīšana, bet jau rīt tu noliksi man uz galda rakstveida paskaidrojumu. Vai arī tā būs tava pēdējā dieniņa… —šefs iestarpināja pauzi, tad mīkstināja draudus — mana vietnieka amatā.

Zigis pārtrauca smago klusumu; — Varbūt turat aizdomās mani?

— Tu vēl pārāk maz zini, lai varētu noziņot, kur nevajag. — Šefs pasmīnēja. -— Jauns un zaļš meitu ģēģeris. Tālab izsaucām.

Ievērojis, ka arī pārējie atklāti vīpsnā, Zigis aizvainoti saknieba lūpas.

— Tev būs jāuzņemas šefība pār Asju. Ir mums te tāda zeltene, kas nedrīkst noklīst neceļos, nelaiķa Hofmaņa vienīgā meita, es pat teiktu — vērtīgs kapitālieguldījums.

— Kas man jādara? Jāapsargā?

— Tieši otrādi, tu atbrīvosi vinu. Ielauzīsies Jūrmalas vasarnīcā, organizēsi bēgšanu.

Ieradīsies kā glābējs, kā tāds pasaku princis, kuram viņa kritīs ap kaklu un uzticēs visus savus noslēpumus.

— Ja nu viņa vienkārši pasaka paldies un atvadās?

— Uzskatīju tevi par apdāvinātu inscenētāju, bet, izrādās, neesi neko gudrāks par Pietūka

Krustiņu. Šodienas krīzē viņa ir mūsu labākā bartera prece. Par atlaišanu uz mājām nevar būt ne runas.

Pārvedīsi uz citu paslēptuvi un turēsi, kamēr došu ziņu.

— Vārdu sakot, būšu kā pielaulāts, — šīs izredzes nemaz nesajūsmināja Zigi.

— Nekādas vainas. Bagāta mantiniece un smukiņa turklāt. Ek, būtu es desmit gadus jaunāks, — Pavlovskis nopūtās.

Uz šefa galda iedegās zaļa spuldzīte un atskanēja signāls. Viņš satvēra tālvadības pulti, un uz ekrāna parādījās vārtu sarga bārdas rugājiem klātais vaigs, aizmugurē iezīmējās mersedesa markas mikrobuss.

— Ēriks atvedis vācu delegāciju.

— Lai iet uz konferenču zāli, — šefs nospieda citu pogu, un uzplaiksnīja Gundegas seja. — Sagaidi vācu ciemiņus, pakavē laiku un pacienā ar balzāmu. Bet kaviāra maizītes pagaidām galdā neliec, tās pasniegsim, kad pats nokāpšu… Zigi, nekavē pagastu, brauc!

— Es taču nezinu, uz kurieni.

— Pareizi. Laikam tiešām kļūstu vecs… Lejā mašīnā tevi gaida Visvaldis. Pa ceļam izperināsiet visu.

Zigim bija skaidrs, ka šefs grib pēc iespējas ātrāk tikt no viņa vaļā. Laikam taču neuzticējās līdz galam… Vēl tikai jābrīdina Gundega, ka viņš vakarā nepārnāks, tad varēs startēt.

Zigis pavēra zāles durvis, bet tā arī atstāja pusvirus, jo spraugā ieraudzīja, ka ārzemnieki jau klāt.

Tiem par godu Gundega bija uzvilkusi nātnu, pelēku kleitu pāri ceļiem, un šajā ietērpā izskatījās kā īsta kantora pelīte. Tas gan netraucēja viņu sniegt vācu kungiem roku skūpstam un ar apburošu princeses smaidu ņemt pretī atvestās veltes — smaržu flakonu, greznu kārbu ar skaistām, bet negaršīgām konfektēm, kā arī bloku ai tām pašām tievajām cigaretēm, kādas bija piedāvājusi viņam iepriekšējā vakarā. Tad, lūk, no kurienes šie marihuānas smēķi! Pateicībā Gundega gandrīz vai izkusa. Errīgs par šo liekuļoto lkipnību, Zigis klusi aizvēra durvis un, garām steidzoties, izmeta šveicaram: — Pasakiet Gundegas jaunkundzei, ka šefs aizsūtījis mani ilgstošā, komandējumā.

Apvidus vāģī pie stūres sēdēja puisis, kuru Zigis bija vairākkārt redzējis karatē treniņos. Bet, ja vajadzētu atbildēt uz jautājumu, kāds ir šis Visvaldis, viņš visdrīzāk teiktu: nekāds. Arī apģērbs bija visizplatītākais šo puišu aprindās — melna ādas jaka un džinsu bikses. Viņa valoda — krievu vārdiem piebārstīts žargons, kādā sarunājās daudzi demobilizēti kareivji. * — Davai, rāpies iekšā, — Visvaldis aicināja. — Vot tā, tūlīt sapratīsi, ko var izspiest no šitā dampja.

Motors skaļi ierecās, mašīna salēcās un trauca uz priekšu. Arī pilsētas ielās Visvaldis tikpat kā nesamazināja ātrumu, krustojumus šķērsoja pie dzeltenās gaismas, un Zigim uzmācās doma, vai tikai brauciens nav bīstamākais posms visā šajā pasākumā.

— Rimtāk, Visvaldi, rimtāk! Mūs apturēs, un paliksim pusratā.

— Tie man ir veci čomi, pats divus gadus rubīju inspekcijā. Nekad nevajag sist kaķim pa vēderu ar slapju dvieli…

Tā arī neizdevās noskaidrot, ko viņš gribēja pateikt ar šo armijas parunu, jo atbildes vārdus noslāpēja dzelzceļa tuneļa duna, tad zem riteņiem iedārdējās Lāčplēša ielas gala bruģakmeņi. Tikai uz Jūrmalas šosejas beidzot varēja normāli aprunāties. Uzzinājis Asjas pašreizējās un arī viņas nākamās ieslodzījuma vietas adresi, Zigis palūdza: — Piebrauc pie Majoru stacijas, tālāk rīkošos viens.

— Apsardze vēl nav brīdināta. Taisījos jūs iepazīstināt.

— Cik viņu tur ir?

— Divi.

— Pats tikšu galā. Meitene taču var ieraudzīt mūs pa logu.

— Un ja vajadzēs tevi izručīt?

— Neņem galvā. Ticamākais ķinītis ir dokumentālais, kurā arī viss ir tīrais teātris, — Zigis

bija pilnīgi iejuties priekšā stāvošās izrādes režisora lomā.

— Kas maksā, tas pastellē mūziku, kas man par daļu? — Visvaldis vairs nespurojās pretī.

Mājiens bija pietiekami skaidrs. Zigis izvilka no kabatas desmit latus. * — Pietiks gan taksītim, gan dūšas uzkurināšanai. Un tagad iedod arī pirts atslēgas. Vai tā nav Vosa kādreizējā sauna?

Visvaldis paraustīja plecus: — Ko apbižo, es tik augstās aprindās nekad neesmu pēries…

Naktī bija atlidojis cīruļputenis. Šeit, atšķirībā no Rīgas, ielas klāja balta sniega sega, kokus — sarmas plīvurs. Ļaužu Jūrmalā bija pamaz, it īpaši par līnijām nosauktajās šķērsielās, bet celiņš, kas no vārtiem veda uz gadsimta sākumā būvēto vasarnīcu, — pavisam tīrs un nenopēdots. Tikai ap pašu ēku melnoja aplenkuma gredzens, skaidri iezīmēdams sarga apgaitas maršrutu. Un tad Zigis ieraudzīja punktētu līniju gar pašu sētas iekšpusi — otru nocietinājuma joslu, ko veidoja prāvu ķepu nospiedumi. Un brīdi vēlāk pamanīja visbīstamāko sardzinieku: milzīgu Kaukāza aitu suni, kas neizlaida nelūgto apmeklētāju no savām niknumā zvērojošajām dzeltenīgajām acīm. Labi vien, ka žogs bija no čuguna stieņiem, turklāt cilvēka augumā…

Lai pirms laika neizraisītu skaļus rējienus, Zigis atkāpās ielas otrā pusē un turpināja novērošanu no paprāva attāluma. Pirmā stāva logi bija nodrošināti ar dekoratīviem režģiem, kas atradās starp dubultrūtīm un tāpēc nederēja kā kāju balsti kāpšanai otrajā stāvā. To — cik varēja pa gabalu spriest — ielas pusē veidoja četras istabas: divas ar balkoniem un divas, kas atradās galos izveidotajos torņos, kuru smailes greznoja ziemeļu virzienā sastinguši sarūsējuši vējrāži. Fasāde liecināja, ka jaunajam īpašniekam sevišķi nerūp atgūtās mājas izskats, jo pat nebija pārkrāsota melniem burtiem uztrieptā norāde «Ārstu korpuss».

Tuvākā saimniecības preču tirgotava atradās Majoru tirgū. Tur Zigis iegādājās virvi, brezenta maisiņu un, katram gadījumam, arī lauzni, ja neizdotos atvērt vārtiņus ar Visvalža iedoto mūķi. Kauns, protams, atzīties, bet tas palīdzēs arī aizstāvēties pret suņa uzbrukumiem. Pārtikas veikalā viņš nopirka garu desas luņķi, divas pudeles alus un, paklausot reklāmas aicinājumam, divas tāfelītes «Marsa», kuras notiesāja uz līdzenas vietas. Tā, «uzkrājis enerģiju visai dienai», devās uz pludmali, kur piepildīja maisiņu ar mitrām smiltīm. Tagad atlika vienīgi atrisināt kaukāzieša problēmu.

Zigis nebija tik naivs, lai cerētu pielabināt suni ar desu vai noindēt ar kādu žurku mērdi. Droši vien ir apmācīts un no svešiem neņem nekā. Bet pret dzimumdziņām pat bargākā dresūra ir bezspēcīga.

Bez uzraudzības apkārt klaiņojošu suņu tagad tikpat daudz, cik rudenī bezatbildīgu vasarnieku pamestu kaķu. Laikā, kad saimniekiem nav ko likt uz zoba, arī kustoņi paši sev gādā barību. Izbrāķējis dažus kveršķus, Zigis ieraudzīja kāpās pietiekami lielu kuci, kas varētu, kā viņam šķita, iepatikties kaukāzietim. Pēc spalvas — vilcene, pēc ļenganajām ausīm — labradors, pēc gaisā saceltās astes — dižciltīgs dogs. Un ar piemīlīgu raksturu, kurā izpaudās ilgas pēc cilvēku gādības. Pietika ar dažiem kumosiem, lai kuce pavadītu Zigi līdz mašīnai, ar strupu pamudinājumu — lai tajā ielēktu un uz pakaļējā sēdekļa aprītu atlikumu.

Līdz tumsai, kas pavasarī iestājas mokoši lēni, kuce, kuru Zigis bija nokristījis par Brūti, paguva notiesāt vēl divas aknu desas. Tad sāka smilkstēt un prasīties ārā — pārpilnais vēders acīmredzot lika sevi manīt. Labi vien, ka nopirkta virve, kas tagad lieti noderēs.

Pēc pastaigas priedulājā Zigis nosprieda, ka pienācis laiks darboties. Sagrieza auklu divās nevienādās daļās, piesēja Brūti pie sētas stūra, bet pats devās uz vārtiņu pusi. Kaukāzietis, protams, tūdaļ ierējās, tomēr, kā paredzēts, starp diviem uzmanības objektiem izvēlējās «mūžīgi sievišķo». Tiklīdz vārtiņi bija vaļā, tas, gandrīz nogāzis Zigi augšpēdus, aizjoņoja pie kuces, kas baiļu divkāršotā spēka pieplūdumā pārrāva striķi un metās bēgt. Kaukāzietis — nopakaļ.

Pirmais šķērslis bija veiksmīgi pārvarēts. Afganistānas kaujās rūdītajam izlūkam arī sardzes vīrs nesagādāja sevišķas grūtības. Tas pat nepaguva izraut ieroci no maksts, kad jau bija notriekts no kājām un

apdullināts ar labi tēmētu sitienu pa miega artēriju. Kad sasiets un ar aizbāztu muti viņš gulēja aiz mājas stūra, virves vairs tik tikko pietika, lai smilšu maisiņš aizsniegtu balkona margas un atkal nolaistos zemē.

Uzrausies augšā, Zigis klusītiņām piebungāja pie stikla. Nekādas atbildes. Tad viņš pamanīja, ka blakus logā aiz biezā aizkara blāvo nespodra gaismiņa, laikam naktslampiņa. Pieplacis sienai, balansēdams uz dzegas, pārrāpās un vēlreiz pieklaudzināja. Pēc brīža rūtij piespiedās pārbiedēta meitenes seja, kas atgādināja lelli, kurai darbnīcā aiz pārpratuma iemontētas nepareiza parauga acis. Viņš pielika pirkstu pie lūpām un parādīja uz augšu. Kad atvērās vēdlodziņš, pavēlēja: — Laid iekšā! Mani sūtīja Zilups.

Un tad viņš jau atradās istabā.

Asja izskatījās pievilcīgāka, nekā Zigis bija iztēlojies viņu pēc fotogrāfijas. Varbūt tāpēc, ka uztraukums sārtoja vaigus un lika lūpām viegli trīcēt — kā brīnumu gaidot.

— Beidzot, — Asja izdvesa, — ja jūs zinātu…

— Varu iedomāties, bet par to vēlāk. Vispirms nomierinies un iestiprinies pirms ceļa.

Mugursomā bija tikai alus pudele. Zigis atcerējās konfektes, ko šorīt bija redzējis Gundegas rokās, un nolādēja savu neattapību. Būtu vismaz atstājis vienu «Marsa» tāfelīti… Tomēr izrādījās, ka meitene nav izvēlīga. Paņēma pudeli un tieši no kakliņa kāri iemalkoja bairīti.

Nopētījis Asjas trauslo augumu, Zigis saprata, ka viņa nemūžam nenorāpsies pa virvi. Jāatbrīvo ceļš caur durvīm. Bet, ja grib iegūt meitenes uzticību, nedrīkst pieļaut, lai Asja redz, kā Afganistānas veterāns darbojas. Pēkšņi Zigim likās ļoti svarīgi izskatīties viņas acīs labākam, nekā viņš patiesībā ir.

— Gaidi un nekusties no vietas!

Viņš noāva kurpes, piesardzīgi atvēra durvis un zagās lejup. Hallē, tieši iepretī izejai, sēdēja sargs ar grāmatu rokās. Viņš lasīja Cendlera kriminālromānu un pat nenojauta, ka pats drīz kļūs par upuri uzbrukumam, tik līdzīgam grāmatā aprakstītajiem, un bez samaņas gulēs uz grīdas. Notriekts no kājām, viņš pat neiedomājās spert pretī ar celi, kā tika apmācīts karatē treniņos, saņēma vēl vienu zvēlienu un apklusa — vismaz uz pusstundu, tāpēc Zigis viņu nesasēja, tikai ievilka un ieslēdza vannas istabā.

Asja jau bija pilnīgi saģērbusies un neuzdeva nekādus jautājumus, kad Zigis veda-viņu caur tukšo priekštelpu uz mašīnu. Tikai vaicājoši pacēla uzacis, kad viņš nobremzēja pie diennakti atvērta veikala.

— Jānopērk koste, — Zigis paskaidroja.

— Paēdīsim mājās. Mammai vienmēr pilns ledusskapis.

— Vai tiešām nesaproti, ka par mājām pagaidām nav ko sapņot? Sargi droši vien jau atguvuši samaņu un sacēluši trauksmi. Pāri tiltam netiksim.

— Tad braucam uz policiju, — Asja prātīgi ieteica.

— Cik garš, tik plats. Nē, labāk drošā vietā nogaidīt, kamēr Zilups mūs izpestīs.

Zigis pārspīlēja draudošās briesmas. Viņš nešaubījās, ka ceļš uz Rīgu ir brīvs, un īsu brīdi pat bija svārstījies: vest Asju pie Zilupa vai uz pirti, kā ar šefu norunāts. Jāizšķiras starp godīgumu un viltību — gluži kā azarta spēlē, kad jāizlemj, kas izdevīgāks: piesardzība vai risks? Jau tagad atklāti nostāties pret šefu taču nozīmētu ne tikai pazaudēt Gundegu, bet atteikties no galamērķa, no mafijas pilnīgas atmaskošanas. Šoreiz viņš neaizmirsa ne limonādi, ne kūkas un konfektes. Apkrāvies ar saiņiem un kulītēm kā tāds Ziemassvētku vecītis, Zigis atkal iekāpa mašīnā un iedarbināja motoru. Viņš izvēlējās ceļu caur naksnīgo Sloku, kur gaismoja vairs tikai reti logi, pārbrauca pāri Lielupei un pa jauno šoseju devās uz aizaugušo Babītes ezeru, kura krastā cēlā vientulībā aiz augstas dēļu sētas dusēja guļbaļķu pirts ar niedru jumtu, zem kura melnoja divi logi.

Vārti atvērās bez trokšņa — acīmredzot eņģes bija nesen eļļotas. Bet priekšiņā pretī sitās drēgns un sastāvējies gaiss. Tā vien šķita, ka pirts sen nav kurināta. Par to liecināja arī putekļi uz kamīnzāles mēbelēm, zirnekļa tīkls, kas gluži kā policijas zīmoglaka sargāja ieeju pērtuvē. Lai kliedētu neomulību, Zigis aizdedzināja sveces lielajos metāla lukturos, pēc tam arī kurtuvē sakrautās bērza pagales. Uzreiz kļuva mājīgāk, daļēji arī tāpēc, ka šeit acis mieloja pašmāju ozolkoka krēsli un galds, nevis importa iekārta, kādas tagad greznojās firmu un jaunbagātnieku mitekļos.

Arī Asja nesēdēja, rokas klēpī salikusi. Noslaucīja galda virsmu, nomazgāja traukus, ko sameklēja tautiskā stilā veidotajā bufetē. Un tikai pēc tam uzdeva jautājumu, kas visu šo laiku bija svilinājis mēli: — Sakiet, kas jūs tāds esat? Slepenpolicists, privātdetektīvs?

— Tāds latviešu Robins Huds, vārdā Zigis, kas allaž palīdz sprukās nokļuvušām lēdijām.

— Patiesi? — Asjas acis iepletās, tajās uzdzirkstīja jūsmas pilna uguntiņa. — Un kā jūs uzzinājāt, ka esmu iesprostota?

— Tavs sargeņģelis atlidoja un pačukstēja.

— Zilupa kungs?

— Pirmīt pati teici, ka tevi caurām dienām mocīja ar jautājumiem. Tagad mēģini pagriezt šo pašu pīķi ar smaili pret mani un sāc tirdīt… Sagatavo maizītes, es tikmēr uzvārīšu tēju.

— Ja tas ir skābulis, es labāk iedzertu karstvīnu, — meitene pārtrauca Zigi. — Vēl aizvien nevaru pa īstam iekšēji sasildīties.

Lai kā Asjai gribējās izlikties pieaugušai, viņa apreiba jau pēc pirmās glāzes. Sāka stāstīt par mātes otro vīru, kurš arī tāds cietumsargs vien esot un atļāvis tikties ar tēvu tikai divreiz mēnesī, pat piespiedis mainīt uzvārdu, kad viņa gājusi pēc jaunās pases.

— Ar ko Hofmane sliktāks vārds par Zandovsku? Skolā bija tik izdevīgi atrasties alfabēta vidū. Un tagad Rīgā vairs nav neviena Hofmaņa, — viņa iešņukstējās. — Jūs arī uzskatāt, ka mans tēvs bija krāpnieks?

— Katram var paslīdēt kāja, — Zigis dziļdomīgi sacīja. — Bībele nevienam neieteic mest akmeni…

— Un bērni taču neatbild par vecāku grēkiem, vai ne? — Asjas valoda kļuva lēnāka un klusāka.

Viņa ar pūlēm gaiņāja miegu, kas pēkšņi mācās virsū joņiem. Zigim nācās gandrīz nesus uzdabūt viņu augšstāvā, kur viņš nolika meiteni gultā un apsedza ar divām segām.

Tagad vajadzētu piezvanīt Zilupam un ziņot, ka Asja nogādāta jaunā vietā, bet Zigis laikus atcerējās sarunu šefa kabinetā. Kas varēja galvot, ka uzraudzībā nav paņemts arī pirts telefons?

Zigis sadrūma, toties šefa tālruņa numuru uzgrieza ar tādu kā ļaunu prieku.

— Esam pie vietas, — Zigis moži kliedza klausulē, kad vada viņā galā beidzot atsaucās snaudulīga balss.

— Vai tāpēc vajadzēja uzcelt mani nakts vidū? — šefs dusmojās. — Paldies, man jau pirms stundas paziņoja, ka esat klāt, — atsaukuma signāla pīkstieni skanēja tikpat saērcināti.

Tātad pirti apsargāja. Un viņš nebija pamanījis nekādas pazīmes, neviena cilvēka pēdas. Iekritis kā zaļknābis. Kāda bija nozīme no vilka bēgt, ja nonāca lāča ķetnās? Jūrmalā vēl varētu cerēt uz brīnumu, bet šajos džungļos… Jā, sēdēt ar vienu dibenu uz diviem krēsliem kļuva arvien neērtāk. Vēl jo divdomīgāk tāpēc, ka gaisā joprojām lidinājās Asjas uzdotais jautājums: «Kas jūs tāds esat?» Īstenībā viņš riskēja ātri nokļūt starp šiem diviem krēsliem, turklāt ar salauztu sprandu. Recidīvists, kas krāpj ne tikai citus, bet arī sevi. Kas par to, ka pagaidām nav nevienam pāri darījis? Taču dzīvo šefa paspārnē, dzer viņa šņabi, bāž pirkstus viņa kabatā un pūlas sev iestāstīt, ka rīkojas kādas augstākas taisnības vārdā…

Zigis apgūlās uz lāviņas. Rīts gudrāks par vakaru. Gan jau tiks ar sevi skaidrībā.

XI Gaismā atklājās daudz kas tāds, ko Zigis nebija ievērojis nakts tumsā. Pirmām kārtām — iemīta taciņa, kas no vārtiem veda uz malkas šķūni. Pa to, spriežot pēc nospiedumiem, staigājuši ne tikai cilvēki, bet arī mašīnas braukušas. Durvīm priekšā plats dzelzs stienis ar spīdīgu piekaramo atslēgu galā. Bez mazākajām rūsas pazīmēm, il kā tā nesen nopirkta un pierīkota. Ar skārdu apsistajās durvīs bija iemontēta arī patentatslēga. Nevis malkas glabātava, bet bankas vērtslietu kamera. Zigis atskārta, ka apsardzes uzmanības degpunkl.i droši vien ir šī necilā noliktava, nevis pirts ar tās retajiem apmeklētājiem.

Apstaigājis saunas plašo teritoriju, Zigis ieraudzīja krūmos paslēpi u mājiņu, kur kādreiz laikam mitinājušies kurinātājs un apkopēja. Tagad uz lieveņa sēdēja tipisks padomju laika relikts — vaktnieks ar līkti pīpi zobos, starp kājām nolicis divstobreni, kas, bez šaubām, pielādēta ar renkuļiem. Bet citādi ļoti runātīgs pavecs vīrs ar ilgos kalpošanas gados iedzītu respektu pret priekšniekiem. Par tādu acīmredzot uzskatīja arī Zigi, jo piecēlās rīta sveicienam un ar cieņpilnu kustību pielika roku pie tumšzilās beretes.

— Nakts pagāja bez starpgadījumiem, — viņš kareivīgi ziņoja un balsī ieskanējās pat tāda kā vilšanās.

— Man būs lūgums, — Zigis teica tādā tonī, kas nepārprotami liecināja, ka sekos atbildīgs kaujas uzdevums. — Vajadzētu zaceni un mums abiem kādu trauku — uz sapazīšanos. Vai jūsu kundze nevarētu aizkāpt?

— Mans uzvārds ir Kūrenbahs, un es esmu atraitnis, — sargs svinīgi sacīja, — jau astoņpadsmit mēnešus un veselu nedēļu. Un, ja Dievs dos, līdz simt gadu vecumam.

— Tad nāksies apgrūtināt jūs, — Zigis sniedza viņam naudu, — es taču nepazīstu apkārtni, — un, atspēkojot iespējamus iebildumus, piemetināja: — Visu atbildību par jums uzticēto objektu uzņemos pats.

— Vairāk par stundu tas neprasīs, — Kūrenbahs apsolīja. — Tūlīt uzpumpēšu divriteni.

Mirkli pazibēja doma, ka viņš izdarījis kļūdu. Gan jau pagūs izpētīt, kas noglabāts tik pārcentīgi aizslēgtajā šķūnī. Būtu bijis prātīgāk pašam aizbraukt uz veikalu un pamēģināt sazvanīt Zilupu. Bet tagad bija par vēlu gausties.

Zigis nolēma nemodināt Asju. Lai izguļas pēc naksnīgajiem uztraukumiem. Un miegs jaunām meitenēm parasti tik ciešs, ka varēja mierīgi stāties pie šķūņa apsekošanas.

Kā jau bija sagaidāms, sarga būdā nekur nekarājās šķūņa atslēgas. Arī Zigis tās nebūtu uzticējis tik viegli apvārdojamam vecim. Sienās — ne mazākās šķirbiņas. Viņš uzkāpa uz jumta.

Pēc rītausmas ķēpas joprojām glumie dakstiņi sniedza kājām visai nedrošu balstu. Zigis nometās četrrāpus un izpētīja to metru pa metram. Arī šeit neredzēja nevienas spraugas, pa kuru varētu ielūkoties noliktavā.

Un tad Zigim paveicās. Pārkāries pāri korei, viņš atklāja starp jumtu un sienu šķēlumu, tādu kā vaļēju vēdināšanas lūku visas ēkas garumā. Nu viņā pamodās alpīnista kaislība. Vai tad maz kāpelēts pa Afganistānas klintīm? Un arī tauva vēl mašīnas bagāžniekā…

Salūkojis arī lukturi, Zigis pārbaudīja, vai notekas caurule izturēs viņa svaru. Tā bija jauna un labi nostiprināta. Iemetis vienā galā slīdošu mezglu, viņš to apsēja sev ap labo potīti un, daudz nedomādams, laidās lejā — ar galvu pa priekšu, gluži ka d.ullēcējs no tramplīna.

Iekšā tikt nebija iespējams. Tomēr atvere bija pietiekami piala, lai iebāztu lukturi un apgaismotu visu telpu.

Malka glabājās tikai pie vienas sienas. Gar pārējām līdz p il griestiem, sakrautas cita virs citas, slējās un blīvējās grēdās plastnu s.i kastes. Un tajās — visdažādāko izmēru un formu pudeles ar raibam etiķetēm. Visai apšaubāmas kvalitātes degvīna noliktava.

Mazliet vīlies, jo no šefa bija gaidījis plašāka vēriena blēdību, Zif.r atkal uzrāpās augšā un pavērās apkārtnē. Pa piebraucamo ceļu pirtij strauji tuvojās sarkana oka, un drīz varēja saskatīt arī numuru.

Gundegas mašīna!

— Kur tavs priecīgais pārsteigums? Kur triumfa maršs? Gundega sauca, kad Zigis atvēra vārtus.

Izkāpa, krita viņam ap kaklu, skūpstīja, kur pagadījās, un čukstēja ausī: — Ja tu zinātu, ko tas man maksāja, lai izdabūtu no Fredonkuļa šo adresi! Nācās notēlot greizsirdību, piedraudēt ar pašnāvību. Un tas ari nav viss. Ceļā mani apturēja tāds riebeklis policijas mašīnā. Piesējās un apčamdīja manu ociņu, it kā pirmoreiz brīnumu ieraudzījis. Un ko tu tāds kā ūdeni mutē ieņēmis? Pasaki vismaz, ka esi laimīgs, mani redzēt.

Zigis tiešām bija tā apjucis, ka nespēja pārspļaut pār lūpu. Un ne tikai no Gundegas negaidītās ierašanās. Viņa skatienu piesaistīja četri sīki burti, kas bija kā ar pirksta nagu ievilkti mašīnas apsarmotajā jumtā: Leks.

Ir gan tam Zilupam ķēriens! Sakari nodibināti, tagad drīkstēja mierīgi baudīt dzīvi.

Tomēr jau kamīntelpā radās pirmie sarežģījumi. Gluži kā pēdu dzinēja Gundega apostīja nenovākāas glāzes.

— Vīns ar ķīlnieci? Varbūt apsargāji visu nakti?

Gundega netēloja, tā vien likās, ka viņa patiešām ir greizsirdīga. Un vēl vairāk saskāba, kad gluži kā bulvārludziņas izrādē pa vītņu kāpnēm noskrēja līksmi satrauktā Asja: — Vai atbrauca pēc manis?

Viņa izskatījās tik aizkustinoši jauniņa kā apmaldījies bērns, kas cer atrast vecākus. Gundegas dusmas tūdaļ izkūpēja. Viņa ar izstieptām rokām devās meitenei pretī.

225 — Būs vēl mazliet jāpaciešas, cālīt. Bet tas mūs netraucēs labi pavadīt laiku.

15—54 «Pēc stundas viņas būs draudzenes,» Zigis nodomāja, pēc divām — saliedētas kopējā frontē un izdzenās mani uz velna paraušanu.»

Ziga pareģojums piepildījās vēl ātrāk. Pietika Kūrenbaham parādīties un nokraut galdā pirkumus, kad Gundega jau sarauca degunu.

— Vai tiešām nevarēja atvest konjaku? Tu taču zini, ka es neciešu sīvo.

Viņai piebalsoja Asja:

— Vakardienas vīns bija tik garšīgs. Varbūt kāds mazumiņš pāri palicis?

Zigis vaicājoši pavērās sargā. Tas pakratīja galvu.

— Un ja tā pamatīgi pameklē? — Zigis neatlaidās. — Šefs kaut ko minēja par dzelzs rezervēm.

— Kur nu! — Kūrenbahs atvairījās kā no nešķīsta kārdinājuma. — Tur ir tikai fūrmaņšņabis, īsts fūzelis, no kura var akls palikt. Kad valdība aizliedza, šefs noglabāja pavisam melnām dienām.

Jautājums atrisinājās pats no sevis. Piezvanīja šefs un aicināja Zigi pie sevis.

— Tikumu sargs ieradās? Neņem ļaunā, bet es pret sieviešu asarām esmu bezpalīdzīgs… Un tagad brauc šurp, pa abiem viņi novaktēs skuķi. Ir šādi tādi jaunumi, un mums jāvienojas par tālāko rīcību… Tu nebēdā, uz grupas seksu būsi atpakaļ, — šefs pabeidza sarunu ar divdomīgu smiekliņu. Šie jaunumi nebija sevišķi iepriecinoši un uzklupa šefam jau pie brokastu galda. Kad viņš pacēla telefona klausuli, tajā atskanēja krieviski runājoša balss: — Lai jūs nezaudētu savu, policijas un centrāles laiku, brīvprātīgi paziņoju, ka zvanu no automāta būdas Jūrmalā, netālu no vasarnīcas, kurā turējāt savu gūstekni. Visa apkārtne labi pārskatāma, bet sargus atļāvos atkal aizmidzināt. Velti nepūlieties.

— Ko vajag? Labāk vāja salīgšana nekā trekna sūdzība. Ja neslēgsiet mieru, pieteikšu karu un iznīcināšu, — šefs tomēr centās vilkt sarunu garumā.

Bet zvanītājs nebija noskaņots uz pļāpāšanu. Viņš rupji izlamājās, tad pārgāja uz latviešu valodu, kurā nemanīja ne sīkākā akcenta.

— Tas ir pēdējais brīdinājums. Ja turpināsiet indēt gaisu, pats nožēlosiet. Bezierunu kapitulācija, tikai tā izglābsiet savu ādu. Mans pirmais noteikums — aizvediet ķllnieci mājās. Tad saņemsiet nākamās instrukcijas.

Tikai pēc laba brīža šefs apjēdza, ka nav nolicis klausuli, no kuras joprojām skanēja pīkstieni, it kā atgādinot, ka likteņa pulkstenis iedarbināts un jau skaita sekundes. Tomēr nespēja izrauties no sastinguma.

Viena vienīga doma urdīja smadzenes — kā viņš, allaž tik piesardzīgais cilvēks, varējis iekrist tādās lamatās? Un, kā visi novēlotie pašpārmetumi, arī šī prātošana šķita neauglīga, jo bija tēmēta pagātnē.

Viss iesākās jau Gorbačova izsludinātajā pārveides laikā. Tāpat kā daudzi citi tālredzīgi «kompetento iestāžu» vadītāji, arī Alfrēds Breksis ieguldīja komitejas naudu un melno kasi uzņēmumā, ko tobrīd vēl pieticīgi sauca par kooperatīvu. Kam nauda, tam vara, un to neviens nevēlējās izlaist no rokām.

Vecie sakari lieti noderēja, un drīz varēja ķerties pie vērienīgākiem pasākumiem, pāriet no mazumtirdzniecības uz prāviem importa un eksporta darījumiem. Pienāca diena, kad likās, jāmet miers, jo nu jau nodrošinātas ne tikai paša, bet arī bērnu vecumdienas. Taču, gandrīz nemanot, sociālistisko saimniekošanu bija nomainījuši brīvā tirgus likumi, un vairs nedrīkstēja apstāties. Stagnācijas apstākļos vinnēja tas, kurš neko nedarīja. Tagad stāvēt uz vietas nozīmēja atpalikt. Dzīve piespieda meklēt aizvien jaunus ceļus, nemitīgi soļot uz priekšu, jo vajadzēja maksāt algas un dividendes, apsteigt konkurentus, kas tā vien tīkoja aizgriezt visus dzīvības sulas krānus.

Pamazām gudrāka kļuva arī valdība, un nodokļu slogs sāka žņaugt kaklu. Lai noturētos virs ūdens, nācās aizvien biežāk lāpīties ar reketa ienākumiem. Bet pavisam brīvi uzelpot izdevās tikai pēc tam, kad nauda ieplūda no narkotikām un citiem nelegāliem avotiem.

Breksis, protams, bija apzinājies risku un tāpēc ilgi svārstījies. Krimova izklāstījumā jaunais biznesa novirziens likās tik kārdinošs, ka viņš beidzot piekrita. Viņiem vajadzēja tikai kalpot par izkārtni, būt vidutājiem un iekasēt procentus. Viss parējais bija smalki izdomāts un organizēts. Preci pa viņiem vien zināmām un ar kukuļiem bruģētām takām veda čečeni. Pircēji, kaut ieradās no Vācijas, izskatījās kā piegādātāju tuvi radi un arī nesastapās ne ar kādiem šķēršļiem ne transporta firmās, ne muitā. Un narkotikas, apgādātas ar viltotām pavadzīmēm, aizceļoja uz dažādiem ekspedīcijas kantoriem daudzās Eiropas ostās.

15*

227 Varbūt vajadzēja griezties pēc palīdzības pie čečeniem? Ja kaut puse no šausmu stāstiem, par kuriem baumoja, atbilda patiesībai, čečenu mafija ātri vien tiktu galā ar nolādēto izspiedēju. Bet kas varēja galvot, ka viņi paši nav iejaukti šajā šantāžā, ja atraduši izdevīgāku starpnieku?

Iepriekšējā reizē taču mēģināja pieprasīt jaunas cenas un tā -pazemināt procentu likmi…

Nē, jātiek galā pašu spēkiem. Gundega droši vien jau pirtī, var izsaukt Zigi un saaicināt pārējos. Gan viņš pierādīs, ka nav ar pliku roku ņemams. *** Kad iepīkstējās signāls, Zigis jau atradās mežmalā. Tikai pēc trešā izsaukuma viņš atrada cimdu nodalījumā paslēpto telefona aparātu un apturēja mašīnu — it kā nevarētu sarunāties braucot.

Zvanīja Donāts.

— Labi, ka izdevās tevi pārķert. Mani puiši ziņo, ka ceļu policijas patruļas mašīna tikko nogriezušies uz pirts pusi. Bet tev taču pat šofera apliecības nav. Tā ka brauc pa apkārtceļu caur Jūrmalu.

Es brīdināšu šefu, ka nokavēsi. Viss.

Tikko apstādināta Gundega, tagad līdzīga kontrole draudēja viņam. Tā nevarēja būt nejaušība.

Drīzāk jādomā, ka Zilups atkal meklē neuzkrītošu sazināšanās veidu, vismaz jācer, ka tā tas būs. Katram gadījumam sagatavojis «smērnaudu», Zigis devās taisni uz Rīgu.

Zilo signāluguni un policista pacelto zizli viņš ieraudzīja pa gabalu. Paklausīgi nobremzēja un izbāza galvu pa sānlogu. Satiksmes regulētājs bija pilnīgi nepazīstams cilvēks.

— Palūgšu uzrādīt dokumentus.

— Lūdzu. Ar visu Repšes kunga parakstu, — Zigis izkāpa un pastiepa policistam 20 latu zīmi.

Tas lietprātīgi aptaustīja naudu, pārliecinājās, ka tā nav viltota, noglabāja kabatā un sausi pavēlēja: — Sekojiet man. Mašīnā sastādīsim protokolu.

Salona kaktā, no ārpuses gandrīz nesaskatāms, sēdēja Zilups. Parasti elegantais privātdetektīvs bija uzvilcis raibu, rudenīgām lapām izrakstītu jaku un atgādināja neveiksmīgu mednieku, kurš tukšā atgriežas no masta.

— Turpini dokumentu pārbaudi, — viņš norīkoja policistu un izņēma no portfeļa veidlapu. — Es tikmēr nokārtošu formalitātes.

— Vai tad tas nav tavs cilvēks? — Zigis vaicāja.

— Šodien viss atkarīgs no apmaksas. Cik tu iedevi viņam?

— Divdesmit.

— Pieplusēsim galīgam norēķinam. Bet tagad — īsi un skaidri. Mans uzdevums gandrīz izpildīts, braukšu pēc Asjas un aizvedīšu pie notāra.

— Uzmanies, tas vecis ir apbruņots.

Zilups pat neuzskatīja par nepieciešamu pateikties par brīdinājumu. Acīmredzot tādi sīkumi ietilpa viņa ikdienas praksē.

— Viss turpmākais jāuztic juristiem un finansu iestādēm. Bet es neparedzu nekādus sarežģījumus, afēra taču bija diezgan triviāla. «Parametrs» investēja savākto naudu Hofmaņa firmā, proti, pārlika no vienas kabatas otrā, un Hofmanis izsludināja bankrotu. Mani tikai pārsteidz, ka nabaga ļautiņi atkal un atkal uzķeras uz vieglas peļņas āķa. Būtu labāk zolīti spēlējuši vai krogū notriekuši. Tiktu vismaz kaut kāds prieciņš… Un arī tu nebūsi zaudētājos — saņemsi savu honorāra tiesu un varēsi atgriezties šefa dienestā. Viņam nav nekāda pamata turēt tevi aizdomās, pats taču atsauca no pirts.

— Ne jau tālab es griezos pie jums, lai viss atkal būtu pa vecam.

— Pareizi, bet narkobiznesa lietā neesam ne soli uz priekšu spēruši.

— Tā gluži nav, — un Zigis pastāstīja par ciemiņiem no Vācijas, par Krimova uzdevumu novirzīt narkotiku sūtījumu uz Lietuvu, par visu, ko dzirdējis apspriedē pie šefa.

— Redzu, tu netaisies mest plinti krūmos, — Zilups pašūpoja galvu. — Nu ko, Zigismund, ari

Leksis ir vīrs un vārds. Bet pagaidām mums trūkst faktu, lai varētu mobilizēt policiju, piesaistīt Interpolu.

Turpināsim darboties katrs uz savu roku. Bet to blakti ar miniraidītāju, kas palīdzēja man nepazaudēt tavas pēdas, to gan pamēģini iedabūt šefa vai Krimova mašīnā — kā paveiksies. Tā būs mūsu vienīgā vaduguns.

Runājot Zilups nebija ne mirkli pārstājis rakstīt. Tagad viņš sniedza protokolu Zigim.

— Bāz kabatā. Izlietosi pēc vajadzības. Varbūt pat izdosies iekasēt no šefa šo divdesmitnieku…

Laimīgi!

Līdzko Ziga apvidus mašīna bija pazudusi aiz šosejas līkuma, Zilups pasauca savu palīgu un lika braukt uz pirti. Viņš jutās priecīgi uzbudināts — kā allaž, kad tuvojās ceļamērķim. Šoreiz īpaši gandarīts, jo darbojās ne tikai likuma vārdā, aizstāvēja ne tikai kaut kādu abstraktu taisnību, bet būs izdevies palīdzēt konkrētiem cilvēkiem, kas uzticējuši viņam savus sirdēstus. Zilups apzinājās, ka priekšā vēl piņķerīgs papīrdarbs, ka paies mēneši, kamēr būs pārvarēti visi birokrātiskie šķēršļi un ļaudis dabūs naudu atpakaļ, bet savu uzdevumu Arguss izpildījis. Gribējās pēc iespējas ilgāk izbaudīt šo līksmību.

Klusi dungotā melodija spēji aprāvās, kad Zilups vaļā atstāto vārtu rīklē ieraudzīja tukšo pirts pagalmu. No Gundegas okas ne miņas. Un nekur ne dzīvas dvēseles, jo dzērumā krācošo Kūrenbahu diezin vai par tādu drīkstēja uzskatīt. Tikai ar lielām grūtībām un diviem ķipjiem akas ūdens izdevās viņu uzmodināt.

— Aizbraukušas jaunkundzītes, — viņš šļupstēja. — Kāds viņām labums no tāda veca kraķa?

Aizkleberēja uz Jūrmalu vaņģot jaunākus kavalierus, kas liks galdā šampīzeru.

Apstaigājis istabas, Zilups saprata, ka meitenes neatgriezīsies. Vēl viņš apjēdza, ka Breksis slīpētāks, nekā sākotnēji licies, ka Gundega aptinusi ap pirkstu ne tikai savu mīļāko, bet arī viņu, pieredzējušo kriminālmeklētāju, kuram tagad nāksies sākt visu no gala. #♦# Zigim par to nebija ne jausmas. Verot šēfa kabineta durvis, viņš visādi centās paslēpt savu labo omu aiz rūpju nomāktas sejas izteiksmes. Veltas pūles — neviens pat nepaskatījās uz viņu, vienīgi šefs pavirši atņēma sveicienu, nepacietīgi pamāja apsēsties un netraucēt.

Likās, kopš iepriekšējās apspriedes nekas te nav mainījies: tie paši saskābušie ģīmji, tās pašas sazvērnieciskās balsis. Patlaban runāja Krimovs. īsiem, aprautiem teikumiem, kā dienesta gados pieradis.

— Pārtvert sūtījumu nav izdevies. Krava jau klāt. Šoreiz ir vairāk nekā parasti, pieci maisi ar pulveri. Viss pērnās ražas atlikums. Prece attiecīgi iesaiņota un tikai gaida tālāko transportēšanu.

— Kur? — Čečenu terminālā, kā vienmēr. Un arī viņi tur gaida. Naudu.

— Ko teiksi, Sergej? — šefs uzrunāja komercdirektoru.

— Štruntīgi. Mēs taču rēķinājāmies ar Hofmana pārskaitījumu. Bet… — Skaidrs. Un friči?

— Droši vien atveduši, vai tad vāciešus nepazīsti. Nebleķos ne plika feniņa, iekams prece nebūs iekrauta kuģī.

— Varbūt Gundegas jaunkundze palūgtu? — Pavlovskis svēti ticēja, ka neviens nespēs turēties pretī viņas šarmam.

— Nav ko muti dzisināt, kad runa par miljoniem, — šefs nikni atcirta. — Ļoņa, tev pašam vajadzēs piebraukt piegādātājiem, lai šoreiz maķenīt pagaida.

— Bezcerīgi, — atvaļinātais majors noskaldīja, — ar viņiem nav iespējams kaulēties. Maksā ragā un ved preci prom. Bet šie tikmēr jau pāri robežai.

— Ja nevar pielauzt ar labu, — Donāts sacīja, — tad ir citi līdzekļi. Tu zini, kur tas termināls atrodas?

— Zinu ari, ka viņi ir tikai četratā, — Krimovs nopietni atteica, — un laikam pat nepretosies.

Bet mūsu visu dienas būs skaitītas. Šī mafija no zemes apakšas izraks, atradis tevi pat Austrālijā.

Asinsatriebība. Cik man zināms, Hasbulatovs ir vienīgais, kam tika piedota nodevība.

— Beidziet muldēt! — Sergejs uzsita plaukstu papīra lapai, kuru bija pārklājis ar daudzzīmju skaitļu stabiņiem. — Tik traģiski nemaz nav. Es te aplēsu. Tūlīt apzvanīšu bankas, un līdz vakaram…

— Nešaubos, ka mums atvērs kredītu, bet kur tu izrausi skaidru naudu, turklāt zaļos? — šefs iebilda. — Tik daudz pat valsts bankā uzreiz nebūs.

— Varbūt piedāvāt barteru? — Pavlovskis ierosināja un tūdaļ apķērās nodrošināties: — Es, protams, nezinu un negribu zināt, ap ko lieta grozās, bet ja nu viņi paņemtu tos pašus degvīna krājumus?

Vai šprotes, citus zivju konservus? Šefs atbīdīja krēsl6 un piecēlās.

— Paldies, Zigi, ka vismaz tu neizsaki tikpat ģeniālus priekšlikumus, — viņš dzēlīgi teica. — Gan es pats kaut kā tikšu galā, nav jau pirmoreiz. Pasludinu izņēmuma stāvokli un otro gatavības pakāpi. Ļoņa, pasaki šoferim, ka pēc stundas braucam laukā, lai uzpilda bruņurupuci. Es viņiem parādīšu, ka breksis var pārvērsties ne tikai par līdaku. Ja apstākļi prasa, tad arī par haizivi.

XII Ieraudzījis aiz mājas stūra nu jau sirdij mīļās sarkanās okas purnu, Zigis nemaz nejutās pārsteigts.

Tātad Gundega atgriezusies. Protams, kas viņai vientuļajā pirtī ko darīt pēc tam, kad Zilups aizvedis Asju? Ne jau iedzert ar veco Kūrenbahu un klausīties stāstus par nelaiķi Vilmu… Labi vien, ka Gundega vēl nav ziņojusi šefam, kuram tāpat galva griezās riņķī no uztraukumiem un nopietnākām nepatikšanām.

Durvis bija no iekšpuses aizbultētas, un nācās piezvanīt. Pēc brīža tās pavērās un spraugā virs priekšā aizliktās ķēdes parādījās Gundegas seja. Tajā atplaiksnīja priecīgs atvieglojums, bet iespējams arī, ka Zigim tikai tā šķita. Viņa pielika pirkstu pie lūpām, tad ielaida Zigi priekšnamā.

— Klusāk, noliku Asju mūsu gultā. Lai mazliet atgūstas.

— Viņa ir šeit? — Zigis vairs nesaprata itin nekā.

— Kur tad vēl? Tu taču nedomā, ka Fredonkulis aizsūtīja mani uz pirti, lai es tev sarīkotu greizsirdības scēnu? Kaut gan…

— Vai tu varētu uzbrūvēt kafiju?

Zigim vajadzēja ne tik daudz kafijas, cik laika, lai sakārtotu domas, kas juceklīgi, cita citai pretī runādamas, mudžēja smadzenēs. Beidzot virsroku guva galvenā un pati svarīgākā: vai varēja uzticēties Gundegai? Laikam taču gan, citādi vispār nedrīkstētu uzticēties nevienam cilvēkam. Cita drauga viņam nebija, tikai šī meitene, kas bija devusi visu, uz ko vien sieviete spējīga. Un viņas skūpsti un apkampieni, kaislīgie čuksti — nē, tie nebija liekuļoti. Tad jau būtu gandrīz vai' jāšaubās ari par paša jūtām. Bet tās bija dziļas, īstas un pat nepieļāva iespējamību, ka Gundega iejaukta šefa mahinācijās. Viņa nebija līdzdalībniece, drīzāk naivs upuris, kas pret savu gribu un pārliecību var tikt ierauts necaurbrienamā staignājā. Šai brīdī Zigis apjēdza, ka viņam rūp nevis paša vai Asjas, bet pirmām kārtām Gundegas liktenis. Viņa jābrīdina, kamēr vēl nav par vēlu.

Viņa atgriezās no virtuves. Šoreiz kafija bija vārīta mazās turku kanniņās — ar cukuru un mīlestību, kā viņa pati allaž mēdza apgalvot. Laikam šīs pašas mīlestības vārdā Gundega bija arī atraisījusi matu mezglu, nokrāsojusi lūpas un nu ar «uzfrišētu fasādi» (arī viņas izteiciens) izskatījās divkārt daiļa.

— Apsēdies, parunāsimies, — Zigis aicināja. — Mums skolā vakarēšanās bija tāda rotaļa: «Piecas minūtes atklātības», varbūt esi dzirdējusi ari Minsterē?

— Pirms saulrieta un bez konjaciņa?! — Gundega šausminājās.

— Es runāju nopietni. Vai tev ir kāds priekšstats, kāpēc tavs cienījamais radagabals licis nolaupīt Asju un turēt viņu gūstā?

— Viņa pati stāstīja, — Gundega bezbēdīgi atbildēja. — Lai uzzinātu, kur vecais blēdis Hofmanis noglabājis naudu…

— … ko tas kopā ar Fredonkuli izkrāpis, apmānot lētticīgus ļautiņus, — Zigis izstāstīja visu, ko zināja par Brekša tumšajām biznesa afērām un ari to, ko tikai nojauta.

Gundega kļuva aizvien domīgāka un drūmāka.

— Un man likās, ka strādāju solīdā importa un eksporta firmā. Vismaz tā izrietēja no sarakstes un sarunām ar ārzemju partneriem… Bet tu, — viņa cieši uzlūkoja Zigi, — kāpēc tu sāki kalpot viņa kantorī?

— Ar tikpat tīru sirdsapziņu, — Zigis teica, tad nolēma būt pavisam godīgs. — Vai gandrīz tādu pašu. Zināju, protams, ka viņš ar sarežģītām bankas operācijām «nomazgā» nelikumīgi nopelnītu naudu — tāpat kā to šobrīd dara visās ienesīgās nozarēs. Un dīvainā kārtā no tā ari patērētājiem tiek savs labums.

Bet man i prātā neienāca, ka viņš iejaukts ari narkobiznesā.

— Tad tu neesi prasts okšķeris, — Gundega atviegloti uzelpoja.

— Tikai sīks grēcinieks, kas cer uz atpestīšanu, ja izdosies atmaskot noziedzīgo mafiju.

— Izvēle nav pārāk daudzsološa, — Gundega rūgti pasmīnēja. — Cietums vai ubaga tarba, manā gadījumā — lode pierē vai meitumāja…

— Es varētu pateikt to pavisam vienkārši, — Zigis satvēra Gundegas roku un vaicājoši ielūkojās viņai acīs. — Tev jāizvēlas — iesi ar mani līdz galam vai paliksi ar onkuli?

Gundega nenovērsa skatienu un ļāva viņam pašam izlasīt atbildi. Pēc klusuma brīža, kas satuvināja ciešāk nekā visas kopējās naktis, viņa neskaņā balsī jautāja: — Ko tu gribi, lai es daru? Šis lietišķais jautājums galīgi pārliecināja Zigi, ka viņam ir uzticams sabiedrotais.

— Vispirms jānogādā drošībā Asja. Tomēr tālāk par vārtiem netiksim. Es pat šaubos, vai tikai nav dota pavēle neizlaist arī tavu mašīnu. Vienīgās izredzes — ja tu pateiktu šefam, ka tev ir treniņš, nē, labāk, ka tev jāpiedalās atlases turnīrā, kas noteiks Rīgas komandas sastāvu. Tas ir viņa vājais punktiņš, jo arī pats jaunībā piedalījās meistarsacīkstēs. Un vēl: vai redzi šo daiktiņu? Viņš izvilka no kabatas Zilupa iedoto magnētisko piespraudi. — Kaut kāda radioaktīva viela, kas izstrāvo signālus. Pielipini pie šefa mašīnas, tad mēs zināsim, kurp viņš brauc pārdot narkotikas. Bet tikai, ja būsi droša, ka tev nekas nedraud.

— Nu tu sāc liet čugunu, — Gundega, kā parasti, slēpa savas izjūtas ar tādiem izteicieniem, kas nezin kā bija nokļuvuši Minsterē. — Nemodini Asju, būšu atpakaļ pēc piecām minūtēm.

Nebija pagājis ne tik, kad viņa jau atskrēja un ņēmās drudžainā steigā kravāt somā treniņtērpu, kedas un pingponga raketes.

— Iekritu kā pēdējā zoss, — viņa aizelsusies stāstīja. — Notvēru Fredonkuli, kad viņš jau kāpa tai savā melnajā karietē. Un ko tu domā? Piedāvājās aizvest mani līdz sporta zālei un apsolīja turēt īkšķi.

Kopā ar viņu brauc tas riebeklis Krimovs un miesassargs. Visiem pārējiem pagaidām esot mājas arests, arī tev. Pat uz slimnīcu var tikt vienīgi ar Donāta atļauju, atradis, ko iecelt par priekšnieku. v Viņa ātri noskūpstīja Zigi un izsteidzās priekšnamā.

— Neaizmirsti par «blakti», — viņš sauca nopakaļ.

— Ir jau vietā un smird.

Durvis aizkrita ar spalgu troksni, viņas skrejošais stāvs parādījās logā un izzuda no redzesloka.

Klaudziena uzmodināta, istabā ienāca Asja, sasarkusi, miegā izspūrušiem matiem. Pamāja Zigim, apsēdās Gundegas krēslā un tvēra pēc kafijas krūzītes. Iemalkoja un izaicinoši vaicāja: — Nu, kādas izklaides te paredzētas? Mājās mani gaida divas vēl neskatītas kasetes. * » Zigis pēkšņi aptvēra, ka vēl ne reizi nav ieslēdzis televizoru, tikai vakaros šad tad klausījies klasisko mūziku. Viņš paraustīja plecus un paklausīgi piecēlās. Maskava raidīja dienas ziņas, pārējie kanāli pagaidām raibināja ekrānu ar noskaņošanas tabulu vai raustīgu rakstu. Viņš atvēra skapīti, kurā glabājās Gundegas videokasetes.

— Nav vērts, — Asja atmeta ar roku, — es pirmīt pārbaudīju. Tās visas jau redzētas, piedevām vācu valodā.

— Kādu tu mācies skolā? — Zigis īsti nezināja, par ko jātērzē ar tik jaunām meitenēm, tāpēc neviļus runāja skolmeistara tonī. — Un ar kādiem panākumiem?

— Ar spīdošiem. Pērn tētis divreiz paņēma mani līdzi uz Angliju. Pirmoreiz es gandrīz neko nesapratu no tā, ko viņi runā, bet pēc tam tā progresēju, ka otrajā apciemojumā angļi vairs nesaprata mani.

Kopējie smiekli satuvināja ciešāk, nekā to būtu spējušas visgarākā^ runas. Izrādījās, ka nekādas vecuma atlaides nav nepieciešamas, jā x tev darīšana ar domājošu cilvēku, gan mazliet naivu, tomēr zināt un saprast gribošu.

— Varbūt jūs man beidzot pateiktu, kas te notiek, kāpēc mani pārvieto no viena ieslodzījuma uz citu, baro ar skaistiem solījumiem, bet nelaiž uz mājām? — Asja sadūšojās klaji pajautāt. — Un ko jūs visi cerat ar to panākt?

— Tāpēc, ka savā ziņā visi esam gūstekņi. Arī mēs ar Gundegu. Man pat šķiet, ka šefs, kurš te izrīko pārējos, arīdzan vairs nespēj brīvi lemt un darboties, jo ir savas godkāres un mantrausības gūstā.

Viņš jūtas tava tēva apmānīts un nu ar visiem līdzekļiem cenšas atgūt naudu, kas viņam nemaz nepieder, bet ko bija grasījies iebāzt kabatā. Un nelaimīgā kārtā tu esi vienīgā, kas var atvērt viņam ārzemju bankas seifu… Mēs gribam tev palīdzēt, diemžēl patlaban paši netiekam no šejienes laukā. Bet gan jau kaut ko izgudrosim, esi mierīga.

Asja nemaz nejutās satraukta. Tieši otrādi, radās iespaids, ka meitene izbauda šo dīvaino situāciju.

— Sakiet — Gundega ir jūsu sieva, vai tikai kopā te dzīvojat? Varbūt uzskatāt, ka tas ir viens un tas pats?

Atlaidusies atzveltnes krēslā, Asja sakrustoja kājas un acīmredzot jutās tīri omulīgi.

— Vai jūs man nepiedāvātu cigareti? — viņa lūdza, tad turpināja iztaujāšanu: — Vecos romānos un filmās parasti viss beidzas ar laimīgām kāzām, tagad par to vairs nav runas. Ja vispār stāsta par precētiem pāriem, tad visbiežāk par šķiršanos. Vai tiešām mūsdienās cilvēki vairs nespēj mīlēt un sirsnīgi sadzīvot?

Tātad viņam pretī tomēr sēž bērns. Tādus bezkompromisa jautājumus, to Zigis aptvēra uzreiz, var uzdot tikai skuķis, kas sirds dziļumos tic ideāliem un alkst pēc slēptāko sapņu piepildījuma. Bet vai tad viņš, iepazīstoties ar Intu, bija citāds? Iespējams, ne tik atklāts, tomēr savā būtībā maksimālists, nevis piedzīvojumu meklētājs. Tikai bēdīgā dzīves pieredze — Afganistāna, Intas bojāeja, cietumā pavadītie gadi — piespieda mainīt uzskatus. Bet šīs rūgtās vilšanās varēja arī nebūt — vai maz cilvēku soļo pa dzīvi ar tādām kā zirgu klapēm ap acīm? Viņš uztvēra Asjas gaidpilno skatienu un saprata, ka nedrīkst neatbildēt.

— Varbūt esi lasījusi vai dzirdējusi, ka senāk saderināšanās laiks ilga mēnešiem, pat gadiem. Lai varētu labāk iepazīties, nodrošināt visu nepieciešamo harmoniskai kopdzīvei. Tagad precas ne tikai studenti, arī skolnieki, un jo bieži drīz noskaidrojas visādas nesaderības — viņiem nesaskan gultā, ir atšķirīgas materiālās prasības, dažādas gaumes. Viens grib sēdēt mājās pie televizora vai rakāties dārzā, otrs uzskata, ka nedrīkst palaist garām nevienu teātra pirmizrādi vai izstādes vernisāžu…

— Jūs runājat uz mata kā mans patēvs, — Asja nopūtās, un liesmiņa viņas acīs nodzisa. — Pārbaudes laiks, — viņa mēdījās, — it kā seksa baudu varētu teorētiski izskaitļot.

Zigis arī pats bija sapratis, cik šķebīgi Asjas ausīs skanēja viņa sausie prātojumi. Labāk nerisināt tos tālāk. Bet par ko tukšā dūšā un gaišā dienas laikā mēļosi ar pievilcīgu meiteni? Ne jau par dzīves jēgu un citiem filozofiskiem vispārinājumiem, drīzāk par kultūras jaunumiem. Diemžēl šajā jomā viņš bija galīgi atpalicis. Par laimi, šai mirklī durvis atsprāga, bez pieklauvēšanas uz sliekšņa parādījās Donāts. Savā zaļganbrūnajā ietērpā un ar mašīnpistoli uz krūtīm viņš izskatījās visai iespaidīgs — kā zemessarga un drošības policista krustojums. Tomēr pirmais jautājums, kas atskanēja sveiciena vietā, neatbilda nekādiem dienesta priekšrakstiem: — Vai ir, ko iedzert? — Tad Donāts ieraudzīja Asju, un viņam mute palika vaļā. Lai to atkal iekustinātu, viņš izsaucās: — Vesela, Gundega! Jēzus Marija, tu esi vēl smukāka kļuvusi!

— Iepazīsties, tā ir Asja, — Zigis sacīja un devās salūkot kaut ko grādīgu.

— Kur jūs bijāt visu manu līdzšinējo dzīvi? — Un Donāts grasījās ieslēgt meiteni savos

apkampienos — varēja nešaubīties, ka viņš jau paguvis tikt pie šefa alkohola krājumiem.

— Ļoti neveikls angļu asprātības latviskojums, — Asja atcirta, tomēr viņas balsī nejautās īgnums, drīzāk tāds kā izaicinājums turpināt flirtēšanu.

— Neklausies manos vārdos, bet pārbaudi manu varēšanu, — Donāts nepalika atbildi parādā.

Zigis ātri noglabāja jau izņemto pudeli bāriņā un iebāza atslēgu kabatā. Tā tik vēl trūka, lai Donāts te mēģinātu pavest Asju, tā sakot, piecas minūtes pirms divpadsmitiem izdarītu to, no kā Zilups bija visvairāk baidījies. Viņš atkal apsēdās pie galda un piebīdīja savu krēslu tuvāk Asjai.

— Vai tu neesi atbildīgais dežurants?

— Neuztraucies, paķēru līdzi mobilo telefonu. Ko žņaudzies, liec galdā, šī iepazīšanās taču jānosvin.

— Tukšpadsmit, — Zigis noplātīja rokas. — Jāaizlaiž uz pilsētu pēc trauka… Zini ko, ņemam Asju, pa ceļam paķersim arī Gundegu un nogruntēsimies kādā glaunā krogā.

— Pusdienas man tiešām nenāktu par skādi, — Donāts brīdi svārstījās, tad apdomājās: — Neiet krastā, šefs var atgriezties kuru katru mirkli.

— Kur nu! — Zigis uzstāja. — Ar čečenu mafiju tas tik ātri netiks galā, — viņš uzrausās ( kājās: — Nu ko, šļūcam pa diegu?

Bet Donāts nebija apvārdojams.

— Apsardze noziņos un būs sūdi vagā — mums abiem. Labāk pamēģināšu kaut ko izspiest no lielās mājas saimnieces. Ja piesolīšu restorāna cenu, vecā gnīda varbūt arī polšu iedos.

Viņš kā spārnots devās uz durvju pusi un priekšnamā gandrīz saskrējās ar Gundegu.

— Cau, bambino, — viņš izmeta, — neskumsti, drīz būšu atpakaļ.

■— Ne uz kādu treniņu es, protams, neaizgāju, — Gundega stāstīja.

— Apturēju pirmo taksīti un ar vienu vīli uz mājām.

— Pareizi darīji, — Zigis uzslavēja un noskūpstīja Gundegu uz vaiga. — Te tāds liktenīgs romāns iezīmējās, ka tik turies.

— Ar šito onkuli, — Asja pavīpsnāja. — Mūsu sētā ir daudz jaukāki puiši.

Un tomēr koķeti uzsmaidīja Donātam, kad tas atgriezās, apkrāvies ar ēdieniem un vairākām pudelēm.

Likt kaut ko uz zoba neizdevās. Pat glāzītes vēl nebija piepildītas, kad atskanēja telefona zvans.

— Strazdiņš klausās, — Donāts caur zobiem ierūcās, bet tūdaļ izstiepās miera stājā. — Tiks izdarīts, šef… Totālā mobilizācija, skaidrs… Turieties, būsim!

Viņš uzkāra savu pistoli Zigim kaklā. Seja vairs nepaudanekā no pirmītējās valšķības, uzdzīvotāju un meitinieku bija nomainījis valdo​nīgs kaujas komandieris.

— Man vāģī ir «kalašņikovs». Sēdies Gundegas okā un seko man!

— Nedzen velnu, es taču atpalikšu pēc otrā krustojuma. Pasaki vismaz, uz kurieni.

— Veco kara ostu zini? Tad pa fiksam!

Donāts izskrēja laukā, pat nevīžodams aizvērt durvis.

— Asja, ātrāk, — Zigis skubināja. — «Romas brīvdienas» beigušās, tevi gaida memme un mīļotais patēvs.

— Nepļāpā tik gari, — Gundega, kas jau bija visu sapratusi, pārtrauca viņu. — Un sameklē kādu segu. Es tikmēr piebraukšu ociņu pie durvīm.

Saritinājusies čokurā, Asja apgūlās uz grīdas starp priekšējo un pakaļējo sēdekli. Zigis viņai uzmeta segu virsū, apsēdās pie stūres un tik strauji uzņēma ātrumu, ka meitene ievaidējās. Bija svarīgi izbraukt pa vārtiem reizē ar citām mašīnām.

Sargs pat neuzmeta viņiem skatienu, un nu varēja braukt arī lēnāk, atpalikt no pārējiem. Pie pirmā sarkanā luksofora Zigis pagrieza galvu atpakaļ.

— Kur tu dzīvo?

— Mežaparkā, pie paša Ķīšezera, — atskanēja klusa, segas apslāpēta atbilde.

— Ko āksties, Zigi, — Gundega pārmeta viņam, — ļauj skuķim apsēsties. Citādi vēl nosmaks, un ko tu Zilupam aizvedīsi…

— Pareizi, viņa kantoris mums pa ceļam. Lai pats izlemj — paturēt vai sūtīt mājās.

XIII Viņi brauca klusēdami. Izsēdinājuši Gundegu pie treniņu zāles, nogriezās uz Pārdaugavas pusi, un līdz pat tiltam neviens nebilda ne vārda. Šī klusēšana nomāca, un Krimovs pirms gaidāmās smagās sarunas labprāt uztaisītu dūšu, bet neuzdrošinājās atvērt mašīnas salonā iebūvēto dzērienu lādi. Arī šefu tirdīja nemiers, un, pretrunā ar paša pavēli nekad nepārkāpt satiksmes noteikumus, viņš uzsauca šoferim: — Dod pa federi!

Spēcīgais motors ierūcās, mašīna salēcās un ātrās palīdzības tempā traucās uz priekšu, viegli apdzīdama automobiļus, kas pēkšņi šķita stāvam uz vietas. Kādreiz tā bija piederējusi Maskavas VDK «devītnieka» transporta parkam, kas apkalpoja PSKP Centrālkomitejas politbiroja locekļus, un tāpēc apgādāta ar nccauršaujamiem, tumši ietonētiem stikliem un bruņu plātnēm, tomēr, par spīti papildu smagumam, ar saviem divpadsmit cilindriem spēja attīstīt sacīkšu mašīnas ātrumu.

Tikmēr bija sācis smidzināt. Bet slotiņas jau ar pirmajiem vēzieniem nospodrināja norasojušo logu, un varēja tās atkal izslēgt. Zem riepām vienmuļi sīca pretī skrejošā asfalta paklājs, garām pazibēja Spilves pagrieziens.

Apkārtnes ainava neuzlaboja garastāvokli. Tā bija īsti mūsdienīga — ar sarūsējušām dzelzs konstrukcijām, pamestiem traktoru un motorlaivu vrakiem, graustiem, aizaugušām pļavām. Uzplaukums, kas jautās pilsētas centrā, vēl nebija nokļuvis līdz šejienei un diezin vai tik drīz nonāks — nevar taču dažos gados sadziedēt vātis, kuras cirtuši pusgadsimtu garā aplamā saimniekošana.

Osta, kuru no apkaimes joprojām atdalīja augsts stiepļu pinuma žogs, bija tukša, arī sargposteņi no vārtiem aizvākti. Tikai nokvēpušie polderi un nekustīgi sastingušās celtņu strēles, darbnīcas un nojumes liecināja, ka šeit vēl nesen bija pietauvotas zemūdenes, torpēdlaivas un citi nelieli karakuģi. Tuksnesīgo noskaņu kliedēja vienīgi tuvā Daugava ar jahtām, kas pilnām burām tvēra vēja brāzienus, ar airlaivu, kurā, paklausot stūres vīra aizsmakušajiem uzmudinājumiem, trenējās jūrskolas audzēkņi, ar tusnījošiem velkoņiem un sniegbalto loča kuteri, uz kura borta greznojās milzīgiem burtiem veidots uzraksts PILOT. Ostas teritorija tomēr nebija gluži tukša. Nojumē stāvēja toijotas firmas mikroautobuss, tam blakām — gandrīz tikpat liels forda markas kabriolets.

— Tie ir viņi, — Krimovs sacīja. — Iesim aprunāties.

Viņi izkāpa. Labi vēl, ka vējš nepūta tieši no ziemeļiem, bet dzenāja sadriskātos mākoņus gar krastu.

Bija pārstājis līt, tomēr drēgnums sūcās apģērbā, nosēdās matos. Breksis salīgi nodrebinājās.

— Ej viens. Ja pats netiksi galā, ievilini mašīnā.

Atkal ērti iekārtojies siltajā salonā, viņš pavēlēja šoferim pabraukt uz priekšu un nolikt mašīnu tā, lai aizsprostotu ceļu mikrobusam.

Tikmēr arī no tā bija izkāpis «parlamentārietis» — stiegrains vīrietis, kura sejā līkais deguns un asais zods tiecās savienoties un ūsas atsauca atmiņā Brežņeva kuplās uzacis.

Sarokojies ar Krimovu, viņš dienvidniekiem neraksturīgā strupumā vaicāja: — Naudu atnesāt?

— Par to parunāsim vēlāk. Vispirms man jāredz prece.

— To var. Bet lieciet aiz auss — nebūs džungura, atdosim citiem. Kundes mums, cik uziet. Čečens atvēra mikrobusa durvis un izvilka no plastmasas maisa dažas plakanas sīkpaciņas. Uz tām bija aviācijas sabiedrības LOT emblēma un uzraksts Sugar, bet iekšā — cukura vietā balts pulveris.

— Safasēts tieši pa vienai devai, — viņa balsi skanēja lepnums, — tāpēc šoreiz maķenīt dārgāk.

Krimovs paostīja pulveri, aplaizīja ar mēli un nogaršoja. Tad uzrāva sērkociņu, bet liesma vējā

tūdaļ nodzisa. Viņš papurināja galvu.

— Netieku gudrs. Parādīsim manam šefam, viņš labāk pazīst mantu.

Paņēmis čečenu zem rokas, viņš to vedināja uz melnās mašīnas pusi. Tikai tagad kontrabandists pamanīja, ka mikrobuss faktiski iespundēts. Aizdomu pilns viņš pavērās plecīgajā miesassargā, kura deguns liecināja par smagsvara boksa mačos ciestajām sakāvēm, un gari iesvilpās, tad skaļā rīkles balsī izkliedza kaut ko nesaprotamu.

Forda motors ierēcās, tas pašāvās uz priekšu un savukārt iesprostoja Brekša mašīnu. Iekāpt tajā čečens atteicās, tāpat arī no miera pīpes resna cigāra veidā un no piedāvātā stiprākā malka. Vajadzēja risināt sarunu caur atvērtajām durvīm.

— Esmu ar mieru maksāt jūsu pieprasīto cenu, — šefs diplomātiski sacīja, — bet ar vienu norunu. Man nepieciešams divu dienu kredīts. Protams, par attiecīgiem procentiem.

— Pilnīgi atkrīt, — čečens noskaldīja kā ar cirvi.

— Man uzticas pat solīdākās bankas, — šefs neatlaidās.

— Tad jau nav nekādu problēmu. Ņemiet tur.

— Varu jums atstāt ķīlā kaut vai šo te mašīnu.

— Man nevajag ne mašīnu, ne jūsu sievu. Tikai skaidru naudu. Un vēl pirms vakara.

— Bet kāpēc?

— Paskaidroju: kamēr prece ir mūsu rokās, tas ir mūsu apzinātais risks. Un par šīm bailēm saņemam pieklājīgu samaksu. Bleķojiet un pārkrāmējiet savās mašīnās. Ja iekritīsiet, atbildēsiet tikai jūs, jo mēs šai mirklī jau būsim tālu prom. Kāda jēga mums te sēdēt, gaidīt naudu un baiļoties, ka tikai policija nenoķer jūs un pēc tam arī mūs, kuriem pat nebūs dolāru, lai atpirktos.

— Ko tad jūs piedāvājat?

— Itin neko. Šķirsimies kā draugi un aizmksīsim cits cita vārdu, kuru tāpat nezinām. Vai nu pasaulē cilvēku trūkst?

— Un ja es jums uzrīdīšu policiju? — Breksis it: kā pa jokam piedraudēja.

— Tad sēdēsim cietumā kopā, — čečens bezrūpīgi paskaidroja. — Bet ar vienu būtisku atšķirību: mēs no turienes iziesim, jus turpretī nesagaidīsiet amnestiju, jo aiz restēm nodevēji mirst ātri, un es neteiktu, ka vieglā nāvē.

— Labi, jokus pie malas. Ko jūs teiktu par avansu šodien un atlikumu rīt? Čečens enerģiski pakratīja galvu.

— Un ja es savestu jūs kopā ar vāciešiem, kas garantētu samaksu?

— Nekādas darīšanas ar ārzemniekiem!

— Un kas tad esam mēs? — Breksis iekaisa. — Jūsu brālīgā padomju tauta, vai? Šie numuri vairs neiet cauri… Un ja es viņus pierunāšu likt naudu galdā? Čečens vairs neuzskatīja par nepieciešamu atbildēt. Viņš tikai kratīja galvu. Ūn tieši tas tā saniknoja šefu, ka viņš zaudēja pašsavaldīšanos. Satvēra čečenu aiz jakas atlokiem un ierāva viņu mašīnā, kur miesassargs tūlīt vērsa pret gūstekni revolvera stobru… Jau nākamajā mirklī šefs nožēloja šo pārsteidzīgo rīcību. Bet bija par vēlu — no forda mests stilets aizsvilpa gar mašīnas sānu un iedūrās Krimova plecā.

Tas iekliedzās un saļima kā nopļauts, — tieši divu čečenu rokās, kas ievilka atvaļināto čekistu savā autobusiņā.

— Nešaut! — šefs uzbļāva savam miesassargam, kurš taisījās atklāt uguni. — Nekāda kara!

Bet tas, lai gan pagaidām ieroči klusēja, jau bija pieteikts, un neviens nevarēja pasacīt, kā izkļūt no šīs bezizejas situācijas, kas ārēji atgādināja itāļu kriminālkomēdiju, bet iekšēji bija traģisma pilna: mašīnas iesprūdušas, abās pusēs pa vienam ķīlniekam un trim bezkompromisa pretiniekiem. Lai izjauktu šo līdzsvaru, šefs tvēra pēc telefona klausules un piezvanīja Donātam.

Zilups vairs nesaprata nekā. Viņš bija nolicis mašīnu pie tilta pār Juglas un Ķīšezera kanālu un nenolaida skatienu no portatīvā ekrāna. Vienlaikus ar pīkstieniem austiņās tajā zibsnīja gaišs punktiņš —

pēc visām paāmēm spriežot, kā paredzēts, kaut kur aizmugurē, tātad Berģos. Miniraidītāja signāls tuvojās, tad pēkšņi sāka atkal attālināties.

Zilups nebija ārzemju romānos bieži aprakstītais vientuļais privātdetektīvs, kurš kaujas ar nabadzību un dzīvo no rokas mutē. Nē, viņš bija zeļošas un solīdas firmas īpašnieks, algoja kādu duci darbinieku, kuru rīcībā atradās vairākas automašīnas. Vēl lielākas ērtības deva draudzīgie sakari ar bijušajiem kolēģiem prokuratūrā un policijā. Un tomēr viņš nevarēja atļauties iegādāties ierīci, kas uz Rīgas plāna rādītu meklējamā objekta kustību pa pilsētas ielām. Atlika vienīgi minēt.

Zilups atsauca atmiņā rajonu starp savu stāvvietu un Berģiem. Maz ticams, ka Breksis būtu nolēmis apmeklēt Brīvdabas muzeju, līdz ar to palika vienīgā iespēja, ka viņš nogriezies Jaunciema virzienā.

Kāda velna pēc? Vai tiešām šefu interesēja izlūkdienesta bāze Sužos, kaut kāds punkts Mīlgrāvi vai Vecākos?

Nebija laika lauzīt galvu. Pamājis otrai mašīnai sekot, Zilups, riskējot ar ceļu policijas iejaukšanos, šķērsoja aizliegto joslu un uzsāka medības. Kad nokļuva Jaunciema gatvē, signāli pastiprinājās, jo Brekša vāģis, paldies Dievam, brauca mērenā ātrumā. Drīz viņš gandrīz uzskrēja tam virsū, jo «bruņurupucis» stāvēja pie lielas barakveida Somijas konstrukcijas sporta halles, kuras durvīs Gundega māja savam aizbildnim atvadu sveicienus. Nu vajadzēja turēties drošā atstatumā, jo uz šosejas bija maz braucēju. Pa labi palika pagrieziens uz Carnikavu un Saulkrastiem, pēc tam arī atzarojums, kas veda uz Vecākiem, tāpat ari Mīlgrāvja, Ziemeļblāzmas un Mangaļu atvirzes, un Zilups apjēdza, ka Breksis nepārprotami dodas atpakaļ uz pilsētas centru.

Tomēr izrādījās, ka šis pieņēmums ir maldīgs. Aizmugurē palika Vanšu tilts, brauciena temps kļuva ātrāks — tātad galamērķis vēl gabalā. Kad «bruņurupucis» nepieturēja ari Bolderājā, Zilups beidzot attapa, kurp ved ceļš: priekšā taču tikai vecā ziemas osta, kādreiz dēvēta par brīvmuitas zonu, kuru Baltijas flote pārvērtusi par karakuģu bāzi. Bija pienācis pēdējais brīdis izlemt turpmāko rīcību.

Viņi apspriedās ceļmalā, kaut gan būtu pareizāk teikt, ka te Zilups izklāstīja savus apsvērumus, pret kuriem neviens neiebilda. Kā jau demokrāts, viņš tos izteica ierosinājumu, nevis pavēļu formā.

— Manuprāt, pagaidām nevajadzētu iejaukties. Derētu pavērot, kas tur īsti notiek, — no sauszemes un no jūras puses. Vai kādam te ir paziņas?

Neviens neatsaucās.

— Nekas, pusstops ir labs iepazīšanās līdzeklis. Atraisa mēli un sekmē draudzīgas jūtas. Vārdu sakot, Daugavas fronte ir manā ziņā. Jums jāpaslēpj mašīnas, jāuzmana ceļš, pēc iespējas — ostas krastmala. Sakari pa telefonu.

241 Iebāzis vienā kabatā mobilā tālruņa aparātu, otrā — divas degvīna pudeles, kuras šādiem gadījumiem allaž glabāja mašīnā, Zilups devās 16—54 uz tuvējo jahtklubu. Vai tiešām tur nepagadīsies kāds paģiru mocīts bocmanis vai zivju bende?

Aprēķins izrādījās pareizs, un jau pēc desmit minūtēm viņš, apbruņots ar spiningu, sēdēja airlaivā, ko par pusstopu stundā un pusi no varbūtējā loma bija iznomājis no kluba dežuranta, un vaiga sviedros īrās uz kara ostas pusi.

Pēdējoreiz Zilups bija makšķerējis zēna gados, turklāt vienīgi ar paštaisītu badapātagu. Par spiningošanu viņš zināja tikai to, ka vizulis jāaizmet pēc iespējas tālāk un tad jāgriež spole. Tā viņš tad nu ari darīja, neizlaižot no acīm ostas krastmalu, kurā kā uz delnas iezīmējās trīs automobiļi. Tālskatī redzēja pat paciņu, kas no čečena rokas pārceļoja pie Krimova, bet uzrakstu saburtot neizdevās.

Pēkšņi kaut kas samisējās — nevis krastā, bet laivā: spole atteicās paklausīt. Skaidrs, ka āķis aizķēries. Pārgriezt auklu un pamest to dzelmē nedrīkstēja, rīks taču nepiederēja viņam. Zilups smagi nopūtās un ievilka airus. Straumes nesta, laiva lēnām peldēja uz upes muti, kamēr aukla nostājās vertikāli.

Nu varēja atkal spolēt. Kaut ar grūtībām, ritenītis tomēr uztina metru pēc metra. Un tad pret bortu ar dobju

būkšķi atsitās smags priekšmets.

«Satrunējis celms vai veca riepa,» — Zilups errojās un noliecās, lai atāķētu vizuli, bet neviļus atrāvās atpakaļ — stiklainām acīm viņā raudzījās prāva līdaka. Un laivā ne ķeseles; ne cita trauka, lai izceltu to no ūdens. Bet plikām rokām ķerties klāt žaunām viņš baidījās — pārāk iespaidīgi likās līdakas asie zobi. Labi vien, ka beidzot izdevās apdullināt to ar airi un novelt uz tilaudām.

Piepūlē trīcošiem pirkstiem Zilups atkal vērsa tālskati pret krastu. Kamēr viņš kā tāds Hemingveja stāsta vecis spēkojās ar zivi, arī krastā bija sākusies jezga. Pa gaisu gāja dūres un naži, tad iestājās bruņots pamiers, protams, īslaicīgs, jo Breksis neapšaubāmi izsaucis palīgspēkus.

Iejaukties notikumos? Laikam taču vēl par agru, Zilups nosprieda, varbūt vēlāk izdosies apcietināt visu kompāniju. Tomēr jāpiezvana, lai policija būtu kaujas gatavībā. Pēc īsas telefona sarunas viņš devās atpakaļ uz jahtklubu. *** Tieši šeit Zilups pārtvēra Gundegu un Zigi, kas sarkanajā okā brauca uz notikumu vietu.

— Ļoti labi, — viņš lietišķi teica, it kā jau iepriekš būtu izplānojis šo tikšanos. — Trīs galvas ir gudrākas par vienu. Ko darīsim lietas labā?

— Jāizsauc policija, — Gundega ieminējās.

— Pirmīt izzondēju. Tur nekāda īpaša sajūsma nevalda. Baidos, ka mani savienoja ar kādu no Brekša nopirktajiem draugiem.

— Un augstākā priekšniecība? — Gundegai likās, ka viņa aizvien vēl atrodas Vācijā.

— Ir taču sestdiena. Visi izklīduši pa vasarnīcām un saviem lauku īpašumiem.

— Lai apslaktē cits citu, vai tev žēl? — Zigis ierunājās. — Daudz efektīvāk, nekā uzsākt nebeidzamas tiesas prāvas.

— Bet dzīvi palikušie pievāks narkotikas, tad ej nu ķer vēju laukā.

— Un ja es pamēģinātu aprunāties ar Donātu? Viņš nav noziedznieks, tikai tāds stulbs pavēļu izpildītājs. Viņš sapratīs.

— Varbūt, varbūt… — Zilups pašūpoja galvu. — Lai vai kā, mums nav ko zaudēt.

Tālāk Zigis gāja kājām. Gribējās sakārtot domas, apsvērt katru vārdu, ko gatavojās pateikt vecajam cīņu biedram. Diemžēl prātā ienāca tikai sausi vispārinājumi, kas atgādināja morāles sprediķus un arī pašu nepārliecinātu. Varbūt izstāstīt Donātam, ko viņš izjutis, redzot, kā heroīns pārvērtis kādreiz dzīvespriecīgo un sprigano Intu? Viņš taču bija cerējis aizmirst šos drausmīgos pārdzīvojumus, tāpat kā bija apņēmies nekad vairs nespert kāju šajā nolādētajā Daugavgrīvas salā, ar kuru saistītas dzīves melnākās lappuses. Tagad Zigis saprata, ka ir to Intas piemiņai parādā.

Donāts sēdēja aizvēnī, atspiedis muguru pret ķieģeļu grēdu, un smēķēja. Skaidrs, ka gaida pavēli darboties. Pārējie reketieri — Zigis varēja saskaitīt divpadsmit — slēpās krūmos, izveidojot ap ostu aplenkuma pusloku.

Zigis iekārtojās līdzās.

— Beidzot! — Donāts sveica viņu. — Kad sturmēsim, tu ar četriem vīriem forsēsi sētu pa kreisi no manis un pielavīsies busiņam no mugurpuses.

— Nekur es nerāpšos, — Zigis atcirta. — Un, ja tev galva uz pleciem, arī tu nekustēsies no vietas. Vai vispār apzinies, kā vārdā taisies izliet cilvēku asinis? Arī savējo, jo čečeni bez pretošanās nedosies rokās.

— Lai izglābtu šefu, kurš maksā man algu.

— Lai tiktu pie kokaīna vai citas indes.

16' 243 — Vai nav vienalga, ar ko viņš pelna savu naudu? Ka tik maksā, — Donāts bezkaislīgi sacīja.

— Un tu patiešām nesaproti, ka kļūsti par nozieguma līdzdalīb​nieku?

— Labāk nekā par dezertieri un nodevēju.

— Tu taču kādreiz biji makšķernieks, zini, kā ķer plaužus. Vispirms iebaro ar zirņu putru, tad paņem uz āķa. Mūsu kopējais šefs Alfrēds Breksis izjutis to uz savas ādas, bet tagad apgriezis pīķi otrādi.

Pieradinājis tevi ar dažiem grašiem, ko atmet no narkobiznesa peļņas, un nu taisās vilkt līdzi dzelmē…

Izstājies no šīs netīrās spēlītes, Donāt, kamēr nav par vēlu.

— Un tu pats?

— Manas rokas pagaidām tīras, un es atsakos aptraipīt tās ar asinīm, — juzdams, ka Donāts jau svārstās, Zigis runāja vēl kaismīgāk. — Afganistānā mums nebija izvēles, mēs bijām tā sauktā piekrāptā paaudze, šāvām, lai netiktu nošauti. Vai tu atceries kalnu ciematu ar neizrunājamo nosaukumu?

Mēs to ieņēmām pēdējā pavasara lielajā uzbrukumā. Un vēl dabūjām brāzienu, jo atteicāmies slepkavot sievietes, večus un bērnus. Pat tepiķus nenoplēsām no sienām.

— Tāpēc, ka nebija, kur tos likt, — Donāts iestarpināja.

— Varbūt… Bet vai tu arī atminies, kas notika pēc tam? Kāds atklāja hašiša krājumus, un viss mūsu vads aizsmēķējās līdz pilnīgam durnumam. Kad atgriezās partizāni, neviens vairs neturējās kājās.

— Tikai mēs abi, — Donāta acīs iemirdzējās bramanība.

— Tāpēc, ka tu kārtējo reizi biji aizvilcis uz mežu kādu vietējo skuķi, — Zigis nežēlīgi turpināja. — Un man pavēlēji sargāt rāciju, ar kuru tad nu meklēju tevi tajos brikšņos.

— Mēs izsaucām helikopterus…

— Nu, tas jau ir no citas operas… Es tikai gribu tev atgādināt, cik mūsējo toreiz palika tajos nolādētajos kalnos. Viņi pat neapjēdza, kur atrodas, kas notiek.

— Viegla nāve Morfeja apkampienos…

— Nemuldi! Pats taču pieļāvi, ka šis hašišs mums tika piespēlēts ar gudru ziņu. Un tagad tu kalpo tādiem pašiem neliešiem, pret kuriem karo visa pasaule. Nāc pie prāta, veco zēn!

— Nu labi, pieņemsim, ka tev taisnība. Kas te notiks tālāk?

— Policija jau izsaukta, jālaižas lapās, pirms ierodas mobilais pulks, — Zigis tagad bezkaunīgi blēdījās. — Sasauc savus rokaspuišus un smērējiet pa bindzolēm.

— Elastīga atkāpšanās, — Donāts pasmīkņāja. — Ja nemaldos, tad tā savos ziņojumos rakstīja ģenerālis Gromovs. Bet patiesībā tā ir bēgšana no strandējuša kuģa.

— Neribiniet bungas, Donāt, izlemiet, ar ko jums pa ceļam, un āmen.

Nemanot bija pienākusi Gundega un tagad iesaistījās sarunā: — Ko tikai Fredonkulis nav darījis manā labā… Tik dumja neesmu, ka būtu uzskatījusi viņu par eņģeli, tomēr nekad netiku domājusi, ka viņš tik zemu kritis. Sēdināt cilvēkus uz adatas, tas jau par traku.

Spricējies pats, ja citādi nevari, tikai nesūti šo indi uz Vāciju. Rads vai nerads, es šai starptautiskajā noziegumā nepiedalos.

Gundegas iejaukšanās lika vadzim lūzt. Donāts smagi piecēlās, noskurinājās, kā noveļot no pleciem prāvu nastu, un iesaucās: — Puikas, seglos! Taisām «feirāmu»! Lai līdz pirmdienai neviens nerādās man acīs. *#* — Mūsējie ir klāt, šef, — miesassargs teica.

Arī Breksis jau bija ieraudzījis lielo apvidus vāģi, kuram kā kumeļš ķēvei sekoja Donāta mašīna.

Viņš aizkūpināja vienu no saviem resnajiem cigāriem un ar ierastu žestu pastiepa etviju čečenam. Viņš atkal jutās kā stāvokļa noteicējs un nešaubījās, ka no šīm spēka pozīcijām būs vieglāk salīgt mieru. Bet vispirms, kā būtu sacījis vecais kaktu advokāts Pavlovskis, jāatjauno status quo ante — jāatgriežas izejas punktā.

— Kurš te pie jums ir galvenais? — šefs uzrunāja kontrabandistu.

— Paši priekšnieki, paši padotie. Mēs — brālība.

— Tad pasaki saviem brāļiem, ka piedāvāju gūstekņu apmaiņu. Tikai bez trikiem — vienu soli uz

priekšu tu, vienu manējais. Citādi, — šefs ar kūpošo cigāru pāri plecam norādīja uz mašīnām žoga viņā pusē. — Mans snaiperis ir čempions šaušanā pa kustīgiem mērķiem… Čečens drūmi pamāja un kaut ko ilgi runāja savā valodā, droši vien paziņoja biedriem piedāvātos noteikumus. Tad atvēra durvis un, uzmetis Breksim naidpilnu skatienu, izkāpa.

Viss turpmākais atgādināja filmās redzēto brīvē palaistu spiegu apmaiņas ceremoniju uz divu valstu robežas. Ķīlnieki kustējās kā neredzamas rokas vadītas marionetes. Krimovs gan viegli piekliboja, tomēr turējās taisni kā alvas zaldātiņš un raudzījās tikai uz priekšu, pat nepašķielēja bēdubrāļa virzienā. Solis, vēl viens. Abu mašīnu durvis aizcirtās vienlaikus, ar sinhronu blīkšķi, kas apkārtēja klusumā izskanēja kā mīnmetēja šāviens.

Kad Krimovs, kā samaņu zaudējot, atkrita pret sēdekļa mīksto atzveltni, Breksis pamanīja, ka viņa plecs pārsiets ar marles saiti.

— Atbilstoši starptautiskā Sarkanā Krusta prasībām par apiešanos ar karagūstekņiem, — Krimovs vāri pasmaidīja. — Viņi nav ļauni, Alfrēd, tici man, bet ar saviem principiem. Viņi nepiekāpsies.

— To mēs vēl redzēsim.

Papildspēku tuvums bija atjaunojis Brekša pirmīt iedragāto pašpārliecību. Nu viņa balss atkal bija valdonīga.

— Pēdējo reizi! Ja nedosiet ar labu, paņemsim ar varu. Bet arī tādā gadījumā rītvakar atvedīšu naudu, es neesmu nekāds gangsteris.

Klusums. Nekādas atbildes.

— Apzinos, ka jautājums nopietns un ka jums jāvienojas savā starpā, — šefa tonis kļuva piekāpīgāks. — Dodu jums piecu minūšu apdomas laiku. *#* — Interpola priekšniekam bija taisnība, — Zilups sacīja, pienācis pie Ziga. — Nesen viņš kādā intervijā franču laikrakstam sūdzējās, ka narkobiznesa mafija ir neuzvarama, jo uzpirkusi itin visus likumsargus. Uzdrošinos apgalvot, ka tas attiecas arī uz Latviju. Vai zini, ko man tikko atbildēja policijā? Šādas akcijas esot iepriekš jāplāno un jāsaskaņo. Viņi nevarot iejaukties, jo nedrīkstot riskēt ar cilvēku dzīvībām, — viņš pašūpoja galvu. — Neticami, bet fakts.

— Braucam arī mēs? Varbūt tev ir citas idejas?

— Tas ir vienīgais, kā man nekad netrūkst. Laikam jau pamanīji, ka man ir labi sakari ceļu policijā. Palūdzu, lai atsūta helikopteru un pabiedē šo silto kompāniju. Tūlīt būs klāt.

Patiešām, pēc brīža pelēcīgajās debesīs parādījās melns punkts. Kad tas pārvērtās spārē, kļuva dzirdami ari motora tarkšķi. Mirkli helikopters stāvēja nekustīgs, tad laidās lejā. Un nu jau planēja virs automašīnām. Kara ostu pāršalca megafona pastiprināta balss: — Runā policija! Jūs esat aplenkti! Visiem palikt uz vietas! Pretējā gadījumā būsim spiesti bombardēt ar asaru gāzes bumbām.

Brīdinājums iedarbojās necerēti efektīvi un pilnīgi negaidīti. Šefs reaģēja zibenīgi, ar viņam raksturīgo karstasinību.

— Sit pa federi! Pilnā gaitā uz priekšu!

Mašīnas spēcīgais motors iedūcās kā lapsene, buferis ar griezīgu šņirkstoņu ieurbās mikrobusa sānā un piespieda to pie mūra. Tad šoferis ieslēdza atpakaļgaitu, lai ar otru buferi ietriektos fordā, bet tas jau bija izvairījies no sadursmes.

Uzsprakstēja krustuguns. Bet čečenu raidītās lodes atlēca atpakaļ un kaitēja «bruņurupucim» ne vairāk kā oda dzēlieni nīlzirgam. Dažas gan ieurbās riepās, tomēr arī tās neuzsprāga, jo plīsumi automātiski atkal aizvērās un kamerās no jauna iesūknējās gaiss. Šefs neatļāva atklāt pretuguni. Kāpēc bez vajadzības satracināt buļļus. Briesmas taču kopīgas. Čečeni tā nesprieda vis. Savā atriebības kārē viņi pat nedomāja vairs par preci, ko vēl pirms brīža

ne par ko pasaulē nevēlējās izlaist no rokām. Tagad galvenais — nepazaudēt ienaidnieka pēdas. Pametuši iedragāto mikrobusu ar narkotiku maisiem Dieva, pareizāk sakot, Zilupa ziņā, viņi savā fordā dzinās pakaļ šefa mašīnai.

XIV Vakars aizritēja pilnīgā neziņā. Mājās Gundega un Zigis pārradās vēlu, jo, nododot maisus policijas narkomānijas apkarošanas nodaļā, bija jāparaksta daždažādas liecības un protokoli. Pēc tam viņi vēl devās apraudzīt Asju, bet no Zilupa piedāvātās uzvaras apslacīšanas atteicās — nervi vairs neturēja.

Lielajā mājā gaismoja tikai viens logs. Acīmredzot šefs negulēja. Tomēr pie viņiem neiegriezās. Un bija grūti spriest, vai viņš pirmīt pamanījis tos kara ostas tuvumā. Droši vien, ka ne, citādi taču būtu atnācis kārtot rēķinus.'

Negaidot Gundega sāka smieties.

— Kas tev lēcies? — Zigis bija neizpratnē. — Neredzu nekāda iemesla tādai jautrībai.

Viņa nespēja valdīt histēriskus smieklus, un drīz jau lija asaras, zīmējot uz vaigiem melnas skropstu tušas taciņas. Beidzot smējiens rimās.

— Tūlīt tu arī smiesies, — Gundegu joprojām rāva žagas. — Joks tāds, ka Fredonkulis pirms dažām dienām oficiāli pārrakstīja uz mana vārda šo gruntsgabalu ar lielo māju un visām piebūvēm. Un tagad es nevaru viņam atdot atpakaļ, jo to noteikti konfiscēs, ja lieta nonāks tiesā.

Zigis pat nepasmaidīja. Policijā negribēja samierināties ar atraduma iegrāmatošanu, bet lika nosaukt vārdā visus, ko viņi bija redzējuši kara ostas teritorijā. Un šajā sakarībā var uzpeldēt personas un paraksti, grūti pierādāmas apsūdzības — īsi sakot, nepatikšanas, jo Pavlovska draugi noteikti jau būs brīdinājuši Breksi.

Atguvies no pārsteiguma, Zigis centās pārvērst dzirdēto par joku: — Jau otra bagātā līgava! Vai nav drusciņ par daudz vienai diennaktij? Un diemžēl šī bagātība tikai uz papīra.

— Dvēselē, mīļais, dvēselē, — par spīti draiskulīgajam smaidam Gundega pēkšņi runāja nopietni.

— Bet tajā tu esi metis enkuru tik dziļi, ka būs ļoti sāpīgi to izraut.

— Kāpēc tev tas jādara? Kas mums tagad vainas? — Juzdams, kāda pliekana pieskaņa šiem vārdiem, Zigis izteica to, kas jau sen nospieda sirdi: — Un kas notiktu, ja mēs savienotu šīs enkurķēdes ar laulības gredzeniem?

— Atradis piemērotu brīdi bildinājumam… Kā tu vispār iedomājies mūsu turpmāko dzīvi? Šodien tik daudz noticis, ka es jau sāku šaubīties, kur ir manas īstās mājas. Kas man šī Latvija, kur esmu nokļuvusi tīri nejauši? Tikai tāpēc, ka protu valodu, ka šeit dzīvo attāls radinieks, kas agrāk nesarakstījās ar maniem senčiem. Vācijā esmu piedzimusi, tur ir visi mani draugi, tur es pazīstu katru ielu un parku. Tur es saprotu cilvēkus, tie var man patikt vai nepatikt, tāpat kā slavenā vācu sīkmanība un mietpilsoniskums — tas ir cits jautājums, bet starp viņiem esmu izaugusi, pie tā visa pieradusi. Šeit mans vienīgais tuvais cilvēks esi tu, un arī to es apjēdzu tikai šorīt, kad pirmoreiz runājām sirsnīgi un atklāti.

— Vai tas ir tik maz?

— Daudz, pat vairāk, nekā uzdrīkstējos cerēt, — Gundega atzinās. — Bet pasaki, kas gaida mūs nākotnē? Skaidrs taču, ka šeit mēs nevaram palikt, pat ja Fredonkulis sveikā izkļūs no šīs ķezas.

— Viss jau nolemts, — Zigis tēloja bezrūpību. — Es pieņemšu Zilupa piedāvājumu un iešu par viņa kompanjonu. Tu iestāsies universitātē un šad tad patulkosi. Vai tad kopā nenopelnīsim naudu dzīvoklim un iztikai? Ar ģimenes pieaugumu gan būs maķenīt jāpagaida — kamēr varēsim atstāt bērniem kārtīgu mantojumu.

Gribot negribot Gundegai atkal bija jāpasmaida.

— Kā te mēdz sacīt?… Jā, nejūgsim ratus zirgam priekšā… Visa šī jezga ir mierīgi jāpārguļ. Esmu tā izpumpējusies, ka acis krīt ciet.

Viņi gulēja tik ciešā miegā, ka nedzirdēja dobjos paukšķus, kas atgādināja caur ieroča klusinātāju

raidītus šāvienus. Toties sekojošais sprādziens būtu uzmodinājis pat mironi.

Izlēcis no gultas, Zigis metās pie loga. Tieši laikā, lai pamanītu divus tumšus stāvus, kas joza uz vārtu pusi. Nākamajā, mirklī ierēcās aizbraucošas mašīnas motors. Nebija nekādas nozīmes skriet tiem pakal.

Tikpat bezcerigi būtu steigties palīgā lielās mājas iemītniekiem, kas jau atradās liesmu aplenkumā.

Laikam taču čečeni — Zigis nešaubījās, ka tie ir viņi — bija iepriekš aplaistījuši sienu pamatnes ar benzīnu un tikai pēc tam uzspridzinājuši bumbu. Uguns — gluži kā pakulās — brāzās gar ēkas cokolu, vietumis uzšāvās līdz logiem. īpaši spīvi dega ozolkoka parādes durvis.

— Es jau izsaucu ugunsdzēsējus, — Gundega teica un, kā aizstāvību meklējot, piekļāvās Zigim.

Salta drudža kratīta, viņa trīcēja pie visām miesām.

— Atriebība.

— Mežoņi, slepkavas! — Gundega izelsa.

— Džungļu likums. Ja dzīvo ar vilkiem, atliek vienīgi kaukt…

— Kāpēc viņi nelec pa logu laukā?

— Varbūt māja ir tukša. Vakar gaisma dega tikai vienā logā.

— Jā, tante aizbraukusi pie bērniem. Bet Fredonkulis?

Zigis piespieda sevi nedomāt par to.

— Ejam atvērt vārtus.

Dārzs atgādināja spoku valstību, ēnas lēkāja pa celiņu kā nāves dejas ritmā. Tās ietina melnā un šaudīgā līķautā nošautā sarga ķermeni, kas izplestām rokām gulēja uz būdas grīdas.

— Taisi vaļā! — Zigis pavēlēja un aizcirta durvis, vēl pirms Gundega bija paguvusi ielūkoties.

Sirēnām kaucot, garām aizjoņoja ugunsdzēsēju mašīnas, kā vienmēr, par vēlu, jo nu jau liesmoja arī jumts.

— Tur, otrais logs no labās puses, — Zigis parādīja uz augšstāvu.

Kāpnes līda debesīs, pa tām jau rāpās vairāki vīri azbesta tērpos un ķiverēs, ar laužņiem un cirvjiem. Pirmais stiepa šļūtenes snuķi, pārējiem uz muguras bija putu pūšamie aparāti.

Liesmas turpināja šņākt un trakot. Tad pa logu izvirda tumšs dūmu mutulis, četrstūrī atkal parādījās glābēji, nesot sakrustotajās rokās smagu ķermeni, kuru pēc brīža saudzīgi noguldīja zemē.

— Meita? — pienācis, jautāja ugunsdzēsējs ar kapteiņa zīmotnēm uz uzplečiem.

— Kaimiņiene, — Zigis katram gadījumam pasteidzās atbildēt.

— Man ļoti žēl. Bet viņš bija miris vēl pirms šīs ugunsnelaimes. Izskatās pēc pašnāvības, tomēr galīgo slēdzienu var dot tikai ārsts. Uz galda atradām šo vēstuli. Apsvilusi, bet saburtot tekstu vai , un viņš pastiepa Zigim brūnganu papīra loksni.

«Neņemiet ļaunā, bet cietumu es nepārdzīvošu. Un ari jums būs labāk tā. Jūs mīlošais vīrs un tētis. P. S. Pārējo nokārtos mans advokāts. Ardievu!» — Zigis izlasīja luktura gaismā.

— Brīnums, kā viņš varēja tik stipri apdegt! — runātīgais kapteinis turpināja prātot skaļā balsī. — Pat seju nevar pazīt. Un kāpēc pirms nošaušanās izģērbies pliks? Dieva darbi…

Ari Zigi mocīja šaubas un aizdomas. Vai tiešām šefa kārtējais triks? Atstājis savā vietā upurjēru un pats jau ceļā uz ārzemēm?…

Jautājums jautājuma galā. Atrast atbildi būs Zilupa nākamais uzdevums. Zigis zināja tikai vienu: tagad viņš aizvedīs Gundegu, lai nekad vairs šeit neatgrieztos.

Jūrmala 1994 Autors un apgāds izsaka pateicību Vācijas—Latvijas kopuzņēmumiem «NIA» un «IMS» par atbalstu šis grāmatas izdošanā.

Gunārs Cīrulis SAUSA TĪKLĀ ZIVIS NELIEN… Divi īsromāni: UN GALI ŪDENĪ… HAIZIVĪM IR ASI ZOBI…

Redaktore MUDĪTE LUKSA Korektore MĀRA KAUGARE Tehniskā redaktore OLGA LOVNIKA Apgāda «Preses nams» vadītāja MĀRA CAUNE Tipogrāfijas direktors TEODORS PRŪSIS Apgādā «Preses nams» laisti klajā Jāņa Ivara Stradiņa detektīvromāni: «dēmonu villa»; «piedzīvojumi francijā»; «baumanu lieta». » Tuvākajā laikā — detektīvromāns «AUSTRUMU BANKAS MII. JONI».

Datorsalikums. Parakstīta iespiešanai 10.04.95. Reģistrācijas apliecība Nr. 2-0610. Formāts 60 x 84/16. Ofseta tehnika. 16,00 fiz. iespiedi. Metiens 5000 eks. Līgumcena. Pas. nr. 54. Salikta un iespiesta a/s «Preses nams» tipogrāfijā LV 1081, Rīgā, Balasta dambī 3.