Savs kaktins, savs sturitis zemes - Janis Purapuke

Annotation JĀNIS PURAPUĶE SAVS KAKTIŅŠ, SAVS STŪRĪTIS ZEMES IZ BALTIJAS ARĀJU DZĪVES IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», VALSTS KOOPERATĪVA FIRMA «BIRŽAS SABIEDRĪ RIGA 1990 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Tekstu publicēšanai sagatavojusi un priekšvārdu sarakstījusi filoloģijas zin. kand. E. KNOPE Mākslinieks V. GRANTS Purapuķe J. Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes: Iz Baltijas arāju dzīves / Tekstu publicēšanai sagatavojusi, priekšvārdu sarakstījusi E. Knope; Mākslinieks V. Grants. — R.: Zinātne, 1990. — 191 Ipp. Latviešu rakstnieks Jānis Purapuķe (1864—1902) bijis ļoti ražīgs, taču viņa daudzo darbu mākslinieciskais līmenis Ir ļoti nevienādi. Paliekoša nozīme latviešu literatūras vēsturē ir J. Purapuķes stāstam ♦Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes» (1808), ko varētu saukt arī par romānu. Tas vēsta par kalpu Pēteri Zelmeni, kura mūža sapnis Ir iegūt savu zemes gabalu, lai varētu iekopt savus tīrumu, savu saimniecību, kur varētu dzīvot, strādāt un justies drošs par savu un savu bērnu nākotni. šā sapņa piepildījums prasa no Pētera un viņa sievas visus spēkus, visu viņu dzīvi. © Elza Knope — priekšvārds, 1990 JĀNIS PURAPUĶE UN «SAVS KAKTIŅŠ, SAVS STŪRĪTIS ZEMES» Jāna Purapuķes īsais mūžs pagāja skolotāja darbā, visus brīvos brīžus un vēlās nakts stundas viņš veltīja literārajai jaunradei. Rezultātā sarakstīts daudz un dažādos žanros. Literārie sacerējumi savā laikā publicēti laik- rnkstos un žurnālos, da|a izdoti arī grāmatās, bet ne visi. I. Purapuķes darbu literāri mākslinieciskais līmenis visai Jožāds; dažiem maza nozīme un īss viendienītes mūžs. Turpretim labākie neapšaubāmi liecina par talantu, kas Vmļbūt labvēlīgākos apstāk|os un paša rakstnieka augstākā prasīgumā varēja nodrošināt visai atzīstamas literāras veiksmes. ! J. Purapuķe saviem darbiem ierosmi guvis no dzīvē no vērotā, pieredzētā un pārdzīvotā. Diezgan tieši viņa dar​bos ienāk arī paša autora biogrāfija.

J. Purapuķe dzimis 1864. gada 5. martā [1] lindes (birzgales) pagasta Muceniekos, kur viņa vecāki bija kalpi. Vēlāk tie pārgājuši uz Sirme]iem par muižas kalpiem. No turienes ap 1885. gadu — par rentniekiem Uplejā.

J. Purapuķe mācījies dažādās skolās, kur viņš sagata vojies tiktāl, ka varējis iestāties Baltijas skolotāju seminārā, kas tolaik atradās Rīgā. Seminārā viņš mācījies no 1879. gada līdz 1883. gadam. Jau seminārā sācis publi​cēties. Pirmā publikācija — dzejolis «Miegs» (1881).

Pēc semināra viņš īsu laiku ir Sirmeļos, kur noorganizēja dziedātāju kori, bet viņa aktivitāte nepatika ne vecajam skolotājam, ne vietējam baronam. J. Purapuķe aizbrauca uz Lietuvu pie brāļa. Lietuvā redzētais viņam ierosināja sarakstīt stāstu «Leišu svētbilžu griezējs» (publicēts «Austrumā», 1889). Tas ir iejūtīgs stāsts par zēnu Juzi, kas, ganos iedams, izgriež svēto tēlus. Viņam ir talants, bet tikai laimīga sagadīšanās paver ce]u uz Iespēju gūt panākumus. Stāsts liecina par J. Purapuķes novērotāja spējām, kā arī iedziļināšanos lietuviešu tautas etnogrāfijā.

Atgriezies no Lietuvas, J. Purapuķe bija palīgskolotājs Pļaviņās (tolaik Stukmaņi) un no 1884. gada līdz 1901. dam — Skrīveru pagastskolas pārzinis. Skrīveros pagājaviņa darba ražīgākie gadi, bet iegūt šo vietu nebūt nebiju viegli; tā viņš 1884. gada 24. oktobrī F. Brīvzemniekam vēstulē (glabājas Fundamentālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā) rakstīja: «Jau no maija mērii'Sa esmu ievēlēts par skolotāju Skrīverē, bet mācītājs ar vc selu baru citu mācītāju stīvējas pretim kā varēdami.

Pagasts nenolaižas un iet sūdzēdami no Poncius uz Pilatii, kā daži teic.»

Literatūrvēsturnieks A. Goba 1928. gadā griezās plr Lindes-Birzgales draudzes mācītāja V. Buša, lai iegūlu kādas ziņas par J. Purapuķi. Saņemtajā atbildes vēstuli'- (Fundamentālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļa) minēts: kāda vecenīte stāstījusi par J. Purapuķe» cītīgo rakstīšanu vasaras brīvlaikos pie vecākiem. Ap kārtnē arī bijis priekšstats, ka viņš savos rakstos «zīme jis lindiešus».

Literatūrvēsturnieks Roberts Klaustiņš, atceroties J. Purapuķi, rakstījis: «Pāris gadu priekš rakstnieka nāves reiz tiku pie viņa pārnakšņojis. Sīks augumā, bāls un maz- asinīgs vaigā, kuru pušķoja kuplas ūsas, vājām krūtīm, vairāk temperamentīgs nekā jūsmīgs; viņš nešķita grāmatnieks, dziļdomīgs tirditājs, tik sirsnīgs dzīves vērotājs, katra vērojuma sīks iztirzātājs un notēlotājs» («Tēvija», 1942, 28. novembrī).

Pārmērīgais darbs, varētu arī teikt — nerimtīgā rakstīšana nāca par ļaunu rakstnieka veselībai. Viņš smagi saslima ar plaušu tuberkulozi (tolaik gandrīz neārstējamu), bija spiests atstāt skolotāja darbu, un 1902. gada 17. novembrī noslēdzās rakstnieka mūžs. J. Purapuķe ap​glabāts Skrīveru kapos.

Rakstnieks nodzīvoja tikai trīsdesmit astoņus gadus un atstāja savai tautai vairākus desmitus dažādu žanru literāro darbu. Vērtīgākie būtu jāsaglabā nākamajām paaudzēm, tic būtu jāpopularizē un allaž no jauna' jāizdod. Bet kritēriji ir dažādi, un tieši pēdējos gadu desmitos tie bijuši tik patvaļīgi, ka sabiedrībai bija noliegts ne ma​zums vērtīgas un nozīmīgas literatūras. Šodien, pārlūkojot J. Purapuķes literāro mantojumu, ir Iespējams to vērtēt, Ievērojot laika distanci. Ja atzīstam, ka J. Purapuķe saviem literārajiem darbiem Ierosmi un vielu smēlis no dzīves, tad tālākā tapšanas procesā no šis vielas varēja rasties un arī radās visai atšķirīgi rezul- Ifiti. Tās bija gan parupjas humoreskas, kurās rakstnieks saskatījis smieklīgo tur, kur tā nemaz nav. Bija arī virkne Klāstu, kuriem pietrūkst dziļāka satura, rakstnieks apmierinājies ar tīri virspusīgu parādību tēlojumu. Tā ir pa​kļaušanās un iekļaušanās mūžīgajā pelēkajā viduvējībā.

J. Purapuķe kā rakstnieks vēlējās aktīvi iesaistīties laikmeta idejiskajos strāvojumos un ietekmēt to virzību. Viņš arī savos literārajos darbos gribēja būt tautas audzinātājs. Protams, audzināt pēc savas pārliecības un laika norišu izpratnes. Bet pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad ražīgi literatūrā darbojās J. Purapuķe, visai prasīga un nesaudzīga bija literatūras kritika. Tā J. Jan sons (Brauris) pazīstamajā plašajā apcerējumā «Domas par jaunlaiku literatūru» (1893) J. Purapuķem veltījis asus vārdus: «Ņemsim, piem., Purapuķes «Cik rakstniekam grūti», kur autors, tā sakot, ņem lasītāju zem padusēm un ar varu kutinot piespiež to pie smiekliem, f. .1 Tik tiešām ar pieticīgiem latviešu kritiķiem jāapbrīno Purapuķes «neizsīkstošais humors» un drusku vēl jāpiečukst autoram, ka tas bez visām modernām un ikdienišķām nelaimēm un indevēm būtu it labi vēl varējis savam nelaimīgam upurim uzgāzt virsū visas Ēģiptes mocības, lai efekts tādā ziņā būtu vēl lieliskāks, bet ir tad jau cits atkal neviens nesmiesies kā vienīgi autors pats» (Latviešu literatūras kritika, 1956, 1. sēj., 351., 352. Ipp.).

Deviņpadsmitā gadsimta 90. gados sabiedrības polarizācijas apstāk|os J. Purapuķe nostājās konservatīvo spēku pusē un vērsās pret jauno laiku idejām ar saviem pamfletiem, kas literatūrvēsturē nosaukti par tendences romāniem, — «Jaunā strāva» (1895), «Sieviešu ienaidnieki» (1897) un «Mūsu modernās jaunavas» (1898). Jauno strāvu un 90. gadu jaunos sabiedriskos uzskatus viņš reducēja uz vienu jautājumu, t. i., par sieviešu emancipāciju. Un to, savukārt, skatīja kā morālisku pagrimumu, kas var novest tikai pie sabiedrības degradacijas.

Viņš solidarizējās ar rakstnieku Andrievu Niedru, kas 90. gados arī aktivizējās savu literāro un sabiedrisko uzskatu izpausmēs. A. Niedra 1899. gadā kļuva par žurnāla «Austrums» literārās nodaļas vadītāju. Sajā sakara J. Purapuķe rakstīja A. Niedram 1899. gada 12. novembrī vēstuli (glabājas Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā), kurā teikts: «Labprāt piedalīšos pie rakstnieku sab-bas, kā arī pie «Austruma» pabalstīšanas ar saviem rakstiem gan vairāk stāstu nodaļā, bet var būt arī, ja veselība un laiki atvēlēs — paidagoģiskā. [..] Citādi esmu pilnīgi Jūsu domu biedrs, kas attiecas uz latviešu tautas labklājību, viņas audzināšanu un sargāšanu pret samaitātājiem gariem.» Sī rakstnieka vēršanās pret «tautas samaitāšanu»

viņa literārajos darbos, neapšaubāmi, izpaudusies vistiešāk jau pieminētajos tendences romānos un nākusi tiem par ļaunu, bet viņa rūpes par tautas, īpaši latviešu lauku cilvēka, likteni, auglīgi ietekmējušas lite​rāro darbību.

1902. gada 8. septembrī Literatūras fonds rīkoja Rīgas Latviešu biedrības namā J. Purapuķem veltītu literāru vakaru, kurā V. Plūdons "nolasīja referātu. Referents sniedzis J. Purapuķes literārās darbības kopraksturojumu. Saglabājusies vēstule (RLMVM), kuru J. Purapuķe rakstījis V. Plūdonim. Tajā viņš sniedzis ziņas par darbiem, kas publicēti, kā arī tiem, kas vēl nav nekur iespiesti. Rakstnieks īpaši sirsnīgi pateicas par V. Plūdoņa gatavošanos paredzētajam sarīkojumam.

V. Plūdons savās literatūras vēstures grāmatās un hrestomātijās J. Purapuķem ierādījis visai ievērojamu vietu. Viņa vērtējums: «Kā rakstnieks Purapuķe ir bijis ļoti ražīgs. Sākot ar seminārista gadiem līdz pat sava mūža beidzamajām dienām viņš nemitējās laist klajā gan pasakas, gan stāstus, gan skices, gan humoreskas, vienus romantiskā, citus reālistiskā vai naturālistiskā garā. Diem​žēl, šis ražīgums, šī ātrrakstīšana daudzreiz bija par trau​cēkli rakstnieka darbu mākslas vērtībai.

Viszemāk stādāmas Purapuķes humoreskas. Tie ir prasti kariķējumi, pārspīlētu skatu notēlojumi, banāli tirgus joki, bez kādas dziļākas nozīmes un atjautības. Drusku vairāk mākslas vērtības, bet maz loģiska attaisnojuma ir tendenciozajiem stāstiem, kuriem tas 90-tajos gados lūkoja apkarot «jauno strāvu» (V. Plūdons. Latvju rakst​nieki, 3. daļa. R„ 1911., 225. Ipp.).

A. Upīts vairākkārt izteicies par J. Purapuķi kā rakstnieku, skolotāju u'n cilvēku, kā arī izmantojis viņu par prototipu savos darbos. Savukārt, A. Upīša pirmajos stāstos nebūt nav noliedzami aizguvumi no J. Purapuķes dar- bicm, kurus, kā norādījis pats A. Upīts, viņš skolas gados pārrakstījis.

Par J. Purapuķes literārajiem darbiem -A. Upīts saglabājis visumā stabilu vērtējumu. Turpretim, raksturojot sava skolotāja cilvēciskās īpašības, viņš ar laiku aizvien vairāk saskatījis negatīvo.

A. Upīša spalvai pieder pirmie plašākie raksti par .1 Purapuķi kā rakstnieku un skolotāju. Nekrologā «Jānis Purapuķe» A. Upīts sniedzis šādu vērojumu: «Purapuķe mīlēja sabiedrisku dzīvi un blakus saviem skolas un rakstnieka darbiem vēl atlicināja laiku jautājumu vakaru, teātru un citu sarīkojumu izvešanai.

Tomēr rakstniecība ir palikusi līdz pašai beidzamai dienai viņa mīļākais darbs» («Austrums», 1902, 12. nr., 909. lpp.).

Plašāk A. Upīts sava skolotāja literāros darbus vērtējis apcerējumā «Jānis Purapuķe» («Austrums», 1905, 1. nr.). Visai atzinīgi viņš rakstījis par J. Purapuķi kā latviešu zemnieku dzīves izpratēju un attēlotāju: «Purapuķes nopietnajos stāstos tēlotas ne tikai epizodes jeb atsevišķi tipi — viņš raudzījies uz Baltijas arāju dzīvi ar skatu, kurš aptvēra viņas plašumu un dziļumu. Viņš saprata, ka tautas materiālais un kultūras progress atkarājas no tā, cik sekmīgi Baltijas arājam izdosies izkarot cīņu dēļ zemes stūrīša. Viņš pats dzīvoja arāju vidū, re​dzēja viņu darbu, kā tie cīnījās, izmisa, bet neatlaidās» (turpat, 26. lpp.).

Jau nelielais ieskats par J. Purapuķes darbu vērtējumu sava laika literatūras kritikā liecina, ka rakstnieks ir ticis gan pelts, gan slavēts.

Bet rakstnieks dzīvo tautas piemiņā ar saviem labākajiem darbiem, kuros izpaužas visspilgtāk viņa talanta individualitāte. Tāpēc jāpakavējas arī pie stāsta «Spieķis un divi suņi» (1900), kas kā mākslas darbs vērtējams visai augstu, īpaši nobeigums ar smeldzoši sāpīgu, bet atturīgu tēlojumu. Aina, kad Asnītis paliek ceļmalā stāvot ar spieķi un diviem suņiem, iedarbojas tā, kā to spēj tikai īsta māksla.

Stāsts ir patiesas apbrīnas vērts, lai gan tā saturs pavisam vienkāršs. Tas ir stāstījums par muižas aitu ganu Asnīti, kas visu mūžu ar lielu atbildību veicis savu gluži necilo darbu. Apkārtējie uzskata Asnīti par savādnieku, dieva dotu cilvēciņu un negodīgi cenšas viņu izmantot, bet viņš it kā dzīvo citā pasaulē.

Viņš necīnās pēc dažā​dām dzīves ērtībām, mantas un materiālās labklājības, bet gandarījumu viņam sniedz darbs un rūpes par savu ganāmpulku. Asnītim gara radinieki atrodami arī citu latviešu rakstnieku darbos. Tie ir tā dēvētie sirdsšķīstie, j skaidras sirds cilvēki. Jau brāļi Kaudzītes romānā «Mēr nieku laiki» rāda Gaitiņu Ilzi, kas saskata cilvēka dzīves vērtību un nozīmi nevis šajā pasaulē, bet gan citā, kas iemantojama mūžībā. 5ajā tradīcijā Apsīšu Jēkaba tili Jāņa Poruka tāda tipa

cilvēki ir ticīgie. Ticība Dievam ļ, viņiem ir spēka devēja, iekšējās pasaules stabilitātes garants, turpretim Asnītim galvenais ir viņa darbs un labestība pret savu aprūpējamo dzīvo radību. Tā vispār ir raksturīga līnija J. Purapuķes darbos, kuros viņš piever- I sies lauku cilvēka un latviešu zemnieka sētas tēlojumam Stāstam «Aitiņ, bēl» rakstnieks izvēlējies zīmīgu vadmo- ^ tīvu: «Kas neparāda žēlastības citām radībām, lai ne- * gaida tādas pats. Kalpa sievas domas.»

Rats populārākais J. Purapuķes darbs ir garais stāsts «Savs kaktiņš, sīvs stūrītis zemes», kura pirmpublicējums parādījās laikraksta «Balss» pielikumā (1898) un saņēma pirmo godalgu, ko piešķīra laikraksta ekspertu komisija. Pats rakstnieks nav devis savam darbam žanra apzīmējumu, bet gan apakšvirsrakstu «Iz Baltijas arāju dzīves». Par stāstu to sāka dēvēt kritiķi, un šo tradīciju acīmredzo! pārņēma literatūrvēsturnieki. Bet, balstoties uz romāna Janra mūsdienīgu izpratni, «Savs kaktiņš, savs stūrītis '.emes» atbilst visām tā likumībām.

Darba popularitāti sekmēja tematikas aktualitāte, kuras pamatā sociāli nozīmīgais «zemes jautājums». īpaši labi pazīstama J. Purapuķem latviešu bezzemnieku nenodrošinātā un sūrā dzīve, kādu viņš pats bērnībā izbaudījis. Vienīgā iespēja no šiem apstākļiem izkļūt ir sava zeme, un tas ir katra bezzemnieka mūža sap- ņis. Jo latvieši taču ir zemnieku tauta, kurai pirms gadsimtiem vēstures notikumu netaisnības dēļ zeme atņemta. Deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē sākās zemnieku māju Iepirkšana — latviešiem vajadzēja izpirkt zemi, maksā- lot visai augstu cenu. Un ir likumsakarīgi, ka rakstnieki -avos darbos pievēršas šim tautas likteņjautājumam.

Bet literārā darbā svarīgs ir tā mākslinieciskais līmenis. I. Purapuķes rakstības stils vienkāršs, taču nekļūst vienkāršots. Viņa stāstījuma veids ir tēlains atsevišķu ainu ^ virknējums, kurās secīgi izklāstīti dzīves notikumi un al klājas raksturi. īsie un reizēm aprautie dabas tēlojumi rakstniekam nav pašmērķis, bet veic kādu uzdevumu — vai nu sagatavo lasītāju nākamajiem notikumiem, vai pa​dziļina emocionālo iespaidu.

Vienā literārā darbā savijas daudzi tautas dzīvē būtiski * pavedieni, un rezultātā radies visai latvisks latviešu zemniekam un lauku sētai raksturīgā un savdabīgā tēlojums, kurā galvenais nav etnogrāfiskais, bet — dvēseliskais. I.auku sētas dvēsele summējas no zemnieka attieksmes pret darbu, dabu un dzīvniekiem.

Un, protams, arī no cilvēku saticības un vispār savstarpējām attiecībām. Tajā pašā laikā rakstnieks parādījis arī to, ka zemnieks ir pakļauts dzelžainiem i likumiem, kurus nosaka dzīvē pastāvošā kārtība, sociālie noteikumi. Lauku cilvēks bezzemnieks ir pilnīgi neaizsargāts, īpaši ja to skārušas dažādas nelaimes. Tā galēji smagos apstākļos nonāk kalps Pēteris Zelmenis; slimo dēlēns Juris, saslimst viņš pats, nobeidzas vienīgā govs — kalpa iztikas atspaids, līgstoši ne var palīdzēt arī saimnieks. Glābt var vienīgi nejaušība. Rakstnieks to atrod muižas īpašnieces personā, jo nevar taču ļaut aiziet bojā tik godīgiem un darbīgiem cilvēkiem. Muižas kalpam ir kaut nedaudz labāki apstākļi, jo darbs nav tik smags. Tāpēc muižā Pētera Zelmeņa ģimene it kā varētu mierīgi dzīvot. Tomēr nedz Pēteris, nedz viņa sieva Līze nevar aizmirst piedzīvoto postu un arī nākotnē nekādas drošības neredz. Viņi uzņemas šķietami neveicamu darbu: iekopt atmatā aizlaistu zemi, celt ēkas un ieaudzēt mājlopus. Citiem vārdiem, izveidot plaukstošu u'n ziedošu ļ lauku sētu. Viņi apzinās, ka jābūt spējīgiem pārvarēt visas nelaimes, no kurām nav pasargāts neviens zemnieks. Zelmeņus tiešām skar visādas melnas dienas: gan krusa riosit labi sazēlušo labības lauku, gan nodeg tikko uzceltās ēkas, gan pašus skar slimības, bet viņi iztur. Pēteris ■ vairs tikpat kā nemaz nerunā, bet no rīta līdz vakaram nemitīgi nododas darbam. Un tieši šajā postā un nelaimē atkal savā veidā parādās lalvietiskais raksturs: lielā nelaimē latvietis klusē, bet darbu turpina. Pēteris Zelmenis spēku smeļ darbā, apziņā, ka zeme ir jāar, labība ir jāsēj un jāpļauj, mājlopi ir jākopj, jo tā arī dzīvība, par kuru zemnieks ir uzņēmies atbildību. Ne velti pats rakstnieks un viņa Pēteris Zelmenis pauž pārliecību, ka zeme ir svēta. Tiklīdz vairs šo svētumu neizjūt, zemnieka dzīve » var kļūt par slogu, jo cilvēks stingro saistību ar darbu un dabu var izjust arī kā sava veida ierobežojumu.

Lauku sētas iekopšana un uzturēšana patiešām prasa no cilvēka ļoti daudz. Bez darba ir vajadzīga arī

īpaša attieksme, ko varētu nosaukt par zemes un darba mīlestību, svētuma izjūtu, paaudžu pēctecības apzināšanos. Ja šīs īpašās ai tieksmes nav, tad zemei un cilvēka dzīvei, kas ar lauku sētu un zemes darbu saistīta, nav nākotnes.

J. Purapuķe ar Zelmeņa dēla Jura un viņa sievas Ro zālijas likteņa stāstu apliecina šo patiesību.

Galvenā nelaimes nesēja ir Rozālija, viņai nav zemes svētuma iz jūtas, viņa negrib iekļauties zemnieka darbā un nepieņem tā stingros noteikumus. Ko darīt rakstniekam? Ļaut aiziet bojā Pētera un Līzes Zelmeņu iekoptai zemei un uzceltai lauku sētai vai arī jaunajai paaudzei? Uz šo jautājumu rakstnieks var dot tikai tādu atbildi, kāda ir viņa pārliecība. Un pāri ezeram, ko klāj atkusnī saplaisājis ledus, dodas Juris ar Rozāliju, lai aizietu bojā. Tas ir upuris, ko prasa zemes svētuma nosargāšana.

Problēma, ka lauku cilvēku likteņus būtiski ietekmē viņu attieksme pret zemi un savu sētu, risināta arī daudzu citu latviešu rakstnieku darbos. Pilnskanīgi dzīvot var vienīgi tie, kuri apveltīti ar spēju izjust zemes darba īpašo pievilcību un svētumu. Taču šī koncepcija nebija pieņemama lauku dzīves radikāliem pārveidotājiem pēdējā pusgadsimtā, tāpēc arī vispopulārākais J. Purapuķes darbs līdz šim padomju laikā nav izdots.

Pēc pirmā izdevuma, 1904. gadā, seko izdevums 1925 gadā, kuram cits apakšvirsraksts — «No Latvijas arāju dzīves», kas saglabāts arī trešajā izdevumā, 1938. gadā. Ceturtais izdevums — 1943. gadā, bez apakšvirsraksta. Šis izdevums ir piektais; tā pamatā ceturtā izdevuma teksts. Novērstas pamanītās iespiedkjūdas u'n būtiskākās atšķirības no mūsdienu ortogrāfijas un interpunkcijas, turpretī saglabātas tai laikā pieļaujamās nekonsekvences dažādu vārdšķiru formu rakstībā. Saglabāts pirmizdevuma apakšvirsraksts.

Lai gan darbs tapis pirms vairāk nekā deviņdesmit gadiem, tomēr nekādas nepārvaramas neskaidrības leksiskā ziņā mūsdienu lasītājam nebūs. Protams, ir gan sastopami tādi apvidvārdi, kas literārajā valodā pasvešāki, tomēr tādu ir pavisam nedaudz un to nozīme kontekstā viegli saprotama.

E. Knope

JĀNIS PURAPUĶE VIŅŠ SMEJAS 2 STARP DZĪVĪBU UN NĀVI III IV V VI VII VILKATĪREĻOS VIII IX X XI XII XIII DOMAS XIV XV MĀTE XVII XVIII VIŅA AIZIET PASTAIGĀTIES XIX

XX xxs XXII «JĀTAISA GALS!» XXIII XXIV SATURS

JĀNIS PURAPUĶE SAVS KAKTIŅŠ, SAVS STŪRĪTIS ZEMES

.

VIŅŠ SMEJAS Nabaga Līze! Kā viņa skrien, kā viņa tek, un viņai nav ne drusciņas vaļas. Nupat būs pusdiena klāt, pārnāks vīrs no lauka, sadzīs lopus mājās, bet viņai nav ne putra gatava, ne govij dzēriens aiznests. Un tad mazais Juris — tīrais posts ar puiku! Viņš plosās un spārdās pa šūpuli, kad ir nekādā galā: tā tik vien pielūko, ka neizkūleņo zemē. Būtu jel bijis kāds cilvēks, kas mazo pierauga, varētu vēl kā nekā, bet tagad — nudie, apraudams liktenis!

Līze sagrābā skapī bonbonu kārbiņu, iemet tanī pogu, pagrabina un sniedz mazajam. Divas tuklas rociņas paceļas kārbiņai pretī, vecīgs ģīmītis, ar vaidziņiem kā ceptiem āboliem, savelkas riņķveidīgās krunkās, un istabu piepilda sīciņas, spiedzošas skaņas. «Tā, re, bērns, spēlē nu!» Līze nosaka apmierināta un žigli izmetas no istabas.

Viņa ieskrien parovī, apmaisa ar kausu putru, sabiksta zem katla pagales, paķer spaiņus ar ietaisītu lopu dzeramo un teciņus vien steidzas uz kūti. Ielējusi govij dzērienu silē, viņa pakampj grozu un manās uz dārzu drusku zāles ieplūkt. Laiks karsts, kustoņu daudz, maz jau šodien lopiņi ganībās būs ēst dabūjuši, kad no rokas nedosi — aiztrūks pavisam. Te no istabas atskan skaļa brēkšana. Līzes dzirdes spēja ir asa: šo brēkšanu viņa dzirdētu tālu, tālu. Neko darīt, jāatstāj zāles plūkšana un jāsteidzas lūkot, kas Jurīšam gadījies. Garām skriedama, viņa gan vēl iemetas kukņā un apmaisa putru, bet tad arī pošas pie bērna.

«Nu jau, nu, brēkul!…» viņa baras, pavērusi istabas durvis, bet pēdējais vārds tai iespiežas kaklā: puisēns ir izkritis no šūpuļa, spārdās pa grīdu un brēc! Mātes uzraudzībā izkritis no šūpuļa, — kāda nolaidībai Sanāk lopi mājās, pārnāk Pēteris no darba. Līze svaidās kā apdegusi, bet tagad nes bērnu klēpī… kaut tik viņš nebūtu grūti sasities. Raudāt gan puisēns vairs ne​raud, bet ir tāds sarāvies, tāds ērmots.

Nabaga sieviņas sirds pukst nemierīgi: ja nu to vēl vīrs dabūtu zināt! Viņš bērnu tik ļoti mīļo.

Pēteris Zelmenis, Līzes vīrs, ir nosēdies uz klēts priekšas, basās kājas nolaidis gar pabūves baļķiem, tur mal» podiņu klēpī un strebj no tā ar koka karoti putraimputru.

Pār pagalmu iet pats saimnieks, Maurēnu tēvs, ar striķu grīsti rokā.

«Pētcr! tad nu paskubinies gan,» viņš uzrunā Zelmeni, «redzi, kas par laiku, steigsimies uz lauku.»

«Laiks ir labs,» Pēteris atbild rāmi, «ne graudi birst, ne strādniekam muguru svilina.»

«Un kā tad ar Līzi paliks, vai varēs nākt?»

«Varēšanas pēc jau nu nebūtu nekas, ko nu par to ru nāt, posts tikai, ka nav, kam puiku atstāt.»

«Ko niekus! Lai ņem bērnu uz lauka līdzi. Iedošu sava dēla rateļus, tanīs viņš gulēs kā lielkungs.»

«Ja nu tā- » «T^ gan, Pēteri Tad tik sapurinies, citi ar būs tūdaļ gatavi.»

Saimnieks paskatās saulē un smagiem soļiem aiziet uz istabu.

Pēteris paliek mierīgi sēdot un turpina uzsākto pusdienas maltīti. Rāmi viņš iesmeļ karotē ar līko kātu putru, nobrauka liekās lāses pie podiņa malas un ceļ pie lūpām, piekozdams krietnu kumosu sausas maizes. Visā viņa gaitā nav manāma ne mazākā steigšanās, un tomēr pie brūni nodegušajām kājām ir redzams, ka asinis dzīslās ātri pukst un kreisā roka ar maizes riecienu viegli trīc.

«Dievs to zin, kas ar bērnu būs,» Līze uzsāk bažīgi, nostājusies ar puisēnu vīram cieši pretī, «ne vairs ēd, ne smejas, — ir„gluži sarāvies.»

Pētera uzacis sakustas un acu plakstiņi paveras plašāki.

«Viņš neēd?» tas jautā gari.

«Devu knupi — neņem, devu krūti — arī negrib.»

Līze atvelk lakata stūri no bērna ģīmīša, lai vīram tas būtu labāki redzams. Mākoņi pie debesīm pašķiras, un vesels klēpis zeltainu un siltu saules staru nobirst uz zemi. Liekas, it kā augšā kāda gaismas lūka būtu atrauta vaļā. Puisēns saviebjas tā saldi rūgti. Nevar īsti nosacīt, vai viņš grib smieties vai

raudāt; bet viņai ģīmja krāsa pie​pešajā gaismā izliekas zilipelēka.

«Vai viņš nav slims? Varbūt tam aug zobiņi?»

Nevar nekā zināt,\ bet tāds neizskatās, kā kad zobi migtu.»

Pēteris noliek atlikušo maiz.es gabaliņu un putras podiņu sev blakām uz zema ķeblīša un atspiež domīgi zodu rokā.

«Kad tik nav vārīgi slims?»

Sieva ieskatās putras podiņā un satrūkusies pace| acis uz vīru.

«Tu jau arī neesi necik ēdis?» viņa iesaucas uztraukta.

«Vai lai nu cilvēks ēd kā lops.»

«Apžēlojies! Kas-tad tas ir — pāris karotes plānas put​ras pie tik grūta darba?»

«Nerunā blēņas! Pateic Dievam, ka tev vēl putra, ko ēst, citam nav tās pašas.»

«Nu, posta dzīve jau vien deputāta kalpiem ir, vai nu kāda labā!» Līze nosaka errīgi un noslauka ar sava priekš​auta stūri bērnam mutīti. «Var paši bojā aiziet, ir nabaga bērniņi.»

«Saimnieks teica, ka tev jānākot pie rudzu pļaušanas,» Pēteris saka mierīgi, it kā sievas piezīmes nebūtu dzir​dējis.

«Saimnieks teica!…» Līze zobojas. «Kas tad viņam ko neteikt: vai es varu, vai nevaru — par to viņam maza bēda. Kur tad bērnu likšu?»

«Saimnieks došot sava dēla rateļus, — ņemsim Jurīti uz lauku līdzi. Ieliks ratejos spilvenu un drēbes, gulēs mazais laukā vēl labāk nekā istabā.»

«Ak Dievs!» Līze nopūšas, ieliek bērnu vīram klēpī un pazūd ar maizes gabaliņu un putras podiņu klētī.

Pēteris tur bērnu rokās tik rūpīgi, it kā tas būtu no olas čaumalas. Viņš gandrīz neiedrošinās ar resnajiem, darbā sacietējušiem pirkstiem atvilkt puisēna pierītē iekā​rušos autiņa stūrīti.

«Palūk tik, mazo sliņķīti, kas tev gan nekait dzīvot — darbs nav jāstrādā,» viņš uzrunā dēlu zemā, stingrā balsī, no kuras izskan vesela pasaule jūsmības un mīlestības. «Kā būtu, kad mēs mītumies, ko? Es gulētu ra- te|os, bet tu pļautu rudzus, ko?»

Vai mazais tēvu saprot? — Kas to lai zin! Atbildēt viņš neatbild, kaut gan viņa valodas krājumā jau ir «te-te-te», «me-me-me» un «pa-pa-pa», bet smieties viņš smejas ar visu ģīmīti un pat ar kājiņām un rociņām.

Pēterim liekas, ka gaismas logs no jauna būtu atvēries un šoreiz piebēris viņa sirdi pilnu gaismas un siltuma.

«Māt, māt!» viņš sauc steidzīgi, «nāc, paskaties, Jurītii smejas!»

Līze iztek no klēts, pieķer mazajam pie zoda un saka; * «Nu, paskat, kāds nav — viņš tev pat smejas!»

Istabas durvīs parādās saimnieks ar puišiem.

Pēteris žigli pieceļas un sniedz sievai bērnu.

«Se bērns, citi jau aiziet.»

Pie mājas vārtiem aug kupla cērmaukša. Viņas žuburainajos zaros sakārtas izkaptis. Vīrieši sastājas ap koku, un katrs izmeklē savu ieroci. Sievietes šo acumirkli izlieto, t lai kaut ko vēl pievāktu vai paķertu ko nebūt uz lauku līdzi. Saimnieks izvelk no savas klēts solītos rateļus un nodod tos Līzei. , «Ieliec tik drēbes,» Maurēnu tēvs pamāca saskābušo® sieviņu, «tad bērns gulēs kā eņģelītis debesīs.»

«Tā jau nu gan gulēs!» Līze atrūc pikti.

Laiks ir samācies. Pūš valgans vakara vējiņš, bet ļau- i dīm izspiežas rupjas sviedru lāses uz pieres.

Tomēr viņi ir jautri — taču labāk, nekā kad saule muguru svilina!

Saimnieka acis līksmi noraugās uz rudzu lauku. Ir auguši, ir auguši — nav ko žēloties. Viļņi veļas kā pa 1 jūru. Bet gājēju rokas neviļus saspiežas dūrē: būs, būs I ko svaidīties ap slaikajiem stiebriem.

Skanēdamas šau- 1 dīsies zilās izkaptis, šņukstēdami nogāzīsies stiebriņi, — 1 kūlītis pie kūlīša… spurainais lauks pildīsies cepurotām gubiņām. Atdusēsies rudzīši kā brāļi, galviņas viens pie I otra pieslējuši, — atdusēsies, nosnaudīsies, līdz kamēr zem cietajiem spriguļiem vai mašīnu zobiem, bargi dra- 1 gāli, atdos cilvēkam savus briedinātos graudiņus. Un būs ļ ļautiņiem tad maizīte, kas dos jaunu spēku cīnīties, — cīnīties, ciest un cerēt…

Cerēt? — Jā, arvien cerēt u'n atkal cerēt!

Līze, iesēdinājusi Jurīti rateļos un galvu nokārusi, gausi seko citiem pļāvējiem. Viņas sirds ir pilna bažu un cerību. ' Ko gan Pēteris teiktu, kad zinātu, ka bērns tai bij izkritis no šūpuļa? Vai viņš to neienīstu, neatstumtu no sevis? — Bet ja nu puisēns būtu krizdams ko salauzis vai izmežģī jis? Žēlīgais Dievs! Kur tad viņa savu galvu liktu! Bet ko tad viņa tur varēja darīt?… Ai, cik grūta dzīve kalpiņam! — Zināms, var jau dzīvot, var — un jādzīvo ir, kur tad lai skrien? Maurēnu tēvs nav plēsējs, un deputāt- * nieki ir taču daudzmaz brīvāki nekā cieši puiši un meitas. No darba, zināms, nevar atsacīties, kad saimnieks sauc — jāiet, vai dzīvo, vai mirsti, bet labums tas, ka vari pats savu maizīti ēst; neviens tev mutē neskatīsies, neviens kumosus neskaitīs. Taču tu esi un palieci kā putniņš zara galā: nolūst zars, ja tad neesi nosities, tad laidies tālāk un tālāk. Zeme ir tik liela, un neviens lai nav gala atradis, bet kalpa cilvēkam nav vietiņas, kur var droši atsēsties un atpūsties. Labi vēl, kad spēki klausa, kad kājas un rokas stipras; bet pienāk baltais vakars, uzbrūk nebaltā stunda, vai slimība nospiež cisās — ko tad?… Kā citādi ir tiem, kain pašiem savs stūrītis zemes, savs nodalīts kaktiņš!

Iespraud kaut vai kartupelīti, — tas ir tavs; neviens tev pakaļ nemeklēs, kad Iti gulies, kad tu celies, ko ēd darbdienā, ko svētdienā; esi slims, — atpūties, neviens tev nepārmetīs, ka par velti rūmi aizņem, ka par velti maizīti tērē. Ai, kaut tiktu tādā labumā! Kā savādi tad strādātu un cīnītos! Loga priekšā ziedētu bāli sārtās rozes un pilnās jurģīnes, gar sienu augtu miķelnī- cas un pašā pakša galā — kupls dievkociņš…

Jurītis skaļi iebrēcas. Līze satrūkstas un apstājas. Acumirklī viņa nevar atžilbt no jaukā sapņa, bet puisēna gaudas nedod laika ilgi stomīties. Rateļi ir apgāzušies, un eņģelītis neguļ vis debesīs, bet riteņa gravā — riteņa gravā aiz viņas pašas neuzmanības.

Līze steidzas bērnu pacelt. Viņa to skūpsta, spiež pie sirds un paijā, bet puisēns nerimst raudāt.

«Neraudi, neraudi, putniņu manu!» viņa lūdzas, skūpstī​dama tam asaras no slapjajiem vaidziņiem.

Pēteris atgriežas žigli atpakaļ.

«Kas ir?» viņš strauji jautā.

«Nevar zināt… Aiju, aiju, balodīt!»

«Vai viņš bij ratiņos?»

«Varbūt no braukšanas tam būs apreibusi galviņa.» «Ņem viņu klēpī, es aizvilkšu ratiņus.»

Pēteris paņem ratiņus, Līze piespiež bērnu pie krūtīm, un abi dodas steidzīgi citiem pļāvējiem pakaļ.

Vienos sānos rudzu laukam līgojas zaļgans auzu lauks, gar otriem stiepjas puslokā nesen vēl kā nopļautā pļava. Siens nav novākts, bet atrodas turpat gubiņās, un patī​kami dzestra siena smarža paceļas no tām rudzu pļāvē​jiem pretī. Visu krūtis uzelpo jautrāk un dziļāk.

Ieskanas izkaptis, brucekļu asinātas, ievaidas rudzu lauks, notrīc briedušo graudu vārpas… Uz reizi top dzīva apkārtne, uz reizi pamostas visa pamale. Sīlis aiz- čākstas pļavas eglītē un laižas pāri laukam uz mežu.

Pēteris novieto ratejus pļavmalā, gubiņas sānos, kupla elkšņa pavēnī. Līze sakārto spilvenu un drēbes, tad iegulda tanīs Jurīti. Puisēns aizver actiņas un drīz aizmieg. Tēvs ar māti steidzas pie darba.

Elkšņa zaros šaudās maza spīdaliņa. Viņa nolaižas uz paša zemākā zara, pārliecas uz priekšu, piešķiebj galviņu un ziņkārīgi lūkojas mazajā gulētājā. Uz ratiņu malas uzlec zaļš, resns sienāzītis un kustina labsirdīgi galvu ar apaļajām, bumbveidīgajām acīm. Vai puisēns nebīsies, ja zaļajam nerātņam ienāks prātā ielēkt tam ģīmītī? Nē, sienāzītis ir godīgs, aizlec tālu projām. Zzzz-zzzl atlaižas zaļa mušiņa un sāk tekalēt čakli pa Jurīša apsegu. Viņa paceļas spārnos, angriež divus trīs riņķus gaisā, tad nolaižas

atkal turpat, no kurienes cēlusies, — tekalē no jauna, tekalē un tekalē. — Di! di! atlaižas oda jaunskungs.

Tas nometas taisni uz gulētāja vaidziņa, izstiepj tievās un garās kājas un nogremdē snuķi kārīgi bērna asinīs. Viņam blakus drīzi ierodas daži citi amata brāļi un vesels desmits netīri pelēku mušu. Pēdējās kūtri pārstaigā visu ģīmi un beidzot nometas ap vārīgajām lūpiņām. Spīdaliņa top nemierīga, mazie spārniņi nospurkšķ turpat virs puisēna galvas, bet mušas un odi sūc siltās asinis… Vārīgās miesiņas nesajūt kustoņu dūrienus; tikai viena vai otra rociņa drusku pakustas. Turpretim tēva un mātes rokas kustas čakli ap slaikajiem rudzīšiem. Rodas kūlītis pie kūlīša, gubiņa pie gubiņas, un, kad vecāki apskatās pēc ratiņiem ar Jurīti, tad tie jau ir palikuši tālu aiz rugā​jiem.

«Vajadzētu apraudzīt bērnu,» Pēteris domā, paskatīda​mies uz elksni.

«Viņš guļ, citādi būtu raudājis,» Līze atbild, sasiedama kūli.

Pēteris iespļauj rokā un pļauj tālāk. iUz priekšdienām mums tikpat vajadzēs lūkot savādi iegrozīties,» Līze ierunājas pēc kāda brīža, kad citi pļāvēji aizvirzījušies drusku tālāk prom. «Sitā tikpat nekādas dzīves nava.»

Pēteris uz reizi neatbild; ko tad gan tāda runāšana var līdzēt? — Sirdi vien sarūgtina.

«Savādi nu savādi,» viņš atbild pa laiciņu, «bet kā?»

«Vajadzētu no muižas noīrēt'kādu stūrīti zemes.», «Vai tad muiža tādus stūrīšus izīrē?»

«Varbūt izīrē; muižai zemes diezgan, kas to var zināt?»

«Runā kā bērns,» Pēteris īgni atsaucas, «muiža jau tā​dēļ neizīrēs zemes, ka tev tās iegribas.»

«Kas tad var zināt, varbūt ierāda kādu meža kaktu, at​ļauj jaunu zemi ietaisīt?»

«Nu, to gan laikam nesagaidīsim.»

«Tev vajadzētu reiz noiet uz muižu pie lielkunga vai muižkunga — par parunāšanos jau maksas neprasīs.»

«Kā nu ne, ar muižkungu un lielkungu esmu lielu lie​lais draugs, viņi manis gaida acis ieplētuši.»

«Ret kas tad šitā par dzīvi? Ko tā piedzīvos?» Līze saslienas un pastiepj labo roku uz priekšu.

«Tagad pat: tev varbūt bērns ir slims, kas zin, ļoti slims, bet tomēr viņš jāvazā uz lauku, jāpievieto kaut kur grāvmalā un jāatstāj Dieva ziņā, — saimnieka darbs nevar gaidīt, kamēr slimnieks vesels taps. Un, ja bērns arī sveiks un vesels pieaug, ko lai mēs viņam atstājam dzīvei? Vai lai viņš tāpat staigā no viena saimnieka pie otra kā mēs?»

Pēteris cērt arvien sirdīgāk rudzos, bet viņa lūpas raus​tās, kad viņš saka: «Varbūt bērns ir gluži vesels, viņš pirmāk tik jautri smējās.»

Te it kā par albildi no elkšņa puses atskan klusa kunkstēšana. Līze nomet puspacelto rudzu kūlīti un steidzas uz ratiņiem.

Jurītis ir pamodies un, laikam gaiņādamies no kustoņiem, uzgulies uz mutes. Tā viņš vārtās un kunkst, nespē​dams pats uz savu roku izkulties no nepatīkamā stāvok|a.

Māte žigli pacel puisēnu un pārbīstas. Maziņā ģīmis ir sarkans un pumpains, actiņas sausi kvēlainas, bet dvaša karsta kā no cep|a. Nabadziņš vairs nebrēc un neraud, tikai klusu sten un kunkst. «Žēlīgais Dievs, viņš viņš jau mirst?» Līze iesaucas nāves bailēs. «Un es pie tā vainīga: no šūpu|a izkrita, rati​ņus apgāzu!»

Pēteris skatās šurpu un gaida kādu ziņu. Ko lai viņa tam saka? Vai lai saka taisiību? Viņa tam uzsauc jautrā balsī: «Pēter, viņš smejas!»

Izkapts slīd mierīgi starp bālajiem rudzu stiebriem, Līze noliek bērnu atpakaļ ratiņos, tad steidzas darbu turpināt; bet viņas acis šaudās nemierīgi gan uz elksni, gan atkal uz miglā tērpto sauli pie debesīm, un sirdi grauž un grauž nupat izsacītais «viņš smejas».

2 STARP DZĪVĪBU UN NĀVI Pēdīgi ir visgarām klusu. Pēteris aizbraucis pēc ārsla, un citi mājinieki sen devušies pie miera. Līze sēd viena pati pie Jurīša šūpu|a un sausām, plati ieplestām acīm lūkojas, kā mazais tārpiņš mokās.

Miesiņa ir sarkana, it kā ar vārošu ūdeni nolieta, un brūnās actiņas mirdz savādā, miglainā spožumā.

Mazās rociņas ķer arvienu gaisā un pie ģīrnīša, pie kam atskan klusa kunkstēšana. Tā tas turpinās bez gala un bez mitēšanās, — ai, kaut jel drī​zāk atbrauktu ārsts!

Līze paskatās vecajā sienas pulkstenī. Tas, žēli čīkstēdams, kustina savu staiguli un rāda pirmo stundu pēc pusnakts. Lampiņa uz galda kūp, un reizēm bāli sarkanā liesmiņa pastiepjas uz augšu. Mātes acis lūkojas nenogurušas mazajā moceklī, un piepeši viņās atspoguļojas smaids, salds, neizsakāmi mīļš mātes smaids. Jurīša Јī- mītis ir saviebies tanīs saldskābajās krokās, kuras pie maziem bērniem brīžam nozīmē smieklus.

«Viņš smejas!»

Bet tikai uz acumirkli. Tūdaļ pēc tam ģīmītis sāpīgi saraujas un slimnieka miesiņas sāk trīcēt un raustīties kā krampjos.

«Vai tiešām viņš mirst?» nabaga māte iesaucas un lauza rokas. «Kungs Dievs, vai viņa smaidi viltīgi!»

Viltīgi? — Kas spēj ieskatīties tīrajā bērna dvēselītē? Varbūt tur attēlojas zaļais sienāzītis ar resno galvu, var​būt — mazā, ziņkārīgā spīdaliņa.

Māte iespiež galvu rokās, lai neredzētu mīlulīša mokas, un tādā stāvoklī to pārsteidz vīrs ar ārstu. Ārsts noliekjilakām lampiņai uz ga!da mazu ādas somiņu līdz ar savu cepuri, izvelk no vestes kabatas ķemmes un pārbrauc ar tām pār kuplajiem, dzeltenajiem matiem. Jaunais cilvēks kustas viegli, pašapzinīgi un smaida ļoti laipni. Viņa zilās acis lūkojas līdzcietīgi bālajā mātes sejā.

«Nu, kā klājas slimniekam?» viņš jautā mīkstā balsī.

«Ai, daktera kungs, ar viņu stāv ļauni, ļoti ļauni,» Līze atbild klusi, un asaras rit pār vaigiem.

«Nu, nu,» ārsts mierina, «gan'jau vēl viss būs labi.»

«Kaut Dieviņš dotu!»

Pēteris atspiedies pret krāsns stūri, noliecis drūmi galvu un lūkojas šūpulī.

«Vai jums nav kāda svece?» ārsts jautā, noliecies pie mazā slimnieka.

Pēteris kaunīgi sakustas.

«Svece? — Jā, svece! Līz, mums gan sveces mājās ne​būs?»

«Svece? — Nē, sveces mum ntv; ieskriešu pie saimnie​ces, viņa patapinās.»

Līze izsteidzas no istabas, bet ārsts izņem no somiņas klausāmo taurīti. Tēvs uzskata šo nevainīgo rīku bailīgām acīm.

«Daktcrkungs, jūs taču negriezīsiet?» viņš jautā bažīgi. Ārsts pasmaida.

«Vēl nevar zināt,» viņš atbild labvēlīgi, «vispirms ma​zais jāpārmeklē.»

Līze ienes galiņu sveces koka lukturī. Ārsts pamāj māti tuvāk pie šūpuļa, tad ņemas slimnieku atsvabināt no autiņiem un ietinamajiem.

Mazais ir apklusis un nevarīgs. Viņš nekunkst un ne​spārdās, tikai krūtiņas cilājas neparasti ātri. Ārsts rīkojas ilgi, pat ļoti ilgi ap maziņo, un vecāku rūpes aug tamdēļ augumā. Gar tēva pieri norit rupjas sviedru lāses. Viņš tās noslauka ar plaukstas virspusi.

«Vai mazais nav kritis, nav sadauzījis galviņu?» ārsts beigās jautā un pārvelk pār puisēnu krekliņu.

Māte izbīstas, lūkojas bailīgi vīrā un lauza rokas.

«Līz, bērns taču nav sadauzījies?» Pēteris jautā savu reizi, kad Līze ar atbildi kavējas.

«Ak- » sieva stostās, «pusdienā viņš bij izkritis no šūpuļa, vēlāk no- no- ratiņiem…» Kā lūgdamās viņa pagriež acis uz vīru.

Pētera ģīmis pārvēršas. Divas staru veidīgas dzīslas pa rādās uz viņa pieres.

«Ar mazo stāv vāji,» ārsts runā mierīgi. «Varētu gadīties kas ļauns. Pirmkārt, viņa galviņa ir dabūjusi nopietnu triecienu, otrkārt — ir nomanāmas vājas saģiftēšanās zīmes. Būs vajadzīga ļoti uzmanīga un nopietna kopšana. Vai jums ir ledus dabūjams?»

«Ledu, kur lai tagad, rudenī, ledu ņemam?» Līze atbild tādā balsī, it kā no šā jautājuma izšķiršanas atkarātos viņas bērna dzīvība.

«Ledus būtu labs, bet, ja nu viņa pie rokas nav, tad var arī iztikt ar labi vēsu akas ūdeni. Samērcējiet tanī vairāk kārtām saliktu lupatu, lieko ūdeni nogriežat un liekat tad slimajam uz galviņas. Bet, kad apliekamais sāk sasilt pārmainīt ar citu. Bez tam es parakstīšu zāles. Ik Iris stundas jūs no tām puisēnam iedosiet pustējkarotiņas» «Paldies, dakterkungs, paldies!» Līze steidzas nobučot ārstam roku.

«Un cik būs jāmaksā?» Pēteris jautā kaunīgi.

«Daudz gan laikam nespēsiet maksāt?» ārsts atsaucas jautri.

«Cik daktera kungs prasīs…»

«Līdz šejienei būs 30 verstes, vai ne?»

«Tā būs.»

«Tad sacīsim: trīs rubļi.»

Līze paskatās bailīgi uz vīru. Pēteris ieķer drebošo roku vienā kabatā, tad otrā — un izvelk koka pīpīti ar īsu kātu. Uz kreisās rokas īkšķa naga viņš izdauza pīpīša pelnus, tad iebāž to atpakaļ kabatā.

«Un tagad steigsimies!» ārsts mudina Pēteri, sniegdams recepti. «Jums jāgādā zāles drīz mājās.»

«Iešu tūliņ sarīkot zirgu,» Pēteris .atbild un izsteidzas no istabas.

Bet viņš neiet vis pie zirga, turpretī iemanās saimnieku galā.

Saimnieks pieceļas no gultas.

«Ko ārsts saka par puiku?» viņš vaicā samiegojies.

«Ko tad nu saka! Teic, ka esot vājas cerības,» Pēteris atbild rāmi, bet viņa balss dreb.

«Ko mēs, grēcīgi cilvēki, tur varam darīt, viss — Dieva rokā,» saimniece piemetina no savas puses.

«Kā Dieviņš būs nolēmis, tā būs.»

Pēteris pasper nedroši soli uz priekšu.

«Mīļais saimnieks,» viņš uzsāk klusu un stomīgi, «es jūs gan sirsnīgi lūgtu — rau, kāda nelaime: man jāmaksā dakterim trīs rubļi, aptiekā par zālēm arī būs jāmaksā, bet naudas ir tikai kā 50 kapeikas.»

«Bet algu tu jau esi uz priekšu izņēmis?»

«Ko tad lai dara, vajadzēja kristībām. Nekas, saimniek, nebīstaties, ka palikšu jums parādā; pārdošu sivēnu — nauda būs. Tikai neaizliedzaties tagad, esat gan tik žē​līgi.»

«Sivēnu pārdosi,» saimniece ierūcas, «bet ko tad par viņu dabūsi? Tagad cūkas lētas.»

«Ja nepietiks ar sivēnu, pārdošu aiļu, manis dēļ pat govi.» «Un paši mirsiet badā?»

«Kā būs, tā pārtiksim.»

Saimniece īgni nosmejas.

«Tā būs gan,» viņa saka nepacietīgi, «tikpat vēlāk nāksiet atkal pie mums palīdzības lūgties.

Nepalīdzēsim tad, — sacīs, ka slikti saimnieki.»

«Eh, ko tur tik daudz pātarus skaitīt!» Maurēnu tēvs apsauc sievu. «Nelaimē cilvēku nevar atstāt bez palīdzī​bas.» Tad viņš izvelk no gultas galvgaja maciņu, izņetn no tā četrus rub|us un pasniedz Pēterim.

Pēdējā acis mēļas valganas.

«Bet tad pārjūdz zirgu,» saimnieks turpina labsirdīgi, Sirmītis būs noguris, tā vietā iejūdz Bēro.»

Pēteris nesaka ne vārda. Viņš paloka mēmi galvu un atstāj istabu. Ai, kāda jūsmu vētra plosās viņa

cietajā, norūdītajā sirdīl Pulkstens ir pieci pēc pusdienas, kad Pēteris pārbrauc ar zālēm. Līze sēd kā sastingusi pie šūpuļa un mehāniski pārmaina kompreses uz puisēna galvas.

«To ievēro, Līz,» vīrs saka, nolikdams zāļu pudelīti uz galda, «ja puisēns mirst, tad mēs esam šķirti ļaudis uz visiem laikiem. Kas tā par māti, kam bērns krīt no šūpuļa un, tā teikt, gandrīz no rokām, un viņa pie tam vēl visu to noslēpj vīra priekšā.»

«Es nebiju vainīga… darbs… man bij bailes tev sacīt.»

Pēteris atmet pikti ar roku un dodas uz lauku.

Līze nokrīt ceļos, paceļ rokas uz debesīm un lūdzas: «Žēlīgais Dievs, kamdēļ tu mani tik bargi sodi!»

III NELAIME NENĀK NEKAD VIENA Zelmeņiem ir uznākušas tumšas un bēdīgas dienas. Neievērojot mātes asaras, lūgšanas un rūpīgo kopšanu, Jurī- tis kā negrib, tā negrib atveseļoties. Viņš, acīm redzot, sadilst kā ledteka saules staros.

Atveda ārstu vēl vienu reizi, dabūja citas zāles, bet — arī tas ir velti. Pa tam Līzes mazā mājas saimniecība paliek pavisam novārtā. Govs tiek bieži vien aizmirsta, un reizēm Pēteris ir spiests pats sev pusdienu paraudzīt.

Zelmenis top jo dienas, jo klusāks un drūmāks. Ar sievu viņš gandrīz pavisam vairs nerunā un, kad to uzskata, tad tikai tā no sāniem. Līze gan bij pamēģinājusi reiz uz sākt sarunu, bet viņš bij uzgriezis tai muguru un aizgājis projām.

Tad arī saimnieki top nepacietīgi un iesāk kurnēt. Pats karstais darba laiks: siens ievedams, lini plūcami, mieži pļaujami — aiz darbiem cilvēks nevar ne elpu atņemt, bet Zelmenietei nav iespējams pie darba nākt, viņai jā​kopj slimais bērns. Kādu dienu Maurēnu tēvs uzrunā Pēteri: «Klausies, Pētcr, lai nu arī jums, cilvēkiem, grūti klājas, tomēr žēlot ilgāk vairs nevaru. Pats redzi, kā ar darbiem iet! Ja Līze pati nevar pie darba nākt, tad gādā vietnieku.»

Pēteris ir bāls kā drēbe. Viņš noklausās saimnieka runā un paloka galvu.

«Tā jau ir, pats redzu,» viņš atbild domīgi, «bet kur lai tagad vietnieku ņemtu?»

«Tā tava darīšana, — zini pats,» saimnieks nosaka strupi.

Ar to lieta izšķirta: Līzei jāiet katrā ziņā pie darba. Bet kas tad lai notiek ar bērnu? Pētera galva nokaras smagi uz krūtīm, un asinis karsti sašaujas vaigos. Vai lai viņš tiešām upurē savu bērnu saimnieka darbiem? Kaut varētu pieņemt svešu strādnieku, bet kur lai naudu ņem, ar ko to noalgot? Sivēna nauda visa ir izgājusi par ārstu un zālēm. Cerības nav gan nekur kaut vai kapeiciņu dabūt. Vienīgi varētu pārdot govi, bet tad jau jāpaliek pavisam uz sēkļa; ne tad būs bērnam piena, nedz pašam aizdara. Gaļas p.av, sivēnu pārdeva, pārdos govi, tad patiesi bads klāt. Un Pētera sirdī iezogas domas par savu kaktiņu, par savu stū​rīti zemes.

Vakarā, nosēdies pie novārītiem kartupeļiem ar rūgušu pienu, Pēteris aizkrekstas.

Līze ir izņēmusi bērnu no šūpuļa, piespiedusi to cieti pie krūts, nostājusies pie loga, pa kuru vēl redzams izdziestošais vakara sārtums, un klusi dudina kādu šūpuļa dziesmiņu. Pie vīra aizkrekstēšanās viņa ātri apgriežas.

«Saimnieks teic, ka tev nu arī reizi jāejot pie darba, slin​kots būšot diezgan,» vīrs uzsāk sarunu.

«Kā nu ne, bērnu kopt laikam tad viņš nāks?»

«Lini kalst nost, mieži vārpas nokāruši, siens vēl pļavā, — ne aiz spītības saimnieks pēc tevis prasa.» «Saimniekam, zināms, kad tik manta, bet tu, cilvēks, vari izstiepties turpat uz vietas, — kas tur par nelaimi!»

«Neko darīt, ja negribi pati iet, — gādā vietnieku.»

«Vietnieku… viegli teikt! Kur tagad, šinī karstajā darba laikā vietnieku ņems?»

«Vai tavos rados nav kāds skuķis, kas varētu atnākt pie bērna pastāvēt?»

«Māsai skuķis ir, bet ko tad ar tādu iesāksi? Vai uz tāda var paļauties, vai tas bērnu pareizi apkops?»

Uz brītiņu istabā iestājas klusums. Pēteris atspiež elko​ņus pret galda malu un zodu atbalsta plaukstās.

«Un ko tad darīs?» viņš jautā gausi. «Slikts pieraudzī​tājs tikpat vēl labāks kā nekāds.»

«Tad jāprasa vēl, vai māsa skuķi laidīs?» Līze atbild pieļāvīgāki. «Viņiem pašiem arī būs tagad darba pilnas rokas.»

«Nu, kas tad iiela nelaime, pamēģināt jau var, — ne​laidīs, nelaidīs!»

«Tad tev pašam būtu jāaiziet turpu.»

«Vēl šo pašu vakaru. Tava māsa taču dzīvo Gaitiņos?»

«Gaitiņos, kā tad, Gaitiņos. Kas te ko iet: caur ataugu, pāri upītei, — kā ar lingu!»

Pēteris pieceļas, aiziet uz istabas kaktu un noliecas pie gultas.

«Vai tu zābakus meklē?» Līze vaicā pakalpīgi. «Zābaki uz skapīša. Es tos nomazgāju, izkaMēju un iesmērēju, sak, sāks vēl pelēt.»

Pēteris sadabū zābakus un, viegli stenēdams, mauc tos tāpat basā kājā. Uzmaucis zābakus, viņš uzliek cepuri, paiet uz durvju pusi un apstājas. Liekas, ka viņš gribētu vēl kaut ko prasīt vai teikt, bet galu galā tikai pakrata galvu un aiziet.

Otrā rītā priekš gaismas Līzei ierodas palīgs — māsas meita Anna, skuķis — gadu desmit vai vienpadsmit vecs. Meitene pēc auguma ir labi paprāva, bet prātā vēl maz attīstījusies. Viņas kustēšanās ir gausa un neveikla, ģīmis miegains un nedzīvs. Līze ņemas tai pa desmitai lāgai stāstīt un rādīt, kas tai mājās būs darāms, bet Anna tikai klausās ieplestu mufi, — saprast viņa tā kā tā nekā nesaprot. Līze beigās apraudas, taču cita padoma nav, ko darīsi!

Vēlreiz apčubinājusi Jurīti šūpulī, vēlreiz atkārtojusi visu darāmo māsas meitai, viņa pēdīgi noslauka acis un dodas uz lauku.

Austrumos jau redzama maza maliņa no saules. Viņa aug ātri, un drīz izpeld liela, sarkana ripa.

Gaiss ir vēss, bet skaidrs. Atskan aitu brēkšana un govju maurošana, — samiegojušies lopiņi ne labprāt plūc rasaino zāli. Turpretī zvirbuji čirkst, čirkst, čiebst un vidžina pa malu malām, it kā viņiem nepieciešami būtu vajadzīgs tā darīt.

Eglīšu ļaudis šodien visi linu laukā, netrūkst ne paša Maurēnu tēva ar saimniekmāti. Brūnie lini nogulušies pus zviļu, un viņu rasainās galviņas aizkustinātas iemirdzas visās varavīksnes krāsās. Gar lauka malu nostiepjas gara rinda baltu, noliektu muguru. Viņas nadzīgi grozās uz vienu un otru pusi. Lini līgojas, rasa birst kā asaru lāses un — saujiņa pie saujiņas… saujiņa pie saujiņas!… Pinkainā zāles strīpa aiz baltajām mugurām top arvienu platāka un platāka.

Lūk, kur atlaižas Jankus ar lopiem! Lai nu dzen vien šurpu, lai. Lopiņi paganīsies garajā zālē, pats Jankus pa līdzēs savilkt linus pie zārda. Saimnieks ar Pēteri patlaban atšķipelējuši zārda vietu un dzen žeperus zemē. Smagi šļakstēdami, asie mieti ielien mīkstajā zemē, un viņu dzinējiem labi vien jāiespļauj saujās, lai žeperus varētu izcelt un vēl dziļāk ietriekt.

«Janku!» saimnieks uzsauc ganam. «Ņem tik, dēls. liniem aiz matiem un stiep šurpu uz zārdu.»

Gans uz šādu pavēli tikai gaidījis. Skaļi uzgavilēdams, viņš nomet svārkus, rīksti un maizes kulīti ežmatā, uzsauc raibaļai, lai tā kaunētos stiept mūli uz miežu lauku, un tad kopā ar garspalvaino Taksi dodas pēc liniem. Tak sis tīri samuļķojies. Lielos lēcienos viņš griežas Jankum apkārt, smejas, smilkst un vēdina asti; bet puika piegrābj visus pirkstus pilnus poguļu un tad salīcis dodas uz zārdu Kas tas par prieku tā labi lielu sauju skaitu vazāt pie matiem! Liekas, it kā tie nemaz nebūtu linu kūlīši, kas to svīkšķēdami'ba zemi velkas, bet kaimiņu Jāzepa puikas ar rūsainajiem matiem! Uhci!

«Taksi, palaidni, vai būsi mierā!»

Taksis priecīgi rej un lec Jankum krūtīs.

Daža laba mugura atliecas paskatīties uz Janku, un dažs labs smaids pavada ganu.

«Eli — Jankus ir dūšīgs zēns! īsts zaldāta dēls!» saimnieks uzliela puiku, kura kājas top vēl žirgtākas.

Pamazām ieviešas arī citu strādnieku starpā vairāk dzīvības. Rīta saīgums nozūd kā rasa siltajos saules staros. Puiši aizķer meitas un meklē ķildas. Mētes raisās, acis mirdz pārgalvībā. Atskan joki, smiekli un pat dziesmiņa, bet pinkainā zāles strēmele aiz mugurām top arvienu pla- I i ka, sauju gubiņu arvien vairāk.

Saule ir pacēlusies labi augstu pie debesīm. Līzes bālais vaigs pagriežas pret mājām. Diez, ko nu Anna tik tur d;ira! Vai nav Jurīti pametusi vienu pašu šūpulī? Varbūt bērns tagad brēc un raud, bet nav

neviena, kas to apmierinātu. Kas zin, muļķīgais meitens putru arī neizvārīs, un /.ales paliks silē nesagrūstas, savītīs, sadegs. Būs tikai kā š;"rīta agrais pūliņš! Līze grūti nopūšas, un pirksti velk steidzīgi linus kopā, velk vien un noplūc… Bet Eglīšos valda miers. No pieaugušajiem mājās ir ■ palikusi tikai neredzīgā Saulīšu māte. Vecenīte ir iznā- T kusi no istabas, nosēdusies sienmaiī un sildās piesaulītē.

Raibais gailis, kas tādās reizēs mēdz paravēt sīpolus vai puķu dobes, ir aizvilcies ar visu savu ģimeni uz riju. Šo​rīt, lūk, pirmie rudzi kuili, viņam jāapskata, vai tīri diez​gan izkults.

Anna sēd istabā pie šūpu|a, un viņai sametas bailes. Viņa nekad vēl nav palikusi svešā istabā viena pati; lūk nu, kad tik tur no tumšās aizkrāsnes nelien kāds laukā! Meitene labprāt skrietu projām, varbūt arī uzkliegtu, bet ko tad teiks krustmāte? Šinīs laikos izraut pērienu ir tīri nieka lieta. Klau! — vai tur kas nekustas? Tur, aizkrāsnē?

Anna lūkojas plaši ieplestām acīm uz aizkrāsni un dreb pie visām miesām. «Mīļais Dieviņ! Mīļais Dieviņ, paglāb mani!» viņa lūdzas. Jurītis iesāk raudāt. Tas bailīgo sadrošina. Viņa kustina šūpuli ļoti steidzīgi un čakli. Bērns top arvienu klusāks un klusāks, līdz beigās pavisam apklust. Tad iestājas agrākais klusums un agrākās bailes k skuķa sirsniņā …

Aizkrāsnē no jauna kaut kas aizčaukstas. Kas tur gan var būt? — Kas zin, izlīdīs kāds briesmeklis ar garu, garu bārdu, lielām acīm un platu muti? Saķers viņš Anniņu un norīs vienā kumosā… Meitene lūkojas pārdabīgi ieplestām acīm pa istabu apkārt, un viņai izliekas, ka zeme tai apakš kājām kustētos. «Mī|ais Dieviņ, paglāb mani! Mī|ais Dieviņ, paglāb mani!» viņa čukst aizraudamās un ir gatava katru acumirkli sprukt no istabas laukā.

Te aizkrāsnē patiesi notiek savāds rībiens. Trīs četri • skali nobirst grabēdami no krāsns zemē. Anna metas ne izsakāmās bailēs uz durvīm. Aizmirsdama, ka tās roka tur šūpuļa šņori, viņa taisa lielu lēcienu. Šņore trūkst, un šūpuļa kājgalis nogāžas ar troksni zemē. Jurītis izveļas uz grīdas un brēc. Brēkšana sabiedē meiteni vēl vairāk, viņa domā, ka briesmeklis ir uzbrucis Jurīšam, un tā dēļ metas pa kaklu pa galvu no istabas laukā.

Pa tam no krāsns nolec pelēkais runcis. Vieglām, samtainām ķepiņām viņš laipo pa istabu, nosēstas pie mazā brēkuļa, uzmet kūkumu un prātīgi noskatās, Kā puisēns kārpās savos autiņos. Tādi skati tam gluži labi patīk. Incis sasit asti stīpā, piešķiebj drusku galvu un pacel karo- tiņas veidīgi saliekto kājiņu — skip, skip! ātri un veikli viņš pačubina autiņos ietīstīto bērna rociņu, bet tad, it I kā pats būtu sabijies par savu pārdrošību, taisa spēju lē- 1 cienu gaisā un pārmet kūleni. Ai, cik tas jocīgi izskatās! 1 Jurītis vēl savu laiku nav tādu brīnumu redzējis: rau- Jļaa dāšana aprimst, brūnās actiņas spīd maigi, jautri, kamēr no krūtiņām izlaužas savādas, guldzinošas skaņas. Kāda prieka gan nesaceltu šīs skaņas mātē! — Bet tagad par ( viņām priecājas pelēkais runcis un pačubina puisēnu no otras puses.

Anna, tikusi pagalmā, ievelk dziļi elpu. Arā ir tik gaišs, ] saulīte spīd tik līksmi, — no kā gan viņa ir tā sabijusies? Nieki, nav jau nekā! Bet varbūt tomēr ir, varbūt briesmek- ļ lis jau Jurīti būs norijis?

Meitene iesāk atkal pie visām ' miesām drebēt. Te nu nejauši viņa pamana neredzīgo vecenīti un viņas bailes izklīst. Pie klēts stāv sile ar grūžamo dzelzi, un blakām tai ir gubiņa zāļu. Vai krustmāte nebij likusi zāles sagrūst? — Un pagalmā atskan vienmuļa, gausa dzelzs atsišanās pret siles dibenu.

Pienāk pusdiena, saule dedzina karsti. Pa gatvi, lēni īdēdamas, nāk gotiņas mājā. Viņām pakaļ no lauka stei dzas sievietes, pusteciņus — klupdamas krizdamas, Viņu ģīmji ir pietvīkuši un apklāti ar rupjām sviedru lāsēm » Viņām jāsteidzas — puiši tūdaļ pārnāks, ko lai tiem dod pusdienā? 'V* Pārtek' arī Līze.

Anna ir sabērusi sagrūstās zāles spainī un stāv, mutīti Ieplētusi. Ko lai viņa arī vairāk darītu? Ne viņa pazīst krustmātes govi, ne arī zina lopiņu silīti.

Govis satek maurodamas kūtī. Sievietes seko tām uz pēdām pakal, lai lopiņi nesāktu badīties. Līze ierauga Annu pie spaiņa stāvam un steidzīgi vaicā, ko Jurītis darot. « • «Viņš guļ,» meitene melo.

Līze paķer spaini ar zālēm un dodas uz kūti, bet drīzi Ir atpakaļ un steidzas uz istabu. Annu sagrābj

bailes. Kas nu būs, ja bērna vairs istabā neatradīs? Viņa apskatā* bailīgi apkārt. Neviens viņas neievēro, katram ir savas rūpes un raizes; vai nebūtu labāk aizbēgt? Meitene manīgi aizsitas aiz klēts gala, paskrien gar kūtīm, gar dārza malu…

Līze atver istabas durvis. Pretim viņai sitas piesmacis, smags gaiss. Bet viņas acis meklē šūpuli, un piepeši sirds tai krūtīs stājas vai pukstēt, — šūpulis ir nokritis zemē un apgāzies. Viņa tikko neiekliedzas.

Sinī acumirklī Istabā ienāk Pēteris.

Jurītis turpretitn gul klusu un saldi blakām šūpulim, un viņam līdzās, cieši pieglaudies, guļ pelēkais runcis, laipni rūkdams. Bērna mazās rociņas ir ieķērušās pelēkā drauga svārkos.

Māte saķer bērnu un spiež to pie krūtīm, kamēr asaras laužas nevaldāmi, pār vaigiem.

IV PALĪGS ĪSTENĀ LAIKĀ Pēteris ar Līzi velti nosaukājas pēc Annas; meitene it kā ūdenī iekritusi. Neatliek nekas cits kā pēc pusdienas ņemt Jurīti atkal uz lauku līdzi. Tikai šoreiz Pēteris viņu ievieto pie zārda, sevīm tuvumā, lai viņam, linus cērtot, tas arvien būtu acīs. Un tīri kā par brīnumu mazais guļ gluži mierīgi. Viņa vaidziņi top pat sārtāki. Tēva sirds apmie​rinās un pildās jaunām cerībām.

Te ap launaga laiku uz zārdu atskrien Jankus. Viņš ir aizelsies un tikko var runāt.

«Pēteri Pēteri» viņš saka pa gabalu. «Jūsu govs ir slima!»

«Govs — —?» Pēteris prasa tādā balsī, it kā viņam gar govi nebūtu nekādas daļas.

«Jā — govs! Visu pēcpusdienu nav ēdusi, negremo un gulstas zemē.»

«Saimniek,» Pēteris griežas pie Maurēnu tēva, «esat, lūdzami, tik labi un pametat kādu aci uz manu puiku, es paskriešu apskatīties, kas lopiņam vainas.»

«Ej vien, ej, dēlu pieraudzīšu,» saimnieks labvēlīgi at​bild.

Peteris ar Janku aiziet uz lopiem. Saimnieks met pikti nocirstās saujas gubā.

«Dievs to zina, Dievs to zina, kādā galā tiksim!» viņš nopūšas. «Jau tā šogad auguma nokopšanai par maz darba spēku, un tad vēl tādas ķibeles!»

Par brīdi Pēteris pārnāk atpakaļ. Viņš iespļauj saujā un ķeras pie liniem.

«Ko tad govs dara?» saimnieks jautā.

«Slima, ko tur vairāk var zināt!»

«Vai nav uzpūsts vēders?»

«Tāda neizliekas, ir gluži karna.»

«Negremo nemaz?»

«Ne drusciņas.»

Pēteris pārbrauc ar īkšķa galu pār acu kaktiņiem.

«Man mājās ir skābās zāles,» saimnieks drošina noskumušo, «iedosim tās, gan rītā būs gotiņa vesela.»

«Mēģināt var,» Pēteris atbild drūmā balsī, no kuras vi​sas cerības zudušas.

Linu saujiņas žvankstēdamas nokrīt uz izkapts zobiem, un pogaļas grabēdamas nobirst zemē.

Pret vakaru Jurītis top nemierīgs un iesāk brēkt. Re dzams, puišam gribas ēst. Atnāk Līze un izvelk no linu gubiņas piena pudelīti, bet piens tanī saskābis. Viņa paskatās kā jautādama uz vīru, tas cērt sirdīgi linus.

Saimnieks nomana sieviņas ķibeli un paskatās uz sauli. Vakars vairs nav tālu.

«Nu ej jau, nu ej, Līz, mājās!» viņš saka laipni. «Mazo brītiņu līdz vakaram iztiksim bez tevis.»

Līze salasa puisēna drēbītes un dodas projām. Par jauno nelaimi vīrs viņai nemin ne vārda.

Pēdīgi saule pazūd aiz apvāršņa malas. Jankus dzen lopus sētā, bet Zelmeņu govs velkas pati beidzamā, tālu aiz citām.

Līze stāv vārtos un brīnās.

«Janka, kas tad manai govij?» viņa prasa izbijusies.

«Slima. Pēteris jau bij ganībā to apskatīt.»

«Dievs žēlīgais, tad arī tāda nelaime vēli» Viņa sāk to glaudīt: «Gotiņ, mana slaunīte!»

Bet slaunīte ir bēdīgi nokārusi galvu un stipri tusno.

Līze ietek klētī un dabūn riecientiņu maizes. To viņa iemērc sālī un iznes slimajai. Gotiņa aposta maizīti, taisās it kā ņemt, bet beigās novēršas un nokar galvu.

Citas sievas salasās ap Līzi un mēģina noskumušo uz​jautrināt ar labiem padomiem.

«Citādi nebūs, viņai būs liesas vaina,» saimniece prāto.

«Vajadzētu noiet lidz Tēču memmītei, tai esot tie labākie liesas vārdi.»

«Kad zinātu, ka nepaliek vesela, vajadzētu vai aizkaut,» kāda no meitām dod padomu.

«Tebe nu sazini!» atbild otra. «Varbūt paliek ari vesela, bet nokausi — būs beigta.»

«Beigta, beigta, mās! Vai tas nav piedzīvots?» kāda no kalpu sievām iemetina. «Tā bij pērngad, kad dzīvoju pie Miltiņiem. Pašiem saimniekiem saslima govs, tāda lie'a, brūna, no alenču zortes — pusdienā pilnu spaini piena deva, bet, kā saslimst ar joni, tā tik nu gar zemi vien gāztās, gar zemi vien. Te pats saimnieks ar dūci klāt — vajagot aizkaut, ja ne vairāk, būšot pastalām āda. Tā ir aizkauj ar, un govs tikai kājas vien notirina — beigta pavi​sam; bet, nebūtu aizkauta, varbūt būtu dzīvojusi.»

Sicvieši gudro šurpu turpu, bet no tā Līzei sirds nemaz vieglāka netiek. Tad saimniece apķeras piedāvāt stopi mi piena no savām govīm priekš Jurīša. To Līze saņem ar pateicību, un puisēns nodzeras it kāri.

Vēlāk pārnāk arī vīrieši mājās. Saimnieks ietaisa pudelē skābās zāles. Pēteris izvelk govij mēli no mutes, un Mau​rēnu tēvs lej zāles rīklē. Lopiņš sprauslā un šķauda, tad noliekas garšļauku zemē.

«Tas nekas!» saimnieks drošina Pēteri. «Rītā būs vesela.»

Mājinieki dodas pie miera, bet Pēteris negu]. Viņš stāv pie slimās govs un klausās viņas smagajā elpošanā. Kas lai notiek, ja lopiņš nobeidzas? Ar ko uzturēs bērnu, no kā pārtiks paši? — Grūtu domu pilns, viņš beidzot tomēr pārnāk uz istabu un noliekas gultā, bet acis negrib aiz​vērties …

Debesis austrumos jau sāk mesties bālganākas. Ass rīta vēsums ir smagi nogulies uz zemes. Pēteris klusu pieceļas no gultas un tāpat krekliņos dodas uz kūti.

Kūts durvis ir atstātas pa nakti vaļā, lai mazinātu stipro karstumu kūtī, bet Pētera govs ērtības labad ir atstāta pajumtē pie kūts. Jau pa gabalu Pēteris redz pajumē lielu melnumu nekustoši pie zemes guļam.

Viņa sirds bailīgi sažņaudzas. Kā kavēdamies viņš tuvojas melnumam un apstājas pie — nedzīvās govs…

Vistas, jautri kladzinādamas, nolido no kūtsvirsus, meitas nāk ar slaucenēm uz kūti, atnāk arī Līze…

Pēteris stāv, rokas dievbijīgi saņēmis, pie nobeigušās slaunes.

Līze iebrēcas un vaimanādama nogāžas govij līdzās.

3t Sapulcējas mājinieki. Pienāk arī saimnieks ar saimnieci. Visi nožēlo Zelmeņu nelaimi un tad skubinās pie darba.

Pēteris apģērbjas un tāpat neēdis aiziet uz lauku. Līze gan vēl brītiņu uzkavējas izraudāties, bet arī viņa drīzi ar Jurīti uz rokas seko vīram. Tagad viņa mājas var atstāt mierīgāku sirdi, jo nav jau vairs tur gotiņas, par ko rū​pēties. Pārnāks pusdienā mājās un iepilinās piena vietā asaras karotē.

Diena pieņemas un top karstāka. Pēteris cērt linus vēl jo sirsnīgāk nekā vakar, bet it kā par brīnumu viņu krata drebuji. Kas tas gan par joku, ka nemaz nevar sasilti «Brangi vēss šorīt!» viņš saka, drusku pagriezies pret saimnieku.

Maurēnu tēvs noslauka krekla piedurknē sviedrus no pieres.

«Vai tev prāts!» viņš atsaucas izbrīnījies. «Tagad jau dedzina kā ceplī!» «Ērmoti,» Pēteris norūc gausi. «Man liekas, it kā šodien būtu vēsāks nekā vakar.»

«Laikam gan tādēļ, ka ar visām bēdām neesi pa lāgam izgulējies.»

«Varbūt ar, bet aukstums vien krata.»

Patek stundas trīs vai četras, un Pēterim piepeši izšļūk linu sauja no rokām. Viņš salīgojas un bezspēcīgi atsēstas nocirsto linu gubā.

«Nu, nu! Kas tad nu?» saimnieks iejautājas pārsteigts.

«Galva iet riņķī, saimniek.»

«Tā tik vēl trūka! Te viens slims, te otrs — tādā vīzē man vai jāizput.»

Pēteris pieceļas un ķeras no jauna pie darba, bet drīzi atkal atsēstas.

«Darāt, ko zināt, saimniek, — nevaru!» viņš čukst sku​mīgi. u

Saimnieks nesaka ne vārda. Viņš turpina darbu dusmīgi viens pats; bet ne ilgi. Piepeši Pēteris sāk tik nelāgi raustīties, murgot un mētāties pa zemi, ka saimniekam tiek bailes, un viņš pasauc citus puišus, lai tie aizgādātu sa​slimušo mājā.

«Ar to stāv pagalam nelāgā!» puiši ziņo saimniekam, aizveduši Pēteri mājās. — «Vajadzētu sūtīt pēc daktera.»

Saimnieks nospļaujas.

«Pie daktera … daktera … Jums labi runāt!» viņš ieklie dzas. «Bet kas maksās dakteri, vai jūs? Un kas manus darbus darīs? — Viņam nav ne sarkana graša pie dvēseIes, ko tad ņemsiet no viņa? Sivēns pārdots, govs nosprāgusi, ko tad pārdosiet, sievu un bērnu? Jums viegli sa​cīt — vajadzētu braukt pēc daktera, bet man šis Pēteris ir par Dieva krustu uzlikts.»

Puiši nesaka nekā. Klusu viņi izklīst pie darba, tikai Vecakais no tiem, iedams gar Līzi, apstājas.

«Ko nu, Līz, vairs pūlies!» viņš saka līdzcietīgi. «Labāk met darbu pie malas un steidzies mājās pie vīra, lai saim​nieks dara, ko zina.»

Līze paceļ savu bālo vaigu uz runātāju, viņas acīs atspo​guļojas izmisums.

Puisis pakrata galvu un aiziet.

Un tad nu iesākas nabaga sievai šaušalīgs, bēdu pilns laiks. Vīrs lokās kaukdams pa gultu un nepazīst vairs neviena. Juris brēc ēst, bet piena nav, un drīz aptrūkst arī tauku. Galu galā. nav vairs, ko putru izvārīt. Līze tik vaimanā un lauza rokas. Pa reizei gan viņai šo to atmet kāda no citām sievām vai arī pati saimniece, bet tāda palīdzība ir tikai acumirklīga. Turpretī trūkums iestājas spaidīgs un nepārredzami garš.

Paiet nedēļa — otra — trešā; paiet mēnesis, tad otrs… Pēteris vēl arvien guļ gultā. Zināms, viņš ir pie pilnas samaņas, liekas, ka tam arī nekas vairs nesāpētu, bet pie​celties no gultas viņš nespēj.

Kādu laiciņu saimnieks bij gan cietis, cerībās, ka Pēteris drīz atveseļosies un varēs no jauna doties pie darba; bet, redzēdams, ka slimība velkas garumā, viņš ir pieņēmis dienas algādzi slimajā vietā un Līzei paziņojis, lai tā meklē sev citur rūmi un dzīvokli.

Tātad Līze ar slimo vīru un bērnu ir palikusi bez maizes, darba un pajumtes. Trīs lielākas nelaimes šinī pasaulē nevar vairs nevienu mirstīgo piemeklēt. Un tomēr visā Lāsteku draudzē nerodas nevienas dvēseles, kurai būtu iežēlojies nelaimīgais. Taisnība, vienreiz pie Zelmeņiem ieradās mācītāja cienmāte, draudzes bēduļu eņģelis un mierinātājs, atveda par desmit kapeikām pašceptas baltmaizes un divus apelsīnus, visu kopā par 20 kapeikām; bet kas tad bij šī lielā palīdzība pret nelāgo trūkumu? Zināms, bez mācītāj kundzes Lāsteku draudzē ir vēl daudz krietnu un līdzjūtīgu cilvēku, bet — vai tad kalpam kāds var pa​līdzēt? Kuram kalpam tad klājas labāk? — Slimība ir Dieva sods!

Pa tam bads un nelaime pie Zelmeņiem attīstās jo dienas, jo skarbākā veidā. Kādu dienu Līze pārdod apkārtbraucējam žīdam vīra jauno un vienīgo kažoku par podu sijķu un 3 rubļiem naudas. — Šī ziņa izpaužas pa draudzi un dara lielu iespaidu.

«Tīri jiauns kažoks, ar smalku, mīkstu vadmalu — par 3 rubļiem un podu siļķu!» Lāstecieši sūrojas un kasa pa​kaušus. «Vai Līze nevarēja pārdot man, es būtu četrus rubļus devis!»

Un beigās nonāk šī ziņa līdz pašai Lāsteku muižai. LieN mātei tas ķeras pie sirds, un viņa pavēl vagarim noiet uz Eglīšiem un pārliecināties par Zelmeņu postu.

«Un tu saki, ka sieva vēl var strādāt?» lielmāte jautā vagarim pēc tam, kad tas no Eglīšiem atgriezies atpakaļ.

«Jā, žēlīgā lielmāt, sieva var strādāt, kaut gan viņi stipri novārgusi,» vagaris atbild padevīgi.

«Un tas vīrs, vagar?»

«Tam vajadzētu daktera. Tagad viņš guļ uz gultas.f «Vai tai sievai daudz bērnu?»

«Tikai viens nonīcis puisēns.»

«Ko domā, vagar, vai mēs to siev nevarēt pieņemt nomirušās moderes vietā. Cilvēka mums taču

vajaga.» «,0 — jā, lielmāt! Vismaz būtu viņa ar bērnu paēdusi.»

«To vīru liksim no dakter izmeklēt.»

«Tā būs nabaga ļautiņiem liela žēlastība!»

«Tad aizej tūdaļ pie muižkunga un pasak viņam, lai tas sūta pēc nelaimīgajiem.»

Vagaris pabučo roku un aiziet, bet lielmātes sirdi iepriecina jaukā apziņa, ka viņa ir izdarījusi labu darbu un da​būjusi pie tam jaunu moderi.

Kad muižas ļaudis ierodas Eglīšos tm paziņo Zelmeņiem lielmātes gribu, Līze nokrīt pie vīra gultas un raud .. Pēteris uzliek savu kaulaino roku uz viņas pleca un čukst: «Dievs ir žēlīgs!»

V JAUNA DZĪVE - JAUNAS CERĪBAS Pagājuši daži gadi.

Jiauks maija mēneša vakars. Jau ir labs brīdis, kā muižas strādnieki sazvanīti uz svētvakaru mājās, un visi zirgi jau saņemti un nodoti ganam. Tādēļ Pēteris, jaunais Lāsteku muižas «stallmeisters», 'var nu bez rūpēm sēdēt uz soliņa savu durvju priekšā un nolūkoties, kā mazais Jurī- lis darbojas ar gumijas bumbu, kuru vēl nesen dabūjis ļio lielmātes dāvinātu. Ir jau bezgala smieklīgi, ka mazais, sprīdi garais vīriņš mēģina aizmest bumbu jo labi tālu projām un tad tek tai mudīgi paka).

Reizēm gan vīram sametas kājas un tas apveļas visā savā garumā, bet tas nekas, — viņš pat nesaviebjas. Tēvs laimīgi pasmīn un nodomā: «Tas būs ciets kā krams.» Un cietu, norūdītu viņš gribētu redzēt savu dēlu, tādu, kas spēj visām sāpēm un ciešanām spītēt.

«Ko tad nu tā gudro, stallmeister?» piepeši vagaris viņu uzrunā.

«Ko nu gudroju'— gaidu, kamēr sieva pataisīs vakariņas,» Pēteris atbild rāmi un pavirzās soliņam uz vienu galu, lai vagarim tiktu rūme, kur piesēsties.

«Nu, kamēr govis izslauc un pienu izmēro, tas aizņem laiku,» vagaris iebilst, nosēzdamies Pēterim blakus.

«Nu kas tad par nelaimi, ka vakariņas tiek pusstundu vēlāk gatavas? Pusstundu pagaidīt nav liela lieta, nav jau dienas un nedēļas jāgaida, kā citkārt Eglīšos.»

«Tur tev gan laikam pavisam plāni gāja?»

«Ne tikai plāni vien, bet — briesmīgi.»

«Lai runā, ko grib, bet muižas dzīve ir taču labāka nekā pie saimnieka.»

«Kā to, vagar, ņem.»

«Muiža nekad tā cilvēku nenokalpina kā saimnieks.»

«Tas stāv jūsu vaļā, jūsu — vagara un muižkunga. Kur tie ir godīgi cilvēki, tur, protams, strādniekus tā neno​moka; bet ir muižas, kur strādniekiem pēdējo asins pilīti izsūc.»

«Zināms, stallmeister, atgadās gan, kā nu ne. Taču es domāju, muižā būs arvien labāka dzīve nekā pie saimniekiem. Pirmkārt, darbi muižā tiek darīti lielos baros, un tā ir arvienu vieglāk, otrkārt, algas muižās drusku lielākas.»

«Nu, ne ik reizes, vagar. Ir daudz tādu saimnieku, pie kura saime dzīvo dziedādama un pat iekrājas, kamēr muižās dažs labs nodilst uz pēdējo. Ja Dievs tikai dod labu veselību, var dzīvot ir pie saimnieka; bet, ja tās trūkst, tad iet plāni. Diemžēl, šinīs laikos saimniekiem dažbrīd iet grūtāki nekā viņu kalpiem, un nelaimes brīdī saimnieks kalpam var maz ko palīdzēt, kad arī gribētu. Muižās tas savādi. Te ir dakteris, te zāles, un, ja arī kāds saslimst uz ilgāku laiku, muiža vienu strādnieku var pieciest, saimnieks ne. Šinī ziņā muižas kalpiem labāk, tas tiesa. Un tomēr, uznāk tev kāda liksta, kas tevi padara nespējīgu, varbūt uz gadu vai mūžu, vai tu domā, ka muiža tevi turēs?»

«Nu, kā tad tevi gandrīz veselu pus gadu saturēja un saārstēja?»

«Aiz žēlastības — zināms, bet vai tu domā, ka viņi mani būtu par stallmeisteru iecēluši, ja būtu palicis uz gultas?»

«To nu gan ne.»

«Un, ja arī mana sieva būtu bijusi darba nespējīga, vai tu domā, lielmāte būtu mūs ņēmusi uz muižu?

— Viņas nolūks droši vien ncbij ierīkot nabagu māju.»

«Tur tev taisnība.»

«Tātad Jaunums tiklab muižā, kā saimnieku mājās paliek viens un tas pats. Tiklīdz tu esi palicis

darba nespē​jīgs, tev arī zūd dzīvošanas iespēja: ne tev vairs būs pa​jumtes, ne maizes.»

«Nu, tik traki īsti vēl nav. Mūsu muižā daudzi sirmu vecumu piedzīvojuši un šepat nomiruši. Ir es pats divdesmit trešo gadu dzīvoju, un, Dievs dos, nodzīvosi tu ar, — jūgs tev nav grūts, alga laba, sieva, kā modere, pelna sevišķi, vēl iekrāsies nauda uz vecuma dienām — redzēsi gan!»

«Lai Dievs dod, vagar, lai Dievs dod! Labākas dzīves, — lai svētīta ir lielmātei — kā tagad man ir, es pavisam vairs nevēlos; tomēr — droša vietiņa tā nav, — nav un nav. Var notikt kāda pārmaiņa ar mūsu lielkun​giem, var uznākt Jauns muižkungs, un tev ir jāaiziet gri​bot negribot.»

«Tā nu gan; bet, paldies Dievam, mūsu lielkungi nemīl kalpotājus mainīt.»

«Nu, tad tik daudz tās drošības; bet nomirsi pats, kurā zara galā bērnus uzmetināsi?» Pēteris brītiņu nolūkojas domīgi savā puisēnā, tad pagriežas pret vagari: «Un kauUman arī par velti būtu jāstrādā, būtu man pašam savs kaktiņš, savs stūrītis zemes, — es būtu drošāks, laimīgāks. No tā manis neviens nevar aizdzīt, un, ja man arī maizes pietrūktu, vismaz pajumte būtu arvien.»

«Tā nu gan. stallmeister, bet šinīs laikos grūti klājas arī savzemniekiem, ai, cik grūti! Zinu dažu labu, kas ar tevi labprāt mainītos, nobučotu tev kājas, rokas un varbūt piemaksātu vēl klāt.»

«Nu, nu!»

«Kad es tev saku.»

«Es būtu ar mieru.»

«Tu tik tā domā; ko tad tev tava zeme palīdzētu, kad to, ja ne rītā, tad katrā ziņā aizparīt pārdotu zem āmura?»

«Bet kamdē] tad sakrāt parādus?»

«Kamdē|? — Kamdēļ tu paliec slims, kamdēļ tev nosprāgst govs, kamdēļ šodien ir karsts un rītā salts, kam​dēļ šogad varbūt izaug drusku un nākamā gadā nemaz — kamdēļ?»

Pēteris noliec domīgi galvu.

«Nu, ja tev tik prieks uz savu stūrīti zemes, tad tik pieteicies laikā pie lielkunga, vēl šo pašu rudeni viņš atdos Pliko pjavu jaunu māju ietaisīšanai. Šoziem nolīda mežu visapkārt, un būvkoki jau arī sadzīti klajumā.

Tas ir droši. Ēkas būšot jāceļ pašiem jaunajiem saimniekiem, tāpat arī zeme jāiekopj, par tc pirmos piecus ga​dus rentes nemaksāšot, bet otros piecos gados tikai 2V2 rubļi par pūrvietu aramas zemes.»

«Tas nebūtu daudz.»

«Tad tik pasteidzies saņemt, kamēr cits neaizsteidzas priekšā; es palikšu še. Te man zināms darbs, droša maize un mierīga dzīve. Vairāk nekāroju.»

Līze parādās durvīs un aicina Pēteri vakariņās.

Vagaris atvadās un soļo uz savu dzīvokli; arī Pēteris pieceļas, bet viņš ir ļoti nopietns, kluss un domīgs. Sieva uzlūko viņu tīri bažīgi.

«Vai kādas ļaunas vēstis?» viņa jautā, sekodama tam ar puisēnu.

«Nav nekas,» Pēteris atbild nevīžīgi.

Līze tālāk viņu vairs nejautā, viņa zina, ka vīrs necieš, kad to pret paša gribu iztaujā, un tomēr viņai gribētos izzināt vīra nopietnības cēloni.

«Pirmāk redzēju lielkunga sētā svešus ratus, diez, vai kāds atbraucis?» viņa diplomātiski uzsāk.

«Nu kā tad lai es to zinu, pie lielkunga uz pusdienām nebiju», Pēteris strupi atbild.

«Kazin, muižkungs būs pārbraucis?»

«Vai tev no viņa kā vajaga?»

«Kas nu man par vajadzību, es tik tāpat, sak, kad nav kāda nelaime notikusi.»

Pēteris uzskata sievu un viltīgi pasmīn.

«Cik tu bažīga.»

Līze nosarkst un iesāk steidzīgi čubināties ap puisēnu. Kam tad viņai vajadzēja būt tik ziņkārīgai, gan

jau vīrs vēlāk pats izstāstīs visu, kas tam sirdi nospiež, — vajaga tikai paciesties. Un laulātie draugi šovakar nerunā vairs ne vārda.

Sieviņa nokopj galdu, izģērbj puisēnu, nogulda to un dodas arī pati pie miera; bet Pēteris «uztaisa» pīpīti un, zodu atspiedis kreisajā rokā, nogrimst domās.

Jā, tiešām, vai vagaram nebija taisnība? Kas tad saimniekiem šobrīd par dzīvi? Nomas augstas, labība un lini lēti, lopi neko neatmet, — kā lai saprot dzīvot. Tas pats Eglītis — lāga cilvēks, krietns un taupīgs saimnieks, nav ne plenders, ne dzērājs, tāpat arī labāku saimnieci vai ar uguni meklē — tikko, tikko dzīvību velk; dzird pat, ka esot kādi parādi. Vai tas kas jauns? Uznāk nebalta diena — neauglība, negaiss vai slimība —, lūk, ir neizglābsies no parādiem. Bet šitā, kā viņam tagad: pats pelna, sieva pelna, darbs viegls, kas tad ko nedzīvot? Par abiem ar sievu tie jau bija ietaupījuši 80 rubļus, šogad, cik paredzams, atliks vesels pussimts un, kazin, vēl vairāk; kuram zemturim tad ir droša peļņa un tik drošs atlikums? Un tomēr — nomirst lielkungs, nāk jauns valdnieks, kas tad var zināt, kā iet!- Blēņas, kādēļ tad lai jaunais valdnieks atlaistu no vietas? Vai viņš bez cilvēkiem iztiks? Veltas bailes. — Un Jurītis? Vai tas arī lai paliek par stallnieisteru? Kas tad stallmeisters gan īsti ir? Nu, vienkārši zirgu puisis, kuram uzraugu vai kungu vesela virkne uz kakla: lielkungs, lielmāte, muižkungs, vagaris, — pat sulaiņi un piķieri, visi — visi tevi stumda u'n gumda, priekš visiem tev jāklanās un jālokās. Bet ir tev pašam savs kaktiņš — neviens tevi netramdīs, neviens tev pakaļ neskatīsies. Te, te tu strādā dienu mūžu par vienu un to pašu algu, strādā, cik sirsnīgi vien gribi, tev labuma no tam nekāda nebūs, tavas pūles nāks muižai par labu; bet ir tev pašam savs stūrītis zemes — viss, ko pie tā pieliksi, krāsies tev pašam par labu un, nebūs tev pašam, būs taviem berniem un bērnu bērniem. Se dzīvodams, varbūt iekrāsi grasi naudas, bet — kas tad ir nauda? Nauda ir sniegs: uznāk karsta saule, — izkūst, izplūst un izžūst, atpakaļ nepaliek ne bijuma; zeme — tā nekūst, neiznīkst un neizput; zeme — viņa ir svētības krātuve. Viņā sakrājas tavs darbs, tavi sviedri un tavas asaras, sakrājas un tiek uzglabāti, lai vēlāk tev pasniegtu pelnīto atmaksu. Nē, zeme ir svēta! Gan reizēm viņa pārbauda cilvēka pacietību un izturību, bet gal^ nekad neaizmirst atalgot čaklību. Un gluži tāpat, kā viņa algo čaklību, tāpat viņa atriebjas tiem. kas viņu nicina un apsmej. Zeme ir svēta, un neviens patiesi krietns cilvēks neies ar viņu bojā. Kas esi tu bez zemes — kā bērns bez tēva un mātes, tekulis un bēgulis; tev nepieder pat tas gaiss,- kuru tu ieelpo, itdens, ar kuru tu savas slāpes dzesē… Vai tāds var runāt par dzimteni, par tēviju? Dzimtene ir cita īpašums, un tēvija ir nezināmā kapa vietiņa. Lai vagaris saka, ko grib — zeme ir un ir svēta! Visi pasaules dārgumi nav tik daudz vērts kā apziņa, ka tev ir sava dzimtene, sava tēvija, sava pastāvīga mājas vieta; ka tev ir zināms, kurā kaktiņā tu uzkārsi šūpuli, kurā stūrī tev izraks mūža bedri…

Ilgi, ilgi Pēteriš domā. Pīpīte jau ir izdzisusi, mazajā lampiņā e|ļa izdegusi, bet Pēteris vēl arvien sēd pie galda, zodu kreisā rokā atspiedis.

Beidzot Līze top nemierīga: kas vīram nolicis? Viņa sen klausās, vai reiz. tas nenāks gulēt, bet viņš arvien vēl nenāk, un viņa nevar iemigt. Uztrauktā sieva labprāt negrib rādīt, ka viņa vē! nomodā, ka viņa vīru uzrauga, un to​mēr — ilgāk tā nevar atturēties… viņai ir jārunā! It kā no dzi|a miega uzmozdamās, viņa apgriežas strauji uz otriem sāniem, nopūšas gari un dikti, tad lēnām pace] galvu.

«Vai tu vēl augšā? Tik vēlu?» Līze čukst miegainā balsī.

Pēteris satrūkstas. Atri viņš pamet acis uz sienas pulksteni un brīnās, ka rādītājs jau nokļuvis uz pusdivpadsmitiem. Sievai taisnība, sen laiks gulēt iet. Viņš velk steidzīgi zābakus un drēbes zemē, izpūš lampiņā uguni un liekas gultā, bet miegs, miegs tomēr pie viņa nenāk… Neguļ arī Līze.

No šīs dienas Pēteris ir arvien domīgs, u'n Līze sāk ne pa jokam baiļoties, ka vīrs varētu no jauna saslimt. Lielākā nelaime, ka viņš tai nekā nestāsta. Viņa gaida vienu dienu, tad otru — sak, nu tak reizi nāks vārīgā lieta gaismā —, ne un ne. Ko vīrs no tās tā slēpj? Vai tad viņi nav allaž uzticīgi dalījušies visās bēdās un priekos?

Kādu dienu Pēteris stāv pie staļļiem un noberž stīvam zirgam kājas ar salmiem. Viņš ir dzirdējis, ka

tas reizēm palīdzot. Vagaris pārnāk no lauka un apstājas.

«Nu, stallmeister, vai pie lielkunga zemes dēļ jau biji? Vakar esot bijuši divi no mūsu puišiem, Indulis ar Briedi.»

«Sak, vagar, ko tāda iešana palīdzēs, bez naudas neie​rīkosies jaunā mājā, tur vajag spēka.»

«Taisnība gan, bet kas tad tevi spiež ar reizi iesākt diezin cik plaši? Uzsāc pamazām.» «Lai ar, tikpat vajag savas gotiņas, zirga, arkla, ecS» šas, ar vārdu sakot, visas iedzīves.»

«Vai zini, ko tev teikšu: man ir zināms cilvēks, kas tev maksās par tavu tagadējo vietu atkāpšanās naudas 50 rubļus; bet 50 rubļi ir laba nauda, ar to jau var kaut ko uzsākt. Bez tam kaut ko no savas algas tu arī vēl atlicināsi, kas zin, drusku vēl piepalīdzēs arī pats lielkungs. Zirgu tu dabūtu gluži lēti tepat no muižas, un kaut to pašu, kuru tu tur ieberzē, — zirgs labs, nav arī vecs, tikai stīvs, Piar rubļu piecpadsmit tu to droši dabūsi, un, kad tu to labi kopsi, kas zin, viņš paliks pavisam vesels, u'n tad tev ir zirgs kā lācis.

Tātad tev ir daudz vieglāk Plikajā pļavā uzsākt nekā citam kādam.»

«Vai tu, vagar, domā, ka man kāds par atkāpšanos no stallmeistera amata tiešām dotu 50 rubļus?»

«Ne tikvien domāju, bet skaidri zinu. Tik labu un mie​rīgu vietiņu kā tavējā var reti pameklēt.»

«Vieta nav slikta.»

«Bet, ja tu gribi pie zemes tikt, tad pasteidzies. Tīko​tāju viņai ir daudz.»

«Paldies, vagar! Redzēsim, kā būs, — gluži bez apdoma arī nevar neko uzsākt.»

«Lai nu lai, bet ilga domāšana maz augļu ienes.»

Pusdienā Pēteris gluži negaidot uzrunā sievu: «Kā būtu, Līz, kad mēs no šejienes aizietum?»

«Vai tev prāts, no tik labas vietas?» Līze nobijusēs iesaucas.

«Cik ilgi taču te dzīvosim?»

«Cik ilgi? Dievs dos, — kamēr nomirsim.»

Pēteris krata galvu.

«Un ko tad dēlam atstāsim?»

«Iekrāsim naudu, dēlu izmācīsim par muižkungu.»

«Par muižkungu?»

Tās bija jaunas domas. Nevar vis sacīt, ka sievas būtu gluži bez galvas, viņas daudzreiz uzķer pareizāko. — 1 !n Pcteri šis priekšlikums pavisam pārsteidz. Viņš sma'da labvēlīgi.

«Vai tu domā, ka no Jurīša arī muižkungs iznāks?» viņš jautā, it kā negribētu šādai laimei ticēt.

«Un kādēļ tad gan ne? Galva viņam būs laba.»

«Tā, tā… tad tu domā viņu par muižkungu?… Hm!» «Bet kā tad tu uz šādām domām nāc no šejienes aiziet? Kur tad tu vēl tik labu vietu ņemsi? Es pat mūsu vietu pret Eglīšu mājām nemītu. Kas tad te ko nedzīvot — bez rū- l»;m un raizēm, pie labas pārtikas un ienākšanas.»

«Bet kad tev būtu pašai savs zirgs, tāds labi patukls, nu tu varētu viņu iejūgt, kad tik tev vien iepatīkas, un braukt ar viņu, kur tik vien gribi, ko?»

«Kas mums to dos!»

«Bet kad nu mums tomēr tā būtu?»

Līzes acis skatās uz vīra lūpām, it kā gribētu no tam nolasīt kādu noslēpumu, bet viņas ģīmis ir līksmas cerī​bas pilns.

«Tas būtu vēl lajsāk, Jurītis jau varētu tādēļ tā kā tā par muižkungu mācīties.»

«Darīts!» Pēteris iesaucas enerģiski, un viņa dūre prie​cīgi nodārd uz galda.

Līze satrūkstas.

«Kas darīts?» viņa iejautājas.

Bet vīrs vairs neklausās. Viņš piece|as no galda, uzdabū galvas sukājamo, nogludina matus, izdauza

ar delnu putck|us no cepures un atstāj istabu.

«Ko tik nu viņš nodomājis, ko tik nu viņš nodomājis2 » I.īze prāto, ilgi nolūkodamās uz durvīm, pa kurām virs nupat bij izgājis.

VI ŠAUBAS UN CĪŅAS Pēteris iet taisni uz kungu māju. Viņš ir noņēmies pieprasīt pēc zemes Plikajā p|avā. Sievai ir taisnība: kāde| tad viņi nevarēja divus labumus ar reizi iegūt? Viņi jau var iemantot paši savu zemi un saimniecību, un Jurītis tomēr var tikt par muižkungu; vēl labāk: nobeidzis muižkungu skolu, tas varēs jo sekmīgāk kopt un valdīt pats savu zemkopību.

Lielkungs patlaban ir piecēlies no diendusas, kad viņam pieteic stallmeisteru Zelmeni. Sirmais kungs ir saīdzis un sagulējies.

«Ko teiksi?» viņš vaicā Pēterim skarbi.

Pēdējais apjūk. Viņš sāk grozīt cepuri rokās un mok- stīties: «Es — es — cienīgs lielkungs- » Lielkungs nolūkojas viņā kā kaķis pelē.

«Vai drīz būs!»

«Nācu žēlīgo lielkungu lūgt, dzirdēju, ka izdodot zemi Plikajā p]avā …»

«Vai tev še maize jau apnikusi?»

«Domāju- » ' «Ko tu domā, mu|ķi?»

«Domāju, ka varbūt, čakli pūloties, varētu ir tur iedzī​voties …»

«Vai daudz tev naudas ir?»

«Naudas — naudas — kur tad- » Pēteris apmulst galīgi.

«Ka tev daudz viņas nebūs, to droši ticu,» lielkungs turpina laipnāk, «bet uzsākt Plikajā pļavā bez naudas ir taisni mesties bēdām rīklē. Vai tu esi pārdomājis, ka pirmā gadā tev tur ne maizes tiesa neizaugs, ka tev veselam * * gadam vajaga būt gatavai maizei? Zirgu, lopu, darba rīku tev arī vajadzēs.

Tad — ēkas ceļamas. Vai tu tās viens uzcelsi? Vajadzēs darbinieku, meistara, dzelžu, naglu…■ Ko tu gan domā, viens pats jumts maksā vairāk par 100 rubļiem!»

«Tā gan, kad svešām rokām jātaisa, bet, kad pats sa​vām, — uztaisīs, ir nemanīs.»

Lielkungs brītiņu noskatās cieši Pēterī un pavīpsno. 3 «Savas zemes gribas, ko?» viņš prasa laipni.

Sis jautājums nāk atkal negaidīts, un Pēteris apjūk vēl 1 vairāk.

«Nu nekas, nekas,» vecais kungs mierina pietvīkušo un ļ nokaunējušos stallmeisteru un uzsit tam draudzīgi uz | pleca, «nav grēks; vagars man par to minēja.»

«Es vagaram stāstīju…»

«Nu, man tur nekas nav pretim; man vienalga, vai tu l esi Plikajā pļavā vai cits.» «Ļoti pateicos, lielkungs.»

«Tikai do^lu tev padomu apdomāties, jaunajā vietā nebūs j vieglas dienas, varētu vēlāk nožēlot, .un no manis tev ne​būs nekādu palīdzību gaidīt.»

«Ko tur tik daudz domāt, bez grūtuma maizīte nekur neaug.»

«Tev vēl tūliņ nav galīgi jāapņemas, tu vari kādu laiku lietu pārlikt — citam bez tevis neizdošu.»

Pēteris droši paceļ acis. Ģīmis izrāda stingru nelokā- 1 mībii. ļL «Lielkungs, esmu jau ilgi domājis, pirms pie jums at- j nācu, vairāk laika priekš tam vairs nevajaga: es gribu uz 1 Pliko pļavu.»

«Labi; tad vienu māju daļu piezīmēšu tev.»

«Daudz paldies, žēlīgais lielkungs!»

Pēteris noskūpsta lielkungam roku.

Kā savādi pārvērties viss izliekas Pēterim, iznākušam iiD lielkunga pils! Liekas, ka gaiss, saule, koki un ēkas Initu pieņēmuši citu krāsu, palikuši svešāki. Un viņš pats sajūt sevī tādas jūtas, it kā laimīgi būtu izsprucis no zvēru sprosta.

«Zemes īpašnieks — saimnieks!» šie vārdi glaimo, viņi patīkami ausīm. Bet Līzei viņš vēl šo jauno vēsti nestāstīs; nē, kamēr kontrakts nebūs rokās. Nu, acis tad vecene Iepletīs, par to nav ko šaubīties!…

Lai nu ir, kā ir, bet, kas reiz darīts, — padarīts. Ilga gudrošana cilvēku tikai nomoka. Un patiesībā tik traki arī vis nebūs. Tagad gandrīz vēl viss gads priekšā; ko pa šo laiku nevarēja padarīt? Pa ziemu būs vaļas diezgan, sataisīs viņš ratus un ragavas, pats sadrāzīs māju jumtiem šķindeļus, savīs striķus, šņores… un sagādās visu dzīvi. Varbūt ka lielkungs būs tik žēlīgs un atvaļinās viņu rudenī uz kādām nedēļām, — viņa vietu izpildītu jaunais stallmeisters, kurš droši vien no tā neatteiktos, kad jau gatavs 50 rubļus atkāpšanās naudas maksāt, — viņš tad uzkrautu jaunajā vietā pagaidu kūtiņu un klētiņu, kur pirmā laikā mantu un lopiņus pielikt. Paši gan pārtiks ir tāpat, palīdīs kaut vai zem egles…

Pēteris ar reizi ir dabūjis jaunu dzīves enerģiju. Muižas dienestu viņš izpilda tikpat rūpīgi un čakli kā arvienu, bet uakts miega tas, kā liekas, vairs nepazīst.

Katru nakti vēlu jo vēlu Zelmeņu istabas lodziņā spīd uguns, un, ja kāds pie tā tuvāk pieiet, tad viņš gaiši var redzēt, ka Pēteris vij vai nu striķus, vai tēš kādu koka gabalu.

Līze aiz brīnumiem nevar atņemties vien.

«Vai nu visu pasauli sagrābsi?» viņa pārmet bieži vīram, bet tas tik savādi pasmaida.

Te kādu vakaru Pēteris iestiepj istabā līku bērza šķilu un sāk to ar cirvi apstrādāt. Līze brītiņu noskatās vīra darbā, tad prasa: «Un kas tad no tā iznāks?» — pie tam viņas balsī ir dzirdams rūgts uztraukums.

«Abras skrāpis — kas cits,» Pēteris atbild jautri un gardi smejas.

«Abras skrāpis!» Līze atsaucas aizvainota. «Diez, cik abras skrāpju tad tu nesataisīsi. Visu laiku atejas kā traks, ļaudis sāk smieties, runā, ka stallmeisters pa naktīn naudu kaļot.»

«Un viņiem taisnība.»

«Bet tad saki jel man reizi, ko viss tas nozīmē?»

«Ko tas nozīmē? — Tas nozīmē, ka man patīk strādāt.»

Lize tālāk vairs neprašņā, bet, kad no līkās šķilas sāk izvērsties lemesnīca, tad viņa sasit rokas.

«Tu žē —1 Lemesnīca!»

«Un ko tad tu domāji, grābekļa kāts?»

«Priekš kam tev lemesnīca vajadzīga?»

«Ko tad citi cilvēki ar lemesnīcu dara?»

«Citi, — citi taisa arklu…»

«Un man laikam nevajaga kartupeļu stādīt.»

«Kartupeļus taču muiža iestrādā.»

«Lai arī muiža, vēl labāk, kad pats var,» Pēteris atbild divdomīgi.

Līze apmierinās, tomēr ne gluži. Vīra rīkošanās tai iz​liekas un izliekas šaubīga.

«Kad tik viņš neizdara kādu muļķību! Viņš taču kaut ko bij runājis par vietas atstāšanu un zirgu,» viņa gudro un tad, dziļi nopūzdamās, piemetina: «Vīrietis ir kā caurs trauks, ne tu viņam zini gala, ne malas.»

Neviļus viņa saduras ar vagari, pēdējais to uzrunā: «Nu, jaunā saimniec, vai dūšīgi rīkojaties uz mājām?»

«Kas par mājam?»

«Vai vīrs tev nav teicis, ka viņš saņēmis no lielkunga mājas Plikajā pļavā ?»

«Mājas- ? Plikajā pļavā- ?»

«Vai ne, smukā apgabalā, pašā meža vidū?»

«Kas tad tie par jokiem, vagar?»

«Tie nav nekādi joki, pavaicā vien vīram.»

Vagars aiziet smiedamies, bet Līze uzbrūk kā negaiss Pēterim. » «Ak tad tādēļ tā varenā rīkošanās, priekš tam tad tie arkli vajadzīgi!» viņa brēc asarām acīs. — «Lai lāčiem un vilkiem varētu auzas sēt? Nu, kundziņ, šoreiz tu būsi pārrēķinājies — tu varēsi iet, es uz Sibīriju tev līdzi neiešu.»

Līze atgāžas krēslā un iesāk skaļi vaimanāt. Pēteris mi​tējas strādāt un paceļ izbrīnojies galvu.

«Kas tad nu, kas tad nu?» viņš rūc pikti. «…Vai tam nu ir cilvēcīgs prāts, atstāt tik labu vietu un doties mežā iekšā, tuksnesī — postažā pēdējā, kur cits nēkas neaug kā sūna un vilku kūla!… Vai manu dieniņu, vai manu dieniņu, kur tam tik prāts! — Būtu labāk gro- liis pinis, varētu vasarā bekot iet, nevis taisījis arklus uri diezin ko vēl ne. Ko šis mežā ar arklu darīs!…» , «Sieva, ko tu runā?»

«Nu par ko gan citu, kā par jaunajām Vilku tīreļa mājam…»

«Vilku tīreļi? Vaizi, nosaukums nav ļauns, sauksim jau- fins mājas par Vilku tīreļiem, ja tev tas patīk; lielkungam, lai domāju, tur arī nebūs nekas pretim.»

«Manis dēļ sauc tās vai par Joda tīreļiem, bet manis tu 11/ turieni nedabūsi, tik tiešām kā es te sēdu.

Es ar Jurīti palikšu te, un tu variēsi lauzt kaut vai kaklu.»

«Nu, par to vēl izrunāsimies nākamā pavasarī. Tagad ir visprātīgākais, ka tu ciet klusu; vai dzirdi?»

«Ak manu nedienu, nebaltu stundiņu!…» Līze raud, vaimanā un lokās. — «Tad tādēļ visa tā noslēpumainība? I.abi jau gan zināja, ka muļķībām nepiekritīšu.»

«Līz, atgādinu tev vēlreiz: paliec rāma!»

«Nu ko tad, sitīsi mani? To jau tu proti: izpostīt dzīvi, Ievest sievu un bērnu mežā un nomērdēt badā.

Cik tsd trūka, ka Eglīšos tas nebūtu jau noticis, — lai paldies lielmātei,, kas izglāba, — tagad ticis reiz pie maizes — nē, nav labi; vajaga meklēt atkal kādu bada kaktu.»

Pēteris paņem no naglas cepuri.

«Un tava vaimanāšana un gaudošana nekā nepalīdzēs,» viņš nosaka asi un iziet no istabas.

«Vai te nu nav posta stundiņa!» Līze gaudo.

Bet Pēterim no jauna uzmācas šaubas. Diezin, vai viņš tik nav pārsteidzies? Te bija maize, te varēja dzīvot, bet tur — tur tiešām vairāk nekā nav kā tikai vilku kūla, celmi un sūna… vilku kūla, celmi un sūnia! Viņš pakasa aiz auss un nopūšas. Tomēr, zeme ir svēta, viņa ir vienī​gais īstais pamats …

Neviļus Zelmeņu starpā ieviešas rūgtums un īgnums. Kāds nelabs nesaticības gars pār viņiem izpleš spārnus. Līze dara savus darbus klusa un izraudātām acīm, bet Pēteris turpina uzsākto sagatavošanos, kaut gan ne ar tādu prieku kā sākumā. Nevar jau zināt, vai viņš nesaga​tavo sev bada cilpas!

Pienāk Jāņu diena. Daba attīstījusi visu savu krāšņumu. Laukos līgojas tumši zaļokšņa labība, āboliņš greznojas kupliem, sarkaniem ziediem, pļavās viļņot viļņo smaržīga zāle. Spilgtie saules stari paijā mīkstās koku lapiņas, no kurām izplūst balzamiska smarža. Ļautiņi tekalē ar meijām, zaļumu vītnēm un ozolu kroņiem. Izskatās, it kā tie būtu pārvērtušies par bitēm, kuras ar pilnu nastiņu steidzas mājās. Visi skursteņi kūp, pa atvērtiem namu logiem un durvīm izplūst karstu plāceņu tvaiki un sajaucas ar silto āra gaisu.

Pēteris nāk no ganībām mājās, vezdams divus bērus zirgus. Viņš ir saīdzis un sadrūvējies, bet pie plašā rudzu lauka apstājas. Kādas slaikas un kuplas vārpas! Viegls smaids pārlaižas pār gurdenajiem vaibstiem. Arī tev pēc gada būs savs lauciņš, varbūt arī uz tā līgosies tāda pati labība kā še. Tikai tā būs tava, tavs piederums un īpa- 1 šumš. Tu pats to būsi savām rokām sējis un iekopis.

Līze ir izmeijojusi istabu un gar sienām izkārusi kro- f ņuš. Plāceņi arī patlaban no krāsns izvilkti.

Jurītis sēd uz krēsla, kuļņā kājas un garšīgi kož siltu karašu. Viņa vaidziņi ir pietvīkuši un izspīlēti no ēdamā.

Ienāk Pēteris un pakar pinekļu pie skapja uz naglas.

Līze uzliek uz galda resnu speķa rausi un pagriežas pret vīru.

«Rau, kur pīrāgs, ēd jel tu ar.»

Lēni, stomīdamies Pēteris paņem pīrāgu, aptausta to, vai mīksts, un tad sāk no gala kost.

«Labs gan,» viņš norūc pie sevis.

Sieviņas acis top jautrākas. Viņas vaibsti izrāda pašap- 1 ziņu un laipnību.

«Raugs nebij lāgs, ilgi negribēja rūgt,» viņa stāsta ļ steidzīgi, «bet pieliku cukuru, un galā izrūga tīri labi.»

«Diez, kādus plāceņus nākamā gadā ēdīsim!» Pēteris ieminas drūmi.

«Ak, ko tu nu vienmēr tā bēdājies, kā jau nu būs — būs, "j vai tad Dieviņš mūs pavisam atstās.»

Pēteris iftmet sievai pateicīgus skatus, un viņa acis ap- ļ sitas valganas. Līze ātri novēršas pie Jurīša un nopūlas 1 ar priekšauta stūri noslaucīt tam mutīti.

Vakarā muižas ļaudis salasās sētas rūmē. Zirgu gans ļ Mārčus spēlē harmonikas, un visi jautri čalo.

Meitas mē​ģina līgot.

Pēteris un Līze, nosēdušies savu durvju priekšā un cieši i saspiedušies kopā, noraugās jaunajo priekos. Tikai Jurī- li tis ir nemierīgs un pastāvīgi, čalo mātes klēpī.

«Mcm, kas tas ir, kas tur skan?» viņš jautā, zīmēdamies 1 uz harmonikām.

«Tās ir, bērniņ, spēles,» matē atbild mīksti un noskūpsta puisēna palso galviņu, ļ «Vai es arī uz tādām varētu spēlēt?» t «Kad paaugsies lielāks — varēsi.»

Jautrais vakars patek ātri, uz rīta pusi ļaudis viens palu! otram nozūd, lai dotos pie miera. Tikai puiši un mei​tas vēl līgo un plosās; bet beigās arī viņi apkūst, un tad Iestājas uz īsu brītiņu vispārīgs miers.

Miers? — Jā, miers pie cilvēkiem, bet daba negul, viņa miera nepazīst. Dicņvidus pusē paceļas biezi zilgani iepelēki mākoņi. Lēni tie veļas uz augšu kā dūmu mutuļi no milzīga cepļa. Ko viņi nesīs?

Bargi viņi izskatās, un šausmīgi nozib retās ugunssvītras viņos. Ja sods un atriebšana būtu sevišķas būtes, tad tādām viņām vajadzētu izska​tīties.

Pienāk rīts, saule uzlec, ir karsts, bet piepeši metas arvien tumšāks. Gaiss top svilinoši smags. Viņš vairs nespirdzina, bet nogurdina un nospiež. Lopiņi ganībās grūti elpo un brīžiem žēli noīdas. Kluss! — zālīte nenoliecas, lapiņa nepakustas. — Tumšāks un tumšāks! Zeme notrīc, gaiss saviļņojas; ugunīgas plaisas un svītras sāk šaudīties; rū​koņa padebešos top piktāka un naidīgāka. Vai lai tā ļau​dis biedinātu?

Vēja grūdiens — ass un skaudīgs! Kā griezīgs asmins viņš izšaujas caur koku lapām un zariem. Lūst zariņi, nobirst maigas, vārīgas lapiņas. Atkal kluss! Nē, briesmīgs rībiens nāk no debesīm un grauzdams pārplūst zemi. Pavisam tumšs. Vētra šņāc, gaisos rīb urf grab — hu, kāds vējš!… Vēja grūdiens… vēl… vēl… vētra… un pie​peši — kā tas šalc! — no debesīm birst ledus bumbiņas, lielas un cietas.

Jumti dārd, stikli logos sasprāgst, un māju durvīs pa​rādās uztrauktie ļaudis. «Žēlīgais Dievs! Krusa — briesmīga krusa!»

Saule spīd atkal līksmi un spoži, lēns, spirdzinoši valgans vējiņš glaužas gar vaigiem, bet ļautiņi staigā asa​rainām lacīm gar melnajām nopostītajām (Jruvām.

Pēteris stāv pie tā paša rudzu lauka, kuru tas vakar apbrīnojis, un viņam izliekas, ka tas atrastos izrakta kapa malā.

Dieva sods ir nācis pār tevi, tu, svētā zeme!

VII VILKATĪREĻOS Sausa, palēka vecaine. Pa labai rokai lēzens strautiņš, hoaudzis baltajiem elkšņiem un kārkliem. Bet viņi vēl ir kaili, pumpuri vēl nav pārsprāguši; ņo elkšņiem nokarājas melni zvārgulīši, kamēr kārklos mirdz balti, spalvaini un izspūruši pūpoli.

Pēteris kā brīnodamies paskatās uz viņiem, tad pakrata i galvu. šogad vēlā sēja labāk izdosies, lapas vēlu plaukst.

Līze paskatās uz pelēko vecaini, uz baltajiem koku cel-*g| miem, uz zaļajām, slaikajām eglēm visapkārt, un viņas acis pildās asarām.

Vecaines vidū ir uzceltas no egles zariem divas būdas. ! Viņām blakus sakrautas dažādas mantiņas un saimniecības rīki. Viens vezums mantu stāv vēl neizkrauts, un vā- i jais zirdziņš ilksīs, noliecies pie zemes, plūc to pašu nobā-ļ lušo kūlu.

Pēteris stāv un skatās uz pūpoliem. Vārna ķērkdama pārlaižas pār egļu stūri, un mežs dobji nošalc.

Tad šie nu ir tie Vilkatireļi, šī ir viņu jaunā māja!

«Būs darba, būs!»

Gurdeniem soļiem jaunais saimnieks tuvojas neižkrau- I tajam vezumam. Vēlreiz viņš apskatās visapkārt, il kā ko ■ meklētu, tad nokrīt ceļos, noņem cepuri un nodur galvu. 1 Lūpas tikko manāmi kustas, vējš purina brūnās matu cir-ļ tas… Āmen! Roka dievbijīgi aizmet krustu priekšā.

«Nu, sieviņ, un tagad pie darba!» viņš saka piecēlies, un ( viņa balss skan mīlīgi, jautri. -^^L Līze ietin Jurīti lakatā, nosēdina būdas priekšā, tad stei-ļB dzas vīram palīgā.

Vezums tiek izkrauts. Pēteris nojūdz zirgu, piesien pie ratiem un pavelk no maisa kušķi siena. «Nu, bērīt, saņe-ļ mies, — mums nebūs viegli,» viņš saka sirsnīgi un noglauda zirgam kaklu.

Pa tam Līze kādā muldiņā pārcilā maizes klaipus un Ievelk būdā. f Netālu ir sakrauti jaunajām ēkām baļķi. Daļu no tiem Pēteris jau paguvis ziemā aptēst, un tur ir laba tiesa sl« ii<lii Tās nu tagad jaunais saimnieks salasa, atnes uz būdiņām un uzkur uguni. Spirgti izšaujas liesmas klajumā, un patīkams siltums izplūst visapkārt. Tad Pēteris paņem spaiņus un aizsteidzas uz strautiņu. Par brītiņu viņš jau ir ar pilniem nesieniem ūdens klāt.

Līze ir sameklējusi katliņu, ielej tanī ūdeni un ieber no maisa kartupeļus. Katrā pusē ugunskuram tiek iedzītas divas staklītes; pēdējās ieliek mazu kārtiņu, izbāztu caur katliņa stīpu. Uguns jautri sprēgā un pieglaužas katliņam.

«Tā, nu mēs esam mājās!» Pēteris saka, paņēmis Jurīti klēpī un nosēdies pie ugunskura.

Bērns smejas un sit plaukstiņas.

Līze paceļ savu sērīgo ģīmi uz puisēnu un pasmaida.

«Kas mūsu mājām par plašu jumtu, paskaties tik uz augšu!» tēvs turpina uzsākto sarunu.

«Tās jau ir debesis!» mazais iesaucas skaļi un uzskata tēvu lielām acīm.

«Bet gan tu redzēsi, kas par jauku dzīvi zem šā lielā jumta.»

«Un tātad nu mēs še būsim vieni paši?» Līze jautā.

«Tā rādās, citi atteikušies un, kā man lielkungs teica, neesot piedabūjami šurpu atnākt. Vainīgais gan būs va​garis.»

«Kas cits kā vagars. Viņš ļaudis samulsinājis.»

«Pirmais, kas še zemi saņēmis, esot bijis viņa radinieks Anckalniņš, mūsu pēcnācējs muižā.»

«Viss vagara izgudrojums. Viņš pierunāja Anrkalniņu, lai tas zemi saņemtu citiem par sadrošināšanu.

Ar to tas gribēja izpatikt lielkungam.»

«Un vēlāk viņam sagādāt stallmeistera vietu muižā. Bet man viņš nekad neminēja, ka Anckalniņš gribētu manu vietu. Kad tam prasīju pēc tā vārda, kas man gribētu 50 rubļus maksāt par atkāpšanos, tas

arvien izvairījās. Tikai tad viņš nosauca Anckalniņa vārdu, kad jau biju saņēmis naudu. Bet es par to uz viņu nedusmojos.»

Līze nopūšas.

«Varbūt ka Anckalniņš un arī vagaris kādreiz vēl nožēlos savu atteikšanos no Plikās pļavas zemes,» Pēteris pie​zīmē pēc brītiņa.

«Varbūt; bet man tā vien liekas, it kā kad mēs būttun atnākuši uz kādu tālu, svešu pusi.»

«Tas tik tādēļ, ka mežs mums neļauj redzēt citas mājas; darbs tik iziet no meža, tad esam atkal starp ļau​dīm.»

«Stāsta, ka tiem, kas aizgājuši uz svešu pusi, savas zemes kārodami, reti kādam labi klājoties. Tie vai nu pa​visam nonīkstot, vai arī atnākot atpakaļ par nabadziņiem.»

Pēteris brītiņu domā.

«Taisnība; bet mēs neesam svešā pusē. Mums paliek tā pati mūsu tēvu tēvu baznīca, tā pati skola, tā pati kapsēta, tā pati draudze un tas pats pagasts kā līdz šim. Mums tikai iesākums ar viņiem vienāds. Ja mums slikti klāsies, gan atradīsim pie viena vai otra palīdzību; kur tu tādu ņemsi svešā pusē? Un ja jau pavisam nevarēsim dzīvot, iesim atkal pie kāda saimnieka par kalpiem.»

«Grūta dzīve pie saimnieka.»

«Grūta, zināms, grūta, bet kur tad ir vieglāka? Par stallmeisteru un moderi gan visi nevarēs tikt. Ir arī saim​nieku kalpu starpā daudz tādu, kas dzīvo tikpat labi kā stallmeisters ar moderi.»

«Kā tad mums gāja Eglīšos?»

«Ja nelaime uzbrūk, tad jau tā visgarām var klāties.»

Līze pakrata galvu… Sarunas apklus. Odens katliņā vārīdamies burbuļo… Mežs stāv visapkārt drūms un bargs kā cietumnieku uzraugs. Beidzot kartupeļi ir izvārījušies. Katliņš tiek noņemts no uguns un ar kāda spaiņa dibena piepalīdzību ūdens noliets. Līze atnes māla bļodiņā sildītu pienu. Mazā iebūvnieku ģimene sāk ieturēt pus​dienu.

Laiks līdz vakaram aiziet ar mantu norūmēšanu un apsegšanu. Vienā no būdiņām, kurai vajaga izpildīt klēts vietu, Līzei un Jurīšam tiek ierīkota guļu vieta. Pēteris grib pagaidām pārgulēt laukā, ratos, lai tādi arī izpildītu jaunās nometnes sarga vietu. Jaunpirktā gotiņa un cūkas vēl atrodas muižā, tās pārvedīs rītā pēc pusdienas. Šaura, cieta un vēsa izliekas Līzei pirmā nakts guļa savās mājās, bet Pēteris guļ mierīgi un labi. Reti kad viņš vēl ir juties tik spirgts kā otrā rītā, ļiometis kažoku pie malas.

Atri viņš žfyaun kājas, paņem cirvi un noiet mežmalā. Te viņš nocērt slaiku kārtiņu, atmēra ar izplestām rokām divas asis un pagatavo mēru. To padarījis, viņš sacērt vēl labu tiesu mietiņu un atgriežas ar tiem uz būdiņām.

Līze arī jiau piecēlusies un iznāk būdiņas priekšā.

«Vai puika guļ?» Pēteris vaicā paklusu.

«Vēl guļ cieti un saldi.»

«Tad tu man varēsi drusku palīdzēt. Ņem šos mietiņus, iesim apzīmēt jauno māju vietiļ.»

Līze paņem mietiņus un seko vīram.

Kādus soļus no būdiņas ir lēzens uzkalnītis. Viņš stāv taisni vecainei pār pašu vidu. Te Pēteris apstājas un nomet cirvi zemē.

«Cik te jauki!» viņš saka priecīgi. «Mums mājas iznāks taisni laukiem pa vidu.»

«Labi būs,» Līze atsaucas ne bez savas da]as lepnības.

«Un ēkas taisīsim tā kā Eglīšos, vai ne? — Te būtu Istaba, pretim klēts, pa labai rokai kūtis un pa kreisai — rija.»

Līze domā.

«Eglīšiem rija par tuvu un no kūtīm tek virca uz istabu.»

«Celsim mēs rij^s tālāk, bet istabu taisīsim visaugstākā vietā, par piemēru — te: tad kūtis nāks

vairāk uz strautiņa pusi un slapjums ap viņām nesakrāsies, jo tas nosūksies pa nolaidenumu. Bet nolejā ierīkosim sakņu dārzu, jo zeme tur labi mēslosies, un piegāzne ir pret dienvidiem.»

«Un ābeļu dār-zu? To taisīsim pie istabas, tā kā pagasta vecākajam?»

«Nē, ābeļu dārzu laidīsim vienā šņorē ar sakņu dārzu, gar istabas galu. Tad istabas priekšpuse uz ceļu būs brīva.»

«Un māju ceļš?»

«Māju ceļš no lielā ceļa iegriezīsies gar otru istabas galu un gar riju.»

«Bet lopus taču nedzīs gar istabu?»

«Gar istabu ne. Ganības mums ir uz strauta pusi, tātad ganu ceļam jāiet gar kūti un klēts galu.»

«Kā tad no mājām redzēs lopus pārdzenam?»

«Starpu starp kūtīm un klēti atstāsim platāku un gatvi taisīsim taisnu.»

«Ja nu tā… manis dēļ.»

Pēteris sāk mērot un iedzīt mietiņus. Tiek apzīmētas ēku vietas, dārzi, ceļi un spraugas.

Saulīte patlaban izlien no koku galotnēm, kad pēdējais mietiņš tiek iedzīts zemē. Pēteris nomet cirvi un noslauka sviedrus no pieres.

«Tagad ej palūko, ko puika dara,» viņš saka uz sievu, «man tevis vairs nav vajadzīgs. Es atmērīšu zemi plēsu​mam.»

«Kur tad mērīsi?»

«Tepat ap mājām — vecainē, pie celmaites vēl šovasar netiksim. 10 pūravietas plēsumam, domāju, šai vasarai pietiks. Bēris jau mums ar nav diezin kāds stiprais plēsējs. Ir tad nevar zināt, kā vēl ar tām pašām veiksies.»

Līze atgriežas uz būdiņu kā no jauna piedzimusi. Viņa redz, ka mājas nav vis tukšs sapnis, bet kaila patiesība, kura sāk piepildīties. Lai nu arī būs grūti jāstrādā un daudz kas jācieš, bet par to arī būs mājas pēc sava prāta; būs savs sakņu un ābe|u dārzs kā visiem lieliem saimniekiem. Tagad viņai no jauna rodas cienība, uzticība un pa​jaušanās uz vīru: viņš taču ir gudrs cilvēks.

Viņa ielien būdiņā un pārliecas pār puisēnu. Silti kažokos ietīts, viņš guļ kā eņģelītis. Vēsais rīta gaiss ir pada​rījis tā vaidziņus mīlīgi spirgtus, un mātes sirds par to pukst priecīgi.

Tikpat klusu, kā nākusi, viņa atkal izlien laukā un dodas pēc skaidām. Drīz uguns jautri sprēgā un ūdens vārās tējai. Kaut būtu gotiņa še bijusi, varētu uz to pašu atnāk​šanu kaut vai kafiju uzvārit.

Galu galā iesākums nemaz tik bēdīgs neizrādās.

Pēc brokastīm Pēteris aizbrauc uz muižu pēc lopiem. Bet Līze, šo to nokārtojusi un nolikusi vajadzīgos traukus pa rokai, paņem šķipeli un iziet atzīmētajā sakņu dārzā. Kādēļ tad lai viņa neuzraktu pāra dobes saknēm? Varēja jau būt, ka kaut kas arī paaug, vismaz kāds. burkāns putrai. Un, kamēr Jurītis, skaļi klaigādams, dīžojas apkārt, viņa sper dūšīgi kāju uz šķipeles asniina. Bet ai, cieta un sīksta ir zeme! Šķipeles kātu vajaga dūšīgi vien ļodzīt, līdz dzelzs asmins nogrimst pelēkajā velēnā. Tad arī Šķipeli ar zemi izcelt uz augšu, kā to viņa ir darījusi iestrādātos dārzos, tomēr neizdodas, kāts draud nolūzt. Katra velēna ir sevišķi jāizdur, tad tik to var apmest.

Brītiņu strādājusi, čaklā sieviņa apstājas. Rokas sūrst, un sviedri plūst aumaļām. Viņa paskatās uz savu darbu, un maz, maz ir no tā kas redzams. Bet visgarām tāda cieta zeme vien, visgarām tāda vieni Drusku atņēmusi elpu, viņa rok no jauna, rok un rok…

Sirsnīgi strādājot, laiks patek ātri. Tu pacel galvu un paskaties: pjftfarīts ir maz, bet ko darīt ir vēl daudz, to​mēr tev gribētos visu padarīt… laiks aizrit vēja spār​niem.

Pēc pusdienas atbrauc Pēteris ar lopiem. Līze viņu nemaz nepamana. Nogurusi un nomocījusies viņa turpina vēl arvienu uzsākto darbu. Jurītis ir aizkūlies līdz būvko​kiem un uz skaidām piesaulītē aizmidzis.

«Tprru!»

Līze saraujas, šķipele tai izšļūk no rokām.

«Sieviņ, sieviņ, kam tu tā mokies?» Pēteris pārmet laipni. «Ko tu ar šķipeli te izdarīsi?»

Pār Līzes vaigiem birst asaras.

«Vai tad tu viens visu padarīsi?» viņa šņukst.

«Gan Dievs palīdzēs; nāc, saņem lopiņus.»

Divi sivēni un gotiņa tiek ievietoti vēl tukšajā būdiņā. Pie tam ar viņiem apietas it kā ar augstiem un dārgiem viesiem. — «Mana brūnīte, mana mīļā gotiņa!» Līze mīlinājās, apķērusies govij ap kaklu un piespiedusi savu galvu pie viņas galvas.

Pēteris izcc| no ratiem režģi siena un tāpat visu noliek brūnītei priekšā. » «Un jūs, palaidņi,» Līze griežas pie sivēntiņiem, «mēģiniet tik vien aizgaldiņu jaukt, tad redzēsiet, ka dabūsiet pērienu. — Skat, kas viņiem par slaikiem purniņiem!»

«Ieber tiem drusku kartupeļus, nabadziņi būs izsalkuši,» Pēteris paskubina un apzinīgiem soļiem iet zirgu nojūgt.

VIII DARBS UN RAIZES Saule dedzina karsti. Slaikās egles ap Vilkatīreļiem sēri iešņācās un novaidas, bet uz vecaines nav jūtama ne mazākā vēsmiņa, — klusu kā kapā, karsti kā ceplī. Elkšņi un kārkli, acīm redzot, top zaļāki un zaļāki; strautiņā ir izšāvusies bālgani zaļa zāle. Liekas, ka viņa ne dienām, bet stundām stieptos garumā.

Arī pelēkā vilka kūla metas zaļgana. Tikai zaļās egļu zaru būdiņas ir drusku apsar​kušas un nobālušas.

Bet šķērsām pāri vecainei stiepjas šaura melnas zemes strēmele. Viņa top dienu no dienas platāka.

Strēmeles vienos sānos gausi kustas uz priekšu bērs zirdziņš, vilkdams aiz sevis baltu arklu. Viņš paiet, paiet — saraujas un apstājas. Galva tam dziļi nokaras uz zemi un sāni cilājas kā plēšas. Spalva visa sviedros un savēlusies.

«Nu, bērīt, nu, saņemies!»

Bērītis nekustas. Tikai kreiso .ausi viņš bēdīgi paslaista, it kā gribētu sacīt: «Dzirdēt jau dzirdu, bet — nespēju!»

Pēteris atspiež muguru pret arklu, noņem cepuri un slauka baltajā krekla piedurknē sviedrus. Viņa ģīmis ir no​dedzis tumši brūns, tāpat arī cīpslainās kajas, virs kuram labi augsti uzritinātas nātnās bikses.

«Iet grūti, iet grūti,» Pēteris nopūšas un noskatās uz izplēsto vagu.

Nelīdzena un gumzaina viņa izskatās. Pinkainās velēnas izjukušas uz visām pusēm. Cita saslējusies uz sāniem, cita nogulusies augšupēdu, bet cita ieņēmusi savu agrāko stāvokli — kā kurā. Izskatās, it kā te cūkas būtu rak​ņājušās.

«Nu, nekas, gan mēs viņas pieecēsim,» Pēteris nodomā pie sevis un ķeras no jau'na pie arkla ragiem.

«Nu, bērīt, nu!»

Bērītis stiepjas uz priekšu, iecērt galvu krūtīs; arkls no jauna sāk lēkāt pa velēnām.

Līze ir novedusi brūnaļu uz strautiņu, un tā nu plūc pilnām mutēm mīksto zāli. Sieviņa ar labpatikšanu nolūkojas gotiņas darbā, tad saņem priekšauta stūrus un sāk salasīt mīkstās lapiņas sivēniem. Diezi, diezi, ar ķo sivēntiņus nākamā ziemā baros! Pēteris gan domā iesēt auzas un iestādīt kartupeļus, bet vai tie nu jēlā velēnā augs? Taču mēģināt vajaga.

Un melnās zemes strēmele top arvienu platāka, bet līdz ar to aizrit arī laiks. Pienāk maija mēneša pirmās dienas.

«Plēsts nu būs diezgan — cik būs, tik būs!» Pēteris no​saka kādu dienu un sarīko ecēšu.

Saule dedzina vēl arvienu karsti. Tas nāk jaunai zemei par labu. Velēnas sažūst un saraujas, zeme tiek svabadāka ap kūlas saknēm. Tomēr ecēša svaidās, līgojas un lēkā. Nepalīdz pat trīs, četras uz viņas sakrautas velēnas.

Paiet viena diena, otra, treša… vēl arvienu ecēša lēkā. Beigās taču uz plēsuma rodas izkratītas kūlas un nezāļu saknes. Pēteris tās savelk čupiņā un pieliek uguni.

Bālgani, smacinoši dūmi paceļas no čupiņām. Viņi pieplok pie zemes un līzdami stiepjas uz meža pusi, it kā gribētu no kaut kā slēpties, no kaut kā izbēgt. Nu, lienat vien, lienat, jūs, neauglības iznīkšanas zīme!

Sadega šķutņu čupiņas, atstādamas baltu pelnu kopiņas, līdzenāka palika melnā zemes strēmele.

Pēteris stāv pie viņas un brīnās. Lūk, tik tālu viņš bij jau ticis!

«Nu, rītā pamēģināšu izkaisīt graudus — varbūt Dievs būs žēlīgs,» viņš nodomā pie sevis.

Vakarā debesis samācas, un pa nakti uznāk smalks un silts lietiņš. Viņš līst līdz pat rītam. Daba pamostas kā no sapņa un plaši, plaši atver savas actiņas. Viss tik spirgts, tik pievilcīgi zaļš.

Līdz ar rīta gaismu Pēteris ir uz kājām. Viņš iecel maisu auzu ratos, ieliek turpat sētuvi, iestājas tad zirga vietā ilksis un velk ratus uz plēsumu.

Brīdi vēlāk jau balti graudi krīt švirkstēdami valganajā zemē.

Vēlāk uz lauku atnāk Līze ar Jurīti. Uzmanīgi viņa lūko​jas, kā vīrs staigā mēreniem soliem pa izvilkto birzi un kā viņa roka vienmērīgi velk slaiku pusloku gaisā un ieķer sētuvē. Baltie graudiņi krīt… krīt nerimstoši valganajā zemē.

«Jā, lai nu Dieviņš audzina, lai, būs taču kāds atspaids pirmām sākumam.»

Apsēja auzas, iestādīja kartupeļus un novēlēja visu Dieva rokās.

«Nu tu varēsi drusku atpūsties?» Līze uzrunā pēc tam Pēteri.

Viņš pasmaida un aplaiž acis visgarām mežmalai.

«Līdz atpūtai vēl, sieviņ, tālu. Kaut zirdziņš nebūtu tā liekausēts, vajadzētu tūdaļ plēst^zemi rudziem; jo agrāk, o labāk. Bet, kamēr zirgs atžirgs, sākšu sagatavot kūtij laļķus. Kūts jāceļ pirmā, siena mums būs diezgan, pa ziemu varēsim izturēt vai sešas govis — kaut spēks tik bijis tās iegādāt. Pļavas, paldies Dievam, mums plašas un labas.»

«Ko "nu pie jaunām govīm domāt, ar to pašu maizīti diezin kā būs. Nezin, vai tagadējā krājuma līdz rudenim pietiks.»

«Bet, klau, tu gan varēji aizbraukt tepat līdz Griķēnicm un palūgt, lai tev atļauj tur izcept maizi.

Malku tev sa​cirtīšu un iedošu līdzi. Ar biezputru vien mēs tikpat ilgi neiztiksim.»

«Es jau arī tāpat domāju, tik nedrīkstēju tev par to minēt.»

«Līdz šim jau gan vēl nekas, bet cik ilgi tak tā bado​simies.»

«Pie tās pašas reizes parunāšu Griķienei, vai nevarēs no viņas dabūt kāpostu stādu. Stāsta, ka kāposti plēsumā labi augot.»

«Mēģināt var, ko tad daudz pie tam zaudēsim. Labi, ka ieminējies, ņemšu dobes vēl šodien dūšīgi pārrakt. Atliku​šās velēnas būs krietni jāizpurina un jāsakapā.»

Līze aizbrauc uz Griķēniem. Jurītis brauc tai līdzi, bet Pēteris ķeras pie dobju taisīšanas. Zeme vēl arvienu ir gabalaina, smaga un skāba, šķipele bieži atduras uz savl- tušās velēnas un tālāk negrib līst; jāpieliek tai visa spara, lai izdurtu cauri. Tomēr darbs ir daudzmaz vieglāks nelai pie pirmās rakšanas un plēšanas. Paldies Dievam, rokām āda ir jau krietni vien nocietējusi un, berzēdamās gar šķipeles kātu, čirkst, kā kad zoles tiktu grieztas.

Mežā kūko dzeguze. Pa ganību skraida sīji un žagatas. Viņi lieliski čakst un plātās. Vāverīte strauta malas eglītē sabīstas un noveļas no zara zemē. Tu žēlīgais Dievs, cik tādi putni var būt muļķīgi! Viņi plāta astes un čakst — kāpēc? To gan laikam viņi paši nezina. Pilna riebuma un nicināšanas vāverīte dodas taisni pār lauku uz otru mežmalu. Tur vismaz būs klusāk. Zīlīte un kaņepāju putniņi nekad tā netrokšņo.

Smukšķītes kuplā aste nomirdz kūlā kā brūna slotiņa.

Pēteris patlaban ir apstājies, lai noslaucītu sviedrus no pieres. Tie gluži nepieklājīgi lien acīs un kavē darbu. Te viņš pamana vāverīti, kura ir drusku pieplakusi pie zemes un spodrām, bailīgām actiņām lūkojas taisni uz viņu.

Viņš pasmaida.

«Nu, paskat vien, kādi man palīgi nāk! Zēl, ka Juriša te nav.»

Vāverīte pagroza galviņu, it kā būtu sapratusi Pētera vārdus, un tad mierīgi turpina savu uzņemto ceļu. Šķipele griežas no jauna zemē, un velēnas sadrūp no viņas zobiem un sitieniem… Jā, velēnas sadrūp, bet tām līdzi sadrūp arī cilvēcīgais spēks, nogurst nopūlētie locekļi.

Pēteris iedur šķipeli ar strauju grūdienu zemē un, klusu ievaidēdamies, ķer pie muguras. Te sāp. Kas tik nu atkal gadījies? Viņš pagorās uz vienu, otru pusi — lai Dievs sarg, kad tik nepiesitas kas ļauns! Nē, — tiešām sāp, un kāda stīva, vārīga ir tapusi visa mugura! — Ah, zināms… viņš jau gandrīz visu dienu nav nekā ēdis. Tā tā nelaime.

Nebūtu sljkti kaut ko uzkost, bet ko? — Ko? Varētu izcept kartupeļus, bet, kamēr uzkur uguni, tas aizņem daudz laika.

Drusku padomājis, Pēteris griežas uz būdiņu. Tur stāv uz soliņa viens pie otra trīs spainīši, pārsegti ar baltu drēbi. Vienu no tiem viņš atsedz, paceļ vāciņu, noliecas un dzer. Tas ir piens, tas spirdzina. Nu, lūk nu, ir mugu​ras sāpes ,arī drusku aprimst. Tagad var atkal iet pie darba.

Un šķipele dur un irdina b'ez mitēšanās pinkaino zemi.

Pārbrauc Līze ar Jurīti. Viņi abi divi ir loti jautri.

«Labas dienas no Griķēnu tēva!» Lize sauc jau pa ga- bnlu. «Viņš liek jauno saimnieku sveicināt un piekodina neaizmirst, ka Griķēni ar Zelmeņiem esot radi.»

Pēteris iet nojūgt zirgu. ' «Paldies, paldies par labām dienām,» viņš atbild kūtri un pavīpsnā. — «Radu būšana gan laikam būs no Ādama.»

«Tēt, skaties!» Jurītis gavilē, izcēlis lielu, apaļu karašu gaisā.

— «Nūja — un tad tā nu es izbraucu. Ak, cik Griķcne hlj priecīga un laipna. Nobučoja mani uz pašas mutes, Ieveda goda galā, dzirdināja ar šclķenu un lika kalponēm loku pabučot; patf mani par Tīreļu māti vien sauc, tīri kauns sametās, sak, kas tad nu es vēl par saimnieci, dzīvojam kā čigāni zaru būdiņās. Bet viņa tev nezin aiz priekiem un laipnības ko darīt, ko būt. Solījās arī rītā maizi Izcept un mums atvest, tad es jau tikai iejaucu, — iedeva pusklaipa līdzi no savas maizes, iebēra kulītē putraimus un pielika tur klāt žāvētu jēra cisku… Pats ar tīrā saulīte. Būšot kādu dienu atlaist puisi palīgā plēsumu plēst, tagad vēl nevarot, pašiem zeme strādājama: sējas laiks. Apsolīja jau arī kāpostu stādus. Tik to vien kaļ, ka mēs esot radi un esot. Es jau arī nekā pretim nesaku, sak, kad jau radi, tad radi, vai tad nu tamdēļ naidu celsim…»

Līze čalo un čalo, beidzot noliecas pie vīra un turpina klusāk: «Viņiem jau arī meita aug, būs tikai kādu gadu jaunāka par mūsu Jurīti: teicās augsti izskolot, laidīšot pilsētas skolā, pirkšot klavieres — mantas esot diezgan.»

Pēteris nevar valdīties un sāk pilnā kaklā smieties.

«Nu, kad jau divi sievieši satiekas, tad viņi droši aiz trejdeviņiem kalniem zaķi redz,» viņš saka jautri.

«Ej jel nu ej, kāds tu ar esi! Vai tad nu mēs ko, tik tāpat pārrunājām.»

Sieva jūtas apvainota un sāk iztukšot ratus.

«Protams — tāpat,» Pēteris nosaka un palaiž zirgu zālē.

Paiet kāda nedēļa. Virs apsētā lauka parādās sarkana sarma. Pats sējējs apiet laukam visapkārt, un viņa sirds pukst krūtīs priecīgi. Aug — jēlā plēsumā aug! Kā ļaudis brīnīsies par viņa laimi un veiksmi!

Katrs asniņš ir viņa — viņa — viņa!

Tas uzjautrina pagurušos spēkus, tas paceļ cerību uz nākotni. Un, kad, vecaini uzplēšot nākamai rudzu zemei, bērītis apstājas un rokas kā nedzīvas noslīd no arkla ragiem, tad vajaga tikai acis pamest uz sārto strēmeli, lai rastos jauni spēki, jauna vingrība. — Tikai bērītis liekas nesajēdzam spirgto asniņu nozīmi. Viņš jūt, ka noberztais plecs gaužām sāp, un spēka nav vairs arklu vilkt. Viņš labprāt stāv un groza bēdīgi galvu. Pēterim neatliek nekas cits kā izjūgt viņu un palaist zālē, > bet pašam ķerties pie cirvja un tēst baļķus. Būs jāpieved ķieģeļi krāsnij, jāsagādā akmeņi pamatam, jālauž celmi, — pienāks siena laiks — viens pats pļāvējs, viens pats kasītājs, — kūts arī jābūvē: ai Dieviņ, ai Dieviņ, kas darbal Cirvis šņāc gaisā, skaidas šķīst un lec, bet baļķis drūmi noskan. Noskan arī zaļais mežs un brīnās, ka viens cilvēks apņēmies tādus darbus izdarīt. Žagatas un sīļi čakstina joprojām, un viņiem maza bēda, vai še kas tiek darīts vai nekas. — Auzas aug un aug; jau gandrīz pusotras collas garas, ^ tad metas bālākas, galotnes nodzeltē un nokalst, asni top retāki. Saplok Pētera un Līzes sirds. Drūmi nokārtām galvām jaunie saimnieki staigā gar kartupeļu gabalu un meklē, cik lakstu jau uzdīguši.

«Nav daudz, nav viņu daudz,» Pēteris domā bažīgi.

«Varbūt vairāk arī nebūs,» Līze atsaucas skumīgi.

«Cik nu būs, jāecē tomēr.»

Bet, kad vagas ir noecētas, tad izrādās, ka lakstu labi daudz.

«Varbūt Dievs būs žēlīgs.»

«Varbūt.»

Pēdīgi tiek arī būvkoki gatavi. Nu var stāties pie pašas būves.

Pēteris pārbauda kūts vietu, vēlreiz rūpīgi nomēro ēkas garumu un platumu, vēlreiz iedzen mietiņus un apzīmē šķērssienu: vienā galā būs kūts, otrā — barības pielieka- | mais. Sinī galā arī varēs paši piemitināties, kamēr uzcels ļ istabu. Tad viņš noliek visos četros stūros pa klucim un n aizmet krustu priekšā, lai nu mīļais Dieviņš nāk par pa-■ līgu!

Pie pirmā baļķa uzcelšanas gadās arī Līze. Viņa redz, ļ ka vīrs pūlas pacelt baļķa galu, ka viņš ievaidas un strei- * puļo.

«Vai tas nu viena cilvēka darbs,» viņa sauc aizraudamās I un steidzas palīgā.

Bet arī abu spēku ir par maz, lai baļķi dabūtu uz stūra kluča. Tikai velšus, pa slīpo mietu tas viņiem palaimējas. 1 Zināms, iet gausi, ļoti gausi, pirmā dienā tie vairāk ne- T* paspēj kā uzlikt vienu vainagu.

Taču dienu pa dienai vainagu skaits vairojas, ēka pace- |ns augstāk un augstāk. Bet Pēteris top kaulaināks, vājāks un nespēcīgāks.

«Dieviņ žēlīgais, uzturi spēkus, uzturi" spēkus!» viņš Kldzas, katru rītu staipīdams sasāpējušos locekļus.

Pienāk siena laiks.

Jaunajā cirtumā mirdz daudz sarkanu zemeņu. Mellenes arī jau metas zilas, un brūklenēm viena puse iesarkusi. Vilkatīreju pļavā, otrā pusē ceļam, izaugusi bieza, gara zāle. Vietām tā sakritusi veldē un gaida nepacietīgi uz i/kapti.

I «Siens pļaujams,» Pēteris sūrojas, «kaut kūti pasteig- lum līdz sijām.»

Viņš strādā vēl uzcītīgāk, vēl sirsnīgāk. Paldies Dievam, naktis tagad īsas, darīt var daudz.

Baļķi būvei tiek uzvilkti ar striķu palīdzību, papriekš viens gals, tad otrs. Viena vīrieša un sievietes vājiem spē​kiem tas gan nav piemērīgs darbs, bet ko lai dara: bez grūtuma nav gaidāms vieglums.

Beidzot būve tiktāl veikusies, ka vajadzīgs tikai uzvilkt Vēl vienu baļķi, un tad varēs likt sijas pāri.

Vakars gan patlaban pienācis, Līze arī aizgājusi govi slaukt, bet vai iad tādēļ pēdējo baļķi atstās rītdienai? Tikdaudz Pēteris paspēs arī viens.

Viņš sabīda slīpos kokus, pa kuriem baļķis uzvelkams, drusku biežāki kopā, katrā galā baļķim piesien striķi, tad sāk vilkt to augšā. Nu nekas, liekas, ies tīri labi. Koks slīd pamazām uz augšu. Pēteris sēd uz šķērssienas, atpū- Sas un velk. — '> Baļķa gals slīd augstāk un augstāk, — vēl drusku, vēl drusku, un viņš būs augšā. Te striķis it kā samestos. Pēteris pieliek beidzamos spēkus, un tanī pat acumirklī kūleniski nogāžas zemē. Striķis ir pārtrūcis.

Guļ Pēteris uz skaidām un nekust…

IX DARBA SEKMES — JAUKāKā ALGA Tievs, tievs saules stars kā iesms izspiedies caur zaru būdiņas jumtu un krīt uz nabadzīgu gultu, kurā guļ bāls, kaulains vīrietis cieti aizvērtām acīm. Stars pamazām liecas un liecas, nodreb, sakustas, palecas, apstājas un lēni virzās uz gulētāja galvas pusi. Viņš atsniedz zodu, — paberžas, palēkā, lien augstāk; viņš atsniedz muti, iespieļ žas pievērto lūpu starpā, paskaita zobus, pakutina lūpas, apskata degunu no visām pusēm un uzsēstas pašā degumi galā. Nē, arī te viņam apnīk, viņš virzās tālāk — tālai* un tālāk… Pēdīgi tas ar vienu lēcienu atrodas uz aiz​vērtā plakstiņa.

Pēteris uzšaujas stāvus. «Mans Dievs, jau liela diena!» viņš iesaucas izbijies un taisās no gultas, bet sajūt griezī​gas sāpes mugurā, ievaidas un saķer galvu.

Galva griežas riņķī.

«Kas ar mani, vai slims? — Slims… slims… Kas pļauj sienu? Kas izvagājis kartupeļus? — Arāja cilvēks nedrīkst gulēt: tīrumā ir viņa vieta; tur tam jābūt slimam, veselam; tur jāslimo, tur jānomirst.»

Pēteris saņemas, sakož zobus un izceļas. Kājas ļogās uu streipuļo, bet vīrs tomēr apģērbjas un atstāj būdiņu. Ara tas ziņkārīgi apskatās apkārt: kādi lieli un melnūksnējl laksti atradušies kartupeļiem; kādas retas un īsiņas tapu | šas auzas — vietām tīri kaila zemei… Bet aiz ceļa atskan izkapts strīķēšana, — tur kāds pļauj.

Slimnieks velkas turpu. Jau pa gabalu viņš ierauga pļāvēju. Tā ir Līze. Droši un sparīgi viņa groza izkapti, un kuplas vāles guļ viņai pa kreisai rokai. Pēterim sametas neomulīgi ap dūšu: viņš guļ, un sieva pļauj, kas tā par dzīvi! Kaunīgi viņš nomet svārkus un tuvojas sievai.

«Līz, dod nu man izkapti, tev būs diezgan.»

«Vai, kā tu mani sabiedēji!»

«Nez, kā biju šorīt aizgulējies?»

«Aizgulējies? — Slims, slims tu biji. Jau novēlēju Dieva rokā.»

«Nu, slims, tad slims, bet tagad pie darba. Dod šurp izkapti!» — Līze pasniedz prasīto un noskatās šaubīgām acīm vīra kustēšanā. Viņš grozās vingri, un zāle šņākdama krīt stāvā vālē.

«Tu jau neesi šorīt nekā ēdis?» Līze atminas.

«Edīšu pusdienā,» Pēteris rūc caur zobiem, lai sieva nr> balss nenojaustu briesmīgās sāpes, ko tas pie katras pa​grozīšanās sajūt mugurā.

«Labi, tad atnesīšu otru izkapti.»

«Kur Jurītis?»

«Jurītis — lūk, celmos laša zemenes.»

Līze aiziet pēc otras izkapts, Pēteris apstājas un alspie- ftns izkapts kātā: drusku jāatņem elpa, gan jau ies, lai tik mugura ielokās.

• Jurītis, pamanījis tēvu, čakli attek ar ogām saujiņā. I «Tēt, še ogas!» mazais sauc priecīgi un sniedz tēvam rociņu pretī.

Pēteris pievelk puisēnu pie sevis un drebošām rokām i'lauda viņa galviņu. > «Ed vien, dēliņ, pats, ēd, — es liels cilvēks, kas man ngas!» Viņš pabīda puisēnu lēni pie malas un ķeras atkal l>ie izkapts. Jāieloka taču mugura!

Viņš p|auj un pļauj bez mitēšanās, tad atkal kasa un I rauj sienu kaudzēs.

Vasara paiet ātri; tuvojas rudens. Paldies Dievam, siena l/.uācis Dieva svētība. Līze nu var nodarboties, salasīdama ogas un sēnes, kuras tad aizved uz tuvējo pilsētiņu pārdot. Nekas, iehāk pa grašam. Var sagādāt visnepiecie- samākās dzīves vajadzības, atliks arī vēl kāds mazumiņš ziemai, būs ir

algādzim.

Pēteris tagad pieņēmis dienestnieku un ceļ kūtij spāres augšā. Jaunnedēļ varēs sākt aplatot un sist jumtu virsū. I abi, ka pagājušā ziemā šķindeļus pataisīja.

Pievelkas rudzu sējas laiks. Auzas ir izputējušas un nopļautas barība, bet zeme no jauna uzmaisīta rudziem. Tātad kopā ar jaunpieplēsto zemi nu būs pavisam astoņas pūrvietas rudzu. Ja Dievs audzē, var izaugt maizī​tes pāris gadiem.

Un tad patek arī rudens. Nobeidzas lauku darbi, nobeidzas zemes plēšana un celmu laušana. Kūtij jumts apsists, griesti ielikti, un viens gals ierīkots pašu ziemas dzīvei. Netrūkst pat krāsns. Pēteris nu tiešām varētu drusku atpūsties, bet— maizītes, maizītes trūkst. Liekā kapeika, kas vēl bij atlikusi, ir izgājusi pie spāru celšanas, žīdam par jumta apsišanu un galā — Griķēnu puišam par plēsuma plēšanu.

Zirgu gan vienu nedēļu Griķēns bij devis par velti. Viņš jau cilvēks ļoti labs… Zināms, naudiņa tad nu visa ir izgājusi; bet par to bij lopiņiem, kā arī pašiem dzīvoklis un nākamai vasarai uzplēsta zeme auzām un liniem. Ziemā piepelnīs— ir izsitīsies cauri. Lielākais, ka vajadzētu nopirkt vēl kādas pāris govis, aitas: barības diezgan_ — varētu pārdot sviestu un pienu, iemītu arī vairāk mēslu zemes labošanai. Cik pa vasaru viņu bij iekrājies, tos šoruden uzveda dārzam. Ja citādi nevarēs, būs jāpieņem lopi no kaimiņiem izbarošanai. Kaut bijusi tikai peļņa!

Pēteris aiziet uz muižu pie lielkunga, kas zin, dabūl ziemai darbu. Lielkungs ir ļoti laipns, slavē jaunā saim​nieka čaklību un apsola peļņu pie baļķu ciršanas vai mal​kas vešanas.

Ziema uznāk, uzkrīt sniegs.

Pēteris ņemas ap muižas darbiem un malku.

«Vai tu nevarētu kādu brīsniņu atpūsties, saņemtiaj spēkus?» Līze pārmet |ne vienreiz vien.

Pēteris tik purina galvu.

«Atpūtīsies kapā,» viņš atbild rāmi.

Zināms, trūkums tad gan nevar uzmākties. Mazā ģimene pirmo gadu Vilkatīreļos pārcieš it labi, bet pavasari Pēteris atnes no muižas veselus piecdesmit rubļus. Tā Ir atlikusi peļņas daļa.

«Līz, še govs!» viņš sauc priecīgi un nomet paciņu pa​pīra naudas uz galda.

Līze .pārsteigta paņem naudu un sāk skaitīt. 50 rubļul «Tik daudz naudas!»

Līze noliek rūpīgi naudu uz galda un apķeras vīram ap kaklu.

«Tev taisnība, Pēter,» viņa šņukst, «es šaubījos, bet Dievs mums ir palīdzējis, mūsu dzīve ir atkal uz priekšu gājusi.»

Pēteris atstumj sievu laipni no sevis.

«Kas uz to Kungu paļaujas, tas ne uz smiltīm dibinās!» viņš nosaka svinīgi.

Atkal pavasaris. Sniegs ir nokusis, izšaujas bālidzeltenā zāle strautiņā, atraisās pumpuri kārkliem un elkšņiem. Pie Vilkatīreļiem, vispār pelēkai vecainei, stiepjas koši zaļa strīpa rudzu. Viņi ir labi pārziemojuši un tagad iz​skatās spirgti un priecīgi.

Pagājušā vasarā Pēteris uz kāda gudrinieka pamācīšanu izceļamos celmus līdumā ir aizurbis ar resnu svārpstu un izitrbto caurumu pildījis ar ūdeni, virsgalu aizsizdams ar tapu. Tagad viņš pieliek celmiem uguni, un tie izdeg līdz sīkākai saknītei. Paliek irdena un mīksta meža zeme. To ir viegli uzplēst, un vēl pavasarī viņu var apsēt ar auzām. Auzas aug griezdamās, tāpat kartupeļi.

Un katrs, kas brauc cauri Vilkatīreļiem, saka skaudīgi: «Nu, paskat tik, kas te par zemi! Redz, kādi rudzi jau pirmā laikā, kas par auzām, kas par kartupeļiem! Arī lini nav smādējami. Vilkatīreļu saimnieki tiks bagāti.» Bet, ja braucējos ir sieviete, tad atbilde skan: «Kādas govis, kā nozīdītas!» liesām, var vēl pameklēt tik glītajs govis kā Zelmeņu frlias brūna|as: treknas, spīdoši gludas un visas četras lliinši brūnas. Un ko viņas piena dod! Zfelmeniete katru nedēlu reizi brauc uz pilsētiņu pienu

pārdot.

«Kas tiesa, tas tiesa, — Zelmeni patiesi iedzīvosies.»

Vairojas arī ēku skaits. Jau klētij ir uzceltas spāres, un lla stāv darbā. Tagad ir pieņemti meistari un lieki strād​nieki, lai darbus ātrāk pasteigtu. Nevar jau gaidit, kamēr (Ienāks rudens un būs jākuļ labība. Kur tad noliks graudiņus? Jaunās ēkas izskatās glītas, un līdz ar viņu piemešanu pieaug arī vispārīgais iespaids, kādu viņas at- ■tiīj uz garāmbraucējiem. Spīdoši baltas un tīras, ielenktas kuplas labības pilnām druvām — visapkārt zaļais, rāmais mežs un smaržīgas zāles pilnās pļavas: tīrā paradīze! «Jā, viņiem ir laime!»

Bet Griķēni brauc uz Vilkatīreļiem ciemā, sauc tos par radiem, bučojas ar tiem un lūdz «mī|os radiņus» jo bieži pie sevis. Pats Griķēnu tēvs nezina Pēteri kā cildināt, kā slavēt. «Kas tev par uzcītību, čaklību un izturību, kādas saimnieka dāvanas! Desmit citu tavā vietā būtu izputējuši, liet tu iedzīvojies!» viņš mēdz sacīt.

Un brīnums! — Kādu svētdienu Vilkatīrejos ierodas pat muižas vagaris ar stallmeisteri Anckalniņu.

Kā viņi iepleš iicis, kad ierauga staltās ēkas un ražīgās druvas.

«Un tas viss bez maksas, bez nomas, par velti? Zelme- nitis paliks stāvu bagāts,» Anckalniņš iesaucas rūgti.

«Nebūtu ticējis,» vagaris atņurd saīdzis. Viņam sametas ļoti nelaba dūša.

«Redz nu, tu teici, ka viņš izputēšot, ka te nekā nebūšot, norunāji mani… ej tagad pamēģini ar viņu mēroties, vai varēsi viņam blakus stāties? Bet pagaidi, kas būs vēl pēc gadiem! Viņš būs bagāts un turīgs saimnieks, drīzi pagastā ieņems pirmo vietu, bet tu — būsi un paliksi muižas vagarītis, kas katru gadu nobāž savu pussimtiņu uz interesēm. Bij man, muļķim, tevi klausīt!…»

«Kamdēļ tad klausīji, kas tevi spieda?»

«Cik te patīkami, cik te jauki! Tīrā paradīze: simtu — divi simti — trīs simti rubļu nežēlotu, kad varētu tikt pie tādām mājām.»

«Nu, parunā ar Zelmeni, kas zin, viņš tev kādu daļu atdos, jo visu triju māju grunts viņam tā kā tā būs par daudz.»

«Viņam par daudz? Kādēļ tad viņš no lielkunga pastei​dzies visas daļas viens pats saņemt? Nebīsties, — Peteris nav muļķis. Tu pie viņa vēl labi varētu pamācīties. Runfl taču, ka viņš vēl šo rudeni esot nodomājis uzplēst visu triju māju zemi. Būšot sataisīt milzīgu talku, salūgšot vai pus pagasta saimniekus un — kas tas būs, uzplēsīs ari. • Tad trīs gadi viņš ņems no tāda zemes gabala augļus par velti. Viņš drīz vien būs tūkstošnieks, gan pats redzēsi!»

«Nu, atpērc no Zelmeņa Tīreļus, kad tev viņu tik varcn žēl,» vagaris atrūc mierīgi.

«Gaidi vien, ka viņš tev tos pārdos.» . M Pēteris, pamanījis viesus, iznāk tiem pretī. Viņa ģīmis i ir pilns laipnības un prieka.

«Kādi negaidīti ciemiņi!» viņš jautri iesaucas.

«Nu, jānāk taču palūkoties, sak, kā tam jaunajam saim​niekam klājas?» vagaris smaida saldi.

«Sak, vai nav vilki norējuši?» iemetina Anckalniņš.

«Paldies Dievam, no vilkiem mēs nekā vēl nezinām, tikai odu, to mums Dieva svētība!» Pēteris atbild vien tiesīgi.

«Nūja, meža malā,» vagaris apstiprina.

«Nu, kā tad klājas, vai grib arī augt?» Anckalniņš jautā, f «Kā redzat — paldies Dievam, nekas!»

«Ja tev arvien tā augs, tad jau nezināsi galā kur mantu likt,» vagaris piebilst.

«Zeme laba, tikai tur, pašā viņā stūrī, būs pāra pūr- i vietas sliktākas — apakšā pelēkā smilts. Citādi viscaur auglīga gruntszeme.»

«Un tu domā viens pats visu triju māju zemi pievārēt? Vai nepiekusīsi?» Anckalniņš brīnās.

«Tādu platību iekopt, — domāju, tas tev, Pēter, neat- 1 maksāsies,» vagaris prāto.

Pēteris pasmaida.

«Nu, kā nu ies, ies,» viņš atbild blēdīgi, «jāmēģina vien i» ir, neizdosies — būs jāatstāj.»

«Zināmi vai nu kas bez pūlēm. Tikai es tavā vietā, 1 Pēter, lieko grunti par labu atmaksu atdotu citiem. Tagad, I kur tev tik labi paaudzis, ir izdevīgs laiks, ņēmāju ne-1 trūks.» Anckalniņš lūkojas platām acīm Pēterī.

Pēdējais brītiņu domā.

«Varbūt ka arī rastos,» viņš atbild rāmi, «bet ko nu • vairs tagad no citam atdošanas, — pārkāpis suni, jākāpj 1 pār asti!»

«Tā, tā,» Anckalniņš noņurd un paskatās ļauni uz va- Ir gari.

Vagaris izvelk no svārku kabatas pusstopu šņabja.

I «Te mēs tev atnesām sāl' un maizi,» viņš saka, pasnieg- iliiins pudeli Pēterim. i , «Lai jums simtu paldies! Kāda branga pudele! Nu, tad (māciet jel, ciemiņi, atpūsties. Mēs gan vēl dzīvojam pa​guldu istabā, bet, Dievs palīdzēs, nākamā gadā ceram celt tl/ivojamo māju.»

I «Es tavā vietā droši vien būtu izputējis.» I «Sparīgs tu esi, kas tiesa, tas tiesa,» vagaris glaimo. I «Pirmā laikā arī man diezgan raibi gāja, cik dažu labu icizi dūša draudēja saplakt, taču pārcietu.»

Pagaidu istabiņā viesus saņem Līze. K «Kādi mī|i viesi,» Viņa iesaucas sirsnīgi. I «Are, atnesuši arī sāl' un maizi,» Pēteris paskaidro un 11/liek pudeli galdā. [ «Lai viesiem paldies! Atnāks rudens, nosūtīsim viņiem |to grozam sēņu vai ogu.» i «Nu, tās mantas jums gan te netrūkst?» Anckalniņš : Jiuitā un nosēstas uz pasniegtā krēsla. [«Netrūkst, netrūkst, mīļie, tepat klāt. Atliek tev kāds vnļas brītiņš, — ieskrien tik mežā un ņem, ko vēlies.» I «Tiešām paradīze!» vagaris nosaka skaudīgi. L «Tīrā Leiputrija!» Anckalniņš piebalso, j Peteris sameklē glāzīti un attaisa pudeli. Līze ienes nieru, sviestu un maizi. Viesi tiek lūgti iebaudīt. I Viņi arī nekavējas aicinājumam paklausīt. Tiklab vagarim, kā Anckalniņam iet šņabis labi pie sirds: izstaigāša​nās un šejienes dzidrais meža gaiss ēstgribu ir pamodinā​juši lielā mērā. Šņabis arī vislabākais līdzeklis modināt vaļsirdību un draudzīgu satiksmi. Pudele vēl nav pusē, kad vagaris jau uzsāk sarunu, kuras dēļ īsteni ir atnācis.

«Pēter, brāl,» viņš uzsāk, «tu esi laimīgs cilvēks, tu esi labu lomu vilcis, — tu dzīvosi!»

«Kurš gan tādā labumā nedzīvotu!» Anckalniņš atsaucas litri.

«Petcr, brāl,» vagaris turpina, «mes ar stallmeisteru — So pašu te — bijām lieli muļķi, nevis muļķi vien, bet ga- 1 avi vērši, ka nemācējām saņemt laimi. Man bij priekšroka, es būtu varējis tavā vietā sēdēt un varbūt tagad no tevis tāpat saņemtu šņabja pudeli kā tu no manis.» «Zināms, zināms, vagar, tev bija priekšroka.» «Bij, bet izbija,» Anckalniņš smejas. «Jā, zināms — izbija, ko vairs darīsi? Kod vai pirkstos, kod — neko nepalīdz. — Bet klausies, Pēter, kā būtu^ kad tu vienas mājas.zemi-atdotu man, ko? Atmini, muižā m4l arvien bijām labi draugi? Tev papilnam pietiktu no divil māju zemes, un es tev labi atmaksātu… dzīvotum tu6| kā brāļi!»

«Un man?» Anckalniņš iesaucas skaudīgi. «Kur tad mmi būs? Ne tev, vagar, tagad priekšroka, bet man. Tu mnļ piekrāpi, atvīli no mājām, izvīli 50 rubļus, kurus izdalļļ jāties ar Zelmeni. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Man I vienīgi tiesības prasīt savu māju atpakaļ, ne tev, vagari» «Eh, Anckalniņ, tu runā niekus! Tagad vairs nav vedi laiki, katrs pats sev tuvākais.»

«Kā tad, un citam velc vai dvēseli laukā.»

«Ko, biedri, par niekiem strīdēsimies,» Pēteris iesaucu® lai izlīdzinātu iekarsušos radiniekus, — «jūs man esH '' viens tikpat labs kā otrs. Apvainot negribu neviena. Tātl^ļ arī Vilkatīreļi paliks nedalīti, tādi, kādi viņi tagad ir. Ka spēšu, tā sitīšos ar viņiem cauri.»

«Nē, Pēter, manis tu nedrīksti atraidīt, es pats tev viņu» izgādāju,» vagaris mācas virsū, — «saki tik, cik gribi M maksas? Vai simtu rubļu pietiks? — Apdomājies, tā I laba nauda.»

«Un ne par simts tūkstošiem arī ne, vagar! Es ncesnui naudas kārs. Ja tu būtu izcietis visas tās

grūtības, ko ■ uz šā zemes gabaliņa pieredzējis, tad arī saprastu, elli viņš man mīļš. — Viņš man ir tapis tikpat neatšķiram» kā mana sieva vai mans dēls. Un vai tu gan, vagar, domi, ka es vienu vai otru no tiem par 100 rubļiem atdotu?» ] Vagaris samulst un sāk bungot ar pirkstiem pa galdu «Nūja, nūja — sieva, bērni, — tas ir cita lieta- » viņš dudina steidzīgi, «kā tad — tā cita lietai- Bel es neprasu pēc viņiem, es gribu grunti, zemi — s«. ļ proti?… Pēter, brāl, tu zini, ko es spēju, kas es esmu.r Man nemaz nevajaga ar tevi te kaulēties, man tik jāpil iet pie lielkunga, — bet, redz, negribu tevi apbēdināt; tu ?ini, es neesmu tāds cilvēks. Nu, kā tad paliek? Došu tev 150 rubļus, tā kā zeme tev te tik mīļa tikusi, vai ne? Ar to tu būsi mierā?»

«Nepūlies, vagar. Ja lielkungs tev zemi dod, — ņem, es no savas galvas nedošu nekā,» Pēteris cieti nosaka, ļ Anckalniņš smejas.

«Ko tu ņirgājies?» vagaris griežas pret viņu. «Vai tev» ^da niez?»

«Neizdevās, ko?» Anckalniņš berž rokas.

«Neizdevās? Tu domā? — Nu. Anckalniņ, varu lev tik micit, ka tu, kaut tu gan esi mans radinieks, tomēr esi Bpdīgais mū|a un plānprātiņš.! Ja csko gribēšu, tad arī to ■ Dabūšu, vai saproti? Bet Pēteris ir mans draugs, es negribu ar viņu nīsties. Mēs iztiksim ar la'bu. Viena roka mazgā otru — abas baltas. — Pēteris mājas nopircis nav, •iii lielkungs to var katru brīdi izcelt laukā, vai tu saproti H<> lietu? Un kur te vainu nevar atrast! Vai tev lops ieskrē- ļls mežā, zaķis pašāvies gar bises galu, vai arī kāds ve- /.ums malkas aizslīdējis uz pilsētu, — eh! manis lai ne- ļ vli'hs nemāca! Vai tā nav, Pēter?»

Pēteris purina īgni galvu, i «Tu maldies, vagar! Mednieks neesmu, bises man nav, lin lopus man brīv ;arī mežā ganīt. Bet malku zagt man iihv vajadzīgs, man viņas ir pārpilnībā.» [ Vagaris paceļ pirkstu un, vienu aci piemiedzis, sauc: «Nu, nu, Pēter, nu! Ļaudis domā dažādi par tavu ātru Iedzīvošanos. Veselu gadu tev bij jāpērk maize, pārtika, lēkla, — pirmo gadu tev nekā nepaauga, — bij jādomā, l>adā nomirsiet kā peles slazdos, bet paskaties, pavasarī, kad veciem saimniekiem pat graša nav, Zelmeņam naudas diezgan, viņš tev pērk lopus un dzīvo zaļi!» L «Vai kāds domā, ka es savu naudu netaisni ieguvis?» Pētera ģīmis pārklājas pelēku bālumu, ļ «Domā, nedomā… kas pasaulei muti aizbāzīs!» I «Klau, vagar! Vai tu esi no kāda dzirdējis par mani ļaunas valodas? Saki droši!» f «Kas man daļas gar to, ko citi runā vai domā.» I «Ja tā, vagar, tad tu pats esi nelāga cilvēks.» [' «Es — nelāga cilvēks? — Anckalniņ, vai tu dzirdi?» , «Jā, tas tu esi,» Anckalniņš saka sīvi, «un vēl vairāk: tu esi īsts māns un krāpnieks!»

«Uh!» vagaris uzsprāgst kājās. «Jūs manis pieminēsiet, lo ēs jums saku; jūs manis pieminēsiet!» Žigli viņš apgāž šņabja pudeli un, pavadīts no Anck:il- niņa, aizskrien projām. Svārku stērbeles vējā plivinās.

X VIŅA VĀRDS LAI IR AUGSTI SLAVĒTS Rudenī Vilkatīreļos sabrauc ļaudis ar zirgiem un arkliem. Pēteris stāv pie klētsdurvīm ar pudeli rokā, un katram jaunpiebraukušam jādzer viens šņabis. Līze čakli tekalē no vienas ēkas otrā, no klēts uz namiņu, no namiņa uz klēti, un allaž kaut ko paslēpj priekšautā. Nabadzītei šodien karsta diena: tik daudz viesu, visi jāuzņem, visi jāpamielo. Šorīt agri nokāva jēru, tagad gaļa jau lielajā katlā vārās, mutuļus mezdama: bet, lai zupa izdotos īsti pa godam, tad tai jāpieliek arī kartupeļi un sauja rīsu klāt.

Lielākā daļa talcinieku ir jauni puiši, tāpēc tad arī sētvidū dzirdama tik jautra čalošana un pārgalvīga triek* šana.

«Tīreļtēv,» kāds no puišiem skaļi uzrunā Pēteri, «do* māju, ka laiks pie darba! Kas vēlāk nāks, gan lauku at​radīs, visus jau tā kā tā nesagaidīsim.»

«Lai nu lai, Kārkliņ,» Pēteris atbild rāmi, «gan jau vēl ir darbu pasteigsim. Vispirms ieturēsim azaidu, tad — pie darba. Neēdušam darbs lāga neveicas, un jūs gan šorīt neviens vēl nekā nebūsat baudījuši.»

«Nieki, Tīreļtēv,» otrs puisis atsaucas brammanīgi, «kas tad tagad nu vairs tā uz ēšanu skatās kā agrākos laikos.: Mūsu saimnieks savus ļaudis baro divreiz dienā: pusdienā un vakarā, bet pats ēd divreiz nedēļā: trešdien un svēt​dien. Saka, ka tas esot veselīgi un tā varot divi simti ga-j dus vecumu piedzīvot.»

Citi talcinieki smejas, smejas arī Pēteris.

«Liels mēlgalis,» viņš nosaka laipni un aizmetas uz namiņu. — «Nu, Līz, vai būs drīz brokastis?» viņš vaicā nepacietīgi. «Paliekam vēlu, — cik tad nu tagad tās dienas.»

«Būs tūlīt, tūlīt!»

Līze krauj gaļas gabalus bjodās un pārlej tos ar zupuJ Namiņā ir sabīdīti divi galdi viens otra galā un abi pārsegti ar baltu galdautu. Še tiek saliktas gaļas bļodas ar karotēm un maizi. Tad viesus lūdz iebaudīt.

Pēteris%pats arī nosēstas pie galda un atglauda matus no pieres. «Ņemat, ciemiņi, par labu, ko Dievs svētījis,» viņš saka it kā atvainodamies un pastumj šņabja glāzīti tuvākajam.!

Tas ir jau labi pavecs cilvēks, grumbainu seju un grūt-, sirdīgām acīm.

«Dievs gausin!» pēdējais saka dievbijīgi un pārmet krustu. «Amen!» Pēteris piemetina tikko dzirdami, un puiši nokar svinīgi galvas.

Ests tiek steidzīgi un klusu. Katrs, izvilcis no kabatas savu saliecamo nazi, griež ar to pa kumosam gaļas, ēd un «Iestrebj ar biezām koka karotēm zupu. Lieku šķīvju vai liļodiņu nav, visi ēd no lielām, kopīgām bļodām.

Bet, kad tad pēc brokastīm talcinieki ieklīst pa sētas nīini sarīkot arklus un zirgus uz darbu, tad mežs skan vien no puišu gavilēm. «Aiziet!» kāds uzsauc, kas pirmais ticis gatavs. «Sasper jods to zaļo krūzi, es pie zemes turēšos!) VOlk otrs, un drīz citi viņu pabalsta.

Jaunajā plēsumā parādas pirmā vaga. To izdzen Pēteris, tai seko otrā… trešā… ceturtā… piektā..

M!la strīpa ar reizi top melna. «Ja tā iet,» nodomā jaunais Haimnieks, dzīdams otru vagu, «tad man trijās dienās visa zeme uzplēsta.» Bet vēl arvien pienāk talcinieki klāt. Ap pusdienas laiku l'etcris saskaita 15 arklus, — tas ir spēks!… I Anckalniņš nav .maldījies: Zelmenis uzplēsa vienā pašā rudenī visu atlikušo zemi un nākamā gadā jau varēs ņemt nugļus. Iesēs linus, iesēs auzas —

padosies, paaugs tiku tikām.

I Vagari tas vareni grauž. «Nu, vai nav tā, kā teicu?» Anckalniņš kaitina. «Vai Zelmenis nav gudrāks par tevi?»

I «Par grasi viņam gudrības!» vagaris nospļaujas. «Tādā vietā katrs var būt gudrs. Bet lai tikai pasitas viņam kaut kas šķībi, — ir gudrība būs vējā.»

«Par to neraizējies, zeme nav pamāte. Kā tu viņu kopsi, l,ī viņa tevi mīlēs, — un Pēteris ir čakls.» I «Domāju, ka vēl ir par agru viņu slavēt. — Vajaga nogaidīt.» [ Un nevis vagaris ar Anckalniņu vien gaida, lai Zelmeņiem ļauni klātos, bet ir arī vēl daudz citu, kam gribētos Ietikt Vilkatīreļos par saimniekiem. Tikai cerības dienu no dienas mazinās — Zelmeņi netop vājāki, bet arvienu stiprāki. Jau trešajā gadā viņiem ir pilna mājas saime un pilns inventārs.

Taisnība, abus jaunos zirgus Pēteris esot no Mauska paņēmis uz parāda, bet kas tas būs priekš viņa — simts astoņdesmit rubļi? Šogad atkal neredzēti audzis: rudzi kā kārkii, lini kā jūra un auzas — vilnis vilnī; bet jāmaksā tam nav nekas. Būs stāvu bagāts! uzpats veReizēm skaudīgās runas aizsniedz arī pašu Vilkatīreļu saimnieku ausis, bet Pēteris tik pasmaida.

«Mums nekā nebij, kad šurpu atnācām,» viņš gudro, «nekā arī nebūs, kad no šejienes aiziesim. Ja Dieviņš mū.<M| pūles svētīs, viss būs — Jurīšam.»

«Viss viņam,» Līze apstiprina.

«Mums pietiks ar apziņu, ka dzīvojam zem pašu pajumtes un ka varam apkopt savu gabaliņu zemes, citam pa* domu neprasot. Lūk, istaba būs šoruden gatava, vēl šoļl ruden sastādīsim dārzā ābeles un ogu krūmus.»

«Vai zini, Pēter, ir taču labi dzīvot savā mājā!»

«Labi, zināms; bet par visām lietām neaizmirsti, k| mums Jurītis jāsūta skolā.»

«Vai prāts, tik jaunu!»

«Ar astoņiem gadiem priekš skolas neviens nav paf jaunu.»

«Bet viņš tāds maziņš un vārgs, būs citiem bērniem tikai par kāju pameslu.»

«Nekas, gan izaugs.»

Līze uzbudinās.

«Bet, Pēter, tā taču nevar būt tava nopietnība?»

«Nopietnība — zināms,» Pēteris atbild stingri, «lielāki nopietnība. Kā tikai beigsim kult, tūdaļ — marš, uz sko'ul Puikam jāmācās tad, kad tas vēl nevar strādāt grūtu» darbus, vēlāk tam priekš mācīšanās nebūs vaļas.»

«Mēs tak norunājām skolot viņu par muižkungu?»

«Viss viena alga — strādāt tam tā kā tā būs jāstrādā.»

«Tomēr ne tik prasti darbi kā mums?»

Pēteris sapīkst.

«Ne tik prasti kā mums?» viņš zobojas. «Vai tu domā, ka viņa laikos Vilkatīre]u zemi izcilās ar zelta dakšiņām? Jeb vai tu domā, ka es Jurīti tādē] gribu izskolot, lai viņi aizietu no šejienes projām, atdotu mūsu mājas svešiniekam un pats paliktu atkal bez sava kaktiņa, bez pajumtes, ka mēs reiz bijām? Ja tu tā domā, tad tu maldies. Vilkatīreļiem priekš katra Zelmeņa būs būt un palikt par svētumu. Viņi nedrīkst nākt svešinieku rokās, kamēr vē! kāds no mūsu saknes būs dzīvs. Vilkatīreļi ir rasināti mūsu svied​riem, mēsloti mūsu spēkiem, mūsu dzīvības spēki ir pār​vērtuši šo neauglīgo vecaini par auglīgām druvām!» i Līzei iešaujas prātā pirmais gads Vilkatīreļos, un viņas; acis top mitras. Pēterim ir taisnība, Jurīšam jāpaliek par tēva pēcnācēju. Tādu māju kā Vilkatīreļi nedrīkst izlaist no ģimenes… zināms, ne! Zeme ielabosies, saaugs dārzi, saaugs koki, kas te būs'par dzīvi! — Būs dzīve, būs!

Pēteris ieiet jauntaisāmajā istabā un paskatās, kā grīdu

Ilck, tad iznāk laukā un pacel acis uz jumtu. Uz jumta |ēd šķindēju sitējs. l «Klau, Vaivariņ, naglu netaupi, — arī nesteidzies, ļiiuits nedrīkst ziemā sniegu cauri laist,»' Pēteris uzrunā Šķindēju sitēju.

I' «Dzirdu, saimniek, dzirdu,» uzrunātais atsaucas, «kas Iļd man naglas ko žēlot, neba tad tās manas.»

Pēteris pakasa domīgi aiz auss: nūja, Vaivariņam taisnība. Pēc tam viņš aiziet uz klēti, paņem sieku un dodas 11/ riju. Šorīt izkūla pēdējos rudzus, redzēs, cik tad nu pavisam būs iznācis? Labi būtu, kad iznāktu no rudziem tik daudz, I<b žīdam varētu samaksāt zirgus. Miežu būs gan vairāk, bet no tiem būs jāmaksā istabas būve. Nevar vēl zināt, vai tik daudz iznāks? Nu — ja nu īsti iztrūks, tad piemetinās no auzām, lai arī par to pārdošanai diezin cik neatliks. Lopi pa zienlu nevar palikt bez miltiem. Laime vēl, ka lini šogad tik labi padevušies, — iznāks saimei alga, un tad arī tik tā līdz nagu galiem cauri būs. Bet ļaudis spriedelē no diezin kādas bagātības! — Pēteris smīn: «Jā, j;i, tuvākā grasi ieraugām arvien desmitkārt lielāku un mīļāku nekā savu!» ļ Kalpi patlaban nobeiguši rudzus tīrīt un nu ņemas pieslaucīt klonu. Pie durvīm redzama laba guba dzeltenu apaļu graudu. [ «Jau cauri?» Pēteris brīnās, ienākdams klonā. | «Uz galu sacēlās brangs vējš, steidz tik sietā bērt,» viens no kalpiem paskaidro. [ «Šodien vētīšana gāja kā ar «dampi»,» otrs piemetina. \ «Vai daudz būs šorīt biris?» Pēteris jautā un noliek sieku pie graudu gubas, i «Vairāk nekā aizvakarrīt katrā ziņā.» «Vismaz savu pūru 12 būs.»

«Tad padodat tik maisus, sāksim mērīt.» Kalpi noslien slotas pie sienas un salasa maisus, kuri sakrauti klona kaktos. Saimnieks nometas pie graudu gubas uz ceļgaliem, atspiež sieku pret krūtīm, abām rokām rauš un rauš zeltainos graudus siekā.

Pārmeklējis maisu, vai tanī dažkārt nav kādi nepamanīti caurumi, viens no kalpiem nostājas Pēterim blakus, kamēr otrs paņem slotu un ogli.

Mērīšana iet veikli uz priekšu. Pēc katra izbērta sieka rodas melna strīpiņa uz sienas. Tādu tur jau ir kādās 15 vietās.

Guba arvienu viairāk sašļūk, un maisi pildās. Te kloni durvis atveras un tanīs parādās Sirnka ar sarkano bārzdll, «Labdien, Tīreļsaimenikes,» viņš sveicina savā žīdu iz* loksnē un sniedzas ar vienu roku pēc graudiem, ar otru fe krata Pētera roku.

«Nu, palūk tik, kas tādam nekait,» kalps Antons uzsāk, zīmēdamies uz Simku, «viņš tev, iesēdies zirgā, tikai pa​braukājas, bet mums priekš viņa jātīra graudi un jāpelna viņa meitām pūra nauda.»

Simka svārsta graudus saujā, ieņem mutē, pabārsta no vienas saujas otrā.

«Nu, kas būs, saimenik?» viņš jautā, pagriezies pret Pēteri.

«Kas būs? — Kas tad lai būtu?» ļļ «Cik daudz pārdose?»

«Kāda būs cena, tā pārdošu.»

«Tagad rudzes cēlusēs — 55 kap. pude došu.»

«Melo, brāl Simka, — par tādiem graudiem?» Antons pasteidzas žīdu norāt.

«Tas ir tas cenes, es nevar neko darīt,» Simka atbild, plecus raustīdams.

«Ncstāst', židiņ, niekus,» otrs kalps ierunājas, «vakar vecais Griķēns pārbraucis no Rīgas un stāstījis, ka par rudzu miltiem dabūjis 95 kap. pudā, bet tev rudzi maksī tikai 55 kapeikas! Palūk tik, tāpēc tev ar bārzda tāda ap​svilusi, ka tik daudz melo.»

«Andrej, neplukši niekus!» Pēteris apsauc runātāju un pagriežas pret žīdu. «Ja dosi 58 kap. pudā, tad tirgosim, citādi runāt tev velti.»

«To nevaru dot. Posem Rīge mokse 57'/2 kapeik, kur palik sūtījums, frahtes, strādniekes? Posem arī kas jāno​pelna.»

«Tad atbrauc kādas nedēļas vēlāk, varbūt varēsi maksāt.»* «Es jums tik vor socīt, ka drīzāk rudzes kritīses nekā celses, tāpēc nemoz negaidet. Tā kā jūsem ir mums vecs kunde, tad — —» Simka pagrābj atkal sauju graudu, svārsta, košļā, berzē, tad izmet atpakaļ gubā, — «nu, lai arī iet 56 kap. pude! Vairek, nudien, nevore.»

«Bez 58 nebūs.»

«Ardevin!» Simka sniedz roku un taisās aiziet, bet pienāk beigās vēlreiz pie graudu gubas, pagrābj sauju un vēl- ► reiz ņemas graudus bārstit, glaudīt, svārstīt un košļāt.

«Nē, vairak nevar — ardev!»

Zīds iet, bet durvīs vēlreiz atgriežas, «Nu, kas būs, saimenik? Par 56 ar nebūs?»

«Nebūs.»

«Ardev! — Nu, par 56'/2? Nebūs?» «Šoreiz nebūs vēl.»

«Tad dzīvoit vesel. Tok apdom, tas ir labe naudin — 56V2 kap.?»

«Liela nelaime nebūs, ja graudi drusku nogulēsies ap​cirknī!»

«Kā zināt; ardev!»

Un nu žīds patiesi aiziet. Kalpi tam nosmejas paka]; bet Pēteris ieber pēdējo sieku maisā. Tad viņš rūpīgi aizsien maisam galu, pievelk ar ogli vēl vienu strīpiņu un nu ņemas visas strīpiņas saskaitīt. Ik pa trīsdesmit strīpiņām viņš uzvelk savrup citu, lielāku strīpu. Tādā kārtā tam iznāk 17 lielas strīpas un 22 mazas atliek pāri. Katra no lielajām strīpām iztaisa 10 pūru, 10 tādu iztaisa 100 pūru, septiņas — 70, tas ir simtu un septiņdesmit. Trīs mazās iztaisa vienu pūru, par diviem pūriem būs sešas, par trim — deviņas, sešiem astoņpadsmit, par septiņiem vēl trīs klāt — būs 21 strīpiņa, tas iztaisa septiņi pūri un vienu sieku, pavisam 177 pūri ar vienu sieku.

Pēteris pasmīn par iznākumu.

«Gods Dievam, audzis nekas!» viņš nosaka dievbijīgi.

«Citiem šogad tukši lauki,» Antons priecājas par sava saimnieka lairni.

Kamēr kalpi aiziet pēc zirgiem, ar ko pārvest labību uz klēti, tikām Pēteris ieiet rijā palūkot, kā kalst mieži. Viņš apskatās krāsnī, patausta ārdos: kalst labi, varēs rīt rītā kult. Lai Dievs dod, ka arī mieži tik labi birtu kā rudzi.

Pēteris soļo domīgi uz māju pusi. Cik gan varēs rudzu pārdot? 40 pūrus izsēja, pašiem maizītei jāpatura 15 pūru, saimei jāaiztaupa — 30, tas būtu 85 pūri. Pavisam bij 177, tad atliktu: 85 no simta būtu 15; 15 un 77 būtu kopā astoņdesmit — septiņi un — astoņdesmit septiņi un 5 būs deviņdesmit divi!

Trīsdesmit divi pūri jāpatur drošības labad nākamam gadam, tātad pārdot varētu 60 pūrus. Piecdesmit septiņas kapeikas pudā, tas iztaisītu: piecdesmit ar piecdesmit un vēl piecdesmit — ir rublis un piecdesmit; septiņi ar septiņi un vēl septiņi ir — četrpadsmit un divdesmit viens. Rublis piecdesmit un kvarts ir rublis septiņdesmit pieci, četras kapeikas atpakaļ — pūrs iznāk uz 1 rubli 71 kap. Tad simtu pūru maksātu 171 rubli, 50 pūru — pusj no tā, kas būtu- 50 un 30 ir 80, puse no 10 ir 5, tas ir astoņdesmit pieci rubli un pusrublis…

Pēteris apstājas gluži izbijies: tikai 85 rubli un 50 kapeikas? Vai viņš nav pārrēķinājies? Tad jau priekš zirgu nomaksas no rudziem iztrūktu vesels simts — jā, taisni vesels simts bez pieciem rubļiem! Nē, tik traki nevar būt, jāpārrēķina vēlreiz.

Un nabadziņš rēķina ar baiļu sviedriem vaigā, bet vairāk neiznāk. Viņš grūti nopūšas, pastumda cepuri no vienas puses uz otru un svarīgi lūkojas uz nopļauto rudzu lauku. Cik tur sviedru nav nolijis uz asajiem rugājiem, un — panākums taču tik mazs! Kas tad lai būtu bijis, ja Dieviņš nebūtu tik labi audzējis? — Nu, zināms, ko sūdzēties nav, par to atkal iekrājas mājas inventārs — tā jau ari manta.

Paldies Dievam, nākamā gada rudzi arī izskatās spirgti un tumši zaļi, kas zin, varēs pārdot liekos 30 pūrus. Gan tad iztrūkumu papildīs vai nu no liniem, vai kartupeļiem …

Kalpi pārbrauc ar labības maisiem. Pēteris paskatās uz sauli u'n liek maisus sakraut neizbērtus klētsvidū.

«Lai viņi paliek, lai, varbūt gadās pārdot, iznāks lieka bārstīšana,» viņš izskaidro kalpiem, «bet tagad iesim miežus vest. Pasaucat Trini, lai nāk piekasīt, varbūt varēsim līdz vakaram novest; tad būtu visa labība pajumtē.»

Zirgi ir čakli un strādnieki ne mazāk, tādēļ vešana labi veicas. Vezums aiz vezuma piebrauc pie rijas un izkrauj vedamo pažobelē. Šķūnī gan būtu labāk, bet tas jau līdz jumtam pilns ar auzām un agrāk ievestajiem miežiem. Daļa miežu pat samesta rijas sānos kaudzē. Ja Dieviņš palīdzēs, uz priekšdienām būs jārauga klona galā uzcelt otrs šķūnis; nāks vēl jauni lauki klāt, nebūs, kur labību nolikt.

«Andrej, gu tik vazo!» Antons uzsauc otram kalpam, pabraukdams tukšā viņa pilnajam vezumam garām. «Mūsu saimniekam būs pirmajam visi lauki tīri.»

«Tad nebrauc jel virsū!» Andrejs atbild errīgi. — «Vai traks palicis, vai?»

«Evrā!» Antons uzšauj zirgam un aizlaižas au]iem vien. Kupls putekļu mākonis kā gara strēmele nostiepjas viņam pakaļ.

Sārtums vakara pusē top arvien bālāks un bālāks. F.nas gar meža malu sabiezē tumšā "krēslā. No strautiņa paceļas balta migla.

Līze ar māju meitu Grietu ir nokopušas lopus un rīkojas ap vakariņām. Galdā nāk vārīti kartupeli ar biezu pienu, sīpoliem un ķērnes pienu. Pie tam rīkotājas pašas arī iemet pa atlupušai kartupeļu drumslai mutē.

«Vai esat dzirdējusi, saimniec, ka Ķiguļu Marijai kāzas izputējušas?» Grieta uzrunā Līzi.

«Ej, ej?»

«Kā tad. Viņnedēļ saimniece tai likusi novārīt kartupeļus ar mizu. To šī arī izdarījusi, bet, kad kartupeļus cēlusi no uguns, diez, kā gadījies, kā ne, paklupusi un noplucinājusi kājas, rokas un ģīmi.

Zināms, miegaina jau Marija palaikam bijusi, bet, kā viņa ar degunu katlā tikusi, — to lai Dievs zin.

Brūtgāns to izdzirdis, — uz vietas at​teicis.»

«No Ķiguļu Marijas ari nevienam liela prieka nebūs, viņa tik tāds pnscilvēciņš.»

Pārnāk Pēteris ar kalpiem. Sievieši apklus.

«Paldies Dievam! Lauki nu tīri!» Pēteris saka jautri un nokar striķi vadzī.

Kalpi sēstas pie galda.

«Ak tad nobeidzāt gan?» Līze jautā.

«Kā nieku!» Andrejs atbild dūšīgi.

Vakariņas paiet klusi. Visi sajūt nogurumu k'aulos un taisās pie miera. Rītā būs atkal agri jāceļas.

Tikai pats saimnieks, pretim savam paradumam, paliek vēl pie galda sēdot.

Sieva to bažīgi uzlūko vienreiz — otrreiz, bet nekā ne​saka. Vai viņam kas atgadījies?

Pēdīgi, kad saime novākusies savās rūmēs — priekš viņas jau viena istaba pasteigta jaunajā dzīvojamā mājā, — Pēteris iesāk runāt: «Diezi, diezi, kā būs,» viņš saka gausi, «mēs nenāksim cauri.»

«Nu- ?» «Šodien bij Simka, par rudziem sola tikai 56'/2 kap. pudā. Pārdot varēsim ap 60 pūru, un tas tik būtu 85 rubļi un 50 kapeikas. Bet es cerēju, ka no rudziem vien iznāks Mauskas parāds.»

«Vai tad daudz tev trūks?»

«100 bez 5 rubļiem.»

Līze nokar domīgi galvu.

«Nu, varbūt ka atliks kas no miežiem vai auzām?»

«Nav ko cerēt. Cik no miežiem būs ko pārdot, tas izies viss par istabas būvi. Labi, ja pietiktu. Un

auzas gan nav daudz ko skaitīt, paturēs sēklai un barībai, maz tad arī atliks.»

«30 rub]u mums vēl ir no piena naudas.»

«Tomēr nepietiks.»

«Tad pārdosim labības vairāk, varbūt pat kādu lopu, vai paši spiedīsimies sīkāk cauri,» Līze atbild viegli.

Pēteris krata galvu.

«Visbriesmīgākie ir parādi. Tu nevari iedomāties, kā mani moka Mauskas 180 rub]i! Man tā vien liekas, ka aiz katra koka, aiz katra celma būtu paslēpies kāds Mauskus.»

«Lieliem kungiem ir lādas bagātas muižas un tomēr parādi?»

«Vai tu domā, ka parādi viņiem nāk par svētību? Par cik dažy labu jņuižu nākotnē nāks sveši valdnieki, un tie būs izauguši no parādiem.»

«Liela lieta! Ja jau pavisam vairs nekādi nevarēsim, tad atdosim Mauskam zirgus atpakaj.»

«Varbūt ka tik tālu arī nenāksim, bet labi ir, ka visu pārdomā un apskata no jaunās puses.»

Pēc tam Pēteris dodas pie miera. Līze vēl nokopj galdu un tad arī sāk izģērbties. Jurītis jau sen saldi iemidzis, viņš visu dienu ganos bijis. Ārā top tumšāks. Debesis pārklātas tumšiem mākoņiem, tikai baltie šķindeļu jumti reizām bāli ievizas.

Visapkārt tik kluss! Kaut kur tālu tālumā rej suns, un viņa balss brīžiem mežā atšalc kā lēns dvašas pūtiens. Taču drīzi arī tas vairs nav dzirdams. Mežs sāk šņākt un top nemierīgs: ceļas sķarb§ rīta vējš.

Piepeši gar Vilkatīreju rijas jumtu paplātās it kā migla, tad sabiezē, lokās uz vienu un otru pusi, izklīst, sadrūp gabalos, tad pazūd pavisam. Tā kustas odu bars vakara krēslā; bet viņš nav tik straujš, tik biezs un tik liels. Lūk, melns mutulis izveļas gaisā un acumirklī pazūd tumsā. Arvienu bie'fcā'kg, arvienu kuplāka un šausmīgāka top savādā migla… kas tas ir? Vai jumtā kaut kas nepaspīdēja, kā kvēlojoša vilka acs?…

Vējš iešalcas un iegaudojas. Stāva, spēcīga liesma izšaujas no jumta un pārlej visu apkārtni ar asiņu sārtu krāsu. Žēlīgais Dievs, ugunsgrēks! — Ugunsgrēks!… Bet Pēteris, Līze un visa saime guļ. Nogurušam cilvēkam pirm- rniedzis tik salds un ciets. Kas pamodinās nabaga divējais, kas darīs uzmanīgus uz briesmām? Vai drūmā meža šalkšana, kas pārspēj pat uguns sprēgāšanu? — Uguns viegli un jautri lēkā pa rijas jumtu, apņem !aJ lubas kaudzes un pažobeles. Liesmas sitas pa durvīm un logiem laukā. Reizēm tās nelāgā ierūcas, kad vējš par skarbu uzdrāžas virsū.

Deg, Vilkatīreļu bagātība deg!

Liesmas arvienu pieaug. Lieli dzirksteļu blāķi paceļas, pārklāj zemi, klēts un kūts jumtus, lai galā nobirtu meža malā pa zaļo egļu skujām. Jau sāk kūpēt klēts jumts, drīz paceļas arī dūmi virs kūts, — tikai jaunā istaba stāv no​maļus un it kā brīnās…

«Glābiet! Glābiet!» atbalsojas mežā skali un šausmīgi.

Ar reizi rodas dzīvība ap uguns sagrābtajām ēkām. Redzami puskaili ļaudis, neapsegtām galvām, kailām krūtīm un basām kājām. Izmisuši viņi šaudās šurpu turpu, vaimanā un lauza rokas. Tikai viens, tas stāv kā par stabu palicis un plati ieplestām acīm lūkojas uguns jūrā. Pie​peši viņš saraujas.

«Jurītis! — kur ir Jurītis?» viņš kliedz, un viņa balss Iespiežas dziļi mežā.

«Te, te,» atbild vaimanu pilna balss, un kaukdama un gaudodama Pēterim tuvojas sieva ar puisēnu uz rokas.

Acumirkli Pēteris noskatās cieši abos, kā kad gribētu pārliecināties, vai tiešām tie ir viņa meklējamie, tad saka stingri un mierīgi: «Līz, tu paliec pie istabas un uzraugi puisēnu. Ne soli pie ugunsgrēka! Vai dzirdi?»

«Vai Dieviņ! vai Dieviņ! mūsu mantiņa, mūsu pūles! Kamdēļ mēs šeitan atnācām, uz šo posta u'n

nelaimes vietu? — Vai Dieviņ! vai Dieviņ! ko tik nu iesāksim!» Līze vaimanā un kulstās ar kājām pa zemi.

«Vīri, šurp!» Pēteris uzsauc saimes ļaudīm un amatniekiem, kuri šaudās apkārt kā bez galvas. «Par visām lietām glābsim lopus.»

Visi steidzas uz kūti. Lopi negrib neparko nākt no ēkas laukā. Viņi gandrīz nēšus jāiznes; bet, kad tie reizi laukā tikuši, tad sprūk kur kurais un nozūd tumsā. Ar zirgiem iet vieglāk. Antons dabūjis namiņa priekšā apaušus, uzmet tos zirgiem galvā, un zirgi paklausa gluži labi.

Paldies Dievam, lopus padodas izglābt, bet tad arī viss jumts jau liesmās. Ļaudis, reiz glābšanas darbus uzsākuši, nāk pie sama? ņas un nav vairs mudināmi. Citi ir ielauzušies klētī, citi namiņā. Katrs nes laukā, ko tik var. Iznes Līzes drēbju lādi, galdus, krēslus, gaļu, miltu tīni.un dienā klētī nolik​tos labības maisus.

Diemžēl, uguns neļauj ilgi darboties. Drīz viņa aizšauj savu nāves zobenu ieejai priekšā, un ļaudis tad var mierīgi noskatīties, kā viss sadeg, ēkas, labība, manta, barība — viss, viss! Atliks tik trīs kvēlošu ogļu čupas…

Saimes ļaudis paskatās uz saimnieku un nokar drūmi galvu.

Pēteris lūkojas stīviem skatiem ugunī, un uz kreisā vaiga tam sastingusi spodra rasas pile.

«Tas ir ļaundara darbs,» Antons iedrošinās izsacīt domas.

Saimnieks apgriežas un steidzas uz istabu. Līze ir nolikusi puisēnu zemē, dauza galvu pret sienu un raud. Pē​teris uzņem Jurīti uz rokas. Puisēns apķeras tēvam ap (r*klu. Tas pievelk viņu pie sevis un saka: «Dēliņ! Dievs ir liels, Viņa vārds lai ir augsti teikts un ■ ugsti slavēts!»

«Bet, tēt, man salst, kur ir mani svārcini?» mazais šņukst.

XI NOŽĒLOJAMIE CILVĒKI Zelmeņi ir nožēlojami ļaudis! — gaužas viss pagasts, bet neviena roka, neviens pirkstiņš nepastiepjas, lai nelaimī​gajiem palīdzētu.

«Nu, redzēsi gan, vai Pēteris tagad arī vēl būs tik gudrs kā agrāk,» vagaris zobo Anckalniņu.

Stallmeisters pasmīn.

«Zināms, vieglas dienas viņam nebūs, viss jāuzsāk no Jauna, tik jJu kā istaba un uzplēstā zeme atlikusi, bet vai viņš tādēļ jau putēs?»

«LJzplēstā zeme, parāds Mauskam un būvmeistariem, 13, tas tam atlicis,» vagaris čalo priecīgi.

«Man šķiet, ka sito spērienu viņš neizturēs. Ar ko viņš aizmaksās parādus, kur ņems kokus, ar ko jaunas ēkas celt, ar ko nākamā vasarā apsēs laukus? Lielkungs esot bijis bezgala pikts, kad dabūjis dzirdēt par nelaimi. Esot lamājies par Pēteri nežēlīgā kārtā. Kā tik cilvēks varot būt tāds liels lops un neapdrošināt savas ēkas. Tagad lai gādājot par būvmateriālu pats, viņš par brīvu nedošot ne šķestras.

Bet, ja Zelmenis līdz nākamam rudenim nebūšot ēkas nO jauna uzcēlis, tad aiztrenkšot to par kaklu un par galvu prom!»

«Vai tu biji klāt, kad lielkungs tā teica?»

«Man sulainis stāstīja, un tas gan nemelos.»

«Par ko tad negādā, lai kumoss nepaiet mūsu nuitei garām?»

«Nebīsties, nekur nepaliks!»

«Bet ja nu kāds pa to starpu atpērk no Zelmeņa Vilka- tīreļu tiesības?» Anckalniņš jautā, aci piemiedzis.

Vagaris top domīgs.

«Liela prasīšana, vai lielkungs kuru katru gribēs pre​tim ņemt?»

«Kādēļ gan ne? Vai viņam nav viena alga, kas maksā renti?»

«Renti — zināms; bet Zelmeņam vēl ir divi brīvgadi un zeme visa gatava. Kad labi padodas, par gadu var ieņemt skaidras peļņas vien 5(D0 līdz 700 rubļu! Tā ir nauda, ar to var ko iesākt.»

«Nauda, zināms, bet par to arī būtu ēkas jāceļ.» «Ēkas — jā; katrs gan uzņemsies ēkas uzcelt, bet vai arī uzcels? Tas, lūk, tas āķis, kādēļ katrs nevar Vilkatīre- ļos iesprukt, tur vajaga uzticama cilvēka.»

«Un es — —» Anckalniņš iesaucas žirgti, «es būtu ar mieru vēl katru gadu simtu rubļu piemaksāt.»

«Anckalniņ, vai zini, tu esi liels muļķis! Darbs tik lielam kungam dabūt to zināt, ko tu te tagad plukšķi, mūžam tu tad Vilkatīreļos nedzīvotu.»

«Gan laikam tu- ?»

«Lielkungs uzliktu tev tādu nomu, ka tu nespētu mak​sāt. Vislabākais ir drusku nogaidīt un — kur redz, drusku «piespicēt». Nav domājams, ka Pēteris, mežā dzīvodams, ēkām visus kokus pirks.»

«Vaizi, vagar, tu derētu par policistu vai spiegu.»

«Nu, un tad — tad var kādā brīdī gadīties, ka mēs iegūstam brango kumosu par paldies.»

«Gudri, tiešām gudri!» Anckalniņš nosmīn tā savādi, blēdīgi. — «Sak, kuru daļu mājas tu īsti sev ņemtu?»

Vagaris pasmejas.

«Nu, ko tagad iesmu drāzt, kad putns vēl mežā,» viņš atbild liekulīgi un aiziet. — «Jāpalūko, ko strādnieki dara.»

Anckalniņš noņirgā viņam ļauni pakaļ.

«Pazīstam tevi, kūmiņ!»

Bet Pēterim ir galva pilna grūtu domu. Ko |audis par viņu spriež un domā, par to tam maza bēda, bet kā izmi​tināt un noalgot saimi, kā aizmaksāt Mauskam, kā tikt pie jaunām ēkām, kā … kā …?

Un miegs, agrāk cietais, spirdzinošais, tagad Pēteri atstājis. Nabaga vīrs caurām naktīm valstās bez miera pa gultu un grūti nopūšas.

Līze ilgi klausās vīrā un valda asaras, bet tad reiz saņe​mas un uzrunā to droši.

«Diezgan, Pēter! Atstāsim visu un iesim atkal pie saim- nieķp kalpot.»

Pēteris neatbild.

«Jurīti saderēsim par ganu, paši salīgsim uz deputāta un dzīvosim kā agrāk.»

«Uņ mūsu parādi?» vīrs iejautājas pēc brīža.

«Pārdosim govis, atdosim zirgus — izlīdzināsimies; kas iztrūks, to nolīdzināsim vēlāk.»

«No iztrūkuma nav ko runāt, būs daudz tādu, kas maksās mums par kontraktu vairāk atkāpšanās naudas nekā visi mūsu parādi kopā. To arī var maksāt, jo padarīts darbs ir nauda. Bez tam, mums jau vēl ir tie 50 rub]i, kurus fidz ar tavu lādi izglāba. Siena arī p]avā diezgan, lopu barības pietiks. Kad šurpu atnācām, te bija vecaine ur< vairāk nekā. Tagad te ir gatava un glīta dzīvojamā ēka, iekopti dārzi, iestrādāti lauki un 30 pūrvietas labu rudzu. Vai tu vari aprēķināt, cik tas naudā iztaisa? Uii ko iztaisa 2 brīvgadi, vai tu zini, cik par tiem var maksāt?

«Manis dēļ, dari kā zini, bet mitējies tad reiz bēdāties. Kāds tu paliec, tev vairs nav cilvēka izskata.» Līze viegli aiztiek vīra elkoni.

Pēteris domā.

«Viss Dieva rokā,» viņš atbild sēri, un viņa brūnās, tulznainās ^rokas liegi iedrebas. «Pamēģināsim vēlreiz.»

Pa tam ir pagajusi jau vesela ncdē|a pēc ugunsgrēka nakls. Saime ir vairākreiz apjautājusies pie saimnieka pēc darba, bet arvien dabūjusi vienu un to pašu atbildi: «Pa​gaidāt! — Atpūšaties!»

«Dievs to zin,» Antons prāto klusu, «man tā vien liekas, ka mūsu saimniekam būs galvā kaut kas maitājies.»

«Tadas bēdas,» Andrejs atbild līdzcietīgi, «nav vis viegli nesamas. Te tu domā, nupat kā būtu uz kājām ticis, — Tuk, izput viss.»

«Andrej, vai zini, ko es domāju?»

«Nu?» I Antona ģīmis laistās priecīgā aizgrābtībā. ! «Es domāju, saimnieks mums ir labs,» viņš saka pārlie​cinātā balsī. «Vai nav tiesa?» [ «Labs nu labs; katrs saimnieks ir labs, kad strādnieks neslinko.» | «Tā vis, brāl, nesaki! Pazīstu arī tādus, kas tev vispirms Idu pār acīm novilks, tad izgudros kaut kādu iemeslu un bez algas aizdzīs no mājām. Lūk, tas pats Zemgrauzējs. Dzen strādniekus dienām, naktīm, bet rudenī, kad darbi padarīti, tad tik sagaidi, ka tevi aicinās pie pagasta tiesas par to, ka saimniekam nodarījis tik un tik daudz skādes, vai arī — ņem paudeles un staigā.» ļ «Mūsējais projām nedzen, tas tiesa.»

«Ar darbiem arī pārestību nedara.» ! «Bet saimnieks paliek taču saimnieks.» Andrejs parausta plecus.

«Tādēj es domāju, ka mēs varētum savu algu pagaidīt arī vēl līdz nākošam rudenim. Gluži pašu nepiecieša​māko — nu, to jau viņš mums šā vai tā sagādās.»

Andrejs purina galvu.

«Ja gribi, gaidi, es negaidīšu.» 1 «Vai tu baidies, ka varbūt ko nebūt zaudēsi? Nākamā gadā būs 30 pūrvietas rudzu, būs arī vēl cita sēja, vai tev tur nepietiks?»

«Kas man galvos, ka rudzi labi izdosies, ka tos nenomaitās sausums, tārpi vai krusa? Un ko tad no viņa ņemšu? Vienas algas vietā pametīšu divas.»

«Dari, kā zini, tava lieta.» Antons pieceļas no soliņa un aiziet taisni uz saimnieka istabu.

Pēteris sēd istabā, galvu atspiedis rokās, un stīvi lūko​jas pa logu laukā.

Antons iekāsējas.

Pēteris pagriež galVu gausi uz viņa pusi.

«Nu, Anton?»

«Tagad gan vēl nav deramais laiks, bet gribētu saimniekam prasīt, kā būs uz priekšu, vai nākamu gadu mani arī vēl turēsiet?»

«Tu gan gribētu pie laika citur saderēt?»

«Nē, gribētu taisni te palikt.»

«Tiešām?- » «Jā, saimniek. Tad ari gribētu lūgt dēļ manas algas daudz nebažīties, lai tā krājas pie jums līdz nākamam ru​denim. Man tāda viegla roka, kā tik ko dabūju, tā — aiziet!»

Pēteris atdzīvojas.

«Anton, tu esi krietns cilvēks. Še mana roka, tu nezau​dēsi nekā!»

«Par to neesmu nekad šaubījies,» Antons atbild, kaunīg Ielikdams savu roku saimnieka pasniegtajā.

«Zināms, būtu arī viens izticis, kā jau iztiku agrāk, bet palīgs nav smādējams,» Pēteris nosaka domīgi. «Un tu, Anton, tu varēsi dzīvot pie manis, kamēr vien es pats še būšu. Pazīstu kalpu stāvokli, zinu, cik tas savas nepastāvības labad nepatīkams, tādēļ jau sen domāju, kā labāk nodrošināt savus gājējus. Kā tev patiktu, kad es tev vie-; nain pašam ierādītu savu istabu un vienas daļas gatavai algas vietā dotu uz visiem laikiem, kamēr tu pie manis dzīvosi, trīs pārvietas zemes? Tad tu varētu turēt govi,! kādas cūkas un pāris aitu. īsi sakot, tu būtu tāds pats saimnieks kā es, tikai ar to starpību, ka tu maksātu nomu ar saviem spēkiem, bet es — ar spēkiem un zemes augJ lību. Un, ja mēs pie tam katrs pildām nopietni un stingri savu pienākumu, tad būtum kā vienas ģimenes locekļi.»

«Zināms, kas tad ar tādiem noteikumiem nebūs mierā!» Antons gavilē. «Vēl šoziem pārvedīšu sievu mājās un dzī​vošu uz «urrā»!»

«Tā pilnīgi tava lieta,» saimnieks atbild laipni, «par to nerunāsim, bet labāk pārrunāsim algas sīkumus. Tagad tu dabū no manis 85 rubļus naudā, drēbes, apavus un pārtiku; cik tu to visu rēķini kopā?»

Antons rausta plecus.

«Ko es zinu!» I «Nu, tak daudzmaz, tā apmēram: simtu, pusotra simta, J vai visi divi simti?»

«Varbūt būs visi divi simti.»

«Ja tev viss būtu jāpērk, tad — tad droši vien tik daudz. Bet, tā k?i saimniekam ienāk viss no viņa paša laukiem, tad viņš var rēķināt lētāk. Teiksim, ka visu tavu algu un pārtiku varētu rēķināt tīrā naudā par 150 rubļiem, tas iznāktu 50 kap. no dienas ar savu maizi, skaitot gadā 300 darba dienas. Labi, es tev tad maksāju 150 rubļus tīrā naudā. No šīs summas atietu par 3 pūrvietām zemes, katru 5 rubļi rēķinot, 15 rubļu, vienai govij un divām aitām ganība un ziemas barība — 10 rubļu, tas būtu jau 25 rubļi, mani zirgi, darba rīki un strādnieki tavas zemes apstrādāšanai — cik tu tos'rēķinātu?» . ] «Ko es tur saprotu rēķināt!» ļ «Nu, rēķināsim to visu kopā tikpat dārgi, cik man tas liiuksā. Man bija šogad 80 pūrvietas plēsuma.

Tās mēs Apstrādājām trīs vīrieši: tu, Andrejs un es,-un trīs sievietes: abas meitas un mana sieva. Katrs vīrietis dabū algas, iLiidrā naudā rēķinot, 150 rubļu, bet par trijiem — 450, Iiii pretim katra sieviete — 100 rubļu, kas iztaisa par trijām 300 rubļu, būtu kopā 750 rubļu. Bez tam pa vasaru, luīrstākajā laikā, es pieņēmu vēl liekus strādniekus un Uiiiaksāju 20 rubļus, ir tad būtu — 770. Zirgus rēķināsim luīlru 80 rubļu dārgus, — bez četriem zirgiem nevar ap- nlnidāt, — būtu kopā par visiem zirgiem 320 rubļu. Viena »ļrga barību rēķināsim lēti — 20 rubļu gadā, tas būtu pnr četriem — 80 rubļu. Zirgu bezspēcības un novecošanās niaksu rēķināsim uz 10 procentiem no viņu īstās maksas, I. i., 320 rubļiem, kas iztaisītu par visiem četriem zirgiem muldējumu 32 rubli; še klāt 80 rubļu barības — iznāk par zirgiem: 80 un 20 ir

100, vēl klāt 12, ir pavisam 112 rubļu, lle kopā ar cilvēku spēkiem — 770 un 112, iztaisa — astoņi simti astoņdesmit un divi rubļi. Ja nu nemaz nerēķinam arklu, ecēšu un citu rīku lāpīšanas un dilšanas naudas, tad jau vien saimniekam izmaksātu viena pūrvieta zemes apstrādāšanas — nu, vai zini, cik?» f Antons parausta atkal plecus.

I «Man uz rēķināšanu skolā bij ļoti grūta galva. Skolo- l.ljs velti sadauzīja uz manas muguras pīpes kātu, kā nevarēju, tā nevarēju saprast, kādēļ, divus skaitļus vienu zem otra parakstot, vienreiz iznāk vairāk, otrreiz mazāk.» I «Nu, tad tev teikšu: 882 rubļi, izdalīti uz 90 daļām, iztaisa 9 rbļ. 80 kap., iznāk, ka pūrvietas zemes apstrādāšana maksā — 9 rubļi 80 kapeikas. Par trim pūrvietām liīilu 30 rubļu bez 60 kapeikām. Pie tā tad nu nāktu agrākie 25 rubļi klāt par zemes nomu un lopu barību, kas būtu pavisam kopā 55 rubļi bez 60 kapeikām. Ja nu vēl dzīvokļa un lopu rūmēm pierēķinām 10 rubļu īres gadā, tad tas iztaisītu 65 rubļi bez 60 kapeikām. Tos atņemsim no 150 rubļiem algas, un tad paliks: 60 no simta ir 40, pieci no 40 ir 35, bet 35 un 50 ir 85, pie kuriem nu nāk 60 kapeikas klāt, kas ir pavisam — 85 rubļi un 60 kapeikas. Tātad, Anton, ja gribi palikt pie manis par 85 rubļiem ar 60 kapeikām naudā, 3 pūrvietām gatavas zemes un vienai govij un divām aitām barību līdz ar ganību, tad — sit saujā. — Līkop!- » «Es nu gan, saimniek, no visa tā rēķina nesaprotu ne bū, ne bē; sajēdzu tikai to, ka man uz priekšu būs 85 rubļu vietā 85 rub]i un 60 kap., bez tam vēl zeme un lopi. Ļaunāk tas nevar būt. Tādēļ: līkop, saimniek!

Lai Dievs jums palīdz!»

«Tev ar, Anton! Un tagad ej, pasauc Andreju, sajūdzat visus zirgus, brauksim uz Dziļo gravu radzēs.»

«Uz Dziļo gravu? Vai mežsargs mūs nenoķīlās? Viņš uz jums neturot labu prātu.»

«Nebēdā neko, man no lielkunga atļauja kabatā.»

«Ja nu tā — tas kas cits.»

Un atkal Vilkatīreļos iesākas rosīgs darbs un turpinās līdz pat Ziemassvētkiem. Tiek sadzītas milzu kaudzes ra«| džu, grants, akmeņu un vecu ķieģeļu, kā arī dakstiņu drumslu.

Daži Pēterim uzmācas ar jautājumiem, ko tas ar tik daudz radzēm darīšot; bet viņš tik pasmejas.

«Taisīšu mājas, ko tad citu!»

Ziņa par radzēm nonāk arī līdz vagarim un AnckalniJ ņam.

«Nu, gudriniek,» Anckalniņš uzrunā vagari, «vai tagad arī vēl šaubies, ka Zelmenis ēkas nesataisīs?»

«Vēl nav uztaisījis.»

«Tu domāji, ka viņš nespēšot ēkas uztaisīt, tādēļ ka tam nebūšot naudas, ko kokus pirkt; lūk, koki maksā naudu, tos viņš nepērk, — radzes dabū par brīvu, — viņš taisīs no radzēm. — Tev tāds aprēķins nemūžam nebūtu prātā iešāvies.»

«Nepriecājies taču par agru. Es saku, ka Zelmenis ēkas vēl nav uztaisījis, un pie tam es palieku.»

«Tu laikam viņam uzsūtīsi sēru, zēveli, mēri, piķi un uguni?»

«Ko viņam uzsūtīšu, tā ir mana daļa, tava deguna talkā nelūgšu.»

«Pag, ķā taču dakteri tādās reizēs raksta… nu, paraug, cik sen vēl kaut kur lasīju!… ak tā: zini kapiju! [2] «Nu tad zini, Kapijaskalniņ, ka uz priekšu Vilkatīreļos par saimnieku būs nedz Zelmenis, nedz tu, bet es!»

Vagaris nikni nospļaujas un aiziet.

Bet pavakarē viņš ieceļ miežu maišeli ragavās, iejūdz zirgu un paslepeni nobrauc uz Vilkatīreļiem.

Pēteris ar puišiem tikko pārbraukuši ar akmeņu vezumiem, kad va​garis ierodas.

T «Nu paraug tik,» vagaris iesaucas jau pa gabalu, «te |nu tā izskatās, it kā tu, Pēter, gribētu fabriku uzcelt.» ļ «Fabriku gan, vagar, — maizes fabriku!» Pēteris atjoko. I «Domāju jau, ka tu, no briesmīgās nelaimes nomākts, lifisi pavisam dūšu zaudējis.»

I «Vai nu no nelaimes maizi cepsi, jāpūlas vien ir.»

«Tava sparība, Pēter, tālu pazīstama; bet vai līdz tam, Kamēr no šiem akmeņiem maizi dabūsi, neaptrūks zobiem ilarba?» Vagaris uzsit draudzīgi Pēterim uz pleca, ļ «Kā Dievs palīdzēt, tā būs.»

I «Lūk, tur ragavās es tev atvedu maisiņu miežu. Kas *ln, tagadējā stāvoklī tas tev var noderēt. Visi esam tikai cilvēki.»

I «Lai tev simtu paldies, vagar!» Pēteris saka aizgrābts un krata vagara roku. «Tu arvien esi bijis mans pabalsts.» | «Ko nu par tādām blēņām runāt,» vagaris mēģina izvairīties. «Katra pienākums tuvākam bēdās izpalīdzēt.» [ Pēteris izcej miežu maisiņu no ragavām un tad kopā nr vagari dodas uz istabu.

Līze ir dziļi aizkustināta par vagara laipnību un nemaz nezina, kā dārgo viesi uzņemt. [ «Ak Dievs, kā lai mēs jums pateicamies?» viņa gaužas asarām acīs. «Kaut jau varētu vai pieklājīgi pamielot!» ļ «Ko nu, Līz, manis dēj nemaz nepūlies, vai es neēdis nāku. Bet sakāt, no kā tad pārtiekat?

Jums viss sadega?» ļ «Kā tad… sadega, sadega. Tikai lopiņus un dažas grabažas izglābām. Par laimi, todien kultie rudzi bija tāpat maisos klētī nolikti. Tos tad arī mūsu puiši bij izrāvuši. Vismaz maizītes kādam laiciņam pietiks. No lopiem ari šis tas atlec — ku|amies, kā redzēdami. Dažu dienu šā tā pārlaižam.» «Vai saime nesāk kurnēt?»

«Līdz šim vēl, paldies Dievam, nekas. 1,.audis labi redz, ka vairāk neko nespējam.» «Un algas, tās gan vēl saimei nemaksātas?» «Ar ko lai maksājam. Lūdzam, lai paciešas. Pēc jauna gada Pēteris domā braukt pe|ņā, saņēmis no žīda baļķus vest, — varbūt sapelnīs, — atdosim.» «Cik jums zirgu ir? Pieci?»

«Pieci, vagar,» Pēteris atbild savu reizi. «Vai tad tik daudz jums še vajadzīgs?»

«Varējām iztikt ar četriem, bet pavasarī viens paliki klibs, bij jāgādā cits vietā.» Pēteris pagriežas pret Līki «Sieviņ, vismaz paraugi ciemiņam tēju, ja ne vairāk ** apsildīsies.»

Līze izsteidzas ķēķī.

«Dzirdu, ka tu Mauskam par zirgiem arī esot parādi ko tad tas, vai savas naudas neprasa?»

«Kā nu ne, tūdaj pēc ugunsgrēka otrā dienā bij atskr3« jis,» Pēteris atbild smaidīdams, «bet izlīgām.

Apsoliju nākamā rudenī piedevām piecus pūrus auzu un trīs pūrui kartupeļu, palika ar mieru gaidīt parādu līdz nākamam rudenim.»

«Tad tev vēl cerības šoreiz no nelaimes izkulties,» va​garis norūc, «ja tikai spēsi ēkas uzcelt.» H «Nu, grūti jau ies, vai nu viegli.»

«Bet kā tad domā ar ēkām, vai akmens celsi? Man šķieti ka akmens ēkas iznāks vēl dārgākas nekā koka?» H «Lai lielam kungam daudz veselības, ka radzes man paļ velti atvēlēja. Uz pavasari gribu radzes izdedzināt un ēkai uzliet no kaļķiem. Runā, tādas ēkas esot vēl izturīgākai nekā koka, ja tikai palaimējoties sausā laikā uzliet.»

«Hm… nepazīstu… var jau būt. Tikai no dažiem! esmu dzirdējis, ka viņas esot ļoti vārīgas no slapjuma un ātri sabrūkot.»

«Dievs viņu zin, jāmēģina tomēr būs.»

«Vai nebūs prātīgāk, ka tu tagad lieko divu māju zemi atdotu citam? Tagad, kur tev gandrīz visa zeme uzplēsta, tu droši vien dabūtu savu 300—500 rubļu atmaksas un varētu dzīvot bez bēdām. Pietiktu tev arī no vienas mā​jas. Ja gribi, es tev pagādātu atpircēju.»

«Paldies, vagar, par labo prātu, bet vēl gribu pamēģi​nāt pats.»

«Nūja,» dari, kā zini. Gribēju tev tik izpalīdzēt. Lai nu kā arī kuru reizi bijis, bet uz tevis arvien esmu drauga prātu turējis.»

Līze ienāk ar tējas traukiem, un saruna pāriet uz vispāJ rīgākiem notikumiem. Vagaris liekas drusku sapīcis, un Pēteris ir tapis domīgs. Bet beigās sarunas pamazām no-ļ gurst un mitējas pavisam. Iestājas nepatīkams uztrau​kums. Katrs sajūt, ka še ieviesies kaut kas nelāgs, bet sargās to izrādīt.

Izdzēris pāra glāzes tējas, vagaris pieceļas. ■ «Paldies par tēju,» viņš saka strupi un uzvelk cepuri

Itlļfik uz acīm, «man nu jāpošas mājās. — Ak tā! Pēter, h| tavs kalps Andrejs mājās?» [ «Mājās gan, nupat visi pārbraucām, būs oļrā galā, savā Mnbā.» f «Man ar viņu drusku jāparunā. Šorīt viņa māte bij pie Itimiis, lika tam ko pateikt.»

«Tad ejat vien tik uz otru galu,» Līze mudina. I Vagaris atvadās un aiziet. Pēteris iziet tam paka] un noskatās, kā tas ieiet kalpu galā. Tad viņš atgriežas is- ubā, paņem vagara atvesto miežu maisiņu, iznes to laukā ngara ragavās. ļ Andrejs patlaban sarunājas ar Antonu par muižas puišu ■i ilvi. Vagara ierašanās devusi viņiem uz to iemeslu. ■ «Dzīve muižā vieglāka ir un ir nekā pie saimnieka, lai u|ka, ko grib,» Andrejs domā. «Kad vēl ar vagari labi »ntiek, tad dzīvo kā,Dieva ausī.» [ «Ne visi var būt par lieliem kungiem, ne visi par muižas puišiem,» Antons atbild atraidoši.

I «Ja labi palaimējas, no muižas puiša vari vēl izkulties bnr ķēķa puisi, kučieri vai vagari; kur tiks saimnieka ļiilisis?»

■«Un saimnieka puisis izkuļas par pašu saimnieku,» Anilīns garšīgi smejas. «Kas tad mūsu saimnieks agrāk bij? Arī tikai saimnieka kalps.» i «Ne visiem tāda laime.» ļ «Visiem gan ne, bet tu, Andrej, piķiera amatam būtu kā radīts. Tev, vai zini, resnas lūpas, varētu brangi taurē ļlllSt.» I «Ko ar tevi runāt, tu tik esi tāds… tāds… līdējs!» I «Nu neskaisties taču tūdaļ,» Antons labina.

Istabā ienāk vagaris. ■ «Nu, zēni, kā sviežas?» viņš vaicā jautri un paijā tad Viena, tad otra plecu. [ «Kas vainas!» Antons atbild braši. «Dzīvojam kā nieres taukos.»

I «Paldies Dievam, kad tik iet.» Vagaris pagriežas pret Andreju. «Vakar tava māte bij pie manis.

Viņa domā nā​kamu vasaru atnākt uz muižu par lopu ganu.»

«Vai tā?»

«Liek tevi sveicināt un grib zināt, kur tu nākošu gadu palikšot.»

«Kur tad palikšu,» Andrejs atbild stomīgi, «būs vai jā​paliek tepat.»

Vagaris pavīpsnā.

«Vai tad ar saimnieku jau salīdzis?»

«Vēl gan ne, bet- » «Domā gan ar Zelmeni līgt?»

«Ko citu.»

«Vari mēģināt, bet, cik man zināms, tad jūsu saimnie​kam drīzi pašam būs jāmeklē saimnieks.»

«Kā tā, vagartēv?» Antons iesaucas satrūcies.

«Nu tā. Viņa lietas stāv ļoti slikti. Nespēks, parādi, — lielkungs arī to vairs neieredz…» fll «Vai Dieviņ, tad mūsu alga būs beigta!» Andrejs sasit ļ rokas un platām acīm lūkojas vagarī.

«Kad pie laika nepamanīsaties, visādi var nogadīties.» 1 «Mīļais vagar, jūs esat gudrs cilvēks, sakāt, ko lai mē» darām?»

«Ko lai darāt? Aizejat pie pagasttiesas, varbūt ka padomu atradīsiet. Tikai nenogaidāt, kamēr kāds cits jumi aizsteidzas priekšā.»

Antons stāv kā apstulbis.

«Kas to varēja domāt!» viņš saka žēli.

«Jā, tagad pasaulē iet raibi, kas neatdara acis, atdara ■ maku,» vagaris noteic gudri un taisās uz iešanu.

«Nu tad tā, Andrej, tavai mātei varēšu vēstīt, ka tu paliec te?»

«Nē, nē, vagar, te nepalikšu ne par kādu naudu. Ai, kaut jūs būtu tik žēlīgi un pagādātu man kādu vietiņu muižā.»

«Muižas vietās grūti iekļūt, bet atnāc kādu svētdienu pie manis, varbūt ka kaut kas pagadās. Divas puišu vietas ^ gan laikam nāks svabadas.»

Andrejs saķer vagara roku un bučo.

«Mīļais papiņ, neaizmirstiet tad manis. Es jums būšu ļ uzticīgs un paklausīgs kalps.»

«Kā strādnieks tu esi labs, to sen zinu, bet solīt tev nekā nevaru. Jārunā papriekšu ar muižkungu.»

«Ak, esiet jel tik žēlīgi!»

«Un neaizmirstiet tad arī mani,» Antons ieminas kau​nīgi. Ik «Nu labi, labi. Atnāciet nākamā svētdienā uz muižu. Un tagad dzīvojiet veseli!»

XII DIEVA SODS IR NĀCIS PĀR TEVI TU, SVĒTĪTĀ ZEME! Antons pārnācis no muižas ļoti domīgs un kluss. Vakarā, kad saimnieki jau devušies pie miera, viņš uzmeklē māju meitu Grietu un pasauc to ķēķī.

Grieta iziet pie viņa.

«Nu, Anton?» viņa jautā bažīgi, sabiedēta no puiša sa​vādās balss. «Šodien bijām ar Andreju muižā pie sulaiņa.»

«Man Andrejs jau vakarvakarā stāstīja, ka jūs iešot uz muižu jaunas vietas saņemt. Bet es domāju, ka viņš joko.»

«Mēs bijām … un …»

«Un saņēmāt ar?» Grietas balsī dzirdama spītība.

«Nedusmojies,' Grietiņ! Tu nemaz nezini, cik Jauni ar mūsu saimniekiem stāv.»

«Blēņas! Tādas izrunas man pazīstamas. Nav nekas cits, kā jums abiem ar Andreju būs iekārojies pēc muižas Kačas. Nu, skrieniet vien veseli, velti tu man visu to stāsti. Iztikšu bez tevis. Nebūtu domājusi, ka tu esi tik šaubīgs un neuzticams.» Meita paņem priekšauta stūri un sāk raudāt.

«Nu, parau, Grietiņ, kāda tu ar esi! Vai tad es saku, ka tevis negribu? Tikai jau, kad vieta nav zināma, kā lai precamies?»

«Stāsti tik! Kas te vainas, vai saimnieks nav labs, vai alga maza? 85 rubļi tīras naudas un 3 pūrvietas zemes, kur tad vēl labāk? Kur vēl tādu algu dos!»

«Viss jau būtu labi, vai es arī par to ko, bet ko tad tas viss palīdz, kad pašu saimnieku izsviedīs no mājas. Vaga​ris tā teica, viņš taču zina labāk.»

«Kad vagaris to zina, tad pats saimnieks to vēl labāk zinātu.»

«Saimnieks un saimnieks; ko tad saimnieks var zināt, kā lielkungs nodomājis.»

«Un tev? Vai tev deg? Domāju, ka tu tīri labi vari no​gaidīt, kamēr saimnieku izsviež, tad arī vēl laika diezgan būs atkāpties.»

«Atkāpties un palikt bez vietas?»

«Labam strādniekam vietas nekad netrūks, strādnieku tagad nemaz nav tik pārāk daudz.»

«Bet, Grietiņ, mēs taču varam savas algas pazaudēt?»

«Kad tu par algu tā baidies, prasi saimniekam, varbūt ka viņš tev izmaksās.»

«Es jau ar to darītu, bet man kauns. Nav sen, kā pats viņu lūdzu, lai manu algu aiztaupa līdz nākamam rude​nim, un nu » «Nu redzi, kāds tu esi vēja grābslis! Kas tad tevi spieda saimniekam tādu lūgumu priekšā celt?»

«Domāju, viņš tāds labs cilvēks, nelaime notikusi, sak, lai viņu drusku iepriecinātu.»

«Un tad lai vēlāk vēl vairāk apbēdinātu.»

«Vai tad es zināju, ka tas viss tā nāks? Šodien muižā bij >arī Mauskus. Tas arī saimniekam solās parādus ne​gaidīt. Viņš būšot sūdzēt, Andrejs ar…»

«Un tu?»

«Es gribēju vēl ar tevi parunāt.»

«Vai tad tu muižā jau salīgi?»

«Vēl ne, izlūdzos pāris dienas apdomāšanai. Andrejs gan salīga.»

«Nu, ko tad tik daudz, līgsti ar tu.»

«Bet kā tad? Man jau tagad gul uz sirds kā akmens, es pat nedrīkstu saimniekam acīs skatīties.

Tiešām nezinu, ko iesākt.»

«Vari darīt, kā gribi, bet es palikšu te, kamēr manis saimnieks projām nedzīs.»

«Bet vai mēs abi nevarētum kur citur saderēt?»

«Ir negudro! Citur meitu diezgan, aiziesi — būs cita.»

«Grietiņ!» Antons iesaucas mīļi, apķeras meitai ap kaklu un bučo to karsti. «Kā tu vari tā domāt! Tu, vienīgi tu esi mana izredzētā.»

Spēcīgā meita noslīgst pie jaunekļa krūtīm un čukst: «Anton, tu nemaz nevari iedomāties, cik neizsakāmi es tevi mīlēju, kaut tu nebūtu tik vieglprātīgs!»

«Nevis vieglprātīgs, es tik rūpējos par mūsu nākamību.»

«Bet vagaris jau varēja samelot. Mūsu labie saimnieki vēl ilgi te dzīvos.»

«Lai Dievs dod, es novēlu viņiem visu labāko. Taisnību sakot, man to būtu ļoti žēl, ja tie izputētu.»

«Nu, tad nogaidīsim vismaz.»

«Ja tu tā domā, tad lai arī notiek! Tā! Un nu man ir atkal sirds īstā vietā.»

«Bet, klau, Anton, saimniekam tu no visiem vagara stāstiem ne vārda nepīksti, tas viņu ļoti apbēdinātu. Viņš jau, čilvēks, tā kā tā aiz bēdām ijn rūpēm nezina, kur šauties.»

«Nebīsties, es arvienu stāvu saimnieka pusē.»

Jaunekli šķiras un dodas katrs savā gultiņā Antona sirds ir mierīga, un viņš ātri iemieg, bet Grieta vēl ilgi, ilgi pārdomā dzirdēto.

Ziema ir asa, bet sniega maz.

Pēteris_ skatās bažīgi uz debesīm un purina galvu. Kaut jel nu būtu uzkritis vairāk sniega, varētu sākt saņemtos baļķus vest. Līdz pavasarim kādu simtu nopelnītu. Bet tā — slāvi un slinko. Ragavas sataisītas, viss gatavs — ceļa nav. Eh, kad jau reizi cilvēkam sāk ļauni iet, tad viņam ar ieti Tiešam nezini, kādā galā liksies. Bij sataisītas ēkas, bij labi paaudzis, domā: nupat sāksi dzīvot, te nāk nelaimes brīdis, un atkal tu stāvi tur, kur iesācis. Domāji nomaksāt parādus, sūtīt Jurīti skolā, — viss iz​putēja!

Andrejs smīn -un berž rokas.

«Tad tik nu smalki izdzīvosimies,» viņš saka uz Antonu, «ja neuznāks sniegs, tad izgulēsimies par ziņu.»

«Vai zini, Andrej, ko es darītu, kad būtu saimnieks?» Antons jautā.

«Nu?» «Es tevi sūtītu mežā vāveres skaitīt. Tā tu vislabāk ievingrinātos muižas puiša gaitā.»

«Bet es tev tad iekrautu pa ķiveri, vai saproti?»

«Vai zi, kad tevi tā no kreisās puses labi apskata, var gandrīz domāt, ka tu blusu noķertu.»

Andrejs grib ko atbildēt, bet saimnieks to pārtrauc.

«Klausaties, puiši, paņemiet šķipeles un nākiet pie darba,» Pēteris nosaka īsi un dodas uz strautiņa pusi, kur piegāziiē radzes sakrautas. Līdzi tam ir dzelzs stanga. To tas šorīt agri no Griķēniem atnesis.

«Diez, vai nu kādam kapu raks?» Andrejs ņurd ļauni.

«Kapu gan, Andrin, tur noraks tavu laiskumu,» Antons atbild.

Un saimnieks patiesi sāk pašā piegaznes malā dobi rakt. Zeme sasalusi, bet viņš dūšīgi izsit ar stangu caurumu un lauž tad sasalušo zemi pa pikām vien uz augšu.

«Velns, kas te par joda cepli būs?» Andrejs pukojas, cirzdams ar cirvi sasalušo zemi. «Tad jau cirvim tikai piets vien paliks, no zobiem nebūs vairs ne vēsts.»

«Pieliksi pats savus zobus,» Antons pamāca rātni, «cik pie ēšanas esmu nomanījis, tev viņi krietni asi.»

«Bet tu savus zobus arī, Anton, nevari savaldīt,» Pēte​ris norāj laipni.

«Ar Antonu nav iespējams kopā strādāt,» Andrejs iecēr- tas spītīgi un nomet cirvi zemē.

«Nu strādā viens pats, vai tu priekš manis strādā?» Antons arī saceļ spuras.

«Ak tā, vai tu gan domā, ka es še esmu kāds — kāds — kāju pamesls?»

«Andrej, Andrej, kas tad nu par nelaimi?» Pēteris brīnās.

«Nelaime nav nekāda,» Andrejs atbild sīvi, «bet ilgāk negribu vairs pie jums suliņas strēbt. Neesmu atnācis šurp, lai mani badā nomērdē.»

Pār Pētera seju pārvelkas dziļš bālums. Strauji viņš iedzen stangu zemē un brītiņu nolūkojas puisī sēriem skatiem.

«Tu gribi aiziet?» viņš vaicā lēni.

«Izmaksājiet manu algu, un es iešu projām.»

«Cik tev nākas?»

«Astoņdesmit pieci rubļi man vajadzētu dabūt. Drēbes un 35 rubļus jau esmu dabūjis, tātad vēl man nākas 50 rubļi.»

«Līdz kuram laikam?»

Puisis sajūk un stostās. Antons smejas.

«Man liekas, līdz Jurģiem, vai ne tā?» Pēteris jaulā.

«Nūja, līdz Jurģiem gan…»

«Bet nebūtu jau arī ļauni, ja līdz šai dienai tik daudz dabūtu,» Antons piemetina nebēdīgi.

Andrejs paskatās uz viņu baltām acīm.

«Tātad līdz 23. aprīlim tev nāktos no manis 50 rubļu. Bet tagad vēl tikai 15. janvāris. Cik tu prasi līdz šim lai​kam? No 23. janvāra līdz 23. aprīlim atliktu vēl 3 mē​neši.»

Andrejs kasās un stostās. Rēķinums priekš viņa ir par * grūtu. Beigās viņš saņemas.

«Sacīsirft, 40 rubļu vēl,» viņš atbild nedroši.

Pēteris smejas.

«Nē, draugs, tas būtu drusku par daudz,» viņš saka jautri. «3 mēneši ir ceturtā daļa no gada, tad tu arī vari dabūt tikai par trim ceturtām daļām. Puse no astoņdesmit pīeciem rubļiem ir 42 ar pusrubli, puse no 42 ar pusrubli1 ir 21 rublis ar kvartu. Bet 21 rublis no 50 ir 29 rubļi,H kvarts nost — paliek 28 rubļi ar 75 kap. Nāc uz istabu,] tūdaļ tev izmaksāšu, bet tu tad man strādāsi līdz 23. jan-" vārim.»

«Andrej, pūl nu taurē!» Antons gavilē un lēkā kā dulls. ; Andrejs stāv kā no laivas izmests, ļ «Nūja, nūja, saimniek, lai nu lai, bet tas ir par maz,» viņš stostās.

Pēteris saskaistas.

«Ja tev vairāk nākas, vari izsūdzēt. Iesim! Anton, nāc līdzi.»

Pēterim vēl ir atlicies no agrāk iekrātās naudas tā ap kādiem 35 rub|iem. Viņš gan bij nodomājis šo naudu uztaupīt pārtikas vajadzībām vai citām kādām spaidīgām maksām, bet, kad nu ar Andreju tā lieta tā piesviedās, — arī labi! Būs viens akmens uz sirds mazāk.

Liecinieku klātbūtnē Andrejs saņem naudu, tad visi trīs atgriežas atpakaļ pie iesāktā darba.

Bet Antons paliek drusku iepaka|. Viņš notvēris Grietu pie piedurknes un čukst: [ «Meitiņ, mūsu saimnieks dzīvos, taisies tik uz kāzām » Tad manās citiem pakaj, sakampj šķipeli un uzgavilē, ka viss mežs nošalc: «Aiziet!»

Andrejam šķietas, ka tam visas kabatas būtu ar oglēm piebērtas. Tāda gala viņš nebija sagaidījis.

Tas bija domājis, ka saimnieks to neatlaidīs, un bij priecājies uz sūdzēšanu! Lai daudzmaz apklusinātu nelāgās jūtas sirdī, viņš ķeras ar visiem spēkiem pie darba, cērt un rok, ka zemes vien šķīst.

Antons ar pašu saimnieku nepaliek viņam paka], un hedre top arvien plašāka un dziļāka.

«Tā, Andrej,» vakarā saimnieks uzrunā atlaisto laipni, «nu tu varēsi lielīties, ka arī tavas rokas pie Vilkatīreļi! jaunajām ēkām līdzi darbojušās. Ja Dievs palīdzēs, pēc nedēļas būs daļa darba pie cepļa padarīta.»

«Ko nu, saimniek, tik ļauni es nemaz nedomāju, vagaris mani piekrāpa. Būtu es to zinājis, mūžam nebūtu muižā saderējis.»

«Kas? Vagaris? Vai viņš tev par mani ko stāstīja?»

«Jā, viņš stāstīja, ka parādnieki būšot jūs izūtrupēt un ka lielkungs jūs izlikšot no mājas.»

«Varbūt ka vagarim taisnība,» Pēteris atbild domīgi.

Paiet viena diena, paiet otra, paiet vesela nedēļa. Laiks ir auksts un skaidrs, bet sniega nav. Pēteris strādā neapnicis ap cepli. Bedre izrakta, no radzēm tiek izlikta grīda. Pavasarī izmūrēs sienas, un kaļķu dedzināšana var iesākties. Tikai naudas, naudas tomēr labi daudz vajadzēs. Un tās viņam nav. Visa viņa bagātība tagad pastāv no kādiem septiņiem rubļiem. Ko ar tiem lai iesāk? Būs jāpērk sēkla, jāiegādājas dažu sadegušo darba rīku vietā jauni. Būs grūti, ļoti grūti. Vienīgā cerība paliek uz nākamo vasaru. Ja nu Dieviņš labi uz laukiem paaudzēs, kas zin, kaut kādi cauri izkulsies.

Varbūt!

Tad kadu dienu debesis pārvelkas tumšiem mākoņiem,! un Pētera seja drusku noskaidrojas. Sāk krist sniegs lie​lām, mīkstām plēnēm. Paldies Dievam! Vēl viss var par labu iziet.

Pēteris stāv pie istabas loga un priecīgu sirdi nolūkojas, kā sniegs lēni krīt uz zemi. Bet piepeši viņš izdzird ārā kādu svešu balsi jautājam pēc viņa. Viņš satrūkstas. Kas tas gan varētu būt?

Līze ievada istabā pagasta ziņnesi. Kaklā tam liela ādas soma.

Pavirši sveicinājis, ziņnesis nopurina sniegu no drēbēm un ķer somā. No tās viņš izvelk divas papīra lapas un pasniedz Pēterim.

«Te tev, saimniek, pavēstes, nākamā nedēļā ceturtdien jātiek pie pagasta tiesas.»

«Pie pagasta tiesas?» Pēteris atkārto kā nesamaņā.

«Pie pagasta tiesas, jā. Pulksten desmitos no rīta, Mozus Zalmanoviča sūdzībā un remiķa Cades prasības lietā par 67 rubļiem 90 kap.»

Pēteris tikko vēl uz kājām turas.

«Tad tomēr tik tālu!» Pēteris čukst bēdīgi, kad ziņnesis bij aizgājis. «Pirmo reizi pie tiesas!»

Ienāk Līze. Viņa ir ķēķī jau paguvusi izraudāties, ,un vaigi tai vēl slapji no asarām.

«Nu, vai nav, kā es teicu?» viņa uzsāk raudulīgi. «Kādēļ mums vajadzēja šurpu plēsties? Ko tad nu esam saguvuši? Parādus, kaunu un nabadzību. Pie tiesām tu neesi bijis, nepratīsi, kā pienākas, izrunāt, ir iebāzīs vēl cietumā. Būsim tad nu augstā godā tikuši. Kas tad te ir? — Plikā pļava bijusi, Plikā pļava paliks! Velti mēs še izšķēržam Savus sviedrus un spēkus mērdēdamies un tērējam veselību par neko, kā vergi skriedami caurām dienām un naktīm. Nelaimīga tā stunda, kurā tu uzņēmies visu šo postu kaklā. Kas mums muižā nekaitēja. Vēl šodien dzlvotum bez bažām un raizēm, maizītes labu labās paēduši.»

«Līz, mitējies! Tavas vaimanas tagad par vēlu.»

«Par vēlu, zināms, par vēlu, kad ta tu mani esi klausī​jis? Ai, es nelaimīgā sieva!»

Lize iesāk vaimanāt un raudāt. Pēteris, atstāj istabu, īpalvu nodūris, viņš staigā ap nodegušo ēku vietām, it Kā kaut ko meklētu, paiet uz rudzu lauka pusi, atgriežas atpakaļ un so|o uz izrakto kaļķu cepli.

Nonācis pie bedres, viņš iekāpj tanī, atspiež muguru pret nosarmojušo sienu un galvu noliec dziji uz krūtīm. Tā viņš stāv labu brīdi kā iemidzis, tad noņem cepuri | un skaita «Mūsu Tēvs…».

Sniegs nāk lielām lēverēm, un baltā sega top arvienu biezāka. Pazūd zem viņas ciņi, melno celmu gali, bet rū- l.pes un bēdas cilvēka sirdī viņa nespēj apsegt. Būs ceļš, būs labs un viegls'ziemas ceļš, bet vai visi pa to vieglām I sirdīm brauks? — «Memmiņ, kādēļ tu raudi?» Jurītis vaicā māti, ieskrē- 1 jis no āra sasarkušiem vaidziņiem.

«To tu, dēliņ, vēl nesaproti — mums iet slikti, ļoti ļ slikti.» Līze paņem puisēnu klēpī, spiež to pie sirds, skūp- [. sta un slapina viņa palso galviņu karstām asarām. «Na- ļ baga, nabaga puisēniņ!»

«Bet kādēļ tad tēte neraud?» «Tēte negrib raudāt, viņš ir vīrietis.» «Un man, vai man arī būs jāraud?» «Lai Dievs dotu, ka tev, bērniņ, nekad nebūtu jāraud! Asaras nāk no zūdīšanām. Labi tam, kam dzīvē maz jā​raud.»

Istabā ienāk Pēteris. Viņa stāvs drusku saliecies, so|i gurdeni, bet ģīmis mierīgs un laipns. Viņš uzmet ātru skatu sievai un puisēnam. Jurītis žigli atraisās no mātes un pietek tēvam. «Tēt, vai tev sāp?» viņš jautā līdzcietīgi. Līze izsteidzas no istabas.

Pēteris nosēstas pie loga, paņem puisēnu uz ceļgaliem un uzliek kā svētīdams savu roku uz mazā

galvas.

«Vai tu redzi mazo putniņu, kas tur ārā lēkā?» viņš jautā, rādīdams ar pirkstu caur logu. «Redzu, tā ir zīlīte!» mazais iesaucas priecīgi. «Tā ir. Viņa meklē barību, kur tik to var atrast. Pa vasaru tā uzturas vairāk mežā, pa ziemu tā tuvojas cilvēku dzīvokļiem. Viņas dzīves vietai nav robežu. Neviens viņas projām nedzen, neviens viņai neliedz nomesties tur, kur tai patīkas. Un tomēr viņa dzīvo tikai vienā vietā.

Kur tā šodien savu perēklīti taisījusi, tanī pat apgabalā viņa taisīs to nākamā gadā. Citi putni dzīvo pie mums tikai na vasaru, ziemā tie aiziet uz svešām zemēm, bet nākamā vasarā nāk atpakaļ uz veco ligzdiņu. Viņi mīļo savu izvelēto vietu. Bet cilvēks tā nevar. Viņš nevar nomesties uz dzīvi tur, kur grib, svešā piederumā tas nedrīkst meklēt sev uzturu. Viņam jāgādā pašam savs piederums. Un, kam tāda nav, tā dzīve ir nedrošāka rekā mazā putniņa dzīve. Redzi, dēls, es esmu šo zemes gabalu, uz kura mēs atrodamies, pats iestrādājis, tāpat uzcēlis šo istabu; kā tu domā, vai būtu labi, kad mēs visu to atdotum kādam citam un paši klīstum pa pasauli no viena stūra uz otru?»

«Tēt, mums vasarā tik daudz ogu!»

«Vai tev te patīk?» «Ļoti. Es zinu trīs vāverīšu perēklīšus.»

«Tu vēl esi bērns; bet mī|o šo stūrīti zemes; turi to svētu un lūdz mī|o Dieviņu, lai viņš mums ilgi, ilgi te liek dzīvot. Kad tu pieaugsi liels, tad tu strādāsi šinīs laukos, un lauki dos tev savus augļus. Un vēlāk, kad mēs ar māti būsim nogājuši Dieva priekšā, tad tu sargāsi, glabāsi un mīlēsi mūsu Vilkatīrcļus.»

«Tēt, paskaties, zīlīte aizskrējusi,» bērns iesaucas, pa logu lūkodamies ārā.

Pēteris uzspiež savas lūpas uz mazā galviņas un viegli noce| to zemē.

«Ej, papriecājies ar putniņiem,» viņš saka nepacietīgi, «jo tu pats arī vēl esi bezrūpīgs putniņš…»

Ziemas ceļš! I<ā viegli tek zirdziņš, kā gludi šļūc raga-; vas! Arī Pētera sirds top vieglāka, kad tas otrā rītā pēc nepatīkamās tiesas vēsts sēstas zirgā.

«Bet tad tik, saimniek, braukšana!» Antons izsaucas un uzpliukšķina ar pātagu. «Iet kā smērēts!»

«Patiesi, kā smērēts!» saimnieks atsaucas jautri.

Bet, kad prāts ir jautrs, tad bailes pazūd un briesmas neizliekas tik lielas.

Zīds JoSelsons ir manīgs žīds. Vispirms viņš tirgojās ar pogām, tad ar lakatiem, aitu un teļu ādām, āboliem, mašīnām, un tagad viņš tirgojas ar slīperiem, baļķiem un malku… Sevišķi labi tam veicas šobrīd. Muižnieki iekrīt jo dienas, jo dziļāk parādos un pārdod, ko tik vien var, bet par visām lietām — mežus, par tiem dabū ar reizi Visvairāk naudas. Un Joselsons prot mežus vairāk pirkt nekā pogas pārdot.

Viņam vajadzētu būt ļoti stulbam bijušam, ja tas nepelnītu pusi uz pusi. Lūk, tādēļ viņš lūkojas pasaulē tik bezkaunīgi izaicinoši, tādēļ tam pirkstos septiņi gredzeni, no kuriem divi ar lieliem briljantiem nonljiem viens droši neīsts). Tomēr apkārtnes ļaudim viņš par svētību. ļ Koki jānoved uz upi, pa kuru tos pludina tālāk uz pil- K'tu, bet par vedumu Joselsonam jāmaksā. Tā kā zemnieki tipa kokus labprāt ved, tad, protams, viņi pie tam arī ko nopelna.

I Zelmenis no Joselsona ir saņēmis novešanai 500 baļķus par 60 kap. gabalā. Ja zirgs stingrs un ceļš labs, tad par ilicuu var izbraukt divas reizes un ar vienu zirgu nopelnīt 120 kap., bet ar Pētera visiem pieciem 6 rubli. ■ «Seši rubļi par diēnu — branga nauda!» Pēteris domā. bcldams ba]ķi uz ragavām. «Par nedēļu ienāks 36 rubli. .1.1 dabūtu kādas 7 nedēļas braukt, būtu no parādiem tīrs. Nu, varbūt ceļš pastāvēs.»

I Un ar katru nobrauktu dienu Pētera sirds top vieglāka, liesas diena mazāk bīstama. Lūk, parāds atkal par sešiem rubļiem mazāks, atkal par sešiem…

I Diemžēl, liesas diena nekavējas. Pienāk pēdīgi bīstamā fceturtdiena, u'n Pēteris jau no agra rīta ir kājās: nodzen klrzdu, iesmērē zābakus ar trānu, nomazgā muti, sasukā matus un pabaro zirgus. Pulksten 10 priekš pusdienas taču bija teikts, kad tik neaizkavētos, var vēl sodā krist. Tiesa joku neprot! f«Kas tad te ko braukt — astoņas verstis!» Līze mierina Pēteri.

I «Lai nu astoņas verstis, putna spārniem nenoskriesi. Labāk drusku tur uzgaidu nekā nosebojos.» ļ

«Nu, tad brauc arī, brauc, ja tik nepacietīgs esi.»

Pulkstenis vēl nav deviņi, kad Pēteris ierodas tiesas mājā.

Ir ieradušies arī citi kādi prāvnieki, bet pa lielākai daļai lādi, kuriem gribas iepriekš tiesas sākšanās ar skrīvera kungu parunāt.

Pēteris piesien savu zirdziņu pie sētas, apsedz to rūpīgi ar deķi, noslauka muti ar delnu, nopurina drēbes un tad soļo kaunīgi uz tiesas nama durvīm. ; «Ei, paskati, Zelmenis arī iesācis tiesāties,» kāds no prāvniekiem uzrunā Pēteri pie pašām durvīm.

«Tikpat jau reizi jāpamēģina roka, sak, kā tad jel iet,» Pēteris atbild kaunīgi. «Ar ko tad tev darišana?» «Ar Mausku.»

«Ar to nolādēto žīdu, to zagli?» «Ar to pašu.»

«Nu, tad tik nospļaujies, es tev saku! Man arī ar viņu Iedevis zirgus ar ienāšiem — grib naudu.

Nemūžainl» «Man zirgi labi, maksāts nav, jāmaksā vien ir.» «Bij liecinieki klāt, kad līgāt?» ■ «Kas tur par lieciniekiem, — es un mana sieva LizeJl «Vai zini, Zelmen, kad tu gudrs esi, žīds tev var iepiī» Saki: zirgus dabūju, naudu aizmaksāju — beigts!» «Tad es būtu blēdis.»

«Kas tur par blēdību? Zīdu apcirpt nav grēks, viņš, pi< gans, arī netur par grēku mūs laupīt un postīt.

Tfu! maitM pēdīgie! Kad viņi līdz ķimenēm izputētu, nelieši tādi!» 4 Pēteris klusi iešļūc tiesas namā. Pie tiesas istabas dur vīm viņš bailīgi apstājas, noņem cepuri no galvas un no- glauda matus, tad nedroši liek roku uz durvju kliņķa. 1 šinī acumirklī durvis atsprāgst ar sparu vaļā un Pētfli rim krūtīs iedrāžas Mauska. Zīds atsitas atpakaļ, saslien izplestās rokas gaisā. I «Uj, Pētcres! Par ko tu manim dari tādes ļaunumos!» viņš vaimanā. «Tev, Mauska? — Bīsties Dievu!» «Par ko tu nemakse man mones naudines! Uj, kas tl« par zirgem, ko es tev iedeve! Par spāse naude es tev vi ne» iedeve. Katres no vinem bij 150 ruble vērtē, bet es tev atdeve abes par 220, pie tam es painete vesele 60 rubules, Pētere, vai tu dzirde, — vesele 60 rublc! Tev zirges atdeve gluze par smiekle naudem. Sok, lai Pēteres iedzīvojes, vl« nes ir goda vīres! — Uj, Pēteres, par ko tu nemakse molif naude?»

«Bet kāda tad bija mūsu pēdējā noruna, Mauska? Vai es biju kādreiz liedzies maksāt? — Un tu mani sūdzil Kaunies, Mauska!»

«Ko es zin no norunem; man vajag naude, un tā ir rnane nfcrune.»

«Par ko tad tu neprasīji naudu taisni man, bet sū​dzēji?»

«Ko tas man līdz tev apgrūtinet, es toč zin, ka tev naude nov. Tu būtu sākuse man gaustes un lūgtes, un mori t/l sirdele tāda mīkste, Meiske būtu ir pielāves. Bet ar sirdelc es nevor vis aizmakset save maksāsen, tur vajag to cite rubele.»

«Bet kādas nedēļas tu būtu varējis ilgāk pagaidīt, man tagad laba peļņa — viens, divi, trīs — sapelnīšu un at​došu.»

«Vie haisst, sapelnīsi? Bet kad nesapelnīsi?»

«Tad tu varēsi paņemt savus zirgus.» «Nostrādātes un nodzītes zirges? Kur es vines likse?» > «Par nostrādāšanu nemaz nerūpējies. Barības nranīiu diezgan, un tagad zirgi vēl labāki, nekā tad bija, kad no ■vis dabūju.»

«Ej, nestāst nieke, Meiske nav duls!» Zīds atmet ar roku nu steidzas projām.

Ap pulksten desmitiem saradusies laba tiesa prāvnieku, liesas vīri arī jau sanākuši, tiesu drīz vien varēs sākt. Ilkai skrīverim vēl ir šādas tādas darīšanas — tur viens, liii otrs labprāt vēlas parunāt.

Ministriāls jeb ziņnesis nopurina tiesas galdu no putekļiem, paliek zem tintes pudeles tīru loksni papīra, tad uz​cel galdā tiesas ērgli.

Lielākā da]a prāvnieku ar reizi noklus, bet, kam vajadzība, tas šņūc un-kraukājas mutautiņā.

Turpretim tie, kas to gandrīz katru tiesas dienu atrodami (un tādu ir katrā pagastā diezgan), neliekas nemaz traucēties. Viņi triec un Miiejas joprojām: tas jau tik vēl ministriāls!

Tad atveras sāņu durvis. Ienāk skrīvera kungs ar paku papīru padusē. Viņam seko pa rindai paši

tiesas vīri ar priekšsēdētāju priekšgalā. Visu ģīmji ir svarīgas apzinī- lias un cienības pilni. Viņi nosēstas rāmi un svarīgi, f Bet Mauska tuvojas ātri tiesas galdam, samirkšķina acis lin rāda slepeni ar pirkstu uz sevi.

I «Pēter Zclmcn un Mozus Zalmanovič!» skrīveris sauc lelli un paceltā balsī, ļ Izsauktie stājas priekšā.

«Pēter Zclrnen,» skrīveris saka, «Mozus iesniedzis pret jums divas prasības sūdzības par pārdotiem zirgiem, katru ()0 rubļu lielu.» ' «Nu, Mauska, par ko tu sūdzi to Pēteri?» priekšsēdētājs uzsāk nopratināšanu. ļ «Cienīge ķeizariske tiese, vines panēm man zirges un nedod naudes.» ļ «Cik zirgu viņš no tevis paņēmis?»

«Dives zirges par 220 rubulēm, viene par 120 rubulēm un otre par 100 rubulēm.» «Pēter Zeline'n, ko tu saki uz tam?» «Ko lai es tur saku, tā jau vien ir, augstā tiesa.» «Vai zirgiem nav varbūt kādas k]udas, kuru dēļ tu kavējies naudu samaksāt?» «Nē, zirgi labi gan; lai ar drusku padārgi, bet labi gan.» «Tad tu atzīsties, ka esi Mauskam parāda?»

«Ko tur liegt — taisnība vien ir.»

«Tad lieta īsa! Pietiek!»

«Bet, pag, Zelmenis vēl nav teicis, cik viņš žīdam parādā, varbūt ka viņš labu da|u būs jau nomaksājis?» kādu no piesēdētājiem iemaisās starpā.

«Ak tā! Pēter, cik tad vēl esi žīdam parādā?» ■ «Simtu astoņdesmit rubļu.»

«Zīd, vai tā ir?»

«Uz katre zirge 90 ruble un pracente, pracente, cīeriīge tiese!»

«Proccnte? — Cik tad procentu vēl?»

«10 procente par viene gode, tas iztaise pavisem kopi 198 ruble.»

«Zclmcn, ko tu uz tam saki?»

«Par pracentiem mums nav bijusi runa. Kad toreiz viņam sacīju, ka man visas naudas nav, ko maksāt, tad viņi teica, ka naudas arī no manis nemaz neprasot, būšot da​būt tad, kad man būšot.» ■ «Ai, vie haisst, kad būs? To es neesm teic, es tik teic, līdz ruden, bet ruden ir garem, un nu ir ziem.»

«Tātad tu, Pēter, noliedz, ka tev nāktos procentus mak​sāt?»

«Es tikai saku to, kas ir bijis,» Pēteris nosaka cieši.

«Mauska, vai tev ir kādi pierādījumi?» H «Kādi tur pierādījumi, lai vine pierād, ka tā nav.»

«Pietiek, sēdiet!»

«Man tiesasan un denas naudes!» Mauskus kliedz iz​misis.

«Pēter Zelmcn, Mārtiņ Cade!» skrīverkungs izsauc jaunu partiju.

Arī te Pēteris nenoliedz savu parādu, un pretinieks par uzdotiem 60 rubļiem vairāk neprasa. Tādēļ prāva iznāk gaužām īsa. H Spriedumi prāvās pret Zelmeni tiek ar reizi sludināti un skan: «Pēterim Zelmenim jāmaksā Mozum Zalmanovičam par zirgiem 180 rubļu līdz 30 kapeikām dienu naudas, un Mārtiņam Cadem nākas no Zelmeņa 60 rubļu un 90 ka​peikas.»

Pēteris atstāja vieglu sirdi tiesas māju, bet Mauskus paliek nogaidīt, vai nelaimēsies tūdaļ izdabūt izpildu rakstu.

«Paldies Dievam, slogs no kakla nost!» Pēteris saka uz Lizi, pārbraucis mājās. 9 «Nu, kā tad gāja?» Līze steidzas vaicāt.

I «Labi gāja, — jāmaksā!» Pēteris atbild jautri. ļ «Un piesprieda gan?»

I «Jautā kā bērns! Vai tad tu domāji, ka mani no maksas «I vabinas? — Bet nu paraugi žigli uzkožamo, braukšu baļķos, kādu reizi vēl līdz vakaram izgrūdišu.»

Paiet janvāris, atnāk februāra beigas. Laiks atmetas •lits, un sniegs sāk lieliski kust. Ceļi top vietām pliki no Miicga un maitājas dienu no dienas vairāk. Peļņās brau- ļrt'ji paliek gurdeni un kasa pakaušus. ļ«5ai ziemai pietiks!» viņi gudro, bet pie tam arvienu ļlfcvī nodomā: «Kaut jel arī naudiņas pieticis!» I Pēteris saskaita izvestos baļķus, un izrādās, ka viņš paguvis izvest pavisam 339 baļķus, par kuriem jau dabūjis 203 rubļus un 40 kapeikas. Paldies Dievam! Mauskus pa Krfids rokā, kaut nu' vēl varētu Cadi kā nebūt apmierināt, liet kā? Neko darīt, būs jāpārdod kāds no zirgiem. Pa​vasarī zirgi dārgi, labi aizmaksās.

Bet, kamēr Pēteris tā gudro, tikām pie viņa atbrauc Mauskus un Cade ar tiesas vīru.

«Te, lūk, Vilkatīreļu saimniek, ir divi izpildu raksti,» liesas vīrs uzrunā Pēteri pēc strupas apsveicināšanās. «Kā liūs, vai maksāsi?»

I «Mauska parādu tūdaļ aizmaksāšu, bet Cadi lūgtu kādu llieiņu vēl pagaidīt.» K Zīds saviebjas.

I «Tu aizmokses? Ar ko?» viņš jautā nicīgi.

Kamēr Pēteris noiet sadabūt naudu, tikām žīds grūž Cadem sānos: I «Neesat mulkes, kod gaidīset, — uzrokstet mante, tas | drose.»

Cade pamāj ar galvu. I «Te būs,» Pēteris saka, atgriezdamies ar žūksni naudas, un sāk noskaitīt. | Zīds, Cade un tiesas vīrs skaita līdzi. | «180!» Pēteris pēdīgi izsaucas un piesviež vēl 30 kapeikas. at. «Un te vēl dienu maksa!»

Zīds skatās uz Pētera sauju un brīnās. Tanī vēl paliek laba šķipsna naudas. Kas to būtu paredzējis!

Var gadīties, ka viņš vēl Cadem arī aizmaksā. Tas būtu nepatīkami.

«Nu paskat tik,» tiesas vīrs runā, kāri nolūkodamies uz naudu, «Zelmenim naudas kā velnam pelavu!

Varbūt mak​sāsi Cadem arī tūdaļ, tad būs ar to pašu reizi cauri.»

«Pēteres, tu gan mon vorej kāde ruble piegrūst, ko M velte teve dēl dicne kavē un brauka lē.»

Pēteris saskaita atlikušo naudu, atlikumu no šās ziema» pe|ņas un agrākā krājumiņa.

«Cadem varu tikai pusi maksāt,» viņš saka kaunīgi. «J| viņš gribētu otru pusi drusku uzgaidīt, — pārdotu te]iflL kādu govi…»

«Nu, Cade, ko domā?» tiesas vīrs jautā.

Uzrunātais stomās, bet žīds grūž tam sānos.

«Nē, es labāk gribu visu,» viņš atbild nedroši.

«Tad vajadzēs uzrakstīt, vai- ?»

«Uzrakstīt!»

«Ko tad rakstīsim?»

«Man viena alga. Varbūt kādu- » «Zirges, zirges,» žīds maisās starpā, — «to ir vieni lielāke kustone.»

«Manis dēļ rakstāt kaut zirgu,» Pēteris atbild vien aldzīgi.

Visi aiziet uz būdu, kura saslieta kūts vietā. Pēteri! izved vienu no zirgiem. Tas ir brangs bērītis, bet tikai jau no peļņā braukšanas piekausēts.

«Nu, tad lai paliek arī tā rakstīšana,» Cade uzsāk sabfr zies. «Pēteris dod manim tagad pusi, otru pusi kādas ne< dēļas pagaidīšu.»

«Nu re, cik prātīgi!» tiesas vīrs iesaucas jautri. «Zēl, ka nav kāda «špuktera» magaričām. Tagad brīnum vien noderētu.»

Cade pasmīn un izvelk blašķi no kabatas.

«Kā nu nebūs būt!» Viņš pamirkšķina acis. — «Sveiks!»

Blašķe ce]o riņķī.

«Paldies Dievam!» Pēteris nopūšas. «Atkal vienas bē das mazāk, bet desmit jaunas nāk vietā.»

Vēl t^nī pašā dienā Vilkatīreļos ierodas «meža žīds» un noprasa Pēterim, kā palikšot ar atlikušajiem 161 baļķiem, kUrus tas apņēmies novest.

Pēteris stumda cepuri no vienas auss uz otru.

«Kā tad nu būs? — Ceļa nav!»

«Kādēļ tu tik daudz saņem, ka nevar novest? Man būtu citc paņēmuses izvest.»

«Domāju jau arī izvest, bet… kas tad varēja paredzēt tik īsu ceļa laiku!»

«Mon nekādes bēdes, gāde, ka balkes tiek upes molē, f cltode tev ies plāne. Monem neprot nekādem spāsem,» bei« gās Joselsons nosaka stingri.

«Nu, jāgādā jau būs, ko tad darīs!» [• Bet gādāšana izdodas tomēr vāji. Ceļš tāds, ka ne ar inliem, ne ar ragavām. Gan vietām uzmet ar šķipeli miegu, bet cik ilgam tas? Ar lielām mokām izbrauc reizi pHr dienu, un tad arī zirgi tā nomocījušies, ka vai gar rrmi gāžas.

I «Nieki, saimniek,» pēdīgi Antons nosaka sparīgi, «lai notiek kas notikdams, tagad baļķus tālāk vest būtu slep​kavība.» [ «Nevar, nevar…» Pēteris atņurd nobēdājies.

Par laimi, iesāk salt un uzkrīt jauns sniegs. I «Nu, tagad, cik bus, tik būs!» Antons izspriež. «Vajay i laņemties.»

■ «Saņemies nu saņemies, desmit ādas tikpat no viena vērša nedabūsi. Gudrākais būs, kad mēģināsim vēl suda- lifit palīgus. Aizej Jīdz Griķēniem, Mīksti?Vērulēniem un Struppurņiem, apjautājies pie saimniekiem, vai tie negrib nākt mums talkā par to pašu maksu, kā mēs dabūjam" Ja viņi ar mieru, tad lai rītā tikai brauc.» I «Labi; aiziešu.» | Ērmoti, pēdīgais ziemas ceļš ietaisās gandrīz vai ve! labāks nekā iepriekšējais. Lielums sniega gan nokusis liet ce|š pārklājies ar ledu, uz kura uzkritis jaunais sniegs. Pie tāda ceļa katra peļņa ir par prieku, un 110 Pētera uzaicinātie saimnieki paklausa labprāt, izsacīdami pie tam vēl aicinātājam lielu lielās pateicības, ļ Septiņās dienās visi baļķi novesti, un pats Pēteris pie tam vēl nopelnījis 49 rubļus uz savas daļas. |[ Tātad pati nelaime ir palikusi par laimi. Nu var nomaksāt Cadem otru pusi parāda. Zināms, zirgi jau nu pievarēti ir gan, bet vai tad līdz sējas laikam nevarēs atpūsties? Atpūtīsies, atpūtīsies, tikai tagad jādomā pie ka]ķu dedzināšanas. Līdz nākamam rudenim jādabū ēkas augšā.

Ar jaunu sparu un jaunu dūšu Pēteris ķeras pie kaļķu cepļa pabeigšanas. Pats viņš uzņemas mūrnieka lomu, un Antons piekalpo. __ «Bet ko visu jūs, saimniek, arī neprotat!» «Katru darbu cilvēks var prast, ja tikai grib,» Pēteris atbild noteikti.

«Nūja, ja — bet kā ? Jums iet kā vaļā. Neviens, kas jūs redzētu mūrējam, neteiktu, ka jūs neesat mācījies mūr​nieks.»

«Jo labāki,» Pēteris pasmīn.

Uzslava tam dana mazu prieku, bet gan tas, ka darbu iet uz priekšu. Akmens pie akmens, diena pie dienas — kā tas aug! Ko visu nevar padarīt viens pats cilvēks, jl viņš tikai saprātīgi strādā? Vēlāk viņš pats var nostātie» 1 sava darba priekšā un apbrīnot viņa dižumu.«Nu, vagar, kā tad ir?» Anekalniņš zobo vagari. «Kad tad iesi uz Vilkatīrcļiem?»

«Neraudi, — aiziešu.»

«Vadzi, tad gan pašā reizē nonāksi. Pēterim jau kūts būšot drīz vien augšā. Cilvēki bariem vien ejot turpu skatīties neredzētus brīnumus: no kaļķiem, grants un gružiem Zelmenis taisot māju. Kas to dzirdējis?

Bez tam vēl pats izdedzinājis kaļķus. Kam tādi l<a|ķi derēs?»

«Varu tikai tev pateikt, ka tu nekā nedz zini, nedz sa- » proti. Tu esi tāds — Dieva laists cilvēciņš, tāds pats kfl visi tie, kas skrien brīnīties par Zelmeņa darbiem.»

«Nu, sak, kā lai gudram nebrīnās! Viņam nodega māja, sadega manta, palika parādi, uzbruka daži

godīgi cilvēki viltīgā nolūkā to pavisam izpostīt un — nu? Kas uzva​rēja? — Zelmenis!»

Un, kamēr citi strīdas un brīnās, Pēteris strādā mierīgi tālāk. Viņš ar, ecē, sēj vai arī lej ēkas, vai brauc pēc ķieģe» liem, sijām un spārēm. Sēklu viņš pa daļai dabūjis no pagasta niagazīnes, pa daļai arī taizņēmies. Tagad, kur viņa svari sāk svērties uz labo pusi, kaimiņi tam piedāvājas ar mīļu prātu izpalīdzēt. Vārulēns piesolījis visām ēkām šķin» dēļus uz vēlāknomaksu, un Pēteris solījumu pieņēmis. : Pavasaris ietaisās agrs un silts. Bieži līst lietus. Zāle un rudzi spirgti paceļ galvas, rādīdami treknas, tumši zaļas lapas. Vilkatīreju rudzu lauki modina no jauna garāmbraucējos skaudības jūtas.

«Kā te lai nedzīvo, kad tā aug!» skauģi izsaucas.

Bet laiks apsviežas. Dienas top karstas un sausas, bet naktis stipri vēsas, dažreiz pat ar salnām.

Sējuma lapiņas pamazām saraujas un nobāl. Galotnītes nodzeltē. Stiebri izzūd. Lauki top kūlaini un nevienādi, Laužu sirdis pildās bažā in.^ Kas būs, ja tāds laiks pieturēsies ilgāki? Iznīks visa labība.

Pētera vaigu no jauna pārklāj rūpju ēna. Skaistie rudzi nobāl, apsarkst un izzūd. Stiebriņi top tievi, īsiņi un smai- I lām galotnēm. Noput arī citi sējumi, tikai lini vēl drusku > turas. Kaut jel nu būtu uznācis lietus!

Bet lietus nenāk; karstums pieņemas ar katru jaunu dienu. Grāvji, dīķi, strauti un akas izsīkst un paliek bez ūdens. Lopi slāpst ganībās, augi laukos un cilvēki mājās.

Saceļas visgarām vaimanas, sūrošanās un kurnēšana. Ļaudis lauza rokas un raud; visa gada cerības izpostītas.

Pēteris lej ēkas, un uzlietie mūri ātri vien sastingst un sacietē. Eku liešanai labāka laika vairs nevar izvēlēties. Tomēr pats lējējs nepriecājas. Viņa skati bieži vēršas uz dzeltenajiem laukiem un zilajām debesīm. Abi ir noslē​pumaini klusi. Tikai saule, tā dedzina karsti.

Un, kad tad svētdienā Pēteris apiet laukam apkārt, tad viņam acīs parādās asaras: viss ir dzelteni pelēks, sakaltis un izdedzis…

Dieva sods ir nācis pār tevi, tu, svētītā zemei

XIII DOMAS Laiks! — niecīgs vārdiņš. Viegli viņu izrunāt, vēl vieglāk aizmirst, un tomēr viņš ir tik varens, lielisks un nepielūdzams. Kā iass zobens viņš karājas pār mums, un veltas būtu pūles no tā izbēgt. Viņš sagrauj klinšu kalnus, pārmij jūras ar sauszemi, satriec varenos un trūdos pārvērš slavenos. Kas viņam pretosies, kas apturēs viņa gaitu? — Tu redzi, kā uzdīgst sēkliņa, kā stiebriņš stiepjas, zied un augji ienākas, un taču nevari nosacīt, kurā brīdī brīnums noticis. Tu skaiti sekundes, stundas, dienas, nedējas, gadus un brīnies: kur radušās tev krunkas pierē? Vai baltās spalvas matos nav izgājušā naktī iezagušās?

— Liekas, vakar tu tās vēl neredzēji, aizvakar arī ne… Brīnums, kur tad sirmums ieradies? Esi dzimis tūkstoš tādā un tādā gadā, mēnesī, dienā un stundā, bet tagad- ?

Vai tas varētu būt? Jau tik vecs? Sūpulītis stāv tālu, tālu kā miglā, un kaps — tepat, tikai kādus sojus nost. Tev birst asaras, lūgdamies tupacel rokas. Nupat vēl tu esi dzīvi sapratis, nupat vēl sajuti spēkus derīgam darbam. «Par vēlu! Par vēlu!» skan nežēlīgā laika atbilde.

Un dažs labs, kas brauc gar Vilkatīreļiem un ierauga starp kuplo koku galotnēm paslēptos māju jumtus, iesau​cas izbrīnējies: «Paskat tik! Cik sen vēl, kā te bija kaila vecaine, apklāta vilka kūlu, lūk, kas nu par laukiem! Kāds varens augju dārzs pie mājāml Tīrā muiža.»

Bet, ja kāds no tādiem prātotājiem satiek Pēteri, tad nevijus iesaucas: «Vai tas var būt? — Zelmenis? Agrākais muižas stall- meistars, un tik vecs?»

Pēteris tad pasmaida un gurdeni pakrata sirmo galviņu, kas kā ienākusies vārpa smagi uz zemi liecas: «Jā, mīļie draugi, kur tie gadi!» Pie tam acis kaunīgi noslīd uz trīcošajām rokām ar līkajiem pirkstiem. Lūk, vai tās neliecina to pašu? — Bet, kad tad viņš ierauga pār lauku nākot slaiku jaunekli ar saulē nodegušu nopietnu ģīmi un mazām, melnām ūsiņām uz virslūpas, tad viņa ģīmis top apzinīga prieka pilns. — «Vai tas jūsu dēls?»

«Jā, tas mans Juris.»

«Nu, palūk, kas no mazā puišeļa par krietnu cilvēku izaudzis!»

«No Jurīša — Juris. Tā jau tas iet pasaulē.» Bet tēva acis pie šādas atbildes ir smaidu pilnas.

«Laikam gan arī būs paskolots?»

«Gadi vāji, saimniekam grūti laiki — tik jau tā turies, cik tālu gan skolosi? Dieva pateicība, ka spējām Juri izmā​cīt par muižkungu.»

«Ak tā, par muižkungu? Tad laidīsiet no sevis projām?»

Pēteris pasmejas.

«Projām? Par ko tad projām? Paldies Dievam, Vilkatī​reļos darba netrūkst.»

«Nu, nu! Jūs taču neliksiet viņu pie māju darba?»

«Un kāpēc gan ne?» Pētera acis zobgalīgi piemiedzas. «Vai citu zeme labāka nekā pašu? Lai iet tie svešam kal​pot, kam nav pašiem sava kaktiņa.»

Un viņš piebilst nopūzdamies: «Diemžēl pie mums jau nu tas modē, tikko bērni cik necik pamācījušies, tad pašu mājās strādāt par kaunu. Kas citiem der un atnes labumu, to mēs stundām no sevis nost. Svešinieki cenšas pēc zemes, lai tiem būtu nodrošināts darba lauks, kurā izlietot savus spēkus, mēs turam zemi par laiskuma avotu. «Priekš kam tad man puiši, kad pats strādāšu?» mēdz sacīt mūsu saimnieki.»

«Tā nu gan, tā nu gan, Vilkatīrel! — Ardievu šoreiz!»

«Staigājiet laimīgi!» Un Pēteris noskatās vēl labu brīdi ceļiniekam pakaļ.

Kādu dienu Vilkatīreļu saimnieks ir aicināts uz muižu pie lielkunga. Pirms aizbraukšanas turpu viņš

ar saimnieci ilgi, ilgi klētiņā slepeni sarunājas. Juris brīnās: ko gan vecāki no viņa slēpj? Vai kas ļauns gadījies? Bet pagalmā pie ratos iekāpšanas, pasniedzot tēvam grožus un pātagu, viņš iemet īsu skatu tam vaigā. Vaigs ir svinīgas cienības pilns.

«Ko tad lielskungs no tēva grib?» Juris jautā mātei, kad tēvs jau ir uz lielceļa.

«Ko tad nu grib — tā… par mājām šo to pārrunāt,» Līze atbild nedroši un steidzīgi aizmanās uz lopu kūti.

Jaunekļa sirdī iezogas nemiers. Būs tiešām kaut kas svarīgs, kad jau pat māte nekā negrib izstāstīt.

Domīgi nokārtu galvu viņš dodas pie sava darba.

Līdz šim Vilkatīreļu dārzi ir bijuši iežogoti no egles zaru tā sauktās stikaļu sētas, bet tagad tā jau pa daļai sapuvusi un sakritusi, bez tam arī neizskatās diezin cik glīta. Tādēļ Juris pierunājis tēvu celt vecās sētas vietā jaunu — no plānām latēm. No sākuma tēvs bij gan tā kā negribīgi grozījis galvu, sūrodamies par tādas sētas dārgumu, bet, kad dēls bij apņēmies sētu pats uzcelt, kā arī izdarīt visus smalkākos darbus, tad vecis bij pielaidies. Tagad nu Juris nodarbojas, lates noēvelēdams un pēc vie;na mēra līdzīgas sazāģēdams.

Ko gan lielkungs var par māju runāt? — viņš domā, pielikdams parauga lati pie apstrādājamās. — Viņš taču negribēs atkal pacelt nomu? Tēvs tik sīksti dzīvo un tad tikko paspēj nomaksāt tagadējo. Ja nomu paaugstinās, tad jau jāizput. Ir tā reizēm jāieķer agrāko gadu aiztaupījumā. Tiesa, zeme tagad gan ir daudz plašāka un labāk iekopta nekā agrāk, bet totiesu arī noma jau augstāka, labības cenas zemākas un strādnieki dārgāki. Liekas, ka Baltijā zemes nomas taisni par tik daudz paceļas, par cik zemes ražojumu cenas nošļūk uz leju. Nabaga tēvs! Savā mūžā viņš vēl nav redzējis nevienas vieglas stundiņas. Nomas paaugstināšana to nokausētu u'n satriektu galīgi. Un priekš kā viņš tā cīnās, cieš un mokās? — Priekš viņa, priekš Jura!

Jaunekļa rokas ar tikko pataisītu lati nošļūk kūtri klēpī, un domas aizlido atpakaļ bērnībā. Viņš vēl kā šodien redz tēva laimīgo seju no pirmās dienas Vilkatīreļos, kad viņi visi bij sēdējuši zem klajām debesīm pie ugunskura un vārījuši kartupeļus. «Tā, nu mēs esam mājās!» tēvs tad bij sacījis priecīgi. Bet daudz asiņainu sviedru šīs mājas viņiem ir maksājušas, daudz grūtību un maz prfeka. Un taču viņš nekad nav bijis piekusis to pavadīt uz skolu vai sagaidīt no skolas mājās. Čaklā māmuliņa sagādājusi sko> las kulīti., bieži ar vienu roku tanī likdama kādu aiztaupītu ābolu vai citu gardumu, ar otru — izslaucīdama asaras no acīm, pie kam lūpas čukstēja: «Uzvedies, dēliņ, labi. mācies čakli, lai mums nav kauns jāpiedzīvo!» Bet tēvs ņēma kulīti pār pleciem, jo zirgus nevarēja no darba atraut, un nesa to verstis sešas līdz pagasta skolai. Pagasta skola atradās aiz upes. Vēlu rudeņos un agri pavasaros viņi abi stundām bij saluši upmalē, lidz cēlājam bij iepaticies to pārcelt pāri, vai arī ar nāves briesmām kūlušies pār nedrošo ledu. Kādu pavasari pārejamā vietā Iedus bija sagrūdies un, nespēdams tālāk lauzties, apstājies. Upe bij apklājusies veseliem ledus kalniem. Kā tikt pāri? Skolu nedrīkstēja aizkavēt. Tad tēvs bij paņēmis mazu kārtiņu un devies viltīgajos ledus kalnos iekšā, piekodinādams vi ņam, Jurim, sekot pāris soļus iepakaļ.

Tas bij bijis bailīgs gājiens, kur saspiedušās ledus plēnes grabēdamas sabruka zem kājām un vietām mutuļoja melni ūdens laukumi. — Taču viņi bij laimīgi tikuši pāri. Otrā pusē tēvs bij dziļi ievilcis elpu, nolicis maizes kulīti zemē, noslaucījis sviedrus no pieres un sacījis: «Tagad, dēliņ, ej viens pats, kad nesamais piekausē — atpūties, es steigšos atpakaļ, kamēr ledus vēl stāv.. > Jura acis pildās asarām. Mīļais, mīļais tēvs! — Un tad jaunekļa gara acīm attēlojas pagasta skola, baltā ēka ar sarkano dakstiņu jumtu. Daudz viņš tur piedzīvojis laimīgu un rūgtu brītiņu! — Pirmdiena.

Skolas pagalms pilns zirgu. Vecāki steidzīgi tekalē šurpu turpu, un viņiem pakaļ velkas jaunie skolnieki, sabāzuši rokas svārku kabatās, cepuru širmjus sacēluši pret debesīm un mutes drusku iepletuši…

Skolotāja istabā daudz viesu, lielu un mazu. Tur ir tēvi un dēli, mātes un meitas, bet skolotājam pilnas rokas darba. Citiem vajaga kādas grāmatas, cits slimības dēļ nokavējis dažas dienas, cits lūdz, lai tam jaunajai burtnīcai uzraksta vārdu. Tā tas turpinās steidzīgi vien, līdz neatskan klases zvaniņa skaudrās skaņas. Kā tad mazie cilvēciņi buru burām, pār kaklu, pār galvu steidzas klasē! Spiegšana… troksnis…

Viņš, Juris, nostājas skol​nieku pirmajā rindā. Kāds no lielākajiem tam iegrūž sānos un uzsauc: «Ej, tu, — saimnieka dēls! Vai negribi prīzi?»

Jurītis pagriežas atpakaļ, bet slaiks puika tur tam diezin ko zem deguna.

«Mierā!»

Uzbrucējs smejas.

Jurītis savelk svārkus pār galvu, bet piecas sešas dūres nožvakst tam uz muguras.

«Kas mani sita?»

«Viņš! Viņš! Viņš!…»

«Es sūdzēšu skolas kungam.»

Troksnis drusku aprimst. Jurītis stāv atkal mierīgi.

Te piepeši viņš sajūt pakausī ļoti sāpīgi plēsienu. Kāda roka nokust. Un nu arī viņš paceļ savu dūrīti… Rau​dāšana …

Ienāk skolotājs. Sūdzības birst no visiem kaktiem.

«A, Zelmenis ari?» skolotājs jautā it kā šaubīdamies.

«Jā, jā, viņš iesita Klūdziņām!» vairāk balsis apliecina.

«Klūdziņš plēsa man aiz matiem.»

«Es neesmu plēsis.»

«Kas redzēja?»

Klusums.

«Zelmenis iemācīsies divdesmit sakāmus vārdus no galvas.»

Ai, cik netaisns un bargs bij licies viņam labā skolotāja spriedums! — Sodīts! Sodīts! — kā viņam bij džinkstējis visu nedēļu ausīs, un sestdienā, ieraugot otrā upes malā tēvu, viņš bija gauži, gauži raudājis.

«Jurci, par ko tu tā raudi?» Griķēnu Rozālija, kas arī gaidīja pārcēlāju, bij viņam tad jautājusi.

Ai, šī Rozālija! Viņa bij gribējusi to mierināt un iesā​kusi pati līdzi raudāt. Cik smieklīgi!

Tagad nu viņš nav sen, sen Rozālijas redzējis, kamēr no iesvētīšanas dienas. Pagasta skolā visu laiku viņi bij ļoti draudzīgi satikuši, bet šķīrušies naidā.

Pār jaunekļa vaigiem pārlaižas viegls sārtums ar kaunīgiem smaidiem. Lūk, kādu vakaru viņi divi vien stāv klasē pie Eiropas kartes. Viņš, Juris, rāda viņai Krievijas ezerus, jo viņa ir drusku pakūtra un mācīties tai arī diez kā nepatīkas, tādēļ tad jāizpalīdz; bet viņa ir aplikusi savu roku tam ap kaklu un piespiedusi galviņu pie viņa pleca. Piepeši viņa nopūšas un saka: «Vai zin', Jurīt, man nāk miegs.»

Sinī acumirklī atskan no klases otrā gala skaļi smiekli, un vesels bars zēnu apstāj tos ho visām pusēm.

«Urrā! — Jaunais pāris! — Kad dzersiet kāzas?» kliedz viens caur otru.

Sis gadījums tos bij sanaidojis un izšķīris. Katrs bija devies uz savu pusi: viņš uz muižkungu skolu, viņa uz pilsētas meiteņu skolu. Bet iesvētīšanas mācībā viņi bija no jauna satikušies. Viņa jau tagad hija izdaudzināta un lepna skaistule. Vecā draudzība no pagasta skolas bija pavisam aizmirsta. Tikai tad, kad iesvētīšanas dienā baznīcā pie altāra viņiem bija iegadījies stāvēt blakām un mācītājs abiem bij uzlicis rokas, tad … jā, kā savādi, saldi tam bija tad ap sirdi bijis?

— Vai tikai tad?

Juris ieķer kabatā un izvelk no piezīmju grāmatiņas kādu saburzītu papīru un lasa: «Mījais dēliņ!

Ar Šo vēstuli mēs Tev nosūtām uz Ziemsvētkiem 20 rub- Ius naudas. Apejies, lūdzams, ar šo naudiņu labi prātīgi, jo tā nav zemē pacelta. Tagad, diemžēl, grasi ir daudz grūtāk nopelnīt nekā iztērēt. A1ēs jau gan zinām, kādi skolnieki mēdz tērēt, īpaši nākamie muižkungi. Bet, ja tev tiešām uzmācas kāre naudu

izšķērdēt, tad, lūdzams, nepērc icl alu un šņabi, bet iegādājies nākamai vasarai rutku un burkānu sēklas.

Rutki mums šogad panīkuši un burkāni pagrabi izkurtējuši. Es, māte, un tēvs loti ilgojamies Tevi redzēt, un Griķēnu Rozālija arīdzan. Pēdējā liek Tev paziņot, ka, ja Tu drīzumā netaisīšot eksāmenu un neņākšol mājās, tad viņa no bēdām nebūšot vairs rakstīt nevienas vēstules. Tu jau gan, dēliņ, labi zini, kāda viņa auša ir Pa gaisu vien iet!

Un nu dzīvo vesels un mācies labi čakli. Neraksti pēc \f h — es to vēl nesenīt dabūju zināt — un neskaties uz skuķiem.

To raksta Tava tēva un mātes uzdevumā Griķēnu Rozālija.»

Grikēnos 13. dec. 18…

Vēstule jau simtām reižu lasīta, un tomēr jauneklis to lasa atkal tin atkal no jauna, it kā tur būtu diezin kādas gudrības iekšā.

«Juri! Nāc, dēls, launagā!» piepeši atskan mātes balss.

Jauneklis satrūkstas un ātri paslēpj vēstuli.

«Vai tad ir jau laiks?» viņš prasa sajucis.

«Jau gandrīz pāri. — Kā tad veicas ar darbu? Būsi drīz gatavs?»

«Nu — tā, tā …»

Un, nosēzdamies istabā pie. galda, uz kura kūp cepti kāposti ar cūkas gaļu, Juris sajūt sirdsapziņas pārmetumus. Viņam liekas, ka tas būtu izdarījis lielu noziegumu, nosapņodams veselu cēliaiu par mazsvarīgām lielām. Tīrie ērmi, kas viss cilvēkam dažreiz neiešaujas galvā! Kas tad viņam par da|u gar Rozāliju? — — Vēstule — nūja, to viņš uzglabā tāpēc, ka viņa tik jocīga. «Ņem jel ga|u klāt, ko tā kāpostus vien ēd?» māte sku​bina. «Lūk, te smuks liesumiņš!»

«Gan jau, gan,» jauneklis atbild izvairīdamies. «Pus​dienā labi paēdu, tagad nemaz negribas.»

Līze apmierinās. Ātri paēdis, Juris steidzas pie darba un nu strādā ar divkārtīgu uzcītību, lai nokavēto panāktu.

Pārbrauks tēvs, brīnīsies, ka tik maz padarīts.

Bet tēvs pārbrauc mājās labā novakarē. Saulīte jau patlaban taisās nogrimt slaiko eg|u galotnēs, un koki met pārdabīgi garas, spocīgas ēnas.

Juris pasteidzas tēvam pretī un saņem zirgu.

«Vai trāpījāt lielkungu mājās?» viņš jautā.

«Mājās, mājās, kā nu ne. Noliec zirgu un nāc uz istabu, man tev kas sakāms.»

Jauneklis uzskata tēvu pussatrūcies.

«Kas sakāms?» viņš atkārto gari.

«Jā, kaut kas no lielkunga.»

Pētera acis mirdz jautri, un ģīmja vaibsti ir cienības pilni. Rāmi viņš izkāpj no ratiem.

Līze stāv istabas durvīs un ar manāmu nepacietību sa​gaida vīru.

«Nu, kā tad izdevās?» viņa vaicā, kad Pēteris aizvēris aiz sevis istabas durvis.

Jautātais tūdaļ neatbild. Papriekšu viņš noņem cepuri no sirmās galvas, izsit uz delnas no tās putekļus un, at​glaudījis matus no pieres, klusu nosēstas pie galda.

Līze brītiņu skatās viņā gaidīdama, tad jautā: «Vai neaptrūka naudas?»

Pēteris paceļ galvu, uzskata sievu spodrām, laimīgjim acīm un pasmejas.

«Par ko tad lai naudas trūktu?» viņš saka.

«Sak, varbūt nāk vēl kādas liekas nomaksas klāt,» Līze atbild tā kā sakaunējusies.

Pēc brītiņa ienāk Juris. Viņš tuvojas logam, atspiež mu​guru pret stenderi un pagriežas pret tēvu.

«Kā veicās šodien ar darbiem?» pēdējais uzsāk drusku trīcošā balsī.

«Varbūt rītā pabeigšu lates sazāģēt.»

«Sētas vajaga, vajaga… jauns saimnieks, jauna sēta.» Jļiris sabīstas.

«Jauns saimnieks?» viņš iesaucas, un dvaša tam kaklā aizraujas. «Šodien Vilkatīreļi pārgājuši jauna saimnieka īpašumā.»

«Tet- !»

«Jaunais saimnieks tos iepircis par dzimtu.»

«Mūsu mājas?»

Juris pavisam nobālis, un virslūpa raustās tam kā uz raudašanu. — Bez pajumtes! — iešaujas viņam prātā. Kur paliks nespecīgie vecāki, kas labāko mūža daļu še pūlejušies, savus spēkus iztērējuši un visu darījuši, kas vien še redzams?

«Tā būtu briesmīga netaisnība!» viņš runā ar mokām,' «briesmīga netaisnība! Jūs esat padarījuši kūlaino vecaini par auglīgu druvu, sacēluši ēkas, sastādījuši kokus, un — jūs varētu izmest laukā?»

Pēteris parausta plecus.

«Lielkunga vaļa. Mūsu darbs — viņa zeme. Mēs neva​ram tam aizliegt pārdot zemi, kam patīk…»

«Bet likums, vai likums pielaiž tādu netaisnību?»

«Diemžēl, likums nespēj piebērt manas kabatas ar naudu. Vai lielkungs vainīgs, ka es nespēju Vilkatīreļus nopirkt?»

«Vismaz viņš varēja atļaut jums še savu mūžu pavadīt. Pēc jūsu nāves vēl būtu laika diezgan mājas pārdot,» Juris saka, tikko asaras savaldīdams.

Pēteris uzskata dēlu Un pasmaida.

«Varbūt ka jaunais saimnieks mūs no šejienes ārā ne​dzīs,» viņš runā lēni.

«Ja arī, vai lai jūs būtu te citiem par kalpu un kāju pa​meslu, kur paši visu mūžu valdījuši?»

«Kad nespēks kaulos — nav daudz ko lepoties. Bet še paiasi, kojsti lielkungs uz šīs zīmes ir uzrakstījis.»

Pēteris izvelk no kabatas rūpīgi salocītu un lakatiņā ietītu papīra lapiņu. Dēls saņem to trīcošiem pirkstiem, atloka un lasa: «Apliecināšana.

Caur šo apliecinu, ka esmu pārdevis to Vilkatīreļu māju tam pie Lāstekas pagasta piederīgam zemniekam Jurre Pctera dēlam Zelmen par to pirkšanas summu no divpadsmit tūkstošu rubļiem un esmu saņēmis uz tam vienu tūkstošu un divi simts rubļus. Pārējais parāds tam Jurre Zelmeņam jānodeldē šādā kārtā: 1) 6000 rubļu kredītbiedrībai 30 gados i*.

2) 4800 rubļu muižai 10 gados, maksāj.-tf 6 proc. par ■nenomaksātu kapitālu, un pats kapitāls.

Tā noticis Lāstekas muižā tai 15. septembrī 18.. E. Baron von der Luken.»

I Brītiņu jauneklis stāv kā apmulsis, tad piesteidzas pie Ilva, saķer viņa roku un apber to skūpstiem un asarām. I «Lai Dievs tev palīdz un tevi svētī, dēls!» tēvs saka Kustināts.

I Tagad pienāk arī'māte klāt un uzliek dēlam savu kau- llino roku uz galvas.

I «Esi taupīgs un uzcītīgs, dēliņ!» viņa saka šņukstēdama. ■Māja ir laba, lai arī grūti iet — dzīvot var.» I «Nē, nē,» Juris iesaucas enerģiski, «jūs paliksiet še saimnieki un valdnieki kā līdz šim, bet es strādāšu un palīdzēšu jums, cik vien manos spēkos stāvēs.» I «Ko nu, dēls, mēs vairs! — Manas kājas jau ir gurdenas, rokas nespēcīgas un acis redz vāji. Manas dienas ir skaitītas. Tik vienu lietu, dēls, es tev liktu pie sirds: turi mīļus mūsu Vilkatīreļus un rūpējies, ka vari tos nodot savam mantiniekam nesamazinātus un nenolaistus. Tagad viņi pilnīgi mūsu, bet tādēļ tev nebūs domāt, ka nu varam slinkot un par kungiem dzīvot. Ik gadus mājas nomaksa sniegsies pie 950 rubļiem. Ta ir liela nauda, un vajaga ļoti apdomīgi saimniekot, lai to iedzītu. Zināms, ar katru tfadu nomaksas drusku mazināsies, bet, ja tu kādu gadu paliktu parādā, tad tev būs grūti uz kājām noturēties. Tad var ātri vien pienākt ūtrupe, ka tas jau pie

daudziem no​licis. Bet to lai Dievs žēlīgi nogriež.»

Juris vēlreiz noskūpsta tēvam un mātei roku, tad atstāj Istabu un izsteidzas ārā. Neizprotams žēlums tam sažņaudz kaklu, un viņš nevar valdīt asaras. No saules redzama vēl tikai maza, maza maliņa, un garas koku ēnas Ir saplūdušas vienā blāķī. Bērzu nodzeltējušās lapas krīt, [lēni virpuļodamas, zemē, un apses lapas ir sārtas kā jau​nas meičas vaidziņi.

Juris pārlaiž acis pār plašajiem, rugājiem apklātiem laukiem un atņem dziļi elpu. Tas nu viss piederētu viņam — Jurim! Lūk, baltais elksnis, kurā viņš, ganos Iedams, bija atradis pelēkā strazda perēkli, lūk, lielā egle, ap kuru auga visgardākās zemenes, un tur — tur meža kaktā, aiz treknajām pļavām, ir kuplas lazdas. Viss tas nu pieder viņam. Caur kādu brīnumu t?s nolicis? — Cn« vecāku nespēcīgām rokām! Mi|ie, mīļie vecāki!… ■ Atknl jauneklis jūt, ka smacinošs žēlums saspiežas kakli un acis pieplūst asarām. Priekš sevis vecāki nekā nav pīt turējuši — itin nekā, nedz kapa vietiņas, un tomēr vlāl visu mūžu grūti pūlējušies, gādājuši un rūpējušies. Tik tiešām, kā viens Dievs dzīvo debesīs, viņš to atmaksās Df devīgu roku saviem vecākiem! Kā viņi priekš tā pūlēļU" šies, tā viņš tagad pūlēsies priekš tiem, lai tie varētļ vieglumā un mierā pavadīt savas pēdējās stundiņas. ]

XIV VAI TĀ NEBIJA ROZĀLIJA? Pēteris apstaigā apsētos rudzu laukus un pārskata, vai vagas visgarām kārtīgi izmestas, lai pavasarī ūdens neizgulētu zaļos asniņus. Neviļus viņš pamet acis uz aploku ■ pusi un ierauga, ka sētai viens posms izgāzies. Parau, ka» tad to padarījis, vai gan melnis? Tas arī vairs nemaz nav valdāms! Bet pagaid', draudziņ, liksim rītā tevi pie ak« meņu vešanas, gan redzēsi, ka izskries visi untumi. Tapsi tik rāms kā jēriņš.

Te no mājām skrien Antona skuķis un jau pa lielu ga​balu šļupst: «Taimniek, taimniek, tēt liek platīt, kul tāt kāltīt likt? Taimniete teita, lai jūt nākat mājā, etat tablaukuti tie» miņi.»

«Nu, nu, iešu tūliņ,» Pēteris atbild laipni. «Kārtis lai gāž pie jaunā pagraba.»

Meitene aiztek atpakaļ. Pēteris noskatās viņai pakaļ un domā: «Јēl Antona, krietns un labs cilvēks; lūk, meitene jau septiņus gadus veca, bet šļupst.»

Mājās tiešām sabraukuši ciemiņi: Griķene ar kādu slaiku Jaunkundzi lielā salmu cepurē, virs kuras redzams veseli klēpis ziedu un putnu spalvu.

«Palūk, Griķene!» Pēteris saka, piemiedzis mazliet acis. «Sen neredzēta viešņa!»

«Nu jānāk taču palūkoties, kā kaimiņiem klājas. Taisnība, pēdējos gadus, kamēr bērni bij pa skolām un pašiem arī darīšanas, ka nezin, kjjr sākt, kur beigt, — retāk jau tikāmies. Jūs ar tādi lepni palikuši, kā jau bagāti cilvēki, pie mums kad i vai reizīti būtu atnākuši. Cik reizes neliku sacījusi jūsu saimniecei pie baznīcas: «Nu atnāc jel, ļluāc uz mums!» — bet kas to deva! Dēla kungs arī ne |CU nerada, laikam gan Griķēni priekš Vilkatīreļiem par ļimstu.» ļļ «Bet šitā preilene, tā gan būs no svešurienes?» Pēteris Ipjautājas par cepuroto. «Liekas, ka mūsu apkaimē tādas Beliūtu manījis.» ļ «Vai Dieviņ, vai tad nepazīstat? — Tā jau mūsu Ro- llile! — Meit, bučo Tīreļtēvam roku.» I Rozālija uzmet ātrus skatus Pētera rupjajām rokām un ■Itas sāņus. k ļ «Rokas bučošana nav modē,» Pēteris smejas, «un īpaši llcvietēm tas nepieklātos. Mūsu melderis saka, ka tas esot Vīriešu pienākums.»

I «Lai nu lai,» Griķene atsaka pielaidīgāk, «vai šī nevar bučot! Kas šai pie mums, veciem cilvēkiem, pēc modes ko meklēt. Lai modējas starp jaunajiem.» «Ak tad tā tava meita? Kāda stalta un liela izaugusi!» «Vai tiesa, ka Juris braukšot uz Rimšām uz teātri?» ļ «Neesmu neko dzirdējis.» ļ «Bet, parau, kas tad man stāstīja? — Sak, ja jau nu [brauktu, tad varētu kopā sataisīties. Rozāle ari grib braukt, bet mums, večiem, nav vaļas, un dūkanais samežģījis tiltā k;āu .» ļ Pēteris viltīgi pavīpsno.

I «Neesmu no Jura par teātri neko dzirdējis, Un man, tāpat kā mātei, arī negribēsies nieku dēļ tādu gaisa gabalu dauzīties.»

I «Cja, kādi jūs iedomīgi! Vai tad darbā vien Juri dzīsat? Jaunekļiem vajaga atļaut savu brītiņu priekam lai. Jāti tā pagastā par jums smejas, ka laikam gan no dēla nekas liels nebūšot iznācis, kad kalpa vietā mājās turot.» I «Lai smejas, kam tīk, manam dēlam darbs kaklu neno- liļuzīs.» f «Vai šodien Jura nav vis mājās?» f «Nē, aizbrauca uz Arsenavu kaļķos. Jāpielāpa rija.» I «Nu, ko tad darīs, jāstrādā vien ir,» Griķene nopūšas liekulīgi, «kam tagad zelts no debesīm birst!» ! Istabas durvis parādās Līze. Viņas vaigi pie uguns no- tvīkuši, bet acīs lasāms prieks.

«Re, Pēter,» viņa sauc skaļi, «kas Griķēnu Rozālija par skaistu meiču izaugusi!» — Tad viņa griežas pie vieš​ņām: «Lūdzu, ciemiņi, drusku istabā, iebaudīsim palau​nagu.»

«Paldies, paldies, Tīreļmāt! Vai nu mēs neēduši. Jā?to!« dzas mājās.»

«Mājas nav zaķis, gan jau aizbrauksiet. Jurim arī drīi vajaga būt klāt.»

Pēteris sirdīgi nospļaujas un aiziet.

«Kladzina kā vistas — ne gala, ne malas,» viņš norile pie sevis. ■ «Vai par braukšanu sarunājāt?» Līze sauc tam pakaļ, «Ko tur sarunāt, kad Juris grib, lai brauc.»

«Nāciet tik iekšā, ko tur viņā klausīties,» Līze labini viešņas, «vīrieši visi tādi!»

«Tiesa, tiesa, mās,» Griķene atbild steidzīgi, «manējs ari tāds pats. Rozāle gandrīz vēl nav mājās lāga kājas apsildījusi, kad jau šodien gribēja piedabūt pie govju slaukšanas. Govju meitai iedūrusies skabarga pirkstā.»

«Vai tad tu domā, ka es uz Jura kalpināšanu ar priecīgu prātu noskatos, bet ko darīsi!»

«Tīri kā kad puišu trūktu!» fl Pēteris noiet uz pagrabu. Tur Antons ar otru puisi izkrauj no meža atvestās kārtis. Saimnieks liekas būt sapī​cis, to redz no viņa savādās rokas mētāšanas.

«Diez, kas nu večam uzskrējis,» Antons brīnās uz otru puisi Salmiņu, «paskat tik, kā atmet roku.»

«Būs kāds sakaitinājis,» Salmiņš atbild.

«Kas tad viņu varēja kaitināt, nav jau neviena mājās.»

«Varbūt viesi — Griķene?»

«Nu, ar tiem viņš senu senais draugs.»

«Ar večiem gan, bet man šķiet, ka lepnā meita tam ne​būs vis pa degunam.»

«Ej nu sazini!»

«Cik reizēm vēl būs ko braukt?» Pēteris jautā, pienācis pie puišiem.

«Kas zin, divās reizēs atvedīs,» Antons paskaidro. S «Un kas aplokam sētu izgāzis?»

«Kas cits kā melnis.»

«Rītā vajaga likt viņu pie akmeņu vešanas, lai top rāmāks, un sēta vēl šodien jāsataisa. — Pag, to es padarīšu pats. Kamēr Juris ar citiem atbrauks ar kaļķiem, tikām esmu svabads. Tātad rītā tu, Salmiņ, ar pelēko varēsi vest granti, mēs citi vedīsim akmeņus.» fl «Labi, labi, saimniek!» I Antons griež zirgu apkāj-t un brauc uz mežu. Salmiņš viņam seko; bet pats saimnieks atgriežas mājās, paņem šķipeli ar cirvi un so|o uz aploku.

Pa tam sievietes ciemojas un gaida Juri, bet tas kā nebrauc, tā nebrauc. Pēdīgi viņas top nepacietīgas un dodas mā jās. •■ • ■ • . .. Juris ierodas vēl tikai vēlu vakarā. Kaļķu cepļa īpaš​nieks nebijis mājās un tādēļ bijis jāgaida.

«Vai zini, ka mums bija ciemiņi?» māte steidzas pastāstīt dēlam jaunās ziņas. «Griķene ar Rozāliju.»

Juris pietvīkst.

«Ko tad tās te meklē?» viņš prasa rupji. «Esot dzirdējušas, ka tu būšot braukt uz Rimšāni teātra | <atīties, un tāpēc atbraukušas sarunāt, vai nevarot salai- llties kopā. Tad tu būtu varējis Rozāli aizvest.»

«Diez, kur viņas tādus niekus uzķērušas, man Rimša f prātā nav ienākušas.»

«Nevarēs sadabūt karieti, gan jau ir Rozāle paliks mā rts,» Pēteris zobojas-. «Nesaprotu, kas tev atkal uzskrējis?» Līze pukojas uz liru. «Lāgiem tev tā kā krītamais uzbrūk.»

«Nebažījies manis dēļ, zinu, ko daru; bet tu savā lētti- Ibā esi gatava pati sev cilpu kaklā uzmaukt.»

«Lai nu viens cilvēks paklausās!»

Pēteris griežas pie Jura: «Varbūt ka tev arī gribētos uz Rimšām nobraukt? Nu, nav nekas liels, melnis izvāļājies ir, vari

mēģināt.»

Acumirklī jauneklim uzmācas tā kā kārdināšana. Viņš brauktu ar Rozāliju vienos ratos, sēdētu viņai blakus!… liet viņš papurina galvu. «Gan vēl redzēsim,» viņš atbild nenoteikti. Otrā dienā pēc pusdienas Juris sataisās uz dzelzceļa piestātni. Viņš grib apskatīties, vai nav atnākušas avīzes un vēstules. Pie tās pašas reizes tas iegādāsies pastmar- as. Tā kā zirgi ir pie akmeņu vešanas, tad viņš dodas eļā kājām. O, viņš ir labi kājots, un tāda pastaigāšanās am ir taisni pa prātam.

Bet stacijā izrādās, ka vēstuļu priekš viņa nav un avīzes Ir aiznestas uz pagasta māju. Tas jaunekli saīdzina. Viņš ina, ka no pagasta mājas korespondences iznēsāšana velkas visai gausi un nekārtīgi. Ko lai dara? Zināms, ceļa gabaliņš puslīdz brangs, taču jaunām kājām tas nav līdz turienei nebūt nepievarams.

Ilgi nedomājis, viņš soļo turpu.

Saņēmis avīzes, Juris steidzas uz mājām. Kājas gan ir drusku tā kā pastīvas, bet vēi lokās tīri labi.

Lai ceļš ne​būtu pārāk garlaicīgs* tad viņš ir uzplēsis jaunāko avflļi numuru un mēģina to iedams izskatīt.

«Cik lepns!» piepeši viņš dzird aiz muguras skaļu, jantfll balstiņu.

Atri viņš pagriežas atpakaļ un redz, ka tam garām [ļl< braukušas divas sievietes. Viena no tām izskatās pēc pti vecas laucinieces, bet otra — pēc greznas pilsētnieci Kas tās gan varētu būt? Un piepeši kā elektriska strāl tam izšaujas caur visiem kauliem: vai tā nebija Griķčii Rozālija? — Diez, kur gan viņa brauc?

Jaunekļa sirds sāk pukstēt straujāk un vaigos sasili sārtums. Viņš pat nebij to sveicinājis — ai, kāds viņš j| tūļa! Ko lai viņa par to domā?… Varbūt ka viņa brafi drīz atpakaļ uz mājām, tad viņa to pavestu līdz ceļa f>» lam un viņš atvainotos par savu neuzmanību, kas zili sarunātu arī par teātri… Muļķības, kas no tā būtu,*ļ viņš to aizvestu uz Rimšām? — Ļaudis smietos, ka viņš (ļ ar savu zirgu vadījis. Tad jau labāk viņš tāpat var noNd uz Griķēniem paciemoties. Uzņemt to uzņems, projām ne dzīs… Bet kad viņa zinātu, ka Vilkatīreļi tagad viņaf pieder, ir viņa dzimtsīpašums- ? Jaunekļa sirdi pil(j( saldas lepnības jūtas. Vilkatīreļu īpašnieks — tas ko no zīmē! Vilkatīreļi nav vienkārša māja, bet muižiņa… ļ Daudz un dažādas domas tam šaudās pa galvu, bet vigi tās mēģina nokratīt. Nieki! Kas viņam par daļu gar Griķfl' niem vai Rozālijām? Viņš dzīvos priekš Vilkatīreļiem un saviem vecākiem, nevis priekš cita. Vecāki varēs sēda siltā istabā, ēst maizi un lasīt avīzi, bet viņš strādāj Viņš izdzīs dārzos celiņus, ietaisīs skaistas lapenes, kalniņus un dīķīšus. Gar celiņu malām augs avenes, jāņogai un zemenes… Ēnainākās vietās būs soli. Jaukos vasarai vakaros uz tiem varēs atpūsties.

Jurim aiz muguras atskan ratu rībēšana. Viņa sirds sāk ātrāk pukstēt. Nevar būt… Vai tās būs viņas?

Nu redzēs, vai pieturēs? — Jā, kā tad, — zirgs paliek lēnāks. Nē, pio viņām tas nesēdīsies, neparko ne!

— Vai traks, paticaf pietur…

«Tprrru!»

Juris saraujas.

«Jaunskungs, sēžaties iekšā — pavedīšu!»

Jauneklis pagriežas pret aicinātāju un taisa skābu ģīmi. Tas ir kāds vecis ar garu Iļārzdu.

«Tu taču esi Zelmeņu Juris, vai ne?» bār.zdainais jautā.

«Tas esmu.»

■ «IJn es esmu Vārulēns, tava tēva kaimiņš. Lai-.ani gan M.mis vairs neatceries, reizi tevi uz skolu pavedu? Nu, kas Ideva! — Nu, kāp tik iekšā!»

■ Neko darīt! Vārulēna piedāvājumu nedrīkst atraidīt, un Mūži neapmierināts Juris iekāpj ratos. — Vajadzēja tad (if večam uzbraukt kaklā, viņš nodomā pie sevis.

I Māte ar tēvu sēd patlaban pie vakariņām, kad Juris pār- iļiik mājās.

I «Vai bij avīzes atnākušas?» Pēteris apjautājas. [ «Atnākušas gan, bet bij jau aiznestas uz pagasta māju. pibūju veltu ceļu mērot.»

■ «Ak tad pagasta mājā ari biji?»

■ «Biju.»

I «Tad gan būsi piekusis?» māte iesaucas žēli. I «Drusku tikpat.»

I «Sēsties tik pie galda. Vai negribi, uzvārīšu tēju?»

■ «Nē, iztikšu tāpat.»

I Juris nosēstas pie galda un sāk garšīgi ēst. Pēc garā |ti;i barība tam iet pie sirds.

■ «r.d tik, ēd!» māte skubina.

I «Kā domā, vai svētdien neaizbrauksim uz baznīcu?» tēvs ļimtā pēc brītiņa.

I «Svētdien mums ar Juri jāiet uz Griķēniem, — ielūdza,» lize metas starpā. «Griķēniete tā piekodināja, tā piekodi- ■/Ija, — viņiem šogad esot āboli lai brangi padevušies, un Rozālija arī vēloties ar Juri parunāties dēļ tās teātra ap- peldēšanas.»

Pēteris nesaka nekā, bet viņa skati ir uzmanīgi piekalti (Iela lūpām.

■ Jura si^ili pilda savādas, kairinošas jūtas. Viņš pat no​pirksi ■ «Nē, uz Griķēniem es neiešu,» viņš atbild iekaisis, it kā ļn lecādamies pats par savu spītību. «Tad jau labāk uz Diiznīcu.»

Tēvs paloka apmierināts galvu, māte sapīkst. I «Tu manis nemaz nemīlē,» viņa pārmet dēlam. Jura acis apsitas valganas. f «Māt- !» viņš saka klusi. «Es negribēju tevi apbē' dlnāt.» f «Līz, neesi jel bērnišķīga!» Pēteris norāj sievu. «Vai tu 'nr varu ko izdarīsi? Kas būs nolemts, tas notiks bez tavas un manas piepalīdzības.» Jauneklis top uzmanīgs. — Kas būs nolemts! Kas tad būs nolemts? Kāds sakars šiem vārdiem ar Griķēniem? • Saldas jūsmas apņem tā prātus: ja tas būtu nolemts!., Svētdienā tēvs liek iejūgt melni jaunajā pajūgā un |b! ar Juri aizbrauc uz baznīcu.

Jauneklim ir ļoti līksms prāts. Rozālija viņu gaidīs, U tas neaizies! Vai viņa noskums vai dusmosies?

Būtu intf resanti zināt, — un varbūt ka māte aiziet viena pati. ļ Pēteris rāda uz kaimiņu laukiem, izsaka savas piezīme un sagaida, lai Juris nodotu savu spriedumu.

Triekdami par mākslīgu mēslošanu, lauku iedalīšann labumiem un citiem zemkopības jautājumiem, viņi beigl» nonāk dievnamā.

Baznīcēnu šodien ir maz. Soli ir gluži klaji. Tādēļ Pēto ris ar Juri noiet vairāk uz priekšu, lai uzmanīgāk varētu sekot mācītāja vārdiem. Nometušies ce]os un noskaitīju* «Mūsu Tēvs», viņi atsēstas uz šaurā koka sola, un Pēteri izvelk no kabatas dziesmu grāmatu.

Juris nedroši paceļ galvu un kaunīgi pavērš acis uz sio viešu pusi. Piepeši karstas asinis sašaujas tam vaigos Sieviešu pusē, taisni viņam pretī, uz paša sola gala sfil Rozālija. Viņa ir pagriezusi galvu uz šo pusi, un abēju skati sastopas…

Iesākas dievkalpošana. Ķesteris spēlē ērģeles, un drail dze dzied pirmo dziesmu. Pēteris ar Juri arī lūkojas grl matā, bet pēdējai's, gluži pret paša gribu, pašķielē u> Rozāliju.

Tad baznīcā ienāk mācītājs. Viņš izskatās saīdzis, nO' guris un visai nevaļīgs. Dievvārdi tiek kā ar mašīnu steigti «Nelāgi laiki.» Pēteris purina galvu, iznācis no diev nama laukā. «Tā, lūk, samaitā draudzi.» ■ «Varbūt mācītājam kas svarīgs priekšā,» Juris mēģinu baznīckungu aizbildināt, bet galva tam grieztin grieža» atpakaļ: cieši viņam uz papēžiem seko Rozālija.

«ParžHJ, Pēteris ar baznīcā!» kāda rupja balss pārtrauc veco Vilkatīreļu saimnieku taisni tanī acumirklī, kad ta» taisās iekāpt savos ratos.

«Griķēns! — Labdien!»

«Dēls arī līdzi? — Labdien, Juri!» Griķēns sniedz pa- priekšu Jurim, tad tēvam roku. «Nu, kā tad klājas?» viņi tad jautā Pēterim.

«Paldies, tā jau kuļamies kā pliki pa nātrēm!»

«Vadzi, Pēter, neesmu ar tevi sen ticies, gribēju šo to pārrunāt. Vai nepiesēdīsies līdz ceļa galam manos ratos?»

«Nu, kādēļ tad ne!»

Bet, nonācis pie Griķēnu ratiem, Pēteris sarauc pieri.

«Tev jau viens braucējs ir, vai trijiem nebūs par grūtu?» viņš saka paīgni.

«Liela lieta, skuķis var iet uz taviem ratiem,» Griķēns izšķir lietu viegli. «Klau, Rozāl, kāp tik laukā un manies uz Tīreļtēva ratiem, lūk, kur viņa melnis stāv. Mums, ve​čiem, jāparunājas.»

Brītiņu meita tā kā stomās, bet tad žirgti atstāj pasu ratus un tuvojas Jurim.

«Labdien!» viņa sveicina jaunekli drusku uzpūtīgi. «Vai drīkstu lūgt mani līdz ceļa galam pavest?

Tēvs mani at​stāja kājām.» k «Lūdzu, lūdzu,» Juris pasteidzas atbildēt, pavirzās ratiem vairāk uz vienu stūri un atsit ādas apsegu atpakaļ. «Laikam mans tēvs pie tam vainīgs?»

Rozālija smaida.

«Nevar zināt, kurš tēvs vainīgs, bet izdzīt no ratiem mani izdzina.» Veikli viņa uzceļ kājiņu uz ratu pakāpšļa, viegli ielec ratos un nosēstas Jurim blakus. «Ah, kāds jums skaists zirgs!»

Juris pievelk grožus.

«Nekas — braukt var,» viņš saka rāmi, bet sirds krūtīs dauza kā ar āmuru.

Melnis tek slaikos rikšos, un biezs putekļu mākonis ietin abus jaunekļus. Acumirklīgais stāvoklis viņiem liekas būt pa prātam, un tomēr tie jūtas neomulīgi un nospiesti. Labu brīdi tie nerunā ne vārda.

Rozālija uzsāk pirmā valodu.

«Vai jūs zināt, ka es pagājušā nedēļā biju pie jums ciemā?»

«Dzirdēju. Es todien negadījos mājās,» Juris atbild vien​aldzīgi un paplīkšķina pātagu: «Melni, nu!» «Šodien ir jauks laiks, ja nākamā svētdienā būs tāds pats, tad Rimšās būs daudz cilvēku.»

«Vai jūs ari brauksat?»

«Domāju, un jūs?»

«Nezinu…»

Iestājas atkal klusums. Jaunekļiem, ko runāt, nav. Juris pagriež galvu uz Rozālijas pusi un mēģina ieskatīties viņai ģīmī. Meiča ir galvu drusku nodūrusi, un platās cepurcs malas aizsedz tās pieri un acis.

Jauneklis redz tikai daļu no viņas ģīmja. Gar deniņiem krustojas sīkas, zilas dzīsliņas un viegli pukst. Virs auss ir izlīdusi dzeltena, gredzenā sagriezusies matu sproga, un apaļais vaidziņš ir pārvilcies ar lēnu sārtumu. Kā būtu, ja šis vaidziņš tāpat kā citkārt laikos pagasta skolā pieglaustos pie viņa pleca un mīla, uzticības pilna balstiņa Čukstētu: «Vai zini, Ju- rīt, man nāk miegs»? — Viņš tad pievilktu cieši, cieši mei​teni pie sevis un uzspiestu lūpas uz kairinošā vaidziņa… Zirgs tek uz priekšu.

Arvien vēl putekļi. Rati klusi klab. Braucēju sirdis pildās saldām ilgām. Cik jauki ir, kad divi cilvēki tā pavisam pieder viens otram, jūt vienu, cieš vienu, dzīvo vienu un to pašu dzīvil… Bet… Ceļa gals — tik ātri!

«Lūdzu, pieturiet,» Rozālija lūdzas klusā, sapņainā balsī.

«Tprru!»

Melnis apstājas un raujas atkal uz priekšu. Meiča strauji salīgojas un pieķeras pie Jura. Liesmains sārtums sasitas abiem vaigos. Tad zirgs apstājas pavisam.

«Ardievu!»

«Ardievu!»

Divi pāri valgani kvēlošu actiņu ātri saskatās un no​vēršas.

Piebrauc Griķēns ar Pēteri.

«Tā gan, Pēter,» Griķēns saka atvadoties, — «mēģināt vajaga.»

«Nu, vienas reizes dēļ jau vēl neizputēs,» Pēteris atbild apdomīgi.

Zirgi kustas atkal uz priekšu, un kaimiņi izšķiras.

«Zemurs esot nopircis kuļamo mašīnu,» Pēteris sāk at​stāstīt dēlam savu sarunu ar Griķēnu, «būšot arī citiem saimniekiem dot kult.»

«Loti prātīgi,» Juris domā. «Zemurs ar laiku atpelnīs mašīnu un izpalīdzēs arī kaimiņiem.»

«Labi gan būtu, kulšana ātrāk paveiktos, bet kur lai liek ar mašīnu kultos graudus? Viņus taču nevarēs uzglabāt, tādēļ ka tie nav žāvēti.»

«Maizei un sēklai var izkult rijā. Pārdošanā vienalga — žāvēti vai nežāvēti.»

«Griķēns domā tāpat un grib, lai mēs arī ņemtu jauno mašīnu, viņam vienam neesot tik daudz zirgu un cilvēku, cik pie mašīnas vajadzīgs, tad bij's varēt izkult kopīgi.»

«Nebūtu slikti.» — Bet, kad Juris vakarā noliekas gulēt, viņš nevar iemigt. Sirds tam tvīkst, iekšā grauž, un acis negrib aizvērties. Vecais sienas pulkstenis tumši nosit vienpadsmit, divpadsmit, vienus, divus… Jauneklis skaita pulksteņa sitienus, nopūšas un grozās no vieniem sāniem uz otriem. Viņam ir tā, ka labprāt gribētos raudāt.

Kas gan viņam saldo mieru laupījis?

XV MĀTE Juris ar puišiem ir aizvedis uz pilsētu daju no žīdam pārdotās labības, bet Pēteris aiznesis Zemuram kulšanas naudu. Galā viņi taču ar mašīnu kūluši, un panākumi ir izrādījušies ļoti apmierinoši. Pirmkārt, salmos ir palicis mazāk graudu, paši salmi ir derīgāki lopu barībai nekā rijā kaltēti, un tfcd graudi ir labāk iztīrīti un izšķiroti. Vienīgais, kas pie visa tā Pēterī saceļ nepatikšanas, tā ir kulšanas maksa. Viņš nemaz nav varējis iedomāties, ka, maksājot 8 kapeikas par pūra izkulšanu, sanāks briesmīgā summai Tādēļ viņš ir gluži saskaities nogājis uz Zemuru. Mājās ir palikusi tikai Līze ar meitām.

Sagatavojusi govīm barību, Līze aizsūta meitas uz šķūni norūmēt atlikušos salmus, bet pati ieiet istabā aust. Viņa grib pasteigt vīram un dēlam ziemas uzvalkus. Dzija no melnās «izerižu» [3] vilnas ir smalka un mīksta, ka vai ausī bāz, un vadmala iznāks smalku smalkā. Tikai jau nelaime, ka audējai kājas tādas pastīvas un, paminas minot, reizēm gluži notirpst vai arī uztūkst. Taču meitām aušanu viņa negrib uzticēt, tās var saaust par šķidru un samaitāt visu audeklu.

Ietinusi saiviņas, Līze sēstas stellēs, paceļ «spenīzeri» drusku uz priekšu, paņem atspoles un šaudekli un nomin paminas. Nītes paceļ metus, un šaudekle zuzēdama aizšaujas gar šķietu. Bet mustavas tikai piesit un piesit ievērtos audus.

Būs drēbīte, būs, ir bodē tādas pirkt nedabūs! Ciema paipalām vai acis izspiedīsies, Jurī boloties, kad tas parādīsies jaunās vadmalas uzvalkā. Jā, viņš ir daiļš, ļoti daiļš jauneklis. Ar viņu maz kas varēs mēroties. Bez tam, kam tad vēl ir tādas mājas kā viņam? Dieviņš palīdzēs — aizmaksās pirkšanas naudu, varēs dzīvot bez bēdām un raizēm. Nebūs vis tik grūti jāpūlas un jāmokās kā tēvam.

Kaut tik nu vēl atrastu krietnu sievu; bet kam tagad ir lāga meita? Pārsmalcinātas, izbālējušas, kapijas samaitātiem zobiem — kur viņas der? Ja daudz, par skrodere- nēm, bodniecēm un krodziniecēm: krietnas saimnieces top jo dienas, jo retākas. Nu, lūk, tepat pagastā — cik to labo satiksi? Kauna dēļ — vienu, divas… Tagad apprecēties nav par joku! Piemēra dēļ, ko lai Juris ņemtu? Rozāliju? Nu, tad tik arī ir. Rozālija ir žirgta, veselīga meita. No viņas vēl var viss kas iznākt. Bez tam viņa ir paskolota.

Tagadējos laikos tas arī ko nozīmē. Griķēni ir labi cilvēki. Vai mazums tie viņiem palīdzēja iedzīvoties! … Paminas klab. un mustavas sit un sit… Vadmala stiepjas uz priekšu, un «spenīzers» velkas atpakaļ…

Pēdīgi Līze apstājas. Uzmanīgām acīm viņa pārbauda paausto gabaliņu, nobrauka to ar roku, palaiž no pakaļ- bomja vienu posmu uz priekšu un sagriež ciešāk apakšējo. Pie tam viņa kā neviļus pamet acis pa logu. Parau, kūti​ņas durvis ir vaļā. Kad tik nu nebūtu baroklis izšmaucis laukā! Žigli viņa izrāpjas no stellēm un steidzas pagalmā; kā tad — baroklis rokas sētmalī. Paķērusi no zemes mazu žagariņu, viņa sāk iedzīt nerātno atpakaļ kūtiņā. Bet tas aizurkšķas, pasit purnu šķērsām un šmauc tad taisni projām uz vārtiem. Līze skrien, ko vecās kājas māk, tomēr barokli panākt nevar. Te viņš apstājas un sāk pa zemi rakņāties, liekas, nupat būs apkusis, — nekā, kā tik saimniece nāk tam tuvāk, — urr-urr un projām! Tā viņa to dzenā, kamēr elpas aptrūkst, tad atkrīt bezspēcīgi lauka malā uz akmens.

Par laimi, meitas no šķūņa ir ieraudzījušas Līzes ķibeli un steidzas tai palīgā. Apstāts no visām pusēm, baroklis nevar nekur šauties, un gribot negribot tam jālien atpakaļ kūtiņā, pie„kam dažs labs sitiens nobirst taisni uz apaļās muguras.

Saimniece atgriežas atpaka] pie sava darba. Bet, iedama caur ķēķi, kur uz soliņa stāv pilni spaiņi ar ūdeni, viņa noliecas pie viena no tiem un garšīgi nodzeras. Tad steidzīgi vien sēstas stellēs un paņem rokā šaudekli. Paminas nobrīkšķ, mustavas noklab un apklust. Līze sajūt kājās un gurnos neizciešamas sāpes.

Viņa sabīstas. Kas tas? Vai slimums? Varbūt būs tikai nogurums. Pag, atstiepsies drusku gultā, gan pāries.

Vaidēdama viņa izkūņojas no stellēm. Gultā liekas, tiešām, kā kad paliktu vieglāk. Patīkams miers un gurdenums pārņem visu miesu. Bet piepeši āda sāk tvīkt un karst. Sirds pukst straujak, ausis sāk džinkstēt un istaba līdz ar visu gultu pamazām griez​ties riņķī…

Līze atrauj acis plaši vajā un lūkojas griestos. Lūk, uz acumirkli istaba paliek stāvot, tad atkal

griežas. «Žēlīgais Dieviņ! Žēlīgais Dieviņ!.-..» vecenīte čukst un inētā iesirmo galviņu pa pagalvja virsu.

«Kad tik neuz​nāk nāve. Nomiršu, neviens manis neredzēs.»

Tuvumā nav neviena cilvēka. Meitas ir aizgājušas uz *ķūni. Tikai liela, melna muša sīc un sitas gar loga rūti. — Tā ir nāve, tā ir nāve, — neviļus Līzei iešaujas prātā, un viņu sagrābj briesmīgas bailes.

Viņa grib uzcelties no gultas, steigties laukā, bet kājas, rokas un rumpis ir kā akmenī pārvērtušies, kā nedzīvi. Vājš baiļu sauciens izlaužas pār viņas lūpām, un auksti sviedri apklāj pieri. «Žēlīgais DievsJ Žēlīgais Dievs, pasargi no ļauna.,, at​pestī mūs no mūsu grēkiem!…»

Muša pie loga rūts aug arvien lielāka, aug, acīm redzot. Lūk, kājas lokās kā melnas čūskas, liela galva ar stikla acīm. Acis kārīgi lūkojas uz sastingušo gulētāju, un briesmīgs, melns ķermenis rāpjas tai tuvāk un tuvāk. «Žēlīgais Dievs! Žēlīgais Dievs!»

Ap pusdienu pārnāk Pēteris. Viņš ir drusku iereibis. Zemurs to laipni uzņēmis un pacienājis ar saldu šņabi. Bet pie tam laikam būs norijies kāds lielāks malciņš, jo galva smaga un kājas ļogās. Pēterim pat kauns Līzei acīs rādīties, tādēļ viņš slepeni nolien uz klētsaugšu āboliņā izgulēties.

Meitas, pabeigušas salmu norūmēšanu šķūnī, atgriežas mājās un lūkojas pēc saimnieces. Tās nekur laukā nemana. Antona sieva ieiet istabā palūkoties, vai saimniece nav tur, bet pēc brītiņa izskrien atpakaļ gluži pārvērstu ģīmi.

«Saimniece mirst! Saimniece mirst!» viņa kliedz visā pagalmā un sasit rokas pār galvu.

Citas meitas izbīstas un steidzas uz istabu.

Līze guļ plaši ieplestām, uz augšu pārgrieztām acīm un kaut ko klusi pie sevis murmina.

«Saimniec, saimniec, lopi nāk mājās!» Salminiete iesau​cas, lai dabūtu kādu atbildi.

Bet saimniece nepakustina ne galvu, ne acis, nedz arī atbild. Lūpas gan kustas, tomēr vārdi pār tām nenāk.

«Saimniec, vai jums ir nelabi?» Antona sieva pārliecas pār slimnieci un aizskar viņas roku.

Līze ne ģīmja neparausta.

Meitas saskatās. Viņas it kā gribētu viena otrai prasīt:! ko nu?

«Būtu zirgi mājās, vajadzētu braukt Pēterim pretim,» kāda no tām izsaka savas domas.

«Tebe nu, kad būtu!» otra atbild.

«Kas zin, saimnieks tā kā tā drīz pārnāks.»

«Bet kas var zināt, vai viņa līdz tam laikam nenomirst?»

«Un tad vajag arī tādai nelaimei notikt, kad nav neviena vīrieša, ne zirga mājā! Ko nu tagad zini iesākt?» Antona sieva bažījas.

«Sak, kad vai aizskrietu uz kaimiņiem, bet ko tur sa I ķers?» Salminiete gudro.

«Tavu nelaimi! Cik ilgi, kad vēl barokli dzenājām? Bef man jau tūda| iešāvās tādas nelabas domas galvā, kad ieraudzīju, ka viņa nosēdusies laukā uz akmens.»

«Viņai būs trieka, citādi nav, un tad tur nepalīdzēs ne zāles, ne plāksteris,» kāda no jaunākām meitām paskaidro sausi un atmet ar roku.

Sinī acumirklī sanāk lopi mājās, un meitas steidzas tos saņemt un apkopt. Bet viņas ir klusas un uztrauktas. Lie-ļ kas, ka tām uz sirds būtu uzgulies smags slogs. Kad saiin-j niece nomirs, vai uz viņām nekritīs kāda atbildība, tādē] ka tās nav nekā darījušas?- Tāda nelaime!

Apgādājušas lopiņus, sievietes sastājas pulciņā un sāk no jauna gudrot un spriest, ko darīt; bet padoma nekāda neatrod.

«Kaut drīzāk pārnāktu saimnieks!» tās ir viņu beigu' domas.

Ar tām viņas arī izšķiras un katra dodas pie saviem dar- ļ biem. Cita baro sivēnus, cita gatavo pusdienu, citas izlieto . saimnieku nostbūšanu, lai šur tur paokšķerētu pēc kāda garda kumosa. Tikai Antona sieva pāris reizes ieskrien 1 saimnieces istabā palūkoties, vai tā jau nav izdzisusi; bet,l atradusi to

vēl pie dzīvības, apmierinās. Varbūt ka tik slima arī nemaz nav.

Pēdīgi Pēteris ir drusku nogulējies un piepeši ierodas I mājās, kā no debesīm nokritis. Kača pat nepagūst krējumu I no lūpām noslaucīt.

«Kur saimniece?» viņš tai uzprasa kaunīgi.

«Saimniece — saimniece — —» Kača stomās un ber? 1 lūpas, «viņa ir — slima …»

«Slima?» Pēteris iesaucas nikni. «Un jūs manis nepa- 1 cēlāt?»

Meita iepleš acis un muti.

«Nepacēlāt?» viņa burto.

Pēteris vairs neklausās, teciņos viņš dodas uz istabu. Kalpone velkas tam ziņkārīgi paka|.

«Līz, Līz, kas tev kaiš?» saimnieks vaicā, piegājis pio sievas gultas un ieskatījies viņas ugunssārtajā ģīmī.

«Viņa nāk — viņa nāk — melna kā muša — lielas stikla acis — kājas… ragi…» slimniece murgo.

«Līz, sieviņ, vai tu mani pazīsti? Es jau tas esmu, Pēteris.»

«Nāve nāk, viņa nāk ar koka kājām. Jurim jauni svārki mugurā, meitas sniedz pēc viņa rokas…»

Pēteris uzliek savu roku uz slimnieces karsto pieri un saka trīcošā balsi: «Dievs ar tevi, sieviņ! — Apdomājies, es tas esmu — Pēteris.» Šoreiz slimniece tikai sāpīgi ievaidas.

Pēteris pagriežas pret meitām.

«Kača!» viņš saka stingri. «Tu steidzies uz Griķēniem un saki pašam saimniekam, ka es lūdzu, lai viņš tūdaļ sūta kādu no saviem puišiem un zirgiem uz pilsētu pēc jaunā daktera. Bet tūdaļl Vai dzirdi?»

«Jā, jā, saimniek!»

«Pasteidzies, tev ir čaklas kājas.»

Kate aiztek.

«Diez, vai viņa ko neēstu?» Salminiete ieminas nedroši.

«Kur viņai, nabadzītei, ēst, kad vairs nerunā un cilvēkus nepazīst,» Antona sieva atbild.

Pēteris noiet istabas kaktā, atsēstas uz krēsla un atspiež galvu rokās. Meitas stāv sadrūvējušās ap slimnieces gultu un skatās grīdā.

Pēc kāda brīža saimnieks aizkrekstas un pieceļas.

«Ejiet pie darba!» viņš saka strupi, pagriezies pret kalponēm. «Tikai Antona Grieta var palikt pie slimnieces.»

«Ko lai, saimniek, darām?» Salminiete jautā.

«Ko tad citām dienām darījāt? Vai bez saimnieces ne pirksta neziniet kustināt?»

«Pataisiet saimniektēvam pusdienu, apmazgājiet piena traukus, sagādājiet cūkām ēst… Apskatāties vien tik, darba visas malas pilnas!» Grieta pamāca.

Pārējām meitām tas nepatīk, viņas aiziet kurnēdamas.

Pret vakaru pārbrauc Juris ar puišiem. Viņš ar reizi pamana, ka mājās vajaga būt notikušai kādai nelaimei, jo nav manāma vairs tā dzīvā jautrība kā citām reizēm. Atri viņš pagriežas uz istabas durvīm un neredz tanīs mā​tes smaidošā vaiga. Viņa to arvien bij sagaidījusi vai nu pagalmā, vai nama durvīs, kad tas pārbrauca no garāka ce]a. Arī tēva nekur nemana. Vai kāds no viņiem nav miris? Jaunekli sagrābj nežēlīgas bailes. Atstājis zirgus puišu gādāšanai, viņš steidzas uz istabu. Priekšnamā 1as pamet acis uz ķēķi, varbūt ka māte ir tur un gatavo viņam azaidu? — Kluss un salts! Nesprēgā uguns zem katla, neizplūst vairs patīkamais siltums, maisīts ar ēdienu smaržu, — viss kā izmiris! Katli bēdīgi nošķiebušies uz vieniem sāniem, spainis pilns ar ūdeni stāv ķēķa vidū, bet otrs viņam blakām ir apkritis kņupu… Elpa draud viņam aizrauties, kad tas uzliek roku uz istabas durvju kliņķa. Tagad viņš zina skaidri, ka to sagaida kaut ka$ļ Jauns. Oh!…

Durvis atveras, un Juris pārkāpj pār slieksni. Cik kluss! — Viņš skatās uz to pusi, kur stāv mātes gulta, un — saprot visu.

«Māmiņ!» viņš iesaucas sagrauzts un nostājas pie slim-ļ nieces.

Bet māte vairs nepazīst sava dēla, sava mīlulīša. Viņa uzskata to bargām, degošām acīm, mētājas ar rokām un kunkst.

«Tu esi nāve — jā, nāve! Tu gribi manu dvēseli, bet es tev to nedošu — es negribu mirt. Negribu!

Meitas nozags vadmalu, Jurītis paliks viens pats… nē, nē, es negribu mirt!»

Pēdējos vārdus viņa izkliedz pilnā spēkā, bet tūda] sā​pīgi saraujas un žēlīgi kunkst.

Jauneklis streipu|o atpakaļ, atspiež galvu pret loga sten​deri un dod asarām vaļu.

Vēlu naktī ierodas dakteris. Viņš pārmeklē slimo un pa​griežas pret Juri.

«Plaušu karsonis,» viņš saka strupi un iebāž klausāmo taurīti kabatā.

«Un- ?» Juris jautā stomīgi, nedrīkstēdams izsacīt to, ko domā.

«Var iet visādi. Tagad slimības gaitu grūti noteikt. Vis​pirms jāgādā, lai drudzis un sāpes rimst.» Ārsts nosēstas pie galda un raksta recepti; pēc tam pa​māca, kā slimniece kopjama, un aizbrauc.

Bet Līze top ar katru nākamo acumirkli slimāka. Viņa vairs nevaid, bet brēc un trako. Meitām ir tā jāsatin deķī un jātur cieti, lai neizskrietu no gultas.

Juris nevar to panest un ieiet blakus istabā. Pēteris sēd rāms un sakucis vēl tanī pašā vietā, kurā pusdienā nosēdies. Viņš nav ne drusciņas ēdis, ne dzēris. Runāt viņš arī nerunā, tikai stīviem, nedzīviem skatiem lūkojas uz gultu, kurā plosās viņa uzticīgais dzīves un ciešanu biedrs.

«Viņa mirs!» viņš reizēm čukst pie sevis un noliec galvu dziļāk uz krūtīm. «Bet par ko tās nežēlīgās mokas?»

Bet nāve vēl šoreiz apžēlojas par izmisušo vīru un dēlu. Viņa aiziet slimniecei secen, tikai drusku ar spārnu galiem lo aizķerdama. Uz rjta pusi Līze norimst un iemieg. Zināms, vesela viņa nepamostas, bet pamostas ar apziņu un cerībām.

Zēli viņa uzskata dēlu, kurš nokārtu galvu stāv gultas kājgalī. i «Dēliņ,» viņa gaužas tikko sadzirdami, «tu gan laikam Bekā neesi ēdis? Varbūt tēvs ar? Pasaki Katei, lai tā uzcep jums olas un uzvāra kafiju. Kafija ir brūnajā skapī, «pakšplauktā, skārda kārbiņā…

Piens arī nav sildīts, krējums pārrūgs… Diez, vai meitas sivēnus pabarojušas? — Melnajai telei vajadzēja izmazgāt un pārsiet kāju…»

«Nerūpējies par tādām lietām, gan būs viss padarīts,» Juris to mierina.

Bet māte krata neticīgi galvu. | «Uz meitām vien nevar palaisties. Kad pašu nav klāt, viņas visu laiž pār galvu.»

Dēls sajūt, ka mātei taisnība, bet viņš nekādi nesaprot līdzēties. Te viņam iešaujas prātā, ka nesenīt vēl tas bij ļiie sevis apņēmies gādāt, strādāt un pūlēties, lai vecākiem vecumā būtu vieglas dienas, — kur tad nu bij šis solījums? I uk, māte guļ slima; ko viņš ir darījis, lai atvieglotu viņas mokas? Nekā, gluži nekā! Vai tā būtu, ja viņš gulētu slims? Viņa gulta tad būtu apkrauta puķēm, gardumiem, /ālēm, rūpēm, smaidiem un asarām.

Jaunekļa sirds ir grūta un rūgtuma pilna. Tikai tagad vēl viņš saprot, kāds svars un kāda nozīme mātei mājās. Kad viņas čaklās rokas nekustas, tad liekas viss ar reizi apstājamies; katrs sajūt, ka trūkst vadoņa un galvas. Un viņš — spēcīgs, jauns un skolots — nespēj nekā cita priekš mātes darīt kā tikai raudāt!… Vai viņš tad, kad māte bij vesela, jel maz par to bija domājis? Kas pildīja viņa galvu vakar, aizvakar? — Rozālija, vieglprātīga meiča, kura varbūt slimības dienās mātei ūdens lāses ne«Jaunkundze lasa?» viesis jautā, pamanījis burtnīcu, «Vai būtu atjauts redzēt — ko?»

«Nav nekas,» Rozālija atbild smaidīdama un aizsit grā​matu koķeti aiz muguras.

«Bet kad es lūdzu — loti sirsnīgi lūdzu?» Ringfelds tu​vojas jaunavai un vairākas reizes palokās.

«Nē, nē, — tiešām nav nekas prātīgs.»

«Rozāl, re nu, kāda tu! Parād' jel brūvera kungam grāmatu!»

Meiča paskatās mātei spītīgi acīs un parausta plecus,

«Prātā ar nenāk,» viņa atbild sīvi. «Ļoti bargi,» Ringfelds smejas, «bet mēs neesam no bai​līgajiem. Mēs nepaliekam pusceļā.»

Rozālija uzskata svešinieku platām acīm. Tādu pārdrošību viņa dzird pirmo reizi, bet nevar sacīt, ka tā viņai riebtos.

«Ceru, jūs man neuzbruksiet?» viņa jautā, kodīdama lūpas.

«Tas atkarāsies gluži no jums, cienītā!»

«Tad gan man cits nekas neatliks kā pie laika grāmatu paglabāt,» jaunava saka it kā izaicinādama, piesteidzas pie kumodes un atrauj atvilktni; bet jaunskungs jau ari klāt un apķer abām rokām viņas slaiko stāvu.

«Tā re, jaunskungs, ņemiet tik nost, kas gan šai tur pap noslēpumiem!» māte mudina, godbijīgi salikusi rokas, pie​šķiebusi galvu un smaidīdama svētlaimīgiem smaidiem, «Kungs!!» Rozālija iekliedzas nikni.

«Sadodiet tik, jaunskungs, viņai krietni pa nagiem,ī māte priecājas.

Tanī pat mirklī meiča nomet grāmatu uz grīdas un iz​skrien laukā.

Ringfelds smejas.

«O, vii>a ir smalks skuķis! Smalks skuķis!» viņš runā nekaunīgi, atmetas lieliski krēslā, saliek kājas krustiski' un vēdinās ar mutautiņu.

«Neņemiet ļaunā, jaunskungs, viņa vēl jauna, joku nesaprot,» Griķene ņemas meitu aizbildināt.

«Atvainojiet, tūdaļ pasaukšu.»

Pakalpīgā māmiņa iztek laukā un saukā meitu: «Rozā!, uhū! Rozāl, uhū!» — bet meita neatsaucas.

«Diez, kur nu būs nolīdusi!» māte pukojas. — «Tīrais posts, sāks vēl no cilvēkiem bēgt, kas tādu precēs?»

Rozālija ir paslēpusies dārzā zem ābeles un raud. Te māte viņu beidzot atrod. l«Meit, meit, kas lie par untumiem!» viņa sāk norāt stūr- ilvīgo. «Kā nu tā var izturēties pret viesi?»

«Tu nezini, ko runā,» meita atcērt dusmīgi. «Kā viņš drošinās mani aiztikt?»

«Kas tad tur par nelaimi? Tev gabals no miesas atkrita? Mimos jaunības laikos ne tā vien plosījās, jauni cilvēki (plosīties mīļo.»

«Pazīstami — ne svešinieki. Viņš mani redz šodien pirmo reizi un tūdaļ ķersies kaklā, — ko viņš gan domā?»

«Ej jel, muļķe, ej! Ne viņš ko ļaunu domā, nekā; viņš ||hi tā paradis, apkānt braukdams. Viņš uzpērk brūzim hl< žus un, kam grib, tam aizmaksā pa krietnam.» ■ «Bet, lai viņš par miežiem labi maksātu, tad meitām ar li,iii jāplosās, vai ne? Paldies! Mūsu miežus tad gan viņš nopirks.» Rozālija nicīgi nosmejas.

«Lai nu, lai, nāc tik uz istabu un esi prātīga.» «Kamēr nekaunīgais cilvēks te būs, uz istabu neiešu.» Velti māte mēģina pierunāt meitu, pēdējā paliek pie iva.

«Atvainojiet, jaunskungs,» Griķene aizbildinās, atgriezu- s pie viesa, «meitenei zobs aizsāpējies…»

«Nekas,» viesis atbild vienaldzīgi. «Vai vecais mājās?» «Nē, aizgāja uz Vilkatīreļiem. Viņš grib uzlūgt jauno Imeni, lai tas nāktu laukus iedalīt.» «Tā, tā; tad atbraukšu citu reizi, kad meitai zobi nesā- s. Tik pasakāt vecam, lai miežus nepārdod, es labi aiz- nksāšu.» «Nu, nu!»

Ningfelds sēstas brangajā zirgā, nosvelpj un aizdraž ta, ļui zeme vien nodārd. Rozālija noskatās tam pakaļ un no- ļliii'jas: viņa bij trakuli šoreiz uzvarējusi, nākamā reizē būs uzmanīgāks. — Nākamā reizē?

Bet varbūt ka Viņš vairs nekad šurpu nebrauc? — Nu, lai arī nebrauc, VOl labāk! liet Ringfclds brauc uz Griķēniem labprāt. No sakuma ļniicti un allaž ar kādu iemeslu, bet vēlāk arvien biežāk nu biežāk. Beigās viss pagasts zina, ka Ringfclds brauc IU Griķēniem Rozālijas labad.

«Nu, lāga gala tur tā kā tā nebūs,» pagastēni spriež lllcigi, «vai nu brūverjaunskungs kāds precinieks! Izballē​ties un aizies.»

Gluži tāpat domā arī vecais Griķēns, kādēļ ne labprat ledz glauno viesi ierodamies. Bet ko lai viņš dara? Nevar Intu brūverkungu aizdzīt? Pirmkārt, priekš tam nav nekāda iemesla, otrkārt, tas būtu pārāk

negodīgi. Ringfelds ja» arī nekad nenāk tukšā. Vai nu viņš atved pa mučelei alus vai arī sievietēm saldumums un puķes. — Lai tik Rozālija izturas apdomīgi, tad viņš var braukt, cik vien tam pi tīkas!

Un meiča patiesi izturas prātīgi. Viņa arvien ir koijoti vēsa un prot noturēties zināmās robežās, bet mazpamazāļl viņas sirsniņa sāk tomēr iesilt.

Ringfclda vērīgās acis ātri nomana šo pārvēršanos, & viņa apciemojumi top biežāki un garāki.

Pa tam paiet rudens, ziema, pavasaris un pienāk vasarj Kādā svētdienas pēcpusdienā Rozālija pastaigājas ābepl dārzā. Tēvs ar māti ir aizgājuši uz pjavām apskatītieģ, vai pieguļnieki nav tās izganījuši, un viņa ir palikusi vien» pati mājās. Salikusi rokas uz muguras un nokārusi galvtl, viņa soļo rāmi no viena gala dārzam uz otru… Domai, viena drūmāka par otru, šaujas tai caur galvu un no spiež sirdi. Tad tiktālu nu viņa ir tikusi! Aizmirsts ir Fran cis, aizmirsti Vilkatīreļi un Juris, tikai Ringfelda platai stāvs ar kaislajām acīm ir atlicis sirdī. Vai viņa to mīl|? Kas to lai zina! Viņa pat nodreb, iedomājoties par uzbfl zīgo cilvēku, un tomēr kāds slepens spēks to kārdirin saceļ viņā kaislas ilgas. Tai liekas, it kā gaisā sakrāto» pār to kas ļauns, bet izbēgt šim ļaunumam viņa nevēlas - priekš tam viņa ir par vāju un par vieglprātīgu. Vienīgail, kas to vēl daudzmaz satur, tā ir viņas uzpūtība un lei> nība. Viņam nebūs gavilēt, ka tas beigās taču uzvarēji» un virsroku paturējis, — nē, viņam nebūs priecāties pai viņas vājumu!… Bet brūvera madama — tas skan pati kami, daudz labāk nekā Vilkatīreļu saimniece.

Dārza vārtiņi nočīkst. Rozālija saraujas un aizsedz ro kām acis. Viņai nav jāskatās, kas tur nāk, viņa to zirni viņa t» sajūt savā sirdī. Viegli drebuļi sāk kratīt viņa» miesu.

«Sveika, dārgā Rozālija!» kaislīga balss čukst, un divai spēcīgas rokas to apkampj.

Meiča skaļi iebrēcas.

Izbijies Ringfelds atlec nost.

«Vai tev uzminu uz kājas?» viņš jautā.

«Ne, nē, nē… ak, žēlīgais Dievs!… Ko jūs no maņl» gribat?»

«Neko vairāk, kā tikai reizi pasacīt, cik karsti tevi mīļoju.» i'M Rozālija atņem rokas no ģīmja. Vaigi ir nobāluši, un ncis deg kā ugunī. . «Tu mani mīlē?» viņa jautā kā bez sama'ņas. f «Jā, es tevi mīlēju — par visu vairāk uz pasaules.» | «Un mīlē?» ļ «Mīlēju tik karsti, cik vien tik cilvēkam iespējams.» | Ringfelds apkampj meiču un velk no jauna to pie se​vis. — «Esi mana.»

«Tu mani precēsi, ja?» Rozālija jautā klusi, ar rokām Viegli pretodamās. | «Precēt? — Vai tad tas tik steidzams? Tu zini, ka es Včl nevaru precēties, jo man nav vietas. Ja tev būtu kapi,141s, ar ko dibināt jaunu brūzi- » ļ «Kur lai pie tā tieku? Tēvam ir tikai parādi.» I «Tādēļ mums ar precēšanos jāpaciešas.» ļ Ar spēcīgu rāvienu meiča atraisās no mīļākā rokām.

«Jāpaciešas?» viņa prasa sašutusi. «Ko tad nozīmē jūsu inilestības apliecinājumi?» K «To, ko viņi izsaka.» Ringfelds tuvojas meičai no jauna. «Atkāpjaties! Ne soli tuvāk!» viņa brēc drebošām lū​pām.

«Muļķīte! Vienu mutīti tu man tādēļ jau gan varēsi atvēlēt?» Ringfelds izpleš rokas un taisās meiču apķert, bet iiiuī pat acumirklī dabū sitienu ģīmī.

«Ragana!» viņš iekliedzas dusmīgi un saķer vaigu, k «Projām no šejienes!» [ «Es iešu, bet tu šo stundu rūgti nožēlosi!» \ «Nav jūsu bēda.» \ «Vīra tu nedabūsi.»

«Vēl ātrāk nekā jūs sievu.» I «Redzēsim!» [, «Redzēsim!»

XVII RIEKSTU KULE Paldies Dievam! Līze ir atkal vesela un čakli rīkojas saimniecībā, kaut gan spēku tai ļoti maz; bet uz ģīmja nav vairs redzama agrākā jautrība. Liekas, ka līdz ar atdabūto veselību tai būtu uzgājušas kaut kādas bēdas uz, sirds.

Pa tam valodas par Ringfeldu un Griķēnu Rozāliju ti>i i dienu no dienas ļaunākas un neglītākas. Ļaudis smeju un sacerē par viņiem veselas pasakas. Pats par sevi M protams, ka tās atsniedz arī Vilkatīreļus. Līze gan mē£lfin i Sākumā Griķēnus aizstāvēt un Rozāliju aizbildināt, n I Ievērodama dēla rūgtos smaidus, apklust.

«Na, Rozālija nav nekāda meita,» viņa saka kādu diA uz Juri, «no tās nekas neiznāks. Viņa tik vien mākot lin jaunktingiem kaklā kārties, skriet uz ballēm, grezno®[ un slinkot. Darbu nedz tā protot, nedz arī gribot strādll Pie tam esot mūžīgi iecirtīga. Kad ko uzdomājot, tad ni Vu" cirvi nevarot izcirst. Veči nopirkuši šujmašīnu, atdv vuši 50 rubļus, bet tā, kā atvesta, tā stāvot kaklā. Lai j||i Dieviņš žēlīgi atpestī!

— Dzird, ka Ringfelds esot sader! nājies ar kādu vācieti.»

«Saderinājies?» Juris atkārto kā bez dzīvības.

«Tā runā. Nu, pēdējais laiks arī bij, diezgan pa Griķf niem izdzīvojies.»

Nabaga jauneklis grūti nopūšas un sakož zobus. H tam viņš aiziet uz lauka, izvelk «jocīgo» vēstuli no kalni tas, saplosa to sīkos gabaliņos un izkaisa uz visām čd rāin vēja pusēm.

«Lai izdzēsta ir viņas atmiņa no sirds!» viņš čukst pll> sevis. «Tagad dzīvošu vecākiem un Vilkatīreļiem.»

Un no šās dienas Juris tiešām ķeras vēl sirsnīgāk ■ darba. Dienā viņš strādā līdz ar kalpiem laukā, bet pu» dienas un vakara brītiņus izlieto, piekopdams dārzu. Vi|)l izdzen tur jaunus celiņus, ietaisa lapenes, uzmet kalniņu» «Dēls, dēls, tu pārstrādāsies!» vecais tēvs rājas ne vienu reizi vien, bet dēls pasmaida.

«Darbs ir labākās zāles.»

Pienāk augusta mēneša otrā puse.

Vilkatīrejos jau rudzi nopļauti, bet gubiņas ir retas un maziņas. Vasarājs arī tāds īsiņš un nokūlājis.

Pēteri» staigā bažu pilnu vaigu ap laukiem, un baltā galviņa trlr stiprāki. «Šogad atkal iztrūks nomaksām,» viņš saka uz dēlu «Redzams, ka tā uz priekšu netiksim.»

«Vajadzēs kalpiem algas samazināt.»

«Tas ir pēdējais un visvārīgākais līdzeklis; diemžēl, nekas cits neatliks. Nekur citur kalpi tik augstas algas jau nedabū kā pie mums, — iztiks tad arī ar drusku zemā* kām.»

«Jāiztiek. Kad jau saimnieks paliek nespēcīgs, tad jau kalpiem arī ļaunas dienas gaidāmas. Abiem jāturas kopā, un vienam otrs jāpabalsta.»

«Tā gan vajadzētu,» Pēteris krata domīgi galvu, «bet tā nav. Vai visi saimnieki visgarām nesūdzas par strādnieku trūkumu? — Tagad visi grib būt kungi un saņemt lielas nlgas, bet strādāt tikai reti kāds vēlas. Tāpēc tad put saimnieki un put arī kalpi.»

«Jā, put; un tomēr vietām kalpi labāk diedelē un mirst badā, nekā iet par mērenu algu pie saimnieka.»

«Bēdīgi: caur tādu nebūšanu slīd veselas tautas labklājība uz zemi.» ' «Laiki ir grūti.»

«Vai kalpi to tic? Un, ja arī viņi tic, ka saimnieks negrib ar viņu spēkiem lielu peļņu dzīt, tad tomēr viņi par to maz ko bēdā.» t Brītiņu Juris domā, tad saka: «Es būtu ar mieru dalīties ar kalpiem skaidrajā mājas ienākumu atlikumā, bet vai kāds uz to ieies?»

«Pie tādas ražas kā šogad viņi tad paliktu bez algas,» Pēteris atbild smaidīdams.

«Ne tik šogad vien, bet pie tagad pastāvošām zemām labības cenām — ik gadus.»

«Vistaisnāki būtu, kad varētu pēc zemes ienešanas vērtības aprēķināt pastāvīgu likumīgu algu. So tad varētu samērā ar ikreizēju ražu un ražojumu cenām paaugstināt vai pazemināt. Tā nevienam nenotiktu pārestība.»

«Nu palūkojies vien žēloties kalpiem, ka mums šogad atkal ir iztrūkums, redzēs, vai viņi no savām algām atlaidīs.»

«Nesaprotu, ko iesākt!»

«Mēģinājuma pēc varam aprunāties ar kalpiem, redzēs, ko viņi sacīs.»

Katru svētdienas rītu Vilkatīreļos tiek noturēti pātari. Jau agri, agri saimes ļaudis sapulcējas, glīti uzkopušies, saimnieks priekšgalā, un sasēstas ap lielo galdu. Pēdējais ir apklāts ar baltu galdautu, un pa vidu tam guļ bieza sprediķu grāmata ar dziesmu grāmatu virsū. Bez tam ziemā tāpat kā vasarā uz galda pa pātaru laiku deg divas sveces. Pātaru vadību izdara pats Pēteris, kaut gan pēdējā laikā, kamēr acis stipri tumšas tikušas, sprediķa nolasīšanu viņš jau uzticējis dēlam.

Jauks un svinīgs skats! Saimes ļaudis draudzīgi saspiežas viens pie otra; visu ģīmjos ir redzama svēta nopiet-nība, jaukta ar sirsnīgu laipnību. Mātēm ir bērniņi klēpi; cieši pieglaudušies pie māmiņu krūtīm, viņi bailīgi noskatās gan uz grāmatām, gan arī uz degošām svecēm. Gaida galā sēd pats saimnieks.

Trīcošām rokām viņš atvāž pelēku makstiņu un izvelk no tās brilles, kuru āķi ir savienoti ar tievu, šauru bantīti. Noslaucījis stiklus sarkanā mutautiņā, viņš pārmet melno bantīti pār sirmo galvu un nostiprina brilles uz deguna. Tad uzšķir dziesmu grāmatu, aizkrekstas un sauc citiem dziesmas numuru priekšā. Gludi noskūtais ģīmis ir lēnīgas dievbijības pilns, baltie mati mirdz kā sudrabs. Līze arī aizliekas brilles un pieglaužas pie vīra sāniem, lai abi varētu no vienas grāmatas dziedāt. Pēteris pārlaiž acis pār sapulcējušiem, vai dziesma jau visiem uzšķirta, un drebošā, bet dziļi sirsnīgā un mīlīgā balsī uzsāk: «Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils…»

Pēc pātariem bērni un sievietes mēdz nobučot saimniek- tētiņam un saimniekmemmītei rokas, bet vīri vēl brītiņu uzkavējas pie galda un parunā pāris vārdus par laicīgām lietām.

Tā arī šorīt. Pātari jau nobeigti, sievas un bērni izgājuši, atpakaļ palikuši tikai vīrieši vien. Kā citiem rītiem, tā arī tagad viņi brītiņu parunāsies, kamēr sievas paraudzīs brokastu. Antons paceļ acis uz saimnieku un patlaban ir pieņēmis pilnu muti teicamā, kad piepeši aprimst; Pēteris vēl nav brilles noņēmis! Ērmoti! Vai saimnieks vēl otrus pātarus turēs? Puiši paskatās uz viņu un brīnās.

Bet Pēteris aplaiž ar stikliem apbruņotās acis visapkārt riņķī, tad uzsāk: «Mīļie draugi, man jums kas nopietns sakāms.»

Kalpi sakustas.

«Kad es kā mazs puika — kur tie gadi jau! — mācījos grāmatu lasīt, tad tanī grāmatā bija kāds gabals par cilvēka locekļicjn. Reizi tie esot sākuši strīdēties, kurš no viņiem tas lielākais esot? Galva sacījusi, ka tā priekš visiem domājot, rokas turpretim, ka tās priekš visiem'strādā- jot, kājas — ejot, vēders visus barojot un tā joprojām. Sastrīdējušies, iecirtušies un — mitējušies strādāt. Galva nedomājusi, rokas nestrādājušas, kājas negājušas, vēders neēdis un tā joprojām. Bet uz reizi visi pamanījuši, ka tiem s.ik klāties plāni, ka tie pamazām pagurst un top vājāki un vājāki. — Kas pie tam vainīgs? — Strīds! — Tad ņēmušies atkal visi pa vecam strādāt, un tad gājis atkal labi. Man ši līdzība tādēļ ienāca prātā, ka tā arī vēl mūsu laikos nav zaudējusi savu nozīmi. Vai mēs te, vienas mājas iedzīvotāji, neesam tādi paši kopā saderīgi locekļi? Sacīsim, saimnieks būs tā galva un tas vēders, bet jūs tās rokas un kajas. Ja nu vēderam nav, ko ēst, vai tiem citiem labi klāsies?»

«Protams, ne,» puiši iesaucas korī.

Pēteris pamāj galvu.

«Zināms,» viņš apstiprina laipni. «Tādēļ tad visiem kopīgi jāgādā, lai vēders būtu paēdis. Mēs nedzīvojam pirmo dienu kopā. Jūs man esat uzticami un krietni gājēji, un es ar jums esmu ļoti mierā.»

«Mēs ar, saimniek, ar jums.»

«Nu jā, jā. Es nemīļoju gājējiem pāri darīt, jo esmu arī pats reiz gājējs bijis un zinu, kā viņiem klājas. Viss tas, ko jūs te tagad redzat, nav vis nobiris no debesīm, bet šīm pašām rokām saraudzīts, savilkts un sagādāts. Tikai vēlāk, kad jau viss bij daudzmaz iekārtots, tad nācāt jūs, un mēs līdz šim esam dalījušies darbos un peļņā…»

«Esam, saimniek, pilnā mierā.»

«Ja tas tā joprojām būtu gājis, kā līdz šim, tad mēs strā- dātum kopā, kamēr debesu Tēvs mūs aicinātu pie sevis. Diemžēl, laiki grozījušies — vēderam trūkst barības. Jau pagājušā gadā Viikatīreļi neienesa tik daudz, cik par vi​ņiem bija jānomaksā, un šogad būs iztrūkums vēl lie​lāks …»

«Lielkungs viņus ir pārmērīgi dārgi pārdevis!» iesau​cas Antons pikti.

Pēteris parausta plecus.

«Ko būs darīt! Nebūtum mēs māju pirkuši, nopirktu cits, tad, kas zina, tiklab jūs, kā mēs še vairs nedzīvotum. Tagad mums šīs briesmas no jauna tuvojas, sakāt, ko lai darām?»

Puiši nokar bēdīgi galvas.

«Jādzīvo sīkstāk,» kāds no kakta ierūcas nedroši.

Pētera vaigus pārlido kā ēna.

«Taisnība — jādzīvo sīkstāki,» viņš saka ar mazu uz​viju.

«Es neesmu nekad biiis izšķērdētājs, jūs arī ne. Uz priekšu Vilkatīreļus vadīs mans dēls, tādēļ mēs ar viņu esam nolēmuši ievest visgarām vairāk taupības. Mēs jums uzsakām līdzšinējos algas nolīgumus un maksāsim uz priekšu tikai trīs ceturtdaļas no ta'gadējās…»

«Hrn! — Ha! Kas tad vairs te dzīvos?» atsk'an viens caur otru.

Brītiņu Pēteris nogaida, it kā sagaidīdams pretrunas no kalpu puses, bet, kad tie cieš klusu, viņš turpina: «Es negribu jūs piespiest vai pierunāt palikt Vilkatīre- |os. Varbūt citur jūs atradīsat labāku peļņu un dzīvi; gribu tikai pieminēt veco sakāmo vārdu: cilāts akmens neiezeļ. To ievērojiet! Kalps, kas bieži saimniekus maina, ir arī visnabagākais. Jeb vai jūs būtu kādu redzējuši, kas, vietas mainīdams, būtu iedzīvojies? Lūk, Antons un Salmiņš, viņi dzīvo gandrīz tikpat ilgi kā es, — kurš 110 citiem kalpiem mērosies ar viņiem turības ziņā? Viņiem ir savs labs grasītis nolikts pie malas nebaltai dienai, un es viņiem to no visas sirds novēlu. Bet nevar vis zināt, kad viņi sāk§ staiguļot un meklēties labākas vietas, vai kapeiciņas neizklīdīs un maciņš neizsusēs. Tādēļ es un mans dels jums liekam priekšā pārdomāt, un vienas nedēļas laikā dodiet atbildi, kas no jums uz priekšu paliks un kas aizies. Bet mēs ar dēlu apsolāmies tiem, kas no vecajiem arī uz priekšu pie mums vēl paliks, ka viņu algu paši 110 sevīrn paaugstināsim, tiklīdz māja ienestu tik daudz skaidra atlikuma, ka tas būtu iespējams! Vai ne tā, Juri?»

Juris pagriežas pret kalpiem.

«Visu, ko mans tēvs sacījis, to apliecinu arī es,» viņš saka nopietni un svinīgi.

«Nu jā, jā, tas jau izklausās gluži jauki, bet kad tad jums atliks?» kāds no jaunākajiem kalpiem, Bulduriņš, ievaicājas zobgalīgi.

«To mēs nevaram noteikt, tas stāv Dieva ziņā,» Pēteris atbild vienaldzīgi.

«Nūja, tad tas pats iztrūkums, tas jau arī ir, kā ir,» Bulduriņš gudro, pakausi kasīdams. «Tagadējās maksas maksādami, jūs ar laiku sakrāsat to kapitālu, cik māja maksā, un mēs? — Mēs palīdzēsim jums to sakrāt.»

«Gluži pareizi!» Juris iesaucas uzbudināts. «Bet, kad jūs savu ikЈadus algu arī uzglabātu, tad izrādītos, ka jūs par visiem kopā būtu varbūt trīs līdz četrreiz vairāk iekrā​juši nekā mēs,» «Kā tad lai iekrāj, kad dzīvē vajaga?» Bulduriņš pie​zīmē.

«Labi,» Pēteris uzņem atkal valodu un noņem brilles no deguna par zīmi, ka tas būs viņa beidzamais

vārds, «jūs domājat, ka mums gados iekrāsies no mājas nomak- sām kapitāls. Ja spēsim izmaksāt, tā arī būs. Bet vai caur to jums notiek kāda netaisnībā? Vai mēs nesolījāmies jūsu algas paaugstināt samērā ar to, cik māja atmetīs vairāk peļņas? Kāpēc tad es nesūdzējos, kad maksāju katru gadu lielamkungam nomu?

Es pūlējos, strādāju un plēsos, un ievākto peļņu aiznesu lielkungam, kurš nekā nedarīja! ,1a bij labs gads — man atlika, bij vājš gads — man pietrūka, bet jums nekad netrūka, jums bij arvien zinama jūsu alga. Es dažu gadu nopūlējos un nedabūju nekā par savam pūlēm, bet jums nekad nebij trūkums. Kā jūs gan domājat, vai jūsu darbs bij labāks par manu? Nē, un tomēr viņš tika labāk aizmaksāts. Kāpēc?…

Pieņemsim, ka tagad pat mums labi paaugtu, saceltos piepeši labības cenas — mums atliktos labi daudz ieņēmumu, mēs jums maksātum tagadējo lielo algu un tomēr vēl labi pelnītu, vai jūs tad sūdzētos? Nē! — Taču jūs tad būtu dabūjuši daļu no mūsu peļņas. Kāpēc tad jūs negribat saņemt da|u no mūsu iztrūkuma? » Neviens nekā neatbild.

Pēdīgi Antons sagrozās, tad saka: «Reizi jau es tagadējā stāvoklī biju, toreiz es sacīju jā, lai tad arī tagad jā. Es palieku!»

«Es ar!» Salmiņš piemetina nedroši. «Alga gan drusku tā kā mazāka ir, bet — gan jau varbūt Dieviņš palīdzēs.»

Bulduriņš ar citiem klusi un manīgi izšmaucas pa dur​vīm laukā. — «Ceru, ka jūs to nenožēlosat!» Juris saka uz Antonu un Salmiņu.

«Kā jau nu būs, būs,» Antons atbild neticīgi.

«Tev, dēls, nebūs vieglas dienas,» Pēteris saka uz Juri, kad visi ir aizgājuši. «Antons ar Salmiņu vēl ir no veca rauga, bet tu savā laikā pieredzēsi arī «jaunos» kalpus, kam mute līdz laidaram, bet darbs līdz karotei. Lūk, Bulduriņš jau ir no tās sugas. Viņš tik ilgi gudros un meklēs brīvās zelta zemes, kamēr vai nu izputēs pavisam, vai arī iekulsies kādā pavisam nebrīvā vietiņā. Tik tiem saimniekiem cerama nākamība, kas gribēs paši uz savām rokām paļauties: gājēju rokas ir nedrošs pamats. Labi būtu, ka tu pie laika apskatītos mātei pēc vietnieces; taisni tagadē​jos pārmijas gados lieks strādnieks būtu liela palīdzība.»

Juris nosarkst, bet nekā neatbild. Ko lai viņš arī atbil​dētu? — Viņa sirds ir tukša.

Pēc pusdienas viņš palūdz mātei baltu kulīti un, pārsviedis to pār pleciem, aiziet uz mežu riekstos.

Visgarām mežmalei gar Vilkatīreļu pļavām un laukiem aug daudz kuplu lazdu, un visas tās ir riekstu pilnas. Bet jauneklis pie viņām neuzkavējas. Viņš lien mežā iekšā, kur mazā žubīte pinkšķ un kur slaiko egļu starpā valda pastāvīga krēsla. Tur viņš jūtas vairāk šķirts no rūpju pilnās ikdie​nas dzīves, tur viņš var netraucēts atjaut savām domām i vaļu.

Lazdas aug arī te, bet viņas ir klajākas, slaikākas un stāvākas. Pie kādas no tādām Juris apstājas un dziļi ievelk elpu. Viņa roka kā krampjos norauj pāris lazdas lapu, sagumza tās un saknaiba. Lielie iesārtu riekstu čemuri lūkojas viņam priecīgi no savām zaļajām cepurītēm pretī, ļ bet viņš tos neredz. Viņa gara acīm stādās priekšā mātes balais vaigs uz slimības gultas. Nabaga māmuliņa, pat lielākajās sāpēs viņa bij domājusi par viņu… Lai viņš precētu Rozāliju, viņai tai palīdzētu — un tagad? Ar apsmieklu un kaunu ir savienots meičas vārds. Vai viņa patiesi ir tik nekrietna, kā ļaudis runā? Vai ļaudis bieži neizrunā niekus?

— Viņa taču ir tik daiļa, izglītota un ap- 1 ķērīga! Zēl, ka viņš saplēsa vēstuli, kurā bij tik daudz asprātības un bērnības sirsnības iekšā. Vai gan meitene, l kas tādu vēstuli var sarakstīt, ir ļauna? Nevar būt! — Lūk, tēvs arī šodien bij minējis, ka tam derētu izraudzīties mātei vietnieci. Jā, māte patiesi ir ļoti nespēcīga palikusi. Varētu notikt, ka tā no jauna krīt gultā un vairs nekad nepieceļas. Ko tad? Tad viņam ar tēvu iesāktos atkal tā pati nejaukā dzīve kā pa mātes slimības laiku. Cik tad viss bij bijis salts, viss izputējis un nemīlīgs! Trauki — j izmētāti, netīri, ēdiens — brīžiem piededzināts, brīžiem neizvārīts…

Kaut viņam nekad vairs negadītos tādus acumirkļus piedzīvot! Bet galvenais, ka mātei jau tagad bij par grūtu lielo saimniecību vadīt. Vai viņš nebij solī- j jies tai sagādāt vieglas dienas? Kad tad tās reiz sāk-i sies? — Pār jaunekļa seju pārlaižas mīlīgi smaidi… Viņš redz ' nespēcīgu (jiāmiņu mierīgi sēžam uz soliņa istabas priekšā 3 un jautrām acīm nolūkojamies, kā jaunā sieviņa čakli te- I kalē pa pagalmu. Gan viņa

iznāk no pagraba ar piena ; traukiem, gan aiztek uz kūti ar ūdens nesieniem vai iznāk ' no klēts ar miltu vācelīti. Brīžiem viņa pietek arī pie vecās māmuliņas un apjautājas, vai tā ko nevēlas, varbūt kādu ābolu vai nodzerties skāba piena?… Pārnāk viņš, ' Juris, ar tēvu un strādniekiem no lauka. Žiglā sieviņa tek tiem pretī, viņas vaidziņi ir sārti un actiņas mirdz. Viņa ziņo, cik spainīšu šodien piena iekāsts, cik sviesta satai- ļ sīts, cik sildīta piena iznācis. Tad pastāsta, ka mazie sivēni ] izlauzušies 110 aizgaldas, pelēkais runcis apgāzis kāpostu bļodu, un bīda vīriešus uz istabu, kur gaidā jau kūpot pusdiena…

O, Vilkatīreļos tad būs jauka dzīve! Saimniecība raisīt raisīsies, un ienākumi pieaugs ar katru gadu.

Bez rūpēm tad dzīvos mīļie vecāki un priecāsies, ka viņu mājas tik spoži attīstās. Un, kad viņus reiz Dieviņš aicinās pie sevis, tad viņš ietaisīs tiem tepat, lazdu pakalniņā, kapsētu, lai atdusas paši savā zemē, kur tos neviens nevar traucēt… jā, paši savā kaktiņā… kuru tie ar saviem sviedriem no​pirkuši …

Jauneklis paceļ acis uz lazdu un sāk šķīt riekstus. Kulīte ātri pildās, un gaivā tam ierodas arvien gaišākas un jautrākas domas. Piepeši kaut kur tuvumā izceļas kuratiņa, Juris satrūkstas no viņas spārnu trokšņa. Liels cilvēks un tik bailīgs! — viņš nodomā pie sevis un pasmaida. Nošķinis vienu lazdu, viņš griežas pie otrās un trešās… Bet arī kulīte ir ar kalnu pilna. Neatliek nekas cits kā griezties atpakaļ uz mājām, kaut gan te mežā ir tik patīkami.

Kozdams riekstus un dudinādams kādu dziesmiņu, Juris soļo rāmiem soļiem uz malu. Bet savā izklaidībā viņš gan būs ceļu izvēlē pārskatījies, jo neviļus atrodas pie — Gri- ķēniem.

Pacēlis galvu un ieraudzījis kaimiņu mājas, viņš no​sarkst kā uguns un steidzīgi ieraujas atpakaļ mežā.

Ja nu viņu kāds te būtu pamanījis — cik nepatīkami! Domātu, ka viņš te ar nolūku blandās. Slapstīdamies kā zaglis, viņš lien gar mežmalu un mēģina nepamanīts nokļūt uz lielceļa. Bet tanī acumirklī, kur tas ceļu sasniedzis, viņš paliek kā pa galvu sists stāvam. Taisni viņam pretī, otrā pusē grāvim, stāv — Rozālija.

Pliku galvu, ar pāris rudzu puķēm dzeltenajās matu cirtās, vieglu, gaišu blūzi mugurā un baltiem, tukliem roku stilbiem — viņa izskatās kā pati nevainība un pievilcība.

«Kāds pārsteigums!» meiča smejas attapusies. «Es domāju, ka briedis vien lien. Sveiki, Zelmeņa kungs! Sen, sen neesam redzējušies, vai ne?» Viņa pārlec pār grāvi un sniedz Jurim roku.

«Sveiki!» Juris atņem sveicinājumu.

«Kādi jūs nodeguši!» jaunava brīnās un lūkojas savām zilajām acīm jauneklim tieši vaigā.

«Vai tas kāds brīnums!» Juris jautā, acis nepacēlis, un top vēl brūnāks.

«Un kas tad jums tur tanī kulē? Laikam gan rieksti? Kas zina. vēl Griķēnu daļā šķīti?»

«Paldies Dievam, tādas mantas Vilkatīreļiem pašiem diezgan.»

«Olio, kādi jūs lepni! Jums laikam gan visa kā pašiem diezgan?» Rozālija lūkojas jauneklim blēdīgi acīs un sme​jas.

«Zināms, ir,» Juris atbild lepni.

«Tādēļ tad jūs arī nekur neredz. Kas jau kāds nabadziņš, kā, piemēram, es un daudz citi cilvēciņi, tos allaž satiek vai nu baznīcā, tirgū, krogū, izrīkojumā — viņiem visur vajadzība; bet bagātais sēž kā lācis savā alā un zīž tikai taukus.»

«Nekas, Dievs jums ir piešķīris labas pētnieka dāvanas,» Juris saka zobgalīgi un smīn, «bet kārība pēc bagātības jums tamdēļ ne mazāka.»

Jaunava sakaunas, sarkst un sāk neveikli grozīties.

«Kārība pēc bagātības — kā tā? kā tā?» viņa jautā sajukusi.

«Dzirdēju, ka jūs būšot precēties ar bagāto Ringfeldu? Vai varu novēlēt laimes? — Ja nemaldos, reiz taču bijām skolas biedri?»

«Precēties? — Ar Ringfeldu? Kas jums to teica?»

«Tā ļaudis runā.»

«Un jūs ticat tādām valodām?» jaunava vaicā aizvaino​tas balsī, pie kam viņas acis pieplūst asarām.

«Ko es zinu,» jauneklis atbild izvairīdamies un nodur ecis. Rozālija saķer viņa roku un spiež to silti.

«Neticiet tādām blēņām,» viņa lūdzas, «tas ir ļaunprā​tīgs izdomājums. Es jums to apgalvoju!»

«Kas tad jums par interesi, vai es ticu vai neticu?»

Meiča uzskata jaunekli ilgi un padevīgi.

«Jūs prasāt? — Vai tad jums būtu gluži vienaldzīgi, ko es par jums domāju un ticu?»

«Man —J<ā to ņem…»

«Nosēdīsimies še uz grāvmalas un izrunāsimies krietni. Ceru, ka veciem skolas biedriem neviens par ļaunu ne​ņems.»

Brītiņu Juris tā kā stomās, bet tad nometas meičai bla​kām mefleņu mētras.

«Nu, par ko tad runāsim?» viņš jautā, lai apslēptu savu uztraukumu.

«Vai atceraties? Toreiz, kad mani 110 baznīcas pārvedāt, e3 domāju, ka jūs pat skaitīt hemākat.»

Jauneklis pietvīkst.

«Domāju, ka jūs esat ļoti lepna un iedomīga,» viņš at​bild sapīcis.

«Un uz tā rēķina tad braucām kā Ēģiptes mūmijas!» Rozālija garšīgi smejas.

«Gluži pieklājīgi,» Juris piezīmē.

«Vēlāk gaidīju, ka aizvedīsat mani uz Rimšām, uz te​ātri, bet — nekā.»

«Māte saslima.»

«Dzirdēju; bet vai tad nu arī tik vien vietas ir, kur satikties, kā teātris? Domāju, ka Griķēni no Vilkatīreļiem nav nemaz tik visa-i tālu. Labs kaimiņš būtu vismaz reizi mēnesī mūs apciemojis.»

Juris smaida, izņem no kulītes riekstu čemuru un, no​darbodamies gar to, saka: «Ne visi kaimiņi ir mīļi, kas tik bieži apmeklē, sevišķi, kad » «Nu, nu? Sevišķi, kad- ?»

«Sevišķi, kad jau mājās viens kaimiņš ir.»

«Kāds jūs esat ļauns!» Rozālija saka glaimi, noliecas steidzīgi pie riekstu kules, paķer vienu riekstu un iemet to Jurim krūtīs.

Jauneklis klusu pasmejas, paceļ riekstu un met to atpakaļ. Pie tam viņš domā, ka riekstu mētāšana ir daudz pa​tīkamāka nekā nenozīmīga saruna.

Rozālija, zināms, metienu negrib palikt parādā, kādēļ ieķer riekstu kulē un met veselu sauju Jurim virsū. Tas tāpat atbild. Rieksti lido no vienas puses uz otru. Kule sāk tukšoties. Jaunava sakampj visu kuli. Juris negrib viņai to atļaut. Izceļas maza raustīšanās. Riekstu kule ieveļas grāvī, un jaunekļa rokas neviļus apvijas ap Rozālijas vidukli. Meiča acumirklī it kā sastingst, tad ātri apkampj Jura kaklu un apklāj viņa ģīmi karstiem, kaisliem skūp​stiem.

«Tu mani mīlē?» jauneklis elso.

«Jau sen — no pagasta skolas,» viņa atbild viegli.

«Tad — precēsimies!»

«Ai, cik jauki! — Precēsimies!»

Uz ceļa atskan ratu troksnis.

Rozālija grūti nopūšas un mēģina ātrumā sakārtot drē​bes.

«Diez, ko nu tikai tēvs teiks!» viņa sūrojas.

Juris brītiņu stāv sakaunējies un sasarcis, tad saka «ardievas». Lieliem soļiem viņš aizmetas uz mājām, riekstu kuli pamezdams grāvī.

«Māmiņ, man tev kas sakāms,» viņš uzrunā māti, sa​stapis to pie kūts.

Līze satrūkstas.

«Vai tevi mežsargs noķīlāja?» viņa jautā.

«Nē, māt…»

«Kur tad kulīte?» māte jautā tālāk. «Grāvī? Bēgi? Skāde, tāda jauna kulīte!»

«Ne tā, ne tā!… Ak, |aujiet jel man visu izstāstīt… es tiešām nezinu, kā lai iesāku…»

Večiņas vaigs top bažīgāks. Pienāk arī tēvs.

«Vai riekstotājs mājās?» viņš jautā laipni.

Neviens neatbild. Viņš uzskata māti, tad dēlu.

«Vai kas noticis?»

Jaunekļa vaigi arvien vairāk nosarkst. Lūpas paveras bet atkal aizveras.

«Tēt, — māt, — nedusmojaties,» viņš uzsāk ar mokām, «es — es satiku Griķēnu Rozāliju…»

Tālāk viņš netiek. Veči nokar bēdīgi galvas.

«Un?» tēvs jautā pēc brītiņa.

«Un es — es gribētu viņu precēt.»

Pēteris dziļi, dziļi ievelk elpu un lūkojas dēlam acīs. Viņa acis pa tam metas valganas un virslūpa sāpīgi ietrīcas.

«Un viņa?» viņš prasa aizsmacis.

«Viņa solījās…»

Tēvs ātri noliecas pie jaunekļa un noskūpsta to uz galvas.

«Lai notiek Dieva prāts!» viņš saka klusi un aizsteidzas uz istabu. „ «Dēliņ, dēliņ, kam tev to vajadzēja ņemt!» māte raud «Vai tev labākas meitas nebij?»

Juris knubina svārku stērbeli, un viņam nemaz nav līksms prāts.

«Māt, es domāju…» viņam balss noraujas.

«Nūja, ko tad tur vairs darīt. Dieva prāts! Taisīsim kāzas!»

Juris nobučo mātei roku.

«Bet Antona skuķis lai aizskrien pēc kulītes,» māte no​saka un izslauka asaras no acīm.

XVIII VIŅA AIZIET PASTAIGĀTIES «Tad tik bijušas kāzas kad kāzas!» |audis brīnās par Zelmeņu Jura kāzām. «Veselu nedēļu dzēruši un tad vēl visu nenodzēruši!»

«Nu, kur divi tādi bagātnieki kā Vilkatīrelis ar Griķēnu kopā liekas, tur arī par joku vis nevar būt.»

«Vecais Zelmenis esot dēlam uz kāzām dāvinājis mājas kontraktu un simtu rubļu naudas.»

«Lūk, kas par kaķi! Ai, tas ir gudrs vecis, viņš prot naudu taisīt.»

«Nu, kad tā grib dzīvot kā viņš, tad jau katrs varētu pie naudas tikt. Bet kas tad tā par dzīvi — skrien un plēšas augām dienām, naktīm? Kas tad no Pētera vairs ir? Salīcis, sažuvis — palikusi tikai cilvēka ēna. Ilgi viņš vairs tā kā tā nedzīvos, gan redzēsat.»

«Bet vedeklu viņš dabūja par ziņu!»

«Kas vedeklai vainas? Pūrā esot ienesusi 3 govis, vienu zirgu un tamborratus.»

«Tikai- ?»

«Ja grib, var pieskaitīt pašu klāt, tad būs četras go! vis.» — Visgarām lieli smiekli.

«Jaunais Ringfelds esot pie baznīcas smējies, ka šim vēl patīkamāk, kad Rozālija izejot pie vīra.»

«Nu, to viņš tik aiz skaudibas runā.»

«Ej tu sazini, kas žīdam vezumā!»

«Gan jau laiks rādīs.»

I Rozālija ir panākusi to, pēc kā viņa kārojās, — viņa dabūja papriekšu vīru nekā Ringfelds sievu.

Un pie tam, I kā liekas, viņa nemaz nav tik nelaimīga. Kam iegadās pabūt Vilkatīrcļos un nolūkoties, cik bezrūpīgi un laimīgi ļ jaunais pārītis lakstojas, tas gan citādi nevarēs kā līdz​jūtīgi pasmaidīt.«Paldies Dievam,» Pēteris saka uz Līzi, «būs viss labi. Mēs velti bēdājāmies.»

«Laba meitene, tikai vēl jauniņa — bērna prātā,» Līze ,'itbild labsirdīgi. «Nu, gan jau vēl atjēgsies.

Kamēr mēs ) spēsim, lai padīkājas.»

«Lai jau, lai, kaut arī ilgi dīkā atstāt nav vis labi. Pie saviem vecākiem viņa diezgan izslinkojusies, pamazām būtu jāsāk apradināt ar darbu.»

«Nu, lai tik prot saimi rīkot!»

«Kas pats nav visu cauri ņēmis, tas reti pratīs citu rīkot.»

«Kas te nu ar diez cik daudz ko rīkot!»

«Daudz vai maz, rīkotāja tikpat vajaga, un — krietna rīkotāja. Vai tu domā, ka mēs tik drīz būtum uz priekšu tikuši, ja tu man nebūtu palīdzējusi? Vismaz puse no visa iekrātā un iedzīvotā ir tavs nopelns. Tu baro saimi, tu kop lopus, tu tirgojies ar pienu. Apžēlojies, ja ir neprātīga saimniece, ko viņa vienā dienā nevar zaudēt pie saimes uztura un lopiem?»

«Ir jau nu ir,» Līze atbild pašapzinīgi. «Manām acīm nepaies ne puteklītis garām, bet kamdēj tad mums no Rozālijas domāt ļaunāko? Viņa ir žirgta, mācīta — iemā-ļ cīsies ātri. Ja kur vēl trūks, — Juris saimniecību pazīst sīki.»

«Juris ir dūšīgs — lai Dieviņš viņam palīdzi —, tas neatstās Vilkatīreļus kaunā.»

«Bez tam kādus gadiņus jau mēs paši vēl palīdzēsim.»

Pēteris krata bēdīgi galvu.

«Diezi, diezi, sieviņ,» viņš saka žēli, «jūtu, ka ar mani iet uz beigām.»

«Ej jel nu ej! Tu tik tā esi iedomājies un tad vienu un to pašu dziesmu dziedi. Vai tu esi slims, vai tev kas sāp? Kad esi slims, brauc pie ārsta.»

«Par sāpēm nevaru neko sūdzēties, tikai manu, ka spēki iet uz beigām… Est vairs nesmēķē, mute sausa un rūgta.»

«Nu atpūties, kas tevi spiež strādāt? Puišu diezgan, pa​darīs arī bez tevis.»

«Ko nu divi pūtīsies. Lai atpūšas Juris, gan jau tad ari es vēl atpūtīšos.»

Pēteris lēni pieceļas no krēsla un uzvelk svārkus mu- gurā.

«Laiks tā kā vēsāks, bus jāvelk no aparas lini laukā,» viņš nosaka rūpīgi un izklibo laukā.

Arā to satiek Juris.

«Tēt, ko šodien darīsim?» viņš jautā.

Pēteris pasmaida.

«Ko tad nu darīsim,» viņš atbild silti, «iztiksim vēl šo-» dien bez tevis. Jāvelk būs no aparas lini laukā; vakar rau​dzīju — ir mīksti, bail, ka nepārstāvas.»

«Vai nu par vienu dienu?»

«Tagad gan tāds pavēss.»

Tēvs aizklibo pa gatvi uz linu marku, bet dēls noskatās; lam domīgi paka). Lūk, atkal ir tēvs tas, kas gādā par viņu un Vilkatīreļiem. Vai tā viņš pilda solījumu? Vai gan li labi saņemt upurus no nespēcīgā, vārgā vecīša, kamēr pašam kaulos ir jaunība, spēks un žirgtums? [ Juris žigli aizsteidzas pie Rozālijas. Jaunā sieva ir atlaidusies dārzā zem ābeles un lūkojas sapņaini debesīs. Vīrs nosēstas tai blakām un saņem viņas roku mīļi savējā. I «Sieviņ, vai tu zini ko?» viņš jautā glaimi. I «Nu, vecīt?»

L «Es domāju, ka būs diezgan slinkots: iesim vecākiem [palīgā, lai viņiem ftie vecuma arī drusku vieglums tiek.» ļ «Ko mēs darīsim?» I «Strādāsim, sirsniņ!»

Rozālija pieceļas pussēdus un lūkojas vīrā lielām, neti​cīgām acīm.

I «Ko mēs strādāsim?» viņa jautā izbrīnījusies. I «Tu palīdzēsi māmiņai meitas rīkot, ēdienu vārīt, trau​kus mazgāt, lopiņus barot, pienu sildīt, sviestu ķērnēt un lā tālāk un tā tālāk… bet es…» | «Es nākamo svētdienu braukšu uz Sāberniekiem, uz l.ātri?» [ «Vai tev uz teātri ta prāts nesas?» [ «Ļoti! Man bailes, ka nesāk garš laiks mesties.» I «Tu tiešām esi ērmota!» ļ «Ērmota? Kāpēc?» ļ «Nu… tā …» ļj «Vai brauksim?»

I «Es domāju, ka tu teiksi: vai strādāsim?» I «Vai brauksim?» Rozālija atkārto drusku nepacietīgi un lūkojas vīram izaicinoši acīs. L «Parunāsim ar tēvu.» [ «Ar tēvu? Kaunies jel! Es domāju, ka tu nu būtu reiz pieaudzis cilvēks, bet, kā liekas, tad bez rīkstes tomēr vēl neiztiksi.» ļ «Tu domā nepareizi. Tēvs, māte un mēs taču esam nu visi vieni, kādēļ tad lai kopīgi neaprunātumies? Viņi mums ļiļļUna nevēlēs. Tas arī mūsu pienākums, visos jautājumos ^riezties pie viņiem. Saki, kā tev patiktu, kad es kaut kur «izbrauktu, tev ne vārda nesacījis?»

«Manis dēļ! Es tikai domāju, ka tāda pārāk bieža aprunāšanās nebūs večiem pa prātam; viņi sāks kurnēt, bet lifilles mans lielākais prieks. Es gribu spīdēt, gribu likt nevi apskaust, vai tu saproti? Un Ringfeldam būs zaļam palikt no erraslībām.»

Juris saviebjas.

«Lai paliek Ringfelds, kas mums ar viņu par daļu? Labāk iesim strādāt!» viņš mudina.

«Strādāt? — Tu vilies, es nestrādāju!»

«Bet, sieviņ! Beidz jokot, mēs nevaram ilgāk atļaut ve​cākiem mūsu vietā pūlēties.»

«Es nejokoju.»

«To es nevaru ticēt.»

«Tici, ko gribi.»

Rozālija atgāžas pret ābeli un aizver acis. Juris brītiņu stāv pie viņas, kā domās nogrimis, tad aizsteidzas tēvam pakaļ. Nē, nē, viņa joko, tas nevar būt!…

Līze ar Grietu rīkojas pa ķēķi. Saimniece silda pienu, un kalpone berž traukus.

«Grietiņ,» Līze uzrunā kalponi, «tu, meit, labāki varētu iet uz lauka palīgā linus izklāt, — drīzāk tiktu

galā.» ļ «Tūliņ. Noberzīšu tikai vēl šos pāris spainīšus.»

Grieta paskubinās ar spainīšiem tikt galā, tad dodas uz lauku.

«Klau, Grietiņ, iedama paņem raibo telīti līdzi. Striķis laikam laukā būs no vakardienas, piesien lopiņu, lai pa​ēdas āboliņa.»

«Labi, labi, saimniec!»

Grieta aiziet, un Līze paliek viena pati. Viņa noņem katlā sasilušo pienu un salej to baltās kulēs, lai tas notecētu, bet suliņas grib izliet toverī. Katls ir liels un smagi Līze pamēģina to nocelt, tas viņai neizdodas. Citkārl vingrās rokas tapušas par nespēcīgām.

«Jā, jā,» viņa domā pie sevis un krata galvu, «vecis sūdzas par nespēku, lūk, man arī nevedas. Bet nesenīt vēl domāju, ka esmu tikpat spēcīga kā jaunības gados. Būs jāpasauc vai vedekla palīgā.»

Līze izļct nama durvīs, aizliek roku virs acīm, it kā gri​bētu sargāt tās no saules, un sauc: «Rozāliņ, Rozāliņ, nāc, meitiņ, palīdzi man nocelt katlu no uguns!»

Jaunā sieva papurina pikti galvu. «Nu laikam iesāk​sies!» viņa ņurd pie sevis, tomēr paklausa.

«Nāc, nāc, cālīt!» Līze saņem vedeklu mīļi. «Lūk, rokas vecas palikušas, nespēju vairs ir katla no uguns nocelt.»

«Varējāt viņu papriekšu izsmelt, tad būtu vieglāks.» ļ «Bērniņ, vai man tik daudz laika? Vēl nav piens sasildīts, jāvāra barokļiem ēdiens, pašiem arī vajadzēs vaka​riņu. Kur tad Juris?» «Laikam aizgāja uz lauku.»

«Tad tēvam palīgā?»

«Varbūt.»

«Kāds viņš darbīgs, gluži kā tēvs, ir nedēju bez darba nevar nostāvēt.»

«Nesaprotu, priekš kam viņam strādāt, kad saimes diez​gan?»

«Meitiņ, vai tur kāds darbs, kur paša saimnieka nav līdzi! Man pašai, kā sacīt, meitas ir krietnas, čaklas un iz- vedigas, kad strādā, tad strādā no sirds, bet, tikko pati neesmu, tad šis, tad tas nav tā padarīts, kā būtu vēlēju​sies. Celsim nu, bērniņ, katlu zemē. Ņem tu tur otrā pusē aiz stīpas.»

Līze saņem katla stīpu ar abām rokām un piepūš vaigus. Rozālija dara tāpat. Arī viņas baltās, smalkās roci​ņas cieši vien aptver nokvēpušo stīpu.

«Hop!- » «Vai Die- !» Rozālija spēji iebrēcas un palaiž stīpu va|ā. Katls izš|ūk dārdēdams zemē un aplej ar verdošām suliņām Līzei kājas.

«Vai, meit, vai! Nu ir nelāgā!» Līze iesaucas un ķeras pie kājām.

«Karsts bij!» Rozālija atbild aizbildinādamās.

Līze nesaka nekā. Viņa nosēstas uz ķēķa sliekšņa un raud, abas kājas ir noplukušas.

Brītiņu vedekla stāv kā izbijusies, tad spītīgi iecērt galvu pakausī un aiziet atpakaļ uz dārzu.

«Meitiņ,» Līze sauc tai paka], «meitiņ, atnes man kādu nesienu ūdens no akas, uzliec katlu uz uguns un atnes no pagraba pienu. — Vai, kā sāp!…»

«Meitiņa» nerādās. Apspiezdama visas sāpes, Līze pieceļas, noklibo pie kalla, izlej no tā atlikušās suliņas, ielej tanī pusspainīša piena un uzceļ no jauna uz uguns. Tad steidzas uz pagrabu pēc cita piena, bet pār grumbainajiem vaigiem birst rupjas, rupjas asaras… Nākot no pagraba, viņa neviļus pamet acis uz āboliņa lauku un redz, ka tele norāvusies un trako pa miežiem.

«Rozālij, Rozālij!» viņa sauc steidzīgi. «Telīte laukā norāvusies un izbradā miežu lauku. Tu varētu aiztecēt viņu piesiet.»

Rozālija dzird tīri labi vīra mātes vārdus, bet cieš klusu. Kā tas gan izskatīsies, kad viņa skries tam pakaļ? Vai lad visa pasaule nesmietos? Un kas tad par nelaimi, ja teļš drusku paskraidīsies? Tādēļ jau Vilkatīreļi vēl neiz» putēs, pat tad arī ne, ja teļš visu miežu lauku nomīdītu,

«Rozālij, ineitiņ, vai dzirdēji?»

«Jā, dzirdēju!» vedekla pēdīgi atsaucas pikti. «Vai tad kalpoņu nav, kas teli piesietu?»

«Kur nu kalpones, — kalpones laukā pie liniem.»

Te pārnāk Juris. Viņš grib apvilkt citas drēbes. Ierau« dzījis māti piespiedušos pie istabas stenderes un raudam, viņš steidzas tai klāt.

«Māt, māt, kas tev kait?»

«Ak, es nelaimīgā, nelaimīgā,» Līze vaimanā.

«Kas tad noticis?»

«Kājas noplucinātas. Kas tik nu ar saimniecību, kas būs ar lopiņiem? …»

«Tev kājas noplucinātas? Kā tas gadījies? — Kur Roļ zālija?»

«Izslīdēja katls no rokām, uzlija suliņas virsū. Tava sieva guļ dārzā.»

«Rozālij!» Juris sauc, līdz asarām noskaities. «Nāc drīz, mātei nelaime notikusi!»

«Ko tad es tur varu darīt?» skan atbilde.

Jaunais vīrs ievaidas.

«Nosēsties, māmiņ,» viņš saka uz māti, «es iešu dabūšu eļļu, tā pie noplukumiem un deguma brūcēm ļoti laba.»!

Līze nosēstas uz istabas sliekšņa, bet dēls aizsteidzas uz klēti pēc eļļas. Viņam ir pudelīte tīras provanseļļas, to viņš reizēm lieto matu iesmērēšanai. Steidzīgi viņš to uzļ meklē un dodas atpakaļ pie mātes.

«Se, iesmērē kājas ar to, es iešu parunāties ar Rozā-ļ liju,» viņš saka uztraukts.

Jaunā sieva visu dzird, un vaigi tai iedegas dusmu sārtumā.

«Klausies, ko tas lai nozīmē?» Juris uzrunā sievu apspiestā, bet bargā balsī. «Kādēļ tu neei mātei palīgā?»

«Kas man gar tavu māti par daļu?»

«Rozālij!»

«Kliedz vien, kliedz, bērniem vajaga izkliegties!»

«Sieva, tu aizmirsti, ka mana māte ir arī tava māte! Tu aizmirsti, ka manai sievai jāklausa arī mana māte!»

«Kur tas stāv rakstīts?» Rozālija ļauni smejas.

«Vai tu esi prātu zaudējusi?» Juris sauc neizsakāmās dusmās un saķer sievu pie rokas. «Nāc, es tev pavēlu!»

«Un es tev saku, ka neiešp. Laid vaļā mani! — Tev būs reiz par visām reizēm zināt, ka neesmu tādēļ tevi precē​jusi, lai locītos priekš visām vecenēm, lai skrietu teļiem pakaļ un, kas zina, ietu govis slaukti» «Tad tu arī nebūsi mana sieva!» jautrais vīrs sauc, ne​spēdams savaldīties. Rozālija parausta plecus.

«Tik ātri? — Zēl, ka sievu tā nevar nosviest sētmalā kā sapuvušu ābolu,» viņa saka izsmejošā balsī, «citādi tu varētu savās bērnišķīgās dusmās patiesi mani atmest.»

Un, pat nepaskatījusies uz vīru, viņa paņem saules sargu, uzliek cepuri un lēniem, lepniem soļiem aiziet pa​staigāt. , Juris atšļūk kā bez samaņas zālē. Lūk, kur bij vecākiem vieglās dienas, Vilkatīreļu uzplaukšana! Un kas būs vēl vēlāk? — Viņa aiziet pastaigāt!-

XIX ZVĒRI MAN!…

Ir pagājis vairāk nekā gads.

Vilkatīreļu saimnieki vairs nepazīst jautrības. Pētera vaigs ir sērīgs un Līzes acis izraudātas. Juris staigā drūms un sevi nogrimis. Liekas, ka viņš piepeši būtu par gadu desmitiem vecāks ticis. Tikai Rozālija ir paturējusi savu agrāko dabu un gaitu.

Kā citkārt pie mātes Griķēnos, tā arī tagad viņa pavada savu laiku greznošanā un bezdarbībā. Viņa ēd, lasa stāstus vai romānus, iesmaržojas, guļ un svētdienām brauc uz izrīkojumiem, teātriem vai viesībām. Visā apkārtnē nav vēl neviens izrīkojums pagājis, kurā viņa nebūtu bijusi. No sakuma to vīrs ir pavadījis, bet beigās tas viņam ap​nicis, viņš ir atmetis ar roku un atļāvis viņai braukt vie​nai pašai.

Pagastā sāk izplatīties drīz vien ļaunas runas.

«Rozālija vīru nemīļo,» spriež vieni.

«Viņai ir kāds cits mīļākais,» spriež otrie.

Bet Ringfelds mirkšķina blēdīgi acis un smejas. «Ai, viņa ir gudra sieva!» viņš mēdz sacīt divdomīgi.

Atkal runas pamazām noklust, Rozālija parādās sapul​cēs arvien retāki un beigās vairs pavisam ne.

«Kas tad nu, vai atgriezusies?» daži jautā.

«Varbūt ka vēl atgriezīsies,» domā arī Līze, un viņas rūpība un mīlestība pieņemas pret vedeklu divkārtīgi.

Pat Pētera sejā šad un tad parādās atkal pa smaidam.

«Nu, paldies Dievam,» viņš nopūšas atvieglots, «kas zin, mātes jūtas to pārvērtīs, saistīs vairāk pie mājas un pie savējiem. Jaunībā jau bieži mēdz iztrakoties.»

Un, kad tad beigās pienāk lielā diena un Rozālija Jurim dāvina dēliņu, skaistu, veselīgu puisēniņu, tādu pat brūnām acīm kā tēvam, — ai, kā tad ļaudis pa Vilkatīreļiem jautri tekalēt Ar kādu līdzjūtību un mīlestību tie gādā par māti un bērniņu! Aizmirstas ir visas nepatikšanas, ko jauna sieva pusotra gada laikā sagatavojusi, aizmirsta viņas spītība un untumi — viņu dievina, viņu nēsā uz rokām. Katru viņas vēlēšanos viņai nolasa no acīm, un vi​ņas pavēlēs klausās kā evaņģēlijā.

Kad Pēteri pirmo reizi pieved pie Vilkatīreļu mantinieka šūpuļa, tad viņš nometas ceļos, saliek pār bērniņu dievbijīgi rokas un sūta klusu lūgšanu uz debesīm. Pēc tam viņš tuvojas slimnieces gultai un saņem tās roku. Viņš pie tam nekā nerunā, bet viņa mitrajās acīs ir lasāms, ka viss, viss ir piedots.

Tāda mīlestība un līdzjūtība iespiežas jaunai sievai dziļi sirdī. Kādreiz, kad neviena cita bez viņas un Jura nav istabā, viņa atsauc vīru pie sevis tuvāk klāt.

«Vai tu un tavi vecāki varēsat man piedot?» viņa čukst žēli. — «Jūs visi esat tik labi, un es tik ļauna!»

Juris noliecas pār sievu un noskūpsta viņas bālās lūpas.

«Esi bez rūpēm, uz tevi neviens ļauna prāta netur,» viņš apgalvo laipni.

Jaunās sievas vaibstos parādās priecīgi smaidi. Viņa ap​liek roku ap vīra kaklu un čukst: «Es labošos. Manis dēļ jums vairs nebūs jārāda noskumuši vaigi. Sinī laikā pārdomāju visu savu dzīvi, un kar​stas kauna "jūtas mani sagrabj viņas tukšuma dēļ.»

«Jel neraizējies par pagātni!» Juris glāsta viņas roku. «Tu biji tik jauniņa un maz priekus baudījusi.»

«Un tu, vai tu esi daudz vecāks par mani? Kādēļ tu nebiji tāds? Nē, nē, nelūko mani aizbildināt, es zinu, ka esmu pelnījusi jūsu naidu un nicināšanu, bet jūs tomēr mani mīlējāt.» Karstas asaras rit pār slimnieces vaigiem…

Patlaban ir jūnija mēnesis, īsi priekš Jāņiem. Juris ar puišiem ved papuves laukiem mēslus, bet

Pēteris ir paņē​mis izkapti, iejūdzis veco pelēci orē un aizbraucis sapļaut lopiem sēku.

Pienāk pusdiena, sanāk lopi mājās, sabrauc arī Juris ar puišiem pusdienā, bet Pētera vēl nav. Līze top nemierīga. Kur tad nu viņš šodien tā aizkavējies? ' «Vai tad tik ātri vari Kamēr sapļauj, sakasa un saliek" orē, — paiet laiks,» Juris mierina māti, bet arī pats sajūt kaut ko nelabu.

«Tikpat varēji aiziet apskatīties, kas tur ir,» Līze mudina, «vai nav sācis pelēcis trakot, viņš no mušām stipri tramīgs.»

Juris nojūdz zirgu, piesien pajumtē un steidzas uz lauku. Āboliņa lauks,k uz kuru Pēteris nobraucis, atrodas pašā tālākajā stūrī, meža astē. No mājas viņš nav pārredzams.

Pukstošu sirdi Juris dodas turpu. Bet, jo tuvāku tas nāk, jo nemierīgāks top. Pelēci tas redz jau pa gabalu: tas ir ar visiem ratiem iegriezies āboliņā un mierīgi ēd, bet tēvu neredz nekur. Vai viņš kur būtu aizgājis? Nevar būt, viņš nebūtu zirgu vaļā atstājis. Juris steidzas ātrāk. Pēdīgi viņš aizsniedz zirgu. Acis tam izspiežas uz āru. sirds krūtīs bailīgi pukst. Kaut kas balts guļ blakus ratiem āboliņa laukā. Turpat guļ kņupu izkapts, ar asmeni iedūrusies zemē.

«Tēti Tēti» Juris iesaucas izbijies. Čaklais darbinieks guļ izstiepies smaržīgajā āboliņā. Ģīmis ir nedzīvs, dzelteni bāls, bet mierīgs un laipns. Cepure ir nokritusi, plānie, sirmie mati noslīdējuši gar ausīm, un saulē nenodegusē piere mirdz kā alabastrs. Acis, stīvi ieplestas, lūkojas bezgalīgos debesu zilumos, bet labā roka vēl tur izkapts kloķi.

«Tēti Tēti» Juris iesaucas, nometas pie tēva zemē un šņukst.

Lēnas trīsas pāriet pār gulētāja miesu, un viņa acis aizveras. Tikai no acu kaktiņa izspiežas spoža asara un lēni noveļas gar sastingušo vaigu.

Dēls pieceļas, apsedz tēva galvu ar cepuri, atsvabina izkapti no viņa gurdenās rokas un steidzīgi fļauj. Izpļāvis vāli, viņš iekrauj āboliņu ratos, paņem tēvu zem pleciem un vārīgi nogulda uz iekrautā āboliņa. Pēteris pat nepa​kustas. Tikai lēni cilājošās krūtis aizrāda, ka dzīvība vēl nav atstājusi miesas.

Mājinieki ir sastājušies gatves galā un nemierīgi gaida Juri pārbraucam. Bet. kad I.īze ierauga, ka dēls ved zirgu pie galvas, viņa vairs nenociešas. Skaļi iebrēkdamās, viņa steidzas braucējam pretī.

«Māmiņ, apmierinies!» Juris to drošina pa gabalu. «Tēvam palicis nelabi.» Bet viņa balss pie tam dreb tā sa​vādi, nodevīgi.

«Pēteri Pēter! Vai tu mani atstāsi vienu?» Līze iesaucas neizsakāmās sāpēs, apķer vīra kājas un saļimst bez sa​maņas pie ores zemē.

Saimes ļaudis steidzas Jurim palīgā.

«Eh, saimniek, kam tev nu tā Vajadzēja!» Antons saka, saņēmis Pēteri zem rokām, lai aiznestu uz istabu. «Tik ilgi kopā dienējām, varēji pagaidīt manis.»

Salmiņš Antonam palīdz.

Juris ar Grietu un citiem sieviešiem nolikuši Līzi koka paēnā un slapina viņas galvu ar aukstu ūdeni.

Viņa drīz nāk pie samaņas un uzraujas kājās.

«Vai viņš miris?» viņa jautā bailīgi ieplestām acīm, un viņas kaulainās rokas trīc kā drudzi.

«Viņš dzīvo, viņš vēl ir dzīvs!»

«Tu melo, tu mani gribi piekrāpt!» Līze iesaucas un atgrūž nikni dēla roku, kuru tas izstiepis, lai viņu atbal​stītu. «Kur jūs viņu likuši?»

«Puiši ienesa saimnieku istabā,» Grieta paskaidro.

Visi dodas turpu.

Antons ar Salmiņu, noguldījuši Pēteri gultā, stāsta uz​traukti Rozālijai visu atgadījumu.

Tā lauza rokas un raud.

Tad visa mājas saime ar pašu saimnieci priekšgalā sapulcējas ap Pētera gultu. Juris stāv, atspiedies pret krāsns stūri, un lūkojas citiem pār galvām uz tēva nedzīvo vaigu.

«Pēter, Pēter!» Līze vaimanā. «Vai tu neviena vārdiņa mums vairs nesacīsi?»

Pētera lūpas drusku aizkustas, bet neatveras.

«Saimniek,» Antons uzsāk lēni, «saimniek, ko tad pēc pusdienas darīsim? Mēsli izvesti.»

Slimnieka»acis plaši ieplešas, un gara nopūta izlaužas viņam no krūtīm. Labā roka pakustas.

«Vajaga pasniegt viņam ūdeni, varbūt ka viņš dzers,» Salmiņš saka un izsteidzas pēc ūdens.

«Pēter, vai tev kas sāp?» Līze atkal vaicā, bet nedabū nekādas atbildes.

Salmiņš ienāk ar ūdens stopiņu.

«Saimniec, še nu, pasniedziet.»

Lize pieliek ūdens stopiņu slimajam pie lūpām. Lūpas aizkustas un paveras, tad sapulcējušies redz pie slimā kakla, ka ūdens guldzieniem vien notek uz leju.

Tas rada acumirklī slimniekā pārvēršanos. Viņš aiz​kunkstas un sāk kustēt.

«Juri!» viņš čukst tikko dzirdami.

Visi atkāpjas. Juris pienāk un nometas pie gultas cejos.

«Zvēri man,» slimais uzsāk puspievērtām acīm, klusu un bargi, «zvēri man, ka tu mūsu Vilkatīreļus kopsi, mīlēsi un nesamazinātus uzturēsi saviem pēcnācējiem, savam vecākajam dēlam, ja Dievs tam liek dzīvot! Zvēri, ka tu tos nenoputināsi un neapkrausi vieglprātīgi parādiem! Vilkatīreļu zeme ir svēta! Zvēri, ka tu to uzskatīsi par Dieva dotu svētumu!» — > Uz mirkli slimnieks aizver acis un apklust. Juris pieliek roku uz sirds.

«Tēvs, es zvēru!» viņš saka stingri, un cieta apņemša​nās redzama viņa vaibstos.

Pār slimnieka ģīmi pārlido it kā saules stars.

«Un zvēri man,» viņš turpina vēl klusāk un gausāk, «ka tu būsi sargs un aizstāvis savai vecai mātei, kurai tev par visu jāpateicas. Neļauj viņai pāri darīt. Vecumā viņa ir vieglas dienas pelnījusi…»

«Es zvēru!»

«Lai tas Kungs svētī tevi, tavus darbus un tavu namu!» Tēva roka kā taustīdama paceļas un aiztiek dēla galvu. «Un arī Rozālijai — arī Rozālijai — lai Dievs viņu svētī un dod mierīgu dzīvi…»

Juris bučo tēva roku un šņukst.

«Anton!» slimnieks čukst.

Antons pienāk pie gultas un nokar galvu.

«Esi manam dēlam par sargu un padoma devēju.»

«Eh, ko nu, saimniek, no tam ko runāti Antons arvien jums bijis uzticīgs. Vai vienu dienu kopā dzīvojām, vai vienas bēdas pārlaidām!» Antonam balss trīc un acis ātri mirkšķinās. «Par agru, saimniek, par agru vēl pie miera doties!»

Līze pieiet pie vīra un apķeras tam ap kaklu.

«Pēter, Pēter, neatstāj mani vienu!» viņa vaimanā.

«Tur — — redzēsimies!» slimnieks izdveš tikko dzir​dami un aizver acis.

«Un kur tu vēlies, lai mēs tevi paglabājam?» Līze jautā. «Šepat Vilkatīreļos, lazdu kalniņā,» Juris atbild tēva vietā un raud.

«Ai, saimniek, kas šogad būs par rudziem, un tu vairs negribi pļaut,» Antons žēlojas un atkāpjas no gultas.

Divas asaru lāses izspiežas slfmniekam no slēgto acu plakstiņu apakšas un, lēni veldamās, norit gar bālajiem vaigiem. Tad viņa krūtis strauji paceļas uz augšu, gara, tukši-skaņa nopūta veļas pār lūpām, visa miesa izstiepjas, sastingst, krūtis iegrimst — un tad paliek viss klusu.

Arā spīd spoža saulīte. Kupli zaļie koki lēni šūpojas zeltainajos saules staros. Kaut kur aiz meža rej suņi, pa ceļu brauc divi ceļinieki un jautri sarunājas par šā gada sagaidāmām labības cenām, bet no Vilkatīreļiem atskan skumīgā dziesmiņa: «Ardievu, labu nakti, tev, niknā pa​saule!» …

XX KAPA KALNIŅŠ Taisni pretī Vilkatīreju istabai, pašā mežmalā, kuplu egļu paēnā atrodas apaļš, lazdām noaudzis uzkalnītis. No šejienes var pārredzēt visas Vilkatīreļu mājas: ēkas, laukus, ganības un pļavas. Se ne vienreiz vien Pēteris savā laikā ir apstājies un pilns domu noskatījies uz savu lolojumu, uz savu sūri, grūti iegūto «kaktiņu». Tagad uz- kalnīša virsū kustas rosīgi strādnieki. Dažas lazdas top izcirstas, zeme pielīdzināta un nokopta, bet pašā kalniņa vidū paceļas kopiņa dzeltenas smilts.

«Pēterim būs salda dusa, gulēs kā istabā,» Antons saka, izrāpies no nupat kā izraktās dobes.

«Smuka un mierīga vietiņa, labākas vairs nevar vēlē​ties,» Salmiņš atbild drūmi.

«Viņš to arī nopelnījis.»

«Jā, rau, tāds ir cilvēka gals. Vai maz grūtuma Pēteris savā mūžā pieredzējis? — Izdzīvojies par kalpu, par stall- meisteri, atnāca te, ietaisīja zemi, sacēla ēkas, — lūk, te nu tavas rnajas: septiņu pēdu dziļa bedrīte! Lai nu skatās no debesīm uz saviem Vilkatīreļiem.»

Juris klausās noliektu galvu kalpu sarunās, un asaras ril pār vaigiem. — Viņam vairs tēva nav! Nav mīļa padoma devēja, nav rūpīgā gādnieka. Aizgāja nepiekūstošais rūķis ar darbu rokās, vieglu dienu neredzējis. Kur dēla solījums? Dēls gan ir aizkavējies, bet to viņš atlīdzinās pie Vilkatīreļiem un mātes.

Viņš turēs svētu tēvam doto zvērestu, atdos savas asinis par zemes gabaliņu, kurā atdusēsies Vilkatīreju pirmais strādnieks un īpašnieks. No tā acumirk|a, kurā pirmā Zelmeņa gurdenie locekli salau- lasies ar šo zemi, — šī zeme un Zelmeņi lai paliek mūžam nešķirami.

Uz pakalniņa ierodas Antona sieva Grieta.

«Vai saimnieka te nav?» viņa prasa vīram.

Juris iznāk no lazdu pakrēšļa.

«Jaunā saimniece saka, lai jūs aizejot uz istabu,» Grieta pasteidzas ziņot, ieraudzīdama viņu.

«Vai kas steidzams?»

«Nezinu…» Grieta atbild stomīgi.

No kalpones atbildes Juris jūt, ka mājās būs atgadījies atkal kas nepatīkams. Tādēļ viņš tālāk neprašņā, bet stei​dzas projām.

«Dievs to zina, Dievs to zina, kāds gals te tik būs,» Grieta manās pačukstēt atpakaļ palikušiem, pie tam bai​līgi apskatīdamās apkārt, vai kāds to nedzird. «Vēl vecis nav paglabāts, jau jaunā ar veco matos!»

«Vai baras?» Salmiņš jautā ziņkārīgi.

«Bet tad briesmīgi! Nezinu jau, pēc kā tas naids izcēlies, bet jaunā izlēca no gultas un kliedza, ka neatļaušot un neatļaušot. Uz tam vecene atcirta, ka viņai atļaujas neviens neprasīšot. Ar to bij uguns pakulās. Jaunā pa'ika zili melna un sāka kliegt: «Ārā, ārā no manas mājas!» — «No tavas mājas?» vecene ieprasījās, bet tani pat acumirklī tika izgrūsta laukā. Jaunā pavēlēja salasīt visas atslēgas un paņēma tās pie sevis.»

«Tad jau nu ir bijis liels trieķis!» Salmiņš priecājas.

«Paldies Dievam, ka vecis to neredzēja, tas būtu tam pēdējās stundiņas pavisam sarūgtinājis,» Antons runā līdzjūtīgi. «Jurim būs grūta dzīve.»

Juris nonāk mājās. Klēts durvis ir vaļā. Viņš dodas turpu. Tur ir nolikts tēva zārks. Bet jaunais vīrs dzird jau par gabalu skaļas vaimanas. Viņa sirds sāpīgi sarau​jas.

«Māiniņ, māmiņ, apmierinies! Aizgājēju mēs ar asarām vairs neuzmodināsim,» viņš mierina māti, iegājis klētī.

Māte viņā neklausās. Basām kājām, pliku galvu un vieglā jaciņā viņa ir nometusies zemē un abām rokām ap​ķērusies zārka kājgalim apkārt.

«Pēter, Pēter, ņem mani līdzi!» viņa sit pie zārka galvu un vaimanā. «Es no viņiem nekā neprasu, negribu… viņu mantas neaiztikšu… iešu ganos vai par bērnaukli — pati sev maizīti nopelnīšu! Pēter, ņem mani līdzi» Mātes mati izjukuši, vājā miesa dreb.

Juris ir bāls kā krīts. Viņa lūpas trīc.

«Kāpēc tādus vārdus, māt?»

«Ej vien, ej! Ej klausies, ko tev tava sieva pastāstīs.»

«Vai viņa tev ko nodarījusi?»

Māte neatbild, bet tikai šņukst.

Stingri izceltu galvu un liesmainām acīm viņš griežas uz istabu. Viņa ģīmis ir tapis ciets un nedzīvs.

Meitas, viņu^ pamanījušas, pamūk kur kurā: cita ķēķī, cita pie​darba, cita kūtī…

Rozālija ir nosēdusies pie šūpuja, paņēmusi puisēnu klēpī un mīlinās ar to.

Juris atver durvis un paliek kā pienaglots stāvot. Jatma, mīļa sieviņa ar skaistu puisēnu klēpī! — Kura sirds lai neatkūst pie tāda skata?

«Rozālij, sieviņ,» Juris uzsāk klusi un pārmetoši, «ko tu esi mātei nodarījusi?»

«Es?» Rozālija atsaucas un lūkojas vīram, silti smaidī​dama, acīs. — «Nekā.»

«Par ko tad viņa tā raud?»

«Prasi tik! Ar tādu vecu cilvēku ir vēl vārīgāk jāapietas nekā ar olu. Pats zini, cik viņai tā spēka ir, bet iet un skrien uz nāsīm krizdama. Vai šī nevarētu atpūsties, vismaz kamēr pāriet pirmais bēdu laiks, — nē, negrib ne dzirdēt! Tādēļ es liku salasīt atslēgas un paņēmu tās pie sevis. Viņa ir savā laikā diezgan pūlējusies, es tagad va​dīšu saimniecību.»

Juris uzskata sievu pateicīgām acīm.

«Bet to tu gan varēji izdarīt mīkstākā, laipnākā formā, — māte ir ļoti jūtelīga. Viss, ko tu te redzi, tas ir viņas un tēva nopelns. Viņa domās, ka to tagad gribi izdzīt no viņas pašas mājas.»

Rozālija noliek bērnu šūpulī un strauji apķeras vīram ap kaklu. * «Juri, Juri!» viņa saka, to kaisli skūpstīdama un spiezdamās tam ar savu daiļo, dzīves karstuma pilno stāvu klāt. «Man ir briesmīgas bailes.»

«No kī?»

«Ai, es nedrīkstu tev to gandrīz teikt, tu… varbūt dusmosies.»

«Nu- ?»

«Vai tu apsolies nedusmoties?»

Viegli, viegli Juris atbīda sievu no sevis.

«Saki droši,» viņš to uzaicina laipni. <iu bū'Sot glabāt tēvu tepat… lazdu kalniņā?»

«Jā; no mācītāja atļauju dabūju. Viņš kapenes iesvētīs ieizē ar tēva paglabāšanu.» «Vai tad to vairs nevar citādi pārlikt?» «Citādi? Kādēļ tad citādi?»

«Tu nemaz nezini, cik es no kapsētas un miroņiem bailīga. Tagad es vakarā nedrīkstu iziet viena pati laukā, bet, kad lazdu kalniņā būs kapsēta, tad es vairs nedrīkstēšu viena ne uz baznīcu iet, ne mājās palikt, nedz arī laukā strādāt.»

«Muļķīte! Kas tev no tēva ko bīties? Viņš pret tevi allaž bij tik labs.» k «Bū! — mironis!» i «Gan apradīsi.» Jaunā sieva atkal apskaujas vīram ap kaklu. «Ja tu mani tikai drusciņ vien mīļo, tad paklausi mani to vienīgo reizīti; neglabā tēvu lazdu kalniņā,» viņa lū​dzas ar asarām.

«Nē, mīļākā, šoreiz tavu lūgumu nevaru izpildīt; es tē​vam solījos viņu tur glabāt.»

«Tad tu manis nemīlē, nernīlē nemaz. Vai tēvam nav vienalga, kur viņš atdusas? Kapsētā pie citiem biedriem viņam būs vēl patīkamāk.» Juris stomās.

«Kapsēta pie mājām nav nekad laba. Lūk, mums augs lānītis — vai nevar gadīties, ka viņš nobīstas?» «Kāpēc lai viņš bīstas? Tēvs mums ļauna nevēlēs.» «Lai nu ar, lai ar. Taču kapsēta mājas tuvumā… nāk rudens, tumšās naktis…»

Juris pieiet pie loga un skatās laukā. Dažādas jūtas cīnās viņa sirdī. Gluži netaisnība sievai nav, un taču — ļ vai viņš drīkstēja atraut tēvam viņa vietu, viņa piederumu? Tēvs neprasīja daudz, tikai mazu, šauru bedrīti par sa​vām rūgtajām pūlēm un ciešanām. To viņam nedrīkstēja ntraut.

«Nē, sieviņ, tēvu glabāsim lazdu kalniņā. Aptaisīsim [ visapkārt smuku sētiņu, ap pašu kapu audzināsim puķes, efejas pīsies ap krustu…, būs tik patīkami, ka tu pati tur labprāt kavēsies.»

«Nekad!» sieva atbild nikni. «Tanī dienā, kurā te paglabāsi, es no šejienes aiziešu.» i Juris iepleš izbijies acis.

«Tu aiziesi?» viņš stiepj gari. «Jā, es aiziešu.»

Brīdi jaunais vīrs domā, tad klusu atstāj istabu un uzmeklē māti. Māte atrodas vēl arvien pie zārka, kaut gan ir kaut cik apmierinājusies.

«Māmuliņ,» dēls uzrunā viņu mīksti, «Rozālija negrib, ka tēvu tepat glabājam. Viņai būšot bailes.

Varbūt ka citi arī bīsies, un tad mums būs grūti strādniekus dabūt.»

Māte rūgti pasmaida.

«Mēs ar tēvu strādājām te divi vien.» fl «Nūjā, tas bij toreiz…»

«Kas tad tevi spiež tēvu te glabāt? Glabā kapsētā.» \ «Varbūt ka tā būs labāk » fl Apmierināts Juris liek atsaukt Antonu ar Salmiņu mājās un pusstundu vēlāk kopā ar tiem aizbrauc uz mācītāju un draudzes kapsētu.

Bet Līze arī vēl tanī pašā dienā ierodas pie mācītāji un sarunājas ar to ilgi, ilgi… Mājinieki sāk čukstēt un gaidīt kaut ko sevišķu. Taču sevišķs nekas nenotiek. Tik» bēru dienas rītā kalpi atved no dzelzceļa piestātnes skaistu metāla zārku.

To ieraudzījis, Juris nobāl un sakniebj lūpas. Zārkam līdzi ir skaists lauru kronis ar garām zīda lentēm. Uz viena lentes gala ir iespiests: «Uzticīgā draudzene savam draugam!» Otrs lentes gals ir gluži tukšs.

«Māt, māt, — —» Juris iesaucas piegājis pie zārka, «man tu nekā nesacīji!»

«Tas ir tēva zārks. Vismaz to viņš būs nopelnījis.»

«Un nauda — vai tev bij nauda?»

«Tēvam bij nauda. Četrus simtus, ko zārks maksā, viņļ! gan bij nodomājis atdot par zemi, bet, kad nu tādu HabO kapsētā par velti, tad izdevu naudu par zārku.»

«Un ko iesāksim ar otru zārku?»

«Tanī varēsi tu pats atdusēties.»

Juris aizgriežas projām un rūgti raud. Vienā reizē tas ir zaudējis tēvu un māti.

Pēteris Zelmenis tiek paglabāts kopīgajā draudzes kapsētā, un reti kad še būs tik daudz cilvēku salasījies kā viņa bēru dienā. Viss pagasts ir atnācis to pavadīt.

Mācītājs tur silti sajustu kapa runu par vārdiem- '«Svētīgi ir tie lēnprātīgie, jo tie to zemi iemantos.»

Viņš aizrāda, kā nelaiķis pūlējies, centies, cīnījies un taču galā neesot atradis atdzisušajām miesām drošu zemes stūrīti. Tā zeme, ko viņš te dabūjis, esot katram zināma, bet īstā zeme esot debesīs. Pēc tās vajagot dzīties, tā esot visdrošākā. Nelaiķis to ari būšot iemantojis un varbūt pēc laikiem pat viņa trūdi atdusēšoties savā zemē…

Ko Juris sajuta pie mācītāja vārdiem, nav izsakāms, bet, kad atskanēja beigu dziesmiņa: «Tu, klusā guļas vietiņa, Gan topi šodien aizklāta; Bet rītu gan, ja gribēs Dievs, Kas zin, priekš manis atvērsies,» — lad viņam likās, ka arī viņš pats būtu aprakts tumšajā kapa bedrē. Viņš! Viņš nebij atvēlējis mīļajam tēvam kapa kalniņu, viņš, kas saņēmis visu plašo tēva zemi un nīaju!.:. Viņš sajutar, ka līdz ar tēvu bij aprakta šodien visa laužu līdzjūtība priekš viņa. Jā, dzīvu cilvēku starpā viņš nu bij aprakts, vientulis, bez tēva, mātes un ļaužu lidzj ūtības…

xxs APGĀZTA SLAUCENE Bēres ir aiz muguras, kristības arī. Jaunpiedzimitšo nokristīja par Jāni. Mazpamazām dzīve Vilkatīreļos pieņem savu agrāko gaitu, tikai ar to starpību, ka saimniecības vadītāji nākuši citi. Juris ir stājies tēva, Rozālija — mā​lēs vietā.

Turpretī Līze ir gluži pārvērtusies. Viņa ir tapusi īgna, vienaldzīga un mazrunīga. Veselām stundām viņa var no​sēdēt kaut kur kaktiņā sakrupusi, acis uz augšu nepacel​dama un nepakustēdamās.

Ja Juris kādreiz griežas pie viņas ar lūgumu pamācīt Rozāliju, tad viņa atbild: «Ko nu es vairs, es te esmu svešiniece, nu jau jūs tie saimnieki. Tad saimniekojat ar!»

«Bet māmuliņ!» Juris atteic skumīgi. «Ne es, ne mana sieva esam saimnieki. Kamēr tu esi dzīva, tikām tev te pieder pirmā vieta.»

«Zinu jau, zinu. — Ak, Pēter, Pēter, kāpēc tu mani at​stāji?» Līze raud.

Juris aizgriežas projām un noskumis dodas pie sava darba.

Bet Rozālijai ar saimniecību negrib pavisam veikties: pirmkārt, viņa no tās nekā nezina, otrkārt, darbi tai izliekas par grūtiem, un, treškārt, viņa pie saimniekošanas nav pieradusi. Nespēj izlīdzēt ne laba griba, nedz Grietas labprātība. Arī agro celšanos no rītiem Rozālija nevar ap​rast.

Līze savā laikā bij bijusi pirmā no rītiem augšā. Viņa bij bijusi klāt pie govju slaukšanas, piena nolikšanas pagrabā, pati savu roku bij ielikusi ganam kulītē brokastis un tad rīkojusi meitas pie citiem māju darbiem, kamēr pati gatavojusi brokastis. Viss bija ritējis gludi un cieši noliktā kārtībā. Lopi nekad nebij tikuši vēlāk laukā iz​laisti, saimniekam nekad nebij brokastis aizkavētas, i Tad — šī kārtība sāka šķobīties. No Jura pacelta, trīs rītus Rozālija gan īstā laikā piecēlās, bet nevarēja nākt pie atziņas, kāpēc tas īsti tā vajadzīgs. Laiks no rītiem tik vēss, viņu krata drebu|i — un par ko? Tikai tādēļ, lai viņa pastāvētu klāt, kamēr izslauc lopus un noliek pienu. Kādē| tad Grieta to pašu nevar izdarīt bez viņas? Un viņi nodod pagraba atslēgu Grietai.

Juris savelk pieri, bet Rozālija uzlūko viņu tik sirsnīgi, tik mīļi noskūpsta, ka viņš tai padodas.

Grieta gan ir krietna kalpone, bet ari krietna sieva un māte. Ja tā nerīkosies taisni saimniekam par skādi, tad pirmā vietā nekad neaizmirsīs sevi, savu vīru un meitu. Viņai taču aug meita! Vai lai viņa dienās to izlaiž tukšu tautās? Nē, viņas meitai vajaga nākt vieglākā dzīvē, i Pirmā laikā rīta saimniecība zem Grietas vadības neko necieš. Labi iedīdītie saimes ļaudis iet katrs savu iemīto teku bez sevišķas mudināšanas, un īstās saimnieces nost- būšanu nemaz nejūt; bet tad nāk niecīgs atgadījums starpā.

Kādu rītu rokas meitai Katei, nākot ar pilnu slauceni piena uz pagrabu, drusku sametas kājas, viņa paklūp un pusslaucenes piena izlīst zemē.

Grieta saskaistas.

«Vai tev acis pakausī, kad neredzi, kur ej?» viņa uzbrēc skarbi. «M kā aizmigusi.»

«Un tu gan tā modrīgā?» Kate cērt pretī.

«Par manu modrību tev nav jāzina, to ievēro, kūmiņ!»

«Kas tad tu gan tāda esi? Diez, vai tik nebūsi pati saimniece? Kā tad citādi tik droši ap piena spainīšiem lai​zītos, tīrā kaimiņu kaķe? — Skic!»

Citas sievietes smejas. Nevienai nepatīk, ka Grieta par tām paaugstināta.

Grieta top no dusmām mēma. Viņa plāta rokas un muti, bet nevar ne vārda izrunāt.

I «Parau, parau, Grieta no dusmām aizrijusies kā vilks ar kaulu,» Kate zobojas.

Tas taču par daudz! Grieta nosviež piena stopu toveri lin dodas taisni uz saimnieku istabu. ļ Juris ir aizgājis ar puišiem uz p|avu, Rozālija vēl gul, un Līze auklē priekšistabā bērnu.

I «Saimniekmāt, es vairs nevaru izturēt! Kate izlej pienu, un, kad es to norāju, tad ņem mani nogānīt,» Grieta sūdz raudulīgi.

P Līze parāda ar roku uz Rozālijas guļamistabas durvīm. (irieta šauj tur iekšā., ļ «Saimniec, nāciet, savaldiet Kati, aiz viņas nevar nekur |[l;ibties!»

I Rozālija ir patlaban saldākajā miegā. Grietas rupjās balss iztraucēta, viņa uzšaujas taisni stāvu gultā.

«Kas ir?» viņa prasa izbijusies un trīc pie visām mie- mini. «Vai deg?» «Kate izlēja pienu un lamā mani.» Acumirkli jaunā saimniece nekā neizprot, bet tad viņu Mgrābj dusmas.

«Un tu — tu rupjā sieviete! Tu nekaunies mani traukt no gultas laukā, it kā māja degtu? Arā no istabas, un tā 1(8 otrreiz to vairs neiedrošinies darīt!» I «Nu, tad varat iet pati saimi rīkot,» Grieta atbild spī- .Ilgi un aizcērt aiz sevis durvis. ļ Rozālija satinas deķī un gul tālāk, bet meitas, sasēdu- tfls pagraba priekšā ap piena toveri, gaida, kas notiks. I Notikt nenotiek nekas. Grieta iznāk no saimnieka gala mi aiziet uz savu istabu, kur arī paliek.

B Meitas gaida un gaida, galā top nemierīgas. Saule jau nļlēkusi, govis mājās, piens nemērīts. Ko saimnieks teiks, l B(1 dabūs to zināt?

«Pag, pag, jāiet pie vecās saimnieces,» Salminiete gudro, • redzēs, ko tā teiks.» [ Un, bailīgi atpakaļ skatīdamās, viņa sauc nedroši, pabāzusi galvu pa durvju šķirbu: «Ko lai darām: piens nemē​rīts, lopi mājā un pagrabs vaļā?»

F «Ak jūs, sliņķes tādas, vai laidīsiet lopus tūdaļ laukā! Jau diena klāt, lopi vēl mājās, kur tas dzirdēts?» Līze iekliedzas dusmīgi un pazūd Rozālijas guļamā istabā.

«Laidiet lopus laukā!» Salminiete kliedz, izskrējusi liiukā. «Vecā rūc, nu ir nelāgā!»

Vecenes vārds iedzen visiem bijību kaulos: dažas steidzas mērīt un izkāst pienu, citas triec par kaklu par galvu lopus laukā. Bet lopi pie tam saspiežas un sāk badīties «Saimniec, kas tas ir, vai reiz nebūs diezgan gulēts?! Līze uzrunā vedeklu skarbi. «Pusdiena tepat aiz sliekšņa, Meitas prasa, ko ar pienu darīt, vai suņus ar to barot, vil kaķus dzirdināt?»

«Atkal jau! Kas jums te par nākšanu!» Rozālija iekliedzas aizmirsdamās. «Nav jūsu zināšana, cik ilgi es guju,» «Nu tad saimniekojiet, saimniekojiet,» Līze atbild sīvi un, aijādama bērniņu, iziet priekšistabā.

Vēlāk, kad Juris pārnāk brokastīs, tad brokastīm vēl nekas nav raudzīts. Citiem rītiem brokastis Grieta gādā' jusi, šorīt tā nekā nav darījusi.

«Nu kas tad tā par gudrību!» Juris saka sirdīgi, ieiedams priekšistabā. «Ko tad jūs te visas mājās darāt?» H «Ko darām?» māte atsaucas ļauni. — «Ko lai darām — guļam; guļam paši, guļ lopi, guļ saime. Jā, jā, dēls, putē​šana vien rādās.»

«Māt, man liekas, ka tu vēlētos, lai es izputu?»

«Nu kā tad! Nu būs māte vainīga. Nospieduši māti plr malas, putina viņas krājumiņu un saka, ka māte vainīga, Saki, nepateicīgais, ko tad esmu tev noputinājusi?» Lize iesāk vaimanāt.

Juris atmet ar roku un ieiet pie sievas. Rozālija tikko piecēlusies un ģērbjas.

«Kas ar brokastīm?» vīrs jautā strauji, un viņa balsi dzirdams negaiss.

«Kas tad lai ar brokastīm būtu?»

«Gribētu paēst, lai drīzāk tieku atpakaļ pie darba. Darbs negaida, kamēr tu izgulēsies.»

«Tā! — Kāpēc tad neturi sev ķēkšu, kas tevi uz minūtēm uzmanītu?»

«Un mana sieva? Ko mana sieva darīs?»

«Sieva darīs to, kas viņai patiksies.»

«Bet t» viņa nedarīs vis!» Juris sauc pārskaities. «To viņa nedarīs, es tev saku! Tāda nekārtība kā tagad ilgāk nevar vilkties! Māte saka, ka lopi šorīt neesot laikā ganos Izdzīti. Kā tas nākas?»

«Vai es esmu gans, ka tu man prasi?»

Ienāk Grieta. Acis tai sarkanas no asarām.

«Es neesmu vainīga, saimniek!» viņa gaudo tik skaļi, ka visa istaba skan. «Meitas man nepaklausa, ko lai es daru? Biju pie vecās saimnieces žēloties, viņa mani noraidīja pie jaunās! Biju pie madamas, viņa mani izdzina pa durvīm.»

I «Izstāsti notikumu pamatīgāk!»

I «Es aizgāju šorīt ar meitām govis slaukt. Kate, pieslaukusi pilnu slauceni, izlej pienu zemē. Es ņemos viņu rāt, sak, kā tu tā dari, vai tev acu pierē nav, bet šī sāk (nani lamāt un lamā no vienas vietiņas, kamēr citas sievas mnejas. Nācu tad pie saimnieces. Bet, kad saimniece izdzina mani laukā, tad pie meitām atpakaļ vairs negāju. Ko tad tur būtu darījusi? Viņas tik būtu mani izsmējušas, ļ un tas būtu bijis viss. Lopi, zināms, palika vēlāk mājās, ļ kamēr vecā saimniece nebij pavēlējusi tos laist laukā.» I «Ej,» Juris pavēl strupi, bet pats nosēstas pie galda un Iespiež galvu rokās.

Pēc brītiņa viņš piecejas un uzliek roku laipni uz Rozā​lijas pleca. [ «Sieviņ,» viņš saka mīļi, «vai tu jau esi aizmirsusi, ko Iii man solījies pēc. Jānīša piedzimšanas?

Tu pati atzini ļiavus trūkumus un solījies laboties. Vai tā nebij?» ļ «Jā, es solījos,» sieva atbild kaunīgi, «bet laboties tik grūti!»

«Tikai sākumā, sirsniņ! Vēlāk viss nāktos viegli, saņemies drusku un pacieties. Ja tu gribēsi man spītēt, tad mums jāaiziet bojā. Māte vairs gar saimniecību negrib nekā rūpēties, tu arī nekā nedari — jā, kas tad lai notiek? Viens es visa neiespēju, — mums ir jāšļūk uz leju. Bet mēs (o nedrīkstam — nedrīkstam! Neaizmirsti, ko mēs lesam Jānīšam parādā, neaizmirsti, ko esmu tēvam uz miršanas gultas solījies. Vai tu domā, ka zvēresta lauzējus Dievs nesodītus atstās? Un māte ?»

«Esmu ar mieru strādāt, bet vai tad man tādēļ vajaga visgarām būt klāt?»

«Vajaga! Tu redzi, ka citādi neiet, — vajaga! Tu šorīt r nebiji pie lopu izlaišanas, kas viss nav noticis: padarīta Rkāde, lopi nav ganos dzīti, saceltas ķildas un tā tālāk. Būtu tu pati bijusi klāt, būtu viss gājis pa godam.»

«Taisnību sakot, pie visas nelaimes ir tikai Grieta vainīga,» Rozālija atbild ietiepīgi, «viņa ir par rupju un par ! lielu.»

«Varbūt ka pie notikuma savu daļu arī Grieta vainīga, bet kā lai nu to tagad izzinām.»

«Es Grietas vairs palīgā neņemšu!» | «Vēl labāk, sirsniņ! Uz tam es esmu ar mieru iztikt šodien bez brokastīm.» Juris noskūpsta sieviņu un aiziet at​kal pie darba.

Rozālija dodas saimniecībā. Viņa ieiet pagrabā, paskatās vienā un otrā spainītī, tad aiziet uz klēti, pagrozās tin iznāk sētas rūmē. Jā, ko tad lai viņa dara?

Sētas vidū kašņājas pūlītis vistu. «Tās droši šorīt navl vēl ēst dabūjušas,» viņai iekrīt prātā. Žigli viņa atgriežas' atpakaļ klētī un piegrābj vāceli miežu.

«Tuk! tukl tuk!» viņa sasauc vistas un izber miežus sētspriekšā.

Istabā sāk bērns raudāt.

«Nāc jel pabaro bērnu, bērns grib ēst,» Līze sauc viņu ! uz istabu.

«Nesiet bērnu šurp,» Rozālija atsaucas laipni, — «ārrt ļ tagad tik silts.»

Līze atnāk ar bērnu un ieliek Jānīti mātei klēpī.

Rozālija atsēstas klētsprickšā, atpogā vieglo rīta jal<n ^ un dod bērnam krūti.

Bet Līze pamana izbērtos miežus un sasit rokas.

«Vai, vai, kas tā nu dara! Tagadējā laikā, kur vista» pašas sev var barību sameklēt, tu nober viņām vēl pūru miežu priekšā. Kur tu, tā saimniekodama, tiksi?»

Jaunai sieviņai sašaujas dusmas vaigos. Ko tad līdz viņai strādāt? Viss, ko vien viņa dara, tas ir aplam? Taču viņa savaldās un cieš uz mātes pārmetumu klusu.

«Un kā tad būs ar mūsu brokastu?» Līze jautā par brī​tiņu. «Šorīt vēl neesmu ne miltumiņa ēdusi.»

«Man ēst pavisam negribas,» Rozālija atbild sāpīgi, «ja jums gribas, ejiet, taisāt un ēdiet; jums

neviens neliedz.»

«Nūja,» Līze uzķer asi, — «saprotu tevi, meit! Tev kauns ar mani pie viena galda ēst, gribi savā maizē nošķirt, — Ak, es nelaimīgā, nelaimīgā! Kur tik lai eju, kur lai savu galvu nolieku!» Vecenīte aiziet uz istabu, skaļi raudādama.

«Tiešām nav izturams,» Rozālija sauc tai pakaļ, «čīkst kā veci rati!»

«Jā, jā, nu tev esmu veci rati un nekur vairs nederul Kādēļ tack toreiz tā nesacīji, kad pēc mana dēla zvejoji, nekaunīgā!» Līze aizcērt aiz sevis nikni istabas durvis, uzmeklē savu kaktiņu un raud. «Visu mūžu grūti pūlējusies un strādājusi, tagad ne maizes gabaliņa nav, ar ko izsalkumu remdēt. Ak, žēlīgais Dieviņ, ņem mani pie se​vis! Padari šim nemieram un mokām reiz galu.»

Pagalmā iebrauc grezns kungs ar staltu, šorās jūgtu zirgu. Ieraudzījis Rozāliju, viņš manīgi izlec no ratiem, noņem cepuri un, dziļi locīdamies, tuvojas jaunai sievai.

«Sveikas, Zelmeņa kundze, sveikas!» viņš sveicina ļoti godbijīgi. «Kāds prieks jūs atkal redzēt!»

Rozālija notvīkst kā uguns. Steidzīgi viņa ķer pie krūtīm un nopūlas aizpogāt jaku, bet Jānītis iesāk raudāt.

«Kamdē| tad atraujiet mazajam barību?» kungs pārmet laipni. «Manis dē| jums nav ko rauties, es bērnus mījoju.»

«Ringfelda kungs!…» Rozālija stomās.

«Jā, atbraucu reizi apskatīties, kā jums klājas. Jūs jau vairs nemaz nedabū redzēt.» Ringfelds pētī jauno sievu nekaunīgiem skatiem.

Rozālija ir daudz skaistāka tapusi. Viņas ģīmja vaibsti ir vairāk nodibinājušies, miesas formas tapušas pilnīgākas, vairāk piebriedušas, vairāk noapaļojušās. Ar vārdu sakot, viņa tagad ir daudz pievilcīgāka nekā savos meite​nes gados.

«Cik jūs skaisti!» Ringfelds saka kaisli, un viņa acis uzliesmo. «Ko es gan nedotu par vienu valceri ar jums!»

Rozālijai top -neomulīgi ap sirdi, bet glaimi tai tomēr patīk. — «Jūs gan meklējat manu vīru?» viņa jautā sajukusi.

«Jūsu vīru, — jā; bet ar jums esmu daudz tūkstoš reizes vairāk mierā.» Ringfelds noliecas pie Jānīša.

«Kāds skaists puisēns!» Viņš pakutina mazo zem zoda, un nevijus viņa pirksti pieduras pie jaunās sievas trīcošām krūtīm.

«Ringfelda kungs — es domāju — es domāju, jūs manu vīru satiksat laukā » «Ļoti labi, bet es pēc viņa nemaz neilgojos. Vai atcera​ties mūsu šķiršanos?»

Ringfelds uzspiež savu roku karsti un kaislīgi uz Rozā​lijas kailā elkoņa.

«Ceru, ka man vairs nebūs gods jūs redzēt.»

«Toreiz es arī tā domāju, bet taču ir noticis citādi. Es jūs nevaru aizmirst. Kundze — —» viņš čukst, līdz nesama​ņai uzbudināts, «vienu vakaru, vienu balli atļaujiet man ar jums kopā būt! — Kādē] es jūs neapprecēju?- Jūs dzīvotu pie manis kā eņģelis paradīzē. Un jūs tiešām esat vairāk pelnījusi nekā šo vienkāršo zemnieku dzīvi, šos nepiemērīgos apstākļus…»

«Atkāpjaties! Ejiet!» Rozālija čukst, piespiezdama bērnu ciešāki pie sevis. «Neaizmirstiet, ka še bez manis dzīvo arī citi cilvēki.»

«Bet kad es neeju?»

«Tad kliegšu.»

«Labi; tagad iešu, bet jūs vēlreiz ar mani satiksaties. Vai jā?» «Ak, ejiet, ejiet, no Dieva puses, ejiet!» — «Vai jā- ?»

«Jūs esat nelietis! Vai tad laulības svētums jums nav nekas?»

«Laulības svētums? — Nokratāt viņu, ja jūs no tā bai​dāties.»

«Jūs esat ļaunāks par pašu velnu.»

«Ne es, bet jūsu daiļums un mana mīlestība.»

Sinī acumirklī pārnāk no lauka Salminiete. Viņa tuvo​jas taisni Rozālijai.

«Saimniec,» viņa uzsāk, «saimnieks mani sūtīja jums palīdzēt.»

Ringfelds atvadās.

«Loti nožēloju, ka nesastapu Zelmeņa kungu, bet sveicināt to no manis un pasakāt, ka drīzumā vēlreiz pie​braukšu,» viņš saka dikti, bet slepeni spiež roku uz sirds.

Rozālija elpo ātri. Viņai sametas bailes un kauns. Tā pat neiedrošinās pacelt acis uz vienkāršo kalpa sievu.

«Saimniec, ko lai daru?» Salminiete jautā.

«Tu prasi, kā kad pirmo reizi še būtu.»

«Vai cūkas ir ēdušas?»

Rozālija apjūk. Par cūkām viņai nemaz nav nācis prātā.

«Nu pabaro vien,» viņa saka izvairīdamās, «neko jau nekaitēs. Se klēts atslēga.»

«Vai tad graudus dos? Es domāju, ka būtu jāsaplūc dārzā zāles.»

«Ieber šoreiz graudus. Tad varēsi likt pusdienu vārīt.»

«Labi, labi.»

Salminiete čakli ietek klētī, aiznes cūkām graudus un žigli ir atkal atpakaļ.

«Bet saimniec,» viņa stāsta noslēpumīgi, «no Grietas piesargāties gan, viņa ir nelāga sieviete. Vecā saimniece to pārāk izlutinājusi, un, ja jūs tai ilgāk būtu vaļu atļā​vuši, viņa būtu jūs pēdīgi apzagusi.»

«Tu paliksi Grietas vietā. Pie lauku darbiem tev nebūs jāiet, tu rīkosies tikai pa mājām.»

Tāds apsolījums Salminietei ir ļoti pa prātam, un viņa dod Rozālijai padomus, kas un kā jādara, un ņemas strā​dāt patiesi no visas sirds.

Bet par nelaimi jau otrā rītā pie govju slaukšanas izceļas jaunas ķildas. Salminiete, gribēdama saimniecei izpatikt, ir pierunājusi to uz govju slaukšanu necelties, jo rīta darbus viņa būšot izvest viena pati galā, tāpēc arī Rozā​lija ir palikusi guļot.

Turpretī pati Salminiete ir piecēlusies vēl agrāk nekā Līzes laikā un sacēlusi arī meitas un ganu. Par to nu visi varen saskaitušies un piepūtušies. Sevišķi nikna ir Grieta. Vajaga tikai mazākā iemesla, lai iesāktos dumpis. Tādu sagādā atkal Kate.

«Nu, šorīta saimniece jau arī gan ilgu mūžu nevadīs,» Kate saka, noliekusies govi slaukt. «Pusnaktī ļaudis ceļ.»

«To jau augstprātības velns dara,» Grieta iemet starpā. «Saimniece savā muļķībā liek tai lopus izvadīt, lai n?ti varētu čučāt spilvenos, bet šī tev, Dieviņ žēlīgais, ar de​gunu vai zvaigznes ārda zemē.»

Salminiete cieš klusu un nesaka ne vārda.

Pēdīgi govis ir izslauktas.

«Grieta, atnes ūdeni no akas, ar ko spainīšus izskalot.»

Grieta saslienas.

«Kas? Tu marn pavēlēsi? Sak', kas tu tāda esi? — Vai zini, ka manim tikai ar vīru jāparunā, lai tevi uz vietas no mājas padzītu?»

«Ko tad bēdāt, tad jau tev ir liela vara,» Salminiete smejas.

«Vai nedzirdēji, ko nomirējs saimnieks uz manu vīru sacīja? «Esi manarn dēlam par sargu un padoma devēju!» viņš teica. Tātad ne Juris, ne viņa sieva, bet mans Antons ir te pavēlnieks.»

«Kā tad — sunim pie astes!» Salminiete lēni nosaka.

Tas iet pie sirds.

«Kā tu tā iedrošinies sacīt, tu, nekauņa?» Grieta kliedz un grūž savīstītu dūri Salminietei zem deguna.

Tādu negodu, zināms, saimnieces vietniece arī nevar paciest un tādēļ krauj ar slauceni pretiniecei

pretī. Uz rāvienu izceļas plūkšanās. Grieta pie tam tīšā prātā apgāž piena toveri un izlej visu pienu.

Izplūkušās pretinieces atstāj visu un aizskrien uz pļavu pie saimnieka sūdzēt. Citi sievieši izklīst kur kurais. Tikai gans paliek atpakaļ.

Juris pārnāk mājās un nopūšas. Govis gan ir izdzītas, bet cūkas ir iznākušas no kūts un sagājušas sakņu dārzā. Piena pagrabs līdz galam vaļā. Tanī rīkojas mājas sargs Rakstiņš ar peļu ķēniņu Urkšķi. Abi paguvuši labi daudz spainīšu apgāzt, un abiem diviem ir bārzdas pilnas krē​juma.

Juris paceļ acis pret debesīm un čukst: «Tēvs, piedod man, jo tu redzi, ka es nekā neiespēju.»

XXII «JĀTAISA GALS!» Kādu rītu Juris pieceļas neparasti bāls un kluss. Antons noskatās uz viņu šaubīgi un apjautājas: «Vai saimnieks nav slims?»

«Nekas,» Juris atbild nolaidies, «naktī nelāgi gulēju.»

Kalps tālāk vairs neprasa. Katrs dodas pie sava darba. Bet saimnieks reizēm nodreb kā drudža kratīts. Lūk, tur ir lazdu kalniņš, kuru viņš savam tēvam liedzis! Tēvs jau otrreiz tam sapnī rādījies. Viņš nav to rājis, to biedinājis, bet nostājies pie gultas un žēli, žēli lūkojies tam acīs. Viņa vaigs ir bijis sāpīgu skumju pilns un spīdējis kā mēnesnīca naktī… Vai viņš gribēja ko atgādināt vai teikt? — Ai, ar Vilkatīreļiem iet uz leju! Lopi neienes vairs nekā, strādnieki ir palikuši kūtrāki un tiepīgāki, tad parādi…

Muižai jau divi termiņi nav maksāti, kredītei ar. Pēdējo naudu izdeva par Rozālijas jauno uzvalku… Vai tas bij tik steidzams? — Juris nicīgi pavīpsnā. — Tikpat steidzams kā teātri un balles!… Bet kas tad viņu valdzina pie vieglprātīgās sievietes? Vai viņa bij burvene, ka viņa padarīja to neuzticīgu pašam sev, solījumam un zvērestam? Cik reizes viņš nebija apņēmies uzstāties stingrāk, padarīt visām nebūšanām un mokām galu, un tomēr viss bij palicis pa vecam. Māja gāja atpakaļ, un māte tupēja aizkrāsni, nomesta kā nederīgs krāms pie malas… Juri, Juri! — Jaunais saimnieks izberž ar dūri acu kaktiņus. Atmaksas stunda nāks, viņa nāks drīz, kādēļ velti pūlēties?

«Saimniek,» Antons viņu uzrunā, kad tie divi vien palikuši pie siena mešanas, «jums vajadzēs taisīt galu — slikti būs!»

«Kādu galulai taisu? Gals pats pienāks.»

«Uz to nemaz negaidāt, jeb vai esat aizmirsuši, ko tēvam zvērējāt? Vilkatīreļi vairs ilgi necietīs.

Paskatāties vien, kādi lopi bija tēva laikā un kādi tie tagad ir. — Kur tad māju nemiers? Katrs dara savu un spītē viens otram. Kādēļ? — Tādēļ, ka nav saimnieka mājās — visa nelaime! Saimnieks lokās saimnieces priekšā, bet saimniece prot tikai putināt. Neņemiet, saimniek, manus vārdus ļaunā, es tos ne labprāt saku, bet man tie ir jāsaka, jau ilgi tie manu sirdi spiež, — citādi es nepildu, ko aizgājējam solījos.»

«Ko lai daru, labais Anton?»

«Domāju, ka tas jums pašam būtu labāk jāzina, jo jūs esat mācīts cilvēks.»

«Es neatrodu nekāda padoma. Pats redzu, ka esmu palicis par kaut ko mašīnai līdzīgu, pats redzu, ka tā ilgi ne​ies, bet… neatrodu nekāda padoma.»

Antons iegrūž dusmīgi dakšu sienā un iekliedzas: «Deviņi pērkoņi! Kāda padoma tad jūs meklējat? Ja tas ir taisnība, ka jūs esat mašīna, tad strādājiet kā mašīna un neklausāties uz bābu mēlēm. Viens par diviem: vai nu jūs paliekat par patiesu saimnieku, vai » Juris skatās Antonā platām, baiļu pilnām acīm.

«Vai- ?» viņš atkārto bez balss.

«Vai padzenat sievu ratā!»

«Padzīt? Rozāliju?… Ha, lia, ha!»

Antons nospļaujas.

«Smejaties vien, smejaties vien, drīz jūs raudāsat,» viņš saka ļauni.

Krietnais Antons! Viņš jau neredz, ka šiem smiekliem jāapsedz asaras, kuras lēni norit sienā.

Iestājas nospiedošs klusums. Domas Jura galvā totiesu jo dzīvākas. — Padzīt Rozāliju? Vai tad tas bij vajadzīgs? Vai nebija labāki atstādināt viņu no saimniecības vadības un ielikt kādu citu tās vietā.

Citu? Nu, ko tad? Varbūt māti? — Tas ir: mātei sagādāt vieglas dienas, zināms, zināms. Bet kā tad iztiek neprecēti saimnieki un pat iedzīvojas? Algota saimniece, ja arī tik sirsnīgi nerūpēsies saimnieka labā, tad

vismaz uz vārda klausīs. — Vai sieva gribēs izlaist grožus no rokām? Zināms, ka ne, bet viņai vajaga — vajaga! Kaut jel viņš to tā nemīlētu, kaut viņam nebūtu tās tik žēl, viņš to saberztu, sadrupinātu kā citkārt viņas vēstuli… Atraidīt viņu no saimniecības, nolikt visai saimei un pagastam par apsmieklu un kāju pameslu — nē, tas tik pārāk bargs sods! Katrs kalps, katra kalpone viņu uzskatītu ar nicināšanu.

«Anton,» Juris uzsāk no jauna valodu, «tu dod man padomu, lai sievu padzenu, kur tad mans dēls paliks?»

«Pie jūsu mātes, kā tagad. Labākas audzinātājas jūs viņam nekad neatradīsat. Jūsu sievai bērns maz rūp. Vai tas gan tai pieklātos vienai dauzīties pa ballēm, teātriem un izrīkojumiem? Tfi!» «No sirds viņa nav ļauna, tici man, Anton!»

«Un Ringfelds, ko tad tas te sācis okšķerēt?» Antons noskatās Jurī bargi.

«Tev taisnība, Anton, es pārdomāšu tavus vārdus.»

Antons, sacēlis sienu, aiziet, un Juris paliek viens pats. Ja godīgais Antons būtu varējis ieskatīties sava saimnieka sirdī, viņš droši vien nebutu pēdējos vārdus sacījis.

Gals jātaisa! Juris nopūšas. — Bet kāds? Vai pārrunāt Rozāliju ar labu? Cik daudz reižu tas jau nav darīts un tomēr bez panākumiem! No sākuma viņa vēl solījās laboties un kaut ko darīt, bet pēdējā laikā tā noklausās pamācībās ar nicīgu vienaldzību. «Ne tādēļ es precējos, lai strādātu un mocītos,» ir viņas pastāvīgā gala atbilde. Bez tam pašā pēdējā laikā tā sākusi uz vīru nolūkoties ar neapslēptu smaidu un ļaunumu. Vai tam nebija slepens iemesls?

Juris nopurina sienu no svārkiem un dodas uz māju, uz istabu.

Rozālija sēd pie loga un lasa milzīgi biezu romānu. Blakus istabā Līze rotaļājas ar mazo Jānīti.

Vecīte ir stipri sabeigusies un novārgusi. Vienīgais prieks lai pasaulē vēl puisēns. Viņas rokas to baro, ģērbj, mazgā, kopj un sargā. Vedekla nedrīkst pie bērna ne piedurties, tad ir naids uz vietas kājās. Un īstā māte mazpamazām atjūgst no bērna un tā vietā iegādājas raibu kaķi ar melnu šuneli. Ar pēdējiem tā nodarbojas tad, kad lasīšana ir apnikusi. Pats par sevi saprotams, ka abi kustonīši — mīlulīši — tiek uzturēti un baroti, kas zin, daudz labāk nekā pats mājas saimnieks. Pie govju slaukšanas viņi ir pirmie klāt, un pirmā slaucene piena pieder viņiem.

Juris nosēstas pie galdiņa sievai pretī un brīdi noskatās viņas sārtajā, mierīgajā ģīmī. Kaut viņa nebūtu tik skaista! Cik daudz laimīgu brītiņu viņš nav pavadījis pie viņas krūtīm, iemidzināts no viņas dvēseli satricinošiem skūpstiem! Cik daudz visjaukāko sapņu nav saistījušies pie viņas! Un nu viņam šī būtne būtu jāatstumj, jāap​bēdina! „ «Rozālij!» viņš uzsāk skumīgi.

Sieva sarauj mazliet kreiso plecu uz augšu.

«Rozālij!» Juris atkārto. «Vai tu pat negribi mani uz​klausīt?»

Viņa uzliek pirkstu uz lasītās rindiņas un paceļ galvu. Viņas acis mirdz naidīgi.

«Gribētu ar tevi pārrunāt mūsu bēdīgo stāvokli. Varbūt jau pati būsi nojautusi, ka ar visu mūsu dzīvi iet uz leju?»

Rozālija lūkojas garlaicīgi pa logu laukā.

Juris uzbudinās.

«Māju ieņēmumi mazinās, lopi panikst, izdevumi top lielāki, mēs paši pārliekam kā kuru dienu un dzīvojam savā starpā kā naidnieki. Labi vēl, ka māte rūpējas par puisēnu, citādi nabaga tārpiņš aizietu pavisam bojā. Saki, vai tas lai arvien tā būtu?»

Sieva parausta plecus.

«Saimniecībā tu nerūpējies nekā. Meitas iet klētī, pagrabā, kūtī. Meitas taisa mums ēdienu, meitas slauc lontis, meitas noliek pienu, meitas taisa sviestu, ar vārdu sakot, meitas dara visu. Un tu? — Tu greznojies, sēdi un lasi vai arī varbūt raksti » «Nu?»

«Kādam — vēstuli.»

«Kādam- ? Kāpēc tu nerunā skaidri?»

«Kas zina, kādam, — mīļākajam…» Juris ir bāls kā nāve. Glūnoši viņš nolūkojas sievā.

«A, tad tik tālu jau!» sieva iesaucas nedabīgā balsī un lepni pieceļas. «Tad tādas lietas tu par mani izperini? — Nu, sagaidāms tas bija! No rupjas un zemas dvēseles nav labāks nekas cerams.»

«Rupjas dvēseles — jā! Bet saki, lūdzama, kas ģērbj tevi, grezno un uztur? Vai tā nav rupjā dvēsele?

Tad saki man tālāk, kāda dvēsele gādāja, ka šopavasar mūsu apcirkņi bija tukši no labības? Vēl šodien ir viss pagalms graudu pilns; kāda dvēsele tos izkaisīja vistām un zvirbuļiem? Vai tā gan domāja, ka apcirkņos ir tāds milzums graudu, ka tie nemūžam nav iztukšojami? Diemžēl, saujām var izgrābt ezeru, ne tik vien niecīgu apcirknīti vācelēm! Saki man, kāda dvēsele saņēma visus ienākumus no lopiem un kur tos lika? Kāda dvēsele nobraukā zirgus pa dažādiem izrīkojumiem? Tu klusē, vai lai es tev to pa​saku?»

«Par ko tad īsti mani turi, par kalponi?»

«No kalpones tas, zināms, būtu bijis sagaidāms, jo tai nerūp mājas labklājība.»

«Un ko tu gribi?»

«Gribu reizi darīt šai nebūšanai galu.»

Rozālija atspiežas lepni uz rokas un uzlūko vīru izai​cinoši.

«Brīnums, ka tu tik ilgi esi cietis!» viņa zobojas.

«Bet tagad ir pacietībai beigas.»

«Esmu ziņkārīga.»

«Viens no diviem: vai nu tu ķersies pie saimniecības ar nopietnību un sirsnību, vai — pavisam atteiksies no tās.» «Tikai? Ha, ha, ha!» «šimbrīžam vairāk nekā.»

«Tad jau mans priekšlikums būs drusku labāks,» Rozālija saka smaidīdama. «Uzklausies labi!

Pirmkārt, man šķiet, ka tu man esi nepanesams, otrkārt, tādai saimnieces lomai, kādu tava māte savā laikā vedusi, es neesmu dzimusi, un, treškārt, neiespējamu no manis prasīt ir var​mācība. Tu esi nelaimīgs, es — tāpat, kādēļ mums vie​nam otru spīdzināt? šķirsimies!»

Jura balss skan rūgti zobojoši, kad tas jautās «Un uz kurieni tu iesi?»

«Nebūs tava bēda, man vieta zināma.»

«O, zināma? Tātad plāns jau agrāk sagatavots?»

«Varbūt.»

«Tas kas cits! Vai drīkstētu zināt, kas tev pie šā plāna palīdzēja? — Ringfelds?»

«Tā nav tava zināšana.»

«Tomēr, tomēr! Kamēr tu manu vārdu nes, tikām tavi plāni un darbi padoti manai kontrolei. Tad, kad tu vairs mana sieva nebūsi, tad varēsi darīt pēc pašas patikšanas.»

«Nu, ko tad kavējies? Kādē] neliecies no manis šķirties?»

«Negribu, lai manam dēlam dienās būtu jākaunas sa​vas mātes dēj.»

«Vai tu domā to aizkavēt?»

«Ko? šķiršanos?»

«Nē — to, lai tavam dēlam nebūtu jākaunas mātes dēļ? Kas ir labāks, vai godīga šķirta sieva, vai neuzticīga sieva?»

Juris nokar galvu.

«Tev nav ne druskas cilvēcīgu jūtu!» viņš saka izmisis.

Rozālija parausta nicīgi plecus.

«Un kad tad tu gribētu tikt projām?» vīrs jautā pēc brīža. % «Jo ātrāk, jo labāk.»

«Lai notiek, šķirsimies! Tagad ir augusts. Tu paliksi te tik ilgi, kamēr atradīšu tev vietnieci

saimniecībā, tad va​rēsi iet.»

«Loti labi!»

«Bet līdz tam laikam tev jāsolās krietni un no sirds vest saimniecību.»

«Ar mieru.»

«Un apņemies uzvesties, kā sievai pienākas?»

«Arvien lillā!»

Rozālija sniedz vīram roku, paskatās tam silti un jūs​mīgi acīs, tad sāk no visas sirds smieties: «Ai, tu, mīļais, labais vīriņš!»

Juris apmulst galīgi. Viņš atmet ar roku un atstāj Istabu.

«Kas lai viņu saprot?» viņš nodomā pie sevis. «Vai viņa Ir bērnišķīga vai pārāk vieglprātīga? Kādu galu lai ar lādu taisa? — —» ,

XXIII NELAIMĪGAIS ĀBOLIŅA LAUKS «Saimniece ir saņēmusies,» Vilkatīreju meitas čukst savā starpā. «Laikam gan būs dabūjusi no paša krietnu brā​zienu.»

«Varbūt, varbūt vēl viss par labu griezīsies,» Juris nodomā, un vēlreiz jaunas cerības iezogas tam sirdī.

Rozālija patiesi liekas it kā pārvērtusies. Visiem par I lielu brīnumu viņa piecejas no rītiem govju slaucamā I laikā un kopā ar kaķi un suni ierodas pie laidara. Tad, I Ielējusi mīluļiem katram savu daļu piena, viņa sabāžas I rokas aiz jakas un gaida, kamēr visas govis izslauktas, I piens izkāsts un nolikts pagrabā.

Meitām tāda pārvēršanās nav nemaz pa prātam. Viņām I uznāk bailes. Agrāk daļa no saimnieka piena bij noslīdē- I jusi kalpu traukos, vai saimniecei tagad neuzkritīs, ka nu I ir piena vairāk nekā agrāk? Kā lai izlīdzas? Būtu jāgādā, I lai piena daudzums nepalielinās. Zināms, to varētu pa- I nākt, ja govi pilnīgi neizslauktu, bet ar to samaitātu arī f govis. — Alaza bēda! Nav jau pašu govis; saimnieku lopi — kas tur par nelaimi!

Juris brīnās, ka, nelūkojoties uz sievas čaklību, piens tomēr ienāk jo dienas, jo mazāk.

«Varbūt pa juku laikiem būs ieviesusies mazpienīga suga, varbūt govis būs par vecām vai samaitātas caur ne​kārtīgu audzināšanu?»

«Varbūt ari caur nekārtīgu slaukšanu,» Antons piebilst.

«Būtu nauda, iegādātos labāku sugu,» Juris prāto.

Antons kasa pakausi.

«Nauda — —?» viņš rūc. «Vispirms jums jānomaksā mājas parāds.»

«Zinu, bet varbūt to pagaidīs līdz rudenim. Šogad labi aug, — kas zina, izsitīšos cauri.»

«Bet ja tik ilgi negaidīs? Tad mājas inventāru pārdos tā kā tā.» ļ «Aizņemšos.» iļ «No kā? Kas jums lielāku naudas summu dos? Nav vairs nelaiķa tēva laiki. Tagad katrs zina, kā Vilkatīrejos dzīvo, un sargāsies uz tiem kaut ko aizdot.»

«Bet tu, — Anton, tu pats varētu man aizdot?»

«Es varētu, zināms, bet- » Antons kasa atkal pa​kausi.

«Nu- ? Vai tu domā, ka es tevi piekrāpšu?»

«To gan ne, bet jūs izputēsat un mana nauda jums līdzi.»

Juris nokar galvu.

«Kāpēc mēs putēsim, Rozālija nu ir labojusies?» viņš vaicā nedroši.

«Labojusies?» Antons pasmejas. «Lai Dievs dotu!»

«Anton, tu esi netaisns pret manu sievu. Tev ir naids pret viņu.»

«Es no viņas nesagaidu nekā laba. No viņas neiznāks vairs saimniece, un Vilkatīreļi neuzplauks, kamēr viņa te piemitīs. Jums, jums es aizdotu labprāt.»

«Sārtnīcas muižā pārdod ļoti labus vaislas lopus. Viņi noder tiklab pienam, kā arī uzbarošanai. Es rakstīju turienes muižkungam un apjautājos pēc cenām. Sešu nedēlu vecu vērsīti viņi pārdod par 75 rubļiem un tikpat vecu gOr< tiņu par 30. Bet tādu vairs pārdošanā neesot. Varot dabūt gadu vecus teļus, par 80 rbļ. gotiņu un 150 rubļiem vērsīti. Anton, ja tu gribētu man aizdot vajadzīgos 230 rubļus, tu vēlāk pārliecinātos, ka mana sieva nemaz nav tik vainīga pie visas nelaimes. Vecos lopus pamazām varēji pārdot, nauda ienāks atpakaļ.»

Antons stomās.

«Aizdot varētu, bet…»

«Vai tad tu neredzi, ka Rozālija tagad ir saņēmusies? — Par drošību tavai naudai es tev norakstīšu — nu, ko tu gribi, vai zirgus?»

«Kad iūs man norakstāt par ķīlām iaunos bērus un du- kano. tad — e«mu mierā » «Ar lielāko nrieku. Gan pats redzēsi, ka tavas šaubas ir bijušas nevietā » Antons nokrata galvu.

Kādas dienas vēlāk Juris pavēl sajūgt divus zirgus lielajos ratos, apgādāt tos veselai nedēļai ar barību, un tad kopā ar Antonu uzņem ce]u uz Sārtnīeas muižu.

Sārtnīca atrodas no Vilkatīreļiem ap 100-verstis. Vajadzīgs vismaz pusotras dienas, lai nokļūtu turpu. Bet Juris ar Antonu atsniedz viņu otrā dienā ap launaga laiku un tūdaļ uzmeklē muižkungu.

Muižkungs saņem viesus loti laipni un ir gatavs tūdaļ parādīt pārdodamos lopiņus.

Pēdējie ganās priekš tam ierīkotā aplokā netālu no muižas kūtīm, vērsīši no gotiņām atsevišķi. Lopiņi ir spīdoši gludi, īsu, mīkstu spalvu un baltiem raibumiem brūnā laukā.

Muižkungs atver aploka vārtiņus un ieiet vispirms pie gotiņām. Viņu ir kādas septiņas. Lēni īdēdamas, tās nāk viņam pretī. Citas viņš atdzen nost, bet vienai uzliek roku uz kakla. «Nu, kā jums patīk šī?» viņš jautā Juri.

«Patīkams lopiņš,» jautātais atbild, tikko savaldīdams uzbudinājumu.

«Varat izvēlēties no visa pulka,» muižkungs saka vienaldzīgi, «bet es jums ievēlētu šo, Margo. Viņa ir visskais​tākais eksemplārs, kāds jel kad mums ir bijis.»

«Esmu ar to pilnā mierā,» Juris atbild un glauda piedā​vājamās gotiņas galvu.

«Un no vēršiem mēs jums dosim Jurku,» muižkungs saka, līzdams caur sētu aploka otrā noda|ā. «Tas ir jautrs «zellis» un brīnum uz nebēdībām. Jums viņš būs labi cieši jāuzrauga, lai nepadara kādas blēņas.

Ja tikai viņam paļautu, tad viņš ar mī|u prātu apstaigās visu māju un apgāzīs katru trauku. Viņš pat nekaunēsies ieiet istabā, ja atradīs durvis vaļā.»

«Mums mājās uzraugu diezgan un vajadzības brīdī ne​trūks arī pātagas.»

«Tad tikai gādājat, ka cejā viņi jums nenok'ūst.»

«Alums nav steigšanās.»

Antons sasit plaukstas.

«Tie nav lopi, tie ir eņģelīši!» viņš gavilē.

Pienāk lopu uzraudze. Muižkungs liek tai atnest pārdo​tajām telēm apaušus.

«Bet tad arī glabājiet un sargājiet tās,» viņa saka, uzmaukusi apaušus telēm galvā un izvedusi no aploka, «abi ir mani mīlulīši.»

Juris iedod sieviņai dzeramnaudu, liek Antonam vest te|us uz ratiem, bet pats iet muižkungam līdz uz kantori nomaksāt pirkšanas naudu.

Atpakaļ braucot iziet pustrešas dienas, tādēļ ka jaunie lopiņi, neieraduši ar cieto ceļu, atspiež kājas, klibo un ir bieži jāpūtina. Totiesu prieks ir lielāks, kad reizi tie ir mājās. Visa mājas saime sapulcējas ap tiem pabrīnoties «Smuki ir, smuki ir, tas tiesa,» spriež sievietes, «bet 230 rubļi ir liela nauda. Ar 30 un 40 rubļiem gabalā ari būtu aizmaksāti.»

Juris smīn.

«Nu tad saskrēja kā cāļi ap graudiem!» Antons sirdās. «Spriedelējiet par adatām un pogām, nevis par lietām, no kurām jums nav ne jausmas.»

«Nu, tu te tas gudrinieks,» sievietes graužas pretī. «Zini, ko maksā kāls reņģu?»

«Pagaidiet tik, es jums tādas reņģes uzlaidīšu, ka jūs vēl ilgi skaitīsat!»

Pienāk Rozālija. Viņa ir priecīgi piesarkusi un glāsta telītēm purniņus. Lopiņi īd un kārsta mēles.

«Nabadziņi! Viņi ir izsalkuši,» jaunā saimniece saka jūtelīgi.

Juris paskatās uz sievu laipni.

«Tavā ziņā es viņus, sieviņ, nododu, ceru, ka tiem labi klāsies,» viņš saka glaimi.

«Tūdaļ likšu tos pabarot,» Rozālija atbild priecīgi. «Sal- miniet, ved telītes uz pajumi un atnes āboliņu.»

Juris nodod zirgus Antona gādāšanā, bet pats, ieturējis azaidu, dodas pie miera. Gandrīz visu nedēļu viņš nav lāgā izgulējies, tad nu varēs daudzmaz atpūsties. To pašu viņš ievēl Antonam darīt.

Rozālija paliek pie telēm un gaida, kamēr Salminiete nāks ar barību. Te piepeši viņai iešaujas prātā, ka zaļš āboliņš lopiņiem būtu vēl patīkamāks. Jaunais āboliņš laukā ir tik zaļoksns un trekns! Laukā mušu arī mazāk.

«Salininiet, ietaisi tik dzērienu, āboliņa nevajaga, laidīsim laukā,* saimniece uzsauc kalponei, kad tā patlaban iznāk ar klēpi āboliņa no šķūņa.

Salminiete ienes āboliņu atpakaļ un steidzas uz aku pēc ūdens.

Padzirdītas telītes tiek aizvestas uz āboliņa lauku un piesietas. Pati saimniece iet tām līdzi. No nesen nolijušā lietus rasainais āboliņš izskatās tumši zaļš. Kā čakli un kārīgi lopiņi plūc treknās lapas! Nu, !ai tik viņi ieplūcas vien.

Un laimīgajā apziņā, ka padarīts labs darbs, Rozālija atgriežas priecīgu seju mājās.

Juris pieceļas pret vakaru.

«Ko dara gotiņas?» viņš steidzas jautāt, ieraudzījis Ievu.

«Mēs tās aizvedām uz jauno āboliņa lauku,» Rozālija Itbild priecīgi.

Juris izbīstas.

«Uz āboliņa lauku?» viņš iesaucas un steidzas taisni lurpu.

Diemžēl ir jau par vēlu. Skaistie, dārgie lopiņi ir no Iboliņa briesmīgi uzpūsti, neceļas kājās. Vēl tanī pašā vakarā viņi nobeidzas.

Jaunais saimnieks nerunā ne ar vienu cilvēku. Viņš Ieslēdzas istabā un paliek tur visu nakti. Neviens arī viņu netraucē.

XXIV SAVĀ KAKTIŅĀ Decembra mēneša sākums. Piepeši sals ir atlaidies un sniegs krīt lēnām, lielām lēverēm. ļ Juris staigā pa istabu nokārtu galvu, un viņa acis maldās kā bez saprašanas apkārt. Antons stāv atspiedies pret durvju stenderi un, liekas, skaita grīdai dējus. ļ Pēdīgi jaunais cilvēks apstājas vecā kalpa priekšā. I «Un tu negribi man nekāda padoma dot?» viņš prasa skarbi. | «Kādu padomu lai dodu? Ja gribat ūtrupi novērst, tad (Izmaksājiet parādu.» ļ «Ļoti labs padoms, jā — loti labs, ha, ha, ha! Brīnums, 'ka tas man līdz šim vēl nebij prātā ienācis, tad manta nebūtu aprakstīta. Ļoti labs padoms! Tu esi varens gudrinieks, Anton!» Juris uzskata sirmo kalpu ļaunām acīm. ļ Antons nemaz neuzbudinās.

«Man ar' brīnums, kā jums tas agrāk nav ienācis prātā,» viņš atbild rāmi, «varbūt tad pret sievu būtu uzstājušies daudz citādi. Varbūt arī no Vilkatīreļiem šādas tādas viešņas, kuru uzdevums ir mēles kult, nebūtu vis aizgājušas likām padusēm. Salmiņi un citi ļaudis nebūtu iedzīvojusies no jūsu mantas, lopi nebūtu noputējuši; nebūtu jūsu sieva greznojusies kā pāvs, izšķērdusi ienākumus nekur nederīgos niekos; nebūtu nostūmusi jūsu māti aizkrāsni,— kaut gan dēls tēvam zvērēja par māti labi gādāt, — nebūtu atstūmusi un raidījusi no istabas tos ļaudis lauki, kuri tai no sirds gribēja palīdzēt, jums būtu ienācis agrāk prātā iepazīties ar vārdiņu «taupība», — jūs nekad nebūtu aizmirsuši tiem dot taisnību un gandarījumu, kam tie pio nācās… Vai es jums jau agrāk neuzrādīju briesmas? Jili smējāties un cerējāt, ka es maldos, Rozāliju stingri sm|« dēdams. Pēc jūsu domām, viņa varot laboties… Lūk, viņn patiesi nu labojusies, diemžēl, tikai tanī ziņā, ka tagad vairāk ļauna dara nekā agrāk. Jā — nu viņa iet pati saini niecībā, un meitas jūtas no katras atbildības svabadas. Agrāk meitas saimniecību apzaga, bet nedarīja skādi tādē] ka to varēja pašām uzkraut, tagad turpretī viņai zog tāpat kā agrāk, bet par darbiem nav atbildīgas. Viņai jau dara to, ko saimniece tām pavēl.»

«Tu pārmet man un manai sievai izšķērdību, taupības trūkumu, vai tu to vari pierādīt? Ar to, ka Rozālijai esfnu nopircis kādus uzvalkus, neesmu neko citu darījis kā savu pienākumu. Vai reizi tu negribi ieskatīt, ka mani vajl kāds ļauns liktenis, neizdevība, neraža…»

«Blēņas! Jaunajos laikos katrs, kam iztērētas tukšai kabatas, brēc par dažādām nelaimēm un neizdevībām, Vai tad jūs domājat, ka izšķērdība ir tikai tad, kad naudu veseliem maisiem izber dubļos?

Nē, gluži otrādi. Izšķērdība, tāpat kā taupība, manāma pie grašiem un kapeikām, Kas pēdējos viegli izlaiž, tas ir izšķērdētājs un agri vai vēlu taps par ubagu. Tāpēc tad patiesu izšķērdēšanu mēs gandrīz nemanām un neredzam, bet tikai jūtam, ka iet uz leju…»

Juris grūti nopūšas.

«Un tomēr, Anton, ja tu gribētu, tu varētu mani šoreiz vēl izglābt, tu varētu man vajadzīgo naudu aizdot?» J «Ar to es jums palīdzēšu tikai ieslīdēt dziļāk parādos, Tagad pārdos jūsu iedzīvi, pēc kādiem gadiem — pašu māju, kāds*panākums tad būtu tādām aizdevām? Labi, ka jūsu tēvs nav paglabāts lazdu kalniņā, tad līdz ar zemi reizē tiktu viņa kauli pārdoti.»

«Neatgādini manu tēvu, viņš pats māk sevi atgādināt … Viņa bālais vaigs ir mans bargākais tiesnesis. Kaut es varētu nomirt!»

«Jūsu nāve maz līdzētu. Sieva tad ātrāk izgādātu, lai māja nāk zem āmura.»

«Ak Dievs, ak Dievs!»

«Nododiet saimniecību mātei.»

«Un mana sieva- ?… Vai nebūtu tomēr par vēlu?»

Antons parausta plecus. [ «Darāt, ko gribat,» viņš nosaka vienaldzīgi un atstāj Istabu. Brīdi Juris

stāv kā piekalts istabas vidū, tad grūti Ievaidas. Kaut viņš spētu atkratīties no Rozālijas! Viens smaids, viens silts skats no viņas acīm padara to i;|ēvu un nespēcīgu… Netaisnais Antons, vai tad viņš nemaz nepazīst mīlestības, nemaz nav iepazinies ar viņas spēku?… Bet kaut kas ir jādara! Naudu aizņemties? — Juris to jau ir izmēģinājis, bet visgarām ticis izsmiets. Atlika vēl pēdējās cerības — uz Antonu; tam ir tik daudz naudas, tas var izlīdzēt, bet, lūk, atteicas!… Pārdos lopus, graudus, darba rīkus — kā lai dzīvo?

Varbūt māju varētu iznomāt, bet ko lai paši iesāk? Kur paliks vecā māte ir mazo puisēnu un — Rozālija?

Vai lai viņi strādā pie svešinieka par kalpiem?- To viņi nedarīs, to viņi neizcietīs. Ko lai iesāk?Jaunais vīrs staigā ātriem soļiem pa istabu. — Labais, miļais tēvs, kā viņš bij pūlējies un mocījies, lai reizi Vilkatīreļus varētu atstāt viņam, Jurim, un nu- ? Tie bij likpat kā zaudēti!… Diezgan! Ne soļa tālāk! — Māja ir ļāglābj, lai arī vai dzīvība pie tam jāzaudē.

Dzīvība… Dzīvība… kas tad ir dzīvība? Tīrais nieks. Šodien tu dzīvo un ceri, bet rītā tevis vairs nav.

Vai nav viena alga, kurā dienā cilvēks nomirst? Ja, piemēra dēļ, viņš nomirtu, kas tad notiktu? — Rozālija apprecētu Ringfeldu, izsviestu viņa māti un dēlu no mājas un dzīvotu tālāk. Rozālija pie cita vīra sāniem — nē, nē! Tad labāk to redzēt mirušu… Gan jau māte ar Antona palīdzību māju atkal vestu kārtībā. Māte? — Ai, kāda nelietība uzkraut nespēcīgai vecenītei slogu uz kakla, kas pašam par grūtu.

Kādēļ? — Lai izpatiktu jaunai, spēcīgai sievietei. Ar ko tad Sī sieviete ieguvusi tādu uzmanību un žēlastību? — Tikai savu daiļo vaigu dēļ. Viņa ir kūtra, vieglprātīga, uzpūtīga, slikta māte savam bērniņam, bet viņai ir skaisti vaigi. Un šo dēļ viņš, Juris, upurē tēva piemiņu, solījumus, zvērestus, savu vīra godu, māti, dēlu, mājas… visu, visu! Hū, cik tālu viņš ir nomaldījies! — Bet vēl nav par vēlu, vēl var visu par labu vērst… Ja viņa pretojas? — Piespiest!… Nē, viņa nepretosies, viņa aizies un būs laimīga pie cita sāniem… Labāk nāve! — Nāve? — Jā, — nāve visu izlīdzina …

Juris spiež galvu ar abām rokām: kādēļ šis briesmīgais slogs?… Pārdos Vilkatīreļus, ies viņa māte ar baltu spie​ķīti pie cita nama durvīm maizītes lūgties. Viņai paka) teces Jānis Zelmenis, slaveno Vilkatīreju mantinieks, kur* i mantu tēvs ar māti izputināja, izšķērdēja… Zeme ii Dieva dots svētums, viņa ir svēta! — Istabas durvis paveras, un viņās parādās Salminiete»^ galva.

«Ko tu teiksi?» saimnieks uzbrēc bargi.

«Atkal viena govs slima,» kalpone paziņo nedroši.

«Atkal? — Vai tad vienā pašā ziemā mums visi lopi izbeigsies? Jau trešā… Kura tad?»

«Melni raibā.»

«Melni raibā? Vislabākā no atlikušajām?»

«Jā, viņa tāpat Id un lūkojas uz sāniem kā slaune.»

«Varbūt arī tā būs ieēdusi kādu stikla gabalu?»

«Dievs viņu zina!»

«Zināms — Dievs viņu zina! Cita jūs nemākat sacīt, kil tikai «Dievs viņu zina!» — Dievs viņu zina, tas tiesa, bet jums arī vajadzētu zināt, ko lopiem ar barību pasniedzat. Diemžēl, jūsu nolaidība un nevīžība ir pieaugušas tādfi mērā, ka vairs nav panesams. Bet klausies: ja arī šī govs aizies bojā un vēlāk izrādīsies, ka tā caur jūsu kopšanu beigusies, tad varat pajauties, ka zaudējumu ieturēšu no jūsu algām un nākamā gadā jūs man vairs neviena ne- kalposat.»

«Ko tad mēs tur varam darīt, kad saimniece…»

«Klusu! — Ej!» Salminiete izšļūk gluži nobijusies pa durvīm, «Saimnieks ir negants,» viņa stāsta citām sievām, «solījās skādi ieturēt no mūsu algām un pašas padzīt.»

«Lai tik pamēģina!» Kača iesaucas lielīgi.

«Tikpat labāk būtu, kad govs paliktu vesela,» Salminiete domā. «Vajadzētu aizskriet uz veco Vimbieni, vai tā kāda padoma nezinātu?»

«Nieki vien,» Antona Grieta nosaka. «Kas būs, tas būs!»

Trešā dignā govs nosprāgst. Juris pavēl viņu uzšķērst un izmeklēt. Izrādās, ka lopiņš ir ieēdis lāpāmo adatu, kura izdūrusies caur kuņģi cauri.

«Tā ir Kates adata! Tā ir Kates adata!» Salminiete iesaucas priecīgi.

«Stāsti tikai!» Kate bilst rupji. «Kad tik galā tavas pašas nav? Kas meklēja izgājušā nedēļā lāpāmo adatu, vai nebiji tu? Vēl ēdies, ka esot nozagta. Lūk, govs tev viņu nozagusi, lielā saimniece!»

«Izņemot Antonu, jums citiem visiem uzsaku,» Juris saka, no dusmām drebēdams. «Meklējiet sev citur vietu.»

Iesākas raudāšana un bāršanās.

«Tu biji vainīga!» citas sievietes uzkrauj vainu uz Sal- minieti.

«Kā nu ne, nu es būšu vainīga!» Salminiete taisnojas. «Kas uzsāka pirmā strīdu? Kas apgāza piena slauceni, vai tā nebija Kate?»

«Un kas kāvās ar Grietu? Vai tā nebija Salminiete?» Kate ķērc pretī.

Te Salmiņš parādās ar pātagu rokā.

«Bet es jums parādīšu, vārnas nebeidzamās!» viņš trako bezgalīgās dusmās. «Es jums parādīšu, kā maize jāpelna!»

Sievietes izšķīst "uz visārn pusēm, bet Salminiete ar apbrīnojamu izmaņu pašaujas paklēti. Viņa pazīst vīru un zina, ka ar to nav lāgā jokot.

Jurim sametas kauns. Lūk, vienkāršs, nemācīts kalpa vīrelis, bet sievas prata viņu bīties un cienīt, — kādēļ? Tādē|, ka viņš nebaidījās viņas sodīt, nebaidījās pacelt pret tām roku. Viņu sagrābj tā kā trakums, kā nevaldāmas dusmas… Zobi čirkst, un rokas savelkas draudoši dūrēs. Viņš ieiet istabā pie sievas.

Rozālija pa tam nav izgājusi paskatīties nobeigušos gotiņu. Viņa ir uzcēlusi kaķi galdā, apsējusi tam zilu bantiti ap kaklu un baro patlaban ar saldu pienu no tases. Suns guļ mierīgi pie galda zemē.

Jura acis mirdz šausmīgā spožumā. Viņš paņem no sienas bisi un pagriežas pret sievu. Rozālija izbīstas un no​met piena tasīti zemē. Tā sašķīst sīkos gabaliņos.

«Nebīsties,» Juris saka ļauni, «vēl nav tava reize.»

Sieva to uzskata plati ieplestām acīm.

Juris izstiepj roku pēc kaķa.

«Ko tu gribi darīt?» Rozālija iebrēcas nāves bailēs.

«Paglābt tavu mīluli no bada.»

«Kaķi tu neaizskarsi,» sieva sak'a kā lūgdamās un iz​stiepj pār nabaga kustonīti roku.

«Un tomēr tam jānotiek!»

«Tad es uz pēdām atstāšu tavu māju.»

«Taisni manas domas. Gribēju tevi pēc tā paša lūgt. Likšu tūdaļ iejūgt zirgu.»

Rozālija paķer kaķi klēpī.

«Nemūžam! Nemūžam! Tev nav nekādas tiesības izdzīt mani no mājas,» viņa brēc aizraudamās.

«Tiešām?» Juris prasa vēsā balsī, un lūpas savelkas uz smaidiem.

«Dievs, apžēlojies, viņš ir traks!» izbiedētā sieva iesau​cas aizsmakusi un izmet kaķi zemē.

Juris to saķer. So acumirkli Rozālija izlieto, lai izspruktu no istabas laukā. Priekšistabā viņa apķeras Lizei ap kaklu un vaimanā: «Māt, māt, viņš ir traks!»

«Ne viņš, bet tu,» vecīte atsaka vienaldzīgi.

Rozālija atkrīt krēslā un iesāk skaļi šņukstēt.

Juris iziet ar kaķi ārā. Te viņš nomet kustonīti zemē un satver bisi. Bet Incītis ir izliecis kupri un

urkšķēdams glaužas tam klāt. Piepeši viņa roka ar bisi nespēcīgi noslīd gar sāniem. Kādēļ viņš laupīs nevainīgajam kustonī- šam dzīvību? Ko tad tas nodarījis? Vai viņš ir vainīgs, ka kundze to mīlēja un baroja? — Rūgtums aizžņaudz Jurim kaklu. Viņš paceļ bisi un izšauj to gaisā.

No šāviena jaunā sieva saraujas kā krampjos.

Līze smejas.

«Ak bailes gan? Reizi taču bailes no vīra?» viņa prie​cājas. — «Kad tikai nebūtu par vēlu.»

Juris atgriežas istabā.

Rozālija grib ņemt sev par sargu Jānīti klēpī, bet tas apķeras vecmātei ap kaklu un brēc: «Negribu! Negribu!»

«Lūk, cik tālu!» Juris zobojas. «Pat dēls negrib mātes.»

Rozālijas sirds iesāpas, viņa aizsedz ģīmi ar rokām.

Vīrs ieiet dibenistabā. It kā nesamaņā, ko dara un kādēļ tā dara, sameklē pulverragu un skrotēs, tad sāk bisi no jauna pielādēt. Būtu bijusi kāda veca avīze vai cits papīrs! — Viņš atvelk galda atvilktni un sāk tur rakņāties. Starp dažādiem sīkiem niekiem atrodas ne visai liels, salocīts papīriņš. Juris to atloka un ieskatās iekšā. — «Ne​izsakāmi mīļotā Rozālija!»

Kas tad tas?„ Jaunā vīra rokas sāk drebēt, nāves bālums pārklāj vaigus un pieri. Viņš ķer pie krūtīm, kā kad tur būtu kas iedūries, tad steidzīgi lasa tālāk: «Es gaidu ar lielāko nepacietību uz atbildi, bet Tu kavējies. Nedzen mani ārprātībā, tas varētu mūs abus samaitāt. Bēgsim! Kādā attālākā pilsētiņā nometīsimies uz dzīvi un baudīsim laimi. Laimi! — Tu nevari iedomāties, kā es pēc šās laimes ilgojos. Viņas dēļ esmu gatavs uz katru noziegumu.

Līdz nāvei Tavs R.» Juris asi iesmejas.

«Tātad tomēr tik tālu? O, nelietis! reizi taču viņš apskurbinājis vieglprātīgai sievietei prātus. — Nu, tad gan, puisīt, līgavu velti gaidīsi! Kaunam un negodam nebūs apsegt mana dēla vārdu. Arī Vilkatīreļi paliks Zelmeņu īpašums. Nost ar šaubām!»

Viņš nomet vēstuli uz galda un bisi pakar pie sienas. Tā nedrīkst kārdināti «Rozālij, uz vienu vārdu!» viņš sauc sievu, pabāzis galvu pa durvīm.

Sieva paskatās uz viņu neuzticīgi, bet tomēr paklausa.

«Tu vēlies- ?» viņa jautā.

«Tev parādīt šo vēstuli.» Juris sniedz viņai nupat atrasto papīra gabaliņu.

Rozālijas vaigi top asins sārti.

«Piedod, Juri, es neesmu vainīga!» viņa lūdzas. «Ko tad es varu darīt,"ka viņš raksta?»

Juris purina galvu.

«Ir jau labi,» viņš saka, izlikdamies gluži vienaldzīgs, «es tev arī nekā nepārmetu, gribēju tikai atgādināt, ka tu reiz gribēji no manis šķirties…»

«Juri, neesi tik smieklīgs, tie bij joki!»

«Hml… Nevaru sacīt, ka tie būtu smalki joki bijuši, un tomēr man gribas viņus pārvērst patiesībā.» «Žēlīgais Dievs, ko tu esi nodomājis?»

«Neko daudz. Gribu reiz atgriezties pie sava pienākuma, no kura tu mani esi novērsusi.»

«Es tevi novērsusi?»

«Tev bij tikpat labi zināms mans zvērests kā man pašam. Ja tu mani būtu tikai drusciņ mīlējusi, tad tu arī būtu pūlējusies, lai varētu to izpildīt un svētu turēt. Bet tu ne tikvien negādāji par to, bet izturējies ar nicināšanu un vieglprātību pret visu, kas man mī]š. Ar tavu pierunāšanu mans mīļais tēvs neatrada to dusas vietiņu, ko bij jelnījis, māti tu nostūmi pavisam pie malas un Vilkalīre- us iegrūdi parādos… Vai tu

esi izturējusies pret savu )ērnu kā mātei pienākas?»

«Bet ko es varu darīt, ka es neprotu dzīvot?»

«Diezgan! — Šķirsimies! — Apģērbies, es iejūgšu zirgu.»

«Tik ātri!»

«Tu baidies, k"a tevis neizlieku ceļmalā? Nebīsties, bei palīdzības nepametīšu. Pagaidām tu brauksi uz R. pie kāda no maniem radiniekiem. Viņš ir vecs goda vīrs un neļaus tev paklīst. Viņš arī izgādās tev darbu. Bet, kad tu būsi iepazinusies ar dzīves grūtībām, mācījusies zaudēto mīlēt, tad — Dieva vārdāl — varēsi griezties at​pakaļ …»

Rozālijas acīs spīd asaras.

«Tu taču esi daudz labāks nekā es,» viņa saka aizgrābta un mēģina apķerties vīram ap kaklu.

Juris atstumj to nost.

«Apģērbies un salasi visvajadzīgākās lietas. Vakara vil​cienu mēs vēl aizspēsim.»

«Juri, un tu tiešām mani izdzen?»

«Citādi nevaru!»

«Kas rūpēsies par saimniecību?»

«Kad tu būsi projām — māte.»

Rozālija raud.

«Un tu mani izdzen?»Juris iziet priekšistabā.

Līze ir paņēmusi Jānīti klēpī un klusi šūpo.

«Māt, Rozālija no mums aiziet,» dēls uzrunā viņu tumši.

Līze paceļ izbrīnījusies galvu.

«Māt, vai arī tad tu atstāsi mani vienu, kā līdz šim?»

«Dēliņ!» vecenīte iesaucas dzīvi, un asaras birst tai pār krunkainajiem vaigiem.

«Zinu, māt,» Juris turpina skumji, — «zinu, ka tu ar Antonu izglābsat Vilkatīreļus…»

«Vai maz esmu šinīs gados cietusi? Ja nebūtu bijis Jā- nīša, es būtu vai nu nomirusi, vai aizgājusi no šejienes projām. Sirds man pa muti kāpa laukā, redzot, ka mans sūri grūti savāktais krājumiņš izsika un izputēja! » «Pateicos, māt!»

«Bet ko varēju darīt? Mīļā miera dēļ nedrīkstēju nekur iemaisīties, nedz ko sacīt. Tāpēc klusumā apņēmos dzīvot puisēnam un lļīgt Dievu, lai tas viņam dod stiprāku dabu, drošāku prātu, nekā tev ir. Lai viņš izaugtu tikpat nelokāms un ciets, kā tavs tēvs bija. Gan tad pār Vilkatīre- Jiem vēlreiz nāks spožas dienas.»

Juris nobučo jūtīgi mātei roku un paņem dēlu klēpī. Jānītis noslēpj galviņu kaunīgi pie tēva pleca.

Tēvs viņu sirsnīgi noskūpsta.

«Lai Dievs paklausa mātes lūgšanas,» viņš čukst svinīgi. «Audzi stiprs un liels!» Tad noliek dēlu mātei klēpī un izsteidzas no istabas.

Bēris skaļi nozviedzas, kad Juris to izved no kūts.

«Varbūt tagad tu vedīsi beidzamo reizi savu jauno saimnieci,» Juris saka jūsmīgi, glaudīdams ugunīgā lopiņa kaklu.

Bēris aposta sava arājiņa roku un sāk'to laizīt.

«Mīļais zirdziņš!» Saimnieks apliek roku zirgam ap kaklu; bet ne ilgi, drīz viņš saņemas: ir laiks!

«Vai Juris tiešām mani gribētu dabūt projām?» Rozālija prāto, lūkodamās spogulī. «Vai tad es būtu savu varu pār viņu zaudējusi? — Nieki, acumirklīgs untums! Ticu droši, ka pusceļā viņš atgriezīsies atpakaļ. Varbūt viņš mani grib iebaidīt? — Labi, brauksim, redzēsim, kurš būs stiprāks. Smieklīgi,, mēs niekojamies kā mazi bērni.»

Viņa ātri apģērbjas un galvā apsien baltu adītu šalli ar rozā šleifītēm. Tā piedod viņas ģīmim ļoti

mīļu, bēr​nišķīgu izskatu.

Juris piebrauc zirgu pie durvīm. Rozālija uzmet spītīgi lūpiņas un iziet ārā. Bēris sprauslā un kasa zemi.

«Vai tu līdzi neko neņemsi?» vīrs vaicā sievai, redzē​dams, ka tā apģērbusies it kā uz pastaigāšanos.

«Negribu nekā no tavas mantas, savu esmu izputi​nājusi,» Rozālija atbild iecirtīgi.

«Bērīt — hop!»

Zirgs ielauž galvu krūtīs un uzņem slaikus rikšus. Brau​cēji nerunā ne vārda.

«Tu taču nebrauksi pār ezeru?» Rozālija iesaucas izbi​jusies, kad vīrs nogriež zirgu no lielceļa.

«Būs īsāks ceļš.»

«Bet varbūt ka ezers vēl nav aizsalis?»

«Pie bargā sala?»

«Apžēlojies, mēs varētum ielūzt!»

Juris smejas.

«Vai tev bail no nāves?» viņš saka nicinoši.

«Juri! Mīļais Juri!» Sieva apķeras vīram ap kaklu un kaislīgi skūpsta viņa nosarmojušos vaigus.

«Nelaimīgais bērns!» Juris runā dziļi jūsmīgi. «Bērīt, hop!»

Viņi ir uz ezera. Ledus ir līdzens un apklāts plānu sniega kārtiņu. Mazās kamaniņas viegli šaujas uz priekšu.

«Bērīt, hop!»

Bērītis sasit asti riņķī un dodas kā vētra uz nriekšu.

«Ai, cik patīkami tā braukt!» Juris čukst sapņaini. «Kaut tā mūžam varētu braukt, netraucēti no pasaules un viņas raizēm… tā.., ilgi, ilgi… bez gala… Vai ne, bērns, mēs vairs nekad nešķirsimies, nekad?» «Nē, nekad!» jaunā sieviņa apliecina šņukstēdama.

«Vai tu atceries jauko ģeogrāfijas stundu pagasta skolā? — .la? Tas bija jauks acumirklis!…»

«Es toreiz vēl biju mujķe!»

«Toreiz mēs izšķīrāmies, otrreiz mēs izšķīrāmies pēc iesvētīšanas, un — tagad mēs gribam trešo reizi izšķir​ties. Bet mēs nešķirsimies, vai ne, mīļākā?»

«Nē, nekad!»

«Ai, mūžīgi tik laimīgiem kopā būt!… Ja ledus tagad iatvērtos un mūs paslēptu zem sevis, tad mūs vairs neviens nespētu šķirt — neviens, neviens!… Mierīgi un klusi mīkstais ūdens uzņemtu viesus savā klēpī, zivtiņas jautri peldētu mums riņķī, vasarā slaikās lilijas zvanītu pār mums savus pulkstenīšus…»

Piepeši bērītis saslienas. Mazs, balts miglas mākonītis paceļas viņu priekšā. Pātaga asi nosīc gaisā: «Bērīt, hop!»

Migla un ūdens… * [4] [1] Lazdu kalniņš Vilkatīreļos ir apiaisits zaļu sētiņu, aiz kuras redzami trīs puķēm apauguši kapi.

Uz akmens krusta ir lasāmi vārdi: «Pēteris Zelmenis 1817 /V 27— 189 /VI 8.. f Juris Zelmenis 18/6 VIII 57 — 18I5 /X1I 9..f Rozālija Zelmenis, dz. Griķēns, 1871 60 — 18I5 /XI1 9..f Salda dusa savā kaktiņā!»

Bet uz kalniņu bieži atnāk salīkusi māmuliņa, pavadīta no slaika, skaista puisēna. Viņi te nometas ceļos, lūdz Dievu un r^ud …

Vilkatīreļi uzplaukst dienu no dienas vairāk. Liekas, ka viņi būtu nokratījuši kādu grūtu lāstu.

SATURS E. Knope. Jānis Purapuķe un «Savs kaktiņš, savs stūrītis I Viņš smeļas…………………………………………..

II Starp dzīvību nn nāvi………………………………..

111 Nelaime nenāķ nekad viena………………………… iV Palīgs īstenā laikā .

V Jauna dzīve — jaunas cerības……………………….

VI Šaubas un cīņas………………………….

VII Vilkatīreļos………………………………

VIII Darbs un raizes……………………………………….

IX Darba sekmes — jaukākā alga……………………….

X Viņa vārds lai ir augsti slavēts……………………..

XI Nožēlojamie cilvēki . . .

XII Dieva sods ir nācis pār tevi. tu, svētītā zemei , XIII Domas………………………………………………..

XIV Vai tā nebija Rozālija?……………………………..

XV Māte…………………………………………………..

XVI Redzēsim!…………………………………………….

XVII Riekstu kule …………………………………………

XVIII Viņa aiziet pastaigāties………………………………

XIX Zvēri man!…………………………………………….

XX Kapa kalniņš…………………………………………

XXI Apgāzta slaucene……………………………………..

XXII «Jātaisa gaisi» ………

XXIII Nelaimīgais āboliņa lauks …….

XXIV Savā kaktiņā…………………………………………

Jānis Purapuķe SAVS KAKTIŅŠ, SAVS STORITIS ZEMES Iz Baltijas arāju dzives Redaktore Z. Kļaviņa Mākslinieciskais redaktors G Kruiojs Tehniskā redaktore 0. Sļepkova Nlidota salikšanai 20.01.90. Parakstīta Iespiešanai 25.06.90. Formāts 84X108.'32. Tlpogr. papīrs Ni. 2. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 6 (iz. iespiedi.: 10.08 uzsk. iespiedi.; 10.4 uzsk. I<r. nov.; 11,69 Izdevn. I. Metiens 80 000 eks. Pašūt. Nr. 309. 2 cehs. Maksā 3 rbļ. Izdevniecība «Zinātne», 226530 PDP Uicrā. Turgeņeva ielā 19. lepiesta tlpogrālllā «Ruta». 226011 Rīgā. Blaumaņa Ielā 3S 40. Vāks Iespiests LKP CK Izdevniecības tipo​grāfijā, 226031 Kigā, Balasta dambi 3.

[1] pēc citām ziņām — 22. martā (vecajā stilā).

[2] sine copia — bez kopijas. daži ārsti lieto tādu uzrakstu uz receptēm, lai slimnieks nezinātu,, kādas zāles ārsts parakstījis. Slimnieks tad dabū aptieķī zāles bez receptes līdzi. Krietni un godīgi ārsti reti kad tā darīs.

[3] smalki sprogaina.