SENCU AICINAJUMS RAKSTI CETURTAIS sEjums - VILIS LACIS

Annotation

VILIS LĀCIS RAKSTI desmit sējumos CETURTAIS sĒjums SENČU AICINĀJUMS Piedzīvoju romāns LATVIJAS VALST IZDEVNIECĪBA RĪGĀ 1960 MĀKSLINIEKS V. VALDMANIS VĀ ZĪMĒJIS K. GOLDMANIS Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis 13 - V. Lāci Raksti IV

PIRMĀ NODAĻA BAIGĀ NAKTS otra nodaļa kas viņai noticis?

TREŠA NODAĻA SLIMAIS CILVĒKS CETURTA NODALA PIEKTĀ NODAĻA SAVĀDI NOTIKUMI UZ «GAITAS» SENČU AICINĀJUMS Piedzīvojumu romāns

.

PIRMĀ NODAĻA BAIGĀ NAKTS 1 ēcpusdien, kad Niedru ciema motorlaiva «Kaija» devās ce|ā uz Rīgu, vēja vēl tikpat kā nebija. Sis bija pēdējais brauciens šoruden, tāpēc visi, kam vajadzēja kaut ko vest vai kārtot pilsētā, atra- das uz «Kaijas». Mazā kajīte pienāca ļaužu pilna, motorlaivas klajš bija piekrauts tukšām un pilnām kastēm — nebija brīvas vietiņas, kur soli spert. Un tā nu tā aizbrauca selgā, smagi piekrauta, dziļi ūdenī iegrimusi, zemu noliektu priekšgalu, at​gādinādama lielu arklu, kas neveikli vagoja jūras krūti.

Septiņi vīrieši un viena sieviete atradās uz «Kaijas». Septiņi skaļi, plātīgi radījumi, kas vienā laidā runāja par saviem veikaliem, mazajām ciemu bodītēm, kartupeļu ražu un plekstu lomiem pagājušajā vasarā, un kāda vientuļa, klusa būtne, kas, kajītes tumšākajā kaktā ierāvusies, visu laiku klusēja, kā likās, pat neieklausīdamās savu ceļa biedru skaļajās valodās. Starp braucējiem viņai laikam nebija neviena pazīstamā. Viņas glī​tais, pēc pilsētas modes šūtais tērps spilgti izdalījās vienkāršo jūrmalas vīru vidū. Elegantajās kurpītēs sievietes mazās kājas atgādināja trauslu tēlnieka veidojumu, un tāda, kāda viņa tur sēdēja piesmēķētā un piespļaudītā telpā — nekustīga, vienā virzienā vērstu domīgu skatienu, labo roku gaišzilās kostīm- jaciņas krūtīm piekļāvusi, bet kreisajā turēdama mazu rokas somiņu, viņa tiešām varēja radīt sastinguša tēla ilūziju.

Aizvien biezāks kļuva kajītes gaiss. Tabakas dūmi zilganiem slāņiem griezās telpā. «Kaija» šūpojās vi|ņos. It kā caur šķidrautu nu varēja redzēt sievietes jauno, svaigo seju. Viņai bija lielas, tumšas acis slaidiem, kā izbrīnā uz augšu savilktiem uzacu lokiem, vaigos vēl zeltoja vasaras iedeguma vienmērīgais brūnums, bet mazā mute, maigi sakļautās lūpas un mazlietiņ izvirzītais zods pauda raksturu un drosmi.

Motorlaivai šūpojoties, sievietes plecs pieskārās blakus sēdētāju kamiešiem, un rupjie darba vīri, kaut kādas mulsas, nepazītas takta sajūtas ietekmēti, atvirzījās tālāk, atbrīvodami viņai drusciņ vairāk vietas.

— Vai jaunkundzei nav par grūtu mūsu dūmos? — iejautājās kāds no tuvāk sēdošiem, izdauzīdams pīpi pret īkšķa nagu.

— Nekas … — tikko dzirdami sakustējās sievietes lūpas. Tad, it kā par atbildi vīriešiem, viņa atvēra rokas somiņu, iz​ņēma papirosu un aizsmēķēja, iegrimdama atkal savās klusa​jās pārdomās.

Krēsloja vakars. Laivas gaita kļuva aizvien nevienādāka.

— Sāk uzvilkt… — ieteicās kāds zvejnieks, atgriezdamies no klāja. — Kad tik nu nesāk pūst vēl vairāk.

— Pamazgās mūs pa krietnam.

— «Kaija» ir tā piekrauta, ka nevar izlēkt vilni.

— Nu, varbūt tikmēr būsim pie Daugavgrīvas.

Runātāju balsīs ieskanējās kāda tumša, raižpilna nots. Cits pēc cita tie nopietni paskatījās ārā pa kajītes durvīm, un melno ūdeņu plašums likās apēnojam viņu brūnos vaigus. Klusi krek​šķinādami, tie apsēdās savās vietās, sūca pīpes un ņurdēja.

Jaunā sieviete sakustējās un lēni piecēlās.

— Atvainojos… — viņa griezās pie vīriem, kuru kājas smagos zābakos aizšķēršļoja ceļu uz kajītes durvīm. Kaut kā viņa aizkļuva līdz kāpnēm.

— Laikam nelabi palika … — aiz muguras kāds ieteicās.

Sieviete pasmaidīja, pēc runātāja balss nojauzdama to tēvišķīgo, savu pārākumu apzinoša cilvēka smīnu, ar kādu veci lietpratēji noraugās iesācējā. Nē, viņai nepalika vis nelabi. Velta Akmeņkalne nebija no tām, kurām kaut kāds nieka vilnītis varēja dūšu samaitāt. Jā gan, karmīns viņai bija uz lūpām,

manikirēti nadziņi, un kreisās rokas mazajā pirkstiņā viņa nēsāja gredzenu ar īstu topazu, bet viņas ķermenis bija vingrs, tenisa laukumos un slidotavās iztrenēts, un jūras viļņošanu panesa bez kādām grūtībām.

Izgājusi uz klāja, viņa apstājās līdzās stūres būdai un ieskatījās jūrā. Zemi padebeši skrēja tai pāri, palsi, pelēki, saplūkāti, kā noskranduši vēja gari. Dzestrie ūdeņi sakustējās aizvien straujāk, aizvien drūmāk iegaudojās vējš. Saule rietēja, neredzama aiz mākoņu masām. Ciems bija sen nozudis, tālumā tumsa melna svītra, bet priekšā gulēja satraukts ūdeņu plašums. Brieda negaiss, tuvojās aukstā, nemīlīgā novembra nakts. Stūres būdas aizvēnī stāvēdama, Velta domāja par autobusu, kas patlaban ielīgotu Rīgas ielās, ja viņa nebūtu izvēlējusies nepatīkamo un drūmo jūras ceļu. Ko viņa iegūs no šī brauciena? Iesnas, vieglu melanholiju … Varēs pastāstīt savām draudzenēm: «Es braucu pa jūru mazā mazā laiviņā. Laiks bija nejauks — īsta vētra, bet es nebaidījos.» Un tiešām — baiļu viņa nejuta, tomēr vakara stunda, tumšo ūdeņu draudīgā šalkoņa, vēja īdi masta vantīs un vientuļais stāvoklis vētrainajā klajumā pildīja ar dīvainām sajūtām, kādas viņa nekad agrāk nebija pazinusi. Bija tā, kā kad viņa stāvētu augsta torņa pašā galotnē un lejā visapkārt tumstu dziļi bezdibeņi. Galva reiba, vieglas trīsas skrēja pa visu augumu, bet prāts bija mierīgs, jo nekas taču nedraudēja.

Veltai sametās vēsi, bet atgriezties kajītē viņa nevēlējās. Aizpogājusi kostīma jaciņas pogas līdz pašam kaklam un ciešāk savilkusi plānā rudens mēteļa stūrus, viņa pagājās līdz k/lāja vidum un apskatījās, vai kaut kur aizvēnī nav kāda ērtāka vieta sēdēšanai. Pašā motorlaivas priekšgalā viņa ieraudzīja kādu cilvēku, kas sēdēja zemē, muguru atspiedis pret preču kastēm. Viņš nelikās zinis par ūdens šļācēm, ko viļņi lāgiem svieda pāri laivas klājam. Pelēkā lietus mētelī ietinies, kājas pa austrumnieku paradumam sakrustojis zem sevis, viņš skatījās prom, uz krasta pusi, un savā nodabā kaut ko dudināja, dziedāja bez vārdiem un svilpoja. Velta pazina Jernfelta «Šūpļa dziesmas» liegi skumjo melodiju. Jūrmalā viņa šo cilvēku nebija redzējusi. Viņš laikam uznāca pēdējā brīdī, kad braucēji visi bija sagājuši kajītē. Sadzirdējis soļus uz klāja, viņš paskatījās atpakaļ, uzlūkoja Veltu un atkal vienaldzīgi novērsās. Velta redzēja tikai vīrieša tumšās acis, kurās īsu mirkli pazibēja drūms spožums, kā vilkam, kas tumsā uzlūko medījumu. Viņa griezās atpakaļ un apsēdās uz kādas kastes pie stūres būdas.

Tā viņi tagad sēdēja katrs savā klāja galā, klusēdami un vērodami nemīlīgo jūru, kura kļuva aizvien melnāka un bai- sīgāka. Laiku pa laikam Velta paskatījās uz priekšgalu, bet svešais vīrietis nelikās zinis, ka kopā ar viņu vēl kāds atrodas uz klāja. Ātri uznāca tumsa. Tāli bāku uguņi uzliesmoja naktī. «Kaija» ar grūtībām lauzās caur viļņiem, dobjiem motora puk- šķiem pārskanēdama ūdens šļakstienus un vēja aurus. Velta domāja par neseniem notikumiem, par dzīvi pie māsīcas Noras turīgā jūrmalnieku dzimtā. Veselu mēnesi prom no pilsētas, klusajās mājās, veselu mēnesi bez teātriem, koncertiem, kino, kafejnīcām, gandrīz bez sabiedrības, ja par tādu neskaita krusttēva Viestura ģimeni un dažus nejaušus atnācējus no kaimiņu sētām. Un tomēr tas bija jauks mēnesis, gan mazliet vēlīns, jo viss bija noziedējis un novītis, bet ne jau zaļumos Velta bija devusies. Viņa nebija braukusi padzīvoties ārpus pilsētas tagad, kad, rudens darbus apdarījuši, lauku ļaudis arī paši kļuva brīvāki un dīkās pilsētnieces klābūtne nevienu vairs neapgrūtināja. īstais iemesls bija māsīcas Noras smagais un apkaunojošais piedzīvojums, kas šai draiskulīgajai meitenei atgadījās rudenī, kad viņa ieradās Rīgā, lai iestātos konservatorijā. Nora iepazinās ar topošu mūzikas slavenību, jauno, apdāvināto pianistu Indrupu, par kura koncertiem jūsmoja visi galvaspilsētas melomāņi. Viņi satikās vai katru dienu, kļuva tuvi, līdz pēkšņi dievinātais pianists izrādījās rupjš dzīvnieks, un kādu nakti Nora atgriezās no satikšanās saplēstām drēbēm, piekauta, asiņaina, belzienu zilumiem sejā. Viņa saslima aiz nervu satricinājuma. Par iestāšanās eksāmeniem konservatorijā vairs nebija ko domāt. Veltai vajadzēja pavadīt māsīcu uz vecāku mājam un nodzīvot tur veselu mē​nesi, kamēr Nora atspirga.

«Tas ir briesmīgi, gandrīz neticami, ka tādi cilvēki var dzīvot sabiedrības vidū …» Velta domās nodrebēja, ļaudama slīdēt gar acīm derdzīgajam iedomu ainām. «Vīrietis zvērs, vīrietis varmāka, kas smaidošu seju saņem puķes no savām cienītājām, spēlē kā burvis, runā saldu valodu — un pēkšņi..

Kāds vilnis nošļāca Veltai slapjas kājas. Domu pavediens pārtrūka. Platām acīm, nekā sev priekšā neredzēdama, viņa skatījās tumsā, no kurienes vēja gaudām pa vidu lāgiem skanēja Jernfelta «Šūpļa dziesmas» elēģiskās skaņas. Viņai kļuva skumji. Kaut kas smeldza krūtīs; satraukta, nervoza viņa ar sāpīgu nepacietību klausījās klusajā melodijā, kuru šajā drūmajā naktī svilpoja svešais vīrietis. Beidzot viņš apklusa, it kā manīdams, ka viņu noklausās, un nu bija tumsa, negaiss gaudoja un baltām krēpēm garām brāza bangas.

Velta nodrebēja . .. Bet ne no aukstuma vien.

2 Vējš pieņēmās spēkā un ātri pārgāja aukā. «Kaija» aizvien biežāk ņēma pāri viļņu šļāces, zemais pīķis vairāk atradās zem ūdens nekā virs tā. Klāja krava šūpojās, kastes un mucas tikko vairs turējās savās vietās, lai gan bija nosietas stiprām virvēm. Mazā klīverbura, kas bija uzvilkta, lai vieglāk būtu stūrēt, raustījās un plandīja nevienādajos vēja grūdienos. Neliels caurumiņš buras vidū ātri pārvērtās bārkstainā plīsumā, un drīz no stiprā vējauta bija palikusi pāri tikai nevarīga skranda, kas šmīkstēdama plītējās ap vantīm un mastu.

Krampjainiem pirkstiem Velta turējās pie lentera, kas stiepās stūres būdai visapkārt. Kāda matu cirta bija izlīdusi no cepures malas un plīvoja gar acīm. Katrpus mastam dega sig- nālugunis, sarkana un zaļa, izveidodamas ap sevi mazu gaismas laukumiņu, kurā rēgoja masta tumšais siluets un stiprais bugšprīts, kā milzīga putna knābis noliekdamies un atkal iz- celdamies virs dzelmes. Tālāk visapkārt bija nakts, necaurredzama pirmlaiku tumsība. Naidīgi tā spiedās ap mazajiem gaismas avotiem, smacēja tos no visām pusēm un iedvesa baismu vientuļajam cilvēku bērnam, kas trīcēdams kļāvās pie stūres būdas, aizvēni un drošību meklēdams. Bet «Kaija» cē​lās, «Kaija» grima, un tumsā skanēja vētras ļaunās gaviles.

Veltai blakus parādījās bārdaina vīrieša galva. Iznācis no kajītes, jūrmalas tirgonis bažīgi vēroja jūru un apskatījās, vai viņa kastes vēl turas uz klāja.

— Velna laiks … — viņš īgni norūca, ar sapīkumu mēģinādams slēpt savas bailes. Vēl ko noņurdēja un atkāpās kajītē. Brītiņu vēlāk pa durvīm izliecās cita galva, sirmāka un bez bārdas, vēroja jūru un īgni spļāva.

— Kāds velns mūs tādā laikā trieca laukā no mājas! Vai nevarējām nogaidīt līdz rītam?

Tā nozuda, un parādījās cita. Galvas mainījās, mainījās balsis un vārdi, bet nemainīgs palika šo |aužu nemiers, valdītās raizes un ļaunās nojausmas. Un «Kaija» brauca, lielā tālumā zibēja bākas uguns, bet pa kreisi, līdztekus motorlaivas ceļam, stiepās zeme, tikpat melna kā šī ļaunā nakts. Šausmas lēnām iezagās Veltas apziņā, it kā saltiem taustekļiem pieskārās viņas smadzenēm, un nu tur vairs nebija domu, tikai viens vienīgs jēdziens: «Beigas!»

Mākoņi paklīda, mēness sirpis parādījās virs jūras, bet nu tā izskatījās vēl drūmāka. Mēness gaismā līganais klajums atgādināja zvēru baru, kas saķērušies neprātīgā cīņā uz dzīvību un nāvi kūleņoja, vēlās, trauca augšup, rēkdami un kratīdami savas palsās krēpes. Cits citu žņaugdami, viņu augumi savijās kamolos.

Bet «Kaijas» priekšgalā stāvēja cilvēks, nesaraudamies un nenoliekdams galvu, kad pāri tai aiztraucās kāda «devītnieka» niknais šļāciens. Piespiedies kastēm, viņš stāvēja ar muguru pret Veltu. No viņa mēteļa tecēja ūdens.

— Kas tad ir, saimnieks, vai mēs ilgi tā brauksim? — Velta dzirdēja jauna zvejnieka balsi stūres būdas durvīs. — «Kaija» iet arvien vairāk uz deguna. Priekšā vajag būt kādai sūcei, rūme būs pilna ar ūdeni…

— Jā, ko tad lai es daru? — druknais vīrs, neizlaizdams stūres ratu no rokām, attrauca. — Te mēs malā nevaram tikt. Nav nevienas jomas, un «Kaija» tā pielādēta, ka pat trešajam sēklim netiks pāri.

— Ja varētu iebraukt Gaujā …

— Ej nu meklē tādā tumsā, kur Gauja.

— Muļķīgs numurs. Ļaudis tur apakšā rūc, ka nevajadzē​jis braukt tādā laikā.

— Ja mēs noturēsimies vēl kādu stundu, tad vairs nebūs tik traki. Tālāk gar strandi būs pavēnis un varēsim turēt vai​rāk pie krasta.

— Ja noturēsimies …

Jaunais zvejnieks aizvēra būdas durvis un nokāpa kajītē. Mēness atkal pazuda mākoņos. Velta vairs neredzēja svešā vīrieša stāvu laivas priekšgalā. Pēkšņi viss it kā apklusa, nebija vairs dzirdami vēja kaucieni un ūdens šalkoņa, un varēja just, ka motorlaiva vairs nekust uz priekšu. Rāmi, negrīļoda- mās tā stāvēja, baisīgā klusuma un tumsas apmāta, savam lik​tenim padodamās bez pretošanās.

Veltīgi stūres vīrs pūlējās sagriezt «Kaiju» pa labi, ar pīķi pret to tumšo, nenovēršamo, kura aizvēnī motorlaiva bija iekļuvusi. Milzīgs vilnis, neredzēts, kā zaglis izbruka no tumsas. «Kaija» sakustējās, kā bulta drāzās uz priekšu. Apkārt šņāca un virmoja devītnieka mugura, aizvien augstāk pāri kuģītim pacēlās krācošā, kūsājošā viļņa galotne un pēkšņi sabruka, aprakdama motorlaivu zem sevis. Vilnis satvēra «Kaiju» sāniski un dažus mirkļus nesa sev līdz, tad sagāza uz kreisajiem sāniem un krākdams pārvēlās tai pāri. Ugunis nodzisa. Neviens kliedziens neaizskanēja naktī. Motorlaivas korpuss vairs neuzpeldēja augšā. Atrautās preču kastes šūpojās ūdenī, un ap to vietu, kur nogrima «Kaija», plīsa katrs vilnis, kas gāja tur pāri.

Veltu noskaloja no klāja tai brīdī, kad «Kaiju» apgāza uz sāniem. Vilnis aiznesa viņu metrus divdesmit, tad sabruka pāri viņai, un uz brīdi viņa bija aprakta dziļi zem pāri traucošā ūdens kalna. Velta labi prata peldēt. Instinktīvi aizturējusi plaušās gaisu, viņa sāka ķepuroties ārā no saltās, ledainās tumsības, kas stindzināja locekļus un dvēseli. Izkļuvuši virspusē, viņa atvilka elpu un tūlīt ieņēma pusslīpu stāvokli, lai jauns vilnis viņu nenogrūstu dzelmē. Mētelis un šaurais ceļa tērps apgrūtināja kustības, piemirkušais audums cieši kļāvās ap pleciem, iegrauzās padusēs un žņaudza krūtis, bet ūdeņa saltums aizrāva elpu. Meičas spēki ātri zuda. Izmisuma pūlēm viņa vēl turējās virs ūdens, nezinādama, kurā pusē atrodas krasts. Uz mirkli viņa ieraudzīja kaut kur pāri sev zvaigžņotu debess stūrīti. Zvaigznes mirgoja mierīgas un saltas, kā atdzisusi jūra, bet lejā cilvēka bērns cīnījās par savu dzīvību. Veltai nebija vairs nevienas skaidras domas, bet visa viņas cilvēciskā būtne apzinājās kaut ko drūmu, neatvairāmu — beigu tuvumu, skaistā, īsā piedzīvojuma — dzīves finālu. Kustībām, kuras aizvien gurdenāk izdarīja rokas un kājas, nebija vairs sakara ar viņas apziņu, locekļi kustējās kaut kā paši no sevis, automātiski, bet trakā, pārcilvēciskā saspīlētībā. Spēka viņai vairs nebija, arvien dziļāk meičas pleci grima viļņos, ūdens šļāca mutē, brīžiem viņas galva pazuda dzelmē un tikai zemapziņā snaudošais dzīvotgribas instinkts vēl un vēl lika sarauties sastingušajiem locekļiem.

Vēlreiz viņa iznira, lai vienā skatienā ieraudzītu savu bezpalīdzību, tumsu, satrakoto stihiju, un šausmās par savu pamestību, — par to, ka neviens nezinās viņas mocīšanos pēdējā cīņā, — izkliegtu naktij savu izmisumu. Tad zvanīja kaut kur tāli pulksteņi, daiļi cits citam sekoja metala tīrie skandieni, un Velta ieslīdēja vismelnākajā no visām tumsībām. Zudis bija viņas izmisums. Padevīgi viņa ļāvās liktenim, un salda sajūta, kā miegā laižoties, apņēma Veltas dvēseli.

Cik ilgi turpinājās šis tumšais brīdis, to Velta nezināja. Gandrīz tai pašā mirklī, kad viņas būtībā zuda pēdējā cīņas konvulsija un viņa it kā izgaisa pasivitātes nemaņā, kāds svešs spēks, kāda aktīva, no ārienes nākoša, viņas gribai nezināma un garām ejoša vara iedarbojās uz viņu. Apstājās saldais slfdējiens lejup, beidzās kritiena reibinošā sajūta, un Velta nomanīja, ka kaut kas viņu ceļ uz augšu, ārā no dzelmes. Tad pēk​šņi auksta dvesma pieskārās viņas sejai.

«Kāds savāds sapnis …» Velta domāja, kavēdamās atvērt acis, lai vēl ilgāk izbaudītu iedomāto drausmu asās izjūtas. Viņai ļoti sala, visa miesa raustījās krampjainās trīsās un kāju ikrus kaut kas vilka kopā sāpošos kamolos, bet no slapjajiem matiem pār seju tecēja ūdens straumītes. Tad viņa atvēra acis, un atkal tās bija zvaigznes, kas tikpat mierīgas un saltas mirgoja pār satraukto jūru kā bridi atpakaļ, kad

viņa grima ne​maņā. Un tāpat kauca vējš, mutuļoja tumsa un apkārt līgojās ūdens. Krasts nebija redzams.

— Turieties man ap kaklu! — Velta dzirdēja sev pie pašas auss nomāktu saucienu. Nu viņa redzēja, ka guļ ar krūtīm uz lielas kastes un kāds cilvēks viņu saņēmis zem pleciem un viņas labo roku pārlicis sev pār kaklu. — Turieties taču! — cilvēks atkārtoja. Velta cieši aptvēra svešā cilvēka kaklu. Tūlīt tas palaida vaļā viņas vidukli un uzrausās kopā ar savu nastu augstāk uz kastes. Nu viņi atradās līdz jostas vietai ārā no ūdens.

Mēness izlīda no mākoņiem. Velta ieskatījās cilvēka sejā un pazina svešo vīrieti, kas pirmīt stāvēja «Kaijas» priekšgalā uz klāja. Cepuri viņš bija pazaudējis. Slapjie, kuplie mati izjukuši un lipa viņam pie pieres un ap ausīm, seja bija savilkta niknā piepūlētības grimasē. Ar kreiso roku turēdamies pie kastes, viņš ar labo airējās uz priekšu, un viņa kājas nemitīgi iz​darīja spēcīgus vēzienus ūdenī.

— Saturieties, drīz būsim uz trešā sēkļa! — viņš kliedza pēc kāda brīža un atkal aptvēra Veltas vidukli. — Jums salst?

— Es ne… ne … zinu … — Velta atbildēja, zobiem klabot. Viņas locekļos nebija vairs ne mazākā siltuma, asinis stāja ritēt un kaut kas it kā spieda smadzenes. — Man ir auksti…

— Jums jāiztur vel drusku! Turieties! Ciešāk! Tas ir sēklis!

Svešais vīrietis cieši piespieda Veltu pie kastes. Pēkšņi kaut kas viņus satvēra, pacēla augšup un nesa uz priekšu mežonīgā ātrumā. Virs trešā sēkļa trakoja gāzes, viļņa krūts slējās vertikāli gaisā, ūdens vārījās, putas šķīda, un ar briesmīgu spēku banga svieda abus cilvēkus pāri sēklim. Uz brīdi viņu galvas pazuda ūdenī. Izniruši viņi joprojām turējās pie kastes un pel​dēja pāri selgas jomai, līdz sajuta zem kajam otrā sēkļa smiltis.

Svešais palaida kasti un piecēlās kājās. Arī Velta mēģi- naja nostāties uz kājām, bet smiltis zem pēdām šķita kļuvušas dzīvas: tiklīdz viņa tur atbalstīja pēdas, pamats sagrīļojās, tajā vietā radās bedre un spēcīga dibenstraume rāva viņu atpakaļ selga. Viņai nebija speķa turēties pretī šai straumei, kas radās no atpakaļplūstošiem ūdeņiem, kurus viļņi sadzina krastā. Tas bija dīvains un baigs stāvoklis, likās, ka dzelme neredzamām rokām vilktu savus upurus atpakaļ selgā.

— Es nevaru .. . man nav speķa! — Velta izdvesa, turēda​mās pie vīrieša elkoņa.

Ne vārda nesacījis, viņš paņēma to rokās. Arī viņa spēki bija izsīkuši, un tikai lēnām, smagi cīnīdamies par katru pēdu tuvāk krastam, viņš tika uz priekšu. Velta aizvēra acis un ļāva sevi nest šīm stiprajām rokām, uz kurām viņa nu gulēja paļāvīga un droša. Viņa neredzēja, kādā piepūlē bija savilkta vīrieša seja, kā smagi cēlās un plaka viņa samocītās krūtis un kā viņš cieši cieši sakoda zobus, lai neizlauztos noguruma elsas.

Ta viņš to iznesa krastā …

3 — Jums vajag sasildīties, — svešais teica, nostādīdams Veltu uz kājām. — Vai varat paskriet?

Viņš ņēma to pie rokas, un viņi sāka ātri soļot gar tumšo, kailo liedagu. Ledains vējš laizījās gar viņu mitrajām drēbēm. Salti drebuļi kratīja Veltas augumu, viņa gribēja skriet, lēkāt, sašūpot rokas, lai noguruma siltums atkausētu stingušos dzīvības spēkus, bet neko nevarēja. Sīkiem, stīviem solīšiem viņa turējās aiz sava biedra. Vismīļāk viņa tagad nokristu kaut kur zemē un ļautos nenovēršamajam.

— Apsēdīsimies, man nav spēka … — Velta izdvesa. Svešais vēl ciešāk saņēma viņas elkoni un rāva sev līdz.

— Nepadodieties vājībai, drīz būsim pajumtē un siltumā! — viņš sauca. Un viņi gāja tālāk, aizķerdamies žagaros un klūgās, kuras vētra bija izskalojusi krastā. Tuksnesīgas kāpas stiepās līdzteku krastam. Kailajā liedagā nebija nevienas laivas un nekur neredzēja māju ugunis — viņi bija iznākuši malā neapdzīvotā vietā un nezināja, cik tālu līdz tuvā​kajām ļaužu mītnēm.

Svešais apstājās un dauzīja rokas gar sāniem, tad satvērā Veltas rokas un pārmaiņus pierāva tās sev klāt un atkal atgrūda — vienu klāt, otru prom. Viņš neko nebēdāja par meičas nevarību, neklausījās, kad viņa lūdza to pārtraukt.

— Jums jāsasildās, citādi nekas vairs nelīdzēs!

Un patvarīgi viņš to sildīja, kamēr Velta tiešām nejuta vairs slapjā apģērba saltumu. Tad viņi gāja tālāk. Pēc brīža tie gandrīz uzskrēja virsū kādai laivai. Mazliet tālāk stiepās vabu rinda ar izžautiem tīkliem. Kaudzē samesti zvejas pie​derumi gulēja līdzās vecai vadinieku mucai.

— Te vajag būt kādam zvejnieku ciemam vai tīklu būdām … — svešais teica. — Paiesim dziļāk kāpās.

Mežs sākās tūlīt aiz pirmā kāpu vaļņa. Viņi gāja gar pašu mežmalu, kamēr pamanīja šauru, aizpūstu teku, kura aizlocījās augšā smilšu kalnā. Mēness gaismā bija redzamas lielo zvejas zābaku pēdas. Viņi sekoja tām un kāpa augšā pa irdenajām smiltīm, kas šņākdamas lidoja gar kājām. Lejā dobji krāca jūra, un kāpu priedes zemu locīja savas panīkušās, sīk​stās galotnes.

— Vai jūs ko redzat? — Velta jautāja, sekodama sve​šajam.

— Vēl nekā nav. Bet es ceru no kalna virsas kaut kur ieraudzīt māju ugunis. Vai jūs vēl varat izturēt kādu drusciņ?

— Es varēšu … — Velta atbildēja, atkal jau nosalusi, sarāvusies un nevarīga. Kad svešais viņai aplika roku ap vidu, viņa nemēģināja atraisīties, bet ļāva viņam to darīt. Soļi kļuva vieglāki, mazliet ātrāk viņi tika uz priekšu.

Beidzot kāpas virsotne bija sasniegta. Otrā pusē ēnoja mežs. Tumši priežu puduri aizstiepās uz ziemeļiem. Sekojot tekai, abi izglābušies gāja iekšā biezā jaunaudzē, aiz kuras atkal sākās kāpa, atkal retas priedes, bet nekur ne iniņas no cilvēku mājokļiem. Tā viņi klaiņoja šai nakti — divi pusakli, apmaldījušies svešinieki, cieši piespiedušies viens otram, līdz nāvei noguruši un izsalkuši.

— Ak dievs! Vai tad tiešām te nav nevienas mājas! — Velta iesaucās, instinktīvi noliekdama galvu zem neredzama zara, kas karājās pāri teciņai. — Vai mums visu nakti tā būs jāklejo?

— Saņemieties vēl brītiņu. Šai tekai kaut kur jānoved.

Celiņš pagriezās pa labi uz jūrmalas pusi, un abi gājēji pēkšņi atradās pie tumšas būdas, kas kāpas aizvēnī stāvēja starp priedēm.

— Paldies dievam! — Velta atviegloti nopūtās un palaida vaļā vīrieša roku. Priecīgi viņi tuvojās būdai un apgāja tai apkārt, meklēdami durvis. Tās atradās jūras pusē. Būdiņa bija gluži maza — sešas, septiņas pēdas plata un gara. Tādās zvej​nieki uzglabā tīklus un citas zvejlietas.

— Tūlīt tiksim pavēnī un varēsim apsildīties, — vīrietis sacīja, piedauzīdams pie durvīm. Neviens neatsaucās. Tad viņš paraustīja durvis aiz vienkāršā koka kliņķa. Tās neatvērās. Noliecies pie slēgtuves, vīrietis pārliecinājās, ka būda aizslēgta ar smagu priekškaramo atslēgu. Resnas cemmes saturēja biezo aizkara stieni. Svešais nopūtās un, kaut ko pārdomādams, dungoja ar pirkstiem pa slēdzeni. — Muļķīgi…

— viņš norūca, — mēs netiekam iekšā.

Velta uzlūkoja svešo. Viņu skatieni sastapās. Meičas acīs bija lasāms bikls, raižu pilns jautājums, kuru izrunāt neuzdrīkstējās lūpas: «Vai tiešām mums būs jānosalst pie šīm durvīm? Vai tāpēc mēs izglābāmies, lai ielu bojā šajā ļaunajā naktī, te, kur pajumts un glābiņš atradās acu priekšā, tik tuvs un tomēr tik neaizsniedzams?» Mēness apgaismoja mazo laukumiņu būdas priekšā. Cieta, sasalusi zeme tur bija, priežu čiekuriem un skujām piebirusi. Vīrieša skatiens veltīgi meklēja pēc kāda smagāka priekšmeta, akmeņa vai nūjas. Tad viņš mēģināja tāpat kailiem nagiem atplēst stieni. Veltīgi. Bez laužamās dzelzs tas nebija izdarāms.

— Muļķīgi… — viņš čukstēja. — Jūs nosalsiet pavisam.

Spēji viņš sakustējās, it kā pēkšņas apņēmības traukts.

— Nāciet aizvēnī un uzgaidiet mani, — viņš sacīja Veltai.

— Es lūkošu atrast kādu laužamo.

Viņš norāva savu mitro mēteli, izgrieza ūdeni un aplika ap Veltas pleciem. — Tā, tagad es iešu.

Viņš skriešus devās atpakaļ Pa teciņu uz jūrmalu.

«Savāds cilvēks …» Velta domāja, noskatīdamās svešajam paka|. Viņa nezināja, kas viņš tāds, kā radies uz nelaimīgās motorlaivas, nebija lāgā redzējusi pat viņa seju — nakts krēslā un mēnesnīcā nevarēja nojaust viņa vaibstus un vecumu, — bet svešā cilvēka tuvums viņai iedvesa paļāvību, drošības sajūtu. Tagad, kad viņš bija prom, Veltai atkal uzmācās vientulības regi. Melnās drausmu nakts iespaidā atkārtojās drūmā uzskatāmībā. Velta nodrebēja, atcerēdamās neseno nāves cīņu uz jūras: ja nebūtu šā svešā cilvēka, tad tagad viņa gulētu, jūras dzelmē un ūdeņi valstītu viņas nedzīvo ķermeni šurpu un turpu.

Ja nebūtu svešā, viņa pakristu un sastingtu liedaga mitrajās smiltīs — nemūžam viņa nenoturētos pretim beigu saldajam nespēkam. Vīrieša prombūtne biedēja Veltu, viņai uzmācās dažādas nelabas iedomas.

Vīstīdama plecus svešā vīrieša mētelī, viņa gara acīm redzēja to apmaldījušos, paģī- bušu, izgaisušu kaut kur šajā aukainajā tumsā. Viņas bailēm par savu likteni nemanot piejaucās bažas arī par viņu, svešo biedru. Kāds iekšķīgs siltums likās rodamies nosalušās meičas krūtīs. Viņa vairs nevarēja nostāvēt būdas aizvēnī un, nemiera pārņemta, pagājās uz kāpas malu. Vējš nikni gaudoja, raustīja apģērbu un purināja matus. Nekas vēl nebija redzams, vien priedes locījās apkārt, un lejā bija dzirdama lidojošo smilšu svilpšana.

Vīrietis tikmēr noskrēja liedaga un uzmeklēja redzēto laivu. Viņš iztaustīja katru vietiņu, pacēla tilaudas augšā un ieskatījās zem deņa. Pakaļgalā viņš atrada paresnu dzelzs stieni — stūres unguru.

Priecīgi iekliegdamies, viņš to satvēra un stei​dzās atpakaļ uz būdu.

Labs brīdis pagāja, kamēr izdevās izlauzt vienu cemmi. Aizkara stienis noslīdēja uz leju, un tīklu būdas durvis atvērās pašas no sevis. Viņi iegāja iekšā. Būdā atradās daži enkuri, kāda virves bunte un kaudzē samestas tīklu bojas. Gar vienu sienu bija ietaisīta guļamā lāviņa, uz kuras atradas plāna kārta čubu, pārsegtā ar vecu maisa drānu. Kaktā stāvēja maza čuguna krāsniņa.

— Lieliski, mēs tūlīt iekurināsim uguni! — vīrietis jautri sacīja. Viņš aiztaisīja būdas durvis un sakrāva tīklu bojas pie krāsniņas. Pa mazo lodziņu būdā iespīdēja palsa nakts gaisma.

Velta apsēdās uz lāviņas un skatījās, kā svešais ar kabatas nazi grieza skaidas iekuram.

Pēkšņi viņš beidza darboties, piecēlās kājās un atspiedās pret būdas sienu, it kā viņam būtu uznācis nespēks.

— Vai nav muļķīgi? — viņš klusi ierunājās. — Mums ir pajumts, krāsniņa un malka, bet nav … ar ko aizdedzināt. Mani sērkociņi ir samirkuši. Tie vairs nedegs.

Un atkal izgaisa tīkamā ērtības sajūta, gaidāmā siltuma patīkamā nojausma. Velta saprata, ka viņai jāpavada nakts saltā būdā, mitrās drēbēs un līdz pat rītam nebeigsies šī mocošā drēgnuma sajūta, šis nemīlīgais stāvoklis, par kuru domājot vien jau kļuva auksti. Viņa pasmaidīja savām zilganajām lūpām un drebošu balsi sacīja: — Nekas, gan jau iztiksim. Labi, ka ir pajumts.

Vīrietis paskatījās viņā, pasmaidīja un nopūtās.

— Jūs esat dūšīga sieviete …

4 Rūdas jumts grabēja, pa kādu šķirbu sienā vilka vējš, un tomēr mazā, tumšā telpa iedvesa tādu kā mājīguma sajūtu. Cilvēki apzinājās esam glābti no ļaunās, nāvējošās stihijas, kas kauca kāpās, locīja priedes un dzina ūdens vālus pret krastu. Patīkami bija klausīties, kā plosījās negaiss un rēca jūra, — te viņus vairs neapdraudēja satrakotie dabas spēki.

Vīrietis pirmais pārtrauca klusumu.

— Tā mēs nevaram palikt, ja negribam nosalt, — viņš teica, nopurinādamies saltos drebuļos. — No drēbēm jādabū laukā liekais mitrums, citādi tās mūs vairāk saldē nekā silda.

— Kā to lai izdara? — Velta jautāja, manīdama tumsā vīrieša vaicājošo skatienu.

— Mums jānoģērbjas un jāizgriež ūdens no drēbēm, tāpat kā pirmīt izdarīju ar savu mēteli.

— Ak, kāda es esmu! — Velta iesaucās. — Vienmēr vēl turu to pie sevis. — Viņa sniedza mēteli svešajam. Tas norai​dīdams pamāja ar roku.

— Nav vajadzīgs, paturat vien. Man nemaz nav tik auksti. Bet tagad es iziešu laukā, un tad jūs velciet nost visu. Jo drīzāk tiksim pie sausām drēbēm, jo mazāk mums draudēs kaulu sāpes. O, šis vecais riebeklis, reimatisms, nav no patīkama​jiem. Ja vēlaties, es aizklāšu logu.

Viņš paņēma no lāviņas maisa drānu un aizsedza mazo rū- tlti. — Tā, tagad tik ģērbieties nost.

Biezākos apģērba gabalus pasniedziet man ārā. Es varbūt labāk varēšu izžņaudzīt jūsu mēteli un svārkus.

— Bet jūs?

— Es pārģērbšos ārā.

— Tādā vējā?

— Vai tas kas sevišķs? — viņš pasmējās. — Ir |audis, kas ziemā peldas āliņģos. Kālab lai es tad nevarētu mazliet pa trīcēt vējā?

Viņš izgāja laukā. Velta vairs nevilcinājās. Novilkusi mēteli un kostīmu, viņa pasniedza tos svešajam pa durvju spraugu. Situācija sāka viņu uzjautrināt.

«Ko gan teiktu mamma, ja tagad redzētu mani?» viņa smaidot domāja, novilkdama apakšveļu un zeķes. Pagājusies pie pašām durvīm, viņa izgrieza savus plānos apģērba gabalus, vienu pēc otra savilka atkal mugurā un kājās, tad piedau​zīja pie sienas.

— Svārkus!

— Lūdzu… — Vīrietis iebāza roku durvju spraugā un pasniedza pagalam saņurcītos, bet sausos svārkus. Pēc brītiņa sekoja jaciņa un mētelis. Saģērbusies Velta atsedza logu un pārklāja lupatu atkal pār čubām.

— Varat ienākt!

Bet viņai bija jāgaida vēl labs brīdis, kamēr svešais iz- žņaudzīja un apģērba savas drēbes.

— Nu būs pavisam cita lieta, — viņš ienākdams sacīja. — Kā jūs tagad jūtaties?

— Var iztikt… — Velta atbildēja, zobiem klabot. — Ņe​miet savu mēteli.

— Nav ko steigties. Vispirms sasildieties jūs. Es tikmēr palēkāšu un pavingrošu. Apsēdieties uz lāvas un dodiet šurp to nelaimīgo mēteli, kas jums tā apnicis.

Gandrīz ar varu viņš apsēdināja Veltu, tad paņēma savu mēteli un cieši ievīstīja tajā meičas kājas.

Viņas pašas mēteli tas aptina viņai ap pleciem, bet ap kaklu apmeta savu vilnas šalli. — Tagad — lai top siltums!

Kā jauns puika, kas pēc ilga laika ticis laukā no istabas, viņš sāka lēkāt, drīz uz vienas, drīz otras kājas, dauzīja rokas gar sāniem un visādi izlocīja ķermeni.

— Nu jau pietiks, — beidzot viņš noteica un, tiešām sasilis,

uiz nokusuma elsdams, apsēdās Veltai līdzās. Arī Velta sāka Ir lies labāk. Jaunais ķermenis ātri atguva zaudēto siltumu. tīkami bija vērot, kā tas lēnām izplūda no krūtīm arvien /nlak pa visu miesu. Drebuļi pārgāja, locekļi kļuva atkal lokani, un pamazām viss augums atguva savu brīvo, dabisko stāvokli. Sarautie pleci pacēlās augstāk, krūtis svabadi cēlās un krita, un asinis atgriezās nobālušajos vaigos.

— Kā jums patīk šis piedzīvojums? — Velta jautāja.

— Vismaz garlaicīgs tas nav, — svešais atbildēja. — Bet jums?

— Es nevēlētos otru reizi piedzīvot kaut ko līdzīgu. Padomājiet vien: mēs varbūt vienīgie esam palikuši dzīvi no «Kaijas» pasažieriem. Cik tur trūka, ka …

— Nedomāsim tagad par to … — vīrietis pārtrauca Veltu. — Mums kādreiz apniks citiem stāstīt par šo nakti, tāpēc ne​nopūlēsimies bez vajadzības. Jūs esat rīdziniece?

— Jā. Bet jūs?

— Es arī. Man bija darīšana jūrmalā, pie kāda … drauga.

— Man pie draudzenes.

— Turpmāk lūkosim iztikt bez šādām darīšanām, jo, kā redzat, tās ne pie kā laba nenoved. Pēc jums nu gan daudzi raudātu?

— Pēc jums laikam ne?

— To es nezinu. Manu pazušanu varbūt pat nepamanītu. Ir tādi cilvēki, kuru iztrūkumu sabiedrība nesajūt.

— Jūs esat vientulis?

— Jā un nē …

— Ko jūs darāt?

Viņš palika atbildi parādā.

— Zināt ko, izlietosim taču savus mēteļus kopīgi, — Velta teica. — Ņemiet sev ap pleciem manējo.

Tas ir diezgan plats, pietiks abiem. Esiet bez rūpēm — es saprotu mūsu stāvokli un neliekuļošu nekādu kautrību.

— Jūs esat apbrīnojama meitene, — svešais jautri apgalvoja un nekavējās pieņemt Veltas priekšlikumu. Un tā nu viņi sēdēja, cieši viens otram piekļāvušies, abi vienās segās sāti- nušies, kā mīlētāju pāris — jauna meiča un jauns, spēcīgs vī​rietis, divi sveši cilvēki.

— Ja jau atmest etiķeti, tad atmest līdz galam, — vīrietis teica. — Ierīkojieties ērtāk, tā kā jums visizdevīgāk. Es neko neiedomāšos, šonakt mēs stāvam ārpus visa konvencionālā,, ārpus visām normām.

Aizspriedumi mums netiek klāt.

— Labi, es iedomāšos, ka jūs neesat jūs, bet. .. mans brālis, — Vella sacīja, sarotinādamās pie svešā vīrieša sāniem un atbalstīdama galvu pret viņa plecu.

— Tad jūs varat uzrunāt mani ar tu…

— Labi, — Velta smējās. —Tu būsi mans brālis, mans lielais brālis Džonis. Cik tev ir gadu?

— Divdesmit septiņi.

— Taisni viņa vecums! Patlaban viņš Parīzē studē glezniecību pie kāda slavena portretista. Bet ar ko t u nodar​bojies?

— Es būšu Džonis. Bet kas t u būsi?

— Tava māsa. Kā viņu sauc?

— Man nav māsas.

— Tad es palikšu tā, kas esmu. Sauc mani par Veltu. Bot tagad atļauj man izlietot savas radnieciskās priekšrocības. Apliec savu roku man ap pleciem. Tā, turi drošāk, es nesalū- zīšu. O, Džoni, es redzu, tu esi diezgan bikls brālis.

Viņi paņēma mēteli pār galvām un smējās. Pūta elpu viens otram sejā, juta valgu siltumu uz vaigiem un klausījās, kā pukstēja sirdis. Tuk, tuk, tuk… tās tukšķēja ātri, satraukti, nevienādi. «Džonis» saņēma Veltas roku savās plaukstās, noliecās un pūta viņas aukstajiem pirkstiem dvašu virsū. Zem mēteļa drīz kļuva par siltu, tad viņi pavēra vaļā mazu stūrīti un ar savādu baudu ieelpoja dzestro būdas gaisu.

— Vai jums… vai tev vēl nenāk miegs? — Velta jautāja.

— Nē, es vakarrīt ilgi gulēju.

— Tad parunāsimies.

— Ko mana māsiņa vēlas dzirdēt?

— Visu, ko viņa vēl nezina. Kad tu aizbrauci no Rīgas?

— Pirms divi nedēļām.

— Tad varbūt tu esi redzējis mūsu lielo teātru pēdējos jaunuzvedumus. Vai tu ej uz tādām lietām?

— Eju gan.

— Izstādes un koncertus arī apmeklē?

— Dūšīgi.

— Ko tu saki par jauno mūzikas slavenību, pianistu In- drupu?

«Džonim» uznāca kāss. Norimis viņš brītiņu klusēja, tad jautāja: — Kāpēc tu jautā tieši par viņu? Viņš nebūt nav vissla​venākais.

— Bet visskandalozākais gan. Taisni tapec es gribēju zināt, ko par šo cilvēku saka viņa kārtas biedrs, vīrietis — īsts, krietns vīrietis, kāds tu esi.

«Džoņa» krūtis ietrīsējās vieglos smieklos.

— Nu, ko lai es saku. Viņš jau spēlē puslīdz labi. Dažreiz var tīri vai papriecāties, cik viegli viņš tiek galā ar Sopēna etīdēm un Rahmaņinova prelīdem.

— Bet ko tu saki par viņu kā cilvēku?

— Es viņu … ļoti maz pazīstu.

— Es viņu neesmu pat redzējusi, bet šo 1111 to zinu, kas atklātībā aiz saprotamiem iemesliem neparādās. Un, kad es lasu laikrakstos vai žurnālos jūsmīgās atsauksmes, ar kādām kritiķi viņu apveltī pēc katra koncerta, vai dzirdu savus pazīstamos zīlējam viņam lielu, pasaulīgu nākotni, tad man gribas pasmieties par viņu naivo neziņu. — Pēkšņi viņa satraucās, viņas balss ieskanējās asāk. — Tā taču ir krāpšana, bezkaunīga, zemiska blēdīšanās, kad tads … kustonis, īstais riebeklis, saņem sabiedrības cieņu, bet tai pašā laikā …

— Ko viņš izdarījis tik sevišķu, ka izpelnījies tavu sašutumu? — «Džonis» klusi jautāja. Roka, kas turēja apskautu Veltas plecu, mazliet atlaidās, un pats viņš drusciņ atvirzījās no meičas, kā kad pēkšņi šajā stāvoklī būtu saskatījis ko ne​pieklājīgu. — Viņš, bez šaubām, nav tavs draugs?

— Draugs? — Velta nicīgi teica. — Šis lops! Ja es viņu satiktu!

— Nu, tālāk? Ko tu viņam sacītu?

— Es nesacītu viņam ne vārda, jo ar tādiem cilvēkiem go​dīgi ļaudis nemēdz runāt. Es pieietu viņam klāt un. .. iespļautu sejā!

— Vai tas nebūtu mazliet par stipru? Jaunām dāmām ne​pavisam nepiestāv tāda spļaudīšanās.

— Dubļos var spļaut ikviens, jo tic 110 tam nekļūst netīrāki.

— Mm … Mana māsiņa varen ieēdusies uz šo puisi. Viņš tevi būs kaut kā aizkaitinājis.

Velta vēlreiz atcerējās Noras stāstu, gara acīm redzēja savu nelaimīgo draudzeni, kāda tā tonakt ienāca viņas istabā: sadauzīta, asiņaina, varmācības zīmēm uz sejas. Viņa nodre​bēja, tad teica: — Tu droši vien nezini, kāds bruņinieks viņš ir pret savām cienītājām? Kā viņš tām izlop, cik maigs viņš ir, cik jauki runā, līdz kādu dien maska krīt un viņu priekšā stāv rupjš, prātu zaudējis kustonis, kam neeksistē nekādi goda jēdzieni! Džoni, šis cilvēks pazinās ar manu māsīcu Noru Viesturi, ļoti jauku meiteni. Bet kādu dien, kad viņa nepadevās tā pēkšņajam iekāres trakumam, viņš mēģināja to iegūt ar varu. Nora cīnījās pretim, koda, skrāpēja, kliedza. Redzēdams, ka viņam nepieveikt meiču, Indrups to piekāva un tad pameta kaut kur tālā nomalē. Saki, — vai tādam briesmonim ir vieta kulturālā sabiedrībā? Vai šim izdzimtenim nevajadzētu noliegt koncertēt? Viņa vieta — kaut kur starp klaidoņiem, deklasētiem elementiem. Nevis klavieres, bet ermoņikas tādam vajadzētu spēlēt.

— Man grūti iedomāties, ka Indrups būtu spējīgs uz tādu neģēlību.

— Arī es sākumā nevarēju saprast, kā tas iespējams. Bet ir tādi cilvēki. Varbūt viņš pats tur nav nemaz tik vainīgs. Iedzimtība. Par viņa izcelšanos dzird visādus tumšus no​stāstus.

— Nožēlojams cilvēks … — «Džonis» domīgi čukstēja. — Nekas liels no viņa tad vairs neiznāks.

Bet es cerēju, ka viņš savas dzimtenes vārdu iznesīs pasaulē. Nu, ko tur …

Vēl viņi parunājās par šo un to, un atkal «Džoņa» roka apskāva Veltas plecus un viņa sarotinājās pie viņa sāniem, kā kaķēns pieglauzdamās tam. Tad sāka plīvot sapņu spārni un zemāk liecās meičas nogurusi galva. Paļāvīgi tā pieglaudās svešā vīrieša krūtīm un aizmiga. Bet viņš visu nakti palika nomodā, neuzdrošinādamies pakustēt, lai neatmodinātu meiču, un sildīdams to ar sava ķermeņa siltumu. Ko viņš domāja? Ko skatīja savām acīm šajā baigajā naktī, visu laiku raudzīdamies mazajā lodziņā, aiz kura tagad virpuļoja pirmais pu​tenis, sasalušo zemi pārklādams baltu sniega kārtu?

5 Velta nezināja, cik ilgi bija tā nogulējusi, bet, kad viņa pamodās un atvēra acis, pa lodziņu būdā iespīdēja pelēkais ausmas atspīdums. Viegli viņa sakustējās. Sajuta sev līdzās kādu siltu ķermeni, ap pleciem kaut kas viņu bij aptvēris, un mierīgi dvašas pūtieni pieskārās viņas vaigiem. Pirmajā mirklī viņa samulsa, nesaprazdama šo savādo stāvokli, bet tūlīt atcerējās visu un pasmaidīja par savu apjukumu. Viņa slepus paskatījās uz svešo. Vaļā acīm tas sēdēja viņai līdzās un kaut kā drūmi raudzījās būdas pretējā

sienā. Veltas vieglo sakustēšanos viņš laikam nebija pamanījis. Viņa klusītēm iesmējās, tad sarotinājās vēl ciešāk svešā vīrieša paspārnē un aizvēra acis, lai domās vēlreiz skatītu pagājušās nakts notikumus.

Kāda drūma, bet patīkama sajūta, apzinoties, ka esi atradusies jau nāves varā un pēdējā mirklī iejaucies liktenis — saudzē​tājs, sūtīdams pie viņas šo svešo cilvēku!

Vienādi, tumši dunēja svešās sirds puksti, mierīgi cilājās viņa krūtis, bet pats viņš sēdēja sastindzis kā nedzīvs tēls. Bija tik jocīgi, tik savādi, kā kādā romantiskā stāstā. Un tomēr šajā stāvoklī nebija nekā romantiska: divi salstoši cilvēki glābās no nāves un uz dažām stundām atmeta konvencionālās normas. Rīt tie varbūt satiksies citos apstākļos un nebūs vairs «brāļa Džoņa», kas savu «māsiņu» šonakt uzrunāja ar tu. Paliks tikai atmiņas par skaisto brīdi, nekad viņi neaizmirsīs šo nakti. Un notiks citas lietas, cilvēki nāks un ies, tūkstošiem seju parādīsies Veltas dzīvē, dažas kaut ko nozīmēs, citas zudīs bez atceres, un raibā kņadā aizritēs gadi. Bet šī nakts nenoslīks pelēko, vienmuļo dienu jūrā. Līdz mūža galam tā kā tālas bākas uguns metīs savu atmiņu gaišumu pāri ikdienības tuksnesim, no katras vietas, no katra stāvokļa būs vēl sare​dzams tās skaidrais spožums.

— Jūs pamodāties? — Veltas sapņošanu pēkšņi pārtrauca vīrieša balss. Beigas sapnim, beigas bērnišķai rotaļai. Ledainā majestāte «Jūs» atkal jau nosēdās savā valdnieces vietā, un Veltai pietrūka drosmes pasacīt, lai šī dāma iet vien atpakaļ, jo bez viņas bija siltāk un sirsnīgāk. Viņa nopūtās un kautri atvirzījās no vīrieša krūtīm. Viņš atvilka roku no Veltas pleciem. Viņi paskatījās viens otrā, un nebija vairs ne smaidu, ne draiskās šķelmības. Divi nopietni, pieklājīgi, sveši cil​vēki uzlūkoja viens otru.

— Jā, es jauki izgulējos, — Velta klusi teica. — Ak, kā man notirpuši visi locekļi…

— Kad sāksiet kustēties, būs atkal labi.

Vīrietis piecēlās, attina kājas no sasilušā mēteļa un izstaipīja rokas. Viņš bija mazliet pāri vidējam augumam, sauss, plecīgs, vingru stāvu. Divi dienas neskūtie bārdas rugāji ēnoja uz viņa vaigiem. Viņam bija tumšas, kuplas uzacis, zem kuru lokiem acis ieguva savādi drūmu, melanholisku izteiksmi. Slaidiem, lokaniem pirkstiem viņš sakārtoja saņurcīto apģērbu, mazliet pieglauda savus garos matus, kas krita pār acim, tad sameklēja un vilka kājās zābakus, kurus naktī bija noāvis.

— Kaut kur tuvumā vajag būt mājām, — svešais sacīja, neuzlūkodams Veltu. — Es pirmīt dzirdēju suņus rejam.

- Sāk gribēties ēst, — Velta teica, vērodama viņa rīcību. — Būsim īstā laikā, uz brokastīm.

Jā, mums jāpasteidzas, kamēr kāds nav atnācis uz jūrmalu un pamanījis mūsu ielaušanos. Te ir jūsu kurpes, jaun- kundz. Velciet tik kājās. Sabriedušas gan ir un mazliet spiedīs pirkstus, bet varbūt ciemā kāds aizdos citas — mēs taču esam cietušie.

Viņš iesmējās savādi drūmā ironijā. Velta izbrīnā uzlū​koja to.

Brīdi vēlāk viņi izgāja no būdas. Vējš bija rimis un jūra mierīga, bet kāpas sedza pirmā sniega sega.

Vakarējā teka nebija vairs redzama. No kāpām viņi apskatīja jūrmalu un klausījās, vai kur nedzirdēs kādu pazīstamu skaņu. Un tiešām, drīz skanēja gaiļa balss viņpus kalna. Viņi sāka iet uz to pusi, vīrietis pa priekšu, iemīdāms ceļu, bet Velta viņa pēdās. Tīkams spirgtums dvesa no agrā sniega, no mierīgā meža gaisa un no blāvi iezaļganās debess inalas austrumos, kur pletās rīta blāzma, cilu pēc citas izdzēsdama sīkās zvaigznītes. Agrā stunda, spirdzinošais klusums un tuksnesīgā apkārtne pildīja Veltu ar agrāk nepazītām sajūtām. Notiekošais šķita kaut kas teiksmains, nereāls; it kā pa sapņiem viņa gāja svešā jaunekļa pēdās. Bez kāda iemesla gribēja smaidīt, skaļi uzgavilēt tam ataviskajam spēkam, kas pilsētā uzaugušo sievieti šorīt bija ietvēris savā burvībā. Senču gari, kas pirms gadu simteņiem bija klīduši šajos mežos, māja viņai, un nesaprazdama viņa uzklausījās to mulso vilinājumu, mūžīgās dabas mēmo saucienu.

Priekšā — rīt — viņu gaidīja asfaltēti trotuāri un gludais parkets, vārgas, panīkušas paaudzes šaurais sprosts, visādas normas, tūkstošiem smieklīgu, pat muļķīgu sīkumu, kas veidoja gudrā un izsmalcinātā kultūras cilvēka dzīvi. Bet tagad Velta vēlējās aizmirst to visu un vēl šo īso brīdi, kas bija atlicis līdz ieiešanai atpakaļ cilvēku sabiedrībā, ļauties nomoda sapnim. Dzīvotprieks pildīja viņas būtni, siltas jūtas pārņēma dvēseli. Gribējās izdarīt kaut ko tādu, kas citiem liktos nesaprotami un muļķīgi, bet ko saprotamu

viņai darīja šorīt dzirdētā dabas valoda.

Vīrietis gāja pa priekšu un ne reizi neatskatījās. Lāgiem viņš nopurinājās pēkšņi uznākušos drebuļos un spieda roku pie pieres. Tad savilka mēteļa apkakli ciešāk ap kaklu un neteica neko. Viņa piere kaisa, vaigos parādījās neparasts sārtums un acis dega drudžainā spožumā. Viņš turējās, cik spēja, un slēpa Veltai savu stāvokli.

Viņi pārgāja pāri malējai kāpu grēdai un kādu laiku gāja pa kailu smilšu lauku, aiz kura atkal pacēlās jauna kāpa. Sasnieguši tas virsotni, viņi ieraudzīja priekšā plašu līdzenumu, kur šur un tur dega māju ugunis. Krēslā varēja saskatīt kāda ciema tumšās ēkas. Pa labi palika jūra, bet pa kreisi aizstiepās mežs.

Vīrietis apstājās un pagriezās pret Veltu.

— Tagad atvadīsimies. Jūs ejiet uz ciemu, te vairs nav tālu …

— Bet jūs? — Velta iesaucās. — Kāpēc mēs abi nevaram iet līdz mājām?

— Labāk būs, ja mūs neredzēs kopā pēc šīs nakts, jo citādi par jums sāks nezin ko domāt… — svešais klusi sacīja, rau​dzīdamies atpakaļ uz jūru.

Velta iesmējās.

— Kādi nieki jums nāk prātā! Lai domā, ko grib. Es neko nebēdāju par ļaužu valodām.

Svešais cieši paskatījās Veltā un kaut kā savādi, gandrīz ļauni iesmējās.

— Tā? Jūs neko nebēdājat? Nu .. . bet lai. Labāk būs tā. Nomaldīties jūs nekur nevarat. Šķirsimies tagad.

— Bet kāpēc jūs gribat pamest mani vienu?

— Jūsu pašas labā, jūsu labās slavas dēļ.

— Tam es neticu.

— Gan ticēsiet… kādreiz.

— Es jūs nesaprotu.

Vīrietis aizgriezās prom gatavs pamest Veltu. Viņa piegāja tam klāt un viegli aizskāra tā plecu.

— Nu, nemuļķojieties jel, neesiet kā bērns. Nāciet, iesim uz ciemu un kopā brauksim mājās. Vai domājat, ka es jūs ta laidīšu vaļā? Velta Akmeņkalne nav tik nepateicīga, kādu jūs to varbūt iedomājaties …

Viņš klusēja, bez spīts, bet tomēr nelokāms. Velta saprata, ka viņu pierunāt neizdosies. Vīrieša savādā rīcība sāka to uztraukt. Bet viņa izturēšanos nevarēja atzīt par vienkāršu untumu, viņa ietiepībai likās esam pamats.

— Tātad jūs nenāksiet? — Velta jautāja.

— Es nevaru to darīt.

— Man nav varas jūs piespiest. Bet es ceru, ka jūs apmeklēsiet mani Rīgā. Man būs prieks jūs redzēt.

— Nekad es jūs neapmeklēšu, — viņš atbildēja sakostiem zobiem, valdīdams saviļņojumu, kuru kādas sevišķas domas radīja viņā. — Es nevaru, es nedrīkstu to darīt. Nestāstiet nevienam par šo nakti un par mani. Sakiet visiem, ka viena pati esat izglābusies, un mēģiniet aizmirst mani, jo tā būs vislabāk.

— Kas tā par runu un izturēšanos? — Velta satraukta jautāja. — Kāpēc tāda noslēpumainība?

Viņš klusēja. Arī Velta apklusa. Kādu laiciņu viņi stāvēja mēmi. Tad meiča vēlreiz tuvojās vīrietim, uzlika rokas viņam uz pleciem un sirsnīgi uzlūkoja. Sāpīgs maigums iegūlās viņas nobālušajā sejā. Kautri viņa pieglauda galvu vīrieša krūtīm un teica aizsmakušu balsi, kurā bija manāmas asaras: — Tad vismaz… noskūpstiet mani atvadoties. Es jums to atļauju … es to vēlos … Nu, skūpstiet taču!

Viņa pati taisījās apskaut tā kaklu un noskūpstīt viņu.

Smagi nopūzdamies, vīrietis atvairīja meitenes glāstu.

— Es nevaru jūs skūpstīt, jo tad jūs mani vēlāk nicinātu.

Viņš sirsnīgi paspieda Veltas roku un atgāja dažus soļus

sāņus. Dziļi satraukts, viņš brīdi it kā cīnījās sevī, tad pagriezās pret Veltu un sacīja: — Piedodiet, ka es to neteicu agrāk, pašā sākumā, tad varbūt jums nebūtu jāaiznes nākotnē kādas nepatīkamas atmiņas par šo nakti. Vai zināt, kas tas ir par cilvēku, kuram jūs nupat piesolījāt skūpstu? Kuru aicinājāt pie sevis mājās, savā ģimenē, un ar kuru kopā jūs varēja sa​stapt pēc šīs nakts?

Viņš mazliet uzgaidīja, it kā ļaudams Veltai saņemties, tad turpināja: — Es esmu pianists Juris Indrups, tas pats, par kuru jūs stāstījāt pagājušo nakti. Tas pats, kurš uzbrucis jūsu māsīcai Norai un kuram jūs vēlaties iespļaut sejā. Ja sabiedrība dabūs zināt, ka jūs pavadījusi nakti vientuļā tīklu būdā, vārda tiešā nozīmē š ā cilvēka apkampienos, tad jūsu labā slava būs pagalam. Neviens taču neticēs, ka es jūs atstājis neaizskartu, — no manis to nemaz nevar sagaidīt. Vai nu jūs saprotiet, kāpēc mums jāiet katram savu ce|u? Palieciet sveika un nemēģiniet mani satikt. Pianists Indrups bija, bet viņa vairs nebūs. Savām klavierēm viņš aizsitīs vāku un uzkārs kaklā ermoņiku, jo jums ir taisnība: tādam cilvēkam nav vietas tur augšā, pie jums, bet kaut kur starp klaidoņiem. Ātriem soļiem viņš noskrēja lejā pa kreisi un iebrida mežā. Drīz viņš bija nozudis starp kokiem.

Velta sastingusi noraudzījās viņam pakaļ, kaut kas aizžņaudza viņai kaklu, krūtis cēlās un krita ātrāk, aizvien ātrāk. Viņu pārņēma dziļš saviļņojums, un pēkšņi viņa sāka šņukstēt.

— Tā taču tas nebija … — viņa čukstēja. — Tu mani nesaprati … Es tā nemaz nedomāju. Bet mēs vēl tiksimies, In- drup, nekur tu nepazudīsi. Mēs vēl tiksimies …

Viņu pārņēma kauns par pagājušās nakts izrunāšanos. Apziņas dziļumos dīga šaubas: Vai tiešam š i s cilvēks varēja būt izdarījis tādu varmācību? Bet kā lai netic, kad Nora pati to stāstīja. Kura sieviete gan labprātīgi sevi nostādīs kauna pilnā stāvoklī?

Tad viņa lēni, gurdeniem soļiem sāka iet no kāpas lejā, pāri klajumam uz klusā ciema pusi.

otra nodaļa kas viņai noticis?

1 Aizsniguši pagalmi un pieputinātas ieliņas. Zemas, apsūnojušas mājas un mazas koka būdiņas, ap kurām jautri riedami lēkāja suņi. Pagalmos mētājās visāda lūžņa: vadu stel- tis, mizainas egļu kārtis airu taisīšanai, stāvus uzslieti veci laivu gali. Gluži kā murgos Velta gāja pa šauro ieliņu, kur nabadzība bija cēlusi savu skumjo nometni. Pretim nāca cilvēki, vīri dzeltenās eļļjakās ar tīkliem pār plecu, izbrīnā viņi uzlūkoja svešo sievieti, kas agrā stundā ieradās ciemā no jūras puses. Viņa nepacēla acu uz tiem. Galvu nodūrusi, gāja tālāk, it kā aizmirsusi visu pārējo pasauli. Ziņkārīgas sejas parādījās mājiņu logos. Sievas ar ūdens spaiņiem rokās palika stāvam sētsvidū, aizmirsdamas savus lopus, kas izsalkuši māva un rukšķēja kūtiņās. Sur un tur nočīkstēja durvis, jaunas meitenes iznāca uz sliekšņa un pavadīja svešo sievieti pētījošiem skatieniem: kas viņa tāda un no kurienes radusies šeit tik agrā stundā? Kurp gan viņa ies? Vai tik ciemā tai nav kādi pazīs​tamie?

Mazajā zvejnieku ligzdā ziemu neredzēja daudz svešu seju, — kam gan te bija ko meklēt? Bet šī bija pavisam savāda būtne: kāds tai jocīgs apģērbs, simtu krunkās saņurcīts, vīle pie vīlēsi Kāda samīcīta cepure! Un kā viņa iet, kādām acīm raugās uz priekšu! Nē, kaut kas neparasts bija ar šo sievieti, tik neparasts, ka pat ciema suņi aiz brīnumiem klusēja.

— Viņa jau iet, kā apmāta … — sievietes sprieda. — Tas nav prātīgā cilvēka gājiens. Būtu jel kāds pajautājis, ko šī te meklē.

Velta apstājās tajā vietā, kur ieliņa asā leņķī pagriezās uz austrumiem. Tur bija zems klūgu žogs, atvērti vārti un kails pagalms. Pelēks suns tupēja sētsvidū un, galvu uz sāniem noliecis, vēroja svešinieci.

Velta beidzot atģidās, izraisījās smago domu varai un saprata visu. Viņa atkal bija pie cilvēkiem.

Uz labu laimi viņa gāja iekšā pirmajā sētā. Pelēkais suns piecēlās un draudīgi ierūcās, bet tūlīt to apsauca laukā iznāku šais saimnieks.

— Nāciet vien droši, viņš nekodīs… — Velta dzirdēja vīrieša balsi. Nesacīdama ne vārda, nesveicinādama, pat neuzlūkodama svešo cilvēku, viņa tam sekoja istabā. Divas sievas tur lāpīja tīklus.

Veltai ienākot, viņas nolika saives un pagriezās pret ienācēju, gaidīdamas labrītu. Bet tā klusēja. Jaunākā sieviete piecēlās, paņēma no kakta pītu doņu krēslu un piebīdīja Veltai.

— Apsēdieties te pie krāsns, jūs laikam esat nosalusi, — viņa teica, mazliet uzmācīgi apskatīdama Veltu.

— Man gribas ēst… — Velta sacīja, apsēdusies un sildīdama rokas pie siltajiem krāsns ķieģeļiem.

Atkal viņa aizklīda savu tumšo domu pasaulē. «Viņš savām klavierēm aizsitīs vāku un uzkārs kaklā ermoņiku. Tāda m cilvēkam nav vieta tur augšā pie jums… pie jums, tur augšā…» Nemitīgi šie vārdi skanēja viņas ausīs un aizvien dziļāk dvēselē sūcās to rūgtais saturs. Velta redzēja Indrupu aizejam pār sniega lauku, nozūdam starp jūrmalas priedēm, kuru galotnes skumjā veldrē bija nolikušas uz zemes pusi, — jūras vēju sakropļotas. Kurp viņš aizgāja, kur tagad maldījās kailu galvu, izsalcis, negulējis, krūtīs nesdams sīvu spīli un naidīgas, nicinošas domas par kādu svešu sievieti, kura tam bija dzīvību parādā?

Velta spieda rokas uz krūtīm, it kā tās varētu atspiest atpakaļ jūtu vilni, kas ar varenu paisumu pārplūdināja visu viņas būtni. Aizvien no jauna kauna sārtums iedegas viņas vaigos, viņa gribēja paslēpt seju kaut kur tumsā, kur neviens to neredzētu un nevarētu atgādināt viņas vieglprātīgos vārdus: «Dubļos var spļaut, tie no tam nekļūst netīrāki…» Vai Indrups tos kādreiz aizmirsīs? Vai tie izzudis arī no viņas pašas atmiņām? Nē, tādas lietas nekad neaizmirst, kā karstas ogles tās iespiežas cilvēku dvēselēs un iededzina sāpīgas brūces, un tur pēc tam uz visu mūžu paliek dziļas, neizzūdošas rētas.

— Nāciet, jaunkundz, pie galda un iedzeriet siltu kafiju … — zvejnieka sieva aizskāra Veltas

plecu. — Iekožiet, kas nu mums ir pie rokas un pastāstiet, kas jums par lietu. Varbūt varam ko palīdzēt.

— Paldies… — Velta atbildēja. Visu laiku, kamēr ieturēja trūcīgo azaidu, viņa vairs neizrunāja ne vārda. Sievietes vēl šo to pajautāja, bet, atbildi nesaņēmušas, likās mierā un atkal ņema rokās saives.

Viņu pirksti kustēja žigli pa tikla smalko linumu, uzmeklēdami pārrautas pušacis un veikli uz- mezdami sīkus mezglus. Kad caurums bija aizlāpīts, tās paņēma saivi zobos un ar nazi pārgrieza diegu. Un atkal tekāja viņu pirksti, līdz atrada jaunu caurumu, un saive šaudījās šurpu un turpu, kā atspole audējas rokās.

Kad tīkls bija sakopts, tās paņēma citu. Stundas skrēja, diena aiztecēja pēc dienas, un no ilgās sēdēšanas šo sievu muguras kļuva līkas. Tā bija viņu dzīve, jā, arī tā bija dzīve. Un tā nebija vissliktākā no daudzajām cilvēku dzīvēm.

Paēdusi Velta pateicās un apsēdās agrākajā vielā pie krāsns. Vienkāršie ļaudis vairs neuzmācās ar jautājumiem, bet nu viņa pati it kā atmodās un sāka runāt.

— Kur es atrodos? Vai no šejienes tālu līdz Rīgai? Kā es varu tur nokļūt?

Saives tūlīt tika noliktas pie malas un visi trīs — zvejnieks un abas sievietes — cits par citu ņēmās stāstīt Veltai visu, ko viņa gribēja zināt. Pilsēta esot diezgan talu, bet tas nekas, jo katru pēcpusdienu pa lielceļu garām ejot autobuss. Viņa šovakar pat varot nokļūt mājās. Jāaizejot tikai pāris kilometru līdz ceļam vai, vislabāk, līdz bodei, kur esot galvenā pieturas vieta. Bet kas tad jaunkundzei noticis, kā viņa atmaldījusies līdz šejienei?

Velta izstāstīja par «Kaijas» bojā iešanu.

— Es laikam vienīgā paliku dzīva, jo, kad izpeldēju malā, neviens vairs nerādījās visu nakti.

— Ak tu mīļais dievs! — vecākā sieviete iesaucās. — Un. visu nakti jūs tā staigājāt pa lauku slapjās drēbēs?

— Jā, drēbes jau vējā ātri izžuva … — Velta teica, raudzīdamās uz pirkstu nagiem, aiz kuriem bija sakrājušies ne​tīrumi un sārtais pulējums kļuvis nespodrs. — Es visu laiku staigāju, lai nenosaltu.

— Ak tu kungs, kā cilvēks to var izturēt! — sievietes brīnījās. — Tāpēc jau bijāt pavisam savāda.

Nu atpūšaties, atpūšaties līdz pusdienai, tad vīrs sajūgs zirgu un aizvedīs jūs uz autobusu. Kad tik nu tiekat sveikā cauri un nedaboniet kādu kaiti! Cik tur vajag, kas no tā cilvēka ir…

Viņas pierunāja Veltu apsēsties uz siltā mūrīša, noaut kājas un izžāvēt apavus, bet pašas aiztecēja laukā — viena pa labi, otra pa kreisi — pastāstīt kaimiņu sētās svaigo ziņu. Pusstundu vēlāk viss ciems jau runāja par motorlaivas bojā eju. Pēc stundas daži vīri pārnāca no jūrmalas. Tie bija liedagā atraduši divus slīkoņus un glābšanas riņķi ar «Kaijas» vārdu. Viņi pastāstīja arī par atlauzto tīklu būdu — nekas nebija pa​ņemts, tikai viena cemme samaitāta.

— Vai jūs tā bijāt? — ļaudis jautāja Veltai.

— Nē, es nebiju, — viņa atbildēja. — Es nezinu, par kādu būdu jūs runājat.

Un zvejnieki piekrita: tiešām, viņa tā nebūs bijusi, jo sieviete jau nespētu atlauzt durvis. Droši vien tur būs bijuši kādi citi. Divējas pēdas esot redzētas kāpās. Vienas atnākot uz ciemu, bet otras vedot iekšā purvā. Nez ko tas cilvēks tur mek- lejā? Tur jau neesot ne dzīva gara un dažās vietās purva akači vēl tagad vaļā …

— Varbūt kāds kontrabandists… — minēja asprātīgākie.

Velta atkal ievilkās sevī un klusēja. Tā pienāca pēcpusdiena.

Zvejnieks sajūdza savu mazo zirdziņu un aizveda Veltu uz bodi. Vakara tumsā autobuss, kurā bija tikai pāris braucēju, apstājās pie kādas iebraucamās vietas Tērbatas ielā. Velta, tumšajās ielās slēpdama savu nožēlojamo izskatu, devās uz centra pusi, kur kādā lielā, modernā namā viņas vecāki apdzīvoja astoņistabu dzīvokli. Jo tuvāk nāca viņa pazīstamajam kvartālam, kur logi dega gaišās ugunīs un pārticība bija redzama ik uz soļa, jo skumjāka kļuva.

2 Kokrūpnieka Akmeņkalna ģimene — pats, pati un jaunākais dēls, vidusskolnieks Paulis — sēdēja ēdamistabā un trešo ceturto reizi pārlasīja kādu laikraksta lapu, kurā bija iespiests vēstījums par «Kaijas» bojā eju. Tas bija īss un nesaudzīgs: «Pagājušo nakti Vidzemes jūrmalā iepretim N. ciemam nogrimusi motorlaiva «Kaija», uz kuras nelaimīgajā braucienā atradās desmit cilvēki. Tie, kā liekas, visi noslīkuši, jo līdz redakcijas slēgšanai nav vēl saņemtas ziņas par braucēju likteni. Sī ir viena no lielākajām katastrofām, kādas mūsu jūr​malā piedzīvotas pēdējos gados …»

Akmeņkalniem šī vēsts būtu diezgan vienaldzīga, un viņi gluži mierīgi aizietu šovakar katrs uz savu nodomāto vietu: pats uz klubu, pati uz kafejnīcu, bet Paulis uz literāro vakaru, ja ap pusdienas laiku telefons nebūtu aicinājis viņus uz tāl​sarunu. Zvanīja Nora no savām lauku mājām.

— Vai varu runāt ar Akmeņkalna jaunkundzi? — viņa jautāja.

— Ar Veltu? — Akmeņkalna kundze, kas bija piegājusi pie aparāta, brīnījās. — Viņas te nav.

— Vakar viņa aizbrauca uz Rīgu ar motorlaivu «Kaija». Savādi, kur gan viņa kavējas … Naktī tai vajadzēja iebraukt Rīgā.

Un nu sākas uztraukums, kuru laikraksta ziņojums pārvērta bailēs un izmisumā. Katru pusstundu viens vai otrs gāja pie telefona un zvanīja uz redakcijām un policijas iestādēm. Pievakarē viņi saņēma pirmo vēsti par izskalotiem slīkoņiem un par kādu jaunu sievieti, kas vienīgā izglābusies. Baiļu mokām pievienojās nedrošo cerību jūtas. Viņi drošināja viens otru un neticēja cits citam.

— Tā būs Velta, viņa bija laba peldētāja … — apgalvoja Paulis.

— Ak dievs, bet ja nu kāda cita? — elsa māte. Savās bēdās viņa cietsirdīgi vēlējās, lai visas citas — ja tādas bija uz •«Kaijas» — būtu noslīkušas un Velta vienīgā palikusi dzīva.

— Tā ir nepiedodama rīcība, ka mūsu iestādes atjauj šādām motorlaivām vēlu rudenī braukāt pa jūru un vēl pārvadāt pasažierus! — Akmeņkalna kundze uzbudinājās. — Kur te bija valdīšana, kur likuma devēji!

— Es par to parunāšu ar jūrniecības vīriem … — Akmeņ- kalns nosolījās. — Tiem vajag zināt, ko var un ko nevar at​ļaut tādai «Kaijai».

— Bet kāpēc Veltai vajadzēja braukt pa jūru! — sieva vaimanāja. — Turp viņa aizbrauca ar autobusu.

Pie durvīm zvanīja. Kamēr Paulis aizgāja ielaist, pārējie elpu aizturējuši, gaidīja. Pēc klusā jautājuma: — Vai visi mājās? — ar kuru ienācējs griezās pie Pauļa, viņi uzreiz saprata, ka nelaime aizgājusi secen viņu dzimtai. Citas sievietes bija noslīkušas, bet Velta — viņu Velta — sveika atgriezās mājās. Viņi nenocietās savās vietās, kamēr Velta ienāca, bet tūlīt trūkās augšā un steidzās pretim. Tur nu bija aizgrābtības izsaucieni, asaras, šņuksti, daudz nedzirdētu, sirsnīgu vārdu, smieklīga maiguma, glāstu un jautājumu krusa, kas vienā minūtē nobira pār Veltas galvu.

— Nabaga bērns! Manu mīļo mīļo meitiņ! Kas tev gan nebija jāpārcieš! — elsoja māte. — Un tu dzīva, patiešām dzīva? Ak tu kungs, cik tas labi! Kā tad tas notika, ka tu iz​glābies? Vai tev stipri sala?

Tēvs bija atturīgāks un, kā jau veikalnieks, prata savaldīties. Bet kas gan bija ar Veltu, kāda tā izskatījās un kādām acīm uzlūkoja savus mājiniekus, it kā tie nebūtu viņas vecāki un brālis, bet sveši, neredzēti ļaudis? Domīgā izklaidībā viņa vienaldzīgi lūkojās apkārt, paskatījās drīz vienā, drīz otrā un atkal novērsās, ne ar vienu vārdu vai kustību neatbildēdama savas ģimenes maigumam.

— Es vēlētos iet vannā … — viņa beidzot sacīja. Māte tūlīt aizskrēja pie kalpones. Šņāca krāni, klaudzēja kumodes atvilktnes. Tīra veļa parādījās uz krēsla, palagi, pidžama un jaunas zeķes. No skapja izņēma kleitas.

— Kādu tu, bērniņ, vilksi šovakar — zaļo vai brūno? — māte jautāja. — Kuras kurpes lai tev izliek? Ak tu kungs un dievs, cik tas laimīgi, ka taisni tu paliki dzīva! Vai patiesi vairāk neviens nav

izglābies?

— Laikam ne… — Velta izvairīgi atbildēja. Tā, un tagad viņa sēdēja baltajā vannā, siltais ūdens apņēma viņas ķermeni līdz kaklam, gaiši dega spuldze pie sienas un nebija vairs vēja, nebija tumsas un nešņāca lidojošā kāpu smilts. Bet vēl šo- ril… Atkal jau kamols savilkās viņas kaklā un, tīksmi izbaudīdama siltā ūdens glāstus, viņa domāja par kādu cilvēku, kas varbūt vientu|š klīda caur tumšu mežu, gāja pāri purvam, maldījās ap akačiem un naktij izkliedza savas nonievātās dvēseles rūgtumu. Kad kādreiz satiksies viņu ceļi?

Stundu vēlāk Velta iegāja viesistabā pilnīgi atspirgusi un svaiga. Vienīgi gurdenais skatiens un nopietnā seja, kurā šovakar ne reizi neparādījās smaids, liecināja par pārdzīvotajām grūtībām. Jauns, smaidošs vīrietis, viņai ienākot, piecēlās no dīvāna un panācās dažus soļus pretim, strauji satvēra un no​skūpstīja Veltas roku. Viņš bija apmulsis aiz priecīgā saviļ​ņojuma un nespēja pateikt ne vārda.

— Kādas šausmas, kāds patīkams pārsteigums! — beidzot viņš atguva valodu. — Bet tev tas laikam nemaz nekož kau​los! Tāda maza izpeldēšanās, ne vairāk, vai ne?

Viņš iesmējās, bet tūlīt aprāvās, jo Velta uzlūkoja viņu ar izbrīna pilnu skatienu. — Mm, jā, kas gan nav jāpie​dzīvo … — viņš klusi nomurmināja un palaida vaļā Veltas roku.

— Sēdies, lūdzu … — viņa teica un norādīja uz dīvānu, bet pati apsēdās tālāk uz mīkstas taburetes.

Jaunais cilvēks apmulsis paklausīja viņas mājienam. Akmeņkalns saskatījās ar sievu un nokremšļojās.

Kundze piecēlās un izgāja sarīkot kafiju. Jaunais cilvēks sakārtoja savu nevainojami šūto vakara uzvalku, glāstīja plānos matus, kuru veiklais sasukājums slēpa gaišo plankumu galvas vidū, kur nebija nekādas veģetācijas. Tas bija Artūrs Grīslis. Viņa tēvam piederēja piecstāvu nams Krišjāņa Barona ielā un daži kuģi. Un tagad bija jau otrais gads, kopš sabiedrība uzskatīja Artūru par Veltas līgavaini, lai gan viņi nebija vēl oficiāli saderinājušies.

Kalpone ienesa paplāti ar konjaku. Mazā sabiedrība labprāt paklausīja namatēva uzaicinājumam nogaršot pa glāzītei cerībā, ka tagad varbūt izdosies pārvarēt situācijas neērtību. Bet Velta arī pēc tam neatsila. Viņa klausījās, kā ārā skanēja iela, kā pāri pilsētai šalca tūkstoš trokšņu, auto rēcieni, zirgu pakavu klaboņa, neskaitāmu cilvēku izrunāti vārdi… Viņa dzirdēja, ka kaut kur uz Daugavas dobji dūca tvaikoņa sirēna, atvadīdamās no vecās pilsētas. Līdz šejienei atlidoja lēnās, svinīgās katedrāles zvana skaņas un daudzo telefona stiepuļu dzinksts zem loga. Bet Velta nedzirdēja, ko runāja divi vīrieši pāris soju no viņas, neredzēja, kādu nelaimīgu seju taisīja māte, pārmaiņus uzlūkodama gan viņu, gan Artūru. Viņa arī neievēroja, ka tūlīt pēc kafijas vecie Akmeņkalni sametās acīm un nozuda blakus istabās. Paulis bija aizgājis jau agrāk.

Palicis divatā ar Veltu, Grīslis piesēdās tuvāk un kādu brīdi klusēdams uzlūkoja viņu.

— Tu esi slima, mīļā Velta … — viņš teica maigu sir- . snību balsī. — Šis piedzīvojums tomēr kādu laiku liks sevi manīt.

Viņa atmodās kā no sapņa .. . jau kuru reizi šodien.

— Jā, tas ilgi liks sevi manīt… — viņa viegli nopūtās. Šo vārdu iedrošināts, Grīslis piesēdās Veltai blakus, ar vienu roku glāstoši apskāva viņas vidukli, otrā saņēma viņas roku un viegli saspieda. Velta sajuta trīsas šajā otrā cilvēkā, viņa roka bija karsta, viņa augums viegli drebēja. Un atkal viņa domāja par kādu citu vīrieti, kas pagājušo nakti viņu tāpat bija apskāvis, tikai daudz ciešāk, mierīgā spēkā, bet bez juteklības. Viņš tāpat bija saņēmis viņas roku, saspiedis un pūtis dvašu virsū, lai neļautu sastingt viņas dzīvībai. Domās pārlēkdama no toreizējā stāvokļa uz tagadējo, Velta strauji sakustējās un atvairīja sava līgavaiņa glāstu. Artūra valgās lūpas, kas bija jau tuvojušās viņas sejai, atrāvās atpakaļ.

— Atvaino mani… — Velta teica. — Šovakar es gribu palikt viena. Esmu ļoti ļoti nogurusi. Tu taču nedusmojies, sa​proti mani, vai ne?

Grīslis piecēlās un noskūpstīja viņas roku.

— Saprotu, mīļā, tu esi ļoti ļoti nogurusi. Atpūties labi un atspirgsti līdz rītam. Es tev ieteiktu

ataicināt ārstu — tāds pārdzīvojums nav pa jokam.

Labi disciplinēts, viņš apklusināja savas neapmierinātās jūtas, norima un atstāja Veltu vienu.

Akmeņkalna kundze viņu pavadīja līdz durvīm un mierināja, kautri atvainodamās par Veltas nesaprotamo izturēšanos.

— Tur nav nekā nesaprotama, — Artūrs laipni atbildēja. — Pagājušās nakts notikumi ir satricinājuši viņas nervus.

Tūlīt pēc Grīšļa aiziešanas Velta iegāja savā istabā un aizslēdza durvis. Kad māte pēc kāda laiciņa gribēja ieiet pie viņas, Velta neatbildēja uz viņas klauvējieniem un neatvēra durvis.

Ko tas nozīmē? — vecie Akmeņkalni prātoja. — Kas vi​ņai noticis?

Pārāk daudz nemiera bija atnesusi šī nelaimīgā diena. Vienām raizēm izbeidzoties, radās citas, un tās nebija vieglākas par pirmajām …

3 No «Kaijas» katastrofas laikraksti iztaisīja sensāciju. Veselu nedēju parādījās gari apraksti, nelaimes vietas un motorlaivas nobildējumi, jūrmalnieku nostāsti par līdzīgiem gadījumiem pagātnē un lietpratēju spriedumi. Velta Akmeņkalne — vienīgā izglābusies persona — negribot kļuva par galvaspilsētas dienas varoni. No viņas tagad iztaisīja pirmās šķiras sportisti. Pazīstams peldēšanas skolotājs apgalvoja, ka vienīgi šā treniņiem Velta varot pateikties par savu izglābšanos — tā bija laba reklāma trenera slapjajam veikalam: sāka pieteikties daudzi skolnieki uz nākošās vasaras stundām. Tā kā Velta pirmo nedēļu nekur neizgāja no mājas, pie Akmeņkalnu dzīvokļa durvīm ik dienas zvanīja daudzi pazīstami un sveši ļaudis: reportieri, fotogrāfi, noslīkušo braucēju piederīgie, kas vēlējās kaut ko tuvāku uzzināt par saviem nelaimīgajiem, visbeidzot draudzenes un radi. Tie nomocīja meiču ar savu ziņkārību.

Beidzot Velta sāka vairīties un noraidīja visus apmek​lētājus, ieslēdzās savā istabā un nepieņēma nevienu.

Grīslis katru dienu delikāti atgādināja par sevi. No rītiem viņš sūtīja puķes, daudz jauku un dārgu ziedu, kuru vērtībai vajadzēja liecināt par jaunā cilvēka jūtu stiprumu. Pēcpusdienās viņš ieradās pats, lai pārliecinātos par Veltas veselību un garastāvokli. Nekad viņš neapgrūtināja savu līgavu, nekavējās ilgi un, tiklīdz manīja kauču vismazāko nepacietības pa​zīmi viņas sejā vai žestos, tūlīt atvadījās un gāja prom.

— Tas nekas, viņai jāļauj atspirgt, un, jo pacietīgāki būsim mēs, jo drīzāk viņa kļūs atkal vesela …

— jaunais kuģ- īpašnieks mierināja noraizējušos Akmeņkalna kundzi, kurai šis bija īsts pārbaudīšanas laiks. Ar neapklusināmām bažām viņa vēroja notikumus; Veltas dzestrā, noraidošā izturēšanās pret Artūru laupīja mātei miegu un ēstgribu.

«Kad tik neizput,» viņa nomākta domāja. «Cik ilgi Artūrs to pacietīs …» Bet runāt ar Veltu par šo lietu viņai nebija dūšas. Bezspēcīga, izmisusi viņa noskatījās, kā dzīve gāja savu ceļu, lolodama vientiesīgu cerību, ka gan jau viss beig​sies labi, t. i., pec viņas prāta, jo citu jēdziens par labu un ļaunu viņai bija vienaldzīgs.

Diena ritēja pēc dienas, laiks kļuva aukstāks, slidotavās sākās rosme, un jaunie ļaudis sakārtoja savus slēpošanas piederumus. Velta neinteresējās par slidām un sniega biezumu tuvējos mežos. Grāmatu klēpī — nelasīdama to — viņa stundām ilgi sēdēja savā istabā un nodevās drūmajiem sapņiem, kas kopš viņas nakts bija kļuvuši par tās dzīves vienīgo saturu. Vismīļāk viņa iedomājās sevi mežonīgās dabas vidū, visām stihijām pakļautu, vientuļu, aizbēgušu no mājas, aukstuma un bada mocītu. Pirmcilvēka rupjā laime un ciešanas mainījās ar izsmalcinātu augstsirdību un aizgrābjošu pašuzupurēšanos: viņa ziedoja sevi, lai darītu labu kādam citam, kaut kuram no lielās cilvēku cilts, bet vienmēr tam bija viens un tas pats izskats. Velta to pazina, un, tiklīdz sapnis bija galā, arī viņš to pazina, un tie gāja katrs savu ceļu. Bet jaunas dēkas, jauni briesmu pilni gājieni, par kuriem domājot, viņas gars nonāca pilnīgā eksaltācijas stāvoklī, tos atkal saveda kopā, un tie bija visskaistākie, bet arī visrūgtākie mirkļi viņas izjūtās.

Velta apzinājās savu ilūziju slimīgo raksturu, citreiz viņa būtu smējusies par šādu jūtelību, bet tagad tā viņai sagādāja baudu, tīkami saviļņoja un iepriecināja ar pašas radītiem sā pīgi asajiem pārdzīvojumiem. Tas bija kaut kas līdzīgs gara askēzei. Viņa pavārga, ap acīm tumsa zilas ēnas, vaigi kļuva bāli un caurspīdīgi, un nebija ēstgribas, nebija miega. Velta nepieskārās, pat nepaskatījās uz Artūra atsūtītām puķēm, un, kad viņš pats atnāca, viņa reti kad teica kādu vārdu, bet, ja teica, tad kaut ko pavisam nenozīmīgu un tukšu, ko varētu arī nesacīt.

Jā, tās bija skumjas, savādas dienas .. . Līdz kādu rītu skanēja durvju zvans un Noras mazā, čalojošā balss steidzīgi bēra vārdu pēc vārda: — Kur Velta? Mājās? Nepieņem? Nevar būt! Dodiet man viņu šurp, gan es ar viņu tikšu galā.

Izdzirdusi šo pazīstamo balsi, Velta tūlīt it kā atdzīvojās — tā sauca viņu atpakaļ tiešamībā.

Pamodās dzīva cilvēka tiek​smes, viņa gribēja iet tagad cīņā — aklā, nezināmā cīņā par savu iedomu. Vienā mirklī bija nokritis apatijas žņaudzošais slogs. Vecāki nobrīnījās par notikušo pārmaiņu, kad Velta parādījās savas istabas durvīs un gāja māsīcai pretim. Sasveicinājušās viņas tūlīt iegāja Veltas istabā un pa​lika divatā.

Neviens viņas netraucēja. Māte lāgiem klusiem soļiem pagāja gar durvīm, apstājās un ieklausījās meiču čalošanā, bet tās klusi runāja, nekas nebija saprotams. Un nedzirdami, kā nākusi, vecā sieva atkal nozuda cilās telpās.

Norai bija līdz cigaretes, laba ārzemju marka. Viņas aizsmēķēja un kādu brīdi runāja par šādiem tādiem sīkumiem. Nora apskatīja Veltas istabas jaunos nieciņus: tur bija izšuvumi, viena otra ģīmetne, nesen pirktas grafikas un pazīstama gleznotāja darināts Veltas portrets. Žirgta, kustīga, visam atsaucīga, kā vienmēr, Nora klejoja no viena kakla otrā kā savās mājās. Viņa bija drusku mazāka par Veltu, pareizi noaugusi, ziemeļnieces gaišajiem matiem un pelēkām acīm. Viņas seju, apskatot detaļas, nevarētu saukt par skaistu, bet tai piemita īpatnēja, neaptverama, formās neiekļaujama pievilcība, kuru modernā sabiedrība sauc par seksapilu: viņas deguns bija drusciņ sarauts uz augšu, to uzlūkojot, nāca prātā izbrīnījies bērns; seja bija mazliet stūraina, bet taisni šī stū- rainība, šīs asās un drosmīgās līnijas piešķīra tai vislielāko pievilcību — tā nebija lelles ovālā, pareizā, trafaretā sejiņa, kādas apjūsmoja pagājušā gadu simteņa sentimentālie dzejnieki, bet kaut kas patstāvīgs un vienreizīgs, kam neviens vīrietis nespēj paiet garām, nesajutis mulsu valdzinājumu. Noskatīdamās savas māsīcas svaigumā, viņas žirgtajās kustībās un dzirdēdama viņas balss dzīvotpriecīgo skandumu, Velta sev jautāja, kā gan šī mazā sieviete varēja būt tik dzīva, tik aktīva, kad dažas nedēļas atpakaļ viņa bija pārdzīvojusi vis​smagāko satricinājumu savā dzīvē — visrupjāko fizisko un morālisko apkaunojumu, kādu vien cilvēks var piedzīvot? Noras izturēšanās viņu mazliet kaitināja, kāda sveša, tumša tieksme uzmācās viņai. Velta nezināja, ka tas bija lielās cīņas sākums, tās cīņas, kuras dēļ cilvēki dzīvo un iet bojā. Bet, pirms viņa paspēja ko jautāt, Nora beidza staigāt un, piesē​dusies Veltai cieši klāt, klusi teica: — Tagad tu pastāsti man, kā tas viss notika.

— Tu jau visu zini no laikrakstiem, — Velta atbildēja.

— Vai tiešām tas ir viss? — Nora paskatījās viņai acīs.

Kaut kas savāds, nemierīgs pavīda viņas skatienā. Likās, it kā viņa gaidītu kādu atklājumu, kas to uztrauca, no kura viņa baidījās kā no nezināma likteņa. Veltai kļuva neērti no šā skatiena.

— Ja tu vēlies, es varu pastāstīt saviem vārdiem, — viņa teica un sāka runāt par vēlo braucienu, nemierīgo jūru un viltīgo bangu, kas pēkšņi izbruka no tumsas un nogremdēja «Kaiju». Bet par vientuļo cilvēku, kas laivas priekšgalā svil​poja Jernfelta «Šūpļa dziesmu», viņa neteica ne vārda.

— Pastāsti, kas tie bija par cilvēkiem uz «Kaijas» … — Nora sacīja, vienaldzīgi noklausījusies viņai jau zināmo stāstu. — Vai tu kādu pazini?

— Nevienu. Tie visi bija jūrmalas ļaudis, zvejnieki un tirgotāji. Vīrieši vien, skaitā kādi septiņi vai astoņi, labi ne​atceros.

— Tur bija daži mūsu kaimiņi… — Nora teica, izņemdama jaunu cigareti. — Vai tu neievēroji

kādu puisi gaišā lietus mētelī, platmali galvā?

Velta cieši paskatījās Norā, bet tā bija paņēmusi manikīra vīlīti un darbojās ap nagiem. Pelēkais lietus mētelis un platmale… Tikai vienam cilvēkam uz «Kaijas» bija tādas lietas. Vai Nora zināja par Indrupa klātbūtni uz motorlaivas nelaimīgajā braucienā? Aizdomas iezagās Veltas apziņā: ko gan Indrups toreiz meklēja jūrmalas ļaudīs? Pie drauga? Tā varēja būt tikai izruna. Varbūt viņš bija ieradies satikt Noru? Bet, ja tā bija, tad kā lai saprot māsīcas drūmo piedzīvojumu ar Indrupu? Kas varmākam bija ko meklēt pie bijušā upura? Atvadoties jūrmalā no Veltas, Nora bija gluži mierīga, pat prieka pilna — vai tāda viņa varētu būt, satiku​sies ar Indrupu?

— Laikam bija viens, bet es nepazinu… — Velta sacīja, vairīdamās Noras skatiena, kas tagad pacēlās no nagu galiņiem uz augšu. — Jā, es tagad sāku atcerēties. Viņš stāvēja uz klāja un ne reizi neienāca kajītē. Es vēl pabrīnījos, kā viņš samircis varēja stāvēt pašā laivas galā. Viņam bija villa i n a šalle, tumši zila ar sarkaniem un baltiem ziediņiem un, ja nemaldos, pelēkrūtains uzvalks mugurā. Tu viņu pazini?

Nora gandrīz vairs neelpoja. Nervoziem pirkstiem viņa ņēma rokās vienu lietiņu pēc otras, lika atpakaļ, ņēma vēlreiz, burzīja kabatdrānu un plūkāja ziedus Grīšļa buķetē.

— Vai tu viņu pazini? — Velta atkārtoja, nenolaizdama acu no māsīcas. Tā nemierīgi sakustējās, pa pusei piecēlās, bet tūlīt atkal apsēdās. Lūpas kodīdama, Nora cīnījās ar pēkšņu satraukumu, kas likās pārņēmis viņu.

— Es pazinu … nē, tā jau nebija nekāda pazīšanās. Tikai nejaušs gadījums kādā lauku ballītē. Tu domā, ka viņš ir noslīcis?

— Par to taču nav vairs šaubu!

— Cik šausmīgi, ja iedomājas dziļāk … — Nora čukstēja.

— Bet vai nav savādi, ka viņa līķis nav vēl izskalots malā? Visi citi ir, bet viņa nav.

— Varbūt aizķēries dzelmē aiz kaut kā.

— Varbūt… — Nora piecēlās un sniedza Veltai roku.

— Es tagad iešu. Man jāapciemo tante un jānodod sveicieni no mammas.

— Atnāc vakarā, es tevi gaidīšu… — Velta teica.

— Man tev kas jautājams.

— Kas? — Nora strauji pievērsās draudzenei.

— Tagad ne, es vēl gribu apdomāt… — Un viņa piebilda klusāk, uzsvērdama savus vārdus. — Ja tu gribi pārliecinā​ties, vai viņš ir noslīcis, apjautājies ostas iestādēs.

— Par kādu viņu tu runā?

— Nu, par to, gaišajā lietus mētelī ar pelēko platmali… tu taču interesējies.

Nora mēģināja smiet, bet iznāca sauss, nepatīkams kāsē- jiens, kaut kas tukšs un neīsts: — Tu laikam iedomājies nezin ko. Man viņš nemaz tā neinteresēja. Es tāpat vien apjautājos… kaimiņu būšana. Nu, sveika!

— Aiziesim šovakar uz teātri! — Velta pavadīdama teica.

— Es nezinu, vai būs laika.

Nora aizgāja. Viena palikusi, Velta apsēdās uz taburetes un atspieda galvu rokās.

— Viņa zina, ka Indrups bijis uz «Kaijas». Tagad viņa domā, ka viņš ir beigts. Un viņa to mīl, jā, tiešām mīl, jo par nemīlama cilvēka likteni neviena sieviete tā neuztrauktos. Bet kā var mīlēt cilvēku, kuru tu nīsti? Nu, labi, paklausīsimies, ko tu tagad stāstīsi par viņu. Domā vien, ka Indrupa nav. Domā un esi īsta …

Velta salti pasmaidīja. Krūtīs virmoja cīņas prieks.

Akmeņkalna kundzes vērojums bija pareizs: ar Veltu tiešām notika pārmaiņa. Viņa atdzīvojās, kustējās daudz, saģēr- bās un izgāja no mājas — augu dienu kaut ko darīja. Viņu redzēja kafejnīcās, ne vienu, bet vienmēr sabiedrībā, viņa apmeklēja teātrus, izstādes, koncertus; visur, kur sanāca ļaudis no

aprindām, kur bohēma skandīja savu dzīvotpriecīgo himnu vai kur izsprieda nopietnus jautājumus par mākslu un politiku, viņa bija klāt. Likās, ka pec nedēļu ilgās flegmas un apatijas viņu pēkšņi būtu satvērusi alkatīga darbošanās dziņa — dziņa dzīvot, zināt visu, līdzi spriest. Bet, ja Artūrs Grīslis tādēļ apmierināts nokratīja nesenās raizes un Akmeņkalna kundze atviegloti uzelpoja, tad tas bija pārpratums.

Viņu apmierinātībai nebija iemesla. Veltas jaunais spriegums, darbošanās prieks un enerģija — viss, ko viņa tagad domāja un darīja, — traucās uz vienu mērķi, un jaunais kuģīpašnieks tur gluži neko nenozīmēja.

Taisni otrādi: nekad viņš nebija tik aizmirsts, nekad par viņu nedomāja tik maz un ar tādu nevērību kā šinīs dienās.

Velta meklēja Indrupa pēdas. Jā, viņa nu reiz bija apņēmusies sameklēt to un . . . Par tālāko viņa neko skaidru nebija iedomājusi. Latvija jau nav nekāda lielā zeme un ievērojamas personas tur nevar pazust kā adata siena kaudzē: kas vakar noticis vienā stūrī, par to šodien runaja otrā, bet tie, kuru dzīve piederēja metropolei, bija kā uz delnas. Katrs viņu solis bija redzams, mazākais sāņus leciens tūlīt kļuva zināms tur, kur nenācās, un, jo kāds pilsonis bija lielāks, jo kailāka un publiskāka bija viņa dzīve. Rīgā nebija tāda inteliģenta cilvēka, kurš vismaz vārda pēc nepazītu pianistu Indrupu. Me- lomaņu aprindās nevarētu atrast neviena, kas kaut ko nezinātu par viņa personīgo dzīvi, viņa vājībām, savādībām, ieradumiem un šādiem tādiem ģimenes sīkumiem. Grozīdamās šajā sabiedrībā, Velta ātri vien, pat netaujādama dabūja zināt par Indrupu daudzas nozīmīgas lietas. Par skandalozo notikumu ar Noru zināja visi. «Drošie avoti» vēstīja, ka Indrupa īstie vecāki neesot zināmi. Astoņus gadus vecu to esot izņēmusi no kādas patversmes cienījama ģimene, kurai nebijis neviena bērna. Tālāk viņš audzis labos apstākļos, baudījis nopietnu izglītību un varējis brīvi attīstīt un izkopt savu muzikālo talantu. Konservatorijā viņš bijis priekšzīmīgs students, nopietns un enerģisks katrā vietā — neko nepametis pusceļā. Met līdzās šīm gandrīz vai glaimojošām atsauksmēm par viņu klīda baumas, tumši, neskaidri minējumi — kaut kas noslēpumains, netīrs un ar kriminālu piegaršu: nejaušas satikšanās pavisam necerētās vietās. Varēja gan būt, ka viņam kāds līdzinieks tur lejā. īstas skaidrības nebija.

Veltīgi izcerējusies sastapt Indrupu viņa dzimtajā elementā — mākslinieku vidū, koncertos, — Velta beidzot nolēma izlietot aktīvākus līdzekļus. Viņa sadabūja adrešu galdā Indrupa audžuvecāku adresi un kādu vakaru devās turp. Pulkstenis bija pusseši — tas laiks, kad pilsētnieks ir pārnācis no darba un nav vēl aizgājis uz kādu sarīkojumu.

Velta uzkāpa liela nama trešajā stāvā un piezvanīja pie Indrupu dzīvokļa durvīm. Viņai atvēra sirma, labi uzglabājusies sieviete, kuras sejas svaigais sārtums liecināja, ka tā savā laikā nav devusi dzīvību nevienai cilvēku cilts atvasei. Baltie mati tā kā nepiekļāvas viņas jaunavīgai sejas krāsai.

— Vai šeit dzīvo Indrupa kungs? — Velta jautāja.

— Kādu jūs domājat — veco vai jauno? — jaunavīgā sirmgalve atjautāja.

— Es vēlējos satikt pianistu Indrupu.

Vecās sievietes seja apmācās, uz pieres izveidojās daudzas sīkas krunciņas, un nomāktā balsī viņa atbildēja Veltai: — Viņa nav . .. Viņa jau sen nav. Vai jūs ko zināt par viņu?

— Es ar viņu satikos kādreiz .. . dažas nedēļas atpakaļ.

— Ienāciet, jaunkundz, iekšā. Pastāstiet, kā tas bija. Viņš mums nav rakstījis nevienu zīmīti.

Pa ceļam uz viesistabu Indrupa kundze pastāstīja Veltai, ka šī viena pati esot mājās, jo vīrs — kādas ministrijas revidents — aizbraucis komandējumā uz provinci. Viesistabas kaktā stāvēja klavieres, un pari tām, pie sienas, Velta ieraudzīja Indrupa ģīmetni dabiskā lielumā. Mazliet drūmi raudzījās viņa acis ienācējai pretim, kā vaicādamas, kas tai šeit meklējams.

Velta apsēdās uz dīvāna un apmulsusi nezināja, ko lai jautā un ko lai stasta šai vecajai sievietei — tukšziedei. Beidzot viņa jautaja uz labu laimi: — Vai jūs zināt, kur viņš aiz​braucis?

— Nē, viņš tik paziņoja, ka steidzami jāapciemojot kāds draugs, konservatorijas bijušais mācību biedrs, un solījās pārbraukt pēc nedē]as. Bet nu būs mēnesis, un no viņa nav nevienas vēsts. Mēs ar vīru

jau sākam uztraukties, ka tik nav atgadījies kas slikts. Bet tad jau dzirdētu no avīzēm. Kad jūs viņu redzējāt, jaunkundz?

— Pirms divi nedēļām. Mēs kopā braucām no provinces un izšķīrāmies kādā vietā. Viņš izkāpa laukā, bet es atbraucu uz Rīgu. Gaidīju visu laiku, ka viņš mani apmeklēs vai dos kādu ziņu, jo… viņš man mācīja klavieres spēlēt un es lab​prāt nevēlētos meklēt citu skolotāju.

— Jā, savu darbu viņš prot… — Indrupa kundze ne bez lepnuma sacīja — Savādi gan, kur viņš paliek tik ilgi. Nav jau gan pirmā reize, kad viņš mums sagādā tādas raizes.

— Vai viņš tik nekārtīgs?

— Ne visai, bet dažreiz uznāk tādi joņi, kad mēs viņu vairs lāgā nevaram saprast. Slikts viņš nav, bet lāgiem ar viņu notiek kaut kas savāds. Viņam patīk nozust uz kādu laiku, un tad neviens nezina, kur viņš atrodas un ko dara. Mums viņš neko nestāsta. Pagājušo ziemu viņš bija pazudis pusotras nedēļas, bet mans vīrs sakās to redzējis tepat Rīgā, ļoti šaubīgā sabiedrībā. Man gan neklājas jums stāstīt tādas lietas, bet es ceru, ka jūs tās nestāstīsiet tālāk.

— Esat bez rūpēm, es neizmantošu jūsu vaļsirdību, — Velta apsolījās.

Un Indrupa kundze, aizvien vairāk uzticēdamās svešajai meičai, pastāstīja vēl daudz ko tādu, ko nemēdz atklāt svešam cilvēkam. Viņai laikam nebija nevienas tuvas draudzenes, kuras priekšā varētu izkratīt sirdi, un tagad viņa bija nocietusies, ļoti nocietusies dalīt savas rūpes, savu slēpto nemieru ar kādu citu cilvēku.

— Juris mums ir mīļāks nekā dažam pašu bērns. Deviņpadsmit gadus viņš ir nodzīvojis šeit un tomēr, jāatzīstas, nav vēl pilnīgi pieradis, nedz aizmirsis savu agrāko dzīvi. Man lā vien liekas, ka reizēm viņš ir slepus gājis atpakaļ, lai gan tur nav nekā jauka. Varbūt tā ir iedzimtība, varbūt vienkārša ziņkārība — kas to lai izprot. Ar cilvēku laikam ir tāpat kā ar kustoni: ja to aizved uz svešām mājām tad, kad tas jau paaudzies un sācis kaut ko saprast, tad viņš nekad pilnīgi neaizmirsīs vecās mājas un tieksies atpakaļ.

Mēs jau varējām paņemt kādu pavisam maziņu — patversmē bija dažādi. Bet taisni viņš mums iepatikās.

Kaut jūs zinātu, kāds viņš bija žirgts un nebēdīgs puika, kā plosījās ar saviem biedriem. Savām lielajām, gudrajām acīm viņš brīžiem skatījās tik skumji, it kā saprastu, kāds nožēlojams liktenis viņu sagaida dzīvē. Nu, un tad mēs abi ar vīru domājām, ka ar maziņu tomēr ir vairāk rūpju: viņš vēl jātīra, jāauklē, ir vēl tāds vārīgs, saslimst ātri un gaidi nu, kamēr tāds izaug. Bet lai nu kā, nožēlojuši mēs neesam nekad, ka viņu paņēmām.

Velta atstāja Indrupa kundzei savu adresi un lūdza paziņot, kad viņas audžudēls kādreiz atgriezīsies no savām klai​doņa gaitām. Pati viņa solījās laiku pa laikam apjautāties. Tad viņa aizgāja.

Kāpdama pa kāpnēm lejā, Velta ieraudzīja pie īrnieku saraksta stāvam jaunu sievieti. Tā pētīja dzīvokļu numurus un, atradusi vajadzīgo, nāca Veltai pretim. Velta raudzījās nācējā, kura kāpa augšup, seju noliekusi, un aiz pārsteiguma palika stāvam: tā bija Nora! Ko gan viņa meklēja šajā namā? Bet tūlīt Velta saprata, ka to pašu Nora varētu jautāt par viņu. Ko lai tad atbild? Patiesību teikt — nekādā ziņā. Bet kā lai izmelojas? Satikšanās likās neizbēgama, kuru katru mirkli Nora varēja paskatīties augšup un pazīt savu māsīcu.

Velta strauji pagriezās apkārt un ātriem soļiem uz tecē ja atpakaļ augšā, kāpni pēc kāpnes, stāvu pēc stāva. Lejā, sev aiz muguras, viņa dzirdēja Noras lēnos soļus. Ceturtajā slāvā Velta apstājās un paskatījās šahtā, ko darīs Nora: vai paliks trešajā stāvā jeb vai kāps vēl augstāk. Ja nu viņa kāpj līdz pašai augšai?

Cik neērts stāvoklis! Bet nē .. . Noras soļi apklusa … Viņa apstājās trešajā stāvā, atvēra rokas somiņu un spogulītī pārliecinājās par savu izskatu. Pārvilka ar pūdera slotiņu pār vaigiem, pieskārās lūpām ar karmīna stan​dziņu, tad sakārtoja cepuri un piezvanīja pie Indrupu durvīm. Drīz viņa iegāja dzīvoklī.

Velta nogaidīja, kamēr apklusa durvju virināšana, tad devās lejā.

«Ja es tagad atgrieztos Indrupu dzīvoklī, kaut kā izmelodamās par aizmirstu lietiņu vai citādi, — vai tad es nedabūtu zināt Noras patieso stāvokli šajā ģimenē? Ko viņa te meklē? Un vai viņa nāk tikai pirmo reizi?

Kaut kas rūgts iegūlās Veltas krūtīs. Viņa mēģināja aizmirst Noru, bet draudzenes tēls atkal un atkal iznira acu priekša un viņa nespēja domāt par to bez ļaunuma.

Arēji Velta tagad turējās pie sava parastā dzīves veida: cīlīgi slidoja un slēpoja, apmeklēja sarīkojumus, sēdēja kafejnīcas, gāja viesos un satikās ar daudzajām draudzenēm un paziņam. Bet kaut kas svešs un neizprotams viņā palika joprojām, ko veltīgi pūlējās izprast vecāki, Nora un Grīslis. Viņa kaut ko slēpa sevī — ziņkārīgā Nora to saprata pirmā. Bet bez sekmēm viņa mēģināja izvilkt draudzenei tās noslēpumu: tā vairs nebija agrākā vaļsirdīgā Velta.

Pret Grīsli viņa izturējās aizvien vienaldzīgāk. Jaunais cilvēks slepenībā cieta greizsirdības mokas, kurām tomēr nebija pamata, jo Velta neizrādīja ne mazāko interesi par kādu citu vīrieti. Neredzēdams iemesla savai greizsirdībai, bet vēlēdamies dabūt skaidrību par Veltas īstajām jūtām, Grīslis izmēģināja mazu viltību: kādu vakaru, kad pie Akmeņkalniem bija sarīkotas mazas viesības namatēva vārda dienai par godu, Artūrs izrādīja uzkrītošu uzmanību kādai Veltas draudzenei. Visu vakaru viņi nosēdēja kopā, pļāpāja, dejoja un izturējās ar aizdomīgu sirsnību viens pret otru. Bet veltīgi jaunais kuģ- īpašnieks skatījās, kādu iespaidu atstāj viņa flirts uz Veltu,— viņa nelikās zinis, viņai bija vienalga, ko darīja Artūrs, viņu mazliet pat garlaikoja šī naivā spēlīte. Veltas greizsirdību Grīslim neizdevās pamodināt, viņas agrākās jūtas nebija vairs atdzīvināmas. Tagad viņš saprata, ka lieta ir daudz bīstamāka, nekā bija domājis: viņš vairs nenozīmēja Veltai neko! Bez cita vīrieša — sāncenša iejaukšanās viņš bija tai apnicis, apnicis pats par sevi. Ja būtu notikusi cīņa, kurā uzvarētu otrais — pārākais, — tad tas būtu dabiski un saprotami un, lai gan smagi ciezdams, viņš atkāptos pie malas. Bet cīņas nebija, pretinieks nav redzēts, un tomēr viņš bija zaudētājs, viņa lolojums izslīdēja no rokām. Tas izklausījās paradoksāli.

Apziņa, ka nevar ar savu personību vairs saistīt sievieti pie sevis, dziļi pazemoja jauno vīrieti. Viņš sāka nervozēt, jo tiešām mīlēja Veltu. Tad viņš tuvojās tai ar īstu sirsnību un centās atgūt viņas mīlu ar vīrišķīgu pacietību, vairījās apgrūtināt to ar uzmācību, bet tomēr mierīgs un disciplinēts viņš allaž atgādināja tai par savu jūtu izturīgo spēku. Arī tas izrādījās veltīgi . . .

Laiks gāja, tuvojās pavasaris. Grīšļa kuģi, kas pa ziemu kravas trūkuma dēļ stāvēja piesieti pie pāla, tagad atkal devās tālajos jūras ceļos. Citu pēc cita viņš tos nofraktēja un aizlaida braucienos. Tikai pats lielakais tvaikonis «Gaita» vel gulēja brīvs. Un tā pienāca aprija siltās dienas, kad atdzīvojās daba, cilvēki un arī saimnieciskā dzīve. Beidzot arī «Gaitai» bija sadabūta krava, un kuģis kādu dien pārvietojās no savas stāvvietas uz eksportostu. Artūrs bija klāt pie pārvietošanas, un, kamēr locis klaigāja uz komandiilta, bet kapteinis runāja caur ruporu ar stūrmaņiem uz baka un kvaterī, viņam ienāca prātā kāda ideja.

Vakarā viņš apmeklēja Akmeņkalnus. Arī Nora bija atnākusi. Grīslis runāja ar Veltas tēvu par koktirdzniecibas izredzēm nākošajā sezonā. Novērtējuši Francijas kontingentu sistēmas iespaidu Eiropas tirgū, viņi atzina, ka tirgotājiem tagad jārīkojas savādāk nekā vecajos labajos laikos, kad preču daudzums vēl nepārsniedza pieprasījuma apmērus.

— Jāprot atrast tirgu, — teica Akmeņkalns.

— Kuģniecība cieš no zemām fraktīm un kravas trū​kuma … — Grīslis sacīja. — Ārzemju rederejas ar savām augstajām kuģinieku algām nespēj vairs konkurēt ar mums. Uz mūsu kuģiem stūrmanis dabū to, ko uz holandieša vai zviedra matrozis, bet mehāniķis nesaņem vairāk kā uz angļa — ogļu dzinējs. Kur viņu kuģi nevar uzņemties vešanu, lai neciestu zaudējumus, tur mes vēl varam strādāt ar peļņu. Tā ir cīņa, jāatzīstas — glīta tā nav, bet ko lai dara? Tāpēc es šomēnesi došos kuģim līdz uz Beļģiju un Franciju, lai personīgi noslēgtu jaunus līgumus ar dažādām ārzemju firmām, kuras līdz šim apkalpoja angļu un skandināviešu kuģi.

— Jūs uzņcmsieties vest lētāk? — Akmeņkalns jautāja.

— Jā. Varu saņemt divi šiliņus par standartu zem viņu tarifa, vissliktākajā gadījumā pat divi ar pusi. Lētāk gan ne​var, jo tad nāktos pazemināt kuģinieku algas, bet tās jau tagad nav nekādas augstās.

Tagad Grīslis pagriezās uz Veltas pusi un jautāja:

Ko tu sacītu par mazu ceļojumu ar «Gaitu»? Tagad ir pats labākais laiks jūras braucienam. Lēns un saulains. Daba savā lielākā krāšņumā. Arī citādi tagad visizdevīgākais bridis ceļojumam: pilsētā sezona beigusies, bet līdz jūrmalas sezonai mēs būsim atpakaļ. Noras jaunkundze, ko jūs par to domājat? Es labprāt redzētu jūs abas šajā braucienā uz «Gaitas».

Viņš bija labi apdomājis savu plānu: tāds brauciens viņu tuvinātu Veltai vairāk nekā gadiem ilga satiksme dzimtajā pilsētā. Svešie iespaidi izdziedētu viņas slepeno kaiti, un atkal viņa būtu agrākā, mīļā, apburošā Velta. Bet, lai tas nebūtu pārāk uzkrītoši, varēja paņemt līdzi kādu no Veltas draudzenēm. Tas neko lielu arī nemaksāja: paša kuģis, ceļš brīvs.

Nora tūlīt bija kā spārnos.

— Cik ilgi tas vilksies? Mēnesi, pusotra? Bet tas taču lieliski! Ko mēs sadarīsim, Velta, līdz peldu sezonas sāku​mam? Izlaidīsim šo līkumu. Ja tu brauc, tad arī es braukšu.

— Man vienalga … — Velta atbildēja. Nekā noteikta viņa tovakar neapsolīja.

Grīslis uzaicināja meičas rīt apskatīt kuģi.

— Es atbraukšu jums pakaļ, piezvaniet man uz kantori, kad būsiet gatavas. — Drīz pēc tam viņš aizgāja, apmierināts ar saviem panākumiem. Viņš zināja, ka Nora nedos Veltai mieru, kamēr tā pieņems viņa uzaicinājumu.

Otrajā dienā priekš pusdienas Grīslis piebrauca savu sporta auto pie Akmeņkalnu nama durvīm, uzņēma abas meičas un aizbrauca uz eksportostu. Pagājušo nakti Velta bija daudz domājusi par Grīšļa priekšlikumu. Kāpēc gan lai neiz- braukātos? Rīgā viņai nebija nekādu darīšanu. Par Indrupu joprojām trūka ziņu, viņa pazušanu pārrunāja sabiedrībā. Laikraksti izrakstījās un apklusa. Ja jau viņš kādreiz atradīsies, Velta to dabūs zināt — Indrupa audžumāte paziņos. Kāpēc gan nebraukt? Ja tikai tas nebūtu Grīšļa kuģis… Ja ar to viņa nebūtu pateicību parādā Artūram … Ak, cik grūti uzņemties pateicības nastu pret cilvēku, kurš no tevis gaida mīlu! Izmantot viņa lalipnību, ļaiut viņam nopelnīties un pēc tam pievilt viņa cerības… Jā, bet kas tad viņam liek cerēt? Kāpēc viņš neatmet ar roku šai nesekmīgajai dēkai? Mēs taču neesam vainīgi, ja kāds mūs mīl. Ja kāda sieviete ir skaista un viņā iemīlas simti, tūkstoši vīriešu, tad nevar prasīt, lai viņa mīlētu tos visus, nevar gaidīt, lai viņa atbild katrām jūtām, — tas taču tik vienkārši un saprotami. Bet, ja simtu un tūkstošu vietā viņu apveltī ar savu maigumu viens vienīgs vīrietis, vai tad ir savādāk? Nē. Viena cilvēka labās jūtas nedrīkst uzlikt kaut kādu pateicības pienākumu otram cilvēkam, citādi tā ir izmantošana un morāliska iespaidošana.

Auto bija jau sasniedzis eksporta ostu. Pie dzelzceļa pārbrauktuves Grīslim nācās apturēt mašīnu, jo garām brauca vilciens ar planku vagoniem. Kamēr auto stāvēja, Velta pār- d/i'voja kaut ko tādu, kas viņai atkal lika saviļņoties līdz būtības dziļumiem un lauza viņas iekšķīgo stingumu. Viņa redzēja klaidoņu pulciņu, piecus netīrus un noskrandušus radījumus, kasVizlīda no stenceļu grēdām un nāca gar dzelzceļa sliedēm uz pārbrauktuves pusi. Nemazgātām, neskūtām sejām, trulu skatienu, kurā visskaidrāk izpaudās viņu deklasā- cijas dziļums, viņi gāja cits aiz cita, kaut ko runādami, jo bija piedzērušies. Iedami gar auto, viņi par kaut ko tukšu strīdējās un nejēdzīgi izrunājās savā starpā. Vienam nemitīgi trīcēja rokas, otrs šķielēja, divi bija vēl jauni zēni kuģinieku dungriņos, bet pēdējais gāja kāds vecāks vīrs, glūnīgu skatienu un tetovētām rokām. Velta satricināta raudzījās šajā nožēlojamā gājienā, viņas sirds sažņaudzās neizskaidrojamās skumjās. Lūk, pie tādām cilvēku padibenēm viņa bija tonakt sūtījusi Indrupu!

«Viņa vieta ir starp klaidoņiem …» — tā viņa bija teikusi tonakt.

Ceļš atbrīvojās. Auto sāka skriet. Nora visu laiku runājās ar Grīsli un nebija ievērojusi, kā pārmainījās viņas māsīca. Stundu vēlāk Velta pieņēma Grīšļa priekšlikumu, lai neizjauktu Noras jaukās ilūzijas par gaidāmo braucienu.

TREŠA NODAĻA SLIMAIS CILVĒKS 1 Caur piesnigušu mežu gāja cilvēks. Kailu galvu, saburzītās drēbēs, vaļējām mēteļa krūtīm. Viņš neskatījās pēc ceļa, neizmeklējās sausākās vietas vai kur sniega kārta plānāka. Viņam bija vienalga — peļķe, kupena vai kaila zeme. Aizvien dziļāk iekšā tumšajā silā, bet, kad tas beidzās un priekšā atklājās krūmiem aizaudzis purvs, viņš neapdomājās ne mirkli un tūlīt devās iekšā purvā, lēca no ciņa uz cini, saliecās zem krūmu zariem un līda kā meža zvērs, kam izsalkums iedvesis drosmi. Reizēm viņa kājas iestiga muklāja neaizsalušās dū​ņās, bet viņš nenotīrīja tās.

Apkārtne vērtās aizvien drūmāka, nu vairs neredzēja nekā cita kā kailos alkšņus un ciņaino slīgšņu.

Zemes krrlts atgādināja baku slimnieka izķēmoto miesu. Izbiedēts z?ķis izlēca no krūma un metās prom, satrūkušās vārnas pacfclās gaisā. Zābakos šļakstēja ūdens, sniegs gurkstēja zem kāfām. Krūmu ēnas kļuva garākas. Cilvēks runāja pats ar sevi, runāja skaļi, jo purva vidū nebija jābaidās, ka kāds to noklausītos.

Bet, ja kāds ari dzirdētu viņa vārdus, tad tas nekā nesaprastu. Nebija teikumu, sakarīgu vārdu, bija tikai skaļi izsaucieni, kais​līgi žesti un drudžaini skatieni, pilni neizsakāma rūgtuma.

Tā viņš izgāja purvam cauri un nonāca biezā egļu mežā. Kokiem bija zari līdz pašai apakšai, tie stāvēja cieši cits pie cita, kā mūris, kopā saķērušies savām zaļajām rokām, it kā apņēmušies nelaist cauri atnācēju. Bet viņš nebija izvēlīgs, nelīkumoja daudz, spraucās iekšā vistumšākajā biezoknī. Ēnas sabiezēja, krēsla audās ap egļu jaunaudzēm, bet nu bija brīvs klajums cilvēka priekšā un viņš redzēja lielu ceļu, kur kustējās pajūgi un retumis aiztrauca kāds precēm piekrauts auto. Izkļuvis uz lielceļa, cilvēks neapstājās ceļa jū tīs, bet tūlīt griezās pa labi un gāja uz priekšu. Viņa galva kaisa drudža ugunīs, vaigi tvīka neveselīgā sārtumā, bet acīs dega drūms spožums. Viņš bija sasaldejies, slimība mācās virsū, bet viņam nebija laika aizskart ar roku savu pieri un atskārst nelaimes sākumu. Aizvien vairāk viņš zaudēja nojausmu par apkārtni un savu rīcību. Viss, kas ap viņu notika, šķita kā sapnis, viņa acis redzēja to, kas citiem palika apslēpts. Tikai īsiem brītiņiem viņš it kā atjēdzās, un tad viņam bija lielais brīnums par svešo lielceļu, neredzētiem ciematiem un birzīm un viņš jautāja sev, kā šeit nokļuvis. Un tad viņš juta nespēku, kājas pielija ar noguruma svinu un viņam gribējās apsēsties ceļa malā un saspiest rokās savu galvu, kuru plosīja neizturamas sāpes. Drudzis uzliesmoja no jauna, un cilvēks vairs nebrīnījās ne par ko — viss bija atkal skaidrs un saprotams, kājas kļuva vieglas, un viņš vairs nejuta ne​kādu sāpju.

Veļā tumsā viņš nonāca pie kādas garas mūra ēkas, kur ceļavīri pieturēja, lai paēdinātu zirgus un paši iedzertu tēju. Viņš iegāja vecajā krogā, apskatīja visus kaktus un nogūlās uz cietā sola. Bet veltīgi viņš mēģināja aizmigt. Viņa nervi bija kā elektrības piesātinātas stieples. Nakts vidū viņš izgāja no istabas un devās prom pa tumšo ceļu. Viņa soļi bija īsi un gurdeni, pavisam lēnām viņš lika uz priekšu, lai gan viņam ījkās, ka steidzas ātri. Tā pagāja nakts, diena un vel- reiz atnāca nakts, un cilvēks iegāja lielajā pilsētā, kur viņš bija dzimis urv uzaudzis. Tur bija skaļas, ļaužu pilnas ielas, tur zvanīja, dūca, gaudoja un apsauca, gaiši un patīkami tur bija, un cilvēks priecīgs sajuta savas mītnes tuvumu. Viņš iekāpa tramvajā un brauca pa ielām, bet cilvēki skatījās viņā un gro​zīja galvas, Jp viņam nebija cepures.

— Tas cUvēks ir piedzēries… — klusi sacīja kāda sieviete. \ — Drusciņ ļjzkāpis uz korķa … — piebilda jauns vīrietis.

Konduktors Vīpstājās viņa priekšā un izstiepa roku ar atvērtu delnu. Izbrīnījies viņš uzlūkoja šo delnu, tad paskatījās konduktoram acis. Ko tas cilvēks tur rādīja, nekā jau nebija ko redzēt.

— Nopērciet biļeti, liidzu! — konduktors sacīja. Cilvēks neatbildēja, viņam jautāja vēl, kaut ko sacīja, bet viņš do- māja par citu. Tad viņu paņēma zem padusēm un izbīdīja laukā uz tramvaja priekšējās platformas. Pieturas vietā viņu izlika no vagona.

Cilvēks nebrīnījās, saprata visu un ar visu bija apmierināts. Viņš gāja pa ielām. Un te nu viņš bija atnācis pie pazīstama nama, droši gāja pa durvīm iekšā un uzkāpa trešajā stāvā. Uz kādām durvīm izlasīja uzrakstu bronzas plāksnītē: «Indrups». Tas bija pazīstams vārds, daudzreiz dzirdēts, bet kas tas bija par cilvēku? Pēkšņi viņš saprata, ķēra roku pie pieres un platām acīm skatījās pats savā vārdā. Viņš atcerejās visu un zināja, kas viņu sagaida aiz šīm durvīm. Viņa krūtis sāka ātrāk celties un krist, un lēnām viņš virzījās atpakaļ uz kāpņu pusi. Nē, nē, te viņš nepaliks, ie nebija viņa mājas. Kāda nicināšana to sagaidītu, ja viņš tāds parādītos tiem aiz šīm durvīm! Kā tie ieplestu acis un rīstītos pēc vārdiem! Viņam nāca smiekli, iedomājoties savus audžuvecākus — šo solīdo pāri — mēmus aiz pārsteiguma par viņa izskatu un stāvokli. Un viņu personā tas redzēja visu šo mierīgo, vienmēr pieklājīgo un tīro sabiedrību, ap kuras kaklu kļāvās ieraduma un tradīciju stīvi stērķelētā apkakle, žņaugdama tās tauko dzīvību. Tās dzīve bija kā Prokrusta gulta, viduvējībai taisīta, moku rīks dzīvajam cilvēkam, — kas neie​kļāvās tās normās, to pataisīja par kropli.

Jā — tās nu bija ceļa jūtis. Te, šajā namā, kopā ar šiem cilvēkiem Indrups bija nodzīvojis daudz gadu. Viņam bija licies, ka šo mierīgo, stabilo dzīvi nekas nevar pārvērst, nojaukt tās ritmu un satricināt viņa — Jura Indrupa/stāvokli. Bet tā bija tikai ilūzija: vairāk nevajadzēja kā kād?f neapvaldītai sievietei apmelot viņu, tāpēc ka viņš nebija atbildējis viņas jūtām, un sabiedrības acīs viņš kļuva par necilvēku, izdzimteni. Šī sabiedrība — labklājībā un pašp/eticībā snaudošā pilsonība — tūliņ piepūtās kā aizkaitināta cāļu māte, šņāca un draudēja, atteicās no viņa un lika sap/ast, ka viņam nav vietas šo ļaužu vidū. Pazīstami cilvēki uz/elas neatņēma viņa sveicienu, ķengu lapeles ar «Aizkulisēm^ priekšgalā aizrīdāmās siekalojās ap Jura Indrupa personu, pn tūliņ pēc tam viņš bija saņēmis sava impresārija rakstisku paziņojumu, ka viņš atsaka līgumu par vairāku koncertu organizēšanu šoruden un anulē otru līgumu par Indrupa koncertturnejas sarīkošanu ārzemēs. Vakar tu mums biji noderīgs, bet šodien mēs tevi iesviežam mēslainē. Punkts.

Jā — līdzšinējai dzīvei punkts. Šī apziņa viņu nesatrieca, tikai saviļņoja līdz būtības dziļumiem, izraisīja spītu, pro​testu, izaicinājuma pārdrosmi.

«Ejiet pie velna, jūs tīrie un nolaizītie! Tādam kā es nav ar jums pa ceļam. Mana vieta ir citur: tur lejā, no kurienes es kādreiz atnācu pie jums. Tur man tagad jāatgriežas, jo es tā gribu un tā ir pareizi.

Prom, Indrup, prom, tu brīvais klaidoni. Kas par to, ka tu esi nosalis un tev sāp galva, — tas pāries. Bet nepāries nepelnītā pazemojuma sūrums, un tur tu smelsi spēkus savam spītam un lepnumam! Tu tagad trīci un drebinies un nav neviena, kas tevi sasildītu. Savu siltumu tu esi atdevis svešiem cilvēkiem, kas tevi apspļaudīs, ja tu vēlreiz nāksi viņu ceļā; tavas rokas ir zilgani sārtas, un pirkstiem nav dzīvības, tu tos vairs nevari salocīt — kā gan ar tādiem var spēlēt?

Prom, Indrup, prom!»

Un vientuļš viņš no šīs vietas un no šiem ļaudīm aizgāja. Viņš neskatījās apkārt, viņa kājas neapzinīgi staigāja šo ceļu uz tālu, klusu vietu, kurp viņu aicināja kāds neatvairāms atmiņu spēks. Reiz viņu apsauca uz ielas: — Heij, Indrup, vai tu tas esi? — Viņš neatbildēja saucējam un gāja vien tālāk, kamēr nonāca gluži citā pasaulē. Un tad viņam kļuva neizsakāmi labi, kā kad pēc ilgiem maldu gadiem būtu pārnācis savās īstajās mājās.

«Sveika, nomale! Saņem atpakaļ savu dēlu!»

Vai uims ir gadījies iet pa šīm šaurajām ieliņām, kuras stiepjas līku loču, bez kāda plāna, kā kādā futūristu gleznā? Tās nav bruģētas. Gar vienu ielas malu stiepjas satrunējušas koka laipa^, ielas vidū mirkst peļķes, bet apkārt paceļas mazi koka namiņi. Tur ir pa retam stabam ar šūpojošos elektrisko spuldzi augšā; viens otrs koks — kāda ābele vai ceriņu krūms — vasarā zied pie loga. Nav tālu pļavas un ūdeņi ar zaļām salām, kur karstā laikā var izpeldēties, bet ziemā slidot. Viss te ir klusāks, mierīgāks un mazāks nekā citās vietās lielajā pilsētā.

Turpat blakus tumst melni ostas ūdeņi. Kuģi stāv pie krasta, dienu skaļi rībēdami darba trokšņos, bet naktīs spulgodami bālām ugunīm, kuras uzskatot skolas zēnus pārņem neizprotamas ilgas. Kāda vilinoša,

noslēpumaini skaista ir dzīve uz šiem kuģiem! No kurienes tie nāk, un kurp tie aizbrauc? Mūžīgā kustībā, kā nemiera gari, klīst tie no viena pasaules stūra uz otru, katra diena sniedz kaut ko jaunu. Un kas tur par brašiem, vareniem zēniem virsū! Tu, krasta cilvēks, esi tikai nožēlojams nīkulis, savas neuzņēmības un baiļu vergs. Kas tā par dzīvi, ko tu dzīvo? Ak, tev ir siltas istabas, mīksta gulta un mierīgs darbs, tev nav jāmirkst pie stūres, kad viļņi šļāc kuģim pāri savas galotnes, nekad tu neskaties acīs satrakotai stihijai un tev nav jādreb par savu dzīvību; tu nezini, kādas ir vientuļo vīru ilgas tālā svešumā, tāpēc paliec vien savā vietā.

Indrups izgāja cauri vairākām ieliņām un nonāca pie krasta. Liels tvaikonis stāvēja selgā uz enkura.

Pa vaļējiem iluminatoriem skanēja kuģinieku jautrā kņada un mandolīnas strinkšķēšana. Bija tīkami klausīties šo skaļo, priekpilno dzīvību, šo gavilējošo jaunības dziesmu, kad pāri kuģim gulēja drūma, puteņaina nakts un apkārt ļauni spīdēja ostas ūdeņu melnums. Kā izaicinājums tas skanēja pretī tumsai un dziļumiem. Indrups spieda roku uz krūtīm, viņu satrauca ilgi neredzētais, bet pazīstamais skats. Ak, kā viņš mīlēja šīs jautrās balsis uz kuģiem, kādas jūtas viņā pamodināja katra vietiņa šajā krastā! Viņš to pazina pēc tik daudz gadiem, kurus bija nodzīvojis citur. Un nu viņš bija atgriezies dzimtajā krastā.

Indrups izstaigājās gar piekrasti līdz pašam ostas galam. kur vairs nebija neviena kuģa, tad kā apskurbis aizklīda atpakaļ tumšajās ieliņās un maldījās gar mazajiem koka namiņiem. Viss bija pazīstams, katra vieta runāja savu' atmiņu valodu, un, jo tālāk viņš gāja, jo raibākā jūklī rēžgījās pa- gajušo dienu ainas, un atkal viņš sapņoja vaļējām acīm. Kādā vietā skanēja muziķa un cilvēku balsis. Indrups /ievās turp. Ļaužu pūlis bija ielencis nelielu vienstāva majeli, kurās logi mirdzēja gaišās ugunīs. Mājiņa atradās rpst no ceļa, dārza vidū, bet vārti stāvēja līdz galam vaļā, un ļaudis nāca un gāja, kā tiem patikās. Lielos lakatus ap pleciem apmetušas, sievas staigāja pa dārzu, bradāja puķu dobes un spiedās ap logiem. Iekšā svinēja kazas. Spēlēja patafons, kāzinieki mielojās pie galda, bet āra drūzmējās ļodzinieki. Visa nomale bija kājās, lieli un mazi šonakt staigāja gar logiem, un nebija jau tik vien kā vecas sievas, kuram ziņkārība kļuvusi par stiprāko no visām kaislībām. Jaunas meitenes tumsā ķiķinajās ar zēniem. Skolas puikas bariem vien šaudījās lielajiem pa vidu, un nopietni darba vīri stāvēja līdzās savām sievām. Ko visu tikai te nerunāja! Sīki jo sīki apsprieda līgavas tērpu, kā viņa sēdēja pie galda, kā ēda un kā dzēra, un kāds bija līgavainis. Tad nāca kārta kāziniekiem, kas tiem bija mugurā, cik kurais apēda. Nē, kas tās nu par kāzām: cepetis piededzināts, kāposti gandrīz melni, un uz dzeltenmaizēm taisni kauns skatīties — nevienas mandeļu drumstalas! Vai tur nebij jāsmejas: līgavai miršu vaiņags galvā, it kā kāds nezinātu, kas šai gaidāms pēc pāra mēnešiem… Nekāda skaistā arī nav, bet iztaisījusies kā uz balli, nokrāsojusi uzacis, uzmālējusi vaigus.

— Redzēs, redzēs, kā šie satiks …

— Kad tik nav tāpat kā dažam labam…

— Esot jau dzērājs.

— Viss ņemts uz parāda, visbeidzamais nieks.

— Pat saldskābmaizes kukulīši uz pēcmaksu.

Un tad bija deja. Ak kungs, kā nu paspruka vārdu slūžas! Pūlis sakustējās, viļņoja līdzi apreibušo dejotāju gaitai, piezīmes bira kā no pilnības raga. Vai kaklus lauzdamas, sievas steidzās no viena loga pie otra, kur labāka redzēšana. Nezin vai ir vēl kāda neglītāka, barbariskāka paraša par šo glūnēšanu ap kāzu nama logiem? Sīs ļaunās, skaudīgās acis, šī nenovēlīgā valoda, šie saltie, nicinošie smiekli! īsta tenku orģija. Uzbāzīgi vīrieši spiedās pa virtuves durvīm iekšā un diedelēja kādu lāsīti. Tiem iznesa degvīnu un pasniedza pīrā​gus, bet vai tāpēc nu jāiet prom — vēl jau var padiedelēt.

Indrups bija pienācis pie vārtiņiem un skatījās ļaudīs. Patlaban puikas sāka nerrot ziņkārīgas sievas.

Nez kur sadabūjuši spaiņus, tic klusi piezagās pūlim, un pēkšņi uz sievu galvām šļāca ūdens, smirdēja virca un samazgas. Ķērkdamas kā vistas, lielās lietpratējas aizskrēja no logiem, bradāja dobes, slaucījās un skurinājās, bet necik ilgi — un atkal jau viņas spieda savus nosalušos degunus pie rūtīm. Nu tās bija

tramīgākas un allaž apskatījās, vai aizmugure droša.

Tikmēr puikas kopā ar lielajiem puišiem salūkoja stipru virvi un novilka to no mājas stūra līdz vārtiņiem divi pēdu augstumā virs zemes. Tad kāds izbijies skrēja sievu baram cauri un sauca: — Bēdziet, glābieties, viņi nāk ar vircu! — Pūlis spiegdams steidzās uz vārtiņiem, aizķērās virvē un vēlās tai pāri. Zemē sakrita kaudze, viss kņadoja, ņerkstēja, skanēja lamas un nebēdīgi smiekli. Bet nu tikai nāca puikas ar spaiņiem, un ūdens šķīda pār sievām un vīriem. Dažs nebēdnis aplēja pats savu māti vai māsu.

— Es jums rādīšu logos līst! Aprunāt godīgus cilvēkus! Šurp spaiņus! Salej pa krietnam!

Mazu laiciņu tad bija miers un neviens neuzdrošinājās tuvoties logiem. Bet vai ilgi to var izturēt, kad iekšā spēlē, kāzinieki ēd auksto gaļu un līgava dejo ar savu agrāko pielūdzēju? Pa vienai vien kā ēnas aizslīd tumšie sievu stāvi caur dārzu. Nu ir trīs četras kopa, pienāk vēl kāda, un drīz ir visas vietas «parterī» aizņemtas. Nāk atkal puikas, nemanot sasien sievas pa divām, pa trim kopā, sapin tām kājas, piekar teļa asti, nokrāso muguras ar sarkano krāsu, kuru kāds matrozis nonesis no kuģa, un visādi ākstās.

Bet tas neko ne​līdz, viņas ir iedegušās lielā ziņkārība un pacieš visu.

Sāka nākt sniegs, nemīlīga, slapja ķēpa. Indrups gāja tālāk. Viņa kājas tikko vairs klausīja. Ļaunā slimība sāka ņemt virsroku. Lēnam viņš streipuļoja pa slapjo laipu, ar roku taustīdamies gar sētu. Galva reiba, gar acīm metās tumšs, ausīs lāgiem kaut kas dobji dūca. Tā viņš aiztaustījās līdz kādām durvīm, saļima uz sliekšņa un ieslīga nemaņā. Lielas, slapjas pārslas krita uz sakņupušo jaunekli, viņa kailā galva, mugura, viss augums pārklājās ar biezu sniega kārtu. Kā apsnidzis celms viņš tur tupēja naktī. Bet putenis pieņēmās, virpuļoja ieliņā, un neviens cilvēks vairs negāja garām. Tikai kāds suns, apkārt klejojot, ieraudzīja savādo tēlu, pienāca klāt, apostīja un bailīgi ieņurdēdamies atrāvās atpakaļ. Tā nomale saņēma savu dēlu …

3 Indrups gulēja tumšā telpā. Tas bija ilgs miegs, daudzas dienas un naktis no vietas — viņa atmiņā tas vienmēr palika kā viena pati bezgala gara nakts. Dažreiz parādījās mazliet gaismas, kādas sveces blāvais atspīdums, un šajā puskrēslā viņš tad redzēja cilvēkus ap sevi. Bet viņu sejas bija tālas, miglainas un nekad netuvojās Indrupam, it kā starp viņu un pārējo pasauli būtu novilkta neredzama robeža, kurai pāri iet neviens neuzdrošinājās. Viņš tos sauca, aicināja, māja ar roku un izmisa par viņu vienaldzību. Tad mēģināja tuvoties pats, bet tūlīt atkal bija tumsa un ausīs dūca skumja sirēna — žēls aicinājums nākt palīgā. Vai tiešām citi to nedzirdēja? Tas bija ugunsgrēka signāls, kaut kur dega, mutuļoja liesmas, sagāzās ēku korpusi, un pusnakts debesis gailēja kā dziestošs kamīns. Pilsētai pāri lidoja dzirksteles.

Melnas plēnes šūpojās gaisā kā milzīgs kukaiņu mākonis, spiedās iekšā katrā vietiņā un krita Indrupam virsū. Viņš atgaiņāja uzmācīgos knišļus, vēdināja sev visapkārt ar segu un slaucīja nost uzkritušos. Seja kļuva melna, rokas bija kā ogļu strādniekam, bet krūtis smaka no saelpoliem pelniem. Viņš aizrijās, kāsēja, bet gaiss bija pilns sodrēju, un kādu laiku Indrups palika bez elpas. Bet ugunsgrēka sirēna gaudoja žēli, sirdi plosošā lūgumā. — Palīgā! Visi labie cilvēki, steidzieties, atstājiet savas gultas un glābiet likteņa piemeklētos! Puskailas sievietes un bērni stāv pie logiem, augstu, piektajā sestajā stāvā — tiem nav izejas no liesmainā sprosta. Uguns mēles laizās tiem apkārt, švirkst aizdegusies sieviešu mati, un uz bērnu maigajām miesiņām uzpūšas lielas, ūdeņainas čulgas. Vai tiešām neviens nedzird viņu vaimanas un elsas, vai vēl netrauc ugunsdzēsēju kolonas, vai nāves miegs ir pārņēmis visu pilsētu? Ak, kurš gan lai palīdz, kad katram pašam vajadzīga palīdzība; tur jau nedeg viens nams vai divi: visa pilsēta ir liesmās.

Vējš krāc ugunīgiem viesuļiem. Daugava kūp un vārās, ielās sasprēgā bruģis no lielā karstuma. Nu ir aizas, dziļi bezdibeņi visapkārt — nevienam nav kur bēgt. Baložu bari maldās dūmos, kamēr liesmas tos ierauj savos mutuļos un tie nokrīt zemē, jau gaisā sadeguši. Žurkas tūkstošiem, miljoniem izlien no

pagrabiem, no spīķeru tumsas, no pagrīdes drēgnuma, pīkst, nelabi kliedz nāves nojautā un, prātu zaudējušas, kož cita citai. Neviena cilvēka tuvumā! Visi ir pametuši Indrupu. Logiem slēģi priekšā, durvis aizslēgtas, lai viņš neizbēgtu savam liktenim. Vēl vakar nāve viņam uzglūnēja ar sniegiem, salu un satrakotiem ūdeņiem, bet tagad tā sarīkojusi milzīgu autodafē. Jau sienas svilst, gail griesti, un acis ir aklas no pārliekā spožuma, kas zalgo visapkārt Indrupa guļas vietai. Viņš gan sauc un mēģina vairīties no uguns čūsku skaudrajiem dzēlieniem, bet veltīgas ir visas viņa pūles. Kodīgi dūmi to apņem, krūtis smok, smok un stāj elpot…

Tad ir tumsa, melna nebūtība kādu laiku. Indrups pēkšņi jūt, ka viņa apdegušām miesām pieskaras kaut kas tīkami vēss, viegli tinas apkārt un remdē smeldzi. Lūpas sajūt kaut ko dzestru, un izkaltusi mute bauda dažus malkus dzēriena, par kuru labāka nav visā pasaulē. Viņš atver acis un ierauga tuvu sev kādu cilvēku. Tā ir veca, neglīta sieva vāju, nosalušu seju. Viņas acis ir paslēpušās zem ķēmīgi uzpampušajiem plakstiņiem un mezglainie pirksti taustās gar Indrupa pieri. Aiz riebuma viņam aizraujas elpa. Viņš nav redzējis otra tik netīra cilvēka. Šī sieva smird pa gabalu, bet viņas drēbes spīd kā ietaukotas.

Svešā sieva sakārto segu Indrupam uz krūtīm, kaut ko saka un aiziet. Un atkal viņš ir viens. Nemaņas nakts viņu apņem. Atkal deg pasaule, grīļojas zeme un parādās vecās sievas kalsnais vaigs. Bet nu tā nav viena. Ir vēl citas sejas, jaunākas, daiļas, patīkamas meiteņu sejas. Tās ir bālas, spilgti sarkanām lūpām un melniem uzacu lokiem. Vienai papiross mutē, tā dziļi ievelk krūtīs pēdējo sūcienu, aizsviež čauli un laipni noraugās svešajā jauneklī, kas mētājas zemē, grūtā cīņā par savu gaistošo dzīvību. Viņa paņem glāzi un padzirda Indrupu, tad atkāpjas tumsā un klusi čukst: — Guli, puisīt, guli…

Indrups ātri aizmirst, ko patlaban redzejis. Slimības murgi dod viņam spārnus, viņš paceļas gaisā un lido. Krāšņas vīzijas nozib gar acīm, pasaule izplešas viņam zem kājām kā bezgalīga, bet tomēr vienā skatā ietverama panorāma. Ausīs dūc sirēna. Varbūt tā ir kādas lielas upes straume, kas tur šņāc.

Milzums gaismas, neaptverami daudz skaistuma! Apreibušais ceļinieks nogurst no redzētā un lido lejup, tuvu zemei. Un atkal viņš atrodas mazā, tumšā istabiņā. Tur nav nekādu mēbeļu, tikai vienkāršs, maizes drupačam piebirdināts galds un pāris sabrukušu krēslu izplēstiem dibeniem, saplīsušām atzveltnēm. Indrups redz sevi zemē uz grīdas, uz rupja salmu maisa. Viņš ir apsegts ar vecu zirga deķi, virs kura vēl uzmesti daži apģērba gabali — uz krūtīm sievietes mētelis, uz kājām taukaina jaka, pa kuras saplīsušo oderi spraucas laukā netīri vates kunkuļi. Kur vien paskaties — skrandas. Vai var būt vel kas skum​jāks par šo nabadzīgo, netīro ligzdu?

Kādu nakti Indrups pilnīgi atguva samaņu. Apkārt bija tumsa. Viņš nesaprata, kas ar viņu noticis.

Apmulsis aptaustīja ar roku vēso grīdu, ieklausījas savu krūšu čīkstēšanā un pēkšņi sajuta, cik bezspēcīgs viss viņa augums. Viņš mēģināja piecelties sēdus, bet uznāca reibonis, un, klusi ievaidēdamies, viņš atslīga atpakaļ uz sagulētā, cietā salmu maisa. Tad viņš dzirdēja klusus smieklus viņpus sienas, vīriešu un sieviešu balsis, pudeļu un glāžu skanēšanu. Siena, kā likās, bija gluži plāna, jo skaidri varēja dzirdēt katru vārdu. Runāja kādā savada valodā, kas likās pazīstama, bet neatminama. Indrups uz tvēra dažus vārdus, kurus bija dzirdējis sen atpakaļ. Viņš zināja, ko tie nozīmē, un saprata, kas tos tagad izrunāja. Tas bija kuģinieku žargons — tas īpatnais britu, ģermāņu un franču valodas mistrojums, kuru pazīst visu tautu jūrnieki.

Kāds vīrietis sāka dziedāt, bet viņu tūlīt apsauca.

— Cst! Tur guļ kads nabaga puisis. Viņš ir ļoti slims.

Dziedātājs apklusa, blakus istabā nu vairs neskanēja ne pudeles, ne cilvēku balsis. Tad iečīkstējās durvis, un Indrups redzēja kādu meiteni ar sveci rokā ienākam viņa istabā. Tā atnāca līdz pašai guļas vietai. Indrups pievēra acis un caur plakstiņu starpu vēroja viešņu, kas sakārtoja viņa apsegu, pārvilka noslīdējušo mēteli mazliet augstāk uz krūtīm un no​glāstīja viņa pieri ar vieglu, vēsu roku.

— Guli, puisīt, guli . . .

Meitene izgāja uz pirkstu galiem. Un atkal Indrups palika viens tumšajā telpā. Beidzot viņš aizmiga

ciešu, atspirdzinošu miegu, bez ārstiem un zālēm — ar savu jaunības spēku vien — izcīnījies cauri nāves pakrēslim, kas bija jau satumsis pār viņa dzīvību.

Otrā dienā Indrups pilnīgi pamodās no slimības murgiem, kuros bija nogulējis astoņas dienas, pārciezdams smagu karsoni. Viņš sāka pētīt savu apkārtni. Istabai, kuras kaktā Indrups gulēja, bija tikai viens logs, pa kuru varēja redzēt kādas koka būves tumšo sienu. Ta meta ēnu istabā un neļāva iespī- det saulei. Vienā kaktā stāvēja liela veclaiku krāsns milzīgiem rieriem un platu mūri sēdēšanai. Tur tagad žāvējās nošļuktu zābaku paris un dažas vecas zeķes, izplatot sviedru smaku. Sienas kādreiz bija tapsētas zaļi dzeltenam tapetēm, no kurām tagad rēgojās tikai nožēlojamas, blakšu triepumiem pie- raibušas stērbeles. Grīda nolietota vienās skabargās. Logam nebija aizkaru, saplīsušās rūtis aizlīmētas ar papīru.

Netālu no Indrupa guļvietas uz koka soliņa stāvēja dažas skārda bundžas — veci konfekšu trauki un uz kuģiem dabūtas krāsu til​pnes, kurās skāba ēdiena paliekas. Āra svilpoja vējš, skurstenis dūdoja, bet istabā bija diezgan silti. Indrups uzcēlās sēdus un atbalstīja muguru pret sienu. Pamazām viņš sāka atcereties vienu notikumu pēc otra. Lēnām, kā aklais pa tumsu taustīdamies, viņš domās izstai- gāja savu dēkaino ceļu no motorlaivas līdz tīklu būdai kāpās. Kada sieviete, kuru viņš sildīja ka mazu bērnu … šķiršanās uz kalna… neprātīgais gājiens par purvu… pilsēta… lo- dzinieki… sniega putenis un tumsa … Kas dzina viņu tādā gaitā? Kāpēc viņš aizgāja no jaunās sievietes? Velta tai bija vārdā, tagad viņš atcerejās… O, vēl tagad slimajās krūtīs kaut kas viļņoja, viņš sakoda lūpu līdz asinīm un izdēdējušiem pirkstiem spieda savu kaklu, kuru sažņaudza spazma. Tas bija labi darīts, tā vajadzēja, īsts vīrietis nevarēja iztureties savādāk! Viņa nolūks nebija apkaunot sievieti vai atriebties tai par neapzinīgo nonicināšanu. Nē, viņa domās nebija ļaunuma pret Veltu, taču drusciņ lepni tas izskatījās, tā kā pec teātra vai aizgajušiem gadu simteņiem, kad viņš atteicās no meitenes pateicības skūpsta. Nē, jaunkundz, ar ubaga dāvanām mēs ne- krāmējamies, paturiet vien savu sīknaudu pie sevis — gan būs, kam noderēs! Bet mēs … Jā, diezgan jauki tas izskatījās, kā viņš aizdrāza mežā un nepalūkojās vairs atpakaļ. Bet vajadzēja atskatīties, nudien vajadzēja, tad redzētu, ko viņa dara. vai satraukta raugās pakaļ jeb vai nievājoši smej?

«Eli, ko tur… muļķības …» Indrups atmeta ar roku. «Vai man jāzina, ko katrs svešs cilvēks domā par mani. Bet kur gan es tagad esmu, un ar ko man darīšana?

It kā viņa kluso domu aicināta, istabā ienāca vecā sieva, kuras seju Indrups slimības laikā dažreiz bija manījis savā tuvumā. Tikai tagad īsti bija redzams, cik tā neglīta. Ģērbusies raibos katūna brunčos, kas, grīstē sagriezušies, kankaroja ap viņas izdēdējušo stāvu, noplīsušos vīrieša svārkos, kājas maisā ievīstījusi un pēdām piesējusi vecas galošas, viņa savu galvu bija aptinusi ar izbalējušu zaļu vilnas šalli, kas pakausi atstāja kailu, atklājot pelekos pelnu krasas matus. Viņai bija plāns, mazliet līks deguns iekaisušām nāsīm, mute nedzīvi bālām lūpām un dziļi pieres dobumā paslēpušās acis, kuru skatienā bija kaut kas savāds, kas Indrupu darīja nemierīgu. Sieviete neskatījās uz viņu, bet kaut ko runāja savā nodabā, tad nolika zemē vēl vienu skārda bundžu un kā apmāta vairākas reizes apgāja istabai apkārt. Beidzot viņa pienāca klāt Indrupa guļas vietai un sacīja, neuzlūkodama slimo: — Celies nu augšā, dēls, nāc paēd, kamēr zupa nav atdzisusi auksta. Vai tad tu vēl negaidi mājās sava tēva? Tie ir redzējuši to ārzemēs, un drīz viņš atbrauks pie mums.

Indrups pūlējās saprast vecās sievietes savādos vārdus, bet viņa prāts vēl bija slimības novājināts un tāpēc laikam nespēja sekot otra cilvēka domu gājienam. Apmulsis viņš raudzījās vecajā sievā, nezinādams, ko lai viņai atbild.

Tai brīdī aiz durvīm kāds dauzīja kājas. Istabā ienāca meitene, kurā Indrups pazina pagājušās nakts viešņu. Bet tagad viņas vaigi nebija tik balti un lūpas nekvēloja tik sarkanas kā naktī. Nosalusi, sārtiem vaigiem — viņa pūla elpu uz pirk​stiem un no sāniem uzlūkoja Indrupu.

— Vai jau tik tālu? — viņa smaidot ierunājās mazliet aiz​smakušā balsī. — Laidies nu vien gar zemi un pagūli vēl kādas dienas. Tu jau esi nonīcis kā ēna.

— Sakiet jel, kur es esmu un kas ar mani noticis? — Indrups jautāja, meitenes familiārā toņa

pārsteigts. Pirmā sa​runa, bet jau uz tu! — Kas par mani rūpējies šajā laikā?

Meitene pienāca klāt un šķelmīgi pasmaidīja.

— Kam tev tas jāzina? Bez laika vecs paliksi… Nu, nu, neuztraucies, gan jau pateikšu. Pie cilvēkiem vien esi, lai tie ir kādi būdami.

Viņa drūmi sarauca pieri un piebilda klusi, ar noslēpu​mainu uzsvaru: — Ir citi, vēl sliktāki…

Indrups nopūzdamies atslīga guļus un vēroja abas sievietes. Vecā jau atkal staigāja no viena kakta otrā un sarunājās ar sevi.

— Kas viņai ir? — Indrups jautāja meitenei. — Vai pie​dzērusies?

Meitene pārmetoši paskatījās viņam acīs.

— Kuš, nevajag tā runāt. Tā jau ir Zuze. Dažreiz viņa tāda savāda.

Indrups mēģināja atkal piecelties sēdus.

— Vājprātīga? — viņš čukstēja.

— Ne gluži. Dažreiz ir diezgan prātīga un visu saprot, bet lāgiem tai uznāk kaut kādas savādas domas, tad tā vairs neievēro apkārtni un sarunājas ar sevi.

— Nožēlojams cilvēks …

— Viņai tu vari pateikties, ka esi vēl dzīvs. Ja Zuze tonakt nebūtu tik vēlu nākusi mājās no kuģa, tu nosaltu kā prusaks pie durvīm. Viņa tevi atrada pa pusei sastingušu un uzreiz iedomājās, ka pārnācis viņas dēls. Zini, viņai kādreiz, sen atpakaļ, bijis puisēns, kuru tai vēlāk atņēmuši un ielikuši patversmē. No tā laika viņa citu nerunā kā par savu zēnu. Ieraudzījusi tevi, viņa savā mazajā prātiņā iedomājās, ka nu ir atnācis gaidītais. Ieskrēja pie mums un aicināja palīgā. Mēs kopīgiem spēkiem ienesām tevi iekšā. Tev gan labāk būtu mūsu istabā, bet tad mums pašām nebūtu kur palikt. Nevar taču cilvēkus vest mājās, kad slimnieks guļ kaktā. Tāpēc nolikām tevi Zuzes istabā. Viņa tev atdeva savu maisu un segu un visu laiku nesa no kuģiem ēdienu, zupu un maizi. Bet tu jau nebiji ēdējs. Labi, ka nu tu paliec vesels. Mēs jau bažījāmies, ka aiziesi aiz zvaigznēm.

— Brīnišķīgas lietas … — Indrups čukstēja. — Ja Zuze neiedomātos, ka esmu viņas dēls, tad varbūt mierīgi ļautu, lai es nosalstu ārā uz bruģa. Šās vecās sievas manijai man jāpateicas par savu izglābšanos no nāves. Vai tas nav para​doksāli?

Meitene nesaprata viņa jautājumu.

— Kā tevi saiK? — viņa ievaicājās.

— Juris Indrups. Bet kāds tev vārds?

— Ženija …

— Pasniedz man ūdeni, Zenij. Esmu izslāpis kā tuksneša ceļotājs. Ak, kāds jums labs ūdens.

Paldies, Zenij. Ženija nolika ūdens krūziņu atpakaļ pie skārda bundžām un apsēdās Indrupam blakus.

— Tev taču nav vairs tik slikti, vai ne? Ak, kā tu mocījies! Veselu nedēļu vienos karstumos.

Murgoji un rāzēji nez par kādiem kuģiem un ugunsgrēkiem. Domājām, ka necelsies vairs. Bet tomēr izturēji. Vai tev ir kādi piederīgie Rīgā, kam padot ziņu?

Ilgi Indrups apdomāja atbildi. Tad viegli papurināja galvu un čukstēja: — Nē, man nav neviena, kam vajadzētu ziņot.

- Slikti. Tad tev tepat būs jāguļ, kamēr paliksi vesels. Mūsu istabā gan būtu labāk, bet nevar, jo dažreiz … atnāk cilvēki.

— Apmierinies, Zenij, man būs labi tepat. Ja Zuze neraidīs mani prom, tad es palikšu tepat. Es, draugs, esmu diezgan gulējis šādos tumšos kaktos. Man pat liekas, ka pazīstu šo istabu. Ir labi, gan iztiksim.

Atkal kads laukā dauzīja kājas un klauvēja pie durvīm. Nenogaidījis uzaicinājuma, istabā ienāca jauns puisis Indrupa gados. Viņam bija dzeltenas haki bikses kājās, zils angļu buž- runcis zem plānās bostona žaketes un galvā gaiša žokeja, kuru viņš nēsāja, uz pakauša atbīdītu, tā ka kļuva redzamas uz

pieres ar nolūku sajauktās matu cirtas, kas viņam piešķīra brašu, it kā jūrniecisku izskatu. Istabā ienācis, viņš nenoņēma cepuri, bet iebāza rokas bikšu kabatās un mazliet augstprātīgi apskatīja meiteni un slimo.

Indrupam pietika viena skatiena, lai saprastu, kas tas par cilvēku.

«Tas ir āksts,» viņš domāja, vērodams ienācēju. «Ķēmojas pakaļ filmās redzētiem un viņa iedomās eksistējošiem padi​beņu varoņiem. Mīl spēlēt apašu un dēku meklētāju.»

Stīvi ieturīgs un izaicinošs ienācējs nicīgi noskatījās In- drupā, tad pēkšņi viegliem dejotāja soļiem pielidoja pie Ženijas un sagrāba to aiz kakla.

— Tad šita tu man dzīvo, kamēr es prom uz jūras? — viņš šņāca, samiedzis šauriņas savas tumšās acis. — Kā rādās, štuceri esi iekortelējusi sev mājās? Kad vien laiks, iešļūc paamizēties! Ko? Kāpēc tu neatbildi? Ha, ha, ha! Uzpasējies tu man, ka es nelieku tev lidināties ar visu tavu draugu. Nāvīgs lohs atradies!

Un viņš atgrūda meiteni ar lielīgu žestu no sevis, kā nomet kaut ko netīru. Bet viss, ko viņš darīja vai runāja, bija leat- rals un mākslots, viņā nebija ne īsta niknuma, nedz īstas nicināšanas. Kā jau āksts, viņš katrā vietā kaut ko tēloja, kas, pēc viņa pārliecības, izskatījās braši un impozanti un varēja likt domāt, ka te rīkojas vīrietis, kam straujas kaislības un karsts temperaments. Tādu nelgu pilna ir katras pilsētas no​male — bet netrūkst to ari salonos, tikai tur viņu paņēmieni ir savādāki.

— Paliec nu mierā, Pilot, tas cilvēks taču ir slims… — Ženija pietvīkusi čukstēja, sakārtodama savu apģērbu.

Pilots? Kur Indrups bija dzirdējis šo vārdu? Viņa atmiņā tas modināja kādu tālu, neskaidru priekšstatu. Un, kamēr uz​budinātais puisis pastaigājās pa istabu, viņš to novēroja.

— Kā viņš te radās? — Pilots strauji pagriezās pret Zuzi.

Vecā satrūkās un nolika pie malas vatēto virsjaku, kuru patlaban bija sākusi lāpīt.

— Es … es … mēs viņu atradām sniegā … — Zuze stos​tījās. — Viņš bija atnācis …

Viņa piegāja pie Indrupa un sāka čubināties tam apkārt, sedza un guldīja, visu laiku kaut ko klusi murminādama pie sevis. Tikmēr Ženija izskaidrojās ar Pilotu. Tas drusciņ nokaunējās par savu aso rīcību.

— Jā, ko es varu zināt, nupat kā iebraucis no ārzemēm … — viņš taisnojās skaļā balsī, lai arī Indrups to dzir​dētu. — Bet kas viņš tāds ir? Vai jūs viņu pazīstat?

— Nē, bet varbūt tu pazīsti… — Ženija teica.

Pilots pienāca pie Indrupa, noliecās zemāk un nekautri skatījās tam sejā. Arī Indrups pētīja svešo jaunekli. Un, jo ilgāk viņi tā lūkojās viens otrā, jo nopietnāki, koncentrētāki kļuva jauno vīriešu skatieni.

— Man liekas, ka es tevi būtu kaut kur redzējis, — Pilots teica.

— Man arī tā liekas… — Indrups atbildēja.

— Bet kur tas bija? Un kad?

Atkal viņi pētīja viens otru.

— Vai tev nav bārdas nazis? — Indrups iejautājās.

— Ir gan. Un tad?

— Es gribēju tevi lūgt noskūt mani. Esmu laikam apaudzis spalvām kā orangutans. Varbūt tad tu mani pazīsi labāk…

— Tu mani pazīsti?

— Es kaut ko atceros.

— Zenij, palūko ziepes un siltu ūdeni!

Pilots sāka rīkoties uz bārddziņa darbiem.

Pusstundu vēlāk Pilots noslaucīja bārdas nazi dvielī un pasniedza Indrupam kabatas spogulīti. Tas vairs nepazina sevi: sejai bija dzeltenīgi bāla krāsa, vaigu kauli izspiedušies, acis iekritušas dziļi pieres dobumos. Tikai mati bija tie paši vecie. Kupli, nekārtīgā drūzmā tie krita pār Indrupa pieri, un viņu

brūnganais tumšums vēl vairāk izcēla sejas slimīgo bālumu.

— Nekas liels no manis vairs nav atlicies, — viņš smaidot teica, atdodams Pilotam spogulīti.

— Gan atspirgsi, — Ženija ieteicās, nedroši vērodama Pilotu, kurš sekoja katrai viņas kustībai ar centīga suņa neat​laidīgo, kluso uzmanību, it kā gaidīdams īsto brīdi, kad varēs ķerties klāt.

Indrups visu laiku smaidīja, noskatīdamies greizsirdīgajā puisī un satrauktajā meitenē. Tad viņš pamāja Pilotam ar roku.

— Panāc šurp, aprunāsimies.

Pilots vilcinādamies pienāca klāt.

— Nu, ko tev vajag?

— Paņem krēslu un apsēdies man blakus.

Jaunais jūrnieks kā negribēdams izpildīja slimā vēlēšanos. Indrups, kādu laiciņu klusējis, smaidot jautāja: — Kā tad ir, Pilot, vai tiešām tu neatceries vairs mani?

— Kur mēs esam satikušies?

— Mēs ne tikvien kā esam satikušies, bet dzīvojuši kopā ilgu laiku. Nu, apskati šo rētu man aiz kreisās auss. Vai tev nenāk prātā kāds gadījums? Divi zēni kāpa pār augstu sētu, lai aizbēgtu no kādas vietas. Viens laimīgi nolēca otrā pusē zemē, bet otrs krita un uz akmens kaudzes sadauzīja galvu. Viņi nekur neaizbēga, jo veselais negribēja pamest ievainoto. Viņus noķēra…

— Un tic abi dabūja pamatīgu pērienu! — Pilots uztrūkās kājās un satvēra Indrupa rokas. — Jurka, tu vecais puika! — Aizmirsis slimā nespēku, viņš to kratīja aiz pleciem. — Tādas lietas tak nevar aizmirst. O, man vēl tagad niez mugura, kad es iedomājos, kā patversmes sargs mani slopēja. Nu, par to viņš vēlāk dabūja! Bet kur tu biji pazudis visu laiku? Es dzirdēju, tevi esot pieņēmuši audzināšanā smalki ļaudis. Vēlāk par tevi neviens nekā nezināja.

— Tepat vien jau dzīvoju vecajā Rīgā.

Pianists Indrups un jaunais jūrnieks Pilots bija bērnības draugi — abi vienas ielas un pa daļai viena likteņa bērni. Osta bija viņu dzimtene, vienu auklēja kāda veļas mazgātāja, otru — nožēlojamā neglītene Zuze. Abi reizē viņi nokļuva patversmē un kā viens, tā otrs pazuda savām ģimenēm. Indrups atcerējās visu. Neticami likās, kā viņš varējis nodzīvot divdesmit gadus ārpus šīs pasaules, aizmirsis to un ne reizi neatgriezies savās bērnu dienu tekās. Dzīvei ir dažādi ceļi, pa kuriem tā cilvēku aizmalda prom no sevis paša.

— Vai tu nevari aizvest mani pie loga? — Indrups lūdza Pilotu. Nu viņš atcerējās, ka draugam bija Haris vārdā, bet Pilots — tikai palama, ar kuru Haris agrāk varen lepojās. — Parādi man, kur es atrodos.

— Ķeries man ap kaklu, es aiznesīšu tevi! — Pilots alka parādīt savu spēku.

— Es aiziešu pats, tu tikai atbalsti mani.

Atspiezdamies pret Pilota kamiesi, Indrups lēnām aizkāpa līdz logam un apsēdās uz krēsla. Ženija izgāja otrā istabā. Pilots viņai sekoja. Vecā Zuze, savāda miera pilna, kaktā lāpīja jaku. Viņas pazudušais zēns, viņas mazais Jurītis, kuru tai atņēma agrā bērnībā, kamēr viņa slimoja, tagad bija pārnācis mājās. Vecās sievietes jūtas nesaviļņoja nekādi laimīgi brāzmojumi, viņas šaurais prātiņš visu uzņēma klusi, pazemīgi, tur nebija brīnumu, aizrautības, izmisuma un gaviļu ekstāzes. Vienaldzīgi viņa skatījās pasaulē, viss notiekošais viņai bija pareizs, īstā vietā un laikā. Juris ir pārnācis, lūk, tur viņš tagad sēž, kas tur ko brīnīties?

Neviena netraucēts, Indrups ilgi raudzījās laukā, pa labi un pa kreisi, garām malkas šķūņa tumšajai sienai. Viņa seja at- maiga, kaut kas sāpīgi sirsnīgs iegūlās viņa vaibstos un acis laistījās ar valgu spožumu. Viņš pazina savu īsto dzimteni, mīļo, aizmirsto nomali, kur bija pagājuši viņa bērnības agrie gadi. Tāpat vēl stāvēja vecās mājas ar kārniņu un latu jumtiem, tāpat grīļojās satrunējušie žogi un šķūnīšu galos pacēlās baložu būdas. Viss bija kļuvis tikai vēl vecāks, vēl klusāks un šķita tapis mazāks pēc tam, kad viņš bija nodzīvojis ilgus gadus lielajās ķieģeļu celtnēs pilsētas centrā. Cik tālu viņš bija aizgājis no

šīs dzīves, kādā svešumā aizklīdis, un tomēr — cik pazīstams katrs nieciņš, ko viņš tagad skatīja! Viss atbūra pagājušo dienu notikumus, no visa dvesa tāds neizprotams siltums, viņa sirds bija pilna laimīgu skumju. Kas varēja būt vēl jaukāk kā atkal reiz atklīst mājās — savās īstajās, dzimtajās mājās, no kurām tu atsvešinājies, par kurām neesi pat domājis, bet kur tevi nav aizmirsuši. Drudža murgos Indrups bija atklīdis atpakaļ, tur, kurp skaidru prātu nebija mēģinājis nokļūt. Vai tas nebija mājiens, pašas dabas balss: audz savā zeme, tu lepnais stāds! Ziedi savā tautā, laid saknes šeit un briesti ar viņas melno, rupjo spēku!

Nomale… Indrups domāja par divām pasaulēm, starp kurām bija sadalījis savu dzīvi. Atcerējās centru ar turienes smalkajiem draugiem… izmeklētās dzīves parašas… kādu skandālu, kas sarūgtināja viņa dzīvi audžuvecāku mājās, un pilsonisko aprindu ledaino ignoranci, kas sekoja skandālam. Viņš bija apnicis un noguris no tā, tukša un nevajadzīga šķita toreizējā godkāre, kas lika dzīties pēc panākumiem un spožuma, spēlēt klavieres tik labi, kā nespēlēja neviens cits šajā pilsētā, valdīt uz estrādes un dejas zālēs.

Ko viņš par to bija ieguvis? Kādas neatlaidīgas meitenes mīlu, kas viņam bija vienaldzīga, bet kura savā kaislībā ķērās pie visiem līdzekļiem, lai piespiestu viņu atbildēt tās jūtām … Kādas citas meitenes nicinājumu … daudz skauģu un neīstu draugu … Domas par atgriešanos tur augšā, kur viņam atkal būtu jāsaņem visi gara spēki, lai ka līdzvērtīgs iekļautos v i ņ u dzīves plūdumā, kuru iežņaudza akmeņaini krasti, tūkstoš sīki, uzmācīgi noteikumi, neskaitāmas prasības, normas, visādi toņi, kur nekā nebija brīv, kur visam vajadzēja noritēt pēc vienreiz reglamentēta šablona, — šīs domas Indrupu pildīja ar drūmu nemieru. Nebija viegli atgriezties tur. Viņa gars nebija radīts siltajam būrim, kur brīvē augušo putnu baroja no rokas, viņa ausīs ska nēja pavēlošās senču — klaidoņu balsis, lielo neprāšu, dēkaiņu un trakuļu mežonīgais sauciens. To viņš saprata no neapzinātas laimes sajūtas, ar kādu visa viņa būtne atsaucās bērnības atmiņām. Viss viņā pēkšņi bija sakustējies, viss tiecās atpakaļ dzimtajā pasaulē. Te valdīja nabadzība un posts. Indrups noprata, kāds bija Pilots un viņa draugi, kurus viņš vēl nepazina: rupji, pirmatnēji, slikti audzināti cilvēki. Indrups nojauta, kas tās par sievietēm, kuras dzīvoja blakus istabā, un kas tie par vīriešiem, kuru balsis skanēja naktīs. Un tomēr viņš bija gatavs . ..

«Indrup, ko tu gribi darīt?» viņš sev jautāja. Bet tas nebija Indrups, kas viņam atbildēja. Indrups bija palicis pilsētas ccntrā, pie klavierēm un frakas. Atbildēja robustais klaidonis ostas nīkules un kāda pasaules gājēja dēls, un tas bija gatavs atmest ar roku muziķa karjerai un dzīvot brīvu, nesaistītu klaidoņa dzīvi, kādu dzīvoja viņa jaunie draugi un pazīstamie. Tā varēja būt morāla pašnāvība, lēciens ar galvu iekša muklājā un pazušana uz visiem laikiem, bet kam par to kāda daļa? Kur bija tas cilvēks, kas viņam varēja likt atbildēt par šo soli?

Indrups sāka uzlūkot apkārtējos cilvēkus kā savējos. Viņu rūpes un nedienas bija arī viņējās, un viņu mazie prieki tagad ielīksmoja arī to. Viņš vairs nevarēja aiziet no šīs pasaules, kurā dzīvoja vienīgais cilvēks, ar kuru viņu saistīja asiņu sai​tes, — vecā Zuze, visu nicinātais, nožēlojamais radījums.

CETURTA NODALA KLAIDOŅU PULCIŅŠ 1 Daudz gadu ir pagājis kopš tā laika. Toreiz vēl nebija tik daudz tvaikoņu kā tagad, un, ja kāds ieklīda ostā, tad tas bija gluži mazs kuģītis, kādus tagad sauc par «āžiem». Katrs vecais ostas strādnieks zinās pastāstīt, kādas «nāves kastes» bijuši toreizējie tvaikoņi: šauriņām lūkām, daudziem starpklā- jiem un smagām ceļamam važām. Strādāja toreiz no tumsas līdz tumsai, dažreiz dienām un naktīm no vietas.

Cilvēki pārmocījās, pavārga un kļuva miegaini, vai katru dienu notika nelaimes gadījumi: vienu nosita ar šiengu, otram salauza locekļus. Tie bija īstie vergu laiki, par kuriem atceroties vecos vīrus pārņem baisma un tāda kā izbrīna iezogas jaunekļu sirdīs; kā gan viņi to spējuši izturēt? Vai arī mēs to varētu?

Tad pasaules jūrās vēl valdīja buru kuģi. Katru gadu daudzi latviešu jūrnieki mēroja tālo ceļu pāri Atlantikam uz Va- karindijas salam un Dienvidameriku.

Toreiz ostā atnāca jauna, neglīta meita. Viņas prātam daba bija nodarījusi pārestību, mazliet vientiesīga un viegla viņa bija, ļaudis to saukāja par Dullo. Viņa iesāka staigāt pa kuģiem, diedelēdama ēdiena paliekas. Un viņa bija tik nožēlojama, ka neviens kuģinieks viņu neiekāroja. Vēlāk viņu pazina uz visiem kuģiem, kas pastāvīgi apmeklēja Rīgas ostu. Pavāri sāka viņu nodarbināt pie virtuves darbiem, lika mizot kartupeļus, mazgāt traukus un salāpīt vienu otru apģērba gabalu. Par to viņai atdeva kartupeļu mizas, maizes garozas un paretam atsvieda kādu novalkātu drēbju lupatu. Zuze mitinājās vecā būcenī, kuru kuģu meitas bija izraudzījušas par savu rezidenci. Pa vasaru viņa nobaroja sivēnu, bet ziemā meitas viņai palīdzēja to apēst. Aukstajā laikā Zuze lasīja gar kuģiem malku, latiņu galus un salūzušo dēļu šķembeles un piegādāja kurināmo visai mājai.

Tā pagāja vairāki gadi. Zuze tad vairs nebija tik jauna, viņas izskats kļuva jo dienas, jo nožēlojamāks. Un tad bija atkal rudens. Ostā ienāca stalts kuģis, lielākais un jaunākais tvaikonis, kādu rīdzinieki līdz tam bija redzējuši. Vairākas dienas ziņkārīgo pūlis drūzmējās ostmalā. Visi apbrīnoja mo​derno kuģi. «Skotland» bija tam vārdā. «Skotland-Liverpul».

Kādu vakaru Zuze sēdēja pie kambīža durvīm un mizoja kartupeļus. Viņai bija daudz ko darīt — liela mazgājamā bļoda jāpiemizo pilna. Asais nazis ātri riņķoja apkārt apa|ajiern zemes augļiem, un plānās miziņas mazām spirālēm krita Zuzes vecajā maisā. Uz «Skotland» valdīja klusums. Pavārs aizgāja krastā; meses zēns, noslaucījis virsnieku traukus, iegāja pie matrožiem un klausījās, kā tie spēlē uz mutes ermoņikām. Zuze viena pati atradās uz klāja, kad pa platajām kuģa kāpnēm — gangveju — piedzēries uzmeimuroja otrais stūrmanis, tā piedzēries, ka neatskārta, vai tagad rīts vai vakars. Tas bija vēl jauns puisis, nesen beidzis jūrskolu. Pamatīgi iztrakojies pilsētā, notriecis visu algu, pārdevis pulksteni, gredzenu ar īstu akmeni un gluži jaiuno putekļu mēteli, viņš nu atgriezās uz kuģa drošs par sevi, jo «Skotlanda» kapteinis bija viņa krusttēvs un savam radiniekam taču nedos «maisu». No ilgās plostošanas visa pasaule viņam rādījās rožainā krāsā, un, kad viņš ieraudzīja Zuzi, tā nemaz neizskatījās tik slikta.

Apskur​bušais jauneklis redzēja viņā tikai sievieti, tai bija gari mati un pelēkas acis.

Kādu brīdi viņš vēroja Zuzi, grīļodamies lai aiz muguras. Kas to lai zina, kādas domas radās jaunekļa apskurbušajās smadzenēs, bet pamazām viņa acis sāka zalgot kā kaķim tumsā.

Viņš tuvojās Zuzei, pieskārās viņas plecam.

— Come on! — viņš teica aizsmakušā balsī. — Let us go, my darling! (Iesim, mīlulīt!)

Zuze sekoja viņam apmulsusi un paklausīga. Jauneklim bija maza, patīkama kajīte, visādiem nieciņiem pieblīvēta. Ķiršbrūna, pulēta koja un melns, ādu apvilkts dīvāns. Viņš neiededza uguni un

paturēja Zuzi pie sevis visu nakti. No rīta Zuze ieraudzīja stūrmaņa ģīmetni koraļļu rāmītī uz galda. Viņa paņēma to rokās un apskatīja tuvāk. Pēc tam viņa ģī​metni noslēpa sev uz krūtīm un aiznesa krastā.

Katru dienu Zuze atnāca uz ostu un staigāja gar «Skot- landu», raudzīdamās augšā, vai kur neparādīsies viņas draugs — otrais stūrmanis. Dažreiz viņa to redzēja uz klāja, bet viņš nenāca krastā pie Zuzes un pat nepasveicināja to pa gabalu.

Kuģi piekrāva. Kādu dien tas aizbrauca jūrā. Zuze staigāja uz citiem kuģiem, mizoja kartupeļus un pārtika no ēdiena paliekām, ko viņai atmeta pavāri. Kā lielu dārgumu viņa visur nēsāja sev līdz stūrmaņa ģīmetni, bet nerādīja to nevienam. Uz visu mūžu tā palika viņai kā vienīgā acumirklīgā laimes brīža piemiņa, ap kuru tagad riņķoja vientiesīgās sievietes sajukušās domas. Vēlāk Zuze sāka stāstīt kuģu meitām par savu draugu, kam zelta apšuvumi uz aprocēm un galvā cepure ar kokardi.

— Viņš atkal atbrauks ar štīmeri «Skotland» …

Katru dienu viņa apjautājās ostas ļaudīm, vai nav ienācis «Skotland», izstaigājās gar piekrasti un savādām vientiesītes ilgām gaidīja skaisto kuģi. Un tiešām, pēc vairākiem mēnešiem viņa ieraudzīja ilgoto tvaikoni pie krasta. Zuze negāja tam klāt, bet devās uz māju, nomazgāja seju, spoguļojās meitu spogulīšos, pieglauda savus pelēkos matus un smaidot kārtoja raibās drānas. Kad meitas joku pēc piesolīja ogli un sarkano papīru, viņa saņēma visu, uzkrāsoja uzacis un vaigus un tad devās uz ostu.

Visu dienu Zuze staigāja gar «Skotlandu» no viena gala līdz otram, bet augšā iet neuzdrošinājās.

Savāda kautrība bija viņu pārņēmusi. Zuze neuzdrīkstējās jautāt, kur viņas mīļākais, bet spoži iezalgojās apmātās acis, iztālēm vērojot kajītes durvis, aiz kurām viņa bija atradusies kādu nakti. Dažreiz tās atvērās, bet tas nebija viņš, kas tur iznāca. Ak nē, v i ņ a vairs nebija uz «Skotlanda». Liverpūlē viņš bija aizgājis uz citu kuģi, kurš nekad nebrauks uz šo pusi. Viņš brauca uz dienvidiem, pa siltām jūrām, kur kaili mežoņi staigāja koraļļu salās. Ari «Skotland» aizbrauca un nekad vairs neatgriezās uz šejieni. Bet vientiesīgā Zuze nekad nebeidza gaidīt savu skaisto draugu, kas atbrauks pie viņas ar tvaikoni «Skotland» Nākošajā vasarā Zuzei piedzima zēns. Kuģu meitas apkopa nelaimīgo sievieti un palīdzēja audzināt mazo Jurīti. Viņas k|uva tam par pamātēm, un vairākus gadus zēns auga kā ko​lektīvas ģimenes kopīgs dēls.

2 Jurītis auga paklīdušo sieviešu vidū kā viņu luteklis. Jau no paša sākuma Zuzei nebija nekāda teikšana par savu zēnu. Kuģu meitas ēdināja to, pirka drēbītes un sauca par «mūsu dēlu». Tik daudz gādīgu roku lutināts, Jurītis ātri iemantoja kaprīzu raksturu. Bet viņš bija īsts zēns, ar lellēm nespēlējās, un, kad sieviešu viesi — jūrnieki tam piedāvāja saldumus un papirosu, viņš labāk saņēma pēdējo. Agri viņš iepazinās ar visu. Bezkaunīgi skati un rupji vārdi uz visiem laikiem iespiedās zēna atmiņā. Vēlāk, Indrupu ģimenē, viņam ilgi vajadzēja sevi uzmanīt, lai sabiedrībā neizrunātu kaut ko tādu, par ko turienes ļaudis sarka un nolaida acis. Kad Jurītis paaugās, meitas sāka to ņemt sev līdz uz kuģiem. Dažreiz viņš nodzīvoja starp matrožiem nedē|ām ilgi, kamēr kuģis gāja jūrā un jūrnieku draudzenēm bija jāiet krastā. O, kas tā bija par skaistu dzīvi! Mandolīnas un bltimīzeri skanēja vai katrā kojā, kajīšu gaiss bija tik biezs no tabakas dūmiem, ka nevarēja pazīt otrpus galda sēdošu cilvēku. Un tad šī iedzeršana! Alus, degvīns, ārzemju džins un konjaki, kurus kurinātāji izvilka no paslēptuvēm ogļu bunkuros! Glāzes šķinda, skanēja dziesmas, bet izģērbušās sievietes sēdās saviem kavalieriem klēpī, dūca līdz viņu svešās melodijas un skūpstīja tos. Zēns sēdēja kaut kur kaklā vai uz kādas kojas malas un visu noskatījās. Viņš gan vēl bija maziņš un nesaprata, ko nozīmēja šie skati. Vēlāk kāds matrozis tam atdeva savu skaisto blumīzeri un iemācīja spēlēt. Tā bija jautra un patīkama dzīve. Citi nomales zēni taisni apskauda Jurīti, cik brīvi viņš visur drīkstēja staigāt. Neviens viņu neuzraudzīja, neko neaizliedza, un viņš pat nezināja, kāds ir pēriens, jo kura meita gan drīkstēja pieskar​ties mājas luteklim?

Jurim bija tikai viens draugs, tikpat izlaists nebēdnis kā viņš — mazais Haris vai Pilots, kā to iesauca vēlāk, kad viņš sāka izpildīt ostas meitām izlūka vielu. Un viņiem bija tikai viena kopīga draudzene — Kliņģeru Jūlas meitene Ženija. Kopā viņi auga šajā drūmajā gaisā, nebēdādami par trūkumu un citu bērnu nicināšanu. Ženijai, tāpat kā Jurim, nebija tēva. Arī viņa bija kāda jūrnieka bērns. Viņas tēvs bija kādreiz pārbraucis no ārzemēm un joku pēc apprecējis Kliņģeru Jūlu, kas jau toreiz staigājusi ar grozu gar ostmalu, pārdodama bulkas, desiņas, papirosus un augļūdeni. Vienu vasaru nodzīvojis krastā, vecais jūras vilks rudenī atkal aizbrauca un bija prom sešus gadus, nelikdamies ne zinis par savu sievu un meiteni. Visā šajā laikā viņš neatrakstīja nevienu vēstuli. Tad viņš atkal pārradās, un Kliņģeru Jūla vienu vasaru starojoša nesa smagos grozus gar kuģiem, bet par sapelnīto naudu cēla vīram priekšā visu, ko vien kāroja vecā zēna sirds. Tomēr veltīgas bija viņas pūles un lielā gādība: savu vīru noturēt mājās tai neizdevās. Kā nāca rudens, tā pazuda vecais klaidonis. It klusu, neatvadījies no sievas un bērna, viņš aizbrauca atpakaļ uz lielajām ostām, pēc kurām ilgojās viņa sirds. Pēc tam par viņu nebija nekādu ziņu.

Daudz gadu vēlāk — tad Indrups jau bija aizmirsis savu bērnības draudzeni un mācījās klavieres spēlēt — kāds jūrnieks teicās to redzējis uz kāda angļu tvaikoņa kā galdnieku, jo viņš kaut ko saprata no koka darbiem. Kliņģeru Jūla nebeidza gaidīt viņu mājās.

Jurītim bija seši gadi, kad viņš kādu dienu ieraudzīja Zu- zes rokā vecu fotogrāfiju. Bet, kad viņš jautāja, kas tas ir par vīru, Zuze paslēpa bildīti uz krūtīm un neatbildējusi izgāja laukā. Jurītis griezās pie «krustmātēm» un nu dabūja zināt, ka viņam kaut kur pasaulē ir tēvs, pašam savs, tāpat kā citiem zēniem.

— Bet kāpēc viņš nedzīvo pie mums? — zēns jautāja.

— Viņš aizšmauca, kad tu biji maziņš… — atbildēja sievietes.

— Kāpēc tā?

— Viņam nepatīk tādi maziņi. . .

Sievietes pastāstīja, ka tas neesot nekāds nieka vīrelis, bet īsts jūrnieks, tagad varbūt jau kapteinis.

No tā laika sākās puisēna sapņi par savu nezināmo tēvu, kurš brauca uz liela, skaista kuģa. Lielāks izaudzis, viņš aizbrauks ciemā pie tēva. un tas būs ļoti priecīgs par savu dēlu, dos viņam smalkas drēbes un ļaus dzīvot savā kajītē — tajā aizliegtajā paradīzē, kurai mazais klaidonis ātrāk steidza garām, iedams pie matrožiem. Jo nebija labi, kad salona durvīs gadījās stjuarts vai kapteinis, tie nelaida garām un dzina nost no kuģa. O, bet tad būs pavisam citādi, viņš braukās savam tēvam visur līdz pa pasauli un piedzīvos daudz jauku lietu.

Tad ar Zuzi notika nelaimes gadījums — viņu saspēra smagā ormaņa zirgs. Četrus mēnešus viņa nogulēja slimnīcā, bet par mazo Juri tikmēr sāka interesēties administratīvās iestādes. Zēnu atņēma mātei un ievietoja patversmē, kurp viņam drīz vien sekoja arī Haris. Gandrīz divi gadus draugi nodzīvoja stingrā režīmā. Reiz, kā jau minēju, viņi mēģināja bēgt, bet tos noķēra un sodīja. Un pamazām Juris aizmirsa savas brīvās gaitas ostā. Jauni biedri, jauns dzīves veids ātri iespaidoja bērna pakļāvīgo un viegli veidojamo dvēseli. Viņš asimilējās jaunajos apstākļos. Zuzei nebija atļauts apmeklēt zēnu, aizvien tālāks un bālāks palika viņam vientiesīgās sievietes tēls, nekāda sirsnība, nekāds maigums viņu nevilka atpakaļ uz tumšo nomales būdu. Noslēpumainie dabas spēki, pirmo neaizmirstamo iespaidu sēkla, vēl nebija nobrieduši. Nezināti tie slēpās un dīga kaut kur zemapziņas tumsā, lai kādu dienu runātu savu pavēlošo valodu.

Tā pienāca svarīgais brīdis, kad bezbērnu laulātais pāris, Indrupa kungs ar kundzi, apmeklēja bērnu patversmi, lai izraudzītos sev audžudēlu. Viņi tūlīt ieinteresējās par mazo Juri, kurš bija sprigans zēns un prata izspēlēt uz mutes ermoņikām visādus smalkus gabalus bez kļūdām.

— Viņam ir talants… — Indrupa kundze teica savam vīram.

— Jā, smalka dzirde… — piekrita Indrupa kungs.

— Zēl būtu, ja tas pazustu šeitan.

Pēc tam viņi runāja ar patversmes pārzini, griezās arī citās augstākās iestādēs, un nedēļu vēlāk mazais Juris atstāja patversmi. Viņu pierunāt nebija grūti. Indrupa kundze viņu pacienāja ar saldumiem,

solīja nopirkt labas drēbes, jaunas mutes ermoņikas un daudz citu brīnišķīgu lietu, par kurām puišelis nebija pat sapņojis. Kad viņu aizveda uz Indrupa dzīvokli, viņš gluži vai apskurba no tā greznības. Uz ilgiem gadiem viņš tad nozuda pilsētas centra nepieejamās celtnēs, un neviens no viņa agrākajiem draugiem īsti nezināja, kur viņš atrodas… Tur viņš dabūja jaunu, svešu vārdu, ar kuru to pazina skolā un sabiedrībā. Kā Indrups viņš nobeidza konservatoriju un uzstājās koncertos, kā Indrups parakstījās zem pirmajām kompozīcijām, un neviens klusajā nomalē nezināja, ka no Dullās Zuzes puisēna iznācis ievērojams mākslinieks.

Bet pārējie — Haris, Ženija? Tie palika turpat un uzauga katrs savai dzīvei. Haris vēlreiz bēga no patversmes un veselu vasaru izslapstījās saviem meklētājiem. Kuģu meitas to izlietoja kā izlūku jeb loci, no tā tad arī cēlās viņa palama Pi lots; kad ostā ienāca kāds kuģis, viņu sūtīja augšā izpētīt, vai vakarā meitas var nākt paviesoties. Citreiz viņš svešajiem kuģiniekiem parādīja ce|u uz kādas zināmas dāmas dzīvokli. Par to Pilotam atkrita dāvanas no vienas un otras puses. Kuģinieki deva viņam ēst, cik viņš gribēja, un dažreiz jokodamies uzspieda pa glāzītei džina. Un Pilots neatsacījās, dzēra ugunīgo šķidrumu, kamēr asaras izsprāga acīs, un apreibis taisīja visādus trikus, par ko kuģiniekiem bija lielie smiekli. Tā bija skaista dzīve, kuru vēlreiz pārtrauca varas kungi, Pilotu aizsūtīdami uz mazgadīgo noziedznieku labošanas iestādi, jo angļu stūrmanim viņš bija nocēlis zelta pulksteni un norvēģu pavāram pazuda putekļu mētelis. Bet viņam nenāca ne prātā sagaidīt tur pilngadību un mācīties kurpnieka, kalēja vai galdnieka amatu. Kaut kā izcietis vienu ziemu iestādē, Pilots aizbēga kopā ar diviem čigānēniem, kurus aicināja brīvā krūmu dzīve, lielie tirgi un zirgu smaka. Vairākus gadus Haris slapstījās pa ostu, kamēr karaklausība viņu atbrīvoja no nepatīkamās bēguļošanas. Izdienējis savu laiku, viņš beidzot veica savu pirmo jūras braucienu, tepat līdz Beļģijai un atpakaļ. Pusotrus mēnešus viņš bija prom kā klāja puika uz kāda Rīgas tvaikoņa. Ar to viņam pielika, lai iegūtu jūrnieka grādu un kā pilntiesīgs «bičkomers» (jūrnieku valodā: jūrnieks bez kuģa, kas dzīvo krastā) ieietu tajā īpatnējā ļaužu kārtā, kas sastopama visur, kur vien ir ostas, kuģi un kuģinieki. Jā, tagad taču viņš bija savējais, īsts jūras vilks, braucis garām Kulena ragam un Ziemeļjūrā piedzīvojis īstu rudens vētru! Otrais brauciens, tikpat īss un slavens, sekoja pēc vairākiem gadiem, kad Pilotam vajadzēja uzspodrināt savu stāvokli ar dažiem jauniem nopelniem navigācijas laukā. Šoreiz viņš uzšansēja par jaunāko matrozi un ceļā no Bornholmas līdz Kolkai gandrīz iemācījās stūrēt. Bet, ticis atpakaļ Rīgā, viņš steigšus paņēma aprēķinu un, atgriezies savā agrākajā rezidencē, salika tur slimo Indrupu.

Abi vecie draugi kopā! Vai tagad nevajadzēja sākties skais​tai dzīvei?

3 Pagāja vairākas nedēļas, kamēr Indrups tiktāl atveseļojās, ka varēja atstāt istabu. Visu laiku viņu kopa un apgādāja Ženija ar Zuzi. Arī Pilots, kad tam bija kas labāks ķēries, neaizmirsa veco draugu. Ja pašam nekā nebija — paņēma no Ženijas. Reiz Indrups dzirdēja viņus pārrunājam savas gaitas. — Cik tev samaksāja zviedru dunkimanis? — Pilots jautāja.

— Ko tas, skopais vecis! — Ženija atbildēja. — Viņš jau domā, kad iedod ēst, tad var par velti. Ar lielu diņģēšanos izplēsu četrus latus. Bet kā tev gāja uz «tūrenieka»?

— Nošmugulēju malā četrus konjakus. Dabūju latu gabalā. Bet man bija parāds pie bodnieka, viss tūlīt izgāja. Zenij, vai tev nav čungurs?

— Man? Ha, ha, ha! — meiča smējās. — Tu domā, ar četriem latiem var ilgi dzīvot? Jurim vajadzēja zāles, man bija zeķes noplīsušas, par dzīvokli būs jāmaksā.

— Nu, aizdod vienu latu.

— Man nav ko dot. Palūko pats kur dabūt.

— Kāpēc tu žņaudzies? Es tev atdošu.

— Bet kur lai es ņemu?

— Tātad nedosi?

— Man nekrīt no gaisa.

— Nu labi, tad es arī zināšu citreiz atbildēt, ja tev būs vajadzība…

Brītiņu bija klusums. Tad Indrups dzirdēja sīknaudu skanam. Ženija atdeva Pilotam savu pēdējo peļņu. Suteners … — viņš nodomāja, un īgnums radās pret veco draugu. Runcis … meitenes grašu aplasītājs … Bet kāda tiesība viņam bija kaut ko pārmest citiem? Vai viņa paša stāvoklis nebija tikpat apkaunojošs: dzīvot un veseļoties no Ženijas nožēlojamās peļņas un no tā, ko pamuļķā māte sadiedelēja uz kuģiem? Ak Indrup, kurp ved šis ceļš? Tu varēji staigāt frakā un uzspēlēt smalkai publikai kaut ko uz flīģeļa — Sopēnu, Bēthovenu, De- bisī… Bet nu tu guli uz sapuvušiem salmiem un klausies, kā citi ļurina blumīzerus. Jā, visādi notiek dzīvē, un šo jau tu pats vēlējies.

Vēlāk Indrups sāka staigāt Harim līdz uz ostu un dzīvoja tagad to pašu dzīvi, ko bija dzīvojis pirtns divdesmit gadiem. Pusseptiņos viņi parasti izgāja no mājām un apstaigāja kuģus. Dažā vietā ķērās kāda sviestmaize, dažā putras paliekas no kuģinieku brokastīm, bet liels nekas neiznāca, jo viņiem bija daudz konkurentu. Pēc tam viņi kopā ar citiem bičko- meriem kaut kā nodzīvoja līdz pusdienai. Ja laiks bija silts — nogrozījās kaut kur saulgozī, spīķeru nojumēs vai stenceļu laukumos, spēlēja kārtis un pārrunāja, uz kādiem kuģiem būtu vērts aiziet pusdienās. Sala laikā viņi sagāja ostas atejā un apsildījās. Te viņus neko daudz netraucēja, jo atejas sargs bija lāga večuks, bet, ja kādreiz uznāca policija, tad varēja izlikties, ka visiem ir darīšanas.

Pusdivpadsmitos klaidoņu pulciņš devās uz «medībām» un izklīda pa kuģiem. Nebija nemaz tik vienkārša lieta tikt augšā pa gangveju, stūrmaņiem neredzot, un aizšmaukties uz priekšgalu. Dažreiz nācās ložņāt ilgu laiku gar krastu, līdz gaiss kļuva tīrs un izsalkušie puiši varēja drāzties ar joni augšā pa kāpnēm, garām salona durvīm — šim nolādētajam caurumam, no kura visvairāk bija jāuzmanās. Bet, kad izdevās nemanītiem tikt pāri priekšējam klājam un paslēpties tumšajā gaitenī starp kurinātāju un matrožu kajītēm, tad vairs nebija ko bēdāt. Pusdienas laikā šie šaurie, tumšie gaiteņi bija bič- kotneru pilni. Virs pie vīra stāvēja klaidoņi melnām, nemazgātām sejām, bārdām apauguši, puspliki, nosaluši. Berzēja rokas, mīņājās no vienas kājas uz otru un kasīja sānus. Katrs centās nostāties iespējami tuvāk kajītes durvīm, lai pirmais tiklu pie bļodas, kad kuģinieki pasniegs zupas paliekas un pārpalikušos gaļas lēverus. Vienam otram bija kāds pazīstamais uz kuģa. Tas varēja ielīst kajītē un paēst pie galda, kad kuģa ļaudis beidza maltīti. Vecākajiem bičkomeriem netrūka draugu ne uz viena kuģa, viņi te piederējās gandrīz kā inventārs un dzīvoja kā savās mājās visu laiku, kamēr kuģis stāvēja ostā. Ak, kādi eksemplāri tikai nebija starp viņiem! Veci jūras braucēji, izžuvuši, bez zobiem, visu tautību kuģus izbraukuši, visādu tvaikoņu krāsnis izkurinājušies, izsalušies uz dažādu nāves kastu tiltiņiem … Bet nu tie vairs nevarēja pacelt ogļu lāpstu un uzlauzt piedegušos izdedžus; viņu acis vairs neatšķīra zvaigzni no pretim braucoša kuģa signālugunīm — tagad tie nederēja nevienam un kā sētmalē nosviesti dzelzs gabali rūsēja un nīka savas vecuma dienas: mazgāja kuģiniekiem traukus, spodrināja zābakus, slaucīja kajītes — darīja visu, ko tiem lika jaunie (audis, lai par to saņemtu kādu lāsi zupas un atjauju pārgulēt siltumā. Tur bija jauni zēni, kas nekad nebija jūru redzējuši un ari nevēlējās redzēt, bet kuriem dzīvē nekur neatradās sava vieta; aizgājuši no savām ģimenēm, viņi trinās apkārt jūrnieku tautai, pacieta trūkumu, salu un laužu izsmieklu, ne par ko nerūpējās un apsmēja tos, kuri trīcēja par savu labklājību. Tur bija visādi dzīvē vīlušies vai kaut kur kļūdījušies cilvēki, kuru cīņas spars bija iznīcis kādā katastrofā un kuri tagad vienaldzīgi, dioģēniskā pacietībā vadīja savas vienmujās, kailās dienas. Tas bija vesels laužu slānis, īpaša sociāla parādība, — visās tautās, katrā pasaules pilsētā esoša, — deklasētais skrandu proletariāts. Indrups iepazinās ar visādiem tipiem; pamazām izveidojās tāds kā pa zīstamo pulciņš, kas turējās kopā un paziņoja cits citam par ienākušajiem kuģiem.

Viens no ievērojamākiem šajā bīčkomeru buķetē, bez šaubām, bija jaunais ļumpuris Plauka — garš puisis ļenganiem locekļiem, klampīgu gaitu, vasaras raibumiem pilnu seju. Reiz viņš bija braucis par

kurinātāju uz tvaikoņa. Kad čīfs (pirmais mehāniķis) kādu nakti iegāja degtuvju telpā un izbāra Plauku par zemo tvaiku, tas uzbruka vecajam kungam ar balti nokaisušu kruķi un iededzināja ciskā rētu. Vēlāk viņš bija Kopenhāgenā nozadzis kādam kuģa strādniekam velosipēdu un dabūjis nosēdēt dāņu cietumā trīs mēnešus. Pēc tam Plauka ilgu laiku mētājās pa Vakareiropu, iepazīdamies gan ar holandiešu, gan beļģu, gan franču policistiem un viņu pletnēm un izdzīvodamies dažādu zemju cietumos. Šai ziņā viņam bija plaša pieredze, dažreiz viņš stundām ilgi stāstīja, kāds kurais «kalabūzis». Visvairāk viņš ienīda Beļģijas «čokus», jo tur lika daudz strādāt un neko kārtīgu nedeva ēst. Ar viņa galvu kaut kas nebija kārtībā. Citi bičmaņi sauca viņu par Apdauzīto.

Vēl bija melnīgsnējais Mārtiņsons, saukts «bičko- meru karalis», jo patiešām šis cilvēks bija izbičojies vai visās pasaules malās: dzīvojis Antverpenes klaidoņu salā — bičko- meru «Lond-Ailendā», kājām izstaigājis gar visu Vidusjūras ziemeļpiekrasti, vairākus mēnešus nodzīvojis spāņu dzelzceļu vagonos un Dženovā kritis itāļu žandarmu nagos, kas viņam pataisījuši sarkanu muguru ar savām pletnēm.

Bet viņš bija īsts jūrnieks, apbraukājis visu pasauli, bezgala daudz redzējis un prata vairākas valodas. Uz visiem Latvijas kuģiem viņam bija pazīstamie.

Vecais «Kapteinis» bija lēnīgs vīrs, kam kādreiz pašam piederējis buru kuģis, kuru pazaudējis kādā oktobra vētrā. Kuģa zaudējums bija tā satriecis veco jūrnieku, ka viņš atmetis visam ar roku un sācis klejot gar krastu. Dažreiz viņš strādāja kādu dienu uz kuģiem pie vinčas vai lāpīja uz buriniekiem zēģeles, bet, tiklīdz saņēma naudu, viņš nozuda un nerādījās ostā, kamēr nebija vairs pie dvēseles neviena santīma.

Viņš bija mierīgākais un saticīgākais no visiem Indrupa paziņām.

T r ī c e k 1 i s bija liela auguma kaulains zellis, karā kontuzēts un sabeidzis nervus. Viņam tā drebēja rokas, ka nevarēja saturēt karoti pirkstos, trīcēja viss augums un raustījās valoda. Kaut kur Vidzemē Trīcekļa tēvam piederēja lauku mājas. Kad citi bičmaņi brīnījās, kāpēc viņš izvēlējies šādu dzīvi, tas atbildēja: «Ko es tur mājās meklēšu — augoņus? Māju vecis norakstīs brālim. Vai lai es strādāju par vēderu? Tad labāk padzīvoju tā kā tagad. Kas man vainas?»

Visjocīgākais bija S ķ i d r i ņ š — mazs, apaļš sārtvaidzis, vienmēr noslienājies, noslēpumains, pilns slepenu domu un aprēķinu. Pētījoši viņš apskatīja katru svešu cilvēku. Kad ļaudis pulkā kaut ko runāja, šķidriņš mīlēja pielīst un noklausīties. Kabatas viņam bija pilnas visādiem papīriem, kurus viņš dažreiz lielīdamies rādīja saviem biedriem. Reizēm viņš kaut ko pierakstīja un vienmēr izlikās aizņemts svarīgām darīša​nām. Citi bičkomeri smīnēja par viņa vājību.

— Patīk spēlēt slepenpolicistu … — Pilots teica Indrupam, kad tas apjautājās par Šķidriņa dīvaino izturēšanos. — Viņš ir vēl apdauzītāks nekā Plauka.

Tagad starp šiem cilvēkiem, kuriem nekā nebija ko zaudēt, izņemot kailo dzīvību, apmetās Juris Indrups, piesavinājās viņu parašas, viņu pasaules uzskatu un, apreibinādams sevi ar naidu un nicināšanu pret visu tīro un pieklājīgo, staigāja līdz viņu gaitās un pūlējās sevi pārliecināt, ka tā ir skaistākā un brīvākā dzīve pasaulē. Viņa nolūks nebija palikt te ilgi, nē, uz pavasara pusi viņš gribēja doties kaut kur tālāk, lielajās klaidoņu gaitās. Abiem ar Pilotu viņiem bija jau gatavs plāns, kā izkulties uz āru pasaulē.

Bet, kamēr sala, kamēr kuģi at​radās ziemas guļā pie pāļa, viņiem vajadzēja pagaidīt. īsi pirms Ziemassvētkiem ostā ienāca kuģis, uz kura Pilots bija braucis par jaunāko matrozi. Ak, kas tās nu bija par svētku dienām «vecajam» jūrniekam! Tiklīdz muitnieki bija nonākuši krastā un uzeja uz kuģa kļuvusi brīva, Pilots drāzās augšā, un, kā jau mājas cilvēks, nevairījās ne stūrmaņa, ne paša kapteiņa.

Paļaudamies biedra iespaidam, Indrups un pārējie sekoja viņam, tomēr kajītēs līst neuzdrošinājās. Pilots piegādāja pāris kukuļu sakaltušas angļu baltmaizes un gabalu margarīna. Gaitenī stāvēdami, bičmaņi ieturēja launagu. Plauka ar Mārtiņsonu pēc tam iešļūca pie kurinātājiem sagaidīt vakariņas, bet Haris iesauca Indrupu matrožu pusē. «Kapteinis» ar Trīcekli nogāja krastā pameklēt kādu papirosu galu, tikai Sķidriņš palika uz vietas tumšajā gaitenī. Viņš bija pacietīgs un mierīgs puisis. Tepat bija paredzamas vakariņas — kurp lai tagad skrietu? Apsildīšanas caurule patīkami karsēja Sķidriņa stilbus; pret sienu atspiedies, viņš snauda, kājās stāvēdams.

Brīdi vēlāk gaitenī iznāca Pilots ar kādu kuģinieku. Tie neievēroja Sķidriņu, kas stāvēja viņiem aiz muguras pīķa tumsā, un sarunājās čukstēdami. Snaudošais klaidonis pa​modās, klusi saliecās uz priekšu un, muti atvēris, kāri noklau​sījās katru vārdu.

— Vai tu vari iztaisīt mazu šefti? — jautāja kuģinieks.

— Katrā laikā … — atbildēja Pilots. — Kas tev ir labs?

— Ir labas lielas. Tikai, no dieva puses, klusi, lai neviens nedabū zināt. Vai tam, kas palika kajītē, var uzticēties?

— Par to es galvoju, tas man vecs čoms, no tā nav jā​baidās.

— Tad redzi, vecais, kas par lietu: man ir pusducis «Mar- tela» un viena kaste apelsīnu. Bocmanim ir tabaka un cigāri, ari citiem zēniem šis tas atvests. Vai palīdzēsi nogādāt malā?

— Šovakar pat. Tagad muita ir cauri un nav vairs jā​baidās.

— Par konjaku man jau ir sarunāts. Es tev pateikšu adresi, un tu tik ej turp. Vislabāk būtu, ja iepriekš varētu visu nonest kaut kur vienā vietā, un tad es pats aizietu līdz.

— Labi. Es zinu, kur var nolikt. Bet cik man būs par no​nešanu?

— Cik tu gribi?

— Kā parasts — latu par pudeli.

— Nu labi. Bet tikai — vīrs un vārds. Es tagad iešu bun​kuri un rakšu ārā. Ir diezgan dziļi oglēs.

— Tad tu atnesīsi uz priekšu?

— Jā, uzgaidi tepat kajītē.

Kuģinieks aizgāja uz ogļu telpām, bet Pilots ieslīdēja otrā pusē pie kurinātājiem, kas patlaban sarunāja Mārtiņsonu un Plauku līdzīgam uzdevumam. Visiem bija kaut kāda kontrabanda — zīds, tabaka, dzērieni vai aug|i. Ilgi kopā braukuši, viņi neslēpa cits citam savus mazos veikalus. Un, kamēr viņi tur iekšā pārrunāja, kur un kā vislabāk nogādāt savas preces, vientiesīgais Sķidriņš klausījās, ausi atslēgas caurumam piespiedis. Viņa detektīva instinkts nu vienreiz dabūja vajadzīgo apmierinājumu. Noslēpumi, nelikumīgi pasākumi veidojās viņa acu priekšā, un viņš tos visus atklāja. Heij, Šķidriņ, nu ir reize izpelnīties! Parādi savas spējas, cel gaismā tumšās lietas! Dzimušais Pinkerton, ko tu vēl gaidi?

Sķidriņš svīda, viņa nervi trīsēja saldā uzbudinājumā, elpu aizturējis, viņš klausījās vēl un vēl, līdz pēdējais sīkums bija zināms. Bet vai vēl kaut ko nerunā, vai neizpaudīsies vēl kāds noslēpums? Jāpagaida mazuliet un tad … eh, Sķidriņ, — tevi varbūt pieņems valsts dienestā. Jūsmas pārņemts, viņš berzēja rokas. Tai brīdī Indrups iznāca no matrožu kajītes un ieraudzīja savu paziņu gluži neparastā stāvoklī, pieliekušu galvu atslēgas caurumam.

— Ko tad tu te spiego? — viņš iesaucās. — Kad tev tāda interese, kāpēc tu neej iekšā? Tur daži no mūsējiem sēž.

Sķidriņš nosarcis atrāvās no durvīm.

— Es … es tāpat… Smuki spēlē. Tur laikam skuķi. Traki jocīgi izrunājās … — viņš nomurmināja.

— Tu saki — iet iekšā? Bet kā tas izskatīsies, kad visi saies? Es labāk pastā​vēšu tepat ārpusē.

— Skuķi? — Indrups brīnījās. — Pa kuru laiku tad tie uznāca?

— Es skaidri nezinu, var būt, ka nemaz nav. Bet taisni tā izrunājās kā ar sieviešiem.

— Tu šodien tāds jocīgs… — Indrups sacīja un pētījoši uzlūkoja Sķidriņu. Tas klusiņām pasmējās un izgāja uz klāja.

— Kur tu tagad iesi, Sķidriņ? Drīz būs vakariņas … — Indrups nosauca paka).

— Es tepat malā padzerties pie pumpja. Margarīns sāk kaltēt.

Indrupu pārsteidza Šķidriņa noslēpumaina skuba.

Viņš pagājās līdz gaiteņa durvīm un noskatījās, kā Sķidriņš nokāpa krastā, it kā savā nodabā aizgāja līdz spīķera ga​lam, tad paglūnēja atpakaļ un strauji metās aiz stūra.

«Te kaut kas nav kārtībā …» Indrups nodomāja. Un pēkšņi viņu pārņēma vēlēšanās dabūt zināt, kurp steidzas Sķidriņš. Dēku kāre, kas snauž katrā jauneklī, tagad pamodās arī In- drupā. Hā, vai tad visa viņu

tagadējā dzīve nebija viena liela, riskanta dēka? Kas cits spieda viņu apvilkt klaidoņa tērpu un mēnešiem ilgi klimst svešā pasaulē, ja ne romantiskās tieksmes pēc neparastā piedzīvojuma? Stop, Sķidriņ! Mums ir viens ceļš!

Indrups devās pa aizgājušā pēdām. Bet kurp gan Sķidriņš tā steidzās, cauri visai ostai, garām spīķeriem, kioskiem un ēdienu veikalam? Beidzot viņš nogriezās kādā koku laukumā un iegāja sarga būdā.

Kad Indrups tur nonāca, viņš caur būdas logu redzēja, ka Sķidriņš runā pa telefonu, kas šeit bija ievilkts tirgotāju un šķirotāju vajadzībām. Indrups atkārtoja Šķidriņa paņēmienu, piespieda ausi būdas plānajām durvīm un noklausījās. Viņš dzirdēja vēstījumu policijai par kontrabandu, kas ievesta ar tvaikoni. Lai pasteidzoties — drīz šmugulēšot malā.

Sapratis, kas tagad gaidāms kuģiniekiem, ja tie laikus nedabūs sagatavoties jaunai okšķerēšanai, Indrups vairs nekavējās nevienu mirkli. Teciņus viņš steidzās atpakaļ uz ostu. Strādnieki patlaban beidza darbu un pūļiem nāca lejā no kuģiem, noputējuši, gurdeni un īgni, nesdami līdz malkas saiņus. Preču auto un zirgi ar planku vezumiem drūzmējās piekrastē, aizšķēršļodami cits citam ceļu. Šoferi taurēja, kučieri lamājās, bet kravas skaitītāji skubināja katrs savu vedēju — gāja kā tirgū. Kad Indrupam bija atlicies iet vēl tikai pāris simt soļu, viņam blakus atskanēja policijas auto paģērošā taure. Garām aizdrāzās vaļējs vāģis, stāvgrūdām pilns ar policistiem, slepenajiem un muitniekiem, kuru garie iesmi mir​dzēja rieta saulē.

Par vēlu… Indrups atzina un atlaidās, sāka iet lēnāk. Iztālēm viņš redzēja Hari, kas īsi pirms auto piebraukšanas nonāca no kuģa un ieslīdēja planku tāpelēs. Minūti vēlāk viņš būtu ieskrējis policistiem taisni rokās.

Sasniedzot tvaikoni, auto strauji nobremzēja, policistu bars metās augšā pa gangveju un pēc iepriekš norunāta plāna tūlīt i/.klīda pa visu kuģi. Daži aizskrēja uz pīķi, citi devās starp- klājā un bunkuros, pārējie ielenca ļaužu kajītes. Kontrabandas vedēji, pārliecināti, ka nav vairs ko bīties, tagad bija izvilkuši savas mantas laukā no slēptuvēm. Un drīz jau bija redzami slepenie un muitnieki «Martela» pudelēm rokās, Do- belmaņa zilajām tabakas pakām padusēs. No ogļu telpām, ma- šīnrūmes un kajītēm nāca ārā ierēdņi, apkrāvušies smagām preču nastām. Visu atrasto sanesa kapteiņa salonā, sastādīja aktu un tad nogādāja uz auto. Bija četri maisi un prāvs čemodāns kontrabandas. Varens ķēriens, par ko nopriecājās visas Rīgas avīzes.

Vēlāk kāds trimeris (ogļu dzinējs) uzņēmās visu vainu uz sevis, jo viņš nekad agrāk nebija pieķerts kontrabandas vešanā un viņu sagaidīja mazāks sods. Viņam piesprieda četri tūkstoši latus naudas soda, kuru viņš apņēmās samaksāt ar atvilkumiem no algas. Bet pirmajā braucienā uz ārzemēm viņš dezertēja no kuģa un «aizgāja jeņķos». Tā darīja daudzi jūrnieki, kurus aizdzina svešumā un piespieda kalpot svešām tautām bargā taisnība — nesamaksājamie muitas sodi.

Uz krasta bija salasījies ziņkārīgo pūlis. Citu kuģu ļaudis, bičmaņi un nejaušie garāmgājēji noskatījās, kā nonesa lejā maisus ar tabaku un augļiem. Sķidriņš stāvēja līdzās Pilotam, kas bija jau atgriezies no pirmā gājiena ar pudelēm. In​drups drūmi vēroja vientiesīša izturēšanos.

— Bet kā gan viņi varēja uzost? — Sķidriņš sirsnīgi brīnījās.

— Kāds būs nodevis, citādi nevar būt… — Pilots at​bildēja.

— Kurš to varēja zināt? — nodevējs prātoja. — Varbūt kāds no pašu biedriem, kam bija zobs uz vienu vai otru. Sak, pagaidi tu man, tagad es tev atspēlēšos. Ko tu par to domā? — viņš griezās pie Indrupa.

Riebums sakāpa Indrupam līdz kaklam, viņš novērsās un spļāva sniegā. Bet, kad auto aizbrauca un ziņkārīgo pūlis bija izklīdis, viņš tuvojās Sķidriņam un, ne vārda neteicis, iecirta tam sejā spēcīgu pļauku.

— Lūk, ko es domāju par to… — viņš sacīja un tad ilgi slaucīja roku gar biksēm, kā kad tā nupat būtu novārtī​jusies pie kaut kā riebīgi netīra.

Sķidriņš pietvīka, paskatījās Indrupā, pēc tam Pilotā un apjucis nomurmināja: — Redz, kāds tas … Viņš kaujas.

Pilots paskatījās Skidrinā un klusi jautāja Indrupam: — Viņš?

Indrups neko neatbildēja. Ja Pilotam tagad pateiktu patiesību, tas varētu izdarīt kaut ko neprātīgu.

Vēlāk … kad norims īgnums.

No vakariņām todien nekas neiznāca.

5 Uz Pilota vecā maizes kuģa pēc tam nelaida augšā nevienu bičmani.

— Taisās kā tiek! — kuģinieki jau pie gangvejas uzkliedza katram, kas grasījās kāpt uz kuģa. — Vazājas te, visu iz​osta …

Vienīgi Pilots drīkstēja aiziet līdz kajītēm pusdienās. Viņš, protams, neaizmirsa paķert kādu kumosu arī saviem biedriem.

Laiks k|uva tik auksts, ka laukā vairs nevarēja tverties, un klaidoņi augu dienu atkal dzīvoja pa ateju.

Tikai Indrupam ar Pilotu bija kur palikt pa nakti. Mārliņsons ar Plauku dažreiz pārgulēja uz kuģiem pie pazīstamiem kurinātājiem. «Kapteinis» vakaros manījās ielīst kādā bunkuri vai uz katliem un no rīta līda laukā novārtījies, pelniem klātu seju, bet viņš nekad nemazgājās. Sķidriņš mētājās pa Pestīšanas armiju vai Krasta ielas naktspatversmi. Siltākās naktīs viņš kopā ar Kapteini un Plauku ielīda kādas ziemas gu|ā noliktas liellaivas kajītē, kur viņi bija sanesuši vecus salmus. Kaut kā vajadzēja pavadīt garo ziemu. Bet kas tur daudz! Zvirbulis, mazs put​niņš, i tas sagaida pavasari, kur nu vēl cilvēks.

Jaunā gada pirmajā darba dienā bičmaņu pulciņš salasījās agrā stundā pie kāda kioska un tad devās uz pilsētu kungiem laimes vēlēt, jo šodien visur kaut kas atkrita. Vispirms viņi apstaigāja visus štauerus, tad sāka iet pa mākleru kantoriem un kuģu rēderejām. Visur viņi uzdevās par ostas strādniekiem. Dažā vietā katram laimes vēlētājam deva pa piecdesmit santīmiem, citur divdesmit, desmit, kā nu kur. Gadījās arī tādi kungi, kas atmeta pa latam. «Kapteinis» ar Mārtiņsonu visur gāja pirmie, jo viņiem bija cienīgāks izskats un iznešanās.

Vēlāk bičmaņi pievienojās strādnieka pulciņiem, kas ari klejoja pa kantoriem, vēlēdami kungiem laimes.

Kādā vietā bija sanācis prāvs pūlis, un šveicars tos rindā, citu pēc cita, laida kantora telpās. Katrs dabūja divdesmit santīmus. Daudzi, ārā iznākuši, stājās no jauna rindā un atkārtoja savu «vizīti» vairākas reizes, kamēr kungi uzķēra šo triku.

Apstaigājuši Daugavmalas rajonu, bičmaņi devās uz iekšpilsētu, pa bankām, pa lielajiem veikaliem, visur, kur vien bija kāds pazīstams uzņēmums. Līdz vakaram tā salasījās katram daži lati sīknaudas.

«Kapteinis» ar Mārtiņsonu nopirka puslitru denatūras, pāris mārciņu lētās «zirgu» desas un nolīda kādā klusā vietiņā uzdzīvot. Tiem abiem bija piedzīvojumi šā​dās lietās.

— Hē, hē, hē, muļķi, kas sviež ārā lielo naudu par šņabi un tīro spirtu, — smējās Mārtiņsons. — Es nekad nepērku tik dārgus dzērienus. Kas vainas «zilajam»? Par pāra desmit santīmiem pielej pilnas iekšas. Un tas nemaz nav sliktāks par visiem viņu dzidrajiem un pusdzidrajiem. Vajag tikai zināt, kas jādara.

Viņi denatūru pirms lietošanas filtrēja, tad piejauca klāt mazliet cukura un saskaloja. Dzēriens kļuva balts un garšīgs. «Kapteinis» apgalvoja, ka nieki vien esot viss par to aklumu, ko ar laiku mantojot «zilā» dzērāji.

— Redziet, es brūķēju to jau divpadsmit gadus, un vai man nav skaidrākas acis kā dažam baptistam? — viņš teica.

Abiem uzdzīvotājiem tūlīt piesitās kāda draudzene, apaļa meiča tetovētām rokām. Viņa staigāja gar kuģiem pelēkā vīriešu kamzolī un piesolījās matrožiem par pudeli piena un divām ābolkūkām. Arī Plauka nu vairs negāja atpakaļ uz ostu, bet, nopircis divas siļķes, palika pie Mārtiņsona un «Kapteiņa».

Trīcekliis devās uz patversmi, laii pēc ilga laika vienu nakti izgulētos siltumā, bet Sķidriņš jau agrāk bij

aizklīdis no bara.

Indrupam bija smags, nospiests garastāvoklis, kad viņš tovakar kopā ar Pilotu atgriezās uz nomali.

Raibā, nožēlojamā dienas gaita, diedelēšana gar kantoriem, ko vienkāršie zēni uzskatīja par jautru piedzīvojumu, viņu nomāca. Gan klīzdams citiem līdz un iekļaudamies viņu barā, viņš tomēr nespēja iejusties viņu priekos. Dabūtā dāvana viņu neielīksmoja, savāktie santīmi neradīja vientiesīgu jūsmu un vēlēšanos uzdzīvot. Tāda kā nervozitāte, īgnums pret paša gribu brieda krūtīs. Viņš juta, ka nespēj iekļauties šajā pasaule ar visu būtni, bet paliek ārpusē, vērotājs, kritiķis, svešinieks. Kad viņa jaunie biedri ierastā va|ībā runāja bezkaunības, viņš neapzinīgi sarauca pieri un atvilkās sāņus, kā kad jēlie vārdi šeit, kur neviens tos nenoklausījās, aizskartu viņu. Nē, te nebija tas, pret ko viņš gribēja mainīt savu agrāko dzīvi. Un, ja viņš te dzīvoja un varēja dzīvot vēl kādu laiku, tad tikai tāpēc, ka tā bija pagaidu dzīve, — pavasarī, kad kuģi dosies jūrā, viņš raudzīs tikt prom uz ārzemēm.

Pilota uzskati bija savādāki. Viņš tos izteica īsi un skaidri, iedams mājup pa nomales tumšo ieliņu.

— Katra dzīve ir dzīve, tāpēc ka to dzīvo, un vienlīdz labas ir visas, lai tās būtu kādas būdamas.

Citi dzer vīnus un liķierus un pēcāk liek aukstas kompreses uz galvas. Bet citi pietiek ar «miroņgalvu» un upurē savu acu gaismu. Beigās maita vien paliek no katra, vienalga, ko tu ēdis vai dzēris savā mūžā. Un tāpēc man liekas, ka nav vērts neko darīt. Jo — kas strādā, tas dara muļķības, bet, kas nedara neko, tas vismaz neķer vēju. Kad man vēders pilns un esmu drusciņ dzīvs — ko man vēl vajag? Ākstam vajag labas drēbes, muļķim — lai to ciena un lai par viņu nesmejas, bet man vienalga. Lai zviedz, cik uziet, lai rāda pirkstiem, tāpēc jau man gabals neatkritīs. Kad tikai dzīvs …

«Jā, kad tikai dzīvs…» Indrups domāja, brīnīdamies, kā gan viņš nespēj saprast šo vienkāršo patiesību. Kam gan vajadzīga tad mūsu dzīve? Kultūras cilvēka skeptiskā balss ierunājās viņa apziņā.

Pilnīgi atslīgt atpakaļ līdz pirmatnībai, kā dzīvo kustoņi un mežoņu tautas, — to nespējam mēs, nožēlojamie, samaitātie, kam pielipusi kultūras smaka, bet kuriem par grūtu kļuvusi kultūras cilvēka smagā pienākumu nasta.

— Hari, kā tu justos, ja tev kāds iespļautu sejā? Vai ne​būtu kauns, dusmas, ļaunums pret sp|āvēju?

— Es viņam tā žautu, ka tam pārietu patika spļaudīties!

— Tātad tomēr tev nav vienalga, kā citi pret tevi izturas. Spļāviens nav nekas sāpīgs, kā prāva lietus lāse tas iekrīt sejā un tek gar vaigu, mazliet lipīgs un drusciņ silts. Ne sāpju dēļ tu dusmotos, bet pazemojumā. Jā, mans vecais liekuli, nelīdz vārdi un deklarācijas, mēs esam pārāk samaitāti, lai būtu brīvi. Kāpēc es tagad dzīvoju jūsu barā? Lai iZtrakotos, dotu vaļu savām apspiestajām tieksmēm, nerēķinoties ar sabiedrības spriedumu. Un tomēr — arī tā ir tikai slapstīšanās, jo īsti brīvi mēs nekad vairs neuzdrošināmies būt.

Pilots nesaprata, ko Indrups tur pļāpāja. Abi apklusa.

Vēl daži mēneši — un saule nāca mājās. Pavasaris iestājās spēji, ar lieliem plūdiem un varenu ledus iešanu. Šajās dienās bičmaņi dzīvoja pa Daugavmalu no rīta līdz vakaram. Gariem ķekšiem rokās tie uzmanīja garām traucošās ledus gāles un saķēra krietni daudz malkas. Kādu dienu tiem uzsmaidīja laime: viņi saķēra jaunu liellaivu, ko ledus masas bija norāvušas kaut kur augšpus tiltiem un nesa tagad ārā uz jūru. Pa visiem kopā viņi laivu iegrieza aizstraumē un piesēja pie krasta. Vēlāk atnāca liellaivas īpašnieks un samaksāja ķērējiem divdesmit latus. Nu bija alkal svētki. Mārtiņsons filtrēja denatūru, «Kapteinis» spaidīja «bundžiņu», bet citi dzēra alu un vienkāršo degvīnu. Pavasara gaiss skurbināja vēl vairāk nekā dzērieni. Katrs priecājās, trokšņoja, vēlējās izdarīt kaut ko nebēdīgu. Un, kad satumsa nakts, jautrais bičmaņu pulciņš devās sirot pa nomales ielām.

Plauka gribēja iznerrot kioska turētāju, kas kristīja un pārdeva ūdeņainu ķērnes pienu. Viņam kioskā stāvēja liela kanna. Nedēļas sākumā dzēriens vēl drusku garšoja pēc pa​niņām, bet, tā kā tirgonis nevēlējās ļaut krājumam izsīkt un katra pārdotā litra vietā ielēja kannā litru ūdens, tad uz nedēļas beigām tur bija vienīgi paniņu smaka un nosaukums. Tagad bija sestdiena un, protams, visšķidrākās paniņas. Plauka iegāja kioskā un nopirka vienu litru. Turpat iekšā viņš to nogaršoja, tad dusmīgi paskatījās tirgonī un

teica: — Ak šitā tu rīkojies … Nu, labi, es aiziešu līdz iecirknim un palūgšu, lai policija nāk apskatīt tavas paniņas.

Viņš iebāza pudeli kabatā un aizgāja, nelikdamies zinis par tirgoņa izmisīgajiem saucieniem.

— Nu, kur tu skrien, nāc atpakaļ, es tev ko pateikšu!

Tiklīdz Plauka bija nozudis aiz stūra, Pilots iegāja kioskā un viņam līdzi citi. Tie visi gribēja pirkt pa litram paniņu.

Satrauktais komersants paķēra lielo kannu un aizelsies stiepa laukā no būdas.

— Kā tad būs ar tām paniņām? — bičmaņi uzplijās. — Vai tu dosi vai ne?

— Man nav nekādu paniņu, lieciet mani mierā!

— Nupat bija vēl puskannas. Tu nedzen velnu, dod šurp pa litram.

Kioska īpašnieks bija aizstiepis kannu līdz renstelei un, apkārt glūnēdams, ar skubu izlēja bālgano sulu zemē. Nu pa​rādījās Plauka, sniedza atpakaļ nopirkto piena pudeli, un bič​maņi rēca mežonīgās gavilēs par izmuļķotā tirgoņa dusmām. Tad viņi gāja tālāk, klaigādami, svilpodami un uzdziedādami pa songam. Šovakar pasaule piederēja viņiem. Ko gan nedabūja gatavu tādi velna pulveri! Nedēļām, mēnešiem ilgi slap- stījušies un pazemīgi griezuši ceļu katram «kārtīgam» cilvēkam, viņi tagad visur gāja taisni. Baidīja sievietes, patrenkāja kādu lielīgu zeņķi, iegāja sētās, paņēma ateju būdas un aiznesa līdz kāda lepna nomales vīra durvīm. Izcēla vārtus no eņģēm, samainīja izkārtnes, pie ārsta durvīm pakāra miesnieka vērsi, bet maiznieka lielo kliņģeri novietoja virs publiskā klozeta ieejas. Ejot gar Labierīcības biedrības namu, viņi redzēja iekšā dažus puišus pie biljarda galda. Nebēdīgi iesvilpdamies, Pilots paņēma kādu vaļīgu bruģa akmeni un laida logā. Lielā rūts sabira simts sīkos gabaliņos, biljarda sitēji satrūkās, kāds spēlētājs uzplēsa tūku, bet ārā sāka riet nomales suņi. Nu bija uztraukums, kliegšana, kņada. Uz ielas izskrēja ļaudis, šaudījās, taujāja, kur un kas noticis. Kāds pamanīja bičmaņus. Tie metās bēgt. Viņiem dzinās pakaļ, draudēja, apsauca. Patīkams satraukums pārņēma bēgļus, tie skrēja jautru riksi, tikai Trīceklis ar «Kapteini» netika jau​najiem līdz un iespruka kādā tumšā pagalmā.

Vēlāk visi atkal sanāca kopā. Bet nebija vairs Šķidriņa. Bēgot tas bij aizgājis savu ceļu.

— Nu, kāpēc tev vajadzēja izdauzīt to logu? — Indrups teica Pilotam. — Kas tev tur tika?

— Patikās! … — Pilots smiedamies atbildēja. — Neviens jau nedabūs zināt.

— Kad tikai neiznāk tāpat kā ar kontrabandu. Sķidriņš jau atkal ir pazudis.

— Tātad viņš toreiz nodeva zēnus? — Pilots pēkšņi kļuva nopietns.

— Kas cits.

— Tad šitā … Na, lai viņš tagad panāk… Es ar viņu mazliet aprunāšos zem četrām acīm. Cūka tāds!

Nebija vairs pirmītējās nebēdības. Drūmi un noraizēju​šies bičmaņi gāja pa tumšajām ieliņām.

Pie krita maltuves viņi šķīrās, izklīda kur kurais sagaidīt jaunu dienu un izgulēt paģiras.

No rīta policija arestēja Pilotu, tiklīdz tas parādījās ostā. Sķidriņš bija klāt un naivi brīnījās, par ko gan ķibelējot viņa biedru. Bet Pilots aizejot paskatījās idiotā tādu skatienu, kas nesolīja nekā laba.

Pilotam piesprieda mēnesi cietumsoda par huligānismu un samaksāt izsistās rūts vērtību. Viņš nožēloja, ka tas nav noticis agrāk, ap ziemas vidu. — Tad es būtu pie siltuma un brīvas maizes pašā aukstākajā laikā. Tagad nekas nekait ari uz vaļu …

6 Nedēju pēc Lieldienām Zuze saslima un iegūla gultā. Piecas dienas viņa nīka smagās, neizprotamās mokās, kunkstēja, raudāja kā bērns un nezināja pastāstīt, kas par vainu. Ženija ataicināja ārstu. Tas izmeklēja slimo un pateica, ka viņa esot kaut ko nelabu ieēdusi, parakstīja zāles, saņēma honorāru un

aizgāja. Zuzei vairs nebija glābiņa, to tagad saprata visi, ari pati viņa nojauta liktenīgā atrisinājuma tuvumu. Piektās die​nas vakarā viņa pieaicināja Indrupu sev klāt un teica: — Juri, tur kaktā pie krāsns viņš ir…

— Kas tad? — Indrups jautāja.

— Atnes viņu šurp, es tev parādīšu. Palūko manā jakā.

Indrups gāja izpildīt slimās vēlēšanos. Kaktā pie krāsns bija pakārta Zuzes vecā vatētā jaka. Viņš paņēma to un pienesa mātei. Drebošiem pirkstiem tā sāka taustīt kabatas, kas bija pilnas visādu roidu: sakaltušiem maizes gabaliņiem, bil- žainiem bonbongu papīriem, korķiem — dažnedažādiem gružiem, kurus vientiesīte bija salasījusi pa saslauku kastēm un uz kuģiem. Beidzot viņa jakas iekšpusē aiz oderes sataustīja meklēto un priecīgi iekunkstējās, aizmirsdama savas cie​šanas.

— Te, Jurīt, te viņš ir!

Viņa izņēma nodzeltējušu, taukainu pastkarti un sniedza Indrupam. Tas saņēma karti un tūlīt pazina sava nezināmā tēva ģīmetni. Sen atpaka|, bērnībā, pirms aiziešanas uz patversmi, Zuze bija viņam rādījusi šo fotogrāfiju, bet tad viņš neko nesaprata un glītais jūrnieks stūrmaņa mundierī ar zeltītām pogām un aprocēm viņam nenozīmēja neko vairāk kā citi redzētie kuģu virsnieki. Tagad bija citādi. Svešais cilvēks, kas tik jautri un pašapzinīgi raudzījās viņam pretim tumšām, spožām acīm, šis glītais jauneklis, kuram toreiz varēja būt Indrupa tagadējais vecums, bija kaut kas sevišķs, nozīmīgāks un savādāks nekā visi pārējie pasaules jūrnieki. Viņa tēvs, viņa tiešais sencis, vistuvākais no visiem vīriešiem virs zemes! Vai tas nebija Indrupa deguns, vai tā nebija viņa mute, ierautiem lūpu kaktiņiem, viņa uzacis, zods, vaigu kontūras?

— Viņš bija stūrmanis uz štīmera «Skotland»… — Zuze teica. — Varbūt tu viņu satiksi kādu dienu.

Indrups apskatīja ģīmetnē visus sīkumus. Stūrmanis bija nofotografējies uz kornandtilta, blakus kompasam un stūres ratam. Pa kreisi aiz muguras karājās glābšanas aplis ar skaidri salasāmu uzrakstu: «S. s. Scotland-Liverpool». Tātad Zuzes murgojumam par «Skotlandu» bija pamats. Indrups sāka apdomāt, kā būtu, ja viņš kādreiz nokļūtu Liverpūlē, sameklētu tvaikoņa «Skotland» rēdereju un ievāktu ziņas par stūrmaņiem, kas uz tā braukuši pirms divdesmit septiņiem gadiem. Vecajos munsturruļos visām ziņām vajadzēja būt. Viņš vismaz dabūtu zināt sava tēva vārdu. Iespējams, ka tas vēl tagad brauca uz tās pašas rēderejas kuģiem. Indrups sadzītu viņa pēdas un kādu dien ierastos uz kuģa: «Nu, vecais klaidoni, kā tev patīk šāds pārsteigums?» Nē, brīnišķīga tur nebija nekā. Ja drusciņ saņemtos un neatlaidīgi, vēsu prātu darītu šo lietu, tad kaut ko varētu padarīt.

Indrups noslaucīja ģīmetni un iebāza savā svārku kabatā pie pases un citiem dokumentiem. Tad viņš pakāra Zuzes jaku agrākajā vietā un apsēdās pie slimās. Viņas vājās, iekaisušās smadzenes bija atkal apmiglojušās, īsais saprāta mirklis bija garām, viņa murmināja nesakarīgus vārdus, kunkstēja, raudāja un glāstīja Indrupa roku saviem cietajiem, mezglai​najiem pirkstiem.

Naktī Zuze nomira. No sociālās apgādes izsniedza zārku — rupju, nekrāsotu dēļu kasti. Indrups dabūja uz kāda kuģa mazliet brūnas krāsas un pārlaida ar sareni savas mātes mūžības mājoklim. Krāsai bija piejaukta laka un sikatīvs, tā nožuva vienā naktī, un, kad Zuzi raka, viņas zārks vairs ne- notriepa nesēju drēbes. Četri klaidoņi un divas ielasmeitas to pavadīja uz kapiem.

Tagad Indrupam nebija neviena tuvinieka pasaulē. Kaut kur varbūt klīda svešais vīrs, kuram viņš varēja pateikties par savu esību, vīrs, kas runāja svešā mēlē un neprata nevienu vārdu tajā valodā, kuru bija iemācījies viņa dēls.

«Es tagad varu iet, kurp vēlos, un palikt katrā vielā, visiem vienādi tuvs un tāls…» Indrups domāja.

Viņš bija brīvs, vientuļš, neatkarīgs un lieks. Visa zemeslode bija viņa tēvija, katrs cilvēks tā rads…

Kādu dien būs jāsāk kustēt. Šī diena pienāca ātrāk, nekā Indrups bija gaidījis…

Pilots atgriezās no cietuma daudz piedzīvojis un briesmīgi gudrs. Viņš bija sēdējis kopā ar veciem,

rūdītiem zēniem un baudījis labu skolu. Mēneša laikā var daudz ko iemācīties, bet Harim uz šādām lietām bija vērīga galva. Nu viņš zināja, kā apiet vienam otram likuma pantam ar līkumu, kā iemest enkuru svešā kabatā, kā izcelt pulksteni ar visu ķēdi un kur var pārdot dažu aizliegtu lietu. Lai gan tik skolots, viņš tomēr izturējās pret saviem agrākajiem ostas biedriem pa vecam, bija vienkāršs un laipns ar visiem, bet sevišķi mīlīgs pret Šķidriņu. Deva tam papirosu galus nosmēķēt, dalījās zupā un kaulos un sauca par «veco», kas klaidoņu aprindās skaitās par draudzības apliecinājumu. — Mēs, vecais, turēsimies kopā, lai notiek kas notikdams. Ja kādreiz viļas, to nevajag ļaunā ņemt, jo katram cilvēkam ir sava vājība. Citam niez mēle, bet citam nagi, kašķa pilns ir ikviens no mums.

Bet viņu draudzībai nebija lemts ilgs mūžs: kādu rītu Šķidriņu atrada noslīkušu seklajā grāvī, pa kuru vasarā piepludināja baļķus mazajām koku zāģētavām. Tur bija tikai divi pēdas dziļš ūdens, un daudziem šķita nesaprotami, kā Sķidriņš varējis noslīkt tādā peļķē.

— Būs dzērumā iekritis vai dabūjis trieku … — ļaudis spriedelēja.

— Ir jau gadījies, ka lieli vīri noslīkst mazgājamā bļodā.

— Visādi notiek …

Līķa sekcija arī nedeva nekādu skaidrību. Šķidriņa paliekas ieguva analomikums. Bičmaņu pulciņš palika par vienu locekli mazāks, bet neviens jau nejuta viņa trūkumu. Un viss būtu labi, notikumu aizmirstu un jauni dienu gājumi sekotu vecajiem mūžīgā maiņā, ja nebūtu baumas — šis nekrietnais, tirdošais, visu ienīstais spēks, kas cilvēku var padarīt traku ar savu neatlaidīgo uzmācību. Tūlīt pēc Šķidriņa nāves sievas sāka runāt pa bodēm, ka tonakt esot dzirdēti kliedzieni grāvja pusē. Tur droši vien bija notikusi varmācība. Mies nieka sieva bija redzējusi nelāgu sapni, citas stāstīja, ka slepenie staigājot pa ielām un kaut ko meklējot. Vienam bijis pat suns līdz.

— Mēs vēl kaut ko dzirdēsim kādu dien! Nekas jau ne​paliek apslēpts. Ar laiku viss nāk gaismā.

Tenkas neaprima. Taisni otrādi: ar katru dienu tās kļuva skaļākas, bija dzirdami jau minējumi, aizvien drošāk un nepārprotamāk, līdz kādu dien piena bodē skaidri un gaiši atskanēja kurpnieksievas balss: — Esot kāds no paša biedriem. Vecs naids un atriebība. Nez, kur tai policijai acis, ka neņem ciet…

Kad Pilotam to pastāstīja, viņam pēkšņi apriebās dzīve uz sauszemes, kuru sagānīja dažādas bābu pasakas. Turklāt Ženija bija saslimusi un no kādas kontroles aizsūtīta uz slimnīcu — Pilotam sāka trūkt kabatas naudas.

— Kāda velna pēc lai mēs klimstam gar malu un diedelējam, kad varam iztaisīt kādu braucienu uz Holandi vai līdz frančiem? Jurka, vai nelaidīsimies jeņķos? Pa vasaru būtu jauki pabičot kaut kur ārzemēs. Kuģi tagad iet nost no pāļa, pats labākais laiks piešansēt.

Indrups jau sen bija gaidījis šādu priekšlikumu. Bet viņam nebija nekādu braukšanas papīru un tāpēc ar vietas dabūšanu nemaz negāja tik viegli. Abi ar Pilotu viņi sāka apklausīties uz kuģiem, katru dienu aizstaigāja līdz vateršautam un ielīda vienā otrā rēdereju kantori. Pilots steidzās, iededzies ilgās pēc jūras. Ak, kaut jel ātrāk liktu prom no šejienes! Viņš bija tā apnicis sauszemes dzīvi, ka nevienu nakti vairs negulēja mājās, bet katru vakaru iekundējās uz kāda kuģa. Zeme dega viņam zem kājām, sievas muļķīgi izrunājās, un slepenie ar suni bija manīti nomalē. Kāda tur vairs dzīve jautram bičmanim? Prom, pasaulē, jo ātrāk, jo labāk! Uztraukts par ilgajām neveiksmēm viņš jau gribēja aizbraukt pa kluso — noslēpties kāda kuģa bunkuri un kā «zaķis» doties uz ārzemēm, kad beidzot viņam kopā ar Indrupu laimējās ieklīst Grīšļa kuģu kantorī taisni uz munsturēšanu. Tvaikonim «Gaita», kas gāja nost no pāļa savā pirmajā sezonas braucienā, patlaban vervēja ekipāžu. Agrākie braucēji bija aizklīduši uz citiem kuģiem, tur bija daudz brīvu vietu. Pilots piešansēja par misiņu (apkalpotāju), bet Indrups dabūja tri- mera (ogļu dzinēja) vietu.

Tai pašā vakarā viņi pārcēlās ar savu niecīgo iedzīvi uz «Gaitas».

PIEKTĀ NODAĻA SAVĀDI NOTIKUMI UZ «GAITAS» 1 Ne Indrupam, ne Pilotam kuģa dzīve nebija sveša, tāpēc viņi jau pirmajā dienā pēc pāriešanas uz «Gaitas» jutās tur kā savās mājās. Pilotam bija kopēja kajīte ar pavāru, neliels būris vidū starp kambīzi un mesi. Viņš iekārtojās augšējā kojā. Veco zāļu matraci pārklāja ar raibu gultas segu, pie sienas piesprauda dažas meiteņu fotogrāfijas, bet tukšo jūras maisu nometa pagultē. Pavārs viņu tūlīt sauca darbā, lika mizot kartupeļus, mazgāt traukus, tīrīt lampu cilindrus un izdauzīt virsnieku tepiķus. Jā, vecajam zēnam nu bija ko norauties, un nemaz jau neizskatījās tik glīti, kad lielam puisim nācās skraidīt puišeļa gaitās.

— Misiņ! — kliedza stūrmanis. — Aizej uz kiosku un no​pērc man papirosus!

— Misiņ! — sauca stjuarts. — Še aiznes uz veikalu tukšās pudeles un paņem četrus litrus svaiga piena.

— Puika! — māja pirmais mehāniķis. — Nāc nopucē man zābakus.

Pilots kustējās kā ūdenszāle. Visi viņu trenkāja no rīta līdz vakaram. Viņš nekurnēja, jo tas neko nepalīdzētu: tu šeit esi visjaunākais, tātad klausi, ko tev saka. Bet dažreiz bija jādzird diezgan nepatīkamas lielas.

— Vai tu kādreiz rokas arī mazgā? — jau pirmo rītu Pilotam uzbruka trešais mehāniķis. — Ar tādiem nagiem tu ne​aiztiec traukus. Marš, nomazgāties!

— Vai tas cilindrs ir tīrīts? — otrais stūrmanis viņu pieveda pie savas lampas. — Varbūt man pašam būs jālūko birste?

Kā no rīta cēlies, lielais kuģa «puika» ātrāk miera nedabūja kā ap astoņiem deviņiem vakarā, kad virsnieki bija paēduši, trauki nomazgāti un visi sīkie darbi apdarīti. Tad Pilots gāja uz pīķi pie matrožiem un kurinātājiem viņu tumšajās, dzīvības pilnajās kajītēs. Te viņš bija savos ļaudīs. Neviens viņam neuzkliedza, netrenkāja pēc avīzes un nelika tīrīt zābakus. Te spēlēja kārtis, pastāstīja šo un to, kas piedzīvots, dažreiz iedzēra un padzina velnu ar skuķiem vai paklausījās, kā kurinātājs Salmiņš spēlēja uz savas lepnās trīsrindu ermoņikas. Tas bija varens instruments, skanēja kā mazs orķestris, tikai Šiliņš citu neko neprata kā pāris vecu polku un kādu apnikušu valsi.

Indrups bija ierīkojies kajītes tumšākajā kaktā, apakšstāva kojā. Iluminatori atradās augstāk, vienā līmenī ar augšējām kojām, un dienas gaisma nekad neiespīdēja tumšajā pažobelē. Mūžīga krēsla valdīja šaurajos aizgaldos, kur cilvēki nāca izgulēties un atpūsties pēc darba. Viņi neuzposa savas guļvietas.

Sačungurotās segas nevērīgi pārmeta izdilušajiem matračiem, tumšos, ogļu putekļiem piegulētos spilvenus kaut kā ievīstīja pagalvī. Čaulīšu kastes, tabaka, zābaki kājgalī, pieslaucīts dvielis pārmests pār aukliņu līdzās kojai — tā viņi dzīvoja. Nokūpēja lejā, bunkuri un pie krāsnīm, aplipa ar eļļu un smēriem, tādi paši nāca augšā pusdienot un ar visām netīrajām drēbēm atlaidās kojās. Visi bija vienādi, un tāpēc cits citu neapgrūtināja.

Indrupam nebija pat segas, ar ko pārklāt veco matraci, nedz spilvena, kur nolikt galvu. Viņš vienmēr gulēja ar visām virsdrēbēm. Vēlāk gan bocmanis iedeva vecu brezenta gabalu un no dunkimaņa viņš dabūja drusku pucvilnas spilvenam, tā ka nu viņam bija viss, kas kārtīgai gultai vajadzīgs. Bet, it kā par spīti trūcībai un netīrībai, Indrupa garastāvoklis bija možs un priecīgs. Viņš taču dzīvoja tā, kā pats bija vēlējies. Labprātīgi viņš bija aizgājis no tīrām gultām, no vakara uzvalkiem un ērtajām viesistabām, kur līdzās ka mīniem stāvēja smagi atzveltnes krēsli un zvērādas sedza spodro parketu. Nebija kam pārmest un par ko sūdzēties. Nevajadzēja uzmanīt bikses, ka nesaņurcās stīvi iegludinātā vīle, nebija jāievēro katrs žests, katrs vārds, katra kustība. Te smēķēja, cik patikās, neprasot cits citam atļauju; te nospļāvās uz

grīdas, kas bija melna no sanestajām ogļu smiltīm; te runāja visu, kas uz mēles, — brīvs, apvārtīts gars mājoja šajās telpās. Strupi, īgni vīri, skarba valoda, daudz redzējušu cilvēku skeptiskais skatiens uz lietām … No pirmās dienas visi uz​runāja cits citu ar tu …

«Gaitai» bija sešas krāsnis un divi katli, seši kurinātāji un divi trimeri. Astoņi cilvēki dzīvoja mazajā «kubrikā», kas bija trīs metrus plata un sešus gara. Kajītes vidū atradās galds, gar kuģa sāniem sešas kojas, platajā galā vēl šķērsām divas, bet pie durvīm stāvēja trauku skapis. Kurinātāju tīrās drēbes karājās šaurajā pīķa galā, mēteļi un uzvalki gubā, cits citam virsū sakrauti, apputējuši, saburzīti, melni, jo drēbju skapja viņiem nebija, — tāds greznums vispār reti sastopams uz trampu kuģiem. Darba drēbes glabāja vai nu gaitenī, kur bičmaņi tās varēja nozagt, vai kādā kastē zem kojām, kopā ar zābakiem un tupelēm. Gar apakšējām kojām stiepās plats koka sols, kuru mazgāja reizi nedēļā ar zaļām ziepēm, bet ko vienā vakarā atkal novārlīja tumši brūnu kurinātāju eļļainie bikšu dibeni. Un tomēr šie cilvēki nebija netīrīgi vai nolaidīgi: viņu darbs tikai neļāva tīriem būt. Saspiestā dzīve šaurajā būrī, kur divi cilvēki nevarēja paiet viens otram garām nesaskārušies, laupīja katru iespēju un prieku uzturēt tīru šo tumšo alu.

Ak kuģu kungi, jūs, kas dzīvojat savos lepnajos dzīvokļos tīri un godīgi, — kad jūs atzīsiet, ka arī matrozis un krāsnkuris ir cilvēks, dzīva būtne ar visām cilvēciskām jūtām un prasībām, kad ziedosiet viņiem dažus kubikmetrus no jūsu lielo tvaikoņu telpām un barbarisko cūku aizgaldu vietā ierīkosiet mazas, gaišas mā- jotnes, pavisam vienkāršas, bet cilvēcīgas, kur šie vientuļie vīri varētu atpūsties pēc darba? Ja cilvēkam liek dzīvot lopa stāvoklī, tad nav brīnums, ka ar laiku viņš dažā ziņā neatgādina vairs cilvēku. Fiziskā tumsa velk līdz morālo, miesai ap- līpot netīrumiem, arī gars zaudē skaidrību. Kas tad ko brīnīties, ja kuģinieki dzer un klaiņo apkārt pa šeņķiem un tingeltangeļiem? Ko citu lai viņi dara, kad viņu mājoklis ir tumša, piekvēpuši ala, drūms cietums, kur nekas tos nesaista ar savu mājību? Labi vēl, ja uz kuģa ir kāda mandolīna, kāds blumīzeris vai ermoņika. Cilvēks strinkšķina stīgas, rausta dūkas, aizver acis un aizmirst savu nejēdzīgo apkārtni. Ari citi aizmirst. Un it kā gaišāks paiet vakars, beidzot ir pus​nakts un vīri atlaižas savās netīrajās kojās.

Bet tas, kas citiem sniedza aizmiršanos, Indrupam sagādāja grūtus brīžus. Kad Salmiņš uz ermoņikas pļerkšķināja savas vienkāršās polkas un kļūdaini, lauzītā ritmā spēlēja veco zviedru valsi, viņa muzikālajam garam tā bija īsta mocība. Nemākulīgais priekšnesums viņu uztrauca, nervozēja, viņš cēlās un gāja laukā no kajītes, uzkāpa bakā un apsēdās uz poliera līdzās enkura spillei. Kad Salmiņam apnika, kāds cits ņēma rokās vareno instrumentu, ņurdzīja dūkas, spaidīja taustiņus un izmocīja kaut ko līdzīgu vecam reinlenderim vai vienkāršai tautas dziesmai. «Nu ardievu, Vidzemīte» un «Sau- Iīt tecēj tecēdama» bija visbiežāk spēlētie opusi.

Reiz pusdienas laikā, nomazgājis traukus, Indrups atlaidās kojā. Un tieši viņam pāri, uz plaukta, kas bija ierīkots līdzās augšējai kojai, stāvēja skaistais instruments spožajiem perlamutra taustiņiem.

— Cik tu samaksāji par savu ermoņiku? — viņš apjau​tājās Salmiņam.

— Es lēti dabūju. Ņukastlē man to pārdeva kāds nodzēries skandināvietis par divi mārciņām. Čalim nebija ko grauzt.

Indrups piecēlās sēdus un aptaustīja ermoņiku, tad paņēma rokās un, skaņas izmēģinādams, pārskrēja ar pirkstiem pa visu klaviatūru. Pāris reižu lika ieskanēties pa muzikālai frāzei — kāda čardaša sākumam, «Foreju kvinteta» skumja​jam motīvam, tad atjēdzās un nobeidza ar nejēdzīgām diso​nansēm.

— Jā, labs instruments… — viņš sacīja, nolikdams er​moņiku plauktā.

Vakarā viņš atkal to aptaustīja. Apsēdās uz kojas malas un paņēma ermoņiku klēpī. Rotaļādamies viņa pirksti skraidīja uz augšu un leju pa taustiņiem, viņš spēlējās ar skaņām, pārbaudīja savu pirkstu veiklību, izmēģināja toņu un pustoņu dažādās saskaņas, no vienkāršiem vingrinājumiem pārgāja uz sarežģītākiem un pamazām aizmirsās šajā skaņu rotaļā. Pēkšņi sāka plūst Brāmsa ungāru dejas ugunīgie ritmi. Indrups ļāva vaļu skaņu straumēm, kas paisa un blīvējās viņa sirdī. Skaņas sprēgāja, skaistas harmonijas virpuļoja cita aiz citas, basi dūca, un perlamutra taustiņi ņirbēja zem Indrupa pirkstiem.

Ievaidējās kaislie, grūtsirdīgie argentīniešu tango, atskanēja Šopēna «Skerco b-moll», Čaikovska «Gulbju

ezers», Lista «Otrā ungāru rapsodija», krievu tautas dziesmas un itāļu tarantellas.

Kurinātāji, kas pie galda spēlēja uz cūkām, nolika kārtis un apmulsuši klausījās brīnišķīgo popūriju, kuru veidoja jaunā trimera melnie pirksti. Tie, kas gulēja kojās, piecēlās sēdus tin atspieda galvu rokās.

Durvīs parādījās matrožu ziņkārīgās sejas, stjuarts ar Pilotu ienāca kajītē. Bet Indrups spēlēja aizvien jaunus un jaunus opusus, nebija tāda, ko nevarētu atskaņot šis mazais orķestris. Vienkāršie zēni neko lielu nesaprata no mūzikas, tomēr viņus pārsteidza neredzētā pirkstu veiklība, gandrīz akrobātiskā virtuozitāte, ar kādu Indrups izlietoja instrumentu. Kā viņš rīkojās ar basiem, kā pilnām saujām grāba melnos un baltos taustiņus! Toņi, pustoņi un ceturt- daļtoņi sajaucās kopīgā akordā, un radās tādas noskaņas, kādas neviens nebija dzirdējis.

Indrups beidza, pēkšņi apraudams kādu strauju melodiju, un nolika ermoņiku plauktā. Tikai tagad viņš pamanīja, ka kajīte pienākusi ļaužu pilna.

— Bravo, Jurka! — aplaudēja Pilots. — Tas bija ko vērts! Uzrauj nu vēl ko.

— Ak tu velns, kā tam skanēja! — brīnījās Salmiņš. — Kur tu tā iemācījies?

Visi uzplijās, lai Indrups spēlē. Bet viņš pasmaidīja un iegulās kojā. Ne tovakar, ne otrā dienā viņš vairs neņēma ermoņiku rokās. Viņu nevarēja pierunāt ne ar labu, ne ļaunu Bet arī citi tagad neaizskāra instrumentu, pat Salmiņš kau​nējās spēlēt savas polkas.

Ceturtajā dienā pēc Indrupa iestāšanās darbā uz «Gaitas» kuģis beidzot bija piekrauts un taisījās doties ceļā. Kurinā tājiem no pusdienas sākās jūras sardzes. Indrupam vajadzēja strādāt otrā maiņā, kopā ar Salmiņu un veco Ķīsi — sirmu kuriķi, kas trīsdesmit gadus bija kurinājis tvaikoņu krāsnis. Tagad tas bija izkaltis večuks un kuģa darbs sāka kļūt par grūtu.

Tūlīt pēc pusdienas Pilots lādēdamies atskrēja uz piķi.

— Man jāpārvācas pie matrožiem uz visu braucienu! — viņš īgni paziņoja. — Stjuarts gulēs manā kojā.

— Kāpēc tā? — brīnījās matroži.

— Stjuarta kajīti atdošot pasažieriem. Pats rēderis Grīslis braukšot šoreiz līdz ar divām dāmām.

Stjuarts tagad pūcē misiņu un mazgā visas malas.

Pilots iekravājās kādā brīvā matrožu kojā, jo uz «Gaitas» neturēja pilnu klāja komandu. Nu viņam bija ko skriet! Salonu vajadzēja uzpost, tepiķus izdauzīt, grīdu mazgāt, logus berzt, karafēs atjaunot ūdeni un arī pašam uzposties tīram, lai ar savu izskatu nesamaitātu rēdera un abu dāmu garastāvokli. Viss tas prasīja daudz pūļu, milzums ūdeņa un ziepju, un no pavāra vajadzēja aizņemties baltu žaketi. Bet galu galā labi vien bija: Pilots kļuva tīrs un glīts puika. Kailu galvu, gludi sasukātiem matiem viņš šaudījās šurp un turp ar dvieli pār roku.

Pulksten četros atbrauca Grīslis ar dāmām. Visi brīvie kuģa ļaudis izgāja uz klāja apskatīt pasažierus. Tikai Indrups palika kajītē un vārtījās savā tumšajā kaktā, nepacietīgi gaidīdams, kad «Gaita» beidzot dosies ceļā. Ziņkārīgajiem zēniem tomēr bija ko noskatīties. Nebija jau tik vien kā rēderis ar abām meičām, bet vēl vesels pūlis pavadītāju.

Veltai un Norai bija pilnas rokas puķēm, ko sadāvināja jaunie cilvēki un draudzenes. Gaišos tērpos, elegantas un skaistas abas meičas uznāca pa gangveju. Kapteinis viņas apsveica kāpņu galā un tūlīt ieveda salonā, parādīja rezervētās telpas. Kā uz sacīksti jaunie kuģinieki metās lejā pie čemodāniem un somām, centās pakalpot kā vien varēdami. Kaut kas satraucošs, kairinošs, kā patīkama piedzīvojuma nojauta, izplatījās pa visu kuģi: divas jaunas, skaistas sievietes uz klāja! Smalkas jaunkundzes, īstas dāmas! Heij, jaunekļi, smagie zēni sarkanām rokām, saposieties! Parādiet, kas jūs esat! Viņi atgriezās kajītēs — matroži un kurinātāji — skuva bārdas un tīrīja nagus, vilka nost eļļainos dungriņus un apģērba tīri izmazgātas dzeltenas haki bikses un zilos bužrun- čus. Klabošās koka tupeles apmainīja pret brūnām hromādas kurpēm, bet galvā lika jaunas angļu žokejas un franču folken- šīberus. Katrs centās izskatīties labāk, izcelt savu īpatnējo, jūrniecisko šarmu. Daži atlocīja kamzoļu aproces pāri elkoņiem, tā ka kļuva redzami roku muskuļi un daudzkrāsainie tetovējumi; citi lika zobos savas pīpes. Kam bija skaisti mati, tie

staigāja bez cepures.

Bet kurinātāju kajītē gulēja Juris Indrups, skatījās griestos un klausījās, kā apkārt čaloja viņa biedri.

Tie pārrunāja, cik glītas meitas šoreiz brauks viņiem līdzi, cik tā viena mierīga, atturīgi cēla, bet otra sprigana un jautra.

— Nu būs jāpievalda mēles un katrreiz jāapdomā, ko runāt… — bocmanis ņurdēja.

— Nebūs jau tā, kā kad paši vien kopā … jaunie puiši piekrita. Bet likās, ka brīvības ierobežojums tos nepavisam neapbēdināja.

Indrups vēroja un smīnēja, neizsakāmā apmierinātībā glaudīdams savus piekūpējušos, lipīgos darba dungriņus un spīdīgo, melno kurinātāja cepuri, ko viņš bija dabūjis no vecā Ķīša. Nē, viņu nepavisam nesatrauca šo divu jauno sieviešu klātbūtne uz kuģa. Viņš paliks ārpus konkurences. Labus panākumus, naivie zēni! Tikai neaizmirstiet, ka tās ir sievietes no citas pasaules. Es kādreiz tur dzīvoju …

Stjuarta kajītē, kas tagad bija nodota abu meiču rīcībā, atradās divas kojas, drēbju skapītis, mazs galdiņš un ādu apvilkts dīvāns. Ar Grīšļa ziņu mazā telpa bija iekārtota, cik vien iespējams, mājīgi. īpaši šim braucienam bija iebūvēts mazs mazgājamais galdiņš ar marmora plāksni, jauns spogulis novietots pie sienas, iluminatoriem piekārti sarkani samta aizkari, bet līdzās kojām siena noklāta ar tepiķiem. Netrūka arī plaukta ar grāmatām, Grīšļa kuģu izkrāsotie nobildējumi un puķu vāze ar svaigiem ziediem.

Akmeņkalna kundze bija atbraukusi pavadīt aizbraucējus. Apskatījusi meiteņu kajīti, viņa iegāja salonā, kur Grīslis bija licis klāt galdu atvadīšanās mielastam. Tikmēr abas ceļotājas, draudzeņu ielenktas, izlozēja kojas. Veltai krita apakšējā. Nora savējā tūlīt salika visas liekās lietas, tad jautrā sabiedrība čalodama iegāja salonā. Garais galds bija piekrauts dzērienu pudelēm un uzkodu traukiem.

Stjuarts baltā žaketē, dvieli pār roku šaudījās no salona provīzijas telpā un uz kam- bīzi; paukšķēja konjaka un šampanieša pudeļu korķi, šķinda glāzes, un aizvien skaļākas atskanēja jautro dzīrotāju balsis.

Lai kuģa strādnieki un matroži no klāja neredzētu, kas notiek salonā, kapteinis aizvilka iluminatoriem aizkarus priekšā. Tā bija ērtāk. Brīvi varēja iebaudīt gardos dzērienus, kas kapteinim bija maksājuši smiekla naudu: visi konjaki un šampanieši bija pirkti ārzemēs, it kā kuģa ļaužu vajadzībām, caur «bone stores» par pazeminātu cenu. Bet kuģa ļaudis i paostīt nedabūja no sava «provianta». Veselām kastēm katrā braucienā ņēma augšā visādus dzērienus un delikateses, novietoja provīzijas telpā un izlietoja reprezentācijai: ostas ierēdņu un muitas kungu pacienāšanai, kapteiņa paša vajadzībām un kā dāvanas labiem draugiem dzimtenē.

Uzņēmuši uz klāja pēdējās kravas partijas, ostas strādnieki aizgāja krastā. Matroži nosaistīja kravu ar resnām važām un stiepļu trosēm. Ostas policija izčamdīja visus kuģa kaktus, meklējot, vai kaut kur nav noslēpies kāds slepens līdzbraucējs. Bija pienācis šķiršanās brīdis, bet salonā nu tikai sākās īsta dzīvība.

Jaunie cilvēki un jaunās meičas smējās vīna skurbā. Nora skaļi stāstīja, ka viņa pa kuģa stāvēšanas laiku Beļģijā aizbraukšot uz Briseli un Parīzi apskatīties, kā latvju bohē- jnieši dzīvo svešā malā.

— Veltai jābrauc man līdzi, — viņa teica. — Parīzē taču mācās viņas brālis, mans brālēns Džonis.

Mēs apmeklēsim viņu.

— Jums viņu jāpārsteidz negaidot! — iesaucās Grīšļa māsa, tumšmatainā Amanda. — Ak, kas par situāciju, kas par platām acīm! Un kādā tik stāvoklī jūs viņu varat atrast!

— Džonis ir nopietns puika … — Grīslis iebilda.

— Nu, dažreiz visnopietnākie var izlaist tādu burbuli, ko no viņiem neviens negaidītu! — Nora dziedošā balsī sauca. — Es dažus pazīstu, o, ja tikai jūs gribētu zināt! Vienreiz bija tāds, par kuru visi jūsmoja un brīnījās: «Sitais cilvēks! Jaukais, varenais jauneklis!» Pūta, elsoja un grozīja acis. Un tad…

Velta saņēma Noras roku lejpus elkoņa un zīmīgi paspieda. Viņas saskatījās, sapratās, un Nora palika klusa.

— Stāstiet tālāk, Viestura jaunkundze! — uzstājās jaunie kungi, tirgoņu un namsaimnieku dēli. — Ko tad viņš iz​darīja?

— Nu, tāpat vien. Kārkliņa kungs, dodiet man vienu «Mokka». Andersona kungs, vai drīkstu lūgt

uguni?

Salons bija zils no dūmiem, glāzes krita zemē, dzērieni izlaistījās uz galdauta — viss kustēja, viss skanēja. Nora paņēma pirkstos žāvēta laša gabaliņu un bāza Grīslim mutē.

— Man ar, man ar! — sauca citi vīrieši, un smiedamās viņa tos ēdināja, citu ar šo, citu ar to.

Dažam ielika zobos, citam lika uzķert pa gabalu kā sunim ar muti. Ja labi uzķēra — visi aplaudēja.

Uzpampušais kapteinis braucīja savus sarkandzīslainos vaigus un rukšķināja sīkos, steidzīgos smiekliņos.

Tad uzdziedāja un tāpat, bez mūzikas, puišiem svilpojot, padejoja kamīnam puslokā apkārt. Visi bija bezgala priecīgi, smējās un pļāpāja, streipuļoja, gāza apkārt sēdekļus un vēlēja vēlreiz aizbraucējiem laimīgu ceļu, patīkamus piedzīvo​jumus.

— Tā ka nu neieskatieties par dziļu kāda ārzemnieka acīs! — Andersons kratīja pirkstu Norai pie deguna.

— Cieniet pašu zemes ražojumus! — sauca Kārkliņš, pats sev ieliedams glāzē konjaku. — Tagad katram latvietim jā​domā tautiski.

Beidzot ārā viss bija nokārtots. Locis staigāja uz komandtiltiņa, velkonis nolikās kuģa priekšgalā, un atskanēja varenās sirēnas atvadu dūciens. Pavadītāji atstāja kuģi. Matroži žigli uzvilka gangveju, un smagi piekrautā «Gaita» aizgriezās prom no krasta. Vēl plivinājās kabatlakatiņi krastā un uz kuģa, tad palicēji sakāpa automobiļos un aizbrauca no ostas, bet kuģis, izgriezies pa straumei, atspērās visā spēkā un, vārp​stai tumšus mutuļus maļot, aizvien ātrāk un ātrāk sāka skriet uz jūras pusi.

Abas meičas stāvēja uz klāja, šaurajā ejā starp salonu un kuģa bortu. Ara gaiss pamazām izkliedēja skurbu, Nora runāja aizvien klusāk, Velta atbildēja aizvien nopietnāk. Viņas vairs nesmējās negudrā pārgalvībā, kā pusaudžu skuķi, ķircinādamās ar puikām. Garām aizslīdēja Daugavas zemie krasti, dambji, jūras bāka. Mierīgie līča ūdeņi apņēma kuģi, silts pa​vasara vējš pūta no krasta puses. Krēsloja vakars.

— Tātad mēs braucam… — Velta domīgi sacīja, klausīdamās kuģa mašīnu vienmuļajā īdēšanā.

Neapzinīgi viņas skatiens aizklīda uz ziemeļiem, gar tumšo piekrasti līdz dzeltenajām kāpām, tikko saredzamai meža svītrai un vēl tālāk. Gara acīm viņa skatīja vientuļo tīklu būdu kāpās un plašo purvu viņpus smilšu lauka. Savādas skumjas viņu pārņēma, alkohola satrauktie jutekļi vibrēja trauslas, sāpīgas dzīvības pilni — viss viņai šķita kā kaut kas nereāls, sapnim līdzīgs.

— Nez ko gan šovakar dara mūsu Rīgas draugi… — ierunājās Nora. — Amanda droši vien sēž jau pie Švarca ar jauno Andersonu. Kā tu domā, vai viņiem kaut kas iznāks?

— Nezinu, neesmu interesējusies par viņu attiecībām, — Velta atbildēja.

— Kārkliņš būs aizbraucis uz klubu vai kādu lokālu papildināt šīsdienas uzdzīvi… — Nora turpināja. — Bet es būtu pavadījusi vakaru pie «Turka». Pagājušo pavasari tur es iepazinos ar Indrupu.

Velta sāka staigāt gar salona durvīm dažus soļus uz vienu un otru pusi. Nora apklusa.

Mastos aizdegās signālugunis. Kambīzī pavārs bāra Pilotu par nenomazgātiem šķīvjiem. Laiku pa laikam iečirkstējās stūres ķēde. Kļuva aizvien tumšāks, krasts bija izzudis tālumā, tikai bāku ugunis brīžiem uzliesmoja pār ūdeņiem. Nakts nāca virsū lēnām, nemanāmi, uzvarošā neatlaidībā. Pēkšņi atskanēja skaidri zvana sitieni kuģa priekšgalā uz baka. Kling-ling, kling-ling, kling-ling, kling-ling… četras reizes pāra sitienos nodunēja vecais zvans. Tas bija matrožu un kurinātāju maiņas signāls. Tiklīdz zvans apklusa, atvērās kajīšu durvis un, koka tupelēm klaudzot, uz klāja iznāca seši viri — trīs melnie un trīs matroži. Cits aiz cita rindā tie nāca šurp, lai kāptu augšā pie stūres, ietu lūkautā vai ieņemtu savas vietas lejā pie krāsnīm.

Meitenes stāvēja kāpņu galā pie paša reliņa. Kuģiniekiem vajadzēja iet viņām garām. Matroži pabīdīja cepures vairāk uz pakauša, kurinātāji sakārtoja ap kaklu kokvilnas svierlr- autus, visi izslējās taisnāki un gāja vieglāku soli. Pats beidzamais so|oja Indrups. Citiem aiz muguras, domās iegrimis, viņš nebija pamanījis meičas, nākdams pār klāju, tikai pie kāpnēm, kur bija mazliet jāuzgaida, kamēr priekšējie uziet augšā, viņš ieraudzīja tās elektrisko spuldžu spilgtajā gaismā. Noru ieraugot, viņš aiz pārsteiguma dažus mirkļus nenolaida acis no viņas pazīstamā profila. Indrupa seja sadrūma, viņš cieši

sakoda zobus un drūmi uzlūkoja meitenes vingro stāvu. Bet Nora raudzījās prom tumšajā jūrā un pat neatskatījās, kad kuģinieki cits pēc cita smagiem soļiem pagāja viņai garām. Indrups vilcinādamies uzkāpa vienu pakāpienu augstāk. Nu viņš ieraudzīja arī Veltu un apmulsis palika stāvam uz kāpnēm neziņā, vai iet tālāk vai griezties atpakaļ. Beidzot viņš atjēdzās, uzsita blūzes apkakli, cik augstu vien varēdams, uzmauca kurinātāja mici dziļi pār acīm un steidzīgi aizgāja meičām garām, seju uz otru pusi pagriezis.

Nokāpis lejā, Indrups tūlīt devās bunkuri un palika tur vairāk nekā stundu. Visu laiku viņš strādāja trakā skubā, nebēdādams par putekļiem. Dzina vienu ķerru pēc otras pilnu ar oglēm no bunkura dibena pie beramās lūkas, grāba lāpstā antracīta smiltis, svieda gaisā un pats tīšām līda saceltajā putekļu mākonī.

Zilie dungriņi kļuva melni, sejā driz vairs nebija neviena gaiša plankumiņa, bet zobos čirkstēja ogļu gruži.

Kad Indrups vēlāk iznāca no bunkura pie kurinātājiem, viņš degtuvju iesarkanajā blāzmā izskatījās pēc nēģera. Pat darba biedri viņu nepazina vairs.

3 Kurinātāji nomainījās pēc četrām stundām — tieši pusnaktī. Indrupa sardzes biedri — Salmiņš un vecais Ķīsis — nomazgājās un gāja atpūsties līdz astoņiem rītā. Indrupam vajadzēja strādāt vēl divi stundas, jo trimeriem bija tikai di​ vas maiņas. Divos naktī viņš aizgāja uz kajīti, pamodināja otru trimeri, tad atgriezās kurtuvē un apsēdās uz sūkņu kastes. Kurinātājiem patlaban bija vieglāks bridis. Krāsnis bija jau iztīrītas un tīrīšanas laikā nokritušais tvaiks atkal sadzīts uz augšu. Viņi šo to pļāpāja un sadauzīja ar āmuru lielos ogļu gabalus.

— Tu, Juri, vari gandrīz iet, — garais Gandris teica Indrupam. — Tagad kādu laiku ogļu pietiks.

Pelnus lai īvē tavs biedrs.

— Jā, mazgājies vien nost… — arī otrs kurinātājs pie​krita. — Mēs iztiksim vieni paši.

— Labs ir… — Indrups teica un piecēlās uz iešanu.

— Še, paņem spaini un ielaid mašīnrūmē pie kondensatora karsto ūdeni, — Gandris sniedza kurinātāju mazgājamo trauku.

Indrups apstājās, paskatījās uz spaini un vilcinādamies saņēma.

— Eh, ko tur… — viņš tad sacīja, nolika spaini zemē un gāja prom.

— Tu nemazgāsies? — Gandris brīnījās.

— Nē, man nav ziepju.

— Nem manējās.

— Paldies, es labāk nomazgāšos augšā uz deķa.

— Kā nu zini … — Gandris norūca un sāka ar kruķi uzlauzt piecepušos izdedžus. — Te siltumā gan būtu labāk.

Bet Indrups kāpa vien augšā, melns kā skursteņslauķis, visgarām piekūpējušām drēbēm. Viņa sarkanās lūpas dīvaini izdalījās tumšajā sejā un acis spīdēja. Sasniedzis klāju, Indrups pavēra durvis pusvirus un pētījoši paskatījās uz visām pusēm. Nē, varēja iet droši — sieviešu nebija. Tās tagad vai nu gulēja stjuarta kajītē, vai salonā tērzēja ar Grīsli un kapteini. Indrups izmetās laukā, klusi aizslīdēja gar salona durvīm un nošļūca lejā pa kāpnēm uz priekšējo klāju. Norimis viņš tad lēnām devās uz kajīti. Šoreiz viņš bija laimīgi ticis cauri. Bet kā gan veiksies dienā, rit pat, kad pulksten astoņos vajadzēs iet uz maiņu? Viņu nomāca rūpes, savāds ne​miers, kurā tomēr bija laba daļa ziņkāres.

289 Indrups apstājās pīķī pie krāsu kambara un, atmeties ar krūtīm pret reliņu, kādu brīdi domāja.

Pazīstamo meiču tuvums uz kuģa uzbūra tūkstoš atmiņu. Saldas un satraucošas jūtas viņu pārņēma, agrāko dienu notikumi negribēti tēlojās 19 — V. l.ācls, Raksti IV viņa gara acīm. Tur bija Nora — draiskais, velnišķa dzīvuma pilnais radījums, par kuru domājot

vecā dzīve atkal sāka zalgot visā tas izkurtējušā pievilcībā. Un, jo mazāk Indrups par to vēlējās domāt, jo uzmācīgāk tā riņķoja viņam apkārt, kā čūska, kas ar savām acīm hipnotizē putniņu. Tur bija Velta — negaisa nakts uz jūras, skaistā, drūmā nakts, kurā sajuka jaunā mākslinieka dzīves ritms. Pretrunīgas vēlēšanās tagad plosija Indrupu: romantiska tieksme piedzīvot skaistu dēku, kādai vajadzēja sākties, ja viņš tagad atklātu meičām savu klātbūtni, ziņkārība redzēt, kā viņas izturētos, pazinušas viņu, cīnījās Indrupa krūtīs ar saprāta mierīgo balsi.

«Paliec mierā un turpini savu ce|u …» viņš sev teica. «Ļauj, lai viņas aiziet, tevi nesalikušas. Indrup, spītīgais puika — izturi līdz galam, ko tu esi sācis .. .»

Ar tādu apņemšanos viņš tonakt iegāja kajītē, novilka tupeles un melns, kā no darba nācis, ar visām drēbēm likās gulēt. Viņam jau nebija ko taupīt: vecais matracis nemaz ne varēja netīrāks k|ūt, bet palaga un segas Indrupam nebija.

Tā sākās uz «Gaitas» savādie notikumi, par kuriem vēlāk jūrnieki smiedamies stāstīja saviem paziņām ostās. Indrups nemazgāja muti, uz vaigiem sakrājās aizvien biezāka netīrumu kārta, kas kā maska sedza viņa seju. Vienīgi rokas viņš dažreiz noskaloja, lai nenovārtītu ēdiena traukus. Pie darba viņš bija centīgs. Gādāja, lai kurinātājiem nepietrūktu ogļu, katru stundu atjaunoja svaigu dzeramo ūdeni, ar rokas vinču grieza augšā pelnus, bet brīvajos brīžos skaldīja lielos ogļu gabalus. Spēka un izturības viņam bija diezgan, labāku tri- meri nemaz nevarēja vēlēties, un biedri viņu pat cienītu, ja viņš nebūtu tik nolaidīgs tīrības ziņā.

— Tu būtu kārtīgs puika, ja paretam nomazgātu muti…— kurinātāji smējās. — Bet tagad gan tu kļūsti par īstu putnu biedēkli.

Par Indrupu sāka atklāti zoboties gan pie darba, gan ka jītē. Pat matroži smīnēja, satikuši melno puisi uz klāja. Tas gan gadījās reti, jo Indrups nemēdza pastaigāties pa kuģi un vērot jūru. Nē, no klāja viņam bija smieklīgas bailes. Lieta nogāja pat tik tālu, ka savā brīvlaikā Indrups iemācījās tīrīt krāsnis un, lai nebūtu jārēgo uz klāja, dažreiz izmainījās ar Salmiņu vai Gandri: iztīrīja krāsnis viņu vietā, bet par to kurinātāji uzgrieza pelnus augšā un izbēra pār bortu. Nomainīts viņš žigli aizlavījās uz pīķi un neiznāca no kajītes visas sešas stundas līdz nākošai maiņai. Dienu vai nakti viņš tad slaistījās savā kojā, dažreiz piecēlās, lai veiktu «bakšafti»: izslaucīja kajīti, nomazgāja traukus un iztīrīja lampai cilindru. Neviens nesaprata, kas ar viņu notiek. Bet Indrups neklausī​jās savu biedru piezīmēs, kas kļuva jo dienas, jo dzēlīgākas. Daži sāka pat pukoties.

— Kā sušķis te maisās citiem pa vidu! Novārtā visus …

Tomēr pavēlēt, lai Indrups nomazgā muti, te neviens nevarēja. Viņa paša brīvā griba bija, kā dzīvot savā brīvajā laikā.

Pilotam, vecajam zēnam, apstākļi bija daudz sliktāki. Vesels pulks kaklakungu viņu izkalpināja no rīta līdz vakaram Pavārs, stjuarts un virsnieki cits par citu it kā sacentās viņa izmantošanā. Dažreiz vakaros viņš atskrēja uz priekšu, nosē​dās blakus Indrupa kojai un izsūdzēja draugam savas bēdas.

— Kas tad tev, Jurka, vainas! Nostrādā savas sešas stundas un esi brīvs, kungs par sevi, kamēr jāiet lejā. Bet man! Vai es maz jaudāju apdarīt visu! Kā par mocību mums šoreiz tie pasažieri. Viņu dēļ vienmēr jāvalkā tīra žakete un krekls. Katru vakaru jābūt par vešerieni. Mazgā tad drēbes, žāvē un gludini, lai no rīta būtu ko mugurā vilkt. Un tad tā briesmīgā puišošana Grīslim un abām jaunkundzēm: kajītes jāizslauka, tepiķi jāizdauza, siltais ūdens jāpienes un jāpucē iluminatoru misiņš.

— Tāpēc jau tu esi pieņemts par misiņu! — kurinātāji jokoja.

— Jums labi smiet, bet kad vajadzētu nākt un izprovēt.. .

— Nu, par to tu atkal dabū vienmēr satikties ar skaistajām jaunkundzēm. Priekš tādām glītām meičām kurš katrs būtu gatavs pastrādāt, bet tu ņurdi.

Jā, kas zīmējās uz abām pasažierēm, tad Pilotam te bija ko pastāstīt. Viņš labprāt un daudz runāja par tām. Protams, viņas bija ļoti pieklājīgas un laipnas pret glīto, lielo kuģa «puiku», uzrunāja to ar jūs un, kā

Pilotam likās, pat interesējās par viņu. Tā viena — mazākā — laikam gan būtu gatava paamizēties ar viņu, ja vien tā otrā vienmēr neat​rastos tuvumā un ja Grīslis tik uzkrītoši neuzmanītu katru misiņa soli.

19» 29!

— Es redzu, viņam no manis mazliet bail, — Pilots teica. — Bet vēl nav teikts, kas notiks līdz galam. Es neesmu no tiem, kas ilgi skatās acīs. Vai nav tiesa, Juri?

— Tu esi velna pulveris… — Indrups pasmaidīja.

— Kā tu domā, vai man nevajadzētu kļūt mazliet drošākam? Viņas varbūt to tikai gaida, lai es pirmais sāku runāt.

Indrups smējās, bet neko neteica.

— Tai lielākai — viņu sauc par Veltu, es reiz dzirdēju, ka tās sarunājās, — tai nav ko tuvoties. Tā esot paša Grīšļa brūte, drīz būšot kāzas. Bet mazā … hm, jā, nav teikts, nav teikts…

Ar savu mēļošanu Pilots vairāk uzjautrināja nekā pārliecināja kuģiniekus. Un tomēr — viņa gaisa grābstīšana visus mazliet tā kā satrauca. Dīvains flirts attīstījās uz «Gaitas». Visi staigāja tādā kā romantiskā reibā. Meiču klātbūtnē katrs kaut kā gribēja paspīdēt, parādīt savu vīrišķību, izcelties viņu acīs. Vienkāršie zēni, kuriem sveši bija izsmalcinātie sieviešu valdzināšanas paņēmieni, centās patikt vai vismaz griezt vērību uz sevi, cits ar brašu iznešanos, staltu gājienu, fizisko spēku, cits ar asprātībām un tūļīgāko biedru apcelšanu.

— Frici, kas tā nu par stūrēšanu! — galdnieks, meičām dzirdot, teica matrozim, kurš nāca lejā no tiltiņa. — Paskaties, kādus zigzagus tu esi braucis… — viņš ironiski norādīja uz kuģa pakaļgalu, kur stiepās burbuļojoša nobrauktā ceļa svītra.

Kas bija mazliet augstāks amatā, tas uzkrītoši izrādīja savu stāvokli, skaļi rīkoja zemākos un deva gluži liekas pa​vēles.

— Tu, Zariņ, noskalo labi dūšīgi botsdeķi! — bocmanis pavēlēja matrozim, kas to jau darīja.

— Misiņ, kas tās te par bundžām mētājas uz bunkura lūkas? — matrozis uzsauca Pilotam, kurš patlaban tās lasīja kopā. — Tūlīt novāc pie malas!

— Cimerman, lielai botei vajag salāpīt brezenta pārvalku, — stūrmanis rīkoja galdnieku, kas bija salūkojis jau diegus un ielāpus un bez teikšanas gribēja ķerties pie darba.

Bet abas pasažieres tikpat kā neievēroja visus šos sīkos izlēcienus. Viņām bija citas, daudz svarīgākas lietas, par kurām interesēties. Ar laiku viņas gan nomanīja kluso sacensību, bet šis atklājums tikai uzjautrināja.

— Mums ir liela piekrišana, — Nora teica. — Ja Grīšļu Amanda to būtu paredzējusi, viņa brauktu kopā ar mums.

Viņas pasmējās, vēlāk pie galda pastāstīja savus novērojumus arī Grīslim, un kādu laiku visi trīs joka pēc novēroja «Gaitas» ļaudis. Tas bija īsts sports un sagādāja viņiem vairākus jautrus brīžus. Visi bija vienādi, visi sacentās, spēlēja un ākstījās, kā nu katrs prazdams. Meitenēm sāka jau apnikt šī rotaļa, līdz kādu dien viņas pārsteidza kaut kas neiedomājams uz šā kuģa: starp divdesmit septiņiem vīriešiem, kas apkalpoja un vadīja lielo tvaikoni, atradās kāds, kurš nepiegrieza abām pasažierēm nekādu vērību, kāds, kurš negrozījās viņu ceļā, sevi izrādīdams, neizgāza krūtis un neiecirta kaklu viņu tuvumā, bet melns un netīrs apvainojošā vienaldzībā gāja un nāca, dzīvodams savu netraucējamo dzīvi.

4 Bija nakts. Kuģis iebrauca Zundā, lai gan taisnākais ceļš uz Beļģiju veda caur Ķīles kanālu. Bet Grīslis bija aprēķinājis, ka, braucot caur kanālu, viņi sasniegs ostu sestdienas vakarā un kuģim nāksies veselu dienu veltīgi gulēt pie krasta, kamēr to sāks izkraut. Tad labāk braukt mazliet ilgāk, apkārt Dānijai, un ietaupīt dažas desmit mārciņas sterliņu kanāla nodokļa.

Pēc vakariņām salona ļaudis — Grīslis ar abām meičām — uzkāpa botsklājā un, pastaigādamies gar glābšanas laivām, vēroja jauko skatu. Abos šauruma krastos dega pilsētu ugunis. Malme un Kopenhāgena

tūkstoš liesmām sveica viena otru pāri tumšajiem ūdeņiem. Kad «Gaita» pabrauca garām cietokšņa saliņai, kas izplešas dāņu galvaspilsētas pakājē, meiteņu acīm atklājās krāšņa ainava. Gan čemuros, gan kārtīgās rindās liesmoja Kopenhāgenas namu apgaismotie logi. Pavasara nakts nebija tumša. Krēslai cauri varēja manīt tuvāko ēku kontūras. Tad ugunis paklīda, izira gar visu garo piekrasti. Šur un tur mirgoja atsevišķu, mežā paslēpušos vasarnīcu logi. Bākas zibsnīja visās malās. Līdzko viens zibens pazuda, kaut kur priekšā uz kuģu ceļa uzliesmoja cits. Tad kuģis sagriezās un brauca jaunu kursu, kamēr stūrmaņa acīm parādījās jauna bāka, jauns ceļa rādītājs.

Vēja tikpat kā nebija. Viegli ģērbušās, meičas staigāja zem rokas un uzklausījās Grīšļa paskaidrojumus par apkārtni.

— Jums vajadzētu to redzēt dienā, kaut kad ap vasaras vidu… — Grīslis teica. — Vienā pusē tumšas klintis, drūmi akmens krāvumi, uz kuriem paceļas vecās zviedru pilsētas un cietokšņi, otrā pusē zaļi meži, mazās vasaras pilis un mīlīgas, klusas pilsētiņas. Tā tas iet gandrīz līdz pašam Kategatam, pie kura ieejas mēs redzēsim Helzingeras un Helzingborgas ugunis.

— Vai drīz mēs izbrauksim no Zunda? — Nora jautāja, apstādamās pie kāpnēm, kas veda augšā uz komandtiltu.

— Pēc pāra stundām! — atsaucās kapteinis no augšas, ieklausījies sarunā. — Nāciet, jaunkundzes, augšā, no šejie​nes var labāk redzēt visapkārt.

— Mēs jūs netraucēsim? — Nora jautri iesaucās. — Uz​brauksiet vēl uz kādas klints.

— Nav jau tik ļauni, — kapteinis smējās. — Grīšļa kungs laikam vēl nav redzējis jaunās peldu bojas, kuras te ielika pagājušo vasaru? Kas nu tagad vairs par mākslu izbraukt caur Žundu. Laid kā pa šoseju.

— Velta, vai neuziesim augšā? — Nora paraustīja drau​dzeni aiz piedurknes.

Velta bija kļuvusi domīga. Svešā, noslēptā pasaule, kuru tikko varēja jaust aiz tumsas, siltās nakts vēsmas, kas atnesa no krasta zemes gaisu, spēcīgā straume, kuru Ziemeļjūra ar paisumu dzina cauri šaurumam, drūmi šalcošu, urdošu un ļaunu — viss tas spēcīgi iespaidoja viņas jūtoņu. Radās savādas iedomas, gribējās pasapņot, būt kādu laiciņu vienai.

— Ejiet vien … — Velta sacīja, atraisīdamās no draudzenes pieskāriena. — Es gribu mazliet pajūsmot viena.

— Ak, cik romantiski! — Nora iesmējās. — Pusnakts . .. ūdens čalošana … mēnesnīca … un vientuļa, aizsapņojusies jaunava uz kuģa klāja. Vēl tikai vajadzētu kādu, kas nospēlētu Sopēna noktirni.

Nu, paliec vien, tikai nesasaldējies. Grīšļa kungs, ejiet jūs pa priekšu.

Artūrs labprāt būtu palicis leja un ļāvis Norai vienai iet uz komandtiltu, jo līdz šim, kopš «Gaita» izbraukusi no Rīgas, viņš vēl nebija dabūjis parunāties ar Veltu divatā. Vai nu ar nolūku, vai neapzinīgi, dīvainā takta trūkumā Nora vienmēr jaucās pa vidu. Kaut ko klusi nomurminājis, Grīslis paklausīja Noras uzaicinājumam.

Velta aizgāja līdz laivu klāja malai un apsēdās uz peld- jostu kastes. Elkoņus atspiedusi uz reliņa, viņa atbalstīja galvu rokās un raudzījās pāri kuģa bortam. «Gaita» patlaban brauca gar vientuļu piekrasti, te vairs nebija pilsētu, bet ciemos ļaudis jau dusēja. Cauri ūdens šņākoņai Velta dzirdēja kruķu klaudzienus lejā pie krāsnīm, degtuvju durvju virināšanu un lāpstu čirkstienus pret metala grīdu, kurinātājiem grābjot ogles. Skurstenis izvēla melnas dūmu kaudzes, kas aizmutuļoja pāri Veltai.

Tūkstošiem sarkanu dzirksteļu izklīda tumsā. Varēja manīt vārpstas darbību kuģa pakaļgalā. Velta iedomājās, ka atrodas uz milzīga, dzīva ķermeņa, kas savu dzīvību bija paslēpis dziļi sevī; kaili, kuros brieda un trakoja tvaiks, bija tā plaušas; mašīnas, kuras nemitīgi kustējās saviem spīdošajiem tērauda locekļiem, bija sirds, kas asinis dzina pa visu kuģa augumu, grieza vārpstas asi. lika uzliesmot elektrības spuldzēm un stūres ķēdei skraidīt pa savu ieeļļoto gultni. Neredzams, noslēpumains spēks, kas radās tepat, šajā dzelzs ķermenī, un tepat arī izgaisa, dzina to uz priekšu straujā skrējienā.

«Vai tāda pati neesmu es ar visu savu intelektu un šķietamo pašierosmi? Kāpēc dzīvoju, kāpēc sēžu

šonakt uz kāda sveša vīra kuģa un ļaujos notikumu straumei kā skaida, kuru nepazīstami ūdeņi nes uz nezināmu vietu? Kaut ko es sajūtu, kaut ko daru, bet manai darbībai nav mērķa — es nezinu, kurp vērst savu gaitu rīt, parīt, pēc mēneša. Dzīvības spēks, kas patstāvīgi, bez manas līdzdalības, rodas manā būtnē, nosaka manas kustības, manu fizisko aktivitāti, mana gara neapzinīgos impulsus. Manai gribai šeit nav nekādas nozīmes. Vai to maz var saukt par dzīvošanu? Kas gan ir vajadzīgs, lai atgrieztu manā būtībā dzīves nojausmi, lai sajustu lietas un izrautos automāta stāvoklim, kurš iznīcina katru domu, katru darbību, katras jūtas?»

Astoņas pēdas zemāk, līdzās tankas vinčai, pavērās durvis, kas veda uz kurtuvi. Uz klāja iznāca trimeris. Aplūkoja, vai pelnu kaste turas stingri savā vietā, reliņa caurumā, tad sāka griezt ar rokas vinču augšā izdedžus un pelnus. Vinča smilkstēja, jo nebija eļļota, trimera tupeles skali klaudzēja pret klāju, un lielie izdedžu gabali grabēja, kad tos caur pelnu kasti iebēra jūrā. Veltas domu pavediens pārtrūka.

Ne​apzinīgi viņa sāka sekot trimera darbībai.

Lejā, soļus divdesmit no Veltas, dega uguns stūrmaņa kajītes logā. Tas bija vienīgais apgaismojums tankas klājam. Trimeris paņēma skārda trauku klēpī un gāja pāri blāvajam gaismas laukumam, ielika trauka malu pelnu kastes robā tin izkratīja saturu. Dažreiz traukā, kas bija apmēram trīs reizes tik liels nekā parastais ūdens spainis, gailēja lieli, neatdzisuši izdedžu gabali. Jūrā iekrituši, tie nenogrima, bet, čukstēdami un palēnām apdzisdami, aizslīdēja gar kuģa sāniem straumei līdz. Velta vēroja šis sarkanās punktis viļņos, līdz tās pazuda tumsā, un par jaunu rībēja pelnu kaste, un par jaunu spīguļoja ūdens. Tad viņa sāka skaitīt vinčas smilkstienus un aprēķināt, cik reizes trimerim jāapgriež spole, kamēr trauku «uzīvē» augšā. Viņa saskaitīja trīsdesmit astoņus smilkstienus. Trīsdesmit astoņus vienmuļus, smagus klanījienus, visiem plecu un muguras muskuļiem sastrēdzot augstākajā piepūlē, vajadzēja izdarīt, lai no kuģa dziļumiem izceltu trauku ar degtuvju atkritumiem. Pēc tam — smagais nesiens pār klāju, ieelpojot izdedžu smirdošo tvaiku, cēliens uz augšu, kratījiens un steigšanās atpakaļ pie vinčas. Ak, cilvēka miesa, cik daudz tevī spēka un sīkstuma, ja tu vari to izturēt! Ak, cilvēka gars, kāda milzīga ir tava pacietība, ja tu gadiem ilgi spēj smakt šajā darbalopa stāvoklī! Un tu vēl esi žirgts, pazīsti priekus, kaislības, visas lielās sajūsmas kā kurš katrs dzīvais cilvēks! …

Veltas vērojums pārslīdēja no darba procesa uz darītāju. Ar interesi, kādā dažreiz apskata svešu, neredzētu lietu, viņa nolūkojās kurinātāja stāvā, viņa auguma stāvokļos, ejot ar pilnu un atgriežoties ar tukšu trauku, novērtēja tā plecu platumu un pūlējās saskatīt viņa sejas izteiksmi. Bet lejā bija tumšs un, ejot pari gaismas laukumam, kurinātājs aizstājās ugunij priekšā, tā ka Velta varēja redzēt tikai viņa profila melno siluetu. Reiz viņš apstājās klāja vidū, noņēma kurinātāja micīti un noslaucīja sviedrus. Kuplie mati izklīda pār pieri, dažus mirkļus bija redzams tās izliekums, deguna, mutes un zoda kontūras. Un pēkšņi Velta atcerējās kādu līdzīgu profilu, tāpat mēnesnīcā skatītu — toreiz, kad viņa stāvēja kāpās pie tīklu būdas, gaidīdama, kamēr viņas nelaimes biedrs atlauzīs durvis. Taisni tās pašas līnijas, tas pats deguns, tās pašas cieši sakļautās lūpas un mazliet izliektais zods. Arī augums un gaita atgādināja viņas atmiņu tēlu.

Kaut kas sakustējās Veltas krūtīs. Bija tā, it kā vējš būtu izskrējis caur smadzenēm, sagriezdams miegainos iespaidu putekļus gaisā; it kā spēcīga roka būtu uzsitusi pa viņas ap- klusušo nervu stīgām. Nu tās skanēja, visas viņas domas trauca vienā virzienā, sirds iepukstējās ātri.

Velta piecēlās kājās un aizgāja līdz kāpnēm. Brīdi viņa šaubījās — patiesībā tās nebija vairs šaubas, jo apziņā neno- rita nekāda domu cīņa, tikai acumirklīga vilcināšanās, kultūras instinktam sastopoties ar cilvēka dabas pirmatnējiem spēkiem, — tad lēnām nokāpa lejā un tuvojās svešajam vīrietim, kas bija beidzis pelnu griešanu un patlaban novietoja trauku īpašā pēdā blakus vēja caurulei. Viņš neredzēja Veltas tuvošanos, jo stāvēja ar muguru pret viņu. Savā nodabā rīkodamies, viņš klusi svilpoja. Velta pazina Jernfelta «Šūpļa dziesmu» — to pašu skumjo motīvu, ko kādreiz svilpoja Juris Indrups uz bojā ejošās motorlaivas.

— Dievs palīdz! — viņa teica klusā balsī, apstādamās pāris soļu aiz kurinātāja. Tas pārsteigts apsviedās apkārt, paskatījās Veltā un dažus mirkļus sastinga tādā stāvoklī, kā sporta skrējējs, gaidot starta

šāvienu: mazliet salīcis uz priekšu, atpakaļ atliektiem elkoņiem, gatavs nākošā mirklī šauties uz priekšu.

Tad viņš atlaidās, piegrūda roku pie cepures, kaut ko pusbalsī noņurdēja — varbūt sveicienu, varbūt izbrīna čukstu — un ātri ieslīdēja kurtuves durvīs, aizcirzdams tās aiz sevis.

Velta apmulsusi stāvēja vēl kādu laiciņu un skatījās uz brūnajām metala durvīm, aiz kurām tik pēkšņi bija nozudis svešais cilvēks ar pazīstamo profilu. Viņa nebija dzirdējusi pat kurinātāja balsi.

«Kas tas bija par cilvēku? Kāpēc viņš aizsteidzās? Un ko man no viņa vajag?» viņa jautāja sev.

Pa komandtiltiņa kāpnēm smiedamās kāpa lejā kāda cita meiča.

— Grīšļa kungs, kad tikai jūs tagad neesat apvainojuši savu … līgavu, tik ilgi pamezdams viņu vienu! — Nora smē​jās. — Velta, kur tu esi, vai neiesim gulēt?

Velta gāja viņiem pretim. Priekšā jau tumsa Kategata drūmais plašums. Spirgtāks vējš iepūtās no dienvidrietumiem, slī​dēdams garām Jutlandes ziemeļu krastam. Kuģi sāka šūpot sāna vilnis.

5 Savādi notikumi tagad attīstījās uz «Gaitas». Velta izturējās tik dīvaini, ka tas uzkrita pat Norai, kura tagad bija aizņemta ar daudz interesantākām lietām nekā savas radinieces novērošanu. Dažreiz Grīšļa un Noras sabiedrībā Velta likās pilnīgi aizmirsusi viņu klātbūtni. Domās iegrimusi, viņa nedzirdēja jautājumus un atbildēja izklaidīgi. Aizvien biežāk viņa atrāvās no mazā salona pulciņa. Uzmeklējusi kaut kur starp glābšanas laivām vai kuģa pakaļgalā uz kvatera ērtu vietiņu, viņa stundām ilgi sēdēja viena grāmatu klēpi, binokli rokās. Bet vai viņa lasīja? Vai otro, trešo dienu tā nebija viena un tā pati lapas puse Tomasa Hardija romānā, kuru viņa at​šķīra atkal no jauna?

Viņējās nakts iedoma joprojām nebija aizmirsta. Velta nebija pārliecināta, vai redzētais kurinātājs tiešām ir Indrups vai kāds viņam līdzīgs vīrietis. Kas gan Indrupam būtu ko meklēt uz kuģa? Vai viņa smalkajiem virtuoza pirkstiem ogļu lāpsta nebija par rupju? Kādu prieku viņš varēja atrast netīrā, smagā kurinātāja darbā? Kas viņu spieda uzņemties tādu dzīvi?

«Nē, tas nevar būt Indrups…» viņa sprieda. «Bet ja nu tomēr?» Aizdomas neizgaisa. Izdomājusies vienu otru varbūtību, Velta beidza minēt, kādi iemesli būtu dzinuši Indrupu prom no sabiedrības, un nolēma katrā ziņā dabūt skaidrību par aizdomīgo kurinātāju. Vajadzēja rīkoties neuzkrītoši, lai svešais nemanītu savu izsekošanu un lai arī Nora ar Grīsli nenojaustu Veltas avantūru.

Viņa sāka uzmanīt svešo kurinātāju. Katru reizi, kad uz baka atskanēja maiņas signāls, Velta izgāja uz klāja un neuzkrītoši vēroja mainošos kuģiniekus. Bet viņš negāja reizē ar citiem uz sardzi. Mainījās savādāk nekā pārējie — divi stundas pēc signāla zvana. Velta izpētīja, kādās stundās viņš iet pie darba un kādās viņu nomaina: pulksten divos un asto ņos. Nu viņa no rīta astoņos pastaigājās gar kurtuves durvīm, lika binokli pie acīm, skatījās uz garāmbraucošiem kuģiem un klausījās tupēju klaudzienos uz kāpnēm.

Dienā viņš nebija redzams. Šā vai tā, bet allaž viņš aizslīdēja uz kajīti, Veltas nemanīts. Viņa jau nezināja, ka Indrups tagad pa dienu nemaz negāja uz priekšu, bet savas brīvās stundas pavadīja mazajā telpā pie dunki katla, kur bija silti un mierīgi.

— Ko es tur priekšā meklēšu, — viņš sacīja saviem biedriem. — Lai blaktis mani noēd? Dienā tur nav ko domāt par gulēšanu. Tirgus visapkārt, runā, kliedz, spēlē un dauzās. Tad labāk izgujos tepat.

Bija jau taisnība: kojas mudžēja no blaktīm, un pa dienu brīvie kuriķi staigāja apkārt, pļāpāja, spēlēja kārtis un visādi tirgoja. Neviens nebrīnījās par Indrupa rīcību. Tomēr bija kāda lieta, kas Indrupam lika vismaz reizi dienā parādīties uz klāja: viņam vajadzēja nest pusdienas uz kajīti un mazgāt traukus. Velta to ātri dabūja zināt, un jau nākošajā pusdienas laikā viņa pastaigājās pa kuģvidu no salona līdz kambīzim. Un beidzot viņš parādījās. Iznāca no bunkura melns un apvārtīts. Tas nu varēja arī nebūt Indrups: līdzība gan bija, bet sejas- pantus slēpa melnie putekļi, un acu izteiksme pārvērstajā sejā nebija nosakāma. Tā kā viņš gāja — salīkušu muguru, nolaistām acīm, vilkdams tupeles gar zemi, — tā Indrups nemēdza iet. Jo ilgāk Velta viņu vēroja, jo vairāk apmulsa.

«Vai patiešām viņš kādreiz nenomazgās seju?» viņa domāja. Bet tās bija veltīgas cerības — šis cilvēks nemīlēja tī​rību. «Man jādabū dzirdēt viņa balsi, kaut kā jāpiespiež viņu runāt…»

Nākošajā pusdienas laikā Velta atkal izgāja uz klāja. Kuģis bija jau iebraucis Ziemeļjūrā. Laiks pa nakti bija palicis cietāks, pūta stiprs vējš, un jūra viļņoja. Velta paņēma ap pleciem mēteli un turējās kuģa pavēņa pusē, gar kuru vajadzēja nākt kurinātājam ar ēdiena traukiem, jo vēja pusē viļņi skaloja pār bortu.

Nebija ilgi jāgaida. Svešais, melns kā vienmēr, parādījās uz klāja zupas trauku un gaļas bļodiņu rokās.

Viņš nāca lēnām, jo zupas trauks bija līdz malām pilns — vajadzēja nest uzmanīgi, lai neizlaistītu ēdienu.

Kad viņš tuvojās šaurajam gaņģim starp reliņu un salona sienu, Velta nostājās kāpņu galā. It kā pārdomādama, kāpt vai nekāpt lejā, viņa izpleta rokas un turējās pie abiem lenteriem, pilnīgi aizšķēršļodama kurinātājam ceļu. Muguru uzgriezusi, viņa likās to neredzam. Viņš atnāca līdz kāpnēm un apstājās. Velta nekustējās no vietas, nepaskatījās atpakaļ. Viņš brītiņu pagaidīja, tad iekā​sējās. Velta likās to nedzirdējusi.

Nu taču viņš runās, lūgs palaist garām, un tad viņa dzir​dēs tā balsi…

Bet viņš nerunāja. Drusku pagaidījis, svešais klusi apgriezās, apgāja salonam apkārt un nokāpa lejā pa otrām kāpnēm vēja pusē. Ejot pa klāju, viļņu šļāces viņu nošķieda slapju. Sargādams ēdiena traukus no sāļā jūras ūdens, viņš izlēja drusku zupas. Velta redzēja to pa gabalu. Viņai sametās kauns par savu cietsirdīgo rotaļu: sekodama kaut kādai iedomai, viņa bija dzinusi cilvēku zem bangu šļācēm, likusi samirkt saltajā ūdenī un samaitāt ēdienu, par ko viņam droši vien būs jādzird biedru pārmetumi. K|uva žēl šā cilvēka. Bet — ja tas nebija Indrups un nepazina Veltu — kāpēc viņš nerunāja? Kāpēc nelūdza atbrīvot ceļu? Vai tikai pārlieka respekta dēļ pret smalko jaunkundzi… lai netraucētu to? Bet, ja viņam būtu tāds respekts, tad viņš vispirms nomazgātu seju.

«Tas ir Indrups!» Velta atzina un tūlīt pieķērās šai atziņai drošā pārliecībā. «Kā tagad lai piespiež viņu atklāt savu per​sonību? Pirmais viņš nerunās — tas ir skaidrs. Vēlreiz tuvoties viņam?»

Velta nedomāja, kāpēc viņai jārunā ar Indrupu, viņa pat nezināja, ko iesāks, ja Indrups beidzot atzīs sevi un tuvosies viņai. Nebija nevienas skaidras, līdz galam izdomātas domas, nekā izlemta, apzinīgi novērtēta — tikai instinktīva tieksme piedzīvot šo neskaidro, neparedzamo stāvokli. Kas no tā varēja izveidoties, kā izturēsies Indrups un kā uz to reaģēt pašai — to Velta nezināja un nemaz nemēģināja apdomāt.

Viņa sagaidīja nakti, kluso pusnakts stundu, kad ārā iesmilkstējās vinča un smagie pelnu trauki cits pēc cita pacēlās augšā no degtuvēm. Noru mazliet mocīja jūras slimība, viņa visu vakara cēlienu pavadīja kojā; Grīslis atradās kāršu mājā, jo kuģim drīz vajadzēja mainīt kursu un viņš gribēja to redzēt. Apņēmusi mēteli, kailu galvu Velta izgāja laukā. Stūrmaņa kajītes iluminatora blāzmā viņa ieraudzīja kurinātāju, viņš nesa pelnu trauku uz reliņu. Neapstādamās, lai neuznāktu šaubas, Velta tuvojās viņam, un, kad viņš, izdedžus izbēris, pagriezās atpakaļ, viņi nu stāvēja viens otram pretim.

— Grūts darbs, vai ne? — Velta iejautājās un nosarka par savu pārdrošību.

— Kā kuram liekas.— viņš skarbi norūca un pagāja meičai garām, nepaskatīdamies viņā. Velta gāja tālāk, mazliet apjukusi, mazliet apskurbusi, bet tieši šis skurbums, šī narkozei līdzīgā bezjūtība bija vajadzīga, lai spētu atkal stāties svešajam ceļā un piespiestu to runāt. Tā bija Indrupa balss, tas bija Indrups. Noslēpuma vairs nebija, bet atklādamies tas radīja jaunu mīklu, kas bija daudz grūtāk atrisināma: kāpēc viņš te un kāpēc izvairās? Vai tas ir naids, atmiņu rūgtums, vai tikai kauns par savu tagadējo stāvokli?

— Es gribu ar jums parunāties … — Velta sacīja.

— Man nav ne laika, nedz patikšanas, — viņš atbildēja, iedams savu ce]u.

— Kāpēc jūs izliekaties? — Velta jautāja, mazliet aiz​skarta.

Viņš apstājās, pilno trauku ar čūkstošiem izdedžu gabaliem klēpī turēdams. Izbērt nevarēja, jo Velta bija atmetusies pret pelnu kasti un negāja nost.

— Jaunkundz, atcjiet mazliet sāņus… — viņš sacīja. — Nekavējiet mani darbā, man nav daudz laika. Kurinātājiem drīz pietrūks ogļu.

— Es gribu ar jums izrunāties… — viņa tiepās.

Viņš piegāja pie reliņa un, trauku gaisā turēdams, izbēra izdedžus pār bortu. Kvēlošie izdedžu gabali un karstie pelni slīdēja gar viņa kailajiem pirkstiem, sagraizīja rokas. Atgriezies pie vinčas viņš grieza to ar vienu roku, no otras brūcēm izsūkdams asinis.

Velta vairs nestājās viņam ceļā. Atkāpusies sāņus, viņa skatījās, kā viņš nāca un gāja, kamēr no kurtuves atskanēja kurinātāja sauciens: — Pēdējā!

Indrups tukšo trauku novietoja pie vēja caurules. Sai brīdī Velta vēlreiz tuvojās viņam un klusi, pavisam klusi čukstēja: — Kāpēc jūs negribat runāt ar mani?

— Tā ir mana darīšana, jaunkundz! — viņš skaļi atcirta.

— Heij, kas tad tā par izturēšanos! — pēkšņi viņiem aiz muguras atskanēja Grīšļa balss. Viņš bija nonācis lejā un nejauši dzirdējis Indrupa pēdējos strupos vārdus. — Kurinā- tāj, es jums taisu piezīmi par nepieklājīgu izturēšanos pret pasažieri. Turpmāk lai tādi izteicieni nebūtu jādzird! Jūs sa​pratāt?

Iluminatora blāzmā Indrups nicīgi savieba seju, acīs uzliesmoja ironiskas uguntiņas un, pagriezies pret kuģa īpaš​nieku, ogļu dzinējs teica: — Mans pienākums, par kuru es te saņemu algu un uzturu, ir — piegādāt kurinātājiem ogles un īvēt pelnus, bet nevis kavēt pasažieriem laiku. Jums kā rēderim vajadzēja to pašam zināt.

Tad viņš aizgriezās un lēniem, mierīgiem soļiem iegāja kurtuvē. Grīslis kādu brīdi stāvēja pavisam apjucis un sarka par apvainojumu, kuru nupat bija saņēmis no sava kalpotāja. Velta novērsās tumsā. Viņa smējās tik klusi, gandrīz bez balss, ka Grīslis to nemanīja.

«Gaita» brauca. Lēnām, nesteigdamās, ar savam vecumam pieklājīgu cienību: rāmā laikā septiņus mezglus stundā, vētrainā — sešus, piecus, trīs un nevienu, skaloties pēc pretvēja stipruma. Vecie braucēji — bocmanis un dunkimanis — zināja stāstīt par kādu reizi dažus gadus atpakaļ, kad «Gaita», mašī nām strādājot pilnā jaudā uz priekšu, braukusi katru stundu vienu jūdzi atpakaļ. Bet ko gan varēja gribēt no veca tvaikoņa, kas piecpadsmit gadus atradies angļu rokās, pēc tam desmit gadus kalpojis grieķiem (un tie, kā zināms, prot pa visu pasauli sameklēt vecākos un nederīgākos krāmus), iad pārdots ūtrupē, gulējis sešpadsmit mēnešus Liverpūlē pie pāļa, kamēr atradās uzņēmīgais latvietis, kas to nopirka par sviestmaizi. Ielika dokā, noskrāpēja rūsu, nokrāsoja dibenu ar mlniju un, mazliet uzsmiņķējis ārpusi, laida peļņā! Jā, izskats bija diezgan jauks, skurstenis tīri nomazgāts, tilts un kajītes balti lakotas. Kas par to, ka mašīna klepoja, kniedes vētrā nelabi čīkstēja un bieži vien bocmanim vajadzēja lāpīt caurumus kuģa sānos ar cementa plāksteriem!

Ar visu savu vecuma nespēku «Gaita» tomēr uz nedējas beigām tuvojās ceļa galam. Laiks nomierinājās. Nākošā pievakare varēja cerēt sasniegt Flisingenas sēkļus. Vairāk par visiem to gaidīja Pilots. Kuģa darbs lāga zēnam bija apriebies līdz kaklam. Viņš staigāja apkārt sašļucis un neko vairs neiztaisīja par pavāra un stūrmaņa piezīmēm. Baltā žakete vairs netika mazgāta, dzelteni tauku traipi spīdēja uz krūtīm, un Pilots vairs neskrēja rikšiem, kad virsnieki viņu pasauca.

— Uzpurinājies, citādi Rīgā dabūsi maisu! — stjuarts viņu brīdināja.

— Eh, ko tur… — viņš atmeta ar roku. — Lai dod kaut vai tepat ārzemēs. Visu mūžu jau nebraukšu uz šā rūsas gabala.

Dažreiz naktīs viņš aizgāja pie Indrupa vai nu pīķī, vai bunkuri. Tad viņi klusībā pārrunāja savus nākotnes nodomus.

— Mums jālaižas jeņķos, tiklīdz tiksim galā … — Pilots teica.

— Kad tikai vecis atlaistu ar labu, — Indrups šaubījās. — Aizturēs pases. Kur mēs iesim bez dokumentiem?

— Pavisam aizturēt viņš nevar. Kad kuģis ies jūrā, mūsu pases nodos ostas valdē.

A Tad mums jāpaliek uz kuģa, kamēr tas ostā.

— Un visu laiku lai es tos appuišoju kā kāds sulainis! — Pilots uztraucās. — Tev vajadzētu pamēģināt, kā tas ir. Vistrakākais ir pirmais stūrmanis. Tam nevar pa prātam ne labrītu padot. Lampas

cilindri man katru dienu jābirstē trīs reizes. Un tad šīs sievietes!

— Ar tām nu gan tu būsi apmierināts? — Indrups smīnēja.

— Tā viena nekas, var iztikt — daudz nerīpelē. Bet tā otra, mazākā, zini, tā ar to sarkano kleitu …

— Nora?

— Jā, viņa! — Pilots nospļāvās un apklusa.

— Ko tad viņa tev padarīja?

— Labāk nejautā … Vakar, zini, es domāju: viņa vienmēr tā jocīgi skatās uz mani, piemiedz acis un smaida. Vai tikai viņa nav sainteresējusies par mani? Pusdienas laikā es izdauzīju tepiķus un ienesu kajītē. Viņa viena. Atkal skatās un smaida.

— Varbūt smīnēja?

— Tas taču viens un tas pats. Un tad, zini, es apstājos, noliku tepiķus zemē un skatījos. Pasmaidīju arī es: «Jaunkundz, jūs esat ļoti interesanta. Man gribētos ar jums iepazīties .. Viņa pasmējās: «Kā jūs to darītu?» Es paņēmu viņu aiz elkoņa un apliku roku viņai ap pleciem. Būtu tu redzējis, kā viņa salēcās!

Pļiukt! man pa ausi. «Arā! Prom no manām acīm! Es par jums sūdzēšos kapteinim!» Tagad, kad mani ierauga, katrreiz sarauj degunu, it kā es smirdētu. Saki, — kāds prieks man vairs strādāt?

Indrups sāka smieties un ne pa jokam aizvainoja draugu.

Tikmēr Velta mocījās ar savām rūpēm: drīz beigsies brauciens un Indrups nozudīs no kuģa. Kā lai izskaidrojas ar viņu pirms šķiršanās? Indrupam jādabū zināt, ka viņa vairs nedomā par to tik ļauni kā toreiz… Viņa nožēlo savus vārdus, un, ja tie būtu iespaidojuši viņu, dzinuši neprātīgā dēkā, tad viņa ir gatava darīt visu, lai labotu notikušo. Sirds dziļumos Veltai tomēr bija jāatzīstas, ka viņai patīk Indrupa izturēšanās. Kaut kas patētisks bija viņa tagadējā stāvoklī. Katru dienu negadījās sastapt šādus spītniekus, kas netaupīja sevi, lai piepildītu kādu lepnu tiepumu. Nelāgs pārpratums viņus šķīra, un Indrupam bija tiesība atraidīt Veltas tuvošanos; ja viņš bija īsts vīrietis, brīvu un lepnu garu, tad viņam vajadzēja būt dziļi aizskartam no viņas toreizējās nievas. Tā palikt tas nedrīkstēja. Un lai viņš būtu arī izdarījis to, ko stāstīja Norai Viņš spēja izdarīt arī citas, jaukas un apbrīnojamas /lietas … Tā​dam cilvēkam varēja daudz ko piedot.

Aizvien vairāk Veltu uztrauca ostas drīzais tuvums. Laika palika aizvien mazāk — vēl tikai viena diena … viena pati nakts.

«Man vēlreiz jātuvojas viņam un jārunā, lai viņš tad atbild vai neatbild. Ja viņš būs dzirdējis manu izskaidrošanos un tomēr turpinās izvairīties, tad … nu, tad viņš būtu vien​kāršs muļķis.»

Dienu pirms iebraukšanas ostā Grīslis atcerējās, ka šī esot viņa dzimšanas diena. To nekādā ziņā nedrīkstēja palaist bez mazām svinībām. Provianta kambari dzērienu netrūka. Atkal nu paukšķēja pudeļu korķi, konjaks un vīns lāsmoja glāzēs un stjuarts nosvīdis gādāja par svinīgajam notikumam piemērotu ēsmu. Kambīzī čurkstēja un smaržoja, virsnieki staigāja, ūsas braucīdami (kam tādas bija, — citi tāpat vien glāstīja zodu), bet pīķī kurinātāji un matroži izvēlēja apsveikšanas komisiju ar dunkimani priekšgalā, kurai vajadzēja iet uz salonu un vēlēt Grīslim laimes. Sak, — vai nu tīri par to neizsprāgs kāda pudele džina? Varbūt pat rums?

Tā bija jautra diena. Visiem kaut kas tika. Brālīgs gars nolaidās pār «Gaitas» ļaudīm. Uz brīdi it kā aizmirsās sociālo stāvokļu starpība: melnais krāsnkuris un kuģa īpašnieks dažas stundas pazina viens otru, sarunājās uz klāja vienkārši, bez kādas pazemības un uzpūtības, kā cilvēks ar cilvēku. Tas vairs nebija kapitālistisks uzņēmums, bet liela patriarhāla ģimene, un jauneklis Artūrs Grīslis te izpildīja ģints galvas pienākumus.

• Visjautrāk gāja salonā. Mazais pasažieru pulciņš, kā saka, neskatījās acīs nevienai pudelei. Nu bija skaļa valoda, smiekli, dziesmas un Nora dīdījās un gribēja dejot.

— Ak Artūr! — viņa apreibusi uzlika roku Grīslim uz pleca. — Kāpēc mums nav muziķa? Es gribu dejot un tu ar. Velta, saki, lai viņš pagādā muziķu. Tev varbūt viņš klausīs labāk nekā man.

Velta smēķēja vienu cigareti pēc otras, reizēm viņai gribējās smiet un pastāstīt visiem par

interesanto dēku, kas veidojās uz «Gaitas», izbrīnīt Grīsli un vēl vairāk Noru ar noslēpumaino pianistu, kurš ceļoja inkognito. Bet tad atkal uzmācās grūtsirdība, skumjas un nevarīgs aizkustinājums, tā ka vajadzēja novērsties kaut kur ēnā, lai citi neredzētu viņas mitrās acis. Ak, tas taču bija skurbums, alkohola reibonis, kad katra kaut cik patētiska iedoma tūlīt piekļuva sirdij un satrauca visu jūtu aparātu.

— Jaunkundzes vēlas muziķu? — stjuarts, Noras vārdus dzirdējis, iztapīgi ierunājās. — Es varu pagādāt.

— Tiešām? — Nora salēcās pārspīlētā jūsmā. — Jūs to varat dabūt? Bet tas taču lieliski! Vai jums ir patafons?

— Nē, bet pīķī vienam kurinātājam ir glaunas ermoņikas, īsta trīsrindnīca, un kāds no melnajiem spēlē uz tām kā īsts kinstlers. Es vienreiz dzirdēju.

Velta tūlīt saprata, kurš tas varēja būt.

— Aizejiet pie viņa un sakiet, ka mēs viņu lūdzam atnākt uz salonu! — viņa iesaucās tik dedzīgi, ka pat apreibusi Nora ziņkārīgi paskatījās viņā. — Artūr, tev taču nav nekas pretim?

— Nē, lai viņš nāk šurp, mēs gribam dejot. Ja viņš labi spēlēs, es viņam iedošu kārtīgu dzeramnaudu. To tu viņam pa​saki, stjuart.

— Labi, Grīšļa kungs!

Stjuarts, kuram arī galva nebija gluži skaidra (jo provianta kambara atslēgas glabājās pie viņa), rikšiem aiztecēja uz pīķi.

Indrups, patlaban kā nomazgājis traukus, bija atlaidies kojā un, rokas palicis zem galvas, kaut ko domāja, skatīdamies augšējās kojas dibenā.

— Heij, kas tā nu par gulēšanu! — stjuarts jautri uzsauca. — Celies augšā un nāc uz salonu. Rēderis grib, lai uzspēlē viņiem uz ermoņikas. Tu, Salmiņ, taču neliegsi savas dūkas?

— Vai dosi mums vienu pudeli džina?

— Labi, dabūsiet!

— Tad lai viņš ņem un spēlē.

— Nu celies augšā… — stjuarts bukstīja Indrupu.

— Liec mani mierā … — Indrups atbildēja.

— Kā … kā tā? Tu nenāksi?

— Neiešu.

— Bet kāpēc? Viņš tev …

— Man tagad ir atpūtas laiks un es negribu spēlēt. Neesmu te uzmunsturējis par muzikantu, bet par trimeri.

— Viņš tev iedos kārtīgu dzeramnaudu.

— Man nevajag.

305 — Bet Jurka!

20 - V. Lācis, Raksti IV — Vai tu atšūsics jeb vai man būs jāpalūdz tev iziet pa durvīm? — Indrupa balss kļuva skarba. — Es gribu gulēt, nākošu nakti man vajadzēs strādāt līdz pulksten diviem. Varbūt t u līdīsi manā vietā bunkuros?

Viņš pagriezās uz sāniem, ar seju pret sienu, un aizvēra acis. Stjuarts vēl brītiņu pamīdījās, izmēģinājās ar labu, tad ar draudiem, bet nesaņēma atbildi un samulsis atgriezās salonā.

— Nu, vai viņš drīzi nāks? — Nora jautāja.

Stjuarts apjuka vēl vairāk un nezināja, kā lai pasaka In​drupa atteikšanos.

— Viņš… viņš neesot uzšansējis par muzikantu, bet par trimeri… — beidzot viņš nomurmināja.

— Ko? — Grīslis piecēlās kājās. — Viņš negrib nākt? Atsakās? Kas tas tāds ir, kas negrib

paklausīt, kad e s viņu aicinu?

— Tas ir Jurka. Viņš laikam gan nenāks. Man bija gandrīz vai jākaujas.

Velta kodīja lūpas un nervozi plucināja kabatas lakatiņu. Nora neizpratnē uzlūkoja drīz stjuartu, drīz Grīsli.

— Bet, Artūr, — viņa sacīja, — tas taču ir tavs kalps! Vai tiešām tu nevari pavēlēt saviem ļaudīm pat uz sava kuģa? Es nedomāju, ka tev šeit tik maz autoritātes.

Tas bija kā eļļa ugunī. Ieskurbušajā jauneklī tūlīt saslējās lepnības gars.

— Ej atpakaļ un saki viņam, ka es pavēlu, dzirdi: p a - v ē -1 u ierasties salonā, jo man ar viņu jārunā. Kad viņš būs te, gan tad es pratīšu tikt ar viņu galā.

Stjuarts mazliet sašļucis gāja otrreiz uz kurinātāju kajīti. Tur viņš saņēmās un sataisīja bargu seju.

— Nāc tagad līdz, nu tikai tu redzēsi! — viņš uzsauca, pagrūzdams guļošā Indrupa plecu.

— Nedauzies! — tas attrauca un draudoši piecēlās kojā sēdus.

— Nu, nu, nemaz neesi tik liels! Kad rēderis tevi sauc, tad tev jānāk. Viņš grib ar tevi parunāt dažus vārdus angliski.

— Man nenāk ne prātā iet tagad uz salonu, — Indrups atbildēja. — Ja kāds grib ar mani runāt, lai nāk uz kubriku. Mans brīvlaiks pieder man. Līdz astoņiem vakarā es esmu kungs pār sevi. Vēl tātad pusotras stundas laika.

— Es nesaprotu, kāpēc tev vajag tā izgāzties? — stjuarts vai lūdzās. — Viņi jau tev neko nedara, bet laipni lūdz, tai tu atnāc un uzspēlē. Vai tas tev tik grūti?

— Es to nevēlos un, ko es nevēlos, to nedaru.

— Mums ir vīns, Negrita rums un trīszvaigžņu «Martels» Tu dabūsi iedzert, cik vien gribēsi. Tikai drusciņ nomazgā muti.

— Ej pie velna! — Indrups uzbrēca un paķēra no grīdas tupeli, grasījās sviest. Stjuarts izmanījās laukā no kajītes.

Kurinātāji apstāja Indrupu.

— Kāpēc tu nevarēji uzspēlēt, lai jau viņiem būtu ticis tas prieks… — Salmiņš pārmetoši teica. — Arī mēs būtu dabū​juši kādu dropīti, bet nu nekā.

— Ak draugi, jūs to nesapratīsiet… — Indrups nopūtās. Atlikušās pusotras stundas viņš gulēja aizvērtām acīm, bet nomodā, jo visi viņa nervi trīsēja kā elektrības pilni. Viņš atkal un atkal satrauca sevī spītu un lepnumu.

Visi gaidīja, ka tagad Grīslis pats atnāks uz pīķi un tad būs skandāls pa visu kuģi. Bet rēderis nenāca.

Jo salonā bija kāda meiča, kas vienīgā zināja un saprata Indrupa atteikšanās iemeslus. Un, kad Grīslis uzbudinājumā tiešām gribēja iet uz pīķi, viņa to saņēma pie rokas un teica: — Neej … Apdomā, kā tas izskatīsies: kuģa īpašnieks skrien lamāties ar saviem ļaudīm! Varbūt vēlāk viņš pats atnāks un atvainosies tavā priekšā.

Grīslis apsēdās, Nora viņam pasniedza glāzi, un viņi dzēra visi trīs. Kapteinis patlaban atradās uz komandtilta.

Pusotras stundas vēlāk lūkauta matrozis nozvanīja maiņas signālu. Grīslis pie vaļējām durvīm sagaidīja uz sardzi ejošos kuģiniekus.

— Kurš tas ir? — viņš jautāja stjuartam, kad kurinātāji iznāca no kajītes.

— Tas melnais ar nemazgāto seju, — stjuarts parādīja Indrupu.

Pamanījuši Grīsli salona durvīs, kuģinieki spiedās cits citam priekšā, lai ātrāk tiktu garām un nebūtu jāpiedzīvo sagaidāmais skandāls. Indrups palika pēdējais. Tiklīdz viņš uznāca pa kāpnēm, Grīslis viņu apturēja.

— Ienāciet mazliet salonā … — viņš valdīdamies teica, skatieniem mērodams trimera netīro augumu. — Man ar jums daži vārdi jāparunā.

20»

307 — Kā jums tīk… — Indrups atbildēja un sekoja Grīslim.

Kad viņš iegāja salonā, Nora ziņkārīgi paskatījās viņā apmig​lotām acīm.

— Ak tad tas ir tas! — viņa nicīgi pavīpsnāja. — Fui, kur nepieklājīgs: dāmas viņu lūdz, bet viņš nenāk. Pagaidiet vien, kad atgriezīsimies Rīgā, es izstāstīšu jūsu brūtei, kāds jūs esat.

Indrups paskatījās Norā. Viņa pirksti sažņaudzās dūrēs, lūpas raustījās, un ar visu augumu viņš sagrīļojās uz meičas pusi. — Jūs to pastāstīsiet? — viņš jautāja aizsmakušu balsi. — Jūs vienmēr kaut ko atrodiet, ko pastāstīt… sabiedrībai.

Nora iekliedzās, tad pārliecās pār galdu un cieši ielūkojās Indrupa melnajā sejā. Un lēnām izzuda nievājošā izteiksme viņas acīs, aizvien nopietnāka, lēnāka viņa atvilkās atpakaļ un apsēdās uz krēsla.

Indrups pagriezās pret Grīsli un jautāja: — Ko jūs vēlaties no manis? Man nav laiks ilgi te stāvēt. Drīz būs jāīvē pelni.

— Es lūdzu jūs atmest šo toni, runājot ar mani, — Grīslis teica. — Pēc visa tā, kas šodien noticis, man jums jāsaka, ka dabūsiet maisu, tiklīdz «Gaita» ieradīsies ostā.

— Lūdzu, dariet to … — Indrups paraustīja plecus.

Grīslis bija gaidījis, ka kurinātājs tagad satrūksies un lūgs piedošanu. Indrupa vienaldzība viņu pilnīgi samulsināja.

— Vai jums vēl kas ko sacīt? — Indrups jautāja, brītiņu gaidījis.

— Ejiet! Ejiet pie sava darba, jūs — bezkauņa! — Grīslis vairs nenoturējās un piesita kāju, bet tur bija tepiķis un ne​kāds lielais troksnis neizcēlās. — Variet sakravāt arī savas lietas!

— Pateicos. Loti laipni no jums.

Pārlaidis salonam smejošu skatienu, kas kļuva nopietnāks, satiekoties ar Veltas jautrajām, pamudinošām acīm, Indrups izgāja. Divas sievietes noraudzījās pakaļ šim netīrajam stāvam, kas pat tagad nebija zaudējis savu agrāko vingrumu un gailas iznesību. Apbrīns un klusa sajūsma mirdzēja Veltas acīs.

Noras skatiens pauda nemieru un bailes.

— Artūr, vai tiešām tu viņu padzīsi no kuģa? — Velta jautāja vēlāk.

— Jā, mans prestižs to prasa.

— Tev nevajadzētu to darīt. Nebija jau tik ļauni.

— Velta, es tevi nesaprotu! — Grīslis aizskarts pagriezās pret savu līgavu.

— Zināms … zināms … — viņa čukstēja. — Tu to nevari saprast…

Svinības izbeidzās nelaikā. Daudzas pudeles labu dzērienu palika neizdzertas. Tās vēlāk pa kluso izsūca stjuarts ar sa​viem draugiem.

7 Nākošajā vakarā «Gaita» sasniedza kanāla galu, kas veda cauri Holandes teritorijai uz Beļģijas iekšieni. Kuģim vaja​dzēja palikt reidā uz enkura.

Kurinātājiem nu bija pienācis vieglāks brīdis. Stāvot uz enkura, tvaiku neturēja visai augstu. Viens cilvēks viegli varēja aizstāvēt sardzi par visiem trim maiņas vīriem, un ij tad viņam vēl palika laiks izmazgāt netīro veļu.

Indrupam bunkuri nebija ko darīt. Pusstundu pastrādājis, viņš piesvieda ogles visam savas sardzes laikam un vairāk nekā piecas stundas varēja darīt ko grib. Vecais Ķīsis uzraudzīja krāsnis, bet Salmiņš mazgāja savu gultas segu. Nu beidzot arī Indrups salūkoja spaini, sataisīja siltu ūdeni ar zaļajām ziepēm, iemērca tur savas pieputējušās darba drēbes, melno veļu, zeķes, sviedrautu, tad uznesa augšā dunki kaUa tīrajā telpā un nolika mirkt kādu stundu. Viņš aizgāja uz kajīti, sakārtoja savas nedaudzās mantas un visu salika vecajā jūras maisā, ko bija atradis starp mātes grabažām. Tad viņš palūdza Gandrim bārdas nazi, paņēma tīru veļu un atgriezās pie dunki katla. Tur stāvēja kāds jauns, nelietots pelnu trauks, kas kurinātājiem izpildīja vannas vietu. Indrups uznesa no mašīntelpas dažus spaiņus silta ūdens, piejauca mazliet auk​stā, tad aizslēdza katla telpas durvis un noģērbās kails.

Grūti nācās atgūt savai miesai cilvēcīgu izskatu! Melnumi bija ieēdušies ādā, krūtis, pleci un kājas raibiem, tumšiem plankumiem. Indrups ziepēja, berza, trina ar lūkiem, skrāpēja ar aso mazgājamo susekli, kamēr āda kļuva sarkana un miesa patīkami sasila. Atgūtā tīrība tūlīt sagādāja patīkamu viegluma sajūtu.

Viņš apvilka tīru veļu, uzģērba savas labākās bikses un svārkus un rūpīgi noskuva bārdu, kas bija sazēlusi krietni bieza. Tad paskatījās mazajā kabatas spogulītī un iesmējās bērnišķīgā priekā: — Tā, Jurka, veco zēn, atkal tu esi tīrs un patīkams sev pašam. Tagad tu vari iet un aprunāties ar augsti godājamo rēdera kungu.

Sasukājis matus, Indrups atslēdza durvis un izgāja uz klāja. Bija tumšs. Ūdens viegli skalojās gar kuģa sāniem. Priekšā lāgiem iečirkstējās enkura ķēde. Indrups klusi apgāja apkārt salonam un ieskatījās visos iluminatoros. Meičas saviem iluminatoriem bija aizvilkušas priekšā aizkarus, bet iekšā varēja dzirdēt viņu balsis. Kapteinis sēdēja savā kajītē pie galda un kaut ko rakstīja kuģa žurnālā. Grīšļa kajīte bija apgaismota, bet rēdera tur neredzēja. Kur gan viņš varētu būt?

Indrups uzkāpa botsklājā, apstaigāja telegrāfistā būdu un karšu māju. Tur viņš beidzot ieraudzīja Grīsli pētījam nobrauktā ceļa kartes un aprēķinām caurmēra ātrumu, kādu uzrādīja vecā «Gaita» šajā braucienā. Viņš bija viens. Indrups viegli pieklauvēja pie durvīm.

— Kas tur ir? — Grīslis īgni atsaucās.

Indrups iegāja karšu mājā, aizvēra durvis, aizbīdīja slēdzamo bultiņu, tad aizvilka iluminatoriem aizkarus, lai no klāja viņus neredzētu, un teica labvakaru.

Grīšļa kungs, vai jums ir laiks kādu pusstundu parunāties ar mani? — viņš jautāja, droši raudzīdamies rēdera acīs.

— Vai jūs neesat tas pats lielīgais tiepša, kas vakar man spītēja? — Grīslis drūmi vaicāja, vērodams Indrupa tīro seju, kurā nebija vairs ne vēsts no vakarējās mežonības.

— Jā gan, tas es esmu.

— Tad jūs par velti esat nākuši. Ejat vien prom. Es pa​lieku pie sava lēmuma.

— Grīšļa kungs, es neesmu nācis lūgt no jums piedošanu, jo tāda man nav vajadzīga. Tas, ko es vakar darīju, bija mana tiesība.

— Ak tā gan! Kurš tad te ir kungs uz kuģa: es vai jūs? No kā jūs saņemat algu un uzturu, ja ne no manis? Vai patiešām man, kuģa īpašniekam, nebūtu tik daudz tiesības kā pavēlēt saviem kalpotājiem, kurus taču e s algoju?

— Ja jūs vakar man pavēlētu ienest salonā ogles un iekurināt kamīnu, tad to es būtu darījis, jo tas atbilst manam dienestam uz kuģa. Bet neviens man nevar pavēlēt ermoņiku raustīt, staigāt uz rokām, riet pa suņa modei vai skraidīt pa drāti.

Patiesībā jums tagad vajadzētu atvainoties manā priekšā. Ci​tos apstākļos es to varbūt prasītu.

— Bet ko tad jūs tagad gribat? — Grīslis neuzticīgi pētīja Indrupa rokas un kabatas. Indrups pasmaidīja par rēdera bažām.

— Neuztraucieties, Grīšļa kungs, es neesmu nācis kauties ar jums. Es vēlos tikai saistīt jūs pie vārda, kuru vakar uzbudinājumā devāt. Jums mani jāpadzen no šā kuģa! Un, cik vien iespējams, drīzi, bet tā, lai neviens iepriekš par to nezinātu.

— Ak tā! — Grīslis ironiski pasmīnēja. — Jūs to gribat. Tagad es saprotu: jums apnicis braukt uz Latvijas kuģa, vēlaties jeņķos iet. Bet es lai izsniedzu jums dokumentus. Neko sacīt, gudri izdomāts!

Varbūt tikai tālab jūs vakar mani kai​tinājāt?

— Nē, mans nolūks nebija izmantot otra cilvēka vājību.

— Bet tagad es jūs neatlaidīšu! Brauciet vien tālāk uz «Gaitas», kamēr nonāksim Latvijā. Jūs esat parakstījis rnun- sturrulli un nedrīkstat ārzemēs atstāt kuģi. Citādi jūs izsludi​nās par dezertieri.

— Jūs tomēr mani atlaidīsiet.

— To es nedarīšu.

— Darīsiet gan, kad pastāstīšu, kas par lietu. Grīšļa kungs, vai viena no pasažierēm nav jūsu

līgava?

— Uz tādu jautājumu man nav jāatbild. Un ja nu tā būtu?

— Tad jūs neturētu savā tuvumā cilvēku, kas var jums bīs​tams kļūt… ja tikai viņš to gribētu.

— Ko jūs uzdrošināties! — Grīslis piecēlās kājās. — Vai esat nācis atkal mani apvainot?

— Kāpēc tik ļauni? Vienu man jums jāsaka: nekad nevajag būt pārāk drošam par savu stāvokli. Tad var iznākt tā, ka jānoplāta rokas. Runāsim vaļsirdīgi un skaidri, kā vīrs ar vīru. Es kādreiz nebraucu uz kuģiem, dzīvoju citā sabiedrībā un darīju gluži citu darbu nekā tagad. Toreiz es pazinu vienu no jūsu pasažierēm, ļoti tuvu pazinu, viņa bija tikpat kā mana līgava …

— Kura tā ir? — Grīslis jautāja, skatīdamies Zunda kartē.

— To es neteikšu. Bet, ja jūs nepaļausieties manam apgalvojumam un gribēsiet dzirdēt apliecinājumu no viņas mu​tes, — jūs to dabūsiet. Tikai- tas jums neatmaksāsies, briesmīgi neatmaksāsies, jo nebūtu labi, ka viņa dabū zināt par manu klātbūtni uz «Gaitas» …

— Turpiniet… — Grīslis teica sakostiem zobiem.

— Mana dzīvē kaut kas atgadijās. Es aizgāju no sabiedrības, pametu savu agrāko darbu, izbeidzu attiecības ar savu līgavu un, aizbraukdams pasaulē, cerēju galīgi pazust no viņas ceļa. Bet apstākļi it kā par izsmieklu saveda mūs kopā uz viena kuģa. Visu laiku esmu slapstījies kā zaglis, lai viņa nesastaptu un nepazītu mani. Tas man gandrīz jau izdevās, bet tad nācāt jūs ar savu dīvaino iedomu un aicinājāt mani salonā uzspēlēt. Vai tagad saprotat, kāpēc es tiepos un negāju?

— Hm, tas jau izklausās diezgan interesanti, ko jūs tur stāstāt…

— Velns ar ārā, kad beidzot jūs sāksiet man ticēt? — Indrups iesaucās. — Nu, tad iesim lejā pie meitenēm, pajautā​sim viņām.

— Vai jūs domājat, ka viņa — es nezinu, kuru jūs domājat, — nav jūs pazinusi? — Grīslis jautāja, neievērodams Indrupa pukošanos.

— Man liekas, ka ne. Un, ja arī būtu, tad tas neko neskādē, jo pagaidām viņai nav skaidras pārliecības, vai tiešām es tas esmu. Tāpēc man jāpazūd no kuģa, iekams viņa sākusi taujāt.

Bet kāpēc jums tā jāvairās? To jūs nevienam neiestāstīsiet, ka tikai manis dēļ kāpjaties nost no ceļa.

Pēc tāda upur- jēra jūs neizskatāties.

— Tā es nemaz nedomāju. Man ir iemesls, varbūt tukšs un uzpūsts, bet es citādi nevaru. Varat būt drošs: mani nevajā likums, katrā laikā es varu atgriezties atpakaļ vecajā dzīvē, bet patlaban to nevēlos un tāpēc izvairos no visa, kas mani kaut kā varētu iespaidot tādam solim. Var jau būt, ka prātīgam cilvēkam mana izturēšanās liktos muļķīga, bērnišķīga un don- kihotiska, iespējams, ka es pats to kādreiz atzīšu, bet ta​gad — ne.

Tad kādu brīdi valdīja klusums. Grīslis domīgi bungoja ar pirkstiem pa galdu, Indrups pacietīgi gaidīja rēdera lē​mumu.

— Kā jūs sauc? — Grīslis pēkšņi iejautājās. — Man taču jāzina, ar ko darīšana.

— Tiešām, jums to derētu zināt. Juris Indrups ir mans vārds.

— Indrups? Varbūt radinieks pianistam Indrupam?

— Nē … viņš pats.

— Šitā gan! Ak jā, par jums savā laikā daudz runāja. Par jums un vienu no manām pasažierēm.

Tagad es zinu, kuru jūs pirmīt domājāt. Labi, Indrup, jums nemaz nav jāstāsta. Es zinu visu.

«Nekā tu nezini…» Indrups sevī domāja. «Bet domā vien, paliec savā pārliecībā, tā tev būs vieglāk dzīvot.»

Tagad Grīslis bija izlēmis. Neuzlūkodams Indrupu, viņš teica steidzīgi, it kā kaunēdamies par savu lētticību: — Labi, jūs varēsiet iet, tiklīdz iebrauksim Ģentē.

— Bet man ir kāds biedrs, kuru es nevaru atstāt vienu.

— Ko, arī biedrs vēl! Kurš tas ir?

— Misiņš.

— Bet kā lai mēs iztiekam bez apkalpotāja?

— Kāds matrozis var palīdzēt stjuartam.

Grīslis nopūtās.

— Nu labi, es atlaidīšu arī to.

Indrups pateicās un izgāja, pamezdams Grīsli smagā paš- apkaunojuma stāvoklī.

«Ko tas cilvēks tagad lai domā par mani? Sak, nobaidīju, atlaida, lai dabūtu prom konkurentu.

Varbūt nemaz nebija konkurents.»

Viņam bija kauns par savu mazdūšību un gļēvajām bailēm pazaudēt sievieti. Bet atstāt sāncensi uz kuģa un vīrišķīgā cīņā pierādīt savu pārākumu viņš tomēr neuzdrošinājās. Un ja nu tas bija tikai meli, veikls āķis slīpēta zeļļa rokās?

Indrups aiznesa bārdas skujamos piederumus uz kajīti, tad atgriezās pie dunki kalla un mazgāja izmirkušās drēbes. Paklausīdams Salmiņa padomam, viņš visus veļas gabalus, bikses un darba blūzi pārlika citā traukā, uzlēja tīru ūdeni un tad čūkstīja ar slotas kātu. Tas bija ērts un derīgs paņēmiens.

Nevajadzēja burzīt rokās, notrīt jēlus pirkstus un deldēt drēbi. Sekmes bija pārsteidzošas: tīrāku veļu neizmazgātu neviena mazgātāja.

Nogrimis šajā sievišķīgajā darbā, Indrups nedzirdēja, ka atvērās dunki telpas durvis un kāda sieviete nokāpa lejā pa dzelzs kāpnēm.

— Dievs palīdz, Indrup! — viņu iztraucēja pazīstama balss. Indrups apsviedās apkārt un sastinga, slotas kātu cieši pirk​stos sakniebis.

Nora stāvēja viņam līdzās un smaidot uzlūkoja viņu.

Indrups airi atguvās no pārsteiguma. Izbrīna izteiksme viņa sejā nozuda, acis raudzījās drūmi, pierē ievilkās dziļas grumbas. Kādu brīdi mazajā telpā bija dzirdami tikai abu jauno cilvēku smagie elpas vilcieni. Nora smaidīja kādu laiciņu, bel, klusumam ieilgstot, kļuva nopietna un nemierīgiem skatieniem vēroja Indrupa izturēšanos. Beidzot klusi, bikli viņa spēra mazu solīti tuvāk viņam un ieminējās: — Juri…

Viņš nopūtās un paskatījās Norā tumšu, naidīgu skatienu — Ko tev no manis vajag? Kad tu man beidzot liksi mieru? Vai tev vēl nepietiek ar tām aizdomām un nosodījuma nastu, ko man uzvēli toreiz?

Nora kā atgaiņādamās izstiepa rokas pret viņu. Tuvojās Indrupam un nedrošiem pirkstiem aizskāra viņa plecu.

— Juri, vai tiešām tu mani vēl tagad nesaproti?

— Es saprotu, ko tu man esi nodarījusi… — viņš dzestri atbildēja, atvairīdams Noras glāstošo pieskārienu. — Bet es nesaprotu, kas tev pie manis vēl meklējams. Nelietis, varmāka, sieviešu dauzītājs — ko tu vēlies no tāda?

Viņš rūgti iesmējās.

— Indrup, es taču mīlu šo cilvēku!

— Ļoti savādā kārtā …

— Tā, kā man iespējams. Tu pats to pārāk labi zini un zināji ari toreiz, kad notika t a s. Mana nelaime ir tā, ka esmu pārāk neatlaidīga. Iemīlējusi tevi, es nevarēju mierā palikt, kamēr tu mani ievēroji.

Mūsu draudzības īsais brīdis ir visjaukākais, ko savā mūžā esmu piedzīvojusi. Ak Indrup, kādu skaistu dzīvi mēs esam iznīcinājuši! Kas tās būtu par dienām, ja tu nesāktu bēgt un vairīties. Cita sieviete varbūt ļautu, lai tu aizej, bet es … tu taču pazīsti mani.

Indrups klusēja.

— Kāpēc tu pārvērties toreiz? — Nora turpināja, aizvien vairāk iedegdamās atmiņu kaismē. — Vai tiešām tev pret mani nekad nav bijušas kādas citas, spēcīgākas un neprātīgākas jūtas kā draudzība? Tu taču mīlēji mani! Atzīsties, neesi lie​kulis.

— Jā, kādreiz tiešām es mīlēju tevi. Bet tad es tevi vēl pietiekami nepazinu. Iedomājos mazliet citādāku. Tava rak- stūra despotiskie vilcieni man bija sveši. Tuvāk iepazinies, es redzēju, ka mēs nederam viens otram.

— Ka es nederu tev, tu gribēji teikt!

— Var arī tā. Un, tā kā labāk ir izvairīties no briestoša ļaunuma, iekams tas kļuvis nelabojams, es darīju to, ko es darīju.

— Ret kā tu varēji palikt uzreiz tik vienaldzīgs? Vai tu nesaprati, cik apvainojoši tas bija? Kā ielasmeitai uzgriezt muguru, tiklīdz tā apnikusi!

— Par apnikumu nevar būt runa, — Indrups mierīgi pārtrauca meiču. — Vēl tagad tu neesi man apnikusi, bet es bai​dījos, ka kādreiz tas var nolikt.

— Kura sieviete, ja tai ir kaut drusciņ pašlepnuma, piedotu vīrietim šādu pazemojumu?

Samierināties ar to, ka mani pamet un aiziet pie citas, es nespēju.

— Bet vai tā nebija vēl lielāka pazemošanās ķerties pie tādiem līdzekļiem, lai aizturētu vīrieti pie sevis? Skriet vi​ņam pakaļ, rīkot tračus, diedelēt un draudēt.

— Sabiedrībai tas varbūt neliktos pārāk skaisti, bet man toreiz nebija laika domāt par sabiedrību.

Tu mani biji aizskāris sievietes pašlepnumā, nonicinājis manas jūtas. Vai lai es tad vēl izvēlētos līdzekļus cīņai? Es esmu neatlaidīga …

— To es zinu.

— Un nedomā, Indrup, ka tu kādreiz pavisam tiksi no manis vaļā. Reiz tev tomēr vajadzēs kapitulēt, ja vien es pati nesākšu citādi domāt par tevi. Juri! Nu kāpēc tu mani nesaproti? Tas taču bija jūtu, aklas greizsirdības trakums. Par katru cenu es gribēju tevi noturēt pie sevis. Piedāvāju sevi, visu sevi, kā ielu staigules piesolās garāmgājējam, bet tu sāki mani pamācīt, cik tas slikti un nevēlami. Vai lielāks apkaunojums maz iespējams kā atraidīt to, ko mēs piesolām sirdsde- dzē? Jā, draugs, tad man bija vienalga, kādiem līdzekļiem aizturēt tevi. Es meloju, cēlu tev neslavu, cerēdama, ka, visu ignorēts, tu atgriezīsies pie manis. Tas nebija visai gudri izdomāts, bet vai var prasīt loģiku lādas sievietes rīcībā, kura sa​triekta līdz dvēseles dziļumiem, kuras izmisums tai laupījis saprāta spēju?

— Nevajag liekuļot, Nora … — Indrups sacīja. — Tu neesi no tām, kuras kādreiz spēj aizmirsties.

Es pat šaubos, vai tu vispār spēj mīlēt un izsamist. īstie jūtu dziļumi tev ir sveši, tu vairāk mīli peldēt pa virsu. Kaprīzes ir tavs likums, patmīlība tavs svētums. Mani tu nepārliecināsi. Saki, — ko tu no manis atkal vēlies? Kāpēc tev bija jānāk manā ceļā tagad, kad tas aizlocīsies prom no visa bijušā, prom no vakardienas rēgiem svešā pasaulē, kur neviens uz mani nevarēs rādīt ar pirkstu: «Lūk, bezkauņa! Varmāka un kauslis, sieviešu dauzītājs!» Vai tev vēl nepietika? Vēlreiz gribi ievārtīt mani savu melu dubļos? Nu, ko tu vēl gaidi? Sāc kliegt, sauc palīgā, sa- skrāpē savu seju un uzknieb zilumus, tāpat kā toreiz! Tevi dzirdēs, atsteigsies glābēji, un sajukušie nelgas varbūt nolinčos mani. Tik viegli tu vari atriebties par manu vienaldzību.

Izsmiedams viņš uzlūkoja Noru, kura grīļojās zem viņa pārmetumu asajiem cirtieniem.

— Ak Indrup, tev nemaz nav sirds… — viņa elsoja.

— Tu esi komediante … — viņš sacīja. — Tev patīk poza, teatrāli žesti, neikdienišķi stāvokļi.

Toreiz, kad tu aizbrauci no pilsētas, izlaidusi par mani nejaukās valodas, es gandrīz noticēju tavu jūtu īstenībai, un daudz netrūka, ka uzķertos uz šī āķa. Bet tev pietrūka pacietības uzgaidīt, kamēr es pats sāktu meklēt ceļu uz tevi. Kā jau komediante, tu alki pēc iespējas drīzāk stāvēt jaunā pozā. Negaidīji, kamēr es pats nāku pie tevis, bet sūtīji ziņu man — atkal melus par savu smago slimību, satricinātiem nerviem un mirstoša cilvēka ilgām redzēt to, kuru mīl. Es, vientiesītis, noticēju un aizbraucu pie tevis. Tā bija mana laime, ka sastapu tevi īstajā stāvoklī — veselu, nebēdīgi jautru un veco niķu pilnu.

— Es biju pavadījusi savu māsīcu Veltu uz motorlaivu …

— Jā. Bet atpakaļ tevi pavadīja divi tēvadēli, kuru sabiedrībā tev itin labi patika. Nedomā, ka es skaudu. Nepavisam. Bet toreiz man uz visiem laikiem atklājās tava patiesā seja. Tavā mājā man vairs

nebija ko meklēt. Es aizbraucu …

— Bet kur tu pēc tam nozudi?

— Tā ir mana darīšana.

— Indrup, arī toreiz es tevi aicināju tikai mīlas nepa​cietībā.

Viņš smējās.

— Vakar, kad tu ienāci salonā, es, tevi pazīdama, gandrīz zaudēju prātu. Pagājušo nakti neesmu gulējusi nevienu minūti. Šodien visu dienu cīnījos ar sevi, bet mans neprāts ir stiprāks nekā mana apziņa.

Labi zinādama, ka tu tas pats vecais, es tomēr nespēju nomākt savu tieksmi pēc tevis. Vai tas kas |auns?

Cilvēks, tu aklais bezjūti, — kad tu reiz sapratīsi mani?

Noras pleci sāka drebēt. Viņa sakoda zobos kabatdrānu un valdīja uzmācošās raudas. Uz mirkli Indrupa seja atmaiga. Viņš piegāja meičai klāt, saņēma viņas roku savējā un mieri​nādams glāstīja.

— Nu, apmierinies, apmierinies, Nora … Būsim prātīgi un iesim katrs savu ceļu. Kāpēc par vari lauzties iekšā posta slīkšņā? Vajag pārvarēt savas iedomas.

— Bet Juri, tās nav iedomas … — viņa čukstēja. — Ta​vas paša šaubas un neticība ir iedomas.

Indrupa pieļāvības iedrošināta, Nora atkal kļuva aktīva. Kaislā dedzībā viņa tiecās tam klāt, pieglaudās, apskāva viņa kaklu un čukstēja kā murgos nesakarīgus, pavedinošus vārdus. Ak, viņa ne par ko vairs nebēdāja, viņai vajadzēja to pārliecināt, un, ja viņš citādi neticētu, viņa bija gatava … tūlīt… tepat…

Indrups lēnām atraisījās no viņas balto roku ciešā skāviena, bet viņa turējās tam klāt un nelaida vaļā.

— Nora, ej tagad prom… — viņš klusi sacīja. — Var uznākt kāds. Tev pašai būs nepatikšanas.

— Es nebaidos. Aizkrampē durvis… Nē, nē, es neiešu prom!

Viņš paņēma to klēpī un uznesa augšā pa kāpnēm. Nora pretojās, ķērās lenteros un turējās pie Indrupa drēbēm, bet tomēr viņš tika līdz durvīm un, nolicis meiču uz kājām, atgrūda tās līdz galam vaļā.

No salona logiem spīdēja gaisma šurp. Piesarkusi, sajukušiem matiem un saburzītu apģērbu Nora izgāja uz klāja. Indrups tūlīt aizvēra durvis un atgriezās pie mazgājamā trauka.

Augšā, neizpratnē par Noras ilgo prombūtni, Velta bija iznākusi laukā un staigāja pa laivu klāju.

Viņa redzēja māsīcu iznākam pa dunki telpas durvīm. Noras izskats daudz ko vēstīja. Atrāvusies karšu mājas ēnā. Velta lāva viņai aiziet līdz salonam. Pati viņa palika ārā, staigāja atkal, apsēdās uz peldjostu kastes, cēlās, gāja līdz otram bortam un nāca at pakaļ. Beidzot viņa nokāpa lejā un gribēja iet uz kajīti.

Bet, kad Velta atradās uz kāpņu vidējiem pakāpieniem, dunki telpas durvīs — tais pašās durvīs, pa kurām nesen iznāca Nora, — parādījās Indrups. Ne vairs melnais, nolaidīgais ogļu dzinējs, bet tīrs un pieklājīgs vīrietis. Pār roku viņš bija pārmetis izmazgātos veļas gabalus. Viņš tūlīt ieraudzīja Veltu un, saprazdams, ka nelīdz vairs slēpšanās, sveicināja paklusā balsī, mazliet skumji smaidīdams.

Velta gara acīm redzēja viņu tumšajā telpā kopā ar kādu sievieti, kura iznāca piesarkusi un izspūrušiem matiem. Kaut kas iesmeldza viņai krūtīs, kāda pēkšņa iedoma sarūgtināja apziņu un, neievērodama Indrupa sveicienu, viņa dzestri novērsās no tā. Viņš gāja uz pīķi, viņa uz otru pusi. Divi cil​vēki, kas neapzinīgi tiecās viens pēc otra, pagāja viens otram garām kā divas tālas, svešas pasaules.

Vēlu apgūlušās, meičas otrā rītā pamodās, kad «Gaita» jau stāvēja pie krasta un muitas ierēdņi sāka pārmeklēt kuģi. Viņas lika Pilotam atnest siltu ūdeni, nomazgājās un saposās iešanai uz pilsētu. Tiklīdz formalitātes ar muitu un ostas ierēdņiem bija nokārtotas, Grīslis aizveda meičas krastā apskatīt Flandrijas veco galvaspilsētu. Ziedošs līdzenums to ietvēra no visām pusēm. Sur un tur kanālos mirdzēja mazo burinieku buras. No tālienes skatoties, likās, ka tās slīd pa zemes virsu, zaļām pļavām un tīrumiem pāri.

Vietām pacēlās retas birzis, un kauču neredzams, bet jūtams bija jūras tuvums viņpus šā zemā, līdzenā klajuma.

Grīslim Ģente nebija vairs sveša, viņš jau agrāk pāra reižu bija te ieradies veikala darīšanās.

Mazais pulciņš izbraukājās gar jauno ostu, apskatīja pilsētas vecās gotiskās celtnes un aizklīda laukā līdz Port Rabo vārtiem, kuru masīvie torņi sauca atmiņā viduslaiku drūmos notikumus. Sī pilsēta bija no

metusies uz divdesmit sešām saliņām, kuras savienoja simtiem tiltu. Daudz kanālu un upes atteku sadalīta, tā ar pilnu tiesību varēja saukties par ziemeļu Venēciju. Vēsturiski pieminekļi pacēlās vai uz katra soļa.

Grīslis aizveda meičas uz Piektdienas tirgu, izvadāja pa rātūža zālēm, parādīja Jakoba van Arte- veldes bronzas statuju, bet, kad Velta ieminējās, ka vajadzētu atgriezties uz kuģa, viņš lika priekšā apskatīt Sv. Bovana katedrāli — šo milzīgo gotisko celtni, kuras sienas glabāja mākslas dārgumus: Rubensa gleznas, brāļu van Eiku «Noslēpu​maino Jēru» un daudz citu lietu.

Un kur tad vēl botāniskais dārzs, puķu izstādes!

— Mums vajadzētu te atbraukt pāris mēnešus vēlāk, — Grīslis teica. — Tad jūs saprastu, kāpēc šai pilsētai, tāpat kā Briselei un citiem Beļģijas centriem, piešķirts «Puķu pilsētas» nosaukums.

Vēl un vēl viņš prata atrast ievērojamas vietas un vēsturiskus faktus, kas ar tām saistījās. Vēlreiz Velta ierunājās par atgriešanos uz kuģi, bet Grīslis vilcinājās atgriezties uz «Gaitas». Viņš uzaicināja meičas ieturēt pusdienas kādā restorānā.

Grīš|a sajūsma par svešās pilsētas jau vairākkārt redzētiem skaistumiem likās mazliet pārspīlēta.

Aizdomas iezagās Veltas apziņā, bet viņa klusēja un tikai uzmanīgāk novēroja Artūru. Un, jo ilgāk viņa sekoja tā vārdiem, nervozajām kustībām, jo skaidrāk atklājās tas neīstais, nemieru vēstošais satraukums, kuru viņa visu laiku bija uzskatījusi par Grīšļa labo, dzīvotpriecīgo garastāvokli.

Pievakarē viņi atgriezās uz kuģa.

— Rītu varēsim aizbraukt uz Antverpeni vai Briseli, un, ja svētdien laiks būs jauks, mēs katrā ziņā apmeklēsim arī Ostendi — Grīslis teica. — Viss te ir tik tuvu un viegli sasniedzams. Ja vēlaties, es jums parādīšu arī Roterdamu.

Tovakar stjuarts pats apkopa meiču kajīti.

— Kur tad misiņš? — Nora apjautājās.

— Haris?

— Nu tas, kas te agrāk nāca.

— O, tas tagad ēd beļģiešu maizi. Abiem ar melno Jurku pirmīt iedeva vilka pasi. Tie no pusdienas aizgāja malā ar vi​sām lietām.

— Kas tas par melno? — Nora jautāja.

— Tas pats, kas negribēja ermoņikas spēlēt. Grīšļa kungs vis neļaus tādiem zeļļiem izgāzties.

— Viņu atlaida? — Velta pagriezās pret stjuartu.

— Jā gan. Kapteinis izmaksāja aprēķinu un iedeva maisu.

— Bet vai ārzemēs var jūrnieku aizdzīt no kuģa? — Velta turpināja.

— Viņi paši vēlējās iet.

— Ak tā … nu jā… es saprotu … — Velta klusi noteica un ievilkās sevī… Tagad viņa saprata Grīšļa pirmītējo izturēšanos: tīšām viņš tās aizveda krastā un vadāja apkārt pa ielām un laukumiem, lai tikmēr Indrupu dabūtu prom no kuģa. Var jau būt, ka viņš pats tā vēlējās. Bet kā lai tad saprot Noras un Indrupa attiecības? Vakar, redzēdama Noru un velāk Indrupu iznākam no dunki telpas, viņa bija pārliecinātā, ka tie atjaunojuši agrāko tuvību un atkal mīl viens otru; šī atziņa viņai sagādāja mazliet rūgtuma un bezmiega nakti — kaut kas nedabisks, nepareizs un nevēlams viņai likās tādās Indrupa attiecībās ar Noru. Nē. varbūt tur bija pavisam kas cits, bet viena lieta skaidra: Veltai nepatika, ka viņi ir tuvi, viņa to nevēlējās, nevarēja pat domās ciest. Bez šaubām, tas ir smieklīgi, nekādas loģikas tur nav, bet ko viņa var iespēt pret savām jūtām! Bet tagad? Ko lai domā par Indrupa bēgšanu — citādi to nevarēja nosaukt. Ja viņš mīlēja Noru un viņiem bija sakars, tad kāpēc viņš vēlējās aiziet? Varbūt starpklājā notika gluži pretējais tam, ko Velta savās aizdomās bija iztēlojusi? Jaunas šaubas viņai uzmācās, bija labi tā domāt. Bet tūlīt viņas mieru aptumšoja drūmā atziņa, ka ari viņai Indrups zudis, tāpat kā Norai.

Trīs dienas vēlāk «Gaita» pārvietojās uz citu doku, kur bija jāizkrauj dažas linu un pakulu partijas.

Abas meičas bija iznākušas laukā un, kuģvidū stāvēdamas, vēroja ostas ainavu. Viņas redzēja pa gabalu

vēl citus Latvijas tvaikoņus un mēģināja pēc firmu zīmēm un skursteņu formas uzminēt to vārdus. Tajā vielā, kur sākās kanāls uz jūru, gandrīz pašos ostas vārtos «Gaitai» garām pabrauca kāds ang|u «nedēļnieks» — mazs, netīrs kuģelis, skursteni kvaterī, milzīgām lūkām vispār klāju. Tādi simtiem skraidīja pāri Lamanšam, pārvadādami ogles un rūdu starp Angliju un kontinenta ostām. Matrožu un kurinātāju pulciņš bija sastājies «nedēļnieka» pakaļgalā. Pār- metušies pār reliņu, tie smēķēja un sarunājās savā starpā. Viņu vidū kailu galvu, baltā triko kreklā un dzeltenās haki biksēs ar kurinātāja sviedrautu ap kaklu stāvēja Juris Indrups.

Abas meičas reizē pazina to, arī viņš bija ieraudzījis tās, jo abi kuģi brauca viens otram garām divdesmit soļu atstatumā. Mēmi viņi skatījās cits citā, un katrs no šiem trim cilvēkiem zināja, ka tagad viņi šķiras uz ilgu laiku, varbūt — uz visu mūžu. «Kurp aizvīsies klaidoņa ceļi?» Velta domās sev jautāja.

«Kad es to vēlreiz satikšu … kad viņš nāks atpakaļ?» Šajā brīdī, kad katrs mirklis viņus aiznesa tālāk vienu no otra, Velta saprata, cik tuvs viņai Indrups… tuvs visu laiku, kopš viņas nakts Latvijas kāpās. Kā sastingusi viņa stāvēja Norai aiz muguras, klusa, nekustīga, sajuzdama, ka viņas būtība kļūst ar katru mirkli tukšāka, ka no viņas aiziet viss dzīves siltums, visas ilūzijas un paliek tikai lēnā bezjūtu nīkšana. Tā koki kalst, kuriem pārcirstas saknes.

Nora izņēma kabatdrānu un, pēkšņi aizmirsusies, atsilusi, sāka vēdināt aizbraucējam. Indrups neatbildēja. Vairāki viņam apkārt stāvošie kuģinieki pārliecībā, ka Noras sveiciens do​ māts viņiem visiem, māja pretī. Balti un sarkani lakatiņi plīvoja vējā. Nora nogura vēdinot, bet Indrupa roka nepacelās sveicienam. Tad Norai aiz muguras arī Velta pacēla gaisā savu mutautu un, skatīdamās Indrupā, māja viņam mēmas ardievas. Indrups saduga, brītiņu šaubījās, tad vilcinādamies atraisīja savu sviedrautu un lēnām dažas reizes pavēdināja pretī. Pēc tam pagriezās, aizgāja pāri klājam un nozuda mašīntel- pas durvīs. Tiklīdz Indrups bija nozudis, Nora griezās apkārt un satvēra Veltas elkoņu.

— Vai tu zini, kas tur aizbrauc? — viņa satraukta čukstēja. — Velta, draudziņ, tas taču bija viņš…

Indrups. Un tagad viņš ir prom!

Velta atraisījās no Noras pirkstiem un atkāpās mazu soli.

— Un kas par to? Tev taču patīkami to zināt. Tagad šis ļaunais, nekrietnais cilvēks vairs nemaisīsies tavā ceļā.

Nora sarāvās, bikli paskatījās savā draudzenē un vairs nesacīja ne vārda.

SESTĀ NODAĻA LEJUP 1 Ģente kādreiz bija tikpat kā latviešu osta Vakareiropā. Nebija tāda brīža, kad viņas dokos neatrastos kāds kuģis no Rīgas, bet lāgiem — visvairāk ziemā un pavasarī, kad Beļģijas vērptuvēm piegādāja pagājušās vasaras linu un kaņepāju ražu — te stāvēja veselas karavānas Rīgas tvaikoņu. Ģentieši pazina vai visus latvju kuģus un labu daļu no viņu ļaudīm. Te bija savi krodziņi un kafejnīcas, kur latvju jūrnieku uzskatīja par savu cilvēku. Viņš varēja pasūtīt dzērienus savā valodā, un apkalpotāji viņam smaidīdami sacīja dažus vārdus latviski.

321 Pilots zināja kādu dzertuvi, kur vienmēr salasījās malā dzīvojošie jūrnieki, bieži ieklīda kuģu kapteiņi un pazīstamie braucēji no dažādu nāciju kuģiem. Abi ar Indrupu viņi no «Gaitas» devās turp.

Katram rokā bija neliels nesamais — pustukšs jūras maiss, bet kabatā pāris angļu mārciņu. Dzertuvē viņi satika dažus dīkdieņus, kuri garlaikojās pie tukša 21 - V. Lācis, Raksti TV galda, gaidīdami naudīgāku kolēģi, kas tiem izmaksātu pudeli alus. Nekādi lielie bičmaņi te nedzīvoja — tie tagad visi bija pārvākušies uz Antverpeni. Ģentē mētājās tikai šādi tādi gariņi, kas gaidīja ierodamies kādu zināmu kuģi vai kuriem te bija izdevīgāk uzturēties citu iemeslu dēļ. Te nebija tā kus- tība, 1as apgrozījums, tās šanses un bičošana, kas lielajā pasaules ostā — Antverpenē, par kuru sapņoja katrs jaunais jūrnieks. Lielie koloniju milzeņi te neiebrauca, transatlantiskie pasažiertvaikoņi gāja

garām vecajai Flandrijas ostai. Kas domāja par tālām zemēm un eksotiku, kas gribēja laisties jeņķos un dabūt kuģi uz Āfriku, Dienvidameriku, Savienotajām Valstīm, Kluso okeānu — tie devās uz Antverpeni.

Abi biedri sāka apklausīties, kādas izredzes Ģentē uz kuģi. Nebija jau tā, ka pavisam nevarētu dabūt šansi, bet kas nu tie par kuģiem, kādus te piesolīja! īsts bičmanis taču nebrauks uz ārzemēm, lai kāptu virsū uz kāda dubļu smēlēja, kas rakās pa Seldi un padziļināja kuģu ceļus. Reizēm gan varēja tikt uz mazajiem nedēļniekiem, kas braukāja pāri Angļu kanālam un lāgiem ieklīda Ģentē, bet uz tiem bija suņa dzīve — tad jau labāk paklejot pa krastu.

Pilotam jūras maize bija apriebusies līdz kaklam. Viņš neklausījās pēc darba, bet mudināja Indrupu braukt uz Antverpeni un pabičot tur kādu laiku. Indrupam bija vienalga — te vai tur, gandrīz labāk tad Antverpenē, tālāk no «Gaitas». Bet jau pirmajā vakarā, iegriezušies populārajā latvju kuģinieku dzertuvē «Pie Līzes», viņi dabūja ziņu par kādu angļu nedēļ- nieku, kas došoties uz Liverpūli. Gandrīz visa komanda bija izklīdusi. Varēja dabūt visādas šanses.

Indrups atcerējās veco pastkarti. «Skotland-Liverpool» … Vai tas nebija likteņa mājiens?

— Taisīsim vienu braucienu līdz Anglijai, — viņš teica Pilotam. — Cik tur ilgi, pāris nedēļu — un būsim atpakaļ.

— Trakais, vai tu maz zini, kas tur par dzīvi! — Pilots iesaucās. — Kas tagad vainas malā? Laiks silts, pārgulēt vari kaut kur laukā, pameklē tad kādu blatnaju puiku, kurš atmaksājis no tāla brauciena, un netrūks tev ne cepts, nedz vārīts. O, tu nemaz nezini, kādi zēni gadās Antverpenē! Sevišķi starp tiem, kas atbrauc no kolonijām. Naudas kā salmi, paši nocietušies. Kā dabū aprēķinu, tā iet pa gaisu. Vajag mācēt tikai pielozēt klāt. Ko tu plēsies pēc kuģa, vai diezgan neizvergojies uz «Gaitas»?

— Es gribu nogaršot angļu maizi.

— Tu esi dulns. Bet manis pēc brauc, ja vēlies. Es labak padzīvošu malā.

Indrups neļāva sevi iekārdināt ar Antverpenes paradīzis- kām izredzēm. Otrajā dienā viņš piemunsturēja uz nedēļnieka par kurinātāju. Pilots aizbrauca uz Antverpeni.

— Kad tu atbrauksi atpakaļ un pārnāksi uz Anversu, tad meklē mani bordiņmājas vai nu pie Tetera, vai Mārtiņa, — viņš šķiroties teica.

Divi dienas vēlāk nedēļnieks devās jūrā. Atstājot ostu, Indrupam vēlreiz bija jāsatiek abas sievietes, kuras it kā atgādināja viņam, no kādas dzīves viņš tagad aizgāja svešā, nezināmā, visādu varbūtību pilnā klaidoņa gaitā. Negribot vajadzēja padomāt par notikušo. Kaut kas viņu aizkustināja, kaut kas rūgts iesmeldza apziņā, bet viņam pietika spīts, lai nokratītu jūtelību un iekļautos savas jaunās apkārtnes.dzīvē kā līdzīgs starp līdzīgiem. Viņš jau nebija aizgājis no tiem tur kā cietējs ar gaudulīgu nevarību, bet braši, apzinīgi, gandrīz vai gavilēdams. Un tagad, ja viņš bēga no «Gailas», no blondās meitenes Veltas, tad ne jau tāpēc, ka viņu dzītu prom naids vai kauns, bet tālab, ka viņam bija bailes, ka Velta viņu neizrauj jaukajai, brīvajai dzīvei, kura viņu tagad sagaidīja.

Viņš aizbrauca, bet tomēr netika vaļā no šīm domām. Visu ceļu līdz pat Liverpūlei viņš kavējās atmiņās. Un tur bija tik daudz skaistu brīžu, tik daudz spožuma, ka negribot Indrupam vajadzēja atzīt pagātnes pievilcību.

2t* 323 Kuģis, uz kura Indrups tagad brauca, bija parastā ogļu kaste. Tūkstoš pieci simti tonnu liels, nolaists, bezgala netīrs, kā jau visi nedēļnieki. No citiem kuģiem nedēļnieki (weekly- boat) atšķīrās ar daudzām īpatnībām. Tie taisīja īsus braucienus. Ļaudis uzkāpa uz kuģa tai dienā, kad bija jāiet jūrā, un, tiklīdz atgriezās izejas ostā, visi savāca savas mantas un gāja krastā. Tā kā braucieni bija īsi — reti kad ilgāk par desmit dienām, kuģinieki nepaspēja lāgā pat iepazīties ar savu kuģi un darba biedriem, kad katrs gāja atkal savu ceļu. Sīs ogļu kastes bija sarūsējušas un nolaistas uz pēdējo. Lai netīrība nekristu acīs, tos nokrāsoja melnā un tumšbrūnā krāsā. Ļaužu kajītes bija maziņas, kailām, neapsūtām sienām, kas vienmēr svīda un lāsoja, iluminatori sasprēgājušiem stikliem, dzelzs kojas ar pītiem skārda stīpu dibeniem. Līdzīgi

kuģim, arī tā ļaudis bija netīri. Tie neņēma braucienā līdz savas labās drēbes un staigāja savalkātos dungriņos. Katram pašam vajadzēja gādāt par ēdienu, jo uztura naudu izmaksāja uz roku — lai katrs pērk un ēd, ko vēlas. Ģentē visi matroži un kurinātāji nāca augšā ar maizes klaipiem, gaļu, konservu bundžām un margarīna trauciņiem. Kuģa virtuve vienmēr bija ļaužu pilna, kuri cepa, vārīja un sildīja sev ēdamo. Šāda saimniekošana nebija visai ērta. Gadījās ari tā, ka, saņēmis uztura naudu visam braucienam, viens otrs kuģinieks aizmirsa iegādāties produktus, bet nauda notērējās krodziņā. Pēc tam divi trīs dienas uz jūras pārtika no tā, ko biedri atmeta, vai cieta badu. Šoreiz tāds nelaimes putns bija Indrupa kajītes biedrs, kāds kurinātājs — spānietis. Līdz pašai Liverpūlei tas dzīvoja no savu biedru dāvanām, saņemdams tās gluži nekautrīgi, kā savu pelnītu daļu. Neuzaicināts viņš sēdās pie galda un ķērās pie Indrupa vai otra kurinātāja — nor​vēģa produktiem.

— Liverpūlē es jums izmaksāšu… — viņš apgalvoja. Norvēģis par to tikai smīnēja, jo pārāk labi pazina «spaņjolas» niķus.

Trešās dienas vakarā kuģis sasniedza Liverpūli un iegāja dokā Birkcnhedas pusē. Merscjas grīva šajā vietā izveidoja plašu reidu starp abām ostām, kas ņudzēja no kuģiem. Indrupu pārsteidza tvaikoņu daudzums, bet visvairāk to apmēri. Nākošajā rītā viņš sēdās kādā no daudzajiem satiksmes tvaikonīšiem, kas pārvadāja pasažierus starp Birkenbedu un Liverpūli, un pārbrauca pāri reidam Liverpūles krastā. Neskaitāmi doki garā virknē stiepās gar lielās ostas piekrasti, un pāri visam šim kuģu, burinieku, barku un laivu ņudzeklim pletās pelēkās Anglijas debesis. Laukā zilēja līcis, Mersejas netīrie ūdeņi viļņoja, bet jūras putni, vajādami cits citu, lidinājās baros un skaļi klaigāja. Pa labi drūzmējās Liverpūles smailie torņi, apaļie kupoli, fabriku dūmeņi, bezgalīgā ķēdē stiepās doki, elevatori, milzīgas preču noliktavas. Kreisajā pusē slējās Birkenhedas kuģu būvētavas.

Un te, šajā kuģu biezoknī, šajā pasaules sakaru haosā, Indrups gribēja atrast kāda cilvēka pēdas! Vai tā nebija bēr​nišķīga iedoma?

Izkāpis krastā, Indrups maldījās gar dokiem. Viņa noplukušajam apģērbam neviens nepiegrieza vērību. Tas, ka viņš bija ārzemnieks, te nevienam nelikās interesanti.

Indrups diezgan viduvēji prata angļu valodu. Noskatījis kādu vecu ostas bocmani, kuram vajadzēja atcerēties vecos Liverpūles kuģus, viņš tuvojās tam un jautāja, vai nezinot, kādai rēderejai piederot tvaikonis «Skotland», kas būvēts trīsdesmit gadus atpakaļ. Vecis padomāja, bet neatcerējās dzirdējis tāda kuģa. Viņam nebija vaļas daudz runāt. Indrups gāja tālāk, meklēdams vecos jūras vilkus. Beidzot viņš satika kādu vecāku vīru starp ostas strādniekiem, kas ilgus gadus bija nostrādājis Liverpūles dokos.

Vairākas reizes caur viņa pirkstiem bija gājusi arī vecā «Skotland» krava. O, viņš vēl labi atcerējās šo kuģi. Tam bija zils skurstenis ar sarkanu svītru un burtu D. Jā, tas jau bija viens no Dausonlaineriem — kāds no vispirmajiem. Vēlāk nākuši klāt vēl «Island», «Gren land», «Capland» un citi. Tagad tā esot liela rēdereja — tās kuģi braukājot uz kolonijām, Dienvidāfriku un Austrāliju, citi klaiņojot gar Ķīnas krastiem.

Indrups pateicās vecim un gāja tālāk. Pirmajam ostas ierēdnim, ko satika ceļā, viņš apjautājās, kur atrodas Dau- sonlīnijas kantoris. Līdz pusdienai viņš dabūja zināt ielu un numuru, bet, kamēr to atrada lielās pilsētas tirdznieciskajā centrā, bija jau vakars un rēderejas birojs slēgts.

Neko darīt — Indrups atgriezās uz kuģi. Otrā dienā viņš brauca atkal pāri reidam. Dausonlīnijas kantoris aizņēma kāda liela nama divus stāvus. Trīs stundas Indrups staigāja no istabas istabā, no galda pie galda, meklēdams īsto vietu, kur viņam varētu pateikt, kādi stūrmaņi braukuši uz «Skotland» toreiz, kad tas 19… gada oktobrī apmeklējis Rīgu.

— Kādēļ jums tas jāzina? — viņam jautāja katrā vietā.

— Kāda mantojuma lietā, — Indrups atbildēja.

Beidzot viņš nonāca pie īstā vīra. Iepazinies ar Indrupa vajadzību, tas uzmeklēja vecos «Skotland» munsturruļļus un ātri atrada vajadzīgo dokumentu — toreizējā brauciena kal​potāju sarakstu.

— Pirmais virsnieks Charles H. Greens… Otrais virsnieks Alfrēds Kalverts … Kuru jums vajadzēja?

— Cik viņi toreiz bija veci? — Indrups jautāja.

— Greens — 39 gadus, Kalverts 24.

— Pateicos. Tas ir Kalverts. Vai viņš vēl brauc uz Dau​sonlīnijas kuģiem?

— Uzgaidiet drusku.

Darbinieks sameklēja kādu grāmatu — firmas kalpotāju dienesta gaitu sarakstu.

— Kalverts … Kalverts … — tas meklēdams runāja. — Jā, viņš ir braucis vēl par pirmo stūrmani uz «Island» četrpadsmit mēnešus, tad pārgājis uz «Northhumberland», kur nobraucis divi gadus. 1910. gadā viņš izstājies no mūsu rēde- rejas dienesta, pāriedams par kapteini uz Austrumāzijas sabiedrības kuģiem. Tagad viņš droši vien braukā Tālo Austrumu ūdeņos vai dzīvo krastā, jo mums par viņu nav ienākušas ne​kādas ziņas …

Tas bija viss, ko Indrups dabūja zināt savā Liverpūles braucienā. Alfrēds Kalverts … kapteinis uz Austrumāzijas sabiedrības kuģiem … Tēva pēdas bija atrastas, bet tūlīt atkal pazaudētas. Ej uzmeklē viņu Tālo Austrumu jūrās vai Britu Impērijas koloniju plašumos!

Vēl divi dienas mazais nedēlnieks nostāvēja Birkenhedas dokā, izdodams un uzņemdams kravu, tad devās atpakaļ uz Beļģiju.

2 Ģentē Indrups saņēma aprēķinu un otrā dienā aizbrauca uz Antverpeni. Viņš tūlīt devās uz ostu un sāka meklēt Pilotu. Tā nebūt nebija vienkārša lieta. Ar pūlēm Indrups saklaušināja Pilota minēto jūrnieku pansiju adreses, bet ne pie Mārtiņa, ne Tetera nezināja, kur tagad atrodas viņa biedrs. Pilots bija te parādījies pāra reižu bez mantām, veco Antverpenes bičmaņu sabiedrībā, un aizgājis tiem līdzi klejot pa ostas dokiem. Indrups jau bija paredzējis, ka Pilots neapmetīsies jūrnieku pansijās pie pazīstamajiem bordiņmeistariem — viņam nebija tik daudz naudas, ko samaksāt par pansiju divām nedēļām uz priekšu.

Un, ja arī būtu, tad brīvais lauka putns vis nelīstu dārgajā būrī tagad, kad Sibīrijas dokā stāvēja divi Latvijas tvaikoņi, bet Afrikāņu dokā un Amerikāņu ostā katru stundu ienāca pa kādam jaunam kuģim, kas pārveda naudīgus un no- cietušos zēnus.

Arī Indrups neapmetās bordiņmājā, jo viņa nolūks nebija gaidīt šanses uz ārzemju kuģiem — pagaidām viņam vispār nebija nekāda nolūka. Neko viņš negaidīja no nākotnes, ne par ko nedomāja šodien. Kad tikai diena galā. Drīz viņš sa- kūlās kopā ar īstajiem bičmaņiem, kuri mētājās Antverpenē dažs jau otro trešo gadu. Starp viņiem bija visu rasu pārstāvji. Ziemeļnieki un dienvidnieki, baltie un krāsainie, jauni un veci, glīti, spēcīgi cilvēki un nožēlojamas paliekas. Visi viņi sauca sevi par jūrniekiem, lai gan dažs nemaz nebija selgā bijis, bet cits kādreiz, savu klaidoņa gaitu sākumā, bija taisījis kādu retu, īsu braucienu. Viņi bija nekaunīgi un droši: gluži svešam cilvēkam paprasīja cigareti, palūdza aizdot līdz rītam pāris franku un, ja manīja, ka darīšana ar «zaļo» vai mīkstčauli, tad vedināja izmaksāt pudeli vīna.

Tobrīd, kad Indrups nonāca Antverpenē, beļģu iestādes vēl neinteresējās par šo klaidoņu armiju.

Bičmaņicm bija īstie zelta laiki. Ko policija viņiem varēja padarīt? Uzprasīt, lai parāda 15 frankus? Tos viņi allaž uzglabāja, tie bija svarīgāki nekā pase: cilvēks ar 15 frankiem kabatā vēl varēja iztikt kādu dienu un nebija sabiedrībai bīstams. Kad bordiņ- mājas bija pilnas ar darba tīkotājiem jūrniekiem un Unionā vietu gaidītāju skaits sakāpis tūkstošos, bičmaņi varēja droši staigāt pa ielām un ostu — nevienam nenāca prātā apgrūtināt tos ar darba piedāvājumiem. Bet dažreiz, vasaras vidū vai kātoju svētku laikā, kad be|ģieši palika mājās un daudziem kuģiem sāka aptrūkt ļaužu — tad nabaga bičmanim vajadzēju nolīst kaut kur pie malas. Viņš taču neļausies policijai sevi noķert un uzlikt uz kaut kāda rūsas gabala vai dubļu kastes par matrozi jeb melno. Tādos brīžos bičmaņi pazuda no ostas un dzīvoja ārpus pilsētas uz kādas salas Šeldē, pacietīgi gaidīdami gaišākas dienas, kad Antverpenē saradīsies vairāk darba gribētāju un Unions atkal spēs sastādīt kuģu ekipāžus. Ak jā, tie bija vecie labie laiki, par kuriem vēl ilgi atcerēsies

daudzi latvju zēni, kas toreiz klīda Antverpenes dokos vai dzīvoja uz salas. Vēlāk viņus izdzenāja lielās krīzes spoks.

Iestājās siltas un saulainas dienas. Indrups dzīvoja īstu putna dzīvi. Atzinis, ka pustukšais jūras maiss ar dungriņiein un veco veļu ir tikai par apgrūtinājumu, viņš to pārdeva pa vecam kādā bodītē. Taisni brīnums bija, cik maz viņam tagad vajadzēja. Pārgulējis kaut kur zem klajas debess, viņš nomazgājās Šeldes netīrajos ūdeņos vai pie sūkņa un tad lēnā garā, nesteigdamies sāka savu dienas gaitu. Ne jau katrreiz izdevās pielasīt pilnu vēderu. Bet cilvēks jau nav cūka, kurai katrā ziņā jānobarojas. Kas varēja būt jaukāks par mierīgu, dīku pastaigāšanos, kad visur ļautiņi rāvās smagā, nemīlīgā darbā, nesa un cilāja saiņus, vadīja celtņus, kliedza, uztraucās, lēja sviedrus un bendēja nervus, bet tu pasmaidi par viņu verdzisko čaklumu un sildies saulītē? Tev nevajag jaunus uzvalkus, dārgus dzīvokļus, izrādes un sievas; nekad tu nedomā mēnešiem, gadiem uz priekšu: kā dzīvošu, no kā iztikšu? Gan jau kā nebūt. Ar savu pieticību tu pērc sev visbrīvāko dzīvi pasaulē.

Siem ļaudīm bija pašiem sava valoda, ostas žargons — barbarisks angļu-franču-vācu izlokšņu maisījums. īsā frāzē, kas sastāvēja no dažiem vārdiem, ietilpa trīs dažādas, neiedomājami sakropļotas valodas. Ostā bija pat kāda grāmatu bode, kur jūrniekiem pārdeva šajā «valodā» sarakstītas grā​matas.

Staigādams vecajiem matadoriem līdz, Indrups īsā laikā iepazinās ar visiem dokiem, zināja, no kura policista jāuzmanās, kādām vietām jāiet ar līkumu apkārt, kā iekļūt aizliegtajos ostas rajonos un kas kurā vietā dabūjams. Katru dienu viņš redzēja kaut ko jaunu.

Beidzot Indrups saņēma ziņas par Pilotu: tas bija arestēts un ievietots darba mājā, jo kopā ar diviem skandināviešiem un vienu grieķi bija izdauzījis kādu ostas dzertuvi. Dzērumā sasituši visus traukus, salauzuši krēslus un pašam krodziniekam uztaisījuši zilu aci. Pilotam tagad vasara bija pagalam, jo bez trīs mēnešiem cietuma soda viņš cauri netika. Indru-, pam to pastāstīja kāds liepājnieks, kurš sen jau vēlējās, bet nevarēja aizbraukt mājās. Viņa piederīgie domāja, ka, ilgus gadus pa ārzemēm dzīvodams, tas būs sapelnījies daudz naudas, turpretim puisim nebija lāga krekla mugurā. Kā lai tāds rādās savējiem acīs?

Indrups nodzīvoja Antverpenē visu maija mēnesi. Lielā pilsēta drīz sāka viņam apnikt, un kādu dien viņš teica tai ardievas, kopā ar jaunu poli dodamies uz Francijas robežām. Viņi pārgāja to pie Rubē un devās uz Ruānu, kur tagad bič- maņiem sākās «lielā sezona».

3 Ruānā Indrups atrada priekšā jau vairākus tautiešus, kas bija ieradušies kā «zaķi» ar kādu Latvijas tvaikoni. Vairums bija jauni, zaļi zēni, nupat kā no skolas sola nākuši. Viens bija izmucis no mazgadīgo noziedznieku labošanas iestādes, pāris aizbēguši no karaklausības, bet citi — marīnislu romā- mis salasījušies, jauni dēku kārotāji. Šā savādā transporta organizators izrādījās neviens cits kā vecais paziņa Plauka. Saticis ostā Indrupu, viņš apsveica to patiesā sajūsmā. Pirmajā izdevīgajā brīdī viņi aizlavījās no «zaļajiem», kuri uz​manīja katru Pļaukas soli un neatstājās no tā.

— Pastāsti, — kas Rīgā jauns? — Indrups jautāja, kad viņi bija palikuši divi vien. — Ko dara «Kapteinis» ar Trī- cekli? Vai Ženija vesela?

— Kas tiem tagad vainas, — Plauka atbildēja. — «Kapteinis» lāpa zēģeles, bet Trīcekli tēvs aizveda uz laukiem. Man vairs nebija neviena kārtīga biedra. Cik ilgi lai es viens pats mētājos gar malu?

Bet kur tad Pilots?

— Antverpenes cietumā.

Plauka pārsteigts uzlūkoja Indrupu.

— Ko, vai tad … šie jau dabūjuši zināt? — viņš klusi jautāja. — Tad ir dumji. Būs vecajam puikam jānosēž daži gadiņi…

— Par to nieku?

— Kas tas par nieku? Vai tad tu nezini?

Indrups pasmaidīja.

— Kā ne, man Antverpenē pastāstīja aculiecinieks, kas bijis klāt, kad Pilots ar biedriem izdemolējis krogu.

— Tas nav tas, — Plauka purināja galvu. Pieliecies Indrupam tuvāk, viņš čukstēja pavisam klusi: — Atceries Šķidriņu? Pilotam Rīgā dzen pēdas. Arī par tevi bija sākuši interesēties. Tāpat man ar. Bija jālasās prom no acīm, citādi var vēl iepīt nejaukā lietā. Viss ir smalki izpētīts.

Klusēdami viņi steidzās tālāk prom no ostas, kur likteņa varā pamestie dēku kārotāji tagad uztraukti meklēja sava pazudušā vadoņa pēdas. Plauka atradās ļoti nepatīkamā stāvoklī: Rīgā viņš bija sastāstījis zaļajiem, ka Ruānā viņam plaša pazīšanās kuģinieku aprindās, un solījies tos nedēļas laikā uzlikt uz okeāna kuģiem — koloniju braucējiem. Džungļu un kluso salu tīkotāji viņam tad samaksāja katrs desmit latus. Saziņā ar kādu kurinātāju Plauka bija nobēdzi​nājis bunkuros veselu duci jaunu zēnu, bet otru duci — šur un tur pa visu kuģi: dažus vinču bedrēs, citus klāja kravā atstātos peilējamos caurumos, vēl citus pīķa važu kastē. Kādu vientiesīti viņš bija iebāzis lielā vēja caurulē, kas gulēja priekšgalā uz baka, bet diviem kungu dēliņiem — vidusskolniekiem ierādījis vietu lielajā glābšanas laivā. Ostas policija tos visus atrada un novadīja krastā. Neuzieti palika tikai veiklākie, kas prata izslapstīties pa katlu virsu un ogļu telpas tum​šajiem kaktiem. Šo laimīgo bija astoņi gabali.

— Ko lai es ar viņiem iesāku? — Plauka sūrojās. — Nauda ir saņemta un sen jau nodzīvota, bet no šansēm ne smakas. Kas tādus teļus ņems uz kuģa? Man vajadzēs nozust uz kādu laiku. Tikmēr tie labuki visi būs policijai nagos un pa etapu aizstabulēti atpakaļ uz Rīgu. Viņi nepavisam neprot uzvesties: kur iet, tur viss bars kopā. Dūzis tūlīt redz, kas tie par putniem. Ne tu vari uziet uz kāda kuģa pafektēt smēķi, ne aprunāties ar feleriem — tūlīt visi kā vārnas apkārt. Ko tu saki, vai nešļūksim tālāk?

— Es gribēju apskatīt Ruānu …

— Ko tu te redzēsi? Vai te kas ir? Ja tev nagi niez, darbu gan tu vari dabūt. Ostā pie kuģu izkraušanas maksā 25 fran​kus par dienu.

Indrups pasmējās.

— Darbu? Ne tāpēc nācu bičot. Ja es gribētu darbu, tad kaut vai rīt varētu strādāt. Nevis kuģus kraut, bet pavisam ko citu. — Viņš pavīpsnāja un smīnēdams apskatīja savus pirkstus, uz kuriem vēl bija daudzas tulznas — ogļu dzinēja un kurinātāja darba piemiņas. — Nē, strādāt es v ē 1 nevēlos. Uz kurieni tu gribi mukt?

— Vienalga, kur. Kad tikai prom no «zaļajiem».

— Manis pēc varam iet…

Un tā viņi klusiņām atstāja jautro Normandijas ostu, nebēdādami par saviem biedriem, kas palika svešās pilsētas ielās. Viņi staigāja pa Normandijas ceļiem līdz Havrai, apgrozījās tur kādu nedēļu, tad pārcēlās uz Šerburgtt . . . Bresti … Nanti… Tur Plauka vēlreiz izdarīja veco muļķību: iekāroja kāda nantieša velosipēdu. Bet, tāpat kā Kopenhāgenā, arī šeit viņam neveicās. Viņu notvēra nozieguma vietā un iesēdināja uz dažiem mēnešiem «brīvā pansijā».

Indrups devās tālāk uz dienvidiem — caur Larošeli līdz Bordo. Nonācis slavenajā vīna pilsētā, viņš nolēma atpūsties tur kādu laiku.

Jaukais laiks un skaistā zeme! Klusi plūst Garona pilsētai cauri… Zaļi kalni pa labi, auglīgi līdzenumi pa kreisi. Vīnogu krūmi zeļ gar ceļa malām, klusi ļautiņi urķējas savos la-u kos, bet tu staigā svilpodams augšā un lejā, apsēdies kalngalos, raugies, kā kuģi nāk no Zirondas, kā skursteņi kūp un buras mirdz saulē. Ja tev ir karsti, noej lejā un izpeldies straumē; kad tu esi noguris — atlaidies zem kāda krūma. Bet, kad tuvojas vakars, ej atpakaļ vīna pilsētā un uzmeklē kādu skandināviešu kuģi. Tur tev iedos vakariņas un tu matrožiem nomazgāsi traukus. Ak, šī skaistā, brīvā dzīve, Juri Indrup! Neviens tevi nepazīst, neskatās uz taviem nošķiebtajiem apaviem un noļukušo cepuri. Tu vari iet, kā tev patīk, runāt, ko gribi, svilpt, spļaudīt un dīkt. Neviens neprasīs, kur tu šonakt biji un ko tu darīsi rīt, ar ko tu saejies un kur tu mājo.

Citreiz tu aizej līdz Baseina dokam, kur no kuģiem izkrauj zemes riekstus un iekrauj kraupainos koku

bluķus. Tur strādā krievu emigranti — nabadzīgi, panīkuši, bet iedomīgi zeļļi. Agrāk tie komandēja rotas un pulkus, citiem bija muižas un nami pilsētās, augsts stāvoklis, tituļi, činas. Tagad viņi veļ Pireneju kokus, rīkojas ar lāpstu un kustas dzīvāk, kad meln- ūsainais francūzis — priekšstrādnieks uzkliedz spalgā balsī. Vakarā viņi salasās netīrā ostas krodziņā, dzer lēto skābvīnu un sapņo par bijušajām dienām.

Nabaga nelgas! Viņi vēl nebeidz cerēt: «Tā tas nepaliks… nepaliks nemūžam! Sarkanie izputēs, sacelsies tauta, un mēs vēl redzēsim krievu zemi!» Grūtsirdīgi tie dzied savas skumjās dziesmas, raud, šņaukājas un skūpsta viens otru. Indrups grozās viņu barā, iedzer no viņu pudelēm, un dažreiz kļūst arī viņam skumji… tik skumji, ka gribas aiziet kaut kur laukā, tumšā klajumā, un kaukt vilka balsī.

Tādos brīžos, apdzēries un sajucis, viņš vairs nesaprata savu stāvokli un neatbildāms jautājums urbās viņa apziņā: kāpēc tu to dari? Nekas viņam neliedza aiziet no šīs nīkuļu pasaules, durvis uz pagātni stāvēja līdz galam vaļā, viņa vieta vēl nebija aizņemta. Bet viņš neskatījās turp, apzinīgi vairījās domāt par savas dzīves īsto jēgu.

Reiz Indrups sakūlās kopā ar dažiem zviedru matrožiem un klejoja tiem līdzi pa Bordo krodziņiem un Rue de Gailē ielas iestādēm, kur mājoja publiskās sievietes. Zviedri viņam izmaksāja. Viņi dzēra un trakoja visu nakti, jo otrā dienā bija kaut kādi katoļu svētki un nevienam nevajadzēja darbā iet. Pēc pusnakts jautrais pulciņš ieklīda kādā namā, kur puskai​las meitenes pastaigājās gar viesu galdiņiem, sēdās vīriešiem klēpjos un aicināja dejot, tiklīdz sāka skanēt klavieres. Jā, šīs nelaimīgās klavieres! Mēnešiem ilgi Indrups nebija redzējis savu mīļo, pazīstamo instrumentu. Apskurbis, aizmiglotām acīm tagad viņš raudzījās uz vecā flīģeļa melno vāku, kura pulējums laistījās spuldžu spožajā gaismā. Balto taustiņu rinda viņu satrauca kā vecu kavalērijas zirgu kara taures signāls. Daudzus gadus viņš bija studējis šo noslēpumaino radījumu, atminējis visas viņa mīklas un sācis valdīt pār viņa burvībām, kas tūkstošgalvainu ļaužu pūli spēja sagrābt savā varā, iejūsmot, skumdināt, satriekt un aizraut gavilēs. Tukla jaunkundzīte tagad bungoja noleijerētu fokstrotu, viens nepareizs akords sekoja otram, pedāļi misējās, un griezīgas disonanses mocīja Indrupa dzirdi. Atkal viņš sajuta traku, nepārvaramu kārdinājumu: spēlēt! Iet, padzīt trekno neprašu no klavierēm un parādīt šiem ļautiņiem, kā jāspēlē! Tā vairs nebija ermoņika, Salmiņa trīsrindnīca. Cepures zemē, jūs ne​cienīgie, kas redzat šo brīnumu!

Indrups cīnījās, turējās pretim vilinājumam ar visiem sava gara spēkiem, bet baltais un sarkanais vīns bija kā pinekļi, kas saistīja viņa prātu. Starpbrīdī, kamēr klavieru spēlētāja pie spoguļa pūderējās, viņš klusi piezagās flīģelim un apsēdās uz krēsla. Ehē, pirksti vēl zināja, kas darāms! Vecais, viltīgais List! Veltīgi tu uzstādīji šīs lamatas — Indrupa pirkstus tu nenoķersi. Viņš ķer un ēd tavus skaņu rēbusus, rokām un kājām uzbūvē tavas sapņu pilis, opuss pēc opusa slīd caur viņa pirkstiem, un nekur tu nevari piesieties! Ha, lia, ha! Lūk, tā!

Indrups nezinaja, ka pec tam viss bija noritējis. Otrā rīta viņš atmodās kādā nišā zāles dibenā.

Skandināvieši bija prom, sievietes gulēja savās istabiņās, bet aiz bufetes grāmatu rokās sēdēja resna vecene. Pamanījusi, ka Indrups atmodies, viņa izgāja blakus telpā un pēc brītiņa atgriezās ar diviem vīriešiem — vienu druknu balto, iestādes īpašnieku, otru mazu, sprogainu nēģeri, kam acis spīdēja kā pelei. Baltais pienāca klāt, familiāri uzsita Indrupam uz pleca un sāka runāt par pagājušo nakti.

— Tu proti spēlēt, — viņš teica. — Tev tā lieta iet. Man ir kāds priekšlikums. Lūk, šis melnais velns spēlē saksafonu. īsts džesbendists. Vēl es zinu labu bundzinieku. Ja tu sēstos pie klavierēm, tad mums būtu labākā kapela visā Rue de Gailē. Ko tu par to saki?

3S2 Indrups izbrīnījies uzlūkoja publiskā nama saimnieku. Ko nozīmēja šī valoda? Spēlēt klavieres… kopā ar saksafonistu un džesa bundzinieku. Kur viņš grābis tādu ideju?

Bet drīz viņš atcerējās pagājušās nakts notikumus un iz trūkās pats no sevis. Tad tik tālu gan? Pie klavierēm! Vai tas nebija pirmais solis atpakaļ, uz pagātnes pusi? Tagad krogā, bordelī, rīt varbūt kādā restorānā vai naktslokālā, bet parīt- uz estrādes.

— Tu dabūsi brīvu uzturu un desmit frankus par vakaru … — francūzis turpināja — Nu, vai iet tā

liela?

Nēģeris salika plaukstas taurveidīgi pie lūpām un imitēja savu instrumentu: — Tuh, tuh, tururuh, tuh, tu tu ruh!

Indrups pēkšņi sāka smieties.

— Desmit frankus! Ha, ha, ha! Nē, es negribu spēlēt.

— Bet par piecpadsmit?

— Es nespēlēšu arī par simts frankiem. Kas jums nāk prātā! Sveiki!

Viņš aizmuka no bīstamās vietas. Kādi joki tik nebija jāpiedzīvo, ja cilvēks mazliet pastaigājās pa lauku! Viņš — pirmās šķiras pianists, konservatorijas laureāts, stipendiants un tā tālāk, un tā tālāk — lai spēlētu kaut kādā džesbenda burkšķi! Desmit frankus par vakaru un paēst, cik lien. Jā, ko gan tāds bičmanis vairāk varēja vēlēties? Tas bija jocīgi, ļoti jocīgi … Indrupam kļuva pavisam jautri ap dūšu. Ta gad viņš uzmanīsies no tādām vietām, kur klavieres. Nelgas, vieglie putni! Es taču neesmu nācis strādāt svešā zemē. Ja es to gribētu, tad atrastu labāku vietu nekā Rue de Gailē.

Klaidoņa ilgas atkal jau pamodās viņa asinīs. Tai pašā dienā Indrups aizgāja no Bordo. Viņš devās uz augšu gaF Garonu līdz Tulūzai. Tur viņam piesitās kāds krievu emigrants, kas gribēja aiziet uz Rivjeru, palūkoties, kā dzīvo viņa agrākie draugi, kņazi un grāfi. Arī viņš bija grāfs — tā vismaz teica — un kādreiz grozījies labākās aprindās. Patlaban bija vislabākais laiks tūrismam. Indrupam nu bija īsāks ceļš, jo viņa ceļa biedrs runāja par septiņiem mēmiem.

— Toreiz, kad mēs ar kņazu Tereščenko Pēterburgas angļu klubā spēlējām kārtis …

Sapņot ir jauki… Sapņo lieli un mazi, stiprie un vājie. Un katrs cilvēks kādā vietā ir mazliet «ķerts».

Tas dzīvei piešķir krāšņumu.

Divi mēnešus Indrups klejoja pa Dienvidfrancijas ceļiem. Ronas ielejā viņš nonāca, kad sākās vīnogu ievākšanas sezona. Vairāk ziņkārības nekā vajadzības dēj viņš pieņēma «grāfa» priekšlikumu — pastrādāt kādu nedēļu Langedokas vīna dārzos. Šajā laikā tur saklīda visādi klaidoņi no Mar seļas un lielajām ziemeļu pilsētām. Sevenu kalnieši nāca lejā pelnīties, bet Indrupam un «grāfam» līdzīgi ļaudis — pa​mieloties pie sulīgajiem ķekariem.

Augu dienu Indrups tagad nesa uz pleciem pilnos vīnogu grozus. Viņa augumam tas bija veselīgs rūdījums. «Grāfs» strādāja ar sievietēm pie ogu novākšanas, jo tur bija vieglāk un varēja izpļāpāties pēc sirds patikas. Jā, jā, viņam nebija svešas šādas lietas. Kaukāzā un Krimā viņam kādreiz pašam piederēja vīna dārzi, tatāri un gruzīni strādāja viņa laukos, un viņš tad vis nestaigāja ar grozu kaklā, griezdams ķekaru kātiņus, bet pajādelēja melnā ērzelī no vienas muižas uz otru. Pārvaldnieki tam nāca pretī ar ziņojumiem, zemnieki klanī​jās, bet viņš bija labs kungs. Nu, ko tur … Gadās dzīvē…

Vai tādi gājuputni var ilgi nosēdēt vienā vietā? Ko viņiem nozīmē laba pārtika un daži franki dienā?

Viņi strādā, kamēr tiem tīk. Tad kādu nakti «grāfs» klauvē pie dārza īpašnieces loga. Nez kā tas bija gadījies un ko viņš tur cerēja atrast, bet turīgā atraitne laikam nesaprata bijušā aristokrata īsto vērtību. No rīta abiem draugiem izmaksāja nopelnīto algu un viņi gāja tālāk. «Grāfs» visu dienu bija drūms. Pret va​karu viņš sāka runāt.

— Nu, kas šī tāda bija par princesi? Domā, es nezinu, kā viņa dzīvo? Es jau nemaz negribēju ar viņu ielaisties, tikai pajokoties kādu stundu — sametās garš laiks.

— Viņa tevi aizdzina no loga? — Indrups jautāja.

— Nē, es biju iekšā. Bet ko tur runāt, ir dažādi cilvēki. Tāda aprobežota zemniece maz ko saprot no izsmalcinātām lietām.

Viņi klaiņoja tālāk. Izstaigājās pa Provansa kalniem un nokāpa lejā Rivjeras piekrastē. «Grāfs» katru rudeni mēdza apciemot šo apvidu. Nekas liels jau viņam netika, tikai tāda patīksmināšanās no tālienes, tomēr labi diezgan.

— Eh, ja man būtu fraka … — viņš nopūtās, sēdēdams Indrupam līdzās kādā kalngalā. Lejā gulēja Nica, mierīgā jura zilēja tālāk. Jahtas slīdēja gar piekrasti, limuzīni joņoja pa ceļiem, un karogi plīvoja

virs viesnīcu jumtiem.

— Ko tad tu darītu? — Indrups jautāja.

— Es noietu lejā un dejotu kazino ar grāfienēm.

— Jā, viņas nu gan kaut ko saprastu no izsmalcinātām lietām.

— Hm … hm … — «grāfs» krekšķināja.

Viņi turējās pa gabalu no galvenajiem satiksmes ceļiem, jo abi baidījās sastapt kādu senu pazīstamu.

Vēl gan nebija sākusies lielā sezona, bet gluži bez rīdziniekiem Rivjerā ari tagad nevarēja būt. Un taisni mākslinieki te mēdza atklīst.

Kādu dien Indrups sāka prātot: uz kurieni doties no šejienes? Viņu interesēja tikai divas vietas — Marseļa un Dže- nova. Līdz abām bija apmēram vienāds attālums. Bet, atcerējies Mārtiņsona nostāstus par itāļu žandarmiem, kas veco zēnu bija sapipkojuši zili melnu, viņš atzina, ka būtu neprāts līst iekšā tādā peklē. Franči tomēr bija lāga ļaudis, ar viņiem varēja iztikt gluži labi. Tātad — uz Marseļu! Bija pēdējais laiks, ja gribēja līdz ziemas sākumam tikt kādā siltākā vietā. «Grāfs» pavadīja Indrupu līdz Tulonai un būtu sekojis līdz pašai Marseļai, ja viņam neuznāktu tieksme uz izsmalcinātām lietām: kādā ciemā, kur viņi pārgulēja pa nakti, «grāfs» ieraudzīja jaunu zemnieka sievu. Viņš to pacienāja ar konfektēm, kuras kā caur burvību pēkšņi atradās vecā aristokrata kabatā, un vedināja pastaigāties pa lauku. Zemnieces vīrs, atgriezdamies no tirgus, kļuva liecinieks sentimentālai mīlas idilei. Vecais palaidnieks dabūja bargu kāvienu, jo arī te ļau​dis neko nesaprata no izsmalcinātām lietām.

Kamēr saniknotais zemnieks darījās ar «grāfu», Indrups steidzās prom. Četras dienas vēlāk viņš nonāca Marseļā. Bija novembra sākums. Pirmajā vakarā, staigādams pa kreiso ostas moli, Indrups piedzīvoja patīkamu pārsteigumu: moļa galā, kājas dambja malai pārkāris un vērodams zvejas buri​niekus, kas izbrauca jūrā, sēdēja — Pilots!

5 — Hei, vecais, kā tad tu šeit gadījies? — Indrups iesaucās, uzsizdams Pilotam uz pleca. Tas uzlēca kājās un pārsteigts blisināja acis. Abi draugi klusēdami apskatīja viens otru. Tad Pilots sniedza Indrupam roku.

— Sveiks, Jurka! Es redzu, tev nav gājis labāk kā man. Nevar teikt, ka tu būtu eleganti ģērbies.

— Hm, jā …

Abiem bija vēl tie paši Rīgas apģērbi, krietni apdiluši, garām bārkstīm ap svārku aprocēm un cauriem bikšu ceļgaliem. No apaviem bija tikai tik daudz kā nosaukums. Zeķu nebija. Vienīgie krekli, šad tad bez ziepēm cejmalas grāvjos izskaloti un saulē žāvēti, tagad vai lipa pie miesas, izplatot asu sviedru smaku. Gulējuši gan uz kailas zemes, gan siena gubās, tukšos vagonos un vecos kuģu un lokomotīvju katlos, kas mētājās staciju un ostu nomaļajos kaktos, virii nēsāja līdz savu naktsmītņu piemiņas zīmes — rūsas, māla plankumu, visādu gružu un traipu veidā. Apdāvināts detektīvs pēi šīm pazīmēm varētu diezgan pareizi noteikt, kā viņi dzīvo juši pēdējos mēnešus.

— Ko tu šeit dari? — Indrups pirmais atsāka valodas. — Dzirdēju, ka tu esot ticis brīvā maizē pie Antverpenes viesmīlīgajiem saimniekiem.

— Saki labāk: brīvā putrā … — Pilots īgni saviebās.

— Nebija gaisa?

— Tev vajadzēja izmēģināt, kā ir, kad trīs mēnešus no vietas jāplucina vērķi un visāds barahlo! Ja par to vēl dotu kārtīgi paēsti No rīta plāna plāna šķēlīte maizes un uzsildīts ūdens. Strādā tad visu dienu un vakarā saņem vienu kunkuli kartupeļu biezputras. Visu dienu cits nekas prātā nestāv kā ēšana. Tā man nebija gājis pat ziemā, kad ostā nav neviena kuģa.

— Pārāk vājš tu neesi palicis.

— Vēlāk jau atkopos. Franču maize un vīns ātri uzbaroja. Ak Jurka, ja es to būtu zinājis, tad toreiz ne par kādu naudu neietu norvēģiem krogā līdz.

— Kāpēc sākāt trakot?

— Vai es zinu. Viens ierunājās, visi tūlīt darīja. Labi, ka vēl neaizdedzinājām krogu. Es būtu ticis laukā divi nedēļas ātrāk, bet tur bija viens uzraugs — gatavais suns. Uz mani ieēdās no pirmās dienas.

Katrreiz pagādāja to nejaukāko darbu, kur vien varēja, sējās man klāt. Apcēla, visādi nerroja. Es cietos, cietos veselu mēnesi, bet vienreiz arī man dūša bija pilna un, kad šis trāpījās pa tvērienam, šāvu tā pa ausi, ka lohs nolaidās slīpi. Būtu tu redzējis, kas tad bija par traci!

— Tu dabūji kārtīgu mugurbrokastu?

— I nerunā! Saskrēja uzraugi, ierāva mani pie priekšnieka. Tad bija pipkas ne pipkas, pēc zortēm.

Pataisīja mani tādu, ka pats sevi nepazinu. Kamēr pampums atslāba un zilumi izzuda, mani iespundēja viennīcā. Pēc tam disciplinārais sods divi nedējas.

— Kā tu sadomāji nākt uz frančiem?

— Mani pārdzina pār robežu. Kad beidzās termiņš, šie uzprasīja, uz kuru pusi vēloties iet — Holandi vai Franciju. Tad ar konvojiem aizstabulēja uz robežu un palaida. Es vairs nedrīkstu Beļģijā rādīties. Ja mani tur vēlreiz ķers, tad nav glābiņa — tūlīt prom uz Kongo spaidu darbos.

— Rīgā arī nav nekas labāks.

— Tā jau dzirdēju. Būs jālaižas kur tālāk. Pats redzi, cik šaura ir Eiropa: divi cilvēki nevar ne tik daudz kā mazliet pastaigāties, nesatikuši viens otru.

— Vai tu sen jau Marse|ā?

— Otrā nedēļa. Nav gaisa, te mēs ilgi necietīsim.

— Kāpēc tā?

— Traki nejauka «špana». Kārtīgam bičmanim ar tādiem kauns satikties. Acis spīd kā vilkiem, nazis ar španriņķi ro​kās. Bet kā tad tu, Jurka, te atkūlies?

Indrups izstāstīja savus piedzīvojumus. Tuvojās vēsa nakts. Draugi izstaigājās gar ostu, meklēdami vietu naktsguļai. Uz kuģiem viņus augšā nelaida, krodziņiem nebija naudas. Viņi ielīda kādā zvejas laivā, bet drīz viņus aizdzina īpašnieks. Pāri pusnaktij viņi klīda pa ielām, kamēr uzgāja kādas vecas fabrikas pussagruvušos mūrus. Tur bija priekšā četri nēģeri un divas sievietes. Zeme ķieģeļu drumslām piebirusi, pa izdauzītiem logiem vilka vējš. Viens otram piespiedušies, draugi sēdēja kaktā un snauda līdz rītam.

Nākošu nakti viņi atkal atgriezās turpat. Sākās visdrūmākais un nejēdzīgākais laiks viņu klaiņojurnā.

Tukšiem vēde​riem viņi staigāja apkārt pa lielo Marse|u, apauga bārdām, noliesēja un galīgi panīka.

— Ja nebūtu ziema, varētu aizstaigāt atpakaļ uz Bordo… — Indrups prātoja, divi nedēļas nodzīvojis Mar- se|ā. — Tur konkurence nebija tik liela, vismaz reizi dienā dabūja piepakot vēderu.

337 Bet viņiem nebija silta apģērba. Kaut kā vajadzēja izsisties līdz pavasarim tepat uz vietas. Atnāca Ziemassvētki. Kadu nakti uzsniga sniegs. Sals sakāpa līdz pieciem grādiem.

22 - V. Lācis, Raksti IV. Draugi aptina savus cauros apavus ar lupatām un kaut kā laipoja gar ostu.

— Nupat mēs esam ķezā lidz ausīm… — Pilots atzinās. — Ja laiks nepaliks siltāks, mēs nosalsim kā žurkas.

— Kaut kas jādara, — Indrups piekrita. — Tā vairs ne​var palikt.

— Ko tu domā uzsākt?

— Es nezinu. Lūkosim izdomāt.

Viņi bija nonākuši tādā stāvoklī, ka Haris jau sāka domāt par ielaušanos kādā pārtikas tirgotavā.

Tagad viņš būtu ar mieru pat strādāt pie kuģu iekraušanas, bet katrs mēģinājums dabūt darbu beidzās neveiksmīgi. Indrups bieži iegrima domās: vai tiešām vajadzēs atgriezties tur, no kurie* nes viņš bija aizbēdzis? Vai jau sākas gurums? Trakā dēka sāka pieņemt aizvien nejēdzīgāku veidu. Indrups gan neko lielu nebēdāja par savu stāvokli. Svešo cilvēku nicināšana viņu neaizskāra. Bet kāds prieks bija badoties un salt, smir​dēt un saņemt policistu sitienus, ja gadījās tiem pa kājām sliktā brīdī?

— Vajadzētu tikt uz Alžīru, — viņš teica Pilotam. — Tur būs siltāks laiks.

Bet, kad viņi aprunājās ar vecajiem trampiem, kādi ir bi- čošanas apstākļi Alžīrā, viņiem zuda vēlēšanās braukt turp. Kāds krievs tur bija nodzīvojis četrus mēnešus. Gatavā elle! Ja gribi — ēd akmeņus. Uz kuģiem augšā nelaiž. Policija nikna kā uguns. Marseļa tad jau bija gandrīz vai īstā Kanaana.

Pagāja vēl divas nedēļas. Sals beidzās, bet nekāds siltums arī nebija. Indrups sāka ložņāt gar Marseļas kafejnīcām un bāriem. Lasīja koncertu programas naktslokālu logos un izcīnīja izmisuma pilnu cīņu sevī. Nekad viņš nebija atradies tik tuvu kapitulācijai kā šajās drausmīgajās dienās. Tas nebija vājums — tikai kustonisks dzīvotgribas instinkts: cilvēks zināja, ka viņam draud iznīcība, bada nāve un slimības nespēks, bet mirt vēl negribēja.

«Kam gan es spītēju?» jautāja šaubu balss. Ciešanu apskurbis, viņš vairs nesaprata šīs izmisušās cīņas jēgu. Dažbrīd pavīda pat baigi gaišredzības mirkļi un viņam kļuva kauns par savu dzīvi. «Viss tas ir uzpūsts, samākslots, paš- iedvests! Tu neesi labāks par seno laiku analioretiern, kas bēga tuksnešos un mērdēja sevi, vientiesīgi iedomādamies, ka viņu riešanas iespaidos ļauno, samaitāto cilvēci. Tu biji sarūg- tināts, apnicis, alki protesta. Bet vai tā neprotestē ģeķis? Tu doma apkaunot kādu ar savu pašradīto postu un ciešanām? Viņi to sapratīs pavisam citādi: paklīda cilvēciņš, nogāja no ceļa; žēl, bet ko tur var darīt, kad nav rakstura …

Mocīdamies ar tādām domām, Indrups kādu dienu bija aizmaldījies gandrīz līdz pašam Marseļas centram. Sludinājumu stabos bija uzlīmētas svaigas afišas: latvju mākslinieku pāris — vijolnieks Krūms un dziedātāja Birzniece — uzstājas šovakar savā koncertā. Krūms bija Indrupa skolas biedrs no konservatorijas laikiem, diezgan viduvējs talants, bet uzņēmīgs un neatlaidīgs — lūk, viņš jau spēlēja ārzemēs. Indrups staigāja kā piedzēries, tīksminādamies ar savu patē tisko stāvokli: noklīdis, skrandains un badu pamērējis, viņš tagad varēja vienā rāvienā izrauties uz augšu, ārā no purva. Tautieši — mākslinieki, ja ne citādi, tad sensācijas dēļ palī​dzētu viņam. Apģērbtu jaunās drēbēs un aizvestu uz Parīzi.

Gan jau tur atrastos kāds impresārijs, kas sarīkotu viņam tik daudz koncertus, cik vien viņš vēlētos.

Vajadzēja tikai aiziet uz viesnīcu un pagaidīt, kad abi mākslinieki nāks laukā.

Indrups atradās lapsas stāvoklī, kura veselu nedēļu nav nekā ēdusi un nejauši atrod gaļu. Bet tā ir saindēta, un ja viņa padosies savas miesas badīgai prasībai…

Indrups bēga …

Tālāk … aizvien tālāk no centra bulvāriem, no lielajiem laukumiem, kur afišas rēgoja uz stabiem, kārdinādamas, pavedinošas, viltīgas un ļaunas. Ostā viņš redzēja ārzemnieku leģiona karavīrus, kas sēdās kuģī, lai dotos pāri Vidusjūrai uz savu dienesta vietu tuksneša fortos. Traka ideja dzima Indrupa smadzenēs. Viņš steidzās tālāk un uzmeklēja Pilotu. Tas kādā vietā vēroja, kā milzīgs angļu preču tvaikonis «iron Castle» uzņēma bunkura ogles. Apsēdies Pilotam līdzās uz pāļa, Indrups ierunājās: — Kā būtu, ja mēs iestātos ārzemnieku leģionā?

22* 339 Pirmajā brīdī šī iedoma satrauca arī Pilotu. Tiktāl nomocīti kā patlaban, viņi tiešām varēja uzskatīt leģionāru dzīvi par tīro paradīzi. Kādu stundu viņi jūsmoja par jaunajiem mundieriem, algas avansu un iztrakošanos Marseļas restorānos. Viņi jau cēlās, lai ietu uz pieteikšanās punktu, bet, gabaliņu pagājuši, paskatījās viens otrā šaubu pilnām acīm un apstājās.

— Kā gan mēs, kas nespējam mēnesi nodzīvot uz vietas, izturēsim vairākus gadus karavīru režīmā?

— Indrups jau​tāja.

Nē, ārzemnieku leģions viņiem nederēja. Viņi apsēdās ve cajā vietā uz pāļa un skatījās, kā grozs pacēlās gaisā un smagas og|u nastas pazuda lielā tvaikoņa starpklājā. Og|u strādnieki melni un noguruši locījās pie lūkām un uz steķa.

— Jurka … — Pilots teica un pameta ar galvu uz «Iron Castle» pusi. — Ko tu saki par šo angli?

Indrups saprata viņa mājienu.

— Var pamēģināt…

Un kāpēc gan ne? Viņiem bija vienalga, kur dosies šis kuģis — kad tikai prom no šejienes. Gan jau uz jūras kuģi​nieki iedos ēst…

Viņi iejaucās strādnieku barā un uzlavījās uz kuģa. Neviens viņus neievēroja. Viņi apgāja apkārt tankas vinčai un, nogaidījuši izdevīgu brīdi, kad tuvumā nebija kuģinieku, ielīda pa bunkura lūciņu starpklājā. Tur bija tumšs. Klusi viņi aiztaustījās līdz starpklāja galam un apsēdās uz oglēm. Mašīntelpas siena bija silta. Viņi piespiedās tai un gaidīja vakaru. Pēc dažām stundām «Iron Castle» pacēla enkurus un izgāja jūrā. Uz kurieni? Tuvā vai tālā ceļā? To viņi nezināja un arī nevēlējās zināt. Nu bija pajumte, silta siena un ceļš zem kājām … Ko klaidonim gan vairāk vajag? Kustību, mūžīgu kustību, šurp vai turp — vienalga kur.

SEPTĪTĀ NODAĻA RAIBS PASAULES CEĻOJUMS 1 «Iron Castle» brauca tukšā, ar balastu. Mazās bunkura lūciņas nebija pārvilktas ar brezentiem, jo tādā augstumā, kā tās tagad atradās, pat vētrā viļņi nevarēja uzš|ākt. Indrupam ar Pilotu tā bija īsta likteņa laipnība — brīva izeja uz klāju. Starpklāja galā paslēpušies, viņi sēdēja klusi kā peles un vēroja, kā satumsa vakars. Abi todien nebija nekā ēduši, un katrs sevī domāja par spēcīgām vakariņām, kādas tagad tur augšā ieturēja kuģa ļaudis.

— Jurka, vai nevajadzētu līst jau ārā? — Pilots ierunājās, labu bridi klausījies sava vēdera paģērošos rūcienus. — Nu mēs esam selgā. Locim vajag būt jau prom.

— Bet vai tu zini, uz kurieni kuģis iet?

— Vai tas nav vienalga? Malā mūs vairs nevar izlikt. Gribot negribot jāved līdz ostai. Est taču viņi mums dos.

— Bet ja nu iet tepat uz Barselonu vai Dženovu? Rītvakar mēs būsim jau galā. Staigā tad atkal kā muļķis gar krastu.

— Cik ilgi lai mēs tā sēžam ar tukšu vēderu! Man ir pavisam plāna dūša. Ja uznāks vilnis, būs jāliekas gar zemi.

— Vai nu tīri uz tik liela kuģa nebūs nekā ēdama. Lai apklust tur augšā, tad mēs vēlāk varēsim iziet medībās.

— Hm… Jurka, tā nav slikta ideja. Kambīzī vienmēr kaut ko var atrast. Mums uz «Gaitas» cepeškrāsniņā katru nakti glabājās vai nu bifšteks, vai kotletes, lai oficieriem pēc vakts būtu ko iekost.

— Tu domā — angļiem nebūs?

— Ka tik ātrāk satumstu.

— Mums, Pilot, jānogaida, kad sitīs glasu. Pēc tam kad sardzes nomainīsies, augšā kādu laiku būs miers.

— Bet ja nu viņi pēc glasa ņem un apēd visu?

— Vēl jau nezin, vai kas ir?

— Velns ar ārā, Jurka, es vairs nevaru gaidīt! Varbūt tur nolikts kaut kas tieši priekš mums. Cepetis … pudiņš . . . olas…

— Vēl par agru. Viegli var satikt kādu oficieri.

— Gan es zināšu, kā rīkoties.

— Tu gribi iet?

— Tev jau nav dūšas.

— Kas to teica? — Indrups iecirtās. — Ja tu tā runā, tad es iešu pats.

— Lēnāk, Jurka, nav jau valceris! Labāk vilksim lozes. Kuram kritīs, tam jāiet.

— Lai notiek.

Pilots salūkoja divus ogļu gabaliņus, vienu lielāku, otru mazu, un paslēpa saujās.

— Lielajam jāiet, mazais paliek bunkuri, — viņš teica, tumsā pastiepdams rokas uz Indrupa pusi.

— Kuru roku vēlies?

Indrups neapdomādamies satvēra Pilota kreiso roku. Tur bija lielākais ogļu gabals.

Indrups vairs nevilcinājās. Noāva zābakus, lai so|i būtu klusāki, un aizgāja līdz lūciņai. Zvaigžņu bālā gaisma krita lejup uz šaurajām kāpnēm, kas veda laukā no bunkura uz tankas klāju. Indrups apstājās, apklausījās, bet augšā nekas nebija dzirdams. Tad viņš uzkāpa dažus pakāpienus, lidz galva sasniedza lūkas malu, un paskatījās visapkārt. Pa labi kādas kajītes logā spīdēja uguns. Kreisajā pusē atradās komandas tilta kāpnes. Uz klāja nebija neviena cilvēka. Indrups izlīda laukā un klusi aizzagās līdz kajītes stūrim. Elpu aizturējis, kā ēna viņš slīdēja gar balto sienu, viņa acis šaudījās uz priekšu un atpakaļ, un pie katrām durvīm viņš sarāvās gluži maziņš. Niecīgākais troksnītis — stūres ķēdes čirkstēšana, lāpstas šķindiens pie krāsnīm, tāla durvju virināšana — \ lika straujāk iepukstētics sirdij. Beidzot viņš sasniedza kuģ- vida pakaļgalu. Tūlīt aiz stūra atradās virtuve. Durvju apak šējā daļa stāvēja pusvirus, un elektriskās spuldzes gaisma apspīdēja pakaļklāja pirmo lūku. Indrups novērtēja, kāds būtu lēciens, ja viņam nāktos meklēt tumsu tur lejā. Astoņas pēdas, ne vairāk — nosisties nevarēja. Tātad — uz priekšu! Viņš aizslīdēja līdz virtuves durvīm. Tīkama ceptas gaļas smarža iesitās degunā. Kambīzī nebija neviena.

Pavārs droši vien jau gulēja un kuģa puikam tagad te nebija ko darīt. Indrups pagrieza apaļo durvju slēdzeni. Dzelzs durtiņas, klusi iečīkstēdamās, atvērās vaļā. Nu vairs nebija ko gaidīt. Viņš pieskrēja pie plīts, atrāva cepešu krāsniņas durvis. Lēzenā pannā tur gulēja kārdinoši brūns cepeša gabals. Otrā atvilktnē atradās bļoda ar ceptiem kartupeļiem un mērces trauks. Indrups ievēla cepeti kartupeļu bļodā, uzlēja virsū mērci un devās prom, pamezdams cepeškrāsniņas un virtuves durvis līdz galam vaļā. Ticis aiz stūra, viņš skriešus aizskrēja līdz bunkura lūkai. Apakšā viņu jau gaidīja Pilots. Indrups pasniedza viņam lau​pījumu un nokāpa lejā. Drīz viņi jau sēdēja uz og|u kaudzes un mielojās.

— Tās ir paša kapteiņa vakariņas… — Pilots klusi smē jās, atplēsdams cepeša mīkstās sloksnes.

Viņi grāba uz labu laimi bļodā, notriepa pirkstus mērcē un meklēja kartupeļus. Nekas nepalika pāri.

Pieēdušies līdz kaklam, abi draugi atlai​dās garšļaukus uz oglēm un ieslīga dzijā, veselīgā miegā.

Viņiem nebija ne jausma par skandālu, kas tagad sacēlās uz klāja. Cepeti stjuarts bija glabājis pašam kapteinim, lai pasniegtu pulksten desmitos, kad vecais nāks no tilta. Piecas minūtes pirms desmitiem stjuarts aizgāja uz kambīzi un ieraudzīja postažu. Bailēs no kapteiņa dusmām viņš ieskrēja pie pavāra un uztrieca to no miega: — Pagalam, viss pagalam! Ko lai nu es ceļu vecim priekšā?

Nu rībēja durvis, skanēja naži un burkas, un misiņš, trokšņa sainteresēts, izlīda no meses paskatīties, kas tur tā ārdās. Bet to tik vēl vajadzēja.

— Draņķis tāds, tu esi vainīgs! — pavārs uzkliedza zēnam. — Es jau pirmīt manīju, ka tu apkārt vien ložņā. Vai tu nevarēji prasīt, ja tev bija tāds kārums, es nogrieztu kādu šķēli! Bet šitā iznerrot visu cepeti!

Abi ar stjuartu viņi sakrita puikam virsū un sāka dunkāt. Zēns kliedza. Pirmais mehāniķis atgrūda savas kajītes durvis un lamājās, ka traucējot miegu. Juzdami skandālu, arī citi kuģinieki iznāca no kajītēm un sapulcējās pie virtuves.

— Es tas neesmu! — kuģa puika taisnojās. — Vai man kāda vajadzība zagt, mesē es varu paēst, cik uziet.

— Bet kas tad tas var būt? — stjuarts sauca.

— Pirmīt kurinātāji te locījās apkārt… — pavārs ieteicās. — Garais skots nāca pēc dzeramā ūdens un tā savādi un ilgi noskatījās pannā.

— Tad ir īstais rokā! — stjuarts teica. — Makmaikels jau ir zināms putns. Tas vis tādu gadījumu nelaidīs garām. Gan es viņam parādīšu! Suņa dēls tāds!

Tikmēr arī kapteinis bija nokāpis no tilta un salonā ne pacietīgi gaidīja vakariņas. Kad stjuarts nerādījās, viņš iz​nāca laukā un ierēcās dobjā balsī:

— Stjuart! Kur tu vazājies apkārt?

Trīcēdams kā nogrēkojies suns, stjuarts gāja kapteinim pretim.

— Kapteiņa kungs… es nezinu… vai jūs nevēlaties kaut ko aukstu? Mums ir zivju konservi… sardīnes un lasis … varbūt kādu sviestmaizīti?

Kapteinis — septiņpudu eksemplārs, sarkanu alkoholiķa seju, resnu cīkstoņa kaklu — vai aizrijās no dusmām. Pietvīcis, aizmiegtām acīm viņš kaut ko valstīja pa muti. Kliedziens pēc kliedziena, lāsts pēc lāsta izlidoja neaptveramā ātrumā, dūres kratīdams, viņš gāja stjuartam virsū. Lunkanais puisis drošības dēļ kāpās atpaka|.

Pēc tam notika liela izskaidrošanās. Makmaikelu uzsauca augšā no kurtuves un tūlīt apvainoja par zagli. Skots nezināja ne rīta, ne vakara un, aizskarts savās nepelnīti apvainotā cilvēka jūtās, iedegās dusmās. Viņš lamājās pretī un gribēja kauties ar stjuartu, bet tas norādīja uz pavāru, kas pirmais bija radījis šīs aizdomas. Ja neiejauktos pirmais mehāniķis, pavēlēdams kurinātājam atgriezties pie darba, tonakt uz «Iron Castle» bez kautiņa neiztiktu. Pēc tam izklīda ari pārējie. Kapteinis apmierinājās ar konservētām zivīm un noskaities izdzēra veselu pudeli ruma. Virsnieki smiedamies pārrunāja atgadījumu, bet matroži un kurinātāji ar savādu neuz​ticību uzlūkoja cits citu: kurš gan bija to darījis?

No rīta brokasta laikā kuģinieki novēroja cits citu — kā kurais ēd. Bet visiem bija laba ēstgriba, neviens nešņaukājās pie galda, un noslēpums palika neatklāts. Bet tikmēr bunkuri abi draugi gaidīja vakaru.

— Tagad mana kārta medīt, — Pilots sacīja. — Uz ķēķi nevar iet, to tagad uzmanīs. Bet man ir kas labāks paziņā. Ak Jurka, ja man tas izdosies, tad mēs būsim nodrošināti uz veselu nedēju…

Viņš nestāstīja Indrupam, kas par lietu, bet pacietīgi sagaidīja pusnakti. Kad uz klāja viss bija aprimis, viņš izgāja no savas paslēptuves.

Pilots rīkojās daudz drošāk nekā viņa biedrs. Daudz ne- taustīdamies, kā mājas cilvēks, viņš aizgāja līdz virsnieku mesei un paglūnēja iluminatorā. Misiņš bija novācis traukus, bet uguns vēl dega, jo dažreiz stūrmaņi, nosaluši uz komand- tilta, nāca iedzert glāzi tējas. Virsnieku ēdamistabā varēja iekļūt tieši no klāja. Durvis nekad nebija aizslēgtas. Pilots neuztraucās par pavāra kajītes tuvumu. Viņš iegāja mesē un rīkojās droši, ņēma tējas glāzi un skandināja ar karotiņu. Ne vienam nelikās aizdomīga tāda trokšņošana — viņu noturēja par stūrmani vai telegrāfistu. Tomēr drošības dēļ viņš pievilka iluminatoriem aizkarus priekšā, tad atvēra bufeti un ņēma laukā visu, kas bija ēdams.

Te jau bija vesela pārtikas noliktava: prāvs siera klucis, žāvētas desas luņģis, vairākas konservu bundžas nākošajām brokastīm, burka ar marmelādi, kukulis baltmaizes, marga rīns, mikspikli, vīns …

Pilots saņēma pilnu klēpi delikatesēm un devās uz bunkuri. Atdevis Indrupam visu, viņš atgriezās vēlreiz mesē un iztīrīja bufeti līdz pēdējai kripatiņai.

Tonakt bunkuri bija svētki. Draugi ēda un atpūtās, ēda atkal, kamēr vairs nevarēja, tad likās gulēt.

Bet miegs ne​nāca, un viņi ilgi kā nerātni zēni tērzēja par savu tagadējo stāvokli.

— Redzēs, cik ilgi tā ies … — viņi prātoja.

Bet augšā … no rīta, ap brokasta laiku!…

Tāds skandāls uz «Iron Castle» nekad vēl nebija piedzīvots. Misiņu piekāva, pavārs saplūcās ar stjuartu, bet ļaužu kajītēs izdarīja kratīšanu. Pēc kārtas viss kuģa personāls nokļuva aizdomās. Ļaudis, satiekoties uz klāja, pētījoši noskatījās cits uz cita kabatām. Mehāniķi ložņāja gar katliem un spiegoja, vai kurinātāji kaut ko neēd sardzes laikā, bet lūk- auta matrožus, kad tie stāvēja tumsā uz baka, uzmanīja viņu biedri.

— Kāds taču ir to darījis… — visi sprieda.

— Lai tik viņš nāk man nagos! — stjuarts lielījās.

— Varbūt tu pats tas esi, — matroži viņu kaitināja.

Tagad kambīzī pa naktīm neko vairs neatstāja, bet meses bufeti turēja aizslēgtu. Atslēga glabājās pie stjuarta.

Dažas dienas pagāja mierīgi. Nekas vairs nezuda, jo «zaķiem» ēdamā bija diezgan. Naktīs tie gan izgāja no starp klāja pēc ūdens un piepildīja marmelādes bundžu līdz malai. Ar to bija jāiztiek visu dienu.

Tā pienāca sestā nakts uz jūras.

— Cik ilgi lai mēs ēdam gaļu bez maizes? — Pilots ņur​dēja. — Man sāk apnikt.

— Labāk pacieties, — Indrups sacīja. — Nedomā, ka tu tagad augšā vairs ko dabūsi.

— Nav teikts. Šonakt es gribu riskēt, tā riskēt kā vēl ne​kad. Ja izdosies, tad mums būs dzīres.

— Bet ja neizdosies?

— Kas tur liels var notikt. Vai tu zini, par ko es domāju?

— Nu? — Gribu apčamdīt paša stjuarta provīzijas kambari — lielo noliktavu, kur glabājas arī vīni un konjaki. Vai gan mums, vacajiem zēniem, nederētu kāda lāsīte?

Naktī viņš devās jaunā medību gājienā. Pārdroši, kā vienmēr, iekļuva provīzijas telpā līdzās stjuarta kajītei, uzņēma uguni un varbūt laimīgi atgrieztos bunkuri ar biskvītiem, ja viņu neapburtu daudzie gardumi, kas kastēs, pudelēs un bundžās rēgoja no visiem plauktiem, no katra kakta. Kamēr viņš tīksminājās, nevarēdams izšķirties — ko ņemt un ko atstāt, klusi atvērās durvis, kas savienoja stjuarta kajīti ar provīzijas telpu, un kāda roka smagi uzgūlās Pilota plecam.

— Good night, gentleman!

Biskvītu kaste izkrita no Pilota rokām. Viņš ierāva galvu plecos un aizvēra acis, gaidīdams sitienu.

2 Nakts vidū «Iron Castle» ekipāžu satrauca negaidīta vēsts: stjuarts notvēris zagli! Ziņkārīgie cēlās augšā no kojām un gāja uz kuģvidu skatīties, kāds izskatās bīstamais garnadzis, kas visu laiku tīrījis kuģa pārtikas krātuves. Uz tankas klāja līdzās vinčai viņi ieraudzīja jaunu puisi, kura netīrajā sejā spīdēja divas tumšas, piesardzīgi pētījošas acis. Uz visiem jau​tājumiem viņš atbildēja ar plecu raustīšanu.

— No, no, ai du not understand ju … — viņš vairākas reizes atkārtoja, lai gan nebūt nebija tāds nepraša angļu valodā. Vismaz kuģinieku žargonu, kādā runāja arī «Iron Castle» ļaudis, viņš zināja kopš bērnības. Bet Pilots atzina, ka patla ban izdevīgāk nesaprast saniknotā stjuarta jautājumus, uz kuriem bija neērti atbildēt.

Saimnieciskā trijotne — stjuarts, pavārs un misiņš — vai kūsāja aiz dusmām. Virsniekiem un pārējiem kuģa ļaudīm par prieku viņi lādējās tā, ka akmenim vajadzētu nosarkt. Misiņa dūre vairākas reizes draudoši tuvojās Pilota degunam, bet pavārs nenocietās un deva puisim dažas smagas dunkas sānos.

— You son of a beech! What have you done? (Suņa bērns, ko tu esi darījis?) — stjuarts klaigāja, ieķēries Pilota krūtis. — Ak tu tas biji, kas nospēra kapteiņa vakariņas!

— Man par to bija nevainīgam jāklausās pārmetumi! — misiņš, izciestās pārestības satraukts, patētiski iesaucās.

— Tātad tu iztīrīji meses bufeti! — stjuarts turpināja, iedegdamies aizvien lielākās dusmās. — Cik tur trūka, ka izlaupītu arī provīzijas kambari. Biskvītu kaste jau bija rokās, bet ar acīm šķielēja uz ruma pudelēm! Teic, kur tu esi nolicis salaupītos produktus?

— No, no, ai du not understand ju … — Pilots atbildēja.

Tad iznāca skots Makmaikels. Dabūjis zināt, kas par lietu, viņš vis neuzbruka Pilotam, kura dēļ bija nevainīgi apvainots, bet pavāram un misiņam.

— Te nu jūs redzat, cik tādiem lopiem var ticēt! — skots auroja. — Godīgu cilvēku pataisa par zagli un laupītāju! Vai jūs domājat — es cietīšu tādu neslavu? Viņiem jāatvainojas, tūlīt uz vietas.

Komandas klātbūtnē lai tie nožēlo savu ne​krietnību.

Lielā kurinātāja dūres sāka tik draudīgi lēkāt gar pavāra apaļo seju, ka tuklais vīrs atzina par labāku nozust savā kajītē. Trokšņa pamodināts, laukā iznāca pats kapteinis, mazliet komisks savā vaļīgajā naktstērpā.

— Kas tur ir, ko bļaustās! Kāpēc neiet pa vietām? — viņš sauca no salona durvīm. — Stjuart, ko tu tur dari?

Stjuarts steidzās pie kapteiņa un aizrīdamies pastāstīja par savu laimīgo ķērienu.

— Man jau bija aizdomas, ka tam vajag būt kādam «za​ķim». Tāpēc es pa naktīm vairs negāju gulēt.

— Tu diezgan izgulies dienā, nekas ko darīt nav! — kapteinis pārtrauca sava kambarkunga pašcildināšanos.

— Jā, kapteiņa kungs … es negāju gulēt. Un nupat, priekš kādām piecpadsmit minūtēm, dzirdēju troksni provīzijas kambarī. Viņš ir vecs lietpratējs, ja es viņu šonakt nenoķertu, tas iznerrotu visu provīziju. Toreiz viņš apēda jūsu vakariņas, kapteiņa kungs .. .

Nu uzliesmoja dusmas arī kuģa šefa platajās krūtīs.

— Nāc šurp, tu, kuces dēls! — viņš ierēcās. Kad Pilots nekustējās no vietas, stjuarts to pagrūda uz kapteiņa pusi. — Kā tu šeit radies? Kas tevi laida augšā?

— No, no, ai du not unterstand …

— Ak tu nesaproti? Bet cepeti zagt un bufeti iztīrīt — to tu prati? — Divas smagas pļaukas viena pēc otras noskanēja uz Pilota vaigiem. Sitienu troksnis un plaukstu patīkamā niezēšana redzami apmierināja kapteiņa uzbudinātos nervus.

— Vai tu esi viens? — viņš mierīgākā balsī jautāja.

— Nē, nē, es nesaprotu …

— Bet kā tad tu saproti, ka es tev jautāju? Vai tu esi viens? — kapteinis piegrūda pirkstu pie Pilota krūtīm, tad pa​cēla to gaisā, pārējos pirkstus savilkdams dūrē.

Pilots vilcinājās atbildēt.

— Pārmeklēt kuģi! — kapteinis pavēlēja ļaudīm. — Bun​kurus, starpklājn, uz katliem, pīķi, laivas!

Viss jandāls nolika kreisā bunkura lūkas tuvumā. Nebija vēl kuģinieku pulciņš sācis izklīst, lai izpildītu kapteiņa pavēli, kad pa šauro lūciņu uz klāja izlīda tumšs cilvēka augums. Tas tūlīt tuvojās Jaudīm un apņēmīgi nostājās kapteiņa priekšā.

— Nav vajadzīgs meklēt. Vairāk neviena nav, tikai es un mans biedrs … — Indrups sacīja.

Viņš bija stāvējis lejā pie kāpnēm un gaidījis Pilota atgriešanos. Manījis, ka draugs iekritis un turpmāka slapstīša​nās nav iespējama, viņš kāpa augšā, lai da|u no kuģinieku sa​šutuma uzņemtos uz sevis.

Kapteinis noskatīja Indrupu no galvas līdz kājām, kaut ko nošņāca, tad cirta arī tam vienu plauku un, iekams pārsteigtais jauneklis atģidās no saņemtā apkaunojuma, viņš bija prom, savā kajītē, kur viņu gaidīja iesildīta koja un glāzīte konjaka.

Kuģa pakaļgalā, kvatera uzbūvē, bija kāda tukša telpa, piemētāta ķī|u maisiem, vecām tauvām, brezenta gabaliem un planku galiem. Pa dienu tur strādāja kuģa galdnieks. Telpas sienas nebija apšūtas ar garnieriņu. Mūžam drēgnas tās lāsoja dzelzs mitrumu. Telpu nekad neapsildīja, un šajā aukstajā laikā tā bija dzestra kā pagrabs. So nemīlīgo caurumu ierādīja «zaķiem» par mājokli. Viņi izklāja tauvu galus uz grīdas, pārlika dažus dēļus un improvizēja guļas vietu. Apsegām noderēja stērbeļainie, cietie un eļļainie brezenta gabali. Nekas priecīgs jau nebija, bet ko gan klaidonim vairāk vajag — ka tik ūdens nenāk uz galvas un paretam dabū iekost.

Pirtno nakti no miega nebija ne vēsts. Draugi sala. Žurkas pārdroši skraidīja pāri viņu guļvietai. No rīta misiņš viņus aizsauca uz kambīzi un iedeva katram pa krūzei kafijas un riecienam maizes. Pēc brokastīm viņus nodeva bocmaņa rīcībā.

— Kas grib ēst un vizināties pa jūru, tam jāstrādā, — vecais jūrnieks teica smīnēdams. Draugiem iedeva piķāmurus, skrāpjus un aizsargbrilles, tad viņus aizveda uz botsklāju, kur, kaudzē sasietas, gulēja vairākas milzīgas vēja caurules.

— Nodauziet tām veco krāsu un noskrāpējiet rūsu, bet labi gludi, tā ka nebūtu neviena grumbuļa.

Man liekas, te jums darba pietiks līdz pašai Kardifai.

— Man ar tā liekas… — Indrups atbildēja, novērtējis cauruļu virsmas platību. Nodauzīt desmit

pēdas garo cauruli, kuru apņemt varēja tikai cilvēks ar sevišķi garām rokām, cauruli, kuru sedza vairākas kārtas dažādu krāsu, cita citā iekal- tušas un it kā saaugušas ar biezo skārda pamatu, pēc tam skrāpēt un pulēt, kamēr tā k|uva gluda un tīra, — tas bija darbs, kas prasīja laiku un pacietību.

Pa abiem draugi dienā knapi tika galā ar vienu cauruli, bet tur bija astoņas. Kaut ko vienmuļāku un neinteresantāku par šo darbu nemaz nevarēja izdomāt. Tupi visu dienu uz ceļiem un knābā šo tukšo, grabošo dzelzs gabalu, vienu kvad- rātpēdu pēc otras! Ausis aizkrīt no apnicīgā trokšņa, tu nedzirdi, ko otrā pusē runā tavs biedrs, bet, tiklīdz tu apstāsies dauzīt un atstaipīsi nolīkušo muguru vai pārmainīsi dažus vārdus ar savu draugu, — nodevīgais klusums tūlīt atsauks šurp bocmani. — Kas tā par gurķošanos!

Stiepjat tik, stiepjat laiku — nedabūsiet pusdienas.

Un atkal tukšķ mazie piķāmuri, spraukšķ skrāpji un dēkaiņi nopietnām sejām vēro savu darbu. Vēlāk viņi iemācījās mazu viltību: kamēr viens atpūtās un skatījās pelēkajā jūrā, uz pretimbraucējiem kuģiem, tikmēr otrs ar abiem āmuriem dauzīja cauruli un taisīja troksni. Bet drīz to atklāja pirmais stūrma​nis, jo no komandtilta bija labi redzama draugu darba vieta. Par sodu viņiem otrā dienā lika mazgāt botsklāju un laivas. Asām sukām viņi berza klāja cieto dēļu grīdu un skaloja ar ūdeni, kas bija jāsmeļ no jūras. Nebija viegli sviest lejā virvē iesieto spaini, kuģa straumē piesmelt to pilnu un tad kailām rokām vilkt augšā.

Indrups visu panesa ar optimista smīnu, bet Pilotam šī lieta drīz kļuva par grūtu.

— Suņa dzīve! — viņš gaudās. — Kaut jel ātrāk tiktu ostā.

No matrožiem viņš bija dabūjis zināt, ka «Iron Castle» vispirms ies uz Antverpeni izdot augļus, ko bija uzņēmis Vi​dusjūrā, un tad dosies uz Kardifu pēc ogļu kravas Argentīnai.

— Varbūt Antverpenē mani būs aizmirsuši… — Pilots prātoja. — Varēsim kādu laiku pabičot gar malu.

Nepacietīgi viņi tagad gaidīja dienu, kad viņus atbrīvos no cauruļu dauzīšanas. Brīvā, j-aukā bičmaņa dzīve tad sāksies no jauna. Patlaban gan nebija nekāda bēda, paēst dabūja pilnu vēderu un bija kur vakarā izstiept nogurušos kaulus, bet par to — kāda nepanesama vergošana, kāds nejēdzīgs darbs! Nē, šādas dēkas nebija Pilota gaumē…

Beidzot «Iron Castle» iebrauca Antverpenes dokos. Bet, tiklīdz kapteinis muitas ierēdņiem ieminējās par «zaķiem», viņam paziņoja, ka Beļģijā tos nelaidīšot malā: ko lai beļģu iestādes iesāktu ar šādiem klaidoņiem? Lai vedot atpakaļ uz Marseļu, no kurienes tie paņemti. Neko darīt — kapteinis pavēlēja draugus ieslēgt kvaterī. Atstājot ostu, tos nācās parādīt beļģu ierēdņiem, lai tie zinātu, ka «zaķi» nav nobēguši malā.

Pēc divi dienām «Iron Castle» izbrauca uz Kardifu. Jūrā draugus atkal izlaida laukā no cietuma un lika dūšīgi strādāt. Viņi dauzīja rūsu, mazgāja laivas un spodrināja appelējušos iluminatoru apkalumus.

Kardifā kapteinim pateica to pašu ko Antverpenē: — Vediet vien tālāk, mums viņus nevajag… — Un atkal draugus ielika aiz atslēgas un noturēja septiņas dienas tumšā, saltā «kalabūzī», kamēr milzīgo kuģi piebēra ar oglēm un tas izgāja jūrā, tālajā ceļā uz Buenosairesu. Gribot negribot viņus vajadzēja vest līdzi cerībā, ka varbūt Argentīnas ierēdņi nebūs tik stūrgalvīgi un ļaus «Iron Castle» kapteinim atkratīties no nelūgtajiem viesiem.

Kad Bristoles kanālā «zaķus» izlaida no sprosta un viņiem pateica, kurp dodas kuģis, Indrups atkal pasmīnēja, bet Pilots sašļuka.

— Kā es to izturēšu, tā jau ir katorga … — viņš teica.

— Nekas, pacieties, varbūt pieradīsi arī tu pie darba … — Indrups ironizēja.

— Lai dievs pasargā no tādām lietām! — dzimušais klai​donis šausmās iesaucās.

3 Pilota uztraukums nebija bez pamata: priekšā stāvēja četrdesmit dienu brauciens pāri ekvatoram uz zemeslodes otru galu. Ka tās nebūs vieglas dienas, draugi pārliecinājās .jau Lamanšā: viņiem vispirms lika nodauzīt rūsu no atlikušajām vēja caurulēm, tad pavēlēja dauzīt pakaļējā klāja izrūsējušās dzelzs plates. Kuģis bija vecs, visas maliņas aprūsējušas, bet pakaļējais klājs ar savu plašumu līdzinājās pļavai.

Draugi divatā to nevarētu nodauzīt pat gada laikā. Tātad — vismaz šajā braucienā — viņiem nebija ko cerēt uz citu, kaut cik in​teresantāku darbu.

Ja Pilots zinātu, kāds pārbaudījums viņu sagaida jau tuvākajā nākotnē, viņš klāja dauzīšanu atzītu par izpriecu…

Biskajā «Iron Castle» pārcieta stipru vētru. Bet tāpēc jau te bija Biskajs — riebīgākais no riebīgiem jūras kaktiem uz zemeslodes. Viss Atlantijas okeāns tam gūlās virsū, jūras vēji satikās ar kontinenta gaisa strāvām, ziemeli un austrumi sūtīja savas aukas pretī ūdens lauka mitrajām pūsmām. Divi dienas milzīgais kuģis valstījās kā muca sāna vilnī, kas augstām vālām kūleņoja malup no Atlantika puses. Pirmajā naktī kāda banga aizrāva mazo kuģa laivu, tā saucamo «rnoziņu», kas nebija kārtīgi nosaistīts savā vietā. Tā bija bocmaņa un galdnieka vaina. Kapteinis ārdījās, kā kad būtu zaudējis pats savu dzīvību. Vairākas dienas pēc tam abi nolaidīgie vīri vai​rījās nākt viņam ce|ā.

— Kā Anglijā, tā maiss! — kapteinis draudēja. — Tāds viegls «moziņš» bija, ar vienu roku varēja pulināt. Gaidi nu, kamēr dabūs jaunu.

Par laimi, kuģa galdnieks kaut ko saprata no laivu būves. Lai nomierinātu kapteiņa dusmas, viņš savā darbnīcā uztaisīja steķi jauna «moziņa» būvei, iztēsa ķīli un sāka liekt pirmās dibena laidas. Tomēr līdz pat Kanāriju salām vecis nebija pielabināms. Tikai Lospalmasā, kur «Iron Castle» papildināja og|u krājumus, viņš pirmo reizi aizgāja uz kvateri apskatīt galdnieka darbu. Tas viņam patika gluži labi, bet respekta dēļ viņš to neizrādīja. Meklēja vainas, nopēla jaunā «moziņa» formu un šaubījās, vai ar «briķairi» to maz varēšot papulināt uz priekšu.

— Ja viņš nepeldēs labi, tad tev pašam vajadzēs airēt.

Kapteiņa ziņkārība tomēr bija tik liela, ka turpmāk viņš katru dienu atnāca līdz kvaterim, deva galdniekam padomus, strīdējās par vienas vai otras laides izliekuma pareizību un pats palīdzēja izraudzīties materiālu brangām. Uz «zaķiem» viņš joprojām neturēja labu prātu.

— Darbu, dodiet tiem darbu, lai viņi strādā! — viņš allaž atgādināja bocmanim. — Ja kur kas padarāms, liec tos klāt. Es viņiem rādīšu ce|ot!

Lospalmasā kapteinis vēlreiz mēģināja atkratīties no Indrupa un Pilota, piesolīja ostas ierēdņiem labu dzeramnaudu.

Bet arī salas ierēdņi nevēlējās saņemt nelaimīgos klaidoņus un atsacījās no piesolītā kukuļa. Vēl atlika cerība, ka Brazīlijas un Argentīnas iestādes nebūs tik nepielūdzamas. Citādi kapteinis tiešām nezināja, ko lai dara. Viņš taču nevarēja vadāt divus klaidoņus visu mūžu apkārt pa pasauli. Pieņemt kuģa dienestā? Nu, to lai viņi negaida.

Tuvojoties tropu joslai, laiks kļuva aizvien jaukāks. No sākuma ziemeļniekiem tik patīkamais siltums izvērtās aizvien grūtāk panesamā svelmē. Matroži gurdeni un savītuši vilkās pa klāju. Nebija vairs darba prieka un jautrības. Kurinātājiem tagad sākās īstā elle. Gandrīz katrā maiņā kāds apgura. Lejā pie degtuvēm gaiss bija kā pirtī. Cilvēki kustējās, izmirkuši savos sviedros, vēja nebija, bet milzīgās krāsnis izplatīja dzīvu svelmi. Arī bunkuri kļuva tukšāki, un trimeriem grūti nācās piegādāt ogles.

— Lai pasažieri iet palīgā … — kapteinis teica, kad pirmais mehāniķis ieminējās par darba apstākļiem lejā.

Indrupu ar Pilotu piedalīja klāt katru savai kurinātāju maiņai. Jāstrādā bija nopietni — kuriķiem ogļu nedrīkstēja trūkt. Nabaga Pilots! Savu mūžu viņš nebija tik traki strādājis kā šajā laikā, kamēr «Iron Castle» brauca no Kanāriju salām līdz Pernambuko. Viņa gādība bija nodots kreisais bunkuris. Ak, ko tas apēda ogļu — simtiem ķerru katra maiņā. Starp- klajs bija garš, ogļu krājumi saplaka, arvien tālāk nācās dzīt smago ķerru. Pilota pirksti uzpampa, uz plaukstām parādījās ūdeņainas tulznas, kas pārsprāgušas sveloti sāpēja. Bet nelīdzēja gausties — neviens viņu nežēloja. Par laika vilkšanu arī nebija ko domāt:

pirmo un pēdējo reizi, kad Pilots bija apsēdies starpklājā tumšā kaktā paslinkot, viņu notvēra dunkimanis un bez vārda runas «sasildīja oriņus». Pretim kauties nebija vērts — ko tu viens iesāksi pret veselu baru? Labāk tad paciesties un pakustēt naigāk.

Sajā laikā draugiem atļāva pārvākties uz kurinātāju kajīti, kur bija viena brīva koja. Kamēr viens strādāja bunkuri, tikmēr otrs varēja gulēt. Viņiem tagad ļāva arī ēst pie galda pilnu kuģinieku tiesu. Ar melnajiem viņi satika labi, jo tiem patlaban palīgi ļoti noderēja.

— Neskādētu vēl pāris pasažieru … — smējās skots Mak- maikels.

Līdz Pernambuko draugus lika mierā un nesauca ne pie viena cita darba. Viņu izlutinātie ķermeņi norūdījās, muskuļi piebrieda un kļuva cietāki. Dažreiz Indrups savādā interesē pārbaudīja savu pictūkušo pirkstu vingrību. Nē, tie vairs ne bija pianista lunkanie taustekļi, viņš nespēja tos kustināt ne pusi tik ātri kā kādreiz. Ja tagad vajadzētu nospēlēt kādu sa​režģītu opusu . . .

Pernambuko ostā «Iron Castle» atkal papildināja bunkurus. Te kapteinis vēlreiz mēģināja izsēdināt savus pasažierus, bet, tāpat kā citur, viņus neņēma pretim. Indrupu ar Pilotu atkal ieslēdza tukšajā kvatera telpā uz vienu dienu, kamēr kuģis stāvēja ostā. Pirms jūrā iešanas atnāca brazīliešu ierēdņi, pārliecinājās, vai «zaķi» ir uz kuģa, un tikai tad tvai​konim atļāva atstāt ostu.

— Labu galu tas neņems, — Pilots prātoja, kad viņu ar Indrupu izlaida brīvā. — Mēs taču nestrādāsim te visu mūžu par vēderu. Manas drēbes ir noplīsušas viņu darbā, drīz vairs nebūs ne skrandas uz kauliem. Cik ilgi tā var iet.

Indrups paraustīja plecus. . — Vai nav vienalga? Tu tagad nīktu Marseļā, badu pamiris un utu noēsts vai būtu pārdevis savu ādu ārzemnieku leģionam uz vairākiem gadiem. ' — Bet tagad?

— Te tu vismaz esi labi paēdis. Nav jāslapstās no policijas. Kaut ko arī piedzīvo un nākotnē vari sagaidīt dažādas raibas dēkas.

— Nu, par t i k raibām es pateicos. Gan tu redzēsi, mums kādreiz būs jābēg no šīs kastes. Citādi vaļā netiks. Domā, kap​teinim nav labi? Strādnieki par velti. Kur tādus muļķus vēl atradīsi?

Kamēr bunkuri bija pilni, draugiem tur nebija ko darīt. Lai neļautu slinkot, viņus izmantoja citos darbos. Kur vien bija kas grūtāks vai netīrāks — pasauca viņus. Kādu dienu tiem lika iztīrīt visas kuģa atejas. Citreiz bocmanis deva izmazgāt savus dungriņus un otrā stūrmaņa gultas segu, bet kādu sestdienu kapteinis pavēlēja izdarīt salonā ģenerāltīrīšanu. Kamēr Pilots, kā vecs lietpratējs, uz klāja dauzīja, purināja un sukāja tepiķus un grīdsegas, Indrups stjuarta uzraudzībā mazgāja salona grīdu, apslaucīja sienas, spodrināja niķeļa mardziņas ap kamīnu un tīrīja lampas. Lielie salona logi bija jāmazgā un no misiņa apkalumiem jādabū nost pelējumi.

353 Čakli viņš strādāja visu pēcpusdienu gan ar lupatu, gan suku, gan šmirģeļpapīru un eļļu. Kapteinis tai laikā uzturējās 23 - V. Lācis, Raksti IV uz komandtilta. Salona kaktā, blakus mīkstajam dīvānam, atradās zems grāmatu skapis. Skapja virsa bija piekrauta grāmatām, žurnāliem un dažādiem papīriem. Noslaucīdams putekļus, Indrups pārcilāja un aptīrīja arī noputējušos sējumus. Kādu saplīsušu kartona kasti pārliekot no skapjgala uz dīvānu, tai viena mala nolūza un viss kastes saturs — darīšanu papīri 1111 kapteiņa dienesta vēstules — izbira zemē. It kā par laimi, stjuarts tobrīd bija aizgājis uz kambīzi izsniegt pavāram va​kariņu produktus. Indrups nometās uz ceļiem un steidzīgi lasīja kopā izjukušos papīrus. Ar skubu lika tos atpakaļ kastē, ātrāk nerimdams, kamēr viss bija vietā. Viņš uzelpoja un tikai tagad ieskatījās vienā otrā rakstā, izlasīja adresi uz kādas aploksnes.

Pēkšņi Indrupa acis iepletās, roka, kas turēja pirkstos vēstuli, sāka drebēt. Kā sitienu dabūjis, viņš

atslīga pret sienu un ilgi ilgi samulsis lasīja skaidro uzrakstu: «China, Shanghai Britich Consulate s/s Iron Castle C ap t ai n M r. A If r ed C a l v e r t» Tvaikoņa «Iron Castle» kapteini sauca Alfrēdu Kalvertu! Kādu vīru, kuru Indrups meklēja Liverpūles rēderejā, arī sauca šai vārdā … Savāda sajūta viņu pārņēma, kaut kas kutēja krūtīs un gribējās iesmieties pilnā balsī — ja angļu tirdzniecības flotē nekalpoja par kapteiņiem divi Alfrēdi Kalverti, kas abi braukāja Tālo Austrumu ūdeņos, tad šis cilvēks, šis sarkanais, alkohola piesūcinātais vīrs ar vērša balsi, bija viņa … tēvs! Vai nav savādi, Indrup, arī tev ir tēvs, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem! Pašam savs! Ne audzinātājs, svešais, citu asiņu un cita gara cilvēks, kura namā tu dzīvojis ilgus gadus, bet tēvs, īsts, neapšaubāms sencis! Tas ir tik neparasti, tu vēl lāgā nespēj pat apjaust, kā tas ir, bet šis stāvoklis atklāj tev veselu jaunu pasauli.

Izmantodams stjuarta prombūtni, Indrups steidzīgi pār skatīja arī citus papīrus. Uz visiem viņš lasīja to pašu vārdu — Alfrēds Kalverts. Vēstules bija adresētas gan uz Sanhaju, Honkongu, Portsaīdu, Kcptaunu, Sidneju, Jokohamu, Sanfrancisko, gan uz Eiropas un Dienvidamerikas ostām. Pēc zīmogu datumiem varēja spriest, ka kapteinis Kalverts vēl pagājušo vasaru braukājis Klusā okeāna ūdeņos, bet pēc tam lielā rēdereja nozīmējusi viņa kuģi citā līnijā.

— Bet ja nu tas nav v i ņ š? — Indrups šaubījās, garā salīdzinādams resno, uzpampušo vīru ar brūnēto jaunekli vecajā ģīmetnē. Kā gan šie divi dažādie cilvēki varēja būt viens un tas pats? Vai tā cilvēks var pārvērsties trīsdesmit gadu laikā?

Savā satraukumā Indrups kļuva pārdrošs. Viņš vairs ne- slaucīja putekļus un nelikās zinis par appelējušiem iluminatoriem. Ko viņam vairs baidīties, ja kapteinis ir viņa tēvs? Viņš droši atvēra grāmatu skapi un izokšķerēja plauktus: vai neatradīs kādu skaidrāku pierādījumu? Bet tur nekā cita nebija kā speciāla nautiskā literatūra, juridiskie un komerciālie padomnieki, daži leksikoni un Britu lielā enciklopēdija. Uz kamīna stāvēja dažas ģīmetnes glītos rāmīšos, bet kapteiņa Kal vērta tur nebija. Sveši ļaudis, kungi civilā un formā, bet nevienas sievietes. Indrups aizgāja līdz kapteiņa guļamistabai, ieskatījās pa vaļējām durvīm. Uz mazā rakstāmgalda slavēja dažas ģīmetnes, arī Kalverts pats pilnā kapteiņa tērpā ar zel tītām aprocēm. Bet tur bija vēl kas vairāk — sarkans portreju albums.

Kā vanags Indrups uzkrita albumam. Atvēra vāku un ātri šķirstīja, meklēdams stūrmani ar pazīstamo seju. Un tiešām, tur viņš stāvēja, vecais paziņa, gluži tāds kā Zuzes bildītē. Indrups izņēma mātes doto ģīmetni tin salīdzināja ar vecā kājām fotogrāfijām albumā. Viņš tas bija, tik tiešām, ka Indrups tagad atradās uz tvaikoņa «Iron Castle»! It kā pārliecināšanai ģīmetnes albumā bija saliktas hronoloģiskā kārtībā. Pāra minūtēs, steigā pāršķirstīdams cietās kartona lapas, Indrups vēroja lielo pārvērtību, kā pakāpeniski, no ģīmetnes uz ģīmetni, jaunais, slaidais stūrmanis piebrieda, apvēlās, seja notrula, vaibsti pazuda taukos, acis paslēpās vaigu tuklumā un beidzot kļuva par lo, kas tagad augšā staigāja pa tiltu, īgni rūkdams un izspļaudams, kur pagadījās, sakošļātās tabakas brūno sulu …

Dziļi saviļņots, klaidonis Indrups atgriezās salonā un ņēma rokā lupatu. Simtiem domu brāzmoja viņa smadzenēs, satrauca viņu, lika krūtīm straujāk cilāties.

— Ko lai tagad daru? Vai tūliņ pateikt tēvam visu vai vēl nogaidīt?

23* 355 Cik patīkami bija staigāt ar noslēpumu krūtīs — skaistu, lielu noslēpumu, kuru atklājot uzreiz pārvērstos viņa stāvoklis uz kuģa, sāktos jaunas attiecības, pavisam jauna dzīve… Indrups jutās kā princis ubaga tērpā. Neviens nezināja, kas viņš īstenībā bija. Cik jauki ļaut pasaulei maldīties, panest pārestību un visādus grūtumus tai tīkamajā apziņā, ka katrā laikā vari izbeigt šos maldus un sākt spēlēt citu lomu. Nē, viņš nesteigsies. Buenosairesa vēl tālu. Līdz turienei viņš labi no vēros un iepazīs kapteini Alfrēdu Kalvertu.

To nolēmis, Indrups jautri turpināja pārtraukto darbu.

4 Trīsdesmit astotās dienas vakarā, desmit stundas pirms iebraukšanas Buenosaireisā, kad «Iron Castle» bija jau sasnie-'1 ' dzis plašā Laplatas aistuarija sākumu, kapteinis Kalverts ataicināja abus «zaķus» pie sevis salonā. Pamājis stjuartam, lai aiziet, viņš laipni pievērsās Indrupam: — Nu, jaunekli, vai nebūs diezgan ce|ots? Gribēsiet atkal pabičot gar malu? Buenosairesa ir varena pilsēta, o, kaut kas brīnišķīgs. Neesat vēl bijuši?

— Pagaidām ne … — Indrups atbildēja, visu laiku vērodams kapteiņa seju. Likās, ka tā tūlīt plīsīs no asiņu pārpilnības. Pāri stērķelētai apkaklītei galīgais kakls vēlās ar platu krunku. Elpojot krūtis sēca, sviedri straumītēm tecēja pār vaigiem. Vepris aizgaldā — tāds bija kopīgais iespaids par Alfrēdu Kalvertu. Veltīgi Indrups sev atgādināja, ka šis ir viņa tēvs, vistuvākais cilvēks pasaulē, uz kuru viņam vajag skatīties ar dēla mīlošo skatienu. Uzlūkojot viņa baltās rokas, kuru tievie pirksti savādi kontrastēja ar uzpampušo delnu resnumu, Indrups iedomājās, cik nevarīgs, izlutināts un trausls šis mil- zenīgais stāvs.

Divdesmit gadus tas nekā cita nebija darījis kā tikai pavēlējis, pļāpājis ar visādu tautību dažādiem ierēdņiem, pacienājis tos un ticis pacienāts. Viņa dzīvības spars bija izpaudies vairāk caur rīkli, izkliedzot pavēles un lamājo​ties ar komandu, jo viņš bija vecās skolas kapteinis.

— Jaunie cilvēki, tagad uzklausieties, ko jums sacīšu … — kapteinis turpināja. — Kad mēs iebrauksim Buenosairesā, jūs vairs neieslodzīs kvaterī. Gluži brīvi, kā visi kuģa ļaudis, jūs varēsiet staigāt pa klāju. Argentīniešu ierēdņiem es par jums neteikšu neviena vārda. Bet par to jums jāapsolās pie pirmās izdevības atstāt kuģi uz visiem laikiem.

Sapratāt?

— Jā … kapteiņa kungs … — Indrups teica.

— Allright. Šonakt vairs neejiet pie darba. Gan mani ļaudis paši iztiks. Jūs varat izmazgāt savus dungriņus un veļu, citādi nebūs ar ko malā iet. Es pateikšu čīfam, lai viņš atļauj izžaut jūsu lietas mašlntelpā virs cilindriem. Tur ātri žūst — Pateicos, kapteiņa kungs.

— Allright. Varat iet. Tikai turiet acis vaļā un rūpējieties, ka līdz rītvakaram esat prom.

— Mēģināsim … — Indrups sacīja durvīs.

— Pagaidiet, vēl vienu vārdu. Ja pēc tam, kad būsiet atstājuši kuģi, jums kaut kas notiks… es nedomāju kaut ko ļaunu … bet varbūt jūs saņem ciet policija — tad no dieva puses nesakiet, ka esat iebraukuši ar «Iron Castle». Tas jums neko nelīdzēs, jo es nevēlos jūs ilgāk redzēt uz sava kuģa. Ja tomēr jūs šādā vai tādā ceļā nāksiet atpakaļ — es likšu jums to nožēlot. To iegaumējiet labi.

— Jā, kapteiņa kungs… to mēs iegaumēsim.

Draugi izgāja no salona un apstājās pie reliņa. Pilots priecīgi čaloja par paredzamo brīvību, viņam galva jau tagad bija Patagonijas pampasu vēja pilna.

— Indrup, sātans tāds, nu tik būs dzīve! — viņš sita drau gam uz pleca. — Mēs aiziesim pie gaučosiem vēršus ganīt, iemācīsimies jāt un sviest ar laso. Es redzēju ķinītī, laikam «Maskā», kā kovboji dzīvo. Traki smuki izskatās, man ar tā patīk. Bet, ja nepatiks, laidīsimies augšup pa upi, Brazīlijā iekšā.

Man viens draugs stāstīja, ka tur esot dimanti. Varbūt mēs vēl kļūsim bagāti. Ko tu darītu, ja tev būtu miljons?

— To es nezinu… — Indrups atbildēja, domādams pavi​sam par ko citu.

— Es nopirktu kuģi un tad vantētu apkārt pa pasauli, no viena gala uz otru. Padomā, kas tas būtu par numuru, ja mēs iebrauktu Rīgā paši ar savu kuģi! Plauka, «Kapteinis», Trī- ceklis nāktu bičot pusdienas laikā. Mēs tos ievestu mesē. Bet tam lielīgajam muitniekam, kas mani nelaida augšā uz norska, es liktu lidināties: «Marš, nost no mana kuģa! Lai nāk kāds cits vīrs, šo tēviņu es augšā nelaižu!»

— Tu varbūt uzvilktu meksikāņu bikses ar zvārguļiem un tresainu vesti? — Indrups pasmējās.

— Nē, kapteiņa formu.

— Bet tev jau nav kapteiņa diploms.

— Kāda velna pēc man vajadzīgs diploms! Kad tikai kuģis. Eli, Jurka, tātad uz dimanta upēm! Ak Argentīna!

Pilots sāka dziedāt kāda veca tango refrenu. Indrups vairs neklausījās viņā. «Rīt man jāaiziet no šā kuģa,» viņš sacīja sev. «Vai tu aiziesi, nepateicis šim anglim, kas esi? Vai bija vērts satikt savu tevu, lai paskatītos viņa nemīlīgajā sejā un atkal pazaudēt to — varbūt uz visiem laikiem? Tam jāzina, kas tu viņam esi. Tev vajag zināt, ko viņš par to saka, kādas domas, kādas jūtas viņa klaidoņa sirdī rada tāda vēsts…»

Domās iegrimis, Indrups sekoja Pilotam uz kajīti. Viņi savāca savas lietas, noģērba darba drēbes un mazgāja siltā ūdenī. Tad Pilots visu aiznesa uz mašīntelpu un izkāra virs cilindriem, bet Indrups sameklēja sava tēva jaunības dienu foto​grāfiju un angļu valodā uzrakstīja otrā pusē: ^ Kapteini Kalvert!

Divdesmit deviņus gadus atpakaļ, kad Jūs kā s/s Scotland stūrmanis bijāt Rīgā, Jūs satikāt tur kādu sievieti. Viņa mizoja kartupeļus uz s/s Scotland un kādu nakti pavadīja Jūsu kajītē. No rīta Jūs to aizdzināt un varbūt aizmirsāt uz visiem laikiem. Bet viņa nevarēja aizmirst savu vienas nakts mīļāko, jo viņai no tā palika divas piemiņas: šī fotogrāfija, kuru viņa atrada uz Jūsu galda un bērns, kuru dīvainais liktenis tagad novedis uz Jūsu kuģa. Divdesmit deviņus gadus atpakaļ Jūs aizdzināt malā vientiesīgo meiču, kas bija Jums piederējusi. Tagad Jūs darāt to pašu ar viņas dēlu, kurš, kapteini Kalvert, ir arī Jūsu dēls. Zīmīga atkārtošanās, vai ne? Vienmēr tikai aizdzīt visus, kas mūs apgrūtina! Tā piederas īstam vīram. Laimīgu ceļu, kapteini Kalvert…»

Viņam vajadzēja rakstīt gluži sīkiem burtiem, cieši saspiestās rindās, lai ietilpinātu šo atzīšanos nelielajā pastkartē. Beidzis rakstīt, Indrups palūdza no kāda kurinātāja aploksni, ielika tur ģīmetni un uzrakstīja adresi: «s/s Iron Castle Captaiti A l f r. C a l v e r t» Rīt, pirms viņš atstās kuģi, šo aploksni nodos vai nu kap​teinim pašam, vai kādam no kuģa ļaudīm.

Rīta agrumā lielais tvaikonis iebrauca jūras ceļā, kas veda pāri seklajam līcim uz Laplatas lepno pilsētu. Duļķains un netīrs apkārt viļņoja mālainais ūdens. Lēzenie, purvainie krasti tuksnesīgi un drūmi stiepās tālumā. Pretim nāca jūrā ejošie kuģi. No Montevideo puses tuvojās Platense sabiedrības pasažieru tvaikonis. Indrups ar Pilotu no baka skatījās pretim purva pilsētai, kas savus lepnos namus, debesskrāpjus, baz​nīcas un pilis bija sabūvējusi virs muklāja — drūmā, vien​muļā, purvainā stepē.

Viņpus pilsētas perspektīva bija tikpat skumja un tuksnesīga kā ap līča krastiem. Neviens kalns neslēja gaisā savu miglā tīto galotni, tāli meži nezilēja gar apvārsni, tikai klaja, zema līdzena stepe — pampasi, romantisko sapņotāju zeme, klejojošo zemkopju un pusmežonīgu lopganu pasaule… Kviešu un vēršgaļas fabrika! Un šajā dzeltenbrūnajā klajumā, tur aiz šīm ielām un namu drūzmas, Indrupam vajadzēja pazust, iekams saule būs nogrimusi Andu tālē. Savādi — viņš vairs nejuta agrākā klaidoņprieka. Nekas viņu nevilināja šajā svešajā zemē, viņš bija noguris, mazlietiņ noguris no klaidas.

Tagad viņš gaidīja izdevīgu brīdi, lai pasniegtu kapteinim ap​loksni ar ģīmetni.

Kuģis uzņēma loci. Līdz ar viņu uznāca Buenosairesas muitas ierēdņi un kāds vīrs no ostas policijas.

Sasveicinājies ar kapteini, tas tūlīt jautāja: — Uz jūsu kuģa esot divi pasažieri?

Kapteiņa Kalverta acis izspiedās uz āru. Viņam nācās iz​ņemt cigāru no mutes un kāsēt smagi.

— Pasažieri, khe, khe, jūs sakāt, khe, pasažieri? Mēs pa​sažierus nepārvadājam.

— Es runāju par tiem diviem klaidoņiem, kas atradās uz tvaikoņa «Iron Castle», izbraucot no Pernambuko ostas… — ierēdnis paskaidroja. — Mums telegrafēja no turienes. Vai varu redzēt tos?

Neko darīt — kapteiņa Kalverta labi domātais atbrīvošanās plāns nu bija izjucis. Vajadzēja parādīt abus nelaimes putnus ziņkārīgajam senjoram un ieslēgt tumšajā kvatera telpā, lai tie nepazustu līdz jūrā iešanas dienai. Citādi — būtu jāmaksā soda nauda.

— Hasta luego, senjores! (Uz redzēšanos, kungi!) — it kā izsmiedams kapteiņa drūmo noskaņu, ierēdnis aizejot teica Indrupam ar Pilotu.

Pavadījis ironisko senjoru līdz gangvejam, kapteinis atgriezās pie cietumniekiem. Tagad tas vairs nebija vakarējais laipnais kungs, kas rāmā garā pamācīja jaunekļus kā nobēgt no kuģa. Pietvīcis, zvērojošām acīm, purpurmēļu sejas krāsu viņš kratīja savas mīkstās dūres viņiem pie deguna un elsa.

Trakas dusmas viņu tagad smacēja vairāk nekā sirdskaite, kas mocīja jau piekto gadu.

— Pagaidiet tikai, pagaidiet, kad mēs iziesim jūrā! Tagad es jums mācīšu piesieties! Nolādētie suņa bērni, nu es jums rādīšu!

Viņš katram iezvēla pa reizei ar dūri, tad aizgāja. Pusstundu vēlāk atnāca bocmanis un izvāca no kvatera visus bre- zentus, tauvu galus un dēļus. Iluminatoriem no ārpuses aizvēra dzelzs aizsarga slēģīšus priekšā. Tagad tas patiešām bija cietums — tumšs, smacīgs un drēgns. Neviens gaismas sl^ riņš neiespīdēja draugu drūmajā mītnē. Viņiem bija jāsēž un jāguļ uz kailas dzelzs grīdas, neapzinoties, kad diena un kad nakts. Laika nojauta bija izzudusi, eksistēja tikai bezgala ilga tumsība, nedēļām, varbūt mēnešiem no vietas. Laiku pa laikam, pēc lieliem starpbrīžiem, misiņš atnesa trauku ar ūdeni un sakaltušu maizi, bet tikai tik daudz, lai viņi nenomirtu aiz bada un slāpēm.

Tagad Indrupam bija laika diezgan pārdomāt par savu dzīvi. Pirmo reizi kopš aiziešanas no «Gaitas» viņš sajuta šaubas: vai tas bija īstais ceļš, ko viņš toreiz uzsāka, nolaizdamies lejā, klaidoņu dzīves pakrēslī? Ko viņam deva aiziešana no sabiedrības, atbrīvošanās no visām normām, brīvās dzīves vaļības? Vai viņš bija laimīgāks tagad, kad katrā vietā vajadzēja.slapstīties kā noziedzniekam, paciest pazemojumus, dzirdēt lamas, saņemt sitienus… kad ne par ko varēja viņu turēt nedēļām ilgi cietumā, mērdēt badā, dzīt verga darbā un pakļaut katra garāmgājēja izsmieklam? Indrup! kur nu ir tavs lepnums, tava izmisusī, vīrišķīgā spīts? Kam tagad tu spītē? Vai ir cilvēcīgi nolaisties tik zemu, ka tevī sāk apklust pat pašcieņas dzīvinošā balss?

Vēl bija kas cits, kas viņu mocīja pat vairāk nekā šīs tir došās šaubas: viņu sāka pārņemt ilgas pēc pamestā mākslinieka darba! Muzikālās idejas nedeva mieru, aizvien jaunas melodijas, spoži muzikāli momenti dzima viņa apziņā un, nevarēdams tos saistīt uz papīra, viņš izcieta neizsakāmas mokas. Tumšajā telpā, ierastiem soļiem pastaigādamies no vienas sienas līdz otrai, viņš juta, ka atkal reiz mostas ilgi aiz​turētā radīšanas kaisme. Klusi Indrups dudināja topošās melodijas un dažas no tām vairs neaizmirsa.

Bet tikmēr «Iron Castle» izdeva ogles, un kādu dien cietumnieki manīja, ka viņu cietuma sienas sāka drebēt. Propel​leris strādāja, kuģis kustēja, brauca …

— Ejam jūrā! — Pilots priecājās. — Drīz mūs laidīs laukā.

Bet pagāja daudzas stundas, propelleris drebināja tukšo kuģi, tad aprima, un neviens nenāca izlaist viņus laukā. Kuģis tikai pārbrauca uz citu vietu, augšup pa Laplatu līdz Rozario, uzņemt kravu atpaka|braucienam.

Tā viņi nīka savā sprostā vēl divi nedēļas. Šajā laikā Indrups gandrīz atdeva aploksni ar atzīšanās rakstu misiņam, lai nodod kapteinim. Brīnums, kur viņam radās spēks apval​dīt sevi. Bet viņš izturēja.

Beidzot «Iron Castle» bija piebērts ar labību, un kādu dienu cietuma durvis atvēra. Ironiskais ierēdnis stāvēja kap​teinim līdzās, kuģis brauca pāri Buenosairesas reidam, ārā uz jūru.

— Muho me alegro de verle! (Ļoti priecājos jūs redzēt!) — viņš apsveica cietumniekus, tad teica kaut ko kapteinim un atvadījās no draugiem: — Buen viaje! (Laimīgu ceļu!)

Reizē ar loci viņš atstāja kuģi. Un, tiklīdz tie bija prom, četri brīvā nodzīvojušies, labi baroti vīrieši — stjuarts, pavārs, misiņš un bocmanis — uzbruka diviem nelaimīgiem, badu pamirušiem cilvēkiem.

Dauzīja tos, apstrādāja dūrēm, spārdīja kājām. Bet tuvumā stāvēja resnais kungs Alfrēds Kalverts un, rokas pār krūtīm sakrustojis, noraudzījās nejē​dzīgajā skatā.

— Tā, tā, dod viņiem, dod! — viņš lāgiem nokrekšķēja, un viņa acis sāka spulgot savādā tīksme.

— Es viņiem mā​cīšu ceļot! Sadod pa krietnam! Tā, tā! …

Kad uzbrucēji bija apguruši, kapteinis Kalverts pārmaiņas dēļ lika iedarbināt tvaika sūkni, resnas šļūtenes galu aizstiepa līdz kvatertelpas durvīm un laida draugiem virsū spēcīgu ūdens strūklu. Tā bija tik stipra, ka varēja cilvēku notriekt gar zemi. Veltīgi abi cietumnieki vairījās no strūklas, šaudīdamies no

telpas viena kakta otrā. Visur tā atrada un panāca tos, apšļāca saltu strāvu, meklēja seju, ausis, muti, apdullināja, smacēja, piešķieda acis un izmērcēja visgar augumu. Ta tas ilga ceturtdaļstundu. Līdz nāvei nomocītus, abus draugus tad pameta vienus.

— Ka nu patīk ceļošana? — kapteinis Kalverts aiziedams ņirgājās, un četri iztapīgi cilvēciņi smējās asarām acīs par šo joku.

5 Indrups sēdēja kurinātāju kajītē pie galda un skatījās skota Makmaikela spogulī. Nupat viņš bija nomazgājis asinis un nedēļām krājušos putekļus no sejas un garais skots viņam noskuvis bārdu. Spoguļa stikls bija slīpēts un rādīja ļoti pa reizi, bet seja, kas raudzījās Indrupam pretim, viņam šķita sveša. Jo ilgāk viņš vēroja savu ēnu, jo baisīgāk kļuva: viņš redzēja kādu nedabiski lielu galvu uztūkušiem vaigiem un pieri, kā tīfa slimniekam vai bada cietējam. Vaigiem bija ļauni bāla krāsa, bet, kad viņš noglauda ar pirkstu galvu, tā aplipa izkritušajiem matiem. Ilgais cietumniecības laiks pie ūdens un sausas maizes nebija palicis bez sekām. Fiziski savītis, morāliski satriekts, Indrups domāja par pazemojumiem, kādus jau izcietis un kādi gaidīja nākotnē. Kāpēc tas viss? Ko viņš darījis, par kādiem pārkāpumiem jācieš šīs mokas? Un kāpēc kapteinis Kalverts nav mazliet vairāk cilvē cisks, lai varētu bez riebuma tuvoties viņam un atklāt patie sību? Tagad Indrups saprata, ka nekad viņš netuvosies šim vīram ar dēla sirsnīgajām jūtām.

Viņš atcerējās kapteiņa tīksmi, kad tas mudināja bocmani un pavāru uzbrukt: kustonisks baudījums staroja katrā viņa kustībā, viņa priecīgajos iesau- cienos skanēja juteklisks apmierinājums. Un tāds izdzimtenis, lops, sadists bija viņa tēvs? Tam lai viņš atgādina pagātni — varbūt visdrūmāko brīdi kapteiņa Kalverta dzīvē! Nē, tur nekas vairs nevarēja iznākt. Lai brauc šis vīrs savu ceļu. Indrups izcietīs vēl dažas nedēļas šajā ellē un aizies no tās, paņemdams līdz savu noslēpumu.

Draugiem bija pateikts, lai viņi sataisās darbam. Vienam pa dienu, otram nakti vajadzēja būt visu kuģa ļaužu rīcībā. Katrs — no pirmā stūrmaņa līdz misiņam — varēja tos pasaukt un izrīkot. Lai tik tie pamēģinātu ko iebilst! Kapteinis bija licis manīt, ka viņam nebūtu nekas pretī, ja «pasažieri» baudītu ik dienas pa kādam boksa raundam, un nezin kā būtu klājies Indrupam ar Pilotu, ja vienkāršie darba vīri — «Iron Castle» kurinātāji — neņemtu viņus savā aizsardzībā. Draugiem par labu nāca tradicionālais ķīviņš starp klāja un mašīnu komandām, kāds pastāv gandrīz vai uz visiem kuģiem. Kurinātāji parasti noskatās uz matrožiem it kā no augšas, ar vieglu nicināšanu, jo tiem daudz vieglāks darbs. Matroži savukārt ironizē par melnajiem, par viņu netīrību, dumpīgo raksturu un neprātīgo izšķērdību, kad tie pēc tāliem braucieniem dažu dienu laikā notriec visu savu sūri pelnīto algu. Tāpēc viegli saprotams, ka «Iron Castle» melnie, kas bija savākti no dažādu pasaules dalu tautībām, nevarēja mierīgi noskatīties, ka kaut kāds klāja puika, leihmatrozis vai bocmanis trenkāja viņu palīgus. Garais Makmaikels ievilka jaunākajam matrozim pa seju, kad tas Pilotu sūtīja ateju berzt, bet bocmanim nekas neiznāca no veco krāsu bundžu tīrīšanas, ko tas bija uzdevis Indrupam. Melnie paziņoja, ka viņiem abi «trampi» vajadzīgi bunkuros un pie izdedžu īvē- šanas. Tie bija mežonīgi zēni, no viņiem dažreiz varēja sagaidīt vistrakākās lietas; mehāniķi atzina par labāku izpildīt viņu tiepumu.

Tagad bija tā, ka draugiem neviens it kā nevarēja piekļūt: kopā ar kurinātāju maiņām viņi gāja lejā, bunkuros un pie krāsnīm, kopā atgriezās kajītē. Viņi strādāja, ēda un gulēja kopā ar melnajiem, viņiem pat atlika savs brīvlaiks, tāpat kā visiem citiem kuģa ļaudīm. Kapteinis vairs neteica ne vārda šajā lietā.

6 Kapteinis Kalverts bija drūms un nerunīgs. Nekas viņam vairs negaršoja. īgni sarauktu pieri viņš pastaigājās pa komandtiltu, apmākušos seju atpūtās salonā. Stūrmaņi un stjuarts viņa klātbūtnē izturējās klusi, nevienam nebija drosmes uzrunāt noskaitušos šefu. Kā lai neskaišas, kad visa pa saule it kā sazvērējusies pret lāga vīru un negrib to atbrīvot no diviem klaidoņiem, kas ceturto mēnesi ēd viņa maizi un… strādā viņa darbu! Katrā vietā viņš bija pūlējies nokratīt šīs nejaukās ērces, kas zīda viņa dvēseli, maitāja nervus un sirdij lika strādāt ļaunā trauksmē. Kad «Iron Castle» atpakaļ- braucienā uz ziemeļiem pa otram lāgam iegriezās Pernam- buko, tur, tāpat kā Bucnosairesā, kapteinim vispirms lika uzrādīt abus

pasažierus — atkal jau telegrama bija priekšā. Visur, kur vien viņi ieradās, tos gaidīja. Likās, ka visa pasaule Jaunā priekā noskatītos jautrajā izrādē, kur muļķa loma bija iedalīta kapteinim Kalvertam. Cik ilgi lai viņš to cieš? Tagad viņi brauca atpakaļ uz Eiropu, kur droši vien jau zināja, kādi viesi gaidāmi ar «Iron Castle». Hamburgā neņems tos pretim, Antverpenē noraidīs, bet Ņuportā teiks, lai ved vien tālāk.

Visstiprākie nervi varēja sabrukt tādas nelaimes priekšā, bet kapteinis Kalverts bija slims cilvēks.

Tuvojās vakars. Kuģis brauca līdztekus krastam. Kreisajā pusē ēnoja zili brūnas granīta klintis.

Bezkrāsainās, drūmās debesīs klīda izkliedēti mākoņi. Zibošas ūdens trīsas skraidīja jūrā, un dienvidaustrumu pasāts viegli locīja uz piekrastes sēkļiem saaugušo kokosa palmu galotnes. Līdz krastam vai* rēja būt jūdzes desmit, divpadsmit.

Kapteinis Kalverts nejuta ekvatoriālās pēcpusdienas miklo tveici. Vienaldzīgi viņa skatieni slīdēja garām gleznainām krasta ainavām, eksotiskie brīnumi viņu vairs nevaldzināja. Palmu puduri, džungļu biezokņi un kalnāju ķēdes viņam it kā neeksistēja. Tikai viena doma, neatlaidīga un rūgta, nodarbināja visus viņa prātus: ko lai dara ar «trampiem»? Tie viņu bija līdz nāvei nogurdinājuši — pat dusmoties pietrūka spēka.

Viņš nokāpa lejā uz tankas klāja. Bocmanis patlaban beidza metināt kādu tauvu. Pamanījis kapteini, viņš nolika darba rīkus uz bunkura lūciņas un zīmīgi iekāsējās. Kapteinis pavirši paskatījās uz lauvu un apstājās.

— Nu, kas ir, vai kas sakāms? — viņš jautāja bocmanim.

— Jā, kapteiņa kungs, ,es domāju… citādi jau galā ne​tiks… Vai nu jūs man piekrītat vai ne….

— Par ko tu runā?

— Par trampiem.

— Tie nolādētie! — kapteinis iešņācās, aizskarts vissāpī gākajā vietā. Viņš piegāja bocmanim tuvāk klāt un klusi jau tāja: — Ko tu gribi teikt?

Bocmanis kļuva drošāks.

— Es domāju, kapteiņa kungs, ka mums būs jādara tā pat, kā pagājušo pavasari izdarīja kāds grieķu kapteinis. Es dzirdēju no viena spānieša. Viņi tāpat mocījušies ar četriem klaidoņiem, kā velns ar pestītāju. Vadājuši no vienas malas uz otru, nekur nav ņēmuši pretim. Beidzot kapteinis nolēmis upurēt vienu kuģa laivu: jūras vidū nolaidis to ūdenī, iesēdinājis trampus un pasacījis: — Good bai! Brauciet laimīgi!

— Bet ko viņš sacīja iestādēm? — Kalverts ieinteresējās par bocmaņa plānu. — Viņam taču vēlāk jautāja, — kur pa​likuši pasažieri?

— Viņš pasteidzās pirmais paziņot, pirms kāds ko jautāja: trampi nozaguši laivu ar provīziju un aizbēguši. Tas nebija slikti darīts, kapteiņa kungs. Gan jūs redzēsiet — reiz jums tik un tā vajadzēs to atkārtot.

— Es nu gan neupurēšu savu skaisto kuģa laivu! Ja būtu vēl vecais «moziņš», tad gandrīz, bet lielo boti — nekad.

— Nav nemaz vajadzīgs upurēt boti. Paskatieties, cik te tālu līdz krastam. Labs peldētājs var nopeldēt pāris stundās. Ja jūs vēlāk ziņotu, ka viņi aizbēguši no kuģa šajā vietā, tas izklausītos gluži ticami.

— Bet ja nu viņi negrib?

— Atļaujiet man par to parūpēties. Es pateikšu koham un stjuartam. Daži no maniem puišiem arī ir ieēdušies uz tram​piem un labprāt palīdzēs.

Kapteinis pārdomāja bocmaņa priekšlikumu.

— Bet ja nu viņi tomēr izpeld malā un pastāsta iestā​dēm, kā tas noticis? — viņš šaubījās.

— Vajag tā izdarīt, lai neizpeld.

— Var pamēģināt.

— Esmu jau apdomājis, kad tas vislabāk darāms.

Paskatījies apkārt, vai kāds nenoklausās, bocmanis kaut ko pačukstēja kapteinim pie auss. Kalverts padomāja brītiņu, tad piekrītoši pamāja ar galvu.

— Var iet.. .

Pagāja dažas stundas. Kapteinim atgriezās ēstgriba. Viņš baudīja spēcīgas vakariņas, izdzēra puspudeli ruma un bija ļoti labā omā.

Pulksten desmitos vakarā sardzē stājās bocmaņa uzticīgie puiši. Kad Pilots kopā ar kurinātājiem devās pie darba, lai nomainītu Indrupu, pie salona durvīm viņu aizturēja stjuarts.

— Uzgaidi drusciņ, kapteinis tev ko teiks.

Pilots apstājās. Kurinātāji aizgāja, nemanījuši viņa atraušanos. Tiklīdz klājs bija tīrs, viens pēc otra Pilota priekšā izauga trīs tumši, draudīgi stāvi: bocmanis, pavārs un kapteinis, kuriem drīz pievienojās stjuarts. Asiem važu āķiem rokās, tie ielenca Pilotu no visām pusēm. Bocmanis atkrampēja gangvejas vārtus reliņā. Kapteinis pamāja uz tālumā tumsto​šiem kalnu siluetiem un teica: — Skaties, kur krasts. Nav tālu. Lec pār bortu un peldi malā.

Pilots ieskatījās satumsušā ūdens klajumā, kur tagad spīguļoja fosfora dzirkstis. Sapratis, ko no viņa vēlas, viņš pēkšņi metās virsū bocmanim, pasita to gar zemi un mēģināja izkļūt laukā no ielencēju loka.

Ak, kaut tikai viņš tiktu līdz mašīntelpai, atpaka| pie melnajiem… vismaz tik tālu, ka tie lejā sadzirdētu viņa kliedzienus! Kā vajāts zvērs viņš šāvās garām pavāram. Izceltu važu āķi rokā pāris so|u tālāk viņam aizšķēršļoja ce|u stjuarts. Pašaizsardzības instinkta ietekmēts Pilots satvēra četras pēdas garās koka kāpnes, kas ai* tievu aukliņu bija piesietas reliņam. Aukliņa pārtrūka. Kāpnes sev priekšā turēdams, Pilots kāpās atpakaļ gar salona sienu, soli pa solim uz tankas klāja pusi. Bet tai brīdī, kad viņš bija nok|uvis iepretim gangvejas vārtiem, pavārs sadūšojās, pielēca klāt un pagrūda Pilotu uz reliņa pusi.

Pilots zaudēja līdzsvaru, streipuļoja atpaka| dažus soļus un ar visām kāpnēm iekrita jūrā. īsi pirms tam Indrups bija iznācis pa katlu telpas durvīm un panācies līdz tankas klāja vidum. Viņš redzēja, kā Pilotu ietrenca jūrā, un tūliņ saprata, ka tāds pats liktenis sagaida arī viņu, ja viņš nokļūs šo četru tēviņu rokās.

Būtu viņš pamanījis tos acumirkli agrāk! Tad vēl pietiktu laika sasniegt kurtuves kāpnes un glābties pie melnajiem. Tagad bocmanis, aso āķi sitieniem izcēlis, jau skrēja uz katlu telpas durvīm un nogrieza Indrupam atkāpšanās ceļu. Pa labi viņu sagaidīja stjuarts ar kapteini, kreisajā pusē pavārs aizšķēršļoja ceļu, bet priekšā tumsa okeāna dziļumi. Indrups bija ielenkts, bet ne tik cieši kā pirmīt Pilots. Vēl viņam bija mazliet telpas uz vienu un otru pusi; turpat līdzās atradās kāpnes, kas veda uz botsklāju. Viņš metās augšā pa tām, paskrēja garām kuģa skurstenim un apstājās pie atvērtajiem mašīntelpas «skailertiem» (jumta logiem). Lejā milzīgā mašīna stenēdama vēla savus smagos locek|us, dobja dunēšana pieskanēja telpu — ja viņš kliegtu, tur apakšā nezin vai sa​dzirdētu viņa kliedzienu.

«Tātad beigas, Indrup, visam beigas…» viņš domāja, bet viņa dzīvotgriba tūlīt saslējās pretim šai atziņai. Viņš devās uz klāja pakaļgalu, kur stāvēja putnu būda — liels, moskītu tīplu apvilkts būris, kur stjuarts glabāja galu. Bet, iekams viņš sasniedza pēdējo glābšanas laivu, viņa priekšā izslējās misiņa augums. No muguras puses tuvojās citi, viņš bija atkal ielenkts — tagad daudz grūtākā stāvoklī.

Riskēdams iegāzties jūrā, Indrups aizspraucās kādai laivai pa selgas pusi garām un tā izvairījās no bocmaņa, kas viņu bija iedzinis šaurajā spraugā starp «skailertiem» un laivu. Viņam bija tikai viena vēlēšanās: aizkļūt līdz karšu mājai, pie kuras sienas glabājās glābšanas apli. Ja jau nebija vairs citas izejas kā lēciens jūrā, tad vismaz lai būtu pie rokas aplis.

Indrups bija jaunāks nekā bocmanis un daudz vieglāks par Alfrēdu Kalvertu. No trim dažādiem punktiem viņi reizē steidzās pie glābšanas ap|a, attālums visiem bija vienāds, bet Indrups sasniedza mērķi četras sekundes ātrāk nekā citi. Tas bija pietiekami, lai apli izceltu no pēdas un apskrietu karšu būdai apkārt līdz kreisajam bortam. Indrups pārkāpa par reliņu un pirms lēciena apstājās uz pēdu platās cementētās notekmalas, tad paskatījās savos vajātājos. Tie bija apstājušies pa gabaliņu un savādā, drūmā sastingumā vēroja Indrupa rīcību. Kapteinis smagi elsa. Norūsējušais važu āķis viņa rokā gurdeni

nokarājās gar stilbu uz leju, bet acis nemierīgi šaudījās uz visām pusēm. Tikai īsu mirkli sastapās viņa un Indrupa acis — mednieka glūns ar lamatās ietrenkta zvēra izmisušo skatienu. Kalverts novērsās, bet Indrups, acu neno- laizdams no kapteiņa sviedriem klātās sejas, sataustīja svārku kabatā aploksni ar veco ģīmetni, izņēma to un aizsvieda pie kapteiņa kājām.

— Še, izlasi tu, cilvēks, kuru es kādreiz meklēju. Un zini: ja es pat izpeldēšu krastā, tad tomēr gribu aizmirst, ka kaut kur pasaulē dzīvo tāds cilvēks kā tu.

Pēc tam Indrups pārmauca glābšanas apli ieslīpi pār vienu plecu un ielēca jūrā. Ceļa joslai spīguļojot fosfora dzirkstīm, melnais kuģis aizbrauca tālāk.

Kapteinis Kalverts noliecās un pacēla aploksni. Aptaustīja, tad nokāpa lejā un salonā atvēra aploksni. Viņš skatījās un lasīja, lasīja un skatījās, sākumā nesaprata, atkārtoja vēlreiz, tad sāka domāt.

Lēnām viņa atmiņā atausa drūmais no tikums daudz gadus atpakaļ kaut kur… Rīgā. Viņa smadzenes apjauta notikušo. Vēstījuma vārdi sāka kvēlot ugunīgā smeldzē. Kā izkausētu svinu veseliem kausiem Indrupa rakstītie teikumi lēja kapteiņa Kalverta dvēselē. Viņš nebija mīkstčaulis, nepazina jūtelību, bet drusciņ māņticīgs gan bija, kā daudzi jūrnieki. Baisi metās, domājot par izdarīto.

«Divdesmit deviņus gadus atpakaļ Jūs aizdzināt krastā vientiesīgo meiču, kas bija Jums piederējusi.

Tagad Jūs darāt to pašu ar viņas dēlu, kurš, kapteini Kalvert, ir arī Jūsu dēls. Zīmīga atkārtošanās, vai ne?

Vienmēr tikai aizdzīt, visus, kas mūs apgrūtina. Tā piederas īstam vīram .. .»

— Stjuarti — kapteinis Kalverts stenēja kā bez elpas. — Pudeli ruma! Stjuart! Kur tu esi aizvilcies, nolādētais suņa dēls!

Viņš dauzīja kājas pret grīdu, sauca, ārdījās un, kad stjuarts atnesa rumu, iesita tam ar dūri pa seju.

Tad viņam k|uva labāk. * Bet kuģis brauca uz ziemeļiem, nakts bija silta, bākas mirkšķināja spožām acīm, un dienvidaustrumu pasats viegli šū​poja okeāna krūti… astota nodaļa SERINGERO I Jūrmalā starp Bahiju un Roka ragu vietu vietām selgā iestiepjas garas smilšu sēkles, apaugušas kokosa palmām, kuru slaidie, mazliet salīkušie stāvi krustojas cits ar citu, bet galotnēs trīs un čab nokareni, sprogaini zaru kušķi. Uz šiem sēkļiem nezeļ nekādi citi stādi. Mazliet tālāk no jūras paceļas kalni fantastiski veidotām galotnēm, viscaur tērpušies pārbagātā augu zaļumā. Debesis atgādina izkausētu zilu metālu, bet jūra lejā pie krasta ir tik melna kā nekur visā pasaulē.

Vienā tādā sēklī Indrups pamodās otrā rītā pēc aizbēgšanas no «Iron Castle». Viņš gulēja metrus divdesmit no krasta, mazā smilšu paugurā starp divām palmām, kuras nesniedza paisuma viļņi. Pagalvī viņš bija palicis glābšanas apli, kailo kāju ceļus pievilcis krūtīm. Ačgārniski skatoties, viņa poza atgādināja lielu jautāšanas zīmi.

Indrupu atmodināja saules stari, kas spīdēja taisni sejā un kairinaja acu plakstiņus. Viņš atvēra acis, izberzēja miegu un, piecēlies sēdus, sāka pētīt apkārtni. Kas šī par vietu, un kā viņš lc radies? Nejaušs skatiens uz glābšanas apli tūlīt izkliedēja viņa samulsumu. Viņš atcerējās pagājušās nakts baisi gos notikumus un strauji uzlēca kājās. Roku pielicis acīm, skatījas saulei pretim uz zemā krasta pusi, kur viegli vilnīši it ka rotaļā gurdeni saļima smiltīs.

Pilot! — Indrups sauca. — Pilot, kur tu esi?

Neviens neatsaucās viņa skumjajam kliedzienam. Pāri galvai čabēja palmu lapotne, mazi akmentiņi čirkstēja zem In- drtipa kājām. Viņš aizgāja līdz sēkļa galam, kas kā šaura mele iestiepās okeānā, izstaigājās gar krastu abās pusēs, skatīja'; jūrā un pētīja pēdas mitrajās smiltīs, kur paisuma sanestie gliemežvāki kalta saulē. Neviens te nebija staigājis pēc atplūdiem. Visā piekrastē, cik tālu vien sniedza skats, nebija ne miņas no cilvēkiem. Atgriezies pie glābšanas apļa, Indrups apsēdās zemē un saprata, ka tagad viņam nav vairs biedra, — pavisam viens viņš palicis svešā tālumā.

Ak, kā viņš bija cīnījies pagājušo nakti! Ūdenī ielēcis, viņš vairs neredzēja piekrastes kalnus un uz labu laimi peldēja tumsā. Sauca pēc Pilota, riņķoja apkārt kuģa ceļam, kas spīguļoja naktī kā spoža lenta vēl ilgi pēc «Iron Castle» aizbraukšanas. Nakts pagāja kā murgos. Uz rīta pusi nogurušais Indrups sajuta zemi apakš kājām. Pēdējiem spēkiem viņš aiz- cīnījās līdz krastam un, aizvilcies tiktāl, ka paisums to nevarēja aizsniegt, nokrita smiltīs. Tur viņš nogulēja vairākas stundas. Tagad pulkstenis varēja būt apmēram desmit. Laiks bija jauks, debesis bez mākoņiem. Saule sāka jau cepināt. Bija viena no tām lieliskajām (Jienām, ar kādām parasti sākas sausais gada laiks. Gaisa drebēšana liecināja par siltumu, kas izplūda no sakarsētās zemes. Putni un zvēri klusēja, paslēpušies kaut kur biezokņa ēnā. Zeme dedzināja Indrupa kailās kāju pēdas. Viņš cēlās augšā un devās uz kalna pusi, kur va​jadzēja būt kādai ļaužu mītnei.

360 Tūlīt no paša krasta, smilšu sēklei izbeidzoties, sākās krūmājs, kurā bija daudz dzeloņmimozu, kas ar savu kuplumu aizsedza visus pārējos krūmus. Labi iestaigāta teka veda tiem cauri. Pusstundu vēlāk Indrups nokļuva uz taisna ceļa, kas stiepās līdztekus krastam no vienas kalna muguras uz otru.

24 - V. Lācis, Raksti IV Līdzās ceļam kā stāva siena slējās mežs simts pēdu augstumā. Koku stumbri bija tikko saredzami caur biezo vīteņaugu zaļumu, kas ietina tos no apakšas līdz pašām galotnēm spilgti zaļās vītnēs. Ziedu bija maz, tikai retumis, kā spoža zvaigzne uz tumšā fona, auga vientuļā kaislespuķe. Blakus dzelkšņu mimozām zēla mazās mimozas, saraudamās pie visvieglākā kājas vai rokas pieskāriena. Mazāko koku starpā izdalījās ka- sijas ar skaisti dzelteniem ziediem un grcznīgi pūkainām lapām, bet zemākajās vietās ap purvainām bedrēm auga aroīdu grupas. Spilgtkrāsaini tauriņi lidinājās visapkārt, daži viscaur oranži vai dzelteni, citi melni ar ziliem, sarkaniem un zeltainiem plankumiņiem. Plati izpletuši spārnus, tie līmeniski pel dēja gaisā. Uguns sarkani sienāži lēkāja zālē. Patiesībā tur nebija nekādas zāles — viss mežs pieaudzis sūnām un staipek- ļiem, kas līdzinājās papardēm.

Indrups tikpat kā neievēroja svešās dabas skaistumu. Apziņu nospieda vienīgā drauga zaudējums.

Viņam nebija ne kādu domu par nākotni. Satriekts, noguris garīgi un miesīgi, vienaldzīgi gāja viņš pa svešo ceļu, un tikai izsalkums atgā» dināja, ka viņš vēl dzīvs un priekšā stāv tā pati vecā cīņa par uzturu un dzīvības saglabāšanu, kas visos laikos veidojusi tautu vēsturi.

Kādā vietā no ceļa atzarojās tekā. Indrups nogriezās pa to un pēc ceturtdaļstundas sasniedza nelielu klajumiņu, kura vidū stāvēja vienkārša, no plēstiem palmu stumbriem taisīta būda. Jumts bija noklāts urikāria lapām, logu vieta aizsegta primitīviem slēģiem. Tas bija parastais nabadzīgo brazīliešu dzīvoklis. Indrups tuvojās būdai. Atcerēdamies kaut kur lasītu sīkumu par brazīliešu dzīves parašām, viņš pāris reižu sasita plaukstas. Durvīs tūlīt parādījās neliels cilvēks, kura tumšā, iebrūnganā seja, melnie mati, brūnās acis un glītie sejaspanti liecināja, ka šis ir viens no valdošās tautas — portugāļu pēcnācējiem — luzitānietis. Viņa apģērbs sastāvēja no vilnas krekla un kokvilnas biksēm, kas nebūt nebija saucamas par tīrām. Neuzticīgi apskatījis svešo, viņš kaut ko teica savā nesaprotamā valodā.

Indrups atbildēja ar žestiem un mīmiku, rādīdams, ka vēlas kaut ko iebaudīt.

Tikmēr laukā bija iznākusi arī mājasmāte, cienījama sen- jora, pievalkātā kreklā, rupjos brunčos un zemes netīrumiem apkaltušām kailām kājām. Lielajiem aiz muguras spīdēja divu pusaudžu ziņkārīgās acis. Ģimenes locekļi apspriedās un beidzot ar zīmēm aicināja Indrupu iekšā savā nabadzīgajā mītnē.

Likās, ka pati pieticība te cēlusi mājokli. Būdā nebija ne grīdas, ne gultu. Uz kaila, nomīdīta klona bija nomesti daži klēpji niedru un lapu, pārklāti ar kaut kādu lētu lupatu. Telpas vidū saitē karājās apkvēpis katls, kurā vārīja manioka miltus ar ūdeni. Indrupu pacienāja ar melnajām pupām, kas bija jauktas ar tapioku, un gabalu žāvētas gaļas. Uzēdām pasniedza dažus svaigus banānus.

Apmierinājis izsalkumu, Indrups kā spēdams izrādīja viesmīlīgajiem ļautiņiem savu stāvokli. Tie saprata, ka svešais vīrs piedzīvojis nelaimi uz jūras, izkļuvis krastā un vēlas no​kļūt kādā ostas pilsētā.

— Nata … Porto Natala … — luzitānietis sacīja, rādīdams uz ziemeļiem. — Natala, Fortalesa, Paranaida …

Stundu vēlāk Indrups aizgāja.

Otrā dienā viņš sasniedza Natalas ostu, bet tur viņam nebija ko iesākt, un, divi dienas pavadījis pilsētiņā, viņš klīda tālāk uz ziemeļrietumiem gar okeāna piekrasti. Pēc nedēļas viņš nonāca Fortalesā, Cearas štata galvaspilsētā. Te viņš satikās ar vecu mūžameža klaidoni Pablo, kas kā nemiera gars visu mūžu bija mētājies no viena eksotiskās pasaules stūra uz otru. Kādu laiku viņš bija braucis uz kuģiem un prata mazliet angliski. Viņš zināja visu par peļņas izredzēm Dienvidameri kas kontinentā. Bija strādājis kafijas laukos Espirito Santo valstī, divas sezonas pelnījies Kolumbijas kakao plantācijās, Korumbas apkārtnē vācis matē tēju, plūcis kokvilnu un Parag- vajas līdzenumos ganījis lopus.

Patlaban bija aprīlis. Pēc mēneša Ainaconijas mūžamežos vajadzēja sākties kaučuka vākšanai. Pablo

kopš jaunības ne bija staigājis seringero (kaučuka vācēju) barā. Atmiņas par bezbēdīgo dzīvi un labo peļņu modināja viņā neklusināmas ilgas.

— Ja kāds nāktu man līdz, es tūlīt dotos uz turieni, — viņš teica. — Citur nekas prātīgs tagad nav paredzams.

2-1* 371 Indrupu nevilināja jaunu dēku iespējamības, viņš nesapņoja par Amaconijas noslēpumaino mežu burvībām. Vienkāršās vajadzības spiests — lai sapelnītu naudu jaunām drēbēm, uzturam un, ja laimētos, ceļa izdevumiem līdz kādai civili​zētai vietai, — viņš pieņēma Pablo priekšlikumu doties vakt kaučuku.

Kavēties nedrīkstēja — sezonas sākums bija tuvu. Kāds piekrastes tvaikonis viņus aizveda līdz Parai, un te viņi drīz atrada citus kuģus, kas devās augšup pa Amaconi.

2 Divdesmit gadus atpakaļ, kad Brazīlijas kaučuks deva pusi no visas pasaules ražas, kad Amacones vidienē izauga pilsētas un milzīgā mežu zeme piedzīvoja strauju saimniecisku uzplaukumu, uz brīdi draudēdama ar saviem seringas sveķiem pārspēt turībā un eksporta vērtībās visus citus Brazīlijas štatus, — tad kaučuka drudzis bija sagrābis arī jauno jūrnieku Pablo. Manaosas ostā, kur toreiz ieradās simtiem kuģu pēc kaučuka kravas, vairāk nekā tūkstoš kilometrus prom no okeāna, viņš pameta netīro tvaikoni un devās kopā ar metisiem biezoknī. Trīs mēnešus viņš pavadīja mūžamežā kopā ar jaunu metisi, kas viņam bija darba biedrs, saimniece un sieva vienā personā. Kaučuka vākšanas sezonai beidzoties,'» viņi gāja katrs savu ceļu. Meiča palika savā dzimtajā pilsētiņā, kaut kur starp Rio Negro un Japuras grīvām, bet Pablo, atdevis viņai daļu peļņas, steidzās uz Pāru pretī jaunām dēkām un jauniem darba laukiem.

Divdesmit gadus pēc tam viņš bija mētājies pa visu lielo kontinentu — divdesmit raibus, sūrus, saulainus, smaga darba, vientulības un mežonīgu izpriecu pilnus gadus. Nekad viņš nedomāja .par pagātni. Kas bijis — bijis, tā vairs neatgriezt un nelabot, skaties labāk uz priekšu, jo katra stunda, ko tu vēl dzīvo, ir vairāk vērts nekā ilgie gadi, kas jau nodzīvoti. Visos šajos divdesmit gados viņš ne reizi neiedomājās par īso jaunības idili Amacones džungļos ar melnīgsnējo metisu meiču. Vai nu tik vien Pablo sieviešu saticis savā mūžā! Baltas un melnas, sarkanas un dzeltenas gājušas caur viņa rokām; lepnās kreolietes Kolumbijas kakao plantācijās, smirdošās araukāņu indiānietes Andu augstienē, biezlūpainās mulātes, zambozu gaišās daiļavas un lielo pilsētu starptautiskā lētā prece bija viņu iepriecinājušas katra savā veidā. Bet ne ar vienu viņš nebija dzīvojis kopā trīs mēnešus vientuļā zaru būdā. Un tikai tagad, kad Pablo atkal ieraudzīja savā priekšā pazīstamo pilsētu nepazīstamās sejas, kad kopā ar svešo ziemeļnieku viņš klīda pa Manaosas ielām, kad pie krastes tavernās un alus bodēs redzēja drūmus, mežonīgus vīrus lielās sornbrēro cepurēs, baltās kokvilnas biksēs un vilnas virskreklos, kuri lietpratīgi sprieda par ūdens stāvokli Amacones pietekās un par kaučuka cenām pasaules tirgū, — viņš pēkšņi jutās pārnests savas jaunības pasaulē. Ak, nebija jau vairs tā kā toreiz! Dārgajiem sveķiem cena kritās ar katru gadu.

Malajas pussalā angļi bija sadēstījuši milzīgas plantācijas un brīvo savvaļaugu pārvērtuši par pienīgu mājas stādu, kuru izmantot varēja katrs bērns.

Tomēr daļu no senās romantikas seringero kārta bija saglabājusi. Joprojām tas bija brīvu, bezkaislīgu vīru darbs, kurus nebiedēja vientulība mūžameža krēslainē, kas varēja iztikt pusbadā mēnešiem ilgi, strādāt kā vergi un dižciltīgā nicībā izšķiest savu peļņu, nesajuzdami pēc tam nožēlas. Viņu vidū vecais Pablo vēl atrada vīrus, kas bija sveķus tecinājuši vēl vecajos labajos laikos.

Kā bija ar darbiem? Vai Manaosā vervēja seringero partijas? Vai Tefē rajonu ekspluatēja tā pati amerikāņu firma? O, darba netrūka, tepat Manaosā varēja pieteikties vairākās vietās, bet, ja viņi gribēja strādāt tieši Tefē apgabalā, tad vajadzēja apklausīties kaut kur pilsētā. Jo tur, kā liekas, koncesija sadalīta starp vairākām firmām. Galvenā laikam esot Englich- Brasilian Rubber Association, kuras centrāle atrodas Manaosā, bet aģentūras un uzraudzības punkti izmētāti gar visu Amaconi no Santaremas līdz Tabatingai.

Pablo vēlējās strādāt Tefē apgabalā. Abi ar Indrupu viņi apmeklēja Angļu-Brazīlijas sabiedrības kantori. Divi dienas vēlāk viņi uz firmas rēķina sēdās upes tvaikonī un brauca aug šup pa Amaconi. Viņi izkāpa kādā no tām mazajām piekrastes pilsētiņām, kas kādreiz bijušas neievērojamas iedzimto nometnes, bet kaučuka drudža laikā izvērtušās par svarīgiem tirdzniecības un rūpniecības centriem. Tādā pilsētiņā ir tikai paris veikalu, baznīca, daži krogi un divas trīs nebruģētas ielas. Iedzīvotāju vairums — metisi. Balto ļoti maz, tāpat tīrasiņu melno vai indiāņu, jo šī ir bastardu zeme, jaunas, vēl neizveidotas rases šūpulis.

Mazas, tīras, pēc brazīliešu paraduma maigās krāsās krāsotās mājiņas rindojās ielās, kas bija apstādītas cēlajām ka- raļpalmām. Šīs palmas, taisnas kā bultas, it kā izdreijātiem un nolakotiem stumbriem, tumšzaļām zaru buķetēm galotnēs, ir katras brazīliešu pilsētas lepnums. Tiklīdz kāda pilsētiņa kļūst turīga, tā cenšas apstādīt savas ielas ar šiem dekoratīviem kokiem vai ierīkot to alejas savos publiskajos dārzos. Karalpalmām, kāda ceļotāja vārdiem runājot, ir tikai viens trūkums: tās ir pārāk pareizas un simetriskas. Mājas, ne lielākas par divi stāviem, ar ļoti daudziem logiem, vairums bija baltas.

Durvis tin logi apvilkti zaļām un dzeltenām svītrām — krāsu raibums it kā aizvietoja arhitektūras ideju trūkumu un līniju nabadzību.

Un, lūk, mūsu paziņas — bārdainais Pablo un tropu saulē iedegušais Indrups — nu bija ieradušies šeit. Bija priekšpusdiena. Augļu pārdevējs ielas malā piedāvāja savus banānus un apelsīnus. Resnas nēģerietes nēsāja apkārt grozus ar maniokas raušiem, kas bija cepti palmu eļļā. Zem plata saulessarga vecs kurpnieks lāpīja sieviešu kurpes. Pablo apstājās vienā otrā vietā un skaidroja savam biedram, kā te izskatījies pirms div​desmit gadiem, kas izzudis un kas radies jauns.

— Nav vairs tā dzīvība … — viņš atzinās. — Ļaudis klusāki, nabadzīgāki, lēni. Un nav arī brīnums, jo visa šī pilsēta taču dzīvo no kaučuka ražas. Toreiz, kad tam vēl bija cena, ļautiņi varēja patrakot, ko tagad — tikai tāda gara vilkšana. , — Mums jāuzmeklē Sabiedrības priekšstāvis un jāpietei​cas tam, — Indrups sacīja.

— Jā, tas tiesa, — Pablo atsaucās. — Vai nezināt, kur šeit dzīvo misters Raiders? — viņš griezās pie kādas jaunas mei​čas, kas uzmanīgi bija vērojusi viņus jau labu brīdi.

— Misters Raiders? — meiča atsaucās. — O, es varu jums parādīt viņa kantori. Tas ir tepat pa kreisi aiz stūra. Jūs lai​kam iesiet mežos?

— Laikam gan … — Pablo atbildēja. Viņi devās norādī​tajā virzienā. Meiča viņiem sekoja.

— Vai jums nevajadzēs kādu, kas ies līdzi selvā? — viņa jautāja. — Es vēl esmu brīva, senjor …

— Nu redzēs, kā būs … — Pablo atrūca, vērtējoši apskatīdams jauno sievieti. — Vēl jau nezin, vai mēs maz aizbrauk​sim džungļos. Pa niekam nav vērts.

Sabiedrības kantora tuvumā atradās vairākas dzertuves. Pablo izvadāja Indrupu pa alus bodēm, kas visas bija ļaužu pilnas. Glābdamies no karstuma un garlaicības, cilvēki sūca ledus ūdeni un dzēra vēso alu. Mazā pilsētiņa, neskatoties uz ārējo klusumu un tukšajām ielām, atradās savāda gaiša satraukuma stāvoklī: seringero bija pienācis laiks doties biezokņos. Visur tik vien dzirdēja runājam kā par sagatavošanos ceļam, jauniem līgumiem, firmu piesolītiem tarifiem un peļņas izredzem vienā vai otrā iecirkni. Te tagad bija saplūduši visādi elementi: klaidonībā pieraduši nemiera putni, kam nekur nebija labi un kas pa visu pasauli meklēja savu apsolīto zemi; dēkaiņi; kurus, tāpat kā Indrupu, dzina šurp nezināmā vilinājums; nelaimnieki, kas visu bija izmēģinājuši, bet, nonākuši bezizejas stāvoklī, atzina, ka viņiem te nav ko zaudēt; cilvēki, kuru pagātne nebija tīra un kuriem nācās vairīties no likuma un tiesas vajāšanām; visbeidzot — pastāvīgie profesionālie seringero, kas savu mūžu citu neko nedarīja kā tikai vāca kaučuku.

Starp pēdējiem vairums bija metisu. Netrūka arī in​diāņu, kas, firmas aģentu apmānīti, bija spiesti atstrādāt savus parādus un visu mūžu atradās atkarībā no gumijas sabiedrību ierēdņiem. Te cilvēki saradās no dažādām debesu pusēm, nezināja viens par otru nekā, bet arī neinteresējās: kas tu biji, kāpēc tu šeit?

Zinādami, kas tos sagaida nākošos trijos mēnešos, vīri steidza iztrakoties, dzēra, uzdzīvoja ar sievietēm.

Viss gāja uz nākošās peļņas rēķina. Dzertuves un pārtikas veikali atvēlēja kredītus, par kuriem atbildēja firmu pārstāvji. Tie bija ieinteresēti, lai seringero tērē uz parāda: neatkarīgu cilvēku grūtāk izmantot nekā tādu, ko saista parādu un trūkuma saites. Apzinādamies savas saistības, tāds seringero strādās kā pats nelabais, lai kaut ko ietaupītu nākotnei, bet nekad viņš nenopelnīs tik daudz, lai varētu aiziet no šejienes, kaut kur uzsākt citu dzīvi, audzināt lopus vai ierīkot kakao plantāciju. Un, kamēr viņš to nevar, AngļuBrazīlijas sabiedrībai nav ko bēdāt par strādnieku trūkumu. Jo vairāk tādu nevarīgo, jo labāk firmai.

Tāpēc: avansus, cik vien var dot, kontus dzertuvēs, drēbju veikalos un pie senjoritām — visur par procentiem, jo naudai jānes augļi. Firma neizmanto, firma ir tēvišķīga — tā izpalīdz saviem bērniem grūtā brīdī. Viņa mazliet pat riskē, jo kas gan atlīdzinās par izsniegto avansu, ja seringero sadomā nomirt pirms sezonas sākuma? Šādas metodes tikai sentimentāli idioti var nosaukt par bezgodīgām. Ko tie sacītu par veco avantūristu paņēmieniem, kas divdesmit gadus atpakaļ medīja kaučuka vācējus iedzimto starpā? Toreiz cilvēkus vārda pilnā nozīmē nolaupīja. Aģenti piedzirdīja vientiesīgos indiāņus un lika tiem dzērumā pavilkt krustus zem darba Ilguma, kas viņus padarīja par firmas ver giem. Mežonim nu bija jāiet mežā, kur viņu naktīs turēja ieslo​dzītu kopā ar citiem biedriem īpašās, bruņotu sargu apsargātās barakās. Arī darba gaitās iedzimto grupas pavadīja sargi. Tikai retais no šiem nelaimniekiem atgriezās atpakaļ mājās. Aģenti prata nabaga indiāni paturēt savās rokās kā parādnieku visu mūžu.

Uzņēmējam bija tiesība pārdot to jaunam saimniekam, un ir bijuši gadījumi, kad bērniem nācies vergot, lai turpinātu dzēst tēvu ietaisītos parādus. Bet notika arī jaukākas lietas — pa kluso vēl tagad, 20. gadu simtenī. Dažos Amaconijas rajonos reizēm rīkoja īstas vergu medības. Visus strādāt spējīgos vīrus un citādi izmantojamos iedzimto cilts piederīgos vergu mednieki aizveda sev līdz, bet vecos un darba nespējīgos nogalināja. Tādas lietas notika tais apgabalos, kur koncesijas pārdotas lielajām sabiedrībām.

Lai gūtu lielāku pelņu un iemantotu direktoru labvēlību, firmu ierēdņi centās sagādāt uzņēmumam strādniekus visādiem līdzekļiem. Valsts iestādes par to neko nezināja, jo koncesijas teritoriju platība bieži vien sniedzas daudzos tūkstošos kvadrātkilometru. Valsts ierēdņi tur tikai retumis ieklīda, un, ja viņi arī ko re​dzēja, tad tos piespieda klusēt kukuļi vai draudi.

Ja nabaga sarkanādainim, par spīti visiem pūliņiem, neiz-» devās ievākt uzrauga nosacīto kaučuka daudzumu, viņu un tā piederīgos bendēja līdz nesamaņai. Par mēģinājumu aiz stāvēt savas elementārās tiesības bija apšautas vai dzīvas savos mājokļos sadedzinātas veselas ciltis — vīri, sievas, bērni un vecīši… Pēdējā laikā gan uzņēmēji bija atzinuši, ka, ben dēdami iedzimtos, viņi kaitē paši sev. SaltikovsSčedrins kādā vietā saka: «Ja atņem tiesību uz dzīvi tiem, kurus laupa, tad beigu beigās nebūs vairs ko aplaupīt un laupītāji būs spiesti aplaupīt cits citu.» It kā šādas atziņas ietekmēta, Brazīlijas valdība bija nodibinājusi indiāņu resoru, kura uzdevums — ņemt iedzimtos valdības aizsardzībā.

Pa tavernām staigāja firmas vervētāji. Vairākas seringero grupas jau bija savāktas un nākamajās dienās tām vajadzēja doties selvā. Tagad seringero, paši pārdevušies Sabiedrībai, meklēja sev sievietes, kas viņus pavadītu darbā.

Pilsētā bija īpaša sieviešu šķira, kas katru sezonu devās vīriešiem līdzi mežā un ar to pelnījās.

Daudzi bija jau laikus sarunājuši sev biedrenes, bet citi vēl pēdējā brīdī steidza salīgt kaut vai kuru, jo vīrietis viens pats nevarēja veikt abus pienākumus: vākt seringas sveķus un gādāt par saimniecību.

Tai pašā dienā Indrups ar Pablo pieteicās misteram Raide- ram un parakstīja darba līgumu. Misters Raiders viņiem avansa veidā izsniedza ieročus — neviens seringero negāja mežā bez šautenes — un at|āva saņemt produktus firmas veikalā. Bet, pirms apgādāties ar pārtiku un nepieciešamiem ceļa piederumiem, Pablo nolēma salūkot sev un Indrupam meža draudzenes.

— Mums jādabū tādas, kas jau bijušas selvā un kaut ko saprot no sava darba … — viņš teica. — Visas labākās gan būs jau izķertas. Mums vajadzēs apmierināties ar kaut kā​dām, bet tas nekas.

— Vai nevaram iztikt tāpat? — Indrups ieminējās. Patiesībā viņam bija vienalga. Viņu neko daudz

neinteresēja sagaidāmais darbs un par turpmākās dzives sīkumiem viņam nekad nebija paticis daudz domāt. Bet Pablo zināja, kas viņus sagaida mežā.

— Gribi vai negribi, bet bez sievietes nevaram iet. Tad tu nenopelnīsi ne tik daudz, ko atmaksāt rokas naudu.

Aprunājies ar vietējiem, Pablo aizveda Indrupu uz pilsētiņas nomali, kur dzīvoja kaučuka vācēju sezonas sievas un viņu bērni.

3 Ielas te vairs nebija taisnas, ja vispār varēja runāt par ielām šajā balto būdu drūzmā, kas, cita pie citas saspiedušās, slēpās koku ēnā. Dažviet šie sīkie mājokļi it kā saauga cits ar citu un kopīgs jumts tos vienoja. Tās vairs nebija glītās daudzlogu mājiņas, kādas redzēja Sabiedrības kantora apkārtnē. Kā sērkociņu kastītes, mazliet iegarenas, ar durvīm un vienīgo logu uz ceļa pusi, šīs metisu mītnes stiepās gar visu pilsētiņas rietumu nomali.

Kādā vietā bērnu bars kaitināja jaunu pērtiķēnu, kurš, saitē piesiets, veltigi pūlējās izbēgt nerātņiem.

Tie ļāva tam uzrāpties līdz koku pirmajiem zariem un staigāt pa būdu jumtiem, lai tad gavilēdami piespiestu mazo ērmu lēkt zemē, kur to tūlīt pārsteidza ūdens šaltis no lielām niedru šļircēm. Atnācējiem viņi nepiegrieza lielu vērību, jo šai laikā ik dienas dabūja redzēt visādus svešus ļaudis.

Nonākuši gandrīz līdz pašai upmalai, Indrups ar Pablo kādas būdas priekšā ieraudzīja pirmīt redzēto meiču, kas vi​ņiem parādīja ceļu uz Rubber sabiedrības kantori. Pamanījusi svešos un uzminējusi viņu ierašanās iemeslu, viņa panācās pretim uz ce|a un gaidīja, ka tie viņu uzrunās.

— Šī laikam ir viena no tām, — Pablo teica, lietpratēja skatu novērtēdams meičas brūno locekļu līnijas. Nebija jau nekāda skaistule, citos apstākļos viņš tai neskatītos ne virsū, bet tagad, kad vairs nebija izvēles, varēja piemiegt aci un aizmirst vienotru trūkumu. — Old boi, ko tu saki par šo kukaini? Nebūs garlaicīgi divatā ar tādu?

Indrups nevarēja pierast pie Pablo lietišķā viedokļa par meža biedrenēm. Viņam bija vienalga, kāda sieviete pavadīs viņu mežā, — kā sveši cilvēki viņi aizies, sveši atgriezīsies no turienes. Tad jau gandrīz labāk, ja viņa nav glīta un pievil​cīga: viņš būtu pasargāts no muļķīgas un nevajadzīgas aiz​raušanās.

Indrups paskatījās meičā un atbildēja Pablo angliski: — Sliktāka nav kā citas.

— Tu viņu ņemsi?

— Vēl jau nezin, vai viņa nāk.

— To mēs tūlīt redzēsim.

Pablo apstājās metises priekšā un ar grāciju, kas iedzimta * ibēriešu rasei, noņēma sombrēro un paklanījās.

— Boas tardes, senhora! — (Labvakar, jaunkundze!)

— Boas tardes, senhor! — galvu atmetusi, mazliet lepni atbildēja ineiča. Viņas acis, spīdīgas un gudras, jautājoši slīdēja no Indrupa uz Pablo, no Pablo uz Indrupu. — Vai kungi pierakstījās mistera Raidera partijā?

— Jā, senjora … — Pablo atbildēja portugāliski. — Parīt no Manaosas ieradīsies Sabiedrības kuģis un aizvedīs mūs uz teritoriju.

— Kādā iecirknī jūs nozīmēja?

— Ceturtajā.

— Pats pēdējais uz Japuras pusi. O, tas nav slikts iecirknis. Seringas (kaučuka koki) aug gandrīz cita pie citas. Viegli tecināt — nav tālu jāstaigā.

— Vai jaunkundze pazīst ceturto iecirkni?

— Es tur biju pagājušajā sezonā ar Pedro Vienaci. Viņš tecināja lateksu sestajā kvadrātā. Simt trīsdesmit koki. Līdz uzrauga stacijai trīs stundu gājiens. Kas šogad strādās tur?

— Vai tad Pedro Vienacis pats neies?

— Viņš taču noslīka lietus laika sākumā. Vai senjor, tad taču Pedro kvadrāts ir brīvs! — meiča kļuva priecīga un satvēra Indrupa roku. — Lūkojiet jūs to dabūt. Es pagājušo gadu tur iestādīju daudz maniokas, tagad būs miltu, cik uziet. Pa diviem nemaz nevarēs apēst.

Viņa apklusa un vaicājoši raudzījās Indrupā. Tam k|uva neērti. Vienkāršība, gandrīz veikalnieciskā dedzība, ar kādu meiča aplinkus piedāvājās viņam, iedvesa skumjas. Lēnām viņš atraisīja savu roku meičas pirkstu ciešajam tvērienam.

— Es nezinu, vai man vajadzētu ņemt kādu līdz … — viņš šaubījās atkal.

— Tev viņa nepatīk? — Pablo jautāja angliski. — Pa​meklēsim citu.

— Te patikšana nav vajadzīga. Man vienalga.

— Nu, ko tad tu stomies? Vilcinies vien, gan kāds vēl nocels arī šo no deguna gala. Vai tu proti no maniokas saknēm miltus grūst?

— To var iemācīties.

— Aha, tā tu domā? Bet pamēģini, un tu jau pēc pirmās maltītes atstiepsi kājas. To tu laikam nezini, ka sakņu sulā ir inde? Vienīgi dzimusi brazīliete prot to padarīt nekaitīgu. Bez maniokas iztikt tu nevari, jo tā ir seringero pārtikas pamats. Ja tev nebūs saimnieces, kas pazīst vietējo dabu, tu badā no​mirsi.

Meiča visu laiku pēc vīriešu sejas izteiksmes pūlējās uzmi​nēt, par ko viņi runā.

— Es protu kaltēt puvasu … — viņa ieminējās.

— Kas tas tāds? — Indrups jautāja.

— Žāvētas maniokas gabals, — Pablo paskaidroja.

— Man ir moskītu tīkls… — sieviete turpināja. — Jauns pončo… savi trauki… Un es tikai vienu vasaru esmu bijusi mežā ar Pedro Vienaci. Tagad viņš ir noslīcis.

Klusums.

— Ja es parunātu ar misteru Raideru, mēs dabūtu sesto kvadrātu. Tur taču strādāja Pedro un man ir iestādītas saknes. Kad Pedro paša vairs nav, tad man ir priekšroka.

— Pablo, saki taču, ka tu viņu ņem … — Indrups teica.

— Bet tu pats?

Indrups klusēja.

— Un es neprasīšu daudz, nē, man nevajag pusi kā citām … Divas piektdaļas … varbūt pat mazāk trešo daļu no pelņas… Senjor, jūs to nenožēlosiet. Esmu pilnīgi vesela. Ja gribat, varat pārliecināties. Nu, kāpēc jūs nerunājat?

Viņa izspīlēja krūtis, kairi gorīja gurnus un smaidīja, rā​dīdama savus baltos zobus, kas viņas rupjajai sejai piešķīra patīkamāku izteiksmi.

— Jūs to nenožēlosiet, senjor … Vai trešā da|a jums liekas par daudz?

Nabaga velnēns, domāja Indrups, meičas satraukuma aizkustināts. Tik laikam viņai bija palikusi vēl cerība uz sezonas peļņu kā šie divi vēlīnie atnācēji. Aizlaidīs tos garām — dzīvo tad visu gadu pusbadā un gaidi jaunu sezonu, kad kāds serin​gero tevi paņems līdzi mežā …

— Kā tevi sauc? — Indrups jautāja.

— Bianka … — meičas seja tūlīt atplauka. — Es dzīvoju tur tajā būdā ar dzeltenām durvīm un zaļo slēģi.

— Viena pati?

— Nē, ar māti un mazo Huanu.

— Nu, labi. Tātad tu nāksi man līdz?

— O, senjor, tas būs jauki! Mēs dabūsim sesto kvadrātu, es par to parūpēšos. Vai jūs neienāksiet iepazīties ar manu māti? Viņa būs ļoti priecīga. Agrāk viņa pati gāja līdz seringero. Mans tēvs bija īsts portugālietis no Paras, senjors Este * bans Poīnbo. Bet tēvain bija bagāti radi Babijā un neļāva viņam

otrreiz nākt mežos.

— Tu viņu esi redzējusi?

— Nē, viņš bija jau prom, kad es piedzimu.

— Zini, kur viņš tagad?

— Viņš nekad nav rakstījis. Bet Amacones kuģinieki sa​tikuši Manaosā kādu matrozi, kas zinājis par viņa radiem.

— Vai tev ir brāļi un māsas?

— Četri gabali. Viens aizgāja uz Perū, divi dzīvo tepat, bet viens brauc uz Rio Negro par matrozi.

Būda, kuru apdzīvoja Bianka Pombo ar savu māti un Pedro Vienača dēlu Huanu — Biankas pirmā meža gājiena piemiņu, bija parastais nabadzīgo brazīliešu mājoklis: ar klonu grīdas vietā, lapu kaudzi guļai, nokvēpušu katlu telpas vidū. Biankas māte bija vēl diezgan stingra vecene melniem matiem, iedzeltenu, izplūdušu seju, drukna un veselīga — portugāļa un indiānietes asiņu maisījums otrā pakāpē.

Viņa pati labprāt vēl dotos mežā, ja nebūtu mazais Huans. Bianka nevarēja bērnu ņemt sev līdzi, un vecmāmiņai vajadzēja palikt mājās un auklēt mazdēlu, kā kādreiz kaimiņu vecenes bija auklējušas viņas bērnus, kamēr viņa pelnījās mežā. Vecais Pablo gluži labi varētu iztikt ar šo metisi, un viņa nebūt neliegtos sekot viņam, bet ko lai dara … Tagad bērniem laiks gādāt par uzturu.

Biankas māte bija uzaugusi te, kad pilsētiņas vietā atradās tikai neliela zvejnieku un mednieku nometne. Visus savus labākos gadus viņa bija nodzīvojusi kā kaučuka vācēju draudzene, katru sezonu devusies mežā līdzi kādam seringero Dažādi biedri viņai bijuši, un gandrīz no katra viņa mantoja pa bērnam. Vairāki nomira pirmajā gadā, jo mātei nebija laika rūpēties par viņu veselību un cilvēcīgu uzturu.

Tie, kas izauga, mantoja tā vīrieša vārdu, ar kuru māte bija pavadījusi vasaru mūžameža būdā. Tāpēc Biankas Pombo vienu brāli sauca par Antonio Arnendosu, otrs bija Hozē Ferida, trešais Nikolo Kačos, bet ceturtais lepojās ar kāda iecirkņa uzrauga ainerikānieša Robertsona vārdu. Te bija izveidojies gluži īpatns civillaulības veids. Lai Ņujorkas avēnijās un Parīzes bulvāros limuzīni slīdētu klusi, uz savām gumijas riepām šūpodami daiļās, tīrās, tikumīgās sabiedrības dāmas; lai impregnēti overkoti pasargātu Londonas džentlmeņus no samirkša- nas un priekšlaicīgām kaulu sāpēm; lai mazajām meitenēm būtu lelles, zēniem bumbas; lai apakšūdens kabeļi savienotu ziņkārīgos kontinentus; lai miljoniem cilvēku tiktu kāda ērtība — katra gada aprīļa beigās Amaconijas biezokņos sapāroja tūkstošiem svešu vīriešu un sieviešu, kā lopus, kuriem iestājies riesta laiks. Dažus mēnešus lika nodzīvot kopā un tad izšķīra, bieži vien uz visiem laikiem, neprasot, ko tie juta viens pret otru, nerunājot par sabiedrības virsslāņos tik izdaudzinātiem morāles principiem. Vai tad tie maz bija cilvēki? Mežaiņi, rupji dzīvnieki, vienkārši darba rīki… Kāda kuram interese par dzīvnieka tikumību un zvēra morāli? No lopa mēs neprasām nekādu tīrību. Ļaut, lai šie cilvēki dzīvo tāpat kā visur citur civilizētā pasaulē — saistīt šos vīriešus un sievie tes, radīt ģimeni — to neatļauj Englich-Brasilian Rubber As- sociation intereses. Sabiedrībai vajadzīgi strādnieki — no- mādi, kas atnāk, kad ir laiks, un aiziet, kad darbam beigas. Ar ģimenēm tie nevarētu klaiņot un vai nu meklētu sev citus pastāvīgākus peļņas avotus, vai kļūtu par mūžameža līdumniekiem, audzinātu kakao krūmus, melnās pupas un maisu. Cilvēks ar zināmu saimniecisku patstāvību vairs neies kaučuku tecināt. Rubber sabiedrības direktori to zina, un zina to visas gudrās galvas, kas kaut ko saprot no skaitļiem, tirgus konjunktūras un kultūras vēstures.

Tāpēc nebrīnieties, ka 20. gadu simtenī kādā aprīļa vakarā paklīdušais ziemeļnieks Juris Indrups un zem dienvidu saules uzaugusi Bianka Pombo taisīja norunu, par ko Rīgā un Čikāgā brēktu šķīsto liekuļu bars, bet te par to nesmīnēja nevienas lūpas, neviens sašutuma čuksts neatskanēja tumšajos būdu kaklos, kur sievas aiz gara laika lāpīja pasauli.

Vēlu vakarā Indrups atgriezās pilsētā.

— Patīkamus sapņus! — viņam aizejot, teica svešā meiča, šķelmīgi smaidot. O, viņai nekas nebūtu pretim, ja viņas nākamais draugs paliktu tepat pa nakti. Tikpat kādureiz … dienu ātrāk vai vēlāk — tas

taču nebija tik svarīgi… Bet viņš aizgāja. Pasacīja pieklājīgi, kā kad runātu ar dāmu: — Uz redzēšanos, senjora! — un bija prom.

4 Katrs mākslinieks pazīst neapzinīgas radīšanas stāvokli; kāda doma vai ideja nemanot ielien galvā, sākumā neuzbāzīga, kautra, kā nedrošs mājiens iztālēm. Bet paiet laiks, un domu tēls kļūst aizvien neatlaidīgāks, tuvāks, parādās skaid rām kontūrām, darbā un atpūtā vajā mākslinieku, kamēr tas atjēdzas un saprot, ka izveidojies jauna darba dīglis — dzejas, noveles, gleznas vai muzikāla sacerējuma ideja.

Pēc tam atliek to realizēt…

Jau uz «Iron Castle», tumšajā kvatera sprostā smokot, In- drupa būtībā sākās šis process. Svešas, nedzirdētas muzikālas frāzes skanēja viņa ausīs, viņš dudināja tās, svilpoja vai klusēdams iedomājās vesela orķestra izpildītu harmoniju — divi trīs taktis, ne vairāk. Skaņu graudi krājās cits pie cita, taktis pēc taktīm, un lūk — viņu bija tik daudz, ka vajadzēja tās apvienot kādā melodijā. Klīzdams ar Pablo no piekrastes apgabaliem uz Amaconijas vidieņu, Indrups vēl neapzinājās savā dvēselē notiekošā brieduma.

Eksotiskās dabas iespaidi kā ūdens virpulis uzgrieza no viņa dvēseles dziļumiem augšā veselus fantāzijas mutuļus. Visa viņa būtne tagad skanēja kā vēja kokle. Saule, vējš, lielie meži un svešie cilvēki aizskāra jūtīgās stīgas, bet pats viņš to nemanīja, jo visu savu apziņu bija pievērsis ikdienas sīkumiem, rūpēm par uzturu un kailo dzīvību. Un tikai tagad, pamozdamies Rubber sabiedrības strādnieku barakā, kas atradās mistera Raidera kantorim blakus, viņš pirmo reizi saprata, ka jāraksta jauns opuss, sonāte vijolei un klavierēm vai trio. Zināms, viņš jau nedomā to kā dain radīt vai kādreiz atskaņot — tikai uzrakstīt, tāpat vien, aiz vienkārša darba prieka, lai reiz atbrīvotos no šīm skaņu vīzijām. Katrs cilvēks kaut kādā ziņā ir ķerts. Un šī ir viņa vājība. Viņam jādabū notis un melnā tuša. Trijos mēnešos viņš tad aiz gara laika uzrakstīs kaut vai simfoniju. To varēs no saukt_ par «Eksotisko simfoniju». Kaut kas jauns mūzikas li​teratūrā, vai ne?

Jaunā ideja pārņēma Indrupu tik pilnīgi, ka viņš uz brīdi aizmirsa visas citas rūpes, kauču todien nebija mazums lietu, par kurām vajadzēja padomāt. Padzēris kafiju un uzkodis pā​ris maniokas raušus, viņš pameta Pablo vienu barakā, neno klausījies līdz galam vecā klaidoņa stāstu par to, kā viņš vakar sameklējis arī sev mī|o draudzeni — «cara ainiga».

Indrups izstaigāja abas galvenās ielas, meklēdams muzi- kāliju veikalu. Kādā vietā līdzās baznīcai tiešām atradās maza ermoņiku un ģitāru bode, blumīzeriem logos un lepnu izkārtni pār durvīm: «0 ormazem de musicas.»

Tur bija viss, ko pieprasīja metisi un baltie nomādi: lētas vijoles par sešiem milreisiem gabalā, spīdošas ermoņikas, pāris klarnetu un daži raustāmie instrumenti. Bija arī notis, bet tikai apdrukātas: jaunāko grāvēju burtnīcas, tango, passodobļu un populāro operešu muziķa. Notis rakstīšanai? Nē, tādu ne​bija. Kādēļ turēt veikalā preci, pēc kuras nav pieprasījuma?

Indrups turpināja meklēšanu, bet bez panākumiem. Pārliecinājies, ka nošu papīra nedabūt, viņš beidzot nopirka trīsdesmit loksnes vienkāršā baltā papīra, tušu, mazu lineālu un citas rakstāmlietas.

Barakā atgriezies, viņš vairākas stundas zīmēja nošu līnijas par lielu brīnumu saviem biedriem. Puse lokšņu vēl nebija sazīmēta, kad viņa darbošanos pārtrauca Bianka.

— Vai tad t u nemaz netaisies uz aizbraukšanu? — viņa familiārā tonī to uzrunāja. — Citi seringero sen jau sakravājuši maisus, iegādājušies pārtiku un sanesuši traukus. Sabiedrības kuģis ieradīsies pēcpusdienā, tad visu jānogādā uz klāja, iai rītu agri varētu doties ceļā.

— Kas tad mums īsteni vajadzīgs?

— Ak tu mīļais dievs! Un tāds cilvēks grib doties selvā!

Labi, ka es kaut ko saprotu šajā lietā. Pedro Vienacis bija vecs seringero, no viņa daudz ko varēja mācīties. Bet vai tu maz zini, ka šorīt esmu bijusi pie mistera Raidera un izgādājusi mums sesto kvadrātu?

— Tā vairs nebija vakarējā nomāktā, nedrošā bezdarbniece, kurai par katru cenu vajadzēja darbā tikt.

Drošu pamatu zem kājām, enerģiska, pašapzinīga un skaļa viņa atplauka savā īstajā dabā: rosījās, pļāpāja

ar citam seringero sievietēm un viena pati nokārtoja visas saimnieciskās darīšanas. Ko Indrups viņai vispār varēja palīdzēt? Viņš atmeta ar roku: lai Bianka rīkojas, kā atrod par labāku.

Vakarā ieradās kuģis, liela galateja, ko dzina piecdesmit zirgu spēku motors. Astoņdesmit vīrieši un tikpat daudz sievietes sakāpa uz klāja ar savām lietām: māla podiem, groziem maniokas spiešanai, šautenēm, melno pupu maisiem, žāvētas vēršgaļas saiņiem, tabaku un segām. Katram seringero bija šautene. Arī Indrups ar Pablo saņēma tās uz nākošās peļņas rēķina — diezgan labas vinčesteres, vienpadsmit patronām magazīnā. Produktus viņiem izsniedza firmas veikalā, uz pusi dārgāk nekā brīvā tirgū. Lai atpelnītu parādu, viņiem vajadzēja strādāt divi nedēļas un nodot vismaz četras aroba» parakaučuka (1 aroba = apm. 14,6 kg).

No rīta viņi aizbrauca. Tas bija ievērojams notikums pilsētiņas dzīvē. Vecie ļaudis, bērni un veikalnieki sanāca krastmalā pavadīt aizbraucējus. Čaloja, atvadījās, sievietes skūpstījās ar bērniem un vecajiem, plīvoja lakatiņi.

— Visu labāko! — sauca palicēji.

— Uz redzēšanos! — atbildēja aizbraucēji.

Pats rajona pārzinis misters Raiders brauca viņiem līdz. Iecirkņu uzraugi bija devušies uz vietām jau agrāk, lai iekārtotu sadalīšanas punktus un kaučuka pieņemšanas stacijas zonas apgabalā, gar lielās upes un tās daudzo atzarojumu krastiem.

Bianka bija novietojusi savas lietas priekšgalā uz klāja. Viņi bija saspiesti starp vecā Pablo un divu metisu paunām. Klājs bija tā pieblīvēts, ka tikai šaura eja palika gar vienu bortu, kur staigāt. Sēdēdami uz saviem mantu saiņiem, ļaudis priecīgi čaloja par nākošo darba sezonu. Atcerējās agrākos braucienus.

Vecie lietpratēji dalījās ar iesācējiem savās profesionālās gudrībās: kā vislabāk iegriezt hevejas (seringas) mizā noteku svītras, kā kūpināt un pagatavot klaipus un kā no stumbra nokasīt lateksa paliekas — skrebu. Viņiem nebija ko slēpt savus pārbaudītos paņēmienus, jo no konkurences pa​gaidām nevajadzēja bities.

Indrups uzmanīgi klausījās, cik nu saprazdams no viņu valodas, un izprašņāja Pablo par nākamā darba sīkumiem. Nekādas lielās gudrības tur nevajadzēja: mazliet ievingrināties strādāt ar nazi un kvēpināmo lāpstu — tas bija viss.

Kuģis brauca pa klusajiem ūdens klajumiem. Bālgani duļķainā Amacones straume no visām pusēm uzņēma sevī daudzo pieteku netīros ūdeņus, kas duļķaināki par to, pie krastiem piespiesti, klusi zagās tai līdz, atšķirdamies ar gaišāku krāsu. Vietām parādījās kāda iedzimto laiviņa — mazais montārijs, kas šajā zemē izpildīja to pašu lomu, ko citur veica zirgi, ēzeļi un kamieļi. Abās pusēs stiepās gleznaini krasti.

Tieši no ūdens pacēlās meža biezā daudzveidu siena, kas it kā ietvēra ūdens klajumus zaļā, ornamentu bagātā rāmī. Vietām bija izmētātas zemas saliņas, palmām aizaugušas, paisuma applūdinātas. Citur upe izplūda plaša kā jūra, godam nesdama savu vietējo vārdu — Rio Mar — Jūras upe. Un, lai ilūzija būtu pilnīgāka, jūras bezdelīgas šaudījās gaisā, bet virs ūdens līmeņa laiku pa laikam parādījās delfīni. 2000 kilometrus augšpus Amaco​nes grīvas bija dzirdama šo jūras dzīvnieku sprauslāšana un krācieni.

Citur, augstākajās vietās, kuras neapplūda pilnūdeņa laikā, varēja redzēt retas, izmētātas kakao plantācijas. Vienā tādā vietā galateja piestāja naktsguļai pirmajā vakarā. Plantatora nams bija būvēts no resniem, stāvus saslietiem baļķiem, kas bija sapiti klūgām un notriepti māliem. Mājas tuvumā — banānu, meloņu un mangiferu birzī stāvēja nojume, zem kuras atradās krāsns, abra, sieti un citi piederumi maniokas sagatavošanai. Lai izvairītos no moskītiem, kas. mudžēja piekrastes mežos, kuģi novietoja labi patālu no krasta, jo knišļi reti kad laidās selgā. Visi gulēja uz klāja, zem klajas debess. Nakts bija tik silta, ka nevajadzēja pat apsegties ar pončo.

No rīta reizē ar pirmajiem saules stariem galateja devās tālāk. Ap pusdienas laiku tā satikās ar mazu burinieku, kas veda putnus un pērtiķus uz Manaosu. Kuģīša klājs bija piekrauts kastēm, kurās gaudoja sagūstītie dzīvnieki: pie masta karājās desmitiem būru, papagaiļu un mērkaķu pilni.

385

Drīz pēc tam seringero pabrauca garām kādai izdegai, kur indiāņi bija mēģinājuši ierīkot plantāciju.

Apsviluši stumbri 25 - V. Lācis, Raksti IV un pārogļoti celmi drūmi rēgoja kā seno pilsētu drupas, liecinādami, kādiem paņēmieniem šajā zemē cilvēki cīnās ar dabu.

Otrās dienas vakarā kuģis sasniedza pirmā iecirkņa staciju upes labajā krastā. Uzraugs — portugālietis sagaidīja misteru Raideru. Divdesmit seringero ar savām biedrenēm at stāja galateju. No kravas telpām iznesa krastā Rubber sabiedrībai piederošo provīziju un darba rīkus. Vairāki maisi pupu un žāvētas vēršgaļas, desmitiem cirvju, cērtamie naži, bundžas un spaiņi lateksa vākšanai tovakar pārvietojās no gala- tejas tilpnēm stacijas barakā.

No rīta, kad misters Raiders bija iepazinies ar iecirkņa uzrauga ziņojumu par ražas izredzēm pirmajā iecirknī, pārējie seringero brauca tālāk. Pēc pāra stundām upes kreisajā krastā izsēdināja otrā iecirkņa strādniekus. Vakarā galateja apstājās pie trešās stacijas, un uz klāja tagad palika tikai divdesmit seringero, kas bija nozīmēti ceturtajam iecirknim. Tiem bija vistālākais ceļš, prom no lielās upes, pusdienas braucienā pa kādu atteku, kas seklūdens laikā nebija sasniedzama.

Indrupam ar Bianku visu ceļu bija savādas attiecības. Viņš turējās sāņus no savas biedrenes un pirmo dienu nepateica , tai neviena vārda. Sarunādamies ar Pablo vai zīmēdams kaut kādus kāsīšus un punktiņas paštaisītā nošu lapā, kuru nozīmi nesaprata neviens klatesošais (izņemot misteru Raideru, bet tas uzturējās kajītē un neredzēja neko), Indrups izturējās tā, kā kad Biankas nebūtu viņa tuvumā. Pāris reižu viņa mēģināja tam tuvoties, kaut ko jautāja, bet, nesaņēmusi atbildi, samierinājās un vēroja viņu ar klusu, neuzbāzīgu uzmanību. Kamēr visi bija kopā, par garlaicību nevarēja būt runa. Bianka apsēdās pie citām sievietēm un izpļāpājās no sirds. Ēdiena laikā viņa centās iztapt savam «amigo» ar labākiem kumosiem. Viņai bija sacepti maniokas rauši un kaltētas zivis, kuru pie​tika visam ceļam.

— Vai tu nevēlies gabaliņu gaļas? — viņa dudināja. — Kāpēc tu neņem zivi? Se, nogaršo manas mātes cepumu. Arī es protu tādu pagatavot.

Indrupam gribot negribot vajadzēja ņemt pa druskai no visa. Lai taču redz šis savādnieks, kādu vērtīgu biedreni viņš sev dabūjis. Bianka viņu appuišo, iztop, gādīga kā māte, pašaizliedzīga, vienmēr nomodā par viņa vajadzībām un labklājību. Kurš vīrietis gan neatzīs tādu uzmanību, kurš nejutīs pateicību un cieņu? Vai Indrups gan būtu savādāks nekā visi citi pasaules vīrieši? Viņš saprata, ka meiča viņam labinājas klāt, bet ko lai dara — nevar taču atstumt cilvēka labo sirdi, tik rupji rīkoties viņš vēl neprata. Un, lai sagādātu Biankai mazliet prieka, viņš dažreiz teica viņai kādu vārdu, kaut ko pavisam nenozīmīgu un īsu, cik atļāva viņa zināšanas portugāļu valodā: — Jauki, vai ne? … Skaists mežs … Fu, kur karsta saule! Nu tik mēs braucam …

Bianka tūlīt piesēdās viņam tuvāk, dažreiz pieskārās pat ar plecu viņa sāniem. Kas nav skaists vai stiprs, tam jābūt gudram. Katru mērķi var sasniegt dažādiem ceļiem. Bianka Pombo nav vakarējā — savu ceļu viņa zina …

25* 387 Trešās dienas pievakarē galateja pietauvojās ceturtā iecirkņa stacijā, drūmā, nomaļā vietā, tālu prom no galvenās straumes.

5 Seringero tonakt pārgulēja uz kuģa. No rīta iecirkņa uzraugs — Kolumbijā dzimis spānietis — izdalīja vīriem darba rīkus: cirvjus, kvēpināmās lāpstas, alumīnija trauciņus un emaljētos spaiņus. Mantu saiņiem apkrāvušies, seringero un viņu biedrenes devās uz saviem kvadrātiem. Daži bija te strā dājuši agrākus gadus un zināja savus iecirkņus, citiem tos parādīja uzraugs. Kvadrāti atradās abās pusēs no iecirkņa stacijas, visi vienāda lieluma. Katra strādnieka pārziņā nodeva pāris kvadrātkilometru ar 100

līdz 150 hevejām. Kā taisīt iegriezumus koka mizā un kā kvēpināt savākto sulu, to iesācējiem, kuru ceturtā iecirknī bez Indrupa bija seši gabali, parādīja uzraugs. Iepazīstinājis tos ar darba tehniku, viņš deva padomus, kuri jāievēro, lai no lateksa dabūtu vislabāko para- kaučuku — Fine Para Hard, produktu, kas bija Amaconijas augstienes lepnums.

— Iecērtot hevejas mizā noteku rievas, nedrīkst ievainot koksni — tad vairs nebūs tā sula. Nevajag sajaukt vienas sugas koka lateksu ar kādas citas sugas sveķiem, tapat nedrīkst liet vienā spainī nobrieduša un ļoti jauna koka sulu. Viss tas mazina kaučuka kvalitāti.

Vecais Pablo dabūja astoņpadsmito kvadrātu — sešus kilometrus prom no stacijas, iecirkņa rietumu malā. Sestais kvadrāts, kuru Bianka bija izkarojusi savam amigo, atradās attekas krastā, trīs stundu gājienā no stacijas. Vairāk nekā simts lielisku Hevea Brasiliensis koku auga tur pa astoņdesmit, pa simt divdesmit soju cits no cita. Vecie milzeņi pacēlās sešdesmit pēdu augstumā, varenām saknēm atspērušies treknajā tropu zemē. Indrupam tie atgādināja viņa dzimtenes vecos ozolus. Jaunās hevejas bija daudz šmaugākas, metru ap​kārtmērā, vienmuļu stumbru, kurā pāris asu augstumā no ze​mes nebija vēl zaru.

Ap pusdienas laiku Indrups ar Bianku nonāca savā darba vietā. Tur vēl bija manāmas pērnās nometnes pēdas: divi mieti un šķērskoks būdas jumtam atradās mazā klajumiņā, kuru no visām pusēm ielenca kuplas mimozas un meža banānu audzes. Vērīgāk ieskatoties, varēja atrast arī ugunskura vietu ar zemē iedzītu koka stakli kvēpināmās lāpstas atbalstam. Bianka rokas vien sasita, ieraudzījusi nometnei apkārt kupli sazēlušos maniokas stādus — viņas pērno dēstījumu. Pavisam bija kādas trīsdesmit nobriedušas maniokas — īsta pārtikas bagātība pieticīgam mežinieku pārim, kas varēja mēnešiem ilgi pietikt ar ūdeņaino biezputru.

Pagāja vairākas stundas, kamēr mežinieki ierīkojās jaunajā vietā. Indrups nocirta dažus jaunos kociņus un pēc redzētiem paraugiem saslēja būdas skeletu: desmit pēdas vienu no otra zemē ieraka divus mietus ar kāšveida augšgalu. Sājos kāšos ielika trešo kārti, kas izpildīja jumta muguras vietu. No abām pusēm pret to ieslīpi saslēja vairākas spāres un saistīja liānām, kuras bagātīgi auga pie kaira koka. Būdas jumtu noklāja palmu lapām, papardēm, krūmu zariem un zāli tik biezā kārtā, ka kārtējais priekšpusdienas lietus nesita cauri. Vienu būdas galu aiztaisīja ciet, lai nevilktu vējš, bet otrs palika vaļā. Ieejas priekšā sakrāva visas saimniecības lietas: traukus, grozus un pārtikas saiņus. Turpat ierīkoja ari ugunskura vietu, lai vakaros, kad sāka klejot moskīti, dūmi aizbaidītu tos no būdas. Biankai palīdzot, Indrups nobeidza mītnes taisīšanu. Tad viņš sanesa būdā dažus klēpjus mīkstas zāles un lapu un ierīkoja guļvietas — vienu būdas dibenā, tumšajā kaktā, Biankai, otru pie durvīm sev. Izmēģinājuma dēļ viņš pirmīt bija iecirtis noteku rievas divās hevejās un pielicis apakšā, zem koka mizā iespraustām niedru renītēm, alumīnija trauciņus. Ticis galā ar būdu, Indrups paņēma spaini un aizgāja paraudzīties, kā sveķi tek. Pie viena gājiena viņš gribēja iecirst notekas vēl dažos kokos. šim nolūkam vajadzēja cirvi un kāpnes. Tās bija atstājis Pedro Vienacis vecās būdas vietā. Kāpnes pieslēja kokam, un tad no augšas uz apakšu ar neaso seringero cirvi iecirta kokam mizā 2—3 centimetrus platu vertikālu rievu. Sai galvenajai notekai no abām pusēm pievienoja ieslīpus atzarus 10—12 collu garus. Visa notekas sistēma atgādināja zivs skeletu ar augšup vērstiem asaku galiem. Piena sula jeb latekss, kas tūlīt sāka sūkties iegrieztajās vietās, pa horizontālām rievām satecēja vertikālajā. Tā visu sveķu straumi novadīja lejā, kur kokā iesprausta niedres renīte uztvēra to un nogādāja alumīnija traukā. Tievākajiem kokiem iegriezumus taisīja tikai vienā pusē, bet, lai izmantotu veco milzeņu auglību, vajadzēja iecirst notekas divās pusēs. Pieaudzis koks deva apmēram 30 kubikcentimetru lateksa stundā, t. i., 700 kubikcentimetru diennaktī. Kvadrātā ar simts un vairāk kokiem kau​čuka vācējam darba pietika.

Indrups pirmo vakaru sacirta notekas vēl sešos kokos. Nu viņam astoņas hevejas bija «darbā».

Diezgan grūti bija nokļūt no viena koka līdz otram. Pērnās teciņas bija aizaugušas. Ar cirvi un cērtamo nazi nācās iztīrīt ceļu caur krūmiem un ietaisīt jaunas pikādes. Bet pirmā diena gandrīz katrā darbā paiet zināmā sajūsmā, jo cilvēks nav vēl apnicis darīt vienmēr vienu un to pašu. Viņš strādā pacilātā jūtoņā,

nejuz- dams noguruma, un nevar vien pārtraukt sākto darbu. Tā notikās arī ar Indrupu: krēsla jau sabiezēja mežā, bet viņš vēl un vēl skatījās pēc jauniem kokiem, cirta eju jaunai teciņai, kamēr Bianka sāka viņu meklēt. Tad viņš salēja spainī visu satecējušo lateksu, salasīja dažus urikuri palmas eļļainos riekstus, kas bija vajadzīgi pie kaučuka kvēpināšanas, un at​griezās uz būdu.

Bianka bija savārījusi no līdzpaņemtiem maniokas miltiem pirongu — kaut ko vidēju starp biezputru un maizi un uz- cepusi gabalu gaļas. Būdas priekšā, katrs savpus ugunskura, viņi ieturēja nabadzīgās vakariņas. Bianka slepus meta pētījošus skatienus uz savu biedru, kas domu pilns klusēja, raudzīdamies kaut kur prom biezokņa tumsā.

— Kamēr tu biji prom, lūk, ko es iestādīju … — viņa ierunājās, veltīgi gaidījusi, ka Indrups viņu uzrunās. Viņa rādīja klajumiņa malā iepretim saulei sadēstītos maniokas stādus — ieslīpi zemē iespraustus veco augu zarus. — Nakamo gadu tie būs izauguši lieli un baros tos, kas strādās šajā vietā.

— Jā … — Indrups atbildēja, vienaldzīgi paskatījies uz dēstiem. Staipenājiem aizaugušie koki kā mūris stāvēja rieta saulei priekšā. Zeme visapkārt bija pūstošu stumbru, zaru un lapu piegruvusi. Dažādi augļi mētājās starp papardēm. .Kāds milzīgi augsts svešs koks slējās klajuma malā. Indrupa skatiens apstājās pie tā varenā stumbra.

— Tas ir riekstu koks sapukaja, — Bianka sacīja, sekodama Indrupa skatienam. — Es pirmīt uzgāju arī vienu masaran- dubu. Mums būs piena vai cik. Sestajā kvadrātā labi dzīvot. Kāpēc tu tik nopietns?

Laikam skumji, neesi vēl pieradis pie meža? Bet nav jau tik slikti; vajag tikai padzīvot kādu nedēļu, tad tu redzēsi, cik ātri aiziet laiks. Tev būs daudz jāstrādā …

— Jā … — Indrups teica, valstīdams mutē sīksto gaļas gabalu. Kur viņš bija atnācis — pasaules malā, dziļi tumšā meža kaktā, atšķirts no visas cilvēces, visu aizmirsts, visiem pazudis!… Viņš … un kāda sieviete — sveša, pļāpīga, skaļa būtne. Divi vien viņi dzīvos šajā biezoknī, zem viena jumta pavadīs naktis, strādās un nīks. Kā gan tas varēja notikt? Juri Indrup, ja tu būtu īsts klaidonis, par kādu tu gribēji, Iļet nespēj kļūt, tad tu nebrīnītos. Viss būtu skaidrs un saprotams, bez kādas gudrošanas tu ņemtu dzīvi tādu, kāda tā ir. Bet tu esi svešais, ieklīdenis, un nespēj nomest kultūras važas — tavu garu tās paturēs mūžīgā gūstā. Spītēdams tu bradā pa netīru dūksnu, dzenā sevi no vienas elles otrā, bet tomēr nespēj aprast, tev jāsaviebjas, tu sajūti puvuma smaku un rausti degunu. Pat tagad, kad tu varētu justies brīvāks nekā jebkad — visam izbēdzis, no visa prom, — tagad tavā galvā san melodijas, vecais, reibinošais skaņu vējš šalc tavā dvē​selē un tu sapņo par kaut ko senu un mīļu. Vājais, nelaimī​gais gars!

Beidzis ēst, Indrups iemeta ugunskurā dažus urikuri riekstus un uzlika virs sārta konusveida metala trūbu. Tad salūkoja kvēpināmo lāpstu un izmēģināja kaučuka koagulāciju. Viņš iemērca lāpstas galu piena sulā un turēja pēc tam virs ugunskura, tieši virs trūbas cauruma. Degošo riekstu dūmi mutuļoja laukā pa savādo skursteni, un to skābie kreozota tvaiki koagulēja hevejas sveķus: ūdens daļas iztvaikoja, un ap lāpstu aplipa plāna kaučuka plēve. Pēc tam lāpstu ar radušos plēvi atkal mērca lateksā un atkal turēja virs uguns​kura dūmiem. Jauna plēves kārta nogūlās virs pirmās. Kārta pēc kārtas; plāniem slānīšiem ap lāpstas galu izveidojās kaut kas līdzīgs rupjai, iegarenai bumbai — tā saucamais klaips. Kad visi sveķi bija izkūpināti, Indrups pārgrieza klaipu uz pusēm, noņēma no lāpstas un nolika maisā. Pirmais parakau- čuka gabals nu bija gatavs. Tas oda pēc žāvētām zivīm. Kūpināšana aizsargāja kaučuku no bojāšanās, jo iznīcināja dažādās sīkbūtnes. Tādā kārtā gadu no gada iegūst slaveno Fine Para Hard šķirni Amacones džungļos.

Kamēr Indrups apstrādāja savākto lateksu, Bianka novāca traukus un iegāja būdā. Atri satumsa.

Ugunskurs meta sarkanu blāzmu uz būdas ieeju. Jaunā sieviete apstājās mītnes vidū un iegrima domās.

Viņa apskatīja zāļu midzeni, kas bija uztaisīts būdas dibenā. Biezais vilnas pončo izklāts pār lapu klēpi — tā bija viņas guļvieta. Viņa novērsa skatienu uz otru zāļu klēpi pie durvīm un nemierīgā vaicājienā paskatījās uz Indrupu, kas, darbā iegrimis, bija uzgriezis viņai muguru. Šķelmīgs smīns savilkās ap meičas lūpām. Klusi, jautrā nebēdībā, kā nerātnību darot, viņa paņēma klēpī savu zāļu midzeni un nolika pie Indrupa guļas. Izklāja plašāk, tad paņēma pončo un sarotinājās zem tās. Miegs viņai nenāca, un, kamēr

Indrups kūpināja kaučuku, viņa gulēja klusi, pa segas apakšu vērodama savu biedru.

Beidzot viņš beidza strādāt. Pārgriezto klaipu ielika maisā, uzmeta ugunskuram sausus zarus un nāca gulēt. Bianka ne​kustējās. Elpu aizturējusi, klusa kā pele gulēja viņa mīkstajās lapās. Indrups apsēdās zemē viņai blakus, bet tumsā neredzēja neko. Novilcis apavus viņš aptaustīja čubas un gribēja jau izstiepties meičai līdzās, kad viņa roka sataustīja pončo un Biankas kailo plecu. Viņš nesacīja ne vārda. Klusi piecēlās, izgāja no būdas un apsēdās pie ugunskura. Galvu rokās atspiedis, viņš raudzījās liesmās, lāgiem paņēma kādu zaru un piemeta ugunij. Reti, skumji putnu kliedzieni skanēja kaut kur biezokņa noslēpumainajā tālē. Viņpus attekas žēli brēca pērtiķis. Un tad bija klusums un tumsa, dziļa, baiga nekustība, kamēr pēkšņi atskanēja kāda griezīga skaņa — neaizsargāta dzīvnieka nāves brēciens jaguāra ķetnās vai žņau​dzējčūskas skavās.

Indrups pūlējās nedzirdēt šīs baigās skaņas, nedomāt par savu pamestību. Bet veltīgi viņš meklēja savām domām jaunus tēlus. Pagātnē bēgt viņš neuzdrošinājās, tagadne bija- tumšā būda, noslēpumainais mežs un vientulība . .

Sieviete būdā . .. jauna nebēdne … gaidīja viņu. Nē, Indrup, tu neesi tas, kas gribi būt. No tevis klaidonis neiznāks — tu spēlē teātri. Nabaga āksts! Spļāvējs pasaules sejā, dumpinieks, brīvais staigulis, kas neatzīst nekādas normas un aizspriedumus, bet — vienīgi vārdos. Tiklīdz tev jāsagrauj vecā cietuma mūris un darbos jāpierāda sava neatkarība — tu bēdz un sēdi pie ugunskura. Vientiesīgais nerrs, vai tiešām tu arī tagad gribi spēlēt džentlmeni? Kam vajadzīgs tas? Vai nu tu tupi laukā uz celma, vai guli būdā zem vienas segas ar svešo sievieti — savādāks jau tu nekļūsi …

Bianka negulēja. Satraukta, pazemota, noraidītās sievietes kaismē viņa vēroja drūmo puisi. Redzēs, cik ilgi viņš tā kūkos tur laukā? …

Bet pagāja stunda pēc stundas, ugunskurs apdzisa, un moskīti džinkstēdami sijājās gaisā. Viņš nenāca . .. Bianka vārtījās guļā, paparžu kāti spieda sānus, un viņa bija tik nepacietīga — mazākais nieciņš viņu uztrauca. Viņa nosvieda segu un atkal apsedzās, izstiepās visā augumā un savilkās kamolā. Viņai bija karsti, apģērbs smacēja krūtis, bet minūti vēlāk viņa sala vai nost.

Tā pagāja nakts.

Rītausmā, pirmajiem papagaiļu brēcieniem atskanot selvā, abi vientuļie cilvēki cēlās augšā noguruši, drūmi, smagām galvām. Indrups paņēma spaiņus un aizgāja pie kokiem. Bianka salūkoja miltus un sāka gatavot azaidu.

6 Trīs stundas Indrups strādāja mežā, tīrīdams pikades uz jauniem kaučuka kokiem un iecirzdams notekas. Šauteni pie rokas, cirvi, nazi un traukiem apkrāvies, viņš lauzās aizvien dziļāk iekšā selvā — tik tālu prom no būdas, ka Biankas aicinājums nākt azaidā nebija sadzirdams. Beidzot izsalkums viņu piespieda atgriezties nometnē. Bija iestrādāti jau četrpadsmit koki; līdz vakaram Indrups cerēja pievienot to skaitam vēl otrus četrpadsmit.

Pa ceļam uz būdu viņš nošāva divus papagaiļus un kādu irbei līdzīgu putnu — inambū, kura skumjie kliedzieni lāgiem atskanēja meža baisajā klusumā.

Bianka bija izvārījusi pirongu un pietecinājusi pusspaini ar govju koka pienu. Azaida laikā abi mežinieki nerunāja neviena vārda. Bianka klusēdama pasniedza Indrupam biezputras trauku, nolika zemē ga|as bļodiņu un lēja alumīnija krūzē saldo koka sulu, kas pēc izskata un garšas pilnīgi līdzinājās govs pienam. Indrups klusēdams saņēma visu, paēda un tūlīt aizgāja atpakaļ mežā. Nošautos putnus viņš nepasniedza Biankai, jo tad būtu iemesls sarunām, bet nolika redzamā vietā uz celma. Līdz pusdienai viņš taisīja iegriezumus heveju mizā. Koks pēc koka pievienojās viņa mazajai saimniecībai, sveķi tecēja, trauciņi pildījās, un pirms atgriešanās nometnē Indrups savāca visu iegūto lateksu spainī. Viņam bija līdz divi spaiņi — viens tukšs sulas uzņemšanai, otrs pilns ar ūdeni alumīnija trauciņu skalošanai; lai iegūtu tīru kaučuku, uztvērēji trauki bija jāmazgā katru dienu, jo ap viņu malām sula aplipa un sabiezēja rupjā plēvē, kas maitāja svaigo sveķu kvalitāti. No šīm plēvēm, kā arī no tās sulas, kas sabiezēja uz koka mizas,

nenotecējuši līdz traukam, gatavoja zemākās šķirnes preci, tā saucamo «skrebu» jeb sakasni. Laiku pa laikam seringero vajadzēja nokasīt visus šos kreveļus, jo Rubber sabiedrība nevēlējās, ka ietu bojā kaut niecīga daļa no tās teritoriju ražas.

Kamēr Indrups strādāja mežā, arī Bianka nebija slinkojusi. Šis ziemeļnieks! Lai viņš paskatās, kā saimnieko viņa amigo: liela kaudze sausu zaru stāvēja līdzās ugunskura vietai — pa vienam vien čaklā meiča bija tos savilkusi, lai viņas biedram vakarā nevajadzētu veltīgi pūlēties. Sēdies tik klāt un kvēpini savu gumiju, kaut vai līdz rītam- ja tev atkal uznāk dulnums… Un šīs divas lielās maniokas! Vai tur nebija darbs, kamēr stādu izrāva no zemes, notīrīja smiltis un netīrumus, nomizoja, noskaloja tīrā ūdenī un sarīvēja miklā putrā! Bianka bija darījusi visu, kas viņai pa spēkam: izžņau- dzījusi sarīvēto masu, skalojusi, žņaudzījusi atkal, kamēr pēdējā lāsīte indīgās sulas bija atdalījusies no barojošās vielas. Varbūt viņas draugs nemaz nezināja, ka viena karote neiztīrītas maniokas miltu varēja noindēt cilvēku: sakņu sula saturēja zilskābi. Tagad viņa izkaltēs sauso putru, un parīt viņiem būs pašiem savi milti pirongai. Sis ziemeļnieks! Vai viņš maz saprata, cik lēti tiks cauri ar tādu saimnieci? Putra par velti, piens, cik uziet, banāni un rieksti katrai maltītei svaigi! Ja viņš pats piešautu pa druskai gaļas, tad viņiem maz kas būtu jāņem no iecirkņa uzrauga — varbūt tikai kādu maišeli melno pupu, cukuru, kādu kārumu …

Indrups redzēja Biankas darbu. Kauču saprazdams, ka viņa cenšas tikai pielabināties, viņš bija spiests atzīt viņas pūliņus. Cik ilgi viņi klusēs? Nav taču nekāda naida, nevar noslēgties pret cilvēku, kas tev nekā slikta nav darījis — vienīgi varbūt pārpratis viņu tagadējās attiecības. Viņa jau neuzmācās, tikai deva mājienu, atgādināja, kāda loma piekrīt seringero biedrenēm meža būdās. Pedro Vienacis, vecais Pablo, visi viņai pazīstamie vīrieši izturētos savādāk — — viņa gan zināja — kā. Ko citu varēja gaidīt no sava tagadējā biedra? Viņš bija tāds pats klaidonis kā visi citi, varbūt vēl paklīdušāks par vienu otru. Ar kādām tiesībām viņš drīkstēja novērsties no savas sievietes? Vai tikai tāpēc, ka viņa bija tik pieejama — visiem pieejama, katram savu gadu?

Ieiedams būdā, Indrups ievēroja, ka Bianka bija aiznesusi savas guļvietas čubas atpakaļ mītnes dibenā. Bet pončo, vienīgo silto segu, kas viņiem bija līdz, viņa bija atstājusi Indrupam. Ne vārda nesacīdams, bez ļaunuma, savādi aizkustināts, viņš nolika pončo Biankas guļas vietā. Meiča stāvēja būdas durvīs un vēroja viņa rīcību. Viņu skatieni sastapās. Ko kii dara — Indrupam vajadzēja pasmaidīt un teikt kādu vārdu.

— Tu par daudz nopūlies… — viņš gribēja sacīt draudzīgi, atzinīgā pārmetumā, bet viņa balss aizķērās, vārdi izskanēja sausi un nelaipni, gandrīz kā izsmiekls. Bianka pietvīkusi aizgriezās prom.

Tagad viņa aizgāja mežā, bet Indrups palika pie būdas. Viņš sakārtoja lateksa traukus kūpināšanai, uzkurināja sārtu un ielika ugunī urikuri riekstus. To nebija daudz, labi ja vienam klaipam. Bet, kad Indrups gribēja celties un iet biezoknī, parādījās Bianka, nesdama pilnu klēpi riekstu. Viņa nesa tos svārkos, rupjā auduma malu sacēlusi uz augšu. Pienāca pie ugunskura un apstājās. Riekstu nasta nebija viegla, ak nē, sievietei tur bija smaguma vai cik. Bianka elpoja smagi, piesarkusi seja klājās sīkām sviedru lāsēm, bet viņa nesteidzās atbrīvoties no nastas.

— Kur lai es tos lieku? — viņa klusi jautāja, uzlūkodama Indrupu.

Viņš nervozi darbojās ar kvēpināmo lāpstu, cilāja lateksa spaini, paņēma rokā koagulācijas trūbu un vairījās uzlūkot Bianku. Bet viņa stāvēja gluži tuvu, pāris soļu no viņa otrā pusē sārtam, un viņas kailās kājas ugunskura blāzmā likās izstarojam maigu spožumu.

— Nober tepat zemē, man tūlīt vajadzēs… — viņš vien- .'līdzīgi sacīja. Bet nākošajā mirklī viņam sametās meičas žēl, un, lai dzēstu savu vārdu iespaidu, viņš piemetināja klusi, neveikli, sāņus skatīdamies: — Es tev pateicos, Bianka. Bet tu par daudz nopūlies.

Viņa šķelmīgi pasmaidīja.

— Nav jau nekas liels. Es nemaz neesmu tik vāja, kā tu varbūt domā.

Viņa pasmaidīja atkal un nobēra riekstus zemē. Tad viņai iešāvās prātā, ka derētu nomazgāties

vienreiz pēc ilga laika. Ja nebūtu tik vēls, varētu izpeldēties attekā … Bet nē — peldēt taču viņa neprata, un dzelmē varbūt slēpās plēsīgas zivis un lielie kaimani. Viņa nomazgāsies tepat krastā.

Kamēr Indrups kūpināja kaučuku, Bianka paņēma brīvo spaini un aizgāja uz upi pēc ūdens. Viņa nemazgājās krastā, ak nē, bija taču vakars, un tumšais biezoknis sievietei iedvesa bailes. Viņa piesmēla spaini un nāca atpakaļ uz būdu.

— Tu tagad neskaties šurp, es gribu nomazgāties… — viņa teica, aiziedama otrpus būdas.

— Mazgājies vien… — Indrups atbildēja, grozīdams pusgatavo klaipu virs dūmiem un pagriezdams būdai muguru. Viņš dzirdēja, ka čaukstēja zemē nomestās drēbes, ka šļakstēja ūdens.

Biankas ēna parādījās pa labi. Kāds velns viņai tagad lika mazgāties? Vai viņa nevarēja to izdarīt rītu pa dienu, kamēr viņš strādās mežā?

Klaips bija gatavs, to vajadzēja pārgriezt un noņemt no lāpstas, bet nazis atradās būdā. Indrups nodūra acis un aizgāja pēc naža. Tikai vienu mirkli viņš paskatījās sāņus, tur, kur šļakstēja ūdens. Vienu īsu, zibenīgu mirklīti… Bianka patlaban izlēja ūdens paliekas sev uz pleciem un nopurināja slapjās rokas.

Indrups ciešāk sakoda zobus un novērsās, bet vingrais sievietes augums joprojām stāvēja viņa acu priekšā — slaids, lokans, darbā rūdīts.

«Indrup, saturies!» viņš teica sev. «Tu nedrīksti nolaisties līdz sakaram ar šo svešo sievieti.»

Kūp urikuri riekstu dūmi, kaist kaučuks ap lāpstu, un gaiss ir pilns gumijas smakas. Viss ož pēc seringas sveķiem, zeme, koki, cilvēku drēbes. Liekas, ka visa pasaule kļuvusi liels kaučuka klaips.

Kūp kaučuks un smaržo. Sapuvis koks nogāžas zemē ar trulu troksni. Noslēpumainas skaņas klīst mežā. Dun caurie koki, it kā kāds dauzītu tos ar dzelzs nūju, augstu gaisā kaut kas kliedz. Meža gars Kurupira ir izgājis pastaigāties savā valstībā. Indrups sēž pie ugunskura un domā. Kur ir Nora, mazais, niķu pilnais velns? Vai tā nebija simtreiz skaistāka un valdzinošāka nekā šis vientiesīgais meža cilvēciņš, un tomēr tu neapreibi viņas tuvuma… Kur ir Velta, lepnā, brīnišķīgā meitene? Nē, par to labāk nedomāt… tā ir ilūzija, par daudz tāla un ēteriska, lai par viņu varētu domāt. Bet tomēr … Viņa taču mēģināja tev tuvoties, tur… uz kuģa. Bez nicinā​juma un izsmiekla. Kaut kas nervozs, rūgtuma un skumju pilns bija viņas skatienos, kustībās, balsī, kad viņa nāca pie tevis naktī. Ko viņa būtu teikusi? Un ko tu atbildētu?

— Ai! — izbaiļu kliedziens pārtrauca Indrupa domas. Viņš pietrūkās kājās un satvēra šauteni.

— Kas tur bija?

Pavirši saģērbusies, Bianka pieskrēja pie ugunskura.

— Man iedzēla mugurā, — viņa satraukta čukstēja.— Pa skaties tur uz labā pleca. Vai nav pušu?

Rokas krūtīm piespiedusi, viņa stāvēja ugunskura blāzmā. Mežone savas dzimtās stihijas vidū!… T Bet viņas plecam nekas nebija noticis.

— Vai tu pabeidzi kūpināt? — Bianka jautāja brītiņu vē​lāk, mazliet atguvusies no bailēm.

— Jā … — Indrups atbildēja caur zobiem.

Bianka iegāja būdā. Durvīs viņa atskatījās un smaidīja. Indrups visu nakti palika laukā pie Izdzisušā sārta. Un veltīgi Bianka viņu gaidīja tonakt un visas pārējās naktis. Kultūras cilvēks izrādījās stiprāks par pirmatnības dziņu.

7 Vēl bija krēsla, kad Indrups piecēlās. Mežs skurbinošī smaržoja. Daba modās, reti putni čirpstināja krūmos. Pilnu krūti Indrups ieelpoja smaržīgo rīta gaisu.

Domas par turpmākajiem trim mēnešiem viņu smagi nomāca. Divpadsmit garas, vienmuļas nedēļas smagā darbā viņam vajadzēja te smakt kā cietumniekam kopā ar kādu svešu cilvēku, kas nezaudēja cerības viņu savaldzināt. Kur nu pa​lika muzikālie sapņi, mūžameža simfonija?

Bianka iekunkstējās pa miegam. Indrups sarāvās un pa​skatījās būdā. Kļuva aizvien gaišāks.

— Zozē. .. Vai tu jau aizej? — Indrups dzirdēja klusu jautājumu. Apžilbušās acis pret gaismu mirkšķinādama, Bianka žāvājās un staipīja kailās rokas. Kaut kas familiārs, intīms bija viņas skatienā, viņa māja ar roku un aicināja In​drupu sev tuvāk. — Nāc, aprunāsimies, Zozē.

Indrups paņēma spaiņus un cirvi un iegāja mežā.

— Vai tu gribi, lai izcepu papagaili? — Bianka nosauca viņam paka). Viņš neatbildēja. Sasniedzis pirmās hevejas, nolika spaiņus zemē, bet nepieskārās lateksa trauciņiem, kas pa nakti bija pietecējuši pilni. Pāris reižu viņš sita ar cirvja pietu pa koka stumbru, tad atslēja to pret hevejas augsto sakni un devās prom. Klusi, kā medībās izgājis meža zvērs, viņš ar līkumu apgāja apkārt būdai un nokļuva uz tekas, kas gar attekas krastu veda uz iecirkņa staciju. Indrups bēga, atpakaļ neatskatīdamies steidzās prom pa pielūžņoto pikādi, domās salīdzinādams šo gājienu ar kādu citu; arī toreiz viņš aizbēga no kādas sievietes, tā viņam piesolīja skūpstu, bet viņš nedrīkstēja to saņemt. Kā mūžīgs dezertieris viņš vienmēr prata tikai mukt, tiklīdz vajadzēja pārcirst kādu grūti raisāmu mezglu, ko dzīve bija iesējusi viņa likteņa režģī. Sarūgtināts un nobijies, dusmu spītēs un pašnicinājuma stundās viņš zināja tikai vienu līdzekli: bēgt.

Ja viņš toreiz neaizietu no Veltas, bet paliktu un pavadītu viņu līdz pilsētai — vai viņa gribētu to redzēt pie sevis mājās? Pieklājības pēc varbūt uzaicinātu vienreiz, publiski apliecinātu savu pateicību un no​vērstos.

«Nē, tas nenotiktu! Viņa nenovērstos. Kāpēc tad viņa tuvojās man uz kuģa? Ak tu muļķa dulnais ēzeli, kāpēc tu spītējies? Kāpēc neļāvi viņai izteikt to, ko viņa vēlējās tev pasacīt? Tad tu vismaz zinātu.

Bet tagad …»

Cik savādi: tiklīdz viņš domās pieskaras šīm lietām, kaul kas sāk trīsēt krūtīs, vaigi nosarkst un viņa nervi saspringst kādā svešā, gaišā enerģijā. Viņš iet caur mežu bez šautenes, bez nūjas, aizmirsis briesmas, kas var uzglūnēt no katra krūma. Visas viņa domas ir tālumā, viņš sapņo, tīksminājās krāšņām vīzijām, viņam patīk sevi redzēt tur ziemeļos kopā ar kādu sievieti. Kāpēc viņa domās nav rūgtuma un naida, kad viņš par to domā? Viņa taču to nicināja, notiesāja uz bezmērķīgu klaidonību, un tomēr viņš nejūt ļaunuma. Ak, ne jau viņu nicināja straujā meiča, ne viņam draudēja spļaut, bet tam netīrajam, varmācīgajam, zvēriskajam, kas saistījās ar viņa vārdu. Viņai bija tiesības tā izturēties, patiesi — ja viņa skatītos uz Indrupu-varmāku caur pirkstiem, viņš šodien nedomātu par to. Veltas nicinājums nevērsās pret cilvēku, bet pret parādību. Ja kādu izsludina par nelieti, tad nevar prasīt, lai viņu ciena līdzīgi citiem cilvēkiem. Kāpēc viņš klusēja, kāpēc neizstāstīja patiesību? Tas taču bija tik viegli izdarāms. Velta saprastu un pasmietos par pārpratumu, kas viņus abus nostādījis gandrīz ienaidnieku lomās. Bet viņa muļķīgā spīts, kāre pec cietēja pagodinošā stāvokļa bija apmiglojusi saprašanu. Lielīgs, uzpūties, teatrāls kā vecs gailis viņš aizskrēja, atstādams sievieti maldīgā pārliecībā, ka viņa to ievainojusi patiešām slimā vietā. Ja Velta joprojām skaitīja viņu tādu, kādu Nora to bija pataisījusi pasaules acīs, tad viņai vajadzēja mazliet mocīties ar sliktu sirdsapziņu: kauču nelietis, bezkauņa, tomēr cilvēks vien viņš ir, un nav viegli dzirdēt tik bargu nosodījumu par savām vājībām… Varbūt tikai tāpēc viņa meklēja izdevību izrunāties ar viņu uz «Gaitas», bet viņš nepielaidās, jo bija patīkami mocīt citus cilvēkus. Velta droši vien bija pārliecināta, ka pazaudējusi viņu, izdzinusi no sa- * biedrības un izpostījusi viņam visu dzīvi. Vai viņš drīkstēja ļaut viņai vēl ilgāk dzīvot šajos maldos? Viņai jādabū zināt, kā viss ir bijis, kāpēc viņš aizgāja un kāpēc klaiņoja apkārt pa pasauli. Jā gan, viņam vēlreiz jāiet atpakaļ un jāsatiek viņa.

«Nabaga nerrs, vai tu atkal jau neiedvesmo sevi jaunām jūtām? Vai tiešām tev nav vienalga, ko kāda meitene jūt un domā tālā ziemeļu pilsētā? Tu gribi apiet pasaulei apkārt, strādāt, kāpt atkal pret kalnu un uzņemties visas grūtās nastas, kādas uzveļ kultūras cilvēkam viņa aukstais stāvoklis, lai satiktu un kā līdzīgs ar līdzīgu varētu runāt ar kādu sievieti! Kas tā ir par vēlēšanos, kas tās par jūtām?»

Indrups saprata, ka sācies grūts un sāpīgs process. Gribējās atpakaļ, par grūtu kļuva elpot purva gaisu. Viņš it kā atmodās un izrāvās psihiskās paralizēs stāvoklim, kādā bija atradies ilgus mēnešus. Tas bija lūzums. Kad pusnakts pāri, tad iet uz rīta pusi. Indrupa dzīves vistumšākā stunda bija jau garām. Pats zemākais pakāpiens bija sasniegts, zemāk viņš vairs nevarēja kāpt. Dzīvības mūžīgais riņķojums neļāva viņam palikt uz vietas. Lielās likteņa šūpoles atkal viņu cēla kalnup.

Tagad viņam bija tikai viena vēlēšanās: cik iespējams, drīz nok|ūt atpakaļ civilizētā pasaulē un

iegrimt pamestajā mākslas darbā ar ilgi aizturētu kaismi. Prom no mežiem, no tuksnešiem ārā, kamēr, zvēru tekas mīdams, pats neesi kļu​vis par zvēru!

Pusdienā Indrups sasniedza uzrauga staciju. Kuģis bija aizbraucis atpakaļ uz pilsētu, un iecirkņa uzraugs garlaikojās, vientulībā gaidīdams pirmos klaipus tikai pēc divi nedēļām, kad seringero nāks atjaunot izsīkušos pupu un žāvētās vēršgaļas krājumus. Indrupa ierašanās viņu pārsteidza, mazliet pat sabaidīja.

— Kas noticis, ka tik ātri jau šeit? — viņš jautāja, sasveicinājies ar mežinieku. — Vai kas aizmirsies?

— Nē, nekas… — Indrups drūmi sacīja. — Es gribu braukt prom.

— Kā — prom?

— Atpakaļ uz pilsētu.

— Oho, kur ātri! Kāpēc tad tā?

— Man te nepatīk. Lai kāds cits ņem sesto kvadrātu.

— Bet kā tad jūs aizbrauksiet? Kuģis ir prom, un pa atteku nebraukā neviena galateja, izņemot mūsējo. So mēnesi mēs neredzēsim savā pusē neviena kuģa.

— Es nevaru gaidīt līdz rudenim. Man ir steidzamas darīšanas. Jums jāgādā, ka tieku ārā līdz upei.

Es varu braukt ar laiviņu.

— Stop, senjor! — uzraugs kļuva nopietns. — Netērēsim Jaiku ar tukšām valodām. Es redzu — jūs pārprotat stāvokli.

— Kā tā?

— Jūs nemaz nedrīkstat atstat savu iecirkni pirms sezonas beigām. Tas ir minēts līgumā, kuru parakstījāt mūsu sabiedrības kantorī. Sapratāt? Līdz 1. augustam jūs skaitāties Angļu-Brazīiijas Kaučuka sabiedrības dienestā un izpildāt vi​sus tās noteikumus.

— Es spļauju uz jūsu noteikumiem! — Indrups uzbudi​nāts iesaucās.

— Tā ir jūsu darīšana. Bet jums par labu tas nenāks. Ja jūs patvaļīgi aiziesiet no darba, tad tiksiet izsludināts par dezertieri un katrā vietā jūs varēs apcietināt. Sabiedrība neļaus ciest savām interesēm. Tās rīcībā ir pietiekami līdzekļi, lai nodrošinātu savā teritorijā normālus ražošanas apstākļus. Ko jūs iedomājaties! Pamest vienu no labākiem kvadrātiem — 130 skaistu koku bez uzraudzības! Kur mēs tagad dabūsim jums vietnieku?

— Tā nav mana darīšana. / — Izmetiet šīs domas no galvas, citādi- man būs jā​reprezentē Ang|u-Brazīlijas sabiedrība.

— Ko jūs ar to domājat? — Indrups jautāja, izaicinoši uzlūkodams uzraugu. Bet viņa bravūra bija vairāk ārīga. Sevī viņš jau zināja, ka veltīgi nācis šurp: kuģa nav, un savu vienīgo laivu uzraugs neatdos bēglim.

It kā par atbildi Indrupam uzraugs spēlējās ar revolveri.

— Es jūs varu piespiest strādāt. Varas pārstāvis un likums šeit esmu es.

— Es neesmu vergs.

— Jūs esat Sabiedrības parādnieks.

Indrups saknieba lūpas un drūmi raudzījās zemē. Uzraugs iebāza revolveri makstī un sāka ar labu nomierināt uzbudināto jaunekli. Ne jau pirmo reizi viņš redzēja tādus, ko nomāca selvas vientulība un baigais miers.

— Ejiet vien atpakaļ, gan būs labi. No sākuma vienmēr" izliekas grūti un šķiet, ka nevarēs izturēt.

Bet vēlāk pieron. Es to esmu piedzīvojis pats pie sevis. Vai jums kaut ko ne​vajag?

— Ne, pateicos …

Pusstundu vēlāk Indrups bija ceļā atpakaļ uz savu kvad​rātu.

«Darbs, vienīgi darbs mani tagad var glābt no ārprāta …» viņš domāja. «Divpadsmit, četrpadsmit, sešpadsmit stundas dienā. Brīvu brīžu nedrīkst būt. Kamēr augšā, tikmēr jākust kā ūdenszālei. Simt

trīsdesmit koki, deviņdesmit dienas un divdesmit loksnes nošu — gan pietiks ko darīt. … Bianka pagatavoja azaidu, pakāpās uz celma un sauca. Indrups neatsaucās un nenāca.

«Ka nu iededzies uz darbu … Nekas, lai patrako, vēlāk pašam būs vieglāk.»

Bianka mierīgā garā paēda viena pati.

Arī pusdienā Indrups neatnāca. Bianka kļuva nemierīga. Viņa izsaucās vēl, pagaidīja, sauca atkal, tad devās meklēt. Pie kādas hevejas viņa atrada tukšos spaiņus un pamesto cirvi. Sulas trauciņi bija pietecējuši tik pilni, ka latekss gāja pāri malām. Nu, ko tur daudz gudrot — Bianka ķērās pie darba.

Paņēma spaiņus un apstaigāja iestrādātos kokus. Savākusi sulu; viņa atgriezās pie būdas. Ļauna nojauta iezagās sievietes apziņā: viņš ir aizgājis un pametis mani vienu mūžameža vidū! Vienu! Šajā ēnu valstī, kur čūskas un plēsīgi zvēri ložņāja krūmos, kur meža gari klejoja apkārt… Šausmas viņu pārņēma. Viņa vāca zarus, salasīja lielu kaudzi, lai pietiktu ko dedzināt visu nakti — tumsā viņa zaudētu prātu no bailēm.

Vakarā Bianka aizdedza sārtu un šauteni rokās sēdēja pie būdas durvīm. Un reizē ar tumsu klusi Indrups pārnāca nometnē. Ne vārda nesacījis, apsēdās pie ugunskura un skatījās, kā degošos zarus locīja liesmas. Bianka neuzdrošinājās viņu izaicināt kā vakar. Gudra, pacietīga un tālredzīga viņa atstāja to mierā. Pasniedza cepto papagaili, putru un pienu un ievilkās tumsā. Paēdis Indrups sameklēja papīru un kaut ko zīmēja uz šaurajām svītrām, tāpat kā uz kuģa. Zīmēja un apdomājās, dudināja kaut ko, apdomājās, zīmēja atkal.

Par ko gan viņš tā priecājās?

8 Tropos diena un nakts ir vienā garumā. Vienā un tai pašā stundā aust rīts un satumst vakars.

Temperatūra cauru gadu gandrīz vienāda, svārstības, ja daudz, — par pāra grādiem. Noteiktā laikā līst lietus un šalko vēji, kāpj ūdens Amacones krastos un pludo selva. Nav nejaušību, neparedzēta sausuma vai pēkšņu plūdu. Mierīgā, nepārtrauktā ritmā daba veic savu dzīvības un nāves darbu, dzen asnus, sulo stiebrus, nobriedina aug|us un trūdos saēd veco audzi. Nav šeit zieme|u skarbo vēju, sniega puteņu un drūmo bada lauku. Šejienes cilvēks ir kā siltumnīcas puķe — trausls, čagans un savītis, sīkstai cīņai nederīgs. Savu dzīvi viņš pakļauj straujiem impulsiem, ātri iedegas, ātri dziest. Kaut kas teatrāls ir viņa dabā: savās jūtās viņš ir pārspīlēts, viņa dzīves izpratne pilna pretrunu. Dabas luteklim nav vajadzīga nekāda sistēma, viņš var dzīvot uz labu laimi. Viņa pieticība atļauj būt bezrūpīgam. Viņš nav tas, kas cilvēci augšup virza. Ak nē, viņš labprāt skatās uz ziemeļiem, uz nemīlīgo, bargo zemi, kur niknajā uzturas cīņā cilvēks norūda un attīsta savus gara spēkus.

401 Tā Indrups domāja, nīkdams karstajā tropu ellē. Viņa dzīve tagad ritēja izlīdzināti, vienādā gaitā.

Viņš darīja visu, 28 - V. Lācis, Raksti IV lai būtu mazāk jādomā un neatkārtotos izmisuma briži. Ja ne citādi, tad ar viltu, pakļaujot savu ikdienu noteiktam ritmam, viņam vajadzēja izturēt šos ellišķīgos trīs mēnešus. Katrai dienai — noteikta programa, katrai stundai — savs uzdevums. Neviena tukša, nejauša mirkļa, nekādu jūsmu, nekādu sapņu, skumju un ilgu! Tiklīdz mežā bija pietiekami gaismas, lai redzētu ceļu no viena koka līdz otram, viņš cēlās augšā un apstaigāja hevejas. Savāca sulu, iestrādāja jaunus kokus, kūpināja klaipus, grieza, lasīja žagarus un riekstus un gandrīz matemātiskā noteiktībā katru dienu izstrādāja zināmu daudzumu kaučuka. Ja kādu dienu šādu vai tādu apstākļu dēļ iznāca kāds klaips mazāk, viņš nākošajā dienā piespiedās un izlīdzināja vakarējo iztrūkumu. Katru nakti, kad viss savāktais latekss bija koagulēts, Indrups kādu stundu strādāja pie savas simfonijas.

Tā bija savāda radīšana, kaut kas līdzīgs gleznošanai bez modeļa: viņam nebija neviena instrumenta, uz kā pārbaudīt savas harmonijas un atklāt kļūdas. Takti pēc takts viņš lēnām veidoja savas pavadtemas un vadītāju motīvu, pacietīgi cēla šo neparasto, gotiski krāšņo skaņu celtni. Klusajās pusnakts stundās,

kad Bianka sen jau dusēja savā guļvietā, viņam ausīs skanēja tālas skaņu vīzijas. Brāzmoja orķestri, dziedāja vijoles, un runāja klavieres, dižena simfonija šalca ap viņa vientuļo būdu. Garā Indrups redzēja milzīgas operu zāles daudziem balkoniem, cilvēku pilnas. Ložas, parkets un galerija vai lūza no klausītājiem. Lornetes un binokļi, kaili sieviešu pleci un vizošas vīriešu uzkrūtis mirgoja vareno lustru gaismā. Tad kļuva tumšs. Atvērās priekškars. Viens vienīgs cilvēks frakā, nošu vīstokli rokā iznāca uz skatuves un apsēdās pie klavierēm. Viens vienīgs cilvēks … Bet tūkstoši bija nākuši šā viena dēļ, tūkstoši svešu, dažādi jūtošu un domājošu būtņu, un viņš — vientuļais vieninieks, tik mazs, tik niecīgs pret šā pūļa milzumu — lika tam domāt vienu domu, just vienu jūtu. Saviļņoja, nomāca, sajūsmināja un satrieca: viņa pirksti slīdēja pār taustiņiem, bet viņa gars aizskāra pūļa nervu stīgas, knieba, raustīja un klusināja tās forte…. piano … piano … forte …

Jā, tās būtu skaistas dienas. Bija tiešām vērts kaut ko varēt.

— Tu esi patētisks, un tā ir tava nelaime… — Indrups teica sev. — Slava un ciešanas vienlīdz patīkamas tavam ga​ ram. Aizvien pats par sevi, augšā vai lejā, uzvarētājs vai pa​zemotais, spīdeklis vai traips — vienmēr ar grimu, smiņķāts, pārspīlēts — tāds ir tavas dzīves ideāls.

Viduslaiku teatrāļi, kad tiem bija apnikušas baudas, meklēja ciešanas. Mērdējās badā, paši pēra sevi asām rīkstēm. Laba daļa cilvēces vēstures dibinājās uz patosa. Skumjā izskata bruņinieki vēl mūsu dienās jādelē uz savām Rozinan- tēm pa sirmo pasauli, tikai pārģērbušies citās drēbēs. Un bieži vien cilvēku traģēdija ir tā, ka viņi grib traģiski būt.

Lai Bianka nepārprastu savu stāvokli, Indrups otrā dienā pēc savas neveiksmīgās bēgšanas izrunājās ar viņu.

— Mēs esam darba biedri, ne vairāk, — viņš tai paskaidroja. — Mans pienākums gādāt, lai līdz sezonas beigām būtu labi daudz kaučuka, tev jārūpējas, lai mēs nenomirtu badā. Ja ar citiem seringero tu esi dzīvojusi citādāk, tad tā ir tava darīšana. Ar mani tu dzīvosi savādāk.

— Tas tāpēc, ka es tev nepatīku, — Bianka sarūgtināta atbildēja. — Ja manā vietā būtu kāda cita, skaistāka amigo, tu runātu pavisam citu valodu.

— Mans pienākums taču nav iemīlēties katrā sievietē, ar kuru mani vieno darba gaitas! Tev esmu apsolījis trešo daļu no peļņas, un to tu dabūsi. Bet, lai dzīvotu tā, kā tu vēlējies, ir vajadzīgs kaut kas vairāk nekā amata paradums — vaja​dzīgas jūtas. To man nav.

— Muļķis …

Metisei atlika tikai nicinoši saviebt muti.

— Bet, ja es sāktu satikties ar kādu citu seringero, tad tu gan ņurdētu?

— It nemaz. Ja tu izpildi savus saimnieciskos pienākumus un neliec man badoties, tad par tavu pārējo rīcību man nav nekāda daļa.

Otrajā dienā, kad Indrups bija paēdis azaidu, Bianka aizgāja no būdas. Viņa bija prom vairākas stundas. Indrups nejautāja, kur viņa bijusi, un Bianka nemēģināja stāstīt. Dažas dienas vēlāk viņa atkal aizgāja. Pārnākot viņas drēbes oda pēc tabakas dūmiem.

Jā, kaimiņu kvadrātos strādāja pavisam citādi vīrieši. Rupji, apsūnojuši, bet dzīvības spēka pilni, kā jauni zvēri.

26* 403 Ap maija vidu Indrups aizgādāja savu kaučuku uz iecirkņa staciju. Bianka viņu pavadīja. Vēl daži seringero bija atne​suši savu ražu, citus gaidīja vēlāk. Indrupa klaipi bija tikpat tīri kā vecajiem mežiniekiem, bet svars — gandrīz pusarobas vairāk nekā citiem. Lūk, ko nozīmēja sistemātisks darbs!

Stacijas uzraugs ne ar vārdu nepieminēja bēgšanas mēģi​nājumu.

— Būs labi, — viņš teica, pierakstījis grāmatā Indrupa devu. — Ja jūs tāpat ražosiet līdz sezonas

beigām, tad pie aprēķina saņemsiet krietnu naudas žūksni. Vai nevēlaties gaļu? Konservus? Biskvītus?

Varat dabūt arī vīnu.

Nu, kas attiecas uz pārtiku, tad šajās lietās Indrups atļāva Biankai vaļu. Lai viņa izvēlas, viņa labāk zina, kas vajadzīgs. Tikai ātrāk — nav vērts te uzkavēties pārāk ilgi.

Bianka labprāt būtu papļāpājusies ar citām sievietēm — kur tas laiks, kad tikušās, un, lai gan mežā, tomēr vienmēr jau notika kaut kas tāds, ko derēja pastāstīt citiem. Bet ko lai dara, kad viņas biedrs ir tāds kā nekāds — nav viegli, nav viegli Biankai Pombo dzīvot sestajā kvadrātā …

— Vai tu nevari pagaidīt kādu pusstundu? — Bianka diedelēja. — Parunājies ar uzraugu, iedzer glāzi vīna. Vakars vēl tālu, gan tiksim mājās. ■» — Ja tev patīk, paliec kādu brīdi, — viņš atbildēja. — Bet es iešu.

— Es taču neiešu viena šo pasaules gabalu pa mežu!

Un viņa steidzās atvadīties no biedrenēm, lai divi nedēļas atkal neredzētu neviena cilvēka, izņemot šo drūmo stūra buku un vēl kādu, kurš nebija tāds kā viņš, bet kūpināja paštaisītu koka pīpi.

Bez Indrupa ziņas viņa stacijā bija paņēmusi pudeli vīna. Vajadzēja taču redzēt, kāds šis cilvēks bija, kad viņa trako galvu apskurbināja dziras spēks. Tad viņš vairs neizliksies, nerunās gudras muļķības un nemuldēs par jūtām, kādu vi​ņam nebija.

Vakariņās Bianka pagatavoja labu mielastu. Visi stacijas kārumi parādījās pie ugunskura. Konservi, biskvīti, šokolāde. Kad Indrups bija paēdis un vēlējās nodzerties koka pienu, Bianka noslēpumaini smaidīja.

— Ko tu, vīrieša cilvēks, vienmēr laksi pienu? Se, nogaršo kaut ko labāku …

Viņa sniedza tam vīna pudeli. Indrups pagrozīja to rokās. Diezgan laba marka — vecs porteris. Kas tai sievietei par neatlaidību, ko tikai viņa nedabū gatavu, lai panāktu savu! Bet maldāties, jaunkundze, Bianka Pombo… Uz šo makšķeri es neesmu ķerams. Zēl gan ir vecā, labā vīna, bet — drošs paliek drošs!

Viņš svieda pudeli pret resnā riekstu koka stumbru. Tad viņam kļuva jautri, viņš smējās kā puika un bija apmierināts ar izdarīto. Bianka no sākuma gan rauca pieri, bet drīz Indrupa jautrība pielipa arī viņai un viņi smējās abi.

— Tu biji gudra, bet es vēl gudrāks! — Indrups sacīja.

— Pagaidi vien, gan tu iekritīsil — viņa draudēja pa jokam. Šis savādais konflikts izvērtās jokā. No šī vakara līdz pašai aizbraukšanas dienai Bianka vairs nemēģināja savaldzināt savu darba biedru. Bet viņš prata izturēties tā, ka viņa aizmirsa savu pazemotību — atraidītas sievietes rūgtumu, un gaišā, dzīvotpriecīgā noskaņā nodzīvoja selvā visas atlikušās nedēļas.

Indrupa dzīve gāja uz pavasara pusi. Tālumā, viņpus šiem mežiem un ūdeņiem, viņš jau manīja saulainu ausmu. Letarģiskais miegs bija beidzies, Indrups-mākslinieks pamodās no ļaunajiem murgiem, un visa viņa būtne jau trīsēja drīzās cīņas gavilēs. Protams, tas bija atkal patētiski, bet ko lai dara, ja cilvēkam tāda vājība …

9 Jūnija beigās Indrups beidza komponēt savu mūžameža simfoniju. Atlikušajā laikā viņš pa daļai to instrumentēja, un, kad pienāca sezonas noslēgums, viņam vēl atlika izstrādāt tikai čello partiju. Labos apstākļos to varētu veikt pāra dienās.

Kaučuka raža togad bija varena. Sestais kvadrāts par četrām arobām pārspēja visus pārējos iecirkņus, bet labākie klaipi piederēja kādam metisam no otrā kvadrāta — īsta pirmās šķiras prece, Fine Para Hard, tīrām sloksnēm, cieši koagu- lēta, bez šūnām un gaisa burbuļiem. Bet tas arī bija vecs seringero, pusmūžu pavadījis Amaconijas biezokņos.

Pirmajā augustā mežinieki savāca savas lietas un ar pēdējām kaučuka nastām devās uz staciju.

Noplīsuši, bārdām apauguši seringero nāca laukā no meža kaktiem, pavārgušās sievietes gurdeni vilkās tiem līdzi. Kaut kas mežonīgs bija vērojams viņu sejās, zvēriem līdzīgajos, glūnīgajos skatienos, tramīgā, iebiedētā, zaglīgā gaitā. Visi viņu jutekļi bija sastrē- dzināti uzmanībā, ejot viņi atskatījās un viņu acis

aptaustīja katru krūmu savā ceļā. Gandrīz puse no sievietēm bija grūtas. Viens seringero bija ievainojis roku ar kādu indīgu stādu un nēsāja to kaklā pakārtu. Divām sievietēm sākās malārija, bet pirmā iecirkņa strādnieks, jauns peruānietis, tikai šopavasar atklīdis šajā apvidū no Tabatingas, palika džungļos uz visiem laikiem: indīgas čūskas sadzelts, viņš nomira divi dienas pirms sezonas noslēguma. Neviens viņu tuvāk nepazina un nezināja, vai viņam dzimtenē palikuši kādi piederīgie. Visas sievietes klusībā apskauda nelaimīgā jaunekļa meža bied​reni, kurai tagad vienai pienācās visa vasaras peļņa.

Tas bija nožēlojams, mežonīgs bars, kas todien uzkāpa vecajā kuģī. Katrs veda sev līdz kādu nieciņu no mežiem. Cits bija saķēris jaunos papagaiļus, cits pieradinājis mazu ērmu, dažs izgriezis no mīksta koka visādas lietiņas, bet kāds boto- kudu indiāņu pēcnācējs, atcerēdamies savu vectēvu parašas, bija no salmiem uzpinis lielas lelles tītara izskatā.

Pacilāts gars valdīja uz galalejas klāja. Grūtais meža laiks bija aiz muguras, pilsēta ar savām tavernām un sievie-* tēm solīja priecīgas dienas kaučuka vīriem; sievietes sapņoja par jauniem tērpiem un kurpītēm. Katram bija kāds kārots nieciņš, ko tagad varēja iegūt.

Jo tālāk viņi brauca lejup pa vientuļo atteku, jo skaļāka un trakulīgāka izvērtās mežinieku sabiedrība.

Katrā stacijā nāca klāt jaunas seringero grupas, galateja piepildījās līdz malām, klājs, kravas tilpne un kajīte bija cilvēku pilnas. Indrupam šis brauciens atgādināja kareivjus, kas atgriezās no kara kā uzvarētāji, trofejām apkrāvušies. Tagad tos gaidīja deviņi mēneši mājas dzīves, kuras laikā vīrieši varēs noplītēt peļņu un iestigt parādos uz nākošās sezonas rēķina, bet sievietes — iznēsāt bērnus un atspirgt no radībām, lai tad žirg​tas un veselas dotos atkal līdzi mežā tam vīrietim, kas tās aicinās.

Jo tuvāk kuģis nāca pilsētai, jo lielāka nepacietība pārņēma Indrupu. Ar visām savām domām un jūtām viņš bija jau prom civilizētā pasaulē, lielajās pilsētās. Viņam derdzās noskrandušie kankari, kas smirdēja pēc kaučuka. Viņa bikses, svārki, apavi bija lateksa traipiem aplipuši, likās — pat miesa piesūkusies apnikušās gumijas smakas. Kāds baudījums būs atkal pēc ilgiem mēnešiem noskūt bārdu, nomazgāties vannā un apvilkt glītu, piekļāvīgu uzvalku! Bērnišķīgā priekā viņš jūsmoja par visiem tiem kultūras dzīves sīkajiem gružiem, kurus pats reiz bija nonicinājis un pametis. Nekad viņam vairs nebūs jāslapstās pa ēnu un jāvairās no policistiem. Garāmejošas dāmas vairs nesaraus degunus un neostīs parfimētas kabatdrānas. Cilvēki neapstāsies bezkaunīgā ziņkārē, lai apskatītu klaidoni. Nu viņam pielika šīs lomas. Kultūras cilvēka gars bija sacēlies pret alaviskā instinkta kārdinājumiem. Šermuļi gāja pār kauliem, iedomājoties, ka visu mūžu viņam būtu jādzīvo šajā stāvoklī, gadu pēc gada jābradā no vienas pasaules slīkšņas otrā vai jāsmok tropu džungļos kā kāda kapitālista brīvprātīgam vergam. Nē, kungi, nu ir diez​gan! Ar patosu, vienmēr ar patosu, augšā un lejā, lejā un augšā!

Ceturtajā augustā kuģis piestāja pie pilsētiņas steķiem. Uz krasta nu bija īsts tirgus. Bērni un lielie, mājinieki un veikalu ļaudis priecīgi apsveica pārbraucējus; viņiem par godu nomales būdās bija cepti tapiokas rauši un vārītas zivis, bet visas dzertuves dekorētas svētku greznībā. Misters Raiders baltā žaketē un platā sombrēro reprezentēja Sabiedrību. Seringero izmaksāja aprēķinu. Tiem, kas bija atsūtīti no Manaosas un citurienes, izsniedza biļetes atpakaļbraucienam ar Amazon Sīcam Navigation Company tvaikoņiem. Nu bija visiem nauda. Mazā pilsētiņa piedzīvoja finansiālu uzplaukumu, sākās augstās konjunktūras laikmets. Atdzīvojās tirdzniecība: preces, visu gadu stāvējušas plauktos, ātri gāja no rokas.

Audumiem, ieročiem, mūzikas instrumentiem, pārtikas vielām un dzērieniem cēlās cena.

Seringero turpat Raidera kantorī vai uz ielas norēķinājās ar savām sievietēm, atdeva tām viņu daļu un šķīrās. Vien​kārši, bez kādas jūtelības, kā divi zirgi, kurus izjūdz no kopīgi vilkta pajūga un aizved katru uz savu pusi, — tā viņi aiz​gāja ikviens savu ceļu.

Indrupu savādi pārsteidza vīriešu dzīvnieciskā vienaldzība un sieviešu mierīgums, ar kādu tās izturējās savos pēdējos kopdzīves mirkļos. Sievieti nebūt neuztrauca apziņa, ka cilvēks, kuram viņa bijusi tik tuva, cik tuva vispār sieviete vīrietim spēj būt, to atstās ar bērnu zem sirds. Viņām nenāca prātā, ka vīrietim varētu būt kādi morāliski pienākumi pret savu meža biedreni. Kā divi veikalnieki, kuru kopējais uzņēmums beidzies, viņi noslēdza rēķinus, saņēma katrs savu peļņas daļu un aizgāja, jo tā šeit bija

parasts, tas skaitījās liku​mīgi un pareizi vietējās sabiedrības acīs. Vērojot to, Indrups atkal domāja par modernā kapitālisma negausību un brutalitāti: tas izmantoja cilvēku miesīgi un pazemoja morāliski; lai izmantojamie varētu dzīvot staiguļu dzīvi, radīja kaut kādu laulības surogātu — laulības un prostitūcijas maisījumu. Kamēr nožēlojamie cilvēciņi nīka savās meža būdās, tecinādami Iateksu un kvēpinādami klaipus, Manaosā, Parā un Santaremā dzīvoja Sabiedrības direktori ar savām kundzēm un meitām, klausījās koncertus, spēlēja golfu un vienmēr tīrā veļā tērpa savu kopto miesu un debesīm lemto dvēseli. Kaučuka sabiedrības direktora tikumīgā kundze nemūžam nesniegtu roku kaut kādai seringero netīrelei. Un tomēr — vienu netīrums bija otru šķīstības avots. Arī ziepes vārīja no maitām …

Divi dienas Indrupam bija jāgaida uz kuģi, kas viņu aizvestu iīdz Manaosai. Sai lakā, instrumentēdams savu koncerta čello partiju, viņš dabūja redzēt, ar kādu putna bezbēdību seringero nodevās uzdzīvei. Aizturētās enerģijas pilni viņi tra​koja pa pilsētiņas tavernām, visur gaidīti viesi, draugu bagāti, lētu sieviešu aplidoti. Reāls pēc reāla, tustāns pēc tus- tāna, vieglu roku lielīgā brāzmā šķīda nauda — rūgtie sviedru'* pilieni, sūrkstošo brūču asins lāses … atpakaļ pa apburto loku kapitālistu kabatās… Prātu zaudējuši trakajā skurbā, viņi kliedza, raudāja, kāvās un savu sarūgtinājumu izgāza uz pirmo, kas gadījās pie rokas. Luzitānietis sadūra metisu, boto- kuds izsita aci Gvajanas kreolim. Pēc tam iejaucās likumīgā vara — tā pati, kas kārtoja apdullinošo dzērienu tirdzniecību, — slodzīja cietumos, sūtīja katorgā un uzkāra. Jo tas bija taisnīgi un derēja ļoti.

Sestajā augustā no Tabatingas ieradās kuģis. Indrups ar veco Pablo un citiem klaidoņiem, kuru prāts tiecās uz āru, vairāk klajumā, aizbrauca uz Manaosu. Dažus bija atnākušas pavadīt viņu meža draudzenes.

Arī Bianka jaunā tērpā, mazliet iedomīga par savu greznību ieradās piestātnē. Indrups viņai bija atdevis pusi no peļņas, un necerētā laime mazliet reibināja meičas galviņu. Visi agrākie pārpratumi bija aiz​mirsti. Kā labi draugi viņi teica viens otram ardievas.

— Laimīgu ceļu! Atceries kādreiz savu mazo amigo…

— Bianka, vai tu domā, ka tevi var aizmirst!

Un atkal Indrups brauca, ārā, pasaulē, pretī dienvidaustrumu pasātam. Divi nedēļas viņš nodzīvoja Manaosā, pārrakstīdams «Mūžameža simfoniju» uz īstām nošu lapām. Kādā klubā viņš uz klavierēm pārbaudīja partitūru, noslīpēja dažas nelīdzenās vietas, tad aizsūtīja kompozīciju uz Rīgu saviem audžuvecākiem kopā ar pavadvēstuli, kurā lūdza tos nodot notis kādam mūzikas meistaram.

«Mani pašu gaidiet mājās ne ātrāk kā uz pavasara pusi, jo vēl es nezinu, kādā veidā pārkļūt Atlantikam. Nu ir diezgan klejots. Šajos raibajos mēnešos esmu mācījies sevi pazīt, un tagad zinu savu pareizo ceju. Saprotu, cik daudz sarūgtinājuma esmu sagādājis Jums ar šo trakulīgo soli, zinu arī to, cik neizdevīgā stāvoklī esmu nostādījis sevi pret visu sabiedrību, bet tomēr — nenožēloju izdarīto. Agri vai vēlu tam vaja​dzēja nākt. Uz redzēšanos! Juris .. .»

Nokārtojis šo lietu, Indrups sajuta atvieglinājumu. Ceļš uz mājām bija sākts, sakars ar pagātni nodibināts. Tagad — darbā, nesaudzīgā sevis rūdīšanā tai lielajai cīņai, kas bija priekšā! Ar šausmām viņš vēroja savas kraupainās rokas, stīvos, pietūkušos pirkstus: kā lai ar tādiem sēžas pie klavierēm?

Daudz laika paies, kamēr tie atkal kļūs lokani un, kā agrāk, varēs valdīt pār instrumentu. Bet viņam jāvar!

Jo ne kā dzī​ves samocīts nožēlnieks, bet kā uzvarētājs gribēja viņš pāriet mājās: ne piedošanu un saudzību lūgt, bet ņemt savu daļu, savu vietu dzīvē. Vienmēr ar patosu, augšā un lejā — tikai tā bija vērts dzīvot. .. devita nodala nora au2 tiklu 1 Atgriezusies no ārzemju brauciena, Velta Akmeņkalne vasaru pavadīja Baldonē. Līdz rudenim viņa tikpat kā nerādījās sabiedrībā. Mazliet izsista no sliedēm, viņa nespēja tik viegli vairs atrast savu vietu.

Vienaldzīga, apātiska viņa piedalījās savas sabiedrības dzīvē, spēlēja savu lomu, bet nespēja vairs aizrauties ne no kā. Kaut kas tukšs, neīsts, samocīts viņai rādījās visur. Viņa mēģināja nodoties sportam, bet tas vairs nesagādāja agrākā aizrautīgā prieka. Sacensību jūsma, sporta zāļu un stadionu jauneklīgais

cīņas spars viņai šķita mākslīgi uzpūsts, pašiedvests, nevajadzīgs, bet, saprazdama, ka tas ir netaisns atzinums, radies sarūgtinātas dvēseles šaubu brīdī, Velta tomēr turpināja agrāko dzīves gaitu, un tikai tāpēc nospiestajam garam līdzi nesagura un neierūsēja viņas jaunais ķermenis. Viņa vingroja, spēlēja tenisu, vēlāk slidoja, piedalījās basketbola sacīkstēs un bija viena no labākajām sava kluba spēlētājām. Bet tagad viņai bija vienaldzīgi, kura komanda gremdēja vairāk grozu, — svarīgs nebija iznākums, bet pats nodarbības veids.

Velta sekoja visam, kas notika kultūras laukā: lasīja žurnālus, iepazinās ar jaunajām grāmatām, interesējās par pole- mikām, kuras izcīnīja mākslas pasaules dažādo veidu pārstāvji. Teātros, koncertos, izstādēs viņu redzēja tāpat kā agrāk, bet kaut kas vairs nebija tā kā toreiz. Atmodinātais šaubu gars visur atrada kaut ko neīstu, liekuļotu, tumšu. Sabiedrība bija sadalījusies neskaitāmās kliķēs, kas žultainā sīkumainībā meklēja, kur pieķerties cita citai. Kaut kādi mikroskopiski nieciņi bija šo kliķu fetiši, par kuriem tās stāvēja un krita. Galveno ideju vietā par cīņas priekšmetiem bija izvērtušās iedomīgo stūrgalvju fiksās idejas. Rupja ķengāšanās, kā uz tirgus, laukuma … savstarpēja aplaizīšanās: divi diletanti satikās, atzina viens otru par ģēnijiem un brīnišķīgā vientiesībā nodevās melīgā murga izbaudai.

Sabiedrības augšienē, tās viskulturālākajā daļā, 110 kurienes vajadzētu nākt cildenas skaidrības un vīrišķīgi taisnas rīcības priekšzīmei, — tur notika visnožēlojamākā zemošanās rupja aprēķina dēļ.

Jaunekļi, kuriem vajadzētu degt pašaizliedzīgas cīņas kaismē par īstu taisnību un īstām vērtībām, atklātas un drošas cīņas vietā izvēlējās daudz vieglāko glaimu un pielaizīšanās ceļu. Karjeras kāri viņi ar verdziskiem glaimiem pielīda tiem, kuriem bija kaut kāds iespaids un vara un no kuriem kaut ko varēja izdiedelēt. Nespēdami ar saviem darbiem iekarot publiku un pārliecināt kritiķus, manīgi puišeļi paši uzmetās par kritiķiem un sacentās iespaidīgo gara magnātu slavināšanā. Pēc kārtas tie apjūsmoja visas autoritātes katrā mākslas nozarē un ne bez sekmēm. Vecie cīnītāji, īstas un neīstas slavas vainagoti, sēdēja uz saviem olimpiskajiem pjedestāliem, vīpsnāja par jauno centieniem un iedomājās sevi par dzīves vienīgo, neat​vietojamo saturu: — Pēc mums būs tukšums!

Naida, skaudības, suniskas zemošanās un pašpielūgsmes skurbulis raibā mākonī mutuļoja pāri sabiedrības dzīvei. Un tā bija tukšums. Bet daudzi iedomājās, ka, runādami un ņirgādamies par šo tukšumu, viņi to aizpilda. Rautos dzēra un tēloja tautu draudzēšanos, kafejnīcās pļāpāja, parlamentā izrādīja tautas interešu aizstāvēšanas komēdiju. Bet kur bija idejas, kur bija sirdsdedze, skaistā, augšup traucošā traģiskā vara, kas vienīgā cilvēces vēsturei saturu dod?

Patiešām, tas bija savāds laiks un savādi cilvēki…

«Bet kāpēc tas man taisni tagad … tikai tagad atklājies?» Velta domāja. Kāds spēcīgs trieciens, ko viņas apziņai nejauši deva Indrups, bija piespiedis pārvērtēt vērtības. Nu viņai atklājās daudzas nezinātas lietas. «Dzīvot tikai tāpēc, lai ēstu, tērptos un gulētu, nav cilvēka cienīgi.. .» viņa atzina. Lai piepildītu savas dzīves tukšumu, Velta iestājās augstskolā vēstures fakultātē. Artūrs Grīslis par to nebūt nepriecājās, bet ko viņš varēja darīt — vai kāds prasīja viņa piekrišanu? Grīšļa draugi nesaprata, kāpēc viņš tik ilgi nīkst pie Veltas, kad viņa tam nedeva nekādas cerības …

2 Pagāja vēl viena vasara. Tēvs bija Veltai apsolījis ceļojumu uz Itāliju, bet, koktirdzniecības stāvoklim pasliktinoties, Velta atteicās izmantot tēva solījumu. Dažas nedēļas viņa pavadīja pie Noras Vidzemes jūrmalā. Sākoties skolas laikam, abas māsīcas atgriezās pilsētā. Nora beidzot bija iestājusies konservatorijā un mācījās dziedāšanas klasē.

Kādu vakaru abas meičas sēdēja Veltas istabā. Nora šķirstīja ārzemju magazīnu un sarunājās ar Veltu par nākošo operas premjeru.

— Pirmizrāde notiks septiņpadsmitajā, — Nora teica. — Vai Artūrs nav vēl pagādājis biļetes? Bet, ak, ko es ru​nāju — viņam taču abonements. Tu iesi?

— Kādā nedēļas dienā tas iekrīt? — Velta jautāja.

— Šodien ir devītais un pirmdiena. Izrēķini, kā tas iznāk. Otrdienā, vai ne? Mana jaunā kleita būs

gatava jau sestdien.

— Devītais… — Velta domīgi sacīja. — Cik savādi… Atkal jau devītais novembris, un es to nemaz nebūtu iedo​mājusies, ja tu nesāktu runāt.

— Kas tad ir? — Nora jautāja, nolikdama magazīnu uz tahtas. — Vai kāda goda diena?

— Varbūt, — Velta teica, aizvien vairāk iegrimdama atmiņu drūmajā skaistumā. — Katrā ziņā — ļoti ievērojama diena.

— Bet kas saistās ar šo dienu?

— Divi gadus atpakaļ tieši šajā dienā es izbraucu jūrā ar motorlaivu «Kaija».

— Ak tā! Tad jau gan tā ir ļoti svarīga atcere.

— Jā, izglābšanās no nāves. Es tagad jau divus gadus būtu izsvītrota no dzīvajo sarakstiem, ja nebūtu …

Viņa aprāvās un apklusa.

— Jā, tas bija tiešām brīnum laimīgs gadījums, ka tu viena izglābies… — Nora teica, cieši uzlūkodama Veltu. — Vai patiesi tu esi pārliecināta, ka izglābies viena?

— Tu šaubies?

— Kas man ko šaubīties. Bet, kad apdomā dziļāk, tad man liekas kaut kas neskaidrs visā šai lietā.

— Kas, piemēram?

Nora brītiņu klusēja, apdomādama atbildi.

— Es jau nezinu, kā tas īstenībā noticis, bet… Vai tu atceries, Velta, toreiz, kad es pēc katastrofas apciemoju tevi, mēs runājām par kādu cilvēku … mūsu kaimiņu puisi jūr​malā?

— Es drusciņ atceros gan … — Velta atbildēja, vērīgāk pievērsdamās Norai. — Viņš noslīka kopā ar citiem.

— Vai tu to tik noteikti zini? — tikko jaušams smīns savilkās ap Noras muti. — Tu redzēji viņu slīkstam?

— Vai tad toreiz vispār ko varēja redzēt? Melna nakts, nāves briesmas, katrs gādā par sevi… Vai tu ko zini?

— Jā. Es to cilvēku vēlāk satiku… uz «Gaitas».

Un atkal Noras skatiens pētījoši pielipa Veltas sejai. Viņai vajadzēja krietni saņemties, lai neizrādītu saviļņojumu, kas asinīm lika straujāk riņķot ķermenī.

— Tad arī viņš būs izglābies, — Velta klusi teica. — Droši vien nokļuva krastā citā vietā un aizgāja uz otru pusi. Citādi mēs būtu satikušies.

— Tā arī es domāju. Citādi jau tu zinātu par viņu. Jo kāds gan tev būtu iemesls slēpt satikšanos ar Juri Indrupu … Nē, tiešām, tev tas nebūtu jādara.

— Vai Juris Indrups bija jūsu kaimiņu puisis?

— Nē, es toreiz mazliet sameloju, jo man bija neērti interesēties par cilvēku, kuru es… nicināju.

Bet viņš tas bija, es pati redzēju, ka Indrups uzkāpa uz «Kaijas». Savādi, ka tu viņu nepazini. Biji taču redzējusi viņa ģīmetnes laik​rakstos.

— Bet apdomā, toreiz taču viņš bija pavisam savādāk ģērbies. Kad es izgāju uz motorlaivas klāja, bija diezgan tumšs.

— Var jau būt…

Abas apklusa. Velta it kā cīnījās sevī ar kādu vēlēšanos, beidzot klusi iejautājās, cik iespējams, vienaldzīgā balsī: — Vai tu par v i ņ u ko zini?

Nora nopūtās.

— Nē, kopš Indrups pazuda no «Gaitas», neesmu dzirdējusi par viņu ne vārda. Es tikai nesaprotu, kāpēc viņš sācis tā dzīvot. Pamest visu un galīgi noklīst no ceļa … tas ir sa​vādi, ļoti savādi.

— Tev taču vienalga, kā viņam iet, reiz nu viņš bija tāds cilvēks.

— Kādu tu viņu domā?

— Tādu, kādu tu viņu notēloji. Nelieti, kausli, varmāku …

— Tāds viņš … nebija … — Nora čukstēja.

Velta sarāvās, kā triecienu dabūjusi. Satvēra Noras roku, pieliecās viņai tuvu klāt.

— Ko tu runā? Apdomā savus vārdus …

— Es labi saprotu, ko runāju. Bet tāds viņš nebija. Tas, ko es toreiz izstāstīju par Indrupu, bija … maza viltība, pārdrošs triks kā novērst konkurenci. Es taču mīlēju viņu. Bet viņam bija daudz cienītāju.

Dažreiz viņš mani ievēroja mazāk, kā tas man patika, man likās, ka kāda cita viņam tuvāka. Tad … es nesaprotu, kā tas toreiz iznāca un kur es ņēmu tādu •drosmi… bet tad es izdarīju t o, izlaidu valodas un aizbraucu no pilsētas. Tti mani pavadīji. Ak nē, Velta, viņš nemaz nav tāds zvērs, nepavisam.

Velta strauji piecēlās un atgrūda Noras roku. Dažus mirkļus viņa stāvēja kā apmāta, nobālusi, zilganām lūpām un platām, draudu un pārmetumu pilnām acīm stingi uzlūkoja Noru. Tagad viņa saprata, kādu netaisnību nodarījusi tālajam cilvēkam, kura pēdas bija izzudušas pasaules plašumā. Ar kādu sarūgtinājumu viņam toreiz vajadzēja šķirties no viņas!

Bet tur neko vairs nevarēja labot, gluži neko. Jā, nu viņa zināja, kāpēc Indrups uz «Gaitas» nevēlējās runāt ar viņu.

— Tad tāda tu esi… — Velta izdvesa sakostiem zobiem. — Tādiem lidzekļiem tu cīnies par savu laimi! Kauns, kauns!

— Bet Velta!

— Kāpēc tu nenosarksti, atceroties savu nekrietnību? Cilvēku iznīcināt, nodot sabiedrības nievām — tas tev ir tikai maza viltība, pārdrošs triks kā novērst konkurenci! Tad nav brīnums, ka Strindbergs tā nīdis sievietes. Tu!…

— Velta! Par ko tu tā uztraucies? Kāda tev interese gar to, ko esmu runājusi par Indrupu? Sveši cilvēki…

Velta satraukta sāka staigāt pa istabu un spieda rokas uz krūtīm. Nora neziņā raustīja plecus un vēroja māsīcas savādo izturēšanos.

— Nu, ko tu trako, nāc labāk apsēdies un pastāsti, kas tev ir uz sirds.

Velta apstājās istabas otrā galā.

— Tā, tu gribi zināt? Nu labi, klausies ar.

Viņa izstāstīja Norai baigās nakts stāstu. No sākuma skarbi, ļaunuma pilna pret Noru, bet vēlāk, aprakstot drūmo cīņu ar viļņiem un nakti tīklu būdā, viņa aizrāvās aizvien vairāk, jūsmīgi runāja par toreizējiem notikumiem, un viņas vārdiem cauri lauzās kāds apslēpts siltums, neapzināts maigums pret pazudušo cilvēku. Velta nemanīja, ka viņas satrauktā būtne tagad atklāja otram cilvēkam to kluso, intīmo noslēpumu, par kuru domāt viņa pati vēl nebija uzdrošinājusies. Viņas kustības, acu starošana, pieminot Indrupa vārdu, balss noskaņa — viss runāja gaišu valodu. Nora pārsteigta klausījās un vēroja māsīcu, nojauzdama patiesību.

Tātad — sāncenses … viņa nodomāja sevī. Sāncenses uz nezināmo, uz ēnu, uz tālu varbūtību! Tad tāpēc Velta nesais​tīja savu dzīvi ar Grīsli… Viņa gaida … Gaida Indrupu mājās.

— Man tiešām žēl, ka tā iznācis, — Nora ierunājās, kad Velta bija beigusi savu stāstu. — Es vēlētos, kaut tas nebūtu bijis, kaut rastos iespēja izlīdzināt šo pārsteidzību! Velta, nedusmojies tik ļoti uz mani. Ja tu tā mīlētu kā toreiz es…

Velta salti iesmējās. Draudzeņu attiecības bija saspīlētas, nekādas sarunas vairs lāgā negribēja veikties, un viņas šķīrās.

Divi dienas vēlāk Norai bija jāuzlaiko jaunais tērps. Viņa aizgāja pie šuvējas pēcpusdienā kopā ar Grīš|u Amandu, jo ari tai gatavoja jaunu kleitu. Pēc tam viņas kopā gribēja apmeklēt kādu no lielajām kafejnīcām, bet, iznākot no modistes, Amanda satika pazīstamu sportistu, sprinta zvaigzni, kuru viņa visu pagājušo sezonu bija apjūsmojusi ne vien no sportiskā viedokļa. Nora atvadījās un viena pati devās uz kafejnīcu.

Bija tā klusā stunda, kad biržas cilvēki un jauno ziņu mednieki izklīduši, bet teātru publika nav vēl salasījusies, lai pavadītu pirms izrādes kādu stundu sabiedrībā. Kafejnīca bija gandrīz tukša. Uzgājusi otrajā stāvā un pārlaidusi skatienu klusajai telpai, kur pie reta galdiņa nīka vientuļi, garlaikojošies cilvēki, Nora gribēja griezties atpakaļ, kad zāles dibenā viņa pamanīja jaunu vīrieti gaišā uzvalkā, kurš viņu sveicināja iztālēm. Tūlīt viņa to nepazina, tāpēc atturīgi atņēma sveicienu un meklējoši raudzījās pēc galdiņa. Vīrietis nāca šurp, brīvi, smaidīdams pa gabalu.

— Viestura jaunkundze! Kāda negaidīta un patīkama satikšanās! — viņš sniedza roku. — Un es jau domāju, ka nere​dzēšu šodien nevienu no saviem vecajiem draugiem!

— Jūs tas — Vaivara kungs! — Nora iesaucās, pazinusi jauno gleznotāju, kas pagājušo ziemu pēc akadēmijas beigša​nas bija aizbraucis uz ārzemēm papildināties savā mākslā. — Vai sen jau Rīgā?

— Trešo dienu, — Vaivars teica. — Jau rīt man jādodas atpakaļ uz Parīzi.

— Kā, vai tad jūs tāpat vien esat atbraukuši? — Nora brī​nījās. — Izstādi nerīkosiet?

— Nav laika, un nebiju nemaz sagatavojies šim braucienam. Es ierados uz savas māsas kāzām. Jūs laikam nemaz ne​zināt? Tās nenotika Rīgā, bet Jelgavā.

Tērzēdami viņi aizgāja līdz Vaivara galdiņam.

— Jūs kādu gaidāt? — Nora jautāja.

— Nē, es tikai nejauši ieskrēju cerībā sastapt pazīstamos. Ja tas jūs neapgrūtina, es labprāt drusku parunātos ar jums.

Nora pasūtīja sev kafiju un cepumus un aizsmēķēja cigareti.

— Jūs nu esat daudz piedzīvojuši, — viņa smaidīja. — Parīze! Šis vārds vien jau visu izsaka. Nu, stāstiet man, Vaivara kungs, kā tagad dzīvo pa Monmartru. Vai Akmeņkalnu Džo- nis vēl netaisās mājās braukt?

— Viņš šogad pārcēlās uz Romu.

— Ak tiešām! Biju piemirsusi. Bet citi latvieši?

— O, lie tagad salasījušies prāvs pulciņš. Sūtniecības reprezentācijas vakaros vienmēr uzstājas vairāki mākslinieki. Nesen tika noorganizēts dziedātājas Saliņas āriju vakars, kam bija labi panākumi.

— Es lasīju avīzēs.

— Uzstājās vēl daži citi, paši uz savu roku, bet kā nu kurais. Nav jau viegli Parīzē griezt vērību uz sevi. Vijolnieks Zīle galīgi izgāzās un sagādāja kaunu visai latvju kolonijai. Bet toties Indrups savā klavieru vakarā atkaroja atpakaļ mūsu mākslas labo slavu. Tam puisim ir nags. Par viņa piesitienu un muzikālo temperamentu sāka jūsmot visa lielā kritika.

— Indrups? — Nora jautāja māksloti vienaldzīgā balsī, bet viņas roka viegli drebēja, un cigaretes pelni krita uz spodro galda plāksni. — Vai tad viņš atkal jau spēlē?

— .(ā, es viņu dzirdēju divas reizes. Patstāvīgā koncertā un kopā ar kādu itāļu vijolnieku. Lielisks zellis, mākslinieks no dieva žēlastības. Nu, bet kā pie jums Rīgā? Vai publika kaut cik vēl interesējas par nabaga mūzas bērniem? Nav viegli, nav viegli šajā šaurībā augt lielākam garam. Galvenais ļaunums, ka mēs neuzdrošināmies vai neprotam patstāvīgi vērtēt un spriest. Mūsu lielākos talantus vispirms atklāj kaut kur svešumā sveši ļaudis, un tikai tad, kad viņi citur atzīti, arī latvju lietpratējs-kritiķis sāk runāt. Gribot negribot mākslinie​kam jākļūst par klaidoni.

— Kad viņš tur ieradās? — Nora jautāja, neieklausījusies Vaivara pēdējos vārdos.

— Kāds viņš?

— Indrups …

— Ak tas! Nav nemaz tik sen, nupat rudenī. Divi gadus viņš bija nozudis no mākslas apvāršņiem, neviens lāgā nezina, kur viņš bijis visu šo laiku. Tad uzreiz, pavisam negaidot, viņš uzklīda Parīzē un sarīkoja savu koncertu. Vēlāk viņš noslēdza līgumu ar kādu impresāriju un aizbrauca turnejā pa Vakareiropas mākslas centriem. Jauks puisis, tikai mazliet savādnieks. Ļoti atturīgs, varbūt lepns, varbūt tikai kautrīgs. Nevienam no mums neizdevās ar viņu sadraudzēties tuvāk. Par savām gaitām viņš nestāstīja

ne vārda.

Nora pārdzīvoja reizē prieku un raizes: Indrups bija atradies, atkal viņš kāpa uz augšu un varbūt drīz atbrauks uz Rīgu parādīt dzimtenei sava talanta spožumu. Un, kad viņš atbrauks, ap viņa vārdu sacelsies troksnis, rakstīs avīzes, runās sabiedrība, un Akmeņkalnu Velta viņu satiks agri vai vēlu … Un tad … un tad … Nora neuzdrošinājās tālāk domāt, bet kaut kas tumšs, nospiedošs apņēma viņu. Viņa juta baiļu trauksmi, bet reizē ar to kādu smeldzošu, sāpīgu jūsmu. Viņš atbrauks… Velta viņu satiks, un kad noskaidrosies pārpratums viņu starpā … Nē, no sacensības ar Veltu Nora baidījās. Viņa nojauta savas māsīcas jūtu dziļumu un spēku: Veltas personība varēja Indrupu savaldzināt. Ar spīdošām tualetēm un veiklu čivināšanu šis cilvēks nebija apžilbināms. Vai lai viņa padodas? Bez cīņas, pat bez mēģinājuma aizstāvēties? Ak nē, tādas lietas nebija Noras dabā. Viņa darīs visu, lai novērstu varbūtējās briesmas.

Neklausīdamās, ko Vaivars stāstīja par saviem turpmākajiem studiju nolūkiem un neatbildēdama uz jaunā vīrieša jautājumiem par dzimtās pilsētas pēdējiem notikumiem, viņa aizvien dziļāk iegrima pārdomās.

Negaidot viņa pārsteidza Vaivaru kāda teikuma vidū ar jau​tājumu: — Vai jūs kādam jau esat stāstījuši par Indrupa atgrieša​nos sabiedrībā?

— Nē, jūs esat pirmā, kam es to stāstu … Nebija vēl ga​dījums runāt par tādām lietām.

— Un rītu jūs brauksiet prom?

— Jā, es nevaru ilgāk kavēties.

— Vaivara kungs… — Nora uzlika savu roku uz gleznotāja trauslajiem pirkstiem un cieši ieskatījās viņam acīs.

— Vai jūs varat man darīt mazu patikšanu?

— Ar ko varu pakalpot, Viestura jaunkundze?

— Nestāstiet nevienam par Indrupu. Redziet, man te ir tāds mazs noslēpumiņš. Gribu kādai personai sagādāt pārsteigumu, un tāpēc jauki būtu, ja kādu laiku tā vēl nezinātu neko par viņa gaitām ārzemēs. Vai jūs varat man to apsolīt?

— Labprāt, Viestura jaunkundze… — Vaivars smaidīja.

— Bet ilgi jums neizdosies to noslēpt. Gan jau drīz sāks rakstīt prese: viņš tur ārā rīkojas pārāk skaļi.

— Ilgi nav vajadzīgs. Tātad — jūs esat ar mieru?

— Pilnīgi, Viestura jaunkundze.

417 — Es jums pateicos.

27 - V. Lācis, Raksti IV Pēc tam Nora ziedoja jaunajam cilvēkam veselu stundu uzmanības, izjautāja to un ļāvās izjautāties, it kā atlīdzinādama viņam par svarīgo pakalpojumu. Atvadījusies no Vaivara, Nora tūlīt devās pie telefona un piezvanīja Grīslim. Ar​tūrs patlaban kā bija atgriezies no ostas.

— Artūr, man vajadzētu tevi satikt, cik iespējams, drīz. Vai tu nevarētu šovakar pat atlicināt man vienu stundu? Tas tavās paša interesēs, vienīgi tavās.

— Bet kas par lietu, Nora?

— Es pateikšu vēlāk. Atnāc, tu būsi man pateicīgs.

— Labi, es varu būt no sešiem līdz pusastoņiem. Kur tu mani gaidīsi?

— Pie pasta pusseptiņos. Uz redzēšanos, Artūr!

— Uz redzēša …

Nora nolika klausuli. Viņai vēl bija gandrīz stunda laika. Viņa sēdās autobusā un aizbrauca uz dzīvokli pateikt, ka šo​vakar nebūs tik drīz mājās.

4 Tieši pusseptiņos Artūrs Grīslis izkāpa no tramvaja un devās uz galvenā pasta ieejas durvīm, kuru priekšā gaidīdama pastaigājās Nora.

— Iesim iekšā, tur tagad maz ļaužu … — Nora teica, sasveicinājusies ar Grīsli. — Ja laukā nebūtu tik drēgns, mēs varētu pastaigāties gar kanālu.

— Mēs varam aizbraukt uz Svarcu vai iegriezties kādā restorānā, — Grīslis teica.

— Tur tagad pārāk daudz ļaužu, bet es nevēlos, ka kads mūs noklausās.

— Tu mani intriģē ar savu noslēpumainību, — Grīslis smējās. — Nu, labi, iesim iekšā. Būs jāpaņem papīrs un jā​izliekas, ka rakstu vēstuli, citādi apkalpotājs neļaus sēdēt.

Sacīts — darīts: Grīslis nopirka divas aploksnes un vēstuļu papīrus, viņi apsēdās pie paša tālākā galda viens otram pretim un izlikās rakstām. Viņi bija vienīgie tajā telpas gala.

Darbodamās ar spalvas kātu, Nora iesāka: — Tā ir pavisam diskrēta lieta, un man personīgi pie tas nav nekāda daļa. Tāpēc es varbūt darītu gudrāk, ja nemaz ne​iejauktos. Bet, Artūr, visu šo laiku, pēdējos divus gadus, esmu vērojusi tavu stāvokli Akraeņkalnu namā, apbrīnojusi tavu vīrišķīgo pacietību un pat apskaudusi savu māsīcu, ka viņu ciena tāds cilvēks. Piedod, ja mani vārdi aizskar tavu jūtu pasauli, nav jau diez cik pieklājīgi jaukties citu cilvēku dzīvē, bet noteiktos apstākļos tas ir piedodami un pat nepieciešami. Nevar teikt, ka tavas jūtas tiktu atalgotas taisnīgi.

— Nora, no dieva puses nesaki, ka tev manis žēl! — Grīslis iesaucās mākslotās šausmās. — To es nepārcietīšu, nē, ne​viens vīrietis neizturētu, ka viņa nevarība rada līdzjūtību sie​viešu sirdīs.

— Te lieta negrozās ap nevarību. Taisni otrādi: es apbrīnoju tavu izturību un mieru. Bet Velta nerīkojas pareizi. Tu gan domā, ka vainīga viņas kaprīzā daba? Nepavisam. Viņa nav untumaina. Tur ir pavisam kas cits.

— Kas tad?

— Pirms es to saku, tev jādod man vaļsirdīga atbilde uz kādu jautājumu.

— Lūdzu, jautā.

— Vai tu stipri mīli manu māsīcu?

— Man šķiet, es to esmu pietiekami pierādījis!

— Vai tu mīli viņu tik stipri, ka labprātīgi neatteiktos no viņas, neatdotu kādam citam?

— Labprātīgi? Nora, kāpēc tu zobojies?

— Es nezobojos, Artūr, bet man vajag zināt, — vai tu esi gatavs uzsākt cīņu? Vai tu, kā galants kavalieris, pieklājīgi atkāptos sāņus stipra sāncenša priekšā vai aizstāvētu savas tiesības uz laimi, neizvēloties līdzekļus?

— Par tādām lielām nav ērti runāt.

— Bet derīgi. Un, jo ātrāk, jo labāk.

Nora nolika spalvas kātu un ieskatījās Grīslim acīs. Tad teica, zīmīgi uzsvērdama vārdus: — Tu esi apdraudēts, bet gluži savādā kārtā. Ir pēdējais laiks gādāt par skaidrību tavās un Veltas attiecībās. Pēc dažām nedēļām, varbūt pat dienām, var būt par vēlu. Ne tāpēc tu gaidīji visus šos gadus, lai beidzot uzklīstu kaut kāds pasaules staigulis, cilvēks bez principiem, neizvēlīgs un rupjš, un izmantotu sarūgtinātas sievietes apmulsumu savā labā.

— Kas tas tāds ir? — Grīslis mēģināja smīnēt un izlikties vienaldzīgs, bet spalvas kāts viņa rokā viegli drebēja un sārti plankumi radās un zuda vaigos.

27* 419 — Atceries mūsu braucienu ar «Gaitu»?

— Itin visu.

— Tur kāds kurinātājs atteicās spēlēt ermoņiku tavā dzim​šanas dienā.

— Tas — melnais? — Grīslis neticīgi saliecās Norai pretim, tad iesmējās. — Proti gan tu jokoties!

Bet es jau nodo​māju, ka tiešām būs kāds matadors.

— Tev nav iemesla smieties par šo cilvēku, — Nora viņu pārtrauca. — Toreiz viņš bija melnais,

bet agrāk un tagad atkal — viņš atrodas ar tevi vienādā sabiedriskā līmenī. Ja es līdz šim par to neminēju, tad tikai tāpēc, ka viņš likās pazudis uz visiem laikiem un es nevēlējos aptumšot tavas ilūzijas. Bet tagad viņš ir atkal uzklīdis un mans pienākums — brīdināt tevi.

— Bet kas tad viņš tāds ir, ka man no viņa tā jābīstas? Ja Velta viņu mīl, tad man nav nozīmes maisīties pa kājām. Iespaidot viņu un ar viltu izraisīt pret sevi sirsnību — to es nekad nedarīšu.

— Protams, ja viņa to mīlētu, ja tas, ko viņa iedomājas mīlu esam, patiešām tā būtu! — Nora nepacietīgi iesaucās. — Bet tur ir pavisam kas cits. Pašpārmetumi, pateicības jūtas un vēlēšanās izpirkt kādu neapzinīgi nodarītu pārestību — lūk, kas sajaucis manai māsīcai galvu. Bet tā jau tu neko ne​sapratīsi, tāpēc uzklausies.

Viņa izstāstīja Grīslim visu, ko zināja par Indrupa un Veltas iepazīšanos, par «Kaijas» bojā eju, Veltas izturēšanos tīklu būdā un viņas tagadējo pārliecību, ka Indrups viņas dēļ pa​klīdis.

— Tas ir pašapmāns, — Nora teica, — Indrups jau sen bija gatavs paklīst, es viņu labi pazīstu.

Veltai nav vajadzīgs nekāds izpirkums. Un, ja mēs ļausim viņai jūtu apmulsumā aizmaldīt savu dzīvi nepareizā ceļā, — tad būsim līdzvainīgi pie viņas vēlākā likteņa. Indrups nav tas vīrs, ar kuru kāda sieviete varētu laimīga kļūt. Tādam pasaules putnam nemaz nav iespējams veltīt savu sirsnību kādam atsevišķam cilvēkam. Viņš ir klejojošs mednieks, kas no vienas malas dodas uz otru; viens acumirklis šeit, otrs tur, viens laimes brīdis ar tevi, otrs ar kādu citu. Kāda viņam bēda, ka viņa ceļš iet pār drupām, ka aiz viņa muguras paliek izpostītas dzīves. Tagad viņš ir atkal parādījies kaut kur ārzemēs, un nebūs ilgi jāgaida, kad mēs to redzēsim Rīgā. Ja Velta tev kaut cik mīļa, tad tu nedrīksti viņu atstāt bīstamai nejaušībai par upuri.

— Ko tad lai es daru? — Grīslis apmulsis jautāja.

— Tev jāpasteidzas. Jākļūst aktīvākam un jāpanāk skaidrība savās attiecībās ar Veltu. Tev jāgādā par to, lai Indrups, dzimtenē pārbraucis, neatrastu vairs Veltu brīvu. Viņai ir ļoti labi attīstīta pienākuma un atbildības sajūta: ja viņa būs tev solījusies, tad savu vārdu atpakaļ neņems, tātad par vēlākām sekām tev nav ko uztraukties.

— Bet kā tad es varu tagad, tik pēkšņi…

— Ha, ha, ha — pēkšņi! Vai vēl par maz tu esi nīcis ne​ziņā? Kurš vīrietis vēl to darītu?

— Ar negaidītu straujumu es varu visu samaitāt.

— Vienalga, kā tev tīk. Bet strauja rīcība tagad ir vienīgais, kas tev var palīdzēt. Ja vilcināsies un nogaidīsi, kamēr atbrauc Indrups … Es jau saprotu, Artūr, tev ir neērti ar mani runāt par tādām lietām. Bet esi bez rūpēm: es saprotu tavu stāvokli, un tev no manis nemaz nav jākaunas. Lai tev prāts būtu mierīgs, tad atzīšos, kāpēc es tā interesējos par šo lietu: Indrups nav man gluži vienaldzīgs. Mēs abi esam apdraudēti, tāpēc mums jāturas kopā un jāizpalīdzas viens otram. Mēs taču neatkāpsimies bez cīņas, vai ne, Artūr? — Viņi saskatījās un abi reizē iesmējās.

— Ja tā, tad ir pavisam cita lieta … — Grīslis sacīja.

— Nu, labi, pamēģināsim. Tātad — sazvērnieki!

— Ko lai dara, ja citādi nevar… — Nora pasmaidīja.

— Tur jau nav nekā bezgodīga. Katrs cilvēks attaisnotu mūsu rīcību, jo mēs taču cīnāmies par savu dzīves laimi.

Viņi saplēsa saburzītos vēstuļu papīrus, iemeta papīrkurvī un gāja prom. Grīsli gaidīja viņa precētā māsa uz vakariņām. Nora aizbrauca pie Aktneņkalniem. Noraizējušos seju viņa aizveda Akmeņkalna kundzi sāņus un sacīja: — Mīļo krustmāt, jums nu gan vajadzētu parunāt ar Veltu… Tā tas vairs nevar palikt. Artūrs viņas vienaldzību ņem pavisam traģiski. Man šķiet — ar viņu agri vai vēlu no​tiks kāda nelaime.

Akmeņkalna kundze nopūtās.

— Bet ko lai mēs darām, kad viņa tāda. Ja pārāk iespaidosim, vēlāk teiks, ka uzspieduši pret viņas gribu. Mēs gribam, lai viņa pati brīvi izvēlas.

— Nav nemaz jāiespaido. Bet man liekas, Artūrs ar savu ilgo pacietību ir gan tik daudz pelnījis, ka viņu mazliet at​balsta.

— Būs jāaprunājas ar vīru.

Nora strādāja. Viena dienā viņa paspēja aptaustīt gandrīz visas ieinteresētās personas, iedarbināt visus spēkus. Šķīries no viņas, Grīslis visu vakaru nevarēja domāt ne par ko citu kā gaidāmo sacensību ar Indrupu. Tēviņa spīts atmodās viņa. Uz spēles bija likts viņa vīrieša prestižs. Pēc Noras aiziešanas Akmeņkalna kundze runāja ar vīru. Viņu prāti bija nemiera un bažu pilni. Tikai Velta nemanīja, kādu tiklu auž viņai apkārt šie nezināmie, klusie spēki. Gudri, apdomīgi, sevi priekšlaikus nenododami, tie skāvās aizvien ciešāk, aizvien žņaudzošāk ap viņas dzīvi.

Tā bija velnišķa nedēļa, kuru atceroties Velta vēlāk domās allaž nodrebēja. Ko visu gan viņai nevajadzēja izturēt! Augu dienu apkārt kiukstēja māte: — Ar jaungadu Artūrs pārņems rēderejas vadību savās rokās… Lielais nams jau norakstīts uz viņa vārda … Tēvam vairs neiet nekā ar veikaliem"!.. dempings, krīze … Kokzāģētava būs jāpārdod … Varētu studēt arī t a d.

Tēvs nesauca lietas vārdā, Nora ieminējās tikai garām ejot, bet Grīšļu Amanda raizējās par savu brāli, kas kļūstot jo dienas jo drūmāks. Tieši un netieši visi viņi sludināja vienu un to pašu: Artūrs ir ievērojams un brīnišķīgs, viņš cieš, viņu vajag pažēlot, un diezgan tu nu esi spēlējusies ar viņa jūtām.

Nevienam nenāca prātā, ka tagad Velta vispār varētu izbeigt savas attiecības ar Grīsli. Ilgā draudzība un pusoficiālais saderēto stāvoklis bija viņai uzlicis pienākumu turpināt tālāk šo sakaru līdz vienīgajam, saprotamajam rezultātam — laulībai ar Artūru. Galu galā viņš nemaz nebija tik nepatīkams. Taisni otrādi: daudzas sievietes viņu atzītu interesantu, pat apburošu vīrieti. Diezgan glīts, inteliģents, iznesīgs, asprātīgs sabiedrībā, labs dejotājs, ar gaumi ģērbies, turklāt materiāli nodrošināts — vai tas nebija viss, ko prātīga pilsoniska sieviete varēja prasīt no sava nākamā vīra? Sabiedrībā viņa dēļ nebūs jākaunas, ģimene viņš būs sirsnīgs, saticīgs vīrs: dzīve pie viņa sāniem būs ērta, mierīga un viegla. Nē, nemaz jau nevajadzēja piespiesties, lai saistītos ar viņu. Un tomēr — kaut kas nebija tā, kā vajadzētu būt. Trūka jauneklīgās skurbas, kas mīlētāju likteņus trauc pāri visiem gudrajiem aprēķiniem. Nebija negudrās, trakās aizrautības, kuras apmāts cilvēks smiedamies spēj iznīcināt sevi un gavilējot postā dzīt savu dzīvi.

Ar visām savām cilvēciskajām īpašībām un sabiedrisko stāvokli Grīslis nebija tas vīrs, kura dēļ sievietes prātam vajadzēja mulst. Viņš nebija personība … Varbūt tā labāk, bet ne vienmēr cilvēkiem patīk tas, kas ir labs un derīgs.

Visu tramdīta, nogurusi, dzīves tukšuma nomākta, Velta beidzot bija gatava padoties. Un kālab gan ne? Vai viņa gaidīja kaut ko citu? Vai vēlējās vientuļa iet savu ceļu? Nekur nekas nesolīja viņai citu, labāku nākotni; zināma, visos sīkumos paredzama, viņas priekšā pletās vienmuļā rītdiena. Kādu vakaru, kad Artūrs kautrīgi ierunājās par šo lietu, Velta bei​dzot pateica, ka viņa ar mieru.

Viņas piekrišana nāca tik pēkšņi un pārsteidzoši, un ar tādu vieglumu, ka Grīslis pirmajā brīdī apjuka un nespēja aptvert savu uzvaru. Bet pārējie uz to bija gaidījuši aizturētu elpu. Nu bija tikpat kā slogs novēlies no visu krūtīm, it kā atslēgtas būtu kādas nocietinātas durvis. Sakustējās visa ģimene, vecāki vēlēja laimes, Nora skūpstīja Veltu un laizījās apkārt. Grīslis staroja …

Otrā dienā izsūtīja saderināšanās kartes radiem un pazīstamiem. Vēsts par drīzajām kāzām parādījās dažos laikrakstos. Akmeņkalni sarīkoja mazas svinības, kurās sanāca abu ģimeņu vistuvākie locekļi. Visu vakaru valdīja laba noskaņa. Saderēto tuvinieki bija priecīgi, ka beidzot laimīgi izšķīries neziņas stāvoklis, tumšais mākonis izklīdis un nu būs labi. Sī noskaņa atstāja iespaidu arī uz Veltu. Viņa bija pilnīgi samierinājusies ar notiekošo un mierīgi raudzījās nākotnei pretim. Grīslis bija tik gudrs un smalkjūtīgs, ka ne ar vienu vārdu nepasvītroja savu jauno stāvokli. Arī pārējie sarunās neuzsvēra šī vakara notikumu nozīmi — kāpēc gan runāt par to, kas pats par sevi saprotams?

Nora bija atnākusi viena no pirmajām. Apsveicinājusies ar Veltu un viņas vecākiem, viņa apsēdās uz tahtas un izskatīja avīžu un žurnālu jaunākos numurus, kas bija nolikti uz galda. No dažām avīzēm viņa neuzkrītoši izņēma pa lapai, savīstīja arī kādu žurnālu un vēlāk, kad Velta izgāja priekšnamā saņemt

ieradušos Grīšļus, viņa papīru žūksni nolika uz palodzes. Labi, ka Velta tik maz interesējās par apkārtējo pasauli. Būtu viņa izskatījusi šīs avīzes un žurnālus!

Vakars ritēja gludi. Viesus pacienāja ar kafiju un liķieri, vīrieši dzēra punšu. Beidzot pienāca svinīgais brīdis, kad Akmeņkaļus piecēlās no galda un paziņoja sanākušajiem par Veltas un Artūra saderināšanos. Vecais Grīslis pirmais novēlēja jaunajiem laimes, un pēc tam visi spieda Veltai un Artūram roku. Tūlīt kaut kas it kā atkusa, valodas kļuva brīvākas un sirsnīgākas, vecie pajokojās, jaunie čaloja par savām lietām.

Priekšnamā atskanēja telefona zvans.

— Ej paklausies, kas tur zvana … — Akmeņkalna kundze teica Paulim. Tas izgāja laukā, bet tūlīt atgriezās.

— Velta, pēc tevis prasa, — viņš sacīja māsai, kura vies​istabas stūrī sarunājās ar Noru un Amandu.

— Kas tas iāds ir? — Velta nevaļīgi jautāja.

— Es nezinu, kāda sieviete.

— Pasaki, ka man nav vaļas …

Un viņa turpināja pārtraukto sarunu. Paulis izgāja, bet tūliņ atkal bija atpakaļ.

— Viņa saka, ka ļoti vajagot ar tevi runāt, — viņš teica. — Viņa nosauca arī savu vārdu. Tā ir kāda Indrupa kundze. Vai tu viņu pazīsti?

Nora sāka burzīt kabatdrānu un tramīgi paskatījās Grīslī, kurš pēkšņi saduga. Viņam sametās karsti, sviedri rasoja uz pieres, viņš slaucījās un dvašoja klusi. Velta nobāla. Brīdi viņa sēdēja savā vietā un savādu, mulsu skatu uzlūkoja Pauli.

— Viņai man kas sakāms? — beidzot viņa klusi ierunājās.

— Laikam taču. Ej pajautā pati. īsu mirkli Velta it kā cīnījās sevī, tad piecēlās un, Grīšļa un Noras nemierīgo skatienu pavadīta, izgāja priekšnamā, rū​pīgi aizvērdama aiz sevis durvis.

— Hallo, šeit runā Velta Akmeņkalne …

— Sveiki, Akmeņkalna jaunkundze! Cik labi, ka es jūs notvēru. Man jums jāpaziņo, ka beidzot mans pazudušais audžudēls brauc mājās.

— Kas? — Velta iesaucās.

— Mans audžudēls Juris nupat atrakstīja no Francijas, ka braukšot uz Rīgu. Jau rudenī mēs saņēmām no viņa kādu vēstuli un nošu sūtījumu — jaunu kompozīciju, ko viņš sarakstījis tur ārzemēs. Tad es piezvanīju jums dažas reizes, bet nebijāt mājās, un vēlāk man izgāja no prāta. Kompozīciju es nodevu profesoram Orbitānam, un drīz to atskaņos simfoniskais orķestris. Vai neesat par to vēl lasījusi laikrakstos?

— Nē, man tā ir pirmā dzirdēšana … — Velta atbildēja. — Bet kā jums ienāca prātā man to pavēstīt?

— Viņš to kompozīciju veltījis jums.

— Ļoti patīkami.

— Ja vēlaties uzzināt ko tuvāku, paskatieties jaunākajos mūzikas žurnālu numuros un šīsdienas avīzē. Vai jūs neat​brauksiet pie manis? Es jums pastāstīšu šo to par viņu.

— Pateicos. Es … varbūt aizbraukšu.

Velta nolika klausuli un brīdi klusēdama stāvēja tukšajā priekštelpā.

— Kāds šausmīgs stāvoklis… — viņa čukstēja, stipri saviļņota. — Kāpēc es to nedabūju zināt dažas dienas agrak? Vakar, vēl šodien nebūtu par vēlu. Bet tagad…

Pēkšņi viņa it kā atraisījās un sveša, pārvērtusies iegāja zālē. Nevienam nekā nesacījusi, viņa tūlīt devās pie galda un izšķirstīja visas avīzes un grāmatas. Neatradusi meklētā, viņa gāja citās istabās, meklēja, cilāja un jauca papīrus, un aizvien lielāks nemiers viņu pārņēma. Veltīgi izpūlējusies, Velta atgriezās viesistabā un jautāja mātei:

— Vai tu nezini, kur nolikti jaunie žurnāli un avīzes?

— Tepat jau bija, paskaties vien, gan jau kaut kur at​radīsies.

— Es visur izskatījos.

— Tas ir savādi. Pirmīt es pati sakārtoju uz galda. Varbūt kāds paņēmis.

— Varbūt gan … — Velta teica. — Bet… nekas, es varu dabūt citus. Lielie kioski un bibliotēku lasītavas vēl ir vaļā.

— Gan jau rītu paspēsi… — tēvs ieminējās. — Vai tad ir kas tik svarīgs, ka nevari pagaidīt līdz rītam? • — Jā, ir… — Velta asi atteica un gāja paņemt mēteli.

Redzēdama, ka nekas vairs nelīdz, Nora paņēma noslēptos papīrus un sekoja Veltai.

— Velta, vai tie ir, ko tu meklēji? — viņa jautāja. — Es atradu uz loga. Nez kas tur bija nolicis.

Velta saņēma avīzes, ieskatījās mākslas nodaļā, tad atšķīra mūzikas žurnālu un ātri acīm pārskrēja virsrakstus. Pēk​šņi viņas seja piesarka.

— Tie paši ir, — viņa teica, atgāja sāņus pie loga un sāka lasīt. Labi, ka sabiedrība bija jau krietni iesilusi no liķiera un punša. Neviens bez Grīšļa un Noras neievēroja Veltas savādo izturēšanos. Lasot viņas acis brīžiem uzliesmoja pēkšņā jūsmā, tad drūmi samiedzās un viņas zobi sakniebās cieši kopā.

Kāda laikraksta mākslas nodaļa vēstīja, ka pēc divi nedēļām simfoniskais orķestris izpildīs Indrupa «Mūžameža simfoniju», kas būšot īsts pārsteigums visiem mūzikas mīļotājiem. Par pašu mākslinieku ziņoja, ka tas ar spožām sekmēm uzstājies vairākos klavierkoncertos Parīzē, Londonā un Briselē un drīzumā atgriezīsies dzimtenē.

Vecais Akmeņkalns ar Grīšļa tēvu runāja par kuģu un kravas apdrošināšanas jautājumiem, Akmeņkalna kundze iepazīstināja viešņas ar savām saimniekošanas metodēm un tikai divi cilvēki — Nora un Artūrs, slēpdami savu satraukumu, slepus vēroja Veltu. Izlasījusi avīzes un žurnālus, viņa brīdi nekustīgi sēdēja savā vietā. Beidzot viņa lēnām piecēlās un izgāja no viesistabas. Kad māte, kļuvusi nemierīga par Veltas ilgo prombūtni, vēlāk iegāja viņas istabā, tā sēdēja telpas tumšākajā stūrī un sastingušu skatienu lūkojās galda lampas ugunī, kas nomākti dega aiz sarkanā abažūra.

— Bet, Velta, kā tas izskatās! — māte saņēma rokas. — Ko viesi lai domā?

— Lai viņi domā, ko grib … Man vienalga.

— Nu, nu, bērns, nevajag aušoties. Nāc tagad laukā — ilgi jau vairs nebūs. Drīz sāks iet.

— Lai viņi iet, kad viņi grib… Man vienalga.

— Bet ko lai saka Artūrs! Apdomā, Velta, cik neērtā stā​voklī tu viņu nostādi.

— Es pati atrodos daudz neērtākā stāvoklī… — Veltas balss tikko manāmi aiztrīsēja. Enerģiski viņa papurināja galvu un piecēlās. — Es vairs laukā neiešu. Nejautā — kālab. Vari pasacīt viesiem, ka man kļuvis nelabi. Reibonis, slikta dūša vai kaut ko tamlīdzīgu. Vai tad man patiešām nekas nedrīkst atgadīties.

— Vai tev ar Artūru kaut kāda nesaprašanās? — māte pētīja.

Velta nervozi iesmējās.

— Nē, mēs saprotamies labi, par daudz labi mēs saprotam viens otru.

Viņa neizgāja pie viesiem. Pusstundu vēlāk, manāmi šo​kēta, mazā sabiedrība izklīda.

— Tu tikai neņem to pārāk nopietni, — Nora sacīja GrīsHm, kas viņu pavadīja uz mājām. — Es parūpēšos, lai viņa pārāk nenododas šim maldam. Grūti saprast mūs, sievietes, vai nav tiesa, Artūr?

— Kā kuro reizi. Bet es šaubos, vai jūs pašas sevi saprotat. Nora, tu esi gudra meitene. Saki, — ko tu darītu manā stāvoklī, lai nepaliktu smieklīga sabiedrības acīs?

— Ko es darītu? Gluži vienkārši: izliktos, it kā nekāda starpgadījuma nav bijis. Rīt es apmeklētu Veltu, uzaicinātu pavizināties savā auto, vakarā mēs kopā parādītos kādā iz​rīkojumā …

— Tas būtu domāts pasaulei, bet ar viņu pašu?

— Taisni ar viņu pašu tā jāizturas, it kā viss būtu pa vecam. Veltai jāsajūt, ka viņa ir tava saderētā, un jāapron ar šo apziņu. Tu nedrīksti ierādīt, ka šīvakara notikums kaut ko pārvērtis. To lai viņa nedomā, ka es viņai atļaušu … medīt svešā teritorijā.

— Tas man neko nepalīdz … — Grīslis nopūtās. — Jo, kad jau viņai patīk medīt svešā .. . tavā teritorijā, tad tas pierāda, ka savējā, kuru mēs viņai ierādījām, Veltai vienaldzīga. Ak nē, man tas neko nepalīdz, zaudētājs es būtu pat formālas uzvaras gadījumā.

— Ja tu tā domā, tad sacenties ar savu sāncensi. Saņemies un pārtrumpo Indrupu, aizēno viņu vai… met ēnu uz viņu … sadragā Veltas ilūzijas par šo cilvēku. Tad tava uzvara būs nevien formāla, bet īsta arī savā būtībā.

— Labi, es pamēģināšu …

DESMITA NODAĻA ATKAL MĀJĀS 1 Klusā, rēnā marta pēcpusdienā, kad skaidras debesis viegli pletās pār vēso, ziemas paliekām pieraibušo zemi, kad agrīnie strazdi drebinājās kailajos kokos un ledus metās tumši zils, neatšķirdamies vairs no vaļējā ūdens, — tādā pēcpusdienā Juris Indrups izkāpa savas dzimtenes krastā pēc divu gadu prombūtnes. Viņš bija atbraucis ar vienkāršu preču kuģi un neatveda sev līdz nekādu lielo bagāžu.

Nokārtojis darīšanas ar muitu un policiju, Indrups atstāja kuģi tukšām rokām, jo nevēlējās ar čemodāniem klimst pa pilsētu, kamēr nebūs noskaidrots viņa stāvoklis. Nebija jau zināms, vai audžuvecāki vēlēsies atjaunot agrākās attiecības. Varbūt būs jāapmetas vies​nīcā …

Zilganpelēkā angļu uzvalkā, gaišu pavasara mēteli mugurā un plīša platmali galvā viņš izskatījās pēc ārzemnieka, un ostas ļaudis aiz muguras droši spriedelēja par viņu. Lēnām viņš gāja gar pustukšo piekrasti. Tikai retais kuģis stāvēja pie krasta. Viens otrs preču auto pabrauca garām ar mucām vai linu ķīpām. Šur tur rībēja vinčas, iekliedzās kāds ķēdes vīrs pie lūkas. Slēgtām durvīm skumjā rindā stāvēja spīķeri. Visu viņš te pazina, un tagad, vērojot šo skumjo sastinguma ainavu, kaut kas viņu savādi saviļņoja. Lūk, tur, spīķera nojumē, kur stāvēja mazās muitas svērāju būdas, viņš bija kārtis spēlējis ar Pilotu, Mārtiņsonu un Plauku. Tālāk atradās lielā mēslu kaste, kur Trīceklis dažu nakti ierīkojās uz guļu.

Bet te stāvēja «Gaita» toreiz, kad viņš apmetās uz tās.

Noskranduši puiši gāja viņam pa priekšu, cēla augšā nomestos papirosu galus un runāja, uz kura kuģa šovakar izredzes dabūt vakariņas. Indrups tos nepazina. Jauni klaidoņi bija saradušies v i ņ a ostā; svešas sejas, nedzirdētas balsis, savādāki paņēmieni. Indrups sekoja tiem, ieklausījās viņu sarunās un pūlējās sadzirdēt kaut ko savu, kas viņa sirdij liktu sajust māju tuvumu. Bet nekas nespēja atmodināt agrākās jūtas. Gan pazīstami, visos sīkumos saprotami — šie ļaudis un šī pasaule viņam šķita kā tāla atmiņa.

Daudz ūdeņu gulēja starp viņu un šo dzīvi, tā vairs nebija viņējā, ak nē, te nekas viņu nesauca atpakaļ: kā vecs paziņa viņš gāja tai cauri, plašajā pasaulē izvējojis savu klaiņošanas tieksmi. Viņš bija brīvs un atkal saistīts, no vienām saitēm iekļuvis otrās — īstais klaidonis, kam nepatīk uz vietas, kam ātri apnīkst šeit, ko aicina un dzenā noslēpumainie dabas spēki.

Ap ostas vidu pavecs vīrs sēdēja uz pāļa, sūca pīpi un skatījās, kā no Hamburgas motorburinieka izkrāva labību. Pinkains šunelis skraidīja pa kuģa klāju un rēja dīko vīru, kas to kaitināja. Tā viņiem abiem — sunim un cilvēkam — ātrāk pagāja laiks. Tuvāk piegājis, Indrups pazina veco «Kapteini».

Beidzot taču atradās viens no vecās klaidoņu gvardes!

— Ileij, vecais, ko tu te dari? — Indrups uzsita «Kaptei- iiim» uz pleca. Tas satrūcies paskatījās atpakaļ, bet, ieraudzījis labi ģērbto cilvēku, satrūkās vēl vairāk. Salīka zemu, ierāva galvu svārku apkaklē un kaunīgi gribēja aizslīdēt prom. Indrups iesmējās. — «Kaptein», vecais puika, vai tu mani vairs nepazīsti?

«Kapteinis» neuzticīgi paskatījās Indrupā, it kā pazina, it kā šaubījās un, zemē skatīdamies, klusi teica:

— Var jau būt, ka tas esat jūs…

— Vai tiešām es tik svešs, ka nevari atcerēties? — Indrups piegāja vecajam klaidonim pavisam tuvu. — Nu apskaties labi un padomā. Divi gadus atpakaļ, toreiz, kad noslīka Sķidriņš, mēs staigājām pa kantoriem, laimes vēlēdami. Vēlāk Pilots izsita biedrības namam logu. Nu, kas ir, vai atceries?

— Atceros gan, — «Kapteinis» teica. Tomēr drošāks viņš nekļuva. Par daudz liels bija respekts pret Indrupa labajām drēbēm un «kunga» izskatu. — Nu jūs, jaunskungs, atkal pa šo pusi?

— Kāpēc tu āksties un nerunā pa vecam? — Indrups jautāja. — Saki t u un pastāsti, — kā tev klājies šai laikā?

— Kā nu es tā varu ar jums… Labāk lai paliek, kā ir.

Indrups izņēma cigaretes.

— Se, uzsmēķē, «Kaptein», varbūt tad pieradīsi un kļūsi drošāks.

— Paldies, jaunskungs! — vecais klaidonis nedroši pa​stiepa roku un paņēma cigareti.

— Ņem visas, man ir vēl, — Indrups iespieda viņam saujā paciņu.

— Lielais paldies… Nu jau gan man būs ko kūpināt.

— Kur citi — Mārtiņsons, Trīceklis, Plauka?

— Mārtiņsons saģiftējās ar «zilo» un nomira. Trīceklis aizbrauca uz laukiem pie tēva. Bet par Plauku es, jaunskungs, nezinu, kur tas tagad mētājas.

— Viņš nav atgriezies no ārzemēm?

— Nē, toreiz kā aizbrauca ar tiem dullajiem zeņķiem, tā vairs nav redzēts. Un labi vien ir. Jo, kad Plauka tagad te parādītos, viņam pēriens uz galvošanu. Jūs gan laikam nezināt, kādu numuru viņš izstrādāja ar puikām?

— Zinu, es viņu satiku frančos. Tātad tu tagad viens pats vēl bičo no mūsu draudzes?

— Pilots ar ir mājās …

— Kas? Māris? — Indrups iesaucās, satvēris «Kapteiņa» netīro roku.

— Jā, viņš pārbrauca izgājušo vasaru. Viņam jau tagad iet labi. Apprecējās, pašam savs veikals.

Dzīvot var.

— Haris dzīvs? Vai tu man nepūt pīlītes?

— Kāpēc, jaunskungs! Ja jau jūs neticat man, tad parunā​jieties ar viņu pašu. Āre, tur viņš nāk.

«Kapteinis» norādīja uz spīķera galu, kur parādījās pazīstamais Pilota augums… Kamēr Indrups viņu sagaidīja, izbrīnā vērodams drauga pārvērtušos, piebriedušo stāvu, sārtos, apaļos vaigus un tīro uzvalku ar stērķelētu apkaklīti, «Kapteinis» klusām aizslīdēja prom, nez kāpēc nevēlēdamies būt klāt pie šīs atkalredzes.

— Pilot! — Indrups iesaucās, kad Pilots taisījās paiet viņam garām.

Pilots apstājās. Apjucis kā spokā viņš labu brīdi skatījās Indrupā.

— Tu? Tu dzīvs? — viņš neticīgi izgrūda.

— Un tu — ne? — Indrups atjautāja.

— Velns ar ārā, bet es domāju, ka tevi sen apēdušas Brazīlijas haizivis! Nolādēts, kā tu mani nobaidīji! Kā tu šeit radies? O, kas par džentlmeni! Tev nu gan ir labi gājis?

— Visādi. Patlaban nevar bļaut.

Ilgi viņi kratīja viens otram roku. Indrups smaidīja, bet Pilots lādējās kā viduslaiku pāvests.

— Ak tu sātans tāds, vai patiešām viņi tevi nemeta pār bortu?

— Kā ne! Pārmeta. Bet kāpēc es tevi nesatiku krastā? Izmeklējos gar visu piekrasti — nebija ne smakas. Tad es gāju uz ziemeļiem.

— Bet es uz dienvidiem, — Pilots teica. — Pernambukā trāpījās latviešu kuģis, kam bija nomiris jaunākais matro​zis. Mani pieņēma vietā, un pa Vasaras svētkiem biju jau at​kal Rīgā.

— Es dzirdēju — tev ejot diezgan labi?

— Mja … mēs ar Ženiju atvērām ēdienu veikalu. Nav jau nekas liels, bet, kad pats nav muļķis, tad

tā lieta iet. Nu, saki, — cik ilgi lai tā mētājas uz biču? Vienreiz tak jāsāk domāt par kaut ko patstāvīgāku. Ženijai bija iekrājies drusciņ čungurs. Tad mēs nospriedām, ka jāprecas vien ir un jāuzsāk kopā kāds veikals. Un bija vērts. Tev ari derētu pado​māt par kaut ko tādu. Ar ko tu tagad raujies?

— Tāpat vien … ar muziķu. Reizēm uzspēlēju …

— Ermoņikas?

— Nē, klavieres …

— Ak tā … — Pilota seja izstiepās garāka. Tāds kā vīlies viņš uzlūkoja savu draugu. — Nu ja — tu proti arī tā kaut ko… Mja, es jau nezinu, kā tas atmaksājas. Vai tu neatnāksi pie mums apskatīties, kā mēs dzīvojam? Man ir divas ista​bas. Tu vari dzīvot pie mums, ja tev patīk.

— Pateicos. Es aiziešu vēlāk, šodien man darīšanas pilsētā … — Indrups atbildēja. — Jāsatiekas ar vienu otru cilvēku.

Viņi parunājās vēl brītiņu. Ar katru mirkli vairāk Indrups pārliecinājās, ka kaut kas vairs nav tā kā agrāk. Trūka senās, biedriskās vaļsirdības: mazliet atturīgi, viens otru pētīdami, viņi stāstīja par saviem piedzīvojumiem — izjautāja, taustīja otru, bet sevi neatklāja. Divas svešas pasaules, divi dažādi stāvokļi — tāli viens otram …

— Es aiziešu kādreiz vēlāk… — Indrups teica atva​doties.

— Jā gan, atnāc, es tevi gaidīšu … — Pilots vienaldzīgi atbildēja, juzdamies neērti no Indrupa baltajām rokām, no viņa iznešanās un labā apģērba. Viņš instinktīvi sajuta, ka tas vairs nav senais dēku biedrs, ar kuru varēja parunāt rupjības un mieloties no viena šķīvja, ko viņiem pasniedza lādzīgie kuģinieki. — Atnāc gan … — viņš piemetināja, neti​cēdams, ka Indrups kādreiz nāks.

Indrups gāja tālāk. Ostas galā viņš iekāpa autobusā un aizbrauca uz pilsētu. Jau krēsloja, kad viņš izkāpa pie Svarca. Kolonādes kioskā nopirka jaunākos laikrakstus, tad lēnām gāja pa Brīvības bulvāri, vērodams galvaspilsētas vakara publiku. Viens otrs pazīstamais pagāja garām, nepazinis viņu. Viņš apstājās pie reklāmu staba un izlasīja jaunās afišas. Citām pa vidu rēgoja vēstījums par simfonisko koncertu, kam vajadzēja notikt šovakar pulksten astoņos. Patīkami saviļņots, Indrups lasīja programā, ka pirmo reizi tiks atskaņota viņa «Mūžameža simfonija».

«Vajadzēs aiziet…» viņš nodomāja. Vēl bija divi stundas laika. Indrups uzsita mēteļa apkakli augšā un nepazīts kle​joja pa ielām līdz pusastoņiem. Tad viņš devās uz koncertu.

Izšķīries ar Indrupu, Pilots gāja tālāk gar ostas piekrasti un apstaigāja visus kuģus, medīdams viesus savam veikalam. Ne par velti viņš nesa Pilota vārdu. Senie piedzīvojumi tagad ļoti noderēja un, galvenais, labi atmaksājās. Kā īsts locis viņš zināja, kur var un kur nevar «piebraukt». Viena skatiena pietika, lai novērtētu, kuram kuģiniekam vajadzīgi viņa pakalpojumi un kuram nav vērts tuvoties. Sastapis īsto vīru, Pilots neuzkrītoši pieslīdēja tam klāt, kaut ko pačukstēja un piemiedza kreiso aci. Pēc tam sekoja lietišķa saruna par attālumu un cenām, un nomedītais jūrnieks devās Pilotam līdz uz viņa «ēdienu veikalu». Šovakar viss iznāca daudz vienkāršāk: ostas lejas galā Pilots sastapa trīs matrožus, kas jautrā noskaņā atgriezās uz kuģa. Divi bija zviedri, viens soms. Krietni apskurbuši, tie neko neiztaisīja par policistu un muitniekiem, tvarstīja sievietes un dīca savas svešās dziesmas.

— Heij, draugs, kur te var dabūt jaunkundzes? — viens skaļi jautāja Pilotam. — Aizved mūs pie skuķiem.

— Es zinu, kur ir! — Pilots tūlīt atsaucās. — Bet vai jums nauda ir?

— Nauda? — vecākais zviedrs nicīgi iestenējās. — Cik tev vajag? Desmit kronas, divdesmit, piecdesmit, simtu?

Kabatas grāmatiņu izrāvis, viņš plātījās ar zviedru nau​das zīmēm. Arī pārejie taustīja makus.

— Šodien saņēmām algu. Nedomā, ka mēs kādi bičmaņi! O nē, ved mūs turp.

— Allright! Iesim.

Pilots veda viņus prom no ostas. Pāri dzelzceļam, pa šaurām ieliņām, garām kādai fabrikai, apkārt nelielam, dubļainam laukumam, kamēr nonāca pie savrup stāvošas zemas vienstāva koka mājas. Krāmu

tirgū pirkta veca izkārtne ar tējas kannu un cepeša šķīvi karājās virs durvīm. Pats veikals aizņēma tikai vienu nelielu, tumšu istabiņu, kurā atradās trīs mazi galdiņi ar vienkāršiem koka soliem. Telpas dibenā durvīm priekšā bija nolikta lete bez kaut kādām precēm. Pie sienas plauktos stāvēja pāris konfekšu bundžu un dažas paciņas papirosu. Ēdieni? Tie nekad nebija gatavi, bet, ja viesis katrā ziņā gribēja arī ēst, viņš varēja pagaidīt, kamēr uzsildīja kāpostus un uzcepa gaļu. Bet kurš gan te nāca pusdienas meklēt? Ēdienu veikals bija tikai vārda pēc. Kas jau kādreiz iegriezās šeitan vai ko Pilots atveda no ostas, tam bija pavisam cita vajadzība. Tos saimnieks ieveda dibenistabā, savā «privātdzīvoklī», un pacienāja ar degvīnu, alu un citiem dzērieniem. Neviens viņam nevarēja piesieties. Jo — vai tad viņš nedrīkstēja pacienāt savus viesus pats savā dzīvoklī? Kāda kuram daļa, ko viņi tur ēda un ko dzēra! Zināms — par katru glāzīti viesmīlīgais namatēvs lika svēti samaksāt.

Bet te jau nebija krogs un katrs atnācējs varēja justies kā mājās. Katra ērtība maksā naudu. Gribat mieru — aiztaisīsim slēģus, slēgsim šovakar «veikalu». Ja esat sabiedriski — lūdzu, lai atnāk meičas, lādzīgi, jautri skuķi, kas jums sēžas klēpī, skūpsta, prasa naudu un palīdz dzert. Tad var uzspēlēt patafonu, padejot, atpūsties paša namatēva gultā vai nozust mazajā istabiņā, līdzās virtuvei, kur jūs neviens netraucēs kādu laiku.

Pilota veikals zēla. Viesu netrūka, un, kas nāca, tie visi bija labi tērētāji. Ženija zināja, kas darāms: vispirms gādāja, lai viesi iedzer, lai raisās instinkti un rodas prasība pēc dēkas. Pēc tam … Ženija pieturēja trīs meičas, kas bija katrā laikā sasniedzamas. Mazajā mājā bez viņiem citu iedzīvotāju nebija.

Kaimiņos atradās kāds malkas laukums un ģimenes dārziņi ar tukšajām vasaras būdiņām. Te varēja spēlēt, kliegt, kauties — neviens to nedzirdēja. īsta vieta labam veikalam.

Kad Pilots ar kuģiniekiem ieradās mājās, Ženija cepa kotletes pašu vakariņām. Tā vairs nebija agrākā trauslā meiča: divkāršu zodu, miesās izlaidusies, pasmaga, lēna, laiska viņa ar savu augumu un nobarotas pīles gausajām kustībām bija kā dzīvs apliecinājums tam parazītiskajam dzīves veidam, kādu viņa dzīvoja visus pēdējos gadus. Pa vecam paradumam Ženija šķelmīgi uzsmaidīja ienācējiem, tad saskatījās ar vīru. — Vai būs jāklāj galds? — viņa jautāja.

— Bet labi živai! Pagādā zakuskas, es sameklēšu šņabi.

Pilots ieveda kuģiniekus dibenistabā, lūdza atvilkt mēteļus un apsēsties uz vecā dīvāna. Atgriezies pie Ženijas, viņš klusi pačukstēja: — Nu tik labi jāuzmanās, ka neaiziet par agru. Naudas visiem čumā.

Vai Trūde ir mājās?

— Ir. Abas ar Klāru spēlē dambreti. Būs jāsaka, lai uz- pucējas.

— Jā, lai uztaisās uz «ef-ef» un nāk pie viesiem. Vaja​dzētu pasaukt vēl trešo.

— Berta aizgāja uz prūšu zēģelnieka pa nakti.

-133 — Vai citu nevar dabūt?

28 - V. Lācis. Raksti IV — Kur lai uzreiz saķer.

— Tad būs jāiztiek ar divām … — Pilots noņurdēja, pa​griezdams savai civilsievai muguru.

Viņi sāka rosīties. Drīz parādījās galdā degvīns un paš- brūvētais alus ar uzkodām. No sākuma atturīgi, vilcinādamies, vēlāk aizvien drošāk un sparīgāk kuģinieki tukšoja glāzes. Raisījās mēles, vaigi tvīka, un acīs spulgoja valgi truls spožums. Tad bija laiks «jaunkundzēm» iznākt pie viesiem. Spilgti izkrāsojušās un smaržīgas tās jau pa gabalu izplatīja savu būtņu kairību. Vīriešu nāsis piepūtās platākas, viņi šķaudīja un nemierīgi grozījās savos sēdekļos. Atbrīvoja meičām vietu, ielēja degvīnu, piedāvāja cigaretes. Ar tām nevajadzēja kautrēties, viņas nesavilka pieri un nesita pa rokām, kad vīriešu pirksti nekautri, plēsonīgā tieksmē aptaustīja viņu jaunos ķermeņus. Viņas smējās, kairinoši vairījās, un, kad kuģinieki mēģināja noskūpstīt, viņas ķircinādamās sniedza tiem pretim mēles galiņu. Ātri gāja laiks.

Tukšo pudeļu vietā uz galda allaž parādījās pilnas. Vieglu roku bezbēdīgie puiši pasniedza Pilotam vienu naudas zīmi pēc otras. Viņš bija uzmanīgs un dzēra maz, lai pats ncapskurbtu viesiem līdzi. Tad klusām

nozuda Klāra ar jaunāko zviedru. Trūde kaulējās ar somu. Vecākais zviedrs, drūmi saviebis pietvīkušo seju, raustīja to aiz aproces un aicināja pie sevis uz kuģa.

— Es esmu cimermanis, man ir pašam sava kajīte. Tu va​rēsi dzīvot visu nedēļu pie manis.

Bet Trūde neievēroja viņa neatlaidīgos mājienus — soms bija interesantāks puisis. Zviedrs kļuva aizvien drūmāks. Tumšu skatienu viņš raudzījās caur pieri sievietē un savā konkurentā, viņa lūpas viegli raustījās. Pēkšņi viņš sagrāba Trūdi aiz pleciem un atrāva viņu no soma sāniem.

— Viņa nāks man līdz uz kuģi!… — viņš teica, izaicinoši uzlūkodams savu biedru — Vai ne, tu taču nāksi?

— Liecies mierā! — Trūde mēģināja izlocīties no viņa rokām. — Ja tu tāds, tad es neparko neiešu …

— Nenāksi?

— Nē. Es eju, ar ko man patīk. Laid vaļā!

— Jā, laid taču viņu vaļā … — tagad iejaucās ari soms.

— Tu domā man pavēlēt? — zviedrs pēkšņi atgrūda meiču un saliecās uz soma pusi. — Kas tu tāds esi? Vai tu šo pazīsti?

Piedzērušā jūrnieka rokā pazibēja duncis. Kājās piecēlies, viņš plātījās ar savu ieroci un gāja somam virsū. Tas atkāpās otrpus galda un ari izvilka dunci. Abi bļaustījās, draudēja un vicināja spožos asmeņus. Pilots saprata, ka labi nebūs. Ja viņa dzīvoklī notiktu nelaime, tad būs lielas nepatikšanas.

— Nu ko jūs! Palieciet mierā! Sēdieties un iedzeriet, te ir šņabis!

— Nemaisies pa kājām! — zviedrs attrauca un, aizvien vairāk iekaisdams, mācās somam virsū.

«Nu tik ir ķeza .. .» Pilots nodomāja. «Ved nu vēl tādus velnus mājā, viņi tev sagādās darīšanas ar policiju.»

Nē, to viņš nedrīkstēja pieļaut, ka viņa dzīvoklī kaujas un sadur kādu. — Palieciet mierā! — viņš pavēloši iesaucās. — Te ir mana māja, es te esmu saimnieks. Ja neklausīsiet, saukšu policiju.

Viņš ķērās zviedram pie rokas, bīdīja to atpakaļ l| n nostājās starp abiem kaušļiem. Zviedrs nikni viņu atgrūda. Bet Pilots nerima, metās starpā un iekaisis sauca: — Ejiet prom, kad es saku! Tūlīt atstājiet manu dzīvokli! Nu, nu, ātrāk! Marš, laukā!

Zviedram prātā nenāca paklausīt. Ierēkdamies kā zvērs, viņš metās Pilotam virsū, atstūma to pret sienu un vairākas reizes līdz spalam iegrūda spožo tēraudu Pilota mugurā. Pilots iekliedzās un nogāzās zemē. Zviedrs vēl guļošam dūra tam krūtīs, sānos un plecos. Ieskrēja Ženija un Klāra ar otru zviedru.

Sievietes vaimanāja, kuģinieki sakrita vecākajam zviedram virsū un atņēma asiņaino ieroci. Un, kamēr sievietes uztraukumā skraidīja no vienas istabas otrā, meklēdamas ūdeni un dvieļus, tikmēr kuģinieki, kurus asiņainais skats bija atskurbinājis, klusām izslīdēja caur virtuves durvīm laukā un manījās prom no nelaimes vietas. Klāra atguvās pirmā, aiz​skrēja pie telefona.

Pēc pusstundas ieradās ātrās palīdzības auto un aizveda nemaņā guļošo Pilotu uz slimnīcu. Šovakar viņš bija veicis pēdējo un nelaimīgāko dēku savā dzīvē.

3 20* 435 Stundas ceturksni pirms koncerta sākuma Grīslis savā limuzīnā piebrauca pie sarīkojuma nama durvīm. Foajē bija jau ļaužu pilns. Nodevis virsdrēbes garderobē, Artūrs iejaucās promenējošās publikas straumē un raudzījās pēc Veltas, kas bija solījusies atbraukt kopā ar Noru. Drīz viņš pamanīja meičas ļaužu drūzmā un piegāja viņām klāt.

— Bet tad nu gāžas kā ūdens! — Nora sasveicinājusies teica. — Paskaties tikai, kas par publiku.

Pilsētas galva, ministri, mākslinieki un lielie naudasmaisi! Velta, vai tu redzi, kāds milzīgs dekoltē direktora Krūkļa kundzei? Ak tu mīļais dievs, bet tā taču apkārusies briljantiem, kā cirkus dāma ar stikla

vizuļiem.

Galvaspilsētas muzikālā publika bija kopā un tai līdzi visi tie, kas gan nebija muzikāli, bet, sava stāvokļa spiesti, par tādiem izlikās. Sadzirdējuši, ka šīvakara koncerts būšot iz​cils notikums visas sezonas dzīvē, šurp lauzās arī tā pilsonības daļa, kurai vajadzīga pienācīga apkārtne jauno tualešu izrādīšanai, lai gan par šo prieku vajadzēja diezgan dārgi un grūti samaksāt ar vairāku stundu pacietīgu sēdēšanu un klausīšanos kaut kādos neinteresantos un nesaprotamos skaņu numuros. Kas par to, ka nesaprata? Kas tad to zināja? Rītu izlasīs laikrakstos mūzikas kritiķu atsauksmes, iegaumēs vienu otru frāzi un pastāstīs citiem: — Mēs bijām koncertā. Tur spēlēja tā un tā. — Klāt būs būts ievērojamā notikumā, kopā ar pilsētas galvu, ministriem un naudas dūžiem … Goda diez​gan, lai mazliet pažāvātos.

Lielākā daļa biļešu bija jau iepriekš izpārdotas. Pie kases stāvēja gara rinda, un koncerta sākums nokavējās par stundas ceturksni. Lielā zāle pieplūda pilna līdz pēdējai vietai. Abās pusēs gar sienām daudzi stāvēja kājās. Grīslis bija rezervējis vietas piektajā rindā. Nora nosēdās vidū, Artūrs pa kreisi, Velta labajā pusē. Kamēr publika novietojās un muziķi uzskaņoja instrumentus, meičas izlasīja programu.

— Nez kam viņš to domājis? — Nora iejautājās, rādīdama Veltai iekavas programā zem «Mūžameža simfonijas» — «Veltīts V. A.». — Savāds paņēmiens — dāvināt savus sacerējumus, neprasot, vai izredzētā persona to vēlas vai ne. Ko tu sacītu, ja tev kāds tā veltītu?

— Es priecātos, ka kāds mani atcerējies tik ievērojamā brīdī.

— Vai tu nedomā, ka viņš tevi domājis ar šiem burtiem V. A.?

— Man nemaz nav jadoma, — Velta pasmaidīja it kā jo​kodamās vai izsmiedama.

Zālē apdzisa ugunis. Sākās koncerts. Zālē iestājās pilnīgs klusums, tikai pirmajās rindās lāgiem iečaukstējās bloknotu lapas, mūzikas kritiķiem atzīmējot savus novērojumus. Viegla saviļņojuma trīsas izskrēja pa melomānu masu jau pie pirmajām simfonijas taktīm. Pat līdzskrējēji, tualešu rādītāji un reprezentanti mazliet sakustējās — no veselīgā snauda nebija ne vēsts. Sveša, nedzirdēta melodija plūda telpā, kaisli aizraujošs bija sākuma ritms, kam sekoja mazliet grūtsirdīgs andante, pauzdams pazemotas dvēseles vientuļās skumjas, ilgas pēc plašuma, tāles, nesasniedzamā. Palmās zūzoja siltie dienvidu vēji, gaiss bija tvanīgu smaržu pilns; vientuļais cilvēks kurināja uguni un klausījās, kā sausie zari spraukš liesmās. Pašā paradīzē, dabas skaistuma ielenkts, viņš tomēr skuma, skaudras sāpes iezagās dvēselē, izmisumā viņš izkliedza naktij, mežam, tumšajām debesīm savas mokas. Norima smeldze, pagura cilvēks, un mierīgi šalca vien tālāk mūžamežs savu noslēpumaino dziesmu.

Ar savādu kaismi Velta klausījās un pārdzīvoja Indrupa muzikālo sapni. Tas bija viņai sapņots, runāja uz viņu, katrā frāzē slēpās slepens vēstījums vienai vienīgai.

Drīz pēc koncerta sākuma zālē ienāca Indrups. Viņš nebija vairs dabūjis vietu krēslos un novietojās stāvvietā, kaut kur pie sienas, zāles labajā pusē. Klusītēm, uz pirkstu galiem, viņš aizgāja līdz puszālei un apstājās mazliet savrup no citiem kājās stāvētājiem. Tā viņš noklausījās savu darbu līdz galam. Uz klavierēm viņš bija jau izmēģinājis visu partitūru, bet pilnīgā atskaņojumā — katram instrumentam izpildot savu partiju — viņš to dzirdēja pirmo reizi. Vijoles un čelio izpildījums Indrupu apmierināja, bet klavieres neskanēja tā, kā viņš vēlējās. Vai tas cilvēks nevarēja mazliet vieglāk, mazliet gaisīgāk piesist, kādēļ viņa roka bija tik smaga, piesitiens tik skarbs un lipīgs? Zāles pustumsā neviens neredzēja, cik nelaimīgu seju savieba Indrups pie katra nepareizi atskaņota akorda, kā viņš pārmetoši purināja galvu un knaibīja dūres. Bet lai nu kā — pārāk slikts šis atskaņojums nebija, iztikt jau varēja …

Kad simfonija bija atskaņota, publika neatlaidīgiem aplausiem sauca atpakaļ aizgājušo diriģentu un prasīja pēdējās daļas atkārtojumu. Un šajā brīdī, kad visi dauzīja plaukstas, Indrups neapjauta, cik uzkrītoša ir viņa vienaldzīgā izturēšanās. Apkārt trakoja masa, sēdētāji cēlās pusstāvus, stāvošie ļodzījās un kliedza, bet viņš vienīgais stāvēja demonstratīvā mierā, labo roku aiz vestos aizbāzis. Ja viņš dzīvotu līdzi pārējai publikai, darītu tāpat, kā darīja visi viņam apkārt stāvošie, — neviens viņu neievērotu un nemanīts viņš varētu iejukt pūlī. Bet tagad daudzas acis īgni vērās viņā, un viena no pirmajām viņu ievēroja Velta. Viņa to tūlīt pazina, jo Indrups stāvēja nedaudz soju pa labi no viņas sēdekļa rindas gala.

Viņa aprima, beidza aplaudēt, rokas noslīga gar sāniem. Labs bridis pagāja, kamēr viņa nomierinājās tiktāl, ka vismaz ārīgi neizpauda savu saviļņojumu. Un, kamēr pārējie turpināja sumināt māksliniekus, Velta piecēlās un tuvojās Indrupam. Pirmajā mirklī Nora nepamanīja viņas aiziešanu, bet, kad apķērās un gribēja māsīcai ko teikt, Velta bija jau izlauzušies līdz rindas galam.

— Kāpēc viņa aizgāja? — Artūrs jautāja, sekodams Veltai ar acīm.

— Nezinu, — Nora atbildēja.

Pa gabalu viņi redzēja, ka Velta tuvojās kādam vīrietim, kaut ko sacīja tam, bet, kad svešais neatbildēja, aizskāra ar roku viņa plecu. Tagad tas pagrieza seju uz Veltas pusi, un Grīslis ar Noru tūlīt pazina Indrupu. Grīslis nokremšļojās un sēdēja kluss savā vietā. Nora sāka grozīties.

— Labvakar, Juri Indrup … — Velta teica pirmā, un Indrupa apjukusi seja liecināja, cik ļoti viņu pārsteigusi šī sa​tikšanās.

— Jūs Velta … Akmeņkalna jaunkundze … vai varbūt kundze? — viņš samulsis nomurmināja, aizmirsdams saņemt Veltas sveicienam sniegto roku. Pēdīgi atguvās, strauji satvēra un saspieda viņas pirkstus. Spožais skatiens mazliet apdzisa Veltas acīs, kad viņa tam klusi atbildēja: — Pagaidām gan vēl pa vecam …

— Tomēr — drīz? — Indrups pasmaidīja. — Varbūt drīkstu vēlēt laimes?

— Runāsim par ko citu, — Velta sacīja. — Laimes jāvēl jums, jūs esat uzvarētājs. — Ko nu mēs — mājas žurkas … Vai sen kopš Rīgā?

— Pirmo vakaru. Jūs esat pirmā, kas atklājāt manu in​kognito.

— Jums varbūt tas nemaz nav tik patīkami?

— Taisni otrādi — es priecājos, ka jūs vēl mani pazīstat. Domāju, ka sen būšu izdzēsts no visu atmiņas.

— Ak, kas par iedomību! Indrup, es vēlos ar jums izrunā- lies, bet labi pamatīgi, lai starp mums vairs nebūtu nekādu pārpratumu.

Viņi abi bija k|uvuši gluži nopietni.

— Arī es to pašu vēlos… — Indrups sacīja. — Sājos gados es daudzreiz esmu visu pārdomājis un atradu, ka mana izturēšanās toreiz bija diezgan muļķīga.

— Bet vai var izturēties vēl muļķīgāk, kā es toreiz da​rīju! — Velta viņu pārtrauca. Cieši viņam acīs skatīdamās, viņa turpināja: — Indrup, tagad es zinu, cik netaisni toreiz domāju par jums. Tagad es jūs saprotu. Nora man visu izstāstīja. Ja nu tagad, pēc visa tā, jūs vēl būtu ar mieru mani pazīt, tad sakiet, kad mēs varam izrunāties. Šovakar te nav ko domāt, drīz jūs pazīs visi, un es nevēlos būt pa kājām jūsu draugu pulkam.

— Jums taisnība, te nav īstā vieta, nedz īstais laiks, — Indrups teica, atraudamies vairāk pie sienas un slēpdamies aiz citu augumiem. — Man liekas, ka daži jau bola. Jā, patiešām, nu ir pagalam, tie jau nāk.

Vai jums ir telefons?

— Ir. — Kad jums vislabāk var piezvanīt?

— No rīta, ap astoņiem deviņiem.

— Labi. Es piezvanīšu jums, tad norunāsim satikšanos. Eh, velni tādi, vai tie nevarēja drusciņ pagaidīt!

Pēdējais izsauciens bija domāts draugu un pazīstamo drūz​mai, kas tagad no visām pusēm sāka velties uz viņu pusi. Viņi paspieda viens otram roku un šķīrās. Vēsts par Indrupa ierašanos dažos mirkļos aplidoja zāli. Un, kamēr viņu ielenca pūlis, kamēr pie tā lauzās viņa audžuvecāki, kas arī bija atnākuši noklausīties sava audžudēla pirmo lielo skaņdarbu, Velta atgriezās pie Noras un Grīšļa. Viņu starpā iestājās saspīlēts klusums. Nedz Nora, nedz Grīslis neiedrošinājās kaut ko jautāt Veltai. Nora kriukšķināja pirkstus un aplūkoja zāles sienu zīmējumus, Grīslis bez skaņas kaut ko svilpoja. Tikai Velta bija gluži mierīga un stāvēja klusa.

4 «Nu, kāpēc es tā noņēmos ar šo lietu? Ja ar mani apietas kā ar mazu puišeli, pret kuru nav jāievēro nekāda pieklājība, tad ir skaidrs, ka manas akcijas te nestāv augstā kursā. Sak: kamēr nav cita, labāka, var jau ar tevi paspēlēties, tikai nedomā, ka kāds tevi ņem nopietni. Ak vientiesīli! Un tu kverni gadu pēc gada, kļūdams smieklīgs cilvēku acis. Ari viņa droši vien slepenībā smej par tavu nelūgto uzticību. Vai sieviešu trūkst? Griezies pa labi vai pa kreisi — visur tevi sagaidīs jauku jaukās meičas: mīlēs tevi, sekos vai līdz pasaules galam. Bet tu kā ēzelis stūrgalvīgi nekusti no vietas: vai nu šo, vai nevienu! Ar ko viņa labaka par citām meitenēm? Skaistāka, gudrāka, iznesīgāka, bagātāka? Nē. Ir citas vēl skaistākas, apdāvinātākas un spožākas katrā vietā. Kāpēc tu redzi tikai šo vienu? Viņa tevi ignorē, vairās no tevis, knapi kā cieš, un, ja tu kādreiz, par spīti visam, viņu iegūsi par savu, viņa tomēr tevi neiemīlēs. Tu to zini un tomēr paliec pie sava. Kāpēc? Kādu gandarījumu ceri gūt šajā cīņā?»

Tā domāja Artūrs Grīslis otrā dienā pēc koncerta. Nelīdzēja nekāda loģika: prāta skaidrie slēdzieni nespēja pārliecināt jaunā cilvēka jūtas. Par daudz dziļi viņa apziņā bija iesū- kusies vilinošā nākotnes nojauta. Viņš vairs nespēja iedomāties savas dzīves turpinājumu bez Veltas. Lai vai par kādu cenu, bet Veltu aizlaist no savas dzīves viņš nevarēja. Vajadzēja tam Indrupam taisni tagad pārbraukt! Cik tur vairs trūka — un Grīšļa lielais sapnis būtu piepildījies. Gan jau viņš tad pamazām atmodinātu savā sievā tās skaistās jūtas, kuru dēļ pastāv zeme un debesis. Vēl tikai dažas nedēļas, pavisam niecīgs laika sprīdis, un viss būtu kārtībā. Kā paša nelabā dzīts, uzklīda šis t i p s, un Artūrs Grīslis tūlīt jutās tik apdraudēts savā līgavaiņa stāvoklī kā vēl nekad. Pamodās līdz asinskārei ejošais tēviņa naids pret sāncensi. Viņš nedomāja atkāpties. Neparko. Cīnīsies visiem spēkiem un līdzekļiem. Galu galā viņš bija cietējs, viņam uzbruka, taisnība atra dās viņa pusē. Tā bija liela morāla priekšrocība: ja īpašnieks cīnās par savu īpašumu pret laupītāju, kas iezogas viņa namā, tad visi cilvēciskie un debesu likumi atļāva viņam iznīcināt uzbrucēju. Katra cēlsirdība un bruņnieciskums šādā gadījumā bija lieki. Vai Indrups jautās sev, cik godīgi vai negodīgi no viņa puses ielauzties citu dzīvē, postīt cita laimi un piesavināties to, kas pieder citam? Nē, viņš ies vistaisnāko ceļu uz savu nodomāto mērķi un rupji pagrūdis sāņus pieklājīgo pre​tinieku. Jācīnās… visiem spēkiem un visiem līdzek​ļiem!…

Bet šis Indrups nemaz nav tik viegli pieveicams. Viņa dēkainajai personībai piemīt pievilkšanas spēks, kas visām sen- timenlālām meitenēm apskurbina galvas. Viņa noslēpumainās gaitas pasaulē, romantiskā klejošana, talants, spožā atgriešanās dzimtenē — jā, ko gan jūs vēl vēlaties? Vai nepietika, lai jūsmā un eksaltācijā sāktu pukstēt sieviešu sirdis? Šīs sievietes — viņām nekad nav diezgan prāta, lai paliekošu vēr​tību atšķirtu no pārejošā modes kliedziena…

Visu dienu Grīslis par to vien domāja. Mājās, kantorī un ostā viņam neizgāja no prāta Indrups.

Todien visi Rīgas laikraksti publicēja atsauksmes par vakarējo koncertu un intervijas ar jauno dienas varoni, kas tik negaidot bija pārradies mājās. Visās avīzēs bija ievietotas Indrupa ģīmetnes. Par viņu runāja … Domāja … Jūsmoja … Skauda … Viņš prata nostāties interesantā apgaismojumā. Kāds nepateicīgs uzde​vums — sacelties pret pūļa mīluli! Kā viņam piekļūt? Kur ir viņa Ahilesa plankums?

Grīslim katru dienu bija jābrauc uz ostu, jo patlaban tur uzņēma kravu divi viņa kuģi. Trešajā dienā pēc koncerta viņš palika uz pusdienām pie kāda kapteiņa. Kuģim vakarā vajadzēja doties jūrā. Klāja krava bija sakrauta jau tik augstu, ka sniedza salona logu apakšējo malu. Beidzis pusdienot, Grīslis aizsmēķēja cigāru un paņēma kādu ilustrētu angļu žurnālu. Kapteini aizsauca krastā pie telefona. Artūrs palika salonā viens. Kāds iluminators bija atvērts, lai salonā būtu svaigāks gaiss. Arā, nometušies garšļaukus uz klāja kravas plankām, divi ostas strādnieki pusdienoja un sarunājās savā starpā. Viens, kurš bija jau apēdis savu maizi, izņēma vakarējo avīzi un lasīja otram priekšā. Grīslis no sākuma neklausījās strād​nieku sarunā, bet nejauši tika minēts Indrupa vārds, un viņš tūliņ kļuva uzmanīgs.

— Bet es taču pazinu šo zelli! — priekšā lasītājs iesaucās. — Tev vēl vajag atcerēties. Divi gadus atpakaļ viņš blan​dījās pa ostu kopā ar Pilotu un Trīcekli.

— Vai tas, kas dzīvoja pie vecās Zuzes? — otrs apjau​tājās.

— Tas pats. Viņš jau bija Zuzes dēls, tikai citur uzaudzināts. Nez kas tur bija noticis — vai nu nagus palaidis, vai citādi sašmucējics, — bet zellim toreiz vajadzēja kopties prom no turienes. Tad viņš atnāca atpakaļ pie īstās mātes. Tā viņu kopa un ēdināja, kamēr nomira. Tad nu puisim vairs nebija no kā dzīvot un viņš laidās prom jeņķos.

— Runā, ka viņam kaut kas esot bijis ar to dumjo, kas noslīka … — otrs ieminējās.

— Noslīka … — pirmais pavīpsnāja. — Zinām jau, kā viņš noslīka. Kāpēc tad šis Indrups pēc tam tik forši pazuda no ostas? Man viens vaktnieks stāstīja, ka dumjais Sķidriņš — tas, kurš noslīka, — pirms tam esot nodevis kāda kuģa kontrabandas vedējus. Indrups tur bijis barā. Kad nu slepenie sabraukuši uz kuģa un atraduši dažādas kontrabandas preces, Indrups tad esot piekāvis dumjo. Šis turpat aiz stenceļu grē​das skatījies, kā Zuzes bojs velk Šķidriņam pa ausi.

— Jā, savādi jau izklausījās, kā vesels cilvēks, ne dzēris, ne ko, var noslīkt tādā ūdens peļķē?

— Tikai tāpēc viss tā apklusa, ka tam dumjajam nebija neviena piederīgā, kas meklētos pakaļ. Būtu policija toreiz painteresējusies, es domāju, gan tad sadzītu pēdas. Kāpēc tad Indrups tūliņ pēc tam aizlaidās? Kas viņam, tādam glaunam zellim, lika mētāties pa tumsu? Redz, te jau arī raksta, ka viņš par savām gaitām nevienam neko nestāstot.

— Ja kaut kas netīrs, kā lai tad stāsta …

— Bet nav ko teikt, jāatzīst — tam zellim ir diezgan droša dūša. Knapi divi gadi pagājuši, un viņš nāk jau atpakaļ.

— Domā, ka visi būs aizmirsuši.

— Man jau nav nekāda daļa. Manis pēc lai dzīvo, kā redz, bet cik tur vajag, kad trāpās īstajam vīram acīs, un tad ir puisis hrap cū! Panāc uz mūra muižu!

— Var jau, var uzrauties.

Kaut kur iekaucās fabrikas sirēna.

— Pa vietām! — atskanēja priekšstrādnieka balss.

Strādnieki piecēlās. Sāka rībēt vinčas, šņāca tvaiks, un turpinājās pārtrauktais darbs. Grīslis piecēlās un staigāja no viena salona kakta līdz otram. Liels satraukums bija viņu pārņēmis. Noklausītā saruna ierosināja simtiem domu. Viņš jutās daudz, daudz drošāks savā stāvoklī nekā stundu atpakaļ. Indrups vairs nebija neuzvaramais, bīstamais konkurents.

Grīslis zināja viņa vājo vietu — Ahilesa plankums bija atrasts. Ak tad tādās lietās arī šis cilvēks bija iejaukts! Nu, kas gan tur ko brīnīties: iedzimtība, nepārvaramās, no vecākiem mantotās tieksmes. Kam patika dzīvot netīrumos, tas varēja darīt arī netīrus darbus … Dabiski un saprotami.

«Cik viegli tagad viņu dabūt nost no ceļa …» Grīslis domāja. «Kā sabruktu viss viņa iespaids…

Kas gan vairs jūs​motu par noziedznieku?»

Viņš atcerējās Noras vārdus: «Saņemies un pārtrumpo Indrupu, aizēno viņu vai… met ēnu uz to un sadragā Veltas ilūzijas par šo cilvēku. Tad tava uzvara būs ne vien formāla, bet īsta arī savā būtībā …»

Tagad bija iespēja mest ēnu uz Indrupu, tumšu, iznīcinošu ēnu, kas uz visiem laikiem nomāktu viņa personības māksloto spožumu. Un tomēr — vai šis bija īsta vīra cienīgs līdzeklis kā pieveikt pretinieku un iegūt sievieti? Ko sacītu Velta, dabūjusi zināt, ka viņš mīlas dēļ kļuvis par nodevēju un denunciantu?

Vai viņa ar nicināšanu neno​vērstos no tā, kauču arī Indrups būtu iznīcis viņas acīs?

Grīslis todien izcīnīja smagu cīņu. Lai nu kā, viņš tomēr bija cilvēks ar zināmu godaprātu un saprata, ka ar tādiem līdzekļiem nav labi iegūt sievietes mīlu. Bet viņa morālo pretestību nomāca jauno cerību uzpūstās kaisles skurbulis. Savās šaubās viņš teica sev: «Ja Indrups ir vainīgs, tad tavs pienākums glābt mīļoto sievieti no ļaunā malda, neļaut viņai kļūt par noziedznieka biedreni. Galu galā — taisnībai jāvalda pa​saulē.»

Grīslis pārbrauca mājās un tovakar nekur neizgāja. Vairākas stundas viņš pavadīja savā darbistabā, pīpoja, staigāja, sēdās pie galda un lēca augšā, līdz beidzot vairs nespēja pretoties kārdinājumam. Tad viņš uz mašīnas norakstīja denunciāciju kriminālpolicijai, grieza iestāžu vērību uz mīklaino notikumu

pirms divi gadiem un Indrupa varbūtējo lomu šajā lietā, lūgdams painteresēties, kur Indrups bijis un ko darījis tajā laikā. To pašu vakaru, bīdamies, ka vēlāk neuznāk atkal šaubas, Grīslis denunciāciju iemeta pasta kastītē. Bet nezin kāpēc viņam bija neērti — tik neērti, ka, domājot par izdarīto, viņš sarka un kaunējās, lai gan neviens nezināja, ko viņš darījis. Neviens… izņemot viņu pašu. Viņam bija kauns arī no sevis …

Indrups atkal dzīvoja pie saviem audžuvecākiem. Neviens viņam neko nepārmeta un, ja viņš pats nevēlējās stāstīt, viņu neiztaujāja par aiziešanas iemesliem. Impresārijs ieradās Rīgā dienu pēc viņa atgriešanās. Saziņā ar savu aizbildināmo veikfi lais veikalnieks tūlīt noorganizēja divus koncertus. Pirmajam vajadzēja notikt pēc nedēļas.

Aizņemts ar ģimenes lietām un sagatavošanos koncertam, Indrups šajā laikā nebija vēl saticies ar Veltu. Viņš nepiezvanīja viņai pa telefonu ne otrā, nedz trešajā dienā — ne tāpēc, ka būtu aizmirsis vai pārāk maz interesētos par doto solījumu, bet talab, lai dotu Veltai laiku apdomāt visu. Toreiz, koncerta zālē, viņa atradās pārāk stipra afekta varā un varēja izdarīt daudz ko tādu, par ko vēlāk pašai būtu kauns.

Lai viņa vientulībā izdzīvo visu jūtu gammu, apdomā savu un Indrupa stāvokli, novērtē savas attiecības un nepārsteigdamās taisa galīgo slēdzienu. Indrups tīši novilcināja visu līdz koncerta dienai. Pusdeviņos no rīta viņš tad piezvanīja uz Akmeņkalnu dzīvokli un palūdza Veltu pie aparāta.

— Sveiki, Akmeņkalna jaunkundze! — viņš iesāka mazliet palaidnīgā tonī, tiklīdz Velta bija atsaukusies. — Te runā Indrups.

— Sveiki, beidzot jūs atcerējāties gan! Es jau domāju, ka vajadzēs man pašai piezvanīt.

— Vai neesat dusmīga, ka tik ilgi liku gaidīt?

Velta iesmējās.

— Dusmīga? Vienu nedēļu pagaidīt ir tīrais nieks, kad esi gaidījusi jau vairākus gadus …

— Jūs mani gaidījāt?

— Pardon, es laikam izrunājos tā, kā nenākas. Tas nemaz tā nebija domāts.

— Nu protams, protams, es jau nedomāju ķert uz vārda.

— Ko jūs man šodien pateiksiet?

— Gribu jums ko jautāt.

— Lūdzu, es klausos.

— Vai jūs arī tagad vēlaties izrunāties ar mani? Neesat visu pārdomājusi un atzinusi, ka tas ir lieki?

— Jūs tā domājat?

— Nepavisam. Bet es vēlos, lai jūs būtu skaidrībā par šā soļa nozīmi. Akmeņkalna jaunkundze…

Velta … es to ņemu pārāk nopietni. Es zinu, ko tas var nozīmēt, un tāpēc neuzdrošinos ļaut notikt kaut kādai nejaušībai.

— Arī es to ņemu nopietni. Esiet bez rūpēm … Indrup, nejaušību nav un nedrīkst būt. Tikai viena nejaušība bija to​reiz, kad mēs satikām viens otru. Tālākais un tagadējais ir dzīves veidojums.

Tāda gadījuma atnāciet šovakar uz manu koncertu. Es jums aizsūtīšu biļeti.

— Nav vajadzīgs, ir jau iegādāta.

— Zēl, bet neko darīt. Palieciet līdz beigām. Pēc koncerta satiksimies un aizbrauksim kaut kur. Vai jūs būsiet viena vai sabiedrībā?

— Pagaidām — viena. Bet, ja būs citi — un ceru, ka būs, — tad nav jau tik grūti atbrīvoties. Mums tikai jāsatie​kas kaut kur tālāk no izrīkojuma vietas.

— Gaidiet mani vai es gaidīšu jūs uz pirmā ielu krustojuma pa labi no galvenās izejas. Varbūt pasūtīt tur auto?

— Kāpēc! Ja vajadzēs, gan dabūsim.

— Tātad līdz vakaram, Velta?

— Uz redzēšanos, Indrup!

Diena pagāja, un pienāca vakars, kad notika viens no neparastākajiem un skandalozākajiem koncertiem visā sezonā. Publikas interese par mākslinieku bija milzīga. Zāle bija iz- pārdota līdz pēdējai vietai. Indrupa impresārijs smaidīdams berzēja rokas: labs ķēriens īstā brīdī! Indrupam šovakar nemaz nevajadzēja spēlēt diez cik labi, lai aizrautu sakairināto pūli. Bet viņš spēlēja patiešām lieliski un piespieda aplaudēt vislielākos skeptiķus. Ar katru jaunu izpildīto darbu klausītāju sajūsma auga. Tik spožu tehniku, tādu varenu mākslinieka temperamentu un iejūlu sirmā Rīga ilgi nebija piedzīvojusi.

Starpbrīdī foajē un bufete dūca kā bišu strops. Cienījami kungi un solīdas dāmas aizrāvās gluži nepiedienīgos strīdos par Indrupa māksliniecisko klasi. Daži viņu salīdzināja ar slavenākajiem ciltautu pianistiem, citi cēla tiem pāri, bet ļaudis ar dzeltenīgām sejām, skābie, žultainie gari sausi kāsēja un apvainoja Indrupu pārliecīgā bravūrā: — Katrs pārliecīgs spožums ir lepnība … — viņi sprieda. — īsti liels ir tikai tas, kas kautrīgi, klusi un pazemībā pilda savu sūtību. Indrupa māksla ir sveša mūsu tautas garam, tā ir visu pasaules vēju pilna, raiba, žvadzoša karuseļu māksla. Nē, kungi, mūs nesajūsmina čigāni.

Indrups prot valdzināt, bet tā nav nekāda lielā lieta: zinādams, ka viņam neaizkustināt jūsu garu, nepārliecināt jūsu prātu, viņš spēlē uz jūsu jūtām — iespaido asinstraukus. To pašu dara visi mākslas faķīri.

Protams, viņi to nerunāja skaļi. It klusi, šņākdami tie izteica savas nenovīdīgās atziņas, bet, kad pūlis tos pārkliedza protesta saucieniem, viņi paraustīja plecus un, ņirdzīgi smīnot, atvilkās sāņus.

Koncerta otrajā daļā Indrups nospēlēja pāris savu kompozīciju, kuras nācās atkārtot. Pabeidzis programu, viņš paklanījās un aizgāja no estrādes. Publika aplaudēja, sauca pēc piedevām un atkārtojuma.

Indrups nenāca atpakaļ. Cilvēki ar puķēm gaidīja katrpus estrādei, veseli ziedu klēpji krāšņoja grozus, eksaltētas jaunavas ilgu pilnām acīm raudzījās uz kulišu pusi, no kurienes vajadzēja iznākt šīvakara varonim. Aplausi pārgāja aukā. Cienījamas personas ar augstu sabiedrisku stāvokli kliedza, kamēr aizsmaka: — Bis! bis! — Bet Indrups nenāca atpakaļ. Un veltīgi trakoja pūlis. Cilvēki saskatījās, apmulsums izplatījās pa visu zāli: tik izaicinoši pret publiku nebija izturējies vēl neviens mākslinieks.

Tad ļaudis pamazām apklusa un apjukuši sāka izklīst.

Velta bija izgājusi no zāles tūlīt pēc pēdējā priekšnesuma. Kamēr viņas daudzie pazīstamie parādījās garderobē, viņa bija jau saģērbusies un atstājusi namu. Viņa aizgāja līdz ielu krustojumam un, Indrupu gaidīdama, pastaigājās gar apgaismotajiem skatu logiem. Kamēr garām aizplūda koncerta publika, viņa turējās pa gabalu no norunātās satikšanās vietas, un tikai vēlāk, ielai atkal nokļūstot pavasara nakts siltajā mierā, gāja atpakaļ. Ceturtdaļstunda bija pagājusi, bet In​drups vel nenāca.

«Viņam laikam darīšanas ar preses ļaudīm …» Velta mierināja sevi. Pacietīgi viņa gaidīja vēl ceturtdaļstundu. Indrups nerādījās. Viņa nevērība sāka uztraukt Veltu. Lai nu kā, bet pieklājīgi tas nebija — likt sievietei pusstundu gaidīt uz ielas. Varbūt viņu aizkavēja daudzie kolēģi? Viņš taču nevarēja kuram katram izpļāpāt, ka viņu gaida, nevarēja nākt ar draugu pūli un kompromitēt gaidošo sievieti. Droši vien viņš zināja, ko dara.

Velta uzgaidīja vēl divdesmit minūtes, bet, kad ari tad no Indrupa nebija ne vēsts, viņa saprata, ka noticis kaut kas neparedzēts: vai nu Indrupam kaut kas atgadījies, vai arī viņš, atriebdamies par pagātni, tīšām izmuļķoja savu gaidītāju. Varbūt viņš nemaz netaisījās nākt ne tagad, nedz pirmīt, norunādams šo satikšanos. Iedomājoties tādu varbūtību, Velta nosarka un sakoda lūpas. «Nu, ja viņš tāds, tad es pratīšu sevi gandarīt…» aizvainotā meiča kaisli apņēmās.

Viņa pagriezās atpakaļ un devās uz izrīkojuma namu. Gal- vēnas ieejas durvis bija ciet. Velta uzmeklēja vārtus un iegāja namā 110 sētas puses. Gaitenī viņa satika ugunsdzēsējus, kas, dežūru beiguši, tagad atstāja koncerta telpas.

— Vai Indrups vēl te? — viņa griezās pie tuvākā.

— Tas, kas šovakar spēlēja? — ugunsdzēsējs jautāja.

— Jā, tas pats. Man ar viņu jārunā. Vai es varu viņu ta​gad satikt?

Ugunsdzēsēji savādi saskatījās. Tad viens no viņiem, sāņus skatīdamies, teica: — Es neticu, jaunkundz, ka jūs šovakar varēsiet viņu satikt.

— Kāpēc ne? — Velta jautāja.

— Vai tad jūs vēl nezināt, kas noticis?

— It neko.

— Indrupu arestēja. Kad viņš beidza koncertu, aiz kulisēm viņu sagaidīja slepenie un aizveda sev līdz.

— Indrupu … arestēja? Bet par ko tad? Ko viņš izdarījis? — Velta čukstēja. — Kāpēc viņu apcietināja?

— Esot iejaukts kādā slepkavībā. Smagi apvainojumi. Gan jau rīt no avīzēm dabūs zināt.

Ugunsdzēsēji aizgāja. Velta stāvēja pustumšā, svešā gaitenī, pēkšņā nogurumā atbalstīdamās pret sienu. Plati atvēr​tām acīm viņa raudzījās šaurās ejas apdrupušajā sienā.

«Lūk, kāpēc viņš neatnāca … Vai viņš vispār kādreiz at​nāks vairs?»

VIENPADSMITĀ NODAĻA ari klaidonim ir godaprāts 1 Otrā dienā reizē ar atsauksmēm par Indrupa koncertu laikrakstos parādījās ziņa par viņa apcietināšanu. Kauču uzmanīgi, pagaidām atturīgi un nogaidoši pasniegta, šī vēsts kā tumša ēna nosedza Indrupa mākslinieciskās sekmes un lielā, mūžam mainīgā stihija — pūlis — neinteresējās vairs, kā viņš spēlējis, ko no viņa var gaidīt un vai viņš ir īsts mākslinieks, bet alkatīgā kārē vāca kopā visas tenku drupačas par Indrupu — noziedznieku. Ak tad apcietināts gan! Vai tas nu kāds brīnums. Nav jau pirmā reize, kad tādi putni redzēti…

Dzeltenajiem gariņiem tas bija īstas prieka dienas. Dziļā apmierinājumā par noskaustā mākslinieka iekrišanu viņi staroja, smaidīja, runāja maz, bet katrs vārds bija žults piesūcināts. Aiziet no siltās, tīrās audžuvecāku mājas, mētāties pa ostu ar visādiem klaidoņiem, pīties ar kontrabandistiem, pēc tam pazust uz vairākiem gadiem tieši tad, kad noslīkst šis Sķid- riņš … viss taču pilnīgi skaidrs.

Indrupa draugi un cienītāji, pievilti savās jūtās, sarūgtināti klusēja. Viņu mīluļa vaina likās skaidra.

Pēc ātra, uzvaroša paisuma sākās bēgums. Pūlis atrāva savas simpātijās vakardienas elkam. Pūlis nepacels pakritušo un dubļos nogrūsto, bet ies tam pāri, sabradās pavisam — šis mežonīgais spēks, kuru katra nejaušība varēja novirzīt uz jauna ceļa.

Norai tas nāca pilnīgi negaidot. Divi dienas viņa neparādījās sabiedrībā, bet uzcītīgi lasīja visus laikrakstus un uzklausījās mājinieku valodas. Indrups vainīgs! Indrups i r to pelnījis! Viņa raksturs, viņa īpatnās tieksmes, visi apstākļi un fakti apstiprināja šo pārliecību. Ja jau viņš varēja piekaut Šķidriņu, tad kāpēc lai viņš to nepagrūstu ūdenī? Tādi ļaudis skatās viegli uz šādām lietām. Cilvēka dzīvība viņiem bijusi, nebijusi.

Kad Norai tas bija skaidrs, viņa vairs nesēdēja mājās. Nē, Indrups viņai nemaz vairs neinteresēja, nekad nebija interesējis — viņa tikai gara laika dēļ agrāk drusciņ pazinusies ar viņu. Ja Grīslis domā, ka viņai tiešām bijušas kādas nopietnas jūtas pret šo skandalozo cilvēku, tad viņš maldās, — tas bija joks, meitenes niekošanās. Turpretim Velta …

Satikusi Grīsli, Nora pie pirmās izdevības ieminējās: — Cik labi, ka rriēs pasargājām Veltu no plašākas kornpro- mitēšanās ar Indrupu. Viss būtu labi, ja tikai viņš nesāktu pļāpāt.

— Ko tad? — Grīslis jautāja.

— Es nezinu, vai man vajadzētu tev to stāstīt, bet ja tu apsolies Veltai nesacīt…

— Oho, kādi noslēpumi!

— Jā, tic ir gan noslēpumi. Un, ja tic visu laiku tev palikuši noslēpti, tad laikam tā vajadzēja. Un tomēr, Artūr, es domāju, ka labāk tu tagad to dabū zināt no manas mutes nekā vēlāk uzpūstā un sagrozītā veidā no pasaules. Es taču varu paļauties uz tevi: tu neizpaudīsi šo sarunu?

— Man liekas, tu mani diezgan labi pazīsti.

— Es tev uzticos, Artūr. Tu vēl atceries «Kaijas» katas​trofu?

— Protams.

— Velta apgalvoja, ka viņa vienīgā palikusi dzīva.

— Vai tad tā nebija? Vēlāk neviens vairs neatradās.

— Atradās gan.

— Varbūt Velta to nezināja?

— Zināja. Visu laiku zināja, tikai klusēja.

— Dīvaini. Kāpēc gan viņai vajadzēja klusēt? Godkārība?

— Ne jau tāpēc. Vai zini, kā sauca cilvēku, ar kuru viņa kopā izkļuva krastā?

Grīslis izbrīnījies raudzījās Norā. — Nu? — Juris Indrups …

— Indrups? Bet kas par to? Kāpēc viņa nedrīkstēja stāstīt par izglābšanos kopā ar Indrupu?

— Tu gan domā, ka sievietei patīkami radīt pret sevi aiz​domas?

— Kādas tur aizdomas! Nelaimes gadījums, nejaušība, vairāk nekas.

— Man prieks, ka tu tā skaties uz lietām. Tad es varu pastāstīt visu. Izkļuvuši krastā, Velta un Indrups pārgulēja nakti vientuļā tīklu būdā. Divi vien. Taisni tur ir sācies Indrupa iespaids uz Veltu. Tu vēl atceries, cik savāda viņa pēc tam bija? Es tikai nesaprotu, kas viņai ko jūsmot par vienas nakts paziņu. Artūr, tu taču nedomā, ka tur kas nopietns būtu noticis?

— Nē, es… es neko nedomāju, — Grīslis domīgi sacīja. «Ak tad tāpēc viņa bija tik savāda …» viņš sevī domāja.

Drīz Nora aizgāja, pamezdama Grīsli pretrunīgās domās. To pašu dienu viņa satika Grīšļu Amandu un, piekodinājusi nestāstīt tālāk, pauda tai mazo noslēpumu par Veltas un Indrupa slepeno sakaru. — Uz «Gaitas» viņi satikās katru nakti. Reiz es viņus pārsteidzu starpklājā. Man liekas, ka viņi bija iepriekš sazinājušies par to braucienu, kā gan citādi tie gadītos kopā uz viena kuģa. Bet no dieva puses, Amanda, neliec Veltai manīt, ka tu to zini. Viņa tūlīt domās uz mani.

— Nē, kāda man daļa. Lai Artūrs dara, kā grib …

449 Vakarā Amanda runāja ar māti un tēvu. Ģimenes spriedums bija vienprātīgs: Artūrs nedrīkst precēt šo sievieti, kurai bijis sakars ar noziedznieku. Artūram nav vairs ko meklēt Akmeņkalnu mājā …

29 — V. Lācis, Raksti IV Otrā dienā visa pilsēta runāja par Veltas un Indrupa mīklainajām attiecībām. Grīšļu ģimenē notika īsa, bet nepatīkama saruna. Artūrs nemaz neturējās pretim, bet, baidīdamies no skandāla, viņš arī nepiekrita vecāku priekšlikumam: publiski atsaukt saderināšanos ar Veltu.

— Kāpēc celt troksni ap tādu lietu, no kuras sagaidāmas tikai nepatikšanas?

Drīz viss bija zināms arī Akmeņkalniem.

— Velta, vai tas tiesa, ko ļaudis runā par tevi un Indrupu? — māte pēc nopietnas sarunas ar tēvu jautāja Veltai.

— Pajautā ļaudīm, — Velta attrauca. — Tie zinās labāk.

— Pazīt taču tu viņu pazini?

— Un kā vēl!

Māte nopūtās, meitas ietiepības satriekta.

— Nav smuki, meit, tas nav smuki. Vajag būt mazliet uz​manīgākai savu draugu izvēlē.

— Vai, ja kāds tev izglābj dzīvību, tad nedrīkst viņu pazīt?

— Zināmos apstākļos un līdz zināmai robežai — jā.

— Kurš zina, ka mūsu pazīšanās gājusi tālāk par šo robežu?

— Tā runā … Nu tik būs skandāls, kad tev ar Artūru izjuks. Redz, ka nenāk vairs. Tēvs šodien

saticis pie biržas. Pa gabalu pacēlis cepuri, bet klāt nav nācis.

Velta klusēja. Tagad viņai bija laika diezgan pārbaudīt savas jūtas. Viens vienīgs jautājums, uz kuru viņa nespēja atbildēt, nodarbināja Veltas prātu: vai Indrups var būt to izdarījis? Un, ja viņš būtu to darījis, — vai es viņam varētu būt tuva?

2 Indrups bija atgriezies no izmeklēšanas tiesneša un pastaigājās pa šauro kameru. Viņš bija viens.

Pelēkā pēcpusdienas gaisma iespīdēja pa mazo lodziņu augšā pie griestiem. Uz kameras vienas sienas ņirbēja gaismas plankumi, atklādami daudzos uzrakstus un iesvītrojumus mūrī, kurus te kā piemiņu bija atstājuši agrākie iemītnieki. Otra siena bija tumša. Indrups staigāja, iegrimis domās. Kāpēc viņš bija klusējis šodien pie izmeklēšanas tiesneša? Kāpēc neieminējās par savu slimību, radniecību ar Zuzi un citām lietām, kas apmierinātu tiesas kungu ziņkārību un noskaidrotu viņa pēkšņās pazušanas iemeslus? Viņš nenoliedza, ka tajā laikā aizgājis no mājām, apstiprināja arī to, ka pēc tam visu ziemu pavadījis nomalē un klejojis pa ostu. Bet, kā tas sācies, kāpēc viņš aizgājis no sabiedrības, un kas viņu pievilcis netīrajai klaidoņa dzīvei, — to viņš neteica. Indrups saprata, ka, klusējot šajā punktā, kaitē sev ne vien tiesas, bet arī visas sabiedrības acīs.

Tā nepiedos viņam, ka viņš uzdrošinājies nicināt un apnikt to — aiziet no tās. Cilvēks, kuru tā uzaudzinājusi savā paspārnē, lutinājusi ar visām savas šķiras priekšrocībām, nedrīkstēja tik vienkārši uzgriezt tai muguru un apsmiet tās gadu simteņos izveidotās tradīcijas. Kas to darīja, tas bija dumpinieks — no tādiem vajadzēja novērsties. Indrups varēja būt laupītājs, Šķidriņa slepkava, miesas un gara kārībām padevies bezrakstura netiklis — to visu varēja piedot, ja vien viņš atzītu sabiedrības tiesības un zemotos tās sirmo principu priekšā. Bet kā varēja piedot cilvēkam, kas bez jebkāda iemesla, untuma dēļ, puiciskā necieņā nonievāja šo tīro, vieglo dzīvi pieklājīgos ļaudīs, šo mieru un kārtību, regulētās attiecības starp vīriem un sievām, īpašnieku un īpašumu, īpatni un valsti? Ja kāds mums uzbrūk un apkaro tāpēc, ka viņa stāvoklis ir pretējs mūsējam, tad to mēs saprotam un spējam cienīt. Bet, ja kāds mūs ignorē bez vajadzības, pilnīgā vienaldzībā iet garām un prom no mums, tad tas ir apvainojums. Būtu Indrups izstāstījis par savu slimību, nejaušiem apstākļiem, kas viņu noveduši atpakaļ bērnības pasaulē, — viņu saprastu, nožēlotu un viņam piedotu, visu vainu uzveļot jaunības karstgalvībai. Bet viņš klusēja. Tas bija izaicinājums. Un tūlīt sāka šņākt aizkaitinātā fūrija, kā izspu- rusi vista piepūtās visā savā šķidrajā staltumā.

— Es viņu nepazīstu! — apgalvoja tie, kas kādreiz bija lepojušies ar Indrupa draudzību.

— Ar tādiem cilvēkiem mēs nesaejamies… — sacīja sievietes, kas koncertos bija sūtījušas Indrupam sarkanas rozes.

— Mēs savā ligzdā esam uzaudzinājuši dzeguzēnu … — atzinās Indrupu laulātais pāris.

29' 451 Visi viņu noliedza, visi atrāvās. Viņš zināja to un tomēr klusēja. Staigādams pa savu kameru, Indrups to pārdomāja. Ja Pilots būtu noslīcis pie Brazīlijas krastiem, tad viņam nebūtu ko gudrot. Izstāstītu izmeklēšanas tiesnesim, kā toreiz tas bija noticis, iestādes pārbaudītu apstākļus, un Indrups būtu atkal brīvs, tiesiski un morāliski attaisnots. Bet tagad…

Ak, ja Pilots būtu tas pats vecais klaidonis, garnadzis, sliņķis un suteners — arī tad Indrupam nevajadzētu klusēt. Bet viņš bija saticis pavisam citu cilvēku. Pilots beidzot bija ticis uz stingra, pareiza pamata un dzīvoja cilvēka cienīgu dzīvi. Ne vien viņš — arī Ženija. Ja viņš tagad nodotu Pilotu, tad ar to pašu iznīcinātu šo abu cilvēku panākumus, sagrautu viņu nākotni, iemestu tos atpaka| dubļos, no kuriem viņi ar tādām pūlēm bija izkļuvuši. Lūk, kāpēc Indrups klusēja. Viņš bija pārliecināts, ka notiesāt viņu nevarēs, jo skaidru pierādījumu par viņa vainu nebija un nevarēja būt. Kādu laiku paturēs apcietinājumā un pēc tam izlaidīs no cietuma. Zināms — morāliski viņš būs pazemots; arī attaisnotam viņam sekos sabiedrības aizdomu ēna: kamēr nebūs cita vainīgā, tās acīs viņš joprojām paliks vainīgs. Bet kas par to?

Viņš taču neko neiztaisīja par tās spriedumu. Kad paša apziņa skaidra, tad citi varēja domāt, ko grib.

Izkļuvis brīvībā, viņš tūliņ aizbrauks no dzimtenes, koncertēs, pelnīs naudu un dzīvos ja ne labi, tad vismaz ciešami. Tur laukā neviens uz viņu nerādīs ar pirkstu. Tikai atceroties kādu sievieti, kas divi gadus gaidīja brīdi, kad varēs izskaidroties ar viņu, Indrups vairs nespēja domāt tik prātīgi un viegli.

Iedomājoties, ka arī Velta, līdzīgi visiem pārējiem, varēja viņu nosodīt, skaitīt vainīgu, viņš sajuta dziļu rūgtumu. Viņa to gaidīja naktī… uz ielas pēc koncerta. Viņš neatnāca …

Vai viņa to gaidīs vēl? Un, ja viņš nāks, — vai viņai būs vairs k o runāt ar Juri Indrupu?

3 Vecais «Kapteinis» sēdēja ostas krastā un skatījās, kā Daugavā gāja ledus. Augsta planku kaudze viņu pasargāja no ziemeļu vēja. Te bija saulgoz; s, silti, patīkami un mierīgi. Vecais jūrnieks sūca savu pīpi, lāgiem paberzēja niezošo muguru pret plankām un ciešāk iejozās vecajos svārkos. Saule nāca mājās, jaukās, laimīgās dienas atgriezās klaidoņa dzīvē. Nebūs vairs jāsalst, jāmētājas dienu pa tējnīcām, nakti patversmēs vai bez pajumta. Nāks kuģu vairāk, ka nebūt pielasīs pilnu vēderu un varēs baudīt brīvo, pieticīgo dzīvi pilniem malkiem.

Ak, šie mūžam steidzīgie, noraizējušies cilvēki! Vai viņi maz saprata, cik skaista bija tāda bezrūpīga bičmaņa dzīve?

Izgulēties siltā naktī kaut kur zem klajas debess, drusciņ pastaigāt, satikties ar biedriem, pamangot azaidu, tad klusā vietiņā paspēlēt kārtis vai pamedīt kreklā mazos kukainīšus, kas dažreiz nedeva mieru!

Kāpēc bija tik maz laimīgu cilvēku? Tāpēc, ka viņi neprata laimīgi būt, neprata priecāties par silto sauli, svaigo vēju, par zilajiem ūdeņiem, kuģiem, kas atbrauca no tālienes, par jautriem zēniem, kas gavilēja, ka ir dzīvi, — par visu šo skaisto, brīvo dzīves plūdumu; tāpēc, ka viņi savai dzīvei uzstādīja tik lielas prasības, kuras pašiem kļuva grūti piepildīt. Mūžam neapmierināti, vīlušies, raižu un iegribu pilni viņi izniekoja savu dzīvot prieku muļķīgos sīkumos un beigās — kas viņiem tika? Tāpat vien piesita ar lāpstu, kā kaut kuram bezrūpīgam klaidonim, kas aprimis kaut kur ceļa malā. Vecais «Kapteinis» viņus nožēloja … Tagad viņš bija viens, savādā kārtā — pavisam viens palicis. Visi no viņa aizgājuši. Nāca jauni, paklīda savu laiku un muka atpakaļ grūtajā darba dzīvē. Bet «Kapteinis» palika kā sirmais sēklinieks, savas šķiras vienīgais īstais pārstāvis. Tricekli nebija ko gaidīt atpakaļ no laukiem — to bija apbūrusi piena putra un miežu plāceņi tēva mājās; savā stulbumā viņš tagad varbūt pat strādāja. Jā, visādi notiek ar cilvēkiem, cik nu kuram dievs prāta devis. Plauka bičoja pa lauku, kaut kur frančos vai Englandē; varbūt tas dullais būs atkal sācis braukt uz kuģiem un vergot par nieka kapeikām. Zēl būtu lāga zēna, ja arī viņš būtu noklīdis tik tālu. Pilots — tas tagad stāvēja augstu, brīnum lepns kļuvis: nu jau otro nedēļu vairs nerādījās ostā. Laikam bail, ka «Kapteinis» diedelēs no viņa smēķi. Ģimenes cilvēks, veikalnieks … eh, tāds pats sajucis kā visi citi! Jurku arī vairs pazīt nevarēja. Valkā cimdus, kurpes ar getrām un it neko vairs nedrīkst, neko: jādzīvo rātni un klusi kā pelītei starp saviem smalkajiem draugiem. Bet kas viņam agrāk bija vainas. Šķid- riņš… ak tā, tas jau izputēja no pasaules. Jā, visādi gadās dzīvē. Pats bija vainīgs — mēle mūžam niezēja. Ko lai dara, ko lai dara …

Visi bija prom, svešās tekās, grūti cīnījās caur dzīvi, vergoja, raizējās, ķēmojās citiem pakaļ, tikai «Kapteinis» palika uzticīgs vecajiem paradumiem.

Divi vīri ar makšķerēm nometās viņam blakus.

— Ko, vai tad tu vēl te? — viens izbrīnījies jautāja, pamanījis «Kapteini». — Nemaz neej apciemot cietumā savu veco draugu?

— Kas par draugu? — «Kapteinis» atrūca, neuzticīgi paskatīdamies vīrā. Varbūt tas viņu gribēja izjokot?

— Tu vēl nekā nezini?

— Par ko jūs runājiet?

— Nu, par to, kas noslīcinājis jūsu dullo biedru, kā viņu tur…

— Sķidriņu … — otrs piebilda.

— Jā, Šķidriņu. Tagad viņš ir cietumā. Drīz iztiesās prāvu.

— Tā? Pilots apcietināts? Tāpēc es domāju, ka viņu te vairs neredz.

— Ak par Pilotu jūs viņu saucāt? — makšķernieks pasmējās. — Nekas, labs ceļa rādītājs uz viņpasauli. Bet, kamēr viņš te dauzījās, jūs nemaz nezinājāt, kāds kinstlers viņš ir. Klavieres spēlēja uz «ef-ef». Koncertus rīkoja, pa ārzemēm braukāja. Smuku naudu pelnīja.

— Pilots? — «Kapteinis» apjucis jautāja.

— Nu, laikam taču. Ja jau jūs viņu tā bijāt iesaukuši. Citur viņu sauca par Indrupu.

— Ak Jurka?

— Jā, Juris Indrups.

«Kapteinis» palika kluss un maziņš. Lēnām viņa smadzenes izprata jauno vēsti. Šķidriņa slepkava bija apcietināts. Indrups … Jurka cietumā … Bet kā tad tā? Jurkam nebija nekāda sakara ar šo lietu. Kurš katrs bičmanis zināja, ka to izdarījis Pilots. Kā varēja apcietināt Jurku, kad Pilots bija vainīgs? Velns ar ārā! Vai tad Pilots to nezināja? Un, ja zināja, tad kāpēc viņš… Bet varbūt viņš ir jau prom, jeņķos? Tāpēc to neredz ostā.

«Kapteinis» piecēlās, izstaipīja locekļus un lēnā garā devās uz Pilota ēdienu veikalu. Galvenās durvis bija ciet. Viņš iegāja caur sētu un satika Ženiju pie malkas šķūnīša.

— Skaties, kāds ciemiņš! — viņa vienaldzīgi ierunājās. — Ko labu pateiksi?

— Vai Pilots ir mājās?

— Ak tu kungs, kā viņš jautā! Vai tad tu pa ārzemēm esi bijis visu laiku? It nekā vēl nezini?

«Kapteinis» jautājoši paskatījās sievietē.

— Viņa nav mājās?

— Viņu tak sadūra! Sagraizīja trakais zviedrs. Tagad slim​nīcā. Nevar zināt, vai maz celsies.

— Sitā… — «Kapteinis» domīgs stāvēja vēl brītiņu pagalmā.

— Kurā slimnīcā viņš guļ? — viņš iejautājās.

— Pirmajā. Ķirurģiskajā barakā.

— Vai pie viņa var tikt?

— No pulksten diviem līdz četriem. Tu gribi viņu ap​meklēt?

— Jā, man ar viņu jāparunā.

— Tad tu aiznes viņam pāris apelsīnu. Man pašai šodien nav va|as … ciemiņš mājās, no lielā prūša … Saproti pats, es jau nevaru dzīvot no zila gaisa.

Viņa iesteidzās istabā un iznesa «Kapteinim» divus avīžu papīrā ietītus apelsīnus. — Pasveicini Hari. Saki, lai nebēdājas manis dēļ. Es jau kaut kā pratīšu gādāt par sevi.

Viesu laiks bija jau sācies, kad «Kapteinis» nonāca slimnīcā. Vārtu sargs viņu negribēja laist iekšā, bet, kad viņš parādīja apelsīnus un prasīja ce|u uz ķirurģisko baraku, gribot negribot netīrajam skrandainim vajadzēja dot at|auju. Visur, kur vien viņš gāja, viņu pavadīja nicīgi izbrīnās skatieni.

Slimnieki, kas pastaigājās pa celiņiem, un apmeklētāji, kuri meklēja savu piederīgo barakas, apstājās un ar savādu, nepieklājīgu ziņkāri vēroja neredzēto vīru, kurš nelikās zinis par viņu apvainojošo interesi.

Ieejot barakā, dežurējošā māsa aizrādīja, ka virsdrēbes jāatstājot garderobē. Tas bija «Kapteinim» grūts un nepatīkams brīdis: kā lai novelk biezos virssvārkus, kad zem tiem bija tikai melns, sviedros salipis un uz muguras garās šķēlēs saplīsis krekls? Viņš pamīdījās no vienas kājas uz otru, acis nodūris, rokās valstīdams apelsīnu sainīti.

— Es jau nezināju, ka tā … — viņš klusi sacīja, neuzlūkodams māsu. — Tad būtu uzģērbis svārkus.

Bet man nebija laika, domāju, ka nenokavē … Vai nevar tāpat, ar visu vapuli?

Māsa padomāja, pasmaidīja un pēdīgi at|āva ar. Tā, beidzot nu viņš sēdēja uz baltā krēsla līdzās Pilota gultai. Tur bija daudz gultu un gandrīz pie visām šobrīd sēdēja apmeklētāji — sievietes, vīrieši, bērni, visi tīrās drēbēs, klusi un pieklājīgi. Ar puķēm, šokolādi, aug|iem. Redzēdams, ka nevienam te nav cepure galvā, arī «Kapteinis» noņēma savu veco mici, un nu atklājās viņa iesirmie, pinku pinkās

savēlušies mati un nemazgātās ausis. Un, tāpat kā ārā, arī šeit cilvēki bija tikpat nepieklājīgi un atklāti apbrīnoja vecā klaidoņa izskatu.

Kā likās, Pilotam bija mazliet kauns par savu viesi.

— Kā tu iedomājies atnākt? — viņš ironiski iejautājās.

— Skaties, pat šķiņķības atnesis.

— Tas no Ženijas… Viņa lika sveicināt tevi. Tai iet labi. Pati nevarēja atnākt — ciemiņš mājās.

— Ak tā … — Pilots iekāsējās. — Nu jā, nu jā, tā jau vajag. Bet es, lūk, guļu kā koka dievs un nevaru kustēties. Kad tik vēl nav jāaiziet pie tēviem.

— Jā … — «Kapteinis» teica.

— Kā iet pa ostu? Vai kas jauns atgadījies?

— Pa druskai notiek ar… — .«Kapteinis» pieliecās tuvāk gultai un, aplūkodams segas apvīlējumu, čukstēja klusi.

— Jurku apcietināja. Drīz būs tiesa. Tie domā, ka viņš no​slīcinājis Sķidriņu …

Pilots paskatījās «Kapteinī», bet vecā klaidoņa acis vairī​jās sāņus.

— Vai tad Indrupam nav neviena liecinieka? — viņš jau​tāja vēlāk.

— Laikam jau nav. Kas tad ko zina.

— Bet pret viņu ir?

— Laikam jau ir. Kā citādi to turētu cietumā.

— Jā, slikts numurs vecajam puikam.

— Viņam esot beidzamā laikā gājis diezgan labi. Smuki pelnījis ar klavierēm. Gribējis braukt uz ārzemēm spēlēt. Nu nekā.

— Nu nekā …

Viņi parunājās vēl par šo un to, tad «Kapteinim» sāka niezēt sāni, bet barakā visi uz viņu vien skatījās — kā lai kasās tādā vietā?

— Paliec nu vesels … — viņš atvadījās no Pilota. — Vai lai es ko saku Ženijai?

— Pasveicini viņu.

Viesi cits pēc cita aizgāja. Apkopējas sāka uzpost telpu. Veselākie slimnieki sagāja kopā ap kāda vārgāka biedra gultu un pļāpāja. Citi gāja ārā paelpot svaigu gaisu un pagozēties pavasara saulē. Tikai Pilots gulēja vientuļš savā gultā. Pats viņš nevarēja pakustēt, bet citi pie viņa nenāca. Dziļās brūces vēl bija strutu pilnas un smeldza pie katras pakustēšanās. Pārsienamos ievīstīts, kā milzīga lelle, jaunais vīrietis gulēja augšpēdus spilvenos un drūmu, dompilnu skatienu raudzījās griestos. Lāgiem viņa lūpas ciešāk sakniebās kopā un mutes kaktiņi viegli trīcēja. Pilota krūtis sāka ātrāk celties un krist, un viņš ar vienu roku spieda sev kaklu, it kā sirds tur gribētu laukā lēkt. Viņa stingais skatiens apmiglojās, nemierīgi maldījās no vienas vietas uz otru, seja klājās sīkām sviedru lāsītēm. Bet viņš neprasīja dzert un neaicināja šurp dežurējošo māsu. Mazliet norimis, viņš domāja tālāk savu drūmo domu: Indrups apcietināts… Jurka — viņa labais draugs. Kā viņi uzauga kopā, kā cieta patversmes bargo režīmu, kā atkal satikās un izklejoja puspasaules! Neviena pārpratuma nebija viņiem bijis. Vienmēr viņi saprata viens otru, lai gan Jurka bija gājis augstās skolās un dzīvojis starp smalkajiem ļaudīm. Bet tagad viņu turēja cietumā par Pilota nedarbiem … Notiesās, sajauks viņam visu dzīvi un pēc tam vēlreiz atdzīs atpakaļ uz ostu klaidoņu pūlī, lai gan viņš bija daudz par labu tādai dzīvei… Kāpēc Jurka klusēja? Viņš taču zināja lietas apstākļus, Pilota vainu … Kālab viņš saudzēja to?

Tad kāds jautājums, skarbs un neapejams, radās Pilota apziņā: ja Indrups klusēja, vai viņš tad vairs drīkstēja klusēt? Vai viņš drīkstēja pieņemt no drauga šo neprātīgo upuri? Vai nebija viņa pienākums…

Bet ko tad — iznīcināt sevi?

Un atkal viņš svīda un mocījās šaubās. Tad viņš domāja par savu dzīvi. Kā pa purvu viņš bija bradājis visu laiku, un tikai purvu solīja viņam nākotne. Vienmēr ārpusē, aiz durvīm, viņš bija atradies visu mūžu. Apvārtīts, netīrs, nicināts… Ja sveikā izkļūs no slimnīcas, tad atkal dzīvos no šādiem un

tādiem knifiem, nesaviebsies neviena līdzekļa priekšā. Būs jau labi, un tomēr … tomēr … Ženijai mājās ciemiņš, šodien viens, rītu otrs, katru dienu cits. Rūgtums pārņēma Pilotu. Bet viņam prātā nenāca kaut ko pārmest sievietei: tas, kā viņa dzīvoja un ko darīja, bija dabiski, pareizi un saprotami tajā pasaulē, kurā viņi abi atradās. Bet, lai cik netīra un šķietami bez- godīga bija šī pasaule, tai bija savi goda likumi, kurus ievēroja un pildīja visi. Šodien, klusajā pēcpusdienā, kad vakara saule iespīdēja barakas lielajos logos, Pilots domāja par šiem likumiem. Nodevējiem un gļēvuļiem nebija vietas viņu vidū. Kas nodeva savu biedru, tas bija nelietis, bet, kas savu draugu pameta nelaimē, tas bija pēdējais cilvēks pasaulē. Pilot, heij, Pilot, vai tu gribi būt tāds atkritums? Ko tu sacīsi vecajam «Kapteinim», izgājis no slimnīcas? «Jurka ir cietumā …» vecais teiks un knibināsies ap pīpi. «Jurka vēl vienmēr ir cietumā …» sacīs viņš dienu, nedēļu, mēnesi vēlāk. Beidzot viņš jautās: «Vai tas ir pareizi, ka Jurkam jāsēž cietumā, bet tu staigā pa āru?» Ko viņš tad sacīs … «Kapteinim» … sev?

Cik bailīgs un patmīlīgs gan ir cilvēks! Un tomēr vislielākais gļēvulis dažreiz spēj saslieties visā cilvēciskā diženumā un izdarīt darbus, kuri prasa pēc varoņa pleciem.

Pievakarē, kad barakā valdīja viegla krēsla, Pilots piespieda zvana pogu un ataicināja dežurējošo māsu.

— Vai jums ieliet dzērienu? Varbūt vēlaties miega table​tes? — viņa jautāja.

— Nē, māsiņ, — Pilots teica. — Es vēlos, lai atnāk notārs vai kāds no tiesas vīriem. Man kaut kas jāizstāsta.

— Nu, nu, apmierinieties, nav jau tik steidzīgi, jūs taču paliksiet vesels… — māsa mierinoši noglāstīja slimā pieri. — Ārsts teica, ka …

— Māsiņ, es nevaru gaidīt… Šovakar pat man vajag to izstāstīt. Tas ir ārkārtīgi svarīgi.

— Labi, es parunāšos ar ārstu.

Vakarā atnāca notārs. Pilots izstāstīja viņam visu un parakstījās zem atzīšanās raksta. Viņa gultu no kopējās palātas tūlīt ienesa mazā, atsevišķā istabiņā. Durvis un logu aizslēdza. Pilots tikai smaidīja par šo piesardzību. Klusi un pacietīgi viņš sagaidīja nakti. Kad barakā viss bija norimis un tikai slimo vaidi lāgiem pārtrauca nakts klusumu, pasaules klaidonis piecēlās savā gultā pussēdus, atraisīja pārsienamo mezglus sev uz krūtīm un kārtu pa kārtai tina va|ā marles bezgalīgās lentas, līdz viss bija noņemts un kļuva redzami daudzajām brūcēm pickaltušie plāksteri. Vislielākā un bīstamākā brūce bija uz muguras kreisajā sānā, tūlīt zem lāpstiņas. Dunča asmens bija iešķēlis arī ribu. Pilots reiba no sāpēm, kuras radīja neparastais sēdus stāvoklis. Ar labo roku sataustījis pārsienamā malu, viņš brītiņu vilcinājās, pēdējo reizi apsvērdams sava nodoma drausmīgumu. Tad aizvēra acis, cieši saknieba zobus un spējā rāvienā noplēsa piekaltušo pārsienamo no lielās brūces. Kopā ar vati, marli un lignīnu atrāvās apdzijuma kreveļi, strutas ar asinīm un miesas gabaliņi. No sāpēm Pilots zaudēja samaņu un, klusi ievaidēdamies, atslīga spilvenos.

Brīdi vēlāk atguvies, viņš sevi redzēja asinīm pieplūdušā gultā un sajuta visā augumā saldu nevarību.

Gribēja pacelt roku uz augšu, bet nespēja. Kaut kur tecēja kaut kas mikls un silts, izplūda sīkās straumītēs pa visu gultu, aplipa augumam. Viņš it kā peldēja, šūpojās ēterī, un viegli, lēnām visam pāri audās tumsa.

Un vēlreiz Pilots aizvēra acis. Nekad tās neatvērās vairs.

Kad no rīta apkopēja ienāca uzpost slimnieka istabiņu, viņa atrada Pilotu mirušu: jautrais ceļa rādītājs, nebēdīgais Pi​lots bija aizklīdis nebūtībā.

4 Silts pavasara vējš šalkoja laukā, raustīja un lieca liepu zarus parkos un bulvāros; kanāla pelēkie ūdeņi trīsēja sīkiem vilnīšiem. Apstādījumos zem kupli salapojušiem kokiem sēdēja pārīši, citi pastaigājās plecu pie pleca, ziedoņa vēsmu, siltā gaisa un gaišo domu apskurbuši. Tuvojās vakars.

Indrups apstājās pie savas istabas vaļējā loga audžuvecāku dzīvoklī un noraudzījās vakarīgajā pilsētas ainavā. Brīva, trokšņaina dzīvība plūsmoja ielās. Tumšā zeme un zilās debesis, laiks un mūžība, īstenība un sapņi sakļāvās brīnišķīgā vienotībā. Cik skaisti ir dzīvoti Ar visām miesas porām Indrups dzēra dabas svaigumu, viss viņu aizgrāba, lika krūtīm aiztrīsēt mēmās gavilēs. Bet kas gan šeit bija no

dabas — vienīgi šaurs, pelēko namu korpusu iežņaugts stūrītis. Viņš zināja: kaut kur tālāk šalc birzis, asni zaļo tīrumos, jūra zied putu čemuriem un meža zvēri izved savus mazuļus saulē — viss tas tagad kļuvis pieejams arī viņam. Viņš ir laimīgs. Kā ļauns murgs pagātnē aizslīdējis pēdējo nedēļu drūmais pārdzīvojums. Pilots bija atzinies, miris, un šorīt Indrupu atbrīvoja no cietuma. Audžuvecāki viņu sagaidīja pie cietuma vārtiem. Visu dienu viņš nekur nebija izgājis. Ap pusdienas laiku ieradās impresārijs un tikmēr ņēmās Indrupam apkārt, kamēr viņš apsolījās spēlēt Rīgā vēl vienā koncertā.

— Pēc tam mēs brauksim uz ziemeļu valstīm — Somiju, Zviedriju, Dāniju. Jūnija beigās sāksim turneju Vakar- eiropā …

Aizvien tālāk, tālāk, no zemes uz zemi, no viena krasta uz otru pa visu pasauli — tā viņš klejos kā čigāns, pelnīdams maizi un slavu. Un tā paies dzīve vienā trauksmē. Vai viņš būs laimīgs?

Patlaban gan Indrups vismīļāk būtu nolīdis kaut kur pie malas savas dzimtenes klusā stūrītī un atpūties kādu laiku. Vienaldzīga bija kļuvusi lielā klejošana, labprāt viņš paliktu uz vietas… te vai citur.

Un daudz viņš domāja par kādu cilvēku, kas dzīvoja šajā zemē, tuvu, tepat aiz dažām ielām. Tā viņš nekad nebija domājis ne par vienu citu … sievieti. Otrreiz pasaulē aiziet viņš vairs nevarēja, kamēr nebija līdz ga​lam izsapņots šis viņa dzīves lielais sapņojums.

Zvanīja tālrunis, skanēja soļi…

— Juri, ar tevi vēlas runāt… — audžumātes balss atskanēja viņam aiz muguras. Indrups izgāja priekšnamā pie aparāta.

— Juri Indrup, vai tā jūs turat savus solījumus? — maigā pārmetumā viņam jautāja kāda balss, kuru viņš pazina. — Mēs taču norunājām satikties …

— Toreiz to izjauca neparedzēti apstākļi.

— Kas tagad liedz jums nākt? Vai gribat atkal aizbēgt, tāpat kā pirmo reizi?

— Nē, tas vairs neko nelīdz. Es redzu, ka tas nemaz mums negrib veikties. Kāpēc bēguļot — ja tu esi ar mieru, iesim labāk kopā.

— Jums … tev pietiek drosmes?

— Un tev — ne?

— Es jau nekad neesmu bēgusi…

— Kur tevi var satikt?

— Es nezinu, ko tu par to sacīsi, bet man ir kāds priekš​likums.

— Es klausos.

— Tu vēl atceries veco tīklu būdu jūrmalas kāpās?

— Vai to vispār var aizmirst. Tur mēs pirmo reizi iepazi- nām viens otru. Un tūliņ pēc tam mūsu ceļi šķīrās.

— Tu vēl zinātu atrast to vietu?

— Domāju gan.

— Tad aizbrauksim tur. Lai mūsu iepriekšējās dzīves loks noslēdzas tai pašā vietā, kur sākās lielā maldu gaita. Pēc tam …

— Pēc tam sāksim jaunu gaitu, bet šoreiz bez maldiem. Es ceru, ka divatā šis klaiņojums caur dzīvi būs daudz skaistāks un pa abiem taču mēs pratīsim neapmaldīties. Bet, iekams mēs dodamies šajā lielajā dēkā, man gribas zināt vienu lielu.

— Proti?

— Pasaki man bez aplinkiem, īsi un skaidri: ko tu par mani domā pēc visa notikušā?

Velta brītiņu klusēja, tad atbildēja, un viņas balss vairāk nekā vārdi atklāja Indrupam viņa dzīves jauno bagātību: — Tu esi sapņotājs, Juri Indrup, un krietns zēns… Tālu aiz namiem Eksporta ostā atskanēja dobja tvaikoņa sirēna: tur kāds kuģis izgāja jūrā. Garā Indrups dzirdēja atbildam šim vientuļajam sveicienam

simtiem, tūkstošiem kuģu. No visām zemes malām šurp lidoja varenie dūcieni, visās pasaules jūrās un ostās atskanēja neskaitāmu okeāna klaiņotāju balsis. Kuģi sasaucās pēdējā aicinājumā, uz mirkli satrauk​dami Indrupu un pamodinādami viņa sirdī senās ilgas.

— Sveicināti… sveicināti… — viņš čukstēja. — Es jūs neaizmirsīšu nekad, un varbūt kādreiz tiks radīta jauna dziesma vai vesela simfonija — par jums, mani vecie draugi.

Sveicināti…