Latvija

Dīpaks Čopra No angļu valodas tulkoja: Ilze Dika.2002 Septiņi garīgie veiksmes likumi 1994 Tu esi tas, kas tavas dziļākās un nopietnākās vēlmes.

Kādas ir tavas vēlmes, tāda ir tava griba.

Kāda ir tava griba, tādi ir tavi darbi.

Kādi ir tavi darbi, tāds ir tavs

liktenis.

(Bribadaranjakas upanisada IY. 4.

5)

Saturs Pateicība Ievads 1. NODAĻA Visu iespēju likums 2. NODAĻA Došanas likums 3.

NODAĻA Karmas jeb cēloņsakarību likums 4. NODAĻA Minimālas piepūles likums 5. NODAĻA Nodoma un vēlmes likums 6. NODAĻA Nepieķeršanās likums 7. NODAĻA Dharmas jeb uzdevuma mērķa likums

Nobeigums Par autoru

Pateicība Es gribētu pateikties: Dženetai Milsai par to, ka viņa ar mīlestību šo ieceri izauklēja par grāmatu; Ritai Coprai, Malikai Coprai un Gautamam Čopram par to, ka viņi bija dzīvs septiņu garīgo veiksmes likumu pierādījums; Rejam Cambersam, Geilai Rosai, Adrianai Nīnovai, Deividam Saimonam, Džordžam Ha-risonam, Olīvijai Harisonei, Naomi Džadai, Demijai Mūrai un Alisei Voltonei par drosmi un paļāvību uz šo spēcīgo, iedvesmojošo, izsmalcināto, cēlo un pārveidojošo mācību;

Rodžeram Geibrielam, Brentam Bekvāram, Rozai Bueno-Mērfijai un visiem mana Prāta un ķermeņa dziedniecības centra darbiniekiem par to, ka viņi bija iedvesmojošs piemērs ikvienam mūsu viesim un pacientam.

Liels paldies Dīpakam Singham, Gētai Sin-ghai un visiem apgāda Quantum Publications darbiniekiem par viņu neatslābstošo enerģiju un lielo ieguldījumu.

Es gribētu pateikties arī Mjūrielai Nelisai par nelokāmo apņemšanos mūsu centienu īstenošanā ne mirkli nezaudēt godīgumu.

Paldies Ričardam Perlam, kurš bija labs paļāvības piemērs.

Es gribētu pateikties arī Arielai Fordai par viņas nesatricināmo ticību

sevis izzināšanai, lipīgo entuziasmu un vēlmi mainīt tik daudzu cilvēku dzīvi un Bilam Elkasam par izpratni un draudzību.

Ievads Šīs grāmatas nosaukums ir "Septiņi garīgie veiksmes likumi", taču tikpat labi to varētu saukt arī par "Septiņiem garīgiem dzīves likumiem", jo, balstoties uz šiem pašiem principiem, daba radījusi visu, kas pastāv — visu, ko mēs varam redzēt, dzirdēt, saost, pagaršot vai sataustīt.

Savā grāmatā "Kā kļūt bagātam: pārticības apziņa visu iespēju valstībā" es rakstīju par soļiem ceļā uz pārticības apziņu, kas balstās uz lietu dabisko kārtību. "Septiņos garīgajos veiksmes likumos" ietverta šīs mācības pamatbūtība. Ja šī mācība kļūs par jūsu

apziņas daļu, jūs spēsiet viegli un bez piepūles radīt neierobežotu pārticību un jums veiksies visā, ko uzsāksiet.

Veiksme ir nebeidzams laimes kāpinājums un pakāpeniska laicīgo mērķu sasniegšana. Veiksme ir spēja bez pūlēm piepildīt vēlmes. Taču veiksme un pārticība vienmēr uzskatīta par kaut ko tādu, kas prasa smagu darbu, un bieži valda uzskats, ka veiksme un turība ir nodrošināma uz citu vērtību rēķina. Mums pietrūkst garīgas veiksmes un pārticības izpratnes, jo patiesībā veiksme ir dāsna visa labuma plūsma pie jums. Pārzinot garīgos likumus un ievērojot tos, mēs spējam sasniegt harmoniju ar dabu un radīt bez raizēm, ar prieku un mīlestību.

Veiksmei ir daudz aspektu. Materiālā pārticība ir tikai viens no tiem. Veiksme ir

ceļš, nevis mērķis. Materiālā pārticība visās tās izpausmēs dara šo ceļu patīkamāku. Taču veiksme ir arī laba veselība, enerģija, entuziasms, piepildītas attiecības, radoša brīvība, emocionālā un psiholoģiskā stabilitāte, labklājības sajūta un sirdsmiers.

Pat ja mums tas viss būs, bet mēs sevī nelolosim dievišķo sēklu, mēs tik un tā nejutīsim piepildījumu. Mēs esam maskējušās dievības, un dievi un dievietes ir embriji mūsos, kas gaida, kad viņi varēs kļūt par dzīvām būtnēm. Tāpēc patiesa veiksme nozīmē piedzīvot brīnumu.

Patiesa veiksme nozīmē atraisīt dievišķo, kas ir cilvēkā. Patiesa veiksme ir saskatīt dievišķo it visā — bērna acīs, zieda skaistumā, putna lidojumā. Ja mēs katru savas dzīves brīdi uztveram kā brīnumainu

dievišķuma izpausmi, tad mēs pazīstam arī patiesu un neviltotu veiksmi.

Pirms uzskaitīt septiņus garīgos likumus, mums jātiek skaidrībā, ko nozīmē vārds "likums". Likums ir process, kurā neskaidrais kļūst skaidrs, novērotājs pārtop par novērojamo, vērotājs — par ainavu, sapņotājs — par sapni.

Viss, ko Dievs radījis, viss, kas pastāv šajā pasaulē, ir radies, neizpaustajam kļūstot par izpausmi. Mūsu fiziskais ķermenis, materiālais Visums — viss, ko mēs varam uztvert ar saviem maņu orgāniem, radies neizpaustajam, nezināmajam un neredzamajam pārvēršoties par izpausmi, zināmo un redzamo.

Visums nav nekas cits kā dievības

atgriešanās pie sevis gara, prāta un ķermeņa veidā. Citiem vārdiem sakot, radīšana ir process, kurā dievība atrod savu izpausmi. Prāta darbība ir nebeidzama Visuma parādību deja.

Visu, kas pastāv, radījusi dievība.

Radīšanas process ir dievības darbība jeb prāts. Dievības radība ir materiālais Visums (arī fiziskais ķermenis). Visas trīs realitātes sastāvdaļas — gars, prāts un ķermenis jeb novērotājs un pats novērošanas process — patiesībā ir viens un tas pats, jo visas trīs realitātes sastāvdaļas nāk no vienas un tās pašas vietas — visu iespēju zemes jeb neizpaustā.

Visuma fiziskie likumi ir dievības kustība jeb prāta kustība. Ja mēs esam izpratuši šos likumus un dzīvojam saskaņā

ar tiem, var piepildīties visas mūsu vēlmes, jo šie likumi, ar kuru palīdzību daba radījusi mežus, galaktikas, zvaigznes un cilvēkus, var piepildīt ari mūsu dziļākās vēlmes.

Un tagad par to, kas ir šie septiņi garīgie veiksmes likumi un kā dzīvot saskaņā ar tiem.

1 VISU IESPĒJU LIKUMS Visas radības avots ir tīrā apziņa... iespējas, kas rodas, meklējot veidu kā izpaust neizpausto.

Un, kad mēs saprotam, ka mūsu patiesā būtība ir viena no iespējām, mēs nostājamies blakus spēkam, kurā savu izpausmi atradis viss Visumā esošais.

Iesākumā Nebija ne tā, kas pastāv, ne tā, kas nepastāv, Visa pasaule bija izpausmi neatradusi enerģija...

Tikai Viens elpoja bez elpas, no Savas varas, Nebija nekā...

(Radīšanas dziesma no Rigvēdas) Pirmais garīgais veiksmes likums ir visu iespēju likums. Tas sakņojas mūsu esībā, mūsu būtībā, tīrajā apziņā. Tīrā apziņa ir visu iespēju un bezgalīgā radošā potenciāla lauks. Tīrā apziņa ir mūsu garīgā būtība. Bezgalīgums un brīvība sniedz patiesu prieku.

Apziņai piemīt arī tādas iezīmes kā

tīra gudrība, bezgalīgs klusums, nevainojams līdzsvars, neuzvaramība, vienkāršība un svētlaimīgums. Lūk, kāda ir mūsu patiesā būtība. Mūsu būtība ir viena no daudzajām iespējām.

Kad tu esi izpratis savu būtību un zini, kas tu patiesībā esi, tev ir visas iespējas piepildīt jebkuru sapni, jo tu esi kļuvis par mūžīgo un neizmērojamo visa bijušā, esošā un vēl gaidāmā iespēju. Visu iespēju likumu var saukt arī par vienotības likumu, jo neizmērojamās dzīves daudzveidības pamatā ir viena visu ietveroša gara vienotība. Tu esi nesaraujami saistīts ar šo enerģijas lauku.

Visu iespēju valstība ir tavs Es. Un jo vairāk tu iepazīsti sevi, jo tuvāk tu esi visu iespēju valstībai.

Sevis iepazīšana jeb sevis meklējumi

nozīmē atskaites punktu meklēšanu savā garā, nevis pieredzē uzkrātajos tēlos.

Atskaites punktu meklēšana sevī ir pretstats atskaites punktu meklēšanai pieredzētajā, kad mūs ietekmē ārēji faktori — situācijas, apstākļi, cilvēki, lietas.

Meklējot atskaites punktus pieredzē, mēs nemitīgi lūkojamies pēc citu cilvēku atzinības. Mēs domājam un rīkojamies, mēģinot uzminēt, kāda būs atbildes reakcija. Un mūs vada bailes.

Meklējot atskaites punktus pieredzē, mums ir arī nepārvarama vēlme ietekmēt un kontrolēt. Mums ir nepārvarama vēlme pēc ārējas varas. Vajadzība pēc atzinības, vēlme kontrolēt un ietekmēt un vēlme gūt varu rodas no bailēm. Un šī vara nav visu iespēju vara, mūsu būtības spēks jeb patiesais

spēks. Kad mēs esam apzinājušies savas būtības spēku, mūsos nav baiļu, nav nepārvaramās vēlmes kontrolēt, mums nav jācīnās, lai gūtu atzinību, un mums nepiemīt kāre pēc ārējās varas.

Meklējot atskaites punktus pieredzē, mēs balstāmies uz savu ego, kas nebūt nav mūsu patiesā būtība. Ego ir mūsu paštēls, sociālā maska, loma, kuru mēs katrs spēlējam. Mūsu sociālā maska pārtiek no atzinības. Tā rada vēlmi kontrolēt, un to uztur varaskāre, jo tā pārtiek no bailēm.

Tava patiesā būtība — tavs gars un dvēsele — ir brīvi no šīm parādībām. Tā ir imūna pret kritiku, tai nav bail pieņemt izaicinājumu, un tā nekam nav pakļauta.

Un tajā pašā laikā tā ir arī pazemīga, nejūtas pārāka par citiem, jo tā liek tev saprast, ka ikvienam ir tāda pati būtība,

tas pats gars, tikai citā veidolā.

Lūk, kāda ir galvenā atšķirība starp atskaites punktu meklēšanu sevī un pieredzē. Ja tu meklē atskaites punktus sevī, tu iepazīsti savu patieso būtību, un atklāj, ka tev nav bail ne no viena izaicinājuma, ka tu cieni ikvienu cilvēku un neesi nekam pakļauts. Tādēļ tavas būtības spēks ir tavs patiesais spēks.

Spēks, kas gūts, meklējot atskaites punktus pieredzē uzkrātajā, nav patiess.

Tas balstās uz ego un ilgst tikai tik ilgi, cik ilgi pastāv konkrētais atskaites punkts.

Ja tu ieņem kādu amatu — ja tu esi, piemēram, valsts prezidents vai kādas apvienības priekšsēdis —, vai ja tev ir daudz naudas, spēks un vara, kas tev šajā brīdī pieder, zudīs, ja tu zaudēsi savu darbu, titulu vai naudu. Uz ego balstītais

spēks ilgst tieši tik ilgi, cik ilgi pastāv tā avoti. Pazūdot amatam, darbam vai naudai, pazūd arī spēks.

Tavas būtības spēks ir nezūdošs, jo tam pamatā ir savas būtības pazīšana. Šim spēkam piemīt arī savas īpašības. Tas pievelk cilvēkus un atved pie tevis to, ko tu vēlies. Gluži kā magnēts šis spēks pievelk cilvēkus, situācijas un apstākļus, lai tavas vēlmes varētu rast piepildījumu.

To var saukt arī par dabas likumu atbalstu.

Tas ir dievības atbalsts, tas ir atbalsts, ko sniedz labvēlība. Tavs spēks ļauj tev būt saistītam ar citiem cilvēkiem, un cilvēkiem — būt saistītiem ar tevi. Tavs spēks rodas no šiem mīlestības vērptajiem pavedieniem.

Kā īstenot visu iespēju likumu, kā atrast visu iespēju valstību? Ja tu gribi plūkt augļus, ko tev piedāvā visu iespēju valstība, ja tu gribi pilnībā izmantot savas radošās spējas, kas sakņojas tīrajā apziņā, tev jāatrod veids, kā iekļūt šajā valstībā.

Viens no veidiem, kā to panākt, ir katru dienu izbaudīt klusumu, meditēt un atturēties no vērtēšanas un tiesāšanas. Arī uzturēšanās dabā ļaus tev pietuvoties šīs valstības dārgumiem — bezgalīgai kreativitātei, brīvībai un svētlaimei.

Izbaudīt klusumu nozīmē atrast laiku, lai vienkārši būtu. Tas nozīmē laiku pa laikam atturēties no runāšanas. Tas nozīmē laiku pa laikam atrauties no tādām nodarbēm kā televīzijas pārraižu skatīšanās, radio klausīšanās un grāmatu lasīšana. Ja tu nekad nedod sev iespēju

izbaudīt klusumu, tavs iekšējais dialogs kļūst brāzmains.

Laiku pa laikam atrodi brīdi klusumam. Vai apņemies katru dienu zināmu laiku pavadīt klusumā. Tās var būt divas stundas vai, ja tas šķiet par ilgu, kaut vai tikai pusstunda. Un laiku pa laikam atļaujies pabūt klusumā ilgāku laika sprīdi, piemēram, dienu vai divas vai pat veselu nedēļu.

Kas notiek, kad tu ļaujies klusumam?

Sākumā tavs iekšējais dialogs kļūst vēl brāzmaināks. Tev ir izteikta vēlēšanās runāt. Es pazīstu cilvēkus, kas pirmajās ilgāka klusuma perioda dienās ir vai jukuši prātā. Viņus pārņēmusi trauksmes un baiļu sajūta. Bet turpinot dzīvot klusumā, iekšējais dialogs pamazām pierimst. Un klusums drīz kļūst dziļš, jo

pēc kāda laika prāts padodas. Tas saprot, ka nav jēgas kulties un mutuļot ap tevi.

Būtība, gars, noteicējs nerunā un viss, punkts. Pieklustot iekšējam dialogam, tevi sāk pārņemt visu iespēju valstības miers.

Tātad viens no veidiem, kā īstenot visu iespēju likumu, ir laiku pa laikam iespēju robežās ļauties klusumam. Otrs veids ir regulāri, katru dienu meditēt. Būtu labi, ja tu varētu meditēt pa pusstundai no rīta un vakarā. Meditējot tu iemācīsies iepazīt tīrā klusuma un tīrās saprašanas valstību.

Tīrā klusuma valstībā ir neierobežotās savstarpējās saistības lauks un bezgalīgā organizējošā spēka lauks, tajā visas lietas un parādības ir nesaraujami saistītas cita ar citu.

Nodaļā par piekto garīgo likumu —

nodomu un vēlmju likumu — tu uzzināsi, kā šajā laukā iedēstīt vāru nodoma sēkliņu, lai pēc tam spontāni sazeltu tavas vēlmes. Bet vispirms tev jāiepazīst miers.

Lai tavas vēlmes varētu izpausties, vispirms vajadzīgs miers, kurā slēpjas tava saistība ar visu iespēju valstību, kas var likt ieskanēties neskaitāmām detaļām.

Atceries, kas notiek, kad tu iemet nelielu akmentiņu stāvošā ūdenī un skaties, kā saceļas mazi vilnīši. Pēc brīža, kad ūdens atkal ir norimis, tu, iespējams, iemet tajā vēl vienu akmentiņu. Tas pats notiek arī tad, kad tu ieej tīrā klusuma valstībā un iesēj tur savu nodomu sēkliņu. Šajā klusumā pat vissīkākais nodoms liks vilnīšiem skaloties ap universālās apziņas krastu, kas visas lietas un parādības savieno citu ar citu. Bet ja tu nekad neesi

iepazinis apziņas klusumu, ja tavs prāts ir kā bangains okeāns, tu tajā vari mest pat visaugstāko pasaules debesskrāpi, un nekas nenotiks. Bībelē teikts: "Rimstieties un atzīstiet, ka es esmu Dievs." To var panākt tikai meditējot.

Vēl viens veids, kā nokļūt visu iespēju valstībā, ir pārtraukt vērtēšanu un tiesāšanu. Tiesāšana ir nemitīga visa vērtēšana un pasludināšana par pareizu vai nepareizu, labu vai sliktu. Ja tu nebeidz vērtēt, marķēt, klasificēt un analizēt, tu sabango savu iekšējo dialogu. Šīs brāzmas neļauj enerģijai brīvi plūst starp tevi un visu iespēju valstību. Tu burtiski "aizbāz" kanālu, kas ir starp tavām domām. Šis kanāls tevi savieno ar visu iespēju valstību. Tīrās apziņas stāvoklis,

klusā telpa starp tavām domām un iekšējais miers savieno tevi ar patieso spēku. Un kad tu aizsprosto šo ceļu, tu nosprosto savu saikni ar visu iespēju un nebeidzamo radošo spēju valstību.

Brīnumu kursos cilvēki skaita lūgšanu, kurā ir vārdi: "Lai kas arī šodien neatgadītos, es neko nevērtēšu."

Nevērtēšana un netiesāšana rada klusumu tavā prātā. Būtu labi, ja tu sāktu savu dienu ar šo apņemšanos. Un ikreiz, kad tu pieķer sevi vērtējam vai tiesājam, atgādini sev šo apņemšanos. Ja tu nespēj to ievērot visas dienas garumā, tu vari sev teikt: "Nākamo divu stundu laikā es neko un nevienu nevērtēšu" vai "nākamās stundas laikā es neko un nevienu nevērtēšu".

Pamazām tu vari šo termiņu pagarināt.

Pirmo likumu — visu iespēju likumu

— tu vari īstenot izbaudot klusumu, meditējot un atturoties no vērtēšanas un tiesāšanas. Tiklīdz esi sācis to darīt, tu vari pievienot vēl arī ceturto paņēmienu — regulāru laika pavadīšanu dabā.

Uzturēšanās dabā ļauj tev sajust visu dzīves sastāvdaļu un spēku harmonisku mijiedarbību un justies vienotam ar visu dzīvo. Vienalga vai tā ir upe vai mežs, kalns, ezers vai jūras krasts, saikne ar dabas gudrību palīdzēs tev nokļūt visu iespēju valstībā.

Tev jāiemācās sazināties ar visdziļāko un slēptāko savas būtības daļu.

Tā stāv pāri tavam ego. Tā ne no kā nebaidās, tā ir brīva, to nespēj skart kritika un tai nav bail pieņemt izaicinājumu. Tā nekam nav pakļauta, tā ne par ko nav pārāka, tā ir brīnumaina,

noslēpumaina un apburoša.

Savas dziļākās būtības atklāšana ļaus tev ieskatīties savu attiecību spogulī, jo visas attiecības ir tiešs tavu attiecību pašam ar sevi atspulgs. Ja tu jūties par kaut ko vainīgs, ja tev ir no kaut kā bail, ja tevi nomāc bažas par naudu, veiksmi vai ko citu, vainas, baiļu un nedrošības atspulgs veido būtisku tavas personības daļu. Šīs eksistenciālās pamatproblēmas nespēs atrisināt nekāda naudas summa vai veiksmes pārpilnība. Dziedināt spēj tikai tuvība ar savu būtību. Ja tu balsties uz savas būtības pazīšanu, ja tu patiešām sevi pazīsti, tu nekad nejutīsies vainīgs, tev nekad nebūs bail, tevi nekad nemāks bažas par naudu, turību vai savu vēlmju piepildīšanu, jo tu būsi sapratis, ka materiālās turības pamatā ir dzīves

enerģija un iespējas. Un šīs iespējas tev ir iedzimtas.

Jo tuvāk tu esi savai patiesajai būtībai, jo biežāk tev prātā ienāk radošas domas, jo visu iespēju valstībā mājo arī nebeidzamais radošais potenciāls un gudrība. Austriešu filozofs un dzejnieks Francs Kafka reiz teicis: "Tev nav jāatstāj sava istaba. Paliec pie sava galda un ieklausies. Tev pat nav jāklausās, vienkārši gaidi. Tev pat nav jāgaida, tev tikai jāiemācās būt klusam, mierīgam un vienam. Pasaule pati parādīs tev sevi bez maskas. Tai nav citas izvēles, tā ekstāzē saritināsies pie tavām kājām."

Visuma bagātība, tā izšķērdīgais skaistums un dāsnā pārpilnība ir radošā dabas prāta izpausme. Jo dziļāka ir tava saskaņa ar dabas prātu, jo tuvāk

nebeidzamajam, neierobežotajam radošajam potenciālam tu esi. Bet, lai piekļūtu šim dāsnajam, bagātīgajam, bezgalīgajam un radošajam prātam, tev vispirms jāuzveic sava iekšējā dialoga bangas. Tikai tad tev pavērsies dinamiskas darbības iespējas, tajā pašā laikā nesot sevī mūžīgā, neierobežotā un radošā prāta mieru. Klusā, neierobežotā un bezgalīgā prāta izsmalcinātā kombinācija ar dinamisko un ierobežoto cilvēka prātu ir visharmoniskākais miera un kustības apvienojums, no kura var rasties viss, ko vien tu vēlies. Šo pretpolu — miera un dinamikas — līdzāspastāvēšana ļauj tev būt neatkarīgam no situācijām, apstākļiem, cilvēkiem un lietām.

Kad tu spēj mierīgi pieņemt šo

smalko pretpolu līdzāspastāvēšanu, tu esi piekļuvis enerģijas pasaulei — neskaitāmo daļiņu daudzumam, nemateriālajam nekam, no kā radusies visa materiālā pasaule. Šī enerģijas pasaule ir plūstoša, dinamiska, elastīga, mūžam mainīga un mūžam kustībā esoša.

Un tajā pašā laikā tā ir arī nemainīga, mierīga, rāma, klusa un mūžīga.

Miers viens pats ir radošais potenciāls; kustība viena pati ir radošais potenciāls ar ierobežotām izpausmes iespējām. Miera un kustības apvienojums dod tev iespēju ļaut savām radošajām spējām doties visos virzienos — kur vien tavas uzmanības spēks tās nes. Ikreiz metoties kustībā un darbībā, vienmēr nem līdzi savu mieru. Tad kustīgais haoss tev apkārt nekad neaizšķērsos tavu ceļu pie

radošā potenciāla akas — ceļu uz visu iespēju valstību.

VISU IESPĒJU LIKUMA ĪSTENOŠANA Es īstenošu visu iespēju likumu, apņemoties, ka: Es mēģināšu piekļūt visu iespēju valstībai, katru dienu atvēlot brīdi klusumam, brīdi, lai vienkārši būtu. Katru rītu un vakaru aptuveni pusstundu es vienatnē nodošos klusai meditācijai.

Katru dienu es atvēlēšu laiku brīdim dabā, lai klusi vērotu gudrību, kas ir katrā dzīvā būtnē. Es sēdēšu un klusumā vērošu saulrietu vai klausīšos okeāna dziesmā vai strauta čalās, vai vienkārši ieelpošu zieda smaržu. Slīgstot sava klusuma ekstāzē un sazinoties ar dabu, es baudīšu dzīves

mūžīgo pulsu, visu iespēju valstību un neierobežotās radošās iespējas.

Es neko un nevienu netiesāšu. Es sākšu savu dienu ar apņemšanos, ka, lai kas arī šodien neatgadītos, es netiesāšu un nevērtēšu, un visas dienas garumā es atgādināšu sev šo apņemšanos.

2 DOŠANAS LIKUMS Visums darbojas, pateicoties dinamiskai apmaiņai... došana un gūšana ir divi dažādi Visuma enerģijas plūduma aspekti.

Ja mūsos ir vēlme dot to, ko paši meklējam, caur mums nebeidz plūst Visuma dāsnums.

Šo vāro trauku tukšo tu arvien un nemitīgi piepildi ar jaunu dzīvību. Šo mazo niedres stabuli tu nesi kalniem, lejām pāri un mūzām jaunas melodijas skandināji... Tavas bezgala daudzās dāvanas nokļūst šais manās mazajās rokās. Paiet mūži, bet tu vēl arvien dod, un vēl arvien tām rodas vieta.

(Rabindranats Tagore) Otrais garīgais veiksmes likums ir došanas likums. Šo likumu var saukt arī par došanas un gūšanas likumu, jo Visums darbojas, pateicoties dinamiskai apmaiņai. Nekas nestāv uz vietas. Tavs ķermenis ir nemitīgā kustībā, un tas nemitīgi mainās ar Visuma ķermeni, tavs prāts ir nemitīgā mijiedarbībā ar kosmosa

prātu, tava enerģija ir kosmiskās enerģijas izpausme.

Dzīves plūdums nav nekas cits kā harmoniska visu esības valstības elementu un spēku mijiedarbība. Šī harmoniskā tavas dzīves elementu un spēku mijiedarbība izpaužas kā došanas likums.

Tavs ķermenis, tavs prāts nepārtraukti un dinamiski apmainās ar Visumu, tāpēc šīs enerģijas plūsmas nosprostošana līdzinās asinsrites nosprostošanai. Ja asinsrite ir nosprostota, asinis sāk recēt un veidojas trombi. Lai tavā dzīvē nebeigtu riņķot bagātība un turība vai jebkas cits, ko tu vēlies, tev ir gan jādod, gan jāgūst.

Turība nozīmē bagātības plūdumu.

Nauda simbolizē dzīves enerģiju, ar ko mēs apmaināmies un ko saņemam par kalpošanu Visumam. Naudu mēdz saukt arī

par valūtu. Vārds "valūta" ir cēlies no itāļu vārda valūta, kas nozīmē "vērtība".

Ja mēs neļaujam vērtībām vai naudai riņķot, ja mēs turamies pie naudas un krājam to zeķē, būdama dzīves enerģija, tā vairs nenāks pie mums. Lai šī enerģija turpinātu plūst pie mums, mums jāļauj tai riņķot. Naudai, tāpat kā upei, ir jāļauj plūst, citādi tā sastāvas, sasmok un nosmacē pati savu dzīvības spēku. Tikai plūstot tā spēj būt dzīva un vesela.

Katrās attiecībās ir jādod un katrām attiecībām ir jāgūst. Došana ir nesaraujami saistīta ar saņemšanu, un saņemšana — ar došanu. Tam, kas augstu kāpis, reiz jānolaižas, tam, kas izgājis, reiz jānāk atpakaļ. Došana ir tas pats, kas saņemšana, jo kā viens, tā otrs ir tikai dažādas Visuma enerģijas plūduma

izpausmes. Un apturot vienu no plūsmām, tu izjauc lietu dabisko kārtību.

Katra sēkliņa slēpj sevī iespēju, ka no tās reiz var izaugt tūkstošiem mežu. Bet šai sēkliņai jāļauj uzdīgt, tai jāievieto savu informāciju auglīgā augsnē. Dodot tās neredzamā enerģija plūst, līdz atrod materiālu izpausmi.

Jo vairāk tu dod, jo vairāk tu saņemsi, jo dodot tu ļausi savā dzīvē cirkulēt Visuma dāsnumam. Patiesībā, viss, kam šajā dzīvē ir kāda vērtība, dodot tikai vairojas. To, kas dodot nevairojas, nav vērts nedz dot, nedz saņemt. Ja dodot tev liekas, ka tu kaut ko zaudē, tad šī velte nav dota no sirds un nevairos turību. Ja tu dod negribīgi, doto velti nepavada enerģija.

Būtisks ir nodoms, ar kuru kaut kas

tiek dots vai saņemts. Velti vienmēr vajadzētu pavadīt vēlmei darīt laimīgu devēju un saņēmēju, jo laime ir dzīvību atbalstošs un dzīvību uzturošs spēks, tādēļ tā spēj vairot un palielināt. Ja tu dod no sirds un bez aprēķina, tas, ko tu saņemsi pretī, būs tieši proporcionāls dotajam.

Tādēļ ir jādod ar prieku, tavam prātam jābūt noskaņotam tā, lai pats došanas process tev sagādātu prieku. Tikai tādā gadījumā enerģija, kas pavada velti, vairojas neskaitāmas reizes.

Došanas likumu īstenot nepavisam nav grūti — ja tu gribi saņemt prieku, dāvā to citiem, ja gribi būt mīlēts, iemācies mīlēt citus, ja tu vēlies, lai tevi ievērotu un novērtētu, iemācies pamanīt un novērtēt citus, ja tu gribi, lai tu dzīvotu pārticībā, palīdzi citiem tikt pie

pārticības. Visvieglākais veids, kā tikt pie tā, ko tu gribi, ir palīdzēt citiem sasniegt to, ko viņi vēlas sasniegt. Šis princips attiecas kā uz atsevišķiem cilvēkiem, tā uzņēmumiem, sa-biedrībām un tautām. Ja tu vēlies būt svētīts ar visu labo, ko dzīve var piedāvāt, iemācies klusām apveltīt citus ar šīm veltēm.

Cilvēkus var labvēlīgi ietekmēt pat tikai doma par došanu, doma par apveltīšanu vai pavisam vienkārša lūgsna. Un tas ir tikai tāpēc, ka mūsu ķermenis savā ierobežotajā izpausmē ir informācijas un enerģijas krātuvīte lielajā enerģijas un informācijas Visumā. Mēs esam apziņas krātuvītes lielajā Visuma apziņā. Vārds "apziņa" ietver ne tikai enerģiju un informāciju vien — tas apzīmē enerģiju un informāciju, kas

dzīvo kā doma. Tāpēc mēs esam arī mazas domu krātuves lielajā, domājošajā Visumā. Un domu varā ir pārveidot visu.

Dzīve ir mūžīga apziņas deja, kas izpaužas kā dinamiska gudrības impulsu apmaiņa starp mikrokosmu un makrokosmu, starp cilvēka ķermeni un Visuma ķermeni, starp cilvēka prātu un Visuma prātu.

Iemācies dot to, pēc kā tu pats tiecies, un tu spēsi ar izsmalcinātas, enerģiskas un vitālas kustības palīdzību atdzīvināt šīs dejas horeogrāfiju jeb mūžīgo dzīvības pulsu.

Labākais veids, kā iedzīvināt došanas likumu ir uzsākt cirkulācijas procesu. Apņemies vienmēr, satiekot kādu

cilvēku, dāvāt viņam kaut ko. Šai veltei nebūt nav jābūt materiālai vērtībai — tā var būt zieds, kompliments vai lūgšana.

Patiesībā vislabākās dāvanas ir tieši nemateriālas veltes. Uzmanība, rūpes, pieķeršanās, apbrīna un mīlestība ir viena no labākajām dāvanām, ko tu kādam vari pasniegt, un tās nemaksā pilnīgi neko.

Satiekot kādu, tu vari klusi pie sevis svētīt viņu, vēlot laimi, prieku un smieklus. Šī klusā dāvana ir ļoti spēcīga.

Kad es vēl biju bērns, man mācīja, ka nekad nedrīkst ieiet svešā mājā bez dāvanas, un tagad es mācu arī saviem bērniem, ka nekad nedrīkst iet ciemos ar tukšām rokām. Tu vari jautāt: "Kā gan lai dodu citiem, ja šobrīd man pašam nav tik daudz, cik vajadzētu?" Bet tu vari uzdāvināt ziedu. Tikai vienu vienīgu

ziedu. Tu vari uzdāvināt kartīti, kurā izsaki savas jūtas pret cilvēku, kuram to raksti. Tu vari uzdāvināt komplimentu. Tu vari uzdāvināt savu lūgšanu.

Pieņem lēmumu — lai ietu kur iedams, lai satiktu ko satikdams, tu vienmēr kaut ko uzdāvināsi. Un kamēr vien tu dosi, tu arī saņemsi. Jo vairāk tu dosi, jo stiprāk ticēsi šī likuma brīnumainajam rezultātam. Un jo vairāk tu saņemsi, jo vairāk tu spēsi dot.

Mūsu patiesākā būtība ir dāsna un devīga, mēs esam turīgi, jo daba piepilda visas mūsu vajadzības un vēlmes. Mums nekā netrūkst, jo mūsu iespējas ir neierobežotas un bezgalīgas. Tev jāsaprot, ka turība tev ir iedzimta. Nav svarīgi, cik daudz vai maz naudas tev ir, jo visas

bagātības avots slēpjas visu iespēju valstībā — apziņā, kas zina, kā piepildīt katru vajadzību, kā dāvāt prieku, mīlestību, smieklus, mieru, harmoniju un gudrību. Ja tu pirmām kārtām tiecies pēc šīm lietām, vēloties tās nevis sev, bet citiem, viss pārējais pats pie tevis atnāks.

DOŠANAS LIKUMA ĪSTENOŠANA Es īstenošu došanas likumu, apņemoties, ka:

Lai es ietu kur iedams, lai satiktu ko sa-tikdams, man vienmēr līdzi būs kāda dāvana. Dāvana var būt gan labs vārds, gan zieds, gan mana lūgšana. Šodien es katram, ko satikšu, kaut ko uzdāvināšu, un tā darot, es ļaušu savā un citu dzīvēs riņķot priekam, bagātībai un turībai. Šodien es ar pateicību pieņemšu visas veltes, ko dzīve man var sniegt. Es

ar pateicību pieņemšu dabas dāvātās veltes — saules gaismu, putnu dziesmas, pirmo pavasara lietu vai pirmo sniegu. Es būšu gatavs pieņemt arī citu dāvanas, vienalga vai tā būtu kāda materiāla vērtība, nauda, labs vārds vai lūgšana.

Es apņemšos ļaut bagātībai riņķot manā dzīvē, dodot un saņemot visvērtīgākās no dzīves dāvanām — rūpes, pieķeršanos, apbrīnu un mīlestību.

Ikreiz, kad kādu satikšu, es klusi pie sevis vēlēšu šim cilvēkam laimi, prieku un smieklus.

3 KARMAS JEB CĒLOŅSAKARĪBU LIKUMS Katra rīcība rada spēcīgu enerģiju,

kas atgriežas pie mums tāda, kādu esam to radījuši...

Ko sējam, to arī pļausim.

Ja mēs izvēlamies rīkoties tā, lai vairotu prieku un veiksmi citiem, mūsu karmas augļi būs laime un veiksme.

Karma ir mūžīgais cilvēka brīvības apliecinājums. Mūsu domas, vārdi un darbi ir pavedieni tīklā, ko mēs aužam ap sevi.

(Svami Vivekananda) Trešais garīgais veiksmes likums ir karmas likums. Karma ir gan pati rīcība, gan tās sekas. Tā reizē ir cēlonis un sekas, jo ikviena rīcība rada spēcīgu enerģiju, kas atgriežas pie mums tāda, kādu paši to

esam radījuši. Karmas likumā nav nekā jauna. Ikviens reiz būs dzirdējis parunu "ko sēsi, to pļausi". Ja mēs gribam būt laimīgi, mums jāiemācās sēt laimes sēklas. Karma nozīmē apzinātu izvēli.

Tu, tāpat kā es, nemitīgi izdari izvēli.

Katru savas esības brīdi mēs pavadām visu iespēju valstībā, kurā mums paveras bezgalīgi daudz iespēju. Daļa mūsu izvēļu ir izdarītas apzināti, citas — neapzināti, bet karmas likumu vislabāk var izprast un tā īstenošanu padarīt efektīvāku, sākot apzināties izvēles, kuras ik brīdi izdarām.

Patīk tas mums vai ne, bet viss šajā brīdī notiekošais ir pagātnē izdarītu izvēļu sekas. Diemžēl vairums cilvēku savas izvēles izdara neapzināti un neuztver tās kā kaut ko tādu, ko paši ir izvēlējušies, tomēr tās ir un paliek mūsu izdarītās

izvēles.

Ja es tevi apvainotu, tu, visticamāk, izdarītu izvēli justies aizvainots. Ja es izteiktu tev komplimentu, tu, visticamāk, izdarītu izvēli justies iepriecināts. Bet padomā par to — tā ir tava izvēle.

Es varu tevi apvainot un aizvainot, bet tu vari izdarīt izvēli neapvainoties. Es varu izteikt tev komplimentu, un tu vari izvēlēties nenoticēt glaimiem.

Citiem vārdiem sakot, vairums no mums, kaut arī mēs nemitīgi izdarām izvēles, ir uzkrājuši noteiktus refleksus, kas nepārtrauktas cilvēku un apstākļu ietekmes rezultātā pārvēršas par paredzamu rīcību. Šie nosacītie refleksi ir līdzīgi Pavlova likumiem. Pavlovs kļuva slavens, pierādot, ka gadījumā, ja sunim dod kaut ko ēdamu, ikreiz pirms tam

pašķindinot zvaniņu, pavisam drīz suns sāk siekaloties, izdzirdējis zvaniņa šķindoņu, jo viens stimuls viņam izraisa asociācijas ar otru.

Nosacījumu rezultātā lielākā daļa cilvēku uz vides stimuliem reaģē vienādi un paredzami. Šķiet, ka cilvēki un apstākļi izraisa automātisku reakciju, un mēs aizmirstam, ka ikvienā savas esības brīdī mēs esam pakļauti izvēlei. Mēs vienkārši izdarām izvēles, to neapzinoties.

Ja tu kādu brīdi ar vēsu prātu noraugies uz izvēlēm, ko izdari, tad šī vērošanas procesa laikā tu šo rīcību no neapzinātas darbības pārvērt apzinātā darbībā. Vērošanas un apzinātas izvēles izdarīšanas process dod tev ļoti daudz iespēju.

Izdarot jebkuru izvēli, tu vari uzdot sev divus vienkāršus jautājumus: pirmkārt, kādas būs manas izvēles sekas? Un jau tajā pašā mirklī tava sirds tev pateiks priekšā pareizo atbildi. Un, otrkārt, vai mana izvēle darīs laimīgu mani pašu un man tuvos cilvēkus? Ja atbilde ir "jā", droši dodies uz priekšu. Ja atbilde ir "nē", ja tava izvēle var sagādāt ciešanas tev pašam vai kādam citam cilvēkam, apstājies un atsakies no šīs izvēles. Tas ir pavisam vienkārši.

Starp bezgalīgi daudzajām izvēlēm, ar ko tu saskāries ik sekundi, tikai viena dāvās laimi tev un citiem. Un izdarot šo vienu izvēli, tu spontāni būsi rīkojies labi un pareizi. Šāda rīcība nozīmē pareizu rīcību pareizā brīdī. Tas nozīmē pareizi reaģēt uz jebkuru situāciju, kas var

atgadīties. Ja tu rīkojies spontāni un pareizi, šāda rīcība dod spēku tev un arī pārējiem, ko tā ietekmē.

Visumam ir kāds ļoti interesants mehānisms, ar kuru tas palīdz spontāni izdarīt pareizo izvēli. Un šis mehānisms ir saistīts ar tavām fiziskajām sajūtām.

Sajūtas var iedalīt divās kategorijās: patīkamās un nepatīkamās. Izdarot kādu izvēli, ieklausies savā ķermenī un pajautā tam: "Kas notiks, ja es to izvēlēšos?" Ja tavs ķermenis reaģē ar patīkamām sajūtām, izvēle ir pareiza. Ja sajūta ir nepatīkama, tā nav pati labākā izvēle.

Daži cilvēki šīs patīkamās vai nepatīkamās sajūtas izjūt saules pinuma apvidū, bet vairums — sirds apvidū.

Ieklausies savā sirdī un lūdz tai padomu.

Un gaidi atbildi. Tā nāks kā fiziska sajūta.

Šī sajūta var būt tikko manāma, bet tavs ķermenis nekad nepaliek atbildi parādā.

Pareizo atbildi zina tikai sirds.

Vairums cilvēku domā, ka sirdij ir nosliece uz salkanumu un sentimentu, taču tā nav taisnība. Sirdij piemīt intuīcija, sirds ir holistiska, kontekstuāla un racionāla. Tā ir saistīta ar Visuma datoru — visu iespēju valstību, zināšanām un bezgalīgo organizējošo spēku. Sirds pamana visu. Dažkārt tas var šķist nereāli, bet sirds ir nekļūdīgāka un precīzāka nekā jebkuri citi racionālās domāšanas aspekti.

A r karmas likuma palīdzību tu jebkurā laikā vari vairot naudu un labklājību un likt labajam plūst pie tevis.

Bet, lai tas varētu notikt, tev jāsāk apzināties, ka tava nākotne ir atkarīga no

izvēlēm, kuras izdari katru savas dzīves brīdi.

Tikai paturot prātā šo likumsakarību, tu vari pilnībā īstenot karmas likumu. Jo vairāk izvēļu tu apzinies, jo vairāk tavu izvēļu būs spontānas un darīs labu kā tev, tā cilvēkiem, kas ir ap tevi.

Vai tava pagātnes karma ietekmē tavu pašreizējo dzīvi? Pastāv trīs veidi, kā vērst par labu pagātnes karmu. Pirmkārt, tu vari atlīdzināt savus karmiskos parādus.

Vairums cilvēku izvēlas tieši šo iespēju.

Tiesa, neapzināti. Taču arī tā ir izvēle.

Dažkārt šo parādu atlīdzināšana ir saistīta ar diezgan lielām ciešanām, bet karmas likums paredz, ka par visu šajā pasaulē reiz jāmaksā. Visumam ir nevainojama lietvedība, un notiek nemitīga enerģijas

apmaiņa.

Otrkārt, tu vari savu karmu padarīt par sev veļamāku pieredzi. Šis process ir ļoti interesants. Atlīdzinot savus karmiskos parādus, tu ikreiz uzdod sev jautājumu: "Ko es varu mācīties no šīs pieredzes? Kādēļ tā notika, ko Visums ar to grib likt man saprast? Kā šī pieredze var palīdzēt maniem līdzcilvēkiem?" Šādi rīkojoties, tu mēģini apzināt savas iespējas, izprast savu dbarmu un savas dzīves mērķi, par ko runāsim nodaļā par septīto garīgo veiksmes likumu. Šis process palīdz tev pārveidot savu karmu un atrast citu tās izpausmi.

Ja tu, piemēram, esi lauzis kāju kādā sporta nodarbībā, tu vari uzdot sev jautājumu: "Ko es varu mācīties no šīs pieredzes? Ko Visums ar to grib man

teikt?" Varbūt Visums grib, lai tu saprastu, ka tev mazliet jāpiebremzē un turpmāk sevi vairāk jāsaudzē. Un ja tava dbarma ir dalīties ar citiem savā pieredzē, tad jautājums "Kā mana pieredze var palīdzēt maniem līdzcilvēkiem?" var pamudināt dalīties ar citiem šajā pieredzē, uzrakstot grāmatu par to, kā ievērot piesardzību sporta nodarbību laikā. Varbūt tu vari izgudrot īpašus apavus vai kāju aizsargus, kas citus pasargātu no līdzīgiem negadījumiem.

Atlīdzinot karmiskos parādus šādā veidā, tu būsi ļaunumu vērsis par labu, un tas pat var padarīt tevi turīgu vai sniegt piepildījumu. Lūk, ko nozīmē karmas pārveidošana par pozitīvu pieredzi. Tu neesi atbrīvojies no savas karmas, bet tu esi izmantojis kādu tās daļu, lai no tās

izveidotu jaunu, pozitīvu karmu.

Treškārt, tu vari pārveidot savu karmu, lai vairs nebūtu no tās atkarīgs. To var panākt, apzinoties tukšumu, Sevi un Garu. Tas atgādina veļas mazgāšanu strautā. Traipi pazūd ar katru kustību. Tu mazgā un mazgā, un drānas kļūst aizvien tīrākas un tīrākas. Savas karmas sēklas tu nomazgā jeb pārveido, ienirstot tukšumā un atkal no tā atgriežoties. To var panākt tikai meditējot.

Viss, ko tu dari, kļūst par daļiņu no tavas karmas. Tu izdzer tasi kafijas, un šis mirklis ir kļuvis par daļiņu no tavas karmas, jo tas ir palicis tavā atmiņā, un atmiņām piemīt spēja radīt vēlmes.

Vēlmes, savukārt, pamudina uz jaunām darbībām. Karma, atminas un vēlmes kopā veido tavas dvēseles programmatūru.

Tava dvēsele ir apziņas krātuve, kurā glabājas karmas, atmiņu un vēlmju sēklas.

Iemācoties pazīt šīs izpausmju sēklas, tu kļūsti par apzinīgu realitātes radītāju. Ja tu esi sācis savas izvēles izdarīt apzināti, tu sāc rīkoties sev un apkārtējiem evolucionārā veidā. Un tas jau arī ir tas, kas tev jādara.

Kamēr vien karma būs evolucionāra gan tev pašam, gan taviem līdzcilvēkiem, tā nesīs laimi un veiksmi.

KARMAS JEB CĒLOŅSAKARĪBU LIKUMA ĪSTENOŠANA Es īstenošu karmas likumu, apņemoties, ka: Šodien es pievērsīšu uzmanību visām izvēlēm, ko ik brīdi izdaru. Es ne tikai

pievērsīšu tām uzmanību, es tās apzināšos.

Es paturēšu prātā, ka labākais veids, kā sagatavoties tam, ko var atnest nākotne, ir pilnībā apzināties pašlaik notiekošo.

Izdarot kādu izvēli, es uzdošu sev divus jautājumus: "Kādas būs manas izvēles sekas? Un vai šī izvēle piepildīs un darīs laimīgu mani pašu un tos, kurus tā var skart?"

Es prasīšu padomu savai sirdij un pievērsīšu uzmanību savām sajūtām. Ja izvēle man sagādās patīkamas sajūtas, es ļaušos to ietekmei. Ja izvēle, turpretī, man sagādās nepatīkamas izjūtas, es apstāšos un ar gara acīm paskatīšos uz iespējamām savas rīcības sekām. Sirdsbalss un sajūtas ļaus man spontāni izdarīt izvēli, kas būs laba gan man, gan tiem cilvēkiem, kas ir ap mani.

4 MINIMĀLAS PIEPŪLES LIKUMS Dabas gudrība izpaužas viegli un bez piepūles... tā ir bezrūpīga, harmoniska un mīlestības piepildīta. Ļaujoties harmonijai, priekam un mīlestībai, mēs bez jebkādas piepūles varam gūt panākumus un veiksmi.

Piepildīts cilvēks zina nemeklējot, redz neskatoties un paveic nedarot.

(Laodzi) Ceturtais garīgais veiksmes likums ir minimālas piepūles likums. Šis likums balstās uz to, ka dabas gudrība izpaužas viegli, bez piepūles un raizēm. Šo principu var saukt par minimālas piepūles

vai nepretošanās principu. Līdz ar to tas ir arī harmonijas un mīlestības princips. Ja mēs iemācāmies šo dabas gudrību, vēlmju piepildīšana nesagādā mums nekādas grūtības.

Pavērojot dabu tās izpausmēs, jūs pamanīsiet, ka tās piepūle ir minimāla.

Zāle nepūlas augt, tā vienkārši aug. Zivis nepūlas peldēt, tās vienkārši peld. Puķes nepūlas uzziedēt, tās vienkārši uzzied.

Putni necenšas lidot, tie vienkārši lido. Jo tāda ir viņu patiesā būtība. Zeme nepūlas griezties ap savu asi. Tās būtība ir galvu reibinošā ātrumā griezties ap savu asi un brāzties cauri Visumam. Bērnu būtība ir dzīvot svētlaimē. Saules būtība ir spīdēt.

Zvaigžņu būtība ir zaigot un mirdzēt. Un cilvēku būtība ir viegli un bez piepūles piepildīt savus sapņus.

Senajā Indijas filozofijā vēdismā šo principu pazīst kā enerģijas ekonomijas principu jeb "dari mazāk un paveic vairāk". Tu vari sasniegt līmeni, kad, lai kaut ko paveiktu, tev nekas nav jādara.

Pietiek ar neskaidru domu, kura atrod savu izpausmi, neprasot no tevis ne mazāko piepūli. Tas, ko mēs parasti saucam par brīnumu, patiesībā nav nekas cits kā minimālas piepūles likuma izpausme.

Dabas gudrība izpaužas bez piepūles, bez pretrunām un spontāni. Tā nav lineāra, tā ir intuitīva, holistiska un svētīga. Un ja tu dzīvo saskaņā ar dabu, ja tu esi izpratis savu patieso būtību, tu vari īstenot minimālas piepūles likumu.

Ja tavas rīcības pamatā ir mīlestība, tā no tevis prasa ļoti maz piepūles, jo mīlestība ir dabas satvars. Ja tu tiecies

pēc varas un kontroles pār citiem, tu izšķied ļoti daudz savas enerģijas. Ja tu egoisma vadīts tiecies pēc naudas vai varas, tā vietā, lai baudītu laimi šeit un tagad, tu izšķied enerģiju, mēģinot satvert laimes ilūziju. Ja tu dzenies pēc naudas tikai un vienīgi sevis paša dēļ, tu aizsprosto pie tevis plūstošās enerģijas straumi un iejaucies dabas gudrības izpausmēs. Savukārt, ja tavas rīcības pamatā ir mīlestība, tava enerģija vairojas un krājas un uzkrātos enerģijas pārpalikumus tu vari izmantot, lai sasniegtu visu, ko vien vēlies, tostarp turību un bagātību, kas nezina robežu.

Iedomājies, ka tavs ķermenis ir ierīce, ar kuru kontrolē enerģiju.

Iedomājies, ka šī ierīce spēj gan radīt, gan uzglabāt, gan patērēt enerģiju. Ja tu zini,

kā radīt, uzglabāt, lietderīgi patērēt enerģiju, tad tev piemīt arī spēja iegūt jebkāda apmēra turību. Visvairāk enerģijas tu patērē, izdabājot savam ego.

Ja tu meklē atskaites punktus savā ego, ja tu tiecies pēc varas un kontroles pār citiem cilvēkiem vai ari ja tev vajadzīga citu cilvēku atzinība, tu savu enerģiju izšķied nelietderīgi.

Atbrīvo enerģiju un tu varēsi to izmantot lai radītu visu, ko vien vēlies.

Tikai tad, ja tu meklē atskaites punktus savā garā, ja tu esi imūns pret kritiku un nebaidies no izaicinājumiem, tavā rīcībā ir mīlestības spēks un tu spēj radoši izmantot savu enerģiju, lai baudītu pārpilnību un evolūciju.

Grāmatā "Sapņošanas māksla" Dons Huans saka Karlosam Kastaņedam:

"...mēs izšķiežam lielāko daļu savas enerģijas, lai nosargātu savu svarīgumu...

Ja vien mēs spētu zaudēt daļiņu šī svarīguma, mēs piedzīvotu divas neparastas lietas. Pirmkārt, mēs vairs nešķiestu enerģiju, lai uzturētu iluzoro mītu par savu lieliskumu. Un, otrkārt, mēs nodrošinātu sev pietiekami daudz enerģijas, lai... notvertu Visuma lieliskuma mirklīgo skaistumu."

Minimālas piepūles likums sastāv no trim pantiem — trim lietām, ko tu vari darīt, lai īstenotu "dari mazāk un paveic vairāk" principu. Pirmais pants saucas pieņemšana. Pieņemšana nozīmē, ka tu apņemies: "Šodien es pieņemšu cilvēkus, situācijas, apstākļus un notikumus tādus, kādi tie ir." Tas nozīmē

apzināties, ka šis mirklis ir tāds, kādam tam jābūt, jo viss Visums ir tāds, kādam tam jābūt. Mirklis, kuru tu pašreiz izdzīvo, ir visu pagātnē pieredzēto mirkļu kulminācija. Šis mirklis ir tāds, kāds tas ir, jo viss Visums ir tāds, kāds tas ir.

Ja tu cīnies ar pašreizējo mirkli, tu cīnies ar Visumu. Tāpēc tu vari pieņemt lēmumu, ka šodien tu necīnīsies ar Visumu tā izpausmē — šajā mirklī. Tas nozīmē, ka tu pilnībā pieņemsi šo mirkli. Tu pieņemsi lietas tādas, kādas tās i r, nevis tādas, kādas tu šajā mirklī tās gribētu. Šī apziņa ir ļoti svarīga. Tu vari vēlēties, lai nākotnē viss būtu savādāk, bet šis brīdis tev jāpieņem tāds, kāds tas ir.

Ja tevi samulsinājis vai sarūgtinājis kāds cilvēks vai kāda situācija, atceries, ka tu reaģē nevis uz cilvēkiem vai

situācijām, bet gan uz to, ko jūti pret konkrēto cilvēku vai situāciju. Tās ir tavas jūtas, un citi pie tām nav vainīgi.

Kad tu to esi sapratis un apzinājies, tu spēj uzņemties atbildību par savām jūtām un izjūtām un mainīt tās. Un ja tu spēj lietas pieņemt tādas, kādas tās ir, tu spēj uzņemties atbildību par situāciju, kurā esi nokļuvis, un visiem notikumiem, kurus tu uztver kā problēmas.

Tādējādi esam nonākuši pie minimālas piepūles likuma otrā panta — atbildības. Ko tad īsti nozīmē vārds atbildība} Atbildība neuzskatīt, ka tu pats vai kāds cits, vainojams pie tā, ka izveidojusies noteikta situācija. Ja tu esi pieņēmis konkrētos apstākļus, notikumu un problēmu, tad atbildība nozīmē spēju radoši reaģēt uz situāciju tādu, kāda tā

izveidojusies. Katrā problēmā slēpjas iespēja. Ja tu to apzinies, tu vari izmantot situāciju, lai vērstu to par labu vai gūtu no tās kādu labumu.

Ja tu to spēsi, katra it kā nelabvēlīga situācija kļūs par iespēju radīt kaut ko jaunu un skaistu un katrs spīdzinātājs vai tirāns kļūs par tavu skolotāju. Realitāte nav nekas cits kā interpretācija. Un ja tu izdari izvēli interpretēt realitāti šādā veidā, tev būs daudz skolotāju un daudz iespēju.

Satiekoties ar tirānu, mocītāju, skolotāju, draugu vai ienaidnieku (kas patiesībā ir viens un tas pats), atceries, ka šis brīdis ir tāds, kādam tam jābūt. Lai kādas arī šobrīd nebūtu tavas attiecības, tās ir tieši tādas, kādas tev šobrīd vajadzīgas. Aiz visiem

notikumiem slēpjas kāda vēsts, kas kalpo tavai izaugsmei.

Trešais minimālas piepūles likuma pants ir neaizsargātība, kas nozīmē, ka tavā apziņā nav vēlmes aizstāvēties un tu neizjūti vajadzību pierunāt un pārliecināt citus par sava viedokļa pareizību. Pavēro cilvēkus sev apkārt, un tu ieraudzīsi, ka deviņdesmit deviņus procentus sava laika viņi patērē pierādot, ka viņiem ir taisnība.

Ja tu izskaudīsi sevī vajadzību aizstāvēt savu viedokli, tev būs milzīga enerģijas rezerve, kuru tu līdz šim izniekoji.

Aizstāvoties, vainojot citus un atsakoties pieņemt šo mirkli un ļauties tam, tu pakļauj savu dzīvi pretestībai.

Saskaroties ar pretestību, atceries, ka, gadījumā, ja tu pretosies un cīnīsies, pretestība kļūs tikai izteiktāka. Tu taču

negribi būt kā liels ozols, kas vētrā sašķeļas un sabrūk. Tu drīzāk gribi būt elastīgs kā niedre, kas liecas un pārcieš vētru.

Atturies no sava viedokļa aizstāvēšanas. Ja tev nekas nav jāaizstāv, neļauj izcelties strīdam. Ja tu nekad necīnīsies un nepretosies, tu spēsi pilnībā izbaudīt tagadni, kas tev dāvāta. Reiz kāds man teica: "Pagātne ir vēsture, nākotne — mistērija, bet tagadne — dāvana."

Ja tu spēj pieņemt tagadni un saplūst ar to, tu sapratīsi, ka ikvienā dzīvā būtnē trīsuļo ekstāzes uguntiņa, liesmiņa, dzirkstelīte. Saskatījis šo gara triumfu ikvienā dzīvā būtnē un satuvinājies ar to, tu kļūsi līksms un nometīsi smagās aizstāvības, aizvainojuma un sarūgtinājuma bruņas. Tikai tā tu vari gūt

sirdsmieru, kļūt bezrūpīgs, priecīgs un brīvs. Šī līksmā un vienkāršā brīvība ļaus tev saprast, ka visu, ko vien tu vēlies, tu vari gūt, kad vien pats to vēlies, jo tu to gribēsi aiz laimes, nevis aiz bailēm vai rūpēm. Tev nav jātaisnojas. Dari savu nodomu zināmu sev pašam, un ikviens dzīves brīdis nesīs tev piepildījumu, baudu, prieku un brīvību.

Apņemies nostāties uz nepretošanās takas. Ejot pa šo ceļu, spontāni, bez piepūles un bez pretrunām atklājas dabas gudrība. Kad būsi panācis smalko pieņemšanas, atbildības un nepretošanās kombināciju, tu jutīsi, cik viegls ir dzīves plūdums.

Ja tu būsi atvērts visiem viedokļiem un stūrgalvīgi neturēsies pie viena noteikta

uzskata, tavi sapņi un vēlmes saplūdīs ar dabas vēlmēm. Un tad tu varēsi ļaut vaļu saviem nekam nepiesaistītajiem nodomiem, un tev tikai vajadzēs pagaidīt, līdz pienāks īstais brīdis, kad tavām vēlmēm pāraugt īstenībā. Esi mierīgs. Kad pienāks īstais laiks, tavas vēlmes pašas atradīs izpausmi, jo to paredz minimālas piepūles likums.

MINIMĀLAS PIEPŪLES LIKUMA ĪSTENOŠANA Es īstenošu minimālas piepūles likumu, apņemoties, ka: 1) Es iemācīšos pieņemt. Šodien es pieņemšu cilvēkus, situācijas, apstākļus un notikumus tādus, kādi tie ir. Es apzināšos, ka šis brīdis ir tieši tāds, kādam tam jābūt,

jo viss Visums ir tāds, kādam tam jābūt.

Es nepretošos Visumam, pretojoties šim brīdim. Es pilnībā pieņemšu itin visu. Es pieņemšu lietas tādas, kādas tās konkrētajā brīdī ir, nevis tādas, kādas es tās gribētu.

2) Pieņēmis brīdi tādu, kāds tas ir, es uz-ņemšos atbildību par situāciju, kurā esmu nokļuvis, un par visām lietām, kuras es uztveru kā problēmas. Es apzināšos, ka uzņemties atbildību nozīmē nevainot neko un nevienu, tai skaitā sevi pašu, par situāciju, kurā esmu. Tāpat es arī apzināšos, ka aiz katras problēmas slēpjas iespēja, un, ja es spēšu to saskatīt, tad es varēšu izmantot šo situāciju, lai gūtu no tas kādu labumu.

3) Šodien es apzināti nekam nepretošos. Es atturēšos no sava viedokļa aizstāvēšanas. Es nejutīšu vajadzību pārliecināt un pierunāt citus pieņemt manus uzskatus. Es būšu atvērts visiem viedokļiem un stūrgalvīgi neturēšos pie viena noteikta uzskata.

5 NODOMA UN VĒLMES LIKUMS Katrā nodomā un vēlmē iebūvēts mehānisms, ar kura palīdzību to īstenot... visu iespēju valstībā gan nodomam, gan vēlmei ir savs bezgalīgais, organizējošais spēks.

Iesējot nodoma sēkliņu auglīgā augsnē, mēs paļaujamies uz to, ka šis organizējošais spēks darbosies mūsu

labā.

Iesākumā bija vēlme — prātā izauklēta sēkla. Gudrie, no sirds meditējot, atklāja, ka pastāv saikne starp esošo un neesošo.

(Radīšanas dziesma no Rigvēdas) Piektais garīgais veiksmes likums ir nodoma un vēlmes likums. Šis likums balstās uz to, ka it visā, kas vien dabā pastāv, ir enerģija un informācija.

Patiesībā daļiņu laukā nav nekā cita kā vien enerģija un informācija. Daļiņu lauks pats nav nekas cits kā vēl viens tīrās apziņas lauka un visu iespēju valstības nosaukums, un to ietekmē nodomi un vēlmes. Iedziļināsimies šī procesa detaļās.

Ja mēs paskatīsimies no kā sastāv zieds, varavīksne, zāles stiebrs vai cilvēka ķermenis, mēs atklāsim, ka tie ir veidoti no enerģijas un informācijas.

Visums pēc savas būtības ir enerģijas un informācijas kustība. Vienīgais, ar ko tu atšķiries no koka, ir enerģijas un informācijas daudzums tavā ķermenī un kokā.

Raugoties no materiālā viedokļa, jūs abi sastāvat no vienām un tām pašām sastāvdaļām — lielākoties oglekļa, ūdeņraža, skābekļa, slāpekļa un citiem elementiem nelielās daļās. Visus šos elementus jūs varat nopirkt veikalā par pāris dolāriem. Tādēļ tava atšķirība no koka nav meklējama ogleklī, ūdeņradī vai skābeklī. Patiesībā jūs ar koku nemitīgi apmaināties ar oglekli un skābekli. Jūs

viens no otra atšķiraties ar savu enerģiju un informāciju.

Dabas sistēmā mēs ar tevi esam privileģētā suga. Mums ir nervu sistēma, ar kuras palīdzību mēs spējam apzināties enerģijas un informācijas līmeni laukā, no kura radies mūsu fiziskais ķermenis. Šo lauku mēs uztveram subjektīvi — domu, jūtu, emociju, vēlmju, atmiņu, instinktu, dziņu un uzskatu veidā. Šo pašu lauku var uztvert arī objektīvi — kā savu fizisko ķermeni, un ar sava fiziskā ķermeņa palīdzību mēs šo lauku uztveram kā pasauli ap mums. Patiesībā tas ir viens un tas pats. Tādēļ gaišreģi, kas dzīvoja pirms mums, teica: "Es tas esmu, tu tas esi, viss ir tas, un nekā cita nav."

Tavs ķermenis nav atrauts no Visuma ķermeņa, jo mehāniskajam daļiņu līmenim

nav raksturīgas izteiktas robežšķirtnes. Tu šajā daļiņu laukā esi kā viegls mājiens, vilnis, svārstība, pagrieziens, virpulis, vietēja mēroga nemiers. Lielais daļiņu lauks jeb Visums ir tava ķermeņa turpinājums.

Tā kā cilvēka nervu sistēma ļauj apzināties sava daļiņu lauka enerģiju un informāciju un tā kā cilvēka apziņas elastībai šīs apbrīnas vērtās nervu sistēmas dēļ nav robežu, tev dota iespēja apzināti mainīt informāciju, no kuras radies tavs fiziskais ķermenis. Tu pats vari apzināti mainīt savu ķermeņa informāciju un enerģiju un tādējādi ietekmēt sava ķermeņa turpinājuma — vides un visas pasaules — informāciju un enerģiju, un likt šīm izmaiņām rast savu izpausmi.

Apzināti kaut ko mainīt ir iespējams, pateicoties divām iedzimtām apziņas īpašībām — pateicoties uzmanībai un nodomiem. Uzmanība dod enerģiju, nodoms — maina. Viss, kam tu pievērsīsi uzmanību, tavā dzīvē ieņems aizvien lielāku vietu. Viss, kam tu vairs nepievērsīsi uzmanību, sāks balot un irt, līdz izzudīs pavisam. Savukārt nodoms izraisa enerģijas un informācijas izmaiņas.

Nodoms pats rūpējas par to, lai kļūtu par realitāti.

Nodoma kvalitāte un uzmanības objekts uz-skaņo bezgalīgi daudz notikumu vietā un laikā, kuru rezultātā rodas vēlamais rezultāts, bet ar nosacījumu, ka tiek ievēroti arī pārējie garīgie veiksmes likumi. Un tas var notikt tikai tāpēc, ka auglīgajā uzmanības augsnē iesētajai

nodoma sēkliņai ir neierobežotas organizatoriskās spējas. Neierobežotas organizatoriskās spējas ir spēja vienlaicīgi organizēt bezgalīgi daudz notikumu šajā konkrētajā vietā un laikā.

Katrā zāles stiebrā, katrā ābeles ziedā, katrā sava ķermeņa šūnā, visā, kas ir dzīvs, mēs varam saskatīt šī neierobežotā organizējošā spēka izpausmi.

Dabas izveidotajā sistēmā viss savā starpā ir saistīts. Murkšķis izlien no savas alas, un tev ir skaidrs, ka sācies pavasaris. Putni sāk lidot noteiktā virzienā, un tu zini, kāds gadalaiks ir iestājies. Daba ir simfonija. Un šīs simfonijas nemanāmais diriģents ir meklējams radīšanas augstākajā līmenī.

Cilvēka ķermenis ir tikai viens no šīs simfonijas piemēriem. Katra ķermeņa šūna

ik sekundi veic aptuveni sešus triljonus darbību, un tajā pašā laikā tai jāzina, ko dara visas pārējās šūnas. Cilvēka ķermenis spēj vienlaicīgi muzicēt, apkarot mikrobus, radīt pēcnācējus, skaitīt dzeju un raudzīties zvaigznēs, jo lauks, kurā viss ir neierobežoti saistīts, ir daļa no cilvēka paša lauka.

Visapbrīnojamākā cilvēka nervu sistēmas īpašība ir tās spēja ar apzināta nodoma palīdzību vadīt šo neierobežoto organizējošo spēku. Cilvēka nodoms nav uz mūžiem iepīts nemainīgā enerģijas un informācijas tīklā. Tā elastība nezina robežu. Citiem vārdiem sakot, ja vien jūs nepārkāpjat kādu no dabas likumiem, nodomi ļauj jums pakļaut dabas likumus, lai jūs piepildītu savus sapņus un vēlmes.

Tu vari likt Visuma datoram ar tā

neierobežoto organizējošo spēku darboties savā labā. Tu vari savu nodomu iefiltrēt augstākajā radīšanas līmenī, tādējādi aktivizējot lauku, kurā viss ir neierobežoti saistīts.

Nodoms bruģē ceļu, pa kuru bez piepūles, pretrunām un spontāni savu izpausmju meklējumos plūst neierobežoto iespēju. Tev tikai jāraugās, lai tavs nodoms nestu labumu cilvēcei. Ja tu dzīvo saskaņā ar septiņiem garīgajiem veiksmes likumiem, tas notiek pats no sevis.

Vēlmes patiesais spēks slēpjas nodomā. Nodoms pats par sevi ir ļoti spēcīgs un ietekmīgs, jo nodoms ir vēlme, kurai nav raksturīga orientācija uz rezultātu. Vēlme viena pati ir vāja un nespēcīga, jo vairumam cilvēku tā ir kaut

kam pieķērusies. Nodoms ir visiem garīgajiem likumiem, bet jo īpaši septītajam garīgajam veiksmes likumam — nepieķeršanās likumam pakļāvušies vēlme.

Ja nodomu pavada nepieķeršanās, apziņa ir koncentrēta uz dzīvi šeit un tagad. Darbība, kas veikta ar tagadnes apziņu, ir ļoti iedarbīga. Tavs nodoms ir vērsts uz nākotni, bet uzmanība pievērsta tagadnei. Ja vien tava uzmanība ir pievērsta tagadnei, tavs nodoms atradīs izpausmi nākotnē, jo nākotne dzimst tagadnē. Tev neatliek nekas cits kā pieņemt tagadni tādu, kāda tā ir. Pieņem tagadni un domā par nākotni. Ar nodomu palīdzību, bet nepieķeroties rezultātam, tu vari veidot nākotni, bet tev nekādā gadījumā nevajadzētu pretoties tagadnei.

Pagātne, tagadne un nākotne ir apziņas īpašības. Pagātne ir atmiņas, nākotne — cerības, bet tagadne — apziņa.

Tāpēc laiks nav nekas cits kā domas. Kā pagātne, tā nākotne dzimst iztēlē. Reāla un nemirstīga ir tikai apziņā sakņotā tagadne.

Tā ir. Tā pastāv, un tajā slēpjas telpas, laika, gadījuma un enerģijas potenciāls.

Tagadne ir mūžīgs iespēju lauks, kas izpaužas kā abstrakts spēks gaismas, siltuma, elektrības, magnētisma vai gravitātes veidā. Šo spēku nav nedz pagātnē, nedz nākotnē. Tie pastāv tikai tagadnē. Šo spēku interpretācija ļauj mums izprast konkrētas parādības un formas.

Atmiņas par abstraktā spēka interpretāciju rada pagātnes pieredzi, cerības, ko liekam uz šī spēka interpretāciju, veido nākotni.

Un tās visas ir uzmanības un apziņas īpašības. Ja tās atbrīvo no pagātnes nastas, tagadnē notiekošā darbība kļūst par auglīgu augsni nākotnei.

Uz objektīvo tagadnes brīvību balstītais nodoms kalpo par katalizatoru, ar kura palīdzību var noteikt, vai notikumu, enerģijas, telpas un laika sajaukums ir proporcionāls un piemērots tam, lai radītu to, ko tu vēlies.

Ja tava apziņa ir koncentrēta uz dzīvi un šo brīdi, tad sairst un pazūd visi iedomātie šķēršļi, un vairāk nekā deviņdesmit procenti no visiem šķēršļiem ir iedomāti. Atlikušos piecus līdz desmit procentus šķēršļu ar mērķtiecīga nodoma palīdzību var pārvērst par iespējām.

Mērķtiecīgs nodoms ir nelokāmi uz mērķi centrēta uzmanība. Nodoms ir

mērķtiecīgs tikai tad, ja tu tik mērķtiecīgi nenovērs savu uzmanību no iecerētā rezultāta, ka strikti atsakies ļaut jebkādiem šķēršļiem iztērēt vai izšķīdināt savu uzmanību. Tava apziņa ir pilnīgi izslēgusi jebkādus šķēršļus, un, kaut arī tu esi kaislīgi nodevies savam mērķim, tavs miers nav satricināms. Bet to var panākt tikai ar apziņas, kas nekam nav pieķērusies, un mērķtiecīga, koncentrēta nodoma apvienojumu.

Iemācies izmantot nodoma spēku, un tu varēsi radīt visu, ko vien vēlies.

Protams, tu vari panākt vēlamo rezultātu arī pūloties un cenšoties, bet par to tev jāmaksā ar stresu, infarktiem un kompromisiem, kam pakļauta tavas imūnsistēmas darbība. Daudz vieglāk ir

izpildīt piecus nodoma un vēlmes likuma nosacījumus. Pildot šos nosacījumus vēlmju piepildīšanai, nodoms gūst spēku.

Tātad: Ieslīgsti tukšumā. Tas nozīmē, ka tev starp domām jāatrod klusums — tas tavas esības līmenis, kas ir tava patiesā būtība, un jāiekļūst tajā.

Kad esi atradis šo esības stāvokli, ļauj vaļu saviem nodomiem un vēlmēm. Šajā tukšumā nav domu, nav nodomu, bet, iznācis no tā un stāvot tukšuma un domu krustcelēs, radi nodomu. Ja tev ir vairāki mērķi, pieraksti tos, un paturi tos prātā, ieslīgstot tukšumā. Piemēram, ja tu vēlies, lai tev būtu veiksmīga karjera, ieslīgsti tukšumā ar nodomu veidot veiksmīgu karjeru, un šis nodoms tevi tur gaidīs īsa apziņas uzplaiksnījuma veidā. Ļauj šajā

laukā vaļu savām vēlmēm un nodomiem un tu būsi tos iedēstījis auglīgajā visu iespēju augsnē un varēsi gaidīt, kad, pienākot īstajam brīdim, tie sazels un izplauks. Tev nevajag izkašņāt šīs sēkliņas no augsnes, lai pārliecinātos, vai tās tiešām aug, vai arī priekšlaicīgi pieķerties to augļiem.

Viss, kas tev jādara, ir jāiesēj tās.

Meklē atskaites punktus sevī. Tas nozīmē savas patiesās esības apzināšanos.

Tas nozīmē sava gara un saiknes ar visu iespēju valstību apzināšanos. Tas nozīmē arī neskatīties uz sevi ar pasaules acīm, neļaut citu viedokļiem un kritikai sevi ietekmēt. Labs veids, kā pastāvīgi meklēt atskaites punktus tikai un vienīgi sevī, ir turēt savas vēlmes pie sevis. Nestāsti par tām cilvēkiem, kuriem nav tādu pašu vēlmju kā tev un kuri nav ar tevi cieši

saistīti.

Nepieķeries rezultātam. Tas nozīmē atsacīšanos no stūrgalvīgas pieķeršanās kādam noteiktam rezultātam un vadīt dienas viedā neziņā. Tas nozīmē baudīt katru savas dzīves ceļojuma brīdi arī tad, ja rezultāts nav zināms.

5) Ļauj, lai Visums tiek galā ar niansēm. Tiklīdz tavi nodomi un vēlmes ir iesēti minētajā tukšuma telpā, tām piemīt bezgalīgais organizējošais spēks. Ļauj, lai šis spēks tiek galā ar niansēm tavā vietā.

Neaizmirsti, ka tava patiesā būtība sastāv no tīra gara. Lai ietu kur iedams, ņem līdzi apziņu, ka tava būtība sastāv no gara, ļauj vaļu savām vēlmēm, un neaizmirsti, ka par sīkumiem parūpēsies

Visums.

NODOMA UN VĒLMES LIKUMA ĪSTENOŠANA Es īstenošu nodoma un velmēs likumu, apņemoties, ka: Es izveidošu savu vēlmju sarakstu.

Es vienmēr ņemšu šo sarakstu sev līdzi.

Pirms nodoties klusumam un meditācijai, es ieskatīšos savu vēlmju sarakstā. Es ieskatīšos tajā katru vakaru pirms gulētiešanas. No rīta pamodies, es pārlasīšu šo sarakstu.

Es ļaušu vaļu šajā sarakstā iekļautajām vēlmēm un uzticēšu tās radīšanas klēpim, paļaujoties uz to, ka pat tad, kad man it kā neveicas, viss notiek tā, kā tam jānotiek, un ka Visuma plānā man paredzētas shēmas, kas ir daudz labākas

par tām, kuras pats sev esmu izplānojis.

Es atgādināšu sev, ka man jārīkojas, domājot par šo brīdi. Es neļaušu šķēršļiem patērēt un izšķīdināt savu tagadnei pievērsto uzmanību. Es pieņemšu tagadni tādu, kāda tā ir, bet nākotnei veltīšu savu labākos nodomus un dziļākās vēlmes.

6 NEPIEĶERŠANĀS LIKUMS Nepieķeršanās slēpj sevi neziņas viedumu... neziņas viedumā apslēpta neatkarība no pagātnes, no zināmā, iespēja izkļūt no pagātnes apstākļu cietuma.

Ar vēlmi iekļūt nezināmajā un visu iespēju valstībā mēs paļaujamies uz

radošo prātu, kas vada Visuma deju.

Kā divi zelta putni, kas sēž viena koka zaros, vispatiesākie draugi cilvēka ego un būtība mājo vienā ķermenī.

Pirmais bauda kā rūgtos, tā saldos augļus, bet otrs vēro bez mazākās pieķeršanās.

(Mundaka upanišada) Sestais garīgais veiksmes likums ir nepieķeršanās likums. Šis likums paredz, ka, lai materiālajā Visumā kaut ko iegūtu, tev jāatturas no pieķeršanās šai lietai vai parādībai. Tas nenozīmē, ka tev jāatsakās no nodoma īstenot savu vēlmi. Tev nav jāatsakās nedz no nodoma, nedz no vēlmes. Tu tikai nedrīksti pieķerties rezultātam. Šādai attieksmei ir ļoti liels spēks.

Jau tajā pašā brīdī, kad tu beidzot būsi atbrīvojies no pieķeršanās rezultātam un ja tavs nodoms būs mērķtiecīgs, tava vēlme piepildīsies. Ja tu neesi pieķēries rezultātam, tu vari iegūt visu, ko vien vēlies, jo nepieķeršanās nav nekas cits, kā nesatricināma ticība savai patiesajai būtībai.

Pieķeršanās, savukārt, ir balstīta uz bailēm un nedrošības sajūtu, bet vajadzības pēc drošības — uz savas patiesās būtības nepazīšanu. Turības, pārticības un citu materiālo vērtību avots ir būtība — apziņa, kas zina, kā piepildīt ikvienu vēlmi. Viss pārējais — automašīnas, mājas, nauda, drēbes, lidmašīnas — ir tikai atribūti. Šie atribūti ir nepastāvīgi, tie nāk un iet. Tveršanās pie šiem atribūtiem ir kā apmešanās uz

kartes, nevis konkrētā vietā. Tie rada nemieru un beigu beigās cilvēks jūtas sekls un iztukšots, jo tu esi pārdevis savu būtību, pretī saņemot būtības atribūtus.

Pieķeršanās saknes ir meklējamas apziņas nabadzībā, jo cilvēks parasti pieķeras atribūtiem un simboliem.

Nepieķeršanās ir tas pats, kas apziņas bagātība, jo nepieķeršanās dāvā radošu brīvību. Prieks un smiekli apciemo tikai to, kas rīkojas bez pieķeršanās rezultātam.

Un tad arī turības atribūti rodas paši no sevis, neprasot no tevis vismazāko piepūli. Tie, kuri nespēj atsacīties no pieķeršanās, ir bezpalīdzības, bezcerības, pasaulīgu vajadzību, sīkumainu bažu, klusa izmisuma un nopietnības gūstekņi. Visas šīs parādības ir mūsu viduvējās ikdienišķības un trūcīgās

apziņas pazīmes.

Patiesi bagāta apziņa nozīmē spēju iegūt visu, ko vēlies un kad vien vēlies, pieliekot minimālas pūles. Lai tu varētu balstīties uz šo pieredzi, tev jābalstās uz viedo neziņu. Un šajā neziņā tev pavērsies iespējas radīt visu, ko vēlies.

Cilvēki nespēj vien beigt meklēt drošību, bet ar laiku tu sapratīsi, ka drošības meklējumiem ir ļoti gaistoši panākumi. Pieķeršanās naudai ir nedrošības pazīme. Tu vari teikt: "Kad man būs X dolāru, varēšu justies droši.

Tad vecumdienās es būšu materiāli neatkarīgs un varēšu darīt to, ko vēlos."

Bet tā nekad nenotiek. Nekad.

Tie, kas meklē drošību, dara to visu mūžu un tā ari neatrod. Tā ir izvairīga un īslaicīga, jo nauda vien nespēj sniegt

drošības sajūtu. Neatkarīgi no tā, cik daudz naudas ir tavā bankas kontā, pieķeršanās naudai vienmēr ir saistīta ar nedrošības sajūtu. Patiesībā visbagātākie pasaules cilvēki izjūt visspēcīgāko nedrošības sajūtu.

Drošības meklējumi ir iluzori.

Saskaņā ar senajām garīgajām tradīcijām risinājums ir viedajā nedrošībā jeb viedajā neziņā. Drošības un skaidrības meklējumi nav nekas cits kā pieķeršanās zināmajam un pazīstamajam. Ko mēs apzīstam un zinām? Mēs pazīstam savu pagātni. Pazīstamais un ierastais ir cietums ar pagātnes apstākļu restēm. Tajā nav iespējama izaugsme. Un kur nav izaugsmes, tur ir stagnācija, entropija, nekārtība un pagrimums.

Savukārt, neziņa ir laba augsne

radošajam potenciālam un brīvībai.

Nezināšana nozīmē katru mirkli sastapt kaut ko jaunu, nezināmu. Nezināmais ir vienmēr svaigā, vienmēr jaunā un vienmēr jaunām izpausmē atvērtā visu iespēju valstība. Ja nebūtu neziņas un nezināmā, dzīve būtu garlaicīgs novecojušu atmiņu atkārtojums. Pagātnes upuru galvenais mocītājs ir tā viņu personības daļa, kas palikusi pāri no vakardienas.

Atsakies no pieķeršanās zināmajam un pazīstamajam, dodies pretī nezināmajam un tu nokļūsi visu iespēju valstībā. Daļa no vēlmes un gatavības saskarties ar nezināmo ir viedā neziņa. Tas nozīmē, ka ikviens tavas dzīves mirklis būs satraucošs un noslēpumains piedzīvojums. Tu iepazīsi dzīves prieku un sava gara burvību,

līksmību, mundrumu un gaviles.

Katra diena visu iespēju valstībā tev var nest satraucošus piedzīvojumus. Ja jūti sevī neziņu, zini, ka tu esi uz pareizā ceļa un nepadodies. Tev nebūt nevajag skaidri zināt, ko tu darīsi nākamajā nedēļā vai gadā, jo, ja tu nekļūdīgi zināsi, kam jānotiek un pieķersies gaidāmajam, tu vari palaist garām ļoti daudz iespēju.

Viena no visu iespēju valstības iezīmēm ir bezgalīgs un neierobežots samērs. Šajā valstībā var rasties bezgalīgi daudz telpisku un laicīgu notikumu, pateicoties kuriem, iespējams sasniegt plānoto rezultātu. Bet, ja tu esi kaut kam pieķēries, tavi nodomi neizbēgami sāk riņķot pa apli nemainīgā prātā un tu zaudē elastību, kreativitāti un spontānumu, kas raksturīgi visu iespēju valstībai. Ja tu esi

kaut kam pieķēries, tava vēlme zaudē elastību un mainīgumu, iesalst nekustīgā masā un traucē radošajam procesam.

Kas attiecas uz mērķu noteikšanu, nepieķeršanās likums nav pretrunā nodoma un vēlmes likumam. Tev vēl aizvien padomā ir virzīties noteiktā virzienā, tev vēl aizvien ir noteikts mērķis. Taču ceļā no punkta A līdz punktam B ir bezgalīgi daudz iespēju. Ja tu ļaujies neziņai, tu vari mainīt virzienu, ja pēkšņi tev radies augstāks ideāls vai kaut kas šķiet aizraujošāks un interesantāks. Ļaujoties neziņai, tu vairs necentīsies par katru cenu īstenot savu problēmas atrisināšanas modeli un nepalaidīsi garām iespējas.

Nepieķeršanās likums veicina izaugsmes procesu. Ja tu esi izpratis šo

likumu, tu vairs nejūti vajadzību par katru cenu atrisināt problēmu, jo tā tu vari radīt tikai jaunas problēmas. Pievērs uzmanību nezinās stāvoklim. Gaidot, kamēr problēmas atrisinājums atnāks pie tevis no haosa un jucekļa, tu esi pakļauts neziņai, taču risinājums, kas iznirst no haosa, ir pasakains un burvīgs.

Neziņas laukā gatavība notiekošajam satiekas ar tavu mērķi un nodomu un ļauj tev izmantot iespēju. Kas ir iespēja? Katrā problēmā, ar ko tu savā dzīvē saskāries, slēpjas iespēja. Katra problēma ir iespēja kaut ko iegūt. Ja tu dzīvo ar šādu uztveri, tu esi atvērts neskaitāmām iespējām un ar tevi var notikt noslēpumainais, brīnumainais, aizraujošais un neparastais.

Uz visām problēmām, kas atgadās

tavā dzīvē, tu vari skatīties kā uz iespējām, no kurām tu vari kaut ko gūt.

Viedas neziņas stāvoklis ļauj tev nepalaist šīs iespējas garām. Risinājums pats atnāks pie tevis, ja vien tu būsi gatavs izmantot iespēju.

Cilvēki bieži piemin "veiksmi".

Veiksme ir iespējas sastapšanās ar to izmantot gatavu cilvēku. Ja tam vēl pievienojas modrība pret to, kas notiek haosā, pats no sevis parādās kā tev, tā citiem cilvēkiem labvēlīgs un attīstību veicinošs risinājums. Un šī veiksmes recepte ir balstīta uz nepieķeršanās likumu.

NEPIEĶERŠANĀS LIKUMA ĪSTENOŠANA Es īstenošu nepieķeršanas likumu,

apņemoties, ka: Šodien es nekam nepieķeršos. Ļaušu sev un citiem būt tādiem, kādi viņi ir. Es neuztiepšu savu viedokli par to, kā vajadzētu būt. Es necentīšos par katru cenu rast problēmu risinājumus, tādā veidā tikai radot jaunas problēmas. Es piedalīšos notiekošajā, atsakoties no pieķeršanās. Šodien es ļaušos neziņai un apzināšos, ka tā ir svarīga manas pieredzes daļa. Mana vēlme pieņemt neziņu ļaus problēmu risinājumiem pašiem iznirt no jucekļa, nekārtības un haosa. Jo neskaidrāks man kaut kas šķitīs, jo drošāk es jutīšos, jo neziņa ir ceļš uz brīvību. Es atradīšu drošību viedajā neziņā.

Es došos iekšā visu iespēju valstībā un priecāšos par iespējamajiem

piedzīvojumiem, kas var notikt, ja būšu atvērts bezgalīgi daudzajām iespējām.

Visu iespēju valstībā mani gaida prieks, piedzīvojumi, brīnumi un dzīves mistērija.

7 DHARMAS JEB DZĪVES MĒRĶA LIKUMS Katram ir kāds dzīves uzdevums... kāda vienreizēja dāvana vai talants, ko dot citiem.

Ja mēs izmantojam savu talantu, lai kalpotu citiem, mēs iepazīstam arī paši sava gara ekstāzi un triumfu, kas ir visu mērķu mērķis.

Kad tu strādā, tu esi stabule, caur kuras sirdi plūstot stundu čuksti

pārvēršas par mūziku. ...Ko nozīmē strādāt ar mīlestību?

Tas nozīmē aust audumu no savas sirds pavedieniem, it kā tavu mīļoto nāktos tērpt šai audumā.

(Halīls Džibrāns, "Pravietis") Septītais garīgais likums ir dbarmas likums. Vārds "dharma" tulkojumā no sanskrita nozīmē "dzīves mērķis."

Dharmas likumā teikts, ka mums dota mūsu fiziskā izpausme, lai mēs varētu izpildīt savu uzdevumu. Visu iespēju valstība pēc savas būtības ir dievišķa.

Dievišķais ieguvis cilvēka veidolu, lai veiktu kādu uzdevumu.

Saskaņā ar šo likumu tev ir piemīt unikāls talants, kas jāizmanto unikālā veidā. Noteikti ir kaut kas, ko tu vari

izdarīt labāk nekā jebkurš cits pasaulē.

Katram unikālajam talantam un tā izmantošanai ir ari īpašas vajadzības. Ja tās atbilst tava talanta radošajai izpausmei, rodas dzirkstele, no kuras var rasties turība un pārticība. Izmantojot savu talantu, lai piepildītu savas vajadzības, tu radi turību un vairo pārticību.

Ja bērniem jau mazotnē iemācītu šādu uztveri, mēs redzētu, kādu iespaidu tā atstāj uz viņu dzīvi. Saviem bērniem es to iemācīju. Es nepārtraukti atkārtoju, ka viņu esībai ir kāds iemesls, kas viņiem pašiem jānoskaidro. Viņi to dzirdēja no četru gadu vecuma. Šajā pašā laikā es viņiem mācīju arī meditēt un teicu: "Es negribu, lai jūs jebkad uztrauktos par iztikas pelnīšanu. Ja pieauguši jūs nespēsiet paši nopelnīt sev iztiku, es jūs

uzturēšu, tāpēc neraizējieties par to. Es negribu, lai skolā jūs par katru cenu censtos būt labākie. Es negribu, lai jūs par katru cenu censtos nopelnīt tikai labas atzīmes un iestāties labākajās universitātēs. Bet es gribu, lai jūs reizēm sev pajautātu: "Kā es varu kalpot cilvēcei, izmantojot savu talantu?" Jo jums noteikti ir kāds talants, kura nav nevienam citam, un tikai jūs spējat likt to lietā." Un gala rezultātā viņi mācījās labākajās skolās, pelnīja tikai labas atzīmes un kā studenti jau spēja sevi pilnībā materiāli nodrošināt, jo viņi centās izzināt, ko viņi var dot. Un tā jau ari ir dharmas likuma būtība.

Dharmas likumam ir trīs daļas.

Pirmā paredz to, ka ikviens no mums

dzīvo šajā pasaulē, lai izprastu savu patieso būtību, lai pats nonāktu pie secinājuma, ka mūsu patiesā būtība ir garīga, ka mēs patiesībā esam garīgas būtnes un ka mūsu fiziskais ķermenis ir tikai izpausmes veids. Mēs neesam cilvēki, kas laiku pa laikam gūst garīgu pieredzi. Gluži pretēji — mēs esam garīgas būtnes, kas laiku pa laikam gūst cilvēcisku pieredzi.

Mums katram dots uzdevums atrast un izprast savu garīgo būtību. Tas ir pirmais solis ceļā uz dharmas likuma īstenošanu. Katram pašam no mums jāapzinās, ka mūsos ir dieva vai dievietes embrijs, kas grib piedzimt, lai mēs varētu paust savu dievišķumu.

Otrais solis ceļā uz dharmas likuma īstenošanu ir mūsu unikālo talantu

izmantošana. Dharmas likumā teikts, ka ikvienam cilvēkam piemīt kāds unikāls talants. Tev ir talants, kuram ir tik unikāla izpausme, ka uz šīs planētas nav neviena, kuram būtu šis talants un kurš prastu to likt lietā. Tas nozīmē, ka ir kaut kas, ko tu vari darīt labāk nekā jebkurš cits uz šīs planētas. Un to darot, tu aizmirsti par laiku. Sava unikālā talanta vai, kā tas ir vairumā gadījumu, talantu īstenošanas procesa laikā tavu apziņu neierobežo laiks.

Trešais solis ceļā uz dharmas likuma īstenošanu ir kalpošana cilvēcei.

Tas nozīmē kalpot saviem līdzcilvēkiem un uzdot sev jautājumu: "Kā es varu palīdzēt? Kā es varu palīdzēt visiem tiem cilvēkiem, kurus pazīstu?" Apvienojot spēju īstenot savu unikālo talantu ar

kalpošanu cilvēcei, tu dzīvo pilnīgā saskaņā ar dharmas likumu. Ja tam visam pievienojas sava garīguma, visu iespēju valstības izpratne, tad nav iespējams negūt neierobežotu pārticību, jo tas ir vienīgais veids, kā pie tās tikt. Šī pārticība nav īslaicīga un pārejoša. Pateicoties tavam unikālajam talantam, veidam, kādā tu to izmanto, kalpošanai un palīdzībai taviem līdzcilvēkiem, ko tu veicini, uzdodot jautājumu: "Kā es varu palīdzēt?" un nevis "Kāds man no tā labums?", tā ir ilgstoša un noturīga.

Jautājums "kāds man no tā labums?" ir raksturīgs ego iekšējam dialogam, jautājums "Kā varu palīdzēt?" — gara iekšējam dialogam. Gars ir tā apziņas daļa, kura cilvēkam liek apzināties savu

saistību ar Visumu. Pārstājot uzdot jautājumu "kāds man no tā labums?" un tā vietā jautājot "kā es varu palīdzēt?", tu no ego līmeņa automātiski noklusti gara līmenī. Vislabāk garīgo līmeni var sasniegt meditējot, taču arī ar jautājuma "kā es varu palīdzēt?" palīdzību tu vari piekļūt garam — tai tavas apziņas daļai, kas ļauj tev just saikni ar Visumu.

Ja tu vēlies gūt maksimālu labumu no dharmas likuma, tev jāapņemas, sakot: piekopjot garīgumu, es meklēšu savu augstāko būtību, kas stāv pāri ego; es atklāšu savus unikālos talantus, un to darīšu ar baudu, jo baudu man sagādās apziņas neierobežotība laikā, kas man ļaus sasniegt svētlaimi; Es uzdošu sev jautājumu, kā es vislabāk varu kalpot cilvēcei. Es

atbildēšu uz šo jautājumu un tad sākšu rīkoties. Es izmantošu savu talantu, lai kalpotu saviem līdzcilvēkiem. Savas vēlmes es apvienošu ar palīdzību un kalpošanu citiem.

Apsēdies un pieraksti atbildes uz diviem jautājumiem: Ja tev būtu pietiekami daudz naudas, ja tev būtu visa pasaules nauda un pietiekami daudz laika, ko tu darītu?

Ja tu izvēlētos darīt to, ko pašlaik dari, tad tu esi atradis savu dharmu, jo tu savu darbu veic ar mīlestību un tu izmanto tikai tev vienam dotos talantus. Un tad uzdod sev otru jautājumu: Kā es vislabāk varu kalpot cilvēcei? Atbildi uz šo jautājumu un sāc rīkoties.

Atklāj savu dievišķumu, atklāj savu unikālo, tikai tev doto talantu, izmanto to,

lai kalpotu cilvēcei, un tev būs viss, ko vien vēlies. Kad tavas radošās izpausmes saskan ar cilvēces vajadzībām, tad labklājība pati atradīs savu izpausmi un iegūs savu materiālo formu. Tu sāksi just, ka tava dzīve ir brīnumaina dievišķā izpausme, un ne jau tikai reizēm, bet visu laiku. Tu zināsi, kas ir patiess prieks, un kas — patiesa veiksme, jo kā viens, tā otrs ir tava gara triumfs.

DHARMAS JEB DZĪVES UZDEVUMA LIKUMA ĪSTENOŠANA Es īstenošu dharmas jeb dzīves uzdevuma likumu, apņemoties, ka: Šodien es lološu dievu vai dievieti, kuras iedīgļi slēpjas dziļi manā dvēselē.

Es pievērsīšu uzmanību šim garam manī, kas dod dzīvību gan manam prātam, gan ķermenim. Es modināšu sevi dziļajam

mieram, kas ir manā sirdī. Laika ierobežotajā pieredzē mani pavadīs mūžīgās esības apziņa.

Es izveidošu savu unikālo talantu sarakstu. Un otru sarakstu ar to, ko man patīk darīt, izmantojot savu talantu. Liekot lietā talantu un kalpojot cilvēcei, es zaudēju laika izjūtu un kā manā, tā manu līdzcilvēku dzīvē ienāk pārticība.

Katru dienu es sev uzdošu jautājumus "Kā es varu palīdzēt?" un "Kā es varu kalpot?" Atbildes palīdzes man ar mīlestību kalpot saviem līdzcilvēkiem.

Nobeigums Es gribu zināt Dieva domas... viss pārējais ir sīkumi.

(Alberts Einšteins) Visuma prāts ar milzīgu precizitāti un

nelokāmu gudrību vada visu, kas notiek uz miljardiem galaktiku. Tā ir augstākā un absolūtā gudrība, un tā ir ikvienā dzīvības pavedienā: no vismazākā līdz vislielākajam, no atoma līdz kosmosam.

Viss, kas pastāv, ir šīs gudrības izpausme. Šī gudrība darbojas, balstoties uz septiņiem garīgajiem veiksmes likumiem.

Katra cilvēka šūna darbojas saskaņā ar šiem likumiem. Katra šūna neatkarīgi no tā, kurā ķermeņa daļā tā atrodas, ir dzimusi visu iespēju valstībā. DNS ir ļoti labs visu iespēju piemērs: tā ir visu iespēju materiālā izpausme. Katrā šūnā DNS darbojas savādāk, lai izpildītu konkrētās šūnas īpašās vajadzības.

Katra šūna pilda arī došanas likumu. Šūna var dzīvot un būt vesela tikai tad, ja tā ir līdzsvarā. Līdzsvars izpaužas kā

piepildījums un harmonija, un to var panākt ar nemitīgu došanu un ņemšanu.

Katra šūna dodot atbalsta citu šūnu un kaut ko saņem no pretī. Šī plūsma starp šūnām nekad neapstājas. Bez šīs riņķošanas šūnas nevarētu pastāvēt.

Katra šūna darbojas arī saskaņā ar karmas likumu, jo tā ir spējīga pareizi reaģēt uz jebkuru situāciju.

Sūnas īsteno arī minimālas piepūles likumu. Tās klusi un produktīvi dara savu darāmo, pašas būdamas mierīgas un tomēr gatavas uz visu.

Runājot par nodoma un vēlmes likumu, katras šūnas nodoms paļaujas uz neierobežoto organizējošo dabas gudrības spēku. Pat visvienkāršākais nodoms, piemēram, cukura molekulas metabolizācija, aizsāk veselu virkni

organisma darbību — pareizajā brīdī jāsaražo noteikts skaits hormonu, lai cukura molekulu pārvērstu par enerģiju.

Un katra šūna darbojas arī saskaņā ar nepieķeršanās likumu. Tās nekad nav pieķērušās savu darbību rezultātam. Tās neminstinās un nekavējas, jo katra darbība balstīta uz dzīves un tagadnes apziņu.

Katra šūna īsteno arī dbarmas likumu. Katrai jāapzinās sava būtība, sava izcelsme, tai jākalpo citām šūnām un jāīsteno tikai viņām vien dotie talanti.

Visas šūnas ir dzimušas visu iespēju valstībā. Un, tā kā tās ir saslēgtas ar šo kosmisko datoru, tām ir iespējams izmantot savu talantu bez pūlēm un aizmirstot par laiku. Tikai izmantojot savus talantus, tās var saglabāt pašas savu

un visa organisma līdzsvaru. Ikviena ķermeņa šūna uzdod jautājumu "kā es varu palīdzēt?" Sirds šūnas vēlas palīdzēt imūn-sistēmas šūnām, kuras savukārt grib palīdzēt kuņģa un plaušu šūnām, bet smadzeņu šūnas palīdz un ieklausās pilnīgi visās šūnās.

Mūsu organisma šūnu piemērs ļauj mums saskatīt visneparastāko un reizē visiedarbīgāko septiņu garīgo veiksmes likumu izpausmi. Tā ir dabas gudrības izpausme. Tās jau arī ir Dieva domas, un viss pārējais ir sīkumi.

Septiņi garīgie veiksmes likumi ļaus tev iepazīt pašam sevi. Ja tu rīkosies saskaņā ar grāmatā sniegtajiem ieteikumiem, tu sapratīsi, ka vari gūt visu, ko vēlies — bagātību, naudu un veiksmi, visu, ko vēlies. Tavā dzīvē vairosies

prieks un labklājība, jo šie likumi ir arī garīgie dzīves likumi, kas dzīvošanu padara tā vērtu.

Likumus vēlams piemērot šādā secībā, kas ļaus jums tos arī labāk atcerēties: visu iespēju likumu var izprast ar klusuma, meditācijas, ne-vērtēšanas, saskarsmes ar dabu palīdzību, taču to īsteno ar došanas likumu. Tev jāiemācās dot to, ko tu pats meklē. Ja tu tiecies pēc bagātības, sniedz to citiem, ja pēc naudas — dod naudu, ja meklē mīlestību, atzinību un sirsnību — dod arī tu pats mīlestību.

Pildot došanas likumu, tu sāc pildīt arī karmas likumu. Tu radi labu karmu, un laba karma dzīvi padara vieglāku. Tu pamanīsi, ka vēlmju piepildīšana vairs neprasīs no tevis tik daudz pūļu, un tu automātiski izpratīsi minimālas piepūles

likumu. Kad viss notiek viegli un neprasa piepūli, tu sāc izprast arī nodoma un vēlmes likumu. Minimāla piepūle vēlmju īstenošanā atvieglo nepieķeršanās likuma īstenošanu.

Visbeidzot, kad esi sācis izprast visus šos likumus, tu vari sākt domāt par savas dzīves uzdevumu, kas ved tevi arī p i e dharmas likuma. Ar šī likuma palīdzību, izmantojot savus unikālos talantus un palīdzot piepildīt līdzcilvēku vajadzības, tu pats sāc radīt visu, ko vēlies. Tu kļūsti bezrūpīgs, priecīgs, un tava dzīve kļūst par patiesas mīlestības izpausmi.

Mēs esam ceļotāji, kas devušies kosmiskā ceļojumā — zvaigžņu putekļi, kas griežas un dejo bezgalības virpuļos un

mutuļos. Dzīvība ir mūžīga, bet tās izpausmes — nīcīgas, īslaicīgas un pārejošas. Budisma pamatlicējs Gautama Buda reiz teicis: "Mūsu esība ir tikpat īsa cik rudenīgie mākoņi.

Es raugos, kā dzimst un mirst būtnes, un man liekas, ka es skatos deju.

Dzīve ir kā zibens atspulgs debesīs, tā aizplūst kā straume no stāva kalna."

Uz brīdi mēs esam apstājušies, lai satiktu cits citu, lai iepazītos, lai mīlētu, lai dalītos cits ar citu. Šis mirklis ir dārgs, bet tas nav bezgalīgs. Tas ir mirklis mūžībā. Rūpējoties cits par citu, daloties sirdsmierā un mīlestībā, mēs cits citam dāvāsim prieku un nodrošināsim pārticību.

Un tad mēs varēsim teikt, ka ir bijis vērts piedzīvot šo mirkli.

Par autoru Dīpaks Čopra ir pasaulē plaši pazīstams prāta un ķermeņa dziedniecības un cilvēka spēju atklāšanas speciālists.

Viņš ir daudzu ļoti populāru grāmatu, tostarp "Ķermenis, kas nenoveco", "Mūžīgais prāts: kvantu dziedniecība" un "Kā dzīvot pārticībā" autors. Dīpaks Čopra radījis arī neskaitāmas audio un video programmas, kas propagandē veselīgu dzīvesveidu un labklājību.

Viņa grāmatas tulkotas vairāk nekā divdesmit piecās valodās, un viņš bieži uzstājas ar priekšlasījumiem Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā, Indijā, Eiropā, Japānā un Austrālijā. Pašlaik Dīpaks Čopra ir Sandjego Prāta un

ķermeņa dziedniecības un cilvēka potenciāla institūta izpilddirektors.