Seviski svarigu lietu izmekletajs - Anatolijs BEZUGLOVS

Annotation

Anatolijs BEZUGLOVS Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs RĪGA «LIESMA» 1985 No krievu valoda tulkojusi Regīna Frankenšleine Mākslinieks Imanls Kicpica Tulkojums latviešu valodā, izdevniecība «Liesma», 1985 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

A.BEZUGLOVS Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs

Vienmēr esmu apskaudis sporta līdzjutējus. Sai skau​dībā bija kas patiesi dziļš un liktenīgs.

Viņiem ir spēcīga aizmugure. Par viņiem īpaši rūpējas. Paraugieties, kādi milzīgi stadioni viņiem tiek celti — tajos var ietilpināt paprāvas pilsētas iedzīvotājus (pat valstiņas, piemēram, Monako), kādas sporta pilis!

Reizēm man liekas, ka televīzija izgudrota speciāli viņiem. Ja neticat, papētiet televīzijas programmu! Reti kāda diena paiet bez futbola vai hokeja, vai ūdenspolo, sambo cīņas, svarcelšanas…

Bet dažu labu dienu iekrīt pat vairāki mači uzreiz.

Mana nenovīdība nerimst tāpēc, ka arī man piemīt kaislība, ar kuru sirgst diezgan daudz ļaužu. Par to viegli var pārliecināties: pamēģiniet dabūt biļetes uz Lielo teātri, kad Zizeles lomā ir Bessmertnova, bet «Spartakā» dejo Maksimova un Vasiļjevs.

Kas gan var līdzināties sajūtai, kad tu, sažņaudzis rokā dārgo vienkāršā papīra gabaliņu, izej cauri neveiksminieku pūlim sava tempļa vārtos! Un, kā aizvien, kļūsti par vienreizējā, neatkārtojamā brīnuma liecinieku! Es nemaz nerunāju par pašu teātra gaisotni: svinīgu izrādes gaidīšanu, neaprakstāmu satraukumu.

Tieši tāpēc es nevarēju nenoklausīties Kibkalo «Figaro kāzas», man nebija tiesību to darīt.

Centrālajā teātru kasē biļešu, protams, nebija. Izmēģi​nāju laimi Lielā teātra kasēs. Arī tur — nekā.

Nu atlika piecelties pirms gaismiņas, paņemt taksometru (metro vēl bija slēgts) un braukt uz Lielā teātra kasēm. Šoferis, uzzinājis, uz kurieni ved tik agru pasažieri, aizdomīgi paskatījās uz mani. Bet, kad ieraudzīja pūli ar tādiem pašiem «nenormāliem» kā es, līdzjūtīgi nogrozīja galvu.

Pēc tam bija satraukums — vai būs biļetes? Biļetes bija, tikai uz izrādi, kura noliks pēc trim

nedēļām. Ari to varēja uzskatīt par veiksmi…

Izrādes dienā biju apģērbis godadrēbes jau no paša tita, tāpēc ka sešdesmit minūtēs, kas atlika no darba beigām līdz izrādes sākumam, nebija iespējams aizbraukt no Kalēju tilta ielas, kur es strādāju (KPFSR Prokuratūra), līdz Babuškinai (manai dzīvesvietai) un atpakaļ uz centi u. Par laimi, no manas iestādes līdz Lielajam teātrim ir desmit minūšu gājiens. Viss norisinājās, kā bija iece​rēts.

Pulksten četros piezvanīja Nadja un apvaicājās, vai nav nekas mainījies.

Nadja strādāja netālu. Modeļu namā. Mana pirmā (ļoti gribētos, lai paliktu arī pēdējā) nejaušā iepazīšanās. Māk​slas darbinieku nama restorānā. Cik reižu mēs netikām viens otram pasnieguši ikdienišķo ēdienu karti, pirms izlēmu ierunāties par ko citu, kam nebija nekāda sakara ar bifšteku un buljonu ar pīrādziņiem.

Viņai, izrādījās, arī bija vēlēšanās iepazīties tuvāk. Taču nezin kāpēc mūsu tērzēšana ievirzījās tādā plāksnē, ka es ilgi nevarēju tikt gudrs. Mana galda biedrene visu laiku vērsa sarunu uz to, ka viena celtniecības un montāžas pārvalde pastāvīgi rok tranšeju pie viņu mā​jas un bojā tālruņa kabeli.

Es ieminējos, ka vienkārši cilvēciski kontakti ir labāki par tālruņa sarunām. Taču viņa mala vienu un to pašu par kabeli, Celtniecības un montāžas pārvaldi… Atrisinājums nāca negaidīts: Nadja mani bija noturējusi par sakaru darbinieku. Jā, kādreiz taču prokurori nēsāja uzplečus. Tagad mums ir tikai pieticīgas zvaigznītes uz zunotnēm.

Uzzinājusi manu īsto profesiju, viņa sajuta pret. mani nepārprotamu respektu. Bet es nopriecājos par to, ka Nadia nav modeļu demonstrētāja. Patiešām, konstruktore modelētāja ar skaistu augumu — tas iedarbojas uz vīrieša iztēli, ja tas brīvs no ģimenes rūpēm. Tiesa, vēlāk noskaidrojās, ka viņa sākusi kā demonstrētāja. Kas tur liels — es arī uzreiz nekļuvu par izmeklētāju…

Tai dienā es apstiprināju, ka noruna paliek spēkā. Tas nozīmē, ka, atprasījusies no savas priekšnieces Agneses Petrovnas (ar viņu man iznāca iepazīties pa tālruni), Nadja brauks mājās pārģērbties, lai paspētu uz mūsu no​runāto satikšanās vietu pie kreisās malējās kolonnas.

Pulksten piecos man piezvanīja no slimnīcas. Otorino- laringologs, kas mani ārstēja, sacīja, ka nodaļā rīt atbrīvosies vieta. Man būtu jāpriecājas. Tā arī pateica pa tālruni, Bet, tiklīdz noliku klausuli, sajutu nepatīkamu dzestrumu. Kāds gan var būt prieks, ja tev līdīs kaklā ar skalpeli? Br-r!

Ko lai iesāk, acīmredzot pienācis laiks doties izšķirošā kaujā.,.

Kad bija ceturksnis pāri pieciem, manā kabinetā ieskatījās Faina. Miniatūra būtne ar uzrautu degunteli un kastaņkrāsas sprodziņām. Republikas prokurora vietnieka sekretāre. Faina strādāja pavisam neilgi. Izkritusi iestāju eksāmenos Juridiskā institūta neklātienē, bet, tā kā jurisprudence viņai bijusi sirdslieta, viņa sākusi strādāt prokuratūrā.

Mugurā viņai bija vienkārša kleita. Viss viņā likās dabisks un cilvēcisks — gon vārdi, gfin uzvedība. No- . raudzīdamies viņā, es skumji nodomāju: vai tiešām arī viņa kādreiz kļūs pieklājīgi vēsa kā vairums sekretāru?

— īgor Andrejevič, īvans Vasiļjevičs lūdza, lai jūs darbdienas beigās iegriežaties pie viņa.

Mans tālrunis bieži vien ir aizņemts. Bet, ja esmu vajadzīgs priekšniecībai, Faina labprāt uzskrien divus stāvus augstāk pie manis.

Apmulst, piesarkst, tomēr atnāk. Tiesa, bufetē (ja man nav laika aiziet uz Mākslas darbinieku namu) nekad neapsēžas pie mana galdiņa. Brīnišķīgs iegansts joku dzīšanai. To ar lielāko prieku izmanto daži mani darba​biedri. Un liek meitenei sarkt.

Protams, no manas puses tā bija nodevība. Es sagrāvu mūsu draudzību ar visbarbariskāko paņēmienu. Bet varbūt arī viņas sapņus …

Sniedzu Fainai divas biļetes.

Vilkdama mugurā mētelīti, kas acīmredzot piTkts «Bērnu pasaulē», jo tāda izmēra apģērbus diez vai pār​dod pieaugušo veikalos, viņa, slēpdama no manis acis, jautā: — Kā es atradīšu šo cilvēku?

Ak vai! Patiešām delikāts jautājums. Es jutos gluži kā inkvizitors.

— Malējā kolonna pa kreisi. Nadežda Maksimovn*. Slaida. Gaišmate… Māsa… — Es izmisumā meloju. Taču no tā man kļūst nelabi ap dūšu. Viņas papēdīšu klaudzoņa izskan gaiteņa galā. Domās es soļoju viņai līdzi lejā, pa ielu, pie Centrālā universālveikala pagriežos uz teātra pusi. Klāt esmu. Viņa nebrīnās par manu nokavēšanos — tāds ir mans darbs. Pēc tam skriešus metos uz garderobi. Tad pa ovālajiem gaiteņiem.

Klāt arī beletāžas loža trešajā balkonā. Pamazām un svinīgi nodziest, lustras. Saldais klusuma mirklis, sa springts gluži kā stīga. Un, klau, — dziļā klusumā ieskanas dievišķīgs uvertīras fortissimo.

Atveras aiz​kars un…

— Ak tas esat jūs, Čikurov! — Ivans Vasiļjevičs apstājās pieņemamās telpas vidū un kādu brīdi lūkojās manī, kaut ko apsvērdams.

Viņš atvēra kabineta durvis un iegāja pirmais. Es viņam sekoju.

Mocarts izgaisa, kā nebijis. Es stāvēju pie prokurora vietnieka galda.

— Sēdieties! — Ivans Vasiļjevičs apsēdās savā vielā. Viņš joprojām norūpējies rauca pieri.

Mani darīja piesardzīgu uzruna ar «jūs». Prokurora vietnieks to lietoja tikai tad, kad bija ne visai apmierināts ar padotajiem. Es skatījos uz viņa matiem, kas bija pārsukāti no vienas plikā paura puses uz otru tik rūpīgi, it kā katrs matiņš precīzi zinātu savu vietu, un domāju, kur esmu nogrēkojies. Taču piepeši atskanēja negaidīts jautājums: — Kas tad tev uz sirds?.

«Tu» — nozīmēja labvēlību.

— Nevis man, bet jums, — es nomierinājies atbil​dēju.

— Jā, jā… — Viņš izņēma no seifa gaišzilo mapi — lietu. Tad apsvēra: lappušu simt, ne vairāk.

— Še, iepa​zīsties I — Vai steidzami?

— Steiga vajadzīga tikai pie blusu ķeršanas. Rīt no rīta sēdies klāt. Ar svaigu galvu. Vai neesi pārāk aiz​ņemts?

— Nē.

— Lai notiek, — viņš sacīja savā klusajā balsī un viegli nolieca galvu, likdams saprast, ka saruna bei​gusies.

Es atvadījos. Izgāju ārā. Citu norādījumu nebija. Ivans Vasiļjevičs, kā vienmēr, runāja tikai vienu reizi.

Pavisam biju piemirsis pasacīt, ka rīt mani gaida slimnīcas gulta. Atcerējos to tikai tad, kad iemetu savā seifā gaišzilo mapi, tā arī neieskatījies tajā.

Aiz loga jau dziļi bija sabiezējusi agrā rudens krēsla. Stiklā atspoguļojās mana modernākā svētku kaklasaite, spilgta, gluži kā tauriņš — mahaons. Nadjas dāvana.

Es sapratu, kāpēc Ivans Vasiļjevičs sākumā uzrunāja mani tik oficiāli — ar «jūs». Viņam patika, ja darbā ieradās, ģērbušies formas tērpā. Kaut arī pieļāva, ka ārpus prokuratūras sienām katram ir tiesības ģērbties, kā kuram patīk. Reiz gadījās, ka viņš noveda līdz asarām iepriekšējo sekretāri, — viņa bija ieradusies darbā īsā kleitiņā (tas notika vēl «mini» laikā). Atcerēdamās priekšnieka rājienu, meitene pat ārpus darbalaika at​teicās no modes.

Kādu izbrīnu radīja tas, ka Ivans Vasiļjevičs, izsmiedams sievietes, kuras, gribēdamas izlikties jaunākas, nekā bija, valkāja īsas kleitas, sacīja: — Gajinai, piemēram, tās piestāv. — Sekretāri sauca par Gaļinu. — Bet citām tās izskatās smieklīgi.

Izrādās, šoreiz viņu bija aizkaitinājusi mana kaklasaite … Bet vai viņš pats zina, kā man šodien netīšām nodarījis pāri?

Kad es gribu nomierināties, sāku domāt. Loģiski. Kurš īstenībā ir vainīgs — vai Ivans Vasiļjevičs?

Viņš pats tika aizturēts. Bet tie, kuri aizturēja viņu, varbūt bija spiesti to darīt kādu apstākļu dēļ. Taču savukārt šie apstākļi…

Es iesmējos. Reizēm pat loģika maz palīdz. Uzvar fakti. Galvenais šoreiz ir tas, ka nekad savā mūžā neredzēšu šāsdienas izrādi. Tā neatkārtosies. Jo nepatī- kaiiiāk tas ir tāpēc, ka esmu palaidis to garām tādas lie​tas dēļ, kura pavisam mierīgi varēja gaidīt līdz ritam Vakars man beidzās gluži kā jauneklim, kas bija ne​laimīgi iemīlējies.

Tai laikā, kamēr Nadja un Faina jūsmoja par operu, es godīgi izstāvēju rindu kafejnīcā., paēdu vakariņas, noslēdzis savu vecpuiša vakarēšanu ar kafijas tasīti.

Pēc tam stāvēju pie metro ieejas, cenzdamies nepalaist garām divu sieviešu stāvus: mazu, gandrīz mei​tēna — Fainas un mazliet garāko un slaikāko — Nad- jas stāvu.

Viņas pavīdēja skatītāju pūlī, kas plūda ārā no teātra. Fs metos viņām pakaļ, orientēdamies pēc skaistās, kuplās Nadjas frizūras. Sekretāres sabiedrībā rādīties neuzdrošinājos: ja nu Nadja jau ir atmaskojusi manus me​lus par mūsu šķietamo radniecību?

Ielēcis blakusvagonā, es neuzkrītoši novēroju viņas pa logu. Faina izkāpa ātrāk. Nadja palika viena.

Sa​meklēju viņas spožo mēteli citu — spilgtu un dažne​dažādu — vidū un devos pakaļ.

Panācu pie izejas no metro. Paņēmu zem rokas.

— Diezgan drosmīgi! — atskanēja dīvaina, zema balss. Taču roka neatrāvās nost. Maziiet zobgalīgi mani raudzījās sveša gaišmate.

Laikam jau es atvainojos. Katrā ziņā kaut ko ilgi murmināju. Pēc tam šaudījos pa laukumu, meklēdams Nadju.

Cik daudz bija gaišmatainu sieviešu! Slaidu. Sais riebīgajos, spīdīgajos mēteļos. Visa Maskava kā jukusi uz tiem. Šķendēdamies par šo modi, beidzot drūmi vilkos uz tālruņa automātu iepretim viņas mājai.

— Tu strādā? — nemaz nebrīnīdamās, Nadja jautāja.

— Jā, — es meloju, lūkodamies sestā stāva logā. — Vai saproti…

— Netaisnojies! Mēs taču esam vienojušies…— Vai tev patika?

— Biju gaidījusi ko vairāk. Bet vispār nekas… Igor, — es jutu, ka viņa smaida, — vai šī meitene nav tevī iemīlējusies?

— Ko tu iedomājies! — es droši sacīju. — Viņa taču tik jauniņa. Tādā vecumā mazliet patīk jebkurš…

— Augsta ranga vīrietis, — Nadja pabeidza. Un jautri iesmējās. Man likās, ka viņa ir greizsirdīga.

— Muļķības. Faina ir pati lēnprātība …

— Manu mīļo cilvēkdvēseļu pazinēj, sievietes sirds — tā ir viena vienīga mīkla.

— Ne lielāka par vīrieša sirdi, — es mēģināju atspēkot. Es ļoti gribēju pārtraukt šo sarunu. — Nadja, vai tu nebiji spīdīgā mētelī?

— Kas tad ir? . — Nekas. Es skumu pēc tevis un minēju, kā tu būsi ģēibusies.

— Jā, spīdīgā. Vai tā ir izmeklētāja intuīcija?

— Es tikai nodomāju: visa Maskava staigā šādos mēteļos… Bet tu taču esi modelētāja …

— Par to vērts padomāt, — pa pusei jokodamās, sa​cīja Nadja. — Vai rīt piezvanīsi?

— Noteikti. Jā, Nadja, man grib izgriezt mandeles…

— Vai tas ir briesmīgi? — Viņas balsī saklausīju ne​viltotu satraukumu.

— Nezinu. Pēc tam pastāstīšu.

— Piezvani! Noteikti…

Otrā rītā atskanēja tālruņa zvans. Es vēl nebiju pa​spējis novilkt, putekļu mēteli.

— Biedrs Cikurovs?

— Jā.

— Ivans Vasiļjevičs lūdza jūs, tiklīdz iepazīsieties ar lietu, ienākt pie viņa.

— Tiks izdarīts, — es sacīju.

Cauri ir. Mani meli atmaskoti, bet Faina izsvītrojusi inani no draugu saraksta. Man kļuva reizē gan smieklīgi, gan skumji. Vispār nepatīkami. Bet varbūt viss būs labi? Un atkal manās durvīs parādīsies sprogainā galviņa ar uzrauto degunteli? Paskatīsimies. Kāds no ievērojamiem rakstniekiem ir sacījis, ka sievietes nepiedo​dot. Tas bija, liekas, Dimā.

Pirms ķēros pie gaišzilā mapē iešūtās lietas pētīšanas, piezvanīju uz slimnīcu. Tas, ka šodien būšu aiz​ņemts visu dienu, zināms pavisam droši. Ārsts nebrī​nījās. Tas atkārtojās jau nez kuro reizi.

— Vai zināt, kas jūs sagaida? — viņš jautāja ne​laimi vēstošā mierā.

— Zinu. Reimokardīts. — Šo vārdu viņš manī bija iedzinis pamatīgi.

— īas labākajā gadījumā, — āists svinīgi deklarēja. — Vairāk pie manis nenāciet…

— Aiziešu gan.

Klausulē šņākuļoja. Pēc tam atskanēja īss jautājums: — Kad? — Rit, iespējams, ka pēc pāris dienām.

— Ak, Igor Andrejevič, Igor Andrejevič: .,.

Gaišzilajā mapē bija simt deviņas lappuses. Lieta par pašnāvību.

Pirms diviem mēnešiem Altaja novada Severoozerskas lajona Krilatojes ciemā izdarījusi pašnāvību padomju saimniecības bērnudārza audzinātāja Angelina Serge- jevna Zajeska, dzimusi 1947. gadā.

Altaja novada Prokuratūras vecākais izmeklētājs kon​statēja sekojošo: «Astotā jūlija vakarā pie dzīvesbiedriem V. Zaleska un A. Zajeskas bija atnācis ciemos padomju saimniecības šoferis S. Kolomoicevs, kuram līdzi bijusi pudele degvīna. To izdzēruši, Kolomoicevs un Zaļeskis gribēja iedzeršanu turpināt. A. Zajeska viņiem neļāva. Viņš uzkliedza sievai un devās ar Kolomoicevu uz tā mājām, pa ceļam pārtikas veikalā nopirkdami vēl vienu pudeli degvīna. To viņi izdzēra pie Kolomoiceva mājās. Pēc tam viņi vēl dzēruši spirtu, ko atraduši pie Kolomoiceva. Cik tā izdzēruši, viņi neatceras. Zaļeslds bija stipri piedzēries un palika nakšņot pie Kolomoiceva pils.

Matjušinas E. D, mājās, kur Kolomoicevs īrēja istabu. Otrā ritā, devītajā jūlijā, pamodušies Zaļeskis un Ko​lomoicevs nolēma aiziet pie A. Zaļeskas, lai atvainotos par vakardienas žūpošanu.

Kad pulkstenis rādīja pāri deviņiem no rīta (Zaļeskis atvēra durvis ar savu atslēgu), istabā uz grīdas pie gultas viņi atrada Zaļeskas līķi. Mirušās sievietes labā roka bija uz gultas. Viņai blakus atradās atvāzts bārdas nazis.

Uz Zaļeskas kakla rēgojās pamatīga brūce (lietas 4., 5. un 6. Ipp.).

Zaļeskis un Kolomoicevs izskrēja ārā un pasauca kaimiņus. Uz viņu kliedzieniem atskrēja R. Ifanova un J. Ribkins, kuri dzīvoja kaimiņos. Zaļeskis lūdza izsaukt ātro palīdzību. Taču Ribkins sacīja, ka ātro palīdzību saukt par vēlu, jāzvana uz miliciju. Kolomoicevs aizskrēja pēc milicijas nodaļas pilnvarotā. R. Ifanova otrā istabā uz galda atrada Zaļeskas pirmsnāves vēstuli, kas sākās ar vārdiem: «Mans mīļais! Es mīlēju Tevi…» (lietas 19., 20. un 21. lpp.).

Rajona prokuratūras izmeklētājs un Severoozerskas rajona Iekšlietu daļas operatīvā grupa, kuru izsauca milicijas nodaļas pilnvarotais jaunākais leitnants Liņovs, notikuma vietā ieradās pulksten divpadsmitos un trijās minūtēs…»

Pēc līķa apskates tiesu medicīnas eksperts konstatēja, ka Zaļeskas nāve iestājusies periodā no astotā jūlija pulksten divdesmit trijiem līdz devītā jūlija pulksten diviem. Pēc sekcijas tas apstiprinājies.

Tiesu medicīnas ekspertīzes slēdzienā tāpat tika norādīts, ka Zaļeska bijusi grūtniecības stāvoklī septītajā mēnesī.

Si vieta pasvītrota ar sarkanu zīmuli. Iznāk, ka tā bijusi divu cilvēku nāve.

Pirmsnāves vēstule. Trīs lapas no skolas burtnīcas ar līnijām. Vienāds, apaļīgs rokraksts — diez vai

mainī​jies no skolas gadiem.

«Mans mīļais! Es mīlēju Tevi tā, kā nevienu nekad netiku mīlējusi. Taču Tu kopš mūsu pirmās tikšanās dienas savas jūtas esi turējis it kā iegrožotas. Toreiz es vē! nesapratu, ka Tev ir grūti atklāt savu sirdi līdz galam. Tu šaubījies par mani, bet es šaubījos par Tevi. Tu reizēm mēdzi sacīt, nezinu, varbūt pa jokam, ka mani ne​precēšot. Taču es ticēju, ka būsim kopā, jo mīlēju Tevi.

Pārbaudījumi, kurus mums uzsūtījis liktenis, nav nokāvuši mūsu mīlestību. Esmu pārliecinājusies, ka Tn mīli mani dedzīgi, dari visu, lai es būtu laimīga. Sī ap ziņa nedod man mieru ne dienu, ne nakti… Man biji gadījies spert kļūmīgu soli, par to sevi ienīstu un nolādu. Tu mēdzi sacīt, ka tikai īstas jūtas iziet cauri vj- sām dzīves kolīzijām brīvas un tīras. Es gribēju ticēt, pārliecināt sevi, ka mana mīlestība tieši tāda arī ir. Taču tas, ko esmu izdarījusi, nedod man tiesības pielīdzināt savas jūtas Tavējām. Ja arī es būtu spējusi pārvarēt sevi, atbrīvoties, pacensties kļūt labāka, taš vairs nav iespējams. Visu laiku acu priekšā stāvēs atgādinājums par manu nodevību pret Tevi. Vēl jo vairāk, lai cik rūgti būtu atzīties, taču arī šeit — Krilatojes ciemā — es jūtos vainīga Tavā priekšā. Nemeklē vainīgos — es nespēju novērst nelaimi pati saviem spēkiem, lai kādi nebūtu apstākļi. Nevaru sev to piedot. It īpaši pašlaik, kad Tu esi līdzās un mīli mani. Man liekas, šie sraal- kiē, neredzamie mūsu garīgās radniecības pavedieni, kuri vienojuši divu cilvēku sirdis, ir sarauti. To izdarīšu es. Nu vairs nekas nav labojams. Bet, ja ari mēģinātu labot, rastos rupji mezgli, kuri katrreiz sāpīgi skartu sirdi. Nedrīkst dzīvot, mānot sevi, — tas nonāvēs arī iemīļotā cilvēka jūtas. Meli saēd mīlestība. Bez mīlestības izbalo visas dzīves krāsas.

Piedod man, manu mīļo, un uz neredzēšanosl Man nav tiesību izmantot svešas pasaules skaistumu, svešu mīlestību, nesaglabājot savu jūtu skaidrību. No sava likteņa neviens nevar izbēgt. Aizejot no dzīves, lūdzu tikai vienu: sargi mūsu dēlu, lai viņš nekad nesajustu mātes trūkumu. Aņa Zajeska.»

Rokraksta ekspertīze, ko izdarījusi novada Iekšlietu pārvaldes zinātniski tehniskā nodaļa, apstiprināja: vēs​tuli rakstījusi pati Zaļeska.

Pēcnāves tiesu psihiatriskā ekspertīze konstatēja, ka Zaļeska nay slimojusi ar psihiskām slimībām, viņai bijis mierīgs, nosvērts raksturs. Patoloģiskas novirzes netika novērotas. Viņas izturēšanās pret cilvēkiem bijusi biedriska, jautra.

Vēstulē bija pieminēts dēls. No Zaļeska liecībām uzzināju, ka piecus gadus vecais Sergejs atradies pie Za​ļeska vecākiem Odesā.

Lieta tika izbeigta sakarā ar nozieguma sastāva trū​kumu.

Mapi aizvēru ap pulksten trijiem. Aizmirsu visa, pat to, ka vienos parasti ēdu pusdienas kopā ar Nadju. Un ka esmu solījis piezvanīt Agnesei Petrovnai. Uzgriezti Modeļu nama tālruņa numuru.

Vispirmām kārtām Agnese Petrovna apvaicājās par manu veselību. Mēs ne reizes neesam redzējuši viens otru, es pat nezinu, kā viņa izskatās. Tomēr man bieži vien liekas, ka viņa ir mana radiniece.

Apsveicu viņu katros svētkos, zinu, ka uz laika maiņām viņai lauž krustus, savukārt es sniedzu viņai ziņas, kā piezvanīt uz kādu staciju vai, piemēram, kur atrodas ķīmiskā tīrītava, kurā pieņem spilvenus un pēļus (atbildes es ņemu no tālruņu saraksta uz mana galda). Ar šo informāciju mēs apmaināmies tais brīžos, kas nepiecie​šami Nadjai, lai aizietu no savas darba vietas līdz priekšnieces kabinetam.

Agnese Petrovna paziņoja: — Nadjas nav. Aizbrauca uz modes skati.

— Kāda modes skate gan var būt septembri? — es brīnījos.

— Mums šie svētki mēdz būt katru dienu. Citiem svētki, bet mums vienas rūpes … Modes skate.

— Skaidrs. Aizmirsu jūsu darba specifiku. Taču mūsu vakardienas sarunu neesmu aizmirsis…

— Man ir prieks to dzirdēt. Ar jūsu aizņemtību… Starp citu, Nadjuša stāstīja par vakardienas neveiksmi. Es zemu noliecu galvu to ļaužu priekšā, kuri atdod vi​sus savus spēkus citu labā.

— Jūs pārspīlējat.

— Taisni otrādi, par zemu novērtēju.

Es nomurmināju kaut kādu pateicības frāzi. Lai iz​beigtu šo sarunu, pajautāju:

— Jūs, liekas, man zvanījāt kāda cita iemesla dēļ?

— Tiesa, neērti atraut jūs no darba, bet mums ko​lektīvā ir traģēdija. Vai Nadja nav stāstījusi?

— Nē. Neko nav stāstījusi.

Agnese Petrovna smagi nopūtās.

— Pie mums strādā brīnišķīga meitene. ĻenoČka. Pagaidiet, esmu aizņemta. To es saku ne jau jums.

Nu iedomājieties, ar viņu draudzējās kāds puisis. Patīkams zēns. Inženieris. Nolēmuši precēties. Es uzskatu, ka tas ir ļoti labi. Taču, vai zināt, viņš izvirzīja mūsu Ļenočkai prasības, lai pēc kāzām viņa atstātu modeļu demonstrētājas darbu. Pirmkārt, kas šajā profesijā ir slikts? Patīkams darbs. Arī alga nav maza. Jā, izģērbjas gan cilvēku priekšā, bet ne jau pavisam, tikai līdz peldkostīmam … Kūrortnieki maksā bargu naudu, lai izģērbtos kaut kur pludmalē Sočos vai Gagros… Otrkārt, devusi vārdu — tas vēl neko nenozīmē. Nu, būtu pavilkuši, pēc tam pierastu. Bet viņa tieši kāzās acīs skaidri pateica, ka pat netaisās pamest savu darbu. Un ko jūs domājat? Viņš aizbēga tieši no kāzu banketa. Kā akā iekrita …

— J-jā, — es novilku. — Tas tik ir numurs.

— Es saprotu, jums tas droši vien nav visai svarīgs notikums. Jums darīšana ar īstiem, bīstamiem noziedzniekiem. Taču Ļenočkas stāvoklis ir neapskaužams. Pasē zīmogs, kāzas nodzertas, bet viņa patiesībā — ne​precējusies. Dodiet padomu, Igor Andrejevič, kur zva​nīt, lai viņu atrastu!

Lai cik komisks nebūtu stāvoklis — ar šādu lūgumu griezties pie manis —. es sapratu, ka no Agneses Pet- rovnas tik vienkārši vis neizdosies tikt vajā. Nolēmu atbildēt ar joku: — Vajadzēs nekavējoties izziņot Vissavienības mek​lēšanu.

— Ar jūsu atļauju es atsaukšos uz jūsu autoritāti, — viņa sacīja pavisam nopietni.

— Lūdzu, — es atbildēju. Kas man atlika? Skaidrot — tas aizņemtu daudz laika. Es jau tā biju aizka​vējies ar ziņojumu pie priekšnieka.

Pirms devos pie Ivana Vasiļjeviča, vēlreiz pāršķirstīju lietu.

Prokurora vietnieks it kā būtu novērojis mani tele- monitorā. Viņa zvans atskanēja, tiklīdz biju piecēlies no krēsla.

— Vai izlasīji?

— Jā, izlasīju.

— Ienāc pie manisl Ar lietu.

Faina koncentrējusies asināja zīmuli, bet, uzmetusi saltu skatienu manam ģīmim, no kura centos izvilināt atvainošanās smaidu, klusēdama parādīja uz durvīm Iegāju kabinetā.

— Iekārtojieties, lūdzu, parunāsimies, — Ivans Vasiļ​jevičs piedāvāja.

«Nu, Čikurov, saturies!» pats sev sacīju. «Nu būs jautājumu un atbilžu vakars!»

Negaidot viņš iesāka: — Man liekas, es vakar izjaucu tavus plānus? — Viņš paskatījās uz manu kaklasaiti — vienkrāsainu, zilu, kā sacītu mana māte, priekšpusdienas kaklasaiti.

Tā jau bija gandrīz kā atvainošanās. Arī par to pal​dies.

— Nekas, tāds darbs …

Viņš pamāja. Un savā ne visai skaļajā balsī jautāja: — Ko vari sacīt?

— Viss it kā izdarīts pareizi. Kvalificētas ekspertīzes. Prasmīgi noformēts. Taču ja piekasītos …

— Piemēram …

Es atvēru mapi.

— Te būs lēmums par tiesu medicīnas ekspertīzi, «Vai varēja A. Zaļeska izdarīt sev nāvējošu ievaino​jumu pati?…» Es tā nebūtu uzdevis jautājumu eksper​tam. Jau iepriekš dots virziens.

— iespējams, iespējams … Bet kā kopumā?

— Kopumā ir pārliecinoši.

— Vai dokumentos tev viss ir skaidrs? — Viņš cieši mani paskatījās. — Vai tu pēc šiem papīriem saskati dzīvus cilvēkus?

Nevarēju saprast, ko viņš ar to domā.

— Manā rīcībā ir tikai dokumenti. Slēdzieni ir lo​ģiski.

Ivans Vasiļjevičs nosmīnēja.

— Tātad arī tevī mīt šī papīra dvēsele. Bet es domāju — tikai prokuroros… Tu saki, ka izmeklēšana tevi pārliecinājusi?

— Ivan Vasiļjevič, jūs man iedevāt, lai es iepazītos ar lietu. Es to godīgi izlasīju. Tikai izlasīju. Ja pa īstam to sāktu pētīt, droši vien šis un tas mani arī nepārlie​cinātu.

Ivans Vasiļjevičs padomāja.

— Iespējams, ka tev ir taisnība. Cilvēki tur nav re​dzami … — Viņš sniedza man papīru: — Izlasi.!

Dokuments bija uzrakstīts uz KPFSR Augstākās Pa​domes deputāta blankas.

Severoozerskas rajona padomju saimniecības «Majak» direktors E. Z. Murzins vērsās pie republikas proku​rora ar lūgumu vēlreiz izmeklēt Zaļeskas A. S. pašnā​vības apstākļus.

Vēstule beidzās šādi: «Personiski es, kā arī daudzi citi padomju saimniecības darbinieki nevaram noticēt tam, ka Angelina Zaļeska izdarījusi pašnāvību. Mēs viņu pazinām kā jautru, dzīvespriecīgu sievieti, spēka un jaunības sirdsdegsmes pilnu. Viņu mīlēja un cienīja bērnudārza kolektīvs, kur viņa strādāja par audzinātāju, viņai uzticējās, ievēlot tautas kontroles orgānos, Patiesības izdibināšana palīdzētu nomazgāt šo traipu no padomju saimniecības kolektīva, kas strādā Dzimtenes vārdā. Sir, notikums ar A. Zaļesku met ēnu uz idejis​kās audzināšanas darbu mūsu uzņēmumā ..,» — Nu, un kas par to? — pabeidzis lasīt, es jautāju. — Fakti. Kur tie ir?

— Murzina vēstule, tas vien jau ir fakts.

— Tas ir tikai papīrs. Cilvēkus taču es nepazīstu…— man izlauzās.

— Ko lai dara, ar tiem tu iepazīsies uz vietas… Bet es kā prokurors papīrus ņemšu uz savas sirdsapziņas. Pie reizes te būs vēl viens. — Viņš sniedza man dokumentu, kas bija uzrakstīts ar rakstāmmašīnu uz mūsu blankas. — Kā saka, ķeizaram — ķeizara tiesa, bet die​vam — dieva tiesa.

Augstākās instances pārstāvis — Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks bija atcēlis lēmumu par Krilatojes lietas izbeigšanu. Izmeklēšana no jauna tika uzticēta man. Augšā bija uzraksts «Apstiprinu» un Ivana Vasijjeviča paraksta ķeburi. Atvadoties viņš deva man padomu: — Izmeklē lietu tā, it kā pirms tevis neviens nebūtu to darījis.

— Skaidrs.

Ivans Vasiļjevičs pacēla pirkstu.

— Taču, — viņš sacīja, — arī neaizmirsti, ka tā to​mēr ir bijusi…

Tiklīdz pārkāpu pār prokurora vietnieka kabineta slieksni, tūlīt nokļuvu kancelejas mašinērijā. Uz dienas beigām man bija nodrošināta biļete rītdienas lidojumam uz Barnaulu ar pārsēšanos Novosibirskā, rezervēta vieta Barnaulas viesnīcā. Pati par sevi šķita saprotama arī vietējās prokuratūras darbinieku uzmanība.

Pirms aizbraukšanas vēl bija jāizlemj svarīgs perso​nisks jautājums: kā pavadīt pēdējo vakaru.

Mūsu pusgadu ilgās pazīšanās laikā mēs ar Nadju uz ilgu laiku vēl nebijām šķīrušies. Mans darbs nav no sēdošajiem. Taču nesaprotamu iemeslu dēļ liktenis līdz pat šim brīdim mūs bija saudzējis. Pēdējā laikā man nav bijis ilgstošu komandējumu. Tā bija greznība, kādu nevarēja atļauties neviens no maniem kolēģiem.

Domas par nepārskatāmiem attālumiem, kas šķirs mani no manas konstruktores modelētājas nez cik ilgi, viesa sirdī nemieru.

Cilvēce lepojas ar savām spēlītēm — konstrukcijām, kuras ar neiedomājamu ātrumu spēj aiztraukties no vienas vietas uz otru, ar acumirklīgu teksta skaņas un attēla pārraidi. Taču tā nebija atrisinājusi šobrīd

manu visaktuālāko problēmu — nebija iemācījusies nešķirt cilvēkus, kuri negribēja šķirties.

Piezvanīju Nadjai.

— Nadjuša, — es sacīju, kad viņa paņēma klau​suli, — zini, es pārdomāju, neiešu slimnīcā.

— Vai nobijies?

— Nē. Zēl šķirties no mandelēm. Kaut arī tās man nav bijušas mīļas, tomēr — pašam savas.

— Vai brauc prom?

Es nopūtos.

— Vai tālu?

— Ļoti.

— Kur mēs šodien tiksimies?

— Man apnikuši svešie, bezpersoniskie restorāni. Gri​bas pasēdēt ģimenes lokā…

— Igor, tev ir iesīkstējis, novārtā atstāts ģimenes komplekss… — Viņas balsij pa starpu tālruņa sarunā izlauzās Agneses Petrovnas replika: «Bet kas tur slikts?»

— Patiešām, — es apstiprināju.

— Kas — patiešām?

— Kas tur slikts…

— Šoreiz jāatgādina Austrumu gudrība: vecpuisis nekā nezina, bet ģimenes cilvēks klusē… — Agneses Petrovnas piezīme: «Reizēm vēl atgadās laimīgas lau​lības. Viss atkarīgs no cilvēka paša.»

— Nadjuša, pabeidzot mūsu sarunu «trijatā», palūdz Agnesi Petrovnu, lai tevi palaiž agrāk. Man viņa ne​atteiks. … Mēs devāmies uz restorānu. Izvēlējos Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādi. Tur ir viena klusa — it īpaši šajā gadalaikā — vietiņa. Aiz dīķiem pie zivkopības paviljona.

Restorānā bija silti, taču nemājīgi. Aiz stikla sienas auksti lāsmoja ūdens, ko visapkārt ieskāva tumši, smag​nēji zaļumi, un atgādināja rudenīgā slapjdraņķa mik- lumu un tukšumu.

— Igor, tu man šodien nepatīc, — Nadja sacīja.

— Nespēju savienot tavu neliekuļoto jautrību ar manu došanos tālā ceļā, — es drūmi sacīju.

— Labāk padomā, kur mēs pēc tam tiksimies. Noru​nāsim atkal tepat. Patīkama vieta …

Es greizi pasmaidīju.

— Tā droši vien pa ziemu būs slēgta.

— To var pajautāt viesmīlim.

— Nadja, — cieši un apņēmīgi ieskatījies viņai acīs, sacīju. — Kamēr būšu prom, atrisini visas vecās pro​blēmas!

— Igor, mīļais, nu kāpēc tev palīk visu sarežģīt?

— Še tev nu bija! — es neapmierināti nomurmināju. — Taisni otrādi — es gribu panākt skaidrību un vien​kāršību.

— Vai tad tiešām tik grūti saprast to vienkāršo pa​tiesību, ka tas viss ir sarežģīti.

— "Kas to teicis?

— Neatceros. Liekas, kāds no mūsu laikabiedriem. Nu, neuztraucies! Tici man, mums viss ir kārtībā.

Laba gan šī kārtībiņa! Viņas ģimenes stāvoklī ir kaut kāds juceklis, taču viņai tas neko nenozīmē. No vīra viņa nav šķīrusies, kaut arī patiesībā kopā viņi nedzīvo. Viņš ir starptautisko aviolīniju stūrmanis.

Kādreiz līdz ausīm bija iemīlējies jauniņajā, glītajā modeļu demonstrētājā. Acīmredzot, gadiem aizritot, pirmās kaislības norimās, un viņš uzsāka mīlas dēku ar stjuarti. Kas viņiem īstenībā noticis, sīkumos nezinu. Nadja par šo tematu sevišķi daudz nerunāja. Katrā ziņā viņa bija aizgājusi no vira. Ar dēlu.

Desmit gadus veco Innoken- tiju, kuru vēl ne reizes netiku redzējis.

Innokentijs, liekas, tieši viņš arī bija galvenais šķērslis. Viņa dēļ Nadjas vīrs nepiekrita laulības šķiršanai, Katrreiz, kad es iesāku par to sarunu, Nadja centās no tās izvairīties.

— Bet ko domā šai sakarībā Agnese Petrovna? — es jautāju. — Man liekas, viņas simpātijas pret mani ir stiprākas nekā dažam labam …

— Principā viņa uzskata, ka tu esi lieliska partija. — Nadja pasmaidīja. — Tikai brīnās, kāpēc tev ir koope​ratīvais dzīvoklis. Varēja, viņa saka, iedot valsts dzī​vokli.

— Daudz mūsu tādu …

— Kā tas ir — daudz? — Nadja patiesi izbrīnījās.

— Nu, izmeklētāju…

— Bet tu taču esi SEVIŠĶI svarīgu lietu izmeklētājs!

— Man liekas, visas lietas ir svarīgas. Lietas — tās ir cilvēki. Bet cilvēki visi ir vienlīdzīgi.

— Bet ir taču skaļi, sensacionāli noziegumi. Ne jau par visiem raksta avīzēs.

— Tas neko nenozīmē. Katram cilvēkam tieši viņa nelaime ir pati galvenā. Kāds smurgulis izdarījis noziegumu. Taču viņa mātei dēla stāvoklis ir svarīgāks par visām nelaimēm pasaulē. Par zemestrīci Dienvidamerikā, par dzelzceļa katastrofu, vai maz kas atgadās pasaulē … Viņa šai brīdī nedomā ne par ko citu, iz​ņemot dēlu . ., Saproti, viss skatāms relatīvi.

— Pagaidi! — Nadja aizvien vēl nespēja man noti​cēt. — Tātad bez tevis ir vēl tādi kā tu?

Es no sirds iesmējos.

— Nē, Nadjuša, tu mani laiku pa laikam satriec. Protams! Pie mums prokuratūrā vien vairāk par desmit. Vissavienības prokuratūrā. Turklāt vēl visu republiku prokuratūrās. Vai zini, kā mūs sauc?

Svarīgie… Tu esi vīlusies?

— Taisni otrādi. Tas ir labi… Tu mani pat nomierināji. — Viņa noraudzījās manī, kā man likās, vai​nīgi. — Visapkārt tik daudz jaunu meiteņu …

— Nerunā muļķības! — es stingri noteicu. Tomēr viņas greizsirdība man bija patīkama.

Vājuma mirklis Nadjai ātri vien pārgāja. Viņa it kā sapurinājās. Divas krunciņas, kuras uz brītiņu bija uz​radušās pie lūpām, nozuda, kā nebijušas.

— Protams, muļķības.

Lai viņas šaubas galīgi izklīdinātu, es priecīgi no​deklamēju: — «Meitenēm bruncīšos ir puisīši kļošenēs, ģitārām plecos…»

— Bet tu vēl saki, ka mums ir slikti. Jā, starp citu, kad tu beidzot iepazīsies ar Innokentiju?

— Pareizi gan, starp citu. Jautājums īstā reizē pirms manas aizbraukšanas …

— Tu taču nebrauc uz visiem laikiem.

— Protams, ka ne. Es tikai brīnos: mēs esam jau tik ilgi pazīstami, bet tu satikties ar viņu ierosini tieši ta​gad, kad es braucu prom.

— Nedusmojies! Mans dēls ir interesanta būtne. Savas domas, sava pasaule. Vai vari iedomāties — paš​laik galvenās rūpes ir dabūt nelielu žņaudzējčūsku …

Jau agrāk biju dzirdējis, ka Innokentijs aizraujas ar dzīvniekiem. Pie viņiem ir dzīvojis gan Siāmas kaķis Jerofeičs, gan papagailis Ahmeds, ezītis Pifs un vēl kā​das dzīvas radības. Bet žņaudzējčūska!

— Un tu būsi ar mieru dzīvot istabā kopā ar žņau​dzējčūsku?

— Pierast var, — Nadja sacīja. — Ja zēnam tas pa​tīk. Vienkārši nepieciešami, saproti…

Es klusēju. Jā, dēla dēļ viņa gatava uz visu, ko vien vēlies. Iznāk, ka man arī vajadzēs pierast pie žņau​dzējčūskas? … Ko lai saka, Nadja bija tā vērts.

Par Sibīriju man izveidojies zināms priekšstats. Taiga, sals. Atbilstoši tam arī savācu garderobi.

Mēteli. Siltus cimdus.

Pirmo pārsteigumu Barnaula man sagādāja tieši lid​ostā. Daudzi staigāja uzvalkos.

Otru pārsteigumu sagādāja… dzimtā krievu valoda.

Viesnīcā mani gaidīja rezervēta vieta. Es aizpildīju kartīti.

— Gultiņa jums būs pie loga, — dežurante sacīja.

— Tagad vēl ir silts, nevelk …

— Paldies, — es automātiski pateicos.

— Arī istabas biedri kārtīgi… Agronoms, ārsts, tiesa, veterinārais …

— Atvainojiet, taču man vajadzēja būt pasūtītam nu​muram.

— Es saņēmu rīkojumu no direktora. Re, lasiet — «gultasvieta».

— Nevis gultasvietu, bet vietu.

— Gluži pareizi, vietu. Nevis numuru.

Acu priekšā man iznira telegramma uz novada prokuratūru, kuru es pats sastādīju: «Rezervējiet vietu viesnīcā…»

Biju nokļuvis muļķīgā stāvoklī. Šodien ir svētdiena (Novosibirskas lidosta noturēja mūs divas diennaktis nelabvēlīgu laika apstākļu dēļ). Zvanīt vietējai priekšniecībai uz mājām bija neērti. Var sabojāt pirmo iespaidu. Nodomās, no galvaspilsētas, kaprīzs… Dies ar viņu, kaut kā izkulšos.

— Jūs aizmirsāt te parakstīties, — administratore sniedza man blanku.

— Kur? — Luk, šeit! Par to, ka atbrīvosiet vietu pēc pirmā pieprasījuma.

— Nu, mīļā, jūs slikti zināt likumus, — es saskaitos.

— Izlikt cilvēku no viesnīcas var tikai ar prokurora sankciju.

— Varbūt vēl ministra sankcija būs vajadzīga? — viņa pacēla balsi. — Kur jūs to izdomājāt?

— Mācījos institūtā… Turklāt par šo tematu arī te​levīzijā bija pārraide.

— Vai maz ko tur rāda …

Argumenti, vispārīgi ņemot, ir neapgāžami — rāda patiesi daudz.

— Varu nosaukt civilkodeksa attiecīgo pantu… — Es pacentos ielikt šai frāzē pēc iespējas vairāk dzelžainas loģikas.

Taču mans arguments tika noslaucīts ar vienu vē​zienu. Viņa atņēma aizpildīto lapiņu: — Tādā gadījumā būs jāgaida līdz vakaram… Uz vispārējiem noteikumiem.

Es pavilku savu parakstu zem pilnīgas un bezierunu kapitulācijas akta.

Taču viņa deva man vēl vienu triecienu: — Vai ieroči jums ir?

— Nē, nav. Bet kas par to?

— Vai mazums… Esat tomēr izmeklētājs. Skatieties, numurā tos turēt nedrīkst.

— Bet ja būtu bijis? — Es nosmīknēju. — Kur lai to liek?

— Tā nav mūsu darīšana. Jūs uzsverat likumus. Lūdzu! — Viņa izvilka no atvilktnes savas instrukcijas. — Mēs arī neesam analfabēti. — Un ar pirkstu parādīja to vietu, kur patiešām bija norādīts, ka numurā uz​turēties ar ieroci nav atļauts.

Man nebija ko atbildēt. Kaut arī uz mēles dega jautājums: kā, piemēram, lai iztiek bez ieroča milicijas darbinieki, militārās personas, kuru pienākums ir nēsāt līdzi pistoli? Nevar taču to nodot glabāšanas ka​merā?

Taču šo jautājumu vajadzētu uzdot nevis viņai, mazajam gariņam, bet gan tiem, kuri sastādījuši šo instruk​ciju.

Es nodomāju, ka pastāv vēl prasības, kuras izpildīt praktiski nav iespējams.

Stāva dežurante aizveda mani uz numuru, un es ievēlos gultā, lai atgūtu divas pussnaudā pavadītās naktis lidostā. Otrā rītā, pirmdien, es devos uz prokuratūru. Pirmā vizīte, pats par sevi saprotams, — pie novada prokurora.

Viņš apvaicājās, kad esmu ieradies, kā atpūtos. Par pārpratumu viesnīcā es noklusēju — galu galā tikai viena nakts. Nez vai man būs jāuzkavējas Barnaulā.

— Krilatojes lietu zinu tikai vispārējās līnijās, — prokurors sacīja. — Visam nevar izsekot. Jums jāaprunājas ar izmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietnieku Kukujevu. Viņš ir lietas kursā. Bet cilvēku, kas

labi pārzinātu lietu, ak vai, nesastapsiet.

— Izmeklētāju?

— Jā, viņu. Aizgājis no darba. Iestājies aspirantūrā.

Prokurors izsauca izmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietnieku un stādīja mani priekšā. Mēs devāmies uz viņa kabinetu.

— Kāpēc jūs nolēmāt atgriezties pie Zaļeskas paš​nāvības? — Kukujevs jautāja.

— Pienākuši signāli. — Es izstāstīju par Murzina vēstuli.

— Ja mēs uzklausītu katru vēstuli un atsāktu no jauna katru lietu, nekādu štatu nepietiktu. — Nodaļas priekšnieka vietnieks pašūpoja galvu un attapies pie​bilda: — Tomēr jums tur, augšā, ir labāk redzams. Varat laikam atļauties tērēt tik daudz laika vienai lietai. Bet mūsu izmeklētājiem tiesvedībā pa piecām, desmit lie​lām vienlaikus …

— Zinu, — es pamāju. — Esmu strādājis apgabala prokuratūrā.

— Tātad esat izbaudījis mūsu maizi?

— Septiņus gadus …

Viņa balsī bija jūtama uzticības pieskaņa: — Iznāk, ka savējais… Tas ir labi. Jums jāsaprot. Jāsaka atklāti, lieta izmeklēta pēc labākās sirdsapziņas. Puisis teorētiski labi sagatavots. Sliktu laikam gan aspirantūrā neņemtu, turklāt vēl Ļeņingradas universitātē. Pareizi es runāju, vai ne? — Es paraustīju plecus. — Aspirantūra, tā prasa …

— Viņš pieklauvēja ar pirkstu pa pieri.

— Prasa gan, — es piekritu.

— Tieši tā. — Viņš paskatījās manī ciešu skatienu un nopūtās. It kā piekrita: gribi vai negribi, no tevis acīm​redzot vaļā netiksi.

Es viņu sapratu. Un piedāvāju izlīgumu: — Iespējams, ka būs vajadzīga jūsu palīdzība.

— Grupu neveidosim, — viņš stingri nosacīja. — Cil​vēku trūkst.

— Arī Iekšlietu pārvaldē?

— To, lūdzu, dieva dēļ. — Kukujevs ķērās pie tāl​ruņa.

— Tikai viens lūgums. Kādu no tiem, kurš jau ir pie​dalījies izmeklēšanā … Tomēr lietas kursā.

Viņš pamāja.

— Labi, noorganizēsim. Vecākais leitnants Iščenko. Divdesmit gadu kriminālmeklēšanā. Labs darbinieks. Derēs?

Es aprēķināju galvā. — gadus četrdesmit, četrdesmit piecus vecs. Droši vien pieredzējis. Katrā ziņā mācīt nevajadzēs.

— Derēs. Vai no vietējiem?

— Nē. Bet jūs par to neraizējieties. Novadu pazīst kā savus piecus pirkstus …

Droši vien kāds makšķernieks vai mednieks, es nodo​māju. Parasti tieši tie labi pazīst apvidu.

Taču novada Iekšlietu pārvaldē tika atbildēts, ka Iščenko aizbraucis komandējumā.

— Ar ko domājat sākt? — izmeklēšanas nodaļas priekš​nieka vietnieks jautāja.

— Braukšu uz sovhozu.

— Pareizi, — viņš piekrita, — braucietl Strādājiet. Varbūt arī mēs no jums šo to pamācīsimies. — Viņa pēdējos vārdos ieskanējās tikko jaušama ironija. — Bet iščenko jūs panāks. To mēs nodrošināsim, — viņš pa​beidza.

Nokārtojis Barnaulā vēl dažas darīšanas, es braucu ar lidmašīnu tai pašā dienā uz Severoozersku.

Kukujevs pats mani pavadīja uz lidostu. Novēlēja panākumus. Šoreiz bez ironijas. Kaut arī viņa stāvoklis, jāsaka atklāti, veidojās kutelīgs. Lietas izbeigšanai bija piekritis tieši viņš. Bet, ja mana izmeklēšana apgāzīs iepriekšējos rezultātus, nepatikšanām nebūs gala.

Tiesa, iepriekš neko nevar uzminēt. Es varu arī neatklāt neko jaunu. Varu arī kļūdīties. Visi mēs esam tikai cilvēki, kā mēdz sacīt…

Cilvēkam, kurš izdomājis teicienu «jebkurš noslēpums tiks atklāts», nez vai bijis kāds sakars ar izmeklētāja darbu. Bet, ja arī bija, tad tas bijis kāds mēra sajūtu zaudējis optimists vai gluži vienkārši lielībnieks. Ir jāzina, cik dārgi maksā katrs atklātais procents. Ir, paliek vēl ārpus laimīgo skaitļu iekavām nepielūdzamas vienī​bas. Mapes, kas glabājas arhīvā ar zīmogu: «Glabāt līdz…»

Tas nozīmē, kāds no maniem darbabiedriem cietis neveiksmi. Noziedznieks bijis viltīgāks vai arī pēdas dzēst palīdzējuši apstākļi.

Protams, kad es braucu uz Severoozersku ar Iēngaitas «AN—2», man pat prātā neiešāvās, kā saka, katram ga​dījumam ieprogrammēt iespējamo neveiksmi.

Patiesību sakot, es vēl nespēju iedomāties cilvēkus, ar kuriem nāksies sastapties izmeklēšanas gaitā, jo ar viņu palīdzību, izvērtējot viņu rīcību un uzvedību, būs jāiz​dibina patiesība.

Taču viens man bija skaidrs. Tā nebija nedz mistika, nedz sestais prāts. Es pat nezinu, kas tas bija.

Man bija zudusi pārliecība, ka izmeklētājs, kurš agrāk bija nodarbojies Krilatojē ar pašnāvības lietu, būtu uzlicis visus punktus uz «i». Atcerējos Ivana Vasiļjeviča padomU: lieta jāizmeklē tā, it kā pirms manis nebūtu bijusi nekāda izmeklēšana. Taču vienlaikus es neesmu aizmirsis arī to, ka tā tomēr notikusi.

Iznāca, ka Zaļeska izdarījusi pašnāvību sirdsapziņas pārmetumu dēļ vai aiz bailēm no atmaskošanas neuzti​cībā. Nav nekāds reti sastopamais iemesls. Vainu par visu uzņēmās viņa pati.

Taču pilnīgi iespējams, ka viņa tika novesta līdz pašnāvībai. Tad tas ir noziegums, kas pelnījis bargu un smagu sodu. Principā izmeklētājs gājis pareizu ceļu. Viņš izmeklējis tieši šo līniju. Taču, uzmanīgi izanalizējis visus materiālus, es jutu, ka mans priekšgājējs — iespējams, ka tas bijis neapzināti, — pierādījis versiju, ko izklāstī​jusi pati Zaļeska savā pirmsnāves vēstulē.

Man ir nācies sastapties ar līdzīgiem gadījumiem: jau pašā sākumā fakti tiktāl pārņem savā varā, ka atbrīvoties no to pārliecinošā spēka vai neapstrīdamības ir ļoti grūti. Turklāt — ak vai! — šur tur bija manāmas steigas pēdas. Kaut arī tikko samanāmas, tomēr es tās redzēju…

Un vēl. Notikuma aculiecinieku nebija. Tādējādi slepkavības versijas pārbaude, manuprāt, ir obligāta. Lai cik neticama tā izskatītos … Jebkura neticama versija var izrādīties pilnīgi ticama, kas nereti atgadās mūsu profesijā, kurai iesākums meklējams gandrīz vai Senajā Romā. Jau Cicerons sacījis: «Pat godīgi pilsoņi nemuls- dami ķeras pie viltojumiem.»

Turklāt — sovhoza direktora Murzina vēstule. Esmu pārliecināts, ka rūpju un raižu viņam, kā saka, pilnas rokas. Bet, ja šis aizņemtais cilvēks, republikas Augstākās Padomes deputāts, ir tik drosmīgs un, kas ir ļoti svarīgi, uzņemas atbildību, lai grieztos pie Krievijas Federācijas prokurora ar lūgumu no jauna pārskatīt Iz​beigto lietu, te patiešām ir vērts padomāt.

Viņš raksta ne tikai savā vārdā. Acīmredzot padumju saimniecības sabiedrība arī grib tikt skaidrībā par šo traģisko notikumu.

Braukt uz padomju saimniecību ar šādu noskaņojumu, lai gluži kā Cēzars iesauktos «atnācu, ieraudzīju, uzvarēju», man nebija nekāda pamata. Galu galā pat tad, ja es pierādīšu, ka manam priekšgājējam ir taisnība, mana misija būs izpildīta.

Bet tā, lai neviens nevarētu uzdot man tādu jautājumu, uz kuru es nespētu atbildēt.

Lidmašīna nolaidās uz zaļa lauka. Severoozerskas lidosta — vienkārša mājiņa. Blakus tradicionālā svitrotā barjera.

Mani sagaidīja milicijas gaziks. Stundas pusotras ātrs brauciens pa ne visai labu zemesceļu. Garām bezgalī​giem laukiem, kas ar aizsargmeža joslām sadalīti vie​nādos tīrumos.

Krilatojē nokļuvām mijkrēslī.

Liels, no visām debespusēm vēju izpluinīts ciems stepes vidū. Ķieģeļu namiņi. Sur tur somu koka mājiņas. Grimst vienos zaļumos. Galvenā iela labi apgaismota. Tāpat kā visur, arī te ir centrālais laukums, divstāvu ēku ieskauts. Vientuļš suns pieceļas no sovhoza kantora lieveņa, laiski kustinādams

asti.

Atvados no šofera, lai nokļūtu milicijas nodaļas piln​varotā aizbildniecībā.

Jevgeņijs Liņovs ir jauns puisis ar gudru, vērīgu skatienu. Viņš nepavisam neatgādināja tos miličus, kuri tika kanonizēti filmās.

Pilnvarotais pavadīja mani uz iebraucēju māju. Tā bija piebūve pie kantora ēkas. Sargs Savelijs Fomičs pats at​vēra tīru, siltu istabu ar divām gultām.

— Jūs dzīvosiet viens, biedri izmeklētāj, — Liņovs pa​spēja paziņot.

— Pareizi, — sargs piebalsoja. — Re, tur mums ir sanitārais mezgls un mazgājamā ierīce. Blakām — vūtu- vīte. Gāzes gan balonos nav. Nekādi nevar nomainīt…

— Nekas, iztiksim. Vai ēdnīca jums ir?

— Kā gan citādi! — Savelijs Fomičs atbildēja.

— Taču pašlaik par vēlu, būs jau ciet. — Liņovs pa​skatījās rokas pulkstenī.

— Patiešām, — sargs sacīja. — Sādža paliek sādža. Ar vistām reizē ejam gulēt. Bet tējiņa man ir gatava. Uz plīts. No ceļa nav par ļaunu, vai ne?

— Nav gan, — es sacīju. — Paldies.

Milicijas nodaļas pilnvarotais jautāja: — Vai es jums esmu vajadzīgs, biedri izmeklētāj?

— Šodien vairs ne. Pateicos par pūlēm.

Viņš paraustīja plecus.

— Kas nu par pūlēm! Tāds darbs. — Un, piešāvis roku pie cepures naga, aizgāja.

— Pie jaunās sieviņas. Direktora sekretāre. — Sargs pamirkšķināja ar aci. — Divas nedēļas kā nosvinējuši kāzas . .. Viņas dēļ arī izlūdzies no rajona.

— Bet iepriekšējais?

— Tu-tū. Aizbrauca tālu prom … Pārcēla.

«2ēl,» es nodomāju. «Par vienu palīgu, kas pazīst ciemu un tā iedzīvotājus, mazāk.»

Sargs, pirms gāja pēc tējas, pakasīja pakausi.

— Nezinu, vai garšos jums mans uzlējums… Pipar​mētru tēja. Locītavu kaitēm derīga.

— Man garšos. Mana māte arī bieži vārīja piparmētru tēju.

— Varu uzliet īstu tēju. Man ir Indijas tēja.

— Vāriet vien piparmētru!

Savelijs Fomičs atnesa mazu tējkanniņu ar salodētu snī- pīti. Uzlika uz galda.

— Glāzes skapītī. — Viņš manījās smalkjūtīgi nozust.

— Sēdieties! Divatā ir jautrāk.

Kādu brīdi viņš padomāja, pamīdījās, tad apsēdās pie galda.

Es sagriezu Krakovas desu (ko gan bez tās iesāktu tie, kam bieži jābrauc komandējumos!).

Večuks no cienasta atteicās. Iedzēra glāzi tējas, mēr​cēdams tajā cukurgraudiņu.

Runāt par izmeklējamo lietu es ar viņu negribēju. Taču večuks nevarēja nociesties neizteicis Maskavas izmeklē​tājam savus apsvērumus.

— Jā, — sargs nopūtās, — vecos laikos skuķi mīlestī​bas dēļ kārās vai nost. Tas ir, ja puisis citā ieskatījās. Tagad vienkāršāk uz to skalās. Televizors jauc galvas. Katrā filmā kā likts galvenais varonis iemīlas citā. Sieva tātad viņam nav laba. Vai arī otrādi — sievai viru s vīrs vairs nav mīļš. Ja tā izlaidīs, katrs sagribēs apkārt dau​zīties. Vai mazums glītu puišu un meiteņu pasaulē, āre, cik daudz staigā! Ne velti saka: uz svešām sievām kā mušas uz medus podu. Bet vajag sevi iegrožot.

Grēku — to, tāpat kā īlenu maisā, nenoslēpsi…

— Jūs taču pats apgalvojāt, ka tagad viss notiek vien​kāršāk.

— Kam vienkāršāk, bet kam… Protams, ja runā par audzinātāju, viņai laikam prātiņš bija vējā. — Viņš pie- ! ika pirkstu pie deniņiem. — Kurš gan mūsu laikos sevi tiktāl noved? Sirdsapziņa kļuvusi

lētāka.

— Tagadējā paaudze jums nav pa nrātam. — Es pa​smaidīju. — Vai, kā nav pa prātam!

— Kas tad man! Es savu esmu nodzīvojis. Lai paši tiek galā. Mūs tik un tā neviens neklausa.

— Bet jūs?

— Klausījām gon. Pamēģinājis es tēvam kaut vārdiņu pretim bilst! Bikses nost un uzskaitis pa mīkstumiem. Cienījām. Bērni vecākus cienīja. Sievas — vīrus. Tēvs manu māti nesita, toties viņa vārds bija likums. No bērna kā​jas ieaudzināts.

— Nav nekāda saldā dzīve. Sūrais sievietes liktenis, — es kūdīju večuku. — Ģimenes verdzība, sabiedriskā ver​dzība …

— Vai tu redzējies, kādus vārdus izdomājuši. — Viņš nosmīknēja. — Ko jūs no tā saprotat? Jūs domājat — sievas to vien darīja kā melnās miesās strādāja? Bet priecāties neuzdrošinājās? Kā vēl priecājās! Vastlāvjos, Jāņos un vasaras svētkos kādas dzīres tika rīkotas! Strādāja, pareizi, strādāja vaiga sviedros. No gaismiņas līdz tumsai. Taču, ja sāka dzīrot, tad deva vaļā uz velna paraušanu. Gan dziedāja, gan dejoja … Bet tagad … diezgan daudz esmu noskatījies klubā. Sačupojas viens ar otru un — aidā! — uz mājām. Kādas dejas agrāk dancojami Gan kopīgas, gan pa vienam. Krievu tautas deju — kamarinskaju.

Bet kadriļa! He-he. Nenoskatīties. Ne tikai meičas. Arī precētas sievas no sirds dabūja izpriecāties. Tā neskatījās pa malām kā pašlaik. Katrs sargāja savu ligzdiņu. Vēl jo vairāk no tāda puiša kā kluba vadītājs . ..

(Zaļeskas vīrs strādāja Krilatojē par kluba vadītāju.)

— Vai šis ir tik interesants?

— Simpātisks gan. Par aktieri tika iesaukts. Tādu šlipsi iesējis … Nu tik maziņu, šķērsām vien līda laukā …

— Vai tauriņu?

— Jupis viou /.ina. Vispār kulturāls un laipns. Meičas pa kaktiem sačukstējās, tvīka vien… Ko viņai vēl va​jadzēja, nesaprotu.

— Varbūt viņai bija slikti tāpēc, ka citas pēc viņa tvīka?

— Viņš ir vīrietis. Nekā sevišķa te nav. Jo vairāk tāpēc, ka puišu pie mums trūkst. Galvenais ir tas, ka viņš šīm nopūtām un apbrīnam nepievērsa nekādu uz​manību.

— Sak, tik zemu nenolaidās?

— Stāsta, ka amorus — plezīrus netaisīja.

— Bet kāda bija viņa — pēc ārējā izskata?

— Ko nu tagadiņ spriest? Nav cilvēka… Bija patīkama. Pieklājīga. Vārdu sakot, pilsētnieciska.

2ē] Negribot paskatījos pulkstenī. Vecais vīrs novēlēja saldu dusu. Un aizgāja uz savu kaktiņu — sovhoza kan​tora telpām. Paliku vienatnē ar klusumu.

No rīta mani pamodināja sovhoza direktors. Bija agrs. Bet Maskavā pašlaik vēl dzija nakts.

Viņš ienāca, mazlietiņ pieklibodams. Prāvs, gandrīz kvadrātveida ķermenis, liela, kaila, noskūta galva, biezas, melnas uzacis un tādas pašas ūsas. Žakete uz muguras viegli saņurkāta, acīmredzot no pastāvīgās sēdēšanas krēslā un mašīnā. Galifē bikses sabāztas hromādas zā​bakos.

— Murzins, Jemeļjans Zaharovičs, — viņš stādījās priekšā. — Lūdzu mani atvainot! īeskrēju tā paagrāk, citādi, ja pēkšņi būšu vajadzīgs, mani nenoķersiet, aizlai- dīšos tīrumos. Ticiet man, guļu trīs četras stundas dien​naktī. Ražas novākšanas laiks …

Stāvēju istabas vidū īsajās biksītēs un sporta krekliņā un no miega nespēju aptvert, ko vilkt mugurā papriekšu.

— Nekas, es saprotu… — es nomurmināju, ķerda​mies te pie krekla, te pie biksēm, te pie žaketes.

— Tad jūs pie manis tagad ienāksiet?

— Jā, jā, protams.

Kaut gan bija agrs rīts, kantorī bija daudz cilvēku, klaudzēja durvis, klabēja rakstāmmašīna, kāds pa tālruni skaļi pieprasīja veterināro klīniku.

Murzina kabinetā bija vēsi un tīri. Laiks rudenīgs, tomēr visi logi vaļā. Uz galda stāvēja vimpelis «Pirmā vieta Altaja novada Severoozerskas rajona futbola sacīkstēs».

— Vai labi esat iekārtojies? — kad biju apsēdies, viņš jautāja.

— Normāli.

— Tiesa, mums nav tāda komforta kā pilsētā. Taču es domāju, ka ar laiku sasniegsim.

Iekārtosim vannas is​tabu, nopirksim televizoru. Vai pareizi es saku?

— Pareizi, — es piekritu.

— Tātad ar dzīvesvietu viss kārtībā?

— Jā, protams.

— Nu, tad ķersimies pie lietas!

— Klausos.

— Sakiet, kas jūs interesē. Pacentīšos atbildēt.

— Vispirmām kārtām jums jābūt kādam pamatojumam, kad jūs rakstījāt vēstuli prokuratūrai…

Kāds tas būtu?

Viņš novilka «hm», pārlaida ar visiem pieciem pirkstiem pa gludi noskūto galvu — no pakauša uz pieri un alpakaj.

— Grūtu jautājumu jūs man uzdevāt. Tā uzreiz nevar pat atbildēt.

— Vai jūs neapmierināja izdarītās izmeklēšanas rezul​tāti?

Murzins pagrozīja galvu.

— No vienas puses, šaubīties par jūsu darbu man tā kā nebūtu tiesību. Jūs darāt savu, es — savu. Bet, ja pa​domā, zirgs ar četrām kājām, pat tas paklūp. Vai pareizi es saku?

— Visi mēs esam tikai cilvēki. — Es iepletu rokas.

— Tieši tāpēc. Es arī esmu cilvēks. Turklāt vadītājs. Un vēl deputāts. Sovhozā klīst valodas, ka tā bijusi netīra lieta. Melš pat, it kā izmeklētājs esot bijis uzpirkts… Jau cik mēnešu pagājis kopš Zaļeskas nāves, bet joprojām nomierināties nevar. Ļaudīm tenkot aizliegt es nevaru, vai pareizi saku? — Es pamāju ar galvu. — Nu, man jāteic, ka tas viss ir tīrās blēņas, izdomājums, sacītu partorgs, Ivanovs, Petrovs un Sidorovs. Tik un tā taču nenoticēs. Viņiem jāpierāda pārliecinoši, ar faktiem: audzinātāja patiešām ir izdarījusi pašnāvību vai nav to darījusi. Bet, ja ir, tad kāpēc to darījusi. Vai mazums gadās kļūdu? Atbrauc viena komisija — viss it kā gludi, bet ir taisni otrādi — no vienas vietas nepatikšanas.

Vai pareizi es runāju? — Es atkal pamāju. — Vēl kas. Kurš ir sovhoza vadītājs? Es. Varbūt kaut ko neesmu pamanījis, palaidis garām? Varbūt cilvēkam klājās slikti, bet mēs pagājām garām, savlaicīgi neatbalstījuši. Jūs redzat, cik daudz aspektu šai jautājumā!

— Skaidrs, es jūs saprotu ..

— Pagaidiet! Pieņemsim, kāds neapzinīgs elements to sacītu — tas būtu kas cits. Tādam, var gadīties, skaidro, cik gribi, viss velti, iedzīts galvā. Bet kad pie jums ierodas apzinīgi ļaudis — komunisti, komjaunieši — un saka: neticam, ka Zaļeska varējusi izdarīt pašnāvību. Man viņiem jādod konkrēta atbilde. Vai pareizi saku?

— Vai jūs varat pasacīt, kuri tieši bija nākuši?

— Protams, bērnudārza vadītāja, Komunistiskās partijas kandidāte, viens. — Viņš atlieca vienu pirkstu. — Tā paša bērnudārza audzinātāja Zavražnaja, divi. Komjauniete. Starp citu, Zaļeskas tuvākā draudzene. Nāk māmiņas, kuru bērnus audzinājusi Zaļeska. Jā, nāk. Viņu vidū labas, godīgas darbinieces.

Tās nav vis nekādas pie lieveņa pļāpājošas vecenītes. Vienai es skaidroju, ka izmeklēšanas orgāni savu darbu zina, neuzticēties viņiem mums nav tiesību. Otrai…

Durvju spraugā pabāza galvu sekretāre. Nudien tīrā meitenīte no septītās vai astotās klases. Viņas dēļ Zeņa Liņovs tad palicis sovhozā. Arī pats nodaļas pilnvarotais izskatījās ļoti jauns.

— Jemeļjan Zaharič, rajons, — viņa vainīgi izrunāja.

Murzins pasacīja man «atvainojiet» un pacēla vienu no trim tālruņa klausulēm.

— Jā, klausos. Kāds rīts? Es jau drīz taisos pusdienas ēst. Jūs tur tikko piecēlušies… Darbi rit normāli. Ziņas var dabūt pie Iļjina. Viņš jums nosauks visprecīzākos procentus — līdz pat simtdaļām. — Murzins kādu laiku piekrītoši piebalsoja klausulē, paretam noglauzdams pliko pauri. Pie sevis klusībā es viņu jau nosaucu par Ko- tovski. — Bet vai bez manis nevar? Ja jums ir vienalga, nosūtīšu Iļjinu. Paliec sveiks!

Viņš ar troksni nometa klausuli un sāka griezt cita aparāta disku.

— Daru zināmu… Kas pie tālruņa? — viņš jautāja.

— Vai Nikolajs Gordejevičs pie jums nav rādījies? Uz kurieni aizbrauca? — Direktors nospieda tālruņa sviriņu un no jauna sāka griezt numuru. — Iznāk, ka viss jāceļ par jaunu. Lai cilvēki beidzot nomierinātos. Vai pareizi es saku? — Viņš atmeta ar roku: tagad, sak, turpināsim.

— Nikolaj Gordejevič, ar lielām grūtībām tevi sameklēju. Izdari man, lūdzu, vienu pakalpojumu, tāpat pa draugam, jābūt rajonā ap pulksten vieniem pie otrā sekretāra. Varētu pats, taču arī tu viņiem visu izstāstīsi kā no grāmatas. Neaizmirsti par transportu. Rogožins, nolāpītais, atkal zvērēs, ka izsūtījis divpadsmit, bet ieradušies astoņi. Pats šorīt pārbaudīju. Viens šoferis piesūcies kā ods. Kas to lai zina, kopš vakardienas vai jau no rīta paspējis iekampt? To uzsver īpaši! Jau trešo reizi. Pabiksti šo Ro- gožinu, pabiksti! Es iegriezīšos, neuztraucies. — Viņš pabeidza tālruņa sarunu. — Jūs jautāsiet, kāpēc? Daudz ko esmu redzējis. Karu izgāju. Lai cik grūti bija, cilvēks vispirmām kārtām tiecās dzīvot. Liekas, visi spēki izsīkuši, labāk gandrīz vai nomirt nekā tā dzīvot, tomēr mirt negribas. Bet te… Vai nu es kaut ko nesaprotu, vai tā ir kāda novirze. Pēc izskata taču bija normāla, dzīvespriecīga. Iznāk, ka iedzina sevi cilvēks kapā, apbedījām, bet vainīgā nav — vai pareizi es saku?

— Ko es varu jums sacīt, Jemeljan Zaharovič?… — Kamēr sovhoza direktors meklēja šo nenotveramo IJjinu, biju pazaudējis sarunas pavedienu. — Pašreizējā biīdī es zinu ne vairāk kā izmeklētājs, kas bija nodarbojies ar šo lietu pirms manis. No jums dzirdu tikai vispārējus spriedumus, kaut arī tie man ir saprotami. No cilvēciskā, pilsoniskā viedokļa…

— Un kas par to? Jūs gribat, lai es uzrādītu vainīgo? Es to nezinu. Varbūt es pats esmu vainīgs?

Kaut kā viņu tiku apvainojis. Neradīju vajadzīgos apstākļus. Varbūt vainīgs Ivanovs, Petrovs, Sidorovs …

— Vai Zajeska ir nākusi pie jums ar kādu lūgumu?

— Ar lūgumu ne. Bet, kad viņa tika ievēlēta tautas kontroles grupā, bija atnākusi, Sacīja, ka netikšot galā. Es viņai teicu: gan tiksi, palīdzēs aktīvs. Bet, kas to lai zina, varbūt viņa kādu apvainojusi vai arī viņu… Vai pareizi es saku?

— Pagaidiet, vai viņa nav atklājusi kādu liela mēroga izlaupīšanu vai citādu ļaunprātīgu rīcību?

— Ko nozīmē — liela mēroga? Par to pie atbildības saucat jūs. Bet sīkie pārkāpumi gan.

— Tomēr pastāstiet, lūdzu, sīkāki — Es jau arī neatceros visu.

— Iznāk, ka viņai bijuši ienaidnieki?

— Nezinu, tieši šo jautājumu arī vajadzēs noskaid​rot…

Durvīs parādījās apmiegojies, izspūris cilvēks.

— Vai jūs saucāt, Jemeļjan Zaharič?

— Saucu, Jeremejev, saucu. — Murzins sarauca pieri. Būtu vismaz sasukājies kārtības labad.

Kauns…

— Labi jau, labi, mans melnais rumaks neapvainosies.

— No Jaudīm kauns. Pielūko, ja tu atkal no Peskovas dīķa vedīsi ūdeni, likšu mēslus tīrīti

— Tad šito riņķi būs jāmet…

— Ja vajadzēs, tad divdesmit verstis brauksi pakaļ. Tie tev nav nekādi cūkas, bet gan cilvēki!

Vai pareizi es saku?

Vīrietis pārvilka ar roku pār pinkaino matu cekulu un lēnām izgāja no kabineta.

— Lūk, tā mēs strādājam. — Sovhoza direktors nogrozīja galvu. — Kamēr pats degunu neiebāzīsi, neklausa… Nu, kādi vēl jums jautājumi? Mēģināsim visu noskaidrot.

Es pasmaidīju.

— Nu, tā uzreiz laikam visu neizdosies noskaidrot.

— Skaidrs.

— Zaļeska savā pirmsnāves vēstulē tika pieminējusi savus ārpuslaulības sakarus. Varbūt tas bija kāds no sov​hoza darbiniekiem? Vai jums kas nebūtu padomā?

Murzins kļuva skarbāks.

— Gribēju runāt arī par to. Prokuroram nerakstīju. Nebūtu pareizais adresāts, ja tā drīkst izteikties. Taču jums pateikt uzskatu par vajadzīgu… Neveicas mums ar galvenajiem agronomiem. Viens nevarēja saprasties ar rajona priekšniecību. Aizbrauca prom. Cits — Paš- čenko — mazliet pagrozījās, parēķināja, apstākļi šim neesot piemēroti. Sak, nav perspektīvas. Un pacēla cepuri. Viņa man nav žēl, ka tiku vaļā. Ne cepts, ne vārīts. Beidzot atbrauca Iļjins. Nikolajs Gordejevičs. Nesūdzos, darbinieks labs.

Baidos, ka arī viņu izēdīs. Uzspļaus viņš visam un aizbrauks, ko tad?

— Kāpēc?

— Tenko, ka Zaļeska vēstulē minējusi tieši viņu.

— Pieņemsim, bet ja nu patiešām tas ir viņš?

Taču Murzins atbildēja asi un kategoriski: — Neticu, — Tādā gadījumā kāpēc viņam būtu jābaidās?

— Tenkas var jebkuru tiktāl novest. Pareizi es saku? Cilvēks negrib zaudēt autoritāti.

— Iespējams. Es Iļjinu nepazīstu… Vai viņš sen pie jums strādā?

— Tūlīt pateikšu. No marta. Ar viņu sējām. Nezinu, ko domā citi, bet es viņam ticu.

— Ja tas nav Iļjins, kā jūs sakāt, tas nozīmē — jābūt kādam citam. Jums ir kādas aizdomas?

— Nē, nebūt ne. Te bez mūsējiem mēdz ierasties atbraucēji, nevar visam izsekot. Vasarā studenti palīdzēja celtniecībā. No Tomskas. Kūti uzcēla. Neredzējāt? Parādīšu. Tā tik ir kūts! Studenti — jauni, dedzīgi ļaudis. Vēl bija ieradušies mehanizatori no citām vietām. Darbaroku trūkums…

— Tātad savus vietējos jūs neturat aizdomās?

— To es neesmu sacījis. Bet, ja vainīgs būtu kāds mūsējais, klīstu valodas. Visi pazīst cits citu …

— Jūs taču neticat valodām …

Jemeļjans Zaharovičs nosmīknēja: — Arī tas ir pareizi. Patiešām. Pasaulei muti neaizbāzīsi. īsi runājot — nezinu. Nepatiesi apvainot negribu.

Mūsu sarunas beigās Jemeļjans Zaharovičs apjautā​jās: — Kur jūs domājat iekārtot savu rezidenci? Droši vien būs vajadzīga telpa, kur runāt ar cilvēkiem.

— Visdrīzāk milicijas istabā… — es nenoteikti at​bildēju.

— Kādēļ līst tai šaurībā? Varu piedāvāt tepat blakus — divas durvis tālāk — galvenā zootehniķa kabinetu. Stāv tukšs.

— Vārdu sakot, zootehniķis iekārtojies tuvāk ražo​šanai.

— Kadri ir sāpīgs jautājums. — Viņš piepeši pasmaidīja. — Jūs kā izmeklētājs palīdziet sameklēt speciā​listu.

— Tie, kurus es parasti meklēju, jums nederēs…

— Jā, darbs jums nav no priecīgajiem.

Murzins sāka skatīties pulkstenī.

— Vienā reizē nevar aptvert neaptveramo. — Es piecēlos. — Ceru, ka mēs vēl atradīsim laiku, lai satiktos.

— Jūs gan. Bet man tas ir zelta vērts. Man vispiemērotākais laiks ir vai nu no rīta ap pulksten pieciem, vai vakarā ap divpadsmitiem.

— Naktī?

— Man naktī ērtāk. Pats redzējāt, visu laiku traucē. Bet vajadzīgi klusi, mierīgi apstākļi, Vai man nav tais​nība?

— Labi, tātad vēl tiksimies, — es sacīju. — Pie viena noformēsim mūsu sarunu.

— Ja jums tas vajadzīgs… Es savus vārdus neno​liegšu. Tikai dieva dēļ ne tagad. Steidzos.

Jemeļjans Zaharovičs izrīkoja, lai man atvērtu galvenā zootehniķa kabinetu. Direktora sekretāre noslaucīja putekļus. Atnesa krūzi ar puķēm.

— Vakarā pēc darba atnāks apkopēja un visu pama​tīgi izmazgās.

Uz nelielā rakstāmgalda zem stikla — pagājušā gada kalendārs. No sienas noraugās smaidoša sārtvaidze baltā halātā un lakatiņā. Zem viņas apaļīgās rokas dusmīgi skatās brūna govs. «Ievēro tīrību darba vietā!» aicina pla​kāts.

Taču ilgi sēdēt netaisījos. Tāds man paradums: vispirms visur pašam izstaigāt, aptaustīt savām rokām, ierau​dzīt savām acīm.

Paaicinājis sev līdzi liecinieku Saveliju Fomiču, kas labprāt piekrita tam, devos apskatīt nozieguma vietu.

Ar aizvērtiem slēģiem, mitruma plankumiem gar stū​riem māja izskatījās pamesta, izputēšanai lemta.

— Vai neapdzīvota? — es jautāju Savēlijam Fomi- čam.

— Nenāk dzīvot. Māņticīga tauta. — Viņš pagrozīja galvu.

— Lepni dzīvojat…

— Mājiņa tāda pašķidra. Saslietene … Tā te ir iesaukuši. Vārdu sakot, saliekamā. Uzcēla kādas desmit, kad organizēja sovhozu. Protams, sākumā ar dzīvokļiem bija grūti. Tad jau neskatījās. Tagad būvējamies pamatīgāk.

— Mums vajadzētu vēl vienu liecinieku. Tāda kārtība.

Es atskatījos. Iela bija tukša. Tikai pa izdangāto ceļu brauca kāda smagā mašīna. Es jau gribēju apturēt, lai palūgtu šoferi par liecinieku. Taču atcerējos — ir taču ražas novākšanas laiks. Nolaidu roku. Savelijs Fomičs pa​manīja manu žestu un sacīja: — Iepretī dzīvo pensionāre. Droši vien mājās .., Pensionāre, izrādās, jau ar lielu interesi vēroja mūs pa savu logu. Iet par liecinieci uzreiz vis nepiekrita. Saveli- jam Fomičam nācās laist darbā visu savu daiļrunību. It īpaši viņš uzsvēra to, ka es esot Maskavas izmeklētājs.

— Bet vai uz Maskavu mani nestieps? — večiņa piesardzīgi jautāja. — Redz, kā manu vedeklu uz Barnaulu izsauca.

— Nē, vecmāmiņ, nesauksim, — es viņu nomierināju. — Nekur jābrauc nebūs.

— Nu tad jau var. Vilcieni man nepatīk, — viņa atzinās. — Bez tam arī mazbērnus nav kam atstāt.

Apgāju mājai visapkārt. Liecinieki gāja nopakaļis, ietu​rēdami divu triju soju distanci.

Sakņu dārziņš aizaudzis ar dadžiem un savvaļas puķēm. Tās izplatīja asu, pikantu smaržu.

Dzeltenie puķu čemuri man atgādināja mūsu māju. Māte mēdza pārnest veselus klēpjus puķu, kuras it kā atbaidīja tarakānus, mušas un citus kukaiņus. Izvietoti zem skapjg, gultām, pa istabas kaktiem, čemuri izžuva un izbārstījās pulverī. Vēlāk tas tika izslaucīts un nomainīts ar svaigiem čemuriem. Pēc tam es kaut

kur lasīju, ka šo augu sauc par biškrēsliņu.

Prusaki negribēja atzīt ziedu aso, tiem kaitīgo smārdu un pavisam mierīgi rāpoja pa grīdu, nebaidīdamies ne gaismas, ne cilvēku. Tēvam bija iemesls lieku reizi pa​zoboties par māti…

Kad mēs piegājām pie lieveņa, mans skatiens starp zālēm, kuras piezagušās pie pašiem pamatiem, ieraudzīja vairākas spilgti sarkanas puķes. Pieliecies es aplūkoju neļķu krūmiņu, kas izmisīgi cīnījās ar nezālēm. Ja puķīti nepaglābs, nākamajā gadā tā noteikti iznīks nezālēs.

— Nelaiķe iedēstīja, — večiņa nopūtās. Es sapratu, ka runa ir par Angelinu Zaļesku.

— Tagad iesim iekšā? — sargs nepacietīgi jautāja.

— Mājā tak būs tumšs… — večiņa nedroši sacīja.

Atvēru slēģus, kuri tik tikko turējās eņģēs. Mājā iegāju pēdējais.

Mazās priekštelpas galā bija virtuvīte. Divas istabas. Pirmā lielāka. Pilnīgi tukša.

Zaļeska tika atrasta otrajā, kura acīmredzot kalpoja par guļamistabu. Es to pazinu no lietas fotogrāfijām. Šeit atradās viena pati neapklāta gulta. Aizvēsturisku laiku mēbele ar ozolkoka imitācijas galvgali un kājgali un stiepļu režģi.

Blakus galvgalim pie sienas atradās naktsskapītis. Uz tā parasti atradās bārdas nazis, ar kuru Zaļeskis, pēc viņa liecībām, izdzina deniņus.

Guļamistabas logs izgāja uz sētu.

Visu sedza plāna putekļu kārta.

Es apskatīju to vietu pie gultas, kur tika atrasta Za​ļeska.

Lieciniece ne visai skaļi ieklepojās.

— Asinis neatradīsiet, biedri izmeklētāji Es pati iz​mazgāju otrā dienā, tiklīdz Aņu aizveda …

— Ak tā? — pieceldamies automātiski sacīju.

— Visu pati. Valerijs Georgijevičs palūdza kā savējais, kā kaimiņš. Es arī paladziņu mazgāju un spilvendrānu …

— Vēl ko? — Es aprāvos: pašlaik viņa ir tikai lieci​niece.

— Virspalagu.

— Labi, — es viņu pārtraucu.

No iekšpuses logi bija verami nevis ar baskvila bul​tām, bet ar āķīšiem. Plati vēdlodziņi.

Lietā, kuru es zinu gandrīz no galvas, mans priekšgājējs bija fiksējis, ka logi bijuši aizvērti, bet vēdlodziņi — vajā. Vasara …

Virtuves kaktā atradās neliels iebūvēts skapītis bez plauktiem. Tajā samestas noputējušas pudeles. Ārzemju, veikalā nepieņem. Veca salmu cepure.

— Valerijs reizēm to lika galvā, kad braukāja pa iecirkni, — večiņa komentēja.

Vēl mētājās daži nodriskāti laikraksti un žurnāli. «Sel- skaja molodjež» — pusgadu vecas, «Inostrannaja Jitera- tura», «Novij mir».

Es pašķirstīju. No žurnāla «Novij mir» izkrita skolas burtnīca. Pareizāk sakot, tas, kas no tās bija palicis pāri — vāki un dubultlapa.

Vai nav tā pati, no kuras Zajeska izrāvusi lapu, lai uzrakstītu pēdējo vēstuli? Bet varbūt arī cita.

Jā, iedzīvoties materiālos izmeklētājs, jāsaka atklāti, te nevarēs.

Burtnīcu es katram gadījumam savācu.

Ieejas durvju atslēga bija parasta, iemontēta. Tā aizvērās ar grūtībām. Savelijam Fomičam nācās papūlēties ar to.

— Re, ko nozīmē pamesta manta, — viņš nopūtās. — Bez saimnieka rokas pat dzelzs iet postā.

Nebija skaidrs, uz ko tas attiecas: uz bijušā īpašnieka Zajeska nolaidību vai mājas pamestību.

Tomēr notikuma vietas apskates protokolā šo detaju es atzīmēju. Pašlaik jāfiksē katrs sīkums. Vai tas

derēs vai ne, nekad nevar zināt.

Atstājis tukšo, atklāti sakot, padrūmo mājiņu, es de​vos uz bērnudārzu.

Sovhoza direktors bija nosaucis Marijas Zavražnajas vārdu. Zajeskas tuvākā draudzene.

Viņas liecību lietā nebija. Tomēr dīvaini izturējies izmeklētājs. Kā varēja apiet tādu cilvēku? Droši vien viņš zināja par viņas attiecībām ar nelaiķi…

Es iegriezos pie bērnudārza vadītājas, lai stādītos priekšā. Bet, kamēr viņa gāja saukt Zavražnaju un nokārtoja, pie kā uz šo laiku atstās mazos, es ātri vien apsvēru galvā paredzamās sarunas plānu. Manā darbā sarunu biedra pazīšana, lai arī tas ir tikai mazdrusciņ noderīgs faktu un apstākļu noskaidrošanai, ir sevišķi sva​rīga.

Nav divu cilvēku, kas pilnīgi identiski fiksētu viena un tā paša notikuma visas detaļas, Kaut arī viņi bijuši visīstākie notikuma aculiecinieki. Viss atkarīgs no psiholoģijas, cilvēka fantāzijas un personiskās nostājas.

Mana māte aizvien mēdza piemetināt: jebkurš stāsts ir labs ar izpušķojumiem. Un, lūk, šie paši izpušķojumi neizbēgami sastopami visur, gribam to vai negribam. Tas ir gan garastāvoklis, gan attieksme pret to, par ko runā, gan kādas asociācijas vai atmiņas, bet varbūt vienkārši meli.

Vispārsteidzošākais ir tas, ka vaļsirdīgie, taisnīgie cilvēki dažreiz man mēdz būt cietāks rieksts par tiem, kuri melo un mudžina apzināti. To, kas reiz viņiem izlicies, viņi iedomājas par patiesību. Viņi uzstājīgi paliek pie tā. Bet kā lai izlaužas, kā lai atsijā iemīļotos «izpušķojumus», ja tie ir it kā notikumu aina?

Tam, kas grib slēpt patiesību, viss ir izdomāts. Taču šie meli izmeklēšanas gaitā, nākot saskarē ar faktiem un pierādījumiem, katrā ziņā cieš sakāvi.

Melīgās liecības, lai cik labi tās noziedznieks nebūtu pārdomājis, vienmēr nonāk pretrunā ar reālajiem fak​tiem, kuri notikuši dzīvē …

Marija Zavražnaja ienāca nedroši. Apsēdās uz krēsla maliņas. Jauniņa. Ne vairāk par divdesmit.

Skaista laucinieku izpratnē. Sejas panti iezīmēti lieliem, taču maigiem vilcieniem. Mati uz pieres aizsedza kreiso aci, un meitene nemitīgi tos meta atpakaļ. Gandrīz visu laiku viņas roka — plata, ar maigiem pirkstiem — atradās pie sejas, — Mašeņka, — negribot uzrunāju mīlināmā vārdā, — jūs neuztraucieties! Pasēdēsim, mierīgi parunāsimies…

— Jā, jā, parunāsim. Es neuztraucos.

— Lieliski! Kā tur bez jums — bērneļi nepastrādās nedarbus?

— Nē, viņi ir jauki. Pagaidām vadītāja pie viņiem.

— Vai nav grūti ar mazajiem?

— Man ar viņiem ir labi… — Viņa nezin kāpēc visu laiku centās skatīties nevis uz mani, bet taisni sev priekšā.

— Vai tas ir jūsu aicinājums?

— Nezinu. Neviens no vecākiem, liekas, nesūdzas.

— Bet bērni? — es pajokojos.

— Viņi ir burvīgi, — Zavražnaja atkārtoja.

— Vai jums ir speciālā izglītība?

— Tūlīt pēc skolas beigšanas atnācu šurp.

— Skaidrs. Un, protams, zināmas iemaņas jau gūtas, profesionālisms, vai ne?

Zavražnaja, paraustījusi plecus, klusēja.

— Bet kā jūsu draudzene Aņa Zaļeska — vai ātri ap​guva? — es piesardzīgi jautāju.

— Atri. — Zavražnaja nopūtās. — Darbs nav sarežģīts. Galvenais ir labi izturēties pret cilvēkiem. — Maža uz​svēra vārdu «cilvēkiem».

Zaļeskas pieminēšana meitenes garastāvoklī neradīja necik jūtamas pārmaiņas. Sasprindzinājums

palika. Bet kāpēc?

— Vai jūs ar Aņu ātri sadraudzējāties?

— Viņa bija jauka …

— Vai saprotat, Maša, man interesē viņas uzvedības un garastāvokļa vissīkākās detaļas.

Pacentieties atcerē​ties to, ko es jums jautāšu.

— Saprotu. — Zavražnaja nervozi sakārtoja matu šķip​snu uz pieres. — Jautājiet!

— Kā jūs ar viņu sadraudzējāties? Vai viegli?

— Viņa bija jauka …

Ak, cik spītīga meiča! Ieņēmusies vienu un to pašu.

— Vai jums bija kādas kopīgas intereses vai saru​nas? — ātri nomācis sapīkumu, es jautāju.

— Ar bērneļiem ņēmāmies… Nu, arī par dzīvi, pats par sevi saprotams, runājām …

— Un kāda tad viņai tā dzīve bija — par nastu vai par prieku? — nolēmu pamēģināt atklāti.

— Visādi gadījās. Kā jau visiem.

— Bija arī sarūgtinājumi?

— Kur nu bez tiem iztikt.

— Kāds tam bija iemesls, neatceraties?

— Atceros. Tiklīdz atcerējās savu Serjožu, tā arī… Lai cik ar svešiem noņemies, pie savējā vēl vairāk velk.

— Tātad pēc dēla skuma?

— Ļoti.

— Kāpēc viņš tika nosūtīts pie vīra vecākiem, viņa jums nav stāstījusi?

— Kāpēc ne, stāstīja. Kad viņi ar Valeriju Georgije- viču gatavojās braukt šurp, nosūtīja dēlēnu uz kādu lai​ciņu uz Odesu. Nezināja taču, kādi te būs apstākļi, kā iedzīvosies…

— Vai viņai šeit, Krilatojē, patika?

— Teica, ka neesot slikti.

— Bet vai dēlu gribēja ņemt pie sevis?

— Gribēja. Aizvien cerēja, tiklīdz piedzims otrs, tad arī Serjožu paņems. Kopā, sak, esot jautrāk.

— Viņai bija agronoma diploms. Kā viņa izskaidroja, ka aizgājusi strādāt uz dārziņu, nevis savā specialitātē?

— Valerijs Georgijevičs esot ieteicis. — Zaļeska vārdu Maša izrunāja ar cieņu.

— Tātad viņa klausījusi vīru.

— Tā iznāk.

— Jūs nezināt, vai viņiem ir bijuši kādi strīdi?

— Iespējams, ka bija.

— Viņa nestāstīja?

— Ģimenē visādi mēdz atgadīties …

— Eet vai jūs neievērojāt viņā kaut ko tādu pirms tam, kad viņa …

Zavražnaja skumji nogrozīja galvu.

— Tāda pati kā vienmēr.

— Atcerieties, lūdzu, pēdējo dienu, kad jūs viņu re​dzējāt?

— Tai pašā dienā redzēju. Augu dienu bijām kopā. Reizē aizgājām no darba.

— Varbūt viņa izturējās kaut kā neparasti?

Meitene iegrima domās.

— Nē. Nekā tāda neatceros. — Viņa atmeta matus at​pakaļ un atkārtoja: — Neatceros.

— Kādas viņai veidojās attiecības ar cilvēkiem, ar kolektīvu?

— Dzīvoja saticīgi. Nestrīdējās.

— Bet ar sovhoza direktoru?

— Laikam arī.

— Maša, kas jūs pamudināja iet pie Zahara Jemeļja- noviča? — Meitene satrūkās. — Nu, kad jūs viņam sa​cījāt, ka neticat Zaļeskas pašnāvībai.

— Biju aizgājusi… Protams, biju aizgājusi… Tas viss ir tik nesaprotami. Iznāk, ka ne no šā, ne no tā… — Zavražnaja runāja juceklīgi. — Arī Serjožas žēl… Va ierijs Georgijevičs ļoti skuma. Uztaisīja kapam sētiņu un aizbrauca… Vienā dienā viss izputēja. Tāpēc arī aiz​gāju …

— Varbūt tomēr jums ir kādi apsvērumi vai aizdomas?

— Ne no šā, ne no tā iznāk… — Zavražnaja atkār​toja.

Jā-ā, aprunājos gan ar Zaļeskas tuvāko draudzeni! Skaidrāks tikpat kā nekas nekļuva, bet sirdī — sarūgtinājums. Neatradu meitenei īsto pieeju. Vai vispār izdosies sameklēt? Pat nezinu, ko vainot — sevi vai viņu. Bet varbūt nevienu? Mēdz būt cilvēki, kuru liecībām ir ļoti maza vērtība. Viņi vāji fiksē notikumus, kas risinās vis​apkārt. … Ap divpadsmitiem naktī pie manis ienāca Murzins Viņš smagnēji apsēdās krēslā un kādu laiku braucīja ceļgalu ar abām rokām.

— No rīta nekas. Bet pret vakaru taisni kā ar uguni svilina, — viņš sacīja it kā atvainodamies. — Nu, do​diet, kas jums tur jāparaksta!

Es pasniedzu viņam nopratināšanas protokolu. Jemeļ​jans Zaharovičs izņēma acenes un sāka lēnām un uzmanīgi lasīt sarunas pierakstu. Katras lappuses apakšā parakstījās ar pilnu uzvārdu. Sejā — nekādu emociju. Gluži kā laikrakstu pāršķirstītu. Pabeidzis izskatīt, ne vārdiņa neteikdams, pēdējā lappusē uzrakstīja: «Protokolu lasīju. Manas liecības pierakstītas pareizi. Tiesības izdarīt piezīmes, kas ierakstāmas protokolā, man tika izskaidro​tas. J. Murzins.»

Biju apmulsis par viņa kompetenci mūsu kazuistikā.

Sovhoza direktors noņēma acenes un ielika tās futrālī.

— Jūs jautājat, kāpēc es rakstīju vēstuli republikas prokuroram. Reizēm iedzīt cilvēku kapā ir vienkāršāk par vienkāršu. Rupji atraidīt. Uz kādu brīdi aizmirst, ka tavā priekšā ir dzīvs cilvēks. Kas, piemēram, ar manu draugu notika? Daudzko mēs iznesām kopā uz saviem pleciem, pieredzējām arī nedienas — veselam simtam to pietiktu. Arī karā. Es dabūju lodi labajā plaušā. Viņu apbēra ar zemi.

Divas nedēļas kontuzēts nogulēja. Pēc tam atkal satikāmies vienā rotā. Līdz Prāgai aizgājām kopā,,. Man nekas, es biju brašs kavalērists. Bet viņš turējās uz nerviem. Galva viņam bija laba — daudzi šodienas profesori nestāv ne blakus. Taču nekas nepaiet veltīgi. Pats citreiz brīnos, kā es pēc tā visa vēl varu rosīties — kaut kādas lietas kārtoju, priecājos, kādu lamāju, sadodu piparus, bērnus sagādāju, mazbērnus auklēju… Bet viņam sagāja grīstē, — Jemeļjans Zaharovičs pagrozīja ar pirkstu pie deniņiem. — Dvēseles nemiers, skumjas. Man viņa sieva rakstīja. Man jāsaka jums, tik daudz izciest un turēties, kā īstam varonim pieklājas… Īsāk sakot, saslima cilvēks. Sieva ar pūlēm pierunājusi viņu aiziet pie ārsta.

Kas tādos gadījumos jādara? Jāuzlabo garastāvoklis, jārada apstākļi, jānosūta uz kūrortu vai uz sanatoriju, es nezinu, kur vēl. Jāieteic kāda nodarbošanās. Slēpes, makšķerēšana, varbūt vēl puķītes audzēt. Novērst uzmanību var, ar ko vien vēlies. Taču ārsts tā vietā pasaka: «Mēs jūs varam ņemt uzskaitē, paziņosim uz darbu, bet viņi lai tur paši izdara secinājumus.» Bet viņš ap to laiku bija atkal slavas zenītā. Nu, vai jūs varat iedomāties, kā tas uz viņu iedarbojās? Iznāk, ka ārsts nedeva viņam ne mazāko cerību… Apbrīnojami, kur gan bija cilvēki, kas strādāja ar viņu kopā! Es būtu visus sacēlis kājās.

Būtu radījis atbilstošus apstākļus… Pēc tam kad viņa vairs nebija — viņš izdarīja pašnāvību —, cēla viņu vai debesīs. Ko esam, sak, zaudējuši, neatsverams zaudējums… Zēl, ka es to uzzināju pārāk vēlu.

Cilvēka vairs nebija. Taču tik un tā novārtā šo gadījumu neatstāju. Uzrakstīju uz Veselības aizsardzības ministriju … Par ārstu…

— Nu, un kā tad reaģēja uz jūsu vēstuli?

— Atlaida ārstu no darba. Tādu psihiatru ne tikai pie slimiem, bet pat pie normāliem cilvēkiem

nedrīkst laist ne lielgabala šāviena attālumā. Redzat, neuzmanība reizēm izvēršas par traģēdiju…

Nedrīkst būt vienaldzīgs. Tikai es rīkojos ne visai labi: otrreiz rakstu, kad cilvēka vairs nav. — Viņš piecēlās. — Vai es jums šodien vairs neesmu vajadzīgs?

— Paldies, ka ienācāt. Neaizmirsāt…

— Tādas lietas es neaizmirstu.

Mēs atvadījāmies. Murzins izgāja, pieklibodams stip​rāk nekā parasti.

Jāatzīstas, šī cilvēka liktenis mani ieinteresēja ne pa jokam. Labi būtu, ja varētu uzzināt par viņa dzīvi sī​kāk .., Uz sieviešu konsultācija Severoozerskā, kur Zaļeska bija uzskaitē, devos agri no rīta. Pirms aizbraukšanas palūdzu milicijas pilnvarotajam Liņovam sameklēt Kolomoi- cevu, sovhoza šoferi, kurš bija pie Zaļeskiem mājās dažas stundas pirms notikuma, lai rīt ar viņu aprunātos. Augu dienu nāca labība.

Visiem pašlaik bija karsts darba laiks. Turklāt vēl šoferiem …

Ar Zaļeskas izmeklēšanu bija nodarbojusies pati kon​sultācijas vadītāja Mambetova. Ārste pašķirstīja nelaiķes biezo slihnbas vēsturi un sacīja: — Tagad es atceros pacienti pavisam skaidri. Zināt, tā jau profesionāla īpatnība. Mums slimības vēsture ir cilvēka seja. Zaļeska grūtniecību panesa normāli: jūs zināt, ir ļoti svarīgi, ja pirmais bērns piedzimst agri. Sievietes organismam mātišķība nekaitē, bet palīdz. Protams, ja nav patoloģisku noviržu.

Ir precīzi noskaidrots: jo vai​rāk bērnu, jo lielākas izredzes nesaslimt ar vēzi.

— Kā Zaļeskai bija ar veselību?

Mambetova šķirstīja kartīti un it kā lasīja cilvēka dzīvi: — Bērnībā attīstījusies normāli. Kā jau visiem — masalas, cūciņa, garais klepus. Apendikss izgriezts sešpadsmit gadu vecumā. Nopietnu, slimību nav bijis. Pirmā grūtniecība divdesmit gadu vecumā — tas ir normāli, pat labi. Noritējusi bez sarežģījumiem. Dzemdējusi paredzē tajā termiņā. Dzemdības normālas. Zīdījusi pati līdz deviņiem mēnešiem. Tālāk viss kārtībā. Neviena aborta. Otra grūtniecība bija gaidāma šā gada janvāri. Otrajā mēnesī neliela intoksikoze. Izplatīta parādība. — Konsultācijas vadītāja aizvēra slimības vēsturi. — Tagad viņai jau būtu otrs bērns. Domāju, vesels… Cik traģiska nejēdzībai…

Atstāt bāreni, iedzīt sevi kapā līdz ar pa​saulē vēl nenākušo dzīvību …

— Hadiša Mambetova, kad pie jums Zaļeska griezās pēdējo reizi?

— To var viegli noskaidrot. Pēdējais apmeklējums — divdesmit septītajā jūnijā.

Es aptuveni aprēķināju — mazāk nekā divas nedējas pirms nāves.

— Kādā sakarībā?

— Kārtējā izmeklēšana. Turklāt bija jāsāk domāt par pirmsdzemdību atvajinājumu.

— Kā jūs domājat, vai viss noritēja normāli — es do​māju veselību, garastāvokli?

— Manuprāt, jā. Grūtniecība attīstījās bez novirzēm. Visas analīzes normas nobežās. Es vēl brīnījos, kad viņa jautāja, vai nevar iztaisīt abortu …

— Ko jūs atbildējāt viņai?

— Atbildēju kā ārsts. Pirmkārt, mēs vienmēr cenšamies pārliecināt laist pasaulē bērnu, otrkārt, neviens ārsts neņemtos viņai taisīt abortu. Ja nu pašā ārkārtējā gadījumā. Tas taču ir tikpat kā nogatavojies auglis. Ap septiņi mēneši. Neiznēsātie septiņu mēnešu bērni pārsvarā tagad attīstās pavisam normāli…

— Vai viņa uzstāja?

— Uzstāja gan. Taču es viņu mēģināju atrunāt. Viņa bija kulturāla sieviete, varēja to zināt pati.

Nu, bet pēc tam…

— Vai jūs kā ārste uzskatāt šinī gadījumā viņas uz​vedību par normālu?

— Vispār ņemot, viņa radīja nosvērta, ne ar ko nenomākta cilvēka iespaidu. Bet kas zina? Tas, ka viņa runāja par abortu… Sievietēm viņas stāvoklī nervu sistēma ir īpaši jūtīga. Un psihiskas novirzes pilnīgi iespē​jamas. Vienām tās nav spilgti izteiktas, citām — var iegūt bīstamu raksturu …

— Vai viņa varēja izdarīt pašnāvību, kā jūs izteicāties, ar grūtniecību saistītu psihisku noviržu rezultātā?

— Kategoriski izslēgt nav iespējams.

—- Kad konkrēti viņai iestājās grūtniecība? Ārste iepleta rokas.

— Precīzi mēs varam pasacīt, kad bērns ir piedzimis.

— Bet grūtniecības periodā?

— K]ūda iespējama divu nedēļu robežās. Uz vienu vai otru pusi.

— Kā ir pēc dokumentiem?

Mambetova atkal ieskatījās kartītē.

— Janvārī. Taču iespējams arī decembrī.

Jautājumu par grūtniecības termiņu precizēju ne jau savas intereses dēļ. Janvārī Zaļesku Krilatojē vēl nebija. Viņi dzīvoja tālu prom — Jarosiavjas apgabala Vi- šegodskā.

Pirmsnāves vēstulē mani jau sen nodarbināja viena vieta: «Ja es pat spētu pārvarēt sevi, atbrīvoties, pacensties kļūt labāka, tas nav iespējams. Visu laiku blakām būs mēms atgādinājums par manu nodevību pret tevi…»

Kas var kalpot par atgādinājumu? Pašas atmiņas par neuzticību. Šis variants pilnīgi iespējams.

Spriežot pēc vēstules stila, Zaļeska spriedusi diezgan tēlaini.

Otrais iemesls varētu būt kāds priekšmets. Taču no tā vienmēr var tikt vaļā.

Atliek trešais — cilvēks. Visdrīzāk tā arī dienas gaismu neredzējušais bērns. Varbūt Zaļeska domājusi, ka viņa tēvs nav vīrs — Valerijs Zaļeskis? Tādā gadījumā kļūst saprotamāka viņas prasība par abortu. Pēdējā iespēja novērst mokošo dubultās, sašķeltās eksistences faktoru. Divas nedēļas pirms liktenīgā soļa …

Bet kāpēc gan viņa neatbrīvojās no grūtniecības agrāk, kad tas vēl bija iespējams?

Iemeslu var būt daudz. Bailes. Viņai to vajadzētu darīt pirmoreiz. Tikumiskas dabas svārstības. Šaubas — vai nākamais bērns būs no Zaļeska vai kāda cita. Beidzot, parasts, cilvēcisks apņēmības trūkums. Pēc iespējas ilgāk atlikt sāpīgā jautājuma izlemšanu …

Nākamajā dienā agri no rīta sēdēju galvenā zootehniķa kabinetā. Vajadzēja pielāgoties sovhoza ritmam.

Tikpat bargi noraudzījās manī brūnaļa no slaucējas ro​kas apakšas…

Murzina sekretāre, ienākusi, lai uzzinātu, vai man nav kas vajadzīgs, sašutusi iesaucās: — Es taču teicu, lai to novāc. — Viņa pielika pie sie​nas krēslu, lai noņemtu plakātu.

— Atstājiet, mani tas netraucē, — es apstādināju.

— Nav solīdi it kā… — viņa šaubīdamās sacīja.

— Kāpēc gan? — Es pasmaidīju. — Jebkura darba​vieta jāuztur tīra.

Sekretāre, paraustījusi plecus, aizgāja.

Kolomoicevam bija jāierodas pulksten astoņos, bet viņš atnāca desmitos.

Pirmajā acumirklī puisis radīja dīvainu iespaidu. Platmale ar nelielām, uz augšu atlocītām malām, bet tai klāt — ar eļļu notriepta jaka, bikses negludinātas, ceļgalos izspiedušās, sabāztas zābakos. Bet zābaki — ševro, nospodrināti jo spoži. Kā gan viņš tos var saglabāt tik tīrus šais izdangātajos, netīrajos ceļos? Es painteresējos.

— Es taču ar mašīnu, — mazliet, izbrīnījies par manu jautājumu, viņš atbildēja, bet sacīts tas tika tādā tonī, it kā viņš braukātu ar čaiku pa nomazgāto, tīro Maskavu.

Gari, pinkaini mati, mazliet krāsoti. Un gandrīz vai dižciltīga vaigubārda un ūsas — labi koptas un rūpīgi apgrieztas. Roku delnas smalkas, garas, taču raupjas no stūres un melnas no mašīneļļas. Mutē — nodzisusi pīpe…

Visā viņa izskatā, kur izpaudās galējības, laikam gan ievērības cienīgākās bija acis. Gaiši zilas, spilgtā apgais​mojumā tās kļuva vēl gaišākas un likās pavisam dzidras.

Katrā ziņā sovhoza «Majak» šoferis izskatījās nepa​rasti.

Es palūdzu viņu izstāstīt par to nelaimīgo vakaru, kad viņi dzēruši Zaļesku mājā, bet pēc tam pie viņa.

— Jūs uzskatāt, — viņš jautāja, glaudīdams noskūto zodu, — ja mēs nebūtu dzēruši, Aņa nebūtu spērusi tādu soli?

— Man interesē sīkumi. Detaļas.

— Bet es jau stāstīju …

— Atkārtojiet, lūdzu, vēlreiz.

— Zinu, — viņš nosmīknēja, uzpūtis nodzisušai pīpei, — ķersiet uz detaļām.

Viņa piezīmi palaidu gar ausīm.

— Izstāstiet, lūdzu, secīgi, kā tas viss noticis.

— Dienā sastapu pie kluba Valeriju. Viņš uzaicināja, ienāc, sak, pasēdēsim! Man, tas ir, mums, pat prātā nebija ienācis piedzerties.

— Bet degvīnu atnesāt taču jūs?

— Kā tad — tukšām rokām, vai? Smaržas vai dāvanu taču nenesīšu? Nav jau dzimšanas diena, bet tukšā ieras​ties …

— Labi, stāstiet tālāk!

— Nu, apsēdāmies. Atceros, Aņa tai dienā bija izvārījusi boršču un izcepusi kotletes. Nemanot izdzērām visu pudeli. Pie labām pusdienām..

— Vai Aņa dzēra kopā ar jums?

— Liekas, vienu glāzīti. Pats augstākais — divas. Va​lerijs pierunāja.

— Viņa taču bija stāvoklī …

— Tikai glāzīti! Valerijs skandināja, ja dzerot vīnu, tad bērns piedzimstot, skaists …

— Labi. Iedzērāt. īstiem vīriem tā kā par maz…

Kolomoicevs pasmaidīja.

— Jūs pats pateicāt vajadzīgo domu.

•— Nē, tie ir jūsu vārdi…

— Var jau būt, var gadīties. Es, godīgi atzīšos, iniciatīvu neizrādīju. Ciemos taču biju, ne savās mājās. Valerijs gribēja vēl. Aņa, dabiski, iebilda. Un kā tad es varēju justies? Es viņus cienīju vienādi.

Abi bija tā vērti. Ja atbalstīsi vienu, otrs apvainosies. Sēžu, nesaku neko.

— Laikam gan vajadzēja paklausīt sievieti grūtnieci — kā jūs domājat?

— Jā, esmu vainīgs, pietrūka dūšas. Jums jāsaprot — vīriešu solidaritāte… īsāk sakot, Valerijs ierosināja do​ties pie manis.

— Pagaidiet — vai viņi stipri sastrīdējās?

— Nekā tamlīdzīga! Inteliģenti cilvēki. Viņa saka, lūdzu, ejiet, viņai vienkārši nav patīkami to skatīties.

— Skaidrs. Nu, bet Zaļeskis?

— Vai tad tiešām jūs domājat, ka viņš bija rupjš vai izturējās bezkaunīgi. Viss notika smalkjūtīgi. Viņš palika pie sava, redz, vēl jāiedzer, lai atbrīvotos no stresa, lai izskalotu smadzenes. Es, viņš saka, tevi saprotu, saproti arī tu mani. Sos vārdus pateicis, arī aizgāja … Es uzskatu, ka tā arī jābūt mūsdienu sabiedrībā. Vai tā nav?

— Vai daudz jūs vēl izdzērāt?

Kolomoicevs sāpīgi sarauca pieri. Atgādinājums par dzeršanu viņu kaitināja.

— Saprotat, laikam gan pie visa vainīgs spirtiņš.

— Jūs gribat sacīt — izdzertā spirta daudzums?

— Nē-ē. Tas bija kaut kāds netīrs. Ar piegaršu. Iespējams, ka atradies netīrā traukā. Valerijs parasti turējās braši. Bet te — gluži kā ar rungu pa pieri. Pārtrūka lente. Kā lai viņš nokļūst mājās? Tikai Aņu traumēs. Bez tam viņam sametās nelaba dūša.

Kolomoicevs runāja ātri, norīdams galotnes. Turklāt šņācienus viņš izrunāja ar svelpjošu pieskaņu.

Tāpēc rei​zēm tikai ar grūtībām uztvēru jēgu.

— Jūs sakāt, ka viņam bija sametusies nelaba dūša? — es pārjautāju.

— Piedodiet par naturālismu. Viņš vēma. Pašā pus​naktī.

— Bet kā jutāties jūs?

— Slikti. Nākamajā dienā es to izgāzu pie visiem velniem, — viņš sacīja tik kategoriskā tonī, ka nebija ne​kādu šaubu: spirts tika drīz vien izdzerts līdz pēdējai lāsītei.

— Vai ilgi jūs sēdējāt?

— Pēc pusnakts. — Viņš padomāja. — Varbūt agrāk, varbūt vēlāk, zināt, kā jau iedzēruši..« — Nezinu.

Viņš nosmīknēja. Pasūkāja pīpi.

— Nu jā …

— Kas «nu jā»?

— Pavisam nelietojat, vai?

— Nē.

— Tagad ir skaidrs, — viņš noslēpumaini sacīja.

— Kas jums skaidrs?

— Jūs visu laiku jautājat par dzeršanu .. < Es pasmaidīju.

— Man liekas, jūs šis jautājums aizskar…

— Nekā tamlīdzīga. Iedzeru kā jau visi. Ne vairāk par citiem. Mūsu laikos bez tā nevar iztikt.

— Jūs tā uzskatāt?

-— Cilvēku aizvien biežāk pārņem stresa stāvoklis. Kā lai to izklīdina? Mazliet jāiedzer…

Amerikas Savienota​jās Valstīs, piemēram, tiek meklēts alkohola aizvietotājs. Tā ir globāla problēmai — Jūs taču esat šoferis.

— Nu, un kas par to? Kāpēc tad radošiem darbiniekiem tas tiek atjauts? Viņiem tas vajadzīgs iedvesmai. Bet vienkāršiem mirstīgiem aizliegts. Vai tie nav cilvēki…

— Apgalvoju jums, kad cilvēku aizved uz atskurbtuvi, neskatās, vai tas ir vienkāršs pilsonis vai komponists…

Kolomoicevs nolēma man iedzelt: — Bet ja tas ir akadēmiķis, arī ņem ciet?

— Nolikums visiem vienāds.

— Nu jā, aizstāvat.

— Man liekas, mēs esam novirzījušies no temata. Lai kā jums tas nepatīk, atgriezīsimies pie jūsu iedzeršanas. Tātad Zaļeskis tai naktī palika pie jums nakšņot.

— Jā.

— Bet kas viņu apkopa, kad viņam kļuva slikti?

— Droši vien Jevdokija Dmitrijevna, mana saimniece. Es gulēju.

— Jūs tātad neatceraties, kas ar viņu notika?

— Kā lai es to atceros! Uzzināju tikai no rīta.

— Jūs gulējāt un nekā nedzirdējāt?

— Nedzirdēju. Pamodos tikai no rīta.

— Labi, Staņislav, — kādas bija savstarpējās attiecī​bas Zaļesku ģimenē?

— Manuprāt, viņi prata lieliski sadzīvot, kaut. ari mī​lēja viens otru.

Paskatījos uz viņu gandrīz ar izbrīnu. Kur radies jau-< nam puisim tāds formulējums?

— Pēc kā jūs par to spriežat?

— Pirmām kārtām es uzticos savām jūtām.

— Zināt, protokolam jūtas zināmā mērā ir nemateriā​las…

— Bet man liekas, ka tas ir pats galvenais, — viņš stingri apgalvoja.

— Labi. Stāstiet tālāki Jūs droši vien runājāt ar Za- ļeski par dzīvi.

— Ļoti daudz.

— Kā, piemēram, viņš izturējās pret laulības pārkāp​šanu?

— Jūs mani atvainojiet, taču tās ir mietpilsoņu saru​nas.

— Saprotat, mums tomēr vajadzēs apstāties pie šā jautājuma … kas ir svarīgs izmeklēšanas gaitā. Kā viņš pret to izturējās?

— Manuprāt, ar vērienu, mūsdienīgi…

— Konkrētāk. Vai viņš nav stāstījis jums, ka tur aiz​domās savu sievu? Kā viņš uz to reaģēja?

— Nē, viņš neturēja viņu aizdomās." Tātad kāda tur var būt reakcija? Atceros, viņa jau bija aizvesta uz rajonu, viņš sēdēja uz lieveņa un nožēloja: «Kāpēc gan viņa to izdarīja? Galvenais ir dzīvot.

Visu var saprast un piedot. Kāpēc viņa to izdarīja…» Domāju, ka augstāka par visu viņam bija Aņas laime. Bet, ja arī piekrāpa, ko lai dara, dzīve paliek dzīve. Valerijs, kā man liekas, saprata to un spētu piedot. Viņš, atkārtoju, bija augstsirdīgs cilvēks. Nerakņājās pa sīkumiem. Negribēja kļūt par agronomu — pameta institūtu, gribēja redzēt pasauli — aizgāja par vienkāršu jūrnieku uz kuģa, nolēma uzrakstīt romānu par neskartajām zemēm — aizbrauca tūkstošiem kilometru tālu. Protams, nekāda krāpšana viņu nebūtu izsitusi no sliedēm.

— Bet vai romānu viņš uzrakstīja?

— Sacīja, ka pagaidām vēl vācot materiālus… Pēc tam … Vai tas vien prātā?

Tātad Zaļeskis arī gandrīz vai gatavais agronoms. Ziņas interesantas. Jaunas. Noteikti kadru daļā jāiepazīs​tas ar viņa biogrāfiju.

— Vai ar Aņu viņi iepazinās institūtā?

— Jā, viņa studēja vienu kursu zemāk.

— Vai viņa bija interesanta?

— Jauka slāvu tipa seja, viņā bija kaut kas tāds.. j Starp citu, Cipovam ir lente. Varat paskatīties.

— Kas ir šis Cipovs?

— Viņš tagad strādā Valerija vietā klubā. Un vēl ki- nomehāniķis. Zaļeskis panāca, lai nopērk filmēšanas aparatūru. Amatieru. Vērtīgu lietu bija iecerējis — uzņemt sovhoza kinohroniku. Viņa laikā tika filmēti vairāki pa​sākumi. Vienā kinolentē, liekas, jābūt Aņai…

Pēc Kolomoiceva nopratināšanas aizgāju uz sovhoza klubu. Tas bija auksts un drēgns. Smaržoja pēc guaša. Izgāju cauri gaitenim skatītāju zālē. Neviena cilvēka. Logi aizklāti ar tumšu audumu, tikai vienam logam bija pacelts aizkars — pa to ieplūda gaisma. Vidū atradās rupji pašūts ekrāns, pie sienām transparenti.

Nez no kurienes šurp plūda pieklusinātas ģitāras skaņas.

— Vai šeit kāds ir?

Piepeši sašūpojās ekrāns, kas likās stingri iemontēts sienā, un izšāvās galva ar nebēdnīgu, ugunīgi sarkanu matu cekulu.

— Mēs.

— Kādi mēs?

— Cipovs. Nāciet šurp, ja ir darīšanas!

Aiz ekrāna rēgojās siena, aiz tās — maza istabiņa, visa nolīmēta ar kinofilmu afišām. Sevišķa

labvēlība šeit bija jūtama pret Cursinu …

Kā iespējams izvietot tik mazā platībā rakstāmgaldu, dīvānu ar spožiem rullīšiem, skapi un trīs krēslus — nevarēja iedomāties.

Es raudzījos vasarraibumiem nosētajā puiša sejā — Cipovam bija tik daudz vasaras raibumu, ka to pietiktu atliku likām veselam ducim puišu, — un man ienāca prātā dziesmiņa no kinofilmas «Rudmatis».

— Klausos jūs, — kluba vadītājs cienīgi izrunāja. Man tikko izdevās apvaldīt smaidu. Kā tas tika pateikts!

Es stādījos priekšā. Pateicu, kādā nolūkā esmu nācis. Puisis jautāja: — Kur skatīsimies? Jūs, protams, vēlētos, lai ekrāns būtu lielāks?

— Gribētos gan …

— Tādā gadījumā zālē.

Mēs pārgājām uz zāli. Cipovs uzstādīja nelielu ama​tieru projektoru un izņēma kasetes.

- Ar kādu kameru uzņēmāt?

— Ar sešpadsmitmilimetrīgo. «Kijevu». Man ir gatavs* Var sākt?

— Jā, lūdzu.

Viņš nolaida aizkaru un sāka burties ar aparatūru.

— Tas, protams, nav «Koloss», tomēr kino.

— Bet kas ir «Koloss»?

Cipovs parādīja ar roku uz kluba dibensienu, kur tumši rēgojās kinoprojektoru lodziņi.

— Mana galvenā tehnika.

— Skaidrs. Man jums lūgums: pastāstiet, kas atrodas uz ekrāna. Bs taču nevienu nepazīstu.

— Tiks izdarīts … Aizieti Ietarkšķējās motoriņš, uz balta audekla izgaismojās taisnstūris, un uz ekrāna parādījās vasarīgā Krilatojes iela. Vējā šūpojās papeles, pavīdēja miegaini namiņi. Līgojās arī iela, ceļš mētājās no vienas puses uz otru, it kā operators grīļotos kā piedzēries.

Cipovs samulsis ieklepojās.

— Mēģinājums.

Beidzot kamera apstājās. Jauniņa meitene ar bizītēm, īsā kleitiņā šķobīja ģīmīti objektīvā. Es jautājoši paska​tījos puisī, kas tikko bija saskatāms krēslainajā zālē.

— Viena tepat no pasta… — Viņš vēl vairāk sa​mulsa.

— Kas uzņēma?

— Es, — Cipovs klusi sacīja.

Pēc tam uz ekrāna parādījās gaiši plankumi, svīt​ras — un piepeši skaidri iezīmējās galvu rindas.

— Sanāksme, — Cipovs paskaidroja. — Tepat klubā uzņēmu.

Cilvēki piecēlās no vietām, skatījās tieši aparātā, cits smaidīja, cits grozīja galvu. Bērni lēkāja, rādīja mēli…

— Neapzinīga publika, — kinomehāniķis norūca. — Gluži kā mežoņi.

Kamera pārlēca uz prezidiju. Galda vidū — Murzins. Izturējās viņš vienkārši. Laikam bija pieradis pie filmē​šanas.

— Mūsu direktors Jemeļjans Zaharovičs, — Cipovs skaidroja. — Bet šis ir partorgs Suļga un rajona izpild​komitejas priekšsēdētāja vietnieks Zaicevs.

Gan partorgs, gan priekšsēdētāja vietnieks izturējās sa​springti.

Aparāts pārslīdēja pāri sejām un apstājās zāles centrā.

— Valerijs Georgije.vičs, — kinomehāniķis sacīja. Un klusām piebilda: — Ar Aņu…

Uz viņiem Cipovs bija pavērsis kameru ilgi: priekšniecība … Nezinu, vai juta un redzēja viņi, ka tiek uz​ņemti. Man likās, ka ne.

Zaļeskis, mazliet atzvēlies krēslā, it kā paslepus novēroja sievu. Viņa saspringti skatījās uz skatuvi,

ar visu augumu saliekusies uz priekšu.

Zaļeska profils izdalījās spilgti, reljefi. Nemākulīgs apgaismojums. Viņa sejas vaibstus bija grūti saredzēt. Gaišs siluets. Uz Aņu šķielējošas, modras acis… Viņas ga​rajos matos rotaļājās saules atspulgi.

Uz ekrāna nozibēja, aizslīdēja galvas, un kadrā at​kal — tribīne.

— Galvenais agronoms, — Cipovs paskaidroja, — I|- jins.

Lūpas kustējās bez skaņas, ritmiski cilājās galvenā agronoma rokas. Pavisam plakana, nemākulīgi izgaismota seja. Jā, acīmredzot tie bija operatora pirmie soļi. Gaismu nostādīt viņš neprata.

Pēc tam gluži kā pasaku filmā Iļjins pārvērtās par Mur- zinu, bet tas savukārt — par partorgu. Un bez jebkāda pārtraukuma atkal — Valerijs Zaļeskis un Aņa. Viņš smaidīja. Pareizāk sakot, smīnēja. Zaļeska nolieca galvu…

Spilgti apgaismots ekrāns. Pa upes krastu skrien meitene peldkostīmā. Tā pati, kas taisīja grimases lentes sākumā.

— Vairāk Aņas nebūs, — Cipovs dobji norūca.

— Labi, — es sacīju. Bija jāpārtrauc viņa ciešanas. — Ja var, parādiet vēlreiz zāli!

Atkal Zaļeskis raudzījās uz sievu, bet viņa — uz galveno agronomu. Un atkal Valerijs par kaut ko smīnēja, bet Aņa slēpa acis.

Kinomehāniķis apstādināja aparātu pirms meitenes pa​rādīšanās pludmalē. Ieslēdza gaismu.

— Montējuši, protams, neesat? — es jautāju.

— Nē. Kā uzņēmām, tā arī netikām aizskāruši.

— Un kad notika sapulce?

— Maijā. Kā reiz bija sējas laiks … … Ceļā uz sovhoza valdi es atkal un atkal atcerējos redzēto ekrānā. Protams, žēl, ka attēls bija bez skaņas. Balss, intonācija, izrāvusies replika = viss, par ko runājis Iļjins, būtu kļuvis skaidrāks. Bet vai iespējams to atjaunot?

Velns parāvis! Kā lai atmin to, kas risinājies katra laulātā drauga dvēselē? Varbūt viņš jautāja viņai par kādu sīkumu? Bet varbūt arī ne.

Atceros, reiz televīzijā pārraidē «Kinopanorāma» tika rādīts, kas ir filmas dublāža no svešvalodas.

Kāds humora pilns fragments. No «Fantomasa». Epizodē ar komisāru Zivu zem attēla palika apakšā pavisam citu, bet tāpat artikulētu tekstu. Bija absolūti ticami un tāpēc smieklīgi.

Taču man pašlaik smiekli nepavisam nebija prātā. Sie nedaudzie mirkļi, kas redzami lentē, kaut ko nozīmēja. Tās bija attiecības starp cilvēkiem. Kaut es tās spētu atšifrēt!

Un vēl. Pirmoreiz es tikos ar dzīvu cilvēku uz ekrāna, zinādams tā traģisko galu. Sajūta nebija no priecī​gajām …

— Jūs meklēja kāda sieviete, — sargs, mani sagaidot, sacīja.

— Kur viņa ir?

— Teica, ka vēl ienākšot.

— Vai šajā lietā?

— Saka, personiskajā.

— Labi. Es tikai iegriezīšos numurā, bet pēc tam būšu kabinetā.

Man kopš vakardienas skapītī atradās vēstule Nadjai. Vajadzēja to nosūtīt.

Nepaspēju ieiet savā istabā, kad pie manām durvīm kāds pieklauvēja.

Es atvēru. Ienāca sieviete brūnā boloņas mētelī, ar tādu pašu lakatiņu apsējusies un ar saimniecības somu rokā.

— Sveicināti, biedri Čikurov!

— Sveicināti, sveicināti! — Es paskatījos uz viņu jau​tājoši. — Vai jūs pie manis?

— Redziet, mani atsūtīja… Kā saka, jūsu rīcībā.

Ak šis Murzins, gluži kā ķerts uz pilsētas servisu…

— Man viss kārtībā. — Es aplūkoju istabu. — Tīrs. Ar gultu, kā redzat, tieku galā pats.

Sieviete negribot pārlaida acis pār istabu.

— Tātad te esat iekārtojies. Tas ir labi. Bet kur pus​dienojat?

— Tējnīcā.

— Tā tas neiet. — Viņa novilka boloņas mēteli, pakāra to uz pakaramā pie durvīm. — Kādus dosiet norā​dījumus?

— Paldies, man patiešām nekas nav vajadzīgs.

Sieviete paraustīja plecus.

— Dīvaini, bet mani atbrīvoja no uzdevuma. Pulkvedis pavēlēja: no Pavlodaras — taisnā ceļā šurp. Divas diennaktis braucu …

Tikai tagad es apjautu.

— Jūs … Jūs esat vecākā leitnante Iščenko?

— Tieši tā, biedri izmeklētāji Es iesmējos.

— Dieva dēļ, piedodiet man! Es, jāatzīstas, noturēju jūs par… Te, saprotat, Murzins visu laiku rūpējas par mani… Iepazīsimies! Igors Andrejevičs.

— Serafima Karpovna. — Viņa sniedza roku. — Re, kā pārskatījāties!

— Pārskatījos gan.

— Tas varbūt ir labi, — viņa sacīja. — Ja pat savējie negrib atzīt, tad citi pārējie — vēl ne tik…

Jā, operatīvam darbam Iščenko bija kā radīta. Parasta sieviete, kādas ik uz soļa varam satikt mūsu zemē — gan pilsētā, gan laukos …

Gaidīju tādu brašu vīru, bet ieradās tantiņa… Uz brīdi man iešāvās prātā doma: varbūt tas ir prokuratūras izmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietnieka Kukujeva triks? Tomēr tas nebija nekāds pieredzes bagātais vīrs, bet pavisam tikai sieviete… Ko lai dara, dzīvosim — redzēsim!

— Sēdieties, lūdzu, Serafima Karpovna, aprunāsimies! Bez jums es tikpat kā bez rokām. Milzum daudz jautā​jumu …

Viņa izņēma no saimniecības somas paciņu «Belomora». Aizsmēķēja.

— Vispirmām kārtām — kā esat iekārtojusies? — es jautāju.

— Jūs neuztraucieties, Igor Andrejevič, man šeit ir radinieki. Uzskatiet — gluži kā savās mājās …

— Labi. Vai jūs jau no paša sākuma piedalījāties iepriekšējā izmeklēšanā?

— No paša sākuma līdz beigām.

— Un nemaz nebrīnāties, kāpēc es ceļu augšā šo lietu?

Viņa vienkārši atbildēja: — Priekšniecībai tas labāk redzams. No augstumiem, kā saka …

— Protams, tā tas ir. Taču ari lejā, piekalnītē… šo to var vēl labāk saskatīt.

— Var gan. Bet vai tas vajadzīgs, tas taču nav mūsu uzdevums.

— Jūs tā domājat?

— Protams, varēja jau parakāties pamatīgāk. Izdarīt vairākas pārbaudes. Bet, ja reiz lieta skaidra, kāpēc jāvelk garumā? Citu lietu daudz.

Es ievēroju, ka viņa runā ne visai noteikti. Bet apstrī​dēt mana priekšgājēja darbību negribēju.

— Serafima Karpovna, kā gadījās, ka netika nopratināta Marija Zavražnaja? Mirušās tuvākā draudzene …

— Ļoti vienkārši. Izmeklēšanas laikā viņas te nebija.

— Ko jūs sakāt? Viņa taču tai dienā bijusi ar Zaļesku darbā.

— Bija gan. Bet nākamajā aizgāja atvaļinājumā. Viņas vīts ir traktorists no Pievolgas,

Orenburgas apkaimes. Viņš bija atbraucis uz sējas laiku. Un apprecējās, kā saka, vienā rāvienā. Iznāk, ka bija aizvedis jauno sie​viņu radiniekiem rādīt.

— Varēja taču nosūtīt atsevišķu pieprasījumu?

— Varēja, — Iščenko nopūtās. — Bet pēc tam lieta tika izbeigta.

— Ko lai saka, jautājums skaidrs. Varbūt arī pareizi darījāt. Es runāju ar Zavražnaju, taču netiku gudrs. Dī​vains cilvēks. Visu laiku cenšas novērsties. Klusē, bai​dās, vai…

— Jūs vienkārši nekā nezināt par viņu.

— Kas tad ir?

— Viņai nav vienas acs. Esot mākslīga.

— Jūs viņu esat redzējusi?

— Nē. Man stāstīja.

Jā, biedri Čikurov, tev gadījumā ar Zavražnaju jāliek par novērošanas spējām divnieks. Taču es nepadevos.

— Vai maz ir sakropļotu cilvēku? Tomēr pie tā pierod. Pie mums institūtā bija kāds akls students. Sabiedrisks, jautrs cilvēks. Sarkanajā stūrītī, kopmītnē, pirmais ieradās pie televizora.

Neizlaida nevienu ievērības cienīgu izrādi.

— Kā nu kurš. Maša, kā saka, bija skaistākā meiča ciemā. Gan dziedāja, gan dejoja, puiši bariem klīda gar viņas logiem. Ne viens vien bija dabūjis zilu aci viņas dēļ. Bet, kad pirms gadiem diviem trim kāds puisis viņu aplidojis, stāsta, ka meitene bijusi iemīlējusies līdz ausīm. Ar motociklu vizināja. Vizinājās tikmēr, kamēr ievēlās gravā. Puisim nekas, bet viņa aci zaudēja. Tuvojās kāzas. Taču viņš, nebūdams šejienietis, tiklīdz viņa nokļuva slimnīcā, deva kājām ziņu un pazuda, kā nebijis. No slimnīcas Maša iznāca sakropļota, pielūdzēji nozuda kur kurais. Protams, meiteņu visapkārt netrūkst — un viss viņām kārtībā. Vajadzēja, jupis viņu rāvis, seju sakropļot! Ja vēl kāda cita rēta — vai uz rokas vai uz ķermeņa.

Bet te skarts pats svarīgākais — seja. Jaunajiem — tiem galvenais ir izskats. Dvēsele, varētu sacīt, pašā pēdējā vietā… Tā nu iznāca, ka no vakarējās skaistules visi novērsās. Reti kurš iztur līdzīgu pārbaudījumu. Viņa noslēdzās sevī. Bet ar Zaļesku ātii vien sadraudzējās. Un tomēr Marija apprecējās.

Zaļeskai šai ziņā bija zināma loma. Bet te piepeši — izdara pašnāvību. Domāju, ka tas uz Mašu atstāja ļoti stipru iespaidu.

— Protams, ka atstāja. Es jums piekrītu. Taču laikam jau ģimene dziedē visas brūces …

— Vienu dziedē, citu sakropļo. Tiesa, runā, ka vīrs Mašai esot mierīgs. Nejaus pāri darīt. Viņa patiešām ir ļoti laba. Kautrīga.

— Tomēr es gribētu, lai Zavražnaja būtu vaļsirdīgāka.

Serafima Karpovna pamāja ar galvu.

— Pareizi. Draudzeņu starpā reti mēdz būt noslēpumi.

— Ko lai dara, pamēģināsim vēlreiz. Tagad, Serafima Karpovna, vēl viens jautājums. Par Iļjinu.

— Galveno agronomu?

— To pašu. Vai jūs kaut ko zināt par viņu?

Iščenko izņēma jaunu papirosu.

— Arī toreiz ar iepriekšējo izmeklētāju bija par viņu runa. Ciemā mēļo, ka viņš ar Aņu bieži redzēts kopā. It kā pat Severoozerskas restorānā.

— Nu, un kas par to?

— Tā taču mēdz pļāpāt: pats, sak, neesmu redzējis, cilvēki redzējuši, man kāds stāstījis. Tiklīdz sāc skaid​rot precīzāk — pēdu nekādu. Visi krūmos.

— Varēja apjautāties pie restorāna darbiniekiem.

— Varēja, protams. Izmeklētājs bijis pie rajona komitejas sekretāra biedra Červonnija. Par Iļjinu apjautājies. Cervonnijs viņu labi noraksturojis. Pēc tam pielikām

punktu. Jebkuru darbību attiecībā pret galveno agro​nomu izbeidzām.

— Un tomēr, Serafima Karpovna, ar Ijjinu mēs nodar​bosimies.

— Vai tas ir uzdevums?

— Jā. Pirmais. Otrais būs Staņislavs Kolomoicevs.

Iščenko pasmīnēja.

— Ievērojama persona.

— Ak tā?

— O-o! Cilvēki vēl tagad atceras.

— Pastāstiet!

— Iedzimts talants. Mākslinieks. Jau Zaļeska laikā klubā izstādi bija noorganizējis. Uz Barnaulu gribēja vest. Tikai šī nelaime atgadījās. Zaļeskis nepaspēja, aizbrauca prom. Bet uzpūtības puisim pietiks visam mū​žam …

— Es arī to ievēroju. Tāpēc pacentieties noskaidrot, kādās attiecībās viņš bijis ar Zaļesku ģimeni. Ar Aņu. — Serafima Karpovna pamāja ar galvu. — Un vēl. Jūnijā un jūlijā šeit strādāja talcinieki. Mehanizatori, stu​denti. Nebūtu slikti pastrādāt arī šai virzienā …

— Daudz cilvēku pabijis. Daudz.

— Zinu, Serafima Karpovna, darba pilnas rokas. Bet, no otras puses, ja nu piepeši atklājam kādu šaubīgu per​sonu?

— Tātad jūs nenoliedzat slepkavību?

— Es neko nenoliedzu. Taču pagaidām — ak vai! — nekā arī neapgalvoju …

Aizejot Iščenko apņēmīgi atkārtoja: — Ēdnīcā pusdienot nekur neder. Gan mēs to noorga​nizēsim.

Es mēģināju iebilst. Cik Serafima Karpovna bija neuzstāj īga mūsu profesionālajās attiecībās, tik šeit viņa pa​rādīja apskaužamu neatlaidību.

Mani pārņēma ziņkārība. Kā viņa to dabūs gatavu? Un kādi viņas motīvi? Galvenais, manuprāt, ir tas, lai operatīvais darbinieks zinātu savu darbu. Bet ar saimnieciskajiem un pārējiem jautājumiem es vienmēr esmu ticis galā pats.

Pēc vecākā leitnanta aiziešanas nolēmu šo to apkopot. Vispirms vajadzēja noteikt to cilvēku loku, par kuriem man bija jāiegūst sīkākas ziņas. Bez tā atslēga uz viņu sirdīm nebūs rodama, kā dzīvs pierādījums tam ir notikums ar Zavražnaju. Kamēr nav uzradušās jaunas sejas, pazīstamie cilvēki man jāredz kā uz delnas.

Vispirms, protams, Zaļesku laulātais pāris. Kāpēc viņi ieradušies Krilatojē? Abi ar agronoma izglītību. Viens kļūst par kluba vadītāju, bet otrs par audzinātāju bērnudārzā. Kas viņus atvilinājis uz šejieni? Vai garais rublis? Jāšaubās. Zaļeskis mēnesī saņēma deviņdesmit rubļu, bet sieva — septiņdesmit piecus. Tādu algu viņi varēja nopelnīt arī Višegodskā. Starp citu, šo pilsētu agrāk es nezināju. Kas tur ko brīnīties! Esmu pārliecināts, ka reti kāds zina arī Skopinu — pilsētiņu Rjazaņas apga​balā. Man tā šķiet ievērojama tāpēc, ka esmu to aplai​mojis ar savu piedzimšanu …

Kolomoicevs liecināja, ka Valerijs Zaļeskis uz Kulundu atbraucis it kā tādēļ, lai savāktu materiālus romānam par neskartajām zemēm.

Taču pagaidām viņš savācis tikai materiālus. Interesanti, vai viņam jau ir laista klajā kāda grāmata?

No​sūtīju pieprasījumu uz Grāmatu palātu.

Tomēr kāpēc gan Zaļeski nokļuvuši tieši šeit — Krilatojē? Jābūt taču kādam iemeslam. Pagaidām tas man nav zināms …

Reizēm es iegrimu domās: kas notiktu, ja kāds izmek​lētājs — mans pārlieku kārtīgais un pedantiskais darba​biedrs — sāktu analizēt manu dzīvi? Pie kā viņš aiz​ķertos? Vismaz dabūtu palauzīt galvu.

Pastrādāt viņam nāktos krietni. Būtu dažs labs jāsatiek. Bet ne jau visi atklātos. Un, šķiet, šis tas paliktu nenoskaidrots.

Atverot I. Čikurova lietu, viņš uzzinātu, ka dzimis esmu Rjazaņas apkaimē. Skola, dramatiskais pulciņš, bērnu koris — tas viss redzams dokumentos. Ir goda raksti. Par piedalīšanos apgabala skatē. Pēc tam — konservatorija. Tā-a, sacītu izmeklētājs, tas jau ir interesanti. Vokālistu klasē. Trešajā kursā pilsonis Čikurovs pamet konservatoriju. Slimības dēļ. Kā profesionāli ne​derīgs.

Tagad ar to esmu samierinājies. Toreiz bija drūmi. Tas ir, maigi izsakoties. Iegāza kakls, komplikācijas pēc gripas. Pastāv tāds «nelietības likums»: sviestmaize vienmēr krīt ar sviestu uz leju, vienīgā monēta ieripo vie- nīgajā grīdas spraugā… Turklāt vēl krievu sakāmvārds (to man netrūka, pateicoties vecāku runīgumam) — ba​dīgai govij dievs ragus nedod …

Taču tālāk mans kolēģis nokļūtu strupceļā. Kāpēc tad Cikurovs iestājās Maskavas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē? Pirmkārt fakultātes ēka toreiz atradās blakus konservatorijai, tanī pašā Hercena ielā.

Muļķības — sacītu izmeklētājs. Principā, jā. Tiesības un vokalizēšana ir tikpat tālu viena no otras kā Kulun- das stepe no Jaroslavļas mežiem. Kaut arī klīst valodas, ka profesors, kas mums lasīja darba tiesības, kād​reiz esot bijis operetes teātra galvenais režisors…

Varbūt jaunībā esmu aizrāvies ar Konanu Doilu, Ed- garu Po vai Adamovu? Es viņam varētu pateikt, ka tas tā nav bijis. Šos autorus lasīju jau solīdākā vecumā (kar​tīte konservatorijas bibliotēkā).

«Cherchez la femme!»[1] izmeklētājs iesauktos. Un būtu bijis tuvu patiesībai.

Taču pamēģiniet sameklēt šo sievieti… Ja arī sameklētu, viņa apgalvotu, ka nekādu L Čikurovu nepazīst. Lai cik rūgti man tas nebūtu. Tagad, tiesa, vairs nav nekāda rūgtuma, palikušas tikai atmiņas par sarūgtinā​jumu. Kaut gan Novosibirskas lidostā uz kādu brīdi mani sagrāba skumja smeldze.

Par šo sievieti, toreiz — smuidro meiteni, neviens nezināja. Pat mani vistuvākie draugi. Pēc viņu domām, man bijis nejauks paradums noklusēt par savu personisko dzīvi. Taču es gluži vienkārši biju greizsirdīgs pat uz viņas vecākiem. Saprotu, ka tā nepavisam nav cildena rakstura īpašība. Bet ko lai. dara? Cilvēka daba nav pār​maināma.

Bet, ja nu tomēr es būtu piekritis sniegt liecību, iz​meklētājs uzzinātu patiesību.

Divus gadus es nīku krimināltiesību, kriminālistikas, tiesu psihiatrijas un pārējo disciplīnu lekcijās, kuras lasa nākamajiem juristiem. Un ne jau tāpēc, ka tās mani būtu aizrāvušas. Es gribēju būt biežāk kopā ar «savējo» (kā mēdz sacīt mana māte).

Kad ārsti konstatēja, ka dziedāt vairs nevarēšu, spēšu tikai vilkt līdzi, es, daudz nedomādams, pārvācos lejup pa Hercena ielu. Kaut arī man tika piedāvāta vieta konservatorijā Kora diriģentu fakultātē.

Tomēr doma, ka man vajadzēs kādu mācīt dziedāt, bet pats to nevarēšu, mani nepavisam neiedvesmoja.

Iedomājieties tikai, visu mūžu apraudāt savu neveiksmil Man Joti negribētos stāstīt izmeklētājam (to viņš tik un tā būtu uzzinājis pēc manas atzīšanās), ka meitene, kuras dēļ aizgāju pa Serloka Holmsa un Megrē pēdām, pēc universitātes beigšanas aizbrauca uz Novosibirsku un apprecējās ar operas dziedoni. Bet es vēl trīs gadus studēju universitātē, konsekventi mezdams līkumu ap konservatoriju.

Kāpēc viņa tomēr izvēlējās mākslinieku par vīru, nezinu. Viņš nepavisam nebija Karuzo. Ar viduvējām vo​kālām dotībām.

Atliek tikai domāt, ka viņa slikti orientējās «bel- kanto». Nebiju paguvis viņu apgaismot.

Bet atgriezīsimies pie Zaļeska.

Kolomoicevs apgalvoja, ka viņš esot plaša vēriena cilvēks. Godīgi sakot, tas ir izplūdis definējums.

Dažreiz pat vienaldzība tiek noturēta par augstsirdību.

Cik nav dzirdēts par vīriešiem, kuriem it kā esot vienaldzīga sieviešu uzticība . .. Esmu gatavs piekrist — tas ir iespējams. Taču, manuprāt, tas nav normāli. Piešķirdams cilvēkam dvēseli, dievs tomēr atstājis tajā tālo senču instinktus.

Tiesa, sakāmvārds skan — nedod, dieviņ, kūtru zirgu, ne vīriņu greizu sirdi.

Ak šie sakāmvārdi! Par vienu un to pašu situāciju tautas gudrībā vienmēr var atrast tieši pretējus

spriedumus. Lielisks piemērs bija manu vecāku jokpilnie ķīviņi. Gadījās, ka māte pasacīja par kādu: neprecētā brīvība ir bargs liktenis. Tēvs klāt, kā saukts: apprecēsies vienreiz, bet raudāsi visu mūžu. Taču visinteresantākais disputs noritēja tad, kad tēvs uzdrošinājās pieskarties glāzītei parastā darbdienā. Ak tu mūžs, māte sacīja, kam brandvīns galvā, tam prātiņš vējā, bet pie visa vīniņš vainojams. Mans tēvs mierīgi, gluži kā ar cirvi noskal​dīja: ja kāds dzerdams prātu nav nodzēris, tad tas uz​slavu pelnījis.

Sakarā ar greizsirdību ir vēl cita gudrība: kas mīlē​jās, tie ķīvējas.

Nezinu, kā kuram, bet man tas vairāk pa prātam. i i «Labdien, Igor!» Šo teikumu es pārlasīju reizes trīs. Tik negaidīti, tik priecīgi bija saņemt Severoozerskā vēs​tuli no Nadjas. Tas taču ir viņas pirmais sūtījums man.

Pastā nelasīju — pārāk daudz cilvēku. Ar nepacietību gaidīju, kad autobuss dosies ceļā uz Krilatoji.

«Maskavā kļuvis aukstāks. Negaidīti uznāca lietus ar sniegu. Nācās uzšūdināt Dikijam siltu vestīti.

Viņš bija saķēris iesnas, devu aspirīnu un antibiotikas…» DikijsV Jā, tā ir Innokentija aizraušanās.

Dobermanpinčers. Nad- jas dēla suns, bet pastaigāties to vedām mēs ar Nadju. Pirms mēneša tā bija diezgan apnicīga būtne. Nepalaida garām nevienu stabu, lai nepaceltu kāju. «Mēģinājām iekārtot to dresēšanas skolā. Mums pasacīja, ka tas esot jau pāraudzis. Ieteica griezties pie privātā suņu dresētāja …» Velns sazin kas! Un tā esot vēstule mīļotajam cilvēkam! «Pie mums šinīs dienās ciemojās vectētiņš.

Lāga vecītis. Atvaļināts pulkvedis…» Nevienu vectētiņu Nadjai es nepazinu, no visiem radiniekiem viņai bija tikai māte, dēls un brālis… Izrādās, ka tas ir kāds pagrīdes vectētiņš. «Viņš sacīja, ka Dikijs esot pats lielākais no viņa brāļiem un māsām…» Tātad tas ir Di- kija vectētiņš. Kādā valodā gan viņi runājuši? Atvaļināts pulkvedis. It kā tas būtu cilvēka vectētiņš. «Dikijs viņu pazina un, tici vai netici, pat asaras pilēja …» Nē, drīzāk tam jābūt suņa vectētiņam. «Vectētiņš solījās apciemot mūs ar Dikiju katru mēnesi…» Noteikti — suņa vectētiņš. Tālāk sekoja informācija par citu dzīvnieku izdarībām. «Mūsu papagailis Ahmeds jau runā deviņus vārdus. It īpaši viņam padodas māmiņas vārds — Var- vara Grigorjevna. Viņa smejas līdz asarām un piedod Innokentijam nekārtību. Pifs staigā miegains. Brīvā dabā pašlaik eži liekas uz ziemas guļu, arī viņš laikam gatavojas. Savilcis savā kastē dažādus papīrus, nodrošinājies ar ābolu, sausiņu un konfekšu papīriņu krājumiem, taču mēs paklusām visu aizvācam. Tev vajadzēja redzēt, kā Pifs apvainojās. Skraidīja sprauslādams pa visu dzīvokli. Pārsmieties var. Mūsu kaķis Jerofejičs kļuvis pavisam svešs. Es Tev stāstīju, ka maziņš tas man atgādināja žurkulēnu. Viss balts, bet actiņas sarkanas. Toties kāds skaistulis izaudzis tagad! Ķepiņas, purniņš un aste ir brūna, bet acis zilas, zilas. Pasaka, ne kaķis! Kad atbrauksi, Innokentijs Tev parādīs savu zvēru valstību pats…»

Jā, kas zina, vai nekļūšu arī es par šā zooloģiskā dārza eksponātu.

Beigās Nadja rakstīja: «Man piedāvā ceļazīmi uz Bulgāriju, uz Zelta Smiltīm. Agnese Petrovna pierunā, lai es braucu. Stāsta, tur vēl esot sezona, siltāk nekā Sočos. Bulgāru atvasara. Nezinu, ko darīt. Ja Tev ir laiks, atraksti! Neprasu, kad Tu ieradīsies Maskavā, tik un tā neuzrakstīsi, manu dārgo Pinkerton. Skumstu pēc Tevis, skūpstu, Nadja.»

Ja nebijis šī «skumstu pēc Tevis, skūpstu», es būtu pagalam sarūgtināts. Mani bija galīgi satriekuši Dikijs ar savu vectētiņu, šie runājošie un ziemas guļā slīgstošie zvēri…

Galvā brieda atbildes rindas, pilnas dusmu un sarkasma. Visa mana būtne sacēlās, aicināja Nadju novērst sirdi no dzīvniekiem un pievērsties cilvēkiem. Tikai īsi pirms iebraukšanas sovhozā es nomierinājos. Kā gan viņa jutīsies, saņēmusi no tāda respektējama tāluma vēstuli, kuru rakstīt pamudinājis rūgtums un nožēla! Jā​paceļas pāri sīkajām pārestībām. Tomēr «skumstu pēc Tevis, skūpstu».

Krilatojē mani gaidīja atbilde no Odesas prokuratūras. Valerijs Zaļeskis tagad dzīvoja Odesā.

Saprazdams, cik saspringtā stāvoklī viņš atrodas pēc sievas nāves, aicināt viņu uz Krilatoji, lai nopratinātu, negribēju. Taču mani nodarbināja atsevišķi jautājumi. Pēc mana pieprasījuma Zaļeskis sniedza sekojošas liecības: «Jautājums. Kur jūs atradāties astotā jūlija vakarā un naktī uz devīto jūliju?

Atbilde. Astotā jūlija vakarā atrados savās mājās. Apmēram ap pulksten astoņiem vakarā ar savu draugu Ko- lomoicevu devāmies pie viņa uz mājām, kur krietni iedzērām, un es paliku pie viņa pārgulēt.

Tādējādi nakti 110 astotā uz devīto jūliju pavadīju pie Kolomoiceva, ko var apstiprināt viņš pats un viņa saimniece J. Mat- jušina.

Jautājums. Kāpēc astotā jūlija vakarā jūs aizgājāt gu​lēt pie drauga?

Atbilde. Mana sieva A. Zaļeska iebilda pret to, ka mēs nr Kolomoicevu tai dienā lietojām alkoholiskus dzērie​nus. Bet gulēt paliku nejauši: man bija slikti.

Jautājums. Kā jūs izturējāties pret to, ka jūsu sieva palika grūtniecības stāvoklī otrreiz? Vai jūs gribējāt otru bērnu?

Atbilde. Vispār mēs nebijām domājuši toreiz laist pasaulē otru bērnu. Taču ja reiz tā gadījās … Es neiebildu. Uzskatu, ka ģimenē katrā ziņā jābūt vismaz diviem bēr​niem.

Jautājums. Vai jūs zinājāt to, ka jūsu sieva gribēja izdarīt abortu?

Atbilde. Pirmoreiz dzirdu.

Jautājums. Vai jūs varat paskaidrot, par kādu neuzti​cību tika runāts jūsu sievas pirmsnāves vēstulē?

Atbilde. Nezinu. Nekad neesmu interesējies, kā viņa pavada laiku bez manis. Greizsirdību un aizdomas uz​skatu par pazemojošām īpašībām tiklab Vīriešiem, kā sievietēm.

Jautājums. Vai jums ir aizdomas uz kādu, kura dēļ varēja kļūt neuzticīga jūsu sieva?

Atbilde. Es jau atbildēju, ka greizsirdību un aizdomas uzskatu par sevis necienīgām īpašībām. Tāpēc nekādu aizdomu man nav …»

Lasot nopratināšanas protokolu, manī uzvilnīja dīvainas jūtas. Līdzīgus prātojumus tiku jau dzirdējis pavi​sam nesen. Pāršķīris lietu, apstājos pie Kolomoiceva lie​cības.

Nezinu, kurš no viņiem kuru mācījis dzīvot, taču abu draugu uzskati sakrita. Varbūt viņi patiešām bijuši do​mubiedri? Man likās, ka es vairs nesaprotu cilvēkus, kuri dzimuši divpadsmit, piecpadsmit gadus pēc manis. Vai tiešām mani uzskati par laulības dzīvi, uzticību un godu ir bezcerīgi novecojuši?

Ja tas tā ir, tad labāk lai es izskatos vecmodīgs, toties, manuprāt, dabiskāks, tāpēc ka esmu greizsirdīgs, kad mīlu, un nevaru iedomāties, ka var būt citādi …

Arī no Višegodskas pienāca izziņa.

«Pēc jūsu pieprasījuma par to, kad Zaļeskis V. G. un Zaļeska A. S. reģistrējuši savu laulību, darām zināmu: Civilaktu reģistrācijas grāmatā Zaļeskis Valerijs Geor- gija dēls, dzimis 1945. gadā, un Kirsanova Angeiina Sergeja meita, dzimusi 1947. gadā, savu laulību reģistrējuši 1976. gada 3. janvārī, par ko ir atbilstošs ieraksts un jaunlaulāto paraksti. Stādamās likumīgā laulībā ar V. Za- ļeski, Kirsanova izteikusi vēlēšanos pieņemt vīra uzvārdu. Agrāk iesniegums par vēlēšanos stāties laulībā no V. Zaļeska un A. Kirsanovas netika saņemts. Višegod​skas dzimtsarakstu biroja vadītāja Orehova.»

Izrādās, Valerijs un Aņa aizvadījuši piecus gadus atsevišķi, dēls pa to laiku bija paaudzies, un tad piepeši ne no šā, ne no tā viņi nolēma sareģistrēties. Un tūlīt aizlaidās uz Krilatoji, iepriekš nogādājuši bērnu Zaļeska vecākiem Odesā.

Varbūt uz dzimtsarakstu biroju viņus paskubināja doties otra grūtniecība? Taču Aņa to vēl nezināja… Ne​saprotami.

Es painteresējos, kur ir Zaļeskas vecāki. No autobiogrāfijas viņas personiskajā lietā bija redzams, ka viņa ir bārene. Interesants fakts.

Arī par Iļjinu man izdevās savākt interesantas ziņas.

Pirmkārt viņš beidzis to pašu institūtu, ko Zaļeska (diploma noraksts sovhoza kadru daļā). Man kā izmeklētājam vajadzētu iesaukties: «Heirēka! (atradu! — tulk.) — rokā viņš ir, trešais — mūžsenais nelaimīgais trīsstūris! Viņš, viņa un viņš.» Taču es baidos acīm redzamā. Visas valodas par to, ka viņš bieži redzēts kopā ar Aņu, pagaidām palikušas sādžas tenku līmenī. Bet uz nopratināšanu es viņu izsaucu pagaidām ar ieganstu, lai precizētu dažas ziņas par Zaļeskiem …

Pa manu logu redzama sovhoza .kantora piebraulctuve. īsi pirms tam, kad Iļjinam bija jāierodas pie manis uz nopratināšanu, piebrauca motocikls ar blakusvāģi. Braucējs, plecīgs, drukns puisis, ielika ķiveri blakusvāģi un ātri devās iekšā. Man likās, tam jābūt galvenajam ag ronomam. Es viņu vēl netiku redzējis, kaut arī Krilatojē uzturos vairāk nekā nedēļu.

Pie durvīm klauvēja. Patiešām, Iļjins. Ģērbies ādas jakā, kādās var redzēt ietērpušos komisārus filmās par revolūciju, tikai bez portupejas. Ass ezītis, pelēkas acis, gaišas, iedegušajā sejā tikko saskatāmas uzacis. Viņa rokas es tikpat kā neredzēju. Tās viņš turēja ādas jakas kabatās. Bet es cenšos vienmēr novērot rokas. Var tikt galā gan ar seju, gan ar acu izteiksmi, taču rokas katrā ziņā nodod cilvēka noskaņojumu.

— Nikolaj Gordejevič, vai jūs institūtu beidzāt Više- godskā?

— Jūs gribat jautāt, vai pazīstu Zaļeskus? Pazīstu. Ar Valeriju mācījos vienā kursā. Vienā grupā.

Ko lai iesāk, viņam acīmredzot jājautā tieši, bez ap​linkiem, Pieņemsim viņa taktiku.

— Institūtu viņš nepabeidza. Jūs nezināt — kāpēc?

— Nē, neesmu interesējies.

— Kurā kursā Zaļeskis aizgāja no institūta?

— Pēc ceturtā.

— Dīvaina nostāja. Biedrs pamet studijas, bet tas jūs neskar. — Iļjins paraustīja plecus. — Jūs esat komjau​nietis?

— Partijas biedrs.

— Vai sen?

— Iestājos institūtā, trešajā kursā.

— Jo vairāk…

— Mēs, liekas, neatrodamies partijas komitejas sē​dē… — viņš nosmlknēja.

— Es negribu aizskart jūsu partijas biedra pienākumus, — es sausi sacīju. — Man tikai šķiet, ka partijas biedram cilvēciskajā plāksnē jābūt principiālākam nekā pārējiem…

— Jūs vēl nepazīstat mani, bet jau izdarāt šādus slē​dzienus, — viņš pārtrauca sarunu.

— Gribu iepazīt, — es mierīgi sacīju.

Iļjins bargi noprasīja: — Interesanti būtu zināt — kādā nolūkā?

— Vai man nav tiesību uz vienkāršu, cilvēcisku ziņ​kāri?

— Protams, ir.

— Pateicos jums. Lai novērstu iespējamos pārpratumus, gribu jums paskaidrot: mūsu šāsdienas sarunā gribu precizēt dažas detaļas Zaļesku laulātā pāra dzīvē.

— Tā arī sapratu.

— Tad ir lieliski… Jūs bijāt ar Zaļeski draugi?

Iļjins acumirkli vilcinājās atbildēt.

— Godīgi sakot, tā arī nekļuvām.

— Bet Zaļesku Angelinu, toreiz Kirsanovu, jūs labi pazināt?

— Pietiekami.

— Kādā ziņā? Mācībās, sabiedriskā darbā vai ārpus institūta sienām?

— Mācībās neesam tikušies. Sabiedriskajā darbā — iznāca saskarties. Viņa darbojās studentu komitejā. Es arī. Kā jūs sakāt, ārpus institūta sienām. Kopā brau​cām slēpot, vasarā — pārgājienos.

— Bet tālāk? Piemēram, ballītēs?

Iļjins sagrozīja plecus. Man likās, dūres ādas jakas kabatās cieši sažmiedzās. It kā pat kauli noknikšķēja. Bet varbūt jakas āda nošvīkstēja …

— Viņu kāzās neesmu bijis.

— Bet vai tad šīs kāzas vispār bijušas?

— Nezinu.

— Taču par viņu sakariem jūs zinājāt? Tas bija tieši ceturtajā kursā.

Viņš uz mani palūrēja neapmierināts. Drūmi paska​tījās. Vai varbūt skumji?

— Nikolaj Gordejevič, man liekas, mūsu saruna jūs aizvaino.

— Aizvaino gan, — viņš sacīja. — Es uzskatu, ka attiecības starp vīrieti un sievieti vispirms ir viņu per soniskā darīšana. Un tikai viņu. Var nosodīt vai atzīt par pareizu cilvēka uzvedību. Bet jaukšanos intīmajā dzīvē vērtēju kā nepareizu.

— Vai notikumu ar Zaļesku jūs uzskatāt par sabied risku vai personisku lietu? — Sos vārdus izrunāju tīšu​prāt asi.

Redzēju, ka viņš apjuka. Katrā ziņā viņam bija va​jadzīgs laiks, lai sameklētu piemērotu atbildi.

— Vienīgais, par ko varētu runāt, — tas bija viņas pienākums pret dēlu …

— Vēl jautājums. Vai jūs šeit uzturējāt ar Zaļes- kiem iepriekšējās attiecības?

— Kādas iepriekšējās?

— Man liekas, kopā pavadītu studiju gadi satu​vina … Jo vairāk — tālumā no dzimtajām vietām.

— Bet man šeit nav laika domāt ne par tūrisma pār​gājieniem, ne par izbraukumiem ar slēpēm.

— Tātad jūs neesat tikušies, piemēram, pie svētku galda vai vienkārši pavadījuši vakaru, atcerēdamies Višegodsku.

— Speciāli — nē. Varbūt pārmijām dažus teikumus uz ielas. Vairāk neko.

— Ar ko? Ar Valeriju vai Aņu?

— Ar abiem.

— Vai jūs turat naidu pret kādu no viņiem?

— Man liekas, manām personiskajām jūtām nav ne mazākā sakara ar lietu, — Iļjins atcirta.

Skarbais tonis, kādā tika izrunāti šie vārdi, mani mazliet aizskāra. Tāpēc es pacentos jautāt pēc iespē​jas mierīgāk: — Nikolaj Gordejevič, jūs neatceraties, par ko bija runa sovhoza darbinieku sanāksmē maija beigās? — Viņš pacēla uzacis. — Kad jūs uzstājāties ar runu klubā.

— Droši vien par sēju. Katrā ziņā — ne par baletu — Parādot pienācīgu cieņu jūsu asprātībām, gribu atgādināt, ka neesmu atbraucis šurp puķītes audzēt. Rakāties lieku reizi kāda intīmajās attiecībās — tas nav mans hobijs, bet gan darbs… Šodien man jautājumu vairs nav.

Ne vārda nesacījis, viņš parakstījās protokolā, kā man likās, to nelasījis, unj vēsi atvadījies, aizgāja.

Nostājos pie loga, bet tā, lai mani neredzētu no ielas.

Galvenais agronoms ātrā gaitā izgāja pa durvīm, uzlika galvā ķiveri, vienā rāvienā iedarbināja motociklu, apsēdās uz sēdekļa un aizdrāzās prom.

Uztrauktais suns, kurš vienmēr snauduļoja uz kantora lieveņa, aiz pārsteiguma pielēca kājās un sarāvies baiiīgi noskatījās pakaļ motociklam, kas attālinājās.

Dīvaini izturējās Iļjins. Piesardzīgi.

Pārlasīju viņa liecības. Un nožēloju to, ka neesmu fiksējis uz papīra tos brīžus, kad viņš bija dzēlīgs un sakaitināts. Taču uz emocijām man nav tiesību. Sirdī — cik vien vēlies. Bet dokumentos jāatspoguļo sausi fakti. Jā, žēl, ka nebija iespējams šodienas sarunu ierakstīt, magnetofonā. Tāpēc ka redzēju, jutu — aiz viņa dzēlī- guma kaut kas slēpjas. Kas tieši, pagaidām nezināju. Ne no šā, ne no tā cilvēks taču nedusmosies un neno- cietināsies.

Varbūt viņam nepatika mans izskats? Tā arī mēdz būt. Vai augstprātība? Kā nekā — viņš ir galvenais agronoms, kuram ir zināma vara pār cilvēkiem… Kāds no lielajiem dižvīriem esot teicis, ka ne jau katram cilvēkam valdīšana. Bet te ierodas kaut kāds izmeklētājs un uzdrošinās aizskart priekšnieka personu Ar šādiem cilvēkiem man iznācis sadurties ne vienreiz vien. Iešāvās prātā, kā ar viņu sarunājās pa tālruni sovhoza direktors. «Draudzības vārdā …» Bet Jemeļjans Zaharovičs viņam tēvs varēja būt.

Nemaz jau nerunā​jot, ka vadītājs ir viņš — Murzins.

No otras puses, Iļjins labi pazina Zaļesku jau Više- godskā. Krilatojē nezin kāpēc runā par viņa tikšanos ar Angelinu, nevis ar kādu citu. Un šodienas reak​cija … Tas viss deva vielu pārdomām …

Pret vakaru sākās angīna. Mana vecā, riebīgā draudzene rūpīgi sekoja man visur pa pēdām.

Paskaloju kaklu ar kumelīšu novārījumu, ko bija pagatavojis aizvien tas pats Savelijs Fomičs, un vārtījos gultā ar aptītu kaklu.

Večuks piedāvājās izsaukt ārstu, taču es atteicos. Jau iepriekš zinu visu, ko viņš ieteiks: jāguļ, jādzer strep- toclds, jāskalo, derētu siltas kompreses. Varbūt vēl būs jādzer karsts piens ar sviestu.

Radio pārraidīja sovhoza jaunumus. Daudzās brigādēs pļauja tuvojās beigām. Jaunas sievietes balss — man likās, tā bija Liņova, direktora sekretāre, — nosauca la​bākās brigādes.

— Vai tā nav milicijas iecirkņa pilnvarotā sieva? — es jautāju sargam, kas rosījās man blakus.

— Gaļina. Tā ir viņa. — Savelijs Fomičs pamāja.

— «… Atpalikušo parādes priekšgalā atkal ierindojusies Šarnotas brigāde. Viņa iecirknī labība novākta tikai piecdesmit četri ar pusi procentu no ieplānotās pla​tības . . .»

— Nu gan ir ievedis likumus, — sargs norūca.

— Kas? — es jautāju.

— Iļjins, kurš cits. It kā par maz vēl sapulcēs galvu mazgātu, nē, vēl visu ļaužu priekšā kaunina.

— «Acīmredzot šīs brigādes strādniekiem ir iepaticies vilkties astē kā ēzelim…» — diktore dedzīgi lasīja.

— Re, kā ņirgājasl Kauna nemaz nav, — Savelijs Fo​mičs bija sašutis.

— Ko, vai pie jums saimniecībā ir ēzeļi?

— Šaržs, tā, liekas, to sauc, — sargs paskaidroja — Kurš priekšā, tas nozīmē — «ar pavadoni traucas». Bet, kurš paliek pēdējais, — «velkas astē kā ēzelis».

— Uzskatāmā aģitācija, — es sacīju.

— Nevis aģitācija, bet tīrā ņirgāšanās. Kur lai Šamota plānu ņem? Tur, redz, pagājušo gadu jauni puiši bija salasījušies. Laba brigāde. Arī futbola komanda gandrīz visa sastāvēja no viņiem… Kamdēļ šis Iļjins ieēdies uz Šamotu, nezinu. Bet pirms mēneša, akurāt pirms pašas siena pļaujas, galvenais agronoms gandrīz visus viņa puišus aizdzina uz pilsētu. Mācīties par mehanizatoriem. Tāpēc ari palika bešā brigāde.

— Vai tikai no šīs brigādes?

— No citām arī. Taču pa vienam, pa diviem cilvēkiem Bet te — uzreiz veselu duci labāko strādnieku. Kāda velna pēc vajadzīgs trīs gadus tupēt pie grāmatām — lai traktora stūri varētu turēt? Tā, lai pilsētā varētu padrais- kuļoties. Vai tu redzējies, par sovhoza naudiņu! Tagad par brigadieri smejas …

— Vai tiešām galvenais agronoms nav padomājis, nav nodrošinājies ar citiem kadriem?

— Viņš ir garastāvokļa cilvēks. Vieniem grīdceliņu klāj, bet otriem rāda pigu, piedod man, cienītais … Bet futbols tagadiņ — tju-tjū, jāraud mūsu balvām. — Atcerējos par pirmo vietu rajona sacensībās iegūto vimpeli, kas greznoja direktora kabinetu. — Mēs jau sacījām Je- meļjanam Zaharovičam: pārāk straujš mūsu galvenais. Gluži kā zirņus pret sienu …

— Bet kā ar ražu?

— Tā būs jāsarēķina. Iļjins vēl degunu nav apsildījis, bet jau komandē, it kā visu mūžu te būtu nodzīvojis… Nekādus iebildumus necieš.

Par to, ka viņš ir ass un straujš, esmu pārliecinājies pats. Bet Savelijs Fomičs turpināja savu: — Kā no ķēdes norāvies. Nekas viņam nav tā, kā vajag. — Viņš pašūpoja galvu. — Nekas. Gan jau viņam aplauzīs ragus. Mēs visu ko pieredzējuši. ..

Ko viņi pieredzējuši, viņš līdz galam tā arī nepateica. Gaitenī atskanēja soļi. Es biju vienīgais sovhoza viesnī​cas iemītnieks. Tātad — pie manis.

Kopš par manu ēdināšanu šefību uzņēmās Serafima Karpovna, ik vakaru šai laikā parasti ieradās

garstilbainā, neveiklā meitene Nastja, ietinusies mātes lakatā. «Vedekla,» Iščenko stādīja viņu priekšā.

Tas ir humors. Nastja nesa trauku ar vienkāršām pusdienām. Tās vienmēr bija bagātīgas un — kā jau laukos — labas kvalitātes. Seralima Karpovna uzskatīja, ka darbs labi veikties var tikai tad, ja būs radīti atbilstoši apstākļi.

Kāds klauvēja pie durvīm. Uz sliekšņa parādījās pali Iščenko. Sargs nozuda.

Serafima uzlika trauku uz galda un novilka mēteli.

— Esat sasirdzis?

— Mazliet.

— Bet jūs vispirms paēdiet! Veselības labad …

Sāpēja kakls, un ēst nepavisam negribējās. Taču, lai neaizvainotu «operatīvo» saimnieci, ielēju šķīvī karsto, smaržīgo boršču.

— Bet Iļjins patiešām ir bijis kopā ar Aņu Severo- ozerskā, — piepeši ierunājās Serafima Karpovna. Es pārtraucu ēšanu. Pareizāk sakot, mēģināju norīt kaut dažus kumosus. — Tikai viņi apmeklējuši nevis restorānu, bet kalēj nīcu.

— Vai to var kāds apliecināt?

— Kā tad citādi. Bufetnieks un apkopēja. Tur ir pašapkalpošanās, oficiantu nav. Pēc fotogrāfijām pazina.

— Vai bieži viņi tur redzēti?

— Vismaz divas reizes.

— Žēl, ka es to uzzinu tikai tagad, — dusmīgi sacīju.

— Cenšos, cik spēju, Igor Andrejevič! — Iščenko balsī bija jūtama pārestība.

Personiski es nebiju apmierināts ar izmeklēšanas tem​piem. Iščenko to juta. Dažkārt mana uzticamā un (par to tiku pārliecinājies) ar neticamām darbaspējām apveltītā palīdze paguva vienā dienā divreiz pabūt rajona centrā. Baidos, ka Severoozerskas rajona Iekšlietu daļā viņu jau sagaidīja ar šausmām. Uz visām pusēin tika izsūtīti pieprasījumi, skanēja tālruņa zvans… Tas tika darīts neatkarīgi no tām ziņām, kuras viņa ieguva tepat Krilatojē.

— Zinu jau, zinu, — es pasteidzos viņu nomierināt. — Saprotat, kaut vai vakar … Dienā sarunājos ar Iļjinu. Cik ļoti man būtu noderējis tas, ko jūs tagad paziņojāt.

— Varbūt tā nav liela nelaime? Satiksieties vēl.

— Varbūt arī nav liela… — Es nodomāju — viena divas tikšanās reizes Severoozerskas kafejnīcā vēl neko nenozīmē. Nejauši satikušies. Viņi nepavisam nebija svešinieki — novadnieki taču. — Bet vai sīkākas detaļas viņi neatceras?

— Diemžēl ne. Šī iestāde atrodas dzīvā vietā, pie auto​ostas. Vienmēr pilna ļaužu.

— Tomēr atcerējās. Kāpēc?

— Iļjins tur vēl joprojām bieži vien pusdieno.

— Jo sliktāk, — nezin kāpēc skaļi sacīju. — Vēl jo vairāk iespējams, ka bijusi nejauša …

Iščenko mani saprata.

— Vai grūti ar viņu gāja?

— Es, Serafima Karpovna, nespēju neko izdomāt. Tur​klāt tas arī nepiederas, kā jūs pati zināt…

Viņa pasmaidīja.

— Izdomāt jau var visu ko. Taču par Iļjinu mums abiem pagaidām patiešām nekā būtiska nav.

— Meklēsim, — es sacīju.

Tātad Iļjins slēpa, ka ticies ar Aņu rajona centrā. Kaut pan — es viņam to nemaz nejautāju. Bet viņš vispār no​liedza draudzīgo tikšanos ar abiem Zaļeskiem.

Serafima Karpovna manu ieslīgšanu pārdomās noturēja par vēlēšanos palikt vienam. Un gatavojās iet prom.

— Veseļojieties, Igor Andrejevič! Ar tādām kaitēm nedrīkst jokot. Žurnālā «Zdorovje» rakstīts,

kādi sarežģī​jumi izceļas no visām šīm slimībām. Sieva droši vien tālu, nav kas uzmana …

— Izrīkotāju netrūkst., bet sievas nav. Starp citu, nav ari bijis, — Kā tad tā? — Viņa negribot atkal apsēdās krēslā.

— Tāpat vien. Nav iznācis.

— Nav labi, — Iščenko sacīja. Fis šinī gadījumā gaidīju neiztrūkstošo tautas gudrību — kādu sakāmvārdu vai parunu, taču Serafima Karpovna atkārtoja: — Nav labi vienam. Skumīgi.

— Toties darbu netraucē, — es atjokoju.

— Ģimene darbam nav traucēklis. Gluži otrādi. Re, cik daudz es noskrienos apkārt! Reizēm bērnus un vīru mēnešiem ilgi neredzu. Tik un tā zinu, ka viņi ir Barnaulā, un sirds man ir mierīga, ka viņi man ir. Nevaru iedomāties, kā tā var…

— Vai daudz jums bērnu?

— Četri. — Viņas vārdos ieskanējās neslēpts lep​nums. Un maigums.

— Droši vien jau lieli?

— Vecākajam jau pašam ir ģimene. Mazākajai — trīspadsmitais sāka ritēt. Tiesa, trīs nav manējie, vīia. Bet vai tas tik svarīgi? Es uzskatu, kas izaudzinājis, tas arī ir tēvs un māte.

— Tā vecāki domā. Bet bērni?

— Izaugs, tad atbildēs.

Es iedomājos par Innokentiju. Interesanti, vai mēs spē​sim kļūt viens otram tuvi? …

Vēl es apbrīnoju, kā Serafimai Karpovnai izdodas apvienot darbu ar bērnu audzināšanu. Turklāt ne savu miesīgu bērnu. Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi delikāts jautājums. Es arī apjautājos par to viņai.

Fiesardzīgi.

Man par izbrīnu, Serafima Karpovna to uzņēma ar hu​moru.

— Gribēja gan uzsēdināt svešam uz kakla veselus trīs, bet es viņam bez šiem vēl ceturto piemetu klāt. Es pati gandrīz visu laiku uz riteņiem… Redz, kā reizēm atgadās dzīvē, Igor Andrejevič! Taču mans Griša nedusmo. Viņš arī pats mīl bērnus. Bet māte vajadzīga noteikti. Ai, kā vajadzīga! Kaut vai tāda epizodiska kā es, — smiedamās pabeidza Iščenko.

Redzēju, ka Serafimai Karpovnai bija patīkami debatēt par ģimeni. Un tas, ka es ierunājos par to, viņai gājis pie sirds.

Droši vien viņas pašreizējais vīrs ir atraitnis. Protams, grūti atrast saimnieci ar trim bērniem. Kā viņa sacīja — «epizodiskā māte»… Pēc inerces Serafima Karpovna savu aizbildniecību attiecināja arī uz mani. Skumjas pēc bērniem… Arī es viņai uzdevu jautājumu, kuru acīm​redzot jautājuši daudzi: — Kāpēc gan jūs tādu specialitāti izvēlējāties? Tik ne​piemērotu daudzbērnu ģimenes cilvēkam…

— Ne jau es to izvēlējos, tā pati mani atrada. Kā tad citādi, Igor Andrejevič?

— Protams, ja darbs pa prātam, tad ir ļoti jauki. Kādā Amerikas institūtā tika atklāts: visas cilvēka slimības ceļas no darba, kurš viņam nepatīk. Gan sirds un asinsvadu, gan alkoholisms, gan narkomānija, gan pāragra novecošana …

— Man šis darbs patik. Taču es gribēju pateikt ko citu. Aiz pateicības aizgāju uz miliciju. Gluži kā mātei tai esmu pateicīga. Ja nebūtu milicijas, nezinu, par ko būtu izaugusi Sima Iščenko. Karš, Igor Andrejevič, cik bāreņu un garīgu kropļu nav atstājis! Vairums ļaužu, protams, atrada savu ceļu dzīvē. Bet es, muļķīte, iebiedēta piecpadsmit gadu veca meitene, paliku viena svešā pilsētā bez kapeikas kabatā, bez maizes kartītes. Ticiet man, paliku vienā kleitiņā, jaciņā un noplīsušās vīriešu sandalēs… Tagad tas viss sen aizmirsts, taču es gandrīz noklīdu neceļos.

Iemānīja mani vienā kompānijā. Pabaroja. Atceros, pēc tik ilga laika kaut reizi pieēdos pilnu vēderu.

Bet mani tūlīt ievilka «darbā». Redz, muļķīte, lētticīga. Man patiešam vajadzēja «nospēlēt muļķīti». Tūlīt paskaidrošu, Viens no puišeļiem, kas nu par puišeli, īsts lamzaks, par Ziganu tika iesaukts pēc kinofilmas — vai atceraties? Tad šis Žigans izrauj kādam no rokām — protams, sievietei — somiņu un laižas lapās… Man — it kā nepiederošai — gūstītāji uz nepareizām pēdām "bija jānovirza, Nospēlēju gan

«muļķīti», taču acīmredzot ne tā, k i vajadzēja. 2igans tika saķerts, bet cietusī sieviete parādīja miličiem kaut kādu grāmatiņu, paņēma mani pie rokas un aizveda. Bet es kaucu, asaras pa vaigiem izsmērēju.

Skatos, viņa aizved mani uz mājām. Uz savām mājām… Izrādījās, ka viņa pati bijusi milicijas star- šina. īsāk runājot, nomierināja mani, iztaujāja par visu. Protams, viņai laikam bija ievingrināta acs… Šī sieviete man izglāba dzīvību. Sākumā viņa man deva pajumti savās mājās. Ģimene bija liela, turklāt vēl eva kuētie … Vai, tas gan bija laiciņš! Varētu sacīt, viņa pret mani izturējās gluži kā īstā māte. Visādā ziņā gribēju viņai līdzināties. Es jau biju izaugusi, kļuvusi patstāvīga, ieguvu strādnieces specialitāti.

Saku viņai: «Iešu uz miliciju, loti gribu.» Taču viņa man atbild: «Sima, mijā mūsu darbs ,ir grūts. Tu esi simpātiska meitene…» To es, Igor Andrejevič, nestāstu, lai padižotos, tā viņa arī pateica. Tagad, protams, esmu jau krietni gados, sievietei tas ir cienījams vecums. Bet šie saka: «Milicijas darbs prasa visu cilvēku. Vai tiksi galā?» Atbildu: «Pro tams, tikšu.» Jaunība — viss šķita viegli. «Tad ej!» man saka.

Aizgāju … Bet mēs abas sarakstāmies … Viņa jau aizgājusi pensijā. Permā dzīvo. Visu mūžu veltījusi mili cijai. Tā es aizgā ju viņas pēdās.

— Nenožēlojat?

— Ja tagad paskatītos, liekas, nav cita darba, kas būtu man pa prātam. Mans pirmais vīrs arī iekšlietu dajā strā dāja. Kritis… Izpildot dienesta pienākumu. Pēc nāves apbalvots.

— Bet otrs?

— Pavisam no citas operas. — Viņas sejā pavīdēja priecīgs smīns. — Galdnieks — smalks meistars. Vispār — zelta rokas. Kā mēdz sacīt, ar māksliniecisku ķērienu. Strādā kombinātā. Ir labi, darbu ņem mājās. Citādi ar tādu varzu netiktu galā. Turklāt vēl manējais piemests klāt. Redz, kādas tās lietiņas, Igor Andrejevič, — Iščenko rezumēja. — Varēja tikt salauzta mana dzīve, taču tas nenotika. Man viss ir — gan darbs, gan bērni, gan ģimene. — Viņa piecēlās. — Pierunāju te jums pilnu galvu. Jāiet.

— Nē taču, bija loti interesanti…

— Jūs tomēr atlaidieties! Ir jāpagul. Citādi es te ar savām sarunām … Galvai atpūta vajadzīga …

Jā, atpūta gan man bija vajadzīga. Taču nekas no tā neiznāca.

Tikko es no jauna atgūlos, ieradās sovhoza direktors. Jemejjans Zaharovičs acīmredzot uzskatīja par savu pienākumu apjautāties par manu veselību. Vispār visās manās darīšanās (tajās, par kurām viņš drīkstēja zināt un kuras ietilpa viņa ietekmes sfēra) Murzins centās mani maksimāli pabalstīt.

Galvenā zootehniķa kabinetā uzradas jauni aizkari un žurnālu galdiņš ar pāris krēsliem. Pēdējie acīmredzot intīmām, konfidenciālām sarunām. Es neko direktoram nesacīju. Visas manas sarunas šeit bija konfidenciālas un, ak vai, ne visai patīkamas sarunu biedram. Arī man. Taču darīt pāri gādīgam saimniekam nav pieņemts. Tiesa, no ielūguma ieturēt pusdienas pie viņa mājās es pieklājīgi atteicos. Sāks klīst vēl valodas, tenkas. Jau tā pietiek nepatīkamu (un pilnīgi nepamatotu) baumu par darbinieku, kas izmeklējis lietu pirms manis. Varbūt Murzins apvainojās. Bet ko lai dara, tāds mans darbs …

Direktors izteica man līdzjūtību. Iesacīja dažus strikti zinātniskus un vairākus tautas ārstniecības līdzekļus (pēc izvēles), lai varētu ātri un bez lielām sāpēm tikt vaļā no slimības.

Es pateicos un sacīju: — Manam dakterim ir šāds uzskats: ja angīnu neārstē, tā pāriet septiņās dienās, bet, ja ārstē, — tikai nedēlā.

Jemejjans Zaharovičs kautrīgi, taču dobji iesmējās.

— Es saprotu, Igor Andrejevič, jums jātiekas ar daudziem cilvēkiem, bet vai nevar tā, lai neciestu ražošana?

— Apžēlojieties, Jemejjan Zaharovič, nevaru ne iedomāties, ka es kaut kādā veidā būtu kaitējis…

Turklāt arī ražas novākšana, spriežot pēc radio ziņojumiem, — es norādīju uz klusi skanošo uztvērēju, — veicas labi.

— Paldies dievam, nesūdzos. Patiesību sakot, iet jau uz beigām. Bet kas ir ražas novākšana?

Novāksim šo ražu, jāsāk domāt par nākamo. Sāksies rudens aršana. Bet tad nāks kartupeli. Pēc tam ar

sniega un mitruma aizturi saistītie pasākumi… Un tā riņķojam cauru gadu. Tāda dzīve ir arājam.

— Droši vien tā ir visiem. Strādnieki, man liekas, arī uz krāsns negul. Katru dienu raujas pie darbgalda.

— Saprotams, — viņš piekrita. — Tikai viņiem ritms ir viens un tas pats. Bet mums tas ir it kā ciklisks. Nu, varbūt ziemā mazliet vieglāk. Bet arī tad — tikai relatīvi. Taču es gribēju sacīt, ka pašlaik ir īpaši saspringts laiks… Aizvien domāju, vai nav laiks doties pensijā. Nav vairs tie gadi. Turklāt ari vecās rētas aizvien vairāk liek manīt sevi. Pienācis laiks jaunatnei ķerties pie grožiem. — Šajos vārdos klausoties, man iešāvās prātā Iļjins: vai tik viņš nekāro pēc Jemeljana Zaharoviča vietas?

— Kairu gadu uz rudens pusi sāku prātot: pietiek, laiks līst stallī, savas pelnītās auzas zelēt. Nekā nebija. Paiet rudens. Savelku galus kopā, un, raugi, nemaz nav tik slikti šie rādītāji. Domā, labi, vēl vienu gadiņu pavilkšu. Vel jo vairāk — priekšniecība ārā nemet. Velku tālāk savu vezumu… — Viņš noglaudīja savu kailo pakausi.

— Taču nezin kāpēc šoreiz sevišķi grūti nobeidzu gadu. Ari saistības augstas… Nezinu.

Aprēķināsim — paskatī​simies.

Murzins negribot atklāja savas bažas. Cik es nopratu, nemierīgu viņu darīja ne tikai vecās rētas.

Raža… Un prestižs. Iespējams, pat stāvoklis.

— Bet kadas jums tomēr pretenzijas pret mani? — es jautāju.

— Patiesību sakot… Jūs saprotat, pie mums katra transporta vienība uzskaitē, bet jūs augu dienu aizņēmāt, jāsaka, smago mašīnu …

— Es braucu ar autobusu.

Murzins dūrē nokremšļojās.

— Es runāju par Kolomoicevu. Par šoferi. Tristonnīgā mašīna …

— Nopratināšanā viņš bija aizņemts ne ilgāk par pus​otru stundu.

Jemeļjans Zaharovičs u'ssita sev pa ceļiem.

— Redz, kā! Ber uzrādīja.^pavēsti, it kā visu dienu..

Atceros, ka patiešām netiku atzīmējis, līdz cikiera viņu aizkavēju. Domāju — nav jau pilsēta, laukos var iztikt tāpat. Vietējais ģēnijs ar dabas dotu talantu un gaišzilajām acīm sniedza man nelielu mācību. Turpmāk nopratināšanas laiku atzīmēšu līdz pat minūtei.

— Ko es varu darīt, — sacīju, — mans darbs acīm​redzot prasa upurus.

— Bet varbūt varētu kaut kā ārpus darbalaika? Es taču jums ierosināju …

— Piemēram?

— Nu, piemēram, vakarā pēc vienpadsmitiem. Vai no rīta. Pulksten sešos.

— Nē, Jemejjan Zaharovič, tā nevar.

— Kāpēc gan ne? Vakarā taču ir pats īstākais laiks sarunām. Ne velti cilvēki parasti salasās vakaros, tā sa​cīt, lai no sirds izrunātos.

— Jūs gribat secīt. — vieglām, jautrām sarunām.., Tas ir kas cits. Bet mums nav tiesību to darīt.

Likums aizliedz.

— Nu jā, — viņš nosmīknējis atbildēja. — Patiešām jūs to likumu tā stingri ievērojat…

— Protams, — es sacīju. — Iedomājieties, cilvēks visu dienu strādājis, noguris, viņa refleksi notrulinājušies, uzmanība atslābusi. Bet pratināšana — tā ir milzīga atbildība. Te ikvienam vārdam var būt izšķiroša nozīme. Neprecīza liecība var pavērsties pret pašu nopratināmo. Tāpēc jau likums arī aizsargā viņu.

— Un nekad nemēdz būt nekādi izņēmumi? — Murzins sarauca uzacis.

— Mēdz būt. Taču arī tie paredzēti kodeksā. Reizēm lietas apstākļi spiež izdarīt nopratināšanu pat nakts vidū. Jebkurā diennakts laikā. Taču tas paredzēts īpašos gadījumos. Bet mums ir jāpamato, kāpēc to

darām. Ja to neievērosim, mums arī neviens galvu neglāstīs.

— Ko lai saka, likums jātur cieņā, — Jemeļjans Zaharovičs sacīja. Viņš raudzījās sānis. Jutu, ka mani vārdi viņu ne visai pārliecinājuši. Vai arī viņš negribēja man ticēt pilnībā. Nezinu.

— Tieši tā, jātur cieņā. Tāpēc, mīļo Jemeļjan Zaha- rovič, gribi vai negribi, jums vajadzēs samierināties ar manu darbību. — Viņš paplēta rokas. — Bet, kas attiecas uz Kolomoicevu … Turpmāk attaisnojošus dokumen​tus no manis saņemsiet sastādītus visstingrākā veidā…

Viņš piecēlās, lai ietu. Apjautājās, vai man nav kar? vajadzīgs. Vienīgais, ko viņam palūdzu, bija palīdzēt atrast cilvēku, kurš varētu iznēsāt pavēstes. Darbs nav sarežģīts, ne pārāk grūts: šeit viss atrodas blakus.

— Kāda runa, — Murzins piekrita. — Palīdzēsim. Kaut vai Savelijs Fomičs. Pa dienu viņam nav ko darīt, gluži tāpat kā naktī. Lai papūlas taisnās tiesas labad.

— Vēl viens jautājums, Jemeļjan Zaharovič. Dzirdēju, ka jūsu partijas biroja sekretārs esot izbraucis. Kad at​griezīsies?

— Kas tad ir?

— Gribēju aprunāties …

— Tas nebūs tik drīz. žēl. Gribējās aprunāties ar viņu par Iļjinu. Daža laba galvenā agronoma rakstura īpašība man kļūtu skaidrāka. … Pēc dažām dienām tikos ar Severoozerskas kafejnīcas ļaudīm. Zaļeska un Iļjins redzēti kopā.

Apmēram mēnesi pirms viņas nāves. Viņi it kā bija aizņēmuši galdiņu. Iļjins paņēmis pudeli sausā vīna.

Es noprasīju, vai galvenais agronoms pasūta alkoholiskos dzērienus, kad pusdieno viens. Man tika atbildēts, ka reizēm, ja darbadiena beigusies, esot iedzēris kādu glāzīti sarkanā vīna. Taču tikai sausā. Bet tas šeit pārdošanā mēdz būt ļoti reti.

Tomēr ši pudele vīna, ko viņi šeit izdzēruši kopā ar Aņu Zaļesku, nedeva man miera. Ierasties kafejnīcā ar sievieti dienas laikā un pasūtīt pudeli reibinošā dzēriena — tas kaut ko nozīmē, jo vairāk tāpēc, ka Zaļeska bijusi stāvoklī… Vīns liecina par konfidenciālām attie​cībām.

Lai mērs būtu pilns, manās rokās nokļuva dokuments, kurš lika vēl jo vairāk domāt par iespējamiem Zaļeskas sakariem ar Iļjinu.

Pēc mana lūguma Serafima Karpovna Aņas draudzeni nopratināja otrreiz. Pie Mašas mājās.

Audzinātājas atbildes maz ar ko atšķīrās no tām liecībām, ko viņa bija sniegusi man. Zavražnaja pastāstīja Iščenko, cik Aņa Zaļeska bijusi laba, uzmanīga un sirsnīga. Līn cik labs cilvēks esot viņas vīrs.

Arī visi citi esot labi un jauki cilvēki. Tikai pašās pratināšanas beigās Zavražnaja atcerējās, ka mēnesi pusotru pēc Zaļesku ierašanās Krilatojē Aņa viņai bija iedevusi aizlīmētu aploksni ar lūgumu to kādu laiku paglabāt. Vientiesīgā meitene to arī nebija atvērusi pat pēc Aņas nāves.

Aploksnē, izrādījās, bija Zaļeskas komjaunatnes biedra karte un amatieru fotouzņēmums, droši vien no studiju gadiem. Pēdējā biedra nauda bija samaksāta decembri tas ir, pusmēnesi pirms tam, kad precētais pāris bija at stājis Višegodsku.

Fotogrāfija bija ievērības cienīga: kāda mežezera krastā izvietojušās tūristu grupas centrā atradās Aņa. Vi ņai aizmugurē stāvēja smaidīgais Iļjins.

Valerija fotogrāfijā nebija. Tas, ka Zaļeska un Iļjin? fotogrāfijā atradās blakus, vēl neko neliecināja.

Taču fakts, ka Aņa bija lūgusi draudzeni noslēpt fotogrāfiju pie sevis, piešķīra pavisam citu nozīmi tam, kas tajā redzams Divu domu te nevarēja būt: Zaļeska kādu apsvērumu dēļ nevēlējās, lai fotogrāfija atrastos mājās. Viņa slēpa to no vīra… Zaļeska neiznīcināja fotogrāfiju, tātad viņai tā bija dārga.

Ar komjaunatnes biedra karti lieta bija neskaidra. Es apjautājos sovhoza komjauniešu sekretāram — trakto ristam Ļoņam Puškarjovam, vai Zaļeska bija stājusies pie viņiem uzskaitē. Viņš sacīja, ka Aņa ar tādu jautājumu pie viņa nav griezusies. Dīvaini. Gadu dēļ viņai vēl no komjaunatnes nebūtu jāizstājas …

Kadru uzskaites lapas ailē «Vai esat VĻKJS biedrs» Zaļeska ievilkusi svītru…

Kāpēc tas tā? Varbūt vīra ietekmē?

Taču šo pierādījumu — kafejnīcas darbinieku liecību un fotogrāfiju — nepietika, lai izdarītu nopietnus slē​dzienus. Bija vajadzīgi svarīgāki fakti.

Tomēr pastāvēja vēl tāda Višegodska. Bija arī Odesa. Neizsekojis un nenoskaidrojis, kāpēc šī trijotne nokļuvusi kopā sovhozā «Majak», neuzzinājis, kādās savstarpējās attiecībās viņi atradušies institūtā un pēc tam, es nedrīkstēju izdarīt pieņēmumus.

Apspriedušies ar Iščenko, mēs nolēmām, ka viņa brauks uz Odesu, jo Serafimu Karpovnu Valerijs jau pazina. Jauna cilvēka parādīšanās varēja lieku reizi traumēt Zaļeski. Viņš kļūtu piesardzīgs un noslēgtos. Bet viņai jau agrāk bija izdevies atrast ar viņu kopēju valodu.

Es uzņēmos braukt uz Višegodsku. Intuīcija sacīja priekšā, ka šajā pilsētā jāatklājas kaut kam tādam, kas palīdzētu atšķetināt Krilatojes traģēdiju.

Maskavai pabraukt garām es nevarēju, vai nu es to gribētu vai ne. Tā atradās pa ceļam uz Jaroslavļas apgabalu. Maskavai es paredzēju vienu diennakti. Pats augstākais — divas, ja priekšniecība vēlētos skatīt mani vaigā ilgāk.

Ielidojām vēlu naktī, laiks bija mitrs, drēgns. Sniga. Bija pats īstākais slapjdraņķis. Galvaspilsētā zvanīt pieņemts ne vēlāk par pusvienpadsmitiem, pat mīļotajiem ne, ja tiem ir tuvinieki. Un dzīvnieki — tādi kā Dikijs, Pifs, Jerofejičs un citi… Zvanīšanu atliku uz nākamo dienu…

No rīta pa ceļam uz darbu es jau iepriekš priecājos, kā pavēstīšu pa telefonu (ja priekšniecība atlaidīs līdz pusdienas pārtraukumam bez galvas mazgāšanas): «Nadjuša, lūdzu, aizņem vietu pie galdiņa Mākslinieku nama restorānā, esmu briesmīgi izsalcis!» Es gavilēšu, priecādamies par viņas apjukumu un izbrīnu. Ak tu kungs, kāpēc gan tādi sīkumi var sagādāt tik bērnišķīgu apmierinā​jumu?

Mūsu Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks bija uz vietas. Mēs esam kursabiedri no Maskavas Valsts universitātes laikiem un tāpēc viens otru uzrunājam ar «tu».

— Igor, par darbu parunāsim pēc tam, te tāds noti​kums, taisni galva iet riņķī…

Eduardu Aleksejeviču — tā viņu sauca — ne pazīt vairs nevarēja. Vienmēr nosvērts un cienīgs, šoreiz viņš bija, kā saka, sliktā omā.

— Kā lai tevi saprot? — es apjucis jautāju.

— Centrālā televīzija, — viņš sacīja.

— Nu, un kas par to!

— Saproti, bez jebkādas gatavošanās un… — Viņš atmeta ar roku. — Būs klāt kuru katru brīdi.

— Varēja jau brīdināt tevi iepriekš. — Es nezināju, vai palikt viņa kabinetā vai iet prom.

— Visa nelaime tā, ka uzņemt vajadzēja Ivanu Vasiļ- jeviču, bet viņa nav Maskavā. Taču šefs izrīkojis, lai at​bildes sniedzu es.

— Tev priecāties vajadzētu. Visā Padomju Savienībā kļūsi slavens … Labi, iegriezīšos pēc tam.

— Ko tur par slavu! Kaut tik neizblamētos … Pagaidi! Mēs, liekas, esam Vienāda auguma.

Aizdod savus svārkus pa uzņemšanas laiku! Obligāti jābūt formas tērpā. Es aizsūtīju uz mājām šoferi, tikai nezinu, vai viņš pa​spēs …

— Formu es varu, bet tev taču augstāka pakāpe.

— Ak tu piķis, nemaz to neiedomājos… Vai tu esi kādreiz uzstājies pa televīziju?

— Pagaidām dievs žēlojis… — es atjokoju.

— Kaut vakar būtu brīdinājuši. Vismaz būtu šo to uzmetis.

Taču kabinetā bez liekām ceremonijām jau lauzās iekšā jauni ļaudis ar kaut kādiem lieliem čemodāniem, apgaismošanas aparatūru, statīviem un citām ierīcēm.

— Paliec, varbūt kādus skaitļus varēsi pateikt priekšā, — Eduards Aleksejevičs man izmeta, un es re​dzēju, ka viņš galīgi apjucis.

Puiši lietišķi staigāja šurp un turp pa istabu, atritināja resnos kabeļus un novietoja savus aparātus.

Pie mums pienāca režisors. Beretē, svīterī, tumšās ace​nēs un zābakos ar biezām, rievotām pazolēm.

Viņš bija gluži kā brīnumdaris. Miera iemiesojums. Visas nesaprašanās izzuda, kā nebijušas, Prokuratūras elektriķis beidzot atrada kontaktu, kur varēja pieslēgties, kaut arī sākumā apgalvoja, ka nekādi drošinātāji neizturēs šās elektroaparatūras slodzi. Eduards Aleksejevičs jau ar pirmo mēģinājumu atrada vajadzīgo toni un vārdus, skaitļus un faktus. Pat pārvaldes priekšnieka vietnieka forma tika atgādāta tai brīdī, kad bija jāsāk uzņemt.

Visi ieņēma savas vietas. Režisors, pārlaidis skatienu lepnajai svītai, piepeši ierunājās: — Nogaidīsim pāris minūtes. Lai nosit pulkstenis. Citādi tā zvanu skaņas iztraucēs. — Viņš pamāja ar galvu uz seifu, virs kura atradās pulkstenis.

— Tas nekad nezvana, — Eduards Aleksejevičs viņu nomierināja, — Lieliski! — Režisors sakārtoja acenes. — Uzmanību, motoru!

Ietarkšķējās kamera, pārvaldes priekšnieka vietnieks pateica pirmo teikumu un… melodiski un maigi atska​nēja neredzamo āmuriņu sitieni.

— Stop! — Režisors pacēla roku. — Lai taču nosit…

Ar smaidu sejā, kuram cauri bija jūtama neslēpta pārākuma apziņa, viņš raudzījās uz manu priekšniecību.

Jau pēc tam, kad uzņemšana bija beigusies, televīzijas darbinieki aizbraukuši un mēs bijām palikuši vieni, Edu​ards Aleksejevičs sodījās: — Tā ir kaut kāda mistika. Nekad netiku iedomājies, ka šī leijerkaste vēl darbojas.

— To tu vienkārši neesi ievērojis. Uzskatāms piemērs psiholoģijā, — es iesmējos. — Pieradums nereaģēt uz pastāvīgu kairinātāju. Pavlovs.

— Pārsteidzoši. — Viņš joprojām nespēja atgūties no apjukuma. — Ir gan zili brīnumi…

Es īsumā ziņoju viņam par lietas būtību. Arī apsvē​rumus, kāpēc braucu uz Višegodsku.

— Redzi, pagaidām nevaru ne piekrist, ne nepiekrist tavai rīcībai Gan kā tavs priekšnieks, gan, ja vēlies, kā kolēģis. Rezultāts, rezultāts — lūk, kas vajadzīgs! Bet tu līdz šim brīdim neko jaunu neesi atklājis. Vezums, kā saka, nekust ne no vīetas, biedri «svarīgo lietu izmek​lē tā j».

Zināju to labāk par viņu. Tas mani, atklāti sakot, ari mocīja. Taču viņš nežēlīgi turpināja: — Pieņemsim, tu atklāsi, ka īļjinam ar Zaļesku Aņu bijuši tuvāki sakari .. . bet ko tālāk?

— Tālāk rodas jautājums, kāda iemesla dēļ viņš to slēpj.

— Pati vēlēšanās saglabāt slepenībā tuvas attiecības ar sievieti drīzāk ir uzslavas vērta. Tu man piedod, bet tas būtu vīrišķīgi.

— Ja lietai nebūtu nekāda sakara ar nozieguma izmek​lēšanu . i * — Bet vai tu vari pierādīt, ka Zaļeskas pašnāvība ir kriminālnotikums? Bet ja nu tā ir vienkārši psihopatolo- ģija?

— Visi kā viens apgalvo, — viņa bijusi normāla, dzī​vespriecīga sieviete. Laulībā laimīga …

— Pirmkārt, visas laimīgās ģimenes esot vienādas, kā teicis Tolstojs. Otrkārt, ir cilvēks, turklāt ārsts, kurš iz​meklēšanai dod iespēju pieskaitīt šo gadījumu psihisko noviržu grupai.

— Vai tā nav Mambetova no sieviešu konsultācijas? — es drūmi iebildu.

— Viņa ir ārste. Viņa jārespektē. Bet, ja tāds fakts pa​stāv, ar to ir jārēķinās.

— Es taču netaisos ignorēt faktus, — es ieburkšķējos. — Tikai gribu redzēt šos ļaudis kā uz delnas. Varbūt tad nomierināšos.

— Iznāk, ka pašlaik neesi mierīgs?

— Nē. Galvā šaudās kaut kas tāds …

— Ja reiz šaudās, tad ir jāpārbauda, kas… — Viņš pasmaidīja. — Pret savu dabu cilvēks ir bezspēcīgs. Vienu tikai tev lūdzu — nevelc garumā! Kamēr vēl tev iT laika limits. Kamēr …

— Pacentīšos. Protams, pacentīšos.

— Nē, es nejokoju, — šoreiz viņš sacīja nopietni.

Aizgāju no viņa, tā arī neizkliedējis savas šaubas —

vai esmu uz pareizā ceļa?

Vienīgais mierinājums, ka Višegodska kaut ko atklās, katrā ziņā atrisinās daudzas neskaidrības.

Bet ja nu vēl vairāk sarežģīs?

Jā, biedri Čikurov, esi gan tu izvēlējies profesiju! Cik labi ir tavai māsai: sakrusto, piemēram, papeli ar kādu baobabu un mierīgi gaidi gadus desmit divdesmit, kas no tā iznāks.

Ne sūdzību, ne sirdi plosošu šaubu, ka tavs darbs var nodarīt sāpes kādam cilvēkam, ja viņš nav noziedzies. Sodīt nevainīgo ir tikpat liels noziegums kā atstāt nesodītu vainīgo. Mana māsa ir braša meiča. Nudien viņa atplaukst ar katru gadu. Bet es nosirmoju. Nadja saka, man tas piestāvot. Turpretī mans tēvs un māte smagi nopūšas. Abi viņi ir daudz ko pārdzīvojuši, bet sirmi mati viņiem uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi…

No sava kabineta piezvanīju Nadjai.

— Igor Andrejevič, es te bez jums kā bez rokām! — Agnese Petrovna priecīgi iesaucās. — Kāda tehnikai — Kas tad noticis? — es neizpratnē brīnījos.

— Dzirdamība, es saku, ir laba. It kā jūs atrastos tepat blakus — Maskavā…

— Bet es patiešām esmu Maskavā.

— Nevar būti — viņa iesaucās. — Nadja taču aiz​brauca! …

Laikam būs aizbraukusi uz «Zelta smiltīm». Pēdējā vēstulē es pats viņai uzstājīgi ieteicu aizbraukt uz Bulgā​riju.

— Ak tā, lai jau atpūšas …

— Nē, viņa aizbrauca uz Altaju. Vai tad jūs nesati- kāties?

— Diemžēl ne …

— Zēl gan, — Agnese Petrovna sacīja. — Viņa aizbrauca komandējumā uz Barnaulu, bet pēc tam paņēma vēl bezalgas atvaļinājumu uz vienu nedēļu.

Atklāti sakot, mani šie vārdi bija it kā apstulbinājuši, un es nezin kāpēc nolēmu mainīt sarunas tematu.

— Kā klājas mūsu bēglim? — es jautāju.

— Kādam bēglim?

— Tam, kas aizbēga no kāzām…

— Jūs varat iedomāties, viss beidzās labi. Gluži kā filmā. Paldies par palīdzību, taču tā, par laimi, nebija vajadzīga. Ieradās, lai pats labprātīgi atzītu savu vainu. Tā, liekas, jūs sakāt?

— Jā. Esmu priecīgs.

Pēc mūsu sarunas mana sirds lūza vai pušu. Viena puse gnvilēja aiz priekiem, otra — sašuta par netaisnību. Še tev bija Nadja! Kas varētu iedomāties, cik daudz varonības slēpās zem šīs manas gaišmates modelētājas mierīgās, pat nedaudz vienaldzīgās ārienes! Mesties uz tik tālu pasaules nostūri uz labu laimi, lai tiktos ar mani. Bet cik nekaunīgs un nežēlīgs bija liktenis! Mēs nevis satikāmies, bet izmainījāmies.

Vajadzēja taču sarunāt ar mani! Lidot uz Altaju uz labu laimi… Pamēģiniet izsekot sikspārņa lidojumam …

Laikam jau Nadjai prāts bija skaidrs un gaišs, gluži kā viņa pati. Ja reiz cilvēks aizbraucis komandējumā uz pilsētu N., tātad viņu varēs sastapt tieši tajā vietā.

Višegodska ir pilsēta, kurā galvenokārt ir divstāvu koka ēkas. Protams, arī jaunās mājas un kvartāli, būvēti no blokiem. Tāpēc vienveidīgi kā visur.

Iekārtojos viesnīcā «Sovetskaja» un, ievācis informāciju, uzzināju, ka Lauksaimniecības institūts atrodas gandrīz blakus; no vecākiem mantotā Zaļeskas personiskā māja, kur viņa dzīvojusi kopā ar vīru, — arī tepat. Visas iestādes, kuras man bija vajadzīgas, atradās ne vairāk kā divdesmit minūšu gājiena

attālumā.

Vienīgā vieta, kur jābrauc ar autobusu (pilsētā tas ir vienīgais, taču nezin kāpēc tam ir piektais numurs), ir institūta kopmītne.

Pirms dažiem gadiem kopmītnē dzīvoja Zaļeskis un Iļjins. Tas man arī noderēs, kaut gan kopmītnē pašlaik d/.īvo cilvēki, kuri nezina, kas noticis pirms sešiem gadiem, kad Iļjins, Zaļeskis un Aņa vēl mācījās institūtā.

Studentu kopmītnes man atgādina stacijas. Vieni ierodas, citi aiziet. Viss ir tavs un reizē nav tavs.

Atceros, reiz iegriezos Maskavas Valsts universitātes kopmītnē Strominkos. Kļuva ļoti skumji. Gluži kā tev dārga, mīļa lietiņa būtu kļuvusi par cita īpašumu …

Man ir paradums vienmēr paieties pa svešu pilsētu. Oficiālās tikšanās ieplānoju nākamajā dienā.

Galvenā iela drīz vien izbeidzās, un es iegriezos citā. Šeit kaut kur jābūt mājiņai, kur dzīvojuši Zaļeski.

Pazīstama aina, tipiska mazajām pilsētiņām — blakām centram atradās gandrīz vai muzeja eksponāti.

Tā izskatī​jās arī viņu mājiņa.

Sašķiebušies guļbūve starp kailajiem ceriņu krūmiem. Blakus — tikpat vecs šķūnis. Laba kvalitāte bija vienīgi sētai. To acīmredzot uzcēlis jaunais īpašnieks. Nolēmu iegriezties.

Durvis man atvēra pavisam jauna sieviete mājas halātiņā.

Izmeklētāja vizīte reti kādam ir patīkama, tāpēc es, lai brīdinātu no satraukuma, jau no sliekšņa jautāju: — Vai biedrs Nirkovs mājās?

— Jā, viņam brīvdiena. Ienāciet, lūdzu! Zora, pie tevis…

No priekšnama vēdīja pēc pārkurinātas istabas, kāpostiem un autiņiem. Man pretī iznāca vājiņš, kalsns neliela auguma puisis džinsos un sporta krekliņā.

Zināju, ka viņš strādā par pārdevēju gaļas nodaļā. Māja nopirkta uz viņa vārda. Tomēr pareizāk bija atnākt šurp nekā izsaukt puisi uz prokuratūru.

— Gribu noskaidrot pie jums šo to par iepriekšējiem saimniekiem. — Es pasniedzu apliecību.

— M-man visi dok-kumenti kārtībā, — Zara ar pūlēm izrunāja. — Noformē-ējām pie notāra…

Kā-ā pienākas. Nopirku par ietaupījumiem no da-arba algas. Sievasmāte p-palīdzēja. Ja neticat dokkumentiem, ir pārvedumu kvītis.

Pēc kāda laiciņa pārliecinājos, ka stostīšanās iemesls bija nevis tikšanās ar mani, bet vienkārši runas defekts. Tiesa, uzzinājis manas ierašanās mērķi, Nirkovs sāka ru​nāt daudz labāk.

— Vai pirms mājas pirkšanas jūs pazināt Zaļeski?

— Nē.

— Bet kā sameklējāt viens otru?

— Es te netālu strādāju, aiz stūra. Nu, visa iela nāk uz veikalu. Cilvēki taču esam, kā lai neaprunājas? Tevi kāds uzrunā, jāatbild kaut kas. Par dažādām lietām. Bet mēs abi ar sievu istabiņu īrējām. Pats saprotat… Bērnu gaidījām. Tā es apjautājos vienam otram, vai kur nepārdod kādu lētāku mājiņu. Vai pat pusi mājas. Lepnai mā​jai nav kur ņemt naudu. Divus gadus kā no armijas pār​nācu.

Jā, par lepnu māju šo būdiņu nekādi nevarēja nosaukt. Šķirbainā saliekamā mājiņa, ko Zaleskiem bija piešķīris sovhozs, salīdzinājumā ar šo izskatījās kā pils. Bet, iedams gar virtuvi, pamanīju ledusskapi «Zil». Dārga manta.

— Kas tad jūs saveda?

— Neviens. Reiz Valerijs pienāk pie manis. Tieši, veikalā. Dzirdēju, saka, jūs interesējaties par māju. Noru​nājām satikties. Pēc darba. Nu, tā arī atnācu.

— ,Vai Aņa bija mājās?

— Bija. Taču viņa sarunā nepiedalījās. Virtuvē saim​niekoja.

— Vai jūs interesējāties, kāpēc pārdod?

— Pārdod, tātad tā ir izlēmuši…

— Vai par to nemaz netikāt runājuši?

— Mēs taču esam cilvēki. Protams, pēc tam pajau​tāju.

— Un ko jums atbildēja?

— Braucam prom, sak, esam norīkoti darbā. Tur arī dzīvokli iedos.., — Kāds jums radās iespaids: vai viņu lēmumos bija saskaņa? Nu, kad ar jums sarunājās un vispār… perso​niskajās attiecībās?

— Kā lai to pasaka? Es vairāk apspriedos ar Valeriju. Vīrietim — tam jābūt ģimenes galvai…

Bet cilvēki viņi, uzreiz varēja redzēt, bija kulturāli. Savstarpēji pieklājīgi. Izglītība — tā kaut ko nozīmē gan …

— Vai kaimiņi viņus vēl piemin?

— Mēs taču šeit vēl neesam lāgā degunu apsildījuši. .

— Tomēr esat sagājušies ar kādu?

Nirkovs pamāja uz virtuvi, kur saimniekoja viņa sieva.

— Tā ir sieviešu darīšana. Viņa droši vien papļāpā ar sievietēm. Man nav laika. Augu dienu vicinu cirvi, tikko kājas varu atvilkt mājās… Tiesa, kad uzzinājām, ka Aņa izdarījusi pašnāvību, apspriedām gan…

— Bet no kā uzzinājāt?

— Uz vienas zemes dzīvojam. Acīmredzot kāds bija atrakstījis. Varbūt Anfisa Semjonovna pastāstīja. Viņa nāk pie kaimiņiem.

— Kas viņa tāda — Anfisa Semjonovna?

— Aņas krustmāte. Izdarīga večiņa …

Stop, Čikurov! Uz skatuves parādās svarīga persona. Krustmāte. Nekādos dokumentos es viņai nesadzītu pē​das.

— Jūs sakāt, krustmāte… Vai bieži viņa te mēdz ciemoties?

— Bieži. Pensionārēm, tām jau nav ko darīt. Bet viņa turklāt vēl vientuļa. Cik es nopratu, viņa Aņai bija mātes vietā. Viņi mūsu klātbūtnē posās ceļā. Mēs no viņiem šo to saimniecībai nopirkām. Tik un tā, kamēr neesam iedzīvojušies, visu ko vajag. Gan viņiem labi, gan mums, Aņa atmeta ar roku, es, sak, šajās lietās maz ko saprotu, aprunājieties ar krustmāti. Par maksu un visu pārējo. Es taču varu viņas adresi iedot. Pareizāk sakot, paskaidrot, kā aiziet. No šejienes nav tālu …

No Nirkoviem aizgāju labā garastāvoklī. Katram gadījumam brīdināju, ka varu izsaukt vēl, un atstāju savas viesnīcas tālruņa numuru: vai maz kas var uzpeldēt…

Vēlreiz apskatījis veco mājiņu, kur gandrīz visu savu neilgo mūžu nodzīvojusi Aņa Zaļeska, meitas uzvārdā Kirsanova, es devos uz viesnīcu.

Anfisa Semjonovna raudāja. Es zināju, ka asaras aptu​rēt nevar, kamēr tās pašas rimsies.

Tīra istabiņa jaunā mājā. Kā mēdz sacīt, iemitināta pie kāda. Košas tapetes ar puķītēm. Un liela Aņas un dēlu fotogrāfija. Anfisai Semjonovnai Aņas nāve bija pa īstam d/iļi personiska bēda. Pie večiņas ierados no rīta, atlicis tikšanos ar institūta darbiniekiem.

— Anfisa Semjonovna, lūdzu jūs, saņemieties! Es saprotu, cik liela ir jūsu nelaime. Taču ar asarām neko nevar līdzēt…

— Mīļo cilvēciņ, nekas vairs nevar palīdzēt. Bet kā lai saņemas, ja asaras pašas birst?

— Lūdzu jūs …

— Viens vienīgs cilvēks man bija visā pasaulē. Es viņu, var sacīt, izaudzināju. Bez mātes viņa palika vien​padsmit gadu vecumā…

— Bet Sergejs?

— Sergejs, Serjožeņka… — Večiņa izšņauca degunu mazā kabatlakatiņā un noslaucīja asaras. —

Ko Serjožeņka! Viņš par tādu vecmāmiņu Anfisu pat nezinās. Tie cilvēki man ir sveši. Valerijs apprecēsies, dod dieviņ viņam labu sievu, bet Serjožam labu māti. Gluži kā atgriezts rieciens… Kam gan večiņa Anfisa vajadzīga? Dievam — pat tam neesmu vajadzīga. Nesavāc. Ak tu nelaime, mūsu smagā grēku nasta! Kā nojauta mana sirds, visu laiku centos atrunāt Aņečku no braukšanas prom. Nē, acīmredzot tas bija liktenis. Pazudināja viņu, apsēda pats nelabais. Viņa pati arī juta. Ne jau ar prieku taisījās prom, ak, tas nebija vis prieks …

— Bet kāpēc tad aizbrauca?

— Acīmredzot mīlēja savējo… — Anfisa Semjonovna nopūtās.

Večiņa pamazām nomierinājās.

— Vai viņa jums sacīja, ka negrib braukt prom?

— Ne jau tā, ka nemaz negribētu. Te viņai visi tuvinieki. Divas kapu kopiņas blakus. Māte un tēvs.

Bet, no otras puses, cik šeit bēdu nav piedzīvojusi kopš mazām dienām. Ja padomā, nav salda bijusi viņai tā dzīvīte. Nu, it kā viss jau bija nokārtojies, nē, nenoturējās vis. Pati vienā rāvienā izbeidza dzīvi — un cauri…

— Vai viņas tēvs bija precējies otrreiz?

— Vai Sergejs Petrovičs? Nekā tamlīdzīga! Pats tikko vilka dzīvību. Sirds. Tikai astoņus gadiņus pārdzīvoja Katerinu. Arī tie bija tīrās mokas. Aizvien pie ārstiem staigāja. Bet cerēja, ka noplēsīs viņu mājiņu, iedos dzī​vokli jaunā mājā. Bet nesagaidīja. Un Aņa ari., * Viss, ko stāstīja Aņas krustmāte, man bija svarīgs. Taču šo sarunu vajadzēja vērst citā virzienā.

— Anfisa Semjonovna, kā tas iznāca, ka Valerijs ar Aņu sareģistrējās tikai pēc pieciem kopdzīvē pavadītiem gadiem?

— Nav dzīvojuši viņi piecus gadus kopā. Pat gadu nav nodzīvojuši.

— Pagaidiet — vai Sergejs ir viņa bērns?

— Tas ir pareizi. Sergejs ir Zaļeska bērns. Nu, paskatieties fotokartītē! Kā izspļauts tēvs. — Viņa parādīja uz fotouzņēmumu pie sienas.

— Kā tas ir?

— Ļoti vienkārši. Nodzīvoja viņi ar Aņu mēnešus trīs, un Valerijs aizbrauca pie savējiem. It kā vecāku svētību lūgt. Viņiem tai laikā tieši bija brīvdienas. Un iekrita gluži kā ūdenī. Ne ziņas, ne miņas.

Bet Aņa bija stāvoklī. Kaut arī vienkārša, tomēr lepna bija. Ko lai iesāk? Institūtu pamest žēl. Divi gadi atlikuši. Turklāt arī tēvs, nelaiķis, tika piekodinājis: mācies, meit, lai tava dzīve būtu interesantāka nekā mūsējā. Vajadzēja viņai gan mācīties, gan strādāt, gan Serjožu auklēt. Paldies dievam, ka es te dzīvoju blakām. Varētu sacīt, divatā to nastu arī pacēlām. Labi ļaudis palīdzēja. Arī institūtā. Bet šogad, nē, tas bija pagājušajā gadā, tieši Jaunā gada priekšvakarā, atgriežas Valerijs …

— Vai viņš Aņai palīdzēja?

— Kur nu! Ne rindiņas šo piecu gadu laikā neatrak- stīja.

— Kā tad tā, bērns taču?

— Par Sergeju viņš nezināja.

— Aņa viņam nerakstīja?

— Es takš teicu, ka viņa bija lepna. Ja būtu aizraksfi- jusi, viņš tūlīt būtu klāt.

— Tātad par dēlu viņš pirmoreiz uzzināja pagājušā gada beigās?

— To jau es arī stāstu. Tieši uz Jauno gadu viņš atbrauc, krīt vai pie kājām viņai, lūdzas. Saka, diezgan esmu klīdis pa pasauli — labākas par tevi nav, piedod, ja vari. Kā lai nepiedod, ja dēlam ir īstais tēvs? No sa​vējā neviens nebēg… Jo vairāk — Serjoža tūlīt viņam ap kaklu.

M?n iešāvās prātā saruna ar Iščenko… Zaļeskis taču neaudzināja savu dēlu, bet tas viņam uzreiz ap kaklu …

— Bet bērns taču viņu redzēja pirmo reizi! — es iebildu.

— Savs savējo jūt, pazīst. Bērnam tēva glāsti gluži kā saule vajadzīgi. Gan bērnudārziņā, gan uz

ielas visi bērni ar saviem papučiem lepojas. Bērna sirds ir jūtīga, tai viegli var nodarīt pāri…

— Vai Aņa viņam — es domāju Zaļeski — uzreiz pie​deva?

— To gan es nezinu, vai uzreiz vai nākamajā dienā, bet varbūt tikai pēc nedējas. Kas gan drīkst vīra un sievas darīšanās jaukties iekšā. Vārdu sakot, atnāk viņi pie manis pēc Jaunā gada, nākamajā dienā, saka, esot sare- ģistrējušies…

Atcerējos izziņu no dzimtsarakstu biroja.

— Laikam trešajā janvārī?

— Pagaidiet! Jā, trešajā. Ak, es vecene, atmiņa pavisam vāja! … Tātad apprecējās. Kas tad man? Esmu priecīga. Pietiek, domāju, Aņai kā vientuļai mātei dzīvot. Neērti tomēr no cilvēkiem. Arī Serjožarņ būs tēvs. Miesīgais tēvs. Šeit, pie manis, mēs arī nosvinējām. Valerijs aizgāja uz veikalu. Visu sagādāja pats. Kā pieklājas, šampanieti un pudeli šņabīša. Bet šņabi visu neizdzērām. Es dzērājs nekur liekams, viņš teica, bet. vairāk vīriešu nebija. Valerijs saka, aizvedīšu Aņu no šejienes, vajag pasauli apskatīties … Tā nu aizveda… — Večiņa spēji ap​klusa.

— Kāpēc tieši uz Krilatoji?

— Dies viņus zina. Cilvēks pēc cilvēka tiecas…

— Pēc kāda cilvēka?

— Tur, liekas, strādāja Valerija draudziņš. Jā, pareizi. Tas arī viņus uzaicināja. Solīja labu algu maksāt, dzī​vokli iedot…

— Vai tas nebija Paščenko?

Krilatojē biju dzirdējis par viņu no Murzina. Pirms Iļjina strādājis par galveno agronomu. Sovhozā viņš tika iesaukts par «Larkšķi».

— Tas pats, — večiņa apstiprināja. — Es taču viņu vaigā neesmu redzējusi.

— Tas gan, kā saka, ir iemesls braukt prom. Bet vai citu iemeslu nebija?

— Nesaprotu, mīļo cilvēk, tu man, vecenei, paskaidro!

— Varbūt viņi šeit nedrīkstēja palikt — cilvēki ap​runāja vai bija vēl kāds cits iemesls?

— Nu nēl — Viņa sasita rokas. — Dzīvo, cik vien sirds vēlas. Taisni otrādi. Viņu mājiņu drīz jauks nost. Zoram iedos dzīvokli. Tādu kā man, tikai atsevišķu. Bez kaimi​ņiem.

Man iešāvās prātā doma: pašreizējais mājiņas saimnieks — Nirkovs lieliski zināja, kas viņam vajadzīgs. Viņu patiešām būtu apmierinājusi arī puse mājiņas …

— Tomēr — kāpēc gan viņi tik steidzīgi aizbrauca?

— Atri gan. — Večiņa pamāja ar galvu. — Nebija miera te, un nekā viņiem nepadarīsi.

— Cilvēki satikušies pēc tik daudziem atšķirtības gadiem, vajadzēja ieskatīties vienam otrā, varbūt tomēr nesanāks kopēja dzīve …

— Re, re! — Anfisa Semjonovna māja ar galvu. — Tieši manas domas. Valerijs vēl nosmējās: mūsu lai​kos, saka, domāšanai neatliek laika. Esam nolēmuši — un cauri. Mājiņu pārdodam…

— Vai izdevīgi?

— Labi pārdeva, — mazliet sastomījusies, večiņa at​bildēja.

— Par cik?

— Es vairs neatceros, cik dabūja. Zoram laikam ir do​kumenti … — Viņa nevainīgi paskatījās uz mani.

Cilvēks ir interesanta būtne. Viņš skaidri zina, kur ir bīstamā robeža. Viņš var atklāt savu sirdi, justies aizkustināts, taču vienlaikus viņa apziņas dzīlēs sēž sargs. So jautājumu uzdevu ne jau bez iemesla.

Pārāk niecīga summa redzama mājas pārdošanas dokumentos. Skaidrs, ka Nirkovs to nopirka par augstāku cenu. Taču, atkārtoju, tālu nav tā diena, kad viņš maksās īri par dzīvokli jaunā mājā. Ar visām ērtībām un civilizācijas pakalpojumiem … Kurš tik prasmīgi pavērsis šo darījumu? Vai pašreizējais saimnieks?

Aņa? Varbūt Valerijs?

Nirkovs par Anfisu Semjonovnu tika sacījis — «izda​rīga večiņa» …

Par vienu biju pārliecināts — šo noslēpumu es nespēšu atklāt. Turklāt arī uzdevums man ir pavisam cits.

Es sarunājos ar Aņas krustmāti, bet visu laiku gata​vojos pašam galvenajam jautājumam. Par Iļjinu.

— Anfisa Semjonovna, — es ierunājos, tiklīdz viņa bija pabeigusi uzskaitīt, ko konkrēti no Zaļesku mantām bija nopirkuši Nirkovi, — vai jūs pazīstat Iļjinu?

— Koļu?

— Jā, Nikolaju Gordejeviču.

— Kā tad citādi. Labi pazina.

— Kādas viņam bija attiecības ar Aņu?

— Viņš taču vēl pirms Valerija aplidoja Aņu…

Anfisa Semjonovna apstiprināja manas aizdomas.

— Tātad vēl pirms tam, kad viņa sāka ar Valeriju sa​tikties?

— Jā. Nu pirms tam, kad viņa ar Valeriju padzīvoja viņas mājiņā un viņš aizbrauca pie vecākiem pēc atļaujas precēties. Izrādās, ka Nikolajs vēl agrāk par viņu draudzējies ar Aņu. Nezinu, kā pareizi jāsaka. Vecos laikos, tiklīdz puisis pagājās ar meiteni pa ielu, tūlīt sačukstējās, sak, kavalieris, precinieks. Tagad saka — draudzējas. Viņa tomēr izvēlējās Valeriju … Bet viņš aizbrauca. Pēc tam piedzima Serjoža. Nikolajs pēc institūta arī devās prom, bet no jauna uzradās tikai pagājušajā gadā. Kaut. kādu disertāciju nodot. Vai aizstāvēt, es nezinu to kārtību… Nu, un atkal pie Aņas klāt. Pirmā mīlestība, sak, nerūsē… — «To mēs zinām. Pazīstama tautas gudrība,» es sevī nodomāju. — Aņa pret viņu, protams, izturējās sirsnīgi, nedzīsi taču cilvēku laukā. Bet es jūtu — nevar viņa Valeriju pavisam no sirds izmest. Svārstās starp divām ugunīm …

— Vai Iļjins nāca pie viņas mājās?

— Nāca gan. Bieži vien. Ar Serjožu spēlējās. Pie mums r)bi ciemojās.

— Un kā viņi sapratās?

— Pagaidi, mīļo cilvēk! Skatos, viņš ar Serjožu gluži kā ar savējo. Tiklīdz Koļa uz brītiņu bija izgājis, es Aņai saku, kāpēc puisi moki. Tev sava dzīve arī jānokārto. Bet viņa man atbild: krustmāt Fisa, saka, es pati vēl nevaru izšķirties, kur nu jums… Vārdu sakot, atraidīja manus padomus. Nikolajs, jāsaka, dikti Sergejam Petro- vičam patika …

— Aņas tēvam?

— Aha. Man paslepus mēdza sacīt, sak, no viņa dienās vēl iznākšot krietns vīrs… Tiesa, lietoja citu vārdu. Dod dieviņ atminēties… Jā, pamatīgs, viņš saka. Kārtīgs saimnieks. Viņi abi, atceros, jaunu sētu uztaisīja. — «Jā, sētu Iļjins uzcēlis stipru.» — Sergejs Petrovičs vārgs bija…

Es pārtraucu večiņu: — Tātad jūs jautājāt Aņai, vai viņa precēsies ar Iļjinu? Bet tālāk?

— Tālāk? Vēl tikai vienu reizi bija saruna. Aizeju pie viņiem no rīta, skaidri neatceros, sestdien vai svētdien, kaut kādas darīšanas bija pie Aņas. Skatos, Nikolajs virtuvē pie krāna mazgājas. Aņa sniedz viņam dvieli… Es kaut ko tādu viņai pasacīju. Pa jokam. Labi, sak, ka vīrietis mājās. Viņa man neko neatbildēja …

— Kad tas bija?

— Ai, kā esmu piemirsusi!

— Lūdzu, pamēģiniet atcerēties!

— Liekas, tie bija kādi svētki. Atcerējos gan! Pareizi. Nekāda sestdiena, ne svētdiena, bet svētki. Septītais no​vembris.

— Tātad Iļjins pie viņas nakšņoja.

— Tā iznāk.

— Bet kā viņš uzņēma Valerija ierašanos?

— RedZ, kā atgadās! Valerijs viņam jau otrreiz ceļu šķērsoja.

— Jūs nezināt, vai viņi ir satikušies pēc tam?

— Nezinu gan, negribu melot.

— Vai viņš pavadīja viņus?

— Stacijā viņu neredzēju.

— Vai Aņa viņu pieminēja vai ne?

— Vīrs atbraucis …

— Bet vai viņa nav lūgusi jūs nerunāt Valerija klāt​būtnē par viņu attiecībām?

— Kādas gan tur varēja būt attiecības, to es nezinu.

— Cilvēks uzturējās viņas mājās… Nakšņoja … Bet jūs esat tuvs cilvēks, tikpat kā ģimenes loceklis, varējāt ko izpļāpāties.

— Tu-uvs cilvēks, — Anfisa Semjonovna novilka. — Tuvāka nebija. Par kaut ko tamlīdzīgu Aņa mani brīdināja. Saka, jāsāk viss no sākuma. Bet veco — ārā. Es, kaut arī vecene, aptveru vēl. Varēja arī nebrīdināt. Neko sliktu viņai nevēlēju. Vienādiņ gribēju palīdzēt, ar visu sirdi. Ar šīm vecajām rokām …

Mēs runājām ilgi. Atmiņas večiņu satrauca. Acīmredzot Kirsanovi bijuši vistuvākie, ja ne vienīgie cilvēki viņas mūžā, kurus pieminot tika atdzīvināts tik daudz laba un …

— Vēl viens jautājums. Kad nomira Aņas tēvs, vai viņai neradās vēlēšanās izdarīt pašnāvību?

Varbūt viņa jums par to ir stāstījusi?

— Nē, neko tādu neatceros. Dikti bēdājās gan. Taču jaunība prasa savu. — Anfisa Semjonovna brīdi pado​māja. Klusēja. — Nē, nebija viņai pat tādas domas jļalvā.

Jutu, ka Anfisa Semjonovna ir nogurusi. Arī pats, jāatzīstas, sāku zaudēt sarunas virzienu. Nolēmu šoreiz beigt.

Piepeši viņa aptvēra.

— Saki, mīļo cilvēk, — kam tas viss tev vajadzīgs? Varbūt kaut kas nelabs atklājies?

— Kas gan labs var būt cilvēka nāvēl — es izvairīgi atbildēju. — Vēl jo vairāk tik jaunas un skaistas sie​vietes nāvē.

— Pareizi. Viņai vēl būtu jādzīvo un jādzīvo. Bet, tiklīdz atceros Sergeju, tā sirds vai pušu plīst.

Bez tam arī Valerijs nevainīgs cieš.

Mana atbilde tomēr večiņu neapmierināja. Viņai gan pietika takta izjūta^ un saprāta tālākajos jautājumos ne​ielaisties. Nebija muļķe šī Anfisa Semjonovna. Kaut ari izskatījās vienkārša un vaļsirdīga.

Vai varēja viņai ticēt? Nespēju saskatīt iemeslu, kura dēļ viņai būtu jāmelo.

Bet, ja cilvēks melo tikai skaistu melu dēļ, — tā ir slimība. Tā ir patoloģija. Ar tādiem arī ir iznācis sa​stapties.

Nē, Zaļeskas krustmāte bija pie pilna saprāta.

Tomēr ar viņas liecībām man nepietika. Un es devos uz Lauksaimniecības institūtu.

Jau pirmais acu uzmetiens ēkām, kas bija sablīvējušās nelielajā laukumiņā, stāstīja par institūta evolūciju.

Acīmredzot viss sācies no garās vienstāva celtnes, kas apšūta ar sarkaniem ķieģeļiem. Tā tika būvēts vēl pirms revolūcijas. Iespējams, ka tā bija kādas baznīcas draudzes skola. Pēc tam izauga divstāvu ēka. Ķieģelis un koks. Daudz stikla. Tā sakot, vietējais konstruktīvisms. Sākumā vietas un cienīguma pietika tikai tehnikumam. Taču ar laiku, kad izpleta savus spārnus nami piecstāvu augstumā ar kolonnām, portikiem, kapiteļiem, ar dekoratīvām dzegām un ar kāpnēm, kuras aprija vai pusi pagalma, iespaidīgā celtne varēja kļūt tikai par augstāko mācību iestādi. Bet to, ka šī mācību iestāde pastāvēs un attīstīsies tālāk, visai noteikti apstiprināja mūsdienīga piebūve. Pilnīgi gluds, līdzens paralēlskaldnis ar plašiem logiem un keramzīta apmetumu. Atlicis vēl tikai vārds nākamajiem arhitektūras sasniegumiem. Tad institūts, iespējams, izaugs līdz akadēmijai…

Rektora pienākumu izpildītājs ar mani runāja neilgi.

— Jā, jā, esmu dzirdējis. Bēdīgs notikums, Zajeski es neatceros. Bet Kirsanovu — labi atceros.

Kārtīga, disciplinēta. Aktīviste. Piedalījos Iļjina disertācijas aizstāvēšanā. Tā man pienākas pēc amata — esmu zinātniskās padomes priekšsēdētājs. Bet teikšu atklāti, viņa disertācijas aizstāvēšanas laikā izjutu apmierinājumu. Rets apvienojums — laba zinātniskā sagatavotība un praktiskā pieredze. Taču pats saprotat, personiskajā dzīvē Iļjinu, varētu sacīt, nepazīstu nemaz, jo vairāk tāpēc, ka viņš bija neklātienes aspirants. Aprunājieties labāk ar profesoru Salamovu. Viņš bija Iļjina zinātnis​kais vadītājs.

Rektora sekretāre palīdzēja man sameklēt Salamovu institūta gaitenī.

Jakovs Grigorjevičs atvainojās, ka man vajadzēs mazliet uzgaidīt: viņš pabeidza sarunu ar diviem noskumušiem, sagurušiem jauniem cilvēkiem. Manuprāt, tā nebija saruna. Kalsnais, kā ābele baltais profesors mierīgā balsī mēģināja iegalvot pazemīgajiem studentiem kaut ko viņiem ļoti svarīgu. Biju pilnīgi pārliecināts — tās ir veltīgas pūles. Tiklīdz viņš tos atlaida, viņi metās prom — sākumā lēnām, pēc tam aizvien ātrāk un ātrāk, kamēr sāka skriet.

Salamovs uzaicināja mani uz savu kabinetu. Viņš va​dīja augkopības katedru.

Paskatījies manā apliecībā un uzzinājis, ka es gribu aprunāties par Iļjinu, viņš sakabināja savus garos pirk​stus un uzlika rokas uz galda.

— Dīvaini: Iļjins un izmeklēšana. Manā uztverē tie ir viens otru izslēdzoši fakti.

— Kāpēc jūs domājat, ka izmeklēšanai katrā ziņā jābūt sakaram ar noziedzniekiem?

— Par godīgu cilvēku uzzina visu no viņa paša.

Profesoram bija dzelžaina loģika. Man vajadzēja vai nu izgrozīties, vai atzīt viņa aso prātu, tas ir, atklāt savus plānus. Šoreiz nederēja ne viens, ne otrs.

Redz, ko nozīmē vārda spēks!

— Godīgums nereti prasa tādus pašus pierādījumus kā vaina.

— Manuprāt, taisnībai vienmēr klājas grūtāk nekā meliem. Tāpēc tā arī ir taisnība. Cik es noprotu, mūsu sarunas temats būs Nikolajs Iļjins. Un jums vajadzīgi fakti, fakti un vēlreiz fakti. Esmu jūsu rīcībā.

— Iļjins pabeidza aspirantūru?

— Protams. Un aizstāvēja disertāciju. Tas notika feb​ruārī.

— Dīvaini. To, ka viņš ir zinātņu kandidāts, Iļjins dokumentos neuzrāda.

— Disertāciju taču vēl nav apstiprinājusi Augstākā atestācijas komisija.

— Skaidrs. Tātad tas nav darīts aiz kautrības.

Salamovs paraustīja plecus.

— Nekautrīgi, manuprāt, ir klaigāt par savu izglītības trūkumu. Zināt, ir pat tāds teiciens: «Mēs neesam augsti skoloti…»

— Redzat, augstu skolu visiem nepietiek, lai cik tās neceltu.

— Prāta arī visiem nepietiek …

Profesors, kā saka, bija sliktā omā. Jā, šie divi lam​zaki krietni sabojājuši viņam garastāvokli.

— Cik es noprotu, par Iļjinu jūs to nevarat sacīt.

— Izrādās, jūs jau esat informēts? — Viņš pasmī​nēja. — «Šalamova un Iļjina paradokss …»

— Nē. Redzat, jūs esat pirmais no institūta, ar ko gribu aprunāties nopietnāk.

— Atvainojiet, lūdzu. Bet, lai izklīdinātu šo noslēpu​mainības plīvuru, vispirms paskaidrošu. Visi līdz šim brīdim brīnās, ka Nikolajs bijis aspirants tieši pie Ša​lamova, nevis pie kāda cita …

— Jakov Grigorjevič, es taču par to nekā nezinu. Ja drīkst, izskaidrojiet, lūdzu, profānam jūsu zinātnē, kur īstenībā slēpjas lietas būtība.

— Vai izmeklētājs interesējas arī par šādiem jautā​jumiem?

— Esat gan jūs par mums augstās domās.

— Piedodiet, ja esmu jūs apvainojis … Pāris vārdos paskaidrošu. Jūs, protams, esat dzirdējis par zāļlauku sistēmas aizstāvjiem un tās pretiniekiem?

— Protams.

— Iļjins pieder pie zāļlauku sistēmas aizstāvjiem. Protams, tas ir, primitīvi izsakoties. Turpretī es piederu otram virzienam. Tāpēc līdz šim man vēl nav gadījies interesantāka un pamācošāka aspiranta par Iļjinu. Es gribētu, bet sirds dziļumos arī jūtu, ka Iļjins mani ne​uzskata par pēdējo muļķi… Skaidrs?

— Pilnīgi. Vai zināt, ne vienmēr cilvēkus tuvina vie​nādi uzskati.

— Paldies dievam! Tikai tā iespējams dzīvot. Ja cilvēks reiz saprastu, ka viņa personiskā naba, viņa uz​skati nav Zemes centrs, atkristu daudzas bēdas …

— Es jums pilnīgi piekrītu. Tāpēc ka ir problēmas, kuras saista jaunu un vecu, vienas nacionalitātes cil​vēku ar otras un tā tālāk.

Salamovs pamāja ar galvu. Es jutu, ka šis sirmgalvis ar stiprām rokām jau zina, uz kuru pusi es stūrēju, tāpēc plašāk savu domu neizvērsu.

Reizēm rodas tāda sajūta — tu kādu neuzveiksi. Salamovu es nespētu uzveikt. Par Iļjinu viņš ir cieši pār​liecināts. Un cauri. Kā klints, kā krams. Taču… ja esi ķēries vērsim pie ragiem, neskaties atpakaļ…

— Tiktāl esam noskaidrojuši: Iļjins ir godīgs, princi​piāls zinātnieks.

— Tie nav mani vārdi, taču es tos parakstīšu. — Pro​fesors pasmaidīja.

— Bet vai tikpat principiāls viņš bija citā plāksnē, piemēram, personiskajā dzīvē, kā jūs domājat?

— Par viņa personisko dzīvi es neko nezinu.

— Cik es noprotu, viņš bijis jūsu mīļotais skolnieks…

— Ne vairāk.

— Tomēr pilnīgi iespējams …

Nezinu, kas iedarbojās uz profesoru. Vai tonis, kādā izrunāju pēdējos vārdus, vai mans vīlies izskats. Taču tas viņu aizskāra.

— Nedomājiet, ka jūsu priekšā stāv kāds koks, sausiņš, mācīta žurka. Senos laikos skolēni un viņu skolo- tāji_ esot dzīvojuši kā vienā ģimenē. Kopā ēda, ceļoja, atpūtās, izklaidējās… Piedodiet, ka biju nesmalkjū- tīgs, jo sevi nosaucu par skolotāju, taču es tāds esmu kaut vai profesijas dēļ. Ticiet man, manu aspirantu liktenis, īpaši to, kuros bez zināšanām ieliku savu sirdi, satrauc mani. Ja es saku, ka nekā nezinu par Iļjina intīmo dzīvi, ar to es necenšos no jums kaut ko slēpt. Nikolajs taču mācījās aspirantūrā. Viņš ieradās tikai trīs četrus mēnešus pirms aizstāvēšanas. Un gandrīz visu šo laiku noņēmās ar darba noformēšanu … Ticiet man, es ļoti priecātos, ja būtu pazinis viņu tuvāk, lai varētu aizstāvēt, jo esmu pārliecināts, ka viņš ir godīgs cilvēks.

— Kāpēc jūs tā spriežat?

— Cilvēks nevar būt sašķēlies divās daļās.

— «Ģēnijs un noziegums nav savienojami…» — es citēju.

— Precīza doma. Puškinam bija tiesības tā sacīt.

— Bet vai tiešām Iļjins nekad nav izrādījis savas simpātijas, iemīlējies kādā?

— Viņš ir noslēgts cilvēks. Taču tas nav īstais apzīmējums. Viņš ir stiprs cilvēks. Bet par personiskajām lietām patiešām jāklusē. Muldoņas manī neizraisa uz​ticību. Drīzāk pretīgumu.

— Labi. Vai jūs zināt, ka viņš bija iemīlējies insti​tūta līdzstrādniecē — laborantē Aņā Kirsanova?

Salamovs pacēla izbrīna pilnās acis.

— Man tas ir jaunums.

Atzīstos, viņš mani samulsināja vairāk nekā es viņu. Vai tiešām tik nelielā kolektīvā var kaut ko tādu no​slēpt? …

No profesora aizgāju pilnīgi izsists no sliedēm. Gāju pa mazo, koka namiņiem bagāto Višegodsku.

Pa lodziņiem, kuru palodzes atradās gandrīz pie pašas zemes, slēpdamās aiz puķu podiem, raudzījās večiņas. Un brīnījos, kā vispār šai pilsētiņā var ko noslēpt no dīkam acīm, ja katru dienu redzi vienas un tās pašas sejas un puse iedzīvotāju iznāk cits citam radi, bet otra puse — tuvi draugi vai draugu radinieki.

Tā, piemēram, visa Skopina zina, ka Andreja Čiku- rova dēls vēl nav precējies. Bet, tiklīdz es aizbraucu paciemoties, no visas pilsētiņas mūsu mājā sarodas tantiņas un onkulīši, brālēni un māsīcas —

no baltās ķēves trešajā augumā. Sarunas tiek risinātas tikai par manu precēšanos. Cik daudz manu «līgavu» jau ir izgājušas pie vīra — nevar ne saskaitīt. Taču tēvs (nezin kāpēc māte to dara mazāk) izrāda sevišķu centību un katru reizi — gluži kā tirgonis — liela kārtējo viņa paša izraudzīto manu iespējamo līgavu. Nedod dieviņ, ja es ar kādu no šīm novadniecēm aizietu uz kino. Sis solis būtu līdzvērtīgs galīga un apžēlošanai nepakļauta sprie​duma parakstīšanai.

Nedomāju, ka Višegodskā būtu citas paražas.

Vakarā mums notika vēl Krilatojē norunātā tālruņa saruna ar Iščenko. Viņa pavēstīja, ka jau paspējusi tikties ar Zaļesku ģimeni. Es biju lūdzis viņu noskaidrot Valerija attiecības ar Iļjinu. Protams, pēc iespējas pie- sardzīgāk. Taču ari uzstājīgāk. Nezin kāpēc pēc mūsu vaļsirdīgās sarunas sovhozā Serafimai Karpovnai uzticējos aizvien vairāk un vairāk. Uzticība saviem pienākumiem, manuprāt, ir labs atestāts darbiniekam .., Konstantīns Paščenko, kurš sovhozā «Majak» bija galvenais agronoms pirms Iļjina, tagad strādāja rajona lauksaimniecības pārvaldē un atbrauca uz tikšanos ar mani prokuratūrā ar dienesta mašīnu. Varēja redzēt, ka viņš ļoti grib, lai es to zinu. Pieklājības pēc pavai​cāju, vai neesmu viņu atrāvis no darba.

— Nekas, nekas, — viņš aizbildnieciskā tonī sacīja, — visi mēs pūlamies, visi mēs zinām, kad kas vajadzīgs … Bet mans darbs ir lauki, lauki un vēlreiz lauki. Ticēsiet vai ne, no mašīnas netieku ārā. Ari tagad — no jums taisni uz sovhozu. Šoferim devu norādījumu piepildīt tvertnes līdz malām. Kas zina, cik ki​lometru vajadzēs noripot.

Raudzījos viņā un brīnījos par precizitāti, ar kādu bija apveltīts krievu cilvēks iesauku došanā.

Larkšķis…

Paščenko, jādomā, nebija nekāds sīkais vīrs. Bet, tāpēc ka viņš uzpūtās, centās izlikties cienīgāks, nekā bija, radās sajūta, ka viņš sasniedzis galējo robežu. Gluži kā balons. Tiklīdz pārdursi — saplaks tukšs.

— Es jūs, biedri Paščenko, centīšos ilgi neaizkavēt,— es sacīju.

— Jā, vispār es aizsēdēties nedrīkstu, jūs saprotat. Es pats labprāt, bet cilvēki gaida …

— Sakiet, lūdzu, — vai jūs mācījāties kopā ar Iļjinu un Zaļeski?

— Jā. Vārdu sakot, bija tā iespēja viņus pazīt.

— Nu, un ko jūs varat sacīt, piemēram, par Iļjinu?

— Ko varu sacīt? Bija parasts students. Trešajā kursā partijā iestājās … Mācījās pastiprināti.

— Kā to saprast: labi vai slikti?

— Vai zināt, atzīmes vēl neko neizsaka. Dažs no ievērojamajiem cilvēkiem tika padzīts no mācību iestādes par nesekmību, bet pēc tam iznāca pasaules mēroga zi​nātnieks …

— Iespējams.

— Bija ievēlēts studentu komitejā, fakultātes zinātniskajā biedrībā, tūrisma padomē, — Paščenko salieca pirkstus un paskatījās manī. — Vai neuzkrāva saviem pleciem par daudz?

— Tie taču galvenokārt ir vēlēti amati… — sacīju un nodomāju, ka nezin kāpēc aizstāvu Iļjinu.

— Kas negrib, to neievēlē.

— Vai viņu biedri cienīja?

— Ja par cieņu var nosaukt to, ka cilvēkam uzkrauj darbu… Ja jūs to uzskatāt par cieņu, tad lūdzu.

— Vai viņam bija panākumi pie meitenēm?

— Koļam? Jūs smejaties!

— Nē, biedri Paščenko, es tikai jautāju, lai zinātu, kā bija patiesībā.

— Manuprāt, ar viņu meitenēm ir garlaicīgi. Es, redzat, neesmu nekāds skaistulis, taču man nezin kāpēc veicas. Nevis ar ārieni jāiekaro, bet ar prasmi radīt at​mosfēru, ieinteresēt…

Piepeši es sapratu, ka Paščenko nopratināšanu uztver kā draudzīgu sarunu. Lai notiek. Tādā toni runājot, viņš izturēsies vaļsirdīgāk.

— Bet vai Iļjins nemācēja?

— Protams, ka ne. Viņš nekur neprata pielāgoties. Pēc viņa sejas uzreiz varēja redzēt, ko viņš grib. Vai zināt, mēdz būt tādi. Taisni cilvēki. Bet kuram tas patīk?

— Vai Iļjins patika meitenēm?

— Viena studente bija viņā iemīlējusies. Bet viņš tai tieši acīs arī pateica: neskumsti, nemīlu tevi. Kurš gan tā dara? Tas taču vēl vairāk uzkurina jūtas …

— Bet ar Aņu Kirsanovu kā sanāca? — Es tīšām uz​devu jautājumu šādā formā.

— Viss tāpat, tikai otrādi. Lai kā skrēja Aņai pakaļ, nekas viņam nesanāca.

— Kad viņš aizrāvās ar Aņu?

— Ļaujiet padomāt! Otrajā kursā.

— Vai pirms tam, kad viņa sāka satikties ar Za- ļeski?

— Jā.

— Bet vai jus neatceraties, kad Aņa sāka satikties ar Valeriju?

— Atceros. Lieliski atceros. Gāja uz beigām ceturtais kurss. Te piepeši sensācija: Valerijs, kuram paka] skrēja visas meitenes, saietas ar Kirsanovu.

— Vai interesants puisis?

— Ārkārtīgi! Jāsaka, mazliet iedomīgs bija, bet vispār — kopā ar viņu garlaikoties nevajadzēja.

Aņa no​cēla labāko puisi institūtā.

Paščenko sīki ieķiķinājās. Ja antipātijas pret Iļjinu varēja saprast — Iļjinam tomēr bija vārcls sovhozā, bet viņu, Paščenko, maigi izsakoties, palūdza aiziet —, tad vienaldzība pret Zaļeski un viņa nelaimi bija grūti izskaidrojama. Par nelaiķi, kuras lieta arī saveda mūs kopā, viņš runāja bez jebkādām skumjām.

— Bet vai Iļjins nebija greizsirdīgs?

— Ar savu taisno prātu Nikolajs nonāca tiktāl, ka tur viņam nebija ko darīt.

— Varbūt viņš mainīja savu uzvedību — kļuva no​slēgts?

— Viņš vienmēr bijis vientuļnieks.

— Vai Kirsanovu nevajāja?

— Nez vai.

— Vai jūs nevarat šai sakarībā atcerēties ko kon​krētu?

— Nē. Es saprotu, ka man jābūt atbildīgam par sa​vām liecībām.

Paldies dievam!

— Bet kā viņš izturējās pret Zaļeski?

— Vissmieklīgākais bija tas, ka iepazīstināja viņus tieši Iļjins.

— Tātad viņi bija draugi?

— Tik ilgi, kamēr Zaļeskis sāka saieties ar Aņu. Visi brīnījās. Taču mēs esam gudri ļaudis, saprotam — Iļjins tiecās pēc kultūras. Valerijs acīmredzot jutās labi kopā ar Iļjinu. Pretstatu vienības likums…

Atcerējos Iļjina atbildi uz jautājumu, vai viņi bijuši draugi ar Zaļeski: «Domāju, ka ne …»

— Iznāk tā, ka pēc tam, kad Valerijs ar Aņu bija kļuvuši tuvi cilvēki, Iļjina draudzība ar Valeriju iz​juka?

— Pats par sevi saprotams.

— Bet vai jūs draudzējāties ar Valeriju?

— Bijām labi draugi. Taču, k?d viņš atrakstīja man uz Krilatoji — atradis vietiņu, teikšu jums atklāti! — ka grib braukt uz neskartajām zemēm, es viņam — lūdzu, manis pēc! Tikai, rakstu, velnu redzēsi…

— Kāpēc tad viņu tomēr neatrunājāt, ja tā domā​jāt?

— Jūs nepazīstat Zaļeski. Ja reiz izfantazējis savā galvā, tad cauri! Rauj kaut no elles laukā!

Domāju, labāk būs, ja iekārtošu viņu pēc iespējas cilvēciskāk. Citādi iekulsies nelaimē, būs vēl sliktāk.

Viss bija manās rokās.

— Vispār izpalīdzējāt biedram?

— Vai jūs to bez ironijas?

— Bez. — Uzskatu, ka izpalīdzēju.

— Vai viņi vēl jūsu laikā ieradās sovhozā?

— Pats personiski braucu uz Severoozersku sagaidīt. Man taču arī tur bija mašīna.

— Kā viņi bija apmierināti ar jauno vietu?

— Kāpēc lai būtu nemierā? Paščenko visu bija nokārtojis. Mājiņa viņus jau gaidīja. Es izrīkoju, lai līdz atbraukšanai kārtīgi izkurinātu, un tūlīt abus ieliku amatos…

— Vai viņiem tur patika?

— Valerijs aizvien sajūsminājās: kāda stepe, kāds plašums! Re, kur romānus rakstīt! Tūlīt Valsts prēmija rokā…

— Bet Aņa?

— Tipiska klukste. Kas vīram labs — viņai vēl jo labāks.

— Bet kad — pēc cik ilga laika jūs bijāt spiests braukt prom no sovhoza? — Es ar nolūku lietoju vārdu «spiests». Paščenko šie vārdi galīgi satrieca.

— Es aizbraucu pats. Kā atbraucu pēc paša gribas, tā arī aizbraucu. Man nav nekādu jūtu pret šo nabag​māju, ko vada augstu saistību meistars Murzins.

Apbrīnojams cilvēks man sēdēja priekšā. Visas viņa emocijas sākās un beidzās tikai tad, kad runa ievirzījās par lietām, kuras skāra viņu pašu. Nedz sveša nelaime, nedz traģēdija, kas notikusi Krilatojē, — nekas cits viņu nesatrauca.

— Kad jūs aizbraucāt?

—: Martā.

— Un bieži tikāties ar Zaļeski?

— Reti. Ar kultūras jautājumiem sovhozā nodarbojās partijas biroja sekretārs. Bet pēc tam drīz vien tiku atsaukts šurp …

— Vai jūs neievērojāt neko neparastu viņu savstar​pējās attiecībās?

— Parasts iemīlējies pārītis. Eksotika. Lirika. Bet pēc tam, dabiski, nāca dzīves proza. Spēcīgi raksturi sarauj važas — meklē pielietojumu savām iespējām. Ar ko atšķiras stiprs cilvēks no vāja?

Stiprais veido apstākļus, vājais pakļauj tiem sevi.

— Pēc jūsu domām, Aņu nospieda apkārtējā vide Krilatojē?

— To es neteicu par Aņu. Vispār teicu.

— Bet ja nu par viņu?

— Manuprāt, viņai bija pilnīgi vienalga, kur dzīvot, ka tikai kopā ar Valeriju.

— Bet vai viņš nebija vīlies?

— Tur jebkurš vilsies.

— Es interesējos par Zaļeski.

— Kamēr es tur dzīvoju, viņš par to netika ieminējies. Bet par tālāko — nezinu. Taču domāju, ka ar laiku jūsma pārgāja. Vienreiz viņš man atrakstīja no turienes. Pēc vēstules noskaņas bija jūtams — ne visai salda viņam tur dzīve. Un nav nekāds brīnums, ja pa​zīst Krilatoji un Murzinu.

— Es pazīstu gan Krilatoji, gan Murzinu.

Paščenko saminstinājās.

— Jā, man jums vēl viens jautājums, — nezin kāpēc atcerējies Salamovu, sacīju. — Taču tas neattiecas uz lietu. Vai Salamovam bija autoritāte studentu vidū?

— Viņu mīlēja. Par to, ka divniekus nelika.

— Nelika vispār?

— Absolūti. Bet ari piecniekus dabūja ne vairāk kā viens vai divi studenti visā kursā. Profesors bija liels īpatnis. Kā jau visi teorētiķi. Taču mums nodoties visādām fantāzijām nav tiesību. Dzīvi cilvēki, konkrēts darbs …

Manu uzrakstīto protokolu viņš lasīja ļoti uzmanīgi.

— Bet vai labot drīkst?

— Protams. Visus labojumus norādiet zemsvītras pie​zīmēs un parakstieties: «Labotam ticēt.»

Viņš izdarīja dažus labojumus. Paklakšķināja ar mēli.

— Liek mums būt par formālistiem, bet pēc tam vēl pārmet, kāpēc tādi esam. Cilvēks ir jāatbrīvo no papī​riem, no birokrātisma. Konkrēts darbs — tas mums va​jadzīgs vispirms …

Un viņš aizlaidās ar savu mašīnu uz saviem laukiem.

Tātad trīs cilvēki no vistuvākās Zaļesku un Iļjina pagātnes zināmā mērā apgaismoja viņu savstarpējās at​tiecības Višegodskā.

Katrs izmeklētājs zina: ceļš uz jebkura aizdomās turētā vai apsūdzētā rakstura izpratni var būt bezgalīgs.

Cilvēks pat iedomāties nevar, cik daudz viņam ir tuvinieku, paziņu, cik gluži nejaušu tikšanos ar cilvēkiem, kuri katrā ziņā ienes kaut ko jaunu viņa raksturojumā. Te jāprot noturēties un nenoslīgt faktu, detaju un nejaušu līniju straumē, jāprot laikā apstāties, ierobežot nopratināmo loku un pareizi izvēlēties izmeklēšanas galveno virzienu.

Tas ir paradokss, taču mums par cilvēku jāzina pēc iespējas vairāk, bet tai pašā laikā — neko lieku.

No vienas puses, mums ir plašas zināšanas, pieredze (gan sava, gan sveša, kuru var apgūt mācību grāmatās, speciālajos pētījumos, periodiskajos izdevumos un krājumos), statistika, kas sadalījusi noziedzniekus pa plauktiņiem un atvilktnēm. Mūsu labā strādā ekspertu armija, kas apgādāta ar jaunākajiem aparātiem un tehniku. Bet reizēm mēs saduramies ar uzdevumu, kas līdzīgs vienādojumam, kur visi lielumi ir nezināmi. Un tad tev liekas, ka savu profesiju tu apgūsti it kā no jauna — tik grūti iekļaut tavās rokās nokļuvušo lietu šajos pieredzes un statistikas rāmjos!

Izmeklētāja darbā nav etalonu un paraugu, pēc kuriem varētu noteikt noziedzniekus. Vai spējat iedomāties slepkavas vai kukuļņēmēja, kabatas zagļa vai krāpnieka «etalonu»? Ikreiz nākas sadurties ar cilvēku, ku​ram viss ir dziļi individuāls — gan dzīve, gan raksturs, gan rīcība.

Tā arī tagad esmu sadūries ar cilvēku, kura uzvedība mani dara piesardzīgu. Tas ir Iļjins.

Višegodskā noskaidroju: viņš lieliski pazinis Zaļesku vēl pirms sovhoza, visdrīzāk — pat bijis ar viņu in​tīmās attiecībās. Nopratināšanā Krilatojē Iļjins to visā pilnībā noliedza. Kādi ir motīvi?

Vai drīkst nosaukt Iļjina un Zaļeskas attiecības Višegodskā par neuzticību? Muļķīgi. Valerijs vārda vistiešākā nozīmē pameta Aņu, bet viņš, Iļjins, gribēja šo sievieti apprecēt. Kautrējas, slēpt ko tamlīdzīgu katrā ziņā nav nekādas vajadzības. Vismaz no izmeklētāja…

Tomēr viņš slēpj. Stūrgalvīgi un nikni slēpj. Tālāk — pievērsīsimies Zaļeskas pirmsnāves vēstulei.

«Es nespēju novērst nelaimi…» Vārds «nelaime» nav lietots tāpat vien. Kas tā par nelaimi? Kur tās sākums? Krilatojē vai agrāk? Varbūt Iļjins sācis vajāt Zaļesku jau Višegodskā, kad viņa no jauna sagājās ar Zaļeski, kur viņi jau oficiāli bija noformējuši laulību? Vai tik tas nav pamudinājis uz pēkšņo jaunā pāra aizbrauk​šanu uz Altaja novadu? Pagaidām es to nezinu. Iščenko ir jāaprunājas Odesā ar Valeriju, Nepaiet ne mēnesis, kad Ijjins, tikko aizstāvējis kandidāta disertāciju, brauc uz viņu pasaules malu, uz Ku- lundas stepi. Jāatzīmē, ka. ieguvis nopietnu atbalstu profesora Salamova personā, viņš būtu varējis iekārtoties daudz interesantākā darbā. Piemēram, kāda zinātniski pētnieciskā institūtā vai pat katedrā pie Sa​lamova.

Un atkal — kāpēc viņš izvēlējās tieši sovhozu «Ma- jak»? Vai nav pārāk daudz sakritību?

Padomāsim tālāk. Iļjins uzrodas Krilatojē. Pēc četriem mēnešiem Zaļeska izdara pašnāvību.

Uzturoties laiku sovhozā, Iļjins ar Zaļeski cenšas nesatikties. Ai Aņu cilvēku klātbūtnē — jo vairāk.

Toties kafejnīca Severoozerskā viņi redzēti kopā. Tātad viņam ir kāds pamats slēpt savas tikšanās ar Zaļesku.

Aņas apmulsums zālē, Iļjinam uzstājoties no tribīnei (kinolente, kuru konfiscēju un pievienoju lietai).

Vale​rijs droši vien bija pateicis viņai kaut ko dzēlīgu par neveiksmīgo pielūdzēju …

No tā visa var secināt, ka Iļjina parādīšanās sovhozā Aņai nebija vienaldzīga. Juzdamās vīra priekšā zināmā mērā vainīga, viņa tomēr piekrīt satikties ar Iļjinu un aizbrauc tālāk no mājām, no cilvēkiem, kuri viņu pazīst.

Vai tās bijušas labprātīgas vai Iļjina uzspiestas tik​šanās?

Iemīlējusies savā vīrā, gaida bērnu … Visdrīzāk Iļ​jins piespieda viņu tikties.

Viņš ir neatlaidīgs cilvēks. Cik var redzēt — visās jomās. Aņu mīlējis no otrā kursa. Pēc institūta beigšanas strādājis par agronomu Kubaņā. Iestājies neklātienes aspirantūrā. Pēc tam atbrauca aizstāvēt disertāciju uz Višegodsku. Kaut gan Aņai ir dēls no Valerija, piedāvā viņai savu roku un sirdi. Auklē svešu bērnu. Nakšņo pie viņas mājās. Un atkal viņa plāni sagrūst Zajeska atgriešanās dēj. Tomēr Iļjins brauc Aņai pakaļ, kaut arī viņam nav ne mazāko cerību.

Vai tas ir fanātisms? Uzmācīga ideja? Bet ja nu aprēķins? … Pēc Aņas grūtniecības laika spriežot, tēvs šim tā ari nepiedzimušajam bērnam varēja būt arī IJ* jīns. Tādā gadījumā viņu nevar uzskatīt par cilvēku no malas. Katrā ziņā ne par vienaldzīgu.

Pieņemsim, ka Iļjins uz kaut ko cerēja. Bet uz ko? Ka Aņa beigu beigās pametīs Zaleslu un apprecēsies ar viņu?… Tas būtu viens variants. Otrs — nepametot vīru, ari turpmāk viņa izrādīs IJjinam labvēlību. Pē​dējais ir mazāk ticams. Kaut arī nav izslēgts.

Bet varbūt Ijjins ir panācis to, ko gribējis, — Aņa pavisam aizgājusi no dzīves. Greizsirdība ir spēcīgas jū​tas. Tas ir pats briesmīgākais pieņēmums, bet diemžēl pagaidām arī to atmest nedrīkst.

Taču pastāv vēl viens notikušā izskaidrojums. Bet ja nu Aņa svārstījusies starp Zaļeski un IJjinu?

Valerijs, kaut arī Aņa mīlēja viņu, bija nodarījis pāri. Bet Ijjins valdzināja ar savu pastāvību. Pieņemsim, ka viņa pati nezināja, no kā būs bērns. Vai arī skaidri zināja, ka no IJjina. Un viņas gribasspēks neizturēja.

Tādā gadījumā Ijjins nav vainojams. Viņš mīlēja. Tāpēc arī atbrauca tūkstošiem kilometru, īsti ne uz ko pat necerēdams.

Bet mīlestība var sniegt vai nu prieku, vai bēdas.

Tādējādi IJjina noslēgtība, ātrās dusmas un niknums izskaidrojams ar to, ka viņu pašu satriecis atrisinājums. Viņa jūtas un klātbūtne Krilatojē likusi ciest viņa mīļotajam cilvēkam un beigu beigās novedusi lidz paš​nāvībai.

Vai tā varētu būt? Pilnīgi iespējams. Tiesa, nožēlu vai apjukumu viņā netiku manījis. Ko lai dara, rak​sturi mēdz būt tik dažādi!

Atskaitot tikšanās ar cilvēkiem, kuriem bijusi kāda saskarsme ar IJjinu Višegodskā, bet kuri trūcīgi papil​dināja manā lietā esošās ziņas, man notika vēl viena saruna ar profesoru Salamovu. Šoreiz es pajautāju viņam, kā Ijjins pamatojis zinātniskajam vadītājam savu aizbraukšanu uz Kuluiidu.

Profesors patiesi bija izbrīnījies: — Viņa disertācija taču izvirza problēmas par cīņu ar vēja eroziju Kubaņas neapūdeņojamās zemēs! Un te piepeši viņam tiek piedāvāta tāda iespēja! Par lielas saimniecības agronomu. Meklē, mēģini!

— Bet kāds tam sakars ar Altaju?

— Kulundas stepe pēc apstākļiem ir ļoti līdzīga Ku- baņai. Viegla augsne, neliela kārta humusa, pastāvīgi vēji.,.

Vējus es atcerējos. Patiešām tie pūš nepārtraukti. Pat es biju paspējis pie tiem pierast.

— Un tas, jūsuprāt, ir viss?

Profesors paskatījās uz mani ar nožēlu un sacīja:

— Nu, ja, piemēram, cilvēks kopš bērnības sapņo kļūt par futbolistu un viņam laimējas iekļūt valsts iz​lasē … — Viņš paplātīja rokas.

—- Ja tur ir tik labi, kāpēc tad no turienes aizbrauca Paščenko? — es jautāju.

— Bet kāpēc viņš devās turp, jūs nezināt?

— Nē.

— No disertācijas nekas neiznāca, tāpēc viņš nolēma uzlabot savu prestižu. Cīņas pirmajās pozīcijās., . Viņa vārds tika cildināts laikrakstā: jauns speciālists pēc sirds aicinājuma devies uz neskartajām zemēm. Bet, kad viņš atgriezās, par to nezin kāpēc netika rakstīts ne rindiņas. Taču, manuprāt, vajadzēja …

Vairāk jautājumu Šalamovam man nebija.

Pat institūta sardze zināja stāstīt, ka Iļjins bieži vier gaidījis Aņu Zaļesku pēc darba. Taču galvenā agronoma cienījamais skolotājs dzīvojis kā pa mākoņiem.

Pirms aizbraukšanas no Višegodskas es tikos ar in stitūta komjaunatnes komitejas sekretāri. Viņa strādāja par laboranti un Zaļesku bija labi pazinusi. Arī viņa nespēja izprast notikumu ar komjaunatnes biedra karti. Aņa Zaļeska, mācīdamās un strādādama institūtā, bija aktīviste, kādu laiku arī institūta komjaunatnes komi​tejas locekle. Tas, ka viņa nestājās uzskaitē Krilatojē, nebija izprotams.

Istabā, kur bija izvietojies institūta komjauniešu štābs, es nejauši uzzināju vēl vienu Iļjina rakstura iezīmi. Pie sienas karājās neliela fotomontāža: «Mūsu sporta sasniegumi». Vienā no fotouzņēmumiem bija iemūžināta alpīnistu grupa ar leduscirtņiem rokās. Tās vidū atra​dās Iļjins.

Tik tiešām skarbajam, neatlaidīgajam cilvēkam, kāds viņš neapšaubāmi arī bija, pilnīgi piemērots sporta veids.. i Severoozerska mani sagaidīja ar lietu. Un, pats par sevi saprotams, arī ar vēju. Ceļā uz Krilatoji rajona Iekšlietu daļas operatīvajam gazikam sāka niķoties apkure. Mašīnā bija auksti. Drēgns mitrums izsūcās cauri apģērbam, un es sadrūmu. Manas mandeles vēl Joprojām nebija izoperētas, un nez vai tās palaidīs garām šādu izdevīgu gadījumu un neatgādinās par sevi.

Turklāt mums iznāca aizkavēties. Pašlaik beidza remontēt tiltu, kuru dažas dienas pirms tam bija sagrāvusi rudens lietavās trakojošā nelielā upīte. Varēj/t mest līkumu pa apbraucamo ceju, taču šoferis negri​bēja riskēt.

Bet, tiklīdz es nokļuvu Savelija Fomiča aizgādībā, kurš labprātīgi izpildīja dežurējošās istabenes pienāku​mus iebraucēju mājā, mana istaba, sakurināta un mā​jīga, likās man tīrā paradīze.

Kamēr es novietoju savas mantas un pārģērbos vienkāršākās, taču siltākās drēbēs, Savelijs Fomičs noņēmās ar tējas gatavošanu. No Maskavas biju paņēmis līdzi šķīstošo kafiju. Taču mans večuks to kategoriski noraidīja. Kaut kur pat esot lasījis, ka Amerikā to jau sen vairs nedzerot… Nezin kāpēc viņam bija svinīgs un dziļdomīgs izskats. Acīmredzot viņš glabāja kādu jaunumu līdz savas īpaši pagatavotās tējas dzeršanai.

— Jums, Igor Andrejevič, tagad vajadzētu ko stiprāku … — ierunājās sargs, kad mēs beidzot bijām ķē​rušies pie tējas dzeršanas.

— Nebūtu par Jaunu, — es godīgi atzinos. Tomēr nebiju iemācījies laikus domāt par tādām lietām.

Patiešām, varēja gaidīt, ka ceļā būs auksti un drēgni. Šobrīd atļauties sev pāris glāzītes konjaka vai degvīna nebūtu bijis nekāds grēks, drīzāk labums.

— Var noorganizēt, — labprāt sarosījās Savelijs Fo​mičs.

«Organizēt» nozīmēja, ka viņš čāpos pie pārdevējas uz mājām un liks manīt, ka vienam, sak, vajadzīgs šņa- bltis. Protams, tas tiks iedots. No saviem krājumiem vai pēc gājiena uz veikalu. Bet. otrā rītā visa Krilatojē sāks čukstēt: Maskavas izmeklētājs pa naktīm…

— Nē, — es sacīju. — Agrāk nebiju iedomājies, ta​gad ir par vēlu.

— Ja nevajag, tad neies ar, — sargs ātri vien piekrita. Ieinteresētās personas lomā viņam arī negribējās palikt. — Tējiņa arī sasilda.

— Gan jau derēs.

— Bet Nadeždai Maksimovnai arī iepatikās mana tēja, — viņš sacīja, dzerdams no tējas glāzes.

— Vai ilgi viņa te uzturējās? — es jautāja.

— Atbrauca no rīta, bet otrā dienā ap pusdienas l iku aizbrauca. Skumji iznāca. Pie mums uz šo tumšo nostūri atbrauca, bet. nedabūja satikties. — Savelijs Fo​mičs nopūtās.

— Maskavā satiksimies, — es vinu nomierināju. Un vēl apjautājos: — Savelij Fomič, vai pie jums vienmēr tā pūš?

— Kur? — viņš satraucās. — Man tak caurvējš neko nenozīmē…

— Ne jau tas. Vējš …

— Allažiņ. Kaut vai mazītiņš, bet noteikti pūtīs. Tā ir stepe.

— Jā, esmu lasījis par stepes vējiem, par smilšu vēt​rām, par vēja postošo eroziju.

Starp citu, biju palūdzis vienam manam darbabiedram (viņa sieva strādā Augstākajā Atestācijas komisijā), iai uzzina par IJjina disertācijas likteni un pie reizes sameklē man izlasīšanai.

Man ir grūti spriest par tās zinātnisko vērtību. Taču katrā ziņā esmu guvis priekšstatu par problēmām, ku​ras jārisina sovhozam «Majak».

Vēl man izdevās uzzināt, ka viena atsauksme par IJjina darbu jau saņemta — turklāt pozitīva. Bet otrs recenzents nezin kāpēc kavējas ar atbildi…

— Jā, vēji ir nopietna problēma. — Es pašūpoju galvu.

— Ne tikai vēji. Arī smilšu vētras bijušas. Sākām aizsardzības meža joslas stādīt. Jūs pats redzējāt. Tagad arī aršana notiek citādi. Agrāk ar arklu, re, šit.n sagrāba un apgrieza zemi otrādi. Apakšā paliek cietā zeme, bet māls augšā. Tagad vairs tā nedara. It kā svīt​ras ievelk…

— Tā ir aršana ar bezvērstuvju arklu, — es palielī​jos ar savām zināšanām.

— Re, re! Bet tas nav vēl viss. Iesēj graudus un vē! norullē, lai pieblīvētu. Vesela zinātne.

Jemeļjans Zaharovičs brauca pie. paša Maļceva uz Kurganas apgabalu. Atbrauca un sāka pa jaunam zemi apstrādāt. Skaidrs, Maļcevs, pats cēlies no zemniekiem, līdz pat akadēmiķim izauga. Saprot kaut ko no zemītes… Vai, piemēram, tā kā pie mums: nekā nevar panākt, lai kārtīgu tiltu pāri Carisuikai reiz par visām reizēm uzceltu. No betona, vai, nezinu. Kur nu, katru reizi no koka taisa.

Bet nāk pavasaris, un atkal tas tiek aizskalots. Bet šogad pat rudenī sagāza… Jūs braucāt — vai jau izremon​tēts?

— Jā. Pirms mūsu atbraukšanas pabeidza.

— Ehē-hē! Vai tas kur der? Kad Nadežda Maksi- movna brauca atpakaļ — Nikolajs Gordejevičs viņu vccla —, viņiem pie paša deguna aiznesa. Paši gandrīz iekļuva straumē …

Sī vēsts man nepatika. Nav labi, .ka Iļjins izdarījis pakalpojumu Nadjai. Bet Savelijs Fomičs turpināja: — Nikolajs Gordejevičs traktoru izsauca. Labi, ka Peskova blakus. Izvilkuši mašīnu. Paldies dievam, Na- deždu Maksimovnu nogādāja Severoozerskā sveiku un veselu, Stāstīja, ka palīdzējis viņai iegādāties biļeti uz lidmašīnu. Un pats pavadījis …

Tas, ko uzzināju no Savelija Fomiča, mani saērcināja. Sīkumi par Nadjas uzturēšanos Krilatojē, protams, mani interesēja, taču iztaujāt večuku es neuzdrošinājos.

Kādu brīdi man pat iešāvās prātā doma doties pie Serafimas Karpovnas, lai uzzinātu ko vairāk, kā Iļjins pavadījis manu Nadju, taču nolēmu nogaidīt līdz rītam. Nebija vērts celt paniku tik vēlā vakara stundā…

Tikko sagaidījis rītu, devos pie Iščenko. Klauvēt nebija vajadzības. Pie lieveņa piesietais suns sāka tā riet, ka tūlīt atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās vecā​kais leitnants.

— Serafima Karpovna, sveicināta!

— Ienāciet, Igor Andrejevič!

Viņa nomierināja suni, pagrūdusi to kaut kur zem lieveņa. Es iegāju priekšnamā.

— Apsveicu ar atgriešanos, — Iščenko sacīja. — Ienāciet! Saimnieki darbā. Kas noticis? — viņa jautāja, kad inēs apsēdāmies krēslos istabā.

— Vai jūs sen atgriezāties?

— Trešā diena. Kas ir?

— Pie manis bija atbraukusi… — sāku meklēt pie​mērotu apzīmējumu Nadjai.

— Dzirdēju. — Iščenko pamāja ar galvu.

— Kas tur īsti notika?

— Vai tad jūs nezinājāt?

— Mēs nesatikāmies, — es sacīju.

— Žēl.

— Kāpēc atpakaļ viņa brauca ar Iļjinu?

Iščenko paraustīja plecus.

— Droši vien Iļjinam bija jābrauc uz rajonu. Tāpēc ail uzņēmās aizvest.

— Vispār man kā cilvēkam, kas tagad šeit vada izmeklēšanu, negribētos dot iemeslu muļķigām tenkām .., — Es domāju, ka viss noticis nejauši, bez kāda no​doma.

— Kaut nu tā būtul Nu, kas jums jauns?

— So to uzzināju, — Ar Zaļeski tikāties?

— Atvedu nopratināšanas protokolu.

Es ar to tūlīt iepazinos.

«Jautājums. Kādu motīvu dēļ jūs aizbraucāt no Više godskas uz Krilatoji?

Atbilde. Gribēju uzrakstīt romānu par neskarto zemju apguvēju dzīvi. Par to, kā dzīvo ļaudis šodien.

Intere​sants temats…

Jautājums. Vai jūs agrāk esat rakstījis grāmatas?

Atbilde Protams, var likties dīvaini, ka tamlīdzīga vēlēšanās radusies neprofesionālam rakstniekam.

Taču es ceru par tādu kļūt.

Jautājums. Vai jūsu darbi izdoti?

Atbilde. Mani darbi tika iespiesti laikrakstos. Dzejoļi un apraksti. Taču atkārtoju, ka par profesionālu rakst​nieku vēl neesmu kļuvis. Vispār literatūra, tas ir, proza prasa lielu dzīves pieredzi.

Jautājums. Tātad nekādu citu nodomu jums nav bijis?

Atbilde. Jādomā, ka ne.

Jautājums. Ne ģimenes apstākļi, ne arī tas, ka jūs apprecējāties ar Aņu četrus gadus pēc jūsu dēla piedzim​šanas, neietekmēja jūsu lēmumu?

Atbilde. Nekādā ziņā.

Jautājums. Bet vai jūsu sieva neiebilda pret šādu soli?

Atbilde. Protams, uzreiz izšķirties viņai bija grūti. Viņa nodzīvojusi Višegodskā visu mūžu. Baidīja tas, ka vaja​dzēs atstāt iesildītu vietiņu. Taču vēlāk viņa piekrita.

Jautājums. Vai labprāt?

Atbilde. Kā lai pasaka? Laikam saprata, ka man — līdz ar to mums visiem — tā būs labāk.

Višegodskā es nekā nevarētu panākt. Pareizāk sakot, realizēt manus plānus tur būtu grūtāk. Pēc tam viņa pati atbalstīja šo ideju.

Jautājums. Varbūt kādu iemeslu dēļ viņa tur jutās slikti?

'Atbilde. Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu. Protams, Aņa Višegodskā piedzīvojusi daudz bēdu.

Un dzī​vesvietas maiņa varēja nākt tikai par labu.

Jautājums, Vai jūs draudzējāties institūtā ar IJjinu?

Atbilde. Kādu laiku bijām diezgan tuvi draugi, bet šķiramies Aņas dēj. Viņš bija iemīlējies Aņā vēl

pirms tam, kad es sāku ar viņu satikties.

Jautājums. Vai jūs zinājāt to?

Atbilde. Nē, nezināju.

Jautājums. Vai tad Ijjins nav dalījies ar jums savos noslēpumos?

Atbilde. Viņš ir noslēgts cilvēks. Un pats mūs iepazīstināja. Pie Aņas pēc tēva nāves dzīvoja viena meitene no viņas kursa. Man šķita, ka Iļjins nāk tur viņas dēj… Taču sirdij, kā saka, nevar pavēlēt. Mums, varētu sacīt, viss sākās no pirmā acu uzmetiena. Tikai tad es sapratu, ka Ijjins nāca Aņas dēļ.

Jautājums. Un tad pārtraucāt, ar viņu draudzēties?

Atbilde. Es gribēju saglabāt iepriekšējās attiecības. Taču Ijjins nav tāds cilvēks.

Jautājums. Vai starp jums izcēlās strīdi?

Atbilde. Nē. Viņš tikai pārstāja mani ievērot. Bez tam es drīz vien aizbraucu no Višegodskas.

Jautājums. Vai viņš centās atgūt jūsu sievas mīlestību?

Atbilde. Nezinu Taču mīlestības no viņas puses, manu​prāt. nekad nav bijis.

Jautājums. Bet, kad viņš pagājušā gada rudenī atbrauca uz Višegodsku, lai aizstāvētu disertāciju, kā viņš izturējās pret Aņu?

Atbilde. Piedodiet, tai laikā es tur nebiju un nevaru zināt.

Jautājums. Vai viņa to jums nav stāstījusi? Varbūt draugi?

Atbilde. Man vispār nebija tiesību viņai ko jautāt, jo līdz šim brīdim jūtos viņas priekšā vainīgs.

Taču dzīve ir sarežģīta lieta. Bez viņas pavadītie gadi man daudz ko iemācījuši. Tiesa, dēlam vairākkārt izlauzās: «Bet krusttēvs Koja man stāstīja … Krusttēvs Koja to iztaisīja …» No šiem izteicieniem es varēju secināt, ka Ijjins ir ticies ar manu dēlu, dabiski, arī ar Aņu. Bet krusttēvs, kā jūs pati saprotat, paliek tikai krusttēvs. Viņš nekad ne​varēs aizstāt īsto tēvu …»

Es skaļi sacīja: — Jā, krusttēvs paliek krusttēvs. — Un nodomāju par Innokentiju.

— Skatoties, kāds. Mēdz būt sveši tēvi, kas labāk par miesīgajiem izturas pret bērniem, — Serafima Karpovna iebilda, acīmredzot domādama savu vīru.

Es no jauna iedziļinājos protokolā.

«Jautājums. Kā veidojās jūsu attiecības ar Iļjinu Kri​latojē?

Atbilde. Nekādu attiecību mums nav bijis. Sasveicinā​jāmies. Tas arī viss.

Jautājums. Vai jūs izbrīnījāties par viņa ierašanos Kri​latojē?

Atbilde. Mazliet.

Jautājums. Bet jūsu sieva?

Atbilde. Mēs to netikām apsprieduši. Zināju, ka pieminēt un runāt ar viņu par Iļjinu nav smalkjūtīgi.

Dau​dzas lietas viņa uzņēma slimīgi.

Jautājums. Piemēram, ko?

Atbilde. Kāda bēdas, atgādinājumu par vecākiem. Reiz viņa man atzinās, ka pēc tēva nāves — māte viņai mirusi mazai esot — viņai negribējies dzīvot. Tā arī pateica, ja nebijis Anfisas Semjonovnas, šīs vientuļās večiņas, Aņas krustmātes, kas bija ļoti tuva viņu ģimenei, viņa nezin ko sev būtu izdarījusi.

Redzēdams viņas paaugstināto jūtīgumu, centos viņu saudzēt. Ja gadījās, ka bija jāatzīmē kāds notikums, es pat izvairījos viņas klātbūtnē dzert — viņa vienmēr bija sarūgtināta, kad es dzēru. Tomēr ne​nosargāju.

Jautājums. Pirmsnāves vēstulē viņa rakstīja, ka esot vainīga jūsu priekšā Krilatojē. Vai jūs zināt, ko viņa ai to bija domājusi?

Atbilde. Es nekad neesmu kontrolējis viņas rīcību un uzvedību. Iespējams, ka viņa ar kādu arī satikās. Taču es nezinu, ar ko …»

— Bet kur tad viņš uzturējās pēdējo pusgadu, pirms no jauna atgriezās pie ģimenes? — es jautāju.

— Pirms pašas atgriešanās Višegodskā Zaļeskis dzīvoja Maskavā mēnešus četrus.

— Maskavā? Interesanti. Vai tas nav saistīts ar kādu sievieti? — Par sievieti es apjautājos tāpat vien, uz labu laimi.

— Stāsta, ka bijis gan kaut kas tamlīdzīgs.

— Un tomēr viņš atgriezās pie Aņas…

— Laikam jau ilgojās pēc viņas.

— Vai par dēlu viņš patiešām nezināja?

— Nezināja. Vecāki vainīgi. Viņi loti negribēja pai vedeklu meiteni no vienkāršas ģimenes.

— Aristokrāti? — es nosmīknēju.

— Valerija tēvs ir ievērojams advokāts. Pašlaik vietējās nozīmes personālais pensionārs.

Izrādās, kāds no institūta uzrakstījis viņam vēstuli, ka Aņai piedzimis dēls un ka viņai ir grūti vienai mācīties un audzināt bērnu. Viņi noslēpuši šo vēstuli no Valerija. Domājuši, ka viņus kāds šantažē.

Vismaz tā to izskaidro. Taču man šķiet, ka tas bijis citādi.

— Kā tad viņi tomēr samierinājās ar šo laulību?

— Kad pie viņiem aizveda mazdēlu — attapušies. Tagad mazo neprātīgi mīl. Tas vienmēr tā mēdz būt: sākumā kratās vajā, bet, kad sajūt savas miesīgās asinis, — viss aizmirstas. Pašlaik viņiem atlikušas tikai vienas rūpes: apprecināt Valeriju otrreiz. Protams, zēnam vajadzīga māte. Tikai nezinu, vai Zaļeskis spēs ātri atžirgt no bē​dām.

— Vai pārdzīvo?

— Visi runā, ka esot pārvērties līdz nepazīšanai.

— Jā, traģisks gadījums … Bet dēls?

— Viņam pagaidām nesaka. Es uzskatu, ka veltīgi. Tikai noskaņo bērnu uz gaidīšanu. Šādos gadījumos labāk uzreiz… Protams, pabēdāsies, taču šai vecumā vieglāk tiek uztvertas dažādas pārmaiņas.

Bet vecīši, pēc visa spriežot, ir gādīgi…

— Serafima Karpovna, diemžēl bērnu psiholoģiju uz​tveru kā kaut ko abstraktu, — es atzinos.

— Bez bērniem nevar, — Iščenko īsi nosacīja. Taču šo tēmu iztirzāt nesāka.

— Jā, vajadzētu ari man tikties ar Valeriju Zaļeski, — es sacīju. — Bet kā lai to labāk izdara?

Un kur?

Serafima Karpovna atbildēja vienkārši: — Seit. Viņš vistuvākajā laikā gatavojas braukt u> Krilatoji.

— Kādā nolūkā? — es brīnījos.

— Saka, gribot uzstādīt Aņai pieminekli…

Es nodomāju, ka nu varēšu pats viņu nopratināt. Bet tagad man vajadzēja izsaukt uz nopratināšanu Iļjinu.

Viņš izskatījās nedaudz saguris. Ja agrāk viņš turējās braši, tad,tagad manā priekšā sēdēja cilvēks ar domīgu skatienu. Viņa spēcījās, platās plaukstas bija brīvi noliktas uz ceļgaliem. Adas jakai aizpogātas visas pogas.. .

— Nikolaj Gordejevič, pagājušo reizi jūs man nepa- sacījāt visu par jūsu attiecībam ar Zaļeskiem, konkrēti ar Aņu.

— Es pateicu visu, kas var jūs interesēt.

— Pieņemsim. Bet nu noskaidrosim un atcerēsimies dažas epizodes no jūsu dzīves Višegodskā.

— Viņš pacēla uz mani acis. Paraustīja plecus. Varbūt mēģināja izlik ties vienaldzīgs? — Starp citu, sēta, kuru jūs palīdzējāt uzcelt Sergejam Petrovičam, es domāju Aņas tēvu, stāv līdz šim laikam. Labs darbs.

Jūs neatceraties, kad to cēlāt?

— Atceros gan, kad cēlām, — sadrūmis viņš atbildēja.

— Kurā kursā jūs mācījāties?

— Trešajā.

— Bet Aņa?

— Otrajā.

— Jūs draudzējāties ar Sergeju Petroviču, bijāt pie viņiem mājās? — Viņš brīdi klusēja. — Kāpēc jūs pie viņiem gājāt, to zina visi…

— Nu, un kas par to? — Redzēju, ka viņš atkal pārvēršas tajā IJjinā, kuru atcerējos no iepriekšējās nopra​tināšanas. Pretestība, aizkaitinājums …

— Es nesaprotu vienu — kādu apsvērumu dēļ jūs slēpjat, ka esat centies iegūt Aņas mīlestību?

Pirms tam, kad viņa sagājās ar Zaļeski, un pēc tam, kad jūs atbraucāt uz Višegodsku aizstāvēt disertāciju.

Vai jūs varat to izskaidrot?

— Bet es nesaprotu, kāpēc jums jārakājas manās Jū- tāsl — viņš gandrīz iekliedzās. Un attapās.

Pēc tam jau mierīgāk piebilda: — Es nezinu, ko jūs no manis gribat?

— Patiesību.

— Kādu patiesību?

— Jūsu patiesās attiecības ar Aņu un nodomus.

— Jūs taču zināt patiesību! Vairāk nekā nav. Ja pat par žogu jums zināms… — Viņš atmeta ar roku.

— Tātad jums tomēr ir bijušas intīmas attiecības ar Zaļesku?

— Nē, nav bijušas.

— Vai ir jums gadījies nakšņot ārpus institūta kop​mītnes, kad jūs mācījāties aspirantūrā?

— Neatceros.

— Toties sardze atceras. Jūs reizēm nakšņojāt.

— Iespējams.

— Vai jūs bieži apmeklējāt Zaļesku mājās pirms diser​tācijas aizstāvēšanas?

— Gadījās.

— Vai bijāt palicis nakšņot?

— Nē.

— Nekad?

— Nekad.

— Vai jūs no rītiem mazgājaties divas reizes?

— Es neesmu idiots. Mazgājos, tāpat kā visi, vienu reizi.

— Bet kā izskaidrojams tas fakts, ka Anfisa Semjonovna, pagājušā gada septītajā novembrī ieradusies pie Aņas, sastapa jūs virtuvē mazgājamies?

Iļjins aizdomājās. Paraustīja plecus.

— Kaut kā neatminos.

— Labi, pieņemsim… Kāpēc jūs atbraucāt uz Krila​toji gandrīz vai pa pēdām Zaļesku pārim?

Acumirkli viņš apjuka. Un nomurmināja: — Varbūt patiešām to nebija vērts darīt…

— Vai jūs atzīstat, ka jūsu parādīšanās šeit radīja sav​dabīgu situāciju starp jums un Zaļeskiem?

— Man bija grūtāki — Iļjinam negribot izlauzās.

— Kādā ziņā grūtāk?

— Manuprāt, jūsu jautājums ir netaktisks.

— Man ir pienākums jūs nopratināt, tāpēc ka Aņas Zaļeskas vairs nav starp dzīvajiem. Tātad, — es turpi​nāju, — jūsu ierašanās bija saistīta ar Zaļesku?

— Tā bija saistīta ar zinātni, kuru tiku apguvis tik daudz gadu. Viņi pret manu ierašanos varēja izturēties mierīgi.

— Bet kā tad izturējās?

— Nezinu. Neesmu interesējies.

— Vai jūs izvairījāties tikties ar Zaļeskiem?

— Neslēpos. Taču kontaktus īpaši nemeklēju.

— Krilatojē. Bet Severoozerskā?

— Tāpat kā Krilatojē.

— Vai ar Aņu neesat bijuši kopā rajona centrā?

Viņš neatbildēja.

— Es jautāju — vai jūs Severoozerskā ar Aņu neesat ticies?

Iļjins sausi izmeta: — Es viņiem neko neesmu nozadzis. Tāpēc satiekoties projām nebēgu.

— Tātad esat tikušies? Vai neatceraties, kur?

— Reiz kafejnīcā.

— Kafejnīcu, izrādās, atceraties?

— Nejauši sagadījāmies kopā …

Kā jau es paredzēju, viņš to izskaidroja ar nejaušību.

— Un par ko jūs runājāt ar Zaļesku?

— Apvaicājos, kāpēc viņa strādā par audzinātāju, ne​vis par agronomu.

— Nu, un ko viņa uz to atbildēja?

— Tā vajagot.

— Bet jūs mēģinājāt pierunāt viņu strādāt specialitātē?

— Man līdz šim brīdim nav skaidrs, kā Aņa, — viņš izlaboja, — Zaļeska varēja noniecināt diplomu. Turklāt neaizmirstiet, ka esmu galvenais agronoms un man jārūpējas par kadriem sovhozā.

Cilvēks ar augstāko lauk​saimniecības izglītību šeit nepavisam nav lieks.

— Tātad saruna bijusi tīri lietišķa.

— Es jums vēlreiz saku — pirmām kārtām tā bija ne​jauša. Jāizkrata taču kādam sava sirds …

— Ar to jūs domājat sevi vai Zaļesku?

— Ienaidnieki mēs nebijām .,.

— Nikolaj Gordejevič, — es sacīju, — tagad apdomāsim. Paanalizēsim to, ko esam noskaidrojuši. Pacentīšos būt precīzāks. Tātad jūs bijāt iemīlējies Aņā jau no otri kursa. Pēc tam sagadās tā, ka viņa iemīlas citā. Nezinu, kā jums bijis ap sirdi, vai esat aizmirsis viņu vai ne, taču katrā ziņā, atbraucis uz Višegodsku aizstāvēt disertāciju, jūs, iespējams, tāpat kā agrāk, mīlat viņu. Un diezgan bieži tiekaties. Daudziem rodas doma, ka jūs apprecē​sities. Vai jūs esat bildinājis Aņu?

— Tam nav nekāda sakara ar lietu, — viņš asi pār​trauca.

— Jūs negribat atbildēt uz šo jautājumu?

— Negribu.

— Tātad Aņa apprecas ar Valeriju un aizbrauc uz Krilatoji. Jūs dodaties viņiem pakaļ. Ja jums ir dārgs mī​ļotā cilvēka miers, kāpēc tad tomēr braucāt šurp?

— Atbraucu šurp strādāt.

— Bet ir taču daudz citu vietu, kur jūs lieliski varētu likt lietā savas zināšanas un iemiesot savas idejas.

— Starp citu, ia vēlaties zināt, mani šurp norīkoja. Vai jūs esat apmierināts?

— Nikolaj Gordejevič, redzu, ka jums arī šodien nav garastāvokļa, lai runātu ar mani mierīgā tonī.,.

— Man vispāi nav vēlēšanās satikties ar jums. Nezinu, kāpēc jums tāda radusies…

Es gribēju atbildēt tikpat dzēlīgi, taču atturējos. Ar to neko nepanāktu. Iļjins neatlaidīgi izvairījās no jeb- Kādiem kontaktiem.

Ik rītu manā kabinetā ieradās Savelijs Fomičs, gaidīdams norādījumus, kam būs jānes kārtējā pavēste. Šādās reizēs viņš izskatījās ļoti nopietns un svinīgs. It kā mēs nebūtu sēdējuši pie tējas glāzes manā viesistabā, ne​būtu vakaros vienkārši sarunājušies.

Viss viņa izskats liecināja: draudzība par sevi, bet pie​nākums par sevi.

Reiz večuks ieteica izsaukt uz nopratināšanu šai lieta kādu Savirinu, kas dzīvoja tepat Krilatojē.

— Vai viņš labi pazina Zaļeskus? — es painteresējos.

— Nē jau …

— Tad kāpēc tieši viņu?

— Jūs taču, re, cik daudzus cilvēkus nopratinājāt. Parunājiet arī ar viņu! Nekāda skāde jau viņam nenotiks.

— Es, Savelij Fomič, izsaucu tikai tos, kuru liecības var palīdzēt izmeklēšanai. Traucēt cilvēkus bez iemesla mums nav tiesību. Turklāt nepietiks nedz laika, nedz spēka, lai visus nopratinātu.

— Protams, visiem nepietiks laika …

— Labāk jūs man iesakiet, ar kuru no rajona priekšniecības, kas mēdz iegriezties pie jums, visbiežāk satiekas Tļjins?

— To gan es nezinu. Esmu vienkāršs cilvēciņš. To jums labāk pateiks Jemeļjans Zaharovičs.

Tieši sovhoza direktoram negribēju nekā prasīt. Man tikās, ka Murzins pret galveno agronomu nebija objek​tīvs. Izturējās pārāk laipni. Un to neslēpa.

— Starp citu. tiklīdz pie mums ierodas Pāvels Jevdo- kimovičs Zaicevs, rajona izpildkomitejas priekšnieka vietnieks, Iļjins allažiņ ar viņu tiekas, — sargs sacīja. — Pirms dažām dienām atkal bija atbraucis. Galvenais agronoms nezin kāpēc viņu vadāja pa sovhozu.

— Ar savu motociklu? — es brīnījos.

— Kāpēc, — večuks nosmīnēja, — ar motociklu viņš labā laikā braukā. Bet tagad galvenajam mehāniķim iedots gaziks.

— Dīvaina jums te kārtība: galvenajam agronomam — motocikls, bet galvenajam mehāniķim — mašīna.

— Gaziks ta vecs. Vienu dienu brauc, bet nedēļu labo. Tāpēc jau Iļjins paņēma sev motociklu — jauniņo «Urālu», bet mašīnu atdeva galvenajam mehāniķim. Zina, kas labs, vai ne? Bet, ja viņam ievajagas mašīnu, tad viņš ņem vai nu Murzina mašīnu, vai galvenā mehāniķa ga- ziku. Iznāk, visam ķepu uzlicis …

— Labi, Savelij Fomič, — es viņu pārtraucu. — Lūdzu jūs, ja šeit atkal iegriežas rajona izpildkomitejas priekš​sēdētāja vietnieks Zaicevs, dodiet man ziņu! Es gribētu ar viņu aprunāties.

— Kā pavēlēsiet…

Uz dažām dienām es aizbraucu uz Barnaulu, lai aprunātos ar medicīnas ekspertu, kurš izmeklējis Zaļeskas līķi. Viņš vēlreiz apstiprināja to pašu, ko bija konsta​tējis savā pirmajā slēdzienā.

Kad es atgriezos sovhozā, Savelijs Fomičs man sacīja: — Te, kamēr jūs bijāt prom, Zaicevs bija iebraucis. Es izdarīju tā, kā jūs likāt. Viņš apsolīja ar jums tikties.

Bez Zaiceva man vēl bija ieplānota saruna ar rajona komitejas sekretāru Červonniju. Taču atrast viņu savā darbavietā, kad biju aizbraucis uz Severoozersku, nekad neizdevās. Bet reiz nejauši piezvanīju uz rajona komiteju un notvēru pašu sekretāru. Viņš bija ar mieru tikties tai pašā dienā.

Kā par spīti, sovhozā nebija Murzina. Paprasīt mašīnu vairs nebija kam. Nelūgšu taču Iļjinam. Tā es nolēmu aizkļūt līdz Severoozerskai ar sabiedrisko transportu.

Autobusu piestātne (koka nojume) bija tukša. Es pa- mīņājos aukstajā vējā un iegāju tējnīcā. Tā, izrādījās, rīkojušies visi pasažieri. To bija salasījies diezgan daudz. Sēdēja pie galdiem virsdrēbēs.

Viens otrs no vīriešiem smēķēja, slēpdams smēķi saujā.

Tirgošanās norisa lēni. Turklāt arī sortiments nebija nekāds plašais. Ienāca trīs puiši. Vienam bija izspiedu- sies bikšu kabata. Viņi devās pie letes pēc glāzēm, taču, sačukstējušies un pametuši uz mani izbiedētus skatienus, mēģināja nozust.

Laiks vilkās lēni. Autobuss aizvien vēl nenāca, kaut ari pēc saraksta jau sen vajadzēja būt klāt no

rajona centra. Cilvēki pacietīgi gaidīja. Laukos pieraduši gaidīt. Pēc tam kāds ierunājās, ka ar mašīnu laikam būs kas atgadī​jies, tāpēc ka tās bieži vien lūst un bojājas.

Es nemierīgi raudzījos pulkstenī. Ja vēl mazlietiņ aizkavēsies, nevarēšu paspēt uz rajona komiteju norunātajā laikā.

Izgāju uz ielas. Uz ceļa, kas aizvijās tālu stepē, auto​busu neredzēja. Nekas cits neatlika kā «balsot».

Pieturēja pašizkrāvējs. Pēc numura spriežot, tā nebija sovhoza mašīna. Jauns šoferis atvēra durtiņas un smai​dīdams jautāja: — Uz rajonu?

— Tieši tā.

— Sēdies labi žigli…

Kabīnē bija silti. Klusi skanēja panelī iemontētais tran​zistors.

— Ko vadājat? — es automātiski jautāju.

— Ģeologiem cementu. Meklē naftu un gāzi. Cauri Krilatojei iznāk taisnākais ceļš.

— No rajona?

— Tuvāk cementa rūpnīcas nav.

— Tātad gulējāt pa nakti pie ģeologiem?

— Kāpēc? Kopš vakar vakara es jau divus reisus pa​veicu. Viņiem ir sturmēšana …

— Cik ilgi tu jau sēdi pie stūres? — es apjautājos.

— Viens dievs to zina. Būs jau vesela diennakts apkārt. Jāsarauj I Puišiem nav ko iesākt bez cementa.,, — Bet kur tad pārinieks?

— Viņš izmanto trīs kāzām paredzētās dienas. Vien​reiz dzīvē atgadās …

Varēja tikai pabrīnīties par bezbēdību, ar kādu viņš ru​nāja par šīm dienām.

— Neesi noguris?

— Mazliet jau ir. Uzpīpē — un it kā pāriet.

— It kā… Piesargāties nebūtu par ļaunu.

— Esmu vēl jauns. Gan izturēšu.

— Bet ja nu avārija?

Viņš pašūpoja galvu.

— Iebraukt grāvī var arī ar skaidru galvu. Vai bail braukt ar mani?

— Nē jau …

Nožēloju, ka biju iesācis runāt par šo tematu. Noturēs vēl par zaķapastalu. Turklāt kuram gan patīk domāt par nepatīkamām lietām, kad tev priekšā mērojami gari kilo​metri sniegotā stepē …

Nezinu, kādi ir viņa rīcības motīvi. Vai tās bija romantiskas varoņdarba slāpes? Vai arī viņš nesaprata, ka organisms ir kaut kas materiāls, kura izturībai ir zināmas robežas? Pastāv drošības tehnika, normas, kuras tūkstošiem reižu pārbaudītas speciālās medicīnas iestādēs, pārbaudītas tieši ar cilvēkiem. Un — ak vai! — arī ar dzīvībām… Miera laikā risks ne vienmēr attaisnojams.

Tālāk mēs braucām klusēdami. Es domāju par gaidāmo sarunu rajona komitejā.

Pinas rajona komitejas sekretārs iesāka ar mani sarunu par Krilatojes lietu, viņš sausi sacīja: — Es saprotu, biedri Čikurov, jums ir tiesības izsaukt uz nopratināšanu, ko vien vēlaties, lai kāds rangs un dienesta pakāpe nebūtu cilvēkam. Taču Pāvels Jevdoki- movičs to nav pelnījis.

— Piedodiet, es nesaprotu, par ko ir runa, — es brī​nījos. Červonnijs izņēma no galda atvilktnes un pasniedza … manu pavēsti, kurā ķeburainā rokrakstā bija uzrakstīts Zaiceva uzvārds. Taču rajona komitejas sekretārs tur​pināja: — Viņš nav vairs jauns cilvēks. Turklāt noteikts un kārtīgs. Varējāt piezvanīt viņam. Pasniegt tik kļūdaini uzrakstītu pavēsti…

Jā, izspēlējis gan numuru šis Savelijs Fomičs. Lūk, kur noved pārmērīga centība!

— Lūdzu, piedodiet! Te, biedri Červonnij, pielaista kļūda. Ticiet man, tā nebija mana vaina.

Tomēr, kā nu ne, es arī esmu vainīgs. Netiku, kā nākas, izskaidrojis biedriem…

Iebāzu pavēsti kabatā, nodomādams, ka sadošu brāzienu pārmērīgi čaklajam palīgam.

— Kaut kā jāizlabo šī kļūme, — Červonnijs jau sau- dzīgāk sacīja.

— Es atvainošos Pāvelam Jevdokimovičam.

— Jā, uzskatīsim šo jautājumu par izsmeltu, — sekre​tārs labprāt piekrita.

Mūsu sarunu neviens netraucēja. Červonnijs palūdza sekretāri ne ar vienu viņu nesavienot.

Es apjautājos, kādā veidā Nikolajs Iļjins nokļuva sov​hozā «Majak».

— Par to jau tiku stāstījis izmeklētājam, kurš pirms jums vadīja izmeklēšanu. Bet, ja vajadzīgs, varu atkārtot. Višegodskas lauksaimniecības institūts ir it kā mūsu šefs. — Rajona komitejas sekretārs pasmaidīja. — Vecas draudzības vārdā.

— Kādas draudzības?

— Tā kunga ceļi ir neizdibināmi. Ar kadriem mēs nērsām sevišķi bagāti. Te jau jālaiž darbā viss, ko vien var… Nedomājiet tikai neko sliktu. Es kādreiz mācījos kopā ar institūta rektoru Timirjazeva lauksaimniecības akadēmijā. Tāpēc viņš arī cenšas, cik nu viņa spēkos, pgādāt mūs ar speciālistiem.

— Vai labprāt brauc šurp?

— Daži strādā. Gribētos vairāk jaunu, enerģisku puišu.

— Kāpēc tikai puišu?

— Ari meitenes, laipni lūdzu! Pie mums taču vienlīdzība. Bez jokiem, manuprāt, Kulundai ir liela nākotne. Jaunam speciālistam būs kur izvērsties. Vēriens.

— Tātad Iļjins atbrauca uz Krilatoji it kā pēc norī​kojuma.

— Jū, uzskatiet tā. Man liekas, viņš ir savā vietā. Tiesa, viena gada laikā par viņa darbu ir grūti spriest. Taču sovhoza «Majak» rādītāji rajonā ir virs vidējiem Tas jau kaut ko liecina. Arī Murzins šogad vairs nerunā par iešanu pensijā.

— Man radās tāds iespaids, ka viņi saprotas, — es piesardzīgi ierunājos un jautājoši paskatījos uz Červon- niju.

Viņš iesmējās: — Iļjins, stāsta, šoruden esot sabojājis futbola parādi sovhoza «Majak» sportistiem. Gandrīz vai visu komandu pierunājis iet uz mehanizatoru skolu, tā ka krilatovieši šogad palikuši bez balvas. Nezinu, kā to pārdzīvojis Jemeļjans Zaharovičs. Jau kuro gadu bijis līderu skaitā, bet te … Taču pirmajā vietā, kā saka, darbs. — Sekretārs iegrima pārdomās. — Vispār Iļjins nav slikti iesācis. Galvenais, ka raugās uz priekšu. Cilvēki ir saimniecības galvenā rezerve, bet futbolistu balvas — gan jau vēl būs.

Atvadīdamies no Červonnija, sacīju: — Laikam stipri aizkavēju jūs. Ko lai dara, tāds darbs.

— Mēs likuma priekšā visi esam vienlīdzīgi. Vai ne? Kāpēc gan jūs domājat, ka mans laiks būtu jāsaudzē vairāk nekā pārējo laiks? Bet te, redz, vietējie biedri no tautas tiesas kautrējās izsaukt mani par liecinieku, izskalot lietu par huligānismu pie kinoteātra. Kaut ari viss notika manu acu priekšā. Tā ka lūdzu ar manu amatu nerēķināties… Ja būs vajadzīgs — vienmēr atradīšu laiku ari jums.

Krilatojē atgriezos tumsā. Suns, kas vienmēr — gan sniegā, gan lietū —, saritinājies kamolā, gulēja pie ieejas sovhoza kantorī, piecēlās, paluncināja ar asti gluži kā savējam un skumji paraudzījās uz durvīm. Iekšā viņu nelaida. Savelijs Fomičs baidījās, ka suns nepielaiž blu​sas.

Pirmās dusmas uz sargu man bija pārskrējušas. Tomēi rājienu viņš bija pelnījis pamatīgu.

Večuks atvēra durvis no iekšpuses un no jauna aiz​slēdza ciet.

— Savelij Fomič, — es bargi sacīju, — man jums kas jāsaka.

Viņš ar grāfa kambarsulaiņa cienīgu cēlumu un ne​steidzīgu mu sekoja man līdzi uz istabu.

— Sēdieties! — es piedāvāju.

Nemāku es bārt cilvēkus. Bet, ja tas tomēr jādara, man pašam nezin kāpēc ir vairāk kauns nekā tiem, kurus es strostēju.

— Redziet, tā tas neiet, — es sacīju. — Jūs mani pa​matīgi iegāzāt…

Večuks sataisīja tādu seju, sak: nekā nesaprotu.

— Kā tad es varu jūs, Igor Andrejič? Viss, kā pieklājas … Gan jūsu autoritāti ceļu, gan citus pienākumus kārtīgi izpildu… — Viņš patiesi apvainojās.

— Kāpēc jūs izsniedzāt pavēsti Zaicevam? Sāksim ai to, ka jums nav tiesību bez manas atļaujas aizskart pa​vēstu blankas…

— Es taču lietas labad! Bet, ja runāsim atklāti, tad jūs pats lūdzāt izsaukt Pāvelu Jevdokimoviču. Vai esat aiz​mirsis?

— Es lūdzu tikai paziņot man, tiklīdz viņš šeit ieradīsies, Bet, kā ar viņu tikties, to izlemtu es pats. Noru​nāsim tā: turpmāk savu iniciatīvu neizrādiet!

Savelijs Fomičs kaut ko noburkšķēja. Viņš aizvien vē! lāgā nespēja aptvert, ka izdarījis man lāča pakalpojumu.

Pēc tam piepeši ierunājās: — Labi, Igor Andrejič, neņemiet ļaunā, ja kas nav tā. Es taču gribēju, lai būtu labāk. Lietas labad…

Mūsu sarunas beigās sargs deva vārdu, ka turpmāk patvarīgi nerīkosies. Man šķita, ka viņam ļoti negribē​tos, ka pavēstu iznēsāšanu es uzticētu kādam citam.

Bet, kad mēs šķīrāmies, viņš sacīja: — Te kāds korespondents atbraucis. No Maskavas. Jūs meklēja.

— Kur viņš ir?

— Jau nolicies slīpi. — Savelijs Fomičs rādīja uz sienu. — Blakusistabā. Lūdza pamodināt, ja agri pār​brauksiet. Nekas, parunāsiet rit. Bet jūs atpūtieties…

Tās jau bija rūpes par mani. Bet varbūt grēku izpirk​šana?

Večuks no manis aizgāja nomākts.

Labprāt būtu patērzējis ar jauno kaimiņu. Taču tikšanos ar novadnieku atliku līdz rītam, biju pamatīgi no​guris pēc brauciena uz Severoozersku.

Mans prieks par gaidāmo sarunu ar Maskavas kores​pondentu bija pāragrs.

Kā sauc šo nodaļu — «Vēstule mūs aicina ceļā»… Viņš ieradies ar apskaužamu operativitāti, kas ir tik pa​tīkama, ja tā attiecas uz citiem, bet nepavisam neieprie​cina, ja skar mūs pašus.

Korespondenta uzvārds — Zlatovratskis. Tas diezgan bieži lasāms centrālajos laikrakstos. Viņš raksta par morāles jautājumiem. Aktuāli un dzēlīgi. Un atkal ir labi tad, ja tiek rakstīts par tev svešiem cilvēkiem.

Viņš piecēlās vēlāk par mani un parādījās galvenā zootehniķa kabinetā.

— Biedri Čikurov, — uzrādījis savu apliecību, sacīja Zlatovratskis, — es, patiesību sakot, jums uz kakla.

Tas tika pateikts ar humoru, taču runātāja tonis man nepatika. Nedaudz aizbildniecisks.

— Lūdzu, esmu gatavs jūs uzklausīt.

Korespondents pārlaida skatienu manai Krilatojes pa​jumtei.

— Diezgan simbolisks aicinājums. — Viņš norādīja uz plakātu, ko es pratu nosargāt, lai gan Murzina sekretāre gribēja to noņemt.

Brūnaļa, kas liek uzturēt darbavietu kārtībā, kļuvusi par parastu un neatdalāmu manas dzīves atribūtu sov​hozā.

— Igor Andrejič, es gribētu aprunāties ar jums pēc Iespējas atklātāk… — Viņš pamīdījās pie krēsla, uz kura parasti sēž nopratināmie, un man likās, ka viņam vairāk patīk sarunas krēslā pie žurnālu

galdiņa.

— Klausos jūs, — es atbildēju, piedāvādams tomēr ap​sēsties.

Zlatovratskis ar uzsvērti neatkarīgu izskatu ērti iekār​tojās krēslā.

— Vai jums pašlaik ir grūta lieta? — viņš jautāja, mezdams pirmo sarunas pavedienu.

— Neko noteiktu vēl nevaru pateikt, tā vēl nav pa​beigta.

— Un cik ilgi tā vilksies? Jūs saprotat, man tas nav tukšas ziņkāres jautājums …

— Nesaprotu. Bet, kad beigsies iepriekšējā izmeklē- f šana, arī pagaidām paredzēt nevaru.

Viņš ieskatījās manī. Bet es centos apjaust, kas viņam no manis vajadzīgs. Interesanti, kādu manu uzvedības līniju viņam likts pārbaudīt? …

— Sakarā ar bezdarbību, — viņš iesāka. — Mūsu re- | dakcijā pienākusi vēstule no personas, kas zināmā mērā ir ieinteresēta, kā jūs izmeklējat lietu.

— Kas to rakstījis, ja nav noslēpums? — es viņu pār​traucu.

— Tas nav svarīgi. Bet, ja gribat zināt, pagaidām tas ir noslēpums.

— Es uzskatu, ka godīgs cilvēks izaicina uz ciņu at​klāti.

— Tas ir godīgs un cienījams cilvēks, — steidzīgi ierunājās žurnālists. — Turklāt viņš lieliski orientējas visās jūsu darba finesēs un pamatīgi zina likumus…

Es jau varēju iedomāties, kurš to rakstījis. Bet ko man grib inkriminēt?

— Labi. Redakcija un NN apšauba manas darba me​todes?

— Redziet, mums bieži vien iznāk būt šķīrējtiesneša lomā. Protams, morālā plāksnē. Mēdz būt arī tādas vēstules, kurās ir tikai vispārēji apvainojumi. Un gluži vienkārši meli. Tieši tāpēc arī atrodos šeit, lai iedziļinātos jautājuma būtībā . ..

— Jūs varējāt mani arī nesastapt, — es nosmīnēju.

— Nē, nevarēju. Mani lieliski informēja jūsu vadība, un es zināju, ka jūs uzturaties šeit — Krilatojē.

Interesanti, kurš gan viņu informējis — Eduards Aleksejevičs vai Ivans Vasiļjevičs? Un kā viņi vispār izturē​jušies pret šādu «uzmanību» no preses puses?

— Ar ko jums varu pakalpot?

— Lai izteiktu savus uzskatus un atbildētu autoram, man jāiepazīstas ar pašu lietu…

— Tas ir?

— Ļoti vienkārši. Iepazīstiniet mani ar Zaļeskas lietas materiāliem!

— Līdz izmeklēšanas beigām es to nevaru darīt, — es stingri noteicu.

— Kāpēc? — viņš brīnījās.

— Tāpēc, ka tas būtu nelikumīgi.

— Es arī cienu likumus. Bet tie taču radīti, lai vispirms pasargātu cilvēku no netaisnības, lai palīdzētu paklupušajiem, lai ārstētu to sociālās slimības. Tādējādi — viss, kas ir labs cilvēkam, derīgs arī likumam…

— Likums paliek likums, kā mēdz sacīt Parīzē. — Es centos raisīties vaļā no viņa prasības ar jokiem.

— Saprotu, saprotu: likums paliek likums. Taču at kal — cilvēks stāv augstāk par visu. Likumu iedarbība liek pārbaudīta ar to humānismu, to morālo efektivi​tāti.

— Esmu ar jums gluži vienisprātis, — es pasmaidīju.

Zlatovratskis arī izplūda apburošā smaidā.

— Ļoti priecājos, ka esam panākuši savstarpēju saprašanos. Redziet, Igor Andrejevič, prese — tā vispirms Ir • abiedrības uzskats. Zināmā mērā mums abiem ir viens uzdevums: atrast vainīgos un aizstāvēt nevainīgos. Es mazliet vienkāršoju, taču būtība paliek tā pati. Jūs mani sapratāt, ceru?

— Sapratu. Bet tagad mēģiniet i/prast arī mani! Cik es redzu, jūs gribat nodot sabiedrības tiesai

vēl nepa​beigtu lietu?

— Nu, ja tas būs ārkārtīgi nepieciešams. Turklāt pašos vispārīgākajos vilcienos. Es taču saprotu, ka jūsu darbs ir smalks. Jums daudz ko nav tiesību izpaust.

— Kā tad sabiedrība darīs zināmu savu uzskatu, ja tā nezina izmeklēšanas gala rezultātu?

— Es taču jums saku: vispārējās līnijas, virzienu, galu galā — morālās aizkulises. Nav obligāti, lai materiāli pa​rādītos presē. Mēs paskatīsimies, varbūt vēstules autoram nav taisnība.

— Tātad jūs gribat jau dot izmeklētāja darbam no​teiktu vērtējumu?

— Zināmā mērā.

— Bet kā tad lai es pēc tam nodarbojos ar izmeklē​šanu tālāk?

— Apžēliņ, neviens jūsu noslēpumos degunu — Es runāju ne tikai par sevi. Runāju visp? Izmeklētājs saglabā objektivitāti, ja viņam sr & 129 virzienu, kad viņš pats vēl nav aizracies līdz patiesībai, turklāt to darīs nekompetenti ļaudis?

— Atļaujiet, — Zlatovratskis sāka protestēt. — Protams, es neesmu izmeklētājs. Taču, ja jūs lasāt centrālos laikrakstus, varējāt iepazīties ar maniem rakstiem par liesu procesiem.

— Esmu lasījis.

— Nu, un ko jūs sakāt?

— Pēc tiesas — lūdzu. Kad būs pieņemts verdikts: vainīgs vai nav vainīgs tiesājamais. Tādā gadījumā materiālu publicēšana, to morālais, sociālais un sabiedriskais vērtējums presē ir tiesisks. Pirms tam, manuprāt, tas ir nelikumīgs. Vai jūs likumus zināt?

— Protams.

— Tātad jums tas būtu jāzina: vainīgo nosaka tikai tiesa, pamatojoties uz iepriekšējās izmeklēšanas rezultā​tiem. Izprast lietu visās detaļās ir ļoti grūti.

Zlatovratskis negribēja padoties.

— Bet neviens taču nav apdrošināts pret kļūdām.

— Tā tas ir.

— Bet, ja sabiedrības uzskats palīdzētu izvairīties no kļūdām, ko tad?

— Bet ja vēl vairāk to samudžinātu?

Korespondents paraustīja plecus.

— Patiesība dzimst, saduroties dažādiem uzskatiem. Vai jums neliekas, ka mēs esam nedaudz abstrahējušies no sarunas temata?

— Nemaz.

— Kā lai mēs izprotam, vai vēstules, kuras dēļ atrodos šeit, autoram ir taisnība vai nav? Es taču arī esmu darbā. Saprotiet manu stāvokli! — Viņš lūdzoši paskatījās uz mani. — Tas taču arī jūsu interesēs.

— Vai tad iespējams visu izprast bez iepazīšanās ar lietas materiāliem?

— Diemžēl nē. Ja jūs esat pārliecināts par savu taisnību, tad jums jāizpalīdz man, — korespondents uz​stāja.

— Nevaru. Saprotiet: tas būtu nelikumīgi… Nemaz, jau nerunājot par izmeklēšanas noslēpumu.

Mums tiek uzticēti cilvēku likteņi.

— Arī mums, žurnālistiem, — viņš pārtrauca, — nav darīšana ar koka gabaliem.

— Piedodiet, bet šoreiz jums nevaru neko palīdzēt…

Mūsu saruna beidzās sausi un oficiāli. Taču Zlatovrat​skis lika man saprast, ka tik un tā savu panāks.

Acīmredzot viņš «panāca», tāpēc ka tai pašā dienā es saņēmu telegrammu ar Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieka Eduarda Aleksejeviča parakstu ar kategorisku izsaukumu uz Maskavu, «lai sniegtu paskaidro​jumus».

Es pārbraucu mājās naktī. Tomēr Nadjai piezvanīju. Tāpēc ka jutu: viņas parādīšanās Krilatojē un

Zlatovrat- fcka vizītei jābūt kaut kādam sakaram.

Visu ccļu es apcerēju, kā uzsākšu šo tālruņa sarunu. Atturīgu, mazlietiņ vēsu, varbūt pat bargu.

Taču, kad pēc ilgajiem signāliem izdzirdēju viņas balsi, man negribot izlauzās: — Nadjuša, mīļā, kā tev klājas?

Bet viņa — mazliet satrauktāk nekā parasti — iesau​cās: — Es uzreiz sapratu, ka tas esi tu. No kurienes tu, Igor?

— No Domodedovas. Ko tad tu, manu balodīt, lidoji uz Altaju, nepaziņojusi man?

— Muļķe biju, — viņa godīgi atzinās. Un zobens, ar ko taisījos viņu pārmācīt, izvēlās man no rokām. — Gribēju sagādāt tev pārsteigumu … Vai vari iedomāties, atpakaļ braucu ar vilcienu. Tik un tā atvaļinājums bija pa​galam.

— Nu un kā?

— Tikko izturēju. Trešajā diennaktī gandrīz vai nepār- sēdos lidmašīnā …

— Nu, guli! Uz redzēšanos rīt.

— Uz redzēšanos!

Pēc šīs sarunas biju ar mieru sniegt paskaidrojumus visiem, kas vien vēlas un vienalga kādā sakarībā.

Tomēr nfkamajā dienā, dodamies uz darbu — no metro es izkāpu stacijā «Turgeņevslcaja», lai varētu tālāk paieties kājām un sakopot domas, — es jutu, ka, tuvojoties prokuratūrai, man nemiers kremta sirdi aizvien vairāk.

Krita slapjš, smags sniegs. Trotuārs bija klāts ar šļak​stošu putru, kuru sētnieki nespēja novākt.

Neko apkārt neievēroju. Piepeši dzirdēju kādu saucam mani vārdā un tēvvārdā. Man priekšā iznira prokurora vietnieks Ivans Vasiļjevičs. Ja arī mani nomāca gaidāmā saruna ar priekšniecību, tad vispirms — ar viņu.

Ar Eduarda Aleksejeviču, cerēju, ka būs vienkāršāk* Esam taču draugi. Vienā kursā mācījušies.

Par to, ka satiku Ivanu Vasi]jeviču, neizbrīnījos. Viņš dzīvoja kaut kur tepat tuvumā, pie Galvenā pasta.

Mazliet lika padomāt viņa izskats: tīkliņš, bet tajā — pāris pudeļu kefīra, baltmaizes klaips.

Viņš uzsmaidīja. Priecīgi sasveicinājāmies. No vienmēr atturīgā prokurora vietnieka tas bija neparasti.

Vai tiešām esmu zaudējis pašapziņu laikraksta korespondenta vizītes dēļ un parastu, lietišķu telegrammu no​turēju par draudošu?

Ko nozīmē Ivana Vasiļjeviča draudzīgais smaids? Mūsu Bargā «Iva-Va»?

— Kā klājas, raujamies?

— Raujamies, — es sacīju, šķielēdams uz tīkliņu. — Vakar atlidoju no Barnaulas … Atbildi sniegt…

Kāpēc es viņam skaidroju? Viņam labāk jāzina, kāpēc esmu izsaukts.

— Vai pabeidzi lietu? — Viņš paņēma mani zem rokas. Apturēja automašīnas priekšā, kas iegriezās sānielā.

— Redzat, gribu ziņot.. .

— Ziņot.,. Uziesim pie manis, ja ir laiks.

— Protams. — Es biju izsists no sliedēm un paklausīgi gāju viņam pakaļ, pagriezāmies mašīnai pa pēdām.

Dzīvoklis viņam patiešām atradās pāris soļu atstatumā. Mēs uzkāpām trešajā stāvā kādā no vecajām mājām, kas bija patvērušās nelielajos pagalmiņos, kuri izgāja uz Ki- rova ielu. Viņš pagrābstījās pa kabatām. Labsirdīgi pa​bālās: — Ak tu caurais pauris! … — un piezvanīja.

Mums atvēra kārtīga večiņa stepētā halātā, kas tomēr

pretendēja uz eleganci: atlasa apkakle un piedurkņu at​loki …

— Mammīt, piedod, lūdzu! Atkal aizmirku atslēgu. Iepazīsties, Igors Andrejevičs. Mēs kopā nostrādājām pie​cus, nēs sešus gadus …

Večiņa sniedza man kalsno, silto roku.

— Jekaterina Pavlovna. Laipni lūdzu, nāciet iekšā!

Paņēmusi no Ivana Vasiļjeviča tīkliņu, viņa aizgāja uz virtuvi, klaudzinādama modernās rītakurpes bez kapēm, ar nelieliem papēdīšiem.

Mēs noģērbāmies priekštelpā un iegājām plašā istabā, kas bija pilna ar gleznām. Netālu no loga atradās mol​berts. Uz tā — nepabeigts audekls. Ivans Vasiļjevičs pa​ sauca mani pie molberta un, pacēlis lupata, kura aiz​klāja darbu, pielika pirkstu pie lūpām un sacīja: — Vina pašlaik pie tā strādā. Tikai — kuš!

— Kas? — Māte.

No gaiteņa atskanēja Jekaterinas Pavlovnas balss: — Vaņuša, bet vai rūgušpiena nebija?

— Nē, mammīt, tikai kefīrs. — Viņš izbijies apsedza gleznu un čukstus aicināja uz otru istabu.

Tā arī bija plaša telpa, Rakstāmgalds. No vienas vie​tas grāmatu plaukti. Un mīksts ādas dīvāns.

— Nu, stāsti! — Ivans Vasiļjevičs sacīja, kad bijām apsēdušies uz dīvāna.

Es detalizēti izstāstīju visus faktus un ziņas, ko biju ieguvis, uzturēdamies Severoozerskas rajonā un Više​godskā.

Ivans Vasiļjevičs klausījās manī uzmanīgi. Ik pa brīdim sakārtoja uz galvas jau tā rūpīgi pārsukātos matus, kas sedza kailo galvvidu.

Mājas apstākļos redzēju viņu pirmoreiz. Cik iespaidīgs viņš izskatījās dienesta kabinetā, tik vienkāršs un parasts atklājās te — uz šī izsēdētā veclaicīgā dīvāna. Viņš, tāpat kā agrāk, vairāk klusēja, runāja ne visai skaļi, taču es nevarēju tikt vaļā no sava priekšnieka agrākā veidola, pie kura biju pieradis prokuratūrā. Kamēr tu nokļūsti līdz viņam pa lielo kabinetu, apsēdies pie galda, kas apkrauts ar tālruņiem, rodas apziņa, cik liela vara dota šim cil​vēkam un cik niecīgs esi tu pats ar savām lietām un pilnvarām.

Vēl mani vienmēr bija nomākusi Ivana Vasiļjeviča maniere runāt pa tālruni.

Atrazdamies lietu virpulī, bieži vien tu zini, ar kādu lūgumu un kādā lietā viņam tiek zvanīts. Reizēm taču viens vārds, pusfrāze var apskaidrot sarunas būtību. Ivans Vasiļjevičs nekad nav atsacījis. Taču tālākā notikumu gaitā es varēju paretam uzzināt, ka viņš nekad nav darījis to, kas kaut kādā mērā būtu bijis pretrunā ar likumu vai neietilpis dienesta pienākumos …

Noklausījies mani, Ivans Vasiļjevičs sacīja savā vien​mērīgajā, klusajā balsī: — Garlaicīga lieta, vai ne?

Viņš trāpīja gandrīz mērķī. Taču es negribēju pa​doties.

— Pagaidām ir grūti pasacīt. Neesmu vēl savācis pie​tiekami daudz faktu.

Prokurora vietnieks lēnām piecēlās no dīvāna un pienāca pie grāmatu plaukta. Izvilka laika gaitā nodzeltē​jušu grāmateli, pašķirstīja to un sacīja: — Paklausies! «Tu esi izmeklētājs. Valsts uzticējusi tev atbildīgu tieslietu un prokuratūras darba iecirlcni. Tev ir aicinājums cīnīties pret noziedzību. Tu pirmais sadūries ar pārkāpumu. Tev pirmajam jādodas uzbrukumā pret noziedznieku. No tevis, no tavas prasmes, enerģijas, operativitātes, neatlaidības un iniciatīvas atkarīgs daudz kas… Tu esi izmeklētājs. Rīt tavā lietvedībā var ienākt gadījums, kurš tev var sagādāt daudz rūpju. Tu pārbaudīsi vienu versiju pēc otras un beidzot vari pagurt. Lieta tev kļūs apnicīga. Tev liksies, ka atklāt to nav iespējams, ka tu jau esi izsmēlis visus savus spēkus, visus minējumus, visas iespējas. Tev gribēsies bezspēkā nolaist rokas un nodot šo lietu arhīvā. Taču pārvari nogurumu, nenolaid rokas, nenoliec ieročus! Tev nav tiesību to darīt, tāpēc ka tu esi izmeklētājs, esi izvir​zīts priekšējā līnijā, no kurienes neatkāpjas …»

Viņš aizcirta ciet brošūriņu. Nolika atpakaļ savā vietā. Un atkal apsēdās man blakām.

— Nav slikti pateikts. Mazliet militāri. Tās ir nodevas tam laikam, kad šīs rindas rakstītas. Toreiz bija karš. Ļevs Šeiņins …

Ivans Vasiļjevičs apklusa. Jāatzīstas, uz mani citāts atstāja spēcīgu iespaidu. īpaši kontrastā ar prokurora vietnieka kluso balsi.

Man šķita, ka Ivans Vasiļjevičs mani grib noskaņot kaujinieciskāk. No vienas puses, skaidrs — jaunu pieeju Krilatojes lietai atrada viņš. Bet varbūt viņš patiešām saskata tajā kādus citus slāņus un pavērsienus nekā pir​mais izmeklētājs?

Katrā ziņā viņa neatlaidība un noskaņojums mani spē​cīgi ietekmēja.

— Ko tu domā darīt tālāk? — Ivans Vasiļjevičs jau​tāja.

— Gribu satikties ar Zaļeski. Viņš drīz ieradīsies Krilatojē. — Es paskatījos uz Ivanu Vasiļjeviču, taču viņš nereaģēja. — Un vēl, es ne visai esmu apmierināts ar ekspertīzi, ko izdarījuši mediķi.

— Vai esi runājis ar tiesu medicīnas ekspertu?

— Runāju.

Ivans Vasiļjevičs salika rokas uz vēdera. Es pirmoreiz pamanīju, ka vēderiņš viņam manāmi pieņēmies apa​ļumā. Labi pašūtā ģenerāļa forma parasti to apslēpa.

— Ko tālāk?

— Grūti izskaidrot. Jāizdara līķa ekshumācija. Tad paskatīsimies. Ja atkārtotais tiesu medicīnas ekspertīzes slēdziens sakritīs ar pirmo… — Es iepletu rokas. — Tad grūti pateikt, kuru versiju lai apstrādā.

— Jā, akli uzticēties ekspertiem nedrīkst. — Viņš iegrima domās. — Uz mūsu iztēli bieži iedarbojas papīrs. Un ja vēl ar zīmogu… — Ivans Vasiļjevičs pasmīnēja. — Papīrus taču raksta cilvēki.

Tomēr vienam cilvēkam es ļoti uzticos. Pieraksti! — Es izņēmu pildspalvu un piezīmju grāmatiņu. — Jašins Vjačeslavs Sergejevičs. Vissavienības Tiesu ekspertīzes zinātniski pētnieciskais institūts.

Protams, es nesāku viņu izprašņāt, kādas attiecības viņam bijušas ar tiesu medicīnas ekspertu Jašinu.

Ja Ivans Vasiļjevičs iesaka — tātad lieta ir droša. Vēl palūdzu: — Varbūt jūs pats aprunātos ar institūta vadību, lai nozīmē tieši viņu?

— Viņš nedrīkst atteikties, — tik vien pasacīja pro​kurora vietnieks.

Nekad līdz šim vēl neesam sarunājušies tik vienkārši un mierīgi. Es pat aizmirsu, cik ilgi esmu nosēdējis.

Ne par kādiem paskaidrojumiem netika pat minēts. Es nolēmu pirms laika neraustīt lauvu aiz astes.

Parasti «patīkamākos» pārsteigumus Ivans Vasiļjevičs atstāja uz beigām.

Taču viņš aizvien vilcinājās un vilcinājās. Bet es, lai pārbaudītu likteni, jautāju: — Ivan Vasiļjevič, vai es drīkstu iet?

— Varbūt pabrokastosim?

— Paldies. Es mājās padzēru kafiju.

— Bet es kafiju nedzeru. Ārsti neiesaka. — Viņš rādīja uz krūšu kreiso pusi. — Jau pusgads riņķī, kā to nedzeru. Un jūtos labāk. — Viņš piecēlās reizē ar mani. — Jā, izpalīdzi! Pasaki Jekaterinai Pavlovnai kaut ko par gleznām… Tev tas tīrais nieks, bet viņai būs patīkami.

Mēs virzījāmies uz večiņas istabu. Jekaterina Pavlovna, salikusi kopā savas mazās plaukstiņas, draudzīgi pie​cēlās un atkāpās no molberta: — Es jūs speciāli netraucēju. Lūdzu, paēdīsim.

— Sirsnīgi pateicos, — es sacīju un ar dziju interesi apstājos pie sienas, kur bija izvietotas nelielas ainavas līstīšu rāmjos.

Glezniecībā nebiju diezin cik kompetents. Drudžaini meklēju piemērotus vārdus.

— Brīnišķīgs kolorīts, — man izspruka dziļdomīga frāze. — Gogēna palete… — Es apklusu, pūlēdamies at​cerēties vēl kaut ko.

Jekaterina Pavlovna pasmaidīja. Ļoti aizdomīgi.

— Drīzāk jau Van Gogs, — večiņa saudzīgi izlaboja.

— Bet arī tad aiz matiem pievilkts … — Sapratu, ka šie komplimenti atklājuši visu manu analfabētismu gleznie​cībā.

Ivana Vasiļjeviča lūpās rotājās noslēpumains smīns. Tā es arī nesapratu, vai viņš apmulsis manis dēj vai liek manīt: redz, kā, brālīt, dzīvē daudz kas jāzina, lai ne​iekļūtu ķezā…

Gaitenī atskanēja tālruņa zvans.

— Es pieiešu, mammīti — Ivans Vasiļjevičs sacīja un izgāja.

Jekaterina Pavlovna piepeši pajautāja: — Igor Andrejevič, bet kur jūs svinēsiet Oktobra svētkus?

Sis jautājums mani pārsteidza nesagatavotu.

Es tiešām nevarēju pasacīt, kur atzīmēšu septīto no​vembri. Jāapspriežas ar Nadju.

— Nezinu, — es godīgi atzinos.

— Ja jūs paliekat bez kompānijas, laipni lūdzam pie mums uz vasarnīcu. Cik man zināms, jūs esat iesīkstējis vecpuisis…

Izrādās, Ivans Vasiļjevičs ir runājis ar viņu par mani. Interesants fakts.

— Varbūt jums ne visai patīk mūsu vecišķā sabiedrība, taču man un Vaņušam patīk viesi. — Viņa iesmējās.

— Kaut arī stāsta, ka znots ar sievasmāti nevarot sadzīvot, bet mēs dzīvojam kā cimds ar roku. Arī gaume mums vienāda.

Tas ir interesants jaunums. Es tiku dzirdējis, ka Ivans Vasiļjevičs dzīvo kopā ar māti. Izrādās, ka Jekaterina Pavlovna ir sievasmāte.

Es pateicos par ielūgumu.

Atvadoties Ivans Vasiļjevičs palūdza; — Ja Jašins atradīs ko interesantu, paziņo. Vecās draudzības vārdā.

— Protams, — es apsolīju, Uz prokuratūru jau gāju ar vieglāku sirdi. Saruna ar prokurora vietnieku pagāja tīri labi. Pat teicami.

Eduarda Aleksejeviča kabinets bija slēgts. Aizgāju uz kanceleju, kur komandējuma apliecībā tika izdarīta atzīme par ierašanos. Atgriezos savā istabā un, vēlreiz uzgriezis Eduarda Aleksejeviča tālruņa numuru, pārliecinājies, ka viņa nav, jau galīgi nomierinājos un sāku kārtot uz galda papīrus. Bet te atskanēja zvans.

— Čikurov, lūdzu jūs, ienāciet! — Tonis, kādā runāja Eduards Aleksejevičs, neko labu nevēstīja.

— Es jau biju iegriezies, — izbrīnījies atbildēju. — Un tikko zvanīju …

— Es atrodos Ivana Vasiļjeviča kabinetā, — mans priekšnieks sausi noteica un nolika klausuli.

Gāju uz prokurora vietnieka pieņemamām telpām. Eduards Aleksejevičs sēdēja Ivana Vasiļjeviča vietā. Ar mani sasveicinājās atturīgi. Un atkal uzrunāja ar «jūs».

— Vai atkal televīzija ieradīsies? — es jautāju. Nevarēju saprast, kāpēc Eduards Aleksejevičs nav savā kabi​netā.

— Nē, — viņš sacīja. — Pagaidām izpildu Ivana Va​siļjeviča pienākumus.

— Bet viņš? — man izlauzās.

— Vai tu no mēness esi nokritis?

— Kas tad ir?

— Viņš taču aizgāja pensijā …

Manā acu priekšā iznira tīkliņš ar kefīra pudelēm, Je- katerinas Pavlovnas gleznas, mans detalizētais ziņo​jums …

— Nevar būt!

— Aizgāja pelnītā atpūtā. Kas tur tik neiespējams?

— Protams, nekas, — es nomurmināju un iesmējos, — bet es tikko nolasīju viņam veselu referātu, — Kur? — Mājās.

Eduards Aleksejevičs nosprauslojās. Paraustīja plecus.

— Tātad nezināji?

— Nē.

— Nu labi, visādi mēdz atgadīties. Arī mani viņa aiz- iešarin pārsteidza. Kaut arī uz pensiju viņam jau sen bija tiesības. Ievainojums karā .

Man atkal vajadzēja gandrīz vārdu pa vārdam atkārtot Eduardam Aleksejevičam to, ko biju ziņojis bijuša​jam priekšniekam.

Viņš dažās vietās aizrādīja. Mani mulsināja tas, ka Eduards Aleksejevičs vērsās pie manis te ar «jūs», te ar «tu». Kādi tam iemesli: paaugstinājums vai ari viņam, tāpat kā tas mēdza būt Ivanam Vasiļjevičam, ir rezervē «pārsteigums»?

Eduards Aleksejevičs izņēma no seifa mapi: — Jums jāatgriežas pie Saratovas lietas. KPFSR Augstākās tiesas Krimināllietu kolēģija pēc kasācijas sūdzības to izskatīja un atdeva papildizmeklēšanai… Tiesa, nodaļas prokurors devis savu slēdzienu un lūdzis atstāt spriedumu spēkā. Kopā ar viņu sagatavojiet slēdzienu, ja vajadzīgs, tad protesta projektu uzraudzības kārtībā!

Tā bija lieta par kukuļņemšanu.

Apsūdzētā, viena no abiturientu māmiņām, iedevusi «dāvanu» pasniedzējam, kurš pieņēmis iestāju eksāmenus. «Dāvana» dārga — japāņu magnetofons. Apgabala tiesa kukuļņēmējam (tika atklāti vairāki kukuļdošanas gadījumi) un kukuļdevējam piespriedusi termiņu. Taču tiesā neveiksmīgās mātes dēls centās uzņemt visu vainu uz sevi. Lietā viņš figurēja kā liecinieks. Māte apgalvoja, ka viņas dēls neesot vainīgs, kaut gan tranzistoru mag​netofonu uz pasniedzēja mājām aiznesis šis pats dēliņš.

Teikšu atklāti, jau pašā sākumā es zināju, ka jauneklis nojautis, kas tā par dāvanu. Man bija žēl jaunekļa. Kas zina, kā būtu ietekmējusi sodāmība viņa turpmāko dzīvi. Tā arī iznāca: māte, gluži kā vilcene, aizsargādama savu bērnu, cīnījās tiesā par dēla likteni. Bet dēls glāba^ māti…

Pabeidzis izskatīt šo lietu, Eduards Aleksejevičs ieturēja garu pauzi un izņēma no seifa papīra lapu un pa​sniedza man.

— Lūdzu, iepazīstieties!

Paņēmu lapu, juzdams, ka šim jābūt tam pašam «pārsteigumam», kuru viņš, atdarinādams īvanu Vasiļjeviču, sagatavojis man «uzkodām». Šī papīra dēļ tad ari tāds tonis un uzņemšana.

«Cienījamā redakcija! Pie jums griežas personālais pensionārs, cilvēks, kas nostrādājis juridiskajā darbā vairāk nekā četrdesmit gadu un, dabiski, zina likumus. Lieta, par ko es rakstu, tagad drīzāk izskatāma sabiedrisko organizāciju biedru tiesās, nevis tiesu orgānos. Tāpēc esmu spiests apelēt pie jums, jo jūsu laikraksts savās lappusēs atspoguļo svarīgas padomju morāles un sirds​apziņas problēmas. Ķerties pie spalvas man lika dēla — tātad arī manas personiskās — bēdas. Mans dēls Valerijs Zaļeskis zaudēja mīļoto cilvēku, vismīļāko, kāds vien var būt, — savu sievu. Kas viņai licis izšķirties par šādu liktenīgu soli, paliek noslēpums, kuru viņa paņēmusi sev līdzi. Taču es nerakstu par to. Šajā gadījumā izbrīnu manī rada to amatpersonu nostāja, kuriem ir jāveic izmeklēšana. Vēlreiz gribu apliecināt, ka, nezinot likumus, es nebūtu rakstījis ne jums, ne kur citur. Kaut arī viņu rokās ir neapstrīdami fakti, kas atklāj manas vedeklas bojāeju, izmeklētājs Čikurovs un inspektore Iščenko līdz šim brīdim nebeidz traumēt nelaiķes vīru, viņa radiniekus un paziņas ar izsaukumiem uz prokuratūru, lai tos nopratinātu un tamlīdzīgi. Vai jūs varat iedomāties cilvēka pašsajūtu līdzīgā stāvoklī? Lai cik lielas būtu viņa ciešanas, viņa gādībā taču palicis piecus gadus vecs bērns. Manam dēlam jāļauj attapties gan

bērna dēļ, gan viņa paša nākotnes labad. Jūtot pastāvīgus atgādinājumus par traģēdiju, ko pārdzīvojis mans dēls, viņš jau kuro mēnesi atrodas depresijā, nevar mierīgi ne dzīvot, ne strādāt. Nezinu, kādi ir izmeklēšanas orgānu vadmotīvi, ja viņi turpina knibināties ap skaidru lietu, taču vispirms, man liekas, jādomā par dzīviem cilvēkiem. Nebūt nedomāju apšaubīt tā izmeklētāja kompetenci, kurš vada manas vedeklas pašnāvības izmeklēšanu, es gan kā cilvēks, gan kā jurists esmu pārsteigts par dažiem viņa uzvedības aspektiem. Būdams persona, kurai izmeklēšanas periodā, turklāt vēl dienesta komandējumā ir pienākums uzvesties ārkārtīgi korekti, viņš izsauc pie sevis savu mīļāko…» Žokļos man iemetās krampji, un negribot sakodu zobus. Uzmetu skatienu Eduardam Aleksejevičam. Šķita, ka viņš būtu pilnīgi iegrimis dokumentu izskatīšanā.

Rakstu rindas acu priekšā sāka lēkāt. Domu uztvēru ar grūtībām. Zaļeska tēvs nepārprotami lika saprast, ka Iļjins Nadjai pievērsis uzmanību ne bez nolūka un ka pēc šī atgadījuma es nevaru turpināt izmeklēšanu objek​tīvi. Šī garā vēstule beidzās ar parakstu: «Personālais pensionārs, bijušais apgabala advokātu kolēģijas prezidija loceklis G. Zaļeskis».

Jau tolaik Krilatojē, kad laikraksta korespondents Zla-; tovratskis apgalvoja, ka autors lieliski zinot likumus, es apjautu, ka tam jābūt Valerija tēvam. Un centos iedo- • māties, pa kādiem kanāliem aizplūdušas ziņas.

Visdrīzāk par Nadjas ierašanos Krilatojē — par šo ne- ; laimīgo braucienu rudens vētru laikā, kad tika sagrauts tilts, — uz Odesu būs paziņojis Kolomoicevs. Noprati- i nāšanā viņš stāstīja, ka sarakstoties ar Valeriju.

Bet kāpēc tad Zaļeska tēvam ievajadzējies drukāt sūdzību par mani? Viņš taču mani nepazīst, nekad nav pat ' acīs redzējis.

Atmiņā iešāvās Serafimas Karpovnas frāze, kā vecais Zaļesku pāris centies pasargāt dēlu no «nevienlīdzīgām» ' laulībām. Vai tad tiešām pensionēts advokāts lietas iz- ' beigšanu grib panākt šādā veidā — nomelnojot izmek-» lētāju? Visai gudri tas nav. Katrā ziņā — nav ētiski. Kaut gan tā vien šķiet, Zaļeska vecāki sevišķi neizvēlas līdzekļus, kad ir runa par viņu vienīgo mantinieku…

Eduards Aleksejevičs atgāzās pret krēsla atzveltni un jautājoši paskatījās manī. Es noliku vēstuli viņam priekšā ļ uz galda.

— Ko jūs par to sakāt?

— Visiem pa prātam neizdarīsi, — cenšoties būt mie- : rīgs, atbildēju.

— To, vai ir vai nav vajadzīga lietas turpmākā izmek- ^ lēšana, mēs tomēr izlemsim bez padomdevējiem, — Eduards Aleksejevičs cienīgi nosacīja, likdams uzsvaru uz vārdu «mēs». — Bet, redzi, atgadījums ar jūsu pa​ziņu … Patiešām viņa bija aizbraukusi?

— Pirmkārt nekāda atgadījuma nav bijis. — Šos vārdus izgrūdu toni augstāk, nekā vajadzētu. Viņš neapmierināti sarauca uzacis. — Viņa atradās komandējumā Al- tajā un iegriezās Krilatojē, starp citu, pat nezinādama, ka manis tur nav.

— Kas viņa jums ir?

— Sieva, — man negribot izlauzās meli.

Bet, no otras puses, kāpēc viņa nevarētu būt sieva? Tuvs, mīļš cilvēks, kas patiesi mīl un uztraucas par mani.

Eduards Aleksejevičs paraustīja plecus.

— Sieva… Sieva. Tas, protams, maina lietas apstākļus. — Viņš pagrozīja rokās Zaļeska vēstuli, kaut. ko ap​svērdams. — Izrādās, esi precējies? Vajadzēja uzreiz tā arī pasacīt… Vai sen?

— Patiesībā mēs vēl neesam sareģistrējušies… — Jutu, ka pamats zūd zem kājām. — Viņai vēl jāšķiras no vīra, ar kuru faktiski viņa nedzīvo kopā jau vairākus ga​dus. Bērns, tas ir sarežģīti…

— Ak, Cikurov, Čikurov, — ar dziļu nopūtu viņš sacīja. — Mēs taču neesam bērni. Bet, ja mūs pārbaudīs, pirmām kārtām cels dokumentus. Lai nu kam, bet mums sava dzīve un attiecības jānoformē, kā

nākas.

— Mēs patiešām neesam bērni, — es drūmi sacīju. — Arī pieaugušajiem reizēm tā sarežģās apstākļi, ka ne​var tos saraut uzreiz — ar vienu cirvja vēzienu. Bet burvju nūjiņas mēdz būt tikai bērnu pasakās…

— Es tevi saprotu, — Eduards Aleksejevičs pamāja ar galvu. (Paldies dievam! Goda vārds, ja viņš tālāk būtu uzvedies kā nejūtīgs ierēdnis, es nebūtu spējis savaldīties.) — Un vēl. Ko tu esi izēdis Kukujevam? Zvanu uz Barnaulu, bet viņš, vai saproti, liek manīt, ka tu, sak, ar sietu ūdeni smalsti. Atkal tā tava… — Viņš brīdi klusēja, meklēdams īsto apzīmējumu. — Nu, vārdu sakot, sieva pie viņiem prokuratūrā bija iegriezusies, interesē​jās, kur tevi atrast… Redzi, kā cilvēki spriež.

— Jupis viņus rāvis! Uz visiem skatīties …

—' Labi, diezgan. Nespurojies! — Eduards Aleksejevičs apņēmīgi piecēlās, pagājās no sava krēsla līdz logam un atpakaļ. Apsēdās. — Izdarīsim tā. Kamēr tiks izdarīta līķa ekshumācija un pienāks tiesu medicīnas ekspertīzes slēdziens, nodarbojieties ar Saratovas lietu. Uz redakciju nosūtīsim atbildi, bet paskaidrojumu sakarā ar savu pa​ziņu uzraksti tūlīt. Tā vajag.

Aizgājis uz savu kabinetu, veselu stundu noņēmos ar žo nolādēto paskaidrojumu.

Kā lai dēvē Nadju? Mīļākā, dzīvesbiedre,.:. Cik idio​tiski vārdi!

Līgava?… Tā nekas — līgavalnītim pie četrdesmit, arī līgaviņa ar dēlu, kurš pēc gadiem pieciem sešiem pats varēs precēties. Kāpēc gan nedrīkst uzrakstīt vienkārši — mīļotais, vienīgais cilvēks pasaulē, ar kuru gribas vien​mēr būt kopā?

Cita pēc citas lidoja papīru grozā saņurcītas lapas.

Beidzot es paliku pie «civilsievas», ar kuru «drīzā laikā stāšos likumīgā laulībā». Šai sakarā man negribējās runāt ar Nadju par nepatīkamām tēmām. Mēs nebijām tikušies veselu mūžību.

Uz Vissavienības Tautas sasniegumu izstādes zivju res- torāniņu nebraucām, kā bijām norunājuši šķiroties, tāpēc ka pret vakaru sals stipri pieņēmās spēkā un sāka trakot īsts sniegputenis. Visi ķēra taksometrus — bija taču piektdiena. Iegriezāmies tuvāk — «Metropolē».

Atzīstos, kad mēs sēžam restorānā vai kafejnīcā, bieži vien man iznirst no atmiņas plašā virtuve Skopinas nomales namiņā, kur vienmēr smaržoja pēc sālītiem un skābētiem produktiem, kā arī pēc āboliem, kas atradās pagrabā. Pie galda salasījās visa ģimene. Eda draudzīgi, jautri. Visbiežāk — tupeņus, kūpošus, bagātīgi pārlietus ar saulespuķu ejļu, no kopējas bļodas, nedomājot par to, vai tas ir pieklājīgi vai ne.

Taču, kad es ēdu pusdienas restorānā, it īpaši ar Nadju, nejūtos drošs, kā jāēd zivs vai cālis. Kādos gadījumos jālieto dakšiņa un nazis, kad jāēd ar rokām? Bet pajautāt ir kauns. Un vēl dažādas uzkodas. Ar tām tīrā nelaime. Manā uztverē tās ir otrais ēdiens, tāpēc ka pirmajā mūsu mājās tika pasniegta zupa — kāposti, kvass ar saknēm, relāk rasoļņiks. Bet te, kamēr tu, cilvēks, nogaršo visādus aukstos uzkožamos, vairs netiec gudrs, kurš ēdiens pēc kura jāēd.

Nadja gan bija par ēdieniem lietpratēja. Viņa atzinās, ka mīlot garšīgi paēst. Arī gatavot viņai patika. Taču man nav laimējies ne reizi nogaršot viņas vārītos ēdienus. Pie viņiem mājās es vēl neesmu bijis.

Joprojām restorāni un kafejnīcas. Paretam man uzvilnīja nepavisam ne bruņnieciskas jūtas: restorānu ap​meklējumi jūtami iedragāja manu budžetu.

Glāba tikai tas, ka Nadja dzēra tikpat maz kā es…

Mēs apsēdāmies pie galdiņa. Ilgi un apnicīgi vilkās ēdienu izvēles procedūra, saruna ar viesmīli.

Bet nu mēs esam vieni!

— Tu esi novājējis, — Nadja sacīja.

— Bija tik skumji.

— Arī man bija skumji.

— Tomēr tu vājāka neesi kļuvusi.

— Es no tā kļūstu apaļāka.

— Es gan neteikta, ka pārāk.. s — Kleita tāda. Dara slaidāku.

— Vai tik nav pašas modelis?

— Nekā tamlīdzīga! Es savus modeļus nenēsāju.

— Lai mokās citas …

— Lai mokās. — Viņa uzlika savu roku uz manējās. — Igor, tu izskaties noguris.

— Muļķības.

— Nē, nopietni. Vai kādas nepatikšanas?

— Nieki vien ir …

— Tev gluži kā manam Innokentijam, visu var nolasīt no acīm. Vai sasitis kaut ko, vai bikses saplēsis — uz​reiz redzu. Bet, ja divnieku nopelnījis, — vispār nav ko runāt.

Es vienmēr biju uzskatījis, ka protu slēpt savas emocijas. Vai tiešām esmu maldījies? Vai vienkārši viņa redz mun cauri… Droši vien tā tas būs.

— Nadjuša, neskumsim šodien! Uzstāšos ar «Tetras» pudeli.

— Viena būs no manis. Tikai ar noteikumu: tu man izstāstīsi, kas tevi nomāc.

— Ja radīsies vēlēšanās.

Iespējams, ka es tomēr nebūtu uzsācis sarunu par viņas nepārdomāto rīcību, ja viņa starp žiljenu un kot​letēm kijeviešu gaumē piepeši nebūtu ierunājusies: — Brašs zēns ir šis sovhoza galvenais agronoms. Kā viņu sauc, Iļjušins, vai?

— Iļjins, — es izlaboju, tikko neaizrijies.

— Tu, protams, zini, kā mēs gandrīz vai nenoslīkām.

— Vispārējās līnijās. — Manuprāt, rādīju ļoti drūmu ģīmi.

— Tas vēl nekas, ka viņš aizveda mani uz Severo- ozersku un iekārtoja mani viesnīcā. Vai vari iedomāties, īsts džentlmenis! Vakarā uzlūdza uz kino. Bet nākamajā dienā pavadīja uz lidostu. Tu, ceru, neesi greizsirdīgs?

— Tas bija ļoti mīļi no viņa puses.

— Tiešām esi greizsirdīgs?

— Es neesmu greizsirdīgs.

— Runā! Tu taču esi gluži bāls …

— Nerunāsim par to! Vismaz šodien.

— Kāpēc gan ne? Es negribu, lai tu dusmotos.

Ko lai iesāk, acīmredzot vajadzēs izskaidroties. Lai cik nebūtu žēl pirmās tikšanās..* — Nadjuša, saproti mani pareizil — Es, liekas, vienmēr esmu tevi sapratusi tieši tā. Ļoti saudzīgos vārdos un tonī es darīju Nadjai zināmu, ka viņas brauciens uz Krilatoji, bet galvenokārt tikšanās ar Iļjinu sagādājusi man nepatikšanas darbā, ka man, vt'dot izmeklēšanu, vispār jābūt ārpus jebkādām aizdomām, bet galvenais agronoms šai lietā pagaidām gan skai​tās kā liecinieks, bet kas zina …

Vai saprata Nadja vai ne, nezinu, bet apjuka gan.

— Muļķe es biju, — viņa nožēloja, — Nekā neteiksi. Bet kāpēc tu agrāk mani nebrīdināji?

— Man šķita, ka tas ir pats par sevi saprotams.

— Igor, mīļais, bet vai darbā tev ļoti lielas nepatik​šanas?

— Kā lai pasaka? Protams, nāvīgas nav. Pamazām aiz​mirsīsies.

Jo vairāk mēs par to runājām, jo stiprāk viņa nervozēja. Vakars, par kuru es sapņoju Krilatojē un Više​godskā pavadītajās garajās naktīs, aizvien vairāk tika sa​bojāts.

Nomierināt Nadju nebija viegli. Taču es — ak cilvēka spekulanta daba! — radušos situāciju nolēmu pavērst savā labā.

— Redzi, Nadjuša, — es piesardzīgi sacīju, — mēs taču vēl neesam sareģistrējušies …

— Vai tad tiešām cilvēkam katrā ziņā jāuzrāda do​kumenti?

— Diemžēl, mīļā. Tagad pati redzi, ka es tiku uzstājis ne velti. Var vēl iešķiebt personisko lietu par amorālo dzīvesveidu …

Nadja nopūtās. Bija aizskarts vissāpīgākais jautājums. Viņa apklusa, kaut ko vilka ar nazi uz salvetes, un es sapratu, ka viņas domas ir tālu no šejienes. Tur, kur Innokentijs, kuru es nekad neesmu redzējis, kur Dikijs — liecinieks mūsu tikšanās brīžiem skvēriņā iepretī viņas mājai.

— Nadjuša, — ļāvis viņai brītiņu padomāt, es maigi sacīju, — beidzot pienācis laiks visu savest kārtībā.

— Protams, mīļais. Bet cik tas ir grūti un mokoši! — Viņa nodūra zodu uz saviem garajiem, labi koptajiem pirkstiem. — Ja tu to zinātu …

Man sažņaudzās sirds.

— Es zinu. Daudz ko būtu atdevis, lai paglābtu tevi no tā visa. Taču tas ir vajadzīgs gluži kā ķirurģiska ope​rācija. Labāk izšķirties uzreiz, lai neielaistu slimību dziļāk.

Viņa noskurinājās.

— Jā, jā, droši vien tev taisnība. Ir jāpieņem lē​mums …

Tai vakarā mēs par to vairs nerunājām. Nadja bija uzmanīga un mīļa kā nekad. Mēs runājām par Innoken- tija zvēriņiem. Nadja smieklīgi atdarināja guļošo ezi Pifu, papagaiļa Ahmeda dārdošo balsi.

Man likās, ka šobrīd Nadja izlēma nopietni ķerties pie mūsu lietas…

Līdz svētkiem es un prokurors noņēmāmies ar Sara- tovas lietu. Oktobra svētkus mēs sagaidījām kopā ar Nadjas darbabiedriem kafejnīcā «Lira», kuru Modeļu nams bija noīrējis kopā ar kādu projektēšanas organizāciju. Tā bija viņu tradīcija. Tur strādāja galvenokārt jauni puiši, turpretī Modeļu namā — meitenes. Sarīkojumā mēs bijām gandrīz vai paši vecākie. Es cerēju beidzot iepazīties ar Agnesi Petrovnu. Taču viņas ne​bija …

Drīz vien pēc svētkiem manā kabinetā atskanēja tālruņa zvans. Pieklājīga, klusa balss ar tikko manāmu guturālu «r» skaņas izninu.

— Vai biedrs Čikurovs? Piedodiet, nezinu jūsu vārdu un tēvvārdu …

— Igors Andrejevičs.

— Igor Andrejevič, jūs traucē Jašins. Vai jūs nevarat atbraukt pie manis uz institūtu, ja, protams, jums ir laiks?

— Protams, ir laiks.

— Lūdzu, atbrauciet… Ir jāapspriež daži jautājumi.

Nekavējoties devos uz Majakovska laukumu.

Vjačeslavs Sergejevičs bija kalsnējs gara auguma vīrietis, ap piecdesmit gadu vecs. Mazliet sakumpis. Man likās, sakumpis viņš bija tāpēc, ka, ieklausoties sarunu biedrā, viņš, pielicis pie auss plaukstu, mazliet saliecās uz tā pusi.

Jašins ieveda mani nelielā kabinetā un piedāvāja ap​sēsties.

Es ievēroju, ka viņam bija neparasts tālrunis — ar kaut kādu papildierīci. Laikam sliktās dzirdes dēļ. Vjačeslavs Sergejevičs izņēma no galda atvilktnes liela formāta fotopapīra paketi. Un savā samtainajā balsī izru​nāja frāzi, kura mani, burtiski, apstulbināja: — Biju aizbraucis uz Severoozersku. Izdarījām līķa ekshumāciju. Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par Zaļeskas ievainojumiem, es izņēmu kakla daļu un galīgos pētījumus izdarīju šeit uz vietas. Pēc mūsu domām, pati Zaļeska izdarīt šādus ievainojumus nevarēja…

Pēc tam kad es atcerējos šo mirkli, mani apstulbināja nevis tas, ka Zaļeska ir nogalināta, bet gan tas, ka jau pašā sākumā — kopš tā brīža, tiklīdz iepazinos ar lietu, — neskaidri apjautu visas ainas nesakarību

ko​pumā.

Jašins, redzēdams manu izbrīnu, izņēma no paketes iotouzņēmumus. Viņš tos pārskatīja un vienu no tiem sniedza man. Kakla daļas rentgenogrammas novilkums.

— Es vēl varētu šaūbīties, taču, redzat, pēc šīs rentgenogrammas — nekādu šaubu nav. Apskatiet uzmanīgi! Re, četri iegriezumi trešā kakla skriemeļa priekšējā daļā. Tās ir bārdas naža atstātās pēdas.

— Redzu lieliski.

— Skatieties, līnijas ir stingri paralēlas. Tas nozīmē, ka griešanas kustības tika izdarītas, rupji fiksējot galvu.

— Pagaidiet, to taču viņa pati varēja …

— Nekādā ziņā, — viņš mani mierīgi pārtrauca. — Pie pirmās kustības tika pārgrieztas jūga vēnas un miega artērija. Jau tas vien izraisīja manī šaubas par pašnāvību. Cik liels spēks bija vajadzīgs, lai vienā cirtienā izdarītu sev tādu rētu! Tālāk. Pieņemsim, ka viņa vēl un vēlreiz pārvilka sev ar bārdas nazi.

Taču tādā gadījumā iegriezumi būtu bijuši haotiski… Bet te — paskatieties uzmanīgāk! — mēs speciāli atzīmējām mērogu, tie ir stingri paralēli. Slēdziens ir vienkāršs: galva bijusi piespiesta pie spilvena.

Taču tas nav viss. Vēl ir daži rentgena uzņēmumi. Skatieties, starp trešo un ceturto skriemeli iestrēdzis kāds svešķermenis. Mēs to izvilkām. Bārdas naža asmeņa šķembiņa. Redzat, tā precīzi atbilst robam asmenī. Tā paša bārdas naža, kas tika atrasts pie līķa.

Man uz mēles bija milzum daudz jautājumu. Vispirms — kā gan pirmais tiesu medicīnas eksperts varēja pielaist tik rupju kļūdu? Taču pārtraukt Jašinu neuz​drīkstējos.

— Redz, kas ir interesanti! Bārdas naža šķemba atradās kaklam sānos, labajā pusē. Iegaumējiet — labajā!

Mēs izdarījām pētījumus. Zaļeska nebija kreile. Tātad, ja ievainojumus viņa būtu izdarījusi pati, tad šķemba varētu atrasties tikai kreisajā pusē.

— Jā, — es nomurmināju. — Viņa gulēja uz grīdas, ar seju uz apakšu. Labā roka atradās uz gultas.

Blakus rokai — bārdas nazis. Patiešām neatbilstība.

Vjačeslavs Sergejevičs turpināja: — Traseoloģiski pētījumi rāda — asins izplūdumu virziens sākumā bijis no kakla uz pakausi. Tātad ievainojuma brīdī viņa gulējusi uz muguras. Tas pats redzams arī uz palaga. Asinis paspējušas sarecēt.

Izrādās, pēc kāda laika līķa stāvoklis ticis mainīts.

— Skaidrs… Bet kā varēja kļūdīties tiesu medicīnas eksperts?! Vai jūs zināt, ka viņš nesen bija aizstāvējis disertāciju tieši par ievainojumiem kakla apvidū?

Vjačeslavs Sergejevičs pasmaidīja.

— Tā mēdz atgadīties. Es runāju ar viņu. Šī kļūda viegli pielaižama. Daudzie iegriezumi ādā pie rētas malām — tas ir tipisks hrestomātijas piemērs. Mācību grāmatā minēts. Pašnāvnieks izmēģina, uzreiz neiedrošinās. Turklāt — līķa stāvoklis pilnīgi atgādina pašnāvību. Nu, bet par kandidāta disertāciju nerunāsim… Es taču arī esmu medicīnas zinātņu kandidāts, tikai savā nozarē. Kaut arī man kā patologoanatomam jāzina daudz, diemžēl aptvert neaptveramo nevar. Jebkurš vidēja ranga ārsts savā specialitātē labāk par mani zina, kā ārstēt zināma profila slimnieku.,. Turklāt izmeklētājs jautājis tiesu medicīnas ekspertam: «Vai varēja Zaļeska izdarīt sev nāvējošus ievainojumus pati?» Protams, ka varēja …

— Jā, manu kolēģi bija apbūrusi pirmsnāves vēs​tule, — es nopūtos.

— Ari manējais diemžēl nebija vajadzīgajā līmenī. — Jašins paplēta rokas. — Lai nu kurš, bet viņš varēja dot lietai pavisam citu virzienu.

— Tātad, — es jautāju, — tā ir slepkavība?

— Kad es izteicu savu redzes viedokli novada prokuratūras izmeklēšanas nodaļas priekšnieka vietniekam, viņš man sacīja: «Vai jūs spējat iedomāties, cik lielu atbildību uzņematies?» Es atbildēju, ka varu iedomāties. Tiesa, man vēl nebija rentgena uzņēmumu traseo- loģisko pētījumu. Tagad esmu absolūti

pārliecināts par saviem slēdzieniem. — Viņš salika uzņēmumus paketē. —! Pienācīgi jānovērtē Severoozerskas rajona Iekšlietu daļas darbs: notikuma vietā attīstītas teicamas kvalitātes fotogrāfijas.

Viņi mums ļoti palīdzējuši. Še tev nu bija provinciālā milicija! …

Kādu brīdi mēs klusējām. Es joprojām atrados Jašina ziņojuma varā.

Tiesu medicīnas eksperts piesardzīgi jautāja: — Sakiet, lūdzu, — vai mans slēdziens jums kaut cik vērš lietu skaidrāku — jūsu minējumos un pieņēmu​mos?

— Kā lai jums pasaka… Pirmsnāves vēstule un slepkavība.., — Dzīve ir pilna ar grūti atrisināmām mīklām.

— Vēl viens jautājums, ja drīkst.

— Bet lūdzu! Tāpēc jau pasaucu jūs šurp. Slēdziens, patiesību sakot, ir gatavs. Tikai zīmogs jāuzliek. Izrādās, saslimusi sekretāre, atprasījusies šodien uz mājām. Zinu, ka laiks jums ir dārgs. Jau tā daudz palaists ga​rām …

— Zelta laiciņa… Man, protams, radīsies vēl daudz jautājumu. Būs, kā mēdz sacīt, jāpalauza galva. — Jašins saprotoši pamāja. — Bet tagad — pirmais, kas iešāvās prātā. Vai ir palikušas cīņas pēdas? Kā Zaļeska ne​dzirdēja, ka mājā iekļuvis slepkava?

Vjačeslavs Sergejevičs apstādināja mani ar smaidu.

— Igor Andrejevič, tas jums kā izmeklētājam jāizšķir. Vienu tikai varu jums pasacīt, ka jau pēc pirmā rīkles pārcirtiena viņa nevarēja izdvest ne skaņas…

No Jašina uz republikas prokuratūru es gāju gluži kā mēnessērdzīgais. Domas, cita par citu juceklīgākas, jaucās pa galvu, Atmiņā uzausa visi fakti un vārdi, kurus es simtiem reižu tiku kombinējis un pielaikojis laika posmā, kuru veltīju Zaļeskas lietai.

Atgriezies savā kabinetā, piezvanīju Eduardam Alek- sejevičam ar lūgumu pieņemt mani, nosaukdams viņu par Ivanu Vasiļjeviču (iedarbojās noturīgais reflekss: tālruņa numurs un — ar to saistītais cilvēks). Ciķ ievē​roju, tas viņam ne visai patika.

Kad es ziņoju to, ko biju uzzinājis no Jašina, viņam nejauši izlauzās: — Tavu brīnumu! — Viņš tūlīt uzgrieza republikas prokurora tālruņa numuru un lūdza atļauju iegriezties.

Pēc sarunas ar priekšniecību viņš izsauca mani un pasmīnējis sacīja: — Ja esi tiktāl aizracies, tad atmudžini līdz galaml — Bet kā tad būs ar presi? — es iedzēlu. — Ar Zaļeska tēva sūdzību?

— Ļoti vienkārši. Atbildēsim, ka vēstulē minētie fakti nav apstiprinājušies.

— Kāpēc tad ne, apstiprinājās taču.., — es nevai​nīgi iebildu.

— Tu man nejauc galvu! — Eduards Aleksejevičs no​rūca. — Kā vajadzēs, tā arī atbildēsim.

— Pateicos par reabilitāciju, — es pasmaidīju.

— Par agru pateikties. Tavs paskaidrojums pagaidām atradīsies manā seifā. Apprecēsies, tad arī saplēsīšu…

No sava kabineta es ilgi un nesekmīgi zvanīju Ivanam Vasiļjevičam uz mājām. Neviens necēla klausuli. Tas pats bija arī nākamajā dienā. Acīmredzot viņi bija aiz​braukuši uz vasarnīcu.

Man bija ļoti žēl, ka nevarēju ar viņu aprunāties: viņš bija lūdzis paziņot, ja Krilatojes lietā atklātos kas interesants. Jā, apspriesties nebūtu par ļaunu. Es aiz​braucu, tā arī nesastapis viņu mājās.

Un vēl. Mūsu tikšanās ar Innokentiju atkal nenotika. Es atdevu Nadjai trīs biļetes uz jauno cirku Vernadska prospektā. Trešo man vajadzēja atkarot no arodkomitejas (biļetes dabūjām pēc pieprasījuma), tāpēc ka kat​ram deva tikai pa divām biļetēm.

Tagad uz Krilatoji devos pavisam citā noskaņojumā.

Deviņdesmit deviņi procenti liecināja par to, ka Zaļeska ir nogalināta. Bet varēja būt arī citādi: nāvējošais ievainojums tika izdarīts pēc viņas lūguma. Šim gadījumam atvēlēju vienu procentu.

Tamlīdzīgs pieņēmums nepavisam nav tik neiespējams, kā varētu likties pirmajā acu uzmetienā, ja ņem vērā pirmsnāves vēstules eksistenci.

Karā reizēm gadījās, ka smagi ievainotie lūdza savus biedrus drīzāk izbeigt viņu mokas. Tas bija karā, bet tagad ir miera laiks …

Vēl viena versija: no dzīves nolēmuši aiziet divi. Bet, nogalinājis Zaļesku, otrs līdzdalībnieks pēdējā mirklī nespēj saņemties, lai nogalinātu sevi. Varbūt nobīstas vai pārdomā? Nezinu, pieņēmumu var būt daudz. Vis​pār divkāršas pašnāvības versija, kura nav novesta līdz galam, prasīja vispusīgu pārbaudi.

Bet ja tā ir ar iepriekšēju nodomu izdarīta slepka​vība?

Laupīšanas nolūks te pilnīgi izslēgts. Noziedznieks nav ņēmis neko no mantām un vērtslietām (kādas gan vērtslietas varēja būt samērā jaunam pārim, kurš tikko pārcēlies uz neskartajām zemēm), tas nebija pat inscenējis zādzību. Tātad tas ielauzies mājā, tikai lai noslepkavotu.

Visgrūtākais jautājums visā šai notikumā bija pirmsnāves vēstule. Visloģiskākie likās divi pieņēmumi. Slepkava zinājis par tās esamību, tāpēc nav baidījies no atmaskojuma. Otrs — izdarījis slepkavību, viņš uzgrūžas vēstulei, kura atvieglo uzdevumu noslēpt pastrādāto. Tāda sakritība gadās ārkārtīgi reti. Tomēr sastopami arī šādi gadījumi.

Neviena liecinieka. Pagaidām neviena tieša pierādījuma. Arī netiešu pierādījumu, jāatzīstas, nav visai daudz. Pēc Zaļeska un Kolomoiceva liecībām bārdas nazis vienmēr atradies pie gultas uz naktsskapīša, kas kalpoja par tualetes galdiņu. Vai noziedznieks to zinājis vai izmantojis nejaušu gadījumu? Grūti pasacīt. Izmeklētājs, kurš vadīja lietu pirms manis, daktiloskopis- kos bārdas naža pētījumus nebija izdarījis. Vēl vairāk, glabāja to nevīžīgi. Bet, kad es nosūtīju bārdas nazi uz ekspertīzi, izmeklēšana nekā jauna neatrada.

Kam bija vajadzīga Aņas Zaļeskas nāve? Ciemā viņa bija ienācēja. Kā visi apgalvo, labs, dzīvespriecīgs cil​vēks. Lai iegūtu nāvīgu ienaidnieku, rīcībai jābūt se​višķi uzņēmīgai.

Viņa bija ievēlēta tautas kontroles grupā. Varbūt kādam pamatīgi sariebusi? Noteikti jāizpētī sīkāk viņas darbība sovhozā.

Bet ja nu viņa bija nākusi uz pēdām kādai lielai izlaupīšanai vai ļaunprātībai? Lai tas nekļūtu zināms attiecīgajiem orgāniem, noziedznieks Zaļesku novāca. Iespējams, ka tīšuprāt iekarojis viņas simpātijas, lai stātos ar viņu sakaros. Un, inscenējis izmisumu, panāca pirmsnāves vēstules sagatavošanu. Vēl viena versija.

Greizsirdība. Patoloģiska kaislība. Šīm jūtām vienlīdz pakļauti abu dzimumu pārstāvji. Un grūti ir pateikt, ku​ram tās izteiktas krasāk.

Atceroties pirmsnāves vēstuli, pamats greizsirdībai kādam ir bijis. Sieviete varēja būt greizsirdīga uz vīru, savu iemīļoto, bet vīrietis — uz Valeriju Zaļeski vai uz kādu citu.

Bet ja nu slepkava ir patoloģisks tips, maniaks? Diem​žēl arī tādi klīst pa zemes virsu. … Barnaulā es vispirms izsaucu tiesu medicīnas ekspertu, kurš bija izdarījis Zaļeskas līķa pirmreizējo atvēršanu un izmeklēšanu. Viņš piekrita Jašina slēdzienam un sniedza paskaidrojumu, ka nonāvētās līķa apskati izdarījis pavirši. Pēc viņa vārdiem, viņš, tāpat kā izmeklētājs, bijis pārliecināts par pašnāvību. Maldinā​jusi pirmsnāves vēstule. Eksperts bija jauns, ne vairāk par trīsdesmit gadiem.

Taču kļūda paliek kļūda. Viņš sacīja, Ica ir gatavs par to saņemt jebkuru sodu. Kaut arī viņš bija viens no vainīgajiem, kuru dēļ noziedznieks joprojām atradās brīvībā, man tik un tā radās pret viņu simpātijas. Tas bija atklāts, sirsnīgs cilvēks. Man patika, ka uz atva​dām viņš atzinās: — Vai zināt, no kā man visvairāk bija kauns? No Vjačeslava Sergejeviča. Pat kauns, ka esmu zinātņu kandidāts tāpat kā viņš …

Pēc tam es iegriezos pie novada prokuratūras izmek​lēšanas daļas priekšnieka vietnieka.

Saruna ar Kukujevu norisa nedaudz citā plāksnē nekā ar tiesu medicīnas ekspertu.

— Nu, protams, — ironiskā tonī viņš sacīja, — jūs esat galvaspilsētas ļaudis, vārdu sakot, «lietpratēji». Maskava paliek Maskava, taču galveno darbu valsti veic vietējie biedri notikuma vietā. Un

it kā tiek galā. Ja mums nevarētu uzticēties, ko tad iesāktu? Jūs taču visur nepaspēsiet.

— Tiesu medicīnas eksperts piekrita Jašinam. Viņš pats piedalījās arī pie līķa ekshumācijas.

— Kā gan citādi! Papīru parakstījuši slavenības. Tur jebkurš atkāpsies.

— Runa nav par autoritātēm, bet par stingri zināt​niskiem slēdzieniem… Šai reizē mums izveidojās vairāk nekā vēsas attie​cības.

Dīvaini vērot tādus cilvēkus. Acīm redzamā patiesība viņiem atkāpjas otrajā plānā. Pirmajā — sava vieta. Krēsls. Nedod dieviņ, ka tas saļodzītos! Vispārējās kategorijas — vai tās dod ļaunumu vai labumu sabiedrībai — izgaist kā rīta migla. Protams, par rupjo kļūdu Zaļeskas lietas izmeklēšanā viņam galviņu neglaudīs. Es jutu: būtu tas viņa varā, viņš pacenstos visu atstāt tā, kā bijis pirms manis.

Barnaulā mani sagaidīja vēl viens sarūgtinājums. Tīri cilvēciska rakstura. Esmu izpostījis Serai'imai Karpov- nai atvaļinājumu. Pusotra gada viņa jau nav bijusi at​pūtā. Tikšanās ar Iščenko bija ļoti sirsnīga.

— Vai pastrādāsim, Serafima Karpovna?

— Jāpastrādā. Te bija Jašins, bet, kad aizbrauca, es sapratu, ka jāsagaida jūs. Kā viss ir pagriezies, ko?

— Tagad mums vārds. Jā, sagādāja gan mums Vja​česlavs Sergejevičs uzdevumiņu!

— Interesants cilvēks. Mēs abi uz Krilatoji braucām. Apskatījām notikuma vietu. Aizvien bēdājās, ka laiks esot slikts. Tur, rajona centrā, izrādās, esot kādas interesantas tempļa drupas. .Sena tempļa. Ļoti gribēja apskatīt … Tāpat kā jums, patīk pa radio nopietnu mūziku klausīties. — Es pasmaidīju.

Atcerējusies manu aizraušanos. — Vēl man bija uzplijies žurnālists no Maskavas. Jūs aizbraucāt, bet viņš atkal atgriezās. Aiz​vien iztaujāja, kā virzās izmeklēšana.

— Bet jūs?

— Saku, ka izpaust man nav tiesību. Tad viņš sāka izprašņāt par Nadeždu Maksimovnu. Es viņam: tā, saku, ir biedra izmeklētāja dziļi personiska lieta, un nebūtu pieklājīgi par to interesēties. Bet viņš to pārvērš par joku: jūs taču arī interesējaties par personisko dzīvi. Es viņam atbildu: mums to valsts uzlikusi par pienā​kumu. Un tikai tad, kad jāsaskaras ar noziegumu…

— Starp citu, vēstuli uz redakciju rakstījis Zaļeska tēvs.

Serafima Karpovna pašūpoja galvu.

— Dīvaini. Pats būdams advokāts, Lieliski zinādams, kā tiek izdarīta izmeklēšana. Tiesa, tagad lieta ievirzījusies citās sliedēs. Tiklīdz uzzinās, ka tā ir slepkavība ,.. Bet varbūt pagaidām turēsim to slepenībā?

— Nē. Es uzskatu — labāk lai slepkava uzzina, ka mēs neizmeklējam to kā pašnāvību. Iespējams, ka viņš sāks darboties. Katrā ziņā kaut kādā veidā pats sevi pie​teiks. Bet mēs nedrīkstam apjukt…

— Jā, vai zināt, Valerijs Zaļeskis bija atbraucis.?l — Cik ilgi viņš te uzturējās un pie kā?

— Stāsta, klīdis pa Severoozersku. Dienas trīs. Krila-i tojē iegriezies tikai uz dažām stundām.

— Vai tas bija pēc Jašina?

— Nē, pirms viņa.

— Ar ko viņš tikās?

— Ar Kolomoicevu. Kopā uz kapsētu bija aizgājuši pie Aņas kapa.

— Protams, žēl, ka es viņu nesatiku. Interesanti būtu paskatīties un aprunāties …

— Varbūt izsauksim viņu?

Es iegrimu domās.

— Nezinu, Serafima Karpovna, kā labāk. Pašreizējā lietas pavērsienā… Viņam taču alibi… — Iščenko no​gaidoši skatījās manī. — Bet kā jūs domājat?

— Arī nezinu, Igor Andrejevič, — viņa atzinās. — Saruna ar viņu, manuprāt, nenāktu par ļaunu. Jūs iepazītos…

— Nu labi, izsauksim, — es piekritu.

— Bet kādus norādījumus dosiet man?

— Atkal pārbaudes, pieprasījumi…

— Skaidrs, — Iščenko pamāja. …Sāku ar to, ka saņēmu izziņu no rajona hidrome- teoroloģiskās stacijas. Tajā tika ziņots: «Pēc Severoozerskas Hidrometeoroloģiskās observatorijas datiem, Severoozerskas rajona teritorijā no 8. jūlija pulksten divdesmitiem līdz 9. jūlija pulksten četriem tika novēroti šādi laika apstākļi: mainīgs mākoņu daudzums, īslaicīgi nokrišņi, minimālā gaisa temperatūra +20°, maksimālā + 24°, maksimālais vēja ātrums 16 metru sekundē (8 balles), nokrišņu daudzums 18 milimetri. Negaiss bijis pulksten 21 un 09 minūtēs. Līdz pulksten 22 un 46 minūtēm novērotas lietusgāzes. Par Krilatojes ciemu observatorijā novērojumu nav.»

Parastajā sarunu valodā izsakoties, Severoozerskā tai vakarā bija tveicīgi, gāza lietus. Parasti šeit vējš pūš nepārtraukti (trīs līdz pieci metri sekundē), bet tai naktī trakoja spēcīgas brāzmas …

Ieradies sovhozā, uzreiz sapratu, ka valodas ir ap- steigušas mani. Jašina ierašanās izdarījusi savu darāmo.

Mans vecais paziņa Savelijs Fomičs sagaidīja mani kā savējo. Gribēdams pateikties večukam par izrādītajām rūpēm, jau pašā pirmajā vakarā uzliku pudeli «Ukrainas stepju» uzlējuma, ko biju nopircis Maskavā. Tas skaitījās pie stiprajiem dzērieniem, taču bija vājāks par degvīnu.

Godīgi runājot, par večuka rūpēm un uzmanību ne- pacienāt viņu būtu nepieklājīgi. Vēl ari tāpēc, ka sargs ne vienreiz vien licis manīt savu nepiederību pie alkoholiķu brālības, taču ar lielu prieku viņš izteicās: «Nedzer tikai vistas un tie, kuriem nepasniedz.»

Es viņam «pasniedzu», ar to pamatīgi iztapdams. Nebija tā, ka Savelijam Fomičam nerastos iespēja iztērēt savām vajadzībām trijnieku. Večuku aizkustināja tas, < ka cilvēks no galvaspilsētas, viņa iztēlē pēc ranga gan- diīz vai viens no pašiem galvenajiem, atcerējies viņu un parādījis uzmanību.

Kad es svinīgi uzliku galdā pudeli, kas tika nopirkta pēdējā mirklī kādā veikaliņā pa ceļam uz lidostu, ve- ; čukam gandrīz vai asaras parādījās acīs. Trīcošām rokām viņš paņēma dzēriena pudeli, godbijīgi izlasīja: j «Maskavas degvīna un liķieru rūpnīca,» — un nolika to vietā, it kā tā būtu veidota no vistrauslākā stikla. , — Maskavas pildījums. — Viņš pagrozīja galvu.

Savelijs Eomičs nozuda, taču drīz vien atgriezās ar saimniecības somu. Es sapratu, ka galvaspilsētas dāvanu viņš grib nobaudīt kopā ar mani.

Mēs mielojāmies ar sautētu truša gaļu, dzērām, piekozdami sālītus tomātus, no kuriem nomiza zobi.

Tie bija auksti un pikanti.

— Neuztraucieties, Igor Andrejevič, — viņš rādija uz kaklu, — no aukstām uzkodām, ja lieto šņabīti, ne​kāda kaite nepieķersies. Ticiet man, veciml — Cerēsim … Bet trusis ir lielisks.

— Mana večiņa gatavoja … Viņiem, nabadziņiem, — viņš norādīja uz brūno cepeti, — gaļa parasti ir salda. Tā vispirms jāpatur etiķī, jāierīvē ar ķiplokiem un pipariem. Tikai tad iznāks īsts ēdiens.

Mana vecā lieliski iemanījusies tos apstrādāt.

— Patiešām garšīgs. Arī mana māte prot tos labi iz​cept. Etiķi gan lej tieši katlā. Taču šis ir labāks.

Savelijs Fomičs apmierināts nokrekšķinājās. Tā mums iznāca viss teicami: es izdarīju pa prātam viņam, bet viņš arī nepalika parādā.

Sarunas vidū es iejautājos: — Bet vai jūs, Savelij Fomič, neatceraties, kāds tai vakarā bija laiks, pirms tam kad tika atrasta Zaļeska?

— Vai tajā naktī, kad nogalināja Aņu?

Vārdu «nogalināja» viņš pasacīja kā visiem sen zi- - namu faktu.

— Jā.

— Ka tad, atceros. Liekas, negaiss bija. Toreiz, kā par spīti, pirms siena pļaujas katru vakaru lija lietus. Dienā tveicēja, bet pret vakaru katrā ziņā lija. Ziemāji sakrita veldrē. Labība dikti salmaina bija.

Mūsējie iz​domāja visādus verķus, ko pielikt klāt, lai varētu vieg​lāk novākt.

— Bet tieši naktī no astotā uz devīto jūliju?

— Bija, noteikti bija negaiss. Tiklīdz padzirdēju, ka ar audzinātāju atgadījusies tāda nelaime, es, protams, skrēju turpu. Peļķes vēl nebija visas apžuvušas. Tātad pamatīgs lietus nogāzis.

— Bet ap cikiem, vai neatceraties?

— Nē. Pulksteni neatceros. Melot negribu.

— Bet ko pašlaik runā Krilatojē?

— Es sieviešu tenkās neklausos.

— Bet valodas taču klīst?

— Tāpēc jau tās pastāv, lai klīstu apkā-rt, — viņš izvairīgi atbildēja.

— Kādas konkrēti?

— No mūsējiem, cilvēki spriež, neviens nevarēja tādu ļaunprātību izdarīt. Tam jābūt kādam svešiniekam. Kas peļņā atbraucis …

Vairāk no viņa nekādu informāciju neieguvu. Mēs sākām runāt par dažādiem notikumiem. Sovhozā kaut cik ievērības cienīgu notikumu nebija. Visas man zināmās personas atradās uz vietas. Marija Zavražnaja gaidīja bērnu. Kluba vadītājam kinomehāniķim Cipovam atlikuši iesaukšanu armijā sakarā ar mātes slimību, jo viņš ir vienīgais apgādnieks. Kolomoicevs sadauzījis mašīnu, remontējis garāžā, viņš bija zaudējis uz gadu vadītāja tiesības par braukšanu «kunga dūšā». Jemeļ- janam Zaharovičam piedzimis trešais mazdēls. Milicijas nodaļas pilnvarotais Liņovs ierīkojis savā mājā nedzirdētu brīnumu — apkuri, kas darbojas ar «soļarku». Līdz šim vēl neredzētais jaunums izraisīja milzum daudz valodu. Savelijs Fomičs šo pasākumu atzina par nede​rīgu, par drošākām uzskatīdams vecās, pārbaudītās og​lītes.

Mēs godam pieveicām trusi. Es palūdzu Saveliju Fo- miču, lai paņem līdzi tomātus — pārāk piparoti, var nodarīt ļaunu manām mandelēm.

— Bet vai jūs ar zālītēm neesat mēģinājis?

— Ar zālītēm ne, — es sacīju.

— Varbūt būs labāk par mūsdienu ķīmiju.., Te mums ir viena zintniece — Matjušina Jevdokija Dmitri- jevna. Vai neesat dzirdējis? Kolomoicevs pie viņas mitinās. Veikla večiņa. No dūrējiem, vēdergraizēm un aiz​dusas dziedina. Jebkuru kaiti noņem. Pati savas sak​nītes un lapiņas savāc.

— Ielaista mana slimība, Savelij Fomič. Tikai ķirurgs var palīdzēt, vai arī pats — ar norūdīšanos …

— Pamēģiniet, Igor Andrejevič! Mēģināts nav zaudēts. Sliktāk nebūs. Bet, ja kļūs vieglāk, no jums kor- telītis. — Viņš iesmējās. — Protams, tas nav nopietni domāts. Bet pie večiņas Jevdokijas iesaku aiziet. Viņa, āre, mūsu nelaiķi kalēju Jegoru Ignatjeviču ārstēja. No dzeršanas kaites. Vai arī, paskat, zirgkopim Iļjara Petrovičam, lai viņam vieglas smiltis, radikulītu kā ar roku atņēma. Mans brālis — viņš gan pagājušo gadu nomira — ar viņas uzlējumiem vien turējās …

— Es, Savelij Fomič, vēl padzīvot gribu, — smaidī​dams pārtraucu večuku.

Viņš nokrekšķinājās un iesmējās: — Šie visi taču gadu dēļ nomira. — Viņš vēlreiz no​krekšķinājās. — Vecuma dēļ…

Ar to mūsu vakarēšana beidzās.

No rīta es iegriezos pie sovhoza direktora. Jemeļjans Zaharovičs piecēlās no galda un panāca man pretī. Viņa spēcīgo rumpi iekļāva pašadīts, biezs svīteris. Viņš stipri piekliboja, kaut arī centās to slēpt.

— Apsveicu jūs, dārgo Igor Andrejevič, apsveicu! Kaut arī jūs šurp atvedis nepavisam ne priecīgs gadī​jums. Vai redzat, kā viss pavērsies? Cik tālu jūs esat aizracies…

— Starp citu, ne bez jūsu līdzdalības.

— Kāda man tur var būt līdzdalība! — Viņš atmeta ar roku. — Sēdieties!

Murzins aizsteberēja uz savu vietu. Es gluži automā​tiski jautāju: — Nu, kā ar veselību? — Bet jau par vēlu aptvēru, ka to jautāt gan nevajadzēja. Kāja viņu darīja nemie​rīgu vairāk nekā jebkad, to varēja redzēt uzreiz.

— Paldies, nekas! — viņš atbildēja. Ne visai jautri. — Vienīgais mierinājums, ka neesmu zirgs. • — Viņš paplikšķināja pa slimo kāju. — Ar tādu nelaimi darbā tur tikai cilvēkus …

Vēl es pamanīju, ka Jemeļjanam Zaharovičam pakausi mirdzēja kā sudrabs tikko manāma pūka, Parasti mati viņam bija rūpīgi nocirpti. Vai tā bija paguruma pazīme? Jā, Murzina izskats nebija nekāds možais…

— Pie mums ciemā stāstīja, — viņš turpināja, — taču pa īstam ticu tikai oficiālām personām. Baismi kjūst, domājot par cilvēkiem, kad iznāk sadurties ar līdzīgiem faktiem. Ir gan notikumiņš… Pieņemsim, tādi gadījumi kā ar Aņu varbūt ir īpaša lieta, kaut kas ārkārtējs, bet dvēseles erozija taču sākas ar sīkumiem. Znots, piemēram, pirka ledusskapi. Stāv veikalā vairāki gabali. Vienam durvis ne visai labi veras ciet, otram sāni mazliet noskrāpēti, trešajam vēl cita vaina. Taču par piecīti pārdevējs iedeva ledusskapi bez mazākās skrambiņas. Kāpēc tā? Vēl piemērs. Aizbraucām ar kaimiņu — sovhoza direktoru — uz Maskavu. Nebija nekāds jaunais cilvēks, bet galvaspilsētā ieradās pirmoreiz. Aizgājām uz restorānu paēst pusdienas. Viņam līdzi tīkliņš ar šādiem tādiem iepirkumiem, kuriem graša vērtība, taču tas jānodod garderobē. Viņš arī nodeva. Paēduši izejam, es gaidu viņu. Tīkliņš viņam gan rokā, bet skatos — šis apmulsis. Jautāju: «Kas noticis?» Bet viņš man atbild: «Ne velti saka, visur tik nauda un nauda.»

Kas tad noticis? Savāc viņš savu tīkliņu, bet garderobiste dod mājienu, sak, dzeramnauda vajadzīga. Viņš jautā — cik? «Cik nav žēl.» Un mans paziņa iegrūž trijnieku. Taču garderobists to paņem, acu nepamirkšķinājis. Eh, atceros savu jaunību! Pirmie komjaunieši, komūna, sestdienas talkas… Par baltu velti tādu darbu veicām, par kuru tagad gan pēc parastā, gan pēc virsstundu tarifa, gan premiālo naudu maksātu. Toties ierāvējus gan lamājām, gan sitām… — Viņš parādīja iespaidīgu dūri, brīdi klusēja, tad noglauda ar visiem pieciem savu pliko pakausi. — Jā, sirdsapziņu saimnieciskajā aprēķinā neiekļausi.

Vai pareizi es ru​nāju? — Un par kaut ko sadrūmis aizdomājās.

Tik skumju viņu nekad nebiju redzējis. Par ko viņš domāja? Par jaunību, kas aizvadīta, spriežot pēc vina vārdiem, grūtā darbā, par tiem gadiem, kuri viņu iedvesmoja līdz šim brīdim, par slimībām, kuras mocīja viņu vecumdienās? Es aizvien gribēju pajautāt Jemeļjanam Zaharovičam, kur viņš guvis ievainojumu kājā. Kara laikā Murzins gulējis hospitālī ar cauršautu plaušu. Varbūt kāju savainojis miera laikā? Interesēties par to pašlaik nebūtu smalkjūtīgi…

Un tomēr es apbrīnoju viņa neizsīkstošo enerģiju. Raugoties viņa varenajā stāvā, nekādi nespēju iedomā​ties, kā Murzins var tik nopietni runāt par iešanu pen​sijā. Iespējams, ka tā ir taktika. Grūti pasacīt.

Man aiz muguras atskanēja durvju blīkšķis, un es ne​gribot pagriezos. Uz sliekšņa stāvēja Ijjins.

— Jūs esat aizņemts, — viņš sacīja, sveiciena vietā pamājis man ar galvu. Atbildēju tāpat. — Nezināju. Ga- ļinas pieņemamajā istabā nav…

— Varbūt vēlāk iegriezīsies, Nikolaj Gordejevič? — kā atvainodamies sacīja Murzins un jautājoši paskatī​jās uz m*ani.

Es piecēlos.

— Neatraušu jūs no darba.

Iļjins ienāca istabā, piestūma krēslu tuvāk galdam un apsēdās bez uzaicinājuma. Neizprotama vara bija galvenajam agronomam pār sovhoza direktoru. Tas manī radīja izbrīnu.

Aizgājis uz man ierādīto kabinetu, pa tālruni palūdzu ienākt pie manis sovhoza komjaunatnes komitejas sek​retāru Ļoņu Puškarjovu.

Uzrautu degunu, cietu matu cekulu, kas paceļas gluži kā vilnis uz galvas, Puškarjovs radīja jautra balamutes iespaidu. Mugurā viņam bija velveta jaka un karavīra bikses, no kā varēja spriest, ka to īpašnieks nesen atgriezies no armijas. Ļoņa runāja izteiktā dialektā, uzsvērdams patskani «o». Droši vien

no Pievolgas. Tā arī bija.

— Esmu no Sormovas apkaimes, — viņš atzinās. — Pēc dienesta vilka uz stepes plašumiem.

Patīk te.

— Vieta vai cilvēki?

— Cilvēki arī normāli.

— Kuru gadu jūs šeit dzīvojat?

— Otru. Bet par sekretāru tikai vienu gadu.

— Vai liela komjauniešu organizācija?

— Krietna sanāks.

— Vai lielu darbu veicat?

Viņš sakārtoja savu čupru.

— Pašam kaut kā neērti sevi lielīt, taču nestrādājam slikti. — Viņš iesmējās. — Ja pats sevi nepalielīsi, kas gan cits lielīs…

— «Komjaunatnes starmetis», pašdarbība?

— Viss, kā nākas.

— Sakiet, Ļoņa, — es dzirdēju, ka Aņa Zaļeska bijusi tautas kontroles grupā? Zināmā mērā viņai bijis tas pats uzdevums, kas «Komjaunatnes starmetim». Pēc jūsu domām — varēja viņai būt kāds konflikts šā iemesla dēļ?

— Kurš gan priecāsies, ja viņu saņems aiz auss un izvilks gaismā?

— Vai ir bijuši kādi konkrēti gadījumi?

— Protams, varēja gadīties. Taču es neesmu dzirdējis neko tamlīdzīgu.

— Varbūt sovhozā tika atklāti rupji pārkāpumi vai kādas nelikumības, kuru atklāšanā būtu piedalījusies Zaļeska?

— Nē taču. Viss tīro sīkumu dēļ. Bija kāds atgadī​jums ar Ribkinu. Maizes dēļ.

— Ar kaimiņieni?

— Aha. Viņas bērnudārzā kopā strādāja. Aņa par audzinātāju, bet Ribkina par pavāri. Jūs aprunājieties ar bērnudārza darbiniekiem. Sis atgadījums tika izska​tīts sanāksmē. Ar to arī izbeidzās …

Lai noskaidrotu šo pārkāpumu līdz galam, izsaucu vēlreiz Zavražnaju, bet pēc tam Ribkinu — Zaļesku kaimi​ņieni, kuras vīrs uz notikuma vietu bija atskrējis tūlīt pēc Zaļeska un Kolomoiceva.

Pirms Marijas Zavražnajas nopratināšanas es rūpīgi pārdomāju gaidāmo sarunu. Šoreiz domāju runāt ar viņu nevis formas tērpā, bet gan civiltērpā. Man likās — pirmajā nopratināšanas reizē viņu ietekmēja arī mans tērps ar zīmotnēm. Patiešām, kautra, jauna sieviete, kas kaunas no sejas defekta un tālāk par Severoozersku izbraukusi tikai šovasar … Draudzenes dīvainā nāve, tenkas, bet nu tevi izsauc galvaspilsētas izmeklētājs formas tērpā ar iespai​dīgu dienesta pakāpi.

Acīmredzot toreiz nebiju ņēmis vērā šo svarīgo psi-, holoģisko faktoru. Reizēm ar cilvēkiem ir vieglāk at-) rast kopēju valodu, ja neuzsver savu stāvokli. Ir gadījies sastapties arī ar pretēju parādību.

Tu esi izsaucis uz nopratināšanu kādu vadošu darbinieku, bet bez atbilstoša kabineta un formas tērpa ar tādu ir grūti uzturēt kontaktu. Uz pieres man taču nav rakstīts, ka esmu justīcijas padomnieks. Tūlīt tu sajūti tādu aizbild- niecisku pretimnākšanu, vadoša darbinieka nepieeja- tnlbu. Bet, tiklīdz tev parādās zīmotnes ar divām zvaigznītēm, — kur gan pazūd sausais, rezervētais tonis, saruna ievirzās citā gultnē — runājam kā līdzīgs ar līdzīgu, kaut arī kā bijis, tā palieku agrākais Čikurovs. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šāds cilvēks savā kabinetā nepiedāvās apmeklētājam apsēsties, nenoskaidrojis viņa dienesta pakāpi. Bet, ja atklāsies, ka apmeklētājs ir daudz zemāka ranga par pašu, viņam būs jāstāv uz savam divām. Turpretī augstākstāvošs biedrs katrā ziņā tiks apsēdināts pašā ērtākajā krēslā, kā arī attiecīgi ap​rūpēts.

Zavražnaja ienāca nedroši — viņa kļuvusi manāmi apaļīgāka. Es piedāvāju viņai novilkt puskažociņu un pakāru uz pakaramā. Pūkaino lakatu viņa atstāja sev uz pleciem, saņemdama galus uz krūtīm.

— Marija Nikanorovna, redz, atkal esmu spiests jūs traucēt.

— Nekas. Laikam jau tā vajag, — viņa nedroši pie​krita.

— Gribu ar jums aprunāties par Aņas Zaļeskas sabiedrisko dzīvi. Viņa, liekas, bijusi tautas kontroles grupā?

— Jā. Mūsu kolektīvs viņu izvirzīja.

— Vai šai sakarā nav bijušas kādas sadursmes jūsu kolektīvā?

— Kā lai jums pasaka… Ar Sofuļu… tas ir, Sofju Iļjiņičnu Ribkinu, mūsu šefpavāri.

— Lūdzu, pastāstiet sīkāk.

— Pie mums notiek maizes taupīšanas kampaņa. Visur laikam tas tiek darīts. Pārtikas atlikumu vākšana un vēl dažādi pasākumi. Šai nolūkā noorganizējām sanāksmi bērnudārzā. Bet reiz Aņa ar biedriem no «Komjaunatnes starmeša» ierosina pārbaudīt mūsu virtuvi. Un noķer Ribkinu, kad viņa gatavojas nest mājās pie​cus klaipus maizes.

— Veselus piecus kukuļus?

— Jā.

— Vai viņai nepietiek maizes no veikala?

— Cūkām. Viņa katru gadu nobaro divus trīs sivēnus pārdošanai, Viņas vīrs ved gaļu uz pilsētu.

Tātad noķēra viņu ar maizi, bet materiālus nodeva tautas kontroles grupai sovhozā. Sofja Iļjinična sāka klaigāt, it kā maizi esot veikalā pirkusi, tikai nepaspējusi aiznest uz mājām .. * — Varbūt patiešām pirkusi?

Zavražnaja papurināja galvu.

— Bet, ja ari nopirkusi, tomēr izdarījusi pārkāpumu. Maize nav domāta cūkām. Mēs tik un tā noskaidrojām veikalā. Ribkina vispār stiepusi no ēdnīcas spaiņiem. Protams, ēdienu atliekas. Viņas lieta tika izskatīta bērnudārza darbinieku sanāksmē. Nākamajā dienā Ribkina ieradās pie vadītājas un uzlika atlūgumu uz galda, gri​bot aiziet pēc pašas vēlēšanās. Vadītāja saka, lūdzu, ja vēlies. Protams, kauns visam kolektīvam. Bet Ribkina apgriež kažoku uz otru pusi. Cerējusi sabiedēt. Pēc tam gandrīz vai pie kājām krita. Vadītājai kļuva viņas žēl. Arī mums pārējiem. Atstājām. No tā laika viņa uz Aņu ieēdās. Satiekoties laipna, bet aiz muguras kā caur sietu izsijāja.

— Kādā nozīmē?

— Visādas tenkas izplatīja.

— Piemēram?

Marija paberzēja pieri, sakārtoja matus uz pieres.

— Par to, kāpēc Aņa aizgājusi strādāt uz bērnudārzu, kaut ari viņai ir agronoma diploms. Visiem stāstīja, it kā Aņa esot meklējusi siltu vietiņu. Baidās, sak, rokas nosmērēt. Bet mūsu darbs varbūt nav vieglāks par agronoma darbu. Liela atbildība. Turklāt no bērna nevar prasīt kā no pieaugušā. Lai kas notiktu, bērns nekad nebūs vainīgs. Tāpēc jau tas ir mazs bērns …

— Kurš darbs ir grūtāks — nudien jautājums ir strīdīgs … Bet tiešu izlēcienu vai draudu no Ribkinas puses nav bijis?

— Nebija jau nekāda iemesla, Aņa ar saviem pienākumiem lieliski tika galā. Viņai tikai piesējās.

— Kā ir, pēc jūsu domām, — vai Ribkina pret viņu izrādīja savas naidīgās attiecības vai ne? — es precizēju.

— Katrā ziņā simpātijas nejuta. Es domāju, pēc notikuma ar maizi. Bet, citiem redzot, kā jau iepriekš sacīju, izturējās pieklājīgi.

— Vai citu konfliktu Zaļeskai nav bijis?

— It kā vairāk nebūtu. Tik maz viņa te nodzīvoja.

— Nav bijis vai jūs nezināt?

— Nebija. Aņa man vienmēr stāstīja …

Ribkinas liecības, kā to varēja sagaidīt, Zaļesku rak​sturoja ne visai pozitīvi. «… Pēc tam kad Zaļeska noorganizēja sapulci, kur mani nokaunināja visa sovhoza priekšā, es pret viņu Jaunu prātu neturēju. Ja līdz šim mēs dzīvojām kā labi kaimiņi, tad tagad viņa pat pārstāja sveicināt.

Viņas vīrs Valerijs Georgijevičs sasveicinājās ar mani un vīru tāpat kā agrāk. Viņš bija kulturālāks nekā viņa. Darbā ar Zaļesku uzturēju normālas attiecības, tāpēc ka personiska rakstura attiecības nedrīkst kaitēt sabiedriskajām.

Atceros, viņa reiz sarīkoja man skandālu bērnu klātbūtnē, it kā es izplatot par viņu tenkas. Bet es nekādas tenkas neesmu izplatījusi. To, ka Kolomoicevs gleznojis viņu savās mājās bez apģērba, ciemā visi zina.

Jautājums. No kā jūs uzzinājāt, ka Kolomoicevs glez​nojis viņu kailu?

Atbilde. Paprasiet jebkuram!

Jautājums. No kura konkrēti to dzirdējāt?

Atbilde. Tagad vairs neatceros.

Jautājums. Kā jūsu vīrs izturējās pret to, ka notikums ar maizi tika apspriests bērnudārza kolektīva sanāksmē?

Atbilde. Protams, nepatika, ka mūsu vārds tika ķen​gāts.

Jautājums. Ko viņš vainoja šai lietā?

Atbilde. Nevienu nevainoja. Bet man aizliedza nest mājās pat atliekas. Iegādājās kombinēto lopbarību.

Jautājums. Kā viņš izturējās pret Zaļesku pēc šī at​gadījuma?

Atbilde. Viņš ir kluss cilvēks. Mušai pāri nenodarīs…

Jautājums. Kur jūs un jūsu vīrs bijāt naktī no astotā uz devīto jūliju?

Atbilde. Svinējām vārda dienu pie vīra radubērna.

Jautājums. Kad atgriezāties mājās?

Atbilde. Pēc pulksten četriem no rīta …»

Pārbaudīju Ribkinas liecības. Patiešām, viņi Zaļeskas slepkavības naktī aizgājusi no viņas vīra radiem pēc pulksten četriem no rīta. Bet par to, ka Aņa pozējusi Kolomoicevam kaila, vispirms nolēmu uzzināt no viņa saimnieces.

Jevdokijas Dmitrijevnas Matjušinas mājiņa likās kā pamesta. Nebija šaubu, ka namam nav saimnieka. Jumts vidū bija ielicis un atgādināja seglus. Sķindeļi laika gaitā nomelnējuši un sabozušies gluži kā vistai vējā spalvas. Lodziņi bija sašķiebušies, bet zedeņu žogam tik vien palicis kā nosaukums: no katrām desmit vabām saglabā​jušās labi ja divas. Taču tās ar uzviju aizstāja dzelkšņi.

To nokaitošie, melnie krūmi sausi čabēja, šūpodamies no vienas puses uz otru.

Krilatojes zāļu sieviņas māiele stāvēja šķērsām zemes gabaliņam, turklāt vēl tā stūrītī. Nevarēja saprast, kur atradās tās fasāde un kur sānu siena. Divi lieveņi, uzcelti pēc neizprotamiem arhitektūras likumiem, pauda divus dažādus stilus: viens — ar saplaisājušiem kokgriezumiem, otrs — uzcirsts pa roku galam, rupji ap​tēsts.

Es uzkāpu uz tā, kurš kādreiz pretendējis uz sādžas lepnumu, loģiski spriezdams, ka tam jāved uz galvena​jām telpām.

Matjušina parādījās uz otra lieveņa. Taču, ieraudzījusi mani, viņa tūlīt aizcirta durvis. Samulsis par viņas uzvedību, kādu brīdi pamīdījos uz vietas, apsvērdams, ko nozīmē šāda uzņemšana, un pārgāju uz lieveni, uz kura bija parādījusies Matjušina. Kautri pieklauvēju. Bet Kolomoiceva saimniece jau aicināja mani iekšā no pirmās ieejas.

— Vai Jevdokiia Dmitrijevna? — es jautāju.

— Tā pati. — Viņa aizdomīgi uz mani paskatījās.

— Atļausiet? — Es uzkāpu uz lieveņa.

— Nāciet iekšā! — viņa ne visai laipni piedāvāja, ielaizdama mani šaurajā priekšnamiņā.

Pie istabas durvīm karājās plāksnīte ar galvaskausu un sakrustotiem kauliem: «Stāvi, augstspriegums! Bīstams dzīvībai!»

Es atgrūdu durvis. Istabā atskanēja melodisks zvans. No stenderes līdz sienai stiepās vads, pie sienas karājās dažādi zvārguļi un zvani — lieli un mazi, tumši, veci un pavisam jauni, niķelēti, ar rakstiem un pavisam gludi. Kolomoicevs acīmredzot ir liels īpatnis ne tikai apģērba un ārējā izskata ziņā.

Viņš dzīvoja pietiekami lielā istabā ar krievu krāsni. Telpa bija gandrīz tukša. Kaktos atradās vairāki audekli, kas uzvilkti uz vienkāršiem rāmjiem. Kas uz tiem attēlots, nevarēja redzēt, tāpēc ka tie visi pagriezti pret sienu. Telpa bija gan vietējās slavenības darbnīca, gan mājoklis: te stāvēja plata gulta, klāta ar pelēku bieza flaneļa segu, apaļais galds un trīs ķebļi.

16!

Mēs izgājām tai cauri otrā istabā. Tā bija mazāka, toties mēbeles te bija dārgākas. Kumode, dīvāniņš, skapis un gulta, klāta ar baltu pārklāju, kuram bija mežģīņu volāni, ar uzbužinātu spilvenu kalnu. Šeit. acīmredzot arī 6-74R varēja ienākt no ielas, tikai pa sētas durvīm. Kāpēc gan saimniece izveda mani cauri īrnieka istabai, es nesapratu.

Apsēdāmies pie galda. Es viņai paskaidroju, ka esmu izmeklētājs no prokuratūras. Viņa manī klausījās, kā likās, ar piesardzību.

Matjušina neatstāja vecas sievas iespaidu. Manā priekšā sēdēja spēcīga, padzīvojusi sieviete ar veselīgu sārtumu vaigos.

Lai ievadītu sarunu, es apjautājos: — Vai netraucē?

— Kas tad?

— Muzikālais pavadījums …

— Man patīk. Citādi dzīvojam kā kapā. Pirms manis Stasiks īrēja tepat pie vieniem, bet tie viņu šīs pašas mūzikas dēļ arī palūdza aiziet.

— Jā, patīkama zvanu spēle. Izrādās — tiklīdz kāds atver durvis, vienmēr sāk zvanīt?

— Vienmēr.

— Un mehānisms nemaz nelūst?

— Atgadās. Taču Stasiks tūlīt salabo.

— Bet kā tad, piemēram, ja jūs atpūšaties, vai ne​traucē?

— Esmu pieradusi. Citreiz pat nedzirdu …

— Tas mēdz atgadīties. Es pie jums, Jevdokija Dmit- rijevna, redz, kādā jautājumā. Vai naktī, kad gāja bojā Zaļeska, jūs atradāties mājās?

Matjušina brīdi padomāja. Acīmredzot viņai bija vajadzīgs laiks, lai pārslēgtos no viena domu gājiena uz otru.

— Protams, mājās. Kur gan citur es varētu būt?

— Vai jūs zinājāt, ka Valerijs Zaļeskis nakšņoja šeļt?

— Protams.

— Jūs to labi atceraties?

— Labi.

— Un līdz cikiem viņš šeit uzturējās?

— Pulksteni neatceros. Es ceļos agri. Saimniekoju pa virtuvi. Ap pulksten astoņiem deviņiem dzirdu — piecēlušies. Nomazgājās abi pagalmā. Vasarā mums sētā pie šķūnīša roku mazgājamais trauks pielikts. Viņi nomazgājās un aizgāja. Kaut ko visu laiku pārrunāja. Bet pēc kāda laiciņa iet garām

kaimiņiene un stāsta — Aņka, bērnudārza audzinātāja, padarījusi sev galu. Es uzreiz pat neapjēdzu, ka tā ir Valerija sieva. Kā tad tā, domāju, pats tikko te bija — un, āre, lūdzu …

— Vai jūs nevarat pastāstīt, kā viņi, tas ir, jūsu īrnieks un Zaļeskis, atnāca iepriekšējā vakarā un ko darīja.

— Kad atnāca, vēl bija gaišs. Protams, jautrā prātā. Nezinu, kā Valerijs, bet Staņislavu es iemācījos atšķirt pat aiz sienas, kad viņš ierāvis. Ar zābakiem tā klau​dzina, ka man pat trauki šķind.

— Tātad viņi atnāca iedzēruši?

— Jā, tā bija.

— Vai stipri?

— Ne jau pārak stipri, Bet sev līdzi acīmredzot atnesa vēl kādu pudeli. Stasiks pieklauvēja un palūdza man vienu glāzi. Viņš saka: «Mēs, Jevdokija Dmitrijevna, mazliet uzdzīvosim, bet lielu troksni netaisīsim,» Es at​bildu, dzeriet, kā saka, veseli, ja naudas nav žēl, taču protieties arī mēru ieturēt!

— Vai bieži viņi šeit dzēra?

— Nevaru teikt, ka bieži, bet gadījās.

— Vai vēl kāds piedalījās vai vienmēr divatā?

— Pāris reižu viņiem līdzi bija tas kinomehāniķis ar tetera raibumiem.

— Cipovs?

— Jā, viņš.

— Bet tai vakarā viņi bija divatā?

— Tikai Stasiks un Valerijs.

— Bet vai Aņa ir bijusi kādreiz pie jums?

— Bija gan.

— Vai iedzēra kopā ar viņiem?

— Vienreiz, kad Stasika bildes rādīja klubā.

— Izstādē?

— Jā. Pēc izstādes Stasiks lika galdā cienastu. Uzaicināja Valeriju ar sievu, Cipovs ieradās ar vienu meiteni no pasta un vē! kāds puisis no rajona. Jauniņš, bet viņu aizvien pr>r Juriju Jurjeviču dēvēja.

Pasēdēja, nosvinēja. Es palīdzēju, pīrāgu izcepu.

— Bet vai mēdza ierasties te Zaļeska viena?

— Iegriezās gan. Stasiks viņas portretu zīmēja.

— Bet vai jūs bijāt klāt?

— Nē. Dzirdu, sarunājas: «Sēdies tā, sēdies šitā!» Ko es maisīšos?

— Kā viņš viņu gleznoja: apģērbā vai bez apģērba?

Matjušina izbrīnījās: — Vai tad var kailu! Kauns taču. To Stasiks nēvarēja atļauties. Protams, apģērbā.

— Labi. Lūdzu, turpiniet par to vakaru.

— Ko lai turpinu?

— Nu, viņi atnesa sev līdzi, Kolomoicevs palūdza jums glāzi. Bet kas notika tālāk?

— Laikam sēdās, lai iedzertu.

— Kāpēc laikam?

— Kam citam būtu vajadzīga glāze?

— Tai vakarā bija negaiss?

— Stiprs lietus gāza.

— Cikos sāka līt, kaut vai aptuveni?

— Ap desmitiem vakarā.

— Un ilgi lija?

— Dievs vien zina. Te spēcīgāk uzdeva, te pierima.

— Tā. Nu, bet Staņislavs un Valerijs?

— Sēdēja pie glāzītes. Par kaut ko strīdējās. Stasiks savas bildes stumdīja …

— Cik ilgi tas turpinājās?

— Nezinu.

— Stundu, divas, trīs?

— Dieva vārds, nezinu. Es aizgāju gulēt.

— Cikos?

— Vēlāk par vienpadsmitiem neeju gulēt.

— Kas notika pēc tam?

— Laikam ātri vien norimās. Tāpēc ka bija pamatīgi iedzēruši.

— Pēc kā jūs tā spriežat?

— Valerijs mocījās visu nakti.

— Pastāstiet, lūdzu, sīkāki — Nakts vidū klauvē pie manām durvīm. Man ir trausls miegs. «Kas tur?» es jautāju. «Tas esmu es, vec- māmiņ Dūņa!» Dzirdu, Valerija balss. Iededzināju uguni. Uzmetu halātu. Skatos, puisim nav vairs cilvēka izskata. Zaļš, acīs asaras, viss vienos sviedros. Vēderu saķēris. Jautāju, kas tev lēcies. Bet viņš saka: «Mirstu, glābiet!» Pati redzu, ka viņam, nabadziņam, vēderā iemetušies krampji. Nelaba dūša moka.

Atradās man viens blašķītis ar zāļu uzlējumu, es viņam ielēju. Nepaspēja viņš iedzert, kā klupšus krišus metās ārā. Dīrāja āzi. Tātad zālītes bija iedarbojušās.

— Cikos tas notika?

— Pulkstenī nepaskatījos. Laikam jau pēc pusnakts tas atgadījās.

— Bet lietus vēl lija?

— Rādās, ka lija. Viņš no āra atgriezās slapjš.

— Kas notika tālāk?

— Nomierinājās. Likās atkal gulēt. Es ari aizmigu.

— Vairāk viņš jūs netraucējā?

— Nē. Labas zālītes, tās gan iztīra, gan nostiprina.., — Skaidrs. Bet kā viņi izvietojās Kolomoiceva istabā, tur taču tikai viena gulta?

— Stasiks gulēja uz grīdas. Kā zaldāts — vateni zem galvas, ar žaketi apsedzies. Ko tur daudz, bija taču va​sara, silts laiciņš. Kaut arī negaiss ārdījās, tomēr tvei​cīgi …

— Vai pirms šī atgadījuma Zaļeskis kādreiz bija palicis nakšņot pie jums?

— Gadījās.

— Vai viņi ar Staņislavu stipri dzēra?

Matjušina nopūtās.

— Grēkoja gan. Es aizvien Stasiku bāru, ka labu galu neņemsiet ar to šņabi. Jauni vēl esat, veselība jāsargā. Bez tam tādu naudu tā vella dzira maksā, bet viņš aizvien tik atmet ar roku. Pēc tam apķersies — bet būs par vēlu. No mašīnas jau noņēma, par atslēdznieku ielika. Stabam virsū uzbrauca. Labi vēl, ka pats nedabūja ciest. Tā taču var cilvēku nosist vai sakropļot sevi. Bet cik spējīgs puisis viņš ir! . ..

— Vai agrāk kādam no viņiem — Valerijam vai Sta​ņislavam — ir bijis tik slikti?

— Valerijam gadījās, viņš ir vājāks par Stasiku. Manējam tas viss ir bijis nebijis, kaut arī dzer visu, kas pie rokas pagadās…

— Ko konkrēti?

Matjušina apmulsa.

— Viņš nav izvēlīgs puisis. Ja jālāpa paģiras, gramstās, gramstās pa māju, protams, kad naudas nav iedzeršanai. Reiz man zāles kompresēm pret radikulītu iztempa … Jā, jā. Gaišas tādas un ož pēc šņabīša.

Es tās biju sev pagatavojusi. Ar šņabīti. Galvenais, tikko es tās redzēju, skatos, Stasiks grozās, grozās man riņķī un piepeši savā istabā apklust. Es pieeju pie bufetes, bet manu zālīšu vairs nav. Nobijos,

domāju, puisis mirst nost. Tās taču domātas ārīgai lietošanai. Es — pie viņa. Bet viņš guļ, nu, ka tev saku, — tīrais mironis. Arī pudelīte uz grīdas nomesta. Ķēros viņu kratīt, bet viņš, ko tu neteiksi, smaida gluži kā mazs bērns un saka: «Dieviete mana, tevis dēļ kaut vai ugunī, kaut ūdenī…» Domāju, būs sācis murgot, puisim gals klāt.., Es viņam par varītēm leju caurejas zāles. Zobus sakož, nedzer. Es tā un šitā. Sak, Stasik, dēliņ, pažēlo večiņu, ja kas atgadīsies, visu mūžu sevi lādēšu. Nē. Atvaira inani ar roku… — Jevdokija Dmitrijevna nopūtās.

— Kā tad beidzās? — es ziņkāri jautāju.

— Nekas. Nogulēja stundas desmit. Piecēlās svaigs kā gurķītis.

— Un nekādu seku? — Es smaidīju.

— It kā ne. Tiesa, sāka žēloties, ka mati, sak, krītot laukā . .. Bet varbūt viņam tas iedzimts?

Nezinu. Tikai pēc šī gadījuma zāles, ko lietoju pati, glabāju aiz at​slēgas …

— Vēl viens jautājums. Zaļeskim bija nelaba dūša. Bet ko darīja Staņislavs šai laikā? Varbūt palīdzēja draugam tikt vaļā no nelabuma?

— Nē! Gulēja kā pelīte. Saritinājās kamolā uz grīdas un ne skaņas. Iedzēris viņš sākumā gan krāc. Bet pēc tam — ne skaņas.

— Skaidrs. — Es pamāju. Man atlika noskaidrot pēdējo jautājumu. — Jevdokija Dmitrijevna, runā, ka Valerijs nesen esot bijis Krilatojē.

— Dzirdēju, dzirdēju. — Matjušina māja ar galvu.

— Vai pie jums bija iegriezies?

— Nē.., Atbrauca, apmeklēja kapiņu un tūlīt aiz​brauca … Stasiks man stāstīja.

— Tātad nekādu darīšanu Zaļeskim šeit nebija?

— Nezinu. — Viņa uzmanīgi paskatījās uz mani. — Jūs Stasikam paprasiet…

Mēs pabeidzām visas formalitātes, es atvadījos un aizgāju …

— Igor Andrejevič, no jums pienākas… — Večuks priecīgs sagaidīja, kad atgriezos mājās, un pasniedza man vēstuli.

Vaļā vēstuli atvēru savā istabā.

«Mīļo Igor! Beidzot es uzdrošinājos satikties ar vīru. Saruna iznāca smaga. Nesākšu aprakstīt detaļās, Tev tas, jādomā, nebūtu patīkami. Starp citu, viens no viņa argumentiem: šķiršanās varot atsaukties uz viņa dienesta karjeru. Tomēr viņš apsolījās padomāt. Tas jau ir labi. Uzskatu, ka lieta iekustināta. Agrāk es nevarēju ne ieminēties par to. Mēs norunājām, ka šinīs dienās viņš ļfie- zvanīs.

Gribot aprunāties ar advokātu, kā labāk noformēt dokumentus. Kad viss būs cauri, es Tev došu ziņu.

Dzīvoju klusi: darbs, Innokentijs. Viņš briesmīgi slinks uz mācīšanos. Saņēma «štoku» zīmēšanā.

Viņam nezin kāpēc ir dīvaina psiholoģija: no trijnieka baidās vairāk nekā no vieninieka. Innokentijam vieninieks skaitās kaut kas oriģināls un neizprotams. Aizliedzu viņam trīs dienas skatīties televizoru, taču vecmāmiņas mīkstā sirds līdz pamatiem sagrauj visu manu pedagoģisko darbību. Vēl vairāk, galvenais viņa arguments skan: «Bet tētis man būtu atļāvis …»

Tu savā vēstulē jautā par Dikiju. Viņš ir vesels, sprigans un bezrūpīgs. Par savu suņa dzīvi nesūdzas.

Viņam uzradusies simpātija. Kaimiņiem vienu stāvu zemāk ir klēpja sunītis. Burvīgs radījums. Nabaga Dikijs nesaprot, ka klēpja sunītis viņam nepavisam nav pāris…

Ko lai vēl rakstu par savu dzīvi? Vienam no manu kleitu modeļiem tika piešķirta kvalitātes zīme.

Dabūju prēmiju.

Apmeklēju franču dziesmu koncertu. Ansamblis «Me- nestreli» no Parīzes. Esmu sajūsmā.

Kaut arī līdz Jaunajam gadam laika vēl diezgan, paziņo, vai būsi pa svētkiem Maskavā. Sie ir mani vis​mīļākie svētki. Vai tiešām vajadzēs tos sagaidīt vienai? Ar skūpstu, Nadja.»

Beidzot ledus sakustējies. Drīzā laikā mēs abi varēsim savu dzīvi iekārtot kā visi normāli ļaudis.

Dzimtsarakstu birojs, kāzas… Ak dievs, cik daudz notikumu, cik pārmaiņu un metamorfožu būs jāpiedzīvo.

Labi, to pārdzīvosim. Taču tālāk sekos galvenais. Viņa ar dēlu pārcelsies dzīvot pie manis. Noteikti ar dēlu un pie manis. Nevaru taču es pārcelties pie viņiem uz divistabu dzīvokli, kur mitinās vēl māte (sievasmāte) un brālis (liekas, sievasbrālis), Mans vienistabas dzīvoklis arī par mazu trijiem. Ko lai es iesāku! Drīz vien — četriem. Citādi nevaru ne iedomāties… Vispār problēma nav no vieglajām. Vajadzēs uzreiz gādāt divu vai trīsis- tabu dzīvokli. Cik daudz tas prasīs laika, viens dievs to zina. Arī naudas …

Nekad netiku domājis par to, ka pastāv krājkases. Tās manā uztverē bija domātas tikai citiem. Kad pirms pieciem gadiem iznira jautājums par iemaksu dzīvokļu kooperatīvā, es pirmoreiz iedomājos, ka «glabāt naudu izdevīgi, droši un ērti» nemāku. Vajadzēja pārvarēt savu lepnumu un braukt ar pazemīgu lūgumu pie vecākiem uz Skopinu. Māte iedeva man vajadzīgo summu, kaut arī viņu abu pensija bija divreiz mazāka par manu algu…

Parādu atdevu minimāli īsā laikā (kaut arī vecāki bija ar mieru gaidīt), jo tas mocīja manu sirdsapziņu. Toreiz atrisinājis dzīvokļa problēmu, atkal izdzēsu krājkasi no atmiņas … Tagad atkal rodas vajadzība pēc tās …

Cik pelna Nadja, vai viņai ir kādi ietaupījumi, es nekad neesmu interesējies. Pēc manām domām, vīrietim sieva jānodrošina pilnībā.

Vai tad tiešām atkal būs jābrauc pie vecākiem un pazemīgi jālūdzas? Lai kā nerēķinātu, ar saviem resursiem nevarēs tikt cauri.

Un vēl. Vai Nadja patiks vecākiem? Pēc visiem viņu mēģinājumiem apprecināt mani ierasties pie vecākiem ar sievu, kas nocelta otram vīram, turklāt vēl ar bērnu… Manējie droši vien sapratīs, bet pilsētiņā sāks klīst da​žādas tenkas.

Es pasmīnēju: atradis gan par ko domāt un uztraukties! Jādzīvo man, nevis šiem tēvočiem. Kāda man galu galā daļa par Skopinas tenkām?

Turklāt nevar vēl zināt, vai Nadjai iepatiksies mani tuvinieki … Vienkārši ļautiņi, varētu sacīt, laucinieki, kaut arī tēvs pusmūžu nostrādājis fabrikā. Taču visa mūsu sadzīve gluži kā zemniekiem: sava mājiņa, neliels dārziņš, no kura vecāki iemanījušies apgādāt ģimeni ar augļiem un saknēm. Turēja putnus un govi. Tiesa, govi pārdeva pirms gadiem sešiem: vecīšiem kļuva par grūtu to ap​kopt.

Nadja dzimusi Maskavā. Mana nākamā sievasmāte algotu darbu nekad nav strādājusi. Atraitnēs palikusi nesen, saņēma pēc vīra nāves pensiju. Viņš bijis parfimērijas fabrikas direktors. Nadjas brālis tagad strādā tai pašā fabrikā par inženieri.

Pati Nadja ir vadošais speciālists Modeļu namā.

Tomēr man likās, ar māti un tēvu viņa sapratīsies. Vai varēs sadzīvot kā cimds ar roku — nezinu, bet spēs cienīt viens otru. Mēs taču dzīvosim Maskavā, viņi — Slapina. Vasarā — mana mīļā Rjazaņas puse.

Innokentijam augļi un dārzeņi.

Innokentijs… Pats neizprotamākais jautājums. Ar Nadju mums attiecības it kā būtu skaidras un saprotamas, Taču viņš pagaidām man bija svešs, turpretī ļoti tuvs viņai. Tuvāks par jebkuru šai pasaulē.

Zinot par viņa lielo mīlestību pret tēvu — tā droši vien liela ir tāpēc, ka tēvs nedzīvo ar viņiem kopā, — ir grūti rēķināties ar viegli iegūstamu draudzību. Vispār iepriekš paredzēt visas mūsu kopdzīves nianses nav iespējams.

Mani mierināja vienīgi Serafimas Karpovnas piemērs. Viņa taču spēja iemīlēt trīs svešus bērnus.

Par to, ka audžubērni mīlēja vecāko leitnanti un godāja gluži kā savu māti, man pilnu galvu piestāstīja novada pārvaldes Iekšlietu daļas priekšniecība un viņas darbabiedri. Bet vai man būs tik vēlīga un laba sirds kā Iščenko? Vai es spēšu pārvarēt to, ka viņš ir «svešs»? Un i vai spēs to izdarīt Innokentijs?

Atminēt to pašlaik nav iespējams. Labāk par to nedomāt. Dzīve parādīs, Pacentīšos, lai mēs visi trīs varētu saglabāt paši sevi, bet vienlaikus būtu vajadzīgi cits citam.

Zaļeskis uz nopratināšanu Krilatojē neatbrauca. Pienāca tikai telegramma no Odesas, ka viņš atrodas slim​nīcā, neiroloģiskajā nodaļā. Telegramma bija apstiprināta ar galvenā ārsta parakstu.

Pēc mana lūguma, biedri no Odesas prokuratūras pār​baudīja šo faktu.

Patiešām Valerijs atradās slimnīcā — diagnoze: «Nervu sistēmas pavājināšanās psihiskas traumas rezultātā.»

Pa to laiku es iepazinos ar Aņas Zaļeskas darbību tautas kontroles grupā, ar viņas pienākumiem, kā arī cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ varēja būt apvainojušies uz viņu. Mēs abi ar Iščenko nonācām pie slēdziena, ka slepkavība šī iemesla dēļ nav varējusi notikt. Vēl vairāk — Murzins, pēc mana lūguma, izdarīja rūpīgu revīziju tajos viņas saimniecības iecirkņos, kuros bijusi iesaistīta Zaļeska.

Izņemot sīkas nesaskaņas un nolaidību, kas atgadījās vai nu mūžīgās steigas, vai darbinieku neprasmes dēļ, nekas nopietnāks netika atklāts. Vispār man nebija kur pieķerties. Pašai Ribkinai, kaut arī viņai ir asa mēle, pēc visām ziņām nekāds sakars ar traģiskajiem notikumiem netika konstatēts, bet viņas vīrs patiešām ir kluss, godīgs un vienkāršs cilvēks. Arī laulātā pāra alibi bija ļoti ticams.

Vēl palika divas versijas: nepabeigta divkāršā pašnāvība un ar iepriekšēju nodomu izdarīta slepkavība.

Kurš varēja atrasties tuvās attiecībās ar Aņu? Pirmām kārtām aizdomas krita uz IJjinu. Daudz pavedienu vedināja uz šo slēdzienu. Viņa mīlestība pret Zaļesku, izturēšanās studiju gados institūtā un pēc tam, kad viņš ieradās aizstāvēt kandidāta disertāciju Višegodskā. Vēl mani stipri mulsināja viņa tikšanās ar Zaļesku Severoozerskas kafejnīcā.

Varbūt, vīlusies vīrā, Aņa tomēr nolēma veltīt savu dzīvi Iļjinam? Taču pārāk stipras bija saites ar Valeriju: Serjoža, vīra mīlestība, bailes nodarīt viņiem pāri, iespējams, morāli satriekt, vīru ar savu aiziešanu … Un vienīgo izeju Aņa un Iļjins redz viņu abu aiziešanā no dzīves. Nonāvējis Aņu, Nikolajs nekādi nespēj rast sevī spēku, lai izdarītu pašnāvību. Bet atklāt patiesību baidās, tāpēc ka izmeklētājs tam varētu nenoticēt. Viens ir nonāvēt ar piekrišanu, pavisam cits kas — nonāvēt ļaunprātīgi, mantkārīgos nolūkos.

Ja šī neticamā versija ir pareiza — bet patiesībā reizēm mēdz būt tik neticama, ka grūti pat to iedomāties, — un ja Iļjins līdz šim brīdim savu noslēpumu nevienam nav atklājis, tad panākt no viņa atzīšanos būs grūti, Katrā ziņā bez nopietniem pierādījumiem tas pagaidām liekas neiespējami. Tik ļoti noslēgts un stūrgalvīgs ir šis Iļjins savos centienos.

Nekādu nopietnu pierādījumu man pret viņu nebija, bet uzsākt sarunu aci pret aci, pazīstot viņa dabu, no​zīmētu velti tērēt laiku.

Nezinu, vai Ujins pakļaujas depresijai vai ne, taču Aņa Zaļeska, spriežot pēc viņas vīra liecībām, reiz jau savā mūžā bija domājusi par pašnāvību. Pēc tēva nāves…

Iespējams, ka viņas pēdējās vēstulēs, kuras viņa rakstīja krustmātei vai draudzenēm (ja viņai tādas bija), atradīsies kāda doma, detaļa vai frāze, kas raksturotu viņas nemieru? Es palūdzu Serafimu Karpovnu, lai viņa pastrādā šai virzienā.

Man ļoti gribētos noskaidrot precīzāk, cik tuvas attiecības bijušas nelaiķei ar Kolomoicevu.

Valodas, kas klīda ciemā par to, ka viņš gleznojis Aņu kailu, man pastāstīja arī vecākā leitnante Iščenko.

Ir taču zināmi gadījumi, kad sekretāres iemīlas savos priekšniekos (un otrādi), bet modelis kļūst par mākslinieka sievu …

Taču, pirms es atkārtoti izsaucu viņu uz nopratināšanu; uzzināju interesantu jaunumu. To atklāja Serafima Karpovna. Izrādās, ka Kolomoicevs nepavisam nav autodidakts. Viņš esot mācījies kādā mākslas skolā, tikai nav to pabeidzis. Ticis atskaitīts par sistemātiskiem kavējumiem (tā skolas vadība nosauca viņa dzeršanas reizes), līdz ar to par nesekmību.

Sovhozā viņš dabūjis iesauku — «Kārpa». Es par to tiku domājis. Kāpēc tieši tā? Tā varēja rasties, ja viņam uz sejas, kakla vai rokām būtu kāda kārpa vai dzimum​zīme. Taču nekā tamlīdzīga Kolomoicevam nebija. Tas nozīmē, tā viņš palamu bija dabūjis kāda cita iemesla dēļ. Visdrīzāk tāpēc, ka netika lāgā ieredzēts.

Man stāstīja, ka pret darbu viņš diezgan kūtrs, cenšas izvairīties no jebkurām virsstundām, kaut arī tās tiek labi apmaksātas. Bet, kad pārcēla par atslēdznieku pēc šofera tiesību zaudēšanas, tad jau pavisam

palaidās slinkumā. Saņem visniecīgākos grašus (no izpeļņas), bet tik un tā žūpo — nez kur ņem naudu pastāvīgai iedzeršanai? Arī aizdomīgi.

Vārdu sakot, kad viņš atkal ieradās uz nopratināšanu ar savu mūžīgo pīpi, labi kopto vaigubārdu un nospodrinātajos zābakos, zināmais romantiskās noslēpumainības oreols, kas pievērsa manu uzmanību pirmo reizi, pavisam izzuda.

— Staņislav, vai jūs gleznojāt Zaļeskas portretu? — es viņam bez aplinkiem jautāju.

— Gleznoju, — viņš atbildēja, cienīgi sūkdams nodzi​sušo pīpi.

— Pēc atmiņas vai no modeļa?

— No modeļa, bet es to nepabeidzu.

— Kāpēc?

— Neiznāca tas, ko gribēju. Tas bija iecerēts kā krievu madonnas portrets. Es to biju iztēlojies ziemas apgaismojumā. Mēģiniet iedomāties, jauna sieviete ar īsti slā- visku seju, ar mazu bērnu rokās uz loga fona — liela loga, bez aizkariem. Bet aizmugurē — tālē gaistoša sniegotā stepe ar zilganām pusēnām, tālumā vientuļš koks… Nu, vai vasarā iespējams kaut ko tādu uzgleznot? Gribēju gleznot par jaunu ziemā… — Viņš nopūtās. — Lai​kam nebija lemts …

— Vai pie jums nav saglabājies portrets?

— Nepabeigtais?

— Jā.

— Saglabājies gan.

— Vai jūs nevarat parādīt?

Kolomoicevs nolieca uz sāniem galvu un acumirkli iegrima domās.

— Vispār mums, māksliniekiem, nav pieņemts atklāt virtuvi… Taču ja jūs uzstājat…

— Gribētos uzmest aci.

— Ko lai dara, ja jums ir laiks, es aiziešu un atne​sīšu. — Viņš sirsnīgi pasmaidīja.

Uz māju viņš aizskrēja diezgan ātri. Bet, kad bija atnesis un nolicis uz galda laikrakstā ietīto rāmi, man šķita, ka no Staņislava viegli uzvēdīja pēc alkohola. Vai tiešām paspējis pa šo brītiņu ieraut? Laikam tikai izlokās… Uz jautājumiem Kolomoicevs atbildēja stingri.

— Jūs pagrieziet pret logu, būs labāk redzams! — viņš ieteica, kad es sāku aplūkot nepabeigto gleznu.

Kolomoicevs bija paguvis pietiekami detalizēti uzgleznot seju. Kails, garš kakls, pleci un krūtis tikai ieskicēti ar zīmuli.

— Vai to jūs piedomājāt klāt? — rādīdams uz torsa kontūrām, es jautāju.

— Kāpēc, — viņš nopietni sacīja. — No modeļa.,.

— Izrādās, ka Zaļeska pozējusi kaila?

— Līdz jostasvietai, — viņš pamāja, — Kā gan viņa tam piekrita?

Kolomoicevs pasūkāja pīpes iemuti.

— Sākumā kautrējās, negribēja. Tolaik rādīja filmu «Bet rītausmas šeit klusas». Redzējāt?

— Nē.

— Tur ir aina, kur meitenes pirtī mazgājas. Valerijs viņu pārliecināja. Jo mēs, mākslinieki, vispirms redzam skaistumu un tikai to, nevis rupjo natūru …

— Tātad Zaļeskis zināja to, ka Aņa jums pozē?

— Protams. Gleznas ieceri mēs apspriedām ar viņu kopā. Atcerieties visas itāliešu madonnas — Botičelli, Rafaelu, Leonardo da Vinči, uzreiz redzams, ka tās ir dienvidu sievietes. Peizāžs, interjers.

Turpretī krievu madonnai katrā ziņā jābūt ziemeļu sievietei. Kad es gleznoju, tā vien jutu — nav tas, kas vajadzīgs. Tāpēc arī atliku uz ziemu. Jo vairāk — Aņa ar bērnu uz ro​kām izskatītos ļoti efektīgi.

— Kad jūs pārtraucāt darbu pie portreta?

— Sen. Jūnija sākumā. Varbūt pat maija beigās…

— Vai drīkstu pagaidām paturēt to pie sevis? — es jautāju, ietīdams ķīļrāmi laikrakstā.

— Vispār es gribēja to pabeigt… — Viņš apklusa. Bet, uztvēris manu jautājošo skatienu, paskaidroja: — Valerijs lūdza.

— Kad? — Pēdējo reizi, — viņš vienkārši atbildēja.

Tā mēs nemanot nonācām pie jautājuma, kuru es gribēju uzdot, taču aizvien vilcinājos, apsvērdams, kā to labāk izdarīt.

— Kāpēc viņš bija atbraucis? — es jautāju it kā ne​viļus.

— Ne jau kaķi apglabājis, — Kolomoicevs dusmīgi atbildēja. — Piemineklis jāuzstāda. Vai tad šeit ko jēdzīgu var pasūtīt? Haltūra! Strādāju pie skicēm … Gribētos kaut ko lirisku, taču lai cauri pavīdētu arī pret​runa, kas būtībā arī ir traģēdija. — Viņš brīdi klusēja.

— Gan dzīvē, gan mākslā.

— Zaļeskim nebija nekādu citu darīšanu? — uzdevu viņam to pašu jautājumu, ko Matjušinai.

— Apspriedām, kur varētu izveidot kārtīgu pieminekli, kad būs gatava skice … Laikam vajadzēs man pašam apgūt šo tehniku …

— Manuprāt, — es iestarpināju, — jābūt speciāli iz​glītotam. Vismaz iemaņām jābūt.

— Esmu ar to nodarbojies. Jāatceras tikai. Jāizkaļ divas trīs nelielas lietiņas. Man ir pienākums iemūžināt Aņas piemiņu …

Viņš bija ar mieru uz laiku atstāt man nepabeigto Zaļeskas portretu. Es sastādīju nopratināšanas protokolu. Šoreiz bija vieglāk pierakstīt Kolomoiceva liecības. Biju iemanījies labāk uztvert viņa neciešamo šļupstošo dikciju. Kad Kolomoicevs lasīja protokolu, es vēlreiz uzmanīgi nopētīju viņu. Taču ne uz sejas, ne uz rokām nevarēju saskatīt nevienu kārpiņu. Pat dzimumzīmīti ne. Nez kāpēc pielipusi tāda nejauka iesauka?

Pēc Jašina slēdziena tālākā izmeklēšanas gaitā bija jābūt gatavam uz pārsteigumiem.

Nākamais pārsteigums bija klāt — tas pienāca no Tiesu ekspertīzes institūta, kuru es apmeklēju īsi pirms pēdējās aizbraukšanas no Maskavas.

Slēdziens bija šāds: «KPFSR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs justīcijas padomnieks I. Čikurovs iesūtījis izmeklēšanai skolas burtnīcas vākus ar vienu līnijotu dubultlapu — Ļeņingradas apgabala Kamenogorskas papīra fabrikas ra​žojums, VVST 12063—1>6, artikuls 1080. Ekspertīzei uz​dots jautājums: Vai nav atrodams uz vāka vai dubultlapas kāda teksta nospiedums, kas palicis, rakstot uz citām lapam?

Pēc vāka un dubultlapas izmeklēšanas ar četru objektīvu reduktoru esam nākuši pie šāda slēdziena: līniju burtnīcas dubultlapas pirmajā lappusē atrasti iespiedumi, kurus acīmredzot atstājis teksts, kas rakstīts uz cita virsū uzlikta papīra. Pēc iespiedumu rakstura var pieņemt, ka rakstīts ar zīmuli vai lodīšu pildspalvu, jo uzspiediens ir gandrīz vai vienmērīgs, ko nevar novē​rot, rakstot ar spalvaskātu.

Ekspertiem izdevās atjaunot tekstu: «Mans mīļais! Es mīlēju Tevi tā, kā nevienu nekad netiku mīlējusi. Iemīlēju no mūsu pirmās tikšanās dienas. Taču Tu savas jūtas neatklāji uzreiz. Toreiz es nesapratu, ka Tev vajadzīgs laiks, un šaubījos par Tevi, tāpēc ka Tu sacīji — tiesa, tas bija jokojot —, ka ne​precēšoties ar mani. Laikam gan …»

Uz pārējām līniju burtnīcas dubultlapas lappusēm un uz vāka nekādas pēdas un iespiedumi, kuri liecinātu, ka papīra virsma saskārusies ar citu papīru, uz kura bija rakstīta vēstule, netika konstatēti…»

Jebkuram cilvēkam ir skaidrs, ka tam jābūt Zaļeskas pirmsnāves vēstules uzmetumam.

«Mans mīļais! Es mīlēju Tevi tā, kā nevienu nekad nebiju mīlējusi. Taču Tu kopš mūsu pirmās tikšanās dienas savas jūtas esi turējis it kā iegrožotas. Toreiz es vēl nesapratu, ka Tev grūti atklāt savu

sirdi līdz galam. Tu šaubījies par mani, bet es šaubījos par Tevi. Tu reizēm mēdzi sacīt — nezinu, varbūt pa jokam —, ka mani neprecēšot. Taču es ticēju, ka būsim kopā, jo mīlēju…»

Vispirms vajadzēja noskaidrot, kādā veidā teksta pēdas nokļuvušas tieši uz dubultlapas pirmās lappuses.

Visdrīzāk bijis tā — Zajeska atvērusi burtnīcu un sākusi rakstīt, kā to būtu darījusi mācību stundā, — no pirmās rindiņas. Bet nezināmu iemeslu dēj uzrakstītais viņai nav paticis. Viņa lapu izrāvusi un saplēsusi. Līdz ar to, dabiski, izkritusi arī pēdējā lapa. , Tādējādi manās rokās nokļuva OTRĀ un PRIEKŠPĒ​DĒJA lapa.

No jauna ķeroties pie vēstules, viņa isāka darboties saprātīgāk: dubultlapu izrāva no VIDUS. Tādējādi galīgais rezultāts līdz mums nonāca nevis uz vienu otrā IELIKTAJAM, bet gan uz vienu virs otras SALIKTAJAM lapām.

Vēl vairāk, viņa to rakstīja, nolikusi burtnīcu malā. Ar to arī izskaidrojams fakts, ka uz citām dubultlapām un uz vāka iespiedumi nebija atrodami.

Atlika tikai nožēlot, ka Zajeska nebija palikusi zem lapām burtnīcu. Tādā gadījumā varētu noskaidrot, vai nav bijis vēl kāds uzmetums.

Kāpēc vēl? Pilnā burtnīcā pavisam ir sešas dubultlapas. Cik mums zināms, trīs tika izlietotas pēdējam variantam. Viena tika sabojāta, otra — palikusi vākos. Kopā piecas. Sestās lapas liktenis mums nav zināms. Nav izslēgts, ka tā izlietota agrāk un ar šo notikumu tai nav nekāda sakara …

Dabūju krietni noņemties, pirms restaurēju Zaļeskas darbības ainu. Saplēsu un pierakstīju vairākas burtnī​cas, kamēr atradu vissaprātīgāko un vienkāršāko iz​skaidrojumu.

Tātad Aņa rakstīja vēstuli, visu rūpīgi apdomādama un analizēdama. Nekādā ziņā tas netika darīts steigā. Viņai laika bijis diezgan.

Turklāt ekspertu atšifrētajā teksta uzmetumā nebija svītrojumu.

Iespējams, ka starp pirmo un pēdējo variantu bija pagājis kāds laika sprīdis. Varbūt stundas, bet varbūt arī dienas. Viņa šaubījusies — rakstīt vai nerakstīt? Vai arī apdomājusi, kā labāk sacerēt vēstuli?

Tas arī sva​rīgi.

Ja runājam par vēstules stilu, otrais teksts lr enerģiskāks, pabeigtāks. Uzrakstīts arī bez svītrojumiem, kas liecina par autora apņēmību, par viņa emocionālo no​skaņojumu.

Tātad pirmsnāves vēstule ir zināmu pārdomu un šaubu auglis, nevis afekta stāvoklī izdarīts izmisuma akts… Iznāk, ka naktī no astotā uz devīto jūliju notikušais ga​tavots jau agrāk.

Bet kas to darījis? Kas bijis otrs cilvēks? Līdzdalībnieks? Vai slepkava? Kas viņš ir? Tieši šiem jautāju​miem arī veltīju visu savu darbību.

Burtiski, tūlīt pēc ekspertīzes slēdziena saņemšanas atklājās vēl viens liecinieks ar interesantām ziņām. Tā kā tes bija nepilngadīgs — mācījās trešajā klasē —, tad viņu nopratināju klases audzinātājas klātbūtnē.

Lūk, nopratināšanas protokols.

«Pirms nopratināšanas klāt pieaicinātajai klases audzinātājai G. Sulcei tika izskaidrotas viņas tiesības un pie​nākumi, kas paredzēti KPFSR Kriminālkodeksa 159. pantā.

Saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksa 159. par.ta 3. punktu B. Kižentajevam tika izskaidrota nepiecieša​mība patiesi izstāstīt visu, kas vi?jam zināms šai lietā.

Liecinieks stāstīja: «Astotajā jūlijā, sestdienas vakarā es atgriezos mājās no drauga Vaļeras Pimkina, pie kura skatījos televīzijas daudzsēriju filmu «Viņa augstības adjutants», jo mūsu televizors nedarbojās.

Iedams gar Zaļeska sētu, es pamanīju, ka malējā Ingā pa kreisi deg gaisma. Pa logu bija redzams vīrietis. Viņš sēdēja pie galda vējjakā un platmalē. Seju saskatīt ne​spēju, jo lija lietus un es gāju ātri.»

Klases audzinātājas G. Šulces jautājums: — Bolot, bet kā tu atšķir platmali no citām galvas​segām?

Liecinieka Kižcntajeva Dolota atbilde: — Platmalei augsts vidus un platas malas. Mans tētis tādu nēsā vasarā. Visa vienos caurumiņos.

Bet na​ģenei ir nags. Es tās atšķiru labi.

Klases audzinātājas G. Šulces jautājums: — Bolot, ar ko atšķiras vējjaka no cita apģērba?

Liecinieka Kižentajeva BoJota atbilde: — Vēj jakai mēdz būt rāvējslēdzējs un maza apkaklīte. Man ir vējjaka no boloņas auduma.

Vecmāmiņa it- veda no Kokčetavas. Bet mētelim ir pogas.

Klases audzinātājas G. Šulces jautājums: — Bolot, vai tu labi redzēji sēdošā seju?

Liecinieka Kižentajeva Bolota atbilde: — Nē, seju es nemaz neredzēju. Viņš bija pieliecis galvu, tā ka es zem platmales nevarēju saskatīt, kas sē​dēja.

Klases audzinātājas G. Šulces jautājums: — Saki, Bolot, — vai tu esi redzējis kādu nākam cie krustmātes Aņas vējjakā un tādā platmalē?

So klases audzinātājas G. Sulces jautājumu izmeklētājs, pamatojoties uz KPFSR Kriminālkodeksa 159. panta 3. daļu, tika noraidījis.

Protokols uzrakstīts pēc maniem vārdiem, un izmek​lētājs to nolasīja balsī.

«Tiesības izteikt piezīmes, kuras var ierakstīt proto​kolā, rnan ir izskaidrotas. Kižentajevs.»»

Tzdevās noskaidrot, ka taJ vakarā pa sistēmu '<OrhT !a» Maskava rādījusi filmu «Viņa augstības adjutants». Pirmo sēriju. Tā beidzās bez ceturkšņa vienpadsmitos. Nākamajā dienā, devītajā jūlijā, Bolota tēvs uzaicināja pie sevis Cipovu (kinomehāniķis orientējās ne tikai kino, bet arī radioaparatūrā), kurš nomainīja televizorā izdegušo lampu, tā ka pārējās sērijas zēns varēja skatīties mājās, Tātad sēdošo cilvēku Zaļesku mājā (malējais logs pa kreisi — tā bija virtuve — priekštelpa) viņš varēja redzēt tikai astotajā jūlijā — slepkavības dienā.

Kas attiecas uz platmali — arī varēja ticēt.

Pirmoreiz apskatot notikuma vietu, pie Zaļeskiem es atradu vecu Valerija vasaras platmali no itāliešu (ta, liekas, tos sauc) salmiem.

Bet pulksten vienpadsmitos viņš atradās pie Kolomoi​ceva.

Otrkārt, šādas platmales nēsāja ne viens vien sovhoza darbinieks.

Kad dzirdēju Bolota liecības, acu priekšā man stāvēja Iļjins. Mūžīgi ādas jaVā. Rāvējslēdzēji tai bija uz visam kabatām un vidū. Liecinieks nezin kāpēc pieminēja rāvējslēdzējus. No otras puses, rāvējslēdzēji viņam vispār asociējās ar šo apģērbu. Tos grūti saredzēt spuldzes gaismā septiņu astoņu metru attālumā. Taču rei​zēm bērni mēdz būt ļoti vērīgi… īsāk sakot, tas ir ārkārtīgi svarīgs fakts. Pirmā iemi- nēšanās par cilvēku, kas atradies Zaļesku mājā tajā laikā, kad varēja būt notikusi slepkavība.

No trim vīriešiem, kuriem pagaidām, pēc manām ziņām, bijusi tuva pazīšanās ar noslepkavoto, par diviem es zināju, kur viņi atradās slepkavības nakti. Tie bija Zaļeskis un Kolomoicevs. Ko darīja trešais, es nezinu.

Tāpēc piezvanīju Iļjinam pa tālruni un palūdzu, ja viņš ir brīvs, iegriezties, lai aprunātos. Viņš sacīja, ka atbrīvošoties pēc stundas vai pusotras.

Es viņu nepacietīgi gaidīju. Viņš ieradās pēc divām stundām. Sausi, drīzāk formalitātes dēļ atvainojās.

Atkal savā vējjakā ar rāvējslēdzējiem.

— Kad jūs uzzinājāt par notikumu ar Zaļesku? — tas bija mans pirmais jautājums.

Tai pašā dienā, — viņš atbildēja ātri, bez domā​šanas.

— Neatceraties, cikos?

— Apmēram ap pulksten diviem.

— Kāpēc jums palicis atmiņā laiks?

— Biju iegriezies ēdnīcā paēst pusdienas.

— No kā jūs uzzinājāt?

— Neatceros. Tur tikai par to vien runāja.

— Jūs paēdāt pusdienas, bet tālāk? Viņš kavējās ar atbildi.

— Es neēdu pusdienas …

— Jūs sacījāt, ka iegriezāties ap pulksten diviem, lai paēstu pusdienas.

— Es neēdu pusdienas, — galvenais agronoms atkār​toja vēl klusāk.

— Kāpēc?

— Liekas, jābūt skaidram, kāpēc …

— Man nav skaidrs. Iemeslu varēja būt daudz. Slēgta ēdnīca, izbeidzies ēdiens vai tie ēdieni, kuri jums garšo… — Es runāju tīšām nosvērtā tonī.

— Es nespēju ēst…

— Kur jūs devāties no ēdnīcas? Viņš mocījās. Es to jutu.

— Es gribēju aiziet uz turieni… pie viņiem, taču neaizgāju. Vispār neatceros, ko es darīju.

— Jūs bijāt skaidrā prātā?

— Pilnīgi.

— Tātad neatceraties, kā pavadījāt vairākas stundas?

— Nezinu. Es neatceros šo dienu …

— Cik ilgu laiku tad jūs atradāties šādā stāvoklī?

— Nezinu.

— Jūs taču bijāt darbā, droši vien sarunājāties ar cilvēkiem…

— Laikam jau sarunājos …

— Labi, Nikolaj Gordejevič. Bet pirms tam, kad jūs uzzinājāt ēdnīcā par notikušo, ko darījāt?

— Biju otrajā iecirknī. Pie mums pilnā sparā ritēja ziemāju pjauja …

— Tātad pirms atnākšanas uz ēdnīcu jūs atceraties, ko darījāt?

— Es jau sacīju.

— Bet kā pavadījāt nakti, to atceraties?

— Precīzi pateikt nevaru.

— Kur jūs bijāt pirms tam?

— Neatceros … Laikam tīrumā.

— Kāds bija laiks?

— Kāda tā bija diena?

Astotais jūlijs. Sestdiena.

— Pagaidietl — Viņš paberzēja pieri. — Svētdienas rītā es biju otrajā iecirknī… Tur labība stipri sakritusi veldrē… Jā, lietus. Naktī lija lietus. Negaiss.

— Tātad astotā jūlija vakarā negaisa laikā jūs bijāt tīrumā?

— Neatceros.

— Kā jūs bijāt ģērbies?

Viņš pārlaida ar rokām pāri vējjakai.

— Sajā pašā vējjakā.

— Bet galvā?

— Ķivere. Es taču ar motociklu.

— Jūs arī vasarā pa tīrumiem ar to braukājat?

— Geju satiksmes noteikumus es pildu punktuāli.

— Labi, bet ja braucat ar mašīnu?

Viņš padomāja: — Vasarā tas reti atgadās. Tad vispār kailu galvu.

— Bet kad ir ļoti karsti?

— Salmu platmalē, — viņš sacīja.

— Labi, tomēr lūdzu jūs atcerēties, kur un kā pavadījāt. astotā jūlija vakaru, — es uzstājīgi atkārtoju.

Iļjins sadrūma.

— Es patiešām neatceros.

— Pēc jūsu vārdiem, jūs pilnīgi bija izsitusi no slie​dēm ziņa par Zaļeskas bojāeju. Vai nav tā?

— Jā, — Viņš nodūra galvu.

— Jūs droši vien šai sakarībā atceraties iepriekšējo dienu?

— Es neatceros, ko darīju, — galvenais agronoms at​kārtoja. — Kāda gan tam nozīme?

— Es tomēr gribētu zināt…

Iļjins cieši paskatījās manī.

— Ko jūs ar to gribat sacīt? — pēdējos vārdus viņš gandrīz izkliedza.

— Nomierinieties, Nikolaj Gordejevič… Man vajadzīgi fakti. Pārliecinoši un neapgāžami fakti, kā jūs pa​vadījāt to vakaru. Un lai jūs tos apstiprinātu …

— Es? — Iļjins nosmīknēja.

— Jūs.

— Manuprāt, kaut ko apstiprināt vai apgalvot varat tikai jūs.

Es noriju rūgtu malku, tāpēc ka viņam bija taisnība: pierādīt ir mans uzdevums.

— Kur jūs dzīvojat? — es uzdevu jautājumu.

— Jums tam jābūt zināmam.

— Lūdzu atbildēt uz jautājumu.

— Es dzīvoju atsevišķā mājā, kuru sagādāja sovhozs.

— Vai pie jums nāk draugi vai paziņas?

— Reti. Būtībā es pārnāku mājā tikai pārnakšņot, — viņš atbildēja aprauti un drūmi.

— Arī tagad, ziemā?

— Ziemā arī darba netrūkst.

— Kādas jums attiecības ar kaimiņiem?

— Sliktām nav pamata, — Iļjins noburkšķēja.

— Vai jūs tiekaties ar viņiem, apmeklējat viņus?

— Tiekos tāpat kā visi cilvēki, bet iegriežos reti.

— Ko jūs darāt pēc darba?

— Parasti guļu, — viņš nosmīknēja.

— Jau septiņos astoņos vakarā?

— Desmitos vienpadsmitos, — Iļjins sakaitināts atbildēja. — Bet sējas vai pļaujas laikā — pulksten divos trijos naktī. Mēdz atgadīties arī tā, ka vispār neguļu.

— Tādu dienu laikam nav visai daudz… Vai tie​šām neatliek laika ne atpūtai, ne izpriecām?

— Labākā atpūta man ir grāmata.

— Vai daiļliteratūra?

— Arī daiļliteratūra. Vai neticat?

— Pēc kā jūs spriežat?

— Tāpēc ka es jums saku vienu, bet jūs… — Viņš atmeta ar roku.

— Es gribu noskaidrot, kur jūs atradāties Zaļeskas nāvesdienas vakarā, — es sausi ierunājos.

— Jūs taču atradāties Krilatojē, tikāties ar kādiem ļaudīm, kaut ko darījāt. Vai nav tiesa?

— Tiesa.

— Nosauciet tos, un tie apstiprinās, ko jūs darījāt astotā jūlija vakarā.

— Personiski es neatceros, — viņš spītīgi sacīja. — Vēlreiz atkārtoju: kāpēc man būtu kaut kas jāpie​rāda?

— Labi. Es jums dodu tam laiku. Mēs tiksimies vēlreiz. — Viņš jau piecēlās kājās. — Uzgaidietl Pabeigšu protokola noformēšanu, parakstīsieties.

Iļjins atkal apsēdās. Es rakstīju, cenzdamies atspoguļot sarunu pēc iespējas sīkāk. Iļjins izlasīja protokolu.

Klusēdams parakstījās katrā lappusē. Ņemdams no viņa dokumentu, es jautāju: — Nikolaj Gordejevič, jūs atceraties, ka rudenī uz- ņēmāties aizvest uz rajona centru kādu sievieti?

— Atceros, — viņš sacīja. — Kas tad ir?

— Vai jūs zinājāt, ka tā ir mana sieva?

Viņš paskatījās man tieši acīs un mierīgi atbildēja: — To, ka šī sieviete braukusi pie jums, uzzināju tikai tad, kad viņa bija iesēdusies mašīnā.

Es klusēdams pamāju. Nezinu, kā viņš saprata manu klusēšanu. Pēc tam viņš piebilda: — Elementāra uzmanība pret cilvēku, kas nokļuvis svešā pilsētā. Laikam maskaviešiem tas liekas mežo​nīgi … Vai es drīkstu iet?

— Uz redzēšanos 1 Vēsi pamājis, Iļjins izgāja. Es vēlreiz izlasīju nopra​tināšanas protokolu.

Galvenā agronoma argumenti mani maz pārliecināja. Bet, no otras puses, varbūt viņš patiešām neatceras? Man iešāvās prātā televīzijas ieraksta aina Eduarda Aleksejeviča kabinetā. Republikas prokuratūras Izmeklēšanas pārvaldes priekšnieka vietnieks nav pamanījis, ka ik pusstundu viena metra attālumā no viņa rakstāmgalda nosit pulkstenis. Diendienā… Iļjina darbs ir vienveidīgs. Tīrumi, sēdes, kombaini, sējmašīnas. Die​nas maz ar ko atšķiras cita no citas.

Ja viņš nav vainīgs, astotais jūlijs varēja nogrimt pe​lēkās ikdienas gūzmā.

Ja nav vainīgs …

Bet kāpēc viņš ietiepīgi izvairās no atbildēm? Bez iemesla nekas nemēdz notikt…

Iščenko no rajona centra uz sovhoza viesnīcu at​brauca naktī ar pēdējo autobusu.

Viņa gaitenītī nepacietīgi notrauca no kažoka sniegu un ienāca iekšā.

— Redzu, jums padomā kaut kas svarīgs? — Es piedāvāju Serafimai Karpovnai apsēsties. — Varbūt pēc ceļošanas iedzersiet tēju?

— Paldies. Padzeršu mājās.

— Tad tik klājiet vaļā!

— Nezinu, iespējams, ka tas ir tukšs numurs.,i Te tas būs. — Viņa sniedza man papīrītl.

«Savčuks Fjodors Tihona d., dzimis 1943 gadā. Tiek' meklēts sakarā ar aizdomām par slepkavību.

Slēpjas ar uzvārdu Daņilovs Fjodors Jevgrafa d. Pazīmes: vidēja auguma, brūnēts, viļņaini mati, brūnas acis, kalsnējs. Sevišķas pazīmes: uz labās auss ļipiņas dzimumzīmīte zirņa lielumā, uz kreisās rokas zeltneša — gredzenvei- dīgs tetovējums …»

— Kāds sakars mums ar Savčuku? — pabeidzis la​sīt, es jautaju.

— Iespējams, ka nav nekāda sakara, — Serafima Karpovna sacīja. — Tikai sovhozā viņš vasarā esot strā​dājis. Sezonas darbos.

— Ar kādu uzvārdu?

— Ar Daņilova. Piezvanīju no rajona Iekšlietu daļas uz sovhoza grāmatvedību. Viņi, protams, pakrekstēja — kuram gan patiktu rakņāties pa tādu papīru lērumu —, taču izziņu iedeva. Patiešām tāds ir strādājis.

— Vajadzēja piezvanīt man, es pats būtu parunājis ar grāmatvedi.

— Bet ja nu esmu kļūdījusies? Negribējās atraut jūs no darba …

— Darbs taču mums kopīgs, Serafima Karpovna. Šāda smalkjūtība nekur neder… Kas tā par slepkavību?

— Alma-Atas pilsētas parkā atrasta nogalināta res​torāna oficiante.

— Kā izdarīta slepkavība?

— Ar nazi. Daudzi ievainojumi kakla apvidū.

— Skaidrs. Kad tas noticis?

— Šā gada aprīlī.

— Tātad lietu izmeklē Kazahijas PSR Prokuratūra, — es jautāju Serafimai Karpovnai, vai tā tas ir. Viņa ap​stiprināja.

Jauna cilvēka parādīšanās pie apvāršņa ar tādu «pagātni» lika man palauzīt galvu. Ne velti daudzi ciemata iedzīvotāji, pat Jemeļjans Zaharovičs, gluži kā vienā balsī apgalvoja, ka slepkavību varējis izdarīt tikai svešs cilvēks.

— Labi būtu noskaidrot sīkāk… — es skaļi domāju.

— Ievainojums kakla apvidū… — Iščenko ierunā​jās.

— Protams, ir zināma analoģija. Tiesa — tur ir na​zis, bet šeit — bārdas nazis.

— Un atkal jauna sieviete.

— Tas viss ir pareizi, Serafima Karpovna… Par ko viņš šeit strādāja?

— Strādājis dažādus darbus kūts celtniecībā.

— Kurā periodā?

— No trešā jūnija līdz sestajam jūlijam.

— Bet Zajeska nonāvēta astotajā. Kāds var būt sa​kars ar viņu?

Serafima Karpovna paraustīja plecus: — Sestajā viņš saņēmis aprēķinu. Bet, cik ilgi vēl sa​bijis Krilatojē, nav zināms.

— Vispār pamatots atklājums. Ko lai dara, ķersimies arī pie Savčuka-Daņilova .., Otrā rītā es iegriezos pie Murzina.

— Kurš pie jums pārzina celtniecību? — jautāju sov​hoza direktoram.

— Vietnieka celtniecības jautājumos man nav. Pēc nolikuma nav paredzēts. Tāpēc jāseko pašam. Vispār uzraudzība uzdota galvenajam inženierim, taču celtniecība ir kutelīga lieta, tur aizvien vajadzīga saimnieka acs.

— Kas jums parasti cej? Nu, es domāju darbu uz​ņēmējus …

Jemeļjans Zaharovičs iesmējās: — Kam nav slinkums, tas arī ceļ. Ģenerālajā plānā mēs līdz piecgades beigām neesam iekļuvuši, tā ka ceļam ar pašu saimniecības spēkiem. Pārvaldē parasti saka: naudu piešķirsim, bet būvmateriālu un strādnieku limitu nav. Grozies, kā gribi, Murzin! Vai pareizi es saku?

— Vai kūti jūs pabeidzāt šogad?

— Dod dieviņ, tikt galā nākamgadl — Kur ņēmāt strādniekus?

— Galvenokārt studenti.

— Celtniecības vienības vai ar komjaunatnes ceļa​zīmēm?

— Kur nu! Paši sarunājām.

— Vai labi ceļ?

— Es uz kvalitāti skatos caur pirkstiem. Ka tik sienas, jumts un grīda. Kāda gan viņiem var būt kvalifikācija? Nekāda. Turklāt mēs lielas pretenzijas nevaram izvirzīt, tāpēc ka mums ir ar materiāliem paknapi. Esam ielikuši, teiksim, pamatus, bet, kad ķieģeļus atvedīs, viens dievs zina. Ķieģeļi atvesti — nav logu un durvju. Tā nu strādā studentiņi, gluži kā pa celmiem.

— Kā tad jūs viņiem algu nodrošināt?

— Sovhozā darbs vienmēr atradīsies. Es domāju — celtniecībā. Ielikuši pamatus skābbarības

tornim, piē- darbu paplašinām, lietus ierīci plantācijā esmu iecerē​jis. Vārdu sakot, būvējamies.

— Vai tā nav līdzekļu sadrumstalošana? — es pajo​kojos.

Jemeļjans Zaharovičs iepleta rokas.

— Viss taču vajadzīgs. Vai pareizi es saku? Gan kūts, gan skābbarības tornis… — Viņš nopūtās.

— Arī jauns klubs nebutu par ļaunu. Protams, var jau mierīgi sēdēt un gaidīt, kad tie tur izlems. — Viņš parādīja ar pirkstu uz augšu. — 13et tur domā: ja klusē, neprasa, tātad nekas nav vajadzīgs. Vēl vairāk, ja visa diezgan, paaugstināsim plānu.

— Bet kad prasāt?

— Tik un tā paaugstina, — sovhoza direktors pasmaidīja. — Bet, no otras puses, produkcijas patiešām vaja​dzīgs aizvien vairāk. Iedzīvotāju skaits aug, aug arī cil​vēku prasības. Vai pareizi es saku?

— Bet jums taču palīdz?

— Protams, palīdzi Kā gan citādi? Taču ne visa ir pietiekami … It īpaši celtniecības materiālu.

Ceļam inten​sīvi. Bet, no otras puses, ir taču labi, ka ceļam, vai pa​reizi es saku?

— Protams, ka labi, — es iesmējos. — Lai nu tas pa​liek, atgriezīsimies pie kūts.

— Man tā līdz šai vietai. — Murzins novilka ar roku gar kaklu. — Aizvien karāsies kaklā kā akmens. Bet kūts ir ļoti vajadzīga. Gribas attīstīt mehanizāciju. Vai zināt, cik darbietilpīga ir, piemēram, slaukšana? Liekas, kas tur liels, velk slaucēja ar rokām: viens divi — un gatavs. Bet tur aiziet stundas!

Tagad slaukšanas aparātus uzstādām, Un atkal nelaime: izrādās, ka aparāti ir gan ātrāki par slaucēju, bet govis sliktāk atlaiž pienu. Līdz galam nākas izslaukt ar rokām.

— Kas tad ir labāk?

— Teliņš. Tas ir vislabākais aparāts. Nesen izlasīju vienā grāmatā: izrādās, kad govi zīž teļš, viņai uzrodas kaut kādas biostrāvas. Slaucot ar aparātu, ir izmēģināts šīs biostrāvas radīt govij mākslīgi. Labi atlaiž pienu, velns parāvis. Gribu uzrakstīt zinātniekiem, lai mums atsūta šādu aparātu. Eet kā lai vecajā kūtī uzstāda jauno tehniku, ko? Vai pareizi es saku?

— Protams. Celt patiešām vajag. Bet vai jūs cilvēkus, kuri sovhozā ierodas uz pagaidu darbu, pazīstat?

— Kā jūs domājat?

— Vai pases pārbaudāt, interesējaties, no kurienes un kas viņi tādi?

— Protams, šim nolūkam ir kadru daļa.

— Arī celtniekiem?

— Parasti to kārto brigadieri.

— Bet varat taču kādu arī nepazīt, vai nav tā?

Jemeļjans Zaharovičs pakasīja pakausi. Es aizskāru kutelīgu jautājumu.

— Protams, katru nevar pārbaudīt.

— Bet ja nu pie jums strādā noziedznieks?

— Kaut vai pats velns, kaut vai sātans, ka tikai darba- rokas. — Jemeļjans Zaharovičs iesmējās.

— Es to turēšu darbā tik ilgi, kamēr milicija neiesēdinās tuptūzī.

— Tad jūs nokļūsiet slēpēju sarakstā.

— Saprotams, saprotams. — Viņš pamāja. — Es jokojos, protams. Patiesību sakot, — viņš nopietni ierunājās, — ciemats nav pilsēta. Pilsētā lielāka stingrība. Bargāka kārtība. Ja gribi strādāt rūpnīcā vai fabrikā, esi tik laipns, iesniedz visus dokumentus — pēc vispareizākās formas. Es jums piekrītu, pie mums laukos ir daudz vienkāršāk pa šo līniju tikt cauri. Bet, no otras puses, šeit cilvēku maz, var vieglāk viņus atcerēties un izsekot pār​kāpumiem. Vai pareizi es saku?

— Jā, laukos cilvēks atrodas visu acu priekšā. Vai jūs no celtniecības brigādes visus puišus pazināt?

— It kā visus, — direktors nedroši sacīja.

— Bet vai Daņilovu atceraties?

— Daņilovs, Daņilovs… Kurš tas bija? Vai students?

— Nē, nav students.

— Neatceros gan.

— Bet galvenais inženieris?

— Aprunājieties ar viņu. Viņam jāatceras. Celtnieku taču bija pavisam kādi divdesmit, ne vairāk.

Galvenais inženieris ilgi mēģināja atcerēties pagaidu darbinieku, kas kopā ar studentu brigādi cēluši kūti.

— Kāds viņš vismaz izskatījās? — inženieris jautāja.

— Vidēja auguma, tumši, cirtaini mati. Uz kreisās rokas zeltneša gredzenveidīgs tetovējums, — es uzskaitīju Daņilova pazīmes.

Galvenais inženieris slaucīja pieri ar kabatlakatiņu. Viņam kabinetā bija karsti. Turklāt es vēl uzklupu…

— Daņilovs. Daņilovs. Jūs sakāt — Fjodors?

— Fjodors.

— Vai students?

— Daņilovs nav students.

— Tfū, aizmirsis esmu! — Beidzot viņš neizturēja, pacēla tālruņa klausuli: — Toņa, ienāc pie manisl — Bet man paskaidroja: — Tā ir komandante.

Kabinetā ienāca jauna sieviete. Kažokādas bezrocī un velteņos.

— Toņa, te biedrs izmeklētājs interesējas… Vai stu​dentus skolā tu izvietoji?

— Es. — Izbijusies viņa paskatījās uz mani. — Bet viņi taču nav sūdzējušies. Izsniedzām saliekamās gultas, segas … Ar palagiem gan bija sliktāk …

— Ne jau par to ir runa, — galvenais inženieris sa- vaibstījās. — Vai tu tādu Daņilovu neatceries? Nu, Fedju, melnu, sprogainu … Uz pirksta gredzens…

— Gredzenveidīgs tetovējums, — es precizēju.

— Atceros, — sieviete iepriecināta sāka māt ar galvu. — Kā lai neatceras! Viņš gan ātrāk par studentiem norē​ķinājās un aizbrauca.

— Nu redzat! — Galvenais inženieris pagriezās pret mani. — Mēs visus darbiniekus zinām.

Pagaidu vai pastāvīgs, taču uzskaitei ir pakjauts … Toņa, pasaki atklāti — kas par putnu ir šis Fedja Daņilovs? — Viņš atkal vērsās pie savas pakļautās. — Tikai godīgi…

— Piedodiet, — es viņam sacīju, — negribu jūs atraut no darba. Mēs aprunāsimies pie manis.

— Lūdzu, lūdzu, — viņš piekrita.

Komandantei Toņai bija laba atmiņa.

— Vispār viņš nebija īpaši acīs krītošs puisis. Kluss. Lai ko viņam izdarītu, viss bija labi. Ģitāru spēlēja. Mīisu mākslinieks, tas ir, kluba vadītājs, no studentiem kaut kādu ansambli bija izveidojis.

Jūs pajautājiet Cipovam. Viņi vakaros klubā salasījās.

— Arī Daņilovs?

— Viņš arī bija tajā kompānijā. Dziedāja, ka sirdi vai vilka laukā.

— Kad viņš aizbrauca?

— Norēķinājās un aizbrauca.

— Vai uzreiz?

— Nē, — komandante pārliecinoši sacīja, — divas trīs dienas klīda pa sovhozu.

— Tātad, — es precizēju, — aprēķinu Daņilovs saņēma sestajā jūlijā, bet jūs sakāt, ka pēc tam viņš vēl dažas dienas uzturējās Krilatojē.

— Jā, uzturējās.

— Pamēģiniet atcerēties precīzāk! Vai jūs izsniedzāt viņam gultas veļu?

— Apgādājām, kā gan citādi. Matraci, spilvenu, fla​neļa segu…

— Kad viņš tos nodeva?

— To es pateikt nevaru. Tieši toreiz atgadījās tā nelaime ar audzinātāju. Pie celtniekiem es neiegriežos vairākas dienas. Pēc tam vēl no Jemeļjana Zahariča brāzienu dabiiju par ēdināšanu lauka nometnēs. Vispār visi grēki krita uz Toņu.. . Par Daņilovu biju piemirsusi. Tiesa, pēc nedēļas apjautājos.

Saka, esot aizbraucis. Kad aizbraucis, tad aizbraucis. Viņa gulta salocīta stāv kaktā. It kā nebūtu bijis cilvēka …

Pēc sarunas ar komandanti es uzdevu Iščenko uzzināt sīkāk par šo kluso, neuzkrītošo puisi, kas strādājis kopā ar studentu brigādi. Uz Tomsku tika aizsūtīts atsevišķs pieprasījums ar lūgumu nopratināt puišus, kuri vasarā cēluši sovhozā kūti. Tai pašā dienā caur milicijas nodaļas pilnvaroto Liņovu es uzaicināju pie sevis kinomehā- niķi Cipovu. Viņš Daņilovu-Savčuku noraksturoja gluži tāpat — kā cilvēku, kas ne ar ko neizceļas. Vēl es noskaidroju, ka, pēc Zaļeska lūguma, vairāki puiši, tai skaitā arī Daņilovs, esot braukuši uz rajonu — uz lauku mākslinieciskās pašdarbības skati. Kluba vadītāja mazajā istabiņā karājās komjaunatnes rajona komitejas un izpildkomitejas kultūras nodaļas goda raksts, kurš tika piešķirts sovhoza «Majak» vokāli instrumentālajam an​samblim «Ritms».

Rajona skatē saņemto balvu Zaļesku mājās «atzīmēja» visi ansambļa dalībnieki.

Es nolēmu aizbraukt uz rajona centru. Pirmām kārtām, lai ar prokuratūras palīdzību forsētu pārbaudi par Dani- lovu-Savčuku, bet pie viena iepazītos ar Juriju Jurje- viču — izpildkomitejas kultūras nodaļas inspektoru. Viņš esot piedalījies mājas ballītē, ko bija sarīkojis Kolomoicevs pēc «vernisāžas», un pie Zaļeska pēc ansambļa «Ritms» atgriešanās ar komjaunatnes rajona komitejas goda rakstu.

Iegāju pie Murzina, lai palūgtu mašīnu. Viņš kaut ko rēķināja, klikšķināja skaitīkļu kauliņus, šķirstīja doku​mentus, kas bija iešūti vairākās mapēs — ātršuvējos.

— Raujaties? — es jautāju.

— Strādāju. — Jemeļjans Zaharovičs minūtes piecpadsmit strostēja kādu pa tālruni, likās aizmirsis manu klātbūtni. Nolicis klausuli, viņš sacīja: — Jums pilsētā ir tā: ja izceļas kaut kādas nesaprašanās — sāk domāt, saskaņot, aprēķināt. Vārdu sakot, apspriest. Vai pareizi es saku? Bet mums daudz gudrot nav laika. Mums jādarbojas. Zeme nevar gaidīt. Ja esi aizkavējies ar ražas novākšanu kaut vai vienu dienu, cauri ir. Kviešiem viens pīpis — vai ir Murzinam rezerves daļas vai nav. Vai ņemsim citu piemēru — nāk ziema. Tūlīt sniegs būs klāt. Bet kūtij jumta nav. To es kā piemēru. Murzinam atkal nav laika gudrot, bet jāliek kūtij jumts. Lopiem ne- ieskaidrosi, ka trūkst fondu un tamlīdzīgi. Vai pareizi es saku? Tā mēs te noņemamies. Vai jums kāda vajadzība?

— Gribētu mašīnu. Līdz rajona centram, — es iemine- jos. Pēc šiem vārdiem bija neērti viņu lūgt.

— Lūdzu, Igor Andrejevič, ņemietl — Viņš piepeši pats sāka stomīties: — Vai jūs nevarat man izdarīt vienu pa​kalpojumu, ja uz rajonu brauksiet?

— Bet lūdzu, — es sacīju.

— Nieki vien ir. Jāatdod viens papīrs. Visa darīšana.

— Kāda runa.

— Nu tad labi. Pateicos jums jau iepriekš. — Viņš man pasniedza uz pusēm salocītu lapu. — Lauksaimniecības celtniecības nodaļai, Pieprasījums pēc šīfera. Pavasarī jāliek kūtij jumts, bet nav ko likt. Taisi ragavas va​sarā … Vai pareizi es saku?

— Man nav grūti. Labprāt izpildīšu jūsu uzdevumu.

Severoozerskā es pirmām kārtām sazinājos ar Kazahijas PSR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāju un palūdzu viņu pēc iespējas ātrāk izsūtīt man dažas ar Da- ņilovu-Savčuku saistītu dokumentu kopijas.

Pēc tam devos uz rajona izpildkomiteju, tāpēc ka tā atradās blakusēkā. Visa kultūras nodaļa bija izvietojusies vienā lielā istabā. Un gandrīz visi tās darbinieki — nezinu, cik to skaitījās štatos, — nebija

uz vietas. Kancelejā man izdevās sastapt inspektoru Juriju Jurjeviču. Inspektors patiešām izskatījās ļoti jauns. Taču es tīšām uzrunāju viņu vārdā un tēvvārdā, nevis uzvārdā, ko viņš uzskatīja kā pašu par sevi saprotamu.

Smails deguntelis, celiņā pāršķirti mati, mazs, apaļš zods, atkārušās ausis, acenes. Ne pielikt, ne atņemt — vecāko klašu skolnieks — zubrītājs.

Es iesāku sarunu par Zaļeski.

— Labs organizators, ar perspektīvu, — Jurijs Jurje- vičs par viņu atsaucās. — Te būs divi piemēri. Par kluba vadītāju nostrādāja nepilnu pusgadu, bet noorganizēja divus interesantus pasākumus — pašdarbības mākslinieka izstādi un vokāli instrumentālo ansambli… Ņemiet vērā — iekļuva pat rajona presē. Par Kolomoiceva izstādi rakstīja mūsu laikraksts. Bet ansamblis «Ritms» ieguva komjaunatnes rajona komitejas diplomu. Tas kaut ko liecina par Zaļeski kā par cilvēku, kurš pratis alklāt talantus ciemā.

Iedomājos inspektoru tribīnē un negribot pasmaidīju.

— Protams, Maskavai nelīdzinās nē tuvu. — Viņš apmulsa. — Taču mums tas ir sasniegums.

Goda vārds, būtu jūs redzējis, kā strādā vairums lauku klubu! … — Jurijs Jurjevičs apklusa.

— Nē, nē, es nevaru jums neko iebilst.

Kolomoiceva «savdabība» man bija jau pazīstama. Tāpat kā sovhoza ansamblis «Ritms». Taču es nemēģināju atspēkot kultūras inspektora teikto. Ne jau tāpēc es tikos ar viņu.

— Jurij Jurjcvič, jūs, liekas, bijāt pie Kolomoiceva pēc izstādes un vēl Zaļesku mājā nelielā saviesīgā vakarā at​zīmējāt goda raksta piešķiršanu sovhoza ansamblim ra​jona skatē?

— Pie Kolomoiceva patiešām biju. Ne ilgāk kā stundu. Steidzos uz autobusu. Nu, bet kas attiecas uz ballīti pie Zaļeskiem… Vai zināt, ar varu ievilka mašīnā pēc ansambļa uzstāšanās. — Viņš vainīgi noplātīja rokas. — Ne​kas cits neatlika kā braukt. Bet kas ir?

— Nē, nekā slikta tur nesaskatu.

— Studenti, nadzīgi puiši… — viņš smaidīdams iz​grūda.

— Redz, ko gribu pajautāt: vai jūs atceraties no an​sambļa puišiem Fjodoru Daņilovu?

Inspektors ilgi stumdīja acenes ar vidējo pirkstu uz augšu un uz leju. Beidzot it kā atvainodamies sacīja: — Neatceros.

Parādīju viņam fotogrāfiju, ko bija pavairojusi milicija. Viņš uzmanīgi to aplūkoja un atdeva man atpakaļ.

— Jā. Viens no ansambļa dalībniekiem.

— Vai viņš arī bija ballītē pie Zaļeskiem?

— Viņi visi tur bija.

— Vai jūs neievērojāt, kā viņš izturējās tai vakarā?

— Ja jūs nebūtu parādījis fotogrāfiju, es viņu pat neatcerētos. Ne ar ko neizcēlās. Puiši spēlēja, dziedāja. Visi kopā. Pēc tam izklīda. Viņiem taču no rīta jābūt darbā.

— Bet attiecībā uz Zaļeska sievu — Aņu?

— Nekā nevaru pasacīt.

Mēs vēl kādu laiciņu sarunājāmies, taču nekā interesanta izmeklēšanai kultūras nodaļas inspektors man vairs nepastāstīja.

Es devos izpildīt sovhoza direktora lūgumu.

Ar Murzina pieprasījumu mani nosūtīja pie paša priekšnieka. Bet, kad sekretāre neapmierinātā tonī noprasīja, kas es tāds esot, skatīdamās pulkstenī un skaidri likdama saprast, ka nez vai mani pieņems pašās darba​dienas beigās, es automātiski atbildēju: — KPFSR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklē​tājs.

Vajadzēja redzēt, cik zibenīgi viņa iespurdza ar der- matīnu apšūtajās durvīs.

Pēc brīža no turienes parādījās pats kabineta saimnieks un, palaidis mani pa priekšu, ārkārtīgi laipni

nosēdināja atzveltnes krēslā pie galda.

— Klausos jūs, biedri izmeklētāj … — Lauku celtniecības nodaļas priekšnieks apsēdās man blakus uz krēsla.

— Patiesību sakot, — es sacīju, — man palūdza nogādāt pie jums šo dokumentu, Pa ceļam, pie izdevī​bas … — Un pasniedzu viņam lapiņu.

Viņš pārsēdās savā vietā aiz galda.

— Bet kādas pretenzijas biedram Murzinam? — nodaļas priekšnieks piesardzīgi jautāja. — Mēs viņa piepra​sījumus, cik mūsu spēkos, apmierinām. Taču, pats sa​protat, trūkst fondu. Citreiz limita dēļ ir jāatsaka…

— Pretenziju nav nekādu, — es sacīju. — Vienkārši lūdza nodot. Es, saprotat, uz rajona centru braucu. Tas ir viss.

— Tātad šīferis. Ja prasa, jāpalīdz cilvēkiem… — Viņš uz pieprasījuma uzrakstīja savu rezolūciju un no​spieda zvana pogu.

Kabinetā ienāca sekretāre.

— Izsauciet steidzīgi pie manis Kolotovu!

Meitene saminstinājās: — Aizgājis.

— Tad Livšicu, — nodaļas priekšnieks nepacietīgi pa​vēlēja.

— Jūs taču pats viņu aizsūtījāt uz bāzi.

— Varēja jau atgriezties. — Viņš neapmierināts pieklauvēja ar zīmuli pie galda. Pēc tam vērsās pie manis: i— Pats saprotat, darbadienas beigas. Taču pasakiet biedram Murzinam, ka viss būs kārtībā.

Lai rit pārskaita naudu, un varēs ņemt ciet. Bet es personiski sekošu, lai nebūtu aizķeršanās. Zināt, pie mums daži biedri mēdz jaukt galvu …

— Pateicos jums. Atvainojiet, ka iztraucēju darbā.

— Kas tās par runām! Tas jau ir mūsu darbs. — Viņš kratīja gaisā Murzina pieprasījumu. — Palīdzēt saimnie​cībām …

Un pavadīja mani līdz pašam slieksnim.

Mani mocīja jautājums: kas bija tas, ko redzēja Bolots Kižentajevs Zajesku virtuvē? Kas bija šis cilvēks, kas sēdēja pie galda vējjakā un salmu platmalē? Vējjaka un platmale. Tas ir ļoti daudz un reizē ļoti maz. Cilvēks sēdēja viens. Kādā noskaņojumā viņš bija? Kaut ko prātoja, pārdzīvoja, varbūt lasīja . ., Apbrīnojami, zēns at​cerējies tādas detaļas kā rāvējslēdzējus, bet seju nav ievērojis. Dīvaini…

Es apjautājos komandantei Toņai, vai Daņilovs-Savčuks nav nēsājis vējjaku un salmenīcu. Viņa atcerējās, ka parasti viņš nēsāja svītrainu zīda trikotāžas tenisa kreklu, žaketi un naģeni. Taču citiem celtnieku puišiem vējjakas bijušas. Bet brigadierim — salmu platmale. Pazīstot viņu «arteļa» dzīvi, varēja iedomāties, ka Daņilovs uz vienu vakaru aizņēmies no kāda vējjaku un platmali. Sajā faktā nekā neiespējama nebija.

Manas aizdomas pret viņu pastiprinājās pēc tam, kad pienāca atbilde no Tomskas prokuratūras. Kā liecināja studenti, kuri vasarā strādāja sovhozā celtniecības darbos, Daņilovs iekļāvās brigādē turpat uz vietas Krilatojē. Iemeslu, kāpēc viņš atbraucis peļņā tieši uz sovhozu «Majak», nekad nav stāstījis. Ar savu klātbūtni nevienam īpaši neuzplijās, taču ari nevairījās, kad studenti rīkoja kopīgas dzīres. Nakšņoja skolā, kur celtniekiem tika ierādīta apmešanās vieta. Izņemot divas vai trīs naktis. Pēdējo reizi nav nakšņojis desmit, divpadsmit dienas pirms Zaļeskas bojāejas. Kā parasti, neviens no puišiem nepainteresējās, kur Daņilovs pavadījis nakti. Par viņu zobojās, runāja, ka droši vien būs iejaukts kāds meitietis. Viņš neliedzās, taču arī neapstiprināja. Naktī no astotā uz devīto jūliju, kad notika slepkavība, pārnāca vēlu, ap pulksten divpadsmitiem, izmircis un mazliet iereibis. Studenti paši bija tikko atgriezušies no kluba, kur — kā jau sestdienas vakarā — Cipovs atskaņoja moderno deju magnetofona ierakstus. Daņilovs paņēma ģitāru un sāka spēlēt. Viņa brigādes biedri lūdza, lai viņš izbeidz: visiem agri

no rīta jāceļoties uz darbu. Viņš sacīja: «Nāvīgas skumjas, pat sirdi nav ar ko sasildīt.» Un aizgāja gulēt.

Nākamajā dienā, kad studenti atgriezās no darba, Daņi- lova vairs nebija. Vairāk viņš neparādījās.

Bez viņa uzvešanās Zaļeskas slepkavības dienā pievērsu uzmanību vēl divām detaļām. Celtnieku brigadierim bija austriešu šautenes durklis, kuru viņš izmantoja naža vietā maizes un desas nogriešanai^ kā arī konservu kārbu atvēršanai. Daņilovs vairākas reizes esot lūdzis uzdāvināt viņam šo durkli, sliktākajā gadījumā — pārdot vai iemai​nīt pret kaut ko. Taču brigadieris tā arī nav piekritis.

Otra detaļa. Piedalīties rajona skatē Daņilovs kategoriski atteicies. Tikai pēc tam, kad Zaļeskis ilgi bija lūdzies viņu un bez saviesīgā vakara visam kolektīvam (par uzstāšanos rajonā) personiski viņam apsolījis uzlikt divas pudeles šņabja, Daņilovs piekāpies.

Pēc pašdarbības mākslinieku stāstījuma Daņilovs esot labi dziedājis ģitāras pavadījumā.

No Kazahijas PSR Prokuratūras saņemtajiem materiāliem man bija zināms, ka Daņilovs ticis sodīts, sodu izcietis kolonijā, kur arī piedalījies mākslinieciskajā pašdarbībā. Oficiantes slepkavības motīvi palikuši nenoskaid​roti. Daņilovs-Savčuks ar viņu kopā redzēts reizes divas. Tuvi paziņas viņi nav bijuši.

Līdzīga situācija. Varbūt psihiski nenormāls, maniaks?

Taču pagaidām viņš nebija atrasts. Turklāt mums ar Serafimu Karpovnu nebija arī tiešu pierādījumu, kas ap​stiprinātu Daņilova līdzdalību Zaļeskas nāvē.

Ar Severoozerskas rajona Iekšlietu daļas pūlēm tika noskaidrots, ka 9. jūlijā viņš redzēts pie autoostas. Tālāk pēdas atkal bija nozudušas. Mūsu zeme ir tik plaša un tik daudz tajā ir ceļu — gan autoceļu, gan ūdens un gaisa ceļu —, ka viņš varēja nokļūt., kur vien vēlas. Tundrā, kalnos, jūrā, taigā, stepē. Vai, kas arī ļoti iespējams, kaut kur tepat blakām.

Jā, Daņilova-Savčuka personība man joprojām bija aizdomīga. Pēdējā laikā es aizvien biežāk un biežāk atcerējos mūsu sarunu ar Ivanu Vasiļjeviču. It īpaši Šeiņina vārdus. Nezinu, vai mans bijušais priekšnieks paredzēja, ka es nokļūšu — turklāt diezgan ātri — tādā pašā situācijā, kad man būs vajadzīga aukstasinība, atjautība un gribasspēks. Zaļeskas lieta pagaidām sagādāja tikai pārsteigumus. Es ar to esmu nodarbojies jau vairāk nekā divus mēnešus, bet patiesība vēl aizvien atradās aiz deviņām atslēgām… Protams, līdz izmisumam vēl nebiju nonācis un rokas man nebija nolaidušās. Taču pārāk daudz mīklu. Savāktās ziņas pagaidām vēl neveidoja viengabalainu ainu. Lietā bija sakrājies vesels blāķis neskaidru notikumu un faktu. Atlika tikai viens: meklēt, domāt, pārbaudīt vienu minējumu pēc otra … … Beidzot upīte Čarisuika, kas tecēja netālu no Krila- tojes, tika iekalta ledus bruņās. Lasmeņos sievietes ska​loja veļu. Kādreiz es biju ziemas peldes cienītājs.

Manas mandeles bija pieklusušas, un es atļāvos reizes divas izpeldēties ledainā ūdenī. To redzēja puišeļi, kas vizinājās ar ragutiņām no kalna, un drīz vien valodas par Maskavas izmeklētāja ērmībām klīda pa visu sovhozu.

Savelijs Fomičs reiz man aizrādīja, ka tā nevajagot darīt. Nevis pēc veselības apsvērumiem, bet tā… vēl kādam iešausies prātā uzrakstīt, kur nākas… Es pateicu večukam, ka nekā nosodāma manās peldēs nesaskatu. Viņš nopūtās un norūca: — Skatieties pats, Igor Andrejevič, es tikai brīdinu. Jūs, redz, arī bez cepures staigājat…

Vairāk mēs par šo tematu netikām runājuši. Drīz vien pēc tam sovhoza viesnīcā gultā es atradu kaut ko ietītu laikrakstā. Mīksts. Attinu vaļā. Pūkaina pelēkas trušādas ausaine. Aplūkoju no visām pusēm. Ne fabrikas zīmoga, ne etiķetes ar cenu. Tā tikai vēl trūka — saņemt ano​nīmas dāvanas…

Es tūlīt pasaucu Saveliju Fomiču. Viņš ienāca pie ma​nis ar mazliet vainīgu sejas izteiksmi.

— Kam pieder šī cepure? — es viņam jautāju.

— Nesarūgtiniet večuku, Igor Andrejič, no visas sirds … Par jums domādams, centos…

— Es nevaru pieņemt jūsu dāvanu, — es skarbi sacīju.

— Tā taču nav pirkta. Pats ādiņas izģērēju. Bet mana vecā sašuva. Redzēju, kā jūs salā ar kailu galvu, staigā​jat, žēl pat skatīties. Nu, domāju, vajag pašūt cepuri. Vei​kalā tādu nevar nopirkt.

— Par uzmanību — paldies. — Es ietinu ausaini laikrakstā. un pasniedzu sargam. — Bet, lūdzu, vairāk man neko nedāviniet. Citādi apvainošos pa nopietnam …

Savelijs Fomičs samulsa. Un izgāja tik sarūgtināts, ka man večuka kļuva žēl. Es pat nodomāju: varbūt veltīgi esmu viņu apvainojis. Viņš man it kā nav pakļauts, lietā pat kā liecinieks neskaitās. No otras puses, ciemā nekā nevar noslēpt. Pietiek man jezgas jau ar Nadjas vizīti.

Večuks patiešām vairs neko nedāvināja. Drīz vien es aizmirsu šo gadījumu, tāpēc ka vēl vairāk biju ieslīdzis darbā.

Izsaucu vēlreiz Zavražnaju. Pa šo laiku viņa kļuvusi manāmi apaļīgāka. Tagad jau mazāk pievērsa uzmanību savai acij, gandrīz vai necentās slēpt šo trūkumu. Viņa izturējās atraisīti un mierīgi. Manā priekšā sēdēja pavisam cita sieviete nekā toreiz, kad es pirmoreiz viņu ieraudzīju bērnudārza vadītājas kabinetā. Grūtniecība bija pārvērtusi.

— Maša, man interesē šāds jautājums. Vai dienas desmit, divpadsmit pirms Aņas bojāejas nekas nebija mainījies viņas uzvedībā?

— It kā ne.

— Varbūt viņa bija par kaut ko satraukta?

— Ļaujiet atcerēties!

Zavražnaja kādu laiku sēdēja, sakrustojusi rokas uz vēdera un saņēmusi lakata stūrus, kurš sedza viņas ple​cus.

Es raudzījos viņā un nezin kāpēc iedomājos Nadju — kā būtu, ja viņa, tāpat kā Maša, būtu grūtniece?

Inte​resanta situācija: Nadja, slaika, eleganta, kas tik ļoti rū​pējās par savu vidukli, un — grūtniecība!

Pieķēru sevi domās, kas nepavisam nebija piemērotas šādā brīdī.

— Nē, — Zavražnaja sacīja. — Ieradās katru dienu darbā, normāli strādāja, atcerējās Serjožu.

Reizēm sprieda par to, kas viņai būs — puika vai meitene.

— Bet vai par personiskajiem sarūgtinājumiem nerunā​jāt?

— Kā parasti. Vīrs ar draugiem iedzēra. Protams, tas sarūgtināja …

— Labi. Bet varbūt bez tā kas neparasts bija atgadī​jies?

— Neparasts, neparasts …

— Jā, tāds, kam nebija sakara ne ar vīru, ne ar bēr​niem.

—- Viss viņai saistījās tikai ar Valeriju un Serfožu. Kaut arī Valerijs Georgijevičs bija izskatīgs vīrietis, tomēr tikai vīrietis. Draugi… Bet, kur draugi, tur iedzeršana. Tā var ņemt sliktu galu. Māja viņiem vienmēr bija vaļā. No vienas puses, labi: cilvēki viņu mīlēja, — bet, no otras puses, draugi mēdz būt dažādi. Arī nekrietni…

— Pagaidiet, vai viņa nesūdzējās jums, ka pie viņiem mēdz ierasties slikti cilvēki?

— Kā lai jums pasaka? Protams, stāstīja.

— Vai konkrēti kādu minēja?

— Tā, piemēram, Kolomoicevu ne visai ieredzēja. Viņš Valeriju pavedināja uz iedzeršanu. It īpaši pēdējā laikā. Protams, tas ir aizvainojoši. Viņa stāvoklī, bet vīrs dzer. Laikam jau ne tikai ar viņu vien.

— Bet ar ko vēl — viņa nav stāstījusi?

— Vēl viņus apciemoja, tiesa — reti, no rajona kāds Jurijs Jurjevičs.

— Vai viņa jums sūdzējās?

— Bija neapmierināta. Atceros, neilgi pirms nāves, varbūt kādu nedēļu, atnāca vakarā. Atkal, saka. šis tips atbraucis.

— Kāds tips?

— Nezinu. Sacīja, tips.

— Pagaidiet, pagaidiet, pamēģiniet atcerēties konkrēti, kā tas notika. Kāpēc viņa atnāca pie

jums?

Man šķita, ka Zavražnaja apmulsa.

— Nu, viņa reizēm vienkārši tāpat ienāca. Papļāpāt. Tomēr draudzenes …

— Bet kāpēc jūs atcerējāties tieši šo vakaru? — Es jutu, ka Marija kaut ko nepasaka līdz galam.

— Viņa lūdza atkal… — Zavražnaja nodūra galvu.

— Ko tad?

— Svētbildi…

— Bet kur jūs to ņēmāt?

— No vecmāmiņas dažas palika …

— Vai ģimenē ir kāds ticīgais?

— Jā, — Marija klusi atbildēja. — Māte. Es ar vīnu agrāk strīdējos, bet tagad… — viņa atmeta ar roku. — Iznāk, meita lr komjauniete, bet māte…

— Jūs teicāt, lūdza atkal. Vai Aņa jau agrāk ir lū​gusi jums šo bildi?

— Jā, Valerijs reiz bija Ienācis, viena viņam sevišķi patika. Taču māte negribēja no tās šķirties… Bet es visas būtu atdevusi. Jo vairāk tāpēc, ka Valerijs par tām interesējās kā par senās krievu mākslas darbiem. Tā viņš vismaz sacīja… Un izvēlējās nelielu, tādu tumšu — Viņa apklusa.

— Turpiniet par to vakaru! — es lūdzu.

— Tad es liku manīt mātei. Nezinu, kas viņai uznāca, bet teica, lai atdodu. Ja cilvēks interesējas, tas ir jāciena. Sak, svēta lieta Aņa nopriecājās. Taču es redzu, ka tik un tā kaut kas nav, kā vajag. Jautāju, bet viņa saka: «Atkal šis tips atbraucis.»

— Atnācis vai atbraucis?

— Atbraucis.

— Labi, bet tālāk.

— Es apvaicājos, ar ko viņa nav apmierināta, — šie dzer, vai? Viņa saka, ne jau tur tas suns aprakts. Un taisās iet prom, Es viņai piedāvāju mazsālītus gurķīšus. Viņa atteicās.

— Vai tas ir viss?

— Viss.

— Vai Zaļeska pēc tam jums kaut ko stāstīja par šo vakaru?

— Nē, neko. Laikam vīrieši atkal bija stipri sametušies, tāpēc ka no rīta Aņa vēl vairāk bija sanervozējusies. Sirds, saka, sāp par vīru …

— Sakiet, Maša, — kāpēc jūs agrāk man neizstāstījāt par šo vakaru?

Zavražnaja apmulsusi atbildēja: — Nezinu … Laikam piemirsu. Turklāt — svētbilde . . Bet ja nu jūs nodomātu, ka mēs to atdevām par naudu … Pie mums reiz no milicijas bija atbraukuši lasīt lekciju. Brīdināja, ka dažādi blēži uzpērkot vecas svētbildes…

— Tomēr vajadzēja gan man to paziņot.

Viņa vainīgi sarāva plecus.

Pēc viņas aiziešanas es izanalizēju Zavražnajas pēdējās liecības. Kas tomēr tajās bija vērtīgs?

Pēdējās dienās pirms Aņas nāves aizvien biežākas kļuvušas Valerija un Kolomoiceva iedzeršanas, «ansamblim» sarīkota ballīte… Vārdu sakot, vietējā bohēma. Tas vakars acīmredzot bijis līdzīgs daudziem citiem.

Svētbilde. Kas tur slikts! Ar tām daudzi aizraujas. Ari Valerijs laikam sapņojis nejauši atrast kādu šedevru. Gal​venais ir noskaidrot, kas ir šis «tips»? Varbūt tas ir Da- ņilovs-Savčuks?

Nolēmu izmeklēt līdz galam šo notikumu, ja reiz tas uzpeldējis.

Jurijs Jurjevičs pie Zaļeskiem nevarēja būt: viņš šai laikā bija atvaļinājumā — uzturējās kūrortā «Borovoje».

Tad es izsaucu Kolomoicevu. Viņš sāka man apgalvot, ka pirms liktenīgās dienas — astotā jūlija —

pie Zaļes​kiem netika iegriezies vismaz mēnesi.

— Es ļoti cienīju Aņu, — viņš sacīja. — Taču viņa pēdējā laikā bija sevišķi nervoza, ja Valerijs dzēra. Viņa neļāva.

— Bet jūs taču arī dzērāt?

— Neslēpšu, gadījās, bet pie viņiem mājās nedzēru.

— Bet kāpēc tad jūs iegriezāties astotajā jūlijā?

— Valerijs lūdza. Ļoti. Domāju, ka Aņa uz mani vairs nedusmojas…

— Tātad agrāk dusmojās?

Kolomoicevs nodūra acis.

— Acīmredzot.

— Pēc kā jūs tā spriedāt?

— Viņa uzstāja: «Ja jūs nespējat bez pudeles iztikt, lūdzu, nedariet to vismaz mūsu mājās.» Es esmu attapīgs zēns, sapratu mājienu.

— Kad viņa to teica?

— Apmēram mēnesi pirms šī paša negadījuma, nu, kad viņu…

Tas, ko viņš sacīja, likās esam patiesība. Varu iedomāties, kā viņš mocījās, kad tika atšķirts no sava drauga un aizstāvja mājas. Arī tā varēja izskaidrot to, ka pudeles brāļi tikās viņa dzīvoklī, iztraucēdami Jevdokijas Dmitrijevnas mieru.

Tādā gadījumā — kurš bija tas, kuru Aņa nosauca par «tipu»? «Atkal šis «tips» atbraucis …»

— Vai Zaļeskis aizrāvās ar svētbildēm? — es jautāju Kolomoicevam.

— Nevis ar svētbildēm, bet gan ar īstu glezniecību, —- viņš mani izlaboja. — Svētbilžu glezniecībā bija tādi paši haltūristi kā laicīgajā mākslā. Taču tur varēja atrast arī īstus meistarus.

— Viens aizraujas, piemēram, ar krievu ainavu glezniecību, otrs — ar persiešu miniatūru, bet trešais — ar impresionismu. Tā ka te laikam jārunā par kaislīgiem svētbilžu kolekcionāriem — vai tā nav?

— Vispār jums taisnība, — Kolomoicevs piekrita.

Pēc tās reizes, kad es piedzīvoju kaunu pie Ivana Vasiļjeviča, novērtēdams viņa mātes darbus, atzīstos, Izlasīju vairākas grāmatas par glezniecības mākslu. Par erudītu mākslas pazinēju, protams, nekļuvu, taču tukšus sal​mus nekad vairs nekulšu.,« — Nu, un kā Zaļeskis?

— īpašu aizraušanos netiku novērojis. Viņš man uzdāvināja vienu bildi, kad brauca prom.

Nezināma lauka pindzelmaņa darbs. Tomēr piemiņa no mūsu draudzības. Viņš pats saprata, ka svētbilde kapeikas vērtībā. i.

— Vai tā jums ir saglabājusies?

— Jā, mājās.

Tanī pašā dienā noskaidroju, ka tā bija tā pati svēt​bilde, kuru Aņa paņēmusi no Zavražnajas.

Tātad apmēram desmit dienas pirms Zaļeskas slepkavības kāds ir apmeklējis šīs mājas. Pagaidām viņam nav ne vārda, ne sejas veidola, ne pat niecīgāko pazīmju, izņemot to, ka Aņa viņu nav ieredzējusi.

Piesardzīgu darīja Zavražnajas piezīme, ka pēc šī cilvēka apmeklējuma Zaļeskai sākusi sāpēt sirds par vīru.

Man radās jautājums: vai ir vērts dzīties pēc nezināma rēga? Vai tā apmeklējumam ir iespējams kāds sakars ar Aņas nāvi?

Mēs abi ar manu priekšgājēju esam savārījuši īstu putru. Lai arī pirmās tiesu medicīnas rezultāti bijuši kļūdaini, taču arī es esmu labais — atkārtotu ekspertīzi nozīmēju ne uzreiz. Zaudēju laiku. Ari uz Odesu bija jābrauc nevis Serafimai Karpovnai, bet man pašam. Tagad braukt uz turieni — nozīmētu pamest neatrisinātus jautā​jumus šeit, Krilatojē. Bet to netrūka.

Tā, piemēram, Daņilovs-Savčuks. Viņa versija pagaidām nav ne pierādīta, ne atspēkota. Arī Iščenko

neko jaunu nav atklājusi. īsāk sakot, visapkārt vieni nezināmie. Vai es nešķiežu spēkus pa tukšo? Laiks negaida. Vai man ir tiesības šajā situācijā piesieties jebkurai aizdomīgai detaļai?

Un tomēr vēlīnais Aņas gājiens pie draudzenes un dīvainais lūgums uzdāvināt viņai svētbildi (it kā nevarētu atrast piemērotāku brīdi) ir neparasts. Un vispār šī precētā pāra dzīve? Viņu laulības, ierašanās Krilatojē (mērķis — uzrakstīt romānu!)? Varbūt šīs dīvainības Zaļeskiem nebija nekas neparasts? Svešas dzīves gājums ne vienmēr ir izprotams. Tiec nu gudrs!…

Tiesa, rakstnieks Zaļeskis nebija. Izziņa, kuru es saņēmu no Vissavienības grāmatu palātas, apstiprināja, ka neviena viņa grāmata mūsu zemes izdevniecībās nekad nav iznākusi. Viņš publicējies tikai Odesas laikrakstos. Ar saviem dzejoļiem un avīžu rakstiem. Spriežot pēc tiem (saņēmu izgriezumus un šo to no oriģināliem, kas saglabājušies redakcijā), Valerijs bija spējīgs cilvēks. Ar svai​gām atziņām un vieglu, raitu stilu. To saprata arī redaktori: salīdzinot viņa rokrakstu ar laikrakstā publicētajiem materiāliem, nebija grūti saskatīt, ka Zaļeskis tika labots ļoti minimāli.

Rakstīja viņš labi. Droši vien nebija arī uz mutes kritis. Ko lai saka — izskatīgs puisis, turklāt vēl ar tādu talantu… Ne velti Aņa ātri vien piedeva viņam, tiklīdz viņš atgriezās Višegodskā…

Taču pievērsīsimies atkal Zaļeska drauģelim, kuru Aņa nosauca par «tipu». Vai tas tikai nebija viņš, kas sēdēja virtuvē ar platmali galvā slepkavības naktī?

Saki, ko gribi, taču šis cilvēks ir vēl viena mīkla. Bet to man tāpat jau pietiekami.

Kad tiek spriests par kādu grūtu, sarežģītu lietu, vienmēr izmanto frāzi, kas kļuvusi jau trafareta: noziedznieks katrā ziņā ir atstājis pēdas, jāprot tikai tās atrast. It kā šīs pēdas būtu iezīmētas ar īpašu krāsu vai uz tām at​rastos uzraksts: tās atstājis noziedznieks.

Atceros kādu fotogrāfiju. Lielisku mākslas fotogrāfiju, kura bija iespiesta kādā ilustrētā žurnālā. Tā satrieca ar savu lakonismu un izteiksmību. Pilsētas iela, acīmredzot uzņemta pa trešā vai ceturtā stāva logu. Neviena cilvēka. Tikai pēdas mīkstā sniegā. Daudz pēdu. Visos virzienos. Tās krustojās, meta cilpas, klājās cita uz citas. Abstrakts cilvēku likteņu simbols.

Man bieži vien nāk atmiņā šī fotogrāfija. Nodarbojoties ar izmeklēšanu, vienmēr tiek saņemts daudz informācijas. Svarīgs jautājums ir — atsijāt visu lieko. Jāņem vērā, ka daudzu liecību kvalitāte, tas ir, patiesā vērtība un tica​mība, mēdz būt apšaubāma.

Beigu beigās viss tiek sakoncentrēts dažos skaidros un precīzos jautājumos: kurš, kad, kādā veidā, ar kādu mērķi? Bet uz šiem vienkāršajiem jautājumiem atbildēt reizēm ir ļoti grūti, tāpēc ka krustojas, sapinas, klājas cita uz citas ļoti daudzu cilvēku uzvedības un rīcības pēdas. Es vēl nekad neesmu sastapis noziedznieku, kurš izmeklētājam būtu izlicis ceļa zīmes — pa kuru taciņu doties. Tiesa, tīši mēģinājumi noslēpt izdarīto reizēm pat palīdz atmaskot kriminālpersonu, kaut gan vispirms viņš cenšas noslēpt galus ūdenī. Bet tas, kas slēpj, atrodas izdevīgākā stāvoklī nekā tas, kurš meklē. Tā ir patiesība, kas neprasa pierādījumus Tagad aplūkosim katru atsevišķi.

Kolomoicevs. Vāja rakstura cilvēks, kas viegli pakļaujas savu iegribu impulsiem. Galvenokārt — pudelei. Pārspīlēta attieksme pret savu personu. Lai cik netiku analizējis viņa uzvedību un izteicienus, man radās iespaids, ka patiesībā viņš nepavisam nav patstāvīgs cilvēks. Bet mēģinājumi sevi pieteikt kā neatkarīgu un brīvi domājošu personību, kā viņš mēdz izteikties, ir tikai rnaska, kurai neatliek nekas cits kā vēlēšanās pārvarēt, sacīsim atklāti, savu nožēlojamo stāvokli. Mākslinieka — diletanta un degvīna verga stāvokli.

Tā kā Aņa Zaļeska viņu tikai «neieredzēja», nevis juta «personības» cienīgākas jūtas, piemēram, naidu, varēja secināt, ka nez vai cilvēks, par kuru dots mājiens pirmsnāves vēstulē, varētu būt Kolomoicevs.

Bet kāpēc gan Aņa piekrita viņam pozēt kaila? Cik es nopratu no sarunām ar cilvēkiem, kuri raksturoja viņu, Zaļeska pati nez vai būtu spērusi tādu soli. Te neapšaubāmi izpaudās Valerija ietekme ar

viņa sprediķošanu par plašajiem uzskatiem. Acīmredzot viņa gribējusi iztapt vīram. Lai neizskatītos kā sīkpilsone, kas viņa izpratnē nav mūsdienu cilvēka cienīga. Bet Valerijs acīmredzot to izmantoja, lai vēl vairāk pakļautu savai ietekmei Kolomoicevu.

Vēl viens fakts liecināja, ka aizdomas uz Kolomoicevu ir nepamatotas: itin visi, kas viņu pazina, vienā balsī apgalvoja, ka viņš tagad reibstot no pavisam nelielas alkohola devas. Un ļoti ātri aizmiegot.

Turklāt gulēt viņš varot, kur vien pagadās — mašīnā, garāžā uz vecajām riepām, jebkurā troksnī un kņadā, No abiem draugiem visdrīzāk jau Zaļeskis varēja piecelties nakts vidū un nemanāmi uz laiciņu nozust.

Starp citu, es pacentos noskaidrot, kur radusies Kolomoiceva iesauka — Kārpa. Neviens, kā nākas, neva​rēja paskaidrot. Tikai viens no šoferiem ierunājās: — Kārpa, tā ir acīs krītoša, bet nekam nederīga,.. Varētu sacīt, nesmuka…

Iznīcinošs definējums.

Tagad par Zaļeski. Sāksim ar to, kādi motīvi varējuši viņu pavedināt uz sievas nogalināšanu. Vai greizsirdība? Pilnīgi izslēgts. Piecus gadu3 viņš klīda apkārt, nerūpēdamies, vai viņa ir uzticīga vai ne.

Manuprāt, šis jau​tājums vispār nenodarbināja viņa prātu.

Vai Valeriju varēja izbiedēt otra bērna nākšana pa​saulē? Šis fakts pats par sevi — nez vai.

Nedomādams viņš bija pametis sievu pirmoreiz. Liekas, daudz smagākā stāvoklī — vientuļu, gandrīz bei līdzekļiem, bez jebkādas specialitātes. Arī tagad viņš zināja, ka sieva nepazudīs. Viņai bija gan diploms, gan darbs, tātad bija zināma rocība, ja vēl ņem vērā neatlaidību un darba mīlestību, kuru nelaiķei netrūka, — viņas stāvoklis bija pat labs. īsāk sakot, viņš pilnīgi varēja paļauties — ja viņam apniktu sovhozs, Aņa un bērni, tad viņš varētu aiziet bez skandāla un scēnām, jo Zaļeska to jau bija pierādī​jusi ar savu lepnumu un patstāvību.

Lai izdarītu slepkavību, viņam bija jābūt ļoti nopietniem motīviem. Taču tos es neredzēju. Turklāt viņa pēdējais brauciens uz Krilatoji. Iščenko noskaidroja, ka Severoozerskā Zaļeskis bija iegriezies darbnīcā, kur tika izgatavotas kapa plāksnes. Viņu neapmierināja uzrādītie paraugi. Barnaulā Zaļeskis apmeklējis vienu armēni, kas izgatavo kapu pieminekļus. Taču tas par savu darbu prasīja bargu naudu.

Laikam jau Zaļeskim nebija tādu līdzekļu. Viņi nav varējuši vienoties par cenu.

Jau šis fakts vien, ka cilvēks braucis par trejdeviņām zemēm, lai izpildītu pienākumu — iemūžinātu sievas pie​miņu, kaut ko izsaka …

Tiekoties ar Murzinu, es ievēroju, ka pēdējā laikā viņš izskatās ne sevišķi labi. Noguris, sarkanas acis. Iemeslu man pavisam nejauši atklāja cilvēks, ar kuru sen jau gribēju satikties.

Sovhoza viesnīcā viņš ieradās vakarā. Pieklauvēja pie durvīm.

— Vai drīkst?

— Lūdzu, ienāciet! — es piedāvāju.

— Atļaujiet stādīties priekšā: esmu tas pats Zaicevs, kas sūdzējās par jums. — Viņš plati pasmaidīja.

— Bet es vairākas reizes biju ieskrējis rajona izpildkomitejā, lai personiski likvidētu šo pārpratumu, — es, piedāvādams viesim apsēsties, sacīju.

—- Man biedrs Červonnijs stāstīja. — Viņš uzlika ro​kas uz galda.

— Negribu nevienam uzvelt vainu, bet mani toreiz iegāza, -— es taisnojos.

— Protams, tas mēdz atgadīties, — viņš piekrita. — Ne velti saka: uzticies, bet arī pārbaudil Es tai kar​stumā, saprotat, tūlīt uz rajona komiteju …

— Es ļoti atvainojos. Protams, iznāca nelāgi un ne​taktiski.

— Nu labi, to norakstīsim. Pārestība ir pārestība, bet darbs paliek darbs.

— Jā, es gribēju ar jums aprunāties, jūs esat vecs darbinieks, uzturaties šeit bieži un pazīstat sovhozu. Bet man nenāktu par ļaunu uzzināt par cilvēku attiecībām, par dzīvi sovhozā «Majak» …

Zaicevs sakrustoja tuklās roķeles uz vēdera, pielieca galvu uz sāniem, tā ka viņa apaļīgais vaigs uzgula krunkās uz žaketes apkakles.

— Es patiešām bieži braucu šurp. Mēs abi ar Jemeļ- janu Zaharoviču bijām neskarto zemju apguvēji. Kopā atbraucām. Trīsdesmittūkstošnieki. Tikai viņš palika pie zemes, bet mani pārvilka uz Padomēm. Murzins aizvien mēdza jokoties: «Aizbēdzis no darba frontes…» Es viņam piedāvāju mainīties vietām.

— Bet Jemeļjans Zaharovičs? — es uztvēru sarunas humoru.

— Viņš saka, sovhozā arī apbedīšot, taču pāragri viņam par to domāt. Ja ir izturējis karu, tādam ērglim līdz simt gadiem jādzīvo.

— Man pēdējā laikā gan šķiet, ka Jemeļjans Zaha​rovičs lr saguris, — es iebildu.

— Viņšl Vai pats atzinās?

— Nē, bet es redzu.

Pāvels Jevdokimovičs pagrozīja galvu.

— Reizēm pirms laika maiņām viņu moka reimatisms. Taču viņš ir pieradis pie tā… Laikam guļ par maz… Būtu jūs redzējis viņu, kad jāorganizē, jāsaceļ kājās cilvēki. Par smilšu, vētrām droši vien būsiet dzir​dējis? — Es pamāju ar galvu. — Visi apjuka, bet viņš ne. Daudzi nezināja, ko iesākt.

Jemeļjans Zaharovičs viens no pirmajiem uzticējās zinātnei. Var, viņš saka, savaldīt eroziju. Tiklīdz uzzināja, ka Barajevs Sortandos nodarbojas ar šo problēmu, tūlīt pie viņa. Sovhozs «Majak» kļuvis gandrīz vai par pirmo poligonu Barajeva ideju pārbaudē, Redz, ko nozīmē ticība! Barajevs tagad ir pazīstams zinātnieks — Ļeņina prēmijas laureāts. Liekas, Murzins līdz šim laikam ar viņu sarakstās… — Zaicevs neuzkrītoši uzmeta acis pulkstenim, i— Jūs steidzaties? —• Nē, vēl ir laiks.

— Kāpēc gan viņš tagad nevarētu izgulēt miegu? Ir taču ziema. Ne sējas, ne pļaujas.

Rajona izpildkomitejas priekšnieka vietnieks pasmai​dīja.

— Ziemā mūs gaida citi lauku darbi. Starp citu, kur jūs skatāties televīzijas pārraides?

— Nekur, — es brīnījos.

— Kā tā var? — vairāk par mani izbrīnījās Zaicevs.

— Hokejs. Čehoslovakija un PSRS. Viss ir skaidrs — līdzjutējs. Izrādās, ka Jemeļjans Zaharovičs arī pieder pie līdzjutējiem. Redz, kāpēc viņara sarkanas acis un noguris izskats! Ak tad tādas tās lie​tiņas! ..

— To taču rāda laikam ļoti vēlu, — es ieminējos.

— Ap pulksten četriem beigsies, — viņš apgalvoja.

— Kas tad ir? Ja reiz tā kaislība sagrābusi… Varbūt aiziesim kopā, paskatīsimies pie Jemeļjana Zaharoviča?

— Paldies. Es neaizraujos.

Zaicevs paskatījās uz mani gluži kā uz marsieti.

— Un to sakāt jūs, dzīvodams Maskavā! — Viņš pa​grozīja galvu, aizvien vēl neticēdams. — Pie jums tur hokeju vien skatīties… Nevar būt, jūs patiešām neesat no līdzjutējiem? Bet mēs te visi zogam laiku miegam. Kā gan citādi? Hokejs!

— Jūtu līdzi. — Es pasmaidīju un izpletu rokas.

— Taču …

Bet pats nodomāju: ja pulksten četros no rīta pa televīziju rādītu, piemēram, «Romeo un Džuljetu» ar Vasiļ- jevu un Maksimovu — vai es neupurētu miegu? Droši vien … Kā lai nesaprot viņus?

— Vai mēs neesam novirzījušies no temata? — Pā​vels Jevdokimovičs jautāja.

— Nē, neesam vis. Es gribēju vēl uzzināt jūsu uzska​tus par Iļjinu.

Pāvels Jevdokimovičs atkal nolieca galvu uz sāniem. Laikam jau tāds paradums.

— Ko lai jums atbild? Apsēstais… Ķeras, piemēram, pat pie tā, ko rajonā pagaidām neviens nav darījis. Daudz zemes mums aiziet bojā — cik nav nevajadzīgu ceļu un vecu karjeru. Tas viss sagādā rūpes. Bet viņš darbojas. Pēc viņa iniciatīvas pieņemts rajona padomes lēmums par neizmantoto zemju

rekultivāciju. Nu, ko vēl var piebilst? — Zaicevs mazliet padomāja. — Kāds viņš būs agronoms — par to runāt vēl ir pāragri. Tikai vienu gadu nostrādājis. Kaut gan plānu sovhozs izpildīja.

— Bet saistības?

— Mazliet pietrūka. Vispār, jāsaka godīgi, Iļjins ir smaga rakstura cilvēks: ja kaut kas nav pēc viņa prāta — neliksies mierā, kamēr savu panāks. Varbūt tā arī ir labāk? — Viņš pasmaidīja. — Jemeļjans Zaharovičs acīmredzot saprot, ka Nikolajs Gordejevičs prot panākt savu. Tāpēc arī priekšsēdētājs sūta viņu uz sanāksmēm savā vietā… Murzins, man jāsaka jums, ir liels stratēģis. Viņš zina, kā labāk iedarboties uz priekšniecību, kur jābūt laipnam, kur cilvēks jāuzsūta… — Zaicevs smaidīja. Viņa vārdos bija jūtams nevis nosodījums, bet gan atzinība. Piepeši acu priekšā man iznira Lauku celtniecības nodaļas vadītāja kabinets. Cik vieglu roku tika parakstīts pieprasījums pēc šīfera…

Tas, ka Jemeļjans Zaharovičs palūdza tieši mani aizvest pieprasījumu uz Lauku celtniecības nodaļu, bija lieliski izdomāts. Tas man bija iešāvies prātā jau toreiz. Patiešām Murzins ir stratēģis! Man šķita, ka ar vārdiem «jāuzsūta cilvēks» tiku domāts es, Zaicevs acīmredzot dabūjis zināt atgadījumu ar šīferi.

Viņš paskatījās pulkstenī un kļuva steidzīgs.

Pie Murzina. Skatīties televizoru. Vēlreiz centās pa​vedināt mani, taču nesekmīgi.

Gribēju Jau likties gulēt, bet šai brīdī gaitenī atska​nēja soļi. Pēc gaitas pazinu Iščenko.

Viņa ienāca salā sasārtušiem vaigiem, sev līdzi atnesdama sniega smaržu. Viņas gaviļu pilnajā sejā tā vien lauzās laukā ar pūlēm apslēpts smaids.

— Bija pie Zaļeskiem viesis! — vēl neapstājusies, viņa izgrūda. — Negaidīts viesis. Divdesmit piektajā jūnijā… Piedodiet, Igor Andrejevič, ka tik vēlu ierados, nepaspēju uz pēdējo autobusu, iznāca braukt ar nejaušu mašīnu.

— Nerunājiet muļķības! Kāda var būt atvainošanās! Klājiet vaļā!

— Saprotiet, aizpļāpājos ar puisi. Jauks zēns, īsts gudrinieks.

— Vai šis pats viesis?

— Nē taču. Šoferis, kas viņu vedis. Atceras, it kā tas vakar būtu noticis. Ielu, māju, uz kurieni aizvedis. Viss sakrīt — tiem jābūt Zaļeskiem.

— Tā, tā. — Mani pārņēma viņas noskaņojums. — Kas tad bija šis ceļabiedrs?

— Stāsta, dīvains cilvēks.

— Bet konkrēti?

— Vārdos grūti izteikt.. Rīt šis šoferis pats pie jums atbrauks. Citādi, vai zināt, pārstāstot…

— Kur šoferis strādā?

Vecākā leitnante paņēma papīriņu un atvirzīja to tā​lāk no acīm.

— «Spec…» — viņa iesāka lasīt, bet atmeta ar roku, — vispār kaut kādā montāžā. Uzvārds Veselago. Patiešām Veselago. Prātīgs zēns.

Gribēju izprašņāt sīkāk. Taču, kaut gan Serafima Karpovna bija acīm redzami apmierināta ar panākumiem, viņa izskatījās ļoti sagurusi. Saprast viņu nebija grūti: sameklējusi adatu siena kaudzē!

Kur izgaisa miegs? Domas savirpuļoja, un es grozījos no vieniem sāniem uz otriem gandrīz vai līdz pir​majiem gaiļiem.

Veselago Ieradās ap pusdienas laiku. Smaidīgs puisis ar kazaku cekulu, ko cepure piežmieguši pie pieres. Viņš man kādu atgādināja. Vingrajiem pleciem bija par šauru uzvalkā, kas acīmredzot domāts īpašiem gadījumiem. Viņš tajā jutās neērti. Par mazu bija ari baltā krekla apkaklīte ar šķībi iesieto kaklasaiti.

Es piedāvāju apsēsties. Puisis joprojām smaidīja. Vēl tikai trūka, lai pamestu man ar aci. Jutos mazliet neveikli. Turklāt mulsināja sajūta, ka mēs esam kaut kur tikušies. Domāju par to un nespēju uzreiz apkopot do​mas.

— Nu, biedri Veselago, aprunāsimies!

— To var. — Viņš pamāja. Situācijas oficiālais rak​sturs un nopietnība lika nozust viņa smaidam

— Vai jūs bieži braucat uz Krilatoji?

— Ik pārdienas, ne retāk.

— Ko vadājat?

— Pats zināt, cementu.

Nu pienāca mana kārta izplūst smaidā.

—- Bet es jūs uzreiz pat nepazinu. Tātad būsiet ba​gāts .,.

— Tas pats. — Viņš paplikšķināja vairākas reizes sev pa krūtīm un pa ceļgaliem. — Kā redzat, sveiks un ve​sels.

— Vai, tāpat kā agrāk, divas diennaktis pēc kārtas sēdi pie stūres? — Nevijus es pārgāja uz «tu». Gluži kā ar vecu paziņu.

— Gadās arī tā, — viņš negribot atzinās. — Ko lai dara? Vajag.

— Jā, drošības tehnika pie jums, redzu, nav sevišķos augstumos, — es nopietni sacīju. Viņš gribēja kaut ko iebilst, taču es turpināju sarunu: — Viss līdz zināmam laikam. Arī varonības te nekādas nav, tici man. Nedrīkst slēpt citu nolaidību un riskēt ar savu dzīvību… Par ģimeni padomā!

— Tās dēļ jau arī raujos.

— Un sieva pacieš, ka divas naktis pēc kārtas ne​nakšņo mājās?

— Pacieš. Jebkura pacietīs, ja algas dienā atnesīsi veselu žūksni naudas un vēl maķenīt…

— Bet ko tas nozīmē — maķenīt, vai kreisā?

Viņš sabozās.

— Es, liekas, no jums, pilsoni izmeklētāj, ne kapeikas nepaņēmu. Es pats varu aizdot, ja kāds ir trūcīgs…

Tā bija kļūda no manas puses.

— Nevis pilsoni, bet biedri izmeklētāj, tas, pirmkārt. Otrkārt, apvainoties nav vērts. Gadās taču arī ierāvēji. Vai nav tā? — Es centos izgrozīties. Taču ne visai veikli.

— Var jau būt, — Veselago drūmi atbildēja. — Bet es to krupi vedu ne jau naudas dēļ. Tāpat kā jūs. Rullē, rullē viens, taču ar ceļabiedru ir jautrāk, var pārmīt da​žus vārdus…

— Vai viņš jums piedāvāja naudu par braucienu?

— Naudu nepiedāvāja. Graudā.

— Kā tas ir?

— Varēja izvēlēties. Gribi — tādu mazu pudelīti — konjaks, viskijs, degvīns. Vai ārzemju cigarešu paciņa. Negribi — vari dabūt kaklasaiti, bet, ja negribi kaklasaiti, tad šķiltaviņas. Viņam, koferītis visādu mantiņu pilns. Gluži kā stacijas kioskā.

— Tātad naudu nepiedāvāja?

— Saka, naudai mūsu laikos nav nekādas vērtības.

Papīrītis paliek papīrītis. Savādnieks gan. Ja nauda ka​batā, tad vari nopirkt visu, ko vien sirds vēlas.

— Vai jūs paņēmāt kādu no mantiņām? — Es pa​smaidīju. Šoferis apmulsa, tomēr priecīgs atbildēja: — Tikai graudā… Cigarešu paciņu. Kamielis ar nē​ģeri uzbildēts.

— Camel, — es pasacīju priekšā.

—- Vai tad tas ir «kalims»?

— Nevari vēl aizmirst? — Es pa jokam pagrozīju galvu.

— Labs ir. — Viņš atmeta ar roku. Uzticība tika at​jaunota. Es jutos atraisītāks.

— Vai tu, Andrej, vari sīkāk aprakstīt viņa ārieni?

— Mierīgi. Augumā būs mazāks par jums, sausnējs. Melnīgsnējs. Uz priekšzobiem zelta tilts.

Izturējās kul​turāli.

— Pēc kā tu spried?

— Inteliģentu ģīmi rādīja. Mēs jau bijām atbraukuši šurp, pie Krilatojes. Te uz ceļa pagadās

meitenes. Es signalizēju. Viņas nedzird. Izliecos no mašīnas, zināt, kā mēs, šoferi, mēdzam runāt, ko jūs tur stāvat, muti atplētušas… Man taču nav rati, bet gan zils, milzenis, piecas tonnas kravas ņem. Lai nobremzētu, jādomā simt metru iepriekš. Bet viņš tikai galvu pagroza. «Dāmas,» saka, «neērti.» Es taisnojos, ka viņas pat dzirdējušas to nav. Taču viņš atkal: «Kultūra vajadzīga vispirms mums pašiem.».»

— Cik viņam gadu?

— Būs četrdesmit. Varbūt mazliet vairāk. Deniņi sirmi.

— Kā ģērbies?

— Dārgs uzvalks. Moderns. Pleci, re, tādi, bet sānos gluži kā sievietēm pieguļošs …

— Cikos jūs atbraucāt uz Krilatoji?

— Vēl nebija pavisam tumšs. Ap pusdesmitiem.

— Kur viņš tevi rajona centrā apturēja?

— Aiz autoostas. Tūlīt aiz pagrieziena, tur parasti privātie no rajona stāv.

— Bet vai tur bija mašīnas?

— Nebija. Kurš gan būs ar mieru tādu gabalu braukt? Atpakaļ labi ja pusnaktī atgriezīsies.

— Kādā veidā viņš piedāvājās par līdzbraucēju?

— Es taisīju pagriezienu. Skatos — viens «balso».

Nu, atbraucu no krustojuma paredzētajā attālumā un apstājos. Kā nav, tā nav neviena. Varbūt pārdomājis… Atskatos atpakaļ. Nāk. «Līdz Krilatojei neaizrausi?» viņš lūdz. «Parādā nepalikšu.» Es domāju: ņemt vai neņemt? Man briesmīgi nepatīk tādi gājieni. Bet viņš jau rāpjas mašīnā iekšā. Es aizvien domāju. Goda vārds, ir pretīgi, ja tevi notur par mēslu. Vajadzīgs man viņa rublis! Taču viņš tik pamet man ar aci: «Aiziet jūriņā!» Labi, domāju, vilks tevi rāvis, braucam .., — Kā tu domā, vai Krilatojē viņš agrāk ir bijis?

— Nav gan. Sacīja, lai vedu pēc šis adreses.

— Bet uzvārdu un vārdu nenosauca?

— Nē. Sacīja, ka brauc pie drauga.

— Par ko jūs sarunājāties?

— Kādas tur sarunas! Klusēja. Es jautāju: «Vai no tālienes?» Viņš saka: «No tālienes.» Nu, es atkal, sak, kā mūsu puse patīk? Viņš kaut ko noburkšķ. Labi, domāju, ja negribi, neiešu uzmākties.

Braucam tālāk. Biju jau viņu piemirsis. Bet šis piepeši ne no šā, ne no tā prasa: «Vai vecmāmiņa tev ir?»

— «Kāda vecmāmiņa?» Ka tik nav kāds aptaurētais, domāju. Taču viņš saka: «Parasta, veca, īstā vai radiniece.» Saku: «Ir pašam sava. Kas tad ir?» Pats tomēr aizvien vēl nesaprotu, uz ko viņš mērķē. «Vai ticīgā?» atkal jautā. Nu, domāju, būs kāds baptists. «Jupis viņu zina,» atbildu. — «Vai viņai ir senlaicīgas svētbildes?» — «Nē, bet varu apjautāties,» Viņš saka: «Nevajag. Ja tev nav, tātad nav.» Iestājās klusums.

Skumji. Domāju, varbūt vismaz tagad kļūs runīgāks. «Kam tev vajadzīgas šīs svētbildes?» jautāju.

«Interesējos,» skan atbilde. Un cauri. Varēju saprast tā — nebāz degunu, nav tava daļa. Nu, domāju, tu tā, es arī tāpat. Līdz pat sovhozam ne vārda nepār- mijām. Aizvedu līdz pašām drauga mājām, tas ir tepat blakus, tiklīdz nogriežas no šosejas, trešā māja, es taču Krilatoji pazīstu kā savu kabatu. Viņš saka: «Lūdzu, saņemiet par nofraktēšanu.» Un piedāvā savas mantiņas. Es viņam saku: «Labs ir, iztiksim.» — «Nē,» viņš saka, «jāatbalsta materiālās ieinteresētības princips.» Negribējās viņu aizvainot. Ari tēvam tā sagādātu prieku. Pats taču nesmēķēju. Viņš jautāja: «Kad brauksiet atpakaļ?» — «Pēc stundām divām.»

Viņš apdomāja. «Ja varētu no rīta, ap pulksten pieciem…» Bet kāpēc lai es nīkstu bez darba? «Nevaru,» atbildu. Viņš atmeta ar roku. Es aizbraucu. Starp citu, nonīku līdz pašam rītam: aizdedze saniķojās. Atgriezos atpakaļ, vēlreiz pārliku, vai nepieklauvēt pie loga. Bija pulksten seši.

Tā ari ne​uzdrošinājos …

— Kādā datumā tu viņu vedi?

— Divdesmit piektajā. Var pēc ceļazīmes pārbaudīt. Arī urbēji var apstiprināt. Es pie viņiem remontēju ma​šīnu.

Noskaidrojis vēl dažus sīkumus, es atlaidu Veselago, norunājis tikšanos Severoozerskā, lai ar viņa palīdzību laboratorijā sastādītu Zaļesku apmeklētāja fotorobotu.

Taču vispirms es sazinājos ar Odesas prokuratūru. Tā kā Zaļeskis vēl ārstējās, es palūdzu steidzīgi nopratināt viņu slimnīcā sakarā ar nakts viesi. Tas tika izdarīts maksimāli īsā laika sprīdī.

Zaļeskis liecināja, ka divdesmit piektā jūnija vakarā pie viņiem mājās neviens no paziņām vai draugiem ne​bija atnācis, vēl jo vairāk no tālienes.

Viņa atbilde lika kļūt piesardzīgam. Vai tiešām Veselago kļūdījies? Bet adrese, kas tika uzrādīta šoferim?

Varbūt svešinieks braucis pie iepriekšējiem mājas saimniekiem, jo Zaļeski Krilatojē dzīvoja tikai pusgadu?

Tika noskaidrots, ka pirms viņiem mājiņu apdzīvoja vairāki īrnieki. Vispirms agronoma ģimene, pēc tam veterināra, bet pēdējā laikā — pirms Zaļeskiem — šofera ģimene. Cilvēki aizbraukuši kur kurais, atrast tos varēja, taču t.as prasītu daudz laika …

Tomēr man šķita, ka «pauninieks», kā es devu iesauku šim svešiniekam, varēja atbraukt tieši pie Va​lerija un Aņas.

Uz labu laimi braukt pie paziņām, nezinot, vai tie tur vēl dzīvo vai ne… Tas ne visai ticami, jo, spriežot pēc Veselago apraksta, «pauninieks» ir visai praktiskas da​bas cilvēks.

Vēl viens apstāklis uzvedināja uz domām, ka viņš at​braucis pie Zaļeska, — tas bija jūrnieku žargons: «aiziet jūriņā», «frakts». Valerijs taču ir no Odesas. Sakritība vairāk nekā aizdomīga.

Bet kāpēc lai viņš slēptu ciemiņa vizīti? Vienkārši tāpat tas nevar būt. Vai tiešām viņam ir tik slikta atmiņa?

Katrā ziņā jāmeklē pierādījums, ka «pauninieks» bijis pie Zaļeskiem.

Tāpēc uz nopratināšanu izsaucu kaimiņus.

Par «pauninieka» vizīti neko tuvāk no kaimiņiem neuzzināju. Toties atklājās viena nenoskaidrota vieta: Bo​lota Kižentajeva tovakar Zaļesku mājā redzētais vīrie​tis…

Lai pieliktu punktu šim notikumam, kas sagādājis man tik daudz rūpju, izdarīju izmeklēšanas eksperimentu.

Aizvien vēl neapdzīvotajā Zaļesku mājā virtuves apgaismotajā logā nolikām biedēkli vējjakā un platmalē. Bolots Kižentajevs tajā saskatīja to pašu «vīrieti», kuru bija redzējis slepkavības vakarā.

Izsaucu uz nopratināšanu arī večiņu, kura dzīvoja otrpus ceļa un bija pieaicināta par liecinieci, kad pirmoreiz apskatīju notikuma vietu.

Arī viņa apgalvoja, ka Zaļeski meklējuši glābiņu ar «biedēkļa» palīdzību, lai aizbaidītu tos, kas čiepa viņu puķes.

Tā tika izkliedēts pierādījums, kas jauca man visas kārtis. Atrisinājums izrādījās ļoti vienkāršs …

Visu laiku man nelika miera doma, kā «pauninieks» aizbraucis no Krilatojes. Pirmais autobuss uz rajona centru atiet astoņos trīsdesmit. Acīmredzot Zaļesku viesis gribēja izbraukt pēc iespējas agrāk, ja lūdzis Veselago atpakaļceļā piebraukt ap pulksten pieciem.

Ja viņš neaizbrauca ar autobusu, tātad atkal izmantojis nejaušu mašīnu vai arī viņu aizvedis kāds no vietējiem.

Iščenko noskaidroja, ka Staņislavs Kolomoicevs divdesmit piektā jūnija naktī mašīnu garāžā netika atstājis. Reizēm sovhoza šoferi atstāj transportu pie mājas, lai no rīta agrāk varētu doties ceļā.

Turklāt divdesmit sestajā jūnijā Kolomoicevs uz kulšanas vietu aizbraucis tikai pulksten vienpadsmitos pa​redzēto septiņu vietā.

Manī brieda pārliecība, ka «pauninieku» aizvedis tieši viņš. Ja radās vajadzība noslēpt ciemiņa apmeklējumu, Staņislavs šim nolūkam noderēja labāk par citiem: Za​ļeskim viņš bija savējais līdz kaulam. … Kolomoiceva garāžā nebija. Viņš nerādījās jau otro dienu. Tomēr vēlreiz devos pie Matjušinas, lai tiktos ar Kolomoicevu. Putināja. Sals koda ausīs un degunā, un es skumji nodomāju, ka tādā laikā

Staņislavs nez vai atturēsies no kārdinājuma iedzert. Viņam līdzīgi ļaudis ir priecīgi par jebkuru iemeslu iedzert. Lietainā laikā —t pret drēgnumu, salā — pret saaukstēšanos, karstā laikā — pret miegainību. Ja puisis kaut mazdrusciņ būs iereibis, par nopratināšanu nevar būt pat runa. Nav tiesību. Taču es katrā ziņā gribēju ar viņu aprunāties pēc iespējas ātrāk. Tīri fiziski sāku sajust, kā bēg minūtes, stundas un dienas, kā sablīvējas laiks.

Kolomoiceva galā spīdēja gaisma. Pieklauvēju no «parādes» lieveņa. Cauri durvīm dobji ieskanējās zvārguļi. Durvis atvēra Jevdokija Dmitrijevna. Bet, tiklīdz pajautāju, vai īrnieks mājās, viņa godbijīgi atbildēja: — Protams, mājās. Glezno.

Es atviegloti nopūtos. Ja Staņislavs nodarbojas ar glez​niecību, tad visdrīzāk ir skaidrā prātā.

Tā tas arī bija, Viņš steidzīgi piecēlās no molberta, slaucīdams rokas lupatiņā, kas bija izraibināta visās varavīksnes krāsās. Saimniece nozuda savā galā. Man šķita, ka viņa vēl uzkavējas pie durvīm. Pēc tam viņas istabā iestājās absolūts klusums.

Kolomoicevs ar to pašu lupatu noslaucīja krēslu un piedāvāja apsēsties, ko arī izdarīju, piesardzīgi paskatī​jies uz sēdekli. Pats viņš piemetās uz gultas.

— Gleznojat?

— Strādāju, — viņš kautrīgi atbildēja.

— Bet apgaismojums? — Es rādiju uz diezgan blāvo spuldzīti.

— Nekas, skici taisu. Ar krāsām pabeidzu dienā. — Viņš automātiski piestūma molbertu pie sienas, lai es nevarētu redzēt uzmetumu.

Brīdi klusējis, es jautāju: — Staņislav, man vēl jāprecizē daži jautājumi… Ko jūs vedāt uz rajonu divdesmit sestā jūnija rītā?

Kolomoicevs paraustīja plecus.

— Divdesmit sestajā jūnijā? Neatceros… Kas tā bija par dienu?

— Pirmdiena.

— Pirmdiena, pirmdiena… — Viņš vainīgi blisināja acis. — Pasen tas bija, jāmēģina atcerēties…

— Pamēģiniet atcerēties, lūdzul Jūs tādēļ vēl noka​vējāt uz kulšanas vietu.

Viņš atkal paraustīja plecus, it kā sacīdams: «Vai maz es kavējis darbu ,..»

— Vai ir bijis tā, ka jūs kāds lūgtu aizvest uz Severo- ozersku? Es te domāju — privāti?

— Nu pa ceļam, — viņš apmulsa. — Ja braucu, kāpēc lai nepaņemu?

— Nē. Šoreiz jūs tikāt lūgts to izdarīt speciāli.

— Man nav tiesību izmantot mašīnu personiskām vajadzībām. — Viņš uzsvēra vārdu «mašīna».

Viņa izrunā tas skanēja kā «masinu».

— Staņislav, jūs taču saprotat mana jautājuma būtību?

— Varbūt patiešām kādu esmu vedis, — viņš dziļdo​mīgi sacīja. — Atgādiniet kaut vai ārieni!

— Labāk būs, ja jūs atcerēsieties pats.

— Varbūt tas bija stilīgais vīriņš ar koferīti? Eiropas šiks. Atgādināja foksterjeru… — Kolomoicevs nepārlie​cinoši stāstīja.

Tomēr Staņislavam ir mākslinieka acs. Interesants sa​līdzinājums.

— Kādā ziņā?

— Dažā vietā apcirpts, citā — apšķibīts. Labas sugas cilvēciņš. Vai arī mākslīgi uztaisījies.

Nezinu.

— Pastāstiet, lūdzu, — kā tas viss notika?

— Kas konkrēti?

— Kādā sakarībā jūs uzņēmāties viņu aizvest? Sīkāk.

— Mašīnu biju atstājis pa nakti pie vārtiem, tāpēc ka vēlu pārbraucu. Bet līdz ar gaiļiem jābūt atkal tirumā. Izeju no rīta, skatos, kāds pilsonis pastaigājas.

— Cikos tas notika?

— Pāri pieciem. Es sēžos mašīnā, viņš pienāk klāt un lūdz aizvest uz Severoozersku. Saka, citādi nokavēšot lidmašīnu, jo pirmais autobuss aiziet tikai pusdeviņos. Es, protams, atsakos. Ražas novākšana.

Viņš neatstājas. Es viņam piedāvāju kopā aizbraukt uz kulšanas vietu, piekraut graudus un tad — uz rajonu. Nepaspēju ne aci pamirkšķināt, kad šis jau kabīnē. Es sāku braukt. Izbraucām uz šosejas, taču viņš uzstāj: «Kapteini, vai tu neesi romantiķis?» Es jautāju: «Kāpēc kapteinis?» Viņš smejas: «Izliets kapteinis, piemēram, sers Džeimss.» Tas laikam tāpēc, ka vaigubārdu nēsāju un pīpi smēķēju. Viņš turpina: «Dārgo ser, vai nepacelsim foku — bramburu un nešausim uzreiz uz Severoozersku?» Es mēģināju iebilst, ka graudi jāved, ražas novākšanas laiks. Viens dievs zina, kā šis mācēja sirdī ielīst.

Uzstāj: «Tagad jau Krievijā cilvēks nav pat tabakas šņauciena vērts. Centneri, hektāri, procenti. Bet tu kaut vai mirsti nost — par tevi nevienam nekādas daļas.» Zināt, kā reizēm mēdz notikt — līdz pašai sirdij aiziet. Zēl viņa kļuva. Domāju, varbūt patiešām cilvēkam liela vajadzība. Aizvedu taisni uz rajonu. Līdz pašai lidostai. Viņš tik ļoti pateicās, tā jutās aizkustināts, ka uzdāvināja man šķiltaviņas. — Staņislavs atvēra skapīti, pačamdījās pa to un izvilka nelielu, elegantu cilindriņu no caurspīdīgas plastmasas. — Franču. Darbojas ar gāzi. Degviela, tiesa, izbeigusies, bet piepildīt nav kur.

— Vai par aizvešanu samaksāja?

— Lūk, tikai šo. Deklarēja, ka nauda gluži kā ūdens aizplūdīšot, bet mantiņa paliks.

— Vai viņš jums stādījās priekšā?

— Nē.

— Vai neteica, pie kā bija atbraucis uz Krilatoji?

— Nē.

— Bet kāpēc viņš izvēlējās tieši jūs?

— Kā lai es to zinu? Droši vien nejauši.

— Bet vai pie Zajeskiem viņš nevarēja būt atbrau​cis? — es jautāju.

Kolomoicevs patiesi izbrīnījās: — Tādā gadījumā viņš būtu stādījies priekšā, ka brauc no Valerija. Vienkāršāk sarunāties. Ja viņš ļoti steigtos, domāju, ka Valerijs pats būtu atnācis pie manis un pa​lūdzis aizvest draugu uz rajonu …

Izskatījās, ka Kolomoicevs nemelo. Kāda velnišķīgi precīzi aprēķināta konspirācija! Zaļeskis zināja, ka Kolomoicevs nez vai atteiks (jādomā, ka bez franču šķiltavi- ņām «pauninieks» uzdāvināja šoferim arī pudeli degvīna), taču viss tika nodarīts tā, ka Kolomoicevs neuzzināja, pie kā viesis braucis. Izrādās, ka Zaļeskis neuzticējās pat Staņislavam…

— Ko viņš vēl jums piedāvāja no saviem krāju​miem — konjaku, viskiju, degvīnu? — es jautāju.

— Patiešām, — Kolomoicevs apjuka. — Es aizmirsu pateikt, ka viņš man iegrūda konjaka pudelīti — suvenīru. Mazu, mazītiņu, piecdesmit gramu. — Staņislavs noliecās zemu pie skapīša un ilgi rakņājās pa to, pārcilā​dams mantas. — Kaut kur pazudusi…

— Labi, dies ar viņu. Vai ceļā viņš jums nelūdza ko vai neinteresējās par kaut ko?

— It kā ne.

— Labi. Tagad jautājums par ko citu. Kad jūs atnācāt pie Zajeskiem devītā jūlija rītā, neatceraties, kas atra​dās virtuvē? Jūs taču izgājāt tai cauri?

— Bet kas tur varēja atrasties?

— Varbūt kādas mantas, kas bija izmētātas …

Kolomoicevs joprojām sūca pīpi, tā arī neizlaidis to no mutes no tā brīža, kad tēloja «seru Džeimsu», — Bija sakopts, Galds tukšs. Kas vēl, kas vēl varēja būt… Kaut kādas mantas bija gan uz taburetes.

— Kādas tieši?

— Tieši kādas, neatceros. Liekas, lietusmētelis. Nē, veca vējjaka un platmale. Kad mēs sēdējām ar Valeriju un gaidījām miliciju, es, atceros, grozīju to rokās …

Tātad slepkava nolicis biedēkli uz taburetes.

Rakstot protokolu, īpašu vērību veltīju nakts viesa ārienes aprakstam. Atlika tikai sastādīt fotorobotu …

Mani mulsināja tas, ka Zaļeskis slēpis no Staņislava pazīšanos ar «pauninieku».

Iščenko to izskaidroja tādējādi, ka neilgi pirms tam draugiem bijušas nelielas nesaskaņas. Tika noskaidrots, ka Kolomoicevs tikko bija pabeidzis gleznu kluba vajadzībām. Ainavu. Kolhoza tīrums.

Darbu pieņēmis kluba vadītājs. Cipovs stāstīja, ka Stasiks esot sastrīdējies ar Valeriju kaut kādas naudas dēļ.

Kad Serafima Karpovna rajonā izpētīja dažus dokumentus, izrādījās, ka Kolomoicevs ar Jurija Jurjeviča (tātad arī ar Zaļeska) gādību saņēmis līdzīgus pasūtījumus citās saimniecībās. Rēķinus noformējusi grāmatvedība kā pa​rastos ražošanas darbus.

Tas jau bija nopietns pārkāpums. Par to neziņot rajona komitejai man nebija tiesību. Zināju, ka ne jau tādēļ biju braucis uz Severoozerskas rajonu. Taču tas bija mans — izmeklētāja — pienākums.

Jā, jauku gan kompāniju ap sevi bija sapulcinājis Za​ļeskis …

Uz Severoozerskas rajona Iekšlietu daļu aizvedu divus šoferus — Kolomoicevu un Veselago. Ar viņu palīdzību tika sastādīts noslēpumainā Zaļesku viesa vārdiskais por​trets un fotorobots. Šoreiz lieti noderēja Staņislava kā mākslinieka iemaņas un acs.

Turpretī Andrejs, kad vajadzēja raksturot kādu sejas daļu, stāstīja juceklīgi.

«Pauninieks» izskatījās apmēram šāds: vīrietis ap gadiem četrdesmit, četrdesmit pieciem, dienvidnieka tips. Mati tumši, iesirmi, vidēja biezuma, viegli vijīgi, celiņš labajā pusē, vaigubārda līdz žokļa apakšējai līnijai; seja ovāla, viegli izvirzīts profils, augsta, šaura, taisna, mazliet nošļaupta piere, deguns — -vidēji augsts un plats, taisns, smalks, degungals apaļš; garas, smalkas, ovālas uzacis ar strauji nolaistiem galiem; apaļas, horizontālas acis, zem tām nelieli maisiņi; vidēja lieluma mute, lūpas smalkas, mutes kaktiņi mazliet uzrauti; zods — šaurs, ovāls, reljefs ar bedrīti vidū; viegli atkārušās ausis, labā auss ovāla, reljefs pretpaugurs, šaura, saplūdusi auss ļipiņa.

Pēc šī vārdiskā portreta tika sastādīts fotorobots.

Lai to izdarītu, vajadzēja krietni noņemties. Vairāk es uzticējos Staņislavam. Turklāt viņš «pauninieku» redzējis dienas gaismā.

Ieraudzījis galīgo variantu, Andrejs Veselago iesaucās: «Tagad gan stipri līdzīgs!»

Piepeši uzradās svarīgs liecinieks. Tikpat svarīgs, cik negaidīts. Ar viņu biju ticies katru dienu. Taču visbiežāk viņu pat neievēroju. Tā bija milicijas iecirkņa pilnvarotā jaunā sieviņa Gaļina Liņova — Murzina sekretāre.

Viņa ienāca galvenā zootehniķa kabinetā, kuru es joprojām aizņēmu, jo zootehniķis sovhozā aizvien vēl ne​bija sameklēts.

Liņova pēc uzaicinājuma apsēdās un stomīdamās sacīja: — Igor Andrejevič, vai drīkstu ar jums aprunāties?

— Mēs jau runājam. — Es pasmaidīju, aizvien vēl nododamies minējumiem par tik negaidītas vizītes mērķi. Varbūt viņa grib aizlikt kādu vārdu par savu vīru? Bet kāds gan tam sakars ar mani? Viņš strādā Iekšlietu ministrijas sistēmā, bet es — prokuratūrā … Viņa knikšķi- nāja vienu pirkstu pēc otra kreisajai rokai un aizvien vēl nevarēja saņemties. — Runājiet, Gaļina! — es viņu uz​mundrināju.

— Pasakiet godīgi, vai Nikolajam Gordejevičam … Pareizāk sakot, jūs Nikolaju Gordejeviču…

— Viņa ap​klusa.

To gan nebiju gaidījis, ka viņa ierunāsies par IJjinu. Vai tas nav Murzina pirksts? Nē, tā vis neizskatās!

— Nu, Gaļina, ko jūs gribat jautāt? — centos viņai palīdzēt, lai tiek galā ar satraukumu. Vai arī lai apkopo domas, nezinu.

— Tas, protams, nav labi, es saprotu … — Viņa nolaida acis. — Es nejauši noklausījos jūsu sarunu ar Je- meļjanu Zaharoviču …

— Noklausīties, protams, nav labi. Bet jūs sakāt, ka nejauši.,.

— Goda vārds! — viņa to izrunāja gluži kā «pioniera goda vārds». Tik vien tās starpības, ka nesalutēja. — Durvis nebija cieši aizvērtas … Jūs likāt… lūdzāt pagaidām nesūtīt Nikolaju Gordejeviču komandējumā… Viņš esot vajadzīgs izmeklēšanai. — Liņovai drebēja balss. Nevarēju saprast, kāpēc viņa taisījās uz raudāšanu: Iļjina dēļ vai tāpēc, ka noklausījusies.

Bet ja nu viņa zina arī citu mūsu sarunu saturu? Nav patīkami to uzzināt. Vai sabārt viņu? Bet viņa taču iera​dusies, lai atzītos «grēkā».

— Labi audzināts cilvēks, zinādams, ka viņam nav jādzird sveša saruna, cieši aizver durvis, — es savaldīgi sacīju.

— Es tikai vienu reizi. Bet ne jau tur tas suns aprakts. Tik un tā nevienam nesacītu. Iļjins katrreiz no jums aiziet gluži bāls… Es taču neesmu nekāda muļķe… Arī Zeņa, mans vīrs, reizēm stāsta par savu darbu… Sa​protu …

— Ko jūs, Gaļina, saprotat?

— Es pie jums jau sen gribēju atnākt. Es zinu, kur atradās Nikolajs Gordejevičs tai naktī.., — Kurā? — es jautāju.

— Kad nogalināja Aņu Zaļesku…

Jutos gluži kā ar bomi pa pieri dabūjis. Tomēr pacentos viņai to neizrādīt un mierīgā, nosvērtā balsī sacīju: — Cik es saprotu, jūs gribat liecināt pilnīgi oficiāli?

Viņa lūdzoši paskatījās uz mani un jautāja: — Bet vai nevar bez papīra? Es jums visu izstāstīšu, bet jūs…

— Nē, Gaļina, tā nedrīkst. — Es paņēmu protokola blanku.

Viņa bezcerīgi pamāja ar galvu.

— Tad rakstiet! — Padomāja un piebilda: — Ja tā va​jag … Bet kam ir tiesības to lasīt?

— Tikai konkrētām personām.

— Bet milicijas darbiniekiem? — viņa klusi iejau​tājās.

— Es jums sacīju. Nevienam.

Sāku aizpildīt blanku — vienu punktu pēc otra. Bet, kad nonācu līdz izglītībai, man pildspalvā izbeidzās tinte. Paņēmu no atvilktnes pudelīti, bet arī tā bija tukša.

Traģikomiska situācija. Man priekšā sēž lieciniece, kura tik ilgi gatavojusies nākt, beidzot viņa izšķīrusies — un še tev mu bija! Gluži kā melodrāmā. Raudi vai smejies, alga viena. Pašā interesantākajā brīdī izmeklētājam izbeidzas pildspalvā tinte, un lieciniece tā arī neuzdroši​nās dot svarīgas liecības …

— Es tūlīt atnesīšu tinti, — Ga]ina piedāvāja, redzē​dama manu kjūmīgo situāciju.

— Piezvaniet, lai kāds atnes, — es sacīju. Man patiešām likās, viņa var piepeši aiziet un vairs nekad nekā nepasacīt.

Gaļina uzgrieza numuru: — Anastasija Iļjiņična, esiet tik laipna, atnesiet uz galvenā zootehniķa kabinetu tinti. Pildspalvai.

— Viņa, aiz​klājusi ar roku klausuli, man jautāja: — Violeto vai zilo?

— Zilo.

Kamēr no kadru daļas nesa tinti, mes sēdējam un klusējām. Man likās, pagāja vesela mūžība, kamēr atnesa tinti…

Lūk, ko liecināja Gaļina Liņova: «…Jūnijā vasaras brīvdienās atbrauca mana draudzene Ļuba Šuļga, kas studē Tomskas universitātē

otrajā kursā. Reiz viņa bija iegriezusies pie manis darbā kantorī un tur ieraudzīja galveno agronomu Nikolaju Gor- dejeviču Iļjinu un lūdza mani, lai es iepazīstinot ar viņu. Viņš viņai bija iepaticies. Lai varētu iepazīties tuvāk, mēs ar Ļubu norunājām astotajā jūlijā pie viņas mājās sarīkot ballīti it kā sakarā ar dzimšanas dienu un uzaicināt arī Nikolaju Gordejeviču. Tāpat uzaicinājām arī Rudiku Švanderovu, kurš strādāja sovhozā studentu celtnieku brigādē. Mēs ar Rudiku ieradāmies ap pulksten septiņiem. Ļubas mājās neviena nebija. Viņas tēvs un māte bija aizbraukuši uz Severoozersku.

Nikolajs Gordejevičs atbrauca ar motociklu ap pulksten desmitiem, atveda pudeli šampanieša un šokolādes asorti kārbu. Viņš atvainojās, ka aizkavējies darbā. Mēs nosēdējām apmēram līdz pulksten vieniem naktī. Klausījāmies plates, mazliet dejojām. Kad mēs ar Rudiku gribējām iet prom, redzējām, ka Nikolajs Gordejevičs turpat uz dīvāna bija aizmidzis. Ļuba sacīja, ka nevajag viņu modināt, lai mazliet atpūšas. Mēs ar Švanderovu aizgājām, bet Iļjins palika. Nākamajā dienā Ļuba stāstīja, ka Iļjinu viņa nav modinājusi. Pēc Ļubas vārdiem, viņš piecēlies ap pulksten pieciem un tūlīt aizbraucis…»

Pēc protokola uzrakstīšanas sarunu ar Gaļinu vēl tur​pinājām, šoreiz «bez protokola».

Ar meiteni Ijjins tā pa īstam arī neaizrāvās, kaut gan Ļuba viņa dēļ ļoti pārdzīvoja. Situācijas kutelīgums man bija saprotams. Apstākļi sarežģījās vēl tāpēc, ka Ļubas tēvs ir sovhoza partijas biroja sekretārs … Pavadīt nakti divatā ar meiteni… Laukos tas ir visai nosodāmi. Tāpēc Iļjins arī klusēja.

Domāju, ka Gaļinai arī bija savs iemesls slēpties. Lai divus mēnešus pirms kāzām ierastos ar svešu studentu pie draudzenes un pavadītu pie tās gandrīz vai visu nakti… Laikam jau 2eņa Liņovs ir ļoti greizsirdīgs …

Cik patiesas ir Gaļinas liecības, par to spriest grūti. Galvenais, ka Iļjina alibi it kā būtu pierādīts.

Es dusmojos uz Iļjinu, bet sapratu arī viņa klusēšanas iemeslu. Gatavais Dimā romānu bruņinieks.

Apsolīju Gaļinai, ka ziņas, kuras viņa sniegusi, neuzzinās neviens, kam tas nepienākas. To skaitā arī viņas vīrs…

Liņovos liecības apstiprināja arī tas pats Šavirins, Save- lija Fomiča kaimiņš, kuru sargs man jau agrāk bija lū​dzis Izsaukt uz nopratināšanu. Šavirins strādāja pirtī par kurinātāju. Devītajā jūlijā pulksten četros no rīta viņš gājis «uzdzīt tvaiku». Partijas biroja sekretāra pagalmā stāvējis motocikls ar piekabi. Pēc visām pazīmēm spriežot, tas piederēja galvenajam agronomam.

Dīvaini likās tikai tas, ka kurinātājs bija tik ļoti izbijies; es gandrīz vai sāku šaubīties par viņa godīgumu. Ja nu Šavirinu pierunājuši? Pēc skata viņš bija tāds nomākts, sagumis, salāpītos velteņos un vecā, apbružātā va​tenī.

Nesagaidījis Tomskas prokuratūras atbildi, kurai pēc mana lūguma bija jānopratina Ļuba Šuļga un Rudiks Švanderovs, es izsaucu Iļjinu.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pastāstīšu, ka Ļuba un Rudiks, izņemot nenozīmīgas detaļas, apgalvoja to pašu, ko Liņova.

Kad ieradās Iļjins, bez jebkāda ievada jautāju viņam: — Cikos jūs aizgājāt no Šujgas mājas?

— Pulksten četros septiņpadsmit, — viņš atbildēja, pat acu nepamirkšķinājis.

— Kāpēc tik precīzi?

— Kad pamodos, paskatījos pulkstenī. Es vispār mīlu precizitāti.

— Kāpēc jūs atteicāties apliecinat tik svarīgu faktu? Tas taču jūsu alibi.

— Jūs to pierādījāt pats. — Iļjina sejā pavīdēja smīns. Bet varbūt arī apmierinājums.

— Ja ķertos pie kazuistikas, tad jūs, liekas, devāt parakstu, ka esat atbildīgs par to, ka apzināti sniedzat nepatiesas liecības. Tātad mānījāties, sacīdams, ka neatceraties, kur pavadījāt nakti no astotā uz devīto jūliju. — Viņš gribēja ko iebilst, taču es viņu apstādināju: — Jūs visu atceraties. Četros septiņpadsmit…

— Šinī jautājumā esmu gatavs atzīt savu vainu.

Es noliku pildspalvu.

— Nikolaj Gordejevič, jūs, liekas, esat alpīnists?

— Bijušais. Jau gadi četri, kopš neesmu braucis uz alpīnistu nometnēm. Turklāt nevaru iedomāties, kā tagad tam atradīšu laiku. Droši vien būšu jau diskvalificēts…

— Labi, taču to jūs sapratīsiet. Kā jūsu valodā saka —• «iet sasaitē»?

— Tāpat jau saka, — Jūs varat iedomāties, ka viens no alpīnistiem piepeši nolēmis visbīstamākā vietā izkļūt ārā no «sasai- tes» — pārgriezt virvi, kas vieno viņu ar biedriem. Kā to sauc?

— Pašnāvība, — viņš mierīgi atbildēja.

— Attiecībā pret sevi — jā. Bet pret citiem?

— Var aiziet bojā arī citi. Skatoties, kurš pēc kārtas iet.

— Vai tagad jūs varat aptvert, ko nozīmē jūsu klusēšana? No visa Aņas negarā mūža izkritis viens posms — jūs …

— Bet es taču …

— Pagaidiet, ļaujiet man pabeigt. Lai pierādītu jūsu nevainību, man vajadzēja daudz laika.

Saprotiet, jūsu vainas dēļ varbūt kaut kur izdarīts vēl kāds noziegums. Es jūs nedomāju biedēt. Es runāju pavisam nopietni. — Es apklusu. _ — Man šķita, ka manas… mūsu attiecības ar Aņu ir ļoti personiskas un uz lietu neattiecas. Kas tās vispār par attiecībām… — Viņš atmeta ar roku.

— Nikolaj Gordejevič, jūs taču nezināt, kas ir izmeklētāja darbs. Jūs neesat speciālists. Vai spējat iedomāties, ja jums, galvenajam agronomam, no daudzajiem saskaitāmajiem būtu jāatrod viens nezināmais, jāatbild uz jautājumu, kad un kas jāsēj, bet meteorologi dotu nepareizas ziņas vai vispār klusētu. Atmini, sak, patsl Cik grūtā situācijā jūs nokļūtu, vai ne? Jūs manā vietā izlēmāt, kas man jāzina, kas ne.

Iļjins saraustīja plecus. Saruna viņam ķērās pie sirds.

— Vai gribat atklāti?

— Atkal jūs savu. Es jums pārmetu par neatklātību, bet jūs …

— Man šķita, ka jūs mani gribat pieķert…

— Ne velti saka, ja neko labāku par taisnību nevari izdomāt, runā tikai to. Jūs taču bijāt Aņai tuvs cilvēks. Katrā ziņā tāds, kas viņu saprata un mīlēja. Bija līdzās grūtā brīdī…

— Izbeigsim par to, — Iļjins mani pārtrauca. — Jā, man aizvien vēl stāv galvā, atcerieties, jūs teicāt, it kā es būtu nakšņojis pie Aņas, atceraties? Gluži kā saimnieks savā dzīvoklī. Toreiz, nu, kad no rīta mazgājos. Es atcerējos. Patiešām mazgājos. Pēc tam kad biju saskaldījis malku … Bet jūs taču tik un tā nebūtu noticējis.

— Kāpēc gan ne? Vai tiešām jūs domājat, ka nemāku atšķirt patiesību no meliem? Tad es nebūtu ne plika graša vērts… Ja runājam atklāti, — es pasmaidīju, — sākumā es jums patiešām maz ticēju.

Pašlaik tam esmu jau pāri.

Ne visai iepriecināts viņš nosmīkņāja.

— Tātad ne līdz galam …

— Bet jūs taču patiešām visu man vēl neesat izstāstījis.

— Kas man vēl būtu jāstāsta? — Iļjins sabozās.

— Kaut vai to, kāpēc jūs tikāties ar Aņu kafejnīcā. Pie pudeles sausā vīna …

— Labprāt reizēm iedzeru glāzi sausā vīna. Pie mums mājās Kubaņā ir savs vīnogulājs. Mājas vīnu tur pa​sniedz pie pusdienām, kā, piemēram, limonādi vai kvasu…

— Vai jūs satikāties nejauši?

— Severoozerskā — jā. Bet pēc tam gājām paēst.

— Un par ko jūs runājāt?

— Igor Andrejevič, lūdzu jūs, nevajag. — Pirmoreiz redzēju viņam lūdzošu skatienu. — Tā patiešām bija dziļi personiska saruna. — Viņš nopūtās. — Kas varēja notikt, kas nevarēja … Par to arī runājām.

Un atkal kā pret sienu. Vienīgais, ko noskaidroju, bija tas, ka sarunas laikā Aņa nepieminēja nevienu, pat savu vīru ne, nemaz nerunājot par kādu trešo personu.

Nolēmu neaizskart viņa vecās rētas. Bet atmiņas par Aņu viņam bija svētas.

Tātad no aizdomās turēto saraksta viņš tika izsvītrots. Taču kā figūra spēlē — pagaidām ne.

Pati mīklainākā, pati svarīgākā persona manos patiesības meklējumos tagad man likās «pauninieks».

Patiešām, tūlīt pēc viņa brauciena uz Krilatoji Zaļeslca kļuva sa​traukta, bet pēc tam sekoja viņas nāve.

Viņš bija pārāk aizdomīgs cilvēks. Es pieķēru sevi pie domas, vai tik mani nav apbūrusi tieši šī noslēpumainība? Varbūt tas ir tukšs gājiens, kā saka pētnieki — «atmetamais»? Tomēr viņa ierašanās darīja piesardzīgu. «Pauninieks» pie Zaļeskiem braucis ar noteiktu mērķi. Turklāt gribējis palikt neievērots. Godīgu nodomu vadīts cilvēks brauc atklāti.

Nakts vizīte viesim bijusi ļoti svarīga. Viņa ierašanos Zaļeski nav gaidījuši. Pirmkārt, uz Krilatoji viņš braucis pirmoreiz. Ja tas tā nebūtu, kāpēc gan viņš nosauktu šoferim adresi? Viņš pats parādītu ceļu vai izkāptu citā vietā uz šosejas. Otrkārt, ja par viņa ierašanos Zaļeski būtu zinājuši, Valerijs katrā ziņā sagaidītu viesi. Visdrī​zāk Severoozerskā, ņemot vērā to, ka viesa ierašanos viņš centās noslēpt.

Kāpēc viņš bija atbraucis? Kāpēc tik noslēpumaini un steidzīgi aizlaidās prom? Turklāt atbraucējs zināja, ka viņa vizīte ilgs, burtiski, dažas stundas.

«Pauninieks» apmeklējis Zaļeskus jau agrāk («Atkal šis tips atbraucis!»). Varbūt Višegodskā?

Vairāk nekur Valerijs ar Aņu kopā nav dzīvojuši.

Vēl es daudz domāju par pirmsnāves vēstuli, kuras, goda vārds, labāk ja nebūtu bijis nemaz. Tikai visu sarežģīja. Sarežģīt gan sarežģīja, bet vienīgi tad, ja gali nesaiet kopā. Taču, kad viss būs, kā nākas, atklāsies ne​parasti vienkārša aina.

Vēstule dūrās acīs, jau pirmoreiz iepazīstoties ar lietu. Tai pievērsis uzmanību arī Ivans Vasiļjevičs, spriežot pēc viņa ar zīmuli rakstītajām piezīmēm. Tā maz atgādināja parastas zīmītes, kuras atstāja tie, kuri izmisuma vai depresijas brīžos šķīrās no dzīves. Parasti pirmsnāves vēstulēs jaušams jūtu haoss.

Burti uzrakstīti uz papīra nevienādi, domas neskaidras, drudžainas, aprautas. Un maz frāžu. Protams, gadās arī vispusīgi paskaidrojumi, taču ārkārtīgi reti.

Pēdējā Aņas Zaļeskas vēstule, dīvaina un neparasta — pašnāvnieki tādas neraksta —, turēja mani neuzticības un meklējuma valgos. Līdz pat šim brīdim tā mulsināja prātu, radīja sajukumu jebkuros manos pieņēmumos un šķita neaptverama.

Katrā ziņā manai darbībai Krilatojē bija jādara gals. Pienācis laiks rīkoties plašāk. Pirmām kārtām jācenšas sameklēt Zaļesku nakts viesi. Otrkārt — rūpīgāk jāizmeklē šī nelaimīgā vēstule. Kā saka, visos rakursos. Bet to varēja izdarīt tikai Maskavā. Tāpēc nolēmu doties uz galvaspilsētu …

Līdz Severoozerskai mēs ar Iščenko braucām kopā. Ma​šīnā mums izvērsās interesanta saruna.

— Starp citu, — viņa ierunājās, — Savelija Fomiča meita Kļava Šamota strādā trušu fermā …

Esmu pietiekami iepazinis vecāko leitnanti. Viņa nekad man neziņos to, kam nav nekāda sakara ar mūsu darbu. Bet, galvenais, es tagad pratu atšķirt mana palīga intonāciju. Par sarga meitu viņa izteicās kaut kā mīklaini.

— Nu, un kas tad ir? — es jautāju, sākumā nesaprazdams, uz ko mērķē Serafima Karpovna, taču sajuzdams intrigu.

— Nesen iesākusi strādāt. Truši sovhozā — tas ir jaunievedums.

— Gruntīgs vīrs tomēr šis Murzins. Vēl viens ienā​kumu avots saimniecībā.

— Dzirdēju, esot lieli zaudējumi…

•— Esmu lasījis, ka trušiem ļoti ķeroties klāt visādas kaites. Ārkārtīgi kaprīzi dzīvnieki.

— Nē taču, runā, ka ar slimībām šoreiz nav nekāda sakara … Gaļa tiem esot garšīga. Arī ādiņas

skaistas … Kļava manīta Severoozerskas tirgū.

Vairāk viņa nekā nesacīja. Taču man tā paša bija diezgan. Atcerējos vakaru, kad, aizkustināts un kļuvis mīkstsirdīgs no «Ukrainas stepju» uzlējuma, lielīju cepeti, ar kuru tik labprāt mani cienāja sargs.

Ausaini no trušādas…

Varēja apsveikt augsti godājamo izmeklētāju. Varu iedomāties, ja fināls notiktu tautas tiesā.

Justīcijas padomnieks Čikurovs liecinieka lomā — cepta truša kri- latoviešu gaumē degustators un no zagta materiāla šū​tas ausaines īpašnieks.

Taču Serafima Karpovna sagādāja man vēl vienu pār​steigumu.

— Stāsta, ka Savelijs Fomičs pārcēlis tālāk savu žogu. Tikai par pusotru metru. Paskat vien, gandrīz pussimt- daļu hektāra kaimiņam atņēmis …

— Vai Šavirinam? — es jautāju.

— Jā, viņam. — Iščenko pasmaidīja. — Jūs arī to zi​nāt?

Ko es varēju atbildēt? Tagad gan es aptvēru, kāpēc viltīgais večuks lūdza mani, lai es izsaucu par liecinieku viņa kaimiņu. Lai iebiedētu. Un kāpēc tas tā baidījās nopratināšanā. Ir gan slīpēts zellis, šis Savelijs Fomičs! Bet kā mācēja piebraukt: piparmētru tējiņa, līdzjūtība, ar tautas ārstniecības līdzekļiem kārdināja… Ko tu neteiksi: no nekā mēģināja radīt sev stāvokli 1 Iznē​sāja pavēstes…

— Manējie smējās, — vecākā leitnante stāstīja tālāk. «Manējie» — ir tie, pie kuriem viņa uzturas.

— Visā mūžā viņš ne reizes tīrumā nav izgājis. Te pastnieks, te — pirtnieks, te — sargs… Visi brīnās, par ko direk​cija viņam prēmiju piešķīrusi… īsāk sakot, Savelijs Fomičs mani aptinis ap pirkstu.

— Bet vai jūs vismaz Liņovām pastāstījāt par Kļavu Samotu? — es jautāju. . — To jau viņš pats man pastāstīja.

Sev svēti nosolījos, ja atkal būs jābrauc uz Krilatoji, no sarga pakalpojumiem atteikties pilnīgi.

Darbs, ko biju sācis pirms mēneša, atnesa negaidīti labus rezultātus. Ar to es domāju lūgumu Zaļeskas pazi​ņām — atsūtīt viņas vēstules.

To nebija daudz. No kādas skolas draudzenes, no Anfi- sas Semjonovnas un no draudzenēm, ar kurām Aņa strā​dājusi kopā institūtā.

Pavisam negaidīti atsaucās Nirkovi. Viņu sūtījums bija reti veiksmīgs. Smagajai pakai, kuru man izsniedza kan​celejā, bija pievienota vēstule.

«Cienījamo biedri Čikurov! Jūs lūdzāt nosūtīt vēstules, atklātnes vai telegrammas, ja tādas esam saņēmuši no Aņas. Saņēmuši mēs nekā neesam. Mums piešķīra dzīvokli, bet māju plēsīs nost. Kad mēs vācām savas mantas, uz bēniņiem atradām Aņas vecās burtnīcas. Un nolēmām nosūtīt Jums. Nezinu, vai noderēs. Atvainojiet par traucējumu. G. Nirkovs.»

Atvēru paciņu. Laika gaitā nodzeltējušu burtnīcu kau​dzīte — skolas burtnīcas un klades.

Es paņēmu uz labu laimi vienu no tām. Desmitās «b» klases skolniece Angelina Kirsanova.

Literatūras burtnīca. Pašķirstīju. Sacerējums par tematu: «Mūsu laikabiedra tēls A. Fadejeva darbos».

Vai vēl: «No Pāvela Korčagina līdz Jurijam Gagarinam». Vienā no kladēm lederīna vākos — augkopības kursa konspekti. Droši vien profesora Šalamova lekcijas.

Tā es izskatīju tās, kamēr neuzdūros frāzei: «V. man ļoti patīk. Viņš patīk daudzām meitenēm institūtā. Kas ar mums notiek — vai tā ir īsta mīlestība? Nezinu. Ja viņš mani uzaicinās savā kompānijā atzīmēt Pirmo Maiju, tas nozīmēs, ka es viņam patīku pa īstam . . .»

Dienasgrāmata! Tā ir Aņas Zaļeskas dienasgrāmata, kad viņa mācījās Lauksaimniecības institūtā, kad viņa iemīlē​jās Valerijā. V. — tas neapšaubāmi ir viņš …

Es iedziļinājos lasīšanā. Aņa, kāda viņa bijusi tajā laikā? Pirmoreiz pa īstam saskāros ar to, kas viņu satrauca, kas lika viņai priecāties vai skumt, mīlēt vai ienīst. Tāpēc centos nepalaist garām pašu svarīgāko, kas palīdzētu izprast un iepazīt viņas raksturu.

Skaidrs, līdzens rokraksts. Tieši tāds pats, kādā bija uzrakstīta viņas pēdējā vēstule. Kas mani

pārsteidza — tā bija domu izteiksmes vienkāršība. .. Viņa, piemēram, rakstīja: «29. maijā. Tikko aizgāja V. Klausījāmies vecās plates. V. sacīja, ka Hamperdinks esot ļoti mūsdienīgs, bet reizēm jāpaklausās arī Utjosovs. Pirms kara cilvēki bijuši sentimentālāki un labāki. Taču es uzskatu, ka tagad, kad viss ir pārdzīvots un mēs palikuši dzīvi, mums jābūt labākiem un sirsnīgākiem. V. brīnījās, kāpēc N. viņu vairs nesveicina. Izskaidroties nesāku. Tas saprotams tāpat. Vispār žēl N., taču nekā nevaru darīt. Vakar viņam sacīju, ka nevajag uz mani apvainoties, mēs vienmēr varam būt draugi. N. atbildēja: «Es neesmu apvainojies un negribu strīdēties.» Tomēr ir redzams, ka viņš uz mani ir apvainojies. Per ko gan? Mēs nekad pat skūpstījušies neesam. Tamāra arī piepūtusies. Sacīja, ka tūlīt pēc sesijas brauks.prom. Dīvaini, mums ar V. ir labi, tikai visiem citiem slikti. Jāgatavojas sesijai, es lasu mācību grāmatu, bet nekā nevaru atcerēties. Ja izgāzīšos kaut vienā eksāmenā, stipendija būs pagalam. Ko tad lai iesāk?! Labāk par to nedomāt. Jāpiespiež sevi mācīties.»

N. — Nikolajs Iļjins. Tamāra — tā ir Aņas lcursabied- rene no laukiem, kura īrēja viņas mājā istabu. Iznāk, ka Toma arī bija iemīlējusies Valerijā, jo Zaļeska aizraušanās ar nākamo sievu aizskārusi meiteni vārīgā vietā.

Tālāk. «12. jūnijā. Noliku eksāmenu augkopībā. Dabūju «labi». Domāju, ka būs «apmier.». Taču priekšā — politekonomija. Briesmīgi bail. V. šorīt ieradās pulksten piecos. Atnesa lielu pušķi margrietiņu. Viņš visu nakti neesot gulējis, bija izbraucis no pilsētas, lai redzētu rītausmu «pļavās».

Trakais. Viņam rīt eksāmens augsnes zinātnē, bet viņš ne «bū», ne «bē». Nolikās gulēt. Aizgājām ar Tamāru uz eksāmenu, pametušas viņu vienu mā​jās guļam. V. gribēja palikt pa nakti, ar pūlēm izdabūju ērā. Ļoti neērti no Tamāras. Vēl nodomās, ka mums mīlestība gluži kā pieaugušajiem. Kad V. aizgāja, viņa sāka kaukt. Klaigāja, ka neesot iespējams gatavoties eksāmeniem. Histēriķe. Ko es varu darīt, ja V. mīl mani? Es arī. Ļoti. Kaut tik neizgāztos politekonomijā. Ja ticējusi dievam, palūgtu krustmāti nolikt baznīcā sveci…»

Tipiska studentu situācija. Mīlestība un sesija. Taču Aņai netrūka veselā saprāta, lai parādītu gribu.

Bet varbūt tā bija dzīves nepieciešamība? Stipendija viņai bija tik svarīgs jautājums, ka to ignorēt nedrīkstēja.

«26. jūnijā. Sesija cauri. Laimīgi. V. izkrita lauksaimniecības ekonomikā. Pārdzīvoju vairāk par viņu. Parāds acīmredzot ir ļoti nepatīkama lieta. Visu vasaru būs jādomā par to. Tamāra aizbrauca uz laukiem. Prasīja padomu krustmātei, kur labāk sapelnīt naudu: par pionieru vadītāju nometnē vai braukt uz kolhozu. Pagaidām nav izlēmusi. V. brīvdienās brauks uz Odesu. Mēs vēl neesam šķīrušies, bet jau tagad gribas raudāt. Šodien viņi atzīmē sesijas beigas. Pa mūsu ielu staigāja ģeodēzisti. Kaut ko mērīja. Labi būtu, ja mūsu māju uz rudeni noplēstu. Cik jauki būtu dzīvot jaunā mājā ar karstu ūdeni un centrālapkuri…»

Aņa savus dzīves notikumus dienasgrāmatai uzticēja ne jau katru dienu. Droši vien tikai pašās ievērojamākās dienās.

Nākamais ieraksts sekoja pēc nedēļas.

«V. pārdeva ārzemju tranzistoru. Es saņēmu par vasaru stipendiju. Dzīvojam! Viņš nelaiž mani darbā un uz Odesu pagaidām arī nebrauc. Var taču vienreiz uzspļaut visam un ne par ko nedomāt?! Bija atnākusi krustmāte. Brīdināja no pārsteidzīga soļa. Pēc viņas domām, vispirms jāaiziet uz dzimtsarakstu nodaļu.

Jocīgā! Ticu, zinu, V. nekad mani nepametīs. Kaimiņi domā, ka mēs jau esam sa- reģistrējušies. V. sacīja, ka mēs to noteikti izdarīsim. Rit braucam uz Tallinu. Kāzu ceļojumā. V. ir brīnišķīgs. Viņam nekā priekš manis nav žēl…»

Cik es nopratu, Zaļeskis bija pārcēlies pie Aņas. Inte​resanti, kā viņi pavadījuši laiku Tallinā?

«6. jūlijā. Tallina — skaista, tīra pilsēta. Vecas viduslaiku ieliņas. Liela katedrāle. Naktīs ir tik gaišs, ka var lasīt grāmatu. Baltās naktis. Viesnīcā «Ranna» mūs iekārtoja V. paziņa Henrihs. Izgādāja atsevišķu divvietīgu istabu, kaut arī mēs vēl neesam sareģistrējušies. V. guj. Ļoti jauki pavadījām vakaru restorānā «Palace». Viss bija ļoti neparasts un pamatīgs. Nekad neesmu tikusies ar tik gudriem un

kulturāliem cilvēkiem kā Henrihs. Viņš par V. ir vecāks gadus piecpadsmit. Droši vien labi pelna …»

Mani sagrāba satraukums. Bet ja nu Henrihs un «pau​ninieks» ir viena un tā pati persona? «… Vai tiešām tas viss notiek ar mani?! Esmu laimīga, laimīga un vēlreiz laimīga! Gribas noskūpstīt V., bet bai​dos viņu pamodināt…»

Apbrīnojams tiešums un vaļsirdība.

«10. jūlijā. Gājām līcī peldēties. Odens auksts. V. stāsta, ka pie viņiem Odesā jūra daudz siltāka.

Henrihs veda mūs ar taksometru uz Tartu. Tartu ir mazāka par Tallinu, taču tikpat tīra un mājīga pilsētiņa.

V. sacīja, ka Henrihs strādājot ostā kuģu apgādē, kuri dodas uz ārzemju līnijām. Bijām mājās pie Henriha.

Dārgas mēbeles, tepiķi, kristāls. Klausījāmies plates. Bītli. Eila Ficdžeralda, Lūiss Armstrongs.

Satriecoši! Cepām kamīnā šašlikus. V. la​sīja savus dzejoļus. Henrihs vāc svētbildes …»

Vai tiešām tā būtu vienkārša sakritība? Centos neiz​laist ne vārda. «… V. palielījās, ka man ari esot senlaicīga svētbilde. Ar to viņš bija domājis «Paraskevas Piektdienu», kuru man uzdāvināja krustmāte Fisa. Smieklīgi. No kurienes krustmātei varēja rasties patiešām vērtīga svētbilde? Henrihs sāka izprašņāt. Sūcām kokteiļus ar salmiņiem no augstām glāzēm.

Garšīgi. Taču pēc tam sāpēja galva. Henrihs sacīja, ka apskaužot V. Viņš visu mūžu meklējis tādu meiteni kā es, bet pagaidām vēl neesot atradis. Patīkami, ja par tevi tā runā. V. saaukstējās. Šķauda un klepo. Man patīk viņu kopt. Aizvien vairāk mīlu viņu…»

Tātad visdrīzāk Zaļesku nepazīstamais viesis bijis šis pats Henrihs. Jūrniecības terminoloģija, iespēja iegādā-» ties no ārzemju jūrniekiem dažādus nieciņus, interese par svētbildēm. Mani pieņēmumi, ka viņš dzīvoja un strādāja ostas pilsētā, piepildījušies. Tikai tā nebija Odesa, bet Tallina. Taču, kur un kā Zaļeskis iepazinies ar Henrihu, palika noslēpums. Vismaz Aņas dienasgrāmatā par to nebija sacīts ne vārda. Pilnīgi iespējams, ka viņi iepazinušies Odesā. Ļoti iespējams. Precīzi apgalvot ir riskanti. Taču tāda iespēja nav izslēgta. Acīmredzot «pauninieks» pret savu jauno draugu izturējies sevišķi laipni, ja viņu vadājis pa dārgiem restorāniem, vedis ar taksometru uz citu pilsētu un vispār izrādījis tādu labvēlību, kādu varētu pieļaut tikai starp ļoti tuviem radiem vai draugiem. Varbūt tas ir avanss nākotnē vai arī maksa par pagā​jušo? Zaļeska tēvs ir advokāts ar sotīdu praksi un repu​tāciju …

Bet ja nu tomēr radinieks? Nē. Tādā gadījumā Aņa katrā ziņā būtu par to ieminējusies. Tā taču pie​ņemts — brālis, vīratēvs, tuvāki vai tālāki radi. To ne​viens neslēpj.

Kas īsti ir šis Henrihs? Vai mazums savādnieku dzīvo pasaulē. Tie pašaizliedzīgi kolekcionē markas, retas akvārija zivtiņas dēļ gatavi drāzties uz citu pilsētu vai arī notriec visu savu laiku un naudu totalizatorā zirgu skriešanās sacīkstēs. Tas nenozīmē, ka šai kaislībai katrā ziņā jāpagrūž uz noziegumu ceļa. Tikai sliktās grāmatās aizdomīgas personas noteikti uzdzīvo restorānos, šķērdē naudu, bet, ja vēl ir kāds hobijs, tad tas noteikti saistīts ar nego​dīgām mahinācijām. Šādi romāni rada manī neizpratni.

Pēc savas būtibas katrs noziegums asociējas ar noslēgtību. Šie «apsviedīgie zēni», kas atklāti šķērdē gaišā dienas laikā nolaupīto, sen jau nolemti aizmirstībai. Tāpat kā atklātā prostitūcija, laupītāji, netiklības zaņķi, krogi un tamlīdzīgi aizgājušo pirmsrevolūcijas laiku atribūti. Tā jau ir vēsture. Ja runājam par manu personisko pie​redzi, tad lielākā daļa noziedznieku meklējami rūpīgi no​maskētā sadzīvē, no ārpuses parastā, neuzkrītošā. Starp citu, noiešana pagrīdē vien jau ir sods par pastrādāto. Tiesa, ne visiem. Taču daudziem gan.

Iedomājies tikai — Henrihs pacienājis Aņu un Valeriju restorānos, braucis tūkstošiem kilometru pēc iepati​kušās svētbildes … Tas pats par sevi vēl neko neizsaka. Ja tikai…

Protams, ja nebūtu notikusi slepkavība Krilatojē, varbūt ari nevajadzētu pievērst uzmanību bagātajam savād​niekam vecpuisim, kas ķerts uz svētbildēm un spožām ārzemju mantiņām.

Atgriezos pie Aņas piezīmēm.

«20. jūlijā. V. brauc uz Odesu. Jāpasaka vecākiem. Viņš mīl un cienī māti un tēvu. 2ēl, ka manējie nav dzīvi. V. izsauks mani uz Odesu. Baidos, kā mani sagai​dīs viņa vecāki…»

Pēc visa spriežot, Aņa un Zaļeskis jau Višegodskā. Jā, tā tas ir.

«Krustmāte grib, lai mēs sareģistrējamies. Taču mēs nolēmām to izdarīt Odesā. Kā pieklājas — kāzu dienā. Galva iet riņķī. Jāpadomā par kleitu un kurpēm. Laikam jau labāk jāpērk gatava. Vēl krustmāte sacīja, ka man pienākoties pirkt dāvanu līgavainim, bet viņam — man. Jāuzzina labāk. Bet kuram jāpērk gredzeni? V. to negrib apspriest. Saka, Odesā pats visu izdarīšot. Manu mīļo V.!»

Laimīgais bēms un tikai. Bez šaubu un pārdomu ēnas. Vai tiešām Valerijs tik ļoti mācējis izlikties, ka ir iemīlējies? Bet ja nu viņš ticēja tam, ko solīja? Šķiet, ka ticēja. Viņam taču bija tikai divdesmit gadu …

Rītausmā pļavā saplūktās margrietiņas, romantiskais brauciens uz Tallinu, bezrūpība un bezbēdība.

Aptrūkst naudas — uz​sit gaisā tranzistoru, dabū divnieku eksāmenā — nieki vien …

«21. jūlijā. V. aizbrauca. Gaidīšu no viņa telegrammu. Mīlu. Mīlu. Mīlu.»

Loti īss ieraksts. Izdarīts nākamajā dienā. No jauna pie dienasgrāmatas Aņa atgriežas tikai 28. jūlijā.

«No V. nekā nav. Bija iegriezies Henrihs …»

Se tev nu bija! «… Bija iegriezies Henrihs. Teica, ka garāmbraucot.»

Dīvaini. Višegodskā atrodas tālu no ceļu maģistrālēm, garāmbraucot šeit nevar nokļūt.. Jānogriežas speciāli. Un nekādi tas nevarēja būt komandējums, Henrihs taču strā​dāja ostā…

«Iedzērām tēju, parādīju svētbildi. Henrihs sacīja, ka tas esot ļoti sens darbs, ne vēlāk par trīspadsmito četrpadsmito gadsimtu. Visdrīzāk tā būšot Pleskavas skola. Vispār tas var būt. Krustmāte stāstīja, ka «Paraskevas Piektdienu» viņa dabūjusi no mātes, tā savukārt no savas mātes. Tā esot viņu ģimenes relikvija. Henrihs par to piedāvāja visādas mantiņas…»

Atkal mantas. «Pauninieks» paliek sev uzticīgs. «… Bet es nekādā ziņā negribētu apvainot krustmāti Fisu. Tik daudz viņa darījusi manā labā.

Henrihs aizbrauca, nodeva V. sveicienu un japāņu zeķes. Aicināja uz Tallinu. Uzrakstīju vēstuli V. Jo ilgāku laiku neesmu viņu redzējusi, jo vairāk par viņu domāju. Bet ko viņš? Laikam tāpat.»

20. augusta ieraksts. Gandrīz pēc mēneša.

«Vai tiešām V. neatbrauks? Laikam vecāki iebilst. V. noteikti atbrauks uz mācību gada sākumu. Līdz pirmajam septembrim vēl veselas desmit dienas. Biju poliklīnikā. Liekas, esmu stāvoklī…»

Beidzot pēdējais ieraksts. 12. septembrī.

«V. neatbrauca. Stāsta, ka no viņa dekanātā pienākusi vēstule ar lūgumu nosūtīt viņa dokumentus uz Odesu. Izrādās, ka pametis institūtu… Un mani. Ko lai iesāk. Ir jādzīvo…»

Izšķirstīju visu burtnīcu. Vairāk ne rindiņas. Nevienas vienīgas. Dīvaini un negaidīti aprāvies Aņas monologs.

Bet kāpēc? Atkal un atkal caurskatot viņas īso atzīšanos, es atklāju likumsakarību: dienasgrāmatas sākums sa​krita ar viņu mīlestības dzimšanu.

Ieraksti tika pārtraukti, kad viņa saprata, ka Valerijs vairs neatgriezīsies.

Varētu likties, ka tikai bēdās rodas vajadzība izkratīt sirdi. Šeit bija gluži otrādi: tikai gaišais, priecīgais lika viņai ķerties pie spalvas un uzticēt papīram savus pār​dzīvojumus.

Tā es uzzināju Aņas un Valerija mīlestības vēsturi. Vēl es zināju, ka Valerijs pie viņas atgriezās.

Nožēloja savus grēkus, apprecējās, kļuva par tēvu savam bērnam un aizveda Aņu prom no pilsētas, kur viņa, pēc Anfisas Sem- jonovnas vārdiem, «pieredzējusi daudz rūgtu dienu», un bija uzticīgs vīrs. Ne vienmēr nopietns, taču uzticīgs gan.

Varbūt viņam vajadzēja iztrakoties, izklejoties, iespējams, arī saprast, ko nozīmē piedzīvot ļaunu dienu? Vai varbūt viņu patiešām bija noskaņojuši vecāki pret «nevienādām laulībām», bet viņš, paklausīgais dēliņš, nāca pie prāta tikai tad, kad pa nopietnam iemācījās izprast attiecības starp vīrieti un sievieti? Bet varbūt galvenā loma bija Sergejam — Zaļeska dēlam? Neizdibināmi ir cilvēka jūtu ceļi.

Slava, stāvoklis, nauda — tas viss zi- nārnā mērā ir fantāzija, atvasināts no pastāvošā. Bērns — tas jau ir kas nopietns.

Katrā ziņā Aņai… Izlasījis viņas dienasgrāmatu, es uztvēru kādu ļoti svarīgu rakstura iezīmi —

viņas nelokā​mību.

«Ir jādzīvo» — tie bija viņas pēdējie vārdi dienasgrāmatā. Kā aicinājums sev. Turklāt šai skopajā frāzē it kā nojauzdama, ka sagaidāmi pārbaudījumi. Taču Zajeska deva sev zvērestu visu izturēt.

Ar šiem vārdiem nepavisam nesaderas kopā Valerija apgalvojums, ka Aņa esot domājusi par pašnāvību, kad nomiruši viņas vecāki. Lai cik grūti viņai bija palikt bārenei, viņa nepadevās, pabeidza skolu un iestājās insti​tūtā.

Tagad Henrihs. Viņš taču ir «pauninieks». Visas manas šaubas atkritušas. Pēc tam kad Aņa dienasgrāmatā bija pieminējusi mantiņas un japāņu zeķes. Pēdējā iezīme, kas vainagoja portretu.

Pieņemsim … Jā, noskaidrojis viņa sakarus ar Zaļeskiem jau pirms sešiem gadiem, varēju izdarīt dažus pie​ņēmumus.

Varbūt Aņa viņam Tallinā ļoti iepatikusies (viņas dienasgrāmatā par to ir mājiens)? Viņš devās izlūkbraucienā uz Višegodsku. Saruna par svētbildi «Paraskevas Piektdiena» varēja būt tikai iegansts, lai iepazītos tuvāk.

Var būt arī otrādi: Henrihs izlikās iemīlējies, lai viņam rastos iespēja pierunāt Aņu pārdot viņam antikvāru mantu.

Liekas, kļuvis skaidrs arī jautājums par svētbildi, kuru Aņa bija lūgusi Zavražnajai. «Pauninieks» acīmredzot svētbilžu glezniecībā ir lietpratējs, tā ir viņa kaislība. «Sādžas māldera» darbu, kā izteicās Kolomoicevs, viņš neatzina par īstu. Tāpēc Zaļeskis arī uzdāvināja to savam Krilatojes draugam. Ja tā bijusi vērtīga, atstātu sev, tas ir, Henriham. Tātad nakts viesis desmit dienas pirms Aņas nāves visdrīzāk bijis Henrihs… Bet Zaļeskis gaidīja viņu, vākdams svētbildes.

Iesim tālāk. Varbūt, uzzinājis par kāzu izjukšanu, «pau​ninieks» uzdarbojies aktīvāk?

Nezinu, kā Aņai klājies tai laikā, kamēr Valerijs atradās prom. Vienīgi tas man bija skaidrs: materiālā ziņā Aņai klājās grūti. Pat Anfisa Semjonovna brīnījās, kā viņai izdevies savilkt galus kopā….

Vai tik viņai nav pa​līdzējis Henrihs, paretam iegriezdamies Višegodskā? Pro​tams, ne jau bez aprēķina …

Bet nu atgriežas Valerijs. Apprecas ar Aņu. Uzzina par viņas sakariem ar Henrihu. Tādā gadījumā pārcelšanās uz Krilatoji kļūst saprotamāka.

Ja no Iļjina Valerijam patiešām nav bijis jāsargās, tad no sava vecā drauga — neparasta un bagāta cilvēka — baidīties viņam bija zināms pamats.

Galvā šaudījās vēl kāda neprātīga ideja: bet ja nu visa šī jezga ir «Paraskevas Piektdienas» dēļ?

Visticamāk, ka tā atrodas pie Zaļeska.

Starp vēstulēm, kuras, pēc mana lūguma, bija atsūtījuši Zaļesku paziņas, atradās arī sūtījums no Paščenko. Pie viņa apbrīnojamā kārtā bija saglabājusies vēstule, kuru viņam rakstījis Valerijs no Krilatojes.

«Sveiks, vecīt!» Zaļeskis rakstīja. «Atvaino, ka tikai tagad sataisījos uzraut Tev pāris rindiņu. Ceru, ka Krilatojes ciems un tā iedzīvotāji Tevi neinteresē, tāpēc par tiem nerakstīšu ne vārda. Tu jautā, kā es dzīvoju? Tīrā fantastika uz pusēm ar kultūras apgaismības darbu. Protams, tev bija taisnība, ka baltajam cilvēkam nav ko darīt stepē, taču man vēl šeit jāpaliek tā iemesla dēļ, kuru Tev tiku skaidrojis. Māksla prasa upurus. Paķepu- rošos te mazlietiņ (nezinu, cik ilgi izturēšu) un atgriezīšos civilizētajā pasaulē — cirpt dividendes no savām ciešanām. Acīmredzot kāds laiks jānosēž Krilatojē. No sava likteņa nekur neizbēgsi. Aņa gan jūtas nomākta, baidos, ka viņas pašreizējā interesantajā stāvoklī mūsu dzīvesveids viņu galīgi nesatriec gan morāli, gan psihiski. Vēl tas bullis uzmācas ar saviem partejiskajiem principiem. Tu saproti, par ko es runāju, tas ir Tavs «mīļotais» kursabiedrs Koļa. Smieklīgi, kā viņš līdz šim brīdim staigā piepūties kā tītars Aņas priekšā. Bet par viņu es neesmu drošs. Ko nu Krilatojei neviens nevar atņemt — tas īr kolorīts, stepes skaistums, kas rotaļājas ar savām neatkārtojamām krāsām.

Pabeidzot savu sūtījumu no brīvprātīgās godpilnās trimdas, apsveicu Tevi sakarā ar paaugstinājumu dienesta kāpnēs un dodu savu svētību turpmākajiem varoņdarbiem. Tavs Valerijs. Krilatojes c. 29.

jūnijā.»

No šīs vēstules man bija skaidrs: Iļjinu Zaļeskis ne​cienīja. Varbūt tomēr bija greizsirdīgs? Ar visiem saviem principiem. Vēl mani piesardzīgu darīja frāze «kādu laiku jānosēž». Kāpēc? No otras puses, tā varēja būt tukša bravūra.

Bez dienasgrāmatas un Zaļesku korespondences vēl es nodarbojos ar Aņas pirmsnāves vēstuli.

Apspriedos ar ekspertiem. Taču nekā jauna neatklāju. Atcerējos Ivana Vasiļjeviča padomu — «vajadzīgs svaigs skatiens». Bet kāds?

Kaut arī priekšniecība nesteidzinaja mani, tomēr es pats izvirzīju sev uzdevumu pabeigt lietu līdz Jaunajam gadam.

Taču reiz mani izsauca Eduards Aleksejevičs, kas joprojām pildīja republikas prokurora vietnieka pienāku​mus. Viņš apjautājās par izmeklēšanas gaitu. Es ziņoju.

— Tātad tu domā līdz janvārim pabeigt lietu? — viņš jautāja.

— Ceru.

— Nu, redzēsim.

Pēc šī «nu, redzēsim» es sapratu, ka izsaukums slēpj pavisam ko citu. Gaidīju, kad tas nāks, taču viņš piepeši ierunājās par Ivanu Vasiļjeviču: — Stāsta, ka tu mēdzot apmeklēt večuku?

Kaut arī vārdu «večuks» viņš izrunāja ar labvēlīgu nokrāsu, tomēr man tas nepatika. Agrāk Eduards Alekse​jevičs viņu tā nekad nesauca.

— Iegriežos gan. Viņš, izrādās, dzīvo kopā ar sievas​māti. Es domāju, ka tā ir māte.

— Vai tad tu nezināji? — Eduards Aleksejevičs brī​nījās.

— Ko tad?

—- Briesmīgs gadījums. Viņam visa ģimene aizgāja bojā Ašhabadā četrdesmit septītajā gadā. Tās lielās zemestrīces laikā. Sieva, divas meitas. Ivans Vasiļjevičs bija komandējumā. Tikai sievasmāte palika dzīva.

— Nevarēji pastāstīt agrāk, — es apvainojies sacīju.

— Pats tikai nesen uzzināju. No prokurora.

Nu man viss kļuva skaidrs. Gan saudzīgā izturēšanās vienam pret otru, gan radniecība, kas izaugusi no bēdām, par kurām sāpīgākas nevar ne iedomāties… Vēl mēs mazliet parunājāmies par bijušo prokurora vietnieku, pēc tfcta sekoja pārsteigums.

— Igor, kāpēc tev jārausta lauva aiz astes? Jāizturas mazliet solīdāk, — viņš piepeši ierunājās, cenzdamies būt pēc iespējas labvēlīgāks.

— Par ko tu runā?

— Par Krilatoji. Kaut kādu peldēšanos sarīkojis salā. Kāpēc jāpievērš sev uzmanība? Tu taču pārstāvi repub​likas prokuratūru?

— Vai Kukujevs? — es dzēlīgi jautāju, — Izmeklēša​nas nodaļas priekšnieka vietnieks?

— Kāda tam nozīme?

— Ja runājam par cienīgumu … Man liekas, republikas prokurora vietnieka pienākumu izpildītājam ir ari svarīgāki pienākumi.

— Mundiera gods — tas, bračiņ, ir… Labi. Esmu tev pasacījis. Starp citu, vai tu esi apprecējies?

— Drīz.

— Kāzās ielūgsi?

— Bet vai atnāksi? — es dzēlīgi jautāju.

— Aiziešu…

— Kurš vēl tur nevar nomierināties? Noteikti Kuku​jevs.

Tai pašā dienā no pasu galda saņēmu uzziņu. Zaļeska draudzene, pie kuras viņš mitinājies dažus mēnešus pirms atgriešanās pie Aņas Višegodskā, dzīvoja Smilšu ielas ra​jonā. Irina Palija.

Sākumā Valerija draudzeni gribēju izsaukt uz prokuratūru. Taču atmetu šo domu. Jāiet pie viņas pašam. Iedzīve, mantas bieži vien pastāsta par cilvēku vairāk nekā viņš pats.

Pirms devos pie Palijas, no milicijas nodaļas pilnvarotā noskaidroju, kas šī ir par putnu. Tas, ko uzzināju, lika man kļūt piesardzīgākam. Domāju, ka tā būs kāda meiča precību gados, taču Irina Davidovna, izrādījās, bija pen​sionēta balerīna, turklāt vēl vecumā, kas tik ļoti paticis Balzakam.

Kas varēja saistīt jaunu un izskatīgu puisi pie Irīnas Davidovnas? Patiešām, kas viss dzīvē gan negadās! Aktrise — ievērojams cilvēks. Zaļeskis taču aizrāvās ar mākslu.

Palija kādreiz strādājusi muzikālā teātrī. Vai kādreiz esmu viņu redzējis izrādēs? Gudroju, gudroju, bet nekā atcerēties nevarēju. Galvenos solistus es zināju. Varbūt viņa dejojusi kordebaletā?

Pie Palijas mājas es piebraucu agrā ziemas mijkrēsli. Pēckara gadu solīda celtne ar plašiem kāpņu laukumiem un masīvām durvīm. Atvēra man pati Irina Davidovna.

Es uzreiz klusībā nodomāju, ka viņa izskatās jaunāka par saviem gadiem.

Palija ieveda lielā istabā. Ar mēbelēm, no kurām vēdīja gadsimta sākuma pamatīgums un cienīgums.

Uz rakstāmgalda, kas pēc izmēriem neatpalika no biljarda galda, atradas rāmī ievietots portrets. Ļoti enerģiska seja, ar dzīvām acīm un kuplām uzacīm.

Vēl no milicijas nodaļas pilnvarotā biju uzzinājis, ka šis dzīvoklis agrāk piederējis kādam ievērojamam ārstam, profesoram. Irina Davidovna apprecējusies ar viņu pirms gadiem septiņiem, bet pirms pusotra gada palikusi at​raitnēs. Profesors bijis daudz vecāks par viņu.

Vai tā tik nebija profesora fotogrāfija? Droši vien.

— Ar ko jums varu pakalpot? — Irina Davidovna jautāja, aizsmēķēdama garā, inkrustētā iemutī iespraustu cigareti. īsts turku čubuks… — Nekad netiku domājusi, ka par manu necilo personu var interesēties prokuratūra.

Palijai bija patīkama balss. Mazliet aizsmakusi. Droši vien no smēķēšanas. Smēķēja viņa nepārtraukti. Cigareti pēc cigaretes …

— Vai jūs pazīstat cilvēku — vārdā Valerijs Zaļeskis?

Dzīvokļa saimnieces sejai acumirklī pārslīdēja apjukusi, vainīga sejas izteiksme. It kā viņa pēkšņi būtu pie​ķerta nepiedienīgā rīcībā. Taču tas ilga tikai acumirkli.

— Jā, pazīstu, — Palija novilka un nozuda dūmu mā​konī.

— Kur jūs ar viņu iepazināties?

— Odesā. Pludmalē. Pagājušo gadu.

— Kas jūs iepazīstināja?

— Saulesbrilles. Es nejauši uzkāpu uz savām saulesbrillēm, ko vīrs bija atvedis no Itālijas. — Viņa pamāja uz portretu. — Manta nav visai dārga, bet tādus filtrus nevar dabūt. Turklāt piemiņa… — Viņa atkal uzmeta skatienu profesora fotogrāfijai. — Valerijs uzņēmās ātri salabot … Parasta, cilvēciska iepazīšanās …

Aiz durvīm atskanēja šļūcoši, vecišķi soļi. Iestājās klu​sums. Irina Davidovna strauji piecēlās.

— Atvainojiet, acumirklīti! — Viņa izgāja no istabas ātrā solī, cieši aizvērusi aiz sevis durvis.

Taču arī caur tām varēja dzirdēt sakaitinātās Palijas čukstus.

Atgriezās viņa ātri. Atkal paņēma iemuti.

— Ak, cik ziņkārīgi ir veci cilvēkil… — Viņa no​grozīja galvu.

Man bija zināms, ka ar Irmu Davidovnu kopā dzīvo vīramāte. Večiņa pārdzīvojusi dēlu…

— Irina Davidovna, kad Valerijs atbrauca pie jums?

— Kāpēc pie manis? — viņa paskatījās man taisni acīs.

— Viņš taču dzīvoja šinī dzīvoklī. ..

— Man ir vēl trīs istabas. — Viņa paraustīja plecus. — Cilvēkam nebija kur palikt.

Es iztēlojos savā prātā šādu situāciju: mirušā zinātnieka — ārsta māte, samērā jauna sieva — atraitne un viņas vēl jaunākais pielūdzējs. Un tas viss notiek profesora dzīvoklī. Jā, drosmīga sieviete ir

šī Irina Davi​dovna.

Man negribējās bāzt degunu šajā kaislību mudžeklī — bet kaislības droši vien bija lielas —, tomēr pienākums lika to darīt.

— Vai jūs nezināt, no kādiem līdzekļiem dzīvoja Vale​rijs? Viņš nestrādāja . ..

— Viņš taču ir rakstnieks! — viņa brīnījās.

— Pēc kā jūs par to spriedāt?

— Valerijam bija laikrakstu izgriezumi, viņš mēdza lasīt savus dzejoļus… — Viņa apmulsusi paskatījās manī.

Vai tiešām tikai tagad pensionētai balerīnai iešāvās prātā doma, ka Valerija Zaļeska panākumi literatūras laukā bija vairāk sapņi, jo reālajā īstenībā tiem nebija seguma? Trīs četri dzejoļi, kas publicēti vakara avīzē, daži rakstiņi. Tā arī visa viņa radošā darbība.

— Reiz mēs pat bijām kopā Literātu namā, — viņa sacīja. — Tur sēdēja ievērojami dzejnieki…

— Pie viena galda ar jums?

— Protams. Valerijs mani iepazīstināja ar vienu. Publi​cējas žurnālā «Junostj».

— Tomēr jūs neatbildējāt uz manu jautājumu. Vai nauda viņam turējās?

— Protams, bija.

— Vai daudz?

— Nezinu. Viesiem kaut kā nav pieņemts to jautāt.

Tātad Palija gribēja mani pārliecināt, ka Zaļeskis uzturējies viņas mājā tikai kā svešinieks. Gandrīz pusgadu. Par daudz …

— Cik ilgi viņš dzīvoja jūsu dzīvoklī?

— Es vairs neatminos, — viņa negribīgi atbildēja.

— Dienu, divas? .Varbūt mēnesi vai vēl ilgāk?

— Nu, būs vairāk par trim mēnešiem…

— Un nakšņoja tikai šeit?

Irina Davidovna sataisīja kaunīgu sejas izteiksmi.

— Man liekas, uzdot šādus jautājumus nav visai tak​tiski.

— Saprotiet, Irina Davidovna, mēs esam gluži kā ārsti, tikai slimības, ar kurām noņemamies, ir sociāla rak​stura …

— Tādā gadījumā jūs esat sajaucis adreses, — viņa pasmaidījusi sacīja.

— Runa nav par jums, bet gan par kādu traģisku gadījumu … — Bijusī balerīna paskatījās manī ar izbai​lēm. — Tajā iekļuvis arī jūsu paziņa.

Es apklusu. Gaidīju jautājumu. Un tas nāca.

— Vai viņš… Zaļeskis dzīvs? — Palija klusi jautāja.

— Sveiks un vesels.

Viņa iegrima domās.

— Bet vai jūs mīlat dzeju?

— Ko? — Irina Davidovna nesaprata. — Līdz mūsu iepazīšanās laikam — ne visai. Taču Valerijs tā prata ru​nāt, lasīt savu iemīļoto dzejnieku darbus …

— Kurus?

— Vozņesenski, Jevtušenko… — Viņa pievēra acis, cenzdamās atcerēties vēl kādu. — Vispār viņš zināja milzum daudz fragmentu. — Palija nopūtās. — Erudīts.

— Vai ilgi jūs tikāties Odesā?

— Dienas piecas. — Irina Davidovna skumji pasmai​dīja. Laikam par atmiņām.

— Vai viņš jūs iepazīstināja ar saviem draugiem vai paziņām?

— Nē taču! Odesā viņš skuma. Tā viņam nepatika. Vilināja galvaspilsēta, tuvāk pie paša

Olimpa, kā viņš iz​teicās. Mēs kopā sauļojāmies, gājām uz kafejnīcu, resto​rānu …

Interesanti, kurš maksāja?

— Nevienu ar viņu kopā neredzējāt?

— Nē. Bet pēc tam es aizbraucu. Viņš sāka man rakstīt. Gandrīz katru nedēļu. Dzimšanas dienā es saņēmu no viņa telegrammu dzejā. Veselu poēmu. Vai nav aizkustinoši? Sieviete laikam vienmēr nojauš, kādas jūtas pamodinājusi vīrietī. Viņš bija iemīlējies. Patiesi, apgaroti… Jūs droši vien nezināt, mūzikas terminoloģijā ir tāds vārds — forte, piepacelti, svinīgi., t — Fortissimo1 , — es mierīgi piebildu.

— O, tas nozīmē, ka jūs mani saprotat… Lieliski saprotat, ka tikai tādas apgarotas jūtas spēj saviļņot.

— Vai viņš jums par savu iepriekšējo dzīvi rakstīja vai stāstīja?

— Jā, protams. Par saviem meklējumiem, neapmierinātību. Man šķita, viņš gribēja paveikt ko lielu, vērtīgu. Viņam likās šaura tādas pilsētas kā Odesa pasaule, būtībā tā ir ļoti provinciāla. Un, ko tur slēpt, — bodnieciska. Kā viņš ienīda šo naudas kāri, pēc viņa izteicieniem, pārēdu- šos, trulos ļautiņus, kuri tik vien zina kā rīt un grābt… Manī Valerijs saskatīja cilvēku no citas pasaules. Mas​kava, īsta māksla … Teātri, muzeji, interesantu cilvēku loks…

Es biju gatavs zvērēt, ka to visu viņai sacījis Valerijs pats.

— Irina Davidovna, bet vai jums Valerijs nav stāstījis, ka viņam aug dēls? — es jautāju, kad viņa ieturēja ne​lielu pauzi.

Palija it kā paklupa.

— Valerijam?

— Jā, viņam. Dēls no viņa kursabiedrenes, sievietes, kuru viņš pameta vienu, kura dzīvoja bez tēva un mātes, bija vēl pavisam nepieredzējusi un materiāli nenodrošināta … — Mani vārdi, tīšām sausi un skarbi, kā krusas cirtieni savainoja viņas fantāzijas (vai maldu, nezinu) izauklēto sapņu lidojumu.

— To es nezināju.

— Bet ja būtu zinājusi?

— Ja jūs kādreiz būtu piedzīvojis īstu mīlestību, nez vai uzdotu šādu jautājumu …

— Iespējams… Bet nu atgriezīsimies pie tā, ar ko es iesāku. Vai jūs pazināt cilvēkus, ar kuriem viņš tikās šeit, Maskavā?

— Tie bija mani draugi un paziņas. Visi manējie…

— Neviena viņa drauga? — es uzsvēru vārdu «viņa».

— Ja neskaita nejaušus paziņas Literātu namā.

Jā, Ivans Vasiļjevičs bija liels pareģis. Mēģinājums uziet Henrihu ar Zaļeska draudzenes palīdzību nav vaina​gojies ar panākumiem.

— Vai Zaļeskis vienmēr uzturējās pilsētā?

— Man nebija tiesību viņu turēt savos valgos.

4 Ļoti piepaeelti, svinīgi [itāļu vai.).

— Tātad bija izbraucis?

— Reizes divas trīs. Komandējumā no kāda centrālā laikraksta. Vienreiz atveda dāvanu no Gusjhrustaļnijas. Vāzlti. Likteņa ironija. Tiklīdz sāku to mazgāt ar karstu ūdeni — sašķīda vienās drumslās.

— Kad viņš aizbrauca pavisam?

— īsi pirms Jaunā gada.

Spriežot pēc laika, iznāk — no Palijas tūlīt meties uz Višegodsku pie Aņas …

— Bet kāpēc?

Irina Davidovna paraustīja plecus.

— Grūti pasacīt… Taču es to paredzēju. Redzat, toreiz vēl nebija pagājis ne gads, kopš biju

apglabājusi vīru, jāpiebilst — ievērojamu zinātnieku, brīnišķīgu cilvēku—, es nedrīkstēju piekrist laulībām …

— Vai viņš piedāvāja?

— Jā, tikai ar noteikumu, ka mēs visu pametīsim, — viņa parādīja uz dzīvokļa iekārtu visapkārt.

— Varbūt pat uz Ziemeļiem … Taču es aizvien nepiekritu. Acīmredzot Valerijs krita izmisumā, nolēma aizbraukt un aizmirst pavisam . .. Viss notika pēkšņi. Ne vārdiņa nepa- sacīja, ne zīmītes neatstāja. Tā laikam ir labāk. Gan viņam, gan man …

— Man jums lūgums, — es sacīju. — Ja ir saglabājušās kādas Zaļeska vēstules, vai jūs nevarat tās nodot manā rīcībā?

— Bet ja nu ne? Vai tā ir kratīšana?

— Iespējams. Vai tās jums tik dārgas?

Bijusī balerīna padomāja un sacīja: — Ko lai dara … Esmu ar mieru. Taču lūdzu jūs to saturu saglabāt slepenībā.

— Tas ir mans pienākums.

Viņa piegāja pie skapja. Ilgi rakņājās pa plauktiem. Pēc tam rūpīgi pārbaudīja rakstāmgalda atvilktnes.

Sniegdama man vienu vēstuli, viņa mierīgi sacīja: — Te tā būs. Kas palicis pāri. Citas es izmetu laukā… kad viņš aizbrauca.

Kad rnēs pabeidzām protokola noformēšanas procedūru, viņa piepeši iejautājās: — Bet tagad savukārt man jums lūgums. Te mēs nesen strīdējāmies, bet jūs taču labāk likumus zināt… Kā var piedzīt no cilvēka parādu?

— Parādzīmē ir noteikts termiņš. Pēc termiņa izbeigšanās brīža, līdz kuram tika aizdota nauda, var arī pie​prasīt.

— Bet ja parādzīmes nav?

— Vai summa liela?

— Rubļu piecsimt.

— Nē, tādu var piedzīt tikai pēc notariātā apstiprinātas parādzīmes. Bez tās — līdz piecdesmit rubļiem.

Irina Davidovna nopūtās. Pat muļķim būtu skaidrs, ka parādnieks bija Zaļeskis …

Palija pavadīja mani sirsnīgi. Liela spoguļa priekšā vilku mugurā mēteli, bet viņa ar viesmīlīgas saimnieces gādību raudzījās, kā viesis atstāj viņas dzīvokli.

Viesistabā iezvanījās tālrunis. Izmetusi atvainošanās «acumirklīti», Irina Davidovna iespurdza istabā.

Neērta situācija: it kā apģērbies, varētu iet prom, bet neērti, neesi atvadījies. Grozīju rokās cimdus.

Te pēkšņi gluži kā rēgs no apģērbu gūzmas man priekšā iznira večiņa ar sapinkātiem sirmiem matiem un čukstus, taču ātri nobēra: — Kauns, kāds kauns! Manu dēlu apkauno, mūsu vārdu aptraipa … Kauns … Viņu puse Maskavas pazina. Vismaz piemiņu būtu saglabājusi… Puika pavisam vēl…

Nepaspēju ne vārda iebilst, kad večiņa jau šļūkāja prom, pacēlusi saliektās rokas virs galvas, it kā aizsar​gādamās no sitiena.

Es pagriezos. Irina Davidovna nepaspēja pārmainīt sejas izteiksmi: viņas skaisto seju bija izķēmojušas dusmas. Taču viņa ātri vien savaldījās, un es tiku pavadīts uz durvīm ar smaidu sejā.

Jāpiebilst, visai samākslotu…

Cik jauki bija uz ielas! Vējš bija norimis. No baltajām, zilganā neona apspīdētajām debesīm nāca un nāca tīrs sniegs, tas dzirkstīja uz bruģa, gurkstēja zem kājām. Mājīgā, burvīgā Maskava, biju to iemīlējis ar šo mašīnu un kājāmgājēju steigu ziemas vakaros, ar dienas gurdumu un atpūtas solījumu savā betona un parketa alā.

Nenovilcis virsdrēbes apakšā, garderobē, es uzreiz aiz​gāju uz savu kabinetu. Šāsdienas pēdējie darbi — piezvanīt Nadjai un izska​tīt Zaļeska vēstuli Palijai.

Nadjai, kā vienmēr, aizņemts. Es izņēmu no aploksnes lapiņu.

«Mīļā Iriša! Vai dzirdi, cik sirsnīgi skan šie divi vārdi? Es aizeju pie jūras, uz to pašu vietu, kur mēs tikāmies pirmoreiz, un saucu Tavu vārdu — mīļā Iriša. Tie skan gluži kā viļņu čalas piekrastes smiltīs . ..

Bet Tevis blakus nav. Tu toreiz sacīji, ka būs skumji bez manis, tomēr es zinu: reiz mēs būsim kopā.

Kādā brīdī es sapratu, ka noteikti pie Tevis aiztrauk- šos, tāpēc ka manas jūtas ir īstas. Es nešaubos par to, lūdzu nešaubīties arī Tevi. No sava likteņa neviens nevar izbēgt.

Vienu gan nevaru sev piedot: es nepratu Tevi aizturēt Odesā vēl kaut vienu vienīgu dieniņu, pašu īsāko, jo mūsu dzīvē tā būtu izvērtusies par pašu garāko un ievērojamāko visā baltajā pasaulē. Tu sacīji, ka dažu dienu laikā ir grūti izjust jūtu un dvēseles harmoniju, bet es sapratu: Tu mani pārbaudīji.

Mīļā Iriša! Es nevaru iedomāties citu mīlestību. Ja reiz esmu atklājis savas jūtas, tad atveros gluži kā margrietas zieds — viss līdz galam, tici man, tas ir aicinājums, tas ir brīnums, kas var nekad vairs neatkārtoties…»

Temperamentīgi. Taču vulgāri. Fortissimo … «… Tu neesi tikai tā vien, kuru es iepazinu pirmoreiz mūžā, vēl man Tu esi — tīrais Krievzemes sniegs, pļava vienos ziedos, dzidrais strauts. Kādreiz es klīdu pa šo skaistumu, taču līdz galam neizpratu, cik tas ir brīnišķīgi! Tu liki man pievērsties mīļotajai dabai, īstiem, labsirdīgiem bezviltus cilvēkiem. Es sapratu, ka man jā​nokļūst tādā vidē, ja gribu radīt ko īstu …»

Lūk, šis sauciens pēc Maskavas pieraksta. Kaut arī Iri- nai Davidovnai stāstījis par Ziemeļiem.

Precīzs gājiens.

«Laikam izsakos ne visai skaidri, taču Tu mani sapratīsi. Tikai Tu ar savu smalko, atsaucīgo sirdi, kas prot izvilināt no tās dzīlēm visu skaisto, Gribu nokļūt pie Tevis pa to taciņu, kas vieno mūs abus. Tā pieder tikai mums vieniem.

Lai kādi būtu apstākļi, uzraksti man! Varbūt Tev tā bija tikai epizode, pēdas smiltīs, kuras noskaloja viļņi? Es gan negribu izmantot gadījumu. Man vajadzīgas visas krāsas, viss pasaules skaistums.

Mīļā! Baidos tikai no viena vārda: paliec sveiks! … Esmu daudz par sevi stāstījis. Gan labāko, kas bijis dzīvē, gan slikto. Katram ir savas pozitīvās un savas negatīvās īpašības, atsevišķi brīži, taču Tev jāzina, Iriša, patiesi mīl tas, kurš zina par cilvēku visu patiesību.

Negribu zīlēt, bet, ja Tu pārdomā, zini — neviens nekad Tevi nespēs tā izprast kā es un veltīt Tev savas jū​tas, kā to varu tikai es. Valerijs.»

Paskatījos uz aploksnes datumu. Kopš viņu šķiršanās dienas Odesā bija pagājuši divi mēneši. Bet pēc nedēļas Valerijs jau ieradās Maskavā.

Lasot Valerija vēstuli, es piepeši atcerējos viņa dzejo​ļus, rakstus laikrakstos un vēstuli Paščenko.

Kad pēc tam prātoju, kurā brīdī man radās šis «svaigais skatījums», kā to dēvēja Ivans Vasiļjevičs, varu droši apgalvot, ka tas radās vakarā manā kabinetā pēc Palijas apmeklēšanas. Pareizāk sakot, toreiz šī ideja iz​kristalizējās galīgi. Taču brieda tā jau sen …

Tā bija pārāk vienkārša un augliga, lai dzimtu uzreiz… Priecīgs es piezvanīju Nadjai. Uzaicināju sagaidīt Jauno gadu Skopinā. Kopā ar Innokentiju.

— Mīļo Igor, tas būtu brīnišķīgi! — Nadja nopriecājās.

Mēs vienojāmies par braucienu sīkāk aprunāties tuvā​kajās dienās.

Es noformēju lēmumu par jaunu Zaļeskas pirmsnāves vēstules ekspertīzi, pievienoju visus dokumentus un no​lēmu — šodienai pietiks.

Pēcpusdienā man piezvanīja no Krievu valodas institūta. Zvanīja profesore Tihomirova — eksperte, kurai bija nosūtīta Zaļeskas pirmsnāves vēstule. Viņa, tikko saņēmusi materiālus, gribēja precizēt dažas detaļas. Lai nevilcinātu lietu, devos uz institūtu.

Tihomirova, enerģiska stipras gribas sieviete, atzinās, ka līdz šim tamlīdzīgu tiesu ekspertīzi viņai nav nācies izdarīt.

— Kas jūs mulsina, Margarita Fjodorovna? — es jautāju. — Izturieties pret to kā pret parastu zinātnisku darbu! Mums ir nepieciešams noskaidrot, kas ir šīs vēstules autors. Ka tā rakstīta ar Zaļeskas roku, tas ir no​skaidrots. Bet sacerēt taču to varēja cits cilvēks …

— Tas man ir skaidrs. Ar līdzīgiem jautājumiem es nodarbojos, kad tas skāra kādu strīdīgu literatūras tekstu. Tā, piemēram, nepazīstama dzejoļa fragments pieder, teiksim, Puškinam vai kādam citam.

— Jā, jā, — es piebalsoju. — Kaut kas tamlīdzīgs jums jāizdara ari šai gadījumā. Vai materiāla salīdzināšanai būs pietiekami?

— Principā — jā… Taču viena lieta ir zinātnisks raksts, cita — tiesu ekspertīze. Noformēšana …

Es izstāstīju, kā parasti tiek noformēts slēdziens. Un sarunas beigās apjautājos, cik daudz laika tas varētu prasīt. Tihomirova atbildēja, ka viņa nav skaidrībā par darba apjomu, un apsolīja piezvanīt.

Piezvanīju uz Odesas prokuratūru, lai viņi noskaidro, vai ilgi vēl Zaļeskis atradīsies slimnīcā.

Noskaidrojās — viņš izrakstījies pirms divām dienām.

Jā, pašā laikā būtu tikties ar viņu. Tagad, liekas, esmu tam gatavs. Bet Tihomirovas slēdzienu varētu man no​sūtīt uz Odesu.

Nopirku biļeti uz lidmašīnu.

Reizēm paradokss «steidzies lēnām» attaisnojas. Pusstundu pirms Odesas mūsu lidmašīna bija spiesta no​sēsties Kijevā — Borispoles lidostā, kur tā tika aizturēta veselu diennakti.

Nolēmu neizaicināt likteni un pārvācos uz visos laika apstākļos kursējošu transporta līdzekli — vilcienu.

Odesa mani sagaidīja ar brīnišķīgu, skaidru laiku. Līdz pilsētas prokuratūrai braucu ar taksometru.

Runīgais šo​feris, kā jau odesietis — temperamentīgs, mēģināja pār​liecināt mani, ka tā var būt tikai Odesā: vakar vētra, lietus ar sniegu, bet šodien — saule un bezvējš. Turklāt vairākas reizes viņš atkārtoja, ka ved mani pa visīsāko ceļu.

Prokuratūrā man pateica, ka istaba viesnīcā esot rezervēta. Gribēju jau doties uz turieni, taču mani steidzami lūdza ienākt pilsētas prokurora kabinetā: zvanīja kāds no Maskavas.

Tas bija Eduards Aleksejevičs.

— Saņemts slēdziens no Tihomirovas, — viņš sacīja. — Tev bija taisnība…

Vina vārdos biia jūtama atzinība.

— Bet kā varētu to ātrāk dabūt šurp?! — es iesaucos.

— Mēs izdarīsim tā: es došu rīkojumu, slēdzienu aizvedīs uz kārtējā reisa lidmašīnu. Nodosim caur lidma​šīnas komandiera rokām.

— Lieliska ideja! — es atzinīgi iesaucos.

— Reisa numuru un komandiera uzvārdu paziņosim.. * Bet lai es būtu lietas kursā. — Eduarda Aleksejeviča balsī ieskanējās līdz š'm m/n nepazīstama cieņas pie​skaņa. Atvadoties viņš man novēlēja panākumus.

Aiz loga krēsloja agrais ziemas vakars. Debesis bija tīras un aukstas.

Pēc nemierīgās lidostas un piesmakušā vagona viesnīcas istabas dzestrā pakrēsla un mājīgais klusums iedarbojās atslābinoši. Neiededzis gaismu, es raudzījos uz tumsā slīgstošo loga četrstūri. Un domāju par Nadju. Neizturami gribējās dzirdēt viņas balsi. Pa automātisko tālsatiksmes telefona sakaru līniju uzgriezu viņas numuru. Tāl​runis klusēja. Mēģināju vēl un vēlreiz. Rezultāts tāds pats.

Pēc tam, kā man likās, biju piesnaudis.

Tālruņa zvans ieskanējās absolūtā klusumā un tumsā. Sataustīju galda lampas slēdzi. Iedegās žilbinoša gaisma.

— Vai biedrs Čikurovs? — klausulē bija dzirdama ne​pazīstama vīrieša balss.

— Jā, klausos.

— Jūs traucē no pilsētas prokuratūras. Dežurējošais prokurors Bondarevs. Jums zvanīja no Maskavas. Bandrole nodota. Reisa numurs — 1691. Izlido pulksten divdesmitos un divdesmit piecās …

Lidmašīnas komandie​ris…

— Acumirklīti, lūdzu, es pierakstīšu.

Paņēmu pildspalvu un bloknotu un ierakstīju reisa nu​muru un komandiera uzvārdu.

Vēlu vakarā atgriezies no lidostas, jāatzīstas, ne bez satraukuma, vēru vaļā bandroli, kas tika pārsūtīta man no Maskavas.

Ekspertīzes slēdziens bija šāds: «Izmeklēšanā ienākusi A. Zaļeskas pirmsnāves vēstule, kas sākas ar vārdiem: «Manu mīļo! Es Tevi mīlēju tā …»

Ekspertam uzdots jautājums: kas ir šās vēstules autors (sacerētājs) — Zaļeska Angelina Sergejevna vai Zaļeskis Valerijs Georgijevičs?

Salīdzināšanai iesniegti šādi materiāli: a) A. Zaļeskas brīvie rakstu paraugi skolas burtnīcā sacerējumu veidā — krievu literatūrā 10. klasē: «Mūsu laikabiedru tēli Aleksandra Fadejeva darbos», «No Pāvela Korčagina līdz Jurijam Gagarinam» un citi; Zaļeskas dienasgrāmata — no 28. maija līdz 20. augustam (gads nav norādīts); vēstules bez datumiem, kas sākas ar vārdiem: «Mī]ā krustmāt Anfisa!», «Sveika, Oļa!» un «Mīļā Taņa!»; b) brīvie un brīvi nosacītie V. Zaļeska rakstu paraugi autobiogrāfijas veidā — uzrakstīta ar rakstāmmašīnu (noraksts), vēstule bez datuma sākas ar vārdiem «Mīļā Iriša!», 29. jūnijā rakstītā vēstule Paščenko, raksti avīzēm (oriģināli) ar šādiem virsrakstiem — «Saule un jūra», «Toļiks, Nastja un citi», «Vai jāpūš taure», dzejoļi ar virsrakstiem — «Grava», «Mazliet skumju un mūzikas», «Zemes lāse» (oriģināli).

Pētījums.

Attīstīta rakstu valoda atspoguļo darbību, kuras pamatā ir indivīda runas iemanās, kas veido stereotipu, tas ir, noteiktu, stabilu valodas struktūras īpatnību summu. Rakstu valodas pamatā ir cilvēka rakstura individuālās īpašības, viņa psiholoģiskās īpatnības, garīgā attīstība, kultūras un izglītības līmenis, interešu loks, vide, kurā audzis, bet pēc tam dzīvojis un strādājis cilvēks. Tas viss kopumā veido rakstu un runas valodas kompleksu, kurā realizējas individuālās valodas sistēma, kas sastāv no semantiskās, leksiskās un gramatiskās struktūras un kas dod identificējamo materiālu un ļauj noskaidrot dotā teksta autoru.

No šādām pozīcijām izpētījuši jautājumu par Zaļeskas pirmsnāves vēstules piederību, eksperti atzina: Galvenā informatīvā nozīme par teksta sacerētāju (autoru) ir semantiskām pazīmēm, kuras ne tikai izsaka dokumenta vispārējo saturu, bet arī raksturo izklāsta stilu, vārdu nozīmi un izteiksmību, kas savukārt nesaraujami saista šīs pazīmes ar konkrētu runas iemaņu leksiku un sintaksi. Analizējamajai vēstulei raksturīgs galvenokārt liriski patētisks stils, emocionalitāte, valodas izteiksmība un tēlainība. («Manu mīļo! Es mīlēju Tevi tā, kā nekad nevienu neesmu mīlējusi. Taču Tu kopš mūsu tikšanās dienas savas jūtas turēji it kā iegrožotas.» — «Kādā brīdī es spēru kļūmīgu soli, kuru es ienīstu un nolādu.» — «Man liekas, mūsu dvēseles radniecības trauslās, neredzamās saites, kuras sildīja divu siržu vienību, ir sarautas.» — «Bez mīlestības izbāl visas mūsu dzīves krāsas.» — «Man nav tiesību izmantot svešas pasaules skaistumu» un tamlīdzīgi.) Vēstules frāzes veidotas gramatiski pareizi, pēc principa atkārtojot vienus un tos pašus saikļus un analoģiskus darbības vārdus, kas pastiprina patētiku un pacilātību. Vēstulē daudz saliktu teikumu. Stila vieglums un stāstījuma dabiskums nav traucējuši bieži lietot dažus iemīļotus vārdus: «mīlēt», «jūtas», «sirds» un tā tālāk. Jāatzīmē, ka vēstules autora (sacerētāja) vārdu krājums ir pietiekami bagāts un viņš to brīvi pārvalda.

A. Zaļeskas rakstu un runas iemaņām, kas redzamas iesniegtajos paraugos, piemīt vienkāršība un mierīgs, aprakstošs stāstījuma veids. («Tikko aizgāja Valerijs. Klausījāmies plates.» — «Sesija aiz

muguras. Tiku sveikā cauri.» — «Tallina ir brīnišķīga pilsēta. Senlaicīgas viduslaiku ieliņas. Liela katedrāle.» — «Jurijs Gagarins pārsteidza visu pasauli ar savu varoņdarbu, aplidodams mūsu planētu vienā stundā…» un tamlīdzīgi.)

Salīdzinot pirmsnāves vēstulē redzamās rakstu un runas iemaņas ar A. Zaļeskas rakstu un runas iemaņām, kuras izpaudās sacerējumos, dienasgrāmatā un vēstulē krustmātei, konstatējām: pirmsnāves vēstule un A. Zaļeskas iepriekšminētie sacerējumi, dienasgrāmata, kā arī vēstule krustmātei ir atšķirīgi gan semantiski, gan atstāstījuma stila, sintakses un leksikas ziņā. Rakstu valoda pirmsnāves vēstulē pārstāv pavisam citu valodas sistēmu, kas ļauj secināt, ka A. Zaļeska nav bijusi analizējamās vēstules autore (sacerētāja), to sacerējusi nevis nelaiķe, bet gan cita persona.

Zaļeska Valerija Georgijeviča rakstu un runas iemaņas pārstāv augsti attīstītu valodas sistēmu, ko raksturo lirisks, tēlains stils, domas izteiksmes vieglums un dabiskums, spilgta emocionalitāte viņa rakstu valodas parau​gos — avīžu rakstos, dzejoļos, autobiogrāfijā un vēstulē.

Salikti teikumi, tēlaina valoda, kā arī labas valodas zināšanas raksturīgas iesniegtajiem paraugiem: «No sava likteņa neizbēgsi.» — «Mīļā Iriša! Vai dzirdi, cik sirsnīgi skan šie divi vārdi?» — «Vienu gan nevaru sev piedot: es nepratu Tevi aizturēt Odesā vēl kaut vienu vienīgu dieniņu, pašu īsāko, taču mūsu dzīvē tā būtu izvērtusies par pašu garāko un ievērojamāko visā baltajā pasaulītē.» — «Gribu aiziet pie Tevis pa to taciņu, kas vieno mūs.» — «Atsaucies savai atbalsij! Tā ir dzidra, dzidrāka nekā ūdens jūrā.»

— «Es vēros Tevī, krauja, aizaugusi, klusā, drūmā un tumšā.» — «Sieniet mezglus, ciešāk sie- niet, mūsu dienu argonauti, kas mijuši airus un buras vieglas pret dīzeli» un tamlīdzīgi.

Salīdzināmo pētījuma procesā konstatējām, ka pirmsnāves vēstulē atklātās rakstu iemaņas sakrīt ar V. Zajeska iemaņām un atbilst tai viņa rakstu valodas pārvaldīšanas pakāpei stila, stāstījuma manieres, galvenā vadmotīva, it īpaši mīlestības motīva, kā arī semantikas,, gramatikas un leksikas ziņā.

Konstatēta iemīļoto vārdu, stereotipisku teikumu, frāžu un salīdzinājumu lietošanas sakritība. Tā, piemēram, «no sava likteņa neizbēgsi». Šīs sakritības piemēri pievienoti tabulā (skat. pielikumu).

Konstatētie sakritības gadījumi ir tik būtiski un raksturīgi, to stabilitāte tik acīmredzama, ka kopumā tie izveido identisku kompleksu, kas ļauj secināt, ka A. Zaļeskas pirmsnāves vēstules autors (sacerētājs) ir viņas vīrs V. Zaļeskis.

Slēdziens. Šīs vēstules autors (sacerētājs) ir Zaļeskis Valerijs Ge- orgijevičs.

Eksperti: filoloģijas zinātņu doktore — profesore M. Tihomirova un filoloģijas zinātņu kandidāts J. Holcs.»

Pabeidzis lasīt slēdzienu, piecēlos un pagājos pa šauro viesnīcas istabu.

Tas, kas bija tikai minējums, kad vācu Zaļesku pāra vēstules, tagad bija tapis par diezgan stabilu patiesību.

No slēdziena pārliecinošā toņa (lasot es skaidri redzēju Tihomirovu un dzirdēju viņas dziļo krūšu balsi) manas domas, spriedumi un fakti, kas savākti šai lietā, guva kustības impulsu, sarindojās loģiskā ķēdē.

Tātad Zaļeskis ne tikai zināja par pirmsnāves vēstules eksistenci, viņš bija arī tās autors. Interesanti, vai viņš to diktēja vai vispirms izdarīja uzmetumu ar savu roku, bet Aņa pēc tam to pārrakstīja? Viens jautājums, tiesa, kļuva skaidrs — kā radies vēl viens variants, kura nospiedums saglabājies uz burtnīcas lapām, kuras es atradu nogalinātās mājā. Acīmredzot teksts ticis apspriests, bet nezināma iemesla dēļ pirmuzmetums bija noraidīts.

Iesim, tālāk. Kam un kāpēc laulātais pāris sacerēja šo vēstuli? Zaļeska bija pieaudzis cilvēks. Lai viņu pieru​nātu uzrakstīt šādu dokumentu, bija vajadzīgi nopietni argumenti. Bet varbūt tā bija tikai spēle?

Piesardzīgu darīja viens sīkums: vēstule balstījās uz materiālu, kam bijusi līdzība vai tiešs sakars ar īstenību, — Aņas attiecībām ar Iļjinu, bet varbūt ar citu vīrieti. Tas darīja to ticamu. Šī ticamība kādam bija vaja​dzīga.

Ja Zaļeska būtu gribējusi izdarīt pašnāvību, nez vai būtu meklējusi palīdzību pie vīra, lai labāk sacerētu pēdējo vēstuli… viņam pašam. Nekādas loģikas.

Kam tad tā tika rakstīta? Kam tā bija vajadzīga?

Vai Zaļeskim?

Vēl un vēlreiz pārcilāju iespējamos motīvus, kuri varēja pamudināt viņu uz slepkavību. Pamatotu motīvu ne​spēju atrast. Bet, no otras puses, grūti ir līdz galam iepazīt cilvēku, atminēt, kas viņam padomā.

Ja atmetam jautājumu par iemeslu, šinī situācijā slepkava varēja būt arī Zaļeskis. Taču viņam ir alibi. Cik tas ir neapstrīdams, es tā arī nezināju.

Viens apšaubāms faktors — pašā nakts vidū viņš pamodinājis Staņislava saimnieci Matjušinu. Tā vien gribas domāt — nodrošinājies ar liecinieku. Taču tās ari tikai aizdomas. Tiešu pierādījumu par to, ka viņš naktī bijis nozieguma vietā, izmeklēšanai nebija.

Iespējams arī šāds gadījums: ja par šo vēstuli zinājis Zaļeskis, kāpēc par to lai nezinātu vēl kāds?

Tas pats Kolomoicevs vai cita persona. Šis cilvēks taču varēja būt klāt pie rakstīšanas …

Jā, tas ir ļoti svarīgs faktors. Jānoskaidro, kad tika uzrakstīta vēstule. Ja ilgi pirms slepkavības, tā nejauši varēja nokļūt rokās kādam no Zaļesku viesiem. Viņus mēdza apmeklēt daudzi. Mājā nereti tika rīkotas dzīres.

Jau kuro reizi es pārcilāju atmiņā cilvēkus, kuri apmeklēja Zaļeskus, bija ar viņiem pazīstami — tuvi vai nejauši. Meklēju motīvus, kuru dēļ kāds no viņiem būtu spējīgs izdarīt noziegumu. Un grozījos gultā no vieniem sāniem uz otriem tik ilgi, kamēr spraudziņā starp logu aizkariem sāka aust gaisma.

Uz ātru roku pabrokastojis viesnīcas bufetē, devos uz tā rajona iekšlietu nodaļu, kur dzīvoja Zaļeskis. Es nolēmu tā: nogādāt viņu prokuratūrā milicijas darbinieka pavadībā. Bet pēc nopratināšanas tūlīt aizbraukt uz Za​ļeska mājām, lai izdarītu kratīšanu.

Milicijas iecirkņa pilnvarotajam tika doti atbilstoši norādījumi — nodrošināt pieaicināto liecinieku ierašanos un tā tālāk.

Pēc tam mani ar dežūrmašīnu nogādāja prokuratūrā. Pilsētas prokurors deva rīkojumu ierādīt man kabinetu nopratināšanai.

Līdz tikšanās brīdim ar Zaļeski bija atlikusi vēl pusstunda. Es sazinājos ar Severoozerskas rajona Iekšlietu daļu. Par laimi, Iščenko bija uz vietas.

— Labdien, Igor Andrejevič, — Serafima Karpovna iepriecināta atņēma sveicienu.

— Pie mums vēl rīts…

— Jā, jā… Bet es jūs meklēju, Igor Andrejevič. Zvanīju uz Maskavu. Sakarā ar jūsu uzdevumu.

Sis tas noskaidrojās. Pirmkārt, pa pastu no Zaļeska nevienam nekāda korespondence nav pienākusi.

Otrkārt, astotajā jūlijā, slepkavības dienā, no Zaļesku paziņām uz sovhozu bija atbraukuši divi cilvēki.

Rajona laikraksta kores​pondents Sapošņikovs. Krilatojē viņš pavadīja divas die​nas.

— Pie kā viņš bija apmeties?

— Turpat, kur jūs, sovhoza viesnīcā… Otrs — Hen​rihs …

— Lūdzu, sīkāk par tol — Henrihu Zaļeskas nāves dienā uz Krilatoji veda Severoozerskas piena kombināta šoferis Ulzitujevs. Viņš Henrihu pazina pēc fotorobota… Veda ap pulksten desmitiem vakarā. Sacīja, ka «pauninieks» par to iedeva vi​ņam šķiltavas un trīs rubļus.

— Vai speciāli lūdza braukt uz sovhozu «Majak»?

— Nē, viņam bija pa ceļam.

— Bet atpakaļ?

— Kad un ar ko Henrihs aizbrauca no Krilatojes, pa​gaidām noskaidrot nav izdevies.

Es pateicos Iščenko par svarīgajām ziņām. Viņa pierakstīja manu viesnīcas tālruņa un Odesas prokuratūras tālruņa numurus.

Minūtes divdesmit pēc sarunas ar Serafimu Karpovnu parādījās Zaļeskis milicijas staršinas

pavadībā.

Slaiķs, vidēja garuma mati, modernas ūsas — to galiņi nolaisti mazliet zemāk par lūpu kaktiņiem, īss aitādas puskažociņš, džinsi.

— KPFSR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Čikurovs, — es stādījos priekšā. — Igors Andreje- vičs, — Ļoti patīkami. — Zaļeskis lūkoja, uz kura krēsla sēsties. Viņš centās izturēties pašapzinīgi.

— Jūs noģērbieties…

Es liku saprast, ka saruna būs ilga. Nezinu, vai viņš mani pareizi saprata, taču atrada, ko atbildēt: — Kurina pie jums labi.

Zaļeskis pakāra puskažociņu uz ērmīgā, apaļā koka pakaramā kabineta kaktā, kurš tūlīt sašķiebās.

Pārvilcis ar abām rokām pār matiem, viņš apsēdās uz krēsla iepretim man.

— Lūdzu, pasi, — es prasīju.

— Te būs. — Viņš izņēma pasi no džinsu aizmugurējās kabatas. Smalka adījuma svīteris ar atlokāmo apkakli cieši apņēma viņa slaiko vidukli.

Jāsaka, ārēji viņš likās simpātisks. Vērīgas tumšpelēkas acis, pareizi sejas vaibsti. Tiesa, man likās — seja vi​ņam mazliet nesimetriska. Bet varbūt tikai nepareizi ap​cirptas ūsas.

Kamēr es aizpildīju nopratināšanas protokola blanku, Zaļeskis lūkojās uz savām rokām.

— Nu, Valerij Georgijevič, aprunāsimies, — pabeidzis rakstīt, es sacīju.

— Esmu gatavs, — viņš mierīgi atsaucās.

— Jūs jau devāt liecības. Ne vienreiz vien. Esmu tās lasījis. Neatkārtosim zināmo. — Zaļeskis piekrītoši pa​māja. — Redz, ko gribu pajautāt. Kā jūs ar Aņu rakstījāt tā saucamo pirmsnāves vēstuli?

— Tas ir… Piedodiet, es nesapratu… — Viņš man uzmeta izbrīnītu skatienu.

— Kas tur neskaidrs: es jautāju, kā jūs rakstījāt ar Aņu tā saucamo pirmsnāves vēstuli — vai sākumā pats izdarījāt uzmetumu un viņa pārrakstīja vai diktējāt?

— Nu… Ko… ko jūs ar to domājat? Es ne… — aiz pārsteiguma viņš gandrīz vai sāka stostīties.

— Tā taču ir viņas vēstule pirms nāves! Kāds sakars tam ar mani? Tāpēc arī pirmsnāves, ka raksta cilvēks, kurš paskaidro iemeslu un tā tālāk…

Es klusēju. Gaidīju, kamēr viņš izrunāsies. Zaļeskis apstājās. Bet, redzēdams, ka es joprojām klusēju, piebilda: — Biedri izmeklētāj, jūs runājat kaut ko tādu, pie​dodiet, ko pat aptvert nav iespējams.

— Vai jūs labi atceraties šo vēstuli?

— Vispārējās līnijās. To paņēma izmeklētājs, lai pie​vienotu lietai…

— Vai tas bija otrs variants?

Zaļeskis paskatījās manī ar izbailēm. Un, pielicis glezno delnu pie krūtīm, cietēja balsī sacīja: — Biedri izmeklētāj, kā lai es zinu, cik variantu Aņa rakstījusi?

— Ja gribat, es jums atgādināšu pirmā varianta sā​kumu?

— Varbūt jūs patiešām atklājāt kaut ko… Taču, kad es, no rīta pārnācis no Kolomoiceva, atradu mājās šo briesmīgo ainu, uz galda bija tikai viena vēstule… — Viņš ar drebošu roku pārvilka pār pieri.

— Es jums tomēr nolasīšu. Klausieties! «Mans roījais! Es mīlēju Tevi tā, kā nekad nevienu neesmu mīlējusi. Iemīlēju kopš mūsu pirmās tikšanās dienas. Taču Tu atklāji savas jūtas ne uzreiz. Toreiz es nesapratu, ka tam ir vajadzīgs laiks, un šaubījos par Tevi, tāpēc ka Tu sacīji, tiesa, jokodams, ka neprecēsi mani…» Šis variants jums nepatika.

— Kāpēc inan?! — viņš iesaucās.

Man likās, Zaļeskis uzreiz bija sapratis, ka man ir kāds nopietns pierādījums, un ar pēdējo izsaucienu viņš sevi nodeva.

— Iespējams, ka jums abiem, — es miermīlīgi sacīju. — Taču, manuprāt, jums. Ar literatūru nodarbojaties jūs…

— Nezinu, nezinu, par ko jūs… — Zaļeskis nevarēja tikt galā ar savām rokām, ar savām acīm.

Viņš bija apstulbis. Protams, viņam tā bija mistika. Pirmā varianta uzmetums taču, bez šaubām, tika iznīci​nāts, Es biju gandrīz nekļūdīgi pārliecināts, ka Zaļeska domas bija aizņemtas ar to, kā esmu uzzinājis par pirmo variantu. Viņš mokoši mēģināja atcerēties, ko ar to iz​darījis …

— Varbūt tomēr atbildēsiet uz manu jautājumu, — es uzstāju.

— Tas, ko jūs nolasījāt, ir analfabētisks klekerē- jums… — Zaļeskis sāka skaisties. — Kur jūs to ņēmāt, nav zināms. Tā var izdomāt diezin ko …

— Es jums pēc tam pateikšu, kur dabūju zināt šo tek​stu, — es atturīgi apturēju viņa tirādi.

— Kur jūs to atradāt, mani tas neinteresē, — viņš sa​cīja, kļūdams aizvien drošāks.

— Tad jūs atbildēsiet vai neatbildēsiet?

— Nē … Tas ir absurds!

— Labi. Bet kādā nolūkā tika rakstīta šī vēstule?

Zaļeskis sašutis iebilda: — Es taču jums skaidrā krievu valodā. 5 i — Lai paliek, — es viņu pārtraucu. — Netērēsim vel​tīgi laiku. Iepazīstieties, lūdzu …

Es pasniedzu viņam Tihomirovas slēdzienu. Zajeskis, nolicis roku ar dokumentu uz ceļgala, iedziļinājās lasī​šanā.

Lapas viegli drebēja. Varēja redzēt, ka viņš atgriežas pie izlasītā, lasa un atkal atgriežas. Vilcināja laiku? Ne​zinu. Viņa stāvoklī ir grūti uzreiz uztvert tik sarežģītu tekstu ar zinātniskiem slēdzieniem. Zaļeska seja pārklājās sarkaniem plankumiem. Pēdējai lappusei savu uzmanību viņš piesaistīja neilgi. Domā.

Drudžaini meklē, ko atbildēt.

— Ko jūs par to varat sacīt? — es jautāju, negaidī​dams, kad viņš dos man slēdzienu.

Zaļeskis nolika papīrus uz galda un aizsedza seju ar roku.

— Valerij Georgijevič, — sacīju uzticības pilnā tonī, — jūs esat cilvēks ar veselu saprātu.

Salīdziniet šos divus faktus: jūs kopā ar Aņu rakstāt šo vēstuli, bet pēc tam jūsu sievas vairs nav starp dzīvajiem. Kāds var būt slēdziens?

Viņš satrūkās un, it kā atgrūzdams no sevis gaisu ar abām rokām ieplestiem pirkstiem, izbiedēti ierunājās: — Nē, nē … Tā ir traģiska apstākļu sagadīšanās … Lūdzu jūs, ticiet man …

Manuprāt, viņš bija salauzts.

— Labi. Paskaidrojiet man visu! Filologu slēdziens mani pārliecina. Es ticu viņu secinājumam …

— Es paskaidrošu, paskaidrošu, — viņš steidzīgi pārtrauca. — Sacerējis to neesmu… Tas ir nepareizs termins. Redaktors — tas būtu pareizāk. Nē, kā lai to pasaka, literārais pieraksts… Es gribu sacīt, ka vēstules domu un ideju mēs apspriedām kopā. Bet, kā lai raksta, to es…

Es nesāku strīdēties. Galvenais ir tas, ka viņš atzinies.

— Kam tas viss bija vajadzīgs?

— Es pastāstīšu. Kā bija, tā ari pastāstīšu. Vai ūdeni drīkst?

— Protams.

Ja jau esam nokļuvuši līdz ūdenim, tas nozīmē, ka vezums izkustējies no vietas. Es saspringu. Tūlīt Zaļes​kis pateiks vai arī centīsies noslēpt galveno.

— Jūs, protams, zināt, ka Aņa un Iļjins… īsāk izsakoties, divos vārdos. Vēstule tika uzrakstīta, lai Iļjins beidzot liktu viņu mierā un vispār mūsu ģimeni… Viņš skrēja Aņai pakaļ -— gan Višegodskā, gan Krilatojē…

Es nesākšu taisnoties, labi vai slikti es izturējos attiecībā pret Aņu. Tā ir mūsu ģimenes lieta. Es pie viņas atgriezos… Serjožam kļuvu īstais tēvs. Dzīve iegāja pareizās sliedēs. Aizbraucām prom no Višegodskas ten< kām. Tad kāda velna pēc viņš skrēja mums pakaļ uz Krilatoji? Lien, kur nevajag… Vai zināt, kāpēc viņa aizgāja uz bērnudārzu, nevis strādāja par agronomi sovhozā? Kāda viņam par to daļa!

Aņa bija grūtniecības- stāvoklī, un es rūpējos par viņas veselību. Galu galā par savu nākamo bērnu arī…

Viņš nelika Aņai mieru… Sovhozā smējās. Bet kā man bija ap dūšu? Vai iet kauties ar viņu? Barbarisks paņēmiens, lai atri​sinātu savstarpējās attiecības… Nu, taisnība man vai nav?

Viņš acīmredzot gaidīja līdzjūtīgu atbildi.

— Turpiniet! — Es pamāju.

— Man pastāstīja, ka viņi redzēti kopā restorānā Se- veroozerskā. Vīnu pasūtījuši. Es jautāju Aņai, vai tas bija tā. Viņa atbildēja, ka bija. Tikai vīnu viņa nav dzērusi. Un it kā Iļjins atkal uzsācis veco dziesmiņu: kāpēc nenodarbojas ar sabiedrisku darbu… Vispār katrā izdevīgā gadījumā, izlikdamies par idejisku darbinieku, aizvien centās ar viņu… Bet, — Zaļeskis atmeta ar roku, — kurš to izturēs, Igor Andrejevič? Nevaru teikt, ka es būtu ļoti greizsirdīgs, taču jebkuram mērs var būt pilns… Un tā reiz mēs sēdējām un domājām, ko varētu izdarīt, lai Iļjins aizvāktos no Krilatojes. Nezinu, kuram no mums pirmajam dzima doma par vēstuli. It kā viņš novedis Aņu līdz pašnāvībai. IM. es it kā pēdējā brīdī izglābu viņu… Un parādītu šo vēstuli īļjinam …

— Tad kuram no jums tomēr radās šī ideja, jums vai Aņai? — es precizēju.

— Kāda tam nozīme?

— Ir nozīme, Valerij Georgijevič.

— Varbūt ari man … Labi neatceros … Nu, uzrakstījām … Es sacīju Aņai, ja Nikolajs pats nebrauks prom, tad iešu pie Murzina ar šo vēstuli. Tad gan Iļjins tūlīt izlidotu no sovhoza… — Zaļeskis nopūtās. — Lūk, kāpēc rakstīta vēstule … Briesmīga sakritība ,..

— Vai jūs parādījāt īļjinam vēstuli?

— Nē, nepaspēju.

— Bet kā tā tika uzrakstīta: — Skaidri neatminos. Liekas, nedēļu pirms tam, kad viņa … — Zaļeskis drudžaini nopūtās.

— Labi, Valerij Georgijevič… Vai jūs nebijāt drošs par savu sievu?

— Kurš var būt drošs par sievieti līdz galam? Jo vairāk tāpēc, ka Iļjins aplidojis viņu Višegodskā…

— Bet varbūt jums iedarbojās iztēle? Kāpēc jūs nepieļāvāt, ka Iļjins patiešām uzskatīja, ka Aņai jāstrādā savā specialitātē? Rūpējās… Vai tāpēc jūs pierunājāt Aņu nestāties komjauniešu uzskaitē?

— Viņa pati… — viņš izspieda. Taču es redzēju — melo. Bet Valerijs turpināja: — Iļjins tev rūpēsies! Tas tik trūka! Ticiet viņam vairāk!

— Pietiks, atgriezīsimies pie vēstules, — es sacīju. — Jūs zinājāt, kā tā radusies. Kāpēc nepastāstījāt iz​meklētājam?

— Es biju nobijies.

— No kā?

— Ka izmeklētājs var nodomāt, it kā es būtu pierunājis viņu uz pašnāvību … Starp citu, tas, ko jūs lasījāt, ir otrs variants. Pirmo uzrakstīja pati Aņa. Iznāca nesakarīgi, nepārliecinoši, kaut arī, kad es pēc tam analizēju, patiesi. Es līdz šim brīdim nezinu, vai viņai ar Iļjinu bija kas nopietns vai ne. Mūsu iecerēto gājienu pret viņu, iespējams, zemapziņā, bija diktējušas viņas vainas patiesās jūtas. Teikšu atklāti: pēc viņas nāves es domāju, ka viņa bija stāvoklī nevis no manis, bet no viņa… Vai jūs lasījāt Dīrenmata «Avāriju»?

— Jā. Un redzēju filmu pa televizoru.

— Atceraties, tur arī sākās no spēles. Bet kā beidzās? Cilvēks pakārās. Starp citu, filmā beigas ir citādas, nezinu gan, kāpēc… Un nu es pārnāku no Kolomoiceva rītā … Aņa … Vēstule … Vai izmeklētājs man būtu noticējis? Man taču bija jādomā par Sergeju. Par viņu arī iedomājos pirmām kārtām.

Iedomājieties manu stā​vokli! Es taču zinu kriminālkodeksu.

Zaļeskis izņēma tīru, izgludinātu un četrstūrītī salocītu kabatlakatiņu, noslaucīja pieri un trīcošās rokas.

— Izlasiet, lūdzu, protokolu un parakstieties! — es sacīju.

Zaļeskis lasīja protokolu uzmanīgi, turēdams rokā skaistu ārzemju pildspalvu.

Vai viņš sacīja taisnību vai meloja? Viņa versija izskatījās pilnīgi iespējama. Sacerēt tādu bez gatavošanās… Tomēr viņam šim nolūkam bijis pietiekami daudz laika. Izaudzis ievērojama advokāta ģimenē, pēc visa spriežot, Zaļeskis bija zinātkārs cilvēks, viņš varēja nojaust, ka Iščenko vizīte, kā arī jauna izmeklēšana — tas nebija pa jokam.

— Bet es taču pats pastāstīju jums par vēstulil — Za​ļeskis atrāvās no protokola.

— Tikai pēc eksperta slēdziena uzrādīšanas jums, — es sacīju.

Zaļeskis gurdi paraustīja plecus: sak, ja jūs uzstājat, nestīvēšos pretī.

Viņš parakstījās, kur pienākas, atdeva man protokolu un jautājoši paskatījās manī. Es tīšām kavējos.

Zaļeskis neizturēja, pajautāja: — Vai es varu iet?

— Nē. Mēs tikām galā ar vienu jautājumu. Pāriesim pie otra.

Viņš klusēdams pamāja. Atkal meklēja kabatlakatiņu kreisajā džinsu kabatā, aizmirsis, ka aiz satraukuma iebāzis to labajā kabatā.

— Te būs vēl viens slēdziens. Iepazīstieties!

Es iedevu viņam Jašina slēdzienu, tas bija tiesu medicīnas eksperts, kas izdarīja Zaļeskas līķa ekshumāciju. Ir teiciens — iztukšota seja. Tieši tāda tā bija pašlaik Zaļeskim. Tā mēdz būt, kad ierauga briesmīgu ainu, bet nav spēka, lai atrautos no tās, taču nav ari spēka ilgāk tajā sita tīties …

Viņš cieta.- Bet no kā? Ja viņš nogalinājis — tad no atmiņām par izdarīto? Bet, ja nav vainīgs, — tā taču ir viņa sieva …

Pabeidzis lasīt, Zaļeskis dobji ierunājās: — Tas ir briesmīgi! Stasis man rakstīja, ka klīst bau​mas … Taču es tam neticēju!

Viņa skaistā piere kļuva bāla, pēkšņi iezīmējās acu dobumi, acu zīlītes nedabiski iepletās. Man likās, viņš tuvu ģībonim.

— Es visu nakti biju pie Kolomoiceva… Stasls apgalvos, krustmāte Dūņa … Matjušina … Biedri izmeklētāj, goda vārds, es ne mirkli nebiju izgājis. Kad no rīta pārnācu mājās, viņa jau bija nedzīva, — viņš drudžaini stāstīja. Man apziņā iespiedās vārds «nedzīva». Viņš acīmredzot baidījās sacīt «mirusi».

— Zvēru pie dēla, — Zaļeskis histēriski kliedza, — es nenogalināju.

Līdz šim laikam, līdz šim brīdim biju pārliecināts, ka viņa pati izdarījusi pašnāvību… Domāju, ka tas viss ir tenkas …

Es nobijos par viņu. Piepeši man likās, Zajeskis tūlīt nošjuks no krēsla, izstiepsies uz grīdas, tāpēc ka viņš sāka runāt aizvien klusāk un klusāk, viņa balss pārgāja murmināšanā, kurā es atšķīru tikai atsevišķus vār​dus: «… kamdēļ… nabaga Aņa … ļaunais liktenis …»

— Valerij Georgijevič, — es apņēmīgi sacīju, —iedze​riet ūdeni!

Viņš automātiski paņēma glāzi un dzerdams aplēja ar ūdeni svīteri un džinsus. Jā, raksturs nav no stiprajiem. Lai mērs būtu pilns, viņš, neveikli likdams glāzi vietā, to nometa, un tā saplīsa. Zajeskis steidzīgi mēģināja savākt lauskas. Es arī centos viņam palīdzēt, atņēmu (tieši atņēmu, nevis paņēmu) glāzes paliekas un iemetu pa​pīrgrozā.

— Piedodiet, lūdzu, — Zajeskis sacīja. — Taisni kā ar bomi pa galvu… Aņa līdz šim brīdim man rādās sapņos … Tāda skaista, silta … Jūs, protams, to neva​rat saprast.

Viņš pieklusa, atsvešināti raudzīdamies logā.

Man iedzēla vārds «silta». Saprotams, cilvēcisks vārds. Un man iešāvās prātā, ka viņš bija atbraucis uz Krilatoji, lai uzstādītu pieminekli. Varbūt viņa iekšējā pasaule, kādu to esmu iedomājies, pavisam maz līdzinās īstajai? Kāds esot teicis, ka cilvēks varot būt gan liels, gan niecīgs …

Zēlums sažņaudza man krūtis. Bet tūlīt radās arī dus​mas pašam uz sevi — iestājies atslābums.

— Turpināsim, — es sacīju. Zajeskis skumji pamāja ar galvu. — Kā jūs domājat, kas varēja

nogalināt jūsu sievu?

— Nezinu … Nevaru pat iedomāties, kas …

— Kad jūs uzrakstījāt vēstuli, kur jūs to likāt?

— Liekas, skapītī mētājās… Vai zināt, iziet uz tādu šantāžu …

— Vai kāds bez jums ar Aņu zināja par vēstuli?

— Nē, — Zaļeskis padomājis atbildēja.

— Kolomoicevam neesat stāstījis?

— Nē.

— Bet Cipovam?

— Nekādā ziņā… Varbūt Aņa kādam izstāstījusi? Tagad nedabūsi zināt…

— Kad jūs devītā jūlija rītā pārnācāt mājās, kur at​radās vēstule?

— Uz galda.

— Vai jūsu mājā bieži mēdza iegriezties draugi, pa​ziņas? _— Nu, cik bieži? Nāca. Kāda tad izklaidēšanās varēja būt sovhozā? Pie manis ļaudis tiecās. — To viņš izru​nāja ne bez lepnuma. — Galvenokārt jaunatne.

— Vai no rajona kāds mēdza iegriezties?

— No rajona? — Zaļeskis iegrima domās. — Kultūras nodaļas inspektors.

— Jurijs Jurjevičs?

— Jā. Pāris reižu bija rajona laikraksta līdzstrādnieks Sapošņikovs. Rakstīja par klubu.

— Bet no citām pilsētām?

— Kas gan brauks uz tādu nostūri? Tik tiešām, puiši no celtniecības vienības ciemojās …

— Kāds viesis pie jums bija divdesmit piektajā jū​nijā?

— Divdesmit piektajā jūnijā? — Zaļeskis izbrīnījās.

— Jā, par Henrihu sauc.

— Nē, nav bijis pie mums nekāds Henrihs… Es labi atceros, — Zaļeskis atbildēja.

— Arī drauga jums ar tādu vārdu nav?

— Ir. Strādā laikrakstā «Večerņaja Odessa». Taču es pazīstu tikai trīs mēnešus… Pagaidiet — kādā datumā jūs sacījāt?

— Divdesmit piektajā jūnijā, — es atkārtoju.

— Es taču šai dienā nebiju Krilatojē. Braucu uz Severoozersku … Jā, uz kinofikācijas nodaļu…

Kā lai es zinu, bija pie mums viesi vai nebija …

Viņš mierīgi izturēja manu skatienu. Vai divdesmit niektajā jūnijā Zaļeskis bijis mājās vai nav bijis, šobrīd pārbaudīt es nevarēju. Arī turpināt sarunu bez pārliecinošiem faktiem nebija jēgas. Henrihs taču brauca uz Višegodsku Zaļeska prombūtnes laikā. Spriežot pēc Zavražnajas liecībām, pie kuras tai vakarā Aņa bija ieradusies pēc svētbildes, šai ziņā nebija īpašas skaidrības. Zaļeska sacīja, ka atkal esot atbraucis kaut kāds «tips». Par vīru, liekas, runāts netika. Viņš varēja ari nebūt klāt.

Bet ja pat Aņa būtu sacījusi, ka Valerijs bijis? Mēs nezinām, kādas attiecības viņam ir ar Henrihu.

Samelot var ātri vien…

— Bet astotajā jūlijā jūs nevienu negaidījāt ciemos?

— Nē, negaidīju… Ja būtu gaidījis, tad neietu pie Kolomoiceva.

— Liecinieki stāsta, ka astotajā jūlijā Henrihs bija iebraucis Krilatojē. Ap pulksten desmitiem vakarā. Var​būt jūs kaut ko esat ievērojis devītajā jūlijā mājās? Pie​mēram, smēķu galus vai vēl ko citu?

Zajeskis sarauca uzacis, sasprindzinādams atmiņu. Paskatījās uz grīdu, logā, uz mani. Un pakratīja galvu: — Nē, neko neievēroju. Par to man nebija laika do​māt.

Nezinu, kas ar viņu notika. Piepeši viņš pilnīgi zaudēja interesi par to, ko es viņam jautāju.

Iegremdējās sevī, par kaut ko klusi, stūrgalvīgi sērodams. Pēc pārciestā satricinājuma Zajeskis vai nu

nevarēja, vai at​teicās ar mani sarunāties. «Nē … nezinu… nere​dzēju …» — lūk, tādas bija viņa atbildes.

Nolēmu atlikt jautājumu par Henrihu uz nākamo dienu. Zaļeskis parakstīja protokolu nelasīdams, klusē​dams paņēma pavēsti uz rītdienu un, atsvešināti atva​dījies, izgāja no kabineta.

Nogaidījis kādu brītiņu, piezvanīju uz sabiedriskās kārtības apsardzes atbalsta punktu milicijas iecirkņa pilnvarotajam, kurš gaidīja manu zvanu, viņa iecirknī dzīvoja Zajeskis. Un uz karstām pēdām izbraucu prokuratūras mašīnā izdarīt Zajesku mājā kratīšanu. Ja Henrihs ir draudzējies ar Valeriju, tad pilnīgi iespējams sameklēt vēstuli vai vēl ko citu, kas apstiprinātu viņu' pazīšanos. Bet, ja Zajeskis gribētu iznīcināt šos pierā​dījumus, tad nepaspētu — es viņu apsteigtu.

Pēc divdesmit minūtēm mēs ar pieaicinātiem lieciniekiem (divi kaimiņi) un milicijas iecirkņa pilnvaroto stāvējām pie augstām, masīvām durvīm ar vara plāksnīti «Advokāts G. Zaļeskis». Zvana skaņas kāpņu laukumiņā bija tikko dzirdamas.

Durvis atvērās, un tajās parādījās izbrīnījusies sievietes seja, labi kopta, ar spožām briljantu zvaigznītēm ausu ļipiņās. Nezinu, kāpēc, taču tādi auskari — smalkā apdarē, vienkārši un korekti — man vienmēr bija liku​šies aristokrātisma kalngals.

— Jums, lūdzu, ko? — sieviete jautāja, ar balsi lik​dama noprast, ka mēs esam sajaukuši adreses.

— Vai Zaļeskis Valerijs Georgijevičs šeit dzīvo? — es jautāju — Dzīvo … Taču viņa nav mājās … Nezinu, kur dēls… — Zaļeska izbrīnījusies aplūkoja visu grupu.

— Atļaujiet ienākt! Te būs lēmums par kratīšanu … Te mana apliecība.

Zaļeska atkāpās gaitenī, aizvien vēl nesaprazdama, bet, pareizāk sakot, negribēdama ticēt šādas vizītes realitātei. Manuprāt, viņa pat uzmeta skatienu vara plāksnītei pie durvīm ar smalko uzrakstu.

Pieaicinātie liecinieki — ziņkārības un apmulsuma sajaukums — ienāca gaitenī. Saimniece piedāvāja mums novilkt mēteļus, apmainīt apavus pret mājas kurpēm, kuru vairāki pāri atradās pakaramā apakšējā nodalī​jumā.

Es palūdzu Zaļesku parādīt mums Valerija istabu.

Plašais dzīvoklis gadsimta sākumā celtajā mājā bija iekārtots skaisti un grezni. N Zajeska, jaunākā, istabā vienu sienu viscaur aizņēma grāmatu plaukti. Labas kvalitātes dīvāns, rakstāmgalds. Izdarot kratīšanu, grāmatu skapji un plaukti vienmēr izraisījuši manī grūtsirdību. Parasti tos pārmeklēju pē​dējos.

Pirmais, kas dūrās acīs, bija ietilpīga ādas ceļasoma ar rāvējslēdzējiem un siksnām. Tā bija atvērta uz dīvāna, piepildīta līdz pusei. Redzēt varēja tikai vīriešu vasaras kreklu un šortus. Uz dīvāna, rakstāmgalda un krēsliem — visur bija izliktas mantas, kas sagatavotas acīmredzot ceļam. Kaudze izgludinātu kabatlakatiņu, elektriskais bārdas skujamais futrālis («Remingtons», angļu ražojums), krekli, zeķes, portatīvā rakstāmmašīna, amatieru kinokamera «Kijev», zamšādas vējjaka, jaunas, vēl nevalkātas vīriešu vasaras kurpes (importa), žūksnis aplokšņu ar uzrakstu «Par avion» starptautiskiem sūtījumiem, dārga ģitāra ar inkrustētu grifu. Pietika aša skatiena, lai noteiktu: gatavojies kaut kur braukt uz ilgu laiku.

Taču, uz kurieni, saprast bija grūti. Šorti un siltais svīteris, gaišais vasaras uzvalks un pūkainā kažokādas cepure, izjaukts spinings un badmin​tona rakete ar vaļā nevērtu volānu kārbu …

Redzēdama manu apmulsumu, dzīvokļa saimniece sa​cīja: — Valerijs rīt no rīta dodas ārzemju jūras braucienā, bet vēl tik daudz darīšanu …

Viņa lika saprast, ka mana ierašanās ir pārpratums, kurš pēc iespējas ātrāk jāatrisina.

— Kāda kratīšana, ja dēls brauc uz ārzemēm? — Za- ļeska jautāja, patiesi brīnīdamās. — Pulksten trijos pasūtīts taksometrs. Viņiem taču vienas dienas laikā ja nokļūst uz kuģa .., Jau zvanīja, uztraucas…

— Kas zvanīja? — es iejautājos.

— Henrihs. Dēla draugs. Viņi dodas kopā ..

Es paskatījos pulkstenī. Bez ceturkšņa divi. Manas smadzenes strādāja drudžaini. Kaut kas jāizdomā.

Kurp devās no prokuratūras Valerijs Zaļeskis? Pēc tam kad es darīju zināmu viņam par Henrihu …

— Kāds ir Henriha uzvārds, kur viņš dzīvo? — es jautāju saimniecei.

— Glazkovs Henrihs Vasiļjevičs. — Viņa izbrīnījusies paskatījās uz mani. — Bet, kur dzīvo, nudien, nezinu. Pajautājiet dēlam …

— Kas viņš ir, ar ko nodarbojas? — Man bija pārāk maz laika visādām formalitātēm.

— Viņš iekārtoja Valeriju uz kuģa … Kur strādā? Pat nemāku pasacīt.

— Vai sen viņi pazīstami?

— Sen gan… Pirms gadiem astoņiem, desmit mans vīrs nodarbojās ar Glazkova lietu. Kā advokāts. Henrihs nejauši iekļuva kādā nelabā notikumā… Vīrs lietu vin​nēja. Glazkovu attaisnoja. Un, vai varat iedomāties, tagad viņš ir pozitīvs, kulturāls… — viņa nepabeidza domu. Gaitenī atskanēja tālruņa zvans. — Tas droši vien ir viņš.

Zaļeska devās pie durvīm, taču es apturēju viņu: — Pagaidiet, es paņemšu klausuli pats.

Es metos gaitenī, paķēru klausuli.

— Ar ko es runāju? — parupja sievietes balss jau​tāja.

— Tas ir Zaļesku dzīvoklis, — es atbildēju.

— Pats saimnieks, vai?

Man iešāvās prātā doma: vai Valerijs vai Henrihs nav lūdzis kādu izlūkot, kas notiek dzīvoklī.

— Klausos jūs, — es neitrāli atbildēju.

— Jūs, lūdzu, neuztraucieties, — sieviete sacīja. Savienojumā ar aizsmakušu balsi šī frāze izskanēja sirsnīgi un neliekuļoti. — Te jums no slimnīcas zvana … Jūsu dēls pie mums. Jūs, tēvocīt, patiešām neuztraucieties pārāk …

— Nu, sakiet taču, kas noticis? — Es piesedzu klau​ suli ar roku, tāpēc ka manī raudzījās Zajeska, izgājusi no Valerija istabas gaitenī.

— Viņam uzlika ģipsi, izdarījām injekciju. Nu, palūdza piezvanīt uz māju. Pats palūdza…

Mašīna viņu aizķēra.

— Kur viņš atrodas?

— Otrā pilsētas slimnīcā, traumatoloģiskā nodaļa, sestā palāta.

— Paldies, — es automātiski pateicos.

— Kaut kas noticis ar Valeriju, vai ne? — Zajeska metās pie manis. — Lūdzu jūs, sakiet taisnību!

Es apjuku: — Pojina Modestovna, lūdzu, neuztraucieties… Jā, Valerijs nokļuvis slimnīcā, taču viņš ir dzīvs un … Vis​pār it kā nekā briesmīga neesot…

Viņa sāka šaudīties pa gaiteni, saukdama kādu Mašu, acīmredzot mazdēla aukli. Bet, atcerējusies, ka tās nav, norāva no pakaramā mēteli.

— Man jābrauc pie viņa, saprotiet, pie viņa! — Viņa gandrīz sagrāba mani aiz žaketes. Kur gan pazuda viņas pašapzinīgums! Šādos brīžos laikam visas mātes uzve​das vienādi.

Labi, ka uzradās viena no pieaicinātajām lieciniecēm, sieviete vidējos gados.

— Poļina Modestovna, saņemiet sevi rokās… Kur jums aptieciņa? — Viņa taču, protams, labi pazina Za​ļesku — kaimiņi, un tagad viņā ierunājās vienkāršas, cilvēciskas jūtas.

— Olga Pavlovna, mīļā, — vilkdama kājās lakādas zābaciņus, Zaļeska sāka lūgties, — tur virtuvē pa labi skapītī Votčala pilieni… Divdesmit pilienu …

Es nolēmu pārtraukt kratīšanu un braukt reizē ar viņu uz slimnīcu.

Kāds velns dīdīja Valeriju Zaļeski nokļūt zem mašīnas? Es atcerējos viņa pilnīgi nospiesto garastāvokli, kādā viņš aizgāja pēc nopratināšanas. Vai tiešām pats?…

Kaimiņiene atnesa Zaļeskai glāzīti ar duļķainu šķidrumu un tasīti ar ūdeni. Gaitenī asi iesmaržojās

zāles.

— Poļina Modestovna, — es ierosināju, — brauksim ar mūsu mašīnu.

— Vienalga, ar ko, tikai ātrāk.

Pieaicinātos lieciniekus es atlaidu. Milicijas iecirkņa pilnvarotais palika gaidīt auklīti ar mazdēlu.

Es paaicināju viņu sānis un devu norādījumus, kas jāatbild, ja zvanīs Henrihs. Mašīnā atstāstīju Pojinai Modestovnai sarunu ar sanitāri, cenzdamies mīkstināt to vēl vairāk. Zaļeska klusēdama pielika kabatlakatiņu pie acīm, to​mēr turējās.

Tikai kad ārsts aizveda mūs uz palātu un viņa ieraudzīja dēlu, kas gulēja slimnīcas gultā ar augšā paceltu ieģipsētu kāju, Zaļeska sāka raudāt, metās pie Valerija.

Mēs ar ķirurgu pievērām durvis un palikām gaitenī.

— Kā viņam? — es jautāju.

— Kas tad viņam, — ārsts nopūtās. — Lūzums. Nu, bija neliels šoks. Bet šoferis… — Ķirurgs pašūpoja galvu un paraudzījās pulkstenī. — Līdz šim brīdim operē. Pats nodaļas vadītājs. Ļoti grūta galvaskausa trauma. Sadragāta visa kreisā pleca locītava… Nabadziņam trīs bērni, sievai kāds paziņojis, sēž pie operā​ciju zāles… Uz viņas seju pat paskatīties nav iespē​jams …

— Vai jūs zināt, kā tas notika?

— Stāsta, ka šis jauneklis pats meties zem mašīnas. Šoferis, kā par brīnumu, paspēja nogriezt uz mājas stūri. Droši vien pieredzējis šoferis. Pašizkrāvējs!

— Vai es drīkstu aprunāties ar Zaļeski?

— Pa jūsu līniju, gribat sacīt?

— Vispār, jā … Nopratināt.

— Vai tas ir steidzami?

— Steidzami.

— Nu labi, neilgi drīkst. Tikai es ari tur būšu. Par viņu atbildīgs, kā saka…

— Lūdzu! Ķirurgs ieskatījās palātā un bez liekām ceremonijām sacīja: — Mammīt, satikāties — un pietiek… Mēs jau tā jūsu dēļ izdarījām izņēmumu.

— Ej, mammuci, viss būs labi, — es izdzirdēju Va​lerija balsi.

Varēja dzirdēt, kā viņi saskūpstās, Zaļeska izgāja.

— Kas ar šoferi? — Zaļeskis jautāja ārstam, kad mēs iegājām palātā.

— Slikti, — ķirurgs drūmi atbildēja, un man likās, ka viņš gribēja spēcīgi izteikties. Droši vien būtu ari izteicies, ja klāt nebijis es. Viņu varēja saprast: viņš zina, kas pašlaik notiek operāciju zālē, atceras, ka pie durvīm sēž bēdu sagrauztā sieviete, kurai, iespējams, nav lemts redzēt vīru dzīvu. Jā, atmosfēra bija drūma.

— Vai galva nereibst? — ārsts jautāja Zaļeskim.

— Nē.

— Slikta dūša nav?

— Nav. Ķirurgs brītiņu padomāja un izmeta: — Jūs sāciet, bet es tūlīt atgriezīšos. — Un izgāja no palātas.

Es apsēdos uz vienīgā krēsla.

— Igor Andrejevič, — Zaļeskis iesāka pavisam stingrā balsī, — es jums nepasacīju patiesību par Henrihu … Kad jūs man darījāt zināmu, ka viņš astotajā jūlijā bijis Krilatojē, man bija skaidrs viss. ..

Kāpēc viņš deva padomu šantažēt Iļjinu, speciāli zvanīja no Severoozerskas, vai mēs ar Aņu neesam uzrakstījuši it kā pirmsnāves vēstuli… Kāds gan es biju muļķis! Es nekad nebiju iedomājies, ka Henrihs ir spējīgs uz slepkavību. Zināju, ka viņš ir šeptmanis, nav tīras rokas, ir nežēlīgs… Taču pacelt roku pret sievieti! Un tik briesmīgā veidā!

— Vai viņš divdesmit piektajā jūnijā bija pie jums mājās?

— Gluži kā sniegs uz galvas uzkrita. Es cerēju, ka viņš mani Krilatojē neatradīs. Netiku pienācīgi novēr​tējis viņu…

— Bet tagad, lūdzu, pēc kārtas. Kur jūs iepazināties viens ar otru, kas jūs saistīja, kā arī par viņa vizīti div​desmit piektajā jūnijā …

— Kā iepazināmies? Tēvs bija advokāts Henriha lietā. Pilnā vārdā — Henrihs Vasiļjevičs Glazkovs… Precīzi nezinu, kas notika procesā, liekas, kāds mainīja liecības vai atgadījās kas cits. Vārdu sakot, tēvs lietu vinnēja. Henrihu attaisnoja. Toreiz es mācījos desmitajā klasē. Pateicības mudināts, vai, taču viņš uzmetās man par aizstāvi. Vadāja pa restorāniem, piespēlēja šo to no mantām. Kādu vējjaku, džinsus — tie ir sevišķs deficīts —, stilīgu putekļu mēteli… Odesas institūtā es neiekļuvu, izgāzos. Tēva paziņas rakstīja no Višegod- skas, ka tur viegli iestāties lauksaimniecības institūtā. Man bija vienalga.

Diploms patiešām bija vajadzīgs vecākiem. Kā gan citādi, dēlam jāiegūst diploms. īsi sakot, es aizbraucu uz Višegodsku un pazaudēju Henrihu no redzesloka … Trešo kursu pabeidzis, atbraucu brīvdienās mājās un satiku viņa Deribasa ielā. Viņš sacīja, ka pārceļoties uz Tallinu. Iedeva adresi… Kad mums ar Aņu viss sākās, es atcerējos viņu. Aizbraucām ar viņu pie Henriha it kā kāzu ceļojumā… Viņš mūs uzņēma tik lepni, oho! — piepeši Zaļeskim izlauzās Ode​sas pieskaņa balsī.

— Ar taksometru uz Tartu, — es piebildu, — pusdienas restorānā «Palace». Armstronga un Hamperdinka ieraksti…

Valerijs piesardzīgi paskatījās manī: aiī tas man zi​nāms?

— Un visu to nesavtīgi, — viņš turpināja. — Draudzības vārdā… Jūs zināt, kas notika tai vasarā, kad es aizbraucu uz Odesu un neatgriežos? Palikt man bija kur, prātā romantika, tālu ceļojumu slāpes… Es uzrakstīju Henriham, ka gribu iet jūrā — pie mums tā saka. Viņš iekārtoja zvejnieku flotilē, kas dodas uz At​lantiju … — Zaļeskis apklusa, droši vien tuvojās pašam galvenajam.

— Vai arī nesavtīgi, draudzības vārdā? — jautāju ne bez ironijas.

— Nē, — viņš apņēmīgi atbildēja. — No Kanāriju salām — tur mums pēc vienošanās ar Spāniju bija iekārtota zvejnieku atpūtas un apkalpju maiņas bāze — es viņam atvedu čemodāniņu. Nelielu tādu. Nodeva…

— Kas nodeva? Kāds no mūsējiem?

— Jā. Kas bija čemodāniņā, es nezināju.

— Cik jūs saņēmāt par šo operāciju?

— Ap divi tūkstoši rubļu… Pēc gada Henrihs no jauna iekārtoja mani uz kuģa. Un atkal es viņam at​vedu čemodāniņu….

— Atalgojums?

— Trīsarpus tūkstoši…

— Kas bija nosūtītājs?

— Nevaru visu sīki aprakstīt…

— Labi, to jūs pēc tam izdarīsiet… Tālāk?

— Henrihs atkal sāka mani pierunāt doties jūrā. Godīgi sakot, es nobijos. Muita… Pieķers ar preci — viss pagalam… Tad viņa uzdevumā sāku braukāt pa pilsētām un izvadāt dažādus krāmus.

— Vai kontrabandu?

— Velns viņu sazina, kur viņš dabūja …

— Ko jūs vadājāt?

— Labāk pajautājiet, ko es netiku vadājis! — atkal pa odesiešu vīzei iesaucās Valerijs. — Gan japāņu pulksteņus, gan košļājamo gumiju, gan sieviešu zābakus … kad platformenes parādījās… Es pacentīšos visu atce​rēties …

— Uz kurieni, kam un cik, — es uzsvēru.

Zaļeskis pamāja ar galvu un turpināja:

— Bij u reiz Maskavā …

— Dzīvojāt pie Palijas, — es pasacīju priekšā.

— Pie Palijas, — viņš apstiprināja, — bet reiz uz ielas sastapu puisi no mūsu kursa — Oļehnoviču… Viņš man pastāstīja par Aņu. Ka mums, izrādās, aug bērns un tā tālāk… Viss manī it kā sagriezās otrādi. Es sapratu, kā biju sapinies… Nē, vai jūs varat iedomāties, uzzināt, ka tev ir dēls!

Atcerējos Aņu, mūsu gaišo mīlestību… Kā es no rītiem nesu lauku puķes… Un devos uz Višegodsku.

Tālāk no kņadas, Henriha un tumšajām lietām … Jā, starp citu, viņš mani Maskavā piekrāpa, pameta bez naudas …

— Un jūs aizņēmāties no Irinas Davidovnas .. < Zaļeskis apmulsis novilka «hm».

— īstajā laikā bija iemesls saraut ar viņu saites. — Viņš centās apiet jautājumu par naudas parādu.

— Mēs aizgājām ar Aņu uz dzimtsarakstu nodaļu, tad pārdevām mājiņu par kādiem grašiem un aizbraucām uz Krilatoji… Lai attīrītos. — Viņš greizi pasmīnēja.

— Naivs sapnis. Taču arī tur viņš mani sameklēja.

— Par to, lūdzu, precīzāk, — es sacīju.

— Viņš atbrauca divdesmit piektajā jūnijā pievakarē … Mēs apsēdāmies, lai iedzertu un uzkostu.

Aņu es nosūtīju pie Zavražnajiem. Man tur viena svētbilde bija iepatikusies. Nebija nekāds šedevrs, taču ļoti simpātiska … Henrihs vāca svētbildes, arī viens no viņa «biznesa» paveidiem … Anfisa Semjonovna uzdāvināja Aņai veclaicīgu svētbildi, ko viņa bija dabūjusi mantojumā, «Paraskevas Piektdienu». Henrihs no manis to izlūdzās … Vārdu sakot, mums bija jāpaliek divatā. Henrihs mācās virsū, lai es piedalos viņa mahinācijās. Vēl bārstīja asprātības, ka no viņa «firmas» neaiziet, no tās iznes ar kājām pa priekšu.

Gribēja iebaidīt. Es sāku atteikties. Tad viņš bez aplinkiem paziņoja: agri vai vēlu tikšu novākts. Sacīja, jālaižas pāri dīķim …

— Kā to saprast? — es pārjautāju.

— Pāri robežai, — Valerijs paskaidroja. — Es sacīju, ka viņš ir prātā sajucis.., Man taču ir ģimene, bērns.

Aņa stāvoklī… Bet dzirde viņam — gluži kā sarga sunim… Piepeši viņš rādīja zīmi: sak, klusē. Un izkāpa pa logu. Pēc tam parādījās logā un rāda man uz durvīm. Es piegāju, atvēru — skatos, Aņa stāv.

Bāla, pārbijusies. Jautāja, kur atrodas Henrihs. Es kaut ko noburkšķēju, ka pagalmā it kā esot izgājis…

Viņa aizgāja gulēt… Es izgāju pagalmā. Henrihs joprojām interesējās, vai Aņa jautājusi man kaut ko vai ne. Es atbildēju, ka ne… Henrihs jautāja, vai man ir Krilatojē «astes». Tad arī izstāstīju notikumu ar biļetēm un Iļjinu. Henrihs ļoti saskaitās. Sacīja, ka labāk būtu griezies pie viņa, ja man bijusi vajadzīga nauda. Es viņam atgādināju Maskavu… Viņš sacīja, labi, sak, jāmeklē izeja. Un ierosināja ideju ar vēstuli… Jautāja, kā viņš varētu pēc iespējas ātrāk aizbraukt no Krilatojes. Es ieteicu griezties pie Stasika. Tikai ne manā vārdā. Konspirācijas nolūkā… Atvadoties Henrihs uzstājīgi rekomendēja padomāt par viņa priekšlikumu. Tas nozīmē — laisties pāri robežai… Lai tiktu no viņa vaļā, es apsolīju padomāt.

Nākamajā dienā Aņa aizbrauca uz rajonu. Atbrauca sakaitināta… Bet te es uzzināju, ka Severoozerskā viņi redzēti kopā ar Iļjinu… Vai zināt, Igor Andrejevič, es neticu vīriešiem, kuri lielās ar to, ka viņiem esot vienalga, kā izturas sieva. Melo… Es ari izlikos par tādu… brīvu no aizspriedumiem. Vārdu sakot, mēs ar Aņu sastrīdējāmies. Viņa man Henrihu bāž degunā, bet es viņai — Iļjinu…

— Ko viņa bija dzirdējusi no jūsu sarunas?

— Līdz šim brīdim nezinu, goda vārds. Katrā ziņā viņa neteica nekā konkrēta. Tikai piekodināja, lai viņš mūsu mājā savu kāju vairs nespertu… Es aizsvilos un kliedzu, ja Iļjins nebrauks prom no Krilatojes, tad aizbraukšu es… Salamājāmies un atkal salabām. Es apsolīju uz visiem laikiem saraut sakarus ar Henrihu. Viņa sacīja, ka darīs visu, ko vien vēlos, tikai lai es nebraucu prom. Es ieminējos par vēstuli. Sākumā viņa sacīja, ka tas nav labi. Pēc tam es izdarīju spiedienu — un viņa piekrita. Pēc nedēļas man uz klubu piezvanīja Henrihs, jautāja, ko esmu izlēmis. Es aizvien tā aplinkus … Viņš it kā

neviļus apjautājās par vēstuli. Atbildēju, ka viss ir kārtībā. Viņš apsolīja, tiesa — nenoteikti gan, ka piebrauks aprunāties, kā labāk nostrādāt to darbiņu. Vēl deva padomu vēstuli labi noslēpt, lai pirms laika to neviens neieraudzītu. Es arī izgrūdu muļķību — tā ir skapīti… Nezin kāpēc es šo sarunu biju aizmirsis… Bet,, kad no rīta nopratināšanā jūs sacījāt, ka Henrihs astotajā jūlijā bijis Krilatojē, man galvā it kā zibens izšāvās cauri. Kad izgāju no jums, man bija pilnīgi skaidrs, ka slepkava ir Henrihs.

Viņš baidījās, ka Aņa var nodot… Visbriesmīgākais ir tas, ka šai slepkavībā es viņam palīdzēju. — Zaļeskis apklusa un pievēra acis. Klusēju arī es. Pēc tam viņš lēnām dobji sacīja: — Esmu neveiksminieks. Gribēju noslēgt rēķinus ar dzīvi un atkal pastrādāju briesmīgu lietu… Man auklīte stāstīja… Vai tiešām arī šis cilvēks aizies bojā? istabā ienāca ārsts. Paskatījās uz Zaļeski un uz mani, vilcinājās. Es nolēmu to izmantot un jautāju Zaļeskim: — Vai jūs zinājāt Henriha plānus?

— Es jums stāstīju …

— Bet kāpēc jūs gribējāt doties jūrā?

— Nē! — Zaļeskis iesaucās. — Es to nekad nebūtu darījis! Man jādzīvo Serjožas dēļ… Aņas dēļ…

Nezinu^ cik patiesi viņš to sacīja. Gribējās ticēt, ka patiesi. Ārsts pagrozīja galvu un rādīja uz savu rokas pulksteni. •.

Henrihs piezvanīja uz Zaļesku dzīvokli ap trijiem. Viņam atbildēja auklīte (kā bija norunāts), ka Valerijs jau aizbraucis uz ostu.

Pulksten piecos vakarā Glazkovs uzkāpa uz sauskra- vas kuģa «Krasnojarska» un iekārtojās savā kajītē.

Kad bija ceturksnis pāri pieciem, operatīvo darbi​nieku pavadībā ierados uz kuģa «Krasnojarska».

Glazkovam tika uzrādīta apsūdzība Zaļeskas Angeli- r.as Sergejevnas slepkavībā un lēmums par arestu. Uz viņa rokām nošķindēja roku dzelži.

Mēs pieaicinājām lieciniekus no kuģa komandas biedriem. Glazkova čemodānam bija dubults dibens. Slēptuvē tika atrasti lieli briljanti un svētbildes, to vidū arī «Paraskevas Piektdiena». Vēlāk speciālisti to novērtēja dažu desmittūkstošu rubļu vērtībā. Arī pārējām nebija mazāka vērtība. Bet viena no tām tika pat meklēta sakarā ar baznīcas aplaupīšanu Vladimiras tuvumā, kuras laikā bija nogalināts baznīcas sargs.

Glazkovs kategoriski atteicās sniegt jebkādu liecību. Tas, ko par viņu zināja Zaļeskis, nebūt nebija viss par šā bīstamā recidīvista noziedzīgo darbību. Lai atklātu viņa tumšos darījumus, es noņēmos ne vienu vien mēnesi. Taču tas ir temats citai grāmatai, un, iespējams, kādreiz to arī uzrakstīšu. Man un Iekšlietu ministrijas darbiniekiem, arī Iščenko, nācās vēl daudz strādāt, pirms Glazkova lietas izmeklēšana tika pabeigta.

Bet toreiz Odesā pēc viņa aresta es pieņēmu lēmumu par Glazkova pārsūtīšanu pa etapu uz Maskavu.

Arī Za​jeskis pēc izveseļošanās tika apcietināts.

Izlidoju uz Maskavu trīsdesmitajā decembrī.

Bet trīsdesmit pirmajā …

Tā nebija priecīgākā diena manā mūžā… Braucu tukšā elektriskā vilciena vagonā aizejošā gada pēdējā stundā. Un nespēju sakopot domas pēc sarunas ar Nadju.

Kad es, iebraucis Maskavā, ziņoju to visu Eduardam Aleksejevičam, viņš tūlīt devās pie republikas prokurora personiski ziņot par izmeklēšanas rezultātiem. Tiesa, apsveicis mani ar panākumiem. Vēl viņš paspēja ar smaidu piebilst: — Man te zvana vienā zvanīšanā… Rauj vai no elles ārā Čikurovu… — Un aizsteidzās pie priekšnie​cības.

Kas tur ko domāt — tā bijusi Nadja. Mana muļķīgā izmeklētāja loģika nekavējoties pasacīja priekšā:

būs nelaime… Zinādama, ka es zvanu pats, tiklīdz mana kāja sper soli uz Maskavas zemes, tāpat vien viņa mani nebūs meklējusi. Uzreiz acu priekšā iznira viņu mājas lazarete, slimā Varvara Grigorjevna, medicīnas māsa, kas nāca katru dienu izdarīt injekcijas. Reiz Nadja pat bija izteikusies, ka mātei nav labi ar sirdi.

Uzgriezdams Modeļu nama tālruņa numuru, katram gadījumam es meklēju mierinājuma vārdus. Labi, ka vis​pirms klausuli parasti paceļ Agnese Petrovna. Amorti​zators …

Taču klausuli pacēla Nadja.

— Igor! — viņai izlauzās. Un balsī kaut kādas izbailes un atvieglojums, ka tas beidzot esmu es. — Kā tu man esi vajadzīgs! …

— Jā, Nadjeņka, es … Es! — Tu man tā biji vajadzīgs… Tu man biji ļoti va​jadzīgs, — viņa atkārtoja …

Es uzaicināju viņu nekavējoties atbraukt un, mocīdamies ar neizprotamu satraukumu, nodevos minējumiem, kamēr viņa nāca pie manis uz prokuratūru.

Pēc manas vizītes pie viņiem Nadja beidzot izlēmusi aprunāties ar Innokentiju par to, ka viņa precas ar mani. Ko tas viņai prasījis, pēc viņas vārdiem, viņa nespēja to atstāstīt. Daudz grūtāk nekā izskaidroties ar vīru.

Rezultāts bija tāds, ka viņas dēls aizbēga 110 mājas. Viņu meklēja divas dienas. Innokentiju saņēma ciet Se- remetjevas lidostas milicijas bēmuistabā, pievēršot uzmanību dīvainajai pusaudža uzvedībai…

Pašlaik viņš guļ slimnīcā — nervu satricinājums.

Lidosta… Zemapziņā viņš meklēja savu tēvu — lidotāju. Tas bija tik skaudri vienkārši kā patiesība, kas man atklājās, kad es pirmoreiz tikos ar šo neparasto, gadiem neatbilstoši domīgo, sevī iegrimušo zēnu: lai kas es būtu, kaut vai pievilcīgākais un interesantākais cilvēks pasaulē, nekad nevarēšu kļūt viņam par īstu tēvu. To saprata arī Nadja, — Kas nu būs, Igor? — viņa jautāja klusā izmisumā.

Ko es varēju atbildēt?

Par Jaunā gada sagaidīšanu kopā nevarēja būt ne runas. Nadia jau mēģināja (protams, caur Agnesi Pet- rovnu) dabūt atļauju padežurēt Jaungada naktī pie dēla slimnīcā. Bet man taču jābrauc pie Ivana Vasiļjeviča…

Izkāpu klusā Piemaskavas stacijā. Šeit, ārpus pilsētas, atkusnis nebija jūtams. Uz perona — sniegs, samī​dīts un slidens.

Vasarnīcu ciemats pieklusis starp augstajām mastu priedēm. Laternas klusi šūpojās koka stabu galos.

Es ātri gāju pa šauro, sniegā iemīto taciņu, piepeši nobijies, vai varēšu sameklēt Ivanu Vasiļjeviču līdz div​padsmitiem. Visapkārt — ne dvēseles. Nebija kam pa​prasīt vajadzīgo ielu.

Man rokās — milzīgi liela šokolādes kārba un pu​dele šampanieša.

Visi orientieri bija savās vietās. Taču, atgrūdis pazīstamos dārza vārtiņus ar vasarnīcas numuru, es sāku šaubīties: vai bija vērts braukt šurp? Protams, salasīsies kompānija, kas nepavisam nebūs man piemērota. Augstākā sabiedrība, ar dienesta pakāpēm, amatiem un re- gālijām. Taču domāt bija jau par vēlu. Jo vairāk tāpēc, ka tiku uzaicināts. Kāpēc biju nolēmis braukt tieši pie Ivana Vasiļjeviča? Doties uz Skopinu — kauns: iz- bazūnēju par līgavu.

Taču viens sagaidīt nedrīkst. Nekādā ziņā. Lai nebūtu jāklīst vienatnē augu gadu. Tāds ticējums.

Tāpēc ar! iznāca — pie bijušā priekšnieka visvien​kāršāk …

Es aizgāju līdz mājiņai. Dziļāk pagalmā parādījās garš stāvs.

— Se tev! Nevar būt! Igor Andrejevič… — Ivarn Vasiļjevičs ar malkas klēpi. — Atver, draudziņ, durvis!

Mēs iegājām priekšnamiņā. Saimniekam mugurā bija apnēsāts, garš šinelis no dārgas vadmalas, ar tumšām svītrām uz pleciem, kur kādreiz bijuši uzpleči. Bikses arī vecas, taču no labas vilnas drānas, ar zaļām uzšuvēm.

— Noģērbies, lūdzu! Mammīt, pie mums viesisl Jekaterina Pavlovna jau iznāca no istabas garā kleitā, kas bija rotāta ar mežģīnēm.

— Mēs esam ļoti priecīgi, — viņa sacīja un, pielie- kusi manu galvu, noskūpstīja uz pieres. — Es taču sacīju, Vaņa, pie mums noteikti kāds iegriezīsies. Ne velti drošs paliek drošs uzklāju galdu trim personām…

Es nesāku prašņāt, kāpēc viņi vieni. Viņi arī man neprasīja, kāpēc esmu viens.

— Lūdzu, pie galda, pie galda, — večiņa sāka rosī​ties, — drīz sitīs divpadsmit.

Un, lūk, jau ieskanējās Maskavas Kremļa kuranti.

Mēģināju atvairīt no sevis domas par Nadju.

Es biju gaidīts viesis šiem diviem cilvēkiem. Kuri gan pazina, gan nepazina mani. Bet būt par gaidītu viesi — tas nemaz nebija tik slikti.

Анатолий Ееяуглоя СЛЕДОВАТЕЛЬ ПО ОСОБО ВАЖНЫМ ДЕЛАМ Рига «Лиссма» 1985 Сери «Приключения, фантастика, путешествия» На латышском языке Перевод с русского Регины Франкенштейн Художник Имитс Крепицс Anatolijs Bezugtovs SEVISĶI SVARĪGU LIETU IZMEKLETAJS Redaktors A. Rijnieks Mākslinieciska redaktore M. Dragūne Tehniska redaktore S. Mazversite Korektore A. Glptere Nodota salikšanai 31.05.84. Parakstīta iespiešanai 19.11.84. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs Nt 2. Baltikas garnitūra. Augst​spiedums. 14,28 uzsk. iespiedi.; 15,02 u/.sk. krāsu nov.; 16,0 izdevn.

I. Metiens 80 000 eks. Pašūt. Nt 746-5. Cena 1 rbl. 20 kap. Izdevniecība «Liesma», 22(3047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Jfc 227/31896/ J-2824. Iespiesta Latvijas PSR Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un gramatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa». 226011 Rīgā, Blaumaņa ielā 38/40. Vāks iespiests Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē II. Bezuglovs A. Be 985 Sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs / No kr. vai. tulk. R. Frankenšteine; Māksi. I. Krepics. — R.: Liesma, 1985. — 269 lpp., il. — (Piedzīvojumi, fant., ceļoj.).

Krievu padomju rakstnieka Anatolija Bezuglova (dz. 1928. g.) garslāsts vēsta par kādu Maskavas izmeklētāju, kas dodas ilgā un grūtā komandējumā, lai noskaidrotu Jaunas sievietes — institūta absolventes bojāejas cēloņus.

[1] «meklējiet sievieti!» (fianču vai.)