Latvia

1

Helēna Celmiņa

Sievietes padomju cietumos

2

I IZOLĀCIJA

ČEKA

Laikam būs grūti atrast latvieti, lietuvieti, igauni, vai arī kādas citas "brālīgo" tautu republikas iedzīvotāju, kurš nezinātu, kas ir čeka. Nav svarīgi, ka čekai vairākas reizes mainījies nosaukums: NKVD, MGB un tagad KGB. Lai gan, tulkojot čekas nosaukumu republiku nacionālās valodās, burti iznāk citi, to parasti nosauc pēc krievu burtu salikuma. Citādi kāds vēl iedomātos, ka ir runa par kādu citu - solīdāku iestādi, bet šādi, nosaucot čeku pēc krievu valodas apzīmējuma, katram ir skaidrs, par kādu iestādi runā.

Rīgas čekai, šai bēdīgi slavenai iestādei jeb "kantorim", kā viņi paši to koķeti nosauc, jādomā arī citu republiku un pilsētu čekām, ir vēl savi vietējie nosaukumi.

Viens no vecākajiem nosaukumiem ir "Stabu iela", jo čekas galvenās durvis ved no bijušās Stabu ielas. Pēc kara Stabu ielu pārdēvēja par Fr. Engelsa ielu, tad arī izmainījās čekas intīmais nosaukums, un to nosauca par "Stūra māju". Liepājā, piemēram, čeku sauca par "Zilo brīnumu", jo tā bija ierīkota lielā, zili pelēkā mājā Toma ielā. Bet pēc kara čeka iekārtojās greznā dzīvojamā mājā Kr. Barona ielā; iespējams, ka kādam nepatika nosaukums "Zilais brīnums".

Jādomā arī, ka nevienam pieaugušam Padomju Savienības iedzīvotājam nebūs nekāds noslēpums, kādas funkcijas ir čekai, cik liela loma tai ir valsti un ko viņa spēj. Čekisti mainās, citi iet pensijā, citi nāk vietā, atgadās arī, ka kādu atceļ no amata.

Mainās arī čekas instrukcijas un stils, kā pratināt, kā iespaidot, kā izvilkt liecības.

Nemainās tikai pati čeka, tā ir un paliek iestāde, Kura var rīkoties ar cilvēkiem, kā ienāk prātā. Un nav neviena valsts apstiprināta likuma, kuru čeka nevarētu sagrozīt pēc saviem ieskatiem.

Tāpat čekai ir tāda īpatnība - būt par noteicēju vairākām citām iestādēm: iekšlietu ministrijai, tieslietu ministrijai, tirdzniecības ministrijai, ostai, muitai, Intūristam, u.c.

Bet vispār, ja kāds čekists kādreiz uzrakstītu smalku šīs iestādes darba aprakstu vai pat hroniku, tad tas būtu vislielākais izdevums pasaulē un tam būtu jāizlieto kāds vagons papīra. Bet lasītājam vajadzētu stipru nervu.

Kādi cilvēki kļūst par čekistiem? Agrāk, spriežot pēc notikumiem un faktiem, čekā strādājuši izmeklēti sadisti un, cik var konstatēt, analizējot dažas epizodes, bez speciālas juridiskās izglītības.

3

Vēlākos gados, kad pie varas nāca Hruščovs, spīdzināšanas un miesas sodi Padomju savienībā tika pilnīgi noliegti. Un tas ir loģiski. Hruščovs negribēja pieļaut, ka par viņu kāds izteiktos negatīvi, jo viņš bija tas, kurš cēla gaismā Staļina despotismu un nelietības. Dabīgi, ka tagad bija jāpierāda, ka Hruščova valdīšanas laikā vairs nebūs neviena politiskā ieslodzītā.

Lai sasniegtu šo cēlo mērķi, izdeva pavēli atcelt miesas sodus un politiskos ieslodzītos pārdēvēt par sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem.

Bet čeka turpināja savu darbu tāpat kā agrāk, tikai citā stilā.

Cilvēkus tāpat kā agrāk arestēja, turēja čekas iekšējā cietumā. Pratinātājs tos pratināja ar smaidiņu, reizi pa reizei izsakot pa komplimentam, vai pie izdevības paglaimojot.

Un vienā otrā gadījumā, ja pratināmais izrādījās godkārs, ar glaimiem panāca ātrāk atzīšanos nekā agrāk ar sitieniem. Atklāti sakot, atzīšanās vispār nav vajadzīga, var notiesāt tāpat.

Bet tas nenozīmē, ka sodi būtu kļuvuši mīkstāki, kā viens otrs naivi iedomājās.

Nemaz daudz nevajadzēja, lai dabūtu 10 un 15 gadus. Līdz 5 gadiem soda praktiski par neko, un Krievijā to uzskata par bērnu sodu. Arī visi cietumuzraugi un priekšnieki domā, ka līdz pieciem gadiem - tas nav nekāds sods un sodītais nav sevišķi bīstams.

Pēdējos gados čekistu izglītības līmenis ir stipri cēlies. Atsevišķos gadījumos var pamanīt pat zināmas inteliģences pazīmes, un par to nav jābrīnās, jo čeka paņem sev tos, kuri juridisko fakultāti beidz izcili un, protams, ir ar nevainojamu biogrāfiju un radu rakstiem. Tas tomēr nenozīmē, ka šāds inteliģents čekists var rīkoties patstāvīgi un simpatizēt kādam citam inteliģentam cilvēkam, kurš ir nokļuvis čekā kā "noziedznieks". Un tomēr tam ir nozīme, kaut vai morāliskā ziņā. Tāds čekists vismaz nepazemo savu pratināmo, viņš ar pratināmo sarunājas kā līdzīgs ar līdzīgu un pieraksta visu, ko sarunā atrod par derīgu apsūdzības raksta sastādīšanai. Pats galvenais ir sastādīt pēc iespējas negatīvāku pratināmās personas raksturojumu, tas dod tiesai iespēju vieglāk piespriest gadus par tādiem noziegumiem kurus apcietinātā persona varētu izdarīt, ja tā nebūtu apcietināta un notiesāta priekšlaicīgi, pirms paša nozieguma izdarīšanas. Šī metode ir daudz bīstamāka, jo, izprovocējot kādu cilvēku uz brīvām un draudzīgām sarunām, vairāk atklājas indivīda apslēptās domas.

Ja čekā ir notikušas maiņas uz labo pusi, tad tas katrā ziņā nāk par labu tikai pašai čekai.

Rīgas čeku, kā jau minēju, visi Rīgas iedzīvotāji pazīst no ārpuses. Bet no iekšpuses to pazīst tikai daži un arī pavirši. Tāds, kas tur ir bijis vienu vai divas reizes mūžā uz pratināšanu, tik un tā nekā neatceras, jo ir bijis ļoti uztraukts un maz ko ievērojis.

Toties tie, kuri tur ir "dzīvojuši", labi zina, kā izskatās iekšpusē.

Stūra mājai ir ieeja tieši no stūra, tur ir caurlaižu birojs. Tā ir neliela telpa, kurā ir otras durvis, kas to savieno ar iekšējām telpām un gaiteņiem.

4

Caurlaižu biroja dežuranti tērpušies uniformās. Apmeklētāji uzrāda lejā pie lodziņa pavēsti, ar kuru viņi aicināti uz čeku. Dežurants piezvana pa iekšējo tālruni un paziņo, kas ieradies. Pēc laiciņa izmeklētājs jeb kāds cits, kas atnācēju aicinājis, iznāk pretī un to ar liftu uzved augšā. Visus aicinātos lieciniekus, aizdomās turētos un jau apcietinātos "pieņem" tikai pašā augšējā - sestajā stāvā. Reiz kāds apcietinātais esot izlēcis pa logu un nosities. No tā laika logi aizrestoti. Šad tad kāds rīdzinieks jautā otram: "Vai tu zini, kurš nams Rīgā visaugstākais?"

Jautātais min vienu otru augstceltni, bet jautātājs atbild: "Nekā, augstākā ir Stūra māja, tur no sestā stāva var ieraudzīt Sibīriju". Ļoti iespējams, ka ne katram čekas darbiniekam zināms, kas kurā istabā no pirmā līdz ceturtajam stāvam notiek, bet istabu ir daudz. Pats čekas nams veido kvadrātu, kura vidū ir četrstūrains pagalms.

Divās pusēs tam pie pašas zemes ir mazi aizrestoti lodziņi - tur ir čekas iekšējā izolatora kameras, kurās šie lodziņi ir pie pašiem griestiem. Citām izolatora kamerām lodziņi iziet uz čekas otru pusi, kur, čekas ēkas no vienas puses un augsta mūra žoga no otras puses iežogots, ir mazs pastaigu laukumiņš. Tas atrodas apmēram desmit pakāpienus zem ielas un lielā pagalma līmeņa. Tas tādēļ, lai tie, kas izvesti pastaigāties, nevarētu ielūkoties kamerās - no laukumiņa skatoties, kameru lodziņi iznāk stipri augstu.

Pašā pazemē atrodas dušas telpas. Kad uniformētā uzraudze veda mani pirmoreiz uz dušām, nokāpusi pa kāpnēm veselu stāvu pazemē, ievēroju, kaut arī pazemes gaitenis, pa kuru mēs gājām, bija slikti apgaismots, ka tam abās malās ar metālu apkaltas durvis. Visām durvīm bija iemontētas novērošanas "actiņas" un barošanas lodziņš.

Izrādījās, ka arī pazemē atrodas vesels stāvs ar kamerām. Man aiz uztraukuma kļuva nelabi un sāka ļodzīties kājas, jo pirmajā brīdī iedomājos, ka arī aiz šīm durvīm ir ieslodzīti cilvēki un - kas tie par cilvēkiem, kurus ievieto tik dziļi pazemē. Cik vien tas bija iespējams, ejot garām durvju rindām, centos iegaumēt, vai visas durvis vienādas, un sev par mazu mierinājumu konstatēju, ka visām durvīm ārpusē pieliktas masīvas piekaramās atslēgas. Vēl vairāk nomierinājos, kad ievēroju uz visām atslēgām biezu putekļu kārtu. Ejot garām pēdējai atslēgai, es it kā nejauši tai piedūros ar pirkstu; uzraudze tajā brīdī slēdza vaļā durvis uz dušas telpu un nekā nemanīja.

Tajā vietā uz piekaramās atslēgas palika mazs tumšs punktiņš. Visas nākošās reizes, kad mani veda garām šīm durvīm, es uzmanīgi skatījos uz atslēgām un it īpaši uz "savējo". Nekādu pārmaiņu nebija. Tātad šīs kameras neizmantoja, tās stāvēja rezervē.

Toties pirmajos pēckara gados tās gan bija pilnas līdz pēdējai iespējai, jo atcerējos nostāstus par čekas pazemes kamerām. Tajās sabāzti katrā ap piecdesmit un vairāk cilvēku, tā ka visiem bija jāstāv kājās dienu un nakti, jo nav bijis kur apsēsties.

Uz pirti veda ik pēc desmit dienām. Tur katru reizi izsniedza gabaliņu melnu smirdošu veļas ziepju, sērkociņu kastītes lielumā, ar ko mazgāties. Kamēr es mazgājos, uzraudze sēdēja turpat blakus telpā. Durvis stāvēja pusvirus, lai viņa vienmēr varētu paturēt acīs, ko apcietinātās dara dušās. Pēc dušām izsniedza tīrus palagus, un dzīve ritēja tālāk.

Apcietinātajiem ēdienu gatavo turpat uz vietas. Virtuve arī atrodas pazemē. Virtuvē strādā uzticamas sievietes, bijušās partijas biedres, kuras pie viena izcieš sodu par parastajiem kriminālnoziegumiem, par kukuļu ņemšanu vai par amata stāvokļa izmantošanu savtīgos nolūkos un tamlīdzīgi. Strādāšanu čekas virtuvē var uzskatīt par lielu godu, bez tam viņām parādīta liela uzticība, kādu neviena cita

5

kriminālnoziedzniece nekad nevarētu izpelnīties. Par labu darbu viņām ir izredzes no čekas administrācijas saņemt labu raksturojumu, un tas paver durvis labākam stāvoklim pēc soda izciešanas. Tam liela nozīme, un tādēļ nevar pārmest šīm sievietēm, ka viņas slikti censtos, gluži pretēji - viņas pat pārcenšas izdabāt čekas iekšējā cietuma administrācijai un gatavo iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā ieslodzītajiem ēdienus pēc noteiktas instrukcijas. Kāda ir šī instrukcija, to gan neviens vēl nav uzminējis, bet kaut kas mistisks ar šiem ēdieniem notiek. Par pašiem ēdieniem jāsaka, ka tie ir nesalīdzināmi labāki par cietuma ēdieniem (šeit domāti vispārējo cietumu ēdieni). Čekas virtuvē pagatavotajiem ēdieniem bez taukiem, kartupeļiem un citiem "labumiem" pie virām lika ļoti daudz lauru lapu tik daudz, ka viras no tām šad un tad bija rūgtas. Bet kas attiecas uz pipariem, tad to varēja apzīmēt vienīgi par pārspīlētu izšķērdību, ja katrā viras šķīvī bija caurmērā no 30-40 gabalu melno piparu graudu. Pirmkārt, pipari ir dārgi; otrkārt piparus brīvā tirdzniecībā dabūt bija gandrīz neiespējami, bet čeka ar pipariem neskopojās. Jautājums, kādēļ tāda izšķērdība un kam no tās lielāks ļaunums, čekai vai cilvēkam, kurš tādu viru diendienā ēd. Kas to lai zina. Bet, ja kāds iedomājas piparus no viras izlasīt, izžāvēt un uzglabāt "nebaltām dienām", tad, izkratot kameru un personīgo mantu, tos atņem, jo neesot atļauts kamerā turēt piparus. Tieci nu gudrs ar viņu likumiem! Reizēm šķiet, ka viņi paši nezina savus likumus vai arī sagroza tos tā, kā kuram ienāk prātā.

Runājot par ēdienu, jāpiemin, ka čekā maize arī ir laba, to ņem no pilsētas maizes veikala.

Iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā tiek ieturēta vislielākā slepenība, lai tikai kāds neuzzinātu, kas sēž citās kamerās.

Kameras nav lielas. Vismazākie ir vieninieki, tie ir tik šauri, ka, izņemot gultu un naktstrauku, kurš nav domāts tikai naktij, vairāk vietas nav. Nav pat tik daudz vietas, lai varētu pastaigāties kaut vai gultas garumā. Pie sienas ir plauktiņš, uz kura var uzlikt tējkannu un maizi. Liekā veļa jātur gultā vai nu pagalvī, vai zem kājām. Kad kameru mazgā, gultu var pacelt un piesliet pie sienas.

Bez vieniniekiem tur vēl ir divvietīgas, trīs un četrvietīgas kameras. Pirmajā laikā tūlīt pēc aresta parasti ievieto vieniniekā. Viss notiek pēc noteikta šablona. Ierodas mājās, uzrāda prokurora sankciju, mājās izdara kratīšanu, tad sēdina 10 automašīnā, atved uz dežūrtelpu, tur atņem gredzenus, pulksteņus un visu, kas cilvēkam pieder, tad ievieto vieniniekā, noklaudz durvis, un cilvēks paliek viens ar savām domām. Ja apcietinātā ir sieviete, tad pie viņas kamerā atnāk sieviete uniformā, liek izģērbties un vēlreiz visu kārtīgi pārmeklē, un ja atklājas, ka nav kaut kas noņemts, piemēram krustiņš no kakla, to tūlīt pavēl nodot. Ja apcietinātā kaut kādu iemeslu dēļ atsakās krustiņu nodot, viņu izved no kameras, ieved dežūrtelpā, tur trīs vīrieši to tur ciet, kamēr ceturtais viņai krustiņu noņem. Čekā noņemtās personīgās vērtslietas, gredzeni, pulksteņi, ķēdītes, u.c. visas tiek nolaupītas. Lai apcietinātais par to būtu informēts, ka viņš savas mantas nekad neredzēs, vēlāk tiesā pie sprieduma ieraksta: "Ar mantas konfiskāciju". Tas nozīmē, ka tiek konfiscēta visa iedzīve, kustamie un nekustamie Īpašumi, kā arī laulības gredzens, pulkstenis un viss cits, kas pie cilvēka atrasts. Ja atgadās, ka kādam apcietināšanas brīdī ir bijusi glabāšanā sveša manta, tad nekādus pierādījumus par mantas piederību neņem vērā, un čeka arī šo mantu pakļauj konfiskācijai.

6

Kad arestētais grib izteikt savu protestu pret to, ka viņš nepamatoti apcietināts, un lūdz papīru un rakstāmo, lai uzrakstītu sūdzību prokuroram, viņam to dod. Ja kādam ir tāda vēlēšanās, viņš drīkst katru dienu rakstīt gan uz vietējām republikas varas iestādēm, gan uz Maskavu. Visas šis sūdzības vai iesniegumus izmeklētājs rūpīgi izlasa un noglabā kādā atvilktnē. Tikai pa retam kāds papīrs, kas neskar čekas intereses, tiek izlaists ārpusē.

Izmeklēšanas izolatorā jāievēro maksimālais klusums. Nav atļauts skaļi sarunāties, nav atļauts dziedāt, jo dziesmu var izmantot par sazināšanās līdzekli.

Kad apcietināto sauc uz pratināšanu, dežurants paver barošanas lodziņu un nosauc uzvārda pirmo burtu, apcietinātā pienākums čukstus nosaukt savu pilnu uzvārdu.

Atslēdz durvis, ved pa gaiteni, kas izklāts ar zaļu paklāja celiņu, līdz galdiņam, uz kura stāv reģistrācijas žurnāls. Tajā reģistrē datumu un laiku, kad apcietināto izved no izolatora pie izmeklētāja, un stundu ar minūtēm, kad tas atgriežas savā kamerā, pie kam pašam apcietinātajam jāparakstās pie uzrādītā pulksteņa laika. Lai viņš nevarētu redzēt citu apcietināto parakstus, uz žurnāla lapas uzliek kanona gabalu, kurā izgriezts caurums paraksta lielumā. Caurumu uzliek attiecīgajā žurnāla lapas vietā, un dežurants to tur ar abām rokām, kamēr apcietinātais parakstās.

Pie izmeklētāja apcietinātajam ir pašam savs galds un krēsls. Galdiņš ir pienaglots pie grīdas un atrodas labajā pusē, kaktā pie durvīm. Izmeklēšanas kabinetā durvis no iekšpuses slēdz vaļā ar atslēgu, bet no ārpuses tās var atvērt bez atslēgas. Tas tādēļ, lai pratināšanas laikā, netraucējot izmeklētāju, kas vada lietu, var ienākt citi izmeklētāji jeb priekšniecība.

Logi restoti, lai apsūdzētais neiedomātos izlēkt pa logu un nosisties. Vispār čekā praktiski neiespējami izdarīt pašnāvību. Diezgan oriģināla ir pati pratināšana. Ir pamats domāt, ka čekas praksē Īsti pierādāmi noziegumi ārkārtīgi reti, tādēļ čekas izmeklētājiem jāpraktizē visu nepierādīto padarīt par pierādāmu faktu. Minēšu dažus konkrētus gadījumus. Čekists: Jūs rakstījāt paziņām uz ārzemēm, ka kāds jūsu paziņa apcietināts un notiesāts uz diviem gadiem par mēģinājumu pāriet PSRS robežu.

Apsūdz.: Jā, tā es vēstulē rakstīju, un kas tur slikts, divi gadi nemaz nav tik audz, lai par to nevarētu rakstīt. Čekists: Kā jūs zināt, ka viņam piespriesti divi gadi?

Apsūdz.: Man to sacīja viņa sieva. Čekists: Ar ko jūs varat pierādīt, ka sieva runāja patiesību?

Apsūdz.: Viņa man visu pastāstīja sīkumos, pat raudāja. Bet vēlāk, kad viņas virs bija sodu izcietis, es to satiku uz ielas, un viņš pats man to pastāstīja. Čekists: Tie nav pierādījumi, viņi jums stāstīja nepatiesību.

Apsūdz.: Viņiem nebija nekādas vajadzības man stāstīt nepatiesību.

7

Čekists: Jūsu vaina par nepatiesu ziņu izplatīšanu ārzemēs ir pierādīta.

Kādā citā gadījumā: Čekists: Izdarot kratīšanu, jūsu dzīves vietā tika atrasti ārzemju žurnāli ar pretpadomju rakstiem. Žurnāli atrasti atklātā vietā, pieejami jūsu draudzenēm, kuras apmeklēja jūsu dzīvokli. Jūs pastāvat uz to, ka jūs tos neesat glabājusi izplatīšanas nolūkā, bet turēt tos atklāti, visiem pieejamā vietā, - tā jau ir izplatīšana. Katrs var ņemt un Lasīt.

Apsūdz.: Bet manas draudzenes nevar nekā izlasīt, jo viņas neprot svešvalodas. Bez tam viņas pat nav izrādījušas nekādu interesi par šiem žurnāliem. Čekists: Kā jūs varat apgalvot, ka viņas nezina svešvalodas?

Apsūdz.: Es viņas pietiekami ilgi pazīstu un zinu labi, ka viņas neprot nevienas svešvalodas. Čekists: Ar ko jūs to varat pierādīt?

Apsūdz.: Pajautājiet viņām, un viņas jums to pateiks pašas. Čekists: Viņas var sacīt, ka neprot, bet patiesībā var prast vairākas valodas. Vai jūs varat pierādīt, ka viņas neprot?

Apsūdz.: Es varu galvot, ka viņas neprot, bet pierādīt es, protams, to nevaru. Čekists: Tieši tas arī bija vajadzīgs. Jūs nevarat pierādīt, bet gribat man kaut ko apgalvot.

Ar to kārtējo reizi apsūdzētā vaina ir pierādīta visā pilnībā.

Visa pratināšana ir pilnīgs idiotisms, un reizēm tiešām šķiet, ka čekists ir pilnīgs idiots. Īstenībā tas tā nav. Viņš labi saprot, ka apsūdzētais ir runājis tīru patiesību, jo šīs lietas ir pašas par sevi saprotamas, un izmeklētājs tās jau sen visos sīkumos pārbaudījis.

Bet viņam ir jāsastāda apsūdzība, neprasot, kur ņemt nozieguma materiālus. Viņam vajag faktu, viņš pieraksta pilnu papīru ar faktiem. Bet tas prasa laiku, pacietību. Nav viegli atrast noziegumus tur, kur to nav un nekad nav bijis, tādēļ sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem ļoti ilgi velkas izmeklēšana. Tiem retajiem, kam noziegumu var pierādīt, izmeklēšana tiek pabeigta divu mēnešu laikā. Tas ir pēc likuma. Visas lietas jānobeidz divos mēnešos. Prakse pierāda pretējo, nereti izmeklēšana ievelkas ilgāk par gadu. Šeit nekāda cita vara nekā nevar izmainīt, jo tādas ir čekas tradīcijas un Īpatnība. Ir arī jāsaprot, ka katram čekistam ir ļoti svarīgi saņemt paaugstinājumu dienesta pakāpē un apbalvojumus. Dažam labam, kas labi pratis pierādīt neesošu noziegumu, ir paveicies, un tāds čekists kļuvis par diplomātu. Tāds, piemēram, ir Rīgas čekas izmeklētājs Trautmanis.

8

Runājot par čekas izmeklēšanas paņēmieniem, jāmin vēl kāds, bet to pielietā ārkārtīgi reti. Tā ir ampula, kuru iešļircina apsūdzētajam un tādā veidā no viņa uzzina visu, kas čeku interesē. Jādomā, ka ampula ir ļoti dārga, jo pretējā gadījumā čeka nekautrētos to pielietot biežāk. Rīgas čeka bija apcietinājusi vairākus cilvēkus par valūtas noziegumu. šīs lietas izmeklēšanai bija veltīta sevišķa uzmanība, jo apsūdzētajiem bija darīšanas ar zeltu. Lai uzzinātu, kur viens no apsūdzētajiem glabā savu zeltu, viņam iešļircināja ampulu, un viņš izstāstīja, kur un pie kā glabājas viņa zeltlietas.

Kad bija pagājis zināms laiciņš un apsūdzētais atgriezies savā kamerā, viņš kameras biedriem izstāstīja par ampulu un bija galīgi sašutis. Pēc dažām dienām šo apsūdzēto izsauca atkal. Viņš bija pensijas vecumā, žīdu tautības, un čekisti laikam domāja, ka viņam varētu būt vēl kaut kur paslēptas zeltlietas. Viņam atkal iešļircināja to pašu runājamo līdzekli. Bet tagad viņam vairs nebija ko stāstīt, viss bija pateikts pirmajā reizē. Atgriezies kamerā, viņš sūdzējās, ka no zālēm jūtas ļoti slikti. Drīz pēc tam viņš turpat kamerā nomira. Uz viņa nepabeigto lietu parādījās uzraksts: "Sakarā ar Blumenava nāvi izmeklēšana pret Blumenavu izbeigta."

Jāpiemin vēl viens ļoti raksturīgs gadījums par valūtas operāciju pārkāpumiem.

Apsūdzētais Gūtmanis bija jau stipri gados, un viņam, kā jau daudziem žīdu tautības pārstāvjiem, bija traģisks dzīves stāsts. Viņš bija jēkabpilietis. Visus viņa ģimenes locekļus nošāva vācu laikā, bet viņš pats ar to, kas mugurā, bijis darba darīšanās Krievijā un tur palicis. Atgriezies pēc kara Latvijā, viņš aizbrauca uz dzimto vietu Jēkabpili paskatīties, vai nav kas palicis pāri no tēva mantas. Viņa tēvam Jēkabpilī bija piederējis nams un juvelierizstrādājumu veikals. Jādomā, viņš zināja, kur tēvs zeltu glabāja. Viņš bija aizgājis uz tēva mājām, kur tagad dzīvoja sveši ļaudis. Tie viņam bija atļāvuši uzkāpt bēniņos, kur viņš atrada tēva noslēpto zeltu. Zinādams, ka viņš nav bez līdzekļiem un ir spējīgs uzturēt ģimeni, viņš otrreiz apprecējās. Jaunajā ģimenē piedzima meita, un šķita, nekas vairs nespēs apēnot ģimenes laimi. Viņš strādāja, alga bija viduvēja - 80 rubļi mēnesī. Viņi dzīvoja taupīgi, bet 80 rubļu mēnesī ir par maz, lai cik taupīgi arī dzīvotu. Auga bērns, auga prasības. Meitenīte izrādījās ļoti muzikāla, bija jāpērk klavieres, meitu sūtīja Em. Dārziņa mūzikas vidusskolā. Lai to visu varētu atļauties, vajadzēja naudas, un nauda bija. Viņš vairākas reizes gadā paņēma pāris stienīšu zelta, aiznesa pie pazīstama zeltkaļa, palūdza izgatavot rokas sprādzi vai etviju. Viņš par darbu samaksāja, bet izgatavoto zeltlietu pārdeva. Viņam ne prātā nenāca, ka tas būtu briesmīgs noziegums. Viņš zināja, ka nevienam nekā nav nozadzis, tā ir viņa tēva manta, tēva vairs nav, tātad tā pieder viņam - dēlam. Viņš to pārdod pamazām un taupīgi, lai pietiktu ilgākam laikam.

Tagad viņu nodeva. Viņš uzzināja, ka viņam draud liels sods ar visas mantas konfiskāciju, to izmeklētājs bija pateicis. Viņš bija dabūjis atļauju aizrakstīt mūzikas vidusskolas direkcijai vēstuli ar lūgumu, lai skolotāji dod savu atsauksmi par bērna muzikālajām dotībām un apliecina, ka bērnam nepieciešamas klavieres.

Viņš zināja, ka viņam draud 15 gadi, un viņam nebija cerību vēl kādreiz mūžā redzēt savu bērnu, jo viņam bija jau pāri 60-iem, un cietuma apstākļos 15 gadi ir ļoti garš laiks. Mūzikas vidusskola bija atsūtījusi augsti godājamam tiesas priekšsēdētājam raksturojumu par meitenītes neparasto talantu, kā arī lūgumu izslēgt no konfiscējamo mantu saraksta klavieres, jo uzskata, ka bērnam klavieres ir absolūti nepieciešamas un ka meitenīte, kurai desmit gadi, nav ne pret vienu noziegusies un kādēļ lai viņai būtu jācieš.

9

"Vishumānākā tiesa pasaulē" iesniegumu noraidīja. Latvijas PSR Augstākās tiesas tiesnesis Zimins nolasīja spriedumu, ka par valūtas operāciju pārkāpumiem apsūdzētais Gūtmanis atzīts par vainīgu, piespriežot tam 15 gadus labošanas darbu nometnē ar visas mantas konfiskāciju.

Tajā pašā procesā tiesājamam Zbrižeram piesprieda 7 gadus labošanas darbu nometnē un 8 gadus izsūtīšanā par to, ka, gatavodamies izceļot no Padomju savienības, viņš bija pārdevis visu savu mantu, arī zeltu, bet par iegūto naudu iegādājies vienu 16 karatu briljanta kakla rotu sievai. Zbrižera sieva tiesā liecināja, ka pēc viņas domām tā ir kalnu kristāla. Par to tiesa viņai piesprieda 2 gadus cietumā soda, bet briljantus konfiscēja.

Daudzi Padomju savienībā dzīvojošie vēl šobrīd nezina, ka viss liekais zelts jānodod, ka nedrīkst nedz mājās turēt, nedz arī pārdot kaut vai vienu zelta monētu. Ja kāda tantiņa izvilks no gultas matrača kādu Nikolaja laiku piecnieku un to pārdos kādam kā zobu zeltu, tad par to neviens nekā nedrīkst zināt. Kāds uzzinās, izpļāpās, čekai būs darbs, un vainīgo tiesās, piespriežot gadus un visas mantas konfiskāciju.

Cik tas arī neticami liekas, bet tāda ir padomju īstenība.

Tas pats ir ar ārzemju naudu. Ja kāds nevar tieši pierādīt, kur viņš ņēmis 20 dolāru, jeb, ja kāds viņu nodod, ka viņš tos pircis, nodarīts vēl briesmīgāks noziegums. Pilnīgi pietiek ar to, ka nopērk no ārzemnieka 20 dolāru, lai saņemtu cietuma sodu uz 3 gadiem ar visas mantas konfiskāciju. Ja dolārus iedevis radinieks, tad sods nedraud.

Vispār lietas par valūtas operācijām skaitās krimināllietas, un ar tām būtu jāstrādā milicijai, nevis valsts drošības komitejai. Kaut kādu iemeslu dēļ čeka milicijai šis lietas neuztic, un viss, kam kāds sakars ar valūtu, iet caur čeku. Jāpieņem, ka pēc čekas domām valūta var būt saistīta ar spiegošanu. It sevišķi, ja runa ir par dolāriem.

Jebkura manta no ārzemēm var izrādīties samaksa par spiegošanu. Čeka saredz spiegus visur.

Visi čekisti uzskata jebkuras ārzemju valodas iemācīšanos par ļoti grūtu, un ārzemju valodas mācās tikai speciālos institūtos cilvēki ar partijas ieteikumu. Piemēram, Maskavā starptautisko attiecību institūtā pieņem dokumentus iestāju eksāmenu kārtošanai tikai no tiem studentiem, kuri var uzrādīt rajona komjaunatnes komitejas raksturojumu un pilsētas izpildu komitejas norīkojumu. Bet pašus iestāju eksāmenus noliek tikai tie, kam galvojums un speciāls raksturojums no visu zinošās čekas.

Ja kādam padomju pilsonim ienāk prātā pašam mācīties svešvalodas, tas uzreiz pievērš sev čekas uzmanību. Čekai tūlīt jāzina, kādēļ cilvēks mācās svešvalodu, un tāds cilvēks jau tiek uzskatīts par potenciālu spiegu.

Ja persona, kura prot sarunāties vienā vai vairākās svešvalodās, satiekas un sarunājas ar amatpersonām no ārzemēm, piemēram, diplomātiem, žurnālistiem, juristiem, tad čeka šo personu jau uzskata par spiegu. Bet ja ārzemju amatpersona iedāvinās kādu suvenīru: šķiltavu, grāmatu vai skaņu plati, tad spiegošana jau pilnīgi pierādīta. Vajag tikai šo cilvēku uzrādīt un izraudzīties par upuri.

Kad čeka pabeigusi iepriekšējo izmeklēšanu, tad materiālus dod izlasīt apsūdzētajam izmeklētāja klātienē, izmeklētāja kabinetā.

10

Te viņš uzzina, kas ko par viņu teicis, jo materiāliem pievienotas visas liecinieku liecības. Ja liecinieks, kurš izsaukts uz čeku liecināt par savu draugu vai pazīstamu, nav pietiekami apķērīgs, tad liecībās nodotie fakti tiek sagrozīti līdz nepazīšanai un liecinieks pats savu liecību vairs tiesā nepazīst. Tad pagalam apjukušo liecinieku piesauc pie tiesas galda, tiesnesis pieliek pirkstu pie liecinieka paraksta un jautā: "Jūsu paraksts?" Liecinieks dziļi nelaimīgs spiests atzīt savu parakstu un tomēr vēl iebilst, jau pavisam klusi: "Bet es tā neteicu, kā tur ir pierakstīts, tur jau iznāk pavisam citādi." Te neviens nekā vairs nevar līdzēt. Izmeklētājs uzrakstīja, liecinieks parakstīja, viss pēc likuma.

Kā nākošais pēc apsūdzētā ar lietas materiāliem iepazīstas prokurors. Visiem prokuroriem nav tiesības piedalīties valsts drošības komitejas safabricētās lietās.

Valsts drošības komitejai ir savi uzticības prokurori, kuriem uzticēts šis lietas vadīt.

Pēdējā instance ir tiesa. Praktiskas nozīmes tiesai vairs nav. Tā ir formāla izrāde pašiem sev, jo, sevišķi bīstamus valsts noziegumus tiesājot, publiku nepielaiž, pat ģimenes locekļus ne.

Nekad neviens, tēvs vai māte, nekur nevar uzzināt, par ko apsūdzēts un tiesāts viņu bērns. Tikai tad, kad sods izciests un, ja liktenis lēmis viņiem vēl tikties, var visu uzzināt. Daudzos gadījumos vecāki aiz bēdām nomirst, nekā par saviem bērniem neuzzinādami.

Parasti čeka savus apsūdzētos patur čekas iekšējā cietumā līdz sprieduma nolasīšanas dienai. Reti izņēmumi, ja apsūdzētais saslimst un jāved uz cietuma slimnīcu. Tad to ved uz tiesu no slimnīcas.

Pēc notiesāšanas čekas viesmīlīgās telpas jāatstāj. No čekas pārvieto uz Centrālcietuma 4. korpusa etapkameru. No etapkameras uz vagoniem.

Pa etapu jābrauc apmēram mēnesi, kamēr nokļūst līdz stingrā režīma labošanas darbu nometnei, jo par "pretpadomju aģitāciju" vai "dzimtenes nodevību" ir paredzētas tikai stingrā režīma labošanas darbu nometnes ar speciāli izraudzītiem uzraugiem un cenzūru vēstuļu "speciālai" satura iztulkošanai, bet tādu nometņu Latvijā nav.

11

PIRMĀS PAZIŅAS

Biju pavadījusi pāris mēnešus vieniniekā, kad pēkšņi kādā dienā mani pārvieto uz citu kameru. Atveras durvis, un es redzu, kamerā stāv sieviete. Tā ir savāda sajūta, kad no vieninieka, kur nav, ar ko sarunāties, ieved pie citas sievietes. Saku: "Labdien". Viņa tāpat atņem: "Labdien". Noskatījusi sievieti no galvas līdz kājām, redzu, lauku cilvēks vien viņa ir, un, cik vien līdzjūtīgā tonī varēdama, jautāju: "Jūs laikam no laukiem?".

Viņa man enerģiskā tonī pretim: "Nē, es no Maskavas", pie kam ieņem stāju kā ģenerālis parādes pieņemšanā, gribēdama ar to pasvītrot, ka viņa tiešām ir no Maskavas. Un tūlīt, nezaudēdama ne minūtes laika, viņa paspēj man pastāstīt, ka Maskavā studējusi bibliotēkas institūtā, ka nobeigusi studijas un atbraukusi uz Rīgu.

Rīgā nav ar pienācīgu godu uzņemta, nav devuši viņai ne dzīvokli, ne piemērotu darbu, tagad arestēta. Tikai tad, kad tas viss bija man paskaidrots, lai es zinātu, ka man darīšana ar personību, nevis ar kādu nožēlojamu sievieti no laukiem, varēju stādīties viņai priekšā un uzzināt viņas vārdu. Nopētīju Ernu vēlreiz un secināju to pašu, ko pirmīt, lauciniece vien ir, pirmais iespaids nevil. Tad man ienāca prātā, ka nupat viņa sūdzējās, ka viņai dzīvokli Rīgā nedod, tādēļ jautāju: "Kur jūs Rīgā dzīvojāt?" "Pie draudzenes Mēness ielā, viņa pati dzīvoja istabā, es gulēju virtuvē."

"Un Maskavā, kur jums bija dzīvoklis?"

"Nekāda dzīvokļa man nebija, dzīvoju studentu kopmītnē."

"Jūs man teicāt, ka jūs no Maskavas, es domāju, ka jūs bijāt Maskavas pamatiedzīvotāja," es, viņu kaitinādama, teicu. Viņa bija spiesta nolaist toni zemāk.

"Nē, es četrus gadus studēju Maskavā."

"Kur ir jūsu vecāki?"

"Tukuma rajonā dzīvo māte, tēvs miris, mātei otrs vīrs."

"Bet bērnība, kur tā pagāja?"

"Protams, ka pie mammas mājās."

"Tukuma rajonā?"

"Jā."

"Es tak teicu, ka jūs no laukiem," tomēr neatlaidos, jo viņa mani kaitināja ar savu augstprātīgo un lecīgo toni.

"Skolā es gāju uz laukiem, bet pēc tam Rīgā tehnikumā."

"Nu labi labi, pie tiesas varēsit taisnoties. Man jūsu taisnošanās nav vajadzīga," es pa jokam pateicu un sāku salikt kārtībā savu mantu. Nekāda lielā jau nebija: krūzīte, karote, zobu suka ar zobu pastu, ķemme un dažādi veļas gabali. Pārrunājām šo to

12

vispārēju, tad es pamanīju, ka viņai uz skapīša ir papīrs un rakstāmpiederumi, biju ļoti izbrīnījusies un pajautāju: "Es redzu, jums te ir vesela kanceleja, kā tā jums te gadījās?" Viņa savukārt izbrīnījusies: "Kā, man vajag, man visu laiku jābūt klāt papīram, jo es varu pēkšņi kaut ko atcerēties, - ja es tūliņ nepierakstu, varu atkal aizmirst."

"Bet tas ir pret noteikumiem."

"Man izmeklētājs iedeva, un ko izmeklētājs dara, tas te ir likums."

Pie sevis nodomāju: "Tad tu, meitiņ, ar izmeklētāju esi labi sadziedājusies".

Noskaidrojām, ka viņa sēž te no aprīļa, bet es tikai no jūnija, ka viņa arī bijusi tanī pašā vieniniekā, kur es, bet tikai trīs naktis, pēc tam viņas bijušas divatā, otra aizvesta, pēc brītiņa es atvesta.

Un te nu mēs bijām. Īsti nevarēju saprast, kā bija labāk - vieniniekā vai ar šo ķēmu divatā.

Otrā dienā es praktiski biju kamerā viena. No paša rīta Ernu pasauca augšā. Stundu viņa bija lejā pusdienas laikā un tad atkal augšā līdz darba beigām. Čeka beidz darbu pulksten 18.00, bet, ja apsūdzētais jeb liecinieks sāk kaut ko interesantu stāstīt, tad tas var ievilkties arī līdz 22.00 vakarā. Naktīs pēdējā laikā nenotika pratināšanas. Tas bija modē Staļina laikā, tad galvenokārt tikai naktīs pratināja.

Atgriezusies no pratināšanas, Erna bija uzkrītoši jautrā omā. Tā nekas, es pie sevis padomāju, var redzēt, ka šai spindzelei te patīk.

Vakarā viņa man pastāstīja, ka viņas izmeklētājs esot izskatīgs vīrietis, tad pārgāja atmiņās par citiem vīriešiem un sāka lielīties, kā pie viņas naktīs, pēc restorānu slēgšanas, ciemiņi nākuši.

Tikai pēc pāris dienām Erna atrada par vajadzīgu man pateikt, ka viņa nav viena apsūdzētā, ka bez viņas vēl ir septiņi vīrieši un ka viņiem ir grupas lieta. Es pabrīnījos, ka viņa man tik svarīgu lietu uzreiz neteica. Man gribējās zināt vairāk, bet viņa vairāk nekā pati nezinot.

"Kā tu iekriti?"

"Par citiem es nezinu, kā viņi iekrita, bet man jau sen bija sekojuši."

"Kā tu to zini?"

"Nu, es dzīvoju pirmajā stāvā, koka mājā, un logi bija ļoti zemu, ielas pusē, ja pieliek ķeblīti, tad visu var redzēt, kas istabā notiek."

"Tu domā, čekisti lika ķeblīti pie tava loga un stundām skatījās, ko tu tur dari."

"Vienmēr ne, bet tad, kad pie manis kāds atnāca."

13

"Kā tu zini, ka viņi skatījās?"

"Viņi man tagad te pratināšanās visu sīki izstāstīja, kas pie manis mājās noticis."

"Tu teici, tu dzīvoji nevis istabā, bet virtuvē."

"Nu jā, viņi ir skatījušies pa virtuves logu."

"Es tomēr negribu ticēt, ka kāds gāja ar ķeblīti rokā pie logiem skatīties."

"Bet pie manis skatījās."

"Lai būtu, ka skatījās," es noteicu, lai izbeigtu tukšo strīdu.

Nākošajā dienā no paša rīta iedeva kamerā ūdens spaini ar lupatu, bija grīdas mazgājamā diena. Man visu iepriekšējo dienu burtiski dūrās acis netīrumi uz sienas, es parādīju uzraugam un prasīju ziepes, ar ko nomazgāt netīrumus no sienas. Sienas no griestiem līdz grīdai bija nokrāsotas tumši pelēkā eļļas krāsā. Uzraugs ziepes atnesa, es varēju sienu nomazgāt. Erna, noskatīdamās manā darbā, nosmējās, ka es varot iet pa visām kamerām sienas mazgāt.

Es uz viņu paskatījos un tikai tagad ievēroju cik viņai smīnot savādi acis savelkas šauras. Mute viņai bija ciet, un jau tā nedabīgi plānās lūpas smīnot kļuva pavisam plānas.

Gribējās ko teikt, bet domāju, lai paliek. Nomazgāju sienu, tad izmazgāju kameras galu, kur stāvēja mana gulta, un devu spaini Ernai, lai mazgā savu galu.

Pēc tam mūs aizveda uz pirti. Ejot pa garo pazemes gaiteni, es atkal paskatījos uz visām piekarinātām atslēgām. Viss bija pa vecam. Visas atslēgas klāja bieza putekļu kārta. Pēcpusdienā atkal bijām augšā uz pratināšanu. Ernu pasauca vispirms, mani kādas 15 minūtes vēlāk. Uz pratināšanu veda katru dienu kā uz darbu. Kad atved no pratināšanas, vienmēr gribas pajautāt, kā gāja. Tā tomēr ir dabīga parādība. Ko grib stāstīt, to pastāsta, ko negrib, nav jāstāsta. Erna atnāca tāda kā satraukta un tūliņ apsēdās rakstīt sūdzību uz Maskavu. Sūdzību viņa rakstīja veselas divi dienas uz vairākām lapām. Man Erna savu rakstu darbu, dabiski, nedeva lasīt, bet gan palasīja priekšā vairākus Ļeņina citātus. Es nevarēju nobrīnīties vien, kā var zināt Ļeņina citātus no galvas, un sacīju: "Tev nu gan ir ģeniāla atmiņa, ja tu Ļeņinu citē no galvas."

"Esmu Ļeņinu daudz lasījusi, šos citātus es, protams, zināju, bet ne pilnīgi no galvas.

Bet es noteikti zināju, ka tie ir 20. sējumā."

To pateikusi, viņa man parādīja sējumu. Es aiz pārsteiguma pilnīgi zaudēju valodu un nezināju, kā lai ar tādu runā, kas čekā guļ uz Ļeņina sējumiem.

Kad mazliet atjēdzos, tad attapos pavaicāt:

14

"Kur tu to ņēmi?"

"Paprasīju, te ir bibliotēka, un katrā bibliotēkā jābūt Ļeņina rakstu sējumiem."

"Es domāju, tev vajadzēja citēt Ļeņinu, kad biji vēl brīvībā, tagad laikam būs par vēlu, jeb tu domā iemantot kādas iespaidīgas amatpersonas labvēlību un likt viņam domāt, ka tu galvā turi Ļeņina citātus un citu neko?"

"Nemaz nē, šie citāti attiecas uz manu lietu."

Negribējās ar šo savādnieci strīdēties, bet pie sevis gan es nodomāju: "Jocīga tava lieta un savādas visas izdarības, un neticu tev neviena vārda, vari man stāstīt, ko vien gribi." Vienu laiku man pat šķita, vai tik viņa nav par labu atlīdzību te ieradusies uz īsu laiciņu "viesizrādēs", lai augšā pastāstītu, ko es domāju. Mani ļoti pārsteidza viņas vieglprātīgā pieeja, kaut vai tas, ka viņa ir apcietināta, sēž čekā un, kā viņa pati izteicās, mazāk par septiņiem gadiem viņai nebūšot.

Visvairāk mani kaitināja viņas pacilātais garastāvoklis, kad viņa atnāca no pratināšanām. Es vienmēr atgriezos ļoti sliktā omā, jo es ļoti smagi pārcietu pratināšanas, katru izmeklētāja jautājumu izjutu it kā neredzamas pātagas cirtienu, kurš atstāja smeldzošu sajūtu sirds apvidū uz vairākām stundām. Es vienmēr iekšķīgi ļoti nervozēju. Bet, ja kādreiz man parādīja kāda pazīstama cilvēka fotogrāfiju, man bija sevišķi smagi, jo bija jāizliekas šķietami vienaldzīgai pret fotogrāfijām, par kurām negribējās runāt. Tādēļ es nevarēju saprast, kā citam var augšā uzlaboties garastāvoklis. Man viņa tad likās tik nedabīga, eksaltēta, un nebija nekādas vēlēšanās ar viņu runāt. Tikai daudz vēlāk sapratu kas bija par iemeslu viņas pacilātībai pratināšanas laikā. Izrādās, uz Ernu ļoti spēcīgi iedarbojās vienalga kāda vīrieša tuvums. Nav runa par īstu tuvumu, pietiek pabūt vienā telpā un elpot vienu gaisu, lai garastāvoklis kļūtu jautrs.

Bet šis apstāklis ļoti nelabvēlīgi atsaucās uz vīriešiem, kas bija apsūdzēti kopā ar Ernu. Tos, ilgāku laiku neredzējusi, Erna atstāja "pabērnu" lomā, par kuriem var runāt visu, kas ienāk prātā, tikpat labu kā ļaunu.

Nepagāja ne mēnesis, kad mani no Ernas kameras pārveda atpakaļ uz vieninieku.

Jutos kā šaha figūra, kuru neredzams spēlētājs pārliek tā, kā viņš plāno savu nākamo gājienu.

Tikusi atpakaļ vieniniekā, īsti nezināju, vai par to jāpriecājas vai jāskumst. Ilgi šoreiz vieniniekā palikt neiznāca. Daži citi notikumi iegrozījās tā, ka mani jau pēc nedēļas no vieninieka izņēma.

Man laimējās. Neredzamie šaha spēlētāji mani ieveda pie kādas nelaimīgas sievietes.

Protams, man neviens neteica ne vārda, kas viņa, no kurienes un kādēļ te ievietota. To viņa pati man vēlāk pastāstīja. Durvis atvērās, un es redzēju savā priekšā ļoti koptu, labi ģērbtu, bet dziļi nelaimīgu sievieti. Jau pirmajās minūtēs, redzot šo sievieti koši sarkanā importa jaciņā sēžam uz gultas malas saraudātām, iekaisušām acīm, bija skaidrs, ka viņa nāk ne tik vien no ļoti labiem apstākļiem, pat vēl vairāk, ka viņa dzīvē bijusi izlutināta. Viņa man labprāt pastāstīja, kas noticis.

15

Toreiz Rīgā risinājās ļoti neparasti notikumi, tādi vēl nebija pieredzēti, bija pienākusi kārta juristiem. Arestēja advokātus, tiesnešus un prokurorus. Bija kļuvis zināms, ka ņemti un doti kukuļi. Prokurorus un tiesnešus piekukuļot it kā nevarot, tādēļ kukuļotāji, kuriem bija apcietināti piederīgie, kam draudēja lieli sodi par valsts mantas izšķērdēšanu, sameklēja tādus advokātus, kam bija draudzīgas attiecības ar prokuroriem, tā padarot advokātus par starpniekiem kukuļošanā.

Rīgas juristu kukuļņemšanas izmeklēšana bija uzticēta Maskavas juristiem, jo Rīgas kolēģiem to uzticēt pēc likuma nevarēja. Šiem apcietinātajiem juristiem nebija nekā kopēja ar čekas lietām, bet tā kā prokurorus un tiesnešus nevarēja ievietot centrālcietumā pie kriminālnoziedzniekiem, kaut vai aiz tā iemesla, ka tos tur padarītu nekaitīgus jau pirmajās dienās, bez izmeklēšanas un bez tiesas sprieduma, tad viņiem čeka "izīrēja" savas telpas, lai viņiem vismaz izmeklēšanas laikā būtu garantēta drošība un lai viņiem nekas nenotiktu. Advokātiem turpretim nebija iemesla baidīties no kriminālistu atriebības un justies apdraudētiem, bet viņus tāpat ērtības labad ievietoja čekas telpās.

Pirms dažām dienām bija arestēta šī advokāte, jo bijusi starpniece kukuļošanā. Bet ilgāk par divām dienām viņa nebija varējusi izciest vienatnē un bija lūgusi savam Maskavas izmeklētājam, lai pieliek klāt viņai kādu sievieti.

Padomju savienībā nepietiek ar to, ka cilvēku arestē, ieliek cietumā un piespriež nesamērīgus sodus tādiem, kas tos vispār nav pelnījuši, jeb, ja ir pelnījuši, tad ne tuvu uz tik ilgiem gadiem, kādus piespriež, kaut arī viens otrs profesionāls noziedznieks saņem minimālo sodu un dažreiz nesaņem pat nekādu. Padomju savienībā pats galvenais ir cilvēku pazemot. šķiet, kas gan būtu vienkāršāk, ja ir zināms, ka kāds aizdomās turētais, kam ir noteikta dzīves vieta, piedalījies kādā darījumā, par ko draud kriminālatbildība, kā aiziet pie viņa mājās, parādīt apcietināšanas pavēli un atvest viņu uz cietumu.

Arestēšanu var viegli izdarīt no rīta vai arī vakarā pēc darba. Un ja šaubās, vai apcietināmais būs mājās, var to noskaidrot, piezvanot pa tālruni.

Bet kā tad ar pazemošanu? Tad tās nebūtu, un nebūtu nekāda efekta.

Tādēļ kāds bija pacenties un izdomājis, ka advokāte jāapcietina tiesas zālē, kur viņa bijusi lielā procesā par aizstāvi. Man tas izklausījās neticami. Es pārjautāju: "Tieši no tiesas zāles jūs aizveda?"

"Jā, ienāca trīs miliči, piegāja pie tiesneša, parādīja dokumentus, pateica, kas viņiem vajadzīgs. Tad tie pienāca pie manis un paziņoja, ka likuma vārdā es esot apcietināta."

"Un jūs cēlāties un gājāt viņiem līdzi?"

"Jā, kas man cits atlika, tikai vispirms salasīju savus papīrus, kurus man turpat uz vietas atņēma, ar skatieniem atvadījos no saviem aizstāvamiem. Viņi uzmundrinoši man pamāja ar galvu."

"Jums bija vairāki aizstāvamie?"

16

"Jā, četri."

"Cik tad vispār tur bija tiesājamo?"

"Pavisam bija 60 cilvēki, tā bija liela prāva. Varbūt esat dzirdējusi par šoferiem?"

"Nē, es nekā nezinu, kas tie par šoferiem un kādēļ tik daudz tiesājamo."

"Tie bija autobusa parka tālo braucienu šoferi. Viņi ne vienmēr noplēsuši un iedevuši pasažieriem biļeti. Viņiem bijuši savi zināmi pasažieri, kuri regulāri braukuši uz darbu. Pasažieri naudu iemetuši, nepaņemot biļeti. Tādā veidā ik dienas par nenoplēstajām biļetēm nauda palikusi šoferiem kabatā."

"Bet autobusos lielāko tiesu brauc sveši cilvēki, un pazīstamie tikai no rīta un vakarā."

"Svešiem, protams, deva biļetes. šad un tad kāds pasaka, nevajag biļetes. Tad šoferis kļūst uzmanīgs un tomēr biļeti izsniedz, vienīgi, ja kāda veca lauku tantiņa biļeti neņem, tad viņai to neuzspiež."

"Bet kā jūs varējāt vienā prāvā četrus aizstāvēt?"

"Ja viņiem savā starpā nav pretrunu un strīdīgu jautājumu, tad var. Bez tam viņi strādāja katrs uz sava autobusa, katrs uz savas līnijas."

"Un nepietiek, ka viņus tiesā pašus, viņiem vēl jāpiedzīvo, ka viņu aizstāvi apcietina visu acu priekšā," es pēc maza klusuma brīža piemetināju.

"Jā, tā viņi, nolādētie, izstrādāja, vēl viņi nezina, kas viņiem pašiem var atgadīties.

Tālāk par savu degungalu neredz, bet meklē, kā otram ieriebt."

"Vai prāva vēl ilgi būtu turpinājusies?"

"Nē, vēl apmēram divas nedēļas vajadzēja līdz spriedumam."

"Jūsu aizstāvamiem, droši vien, iedeva citu aizstāvi.

"Viņiem ir piedāvāts, bet visi četri kā viens atteikušies, sacīdami, ka viņiem cita nevajag."

"Tā rīkodamies, viņi jums izrādījuši lielu cieņu."

"Kas nu vairs par cieņu, vai ir vairs vērts par cieņu runāt, kad jāsēž cietumā. Bet vispār jāsaka gan, puiši uz mani ļoti paļāvās, un laikam tas bija it kā protests, ka viņi visi atteicās no cita advokāta."

Vispār man advokātes sabiedrībā ļoti patika, ja nebūtu vienas nelaimes, un proti, viņa ļoti bieži raudāja.

17

Viņai bija savāds vārds, bija krieviete, dzimusi Krievijā, un toreiz ļoti bijis modē dot vārdus, kas saistīti ar revolūciju un ar partiju, un tā, vārdu Ļeņin rakstot no otra gala, radies meitenēm vārds "Nineļ".

Katru reizi, kad Nineļa ieradās kamerā no pratināšanas, viņai bija saraudātas acis, un, ienākusi kamerā, viņa turpināja raudāt. Pilnīgi pretēja Ernai, es pie sevis nodomāju.

Tā kā es pati nekad neraudāju, man ļoti nepatika, ka Nineļa vienmēr raud, un es centus viņu visādi izklaidēt. Bet tas nebija viegli. Viņai sevis bija ļoti žēl. Bija žēl bērna, kas bija atstāts mātes aprūpēšanā, un, kā likās, bija bail, ka pazaudēs vīru, jo pie krieviem ir normāli - tikko sieva cietumā, vīrs iesniedz šķiršanās lūgumu, lai nesabojātu savu partijas godu un karjeru. Tas, likās, bija Nineļas bēdu galvenais iemesls, un viņa to ļoti smagi pārdzīvoja. Un bailes izrādījās pamatotas. Kad vēl nebija pabeigta izmeklēšana, bet bija jau skaidrs, ka cietumā būs jāpavada vairāki gadi, vīrs jau spēra attiecīgos soļus, lai atbrīvotos no kādreiz karsti mīlētās sievas, jo partijas biedra gods jāstāda augstāk par ģimenes laimi.

Nineļa dzīvi saprata labi, jo viņai bija jau 14 gadu advokāta prakse. Daudz dramatisku likteņu viņai bijis jāpēta. Savu darbu viņa ļoti mīlēja, un tādēļ klientu nav trūcis. Kā viņa pati sacīja: "Advokāta darbā pats galvenais ir tiesā panākt minimālo sodu par izdarīto noziegumu, jeb labākā gadījumā nosacīti atlaistu sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu. Bet tur, kur ir ar roku sataustāms, ka cilvēks nemaz nav vainīgs, tur par katru cenu jāpanāk "attaisnots." Ja jaunam advokātam tas pāris reizes izdodas, tad klientūra stipri pieaug."

"Vai jums bieži ir izdevies panākt attaisnošanu?"

"Vispār, jā, bet atklāti sakot, ļoti reti."

Par spīti tam, ka Nineļa zināja un saprata, ka mūsu sarunas noklausās, viņa man vairākkārt deva padomus, kā kurā gadījumā pie izmeklētājiem izturēties. Padomus viņa man deva netieši, atstāstot epizodes no savas prakses. Viņa, piemēram, sacīja tā: "Es daudzreiz esmu jautājusi savam aizstāvamam, kāds velns tevi aiz astes vilka izmeklētājam stāstīt tās lietas, kuras nav atklātas, kuras tev neviens nevar pierādīt; stāstīdams izmeklētājam visu taisnību, tu pats pret sevi esi uzbūris lietu, kā lai es tagad tevi aizstāvu, kā lai es padaru par nepierādītu to, ko tu pats esi izpļāpājis." Tā vai citādi, bet laiks ar Nineļu pagāja ātri. Viņai bija daudz interesantu gadījumu, ko pastāstīt no savas prakses.

Kādu dienu Nineļa atgriezās no pratināšanas pavisam uztraukta un man pastāstīja: "Vakar vēl divi advokāti apcietināti."

"Kā tu zini?"

"Izmeklētājs pateica."

Un Nineļa, nevarēdama savaldīt savu sašutumu, sāka visādi lamāt to rajona prokurori, arī sievieti, kura visus uzdevusi. Sākumā iekritusi pati prokurore, un Nineļa ņēmās visu smalki izstāstīt: izrādījās, prokurorei bijusi samaksāta ļoti liela summa. Naudu 18

kāda māte maksājusi par dēlu, kurš bijis apcietināts. Prokurore naudu paņēmusi, bet apsūdzētajam tiesā pieprasījusi maksimālo sodu, kāds par attiecīgo pantu paredzēts.

"Kādēļ viņa tā rīkojās!" es nenocietos un iejaucos stāstā.

"To mēs neviens nevaram saprast, vienīgais izskaidrojums varētu būt, ka prokurore alkohola iespaidā bija visu aizmirsusi un vairs nesajēdza, ko dara jo viņa pastāvīgi dzēra."

"Bet uz tiesu tak viņa nenāca pillā."

"Un kā vēl, es pati vienreiz piedalījos procesā, kur "mana burvīgā" prokurore tik tikko nosēdēja līdz galam, visu laiku ar roku atbalstīdama galvu un taisīdamās aizmigt."

"Un tu pieļauj, ka viņa vienkārši nesaprata, ko dara, pieprasot maksimālo sodu lietā, kur bija jāprasa minimālais."

"Protams, ka nesaprata, cita izskaidrojuma nav."

"Un kas notika tālāk?"

"Tālāk māte, samaksājusi lielo naudu, kuru viņa bija ar lielām grūtībām no radiem un pazīstamiem aizņēmusies, gāja kliegdama brēkdama pa tiesu, ka, lūk, sešus tūkstošus naudu iedevusi un iznākumā dēlam piespriests vislielākais no iespējamiem sodiem."

"Jādomā, ka arī starpniekam tas bija traki nepatīkams gadījums."

"Un kā vēl."

"Kas bija starpnieks?"

"Viens mans kolēģis, ļoti slims cilvēks, un man viņa no sirds žēl. Sākumā prokurore klusēja, nevienu nenodeva, domādama, ka izgrozīsies kaut kā bez tiesas, jo viņa bija ļoti augstās domās par sevi un savām runas dāvanām. Bet kad viņa redzēja, ka nekādu izredžu izgrozīties nav un ka tiesa neizbēgama, viņa nolēma, ja jau viņai jāsēž, tad lai sēž visi."

"Cik cietsirdīgi."

"Tu saki cietsirdīgi, viņai vispār nav sirds, es nekad neaizmirsīšu to prāvu, kur viņa sievietei, kam mājās četri mazi bērni, pieprasīja maksimālo sodu- 7 gadus par 6 diegu spolītēm, kuras sieviete pēc darba no fabrikas iznesusi."

"Un ko tiesa?"

"Tiesa piesprieda 5 gadus, jo tiesa nedrīkst vairāk par 2 gadiem atkāpties no tā, ko prasa prokurors."

"Un tagad, tu saki, viņa negrib viena sēdēt?" Paanalizējusi šo vārdu jēgu, es pārjautāju.

19

"Viņa uzprasījās pati pie izmeklētāja un uz papīra sarakstīja, cik vien atcerējās, visu advokātu uzvārdus, tai skaitā biju arī es."

"Tagad viņa šo sarakstu papildinājusi?"

"Jā, tagad viņa sarakstu papildinājusi, iepinot tādus cilvēkus, kam ar viņu nav nekādu darīšanu bijis, bet kur, kā viņai liekas, kaut kam jābūt."

"Tas ir negodīgi. Bet vai tu nejuti, kas viņa par cilvēku, kad tu ar viņu ielaidies?"

"Man ar viņu vispār bija tikai divas epizodes par ļoti mazām summām, abas par sīko huligānismu, par ko draudēja sods tikai līdz 2 gadiem, bet tam vienam puisim bija bail, ka izslēgs no institūta, otram kāzas tuvojās -katram dzīve dārga, katrs cenšas darīt to labāko, reizēm iziet aplam, neviens negrib cietumā."

"Bet tu tagad esi cietumā, pie tam par labu sirdi. Tev nekāda materiāla labuma par to nebija?"

"Man par to bija ziedi."

"Vai tagad par ziediem arī tiesā?"

"Ne par ziediem, bet par pašu faktu, ka esmu bijusi par starpnieci kukuļa došanā."

"Un cik tev par šo lietu draud?"

"Līdz 5 gadiem, un man nekad vairs neļaus strādāt manā specialitātē."

"Ko tu drīkstētu strādāt, pēc tam kad tiksi mājās?"

"Vienīgi kādā fabrikā par juridisko konsultantu."

"Tagad saprotu, ka tu tiešām daudz esi zaudējusi ar šo gadījumu." Nopūtos.

Man bija viņas žēl.

"Daudz vai maz, bet mana dzīve un mana karjera ir pagalam."

"Bet ja tu pēc atbrīvošanas pārceltos uz citu pilsētu?"

"Tam nav nozīmes. Mūsu specialitātē bez raksturojuma no iepriekšējās darba vietas nekur nepieņem." ,Es tā klausos un domāju, ka mans stāvoklis salīdzinājumā ar tavu ir tomēr labāks."

"Tu mīli vienmēr visu salīdzināt."

"Jā, man tā šķiet ļoti dabiska parādība, esmu pieradusi vienmēr sevi salīdzināt ar kādu citu, un tad es tā īsti saredzu, kāda ir mana dzīve. Kad mani te ievietoja, pirmās dienās domāju, ir notikusi rupja kļūda, noskaidros, izlaidīs. Kad nopratu ka viss jau ir skaidrs 20

un ka mani netaisās izlaist, es dabiski to ļoti smagi pārdzīvoju, un man bija sevis tik ļoti žēl, ka tuvojos izmisumam, bet tad man ienāca prātā Marija Stjuarte, kādos apstākļos un par ko viņai bija jāsēž cietumā tik liela mūža daļa, lai pēc tam vēl viņai nocirstu galvu. Un tad man pašas bēdas likās tik niecīgas un maznozīmīgas, ka gandrīz vai jāsmejas."

"Tu augsti ķer, iedomājoties sevi salīdzināt ar karalieni, bet fantazētāja gan tu esi," Nineļa jokodama piebilda.

"Karaliene vai ne, cilvēks viņa bija, un ciešanas neviens neizvēlas. Un kas man var liegt salīdzināt sevi, ar ko vien tik gribu, ja man no tā vieglāk kļūst."

"Tev ir taisnība, un labi, ka tev ir bagāta iztēle un ka tu tā vari. Es, piemēram, tā nevaru, es redzu lietas tikai reāli un nevaru sev nekā iestāstīt."

Redzot, cik ļoti Nineļa cieš, man viņas bija žēl. Diezgan ilgi mēs kopā pavadījām iepriekšējās izmeklēšanas laiku, iekams es nopietni saslimu un man pateica, ka mani vedis uz cietuma slimnīcu uz rentgenu, jo čekai sava rentgenaparāta nav.

Bijām jau abas saradušas un šķirties negribējās. Vēlāk "pa cietuma telegrāfu" uzzināju, ka viņai par labo sirdi piesprieduši tomēr 5 gadus. Tas bija liels sods. Otrs vēl lielāks sods bija tas, ka arī ģimene izira. Trešais sods par to pašu - zaudēt tiesības strādāt savā arodā.

21

II EKSKURSIJA PA CIETUMIEM

RĪGAS CENTRĀLCIETUMS

Rīgas centrālcietums ir lielākais cietums Latvijā, ar šo cietumu ir saistīti daudzu tūkstošu latviešu likteņi. Tas bija Staļina laikā, kad centrālcietumā kriminālnoziedznieku bija tikai ap 50-60 sieviešu un tikpat daudz vīriešu. Pareizāk sakot, viena vīriešu un viena sieviešu darba kamera, kas darīja vietējos cietuma darbus virtuvē, pirtī, slimnīcā, kā arī tīrīja pagalmus un kāpņu telpas. Toreiz kriminālnoziedzniekus turēja II cietumā, bijušajā termiņcietumā pie Brasas stacijas, bet centrālcietumā visi četri korpusi bija pārpildīti ar politiskajiem, toreiz viņus tā arī apzīmēja. Polītieslodzītiem nekādus darbus cietuma teritorijā "neuzticēja", viņiem bija jāsēž un jāgaida, kamēr pienāk tiesas spriedums, pēc tam visi kā viens tika nosūtīti pa etapu uz "plašās dzimtenes" nometnēm no Urāliem līdz Sibīrijai un tālajiem Ziemeļiem.

1962. gadā laiki bija mainījušies, un viss centrālcietums bija pilns ar kriminālnoziedzniekiem, šķiet, ka tukšas gultas tur vispār nemēdza būt.

Tuvāk par pašu cietumu. Biezi ķieģeļu mūri četru stāvu augstumā. No ārpuses visiem logiem uzlikti "uzpurni" - tā cietumnieki sauc dēļus, kuri aiznagloti logiem slīpi priekšā tā, lai būtu mazas spraugas trīs pirkstu platumā uz debesīm, toties uz leju spraugu nav nemaz, tas tādēļ, lai cietumnieki neieraudzītu kaut ko pa logu. Tādā veidā panākta pilnīga izolācija no ārējā pasaules. No kameru iekšpuses skatoties, logi ir ļoti augsti, ar roku tos aizsniegt nevar, un tie nostiprināti ar resnām dzelzs restēm.

Ar ārpasauli centrālcietumu savieno trīs vārti, pirmie dienā stāv vaļā, otri un trešie mehanizēti, atveras tikai ar elektrisko pogu, kuru nospiež atbildīgais dežurants, pēc tam, kad ikviena automašīna ir attiecīgi pārbaudīta, pirms to izlaiž brīvībā. Katram korpusam galvenā ieeja arī nostiprināta ar dubultiem dzelzs režģiem, kurus slēdz ar atslēgām. Katrā stāvā pa labi un pa kreisi redzamas ieejas uz gaiteņiem, kur atrodas kameras, gaiteņus noslēdz dzelzs režģi, slēdzami ar atslēgām, pēdējie dzelzs režģi atrodas kamerā, vispirms durvis, tad režģi, arī slēdzami ar atslēgu.

Sieviešu kameras slēdz sievietes, vīriešu - vīrieši. Slēdzēji bija gan krievu, gan arī latviešu tautības, pārsvarā tomēr krievu. Par vienu latviešu tautības cietumuzraudzi ļaudis zināja stāstīt, ka viņa esot centrālcietumā nāves sodu izpildītāja. Kad viņa nāca slēgt durvis, viņai vienmēr rokās bija melni ādas cimdi. ādas cimdus toreiz veikalos nevarēja dabūt, bet viņai bija. Viņas meita, glīta, jauna sieviete, ap 23-24 gadiem, arī strādāja par cietumuzraudzi. Citi zināja teikt, ka visa ģimene strādā cietumā, arī vīrs esot ilggadīgs cietuma uzraugs. Cietuma grīdas, kā gaiteņos tā arī kamerās, visas pārklātas ar asfaltu un vairāk kā 0,5 m biezas, par grīdas biezumu būs runa vēlāk.

22

Sienas visas nokrāsotas tumši pelēkā eļļas krāsā. Nevienā kamerā nav tualetes jeb ūdens. Ja kādam slāpst, jācieš, ja kāds vēlas uz tualeti, kameras kaktā stāv ap 6 spaiņu tilpuma muca, kuru 60 cilvēki var lietot visu dienu un nakti pēc patikas; kad muca pilna, tad divām ieslodzītām atļauts to iznest. Bieži notiek ķildas un cīniņi gar pilno mucu, par to, kura nesīs, jo daudzām "gribas" nest ārā smago mucu. Nereti tā ir "piebrūvēta" līdz malām, un, kad to pakustina, līst pāri. Oficiāli uz tualeti ved 2 reizes pa 24 stundām - no rīta un vakarā, vienmēr starp 6-6.30. Viss jau būtu labi, ja vien cilvēku organismi būtu apvienojami ar pulksteņa mehānismu. Arī tā saucamā tualete ir diezgan bēdīgi iekārtota: cementētajā grīdā rindā izmūrēti četri caurumi, bez jebkādām starpsienām jeb durvīm, toties visās "tualetēs" telpu durvīs ir actiņa, pa kuru cietuma uzraugi novēro, ko kurš dara... Visai bēdīgas ir mazgāšanās iespējas. Jāstāv rindā pie 4 krāniem, bet laiks ir ierobežots, 1 minūte uz cilvēku. Laime, ka dažiem cilvēkiem nepatīk mazgāties un ka viņi var aprobežoties ar to vien, ka, saslapinot plaukstas, nobrauka tās gar acīm, un ar to visa mazgāšanās procedūra veiksmīgi beigusies. šāds mazgāšanās veids ir raksturīgs pavecākām krievu tautības draiskulēm.

Toties dusmas pārņem rindā stāvētāju, ja pie krāna tikusi kāda inteliģenta latviete, tad tā neiet ātrāk prom, kamēr nav pamatīgi nomazgājusies. Labi vēl, ka ūdens ir ledus aukstumā un pārāk ilgi pat vistīrīgākā nespēj izturēt. Bez tam mazgāšanos pārtrauc neatlaidīgie klauvējieni ar atslēgām pa durvīm un uzraudzes bļaustīšanās, ka mazgāšanās jāpārtrauc, lai gan dažas vēl pat nav paspējušas pirkstus paslapināt. Nekas cits neatliek kā mazgāšanos atlikt uz rītu. Vēl dažos vārdos par tualetes papīru.

Interesanti atzīmēt, ka Rīgas centrālcietumā mēnešiem ilgi izsniedza sevišķi dārgu tualetes papīru - tā bija PSRS karte, sagriezta mazos kvadrāta gabaliņos, pie kam stingri sekoja, lai kāds nedabūtu divus gabaliņus, katram izsniedza personīgi pa vienam decimetram. Šī karte bija uz laba, bieza papīra, acīm redzot, pārāk pareizi iespiesta ar topogrāfiski precīzi uzrādītiem ceļiem un dzelzceļiem.

Pa 10 dienām reizi veda visu kameru slēgtā rindā uz pirti. Pirtī ik uz 30 personām izsniedza šķēres, ar ko apgriezt nagus. Ejot uz pirti, bija jāņem līdzi gultas segas, tās turpat pie pirts durvīm bija jāizdauza. Tad mainīja arī palagus. Turpretī miesas veļu mazgāja turpat kamerā, mazā bļodiņā, visas pēc kārtas, un žāvēja uz gultu galiem.

Svarīgi vēl pieminēt "uzņemšanas kārtību" cietumā. Uzņemšanas kārtība ir visā PSRS teritorijā vienāda, pēc stingra, ar likumu pieņemta veida. Tikko kāds atvests, to vispirms ieliek mazā sienas skapītī kam griestos iemontēts neliels sieta gabals., lai varētu elpot. Skapītī ir ļoti šauri, un gaiss slikts. Nereti gadās, ka tādā skapītī jāpavada vairākas stundas. Esot arī gadījies, ka cietumsargi kādu aizmirsuši uz visu nakti. No skapīša ārā netiek, tas no ārpuses aizbultēts. šī sistēma ievesta tādēļ, lai kāds nejauši cietuma priekštelpā, kur notiek reģistrācija, nesatiktu kādu savu paziņu.

Bez tam, skapītī sēžot, jāsagaida rinda uz pārmeklēšanu. Ikviens, kurš tiek atvests uz cietuma dežūrtelpu, tiek pārmeklēts no galvas līdz kājām. Ja ierodas pirmo reizi, tad noņem visu, kas nu kuram ir. Cilvēku izģērbj pliku, tad katru apģērba gabalu pa vienam rūpīgi pa vīlītēm pārmeklē. Neatstāj neko no metāla. Ja, piemēram, laulības gredzens kādai tuklākai rokai "ieaudzis" un to noņemt nevar, tad to pārvīlē un atlauž.

Ja kāds vīrietis valkājis bikšu turētājus, tos noņem un bikses jāpietur ar rokām. Visus cietuma gadus jātur bikses rokās, jo siksnu atņem, un saites arī nedrīkst būt. Tas esot efektīgi arī pret bēgšanas mēģinājumiem, jo, turot bikses ar rokām, nevarot ātri skriet.

Tāpat pilnīgi neatļautas ir kakla saites un garas šalles. Sievietēm no galvas izlasa

23

visāda veida matu sprādzes, tāpat noņem pulksteņus, zīmuļus, spogulīšus, pilnīgi visu, kas cilvēkam ikdienā bijis vajadzīgs. Mazvērtīgās mantas samet atkritumu spainī, vērtīgās, kā arī naudu, pieraksta uz noteiktas formas kvīts, kuru izdodot paskaidro, ka "šis mantas atdos pēc atbrīvošanas. Bet tā tas gluži nav. Politiskajiem pie sprieduma nolasa: "visas mantas konfiskācija". Krimināliem, kā ļaudis zina stāstīt, pēc soda izciešanas, piemēram, paziņo, ka pulkstenis kaut kur nozudis. Ja ieved sievietes, kuras apsūdzētas zādzībā, tad obligāti pie personas pārmeklēšanās pieaicina ginekologu.

Pārējās iztiek bez ginekologa palīdzības, tām liek divas līdz trīs reizes pietupties, kad viņas visu noģērbušas. Kad personas pārbaude beigusies, sākas sanitārā pārbaude.

Vīriešiem noskuj galvas plikas, kā arī citas vietas, kur mati aug. Sievietēm noskuj galvas tikai tad, ja atrod utis, pārējās vietas visām obligāti jāļauj noskūt. Ja pretojas un neļauj sev izdarīt "sanitāro apstrādi", tad nereti panāk to, ka sadusmo cietumsargu un tas pie viena noskuj arī galvu. Nav neviena, kam žēloties, visur, vienmēr taisnība būs tikai cietuma uzraugam. Kad visas "procedūras" beigušās, tad vēl jāiet uz mantu noliktavu, tur piešķir personīgā lietošanā sekojošās mantas: vatētu matraci, tumšu, gandrīz melnu, apšaubāmas tīrības gultas segu, divi pelēkus palagus, kā arī spilvenu ar pelēcīgu pārvalku, alumīnija bļodu, krūzi un karoti. Daudzos PSRS cietumos alumīnija karote nav atļauta, tur izsniedz krievu nacionālās koka karotes. Visa šī manta pašam jāuznes augšā kamerā. Ja apcietinātam uz cietumu paņemts līdzi kāds koferītis ar personīgām drēbēm un veļu, tas jānodod cietuma noliktavā glabāšanai. Uz kameru drīkst ņemt līdzi tikai pašu nepieciešamāko no gada laika sezonas apģērba gabaliem.

Ar jaunizsniegto inventāru rokās jauno arestantu ielaiž iepriekšējās izmeklēšanas kamerā. Tā ir kamera, kuras iemītnieki vēl nav tiesāti un nav arī garantijas, ka viņus visus atzīs par vainīgiem un notiesās. Kamerā ir pavisam 60 gultas, izvietotas gar abām malām divos stāvos, pa vidu garš galds, kuram gar abām pusēm tikpat gari soli.

Kaktā - tradicionālā smirdošā muca, bez kuras neviens cietums nekad nav varējis iztikt. Galda galā ir tējas muca ar krānu, bet tajā tēju ielej tikai divas reizes dienā.

Pārējā laikā tā ir tukša. Veltīgi tur kāds, slāpju mocīts, gāž mucu uz sāniem, lai iepilinātu sev krūzītē kaut dažus pilienus aukstas tējas. Ja muca izdzerta, tad neviens nekā līdzēt nevar, jāgaida līdz vakaram. Iepriekšējās izmeklēšanas kamerā vienīgā izprieca ir domino kauliņi, kurus cauru dienu "klaudzina" pa galdu vienas un tās pašas spēlētājas. Citas lasa grāmatas. Grāmatas izsniedz pa desmit dienām reizi, pa vienai grāmatai uz personu, bet ja kamerā ir vairākas lasītājas, tad jau pietiek atliku likām, apmainoties ar jau izlasītajām grāmatām. Dienā, uz ieslodzīto lūguma, cietumsardze izsniedz uz kameru 1-2 šujamās adatas ar diegu, lai varētu salabot apģērbu vai sašūt zeķi. Diegu dod tikai melnu vai baltu, citā krāsā diegu nav. Vakarā adatas jāatdod.

Stingri aizliegts strādāt rokdarbus, bet par spīti tam tomēr atgadās, ka kāda apcietinātā slepeni kaut ko šuj jeb ada. Adāmās adatas izgatavo turpat kamerā, ar karoti nokasot bērzu slotas žagariņiem mizu. Dzija iznāk, izārdot kādu novalkātu vilnas apģērba gabalu, tā var no veca pagatavot jaunu. Vismaz divas reizes mēnesī kamerās izdara lielo kratīšanu. Visas apcietinātās nostāda rindā, visām pārbauda kabatas, iztausta vīles, pēc tam izved uz pastaigas lauciņu. Atnākot atpakaļ, slavenās kameras rokdarbnieces konstatē, ka adāmās adatas salauztas, dzijas kamoliņi atņemti. Vispār visāda veida aizliegtos rokdarbus strādā ļoti lielā slepenībā, uzgriežot muguru lodziņam. Bet novērotāja arī nav galīga muļķe un redz pēc elkoņu ritmiskajām kustībām, kura nodarbojas ar adīšanu.

24

Vienīgā oficiālā nodarbošanās, kas ir atļauta iepriekšējās izmeklēšanas kamerās, ir kulīšu līmēšana. Tās ir pelēka papīra kulītes kartupeļu iesvēršanai veikalos. Ja salīmē 200 kulītes, tad par darbu saņem vienu paciņu mahorkas. Mahorka: tie ir sasmalcināti tabakas lapu kāti, līdzīgi zāģa skaidām, iesaiņoti mazā paciņā, kura maksā 6 kapeikas.

Mahorku brīvā tirdzniecībā Rīgā nekur neredz, toties Maskavā un pārējās krievu apdzīvotās vietās un pilsētās tabakas preču kioskos tā dabūjama. Lai no mahorkas varētu pagatavot cigareti, vēl ir nepieciešama avīze, jo tikai avīzes papīrs tam ir pietiekami stiprs. Un tā atkal bija liela problēma, kur ņemt avīzi. Tur nu nekas cits nelīdzēja kā pieglaimoties uzraugiem un izdiedelēt kādu vecas avīzes lapu, lai pēc tam varētu uzvilkt kuplu dūmu.

25

10. KAMERA

Iepriekšējās izmeklēšanas kamerās iemītnieki ir ļoti dažādi, tos varētu gandrīz vai iedalīt kategorijās. Viena no galvenajām kategorijām ir un paliek profesionāli. Tie ir cilvēki, kā vīrieši tā arī sievietes, kas, sākot jau no agras jaunības, ir pieraduši pie cietuma paražām un nerakstītiem cietuma likumiem. Viņi ir ļoti atklāti un nemaz neslēpj savu pagātni, reizēm pat liekas, ka viņi vai lepojas ar savu "profesiju". Otra kategorija, kas pēdējos gados piepilda cietumus, ir tā sauktā inteliģentā publika. To vidū ļoti dažādu profesiju pārstāvji. Viena daļa no viņiem ir kukuļu ņēmēji, tie ir dažādu iestāžu bijušie administratīvie darbinieki, daļa ir grāmatveži, veikalu vadītāji un citādas materiāli atbildīgas personas, kas vai nu, riskējot ar brīvību, mēģinājušas apkrāpt valsti, gribēdamas iegūt sev materiālus labumus, vai arī kritušas par upuri citu personu negodīgai rīcībai.

Trešajā kategorijā varētu minēt tos, kas sēž par spekulāciju. Ceturtā - par klaidonību.

Un, visubeidzot, "sevišķi bīstamie valsts noziedznieki". Tie ir tie paši noziedznieki, kurus pirms 1956. gada apzīmēja ar vārdu "politiskie."

26

Jāpiezīmē, ka pēc likuma sevišķi bīstamie valsts noziedznieki jāievieto atsevišķās vieninieku kamerās, nav atļauts viņus likt kopā ar parastajiem sadzīves noziedzniekiem. Rīgas centrālcietums šo likumu ignorēja un vai nu aiz vieninieku kameru trūkuma, vai aiz citiem apsvērumiem salika visus kopā, pie tam, izdalot kristīgi, un katrā kamerā ieliekot pa vienam sevišķi bīstamam valsts noziedzniekam.

Kā jau minēju, tā bija iepriekšējās izmeklēšanas kamera, kur ieslodzītajām vēl nav pierādīta vaina, kā arī nevienai vēl nav bijis tiesas sprieduma, kurā būtu teikts, ka cilvēks, kas ievietots cietumā, ir vainīgs. Tomēr jāpiezīmē, ka pēc padomju likumiem visi ir vainīgi no tā brīža, kad tos apcietina. ārkārtīgi retos gadījumos tiesa kādu attaisno un izlaiž no cietuma, un, ja tāds notikums atgadījies, tad tikai tīro krimināllietu izskatīšanā, kur izrādījies, ka vienkārši noticis pārpratums un apcietināts ne tas cilvēks, kas noziegumu pastrādājis, bet gan kāds cits, kuru uztraukuma brīdi kāda tuvredzīga jeb ļaunprātīga lieciniece uzrādījusi, bet skaidrs, ka tādas lietas dzīvē notiek reti. Ir krieviem labs sakāmvārds: "Ja tikai būtu cilvēks, pants vienmēr atradīsies." Visā pilnībā šis sakāmvārds attiecināms uz cilvēkiem, kuru apcietina visādu politisku iemeslu dēļ.

Un tā notika, ka kādā novembra pēcpusdienā 1962. gadā mani pieveda pie kameras N. 10 durvīm Rīgas centrālcietumā. Pilnīga, vidēja vecuma krieviete uzraudzes formā atslēdza lielās durvis. Kad durvis pavērās, aiz tām bija savāds skats, kādu var ieraudzīt tikai cietumā. Neparastais bija tas, ka, durvīm atveroties, visu kamerā esošo sieviešu acis it kā sastinga, un ne tikai acis, arī viņu ķermeņi un locekļi it kā sastinga tajā stāvoklī, kādā atradās acumirklī, kad durvis atvērās. Vai tā būtu tikai ziņkārība?

Domāju, ka ne, jo ziņkāre vien nevarētu radīt tādu sastingumu, kādā atradās visas kameras iemītnieces. šis savādais sastingums nepārgāja, kamēr atslēdza otras restotās durvis un es pārkāpu pār kameras slieksni. Pārkāpusi pār slieksni, pasacījusi "Labdien", tūlīt meklēju vietu, kur nolikt smago matraci ar gultas piederumiem. Tikko tos biju novietojusi uz sola gala, turpat netālu no durvīm, kamera atdzīvojās kā uz burvju mājiena, stingums pazuda, un visa kamera pēkšņi sāka kustēties. Viena daļa sakustējās un palika turpat uz vietas, viena daļa nāca pretī iepazīties. Tad no pūļa vidus iznāca pajauna sieviete un pajautāja, vai es neesot atvesta no KGB. Es ļoti brīnījos un jautāju: "No kurienes jūs mani pazīstat?"

"Esmu par jums daudz dzirdējusi," sekoja atbilde. Šeit cietumā nav tā kā brīvībā, kur neviens nekā par otru nezina, šeit vietējās ziņas izplatās daudz ātrāk. Tādēļ daudz vairs nebrīnījos, bet pajautāju: "Par kādu lietu jūs šeit esat, ja drīkstu zināt?"

"Es esmu par Jēzus lietu," lepni atbildēja mana sarunu biedre.

"Jūs droši vien būsit par Jēzu dzirdējusi," viņa pasmaidot piebilda.

"Esmu gan dzirdējusi, vienīgi nekad neesmu ar viņu personīgi tikusies. Bet kas ir ar Jēzu?"

"Viņš tepat vien sēž. un nu jau drīz mums būs tiesa."

27

"Tad tomēr viņš sēž, es atceros, tas bija pirms kādiem gadiem 10, kad Jēzum vienreiz draudēja cietums un viņš toreiz bija pats iekārtojies trako mājā."

"Pareizi, toreiz viņam izdevās notēlot traku, un viņš tika sveikā cauri, bet šoreiz vairs nebija nozīmes tēlot traku, tik un tā būtu apcietināts, pārāk skaidri pierādījumi ir pret Jēzu."

Tad es, pārcilājot atmiņas, atcerējos, ka es reiz biju kopā ar savu vīru Bruno Celmiņu apciemot Jēzu trako mājā. Pa ceļam Celmiņš man stāstīja, kā Jēzus dabūjis savu iesauku. Daudziem pēc kara nav bijis dokumentu. Tie, kuriem bija nauda un pazīšanās, vajadzīgos dokumentus varēja saņemt no Jēzus, viņš tos pašrocīgi pagatavoja. Tā daudzi bija ar šiem dokumentiem izglābušies no droša cietuma un deportācijām. Tie bija galvenokārt cilvēki, kuri kara laikā bija kā zvēri meklējuši patvērumu mežā, negribēdami tikt nošauti kara laukā. It sevišķi pēc Rīgas krišanas daudzi dezertēja no vācu armijas un sabēga mežos. Vēlāk, saņēmuši dokumentus, šie cilvēki varēja bez sevišķa riska uzsākt normālu dzīvi un darbu. Un tomēr, kaut arī Jēzus cilvēkiem bija daudz palīdzējis, kāds viņu bija nodevis, un viņu jau toreiz apcietināja. Jēzus labi orientējies situācijās un bijis ar asu prātu, tā viņam radusies ideja notēlot trako. Celmiņš viņu šad un tad trako mājā apmeklēja, jo arī viņam Jēzus bija izgatavojis visādus svarīgus dokumentus, lai nebūtu jāzaudē 2 gadi dārgā laika un lai varētu ātrāk uzsākt studijas. Studijas jau gāja pie beigām, bet Jēzu viņš neaizmirsa un ar labu pieminēja.

"Un viņam nebija nekādas iespējas no cietuma izvairīties arī šoreiz?" es jautāju.

"Nē, nekādas, jo, pie viņa mājās, izdarot kratīšanu, milicijas darbinieki atrada burtnīcu, kurā bija reģistrēti visi bijušie klienti, kā arī tas, kāds kuram dokuments izsniegts. Burtnīca bijusi paslēpta aiz krāsns, un tas ir tik lietišķs pierādījums, ka tur vairs nekā nevar labot".

"Un kāda jums gar to visu darīšana?"

"Es viņam piegādāju pāris ļoti nenozīmīgas "kundes", dažiem bija nepieciešamas slimības lapas, ko iesniegt darbā par darba kavējuma laiku."

"Nujā, un ja tāda burtnīca eksistē, tad var arī atrast visus, kam dokumenti izgatavoti."

"Tur jau ir tas āķis, un kas man visvairāk patīk, starp klientiem ir vairāki juristi, prokurori un izmeklētāji, kuri savus studiju beigšanas dokumentus pie Jēzus saņēmuši."

"Ak vai, un ko ar tiem tagad iesāks?"

"Nav zināms, pēc taisnības tie būtu atlaižami no darba, bet daudzi no viņiem jau gadiem ilgi strādā par izmeklētājiem. Un ir cienījami kompartijas biedri."

"Tas nu gan ir interesanti. Cik es atceros, viņš dzīvoja kaut kur pie Daugavas Puškina ielā."

28

"Tur viņš sen vairs nedzīvo, viņš sev uzcēla privātmāju Purvciemā. Skaista māja, visapkārt eglītes sastādītas, es bieži pie viņa ciemojos."

"Laikam liels sods viņam gaidāms?" es bēdīgi piebildu.

"Jā, ne mazāk par septiņiem gadiem, bet var arī gadīties, ka piešķir visus desmit."

"Un kāds ir jūsu stāvoklis? Ja jau viņi ir jūs apcietinājuši, tad laikam jau nolēmuši, ka jāpatur cietumā."

"Nesauciet mani par jūs, sakait vienkārši tu, mums, kā man šķiet, šeit nekādas etiķetes nav vajadzīgas."

"Nu labi, būsim uz tu."

"Man izmeklētājs sacīja, ka ar pāris gadiem būšot jārēķinās." Un patiesi, visi viņi jau iepriekš visu zina. Tas ir ļoti raksturīgi padomju tiesas un izmeklēšanas procesos, ka vienmēr izmeklētājs zina, cik tiesa piespriedīs. Tā tas bija arī šajā lietā. Kā vēlāk uzzināju, Jēzum piesprieduši 8 gadus labošanas darbu nometnē, bet manai sarunu biedrenei divus gadus. Vienīgais labums, ka viņus nekur nesūtīja prom, bet atstāja Latvijas teritorijā, kā jau parastus kriminālnoziedzniekus.

Es vairs kamerā starp svešiem nebiju viena, man jau bija draudzene. Tā ir laba sajūta, ja ir cietumā kāds, ar ko draudzēties. Pēc mūsu īsās sarunas viņa aizgāja pie skapīša un atgriezās ar šķēli tauku maizes. Par tauku maizi biju viņai ļoti pateicīga un brīnījos, ka viņa tik grezni dzīvo. Tādēļ jautāju: "Tev izmeklētājs atļāva pienesumu?"

"Kā - atļāva? Mēs te visi saņemam to, kas mums pēc likuma pienākas, ne vairāk kā vienu pienesumu pa diviem mēnešiem."

Kad es pastāstīju, ka čekā mans izmeklētājs ignorēja visus likumus un ka man pienesumu nav, tad tas radīja sašutumu gandrīz visās ieslodzītajās, kuras saprata, par ko ir runa.

Jāpiezīmē, ka tanī laikā 10. kamerā ieslodzītās bija pārsvarā latvietes. Krievietes mūsu sarunās nepiedalījās, un viņām nebija absolūti nekādas intereses, kas par ko sēž, viņu vienīgā nodarbošanās bija "makšķeres" laišana uz apakšējo stāvu, jo tur sēdēja vīrieši.

Makšķere bija stiprs, garš diegs, kura galā piesēja zīmīti, atvēra logu un pa dēļu spraugu laida lejā. Ja uzraudze caur durvju actiņu kaut ko tādu pamanīja, viņa vainīgo norāja, un ar to lieta izbeidzās, nopietnākas sekas šīm "mīlas dēkām" nebija, jo tās piederas pie cietuma ikdienas un valstij nekāds ļaunums no tām necēlās.

Pateikusies par garšīgo tauku maizi, ņēmos to ar baudu apēst. Kaut ko tik labu es nebiju vairāk nekā pusgada ēdusi. Paēdusi sāku aplūkot, kur man būs guļamvieta. Tā izrādījās augšējā gulta, trešā no durvīm. Nopriecājos, ka nav pie pašas mucas, jo tur es neizciestu. Cietumā gultas ir pa divām kopā divos stāvos, starpā sprauga. Kad sameklēju gultu, meklēju, kura ir manas blakus gultas kaimiņiene. Man viņu parādīja, nolēmu iepazīties. Tā bija pavisam jauniņa, gandrīz vēl meitene, patīkama izskata. Es 29

pajautāju, par ko tad viņa ietupināta. Izrādījās diezgan sarežģīta lieta. Pēc tehnikuma beigšanas viņa strādājusi kolhozā par zootehniķi. Pērkons nospēris bulli. Lai buļļa gaļa neaizietu zaudējumos, zootehniķe to oficiāli caur kolhoza grāmatvedību par pazeminātu cenu pārdevusi kažokādu zvēru audzētavai gaļai. Mazie zvēriņi no šis gaļas saindējušies un nobeigušies. Sudrablapsas slimojušas, bet pārcietušas. Cik gadus šai kriminālnoziedzniecei būs jāpavada apcietinājumā, izmeklētājs nav varējis iepriekš aplēst, to atstāja godājamās tiesas ziņā, jo šis gadījums bija ļoti neparasts un izmeklētāja praksē pirmo reizi.

Es gan vareni brīnījos, ka par tādu lietu liek cilvēku cietumā, bet vai es tur varēju līdzēt, neviens nekā nevarēja līdzēt, tie ir padomju likumi.

Savu izbrīnu izteicu arī skaļi. Tad manā priekšā nostājās vēl kāda cita zootehniķe, no cita kolhoza. Viņas gadījums esot smagāks. "Ko tad jūs tādu pastrādājāt?", es pajautāju. "Jā, patiešām, tas ir īstais vārds, es pastrādāju," un tad viņa sāka stāstīt. "Ar Vidusāziju mums bija noslēgts līgums, ka mēs viņiem nogādāsim līgumā paredzēto skaitu vaislas bullīšu. Bet te atgadījās, ka pāris vaislas bullīšu piedzima ar mazu baltu zīmīti pierē. šķirnes lopi visi ir tumši brūni, ar zīmīti neder. Bet līgumu arī nedrīkst lauzt, noteiktam skaitam bullīšu jābūt. Tā es pastrādāju savu lielo noziegumu. Lai sagādātu noteikto skaitu bullīšu, es diviem bullīšiem ar frizieru matu krāsu nokrāsoju pierītē baltās zīmītes brūnas. Kad bullīši bija jau dažus mēnešus prom, tur kāds pamanījis, ka bullīšiem pierē baltas zīmītes, krāsa laikam ar laiku saulē un lietū bija noplukusi, tagad man par to būs jāatbild tiesas priekšā."

Man klausoties tik neparastās kriminālnoziedznieces stāstā, gandrīz vai smiekli paspruka. Bet ko lai tur dara! Noziegums bija izdarīts, tagad nabadzīte sēž cietumā un gaida uz godīgu tiesas spriedumu.

Jauna meitene, glītu sejiņu, īsta lauku dvēsele ar savu mazo laucinieku viltībiņu, nokrāsojot bullīšiem pierītes, pastrādāja noziegumu. Tagad tai jāgaida savs sods, bez tam viņa ir padomju sabiedrībai bīstama, jo citādi viņu pirms tiesas neizolētu no sabiedrības. Tādus, kurus neuzskata par sabiedrībai bīstamiem, pirms tiesas cietumā neliek. No tādiem paņem parakstu par neizbraukšanu no dzīves vietas līdz tiesai.

Toties visi tie, kas atrodas iepriekšējās izmeklēšanas kamerās, ir sabiedrībai bīstami, tā raksta prokurora sankcijās, kad iet attiecīgo personu apcietināt. Cik lielu sodu šī nelaimīgā par bullīšu krāsošanu saņēma, es neuzzināju, jo viņai bija ilgi uz tiesu jāgaida. Vēl tur bija kāda dāma vārda vistiešākajā nozīmē. Visa viņas āriene un uzvedība rādija, ka viņai bijusi laba audzināšana un ka viņa sava mūža lielāko daļu pavadījusi labā sabiedrībā. Bez tam visas citas ieslodzītās viņu uzrunāja ar "kundze".

Viņai bija pavisam balti mati, par spīti tam, ka viņai bija nepilni 60 gadi.

Visai pārsteidzoši bija tas, ka viņa, ārēji atstādama izlutinātas, smalkas dāmas iespaidu, turējās diezgan varonīgi. Nekrita izmisumā un gandrīz nemaz neraudāja.

Kad pajautāju, par ko viņa apsūdzēta, atbilde bija diezgan gara, apmēram tāda: "Mūs visas no armijas ekonomiskā veikala zīda nodaļas apcietināja. Tāda bija sistēma. Mēs, kasieres, savācām naudu un dalu devām vadītājai. Vadītāja savukārt deva daļu direktoram, bet direktors deva nodevas tirdzniecības daļas direktoram. Es esmu tikai viens mazs posmiņš šajā ķēdē, un jācer, ka man daudz nepiespriedis."

"Un visa nodaļa ir cietumā?"

30

"Jā, dažādās kamerās izvietoti pa visu cietumu ap 40 cilvēku."

"Es gan domāju, ka tādas kā jūs varēja mierīgi atstāt līdz tiesai mājās, jūs taču nekur nemuktu."

"Ne mūžam nē, es jau arī visu laiku lūdzu, lai mani līdz tiesai atlaiž mājās. Vakar nosūtīju pēdējo lūgumu republikas prokuroram, norādot, ka man mājās ir 23 g.v. debīla meita, kura ir trīs gadu veca bērna prātā, un ka mājās obligāti kādam būtu vienmēr pie viņas jābūt, jo viņa var iziet uz ielas un var notikt nelaime. Otra meita man ir vēl jauna, 17 gadu, tai jānobeidz skola, un viņai ir ļoti grūti mācīties un tikt vienai ar visu galā."

"Un par spīti tik ārkārtīgiem mājas apstākļiem viņi jūs neatlaiž?"

"Nē, jau sešas reizes esmu rakstiski lūgusi, bet viss kā pret sienu. Mana slimā bērna dēļ vien es nekad nekur nevarētu aizmukt."

Katru dienu šī simpātiskā kundzīte cerēja, ka varbūt rīt viņai pienāks atļauja atstāt cietuma sienas, vismaz līdz tiesas dienai. Bet dienas ritēja, un nekas nemainījās. Viss palika tā, kā bijis, jo prokurorus tas vismazāk interesē, kam ir mājās slimnieki vai bērni. Viss notiek stingri pēc valsts likumiem, noziedzniekiem vieta cietumā.

Tikai otras dienas vakarā es ievēroju, ka cietuma kamera, kurā ir 60 ieslodzītās, sadalīta it kā uz pusēm, ne tik vien pēc gultu skaita - katrā pusē 30 - jo kameras vidū ir garš galds, kurš sadala to tieši uz pusēm - bet arī pēc noziedznieču kategorijām.

Labajā pusē, kur arī man bija gulta, bija tā saucamā smalkākā publika, toties kreisajā bija gandrīz tikai krievietes, to starpā jaunākās un vecākās paaudzes draiskules.

Jaunās krievietes turējās par sevi, vecās par sevi. Jaunās pārsvarā bija ieslodzītas par sīkām zādzībām, vecās par klaidonību un arī par zādzībām.

Jaunajām cietumā dzīve likās romantiska, viņas savā vieglprātībā bieži dziedāja un vispār uzvedās jautri. Par dziedāšanu skaļākās balsis šad un tad izpelnījās karceri, bet tas viss viņu uztverē piederas pie lietas un ar to varēs šad un tad palepoties tādu pašu jauno vīriešu zagļu vidū.

Vecās draiskules vairāk dzīvoja atmiņās, dažas no viņām bija frontē bijušas, pēc kara strādāt negribēja, nodevās dzeršanai, un dzērumā jau viss kas var atgadīties, nereti arī atgadās, ka paņem svešu mantu. Raksturīgi ir tas, ka krievu tautības cietumniecēm parasti nav nekādu piederīgo. Vecās vienkārši nezina, kur palika radi - vai dzerot var visu prātā paturēt. Pašām ģimenes nav bijis. Jaunās, gandrīz visas, ar retiem izņēmumiem, nāk no bērnu namiem ar devīzi "Viņi zaga - mēs zogam."

No ilgas valkāšanas manai adītai jakai elkoņi bija izplīsuši. Tādos gadījumos katrs, kas sēž cietumā, zina ko darīt - jaka jāizārda, jāsatin kamolos, kamoli jāslēpj un slepeni jāada jauna jaka. šajā izdarībā ir divējādi labumi: viens, ka iznāk jauna jaka, otrs - ir ko darīt, dienas rit ātrāk. Cietumā nav nepieklājīgi iet klāt un painteresēties, ko un kādu rakstu ada. Tā kādā dienā man apsēdās blakus pusmūža krieviete. Viņai bija garlaicīgi, un vispār viņa jutās stipri vientuļa. Viņa apsēdās blakus un apjautājās:

31

"Ko jūs tādu skaistu adāt?"

"Jaunu jaku, ko tad citu."

"Jā, jūs latvieši visu protat."

"Bet kas jums liedz iemācīties?"

"Jums to nekad nesaprast, jūs dzīvojat citu, pilnvērtīgu dzīvi, mums, krieviem, tā nav pieņemts, un vispār mums no rietumiem daudz jāmācās."

"Kā jūs nācāt uz tādām domām?" es piesardzīgi jautāju.

Viņa nopūtās, brīdi klusēja, un tad viņas acīs kaut kas iegailējās, it kā kāds velniņš sakustējās.

"Bet vai jūs vispār zināt, ar ko jūs runājat?"

"Nu pagaidām domāju, ka ar tādu pašu nelaimīgo kā mēs visi, kas šeit atrodamies."

"Bet vai jūs zināt, kuro reizi es jau esmu cietuma?"

"Kuro?" "Šī man jau ir piektā."

"Kā tad tā. Šeit pēc manām domām visas ir pirmo reizi jo tās, kas vairākkārt sodītas, liek blakus kamerā."

"To es jums tikai saku, izmeklētājam vienmēr jāsaka, ka pirmo reizi, tad sods vieglāks un, ja katru reizi ir tiesāts citā republikā, tad ne vienmēr viņiem izdodas izokšķerēt visas iepriekšējās reizes. Bez tam mēs, zagli, nekad nenēsājam līdzi dokumentus un pie apcietināšanas izdomājam katru reizi jaunus vārdus un dzimšanas vietas, parasti, kad jānosauc dzimtā pilsēta, nosaucam to pilsētu, kura kara laikā visvairāk cietusi, jo tur nav saglabājušās dzimtsarakstu nodaļas."

Kad viņa to pateica, atcerējos, ka biju jau vairākkārt dzirdējusi nostāstus par jauniešiem, kuri nezin no kurienes ieradušies Latvijā zagt, visi vienmēr bija bez jebkādiem dokumentiem. Viņi nosauca sevi, kā vien ienāca prātā, parasti visprimitīvākajos un visizplatītākajos vārdos. Tad viņus veda, lai noteiktu "vecumu", pie tiesas medicīnas eksperta. Ļoti bieži bija gadījumi, kad jaunietis centās sevi padarīt jaunāku, lai viņš būtu vēl nepilngadīgs, jo tad nokļūst nepilngadīgo darba nometnē. Tur ir labāks uzturs un vieglāks darbs, kā arī vispār labāki apstākļi. Dažam labam, kam sliktāk auga bārda, bet jau pāri 20 gadiem, ir izdevies kļūt par mazgadīgo. šāds profesionālis, kam aiz muguras jau vismaz divi sodi, nokļuvis starp mazgadīgajiem, tūliņ uzmetas tiem par tirānu, sevi lepni dēvēdams par atamānu.

Vispirms viņš noņem mazajiem maizes un cukura devu, kā arī pienesumus no vecākiem, tad ar dūres palīdzību padara tos par padevīgiem kalpiem un pieprasa sev visāda veida nodevas, kā arī aklas padevības pierādījumus. Tas viss ir viņa varā un 32

padara viņa dzīvi darba nometnē interesantāku un nesalīdzināmi vieglāku nekā ja viņš būtu pie pieaugušajiem, jo tur viņu pašu padarītu par padevīgu vergu tādi, kuriem lielāks spēks un vara. To viņi visu zina, tikpat labi kā viņi zina, ka viņiem var klāties pavisam plāni, ja kamerā kādiem tipiem iegribas viņu padarīt par jaunkundzīti". Tad tādam jaunietim ir patiesi neapskaužams liktenis. Tēvainis, kurš viņu sev noskatījis, noņem viņam regulāri, vairākas dienas pēc kārtas, maizes devu un paziņo, ka maizi atdos tikai tad, ja jaunietis ļausies viņa iegribām. Dažs labs turās vairākas dienas, pat nedēļas, tad, badu nevarēdams ilgāk ciest, beidzot ļaujas ar sevi darīt, ko no viņa grib.

Un tā ir viņa lielākā kļūda. No tās dienas viņam tiek iedots sieviešu vārds "Zina" vai "Ņina". Vārds viņam iet līdzi no cietuma uz nometni, līdz pašām soda beigām. Katrs zina, ka ar viņu var "parotaļāties". Tie nav homoseksuālisti aiz pārliecības, nē, tikai pa to laiciņu, kamēr sods jāizcieš.

Kamēr es pārcilāju atmiņās agrāk dzirdētos gadījumus par izdomātajiem vārdiem, mana sarunu biedre bija aizgājusi līdz savai gultai. Kad viņa atgriezās, rokā tai bija cigaretes un sērkociņi, taisni jābrīnās, no kurienes viņām tas viss ir. Gribas pasvītrot, ka zagļu kategorijai vienmēr viss ir. Viņa uzcienāja mani ar cigareti, mēs sapīpējām, un tad viņa turpināja: "Daži no mūsu kategorijas cilvēkiem nemaz nezina savu īsto vārdu un dzimšanas datus."

"Nezināt vārdu un gadus, kā tas iespējams?"

"Gluži vienkārši, mūsu kategorijas ļaudis lielāko tiesu nāk no bērnu namiem. Es pati arī."

"Jā, to es zinu, ka daudzi zagļi ir agrākie bērnu namu iemītnieki, esmu to vairākkārt dzirdējusi, bet kādēļ tas tā?"

"Karam beidzoties, visā Krievijā bija daudz bērnu bezpajumtnieku. Lielākie bēguļoja un neļāva sevi noķert un ievietot bērnu namos, jo bērnu nams nav nekas cits kā cietums. Dažiem laimējās, tos pieņēma sveši cilvēki, un, ja viņi varēja saprasties, tad dzīvoja labi. Starp atradeņiem bija diezgan daudz pavisam mazu bērnu. Tie nezināja, kā viņus sauc, tiem iedeva vārdus bērnu dārza audzinātājas. Dažus izmisīgi meklēja pēc kara beigām vecāki. Bet veltīgi."

"Vai jūs par sevi kaut ko zināt?" "Šo to atceros, karam beidzoties man bija jau septiņi gadi. Es biju no Ļeņingradas.

Mana māte bija ārste frontē, tēvs virsnieks, no frontes neviens neatgriezās. Vecā māte nomira blokādes laikā badā, viņa laikam visu to mazumiņu, kas bija ēdams, atdeva man, bet pati cieta badu, kamēr nomira."

"Jādomā, ka jums bija Ļeņingradā dzīvoklis, mēbeles un mantas."

"Bija gan, bet es nekā nezinu. Kad vecā māte bija nomirusi, es to nesapratu, domāju, ka viņa stipri aizmigusi. Nezinu, cik dienu es nogulēju kopā gultā ar mirušo veco māti, tikai atceros, ka biju no bada arī stipri sagurusi, un kaimiņi, nesdami ārā veco māti, grozīja galvas un teica, ka esot jau vairākas dienas, kopš vecā māte izdzisusi.

Tad mani ievietoja bērnu namā. C'est la vie."

33

"Jūs franciski arī runājat?"

"Dažus vārdus atceros, mana vecā māte pirms kara bija franču valodas skolotāja, bet savā jaunībā ilgāku laiku dzīvojusi Parīzē. Tos vārdus, kurus viņa lietoja bieži, es atceros."

"Bet jādomā, jums tak bērnu namā skolas bija."

"Būt jau bija, bet nekādas nopietnas mācīšanās tur nebija, visas skolotājas bija nosūtītas frontē par medicīniskām māsām. Mums par skolotājām bija neizglītotas vecenes. Lasīt, rakstīt kaut cik iemācīja, tas bija viss."

"Vai jūs varētu man pateikt, kādēļ no bērnu namiem tik liels procents profesionālu zagļu?"

"Tas tādēļ, ka mēs nekā cita, izņemot zagšanu, bērnu namā neesam redzējuši. Visi viņi mūs apzaga, sākot ar direktori, beidzot ar pavāri un virtuves strādniekiem. Mēs, bērni, to bijām novērojuši, jo mums mūžīgi gribējās ēst, mums nekad nepietika pārtikas, jo to pašu mazumiņu, kas mums no valsts bija piešķirts, mūsu audzinātāji mums nozaga un aiznesa uz savām mājām, saviem bērniem. Mēs nereti aiz bada negulējām un uz pirkstu galiem gājām lūrēt, kā sasaiņo un aiznes miltus un putraimus , kurus dienā atveda uz mūsu virtuvi. Tur mēs iemācījāmies zagt. Tā bija zagļu skola."

"Jā, tā tas varētu būt, ja jau redz, kā zog bērnu nama direktors, pavāre u.c. tā sauktās cienījamās personas, tad bērni dara to pašu, bet vai neapnīk mūžīgi iekrist, sēdēt pa cietumiem, vai nav tāda vēlēšanās nodibināt ģimenes dzīvi, strādāt un dzīvot kā visi?"

"Jā bet kur tu to ņemsi Lai nodibinātu ģimeni ir kaut kur jādzīvo jāstrādā, bet tādus kā mūs, nekur neviens negrib pierakstīt un darbā ņemt, vajag "blata", bet kur ņemt, "blatu"? Cietumos paiet viss mūžs, ja nav radu, ja nav pazīstamu draugu, kas varētu pirmajā laikā palīdzēt."

"Un kā jūs nokļuvāt Rīgā un kur apmetāties?"

"Kā tad citādi, ar vilcienu, apmetos Ķengaragā, tur dzīvo kāda, ar kuru kopā sēdēju Pēterburgas cietumā, pēc tam viņa sēdējusi Rīgā par citu zādzību. Viņa jauna, skaista, pēc atbrīvošanas apprecējās ar jūrnieku. Viņiem iedeva Rīgā dzīvokli. Es atbraucu uz "viesizrādēm" - uz vienu mēnesi zagt, bet iekritu."

"Vēl viens jautājums, kāda ir jūsu specialitāte, kabatas vai dzīvokļi?"

"Protams kabatas. Dzīvokļiem vajag palīgu, vieniniekam tas nav pa spēkam."

Tad arī mūsu cigaretes bija beigušās un sarunas arī, jo vairāk runāt nebija nozīmes, viss tāpat bija skaidrs. No visa dzirdētā man radās savi noteikti slēdzieni. Varēja redzēt, ka šī sieviete ar saviem 26 gadiem - no pirmā skata domāju, ka viņai mazliet pāri trīsdesmitiem - ir jau nogurusi, sēdot pa cietumiem, ka viņai jaunības pārgalvīgie gadi ir cauri un ka draudzene viņu ataicinājusi uz Rīgu arī pameklēt kādu vīrieti ar dzīvokli. Tomēr uzturu viņa bija pieradusi pati sev sagādāt, 34

un tādēļ gadījās iekrišana, bet vismaz nākotnē viņai dzīve Rīgā ir nodrošināta. Viņa saņems ne vairāk kā divus, varbūt trīs gadus, viņa ir apcietināta Rīgā, tātad sods viņai jāizcieš Rīgā, Pārdaugavā Daugavgrīvas ielā, sieviešu nometnē. Tur visas parastās kriminālnoziedznieces apmāca šūšanā. Viņas šuj vīriešu virskreklus Rīgas tirdzniecības uzņēmuma pasūtījumam.

Kad piespriestais sods izciests līdz pusei, tad speciāla novērošanas komisija par labu uzvedību un par labu darbu atrod par iespējamu piespriesto sodu uz pusi samazināt.

Tad viņai izsniegs nopelnīto naudu, diplomu, ka viņa beigusi šūšanas kursus labošanas darbu nometnē, un klāt labu personisko raksturojumu, tas tādēļ, lai viņai dotu darbu jebkurā Rīgas šūšanas fabrikā un kopmītni. Viņai būs palīdzēts tikt pie labas dzīves, pēc gada viņa runās tribīnē un teiks: "Paldies Tev, diženā komunistiskā partija un valdība", un Rīga būs kļuvusi bagātāka ar vēl vienu dižās Krievijas uzticamu meitu.

Lūk, ar tādiem uzticības paraugiem Rīgu piepilda. Neviens zaglis, kas notverts Rīgā un turpat Latvijā izcietis sodu, šodien netiek sūtīts atpakaļ uz Krieviju, visiem viņiem ir tiesības iestāties kādā fabrikā vai celtniecības darbos, un dzīvot kopmītnēs. Pēc dažiem gadiem, ja nav pieķerts un ielikts atpakaļ cietumā, tāds saņem dzīvokli.

Pēc šīs sarunas manī viss vārījās, un es visu nakti nevarēju aizmigt. Šīs krievietes atklātais stāsts man vēlreiz atgādināja, cik lielas privilēģijas krieviem ir mūsu zemē.

Bezmiegā grozoties, viena aiz otras acu priekšā slīdēja agrāk redzētās ainas Rīgas veikalos, Centrāltirgū un tramvajos, kad pati savām acīm redzēju, kā krievu pusaudži aptīrīja latviešu kabatas, un, pamanījuši, ka es skatos, viens parādīja, ka viņam ar netīru lupatu aptītajā rokā ir žilete. Ja rāda žileti acumirklī jāgriež galva uz citu pusi.

Ja to nedara, tad tāds pienāk klāt, pārvelk ar žileti pāri sejai krustu, sacīdams: "Redzēji, vairāk neredzēsi."

Tāpat tanī bezmiega naktī atcerējos gadījumu, kad man pašai bija izvilkta no kabatas mana pirmā alga. Tas notika saulainā vasaras dienā, kad pie kino "Rīga" pirku saldējumu un nekā nepamanīju, tikai pēc kādām piecām minūtēm konstatēju, ka naudiņas vairs nav. Reiz man nozaga tirgū visu somu, kura bija nolikta man priekšā.

Kamēr es nogaršoju sviestu, soma bija nozudusi. Kādā citā reizē ļoti grūtu materiālo apstākļu dēļ 1948. gada vasarā biju spiesta pārdot pirms kara pirkto mēteļa audumu.

Nauda bija noglabāta somā, tirgū šo to nopirku pusdienām, vēlāk man cilvēki sacīja, ka soma esot vaļā, un, kad paskatījos dziļāk, no naudas ne vēsts. Kā es toreiz nolādēju šos zagļus, kuri kā siseņu bari brauca no visas Krievijas uz Baltijas republikām tā sauktajās "viesizrādēs". Un tagad es ar tādu sēžu kopā vienā kamerā, vienādos apstākļos, bet ar dažādām tiesībām. Viņai piespriedīs mazāk nekā man, tas bija skaidrs kā diena. Viņai būs parastais režīms - man stingrais. Viņa sēdēs tepat Rīgā mani sūtīs pa tālo etapu uz plašo Krieviju. Viņai pēc pustermiņa sodu atlaidīs- man ne. Viņa ir pakļauta amnestijai, ja tāda nāks - es nekad nebūšu pakļauta nekādai amnestijai. Un visubeidzot, kura no mums ir lielāka noziedzniece, ja salīdzina mūsu dzīves stāstus. Viņai aiz muguras četri sodi, bet par nepieķertām zādzībām viņa nav sodīta nevienu reizi, soda tikai par pieķertajām zādzībām. Tātad viņa dzīvē ir zagusi ne tikai piecas reizes, bet daudz vairāk reižu, jādomā, ka pati atceras tikai lielos ķērienus un zīmīgākās reizes, sīkumus noteikti nemaz neatmin.

35

Tagad laiks padomāt, cik cilvēku viņas rīcības rezultātā ir cietuši, cik asaru izliets, cik cilvēkiem cēlušās nopietnas sekas, ja viņiem ir nozagta nevis personīgā, bet valsts nauda, kuru saņem bankā un nes uz darba vietām, lai izmaksātu strādniekiem algās.

Vai nav dzirdēti vairāki gadījumi, kad kasierēm no bankas izseko un nolaupa naudu.

Un ja es tagad nostādu sevi viņai blakus: par to, ka esmu lasījusi mājās pati savā nodabā ārzemju žurnālus un grāmatas, es saņemšu vismaz divreiz lielāku un stingrāku sodu. Nē, taisnības nav un nebūs šajā zemē. Tādas domas mani mocīja visu nakti kā lietuvēns līdz rītam, kad bija pienākusi mana kārta ņemt aiz osas lielo mucu, kura pa nakti bija piebrūvēta līdz pašām malām un kura pa garo gaiteni jānes izliet. Nezinu, kur mani spēki bija palikuši, bet mucu panest bija bezgala grūti. To dara pa diviem.

Mana partnere bija spēcīgāka, tā rāva uz priekšu, es nevarēju tikpat ātri panest, un pie katra tāda neritmiska soļa šis nakts 60 sievu brūvējums pa šļācienam apslapināja man kājas, kā arī koridora grīdu. Kad bijām galā, man abas kājas bija pagalam slapjas un smirdošas. Mucu gāžot apkārt, vēl uzlija uz tā jau slapjajām kājām. Tad bija jāņem bērzu žagaru slota, jāmērcē hlorā, un muca no iekšpuses jāberž, jāizskalo un jānes atpakaļ.

Aiz riebuma noriskēju arī savas slapjās kājas tieši ar hlorkaļķi noberzt. Pašām kājām par laimi nekas liels nenotika, toties zeķes bija pagalam, bet kurpes palika raibas.

Nākošais dežūras dienas obligātais darbs bija sadalīt cukuru, kuru iedod kulītē visiem kopā kamerā. Tas nebija grūti, katram pienācās pa 24 stundām viena ēdamkarote cukura, kuru parasti uzbēra uz maizes devas; dažas pasniedza krūzīti cukuram.

Tad bija no gaiteņa jāienes tējas trauks un jāuzceļ uz galda. Tas bija alumīnija kausējuma trauks un vienmēr ļoti karsts, bez dvieļa tam klāt ķerties nevarēja. Pēc brokastīm visām bija jāsastājas rindā pa divi un jāgaida kad nāks mūs saskaitīt.

Priekšniekam ienākot, bija jāziņo, cik cilvēku kamerā. Pēc tam sākās grīdas mazgāšana. Grīda jāmazgā katru dienu, tāds ir cietuma likums. Grīda ir melns sliktas kvalitātes asfalts, uz šosejām asfalts ir daudz labāks nekā Rīgas centrālcietuma grīda.

Par šo grīdu. Interesanti notikumi bija norisinājušies kādā citā sieviešu iepriekšējās izmeklēšanas kamerā. Ja cietumā vai labošanas darbu nometnē notiek kaut kas neparasts, tad visus sauc pie priekšnieka. Ja neizdodas noskaidrot, kas vainīgs, tad izdodas vismaz noskaidrot, kas ar ko ir draudzējušās, un tuvās draudzības saites, kuras sadusmojušas nometnes vai cietuma administrāciju, tiek nesaudzīgi sarautas kā satrunējušas pakulu auklas. Tā tas bija noticis arī šoreiz, un viena tāda "aizdomīga draudzene" izšķiršanas rezultātā iekļuva mūsu kamerā. Tas bija ievērības cienīgs eksemplārs.

Pēc izskata pirmajā acumirkli liktos tīri glīta, bet viņa bija zaudējusi visus matus, acīm redzot, nevienlīdzīgā cīniņā ar cietuma uzraugiem. Tādi cīniņi parasti beidzās ar to, ka apcietināto ievieto karcerī, un, ja tas vēl nelīdz un ja viņa, ievietota karcerī, vēl izkliedz visas savas emocijas, pielietojot vistreknāko krievu lamu vārdu birumu, tad var tikt pie friziera, un tur vairs nelīdz ne zvēresti, ne lūgšanās. Zvēresti, parasti no tādas mutes, kas radīta, lai lamātos, skan, piemēram tā: "Zvēru pie savas mātes dzīvības", (kam ir un kam nav mātes tas nav svarīgi). Otrs raksturīgais zvērests ir: "Zvēru pie brīvības, man ne mūžam brīvību neredzēt". Un vēl viens: "Zvēru pie savas dzīvības". Tie būtu no cietumos dzirdētajiem raksturīgākie. Tā tad šī jaunā " daiļava" -

36

tā jau mēdz teikt, ka jaunība pati par sevi skaista - kā redzams, nesen bijusi pie cietuma friziera.

Bet kad viņa atvēra savu muti, lai paziņotu, no kādas kameras ieradusies šausmās sastingu. Kaut ko tādu es vēl nebiju redzējusi. Jāpiezīmē, ka viņa bija starp 20-25 gadiem, bet mutē, cik savādi tas arī būtu, tai neredzēja neviena kārtīga zoba. Dažu trūka pavisam, daži atgādināja vecas pilsdrupas, tumšu un gaišāku plankumu sajaukumu.

Viņa manīja labi, kādā sabiedrībā iekļuvusi, tāpat viņa juta, ka visi viņu apbrīno, un, lai radītu vēl lielāku efektu, viņa noģērba adīto jaciņu un palika triko krekliņā bez piedurknēm. Kas tad atklājās mūsu acīm, bija patiesi apbrīnošanas vērts, visas vietas uz rokām bija noklātas ar tetovējumiem līdz pašiem pleciem. Te jau avīze nemaz nebija vajadzīga, staigā apkārt un lasi, kā ap afišu stabu, vienīgi lielais vairums teksta zīmējās uz seksu un bija uztetovēti vulgārā formā, un tas vairs nebija interesanti.

Kad šī "daiļava" konstatēja, ka ir pietiekami ilgi apbrīnota, tad viņa, gandrīz eleganti, apsēdās un pastāstīja, kas noticis. Nedaudz komentējot, notikums bija šāds. Viņas bijušas četras draudzenes, kamerā iepazinušās, sadraudzējušās un labi sapratušās. Kā jau tas pieņemts, laidušas "makšķeres" pa logu, sūtījušas uz leju vīriešiem zīmītes ar kvēliem mīlestības apliecinājumiem un zvērestiem pie pirmās izdevības tiem piederēt.

Kaut gan mīlētāji viens otra nekad nav redzējuši, pietiek ar pašportretu, izteiktu dažos īsos vārdos, uzrakstītu uz cigarešu kārbiņas ar siekalās saslapinātiem sērkociņiem. Un tā pienākusi diena, kad šķitis, ka ar šiem mīlestības zvērestiem vien ir par maz, ka kaut kas jādara, lai solījumus īstenotu pēc iespējas ātrāk. Meitenes bijušas uzņēmīgākas, nekā varēts domāt. Ar kailām rokām, vairākkārt laužot uz vienu un otru pusi, viņas izlauzušas gultai vienu dzelzs gabalu. Ar to rīvējot grīdu, veselas dienas darba rezultātā kameras vistumšākajā kaktā gar centrālapkures ūdensvada cauruli zem gultas asfaltā radies caurums. Zem asfalta seguma bijis dzelzs betons, ko, maiņās strādājot no rīta līdz vakaram, pamazām izdevies sadrupināt. Izlauztos betona gabaliņus viņas rūpīgi slēpušas zem apģērba un katrreiz, ejot ārā uz pastaigu, šur tur izmetušas.

Nabadzītes nav zinājušas, ka grīda tik bieza, un vaiga sviedros nopūlējušās kādas divas nedēļas. Beidzot bedre kameras grīdā bijusi tik plata, lai pa to varētu izlīst, toties tā bijusi neiedomājami dziļa. Tikai guļus pieplokot ar plecu pie grīdas, meitene ar roku varējusi aizsniegt bedres apakšu - bija radusies pirmā sprauga, pavisam niecīga, uz vīriešu kameru.

Tas tiešām bija ļoti grūts darbs, ko draudzenes bija paveikušas. Tad sācies grūtākais bijusi ļoti uzmanīgi jāizlauž atlikušā plānā kārtiņa, lai tiktu "apsolītajā" vīriešu valstībā. Kad laime jau bijusi tuvu un sprauga griestos sākusi pārvērsties acīm redzamā un strauji augošā caurumā, kāds vīrietis, kam gar visām šīm mīlas dēkām nebijis nekādas daļas, pieklauvējis pie durvīm un parādījis uzraugam, kas griestos notiek. No tā brīža sākušās tikai nepatikšanas. Kad visa sieviešu kamera pēc kārtas pa vienai izsaukta pie cietuma priekšnieka uz pratināšanu, neviena, ne jauna, ne veca, nebija dvesusi ne vārda: neviena nekā nezinot. Tas bija liels retums, ka kamera izrādījās bez ziņotājas. Tā nu bija vislielākā administrācijas nolaidība. Vienīgi to gan bija sacījuši, ka šāds gadījums Rīgas centrālcietuma vēsturē ir pirmais, un lielā izbrīnā

37

gājuši mērīt cauruma platumu un dziļumu - laikam, pašiem nebijis ne jausmas, cik grīda patiesībā bieza.

Kad meitene bija pabeigusi stāstīt, man prātā iešāvās smieklīga doma: kurš no apakšā ieslodzītajiem vīriešiem pirmais būtu meties skūpstīt tukšo, bezzobaino plikpaurīgā skuķa muti.

Kad pēc dažām dienām šo "daiļavu" redzēju pirtī, tad atklājās, ka viņai uz vēdera uztetovēti vēl intīmāki teksti kopā ar ilustrācijām. Tiešām jākonstatē ka tāds ērms, izņemot cietumu, nekur atklātībā rādīties nevar, bet varbūt ka attiecīga kavaliera pavadībā var, varbūt, ka var arī bez pavadības, kas to lai zina.

Bet ja nu tādai sagribas precēties, ģimeni, bērnu, ko tad? To ir grūti saprast un uzminēt. Un tomēr arī viņas ir sievietes, izrādās, tādu Krievijā esot daudz.

Likās, ka šī "daiļava" nebija tik ievērojama un slavena personība, lai par viņu runātu tik daudz, un tomēr, viņa vairākas dienas bija un palika uzmanības centrā. Līdz kādu dienu gadījās jauns pārsteigums: kāda ieslodzītā latviete, kura turējās savrup un lielāko tiesu lasīja grāmatas, pēkšņi mani uzrunāja un pajautāja, vai es 1939. gadā neesot gājusi Alsungas skolā. Viņa nebija nemaz kļūdījusies, un izrādījās, ka viņa patiešam mani bija pazinusi. Pēc divdesmit trijiem gadiem, ja no skolas var kādu pazīt, tas liels retums, tikpat liels retums ir tādām paziņām satikties cietuma kamerā.

Kad iesākām runāt par pagātnes dienām, iznāca tā, ka viņa par mani visu atcerējās, es par viņu nekā. Mūsu atmiņas bija dažādas, parasti mazie ievēro un atceras lielos skolas vecuma bērnus. šoreiz izrādījās, ka lielākā atcerējās mazo, jo viņa toreiz bijusi trīs klases augstāk un tomēr mani bija ievērojusi, garās matu pīnes bijušas vainīgas, jo visā skolā nevienai meitenei neesot bijis tik garu bižu kā man. Tad arī es pārstāju brīnīties, jo bizes ir tāda lieta, ko var ievērot. Kad mūsu atkalpazīšanās bija nodibināta līdz pamatu pamatiem, tad Lita, tā viņu sauca, sāka stāstīt par sevi.

"Tu varbūt atceries mūsu māju ar lielo dārzu apkārt, ja arī tu mani neatceries."

"Tavu māju es ļoti labi atceros, jo skaistākas nebija visā apkārtnē."

"To mums atņēma, vecākus aizsūtīja uz Sibīriju, es toreiz biju aizbraukusi uz Liepāju pie radiem, mani nepaņēma, bet vēlāk nemeklēja."

"Kas tagad tavā mājā, vai tev tas vismaz zināms?"

"Kā nu ne, tur ierīkota veco ļaužu mītne un kaut kas līdzīgs slimnīcai garīgi slimajiem."

"Kur tu pati dzīvoji?"

"Es, protams, nekad tur vairs neatgriezos, es apprecējos un dzīvoju Rīgā."

"Kādēļ tu nu esi šeit," pēc maza klusuma brīža iejautājos.

"Redzi, tā kādreiz dzīvē iznāk, vieni zog, un citam jāatbild."

38

"Jā, tā ir zināma lieta, to jau esmu līdz apnikumam dzirdējusi, tātad tu strādāji materiāli atbildīgā darbā."

"Jā, biju piena nodaļas vadītāja gastronomijas veikalā Lāčplēša ielas stūrī."

"Un kā tu domā pati, cik liels sods tev draud?"

"To ļoti grūti pagaidām vēl minēt, jo ļoti iespējams, ka atklāsies kāda grāmatvedības kļūda, kas varētu man par labu nākt - es vienkārši nespēju aptvert, kā var piena produktos, kuri ir vislētākie, tādas summas iztrūkt."

"Tātad runa ir par lielākām summām."

"Jā, pagaidām ir runa par kādiem 7000 rubļiem un, ja nekas nesamazinās, tad man būs slikti."

Vēl mēs diezgan ilgi parunājāmies par bijušiem laikiem, par kopējām paziņām.

Uzzināju, ka viena mana draudzene kara beigās uz Vāciju aizbraukusi. Beigās nospriedām, ka laikam tā arī būs taisnība, ka neviens no sava likteņa izbēgt nevar un ka katram, vai nu vairāk vai mazāk, jācieš un, neskatoties uz sociālo, materiālo un izglītības stāvokli, kāds laiks jāpavada cietumos. Nav un nevar būt citādi, var dzīvot un strādāt pēc vislabākās sirdsapziņas, un tomēr kādā jaukā dienā katram atveras cietuma durvis un klaudzot aizkrīt, pie tam uz nezināmu laiku.

Man Litas bija ļoti žēl, viņa tāpat kā daudzas citas vidējās paaudzes latvietes ļoti smagi pārdzīvoja savu situāciju. Bez tam viņai ļoti bieži uznāca sirds lēkmes, tās ilga vairākas minūtes, tad piesteidzās mūsu kameras dakterīte un lika Litai karoti starp zobiem, lai nejauši nesakož sev mēli. No cietuma medicīnas darbiniekiem nekāda palīdzība nenāca.

Uz Litas sūdzībām par slikto veselības stāvokli neviens nereaģēja, iedeva tikai vairākas ripiņas nitroglicerīna, ko ieņemt, kad lēkmes jau iesākušās.

Pēc cietuma likumiem cietuma slimnīcā tiesības gulēt tikai tiem, kuri saslimuši cietumā, un dzemdētājām, kam tuvojas dzemdību laiks, jo likuma priekšā grūtnieces nav izņēmums un pie apcietināšanas viņu stāvokli neņem vērā.

Kamerā bija kāda latviete, kolhoza grāmatvede. Kolhozā viņai bija radies liels naudas iztrūkums. Viņu atveda uz cietumu sestajā grūtniecības mēnesī. Kā vēlāk dzirdēju, viņai cietumā piedzimis bērns, bet pašai piespriesti 15 gadi labošanas darbu nometnē.

Bērnu pa soda laiku liek bērnu namā; kad sods izciests, to var saņemt atpakaļ. Par visu valsts ir parūpējusies.

Mūsu kameras dakterei arī bija paredzams liels sods. Viņa bija speciāliste ginekoloģijā un, nevarēdama no savas algas iztikt, bija piepelnījusies ar abortu taisīšanu. Vienu reizi viņa jau bija par to tiesāta, tagad iekritusi otru reizi. Viņa jau bija ap 60 gadu, un mati pavisam sirmi. Bet viņa turējās ļoti vīrišķīgi par spīti tam, ka zināja, ka sods šoreiz būs lielāks, jo šī bija otrā reize, un tad tiesa sevišķi uzsver, ka, lūk, viens sods cilvēku nav labojis, tādēļ otrreiz jāsoda bargāk, bet to, ka ārsts ar savu algu nevar iztikt, neņēma vērā. Par pašu abortu personu ar ārsta praksi nesodītu, jo 39

Padomju savienībā aborti atļauti. Vienīgi, ja aborts beidzas ar nāvi, soda tāpat kā par cilvēka nogalināšanu. šai gadījumā mūsu kameras dakterīti tiesās par to, ka viņa abortu taisījusi pelņas nolūkā. Slimnīcā par abortu arī ņem naudu, bet tur tā nāk valsts kasē un uz abortu ir diezgan ilgi jāgaida rindā. Tur arī nevar izvēlēties, pie kura ārsta iet, viss notiek stingrā kārtībā - pēc rindas.

Sliktākā stāvoklī ir kaktu dakterienes bez medicīniskās izglītības. Ja viņas iekrīt, tad tiek stingri sodītas kā par pašu abortu, tā arī par naudas ņemšanu.

Mūsu kamerā bija ieviesušās arī dažas bijušās "partijas, dāmas". Tagad viņas vairs nebija partijas biedres, jo partijas biedrus nav atļauts likt cietumā un tiesāt. Tos, kuri tomēr jāliek cietumā, vispirms izslēdz no partijas. Viena no viņām bijusi diezgan augstā amatā, kādas Latvijas provinces pilsētiņas izpildu komitejas priekšsēde. Visas viņas bija iesēdinātas par kukuļu ņemšanu. Tā, kura bija bijusi izpildu komitejas priekšsēdētāja, bija saņēmusi lielu kukuli no kāda jaunbagātnieka, kam piešķīrusi šīferi jumtam.

Lai arī viņas bija no partijas izmestas un kamerā atradās ar visām zaglēm kā līdzīgas ar līdzīgu, viņas visas trīs turējās savrup, ne ar vienu no citas šķiras nedraudzējās, un šķita, ka viņu augstprātību, kuru tās iemantojušas, būdamas atbildīgajos partijas amatos, viņām ne ar ko izdzīt neizdotos. Uz jebkuru no mums viņas noraudzījās it kā no augšas, pat ar nicināšanu.

Gluži citādas bija tās, kuras bija noķertas un cietumā ievietotas saskaņā ar spekulācijas pantu. Tās bija ļoti sirsnīgas ,izpalīdzīgas un labas dabas. Žēl, ka viņām bija gaidāms samērā liels sods. Un te atkal jāpiezīmē, ka par spekulāciju cietumā lika galvenokārt latviešus, pa retam kādu žīdu un čigānu, ļoti reti kāds krievs tika iesēdināts par spekulāciju. Varbūt ka kādreiz kāda krieviete sēdējusi, bet manā laikā nebija nevienas. Spekulēt var ar visu, ko nevar dabūt veikalos. Ar vienu no viņām izrunājos, jo viņa man likās ļoti simpātiska kundzīte, un tā arī bija. Viņai draudēja diezgan liels sods, jo tā nebija bijusi vienkārša spekulācija vien. Viņas ar māsu bija pirkušas dziju, no dzijas adījušas jakas, protams, ar mašīnu, bet jakas bija pārdevušas.

Tātad tā bijusi spekulācija plus mājamatniecība, un tas pēc padomju likumiem ir smags noziegums.

Viņas bija pat izšķirtas, ievietotas katra savā kamerā, lai nevarētu sarunāt, kā liecināt.

Katru pratina atsevišķi tad izteicienus salīdzina. Ja nesakrīt, pratina tik ilgi par jaunu, kamēr sakrīt. Uz tiesu ved kopā. Arī sodu izciest labošanas darbu nometnē māsas drīkstēs kopā. Ļoti neparasta lieta bija kādai vecai lauku vecenītei, ieliktai cietumā par kukuļa došanu amata personai. Kukulis nebija liels, 100 rubļu; jādomā, ka vecenītei par to vairāk nekā vienu gadu cietumsoda nepiesprieda. Vecenīte bija ļoti vientiesīga, savā vientiesībā nebija pratusi kukuli pareizi iedot, tādēļ amata persona, kam kukulis bija domāts, vecenīti nodeva milicijai. Nevar nepieminēt arī divas latvietes, kuras cietumā bija nokļuvušas par zādzību.

Te jāuzsver, ka par "zādzību" nevis par zagšanu, jo zagšana, tā būtu sistemātiska svešas mantas piesavināšanās, tāpat, ja sacītu zagle, tad tas būtu profesijas apzīmējums. Ne vienu, ne otru no viņām pie zagļiem pieskaitīt nevarēja. Rita bija 40

jaunākā. Meitenei bija pilni 18 gadi. ļoti vientiesīga, vienmēr smaidīga, ar ļoti labsirdīgām acīm. Vienmēr labprāt palīdzēja solus sacelt uz galda, kad pienāca grīdas mazgāšanas laiks. Ar vārdu sakot, mīlīgs un patīkams meitēns, aizgājis ciemos pie savas vecās mātes. Vecā māte likusi uziet uz bēniņiem noņemt veļu. Tālāk Rita pati stāstīja: "Es jau labi zināju, uz kurām auklām vecai mātei veļa žūst. Zināju un pazinu arī citas drēbes, kuras man ļoti iepatikās." Rita mazliet piesarka, tad turpināja.

"Domāju, ka neuzzinās, un es nenocietos un paņēmu vienu blūzi. Kad jau biju pie durvīm, pamanīju vēl kādus svārkus, tādus rūtainus, un atkal nenocietos, pagāju atpakaļ, paņēmu tos ar, un pie viena arī tādus špicainus apakšsvārkus."

"Kur tu tās drēbes gribēji pārdot," kādā vecāka sieva Ritai pajautāja. šoreiz Rita pietvīka tumši sārta.

"Es tās gribēju pati uzģērbt. Es nekā negribēju pārdot," viņa sacīja.

"Un varbūt iet ciemos pie vecmāmiņas," kāda cita balss indīgi piezīmēja.

"Nē, pie vecmāmiņas es gan nebūtu tajās gājusi, es gribēju tās uzģērbt uz balli un pēc tam aiznest atpakaļ."

"Un ko, nokavēji?" vēl viena cita sieva iejaucās sarunā.

"Nu, es tā uzreiz nevarēju," Rita samulsa kā pie izmeklētāja. Tad iemaisījos es un sacīju: "Ritai varbūt bija žēl šķirties no glītajām drēbēm, ja viņai tās labi piestāvēja un viņa gribēja ar tām vēl pagreznoties."

"Jā, tā bija," Rita atviegloti atsaucās.

"Un par to maksāt ar diviem gadiem, tas tā nav vērts," vecākā sieva iebilda.

"Kā to ņem," kāda cita domāja. Vēlāk uzzinājām, ka Ritai, ņemot vērā, ka viņa bija no trūcīgas ģimenes un labas drēbes atļauties nevarēja, kā arī to, ka viņa vaļsirdīgi atzinās, tiesa bija bijusi ļoti līdzjūtīga un piespriedusi tikai gadu cietumsoda.

Toties man nav zināms, kā beidzās otrs zagšanas gadījums, tas bija daudz nopietnāks, jo apzagta bija valsts.

To, ka lieta bija samērā nopietna, pierādīja kaut vai tas, ka par zādzību cietumā bija ievietoti divi, vīrietis un sieviete. Notikuma vietā viņi bijuši trijatā, bet pēc liecinieku liecībām zaguši divatā. Kas tad bija noticis? Kādā vasaras rītā šie trīs cilvēki jautrā omā nākuši no kādas vārda dienas svinēšanas. Tie bijuši vienkārši darba ļaudis bez tituliem jeb zinātniskiem grādiem. Bijis sestdienas rīts, un viņiem uz darbu fabrikā nebijis jāiet, tādēļ viņi, priecīgas dziesmiņas dungodami, gājuši pa Vecrīgas ielām.

Viņi nonākuši pie pārtikas veikala durvīm, kur stāvējušas kastes ar pienu un krējumu, jo veikals vēl bijis slēgts. Viņiem sagribējies dzen. Slāpes bijušas lielas, un vīrietis izņēmis no virsējās kastes 3 pudelītes kefīra, no kurām turpat uz vietas iedevis katram pa vienai. Sieviete pie viena paķērusi 0,25 litra burciņu krējuma un iebāzusi somā.

Naudu par "iepirkumiem" atstāt "aizmirsuši".

41

Tālu aiziet no nozieguma vietas nav paspējuši, jo tautas modrā acs neguļ arī rīta agrumā un pa telefonu paziņots milicijai, ka aplaupīts pārtikas veikals Nr. 71.

Apcietināja visus, bet to, kurš kefīru pats nebija ņēmis, tikai dzēris, atbrīvoja. Šī veikala aplaupīšanas kopējā summa sanāca 29 x 3 = 87 kap. (par kefīru) plus 43 kap. (krējums), tā tad, kopā viens rublis un 30 kapeikas.

Par rubli trīsdesmit kapeikām cietumā sēdēja divi cilvēki. Viņi bija jau vairākus mēnešus nosēdējuši, gaidot uz tiesu, jo tiesa pieņem lietas iztiesāšanai tikai rindas kārtībā. Jo kārtībai jābūt. To ievēro visas valsts iestādes; kurām izdevīgi ievērot pedantisko kārtību. Es gan domāju, ka valstij būtu izdevīgāk šos cilvēkus vispār nelikt cietumā, bet likt viņiem samaksāt valstij nodarītos zaudējumus 1,30 rubli, un lai tad katrs turpina strādāt savā darbā.

Kā jau minēju, pavisam kamerā bija 60 sievietes. Dalot pēc nozieguma rakstura, puse bija inteliģento noziedznieču, jo arī krievu tautības grāmatvedes, veikalu vadītājas, kukuļu ņēmējas šeit bija pēc vienlīdzības principiem. Bet ja dalīja pēc tautībām, tad latvietes sastādīja tieši ceturto daļu. Bet galīgie rezultāti, sadalot visas 10. kameras ieslodzītās pēc tautībām un apsūdzībām, būtu šādi: Krievietes (inteliģentās noziedznieces) 15 Latvietes (inteliģentās noziedznieces) 10 plus 3 spekulantes Krievietes par zagšanu 26 plus 4 par klaidonību Latvietes par zagšanu 2 Kopā 60 Vēl mazliet par cietuma dzīvi un minimālajām ērtībām. Kamera ir visu dienu slēgta, uz tualeti, kā jau minēju, izlaiž 2 reizes dienā, pulksten sešos. Uz pastaigas laukumiņu ved reizi dienā- 30 minūtes. Pienesumus no mājām pēc noteikumiem, kuri ir katrā kamerā pie sienas, izmeklēšanas laikā pirms tiesas drīkst saņemt reizi pa divi mēnešiem, bet faktiski tikai ar izmeklētāja atļauju. Kamerā tādu bija ap piecpadsmit, kuras pienesumus saņēma. Pusei nebija piederīgo, kas varētu ko atvest, pārējām neatļāva izmeklētāji. Ēst deva trīs reizes dienā: I. Brokastīs - maize, karsta tēja, 15 grami cukura, tikpat daudz sālītas zivs. II. Pusdienās - kāpostu vira un putraimu biezputra. III. Vakariņās vira, kurā bija peldējusi zivs.

Cietuma izpriecas. Te atkal jāievēro vecums un kategorija. Galvenā izprieca zagļu kategorijai visos cietumos ir un paliek "makšķeres laišana" gan sievietēm, gan vīriešiem. Otra lielākā izprieca bija kāpņu un gaiteņu mazgāšana. Tur monopols piederēja atkal zagļu kategorijai, un nereti notika plūkšanās, jo ņēma tikai četras, bet gribēja visas, tur varēja gadīties ieraudzīt kādus vīriešus, kurus vakaros veda no tiesas vai no pratināšanas.

"Inteliģences" lielākā izprieca bija divas reizes mēnesī, kad veda uz cietuma veikalu, ja cietuma kasē bija personīgā nauda. Otra izprieca bija, ja paaicināja uz nakti virtuvē strādāt. Tur bija jāizmazgā lielie putras katli, kuros pašā dibenā palicis šis tas ēdams.

To darīja spēcīgākās. Tās, kurām spēka maz, mizoja kartupeļus, un viņas vārēja kādu 42

kartupeli apēst. Visos PSRS cietumos ēdiena vārīšana uzticēta tikai vīriešiem zagļiem, jo tie ir un paliek "savi cilvēki".

Ar sevišķu izvēli ņēma kādu sievu no kameras tīrīt cietuma priekšnieka kabinetu. To kurai katrai neuzticēja, jo tur ir lielā vairumā rakstāmpiederumi un dažādas mantas, kuras varētu nozust, ja tur tiktu klāt zaglīgā šķira. Kā vienu no pēdējām izpriecām var vēlreiz pieminēt lielā naktspoda iznešanu.

Pārējo laiku visām bija jāsēž visu dienu sēdus, tāpēc arī saka "sēdēt cietumā". Gulēt dienas laikā cietumā drīkst tikai ar speciālu ārsta atļauju. Vispār pēc noteikumiem jāsēž cauru dienu no pulksten sešiem rītā līdz pulksten desmitiem vakarā pie galda, bet to tik ļoti stingri neievēroja, drīkstēja sēdēt arī uz gultām. Ja gadījās, ka kāda sēdot uz gultas aizmiga, tad cietumsardzes modrā acs, to pamanījusi, tūdaļ sita pa durvīm un aizmigušo uzmodināja, piedraudot, ka par gulēšanu dienā var tikt karcerī. Naktī jāguļ obligāti tā, lai galvu var redzēt.

Tad kādā dienā pienāca mana rinda iet uz cietuma rentgena kabinetu. Vairāk nekā divas nedēļas biju pavadījusi šajā raibajā sabiedrībā, gaidot savu rindu uz rentgena caurskati. Pēc caurskates man turpat tumsā paziņoja, ka man esot divi jēlumi, viens kuņģī, otrs divpadsmitpirkstu zarnā, un ka mani liks slimnīcā un ārstēs. Pie reizes ārste krieviete pajautāja, par ko esmu apsūdzēta, nogrozīja galvu, bet nekā neteica.

43

CIETUMA SLIMNĪCA

Nākamajā rītā tūliņ pēc brokastīm man lika savākt un nodot visas mantas, matraci un gultas veļu ieskaitot. Tās nodevu turpat, pagraba noliktavā, kur biju saņēmusi. Tad man pavēlēja salikt rokas aiz muguras un mani veda pāri visam pagalmam uz slimnīcas korpusu. Tas bija nesalīdzināmi tīrāks., Mani ieveda nelielā istabiņā ar divām gultām. Pie sevis nobrīnījos, kur tik smalki, ka kamerā tikai divas gultas. Viena gulta bija aizņemta, tā bija kameras durvīm pretī, otra bija pa kreisi pie sienas, ar galvgali pret durvīm, lai galva būtu pa novērošanas actiņu redzama. Pie katras gultas pa skapītim. Gultā, kura atradās pretī durvīm, gulēja pavecāka sieviete, nenosakāmas tautības. Sacīju "labdien". Atbildi saņēmu arī latviešu valodā. Tūliņ viņa pajautāja, kā mani sauc, un pati nosauca savu vārdu. Ja nu kādam iedots aplams, galīgi nepiemērots vārds, tad tā bija Maiga, ar kuru nupat iepazinos.

Maigai bija rupji sejas vaibsti, seja vāja, kaulaina, acis dziļi dobumos. Viņas seja vairāk atgādināja vīrieša seju nekā sievietes. Balss bija zema, piesmakusi, it kā nodzerta. Viņa visu laiku gulēja uz gultas. Bija redzams, ka viņa ir ļoti vāja. Pēc iepazīšanās pārrunājām parasto tēmu, kā jau slimnīcā pieņemts, par slimībām. Es viņai pastāstīju par savām, viņa man par savām. Viņa zināja pateikt, ka viņai esot vēzis pēdējā stadijā. Es tā mazliet pabrīnījos, jo parasti to vēža slimniekiem slēpj.

Beidzot jautāju: "Vai jūs jau ilgi esat šeit slimnīcā?"

"Pēc divām dienām būs trīs mēneši," sekoja atbilde.

"Un vispār apcietinājumā?"

"Divi gadi un četri mēneši."

"Kā lai to saprotu, jums tik ilgi velkas izmeklēšana?"

"Nemaz nē, es jau sen esmu notiesāta, biju pusotru gadu nometnē, tad nometnes ārsti atteicās ārstēt, un mani atveda šurp." Šī atbilde mani padarīja uzmanīgu. Sapratu, te ar šo sievu kaut kas nav kārtībā. Zināju cietuma likumus, ka netiesātu ar notiesātu nekad kopā nesēdina. Ja viņa ir notiesāta un mani pie viņas pieliek, tad viņai jābūt ziņotājai cietuma žargonā tās dēvē par vistām perētājām. Pie sevis nodomāju: jāapdomā, ko runāju, ar vienu vārdu sakot jāuzmanās. Tad jautāju tālāk: "Cik pavisam piesprieda?"

"Piecus gadus, bet es tos laikam nenosēdēšu, tepat nomiršu, brīvību neieraudzījusi."

"Nu, nu kādēļ tad uz reiz ar tādu pesimismu?"

"Ko jūs teicāt?"

"Es saku, kādēļ domāt tik ļauni, varbūt viss beigsies labi." Tajā dienā viņa šķita esam ļoti slima, un daudz nekā nerunājām. Vienīgi vēl, ziņkārības mocīta, pajautāju, par ko tad šī tiesāta.

44

"Par krāpšanu," viņa sacīja, it kā jokodama, tad turpināja: "Tā nu iznāca, biju paņēmusi no vairākiem cilvēkiem naudu, solīdamās par naudu piegādāt viņiem deficīta preces, kādas kuram vajadzīgas. Domāju cilvēkiem izdarīt labu, man bija pazīšanās vairākos veikalos, kur preces varēju dabūt, bet pirmajā dienā nebija. Vēlāk iznāca tāda lielāka iedzeršana, vairāki draugi sanāca, pietrūka naudas, un šitā arī aizgāja pudelē. Ko tur vairs var padarīt, dulla vecene biju, sanāca tāds vājš raksturs, tagad jātup tuptūzī."

"Jums mājās ģimene palika?"

"Kā ne, vecais palika viens, dēls pērn apprecējās."

"Un pa visiem nevarējāt naudu savākt un atdot?"

"Kur tu ķersi to, kā nav? Un dēls, tas jau lepns, tam nav ko prasīt. Tikdaudz viņam arī nebūtu. šis tas glaunais, iet pa restorāniem, mēs nekad nav gājuš' pa restorāniem, mums tāpat ir lab' iekš mājām."

Nākošajā dienā manas aizdomas apstiprinājās. Jau tūliņ pēc brokastīm, kad zāles bija iedotas un neviens mūs vairs netraucēja, Maiga pēkšņi, ne no šā ne no tā, sāka izjautāt mani par cilvēkiem, kurus es pazinu. Viņa to iesāka apmēram šādi: "Man ir pazīstama tāda Ņina, es no viņas reiz nopirku importa jaciņu, vai jūs arī viņu nepazīstat?"

"Nu pazīstu, un tad?" Bet Maiga tā un citādi, vairākas reizes kaut ko jautāja, tad it kā pati stāstīja, ko zināja, tad atkal jautāja.

Te nu man kļuva pavisam skaidrs, kādu uzdevumu Maiga saņēmusi. Kad izrādījās, ka es par Ņinu zinu tieši tikpat daudz kā Maiga un vairāk nekā, tad Maigas jautājumi pārgāja pie kādas citas manas paziņas. Ar to mums apmēram gāja tāpat, un es par pazīstamo tuvāk neko nezināju. Pēc pāris dienām viņa mēģināja atkal uzsākt sarunas par jau pieminētajām personām, un, kad iznākuma nebija, pļāpājām šo un to.

Tad kādā dienā Maigu izsauca pie "ārsta". Parastā ārstu vizīte bija katru rītu pēc brokastīm, ar to šī slimnīca neatšķīrās no parastas slimnīcas, un ārsti arī bija tādi paši kā jebkurā slimnīcā. Mani nekad, nekur no kameras ārā pie ārsta nesauca, Maigu izsauca. Nezinu gan, par kādu idioti mani turēja, ja tik netīri nostrādāja ar "perētāju" Maigu. Kad Maiga pēc pāris stundām atgriezās no "ārsta", viņai rokā bija sainītis.

Tikko ienākusi pa durvīm, Maiga sāka taisnoties: "Iedomā, kāds prieks. Mans vecais man atnesis pienesumu. Mani jau atveda līdz durvīm, te uzreiz mani pasauc, liek parakstīties, pienesums no vecā." Tad tīri koķetīgi piemetināja: "Ak tu vecais vells, tomēr atcerējies savu veceni!" To, ka viņai bija prieks par sainīti, es varēju saprast. Un to, ka sainītis nebija no vecā, es arī sapratu, tiklīdz viņa sainīša saturu sāka ievietot savā skapītī. Vispirms Maiga izņēma kādas desmit cigarešu kārbiņas, tad cietuma veikala pelēko maizīti, tāpat cietuma veikala margarīnu, kausēto sieru un cepumus.

Tieši tādos iesaiņojumos, kā biju redzējusi desmitajā kamerā, kad sievas, kam bija nauda cietuma kasē, bija atgriezušās no veikala.

Protams, izlikos, ka nekā nesaprotu. Vēlāk šad tad padomāju, ka vajadzēja tomēr pateikt acis, lūk tā un tā, es zinu, no kurienes tas viss nāk. Toreiz, nezinu kādēļ, tomēr klusēju un nekā neteicu, varbūt tas bija tāpēc, ka negribēju ar Maigu sanākt naidā, 45

tomēr kopā jādzīvo zem vienas atslēgas, vienā telpā, un tad būtu smagi. Bez tam Maiga nebija skopa, man tūliņ piešķīra veselu kārbiņu cigarešu. Es protams neatteicos, jo pīpēt gribējās, un man pašai gandrīz nekā vairs nebija palicis no mahorkas, kuru man bija iebērušas pavecās draiskules desmitajā kamerā. Kaut vai smēķēšanas dēļ vien bija izdevīgāk uzturēt labas attiecības un izlikties par galīgu muļķi.

Tajā dienā viņa mani lika mierā, tāda laikam bija "ārsta" instrukcija. Toties otrā dienā viņa nekautrēdamās sāka mani iztaujāt jau par tādiem cilvēkiem, ar kuriem man bija tuvāki sakari un kurus viņa nepazina un nevarēja pazīt, tāpat man kļuva skaidrs, ka viņa nepazina arī iepriekšējās dienās pieminētās "kopīgās" paziņas.

Viņa to pateica apmēram tā, ka viņa caur savām paziņām esot dzirdējusi daudz par tādu un tādu ģimeni, es droši vien šīs ģimenes labāk pazīstot, jo viņai esot nupat ienācis prātā, ka es ar tādiem cilvēkiem varētu būt kopā strādājusi.

Par to, kur esmu strādājusi, runa bija jau agrāk. "Jā, strādājām kopā, protams darbā bijām katru dienu kopā. Darbā jāstrādā, nav laika pļāpāt. Bet varu gan teikt, labi cilvēki. Patīkami cilvēki. Un pats galvenais, daudz nepļāpā, man tādi cilvēki vienmēr bijuši simpātiski", es pieklājīgi atbildēju, it kā nekā nenojaušot.

"Kādreiz jau pēc darba arī kopā esat papriecājušies?" viņa viltīgi mēģināja izvilkt.

"Es jau būtu ar lielāko prieku papriecāties gājusi, ja tik mani būtu aicinājuši."

"Vai tā var būt, ka neviens jūs nekad neaicināja?"

"Aicināja gan citi, bet tos jūs noteikti nepazīstat." Tāda veida tukšas sarunas, turpinājās pāris nedēļas. Ne man no tām kāds sliktums cēlās, ne viņa no manis kādu labumu guva.

Beidzot man paziņoja, ka tiesa sāksies pēc četrām dienām. Sākās nervozēšana, ne vairs gulēt, ne ēst.

Uz tiesu bija jābrauc katru rītu kā uz darbu, katru vakaru atpakaļ. Tā pagāja kādas trīs dienas, tad konvoja (apsardzes) priekšnieks paziņoja, ka mani kategoriski atsakās uz tiesu vest, jo, lūk, es viņam divas reizes dienā pievemjot automobili un neesot, kas tīra. Tā bija patiesība. Nekad dzīvē nebiju tik cūcīgi uzvedusies. Nezinu, kas par iemeslu, no rīta iekāpu restotajā būri, nekas nebija, tikko sāka braukt, kļuva slikti, un pēc minūtēm desmit vairs noturēties nebija iespējams. Kad piebraucām pie tiesas, no trakās vemšanas spēki bija zuduši un no mašīnas izkāpt bez karavīru palīdzības nevarēju, tad man iedeva aukstu ūdeni, un pārgāja. Vienreiz gan pašā tiesas zālē uz brīdi pazuda samaņa. Tad bija izsaukuši ātro palīdzību no pilsētas slimnīcas. Tie kaut kādas ampulas iešļircināja, mans stāvoklis uzlabojās. Pa to laiku tiesai bija pasludināts pārtraukums. Kad man kļuva labi, pārtraukums beidzās un tiesa varēja turpināties.

Vakarā, iekāpjot mašīnā, sajūta bija normāla, tikko sāka braukt, atkal vemšana neizbēgama. Lai tādas cūcības nenotiktu, mani no rītiem kārtīgi sabaroja" ar medikamentiem un līdzi arī iedeva. Visgrūtāk bija vakaros, kad ieveda cietuma lielajā zālē un iesēdināja skapītī. Tur ir ap divdesmit skapīšu, katrā pa cilvēkam, lai viens 46

otru neredzētu. No skapīša pa vienam, katru vakaru, bija jāiet aiz aizkara noģērbties un jāļaujas personīgai izkratīšanai, tikai tad veda atpakaļ uz kameru, protams katru atsevišķi, tādēļ nereti bija jātup skapītī pāris stundu, iekām pienāca kārta iet uz kameru.

Liels bija mans pārsteigums, kad vienu vakaru, atgriezusies no tiesas, savā gultā ieraudzīju svešu sievu. Uz manu jautājumu: Kur es šonakt gulēšu?" šķībacainais cietumuzraugs atbildēja: "Neraizējies, būs", un aizcirta durvis. Svešā sieva nekā nerunāja, vienīgās dzīvības pazīmes bija acis, lielas un brūnas bija viņas acis. Seja ļoti bāla un tieši bālās sejas dēļ acis šķita sevišķi tumšas.

Maiga paskaidroja, ka šai sievai pirms dažām stundām izdarīta operācija un pēc operācijas tā ievietota šeit. Kā tad, es pie sevis nodomāju, ielika šeit, lai es viņu pa nakti kopju, bet kas viņu kops pa dienu? Maiga no gultas tikpat kā necēlās. Par gulēšanu es, patiesi, sevišķi daudz neraizējos, jo pēc manām domām pie tukšās sienas labajā pusē vietas pilnīgi pietika, lai ieliktu trešo gultu, galu galā nav jau viesnīca...

Pagāja neilgs laiciņš, kad mūsu jaunā slimniece kļuva nemierīga un sāka kustināt lūpas, piegāju klāt, izrādījās, viņa lūdz dzert. Tagad es nezināju, kā man rīkoties, jo zināju, ka daudzos gadījumos pēc operācijas dzert nedod, es arī nezināju, kāda operācija viņai izdarīta. Jautāju Maigai: "Jūs varbūt zināt, ko viņai operēja?"

"Nē, nekā nezinu."

"Viņa prasa dzert."

"Māsiņa teica, ka dzert varot dot." Laikam jau var dot, ja krūzīte ar aukstu tēju viņai nolikta blakus, nodomāju un pieliku to slimniecei pie lūpām. Pati viņa krūzīti noturēt nevarēja.

Slimā dzēra kāriem, bet maziem malciņiem, tādām kā krampjainām kustībām. Daudz es viņai tomēr neļāvu dzert. Padzērusies viņa kļuva mierīga uz kādu stundu, tad es pamanīju, ka viņai trūkst elpas. Piegāju tuvāk un redzēju, ka labi nav. Sāku dauzīt ar dūrēm pret durvīm. Pagāja minūtes, neviens nenāca. Tad es noāvu kurpi un sāku ar kurpes papēdi sist no visa spēka. Pēc kāda brītiņa pienāca šķībacainais, atvēra barojamo lodziņu un man piedraudēja: "Ko, vai traka esi kļuvusi, karcerī sagribējās?" "Ātri ārstu sauciet un skābekļa maisu nesiet ātri," es kliedzu uztraukusies. "Ārsts būs rītā," šis noteica un ar lielu blīkšķi aizcirta lodziņu. Es nelikos, mierā un sāku vēl izmisīgāk dauzīt durvis, jo manīju, ka sievai kļūst arvien sliktāk. šis atkal klāt: "Izbeigt, jeb tu tūlīt aiziesi uz karceri."

"Sieva mirst nost, sauc ātri māsiņu." Atkal šis aizsita lodziņu ar troksni un aizgāja pa gaiteni uz otru galu. Māsiņa bija manus sitienus sadzirdējusi un pati atsteidzās. Es viņai palūdzu, lai ātri atnes skābekļa maisu. Viņa tiešām ātri bija atpakaļ ar maisu.

Pieliku sievai to pie mutes, pāris reizes viņa it kā ievilka elpu. Māsiņa paņēma sievas 47

roku, lai pulsu paraudzītu. Tad es pamanīju, ka sieva vairs neelpo. Vienīgais, ko varēja darīt, bija aizvērt viņai acis... Tūliņ ieradās divas ieslodzītās sanitāres ar nestuvēm. Pāris minūtes pastāvējām klusuma brīdim, tad mirušo uzlika uz nestuvēm un aiznesa. Mana gulta tagad bija brīva, varēju likties un gulēt...

Dažas dienas vēlāk kāda māsiņa pastāstīja, kas bija noticis ar sievu, kura nomira manā gultā. Tā bija kāda krieviete, kura bija tajā pašā dienā arestēta, operēta un nomirusi.

Kad bija ieradusies milicija mājās viņu arestēt, viņu atraduši pagalam sadauzītu. To esot pastrādājis viņas vīrs. Viņai palikuši mājās divi mazi bērni. Sievu no milicijas, redzot viņas smago stāvokli, tūliņ bija atveduši uz cietumu, tur viņu izmeklēja, konstatēja kādu iekšēju asins izplūdumu, aiznesa operēt. Tur savukārt konstatēja, ka viņai atsista liesa, nekā vairs darīt nevarēja, aizšuva ciet un ielika manā gultā, zinot, ka viņa līdz vakaram neizdzīvos.

Tā nebija nejaušība, ka sievu ielika manā gultā, jo cietuma slimnīcā bija visādas telpas, kur viņu novietot, izbēgt viņa nebūtu varējusi tik un tā ne pa logu, ne pa durvīm, viss restots. Tas apstāklis, ka sieva bija tikko dzīva, vēl nebija pietiekama garantija, ka viņa nevarētu izbēgt. Kurš bija tik "asprātīgs" un pavēlēja sievu likt manā gultā, to neuzzināju.

Man ir īpaši aizspriedumi pret gultām, kurās kāds nomiris, kaut vai pirms simts gadiem, tādēļ man no gulēšanas ne tajā, ne arī turpmākajās naktīs nekas neiznāca.

Turpmākajās dienās nekas ievērības cienīgs vairs nenotika. Pienāca diena, kad man pasludināja spriedumu - četrus gadus stingrā režīma labošanas darba nometnē par pretpadomju aģitāciju. Tūliņ tajā pašā stundā, kad atgriezos kā notiesātā, mani pārcēla uz citu slimnīcas kameru.

Acīmredzot Maigai - perētājai nolemta kāda cita nelaimīgā, kuru Maiga savā medaini pieglaimīgajā, basam līdzīgajā, nosmēķētā balstiņā varēs izprašņāt.

Mani ielika pie grūtniecēm. Tā bija lielāka telpa, un tur bija astoņas gultas. Septiņas grūtnieces un es. Sešas bija krievietes, septītā - Latvijas čigāniete. Vienīgā čigāniete bija notiesāta uz diviem gadiem par spekulāciju, pārējās visas par zagšanu. Man šajā kamerā bija liels labums, zivju eļļa. Tā bija jādzer topošajām mātēm. Dažas kategoriski atteicās dzert, es iedzēru viņu vietā, par ko iemantoju simpātijas. Bet ar čigānieti, atklāti sakot, sadraudzējos. Viņa bija ļoti jauna un nepiedzīvojusi. Viņa cerēja, ka viņu drīz apžēlos, un ļoti mīļi palūdza, lai es viņai palīdzu uzrakstīt apžēlošanas lūgumu. To es viņai labprāt izdarīju. Kādi bija rezultāti, protams nezinu.

Ilgi mani pie grūtniecēm neturēja, apmēram pēc nedēļas mani pārvietoja uz ceturto korpusu, jo ārstēšana esot pabeigta.

48

4. KORPUSS

Ceturtajā korpusā ievieto visus, kuri ir notiesāti. Tur kameras ir gluži tādas pašas kā iepriekšējās izmeklēšanas korpusā, vienīgā atšķirība, ko ievēro, tikko šajā kamerā ienāk, ir tinte uz galda. Tam, kurš ir notiesāts, drīkst būt zīmulis, papīrs un visādi citādi rakstāmie piederumi.

Pārlaižot kameras iemītniecēm paviršu skatu, bija skaidrs, ka tāpat kā iepriekšējās izmeklēšanas kamerā lielais procents bija krievu tautības jaunietes. Latvietes visas, izņemot divas, bija bijušās grāmatvedes. Viņām bija piespriesti diezgan bargi sodi - 5 līdz 10 gadi. Vienai pat 12 gadi. Pārējās divas latvietes bija tādas, kurām pēc mana prāta tur nevajadzēja atrasties. Pirmā bija vēl jauna sieviete vārdā Līvija. Stipri šauru seju, ārkārtīgi mīlīgām acīm. Viņai bija ļoti patīkama klusa balss. Par spīti tam, ka viņa bija septītā mēnesī stāvoklī, padomju vishumānākā tiesa pasaulē viņai bija piespriedusi vienu gadu, ieslogot cietumā par nepatiesas liecības došanu. Izrādās, lieta bija tāda: Tiesāja draudzeni. Līvija, draudzenei labu gribēdama, tiesā bija centusies to aizstāvēt un uz izmeklētāja apsūdzībām pret draudzeni Līvija arī bija izteikusies noraidoši, toties draudzene pati bija visur atzinusies. Tā Līvija nabadzīte bija nokaitinājusi tiesnesi, un, kaut arī viņa gaidīja bērniņu, kas bija jau skaidri redzams, viņš deva pavēli Līviju tiesas zālē apcietināt. Draudzenei, kura izrādījās Erna ( ar kuru iepazinos čekā) tik un tā piesprieda 12 gadus. Līvija nebija nekā varējusi grozīt draudzenes liktenī, vienīgi pati iekļuva cietumā, kur bija viņai bija lemts pavadīt veselu gadu.

Turpat dienas gaismu ieraudzīja viņas meita. Tātad arī par labsirdību dažs labs nokļūst cietumā. Tā es Līviju arī vēlāk, domās pieminot, nosaucu: "Labsirdības upurītis."

Līvija ļoti labprāt spēlēja šahu un vairākkārt uzaicināja mani par partneri, kaut gan atklāti sakot, es šahu slikti spēlēju.

Otra, kam pēc manām domām nevajadzēja šeit atrasties, bija Ilga. Viņas liktenis, ja to tā varētu teikt, bija tiešām traģisks. Ilga ar vīru un vēl kādu jaunekli bija nolēmuši iet kājām pāri Somijas robežai. Bija ziema, tādēļ visi bija iegādājušies slēpju zābakus, kompasu, nedaudz pārtikas. Visi trīs aizbrauca līdz Petrozavodskai ar vilcienu, no turienes devās kājām cauri Karēlijas purviem uz Somiju. Viņi gāja pēc kompasa, bet vairākas reizes atgriezās vienā un tajā pašā vietā, paši to negribēdami. Viņi nevarēja saprast, kā tas var notikt, ka ejot tikai uz ziemeļiem var atgriezties atpakaļ uz dienvidiem. Viņi nezināja, ka tajā apgabalā ir magnētiskie lauki un kompass nerāda pareizi, reizēm kompasa šautriņa pagriežas pretējā virzienā.

Tad notika nelaime. Kaut arī bija barga ziema, Karēlijas purvos bija neaizsalstoši, bezdibeņaini akači, pārklāti ar plānu ledus kārtiņu. Pamanīt tos bija neiespējami, jo visu purvu klāja balta sniega kārtiņa. Ejot pa balto sniegoto klajumu, kur vietām auga kāds liks bērziņš, šur tur pavīdēja pērnā gada grīšļa pudurītis, Ilga sajuta, ka viņai zem kājām zūd pamats. Nebija viņai kur pieķerties, visapkārt balts sniegs, zem sniega plāns ledus. Ilga iekliedzās, un nepagāja ne minūte, kad viņa jau bija līdz padusēm ledainajā purva ūdeni. Piesteidzās palīgā Ilgas vīrs, pa ceļam nolauzis kādu nokaltušu zaru, ko pasniegt slīcējai. Vīrs bija smagāks, un viņš vēl nebija sasniedzis sievu, kad pats arī ielūza. Tagad viņi bija dzīvības briesmās jau divi. Laime, ka vēl bija trešais,

49

kas varētu glābt, bet to nevarēja izdarīt dažu minūšu laikā. Pagāja ilgāks laiks, kamēr Jānis pustukšajā klajumā varēja sameklēt vajadzīgos kokus, ko pasniegt slīkstošajiem, kuri bija paspējuši izmirkt līdz ādai.

Glābšanas darbi ieilga. Pagāja kāda pusstunda, kad arī glābējs, kļuvis slapjš līdz vīlītēm, paguva palīdzēt no muklāja izķepuroties Ilgai. Tad abi ar lielām grūtībām palīdzēja izkļūt Ilgas vīram Arnim.

Kad glābšanas darbi bija pabeigti, Ilga ar Jāni konstatēja, ka viņu apģērbs sasalis ragā.

Tagad neatlika nekas cits dzīvības glābšanai kā kurt ugunskuru. Viņi zināja, ka tas ir ļoti riskanti, jo ugunskura dūmus varētu pamanīt robežsargi, bet viņi vienojās, ka uguns jākur, jo citas izvēles nebija.

Viņi noģērba lielākās virsdrēbes, lai tādā veidā pie uguns tās ātrāk varētu izžāvēt.

Līdz veļai izģērbties nebija iespējams, jo bija stiprs sals, bija jālūko tāpat pie uguns izžāvēties. Pret vakaru Ilgai sacēlās augsta temperatūra, seja un miesa dega kā ugunis.

Ilgai bija piemeties plaušu karsonis. Stāvoklis bija visiem trim neapskaužams un, kā redzams, kļuva arvien nopietnāks.

Ilgai kļuva ar katru stundu sliktāk, bija nepieciešamas siltas telpas un medicīniskā palīdzība. Arnis ar Jāni nolēma, ka nevar vilcināties. šoreiz bija jālemj par cilvēka dzīvību, kurai draudēja nopietnas briesmas. šeit palīdzība varēja būt tikai viena robežsargi. Pie tam bija jāpasteidzas, un Jānis steidzās. Viņš bija jauns gados, tikai deviņpadsmit gadu vecs. Un atkal likteņa ironija. Robežsargi nebija atrodami. Sauca, kūra uguni, bet no robežsargiem ne vēsts. Vesela diena pagāja, kamēr beidzot Jānim izdevās atrast robežsargus. Jānis viņiem paskaidroja par Ilgas smago stāvokli un lūdza viņu palīdzību, lai dabūtu medicīnisko palīdzību ne tikai Ilgai, bet visiem trim, jo visiem bija apsaldētas rokas un kājas.

Viņus nogādāja Petrozavodskas slimnīcā. Kas tur norisinājās, to bez pārspīlējuma varētu apzīmēt par traģēdiju. Nosaldētos locekļus vairs nevarēja glābt. Lai tos kaut cik saglabātu, tika darīts viss, bet Arnim bija jāzaudē abām kājām pēdas. Jānim par mēģinājumu izkļūt brīvībā bija jāsamaksā visdārgāk, viņam amputēja abas kājas un abas rokas, jo tās bija tik tālu nosalušas, ka audi vairs nebija atdzīvināmi.

Ilgai bija laimējies, ar plaušu karsoni radusies augstā temperatūra ilgāk saglabāja locekļos siltumu, un rezultātā bija jāamputē tikai puse no pēdām, tā saglabājot kājām normālo garumu.

Kad visi trīs bija atstājuši Petrozavodskas operācijas zālē amputētās daļas un viņiem vairs nekādas briesmas no medicīniskā viedokļa nedraudēja, tos pārveda uz cietumu un no turienes pa etapu uz Rīgas čekas pagrabiem.

Visi, kas 1962. gada vasarā sēdējuši Rīgas čekas pagrabos, labi atceras, ka tajās stundās, kad laida uz tualeti, bija dzirdams, kāpa gaiteni kaut kādi cilvēki smagi pārvietojas uz kruķiem. Orientējoties pēc skaņām un vairāk nekā nezinot, likās, ka čekā sēž daudz tādu cilvēku, kuri staigā uz kruķiem.

Jau pirmajā dienā, kad es biju čekas trīspadsmitajā kamerā, ieklausoties pēc skaņām, man izlikās, ka tur ir vismaz kādi pieci, kas staigā uz kruķiem. Lai arī gaitenis bija 50

izklāts ar tepiķim līdzīgu celiņu, tomēr varēja sadzirdēt kruķu atsitienus pret grīdu.

Tie bija bijuši viņi un tikai trīs, jo vairāk tur neviens uz kruķiem neesot staigājis.

Tagad tie visi bija notiesāti, Arnim - kā galvenajam vaininiekam 7, Jānim bez kājām un bez rokām humānā tiesa piesprieda mazāk - 5 gadus, bet Ilgai, jo viņa netika uzskatīta par nozieguma galveno vaininieci, bet tikai dalībnieci, vistaisnīgākā tiesa pasaulē piesprieda 2 gadus.

Tagad, atrodoties jau notiesāto kamerā, Ilgas kājas vēl arvien nebija sadzijušas, un viņa vēl joprojām pārvietojās uz kruķiem. No malas raugoties, izskatās tā savādi, ka cietuma kamerā ieslodzīta sieviete, kura nevar iztikt bez citu cilvēku palīdzības. Par spīti viņas fiziskai nevarībai garīgi Ilgu salauzt neizdevās nevienam. Vienmēr un visur viņa bija kā dadzis pretī un kategoriski pieprasīja, lai cietuma administrācija ievēro kaut vai pašas minimālās apcietināto tiesības. Šad un tad starp cietuma sargiem un Ilgu izcēlās tik lieli strīdi, ka tie viņai draudēja ar karceri par spīti viņas veselībai. Reiz viņu tomēr ievietoja karcerī, bet cietuma ārsts protestēja, un pēc dažām stundām viņu izlaida. Viņa bija kareivīga, stipra un ātri iemantoja autoritāti un cieņu kamerā.

Visnožēlojamākās bija bijušās grāmatvedes un tirdzniecības darbinieces. Viņām cietumā bija visgrūtāk. Pirmkārt, viņas nāca no diezgan labiem dzīves apstākļiem, otrkārt, vienā vai otrā gadījumā viņām bija ko nožēlot, un treškārt- viņām visām mājās palika bērni un vīri. Viņas pārdzīvoja, ka bērniem pietrūkst mātes, bet kā no malas likās, vēl lielāks pārdzīvojums bija, iedomājoties, ka vīri negaidīs 5 vai 12 gadus...

Tādēļ viena otra jau tagad steidzās apraudāt savu vīru, jo varēja gandrīz garantēt, ka vīrs jau ir zudis.

Vēl nebiju paspējusi iepazīties ar visām ieslodzītajām un viņu likteņiem, kad man lika savākt personīgās mantas, jo būšot jābrauc pa etapu. Uzraudze to paziņoja vienā elpas vilcienā, tomēr uzsvērdama vārdiņu "etaps".

Lai arī tādus cilvēkus kā cietuma uzraugus ne ar ko pārsteigt nevar un iespaids rodas, ka viņi patiesi visi ir diezgan nejūtīgi cilvēki, protams nejūtīgi pret citu likteņiem, pret saviem personīgiem pārdzīvojumiem nejūtīgu cilvēku nav, tad tomēr "etaps" arī viņiem bija kaut kas svarīgs.

Kopš 1956. gada pa etapu no Latvijas republikas sūtīja ļoti retos gadījumos, jeb, pareizāk sakot, sūtīja prom tikai par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem, un tie bija: I) dzimtenes nodevība, 2) pretpadomju aģitācija. Visus citus noziegumus kvalificē par sadzīves noziegumiem, un ja arī piespriesti 10-15 gadi, visus atstāj republikā uz vietas, jo arī tur ir pietiekami daudz soda nometņu. Kad uzraudze, pateikusi savu sakāmo, aizcirta durvis, kamerā kādu brīdi iestājās draudīgs klusums kā pirms vētras, un visu acis bija pievērstas man. Es stāvēju, savādu jūtu pārņemta, mani bija it kā pārņēmis tāds priecīgs uztraukums.

Daudziem tas liktos nedabiski, kā var būt prieks līdzās uztraukumam, ja zina, kas sagaida, un to, ka etaps nav nekas labs, katrs zina. Ja gribu būt godīga, tad man tomēr bija prieks, ka varēšu braukt pa etapu, jo es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nevar paciest vienmuļību dzīvē. Kaut arī sliktāk, bet pārmaiņām jābūt. Otrkārt iepriecināja apziņa, ka tagad pienākusi mana kārta doties pa to pašu ceļu, pa kuru ir aizvesta 51

latviešu tautas labākā, godīgākā daļa un uzskatīju par pagodinājumu ka arī mani ir piemeklējis tāds pat liktenis.

Priecīgā steigā sāku likt kopā savu skopo cietuma iedzīvīti. Gandrīz vai dziedāt gribējās aiz priekiem, bet kļuva neērti no pārējām, tās domās, ka esmu galīgi dulla.

Izklāju uz galda adīto jaku un sāku likt vienu uz otru dažādus veļas gabalus, un 2 minūtēs visa manta bija kopā, 2 krekli, 3 bikses, 1 kleita, ķemme un zobu suka.

Dažām kameras biedrēm, redzot, ka man tik vien mantas, ko ņemt līdzi, šķita, ka man mantas par maz. Kāda ļoti glīta, pagara auguma tumšmate pie manām mantām pielika rūpīgi salocītu vilnas galvas lakatiņu, sacīdama: "Tas aukstam laikam ko galvā uzsiet." Man kļuva neērti, un es nokaunējusies sacīju: "Nevajag". Tad atdzīvojās visa kamera. "Kā, nevajag, noteikti vajag, mēs neviena pa etapu nebrauksim, mums no mājām visu var atnest, cik vajadzēs." Tā bija taisnība. Viņām visām bija pie gultām paprāvi maisi ar dažādām drēbēm, kuras piederīgie bija uz cietumu atnesuši. Atnestās drēbes bija piemērotas cietuma apstākļiem un vajadzībām.

Es biju apcietināta vasarā, mans vienīgais siltais apģērba gabals bija adītā jaka, bet no mājām man nekā neatļāva atnest, tāds bija izmeklētāja (Trautmaņa) rīkojums.

Vēl kāda sieviete, es viņas seju neatceros, nolika otru vilnas lakatiņu. Kāda trešā nolika zeķes, un tad pienāca vesels bariņš sieviešu, pat visnabadzīgākās, katrai bija kaut kas rokā, vai nu kāds sīpols, vai kabatas lakatiņš, cimdi, vai cigarešu kārbiņa.

Rezultātā kaudzīte bija diezgan liela, pārsvarā bija cigarešu un mahorkas paciņas, jo katrs smēķētājs saprot otru smēķētāju. Kad mana pauna bija jau aizsieta un es gaidīju, kad mani vedis uz vagonu, kāda krieviete, mazliet apaļīga, neliela auguma, ap gadiem sešdesmit, paskatījās uz manām kājām. Man kājās bija baltas vasaras kurpītes. Tad viņa man īsi noprasīja. "Drugich ņet?" "Ņet," es viņai atbildēju. Tad viņa sīkiem ātriem solīšiem, it kā baidīdamās kaut ko nokavēt, aizsteidzās uz savu kaktu, tur zem gultas parakājās un atnesa baltus filča zābakus ar brūniem ādas rotājumiem. "Tos tu ņem no manis," viņa skaļi krieviski sacīja. "Man tu vari vecai sievai ticēt, es zinu, kas ir Sibīrija, un tu tur bez šitiem neiztiksi." "Bet tie taču ir ļoti dārgi zābaki, un es tādus nevaru ņemt." "Viņi vairs nav jauni, bet nometnei labi diezgan, labāk ģērb tūliņ vienu kājā, lai es redzu, vai tev der." Viņai bija tāda balss un runas veids, kas skaidri norāda, ka viņa ir radusi pavēlēt un necieš pretī runāšanu. Uzlaikoju vienu zābaku, kurš izrādījās apmēram vienu izmēru par lielu. Kad kāja bija līdz galam iekšā, es gandrīz satrūkos no skaļā sauciena: "Der!" Tas bija pavecās sievietes neviltots prieka sauciens.

Kamēr es apmulsusi nezināju, ko tagad darīt, citas mani pamācīja: "Ņem tik ciet, neatraidi labu sirdi." Nekas cits neatlika. Nobučoju devēju uz abiem vaigiem un pieliku zābakus blakus paunai. Bet tas vēl nebija viss. Pēc brīža ieradās cietuma uzraudze un pavēlēja man ņemt mantas un iet. Tad visas sievas steidzās man apkārt, jo katra gribēja mani par katru cenu nomutēt un man kādus atvadu vārdus pateikt.

Sievu bija daudz, bučošanās ieilga, neviena negribēja atpalikt, katra uzskatīja to par savu pienākumu. Cietuma uzraudze kļuva nepacietīga, tā sāka dauzīt ar atslēgu saišķi pret durvju dzelzs režģiem.

Es tomēr nenervozēju, atvadījos, kā nākas, un, kad man aiz muguras noklaudzēja pēdējie centrālcietuma vārti, sapratu, ka tagad sāksies kaut kas neparasts.

52

Diena bija saulaina, žilba acis, iznākot no cietuma krēslainajām telpām. Tālu nebija jāiet, izrādās, ka no cietuma pagalmiem ved kādi vārtiņi tieši uz dzelzceļa sliedēm, tie, acīmredzot, bija ierīkoti jau sen, tad, kad masveidīgi ,cilvēkus veda uz vagoniem prom sūtīšanai. Bija jāpāriet pāri dažiem sliežu ceļiem, un tur jau bija vagons ar restotiem logiem. Tas bija cietumnieku vajadzībām būvēts. Vagonā, izņemot mani, neviena nebija. Tanī bija tādi kā zvēru krātiņi, vienā no tiem mani ievietoja, paši izgāja ārpusē. Uz jautājumu, uz kurieni mani vedīs, man atbildēja, ka man tas neesot jāzina. Ka ne, ne. Iekārtojos ērtāk un gaidīju, kas tālāk būs. Pēc neilga laika jutu, ka manu vagonu piekabina kādam sastāvam, un ar to iesākās etaps.

53

ETAPS

Es agrāk biju dzirdējusi sarunas, kurās bija minēts: "aizveda pa etapu", "pienāca etaps", "nosūtīs tevi pa etapu, tad redzēsi". Nekad nebiju iedziļinājusies šī vārda īstajā nozīmē, sapratu vienīgi to, ka tas nozīmē cietumnieku transportēšanu no vienas ieslodzījuma vietas uz kādu citu.

Tagad pati braucu pa etapu, un nemaz nelikās tik slikti, jo vēl patiešām nesapratu, ko tas nozīmē. Biju iedomājusies to kā braucienu ar vilcienu no viena gala punkta līdz otram, ar vai bez pārsēšanās.

Nevaru zināt, cik ilgi braucu, jo pulksteni nekad nekur redzēt nedabūju. Kad vilciens apstājās, man pavēlēja paņemt mantas un izkāpt. Mani ielenca četri kareivji ar automātiskiem ieročiem un veda. Kā izrādījās, biju nokļuvusi Pleskavā. Pleskavas cietums, kurā mani ievietoja, stipri atgādina viduslaiku, vai vismaz pagājušā gadsimta cietumu ar ļoti bieziem, mūžīgi slapjiem, gandrīz melniem mūriem. Kad mani tur ieveda, es nodomāju, tādā laikam sēdēja grāfs Monte Kristo. Kā jau tas pieņemts, notika atkal pārmeklēšana un personīgās mantas kontrolēšana. Tad ieveda tukšā kamerā, aizcirta durvis, un neviens vairs mani netraucēja, varēju mierīgi sēdēt un fantazēt.

Par laimi mani šajā mitrajā cietoksnī ilgi neturēja, un jau pēc pāris dienām atskanēja komanda: "Ar mantām!" Es priecīgi uzlecu, sakārtoju paunas, bet man atnāca pakaļ pēc kādām pāris stundām. Biju mazliet nobažījusies, domāju varbūt būs mani aizmirsuši. Tomēr sagaidīju savus "pavadoņus", kuri mani atkal nogādāja uz vagonu. šoreiz vagons bija stipri netīrs; likās, ja nejauši piespiestos pie sienas, tad arī pieliptu.

Vagoni sakustējās, un es sāku ripot pretim nezināmam, jo man nebija ne jausmas, uz kurieni mani ved. šoreiz brauciens bija garāks. Vagonā bez manis vēl brauca kādi apcietinātie. Redzēt nekā nevarēja, jo vagons bija sadalīts kupejās, vienīgi starp

54

gaiteni un kupejām nebija durvju, bet režģi. Starpsienas starp kupejām slēgtas līdz griestiem. Mani ielika pirmajā kupejā atsevišķi vienu, citus ieveda pa vagona otra gala durvīm. Pēc runas bija skaidrs, ka pārējie braucēji bija no zagļu pasaules. Kad vilciens apstājās un pavēlēja izkāpt, izrādījās, es nebiju kļūdījusies, ar mani reizē izkāpa kādi seši jeb septiņi zagļu pasaules pārstāvji. Visi viņi bija tērpušies melnos cietumnieku uzvalkos, noskūtās galvas atgādināja ķirbjus, neskūtās sejas- kaktusus. Viens nostājās netālu no manis, paskatījos viņam sejā, un neviļus bija jānodreb. Iedomājos, ja tādu satiktu mežā sēņojot, varētu paģībt aiz bailēm. Visbriesmīgākās bija viņa acis, tās bija nedabiskā augstumā pierē, stipri tuvu matu līnijai. Lai arī galva skūta, tomēr varēja redzēt, kur mati sākas. Acu krāsa bija nenosakāma, jo acis bija tik dziļi kā dažu sugu pērtiķiem. Cepure bija atbīdīta uz pakauša, tādēļ arī baigais purns labi saskatāms.

Deguna vietā rēgojās tikai divi nāsis, bet mute atgādināja varžu jeb ķirzaku muti, no vienas auss līdz otrai. Pārējiem sejas nebija redzamas, jo tās bija cepuru ēnā. Viņi parasti valkā cepures tā, lai priekšējā mala atspiežas uz deguna kaula, reizēm nevar saprast, kā viņi neklūp, jo iespaids tāds, it kā cepure pārmaukta acīm pāri.

Visus pēc kārtas izsauca pēc uzvārdiem, katram pašam jānosauc vārds, tēva vārds, pants, uz cik gadiem. Kad šī procedūra beidzās, sākām lēnām, suņu un konvoju pavadībā, virzīties pāri sliedēm uz slēgto cietumnieku automašīnu. Pamanīju tālāk staciju ar uzrakstu Kostroma. Vārds Kostroma neviļus man atgādināja, ka Rīgas veikalos, stikla vitrīnās gulēja lieli siera rituļi, pārklāti ar dzeltena vaska mizu ar uzrakstu "Kostromas siers". Tas nenozīmē, ka siers būtu no Kostromas, tas ir siera nosaukums, tāpat kā "Holandes siers" arī nāk no Rīgas piena kombināta.

Tā domājot par siera rituļiem, uznāca nevaldāma ēstgriba, jo nu jau vairākas dienas kā biju iztikusi ar kaltētu maizi un ūdeni. Man gan Pleskavas cietumā gribēja dot svaigu rupjo maizi un siļķi, es pateicos un teicu, ka nevaru tādas lietas ēst.

Kad bijām iekāpuši automašīnā, kurā, tāpat kā vagonā bija vairāki restoti nodalījumi, es biju ievietota nodalījumā, kurš vistuvāk aizmugurei, kur sargi sēž. Zagļu kompāniju salika automašīnas visdziļākajā nodalījumā.

Aizmugurē apsēdās tikai divi sargi un suns, konvoja priekšnieks ar dokumentiem iekāpa priekšā pie šofera. Automobīlis sāka ripot pa tik sliktu ceļu, kā, likās, tūlīt apgāzīsies, un, uz mirkli aizverot acis, ja neklabētu un negrabētu riteņi zem grīdas, varētu domāt, ka brauc pa jūru, kurā viļņu augstums ir vismaz 5 balles.

Pēkšņi viens man skaidrā latviešu valodā jautāja: "No kādas pilsētas jūs esat?" Es iztrūkos no saviem jūras sapņiem un pagriezos uz to pusi, no kuras balss nāca.

Sapratu, tas bija viens no aizmugurē sēdošiem sargiem. "No Rīgas", es atbildēju un reizē pajautāju: "Vai ilgi vēl jādien?" šis nopūtās un sacīja; "Vēl vesels gads, bet par ko jūs tā?". "Par pretpadomju aģitāciju, notiesāja." "Jūtu jums līdz, pirms mēneša te vairākus no Rīgas atveda tāpat kā jūs, arī latvieši bija. Visi par politiku." "Ā, tos es zinu, bet vai jūs nezināt uz kurieni mūs politiskos ved. " "Tā īsti nezinu, dzirdēju, ka uz Abakan-Taišetu". Sarunāties bija ļoti grūti, jo bija jārunā stipri klusi, lai konvoja priekšnieks nedzirdētu, bet automobīlis klabēja kā īsta trokšņu kaste. Otrs kareivis, stulbi blenzdams ārā pa logu, visu laiku smēķēja un spļaudījās.

55

Vairāk nekā runāt nevarēja, jo cietuma vārti bija jau klāt. Tikai pēc vairākkārtīgas taurēšanas tos atvēra, un klabošā kaste ieripoja cietuma pagalmā. Kad mani izlaida, brīnījos, cik jauks izskatījās šis cietuma pagalms. Daži koki sazaļojuši pavasara zaļumā, gar cietuma ēkām stiepās visā garumā puķu dobes, kurās jau labi bija sazaļojuši puķu asni, šur tur bija izziedējusi kāda atraitnīte.

Mani saņēma smaidīga cietumuzraudze, diezgan pavirši pārskatīja manu mantību un lepni paziņoja, ka pirts jau izkurināta. Mani šāds tonis ļoti pārsteidza. Varēja domāt, ka es šeit esmu ciemos atbraukusi un savas domas pateicu viņai skaļi: "Protams, ka ciemos, uz palikšanu jau neesi, rīt vai parīt vedīs tālāk, kas zina, kad dabūsi pirtī mazgāties." Atklāti sakot, man šī sieva likās jauka, un es pavisam labā omā sekoju viņai. Vispirms viņa man ierādīja kameru, kurā mantas nolikt. Arī kamera mani pārsteidza. Pirmkārt, tā bija celta no koka, arī lāviņa gulēšanai bija koka, nokrāsota tumši zaļā eļļas krāsā, arī nakts trauks-muciņa bija koka, tādā pašā tumši zaļā krāsā ar divām metāla osām katrā pusē un koka vāku virsū. Grīda nebija krāsota, tas laikam, lai krāsu ietaupītu, toties tā bija tik balta izberzta, kā kādreiz agrākos laikos uz laukiem sestdienās mēdza izberzt nekrāsotās dēļu grīdas. Noliku mantas, paņēmu tīro veļu, pajautāju, kā ar ziepēm. "Ziepju pirtī diezgan, ja gribi ko izmazgāt, to tu arī vari pie reizes izdarīt." Skaidrs, ka izmantoju tādu izdevību un paņēmu visu, kas mazgājams. Atverot pirts durvis, sejā iesitās ļoti patīkami sasilis sauss pirts gaiss. Bija jābrīnās, kā gaiss pirtī var būt tik sauss. Ielaidusi mani pa priekšu, parādījusi, kur kas ir, uzraudze aiz manis aizvēra durvis un aizšāva bultu priekšā, sacīdama: "Kad būsi gatava, padauzi pa durvīm." Ģērbjamā priekšistabā labajā pusē bija milzīga, nobalsināta zili balta krāsns. Kad piegāju krāsnij tuvāk, no manis nobijušies uz visām pusēm aizskrēja spīdīgi brūni, kā nupat nolakoti prusaki. Tie saskrēja krāsns spraugās, no kurām garās ūsas vien kustējās. Kas par omulīgu dzīvošanu te prusakiem, es pasmaidīju un nesteidzoties gāju palūkot mazgājamo telpu. Tā izrādījās ne mazāk mājīga, koka soli, divās rindās salikti, bija sausi un tīri. Vienā galā vairākas kaudzītes ar cinkota skārda tradicionālām pirts bļodām. Tādas, acīm redzot, ir visās pirtīs, jo esmu bijusi pāris Rīgas pilsētas pirtīs, tur tās ir gluži tādas pašas, gan pēc formas, gan izmēra. Tieši jāpabrīnās par to, ka tik lielā zemē, brauc, kur gribi, visi sadzīves un mājsaimniecības priekšmeti ir gluži vienādi, kā ar vienu štanci štancēti, vienīgā atšķirība, ka publiskajās pirtīs vai nu ar sarkanu, vai melnu eļļas krāsu uz bļodas malas uzkrāsots drēbju skapīša numurs.

Piemēram, cilvēks iekar drēbes skapītī Nr. 34, tad viņš no skapīša izņem bļodu ar Nr. 34, skapīša durvis aizcērt, iet mazgāties, kad grib saņemt savas drēbes, uzrāda skapīšu slēdzējai bļodas N., tas ir tikpat kā garderobes Nr., un skapīti atslēdz.

Ar pirti biju bezgala apmierināta. Tā ne ar ko neatgādināja cietumu, un tādēļ es nemaz nesteidzos, tieši otrādi, centos labi ilgi uzkavēties pirtī. Kad man apnika, pieklauvēju pie durvīm, un mani pavadīja atpakaļ uz kameru. Pagāja brīdis, dzirdēju, ka pie kameras durvīm kaut kas sarosījās. "No pusdienām palikuši kāposti, auksti gan, varbūt paēdīsi." Uzraudze, verot vaļā durvis sniedza man bļodu. Pateicu, "paldies", nobrīnījos par gādību un sāku ēst. Pagalam negaršīga bija kāpostu vira, bet tomēr vairāk nekā pusi apēdu.

Tāds klusums, tāds miers valdīja šajā Kostromas cietumā. Un likās, ka, izņemot mani, cietumā vairāk neviena nebija. Nākošajā rītā pēc tējas mani izveda pastaigas lauciņā.

Tas bija vienkāršs, tīrs zemes gabaliņš ar žogu apkārt, nekādu novērošanas tornīšu ar

56

kareivjiem pie pastaigas lauciņa nebija, kamēr staigāju, neviens mani nenovēroja. Gar žoga malu zālītē ziedēja pienenes, varēja just vasaras tuvumu. Vēl dienu pavadīju Kostromas "viesmīlīgajā cietumā", tad atkal atskanēja pavēle: "Ar mantām."

Mani ielika mašīnā pēdējo, un atkal man iznāca vairāk svaiga gaisa nekā citiem, jo aizmugures pusē bija tikai restes bez durvīm. Apcietinātie, kuri bija jau priekšā, bija atkal citi, ne tie, kas ar mani bija reizē atbraukuši. Arī kareivji bija citi. šoreiz apcietinātie bija traki jautra kompānija, visu ceļu šie trieca rupjus jokus un vairākas reizes prašņāja, kā mani sauc un kādēļ es negribot ar viņiem iepazīties. Tādēļ ka es ar viņiem nerunāju, viņi mani beidzot rupji nolamāja. Pa to laiku bijām jau pie dzelzceļa sliedēm, kur uz mums jau gaidīja konvoji ar suņiem. Sasēdināja pa krātiņiem, un braucām. Ceļš nebija garš, atbraucām ātri uz Jaroslavļu. Arī te pilsētas nosaukums sakrita ar siera nosaukumu; Jaroslavļas siers ir apaļi gareni klucīši - tādi kā sazāģēti malkas klucīši, pati masa bez caurumiem.

Atkal, izkāpjot no vilciena, visus izsauca pēc vārdiem. Kad mani izsauca brašie tēvaiņi, kuri tik neglīti lamājās, savā starpā sačukstējās un nosprieda, es esot kāda ārzemju spiedze. Tad viens man skaļi jautāja: "Po ruski poņimaješ?" Es nelikos ne zinis, ar to tad arī visas pūles ar mani iepazīties izbeidzās. Tad viens pamanīja uzlīmētās ārzemju viesnīcu etiķetes uz mana kofera un apmierināti konstatēja: "Es teicu, tā ir spiedze no ārzemēm."

Jaroslavļas cietums salīdzinājumā ar Kostromas bija īsts cietums. Te bija pamatīgi, masīvi dzelzs vārti, visur biezi mūri, asfalts, neviena zaļumiņa neviena ziediņa nekur neredzēja. šeit cietuma uzraugi visi bija vīrieši, sievietes nekur nemanīja. Koferi tikai pavēra, aizsita ciet un pavēlēja sekot uz kameru. Korpusā, kurā mani ieveda, bija vēsi un oda pēc dzelzs un mitriem mūriem. Pa dzelzs kāpnēm mani uzveda II stāvā, tur atvēra kādas durvis, bez vārda ielaida iekšā, un durvis aiz manīm smagi noklaudzēja.

Kamerā, izņemot mazu lampiņu pie griestiem, absolūti nekā nebija. Tikai pēc brīža ievēroju, ka gulta tomēr ir. Tas bija dzelzs rāmis ar restēm, pieāķēts dienā pie sienas.

Kad āķi atlaida, rāmis veidoja tādu kā plauktu pie sienas, pie grīdas tas vispār nepieskārās. Es zināju, ka etapniekiem gultas veļa nepienākas, un tomēr pieklauvēju pie durvīm un, kad parādījās uzraugs, norādot uz retajām restēm, sacīju: "Lūdzu iedodiet kādu matraci, uz tik retām restēm nav iespējams gulēt." Sargs mirkli nikni uz mani nolūrēja, tad noskaldīja: "Nepienākas, te nav viesnīca!" Tad, cik vien skaļi mācēdams, aizcirta durvis. Man atlika tikai nodusmoties uz stulbo gultu. Būtu vismaz kāds finiera gabals bijis, ko uz retajām restēm uzlikt, es prātoju. Izmēģinājos šā un tā, bet gultā ilgāk par 10 minūtēm vienā stāvoklī noturēties nebija iespējami - retās stīpas spiedās ribās, kājas un rokas krita cauri retajām restēm. Beidzot man apnika. Apsēdos uz cementa grīdas, atspiedu muguru pret sienu un sāku snaust. Tad atslēgu skrapstoņa mani pamodināja. Cietuma uzraugs šoreiz bija cits, tāds stipri pavecs vīrs, brīdi durvis pastāvējis, jautāja: "Ko neguli?"

Es viņam: "Nāciet un parādiet, kā uz tāda režģa var nogulties."

"Laikam jau nevar ar", šis norūca. "Vajadzēja dienā prasīt matraci, tagad noliktava slēgta."

"Es prasīju, nedeva."

57

"Nu jā, nepienākas, bet var jau izņēmuma kārtā sievietei iedot." Sargs, kā vainīgs juzdamies, piebilda. Ar to saruna izbeidzās. Visu nakti nosēdēju uz grīdas. Kā liels atvieglinājums nākošajā dienā atskanēja pavēle: "Ar mantām!" Šoreiz etaps bija diezgan liels - ap piecdesmit cilvēku kopā sanāca. Vīriešu bija mazāk, vairāk sieviešu.

Nevarēju saprast, kur šo tautu vadā.

Sieviešu bija ap trīsdesmit. Visas sabāza divās kupejās. Tur bija neiedomājami šauri, ne sēdēt, ne stāvēt, bet nevienu tas neinteresēja. Sākumā sievietes bija ļoti skaļas, vismaz daudz skaļākas par vīriešiem, dažām balsis bija tādas kā pēc angīnas aizsmakušas. Lai iepatiktos vīriešiem, viņas sāka dziedāt, viena dziedātāja sevišķi izcēlās ar labu balsi. Kādu brīdi padziedājušas, apklusa, tad sākās "radu rakstu" noskaidrošana sieviešu un vīriešu starpā, kurš no kurienes un kā sauc. Tas viss notika, skaļi kliedzot, it kā visi būtu pakurli. Diena bija ļoti silta, vagonā stipri sakarsa.

Sievām kļuva smacīgi, dažas kliedza un sita pret durvīm, prasīja ūdeni. Tad kāda atcerējās mani, jo garām ejot bija pamanījusi, ka es viena tupu savā būrī. "Kas tā tāda pērtiķiene tur viena tup, priekšniek, laid mūs tur, mums te nav gaisa."

"Mēs te slāpstam nost," kāda cita ierūcās.

"Kas, vai kurls esi, ka nedzirdi," kāda pavisam sīkā balstiņā iespiedzās.

Tad kāda cita laipnāk: "Ei, priekšnieciņ, laid mūs tur pirmajā kupejā, mēs būsim labiņas." Tā kādu labu bridi vairākas sievas diedelēja, bet neviens ar viņām negribēja ielaisties un viņām atbildēt.

Tad pamazām viss vagons norima, tikai pa reizei gan sieviešu, gan vīriešu kupejās nogranda kāds labi skanīgs lamu vārds. Kad arī man atnesa dzeramo ūdeni, es kareivim pajautāju, vai viņš nevarētu pateikt, uz kurieni mēs tagad braucam. "Uz Kirovu", viņš vienkārši atbildēja. Tad paskatījies apkārt un redzēdams, ka neviena tuvumā nav, pajautāja: " Jūs par spiegošanu ?" "Kur jūs to ņēmāt? es viņam tīri nelaipni noprasīju. "Es tā aiz ziņkāres paskatījos jūsu dokumentu aploksni, protams, vaļā taisīt mēs nedrīkstam, bet uz aploksnes ir 65. pants rakstīts." Nu man bija skaidrs.

Taisnība, pēc vissavienības kodeksa 65. pants ir par spiegošanu, bet pēc Latvijas republikas - tas ir "par pretpadomju aģitāciju"," es atbildēju.

"Jūs mani atvainojiet par manu ziņkārību, bet mani interesē, ko jūs aģitējāt?"

"Absolūti nekā," es smaidīdama atbildu, bet redzēju, ka viņam patiesi interese ir ļoti liela, bez tam viņa pieklājīgais tonis pamudināja mani viņam sīkāk paskaidrot, ka, lūk, lasīju ārzemju literatūru zviedru, angļu un vācu valodās, ko čeka sauc par pretpadomju aģitāciju. Varēja manīt, ka šī kareivja interese par mani ar katru mirkli pieaug. Vēlreiz viņš paskatījās pa labi un pa kreisi, tad pavisam klusi, gandrīz čukstus: "Sprechen Sie deutsch?". Tagad bija mana kārta brīnīties, kas viņam prātā. Un es viņam vāciski jautāju, kā tas nākas, ka viņam tik daudz gribas zināt. Viņš manu jautājumu saprata. Es, domādama, ka vairāk par trim vārdiem viņš noteikti nezinās, biju kļūdījusies. Viņš ļoti pareizā vācu valodā protams, ar akcentu, man pastāstīja, ka ir vācu valodas skolotājs. Tad man bija brīnums, ko viņš te meklē. "Pēc institūta beigšanas mani iesauca obligātajā kara klausībā, jo mūsu institūtam nebija kara katedras." Tālāk viņš turpināt sarunu nevarēja, jo vagona gaitenī kāds sāka staigāt.

Pēc kāda laiciņa viņš garāmejot man caur restēm iemeta klēpī dažas cigaretes. Es 58

cigaretes tūlīt noslēpu kabatā un vienu ar lielu baudu izsmēķēju, jo šī cigarete bija labāka nekā tās kas man bija iedotas līdzi no Rīgas cietuma atvadām. Vilciens pieturēja, bija kāda stacija, kurā vilciens stāvēja 10 minūtes vai pat ilgāk.

Kad vilciens atkal sāka braukt, mans sarunu biedrs pēc kāda laiciņa pienāca un iedeva man trīs paciņas bulgāru cigarešu "Šipka". Viņš esot nupat stacijā speciāli man tās nopircis, labāku neesot bijis. Biju ļoti pateicīga viņam par laipnību. Tad viņš man vāciski izstāstīja savu biogrāfiju: esot no Baku azerbaidžānis, vārdā Ruslāns, 25 g.v., neprecējies. Tālāk viņš sāka stāstīt par to cik pretīgi ir kalpot krievu armijā, bet ka nekā nevarot darīt. Par latviešiem viņš esot daudz laba dzirdējis, dažus savā mūžā nedaudz pazinis, studiju gados tikušies dažādās sporta spēlēs.

Varēja just, ka viņš grib daudz ko teikt, ko nedrīkst un kas varētu viņam kaitēt.

Pienāca viņa maiņas stunda, un viņam bija jāiet uz savu vagona daļu atpūtā. Nāca kāds cits, kam galīgi neinteresēja, kādus cilvēkus vadā šurp un turp. Pa etapu Padomju savienībā cilvēki ceļo mūžīgi un visos virzienos, vienīgi valsts svētkos un jaungada naktī, jādomā, uz sliežu ceļiem visi restotie cietumnieku vagoni stāv tukši. Visbiežāk ceļo grūti savaldāmie, zagļu kategorijas pārstāvji. Tie ir cilvēki, kam nekas nav svēts, un, kad nometne noticis kāds starpgadījums, visbiežāk kāda slepkavība, notiek tuvāko draugu izšķiršana, un tos, sadalot grupiņās, aizved uz citu nometni, lai dzīvo starp svešiem. Bet arī svešie ar laiku kļūst draugi un atkal var noorganizēt kādu ievērības cienīgu notikumu, jo citādi dzīve nometnēs kļūtu garlaicīga.

No rīta Ruslāns vēlreiz pienāca pie mana restotā būra, klusā balsī, lai neviens nedzird, pateica man kādu adresi Baku pilsētā, lūdza, lai nekā nepierakstu, bet lai to galvā atceros, jo viņš gribētu ar mani pēc manas atbrīvošanas sarakstīties, pie tam vācu valodā, jo tur mājās viņam neesot neviena, ar ko vāciski sarunāties, bet viņam ļoti patīkot vācu valoda.

Novēlēja man izturību un veselību, tad Ruslānam bija jāiet, jo citādi viņam varētu celties nepatikšanas, ja kāds pamanītu, ar ko viņš runājas.

Pēc nedaudzām stundām bijām Kirovā. Atkal kā parasti izsaukšana pēc vārdiem, kuri uzrakstīti uz lielām dokumentu aploksnēm trekniem, labi salasāmiem burtiem.

Aplokšņu tiešām bija liela kaudze - manējā visbiezākā. Ejot pāri sliedēm uz automašīnu, mantas jānes katram pašam. šoreiz Ruslāns bija nozīmējis vienu kareivi, kas nesa manu koferi. Ruslāns bija virsseržants un nevarēja pats tādu greznību atļauties.

Kirovas cietums atkal bija labs un patīkams cietums. Te pat nebija tradicionālo dzelzs vārtu. Vārti bija koka, pagalms zaļš, ap visām puķu dobēm zemi koka stabiņu žodziņi. Žodziņi nokrāsoti koši zili, par gaumi šoreiz nerunāsim, bet skats bija visai interesants. Aiz zilajiem žodziņiem zaļa zālīte un raibas puķes. Abās ceļa pusēs barakas, pie barakām ziedēja ceriņi, nekur nekādu mūra ēku, vienkāršas koka barakas, krāsotas gaiši zilā krāsā ar sarkaniem un zaļiem greznojumiem. Skatījos un priecājos, kur tik trakas krāsas, gluži kā bērnu bilžu grāmatās. Nav svarīgi kā, galvenais bija panākts, cietums neizskatījās pēc cietuma, bet gan pēc gada tirgus balagāna. šo balagāna iespaidu vēl pastiprināja pie kādas barakas kreisajā ceļa pusē pienaglotais satīras dēlis ar nosaukumu "Kpokodil". Te tiešām krāsas nebija žēlotas un viskošākās bija kopā liktas tā, lai redz, sak, te tak mākslinieks strādājis. Aiz barakām bija kāda

59

lielāka ēka, atdalīta ar augstu žogu. Uz to mani veda. Pa koka kāpnēm uzveda II stāvā, atvēra pavisam maziņai kamerai durvis. Mani ielaida. Kamerā neviena nebija, bet vietas bija diviem, tur stāvēja viena divstāvu gulta. Nepagāja ne 10 minūtes, kad kreisajā pusē kāds pie sienas klauvēja. Laikam kādam nabaga velnam garlaicīgi, nevar nekad zināt, kas aiz sienas mīt, piesitu pretī. Tad dzirdēju no loga puses balsi, mans kaimiņš sauca, lai es pienākot pie loga. Logam bija tikai parastās dzelzs restes priekšā, nekādu dēļu, nekādu sietu. Balss sacīja, lai es tuvāk pienākot pie restēm. Uzkāpu gultas otrā stāvā, lai tiktu klāt pie restēm. Tad balss sacīja, tagad esot jāiepazīstas, lai es izbāžot roku caur restēm. Es izbāzu ar', tikai nevarēju saprast, kam tas vajadzīgs.

Nebija ilgi jādomā.

Manai rokai pārkrita pāri stipra aukla, kuras galā bija piesiets sakaltušas maizes bumbulis svaram. "Tagad velc," balss pavēlēja. Vilku ar', un kāds pārsteigums - pie auklas ar citu auklu bija piesieta cigarešu paciņa. Pateicu paldies. Aukla, cik pēkšņi parādījusies, tikpat pēkšņi pazuda. Es tikai pajautāju, kā viņš zina, ka es smēķēju. Uz to viņš: "Visas smukas meitenes smēķē." "Kā Jūs varat zināt, kāda es izskatos?" Viņš esot mani ar spoguļa palīdzību apskatījis. Te bija mana kārta brīnīties kā cietumā var būt spogulis, tad atcerējos, ka šeit, ienākot cietumā, vispār mantas starpniekiem nepārbaudīja. Savādi ir šie krievi, kuri mūžīgi dzīvo cietumos. Es ne mirkli nešaubījos, ka mans kaimiņš piederētu kādai citai kategorijai, jeb būtu pirmo reizi cietumā. Vismaz trešo jeb ceturto reizi viņš bija šajos apstākļos. Tāda ir viņu dzīve un cietuma romantika. šie tipi ir līdz galējībām rupji, nesavaldīgi, pat bīstami, tai pašā laikā sentimentāli un nesavtīgi. Ja viņam acumirklī iepatiksies kāds draugs jeb sieviete, viņš, ne mirkli nešaubīdamies, atdos pēdējo, kas viņam ir, nedomājot, vai viņam kas par to būs. Paši viņi to sauc par devīgo "krievu dvēseli." Tie nav tukši vai skaļi vārdi. Krievu dvēsele ir patiesa, izšķērdīga, viesmīlīga, līdzjūtīga, ja ir runa par vienkāršo krievu cilvēku.

Varbūt jau rīt viņš diedelēs no citiem pussmēķētas cigaretes galu, tas ir ļoti iespējams. šodien viņš atdod veselu paciņu, tikai tādēļ, ka tas viņam dara prieku. No manām pārdomām par krievu dvēseli mani iztraucēja atslēgu žvadzēšana un soļu troksnis. Tas apstājās pie manām durvīm. Pie manis ieveda divas sievietes, viņas tikko ieradušās no kāda cita etapa vilciena. Es attapos teikt: "Šeit ir tikai divas gultas." "Gan jau sagulēsit kaut kā visas trīs." Es paliku nesaprašanā un durvis aizvērās. Tikko sākām iepazīties, durvis atkal atvērās un ieradās cietumuzraudze, sieviete. Līdz šim te biju manījusi tikai vīriešus. Uzraudze, gandrīz iekšā ienākusi, klusā balsī, lai blakus kamerās nevarētu sadzirdēt, jautāja: "Meitenes, vai jums kādai nav kādas drēbes ko pārdot, es rīt no rīta varētu atnest cukuru, baltmaizi, speķi, ko vēlaties no pārtikas." Es galīgi apjuku, kaut ko tādu es vēl nebiju redzējusi, ka cietuma uzraudze meklē no apcietinātiem drēbes pirkt. Kamēr es apstulbusi neticīgi uz šo uzraudzi lūkojos, viņa turpināja: "Nebaidieties, par visu samaksāšu pēc vienošanās, te uz vietas redziet, pie mums nav ne adītu jaciņu, ne vilnas lakatiņu, nekā nevar dabūt. Man protams nekā tāda nebija, ko viņa vēlas. Lakatiņi, kurus man atvadoties iedāvināja, bija lietoti un ne tādi, kādu viņai vajadzēja. Toties pavecākajai sievietei, kura nupat te bija ieradusies, bija adīta importa jaka, kura cietuma uzraudzei gaužām patika. Darījums tomēr neiznāca, jo uzraudze ļoti lēti gribēja, un viņas vienkārši nevarēja vienoties par cenu.

Uzraudze apvainojusies aizgāja.

Tagad varējām iepazīšanos turpināt. Vecākajai, kura nupat tirgojās ar jaku, bija krietni pāri sešdesmit gadiem. patukla, ļoti izdarīga un savam vecumam neatbilstošām

60

veiklām kustībām. Labi ģērbta. Varēja redzēt, ka visas drēbes, kas viņai mugurā un somā, dabūtas par "blatu", ļoti labas kvalitātes un gaumīgās krāsās. Kad pajautāju, par ko viņa sēž, viņas atbilde mani ļoti pārsteidza. Viņa atbildēja: "Par hiromantiju." "Un uz cik?" "Septiņi gadi man tika, jo man šī ir otra reize par to pašu pantu." "Es nemaz neesmu dzirdējusi, ka par hiromantiju arī kādu tiesā." "Un kā vēl! Es tak saku, otru reizi esmu jau iekšā, biju pārāk populāra kļuvusi, daudzām smalkām dāmām biju vajadzīga."

Otra jaunākā iemītniece piezīmēja: "Bet jūs tāču varējāt pati sev to iepriekš izzīlēt un aizbraukt prom svešā vietā, kur neviens nepazīst, Krievzeme tik liela." Es arī biju tādās domās, ja prot pareģot nākotni citiem, kādēļ vispirms ne sev? "No likteņa, meit, nekur neizbēgsi," gudri atbildēja hiromante. Pa to laiku es labi apskatīju jauno runātāju. Viņa bija satraucoši skaista, precīzāk izsakoties viņu varētu uzskatīt par mežonīgi skaistu. Viņai bija ogļu melni, gari mati, sapīti resnā pīnē, kura kā čūska gulēja uz muguras. Uzacis tāpat ogļu melnas, tik interesanti izliektas, kādas varētu ieraudzīt tikai uz teātra skatuves, ja kāds veikls grimētājs tādas uzzīmētu. Kā noskaidrojās, viņa bija osetīniete. Tādēļ arī sejas krāsa bija tumšāka nekā parastās baltās sejas, un vissatraucošākās bija viņas acis. Ilgāk skatoties viņai acīs, man kļuva it kā neērti, it kā baiļu sajūta radās. Tās bija ļoti melnas un garo skropstu ēnā izskatījās nedabīgi lielas, brīžiem draudīgas. Un lai gan man bija bailes no viņas acīm un jutos kā nabaga trusītis, kuru uzlūko čūska pirms maltītes, es nevarēju uz viņu neskatīties, jutu, ka pret savu gribu, ik pa laiciņam, tvēru mirkļus, lai zagšus uz viņu palūkotos, tajos brīžos, kad viņa kārtoja savas mantas. Pirmajā brīdī, kad biju tik ļoti viņas mežonīgā skaistuma aizgrābta, man pat neienāca prātā uzzināt, par ko viņa notiesāta.

Pienāca vakariņu laiks, atvērās lodziņš, un divi laipni puiši, kā redzams, apcietinātie, smaidīdami piedāvāja zivi. Domāju, viņi te jokus taisa, izdomājuši kaut kādu karātavu humoru - tādām, kuras te šodien ir pirmo dienu, visu varēs iestāstīt. Neaprakstāms bija mans izbrīns, kad piegāju pie lodziņa un saņēmu alumīnija bļodā skaistu gabalu vārītas mencas. Par zivi biju ļoti priecīga: "Tikai žēl, ka maizes nav ko piekost," savas domas biju pateikusi skaļi. "Ko, maizes nav, tūliņ būs!" Puisis aizskrēja un pēc mirkļa bija ar maizi klāt. Vairākas reizes pateicu paldies. Ēdu un slavēju: "Kur te Kirovā, tik tālu no ūras, tāda laba zivs gadījusies, pie mums Rīgas cietumā tikai galvas un asakas deva."

Manas kameras biedres arī atzina, tas esot retums, ka cietumā tik labu zivi dod. Ēdām, pirkstus laizīdamas, asakas sūkādamas. Maizi es sadalīju, lai visām būtu apmēram vienādi. Tad lodziņš atvērās un puiši jautāja, vai mēs papilddevu negribot, zivs esot palikusi pāri. Mēs visas trīs reizē iesaucāmies sajūsmā, ka gribam. Es vēl pajautāju: "Kas jums šodien te par svētkiem, ka tik labi dod ēst?" "Nav nekādu svētku, tas jums smukām meitenēm no mums, Kirovas puišiem." To sacīdams, puisis pasniedza pa lodziņu pilnu bļodu ar zivs gabaliem. Skaidrs, ka mēs visas smaidījām un bijām priecīgas. "Dod, Dievs, tev veselību", vecā tante novēlēja. Lodziņu aizvēra, bet mēs mielojāmies un nebeidzām slavēt labos puišus. "Savāds cietums", nospriedu. "Nekur neatļauj cietumniekiem izdalīt ēdienu citiem apcietinātajiem. Te viņiem liela brīvība."

Jā", atzina abas sievietes, "citur tā nemēdz būt". "Un Gorkijas cietumā es neviena apcietinātā pa četriem gadiem neredzēju", piebilda melnacainā.

"Kā tas ir - neredzējāt, jūs taču negribēsit teikt, ka četrus gadus vieniniekā sēdējāt.", Jā, vieniniekā." Kā, vai tik ilgi vilkās izmeklēšana?" "Nē, sēdēju pēc sprieduma. Man

61

kamerā bija ienesta šujmašīna, es sēdēju viena un šuvu, jo man bija spriedumā teikts, ka pirmie četri gadi jāsēd cietumā. Četri gadi pagājuši, un mani tagad sūta pa etapu uz darba nometni."

"Ak tu raibā pasaulīte, kas tik viss nav jādzird!" Cietumā ar šujmašīnu, kaut kas tamlīdzīgs vēl nebija dzirdēts. "Vai ilgi jums vēl atlicis sēdēt?"

"Pietiekami ilgi, lai no šejienes izietu kā vecene. Man piesprieda 15, tagad man ir 29 gadu kad apcietināja bija 25."

"Par ko?"

"Par slepkavību," viņa vienkārši pateica. "Un kas tas bija, kam jūs nolēmāt nāves sodu?"

"Kam tad citam, ja ne vīrietim. Nebūtu jau bijis man spriedums tik bargs, ja tas nelietis būtu civilais bijis, bet man par nelaimi viņš bija virsnieks," viņa piezīmēja un smagi nopūtās.

"Jā, jā, par civīlo būtu kādi septiņi vai astoņi gadi," es līdzjūtīgi iestarpināju.

"Nekādā ziņā vairāk par desmit," melnacainā pievienojās.

Pēc kāda brīža melnacainā sāka interesēties, kas tā hiromantija īsti ir. Vecā viņai izskaidroja, ka viņa zīlējot pēc zvaigznēm, pēc rokas līnijām un vēl visādas zināšanas viņai esot. Skaidrs, ka melnacainā gribēja izmantot tādu izdevību un lūdza, lai vecā viņai pazīlē. Hiromante aizrunājās, ka te kamerā esot slikta gaisma un viņai esot vāja redze. Tā nekas no zīlēšanas neiznāca. Parunājām vēl par šo un to, kamēr pienāca laiks iet gulēt. Vēl atlika izlemt, kā mēs visas gulēsim. Tur nekā daudz nebija ko domāt. hiromantei bija jādod gulta vienai, jo ar viņas izmēriem viņai vesela gulta bija vajadzīga. Mēs abas tievās varējām sagulēt vienā gultā. Es gan jutos drusku neveikli, kā es iešu ar svešu sievieti vienā gultā, vēl ienāca prātā, ka viņa ir slepkava.

Melnacainā mani paskubināja, ka neesot ko ceremonijas taisīt, jāguļ tā, kā iznāk. Viņa aizmiga ātri stiprā, veselīgā miegā, es nevarēju un nevarēju aizmigt, gulēju mierīgi un domāju visādas domas, kaut kad uz rīta pusi tomēr aizmigu. Redzēju sapņos trakus murgus. Biju it kā kādas burves varā, burve bija veca, bet viņai bija lielas melnas acis ar jaunavīgu degsmi skatā. Mani uzlūkojot, viņa nolaida plakstus, un skropstas kā žalūzijas līdz pusei sedza redzokļus. Tad viņa pavēlēja man skatīties sev acīs un, jo es ilgāk skatījos, jo tur interesantākas lietas redzēju, tieši tā, it kā es skatītos televizorā.

Es viņas acīs redzēju daudz ko tādu, ko domādams nevar izdomāt. Kad biju diezgan ilgi visādas vīzijas viņas puspievērtajās acīs saskatījusies, viņa man sāka dot pavēles.

Visas pavēles neatceros, bet skaidri atceros, ka viņa man lika savicināt rokas un lidot pa gaisu mēnesnīcas naktī. Es burvei paklausīju, savicināju rokas un strauji kā helikopteris cēlos gaisā. Lai cik augstu arī gaisā pacēlos, viņas acis visu laiku bija man priekšā, reizēm kļūdamas vēl lielākas ar īpašu luminiscējošu, zeltam līdzīgu atspīdumu zem lielajiem skropstu vēdekļiem. Tad sāka spēlēt arvien skaļāk īpatnēja kosmosa mūzika, kaut kas līdzīgs avangardiskam džezam, bet bez noteikta ritma, kamēr pārgāja klaboņā. Kad atvēru acis, sapratu, kas tur klab cietumsargs staigāja pa gaiteni un; ar atslēgām sitot pret durvju dzelzs apkalumiem, skaļi sauca, "Podjom, podjom, podjom!" Mana blakus gulētāja veikli izlēca no gultas, es gulēju sienas malā.

62

Viņas melnā bize bija izirusi un viļņainie mati gandrīz apsedza visu muguru, bet likās, ja matus attiecīgi izpurinātu, tie varētu nosegt visu viņas augumu. Manuprāt viņai vajadzēja tievākai kļūt, tad viņa būtu pēc Eiropas skaistuma jēdziena derīga konkursam, bet pēc krievu gaumes viņai it kā nedaudz pietrūka tukluma.

Krieviem tievas sievietes ļoti nepatīk. Melnacainā tomēr visiem cietuma uzraugiem ļoti patika. To varēja spriest kaut vai pēc tā, ka iepriekšējā pēcpusdienā un šajā rītā ik pa brīdim atslēdza durvis, pāris vīriešu uniformās iestājās durvis, skatījās uz melnacaino brīnumu un kaut ko tērzēja. Valodas par to, ka ceturtajā kamerā ir rets eksemplārs, laikam ātri izgāja pa visu cietumu, jo, darba laikam sākoties, jau tūliņ pēc brokastīm ieradās augstākā cietuma administrācija aplūkot jauno "eksponātu".

Atslēdza kameras durvis, tajās parādījās četri virsnieki iekšlietu ministrijas mundieros. Durvis bija par šaurām visiem četriem, divi pat pārkāpa pār kameras slieksni, ienāca iekšā lielo retumu tuvāk aplūkot. Viņi, it kā lietišķi būdami, pajautāja, cik jau ir nosēdēts, cik atlicis, vai viņai pēc tiesas dots darbs cietuma kamerā un tamlīdzīgi. Tad nogrozīja līdzjūtīgi galvu, par to ka viņai vēl tik daudz jāpavada ieslodzījumā. "Nabadzīte", viens vēl noteica aizejot.

Bet es pie sevis nodomāju: tā, kura nav skaista un kurai ne par ko piespriež 15 gadus un kam vēl mazi bērniņi paliek mājās, tā nav "nabadzīte", tā ir bīstama noziedzniece, šī "nabadzīte" cilvēku nogalinājusi, bet visi viņu žēlo. Ne jau viņas dēļ cietuma kungiem sirdis sasāpējās, bet gan sevis dēļ, apmēram tā kā tam medniekam, kam labi noskatīts medījums aizskrien garām.

Atkal viens tēvainis atvēra lodziņu. "Vai tad vēl nav beiguši brīnīties", sāku jau dusmoties. "Uz pastaigu gribat?" tas jautāja. "Ja iesit, tad gatavoties!" "Protams, ka iesim," es nosaucu, bet lodziņš jau bija aizvēries.

Uz pastaigas lauciņu mūs veda ļoti vecs uzraugs. Viņš lika atvērt vēl divas kameras, no kurām iznāca kādas septiņas ieslodzītās, un mēs gājām visas reizē. Vecais nemaz neblenza uz melnacaino, 1ikās, ka viņš vispār nekā neredz. Viņš mūs veda gar garu žogu, kas laika gaitā bija kļuvis pelēks un bija pretstatā košajām sētiņām cietuma galvenajā pagalmā. Pienācām pie nelieliem vārtiņiem žoga vidū, kuri no ārpuses aizbīdīti ar pamatīgu dzelzs aizbīdni, tam cauri vēl izvērta piekaramā atslēga. Kamēr uzraugs slēdza vārtiņus, es sadzirdēju aiz sētiņas balsis, un liels bija mans pārsteigums, ka mūs visas ieveda sētiņā, kurā bija jau kādas desmit sievas. Dažas staigāja, dažas tupēja turpat zemē, bet visas dzīvi sarunājās. Izrādījās, visas bija savestas no dažādām kamerām. Tādas lietas nekad nekur nenotika, un tas vispār bija pretēji instrukcijām. Atcerējos Rīgas centrālcietuma pagalmu, tur bieži gadījās, ka sargi kaut kur veda ieslodzītos. Kad veselu kameru pilnā sastāvā veda uz pirti, tad tos, kuri gāja pretējā virzienā un kurus veda vai nu no dežūras telpām uz kameru vai no ārsta izmeklēšanas, visus nostādīja ar seju pret sienu tā, ka deguns gandrīz spiedās pie mūra. Tik ļoti tur baidījās, ka kāds varētu ieraudzīt kādu pazīstamu, radu vai draugu.

Dažreiz pat pavēlēja iet atpakaļ, noslēpa aiz durvīm, kamēr citi pagāja garām. Šeit, lai nebūtu jāvadā katra kamera atsevišķi, tas prasītu veselu dienu laika, visas saveda kopā, lai pļāpā cik uziet, nevienam nebija žēl. Lai ietaupītu dārgās minūtes un lai vairāk uzzinātu, profesionālās cietuma iemītnieces ātri apjautājās: no kurienes tu nāc", "uz kurieni tevi ved". Šī steiga ievākt maksimālo daudzumu informācijas nebija veltīga, jo visur viņām bija draudzenes, un šeit bija tā vieta, kur varēja uzzināt, kura

63

draudzene tikusi brīvībā, pēc cik ilga laika atgriezusies apcietinājumā, pa kādu etapu uz kurieni aizvesta, kādus pārkāpumus paspējusi izdarīt, cik reizes karcerī bijusi. Pats svarīgākais bija izdibināt, kas ar ko kopā ēd, jo tad varēja zināt, kādas viņām attiecības, intīmās neizslēdzot. Mums trim nebija nekādas "piekrišanas", jo mēs nepiederējām pie īstās kategorijas, bez tam nācām no cietumiem, bet nevis no nometnēm, un nekādu ziņu no mums iegūt nevarēja.

Tikai ar vienu sievieti iepazinos šajā tirgus laukuma raibajā drūzmā. Tā bija par slepkavību un sen jau notiesāta. Viņa bija braukusi pa etapu no savas nometnes, kura atradās tālu Urālos, uz dzimto pilsētu Dņepropetrovsku kā lieciniece uz tiesu kādā citā prāvā. Viņa man pastāstīja, ka Urālos, Permas apgabalā ir speciāla nometne, no kuras viņa pati bija. Tā ir Berezņikos, un šajā nometnē ievietotas tikai sievietes, kas sodītas par slepkavību. Attapos pajautāt, vai viņu tur daudz.

"Mazliet pāri tūkstotim," viņa paskaidroja.

"Interesanti, vai tur arī no Latvijas kāda ievesta?"

"Jā, ir gan divas, viena ļoti inteliģenta dāma no Rīgas." Viņa to pateica ar zināmu lepnumu, ka viņai tas ir zināms un ka viņa var pat vārdu nosaukt.

"Zinu, zinu," es atsaucos. "Esmu par to prāvu dzirdējusi. Diezgan mistiska lieta, un it kā īsti nemaz neesot vaina pierādīta."

"Viņa saka, ka nav vainīga," mana sarunu biedre uzsvēra vārdu "nav".

"Bet noslepkavotā vīrieša māte tiesā uz viņu norādījusi ar pirkstu un pieprasījusi viņai nāves sodu," viņa piebilda.

"Tā tas bija. Cilvēki, kuri bija bijuši tiesā, teica to pašu, bet pie skaidrības neviens netika. Tie, kuri pazīst apsūdzēto, visi kā viens saka, ka viņa nevar būt vainīga un ka viņai esot piesolīta liela naudas summa, lai viņa uzņemas vainu un it kā viņa beidzot bijusi ar mieru. Pēc tam nav jābrīnās, ka noslepkavotā vīrieša māte kliedz un prasa nāves sodu, jo mātes jūtas jāsaprot, viņai būtībā ir vienaldzīgi, kāds cilvēks ir viņas priekšā, ja jau tiesā saka, ka ir vainīga, tad nāvi pret nāvi."

"Man tās rīdzinieces ļoti žēl, viņa vienmēr turas atsevišķi no visiem, ne ar vienu nedraudzējas, vienmēr tāda bēdīga, var redzēt, ka cilvēks cieš un ka ir kaut kas ne tā kā citiem." Runātāja nopūtās , tad turpināja: "Pie mums ir daudzas no inteliģentās sabiedrības, ir pat viena baletdejotāja kura nocirta galvu savam mīļākajam par neuzticību. Galvu uzlika uz šķīvja, pati aiznesa uz miliciju un paziņoja: "Ja viņš nav man vienai, tad nebūs nevienai.""

"Nezinu, cik jūsu baletdejotāja ir inteliģenta, bet temperamentīga gan laikam ir," piebildu, lai neizrādītu, ka būtu pārāk šokēta ar tādiem stāstiem. īstenībā bija citādi, es to visu uzreiz iedomājos savā acu priekšā, vēl siltu galvu uz šķīvja ar asins peļķīti pie kakla, un man sametās nelaba dūša. Un to esot izdarījusi inteliģenta baletdejotāja!

Man bija neērti viņai jautāt, ko viņa pati nositusi, nodūrusi, jeb nožņaugusi. Es tikai

64

pajautāju: "Vai nav tomēr lielajam vairumam slepkavību par iemeslu greizsirdība, es domāju sieviešu vidū."

"Ir greizsirdība, ir galējs izmisums, ir tādas, kas savas vīra mātes nositušas, bet ir arī bērnu slepkavas. Mēs ar tādām kuņām nedraudzējamies, kuras vīrieša dēļ nogalina savus bērnus no iepriekšējiem vīriem. Vīrietis paliek vīrietis, bērns ir bērns, katram sava vieta." Pēdējos divus teikumus viņa izteica ļoti skaļi, tad turpināja: "Lai es savu bērnu slīcinātu kāda nelieša dēļ! Viņi visi ir garāmgājēji. Lai mani tad suni apčurā." To sakot, viņa bija patiešām uztraukta, acīmredzot gādīga māte un saprātīga sieviete bija viņa pati. Tad viņa sāka stāstīt par sevi. "Man arī tāds pats garāmgājējs bija uzkūlies. Sākumā nekā nezināju. Atbrauca no citas pilsētas.

Virsnieks, likās ļoti godīgs, kluss cilvēks. Viņš apmetās dzīvot gala istabā, mana tēva brāļa namiņā. Es toreiz biju "izdodamā" vecumā. Viņš, mani noskatījis, kādā svētdienā atnāca ar vīnu uz mūsu mājām mani bildināt. Visi radi priecīgi, mani pie virsnieka izdevuši. Nodzērām kāzas, dzīvojām nekas. Pēc gada piedzima puika, vēlāk meitenīte. Veci ļaudis mēdz teikt, ka nevajagot precēt cilvēku no svešas puses, nekad nekā nevarot zināt, kādi velni viņā mīt. Tā arī bija šoreiz, kaimiņi aizvien biežāk sāka man atvērt acis, lūk tā un šitā, redzēts tur un tur. Viņš bieži nebija naktīs mājās. Uz manu jautājumu: "Kur tu biji," atbilde vienmēr viena. "Kara noslēpums." Ko es tur vairs! Kādu rītu mans Koļa paģirās guļ un nemostas, visu nakti kaut kur bija dzēris.

Te puika, viņam jau bija divi gadi, piegājis pie krēsla. Uz krēsla gala karājas vīra mundieris. Puika, iegrūdis mundiera kabatā roku, izvelk divas vēstules, viena pagalam saburzīta, otra pavisam svaiga. Saucu puikam: neaiztiec, tas papas, nav brīv papas papīrus aiztikt. Tad mani, kā nelabais, kaut kas velk klāt paskatīties. Paņēmu rokā aploksni, izņēmu vēstuli un fotogrāfiju, skatos, glīta sieviete ar diviem puisīšiem klēpī. Sāku lasīt, nevarēju saprast. Jo tālāk lasīju, jo mazāk sapratu. Neizturēju un, neizlasījusi vēstuli līdz beigām, apgriezu otru pusi. Tur: "Skūpstu, tava sieva Ņura."

Nu, man acis aizmiglojās asarām, un sāka rasties nelabas aizdomas. Noslauku acis un sāku atkal no gala. Tā un tā stāv rakstīts: Vai tavi manevri nebūs jau beigušies, cik ilgi es tevi lai gaidu, ceturtais gads būs pagājis, naudu ar tu man tik maz sūti, kā lai mēs te iztiekam. Paldies vismaz, ka tu mani neaizmirsi manā dzimšanas dienā un atsūtīji skaisto dāvanu, saktiņu ar rubīniem." Sieviete atvilka elpu, tad turpināja: "Man pārskrēja karsts pāri mugurai, es kā dzelta uzlēcu kājās paskatīties kumodes atvilktnē.

Un patiešām mana vienīgā piemiņa no mirušās mātes, saktiņa ar diviem maziem rubīniņiem bija nozudusi. Paskatījos uz gulošo paģiraino vīru, no viņa nāca sapuvušas zivs un pārdeguša alkohola dvinga. Šinī brīdī viņš man izlikās tik pretīgs, kādu es viņu vēl nekad nebiju redzējusi. Tad man uznāca nepārvarams naids par to, kā viņš mani pievīla, par to, ka, būdams citai pielaulāts, mani apprecēja, par visām naktīm ar "kara noslēpumiem" un beigās vēl par manas mātes piemiņas lietiņu. Paskatījos pa logu, kur ir puika; tas spēlējās pagalma otrā galā pie smilšu kaudzītes, mazā gulēja šūpulī. Izskrēju ārā pie lieveņa, tur mēs parasti malku skaldījām, paķēru cirvi, nekā nedomādama, izņemot to, ka es šo izdzimteni nīstu, pieskrēju pie gultas un gulošam iecirtu cirvi kaklā. Viņš pat nepakustējās. Es ne mirkli nevarēju vairs istabā palikt, man bija šausmīgas bailes uz gultas pusi paskatīties. Ātri izrāvu bērnu no šūpuļa, pagalmā paķēru puiku padusē, izmetos kā vajāta pa vārtiņiem taisnā ceļā uz miliciju.

Kad ieskrēju milicijas telpā, biju pagalam nokususi, nekā nesapratu, kas ar mani notiek, apsēdos, pati neatminu uz kā, un sāku kliegt: "palīgā". Uztraukumā nekā cita izdomāt nevarēju, pagāja labs brīdis, kamēr atjēdzos, tomēr nekā sakarīga pateikt nespēju. Atsauca vietējo feldšeru, tas kaut ko iešļircināja, un es visu izstāstīju."

65

To pateikusi, viņa apraudājās, tik ļoti viņa vēl tagad pārdzīvoja toreiz notikušo, lai gan vairāk nekā gads pagājis. "Pie kā bērni palika?" es pajautāju, aizdedzinādama cigareti.

Man drebēja rokas, tik ļoti viņas stāsts bija satraucis.

"Bērniem, paldies Dievam, ir labi, tie ir pie māsas, viņa mīl bērnus. Tagad, kad biju dzimtajā pusē, man bērnus atveda parādīt, lieli izauguši," viņa atkal noslaucīja asaras.

"Man vēl bija jābrauc liecināt par mana bijušā garāmgājēja grēkiem, viņi ar pāris drauģeļiem kādā noliktavā bija dokumentus viltojuši, lai būtu par ko dzert."

"Cik jums piesprieda?"

"Tiku cauri ar 7 gadiem, tomēr dzimtā pilsētā katrs zina un pazīst mani no skolas sola, zina, ka nekāda nozieguma nebūtu pastrādājusi, ja nebijis šis garāmgājējs no svešas puses. Man nāca par labu tas, ka viņam no armijas štāba pienāca pagalam slikts raksturojums. Tas nelietis bija sariebis uz visām pusēm tā, ka tālāk vairs nebija kur."

Pastaigas laiciņš bija domāts staigāšanai, lai muskuļus izkustinātu, bet, šī traģiskā stāsta aizrautas, mēs nemanot bijām apsēdušās zemē ar mugurām pret žogu. Tagad, kad radās vēlēšanās mazliet izkustēties un pastaigāties, sargs atslēdza vārtiņus un svinīgi paziņoja, ka pastaiga beigusies. Nekā darīt, salikām rokas uz muguras, tas jau ir iedresēts no cietuma pirmajām dienām, ka cietuma teritorijā citādi pārvietoties nav atļauts kā tikai ar rokām, saliktām uz muguras, un sākām zosu rindā virzīties uz izeju.

Man reiba galva, nezinu, vai no šausmu stāsta, vai no svaigā gaisa. Pusdienās iedeva tīri ciešamu viru. Ēdienu dalīja tie paši jautrie puiši.

Pēc pusdienām melnacainā pielauza hiromanti zīlēt. Man šī zīlēšana likās diezgan neveiksmīga, un es stipri apšaubīju viņas zīlēšanas spējas. Lai neaizvainotu "zilēšanas speciālisti", es arī pašāvu savu roku uz priekšu, sacīdama: Lūdzu, pie viena paskatiet, kas mani gaida." Viņa paskatījās un pateica, ka man ap 1970. gadu sagaidāma atkal apcietināšana, es tam ticēt negribēju, un man pārgāja jebkura vēlēšanās vēl zīlēt.

Atvērās lodziņš, un kāds vēl līdz šim neredzēts uzraugs nosaucās: "Vai te ir kāda, kura gribētu nākt uz sargu būdu grīdu mazgāt?" Es pieteicos. Tādu izdevību nekad nevajag laist garām. Sargu būdās var tikt pie mantas, tur var gadīties kāds «zīmuļa gals sērkociņa garumā, vai arī kāda šujamadata, vai arī gabaliņš žiletes. Cietuma dzīvē šīm mantām ir liela vērtība, tās der arī kā maiņas priekšmeti. Sargs mani noskatīja no galvas līdz kājām ar vērtējošu skatienu, vai es deru, tad pajautāja drošības dēļ, cik man gadu piespriesti.

Steidzos atbildēt: "Četrus iedeva, viens jau nosēdēts, trīs palikuši."

"Labi," viņš teica, "iesim." Paķēru adīto jaku, it kā iepriekš zinādama, ka tā būs vajadzīga, un sekoju uzraugam. Tas mani veda atkal cauri koptajam cietuma dārziņam, kur strādāja apcietinātie vīrieši "dārznieki." Tie, kā jau tas tur pieņemts, tūliņ prasīja, kā sauc un, kaut vai garāmejot, gribēja iepazīties, jo viņi to nevarēja zināt, ka es neesmu no viņu šķiras. Tikai, kad biju izgājusi pagalmam cauri, nevienam neatbildējusi, dzirdēju kādu nosakām: "Tā nav mūsējā." Uzraugam tas likās ļoti pa prātam, un viņš man pajautāja, no kurienes es esot. "No Rīgas." "Kur tāda Rīga?"

"Pribaltikā," es paskaidroju. "A, zinu, zinu."

66

"Nekā tu nezini," es pie sevis nodomāju.

Grīdas mazgāšana bija ļoti veiksmīga. Ūdens man bija jānes pa gaiteni no būdas otra gala, tur bija ierīkota virtuve, kur viesi, kas atbraukuši pie apcietinātajiem uz tikšanos, varēja gatavot ēst.

Arī tagad kāda sieviete veidoja no mīklas pelmeņus. Viņa automātiski man tūliņ pajautāja: "Uz cik gadiem, no kurienes, par ko." Es viņai tāpat dažos vārdos visu pateicu. Ilgi stāvēt un sarunāties nevarēja, kaut gan neviens mani nekontrolēja. Tādēļ gāju ūdeni mainīt pēc iespējas biežāk. Uzzināju, ka kāda māte atbraukusi, tepat netālu, pie dēla. Dēls pēc huligānisma panta par kaušanos notiesāts uz diviem gadiem.

Sieviete nožēloja, ka nevar mani uzcienāt, jo pelmeņi ātrāk kā pēc stundas nebūšot gatavi.

Grīdu mazgājot, atradu dažas derīgas mantas. Visderīgākās no tām bija mazs spogulītis un divas matu sprādzes. Atkrituma groza pašā dibenā atradu sērkociņu kastīti, kurā bija gabaliņš lūpu krāsas. Tas bija vērtīgs ieguvums. Visas atrastās mantas atņemtas sievietēm, kuras ievestas uz izmeklēšanas kamerām, tur šādu mantu nedrīkst būt, toties notiesātiem nav tik stingri, to noteic vairāk uzraugu garastāvoklis.

Te Kirovā šķita, ka visiem uzraugiem ļoti labs garastāvoklis: nekliedza, nelamājās, uzticējās. Viņi visi bija ļoti apmierināti ar sevi. Tāpat cietumniekiem, redzot ka priekšniecība laipna, cilvēcīga, ir mazāk ļaunuma, un viņi kļūst mierīgāki, paklausīgāki. Salīdzinot ar citiem cietumiem, kur pat cietuma sienas šķiet nemiera pilnas, kur visi ir nervozi, satraukti, kliedz, lamājas, cērt durvis, te valdīja tāda kā miegaina atmosfēra. Likās, ka šajā miera oāzē nekad nekas nenotiek.

Kad aizgāju mainīt ūdeni trešo reizi, sieva man steidzās pretī, kaut ko baltu rokās turēdama. "Te, ņemiet, cukurs, manam dēlam pietiks, es viņam daudz atvedu no visa kā. Es tepat tuvumā dzīvoju. Jūs no tālienes." To viņa visu nobēra vienā elpas vilcienā. Papīra viņai nebija, cukurs lielos gabalos gulēja viņas sastrādātajās rokās kā bļodā. Nezināju, ko lai ar cukuru iesāku. "Ātri," viņa uztraukti sacīja, "ka kāds neuznāk, ņemiet." Nekas cits neatlika, ņēmu lielos cukura gabalus un metu sev aiz blūzes. Cukuru no miesas izolēja apakšsvārku plānā trikotāža. Cukura gabali grabēdami sakrita viens otram virsū, izveidojot pie jostas vietas lielu bumbuli.

Pabīdīju gabalus pa labi, pa kreisi, tikmēr ūdens spainī bija pietecējis. Pateikusies par labo sirdi, gāju darīt savu darbu.

Biju jaku uzlikusi uz palodzes, tagad to steidzīgi uzrāvu mugurā, lai nebūtu redzami lielie bumbuli. Kustoties tie nejauki grabēja. Zem platās jakas nekā nevarēja manīt.

Pabeigusi mazgāt grīdu, piesitu pie durvīm, kur sēdēja sargi. Nelāga doma iešāvās prātā, ja nu mani ņem un pārmeklē. Nosvīdu pie šādas domas. Bet te nevienam, izņemot mani pašu, prātā tas nenāca. Nonākusi kamerā, sameklēju lielu tīru kabatas lakatu, kurā iesēju cukuru. Piedāvāju pa cukura gabaliņam kameras dāmām, bet viņām tāda manta bija pašām. Tad atrotīju jakas piedurkni un parādīju savas pārējās trofejas.

Vislielāko atzinību izpelnījās spogulītis.

Vēl vienu nakti pārgulējām tāpat kā iepriekšējo trijatā, tad no rīta agrumā mani pasauca ar mantām. Viņas palika kamerā vēl uz kādām dienām. Tas bija Kirovas

67

cietuma etapa korpuss, kurā visi iemītnieki tāpat kā viesnīcā bija tikai uz nedaudz dienām līdz nākošam etapa vagonam.

Bija jau skaidrs, ka melnacaino osetīnieti kopā ar sievu, kura nosita vīru, vedīs uz Berezņikiem. Uz kurieni vedīs hiromanti, nebija zināms, jo jādomā, ka par hiromantiju atsevišķas nometnes nav un tuvākajā nākotnē nebūs.

Ejot atkal pa košo pagalmiņu, gāju, cik vien lēni varēju, lai pēc iespējas ilgāk paturētu acīs ziedošos ceriņus, košuma krūmus, puķes un visu pārējo. Te bija labi. Citur nebūs tik labi, tas bija skaidri zināms. Bijā žēl, ka te nevarēja ilgāk palikt. Atkal slēgtā arestantu automašīna, atkal sliedes, atkal restotais vagons, ap vagonu kareivji ar automatiskajiem ieročiem kaklā, pāris sunīšu pie īsas saites. Šoreiz, šķita, restotā vagona būri nebija tik pārpildīti kā iepriekšējā reizē, lai gan manā būrī kādā stacijā, kur vilciens nedaudz minūtes stāvēja, ielika pusmūža lauku sievu.

Sievai bija divi maisi ar mantām. Sieva bija par kaut ko ļoti noskaitusies un ar mani gandrīz nerunāja. Spriežot pēc izskata, varēja redzēt, ka viņa nesēž ilgāk par nedēļu.

Mans secinājums izrādījās pareizs, jo viņa pēc kāda brīža izmeta: "Nelieši, neredz un nesaprot, ko likt cietumā. Kad tikšu pie izglītota izmeklētāja, gan pratīšu viņam visu apskaidrot." Jutu, ka te man nav ko iebilst, lai runā pati ar sevi. Tā bija labāk.

Pēc kāda laiciņa sieva sita pie durvīm un prasīja, lai viņu ved uz tualeti. Vagonā mucu neliek, bet izved uz attiecīgu vietu. Sargs pienāca, paprasīja, ko šī dauzās, tad vienaldzīgi papurināja galvu un paziņoja: "Nav pienācis laiks iet uz tualeti, jāgaida."

Sieva kļuva nikna, bez mitas lādējās. Nekas nelīdzēja. Tad sieva nolaida bikses un slapināja turpat kupejā uz grīdas. Man nebija ko teikt. Kad redzēju, ka viss slapjums pa grīdu tek zem mana kofera, ātri parāvu to prom, bet bija jau par vēlu, manam cūkādas koferim no slapjuma bija radies tumšs traips. Man uzreiz šī sieva kļuva pretīga, kā arī riebīgais tumšais traips uz čemodāna. Liku sievai, lai šī noslauka. Viņa parīvēja ar kaut kādu lupatu, divreiz turp un atpakaļ, nekādas jēgas no visa tā nebija.

Par laimi sievu nakts vidū kādā stacijā izsēdināja. Tālāk braucu atkal viena un no kāda kareivja uzzināju, ka vagons iet uz Sverdlovsku. Ceļš bija garš un nogurdinošs.

Beidzot Sverdlovska bija klāt. Sverdlovskā cietums bija drūms un nospiedošs jau no pirmā skatiena. Varēja noprast uzreiz, ka tur valda disciplīna un kārtība. Pamatīgi visu mantu apskatīja, tai sekoja sanitārā apskate, kārtīgi pārmeklēja miesu un matus, vai nav utis ieviesušās. Tad veda uz pirti. Pirtī mani ielaida kopā ar kādu ķīnieti. Kur tā bija radusies, nezinu, bet mūs abas reizē ieveda pirts ģērbtuvē. Es, kā jau pirtī, noģērbos un gāju mazgāties, ķīniete paturēja mugurā garu , baltu audekla kreklu un ādas zābakus. Man bija jāvalda smiekli, redzot, kā viņa izskatījās. Es viņu savā prātā nodēvēju par ķīnieti, nezinādama, kas viņa patiesībā ir. Kā vēlāk izrādījās, viņa patiešām bija ķīniete. Lai viņa būtu kas būdama, man vienalga, bet es domāju, ka ar ādas zābakiem pirtī nevar iet. Domāju, laikam viņai bailes, ka kāds zābakus varētu nozagt un ka viņa mazgājamā telpā tos tomēr noaus un kaut kur redzamā vietā noliks, nekā, viņa devās tieši zem dušām ar kreklu mugurā un zābakiem kājās. Pirts bija ļoti nemīlīga. Liela cementēta telpa ar dzelzs caurulēm virs galvas, kurās ik pa metram iemontēts lejkannas sietiņš. Pats ūdeni nemaz nevarēja pagriezt, to darīja apcietinātie pirtnieki, vīrieši, kas pa lodziņu, kuram nebija stikla, noprasīja, kādu ūdeni vajag, siltāku vai vēsāku. Pie reizes viņi par velti varēja noskatīties , kā sievietes mazgājas.

Laikam ķīniete zināja, ka Sverdlovskas cietuma pirtī ir skatītāji, ja jau kreklu un

68

zābakus nevilka nost. Es viņai to pajautāju. Viņa sacīja, ka krievu valodu nesaprotot.

Pretīga sajūta, ka kaut kādi krievu bandīti tagad skatīsies, kā es mazgājos. Turējos, cik iespējams ar muguru pret lodziņu, izmazgāju matus un taisījos ātrāk ārā no tādas pirts.

Pēc pirts notika ārsta pārbaude, tā vēl nekur nebija bijis. Ārsts bija vīrietis, nogrozīja galvu un prasīja: "Vai jūs vienmēr tik vāja esat bijusi?"

"Tieva biju vienmēr, bet tik tieva kā pašreiz esmu pirmo reizi mūžā", es atbildēju.

"Ar ko slimojat?" Pateicu par saviem jēlumiem kuņģī un zarnās un ka visu ceļu neņēmu etapa pārtiku, maizi ar siļķi, bet cita nekā nedod. Viņš pabrīnījās, kā es tik daudz dienas esmu iztikusi gandrīz ar sausiņiem un ūdeni vien, jo, izņemot Kirovas cietuma zivis un vienu šķīvi kāpostu viras Kostromā, nekur nekā ēst nedeva.

Ar to visas uzņemšanas ceremonijas beidzās, un mani veda uz kameru. Pa ceļam es cietumsargam sacīju: "Šis gan laikam vecs un liels cietums." Sargs atbildēja: "Jā, šo te cēla Katrīnas Lielās laikā un, no lidojuma skatoties, iznāk viņas vārda pirmais burts "E." (Krieviski raksta Ekaterina.) Cietums bijis paredzēts tādiem, kam ir smagi noziegumi, tādēļ attiecīgi celts. Kad atvēra man nolemtās kameras durvis, biju mazliet pārsteigta, ieraugot tur jau pazīstamo ķīnieti priekšā. Kamera bija maza, drūma, ar divām gultām, katru pie savas sienas, vidū tukša grīda, ne galdiņa, ne soliņa. Sienas bija nokrāsotas līdz pat augšai tumši pelēkā eļļas krāsā, lai nekā nevarētu uz tām uzrakstīt, ko tik ļoti mīl darīt profesionālie cietumnieki, atstāt "vizītkartes", lai citi draugi zinātu kur, kas, kad sēdējis.

Sverdlovskieši tomēr pārkāpa vienu no instrukcijām, pielika mani pie citas ieslodzītās, jo pēc instrukcijām tik sevišķi bīstama valsts noziedzniece kā es jāliek viena, atsevišķi. Par Kirovu nebrīnījos, jo tur viņi nevienā punktā nerīkojās, kā pienākas. Bet kad konstatēju, ka ķīniete, kura pielika pirkstu sev pie krūtīm un sacīja "Čuu Šī," neprot krieviski runāt, sapratu, ka sverdlovskiešiem nav jābaidās, ka es ķīnietei varētu kādas pret- padomju idejas iepotēt, jeb viņa man Mao mācību. Viņa tiešām bija no Ķīnas, to viņa prata kaut kā paskaidrot.

Man šī bija pirmā reize mūžā, kad nevaru ar cilvēku saprasties. Tā kā varu sarunāties vairākās valodās, vienmēr esmu atradusi izeju, runājot kādā no Eiropā izplatītākajām valodām. Čuu Šī nezināja nevienu Eiropas valodu, izņemot dažus vārdus krieviski.

Tos viņa izrunāja tik īpatnā izrunā, ka vajadzēja labi ieklausīties, lai kaut ko varētu saprast. Tomēr izdevās noskaidrot, ka Čuu Šī ir no Ķīnas nākusi pāri robežai uz Semipalatinsku. Tur dzīvo viņai pazīstami ķīnieši. No Ķīnas viņa nesusi drēbes jeb audumus, Semipalatinskā par to saņēmusi speķi, kuru savukārt nesusi pāri robežai uz Ķīnu. Vienu reizi par šo lietu jau noķerta, bet toreiz cietumā nav ielikuši. Tagad uzreiz ielikta cietumā, un piespriesti divi gadi par spekulāciju. Viņa neesot viena, vēl ar viņu kopā esot četri vīrieši, kuri tāpat kā viņa notiesāti. Čuu Šī sāka ēst vakariņas.

Viņai bija liela siļķe un rupjā maize. Viņa piedāvāja man arī siļķes gabalu, kurai viņa bija veikli ar karotes palīdzību noplēsusi ādu. Lai arī es zināju, ka siļķi ēst nevaru, tomēr paņēmu, domāju - gan jau no viena gabaliņa nekas nenotiks. Divatā ēdot, siļķe garšoja labi, toties vēlāk gāja grūti. Varēja būt ap pusnakti, kad man uznāca tādas sāpes, ka neizturēju un sāku vaidēt. Čuu Šī piesita pie durvīm, cietumsardze paprasīja, kas vajadzīgs. Es sacīju, ka mani moka sāpes. Pēc laiciņa atnāca diezgan laipna medicīnas darbiniece baltā virssvārcī. Kad paskaidroju, kas par lietu, viņa man atnesa glāzītē atšķaidītu opiju iedzeršanai un kaut ko iešļircināja ar. Zāles līdzēja, pēc laiciņa

69

iemigu. No rīta tas viss jau bija zināms ārstam, kurš bija tik laipns un izrakstīja man diētu. Ar Čuu Šī nosēdējām vienā kamerā veselas piecas dienas. Tas, ko viņa pirmajā vakarā prata pateikt, arī bija viss, vairāk viņa pateikt nekā nevarēja. Kad es mēģināju kaut ko runāt, viņa nekā nesaprata, un sarunāties nebija iespējams.

Man bija zināms, ka mani ved uz Abakan-Taišetu. Mani izsauca uz dežūras istabu un jautāja, vai es zinot, uz kurieni mani ved, sacīju, ka zinu un ka nākošai pieturai jābūt Novosibirskai. Tad man paskaidroja, ka mani ved nepareizā virzienā un ka Taišetā sen vairs neesot tādas nometnes, kurā ar manu pantu nometina. Nometne sen jau esot pārcelta citā vietā. Ko es tur varēju iebilst? Man atlika vienīgi pabrīnīties, ka Rīgas cietuma administrācija nezina, kur sūta. Vēl viņi pat pateica, ka esot jau vairāki cilvēki no Rīgas uz Taišetu aizsūtīti un pēc laiciņa tie ieradušies atpakaļ Sverdlovskā.

Viņi mani tagad sūtīšot pareizi.

Jau otrā dienā izsauca mani un Čuu Šī ar mantām. Kad mūs izveda gaitenī, pa kādām citām durvīm veda iekšā no etapa veselu baru mazgadīgo. Tur bija ap 20 zēnu, vecumā no 14-18 gadiem, visi melnās drēbēs, netīri, bet ļoti žirgti un dzīves priecīgi.

Daudzi, droši vien, lielākā daļa no viņiem nāca no bērnu namiem, un tikai nedaudziem no viņiem bija vecāki. Paši viņi nesaprata, kādam liktenim viņi pakļauti.

Kā jau dažkārt puikas, viņi draiskuļojās, darīja palaidnības, lika cits citam kāju priekšā. Viņi pat nenojauta, ka tieši viņi ir tie, kuri gadiem ilgi turpinās vecu vecās zagļu tradīcijas un tikai retais sāks dzīvot normālu pilsoņu dzīvi. Nospiedošs skats, kad redz tādus jaunus bērnus ejam pretim tik bezcerīgai nākotnei. Bet kam par viņiem jābēdā! Kam viņi vajadzīgi? Cietumā viņiem iemāca amatu, cietumā viņi strādā.

Cietumā mūžu pavada, ar īslaicīgiem brīvības brīžiem. Valstij lēts darba spēks, strādā visu mūžu par minimālām kalorijām, lai spētu eksistēt.

Vagona konvoja priekšnieks atbilstoši instrukcijai mani ievietoja atkal vienu. Čuu Šī ievietoja kopā ar citām kriminālistēm. Turpat redzēju arī četrus ķīniešus, tie bija ļoti veci veči. Vispār etaps no Sverdlovskas bija ļoti liels. Visas kupejas bija piebāztas līdz pēdējai iespējamībai. Uz kurieni vilciens ies, nebija ne jausmas.

Biju iemanījusies vagonā uz lāviņas naktīs gulēt tā, lai galva būtu pie restēm, ar kājām uz kupejas iekšpusi. Pagalvī paliku drēbju vīstokli. Jāguļ bija ar visām drēbēm, jo kupeja gaiteņa pusē bija bez sienas, tur bija tikai restes, un tām redz cauri.

Nakts vidū jutu, ka viens mani rausta aiz matiem, sākumā samiegojusies nekā nevarēju saprast. Tikai tad, kad biju pilnīgi atmodusies, aptvēru, kas notiek. Vagonā bija patumšs, kaut kur ap vidu dega tumša spuldzīte, manā kupejā bija stipri tumšs, jo tā atradās vagona pašā galā. Tumsā saskatīju, ka mani aiz matiem bija raustījis kāds kareivis. Pamanīju, ka viņš ir ārkārtīgi maza auguma. Nevarēju uz reizi aptvert, ko viņš grib man sacīt, tikai ievēroju, ka viņš tā nedabīgi stāv, galīgi pielipis manas kupejas restotajām durvīm. Viņš sacīja: "Davai skoree" un ar roku mēģināja mani piedabūt uzcelties. Kad biju piecēlusies sēdus, pamanīju, kas īsti notiek. Pirmajā mirklī neticēju savām acīm. Bet kad pārliecinājos, ka esmu redzējusi pareizi, aiz riebuma atlecu līdz kupejas dziļākajam stūrim. Kareivis bija atvēris bikses, piespiedis vēderu pret režģiem un pa režģiem iebāzis savu dzimumorgānu, kurš atgādināja kukurūzas vāli. Vīrs ar vāli proporcionāli nemaz nesaderēja kopā. Es sašutumā viņam sacīju: "Lasies, tūliņ prom!" "Ko kliedz, muļķe, nāc ātri šurp, kamēr neviena nav."

Spriežot pēc toņa, viņš likās stipri pašapzinīgs. Es dusmās kliedzu: "Veltīgi, es neiešu,

70

lasies ātrāk prom!" Nē, man nebija ko teikt, šis idiots nesaprata un negribēja saprast, ka šeit viņam nebija ko meklēt. Viņš atkal savu: "Nu paskaties, muļķe, kas par mantu." Es kļuvu nikna un sacīju: "Es kā speršu tai tavai mantai ar kāju, aizmirsīsi, kā tevi sauc." Tas līdzēja. Riebīgais radījums atgāja nost, kaut ko neapmierināti noņurdēja sev zem deguna un aizlasījās. Bet pie sevis nodomāju, ka acīm redzot šim kretīnam kādreiz ir paveicies, citādi nevar būt.

Atlikušo nakts daļu es vairs aizmigt nevarēju, tupēju pašā kaktiņā, zodu ceļgalos atspiedusi, kājas ar mēteli apsegusi.

No rīta, kad kļuva gaišs, es šo kretīnu uzreiz pazinu, jo tik maza auguma vīriešu ir liels retums. Kad ieraudzīju viņa purnu, tad tiešām aiz riebuma bija jānovēršas. Visa seja viņam bija ar strutainām pūtītēm. Zema krunkaina piere. Acis blāvas kā vārītai zivij. Vienkārši riebās uz tādu skatīties, un es novērsos. Laime, ka vakarā bija jākāpj ārā, un nebija vēl viena nakts jābrauc nomodā. Mani un vēl dažus cilvēkus, tai skaitā arī visus ķīniešus, izsēdināja Kazaņā, pārējos veda tālāk.

Kazaņas cietums bija ierīkots ļoti īpatnējā ēkā, kas nemaz cietumu neatgādināja. Kad es savas domas izteicu vārdos, cietuma uzraugs tīri laipnā balsī paskaidroja, ka tā agrāk bijusi pareizticīgo baznīca, tagad pārbūvēta par cietumu. "To nu gan komunisti vareni izdomājuši," es pie sevis nodomāju. Skaļi teicu: "Tad jau šī ir svēta vieta." "Tā iznāk," šis atzina.

Mani ieveda milzīgā telpā. Telpa bija pilna divstāvu gultām. Cilvēka neviena. Gaidīju, varbūt atvedis arī Čuu Šī, bet veltīgi biju gaidījusi. Lai gan bija jau vasara, telpā bija vēss. Es salu. Izņēmu no kofera visu, kas vien silda, un tomēr man sala. Kā jau etapā paredzēts, bija jāguļ uz plikiem dzelzs režģiem ar veļas sainīti pagalvi. Aukstuma dēļ nevarēju iemigt, kaut arī iepriekšējā naktī nebiju gulējusi riebīgā kretīna dēļ. Uz rīta pusi nedaudz iemigu, bet drīz mani iztraucēja baloži. Tie bija sapulcējušies uz loga palodzes un dūca. Jutu, ka man no aukstuma locekļi kļuvuši stīvi, sāku soļot pa kameru, pie viena izskaitīju gultas, to bija sešdesmit, tieši tāpat kā Rīgā. Piegāju pie sienas. Tur bija cietuma iekšējie noteikumi, krievu un tatāru valodā. Mēģināju tatāru tekstā atrast kādu vārdu, ko varētu saprast. Nevarēju. Toties uz otras sienas ar zīmuli, ļoti sīkiem burtiņiem bija rakstīts "Sveiks, tautiet!" un nepazīstamā tautieša iniciāļi.

Kad iesākās darba diena, tatāri sāka mani apciemot. Apbrīnojami ziņkārīgi bija tatāru cietumuzraugi. Visu viņi gribēja zināt, jautājumi bira kā no pārpilnības raga. Daži jautājumi bija pavisam bērnišķīgi. Viens otrs pat ienāca kamerā, apsēdās uz kādas tukšas gultas malas, lai nebūtu jāstāv kājās, un iztaujāja, cik Rīgā maksā kartupeļi, augļi un gaļa. Kad pirmā ziņkārība bija apmierināta, mani izveda pastaigā. Pastaigu lauciņi bija ļoti oriģināli iekārtoti. Tie bija kā tortes gabali sabūvēti aplī, centrā sargs ar jumtiņu virs galvas. Centrā stāvot, viņam bija vienlīdz labi pārskatāmi visi pastaigas lauciņi. Nostājoties lauciņa galā, bija redzams bijušās baznīcas, tagadējā cietuma, stūris. Sienas bija nobalsinātas ar kaļķi, jumts skārda, krāsots tumši zaļā krāsā. Ja nebūtu apkārt augstā žoga ar tornīšiem un dzeloņstieplēm, nevienam pat prātā neienāktu, ka tā nav baznīca. Ārā pastaigas lauciņā mazliet atsilu, un žēl bija iet atpakaļ patumšajā kamerā. Oficiāli pienākas viena stunda pastaigas, bet apcietinātie laiku pārbaudīt nevar, viņiem pulksteņa nav, arī cietuma gaiteņos neviena pulksteņa nav, nemaz nerunājot par kamerām.

71

Paciemojusies dažas dienas Kazaņas cietumā, devos tālāk "ekskursijā" pa padomju cietumiem. Domāju, interesanti zināt, cik daudz cietumu uz iedzīvotāju skaita ir citās zemēs. Vairāk vai mazāk kā Padomju savienībā? Tā būtu visai interesanta statistika.

No tatāru galvaspilsētas Kazaņas nebija sevišķi tālu līdz Ruzajevkai. Ceļā nekas neatgadījās, toties Ruzajevkā bija ļoti liels etaps. Kad izkāpām no vagona, pagāja labs brīdis, kamēr visus izsauca pēc uzvārdiem.

Zīmīgi, ka visā garajā etapa braucienā gadījās tikai daži nekrieviski uzvārdi, tie bija spekulanti no Ķīnas un daži no Vidusāzijas, pārējiem bija tipiski krievu uzvārdi. Šoreiz, kad izsauca pēc uzvārdiem, visu ievērību un apbrīnu izpelnījās kāds vīrietis.

Viņš bija neparasti gara auguma, ļoti vīrišķīgu seju, ap 40 gadu vecs, varētu teikt, interesants vīrietis, tips, kas patīk sievietēm. Bet tas nebija galvenais. Kad pienāca viņa kārta nosaukt tēva vārdu, pantu un termiņu, visi kļuva īpaši uzmanīgi. Viņš uzskaitīja visus savus pantus, vienu aiz otra kā no grāmatas pantus un termiņus. Viņa balss bija vareni spēcīga, un, kad visi panti bija nosaukti, viņš, redzēdams, kādu efektu radījis, svinīgi paziņoja: "Kopīgais termiņš -140 gadi..." Visi viņu apbrīnoja. Es arī. Tad sāku domāt un izdomāju - kur var ņemt 140 gadus? Ja iedomājas, ka tiesa viņam piespriedusi 25 gadus, tad iznāk, ka viņš 12 slepkavības ir izdarījis apcietinājumā. Ja par katru no tām pieliek 10 gadus, tad iznāk tieši 140. Bet tad atcerējos, ka, pieliekot gadus par nometnē izdarītiem noziegumiem, nekad vairāk par 25 gadiem nevar sanākt, jo tas ir augstākais soda mērs, ja atstāj dzīvu. Būtu interesanti dzirdēt viņa dzīves stāstu, prātoju , un jāšaubās, vai vēl pasaulē ir kāds cits eksemplārs, kam jāsēd 140 gadus cietumā. Ja tāds eksemplārs būtu kaut kur Amerikā, tad viņš vismaz varētu kļūt slavens, visi žurnālisti gribētu viņu intervēt un fotografēt, bet Padomju savienībā neviens par viņu neinteresējas. Kas zina, varbūt viņš sasniegs 200 gadu lielu sodu ar savu uzvedību.

Ruzajevkā diezgan tuvu sliedēm bija stacijas ēka. Mūsu bija liels bars. Es savu koferi nevarēju vairs pati panest. Biju palikusi galīgi bezspēcīga, tādēļ konvoja priekšnieks lika kādam no ieslodzītajiem iet man blakus un nest manu koferi. Kad mūs veda diezgan tuvu garām stacijai, cilvēki, mani melnajā arestantu pūlī pamanījuši, sāka kliegt: "Vai jūs redzat, kur aizved amerikāņu spiedzi." Un tā vairākas reizes kāda resna sieva, uz mani ar pirkstu rādīdama, sauca: "Ļaudis, skatāties, spiedzi ved." Mani tādi joki zināmā mērā uzjautrināja. Kad visus sabāza automašīnas krātiņos, cik vien blīvi iespējams, izrādījās, ka man vairs nav vietas. Viss etaps bija vīrieši, es biju vienīgā sieviete. Mani ielika automašīnas vidū starp krātiņiem. Brauciens kā parasti bija pa ļoti sliktu ceļu. Reizēm likās, ka automašīnas riteņi ir sešstūraini, nevis apaļi.

Nebijām necik tālu pabraukuši, kad es jau biju apzagta. Protams, es to nemaz nepamanīju, kā man izzaga kabatas lakatiņu no mēteļa kabatas. Man nozagto kabatas lakatiņu parādīja, kad tas jau bija krātiņā. Sacīju, lai atdod, un ka man cita nav. Zagļi priekā atņirdza zobus un smējās. Ko lai dara, tāda bija viņu profesija.

Ruzajevkā mani ieveda kādā ļoti lielā kamerā, kurai gar sienām divos stāvos milzu guļamās lāvas. Kamera bija pilna dažāda vecuma sievietēm. Dažas bija ļoti dzīvas kā uzvilktas atsperes, dažas flegmātiski vāļājās pa guļamām lāvām. Cita, atsēdusies uz grīdas un muguru atspiedusi pret sienu, ar matu sprādzītes palīdzību nosmēķēja pēdējos milimetrus bijušai cigaretei. Tikko biju pārkāpusi slieksnim un pateikusi: "Labdien meitenes," mani kādas četras, piecas ielenca un pajautāja, kas man ir ko

72

pārdot. Sacīju, ka izņemot cukuru, nekā nav. Ko tu gribi par cukuru?" "Cigaretes," atbildēju. "Tās mēs visas gribam, te darījums nesanāks." Te viena piespiedās man pavisam tuvu: "Vai tev auskaru nav, par auskariem dodu 5 paciņas cigaretes." "Žēl gan, nav." "Varbūt lūpu krāsa?", "Gabaliņš ir," sacīju. "Dod šurp." Te, kur gadījās kur ne, vesels bars bija apkārt. Tik daudzām bija vajadzīga lūpu krāsa. Pārdevusi lūpu krāsas gabaliņu par 10 cigaretēm, jutos ļoti apmierināta. Sāku pārcilāt atmiņā, kas vēl būtu no sīkumiem, ko varētu pārdot, jo viņām te viss bija vajadzīgs, te bija viņu īstā dzīve, te viņām bija mīlestības romantika, te viņām gribējās greznoties. Brīvībā viņas iziet tikai uz īsu laiciņu, augstākais uz mēnesi, tad nāk atpakaļ uz "dzimtajām mājām," tā sauc cietumu zagļu žargonā.

Te uzreiz atvērās durvis un mani sauca "ar mantām." Nodomāju, kur tad tik strauji, izrādījās, bija lielu kļūdu izdarījuši, nebija paskatījušies, kāds man pants, un pielaiduši pie sadzīves meitenēm. Mani aizveda uz citu telpu, lai iespundētu vieniniekā, kā pēc instrukcijas pienākas. Nekā nevarēja darīt. Viss pēc instrukcijām. Pastaigas lauciņā arī vienu veda. Aiz žoga, kurš atdalīja vienu pastaigas lauciņu no otra, pastaigājās kāds vīrietis. Žoga dēļos bija daži mazi caurumiņi. Jutu, ka otrā pusē soļi apstājas un ka mani pa dēļu caurumiem novēro. Centos izlikties, ka nekā nemanu, bet iekšējā nepatikā nervozēju. Te pēkšņi tāds kā kāju spēriens pa dēļiem, divas rokas parādījās uz žoga malas un manā lauciņā ielēca cilvēks. Tas vēl bija pavisam jauns, varētu teikt gandrīz pusaudzis ap 18-19 gadu, bet, ak šausmas, viņš taču bija traks. Es tik šausmīgi nobijos, ka brīdi nezināju, ko teikt. Viņš arī nezināja, ko teikt. šaubos, vai viņš vispār kādreiz zināja, ko teikt. Viņš kādu brītiņu mani pavēroja, tad sāka muļķīgi smīnēt.

Nevarēju paredzēt, ko viņš darīs tālāk, jo viņš, tā pavisam dīvaini smīnēdams, nāca uz manu pusi. Es nebēgu, un vispār - kāda nozīme bēgt, jo lauciņš bija divdesmit solu garumā, desmit soļu platumā, bet vārti noslēgti. Nolēmu, te jātiek galā ar labu.

Pajautāju: "Kā tevi sauc?" šis priecīgs atbildēja: "Miša." Es ar nolūku runāju skaļāk nekā parasti, lai sargi sadzirdētu un lai ātrāk mani atpestītu. Sacīju: "Tu gan, Miša, esi smuks puisis, ko tu te dari?" "Vai tu neredzi, viņi mani cietumā ielika, viņi mani sit.

"Pēc brītiņa, noslaucījis piedurknē degunu, viņš turpināja, muļķīgi smaidīdams: "Vai tu mani mīli?" "Mīlu, Miša, kā tad, tikai tagad uzvedies mierīgi, es parunāšu ar priekšnieku, varbūt varēšu sarunāt, lai tevi laiž mājās." Šis sāka lēkāt un sist ar plaukstām kā mazs bērns. "Parunā gan," atteica un nāca man tuvāk. Pa to laiku sargi bija pamanījuši, ka Miša nav savā lauciņā, noskrapstēja atslēga, un divi kareivji paķēra Mišu aiz padusēm. Miša gan protestēja, ka viņam esot ar mani jārunā, bet to neviens neņēma vērā. Nav saprotams, kā slimu cilvēku var notiesāt ar cietumsodu.

Viņš bija pilnīgi debils, par to vispār šaubu nevarēja būt. Pēc likuma tādus netiesā. Ja kāds vienkāršs cilvēks nav zinājis likumus, izdarījis pārkāpumu un ja viņu tiesā, tad visos gadījumos apsūdzētajam paskaidro ar šablona vārdiem: "Likuma nezināšana nav attaisnojums." Ja valsts pārkāpj likumus, attaisnojums vienmēr būs. Domājot par šo slimo jaunekli, man vairākas dienas bija nomākts garastāvoklis.

Ruzajevka ir tāds kā etapu centrs, un Ruzajevkas cietums funkcionē tikai kā pārsūtīšanas cietums. Nekāda sevišķa disciplīna ne no viena tur netika prasīta, un varēja arī pārmīt dažus vārdus ar cilvēku, kuru ved pretējā virzienā. Kad mani veda atpakaļ uz kameru, man kāds jauns cilvēks, kuru veda uz pastaigu, pajautāja, uz kādu nometni es braucot. Sacīju, ka nezinu. "Par ko tiesāta?" "Par politiku." "Tad pasveiciniet Annu P. no Nikolaja." "Kur es viņu redzēšu?" "Viņa ir tur, uz kurieni jūs braucat, jūs viņu pazīsit uzreiz, viņai trūkst labās rokas." To visu varēja paspēt pateikt, garām ejot. Etaps ir tikpat kā telegrāfs, pa kuru cietumnieki sazinās. No Ruzajevkas

73

mani aizveda uz pēdējo staciju Potmu. Potma toreiz bija vienīgā vieta, kur nometināja par valsts noziegumiem, pēc vecā stila - politiskos". Ar mani brauca vesels bars svītrainās cietumnieku drēbēs. Tie bija sevišķi bīstamie kriminālie. Potmā bija daudz kriminālo nometņu, un beidzot ieraudzīju arī Čuu Šī ar viņas tautiešiem. Kā vēlāk uzzināju, Potmā bija Nometne N. 5"/o/3/k 385/5, domāta tikai ārzemniekiem, tur liek visus kopā, spiegus, izvarotājus, zagļus. Atcerējos, ka Rīgā reiz notiesāja vienu Rietumvācijas jūrnieku par to, ka viņš regulāri, katru reizi, kad kuģis iebrauca Rīgā, apmeklēja vienu un to pašu meiteni. šo meiteni izsauca uz miliciju un piespieda liecināt, ka vācu jūrnieks it kā viņu izvarojis. Viņa atteikusies tā liecināt, tad sameklēja ziņu pienesēju, kurš meitenei izsekoja un pielietojot cūcīgu provokāciju, milicijai paziņoja, kur viņi abi divatā iegājuši. Rezultātā vācieti notiesāja par "izvarošanu," un piesprieda sodu uz četriem vai pieciem gadiem. Toreiz Rīgā visi advokāti bija sašutuši par tādu nekaunīgu šantažēšanu. Pat avīzē "Padomju jaunatne" parādījās raksts par šo tēmu. Kamēr kavējos atmiņās, visi bija no vagoniem izkāpuši.

Bija tuvu pie simta ieslodzīto.

Potmas stacijā bija jāpāriet tikai uz citām sliedēm. Potmā ir izbūvēts šaursliežu dzelzceļš, kurš savieno visas nometnes. Pavisam bija kādi seši vagoni. Tajos visus ievietoja, un ceļš turpinājās. Pa vilciena logu varēja redzēt - ik pieturā, kur vilciens apstājās, bija kāda nometne. Baigi tas izskatās, vesels rajons tikai ar nometnēm. Dažas bija diezgan tuvu viena otrai, citas vairākus kilometrus atstatu. Vienā stacijā, kad vilciens sāka kustēties, uz perona redzēju ķīniešu grupiņu, tā tad tie jau bija atbraukuši.

Beidzot arī mani izsēdināja no vilciena. Es biju viena uz perona. Tur jau gaidīja slēgtā arestantu automašīna, ar kuru mani veda pa tik nelīdzenu zemi, ka reizēm likās, automašīna apgāzīsies. Pa ceļu to saukt nevarēja, jo tas arī nebija ceļš, bet iebraukta taka, kas visu laiku gāja cauri mežam. Braukdama izdomāju, tūkstošiem te ir apcietināto darba roku, varētu normālu grantētu ceļu uztaisīt, nemaz nav obligāti asfaltam jābūt. Acīmredzot to neviens vēl nebija izdomājis. Beidzot brauciens bija galā, un mani izlaida pie vārtiem.

74

III DZELOŅSTIEPĻU VALSTĪBĀ

LABOŠANAS DARBU NOMETNE 17 A

Kad sargu būdā resna uzraudze bija manas mantas rūpīgi izskatījusi, atvērās durvis un mani ielaida zonā. Zona bija diezgan zaļa, vidū ceļš, abās pusēs baltas barakas.

Tas bija neliels zemes gabals, atņemts mežam. Kreisajā pusē, skatoties no ieejas nometnē, bija palicis mežs. Labajā pusē ciemats. Nometni no visām pusēm no ārpasaules nožogoja augsts dēļu žogs. Žogam pie augšējās malas piesisti slīpi koka gabali, pie kuriem piestiprinātas vairākas rindas dzeloņstiepļu. Gar žoga augšējo malu piestiprināti elektriskie vadi. Ārpusē žogam apmēram četrus metrus platā joslā uztaisīti dzeloņstiepļu vaļņi tieši pie zemes, bet žoga iekšējā pusē apmēram trīs metrus plata aizliegtā zona, tā savukārt no pašas nometnes zonas atdalīta ar zemu dzeloņstiepļu žogu. Aizliegto zonu vienmēr tīra, ravē un ar grābekli nogludina. Katru rītu un katru vakaru nometnes atbildīgais uzraugs iet apgaitā gar mazo dzeloņstiepļu aizžogojumu un skatās, vai nav kādu pēdu aizliegtajā zonā.

Lielām nometnēm katrā stūrī ir uzcelts novērošanas tornītis. Zona 17 A bija ļoti maza (apmēram 2 futbola laukumi), tādēļ sargu tornīši bija tikai divi, tieši pa diagonāli (stūros), tādā veidā sargs, stāvēdams tornītī, pārredz divas žoga puses. Sargi tornīšos ir tie armijā iesauktie kareivji, kuri ir iekšlietu ministrijas pakļautībā. Toties tie uzraugi, kuri dienā un naktī apsargā apcietinātās, ir vai nu virsdienestā palikuši, jeb algoti. Sievietes -uzraudzes ir no apkārtējām sādžām. Viņām labi maksā. Kolhozā grūti jāstrādā un maz maksā, tādēļ daudz izdevīgāk ir strādāt par uzraudzi. Visām uzraudzēm Mordovijas nometnē ir četru klašu izglītība.

75

Zonā 17 A ir pavisam četras barakas. Divas dzīvojamās, viena ēdnīca, kurai galā ir medicīniskais punkts, veikals un privāto mantu noliktava. Ieslodzītiem nav atļauts turēt privāto mantu pie sevis dzīvojamā barakā, visa personīgā manta glabājas mantu noliktavā. šajā ziņā zonā 17 A bija labi, jo bija iespējams vasarā kādā svētdienā izvēdināt un pārcilāt savu mantu. Tā bija ļoti patīkama nodarbošanās, tādos brīžos ieslodzītie atceras, ka viņiem kādreiz ir bijusi arī cita dzīve.

Citām nometnēm personīgo mantu noliktavas ir ārpus zonas, un ieslodzītie savu mantu saņem tikai atbrīvošanas dienā agri no rīta. Tad nereti gadās, ka peles apēdušas kādu kurpi, nemaz nerunājot par kožu izēstiem caurumiem mētelī vai lakatā. Ceturtā baraka ir administrācijai - tur ir visiem priekšniekiem kabineti, bet barakas otrā galā ir ierīkota pirts. Pirts sastāv no divām telpām- ģērbtuves un pirts telpas. Pirtī strādā pirtniece. Par pirtnieci drīkst strādāt tikai invalīde, darba spējīgām jāstrādā šūšanas cehā. Pirtī ir milzīga muca. Mucā salej ūdeni ar spaiņiem, zem mucas ir krāsns, krāsnij jākuras veselu dienu, lai sasildītu ūdeni lielajā mucā. Pirti kurina tāpat kā visur, vienu reizi pa 10 dienām. Ja kādam vēlēšanās jeb nepieciešamība mazgāties biežāk, tad ir iespēja saņemt bļodā 2 litrus karsta ūdens vakaros no lielā katla, kurš iemūrēts grīdā aiz virtuves. Ūdeni var nest uz dzīvojamo baraku. Katrā dzīvojamā barakā uz 120 cilvēkiem ir ierīkota viena maza telpa, ap 3 m, ko sauc par higiēnas istabu. Tur nereti jāstāv rindā, turot rokā bļodu ar silto ūdeni, kurš bieži atdziest, kamēr tiek iekšā. Higiēnas istabā ir dēļu sienas, dēļu grīdas un plauktiņš, kur uzlikt bļodu. Tur valda mūžīgs mitrums, vasarā zem soliņiem aug sēnes garos kātos. Ziemā tur ir ļoti auksts, jo telpa nav apkurināma. Mēs visas, kurām vajadzēja mazgāties biežāk nekā trīs reizes mēnesī, ļoti priecājāmies par šo higiēnas istabiņu.

Dzīvojamās telpas ir sadalītas divās daļās, ko sauc par sekcijām. katrā galā ir pa ieejai.

Trešā ieeja ir no vidus. Katrā sekcijā ir 60 gultas vietas. Visas gultas ir divstāvīgas, saliekot pa divām blakus izveido četru gultu bloku. Ja gulētāja kādā no gultām sakustas, visas četras gultas sakustas, jo tās savienotas savā starpā ar stieplēm, lai neapgāztos, un visas pārējās gulētājas "blokā" arī atmostas. Šos četru gultu blokus vienu no otra atdala mazs grīdas laukumiņš, apmēram vienu metru liels, kurā novietoti divi mazi skapīši. Viens skapītis paredzēts diviem cilvēkiem personīgās mantas

76

nolikšanai. Personīgā manta ir: 1 krūzīte, 1 karote, ķemme, zobu suka un dažas grāmatas. Liekos veļas gabalus glabā gultā zem pagalvja. Gultas ir dzelzs, krāsotas brūnā krāsā. Gultas rāmis ir no neēvelētiem dēļiem, sasists primitīvi ar lielām naglām.

Dēļu spraugās dzīvo blaktis. Divas reizes gadā visus gultas rāmjus nes ārā, lej virsū karstu ūdeni, pēc tam spraugās ziež samērcētas ziepes Sanes tīrus atpakaļ, bet blaktis krīt no griestiem - no koka sijām un vairojas no jauna.

Katrs, kas ierodas zonā, saņem melna auduma maisu ar ēveļskaidām, tas ir matrača vietā. Otru mazu melnu maisiņu ar tām pašām ēveļskaidām dod spilvena vietā.

Izsniedz arī segu, tumši zilu, gandrīz melnu, kokvilnas flaneļa, divus palagus un vienu spilvendrānu. Palagi sievietēm jāmazgā pašām, tādēļ sievietēm dod ziepju vairāk nekā vīriešiem. Ziepes uz cilvēku iznāk viens gabals, t.i. 200 grami mēnesi. Ziepes ir tumši brūnas, ļoti zemas kvalitātes ar sliktu smaku. Tās skaitās saimniecības ziepes, bet ar tām jāmazgā seja, mati, veļa, reizēm arī grīda. Visā sekcijā pašā vidū ir tikai viena lampiņa pie griestiem. Kas grib lasīt, liek galvu kājgalī un lasa; tiem, kuri guļ apakšējās gultās, gaismas gandrīz nav nemaz. Katrai gultai kājgalī ir piestiprināts mazs dēlītis ar uzvārdu, vārdu, tēva vārdu, pantu un uz cik gadiem notiesāts. Sekcijas vidū stāv garš galds ar soliem abās pusēs. Galds apklāts ar baltu palagu. Uz galda ir avīzes. Pie šī galda ēst nevar, ēst var tikai ēdamzālē, jeb vakarā vēlāk tēju dzert, sēžot uz gultas malas. šis galds jātur tīrs, pie tā notiek tikai politmācības. Politmācības ir obligātas reizi nedēļā. Tās vada vienības priekšniece. Priekšniecei ir ļoti lielas tiesības no viņas ir atkarīga visa dzīve nometnē. Pie garā galda atļauts brīvajā laikā sēdēt un lasīt. Vienā malā stāv liela ķieģeļu krāsns, apmesta māliem, kuri mūžīgi drūp un krīt zemē, šad tad naktī nokrīt tāda sakaltusi māla garoza, un visi atmostas. Krāsni kurina ar akmeņoglēm. Krāsni kurināt ir invalīdu darbs un pienākums. Grīda barakās ir koka, sanaglota no dēļiem, bet tik lielām šķirbām ka ļoti jāuzmanās, lai kaut kas nenokrīt zemē, tad tas iekrīt šķirbā, un to vairs nevar dabūt, un no mantas jāatvadās uz mūžu.

Visbiežāk iekrīt zīmuļi, bet vienreiz pat diegu spolīte iekrita platākā vietā.

Ziemas mēnešos grīdai klāj virsū visādas lupatas, kādas vien iespējams sameklēt, visbiežāk tās ir vecas drēbes, ko atstāj tās, kuras atbrīvotas. Drēbes izārda un sašuj gabalus kopā, lai lupata iznāktu vienāda un lai apklātu pēc iespējas lielāku laukumu.

Kad ārā stiprs vējš, kurš pūzdams no pagrīdes, pa šķirbām cilā lupatas, tad skats ir diezgan dīvains, tā vien liekas, ka kaut kas dzīvs palīdis zem lupatām.

Barakas katru pavasarī balsina ar kaļķi gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Kaļķim uzlej ūdeni, tas kādu brīdi šņāc kā zelteris, tad tajā iemērc primitīvi pagatavotu zāļu suku un vicina.

Galvenais, jāsargā acis. Rokas parasti apdeg, un kaļķa apdegumi ļoti ilgi un slikti dzīst. Pirmās 17 A zonas iemītnieces stāstīja, ka tad, kad viņas šeit atvestas, nevienas barakas nav bijis, dzīvojušas teltīs un gaidījušas, kamēr apcietinātie vīrieši uzcels. Ap teltīm bijis dzeloņstiepļu žogs, un apstākļi bijuši nesalīdzināmi sliktāki. Darba zonu no dzīvojamās atdala augsta dēļu sēta ar vārtiem vidū. Darba zonā ir gara baraka, kurā novietotas ap 40 elektriskās šujmašīnas. Tur ir arī karceris - mazs namiņš, kam apkārt trīskārtīgs dzeloņstiepļu žogs. Tualetes ir divas - viena darba zonā, otra dzīvojamajā.

Tās ir šķirbainas dēļu būdas ar jumtu, kur milzīgai bedrei pāri pārlikti plati dēļi, Pa zonas vidu iet ceļš no galvenajiem vārtiem uz darba zonu. Tā malās pirmās zonas iemītnieces bija iestādījušas dažas papelēs, kas tagad jau bija trīs gadus vecas.

77

Labā pusē aiz žoga neliels ciemats. Ciematā dzīvoja visi uzraugi ar ģimenēm, priekšnieki un priekšnieces, kā arī citi, kuri ieņēma dažādus amatus nometņu sistēmā.

Tur bija telefonists, elektriķis, medicīnas darbinieki, noliktavu pārziņi un citi. Viņiem visiem bija bērni, vistas un cūkas, kas brīvi bez uzraudzības pastaigājās pa ciematu.

Vistām bija iekrāsotas spalvas pazīšanai, citai galva nokrāsota ar zīmogu krāsu violeta, jeb ar briljantzaļo nokrāsoti spārni vai iezīmēta aste. Vispār ļoti skaisti izskatījās baltās vistas ar zaļām jeb violetām galvām un astēm. Bērnus un cūkas neiekrāsoja, tos viņi laikam varēja atšķirt pēc kādām, nevienam nesaprotamām pazīšanas zīmēm. Ciemata centrā bija viens vienīgs ūdens pumpis ar lielu dubļu peļķi blakus. Peļķē caurām dienām vārtījās cūkas kopā ar plikiem bērniem, tādēļ jābrīnās, kā vecāki vakarā viņus varēja pazīt.

78

LATVIETES

Cilvēkus nekādus neredzēja, jo bija darba laiks. Nebiju vairāk par divdesmit soļu pagājusi uz priekšu, kad ieraudzīju nākam pretī kādu pajaunu sievieti brillēs, Viņa man sacīja: "Labdien" skaidrā latviešu valodā. Es uz mirkli apmulsu Kā jūs ziniet, ka esmu latviete?" "To jau redz, ka krieviete neesat," viņa, to teikdama, pasmaidīja, tad turpināja "Un man jau stāstīja Erna, ka jūs drīzumā būsit." "Mani sauc Ņina, iepazīsimies." "Kur jums gadījās krievisks vārds?"

"Tas tāpat vien, manu īsto vārdu neviens te nevar izrunāt, tādēļ kļuvu par Ņinu jau no mazām dienām. Es, redziet, uzaugu Sibīrijā, mani vecāki bija izsūtīti, kad vēl biju maza. Mana tēva vecākiem piederēja Rīgas piena fabrika. Par to mūs visu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju."

"Un kā jūs te tagad nokļuvāt?"

"Tas ir garš stāsts, un nemaz tik daudz nevajag, lai te nokļūtu, bet tagad iesim pie priekšnieces, lai viņa ierāda vietu, dodiet es jums palīdzēšu ienest koferi." Viņa, par spīti savam sīkajam augumam bija diezgan spēcīga. Paķēra manu pasmago koferi un sīkiem solīšiem, pusskriešus ienesa to turpat barakā kreisajā pusē.

"Tā, to noliksim pagaidām te, un tagad iesim pie priekšnieces." Turpat jau bija priekšnieces durvis. Viņa pieklauvēja, pieteica mani un, palaidusi mani iekšā pati palika ārpusē.

Priekšniece bija ap 35 gadu veca, stipri tukla, ar brillēm. Viņai bija formas tērps, un uz blūzes bija redzama visas pagājušās nedēļas ēdienu karte. Tur bija tauku traipi, olas un sazin vēl kādi traipi greznoja priekšnieces formas tērpu virs tuklajām, uz augšu saceltām krūtīm. Tā mani kārtīgi noskatījusi, pajautāja uzvārdu, vārdu un vai es protu šūt. Sacīju ka ne, acis no tauku traipiem uz blūzes nenolaidusi. Man ir slimīgs riebums pret visu neestētisko, tādēļ man visu laiku dūrās acis viņas netīrā blūze. Tad viņa mani ieveda turpat blakus sekcijā. Neizsakāmi liels bija mans pārsteigums, ieraugot tur kādas divdesmit pavisam vecas večiņas. Cita sēdēja, cita bija iegūlusies gultā, kaut bija diena un gulēt nedrīkstēja. Priekšniece jautāja, kuras gultas brīvas. Kāda vecenīte panāca uz priekšu un parādīja vienu pašā telpas vidū un dažas tālāk tumšajos kaktos.

Priekšniece teica, lai es guļot vidū. Pēc pāris stundām man no noliktavas atveda gultas veļu un skaidu maisu pie tam bija jāparakstās uz papīra kā par materiālās vērtības saņemšanu. Pie viena uzzināju, ka man par gultas veļas lietošanu atvilks no algas 2 rubli ar kapeikām mēnesī. Tāpat uzzināju, ka arī par telpām un elektrību atvelk dažus rubļus mēnesī, nerunājot nemaz par uzturu un formas apģērbu. Es sacīju, ka man nemaz tāds formas apģērbs nav vajadzīgs. "Būs vajadzīgs, ar privātām drēbēm neļaus staigāt", noliktavas priekšnieks, vecis ar koka kāju, svarīgi paziņoja. Tad mani pasauca pie ārsta. Ārsts bija maza auguma, kapteiņa pakāpē, ļoti vājš, tumšiem matiem. Viņš bija nerunīgs, tikai pajautāja, ar ko slimoju. Es visu pastāstīju. Viņš visu pierakstīja un paziņoja savu lēmumu, ka esmu iedalīta III grupas invalīdēs. Man acīs saskrēja asaras, kļuva pašai sevis ļoti žēl, ja mani, kam tikko pāri trīsdesmit gadiem, jau par invalīdu nosauc. Iznācu ārā asarām acīs, māsiņa jautāja, kas noticis. "Mani invalīdos ierakstīja," es ar nopūtu izdvesu. "Tas taču labi, par to jāpriecājas, tad

79

vismaz smagos darbos neliks, dakteris zina, ko dara." Brīdi padomāju, bet vienalga, nevarēju samierināties ar šo domu. Kā var mani nosaukt par invalīdi! Tikai vēlāk, pēcmēneša es sapratu, cik tas izdevīgi būt invalīdei un cik neizdevīgi būt darba spējīgai. Ne jau visas darba spējīgās ir katru dienu veselas, bet pie mašīnas jāstrādā, un norma jāpilda. Nav nemaz tik viegli astoņās stundās uzšūt 32 kreklus armijas vajadzībām. Vakarā, kad beidzās darbs, pirmā izskrēja ar mani apsveicināties Erna.

"Vai tevi arī aizveda uz Taišetu?" bija pirmais jautājums.

"Nē, līdz Taišetai gluži neaizveda, Sverdlovskā apturēja un sūtīja atpakaļ."

"Mani gan aizveda līdz Taišetai un tikai no turienes pagrieza atpakaļ," viņa ļoti jautri pastāstīja. Bet es Ernai paskaidroju: "Redzi, pie tā noved noslēpumainā Padomju sistēma, ka pat čekisti un cietuma administrācija nezina, kas, kur, kādā nometnē atrodas, fenomenāli. Vienīgais, ko es varu sacīt, es tomēr nenožēloju, brauciens bija interesants, un ekskursija pa cietumiem vēl interesantāka, būs ko pastāstīt radiem, draugiem un nākošām paaudzēm. Vai tev tā neliekas?"

"Es tur nekā interesanta gan neatradu, man tāda ekskursija nepatīk."

"Nesaki vis." Es paliku pie savām domām. Tad Erna, gribēdama mainīt tēmu: "Vai tev gultu jau norādīja?" "Jā, tur", es ar roku parādīju uz baraku pa kreisi.

"Vai, tur gan nav labi, jāpadomā, kā tevi dabūt mūsu sekcijā, mums ir vistīrākā sekcija, un labāk var gulēt, kad no vakara maiņām nāk, tad visas reizē guļ. Tur, kur tevi ielika, nav labi, tā ir invalīdu baraka."

"Bet es jau arī esmu invalīde," smiedamās piebildu.

"Kā tad tā?"

"Nu tā, esmu un viss. Ārsts man šodien to pateica."

"Tad gan tev tur būs jāpaliek."

Pa to laiku no darba zonas nāca visas sievietes. Lielākā daļa nāca lēnām, nogurums bija jūtams katrā solī. Paskats bija diezgan drūms. Visām bija melnās cietumnieču kleitas, viena otra bija to pārtaisījusi atbilstoši savam augumam, bet citām tās bija tādas, kādas tās bija šūtas, šausmīgi bezformīgs melns maiss ar piedurknēm. Tad Erna pasauca: "Zenta, nāc iepazīties, es tev jau stāstīju, mēs čekā kopā sēdējām."

Iepazināmies un es ar šausmām skatījos uz Zentu. Kāda viņa izskatījās, to grūti aprakstīt. Viņa bija vēl jauna, varbūt nedaudz jaunāka par mani, bet seja bija vaska krāsā, un, ja nebūtu spožo, kustīgo acu, varētu domāt, ka tā ir balzamēta miroņa seja.

Likās, it kā dzeltens pergaments būtu pārvilkts galvas kausam. Sejas panti bija sīki, glīti, bet spožās acis nedabiski lielas. Augumā viņa bija pasīka un ļoti tieva. Erna atvainojās un aizskrēja. Mēs ar Zentu palikām divatā. "Jūs laikam ilgi jau te esat", es līdzjūtīgā balsi jautāju.

80

"Labu laiciņu esmu jau nosēdējusi." Viņa to pasacīja ar smaidiņu, it kā tas nebūtu nekas sevišķs. Kā vēlāk uzzināju, Zenta bija 25 gadniece. Kad Zenta pasmaidīja, ievēroju, ka viņai visi zobi tumši pelēka metāla. Es nenoturējos un pajautāju: "Kas jums ar tiem zobiem, jums te apcietinājumā tādus taisīja?"

"Jā, jo man čekā pie pratināšanas viņus izsita."

"Kā, izsita, visus reizē?"

"Jā, visus reizē ar vienu sitienu."

"Nu nelieši, pašiem viņiem vajadzētu izdauzīt visus zobus, lai zina, kā ir. Bet kurš to darīs? Un šos ielika turpat Rīgā?"

"Kur nu, tos man ielika Sibīrijas nometnē."

Negribēju Zentu ilgāk aizkavēt. tikko bija pārnākusi no grūtas darba dienas, domāju, būs laika gana par visu parunāt. "Labi, tagad vairāk nerunāsim, par to citā reizē," es sacīju. Zenta vēl pajautāja: "Kurā sekcijā jūs ielika?" "Tur pie invalidiem," es ar roku norādīju uz barakas pusi.

Ceturto latvieti nometnē man Erna parādīja pie vakariņu galda. Tā bija gara auguma pusmūža sieviete. Seja pilnīgi bez jebkādas izteiksmes. Pēc vakariņām mūs iepazīstināja. Viņa arī bija 25 gadniece, palikusi no agrākiem laikiem, un varēja redzēt, ka viņai viss ir pilnīgi vienaldzīgs. Ne par ko nekādas intereses, nekāda izbrīna, nekādu emociju viņai vairs nebija. Man kļuva ļoti neomulīgi, vērojot Vilmu tās nedaudzās minūtes .Viņa kustējās kā robots, kas dienu dienā, gadiem ilgi izdara vienas un tās pašas kustības. Dienu dienā, gadiem ilgi ēd vienu un to pašu barību, redz vienus un tos pašus cilvēkus, dara vienu un to pašu darbu. Laikam var notrulināties līdz tādam stāvoklim, kad nekas vairs netraucē, nekas vairs nepārsteidz. Varēja redzēt, ka viņai bija pilnīgi zudusi interese par dzīvi, ārpasauli, nerunājot nemaz par to, kas notiek tepat uz vietas.

Es vakarā ilgi nevarēju aizmigt, mani mocīja visādas smagas domas, un tieši par to, kā kurš uz ko reaģē. Cik liela ir starpība starp cilvēkiem, kuri ir tikko jeb nesen no brīvības iekļuvuši cietumā, un starp tiem, kuri ir jau lielu mūža dalu nodzīvojuši izolēti no ārpasaules dzeloņstiepļu valstībā. Jo vēl Rīgas čekā un centrālcietumā katrs, kas tur ir iekļuvis, vienalga vīrietis vai sieviete, vienalga par kādu pantu, izrāda dzīvu interesi par to, kas notiek ārpusē. Ja viņi jautā, kādas preces pēdējā laikā var dabūt bez rindas, kādas rindā stāvot, kādu vispār vairs nav, ja viņi interesējās par pēdējām modēm, kinofilmām, koncertiem, tad tas šķiet pašsaprotami, un var just, ka cilvēks, kaut arī atrodas ieslodzījumā, ar domām tomēr dzīvo brīvībā. Vilma zina, ka esmu no dzimtenes, no Latvijas. Neviena vārdiņa par to. Neviena jautājuma, kā tur ir, vai tur vēl runā latviešu valodu. Kā var dzīvus cilvēkus novest līdz tādai galējai vienaldzībai, to es tomēr nevarēju saprast. Domāju, varbūt negrib mani apgrūtināt pirmajā dienā.

Bet pagāja dienas, nedēļas, mēneši, un man bija jāatzīst, ka nevienai no tām, kam bija piespriesti vairāk nekā 10 gadi, ne par ko nekādu jautājumu nebija. Ārpasaule viņām it kā neeksistēja. Tomēr es varu pieņemt varbūtību, ka cilvēkam varētu būt vienaldzīgs viss, kas notiek pasaulē un ap viņu, tādā laikā, kad viņš pats īsti nedzīvo, 81

bet tikai eksistē. Bet es nevaru pieņemt varbūtību, ka kāds normāli attīstīts cilvēks vispār varētu nedomāt, lai arī cik drūma un bezcerīga liktos dzīve attiecīgajā brīdī. Un ja arī kādam dzīve šķiet tik bezcerīga, ka par to nav vērts domāt, tad paliek vēl atmiņas. Lai arī kāda kuram pagātne bijusi, viņam tomēr ir pa kādai saulainai atmiņai, pie kuras pakavēties. Varbūt viens otrs domā, ka apcietinājumā nepienākas domāt par izbijušu laimi, un tiklīdz atmiņā kaut kas patīkams ataust, cenšas no tā atbrīvoties. Bet ja nu kādam patiešām dzīvē nav bijis nevienas saulainas dienas? Tikai bēdas un asaras? Arī tādam cilvēkam ir atmiņas - kā mīļos tuviniekus zemes klēpi guldīja, kā bija jāšķiras no citiem tuviniekiem. Un vai var būt pilnīgi vienaldzīgs pret vietu, no kuras cēlies? Bet ja nu atmiņu uzvandītās jūtas ir tik nepaciešamas, ka cilvēks piespiež sevi apzināti nedomāt ne par ko, kas saistīts ar šīm atmiņām? Un cik ilgs laiks nepieciešams, lai cilvēks varētu iemācīties nedomāt?

Bet varbūt nemaz nav tā, ka viņas nedomātu. Viņas tikai slēpj savas domas. Jautājums ir pirmais domu nodevējs. Lai neviens nevarētu uzzināt, kur domas klīst, labāk nevienam nekā nejautāt. šķiet, te būs atrisinājums. Beidzot, fiziski un garīgi nogurusi, iemigu.

Nākošajā dienā man vēl nebija jāiet darbā, bet tomēr no rīta bija zonas pagalmā jāstājas uz skaitīšanu, un gulēt šā vai tā nav atļauts. Pēc skaitīšanas atkal jauna darba diena. Darba spējīgās sastājās pie vieniem vārtiem - uz darbu zonu. Invalīdes sastājās pie otriem vārtiem - uz darbiem ārpus zonas. Ap pusdienas laiku ieradās priekšniece tajā pašā netīrajā blūzē un man paziņoja, ka es esot iedalīta lauksaimniecības brigādē.

Neko nejautāju, kas tur būs jādara, jo, vai nav vienalga? Sāku pieķert arī sevi, ka daudzos gadījumos lietas, kas parasti nebūtu vienaldzīgas, tādas kļūst. Dienā man atveda no noliktavas melno cietumnieču kleitu, atveda divas, vienu lielu, otru mazu varēju izvēlēties, kuru gribu. Redzēju, ka mazā ir par mazu, ņēmu lielo, tas taču nav svarīgi, ka tā bija tikai 3 izmērus par lielu. Par zābakiem gan man vakar pajautāja, kādu lielumu vajag. Es ar nolūku pateicu 1 izmēru lielāku. Jo ko var zināt, drošs paliek drošs. Zābaki bija nedaudz par lieliem, bet ja stingrāk sašņorēja, tad bija pavisam labi. Tie bija mākslīgas, rupjas, grumbuļainas ādas imitācijas un brezenta ar gumijas zoli. Tagad tikai atlika sameklēt lupatas, ar ko aptīt kājas, pirms šos zābaciņus uzvelk, citādi kājām āda būs nost pirmajā dienā. Bez tam zābaciņu iekšpusē bija atstāts daudz asu naglu.

Ar nepacietību gaidīju darba dienas beigas, lai tiktos ar jaunajām paziņām. Es nezinu, kādēļ mani visvairāk interesēja Zenta. Man viņa likās tik tuva un mīļa, it kā es viņu būtu pazinusi jau sen.

Kad pēc vakariņām Zenta pati pienāca pie soliņa, uz kura es sēdēju un smēķēju, es viņai vienkārši pajautāju: "Par ko jums piesprieda 25 gadus?"

"Par to, ka biju mežā."

"Kurā gadā jūs apcietināja?"

"1949. gadā."

"Bet jums taču vajadzēja tikt mājās 1956. gadā, kad bija lielā komisija."

82

"Jā, toreiz daudzi atgriezās mājās, mēs tikai dažas no Latvijas palikām," diezgan skumjā balsī Zenta teica.

"Kas par iemeslu, kā viņi motivēja?"

"Nekā, teica, ka vēl nevar laist mūs mājās."

"Otra bija Vilma?"

"Jā."

"Un kas Vilmai par lietu?"

"Vilma bija strādājusi pagasta policijas pasu daļā."

"Vairāk nekā Vilmai nepierakstīja?"

"Nē, vairāk nekā."

"Un par to 25 gadi?"

"Jā, toreiz jau citādi nebija, visiem 25 plus 5 gadi bez tiesībām. Bet tiem, kurus atbrīvoja 1956. gadā, arī bija 25 gadi plus 5."

"Jā, tiem arī bija 25 plus 5."

"No kā viņi toreiz vadījās, kuru atlaist, kurus ne, un kādēļ tieši jūs divas nelaida?"

"No sievietēm mūs divas 25 gadnieces nelaida, bet vīriešus ļoti daudzus paturēja. Tur skatījās pēc lietām. Kuru lietās nebija līķu, tie tika mājās, bet ja bija aizdomas, ka varētu būt līķi, jeb ja pierādīja līķus, komisija nelaida mājās."

"Es te nekā nesaprotu, kas par līķiem. Ja Vilma strādājusi kancelejā, kur izdod pases, kur bija līķi?"

"Tieši tur nebija līķu, bet vispār policijā kāds nošautais pa visiem vācu gadiem ir laikam bijis."

"Bet es domāju, Vilma tos nešāva."

"Skaidrs, ka Vilma nešāva, pret viņu arī neviens to nav liecinājis, bet pats darba vietas nosaukums, policija, bija par iemeslu visam."

"Vai tad jūsu lietā arī bija līķi?"

"Bija," viņa atteica, mierīgā balsī.

"Kas tie bija par līķiem?"

83

"Es nezinu, es viņus neredzēju, bet lietā uz papīra viņi ir, viņi saka, ka, mežā dzīvojot, tā nevarot būt, ka mēs nevienu neesot nošāvuši."

"Viņi izmeklēšanā teica, ka jūs ar savu roku esat kādu nošāvusi?"

"Nē, tā viņi neteica, bet viņi pastāvēja uz to, ka mūsu vīri esot vairākus nošāvuši, kad mūs ielenca un kad uz mums šāva. Bet es tikai zināju tik daudz, ka mums jau pusgadu, pirms mūs ielenca, nebija patronu."

"Bet kā jūs nokļuvāt mežā? Manuprāt jūs toreiz bijāt vēl ļoti jauna, un jums nevarēja būt iemesla doties mežā."

"Jā, jums taisnība. Man nevajadzēja iet mežā, bet tā iznāca. Man bija 17 gadi, un man ļoti patika kāds puisis. viņam bija 20 gadi, un skaidrs, ka viņam bija jāiet armijā. Tad pienāca kara beigas. Viņš nezināja, kurp doties. Vecākie vīri pamācīja, ka jāiet mežā, citādi krievi šo atradīs un nošaus, jo viņam vēl vācu armijas drēbes bija mugurā. Citu drēbju nebija ātrumā kur raut."

"Jūs viņu ļoti mīlējāt?"

"Jā, tādēļ jau gāju līdzi."

"Ilgi mežā nodzīvojāt?"

"Ilgi, četrus gadus."

"Vai nebija grūti?"

"Nerunājiet, to nevar nevienam izstāstīt. Visgrūtāk bija ziemā, ko ēst nebija. Vasarā varēja kaut kā iztikt."

"Bet ziemā, kur jūs gulējāt sala laikā?"

"Zemnīcās, tās bija izraktas padziļi zemē, cilvēks pie cilvēka, tad nesala."

"Kā zvēri alās."

"Tā bija."

"Tur vēl bija kādas sievietes?"

"Divas, sākumā bijām piecas, viena nomira pirmajā gadā ar angīnu, zāļu nekādu nebija. Pēc gada vēl viena nomira, viņai laikam bija kaut kas ar plaušām. Tad mēs trīs tikai palikām."

"Nē, es to nevaru aptvert, četrus gadus mežā alā dzīvot, un pie tam visu laiku justies kā vajātam zvēram, vienās bailēs."

"Mums vairākas reizes draudēja ielenkšana. Vienu reizi likās, ka cilpa jau ciet, bet laimīgā kārtā caur purvu izbēgām."

84

"Tātad bija zināms, ka jūs tur mežā tupat."

"Skaidrs, ka bija zināms. Viņi visu zināja, tāpat viņi zināja, ka mēs nekur tālāk aiziet arī nevaram, tādēļ sevišķi nesteidzās mūs saņemt ciet."

"Un kad jūs saņēma ciet, ko ar jums darīja?"

"Aizveda uz cietumu un briesmīgi sita. Viņi mums atriebās par to, ka tik ilgi nebija mūs atraduši."

"Vai visiem piesprieda 25 gadus?"

"Vīriešiem bija nāves sods, mums divām 25 gadi. To vienu pēc saņemšanas smagi ievainoja, un no ievainojumiem cietumā mira."

"Kur palika tā, ar ko jūs kopā notiesāja."

"Tā nomira pirms pieciem gadiem nometnē. Viņai jau bija pāri 50 gadiem, kad mūs saņēma, un viņa bieži slimoja."

"Un to jauno puisi, kura dēļ jūs aizgājāt uz mežu, kas ar viņu notika?"

"Viņam bija nāves sods, viņu nošāva."

"Tad iznāk, ka no visiem, kas jūs bijāt mežā, dzīvajos jūs vienīgā esat palikusi."

"Tā iznāca," Zenta smagi nopūzdamās izdvesa.

"Vai jums ir kādi piederīgie?"

"Ir, vecāki un brālis."

"Un ko viņi?"

"Neko, raksta, gaida mājās."

"Tagad, pēc jaunā kodeksa, jums sods drīz beigsies."

"Ja noņems," Zenta uzsvērti vienaldzīgi sacīja.

"Nevar nenoņemt, ja jau pēc likuma augstākais sods ir 15, tad nevar būt vairāk par 15, jo augstāk par 15 ir tikai nāves sods."

"Vīriešiem, kuri 15 gadus bija nosēdējuši, nenoņēma nekā, tos vienkārši paņēma un nošāva."

"Kā nošāva, bez sprieduma?"

85

"Es tik smalki nezinu, zinu tikai to, ka bijusi novērošanas komisija, izskatījusi lietas un tiem, kuriem lietā bijis līķis, pateikts, ka viņiem nevarot samazināt sodu pēc jaunā kodeksa uz 15 gadiem. Pēc dažām dienām tie aizvesti kaut kur prom un nošauti."

"Tas varētu būt, no viņiem var visu sagaidīt, es jau arī vairs ne par ko nebrīnos. Jūs varbūt domājat, ka jums arī negribēs samazināt", tālāk es neiedrošinājos teikt.

"Nekā iepriekš nevar zināt."

"Es tomēr jūsu vietā uzrakstītu apžēlošanas lūguma uz Rīgu, jo tur tagad mazliet savādāk skatās. Otrkārt, ja ir kaut vai nedēļu pirms termiņa uz apžēlošanu atlaists, tam ir liela nozīme jaunas dzīves uzsākšanā."

"Var jau būt, bet es nezinu, kā tas ir jāraksta, es nekad neesmu neko tamlīdzīgu rakstījusi."

"Es jums labprāt uzrakstīšu, vienīgi žēl, ka tik daudz laika zaudēts, to vajadzēja jau sen darīt."

"Un jūs domājat patiešām, ka ir vērts rakstīt?", Zenta mazliet kautrīgi pajautāja.

"Noteikti, tas ir jādara, un jo ātrāk, jo labāk, katra dienā ir svarīga." Redzēju, ka Zenta sāk it kā no gadsimta snaudas atmosties. Es tomēr biju viņu it kā atmodinājusi. šī mazā pārvērtība bija jūtama arī nākamajās dienās, kad mēs ķērāmies pie raksta sastādīšanas. Man no Zentas vajadzēja tikai noteiktos datus, pārējo viņa pilnīgi uzticēja manā ziņā. Pa divām dienām svarīgais raksts bija gatavs. Zentai es atdevu kopiju uzglabāšanai. Rezultātā notika tā, kā es biju vēlējusies. Pēc vairākiem mēnešiem atnāca atbilde, ka Zenta apžēlota un ka drīkst atstāt nometni. Bet ieslodzījumā Zenta bija pavadījusi 14 gadus un 10 mēnešus. Tas ir daudz. Ar Vilmu bija citādāk, viņa turējās visu laiku savrup. Viņa pati par sevi nekā stāstīt nevēlējās un vispār ierobežojās tikai ar "Labdien," un pēc sasveicināšanās bikli kā stirna aizsteidzās kaut kur prom. Tikusi prom, viņa uzmeklēja kādu kaktiņu, kur neviena nav, parasti tās bija kādas koka kāpnes, kur apsēdās un strādāja kādu rokdarbu. Viņa taisīja kabatas lakatiņiem mežģīnes. Vienu tādu kabatas lakatiņu Vilma man uzdāvināja vārda dienā. To viņa arī pasniedza ļoti bikli un tūliņ pēc tam nozuda.

Varbūt ka viņai piemīt šāda kautrība no mazotnes.

Pavisam citāda bija Ņina, viņai patika sabiedrība. Viņa nemēdza nekad sēdēt viena, vienmēr sēdēja ar kādu citu divatā un sarunājās. Vienu vakaru es nosēdēju ar Ņinu vairākas stundas, viņa man pastāstīja daudz par nometnes vadību. No viņas es arī uzzināju visu par nometnes "iedzīvotājām." Par katru nometnes cilvēku Ņina bija labi informēta. Nebija nevienas vecenītes, par kuru Ņina nezinātu ja ne visu dzīves stāstu, tad vismaz daļu no tā. Es reizēm apbrīnoju viņas atmiņu. Ņinai bija pasīki sejas panti, bet liela piere. Ņina valkāja brilles, un viņas izskats vien jau lika manīt, ka visu zina. viņas spriedumi bija noteikti un loģiski. Vispār, ilgāk sarunājoties ar Ņinu, bija jāatzīst, ka viņas domāšanas veids stipri atšķirīgs no parastās sieviešu domāšanas.

Varētu sacīt, ka Ņinai ir vīrieša smadzenes. Viņa bija augusi grūtībās, lielā trūkumā, jo, kad vecākus 1940. gadā izsūtīja, Ņina bija bijusi pavisam maza. ļoti agri bija apprecējusies ar kādu ukraini, un tur Ukrainā viņi bija dzīvojuši. viņai bija dēls. Kad viņa pastāstīja par dēlu, tas likās ļoti nesavienojami: Ņina un dēls, jo bija grūti 86

iedomāties Ņinu mātes lomā. Bet bija jāpajautā, kur ir viņas mazais tagad. "Rīgā, bērnu namā." Sekoja strupa atbilde.

"Nabadziņš", es līdzjūtīgi sacīju, jo man bija pietiekami daudz par šiem bēdīgi slavenajiem padomju bērnu namiem zināms.

"Viņam tur ir labi, pa sestdienām un svētdienām viņš ir pie manas mammas, tad viņu aizved uz kino vai uz zooloģisko dārzu." To viņa paziņoja tik lietišķi, it kā runātu par kādu kaimiņa bērnu, bet ne par pašas. Kādā citā vakarā Ņina man pastāstīja vairāk par sevi. viņai esot bijusi ļoti tuva un sirsnīga draudzene. Viņas tikušās gandrīz vai katru dienu. Ņinai dzīvē ir bijuši pašai savi uzskati un domas. Viņa draudzenei uzticējusies un vienmēr par saviem uzskatiem pastāstījusi. Draudzene savukārt visu pastāstījusi savam tēvam. Bet draudzenes tēvs Ņinu nodevis čekai. Īsi un skaidri, aizgājis uz čeku un nodevis. Ņinai piesprieda 10 gadus stingrā režīma labošanas darbu nometnē, un te viņa bija. Deviņi gadi jau nosēdēti, vēl palicis nepilns gads. To jau nu arī nosēdēs. Par spīti tik lielai neveiksmei, citādi to nevar nosaukt, Ņina tomēr bija optimiste un tas viņai palīdzēja. Bez tam Ņina ārkārtīgi daudz lasīja, un galvenais, lasīja ar prātu, ne tikai ar acīm. Daži cilvēki viņu nemīlēja viņas tiešuma dēļ, viņa nekad nevienam neglaimoja un neliekuļoja, bet tieši acīs pasacīja, ko domāja. Es tomēr pozitīvi skatījos uz visu, ko Ņina darīja.

87

LIETUVIETES

No Baltijas republikām visvairāk bija no Lietuvas, tad nāca Igaunija, un vismazāk bija no Latvijas. Igaunietes bija notiesātas par palīdzību cilvēkiem, kuri bija, karam beidzoties, dažādu iemeslu dēļ sabēguši mežos. Arī lietuvietes bija par to pašu ar dažiem izņēmumiem. Pie šiem izņēmumiem jāpieskaita jaunā paaudze. Vecākā paaudze toties bija pieredzējusi tik smagus laikus, ka nebija nekādas vēlēšanās tos atcerēties. Bet atmiņas diezgan bieži mēdz būt nesaudzīgas un uzbāzīgas. Lai arī kā mēs dažreiz cenšamies domāt par kaut ko patīkamu, labu, viss veltīgi; drūmās atmiņas ar visu varu uzpeld virspusē kā eļļa ūdenim.

"Nometnē bija ieradušies ar vizīti kaut kādi augsti priekšnieki, lai apskatītu šūšanas cehu. Ejot projām, kāds no viņiem cita starpā pajautāja, vai ir kādas sūdzības.

Jautātājs droši vien vēlāk nožēloja savu vieglprātību, jo visas sievas, kuras šo jautājumu bija sadzirdējušas, kā pēc pavēles vienā balsi sāka sūdzēties, ka jau vairākas nedēļas nav bijis nekāda pieveduma veikalā, ka tur, izņemot ziepes un aploksnes, cita nekā nav. Priekšnieki, juzdami, ka vairs nav labi, virzījās uz izeju, bet vairākas sievas aizstājās viņiem ceļā un nebeidza sūdzēties gan par veikalu, gan par uzturu. Augstos kungus izglāba nometnes priekšniecība, kas bija turpat tuvumā. Tā apsauca sievas, lika visām atgriezties pie darba galdiem, atsākt darbu un apsolīja, ka veikalā jau nākamajā dienā viss būšot. Nebija ne nākamajā dienā, ne aiznākamajā, ne tuvākajās nedēļās. šinī sakarībā Jadviga man pastāstīja: šiem neliešiem nekad nevar ticēt, viņi vienmēr sola un nekā nepilda. Agrāk, ,kad mēs vēl bijām Sibīrijas lielajās nometnēs, tad mūs tāpat baroja tikai ar solījumiem. Bet no solījumiem kaķi sprāgst."

"Cik lielas bija toreiz nometnes, jo tu nupat minēji lielās nometnes?"

"Toreiz visās nometnēs ieslodzīto bija pāri par tūkstoti, un reiz mums tādā nometnē iznāca sacelšanās."

"Esmu dzirdējusi par kādu milzīgu sacelšanos Soļikamskā, bet tā bija vīriešu zonā."

"Pie mums sievietēm arī gāja augsti, bija sasaukta vesela armija karavīru, viņi uz mums šāva, bet mūsu vienīgie ieroči bija akmeņi."

"Es iedomājos, kā tas varētu būt."

"Nē, nē, to tu nevari iedomāties, tas bija kaut kas vārdos neaprakstāms, tur ir jābūt klāt un pašam jāredz."

"Kā īsteni izcēlās dumpis?"

"Tāpat, pārtikas trūkuma dēļ, vienkārši vairs nevarējām ciest, iesākām ar sarunām.

Kad tas nelīdzēja, nosolījāmies neiet darbā, par to mums piedraudēja ar karaspēku, mēs nepadevāmies. Kamēr vadība aizgāja saukt pa telefonu karaspēku, mēs sameklējām, cik daudz vien bija iespējams, akmeņus, jo jutām, ka labi nebūs. Kad armija ieradās, mēs vēl taisījām barikādes no gultām un matračiem, tās mūs tomēr pasargāja no šāvieniem, kuri sāka birt kā krusa uz mums, neapbruņotām sievietēm. Pa

88

to laiku mēs četras pa otru pusi uzlīdām uz jumta, citas mums no apakšas padeva akmeņus, un mēs metām uz kareivjiem ar akmeņiem."

"Baigi, tas, ko tu tagad stāsti."

"Baigi bija tad, kad dumpis beidzās, jo daudz asiņu bija izliets. Mēs no jumta nokāpām tikai divas, otras divas nonesa smagi ievainotas. Trūka medikamentu, un viņas no ievainojumiem mira. Pavisam toreiz sešas ieslodzītās bija zaudējušas dzīvību, bet daudzām bija ievainojumu brūces, kuras vēl ilgi pēc dumpja bija jādziedē."

"Tagad man nāk prātā, ka mūsu zonā, tikko lielas lietus gāzes izskalo kādu akmeni, priekšnieki tos tūliņ paceļ un liek kabatā; es pāris reizes to ievēroju un nevarēju saprast."

"Tu esi labi ievērojusi, pēc tādiem gadījumiem, toreiz bija vairāki tādi, visās nometnēs iznāca pavēle salasīt visus akmeņus un nogādāt sargu būdā, lai zonā nebūtu neviena."

"Un tev pašai, uz jumta karojot, nekas nenotika? Tu taču biji viņiem īsts šaujamais mērķis."

"Kustīgs šaujamais mērķis, tu gribēji teikt. Man vienkārši laimējās ar pāris skrambām mīkstumos, kauli par laimi nebija skarti."

"Tagad, domājams, tādas lietas vairs nevar notikt."

"Notiek gan, bet tikai lielās nometnēs, kur ir vairāki tūkstoši. Tādā pensionāru nometnē kā pie mums tas nekad nevar notikt, tāpēc viņi mūs ar badu spīdzina. Viņi labi redz, ar ko viņiem ir darīšanas, lielā nometnē viņi tā neuzdrīkstētos vis."

"Jā, skats ir drūms, kad visas vecenes izvelk ārā uz skaitīšanu. Kad viņas, ierindā stāvēdamas, viena otru pietur, lai neapkristu, liekas, ka te ir īstā nabagmāja, bet ne arestantu nometne. Vispār izskatās tā, it kā te būtu tikai vecenes, jo arī jaunās šajā baigajā apģērbā un lakatos satinušās izskatās pēc vecenēm."

Pēc īsa klusuma brīža es pajautāju: "Tu tik ilgi sēdi. Saki, kādēļ tu netiki mājās 1956. g. pēc komisijas. Vai tavā lietā kāds līķis?"

"Līķis bija gan, bet ne tādā nozīmē. Tas bija šausmīgi, un vēl šodien man tas acu priekšā. Kad čekisti 1950. g. dienas laikā bija atnākuši uz institūtu mani arestēt, es nezināju, cik ilgi viņi jau bija institūtā bijuši un ko tur darījuši. Es tikai atceros, ka mani ieveda profesora kabinetā un ka mūsu profesors gulēja uz grīdas beigts. Es nekā nesapratu, kas notiek, jo es toreiz biju pavisam jauna, II kursa studente. Es nevarēju no profesora, kurš gulēja uz grīdas, novērst acis. Viņam no mutes kaktiņa pa kaklu aizvijās tieva asins urdziņa, kura nozuda aiz baltā krekla apkaklītes un zem apkaklītes izveidoja lielu tumšu asins traipu. sirmie mati viegli kustējās, jo telpā, kurā viņš gulēja, bija atvērts augšējais kaplodziņš, bet durvis atstātas pusvirus un bija neliels caurvējš. Es sāku nojaust, kas te pirms brīža noticis un sāku raudāt. Bet tas vēl nebija viss. Pēkšņi visjaunākais čekists uzlēca profesoram uz krūtīm un sāka lēkāt kā pērtiķis. Plaušās no lēkāšanas gaiss te ieplūda, te strauji tika izspiests, un mirušajam 89

kaklā kaut kas šņāca un krāca. Man šīs skaņas ir palikušas uz visu mūžu atmiņā. Tik daudz gadu ir pagājis, bet es nevaru aizmirst tās drausmīgās minūtes."

"Un kas notika tālāk?"

"Tālāk notika tas, ka pēc tam, kad lēkājošais pērtiķis bija noguris un "izrāde" beigusies, mani noveda lejā, kur uz mani gaidīja arestantu mašīna, un aizveda. No tās dienas iesākās mana tagadējā dzīve, kura nezin kad beigsies."

"Bet kāds tam sakars ar 1956. gada atbrīvošanas komisiju?"

"Protams, ka nekāds, bet tu man jautāji, vai manā lietā ir līķis, un es tev atbildēju.

1956. gadā, kad bija lielā komisija, ļoti liela nozīme bija raksturojumam. Pirms komisijas darba sākšanas nometnes administrācijai bija uzdots par katru apcietināto sastādīt personas raksturojumu. Bet tā nezināja un nepazina katra cilvēka raksturu, pazina tikai nedaudzus, par kuriem varēja nekļūdīgi teikt - tas ir tāds vai šitāds. Palīgā tika pieaicinātas nometņu profesionālās nodevējas - ziņu pienesējas. Mūsu nometnes galvenā zinu pienesēja bija Maša Saltikova, jo pati nevarēja cerēt uz soda samazināšanu, tik smags bija viņas noziegums, tādēļ viņa nesaudzēja tos, kuri viņai nebija simpātiski, kā piemēram es."

"Bet par kādiem noziegumiem tevi vispār apcietināja un to profesoru tā...?"

Tālāk negribējās izteikties.

"Par medicīniskās palīdzības sniegšanu tiem, kuri bija mežā."

"Un tu skaidri zini, ka tu Mašas dēļ netiki mājās," es, brīdi padomājusi, pārjautāju.

"Jā, man vēlāk priekšniece pati to nejauši pateica."

"Tu saki - Maša ir profesionāla ziņu pienesēja."

"Pavēro pati, tad tu redzēsi, kā viņa vakaros ieiet priekšnieces kabinetā, pēc tam noskrapst atslēga. Tur notiek raksturojumu sastādīšana un visādas citādas lietas."

"Bet varbūt tevi nelaida par to, ka tu dumpja laikā biji uz jumta un izrādīji pretestību."

"Nē, dumpis bija vispārējs un taisnīgu prasību dēļ, bez tam tā otra, kura ar mani kopā bija, tika uz mājām pirmajā piegājienā. Uz mani Maša bija uzēdusies, jo es viņai biju acīs pateikusi, ka tas ir liels grēks, ko viņa dara."

"Jā, tu zini, mani pirmajā nedēļā, kad viņa nezin no kurienes atbrauca, dažas sievas brīdināja, un sacīja, lai es viņai nekā par sevi nestāstot, jo viss, ko es ar viņu runāšot, būšot jau otrā dienā priekšniecei zināms."

"Viņa bija prom 2 mēnešus galvaspilsētā Saranskā par mums visiem galvenajā čekā nodot raksturojumus."

90

"Ak tā tās lietiņas, nu tad es tev arī kaut ko varu pastāstīt. Pirmajā dienā, kad Maša atbrauca, viņa pati mani uzrunāja un sacīja, ka jāiepazīstoties. Uz iepazīšanos man iedeva veselu paciņu "Sever" papirosus. Es jutos ļoti pārsteigta par tādu devību un pavaicāju, vai viņa var atļauties tādu izšķērdību. atbildēja, ka tās mantas viņai esot pa pilnam un, ja pietrūkšot, dabūšot atkal. Bet tas vēl nebija viss. Tās pašas dienas vakarā, kad visi teciņus steidzās uz vakariņām, es iesteidzos sekcijā, lai paņemtu savu karoti. Pie izejas, kad es steidzos ar karoti rokā uz ēdamistabu, saskrējos ar Mašu.

Viņa mani apturēja un sacīja, lai es neejot uz kroņa vakariņām, viņa mani uzaicinot pie sevis vakariņās, pie tam pajokoja, ka gan jau es paspēšot atēsties kroņa maizi. Es jutos ļoti neveikli. Pamanījusi manu apjukumu, Maša kā sena draudzene paņēma mani aiz rokas un pieveda pie savas gultas. Nosēdinājusi mani savā gultā, pati sāka rosīties pa skapīti. Izņēma no turienes mūsu pašu kroņa maizi, izņēma paslēptu nazi un iedeva to man, sacīdama, lai es sagriežot maizi. Tad izņēma aizsāktu šprotu kārbu un jaunu kārbu konservētā laša. Kad es aiz brīnumiem ieplētu acis, viņa sacīja, ka to viņai atvedusi māsa. Tad vēl piemetināja, ka te nometnē tie nolādētie ieveduši tādu kārtību, ka nekā nevar atsūtīt, bet tur, kur viņa bijusi, tur vēl esot spēkā valsts likumi, un piederīgie varot atnest ieslodzītajiem pārtiku. Viss bija loģiski."

"Viņa vienmēr visu prot izskaidrot loģiski, ne par velti pabeidza divas spiegu skolas!"

Jadviga iesaucās, uzsvērdama "divas".

"Ko tu saki, vai tas var būt! Bet pagaidi, gribu izstāstīt līdz galam. atgrieza lašu kārbu un mudināja nekautrēties un ēst. Es tev teikšu, nemaz nevarēju daudz tādu labumu ieēst. Es pabeidzu šprotu kārbiņu, ar maizi izslaucīju to sausu, tad vēl apēdu gabaliņu laša, un vairāk negribējās. Kamēr viņa noglabāja atlikušo lasi skapītī, es aizgāju pēc tējas sev un viņai. Pie tējas viņa deva dārgas šokolādes konfektes. Tad es nenocietos un sacīju, ka viņas māsa laikam daudz pelna. Maša kautrīgi piebilda, ka pāris reizes gadā jau varot, biežāk jau nemaz nevarot nekā iesūtīt. Tas arī bija viss. Neko sevišķu man nejautāja, tikai paprasīja, par ko es notiesāta. Bet, lūdzu, tagad pastāsti par tām viņas spiegu skolām."

"Par tām jau zinu ne tikai es, bet daudzas citas arī. Pirmo spiegu skolu Maša pabeigusi Ļeņingradā kara laikā, pēc tam iesūtīta Vācijā. Tur iekritusi un saņemta gūstā. Jaunībā bijusi ļoti skaista, viņai toreiz bijis tikai 24 gadi. Vēl visu laiku Sibīrijā bija ļoti izskatīga, tikai tagad pēdējos gados stipri mainījusies."

"Jā, to var redzēt. Viņai ir ļoti pareizi sejas panti un labs augums."

"Skaistuma dēļ viņai pie vāciešiem klājies labi."

"Piedod, ka tevi pārtraucu, man šķiet, ka viņa prata labi koķetēt arī."

"Bet kā tad citādi, par to nav ko runāt, bet ne jau tas ir galvenais. Pēc kara un arī kara laikā krievi lika visus cietumā, kas kaut vai nedēļu pie vāciešiem gūstā bijuši un izbēguši. Lika cietumā par to, ka cilvēks palicis dzīvs, neprasot, ko viņš pie vāciešiem ir vai nav darījis un kādā veidā izbēdzis. Pietika ar to, ka bijis pie vāciešiem."

"To es zinu, esmu dzirdējusi par vairākiem gadījumiem, par krievu armijas cilvēkiem, kuri ar pārcilvēciskām grūtībām atgriezušies pie savējiem, bet savējie tiem vairs neuzticējās, ņēma un turpat uz vietas nošāva. Bet kā tad bija ar Mašu?"

91

"Maša tur īsteni gūstā nemaz nebija. uzreiz sadarbojās ar vāciešiem, kas viņu aizsūtīja uz spiegu skolu pie ABVERa, kurā visi kursanti nāca no krievu gūstekņu vidus. šo skolu bija noorganizējis Kanariss, varbūt esi dzirdējusi?"

"Esmu lasījusi par Kanarisu un par ABVERu, šķiet bulgāru rakstnieka D. Dimova grāmatā "Tabaka" šī skola bija labi aprakstīta. Tā jau ir bijusi pirms kara viena no slavenākajām spiegošanas iestādēm pasaulē. Un Maša tajā mācījās! Nē, kad tā padomā, kādas personas, ar kādām biogrāfijām tik te neatrodas. Cita par, cita pret, bet cita uz abām pusēm, pēc vajadzības. Un tad? Maša te pie savējiem atkal iekrita?"

"Nē, kad karš beidzies, Maša bijusi Čechoslovakijā. No turienes ar kaut kādu izgudrotu dzīves stāstu atgriezusies pie savas mātes Ļeņingradā. Tur savaldzinājusi kādu admirāli, apprecējusies, un viss bijis labi."

"Bet kas tad notika, kādēļ viņa ir šeit?"

"Gadījās tā, ka Maša bija ar savu vīru teātrī un nemaz nenojauta, ka tur kāds bijušais armijas virsnieks viņu bija ieraudzījis un pazinis."

"Es domāju, ka ar pazīšanu vien ir par maz."

"Tam virsniekam bijis viss zināms, jo kādam no krievu gūstekņiem bija jau toreiz Vācijā radusies iespēja par Mašu visu paziņot, tur vairs izlocīties nevarēja."

"Tad tāpēc viņa 1956. gadā pēc komisijas nevarēja tikt mājās. Tagad man ir skaidrs: ja ņem un salīdzina Mašas lietu ar citām, tad iznāk, ka viņai vienīgajai būtu šeit jābūt."

"Ne gluži viņai vienīgajai, bez Mašas te vēl ir dažas sievietes, kuras patiesi izdarījušas noziegumu."

"Bet es nesaprotu, kāds viņai no tā labums, ka iet par citiem ziņot un sliktus raksturojumus dot. Kādēļ tāds ļaunums?"

"Kas tur ko nesaprast, vai tu pati netiki uzcienāta ar Mašas nopelnītiem konserviem, šokolādi un papirosiem? Jeb tu tiešām domā, ka to viņai māsa atsūtīja? Viņai māsas nemaz nav. Vismaz pirms desmit gadiem noteikti nebija, man pati teica, ka viņai nav ne brāļu, ne māsu."

"Cik viņai tagad ir gadu?"

"Viņai ir 47 gadi, jo tad, kad viņu apcietināja, viņai bija jau 33."

"Kā tu domā, viņai samazinās uz 15?"

"Viņai gan samazinās, par to nemaz nav jāšaubās, ne jau velti viņa brauca uz Saransku. Tu domā, ka sniedz ziņas tikai par apcietinātiem? Viņa ziņo par visiem, sākot ar uzraugiem, līdz lieliem priekšniekiem. Vienu noteiktu gadījumu mēs atceramies, tas vēl bija Sibīrijā, kad viņa bija nodevusi sekcijas priekšnieci par to, ka

92

tā no kādas apcietinātās bija nopirkusi par pārtikas produktiem kažoku. Priekšniece pazuda, neviens nekā par viņu neuzzināja."

"Pēc likuma sargiem un priekšniekiem draudot līdz 2 gadi cietuma par sakariem ar ieslodzītiem, un to viņi paši, man šķiet, vislabāk zina."

"Protams, ka zina, bet mantkārība ir stiprāka un tad aizmirstas."

"To, ko tu man šodien pastāstīji, ir diezgan svarīgi zināt, man par to ilgāku laiku būs jāpārdomā. Tāpēc mani vairākas sievas tika brīdinājušas, lai es no Mašas uzmanoties, esot ļoti bīstama. Bet vairāk man neviena nekā nestāstīja. Es gan domāju, ka man nav ko baidīties, jo es nekā tāda nedaru, par ko būtu jāuzmanās."

"Nav nekas jādara, pietiek ar nejauši izteiktu vārdu, kuru jau pēc stundas mēs aizmirstam, bet Mašai šis vārds būs kā atrasts, un viņai būs atkal materiāls, kad pienāks laiks par tevi ziņot." "Ā, tas būs jāņem vērā, tādā veidā, ja grib, lai kaut kas aiziet līdz priekšniecībai, var tīšām pa vārdam izmest tā, lai Maša to sadzird."

"Tu jau vari darīt, kā tu gribi, tikai es neiesaku pārāk aizrauties, tā ir rotaļa ar uguni," Jadviga brīdināja.

"Vai tu domā, ka man no tā var celties kāds ļaunums, es tā nedomāju."

"Labums arī nekāds, bet var dabūt gadus klāt."

"Kā klāt, bez tiesas? Kā var bez tiesas pielikt gadus?"

"Par tiesu neraizējies, tad, kad jāpieliek gadi, tad izbrauc tiesa, nolasa visus likuma punktus, nepaiet ne stunda, un daži gadiņi tiek "piesvērti" klāt."

"Tev ir gadījies redzēt, ka tā notiek?", es neticīgi pajautāju.

"Jā, Sibīrijā mums bija vairāki tādi gadījumi. Tā kā labāk ir uzmanīties."

"Tādā gadījumā, paldies, ka tu man to pateici."

"Nav par ko, jo es domāju tā, ja iespējams no nelaimes izsargāties, tad tas jādara jau pašā sākumā."

No tās dienas mums ar Jadvigu izveidojās vislabākās attiecības, kādas vien var būt cilvēku starpā. Protams, ar citām lietuvietēm un igaunietēm tāpat nodibinājās labas un draudzīgas attiecības. Kāda jauna lietuviete man pat auskarus uzdāvināja. Tas tā savādi liekas, nometnē auskarus. Nē, tas nebija tā domāts. Auskari bija dzintara, un man tos dāvināja atmiņai uz visiem laikiem. Ona bija vēl jauna un spēcīga, bez tam uz nometni atnāca pavisam nesen. bija fiziskās kultūras skolotāja ar augstāko izglītību, tas nozīmē, ka viņa bija beigusi fizkultūras institūtu un viņai bija tiesības strādāt vidusskolās par fiziskās audzināšanas skolotāju. Nometnē pati pieteicās strādāt par asinilizātoru. Neviena negribēja šo pretīgo darbu darīt, un visiem par lielu 93

pārsteigumu jaunā meitene ar augstāko izglītību pati tam pieteicās. Pie tam tas bija arī fiziski ne katrai pa spēkam. Civilizētā pasaulē piebrauc mašīna un izsūc atejas ar sūkņa palīdzību, bet nometnēs garas kārts galā piemontēts spainītis, ar kuru smeļ un lej mucā, mucai priekšā aizjūgts zirgs, tam arī nabagam visu dienu jāstāv drausmīgajā smakā. Kad muca pielieta, zirgu aizved līdz vārtiem, tur to sagaida kučieris, uzticības persona no kriminālnoziedzniekiem, kuram ir uzticēta brīva kustība pa visu ciematu un tā tuvāko apkārtni. Tas nozīmē, ka viņš ir izpelnījies uzticību darba laikā brīvi pārvietoties bez konvoja. Pl. 18.00 "brīvība" izbeidzas, un viņam uz minūti jābūt zonā aiz dzeloņstieplēm.

Laikam Ona tomēr zināja, ko dara, lai sevi sataupītu. šie pretīgie atejas smelšanas darbi bija tikai 2 reizes mēnesī 1 1/2 līdz 2 dienas, pārējā laikā nekas nebija jāstrādā.

Pie tam reizi mēnesī papildu samaksa - alga par šo darbu nebija liela, 20 rubļi mēnesī un 10 litri piena. Vienīgais ļaunums, ka pienu izsniedza visu uz reizi, tas bija tieši no govs un ilgāk par vienu dienu svaigs nebija uzglabājams. Rūgušpiens arī pārāk ilgi nestāv - dienas četras. Tā iznāca vienu reizi mēnesī piena pārpilnība, citas dienas nekā. Ona protams visus 10 litrus viena neizdzēra. pa krūzītei uzcienāja draudzenes, arī es šad tad dabūju no šī grūti pelnītā piena. Ona zināja, ko dara.

Kādu dienu Ona man sacīja: "Es dzirdēju, tu runājot vairākas svešvalodas, vai tu gadījumā netaisījies uz ārzemēm?"

"Ko nozīmē taisīties vai netaisīties uz ārzemēm, protams, sapņoju nepiepildāmus sapņus par eksotiskām zemēm."

"Es jau vairākus gadus visādi plānoju, kā tikt prom, un tad, kad laime bija tik tuvu, viss izjuka, un tagad te, uz 6 gadiem."

"Tu tiki par to tiesāta, ka gribēji uz ārzemēm?"

"Ne par gribēšanu vien, man bija darīšana arī."

"Tevi uz robežas noķēra?"

"Ne gluži, man viss bija daudz sarežģītāk. Es strādāju pie Melnās jūras sanatorijā par medicīniskās vingrošanas metodisti, tur ieradās atpūsties kāda krieviete no Zviedrijas, Padomju sūtniecības darbiniece. Viņai bija Padomju ārzemju pase. Es ievēroju, ka krieviete pēc izskata stipri līdzīga man. Kādu rītu gandrīz visa sanatorija saposās ekskursijā ar autobusu uz visu dienu. Krieviete no Zviedrijas arī. Es nodomāju, tagad vai nekad, iegāju viņas guļamistabā, atvēru skapīša atvilktni, un tur tā gulēja, Padomju ārzemju pase. Es vēl pārlasīju un konstatēju, ka vīza iebraukšanai Zviedrijā ir derīga.

Viens mirklis, un pase bija manā kabatā. Tai pašā stundā es ātri sasaiņoju savu somu, tikai vienu, otru es atstāju un, neviena nepamanīta, aizbēgu no sanatorijas. Pēc dažām stundām es ielidoju Maskavā, un tūliņ iegādājos biļeti uz Zviedriju, uzrādot svešo pasi. Viss izgāja gludi, jo fotogrāfija pasē par laimi bija vēl vairāk līdzīga man."

"Un tālāk?" Tagad Ona runādama manāmi nervozēja, jo viņa atkal pārdzīvoja toreizējo uztraukumu.

94

"Tālāk. Zviedrijā bija slikts laiks. Un lidmašīna "Moskva-Stokholm" laika apstākļu dēļ negāja". Ona teikumu nobeidza, smagi nopūzdamās un galvu šūpodama.

"Iedomājos, kā tu tur nervozēji un skaitīji stundas."

"Kādas stundas, es skaitīju minūtes, pēc tam sekundes, katrs, kurš ejot garām uz mani nejauši paskatījās, man likās aizdomīgs, un likās, ka viņš man tūliņ prasīs dokumentus."

"Tā īsti otram to grūti iedomāties, kā tu juties, bet apmēram var nojaust." Ar sevišķu uzsvaru Ona paziņoja: "Tieši pēc 6 stundām, 14 minūtēm, 30 sekundēm no tā brīža, kad lidmašīnai bija jāatiet, mani aizturēja. Vienlaicīgi no divām pusēm man tuvojās pajauni vīrieši, tērpušies tumši zilos uzvalkos, un es sapratu, ka viņi mani jau ir sazīmējuši. Nebiju kļūdījusies. Pienāca klāt, apstājās, veikli izrāva savas apliecības un reizē noskaldīja: "Jūsu dokumentus!"

"Un vajadzēja atgadīties tā, ka sabojājās laiks! Labā lidojuma laikā tu būtu prom, un putniņš pakaļ nenodziedātu." "Dziedātu, un ne tikai putniņi vien," viņa uzsvēra katru vārdu, tad turpināja. "Es agrāk nekad neticēju liktenim, bet tagad ticu, ka tas bija mans nelaimīgais liktenis, kas visu izjauca un laiku sabojāja. Cita starpā, visi par to brīnījās, jo vasaras mēnešos gadās samērā reti, ka laika apstākļu dēļ nelido lidmašīnas."

"Vai tu būtu meklējusi patvērumu Zviedrijā, ja viss būtu gājis gludi?"

"Nē, es būtu lidojusi tālāk uz Kanādu."

"Bet nauda?"

"Naudu man būtu atsūtījusi draudzene. Viņa jau vairākus gadus dzīvo Kanādā un labprāt būtu man visādā veidā palīdzējusi."

"Jāsaka patiesi, ka tu esi piedzīvojusi visbriesmīgāko neveiksmi, jo sagadīšanās bija tik liktenīga - tev gribējās braukt, un viņai bija dokuments. Bez tam viņa bija tev tik ļoti līdzīga - tikai retajam gadās sastapt savā mūžā kādu līdzinieku. Un tieši tad vajadzēja sabojāties laikam."

Ja Zviedrijā toreiz nebūtu sabojājies laiks, Mordovijas nometnē 17 A būtu grūti atrast kādu, kas būtu ar mieru ateju smelt. Tagad to darīja Ona. Kā es vēlāk uzzināju, vīriešu zonās arī parasti šo darbu darījuši tikai cilvēki ar augstāko izglītību. Tas ir kļuvis par inteliģences profesiju.

Kādā citā reizē mani iepazīstināja ar kādu ļoti klusu, atturīgu lietuvieti, Kurt bija notiesāta par nacionālismu. Tā bija pusmūža sieviete, pēc profesijas skolotāja. Viņa nevienam nekā par sevi nestāstīja un vispār nekā nerunāja. Visus, kas viņai gadījās ceļā, sveicināja vairākas reizes dienā, un tas bija viss, ko viņa jebkad pasacīja, bet ko sacīt viņai laikam bija. Vienīgais, kas par viņu bija zināms, bija tas, ka viņai reizi gadā piederīgie no Amerikas sūtīja vēstules un dažādus sīkumus, ko atļāva iesūtīt, ziepes, rakstāmpiederumus u.c., tikai nekā ēdama nedrīkstēja iesūtīt. Ja kādreiz kādai pienāca kas ēdams, to nosūtīja atpakaļ. Visu savu brīvo laiku viņa pavadīja, staigādama vienā 95

nometnes malā gar dzeloņstiepļu nožogojumu, atļautajā attālumā no žoga, turp un atpakaļ stundām ilgi. Tur viņa bija ieminusi taciņu ziemā un vasarā, saulē un lietū šurp un turp staigādama. Tas bija vienīgais veids, kā viņa varēja izolēties no citu sabiedrības un būt viena ar savām domām. Ko viņa domāja, neviena nekad neuzzināja.

Vienai no lietuvietēm pēc dažām dienām beidzās 10 gadu sods. Viņa to ļoti smagi pārdzīvoja, un viņas uztraukums un raizes bija pamatotas, ko iesāks, tikusi brīvībā.

Nevienai nebija noslēpums, ka tie nav nekādi prieki, iziet no ieslodzījuma, ja nav ģimenes locekļu vai tuvu draugu, kas varētu sagaidīt. Ne tik svarīga ir sagaidīšana, kā dabūt pajumti, kur pēc ilgajiem gadiem cietumā apmesties. Tā, lūk, ir galvenā problēma. Tāpat ir problēma ar pases pierakstīšanu, jo no nometnēm nākušos parasti nekur nepieraksta. šī iemesla dēļ tūkstošiem kriminālnoziedznieku nāk pēc 2-3 mēnešiem atpakaļ, jo arī par to, ka kāda persona dzīvo bez pierakstīšanās, soda ar brīvības atņemšanu līdz diviem gadiem, ja arī nav pastrādāts cits noziegums. Šai sievietei nebija piederīgo, kas varētu sākumā palīdzēt. Tādēļ uztraukums bija pilnīgi dibināts. Tā pārrunājot, kam ir un kam nav piederīgo, noskaidrojās vēl dažādi likteņi. Izrādījās, ka kāda cita lietuviete, arī 25 gadniece, jaunībā pazaudējusi visus piederīgos. Viņa bijusi uzkāpusi kūtsaugšā un pa gala sienas dēļu spraugu redzējusi, ka viņu pagalmā ar zirgiem un ratiem iebrauc piedzērušies čekisti. Dažās minūtēs tie izklīduši pa pagalmu un māju, salasījuši visu ģimeni, pēc skaita astoņus cilvēkus, visus apšāvuši un smiedamies aizbraukuši. Jaunietei, kura no kūtsaugšas bija redzējusi, kā viņas vecākus, vecvecākus, brāļus un māsas nošauj, aiz bailēm aizrāvusies valoda un viņa nekā cita nezinājusi darīt kā bēgt uz mežu, visu atstādama, tā kā bija. Mežā viņa bijusi vairākas dienas pilnīgi viena un bez pārtikas, jo uz mājām baidījusies iet. Un to var katrs iedomāties, ka uz tādām mājām bailes iet. Otrkārt, nebija, kam sūdzēties. Nav augstākas varas par čeku, kam būtu bijusi iespēja kādu par kaut ko tamlīdzīgu sodīt.

Tikai pēc vairākām dienām - cik dienas bija pagājušas, viņa vairs neatcerējās jaunietei mežā izdevies satikt pazīstamus tautiešus, kam viņa varējusi uzticēties un pastāstīt, kas noticis. Tie viņu paturējuši pie sevis, līdz beidzot milicija un armija mežu ielenkusi, visus apcietinājusi, un visiem piespriesti 25 gadi, nemaz neprasot, kādēļ kurš mežā slēpies. Un visprātīgāk bija klusēt un neteikt nekā par nošautajiem piederīgajiem. Ja ko teiktu, varēja gadīties, ka pašu arī nošauj bez kādas tiesas, jo tādi liecinieki čekai nevarēja būt pa prātam un tā labprāt no tiem atbrīvojās. Tā, noklusēdama īstos iemeslus, kas viņu uz mežu aizdzinuši, jauniete tikusi cauri ar bailēm un 25 gadiem. Nometnē viņa bija jau pusmūža sieviete ar ložu cauršautām kājām - tās viņai bija sašautas meža ielenkuma laikā. Varēja skaidri redzēt, ka viņa dzīvoja bez prieka, tikai tādēļ, ka Dievs viņai vienīgai no visas ģimenes atstājis dzīvību. Viņai nebija nākotnes, viņai bija tikai tagadne un pagātne. Viņa nekā necerēja un ne par ko nesapņoja. Viņa pati nekad ne ar vienu vārdu savu pagātni nepieminēja un nekā par savu ģimeni nestāstīja. Par viņas likteni zināja dažas citas lietuvietes no pirmajiem ieslodzījumā pavadītajiem gadiem, kad viņa vienu vienīgu reizi to bija izstāstījusi. Pateica par ko sēž un apklusa, šķiet, uz visiem laikiem. Un to var saprast. Jādomā, ka nevar būt ne mazākās vēlēšanās un patikas tādu stāstu atkārtot tik reizes, cik reizes kāda pajautā: "Par ko tevi tiesāja?" Tādēļ gadu gaitā viņai bija uz katru jautājumu atbilde viena: "Par to, par ko visi sēž..."

96

Grūti bija klausīties šajos šausmu stāstos. Bet vēl grūtāk klājās tām, kurām tādi bija pašām jāpiedzīvo. Šī iemesla dēļ arī vairākas igaunietes nevēlējās savus šausmu stāstus nevienam stāstīt. Viņas vienīgi pateica, ka tas ir bijis pārāk smagi, lai par to vēl runātu un ka katram pašam pietiek savu personisko bēdu un problēmu. Kādēļ cilvēkam, kurš jau tā cieš, vēl stāstīt par citu izciestajām mokām, jo ar to, ka pastāsta otram, no pārciestajām ciešanām atbrīvoties nevar un vieglāk nekļūst.

No vienas puses, tai, kas tā teica, bija taisnība, bet no otras puses, neviens nekad nekā neuzzinātu, ja neviens nekā nestāstītu, un par ko tad lai rakstītu vēsturnieki? Un lai kā arī čeka cenšas šos savus kauna traipus noslēpt un notikušos faktus taisīt par nebijušiem, tas viņiem neizdosies tik ilgi, cik ilgi par šiem faktiem tauta runās, rakstīs un turēs savās atmiņās.

Viena cilvēka atmiņu var izdzēst, vienu cilvēku var piespiest klusēt, bet veselas tautas piespiest klusēt, tas tomēr neizdosies.

97

JEHOVAS LIECINIECES

Kad biju jau laiciņu padzīvojusi un man bija iespēja parunāties gandrīz ar visām nometnes ieslodzītajām, konstatēju, ka par "politiskām" lietām te bija tikai nedaudzas.

Lielākais vairums sieviešu nometnē atradās par reliģiskiem "noziegumiem."

Konstitūcijā sacīts, ka Padomju savienībā esot ticības brīvība. Tā ir tikai daļēji taisnība un attiecas tikai uz lielajām baznīcām. Kur Dieva pielūgšana notiek mazos lūgšanas namiņos, jeb kur tādu vispār nav, dzīvokļos, tur vairs ticības brīvības nav.

Lielajās baznīcās oficiāli strādā mācītājs, un viņa sprediķis ir pakļauts valsts cenzūrai, viņš nedrīkst runāt no kanceles lietas, kuras valstij būtu nepatīkamas. Viņam jārunā tā, kā viņam atļauts. Piemēram, ja kāds mācītājs Latvijā kaut ar pusvārdiņu sprediķī pieminētu 14. jūnijā deportētos, viņam par to uzliktu cietumsodu par "Padomju īstenības apmelošanu" un pēc soda izciešanas viņš varētu iet strādāt par zemkopi kolhozā, uz kanceles viņš nekad vairs netiktu.

Mazajos dievnamos, jeb pareizāk sakot dzīvokļos, salasās dievlūdzēji, kuri pieder kādai sektai. Visvairāk vajātie Padomju savienībā ir Jehovas Liecinieki. Šī sekta visvairāk ir izplatījusies Moldāvijā, bijušajā Rumānijas teritorijā, daļēji Ukrainā un nedaudz arī Sibīrijā, Irkutskas rajonā. Citās vietās retāk, ja ir, tad tikai dažas ģimenēs.

Jehovas liecinieku centrs ir Ņujorkas Bruklinā. Šīs sektas galvenais vadītājs bija Natans Knors. Literatūru Padomju savienības sektanti saņem no Bruklinas nelegālā ceļā. Oficiāli to ievest stingri aizliegts. Toties daudzi un dažādi ir neoficiālie ceļi. šie ceļi ir labi aprēķināti un izplānoti. Literatūra no Bruklinas nāca regulāri nevien uz dažādām Padomju savienības pilsētām, Sibīriju ieskaitot, bet arī uz Potmas soda nometnēm. Tā pienāca diezgan labi un lielos vairumos. Par šo faktu nometnes vadība visvairāk šķendējās. Daudzi nevarēja saprast, kā dzeloņstiepļu valstībā, kur neviens cilvēks netiek iekšā, var rasties aizliegtā literatūra un vēl no Amerikas.

Daudzi Jehovas liecinieki ir saņēmuši desmit gadus stingrā režīma tikai par to, ka pie viņiem mājās atrasti daži eksemplāri žurnāla "Sargu tornis." Un ja jau cilvēkus arestē viņu dzīvokļos par šiem rakstiem, tad ir pilnīgi saprotams nometnes administrācijas uztraukums un sašutums par to, ka nometnē arī iekļūst šī literatūra. Kā viņa tur iekļūst, to neviens cietumsargs nekad nav uzzinājis. Liekas, ka naktīs eņģeli lidinās virs nometnes un literatūru nomet no debesīm. Tā tomēr bija neatminama mīkla.

Visus notiesātos cietumā izģērbj plikus un pārmeklē. Ievedot nometnē, atkal iztausta līdz vīlēm un pārmeklē. Somās meklē dubultsienas. Nevienu svešu personu zonā bez sevišķas vajadzības neielaiž. Apcietinātās no zonas tiek izlaistas tikai lauku darbos, tur stāv sargi ar šautenēm, neviena klāt nelaiž. No lauku darbiem atgriežoties, vakarā pie vārtiem iztausta līdz vīlītei. Bet Bruklinas literatūra par spīti visam atrod savas lasītājas. Un tam ir tikai viens izskaidrojums, proti, ka šie cilvēki ir vienoti un ka viņu vidū nav nodevēju. Ja ir kāda saujiņa cilvēku un ja viņos nav šķelšanās, ja viņi ir viena vienība, tad var paveikt brīnumus. Tādi ir Jehovas liecinieki Padomju savienībā.

Nometnē viņām bija vissliktākais stāvoklis, jo tās nepārtraukti uzmanīja un novēroja, tieši literatūras dēļ. Ja Jehovas liecinieces salasījās vienkopus vairāk nekā trīs personas, viņām pavēlēja izklīst. Nometnes administrācijai bija visu sektu reliģisko

98

svētku saraksti, un, kad Jehovas lieciniekiem bija reliģiskie svētki, no karaspēka daļas atveda apbruņotus kareivjus, kuri turpat netālu gaidīja, kad svētki sāksies. Kā jebkuri reliģiski svētki tie iesākās ar reliģiskām dziesmām. Dziedāšana notika ārā zem klajas debess. Viss bija iepriekš noorganizēts. Salasīšanās notika neticami ātri. Dažu minūšu laikā klusi, bez saukšanas vai pamudinājumiem, visas māsas bija vienkopus, kāda no viņu vidus uzņēma toni, un visas sāka dziedāt. Nebija vēl dziesma līdz galam nodziedāta, kad atvērās vārti un iesoļoja armija, ar to reizē nometnes priekšniece.

Priekšniece pienāca dziedošo sieviešu grupai tuvāk un pavēlēja izklīst. Neviena neklausījās, ko priekšniece sacīja, un tikai dziedāja tālāk. Tad priekšniece pacēla balsi un kliedza: "Es jums pavēlu izklīst." Nekādu panākumu. "Kam es pavēlu?" Nekādas reakcijas. Jehovas liecinieces sāka dziedāt vēl skaļāk. Tad priekšniece piegāja pie konvoju priekšnieka, kaut ko klusi parunāja, noplātīja rokas un panāca atpakaļ. "Es jūs brīdinu pēdējo reizi nekavējoties izklīst, jūs pārkāpjat nometnes noteikumus, jūs zināt, ka nometnē dziedāt nav atļauts." Viss veltīgi. Priekšniece bezpalīdzīgi stāvēja un klausījās, kā Jehovas liecinieces dziedāja.

Māsas, nelikdamās gar priekšnieci ne zinis, nobeidza vienu dziesmu un uzsāka citu.

Es, turpat netālu stāvēdama, vēroju priekšnieci. Tā tikko valdījās, koda lūpas un nikni blisināja acis. Tad viņai radās jauna ideja. "Es pavēlēšu šaut," viņa uzvaroši noteica.

Nekādas reakcijas no māsu puses nemanīja, viņas mierīgi turpināja dziedāt. Es vēroju un apbrīnoju, cik viņas bija apgarotas un izskatījās pat laimīgas, tā stāvot kopā ciešā bariņā un dziedot savas garīgās dziesmas. Kad biju kādu laiciņu vērojusi, man kļuva skaidrs, ka karavīri, pilnā apbruņojumā ar mašīnpistolēm kaklā, atvesti tikai iebaidīšanai un ka nekāda šaušana tomēr nenotiks, ja nu varbūt dos pavēli kādam izšaut gaisā, bet pat tas nenotika.

Kad garīgās dziesmas, to bija pavisam trīs, bija nodziedātas, māsas, it kā nekas nebūtu bijis, izklīda, priekšnieci pat neievērodamas. Biju sajūsmā. "Vareni," pie sevis nodomāju.

Jehovas liecinieces bija galvenokārt jaunas sievietes, dažas gandrīz vēl meitenes, un tikai nedaudzas bija gados pavecākas. Gados vecākās visas bija jau vienu reizi iepriekš sodītas. Kam bija pirmā reize, tām piespriestais soda termiņš bija no 5 līdz 7 gadiem. Kam otra reize, tām ne mazāk par 10 gadiem. Viņas visas, izņemot II grupas invalīdes, strādāja visus nometnes darbus. Lielākā daļa strādāja nometnes cehā.

Pēc darba brīvajā laikā viņas regulāri atkārtoja Bībeli, bet spējīgākās mācījās svešvalodas, franču, angļu, vācu. Viņām svešvalodas bija nepieciešamas, jo literatūra pienāca svešvalodās, un tad tā bija jātulko citām māsām, kuras valodas nezināja. Tieši Jehovas liecinieču dēļ zonā notika tik bieži kratīšanas. Lai arī kā viņas slēpa savus papīrīšus ar Bībeles citātiem jeb izrakstiem no ārzemju garīgās literatūras, vienmēr kaut ko atrada. Ļoti bieži, sevišķi tad, kad ārā satumsa, uzraugi ložņāja aiz logiem un vēroja, ko dara Jehovas liecinieces savās gultās elektrības gaismā. Ja pamanīja, ka kāda kaut ko raksta jeb lasa no maza papīrīša, tad skriešus ieskrēja dzīvojamā sekcijā un rāva no rokām ārā mazo papīrīti. Nereti tā bija vēstule uz mājām piederīgiem. Tādi pēkšņi uzlidojumi ļoti traucēja. Šad tad gadījās, ka kāda sieviete pārģērbās jeb bija apakšveļā, kad pēkšņi saskrēja uzraugi, gan vīrieši, gan sievietes.

99

Vairākas reizes gadā rīkoja lielo kratīšanu. To vienmēr sarīkoja svētdienā. Iepriekš nekad neviens to nevarēja paredzēt. Tas notika tā: Pa vārtiem ienāca visi uzraugi reizē, ātri ieskrēja sekcijās un aizsprostoja visas izejas. Atskanēja pavēle: "Ar gultas veļu uz darba zonu!" Tas nozīmēja, ka visām, bez izņēmuma, slima vai vesela, bija jāņem sava gultas veļa un jāiet ar visiem gultas maisiem uz darba zonu. Tur pie vārtiem stāvēja uzraudzes un pēc kārtas katrai izpurināja visus palagus, spilvenos meklēja, vai nav iešūts kāds papīrs. Tad pārmeklēja kabatas un iztaustīja no galvas līdz kājām. Kad personīgā kratīšana bija pabeigta, tad ielaida ar visiem gultas piederumiem darba zonā. Tur katra nolika savu maisu zemē, uz tā apsēdās un sēdēja.

Tādās reizēs parasti sarunas nevedās. Tā bija nepatīkama procedūra un stipri dragāja nervus. Kad visas nometnes iemītnieces bija sadzītas darba zonā, sākās pamatīga zonas pārmeklēšana, nereti tā vilkās pāris stundu.

Kad kratīšana bija pabeigta, varēja atgriezties un kārtot savas guļamvietas. Reiz pēc šādas lielās kratīšanas priekšniece mani iesauca savā kabinetā. Biju ļoti pārsteigta, jo zināju, ka pie manis nekādi slepeni papīri nav atrasti. Izrādījās, priekšniece mani bija izraudzījusi par ekspertu. Anna Aleksejevna, tā sauca šo priekšnieci, noklāja manā priekšā piecus žurnālus "Sargu Tornis." Tie bija dažādās valodās, bet priekšniece, lai gan viņa pēc izglītības bija skolotāja, nezināja, kurš žurnāls kādā valodā iespiests. Es nekad dzīvē šos žurnālus nebiju redzējusi, un man būtu interesanti mazliet palasīt, bet zināju, ka lasīt neļaus, tādēļ sacīju: "Labi, tūliņ, tik ļaujiet man labi apskatīties rakstību, jo, ziniet, Eiropas valodas ir tik līdzīgas rakstībā, ka var kļūdīties, bet es gribu jums pateikt precīzi." Pa to laiku, kamēr es to sacīju, biju jau dažus teikumus izlasījusi tajā eksemplārā, kurš bija vācu valodā. No visa, ko paspēju toreiz izlasīt, atmiņā palika tikai viena pamācība: "Esi mīlīgs kā balodis, bet viltīgs kā čūska." Es daudzreiz esmu piedomājusi pie šī teikuma un nākusi pie slēdziena, ka tā nav peļama pamācība tiem cilvēkiem, kuriem jāprot un jāvar izdzīvot Padomju savienībā.

Kad jutu, ka ilgāk nevar lasīt, jo priekšniece kļuva jau aizdomīga, ko es tur tik ilgi lasot, saliku žurnālus trīs daļās un paziņoju: tie divi ir angļu, tie divi franču, bet šis viens vācu valodā. Priekšniece bija ļoti priecīga, ka tagad viņa, rakstot raportu, varēs 100

pat uzrakstīt, kādās valodās atrastie žurnāli bijuši. Tādas ir dažiem cilvēkiem vājības, izlikties gudrākam nekā patiesībā ir. Šoreiz priekšniece gribēja paspīdēt augstākās vadības priekšā. Es prom ejot it kā izbrīnījusies pajautāju, kur žurnāli atrasti un kā tik lielus vispār var dabūt zonā. Atrasti esot zem zemes puķu dobēs, bet kā tie zonā iekļuvuši, viņa arī nevarot saprast. Es tomēr zināju, kādā veidā un pa kādiem ceļiem žurnāli iekļuva zonā, es pasmaidīju un aizgāju.

Kādu dienu es smagi saslimu. Tas notika uz lauka, kad pēkšņi nevarēju pacelties no zemes. Mugurkaulā sajutu tik asas sāpes, ka nemaz nevarēju pakustēties. Par to pateica sargam, tas paziņoja tālāk garāmbraucošiem sargiem, kamēr pienāca darba dienai beigas, zirgs ar ratiem arī bija klāt.

Jehovas liecinieces mani uzmanīgi uzcēla, ielika ratos, bet, kad bijām pie vārtiem, mani no ratiem nocēla un ienesa zonā līdz pat gultai un ielika gultā. Pa manu slimības laiku viņas mani kā skudriņas aptekāja, visu klāt pienesa. Labāku kopšanu nevarēja vēlēties, it sevišķi nometnes apstākļos. Tad es padomāju, ka viņām gan, visām kā vienai, vajadzētu mācīties medicīnu un strādāt pie smagi slimajiem slimnīcās.

Padomju savienībā visās pilsētās trūkst slimnieku kopēju, tas ir kļuvis par tādu deficītu, ka gandrīz vai bezizejas stāvoklis. Tur ir mazas algas, un šajā darbā izdodas pieņemt tikai hroniskas alkoholiķes, jo viņas citur vairs nekur darbā netur. Tā praktiski slimnīcās slimo kopēju nav.

Jehovas liecinieces uzskata par savu tiešo pienākumu palīdzēt jebkuram, neatkarīgi no ticības un tautības. Mani dzīvē nekad neviens nebija tā kopis un lutinājis, un man bija grūti pie tādas uzmanības pierast. Tai pašā laikā, parādot vislielāko uzmanību kopšanā un cenšoties nolasīt vai katru vēlēšanos no acīm, viņas ar lielu centību sēdēja stundām pie manas gultas un centās pārliecināt mani pieņemt viņu ticību un iemācīties dzīvot un ticēt pēc Jehovas liecinieku reliģijas principiem. Es gan teicu, ka esmu kristīta un ka man ir pašai sava ticība. Viņas paskaidroja, ka tas ir viņu pienākums, man pastāstīt par visu, kas mani sagaida, ja pāreju viņu ticībā, bet man pašai būtu jāpārdomā un jāizvēlas. Atšķirībā no citām ieslodzītajām man bija lielāka pacietība un ne tikai pacietība, bet arī zināmā mērā interese noklausīties visu Jehovas liecinieku ticības sludināšanu no apmēram 20 māsām. Vēlāk es salīdzināju, kura no viņām runā ar lielāku pārliecību, kura vēl nav tik virtuoza sludinātāja. Visā visumā, ņemot vērā viņu zemo caurmēra izglītības līmeni, viņas savu lietu zināja labi. Daudzus Bībeles punktus viņas citēja no galvas.

Vienai māsai savas ticības sludināšana īsti labi neveicās, es nekā nesacīju, tikai pajautāju, vai viņa jau ilgi ir pie šīs ticības piederīga. "Nē, nav ilgi, 4 gadus. Man nodega ugunsgrēkā māja, tajā dzīvi sadega mani divi bērniņi man toreiz bija ļoti smagi, tad nāca māsas mani mierināt un pie reizes šo ticību sludināt. Es to pieņēmu, bet jau pēc diviem gadiem mani apcietināja. Tagad Dievs pārbauda manu izturību."

Te ir vajadzīga izturība kvadrātā, es klusībā nodomāju, bet skaļi jautāju viņai: "Un jūs nemaz nenožēlojat, ka esat pieņēmusi tādu ticību, par ko tagad cietumā jāsēd?"

"Ko tur var darīt, viss notiek ar Dieva gribu, un ja tā ir Dieva griba, ka mums šeit jācieš, tad tas ir par mūsu grēkiem." Viņa nopūtās.

Tad es turpināju: "Es gan nedomāju, ka padomju darba nometnes ir grēku šķīstīšanas iestādes, es domāju, ka tās ir soda nometnes, kurās saliek cilvēkus par to, ka viņi

101

domā citādi un ne tā, kā partija un valdība grib. Un jūs visas liek cietumā ne par to, ka jūs ticat, bet par to, ka jūs savu ticību sludiniet citiem un meklējat, kā pārliecināt un iegūt jaunas māsas un brāļus. Ja jūs sēdētu vientulībā mājās un klusībā pielūgtu savu Dievu, neviens par to nekad neuzzinātu un jūs pie tiesas nesauktu."

"Tā jau tas ir, bet tieši mūsu pienākums ir sludināt un dabūt jaunus brāļus un māsas, jo mēs nedrīkstam būt egoistiskas un pašas vien gatavoties uz 1000 - gadīgo dzīvošanu virs zemes. Tas ir jāzina visiem cilvēkiem, ka tāda 1000 - gadīga dzīvošana būs, lai arī viņi varētu tajā dzīvot; ja nu kāds nevēlas, tad tā ir viņa paša darīšana."

"Man jau nebūtu iebildumu tūkstoš gadus dzīvot, no vienas puses interesanti, tikai domāju, ka apniktu," es piebildu un taisījos šo sarunu nobeigt, jo jutu nogurumu.

Dažas māsas vēlāk kad bijām labi pazīstamas, ar mani sadraudzējās un pastāstīja daudz un dažādus notikumus, saistītus ar viņu ticību. Un tiešām bija jāpabrīnās, kur rodas tāds spēks un enerģija paveikt tik riskantas un sarežģītas lietas, kādas viņas bija paveikušas. Irkutskā tika uzieta vesela pazemes tipogrāfija, kur iespieda iztulkoto literatūru krievu valodā, lai tā būtu pieejama plašākām masām.

Reiz man viena māsa pastāstīja interesantas lietas par sevi un iesāka tā: "Es nevienam nesaku, ka protu vāciski, bet es zinu, ka tu proti vācu valodu, un mēs varētu sarunāties vāciski."

"Lūdzu, kā tu gribi, es labprātāk runāju vāciski nekā krieviski."

"Vai tu zini, es biju Vācijā," viņa man negaidot teica. Es sevišķi nebrīnījos, jo ir jau viens otrs bijis Vācijā. Lai sarunu varētu turpināt, tāpat vien pajautāju: "Vai sen?" "Tas bija pirms desmit gadiem, kad man vajadzēja nokļūt Holandē uz vispasaules Jehovas liecinieku kongresu."

"Tā, bet kā tu dabūji vajadzīgos dokumentus tādam braucienam?"

"Tu domā, es ar dokumentiem braucu? Bez dokumentiem, tāpat kājām pārgāju pār robežu, aizbraucu uz Holandi, tāpat kājām atnācu atpakaļ, pie tam ar lielu kaudzi literatūras, kura man bija jāpārnes." Man nebija ko teikt. Es neticīgi skatījos viņai acīs, domādama, varbūt viņa joko.

"Ko nu tu teiksi?" redzēdama manu pieaugošo izbrīnu, māsa braši noteica.

"Un viena pati tu gāji?"

"Gāju viena, bet Dievs mani visur pavadīja."

"Tas taču ir neticami."

"Tas izklausās neticami, bet tā tas bija, pie tam es nevis vienu, bet gan divas reizes esmu bijusi ārzemēs."

"Abas reizes bez papīriem?"

102

"Jā, abas reizes kājām pāri robežai un atpakaļ."

"Ja tas ir tā, tad tiešām jāsāk ticēt, ka Dievs tevi ir pārvedis pār robežu."

"Jā, mīļā, tāda ir Dieva vara, redzamo pataisīt par neredzamu, dzirdamo par nedzirdamu, un vēl daudz kas ir Dieva varā."

"Es tomēr domāju, ka pirmais spēks, kas tādus brīnumus var veikt, ir tava ticība, bez ticības tu neuzdrošinātos spert tik riskantus soļus."

"Bez šaubām, tas arī." Viņa man pievienojās. Šī saruna man palika ilgi atmiņā, un man daudz par to bija jādomā. Tāpat man vairākas reizes iznāca sarunas ar Jehovas lieciniecēm par pašiem Dieviem. Viņas pastāvēja, ka ir divi Dievi, Jehova un tas otrs, pret kuru Jehova cīnīsies. Citām tautām vēl ir citi Dievi, bet mans viedoklis ir un paliek, ka pasaulē var būt tikai viens Dievs, katra tauta to var nosaukt, kā viņai tīk.

Lai kā arī viņas centās man pierādīt otra Dieva esamību, nekas tomēr neiznāca. Dažas pat ķērās pie modernās zinātnes, ķīmijas un fizikas jaunākajiem atklājumiem, lai ar zinātnes palīdzību pierādītu otra Dieva esamību. Lai arī par Dieviem nevarējām vienoties, tad tomēr vienu var sacīt, labas, sirsnīgas un krietnas bija šīs māsas un bezgala stipras savā ticībā, ar ļoti retiem izņēmumiem.

Notika tā, ka Jehovas lieciniecēm pēkšņi un negaidīti uzbruka kārdinātājs, velns. Tā bija jauna, vēl nekad nepiedzīvota, čekistu izgudrota viltība, ar kuras palīdzību viņi domāja izskaust tādu sektu kā Jehovas lieciniekus. Sākās ar to, ka viņiem bija jāizdibina, kuras māsas ir vadošās. Tas bija samērā grūti, bet ne neiespējami. Tad šīs māsas sāka pa vienai vest uz Mordovijas galvaspilsētu Saransku. Saranskā, kā jau katrā lielākā pilsētā, ir veikali, kino un citādi visādi jaukumi. Divu čekistu pavadībā ieveda tādu, pa nometnēm izmocītu, gadiem ilgi pusbadā turētu sievieti veikalā, kur bija izlikta pārdošanā pārtika, un sacīja: "Izvēlieties, ko vien jūs gribat, es jums nopirkšu."

Kad sieviete lepni atcirta, ka viņai nekā nevajagot, tad aizveda uz universālveikalu un atkal piedāvāja šo un to. "Ja nu nekā negribat, tad vismaz saldējumu," un čekists to pienesa klāt. Māsa sacīja: "Paldies, es neēdu saldējuma" un to neņēma.

"Varbūt jūs ietu uz kino vai teātri?" čekists vēl mēģināja, bet te viņš izdarīja kļūdu, jo Jehovas liecinieces nekad negāja uz kino, kad nometnē pa retam atveda kādu filmu un rādīja ēdamzālē. Māsu paturēja pāris nedēļas Saranskas čekā un mēģināja ar vārdiem pierunāt izstāties no sektas, piesolot tūliņ atbrīvot no apcietinājuma. Kad čekisti redzēja, ka tur nekas neiznāks, izraudzīto upuri atveda atpakaļ uz nometni. Pēc kāda laiciņa aizveda citu. Visas viņas atgriezušās stāstīja vienu un to pašu - kā vestas uz veikalu, kā viņām piesolīta brīvība un citi labumi. Tas bija drausmīgi, uzlikt izmocītiem cilvēkiem tik smagu pārbaudījumu. Cilvēkiem, kuri gadiem ilgi nav nekā laba ēduši, parādīt plauktus ar svaigiem baltmaizes kukulīšiem, tortēm, cepumiem un citiem labumiem, tā ir zināmā mērā spīdzināšana. Un tomēr vienu māsu pielauza.

Tieši kādā veidā tas bija panākts, nav zināms, jo to viņa vairs nevienam nepastāstīja.

Tā bija gados jauna moldāviete. Viņu, tāpat kā citas, izsauca pēkšņi ar mantām.

Visiem bija zināms, uz kurieni. Pie tam citas māsas, jau ar pieredzi, labus padomus lai deva ceļā līdzi. Bet notika tā, ka jauno moldāvieti negaidot atbrīvoja no ieslodzījuma.

103

Viņa "palika parādā" veselus piecus gadus. Tas vēl nebūtu nekas, varētu saprast, gribējās dzīvot, neizturēja. Ļoti iespējams, ka aizveda uz mājām uz pāris stundām, lai viņa nevarētu vairs no mājām šķirties; tā pa retam arī darīja. Bet bija visiem zināms ja viņu atlaida mājās, tad bija panākts, ka viņa rakstiski un mutiski magnetofona lentē bija atteikusies no savas pārliecības un ticības, un ka vairāk nekad mūžā pie šīs ticības neatgriezīsies. Bet notika vēl sarežģītākas lietas. Apmēram pēc pusgada, atkopusies, uzbarojusies, šī māsa, divu čekistu pavadībā ieradās nometnē. Nevis kā apcietinātā, bet gan kā lektore. Viņai bija mugurā ļoti bezgaumīgs, bet dārga vilnas auduma ķirškrāsas kostīms, melnas laka kurpes un tāda pati soma. Turienes apstākļiem tas bija kaut kas sevišķi smalks.

Visu māsu vidū bija manāms ārkārtīgs satraukums. Tika pārtraukts darbs šūšanas cehā, un visas māsas sasauca dzīvojamā sekcijā, kur galda galā ar runu uzstājās bijušā māsa un ne tikai māsa, bet galvenā sludinātāja. Mums pārējām nometnes ieslodzītajām bija brīva izvēle, iet vai neiet klausīties. Es gāju. Pirmais, ko ievēroju, bija, ka neviena māsa neatņēma viņas sveicienu. Nav grūti iedomāties, kā viņa pati jutās tagad, no brīvības atbraukusi, sapucējusies uz cietumu runāt ar savām bijušajām māsām, kuras viņai bija uzticējušās un viņā agrāk bija klausījušās.

Viņa runāja par pagātni, kā dzīvodama Moldāvijā viņa sākusi pievērsties šai ticībai.

Toreiz viņa neesot īsti apzinājusies, ko dara. Tālāk viņa izteica nožēlu ka viņa viena esot vainīga pie visu māsu likteņiem, kuras viņa toreiz Moldāvijas ciematos bija gājusi apmeklēt un pārliecināt par Jehovas esamību. Tagad viņa to visu ļoti nožēlojot un ciešot, ka viņas pārliecināšanas dēļ tik daudzas ģimenes izpostītas. Un tagad, kad viņa pārliecinājusies, ka tik ilgus gadus gājusi pa maldu ceļiem, viņas pienākums esot runāt ar savām māsām, kuras viņa pa šiem maldu ceļiem vedusi, un vest viņas atpakaļ pie reālas dzīves. Tā un citādi viņa runāja kādas divas stundas. Reizēm runātāja apraudājās, viegli viņai nebija, to varēja saprast, un bijušās māsas viņā noraudzījās ar nicinājumu.

Tas viss bija ļoti satraucoši un reizē nospiedoši. Tajā pēcpusdienā nometnē nevienai negribējās smieties. Katra kaut ko pie sevis domāja. Bet Jehovas liecinieču vidū uztraukums bija milzīgs, lai arī kā viņas centās slēpt to no citām ieslodzītajām, manīt to varēja. Es ilgi gudroju: Kam tas viss bija vajadzīgs, kas no tā ko ieguvis jeb panācis. Tā bija tukša, nekam nevajadzīga izrāde, par ko nometnes administrācija varēja uz kalendāra lapas izdarīt atzīmi, pievelkot datumam āķīti, ka izdarīts kārtējais mēģinājums ticīgo pārbaudīšanā. Iespējams, ka čekisti domāja citādi, viņiem šis gājiens varbūt likās ļoti asprātīgs, varbūt viņi pat iedomājās, ka pēc šī gadījuma māsas sastāsies rindā, lai nodotu savas atteikšanās liecības. Te bija redzams, ka viņi nav nekādi cilvēku pazinēji un ka, šādā veidā rīkodamies, panāk pretējo.

Ap to pašu laiku kāds no Jehovas lieciniekiem bija sācis pētīt likumus pēc kriminālkodeksa, un viņš bija par saviem atklājumiem rakstījis uz Vissavienības prokuratūru. Pēc vairāku mēnešu ilgas likumu pētīšanas un salīdzināšanas iznāca, ka Jehova lieciniekam bijusi taisnība un ka viņi visi nepareizi tiesāti it kā "par pretpadomju aģitāciju". Pētījumu rezultātā iznāca, ka tiesāt viņus var, cietumā likt arī var, bet ka augstākais viņiem piemērojamais soda mērs nevar pārsniegt trīs gadus. Par šo jaunatklājumu drīz vien uzzināja arī sievietes, un tad sākās rakstīšana uz tiesas iestādēm, ka pēc valsts likuma viņas ir nepareizi notiesātas uz 7 un 10 gadiem un ka viņām likumīgi pienākas tikai trīs gadi. Tā nebija lūgšanās pēc žēlastības, tā bija

104

likumu izskaidrošana nezinātājiem Padomju juristiem. Izrādījās, ka viņām visām bija taisnība un ka viņas visas nosēdējušas ieslodzījumā liekus gadus. Bija atkal liels saviļņojums un uztraukums. Mūsu zonā par to vien runāja, cik gadus katra bija nosēdējusi velti. Vienai iznāca veseli 6 gadi nosēdēti lieki! Katrai māsai, kura bija iesniegumu rakstījusi, pēc trim - četriem mēnešiem pienāca atbilde, ka viņai sods ir kvalificēts pēc cita paragrāfa un samazinājies līdz 3 gadiem. Nebija nevienas, kura būtu nosēdējusi tikai trīs gadus! Visas viņas bija nosēdējušas mazākais 4 un vairāk gadus. Neviens viņām nekādu kompensāciju par nosēdētajiem liekiem gadiem nedeva, neviens pat neatvainojās un nelūdza piedošanu.

Grūti iedomāties, vai ir vēl visā plašā pasaulē tāda valsts, kur tiesa drīkst izdarīt tādu kļūdu un simtiem cilvēkus notiesāt pēc nepareiza paragrāfa, piespriežot 3 gadu vietā 7 un 10 gadus, bet tos, kas sodīti otrreiz, desmit gadus. Tā tas bija gājis gadiem ilgi. šeit bija sievietes, kuras sēdēja otru desmitu. Ja vēl par ko citu tā būtu noticis, bet par ticību! Gada laikā 17A zona palika stipri tukša.

Visas Jehovas liecinieces tika uz mājām, bet jaunas klāt nenāca, jo pēc panta, kurš viņām tagad piemēros, viņas vairs netiks uzskatītas par "sevišķi bīstamām valsts noziedzniecēm." Tagad viņas skaitīsies parastās sadzīves kriminālnoziedznieces un tiks ievietotas kriminālnoziedznieču nometnēs. Tur fiziski izdzīvot ir daudz vieglāk, tur ir labāki dzīves apstākļi, uzturs. Toties morāliski tur viņām būs ļoti grūti, tur viņas ātri kļūs citām par uzjautrinājuma un apsmiekla objektu. Bet tur būs arī tādas, kas noklausījušās ticības sludināšanu, pieņems šo ticību; lai arī viņu nebūs daudz, bet būtin būs.

Visas māsas tika brīvībā, izņemot vienu. Viņa bija jau otru desmitu gandrīz nesēdējusi, un viņai nebija vairs nozīmes kaut kur kaut ko rakstīt. Un vajadzēja gadīties tā, ka viņa tomēr līdz galam nenosēdēja, tieši desmit dienu pietrūka, viņa nomira. Nomira, brīvību nesagaidījusi, acīmredzot bija ļoti uztraukusies, skaitot dienas, kad varēs tikties un runāt ar piederīgiem, un sirds neizturēja. Atšķirībā no citām māsām, kuras izgāja kājām pa vārtiem šo dzīves nogurušo māsu iznesa pa vārtiem neēvelētu dēļu zārkā. Kur viņu apraka, nevienam nav zināms. Piederīgiem līķus neizsniedz, lai arī kā viņi pūlētos. Tādi ir cietuma likumi. Drošs paliek drošs, kas zina, varbūt mirušie vēl kaut ko izpaudīs...

105

ĪSTENI PAREIZTICĪGAS

No ieslodzīto sieviešu skaita diezgan lielu procentu sastādīja īsteni pareizticīgās. Šīs sievietes bija tikai krievu tautības. Visas viņas valkāja tradicionālo mūķeņu apģērbu, tādēļ zonā viņām visām bija iesauka "mūķenes." Noteikumos par cietuma apģērbu ir teikts, ka tam jābūt melnam, mūķenēm apģērbs bija melns un mēģināt pārģērbt viņas cietuma formas kleitās neizdotos, jo viņas pavisam vienkārši tās neņemtu un neuzģērbtu. Reiz esot mēģināts pirtī atņemt mūķenei apģērbu, viņa pēc pirts lielā salā aizgājusi, ietinusies palagā, kuru viņai kāda cita apcietinātā noņēmusi no gultas un atnesusi uz pirti. Agrāk ar pirtī iešanu arī esot gājis ļoti grūti. Mūķenes atteikušās iet mazgāties. Vairākus mēnešus pēc kārtas, cietumos ievietotas, viņas nav gājušas mazgāties, tad pavēlēts citām apcietinātām mūķenes ievīstīt viņu segās un aiznest uz pirti. Tur viņas nav ģērbušās nost. Ar varu izģērbtas un ar ūdeni aplietas, tās ātri atkal saģērbušās un bēgušas uz savām gultām.

Gulta viņām ir tāda kā mājas vieta, kā patvērums pret visām vardarbībām. Nav teikts, ka viņas gulētu gultās, pietiek ar to, ka viņas ir pie savām gultām. Ar laiku viņām tomēr iestāstīts, ka nav nekāds grēks, ja viņas aizies reizi pa desmit dienām uz pirti un nomazgāsies. Nometnē 17 A ar varu vairs nevienu uz pirti nenesa. Pirti kurināja tikai trīs reizes mēnesī, ik pa desmit dienām, citām tas bija par maz, citām par daudz.

Nekad nekas nav un nevar būt visām pa prātam.

106

Īsteni pareizticīgās atšķīrās no visām citām nometnes iemītniecēm ar to, ka viņas atteicās apcietinājumā strādāt. Par atteikšanos no darba viņas neskaitāmas reizes ievietoja karcerī. Pēc likuma karcerī varēja turēt līdz trim mēnešiem, pēc tam atbrauca vietējā tiesa un noturēja sēdi, piespriežot visām, kuras ārsta komisija atzinusi par veselām un darba spējīgām, slēgto cietumu par atteikšanos no darba: Slēgtais cietums visiem sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem Padomju savienībā ir tikai viens Vladimiras cietums. Nav svarīgi, kur cilvēks dzimis un audzis, vai kādā no Padomju savienības republikām, vai arī ārzemēs, ja tas ir tiesāts par sevišķi bīstamiem valsts noziegumiem un ja viņam sods jāizcieš cietumā un nevis labošanas darbu nometnē, tad šis cietums ir Vladimiras cietums. "Labošanas darbu nometne" nozīmē, ka tajā jāstrādā, nevis jāizcieš sods nestrādājot. Nestrādājot drīkst izciest sodu tikai Vladimiras cietuma slēgtā kamerā, ar tiesībām uz pastaigu, 20 minūtes 24 stundās.

Tur ir dažādi citi ierobežojumi, kā piemēram: tikai vienu vēstuli mēnesī drīkst rakstīt saviem tuviniekiem. Bez tam tur līdz minimumam samazināta uztura deva.

Kad kādas mūķenes atveda no Vladimiras cietuma uz nometni, tad tās parasti izskatījās kā no kapa izņemtas, ļoti novājējušas, nedabīgām, bāli pelēkām sejām un iekritušām acīm. Tas bija briesmīgs skats, kad reiz atveda 10 mūķenes no Vladimiras cietuma. Viņas bija pazīstamas ar visām citām nometnes iemītniecēm. Kad jautāju, kā tas var būt, ka visas ir savā starpā pazīstamas, man pateica: "Tās visas ir no mūsu nometnes."

"Es nekā par viņām nezināju, nekad neviena par viņām neko nebija stāstījusi," es piebildu. Mana sarunu biedrene šoreiz bija Zenta. Viņa paskaidroja: "Pastāvīgi kāda no mūsu nometnes atrodas Vladimiras cietumā."

"Uz ilgu laiku?"

"Uz trim gadiem, tad tās, kuras trīs gadus atsēdējušas, atved, citas atkal aizved."

"Bet tas ir šausmīgi, pēc kā viņas izskatās, viņas vairs neizskatās pēc dzīvām būtnēm."

"Ko tur var darīt, ja viņu Dievs viņām neatļauj strādāt. Mēs visas strādājam, kaut arī mums tas nenākas viegli. Dažreiz tā vien liekas, ņemšu, sadumpošos un arī atteikšos no darba, bet tik un tā nevaru un nevaru saņemties."

"To es saprotu, jo latvieši nemaz nevar bez darba dzīvot."

"Jā, tu zini, tā laikam ir. Man pa šiem 14 gadiem vairākas reizes bija vienmuļais nometnes darbs apnicis līdz kaklam, divas reizes sadusmojos uz visiem un negāju darbā, bet jau pēc dažām stundām to nožēloju un nevarēju nekur miera rast. Nākošā rītā jau pirmā stāvēju pie darba zonas vārtiem."

"Bet brīvībā, tur viņas droši vien kaut ko strādāja?"

"Brīvībā arī ne, nevienai no viņām nekad nav bijusi rokā padomju pase, naudu viņas arī neņem rokā un darbā neiet."

"Kā varēja nebūt pases?"

107

"Nu jā, tu jau nekā par viņām nezini, viņām nav atļauts fotografēties, un viņas nekad nefotografējas, tādēļ viņām pasu nav. Otrkārt viņas vispār neņem pretī pasi, pat rokās neņem, tāpēc ka uz tās ir sātana zīmes: piecstūrainā zvaigzne un sirpis ar veseri. To pašu sātana zīmju dēļ viņas neņem naudu rokā. Pie ārsta viņas arī nekad neiet, pašas ārstējas."

"Bet ja kaut kas nopietns?"

"Vienalga, saplūc tepat zonā kādu zāli, bet pie ārsta ne par ko neiet un nekādas aptiekas zāles mutē neņem. Mums Sibīrijā bija vairāki gadījumi, kad bija jāmēģina glābt dzīvību. Mēs vienai turējām kājas un rokas, kamēr māsiņa iespricēja vajadzīgās zāles. Un ko tu domā, kas mums par to bija jādzird? Citas māsas mūs lādēja ar visādiem pasaules lāstiem. Tad viņas sāka slēpt, ja kāda saslima, dažas nomira, bet arī tas nelīdzēja, līdz šai dienai viņām ārsti nāk no sātana, tāpat zāles no sātana, tikai pašas labas, es varu teikt, pašas viņas ir sātanu pilnas." Zenta dusmīgi nobeidza teikumu.

"Bet kā tiesa var notiesāt visas šis sievas uz trim gadiem slēgtā cietumā, ja nav zināms, kāds ir viņu veselības stāvoklis, jo viņas pie ārsta neiet."

"Tur jau ir viņu pašu stulbums vainojams. Ja viņas būtu pie ārsta gājušas, tad tikai dažas no viņām būtu atzītas par darba spējīgām, bet pārējās visas pieskaitītu pie invalīdēm."

"Tad nu gan patiešām jāsaka, ka ar gudrību viņām ir tā trūcīgāk. Tas pat acīm redzams, ka dažas no viņām ir patiesi ļoti slimas."

"Ir slimas, visi to zina, bet vajadzīga ārsta apliecība. Bez ārsta nevienam nav tiesības atbrīvot no darba."

"Tu sacīji, viņas neņem naudu rokās, te apcietinājumā nevienam nav naudas, bet kā var brīvībā dzīvot bez naudas - transports, uzturs?"

"Viņas nedzīvo īrētos dzīvokļos, bet pārlaiž nakti, kur pagadās, parasti pie tiem cilvēkiem, kur viņas strādā visādus mājas darbus par maizi. Un ja kāds atdod viņām par darbu kādu vecu, melnu apģērba gabalu, to viņas pārtaisa un apģērbjas. Transports viņām nav vajadzīgs, jo viņas iet kājām. Vairums dzīvo uz laukiem."

"Un tomēr man nav īsti saprotams, kā var iet kājām lielus attālumus, vairākus tūkstošus kilometru."

"Viņām nav nekādas vajadzības tik tālu nokļūt."

"Kā tad ne: ja kādai no viņām beidzas termiņš un viņa grib nokļūt pie saviem radiem mājās uz pastāvīgu dzīvi, vai viņa ies kājām?"

"Nē, kājām neviens viņu nelaidīs, viņai nometnes administrācija dos līdzi pavadoni līdz dzelzceļa stacijai, kurš nopirks biļeti līdz tai vietai, kur viņai jānokļūst. Biļeti viņš iedos vilciena pavadonei, bet pašu mūķeni iesēdinās vagonā."

108

"Labi, tiktāl man ir skaidrs, bet vilciens ies četras dienas, ko viņa ēdis, ja naudu neņems?"

"Viņa ies pa vagoniem ubagot maizi, bet naudu neņems. Viņām nav nekādu citu prasību, izņemot maizi. Viņas nekā nezina par laicīgo dzīvi. Viņas valkā kreklus, kuri šūti no rupja audekla maisiem. Reiz viena ļoti brīnījās, kad ieraudzīja nometnē uz auklas izžautus krūšturus. Viņa rādīja ar pirkstu un jautāja, kas tas tāds un ko ar to dara? Bet kāda cita pusmūža mūķene nezināja, ka ogas var atnest no mežā mājā, pielikt cukuru un ievārīt ziemai. Kad es viņai to stāstīju, viņa neticīgi grozīja galvu un brīnījās. Viņa visu mūžu ir gājusi uz mežu tikai paēst ogas. Likās, ka viņas vispār nedomā ne par ko citu, kā par Dievu, vai ir mazliet sajukušas. Dažas apbrīnojami vientiesīgas, bet vecākās māsas ļoti viltīgas ar tendenci tiranizēt jaunākās un dumjākās. Manā uztverē ir pilnīgs idiotisms par to pašu sātana zīmi. Pasi, naudu nevarot rokā ņemt bet vēstules no radiem, kā tās drīkstēja rokās ņemt? Uz aploksnēm un pastmarkām tāpat uzdrukātas piecstūrainās zvaigznes, sirpji un āmuri. Tos negribēja redzēt, tādēļ nesaredzēja."

Vispirms es sadraudzējos ar Taškentas klostera mūķenēm. Bija apcietinātas visas mūķenes, kuras bija piederīgas Taškentas klosterim, ar "matušku" (klostera priekšnieci) priekšgalā. Pati klostera priekšniece, jeb kā mēs viņu saucām- matuška Gorbašova bija jau stipri gados. Pārējās mūķenes matušku ļoti cienīja, un viņai visu pienesa klāt. Viņai klāja gultu, mazgāja veļu, par viņu rūpējās, cik vien tas nometnes apstākļos bija iespējams.

Vistuvāk matuškai bija divas viņas palīdzes. Viņas bija pirmās klāt, ja matuškai ko ievajadzējās, jeb ja matuška bija par kaut ko neziņā vai citādi bezpalīdzīga, tad abas augstākās māsas bija galvenās padomdevējas. Pirmā, kura, no malas skatoties, likās galvenā matuškas padomdevēja, bija ar augstāko medicīnas izglītību. Tas daudzos, kuri to zināja, radīja pamatotu izbrīnu, jo viņa bija beigusi Padomju Krievijas medicīnas fakultāti, bet saslimšanas gadījumā noliedza visus aptiekas medikamentus.

Otra bija studējusi vēsturi un vispār bija ļoti attīstīta, ar viņu bija interesanti sarunāties. Pārējās burtiski bija kalpones gan Dievam, gan šai trijotnei ar matušku centrā. To varēja izskaidrot ar to, ka viņas visas bija galīgi neizglītotas, cēlušās lielāko tiesu no zemnieku ģimenēm un savā dievbijībā aizgājušas līdz galīgam fanātismam.

Gados visvecākā bija klostera priekšniece - matuška Gorbašova, aiz viņas abas inteliģentās padomdevējas, pārējās bija dažāda vecuma. Starp viņām izcēlās viena pavisam jauniņa. Sākumā es nevarēju saprast, kura no viņām ir jauna, kura veca, sejas viņām bija maz redzamas, jo galvas sega viņām nav tāda, kā mēdz būt parasti mūķenēm. Šo mūķeņu galvas sega bija speciāli šūta no melna kokvilnas auduma ar īpašu piegriezumu. To izskatā varētu salīdzināt ar ūdenslīdēju galvas segu, tik pieguloša tā bija galvai - sejai atstāts minimāls "caurums," uzacis aizsegtas, tikai acis, deguns un mute bija redzama, pārējā seja, pat puse vaigu, bija zem melnā auduma. Ap kaklu šī galvas sega tika sasieta ar tā paša auduma melnām saitēm, tālāk tā kļuva platāka, izveidojot kaut ko līdzīgu mazai pelerīnei, kura pie pleciem beidzās. Kleitas bija garas, līdz zemei, un ļoti platas. Un lai arī viņas visas bija tik vienādas, tomēr varēja atšķirt, kura visjaunākā. Vislabāk to varēja noteikt pēc gaitas. Jauniņā mūķene šad tad acīm redzot aizmirsās un, garajiem brunčiem plīvojot, domādama, ka neviens viņu neievēro, skrēja palēkdamās kā jauna stirniņa. Kad biju ar Nadju iepazinusies tuvāk, tad arī uzzināju, cik viņai gadu. Biju nedaudz pārsteigta, ka viņa izrādījās

109

vecāka, nekā es biju domājusi. Sīkā auguma dēļ izskatījās kā skolniece, un es biju domājusi, ka viņai augstākais astoņpadsmit gadi, bet viņai bija jau divdesmit viens gads.

Nadjai nometnes dzīve izveidojās sevišķi sarežģīta, viņu pastāvīgi mocīja nometnes administrācija, ar nolūku atgriezt Nadju laicīgā dzīvē. Nadja bija uzaugusi ļoti reliģiskā ģimenē, viņas tēvs bija bulgārs, māte krieviete, dzīvoja viņi Taškentā. Skolā Nadja kopā ar citiem bērniem bija iestājusies pionieros, pēc tam automātiski pārgājusi komjaunatnē. To uzzinājuši, Nadjas vecāki un ģimenes draugi Nadjai pārmetuši, ka viņa nav rīkojusies pareizi, ka ļāvusies iesaistīties komjaunatnē. Kā tagad rast izeju?

Nadjai teikuši, lai viņa griežas klosterī pēc padoma. Tur viņai pamācīts, kas kā darāms. Atgriezusies no klostera, Nadja sāka rīkoties. Jau otrā dienā aizgāja uz skolu un atdeva komjaunatnes biedru karti, sacīdama, ka tā viņai vairs nav vajadzīga, jo viņa izstājas no komjaunatnes un no skolas. Nelīdzēja nekāda atrunāšana un draudi no skolotāju puses. Nadja palika stingrā apņēmībā pie sava. Tālāk viņa devās uz miliciju, tur viņa nolika pasi un atteicās to pieņemt atpakaļ, kad viņai to mēģināja uzspiest.

Viņai tomēr iespieduši pasi rokā. Nadja pasi saplēsusi sīkos gabaliņos un nometusi apjukušajiem milicijas darbiniekiem priekšā uz galda. Tad Nadja uz māju vairs negāja, bet tiešā ceļā uz Taškentas klosteri. Taškentā tas bija ārkārtīgs notikums, kura rezultātā milicija, sadarbojoties ar čeku, panāca, ka apcietināja visu Taškentas klosteri.

Matušku Gorbašovu un visas mūķenes notiesāja par jaunietes Nadjas ievilināšanu klosterī. Visu notikušo kvalificēja kā sevišķi bīstamu valsts noziegumu. Visām piesprieda lielu sodu - desmit gadus.

Padomju savienībā dzīve klosterī daudz neatšķiras no dzīves koncentrācijas nometnē, t.i. uztura ziņā, jo klosteri ir tik nabadzīgi, ka to iemītniecēm jāpārtiek no maizes un putraimu viras. Klosteriem valsts vispār nekādu palīdzību nedod. Tiem vienīgais ienākumu avots ir ziedojumi no baznīcas, pie kuras klosteris pieder, bet baznīcām pašām trūkst līdzekļu, jo nav draudzes, kas kaut ko varētu ziedot. Ir tādas baznīcas, kam ienākumi nesedz izdevumus, nerunājot nemaz par gadījumu, ja baznīcai būtu vajadzīgi līdzekļi jumta remontam, sienām vai logiem, kurus tuvākajā apkārtnē dzīvojošie pionieri un komjaunieši bieži izsit ar akmeņiem.

Taškentas klosteris bija sevišķi sliktā materiālā stāvoklī, tas skaitījās nelegāls, jo nepiederēja pie valsts baznīcas. Īsteni pareizticīgie no pareizticīgajiem atšķiras ar to, ka pareizticīgo baznīca un mācītāji valstī oficiāli atzīti, turpretī īsteni pareizticīgos valsts neatzīst un uzskata par sektantiem, tādēļ viņus vajā. Īsteni pareizticīgie turpretī uzskata, ka tikai viņi ir īstie ticīgie; tādēļ viņi sevi sauc par "īsteni" pareizticīgajiem. Viņi atvienojušies no pareizticīgo baznīcām, jo uzskata, ka pareizticīgo oficiālā vadība - garīdznieki ir pārdevušies komunistiskai partijai un valsts cenzūrai. Īsteni pareizticīgie šos garīdzniekus neatzīst.

Mūķenēm galvenā nodarbošanās ir lūgšanas, kuras nereti ievelkas vairākas stundas.

Lūgšanas notiek, tupot uz ceļiem. Stundām viņas varēja notupēt uz grīdas un neskaitāmas reizes, krustus metot, skaitīt lūgšanas.

110

No rīta ģērbjoties, katram apģērba gabalam, kuru ņēma rokā, pārmeta krustu. Katram maizes gabalam vai ūdens krūzei pārmeta krustu, tāpat vakarā, ejot gulēt, gultai pārmeta krustu. Mūķenes parasti savu uzvārdu nevienam nenosauca. Ja kādai jautā, kā viņu sauc, tad viņa atbild "Dieva verdzene Barbara," vai "Dieva verdzene Marija" u.t.t.

Kad tuvojās Lieldienas, mūķenēm sākās lielais gavēnis. Žēl uz viņām bija skatīties; nedēļām ilgi viņas pārtika no ūdens, maizes un lūgšanām. Apbrīnojama bija viņu izturība. Sieviešu nometnē neviena sieviete, lai arī kas viņa būtu, tā netika spīdzināta, kā to darīja ar mūķenēm, un tas viss tikai tādēļ, ka viņas negāja strādāt. Ja ilgāku laiku mūķenes pavēroja, tad varēja secināt, ka viņām tik garas lūgšanas, vairākas stundas katru dienu, ka no strādāšanas nekas neiznāktu.

Bet nometnes administrācija domāja citādi. Reizēm likās, ka nolemts mūķenes pavisam iznīcināt, tā ar viņām apgājās. Vasarā, domājams, karcerī vēl nav dzīvība apdraudēta, bet ziemas mēnešos nevarējām saprast, kā var izturēt cementa mūros bez apkures, bez gultas segas nedēļām ilgi. Bez tam karcerī deva silto ēdienu tikai vienu reizi pa divām dienām, pie kam to, ko viņām deva, par viru grūti būtu nosaukt, drīzāk par trauku ūdeni. Pārējās dienas deva tikai maizi ar ūdeni. Jādomā, ka karcerī bija stipri zem nulles, ja jau ūdens sasala. Neviens tur nekad temperatūru nemērīja, un nevienam nebija par to nekādas intereses, kāda tur ir temperatūra un vai cilvēks var to izciest.

Toties, kad 30 dienas bija pagājušas un kad pienāca diena mūķenēm nākt no karcera, visas, kam vien nebija jāsēž šūšanas cehā pie mašīnām, saskrēja skatīties un, elpu aizturējušas, gaidīja, kas būs noticis ar mūķenēm, kādas tās izskatīsies, kad viņas iznesīs no karcera. Un liels bija sievietēm pārsteigums, redzot, ka mūķenes pašas uz savām kājām, viena otru pieturēdamas, iznāca no karcera. Tas bija neticami. Un tomēr aina bija drūma. Divas jaunākas, kuras pašas tikko varēja noturēties kājās, atbalstīja divas sirmgalves, no kurām viena bija tik nevarīga, ka šķita, tūdaļ tā saļims un vairs nekad necelsies. Sejā tai nebija ne asins pilītes, kā no koka tēsta tā izskatījās, lūpas vienā krāsā ar sejas ādu, bet acis tik dziļi iekritušas ka, no tālienes skatoties, varēja domāt, varbūt viņai acu nemaz nav. Pārējās neizskatījās daudz labāk, vienīgi varēja just, ka tām vēl nedaudz spēka ir, bet kuru katru acumirkli tas var izzust.

Karceris atradās darba zonā, iežogots vairākām kārtām dzeloņstiepļu tā, lai neviena nevarētu tam piekļūt tuvumā. Tas tādēļ, lai nevarētu sarunāties un iedot kaut ko no pārtikas. No karcera līdz dzīvojamās zonas vārtiem bija kādi 70-80 soļi. šo mazo ceļa gabalu, no karcera nākdamas, mūķenes gāja ļoti ilgi, pārējās māsas gaidīja pie vārtiem, tur viņas pagalam novārdzināto sirmgalvi paņēma uz rokām, bet pārējām, katrai no savas puses piestājās pa pavadonei. Atlikušo ceļa gabalu līdz barakai viņas veica jau nedaudz raitākā solī.

Ja šo skatu redz un ja iedomājas to, ka bez silta apģērba 30 dienas jānosēž uz cementa salā, tad neviļus nāk prātā, ka laikam gan pats Dievs viņām stāv klāt, viņas stiprina garīgi un fiziski un neļauj viņām aiziet bojā.

111

OLGA VSEVOLODOVNA

Kādā trešā vai ceturtā dienā pēc manas ierašanās nometnē Erna mani iepazīstināja ar Olgu Vsevolodovnu Ivinsku, man iepriekš pasacījusi, ka Olga Vsevolodovna ir nometnē sakarā ar Borisa Pasternaka grāmatu "Doktors Živago." Par pašu Borisu Pasternaku un viņa romānu bija vairākas reizes ievietoti avīzēs ķengu raksti, un mēs, kas par šīm lietām interesējāmies, visu zinājām, bet Olga Vsevolodovna Latvijas avīzēs nekad netika pieminēta. Tādēļ man bija liela interese ar viņu iepazīties.

Pirmkārt, kaut vai tā iemesla dēļ vien gribējās ar viņu iepazīties, lai varētu no viņas pašas mutes dzirdēt, kā viņa te ir nokļuvusi. Likās kaut kā neloģiski: Pasternaks uzrakstīja grāmatu, atdeva to itāliešu žurnālistam, pašu Pasternaku par to cietumā neielika, bet pēc viņa nāves Olga Vsevolodovna apcietināta.

Kad es viņu ieraudzīju, jutos mazliet neveikli, tik ļoti Olga Vsevolodovna atšķīrās no visām pārējām ieslodzītajām. Viņa, lai gan nebija vairs jauna un atradās jau ilgākus gadus apcietinājumā, burtiski ziedēja. Viņas izskats mani tā pārsteidza, ka es viņai tūdaļ pie iepazīšanās pateicu, ka viņa ir vienīgā visā nometnē, kura neizskatās pēc apcietinātās. Viņai bija apbrīnojami laba sejas āda, lai arī bāla, bet tik tīra kā japāņu porcelāns. Kad viņa pasmaidīja, tad viņas smaids bija kā silts glāsts. Šķita, ka šī sieviete izstaro mieru un labsirdību, un viņas klātienē bija labi. Bet ja viņa neizskatījās pēc apcietinātās, par jo viņai bija jāpateicas saviem dzeltenajiem skaistajiem matiem, kuri bija dabīgi viļņaini un sakārtoti pakausī vaļīgā mezglā. Viņas matu sakārtojums nebija ,sliktāks kā gadsimta sākuma augstākās sabiedrības dāmai. Un tas viss kopā cietuma apstākļos šķita pavisam neparasti, pat neiederējās.

Un lai arī viņa izskatījās ļoti kopta un izlutināta, garīgi viņa izrādījās neiedomājami stipra. Olga Vsevolodovna vienmēr bija laipna, nekad viņa neizrādīja sliktu garastāvokli. šķita, viņa nekad nenervozē, kas bija ļoti raksturīgi citām ieslodzītajām.

Bet kad viņa runāja, tad tā bija sevišķa bauda klausīties. Tik labā krievu valodā nometnē neviena nerunāja, bez tam viņai bija laba literārā valoda. Es viņai īsumā pastāstīju par sevi. Olga Vsevolodovna, noklausījusies, par ko es tiesāta, pabrīnījās un teica, ka Maskavā daudziem cilvēkiem mājās esot tāda pat literatūra, par kādu es notiesāta, bet ka tur nevienu par to netiesā. Tad es viņai jautāju: "Es nesaprotu, kādēļ jūs šeit atrodaties. Cik man zināms, Boriss Pasternaks pats atdeva savu manuskriptu itāliešiem."

"To jā, to viņš atdeva pats, bet viņš bija norakstījis testamentā visus Živāgo ienākumus man. Kad Pasternaks no mums aizgāja, man sāka sūtīt no ārzemēm saiņus par Živāgo naudu. Par to mani notiesāja."

"Ar kādām tiesībām, par ko?" es iesaucos, jo man likās, ka tā ir liela netaisnība pret Olgu Vsevolodovnu.

"Viņiem ir neierobežotas tiesības un vara, un, ja gribēs kādu cilvēku iegrūst nelaimē, tad vienmēr atradīsies veids, kā to izdarīt. Viņi notiesāja ne tikai mani, bet arī manu meitu. Mūs notiesāja par spekulāciju un kā prastas spekulantes mūs ar meitu ievietoja

112

6. nometnē pie visdrausmīgākajām kriminālistēm, jo ar spekulācijas pantu tur bija vairākas notiesātās, un tie visi ir juristu valodā sadzīves noziegumi."

"Un tālāk, kas notika tālāk?"

"Es sāku rakstīt uz iekšlietu ministriju un lūdzu mums atļauju izciest piespriesto sodu šajā nometnē, jo 6. nometnes sabiedrība bija ļoti nepiemērota tik jaunai meitenei, kāda toreiz bija mana meita. Tur dzirdēja tikai lamu vārdus un rupjības, es nekad nebūtu ticējusi, ka tādas sievietes vispār pasaulē eksistē, kādas es tur redzēju. Divās nedēļās mēs tur nedzirdējām neviena pieklājīga teikuma. Pat dziesmas, kuras viņas tur klaigāja, sastāvēja tikai no rupjībām. Pēc divām nedēļām mēs saņēmām atļauju izciest sodu valsts noziedznieču nometnē, un mūs atveda šurp. Meitai sods bija tikai 3 gadi, viņa ir jau mājās. Man pašai piesprieda 5 gadus."

"Bet, piedodiet, kāds jums sakars ar spekulāciju?"

"Saiņos, kurus mēs saņēmām no ārzemēm, bija daudz tādu apģērbu un mantu, kas mums ne vienai ne otrai nederēja, bez tam mums nebija naudas, ar ko īri samaksāt, un mēs pārdevām to, kas mums nederēja, citiem cilvēkiem."

"Es tomēr uzskatu, ka spekulācijas pants jums ir piemērots galīgi aplam. Pēc manas izpratnes spekulācija ir, ja mantu nopērk par valsts cenu un pēc tam pārdod par dārgāku, līdz ar to gūstot peļņu."

"Jā, mīļā, tā domājat jūs, tā domā daudzi citi, bet viņiem bija viens mērķis, dabūt mūs cietumā, acīm redzot, mēs kādam traucējām dzīvot, jo varējām vairāk atļauties."

"Iznāk tā, man krustmāte šodien uzdāvina klavieres, es klavieres spēlēt neprotu, dzīvoklī man klavierēm nav vietas, es tās pārdodu, bet pēc nedēļas mani apcietina un tiesā par spekulāciju," es sašutumā vienā elpas vilcienā noskaitīju.

"Bet tā tas ir, un mēs nekā nevaram grozīt."

"Paldies par jūsu stāstu, man bija ļoti patīkami ar jums iepazīties, bet jūsu stāsta saturs man nemaz nepatika!"

Tā bija mūsu pirmā saruna, pēc kuras man vairākas dienas bija par dzirdēto jādomā un jādusmojas kārtējo reizi uz padomju varas iestādēm. Un nav virs zemes otras tādas varas, kura varētu padomju sistēmā kaut ko grozīt vai uzlabot. Nav nekā vienkāršāka: kādai autoritatīvai personai vai ļaužu grupiņai kāds cilvēks nepatīk, viņi nolemj to ievietot cietumā. Un atkal nāk prātā krievu sakāmvārds: "Vajadzīgs tikai cilvēks pantu vienmēr atradīs." Olgai Vsevolodovnai bija diezgan vāja veselība, bet invalīdu grupā viņu tomēr neievietoja, viņai bija jāiet strādāt šūšanas fabrikā tur viņai bija gatavajiem gabaliem ar šķērēm jāapgriež diegu gali, jo šūt ar mašīnām viņa nevarēja iemācīties.

Reiz mēs sēdējām divatā uz soliņa barakas ārpusē, neviena tuvumā nebija. Viņa man atstāstīja dažus izvilkumus no Doktora Živāgo, to es viņai vairākkārt biju lūgusi.

113

Tā parasti mēdz būt, cilvēki nekā neuzzinātu, ja avīzēs neparādītos ķengu raksti par kādu pretpadomju literatūras darbu. Pēc attiecīgā raksta avīzēs cilvēki izmisīgi meklē sakarus un pazīšanos, lai tā rastu iespēju ar zināmo literatūras darbu tuvāk iepazīties.

Bet tikai retajam tas izdodas, lielais vairums paliek neziņā, kas īsti bija rakstīts avīzēs nopeltajā autora romānā, stāstā vai dzejā.

Pabeigusi stāstīt, Olga Vsevolodovna man draudzīgi uzsmaidīja, bet pēc tam paklusā balsi negaidīti mani brīdināja: "Es jūsu vietā mazliet uzmanītos no Reptīlijas."

"No Reptīlijas?" Es apjukusi pārjautāju. "Es vēl nezinu, kura ir Reptīlija."

"Jūsu draudzene Erna, man viņa atgādina reptili, un es viņu tā dēvēju no pirmās dienas, kopš ieraudzīju."

"Paldies," tas bija viss, ko varēju pateikt, jo man uzreiz bija jādomā, ko tas varētu nozīmēt un kas par iemesliem. Bija neērti iztaujāt, bet pie sevis nodomāju: " Nāks laiks - nāks padoms."

Pēc gada pienāca laiks, kad man izdevās konstatēt, ka Olgas Vsevolodovnas piezīme par reptili bija pamatota.

Vispār Olga Vsevolodovna ļoti uzticējās cilvēkiem, pat par daudz, bet šajā gadījumā viņa nebija kļūdījusies, nosaukdama Ernu par Reptīliju, jo Ernai šis vārds ļoti piestāvēja. Ja Olga Vsevolodovna vairākus gadus turējās labi, tad to nevarēja sacīt par pēdējiem gadiem nometnē. Viņa arvien biežāk slimoja. Viņas gaita kļuva aizvien gurdenāka, un reizēm viņa pat necēlās no gultas. Viņai nekādas zāles nepalīdzēja, un bija vienkārši žēl skatīties, kā viņa kļuva aizvien bālāka un vājāka. Laime bija tā, ka viņai bija laba draudzene no ticīgo māsām, kura viņai atnesa ēdienu un visādi palīdzēja tajās dienās, kad Olga pati necēlās. Redzot, ka viņa slikti jūtas, negribējās Olgu Vsevolodovnu apgrūtināt ar garām sarunām, un, turpmākās reizēs tiekoties, pārmijām tikai dažus vārdus. Bet arī tad viņa parasti draudzīgi uzsmaidīja, lai gan varēja skaidri redzēt, ka viņai kaut kas sāp. Sirsnība bija tā, kas dominēja Olgas Vsevolodovnas personībā. Neviltota, tīra kā pati saulīte bija viņas sirsnība, ar to viņa iekaroja citu draudzību un cieņu pret sevi.

Lai cik lēni, bet arī nometnē laiks rit, un pienāca diena, kad Olga Vsevolodovna no mums atvadījās. Ar asarām acis, visas pēc kārtas apkampdama, viņa sacīja mums ardievas. Varēja redzēt, ka viņa no sirds vēlas, lai arī visas pārējās tiktu ar viņu reizē mājās.

Dažām Olga Vsevolodovna atstāja adresi, pēc kuras viņu Maskavā varēs apciemot, to skaitā biju arī es.

Palicējām bija prieks par katru, kura aiziet brīvībā, kaut arī ikvienai labi bija zināmas grūtības, ar kurām jāsastopas, izejot pēc apcietinājuma brīvībā. "Brīvībā" skan labi, bet cik komunisma zemēs ir tādu, kas to pazīst?

114

NATĀLIJA

17A nometnē iemītnieku skaits pieauga ļoti reti. Par to būtu tikai jāpriecājas. Tomēr "reti" vēl nenozīmē "nekad". Laiku pa laikam ap pusdienas stundu ieradās kāda nelaimīgā. Parasti jaunpienākušo visas izprašņāja. Viena otra no jaunpienākušajām pēc grūtās izmeklēšanas un tiesām iejutās nometnē tīri labi. Šeit tas viss bija aiz muguras, iestājās it kā morāls atvieglinājums.

Un kamēr nav iepazīti nometnes grūtie apstākļi ar pazemojumiem un bada terapiju, nometne izliekas kā fata morganas mānīgā oāze tuksnesī. It sevišķi vasarā, kad visapkārt zied puķes, kokos čivina putniņi, pēc cietumiem un vagoniem nometne atstāj visai pievilcīgu iespaidu.

Tā arī bija saulaina vasaras diena, kad zonā ieveda jaunpienākušo. Pretēji visām citām, viņa ienākusi zonā apsēdās uz pirmā soliņa, kurš pie vārtiem vistuvāk gadījās, un sāka raudāt. Viņu sauca pusdienās, bet viņa nekustējās ne no vietas. Viņas mantas stāvēja turpat divās lielās somās, bet viņa pati sēdēja un raudāja.

Viņu aicināja uz sekciju, bet viņa negāja, tikai turpināja raudāt.

Jaunā bija labi ģērbusies, stipri sirmiem matiem, dāma gados, bet ļoti resna, viņa viena gandrīz aizņēma visu solu.

No vakariņām viņa tāpat atteicās, un tikai pēc vakara skaitīšanas bija ar mieru nākt uz gultu, tur viņa, ne vārda nesacījusi, atgūlās un turpināja raudāt. Ja viņa nebūtu pāris reizes izdvesusi "nē, paldies," "nekas" un "pateicos", varētu domāt, ka viņa ir kurlmēma. Tikai otrā dienā viņa pastāstīja īsumā, kas ar viņu noticis. Un noticis bija pavisam kaut kas ārkārtīgs, kas satrauca visu nometni. Un ne bez pamata.

Vispirms viņa stādījās priekšā: "Mani sauc Natālija Francovna." Tas, ka viņa sevi nosauca pilnā vārdā un tēva vārdā, norādīja, ka viņa pretendē uz cieņu pret sevi un ka viņa pieradusi, ka pret viņu visi izturas ar cieņu, protams, atskaitot cietumsargus un izmeklētājus.

Natālijas Francovnas valoda bija ļoti pareiza un smalka. Bija daudz smalkuma viņas kustībās un manierēs. Par spīti milzīgajiem apmēriem viņa kustējās ļoti graciozi.

Es biju klāt, kad viņa sāka runāt: "Sievietes," viņa paklusi iesāka, "jūs neviena nevarat iedomāties, kāds smags liktenis mani piemeklējis." viņa ieturēja mazu pauzi, tad turpināja: "Man 1948. gadā piesprieda 25 gadus. 1965. gadā, kad visus laida mājās pēc lielās komisijas, mani arī atlaida. Pēc atbrīvošanas iekārtoju savu dzīvi, strādāju, audzināju savu meitu, kura astoņus gadus bija dzīvojusi kā bārenīte bērnu namā. Un tagad pēkšņi pēc septiņiem gadiem mani atved šeit un paziņo, ka man jānosēž atlikušie 17 gadi."

"Kā! Bez tiesas, bez izmeklēšanas," vairākas balsis reizē iejaucās.

115

"Iedomājieties, ka jā. Pavisam vienkārši, pie manis darbā - es strādāju aptiekā par aptiekas pārvaldnieci - ieradās divi čekisti, uzrādīja apliecības un pateica, ka jāseko.

Sekoju čekistiem un nevarēju nekā saprast, ko viņiem no manis vajag. Kad aizveda uz čeku, vēl nekā man neteica. Tikai tad, kad mani ieveda kabinetā pie majora, tas, man vispirms formāli pārjautājis uzvārdu, vārdu, tēva vārdu, svinīgi paziņoja, ka pēc tautas vēlēšanās man esot jāiet atpakaļ uz cietumu un tur jānosēdot atlikušie 17 gadi."

Iestājās neveikls klusums, viena balss noteica: "Viss skaidrs, Staļina laiki atgriezušies."

Noslaucījusi asaras, kuras atkal bagātīgi lija pār vaigiem, viņa turpināja: "Tad es vēlreiz jautāju, uz kāda pamata esmu aizturēta. Viņš vēlreiz, ne acu nepamirkšķinājis, sausi nosacīja. "Pēc tautas vēlēšanās, vairāk es jums nekā paskaidrot nevaru. Ja jums kaut kas nav pa prātam, kad būsit nometnē, rakstiet, kur jums patīk, man dota pavēle jūs atgādāt šurp, un jau rīt jūs brauksit pa etapu uz nometni."

Ar to saruna bija nobeigta, un mani pagalam apjukušu aizveda uz kameru.

"Bet mantas, veļa, apģērba gabali, kā jūs tos dabūjāt?"

"Pēc mana neatlaidīga lūguma cietuma priekšnieks iedeva līdz divus apbruņotus kareivjus, kuri mani aizveda uz 20 minūtēm mājās pēc drēbēm, jo viņiem, acīm redzot, cietuma noliktavā mana izmēra apģērba vienkārši nav un citas izejas viņiem nebija."

Tanī dienā viņa vairāk nekā nepastāstīja, jo atkal sāka raudāt, un visi saprata, ka gadījums ārkārtīgs un ka viņa ļoti cieš.

Vairākas dienas nometnē valdīja liels uztraukums, un sievietes, kuras bija pieredzējušas visādus laikus, domāja, ka tagad nāks atpakaļ visi, kas 1956. gadā pēc lielās komisijas bija tikuši mājās. Un kā lai tā nedomātu, ja dzīvs piemērs bija jau te!

Varēja manīt, ka Natālijas gadījums nevienai nebija vienaldzīgs, jo te bija runa par 17 gadiem. Visām bija zināms, ka augstākais sods ir 15. Tagad sāka uztraukties visas, kam piespriesti 25 gadi, ka viņām tagad liks sēdēt visus 25, bet nevis 15, kā pēc jaunā likuma. Šis notikums sāka atsaukties vairākām sievietēm uz veselību, sākās sirdslēkmes, bezmiegs un visādas citādas saslimšanas, kas nāk no nerviem.

Kad Natālija Francovna bija nedaudz nomierinājusies, viņa sāka rakstīt. Caurām dienām viņa rakstīja sūdzības un iesniegumus par savu lietu. Visas sūdzības viņa adresēja uz Maskavu. viņa tās labprāt lasīja citām priekšā, viņai nekādu noslēpumu nebija.

Viss bija noticis tiešām tā, kā viņa mums stāstīja, tikai vienu mēs nevarējām saprast, kas tā bija par tautu, kura vēlējās, lai Natālija iet atpakaļ uz cietumu, un kur tā tauta tāda bija. Kāds sakars Natālijai ar tautu?

Bez tam Natālija Francovna 1956. gadā bija izvēlējusies sev dzīves vietu kādā Sibīrijas pilsētā, tālu prom no agrākās dzīves vietas. Jaunajā vietā viņu neviens pat lāga nepazina. Strādāja aptiekā, ar cilvēkiem Natālija bija ļoti laipna, saticīga. Kas tā 116

par tautu? Mēs lauzījām galvas vairākus mēnešus, nevarēdamas atrast atrisinājuma.

Dažas ziņkārīgas nometnes dāmas, iemantojušas Natālijas simpātijas un uzticību, tomēr bija lūkojušas izdibināt, kas par tautu. Un Natālija bija savu noslēpumu atklājusi.

Nav svarīgi, kādos apstākļos sievietes dzīvo, bet ir ļoti raksturīgi, ka tās kuras ir ļoti ziņkārīgas, parasti ir arī ļoti pļāpīgas. Tāpat tas bija te. Viņas izzināja, ka šī tauta, kura pieprasīja Natālijai nosēdēšanu cietumā vēl septiņpadsmit gadus, nebija neviens cits kā viņas pašas vīrs.

Tagad, kad tas jau pus nometnei bija zināms, Natālija to vairs neslēp bet bija dziļi sašutusi, kā čeka var vienu cilvēku nosaukt par tautu.

Pa to laiku bija parādījies raksts kādā Maskavas avīzē, ka Natālija Francovna Grīnvalde būtu it kā ar nolūku izvēlējusies dzīves vietu nomaļā vietā, it kā viņa būtu izvairījusies no taisnīga soda, bet ka tautas modrā acs viņu atklājusi un ka tagad viņa padarīta nekaitīga un netiks ātrāk ārā, kamēr nebūs izciests taisnīgs sods par viņas briesmīgo noziegumu. "Tauta" bija trīs vīriešu paraksti. Bija minēti noteikti vārdi un uzvārdi. Tādus cilvēkus Natālija nekad mūžā nebija pazinusi.

Viņa bija ļoti sašutusi par rakstu avīzē un par to, ka čeka sameklējusi pilnīgi svešus cilvēkus, it kā tie ko zinātu. Pa to laiku Natālija saņēma vēstulē uztraucošas ziņas, ka viņas vīrs, kurš bijis ap piecpadsmit gadus jaunāks, tagad ,ticis no sievas vaļā, pārdod visu iedzīvi, kuru īstenībā gādājusi Natālija, bet kura juridiski skaitījās kopīga. Lai arī Sibīrijā, tomēr pilsētā bijis labs dzīvoklis labi iekārtots ar grīdsegām, televizoru, ledus skapi. Tagad tas viss tiekot izpārdots, jo vīrs, kļuvis brīvs, acīm redzot taisījās pārcelties uz citu pilsētu un tādos gadījumos nauda vienmēr ērtāk pārvadājama nekā manta. Nebija nekas arī zināms par šī vīrieša tālākiem nolūkiem. Lai būtu kā būdams, bet savu sievu ar ko cilvēks nodzīvojis septiņus gadus, iegrūst cietumā, tas tomēr cilvēku neraksturo kā labu.

Pa to laiku Natālijai Francovnai pienāca jau dažas atbildes no Maskavas. Vienā no atbildēm bija rakstīts, ka viss, kas ar viņu ir noticis, ir likumīgi un pareizi, un ka viņai pēc jaunā kodeksa ir spēkā nevis 25, bet 15 gadi un ka viņai tiek ieskaitīti 8 nosēdētie gadi līdz 1956. gadam, bet pārējie 7 gadi viņai ir jāatsēž. Natāliju Francovnu tāda atbilde, protams, neapmierināja tagad viņa rakstīja uz visām pusēm un pieprasīja sev tiesu. viņa norādīja, ka viņa ir PSRS pilsone un ka viņai kā PSRS pavalstniecei ir pilnas tiesības tikt tiesātai oficiālā tiesā tāpat kā visiem citiem PSRS pavalstniekiem. Šajā sūdzībā viņa norādīja, ka 1948. gadā, kad viņu apcietināja pirmo reizi, viņai vispār nekādas tiesas nav bijis. Viņai nav bijis ne izmeklētāja, ne prokurora, ne tiesneša, ne advokāta.

Esot bijis tā, ka viņa vienu dienu ievesta cietumā un jau otrā dienā viņa turpat cietumā iesaukta kādā telpā, kur sēdējuši trīs formās tērpti vīri, tie viņai nekā nav jautājuši, tikai paziņojuši, ka viņai, Natālijai Francovnai Grinvaldei par dzimtenes nodevību piespriesti 25 gadi brīvības atņemšanas ar soda izciešanu labošanas darbu nometnē.

Un ka spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Šādu tiesu triju vīru sastāvā, bez iepriekšējas izmeklēšanas toreiz saukuši par OSO. Tāda tiesa bijusi ļoti parasta lieta kara laikā. Pie tam ātri un labi, nav vajadzīgs papīrs, kas Krievijā mūžīgi ir deficīta prece. Nav vajadzīgs laiks un cilvēki. Vispār, ja tā padomā, pareizi vien bija ar tādu

117

ātro notiesāšanu, jo starpības nebija tā vai tā, toreiz visiem deva 25 gadus, ar vai bez iepriekšējas izmeklēšanas.

Bet Natālija gribēja kārtīgu tiesu ar papīriem, ar lieciniekiem, izmeklēšanu un tiesas procesu, prokuroram un advokātam piedaloties. Viņa gribēja, lai viņu tiesā pēc pašreiz spēkā esošiem likumiem, nevis pēc tāda OSO, kādas sen vairs nav. Vispār viņas prasības bija pamatotas.

Visas sūdzības bija bez panākumiem, neviens negribēja uzņemties tik lielu atbildību un uzsākt Natālijas lietas caurskatīšanu.

Lai kaut ko tādu uzsāktu, atbildība būtu pārāk liela, jo ja nu Natālijai nekā pierādīt nevar, tad iznāk, ka viņa jāattaisno, un tik lielu sodu nevar tagad izmainīt, kad jau 8 gadi nosēdēti agrāk un tagad atkal ievietota cietumā. Tad iznāktu, ka čekas labā roka nezina, ko dara kreisā. Tādu kauna traipu nevarētu noslēpt, tādēļ labāk jāatstāj lietas, kā viņas ir.

Pa to laiku Natālija Francovna bija jau mazliet nomierinājusies un, atradusi sev piemērotu sabiedrību, pastāstīja šo to vairāk par savu dzīvi, iesākdama tā: "Šis karš, cik tas ir atnesis cilvēcei nelaimju! Vai bija par ko jābēdā, man bija labs vīrs, meita, mēs dzīvojām normālu dzīvi, kamēr iesākās karš un visu izjauca. Vācieši manu vīru nošāva, mani pašu aizveda uz Čechoslovakiju strādāt fabrikā, bērnu atstāju pie saviem vecākiem. Viņi vēl bija dzīvi, un viņiem bija pašiem savs neliels namiņš."

"Un kā jūs, Natālija Francovna, pēc kara atgriezāties?" viņas sarunu biedre Ņina, apsēdusies viņai tuvāk, pajautāja.

"Mēs Čechoslovakijas teritorijā bijām daudz no Krievijas ievesto strādnieču. Mūs ielika vagonos un atveda."

"Jūs tad nemēģināja iebāzt aiz dzeloņstieplēm?"

"Mūs sievietes ne, vīriešus gan." Natālija uzsvēra pēdējo vārdu.

"Atbraucu mājās, apmetos pie saviem vecākiem, meita sāka iets skolā, bet es dabūju darbu aptiekā savā specialitātē."

"Jūs paspējāt izmācīties vēl pirms kara?"

"Jā, es jau pirms kara vairākus gadus strādāju. Tā pēc kara trīs gadus godīgi darīju savu darbu, te kādā dienā mani aizveda no darba taisnā ceļā uz cietumu. Tur man paziņoja, ka vācieši esot manu vīru nošāvuši tādēļ, ka es to esot vāciešiem nodevusi, man nekā nepajautāja. Es arī nespēju tajā brīdī nekā iebilst, es biju pārsteigta un tur, saki vai nesaki, tik un tā nekas vērā netiktu ņemts."

"Tas tomēr ir nepareizi, kā var vispār apsūdzēt bez neviena liecinieka liecības. Jūs sakāt, liecinieku nebija." Sarunu biedre, it kā šaubīdamās, piebilda.

"Nebija neviena vienīga liecinieka, kas kaut vārdiņu būtu bildis par vai pret mani," Natālija paskaidroja un apklusa.

118

"Un nokļuvāt nometnē?" acīm redzot jautātāja negribēja sarunu pārtraukt.

"Jā, toreiz nometnes bija lielas, cilvēku daudz, mūsu nometnē bija pāris tūkstošu.

Nometnēs trūka medicīniski izglītota personāla, cilvēki slimoja un vajadzēja daudz strādāt, lai sniegtu kaut minimālo palīdzību slimniecēm. Es toreiz strādāju medicīniskajā punktā, pie manis visas saslimušās nāca lūgt zāles, bet pašas nezināja, kādas. Diagnozes nereti sev noteica pašas slimnieces. Viņas zināja parādīt ar roku, kur viņām sāp."

"Vai zāļu toreiz bija pietiekami?"

"Kādas bija diagnozes - tādas zāles. Nebija nekādu speciālo medikamentu, bija tikai sāpju nomierinošie, sirds pilieni un zāles pret vēdergraizēm, tas bija viss." "Ļoti primitīvi. Tur jau nemaz nav vajadzīga medicīniskā izglītība."

"Tā arī bija, jebkura cik necik zinoša sieviete būtu tikusi galā ar 10 medikamentu nosaukumiem un termometru. Bet atgadījās arī smagi gadījumi, kur bija nepieciešams ārsts speciālists. Dažreiz izdevās slimnieci glābt, ja vien to laicīgi aizveda uz slimnīcu un ja ārsts pareizi noteica, ka viņai ir aklās zarnas iekaisums, nevis aknu ciroze.

Dažādi bija slimnieki, dažādi ārsti, dažādas slimības."

"Es domāju, ka toreiz ārsti gandrīz visi bija no ieslodzīto vidus."

"Tas taisnība, bet ne katru reizi bez speciāliem aparātiem var precīzi noteikt, kāda kurai vaina, toreiz nometnēs medicīna bija uz viduslaiku līmeņa. šķiet tagad tā nav labāka," Natālija indīgi piezīmēja, ar galvu norādīdama uz medpunkta pusi.

"Vai bija liela mirstība jūsu nometnē, es domāju, sieviešu nometnē?"

"Vispār bija, bet tuvu ne tāda, kā tas bija pie vīriešiem. Vīrieši toreiz tā mira, it kā nāve staigātu pa nometnēm ar izkapti. Sievietes strādāja tos pašus meža darbus kā vīrieši, ar to pašu uzturu un tais pašos apstākļos, bet izrādījās daudz izturīgākas."

"Jā, kā lai to izskaidro?"

"Viens izskaidrojums ir tāds, ka vīrietis pēc dabas nav taupīgs. Vīrieši gandrīz visi no rīta, kad dabūja visas dienas maizes devu, to noēda uzreiz, viņi nevarēja to saglabāt visu dienu līdz vakaram. Tad bija jādzīvo visa diena līdz nākošam rītam bez maizes, un tas ļoti slikti atsaucās uz gremošanas orgāniem. Sievietes toties nēsāja savu maizes devu sev klāt un vairākas reizes dienā nolauza pa mazam gabaliņam un ieēda, tādā veidā viņas nekad nebija paēdušas, bet nekad viņām nebija tik ilgi jābadojas."

"Un kā bija 1955. gadā, kad paziņoja par lielo komisiju?"

"Tās bija neaizmirstamas dienas, sākumā negribējās ticēt, bet kad komisija patiešām atbrauca un cilvēki nāca ārā, raudādami prieka asaras, tad katru dienu gāja mājās vairāki desmiti."

119

"Tomēr visus neatlaida, te vēl ir dzīvas liecinieces, kuras netika ārā, un vīriešu zonās tādu esot vēl ļoti daudz."

"Jā, tagad, būdama, šeit, es to uzzināju, bet toreiz, kamēr es pati vēl biju nometnē, nebija nevienas, kura nebūtu tikusi mājās. Kad mani izsauca uz komisiju, man nolasīja piecās minūtēs manu spriedumu un paziņoja, ka komisija, izskatot manu lietu, nolēmusi, ka esmu pietiekoši ilgu laiku pavadījusi apcietinājumā un tagad man atlikušais sods tiek atlaists. Otrā dienā varēju atstāt zonu un doties mājās. Tā bija visiem."

"Kad jūs atbrīvoja, vai daudz sieviešu tur palika?"

"Nē, nedaudz." Natālija, brītiņu padomājusi, atteica.

"Cik tas bija - nedaudz?" Ņina gribēja zināt visu precīzi.

"Ap trīssimt."

"Vai tur bija tādas, kuras pēc jūsu domām varēja netikt atbrīvotas?"

"Nē, nedomāju vis. Cik es nopratu, tad no mūsu nometnes bija paredzēts atbrīvot visas."

"Vai bija kāda zināma kārtība jeb sistēma, pēc kuras atbrīvoja, vai pēc soda lieluma skatījās, uz cik gadiem kura notiesāta, vai varbūt ar mazākiem sodiem atlaida vispirms?"

"Sākumā atlaida grūti slimās un tās, kuras bija jau gandrīz nosēdējušas savu terminu, pēc tam kā pagadījās, bez kādas sistēmas. Kad mūs izlaida pa vārtiem, mēs jutāmies tik apjukušas un nevarējām ticēt, ka patiešām esam brīvībā. Tā arī es sēdēju ar savām divām somām un nezināju, uz kuru pusi tagad lai iet. Tad mani uzrunāja pajauns vīrietis, arī tikko iznācis no nometnes. Viņam nekādu nesamo nebija, un viņš piedāvājās man palīdzēt aiznest somas līdz dzelzceļa stacijai. Stacija bija tālu. Bet somas smagas. Tanīs man bija daudz rokdarbu, tos man bija sadāvinājušas sievietes, kurām es savā laikā biju palīdzējusi ar zālēm."

"Tas gan ir bijis rets eksemplārs, ja pats piedāvājās nest, vai viņš bija krievs?"

Natālijas stāstu pārtrauca Ņina.

"Jā, viņš bija krievs, un katru nelieti nevar uzreiz pazīt. Jo ir tādi nelieši, kuri prot gadiem ilgi izlikties." Varēja manīt, ka Natālija uztraucās.

"Kāpēc nelietis? Vai viņš aizbēga ar somām?" Viņas interese ar katru minūti pieauga.

"Nē, nekur viņš neaizbēga, tieši otrādi. Sastāstīja man nezin ko par sevi un apsolījās man visādi palīdzēt, kamēr es biju ar mieru braukt viņam līdzi, un mēs apprecējāmies."

"Kā, turpat uz vietas?"

120

"Ne gluži, bet gandrīz. Viņš izmantoja manu apjukumu un lielo satraukumu. To nevienam nevar izstāstīt, cik liels ir nervu satraukums tādā reizē, kad izlaiž no cietuma pēkšņi un pirms termiņa. Neviens to nevar saprast, kas to nav pats uz savas ādas izjutis. Gribējās reizē raudāt un smieties. Domāt vispār nebija iespējams. Tas ir ārkārtīgs uztraukums, un tādā brīdī retais zina, ko dara. Pie tam mums lielākai daļai nebija, kurp doties. To nemaz nevar tā uzreiz izlemt, uz kurieni tagad braukt. Mēs visas labi zinājām, ka, kaut arī esam pirms termiņa atbrīvotas, neviens mūs negaida, nevienam svešam vai agrāk pazīstamam mēs neesam vajadzīgas. Ar tādu, kurš nāk no cietuma, neviens negrib pazīties un draudzēties, jo katram tas var kaitēt viņa biogrāfijai un turpmākajai karjerai. Pat radi ne labprāt tādus gaida un dažkārt pat nelaiž pāri slieksnim. Cita lieta - kam ir tuvi radi, vecāki, brāļi, māsas. Bet arī tad nereti atgadās, ka negrib mūs uzņemt savā pajumtē. Tādēļ nav jābrīnās, ka es biju ar mieru braukt līdzi pilnīgi svešam cilvēkam, jo man, izņemot meitu, kura bija bērnu namā, citu piederīgo vairs nebija. Bez tam viņš bija vēl jauns un spēcīgs, sacīja, ka viņš strādāšot, labi pelnīšot un ka abiem kopā būšot labi, jo viņam arī neesot neviena piederīgā. Sākumā nevarējām vienoties, kurp braukt. Man gribējās uz pazīstamām pilsētām, vai nu uz Maskavu vai Ļeņingradu. Te atkal viņš mani pārliecināja, ka tādiem kā mums tur nav ko meklēt, ka nebūs nekādu iespēju dabūt dzīvokli un pierakstīšanos."

"Bet viņš patiešām ir runājis ļoti gudri un pareizi!"

"Tur jau ir tā lieta, ka viņš tik lieliski prata runāt un pārliecināt, ka es pilnīgi paļāvos uz viņu un ticēju katram viņa vārdam. viņa priekšlikums bija braukt uz Sibīriju, tur varēšot ātri tikt uz augšu un labi dzīvot. Sibīrijas rūpniecības centros vienmēr vajadzīgas darba rokas, un nav sevišķas problēmas atrast dzīvokli. To visu viņš man tik loģiski paskaidroja, ka beigās es biju pat priecīga, viņu satikusi, domāju, pats liktenis man viņu atsūtījis."

"Un bija ar', tikai ne labais, bet ļaunais, vai tā neiznāk?"

"Diemžēl iznāk. Bet sākumā to nevarēju ne iedomāties. Mēs iekārtojāmies labi.

Sākumā dzīvojām īrētā istabā, tad dabūjām dzīvokli, par kādu es ne sapņot nebiju uzdrošinājusies. Tad atvedu meitu, es strādāju aptiekā, virs fabrikā, likās, viss būtu labākā kārtībā un nekas nespēs aptumšot mūsu dzīvi."

Te viņa nopūtās, nobirdināja dažas asaras, saņēmās un turpināja.

"Mani vecāki mira, kamēr es biju nometnē, bet bija vēl dzīva māmiņas māsa, es zināju viņas adresi un, kad man arī bija pastāvīga adrese, viņai aizrakstīju. Un liels bija mans pārsteigums, kad viņa man atrakstīja, ka vēloties man atdot mūsu ģimenes vērtslietas un naudu, kura bija palikusi pēc tēva nāves. Mani vecāki agrāk bija bijuši diezgan turīgi, un viss bija saglabājies. Aizbraucu, visu saņēmu, kas bija palicis no vecākiem, izņemot mēbeles un apģērba gabalus, tos es atstāju labajai radiniecei. Atgriezusies mājās, es tūliņ iegādājos visu, ko vien par naudu var nopirkt, televizoru, grīdsegas, ledusskapi, labas mēbeles, lai būtu patīkamāka dzīve, jo naudu tik un tā nekur citur nav kur izdot. Bez tam neviens nekad nevar zināt, cik ilgi nauda derēs, uznāk kāda naudas reforma, un pagalam ir viss. Un patiesi tā arī bija. Tikko biju visu izpirkusi, nauda mainījās, un arī cenas mainījās, un ar jauno naudu, paši zināt, kā sākumā gāja, nekad nepietika. Bet tagad paklausieties, ko mans vīrs izstrādāja. Kamēr es domāju,

121

kā lai uzlabo mūsu mājokli un visu dzīvi, viņš, man nekā neteicis, aizgāja no darba.

Sākumā viņš gāja no rītiem it kā uz darbu, un es nekā nezināju. Es to uzzināju tikai pēc kāda pusgada, kad viņš vairs nekautrējās palikt mājās gulēt. Uz jautājumu, kādēļ neceļas, viņš vienaldzīgi noteica, ka viņam neesot jāiet darbā. Sāku konstatēt, ka bieži nozūd nauda no atvilktnes, kamēr viņš man pats ciniski paziņoja, ka naudu "aizņēmies" kāršu spēlēm. Nekāda runāšana un pārliecināšanas mēģinājumi no manas puses nelīdzēja. Kad noslēpu naudu, atklāju, ka ir nozudušas dažas vērtslietas, kuras viņš tāpat "aizņēmās" ieķīlāšanai vai pārdošanai. Kas viņu spēja uzmanīt, ja man pašai katru dienu bija jābūt darbā?"

"Vai viņš bija no strādniekiem?" Ņinai atkal visu vajadzēja izdibināt sīkumos.

"Viņš bija strādnieks, jā. Par saviem vecākiem viņš nemīlēja nekā runāt, bet to varēja manīt pēc audzināšanas, ka viņš ir no strādniekiem. Kādēļ jūs to jautājat?"

"Tāpat vien, kamēr jūs man stāstījāt, man ienāca prātā kāda doma, kuru es jau sen esmu domājusi, ka krievu strādnieks ir labs strādnieks tik ilgi, kamēr viņam gribas ēst.

Tiklīdz viņš ir paēdis, viņš vairs negrib strādāt. Ar inteliģento ir otrādi, kamēr viņam nekā nav, viņš nodzer savu nabadzību, bet tiklīdz viņam paveras izdevība izkļūt no nabadzības un pavairot mantu, viņš sāk strādāt kā negudrs. Tās ir galvenās šo divu kategoriju īpatnības, bet gadās arī izņēmumi."

"Kad tā padomā, varētu teikt, ka jūsu nupat teiktais salīdzinājums ir tiešām ļoti trāpīgs." Brītiņu padomājusi, Ņina jautāja: "Kādēļ jūs nemēģinājāt atbrīvoties no šī liekēža? Es uzskatu, ka tādus liekēžus nav ko turēt mājās."

"Kā redzat, viņš paspēja atbrīvoties no manis, lai es viņam netraucētu kārtis spēlēt un uzdzīvot, jo es viņam pāris reizes biju piedraudējusi ar miliciju. Protams, to es nekad nebūtu darījusi, bet ko tik cilvēks nesarunā, kad sirds pilna. Otrkārt, dzīvoklis bija uz vīra vārda, tad jau man ar meiteni būtu bijis jāiet prom, bet viss, kas bija dzīvoklī, bija par manu naudu pirkts. Kā lai iet uz ielas ar tukšām rokām? Es daudzreiz savās bēdās esmu domājusi šā un tā un neesmu pratusi atrast izeju. Kamēr kādā asākā vārdu pārmaiņā viņš nekautrējās man pateikt, ka manas dienas skaitītas, ja es jaukšoties viņa dzīvē, man esot jāklusē un jābūt laimīgai, ka viņš vispār mani tur savā pajumtē. Es toreiz šos vārdus neuzņēmu nopietni, un man prātā nevarēja ienākt, uz ko viņš ir spējīgs."

"Man gan būtu bijis nepatīkami dzīvot ar cilvēku, kurš man teiktu, ka manas dienas ir skaitītas."

"Es domāju, ka dusmās daudzreiz pasaka ko tādu, ko nemaz nedomā. Toties tagad, kad man pateica, kas bijusi "tautas griba," man daudz kas kļuva skaidrāks, un, acīm redzot, tā pārējā tauta ir viņa kāršu biedri."

"Jūs viņus nepazināt?"

"Nē, kur nu, pie mums viņi mājās nenāca, un izsekot, kur vīrs staigā, to es uzskatīju zem sava goda."

122

"Es domāju, jums vajadzēja čekā uzreiz paskaidrot, ka "tauta" nav nekas cits kā jūsu vīrs, ar kuru bija radušās nesaskaņas."

"To čeka zināja, bet es to tad vēl nezināju. Ja jau viņi zināja, tad viņi saprata, kādas mums ar vīru attiecības."

"Tādā gadījumā tiešām jūsu jautājumā vienīgais atrisinājums būtu tiesa."

"Tieši to es arī gaidu. Cerēsim, ka kāds mani uzklausīs un dos man iespēju stāties tiesas priekšā kā visiem cilvēkiem, un lai tad tiesa lemj."

Pagāja dienas, mēneši, gadi, bet nekādu tiesu Natālija Francovna nesagaidīja. Uz visiem viņas iesniegumiem un lūgumiem vienmēr kārtīgi pienāca atbilde, ka Natālija Francovna notiesāta pareizi un jauna izmeklēšana vai tiesa nebūtu lietderīga.

Pēc katras šādas atbildes Natālija dienām raudāja un bēdājās, nezinādama, kam vēl lai raksta. Neviens nezināja padoma dot, jo tā bez tiesas nevienas vairāk nebija, viņa bija vienīgā. No pārdzīvojumiem un lielās raudāšanas Natālija kusa kā svece. Ja, nometnē ienākot, viņai vajadzēja vienai gandrīz visa sola, tad gada laikā viņa bija kļuvusi viena trešdaļa no tās Natālijas, kas pie mums ieradās.

Reiz pie Natālijas ieradās kaut kādi augsti viesi. Viņi sevi nosaukuši par žurnālistiem no Kijevas. Vairākas stundas viņi Natālijai uzstādījuši jautājumus, par ko viņa apsūdzēta. Tāpat Natālijai ļoti daudz jautājuši par viņas attiecībām ar pirmo vīru, kuru vācieši nošāvuši. Vairākas stundas viņi runājuši, tad aizbrauca. Natālija staigāja apkārt domīga, reizēm raudāja, nekā nevarēja saprast. Tik daudz tomēr Natālija zināja teikt, ka savādie viesi nav bijuši ieinteresēti viņai palīdzēt, bet atbraukuši it kā savas ziņkārības apmierināšanai. Bez tam viņi nekā nebija solījuši darīt Natālijas labā, kad tā lūgusi viņiem palīdzību.

Pēc pāris mēnešiem noskaidrojās, kāds bijis šo savādo viesu apciemojuma mērķis un uzdevums. Avīzē bija parādies garš raksts. Tas aizņēma tieši pusi no avīzes lapas, tajā bija teikts, ka Natālija Francovna Grīnvalde ir viena no gadsimta lielākajām noziedzniecēm un ka viņas izdarītais noziegums ir ņemts par sižetu kinofilmai, kura jau top Kijevas kinostudijā. Avīzē bija arī teikts, ka Natālija jau agrāk astoņus gadus nosēdējusi, bet ka uz "tautas vēlēšanos" ievietota atpakaļ soda nometnē, lai sodu izciestu līdz galam. Ļoti gari un plaši avīzē bija rakstīts tieši par tautas apzinīgumu un cik tas ir labi, ka tauta palīdz valsts drošības orgāniem atklāt un atmaskot bīstamus valsts noziedzniekus un ka tādiem nav vietas padomju tautas vidū. Tos, kuri bija pieprasījuši Natāliju ievietot atpakaļ soda nometnē, uzskatīja par idejiskiem varoņiem, bet Natālija kļuva ar katru dienu briesmīgāka noziedzniece.

Avīze gāja no rokas rokā, katra gribēja pati savām acīm izlasīt, kas tur bija rakstīts, neviena no mums negribēja klausīties, ko stāsta otra. Avīzē protams bija aprakstīts , kāds ir bijis Natālijas noziegums. Kā jau viņa pati bija mums agrāk sacījusi, viņu apsūdzēja, ka viņa esot nodevusi savu vīru gestapoviešiem. Viņas vīrs aktīvi darbojies Kijevas pagrīdē. Pēc kāda laika pagrīdes organizācija ielenkta. Tur bijuši vairāki cilvēki. Gestapovieši tos apcietinājuši un pēc neilga laika nošāvuši.

123

Natāliju Francovnu apsūdzēja, ka viņa esot nodevusi četrus cilvēkus, savu vīru un viņa draugus pagrīdniekus, saņemot pretī par atlīdzību lietotas drēbes no Gestapo noliktavas. Drēbes, kas atņemtas cilvēkiem, kuri aizvesti uz nošaušanu.

Redzot un pazīstot Natāliju, tas par tām drēbēm izklausījās gaužām neticami. Būtu ļoti grūti iedomāties, ka Natālija varētu uzģērbt to, kas citam bijis mugurā. Bez tam viņai bija profesija, kurā varēja strādāt un nopelnīt naudu visos režīmos.

Uz jautājumu, ko viņa strādājusi kara laikā, Natālija atbildēja: "Ko tad citu, tāpat aptiekā, man visu mūžu ir bijusi tikai viena nodarbošanās."

Pēc šī raksta parādīšanās avīzē, nometnē sieviešu domas dalījās. Vairākums uzskatīja, ka Natālija kritusi nežēlastībā un ka tas nevar būt taisnība, kas avīzē rakstīts, jo bija jau zināms, ka šādos gadījumos, kur čekas juristi jūt, ka viņu apsūdzība nav īsti pamatota un pierādāma, cenšas izmantot avīzi un avīzē safabricētiem meliem atrast piekritējus, tādā veidā viņiem ir vieglāk padarīt cilvēku par vainīgu. Turpretim dažas sievietes nometnē domāja, ka varbūt tomēr Natālija vainīga. Kad Natālijai kāda apcietinātā jautāja, ko viņa pati domā, kā Gestapo tika uz pēdām viņas vīram un viņa draugiem, tad Natālija sacīja, ka pēc viņas domām tur ir bijusi nodevība.

"Vai jūs apmēram varētu iedomāties, kas varēja būt nodevēji," viņai jautāja.

"Tieši apgalvot es nevaru, bet man toreiz bija stipras aizdomas uz kādu aktrisi, par kuru ir bijušas noteiktas ziņas, ka viņa uzstājusies koncertos augstāko vācu virsnieku sastāvam un ka viņa ir pazinusi pagrīdniekus, kurus gestapovieši nošāva." Pēc liktenīgā raksta avīzē Natālija atkal katru dienu raudāja, reizēm jābrīnās, kur var ņemt tik daudz asaru.

Tagad visi saprata, ka Natālijas Francovnas lietā vairs nekas nevar mainīties. Ja viņai vēl bija bijis mazliet cerības, ka, panākot lietas caurskatīšanu tiesā, viņa varētu prokurorus un tiesnešus pārliecināt un pierādīt, ka nav vainīga, tad tagad par to vairs nebija ko domāt. Visas cerības bija izgaisušas. Bet, ņemot vērā Natālijas neatlaidību, ar kādu viņa centās panākt juridisku pieeju un tiesu savai lietai, bija jādomā, ka viņai bija kādi argumenti, ar ko sevi aizstāvēt.

Sāpīgi bija noraudzīties šajā sirmgalvē, kurai vairs nekas cits neatlika kā raudāt.

Vienu laiku, kad Natālija bija aizrakstījusi vēstules vissavienības prokuratūrai un tieslietu ministrijai un kad viņa cerēja, ka šīs iestādes ņems vērā viņas gadījumu, Natālija pat strādāja un nemaz neraudāja. Tagad viņa vairs strādāt nevarēja. Dažās nedēļās viņa tik stipri izmainījās, tik ļoti sakrita, ka žēl bija uz viņu skatīties. Visa viņas miesa pārklājās lieliem zili sarkaniem plankumiem. Seja, rokas, kājas. Pret tiem zāļu nebija.

Un kaut arī neviens nekad nebija pierādījis, vai šī sieviete ir vai nav vainīga, viņai nebija citas izvēles kā padoties liktenim un sēdēt garos gadus nometnē.

Tagad Natālija Francovna skaidri saredzēja, kādam liktenim viņa pakļauta. Tā bija ne tikai viņas, bet daudzu citu sieviešu problēma, un šī problēma bija pensijas problēma.

Pēc padomju likumiem vecuma pensiju ir tiesības saņemt tikai tiem cilvēkiem, kam ir ne mazāk par 25 gadu darba stāža. Cietumos un nometnēs pavadītos ilgos gadus darba 124

stāžā neskaita, it kā cietumā nebūtu jāstrādā. Pats nosaukums, labošanas darbu nometne, vien jau norāda, ka tur jāstrādā. Pie tam par astoņpadsmit stundām nedēļā ilgāk nekā brīvībā. Nometnē tātad jāstrādā 48 stundas nedēļā. Ja pavecāka pensijas vecuma sieviete tika atbrīvota, nosēdējusi 25 gadus labošanas darba nometnē, tad viņai jāmeklē darbs un vēl jāstrādā 25 gadi, lai būtu tiesības no valsts saņemt pensiju.

Ja viņai cietumā pavadītajos gados sabojāta veselība un viņa nav vairs darba spējīga, tad viņai nekas cits neatliek, kā iet uz valsts nespējnieku māju.

No l7tās nometnes vairākas sievietes pēc soda izciešanas pavadoņa pavadībā aiziet taisnā ceļā uz nespējnieku māju. Tur apstākļi ir nedaudz labāki nekā cietumā. Tur uz visiem ir viens televizors.

Nometnē bija daudz sieviešu, kam citu izredžu nebija. Tagad šo sieviešu skaitam pievienojās Natālija Francovna, jo, kad viņai sods beigsies, viņai būs 70 gadi un sadragāta veselība.

125

LIDIJA

Bija pagājušas vairākas nedēļas, kopš biju nometnē 17A. Pa to laiku biju gandrīz ar visām nometnes sievām nedaudz iepazinusies, izņemot Lidiju. Protams, biju viņu vairākkārt redzējusi, bet personīgi iepazinušās nebijām. Varēja redzēt, ka Lidijai pilnīgi vienalga, kas nometnē ierodas un kas no tās iziet. Viņai pašai sava dzīve, savas darīšanas, un darīšanu viņai bija daudz, tik daudz, ka viņai pat neatlika laika atnākt uz ēdamzāli paēst, un, kaut arī Lidija ļoti bieži palika bez pusdienām un bez vakariņām, viņas izskats no tā necieta un svars nezuda, gluži otrādi, Lidija ziedēja kā roze. Varēja redzēt, ka viņai neēšana iet labumā. Lieta tāda, ka Lidija strādāja šūšanas cehā par galveno piegriezēju - modelētāju. Tā bija bijusi viņas specialitāte jau pirms apcietināšanas.

Ko Lidija grieza un modelēja, nevienai no mums nebija zināms, bet visas redzēja, ka Lidija bija labās attiecībās ar priekšniecību un ka pie Lidijas nāca un gāja visādi cilvēki, protams, no brīvajiem. Viņai bija atsevišķa telpa, kurā viņa grieza un modelēja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Dažreiz Lidija smaržoja pat pēc vīna. viņa bija pati par sevi, ne ar vienu no apcietinātām viņa nedraudzējās.

Viņa bija jau desmit gadus nosēdējusi, bet izskatījās, it kā viņa būtu augstākais desmit dienas sēdējusi. Pieci gadi vēl bija palikuši. Bija skaidri redzams, ka Lidija nesēž par politiku, jo cilvēkiem, kuri interesējās vai nodarbojās ar politiku, nepieciešami sakari un informācija no citiem ieslodzītajiem. Bet Lidija tieši izvairījās no sakariem ar ieslodzītajiem. Tās, kuras notiesātas par reliģiju, turējās kopā savās grupiņās, ar viņām Lidijai arī nebija nekā kopēja. Kādu dienu pajautāju Ņinai - "Saki, vai tu par Lidiju arī kaut ko zini: tu par visām visu zini. Man šķiet, ka Lidija par sevi nekā nestāsta?"

"Viņai tas nemaz nav jādara, tāpat visi, kas vien ir gribējuši ko par viņu zināt, zina."

"Kā lai to saprot?"

"Vai tu brīvībā neredzēji filmu "Mierīgais reiss"?"

"Nē, un kas tad ir?"

"Tā ir par Lidiju un par viņas mīļāko."

"Kā, filma par Lidiju?"

"Jā, vispirms bija kādā žurnālā aprakstīts viņas noziegums, vēlāk esot uztaisīta filma. Žurnāls te nometnē gāja no rokas rokā. Visi, kuri gribēja, varēja lasīt, filmu mums solīja atvest parādīt, tā arī neatveda."

"Tad jau iznāk, ka Lidija ir ļoti slavena persona, bet kā tur īsti bija?"

"Tur bija lielas lietas. Lidija ar savu mīļāko bija nolēmuši bēgt uz ārzemēm. To viņi bija izplānojuši darīt ar lidmašīnu, jo viņas mīļākais pats bija lidotājs un prata vadīt lidmašīnu. Kad viņi jau bija lidmašīnā un savu nodomu gribēja īstenot, viņiem neko

126

labi neveicās, un Lidijas mīļākais ķērās pie galējās izejas - pie slepkavības. Viņš nogalināja divus pilotus, bet trešais palika dzīvs, kaut gan arī bija smagi ievainots."

"Bet par ko Lidijai tik liels sods?"

"Lidijai 15 gadi par to, ka viņa padevusi nazi, ar ko pilotus nogalināt."

"Un tam vīrietim?"

"Tam? Skaidrs kas tam - augstākais."

"Varbūt tādēļ Lidija ne ar vienu negrib runāt. Ka viņai sakarā ar visu to smagi pārdzīvojumi, jādomā, ka viņam nāves sods izpildīts."

"Viņai? Par ko tu viņu turi? Viņai kāda cilvēka būs žēl? Nauda ir viņas Dievs un par cilvēkiem viņa nedomā. Kā tu domā, kādēļ viņa sēž darbā no agra rīta līdz vēlam vakaram? Tādēļ ka viņai tas izdevīgi."

"Bet tad iznāk, ka viņa ir piedalījusies slepkavībā un tur nav nekā politiska. Kāpēc viņa ir mūsu nometnē?"

"Skaitās politiskā, jo viņa gribēja bēgt uz ārzemēm."

"Bet ne jau politisku iemeslu dēļ."

"Vai tu domā, ka visiem, kuri grib nokļūt ārzemēs, ir politiski iemesli?"

"Visiem dabiski nav, noteikti lielajam vairumam ir tīri materiālas intereses. Man šķiet, ka par spīti lielajam sodam un smagajai apsūdzības lietai viņa te ir tīri labi iekārtojusies."

"Viņai nekā te netrūkst, viņa dzīvo kā niere pa taukiem."

"Bet visi brīvie ļoti baidās kaut ko ienest apcietinātiem, jo viņi riskē paši nokļūt cietumā līdz diviem gadiem, ja kāds uzzinās, ka kaut kas ienests."

"Viņi Lidijai uzticas un zina, ka viņa neviena nenodos, tur ir labi kontakti jau sen nodibinājušies. Tādēļ viņa ne ar vienu nerunā un nedraudzējas."

"Tagad saprotu, viņai tas nav izdevīgi, jo dažās stundās, parunājoties ar kādu apcietināto, viņa var zaudēt labās attiecības ar brīvajiem. Un tas viņai būtu pavisam neizdevīgi."

"Pareizi, tā tas ir."

"Par labām attiecībām ar priekšniecību viņa droši vien no mājām var saņemt sūtījumus."

"Varētu gan, ja būtu, kas sūta."

127

"Viņai nav neviena piederīgā?"

"Kā tad nav, ir, meita viņai ir."

"Bet ja viņa desmit gadus jau ir šeit, tad toreiz meitene vēl bija pavisam maza, jo viņa vēl ir jauna sieviete."

"Meitenei bija kādi 7-8 gadi, toreiz vecā māte bija vēl dzīva. Kad vecā māte nomira, Lidija bija rakstījusi kaimiņiem, lai meitenīti uz bērnu namu nedod, jo visiem zināms, kas izaug bērnu namā. Tie bijuši līdzjūtīgi, labi kaimiņi un meiteni paturējuši."

"Tas ir diezgan liels retums, ka svešu bērnu tā pieņem, pie tam tas izmaksā diezgan daudz."

"Naudu bērna vajadzībām sūta Lidija."

"Kā, no nometnes sūta uz brīvību? Vai to vispār var izdarīt? Un kur lai te ņem naudu?"

"Ir vairākas mātes, kuras saviem bērniem sūta no nometnes naudu. To var izdarīt tā, ka uzraksta rakstisku iesniegumu priekšniecei, lai no personīgās naudas atskaita tik un tik rubļus un lai nosūta pēc adreses, kura turpat iesniegumā jāuzrāda. Protams, lielākā daļa nopelna tik maz, ka nevar vairāk par 10 rubļiem mēnesī nosūtīt. Lielais vairums vispār nekā par savu darbu nesaņem un tā nekā nevar sūtīt. Vienīgi tās kaut ko nopelnīt, kuras gadiem ilgi strādā šūšanas cehā un pilda normas. Lidija ir izņēmums, viņa pelna visvairāk un var arī visvairāk sūtīt. Cik man zināms, viņa savai meitai sūta ne mazāk kā 30 rubļus mēnesī."

"Bet ar to nepietiek, lai kārtīgi paēstu, un kur vēl drēbes."

"Jādomā, ka tur bija kāda manta palikusi, vai kas tamlīdzīgs."

Nedaudzus mēnešus vēlāk Lidija pati mani uzrunāja. viņa man īsi un lietišķi paskaidroja, ka brīvībā viņai esot 18 gadu veca meita, kurai drīz būšot kāzas. Viņa gribot, lai es uzgleznotu palielāku eļļas gleznu kāzu dāvanai. viņa nekā cita nevarot no šejienes meitai uzdāvināt. Naudu viņa sūtīšot tūkstoš rubļus uz kāzām, bet gribot arī dāvanu nosūtīt. Kā nekā māte viņa esot.

"Bet vai atļaus izsūtīt gleznu no nometnes?" es katram gadījumam pajautāju.

"Par to neraizējieties, es jau ar priekšniecību runāju. Saprotiet, tāds gadījums, priekšniecība atļauj."

"Jūs sakāt lielāka formāta, bet kā ar audeklu?"

"Audeklu iedošu. Cik lielu varat, tik lielu taisiet, un iedošu vēl vairāk, lai paliek jums.

Par darba samaksu, domāju, vienosimies. Jūs, liekas, smēķējat. Varbūt cigaretes?"

Es gandrīz vai noreibu aiz laimes, dzirdot, ka man pasola cigaretes, un tūliņ steidzos pieņemt piedāvājumu, lai nepārdomā.

128

Pēc pāris dienām tiešām Lidija man iedeva kārtīgu gabalu audekla. Vienojāmies par gleznas izmēru. Par to, ko gleznot, vēl bija jālemj. Ieminējos, varbūt Lidija pasēdētu, un es viņas portretu uztaisītu. Sākumā Lidija kļuva nedaudz domīga, bet tad enerģiski... "Nē, to nē, nekad nevar zināt, varbūt znotam nepatiks likt pie sienas tādu sievas māti, kura sēž cietumā. Labāk kādu dabas skatu."

Ja jau komerclieta, tad jānoskaidro pašā sākumā, ko kundze vēlas, es prātoju.

Izdomāju kā labāk par darbu vienoties un atnesu veselu kaudzi skatu kartiņu. Tās bija Latvijas ainavas, pa pastu atsūtītas. Izklāju tās Lidijai priekšā, lai izvēlas, lai vēlāk nebūtu nekādu domstarpību. viņa izvēlējās, un tuvākajā svētdienā es jau ķēros pie darba.

Lidija man samaksāja ar cigaretēm tā, kā bija runāts, un iedeva vēl klāt pilnu sauju konfekšu. Es biju smalkjūtīga un nejautāju, kur viņa tādas ņēmusi, jo nometnes veikalā tādas nekad nebija redzētas.

Labi tam, kas labi var iekārtoties, atliek vienīgi nožēlot, ka citām ieslodzītajām nebija tādu iespēju. Bija jāatzīst, ka arī cietuma apstākļos nav vienlīdzības, kaut gan izlasot pie sienas pielīmētos cietuma iekšējos noteikumus, varētu domāt, ka tur ir vienīgā vieta zemes virsū, kur valda pilnīga un nedalīta vienlīdzība.

129

KLĀRA

Bija pienācis etaps. Tas bija liels notikums 17A nometnes dzīvē, jo tur dienas ritēja tik vienmuļi un bez pārmaiņām, ka dažreiz veselu mēnesi nenotika nekas tāds, ko būtu vērts atcerēties. 17A nometnes ieslodzīto sieviešu vārdi un uzvārdi mēnešiem ilgi bija vieni un tie paši, to pašu varēja teikt par skaitu. Reti atgadījās, kad kādai ieslodzītai izbeidzās soda termiņš, vēl retāk notika apžēlošana. Tāpat ļoti reti pienāca etaps ar jaunām ieslodzītām. Ja kādreiz kādu atveda, tad tā bija parasti viena pati, bet šoreiz atnāca veselas vienpadsmit.

Tas notika ap pusdienas laiku. Atvērās vārti , un visas, kas tajā brīdī atradās pagalmā, automātiski paskatījās uz tiem, jo tā tas ir vienmēr - kad vārti atveras, gribas redzēt, kas pa tiem ienāks.

Vārtos parādījās mūķene melnā apģērbā, tad vēl viena, aiz viņas kāda kas līdzīga pusaudzei, viena aiz otras nāca melnās mūķenes un tas izskatījās visai iespaidīgi.

Likās, ka nāks vēl un vēl. Visas jaunpienākušās, paspērušas kādus 5-6 soļus netālu no vārtiem apstājās, nolika turpat zemē maisiņus ar personisko mantu un sastājušās bariņā, klusēja. Mūķenes stāvēja tik tuvu viena otrai, ka pa gabalu šo sieviešu melnie stāvi izskatījās kā kompakta masa. Pusaudze baltajā lakatiņā stāvēja nedaudz attālāk, savrup.

Parasti, tikko kāda jauna iemītniece ieradās, citas gāja pretī saņemt, pie reizes iepazīties. šoreiz neviena pretī nesteidzās, jo visām zināms, ka mūķenes nav sabiedriskas un ka viņas ne labprāt citām atbild, tādēļ kāda sieva, kura atradās tuvāk barakas durvīm, iegāja, lai pateiktu nometnes mūķenēm, ka viņām ieradušās māsas.

Tūdaļ vairākas izmetās skriešus no barakas un devās pāri pagalmam pie jaunpienākušajām. Ļoti savādi izskatījās, kad, ātri skrienot, melnie paltraki vien noplīvoja. Melnā apģērba un lēno kustību dēļ šķita, ka viņas visas ir ļoti vecas. Toties viņas skrēja tik ātri, it kā viņām kāds būtu apsolījis lielo godalgu skriešanas sacensībās. Spriežot pēc visa, kas norisinājās pie vārtiem, varēja redzēt, ka viņas savā starpā ir senas paziņas, un tagad pēc ilgāka laika atkalredzēšanās prieki bija vētraini.

Viena pēc otras sanāca kopā arī tās, kurām skriešana vairs nebija pa spēkam.

Izveidojās liels melns pūlis. Katra gribēja tikt klāt jaunpienākušajām, lai varētu visas pēc kārtas apkampt un vairākas reizes nomutēt. Malā palika vienīgi pusaudze.

Kamēr es pārsteigta skatījos uz mūķenēm un nevarēju nekā saprast, man, pavisam nemanot, bija nostājusies blakus Valentina Semjonovna, brīdi arī paskatījās uz melno pūli un noteica: "Atbrauca gan."

"Kas atbrauca?" es pajautāju.

"Nu mūķenes, vai jūs neredzat?"

"Es redzu, ka mūķenes un liekas pazīstamas ar mūsu mūķenēm."

"Viņas visas ir mūsu."

130

"Kā mūsu?"

"Nu visas no mūsu nometnes."

"Kur viņas bija?"

"Kā, kur bija? Vladimiras cietumā bija, vai tad jums tas nebija zināms, ka daļa mūsējo vienmēr atrodas Vladimirā?"

"Nē, to es nezināju, ka tik daudz, es domāju, ka tur ir augstākais kādas divas trīs."

"Tur vienmēr ir vairākas mūķenes un dažas citas arī. Tatjana arī sēdēja trīs gadus Vladimirā."

"To es zinu. Bet mūķenes?"

"Jā, tā ir mūžīgā problēma."

"Es dzirdēju, drīz atkal sūtīšot prom uz Vladimiru dažas mūķenes."

"Skaidrs, ka sūtīs."

Valentīna Semjonovna to teica mazliet skaļāk, nekā bija vajadzīgs. Pa to laiku Vaļa, no veļas mājas iznākusi, uz lieveņa aizsmēķēja cigareti, tad, brīdi pavērojusi, kas notiek pie vārtiem, arī aizsteidzās turp. Viņa piegāja malā stāvošai, abas apkampās, un, draudzīgi sarunādamās, nāca šurp. Tad tik es pamanīju, ka tā nav nekāda pusaudze. Kad abas gāja man garām, redzēju, ka manu iedomu pusaudzei bija ne mazāk par 40 gadiem; vispār grūti noteikt vecumu tām sievietēm, kuras jau ilgākus gadus pavadījušas apcietinājumā.

Viņa bija sīka auguma, gaišiem matiem, zilām acīm. Mēdz teikt, ka pirmais iespaids neviļ, šeit to nevarētu teikt. Vislielākie fizionomijas speciālisti ar saviem labi izstudētiem pētījumu testiem, te Krievijas labošanas darbu nometnē pētot sejas, apmaldītos kā mūža mežā. Runājot par pirmo iespaidu, šai gadījumā gribētos teikt, ka sieviete likās pusaudze ar vecu seju. Zilās acis viņai bija tik nevainīgas kā bērnam, toties cieši sakniebtās lūpas, ar dziļām rievām lūpu kaktiņos, nepārprotami vēstīja, ka noiets neparasti grūts un sāpīgs ceļš.

Varēja nekļūdīgi sacīt, ka šī sieviete nenāk no izmeklēšanas cietuma, kurā būtu pavadīti augstākais divi gadi. Viņas dzeltenā, mūmijai līdzīgā seja runāja, ka daudzi gadi pavadīti cietumos.

Spilgtajā pusdienas saulē viņas āda atgādināja sadzeltējušu pergamentu, kas rūpīgi uzstiepts galvas kausa kauliem. Mirkļos, kad viņa klusēja, varētu domāt, ka viņa ir nedzīva, ja vien nebūtu zilo kustīgo acu pāra. Un acis viņai bija nedaudz izspiedušās.

Sadzirdēju viņas vārdu. Tas bija neparasts , tāpat kā viņa pati bija neparasta. Klāra.

Klāra Kleimane. Tātad viņa nemaz nebija krieviete.

Ilgāk un uzmanīgāk pavērojot šo sievieti, viņa man ļoti atgādināja pulksteni, kas izgatavots ļoti sen, bet nekad nav bijis uzvilkts. Tāds pulkstenis būtu reizē saucams kā 131

par vecu, tā arī jaunu. Nekā par Klāru nezinot un nevienam nekā nejautājot, tik un tā bija skaidrs, ka Klāra ir ar lielu pieredzi un pašapziņu. Klāra nepieder pie tās šķiras, kas ātri nodibina kontaktus un ielaižas sarunās ar nepazīstamiem. Klāra nekad neuzsāks sarunas tāpat gara laika pēc un bez vajadzības. Varēja redzēt, ka viņa ir ar raksturu. Tikko ienākusi dzīvojamā sekcijā, viņa piegāja pie gultas, kurā viņa, acīm redzot, agrāk bija gulējusi, un lietišķi pajautāja: "Kas guļ šajā gultā?" Kad viņai pateica tās sievietes vārdu, kura divus gadus bija gulējusi gultā, kurā agrāk bija dažus mēnešus gulējusi Klāra un kuru Klāra uzskatīja par savu privātīpašumu, Klāra gāja uzmeklēt gultas pašreizējo iemītnieci. To atradusi, Klāra balsī, kas necieš pretrunu, kategoriski paziņoja, ka vēlas ieņemt savu bijušo gultu. Dabīgi, ka sieviete bija ar mieru, jo bija no reliģiskajām, un tās nekad nepretojas citu iegribām, bet klusēdamas dara, kā liek. Pa to laiku ienāca sekcijā priekšniece un sapratusi, kas pašreiz notiek, sievietei, kura patlaban taisījās savākt savas drēbes, sacīja: "Palieciet, kur jūs esat.

Kleimanei jāieņem gulta tur augšā," priekšniece parādīja ar pirkstu uz kādu tukšu gultu telpas vidū. Klāra nicinoši paskatījās uz priekšnieci un paziņoja: "Tajā gultā varat gulēt jūs, pilsone priekšniece."

Par tādu nedzirdētu nekaunību priekšnieces seja pietvīka sarkana no dusmām, viņa tikko valdījās, bet izmeklētā tonī atbildēja: "Apcietinātā Kleimane, jūs aizmirstaties, varbūt man vajadzēs jums atgādināt, kur jūs patlaban atrodaties." Klāra tikpat pieklājīgi pretī: "Nē, pilsone priekšniec, jums man tas nav jāatgādina, un ja jums mana fizionomija nepatīk, varat mani kaut tūlīt sūtīt atpakaļ uz Vladimiru. Tur vismaz ir miers."

"Par to vēl mēs parunāsim," aizvien vēl dusmās kvēlodama, noteica priekšniece un, nolēmusi, ka šeit tik un tā nekā nepanāks, aizgāja.

Toties Klāra tik ātri nerimās. "Padomā kāda, viņa man noteiks, kurā gultā man gulēt, to viņa var noteikt tādām, kas cietumā ciemos atnāk uz gadu vai diviem, bet ne man, kas pusi no sava mūža te esmu pavadījusi. Viņai, kura vēl neprot sev degunu noslaucīt, nav kauna mani aiztikt. Es viņu labprāt redzētu zārkā ar baltām čībiņām, šo viszinīgo pilsoni priekšnieci. Ļoti man viņa vajadzīga, būtu labāk gājusi un sev kājas nomazgājusi." Te Klārai bija taisnība. Priekšniecei bija netīras kājas.

Sieviete pa to laiku bija gultu atbrīvojusi, un Klāra sāka tajā iekārtoties. Klāras gulta bija tieši pretī manējai, un es varēju labi redzēt, kā Klāra iekārtojās. Viņa to izveidoja kā karieti. Viņai bija nezin kur iegūti pašai savi palagi, tos viņa piestiprināja augšējās gultas apakšējai malai, uzvēra uz auklas kā aizkarus, kurus var aizvilkt sev priekšā vai atbīdīt nost, pēc vajadzības. Varēja noprast, ka Klāra taisās savā gultā "dzīvot". Tas nozīmē burtiski dzīvot dienu un nakti gultā. Es nebiju kļūdījusies, jo Klāra darbā netaisījās iet, viņa caurām dienām sēdēja savā gultā un strādāja rokdarbus, laikam nervu nomierināšanai. Rokdarbus viņa taisīja ar ārkārtīgu pacietību un rūpību. Reiz es piegāju tuvāk un papētīju. Tie bija ļoti smalki un sarežģīti darbi un bija tik labi nostrādāti, ka nezinātājs varētu domāt, ka tie ar mašīnu izgatavoti. Reiz viņa izvilka no sava spilvena vairākus jau gatavus darbus un man tos parādīja. Es nevarēju vien beigt priecāties un slavēt, bet pie sevis nodomāju, kur gan viņa ņem tik daudz jaunu palagu, ko sagriezt rokdarbu vajadzībām, jo cietuma veikalā audeklu nepārdod un no mājām atsūtīt viņai, kura bijusi Vladimiras cietumā, noteikti nekā nevarētu.

132

Viņa bija uz Vladimiras cietumu nosūtīta par to pašu, par ko sūtīja mūķenes, par atteikšanos no darba. Dažas dienas Klāra nestrādāja rokdarbus, bet lasīja. Pašai viņai nekādu grāmatu nebija, viņa palūdza no citiem. Visbiežāk Klāra lasīja žurnālus Zinātne un Tehnika" jeb "Apkārt pasaulei." Pajautāt Klārai, par ko viņa iekļuvusi cietumā, es nevarēju, jo Klāra bija garastāvokļa cilvēks, un ja viņai negribētos atbildēt uz jautājumu, tad otrreiz vairs nekā nevarētu jautāt. šad un tad Klāra bija pavisam sliktā omā, tad viņa iekāpa gultā, aizvilka sev priekšā balto palaga priekškaru, un nevienai neienāca prātā Klāru traucēt. Tā viņa tupēja savā gultā vairākas dienas no vietas, vienīgi ēdienu reizēs iznāca uz ēdnīcu, paēda, tad devās atpakaļ.

Priekšniece Klāru vairs neaiztika, jo juta, ka nekā nepanāks un ka būs tikai lieki uztraukumi pašai un nometnē. Pagaidām Klāru lika mierā, karcerī nesēdināja, kaut arī Klāra strādāt negāja. Reiz viņai kāda sieviete pajautāja, kādēļ tā neiet strādāt, - darbā paiet laiks ātrāk un nav jābaidās, ka varētu ielikt karcerī, un ka viņa gan nevarētu nestrādāt, jo viņai ļoti esot bailes no karcera. Klāra mierīgi noklausījās, ko sieviete saka, un atbildēja: "Es esmu šeit, lai nosēdētu man piespriestos gadus, bet ne, lai vairotu valsts mantu." Tas bija gudri pateikts, bet visiem nav tāda mugurkaula, lai varētu gadiem ilgi izturēt un nestrādāt. Ļoti daudz atkarājas no cilvēka rakstura. Lielākā dala cilvēku cietumu apstākļos nevar nestrādāt, vienmēr gribas kaut ko darīt. Dažas sievietes atklātās pārrunās ir izteikušās, ka bez darba nevarot nemaz dzīvot un, ja cietumā ievestu tādu kārtību, ka nevajadzētu strādāt, tad viņas laikam sev galu izdarītu. Ir viņām sava daļa patiesības, bez darba nevar ilgi izturēt, un Klāra arī nesēd bez darba un arī nevar sēdēt bez darba, to pierāda viņas smalkie rokdarbi. Varbūt vēl kādas sievietes labprāt taisītu rokdarbus, bet nav no kā. Palagus nozagt, tas arī ir jāprot. Vispirms jāizdomā, kā vispār var cietumā kaut ko nozagt. Tikai divus palagus dod, kamēr tos mazgā, citu palagu nav. Ziemā, ja palagi pa vienu dienu nav izžuvuši, jāguļ tāpat bez palagiem. Bet Klārai palagu bija vairumā.

Pagāja dienas, nedēļas, mēneši, līdz kādā dienā 17A nometnē ieradās augsti viesi no Maskavas. Vietējā administrācija viesus pavadīja un mums pateica, ka ir ieradusies Maskavas komisija. Uzraudzes skrēja pa zonu kā apsvilušas skatīties, vai visur viss kārtībā, vai kaut kur nav kādi netīrumi. Tad ieskrēja dzīvojamās sekcijās un uztrauktas pavēlēja visas gultas pārbaudīt, vai ir glīti saklātas un vai nav kas lieks uz gultām.

Pamanījušas, ka vienā gultā, omulīgi saritinājies, guļ kaķis, viena uzraudze paķēra dvieli un žāva kaķim tā, ka tas nabadziņš aiz pārbīļa metās logā, bet uz loga bija puķu pods, kurā patlaban koši sāniem ziediem ziedēja fuksija, otra uzraudze skrēja atvērt durvis, lai kaķis tiktu ārā. Bet bija jau par vēlu - pa to laiku pods bija saplīsis un grīda ar zemi piebērta. Dabīgi, ka grīdu satīrīt vajadzēja tām pāris vecenītēm, kuras atradās tuvumā. Tas tā mēdza būt, tikko kādi sveši viesi ieradās zonā, uzraudzes sāka trakot.

Varētu domāt, ka viņām nodīrās ādu, ja kaut kur kaut kas nebūs pietiekami tīrs vai kārtīgs.

Tā tas bija parasti, bet šoreiz panika bija sevišķi liela. Spriežot pēc tā, cik kuro reizi liels ir uzraudžu uztraukums, varēja viegli secināt, cik nozīmīga komisija, jeb cik augsti viesi ieradušies.

Vispirms viesi gāja uz darba zonu, pēc tam uz dzīvojamām sekcijām. Parasti viesi, iegājuši pa durvīm, turpat apstājās, nekad dziļāk telpās negāja. Paskatījās dažas

133

sekundes, tad gāja tālāk. Nebūtu šoreiz bijis nekāds izņēmums, ja viņiem ceļā nebūtu pagadījusies Klāra. Klāra kā parasti bija tupējusi savā individuālā "midzenī," bet, padzirdējusi par komisiju, iznāca uz lieveņa. Ieraudzījusi tik lielu baru svešu virsnieku formas tērpos, Klāra pagāja tiem dažus soļus pretī. Interesanti bija vērot, kā Klāra lēnā mierīgā gaitā, it kā pastaigādamās, tiem tuvojās. Kad bija piegājusi pietiekami tuvu virsniekiem, viņas jau tā sīkais augums izskatījās vēl sīkāks, jo virsnieki bija paliela auguma un diezgan resni. Viens, kurš bija vistuvāk Klārai, bija stipri resns. Klāra nostājās viņiem visiem tieši ceļā un pavisam nevainīgi, gandrīz draudzīgi pasmaidīja.

Un te notika nelabojamais, viens virsnieks, nekā ļauna nenojauzdams, uz Klāru paskatījās, arī pasmaidīja un pajautāja, kā klājas. Bet to tikai Klāra bija gaidījusi.

Nezinātājas varēja domāt, ka Klāra ir ilgi gatavojusies šim brīdim un sastādījusi speciālu runu, kuru pēc tam mācījusies no galvas, tik tekoši Klāra runāja. Bet tas, kas runā patiesību, atrod vārdus bez iepriekšējas sagatavošanās, patiesība laužas ar varu ārā un grib, lai to uzklausa nedzirdīgas ausis. Klāra runāja labi. Viņa sīki jo sīki izklāstīja par apstākļiem nometnē. Viņa nekautrējās lietas nosaukt īstajos vārdos. Viņa pastāstīja, cik nekaunīgi mūs apzog blakus zonas kriminālisti vīrieši, kuri mūsu zonai vārīja ēst. Viņa pastāstīja, ka ēdienu, kuru ved ar zirgu uz mūsu zonu, vīrieši piemētā ar papirosu galiem (krievu primitīvā publika cigaretes nesmēķē), ka nereti mums domātā vira piespļauta un ka dažreiz pat mūsu ēdiens nepārprotami ož pēc urīna un ka visas sievietes to var apliecināt. Reiz virā atrasta velosipēda riepa un ka par visām cūcībām ir ziņots mūsu administrācijai un ka par šiem ziņojumiem priekšnieces tikai pasmaida un nekā nedara un netaisās darīt. Klāra izteica varbūtību, ka, varbūt, mūsu priekšnieces ar 17. zonas vīriešiem ir vienojušās. Klāra neaizmirsa pateikt par maizi, kura bija smaga, rūgti skāba un slapja, un ka citās nometnēs, kur vien Klāra bijusi, maize esot bijusi nesalīdzināmi labāka. Ka viņa gribot zināt, kas te ir noteicējs par uzturu un ka visām šīm nebūšanām vienreiz būtu jādara gals. To visu Klāra pateica ļoti skaļā balsī, tā, lai visi labi sadzirdētu.

Viesi klausījās ar acīm redzamu nepatiku un nezināja, ko darīt, jo Klāra bija nostājusies viņiem ceļā. Situācija izveidojās diezgan īpatnēja. Neviens netika pie vārda, kamēr Klāra runāja, bet, tikko Klāra ievilka elpu, lai turpinātu priekšniece Pasteidzās šo to paskaidrot un sāka viesiem apgalvot, ka Klāra visu stipri pārspīlējot un ka tā nemaz neesot, kā Klāra saka. Tad sekoja īsta viesuļvētra; likās, ka Klāra to vien bija gaidījusi. Tagad viņa izlēja visu savu žulti, kura gadiem ilgi bija krājusies.

Vārdi vēlās pār Klāras lūpām kā ūdens straumes, tikušas pāri aizsprostam, un neviens tos nevarēja apturēt. Viņa zināja, ko runāt, jo ilggadīgā pieredze šo to iemāca, un tieši tādēļ Klāra ļoti lietišķi aizstāvēja apcietināto sieviešu minimālās tiesības. Kas attiecās uz pārtikas jautājumiem, tad Klāra no galvas, kā no grāmatas noskaitīja visas paredzētās produktu diennakts normas uz cilvēku. Pie tam Klāra paskaidroja komisijai arī to, ka viņai zināms, kādēļ vietējā administrācija pieļauj, ka blakus zonas vīrieši kriminālisti apzog 17A zonas sievietes. Viņa to izskaidroja tā, ka 17A nometnē 80 procentus no visām ieslodzītajām sastāda sievietes, kuras sodītas par reliģiju. Zinot, ka šīs sievietes nekad nekur nekādas sūdzības necels, nometnes administrācija nekaunīgi izmanto šo apstākli, lai ar badu izdzītu ticību Dievam. Klāra uzsvēra, ka nometnes administrācijai ir sevišķs naids uz visām ticīgajām un ka pret tām tiek pielietotas visnecilvēcīgākās metodes.

Bet pārējās, kuras nebija par reliģiju, sastādīja tikai 20 procentus. Puse bija vecas večiņas, kas arī nekad neiedomātos ierosināt sūdzības pret vietējo administrāciju, bez tam dažas viņu starpā bija rakstīt nepratējas. Bet ja citas ir mēģinājušas rakstīt

134

sūdzības par apstākļiem nometnē, tad uz viņu sūdzībām nav bijis nekādas atbildes vai reakcijas. Bet ja šeit būtu kriminālās ieslodzītās, Klāra uzsvēra, tad nometnes administrācija būtu spiesta izpildīt visas viņu prasības pēc rakstītā likuma. Klārai bija taisnība, katrs vārds, kuru Klāra izkliedza, bija patiesība un reizē apsūdzība. Varēja redzēt, ka viņai nav bail ne no viena, bez tam viņai bija izteikta tiesību apziņa, un to viņa arī vairākas reizes mēģināja uzsvērt, ka nav vairs tie laiki, kad apcietinātais bija pilnīgi beztiesīgs un ar viņu varēja darīt, ko grib, ka tagad tā vairs nav, un kaut arī ļoti minimālas, bet tiesības tomēr ir. Ja kāds gribot apšaubīt viņas vārdus, tas lai pieejot sekcijā pie sienas, kur stāv ieslodzījumu vietu noteikumi iestikloti un ierāmēti, "Tur", Klāra norādīja ar roku uz dzīvojamās barakas pusi, "viss ir uzrakstīts, melns uz balta, skaidrā krievu valodā, ko mēs drīkstam un ko nedrīkstam, kādas ir jūsu tiesības un kādas ir mūsu." Lielie viesi sāka virzīties uz izeju. Klāra viņiem gāja pakaļ, visu laiku neļaujot attālumam viņas un viesu starpā samazināties. Tā Klāra izvadīja viesus līdz pašiem vārtiem, bez pārtraukuma apsūdzēdama viņus, kuri ir vislielākie likumu pārkāpēji, viņus, kas tur ieslodzījumā nevainīgus cilvēkus, kuri nevienam nekā nav izdarījuši, kuri sēž par savu ticību vai par savu pārliecību. Beidzot viesiem izdevās sasniegt vārtus, un tie viens pakaļ otram nozuda sargu būdā. Kad viņi jau bija redzami aiz žoga, Klāra vēl nebija beigusi. Un viņiem aizejot, piemetināja, ka viņus pašus vajadzētu uz kādu laiciņu ieslodzīt soda nometnē, bet gan jau atmaksa pār viņiem nākšot. Sievas nebeidza vien slavēt Klāru par viņas pareizām un trāpīgām piezīmēm, par visu, ko viņa tik labi pateikusi. Te pēkšņi Klāra nenocietās un uzbruka sievām: "Un jūs? Ko jūs visas stāvējāt kā ūdeni mutē ieņēmušas? Kad neviens no priekšniecības jūs nedzird, tad jūs caurām dienām vaimanājat, bet kad jārunā, tad visām mutes ciet. Kas es jums te kāda algota aizstāve esmu?" Arī tagad visām mutes bija ciet, jo negribēja ar Klāru sanaidoties. Bet vispār varēja manīt, ka Klāra bija apmierināta ar sevi, un, kad pirmais uztraukums no lielās runāšanas bija pāri, Klārai garastāvoklis kļuva pavisam labs. Es nevarēju beigt apbrīnot Klāru, kā viņa tāda sīka, maza sieviete ar savām trāpīgām apsūdzībām piespieda veselu baru lielo virsnieku bēgt. Burtiski viņa izdzina tos no zonas. Viņas pēdējie vārdi pie pašiem vārtiem bija: "Nav jums te pie mums ko meklēt, ja jūs negribat vai nevarat uzlabot mūsu apstākļus." Un vai tā nebija taisnība? Šis gadījums apstiprināja manu iepriekšējo domu, ka Klāra ir ar lielu pieredzi. Pēc dažām dienām es nenocietos un piegāju pie Klāras personiski izteikt viņai savu atzinību par viņas objektīvajiem spriedumiem attiecībā uz nometnes nelikumībām.

Klāra uz manu atzinību reaģēja visai maz, piezīmējot, ka tā neesot pirmā reize. Jau agrāk viņai iznākušas līdzīgas sadursmes un cietumu rakstītos likumus viņa zinot kā divreizdivi. Pie reizes nenocietos un pajautāju, cik gadus Klāra jau pavadījusi ieslodzījumā.

"Pēc dažiem mēnešiem būs 23 gadi." Jutos pārsteigta, uzzinot, ka tik daudz gadus viņa nodzīvojusi ieslodzījumā, un neviļus paspruka nākamais jautājums: "Cik tev pašai gadu?"

"Cik tu domā? Cik man varētu būt?"

"Nezinu, grūti minēt."

"Nesen nosvinēju trīsdesmitdeviņus mūža gadus," viņa, it kā lielīdamās, sacīja.

135

"Nu tu gan mānies, te kaut kas nav pareizi, tu taču negribēsi teikt, ka tevi apcietināja 15 gadus vecu."

"Tu labi proti rēķināt, tieši tā, mana dārgā, man bija 15 ar pus gadu, kad mani paņēma."

"Un tu gribi teikt, ka tevi 15 gadu vecumā notiesāja uz 25 gadiem."

"Tieši tā arī bija."

"Un ko tavi vecāki?"

"Viss bija citādi, nekā tu domā."

"Vai tevi brīvībā kāds gaida, vai tev ir kāds tuvinieks?"

"Ar gaidīšanu tā nu ir kā ir, šaubos, vai esmu kādam vajadzīga. Man ir Jaltā māte un meita."

"Kā meita?" Man likās, ka biju pārklausījusies, tādēļ pārjautāju.

"Jā, jā, tieši tā, mana meita. Man viņa piedzima apcietinājumā. Bet mana māte paņēma viņu pie sevis audzināt, jo viņai bija ļoti smagi zaudēt uz reizi abus bērnus brāli un mani."

"Tevi apcietināja kopā ar brāli?"

"Jā."

"Bet mamma taču tev raksta?"

"Nē. Man neviens neraksta jau 22 gadus. Mammu sava laikā piespieda no manis atteikties. Viņa ir ārste, un viņa gribēja strādāt savā specialitātē. No tā laika mums nekādas saskares nav. Esmu viņai pateicīga par to, ka viņa meitiņu paņēma pie sevis, jo citādi meitenīti būtu vajadzējis atdot bērnu namā. Bet kas izaug bērnu namā, to mēs labi zinām."

"Tas viss diezgan traģiski, ko tu man stāsti. Es saprotu, ka Staļina laikā varēja piespiest ģimenes locekļus atteikties no saviem piederīgajiem, kuri bija krituši nežēlastībā, bet tagad, kad laiki ir mainījušies un piederīgos vairs nevajā, ja kāds no ģimenes locekļiem iekļūst nepatikšanās - tā mūsu laikmetā ir kļuvusi pavisam ikdienišķa parādība. Es domāju, ka būs grūti atrast tādu ģimeni, kurā kāds no radiem nebūtu cietumā sēdējis un tagad cilvēki pie šīs parādības tik ļoti pieraduši, ka par to runā atklāti."

"Tā ir, bet māte man neraksta. Es pirmā nevaru rakstīt, saproti pati."

"Un vai tas tomēr nav briesmīgi!"

136

"Es te nekādu briesmu nesaskatu. Cilvēks ir tāds radījums, kurš pie visa var pierast.

Briesmas pieredzētas visādas. Gribi, lai es tev pastāstu, kas ir īstas briesmas?" To sacīdama, Klāra intriģējoši pasmīnēja. Protams, ka es gribēju. Un Klāra sāka stāstīt: "Man toreiz bija 20 gadu, un tanī laikā es atrados Kolimā. Toreiz strādāja vīrieši ar sievietēm kopā meža darbos pie koku laišanas. Trīs vīrieši bija nolēmuši bēgt, viņi man to pateica, un, ja es gribot viņiem pievienoties, viņi mani labprāt ņemšot līdzi.

Protams, gribēju. Sakrājām kaltēto maizi tik, cik var zem apģērba noslēpt. Pārāk lielus maizes maisus nevarējām ņemt, jo nometnēs toreiz maizes nepietika. Tā jau bija grūti iekrāt nelielas rezerves, ko paņemt ceļā. Norunātā dienā izbēgām. Pirmās dienas gājām dienu un nakti. Visu laiku gājām pa taigu. Taigā nevienas dzīvas dvēselītes.

Ceturtā dienā vairs nebija nevienam ko ēst. Divas dienas nodzīvojām neēduši, cerējām, varbūt, kaut kas atradīsies, bet taigā nekā nebija. Tad norunājām, ka mums citas izejas nav kā vilkt sērkociņus, kuru ēdīs. Sērkociņš izkrita uz mani... Kādu brīdi visi klusējām, tad piecēlās tas, kurš bēgšanu bija organizējis, un paziņoja: "Mēs esam īsti vīrieši, un mēs vienīgo sievieti neēdīsim. Visi iesim atpakaļ uz nometni, jo mums nav citas izejas." Tas bija likumā - paklausīt "vecākajam", un mēs cēlāmies un gājām atpakaļ uz nometni. Sešās dienās noieto ceļu atpakaļ mēs vilkāmies desmit dienas. Šis atpakaļceļš bija šausmīgs, to nevar izstāstīt, tas jāpiedzīvo pašam uz savas ādas. Tas nebija tā, kā kad ietu pa ceļu, tur ceļu vispār nav, tur visu laiku nespēkā kājas aizķērās aiz zāļu ciņiem, un mēs klupdami, krizdami, nobrāzti, saskrāpēti ar pēdējiem spēkiem atvilkāmies atpakaļ nometnē."

Kad Klāra savā stāstā nonāca līdz vietai: "kurš kuru ēdis", man pārskrēja salti drebuļi, un pie sevis nodomāju, kas tie par cilvēkiem, kuri tādus vārdus var izrunāt. Vēlāk pēc pašas Klāras kā arī pēc citiem nostāstiem uzzināju, ka ir diezgan daudz bijis tādu gadījumu, kad divi cilvēki bēgot apzinīgi ņēmuši līdzi trešo "govs" vietā un ka tas jau iepriekš bijis paredzēts apēšanai. Protams, trešais to nezināja, ka viņu ņem līdzi ēšanai.

Noklausījos šo briesmīgo stāstu no Klāras dzīves un, brīdi nogrimusi pārdomās, atcerējos, ka par bēgšanu draud sods, un pajautāju: "Kādu sodu jums uzlika par bēgšanas mēģinājumu?"

"Toreiz nekādu lielo sodu mums neuzlika, jo mēs paši bijām atnākuši atpakaļ un, redzot, kā mēs bijām izmocījušies, pat viscietākai akmens sirdij būtu mūsu mazliet žēl. Katram pa sešdesmit diennaktīm karcera, tas bija ļoti mazs sods. Mēs karceri gandrīz vai atpūtāmies, ja vien nebūtu tuvojusies ziema, jo karceri nekurina un naktīs šausmīgi sala. Vienīgais glābiņš man bija mati. Toreiz man bija ļoti garas bizes.

Karcerī matus palaidu vaļā un līdz pusei ietinos tajos. Tie mani puslīdz sildīja. Vienīgi kājām nebija ko uzvilkt. Tad iedomājos, kā klājas nabaga vīriešiem, kuriem matu nav nemaz." Pēc šī stāsta, tā jau varēja paredzēt, naktī nekāda gulēšana neiznāca, atkal un atkal prātā nāca viss, ko Klāra bija stāstījusi. Daudz kas vēl palika nezināms, daudz robu. Vēl pat es nezināju pašu galveno, par ko Klāra sēž. Tik tālu bija skaidrs, ka Klāra ir kriminālā un vēlāk dabūjusi politisko pantu, jo stāsts par Kolimu attiecas tikai uz krimināliem. Negribēju nevienai citai par Klāru jautāt, gribēju, lai Klāra pati par sevi pastāsta. Lai arī Klāra būtu kas būdama, zināma cieņa man pret viņu bija. Viens no galvenajiem iemesliem, kura dēļ Klāra pelnīja visu cienību, bija, ka, sēdēdama tik ilgus gadus cietumā, viņa nebija zaudējusi savu pašlepnumu un neatkarību attieksmē ar nometnes administrāciju, it sevišķi, ja viņa bija kriminālā. Parasti šīs kriminālās pa

137

ilgiem gadiem pierod pie cietuma administrācijas un beidzot mēģina ar to sadraudzēties, tādā veidā iemantodamas tās labvēlību un arī materiālo kompensāciju tēju. Kriminālie, vienalga vīrieši vai sievietes, tēju burtiski dieviņa. Par tēju bija ar mieru izpildīt visas administrācijas pavēles, bez ierunām gāja strādāt virsstundas, bet par divām paciņām strādāja cauru nakti. Tējai viņu acīs bija lielāka vērtība nekā cigaretēm. No tējas pagatavoja narkotisku dzērienu - čifīru, ņemot uz puslitra ūdens četrdesmit gramus melnās tējas. Klāra uzskatīja, ka nometnes administrācijā ir viņas niknākie ienaidnieki, un to arī atklāti izrādīja. Pagāja vairākas nedēļas, un, lai arī mana un Klāras gultas atradās turpat līdzās, neradās izdevība ar Klāru parunāt.

Vairākas reizes bija brīvie brīži, kā man, tā Klārai, bet varēja manīt, ka Klārai nav noskaņojuma runāties. Visbiežāk viņu tagad varēja redzēt spēlējamies ar kaķi. Tais reizēs viņa visvairāk atgādināja mazu meiteni. Savādi, ka cilvēks tā var mainīties.

Viņa bija runci pieradinājusi gulēt savā gultā, runcis no savas puses laikam jutās glaimots, ka viņam pievērš tik daudz uzmanības. Tas labprāt caurām dienām vāļājās pa Klāras gultu. Kad Klāra gāja ārā, viņa runci aptina sev ap kaklu, apmēram tā, kā senos laikos dāmas valkāja zvērādu boa. Runcis labprāt gulēja Klārai ap kaklu. Kaķi zonā ieradās "pa gaisa pastu", daudzi apkārtējie iedzīvotāji, gribēdami atbrīvoties no maziem kaķīšiem, tos pārmeta pār augsto dzeloņstiepļu žogu. Nereti gadījās, ka viens otrs kaķītis tika ievainots, lidojot pāri dzeloņstieplēm, tādus paņēma kaķīšu mīļotājas savā gādīgā kopšanā, un tie ļoti ātri atveseļojās. Cietuma kaķi tāpat kā cilvēki ir pieticīgi un pārtiek no tā, ko viņu saimnieces no savas mutes atrauj. Šad tad vakariņās deva zivju viru. Kaķīšu saimnieces pašas ēda viru, bet zivju gabaliņus izlasīja saviem mīlulīšiem. Klāra darīja to pašu, un runcim melnais kažoks spīdēja un laistījās. Pāris reizes runcis, pārmaiņas gribēdams, bija ielēcis manā gultā un tur apgūlies, tad Klāra viņu sabāra un pārcēla runci savā gultā. Tik ļoti Klārai gribējās, lai viņai būtu kāds privātīpašums. Kādu dienu pavisam negaidīti Klāra pati apsēdās man blakus. Tā bija svētdienas pēcpusdiena. Es sēdēju saulītē un adīju. Klārai kā parasti bija runcis ap kaklu. Viņa palūdza atļauju paskatīties mana adījuma rakstu. Es viņai to labprāt parādīju, un viņa izteica vēlēšanos iemācīties adīt, jo viņa nekad neesot adījusi.

Saņēmusi atbildi, ka es labprāt viņai šo māku parādītu, viņa kļuva itin priecīga. Tad pārrunājām nometnes pēdējos notikumus, piemēram to, kā nometnes administrācija bija negaidot uzsākusi kampaņu pret kaķiem. Es zināju Klārai pastāstīt, kā raibais runcis Istihrejs priekšniecei saplēsis ar nagiem rokas un kājas, kad viņa runci gribējusi iedabūt maisā, lai tam izpildītu nāves sodu. Priekšniecībai nepatika, ka Istihrejs vienmēr skaļi ņaud, tādēļ nolēma atriebties visiem kaķiem. Liels bija ieslodzītajām prieks, redzot savus mīluļus bēgam uz visām pusēm, kad zonā ieradās kaķu ķērājas priekšniece kopā ar divām uzraudzēm. Noķēra vienīgi Istihreju, iebāza nabadziņu maisā, iznesa aiz vārtiem, tur deva iespēju apsardzes kareivjiem papriecāties - nosist kaķi, jo Vidusāzijas dažādo nāciju kareivjiem vislielākā izprieca ir nosist kādu dzīvnieku. Beigto kaķi atnesa atpakaļ zonā it kā par biedinājumu citiem kaķiem Istihrejs bija vecmāmiņas Petrovas lolojums. Pār vecenītes vaigiem ritēja lielas asaras, trīs gadus viņa runci bija barojusi un pie tā bija stipri pieradusi.

Kādu brīdi vēl parunājāmies par dzīvniekiem, tad pārgājām uz citu runu. Klāra pastāstīja, kā viņa reiz Vladimiras cietumā no savas kameras, skatīdamās pa šauru spraugu starp logu dēļiem pamanījusi, ka ved no vārtu puses uz cietuma korpusu kādu labi ģērbtu ieslodzīto. Viņai licies, ka tas ir ārzemnieks, kaut gan Klāra savā mūžā neviena ārzemnieka nebija redzējusi. "Pēc kā tu to spriedi," es pajautāju.

"Pēc drēbēm, to varēja uz reizi redzēt. Tādas te neviens nevalkā."

138

"Vai nu tā būs," es iebildu. "Lielās pilsētās tagad daudzi ģērbjas tāpat kā ārzemēs, tu, ilgi sēdēdama, nekā nezini, ja tu izietu Maskavā uz ielas, tu daudz ko ieraudzītu pirmo reizi."

"Nekā, tas bija ārzemnieks. Viņam bija rokās kaut kāda spīdīga kule ar lieliem svešiem burtiem. Un zini, kas tas bija?" Pēdējos vārdus izrunādama, viņa atkal likās man ļoti bērnišķīga. Viņa šķelmīgi pasmaidīja un pielieca galvu."

"Droši vien, ka nezinu."

"Tas bija anglis Vins, tas, kuru tiesāja ar Peņkovski."

"Kā tu tik smalki visu zini?"

"To, ka viņus tiesāja, mums atļāva pa radio noklausīties. Bet kad ieraudzīju cietuma pagalmā tādu kungu, man uzreiz ienāca prātā, ka tas ir tas pats anglis, bet lai noskaidrotu precīzi, es pajautāju sievietei, kura man stāvēja blakus pie loga, ukraiņu valodā "če vin, če ne vin" tas nozīmē: "Tas ir viņš, vai ne viņš", un tiklīdz to biju izteikusi, viņš to sadzirdēja un eleganti pamāja ar roku uz mana loga pusi, kaut arī mani viņš redzēt nevarēja."

"Ja tā, tad neesi kļūdījusies, tad tas tiešām ir bijis anglis Vins. Interesanti, ka ukraiņu valodā "viņš" ir "vin", es nodomāju. Bet Klāra turpināja jūsmot par angli.

"Es nekad nebiju redzējusi neviena tik smalki ģērbta cilvēka, tādēļ es uzreiz iedomājos, ka tas ir anglis."

Kad arī šis jautājums bija izsmelts, es nenocietos un jautāju Klārai: "Tu viņreiz sacīji, ka tavai mammai bija jāzaudē divi uz reizi, tu un tavs brālis. Kur ir tavs brālis?"

"Viņa vairs nav," Klāra strupi pateica.

"Kā nav?"

"Mūs kopā tiesāja, brālim piesprieda nāves sodu. Man divdesmitpiecus."

"Un tu domā, ka tavu brāli nošāva?"

"Jā, bet kā tad citādi."

Iestājās nepatīkams klusums. Nevarēju atrast īstos vārdus, ko tālāk teikt, bet sarunu gribējās turpināt.

Te Klāra pati pēkšņi ierunājās: "Brālis bija vecāks par mani, tādēļ visa atbildība par izdarītiem noziegumiem krita uz viņu. Es toreiz biju mazgadīga, un manī vispār neviens neklausījās."

139

"Neklausījās, bet 25 gadus piesprieda, jo tas bija 1941. gads. Karš bija iesācies, virsnieki bija vajadzīgi, bet mēs tos sitām nost." Par virsniekiem Klāra pateica it kā pa jokam, un tā es to arī uzņēmu. Bet prātā sāku rēķināt, kā tas var iznākt, ka Klāra sēd jau no 1941. gada, tas izlikās tik ļoti sen, kad karš iesākās. Bet viss sakrīt, ja pieskaita nosēdētos 23 gadus, iznāk tiešām 1964. gads.

"Iesākās viss jau daudz agrāk," Klāra, kavēdamās atmiņās, turpināja.

"1937. gadā Staļina lielās tīrīšanas laikā nošāva manu tēvu."

"Vai viņš bija kāds lielāks politiskais darbinieks?"

"Nē, tēvs bija ļoti spējīgs zinātnieks, viņu bieži sūtīja uz ārzemēm, kur viņš piedalījās visādās zinātniskās konferencēs. Man toreiz bija tikai vienpadsmit gadi, kad tēvu nošāva, bet es to labi atceros. Mans brālis bija par pieciem gadiem vecāks. Es to dienu atceros ļoti labi, es nekad, ne mūžam to dienu neaizmirsīšu lai kur es būtu. Kad mamma mums to pateica, mēs ar brāli uzgājām augšstāvā, kur brālim bija sava istaba.

Iegājuši istabā, aizslēdzām durvis. Tad brālis izņēma no rakstāmgalda tēva fotogrāfiju. Nostājies svinīgā pozā, brālis pacēla divus pirkstus pret griestiem un runāja kaut kādus vārdus, lika man arī pacelt pirkstus un atkārtot, ko viņš teica. Tas bija zvērests, ka mēs tēvu atriebsim. Ko tas viss nozīmēja, es toreiz, protams, nesapratu. Saprast sāku vēlāk. Kad pēc četriem gadiem kādu dienu brālis man prasīja: "Vai tu atceries mūsu zvērestu," sacīju, ka atceros. "Tagad pienācis laiks rīkoties." To pateicis, viņš aizgāja. Es atkal uzreiz nesapratu. Vakarā, kad satumsa, brālis mani pasauca, un mēs klusi, lai mamma nedzird, izlavījāmies no mājām. Brālis man paskaidroja, ka viņš uzskata par savu pienākumu nogalināt par tēvu kādus virsniekus, jo tie esot vainīgi tēva nāvē, to viņam pateikuši citi cilvēki. Vairākus vakarus izstaigājām vienas un tās pašas ielas, bet vajadzīgos virsniekus neatradām. Apmēram pēc nedēļas no kādas mājas izstreipuļoja piedzēries virsnieks, brālis pavēlēja man palikt blakusielas krustojumā, novērot ielu un par briesmām, ja tādas tuvojas, ziņot, pats sekoja virsniekam. Viņš bija virsnieku sazīmējis par meklēto un nodūris. Nākošo atradām dažas dienas vēlāk, bet ar to mēs iekritām. Brālis viņu steigā un uztraukumā bija tikai ievainojis. Tas palika dzīvs. Ar to visa mūsu atriebība beidzās. Tiesā brālim piesprieda nāves sodu, bet mani kā mazgadīgo pažēloja, man iedeva 25 gadus un ievietoja mazgadīgo nometnē." Tā biju iegrimusi Klāras ģimenes traģēdijā, ka nemaz neievēroju, ka tuvojas pērkona negaiss. Vienīgi jutu, ka stipri satumst. Nomākušās melni pelēkās debesis vēl vairāk pastiprināja šī stāsta traģiku. Kad nozibsnīja un atskanēja pirmais grāviens, es neviļus salecos. Ieminējos, vai Klāra nebūtu ar mieru ienākt ēdamistabā, jo sāka jau pilēt rupjas lietus lāses. Līdz vakariņām palika vairāk nekā stunda laika, un ēdamzālē neviena nebija. Apsēdāmies uz sola pie loga, gar kuru vairāki desmiti mušu izmisīgi cīnījās, gribēdamas izkļūt cauri stikliem ārā. Brīdi pasēdējām klusēdamas, tad es iejautājos: "Bet vai tava lieta vispār skaitījās politiskā?"

"Nē, parastā kriminālā, politisko pantu man piešķīra nesen, pirms pieciem gadiem."

"Cik ilgi biji mazgadīgo nometnē?"

140

"Tik, cik atļāva gadi, tikko palika 16, tā mani uz Kolimu aizsūtīja. Citiem bija labāk, tiem nebija dokumentu, tie uzdeva nepareizu vecumu un palika ilgāk pie mazgadīgiem."

"Pie mazgadīgajiem labāk?"

"Kā tad! Pirmkārt pārtika labāka, pusglāzes piena dienā."

"Tagad it kā līdz 18 gadiem uzskata par mazgadīgiem."

"Toreiz arī tā bija, bet man vienīgajai bija tik liels sods, un laikam tādēļ ātrāk aizsūtīja prom."

"Vai tavs bēgšanas gadījums bija no tās pašas Kolimas nometnes?"

"Nē, tas bija vēlāk no citas nometnes. Un vispār es bēgu no ieslodzījuma divas reizes.

Otru reizi man bēgšana izdevās, un gandrīz pusgadu biju brīvībā."

"Un pārējie, ar ko tu kopā bēgi?"

"Nebija tad nekādu pārējo. Izbēgu viena. Braucu pa etapu, un man palaimējās, izlecu no ejoša vilciena. Tas bija Uzbekijā. Mani uzņēma kāda uzbeku vecenīte. Viņa bija vientuļa, viņa mani žēloja. Viņu nekad neaizmirsīšu, kā meitu viņa mani uzņēma."

"Kā tiki ārā no vilciena? Vai tevi neapsargāja?"

"Jā un nē. Tā sagadījās, ka restotajam būrim, kurā mani veda, slēdzene bija bojāta, man to izdevās atvērt."

"Tu sacīji, ka pusgadu biji brīvībā. Ja jau tevi neatrada pirmajā mēnesi, kā tevi vēlāk atrada? Es domāju, ka vislielākā meklēšana bija pirmajās dienās."

"Es tāpat domāju, bet izrādījās citādi."

"Tātad tevi tomēr atrada?"

"Saproti, es taču nevarēju visu laiku vecenītei uz kakla sēdēt, vajadzēja gādāt pārtiku un kaut ko mugurā vilkt arī vajadzēja. Bija jāiet lūkot līdzekļus, gribi vai negribi. Tā jau centos dienā degunu ārā nebāzt, gaidīju krēslu, bet cik tu tālu tiksi, ja visā apkārtnē vietējie iedzīvotāji brīdināti. Un tad vēl, visi viens otru pazīst simtiem kilometru apkārtnē."

"Protams, ar saviem gaišajiem matiem tu biji kā baltais zvirbulis vietējos."

"Redzi, tā bija sādža, kurā iedzīvotāji nekad nemainās, katrs zina sava kaimiņa radu rakstus jau no dzimšanas. Vecenīte dzīvoja visattālākajā sādžas nostūrī. Sādžā es vispār nevarēju rādīties."

"Kā tevi tomēr atrada?"

141

"Domāju, ka būtu laiks pameklēt sev citu dzīves vietu, kaut kur tālāk prom, vispār prom no Vidusāzijas gribējās tikt. Gāju meklēt dzelzceļa staciju. Tur mani saņēma.

Uzreiz pēc purna pazina," pēdējos vārdus viņa pateica izaicinošā tonī.

"Klāra, tu neņem ļaunā, bet varbūt tu pastāstītu, kur tu tiki pie meitas, tu toreiz teici, ka meitu pieņēma tava mamma. Ja es pareizi sapratu, tev meita piedzima apcietinājumā."

"Tas ir garš stāsts," Klāra negribīgi atteica.

"Gari nevajag, tu tā īsāk," es piebildu.

"Tas bija toreiz Kolimā, kad mani no mazgadīgo nometnes pārveda uz pieaugušo.

Man bija tikko 16 gadu. Tā bija viena no lielākām Kolimas nometnēm, uz kuru mani aizveda. Vairāki tūkstoši tur bija ieslodzīti. Tur viss bija citādāk nekā šeit. Ļaudis citi.

Tur viss bija pakļauts zagļu likumiem, administrācijai tur noteikšanas nebija.

Administrācijas galvenās rūpes bija - kā mūs apsargāt un kā piedabūt pie darba. Tur es apprecējos."

"Kā apprecējies," es iesaucos. "Tu tak negribēsi sacīt, ka jums nometnē bija dzimtsarakstu birojs, kurā reģistrē laulības."

"Kāda vēl reģistrācija! Zagļu kāzas tur bija likumā, un ar to pietiek."

"Un kā tur svinēja kāzas?" mana ziņkāre pieauga.

"Tāpat kā visur." Klāra ironiski teica un iesmējās. Sapratu, bet jautāju tālāk, jo viss, ko Klāra stāstīja, bija tik neparasts.

"Kas bija tavs līgavainis?"

"Tas bija nometnes zagļu atamans."

"Tas izklausās pavisam romantiski."

"Romantiski? Ne tik vien izklausās, bet tur bija tāda romantika, ka tev mati saceltos stāvus. Iedomā, es biju tikai otru nedēļu nometnē, un man bija jāpieredz diezgan "interesants" notikums. Darba zonā bija kārtējā rīta pārbaude. Visi iestājās ierindā, vīrieši vienā pusē ceļam - sievietes otrā. Dežurējošie uzraugi izdarīja apgaitu pa darbnīcām. Te uzreiz no vīriešu ierindas iznāca liels, plecīgs tēvainis un dusmās degošām acīm nāca uz mūsu pusi. Visi, tai skaitā arī es, jutām, ka labi nebūs. Visi, elpu aizturējuši, vēroja tēvaini, kad tas, atnācis sieviešu pusē, apstājās pretī vienai sievietei. Sieviete bija skaista kā pasaka. Redzēdama, ka tēvainis viņai tuvojas, skaistulīte nobāla. Pienācis viņai klāt pavisam tuvu, viņš sacīja: "Saņem, kuņa, ko esi pelnījusi, un ar vienu vēzienu viņš pārgrieza skaistulei rīkli. Asinīm šļācoties, skaistā sieviete atmuguriski nogāzās pelēkajās smiltis, bet krītot notraipīja asinīm tuvāk stāvošās sievas. Tās, asinis ieraudzījušas, sāka skaļi kliegt un skriet šurp un turp, īsti nezinādamas, ko tagad iesākt. Izcēlās panika."

"Ko viņš pats, tas vīrietis?"

142

"Viņš noliecās pie sava upura, aizvērdams viņai acis. Tās bija palikušas nedabīgi plati ieplestas. Tad viņš paklusā balsī sacīja: "Piedod, dārgā", un, it kā nekas nebūtu noticis, aizgāja savā vietā ierindā, apstājās un stāvēja."

"Un uzraugi? Ko tie?"

"Tie atnāca, saskaitīja mūs, paskatījās uz to, kura gulēja zemē, un aizgāja."

"Nekā neteica?"

"Kas tur vairs bija sakāms, viss jau bija pateikts."

"Bet to laikam gan noskaidroja, par ko viņš viņu."

"Tur nekas nebija jāskaidro. Viss bija pašsaprotams. Viņa bijusi tā sieva. Pieķēra neuzticībā. Pie kam ne ar ieslodzīto, bet ar "operu" (operatīvās daļas priekšnieks). Pēc zagļu likumiem tas ir nepiedodams pārkāpums, kuru soda ar nāvi. Ja viņš to nebūtu izdarījis, būtu zaudējis cieņu citu acīs. Ar viņu neviens vairs nerunātu." Jāpiezīmē, ka te nav runa tikai par zagļu tradīcijām, šeit jāņem vērā apstāklis, ka visās labošanas darbu nometnēs padomju sistēmā ieslodzīto lielākais naids vienmēr ir bijis pret operatīvās daļas priekšniekiem, jo viņi ir tie, kas vervē starp ieslodzītajiem sev ziņu pienesējus. Viņi sameklē cilvēkus ar vājāku raksturu un sīkiem pārkāpumiem.

Operatīvās daļas priekšnieks piespiež ieslodzīto, lai tas, baidīdamies par savu ādu, nodod citus. šai gadījumā, ja sievai bija tuvas attiecības ar operatīvās daļas priekšnieku, nebija neiespējama varbūtība, ka viņa varētu izpaust dažādus noslēpumus un tīšām vai netīšām kļūt par nodevēju. Tādēļ pēc zagļu likumiem viņam bija pašam sava sieva jānogalina. Zagļi ir cietsirdīgi, bet arī sentimentāli, tādēļ viņš, atvadoties sacīja tai, kura vairs nedzirdēja, bet varbūt tomēr sadzirdēja: "Piedod, dārgā."

"Un kas notika pēc tam?"

"Nekas, atnāca priekšnieks un ārsts, pavēlēja aiznest mirušo, sastādīja aktu."

"Ne par to es jautāju, bet tam vīrietim, kas tam?" "Ā, tam sasauca tiesu, nolasīja spriedumu, ka par nometnē izdarīto slepkavību pielikti klāt gadi. Pārējais palika pa vecam."

"Un viņš var slepkavot vienu pēc otra?"

"Var, par ko ne?"

"Pēc manām domām tādiem kā viņam ir tikai viena iespēja izkļūt no nometnes bēgot."

"Tā ir." Klāra atzina, bet tad, atcerējusies savu agro jaunību, jau jautrākā balsī turpināja.

143

"Apmēram nedēļu vēlāk pusdienu laikā, mēs toreiz ēdām pusdienas trijās maiņās, es sēdu pie galda un ēdu. Pienāk man klāt tas pats tēvainis, kurš sievu nogalināja, un saka: "Maziņā, tu tagad būsi mana sieva."

"Un tu, tu nenobijies?"

"Atklāti sakot, ļoti nobijos, Man no viņa bija paniskas bailes. Vakarā pastāstīju vecākām sievām. Tās visas vienā balsī pierunāja mani pakļauties liktenim un nerunāt viņam nekā pretī. Daudz un dažādus padomus man toreiz deva. Man nekas cits neatlika kā pakļauties liktenim. Es toreiz nekā nedomāju, citi manā vietā domāja."

"Liekas, ka tev tika ļoti liels gods parādīts ar šo nesaudzīgo bildinājumu."

"Tā vecākās sievas teica. Tika nozīmēta kāzu diena. Kāzas notika vīriešu barakā. Bija sagādāti ēdieni un pat vodka, laikam viss bija kā īstās kāzās. Par visu bija gādāts. Es jau pati nezinu, jo nekad kāzās nebiju bijusi." Klāra vienkārši pateica.

"Kā uz to reaģēja administrācija?" - "Viņiem tādās lietās nebija ko jaukties, citādi varēja iznākt asins izliešana. Viņi tādos gadījumos izliekas, ka nekā neredz."

"Cik vecs bija tavs vīrs?"

"Toreiz viņam bija trīsdesmitdivi."

"Otrtik cik tev, un cik ilgi svinējāt cietuma kāzas?"

"Tā bija svētdiena, iesāka no rīta, līdz vakaram bija nosvinētas."

"Un pēc kāzām bieži redzējāties?"

"Katru dienu darba zonā redzējāmies. Vienreiz viņš man pienāk klāt un saka: "Tu pusdienās neej, gaidi mani pie ugunsdzēsēju mucas." Tur viņš mani satika, tad pats gāja pa priekšu, bet man lika sekot. Aizveda mani uz tādu stūri, kur bija sagāzti kūtsmēsli, jo otrā pusē bija zirgu staļļi. Kūtsmēslu tur bija vairākas kaudzes, starp tām varēja labi noslēpties. Tur viņš man pavēlēja: "gulies". Kūtsmēslos bija mūsu pirmā "kāzu nakts", pie tam pulksten divpadsmitos dienā. Un vispār es toreiz aiz bailēm no visa, kas ar mani notiek, nekā nesapratu. Zināju tikai vienu, ka man uz vārda jāklausa.

Viņš ar mani nekā nekad nerunāja, tikai pavēlēja. Tagad atceros un domāju, kāda es toreiz biju vēl galīgi muļķa meitene. Mājās nekad netika nekas runāts par laulībām, ne par bērnu dzimšanu. Es nemaz nezināju, ka biju stāvoklī. Tikai pēc ilgāka laika, kad sajutu, ka vēderā kaut kas kustas, gāju uz medpunktu prasīt zāles pret cērmēm. Man tās bez vārda runas iedeva. Nekas nelīdzēja. Aizvien biežāk man iznāca iet pēc cērmju zālēm, jo kustības vēderā nerimās, bet gluži otrādi, pastiprinājās. Vēders no "cērmēm" sāka palikt liels, bet zāles kā nelīdzēja, tā nelīdzēja. Tā es staigāju, noraizējusies par cērmēm līdz tai dienai, kad man piedzima meita."

"Nevar būt, ka feldšeri un dakteri neredzēja, ka tu gaidi bērnu. Viņiem tas bija jāredz."

144

"Droši vien, ka zināja, bet izmantoja manu stulbumu, jo citādi no sestā mēneša jāatbrīvo no smaga darba un jādod papildu uzturs. Man to nedeva."

"Nē, tādi brīnumi vēl nav dzirdēti."

"Tā bija, kā es tev saku."

"Tad jau iznāk, ka tev bērns turpat nometnē piedzima un tu pat slimnīcā nebiji."

"Turpat nometnes medpunktā."

"Un tavs vīrs, ko tas?"

"Es viņu nekad mūžā vairs neredzēju, jo mani ar mazo aizveda uz māšu nometni, bet pēc tam, kad mazo paņēma mana mamma, mani aizveda uz Kemerovas apgabalu."

"Vai tu pa visu šo laiku nekā par viņu neesi dzirdējusi?"

"Kā nē, zinu, viņš kādā kautiņā ar nažiem nejauši nodurts."

"Kā tu tik droši zini, ka tieši viņš?"

"Tādēļ ka viņa palama zagļu aprindās bija labi pazīstama, un es šo ziņu no vairākiem avotiem saņēmu."

"Es saprotu, ka tas viss ir noticis pavisam nejauši, bez tavas apzinīgās piedalīšanās.

Kāda ir sajūta tagad, zinot, ka tev ir meita, pie tam jau liela, vai tev ir kādreiz vēlēšanās viņu redzēt?"

"Dabīgi, ka ir, bet ir vēl jautājums, vai viņa mani vēlas redzēt. Viņu audzina pavisam citādi. Es pat nezinu, vai viņai ir teikts, kas es esmu un vai es vispār esmu. Kas man var būt kopīgs ar viņām abām, ar manu māti un meitu. Viņas ir smalkas dāmas. ja jau mamma ir ārste, jādomā ka mana meita arī studē."

Pēdējos teikumos bija jūtams izmisums un šaubas. Es pie sevis nožēloju, ka biju nesmalkjūtīga un taujāju par meitu. Nebija ienācis prātā, ka tā ir daļa no viņas pašas un ka grūtos apstākļos mātes jūtas nekad nevīst, bet zeļ.

Bet ja padomā, Klārai taisnība. Visa Klāras dzīve tā sakropļota un tik bezjēdzīga bijusi, ka Klārai tā jāsāk pilnīgi no jauna. Bet kā? Starp zagļiem un slepkavām viņa, no labas inteliģentas ģimenes, iekļuvusi 16 gadu vecumā. Tur viņai sākās pirmie apzinīgie mūža gadi. Zagļi viņu audzināja, zagļi viņai iemācīja skatīties uz dzīvi ar savām acīm. Viņu likumi bija arī Klārai vienīgie likumi, pēc kuriem viņai ilgi gadi bija jādzīvo. Viņu morāle bija vienīgā, citas morāles tur neatzīst un nepazīst. Zagļi viņai iemācīja nīst visus kuri nav viņu šķiras. Bet galu galā, kas pie visa vainīgs.

Apstākļi? Iekārta? Kurš šodien var dot atbildi? Ja pieņem, ka Klāras tēvs būtu palicis dzīvs, ja viņu nebūtu 1937. gadā nošāvuši, tad Klārai nebūtu bijis divdesmitpieci gadi jāpavada cietumā un Klāras brālis nebūtu notiesāts uz nāvi.

145

Viņi, brālis un māsa negāja nogalināt aiz ļaunprātības, bet atriebības dēļ. Viņi nebija pieskārušies nogalinātā virsnieka kabatām, viņi nekā cita negribēja, kā vienīgi atriebt tēvu, par ko bija devuši viens otram zvērestu, vēl bērni būdami. Viņu kļūda bija, ka neaprunājās ar māti vai ar kādu citu pieaugušo, kas būtu varējis laikus apturēt atriebības plānu. Kā muļķa circeņi viņi bija ieskrējuši pelnos, pie kam vienam bija jāsadeg.

Jaunava būdama, Klāra neapzinājās dzīves vērtību un saturu, viņa peldēja pa straumi, kurā bija iemesta. Kļuvusi par atamana sievu, viņa iemantoja zināmu cienību, jo kurš uzdrošinātos piedurt pirkstu paša atamana sievai. Viņai nebija citas izvēles vai iespējas. Varbūt tā bija iedzimtā inteliģence, kas pamudināja vēlākos gados Klāru interesēties par to, kas notiek ārpus nometņu nožogojumiem un vispār plašajā pasaulē.

Bija reizēm jāpabrīnās, kā Klāra, sēdēdama divdesmitčetrus gadus apcietinājumā, vispār kaut ko zina. Reizēm viņa pat pārsteidza ar savām zināšanām. Pusmūža gados Klārai pielika pantu par pretpadomju aģitāciju, jeb, kā viņai toreiz esot teikuši, Klāra par daudz nodarbojoties ar politiku un musinot citas apcietinātās pret padomju iekārtu.

Bet pēdējos četros gados Klāra bija pievērsusies reliģijai.

Viņa sevi skaitīja pie evaņģēlistiem. Vladimiras cietumā Klāra ilgāku laiku bija sēdējusi kopā ar kādu evaņģēlisti, tā bija izskaidrojusi Klārai visu par evaņģēliju un Dieva esamību. Klāra ar lielu aizrautību bija klausījusies sludinātājā. Viņa agrāk nekad nebija nekā tāda ne dzirdējusi, ne zinājusi. Ticībā Dievam Klāras izmocītā dvēsele ieguva līdzsvaru. Nosēdējusi divdesmitpiecus gadus, 1966. gada rudenī Klāra no apcietinājuma tika atbrīvota. Viņas tālākais liktenis nav zināms.

146

SLEPKAVAS

Ja kāds kriminālnoziedznieks soda nometnē sāk kritizēt padomju iekārtu, valdību un tās locekļus, speciāla tiesa turpat uz vietas nometnē tam palielina sodu un to pārceļ uz sevišķi bīstamo valsts noziedznieku nometni ar stingro režīmu. Visparastāk padomju iekārtas kritizēšana notiek, kad kāds zaglis vai slepkava, kam viss apnicis, uzraksta uz sienas kādu saukli. Kriminālistu saukļi parasti ir ļaunu un rupju vārdu sakopojumi, veltīti partijai un valdībai.

Par šiem cilvēkiem "sevišķi bīstamie valsts noziedznieki" nepriecājas, jo tie ir skaļi, nesavaldīgi, rupji un neaplēšami. Arī 17A nometnē bija ievietotas dažas kriminālistes par pretpadomju saukļu rakstīšanu uz sienām.

Maigi izsakoties, viņas bija briesmīgas. Mēdz teikt, ka par noziedznieku neviens nepiedzimst. Varbūt tas tā ir. Tomēr kad padomā par Vaļu Ušakovu, tad grūti saprast, kā var kļūt par tādu, kāda viņa bija. Vaļa Ušakova bija vidējos gados, pēc auguma ļoti sīka. Nevarētu teikt, ka viņa būtu bijusi neglīta, tāpat arī nevar apgalvot pretējo. Bet acis, tās bija tādas, ka šķita, ka Vaļa vienmēr dusmīga. Arī kad viņa smējās, acis it kā palika dusmīgas. Paši smiekli arī nebija nekādi maigie, jo no pastāvīgās smēķēšanas balss bija kļuvusi rupja, aizsmakusi. Toties neparasts bija pants, uz kā pamata viņai bija piespriesti divdesmitpieci gadi bez tiesībām uz apžēlošanu vai soda samazināšanu, kaut arī likumi ar laiku mainītos. Viņa bija notiesāta par kanibālismu.

Ikvienai, kas uzzināja, par ko Vaļa sēž, gribējās dzirdēt kaut ko tuvāk - tik neticami izklausījās - notiesāta par kanibālismu. Bet pašai Vaļai nelikās, ka viņa būtu izdarījusi kaut ko sevišķu. Viss bija noticis tik vienkārši.

Vaļa stāstīja, ka visā Pievolgas apgabalā nav bijis ko ēst. Cilvēki par ēdienu maksājuši lielu naudu. Tā viens maizes klaips melnajā tirgū toreiz maksājis 100 rubļus, bet strādnieka alga bijusi ap 1000 rubļiem. Pašai Vaļai naudas nav bijis, par ko maizi nopirkt - jādomā, ka viņa nav gribējusi strādāt par minimālo algu. Un Vaļa izdomāja, kā atrisināt naudas un uztura dārdzības problēmas.

Vaļai bija draudzene, ar ko viņa bieži satikās un kas šad tad, atnākusi ciemos, pie viņas pārnakšņoja. Tā kā draudzene diezgan bieži bija ārpus mājas, Vaļa izdomāja, ka neviens to nemeklēs, vismaz ne tik drīz. Un tā kādu nakti viņa nonāvēja draudzeni.

Strādādama vaiga sviedros, viņa nonāvēto sadalīja gabalos un pēc tam ar mazo rokas maļamo gaļas mašīnu gabalus samala. Darbs bija vairākām dienām. No maltās gaļas Vaļa cepa kotletes, atkal vairāk dienas no vietas strādādama, un nesa tās uz dzelzceļa staciju pārdot. Tikko viņa tur ar lielo grozu parādījās, tās viņai izķēra acumirklī, jo nevienam taču nevarēja ienākt prātā, kas tās par kotletēm. Un Vaļas "veikals" zēla.

Kas zin, varbūt Vaļa vēl ne vienu vien būtu sameklējusi, ar ko draudzēties, lai pēc tam samaltu kotletēs, bet gadījās, ka draudzeni sāka meklēt ātrāk, nekā Vaļa bija paredzējusi. Bet, kā Vaļa izteicās, lielākā nelaime bijusi, ka darba karstumā viņa nav paspējusi visus draudzenes kaulus sadedzināt. Var arī būt, ka kādai kaimiņienei radusies skaudība, ka Vaļai groziem kotlešu ko pārdot. Un tā, kad viņa malusi vēl pēdējās atliekas, pie viņas ielauzusies milicija un viņa pieķerta nozieguma vietā - ar

147

visiem lietišķajiem pierādījumiem. Visu nofotografēja. Tiesnesim, kas jautāja, kāpēc viņa to darījusi, Vaļa atbildējusi: "Naudas dēļ."

Vaļa strādāja veļas mazgātavā, kas atradās 17A nometnes dzīvojamā zonā. Tur mazgāja veļu karavīriem. Kad tie atbrauca ar zirgu un ratiem pēc veļas, tad parasti atveda Vaļai kādu paciņu tējas. Un kur ir tēja, tur rodas arī draudzība. Bez Vaļas 17A nometnē bija vēl dažas citas kriminālistes. Un kriminālisti var sadraudzēties uz mūžu ar tējas palīdzību. Tās dēļ viņi ir gatavi uz visu. Pat nakts laikā viņus var piedabūt pie katra darba, ja apsola tēju. Un kriminālistu nometņu administrācija saņem lielas naudas prēmijas par ražošanas plāna kāpināšanu, ko viņi panāk ar dažiem desmitiem tējas paciņu.

Tā nu Vaļai par spīti tam, ka viņa bija notiesāta par draudzenes nogalināšanu, nometnē arī bija draudzene, pie tam ļoti tuva. Bet reiz viņām bija radušās kaut kādas domstarpības. Parasti viņas vienmēr bija kopā, cik vien brīvais laiks atļāva. Tagad divas dienas draudzenes turējās atsevišķi. Tad Vaļa, lai savai mīļajai draudzenei ieriebtu, uzaicināja uz tēju kādu citu nometnes kriminālisti un pavadīja ar to kopā visu vakaru. Draudzenei tas bija smags pārbaudījums. Otrā dienā draudzene, riskēdama ar nelielām nepatikšanām, negāja no rīta uz darbu fabrikā, bet nolēma mazgāt savu veļu turpat veļas mazgātavas priekštelpā. šī priekštelpa bija speciāli ierīkota individuālās veļas mazgāšanai. Karsto ūdeni drīkstēja smelt no lielā ūdens katla, kuru kurināja Vaļa. Lai pierādītu Vaļai, cik lielu pārestību tā nodarījusi savai draudzenei, ielūgdama to otru uz tēju, draudzene piesmēla pilnu bļodu ar vārošo ūdeni un tā, lai Vaļa redz, uzlēja sev uz abām kājām. Viņai bija zeķes kājās, un, tādā veidā plaucējot kājas, apdegumi ir daudz smagāki, nekā ja applaucētu kailas kājas.

Draudzene visu bija aprēķinājusi. Vaļa jutās ļoti vainīga un visu ilgo slimības laiku rūpīgi kopa savu mīļo draudzenīti. No tās dienas katrs par to varēja pārliecināties, cik liela mīlestība viņu starpā bijusi.

Applaucētās kājas nedzija ļoti ilgi, bet kas par to, toties dārgā draudzene bija vienmēr tuvumā. Krievu tautības kriminālistes pa lielākai daļai ir izteiktas psihopātes ar pārspīlētām emocijām. Vaļa, cik varēju no malas manīt, kopā ar savu draudzeni, jutās visādā ziņā ar dzīvi apmierināta, vakaros abas dzēra stipro tēju, un dzīve ritēja tālāk.

Citādi bija ar Aņu. Aņa bija viena, viņai nebija savas draudzenes, jo vienkārši te nebija tādas sabiedrības, kur viņa varētu sev atrast piemērotu draudzeni. Pirmkārt, Aņa bija ļoti neglīta sieviete. Viņai bija plata, vasaras raibumiem klāta seja, ārkārtīgi zema piere un zem pieres velvēm bālas zivs acis. Otrkārt, viņa bija mūžīgi uz kādu nikna, mūžīgi viņa staigāja pa zonu, lamādamās visnepieklājīgākiem vārdiem, kādus vien krievu tauta gadsimtu gaitā ir izdomājusi. Šajā ziņā krievu tauta ir patiešām visbagātākā pasaulē. Bet treškārt, Aņai bija ļoti iespaidīga pagātne. Un tieši šīs pagātnes dēļ Aņai būtu pagrūti atrast draudzeni arī tad, ja viņa būtu palikusi kriminālnoziedznieču nometnē.

Aņa arī bija notiesāta uz 25 gadiem par slepkavību. Būdama jauna un spēcīga sieviete, viņa bija nozīmēta strādāt meža darbos pie koku laišanas. Nedomāju, ka Aņa runāja nepatiesību, kad viņa stāstīja par necilvēcīgajiem apstākļiem, kādos viņa mežā strādājusi. Jādomā, ka ar slepkavām neviens sevišķi smalki neapgājās. Reiz kādā stipri aukstā ziemas dienā, kad visu dienu putinājis sniegs, strādāt bijis ļoti grūti. Aņa

148

prasījusi darba vadītājam, lai darbu pārtrauc. Darba vadītāji ir brīvie cilvēki, kuri strādā nometnēs labās algas dēļ, jo viņiem visiem ir piemaksa par tā saukto nedrošību, jo kriminālnoziedznieki ir neaplēšami psihopāti.

Darba vadītājs atteicies dot rīkojumu darbu pārtraukt. Aņa pacēlusi abās rokās cirvi un, iekams darba vadītājs paguvis izvairīties, cirvja asmens to nāvīgi ķēris tieši pa galvu, un viņš bijis beigts.

Kad Aņa pati man šo lietu stāstīja, viņai sejā nekas nemainījās, arī balss palika tā pati, it kā runa būtu bijusi par kāda koka nociršanu.

Par šo otru slepkavību Aņai pielika 10 gadus un pārveda uz citu nometni. Jaunajā nometnē Aņai bija gadījusies draudzene. Draudzējušās ilgi un sirsnīgi, līdz nometnē ieradusies kāda cita arī par slepkavību notiesātā, un draudzene kļuvusi Aņai neuzticīga.

Aņa nometnē strādājusi pie virtuves par malkas skaldītāju. Nevarēdama piedot draudzenei neuzticību, viņa izgājusi ārā malkas šķūnī, paņēmusi cirvi. Ar cirvi rokā atgriezusies dzīvojamā sekcijā un piegājusi tieši pie draudzenes gultas. Draudzene tai brīdī piecēlusies kājās un izbrīnā skatījusies Aņai tieši virsū. Aņa lēni soli pa solītim ar cirvi rokā virzījusies draudzenei aizvien tuvāk. Kad viņa bijusi pietiekami tuvu, atvēzusies un cirtusi tieši draudzenei pa galvu.

To Aņa pastāstīja ar smaidu un, lai panāktu vēl lielāku efektu, piebilda: "Un smadzenes apšķaidīja visu sienu." To pasakot, viņas seja savilkās patiesi priecīgā smaidā, atklājot visus neglītos un priekšlaicīgi nomelnojušos priekšzobus. Vienīgi nesapratu, kādēļ man Aņa visu to stāsta. Tas bija pēc tam, kad pēc apžēlošanas lūgumiem, kuriem es biju autore, divas bija aizgājušas mājās. Aņa bija izdomājusi, ka viņai arī būtu laiks iziet brīvībā, jo viņai vienkārši bija apnicis mūžīgi sēdēt nometnēs.

Viņa pienāca man klāt, paziņodama, ka ir 23 gadus nosēdējusi, ka viņai te viss ir apriebies. Kriminālistu nometnē, kur viņa bijusi agrāk, dzīve bijusi daudz jautrāka, interesantāka. Tur vienmēr kaut kas noticis, laiks gājis ātri, bet kopš viņa uzrakstījusi pretpadomju lāstu uz sienas, viņai tagad te jānīkstot visādu mūķeņu sabiedrībā. Tas viņai esot ļoti grūti.

Tagad viņa man pieprasīja, lai es viņai rakstu tādu pašu papīru, kādu es biju rakstījusi tām, kuras tika mājās. Es nu centos, cik vien uzmanīgi varēdama, atgādināt, ka viņas lieta ir "mazliet" sarežģītāka un ka man grūti izdomāt, kā viņas lietā rakstīt un ko paskaidrot, jo trīs līķi un politisks lāsts ir pierādīti noziegumi, par kuriem neviens nešaubās. Aņa atzina, ka man esot taisnība, jo viņa patiesi šos cilvēkus ir nositusi.

Es izvairīgi sacīju, ka es padomāšu, kā varētu viņas lietā apžēlošanas lūgumu rakstīt.

Otrā dienā Aņa priecīga ienāca darbnīcā, kura man bija ierādīta plakātu rakstīšanai un zīmēšanai. Saviebusi smaidā savu pretīgo ģīmi, viņa sacīja: "Tu man patīci, draudzēsimies." Tikko viņa bija šos vārdus izteikusi, jutu, ka man asinis dzīslās taisās sastingt. Turpretī Aņa, turpinot smaidīt, nāca man aizvien tuvāk.

Es nezināju, ko darīt un nolēmu nekustēties no vietas, lai notiktu kas notikdams, tikai ar acīm vēroju katru Aņas kustību. Te pēkšņi Aņa iebāza roku kabatā, stāvēja un smaidīja, tad strauji roku no kabatas izņēma, nolikdama dāvanu - pūdera kārbiņu.

149

Baidīties, ka viņa varētu man ko ļaunu izdarīt, nebija nekāda iemesla, jo es viņai biju vajadzīga, viņa gribēja, lai es viņai palīdzu izkļūt no nometnes, un varēja redzēt, ka viņa ticēja, ka tikai es to varu. Bet kaut kā nelāgi palika brīdī, kad viņa iegrūda roku kabatā. Man bija bailes pavisam no kaut kā cita. Bija paniskas bailes, ka viņai varētu ienākt prātā mani mīļi apkampt un noskūpstīt, jo šeit neviena nebija, kas to būtu varējis aizkavēt.

Lai tas nenotiktu, steidzīgi Aņai teicu: "Aņa, esi tik laba un apsēdies, es šodien izdomāju, ko rakstīt. Es tev to uzrakstīšu, un tu varēsi tikt ārā." Tas iedarbojās, un Aņa mani uzklausīja. Viņa apsēdās man tieši pretī Sēdēja un gaidīja, ko es tālāk teikšu. Pa to laiku es domāju, kā tagad ar šo briesmoni runāt, pa laikam paskatoties uz viņas rokām, kuras atņēmušas trim cilvēkiem dzīvību. Tad man ienāca kaut kas prātā, un es Aņai jautāju: "Saki, Aņa, vai tev ir vecāki?"

"Nē, vecāku man nav, bet man ir radi."

"Vai tu ko zini par saviem radiem?"

"Jā, zinu gan, es šad tad sarakstos."

"Kas ir tavi radi?"

"Citus es nezinu, bet es sarakstos ar mātes brāli. Viņš ir liels armijas virsnieks."

"Vēl viens jautājums, man tas ir svarīgi, kā tu domā, vai šis tavs radinieks tevi ņemtu savā mājā pirmajā laikā, kad tu tiktu no šejienes ārā?"

"Viņš mani ņemtu gan, to es zinu." Aņa to paziņoja tonī, it kā vakar būtu ar savu radinieku visu norunājusi.

"Ja tā, tad es tev to papīru rakstīšu un pierakstīšu klāt, ka tu gribi dzīvot pie sava radinieka padomju virsnieka."

"Tev gan labi viss padodas, tev ir laba galva." Aņa priecīgi iesaucās.

"Tagad, Aņa, aizej atpūties, jo kad es kaut ko nopietnu rakstu, man vajag koncentrēties. Tikai pasaki man visus datus par savu ģimeni, dzimšanu un tiesu.

Lūdzu neizlaid neviena panta, jo tas var tad vēlāk izrādīties tev pašai par sliktu."

Viņa man visu nosauca, es pierakstīju, un nekas cits neatlika, kā rakstīt arī viņai papīru. Man šai pretīgai būtnei bija vēlreiz jāatgādina, lai iet atpūsties.

Papīrs bija gatavs, un kad gājām kopīgi nest to uz nometnes priekšnieces kabinetu, priekšniece izrādījās stipri pārsteigta, paskatījās uz mani tā savādi, pasmīnēja un, nekā cita nezinādama ko sacīt, pateica: "Labi, nosūtīšu".

Lai arī ko es biju gaidījusi, bet to es nekad nevarēju iedomāties, ka šo briesmīgo noziedznieci apžēlos.

150

Tas negāja ātri, bet arī ne pārāk ilgi, apmēram pēc pusgada pienāca papīrs, ka viņa tiek apžēlota. Apžēlošanas lūgumā bija jāraksta, ka viņa ļoti nožēlo, ka nogalinājusi 3 cilvēkus. Tāpat bija jāraksta, ka politisko lāstu viņa vēl vairāk nožēlo, tādēļ iznākums bija pozitīvs.

Nezinu, cik lielu prieku par brīvības atgūšanu izjuta pati Aņa, jo ir vairākkārt pierādījies, ka šie cilvēki īsti labi brīvībā nejūtas, bet jo liels bija prieks visu nometnes iemītnieču acīs, ka viņas tiek vaļā no Aņas. šis prieks bija īsts un neviltots. Aņa bija turējusi lielāko daļu sieviešu pastāvīgās bailēs, visas viņai grieza ceļu un vienmēr visur piekāpās. Vairākām sievietēm, kam stiprāki nervi, bija šad tad ar Aņu bijuši nopietni strīdi - ne jau katra ieslodzītā uzskatīja par pareizu Aņai griezt ceļu - tad Aņa bija vienkārši piedraudējusi, teikdama, ka viņa nejoko un ka viņa varot jebkuru nogādāt uz viņpasauli. Par to neviena nešaubījās.

Vairākas reizes esmu novērojusi, ka nometnes priekšniecība arī no Aņas ļoti baidījās un vienmēr centās Aņai pateikt kādu atzinības vārdu. Sevišķi uzmanīga kļuva priekšniecība, kad Aņai bija slikts garastāvoklis. Reiz pat bija tāds gadījums, ka priekšniece, aizbildinoties, ka kaut ko aizmirsusi, ar bēgšanu izbēga no nometnes, un ne jau veltīgi, jo turpat blakus nometnē, nesen pēc smagiem notikumiem izšķirot vainīgās draudzenes, dalīšanas rezultātā bija ieradušās kriminālistes, kuras bija atvestas no Kemerovas apgabala. Tur tās bija pastrādājušas nejauku asins darbu, bija nocirtušas nometnes priekšniekam galvu, tad ar priekšnieka galvu bija spēlējušas zonas vidū futbolu tik ilgi, kamēr ieradusies armija, apbruņota ar mašīnpistolēm.

Atdalītās futbolistes atveda uz septiņpadsmito nometni pāri ceļam, un mūsu Aņa vakaros kāpa gandrīz vai uz jumta, lai varētu saklaigāties ar savas sugas meitenēm. Šim meitenēm bija tik skaļas balsis, ka miglainos vakaros, kad bija lielāka dzirdamība, varēja sadzirdēt atsevišķus vārdus. Lai arī karavīri no tornīšiem draudēja un mēģināja klaigātājas apsaukt, klaigāšana turpinājās, jo šīs nebija tādas meitenes, kas no karavīriem baidītos.

Tādos brīžos, kad Aņa stāvēja mājas galā uz lieveņa un pāri žogam stundām lūkojās uz otru nometni, bija labāk nekā jebkad redzams - vilcene skumst pēc savas sugas.

Likās, ja tajos brīžos Aņai kāds būtu jautājis, kas viņu vairāk iepriecinātu, brīvība jeb tur tā otra zona, viņa ātrumā būtu noteikti izvēlējusies kriminālistu zonu, šaubas par izvēli varbūt rastos vēlāk, varbūt nekad. Šos cilvēkus ir ārkārtīgi grūti saprast visiem normāli domājošiem cilvēkiem. Toties paši savā starpā šie cilvēki saprotas labi līdz zināmam brīdim, tālāk neviens nekā nevar paredzēt. Šad tad tiek izdarīta slepkavība ne aiz kāda naida, bet vienkārši garlaicības dēļ. Tad, kad ļoti gribas izklaidēties. Vīriešu nometnēs agrāk bija ļoti populāri spēlēt kārtis uz cilvēku dzīvībām. Jānogalina pirmais, kas nāks ap stūri tam, kurš zaudējis kāršu partijā. Tādējādi varēja pierādīt "vīrišķību." Tagad tas vairs nav tik populāri, bet vēl pa retam notiek.

Dabīgi, ka šādi cilvēki slikti jūtas starp "sevišķi bīstamiem valsts noziedzniekiem", jo šos dažādos cilvēkus nekas nevieno, kaut arī jāguļ vienā telpā un jāēd pie viena galda. šie cilvēki ir kā augoņi veselā miesā. Ar viņiem pat grūti sarunāties, viņi ir aizdomu pilni un domā, ka neviens viņus nemīl. Pareizi viņi domā, neviens viņus patiešām

151

nemīl. Un te nu atklājas, ka ne tik vien labais alkst mīlestības, ļaunais tāpat grib, lai viņu mīl, vienīgi jānoskaidro, ko ļaunais var dot pretī. Grūti iedomāties, kādam būtu jābūt pašam, lai mīlētu Vaļu, Aņu un daudzas citas, kuras vēl šodien izcieš sodu par zvērīgām slepkavībām.

152

LAUKU DARBI

Labošanas darbu nometne. Pats nosaukums jau norāda, ka šeit visiem obligāti jāstrādā. No darba atbrīvoja tikai pavisam slimās un I grupas invalīdes. I grupas invalīds ir tāds cilvēks, kurš pats sevi nespēj apkopt un nevar bez otra cilvēka palīdzības paēst. Tas ir tāds, kas nevar karoti pats rokā noturēt. Nometnē 17A bija viena tāda jauna sieviete, kuru ticības māsas baroja ar karoti, viņai bija sirds vārstuļu nepietiekamība, un tomēr viņai I grupu nepiešķīra, jo viņai gribēja uzspiest sirds operāciju.

Viņa ar parakstu no operācijas atteicās, jo viņai kā Jehovas lieciniecei neesot atļauts pārliet svešas asinis. Viņa bija II grupā. Šinī gadījumā tas nebija svarīgi, kādā grupā to ieskaitīja, jo viņa šā vai tā gulēja uz gultas. Ļoti reti bija tādas dienas, kad viņa varēja nedaudz piecelties. Uz pirti viņu vienmēr nesa. Četras māsas slimo uzmanīgi noguldīja uz segas, tad, segu aiz stūriem turēdamas, nesa līdz pirts durvīm. Kad es reiz painteresējos, vai sen jau viņa ir tik slima - viņai bija tikai 26 gadi - tad man paskaidroja: "Nepavisam, pirms pieciem gadiem viņa nebija slima. Sibīrijā, kur mūsu nometne agrāk bija, viņa ar izkapti sienu pļāva un pie tam bija labākā pļāvēja." Soda nometnēs vēl līdz šai baltai dienai sienu pļauj tikai ar izkapti.

Lielākā puse sieviešu 17A nometnē bija II grupas invalīdes, bet tām tomēr lika strādāt, kaut gan pēc rakstītā likuma II grupai nav jāstrādā. Viņas gandrīz visas bija iedalītas II grupā nevis slimības, bet gan vecumā dēļ. Šis sievietes darīja dažādus darbus, citas kurināja krāsnis ar akmeņoglēm, citas strādāja pirtī, bet tādām, kurām bija slimas kājas un kuras bez citu palīdzības nevarēja pārvietoties, darbu deva turpat uz vietas gultās. Viņām gultas galā piesēja diegus. No diegiem viņām iemācīja siet tīklus. Sievietes ir īpatni radījumi, viņām visu var iemācīt darīt. Tā arī šīs slimās vecenītes vecuma dienās iemācījās jaunu amatu un kļuva par ražotājām. Viņu darbs

153

bija izgatavot iepirkumu tīkliņus, tos nometne tālāk nogādāja uz veikaliem. Dažas vecenītes, kurām nebija neviena piederīgā, bija tīri priecīgas, apgūdamas jauno amatu, jo, kad pienāks brīdis atstāt nometni, varēs izgatavot tīkliņus un sev kādu rubli nopelnīt, tā dažas sprieda.

Nometnes administrācijai apetīte bija liela. Viņi bija izdomājuši, ka, lūk, šīs vecās sieviņas varētu siet vilnas tepiķus un vairot nometnes peļņu. Izmēģināja šā un tā, bet no tepiķu siešanas gan nekas neiznāca, nevienai nebija tik lielas izturības, lai stundām varētu nosēdēt pie tepiķu sienamā rāmja.

III grupas invalīdes bija tās, kurām ārsts bija atzinis dažādas hroniskas un akūtas slimības, kuru dēļ darba spējas bija ierobežotas. Es biju III grupas invalīde ar kuņģa čūlu, ko uzrādīja slimnīcas rentgens. III grupas invalīdes veda ar apbruņotiem sargiem lauku darbos. Lauku darbi bija ļoti dažādi atkarībā no sezonas. Vasaras sākumā bija jāstāda kāposti. Kāpostu stādus turpat audzēja zem stikliem. Kāposti ir cietumnieku galvenā uzturviela, tos ēd 365 dienas gadā, pie tam pašiem vēl jāizaudzina, jānoņem, jāiesāla, bet valsts par šiem kāpostiem no apcietinātiem norēķina uztura naudu.

Kāpostu lauki bija milzīgi. To zemes gabaliņu, uz kura paredzēts dienā strādāt, no visām pusēm apsprauž ar dēlīšiem uz mietiņiem, uz kuriem rakstīts: "Stāt, aizliegtā zona". Katru rītu pirms izvešanas uz lauku apcietinātajām jāsastājas ierindā pie vārtiem. Uzraudze liek atpogāt melno arestantu kleitu un pārbauda, vai zem melnās kleitas nav paģērbta apakšā privātā kleita jeb jaciņa, kura nebūtu melnā krāsā. Tas tādēļ, lai nevarētu aizbēgt, lai pa gabalu varētu redzēt pēc apģērba, kas pa ceļu iet.

Tad visas saskaita un atlasa kartiņas. Katrai apcietinātai, neatkarīgi no tā, vai viņa strādā zonā vai ārpus zonas, vai vispār no gultas neceļas, ir speciāla kartiņa. Tas ir ciets kartona gabals ar vārdu, uzvārdu, pantu, uz cik gadiem notiesāta, un fotogrāfiju.

Pēc atliktajām kartiņām administrācija var pateikt, kur kādā acumirklī strādā kāda no apcietinātām. Pirms iziešanas pa vārtiem katru rītu sargs noskaita "rīta lūgšanu". Tajā sacīts, ka šaus bez brīdinājuma, ja izies kāda apcietinātā no ierindas, ka jāiet tikai slēgtā ierindā, ka nedrīkst sarunāties, ka jāklausa pavēlēm.

Tad kolonna sāka lēnām kustēties. Pašā priekšā gāja tās, kurām iešanā bija kādi traucējumi. Tas tādēļ, lai neviena nepaliktu iepakaļ. Ja, piemēram, kolonnas priekšējās rindās ietu ātri, tad pēdējās, kam grūti iet, paliktu iepakaļ, un tad vairs nebūtu nekādas kārtības. Ciematā, kuram mums katru dienu bija jāiet cauri, ceļa vispār nebija. Visur, cik tālu vien varēja redzēt, bija tumši pelēkas smiltis. Nekur nevienas pienenītes, neviena zāles stiebriņa. Tas izskatījās ļoti nedabīgi, ja nekur neauga nekas zaļš. Tas tādēļ, ka ciemata iedzīvotāju vistas un cūkas pastaigājās brīvībā. Vistas izkašāja visu zemi, bet cūkas uzraka, tā vienotiem spēkiem bija panākta pilnīgi pelēka ainava, bez neviena zaļumiņa.

Kolonna virzījās uz darbu ārkārtīgi lēni, tas tā bija pieņemts, lai būtu īsāks laiks jāstrādā. Toties nākot no darba, tās kuras no rīta tikko kustējās, gāja tik raitā solī, ka bija jāpabrīnās, kur tāda enerģija radusies. Kad aizgāja uz lauka, tad bija jāsēž visām zemē tik ilgi, kamēr sasprauda stabiņus ar dēlīšiem, lai katra zinātu, cik tālu drīkst iet.

Tad spēcīgākās atnesa atejas būdu, kamēr kāda cita izraka bedrīti, uz kuras būdu uzlikt. Būda nebija smaga, divas sievas to varēja panest. To novietoja lauciņa vidū.

Uz lauku ar zirgu atveda dzeramo ūdeni, tas bija koka mucā. Krūzīte, karote un maize bija jānes līdzi no zonas. Drīkstēja ņemt līdzi arī sāli.

154

Nevarētu teikt, ka būtu bijis ļoti grūti stādīt kāpostus. Viena gāja pa priekšu, izraka ar lāpstu bedrītes, noteiktā attālumā vienu no otras. Nākošā lika bedrītēs stādus, kurus citas pienesa klāt. Stādus atveda no dārzniecības kastēs un nolika lauka malā.

Visgrūtāk gāja ar laistīšanu, ūdeni smēla no upes un nesa spaiņos. Upe bija tieši pie vienas lauka malas, bet kad bija jānes uz lauka otru galu, tad nebija viegli, tādēļ laistīšanas darbus darīja maiņās, jo tas tiešām bija ļoti smags darbs. Pusdienas atveda uz lauka lielās metāla kannās. Ēdot bija jāsēž turpat zemē. Nebija nekādu problēmu, ja zeme bija sausa un ja laiks bija silts. Lielas domstarpības iznāca ar sargiem tad, kad pavēlēja sēsties dubļos. Ja uznāca lietus, darbs bija jāturpina, jo no lietus nebija kur paslēpties un drēbes zem klajas debess izmirka šā vai tā.

Cietumnieku drēbes ir pagatavotas no tāda auduma, kurš slapjumā krāso. Tādēļ interesanti bija vērot, kā sievietēm no slapjajām kleitu apakšmalām pa kailajiem stilbiem tecēja melna krāsa, nokrāsojot miesu tā, ka to nemaz nebija viegli dabūt atkal baltu. Darbu pārtrauca tikai tad, ja lija nepārtraukti.

Reiz bija lijis veselu nedēļu. Mordovijas augsne bija mālaina un nespēja uzņemt lieko ūdeni, tādēļ zemākās vietās izveidojās mazi "ezeriņi". Ūdens turējās vairākas dienas.

Vietām bija pārplūduši ceļi, pa kuriem mums bija jāiet uz darbu. Dīvains bija tāds gājiens, sievietes, sacēlušas kleitas, izskatījās kā strausi, kas lēni virzās pa ūdeni, jo ātri pa ūdeni nevar tikt uz priekšu. Ūdens bija diezgan auksts un sniedzās pāri ceļiem, dažām maza auguma sievietēm augstāk. Visas gāja basām kājām, toties uzraugiem bija garie gumijas zābaki kājās. Vienā vietā ūdens bija tik dziļš, ka nebija iespējams izbrist. Tur sievietes sadalīja grupiņās un vilka pāri ar traktoru. Kad ūdens nedaudz nokritās, tad traktora vietā bija atvests zirgs ar ratiem, kas vilka pāri cilvēkus turp un atpakaļ cauru dienu. Bet tanī vietā uzbērt ceļam smilšu vai grants vezumu nevienam neienāca prātā.

Vairāki kāpostu lauki bija pārplūduši, un gaiši zilajā ūdenī kāpostu galviņas izskatījās kā mazas saliņas kārtīgās rindās. Lielāko vasaras daļu strādāja pie cukurbiešu retināšanas un ravēšanas. Cukurbiešu lapas bija mūsu labākais ēdiens, jo garšas ziņā veco skābo kāpostu vira nespēja līdzināties svaigajām cukurbiešu lapām. Lapas nesām līdzi uz zonu. Dažreiz neļāva lapas ienest zonā, tad tās palika guļam turpat pie vārtiem, kamēr saulē sažuva. Recepte ēdiena pagatavošanai nebija visai sarežģīta.

Lapas noskaloja, saplēsa gabalos, apkaisīja ar sāli, pārlēja ar karstu ūdeni un piedrupināja nedaudz maizes. šis ēdiens bija kā debesu dāvana.

Gadījās dažas dienas strādāt pie galda bietēm. Sarkanās bietes tāpat kā cukurbietes bija jāretina. Iesācējas parasti nezināja, kā retināt sarkanās bietes, arī es pirmajā dienā ar kapli apkaplēju, izrāvu nezāles un sīkās bietītes, atstājot augt tās, kurām jau bija izauguši bumbuļi. Tikai nākamajās dienās sievas, kam bija lielāka pieredze, pamācīja, ka bumbuļi jārauj ārā un sīkās jāatstāj, jo bumbuļus var apēst, bet sīkās tik un tā līdz rudenim izaugs. Ravēt un retināt sarkanās bietes bija mums, Mordovijas cietumniecēm, īstie svētki, jo dienā varēja atrast un apēst vismaz desmit sarkano biešu bumbuļus redīsa lielumā. Biešu lapas ēdām pašas un vakarā nesām līdzi draudzenēm, kuras bija bezgala priecīgas par katru zaļumiņu, kas papildināja nožēlojamo cietuma viru, kura mūžīgi bija viena un tā pati - kāposti ar plaušām; vienīgā pārmaiņa bija gadījumos, kad pavāri bija viru, jokus mīlot, piecūkojuši. To piecūkot varēja dažādi, piespļaujot, piemētājot ar papirosu galiem (zagļi cigaretes smēķē tikai tad, ja nav papirosu, jo viņi pieturas pie vecām krievu tradīcijām un smēķē tikai papirosus) un vēl

155

citādi sabojāja ēdienu, kas tika arī konstatēts. Vienu varēja teikt droši, ka nometnē, kurā vārīja ēdienu mums, notika pamatīga aģitācija pret mums. Nereti iznāca satikt apcietinātos vīriešus, kurus tāpat ar sargiem un ar suņiem veda lauku darbos. Šie vīrieši bija no blakus nometnes, no tās pašas, kurā mums putru vārīja. Liels bija mans izbrīns, kad ievēroju, ar kādu naidu šie ieslodzītie vīrieši uz mums sievietēm nolūkojās, un ne tik vien nolūkojās, bet apveltīja mūs ar trekniem lamu vārdiem, neaizmirstot lamu vārdiem galā piekabināt krievu visiemīļotāko epitetu "fašistes."

Dažas reizes izgadījās iet diezgan tuvu garām melnajam vīriešu baram, tad viņi kļuva sevišķi agresīvi, kampa sakaltušus māla gabalus un mūs ar tiem apmētāja. Sargi tādos gadījumos pagriezās sānis un izlikās nekā neredzam. Vienīgi suņi izmisīgi rēja, nezinādami ko darīt, jo nekādas pavēles nesaņēma.

Pazīstot krievu vīriešus, zināms, ka viņiem ir pārspīlēti liela interese par sievietēm un ka viņiem noteikti jāiepazīstas ar jebkuru sievieti, ko ierauga. šī uzvedība bija nepārprotams pieradījums tam, ka viņiem kā mūsu vistuvākajiem kaimiņiem par mums bija sastāstītas briesmu lietas, ko mēs nekad neuzzinājām.

Vienīgie apcietinātie, kuri pret mums nebija naidīgi, bija divi puiši. Tie bija bez konvoja un braukāja pa sādžu, ar zirgu un ratiem pārvadājot dažādu kravu. Viņi pieveda mums uz lauka dzeramo ūdeni koka mucās. No mucām ūdeni varēja dabūt ar smelšanu. Tam nolūkam uz mucas nolika atsevišķu tīru krūzi, ar kuru pasmēla ūdeni un ielēja savā krūzītē. Sargiem krūzīšu līdzi nebija, tie dzēra no smeļamām krūzēm.

Bez konvoja palaiž tikai tos kriminālnoziedzniekus, kuriem piespriests mazs sods un kuriem tas nav saistīts ar zagšanu, izvarošanu un tamlīdzīgiem noziegumiem. Parasti bez konvoja palaiž tos, kuri tiesāti par alimentu nemaksāšanu jeb par sīko huligānismu. Tāds bija Koļa, viņam bija piespriesti 2 gadi ieslodzījuma par kaušanos pie kāda restorāna. Viņš esot bijis restorānā ar meiteni, kura iepatikusies diviem citiem. Izejot no restorāna, svešie pielūdzēji rāvuši meiteni sev līdzi, Koļa meties meiteni aizstāvēt un abus svešos piekāvis. Koļa veda mums arī pusdienu viru un darba rīkus. šad tad, atvedis viru vai ūdeni, viņš slepeni nometa kaut kur sāņus sauju sīpolloku. Tos viņš bija pa ceļam saplūcis un mums atvedis, lai mēs varētu padarīt ar lokiem viru garšīgāku. Tādos gadījumos viņš pamiedza ar acīm, norādīdams, kurā pusē kaut ko nometis, lai mēs meklētu.

Sarunāties ar mums Koļam bija aizliegts. Tomēr šad tad, pagriežot grožus vairāk uz mūsu pusi un pabraucot tuvāk mums garām, viņš pārmainīja dažus vārdus ar mums.

Reiz Koļa izlikās, it kā zirgs viņam neklausītu, un, braukdams pa bietēm, piebrauca man pavisam tuvu. Es nobijos no zirga, atlēcu nedaudz atpakaļ, redzēju, ka kaut kas krīt, bet pa to laiku rati ar braucēju jau bija gabalā. Visi, arī sargi, skatījās uz aizbraucēju, jo zirgs bija drusku satracināts, bet es ieraudzīju sev pie kājām divus gurķus un ar zāli sasietu sīpolloku slotiņu. Nezinu, ar ko biju izpelnījusies tādu laipnību, bet mans prieks par šiem diviem gurķīšiem bija neaprakstāms. Par spīti lielajam priekam tūliņ pirmā doma bija: "kas šodien dežurē sardzes būdā", jo nu bija radusies problēma, kā dabūt vismaz vienu gurķīti zonā, bija tāda nepārvarama vēlēšanās uzcienāt kādu ar guvumu, jo iespēja kādu uzcienāt dod vēl vienu prieka brīdi. Bet tādā vietā, kur prieks bija visai rets, bija jātver katra vismazākā iespēja prieku radīt citiem un sev. Nolēmu uz zonu nest tikai vienu gurķīti, jo, nesot abus, bija pārāk liels risks abus zaudēt. To apsvērusi, es steidzīgi un piesardzīgi, strādājot

156

uzgriezdama sargiem muguru, vienu gurķīti apēdu, tāpat bez sāls, jo iet meklēt sāli būtu pārdroši.

Kamēr strādāju, gurķītis ar lokiem bija noslēpts zem nezāļu kaudzītes. Vakarā, neilgi pirms darba beigām, es notupos pie nezāļu un lapu kaudzītes, ar vienu roku liku biešu lapas atsevišķā kaudzītē līdzi nešanai - to darīja visas - ar otru sameklēju noslēpto gurķīti. Gurķīti noslēpu sev uz krūtīm. Kleita bija pietiekami plata, un nekā no ārpuses manīt nevarēja. Cerēju, ka mani līdz pašai ādai nepārmeklēs, jo tajā dienā dežūrēja diezgan pieklājīga sardze. Sīpollokus uzliku kleitai uz piedurknes un piedurkni kopā ar lokiem uzrotīju pāri elkonim. Tādā veidā loki nebija redzami, un es par tiem jutos pilnīgi droša.

Rokā atklāti nesu sauju biešu lapu. Nonākušas pie zonas vārtiem, kā parasti pa četrām sastājušās, gaidījām, kamēr iznāks sardze mūs pārmeklēt un saskaitīt. Kā jau biju paredzējusi, nekādas briesmīgas pārmeklēšanas nebija, izkratīja mūsu maizes kules, pārbaudot, vai tur nav kas noslēpts, saskaitīja, atvēra lielos vārtus un ielaida zonā.

Biju priecīga par "kontrabandas" izdošanos.

Sievietes, kuras skaitās darba spējīgas, visas bija nodarbinātas šūšanas cehā, un viņām nebija nekādas iespējas jebkad dabūt kādu zaļu lapiņu pie pārtikas devas, kas bija mūžīgi viena un tā pati kāpostu vira un prosas biezputra. šad tad prosas biezputras vietā bija miežu putra, tā likās ļoti garšīga, jo bija pār- maiņa. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka atnestais svaigais gurķītis radīja lielu sajūsmu un vēl lielāku izbrīnu, jo bija zināms, ka tur, kur mēs strādājām biešu laukos, gurķi neaug. Es to iedevu Zelmai, bet viņa savukārt pusi atdeva savai draudzenei. Lociņi tika sadalīti trijās dalās, iespējams, ka tālāk tos vēl sadalīja, līdz pat vienam lociņam.

Biešu lapas nebija tāds retums, tādēļ tās devām bez sevišķas izlases uz visām pusēm.

Tādā veidā uzkrājām vitamīnus ziemai, jo ziemas mēnešos nekur nevienu zaļu lapiņu ieslodzītie nevar dabūt. Kaut arī dažām no mājām lielu naudu atsūtītu, par to nekā nometnē nopirkt nevarētu.

Vairākām ieslodzītajām no mājām bija atsūtīta nauda. Par to drīkstēja pasūtīt komunisma propagandas avīzes un žurnālus, izdotus PSRS republiku valodās un izdevniecībās. Satelītu zemju komunistu literatūra nometnēs aizliegta.

Un tā, lai arī cik daudz naudas kādai apcietinātai būtu bijis, nevienu salātu lapu vai ābolu pa desmit ieslodzījumā pavadītajiem gadiem tā nav varējusi nopirkt. Varbūt, ka kāda iespēja būtu, ja nauda glabātos pie apcietinātajām. Tad varētu gadīties, ka par speciālu atlīdzību kāda no sardzēm būtu pierunājama atnest uz zonu šo to no ciemata veikala. Bet nauda glabājās nometnes kasē. Ciemata veikalos, cik varēja manīt no sardžu sarunām, arī bija stipri patukšs, un, izņemot alkoholiskos dzērienus, tur nekā prātīga nebija. Kad mūs veda no nometnes uz tuvajiem laukiem, ceļš veda cauri ciemata centram. Tad varēja redzēt, ko ciemata iedzīvotāji nes no veikala iepirkumu tīkliņos. Visā Krievijā iepirkuma tīkliņi ir no diegiem - tādi kā zivju ķeršanai. šādi nevienam nav noslēpums, ko kaimiņš vai kāds cits veikalā nopircis, vai viņš nedzīvo pāri saviem līdzekļiem. Nekur Krievijā nekādas preces netiek iesaiņotas papīrā, izņemot Maskavā un vēl dažās republiku galvaspilsētās. Dabīgi, ka Mordovijas ciematos tāpat kā visur preci pārdeva bez iesaiņojuma. Nemazgātus kartupeļus lika kopā ar maizi un konditorejas izstrādājumiem, bet siļķi nesa tāpat rokā.

157

Reiz pie veikala stāvēja tikko piebraucis atklāts vezums ar kartupeļiem. Konvojs laicīgi to neievēroja un nepārveda mūsu sievu kolonnu uz ielas pretējo pusi, bet veda tieši garām vezumam. Lai gan mūsu zonas sievietes nebija zagles, bet lielākā daļa dziļi reliģiskas, visas kā viena pieklupa ratiem un katra paķēra ne mazāk par diviem kartupeļiem. Es tomēr atturējos, jo man pat prāta nenāca doma, ka kaut ko tādu var darīt. Manā uztverē tā bija atklāta zagšana un es negribēju sevi pazemot. Bet viņām neko neteicu. Sargi draudēja, ka šaus, bet ne viņi šāva, ne arī būtu šāvuši, tādas lietas nenotiek bez augstākās priekšniecības pavēles. Apcietinātajām sievietēm bija sava teorija un uzskati par dzīvi - izdzīvo tikai tas kas sevi prot pabarot. Sargi tika pielīdzināti suņiem. Tas, ko nokliedza sargs, pēc nozīmes un satura bija tikpat kā suņa rējiens. Nereti sievas nemaz nenobijās, ja kāds sargs pacēla balsi un sāka uz apcietinātām lamāties, bet enerģiski "sadeva" sargam pretī, teikdamas, ka viņš veltīgi pūlas iebiedēt tās, kuras gadiem ilgi jau biedētas un ka ne tādi vien lopi ir redzēti.

Kādu nedēļu no vietas mūs veda uz sīpolu laukiem. Sīpolu dobes bija ar kapli nedaudz jāapkaplē. šis darbs bija sevišķi patīkams vairāku iemeslu dēļ.

Pirmkārt, ceļš uz sīpolu laukiem veda gar burkānu laukiem. Te nu sargi izmisīgi kliedza un draudēja ar šaušanu, neviena neklausījās, ko sargi vaukšķēja. Visa kolonna burkānos iekšā un plēsa, cik vien varēja, pie reizes pameklējot, kur burkāni būtu cik necik lielāki, jo vēl tie nebija pilnīgi izauguši. Es vienīgā paliku mierīgi stāvot ceļa vidū un vērojot, kas uz lauka notiek, Sīpolu lauki - tā bija vērtība pati par sevi. Te varēja saēsties sīpolus, cik vien gribas, lociņus paslēpt zem apģērba un aiznest uz zonu grūtības neradīja, bet pats galvenais bija mācēt paslēpt dažus veselus sīpolus, ko aiznest draudzenēm. Te ar sevišķu attapību izcēlās kāda skolotāja no Lietuvas, viņa sīpolus vairākas dienas pēc kārtas bija ļoti rafinētā un pavisam neuzkrītošā veidā veiksmīgi ienesusi zonā un izdāvājusi tām, kurām to visvairāk vajadzēja. Bet, kā mēdz teikt, viss iespējams tikai līdz zināmam laikam, tā arī skolotājai vienā reizē sīpolus pie vārtiem atrada. Visiem par lielu izbrīnu uzraudze piegāja skolotājai, paskatījās uz viņu, tad iebāza roku skolotājas matu sakārtojumā un sāka no turienes ņemt ārā sīpolus, vienu pakaļ otram, pavisam viņa tur atrada sešus nelielus sīpolus.

No malas skatoties, tas izskatījās visai jocīgi, apmēram tā kā cirkū iluzionistu uzvedumā, pie kam iluzioniste, šinī gadījumā uniformā tērptā cietuma uzraudze, apmierināti smaidīja. Viņa jutās bezgala apmierināta par savu "atklājumu". Toties sievas sāka savā starpā sačukstēties un stipri šaubīties, vai tas patiesi būtu bijis uzraudzes atklājums. Radās aizdomas par varbūtēju nodevību. Un kas tur ko brīnīties, ja kāda ieslodzītā nejauši pamanīja, no kurienes skolotāja izņēma sīpolus un kam tos iedeva. Viņai varbūt tanī brīdī tik ļoti sagribējās sīpola, ka viņa aiz skaudības, ka viņai tos neiedeva, aizgāja pie uzraudzes un pastāstīja par redzēto. Tas viss ir iespējams, tur nav nekā neiespējama. Lai sīpolu prieki būtu pēc iespējas garāki, sievas nebija jāmāca visas kā viena saprata - jo lēnāk strādās, jo ilgāk būs sīpolu prieki, tādēļ sīpolu lauki tika jo sevišķi rūpīgi kopti, tikpat kā ar pinceti katru vissīkāko zāles stiebriņu izravēja.

Lauku darba dienas izstrādes normas bija tik nereālas, ka pat ar vislielāko piepūli tās izpildīt nebūtu bijis nevienai no mums pa spēkam. Tādēļ normas šā vai tā lauku darbu brigāde nekad nepildīja un nekādu samaksu par darbu nekad nesaņēma. Pati lielākā un vislabākā samaksa par šo darbu bija tā, ko mēs varējām apēst, labi noslēpt un ienest zonā, un kur nu vēl saule un svaigais gaiss, tā jau bija vērtība pati par sevi. Lai arī mēs visas kā viena bijām invalīdes uz dažādu slimību pamata, mēs tomēr ārēji, saulē

158

iedegušas, vēja appūstas, izskatījāmies daudz labāk par tām, kuras no rīta līdz vakaram sēdēja cehā pie šujmašīnām, bet viņas nevarēja izvēlēties, kur strādāt.

Vislielākā atlīdzība par vasaras darbu bija rudenī, kad sākās ražas novākšana. Ja vasaras sākumā liela vērtība bija grāvmalā atrastai skābeņu lapiņai, vasarā cukurbiešu lapām, tad rudenī lapām vairs nekādas vērtības nebija. Kā pašus pirmos vāca gurķus. Bija labi, ka gurķus varēja ēst uz lauka, toties tos bija gandrīz neiespējami ienest zonā. Uzraudzes bija tik gudras, ka apsardzes karavīriem uzprasīja, kādā laukā mēs dienā strādājušas, ja pie cukurbietēm, tad nemaz nekratīja, ja pie sīpoliem, gurķiem vai citām vērtīgām saknēm, tad pārmeklēšana bija pamatīga.

Labs bija paņēmiens - turēt saujā kabatas lakatiņā ietītu mazu gurķīti. Kad uzraudze pārmeklēja , tad pacēlu rokas ar visu gurķīti saujā uz augšu un uzraudze ar savām rokām nobrauca gar sāniem pa visu augumu un nekā neatrada. Novākto gurķu ražu lika maisos, maisus Koļa sacēla ratos un veda uz ciemata veikalu. Tur cietuma uzraugi un priekšnieki gurķus pirka veseliem maisiem, kurus atkal Koļa izvadāja pa priekšnieku mājām. Gurķus iesālīja un ēda līdz pat pavasarim. Krievu sādžās laikam nebūs nekur nevienas mājas, kurā nestāvētu rindās mucas ar sālītiem gurķiem un kāpostiem. Tie, kam meži tuvāk, salasa arī sēnes un sasāla visam gadam līdz jaunai ražai.

Tieši tādēļ pie nometnēm audzē gurķus un kāpostus. Vienīgi atšķirībā no kāpostiem, kuri ieslodzītiem jāēd augām dienām, gurķus ieslodzītajiem nedod nekad. Kāpostu galvas Krievijā aug milzīgas. Tur nav nekādu kaitēkļu, pat parastos kāpostu taureņus tur nemanījām.

Parasti visur Krievijā kāpostus ēvelē ar speciālām kāpostu ēvelēm, tad iesāla viduvēja lieluma koka mucās, pieliekot klāt nedaudz sasmalcinātu burkānu vai dzērveņu.

Nometnes vajadzībām nav pieņemts kāpostus ēvelēt, jo tas prasītu pārāk daudz darba.

Cietumnieku vajadzībām kāpostus skalda ar cirvi kā malku. Saskaldītos gabalus samet milzu mucā, kas ierakta zemē. Pa kāpostiem tanī bradā pēc svara dūšīgākās sievas.

Viņām kājās garie gumijas zābaki, ar tiem pa zemi nestaigā. Sievām rokās paciņas ar sāli, viņas kaisa sāli uz kāpostiem un ar kājām piestampā. Ņemot vērā mucas milzīgos izmērus, mucu nekad nemazgā, tikai pavirši iztīra no iepriekšējā gada kāpostu paliekām. labi iztīrīt to nav iespējams. Ir labi tāpat, tas nekas, ja ziemā kāpostiem ir slikta piegarša, par to neviens rudenī nedomā.

Vislielākie prieki bija kartupeļu novākšana. Kartupeļu lauki bija lieli, un visa kartupeļu vākšana vilkās ilgi, apmēram 3 nedēļas. Kartupeļus varēja ēst tāpat nevārītus, ar zemē atrastu stikliņu notīrīja, uzbēra sāli un ēda. Daži sargi atļāva kurt ugunskuru, kartupeļu laksti derēja par kurināmo, un kartupeļus izcepa karstos pelnos.

Atkal bija problēma, kā ienest zonā. Pārmeklēšana pie vārtiem kartupeļu laikā bija pastiprināta, un reiz vienai, kas sēdēja par reliģiju, atrada zem kleitas piesietu zeķi pilnu ar kartupeļiem. Visu nesamo pie vārtiem atņēma, bet vainīgajai aizliedza vairākas dienas iet uz lauka strādāt, viņu par sodu aizveda uz šūšanas cehu lupatas šķirot, tas bija ļoti nepatīkams darbs - visu dienu putekļos, tā ka pat skropstas kļuva baltas no putekļiem.

Attapīgākās sievas kartupeļus izcepa ugunskurā, noņēma tiem mizu un pašu kartupeli ielika dzeramajā krūzītē, kas katrai bija līdzi. krūzītē kartupeļus saspieda, lai vairāk

159

varētu ielikt, un to parasti pie vārtiem neatņēma. Pāris reizes gan atgadījās, ka uzraudze bija sliktā omā un dusmās izpurināja balto kartupeļu biezeni melnajās smiltis, tā pierādot, ka viņai ir neierobežota vara izrīkoties pēc savas patikas un garastāvokļa.

Ja pārējo ražu saskaitīja maisos, tad kartupeļu skaitīšanai bija cita kārtība. Tos skaitīja ar groziem. Bija zināms, ka vienā pilnā grozā ir 10 kg. Es biju pielikta pie skaitīšanas.

Bija jāstāv uz smagās mašīnas platformas un jāsaņem grozi, kurus lasītājas pielasīja.

Tas nebija viegli, jo lasītājas bija kādas 25 - kā kuru dienu, ja kāda saslima, bija mazāk. Kartupeļu laikā gan neviena negribēja slimības dēļ palikt zonā, gāja uz laukiem, var vai nevar pastrādāt, kaut vai paēšanas dēļ vien. Tādēļ arī ļoti dažāds bija pielasīto grozu skaits, dažas salasīja ļoti daudz, turpretī citas salasīja tikai desmit grozus pa visu dienu. Kamēr smagā mašīna kartupeļus aizveda uz ziemas noliktavām, bija nelieli atpūtas brīži.

Reiz es biju sadomājusi paņemt līdzi uz lauka akvareļa krāsas un papīru. šad un tad biju par to jau domājusi, bet tagad, kad rudens bija dabu izrotājis ar zelta rotu, radās nepārvarama vēlēšanās to attēlot uz papīra. Kartupeļu lauks bija no divām pusēm nožogots ar mežu. Starp mežu un lauku bija nelielas pļavu strēmeles, un tajās bija pāris desmit siena gubas. Tās piederēja cietuma uzraugu ģimenēm, kuras turēja arī pa govij. Tieši šis siena gubas, pēcpusdienas saules apgaismotas, izskatījās sevišķi gleznieciskas. Aiz siena gubām bija blīva, tumši zaļa egļu jaunaudze, kurā vietām pacēlās dzelteno bērzu galotnes. Daži balti bērzi bija izauguši tumšās egļu sienas priekšā, tā jo vairāk izdaiļodami šo meža stūri.

Ap siena gubām bija aplikts kāršu žogs. Žogs bija taisīts no tieviem baltiem bērziem, un, saules apspīdēti, tie vēl vairāk bagātināja šo rudenīgo ainavu. Daudz jau brīvā laika nebija, bet vai tad akvarelim daudz laika vajag. Kādās divdesmit minūtēs bija gatavs. Automašīna pienāca tieši tad, kad es ievilku pēdējās tumšās ēnas pie siena kaudžu pakājēm. Noliku savas krāsas un gatavo akvareli zālītē, lai žūst, pati aizsteidzos atpakaļ uz mašīnu saņemt un izbērt pilnos kartupeļu grozus. Man bija jāsaņem un jāizber ap 1700 grozu katru dienu. Kad nāca uz vakara pusi un mani spēki bija galā un es vairs nevarēju grozus cilāt, sargi atļāva vēl kādai uzkāpt uz mašīnas platformas un man palīdzēt. Kad darba diena bija jau tuvu beigām, lauku malā parādījās visu apkārtējo nometņu sardzes priekšnieks, operatīvās daļas priekšnieks un vēl divi virsnieki. Nekad tāda svīta nebija redzēta. Viņi bija piebraukuši tieši pie mūsu kartupeļu lauka ar džipa tipa automašīnu. Darbs sāka iet gausāk, jo visas ieslodzītās vēroja, kas tagad notiks.

Virsnieku pulciņam tuvojās cietuma uzraugs Kaširskis Jurijs, kas tajā dienā kopā ar kādu kareivi no obligātā dienesta mūs apsargāja. Viņš ziņoja par kaut ko virsniekiem, sākumā es nesapratu, bet kad redzēju, ka Kaširskis norāda ar roku uz mani un pārējo acis arī pievērsās man, sāku klausīties uzmanīgi un sadzirdēju tādus vārdus kā "stratēģisks objekts". "Šeit viņa fiksēja visu šo meža stūri ar absolūtu precizitāti, tādēļ uzskatīju par nepieciešamu būt operatīvam un jums par to ziņot, jo iedomājieties, kas notiktu, ja viņa šo stratēģiski nozīmīgo plāna zīmējumu dabūtu pa slepeniem kanāliem līdz Pentagonam." Ar vārdu "Pentagons" Kaširskis savu operatīvo ziņojumu nobeidza.

Visi virsnieki pienāca man klāt un pieprasīja uzrādīt, ko es esot zīmējusi. Lielā nesaprašanā nokāpu no smagās mašīnas platformas, piegāju pie lauku malas, pacēlu jau nožuvušo akvareli un iedevu to operatīvās daļas priekšniekam. Tas pavirši

160

aplūkoja akvareli un nolaidis roku ar akvareli gar sāniem kategoriski pieprasīja, lai es parādot citu zīmējumu, kuru es te šodien esot zīmējusi. Sacīju, ka šis te ir vienīgais un ka nekā cita neesmu zīmējusi. Tad virsnieki sastomījās, vēlreiz palūkojās akvarelī ar septiņām siena kaudzēm, pieciem bērziem un tumši zaļo egļu mežu aizmugurē.

Operatīvās daļas priekšnieks man, protams, neticēja un domāja, ka es kaut ko slēpju.

Viņš piesauca Kaširski un pārjautāja: "Kāds izskatījās tas zīmējums?" uzsvērdams "tas", jo pēc viņa prāta runa bija par kaut ko citu, bet ne par to, ko es parādīju.

Kaširskis, ļaunā priekā mani ar savu vienīgo aci uzlūkojis, otra viņam bija balta, priekšniekam iztapīgi paskaidroja, ka tas pats ir. Priekšnieks zīmējumu pienesa Kaširskim tuvāk, lai tas varētu to labāk aplūkot, jo varbūt ar vienu aci labi nav saredzējis. Kad Kaširskis otru reizi apstiprināja, ka tas ir tas pats, ko es pēcpusdienā esmu zīmējusi un ka otra nav, tad viens no klātesošiem noteica: "Bet tas taču ir pavisam parasts dabas skats." Tad Kaširskis viņam centās izskaidrot, ka ne gluži parasts, jo lūk, tepat tuvumā esot viņu karaspēka daļa, ar to viņš domāja kazarmas, kurās sardzes kareivji dzīvo. Vēl Kaširskis atgādināja, ka, lūk, aiz ciemata un tepat netālu ir trīs ieslodzīto zonas, un nepiemirsa pieminēt, ka mežiņa otrā pusē ir suņu audzētava apsardzes vajadzībām, un ka, lūk, pēc šī zīmējuma Pentagons varēšot orientēties, kurā pusē kas atrodas. Kad es visu šo paskaidro- jumu biju noklausījusies, man paspruka smiekli, kurus es tūlīt savaldīju, jo man ienāca prātā, ka Kaširskis, varbūt, ir saulē kļuvis vājprātīgs.

Operatīvās daļas priekšnieks, neapmierināts par tādu iznākumu, atdeva man akvareli atpakaļ, sacīdams: "Es te nekā tāda nesaskatu", saskatījās ar pārējiem un svarīgi aizgāja uz džipu. Kad visi bija sakāpuši džipā, noskanēja diezgan skaļi smiekli. Acīm redzot kāds no virsniekiem bija apveltījis Kaširski ar sulīgu epitetu. Tad ierūcās motors, un džips aizjoņoja atpakaļ uz ciemata centru, atstādams uz ceļa pelēku putekļu mākoni. Pa šo laiku bija pienācis brīdis, kad darbs jābeidz. Ātri izbērām pēdējos kartupeļu grozus, savācām savas maizes kules ar krūzītēm un karotēm, sastājāmies kolonnā un devāmies uz mājām. Kaširskis kā nokaunināts suns vilkās kolonnas aizmugurē.

Tas bija notikums, par kuru zonā runāja vairākas dienas, un katra ieslodzītā gribēja aplūkot šo "stratēģiski nozīmīgo" akvareli tuvāk. Tā kā šis akvarelis kļuva tik populārs, es to vēlāk ziemā uzgleznoju uz audekla ar eļļas krāsām un piekāru pie sienas. Izrādījās, šī ziņa bija izplatījusies pa visu ciematu, un vairākas uzraudzes, smiedamās par Kaširski, norādīja gleznā uz savu siena kaudzi, pie reizes nosaucot uzvārdus pārējo siena kaudžu īpašniekiem.

Kad visi kartupeļi bija savesti zem jumta, sākās to šķirošana, jo, kā uzzinājām, nometnei bija arī tirdznieciski plāni ar valsti un jānodod kartupeļi valsts tirdzniecības tīklam. Lielos lika milzīga pagraba apcirkņos, mazos, ieslodzīto uzturam, apklāja ar salmiem. Pēc tam apbēra ar zemi. Uz kartupeļu šķirošanas darbiem pieteicās visas tās II grupas invalīdes, kuras tik tikko spēja noiet kājām nepilno kilometru līdz noliktavām. Vienai otrai tāds ceļa gabals bija par grūtu, bet ko lai dara, jo tik ļoti gribējās kādu kartupeli nogaršot. Cietuma ēdiena kartē dabīgs vārīts kartupelis nekad nav bijis, tikai kāds gabaliņš zupā.

Tām, kurām spēka bija vairāk, kartupeļu šķirošana nekāda izprieca nebija, jo iznāca diezgan smagi strādāt. Sašķirotos kartupeļus bēra lielās koka kastēs, katras kastes tilpums bija 100 kg. - jo tā varēja pēc kastu skaita precīzi noteikt ražu. Kasti bija

161

paredzēts nest uz noliktavas apcirkņiem pa divām, bet tas nebija pa spēkam mūsu invalīdu brigādei, tādēļ kasti nesa četras sievas, katra aiz sava roktura, jo kastēm bija pienagloti pa divi rokturi katrā galā. Kamēr apcirkņos kartupeļu līmenis bija zems, tur bez sevišķām grūtībām varēja uzbērt jauno kārtu, toties, kad līmenis pacēlās cilvēka augumā, tad pacelt 100 kg. kartupeļus kopā ar kasti, kura svēra ne mazāk par 10 kg. bija diezgan grūti. Un tomēr bija sava veida prieks par to, ka varējām strādāt pie kartupeļiem.

Prieks par kartupeļiem bija ne vien cilvēkiem, bet arī ciemata cūkām. Pavisam nejauši kādā dienā pie kartupeļu šķirošanas ieradās cūka ar diviem sivēniem. Neviens cūkas projām nedzina, tieši otrādi, sivēniņiem pakasīja muguriņas un pat vēl vairāk, kāda pavecāka ieslodzītā pusdienas laika pārtraukumā bija no- likusies turpat zemē uz sāniem atpūsties, bet viņai līkumā labsajūtā zvilnēja sivēns. Sievietei acīs bija prieks par to, ka dzīvnieks tieši viņu sev izvēlējies par "mammu".

Pēc kartupeļiem nāca burkānu raušana. Šeit piezīmes liekas, visiem garšo burkāni, tikai viena nelaime, ka burkānu lauki bija visai nelieli un pa dažām dienām visu ražu novāca, kaut arī neviena nesteidzās, bet strādāja, cik lēni vien iespējams.

Burkānus zonā ienesa sarīvētus krūzītē. Rīves jau savlaicīgi pagatavoja pašas apcietinātās. Rīvi pagatavo šādi: ja ir kāds skārda konservu kārbas vāks, vēl kaut kur jāatrod nagla, un, ar akmeni sitot naglu skārdā, izsit caurumus no vienas vietas - tā otrā pusē izveidojas laba rīve. Pa visu brigādi bija kādas trīs rīves, jo lielas grūtības bija atrast konservu kārbu vākus. Tādēļ rīves gāja no rokas rokā, un rindas kārtībā katra sarīvēja pāris burkānu savā dzeramā krūzītē.

Pēdējie lauksaimniecības darbi bija lopbarības runkuļi un cukurbietes. Runkuļi garšoja visai labi, ja tiem uzbēra nedaudz sāls un ēda tos kopā ar maizi, toties cukurbietes ne visai garšoja, tādēļ labāk palikām pie cukurbiešu lapām. Pavisam lauku darbos iznāca strādāt sešus mēnešus, no maija līdz novembrim. Kad visi lauki bija nokopti, tad pārbaudīju savu pusgada "peļņu." Tā bija visai neliela, pavisam 23 maziņi sīpoliņi. Tie bija rūpīgi jāglabā, lai uzraudzes tos neatrod, jo tie nebija likumīgi. Sīpoliņi bija sabāzti zeķē, bet zeķe piesieta zem gultas tā, lai, noliecoties pie gultas, nekas nebūtu redzams. Tā bija vienīgā piedeva cietuma ēdienam ziemas mēnešos ne tik vien man, bet arī draudzenēm, kurām nekā cita nebija.

162

NAUDA

Laikam gan šodien būtu grūti nosaukt tādu zemi, kuras iedzīvotāji nav redzējuši savas valsts naudas zīmes. 17A nometnē bija vairākas sievietes, kas nekad nebija redzējušas, kādi izskatās Padomju savienības rubļi. Tas liekas neticami, bet kur un kad viņas tos būtu varējušas ieraudzīt, ja, karam beidzoties, kopā ar vīriem sabēga mežā, un no meža tiešā ceļā nonāca cietumā? Bet cietumā nevienam naudu nerāda.

Starp tām, kas bija apcietinātas pirms 1948. gada, gan bija tādas, kas bija redzējušas agrāko naudu, ko sauca par červonciem, bet pēc naudas reformas nauda bija cita, un to viņas nebija redzējušas. 1961. gadā atkal mainījās nauda. Mēs bijām tikai divas, kas zināja, kāda jaunā nauda izskatās un kāda tās vērtība. Tām, kas to nekad nebija rokā turējušas, bija grūti saprast, cik kas maksā. Viņas tikai zināja, cik kas maksā nometnē, jo tur bija sava īpaša grāmatvedība.

Vispirms jārunā par nometnē nopelnīto naudu. Katrai ieslodzītai bija darba nometnes grāmatvedībā sava kartiņa. Kartiņā bija uzrādīts vārds, uzvārds, pants, soda ilgums un cik ieslodzītajai ir naudas. Ienākumus un izdevumus ierakstīja naudas uzskaites kartiņā. Ienākumi nometnē bija tikai tām ieslodzītajām, kuras strādāja šūšanas fabrikā un pildīja izstrādes normas. Izstrādes normas bija lielas, bet šūšanas izstrādājumi lēti. šuva armijas vajadzībām veļu un darba cimdus. Augstākā izpeļņa, kuru varēja sasniegt labi kvalificēta šuvēja, iznāca 80 rubļi mēnesī (uz papīra).

Pēc Vissavienības likumiem visiem Padomju savienības ieslodzītajiem aprēķina tikai 50% no faktiski nopelnītās naudas, jo otru pusi pārskaita par labu valstij. To pieskaita sodam. Tā cietuma apstākļos visiem jāstrādā par pusalgu, kaut gan tiesas spriedumā par to nemin ne vārda. Tādā veidā Padomju savienība visos savos pastāvēšanas gados ir varējusi labi iedzīvoties uz apcietināto rēķina, un tādēļ ir ļoti izdevīgi turēt cilvēkus labošanas darbu nometnēs. Tātad augsti kvalificētai šūšanas speciālistei, kas izpilda darba izstrādes normas, uz viņas personālā konta kartiņā ierakstīja 40 rubļus mēnesī.

Tā bija nometnes apstākļos visaugstākā iespējamā izpeļņa. Lielajam vairumam sanāca ap 20 un pat mazāk. Lauku darbu brigādē strādājošām iznāca 10 līdz 15 rubļi mēnesī.

Tālāk kartiņā izdarīja attiecīgos atvilkumus. Vislielākie atvilkumi bija par cietuma uzturu un apģērbu. Par uzturu atvilka mēneša beigās, jo tad bija aplēsts, cik dārgi putraimi bija izbaroti. Starpība uztura naudā varēja būt atkarīga tikai no putraimu cenas, jo maize bija mūžīgi viena un tā pati - melna, slapja, smaga, ar rūgteni skābu un sāļu piegaršu, tai cena nemainījās. Nav īsti zināms, kā nometnes administrācija aprēķināja samaksu par kāpostiem, kurus deva katru dienu un kurus ieslodzītie paši sev izaudzēja.

Padomju savienībā cietumnieki nav sīkumaini un par kapeikām nestrīdas, tādēļ neviens nav īsti izdibinājis, kādēļ citu mēnesi par uzturu norēķināja 13.50, bet citu mēnesi uztura maksa uzkāpa līdz pat 17 rubļiem mēnesi. Galvenais, cietumā par velti nevienu nebaro, visiem jāstrādā un sev uzturs jānopelna. Kas nestrādā, tam nebūs ēst un to liek karcerī ar pliku maizi un ūdeni. Bez tam novelk naudu par elektrību, apkuri, telpām un par gultas veļu. Gultas veļa bija ļoti trūcīga, bet vienalga, valsts nekā nevienam par velti nedod.

163

Tas tā ir bijis visu labošanas darba nometņu un cietumu pastāvēšanas laikos, un pie tā visi pieraduši, un katrs zina un saprot, ka ēdiens, elektrība un gulta apcietinājumā jānopelna. Mazliet nepatiku pret bargajiem cietuma likumiem rada citas problēmas, proti, tas, ka cietumniekiem uzspiež pašiem par savu nopelnīto naudu pirkt cietumnieku apģērbu. Pirmkārt, cietumnieku apģērbi ir tā uzšūti, ka tie nevienam cilvēkam neder pēc izmēra. Nesaprotami, kas tos piegriež un kas šuj. Piemēram, ja cietuma kleita šūta vidēja auguma sievietei garumā un platumā, tad to var uzģērbt tikai pusaudze, jo piedurknes ļoti šauras un stipri īsas. Bez tam, ja cietuma apģērbam uzlīst nedaudz lietus, tad visa miesa nokrāsojas melna, un ja līst stipri, tad pa kājām tek melna "tinte." Bet cietuma apģērbu uzspiež likums, un tā atteikties neiespējami.

Ienesīs, noliks uz gultas un tad atvilks naudu. Bez tam pēc likuma var sodīt ar karceri, ja uzdrošināsies runāt pretī un atteikties no cietuma formas tērpa. Tas būtu saprotami, bet kāda kuram būtu daļa gar veļu, kuru katrs cilvēks valkā zem apģērba un nevis virs tā? Neviens neredz, kāda kuram ir veļa, bet arī to uzspiež pirkt. Runājot par veļu, kuru uzspiež cietuma iemītniecēm, jābrīnās, kur tādu ražo un kur tādu var dabūt pirkt, jo nekur nekad tāda nav redzēta, bet neliekas arī, ka tādu ražotu cietuma vajadzībām, jo tas būtu pavisam aplam. Būtu nepareizi iedomāties, ka cietumā visas sievietes būtu lielas kā ziloņmātes, bet veļa, kuru izdalīja 17A nometnes iemītniecēm, bija tik liela izmēra, ka, to saņemot, pāris dienas bija jāsmejas. Ļoti apšaubāmi, ka cietuma administrācija šo veļu ir iegādājusies, lai uzjautrinātu apcietinātās, bet tā tas bija nejauši noticis. Lielajās kokvilnas biksēs mēs, vienreiz jokojot, divas iekāpām.

Vienīgais, ko varēja saņemt cik necik atbilstoši izmēram, tie bija cietuma apavi, rupja brezenta šnorējamie zābaki ar gumijas zoli. Par ziemu arī bija gādāts. Ziemai iedeva vatēto kokvilnas pusmēteli un lielu rūtainu lakatu. Visa cietuma garderobe maksāja 60 rubļus, un to izdeva uz diviem gadiem.

Es tik maz pelnīju, ka man nepietika naudas līdz soda galam norēķināties par visiem cietuma maksājumiem, tādēļ man neuzspieda otru reizi cietuma apģērba komplektu, atļāva novalkāt līdz galam to, kas bija iedots. Kad mani pēc soda izciešanas atbrīvoja, tad izrādījās, ka es biju palikusi valstij parādā par cietumā turēšanu 57 rubļus un 20 kapeikas. Baiļojos, ka tos man piedzīs, kad būšu brīvībā iesākusi strādāt, bet nekas tāds nenotika.

164

PASTS

Pasta sūtījumi nometnē ir visvairāk gaidītie. Izņemot nedaudzās vēstules un telegrammas gadā, kuras atnes nelaimi - ziņas par piederīgo nāvi, vai citu kādu nelaimes gadījumu, pasts vienmēr sagādā apcietinātiem lielu prieku. Praktiski pasts ir vienīgais sakars ar ārpasauli.

Bieži paiet gads vai divi gadi, kamēr ir tiesības rakstīt pirmo vēstuli tuviniekiem, jo līdz tiesai nekad nevienam nedod atļauju rakstīt vēstules vai arī saņemt vēstules. Pēc tiesas ir ar likumu atļauts rakstīt 2 vēstules mēnesi un tikai saviem ģimenes locekļiem.

Vienīgi tad, ja nav piederīgo, ar izmeklētāja un nometnes administrācijas atļauju var ievest personīgajā lietā kāda tuva, pazīstama cilvēka uzvārdu, vārdu, adresi un ar to sarakstīties. Ar vairākiem pazīstamiem cilvēkiem, kuri personīgajā lietā nav minēti, sarakstīties nav atļauts.

Visas radiem domātās vēstules jāiemet nometnes pasta kastītē. Vēstulēm aploksnes nedrīkst aizlīmēt. Ja aploksni aiz ieraduma aizlīmē, to atdod sūtītājam atpakaļ.

Nosūtītāja adrese uz aploksnes obligāta, tāpat arī vārds un uzvārds. Visas vēstules lasa cenzors, tādēļ vēstules nonāk pie adresāta ne ātrāk kā pēc divām nedēļām.

Vēstules, kuras nāk no brīvības, visas ir atgrieztas, dažreiz pat noplēsts stūris ar pastmarkām. Bet kurš tad uztrauksies par tādiem sīkumiem! Nekas nespēj apēnot to prieku, kāds ir cilvēkam, kad tas saņem ziņas no mājām, ziņas no ārpasaules. Pat melnās, ar tipogrāfijas krāsu nosmērētās svītras vēstulē nespēj sabojāt prieku pilnīgi.

Kas par to, ka dažas rindas vēstuļu tekstā "nozagtas", izsvītrojot ar melno krāsu, galvenais, ka vēstule atnākusi. Un cik daudz sēž nometnēs tādu, kam nekad, ne no kurienes, neviena vēstule nepienāk, ne 10 ne 15 gadu laikā. Žēl šo cilvēku. Dažām bija mājās piederīgie, bet nerakstīja, dažām nebijā neviena.

Tajā reizē, kad kāda priecīga, smaidot nes rokā vienu vai pat vairākas vēstules no mājām un satiek to, kurai nekad nenāk pasts, viņa pie sevis nodomā, ka tad, kad viņu atbrīvos, viņa rakstīs vēstules, pilnas labiem vārdiem, savām bijušajām nometnes paziņām vai pat draudzenēm. Pienāk atbrīvošanas diena. Atvadās sievietes, kuras gadiem blakus gulējušas, pie viena galda ēdušas, kopā strādājušas, kopā salušas, kopā cietušas. Atvadās neskaitāmas reizes, apkampdamas viena otru, asarām acis, un tā, kurai pēc desmit vai piecām minūtēm atvērsies vārti uz brīvību, apsola: "Rakstīšu tev un jums visām, noteikti rakstīšu!" Gadās tiešām, ka atraksta divas vai trīs reizes un tad vairs ne, bet gadās, ka solījums, kurš dots tik sirsnīgi ar asarām acis, aizmirsies jau turpat aiz vārtiem. Retāk gadās, un tomēr ir tādas attiecības starp cilvēkiem izveidojušās, ka doto solījumu abas puses izpilda gadiem ilgi. Tādi cilvēki pēc soda nometnēm arī brīvībā turpina uzturēt sakarus, jo viņus saista vienādi likteņi, vienādas intereses.

Padomju soda nometnēs bez vēstulēm ir atļauts saņemt no piederīgiem arī bandroles ar laikrakstiem, žurnāliem un grāmatām. Protams, tikai Padomju savienībā izdoto literatūru drīkst iesūtīt nometnēs. Literatūru, žurnālus vai grāmatas, kuras būtu izdotas Polijā vai Austrumvācijā, nometnē iesūtīt nedrīkst. Ir atļauti rakstāmpiederumi, papīrs, zīmuļi, pat akvareļu krāsas.

165

Kādreiz mīļie radi, labu gribēdami, pie avīzēm un žurnāliem pieliek klāt kādu mazu tāfelīti šokolādes. Tas nav atļauts, un šokolādes dēļ žurnāli un avīzes jāsūta atpakaļ. Šad tad izdodas vienoties ar nometnes uzraudzi, lai tā atdod avīzes un žurnālus, bet šokolādi patur pati. Ja viņa ir labs cilvēks - tas gan gadās reti - viņa tādā gadījumā atļauj apcietinātajai apēst šokolādi turpat viņas klātienē. Tas notiek tikai tad, ja nav neviena liecinieka. Tāpēc visas apcietinātās vienmēr centās iet pa vienai pēc grāmatu un avīžu sūtījumiem. Dažreiz gadījās, ka pie avīzēm bija pielikts kāds ziepju gabaliņš vai tūbiņa zobu pastas. par to bija pacietīgi jānoklausās rājiens un pamācība rakstīt piederīgiem, lai tie turpmāk nesūta neatļautas mantas. Pēc rājiena ziepēm noplēsa papīru, uzmanīgi izpētīja, vai uz ziepēm nav kaut kas slepens uzrakstīts un vai zobu pastas tūbiņā nav iebāzts kaut kas cits. Vēl norāja gan sūtītāju, gan saņēmēju, bet beidzot tomēr atdeva.

Pārtikas saiņi nometnē pienāca ārkārtīgi reti, jo bija divi noteikumi, lai tos varētu saņemt. Pirmkārt, bija jānosēž puse no piespriestā laika. Otrkārt - jādabū no nometnes administrācijas speciāla atļauja, kuru ne katra varēja dabūt. Gadījās arī tā: Verai bija piespriesti septiņi gadi. Viņa bija nosēdējusi piecus - tātad pēc likuma viņai būtu tiesības saņemt saini. Viņa strādāja labi, nekādu pārkāpumu viņai nebija. Pēc vairākkārtīgas lūgšanas priekšniece viņai atļāva rakstīt piederīgajiem, lai tie sūta saini.

Pēc dažiem mēnešiem tas arī pienāca. Verai to tikai parādīja, bet neatdeva, jo sūtītāja nebija pietiekami tuvā radniecībā ar Veru. Lūk, Verai nebija vecāku. Viņa bija uzaugusi bērnu namā. Un kad nu kāda attālāka radiniece atsūtīja viņai saini, nometnes administrācija savā birokrātiskā centībā, pārbaudot Veras personīgo lietu, atklāja, ka šī radiniece tur nav ierakstīta. Vera raudāja veselu dienu un nakti, bet sainis ar pārtiku aizgāja atpakaļ.

Runājot par saiņiem, nāk atmiņā kāds visai savāds sūtījums. To sūtīja māte savai meitai, kura bija nometnē jau vairāk nekā 20 gadus. Atļauja bija, pārtikas saini meita varēja saņemt, bet visiem par lielu pārsteigumu tanī nebija nekā cita kā tikai saules puķu sēklas. šķiet, visai pasaulei zināms, ka krievu tauta un saules puķu sēklas ir tikpat nešķirama vienība kā zirgs un auzas. Sevišķi negatīvi šī parādība izpaužas krievu provincēs kinoteātros un klubos, kur visa grīda nosēta ar sēklu mizām. Bet katram arī zināms, ka saules puķu sēklas grauž laika kavēklim un ka tā nav nekāda pārtika.

Kad dažas apcietinātās sāka savu izbrīnu izteikt vārdos, tad savādā saiņa saņēmēja paskaidroja, ka viņas māte esot ļoti nabadzīga un nevarot aizbraukt līdz Maskavai pēc pārtikas produktiem, bet uz laukiem nekā cita neesot ko sūtīt, jo kartupeļus un skābus kāpostus nebija nozīmes uz nometni sūtīt. Viņa runāja patiesību un bijā laimīga par to pašu. Un kā lai nebūtu laimīga, ja saini sūtīja māte un ja tas nāca no sirds. Nometnē par pastu priecājās katrs, un tas ir tik dabīgi.

166

BLAKTIS

Katru pavasari bija jābalsina visas barakas, gan dzīvojamās, gan darba un administrācijas. Balsināšana bija obligāta. Barakas balsināja vispirms no iekšpuses, tad - ārpuses. Darbs bija ne tik vien grūts, bet arī bīstams, jo balsināja ar kaļķiem. Ja, griestus balsinot, kaļķi tiek acis, var zaudēt redzi. Rokām kaļķi izēda caurumus, un tie grūti dzija.

Telpas balsināšana notika ļoti organizēti. Dabīgi, ka tā notika svētdienā jo darbdienā jāstrādā valsts darbs. No paša rīta iznesa pagalmā visus gultu dēļus. Gultu dēļi, uz kuriem apcietinātās gulēja, bija sanagloti pa 4-5 kopā, atkarībā no to platuma.

Jaunākās un spēcīgākās palika barakā, balsinot griestus un sienas, pie kam darba rīki bija jāpagatavo pašām, nekādas otas vai birstes nedeva. pie koka gabala piesēja pērnā gada zāles kušķus jeb lupatas, sagrieztas tievās strēmelēs. Tādu slotiņu mērcēja šķidri sajauktos kaļķos un sita pret griestiem, lai kaļķi tiktu visās spraugās.

Pārējās, gados vecākās, nodarbojās pagalmā ar blakšu nīdēšanu. Gultu dēļiem visas spraugas bija blakšu pilnas. šad un tad tās patraucēja turpat dzīvojamā sekcijā, bet tad tām grūti bija tikt klāt. Vienīgi, kad to savairojās pārāk daudz, tad aizdedzināja salocītu papīru un turēja zem blakšu spraugām. Tad blaktis apsvilušas, čurkstēdamas krita uz apakšā noklātā palaga jeb avīzes. Ja blaktis varētu ēst kā rozīnes, nebūtu nevienas," kāda sieva pajokoja.

Lai blaktis nevarētu spraugās dzīvot, spraugas aizsmērēja ar izmērcētām ziepēm.

Ziepes sažuva, no spraugām izbira, un atkal blaktīm bija vieta.

Bieži tika novērots, ka blaktis krita no griestu sijām. Tām parasti nevarēja tikt klāt, un blaktīm tur bija mierīga dzīve. Cita lieta, kad pa balsināšanas laiku dēļus apstrādāja pagalmā. Dažas sievas visu dienu kurināja katlu, lai neaptrūktu vārošā ūdens. Visus dēļus noplaucēja. Tad vēl ar adāmadatām visas spraugas izdurstīja un beidzot aizsmērēja tās ar mērcētām ziepēm. Pēc tam rūpīgi pārmeklēja ēveļskaidu maisus, ko lietoja par matračiem. Pa to laiku telpas jau bija izbalsinātas. Kādas desmit sievas ātri izmazgāja grīdu, un varēja sākt nest atpakaļ iztīrītos gultu dēļus. Atlika nobalsināt baraku no ārpuses, un diena bija galā.

Pēc tādas lielas tīrīšanas dažus mēnešus ar blaktīm nebija jācīnās, bet vasaras vidū tās atkal bija savairojušās lielos daudzumos. Un kā lai viņu nebūtu, ja uz katra kvadrātmetra grīdas platības gulēja pa vienam cilvēkam un siltu asiņu netrūka.

Nekādus ķīmiskos līdzekļus pret blaktīm nedeva, jo tie maksā naudu un nav noteikumos paredzēti. Bez tam jādomā, ka administrāciju tās nekož, bet varbūt kož.

Kas to lai zina! Vispār, cik zināms, tad krievu tauta ar kukaiņiem sadzīvo tīri labi. Vai ieslodzītajiem jābūt izņēmumiem?

167

NOMETNE NR. 3

Visi, kam iznācis pabūt Mordovijas autonomās republikas Potmas arhipelagā, zina, kur atrodas 3. nometne. Visas Potmas nometnes savieno šaursliežu dzelzceļa līnija, kuras pašā galā ir 3. Nometne - visu nometņu apvienotā slimnīca.

Uz slimnīcu veda tikai ļoti nopietnos gadījumos, uz operācijām, dzemdībām, un ar slimībām, kam nepieciešama laboratoriska izmeklēšana vai rentgens. Ar zobu sāpēm, piemēram, uz slimnīcu neveda, lai arī kā zobi sāpētu. Uz vietas 17A nometnē zobus neārstēja, bet gan reizi gadā, parasti vasarā, atbrauca zobārsts. Visas, kam sāpēja zobi, sastājās pie ārsta rindā. Visām sāpošos vai arī nesāpošos zobus izrāva. Tādu greznību kā zobu plombēšanu 17A nometnē nevarēja izlūgties, jo zobārsts te bija ieradies tikai uz vienu dienu un visa diena pagāja, raujot zobus. Toties, ja kādu aizveda uz 3. nometni ar kādu iekšķīgu slimību vai uz rentgenu un visādām citām pārbaudēm, tad bija iespējams pie viena tikt arī pie zobu ārsta. Uz slimnīcu nozīmēt varēja tikai nometnes ārsts, izņēmums bija pēkšņa smaga saslimšana, tad varēja nozīmēt uz slimnīcu arī brīvā feldšere, kura strādāja nometnē.

Kad slimo veda uz slimnīcu, feldšere parasti brauca līdzi, jo varbūt ceļā nepieciešama medicīniskā palīdzība. Ceļš bija ne tik tāls, cik grūts, jo automašīna 20 km garo ceļa gabalu starp nometni un dzelzceļa pieturu gāja apmēram stundu. Viss ceļš līdz dzelzceļam veda cauri mežam. Bija tieši jābrīnās, ka tādā vietā, kur ir tik daudz vislētākā darba spēka, nevienam no priekšniekiem nebija ienācis prātā uztaisīt vismaz normālu zemes ceļu, nemaz nerunājot par grantēto ceļu. Tas bija mežā līdums izbrauktām bedrēm un sliedēm, tikai vārda pēc ceļš. Lietus periodos tas viss pārplūda ar ūdeni, jo māls ūdeni neuzsūc, un smagās mašīnas tikai ar lielām grūtībām varēja izbraukt cauri dziļākajām bedrēm. Šad tad šķita, ka mašīna apgāzīsies, tik stipri tā sasvērās uz vieniem vai otriem sāniem.

Bet tām, kuras sēdēja iekšā bezlogu kabīnē, sajūta bija šausmīga. Pirmkārt, trūka gaisa, otrkārt, briesmīgā kratīšana un šūpošana. Tā bija normāla parādība, ka, braucot uz slimnīcu, vēl pie viena bija jāpārcieš arī jūras slimība. Tas pats, protams, notika arī atceļā, bet tad to bija vieglāk paciest, jo pēc slimnīcas organisms bija tomēr cik necik uzlabojies. Kad beidzot brauciens bija galā, tad vēl labu brīdi, jau stāvot uz zemes, zeme šķita šūpojamies. Kamēr gaidīja vilcienu, visiem apcietinātiem bija jāsēž zemē, vienalga ziema vai vasara, zeme sausa vai slapja. Tas tādēļ, ka sēdošus cilvēkus ir vieglāk apsargāt nekā stāvošus.

168

Kad pienāca vilciens, ieslodzītos izvietoja pa krātiņiem kā parasts. Uz šiem vilcieniem apsardzes konvojos bija tikai stepes dēli no Vidusāzijas. Visi jauni cilvēki, bet neviens neprata krieviski sarunāties. Viņiem bija iemācītas pavēles tāpat kā vilku sugas apsardzes suņiem, ar vienīgo starpību, ka šie kareivji bija iemācīti izkliegt pavēles, bet suņus iemāca pavēles izpildīt.

Slimnīca atradās pie paša dzelzceļa. Vilciens apstājās, vīriešus sastādīja slēgtā rindā un sadzina pa vīriešu zonas vārtiem, sievietes pa sieviešu. šeit uzraudzes ne par ko neinteresējās, paņēma "pavadzīmi", kurā norādīts vārds, uzvārds, tēva vārds, pants, soda termiņš un no kādas nometnes. Pēc papīru pārbaudīšanas ielaida tādā kā uzgaidāmā telpā turpat pie vārtiem un lika gaidīt. Mēs bijām tikai trīs sievietes. Pēc laba laiciņa mums atnāca pakaļ cita uzraudze un aizveda uz slimnīcas korpusu. Tur mūs nodeva kādas apcietinātās medicīniskās māsas rīcībā. Tā noskaitīja īsu instrukciju par slimnīcā atļautiem un neatļautiem apģērba gabaliem. Sakarā ar auksto laiku, bija novembra beigas, un peļķes jau aizsalušas, atļauto apģērbu saraksts bija lielāks nekā vasarā. Kā varēja saprast, tad vasarā atļāva tikai apavus atstāt kājās, viss cits bija jānodod mantu noliktavā, no kurienes mantas izsniedza tikai tad, kad slimnieki brauca atpakaļ uz nometni. Tagad atļāva paturēt apavus, zeķes, apakšveļu, galvas lakatu un cimdus, ja kādai tādi bija. Viss cits bija jānodod noliktavā. Katrai mums atnesa no biežas mazgāšanas sadzeltējušu audekla kreklu un pelēku vatētu halātu. Es apģērbu kreklu un, kad gribēju ņemt man iedoto halātu, ievēroju, ka tas bija tik drausmīgi netīrs, ka nevarēju to rokās paņemt, kur nu vēl ģērbt mugurā. Nesapratu, ko tālāk darīt, nebija, kam pajautāt, medmāsa jau bija prom. Paskatījos, ko dara pārējās divas. Man par lielu izbrīnu tās bija jau halātus apģērbušas un ar jostām apjozušās apmierinātas sēdēja uz balti nokrāsota sola, kā jau slimnīcā.

Pagāju pāris soļus viņām tuvāk, lai pārliecinātos par viņu halātiem. Tie bija tieši tikpat netīri, vienam apkakle un atloki bija no netīrumiem kļuvuši pavisam spīdīgi kā atlass, un šķita, ka vispirms ar nazi būtu jānokasa netīrumu kārta. Es tādu nevarēju uzģērbt un stāvēju tāpat kreklā, klabošiem zobiem un visa trīcēdama, jo telpā bija pavēss. Pēc laiciņa atnāca tā pati medicīniskā māsa un sacīja, lai mēs ņemam savas drēbes un lai sekojam viņai uz noliktavu visu nodot. Es norādīju uz halātu un sacīju: "Halāts ir ļoti netīrs, dodiet man lūdzu kādu tīru ko uzģērbt." Māsa uz mani paskatījās tā pavisam savādi, ar tik lielu izbrīnu, it kā es pieprasītu viņai, lai viņa novelk sev ādu, un pusaizsmakušā, nosmēķētā balsī piezīmēja: "Padomā, kundzene kāda! Visiem labs, viņai nav labs. Nav cita."

"Ja nav, nav, es tādu mugurā nevilkšu."

"Vilksi, visas velk, un tu vilksi."

"Pat nedomāju."

"Pasaukšu uzraudzi."

"Sauc."

"Nav man vaļas te ar vienu savādnieci plēsties. Ejam!"

169

Un māsa, juzdamās kā uzvarētāja, atrāva ārdurvis līdz galam. Pārējās divas paņēma savas mantas un izgāja pagalmā, es brītiņu šaubījos neziņā, ko darīt. Tad sapratu, ka tālāk strīdēties nav nozīmes, jo te panākumus meklēt būtu bijis pilnīgi veltīgi, paņēmu savas mantas un tāpat kreklā gāju pāri visam pagalmam uz noliktavu.

Pat to laiku bija sācis snigt ar retām sīkām sniega pārsliņām, kuras, uzkritušas man uz kailajiem pleciem, turpat izkusa, atstādamas uz miesas sīkus mazus pilieniņus. Sala šausmīgi un, nonākusi līdz noliktavai, es vairs nevarēju nosaukt savu vārdu, tik ļoti klabēja zobi, ka vārdi, kurus izrunāju, nebija saprotami.

Noliktavas mantu pieņēmēja nevarēja saprast, kas ar mani notiek, un pajautāja māsai, kura viszinīgi paskaidroja: "Redzi, šai mamzelei mūsu drēbes nepatīkot, esot par prastu, viņai vajagot no Parīzes atsūtīt." Noliktavas sieva nogrozīja galvu un noteica: "Jā, tādi laiki pienākuši, visiem vairs neizdabāsi, agrāk neviens nekā neskatīja, ģērba mugurā, kas pa rokai pagadījās." Es nolēmu klusēt, otra ieslodzītā izlikās nedzirdam, bet trešā piezīmēja, ka tomēr tik netīrus halātus slimnīcā nevajadzētu dot, ka vismaz reizi gadā varētu tos izmazgāt. Noliktavas sieva tagad saprata, ap ko lieta grozās, un visai svarīgi paskaidroja: "Kā, mēs katru vasaru vienreiz gadā halātus mazgājam, bet kurš tad vainīgs, ka gadās tādas cūkas, kas tos savazā, kas halātu stūros slauka degunus un dibenus. Biežāk mēs tos mazgāt nevaram, jo mums nedod tik daudz ziepju un nav arī, kur žāvēt."

Man tā sala, ka nelīdzēja ne lēkāšana uz vietas, ne rīvēšanās ar rokām. Par laimi pārrunas neievilkās pārāk garas, un mēs varējām iet atpakaļ.

Vairāk neviena nelikās gar mani ne zinis, vienīgi māsa ieveda mani palielā telpā, kur bija apmēram 30 gultas, un parādīja pašā telpas galā pie sienas gultu. Gāju tūlīt gultā sasildīties, jo šķita, ka ilgāk aukstumu neizcietīšu. Palātā izrādījās silts, tā ka par spīti plānajai flaneļa segai pamazām sāku atsilt. Dažas sievietes, kuras man tuvāk gulēja, pajautāja, no kuras nometnes es esot. Kad uzzināja, ka no 17A, visu saprata, līdzjūtīgi nopūtās un apklusa.

Pa palātu un slimnīcas gaiteņiem staigāja vairākas medicīniskās māsas - gan brīvās, gan apcietinātās. Ievēroju, ka brīvās māsas bija pavisam jaunas meitenes. Tā vien likās, ka tik jaunām meitenēm nebūtu īsti piemērota vieta cietuma slimnīcā. Bet, kad padomā - viņas bija vietējās, tepat uzaugušas un no bērna kājām pie cietumniekiem pieradušas, jo visā tuvākajā apkārtnē, izņemot soda nometnes un nometņu darbinieku dzīvojamo māju, nekā cita nav. Visi vietējie bērni jau no mazām dienām zina, kur strādās, kad izaugs - pie cietumniekiem. Toties ieslodzītās māsas visas bija jau pusmūža gados. Sanitāres, protams, visas bija ieslodzītās.

Pievakarē, kad kustība nedaudz pierima, es piegāju pie kādas sanitāres. Viņa man šķita simpātiskāka pa citām, un pajautāju, vai ir kāda iespēja dabūt dažus spaiņus karsta ūdens.

"Kam jums tik daudz karstā ūdens?"

"Ziniet, man iedeva halātu, un tas ir tik netīrs."

"Zinu, zinu, viss skaidrs, bet ūdeni dabūt nav iespējams."

170

"Bet te taču ir slimnīca."

"Jā, ir gan, bet te ir liels ūdens trūkums, labi, ja mums ir ūdens virtuvē, veļas mazgāšana paliek otrā vietā."

"Un tomēr. Kur varētu dabūt ūdeni?"

"Nekur, jo ūdens pašiem slimniekiem jāsanes no akas, un mums nav kur sildīt."

"Tad iznāk, ka netīro halātu nevarēšu izmazgāt nekad."

"Tas būs pagrūti, bet kaut ko jau izdomāsim."

Redzēju, ka sanitāre kļūst pielaidīgāka. Ieskatījos labāk un redzēju, ka viņa bija ļoti skaista sieviete, vienīgi nedaudz smagnēja. Sanitāre, brīdi padomājusi, sacīja, ka ūdeni viņa varētu man atnest, bet uzsildīt to varētu tikai uz mazās elektriskās plītiņas, uz kuras māsiņas pa dienu vāra šļirces. Pateicos viņai par laipnību un kļuvu tīri priecīga, it sevišķi, kad viņa man pateica, ka arī viņa neciešot netīras drēbes. Ūdeni sanitāre atnesa, divus spaiņus uzreiz. Plītiņa bija tikai viena, nekā nevarēja darīt, bija ilgi jāgaida, kamēr ūdens sasilst. Lai nebūtu jāklusē, pajautāju: "Jūs laikam darba apģērbus pašas sev mazgājat."

"Sev un ārstiem, viss mums jāmazgā, jo veļas mājai ārstu virsvalkus nevar uzticēt, tur zog un samaina pret veciem. Nekad no veļas mājas nesaņemsi, ko esi nodevis.

Visvairāk jāsarga operācijas zāles palagi un tie, kas kabinetos, tos visvairāk mēģina nozagt."

"Kādēļ zog palagus, kam viņi vajadzīgi?"

"Izšuvumiem. Viņas te tādas kaislīgas rokdarbnieces, un vecs palags rokdarbiem neder, vajag jauna."

"Jā, esmu ievērojusi, ka šī publika ļoti aizrāvusies ar rokdarbiem."

Tad viņa pajautāja, par ko es sēžu. Īsumā pastāstīju un, gribēdama uzminēt, par ko viņa notiesāta, pajautāju: "Jums par grāmatvedību jācieš?"

"Nē, par slepkavību," viņa vienkārši atbildēja.

"Lai nu ko, to nu gan nebūtu iedomājusies. Jūs par slepkavību?"

"Dzīvē gadās visādi, daudzi netic, domā, ka jokoju, bet tā iznācis, tagad jāsēž cietumā."

"Vai patiešām jūs kādu nositāt?"

"Jā, savu vīru," viņa pasmaidot pateica.

171

"Es domāju, ka labāk šķirties, ja jau neder kopā, kādēļ vajadzēja sist nost?"

"Par to, ka bija nelietis, bet man šķiršanos nedeva. Bez tam man bija cits, ar kuru taisījos precēties."

"Un tas tagad gaida?"

"Nezinu, gaida vai negaida. Viņš sēž arī par to pašu. Mēs viņu divatā."

"Ak tā..." es gari novilku, nezinādama, ko lai jautā tālāk.

Tad viņa man gari un plaši izstāstīja visu savu dzīves stāstu. Tas bija šausmu pilns.

Viņas vīrs bijis īsts velna iemiesojums, kurš viņu mājā ieradies vēlā nakts stundā it kā nomaldījies ceļinieks, bet īstenībā no cietuma, vai nu izbēdzis vai izlaists. Viņa dzīvojusi pirms tam divatā ar tēvu. Bet vīrietis, kurš pie viņiem nakti ieradies, ar varu un draudiem piespiedis abus - tēvu un meitu viņam padevīgi kalpot. Viņš bijis liela auguma un ļoti stiprs. Aiziet un nodot bandītu milicijai nevarējuši, jo viņš bija izteicis brīdinājumu, ka ar viņu lai rēķinās, ka viņš spējīgs uz visu. Viņi visu laiku dzīvojuši nāves briesmās. Tad viņa reiz naktī šo despotu piedzirdījusi, aizgājusi pakaļ savam līgavainim un pa abiem netīro darbu nostrādājuši. Domājuši, ka tiesa daudz par tādu nepiespriedīs, jo citas izejas nav bijis. Tiesa tomēr piespriedusi katram septiņus gadus.

"Nekā nevar darīt, tāds ir mans liktenis," viņa beigās piebilda.

Pa to laiku ūdens bija sasilis, un es varēju sākt kaut ko darīt, bet tad atcerējos, ka man nav ziepju. Pajautāju atkal simpātiskajai sanitārei, vai viņa nezina, kur varētu dabūt ziepes. Viņa man tās iedeva. Būtu lieki pieminēt, ka ūdens kļuva dubļains, tikko apģērba gabalu nedaudz pamazgāju. Mazgājot smago vatēto halātu, man vairākas reizes kļuva slikti, un uz brīdi mazgāšana bija jāpārtrauc. Pēc pāris stundām darbs bija veikts, kāda jauna sieviete man atnesa vēl spaini ūdens, ar ko skalot, kopā iznāca tikai trīs spaiņi, vairāk nebija kur ņemt, jo pati ūdeni es atnest nevarēju. Žāvēt izkāru pagalmā uz auklas, tur tas sasala ragā un žuva 4 dienas. Ceturtās dienas vakarā, kad tas bija nedaudz vieglāks kļuvis, es to ienesu palātā un pakāru pie krāsns. Tur tas beidzot izžuva. Vēl bija nedaudz jāpastrādā ar adatu un diegu, jo vietām audums bija kļuvis šķidrs un vates kušķi nāca ārā. Beidzot pēc 6 dienām man bija kārtīgs halāts.

Visas 6 dienas man bija jāstaigā kreklā pa visiem slimnīcas gaiteņiem, vienīgi, kad bija jāiet ārā pāri pagalmam, paņēmu gultas segu un ietinos tajā, jo no staigāšanas kreklā pa pagalmu biju stipri apaukstējusies un smagais bronhīts pārgāja tikai pēc 3 mēnešiem.

Krievietes, kuras te bija savestas no apkārtējām kriminālnoziedznieču nometnēm, mēdza teikt, ka šajā slimnīcā "ārstē un kropļo." Nedomāju, ka tas attiektos uz viņām pašām, bet netieši tas iznāca ar mani, jo bronhītu ar augstu temperatūru dabūju slimnīcā. šajā slimnīcā, atšķirībā no slimnīcām brīvībā, viss bija ar pašapkalpošanos.

Divas sanitāres bija, lai uzkoptu ārstu kabinetus un operācijas istabu, jo tur vienkārši nevar atļaut slimniecēm grīdu mazgāt, viņas tur visu nozagtu. Pārējās telpās, palātu ieskaitot, bija jāmazgā grīda slimniecēm pašām, arī krāsns pašām bija jākurina. Citas, kurām vairāk spēka, nesa no akas ūdeni, vārgākās ar ledus auksto ūdeni mazgāja grīdas. Netīros ūdeņus izšļāca turpat pagalmā. Arī slimnīcā nebija labierīcību. Vienīgā ērtība, ka sausajai atejai uzbūvēts no dēļiem "tronis", uz kura slimniece var apsēsties.

Mazgāšanās iespējas slimnīcā bija daudz sliktākas nekā nometnē. 17A nometnē katrai 172

ieslodzītajai bija vismaz pašai sava bļoda un uz 60 personām viena kopīga higiēnas istaba. Lai arī šajā higiēnas istabā vasaras mēnešos sapelējušos kaktos auga sēnes žēl, ka tās nebija ēdamas, tad tomēr tāda istaba eksistēja un tur varēja iesākt ar zobu tīrīšanu un beigt ar kāju mazgāšanu. Katra savā bļodā mazgāja, ko grib un kā grib, vienīgi ūdeni vajadzēja pašām atnest. Visus tos labumus atceroties slimnīcā, bija gandrīz vai jāapraudas. Pirmkārt, ne katrai slimniecei bija tik daudz spēka, lai atnestu no akas ūdeni. Aka bija ļoti dziļa, bet tās grods līdz krūtīm. Bez tam vajadzēja daudz spēka griežamā roktura iekustināšanai, lai ar ķēdi uzvilktu ūdeni. Parasti to darīja pa divām. Nevarēja prasīt, lai kāda cita slimniece atnes ūdeni, jo visas bija slimas, viegli saslimušās uz slimnīcu neveda.

Tanī laikā bija daudz slimnieču, kuras vispār necēlās no gultas; viena bija paralizēta, un viņa nevarēja pat pasacīt, ko vēlas, jo arī runas nervs bija paralizēts.

Tādus slimniekus pameta pārējo slimnieku ziņā un kopšanā. Brīvās medicīniskās māsas izdarīja tikai injekcijas un izsniedza tabletes, kādas ārsts bija nozīmējis. Uz gultas guļošās praktiski nedabūja nemaz nomazgāties, šad un tad viņām kāda cita slimniece atnesa nedaudz ūdens bļodā roku mazgāšanai. Ik pa desmit dienām slimnieces, viena otru pieturēdamas, gāja uz pirti. Uz pirti bija patālu jāiet, un skats, kā slimnieces vilka vēl slimākās uz pirti, bija diezgan drūms. Nomazgājušās tīras, visas saņēma tīru kreklu, bet halāts palika tas pats nospeķotais. Pirtī drīkstēja mazgāties veselu stundu, varēja nomazgāties veselām 10 dienām uz priekšu. Vienīgi tās, kuras bija samaitājusi civilizācija, nevarēja 10 dienām uz priekšu nomazgāties, jeb, kā kriminālistes sacīja, tie esot sliktie buržuju ieradumi mazgāties katru dienu.

Kam ar pirti nepietika, tas varēja ņemt krūzītē tēju, iziet pagalmā, liet tējas ūdeni uz rokas un mazgāties, cik patīk, tas nebija aizliegts. Tāpat ar zobu tīrīšanu. Kas ļoti vēlējās iztīrīt zobus, izgāja pagalmā un tur tīrīja zobus, pie tam varēja nostāties pa vējam, pret vēju, notupties, vai kājās stāvot tīrīt savus zobus un pie reizes pavērot, kas notiek pagalmā. Nevienu tas neuztrauca, ka zobu pastas paliekas padarīja zālīti netīri baltu, bet zemākās vietās krājās netīrā ūdens peļķes. Tas viss bija dabīgi. Visā slimnīcā vienīgā tīrā telpa bija operācijas zāle. To centās turēt patiešam tīru, kaut arī tā bija ļoti primitīva un atradās tajā pašā barakā, kurā sievietēm palātas un procedūru kabineti.

3. nometnes apvienotajā slimnīcā izdarīja diezgan sarežģītas operācijas. Tur operēja zarnas, kuņģus un izdarīja citas neatliekamas operācijas. Sirds operācijas gan netaisīja, tādos gadījumos slimo veda uz Ļeņingradu. Tieši kuņģu un zarnu operācijas 3. nometnē bija vispopulārākās, un vietējam ķirurgam bija liela prakse. Par lielo praksi viņam jāpateicas tiem kriminālās pasaules pārstāvjiem, kuri šad un tad iegriezās slimnīcā uz operāciju. Tie bija cilvēki, kuri pašā agrā jaunībā tieši no bērnu namiem bija nonākuši cietumā un tur bijuši jau vairākas reizes. Cietums ir viņu īstās mājas un dzīve. Kad šie profesionālie cietumnieki sadomā atpūsties, jeb kad viņiem iegribas, lai viņus mazliet palutina mīļās slimokopējas rokas, viņi apēd visneiedomājamākās lietas. Visbiežāk tie ir sīkāki metāla priekšmeti, bet ir arī tādi speciālisti, kas var norīt karoti vai termometru. Cits norij veselu komplektu šaha kauliņu, cits domino kauliņus. Pēc tam viņi iet pie administrācijas un nometnes ārsta un paziņo, ko izdarījuši. Nekavējoties viņus aizved uz slimnīcu un tur ar rentgena palīdzību konstatē, ka viņi runājuši tīru patiesību. Parasti šādos gadījumos neviens nemelo, jo ārstus ļoti ciena un mīl pat visbriesmīgākie kriminālnoziedznieki. Viņi arī

173

zina, ka viņu dzīvība ir visuvarenā ārsta rokās, tāpat kā viņi zina, ka ārsts darīs visu, lai viņus glābtu. Ja vajadzēs, pat nakti pavadīs pie slimā gultas.

Visiem zināms, ka šie cilvēki lielākā vai mazākā mērā ir psihopāti un neaplēšami.

Viņi tikpat labi var uzbrukt kādam, to nogalināt, kā arī nodarīt visāda veida pārestību paši sev. Diezgan bieži gadās, ka kādā strīdā vai dusmu uzliesmojumā, lai it kā pierādītu savu taisnību, tāds psihopāts parauj kreklu uz augšu un zibens ātrumā pārvelk sev pār vēderu ar žileti vai nazi, tā ka zarnas iznāk ārā. Katrs, kas to dara, zina, ka tas neapdraud dzīvību un ka viņu izglābs, bez tam viņš tiks slimnīcā.

Slimnīca viņiem liekas kā paradīze. Tur nav grūti jāstrādā, tas nekas, ka reizēm jānes ūdens un malka. Pa dienu drīkst gulēt gultā, tā laikam ir pati augstākā laime padomju cietumniekam. Bez tam slimnīcā ir pavisam cits ēdiens, tur dod pat nedaudz gaļas ēdienu. Starp slimniekiem tomēr atrodami arī simulanti, tie ir tādi, kuriem nav drosmes norīt karoti, to visiem paziņot, pēc tam likties uz operācijas galda. Tie ir tādi, kuri tēlo slimus, tos neviens neciena, un viņus samērā ātri atklāj, un, ja pēc tam tāds saslimst nopietni, neviens vairs netic.

Starp kriminālistiem atgadās arī pavisam traki eksemplāri, kuri tiešām riskē zaudēt dzīvību; tie ir cietumu narkomāni. Apcietinājumā viņiem narkotiskās vielas nav pieejamas, viņi "aizņemas" medpunktā šļirci, noķer kaķi, jo to pagaidām netrūkst nevienā nometnē, noņem kaķim asinis un iešļircina tās sev. Kaķa asinis ar cilvēka asinīm nesavienojas. Tādēļ rodas pamatīgs drudzis, kurš narkomāniem ir "ļoti patīkams". Pie tam jāņem vērā, ka jebkurš organisms, lai arī kāds tas būtu bijis brīvībā, cietuma apstākļos jau pēc pāris gadiem novājinās un jebkurš tāds "eksperiments" ar sevi var patiešām maksāt dzīvību, tomēr eksperimentētāju netrūkst.

Vieni nomirst, citi nāk vietā. Tā ir īpaša laužu kategorija. Sevišķi laimīgi - viņi paši sevi uzskata par izredzētiem - ir tie, kuriem laimējies palikt pastāvīgi strādāt slimnīcā.

Parasti gan slimnīcā var strādāt ieslodzītie ar kādu hronisku slimību, kura šad un tad uzliesmo. Te ir divējāds labums. Pirmkārt, nav pārāk bieži jātransportē šāds slimnieks turp un atpakaļ. Otrkārt, šāds slimnieks ļoti centīgi izpilda viņam uzticēto darbu, lai tikai viņu paturētu slimnīcā.

Sieviešu zonā bija vairākas "štata" darbinieces, kuras kādreiz atvestas ārstēties, bet pēc tam atstātas "pastāvīgajā" darbā līdz soda beigām. Bet ir viens noteikums: slimnīcā drīkst strādāt tikai tādi ieslodzītie, kuri tiesāti par kriminālnoziegumiem, ar parasto režīmu. Sevišķi bīstamos valsts noziedzniekus ar stingro režīmu slimnīcā nedrīkst nodarbināt, kaut arī darbs būtu viņu specialitāte. Piemēram, ārste ar diplomu, ja viņa nav tiesāta par politiku, drīkst strādāt cietuma slimnīcā par medicīnas māsu.

Virtuves darbinieces, veļas mazgātājas, sanitāres, tās visas bija "pusveselas" slimnieces. Toties zīdītājas, kurām nesen slimnīcā dzimis bērns, tika izmantotas kā īstie darba zirgi, tām bija jādara visādi smagi darbi, jāceļ, jānes, jārok. Nevarētu teikt ka kurinātājas darbs būtu viegls. Viņai bija jāsaskalda malka astoņām krāsnīm, krāsnis jāiekurina, jānes akmeņogles, kā arī pašai jāizgrābj un jāaiznes pelni. To darīja kāda sieviete, kas bija jau desmit reizes sodīta, protams, par zagšanu. Viņa bija ap 60 gadiem, un no tā vien jau varēja secināt, ka patiesībā viņa bijusi daudz vairāk reižu sodīta. Viņa arī neizskatījās pēc tādas, kas tiesā runātu patiesību. Un viņa bija ļoti raksturīga savas pasaules pārstāve. Viņai bija viltīgi gudras acis un liela pieredze cietuma dzīvē. Viņa uzskatīja, ka tagad ir ļoti labi "iekārtojusies".

174

Viņas gulta atradās "priviliģēto" vietā - palātas stūrī pie loga, pirmā no durvīm. Tas ir nerakstīts likums, ka tikai "nopelniem bagātie" zagļi un zagles vienmēr guļ pie loga.

Ja tāda gulta pie loga kādreiz atbrīvojas, tad kādai, kas nav zagle, ir pilnīgi bezcerīgi to dabūt. Ja kāda mēģinātu to ieņemt, iznāktu plūkšanās un lamāšanās un beigās tomēr gultu ieņems tā, kas ir no zagļu pasaules.

Malku šī 60-gadīgā sieviete skaldīja virtuozi, lai gan viņai kreisās kājas vietā bija koka kāja, ko patiesībā par kāju nemaz nevarēja saukt. Tas bija vienkāršs koka klucis, uz kura balstījās atlikušais kājas stulms un kurš apakšā nobeidzās kā malkas pagale ar pienaglotu gumijas gabalu. Ašhabadas zemestrīces laikā viņa esot iemigusi letarģiskā miegā uz diviem gadiem un, kad atmodusies, kājas vairs nebijis. Kad viņa pārvietojās, nesdama smago malkas nastu, koka kāja skaļi klaudzēja pret grīdu. Viņa bija strādīga, cauru dienu staigāja iekšā, ārā. Viņa apkurināja ārstu kabinetus un slimnieku telpas. Ārsti viņu bieži paslavēja par centību.

Un neviļus, uz viņu skatoties, bija jādomā: šeit cietuma apstākļos viņa ar tik lielu centību strādā tādu grūtu darbu, nesaņemot par padarīto darbu vairāk par 10 rubļiem mēnesī. Uzturs negaršīgs un vienmuļš, kaut arī labāks nekā darba nometnē. Gulta kopējas palātas kaktā, kur guļ vēl 29 slimi cilvēki. Kas viņai liedza brīvībā strādāt daudz vieglāku darbu par daudz lielāku atlīdzību, ēst normālu barību un dzīvot, ja ne atsevišķi, tad kaut vai strādnieku kopmītnē? Vakaros un izejamās dienās iet, kur patīk vai atpūsties, cik patīk? Šeit viņai sestdienās un svētdienās tāpat bija jākurina, te nebija nekādu brīvdienu. Un pats dīvainākais, viņa nekad nekurnēja ne ar vārdiņu, ka viņai būtu jāatpūšas, vai mazliet jāatvieglo darbs. Gluži otrādi, viņa jutās bezgala apmierināta ar savu iekaroto stāvokli. Jēdziens brīvība viņai neeksistēja, un viņa pēc tās neilgojās.

Pavērojot viņu vairāk, varēju just, ka viņa ļoti mīlēja pamācīt savas kategorijas gados jaunās pārstāves un ka to vidū viņai bija ļoti liela autoritāte. Būtu par maz, ja šo sievieti salīdzinātu ar māti jaunajām. Nē, tas bija pavisam kaut kas cits. Varēja redzēt, ka jaunās neciena viņu tikai tāpēc vien, ka viņa vecāka. Katrs šīs sievietes teiktais vārds bija viņām likums. To viņa zināja. Tas viņai deva tādu kā iekšēju lepnumu.

Viņa jutās apmēram tā, it kā viņa būtu uzkalpojusies no vienkārša kareivja līdz ģenerālim un ka tieši tādēļ viņai jābūt šeit, lai varētu jaunajām dot lietderīgus padomus. Viņa piederēja pie tiem, kas, visu mūžu cietumā nosēdējuši, uzskata, ka viņiem cietumā arī jānomirst.

Pārējās slimnīcas strādnieces bija no grāmatvežu un veikalvežu šķiras, tās izcieta sodu par iztrūkumiem, pārpalikumiem vai skaitļu viltojumiem un ne ar ko nebija ievērojamas. Toties visas slimnīcas ievērību un mīlestību bija iemantojis slimnīcas runcis Vasja - pastnieks. Viņš parasti gulēja palātā kādā gultā. Slimnieces viņu ļoti mīlēja un atļāva gulēt runcim pat uz spilvena. Vēl vairāk - katra vēlējās, lai runcis, ienācis no pagalma dubļainām ķepām, nāktu viņas gultā gulēt. Runcis vairs nebija visai jauns, bet savu "darbu" vēl joprojām pildīja teicami.

175

Nometnes Nr. 3 teritorija bija sadalīta vīriešu un sieviešu zonās. Vīriešu zona bija daudz lielāka par sieviešu. Sadalījums bija tieši proporcionāls soda nometņu skaitam.

Vīriešiem bija ap divdesmit soda nometnes, sievietēm tikai trīs. Zonas bija atdalītas viena no otras ar augstu žogu, kuram abās pusēs bija dzeloņstieples. Starp koka žogu un dzeloņstieplēm bija apmēram divi metrus plata uzarta zemes josla. Cilvēkiem bija neiespējami pārvarēt šos šķēršļus, jo vidū atradās sargu būda, kurā pastāvīgi dežurēja kareivis, kas uzmanīja, lai neviens žogam netuvotos un nemestu kaut ko pāri uz otru pusi.

Nav īsti zināms, kādēļ tik ļoti uzmanīja, lai vīriešiem un sievietēm nebūtu iespējams sazināties. Galu galā visi bija notiesāti, un nebija saprotams, kā šie kontakti varētu būt kaitīgi vai bīstami valstij. Kamēr cilvēki nav notiesāti, šāda stingra uzraudzīšana ir saprotama, jo tad ar kontaktu palīdzību var otru līdzapsūdzēto iespaidot, ko un kā liecināt. Bet Mordovijas soda nometnēs visiem sods bija piespriests, nevienam nekas nekur nebūs jāliecina līdz nākamajai reizei. Visi apcietinātie domāja, ka šāda pārmērīga zonu uzraudzīšana pilnīgi lieka, bet administrācija tā nedomāja.

Ja kādreiz kādi vīrieši pasauca kādu sievieti vārdā un pārmeta viņai pāri pār žogu paciņu cigarešu, tad administrācija rīkojās operatīvi: vainīgos izsauca un piedraudēja, ka izrakstīs no slimnīcas, ja tas vēlreiz atkārtosies. Diezgan bieži vīrieši sauca vārdā vēl neiepazītu personu, ņemot palīgā visizplatītākos sieviešu vārdus, un, ja izrādījās, ka tāds vārds bija vismaz trim sievietēm, radās sajukums un nevarēja atklāt vainīgo.

Tās slimnieces, kuras patiešām gribēja nodibināt un uzturēt kontaktus ar vīriešiem, to darīja ar kaķa starpniecību. Runci no mazām dienām samācīja lēkt pāri žogam. Viņam pie kakla piesēja zīmīti, bet par zīmītes nogādāšanu runcim atdeva pusdienu gaļu un 176

to visādi citādi lutināja. Tā runcis Vasja kļuva par pastnieku. Sievietes rakstīja vīriešiem, vīrieši rakstīja sievietēm. Cik varēja noprast no ļaužu valodām, tad runcis "strādāja" par slimnīcas pastnieku jau vairākus gadus un savu lietu prata labi. Pie tam viņš labi atšķīra brīvos no ieslodzītajiem, jo brīvās māsas un ārsti to trenca ārā no gultām. Tā viņš bija kļuvis tramīgs pret visiem svešajiem, bet "savējiem" labprāt gulēja klēpi. Tā kā visā Padomju savienībā vienmēr bijis un arī pēdējā laikā ir liels papīra trūkums, tad ieslodzījuma vietās to izjūt vēl vairāk. Tur pat avīžu papīram delnas lielumā ir vērtība, un kur nu vēl papīram, uz kura var rakstīt. Visus mīlestības apliecinājumus un mūžīgās uzticības zvērestus tādēļ rakstīja uz cigarešu iesaiņojumiem, tos sarullēja un piesēja Vasjam - pastniekam pie kakla, iznesa runci ārā pie žoga, pavēlēja tam lēkt, un runcis lēca ar.

Lai arī slimnīcas ēdiens bija labāks nekā soda nometnē, tad tomēr tas vēl nebija tuvu tāds, lai cilvēks justos paēdis. Liela vērtība slimnīcā bija kartupelim. Kartupeļi slimnīcā bija kā nauda, par kartupeļiem pirka cigaretes, ar kartupeļiem maksāja par kādu apģērba gabalu vai par darbu.

Kartupeļus slimnīcā ienesa mātes - zīdītājas, jo viņas pa dienu izveda apsardzes pavadībā turpat blakus slimnīcai kartupeļus lādēt vagonos. Vakaros, nākot no darba, katra bija kaut kur noslēpusi kartupeļus. Spriežot pēc daudzuma, kādu viņas ienesa, varēja secināt, ka pret kriminālistēm sardze izturējās kā pret savējām un pie vārtiem neko neatņēma.

Kartupeļi bija atnesti pārdošanai, jo pašas viņas jau dienā bija tos saēdušās. Cenas bija pēc vienošanās. Visvairāk kartupeļu deva par labām zeķēm, jakām, nagu lakām, un pat auskarus prasīja. Atcerējos, ka man koferī kaut kādi lēti auskari bija. Sadabūju tos, košu lakatu un vēl kādus sīkumus. Par visu man iznāca spilvendrāna līdz pusei ar kartupeļiem.

Gulta man atradās pie sienas, tā bija izdevīga vieta kartupeļu glabāšanai zem gultas.

No durvīm spilvendrānu ar kartupeļiem redzēt nevarēja, jo citas gultas stāvēja priekšā.

Tā bija vesela bagātība, kura prasīja zināmu modrību, lai to nosargātu. Dienā nekas tos apdraudēt nevarēja, jo tomēr tā atklāti zagt nebija pieņemts. Toties naktīs šad un tad kaut kas zuda, tādēļ, katru reizi atmostoties, bija radies tāds kā ieradums palūkoties zem gultas. Baltais maisiņš uz tumši brūni krāsotās grīdas pat naktī bija samanāms, jo aiz logiem bija daudz gaismas. Prožektoru spuldzes dega visu nakti, apgaismojot žogus. Bija problēma, kā kartupeļus izvārīt. Te man atkal palīdzēja laipnā un glītā sanitāre, kura sēdēja par slepkavību. Viņa mani ielaida māsu istabā, kur es netraucēta katru vakaru vārīju vienu kartupeli uz elektriskās plītiņas. Pat lielu emaljētu krūzi viņa man aizdeva, kurā kartupeļus vārīt. Par laipnību es viņai arī piedāvāju kartupeli, bet viņa bija augstsirdīga, neņēma nekā. Jutos viņai daudz parādā, tādēļ uzzīmēju lielu, skaistu papagaili ar eksotiskiem ziediem. Tādiem zīmējumiem, kā izrādījās, bija liela vērtība, jo ļoti daudzas sievietes brīvajā laikā labprāt izšuva dažādus izšuvumus. Tās, kurām bija krāsainie diegi, visas sāka lūgt, lai arī viņām kaut ko skaistu uzzīmēju, protams par atlīdzību. Kā atlīdzību piedāvāja cigaretes, cukuru un konservētus augļu ievārījumus. Vienīgā problēma bija, kur ņemt papīru. Dažām slimniecēm bija labas attiecības ar ārstiem vai brīvajām māsām, tā arī atrisinājās papīra problēma, un dažas papīra lapas atradās.

177

Pēc tā, kādas vēlēšanās bija šīm sievietēm, varēja vislabāk spriest par to, kāda starpība bija starp soda nometnēm ar stingro režīmu un soda nometnēm ar parasto režīmu. Ja jau var atdot pārtikas produktus par nekam nevajadzīgiem niekiem, tad tas nozīmē, ka parastā režīma soda nometnē galvenā problēma nav ēšana, bet gan izgreznošanās.

Reiz pajautāju, ko viņu nometnē parasti dod ēst. Uzzināju, ka viņiem ir pavisam citas ēdienu normas, piemēram, pusdienās viņiem ir gaļas ēdiens un biezputra, kam uzlej mērci ar gaļas gabaliņiem. Bez tam 10 rubļi mēnesī veikalam. Veikalos dažādi cepumi, ievārījumi un pat taukvielas. Bet kam ir piederīgie, tie saņem ik pa 2 mēnešiem 5 kg. pārtikas sūtījumu. Visu, kas viņiem pēc likuma pienākas, viņi saņem.

Likums par viņiem rūpējas, viņus sarga un saudzē.

Kā jau slimnīcā, slimnieces visu laiku mainījās, vienas izveseļojās, citas nāca klāt.

Atšķirībā no vīriešiem, kuru lielais vairums nāca uz slimnīcu ar nolūku atpūsties, sievietes atveda nopietni slimas. Bija arī izņēmumi, bet tie bija reti.

Pirms pāris dienām bija atvesta kāda slimniece, kuru tūliņ no sargu būdas vārtiem ieveda operācijas zālē. Viņai bija apsieta seja. Kad viņu izveda no operācijas zāles un ievietoja mūsu istabā, es tieši gāju viņai garām un mūsu skati sastapās. Viņai sejas kreisā puse bija pārsieta, bet pietika ar otru sejas pusi, lai varētu konstatēt, ka viņa vēl bija pavisam jauna. Pēc divām nedēļām viņai noņēma pārsēju. Meitenes seja bija sabojāta uz mūžu. No kreisās acs kaktiņa līdz apakšžoklim bija liela neglīta rēta. Kad viņa sēdēja tā, ka rētu neredzēja, viņai bija ļoti mīlīga, jaunas meitenes sejiņa, bet kad viņa sēdēja tieši pretī, rēta tik ļoti viņas seju kropļoja, ka grūti bija pazīt, ka tā būtu viena un tā pati meitene. Pirmais, ko es meitenei jautāju, bija: "Cik tev gadu?"

"Deviņpadsmit."

"Kas tevi tā izdaiļoja?"

"Man bija draudzene, viņai uznāca greizsirdība par to, ka es ar citu parunājos, tad viņa mani sagrieza."

"Ar ko viņa tevi grieza?"

"Viņai bija tāda karote, kurai gals bija uztrīts cietumā pret cementa grīdu. Ass kā nazis."

"Vai nevienas nebija tuvumā, kas būtu varējusi viņu aizkavēt?"

"Kā nebija, visas bija, tas notika dzīvojamā sekcijā. No viņas visas baidās. Viņai nekad neviena nekā nevar izdarīt."

"Redzu, viņa tevi nav žēlojusi, labi, ka acs vēl palikusi."

"Acs un zobi, vaigs bija pārgriezts pavisam, jo asmens bija skāris zobu smaganas."

"Kā tu domā, kas ar viņu tagad notiek, vai viņu par šo nodarījumu sodīs?"

178

"Viņu nē. Par ko sodīt, es esmu dzīva?"

"Bet viņa tevi sagrieza."

"Es biju vainīga."

"Kāpēc tu domā, ka tu tomēr biji vainīga?"

"Man vajadzēja zināt, ka, kamēr viņa ar mani draudzējas, nedrīkstu ar citām runāties."

"Bet tev ir tikai deviņpadsmit gadi, vai tas nav vainu mīkstinošs apstāklis? Tu varēji nezināt viņu likumus."

"Es nevarēju nezināt, jo esmu jau otru reizi."

"Kā otru reizi?"

"Nu, cietumā, otru reizi, un es visu zinu."

"Cik tai draudzenei bija gadu?"

"Viņai divdesmit septiņi, viņa sēž ceturto reizi."

"Jauka sabiedrība, nekā cita, ko teikt. Tu, jauna meitene, jau otrreiz sodīta, draudzene - ceturto. Tev tā patīk?"

"Nē, nepatīk, bet tā ir iznācis."

"Un kāda būs tagad tava seja, kas tevi precēs?"

"Cietumam būs laba diezgan, un neviens mani neprecēs."

"Cik tev vēl jāsēž?"

"Divi gadi un četri mēneši."

"Cik tev pavisam bija piespriests?"

"Trīs."

"Tad jau tu tikai pavisam nesen cietumā. Kā tu paspēji tik īsā laikā atrast šo draudzeni, kas tevi tā sakropļoja?"

"Mēs iepazināmies jau cietuma kamerā, un tur sākās mūsu draudzība. Es sākumā negribēju, bet viņa mani piespieda. Viņa man toreiz parādīja to pašu karoti, kuru viņa katru dienu vismaz pusstundu trina."

"Un kuru viņa lietoja kā nazi. Tev bija bail?"

"Bet tad, kad jūs sadraudzējāties, tev vairs nebija bail?"

179

"Bailes šad un tad uznāca."

"Viņai bija liela vara pār tevi, un tu viņai pakļāvies."

"Jā."

"Bet kā tad iznāca, ka tu ar citu sāki runāties?"

"Nē, tā nebija. Bija citādāk. No cietuma mani paņēma uz etapu, viņu atstāja. Viņa atbrauca uz nometni divus mēnešus vēlāk. Tad viņa ieradās un visu redzēja."

"Ko viņa redzēja?"

"Ka es ēdu kopā ar citu."

"Vai tas kas slikts - ar kādu kopā ēst?"

"Jā, pēc mūsu likumiem kopā ēd tikai tuvi draugi."

"Tu ar to otru biji tuvā draudzībā?"

"Vēl ne."

"Un tomēr tevi sagrieza, tu nemēģināji aizstāvēties?"

"Bija jau par vēlu."

"Kas bija par vēlu?"

"Aizstāvēties."

"Tad iznāk, ka tava draudzene bija neaplēšama."

"Kas tas ir neaplēšama?"

"Nu tā, dara, kas ienāk acumirklī prātā, un nedomā par sekām."

"Nezinu."

"Saki, bet pavisam godīgi, vai tu esi uz savu draudzeni vismaz dusmīga?"

"Nē, es biju vainīga."

"Domāju, ka tu nebiji vainīga, ja tu nekā slikta neesi darījusi."

"Es nezinu," sekoja atbilde, un man reizē bija žēl un reizē sanāca dusmas uz šo bezrakstura skuķi. Gribējās viņai pasacīt acīs, cik viņa stulba. Bet jādomā, ko viņa vispār dzīvē ir redzējusi un ko viņa vispār saprot. Ienāca prātā vēl pajautāt: "Vai tavi vecāki dzīvi?"

180

"Māte ir, tēvs aizgāja, kad bijām mazi, man vēl ir divi mazāki brāļi."

"Cik klases tu esi beigusi?"

"Septiņas."

Likās pilnīgi neticami, ka viņa būtu beigusi septiņas klases, jo ar septiņām klasēm daudzi cilvēki ir raženu mūžu nodzīvojuši. Bet te atkal aplama salīdzināšana. Nav jau īsti zināms, ko krievu skolās māca, bet rezultāti ir redzami. Nevar būt, ka cietumos nonāk tikai galīgie deģenerāti. Ir arī cietumnieki ar tā saucamo augstāko izglītību, bet arī tanī ir robi. Zināšanas vājas, nepilnīgas, bet atsevišķos punktos to vispār trūkst.

181

NODEVĪBA

Jādomā, ka Padomju savienības soda nometņu sistēmas vēsturē vēl nav bijusi nometne, kurā nebūtu nodevēju, jeb, kā tos krievi apzīmē, "klauvētāji". Kas ir šie nometņu klauvētāji? Parasti tie ir cilvēki ar tumšu pagātni, zemu morāli, kā arī ar zemu izglītības līmeni. Bet 17A nometnē tas tā nebija. Tur nometnes galvenā klauvētāja bija jauna sieviete ar nesen iegūtu augstāko izglītību. Bet visnepatīkamākais bija tas, ka viņa bija nevis krieviete ar tumšu pagātni, bet latviete ar gaišu pagātni. Kad man arvien biežāk vairākas Jehovas liecinieces teica, ka mana tautiete Erna iet pie priekšniecības pienest ziņas, sākumā tam neticēju un sacīju, ka tas ir maz ticams un jāpārbauda.

Padomju soda nometņu sistēmā nav neviena ieslodzītā, kuru nometņu administrācija nemēģinātu pataisīt par klauvētāju. Tas nenotiek pirmajās dienās, bet apmēram tad, kad ieslodzījumā pavadīts kāds gads un nodibinājušās labas attiecības ar citām ieslodzītajām, un kad uzzināts, par ko kura sēž. Tad pēkšņi kādā jaukā dienā pavisam negaidīti nāk priekšlikums.

17 A nometni vienu reizi nedēļā "apciemoja" KGB pārstāvis Jeršovs. Viņš ziemas mēnešos valkāja melnas filca botes ar gumijas zolēm, tādēļ sievietes viņu bija iesaukušas par "botiku" (krievu valodā "t" pirms "i" skan kā "ķ", tad iznāk "boķiks").

Jeršovs bija krievs. Tumšmatis, vidēja auguma, pašapmierinātu sejas izteiksmi.

Viņam varēja būt ap četrdesmit gadiem. Kad viņš ienāca pa vārtiem, pavirši uzmetot acis, varēja likties, ka viņš, iedams uz savu kabinetu, neviena neredz. Viņš gāja ātriem soļiem, galvu nedaudz uz leju pieliecis. īstenībā tā tas nebija, viņš gāja, glūnēdams caur pieri, un redzēja katru, Kura tajā brīdī bija ceļa tuvumā. Katrs, kurš Jeršovu redzēja pirmo reizi, varēja pateikt, ka šis cilvēks ir bīstams un ka no viņa jāuzmanās.

Sākot sarunu ar kādu cilvēku, viņa seja savilkās viltīgā smīniņā. Visu sarunas laiku viņš turpināja smīnēt. Tas bija vairāk nekā pretīgi.

Kādā piektdienā viņš lika izsaukt pie sevis veselu rindu. Tajā biju arī es. Mēs, pēc saraksta izsauktās, stāvējām gaitenī rindā. Toreiz bijām kādas divpadsmit sievietes, lielākā daļa Jehovas liecinieces. Nezinājām, kā katrai noritēja saruna ar KGB pārstāvi, bet bija zināms, par ko runā. Dažas bija kabinetā 2-5 minūtes, dažas ilgāk. Vienu noturēja stipri ilgi. Cik ilgi, to nevarēja zināt, jo nometnē pulksteņa nav.

Pareizu laiku nometnē var uzzināt divas reizes diennaktī, no rīta, kad sit pie vārtiem pa sliedes gabalu, kas pakārts pie staba, lai paziņotu ieslodzītajām, ka jāceļas, un vakaros, kad jāiet gulēt.

Pienāca mana kārta iet kabinetā. Pieklauvēju, iegāju. Jeršovs sēdēja aiz rakstāmgalda un, uztaisījis smaidiņu, cik vien saldu varēdams, pieglaimīgā balsī uzrunāja mani priekšvārdā. Tas nekur nevienā Padomju iestādē nav pieņemts. šo familiaritāti uzreiz ievēroju, un tā padarīja mani īpaši piesardzīgu, taču centos izlikties galīgi neaptēsta un jautāju: "Kā jūs zināt manu priekšvārdu?"

"Saprotiet pati, man par jums visām jāzina un jārūpējas."

182

"Savādi," es teicu, "ko jums no manis vajag?"

"Nekā nevajag, bet gribu jums palīdzēt."

"Man personīgi palīdzēt, jeb visām, kuras ir šeit nometnē?" "Šoreiz ir runa par jums personīgi, gribu atvieglot jūsu pašreizējo stāvokli."

"Kā jūs to varat atvieglot?"

"Gribu, lai jūs mani pareizi saprastu, no manis ļoti daudz atkarājas, un man ir iespējas dot jums atļauju saņemt no jūsu piederīgajiem kādu pārtikas sūtījumu, un veikalā par diviem rubļiem mēnesī jūs varēsit vairāk iepirkties."

"Paldies par jūsu laipnību, bet man veikalam vispār nav nopelnītās naudas, un es pat par vienu rubli mēnesī nekad nekā neesmu varējusi nopirkt. Bet vai es drīkstētu pajautāt, ko jūs par to gribētu pretī?" "Ā, viltniece," viņš izlikās, ka smejas par manu joku.

"Nē, nu es tik tāpat vien, jo tagad ir tādi laiki, ka neviens nekā otram nedara par neko."

Jeršovs sataisīja nopietnu ģīmi, jo redzēja, ka smaidiņš te nav vietā un turpināja.

"Nu jā, es jau redzu, jūs jau visu zināt un saprotat, tikai vienu jūs nezināt, ka tas var slikti atsaukties uz jums un jūsu nākotni."

"Kāds te sakars var būt ar manu nākotni, es te izciešu sodu, kurš man uzlikts pilnīgi nepamatoti, un, kad tas būs galā, tad sveiki jums un visiem pārējiem."

"Bet raksturojums?"

"Kāds raksturojums man būtu vajadzīgs no jums, man par jūsu raksturojumu nospļauties."

"Bet vai jūs mani pareizi saprotat, saprotat, ko es no jums gribētu?"

"Lai es jums pienesu ziņas par citām apcietinātām."

"Ne jau gluži tā, jūs mani esat pārpratusi. Es gribētu, lai jūs aprunātos ar dažām Jehovas lieciniecēm un uzzinātu, kuras no viņām ir galvenās vadītājas, ar to jūs izdarītu ļoti labu darbu."

"Un jums pakalpojumu?"

"Kāpēc atkal tā? Jūs tikai ļaunumu saredzat mūsu darbā, bet nezināt galveno, ka mēs cīnāmies, lai cilvēkiem nebūtu jāsēž cietumos."

183

"Atļaujiet par jūsu cēlajiem vārdiem pasmieties. Bet kādēļ jums vajadzīgas galvenās vadītājas?" Es tomēr pajautāju, jo labāk zināt vairāk nekā mazāk. Viņš labprāt atbildēja uz manu jautājumu, jo acīm redzot nebija vis vēl zaudējis cerības.

"Tas tādēļ, nu jūs pati zināt, ka lielākā daļa no viņām ir ļoti neizglītotas, vientiesīgas, un viņas sen jau būtu tikušas mājās, ja vien būtu nožēlojušas savus likuma pārkāpumus, bet viņu galvenās vadītājas viņām to neatļauj, un tādēļ viņas visas vēl joprojām sēž nometnē. Un ja jūs man palīdzētu atrast viņu barvedes, tad, padomājiet pati, kāds labums būtu visām pārējām un jums pašai. Pirmām kārtām jūs panāktu, ka daudzas priekšlaicīgi atbrīvo, otrkārt, jūs varētu saņemt no mājām pārtiku un atvieglot savu grūto stāvokli, un, kas zina, varbūt, jūs arī pirms termiņa atbrīvo."

Pie pēdējiem vārdiem KGB pārstāvis sāka atkal smaidīt savu salkano, pretīgo smaidiņu, domādams, ka tādā veidā varēs vairāk panākt. Noklausījusies šo garo tirādi, es sapratu viņa mērķi un ka viss ir izgudrots tādā veidā, lai, atrodot vecākās vadītājas, tās varētu aizvest uz Vladimiras cietumu, bet pārējās māsas lūkotu pēc tam apstrādāt pa vienai, lai piedabūtu viņu atteikšanos no ticības uz visiem laikiem. Man šī versija likās skaidra kā uz delnas un, ne mirkli nešaubīdamās, ka būtu domājusi nepareizi, skaļi un ironiski paziņoju: "Ja domājat man uzticēt tik svarīgu misiju, tad esat kļūdījies, jo es tādām lietām neesmu piemērota. Jūs to varat nosaukt par labdarību vai kā vien gribat, es to tomēr nosauktu par nodevību."

"Bet varbūt jūs vēl pārdomāsit."

"Nē."

"Varat iet." Pie šiem vārdiem no smaidiņa vairs nebija ne vēsts, bet paši vārdi izskanēja kā cirvja cirtieni. Kad biju jau pie durvīm, viņš man atgādināja, lai pasaucu nākošo. Nākošā bija viena no Jehovas liecinieču vadonēm, to es zināju jau sen.

Gaitenī viņu apkampu, iečukstēdama ausī "turies", jo viņai bija ko turēties, viņu noturēja kabinetā vismaz pāris stundu. To nebija grūti paredzēt, ka viņa netiks ātri galā.

Citās piektdienās viss bija kā parasti, bet es sāku, cik man bija iespējams, pavērot, ko viņš liek pie sevis saukt. Un atklājās, ka visbiežāk tā ir Erna. Vēl jo lielāks bija pārsteigums, kad sāku ievērot pavisam savādas lietas, un proti, Ernai bija parādījusies lūpu krāsa, un piektdienās, ejot uz kabinetu, tai bija uzkrāsotas lūpas. Ar šausmām bija jādomā, kā Ernai pār krāsotajām lūpām ripoja to sieviešu vārdi, par kurām bija ko ziņot. Jebkuru citu viņas vietā es būtu žēlojusi, jo pēc manām domām tas nav patīkams darbs, bet Ernu, redzot, cik viņa lepni ar paceltu galvu atvēra administrācijas barakas ārējās durvis, man pat nenāca prātā pažēlot . Gluži otrādi, man pret viņu auga dusmas un vārījās žults, bet, kamēr man nebija pierādījuma, sacīt nekā nevarēju.

Vienreiz tomēr nodomāju pajautāt, tīri nevainīgi sacīdama: "Esmu ievērojusi, ka tu biežāk esi sākusi piestaigāt pie botika, ko viņš grib no tevis?"

"Nekā sevišķa, viņš saka, ka man jāpalīdz zēniem."

"Kādiem zēniem?"

"Nu tiem, kurus ar mani kopā tiesāja."

184

"Vai tu esi jukusi? Jeb varbūt viņš. Kādā veidā tad tu varētu viņiem tagad palīdzēt?

Visi notiesāti, visiem piespriesti gari gadi."

"Nerunā vis, es to varu."

"Pagaidi, es kaut ko nesaprotu, tad jau iznāk, ka botiks ir kaut kāds labdari un nevis KGB aģents."

"Tā iznāk."

"Varbūt tu tomēr man sīkāk pastāstītu, kā tu vari viņiem palīdzēt. Varbūt apsēdīsimies."

Aizgājām līdz tuvākajam soliņam, un Erna sāka stāstīt. "Man botiks pastāstīja par katru no mūsu zēniem, cik viņiem grūti jāstrādā un kā viņiem iet. Viņš teica, ka daži no viņiem varētu tūlīt tikt mājās, ja vien viņi uzrakstītu nožēlošanas rakstu. To tad publicētu avīzē un pēc neilga laiciņa sodu noņemtu."

"Lai viņš par to runā ar viņiem pašiem, kam tevi jauc viņu darīšanās."

"Te ir runa par Uldi, viņš zina, ka man patīk Uldis."

"Kā viņš to var zināt?"

"Kad par visiem pēc kārtas bija runa, viņš pieminēja arī Uldi."

"Un tu protams izpļāpāji, ka tev viņš patīk."

"Un kas tur slikts? Jā, izpļāpāju. Es tagad varēšu Uldim palīdzēt."

"Interesanti, kā?"

"Redzi, man tas nāca tikai par labu, ka es pateicu par Uldi, man tagad atļauts Uldim uz vīriešu nometni rakstīt vēstules."

"Oho!" Es neviļus iesaucos.

"Un man botiks pats vēl iedeva Ulda jaunākā brāļa vārdu un adresi Rīgā. Brālis vēl ir jauns un iet vidusskolā."

"Kam tā adrese tev vajadzīga?"

"Kā nē, man jāraksta Ulda brālim, lai viņš raksta Uldim un lai vēstulēs lūdz, lai Uldis neturas stūrgalvīgi pretī priekšlikumam visu nožēlot. Brāļa vēstules tekstu Uldim es uzrakstīju un jau nosūtīju uz Rīgu."

"Un šo tekstu tev nodiktēja botiks."

"Ne jau pašu tekstu, to es pati protu uzrakstīt, vienīgi ideja bija botika."

185

"Es gan domāju, ka Uldis ir pieaudzis cilvēks un pats zina labāk, kā viņam rīkoties."

"Viņš varbūt nemaz par to nepriecāsies. Ja jau viņš, kā tu saki, stūrgalvīgi turas pretī, tad viņš zina, ko dara."

"Tu nekā nesaproti," Erna dusmīgi noteica.

"Varbūt," ironiski atbildēju. Uzskatīju, ka lieta bija izrunāta. Es piecēlos un gāju. šad un tad radās aizdomas par dīvainajām Ernas vizītēm pie botika, bet tad valgs pārtrūka, un pienāca diena, kad manās rokās bija fakti. Kādai citai latvietei bija atbraukusi ciemos meita. Šī latviete bija ieradusies 17A nometnē tikai pirms kāda pusgada. Viņai bija piespriesti divi gadi par to, ka viņai kāds paziņa bija iedevis lasīt savu dzeju burtnīcu. Viņš bija latviešu dzejnieks, kurš bija sarakstījis vairākas patiesas un nacionālas dzejas. Pie šīs sievietes mājās izdarīja kratīšanu, dzejas atrada un notiesāja abus. Dzejnieku par rakstīšanu, bet sievieti par lasīšanu. Viņa bija apsūdzēta par pretpadomju aģitāciju. Viņai piesprieda sodu divus gadus stingrā režīma labošanas darbu nometnē, bet autoram septiņus gadus. Ja viņai nebūtu spriedumā teikts, ka viņai sods jāizcieš "stingrā režīma" darba nometnē, viņa ar tik mazu sodu būtu atstāta turpat Latvijā. Bet ar stingro režīmu Latvijā nevarēja paturēt, tur nav tādu nometņu. Ir tikai vispārējā režīma nometnes. Tādēļ šad tad arī ar maziem sodiem iznāk mērot tālo ceļu no dažādām Padomju savienības republikām uz Mordoviju, kur ir vienīgā tāda nometne sievietēm. Šī sieviete saucās Rute. Lai arī Rute salīdzinājumā ar citām sievietēm šajā nometnē bija pavisam īsu laiciņu un vispār tikai gadu kā no mājām, prieks viņai bija liels par meitas apciemojumu. Kad viņai paziņoja, ka pie viņas atbraukusi meita, viņa no uztraukuma pietvīka un viņas pirmie vārdi bija: "Kur tas bērns ņēma naudu tādam tālam ceļam?"

Nevarētu teikt, ka Padomju savienībā dzelzceļš būtu dārgs, gluži otrādi, tas ir ļoti lēts salīdzinājumā ar citām zemēm. Bet šeit bija jāņem vērā citi apstākļi. Rute man bija agrāk pastāstījusi, ka viņa nepārdzīvo tik smagi ieslodzījumu, cik rūpes par nepilngadīgajām meitām, kuras palikušas mājās pilnīgi vienas un bez līdzekļiem.

Mājās neesot pat nekā tāda, ko varētu pārdot, bet abas meitenes vēl iet skolā, un nav tajā vecumā, ka varētu strādāt. Rutei pašai vienmēr bijusi grūta dzīve, vīrs agri miris, viņa palikusi viena ar trim bērniem, trešais bijis dēls. Strādājusi par grāmatvedi ar 80 rubļu algu mēnesi. Četras mutes bijis jāpaēdina, tas nebijis viegli. Kad pajautāju: "Kā jums izdevās savu ģimeni uzturēt?", Rute paskaidroja, ka viņai tas izdevies vienīgi tādēļ, ka bijis ģimenes dārziņš Rīgas tuvumā. Tur viņa pēc darba audzējusi saknes ģimenes vajadzībām. Bērni palīdzējuši pienest spaiņos ūdeni no grāvja dārziņa aplaistīšanai. Tad dēls, kurš bijis vecākais, apprecējies. Viņa palikusi ar abām meitenēm līdz liktenīgajam brīdim, kad viņu apcietināja. Un tagad pēkšņi atbraukusi meita, protams, vecākā, kas bija jau vidusskolas pēdējā klasē. Lai arī māte raizējās par naudas trūkumu mājās, tomēr prieks par meitas ierašanos bija lielāks par raizēm, un Ruti aizveda ārpus zonas uz tikšanās namiņu pie meitas.

Nākošajā dienā pievakarē man pretī nāca Jadviga, kura strādāja medpunktā. Pasaukusi mani sānis, viņa uztraukta teica:

186

"Rutei ir pavisam slikti, es nupat iešļircināju viņai vienīgās divas ampulas, kuras man bija uzglabājušās. Ja naktī vēl vajadzēs, man nav vairāk, ko viņai dot."

"Vai viņai kādas sliktas ziņas no mājām?"

"Nē, ko tu, daudz ļaunāk."

"Kas var būt ļaunāk?"

"Nodevība."

"Nodevība?" Es gluži apjukusi pārjautāju.

"Jā, nodevība, Erna viņu nodevusi."

"Kādā veidā un par ko?"

"Nu klausies. Rutei meita iedevusi desmit rubļu naudas zīmi. Rute nav gribējusi ņemt, jo, tu jau pati zini, kādās grūtībās viņas meitenes dzīvo. Bet meita uzstājusi, sacīdama, ka šā un tā iztiekot un ka lielais brālis palīdz. Rute naudu noslēpusi. Pie pārmeklēšanas, nākot no satikšanās nama, uzraudze naudu nav atradusi. Ienākusi pa vārtiem zonā, Rute pirmo sastapusi Ernu un aiz lieliem priekiem Ernai visu pastāstījusi un tāpat, priecādamās, ka uzraudze nav atradusi pie viņas naudu, arī to izstāstījusi, ka viņai ir veseli desmit rubļi. Tad Rute iegājusi barakā. Bet Erna acīm redzot uz karstām pēdām drāzusies uz sardzes būdu paziņot par naudu, jo ļoti drīz ieradušās divas uzraudzes, un tik ilgi rakņājušās pa Rutes gultu, kamēr naudu atradušas, noslēptu spilvena pārvalkā. Citas gultas netika aiztiktas. Rute no uztraukuma turpat pie gultas saļimusi. Tad Vaļa atskrēja pie manis, ātri visu pastāstīja. Mēs tūliņ aizskrējām uz baraku un atnesām Ruti uz medpunktu."

Es jutu, ka man tāds kā kamols saveļas kaklā, nezināju, ko lai saku, un nomurmināju: "Tā gan ir nelietība, lai nu ko, bet to no viņas nebūtu gaidījusi. Sievas man jau sen teica, bet kā var ticēt, par daudzām saka. Tagad es tai čūskai parādīšu. Tagad es šo čūsku stiepšu gaismā."

"Nepārsteidzies tikai, skaties, ka tu neizdari kaut ko tādu, ka dabūsi vēl tādas draņķes dēļ gadus klāt."

"Nē, nē, par mani neraizējies, es viņu visu citu klātienē stiepšu gaismā. Nē, bet ja padomā, kā var tā izdarīt! Viņa nav tik stulba, lai domātu, ka to neviens neuzzinās.

Tagad pat. Ar kādām acīm viņa varēs Ruti uzlūkot!"

No tā brīža es zināju, ka tā ir patiesība, ko sievas runāja. Vēlāk es redzēju Ernu pie ūdenspumpja. Piegājusi klāt, bez jebkāda ievada pajautāju: "Vai tu vari man pateikt, kādēļ tu nodod citas apcietinātās?"

Viņa neapmulsa, viņa pat acis nepamirkšķināja, bet izslējās kā kobra pirms uzbrukšanas savam izredzētajam upurim un kā skaldīt noskaldīja: "Tas ir katra apzinīga padomju pilsoņa pienākums." Ar šiem vārdiem Ernai tiešām izdevās uz brīdi paralizēt manu saprātu, vairāk neattapos kā vienīgi pasacīt: "Bet kā tad tu, apzinīgā, 187

šeit nokļuvi?" Uz šo jautājumu Ernai nebija atbildes, viņa vienīgi izgrūda: "Nu, tā, nokļuvu un viss." Vairāk nekā ko teikt man nebija un es gāju, domās iegrimusi, uz baraku, cieši apņēmusies par Ernu visām pastāstīt, jo ātrāk, jo labāk. Sekcijā valdīja liela rosība, otrā maiņa posās uz darbu, šī nebija īstā reize. Šūšanas fabrikā strādāja divās maiņās, dienas maiņa strādāja no rīta līdz pieciem, vakara maiņa līdz vieniem naktī.

Pienāca svētdiena, tad visas sievas bija brīvas. Vairākas reizes paskatījos uz gultām un konstatēju, ka dažas nav pie savām gultām, kaut kur izgājušas. Toties vakarā, kad uzlija lietus, visas bija pie savām gultām. Dažas sēdēja un lāpīja savu galīgi novalkāto apģērba gabalu. Cita rakstīja vēstuli uz mājām, vēl kādas, kam gultas bija tuvāk lampai, lasīja. Barakā bija diezgan kluss. Paskatījos arī uz Ernas gultas pusi. Viņa savā ierastajā pozā, guļot uz muguras ar paceltiem ceļgaliem, šķirstīja kādu žurnālu.

Jutu, ka tagad pienācis brīdis, kuru tik ilgi biju gaidījusi. Ļoti uztraucos, jo tas, ko gribēju darīt, nebija viegli. Tad saņēmos, piegāju pie garā galda sekcijas vidū, atspiedos ar delnām pret galda malu un, vēlreiz pārliecinājusies, ka visas ir klāt, sacīju :"Sievietes, uzmanību! Gribu jums visām paziņot, ka mūsu vidū ir bīstama nodevēja.

Viņa nesaudzēs neviena. Ja jums kādai ir kādi noslēpumi, glabājiet tos, lai viņa nevarētu jūs nodot."

Visu sieviešu skatiens bija piekalts man, dažas šo vēsti uzņēma bez izbrīna, jo viņas to jau zināja, bet liels bija izbrīns to sieviešu acis, kuras šo vēsti dzirdēja pirmoreiz, tādēļ no vairākām pusēm atskanēja jautājums: "Kura tā ir?"

Pēc mazas, apzinātas pauzes es izstiepu visā garumā roku un, ar rādītāja pirkstu uz Ernu rādīdama, sacīju: "Tur viņa ir, mana tautiete Erna!" To pateikusi, gāju iedzert glāzi ūdens, jo biju tā satraukusies, ka man sāka drebēt rokas.

Ja sekcijā visu vakaru valdīja klusums, tad tagad klusumu nomainīja sarunu troksnis.

Sekcijā dzīvoja sešdesmit sievas, un tagad gandrīz visas reizē sāka runāt, katra kaut ko teica savai tuvākajai gultas kaimiņienei vai ticības māsai. Kopējā troksnī vārdi pazuda un nekā nevarēja saklausīt, ko kura sacīja, bez tam visas bija pieradušas sarunāties klusā balsi. Ziņkāre lika man palūkoties uz Ernas gultu, bet tur viss bija bez pārmaiņām. Vienā angļu mierā Erna turpināja šķirstīt savu žurnālu, viss viņai bija vienaldzīgi, ko ļaudis par viņu runāja. Tik pašpārliecināta viņa bija. Varēja manīt, ka viss tas, ko es atklāti biju par viņu pateikusi, Ernai bija kā pīlei ūdens. Daudzas to tika ievērojušas, jo šo notikumu nometnē pārsprieda vairākas dienas. Kaut kas tāds nekad nebija piedzīvots. Daudz bija bijis aizdomīgu gadījumu, bet nekad par to netika runāts tik atklāti, kā es to biju uzdrošinājusies. Par to saņēmu daudz atzinīgu vārdu, vairākas sievietes mani apkampa un nomutēja.

Protams, no tās dienas es nekad vairs ar Ernu nerunāju. Viņa bija vairākkārt par spīti notikušajam mēģinājusi atjaunot ar mani labas attiecības, izmantojot citu sieviešu starpniecību, es atteicos.

Par laimi Rute toreiz atlaba bez nopietnām sekām, bet varēja būt ļaunāk. Viņa nezināja, kas viņu bija nodevis Rīgā, kad viņas mājā atnāca meklēt zināmo burtnīcu ar dzejām. Toties viņa zināja, kas viņu nodeva apcietinājumā par desmit noslēptajiem rubļiem. Pēc nepilna gada Rutei beidzās termiņš, viņa bija brīva. Vai viņa, mājās pārbraukusi, stāstīja saviem bērniem par ļauno nodevību nometnē, tas nevienai no

188

mums nebija zināms. Jādomā ka nē, jo viņa bija sevišķi smalkjūtīga pēc dabas un, gribēdama saudzēt savus bērnus, viņa droši vien visu noklusēja. Pēc Rutes aizbraukšanas nometnē viss palika pa vecam. Pa piekt- dienām brauca botiks. Erna gāja pie botika pildīt apzinīgās padomju pilsones pie- nākumus un nemaz nedomāja, ka tā ir nodevība. Beidzot izrādījās, ka Erna naktīs neguļ savā gultā, bet tas gan bija tikai tajās naktīs, kad zonā dežurēja cietuma uzraugs Vaņa. Tas bija diezgan savādi, ka Ernas bezmiegs sakrita ar Vaņas dežūrām. Bet pēc noteikumiem nebija atļauts naktis pavadīt ārpus dzīvojamām barakām. Ja kāda būtu aizgājusi un nodevusi? Tātad Erna bija pārliecināta, ka neviena to nedarīs. Un nedarīja. Varbūt arī naktīs viņai bija jāpilda apzinīgās padomju pilsones pienākumi. Kas to var zināt?

189

EPILOGS

1966. gada 10. jūnijā Maskavā bija silta saulaina diena. Aleksandra dārzā pie Kremļa sienas ziedēja puķes. Pa celiņiem pastaigājās gājēji, citi sēdēja uz soliņiem. Uz viena soliņa sēdēju es. Sēdēju un priecājos gan par puķēm, gan par saulaino dienu. Un man likās, ka nekas īpaši nav mainījies, viss bija gluži tāpat kā pirms četriem gadiem, vienīgi sieviešu kleitas bija par dažiem centimetriem kļuvušas īsākas.

Pa celiņu tuvojās kādi pieci, seši armijas drēbēs tērpti vīri. Acumirklī man aizsitās elpa, sirds sāka dauzīt kā ar veseri, deniņos sajutu sirds atsitienus, bet rokas sāka trīcēt. Kad armijas vīri pagāja garām un nozuda aiz krūmu zaļajām lapām ceļa pagriezienā, sirds sitieni pamazām palēninājās, kamēr kļuva normāli. Tāda pati baiļu un uztraukuma sajūta uznāca, kad pēc laiciņa ieraudzīju divus miličus. Miliči gāja pa attālāku celiņu, slīpi gar puķu dobēm, un tāpat kā armijas vīri, uz mani pat nepaskatījās. Sāku visu apsvērt un sev mēģināju iestāstīt, ka man nav iemesla baiļoties, jo man ir izdota izziņa, fotogrāfija lai virsū, ka esmu savu sodu izcietusi un no ieslodzījuma atbrīvota.

Pirmā diena brīvībā. Savāda, nepierasta sajūta. Vilcienā to tā īsti vēl nevarēju izjust, vienīgi, izkāpjot no vilciena, pavērās pārāk liels plašums un bija grūti izvēlēties, uz kuru pusi iet. Tā kā mani Rīgā neviena dzīva dvēsele negaidīja, bija pilnīgi vienalga, kad es tur ierodos. Tādēļ arī biju nolēmusi pavadīt dažas dienas Maskavā pie paziņām.

Ejot pa asfaltētām ielām, nepieradušās kājas ātri gura, un, laiku pa laiciņam, vajadzēja apsēsties. Sēdēju pie Kremļa sienas, bet domās kavējos 17A nometnē. Domāju par tām, kuras tur palika. Dažādas bija viņu sejas, dažādi viņu likteņi, bet visas viņas apvienoja viens vārds - ieslodzītās. Vienīgi ieslodzījuma termini bija dažādi. Bet cik bija tādu, kam tur vispār nebūtu vajadzējis būt! Un vai par viņām kāds kaut ko zināja, izņemot viņu piederīgos un paziņas? Te man radās doma, ka būtu ļoti žēl, ja nekad neviens nekā par viņām neuzzinātu. Un es nolēmu stāstīt visiem cilvēkiem, lai es ietu kur iedama, par visām tām nelaimīgajām, kurām bija jāpavada garie gadi ieslodzījumā. Par to, ko viņas darījušas un par to, kā viņas sodītas. Nodomāju to visu uzrakstīt, lai gadu gaitā neaizmirstas par kādu no viņām pastāstīt. Bet pie pēdējās domas, par uzrakstīšanu, es atkal tā satraucos, ka atkal sāka trīcēt rokas un uz brīdi sajutu pat elpas trūkumu. Ā, es šoreiz sevi pieķēru, atkal taisos izdarīt smagu valsts noziegumu, tikko atstājusi labošanas darbu nometni, ne par grasi viņi mani nav izlabojuši. Izrēķināju, ka par nelaimīgo sieviešu dzīves stāstu aprakstu man pienāktos pēc LPSR Kriminālkodeksa 65. p.II daļas apaļi 10 gadi. Bet, vai, kā gribas uzrakstīt, brīdi domās svārstījos, tad jutu, ka uztraukums pieaug, tā laikam ir tā pati uztraukuma sajūta, kas piemeklē jebkuru profesionālu kriminālnoziedznieku, izdarot jaunu noziegumu. Nolēmu, ka jaunā nozieguma plānošana uz laiciņu jāatliek. Pa gabalu pamanīju atkal kaut kādus armijas cilvēkus, nobijos no viņiem pamatīgi, it kā es nupat jau būtu pastrādājusi jauno noziegumu, kaut arī domās. Tas tāpat skaitījās noziegums, un šoreiz metos bēgt, jo jutu, ka manas bailes no viņiem bija tik lielas, ka nepārciestu, kamēr viņi paies man garām.

Pagāja mēneši, bet šī uzbāzīgā doma mani joprojām nelika mierā, un katru reizi no jauna, domājot par rakstīšanu, uznāca uztraukuma sajūta. Bet, ieraugot armijas

190

cilvēkus vai miliciju, nepatīkamā uztraukuma sajūta mani mocīja vairākus gadus.

Kādēļ tas tā, to izskaidrot nevaru. Droši vien tas ir kāds nervu reflekss.

Pēc dažiem gadiem uztraukums mazinājās, es savu stāstu iesāku ar "Klāru". Vēlāk biju izdarījusi dažas piezīmes arī par citiem notikumiem. 1977. gada jūnija mēnesī, kad man mājās izdarīja dzīvokļa kratīšanu, Rīgas prokurora palīgs katru papīra gabaliņu rūpīgi pārbaudīja un atrada visu, kas bija uzrakstīts. Pēc tam gan prokuratūrā, gan čekā man prasīja, kur ir pārējās nodaļas, jo stāsts par Klāru sākās ar virsrakstu "8. nodaļa." Sacīju, ka vairāk nav, bet man neviens neticēja. Toties domas par stāsta turpināšanu bija pilnīgi jāatmet uz nezināmu laiku, jo nebija nekādas vēlēšanās rakstīt, zinot, ka agri vai vēlu čeka visu paņems, jo pēdējā laikā čekas interese par manu dzīvokli bija pieaugusi.

Tagad, izkļuvusi brīvībā, es nekavējoties ķēros pie grāmatas rakstīšanas, un lai man piedod tās nelaimīgās, par kurām esmu piemirsusi uzrakstīt.

191