Annotation
Igors Leontija d. Roščuks Sistā kārts Tiek meklēts IZDEVNIECĪBA «LIESMA» RIgA 197 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Игорь Леонтьевич Рощук ОБЪЯВЛЯЕТСЯ РОЗЫСК М. «Юридическая литература» 1974 Издательство «Лиесма» Риг 1977 Па латышском языке Перевела с русского Дзйнтра Дэвидсоне Художник Гунар Клява No krievu valodas tulkojusi Dzintra Dāvidsone Mākslinieks Gunārs Kļava © Издательство «Юридическая литература», 1974 © Tulkojums latviešu valodā, «Liesma», 1977 70303-22 M801 (11) —77 Padomju valsti pastāv objektīvi priekšnoteikumi, lai noziedzība konsekventi samazinātos un to varētu pilnīgi iznīdēt, taču līdztekus plašam audzināšanas darbam noris bezkompromisa ciņa ar bīstamiem pagātnes palieku izplatītājiem, pret jebkādiem sabiedrībā noteiktās tiesiskās kārtības pārkāpumiem. Sis grāmatas pamatā — īstenība. Autors ir aprakstīto notikumu aculiecinieks un līdzdalībnieks. Stāsts «Sistā kārts» pirmo reizi publicēts Ukrainā 1965. gadā, un tā darbība risinās piecdesmito gadu sākumā. Stāstā «Tiek meklēts…» rakstīts par nesenas pagātnes notikumiem. Sis stāsts pirmo reizi izdots 1969. gadā, un tas ieguvis Goda rakstu PSRS Iekšlietu ministrijas un PSRS Rakstnieku savienības rīkotajā konkursā par labāko literāro darbu, kas veltīts Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem. Grāmata «Tiek meklēts…» izdota ari ukraiņu, čehu un ungāru valodā. Autors ar viena sava personāžā palīdzību parāda, ka tāds cilvēks, kam nav stingru morālo principu, nonāk nelabojamu noziedznieku pavadā, to ietekmē un var izdarīt noziegumu, par ko nenovēršami jasaņem sods. Grāmatā stāstīts par kriminālās meklēšanas darbinieku pašaizliedzīgo un nereti dzīvībai bīstamo darbu noziedznieku atrašanā un atmaskošanā, noziegumu novēršanā, par šo darbinieku profesionālo meistarību un vīrišķību. Taču cilvēks jvar atgriezties aktīvā darbā ari pēc tam, kad par izdarīto noziegumu izcietis pelnīto sodu. Viens no grāmatas uzdevumiem — parādīt, kā labošanas darbu iestāžu darbinieki palīdz lielākajai daļai notiesāto saraut saites ar noziedzīgo pagātni
SISTĀ KĀRTS TIEK MEKLĒTS. SATURS Igors Leontija d. Roščuks TIEK MEKLĒTS
.
SISTĀ KĀRTS Bīstamie draugi Biju radis iegūt visu, ko vien sirds kārojusi: vecāki pelnīja pietiekami, un ikviena mana vēlēšanās, ikviena kaprīze tika nekavējoties izpildīta. Tiesa, tēvs bieži vien nopukojās, ka es augot par baltroci, pat mācīties man esot slinkums, un tādos brīžos atcerējās savu sūro bērnību un jaunību, stāstīja, kā pēc lekcijām institūtā gājis piepelnīties — izlādējis dzelzceļa vagonus, uz pusslodzi strādājis par kurinātāju un bibliotekāru. Māte allaž nostājās manā pusē. «Ko tu, vai gribi, lai bērns sabeidz veselību, izkraudams vagonus?» viņa tēvam iebilda. «Zēnam viss vēl priekšā. Gan izstrādāsies.» Viņa sacīja, ka tagad «nav tie laiki», un pārmeta tēvam, ka viņš nemīlot savu vienīgo bērnu. Mātes mīlestība pret mani bija bezgalīga un akla. Viņai vienmēr šķita, ka es maz ēdu, esmu novājējis, sasirdzis, un viņa nevarēja nopriecāties vien par «savu pasaulē vislabāko bērnu». Bet bērns, pabeidzis vidusskolu, jau pa divi lāgi centās iekļūt universitātē, taču abas reizes eksaminatori neprata pienācīgi novērtēt viņa zināšanas. Mammai šķita, ka zinību vīri pret viņas bērnu izturējušies ar aizspriedumiem, un es necentos šos maldus izgaiņāt, kaut dvēseles dziļumos biju ar pasniedzējiem vienis prātis, jo mācīties man patiesi negribējās. Lai nomierinātu tēvu, es apsolīju nākamajā gadā kārtot eksāmenus Kinematogrāfijas institūtā, bet pagaidām iestājos kinomehāniķu kursos. Kad es tos pabeidzu un sāku strādāt, tēvs kopā ar māti uz gadu aizbrauca ārzemju komandējumā. Es paliku viens lieliskā divistabu dzīvoklī, kas atradās Kijevas centrā (bija domāts, ka pie mums pārnāks dzīvot mātesmāsa, taču aizbraukšanas dienā vecāki saņēma telegrammu, ka viņa saslimusi un guļ slimnīcā). Pēc ilgstošiem un karstiem strīdiņiem vecāki piešķīra man pieklājīgu «pensiju». Tēvam nemanot, māte man iespieda saujā vēl vairākus simtus rubļu «saldējumam un saldumiem». Viņai nebija ne jausmas, ka bērniņš priekšroku dod konjakam un šampanietim, bet saldumus pērk vienīgi pazīstamu meiteņu pacienāšanai. Atvadas no vecākiem bija aizkustinošas, pašās beigās mamma (jau kuro reizi!) atkārtoja līdz pēdējam sīkumam pārdomātu instrukciju. Tur bija paredzēts viss: cikos man jācejas, kad un kas jāēd, cikos jāiet gulēt. Visvairāk māmuļa raizējās par to, lai tikai es nepārpūlos, gatavojoties eksāmeniem: es taču tagad strādājot… Gribēdams nedaudz remdēt šķiršanās sāpes un izklaidēties, taisnā ceļā no lidostas devos uz restorānu. Tieši tur es iepazinos ar Niku, skaistu meiteni lielām, melnām acīm. Viņa ienāca zālē respektabla gadus četrdesmit veca vīrieša pavadībā. Bija vēls, visi galdiņi jau aizņemti, un viņi apsēdās pie manējā. Es ievēroju, ka meitene ziņkāri mani aplūko, un sevī pasmaidīju. Tajos laikos — piecdesmit pirmajā gadā — mans uzvalks (angļu trikotāža) nevarēja nepievērst uzmanību. Deviņpadsmit gadus veca švīta ārējais izskats ^apšaubāmi atstāja uz meiteni iespaidu. Uzlūdzu viņu uz deju. — Jūsu tēvs nenolaiž no mums acu. — Es pamāju uz mūsu galdiņa pusi. — Vai varbūt viņš ir vīrs? — Nē, vienkārši paziņa … Sergejs Petrovičs … — Tādā gadījumā aizmuksim no viņa?! Nika pacēla acis, un man šķita, ka tajās pavīdēja izsmiekla dzirkstis. Taču man laikam tā tikai likās, jo viņa maigi pasmaidīja un nočukstēja: — Nē, nē… Tas nav iespējams, — bet, pamanījusi, ka es kļūstu drūms, koketi piebilda: — Šodien… — Bet rīt? — Redzēsim … Viss būs atkarīgs no tā, kā jūs uzvedī- sities. Sapratu to pēc sava prāta un, atgriezies pie galdiņa, pieklājīgi pateicos meitenes kavalierim un
centos uzsākt ar viņu sarunu. Taču Sergejs Petrovičs manī gandrīz nemaz neklausījās, lūkojās uz visām pusēm un ar Niku pārmija nesaprotamus vārdus. Tas mani kaitināja. Izdzēru pēc kārtas vairākas konjaka glāzītes, neko neuz- kozdams, apskurbu un sāku vareni lielīties, lai pievērstu meitenes uzmanību. Drīz vien jutu, ka esmu pievērsis Sergeja Petroviča uzmanību. — Labāk iedzersim, — Sergejs Petrovičs mani pārtrauca, — es pacienāju … — O nē … — To neļāva mana patmīlība. — Viesmīli, pudeli šampanieša! — Labi, šampanieti mēs iedzersim vēlāk, bet tagad … — Sergejs Petrovičs pielēja man pilnu pokālu ar konjaku un kaut ko teica Nikai. — Iedzersim uz mūsu iepazīšanos… — Nika pacēla savu glāzi. — Par patīkamu iepazīšanos … — Viņa uzmeta man izteiksmīgu skatienu, un man ap sirdi kļuva viegli un labi, gribējās smieties un runāt kaut ko neparastu un gudru, taču es tikai muļķīgi viņai uzsmaidīju un vienā paņēmienā izdzēru konjaku. Vēlāk mēs atkal dzērām konjaku un šampanieti, es dejoju ar Niku, par kaut ko tērgāju ar Sergeju Petroviču … Beigu beigās viņi bija spiesti ņemt taksometru un aizvest mani uz mājām. Kāpjot augšā pa kāpnēm, es Nikai atgādināju par apsolīto tikšanos. Viņa gandrīz nemaz nenokavēja, un mēs brīnišķīgi pavadījām nākamās dienas vakaru: aizgājām uz kino, bet pēc tam ilgi klaiņojām pa Vladimira kalna alejām. šeit, tumšā parka nostūrī, es viņu noskūpstīju. Nika atbildēja ar tik ilgu skūpstu, ka man apreiba galva… Norunājām nākamajā dienā tikties pie restorāna «Riv- jera». Kad atkal ieraudzīju Niku — graciozu, skaistā tērpā un modernās kurpēs —, es sapratu, ka šīs meitenes dēļ esmu spējīgs uz visu … Apsēdāmies pie brīva galdiņa, bet pēc pusstundas restorānā ienāca Sergejs Petrovičs. Man sirds salēcās. Varbūt nepamanīs? Taču viņš palūkojās visapkārt un mūs ieraudzīja. — Oho, cik straujš, — viņš teica pienākdams.— Vēl nav paguvis ar meiteni lāgā iepazīties, kad jau ved uz restorānu … Apmulsis kaut ko neskaidru nomurmināju. — Nu ko, jaunais cilvēk, — viņš turpināja, nekaunīgi smaidīdams, — no jums pienākas … Atdot tādu skaistuli vienkārši tāpat — tas taču, es atvainojos, būtu noziegums! Palūkojos uz Niku. Viņš taču meiteni apvaino! Niknuma pilni un asi vārdi man jau gandrīz spruka pār lūpām, bet Nika slepus paspieda man roku, un es nevis pienācīgi atbildēju nekaunam, bet gan liekuļotā laipnībā aicināju pie galda: — Sēdieties, lūdzu, pie mums! — Ceru, jūs sapratāt, ka es pajokoju? Un nav jau ari man uz viņu nekādu tiesību, — Sergejs Petrovičs teica apsēzdamies. — Lūdzu neapvainoties. Man kļuva vieglāk ap sirdi. Izrādās, Sergejs Petrovičs ir Nikas radinieks, turklāt iebraucējs. Ar katru mirkli viņš kļuva man patīkamāks. Gan tas, cik uzmanīgs viņš bija pret Niku, gan tas, ar kādu cieņu viņš sarunājās ar mani, augstu novērtēdams kinomehāniķa profesiju un salīdzinādams to ar inženiera darbu, — tas viss radīja manī pārliecību, ka šis cilvēks ir ļoti gudrs, labi audzināts un labvēlīgi noskaņots. Man nez kāpēc šķita, ka Sergejs (viņš ierosināja sevi tā uzrunāt mūsu tuvās pazīšanās vārdā) ieņem kādu svarīgu amatu, un es viņam par to pajautāju. Daudznozīmīgi pasmaidījis, viņš neatbildēja, bet es nodomāju, ka neesmu maldījies, un sajutu pret viņu vēl dziļākas simpātijas. Bet Nika bija vienkārši apburoša. Viņa runāja maz un mūsu sarunā gandrīz nepiedalījās, toties kā viņa uz mani skatījās! Restorānā nosēdējām līdz vēlam vakaram. Kad viesmīlis atnesa rēķinu un es sāku lūkot naudu, Sergejs kategoriski iebilda: — Šodien es biju nelūgts viesis. Par to jāmaksā … — un norēķinādamies nosūrojās: — Oh, atkal uz šo viesnīcu … Kā man tā apnikusi! Numuri nemājīgi, neērti … Es vai palēcos: man taču ir atsevišķs dzīvoklis, bet mans labs paziņa mokās šausmīgā viesnīcā! Uzaicināju Sergeju pārvākties pie manis, tomēr viņš kategoriski atteicās: — Nē, nē, draudziņ! Kālab gan man vajadzētu tev sagādāt neērtības? Paldies, gan jau kaut kā
pārcietīšu… Iztiksim… Es uzstāju, bet viņš nepadevās un piekāpās tikai pēc tam, kad iejaucās Nika: — Piekrītiet taču! Vaņa no tīras sirds! — Padodos, padodos, esat pierunājuši! — Sergejs pacēla rokas. — Bet ko darīt ar mantām? — Ir nu gan problēma! — Nika nevērīgi paraustīja plecus. — Paņemiet taksi, bet mēs ar Vaņu pagaidīsim jūs skvēriņā iepretim viņa mājai. Es biju sajūsmā: kas viņa par gudrinieci! Pusstundu divatā — par to taču varēja tikai sapņot! Apsēdāmies uz soliņa. Nika maigi un paļāvīgi man pieglaudās, un es teicu, ka esmu gatavs visu mūžu viņu nēsāt uz rokām — ja vien, protams, viņa ir ar mieru. Nika pēkšņi sadrūma. — Tā uzreiz nevar, — viņa klusiņām teica. — Tu taču mani nepavisam nepazīsti! Vajag nogaidīt, pārbaudīt savas jūtas. Varbūt tu mani nemaz nemīli, tikai skurbulis tev aptumšojis prātu … Biju ar mieru apzvērēt, ka tas tā nav, bet viņa mani pārtrauca: — Nē, nē, skaistus vārdus nevajag! — Un ironiski, pat nievājoši pasmīnēja, taču, ieraudzījusi šī smīna atspulgu manā sejā, tūlīt pat atmaiga un atkal kļuva glāsaina. — Tu arī man ļoti patīc, tomēr mazliet pagaidīsim! Labi? Izskaidrošanos pārtrauca Sergejs, izkāpdams no taksometra un mums uzsaukdams. Nika steigšus piecēlās. Dziļi nopūzdamies, arī es slējos kājās. Pa to laiku šoferis no bagāžnieka izcēla trīs lielus čemodānus. — Vai palīdzēt aiznest? — viņš apjautājās. — Uz kurieni? Sergejs nenoteikti pamāja ar roku, bet no palīdzības atteicās: — Mēs vēl mazliet patērzēsim par darīšanām. — Un izvilka no kabatas simtrubļu naudas zīmi. — Atlikumu nevajag . . . Kad mašīna nozuda aiz stūra, viņš vērīgi palūkojās visapkārt un, aizmirsis, ka gribēja par kaut ko apspriesties, sāka steidzināt: — Ātrāk… Esmu noguris. Nika, tu pati aizkļūsi līdz mājām. — Kāpēc gan jūs atlaidāt taksi? — nobrīnījos. — Es dzīvoju tepat aiz stūra. — Nika pastiepa roku. — Bet tu nemaz nezināji, ka esam gandrīz kaimiņi. Man bija žēl šķirties no viņas, taču Sergejs jau pacēla divus čemodānus, un es, paķēris trešo, devos uz mājām. Sergejs man ieteica paņemt atvaļinājumu: ja līksmo, tad līksmo, tikai vienu mūžu dzīvojam! Pierunāt mani nevajadzēja, un veselu nedēļu mēs katru vakaru pavadījām restorānā «Dinamo» vai «Rivjera». Rītos sāpēja galva, taču pusglāze konjaka vai sausā vīna omu ātri vien uzlaboja. Dienā mums nebija itin nekā, ko darīt, un mēs sēdējām parkā vai klaiņojām pa pilsētu. Man šķita, ka šajā laikā Sergejs kaut ko vēroja, kaut ko apsvēra un salīdzināja, bet uz maniem jautājumiem vai nu neatbildēja nemaz, vai atjokoja, aizbildinādamies ar savām dīvainībām. Nedējas beigās, mani nebrīdinājusi, kaut kur nozuda Nika. Sergejs paskaidroja: — Viņa te iegriezās, kad tevis nebija mājās. Esot steidzams komandējums. Teica — uz dienām trim. Pēc pāris dienām, kad vakariņojām restorānā «Dinamo», garām mūsu galdiņam pagāja kāds pavecāks cilvēks. Ne vārda nebildis, viņš mani aši nopētīja un izgāja laukā. Pēc īsa brīža viņam sekoja Sergejs, bet drīz vien atgriezās. — Tu saproti, Vaņa, — viņš teica, — man uz pusotru — divām stundām jāaiziet. Steidzama lieta. Vēlāk pastāstīšu. Bet tu mani katrā ziņā gaidi tepat! Vai norunāts? Es pamāju ar galvu. Viņš vēl piebilda: — Lai nebūtu garlaicīgi, pasūti visu, ko vien vēlies. — Un iespieda man saujā žūksni naudas. Gribēju atteikties, taču nepaguvu, jo Sergejs straujiem soļiem devās prom. Pēc kādas stundas man tomēr kļuva garlaicīgi. «Varbūt Nika pārbraukusi un nezina, kur mēs esam,»
prātoju. «Jāatstāj viņai vēstulite.» Pasaucu viesmīli, norēķinājos, bet brīdināju, lai no galdiņa neko nenovāc: pēc stundas mēs atgriezīsimies; un braucu uz mājām. Nobrīnījos, ka mūsu dzīvokļa logi apgaismoti. Kāpēc gan Sergejs neteica, ka iet uz mājām? Klusītēm atvēru durvis un priekštelpā apstājos. Bija dzirdamas satrauktas balsis. — Nē, par šādu cenu neviens to neņems … Tas esot kažoks? Tādus valkāja mana vecmāmiņa. Visa Odesa par mani smiesies, ja sākšu pārdot šitādus kažokus … Atskanēja Sergeja balss: — Jums, Ciperovič, ir bijusi ļoti gudra vecmāmiņa! Daudz gudrāka par jums. Un arī gaume viņai bijusi pavisam mūsdienīga… Runājot īsi, es atdošu jums šo ūdeli par desmit tūkstošiem. — Desmit tūkstošus par tādu kankaru! — novaidēja pirmā balss. — Jūsu dēļ, Inteliģent, būšu spiests kārt ubaga tarbu kaklā. Es nekā nesapratu: kažoks, Sergejs, kaut kāds Cipero- vičs… Ko tas viss varētu nozīmēt? Jau grasījos iet istabā, kad pēkšņi izdzirdēju Nikas balsi: — Neizliecies, vecais blēdi! Bijaiaiks Inteliģentu pazīt: sacīts — darīts. Liec naudu galdā un vācies! Jau tā esam pārāk aizkavējušies. Es pavisam apmulsu: Nika, maigā, delikātā Nika — un pēkšņi tādi izteicieni! — Lieliski teikts! — iesaucās Sergejs. — Tātad, ņemot vērā organizatorisko periodu un firmas izdevumus, par visām vērtslietām un krāmiem kopā — piecdesmit trīs tūkstoši. Čemodāni piedevām. Protiet novērtēt manu karalisko devību! — Ko gan ar jums lai iesāk? Aplaupiet, nogaliniet… Bet iegaumējiet, Inteliģent, tikai aiz cieņas pret jums, lai jūs būtu vesels un bagāts! Es iegāju istabā. Vecais vīrs, kas sēdēja pie galda un skaitīja naudu, ar rokām to apsedza un lūkojās manī šausmās ieplestām acim. Nika sastinga ar muļķīgu smaidu sejā. Neapjuka vienīgi Sergejs: viņš nepiespiesti nāca man pretī. — Neuztraucieties, Ciperovič, — mierīgi teica Sergejs, — tas vēl nav no kriminālās meklēšanas. Dariet savu, nestiepiet gumiju, bet mēs ar Vaņu tikmēr aprunāsimies. Viņš iegrūda mani blakus istabā un cieši aizvēra durvis. — Es visu dzirdēju … — ierunājos. — Ļoti jauki! — Sergejs apsēdās. — Tad viss ir daudz vienkāršāk. Esmu pārliecināts — lai arī kā beigtos mūsu saruna, tev pietiks veselā saprāta neskriet pa galvu pa kaklu uz miliciju. Pirmkārt, tu esi slēpis zagtas mantas; otrkārt, tu man esi parādā — šajās dienās ne viens vien simtiņš tevis dēļ iztērēts. — Es nekur netaisos skriet. — O, es dzirdu īstu valodu! Neko citu no drauga arī negaidīju! — Sergejs pievirzījās man tuvāk un ātri čukstēja: — Redzi, nauda ir, var zaļi padzīvot, neviens tevi nekomandē… Kas nekait? Turēsies kopā ar mums — nenožēlosi. — Bet kā tad … — es nekādi nevarēju izrunāt to. par ko domāju. — Bet… vai jums… nav baigi? Cietums … — Atradis, no kā bīties! Ja būs galva uz pleciem, tad arī cietums pēc tevis neilgosies. — Viņš nicīgi nospļāvis, un nez kāpēc tas mani nomierināja. — Es zināju, ka tu esi sapratīgs puisis. — Sergpjs uzsita man uz pleca. Durvīs parādījās Nika. — Viņu vajag atlaist. — Meitene pamāja uz blakus istabas pusi. Sergejs piecēlās. — Pakavējieties šeit, — viņš izteiksmīgi palūkojās uz Niku, — bet mēs ar Ciperoviču iesim pēc takša. Viņi aizgāja, un es uzrunāju Niku: — Nekādi nespēju noticēt…
— Ko tu sajēdz no dzīves? — viņa sāka pamācošā tonī. — Ko tu esi redzējis? Mēs esam brīvi putni, priekš mums nav likumu, izņemot tos, kurus mēs paši sev nosakām. Un vēl — lai es smērētu šīs rokas darbā? — Nika pacēla savas kailās rokas. — Tas nenotiksl Es tīksminājos par viņu, taču sajūsma par meitenes skaistumu un drosmi mijās ar kaut kā baisma un smaga gaidām. Un tad sapratu: es vienkārši baidos, jā, jā, baidos kā pēdējais gļēvulis! Lūk, Nika! Viņa patiesi ne no kā nebaidās! Man kļuva kauns. — Nika! — es iesaucos. — Tu esi brīnišķīga, tu pati nemaz neapjaut, cik esi brīnišķīga! Drosmīga, bezbailīga! Ak dievs, kada tu esi! … Sajūsmas pilns lūkojos viņā. Melnā, pieguļošā tērpā, ar nievīgu smaidu uz lūpām — viņa varēja padarīt traku jebkuru. Nika apsēdās uz dīvāna un noglāstīja man vaigu. — Vai es tev patīku? Pieņem mani tādu, kāda esmu; kas tev daļas gar pārējo? Es taču tevi pie mums nesaucu. Lai viss paliek kā agrāk… Es patiesi domāju, ka tā viss paliks, un neviens mani nebūtu varējis pārliecināt par pretējo. Vai gan var pārliecināt par ko citu, ja tevī raugās tik brīnumainas acis un tu tajās saskati gan mīlestību, gan pārmetumu, gan maigumu … Sergejs atgriezās pavēlu. Viņš laikam bija apmierināts ar idillisko ainu uz dīvāna, jo priecīgs saberzēja rokas. — Nezinu, kā jums, bet man no komercijas rīkle izkaltusi. — Ar triku meistara veiklību viņš izņēma no sava čemodāniņa pudeles, konservu kārbas, desu, konfektes. — Nu, Vaņa, apbruņojies ar konservu griežamo un ķeries pie darba! Bet tu, Nika, sagriez maizi! Sergejs izturējās tā, it kā nekas nebūtu noticis, un es tādēļ priecājos, jo varēju nedomāt par to, kā rīkoties tā- 4āk. «Rīt visu izlemšu,» sevi mierināju, «bet kālab gan tagad neiedzert?» Lai kā esmu vēlāk pūlējies, nekādi neesmu spējis sīkumos atcerēties tā vakara norisi. Atmiņā miglaini ataust atsevišķas ainas: Sergejs māca mani dzert degvīnu ar tomātu sulu; Nīka, ar pokālu rokā uz krēsla stāvēdama, dzied modernu dziesmiņu un šūpojas melodijas ritmā; es pūlos apsegi viņas ceļgalus Sergeja skatienam, bet viņi smejas par mani … Pamodos vēlu un, acis neatvēris, sajuta, ka man blakus kāds guļ. Pagriezis galvu, uz spilvena ieraudzīju melnas matu cirtas un kailu sievietes plecu. Es droši vien Niku pamodināju, un viņa spēji piespieda manu roku pie savām krūtīm … Pie brokastu galda Nika palūdza mani palīdzēt Sergejam: — Jāatved paris čemodānu. Paņēmuši taksometru, braucām uz Solomenku. Palīdzēju Sergejam iekraut mašīnā smagus jo smagus čemodānus, un viņš šoferim lika doties uz staciju. Pabrīnījos (viņš taču netaisījās nekur aizbraukt) uņ grasījos pajautāt, tomēr nepaguvu izteikt ne vārda, kad Sergejs spēcīgi sažņaudza man ceļgalu — klusē! Palūkojies aizmugures logā, viņš šoferim strupi sacīja: — Maksāju par ātrumu! Jāpaspēj uz vilcienu. Stacijā mēs ilgi neuzkavējamies: kādas piecpadsmit minūtes paslaistijāmies pa zāli, tad atkal paņēmām taksi un braucām uz mājām. Nika mūs sagaidīja ar priekšlikumu: — Aizbrauksim ar kuģi līdz Kaņevai! Tur pārnakšņosim, bet rīt — atpakaļ. Es zvanīju Tomai, viņa ir ar mieru. — Nu ko, — Sergejs pārdomādams atbildēja, — iebildumu nav. Vienīgi.. . Man rīt darīšanas. Ja Vaņa palīdzētu, tad varētu braukt… — Ko vajag? — jautāju. — Ak, tīrais sīkums! — Protams, palīdzēs, — iejaucās Nika. — Tu taču gribi, lai mēs brauktu?
No Kaņevas atgriezāmies pusdienas iaikā. Sergejs vispār labprāt iedzēra jebkurā gadījumā, bet šoreiz viņš jau no rīta kategoriskā tonī paziņoja: r*— Ja skuķi grib — lai iedzerl Bet mēs abi — pa kausam alus. Un punkts. Es ievēroju, ka viņš nervozē, kaut arī cenšas to slēpt. Mājās Sergejs kādu pusstundu pagulšņāja uz dīvāna, tad pārģērbās un pasauca maniv Vairākus ilgus mirkļus viņš skatījās man sejā un tad teica: — Šodien paņemsim inkasentu. Tu man palīdzēsi. Es nesapratu: — Kādu inkasentu? Kā — paņemsim? Sergejs sarauca pieri. — Tu te netēlo vientiesīti! Vai nu strādāsi, vai… — Viņš smagi uzbelza ar dūri pa galdu. — Skaidrs? — Kas tad man būtu jādaia? — Vai zini krastmalā pārtikas veikalu un kafejnīcu? Iepretī ir skvērs, mēs tur ne vienreiz vien esam sēdējuši. Dod šurp papīru un zīmuli! Skaties, inkasents piebrauc te. Ieiet pa veikala dienesta ieeju. Mašīna parasti brauc tālāk, līdz kafejnīcai, un tur viņu gaida. Mūsu mašīna stāvēs te. Es inkasentu paņemšu durvīs, kad viņš nāks laukā no veikala. Aprēķins tāds: iela ir šaura, un, ja viņš sāks celt troksni, tad, kamēr viņu mašīna apgriezīsies, mēs ar savējo jau būsim aiz stūra. Un, kā mēdz teikt, pūt mums ļipā! Tu stāvēsi šeit, lai es tevi varētu redzēt. Briesmu brīdī dosi signālu — ar kabatlakatiņu noslaucīsi pieri. Pēc tam viņš ilgi un sīki skaidroja, kādas briesmas var rasties: pirmkārt, inkasenta šoferis var izkāpt no mašīnas un nostāties pie durvim; otrkārt, nejauši var uzras- ties milicis vai kāds cits, kas varētu mūs aizturēt. - — Bet ja nu kāds iegaumē mūsu mašīnas numuru? — es jautāju. — Oho, no tevis var iznākt lietas koks, — Sergejs pasmīnēja. — īpaša tehnika nebūs vajadzīga. Pie tam šoferis ir uzticams puisis. Un mēs jau sēžam skvērā, bet mūsu neuzkrītošā šokolādes krāsas pobeda stāv dažus metrus atstatu no pārtikas veikala durvīm. Piebrauc moskvičs. No tā izkāpj neliela auguma vīrietis ar brezenta somu padusē un dodas uz ieeju. Moskvičs aizbrauc tālāk un apstājas pie kafejnīcas. Sergejs nesteidzīgi pieceļas un iet uz pārtikas veikala pusi. Juzdams, cik mežonīgi man dauzās sirds, es kavējos pie kioska un, izlikdamies, ka apskatu vitrīnu, uzmanīgi vēroju ielu. Nekā aizdomīga nav: nejauši garāmgājēji, kāda sieviete ieiet veikalā, cita apstājas pie kioska, pērk gaļu … Es pat nepamanīju, kā pienāca Sergejs. — Veicīgāk, tūļa! — viņš nošņāca caur zobiem, steigdamies pie pobedas. Tik tikko paguvu ielēkt mašīnā, kad tā strauji sāka braukt un tūlīt pat nogriezās aiz stūra. Sergejs skatījās aizmugures logā. — Kārtībā, — viņš atviegloti teica. — Triec, cik vari! Mašīna meta cilpas pa šķērsielām: pa kreisi, taisni, šķērsoja platu maģistrāli, vēl dažas ielas, iegriezās kādā pagalmā un apstājās pie šķūnīša, kas bija pavisam sašķiebies. Mēs ar Sergeju izgājām uz ielas, noķērām taksi un pēc ceturtdaļstundas bijām mājās. Nometis somu uz krēsla, Sergejs ielēja sev glāzi konjaka, izdzēra to un atkrita uz dīvāna. Labu brīdi viņš gulēja nekustēdamies, tad pielēca kājās, izrāva no kabatas pistoli un novicināja to, it kā sistu kādam. — Tomēr nācās šo .. . drusku apdullināt, — viņš teica, ļauni pavīpsnādams, — lai nesaceļ troksni. Es iedomājos, kā Sergejs sit mazajam cilvēciņam ar pistoli pa galvu un kā tas, ar muti kampdams gaisu, nokrīt uz grīdas. Mans izskats laikam gan bija nožēlojams, jo Sergejs ironiski novilka caur zobiem: — Vai apslapinājies, pienapuika? Nekas, pieradīsi… — un, atkal ielējis glāzē konjaku, sniedza to man: — Še, nobaudi svēto vakarēdienu Es papurināju galvu. — Saku, dzer! — Sergejs kļuva nikns. — Pie mums tādi numuri neies cauri. Iedzēru, un viss notikušais vairs nešķita baigs, bet drīzāk gan ikdienišķs. Man sagribējās pierādīt
Sergejam, kurš manā dzīvoklī uzvedās tik vaļīgi, ka arī es neesmu ar pliku roku ņemams un ka šī «lieta» man ir tīrais sīkums. Piegāju viņam klāt un izaicinoši saucu: — Tu mani nebaidi! Atradies varonis! Sergejs apstulba, no manis viņš bezkaunību nebija gaidījis. — Ko-o? … — viņš apmulsis novilka, pēkšņi satvēra mani un tā sapurināja, ka galvā viss sagriezās. — Skaties tik, kucēns arī sāk muti vārstīt! Ka es tev! … — Bet pēkšņi viņš palaida mani vajā. — Nu, nu, pavaukšķi vien. Varbūt no tevis cilvēks iznāks. Bet tagad sēsties!' Sergejs norāva inkasenta somai plombi un izbēra naudu uz galda. Starp pudelēm un netīrajiem traukiem izauga rūpīgi sasaiņotu naudas paciņu kaudze. — Jā, te šis tas ir! — Viņa acis iezalgojās. Viņš apsēdās, piestūma naudu sev tuvāk un ar zobiem pārkoda diegus, ar kuriem bija pārsieta simtnieku paciņa. Spalvainie pirksti zibēja vien… Sergejs varēja uzreiz uzzināt, cik naudas ir somā, jo kopā ar banknotēm uz galda bija izkritusi arī pavadzīme, kurā norādīta kopējā summa, taču acīmredzot pats naudas skaitīšanas process sagādāja viņam baudu — Sergejs alkatīgi pārcilāja banknotes, lika tās vienādās kaudzītēs un, visu saskaitījis, apmierināts atspiedās pret krēsla atzveltni. — Nu ko, pārbaudīsim! — Sergejs pasniedzās pēc pavadzīmes. — Precīzi kā aptiekā! Tad viņš naudu sadalīja trīs kaudzītēs un vienu no tām piebīdīja man. — Tā ir tava. Firma nav skopa! Vakarā Sergejs nozuda — droši vien aizveda šoferim tā da|u. Atgriezās kopā ar Niku. Es bezrūpīgā miljonāra tonī uzaicināju viņus abus uz «Rivjeru» aplaistīt «operāciju», taču Sergejs aizliedza: — Tagad restorāni būs kā piebāzti ar šerlokiem holm- siem. Ne nospļauties nevarēs. Inkasents nav nekāda joka lieta! Visa milicija būs kājās. — Viņš apmierināts paberzēja rokas. — Lai paskraida vien, esam tīri nostrādājuši. Tornēr, lai nevilšus neuzmītu mums uz astes, iesaku jau rīt pat aizbraukt. Līdz Odesai ar lidmašīnu, bet no turienes ar kuģi «Rossija» — uz Sočiem. Vai gan neesam nopelnījuši kulturālu atpūtu? Jutos kā Krēzs, kam viss atļauts, iin turklāt man gribējās iejukt kūrortnieku pūlī, aizmirst inkasentu un miliciju, kas, iespējams, jau ir mums uz pēdām, vīnā noslīcināt gruzdošo sirdsapziņu. Labprāt piekritu. Tomēr brauciens uz dienvidiem man neiznāca. Nākamajā dienā abi ar Sergeju gājām pēc biļetēm. Kreščatikā viņš pēkšņi iegriezās Kastaņu alejā un apsēdās uz soliņa blakus kādam vīrietim. Es piemetos maliņā. Vīrietis acīmredzot bija iegrimis domās. Viņš sēdēja, zodu rokā atbalstījis, un neredzīgām acīm lūkojās garāmgājējos. Šis gaišmatis ar iegareno un enerģisko seju, ko nedaudz bojāja plakans deguns, mani nez kāpēc ieinteresēja. Viņā bija kaut kas tāds, kas tūlit saistīja uzmanību: drūmums, mežonīgs spēks un, liekas, arī cietsirdība. Gribēju pievērst Sergeja uzmanību šim vīrietim, taču viņš, atvēris avīzi un izlikdamies to lasām, klusi čukstēja: — Ja nekļūdos, Nekauņa beidzis koku zāģēšanu un atgriezies Kijevā. Ar prieku apsveicu viņu mūsu novadā. Vīrietis spēji pagriezās. — Inteliģent, draudziņi Vai tu tas esi, vai arī man tā tikai rādās? — Lai rādās izmeklētājiem. Tas esmu es visā savā godībā! — Ļoti priecājos, ka esmu sastapis tieši tevi. Nekādi nevarēju saprast, ko lai iesāku. — Kaut ko tādu dzirdu pirmo reizi: Nekauņa — un pēkšņi nezina, ko darīt! — Sergejs pagriezās pret mani. — Ej noķer taksi! — Kas tas par sprukstiņu? — Nekauņa nekautrīgi nopētīja mani. Es gandrīz vai aizsvilos, taču Sergejs brīdinoši pacēla roku. — Kuš! Meklē taksi un ašāk!
Pa gabaliņu dzirdēju viņa balsi: — Ik mīļu dieniņu kāds no mūsējiem atkal aizpeld pa Jeņiseju, galīgi vairs nav ar ko strādāt, tā nu sapinos ar šito iesācēju asarēnu. «Tātad es esmu asarēns, turklāt iesācējs … Nekas, mēs vēl paskatīsimies, kas būs tā īstā līdaka!» es mierināju sevi, iedams uz taksometru stāvvietu. Kad piebraucām pie mājas, Sergejs palūdza mani papildināt mūsu krājumus: esot saticis senu draugu, vajagot, lai viss būtu augstākajā līmenī. Sapratu, ka no manis grib uz kādu brīdi tikt vaļā. Kad atgriezos, lietišķā saruna jau bija beigusies. Nekauņa uzsauca pirmo tostu: — Par panākumiem! Bet pārējais — pie visiem velniem! Apsēdies man blakus, Sergejs sāka iztālēm: — Nekauņa — tas tik ir virs! Viņu visur pazīst. Tādas lietas dabū gatavas, kādas mums, mirstīgajiem, pat sapņos nerādās. Mēs te šo to pārspriedām. Vajadzīga tava palīdzība. Lieta tīra, bet iedzīvoties var krietni. Es pats brauktu, taču nedrīkstu. Tur manas pēdas palikušas. Bet tevi neviens nepazīst… — īsāk, — pārtrauca Nekauņa, — rīt braucam uz Ļvovu. — Mēs taču taisījāmies uz Sočiem! … — Eh, padarīsim, kas darāms, un brauksim gan uz Sočiem, gan Jaltu, — tonī, kas necieta iebildumus, teica Nekauņa. — Un tavs skuķis pagaidīs, nekur nepazūd s. Mēģināju atteikties, minēdams dažādus ieganstus, bet Nekauņa mani kategoriski pārtrauca: — Ciet klusu, kad tev neprasa! Un liec aiz auss: pie mums runas ir īsas … — bet, acīmredzot atcerējies, ka es vēl neesmu pilnīgi «savējais» un viņu likumus nezinu, mazliet pielaidīgāk piebilda: — Labs ķēriens paredzams, cits paldies teiktu, bet tu untumojies. Turies pie manis un nepazudīsil
Pagraba noslēpums Ļvovā iebraucām vēlu vakarā ar autobusu. Dzīvoklis, kurā bija paredzēts apmesties, atradās netālu no centra, un mēs tur nokļuvām drīz pēc vienpadsmitiem. Nekauņa ieskatījās zīmītē un, pārliecinājies, ka neesam kļūdījušies, piezvanīja. Durvis ilgi neviens neatvēra, līdz beidzot izdzirdām soļus un neapmierināta vīrieša balss jautāja, kas tur nakts vidū traucējot cilvēkus. Nekauņa lūdza atvērt, teikdams, ka viņam esot neatliekamas darīšanas pie saimnieka. Nošķinda ķēdīte, un durvju spraugā pavīdēja neskūta seja. Cilvēks aizdomīgi mūs aplūkoja. — Pilsonis Misaks, ja nekļūdos? — laipni viņu uzrunāja Nekauņa. Vīrietis pamāja ar galvu. — Es jums vedu sveicienus no Inteliģenta. — No kāda inteliģenta? Es pazīstu daudzus inteliģentus cilvēkus, un sveicieni, ko sūta kāds no tiem, nevar gan būt par iemeslu tik vēlīnam apmeklējumam. — Man jāsecina, ka jūs kļūdāties. — Nekauņas balsī sadzirdēju ņirdzīgu pieskaņu. — Inteliģentu patiesi ir daudz, taču jūs lieliski zināt, kuru es domāju. Bet, lai atsvaidzinātu jūsu atmiņu, atgādināšu interesantu sarunu. Tā notika ne visai sen Sibīrijas mežos starp jums un kādu simpātisku cilvēku, kuru esmu radis dēvēt par savu draugu. Runa bija par pagrabu, no kura… — CstI — Misaks viņu pārtrauca un steidzīgi atvēra durvis. — Lūdzu, lūdzu, nāciet iekšā! — Redzat nu, cik derīgas dažreiz var būt atmiņas … — Nekauņa turpināja tajā pašā izsmējīgajā tonī. — Vai varu cerēt, ka liecinieku nebūs? — Jā, jā, — iztapīgi atbildēja saimnieks. — Man ir atsevišķs dzīvoklis, dzīvoju viens pats… — Brīnišķīgi! Tādā gadījumā nekaitētu paēst vakariņas … Lietišķo sarunu atliksim uz rītu. Misaks, bijušais Bendera līdzgaitnieks, sodu izcietis kopā ar Inteliģentu. Reiz Misaks izstāstījis, ka
viņam agrāk Ļvovā esot piederējis liels veikals, kur tagad, cik viņam zināms, iekārtots komisijas veikals. Labi noģizdams, kas ir Inteliģents, Misaks ieminējies, ka viņš vienīgais zinot eju no veikala palīgtelpām uz pagrabu. Viss pārējais — tīrais nieks. Pagrabu tagad droši vien izmanto kāds no nama iedzīvotājiem. Mūsdienu tehnikai standarta atslēga nav nekāda problēma. Galvenais tas, ka ieeja pagrabā ir no pagalma puses, bet tas iziet uz klusu sānieiiņu, kur var nemanīti piebraukt mašīnu. Inteliģents labprāt pats būtu pie veikala ķēries, taču viņam ar Ļvovas kriminālmeklēšanas dienestu bija veci rēķini, kas beidzās ar pieciem gadiem cietuma. Pagātnes atmiņas atturēja no vēlēšanās izkāst šo Klondaiku, kā viņš pats izteicās. Saticis Nekauņu, Inteliģents viņam pastāstīja par sarunu ar Misaku. Pie brokastu galda Nekauņa precizēja detaļas: — Jūs sakāt, ka no pagraba var iekļūt tieši palīgtelpās? Bet ir taču pagājis tik daudz gadu! Visādas pārbūves, rekonstrukcijas … Visbeidzot — varēja arī pamanīt plaisu grīdā vai vēl kaut ko… — Eh, nē! Viss taisīts uz goda. Poļu policija veselu nedēļu sitās vai nost — un veltīgi. Es, saprotiet, tolaik ar kontrabandu tā drusku blēņojos, he, he! Visa mājele taču piederēja man un pagrabiņš arī. Un ierīkots tas viss tā bija drošības dēļ: policija — veikalā, bet prece — acumirklī pagrabā. Meistaram, kas taisīja, zelta rokas bija. Nomira priekš paša kara. Tur akmens plāksnes, kaut simt gadus staigā — nekā nesamanīsi. — Nu, bet palīgtelpās, — iejaucos es, — varbūt sagāzts tik daudz drazas, ka pa šo eju nekur nevar tikt? Kastes, preces … — Eh, jaunais cilvēk, jaunais cilvēk! — Misaks pašūpoja galvu. — Es esmu vecs vilks un reižu reizēm aitu kūtī ielūkojos. Vēl nesen biju, bildi piedāvāju. Arī palīgtelpā iemetu aci. Galds tur stāv, to viegli atbīdīt. — Cik es saprotu, — turpināja Nekauņa, — šis komisijas veikals ir vislielākais pilsētā. Kā to apsargā? — Pie durvīm un vitrīnām — aizliktņi. No dzelzs, stipri aizliktņi.-.. Pats savā laikā tiku pasūtījis. Iekšā, protams, signalizācija, bet naktssargs viens uz vairākiem veikaliem. — Nu ko, — pasmaidīja Nekauņa, — ideja jūsu, benzīns mūsu. Starp citu, būs vajadzīga mašīna un uzticams šoferis. Vai jums nav kāds padomā? — Šofera man nav. Toties ir kāds pazīstams puisis. Caur viņu var. — Labi, savediet mūs kopā! Un vēl kas: pie jums palikt nav ieteicams, labāk būtu iekārtoties kaut kur nomalē, tur arī krāmus varētu nogādāt. Misaks pamāja. — Ir droša vietiņa. Veca pane, agrāk palīdzēja man ar kontrabandu. Pie viņas ir klusi un mierīgi… — Tas, kas vajadzīgs. Tālāk: dūži var apjēgt, ka tas ir veikala agrākā īpašnieka darbs. Nāks jums uz pēdām .. . — Izslēgts, pilnīgi izslēgts! Misaks ir kalpotājs no Peremišļas. Dokumenti droši, ar tiem es arī Sibīrijā biju. Bet veikals piederēja Ratušnijam. Kur viņš ir — kas to lai zina? Varbūt Čikāgā, bet varbūt Minhenē? Eh, tur gan es vēl parādītu, ko spēju!. .. — Rau, cik stipri dažā labā vēl turas kapitālisma paliekas, — ironizēja Nekauņa. — Nu diezgan, tuvāk pie lietas! Ja neiebilstat, mēs tagad izpētīsim, kā piekļūt objektam. Veikals patiesi bija liels. Cenzdamies iegaumēt telpu izvietojumu, Nekauņa staigāja pa visām nodaļām, aplūkoja paklajus, dārgus kažokus, mēteļus, uzvalkus, ieskatījās pat tur, kur mantas pieņem komisijā, un painteresējās, vai ilgi veikalā stāvētu radiouztvērējs «Telefunken». Pēc tam mēs devāmies uz blakus ielu un nonācām pagalmā, par kuru stāstīja Misaks. — Vai ieeja pagrabā atrodas šeit? — jautāja Nekauņa, pamādams uz kāpnītēm, kas veda kaut kur lejup. — Jā. — Skaidrs. Pirmajai reizei viss. Mēs paklaiņosim pa pilsētu, bet jums darba daudz. Tiksimies
piecos. Vakarā pārcēlāmies uz klusu ieliņu, kas snauda ziedošu akāciju smaržā. Mūsu māja atradās ņomaļus, dārza dzijumā. Nākamajā dienā Strijas parkā Misaks mūs saveda kopā ar neliela auguma puisi. Tumsnēju seju, biezām lūpām un melniem, sprogainiem matiem — viņš atgādināja nēģeri. Paradums skatīties caur pieri, lēnām kustināt žokļus un visu laiku vilkt pirkstus dūrēs liecināja par rupju un trulu spēku. Ieraudzījis puisi, Nekauņa nespēja apslēpt savu sajūsmu. — Vladimirs Kovtjuhs, — tas stādījās priekšā. — Ko jums vajag? — Es redzu, Volodja, ka tu esi pašu cilvēks, — Nekauņa iesāka. — Mēs te taisāmies vienu lietu uzsākt… — Vai slapju? — negaidīti vaicāja Kovtjuhs. — O, tu jau esi īsts mūsējais! — nopriecājās Nekauņa. — Nē, nē, gribam patīrīt veikalu. — Cik? — Kovtjuhs izteiksmīgi paņirbināja pirkstus. — Kādus divdesmit tūkstošus nopelnīsi. — Iet tā lieta. Tālāk? — Vajadzīga kravas mašīna. Ar uzticamu cilvēku. Pats saproti, negribas atvieglot kruķiem darbu. — Ir tāds, uzvārds Cmirs. Par naudu visu izdarīs. Dzīvo pilsētā, bet strādā kolhozā. Mašīnu bieži atstāj mājas pagalmā. — Tas derēs. Sarunā ar viņu un rīt, tiklīdz satumsīs, atved šurp. Sagatavošanās prasīja veselu nedēļu: Nekaunam nepatika steiga. Operācijai bija jānotiek naktī no svētdienas uz pirmdienu. Satikāmies pusdivos. — Nekādā gadījumā nesmēķēt! — brīdināja Nekauņa. — Vai visiem ir cimdi? Lieliski! Volodjka, instrumenti tev ir? Nu, aiziet! Pie pagraba durvīm Nekauņa īsu brīdi pakavējās, mazliet paknibinājās ap atslēgu, un tā atlēca vaļā. Ar kabatas bateriju viņš parādīja gaismu, un mēs cits pēc cita devāmies lejup, čmirs palika pagalmā — briesmu brīdi viņam vajadzēja dot signālu. Kad Nekauņa pagrabā iededza gaismu, Misaks mums griestos parādīja četras akmens plāksnes. — Te vajadzēs drusku pakalt, — viņš čukstēja. — Tur ir dzelzs skava, to pārzāģēsim — un viss! — Sāc! — Nekauņa pavēlēja Kovtjuham. Volodjka strādāja veikli, un sprauga starp plāksnēm auga acīm redzot. Nekauņa pataustīja skavu. — Zāģēt būs pagrūti. Kovtjuhs slaucīja nosvīdušo pieri. — Dod man zāģīti, — viņš nepacietīgi sacīja. — Laiks negaida. Viņš zāģēja laikam kādu pusstundu. Man tā šķita kā mūžība: brīžam likās, ka augšā kāds aizcērt durvis, brīžam, ka grīdas dēļi čīkst… Ari Misaks tramīgi ausījās. Beidzot Kovtjuhs skavu pārzāģēja. — Tagad tikai plāksni iekustināt… Taču, lai kā mēs pūlējāmies, tā nekustēja no vietas. — Jupis tevi pārāvis, — Nekauņa Misaku izlamāja. — Tu laikam esi kļūdījies? — Izslēgts! Es skaidri zinu. Taču ņemiet vērā, ka daudz gadu pagājis, viss sarūsējis. Bez tam augšā agrāk bija mehānisms, to nācās noņemt. Darīju steiga, varbūt kaut kas salūzis. Ielicis spraugā lauzni, Kovtjuhs tam uzgula ar visu augumu. Kaut kas iečirkstējās, un plāksne mazliet padevās. — Vēlreiz! Plāksne negribīgi pavirzījās sānis. — Klausieties manī! — izrīkoja Nekauņa. — Gaismu neieslēgt, degs vienīgi baterija. Strādāt
veikli, taču bez steigas: laika mums pietiek. Ņemt tikai vērtīgas mantasl Sākumā visu nolaidīsim pagrabā un tur sasaiņosim. Skaidrs? Ap pulksten četriem mašīna bija piekrauta. Aizslēdzis pagraba durvis un izgājis uz ielas, Nekauņa paskatījās visapkārt un lika Cmiram braukt. Pilsētas vislielākā komisijas veikala pārdrošā aplaupīšana izraisīja daudz pārrunu. Nekauņa smīkņāja: — Darbs tīrs, nav kur piesieties. Mēs dzīvojām klusi. Nolaupītās mantas bija satītas brezentā un paslēptas dēju šķūnī. Visu vērtīgāko — ka- rakulādas kažokus, sudrablapsas, dārgos auduma gabalus sakrāvām čemodānos un nolikām savā istabā. Nekauņa gribēja to visu aizvest Ciperovičam uz Odesu. Bija sarunāts, ka pēc divām nedējām Cmirs mūs tur nogādās (viņam samaksājām ar inkasenta naudu). Taču atgadījās neparedzētais. Pēc kādām desmit dienām pārbiedētais Misaks paziņoja: — Cmirs atteicās braukt! Izrādījās, ka kriminālmeklēšanas darbinieks bija iztaujājis Cmira mājas sētnieku — vai viņš bieži atstājot sēta mašīnu un vai naktīs kaut kur nebraucot. — Slikti… — Nekauna iegrima pārdomas. — Ja ciešāk piežmiegs, Cmirs var nodot… Pasakiet Volodjkam, lai pēc darba gaida mani parkā.
Maksimka Dežūra ritēja mierīgi. Leitnants Peregudovs aizsmēķēja un piegaja pie atvērtā loga. Iela bija tumša un klusa. Taču pēkšņi nozibsnīja gaisma: gar stūri lielā ātrumā izbrauca moskvičs un, bremzēm nokaucot, apstājās milicijas nodajas priekšā. No mašīnas izlēca kads cilvēks un metās uz durvīm. Leitnants atgāja nost no loga, un šai brīdī gaitenī atskanēja dobjš troksnis. Dežurants izskrēja no istabas. Uz kāpnēm, rokas izpletis, gulēja gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis. Viņa zīda krekls bija asinīm noplūdis. Uzgriezis vajadzīgo numuru, leitnants paskatījās pulkstenī: sešpadsmit minūtes pāri vieniem. Pēc īsa brīža uz ielas atskanēja stiepts sirēnas kauciens. Tūlīt pēc «ātrās palīdzības» piebrauca milicijas pobeda un kriminālmeklēšanas nodajas priekšnieka apakšpulkveža Kondakova mašīna. Dežurants ziņoja par notikušo. — Ščupak, Dojinski, Stecjuk, Gorovoj, pie manis! — pavēlēja Kondakovs. — Leitnant, palieciet pie moskviča! Operatīvie darbinieki uzkāpa otrajā stāvā un iegāja dežuranta istabā, kur ārsti jau beidza cietuša apskati. Nepazīstamais bija miris. Milicijas eksperts vecākais leitnants Gorovojs, izdarījis vairākus fotouzņēmumus, deva vietu gados vecākai sievietei baltā virsvalkā. Uzvilkusi gumijas cimdus, tiesu medicīnas eksperte noliecās pār līķi un ieraudzīja dziļu brūci, kas bija radusies, ar lielu spēku ķermenī ietriecot asu priekšmetu. Cietušā personību noskaidroja drīz: pie viņa atrada automobiļa tehnisko pasi, un tā liecināja, ka moskviča īpašnieks ir.Cmirs. Izņemot pasi, septiņus rubļus naudas un papīra gabaliņu — acīmredzot noplēstu kāda čeka stūri —, viņa kabatās neko citu neatrada. Izmeklētājs deva rīkojumu līķi aizvest uz morgu. Kad nogalināto nesa laukā pa durvīm, garām pagāja kāda jauna sarkanmate. Uzmetusi vienaldzīgu skatienu nestuvēm, viņa pielika soli un nozuda. — Ir nu gan izmālējusies, — iedams uz mašīnu, noburkšķēja operatīvais pilnvarotais Ščupaks.
Moskvičs stāvēja tukšās ielas vidū. Pirmais, kas izmeklēšanas darbiniekiem krita acīs, bija liela uzgriežņu atslēga. Tā gulēja uz priekšējā sēdekļa. Doļinskis un Ščupaks atslēgu ilgi aplūkoja caur lupu. Beidzot izmeklētājs uzmanīgi noņēma no atslēgas galviņas piekaltušu melnu matu un ielika to aploksnē. — Nu kā, vai kaut ko atradi? — viņš vaicāja Gorovo- jam, kas apstrādāja moskviča durtiņu rokturus, cerēdams atrast noziedznieka pirkstu nospiedumus. — Atradīsi gan … Ar pieredzi, nelietis. Spriežot pēc tā, kā viņš prot rīkoties ar nazi, šāds tips vizītkarti neatstās. Apskatīdams mašīnas iekšpusi, Doļinskis pēkšņi sajuta tikko jaušamu smaržu. Nē, viņš nav maldījies: aizvērtā mašīnā smarža bija spēcīgāka. Izmeklētājs iegrima domās. Nekas neliecināja, ka uzbrukums moskviča īpašniekam būtu izdarīts mašīnā. Acīmredzot Cmirs savus pasažierus labi pazinis: izkāpdams kopā ar tiem, viņš paķēris uzgriežņu atslēgu. Nevarēja taču bez iemesla to nēsāt līdzi zem jauna uzvalka žaketes! Bet tas, ka Cmirs atslēgu izmantojis, lai aizstāvētos, neradīja šaubas. Kondakovs klusēdams staigāja pa kabinetu un spaidīja pirkstos apdzisušo papirosu. No pieredzes viņš zināja, ka virziens, kādā uzsākta noziedznieka meklēšana, bieži vten ir sekmīgas operācijas noteicošais apstāklis, un tāpēc ar secinājumiem nesteidzās. — Lieta nav no vieglajām, — apakšpulkvedis uzrunāja klātesošos. — Jāsāk gandrīz no nekā. Nozieguma apstākji mums pagaidām nav zināmi. Nav zināmi arī slepkavības motīvi. Tomēr domāju, ka no aplaupīšanas versijas varam atteikties uzreiz. Ko mēs zinām? Noziegums izdarīts tūlīt pēc pulksten vieniem naktī, precīzāk— vienos un divpadsmit minūtēs. Pēc eksperta atzinuma, cietušais ar šādu brūci varēja nodzīvot ne vairāk kā trīs — piecas minūtes. Tātad nozieguma izdarīšanas vietai ir jābūt kaut kur tuvumā, dažu simtu metru attālumā no milicijas nodaļas. Ko varam secināt? Acīmredzot notikumi risinājušies netālu no mašīnas. Iespējams, ka strīds sācies mašīnā, bet Cmirs, zinādams, ar ko viņam darīšana, izkāpdams paķēra sev līdzi uzgriežņu atslēgu, ar kuru varētu aizstāvēties uzbrukuma gadījumā. Es uzskatu, ka nozieguma dalībnieki bija divi, — pēc īsas pauzes turpināja apakšpulkvedis. — Otrs, pareizāk — otra, acīmredzot ir tikai slepkavības lieciniece. Jūs, kapteini Doļinski, esat mašīnā sajutis smaržu. No tā var secināt, ka moskviča pēdējo pasažieru vidū bijusi sieviete. Tieši pēdējo pasažieru vidū, jo smarža gaisā ilgi nenoturas. Tālāk. Dežurants redzēja, ka mašīna lielā ātrumā iegriezās no Gucuļskas ielas. Secinājums viens: tā varēja braukt vienīgi no Krivonosa ielas, ja, protams, Cmirs apzināti nav braucis ar līkumu, lai sajauktu pēdas. Taču to darīt viņam nebija vajadzības — gluži otrādi, cietušais centās iespējami ātrāk nokļūt līdz milicijai. Apakšpulkvedis aplūkoja pilsētas plānu, kas karājās pie sienas. — Kā redzat, Krivonosa ielā, abos tās galos, ir noziedzniekiem visērtākās vietas: naktīs te cilvēku nav. Attālums līdz milicijai apmēram vienāds, ar mašīnu — kādas pusotras minūtes, ko braukt. Tāpēc arī vēršu jūsu uzmanību uz šiem punktiem. — Un apakšpulkvedis ar sarkanu zīmuli kartē ievilka divus aplīšus. — Tas pagaidām viss. Diemžēl maz, ļoti maz … Izmeklēšanu vadīs kapteinis Doļinskis. Meklēšanu uzdodu leitnantam Sču- pakam un kapteinim Stecjukam. Par visiem jaunumiem šajā lietā ziņosit man katru dienu! Kriminālmeklētāji labi zina: lai arī cik pieredzējis, veikls un piesardzīgs būtu noziedznieks, viņš nozieguma vietā vienmēr atstāj pēdas. ^Nemanāmas, pirmajā brīdī nesaskatāmas — tās tomēr speciālistam var daudz pastāstīt. Un tas, kas Cmira nogalināšanā vēl nav izprotams, kļūs skaidrs, ja izdosies atrast vietu, kur uzbrukums noticis. ščupaks uzrunāja Stecjuku: — Manuprāt, darīsim tā. Tu, Ivan, aprunājies ar Cmira ģimenes locekļiem un kaimiņiem. īpaši papētī viņa ģimenes dzīvi. Jāpacenšas uzzināt, kas tā bija par sievieti, kas atradās mašīnā. Un vispār — orientējies uz vietas. Ņem vērā, ka Cmirs ir smagās mašīnas šoferis. Vai te neatklāsies kāds sakars ar komisijas veikalu? Sievu uzaicini ierasties pie mums. Satiksimies pārvaldē pulksten divpadsmitos. Bet
mēs ar Gorovoju meklēsim mos- kviča pēdas. Jūnija naktis ir īsas, gaisma aust agri. Kad Doļinskis, ščupaks un Gorovojs izgāja uz ielas, pulkstenis bija jau pāri četriem. Retie gājēji ar izbrīnu nolūkojās uz dīvaiņiem, kas noliekušies gāja cits aiz cita un rūpīgi pētīja ielu. Kādus trīsdesmit četrdesmit metrus no milicijas nodaļas uzmanību pa divi lāgi piesaistīja skaidri saredzami protektora nospiedumi. — Skatieties, — Gorovojs iesaucās. — Viens un tas pats priekšējais ritenis … Mašīna gājusi pa diagonāli. Tātad vadītājs steidzies. Acīmredzot šīs arī ir mūsu moskviča pēdas. Aizgājuši līdz Krivonosa ielai, Doļinskis un Sčupaks apstājās. Kurp tagad — uz augšu vai uz leju? — Iesim uz leju! — Gorovojs dažu metru attālumā pētīja nedaudz nomīdītu zālāju. Blakus strauji bremzējuša moskviča sliedēm varēja skaidri redzēt divu vīriešu kurpju pāru pēdas. Tās veda uz sporta laukumu. Tur pamats bija cietāks, pēdu nospiedumi kļuva vājāki un pēc kādiem divdesmit soļiem izzuda pavisam. Divi cilvēki, izkāpuši no mašīnas, te gājuši un sarunājušies. Pēdas brīžam tuvinājās gluži blakus, brīžam nedaudz attālinājās: izskatās tā, ka cilvēki, kas atstājuši šīs pēdas, nikni strīdējušies, žestikulējuši, viens otram kaut ko pierādot, apstājušies, skatījušies visapkārt. Un te, lūk, vienas no šīm pēdām atgriežas. Tās ved uz mašīnu. Bet kas tas? Solis ļoti plats — droši vien cilvēks skrējis. Otra pēdas nedaudz sāņus, tās pazūd zālē. Sieviešu kurpju nospiedumus nemana. Atliet pēdu nospiedumus nebija iespējams, taču Goro- vojs rūpīgi uzzīmēja nospiedumu kontūras uz īpaša papīra. Tā arī ir — vienas no pēdām atstājis nogalinātais . .. Bet otras? Protams, noziedznieks! Kaut arī vietas apskate vairāk nekā nedeva, Doļinskis gandrīz nešaubījās, ka noziegums izdarīts tieši šeit. Kaimiņi, kurus iztaujāja Stecjuks, Cmiru pazina ļoli maz: ne ar vienu no viņiem nogalinātajam tuvākas attiecības nav bijušas, un viņš nevienam par sevi nekad neko nav stāstījis. Strādājis kolhozā par šoferi, mājās bijis reti. Reizēm atbraucis ar gaziku, atstājis to pagalmā. Tepat atradās arī Cmira garāža, kurā stāvēja viņa personiskais moskvičs, ar ko viņš parasti izbraucis pa vakariem un svētku dienās. Vienos tas radījis neskaidras .-lizdomas, citi te nekā īpaša nebija saskatījuši. Cmira ģimene par nelaimi jau zināja. Stecjuks to saprata, tiklīdz pārkāpa dzīvokļa slieksni. Bāla sieviete, gadus trīsdesmit veca, ar sarkani saraudātām acīm, paskatījusies uz apliecību, ko viņai uzrādīja kapteinis, pabīdīja krēslu. Divi bērni, lāgā nesaprazdami, kas notiek, mātei piespiedušies, drūmi raudzījās svešiniekā. — Negribēju jūs traucēt. Saprotu, ka jums grūti… Taču mums nepieciešams ar jums parunāt. Tas ir ļoti svarīgi. Lūdzu jūs atnākt pie mums kriminālmeklēšanas nodaļā pulksten divos. Kapteinis izplēsa no bloknota lapiņu un, uzrakstījis dažus vārdus, pasniedza to sievietei. — Lūdzu, ņemiet! Te ir adrese. Ziņas, ko Stecjuks bija ieguvis pie Cmira kaimiņiem, izmeklēšanai nedeva itin neko tādu, kas varētu noderēt noziedznieka meklēšanā. Neko būtisku neuzzināja arī Sčupaks, aizbraucis uz kolhozu, kurā bija strādājis Cmirs. Ne reizi vien Sčupakam bija nācies uzsākt noziedznieka meklēšanu gandrīz bez jebkāda pieturas punkta. Tādos gadījumos viņš vadījās vienīgi pēc paša intuīcijas un plāna, kas balstījās uz minējumiem un pieņēmumiem. Taču šoreiz leitnants bija pārliecināts, ka Kondakova izvirzītā versija ir pareiza, un šī pārliecība pakāpeniski kļuva arvien stiprāka. Arī noslepkavošanas aina, kādu vispārējos vilcienos attēloja apakšpulkvedis, atbilda tam, ko viņi ar Doļinski un Gorovoju «izlasīja» pēc sporta laukumā atklātajām pēdām. Meklēšanas operatīvais plāns izskatījās vienkāršs: vajadzēja noskaidrot visus cilvēkus, ar kuriem aizvadītajā dienā ticies Cmirs, vietas, kur viņš bijis, atrast tos, kas viņu kaut vai nejauši redzējuši. Un tā soli pa solim iet no viena pie otra, kamēr pēdas novedīs pie cilvēka, kas bijis mašīnā kopā ar Cmiru pēc pulksten vieniem naktī un atstājis sporta laukumā savu apavu nospiedumus. Taču tas viss varēja likties
vienkārši, skatoties no malas. īstenībā šāds meklēšanas plāns slēpj sevī briesmas novirzīties no īstā ceļa gan nejaušas apstākļu sagadīšanās, gan nepamatotu aizdomu dēļ, kas tikai pirmajā mirklī šķiet būtiskas, bet vēlāk neapstiprinās. Gaidīdams Cmira sievu, Doļinskis atcerējās, ka nav gulējis visu nakti un nekā nav arī ēdis. Otrpus sienas, blakusistabā, ritmiski klabēja rakstāmmašīna. Sasprindzinājums lika sevi manīt. Doļinskis nolieca galvu uz rokām un iesnaudās. Taču jau pēc dažām minūtēm viņu uzmodināja telefona zvans. Zvanīja dežurants. — Biedri kapteini, pie jums atnākusi sieviete, Cmira Vera Romanovna. Saka, esot izsaukta. — Ielaidiet! Kabinetā ienāca vienkārši ģērbusies sieviete. Nedroši piegājusi pie galda, viņa sniedza caurlaidi un klusu vaicāja: — Vai pie jums? — Jā. Sēstieties, lūdzu, Vera Romanovna! — Piebīdīdams apmeklētājai krēslu, Doļinskis pa iekšējo telefonu izsauca Ščupaku. — Vai zināt, kāpēc mēs lūdzām jūs atnākt? — kapteinis jautāja. Sieviete sarāvās, taču neko neatbildēja. — Mēs saprotam jūsu stāvokli un, ticiet, patiesi jūtam jums līdzi. Tomēr mums nav tiesību izvairīties no šīs sarunas … Mums vajadzīga jūsu palīdzība, lai varētu atrast jūsu vīra slepkavu. Sieviete nevarīgi pamāja ar galvu. Izrādījās, ka viņa nekā nav zinājusi par sava vīra sakariem ar noziedznieku pasauli, nezināja arī, ar ko viņš būtu varējis tikties iepriekšējā vakarā. Viņa pastāstīja, ka Čmirs visu dienu nav izgājis no mājām. Deviņos vakarā nolēmis izbraukt ar moskviču «pahaltūrēt» — tā viņš sievai izskaidrojis savu pēkšņo aizbraukšanu. Jau iedams laukā, teicis, ka braukšot uz Operas teātri. Uz sievas piezīmi: «Vai nav par vēlu?» — Cmirs atbildējis, ka pasažieri atrodas vienmēr un lieks desmitnieks noderēs. Vakarā ap septiņiem, kad automašīnu īpašnieki — vieglas,peļņas tīkotāji — sapulcējušies gaidīja klientus, teātra laukumā parādījās pelēka pobeda. No tās izkāpa vīrietis un, sameklējis kabatā paciņu «Belamora», izņēma papirosu. Pagramstījies pa kabatām un pārliecinājies, ka sērkociņu nav, viņš piegāja pie pulciņa šoferu, kas stāvēja blakus melnai mašīnai. — Puiši, vai jums nebūtu sērkociņi? Kāds no šoferiem pasniedza kārbiņu. Pienācējam neviens nepievērsa uzmanību. Un nevienam, protams, prātā nevarēja ienākt doma, ka pelēkajai pobedai ir kāds sakars ar kriminālmeklēšanu. Ščupakam nenācās ilgi gaidīt. Šovakar sarunas grozījās tikai ap vakardienas slepkavību. Šoferu aprindās Cmiru labi pazina. Jā, Cmirs te vakar vakarā bijis. Ir redzēts, ka ar viņu kāds sarunājies. Pēdējo reizi viņš no laukuma aizbraucis apmēram pusvienpadsmitos. Uz kurieni? Kas lai zina, šķiet, tie bijuši gadījuma pasažieri. Ko lai ziņo apakšpulkvedim? Nogalinātā sievas, kaimiņu un kolhoznieku aptaujāšana neatklāja nekādus Cmira sakarus. Jaunu ziņu par slepkavību nebija. Tiesa, Stecjukam izdevās noskaidrot, ka apmēram divos naktī, l. i., divdesmit piecas, trīsdesmit minūtes pēc slepkavības, kādā aptiekā griezies pēc palīdzības neliela auguma melnmatains puisis. Stāstījis, ka viņam pēkšņi uzbrukuši huligāni un iemetuši ar akmeni pa galvu. Galvā bijusi brūce. Dežurējošā farmaceite puisi labi atcerējās un pastāstīja, ka viņam nav bijis krekla mugurā, tikai sporta krekliņš vien, bet uz žaketes vietām varējis samanīt asiņu pēdas. Puisis aizgājis no aptiekas, tiklīdz saņēmis palīdzību. — Pamēģini nu atrast, — nikni noteica Sčupaks. — Vai Ļvovā mazums melnmatainu puišu? Jā, izmeklēšanas sākums nemaz nebija veiksmīgs. Dojinskis un Sčupaks sēdēja Kondakova kabinetā. Apakšpulkvedis mierīgi uzklausīja vienu, tad otru un ar smaidu noteica: — Nav pagājušas ne divas dienas, bet jums jau dod tik šurp noziedznieku! Jūs varbūt cerējāt, ka
viņš savu adresi pa pastu piesūtīs? Nē, neredzu iemeslus nokārt degunu. Kaut vai zem zemes, bet atradīsim! Vēlreiz aprunājieties ar sievu, ar kaimiņiem. Ja vien labi parakņāsities Čmira pagātnē, tad katrā ziņā atradīsit, pie kā pieķerties, es par to esmu pārliecināts. — Apakšpulkvedis pagāja dažus soļus pa kabinetu. — Kas mums tagad pats galvenais? — Viņš apsēdās uz dīvāna un ar žestu aicināja sarunas biedrus sev tuvāk. — Noskaidrot, kur Cmirs atradās pēc pulksten vienpadsmitiem. Visi, kas viņu redzējuši līdz tam, apgalvo, ka Čmirs bijis pilnīgi skaidrā prātā. Tiesu medicīniskā ekspertīze konstatējusi pretējo. Tā ir ļoti svarīga detaļa! Tātad starp pulksten vienpadsmitiem un vieniem naktī Cmirs kaut kur paguvis iedzert. Kur? Vai par to esat domājuši? Nē. Vajadzēja padomāt! Neticēt sievai nav pamata, bet viņa apgalvo, ka vīram bijusi nauda, apmēram simt piecdesmit rubļu. Līdz vienpadsmitiem viņš kādas piecas reizes vedis pasažierus, protams, par naudu. Tādējādi Cmiram varēja būt ap divsimt rubļu. Tādu summu nevarēja notērēt kādā bufetē, turklāt tai laikā tās visas ir slēgtas. Paliek viens — restorāns. Bet restorānu pilsētā nav nemaz tik daudz. Izdzirdis priekšnieka pēdējos vārdus, Doļinskis pielēca kājās. Steigšus atvēra aktu vākus, kuros glabājās lieta, un izņēma no tiem saburzītu papīra gabaliņu, kas tika atrasts nogalinātā žaketes kabatā. — Kā gan es varēju aizmirst šo? Uz strēmeles bija saglabājušās vienīgi vārdu galotnes, skaitļu stabiņš tām iepretī un kopējā summa — 178 rubļi 90 kapeikas. — Nu ir skaidrs! — pieceldamies iesaucās Sčupaks. — Cmirs naudas atlikumu kopā ar rēķinu iebāza kabatā, šodien pat apstaigāsim visus restorānus! Apakšpulkvedis viņu apturēja. — Kāpēc jūs domājat, ka šis ir tieši 2. jūnija rēķins? — Ir pamats, biedri apakšpulkvedi, — pārliecināti teica Doļinskis. — Cmira sieva sacīja, ka promejot vīra kabatās nav bijis nekas cits kā vienīgi nauda. Viņa pati tieši pirms tam tīrījusi šo uzvalku un labi atceroties, ka nekādus papīrīšus kabatās nav redzējusi. Pie kabineta durvīm pieklauvēja. Ienāca Stecjuks, un pēc viņa sejas vien varēja spriest, ka noticis kaut kas neparasts. — Atjaujiet ziņot, biedri apakšpulkvedi! Tikko saņēmu. — Kapteinis sniedza Kondakovam aploksni. Apakšpulkvedis izņēma no tās četrkārt salocītu papīra lapu un sāka lasīt. Pēc tam, nespēdams apslēpt smaidu, ar acīm norādīja Dojinskim un Ščupakam uz vēstuli. Abi noliecās pār galdu. Vēstulē bija piecas rindas: «Cmiru nogalināja Saņka Krjukovs, pēc iesaukas Kalps. 2. jūnijā viņi abi pļēgu- roja «Intūristā» un tur salamājās. Kalps jau pirms tam lielījās, ka Cmiram iegriezīs. Ja jūs viņu tūliņ nesaņemsit ciet, viņš aizlaidīsies.» Paraksta nebija. Anonimām vēstulēm kriminālmeklēšanas darbinieki neticēja: noziedznieki un viņu līdzdalībnieki bieži vien ar šādām metodēm cenšas novirzīt izmeklēšanu no pareizā ceļa. Tomēr nebija izslēgta arī vēlēšanās nokārtot personiskos rēķinus. Kondakovs vēlreiz pārlasīja vēstuli. — Rakstīts, bez šaubām, ar kreiso roku. Speciāli. Taču diez vai šī vēstule nākusi no tā, kuru mēs meklējam. Tādus trikus viņi taisa tad, ja jūt, ka viņiem «min uz astes». Bet kāpēc lieku reizi par sevi atgādināt, kamēr vēl nav uz pēdām? — Padomājis Kondakovs turpināja: — Visdrīzāk tā ir atriebība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka runa ir par Krjukovu. Jūs, kapteini, atceraties Kalpa lietu? — Atceros. Taču tas nemaz neizskatās pēc Kalpa. Nav viņa stils. Lai Krjukovs atgrieztos uz vecā ceļa, turklāt slapjā? … Tomēr būs jāpārbauda, ļoti dīvaina sagadīšanās. Krjukova — Kalpa lieta bija interesanta. Krjukovs, ko noziedznieku pasaulē labi pazina ar iesauku Kalps, stacijā manīgi zaga čemodānus, naktīs vēlīniem gājējiem atņēma mēteļus un pulksteņus, bet kriminālmeklēšanas darbiniekiem palika nenotverams. Pirms diviem gadiem vēlā vakarā, kad Kondakovs, beidzis darbu, jau posās braukt mājup, pie viņa ielaida apmeklētāju, kurš spītīgi atteicās nosaukt dežurantam savu vārdu. Kabinetā ienāca eleganti ģērbies neliela auguma melnmatains puisis — gadus
divdesmit piecus vecs. Greizi pasmaidījis, viņš apakšpulkvedi uzrunāja: — Piedodiet par vēlo vizīti, priekšniek! Mans uzvārds ir Krjukovs, Aleksandrs Krjukovs. Skaidrības labad nosaukšu pilnu vārdu — Saņka Kalps. Droši vien mans vārds jums ir pazīstams? — Sēstieties, Krjukov! Es jūs klausos. — Kondakovs nekādi neizpauda savu izbrīnu. Krjukovs apsēdās, strauji izņēma no kabatas zelta pulksteni, ādas kabatas portfeli un nolika Kondakovam priekšā uz galda. — Viss, priekšniek! Nolēmu pielikt punktu! — aizsmakušā balsī viņš sacīja. —Gribu dzīvot kā visi cilvēki! — Norādīdams uz pulksteni, viņš mulsi paskaidroja: — Vakardienas darbs. Atdodiet īpašniekam, priekšniek, un lai man acis izsprāgsi, ja es vēl reizi! .. . Lūgt neko nelūgšu, saprotu, ka man nav tiesību. Kaut gan … — viņš viltīgi pasmaidīja, — nav pieķerts, nav zaglis! Tupēt, atklāti sakot, man īpašas vēlēšanās nav, un, ja vien var bez tā, tad palīdziet iekārtoties darbā. Esmu labs mehāniķis. Es nepievilšu, priekšniek, ko saku, tam var ticēt. — Lūk, ko, Krjukov, — apakšpulkveža seja palika stingra, taču balss skanēja maigāk, — tas ir labi, ka jūs pats pie mums atnācāt. Domāju, ka šo soli esat labi apdomājis, un gribu jums ticēt, taču neko nesolīšu. Es nevaru izlemt jūsu likteni. Pienāciet pēc pāris dienām, saņemsit atbildi. Bet mantas, — viņš palūkojās uz pulksteni un kabatas portfeli, — atdodiet īpašniekam pats. Vai kauns? — jautāja apakšpulkvedis, ievērojis, ka Krjukovs nosarkst. — Nekas, nekas, ja gribat kļūt par īstu cilvēku, arī tam ir jātiek pāri. Kriminālmeklēšanas priekšnieks piecēlās, likdams saprast, ka saruna beigusies, un sniedza Krjukovam roku. Puisis nobālēja. — Paldies, priekšniek, — viņš klusi teica. Pēc trim dienām Krjukovs atnāca. Šoreiz viņam nebija ne elegantā mēteļa, ne velūra cepures. Ģērbies bija vienkārši, kā strādnieks. Kondakovs kopā ar pārvaldes priekšnieku pulkvedi Ļevčenko ilgi ar viņu sarunājās, iztaujāja par bērnību, nākotnes plāniem. Krjukovam palīdzēja iekārtoties darbā rūpnīcā. Viņš atmeta dzeršanu un apprecējās. Ritēja laiks, taču Kon- dakovs nepārstāja interesēties par savu «krustdēlu», kā viņš dēvēja Krjukovu. Rūpnīcā Krjukovs strādāja labi, krietni nopelnīja. Viņu cienīja. Nav brīnums, ka anonīmā vēstule par Krjukovu satrauca izmeklēšanas darbiniekus: — Atjausit iet, biedri apakšpulkvedi? — Jā, biedri! Tikai nestrebiet karstu, neaizraujieties un mazāk domājiet par šo vēstuli! Vissliktākais būs tad, ja mēs tagad uzņemsim nepareizu kursu un īstajam noziedzniekam dosim iespēju iegūt laiku. Pret vakaru gāja jau trešā diena, kopš ritēja meklēšana. Stecjuks drīz vien noskaidroja, ka 2 jūnijā čmirs un Krjukovs patiesi bijuši restorānā laikā starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem. Viena no «Intūrista» viesmīlēm pazina pašas izrakstīto rēķinu. Viņa atcerējās, ka šie apmeklētāji bija saķildojušies un tad abi aizgājuši. Maksājis Cmirs. To - pašu liecināja arī citi restorāna darbinieki. Šis apstāklis pastiprināja pret Krjukovu vērstās aizdomas. Jauna, izskatīga meitene sagaidīja leitnantu gaitenī. Ščupaks paskaidroja, ka viņam jātiekas ar Aleksandru Krjukovu. — Ienāciet, lūdzu, vīrs mazliet sasirdzis. Jūs laikam no rūpnīcas? Saša, pie tevis, — viņa teica, kopā ar leitnantu ienākdama istabā. Nelielajā, vienkārši iekārtotajā telpā bija tīri un mājīgi. Krjukovs pusapģērbies sēdēja uz kušetes un aijāja bērnu. Sieviete izgāja. Caur durvīm bija dzirdama trauku šķindēšana: Krjukova sieva rosījās pie plīts. — Es no apakšpulkveža Kondakova … — Ščupaks parādīja apliecību. — Kādā sakarībā tad priekšniecība mani atcerējusies? — Saimnieka seja nepauda neko citu kā vien izbrīnās pilnu ziņkāri.
— Jūs slimojat? — it kā jautājumu nesadzirdējis, vaicāja Ščupaks. — Jā, tā drusku … Jau rīt eju darbā. Sievai nedzirdot, varu pateikt, ka iemetu lieku glāzīti vai varbūt kaut ko ieēdu … — Saruna mums, Krjukov, būs nopietna. Un tūlīt pat vienosimies, ka runāsim atklāti. Krjukovs apmulsis paskatījās uz ščupaku. — Cikos pārnācāt mājās 2. jūnijā? — Cikos pārnācu mājās? Vēlu, kādos trijos vai četros. Precīzi pateikt nevaru. — Un tomēr? — Neatceros. Biju iedzēris. Kā atnācu, tā nolikos gulēt. — No restorāna jūs aizgājāt pirms divpadsmitiem, tas mums, Krjukov, precīzi zināms. Bet, kur bijāt pēc tam, jāizstāsta jums pašam. Tas nepieciešams gan mums, gan vēl jo vairāk jums pašam! — Nekur es nebiju! Lieku glāzīti iedzēru un negribēju uzreiz iet mājās. Lai sieva nerātu. Un tā nomētājos pa ielām, kamēr galva kļuva skaidrāka. Krjukovs pastāstīja, ka nejauši sastapis Cmiru pie «Intūrista». Viņi viens otru sen pazīstot, taču pēdējā laikā neesot tikušies. Cmirs viņu ievilcis restorānā un tur, kad iedzēruši, sācis lamāt, nosaucis par dzinējsuni, kliedzis: «Dikti godīgs esi kļuvis, mirla! Visus nodod! Mani gribi nodot!» Saķildojušies. Pēc tam Cmirs to visu pārvērtis par joku un viņi salīguši mieru. — Cmirs iesēdās savā mašīnā un kaut kur aizbrauca. Vairāk es viņu neesmu redzējis un redzēt negribu, — nobeidza Krjukovs. — Apģērbieties, Aleksandr Stepanovič! Brauksim uz pārvaldi, tur uzrakstīsit visu, ko tikko stāstījāt. Krjukovs nobāla, viņa rokas sāka trīcēt. — Daša! — viņš pasauca sievu. — Man te ar biedru uz brīdi jāiziet. Ir darīšanas. Viņš sāka ģērbties, bet sieva ieteicās: — Tu, Saša, labāk ņem veco žaketi. Uz šīs asiņu traipi palikuši. Es pati neko nevarēju izdarīt, jānes uz ķīmisko tīrītavu. — Kas par asinīm? — pajautāja Ščupaks. — No tās pašas nolādētās nakts. Kad nācu mājās, pakritu uz kāpnēm. No deguna sāka tecēt asinis. — Nu labi. Ejam! Un žaketi ņemiet līdzi. Pārvaldē Sčupaks visu izstāstīja Doļinskjm. Pēc tam viņi pasauca kabinetā Kalpu — Krjukovu un sīki un pamatīgi nopratināja. Taču nopratināšana neko jaunu nedeva. Krjukovam lika pagaidīt gaitenī. Ščupaks bija neapmierināts: pierādījumi pret Krjukovu Šķita neapgāžami,, bet tai pašā laikā leitnants juta, ka tiem trūkst pamatojuma. — Es neticu, ka viņš to izdarījis, — ščupaks uzrunāja Do]inski. — Nezinu, kāpēc, bet neticu. Kapteinis kļuva domīgs. — Anonīmā vēstule mūs uzvedināja uz viņu tikšanos restorānā, un mēs tam esam pieķērušies. Bet apspriedīsim nopietni. Nu bija viņi tur. Iedzēra. Sastrīdējās. Salīga mieru. Cmirs pēc tam pusotras stundas laikā, turklāt vēl ar mašīnu, varēja diez kur nokļūt. Nē, ne tur mēs meklējam! Krjukovs jāparāda aptiekas dežurantei. — Tā arī izdarīsim! — Atvēris durvis, Ščupaks aicināja: — Ienāciet, Krjukov! Tūlīt brauksim! — Uz kurieni? — Netālu, uz aptieku. — Kas tā par aptieku? Kāda velna pēc man tā vajadzīga? — Krjukovs niknumā savilka dūres, viņa seja pieplūda asinīm. — Gribētos zināt, kāpēc visa šī piņķerēšanās! — Cmirs nogalināts. Stundu pēc tam, kad jūs aizgājāt no restorāna.
— Nogalināts? — Krjukovs saguma. Nepagāja ne pusstunda, kad Ščupaks piezvanīja Dojin- skim un paziņoja, ka aptiekā ir bijis pavisam cits cilvēks. To bez šaubīšanās apliecinājusi farmaceite, kurai Krjukovs parādīts. Turklāt Krjukovam nav galvā brūces, un tā arī nevarēja sadzīt trīs dienu laikā, neatstājot rētu. — Lai Krjukovs brauc mājās. Velti viņu tērpinājām. Atvainojies, lūdzu, savā un manā vārdā. Doļinskis gribēja zvanīt Kondakovam, kad viņa kabinetā iedrāzās Krjukovs, bet aiz viņa smaidīdams ienāca ščupaks. — Atcerējos, biedri priekšniek! — Krjukovs skaļi sauca jau no sliekšņa. — Jūs vaicājāt, uz kurieni Cmirs varēja braukt pēc restorāna. Es atcerējos! Kad viņš sēdas mašīnā, tad aicināja mani braukt līdzi uz dejām. Pēc pusstundas Ščupaks jau pētīja visu Ļvovas deju zāļu adreses. Piecas notām bija pasvītrotas. Slepkavības naktī tajās notika dejas. Un vēl pēc stundas pieci iecirkņu pilnvarotie un posteņu miliči, kas tai naktī bija dežurējuši norādīto adrešu tuvumā, sapulcējās pārvaldē. Cits pēc cita viņi gāja kabinetā un pēc minūtes vai divām nāca laukā. Beidzot pienāca kārta liela auguma virsniekam ar divām zvaigznītēm uz uzplečiem. Pagāja piecpadsmit minūtes, pusstunda, bet leitnants vēl nerādījās. — Nez ko Mardjans tā aizsēdējies, — kāds ierunājās. No kabineta iznāca Ščupaks. — Varat būt brīvi, biedri. Uz redzēšanos! Kopā ar Doļinski viņš atgriezās kabinetā, kur viņus gaidīja Mardjans. Doļinskis iecirkņa pilnvarotajam parādīja Cmira fotogrāfiju. — Vai viņš? — Viņš, biedri kapteini. Izmeklētājs pievilka tuvāk papīra lapu. — Tagad, biedri Mardjan, pastāstiet visu sīki! Apmēram divpadsmitos naktī leitnants Mardjans šķērsoja laukumu un, pagājis zem dzelzceļa tilta, pagriezās pa kreisi, uz tramvajnieku kluba pusi. Pēc ieraduma viņš apgaitu allaž beidza ar šo objektu: šeit starp tiem, kam patika virpuļot valša ritmā ,vai pakratīties modernākā dejā, bija arī tādi, kurus vajadzēja cieši turēt acīs. Daudzus pastāvīgos kluba apmeklētājus leitnants pazina pēc izskata. Arī, Cmiru viņš pazina. — Nu kā, Boičuk, vai viss mierīgi? — Mardjans uzrunāja milicijas seržantu, kas tai vakarā dežurēja pie kluba. — Vislabākajā kārtībā, biedri leitnant! Atskanēja lokomotīves svilpiens, un pāri tiltam dārdēdams aizjoņoja pasažieru vilciens. Sajā troksnī milicijas darbinieki nesadzirdēja, kā dažus metrus no viņiem apstājās moskvičs, taču, noklaudzot durtiņām, Mardjans pagriezās un ieraudzīja Cmiru, kas tikko bija izkāpis no mašīnas. — Sveiciens priekšniecībai! Vai dienestu pildām? — viņš familiāri uzrunāja iecirkņa pilnvaroto un, palūdzis seržantu pieskatīt mašīnu, pazuda kluba durvīs. Pagāja stunda. Klubā apklusa radiola, mūziku nomainīja daudzbalsīga kņada. Grūstīdamies, cits citu apsteigdami, ļaudis virzījās uz izeju. Pilnvarotā uzmanību piesaistīja divi cilvēki. Viens bija Cmirs, otru Mardjans nesaredzēja. Viņi abi, par apkārtējiem nelikdamies ne zinis, strīdējās. Skanēja lamu vārdi un draudi. Mardjans saprata, ka viņam jāiejaucas, citādi izcelsies kautiņš. Pamanījis tuvojamies milici, Cmira līdzgājējs nozuda. Mardjans automātiski ar acīm sekoja Cmira mašīnai. Nobraucis kādus piecdesmit metrus, moskvičs nobremzēja blakus neliela auguma melnmatainam puisim un meitenei baltā tērpā. Cmirs pārmija dažus vārdus ar puisi, pēc tam abi gājēji iesēdās mašīnā. Moskvičs uzņēma ātrumu un nozuda aiz stūra. Melnmatainais puisis, kā apgalvoja pilnvarotais, bijis Maksimka, kas reižu reizēm iegriežoties klubā.
Meiteni viņš redzējis pirmo reizi. — Vēl viens jautājums, — Doļinskis uzrunāja pilnvaroto. — Vai jūs esat pārliecināts, ka Cmirs un tie divi aizbrauca no kluba vienos vai vienos un piecās minūtēs? Tas ir loti svarīgi. — Kļūdīties es varu par vienu divām minūtēm, ne vairāk. Viņi aizbrauca tad, kad klubā nodzisa gaisma, bet gaismu nodzēš tieši vienos. Tā lietā parādījās divas jaunas personas — Maksimka un sieviete baltā tērpā. Meklējumu loks nedaudz sašaurinājās. Tramvajnieku kluba deju zālē parādījās jauni apmeklētāji. Divi puiši, ienākuši zālē, brīdi pastāvēja pie durvīm, no kurienes varēja redzēt gandrīz visus dejotājus, tad pārmija dažus vārdus un aizgāja uz attālāko stūri. Viņus pavadīja ieinteresēto meiteņu skatieni. Kā gan ne: puiši bija stalti augumā, ģērbušies ar gaumi. Daudzas jutās pārsteigtas, kad viens no viņiem uzlūdza uz tango vulgāro Vandu. Sčupaks (tas bija viņš) uzsāka tādos gadījumos parastu sarunu, kurai vajadzēja partneri pārliecināt, ka viņš jūtas kā apburts, bet Vanda lika lietā visu savu pievilcību un uzsāka smalku sarunu par amerikāņu jaunākajiem sasniegumiem neilona ražošanā un Rietumu deju eleganci. Sčupaks klausījās, smējās, māja ar galvu un nemanāmi novirzīja sarunu uz ko citu, tomēr tieši apjautāties par Maksimku neiedrošinājās. Stecjuks dejoja ar Vandas draudzenēm, bet deju starplaikos ar dārgiem papirosiem uzcienāja puišus. Vakars tuvojās beigām, taču neviens no viņiem tā arī neko neuzzināja. Nākamajā dienā, Vandas laimīga smaida sagaidīti, viņi atkal iegāja deju zālē. Bet vakardienas paziņa, ko Vanda jau uzskatīja par savu kavalieri, nez kāpēc dejoja ar citām meitenēm. Tika izziņots pārtraukums. Atspiedies pret kolonnu, Ščupaks vēroja Vandu un viņas «sāncensi», kad pēkšņi aiz muguras izdzirda pazīstamo vārdu. Netālu no viņa sarunājās divas stipri izkrāsojušās blondīnes. — Paskaties vien uz Vandu, — sacīja viena. — Gluži zaļa kļuvusi. Un tas viss jaunā pielūdzēja dēļ. Vai atceries, cik greizsirdīga viņa bija uz Greizo un Mak- simku? Ščupaks piesardzīgi pavirzījās aiz kolonnas. Ja runātājas atskatītos, viņas puisi nemanītu, bet viņš tāpat varēja visu labi dzirdēt. Taču draudzenes sāka smieties un aizgāja uz zāles otru galu. Nesteidzīgi viņām sekoja arī Ščupaks. — Uzlūdz Vandu, — viņš pačukstēja Stecjukam, — un pakavē viņai laiku! Tas pamāja ar galvu. Ščupaks pats pabrīnījās, cik viegli un nepiespiesti viņš uzsāka sarunu ar jauno paziņu. Blondīne tvīka vien, bet viņš it kā starp citu pajautāja: — Diez kāpēc Maksimku nemana, kur viņš varētu būt , ; nozudis? — Te nu gan viņš reti mēdz būt. Viņš ir tāds pats dejotājs kā es Anglijas karaliene! — blondīne iesmējās, ar savu asprātību apmierināta. — Maksimkam tikai biljardu spēlēt, uz to viņš ir meistars. Ar mokām sagaidījis dejas beigas, Ščupaks izgāja no zāles. Biljarda istaba bija slēgta. Nākamajā dienā viņi abi pa zaļo galdu dzenāja pulētās bumbiņas un jau pēc stundas bija pazīstami ar daudziem biljarda istabas apmeklētājiem. Tomēr vēl viena diena aizritēja tukšā. Par to domādams, ščupaks vēroja, kā Stecjuks ieraida pēdējo bumbiņu makā. Pēkšņi viņš izdzirda sev aiz muguras īdzīgu balsi: — Atkal piesmēķējuši! Tāds gaiss, ka cirvi var pakārt. Ko gan, zēni, lai ar jums iesāku? Atskatījās — apkopēja. — Māmulīt, — puisis uzrunāja, pavedis viņu sāņus. — Jūs te sen strādājat un droši vien visus pazīstat. Mēs vienu drauģeli meklējam,. bet viņa adreses nav. Domājām — te sastapsim, bet viņš nav atnācis. Par Mak- simku sauc. Varbūt pazīstat tādu? Vecenīte vērīgi palūkojās uz Ščupaku. — Drauģeli, saki? Tu, mīļais, man galvu nejauci Kā tad, drauģeļi! — Un, pieliekusies Ščupakam klāt, pie auss pačukstēja: — Pasakas stāsti kādam citam, bet man, dēliņ, smadzeņu pods strādā. Vai tu
domā, ka es neredzu? Tas tavs «drauģelis» un citi viņam līdzīgi kā ver muti vaļā, ļtā lamas, un vienmēr viņi ir zem grādiem. Bet jums abiem, puiši, es redzu cauri, neesmu maziņā. Paaicinājuši sievieti kluba direktora kabinetā, šču- paks un Stecjuks uzrādīja viņai savas apliecības. — Būtu tā uzreiz, — noburkšķēja vecenīte. — Sitas Maksimka jau gandrīz nedēļu nav redzēts. Kur dzīvo un kas viņš tāds — to nezinu, bet sapinies te ar kādu skuķi, par šo gan varu ko neko pastāstīt. — Negaidīdama jautājumu, apkopēja turpināja: — Strādā veikalā par pārdevēju. Tā kā Capajeva, tā kā Gorodeckas ielā — skaidri neatminu. Bet sauc viņu par Zojku. Sarkanmate, ar dzimumzīmīti uz labā vaiga. Gan Capajeva, gan Gorodeckas ielas pilsētā ir visdzīvākās. Arī veikalu tur daudz. Bija gaidāms liels darbs. Sestajā veikalā (te pārdeva rūpniecības preces), kurā abi biedri iegriezās, direktors atbildēja: — Strādā pie mums tāda. Pazīmes sakrīt. Uzvārds — Ivanova. Taču viņa ir atvaļinājumā. Kopš vakardienas. — Pamanījis sarunu biedru sejās sarūgtinājumu, direktors piebilda: — Nekur viņa vēl nav aizbraukusi. Šodien ienāks. — Kas tur ir? — Piedodiet — vai šeit dzīvo Zoja Ivanova? Patentatslēga noklikšķēja, un durvis atvērās. — Es jūs klausos. Sčupaka priekšā stāvēja gadus divdesmit divus veca meitene ar neizsukātiem rudiem matiem. Ščupakam šķita, ka viņš to ir redzējis: kaut kas pazīstams bija plaši atvērto tumšo acu izteiksmē un sejā ar palielajiem vaigu kauliem; taču viņš nekādi nevarēja atcerēties, kur būtu meiteni sastapis. «Varbūt man tā tikai šķiet,» viņš nodomāja. — Esmu no milicijas. Man pie jums neatliekamas darīšanas. Saimnieces sejai pārskrēja trauksmaina ēna, bet viņa pacēla roku un aizsedza muti, it kā cenzdamās noslēpt žāvas. — Piedodiet. Vakar vēlu apgūlos, jūsu zvans mani uzmodināja. Ienāciet, lūdzu! Es tikai pārģērbšos. Sčupaks iegāja tīrā istabā, kas bija iekārtota ar zināmu komfortu. Pa durvīm palūkojās paveca sieviete. — Es jūs tā kā nebūtu agrāk redzējusi. Esmu Zojas māte. Vai jūs manu meitu sen pazīstat? Viņa tūlīt atnāks, tiklīdz nomazgāsies. Jūs laikam kopā strādājat? — Nu, lūk, es arī esmu kārtībā! — Istabā ienāca Zoja. — Mamm, borščs pārvārīsies… — Un, kad māte izgāja, mierīgi jautāja: — Kādas gan jums pie manis darīšanas? Meitenes miers ļāva domāt, ka vai nu viņai nav nekāda sakara ar noziegumu, vai arī viņa ir rūdīta, pieredzējusi noziedzniece. Leitnants nolēma runāt bez aplinkiem. — Mums šis tas jāuzzina par kādu jūsu paziņu. — Sčupaks raudzījās Ivanovai tieši acīs. — Vai jūs Mak- simku labi pazīstat? — Maksimku? — mierīgi pārjautāja Zoja. — Protams, pazīstu. — Vai sen? — Ne visai… pāris mēnešu, varbūt mazāk. Deju vakaros iepazināmies. — Kad jūs ar viņu pēdējo reizi tikāties? — Pagaidiet — kad tas bija? Jā, jā, pagājušajā nedēļā, šķiet, sestdien. Klubā deju vakarā. Bet kas ar viņu noticis? — Tātad sestdien? — Leitnants uz Ivanovas jautājumu neatbildēja. — Vai viņš jūs pavadīja uz mājām, vai arī jūs izšķīrāties kādā citā vietā? — Pavadīja. Mūs kāds paziņa ar savu mašīnu paveda, bet pa ceļam izsēdināja, atcerējās, ka kaut kur steidzami jābraucot. Tā līdz mājām aizgājām kājām.
— Kas tas bija par paziņu ar mašīnu? Vai jūs viņu labi pazīstat? — Esam vairākas reizes tikušies. Kā gan viņu?… Atcerējos! Čmirs viņa uzvārds. — Vai kopš sestdienas neesat satikusi viņu vai Maksimku? — Maksimka solīja iegriezties, bet diez kāpēc nerādās. To otro neesmu sastapusi. — Kāpēc jūs pati pie Maksimkas neaizejat? — Briesmīgi šis man vajadzīgs! Un kur tad šo meklēt? — Vai tad jūs nezināt viņa adresi? — Neesmu interesējusies. — Zoja nicīgi izstiepa lūpas. Meitene runāja nepiespiesti un pat vienaldzīgi, un viņas atbildes bija vienkāršas un skaidras: Maksimku pazīst nesen, pat viņa uzvārdu nezina. Vairākas reizes satikusies klubā deju vakaros, divas trīs reizes puisis pavadījis uz mājām. Teicis, ka strādājot par virpotāju, bet, kur, — to nezina, nav jautājusi. Tajā sestdienas vakarā Cmirs bijis klubā, aizvedis viņus līdz Bogdana Hmeļņicka kinoteātrim. Tur arī izsēdinājis. Radās Iespaids, ka meitene stāsta patiesību. Sarunas satraukta, viņa pati sāka taujāt, kas noticis un kā viņa varot palīdzēt. Šķita, ka viņa netēlo, bet patiesi uztraucas. Sču- paks Zoju nomierināja: te noticis vienkārši pārpratums, taču pastāstīt, kas par lietu, viņš pagaidām nevar. Pēc divām trim dienām viss noskaidrosies. — Starp citu, jūs laikam esat atvaļinājumā? — viņš vaicāja. — Kaut kur taisāties braukt? — Jā, tieši šodien gribēju aizbraukt. Pie vecmāmiņas. Nav tālu. Ar autobusu dažu stundu brauciens. — Nāksies, Zoja, šo braucienu uz kādām dienām atlikt. — Nu ko, — viņa paraustīja plecus, — ja tas nepieciešams … Atvadījies Sčupaks aizbrauca uz pārvaldi. — Meitenei, kā liekas, ar slepkavību patiesi nav sakara, — viņš izteica Stecjukam savas domas. Kamēr Sčupaks atstāstīja savu sarunu ar Ivanovu, Stecjuks domīgi smēķēja un uz papīra kaut ko zīmēja. Beidzis Sčupaks sāka klusēdams staigāt pa kabinetu, bet kapteinis arvien vēl zīmēja. — Pilnīgi iespējams, ka Zoja runā patiesību, — viņš beidzot pārtrauca klusumu. — Tas būtu ļoti labi. Tomēr nespēju ticēt, ka meitene, kas uztur pazīšanos ar Maksimku, varētu būt tik godīga. Starp citu, mums ir iespēja pārbaudīt, vai viņa pret tevi bijusi atklāta. — Laikam piedzērušies, — nikni nomurmināja pavecāka sieviete, piesardzīgi pāriedama ielas otrā pusē. — Vajag ar tā piesūkties! Patiesi — divi jauni cilvēki uzvedās diezgan dīvaini. Izkāpa no mašīnas, grīļodamies un viens otru balstīdami, abi aizgāja no tās kādu gabaliņu nostāk, tad viens no viņiem atgriezās un apsēdās pie stūres, bet otrs palika stāvam uz vietas. Kad pulksteņa rādītāji liecināja, ka ir trīs minūtes pāri vieniem, moskvičs brauca prom no kluba. Pēc piecdesmit metriem Ščupaks nobremzēja: tieši šeit, kā liecināja iecirkņa inspektors, Cmirs paņēma mašīnā Zoju un Maksimku. Durtiņas atvērās, draugi pārmija pāris vārdu, un, tiklīdz Stecjuks bija iesēdies, moskvičs uzņēma ātrumu. Nākamā pietura bija pie Bogdana Hmeļņicka kinoteātra, kur viņš «izsēdināja savus pasažierus», un ar vislielāko ātrumu aiztraucās uz miliciju — naktī nekas netraucēja. Pēc tam viņi to atkārtoja vēl un vēlreiz, izvēlēdamies visdažādākos ceļus. Taču rezultāts palika viens: lai arī cik ātri moskvičs brauktu, lai kā steigtos savus pasažierus izsēdināt vadītājs, ātrāk par pusdiviem mašīna līdz milicijai aizbraukt nevarēja. Bet pulksten vienos un sešpadsmit minūtēs Cmirs taču jau bija miris. Ne Ščupaks, ne Stecjuks tagad vairs nešaubījās: Cmira noslepkavošanai nevienam citam, izņemot Maksimku un Zoju, nepietika laika. Un patiesi — ja ticēt Ivanovai, tad Cmiram pēc viņu izsēdināšanas pie kinoteātra atlikušajās divās trīs minūtēs vajadzēja sastapt jaunus pasažierus, iesēdināt tos mašīnā, sastrīdēties, kopā izkāpi no mašīnas, saņemt naža dūrienu, atkal iesēsties mašīnā un aizbraukt līdz milicijas nodaļai. — Redzams, ka pieredzējusi meiča, — drūmi konstatēja Ščupaks. — Kaut tikai nebūtu brīdinājusi Maksimku! Nekavējoties jāsāk viņu novērot. Otrās dienas vakarā Ščupakam uz pārvaldi piezvanīja viens no kriminālmeklēšanas darbiniekiem un
paziņoja, ka Ivanova nopirkusi biļeti uz Zaļo teātri. Darbinieks lūdza pastiprinājumu: viņš domāja, ka Zojai nolikta satikšanās, un baidījās viņu pūlī pazaudēt. Ščupaks nolēma braukt pats. Ščupaks iegriezās galvenajā alejā. Uz soliņa, ko slēpa krūmi, sēdēja Zoja. Noskanēja zvans, un meitene piecēlās. Viņa bija spilgti izkrāsojusies, rudie mati sakārtoti modernā frizūrā. Somiņu vicinādama, Zoja paspēra dažus soļus un sakārtoja tērpu. Un te Sčupaks atcerējās, kur viņš to bija redzējis. Atcerējās, ka sieviete ar baltu tērpu, rudiem matiem un izkrāsotu seju slepkavības naktī pagāja viņam garām blakus nestuvēm, uz kurām gulēja Čmirs. Sčupaks saprata, ka slepkavība notikusi viņas acu priekšā (negribējās ticēt, ka meitene pati tajā piedalījusies) un viņa zina visu. Cik mierīgi viņa toreiz pagāja garām, redzēdama, ka cilvēks, ar kuru tikko bijusi kopā, ir miris! Bet tagad izliekas nezinām, ka Cmira jau vairs nav starp dzīvajiem. Noslepkavoto nepazīt viņa nevarēja: meitene pagāja garām pavisam tuvu. Tātad šī vienaldzība ir milzīgas pašsavaldīšanās rezultāts. Un cik veikli viņa sacerēja savu «versiju»! Koncerts sākās. Uzstājās estrādes orķestris. Kas notiek uz estrādes, Sčupaks ne redzēja, ne dzirdēja. Viņš ne acu nenovērsa no rudās galviņas pirmajās rindās un pēkšņi atcerējās runātnīgo Zojas māti. «Varbūt viņa var uzvest uz Maksimkas pēdām?» Ivanovu dzīvoklī uz zvanu ilgi neviens neatsaucās. Tad, ķēdīti nenoceļot, Zojas māte vērīgi aplūkoja Sču- paku un ielaida tikai pēc tam, kad pārliecinājās, ka tas ir tas pats cilvēks, Zojas paziņa, kas nesen bija atnācis pie meitas. — Jūs man, vecam cilvēkam, lūdzu, piedodiet! — Viņa rūpīgi aizslēdza durvis. — Baidos! Vēl tik daudz huligānu… Re, pavisam nesen bija atskrējis kāds Zojiņkas paziņa. Klaudzina pie durvīm. Atveram — ak dievs! Galva asinīs, arī visa seja asinīs. Huligāni, saka, uzbruka, galvu pārsita. Pie pašas mūsu mājas. Jūs varat iedomāties! Sčupaks nolēma rīkoties tieši. — Sakarā ar šo lietu arī esmu pie jums atnācis. Strādāju milicijā, meklēju tos huligānus. — Viņš sievietei parādīja savu apliecību. — To jūs labi izdarīsit, ja viņus notversit. Ne par šo, ne par to cilvēks sasists. Tiesa, kašķis jau viņš ir, šis Maksimka. Un ļauns. Tik jauns, bet ļauns. Man viņš nepatīk, vai, kā nepatīk! Es arī Zojkai to saku. Večiņa izstāstīja, ka Maksimka ieradies drīz pēc tam, kad pārnākusi Zoja («Tātad, kā jau mēs domājām, viņi ir bijuši kopā,» secināja Sčupaks), taču kopš tās nakts viņš te nav bijis. Sarunas nobeigums Ščupaku apbēdināja. Sieviete par Maksimku nekā nezināja: ne uzvārdu, ne adresi, ne darba vietu; taču nepiemirsa pasacīt, ka viņš nopelna labi: «Nauda viņam vienmēr turas.» No telefona būdiņas Sčupaks izsauca dienesta mašīnu. — Ātrāk uz Kultūras parku! Rudā galviņa bija vēl turpat. «Savā vietā,» Sčupaks atviegloti nopūtās. Viņš apsēdās tuvāk. Pēc koncerta, kad ļaužu straume iznesa Zoju aiz parka vārtiem,-viņa sev blakus ieraudzīja Sčupaku. Satraukumu meitene nekādi neizrādīja. — Cik patīkama nejaušība! — iesaucās Sčupaks. — Labvakar! Jūs arī klausījāties koncertu? Vai patika? Sarunādamies viņi pagāja dažus soļus un apstājās pie pelēkas pobedas. Sčupaks piedāvājās viņu aizvest. Zoja piekrita. Atslīgdams aizmugures sēdeklī, Sčupaks nemanāmi pieskārās šofera plecam, tā likdams saprast, ka jābrauc pa norunāto maršrutu. Pa ceļam runāja par koncertu, un šķita, ka Sčupaks pilnīgi iegrimis sarunā un nekas cits viņam ne prātā nenāk. Pēkšņi mašīna strauji sagriezās un nobremzēja. Sčupaks atvēra durtiņas, un mašīnā iedegās spuldzīte. — Kur jūs mani esat atveduši? — pilnīgi nobālusi, izbailēs jautāja Zoja. — Vai tad neredzat, lvanova? Šo vietu jums vajadzētu labi atcerēties. Tieši šeit jūs ar Maksimku
nogalinājāt Cmiru. — Kur? … — Meitene apmulsa. — Ak dievs, vai tad tā var jokot?! Es nekā nezinu … nezinu … — trīcēdama viņa atkārtoja. — Lūk, ko, pilsone lvanova, — viņu asi pārtrauca Sčupaks, — jūsu pasakas es jau esmu dzirdējis. Runāsit patiesību vai ne? Zoja līdz sāpēm sažņaudza mašīnas rokturi. Šausmās plaši ieplestām acīm viņa lūkojās Ščupakā, bet tad, strauji pagriezusies sānis un ar rokām aizsegusi seju, sāka raudāt. — Es nenogalināju… Viņi sakāvās, bet es aizbēgu. Tai vakarā Cmirs uz klubu atbrauca diezgan vēlu. Sameklējis Maksimku, viņš to aizveda sānis un satraukti kaut ko sacīja. Maksimka klausījās it kā vienaldzīgi, lāču Zoja ievēroja, ka viņš kļūst drūms. Bet pēc tam Cmirs līksmoja, itin kā nekas nebūtu noticis. Kad dejas beidzās, Maksimka sagaidīja Cmiru, un Zoja dzirdēja jautājumu: — Vai šis ir tavs pēdējais vārds? Cmirs pavīpsnāja. — Kaut arī tā. Tev jau nu neprasīšu. — Vajadzētu paprasīt. Ja ne man, tad citiem. Un uz levi jau arī neko daudz necerēja. — Maksimka pēkšņi satvēra Cmiru aiz apkakles un pievilka sev klāt. — Pieraugi … Kaut vai ellē, bet rokā dabūsim! Cmirs nodrebēja. Varēja manīt, ka viņš izbīstas, bet tūlīt pat piedzēruša cilvēka bezrūpībā atmeta ar roku. — Nebaidi! Neesmu no bailīgajiem. Pēc šiem vārdiem viņi izšķīrās, taču ne uz ilgu laiku. Kad Zoja kopā ar Maksimku gāja jau prom, Cmirs ar moskviču viņus panāca un piedāvājās aizvest. — Nu tad tā, — viņš klusu uzrunāja Maksimku, — ar mani vairs nerēķinieties! Man ir bērni. Arī tāpat varu (iri labi dzīvot. Nebraukšu. Es jūs neesmu redzējis, jūs nepazīstat mani … Viss! — Tiesa, Cmir, dzīve tev patiešām nav slikta, — nozīmīgi teica Maksimka. — Tikai es tevi nēapskaužu. Bet vispār mums abiem ir par ko parunāt, taču bez šās. — Viņš pamāja uz Zojas pusi. '— Apturi, Zojka mūs pagaidīs! Apstājās pie sporta laukuma. Viss norisinājās tik ātri, ka Zoja nepaguva ne iesaukties — pamanīja tikai, ka Maksimkas rokā pazib nazis, un izdzirda izmisīgu kliedzienu. Šausmās Zoja metās prom. Kad piekusa, apstājās. Nedaudz atguvusies, devas uz mājām. Iedama garām milicijai, ieraudzīja nestuves ar Cmira ķermeni un visu saprata. Bet pēc ceturtdaļstundas pie viņas mājās iebrāžas Maksimka, viss vienās asinīs. Viņš stāstīja kaut ko par huligānu uzbrukumu, bet, kad mate izgāja no istabas, Zojai pačukstēja: «Tā ka klusētu, citādi . ..» Viņai jau vairs nevajadzēja paskaidrot, ko nozīmēja šis «citādi». ščupaks un Doļinskis nespēja izdabūt no Ivanovas Maksimkas adresi. Viņa nenosauca arī puiša uzvārdu. Sakumā Ščupaks un kapteinis Zojai neticēja, taču meitene raudāja un zvērēja, ka nezina, varot pateikt tikai to, ka viņš strādā kaut kur par virpotāju. No tā, ko pastāstīja Zoja, varēja secināt, ka Maksimka nav viens — aiz viņa stāv vēl citi noziedznieki. Un nokļūt tiem uz pēdām varēja vienīgi caur Maksimku. Pirmo dienu staigājot pa rūpnīcām, neuzzināja nekā. Tas pats bija arī otrajā un trešajā dienā. Ceturtajā dienā Ščupaks iegāja lietas mašīnbūves rūpnīcas kadru daļā. Kadru daļas vadītājs kļuva domīgs. — Maksimi? Virpotāji? Tā kā būtu. Tūlīt paskatīsimies. Drīz vien leitnanta priekšā gulēja sešas personiskās lietas. No nelielām fotogrāfijām viņam pretī vērās seši vīrieši. Četras lietas Ščupaks atdeva tūlīt pat: tie bija pavecāki vīri. Vajadzēja nolikt malā arī piekto lietu: montāžas ceha virpotājs Maksims Ļevčenko jau trešo nedēļu atradās Krimā. Sestajā fotogrāfijā bija redzams melnmatains puisis ar drūmu seju. Arī kadru daļas vadītājs pastiprināja ščupaka aizdomas, teikdams, ka puisis esot delveris un mīlot iedzert. Taču atslēdzniekam Mak- simam Voroņko
bija alibi: 2. jūnijā viņš strādājis nakts maiņā. Kad Ščupaks atstāja rūpnīcu, pirmā maiņa jau beidza darbu. Domās iegrimis, viņš gāja pa rūpnīcas pagalmu, kas atgādināja dārzu vai parku. Jaunu kociņu aleja, puķu dobes un zālāji — viss liecināja, ka uzņēmumam-ir rūpīgi saimnieki. Ščupaks apsēdās uz soliņa, izņēma bloknotu un, smagi nopūzdamies, garajā Ļvovas rūpnīcu sarakstā ievilka vēl vienu ķeksīti. Sporta laukumā spēlēja volejbolu. Pats būdams volejbolists, Ščupaks ar patiku sāka vērot kādu spēlētāju un ieinteresēts piegāja tuvāk. Laukumā bija daudz ļaužu. Vairākums vēroja volejbola spēli, un tikai daži iekārtojās slēgtajā verandā. Tur atradās šaha galdiņi un arī biljards, ap kuru kā saimnieks grozījās melnīgsnējs puisis ar garu kiju rokā. Lūk, viņš notēmēja un ieraidīja bumbiņu makā. — Tas tik ir sitiens! Braši, Volodjka! — kāds sajūsmināts iesaucas. Ščupaks visu laiku vēroja melnīgsnējo puisi. «Bumbiņu ieraidīja patiesi meistarīgi, neko sacīt,» viņš nodomāja. Puisis pagriezās ar seju pret Ščupaku. «Kāpēc viņš man šķiet pazīstams?» neviļus nodomāja leitnants un pat pievēra acis, cenzdamies atcerēties. «Kur gan es viņu būtu redzējis?» Bet puisis, līdzjutēju saucienu atbalstīts, ieraidīja makā pēdējo bumbiņu un pārākuma apziņā savam partnerim nevērīgi izmeta: — No tevis, Bogdan, seši kausi alus! Un pēkšņi Ščupaks visu saprata. Viņš atcerējās filmu «Maksimka». Līdzība bija tik pārsteidzoša, ka likās — filmas varonis, tikai gados vecāks, nokāpis no ekrāna. «Tad re, kas par lietu! Un es Maksimus meklēju! …» Leitnants atgriezās kadru daļā^ Vadītājs vēl bija turpat. — Kā gan viņš man neienāca prātā! Viņu taču citādi nemaz nesauc. — Kas viņš ir? Par ko strādā? — pārtrauca Ščupaks. — īstais vārds — Vladimirs Kovtjuhs. Strādā par virpotāju. Slaists, un pudelē patīk ieskatīties. Tai "pašā dienā Maksimku pēc fotogrāfijas pazina Ivanova, viņas māte un iecirkņa pilnvarotais Mardjans. — Malači, puiši! — paslavēja Kondakovs, kad viņam ziņoja par meklēšanas rezultātiem. — Bet arestēt Kov- tjuhu pagaidām nevajag. Vispirms mums jāuzzina, kas stāv aiz viņa, jāatšķetina viss kamols. Un to mēs varam izdarīt, vienīgi novērojot Maksimku. Taču ritēja dienas, bet Kovtjuha novērošana nekādus rezultātūs nedeva. Noziedznieki bija paslēpušies.
Viņņickis jauc pēdas Kijeva mūs sagaidīja ar savu neatkārtojamo jūnija skaistumu, kastaņu un papeļu svaigo zaļumu, spilgtajiem puķu paklājiem. Nekauņa apmetās pie manis. Augām dienām viņš vāļājās pa gultu, sūkdams liķierus un saldos vīnus. — Dzīve mums rūgta, — drūmi jokoja Nekauņa, — tāpēc jāpasaldina. Reiz ierunājos par Niku, teicu, ka man bez viņas skumji. — Esi gan tu muļķis! — nicīgi izmeta Nekauņa. — Viņas visas ir maitas. Daudz vēlāk uzzināju, ka Nika tai laikā ir bijusi pilsētā, taču tīšuprāt izvairījusies no tikšanās ar mani un cītīgi flirtējusi ar kādu dienvidnieku, kurš Kijevā bija ieradies ar personisko mašīnu. Par sievietēm Nekauņa runāja nievīgi un ciniski, tomēr reiz viņš mani pārsteidza. Gulēju uz dīvāna un pārlapoju ilustrētu ārzemju žurnālu. Nekauņa piedzēries un sabozies apsēdās man blakus. — Met prom to draņķi! — viņš asi teica un atņēma žurnālu. Es neticēju savām ausīm. Pamanījis manu izbrīnu, viņš saniknojās. — Domā, ka Nekauņa ir nelietis, kuņas dēls, maita?! Jūs visi tīriņie! Es jūs!… — Viņš plaši
atvēzēja roku, mirkli palika sasprindzis un tad saguma. — Bet kas manā dvēselē ir ieskatījies? Kas zina, kāda tā man? Neviens nezina… un zināt negrib! — viņš raudulīgi nobeidza. No izdzertajām glāzēm Nekauņa bija kjuvis gluži ļengans. Žultainā un nežēlīgā «likumīgā» zagļa vietā manā priekšā atradās dzīves sapluinīts, strupceļā nonācis cilvēks. Nekauņa piegāja pie galda un ielēja sev vīnu. Stāvēdams istabas vidū ar glāzi vienā un papirosu otrā rokā, viņš, vēl vairāk satraukdamies, turpināja: — Visādi sprāgoņas kulsta mēli: «Zaglis, bandītsl» Jā, zaglis! Bet man ir dvēsele… Misaku redzēji? Māja bijusi, veikals … Agrāk viņš mani bez domāšanas — kā uti nospiestu. Bet tagad — «proše pana». Draņķis viņš ir! Bet es — zaglis! Zaglis … — viņš domīgi atkārtoja. — Taču varēju kļūt par inženieri vai aktieri… Kas zina, — viņš ar pirkstiem piesita pie pieres, — kas man te? Izdzēris atlikušo vīnu, Nekauņa atkal apsēdās man blakus. — Nu mani, saprotams, dzīve malusi. Bet tu? Kāpēc tu pie mums atnāci? Kā tev trūka? Naudas? Ko gan par to var nopirkt? Nu, šņabi, nu, izmālētu skuķi! Bet pēc tam — baraka, taiga … Tā arī nosprāgsi kā paklīdis suns. Viņš piecēlās un sāka nervozi staigāt pa istabu. — Biju nolēmis: to visu — pie velna, sākšu dzīvi no jauna. Neiznāca. Nu labi, es šiem tagad parādīšu! — Viņš trieca ar dūri pa galdu un piedzēruša cilvēka tiešumā piebilda: — Bet tu esi malacis! Ķēriens tev ir, acs vērīga.* Un neesi no bailīgajiem. Eh, Vaņa, — viņš atkal uzsāka, — iegaumē: visbriesmīgākais dzīvē ir vientulībai Bet man, izņemot māti, neviena cita nav … Gribi, pastāstīšu, kā Nekauņa gribēja pielikt visam punktu, uz visiem laikiem atmest zagšanu. Es pamāju ar galvu, un viņš sāka stāstīt. Pa taigas taku gāja cilvēks. Gāja nesteidzīgiem, vienmērīgiem soļiem, vicinādams nolauztu zariņu un kaut ko klusi dungodams, un pēc visa bija redzams, ka ap sirdi viņam ir viegli un labi. Un kā gan lai nepriecājas, kad pēc astoņiem gariem gadiem pirmo reizi ej pilnīgi brīvi, kur gribi, kad stiepļu žogi, konvojnieku saucieni un drūmās barakas šķiet kaut kas tāls … Paška Kotovs atgriezās no ieslodzījuma. Atgriezās pēc tam, kad astoņus gadus bija klimtis pa cietumiem un kolonijām, līdz mielēm izbaudījis rūgto dzīves kausu. Maijs. Taigā vēl bija drēgni un auksti, tomēr pirmās pavasara pazīmes jau varēja samanīt it visur. Gan te, gan tur tieši cauri sniegam lauzāSi vārie sniegpulkste- nišu kātiņi, pa ciedru resnajiem stumbriem tecēja balti, aromātiski sveķi. Satrūdējušo lapu rūgtā smarža reibināja tā, ka galva sagriezās, viss augums kļuva viegls, nemaz vairs nejuta tā svaru. Un Pavels gāja un gāja, nejuzdams noguruma. Šo ceļu viņš pats bija izraudzījies. No kolonijas līdz stacijai varēja nokļūt ar mašīnu, bet tad vajadzētu gaidīt vēl veselu diennakti. Kotovs bija iemācījies vērtēt laiku, un, līdzko ausma tik tikko skāra horizontu, viņš atvadām pamāja ar roku sargiem torņos. Taiga ir baisma jauniņajiem. Pēkšņi Pāvelam virs galvas kaut kas nošvīkstēja — un uz takas nokrita liels ciedras čiekurs. Puisis spēji nodrebēja, atsprāga atpakaļ. Zaros kaut kas nopliukšķēja. — Tpu, tu vellatiņa! … Kā tu izbiedēji, resgale tāda! Es tev gan! — viņš padraudēja vāverei, kas neapmierināti murdēja ciedrā, acīmredzot dusmodamās, ka zaudējusi tādu lielu un labu čiekuru. — Nebaidies, nepaņemšu. Vēl pirms divām dienām viņš diezin vai būtu atstājis čiekuru zvēriņam: rieksti bija gardums, un kolonijā tos reti var dabūt. Kļuva gaišāks. Pāvels uzkāpa sopkā un apstājās. Lejā līču loču savus ūdeņus vēla upe. Krastā melnēja mājiņa, bet otrā krastā atradās neliels ciems. — Tā var vēl nokavēt pārcelšanu, — nomurmināja Ko- tovs, skriedams pa taku lejup. Taču izrādījās, ka bažas veltīgas: prāmnieka vēl nebija, viņu jau gaidīja kādi seši cilvēki. Vīri
sēdēja uz baļķiem un smēķēja. Piesēda arī Pāvels. — Ir gan maitas gabals, — noteica kāds pavecs mednieks ar kuplu bārdu. — Pulkstenis astoņi, bet šis tik guļ. Tā jau vilcienu var nokavēt. Klau, Vaņuška, pamodini viņu! — To var! — Puisis ādas jakā devās uz būdu. — Ei, vecais! — Viņš piedauzīja pie durvīm. — Par ko tev naudu maksā? Vai ilgi domā mūs marinēt? Vāvere un burunduks jau sen augšā, bet tu vēl guli. Nočīkstēja durvis, un uz sliekšņa iznāca pārcēlājs. Viņu ieraudzījuši, ļaudis virzījās uz barakas pusi. — Stāt, pagaidiet! — vecais iesaucās. — Pāri necelšu. Baļķi nāk … Un barkass laiž ūdeni cauri. «Atdzinos, muļķis tāds, pa taisno!» Kotovs sevi izlamāja. «Sēdi tagad un sauļojies. Ko vārētu izdomāt?» Viņš piecēlās, iemeta ūdenī smēķa galu, pagriezās un tai pašā brīdī ieraudzīja, ka no taigas iznāk grupa cilvēku. Starp diviem zirgiem šūpojās nestuves. Priekšgalā soļoja plecīgs vīrs, ģērbies vecā karavīra šinelī. Kotovs uzreiz pazina mežcirtēju brigadieri, kas viņus mācīja gāzt mežu. — Ātrāk barkasu! — Viņš jau pa gabalu sauca pārcēlājam.— Dzemdētāju vedam. Vectēvs bezpalīdzīgi iepleta rokas. — Nav jau atļauts celt pāri. Baļķi nāk. Visi noslīksim. Līdz vilcienam bija palicis mazliet vairāk par stundu — tieši tik daudz, lai nokļūtu līdz dzelzceļa pieturai. Gaidītāji satraukti apstāja pārcēlāju, cenzdamies pierunāt pārvest tos viņā krastā. Taču vectēvs nelokāmi palika pie sava. — Baļķi nāk, celties pāri nav atļauts. — Ko tu, vai neapjēdz? Tev taču saka — dzemdētāja! Var vēl nomirt! Tā ir mūsu mežrūpniecības saimniecības inženiere. Nekavējoties Vajag pārcelt, saproti, nekavējoties! — brigadieris neatlaidās, slaucīdams no sejas sviedrus. — Nedrīkst, visi noslīksim! — Pārcēlājs pagriezās un gāja uz būdu. — Ko darīt? — apmulsa brigadieris. — Viņai taču ārsts vajadzīgs … v — Sēžas, čaļi, iekšā, brauksim paši! — kāds iesaucās, — Aizbrauksi gan!… Kur iesēdīsies, tur arī paliksi. Barkass ar ķēdi pieslēgts, un airi noņemti, — pikti nospļāvās brigadieris. Kotovs, kuram neviens nepievērsa uzmanību, enerģiski pastūma cepuri uz pieres un nesteidzīgi devās uz būdu. — Veltīgi, nudien veltīgi! — kāds sauca viņam nopakaļ. — Es viņu ne pirmo gadu pazīstu: kaut nosit — nevedīs, iecirtīgs. — Paskatīsimies, — novīpsnāja Pāvels, atvērdams durvis. — Kas viņš ir? Tā kā nebūtu mūsu pusē redzēts, — brigadierim jautāja pastnieks. Tas daudznozīmīgi savilka seju un nočukstēja: — Labi, ka nav redzēts. Paška Kotovs, bijušais zaglis visā savā godībā! — Ko-o? — izbijās pastnieks. — Zaglis, saku. Savu laiku atsēdējis un tagad brauc mājās. — Nu ko tu?! Man taču ir valsts nauda! — Pastnieks satrūkās ne pa jokam. — Neuztraucies, tu viņam esi sīka vienība, — brigadieris mierināja pastnieku. — Negribēs rokas smērēt. Būdas durvis atvērās, un uz sliekšņa parādījās pārcēlājs ar airiem pār plecu. v — Brauksim, — viņš nopūzdamies teica, — varbūt arī nenoslīksim. — Tikai, rau, kas, — piebilda Kotovs,— tu, brigadieri, un jūs, zēni, — viņš pamāja uz mednieku pusi, — paņemiet kārtis, ar ko baļķus atgrūst. Ļaudis sarosījās, un barkass drīz vien atstāja krastu. Straume to satvēra un nesa. Airēt bija grūti, tomēr airētāji centās visiem spēkiem. Un te upes vidus arī jau bija klāt. Laimīgi aizslīdējis garām resnam baļķim, barkass pagriezās uz piestātnes pusi. Un tad notika tas, no kā baidījās pārcēlājs: neviens nebija pamanījis pusiegri- mušu baļķi, un tas ar visu sparu ietriecās barkasa sānos, tos iedragādams. Visi, ar ko
vien varēdami, smēla ūdeni, bet smagnējais barkass jau vairs stūrei neklausīja. Kotovs saprata, ka visu izšķir sekundes. Viņš pats peldēja lieliski, un pat straujā upe viņu nebiedēja. Bet blakus gulēja sieviete ar bērnu zem sirds. Par to iedomājoties, it kā silts vilnis viņu apšalca, un viņš noliecās pār sievieti: «Turieties pie manis labi stingri,» — un, sajutis ap kaklu mīkstas plaukstas, satvēra viņu un pacēla. — Puiši! — viņa balss skanēja pavēloši. — Ir jāglābj sieviete! Šī sile noies dibenā, ja mēs to neatstāsim. Kas prot peldēt — pāri bortam! Pirmais ūdenī metās mežcirtēju brigadieris, aiz viņa, steidzīgi novilkuši mēteļus un vateņus, pārējie. Airos palika pārcēlājs un pastnieks. Barkass sāka iet ātrāk. Juzdams, kā dreb izbiedētā sieviete, Kotovs komandēja mundrāk: — Nu, zēni, draudzīgāk! Viens — divi, viens — divi! … Beidzot pusnogrimušais barkass ar degunu atdūrās smiltīs. Negaidīdams, kad to pievilks pie krasta, Kotovs pārkāpa pāri bortam un, līdz jostas vietai atrazdamies ūdenī, rokās augstu pacēlis sievieti, brida uz krastu, kur jau gaidīja sanitārā mašīna. Pāvels iegāja tuvējā mājā, pārģērbās, taču no saimnieces piedāvātās tējas atteicās: «Nokavēšu vilcienu!» — un devās uz staciju. Nepagāja ne piecas minūtes, kad viņu panāca sanitārā mašīna. No kabīnes izlēca brigadieris. Pārģērbies svešās drēbēs, kas viņam, skaidri redzams, bija par mazām, brigadieris izskatījās diezgan smieklīgs. Kotovs nenoturējās un iesmējās. — Skat, vēl smejas, — brigadieris sašutis teica. — Sēsties žiglāk! — Un, neklausīdamies iebildumus, grūda Pāvelu mašīnā. — Sēsties, tev saka! Sieviete ar tevi grib parunāt! — Kā jums nav kauna? — viņa klusu teica un nolika roku Pāvelam uz ceļgala. — Es gribēju no jums atvadīties, pateikties. Man teica, no kurienes jūs esat. Gribas ticēt, ka jūs tur vairs nekad nenokļūsit. Es ticu, ka jūs esat labs cilvēks, jums tur nav ko meklēt. Viņa runāja lēni: mašīnu izbrauktajās bedrēs mētāja, un varēja redzēt, ka ikkatrs vārds prasa pūles,taču Pāvels viņu nepārtrauca, juzdams, ka tas sievieti apvainotu. Viņš klausījās un domāja, ka šī sieviete līdz smeldzei atgādina to, kuru viņš drīz satiks, un šis tikšanās brīdis viņam visus garos gadus sapņos bija rādījies. Viņa Katjušai ir tādas pašas — kaut gan nē, nevis melnas, be1 gan pelēkas, taču tādas pašas — dziļas acis. — Esam klāti Mašīna apstājās. — Jūs atrakstīsit? Norunāts? — Sieviete uzsmaidīja. Pāvels viegli paspieda viņas roku. — Katrā ziņā. Kotovs sēdēja kupejā un lūkojās pa logu. Taiga bija pienākusi gandrīz līdz pašām sliedēm; šķita, atliek vienīgi pastiept roku — un pieskarsies kuplo ciedru zariem. Pāvels pārlaida plaukstu pāri sejai, aizgaiņādams atmiņas, kuras uzvēdīja taigas ainavas, aizsmēķēja un sāka aplūkot savus ceļa biedrus. Blakus sēdēja vīrietis apaļu seju un kailu galvvirsu. Viņš lasīja avīzi, tuvredzīgi iedūris tajā degunu, un visu laiku par kaut ko šausminājās. Šim vīram pretī bija apsēdies cilvēks ar garām, smēķa dūmos nodzeltējušām ūsām, ģērbies dzelzceļnieka frenci. «Droši vien mašīnists,» ar cieņu nodomāja Kotovs, «bet šis — kāds rēķinvedis, vai.» Un, lai pārbaudītu savus minējumus, uzrunāja plikgalvi: — Klausos, jums nepatīk gan šis, gan tas. Jūs esat sašutis, ka kokmateriālu punkts slikti strādā, ka puiši normas neizpilda. Bet zināt, — viņš sazvērnieciski pamirkšķināja dzelzceļniekam, — mežu cirst nav tas pats, kas skaitīkļu kauliņus šurp un turp pamētāt. Plikgalvis nolika avīzi sāņus, atbīdīja uz pieres brilles un ar interesi pagriezās pret Kotovu. — Jā, esmu ar jums vienis prātis. Taču kāds sakars mežam ar skaitīkļiem? Pāvels pret plikgalvi sajuta nepatiku. — Jūs droši vien svaigu zāģa skaidu smaržu pat ostījis neesat. Bet es tās esmu gandrīz vai ēdis … Tad, rau, iedomājieties — četrdesmit grādu sals, sniegs līdz jostas vietai un ciedra tāda, ka tikai četri vīri
var apņemt… — Jā, varu iedomāties, — plikgalvis atbildēja ar skaidri jaušamu ironiju balsī, — un kas būtu tālāk? — Bet tālāk ir tas, — Kotovs kļuva pikts, — kavpa nedēļu varbūt to arī varētu nogāzt. — Pa nedēļu, sakāt? Domāju, ka mazliet ātrāk. — Plikgalvja acis atklāti smējās. — Bet jūs pamēģinietl — Varat iedomāties, esmu mēģinajisi Tapec arī runāju. — Jus? Esat kokus gāzis? — neticīgi novilka Kotovs. — Neparko nespēju ticēt! — Ivan Petrovič, — sarunā iejaucās dzelzceļnieks, — pietiks vistiņas ķert! Starp citu, jaunais cilvēk, vai jūs no mūsu novada? Vai par Voroņihinu esat dzirdējis? Tad, lūk, tas ir viņš pats! Tā ka jo ātrāk ņemiet savus vārdus atpakaļ! «Voroņihins? Sis plikpauris ar avīzi? Tipisks grāmatvedis vai tabeļvedis!» Kotovs bija pagalam apjucis. Un tiesa, kas gan šajos novados nezina Voroņihinu? Arī viņi kolonijā bija par to dzirdējuši. Deputāts, Sociālistiskā Darba Varonis, slavens mežcirtējs… Bet viņš tam: «Svaigu zāģa skaidu smaržu ostījis neesat.» Kotovs pavisam apmulsa. Voroņihins paplikšķināja viņam pa plecu un miermīlīgi teica: — Bet man jūsu meža entuziasms patīk. Zēl, ka agrāk neesam tikušies. Kur jūs strādājat? Kotovs saminstinājās. Teikt tagad patiesību būtu tas pats, kas sevi iepļaukāt. — Kurasova brigādē, — viņš nosauca brigadieri, kurš pavadīja dzemdētāju. — Varbūt esat dzirdējis? — Kas gan nepazīst Kurasovu? Daudzus viņa puišus pazīstu, tikai jūs nevaru atcerēties. Saruna ievirzījās bīstamā gultnē, un Pāvels ar prieku atbildēja uz dzelzceļnieka jautājumu: — Bet ko tad jūs, vai atvaļinājumā? — Uz Jaltu. Pie mums vēl sniegs, bet tur drīz vien peldēšos. Saruna ievirzījās par jūru, sauli, atvaļinājumiem, palmām un sanatorijām. Pāvels ne vienreiz vien savā laikā bija bijis Melnās jūras piekrastē: pēc lieliem darījumiem viņam it īpaši gribējās lepni padzīvot, un tad viņš kaisīja naudu pa labi un pa kreisi. Un kur gan citur to var tik viegli iztērēt kā dienvidu kūrortos! Tiesa, arī tur nauda nebija visspēcīga, vajadzēja uzdoties par inženieri vai zinātņu kandidātu. Taču visu laiku spēlēt kādu lomu, nēsāt masku nebija viegli. Arī patlaban, stāstīdams kūrortu anekdotes, Pāvels ar uztraukumu un bailēm gaidīja, ka viņu var atmaskot. «Tu, Paška, atkal tēlo!» viņš nodomāja, un no šīs atziņas kļuva rūgti un sāpīgi. Piecas diennaktis ar vilcienu, pēc tam ar lidmašīnu, un, lūk, viņš redz sirdij tuvo Dņepru, kas izskatās kā lenta, upes zaļos krastus, Lavras zeltīto kupolu … Trolejbuss tik tikko vilkās uz priekšu, bet ko lai dara: ir svētdiena, un dabūt taksometru — vesela problēma. Beigu beigās tomēr galā tika! Pāvels gandrīz vai metās skriešus. Rau, arī nams, kur aizritējusi bērnība! Te dzīvo viņa māte un sieva. Labi, ka neviens negadījās ceļā: tikties ar paziņām tagad būtu mocība. Ātrāk, ātrāk! … Lēkdams pa vairākiem pakāpieniem uzreiz, Kotovs uz- brāzās ceturtajā stāvā. Nemanīdams, cik strauji pukst sirds, nospieda zvana pogu. Cik gadu viņš gaidījis šo brīdi! Aiz durvīm bija dzirdami soļi. — Kas tur ir? — Tas esmu es, māt! — Pāvelam šķita, ka viņš kliedz, taču šos spazmas aizžņaugtos vārdus neviens cits kā tikai māte nespētu sadzirdēt. Viņai laikam rokas sāka drebēt, jo ilgi nevarēja ielikt atslēgu slēdzenē. — Tas esmu es, māt, es… — mehāniski atkārtoja Pāvels, juzdams, ka viņš tūlīt vai pavisam zaudēs balsi. Beidzot atslēga noskrapstēja — un durvis atvērās. — Dēliņ! … — tik vien māte pateica un sāka raudāt. — Dēliņ, vai esi pārnācis?
— Viss ir labi, māt! Tagad es esmu pavisam, pavisam brīvs! Neraudi, ko tu … Dzīvoklī viss bija tāpat kā agrāk: dīvāns, skapis, bufete stāvēja savās vietās, viss bija līdz sāpēm pazīstams un tuvs. Šķita, ka viņš tikai vakar no šejienes aizgājis, Pāvels uz sliekšņa apstājās. — Bet kur Katja? … Māte klusēja. Pāvels pamanīja, ka māmuļas skatiens apstājas pie etažeres, uz kuras vienmēr atradās viņa Katjušas fotogrāfija. Arī tagad Katja no turienes smaida — un tik maigs un pievilcīgs ir šis smaids. Bet fotogrāfijai blakus — aploksne. Viņš saprata, ko tas nozīmē. Mute izkalta. Pāvels paņēma vēstuli. Uz baltās aploksnes tikai divi burti — P. K. Elpot kļuva smagi. Pāvels atvēra balkona durvis, atrāva krekla apkaklīti. Vārdi vēstulē šķita sveši un nesaprotami. «Atvaino, bet esmu spiesta Tevi atstāt. Tā būs labāk mums abiem. Nav vairs spēka Tevi gaidīt — un nav arī pārliecības, ka šī ir pēdējā reize. Es gribu dzīvot, gribu, lai mani mīl. Es precos un drīz no Kijevas aizbraukšu. Atvaino mani un saproti — Tu pats esi vainīgs. Ļoti lūdzu mani nemeklēt, tas nelīdzēs. Paliec sveiks! Katja.» Katjuša viņu pametusi. Katjuša, tā, par kuru viņš sapņojis ilgus gadus un kuras dēļ nolēmis pagātnei, pielikt punktu. «Pametusi …* pametusi … pametusi…» — šie vārdi mācās virsū no visām pusēm, dunēja ausīs, ievīstīja galvu kā lipīgos timekļos, no kuriem nevarēja atbrīvoties un kas neļāva elpot, ar baismu spēku žņaudza nost. Katjuša viņu pametusi … Kāpēc tad viņš ir šeit, kam viņš vajadzīgs? Jau tad, kad Pāvels precējās, viņš bija nolēmis saraut saites ar noziedznieku pasauli. Viņš nešaubījās, ka Katja nekādā ziņā ar viņu neprecētos, ja zinātu, kas viņš ir īstenībā. Un viņš ne mirkli nesvārstījās, pieņemdams lēmumu — punkts. Tiesa, Pāvels cerēja, ka vecās lietas neuzpeldēs… Pēc tiesas, jau pirmajā tikšanās reizē, viņš Katjušai visu izstāstīja, lūdza piedošanu, lūdza ticēt un gaidīt. Viņa solīja un nu … Ritēja laiks, bet Pāvels sēdēja, neko sev apkārt nejuz- dams. Māte viņu sauca pusdienās, bet viņš tikai atmeta ar roku. Viņa saprata — tagad dēlu labāk netraucēt. Uznāca lietus, satumsa. Māte uz dīvāna aizsnaudās. Piesardzīgi, lai viņu nepamodinātu, Pavels uzvilka lietus mēteli un izgāja uz ielas. Vējš gaudoja kokos, lietus cirtās sejā, taču Pāvels neko nejuta. Viņš gāja taisni pāri peļķēm, nokļuva līdz Dņep- rai. Virs upes biezēja migla. Kaut kur izmisīgi gaudoja tvaikonis, tam atsaucās otrs. Cauri miglai tik tikko spraucās sarkana gaisma, atspīdēdama no bakena, kas viegli šūpojās viļņos. Ļaužu krastmalā tikpat kā nebija, tikai automašīnas retumis piesardzīgi virzījās pa ielu, cenzdamās ar prožektoriem apgaismot sev ceļu. Kotovs stāvēja, atbalstījies pret margu slapjo granītu. Lietus mitējas, taču Pāvelam kļuva auksti. Vēja brāzma norāva cigaretes degošo galu un, sašķaidījusi dzirkstelēs, aiznesa tas uz Dņepru. Pāvels sameklēja sērkociņus un atkal aizsmēķēja. Domas drūzmējās juku jukām. Gribējās ar kādu aprunāties, pastāstīt visu, kas uz sirds sakrājies. Un pēkšņi tik skaidri atausa atmiņā, kā viņš kopā ar Katju te reiz tika klaiņojis visu nakti, līdz pašam rītam … «Ko gan darīt?» viņš domāja. «Kā dzīvot? Nē, pagātni pie velna! Man diezgan! Diezgan!» Laiks ritēja. Kuģu piestātnes pulkstenis jau rādīja divpadsmit. Pāvels sacēla lietus mēteļa apkakli un sāka lēnām iet uz māju pusi. ✓ Visu laiku mocīja domas par Katju. Un tad vēl ar pierakstīšanos nekas nesanāca. — Tu staigā, staigā, bet uz tevi greizi noskatās, ironiski nosmīn. Redzu, ka man netic. Viens pat tādu frā- zīti izmeta: «Ak, aktieris atbraucis! Nu, nu… Interesanti, kādu repertuāru esi šoreiz sagatavojis.» Cits neliktos ne zinis, bet man nervi neizturēja. Atmetu visam ar roku un nodomāju: «Neesi paguvis atbraukt, bet viņus jau interesē repertuārs! Nu ko, parādīšu jums savu repertuāru!» Redzi, Vaņa, tā man arī neizdevās pielikt punktu! — Nekauņa nopūtās un pasniedzās pēc liķiera pudeles. No rīta Nekauņa ilgi ņēmās pa vannas istabu un beidzot iznāca svaigi skuvies, gludi sasukājies, tīrā rūtainā kreklā. Izdzēris divas glāzes stipras tējas, viņš sacīja: — To, ko es te vakar samuldēju, tu aizmirsti! Muļķības! Biju drusku iekarsis. — Un atkal kļuva
agrākais Nekauņa. Pēc atgriešanās Kijevā mēs pirmo reizi izgājām uz ielas kopā. Nekauņa iegāja telefona būdiņā, un es dzirdēju, ka viņš ar kādu norunā tikties restorānā «Dinamo». — Bet pagaidām — uz pludmali! Pulksten astoņos mēs bijām restorānā. Pie galdiņa logu pusē mūs jau gaidīja gados pavecāks cilvēks ar viltīgām un šaudīgām acīm. — Iepazīsties, — nomurmināja Nekauņa. — Tas ir Vaņa. Svešinieks nosauca savu vārdu, bet, kāds tas bija, es nesadzirdēju. — Sāksim! — Viņš ielēja glāzēs konjaku. — Par tikšanos! Nekauņa nopūtās un, skaidri likdams manīt, ka vārdi lieki, iztukšoja savu glāzi. — Atvainojiet, man ar jums jāparunā, — atskanēja viņam aiz muguras. Nekauņas acīs atplaiksnīja izbailes. Viņš pagriezās. — Vai nepazīstat? — smaidīdams vaicāja resns plikgalvis. — Jūs acīmredzot maldāties. — Nedomāju vis! — Un vīrietis klusiņām nodziedāja: Ar ausmu pamodies, bet pilsēta vēl guļ, Vien cietumā jau visi sen ir kājās … Nekauņa aptvēra, ka viņi kaut kur kopā izcietuši sodu. — Mans uzvārds — Viņņickis. Par izšķērdēšanu iekritu. Nekauņa viņam piedāvāja krēslu. — Ar ko varu pakalpot? — Ir viens darbiņš, — palūkojies apkārt, atbildēja Viņņickis. — Neatliekams. — Darbiņš, sakāt? Kas tas ir par darbiņu? — Te nav īstā vieta nopietnām sarunām. — Viņņickis aizdomīgi palūkojās uz mani. — Atliksim līdz rītdienai! — Viņš pieliecās un kaut ko pačukstēja Nekaunam. Bāze, kuras pārzinis bija Viņņickis, atradās pilsētas nomalē. Netālu no tās stāvēja vairākas savrupmājas, kādus simt metrus no šosejas sākās mežs. Viņņickis Nekauņu sagaidīja pie bāzes vārtiem. — Bet kas tad tas? — greizi uz mani paskatījies, viņš vaicāja. — Neuztraucieties, no viņa man noslēpumu nav, — nomirdzēja Nekauņas zelta zobs. — Klausāmies jūs! — Te nav ērti, paiesim tur! — Viņņickis parādīja uz savrupmāju pusi. Soliņš, kuru viņš izraudzījās, nezin kāpēc atradās milzīgām nezālēm aizaugušā vietā. — Tātad lieta ir tāda, — ar mokām izspieda Viņņickis. — Man ir… neliels iztrūkums. Uzcēlu mājeli, tad vēl šis tas … Šodien gribu vēl vienu mašīnu ar precēm izvest. Nu, un… vajag… nelielu komēdiju. It kā aplaupīšana. — Skaidrs, — atbildēja Nekauņa. — Izrādi vienā cēlienā … tikai bez skatītājiem. — Nu, nu! — nopriecājās Viņņickis. — Es vienmēr jūs, Nekauņa, esmu uzskatījis par lietišķu cilvēku. Un asprātīgu. — īsāk! Cik? — Kādus trīsdesmit tūkstošus varētu sagrabināt. Ar naudu, pats saprotiet, ir diezgan spaidīgi. Tomēr sagrabinātu. — Ko-o?! — sašutis novilka Nekauņa. — Par ko gan jūs mūs turat? Viņņickis paraustīja plecus. — Es jums solu labu naudu, varu arī pārdomāt. Nekauņa pārmeta vienu kāju pār otru un pēc īsa brīža pamācoši noteica: — Jūs esat liels izšķērdētājs, Viņņicki, un ļoti labi zināt — padomju vara necietīs, ka tāds āpsis kā jūs to krāptu. Jūs visu apdomājāt, apsvērāt un tikai pēc tam griezāties pie mums. Nu ko, mēs esam ar
mieru jūs izpestīt, ja summa, ko jūs nosaucāt, tiks divkāršota. — Viņņickis gribēja kaut ko iebilst, taču Nekauņa turpināja: — Tikai nedomājiet kaulēties! Izvēlieties: vai nu mēs, vai milicija. Viņņickis bezcerīgi atmeta ar roku. — Labi, piekrītu. Tikai tas jāizdara šonakt: rīt gaidāma revīzija. Tas pirmkārt. Un otrkārt — šodien es maksāju pusi, pārējo — pēc veiksmīgas operācijas. — Grafiks, teiksim skaidri un gaiši, ir blīvs, — norūca Nekauņa. — Tomēr noteikumi, kā rādās, visai taisnīgi. Avanss ir avanss, bet alga — alga. Labi, izlemts! Taču izrādē būs jāpiedalās arī jums. — Tas ir, kā? — brīnījās Viņņickis. — Lai viss izskatītos ticami, logā jāizzāģē restes, — paskaidroja Nekauņa, — esmu jau visu apdomājis. Un to izdarīsit jūs! — Bet… es neprotu! — Jūs taču esat malku zāģējis? Tiksit galā arī ar restēm! — Un Nekauņa izskaidroja Viņņickim, kas un kā viņam jādara. — Rīt izšķirošā diena, — Viņņickis nopūtās un, pieliecies pie Nekauņas, piebilda: — Bet sargu vajag… Tā būs ticamāk. — Kā gribat! — Nekauņa vienaldzīgi paraustīja plecus. Piesardzīgi aplaidis visapkārt acis, Viņņickis atvēra čemodāniņu. — Es esmu godīgs cilvēks un … — To varēsit sacīt izmeklēšanā vainas mīkstināšanai, — viņu rupji pārtrauca Nekauņa. Salicis naudu portfelī, viņš piecēlās un vīpsnādams deva padomu: — Saudzējiet nervus, Viņņickil Dzeriet bromu un pa- plunčājieties skuju vannās! Pēc pulksten divpadsmitiem piebraucām pie bāzes — ar to pašu mašīnu, kas piedalījās inkasenta lietā. — Apgriezies un esi gatavībā, — Nekauņa deva rīkojumu šoferim — recidīvistam Dūzim un, pārlicis pistoli ārkabatā, pasauca mani: — Ejam! Pārkāpām pāri sētai un noslēpāmies aiz kastēm. Sargs sēdēja būdiņā pie vārtiem, mēs viņu labi redzējām. — Vajadzēs pagaidīt, kamēr iznāks laukā, — nočukstēja Nekauņa, — citādi viņu bez trokšņa nenovāksim. Pagāja pusstunda, tomēr-sargs vēl arvien nenāca laukā. Beidzot viņš piecēlās un paņēma šauteni. Nekauņa saspieda man roku, un es jutu, ka viņš sasprindzināja muskuļus kā zvērs, kas gatavs lēcienam. Bet pēkšņi uz ceļa, kas no šosejas nogriezās bāzes virzienā, parādījās mašīna. Tā traucās ar vislielāko ātrumu, draudīgi žilbinādama gaismas staru kūļus. — Ātrāk atpakaļ! — Nekauņa metās pie sētas. Dūzis dzina mašīnu uz šoseju pa citu ceļu. Taču viņa manevru uzminēja: sekotāji strauji apgriezās un steidzās atpakaļ, lai nogrieztu mums ceļu uz pilsētu. Neizspruksim, — nosēcās Dūzis. — Mēģināsim izrauties uz apkārtceļa. —^ Kas gan mūs nodevis? — Nekauņa izlamājās. — Varbūt kāds redzēja, ka tas stulbenis zāģē restes?
Zirnekļa tīkls Māja, kurā dzīvoja Miška, atradās gandrīz atklātā vietā, aiz tās vēl bija tikai bāze un tālāk — mežs. Saimniekoja viņi divatā ar tēvu. Miškam tas ļoti patika: ne jau kuram katram vienpadsmit gadu vecumā uztic gatavot pusdienas, apkopt dārzu, apsargāt māju. Tiesa, tēvs bija noteicis: dzīvojies tepat tuvumā, tālu no mājām neaizej! Un Miška, lepnuma pārpilns, atteicās no vilinošiem priekšlikumiem aizskriet līdz upei vai mežam: viņam bija nopietnākas darīšanas. Taču visu laiku saimniekot vien vai lasīt grāmatas
apnīk. Uzmeistarojis loku un bultas, Miška iztēlojās sevi gan par drosmīgu indiāni, kas medī bizoņus^ gan par sarkano cīnītāju vienības komandieri. Reiz nezālēs ieaugušā soliņa tuvumā parādījās ienaidnieka armijas izlūki. Miška pielīda pie tiem, lai uzzinātu pretinieka nodomus. Biezās un augstās nezāles zēnu labi apslēpa, un viņš nemanīts piekļuva gandrīz pie paša soliņa. Viena sarunu biedra izturēšanās un otra drūmais izskats zēnu darīja uzmanīgu, viņš paslēpās vēl labāk. Miša dzirdēja gandrīz katru vārdu un pat redzēja lielās naudas pakas, ko drūmais noglabāja portfelī. Dzirdētais Mišku izbiedēja un satrauca, tomēr viņš nolēma nevienam neteikt ne vārda un sagaidīt tēvu. Taču tas, kā par spīti, nenāca. Apsolīja atgriezties ap septiņiem, bet tagad jau desmit. Beidzot vārtiņi noklaudzēja — un Miška izskrēja pagalmā. Tēvs viņu uzmanīgi uzklausīja, šo to pārjautāja un tad uzslavēja: — Malacis! Bet tagad liecies gulēt! Es piezvanīšu milicijai. Milicijas pārvaldes dežurants savienoja viņu ar pulkvedi Ļesovoju. Bija jau pāri divpadsmitiem. Pēc piecpadsmit minūtēm pobeda ar milicijas darbiniekiem traucās pa pilsētu. — Plāns, biedri, ir šāds, — jau braucot, norādījumus deva operatīvās grupas vecākais leitnants Magelatenko. — Piebrauksim pie bāzes galvenajiem vārtiem. Protams, būtu bijis labāk apstāties kaut kur uz šosejas un nemanīti viņus ielenkt. Taču noziedznieki acīmredzot gribēs nogalināt sargu. Tāpēc dārga katra sekunde. Ja viņu bāzē vēl nebūs, ierīkosim slēpni, pagaidīsim. Ja noziedznieki jau būs tur, tad nepieciešams nogriezt visus ceļus un saņemt viņus ciet. Rīkoties piesardzīgi! Mašīna nogriezās no šosejas. Lūk, jau būdiņa un sargs uz tās sliekšņa:-prožektoru gaismā acis piemiedzis, brīnās, kas te nakts vidū ieradies. — Mēs no milicijas, — ātri noteica Magelatenko. — Vai nekā aizdomīga neesat manījis? Nav kāda mašīna piebraukusi? — Neesmu ievērojis. — Sargs noplātīja rokas. — Viss mierīgi. Tai pašā brīdī aiz mājas ierēcās motors — un uz ceļa otrpus bāzes izdrāzās mašīna. — Kaut tevi jupis parāvis, aizlaidām prom! — iesaucās leitnants. — Simčenko, griez apkārt! — Viņš skrēja pie mašīnas. — Morozov, Lavrov, palieciet šeitl Visu apskatiet un… — Pēdējos vārdus jau vairs nevarēja sadzirdēt. Pobeda ar sarkano svītru gar sāniem izšāvās uz šosejas un nogrieza noziedzniekiem ceļu pilsētas virzienā. — Vai panāksim? — Magelatenko jautāja šoferim. — Jāpanākl — tas atbildēja. Spidometra bultiņa pārslīdēja pāri skaitlim «100», taču pobeda ātrumu vēl arvien palielināja. Simt desmit… Priekšā iemirgojās noziedznieku mašīnas sarkanās uguntiņas. «Vai patiesi neizdosies apdzīt?» domāja Magelatenko. Un tieši kā par atbildi atskanēja šāviens. Lode caururba priekšējo stiklu, pārklādama to sīku plaisiņu miriā- dēm. — Periodisku gaismu! — komandēja leitnants, izņemdams pistoli. Mašīnu divcīņa turpinājās. «Vai patiesi neizdosies apdzīt?» domāja Magelatenko. «Nevarētu būt… Taču tur pie stūres ir pieredzējis nelietis … Jārīkojas enerģiskāk.» — Petrenko, bliez pa riteņiem! — Un leitnants izliecās pa logu, tēmēdams mērķī. — Uzmanību! Gaismu! Uguni! Šāva gandrīz vienlaicīgi, tomēr noziedznieku mašīna ātrumu nesamazināja. Un tad notika visnepatīkamākais. Noziedznieki uz vajātāju manevru atbildēja ar to pašu. Atskanēja šāviens, un pobedu sasvieda sānis, šoferis tik tikko paguva sagriezt stūri un strauji nobremzēt. Noziedznieku mašīnas sarkanās ugunis nozuda aiz līkuma. Šoferis izlēca no pobedas un, noliecies pie priekšējā riteņa, izlamājās: mašīna stāvēja uz diska.
— Cik laika vajadzēs, lai riteni nomainītu? — jautāja Magelatenko. — Kādas septiņas minūtes, ne mazāk. — Simčenko jau skrūvēja vaļā uzgriežņus, Petrenko pierīkoja domkratu. «Līdz apbraucamajam ceļam divi kilometri,» apsvēra leitnants, «pēc tam vēl desmit. Nepagūsim, iedrāzīsies pilsētas zonā. 2ēl, bet neko darīt. Tomēr viņi nevarēja neatstāt kaut kādas pēdas.» Leitnants aši gāja atpakaļ pa šoseju. Rau, vieta, kur noziedznieki šāva. Apgaismojis asfaltu ar kabatas bateriju, Magelatenko vērīgi aplūkoja katru šosejas kvadrātmetru. Tā arī bija: ceļa malā gulēja pistoles «TT» čaulīte. To pacēlis, leitnants pieskrēja pie mašīnas. Ritenis jau bija nomainīts. Kaut gan vajātāji neloloja nekādu cerību, ka viņi noziedzniekus varētu panākt, milicijas mašīna tomēr aiz- trauca apkārtceļa virzienā. — Viens pret tūkstoti, — ņurdēja Simčenko. Un te jau klāt pilsētas nomale. Zaudēta pēdējā cerība. Kamēr Magelatenko vajāja noziedznieku mašīnu, eksperts Morozovs un izmeklētājs Lavrovs"vērīgi apskatīja bāzes teritoriju. Izgatavojis mašīnas atstāto plato riepu nospiedumus, Morozovs sāka meklēt un pētīt bandītu pēdas. Jau pirmās pēdas, ko atrada pie loga ar izzāģētajām restēm, viņam šķita aizdomīgas. Izpētījis apava garumu, eksperts secināja — četrdesmit piektais izmērs. Bet, aplūkojis nospiedumus vērīgāk, viņš saprata, ka bandīts uzvilcis lielākus apavus, nekā viņš valkā parasti. Lavrovs klusēdams vēroja eksperta darbu. — Parādiet gaismu! — lūdza Morozovs operatīvās mašīnas šoferim. Tas pavērsa prožektora gaismas kūli tieši pret logu. Noknikšķēja fotoaparāta slēdzis, fiksējot noziedznieka darba detaļas. Fotografēšana pabeigta. Morozovs pie- plaka pie loga restēm, cerēdams atrast tur pirkstu nospiedumus. «Skaidrs, strādājis cimdos,» viņš neapmierināts konstatēja, bet, kabatas baterijas gaismā aplūkodams logu, tūlīt pat sarosījās. Ar rokas mājienu Morozovs pieaicināja Lavrovu. — Tas jau ir pierādījums, — viņš to uzrunāja. — Pati daba mums palīdzējusi. Gandrīz viss loga rāmis no iekšpuses bija zirnekļu tīklu aizausts. Atkal noknikšķēja fotoaparāts — šis tīmeklis izmeklēšanā varēja kļūt par svarīgu pierādījumu. — Tagad suni pa pēdām! — nokomandēja Lavrovs. Pavadonis palaida vaļā aitu suni. — Meklē, Kastani, meklē! — viņš to mīļi mudināja. Suns īsu brīdi grozījās uz vietas, paostīja pēdas un tad rāvienā devās uz priekšu. Pēc kādiem simt metriem Kastanis nogriezās no ceļa mežā. Viņš gāja droši un nešaubīgi, saiti nostiepis un nepacietīgi smilkstēdams. Sāka smidzināt lietus. — Uz priekšu, Kastani, uz priekšu! — pavadonis mu-" dināja suni, atlaizdams saiti garāku un sākdams skriet. — Kaut nu nesāktu līt! Aizskalos pēdas. Viņi noskrēja vēl kādu kilometru. Pēkšņi suns apstājās, vairākas reizes uz vietas apsviedās un sāka ar ķepām kašāt zemi. — Seit! Pec īsa brīža bija atrasts zāģītis. Kastanis gāja tālāk. Pēdas aizveda dziļā gravā, šķērsoja šauru taku un izveda uz šoseju, taču tālāk suns negāja: pēdas bija aizskalojis lietus. … No rīta, kad Viņņickis ieradās bāzē, viņu sagaidīja kriminālmeklēšanas darbinieki. — Bāze naktī aplaupīta, — viņam paziņoja. — Ko jūs, nevar būt! — uztraucās Viņņickis. — Kur gan bija sargs? — To mēs noskaidrosim vēlāk, — atbildēja izmeklētājs. — Bet tagad — pie darba! Pieaicināto liecinieku klātbūtnē noņēma kontrolat- slēgu. Pat pavirša apskate liecināja, ka trūkst daudzu vērtīgu preču simtiem tūkstošu rubļu vērtībā. — Ak tu, nelieši! — Viņņickis izskatījās satriekts.
— Jūs tikai paskatieties, cik rūpīgi izzāģēts režģis! ,Un vajadzēja ar tā gadīties! — Nosvīdis un saniknots viņš staigāja pa bāzi, rokas vicinādams un pieglaimīgi lūkodamies acīs milicijas darbiniekiem. — Jābūt taču kādām pēdām, vai nav tiesa, biedri? Jūs tās atradīsit, vai ne? Varbūt jums kaut kas jau zināms? — Katrā ziņā atradīsim! — pārzinim atbildēja Lav- rovs. — Bet mums jānoskaidro dažas detaļas. Jums būs jāatbrauc līdzi uz pārvaldi. — Protams, protams, labprāt. Kā varēšu, tā izmeklēšanai palīdzēšu, — luncinājās Viņņickis. — Ak tu, neģēļi! Izmekletaja kabinetā b'azes vadītajs iegaja mundri. Noņēmis cepuri, viņš nolika uz galda biezu ādas portfeli un laipni sasveicinājās. — Lūdzu, sēstieties, — piedāvāja Lavrovs. — Vienu mirklīti… Viņš izlikās, ka pētī papīrus, bet pats īstenībā nemanāmi vēroja Viņņicki. Tas sēdēja, kājas sakrustojis, un nesatricināmā mierā aplūkoja kabinetu. Ienāca Magela- tenko Nopūties Lavrovs nolika sānis papīrus un uzrunāja Viņņicki: — Jūs esat gatavs dot liecību? Tad sākam. — Nesaprotu, kādu liecību. — Bāzes vadītājs sāka ausīties. — Es, protams, esmu gatavs jums palīdzēt, kā vien spēšu, bet man nekas nav zināms. — Mēs jūs esam izsaukuši tāpēc, lai noskaidrotu dažas detaļas. Bez jums tiks nopratināts arī sargs. Viņņickim sirds notrīcēja. «Un ja nu šis mani redzējis pie loga?» Nolēmis tūdaļ pāriet uzbrukumā, viņš iesaucās: . — Tas ir viņšl Nevar būt, ka viņš neko nav dzirdējis, neko nav redzējis! Viņš ir tas, kas noziedzniekiem palīdzējis! — Sviedru lāses izspiedās Viņņickim uz pieres. Piecēlies kājās, bāzes vadītājs vēcināja ar rokām un sauca: — Zaglis! Vecais nelietis! Kabinetā ienāca pulkvedis Ļesovojs. — Neuztraucieties, — viņš teica, ieliedams glāzē ūdeni, — iedzeriet! Viņņickis kāri iztukšoja glāzi un apsēdās. — Nu redzat, cik labi. Tagad pie lietas! — Izmeklētājs pievilka sev klāt gaišzilu papīra lapu, uz kuras lieliem burtiem bija uzrakstīts «Protokols». — Mēs jautāsim, bet jūs, lūdzu, pacentieties atbildēt īsi un skaidri un, galvenais, runājiet patiesību. Bāzes vadītājs izteica pilnīgu gatavību runāt patiesību un tādējādi palīdzēt izmeklēšanai. — Cikos jūs vakar ieradāties bāzē? — Kā vienmēr, astoņos. — Vai kontrolatslēga bija kārtībā? Kas kopā ar jums to noņēma? — Atslēga bija neskarta. Es to noņēmu noliktavas pārziņa un sarga klātbūtnē. — Vai bāzes telpas apskatījāt? Vai restes visiem logiem bija kārtībā? — Jā! Jā, viss bija normāli. — Vai apskates laikā visas preces bija savās vietās? — Nu, varbūt kāds sīkums ari nebija, bet vispār viss bija kārtībā. — Kas vakar vakarā aizzīmogoja bāzi un kas bija klāt? — Aizzīmogoju es kopā ar noliktavas pārzini sarga klātbūtnē. — Kā jūs domājat, vai Šis paraksts uz kontrolatslēgas ir viltots? Lavrovs pasniedza Viņņickim atslēgu. Bāzes vadītājs nesteidzīgi uzlika brilles un vērīgi apskatīja parakstu. — Tas ir mans paraksts. — Tā. Man vairs jautājumu nav. Varbūt jums, biedri pulkvedi? Nē? Tad parakstiet protokolu! — Viņš pasniedza to bāzes vadītājam.
Viņņickis uzmanīgi izlasīja protokolā ierakstītos jautājumus un atbildes, sameklēja pildspalvu un parakstījās. Noņēmis brilles, viņš tās noglabāja kabatā, juzdamies tā, it kā kalns būtu novēlies no pleciem. «Nepainteresējās pat par apavu numuru,» pazibēja doma. «Tiku cauri.» Smaidīdams viņš uzrunāja leitnantu: — Vai es varu iet? — Acumirkli, — apturēja Magelatenko. — Mēs vēl neesam skaidrībā par vienu jautājumu un būsim ļoti pateicīgi, ja jūs palīdzēsit mums izkliedēt radušās šaubas. Kā jūs domājat, vai cilvēks var izlīst caur zirnekļa tīklu, to nesarāvis? — Ko jūs, smejaties, vai? — sabozās Viņņickis. — Man šķita, ka tādai nopietnai iestādei kā milicija joki nepiedien. — Jums pilnīgi taisnība. Pirmajā brīdī šis jautājums tiešām liekas ērmots. Taču, atkārtoju, tikai pirmajā brīdī. Tātad jūs uzskatāt, ka nevar? — Nesaprotu, ko jūs ar to gribat teikt. — Tad nu tā, — turpināja Magelatenko. — Jūs apgalvojat, ka noziedznieki bāzē iekļuvuši pa logu, izzāģējot restes? Tādā gadījumā paskaidrojiet — kā viņiem tas izdevies, nesaraujot zirnekļu tīklus? — Zirnekļu tīklus? Kādus zirnekļu tīklus? — Bāzes vadītājs nekā nesaprata. — Visparastākos zirnekļu tīklus. Pie loga. — Magelatenko parādīja eksperta izdarītos fotouzņēmumus. Viņņickis nobālēja. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš kaut kur gāztos, taču, ar lielu gribasspēku saņēmis sevi rokās, bāzes vadītājs sameklēja kabatlakatiņu un noslaucīja sviedrus. — Nu… bet… zirneklis, — viņš teica aizžņaugtā balsī, — varēja to noaust arī vēlāk. — Tas ir izslēgts! — cieti noteica Magelatenko.—Jūs aizgājāt no bāzes astoņos. Pēc divpadsmitiem mēs jau bijām tur. Sanāk četras stundas. Mēs pakonsultējāmies pie zinātniekiem: zirneklim vajag daudz vairāk laika, lai radītu šādu mākslas darbu. — Leitnants atkal rādija Viņņickim uzņēmumu. — Vai skaidrs? Bāzes vadītājs sēdēja, galvu nokāris. Viņš saprata, ka vairs neizķepurosies. Taču tas nebija pēdējais sitiens. It kā no tālienes atskanēja Magelatenko balss: — Vai jūs nevarētu arī paskaidrot, ar ko jūs vakar sēdējāt kopā uz soliņa netālu no bāzes? Kas ir tas cilvēks, kam jūs iedevāt naudu? — Ūdeni … — nogārdza Viņņickis, paceldams galvu. Kamēr dzēra, viņš domās apsvēra: «Nē, te viņiem liecinieki neatradīsies,» — un stingri sacīja: — Tas, pilsoni izmeklētāj, ir apmelojums! Tā nav bijis! Naudu nevienam neesmu devis un ne ar vienu neesmu ticies!
Spēle zaudēta Pulkveža Ļesovoja garastāvoklis pēdējā laikā, taisnību sakot, nebija nekāds spožais. Intuitīvi viņš juta, ka bāzē novērsto noziegumu sagatavojuši pieredzējuši reci- dīvisti. Par to liecināja gan tas, cik meistarīgi bija pārdomāts bāzes aplaupīšanas inscenējums, gan tas, cik prasmīgi noziedznieki tika vajā no sekotājiem, gan arī tas, ka bandīti bija apbruņoti. Intuīcija pulkvedi reti kad pievīla. Viņš bija pārliecināts, ka vistuvākajā laikā banda atkal liks sevi manīt. Un uzdevums tagad bija to nepieļaut, novērst iespējamo noziegumu. Pēdējās divas dienas pulkvedis domāja tikai par notikumiem bāzē, analizēja faktus, salīdzināja ziņas par citām liela mēroga izlaupīšanām, atcerējās vēl neatklātas lietas, bet viņam nebija nekādu konkrētu faktu, tādēļ viņš nevarēja izdarīt noteiktus secinājumus. Vērīgi aplūkodams zagļu fotogrāfijas, pulkvedis atsauca atmiņā visu, kas viņam par tiem bija zināms. Nodzēsis papirosu līdz malām pilnā pelnu traukā, Ļesovojs pacēla telefona klausuli.
— Lūdzu kapteini Morozovu. Morozovs? Nu, kas tev jauns? Ar ko iepriecināsi? — Ziņoju, — atskanēja klausulē. — Mašīnas stāvvietā uz viena no pamestajiem smēķu galiem mums izdevās atrast labās rokas rādītājpirksta nospiedumu. Esam konstatējuši, ka pirksts bija notraipīts ar mašīneļļu. Pavisam atrasti trīs smēķu gali — divi «Kazbeka» un viens cigaretes. Turklāt no mašīnas uz bāzi un atpakaļ ved pēdas. Vienas — no četrdesmit pirmā numura apaviem, otras — četrdesmit otrā. Patlaban pētām pārējos smēķu galus, pēc pusstundas ziņošu. — Pacentieties drīzāk. — palūdza Ļesovojs un nolika klausuli. Gribējās gulēt. Viņš atlaidās uz dīvāna, nodomājis mazliet pasnaust, taču uzreiz aizmiga. Viņu pamodināja spalgs telefona zvans. — Kāds nekauņa? — viņš samiegojies pārjautāja. — Ko jūs tur meišat? Kas, kas? Recidīvists ar iesauku Nekauņa? Tātad jūs sakāt, ka viņš nesen atbrīvots? Nu tas ir jaunums. Pateicos! Piezvanījis uz arhīvu, pulkvedis palūdza atnest visas Nekauņas iepriekšējās lietas. «Ak tu, draņķis!» viņš pie sevis nolamājās. «Nav paguvis ne lāgā atgriezties, kad jau atk*! uz veeā ceļa!» Ļesovojs soļoja pa kabinetu un pārdomāja Morozova ziņojumu. Kāpēc gan noziedznieka pirksts, kā nospiedums palicis uz smēķa gala, bija notraipīts ar eļļu, kurā atklāts arī rūsas piejaukums? Iespējams, ka noziedznieks pārlūkojis saišķi sarūsējušu atslēgu. Tāpat var pieņemt, ka viņam rokās bijis mūķīzeris. Nē, ne tas! Droši vien noziedznieks pārbaudīja pistoli… Zēns stāstīja, ka Viņņickis kaut ko runājis par sargu. Tātad bandītu plānos bija sargu nogalināt. Loģiski? Pilnīgi. Un, ja vien mēs nebūtu iejaukusies, noziegums izskatītos apmēram tā: nogalināts sargs, izzāģēts loga režģis … Izlaupīšana! Viņņickim to vien vajadzēja. \ Pie durvīm klauvēja. Ienāca Magelatenko un nolika pulkvedim priekšā aktu vākus. — Kotova Pāvela Ivanoviča lieta, viņš arī Nekauns. Noskaidrots, ka Viņņickis un Nekauņa izcietuši sodu viena kolonijā. — Skaidrs, — viņu pārtrauca Ļesovojs. — Jāmeklē Nekauņa. Viens pavediens, kas ved pie viņa, ir mūsu rokās. Tas ir Viņņickis. Abi brīdi klusēja. Tad pulkvedis pacēla klausuli un pavēlēja ievest Viņņicki. — Pamēģināsim uzbrukt viņam no otra flanga. Atnesiet, lūdzu, Nekauņas fotogrāfiju. Magelatenko izgāja. Pēc dažām minūtēm kabinetā ieveda noziedznieku. — Sveicināti, — viņš teica paklanīdamies, piesardzīgi pasmaidīdams. — Sveicināts! — Ienācējam šķita, ka pulkveža balsī ieskanas draudzīga intonācija. — Sēstieties! Viņņickis apsēdās un sakrustoja kājas. — Papirosi man izbeigušies, bet gribas uzsmēķēt… <— Tā nav nelaime — smēķējiet. Viņņickis kāri sniedzās pēc piedāvātā papirosa. — Sakiet, lūdzu, — vai man vēl ilgi uzdos vienus un tos pašus jautājumus? — viņš nekaunīgi jautāja. — Tas atkarīgs vienīgi no jums. — Kā to saprast? — Tā arī jāsaprot. Savus noziegumus nožēlojat, savu vainu atzīstat, sodu mīkstināt lūdzat, bet nozieguma līdzdalībnieku nosaukt negribat. — Nudien neviena nebija! Esmu godīgs izšķērdētājs un pats no bandītiem baidos. Ienāca Magelatenko un nolika pulkvedim priekšā aploksni. — Bet ja nu mēs jums atgādināsim, — turpināja Ļe- sovojs, — kā viņš bija ģērbies? Viņņickis nopūtās. — Nē, nebija. — Varbūt, Viņņicki, pārtrauksim šo spēli? Ņemiet vērā, ka līdz šodienai jūs tikāt apsūdzēts vienīgi izlaupīšanā, bet tagad tiekat apsūdzēts arī slepkavības mēģinājumā! — Nieki! — Viņņickis iesaucās. — Es visā savā mūžā neesmu pat vistu nokāvis!
— Labprāt ticu. Bet sargu gribējāt nogalināt. — Tie ir meli! Jums nav nekādu pierādījumu … — Maldāties! Mums ir fakti, kas pierāda jūsu vainu. Un velti jūs, Viņņicki, cenšaties izlocīties. Mums zināms viss, tikai jāprecizē dažas detaļas. Viņņickis nogaidoši klusēja. — Paskatieties uz šo fotogrāfiju! Viņņickis nobālēja un saprata, ka spēle zaudēta. Un viņš izstāstīja visu. Bet kur Nekauņu meklēt? Uz šo jautājumu izšķērdētājs nevarēja atbildēt. Pavediens pārtrūka.
Mēs meklējam briljantus Mūsu kompānija palielinājās — no dienvidiem atgriezās Inteliģents. Kādu rītu no Ķērkstošā pienāca vēsts, ka šodien var nodarīt lietu, kuru jau sen gatavojām (Ķērkstošais ir tas vīrs, ar kuru kopā mēs dzērām restorānā «Dinamo», kad uzradās Viņņickis. Viņš man nepatika: slīps pakausis', masīvs kvadrātveida zods, pārdauzīts deguns, mazas ačeles, kas gluži kā svārpsti visu laiku urbjas tevī.). Nekauņa uzdeva man sagaidīt Ķērkstošo un atvest uz norunāto vietu. Ķērkstošo es pamanīju jau pa gabalu. Viņš gāja, uz zarainas nūjas atspiezdamies. Salmu cepuri galvā, baltā kreklā ar atpogātu apkaklīti — Ķērkstošais atgādināja kalpotāju, un neviens pat iedomāties nevaVētu, ka viņa nūjā paslēpts ass duncis. Gājām uz bulvāri. Pie Vladimira katedrāles Ķērkstošais apstājās un ieteicās: — Kas ir, ieiesim? — Tu ko, dievam tici, vai? — iesmējos. Ķērkstošais nicinoši manī nolūkojās. — Nu tu, pienapuika, dari, kā gribi, bet es ieiešu. Mani sāka kņudināt ziņkāre, un es devos viņam nopakaļ. Vēl neaizgājis līdz durvīm, Ķērkstošais noņēma cepuri un pārkrustījās. Katedrāle bija gandrīz tukša. Ķērkstošais nopirka svecīti un nolika pie kādas svētbildes, bet pēc tam izraudzījās nomaļu vietiņu pie kolonnas, nokrita ceļos un sāka klanīties. Es viņu novēroju. Vecais grēka gabals patiesi lūdzās. Viņa lūpas ātri jo ātri kustējās, sejas izteiksme kļuva pazemīga un sērīga. — Kungs dievs! — viņš čukstēja. — Cik reižu esmu lūdzies, lai tu man, grēciniekam, palīdzi! Taču tu negribi dāvāt man savu žēlsirdību, tu man, nabadziņam, nejūti līdzi. Cik reižu esmu lūdzies un arī tagad lūdzos — sūti man prieku! Tev tas ir tikpat kā nospļauties. Es katru dienu nākšu tavā templī, katru dienu iededzināšu svētās sveces, teikšu tev slavas dziesmas. Palīdzi man, kungs, apzagt to dieva zaimotāju! Dodu goda vārdu, kungs, ka, tiklīdz nozagšu pusmiljona, tā būs mana pēdējā zādzība! Uzskatīdams, ka līgums ar dievu noslēgts, Ķērkstošais jau sāka visaugstākajam pateikties un bieži krita ar pieri pie akmens plāksnēm klātās grīdas. Es izslīdēju baznīcas priekštelpā un gaidīju viņu tur. Ķērkstošais smaidīja, vēl būdams savas tikko notikušās sarunas iespaidā. «Viss var notikt,» šķiet, es lasīju viņa domas. «Varbūt dievs iežēlosies par mani un teiks: «Ņemot vērā to, ka tu sava mūža lielāko daļu neko saldāku par rutku neesi ēdis un grīdas dēļi tev bijuši mīkstākā gulta, turklāt tu neesi novērsis savu dvēseli no svētās baznīcas, es esmu nolēmis tev piešķirt debesu velti un apbalvot ar zeltu uri briljantiem. Nu tev vairs nevajadzēs sirot pa svešiem dzīvokļiem un nakšņot bēniņos, un milicija tevi netvarstīs. Tu uzbūvēsi sev brīnišķīgu vasarnīcu, iegādāsies pobedu, audzināsi bērnus.»» Pamanījis manu ņirdzīgo smīnu, Ķērkstošais sabozās. Savilcis nevainīgu seju, es jautāju: — Nu kā, neko neatradi? Bet man stāstīja, ka tur vienai svētbildei apkalums esot no tīra zelta — trīs kilogrami. — Aizveries, muļķi! — viņš mani pārtrauca, taču instinktīvi pavērās atpakaļ un čukstus jautāja: —
Kurai? Bet tai pašā brīdī, saprazdams, ka tad rupji pārkāptu ar dievu noslēgto konvenciju, viņš smagi nopūtās un devās uz izeju. Ķērkstošā acis atkal kļuva dzeļošas un tramīgas. Es klusēdams gāju aiz viņa. Satikšanās bija paredzēta Dņepras krastā. Gaidīdami Nekauņu un Inteliģentu, mēs pastaigājāmies pa Askolda kapa centrālo aleju. Kaklam, sejai un rokām nežēlīgi krita virsū odi. Ķērkstošais, atvairidamies no tiem ar zariņu, lamājās pēdējiem vārdiem. Pēkšņi tālumā atskanēja milicijas svilpe. Ķērkstošais nodrebēja un iešmauca blakus alejā. «Kopš bērnības neciešu māksliniecisku svilpošanu!» viņš noburkšķēja, gluži kā taisnodamies. Beidzot es sadzirdēju norunāto kluso signālu. Mēs devāmies pa šauru taku lejup un krūmos ieraudzījām Nekauņu un Inteliģentu. Pēdējā laikā darbojāmies ļoti piesardzīgi un sapulcējāmies vienīgi izņēmuma kārtā, īpaši sargājām manu dzīvokli: pagaidām tas bija drošs patvērums. — Sveicināti! — Ķērkstošais draugiem paspieda roku. — Šodien viņi ir teātrī. Pārbaudīts. Mūsu rīcībā vairāk nekā trīs stundas. (Runa bija par pazīstamu Kijevas profesoru un viņa sievu, kuru dzīvokli mēs taisījāmies šodien aptīrīt.) Bet kā jums? — Kārtībā! Viss ar glanci! — Inteliģents izvilka no sānkabatas pistoli. — Nu labi, — viņu pārtrauca Nekauņa, — diezgan muldēts, jāsāk rīkoties! Lietus mēteļa apkakli sacēlis un cepuri uz acīm uzvilcis, Inteliģents nozuda krūmos. Mazliet nogaidījuši un pārliecinājušies, ka viss mierīgi, mēs gājām viņam pa pēdām un pēc kādām pāris minūtēm jau sēdējām Dūža mašīnā. Nekauņa no sava čemodāniņa izvilka ruma pudeli un palaida to apkārt, bet pats sāka rīkoties ap instrumentu, kas būs vajadzīgs, un izraudzīja to tik rūpīgi un apdomīgi, ka atgādināja ķirurgu, kurš gatavojas operācijai. Beidzot Nekauņa deva pavēli: — Aiziet! Pobeda apstājās kādus pussimt metrus no savrupmājas. Nekauņa izkāpa, paskatījās visapkārt, uzmauca cepuri dziļāk galvā un devās uz māju. Profesors, savrupmājas īpašnieks, bija tālu pazīstams, viņam bija plaša privātprakse. Uz pieņemšanu pie viņa pierakstījās vismaz mēnesi iepriekš. Slimnieku pieņemšanu regulēja Valentīna Fjodorovna, profesora sieva. Viņa iekasēja arī naudu — piecdesmit rubļu par vizīti. Profesora mājkalpotāja Fedora, sieviete jau gados, vēl aizvien cerēja nokārtot savu dzīvi. Ar viņu iepazinies, Ķērkstošais ātri vien sievieti pārliecināja, ka viņa nolūki nopietni. No mājkalpotājas Ķērkstošais arī uzzināja, ka profesoram līdz ar naudu ir arī zelts. Šodien Fedora bija pateikusi, ka saimnieki iet uz teātri un viņai jāsarga māja. «Ne velna es šiem nesargāšu! Kamēr viņi teātrī, aiziešu pie māsas uz vārda dienu,» Fedora teica Ķērkstošajam un aicināja sev līdzi. Viņš paņēma Fedoras māsas adresi un apsolīja ierasties mazliet vēlāk. Viss notika tā, ka labāk nevar vēlēties. Mēs apstājāmies pie vārtiņiem, izlikdamies, ka esam satikušies nejauši, un aizsmēķējām. Uz ielas neredzēja nevienas dzīvas dvēseles. Nekauņa jau strādāja vairāk nekā piecas minūtes. — Atslēgas profesoram pamatīgas, — konstatēja Inteliģents. Taču beidzot kapitulēja arī pēdējā — trešā atslēga. Mēs iegājām mājā. Sardzē atstājām Dūzi, briesmu brīdī viņam bija divas reizes jānospiež signāls. — Inteliģents un Kurmis (man jau bija zagļu iesauka) izrevidēs mantas. Mēs ar Ķērkstošo meklēsim zeltu. Nemanāmi aizritēja stunda. Mēs rūpīgi pārlūkojām profesora un viņa sievas garderobi un visu vērtīgo sakrāvām čemodānos, bet mūsu kompanjoni vēl nekā nebija atraduši. Viņi izvandīja rakstāmgaldu, pārmeklēja kumodes un skapjus, paraudzījās aiz grāmatām, Ķērkstošais pat ielūkojās ledus skapī. Tomēr viss velti. — Viss, — Nekauņa beidzot padevās, — nekas neiznāk. Laiks lasīties prom. Viņš pavilka zem lietus mēteļa dārgu polārlapsas kažoku un noliecās pēc čemodāniem, un tad pēkšņi
istabā ieskanējās melodisks zvans — bom … bom … bom … Nekaunam virs galvas sita senlaicīgs pulkstenis. Aiz pārsteiguma viņš nodrebēja un izrāva pistoli. «Ak tu, pagāns!» Nekauņa nolamajās, un pēkšņi viņa sejā parādījās norūpējusies izteiksme. Nekauņa piestūma pie pulksteņa krēslu, uzrausās uz tā un paskatījās aiz ciparnīcas. «Re, kur ir, mīlīši!» viņš uzvaroši iesaucās un pacēla virs galvas lādīti. Nolēcis no krēsla, Nekauņa ar nazi atlauza lādītes vāku. Baterijas gaismā pasakaini iezaigojās briljanti, spilgti iekvēlojās rubīni, ar dzeltenu mirdzu uzplaiksnīja zeltlietas. «Iedod nu paskatīties!» Lādīti sev tuvāk pievilka Ķērkstošais. «Svētā Marija, beidzot esmu atradis to, ko visu mūžu meklēju! Slava tev, dievs! Tu esi uzklausījis manu lūgšanu!» Nekauņa paslēpa lādīti azotē. — Atri uz mašīnu! Kamēr mēs saimniekojām pa profesora dzīvokli, ārā bija nolijis lietus. Pobeda traucās pa Sarkanarmijas ielas slapjo asfaltu. Devis Dūzim rīkojumu čemodānus labi noslēpt, Nekauņa viņu atlaida. Mēs gājām uz Baikovas kapsētu. Bija tumšs. Ar grūtībām atradām aizaugušās takas, uzgrūzdamies krustiem, devāmies aizvien dziļāk. Beidzot Inteliģents, kas gāja pirmais, apstājās un ar kabatas bateriju apgaismoja uzrakstu «"Rozenbergu ģimenes kapenes». — Šķiet, ka šeit, — viņš klusu teica. — Bet tam gan nav nekādas nozīmes. Nederēs šis, pameklēsim citu. — Es arī tā domāju. — Nekauņa, smagi elpodams, atkrita uz tuvējā kapa. — Miroņi ir uzticami ļaudis. Viņiem sirdsapziņas vairāk nekā jebkuram no mums. Kādas jūsu domas, pilsoņi? — Varbūt arī tā, — atbildēja Ķērkstošais, — tomēr man šķiet, ka savā laikā viņi bijuši lieli grēcinieki. Un dievs vien zina … — Ko tu ar to gribi sacīt? — Inteliģenta balsī ieskanējās draudi. — Es gribu teikt, ka ir jābūt galīgam stulbenim, lai akmentiņus, kas ir jau rokā, atstatu šiem grēciniekiem. — Pietiks tērgāt! — strīdu pārtrauca Nekauņa. — Un ņemiet vērā: pēdējais grēcinieks ellē neapskaudīs to, kurš iedrošināsies pieskarties lādītei bez manas atļau- jas. To saku es, un jūs mani pazīstat! Ar pūlēm atvēruši dzelzs durvis, mēs iegājām kapenēs. Apsūnojušās akmens sienas dvesa drēgnumu. Pie vienas sienas varēja saskatīt uzrakstu: «Te apglabāti Kārlis un Marija …» — Kas tur rakstīts? — jautāja Ķērkstošais. Inteliģents iesmējās: — Šeit rakstīts, ka tādus ēzeļus kā tu šādās kapenēs neapglabā. — Bet kādus ēzeļus apglabā? — Viņam nikni tuvojās Ķērkstošais. — Apklustiet, tīģeri! Citādi tūlīt aizbāzīšu jums rīkles! — piedraudēja Nekauņa. — Pie darba! Kurmi, uzmani, lai neviens mums neuzskrietu! Ķērkstošais nolamājās un sāka cirst spraugu granīta grīdā. Strādāja kādas pāris stundas, līdz beidzot izdevās pacelt granīta plāksni. — Mani draugi! — svinīgi uzsāka Nekauņa. — Darbs paveikts, jūs esat pelnījuši labu atpūtu. Gribat — ticiet, negribat — neticiet, bet mans zagļa deguns jūt, ka nepaies ne desmit dienas, kad mēs jau gozēsimies labākajos Melnās jūras kūrortos. ' — Jā, arī es jūtu tuvojamies kūrortu sezonu, — viņu pārtrauca Inteliģents. — Nu jau piekto dienu pārāk bieži sastopu .kādu aizdomīgu tipu. Ka tik viņš neparūpētos par manu veselību drīzāk par tevi! — Kas vilka baidās, lai mežā nelien. Viņiem nav nekādu pierādījumu. Nekauņa noglabāja lādīti slēptuvē. — Liec to tuvāk pie sienas… vēl drusciņ… Pau, tā, — stenēja Ķērkstošais, likdams smago plāksni atpakaļ vietā.
— Kārtībā! Un gandrīz nav manāms, ka te kāds bijis. — Nekauņa saberzēja rokas. — Beidzot! — Inteliģents iznāca no kapenes un aizsmēķēja. — Tagad var arī atpūsties … — Viņš atspiedās pret pieminekļa pamatni un, kāri ieelpodams ziedu smaržu, sapņaini teica: — Visu laiku dzīvo vienos darbos un rūpēs un nemaz nedabū izjust, kāda tā dzīve īsti ir. Nekaunam taisnība, jālaižas uz dienvidiem! — Nu tad tā, — lietišķi paziņoja Nekauņa. — Pēc trim četrām dienām es braucu uz Odesu. Vedu Ciperovičam akmentiņus. Kopā ar mani brauks Kurmis. Vai iebildumi ir? — Skaties, neatdod par lētu! Ciperovičs ir viltīgs lapsa. — Dzīvosim — redzēsim, — iesmējās Nekauņa. — Tiesa, es neesmu briljantu speciālists, bet deguns man vēl ir. Lai tik vecajam sīkstulim pietiek naudas! — Par to vari neraizeties. Viņš mūs visus kopā divdesmit reizes nopirks. — Ejam, — atgādināju. — Jau aust gaisma. Virzoties uz izeju, profesora savrupmāja mums pat prātā neienāca. Kā visi noziedznieki, bijām pašpārliecināti un ticējām, ka strādājam tīri, neatstājot pēdas. Taču leitnants Magelatenko, tikko pabeidzis mājas apskati, bija pavisam citās domās. Profesora sieva, sapratusi, kas noticis, vispirms metās pie pulksteņa. Taču no lādītes nebija ne miņas. Valentīna Fjodorovna paģība. Profesors piezvanīja uz miliciju. Nozieguma vietā kopā ar operatīvo grupu ieradās leitnants Magelatenko. No rīta viņš ziņoja Ļesovojam: — Man skaidrs, ka tas ir Nekauņas darbs. Pilsētā pašlaik nav neviena cita, kas tik tīri nostrādātu. Vajadzēja tikai paskatīties uz atslēgām, lai pazītu viņa «rokrakstu». Brīnišķīgas, pamatīgas atslēgas, bet viņš tās atvēris nesabojādams. Dzīvoklī strādājuši četratā, — leitnants turpināja. — Par to liecina pēdas. Divi nospiedumi identiski tiem, ko atradam bazē. Divi pārējie — četrdesmit trešā izmēra apavi, taču dažādi. Secinājums viens — Nekauņas banda atkal darbojas. Zagļi savrupmājā ielavījušies apmēram starp pulksten astoņiem un desmitiem un aizgājuši desmitos divdesmit piecās minūtēs. — No kurienes tik precīzas ziņas? — viņu pārtrauca pulkvedis. — Kā jau ziņoju, pēdas aizveda līdz vietai, kur stāvējusi mašīna. Uz asfalta tur bija sauss laukums. Es painteresējos meteoroloģiskajā stacijā: lietus Kijevā sācies pulksten astoņos un četrdesmit divās minūtēs. Tātad noziedznieku mašīna šai laikā jau stāvēja pie savrupmājas. Pulkstenis, kurā bija noslēpta lādite, apstājies desmitos un divdesmit minūtēs. Lai savāktu un iznestu nolaupītās mantas, zagļiem vajadzēja kādas trīsdesmit četrdesmit minūtes. Tātad viņi gandrīz divas stundas meklējuši vērtslietas. Kad viņi tās atrada — pulkstenis apstājās. Nu vēl kādas piecas minūtes, lai iepazītos ar lādītes saturu un savāktos, rezultātā — desmit divdesmit piecas minūtes. — Kā viņi uzzinājuši par lādīti? — Precīzi pasacīt nevaru, bet nojaušu. Nopratināju mājstrādnieci. Pēdējā laikā ap viņu luncinājies kāds aizdomīgs tips. Tiesa, viņa to raksturo kā ļoti kulturālu un kārtīgu cilvēku. Bet es esmu gandrīz pārliecināts, ka viņš vairs neparādīsies. Viņš arī ir … — Iespējams. — Pulkvedis piecēlās. — Viņi pacentīsies dārglietas iespējami drīzāk pārdot. Tāpēc mums …
Spele «Kaķis un pele» Vakarā Nekaunam vajadzēja sastapties ar Ļaļu. Tikšanās bija norunāta Kokteiļu zāles otrajā stāvā. Nekauņa pret Ļaļu izturējās ar simpātijām un, man likās, pat mīlēja viņu, kā prata, taču tas viņam netraucēja izmantot meiteni par ziņu piegādātāju: tieši viņa uzzināja, ka profesora sieva uzpērk zeltu un briljantus; pēc tam spēlē iesaistījās Ķērkstošais. Ļaļas tēvs bija kritis frontē, māte mirusi drīz pēc kara. Septiņpadsmit gadu vecumā Ļaļa palika
viena. Sākumā viņa iestājās darbā un apmeklēja vakarskolu, taču vēlāk to pameta un, sapazinusies ar bandu, nonāca uz slidena ceļa. Par līdzdalību veikala aplaupīšanā viņai bija piespriesti divi gadi cietuma. Pēc soda izcfešanas Ļaļa jutās pietiekami pieredzējusi, lai dzīvotu, nestājoties darbā. Ja skolas draugi jautāja, ko viņa domā darīt, Ļaļa atbildēja: — Universitāti es jau esmu beigusi, bet uz aspirantūru netaisos. Signāli par Ļaļas uzvedību nonāca līdz milicijai. Meiteni izsauca un nopietni brīdināja. Viņa apsolījās dzīvot godīgi, atgriezās rūpnīcā, kur bija agrāk strādājusi, taču sakarus ar noziedznieku pasauli nepārtrauca. Nekauņa ieņēma galdiņu otrajā stāvā pie loga: gan vējiņš uzpūš, gan iela labi pārskatāma. Pasūtījis dzērienus un uzkožamos, viņš brīdi vēroja apmeklētājus. Nekā aizdomīga: grupiņa karavīru, blakus kaut kādi franti ar meičām, tālāk — gados pavecāks pāris, pie izejas divi puiši, šķiet, jau krietni iesiluši. Par darīšanām domāt negribējās. Tūlīt atnāks Ļaja, un viņam atkal kļūs patīkami un viegli, kā tas ir vienmēr, kad viņš ir kopā ar šo meiteni. Šodien viņš tai pasniegs dāvanu — zelta piespraudi ar rubinu no profesora sievas lādītes. Viņa priecāsies. Un tur jau viņa nāk! Slaida un stalta. Ļaļa labi apzinās, ka ir skaista, ka uz viņu patlaban noraugās ne tikai viņš, Paška, vien. Augstu pacēlusi skaisto galviņu, meitene tuvojās viņam. Plaksti uz mirkli pievērās, un tad atkal acis plaši atvēras — viss kārtībā. Viņš saprata. Bet vai viņa saprot — pats galvenais ir tas, ka viņa pati ir šeit un tagad par viņu vairs nav jābaiļojas. — Piedod, nedaudz aizkavējos. Ceru, ka pēdējā operācija tev patika? — Tu vēl jautā! Dažas šādas operācijas mani padarītu par Rokfellera brālēnu. — Bet mani? — rotaļīgi vaicāja Ļaļa. — Tevi? — Nekauņa neapmulsa. — Tevi par viņa tuvu radinieci. Vai tu būtu ar mieru? Ļaļa maigi pasmaidīja, bet tad pēkšņi nobālēja. — Tikai mieru, — viņa nočukstēja. — Mums seko. Tie divi pie durvīm, viens no viņiem strādā kriminālmeklēšanā. Nekauņa ielēja glāzēs liķieri. — Smaidi priecīgāk! — Un viņš nepiespiesti saskandināja ar Ļaļu. — Stāsti kaut ko .,. Laļa izlikās, ka stāsta par kādu jautru notikumu, taču Nekauņa meiteni nedzirdēja. «Viņi jau bija šeit, kad es ienācu,» Paška domāja. «Dulburis! Panākumi tev sagrozījuši galvu! Vai patiesi beigas? Un tik muļķīgi… Bet tagad vēl Kurmis atnāks. Saņems arī šo. Taču viņu nepazīst … nevajadzētu pazīt…» Izlikdamies, ka maigi čukst mīlas vārdus, Nekauņa sacīja: — Tūlīt te ieradīsies Kurmis. Es skatos pa logu. Kad viņš parādīsies, tu izliecies, ka vajag iziet. Lai jož pie Dūža. Viņš ir mājās, var izpestīt. Bet operatīvie gaidīs trešo: trauki un uzkožamie stāv uz galda. Mašīnu lai aptur kādus divdesmit metrus no ieejas, iepretī pastam. — Skaidrs! — Ļaļa skaļi iesmējās. — Bet tagad iedzersim šampanieti! Viņa mani sagaidīja uz kāpnēm un steidzīgi brīdināja: — Te ir pēdu dzinēji. Ieraudzījis Dūža mašīnu, Nekauņa nemanāmi pārlika pistoli ārkabatā. «Bet ja nu restorāns ielenkts?» — Zini ko, es nokāpšu lejā, — it kā nolasījusi viņa domas, ieteicās Ļaļa, — paskatīšos, vai viss ir mierīgi. Viņa somiņā sameklēja ķemmi un izgāja no zāles. Un tad jau Ļaļa bija uz ielas, pamāja ar roku un iesēdās mašīnā. «Nu tad — kas būs, būs!» Nekauņa piecēlās un, pašķielējis uz operatīvajiem darbiniekiem, uzlēca uz palodzes. Pēc dažām sekundēm viņš jau atradās mašīnā. — Brauc! Visi klusēja, varēja dzirdēt tikai Nekauņas smago elpu. Nervozi iesmējies, viņš ierunājās: — Tagad es redzu, kā viņi mani mīl. Kur gan taisnīgums? Es dzīvoju, pildīdams visus baušļus, izņemot vienu — tev nebūs zagt, un pazīstu daudzus, kas pilda tikai šo vienīgo bausli, bet pārkāpj visus
pārējos. Tomēr likums tos nevajā. Būs jālūdz žēlastība no paša dieva tā kunga, jo tiesa diez vai ņems vērā šo apstākli. — Neuztraucies, mīļais! — Viņam pieglaudās Ļaļa. — Stāvoklis nav diez cik rožains, taču viss vēl nav zaudēts. Turklāt viņiem pret tevi nav pierādījumu. — Galvenais, ka es izkļuvu no viltīgi izlikta slazda,— nomierinājies teica Nekauņa. — Nē, balodīši, brīvība man vēl nav apnikusi, — un, griezdamies pie Ļaļas, viņš piebilda: — Tagad mēs nedrīkstam tikties. Tevi sāks izsekot, esi piesardzīga! Nekauņa izvilka no kabatas naudas paciņu un sniedza to viņai. — Nevajag, — nočukstēja Ļaja, — pašam noderēs, es iztikšu. Negribu domāt ne par naudu, ne par darījumiem, ne par pašu velnu — ne par ko! — viņa iekarsa. — Viss, viss ir apnicis! Gribu būt kopā ar tevi! Nespēju vairs uz katra soļa atskatīties, no visa kā baidīties! Saproti, mīļais, man gribas laimes kā jebkurai sievietei! — Ļaļa sāka raudāt. — Nu labi, labi, — Nekauņa centās viņu mierināt. — Zini ko, brauksim pie mums! Dūzi, apturil Pārsēdīsi- mies taksometrā. Kad jaunākais leitnants Lizenko ziņoja Ļesovojam par notikumu Kokteiļu zālē, pulkvedis noskaitās. — Izbiedējāt! Tagad ķer vēju laukā! «Vienīgais mierinājums,» domāja Ļesovojs, «ka pie Nekauņas stiepjas vēl viens pavedieniņš — Ļaļa Voļa- ņuka.» Taču viņš lieliski zināja, ka šo pavedienu pagaidām var neņemt vērā. Noziedznieks nav tāds muļķis, lai pēc atgadījuma restorānā tiktos ar meiteni. Tomēr pulkvedis deva rīkojumu Ļaļu novērot. Runājot par to, kāpēc operācija izgāzās, kriminālmeklēšanas darbinieku domas dalījās. Daudzi uzskatīja, ka bīstamo noziedznieku vajadzēja restorānā aizturēt. Citi pierādīja, ka tā būtu bijusi liela kļūda: vadoņa arests izbiedētu pārējos bandas locekļus, un tie paslēptos. — Bet jūsu ieskats? — kāds griezās pie Magelatenko. — Divu domu te nevar būt, — viņš pārliecināti atbildēja. — Divas reizes viņš mums ir izsprucis, trešo reizi neizspruks. Ja ne šodien, tad rīt mēs atkal nonāksim viņam uz pēdām. Iedomājieties — mēs esam saņēmuši ciet Nekauņu. Ko tas mums dotu? Neko! Viņš ir pieredzējis recidīvists. Sapratis, ka spēle zaudēta, viņš visu ņems uz sevi. Pret viņu liecina gan Viņņickis, gan lietiskie pierādījumi. Mums nav vajadzīga viņa atzīšanās, bet gan pārējie bandīti. Un vai mēs zinām, kas tie ir? — Pareizi! — ienākdams istabā, teica Ļesovojs. — Nekauņa nekur nepazudīs. Jāmeklē pārējie, — un jau oficiālā tonī deva pavēli: — Operatīvo grupu palielināt. Iekļaut tajā kapteini Glotovu, leitnantu Grigorjevu un jaunāko leitnantu Ivanovu. Par grupas vecāko paliek leitnants Magelatenko. Paturiet, biedri, prātā, ka jums ir darīšana ar rūdītiem bandītiem, esiet uzmanīgi! Recidī- visti ir apbruņoti — sargieties no lodes vai naža. Neaizmirstiet, ka mazākā neuzmanība var izgāzt visu operāciju. Leitnantu Magelatenko lūdzu ienākt pie manis. — Nu, — vaicāja Ļesovojs, kad viņi palika vieni, — ar ko domā sākt? — Es, Ivan Spiridonovič, mēģinu iedomāties sevi Nekauņas vietā. — Nu, nu. Un kā? — Pirmām kārtām vērtslietas: briljanti, zelts un viss pārējais, kas bija lādītē … Kāda velna pēc tas viņiem vajadzīgs? Skaidrs, ka pacentīsies pēc iespējas drīzāk noLaist pa kanti. Uz juvelieru veikalu viņi neies, tātad meklēs sakarus ar kādu lielu šeptmani. Kāpēc? Pārdot pa daļām ir izdevīgāk, taču tas iet ilgi un ir bīstami — var iekrist. Kijevā šādu šeptmani viņiem būs grūti atrast: valodas par aplaupīšanu, bez šaubām, jau paklīdušas, un diezin vai kāds tagad riskēs ar viņiem ielaisties. Vienīgā izeja — pārdot citā pilsētā. Tādu operāciju bandas vadonis nevienam neuzticēs, brauks pats. Ļesovojs bija vienis prātis: — Nav ko iebilst, loģiski, viss ir loģiski. Tātad — lidosta, dzelzceļa stacija un autoosta. Bet ja nu mēģina izlauzties ar personisko mašīnu? — Tas ir ņemts vērā. Visi ceļi tiek kontrolēti.
— Labi! Rīkojieties, leitnanti Pusdienas laikā Magelatenko kabinetā atskanēja zvans. — Leitnants Magelatenko klausās. Uz kurieni? Uz Rostovu? — Jā. Paņēma divas biļetes. Sestais vagons, astotā un četrpadsmitā vieta. — Ar ko viņš bija? — Viens. — Kā apģērbies? Vai kādas mantas bija klāt? — Brūns uzvalks, zils lietus mētelis uz rokas, zaļa platmale. Nesa čemodāniņu, nodeva to bagāžā. — Lieliski! Kas tālāk? — Pa telefonu norunāja tikšanos pulksten piecos skvēriņā pie Zelta vārtiem. — Tālāk. — Izgāja no stacijas uzgaidāmajām telpām, paņēma taksometru, numurs 35-80, un aizbrauca. Viņam seko jaunākais leitnants Ivanovs. — Skaidrs. Tagad klausieties uzmanīgi! Čemodāniņu nosūtiet mums, taču ņemiet vēlā, ka to pētīs speciālisti. Drīz atkal atskanēja zvans. — Ziņo jaunākais leitnants Ivanovs. Sekoju viņam līdz Tolstoja ielai. Atlaidis taksi, viņš cauri pagalmam izgāja uz Saksaganas ielu, bet tur, kā par spīti, stāvēja tukšs taksometrs. Numurs 11-36. Kamēr es šurp un turp, viņš paguva nozust. — Nu ko, biedri Ivanov, gadās. Tagad dodieties uz sesto posteni, uz lidostu. — Klausos! «Met cilpas, jauc pēdas. Bet aizbraukt vajag drīz. Skat, kāds lapsa! Domā, ka gaidīsim viņu pie Zelta vārtiem, bet šis pa to laiku nemanīts nozudīs.» Magelatenko uzgrieza telefona numuru. — Hallo! Vai devītais postenis? Pastipriniet savā rajonā novērošanu! Pat par niecīgākajiem sīkumiem ziņojiet man nekavējoties! Nav izslēgta iespēja, ka viņš var paņemt starppilsētu taksometru. Tā. Tagad lidosta. — Savienojiet mani ar sesto postenh .. Lidostā cilvēku daudz. Ik pēc brīža gaisā paceļas lidmašīnas. Sevišķi noslogotas dienvidu trases: kūrorta sezona pašā karstumā. Jaunākais leitnants Ivanovs, iejucis pasažieru drūzmā, vērīgi aplūkoja katru cilvēku. Pastāvēja pie saraksta, apsēdās blakus laikrakstu kioskam. Durvīs pavīdēja zaļa platmale — viņš jau sasprindzināja uzmanību. Nē, nepavisam ne tāds — pilnīga auguma, sārtiem vaigiem. Atkal pastaigāja pa zālēm, apsēdās iepretī pavecam vīram ar profesora bārdiņu. Tas laikam pat ar brillēm slikti redz — degunu iedūris avīzē. Bet blakus droši vien dēls, pēc visa redzams — dīkdienis. Nievīgi lūkojas visapkārt, uzvalks jauns — pēc pēdējās modes, spilgta kaklasaite. Ivanovs paskatījās uz dārgu ādas čemodānu, kas atradās profesoram pie kājām. Kurpes … Tādas kurpes viņš šodien ir jau redzējis, kad viņam stacija parādīja Nekauņu. Viņam arī bija tādas, nē, šīs taču ir tās pašas kurpes! … IvSnovs bija iegaumējis ikvienu noziedznieka apģērba detaļu, it īpaši viņa kurpes: pelēkas, vaļējas, ar oriģināli sapītām siksniņām. Un tagad šīs kurpes ir kājās profesoram, kā viņš domās nosauca šo paveco cilvēku. Brīnumaina sagadišanas vai… Paga, paga! Vai profesors… Ivanovs ievilka elpu, sameklēja mutautiņu un, slaucīdams pieri, pievērtām acīm nopētīja profesoru. Nē, ne viņš. Kaut gan… ja viņu iedomātos bez bārdas… un bez ūsām? … Ivanovs tik tikko apvaldīja kliedzienu: noziedznieks sēdēja viņa acu priekšā! Ivanovs laiski piecēlās, piegāja pie kioska, nopirka avīzi un lēnām, kaut gan gribējās mesties skriešus, piegāja klāt kapteinim Glotovam. Pa skaļruni tika paziņots, ka sākas iekāpšana Odesas lidmašīnā. «Profesors» piecēlās, jaunietis paņēma čemodānu, un viņi gandrīz plecu pie pleca ar operatīvajiem darbiniekiem izgāja uz lidlauka.
«Profesors» gāja «dēlam» zem rokas, smagi atbalstīdamies uz spieķa. Uz mirkli viņš pagriezās pret Glotovu, un tas tūlīt viņu pazina: Nekauņa! — Kas par nelieti! — kapteinis nolamajās. — Aktieris atradies! Uz Magelatenko galda iezvanījās telefons. — Runā kapteinis Glotovs. Noziedznieks izlido uz Odesu. Lidmašīna paceļas pēc piecām minūtēm, pasažieru iekāpšana beigusies. Ģērbies tumši pelēkā uzvalkā, viņam ir liels dzeltens portfelis un sarkans ādas čemodāns. Nogrimējies: ūsas un neliela āža bārdiņa. Kopā ar viņu jauns puisis, pazīmes … — Paldies! Tūlīt piezvanīšu odesiešiem. Posteni noņemiet. Lidmašīna izbrauca uz skrejceļa un apstājās. Ierēcās motori, ieskriešanās — un mēs jau atradāmies gaisā. Lejā pazibēja pēdējie Kijevas nameļi, lidmašīna uzņēma augstumu. Nekauņa noņēma brilles, uzpūta stikliem elpu, nesteidzīgi tos lakatiņā noslaucīja un, manī palūkojies, nopūtās. — Un tomēr katedru universitātē man nez kāpēc nepiedāvā.
Jautājuma par godprātību Odesas lidostā Nekauņa iegāja tualetē un iznāca no turienes bez bārdas un ūsām. — Neapskaužu aktierus, — tik vien pateica, — liela ķēpa. Paņēmām taksi un braucām uz pilsētu, bet pec tam ilgi klenderējām pa centru. Ar tramvaju aizbraucām līdz kadai ielai stacijas rajonā un sākām iet pa to. Apstājāmies pie darbnīcas ar izkārtni «Aritmometru un rakstām- mašinu remonts». Nekauņa atskatījās, un mēs devāmies uz ieejas pusi. Pie parādes durvīm brīdi pastāvējām un, pārliecinājušies, ka neviena nav, sākām kāpt pa kāpnēm augšā. «Šķiet, ka šeit.»-Nekauņa nolika čemodānu zemē un nospieda zvana pogu. Aiz durvīm atskanēja aši soļi. — Kas tur ir? — Savējie, atveriet. Durvis mazliet pavērās. — Pie kā jūs? — mums vaicāja jauniņa meitene. — Man vajadzīgs saimnieks. — Nekauņa ziņkāri viņu aplūkoja. — Es esmu viņa meita. — Bet vai tēvs mājās? Man viņš jāsatiek steidzamā lietā. Meitene paraustīja plecus un, brīdi vilcinājusies, teica: — Labi, es tūlīt pasaukšu, — un bez kādām ceremonijām aizcirta durvis mums degungalā. — Cik neaudzināta! — nobrīnījās Nekauņa. Kā es drīz vien uzzināju, dzīvokļa saimnieks «tēvocis Kola» jaunībā bijis zaglis. Vecumdienās viņš savā dzīvoklī mitināja zagļus, un pie šī dzīvokļa durvīm mēs patlaban atradamies. Pēc brīža parādījās saimnieks — gara auguma sirms vecis brillēs. — Kas jūs tādi esat? Nekauņa nesteidzīgi aizsmēķēja un, nekautrīgi Uzlūkodams saimnieku, teica: — Borja ir mans draugs … Mēs ar viņu izšķīrāmies Sibīrijā. Viņš man iedeva jūsu adresi un sacīja, ka es vienmēr varot paļauties uz jūsu palīdzību. — Par kādu Borju jūs runājat? — brīnījās saimnieks. — Jūs droši vien esat kļūdījies. Te nekāda Borjas nav. Nekauņa pasmīnēja. — Paklausieties, sinjor, es vairs neesmu tajā vecumā, kad patīk vistiņas ķert. Bet, ja jūsu atmiņa sāk klibot, varu atgādināt. Es runāju par jūsu dēlu, kas Sibīrijā kokus gāž. Citi Borjas mani neinteresē.
Starp citu, vai jūs no Kijevas saņēmāt manu naudas pārvedumu? Saimnieks saprata, ka vairs nav ko izlikties, un aicināja mūs dzīvoklī. Istabā ieraudzījis sava drauga ģīmetni, Nekauņa piebilda: — Gandrīz nemaz nav pārvērties. Tikai vīrišķīgāks kļuvis. Sibīrijas klimats viņam nāk par labu. Tiesa, režīms nedaudz ietekmējis raksturu, bet citādi viss normāli. Pēc pusstundas mēs jau sēdējām pie klāta galda. Uzzinājis, ka pie viņa viesos ieradies slavenais Nekauņa, Ivans Ivanovičs mūs iekārtoja uz to labāko — kamēr vien mēs te uzturējāmies, neviens no Odesas paklīdeņiem tēvoča Kojas apartamentos savu degunu iebāzt neuzdrošinājās. Nākamajā dienā saimnieks atveda sev līdzi Cipero- viču. — Sveicināts, papucītl — Nekauņa viņu familiāri uz- rufiāja. — Sen neesam redzējušies. Dzirdēju, ka jums brīnišķīgi veicoties. — Labāk būtu bijis, ja nekā nebūtu dzirdējuši, — Ci- perovičs nopurpināja. — Mūsu darbā reklāma var tikai iedzīt postā. — Iespējams, iespējams… Tomēr tuvāk pie lietas! Gribu tikai jau iepriekš brīdināt, ka ir nemēģiniet mūs ne drusku apmuļķot, citādi — kaps. Es jums pārdodu vērtslietas, tiesa, kreiso preci, taču tas nenieka nemazina to vērtību. Vai skaidrs? Bet Ciperovičs nebija no bailīgajiem. — Kam šīs liekās runas, jaunais cilvēk? Mēs esam lietišķi ļaudis. Par vērtslietu turpmāko likteni neraizējieties. Es esmu kārtīgs cilvēks un jūs arī. Parādiet — kas jums tur ir? Ciperovičs ilgi aplūkoja katru akmentiņu, pūlēdamies palikt mierīgs, tomēr viņam tas slikti izdevās: rokas trīcēja, blāvās acis dzalkstīja vien. — Kā pārdosit? Visu kopā vai pa gabalam? — viņš pavaicāja. — Vienalga! — Nekauņa paraustīja plecus. Ciperovičs pašūpoja galvu, pakasīja pakausi, uzlika brilles, sameklēja lupu un atkal sāka uzmanīgi aplūkot katru dārglietu. Pēc ceturtdaļstundas apskate bija beigusies. — Cik jūs gribat par šiem akmentiņiem? Nekauņa iepleta rokas, notēloja apmulsumu un uz jautājumu atbildēja ar jautājumu: — Bet cik jūs dosit? — Jūsu prece, jums arī cena jānosauc. — Vecais blēdis noslaucīja sviedrus no sejas. — Nerēķinot gredzenus, visa šī greznība jums izmaksās trīssimt piecdesmit tūkstošus, — atbildēja Nekauņa, sasprindzināti lūkodamies tirgonī. Ciperovičs atkal noslaucīja pieri, aizsmēķēja un, saņēmis sevi rokās, atbildēja: — Varu maksāt trīs simtus. Vairāk jums neviens nedos. — Viņš piepildīja degvīna glāzi līdz pusei un, pirms izdzēra, nezin kāpēc aplaizīja lūpas. «Lieliski,» nodomāja Nekauņa, «viņš samaksās visus četrus simtus,» — bet skaļi sacīja: — Lētāk par četriem simtiem neatdošu. — Kā? — iesaucās vecis. — Jūs taču gribējāt trīs simti piecdesmit?! — Jā, — mierīgi atbildēja Nekauņa, — es gribēju trīs simti piecdesmit, taču jūs nebijāt ar mieru, un tagad es gribu četrus simtus! Brīdinu — par cik jūs cenu pazemināsit, par tik es paaugstināšu. Un ņemiet vērā — nenolaidīšu ne kapeiku! — Ja mana cena neapmierina, es aizeju. — Jūsu darīšana, pārdomām dodu piecas minūtes. Ciperovičs apmulsa: viņš nezināja, vai Nekauņa joko vai runā nopietni, un beidzot nolēma cenu paaugstināt. — Labi, dodu trīs simti piecdesmit. Tomēr man jāteic, ka ar tādiem, kāds esat jūs, man nav bijusi darīšana. "
Nekauņa klusēdams sāka likt vērtslietas lādītē. Aizcirtis vāciņu, viņš paraudzījās pulkstenī un noteica: — Jūsu rīcībā vēl viena minūte. — Trīs simti piecdesmit, — vecais tirgonis nosēca un izlikās, ka taisās tūlīt pat iet prom. — Nē! — Nekauņa bija nepielūdzams. — Četri simti, ne mazāk. — Tas nav godīgi! Jūs ļaunprātīgi izmantojat manu augstsirdību! Es labi maksāju, ņemiet, kamēr neesmu pārdomājis! — Ciperovičs uzlika galvā naģeni un virzījās uz durvju pusi. Nekauņa pat nedomāja viņu aizkavēt. — Zel, — teica saimnieks, — komercija nenotika. — Vai patiesi jūs domājat, ka esmu stulbāks par sibīriešu velteni? — uzbudināts viņu pārtrauca Nekauņa. — Esmu pārliecināts: nepaies ne stunda, kad vecais sīkstulis samaksās četrus simtus. Tādās lietās karstu ne- strebj. Bet ar viņa diplomātiju es iepazinos, vēl autiņos būdams, un esmu labi iegaumējis Ciperoviča un viņam līdzīgo cilvēku pirmo bausli: «Pacenties piekrāpt savu tuvāko, iekams viņš nav piekrāpis tevi.» Šis nelietis nav vēl aizgajis ne desmit soļu. Un, ja arī ir aizgājis, tad atsūtīs pie mums savus cilvēkus. Saimnieks Nekauņā klausījās ar neuzticību. — Esmu gatavs jūsu labā darīt visu, — viņš teica. — Sava Borjas draugiem man nekā nav žēl. Ceru, ka arī jūs neaizmirsīsit komisijas naudu… Ne jau priekš manis, bet Borjam … Nekauņa nepaguva pat atbildēt, kad atskanēja zvans. — Redziet nu! — viņš iesmējās. Ienāca Ciperovičs ar ciešanu pilnu sejas izteiksmi. — Esmu ar mieru, — viņš tik tikko izdabūja pār lūpām. — Bet saprotiet, ka es pārmaksāju. Nekauņa nicīgi viņā palūkojās. — Padomājiet vēl! Kāpēc gan pārmaksāt? Un arī mēs padomāsim. Ciperovičs sāka drebēt. — Man ir pieci bērni — un visi uz mana kakla. Man ir slima sirds un hronisks bronhīts, man… — Par to stāstiet ārstiem! — viņu asi pārtrauca Nekauņa. — Es slimoju ar hronisku drudzi, taču tas nenozīmē, ka manam drudzim un jūsu bronhītam būtu kāda nozīme mūsu darījumā. Jūs gribat, lai es pažēloju jūsu bērnus un par pusvelti pārdodu akmentiņus? Nekā nebija! Es jau tā lēti atdodu. — Viņš atkal izbēra lādītes saturu uz galda. Spekulants saprata, ka ar Nekauņu nav ko kaulēties — velti nosists laiks. Ka tikai nav jāsamaksā vēl vairāk! Turklāt viltīgais lapsa labi zināja, ka briljanti maksā divreiz dārgāk. — Sakiet — kādu tirdzniecības mācību iestādi jūs esat beidzis? — Ciperovičs ar šo jautājumu griezās pie Nekauņas. Uzrunātais ironiski atteica: — Vērtslietu realizācijas koledžu Kolimā. Tiesa, tas ir patālu, taču es domāju, ka agri vai vēlu arī jums vajadzēs tur iziet pilnu apmācību kursu. Smaids no veča sejas nozuda. — Jā, jums viegli jokot, bet man … — Viņš smagi nopūtās un, atvēris čemodānu, sāka izkraut naudu. — Palīdzi saskaitīt, — mani pasauca Nekauņa. Tikko Ciperovičš bija atgriezies mājās, kad pie durvīm nošķinda zvans. — Atveriet, lūdzu, — atskanēja sētnieka balss. Neko ļaunu nedomādams, Ciperovičs atvēra durvis. Kopā ar sētnieku dzīvoklī ienāca kaimiņiene un trīs nepazīstami cilvēki.
— Mēs esam no kriminālās meklēšanas, — viens no viņiem teica. — Jūs tiekat apsūdzēts zagtu mantu uzpirkšanā un pārdošana. Te ir kratīšanas orderis. Kur lādīte, ko jūs šodien nopirkāt? — Kāda lādīte? Te ir kāds pārpratums. — Ciperovičs nobāla, uz pieres izspiedās sviedru lāses. — Domāju, ka nekāda pārpratuma nav. — Operatīvais darbinieks no spilvena apakšas izņēma lādīti, ko Ciperovičs nebija pat paguvis nobēdzināt. Vecais spekulants satriekts noslīga krēslā. Pēc īsa brīža, sapratis, ka viņam neizdosies izlocīties, Ciperovičs pieglaimigi vērsās pie viena no operatīvajiem darbiniekiem: — Jūs, es redzu, esat labs cilvēks. Dodiet padomu, ko man darīt. Man ir slima sirds un hronisks bronhīts … — Nezinu, kāda jums sirds, bet sirdsapziņa gan ir slima, — uzrunātais atbildēja. — Ko jūs, ko jūs! — Ciperovičs pat no krēsla piecēlās. — Par ko jūs mani turat? Visa Odesa mani pazīst kā godīgu cilvēku. Sai brīdī no blakusistabas iznāca otrs kriminālās meklēšanas darbinieks. — Atrasta slēptuve, — viņš ziņoja un nolika uz galda veselu kaudzi naudas. — Redziet nu! — leitnants griezās pie Ciperoviča. — Tātad pie kā mēs palikām? Šķiet, pie jautājuma par godīgumu?
Tikšanās ar kompanjoniem Kaut gan mēs savu atbraukšanu nereklamējām, runas par Nekauņas ierašanos izplatījās Odesas zagļu aprindās, un mēs saņēmām uzaicinājumu piedalīties viņu saiešanā. Tai vajadzēja notikt pamestā zvejnieku būdā jūras krastā, un, lai pagūtu izpeldēties, mēs devāmies turp ta paagrāk. Krasts pie būdeles, kur peldējāmies, bija kraujš. Šaura taciņa, starp akmeņiem vīdamās, veda augšup. Man apnika peldēties, un es sāku ložņāt pa nogāzi starp akmeņiem. Gandrīz pie pašas taciņas uzgāju ieeju kādā alā un ielīdu tajā. Eja paplašinājās un veda pazemē. «Tās droši vien ir Odesas katakombas,» nodomāju. «Kara laikā te slēpās partizāni, pa šo eju apauguši un bāli no ilgās mitināšanās pazemē viņi iznāca laukā. Kā gan viņi šeit dzīvoja? Auksts, drēgns…» Man kļuva baisi. Nekauņa mani jau gaidīja. Saiešanai vai, precīzāk, «konfliktam» vajadzēja atrisināt strīdu, kas bija izcēlies starp diviem Odesas kabatzagļiem: zaglis ar iesauku Lūsis bija nozadzis maciņu ar naudu, viņa pārinieks Briļļainis pieprasīja pusi guvuma, taču Lūsis kategoriski atteicās dalīties, un tāpēc Briļļainis bija sasaucis «konfliktu». Kad mēs iegājām būdā, zagļi jau bija sapulcējušies un sprieda, kam uzdot «konflikta» vadīšanu. Kāds ieteica Nekauņu. Visi bija vienis prātis: pareizi! Nekauņa devās pie galda, kas atradās istabas vidū, un apsēdās pie tā. — Cik man zināms, mēs esam sapulcējušies, lai izlemtu jautājumu, kas satrauc visu Odesas bandu. — Pareizi! — Pūcē vaļā! Nekauņa pacēla roku, aicinādams apklust. — Zaglēni, es no Kijevas uz Odesu nepavisam neesmu atbraucis tādēļ, lai uzzinātu, kā saplēsušies divi zagļi. — Re, kā dodt — to teica zaglis, kas sēdēja man blakus. — Re, kā dod! — viņš sajūsmināts atkārtoja un iebikstīja man sānos ar elkoni. — Galva! Nekauņa šos vārdus sadzirdēja, un tie viņam patika, vēl vairāk — tie uzmundrināja. Vispār, es to redzēju ]oti labi, «konflikta» priekšsēdētāja loma viņam imponēja un neizlepušās auditorijas atbalsts iedvesmoja. Nekauņam bija pilnīgi vienalga, kā saiešana beigsies, viņam tikai gribējās Odesas bandai
sevi jo efektīgāk parādīt. Nekauņa sēdēja mazliet atgāzies, nevērīgi šūpoja kāju, lai visi varētu redzēt modernās kurpes, un nievājoši smīnēja. — Nu tad klausieties, — viņš turpināja, — lēmums tiks pieņemts tikai pēc tam, kad būsim noskaidrojuši visas strīda detajas. Pēkšņi kaut kur tuvumā atskanēja šāviens, bija dzirdami kliedzieni. — Kruķi!… Mēs abi ar Nekauņu izbrāzāmies ārā vieni no pirmajiem. Bet kur gan patverties? No trim pusēm bijām ielenkti, lejā, kraujas malā, — jūra, bet pa krastu jau skrien miliči. Te pēkšņi man iešāvās prātā kāda doma. Es satvēru Nekauņu aiz rokas. — Ātrāk man līdzi! Sākām līst. Ātrāk, ātrāk… Sev aizmugurē dzirdēju Nekauņas smago elpu. Un beidzot esam pie alas. — Vai tiešām katakombas? — nočukstēja Nekauņa. — Šķiet, esam glābti! Saliekušies virzījāmies dziļāk pazemē. — Iesim līdz pirmajam pagriezienam, — es brīdināju. — Tur nogaidīsim. Lai neapmaldītos. — Labi. — Nekauņa nošvīkstināja sērkociņu. — Tev gan, Vaņa, veicas! Viņa balsī es saklausīju cieņu. Gandrīz nevienam no saiešanas dalībniekiem neizdevās izbēgt. Mēs abi ar Nekauņu nogaidījām katakombas. Rītausmā izlīdām no alas un izpētījām apkārtni. Viss bija mierīgi. Aiz akmeņiem slēpdamies, strauji tuvojāmies šosejai. Bija jau gaiša diena, kad parādījās pirmā mašīna. Es pacēlu roku. — Uz kurieni? — Uz Hersonu. — Ir pa ceļam. Vai nepaņemsi līdzi? Bet vakarā lidmašīna mūs nogādāja Kijevā. No lidostas aizbraucām uz Vodicas gāršu: tur savas aizbraukušās radinieces mājā patlaban dzīvoja Ļaļa. Jau krēsloja. Ceriņu krūmi aizsedza mājiņu no ielas puses. Nekauņa izņēma no kabatas pistoli un, aizbāzis to aiz siksnas, drošā solī devās uz vārtiņiem. Viņš uzgāja lievenī, bet es paslēpos aiz koka. Bija ļoti kluss, un es sadzirdēju, kā mājā skan zvans. Man nez kāpēc kļuva baigi. Es saspringu un, gatavodamies lēcienam, aplēsu: trīs soļi — un vārtiņi. Bet tur — tumša iela, žogi, dārzi … Durvis atvērās, un lievenī iznāca meitene, ģērbusies vieglā halātā. Iekliegušies viņa piekļāvās Nekaunam. — Viss kārtībā! — Es traucos uz mājiņu. — Sveika, Ļaļa. Viņa atvirzījās no Nekauņas, pamāja man ar roku un atkal viņam piekļāvās. — Pietiks laizīties! — Tagad es sevi gandrīz pielīdzināju Nekaunam. Ļaļa ieveda mūs iekšā. — Jā, sen neesmu juties tik mierīgi. — Nekauņa pasmaidīja. — Mājīga atmosfēra: grīdceliņš, senču portreti … bet dīvāns! Tāds dīvāns ir mans bērnības sapnis. — Viņš apskāva Ļaļu. — Šodien man gribas visu aizmirst. Dzersim! Pie velna visas darīšanas, nemieru un kruķus! Ļaļa apskāva Nekauņu. — Mēs taču norunājām: rīt aizbrauksim, un viss — pagātne … Tikai tu un es, vairāk neviens! Tu taču man apsolīji, vai apsolīji?! Inteliģents un Ķērkstošais atnāks šodien, es viņiem parādīju tavu telegrammu, bet tas ir pēdējo reizi. Vai norunāts? Taču Nekauņa Ļaļu atstūma. — Mierīgas dzīves nebūs, negaidi! —Viņš teatrāli noplātīja rokas. — Kruķi man atkal min uz papēžiem. Nu ko, es izaicinājumu pieņemu!
Nekauņa izvilka no kabatas degvīna pudeli un attaisīja to. Sen nebiju redzējis viņu tik kāri dzeram. — Dzersim! Šodien vēl var! — Nekauņa atkal iesaucās. — Dzersim, palustēsimies, bet rīt — paskatīsimiesl Mani ar plikām rokām nepaņems! Man ienāca prātā, kā mēs vēl pirms divām dienām drebējām tumšā un drēgnā pazemē. Tur Nekauņa bija apmulsis un bezpalīdzīgs. Kur gan tad bija palikusi viņa pašpārliecība un uzpūtība! Taču briesmas pagāja, un viņš atkal sāka tēlot bezbailīga, rūdīta zagļa lomu. — Dzinējsuņi jau sen manas pēdas pazaudējuši! — ar saviem «varoņdarbiem» lielījās apreibušais Nekauņa. — Tagad droši vien siro pa restorāniem! Es esmu aptinis ap pirkstu gan Ļvovas, gan Odesas, gan Kijevas miliciju. Pēkšņi kāds pie durvīm piezvanīja. Nekauņa pārbīli sastinga, miglainām acīm paraudzījās uz Ļaļu un izrāva pistoli. Seja zaudēja sārtumu, tā kļuva pelēka un izstiepās gara. — Surp! — Ļaļa pavilka nost grīdas tepiķi un atvēra pagraba lūku. Mēs nozudām tajā. Ļaļa mums nopakaļ iemeta platmali, ko Nekauņa bija aizmirsis uz pakaramā, un čemodāniņu ar naudu. Virs galvas nodārdēja vāks, un viss satumsa. Nekauņa pazibināja kabatas bateriju, un es ieraudzīju, ka viņš nostājies aiz mucas, uz kuras nolicis pistoli. — Kaps, — viņš nočukstēja. — Te tev nav katakorn- bas, nav kur bēgt. Taču tik viegli viņi mūs nesaņems. — Jā-ā, tagad mūs pats sātans neizglābs. — Es taustīdamies satvēru viņa roku. — Kāpēc tas vajadzīgs? Pēc tam būs sliktāk. Viņš mani nikni atgrūda, tomēr pistoli paslēpa aiz mucas kartupeļos. Arī šoreiz liktenis mums uzsmaidīja. Noklaudzēja sievietes papēdīši, lūkas vāks pacēlās, un Ļaļa sauca: — Šaujieties ārā, viss kārtībā! Nekauņa nepakustējās. — Vai dzirdi? Savējie! Savējie atnākuši!… — atkārtoja Ļaļa. Nekauņa piecēlās kājās, iebāza pistoli kabatā un kā taisnodamies noburkšķēja: — Sādi «savējie» mani vienmēr uz Ziemeļiem nosūtījuši. — Nu ko tu, vai nepazīsti? — Lūka ieskatījas Inteliģents un pastiepa Nekaunam pretī roku, palīdzēdams izkāpt ārā. — Bet kur tad Kurmis? — Pameklē kaut kur kāpostu mucā! — Nekauņa nepārprotami triecienu novirzīja no sevis. Viņš greizi palūkojās uz mani un, viebdamies spilgtajā gaismā, ar kāju pabīdīja krēslu. Sev vislabvēlīgākajā gaismā viņš pastāstīja Inteliģentam un Ķērkstošajam par mūsu Odesas piedzīvojumiem, pēc tam atvēra čemodāniņu un parādīja akurāti saliktus naudas sainīšus. — Cik tur ir? — Šķita, ka Ķērkstošais tūlīt pat metīsies pie čemodāniņa un tad nu gan viņi visi, naudu cits citam no rokām laukā raudami, nogāzīsies uz grīdas. — Četri simti! — Nekauņa naudu sadalīja četrās vienādās daļās. — Vai esat apmierināti? — Ķērkstošais steidzīgi noglabāja savu daļu kabatās. — Vai šis pateicības dievkalpojums vēl ilgi turpināsies? — Pagaidi, sausā tā lieta neiet! — Inteliģents katram pielēja pilnu glāzi. — Par pusrubli, kas iedots tev, tad ēd un dzer, un līksmojies. Un kabatā tik neliec sev to, kas pāri paliksies. — Lieliski! — Nekauņa iesmējās. Viņš izmeta savu mēru un, uzkodu nemeklēdams, atplēsa jaunu kāršu komplektu. — Kāda likme? — jautāja Ķērkstošais, izvilkdams no kabatas savu komplektu. — Tāda pati kā tev. Nekauņa nevērīgi atmeta ar roku. — Nu ko, tad turies stingri seglos! — Ķērkstošais tīšu prātu bāza galvu cilpā. — Banku turēs tas, kam būs mazākā kārts. — Nekauņa izvilka no komplekta kārti un nobālēja:
pīķa septītnieks, kaut arī deva tiesības uz pirmo likmi, tomēr pareģoja zaudējumu. — Liec galdā! — Ķērkstošā acis alkatīgi iezalgojās. Nekauņa ar asu kustību pārcēla partnera kavu. Ķērkstošais tās atkal sajauca. Nekauņa saspringa un pārcēla kārtis vēlreiz. — Gatavs? — uz Ķērkstošo nepaskatīdamies, viņš jautāja. — Gatavsl — Ķērkstošais no kārtīm acis nenolaida. — Galdā simts! — spēji iesaucās Nekauņa. Ķērkstošajam iekšā viss sagriezās. Smagi elpodams, viņš paskatījās, kas par kārti, un pasmīnēja. — Dāma ragavās? Atzīsties! — Tēmē augstāk! — Kreisais septiņš? — Vēl augstāk! — Kreisais kalps! Atzīsties! — Ķērkstošais saspringto spēli vairs nevarēja izturēt. — Augstāk! — sauca Nekauņa. — Dūzis!… — Ķērkstošā balss trīsēja. — Ir tāds! — kliedza Nekauņa, atsegdams kārava dūzi uti Inteliģentam noprasīdams: — Ir vai nav? — Pusotra! — tas atbildēja. Nekauņa partnerim uzsmaidīja. — Sajauc, bet tā labi! Ķērkstošais aiz niknuma grieza zobus, taču, iebilzdams ne vārda, nolika kavu pārcelšanai. — Trīs simti galdā! — nevērīgi izmeta Nekauņa. Ķērkstošais saniknots pacēla virsējo kārti. Nekauņa nodrebēja, nobālēja, viņa acis pieplūda asinīm. — Kāds ir rēķins? — triumfēdams jautāja Ķērkstošais. — Tev ir trīs tūkstoši. — Slimajam kļuva vieglāk. — Tu viņu uzmani, — Nekauņa man pačukstēja, — citādi tas blēdis novilks man ādu pār acīm. Slaka ir viņa pusē, — un izmeta trešo kārti likmei. — Četri simti piecdesmit galdā! Ķērkstošais atsedza savas kārtis. Nekauņas roka nodrebēja, seja savilkās greizā grimasē, viņš viscaur nosvīda. — Nokauts! — Kāds ir rēķins? — Ķērkstošais vienā malkā iztukšoja degvīna glāzi. Inteliģents kļuva domīgs. — Tāds paliels!… — Un viss no kunga, — dzēlīgi piebilda Ķērkstošais. — Turies! — Nekauņa kļuva nikns. — Es tev velnu parādīšu! — Lēnām pār tiltu! Mēs vēl paskatīsimies, kurš kuram parādīs! Strauji elsodami, abi naidīgi blenza viens uz otru, un šķita, ka tūlīt pat tie klups viens otram pie rīkles. — Tā ir laupīšana, nevis spēle! — neizturēja Ļaļa. — Uz vietas pārtrauciet! — Ej pie joda! — Nekauņa viņu nikni apsauca. Ļaļa pa galvu pa kaklu izskrēja no istabas. Spēle turpinājās un ar katru brīdi kļuva azartiskāka.
Pedejā nakts Ļaļa gulēja, slapji saraudāto seju iespiedusi spilvenā, un nekādi nevarēja nomierināties. Kādas viņam bija acis! Aukstas, ļaunas, niknuma pilnas. Ja vien viņa vēl būtu bildusi kaut vārdiņu, viņš būtu sitis, varbūt pat nositis… Bet Ļaļa taču pazina viņu arī citādu: labu, mīļu, pat maigu. Un, kad viņa to sauca par Pavlušu, tas viņam patika… Tādu, kāds viņš bija šodien, Ļaļa viņu nekad nebija redzējusi. Tas viss šīs nolādētās naudas dēļ! Viņai nevajag naudas! Ļaļa viņam to jau ir teikusi, lūgusi dāvāt kaut mazlietiņ īstas laimes. Vai gan viņa vispār ir redzējusi laimi? Gadījuma paziņas, restorānu skurbulis, rītos galvas sāpes — viņas dzīvē tas vien ir bijis. Un tad beidzot parādījās tas, kuru viņa iemīlēja un kura dēļ ir ar mieru darīt visu. Bet viņš tik rupji, tik cietsirdīgi viņu atstūma. Nē, ir jāizbeidz! Cietumi, kolonijas … Nepagūsi ne atjēgties, kad dzīve jau būs galā. — Bet ko gan darīt? — viņa balsī ierunājās. Un ja nu aiziet uz miliciju? Aiziet un pateikt: «Te es esmu! Sodiet mani! Apnicis, gribu dzīvot kā visi!» Un vēlāk, tad, kad viņš atgriezīsies, varbūt viņiem abiem būs labi … Jā, tā ir vienīgā izeja! Un jāpasteidzas, citādi viņi var cits citu nosist. Pulkstenis rādīja otro nakts stundu. Ļaļa klusītēm izgāja no mājas un aizskrēja pa šoseju. Tālumā iemirdzējās automašīnas lukturi. Un ja nu neaptur? Viņa apstājās ceļa vidū un pacēla roku. Nokaucās bremzes. — Ārprātīgā, es taču varēju tevi sabraukt! — rājās šoferis. — Kas tev uz sirds? Negaidīdama atļauju, Ļaļa ierausās kabīnē. — Ātrāk! — viņa komandēja. — No tā ir atkarīga cilvēka dzīvība! — Ko tu muldi? Kas tas par cilvēku? — šoferis apskaitās. — Ātrāk uz miliciju! Šoferis saprata, un smagā mašīna, uzņemdama ātrumu, aiztraucās uz pilsētu. — Man nekavējoties vajadzīgs priekšnieks, — Ļaļa aizelsusies tikko spēja parunāt. — Visi priekšnieki jau sen mājās. — Milicijas pārvaldes dežurants ielēja meitenei glāzē ūdeni. — Iedzeriet, nomierinieties! Kas jums atgadījies? Meitene atmeta matus no sejas un noslaucīja pieri. — Es esmu no Nekauņas bandas. Atnācu pieteikties. Nekavējoties jābrauc uz Vodicas gāršu. — Skaidrs! — Dežurants uzgrieza Ļesovoja telefona numuru. — Ziņo majors Lācis. Pie manis atnākusi kāda pilsone, saka, esot no Nekauņas bandas. Uzstāj, lai nekavējoties braucam uz Vodicas gāršu. Pulkvedis ieradās pēc dažām minūtēm. — Esiet sveicināta, Ļaļa! — Kā jūs mani pazīstat? — Par to vēlāk. Cik viņu ir? — Četri. — Apbruņoti? — Nekaunam un Inteliģentam ir pistoles, kas ir Ķērkstošajam, to nezinu. — Kā izskatāt Inteliģents un Ķērkstošais? Kā viņi ģērbušies? — Inteliģents ir slaida auguma skaists, iesirms gaišmatis. Viņam mugurā tumši zils uzvalks, pelēka kaklasaite. Ķērkstošais ir neliela auguma, platiem pleciem, melniem matiem, ar papliku pakausi. Ļoti spēcīgs. Mugurā pelēks uzvalks. Trešais — Vaņka, viņu iesauca par Kurmi. Pavisam jauniņš, ar mums sapinās nesen. Kafijas krāsas uzvalkā, ieroča viņam nav. Istabā straujiem soļiem ienāca jauns cilvēks zilā lietus mētelī. — Leitnants Magelatenko pēc jūsu pavēles ieradies! — Braucam, leitnanti Bet jūs, Ļaļa, pagaidiet mūs
šeit! Meitene nodūra galvu. — Vai esmu arestēta? — Nē, bet jūs mums vēl būsit vajadzīga. Divas operatīvās mašīnas aizdrāzās uz Vodicas gāršu. — Aplenkt māju! — pavēlēja Ļesovojs un piesardzīgi virzījās uz priekšu. — Šķiet, esam nokavējuši, — ierunājās Magelatenko. — Kāpēc jūs tā domājat? — Pulkvedis vērīgi lūkojās uz mājas apgaismotajiem logiem. — Man nepatīk verandas atvērtās durvis. Ja viņi tur atrastos, būtu tās aizvēruši: piesardzības taču šiem netrūkst. Atļaujiet izpētīt māju, es . — Nekādu es! — Pašķirdams ceriņu krūmu, Ļcsovojs lēnām tuvojās mājai. — Riskēt pašlaik nav nekādas vajadzības. Vai esat aizmirsis, ar ko jums darīšana? Pārbaudei palaidīsim suni. Pavadonis deva komandu: «Vilk, uz priekšu!» Aitu suns pagrozījās verandā un metās istabā. — Aiz manis! — Pulkvedis pieliecies skrēja uz verandu. Magelatenko viņu apsteidza un pārlēca pāri margām. Pa atvērtajām durvīm viņš redzēja uz grīdas cilvēku un virs tā — suni. Cilvēks gulēja neērtā pozā, ar seju pret grīdu, rokas palicis zem sevis. Uz grīdas bija izplūdušas asinis. Ļesovojs iegāja istabā un noliecās pār guļošo. — Dzīvs un, liekas, dzīvos. Lode izgājusi cauri, iekšēja asinsizplūduma nav. — Bet redz, kur ir lode! — Magelatenko paurbināja ar nazi sienā un lodi izvilka. — Kāda kalibra? — «TT» pistoles. — Tagad mums ir lietiskie pierādījumi. Pasauciet ekspertus! Bet mēs iesim pa pēdām. No verandas pēdas veda cauri dārzam līdz paralēlajai ielai. Vilks droši veda uz priekšu. Aiz viņa izstieptā saitē gāja Barss. — Uz priekšu! Uz priekšu! — operatīvie darbinieki mudināja suņus. Iela izbeidzās liela neapbūvēta klajuma malā. Pēkšņi Barss strauji nogriezās pa kreisi. — Pēdas šķiras, biedri pulkvedi, — sauca pavadonis. — Pēc kādiem simt metriem ir šoseja. Ļesovojs otram pavadonim pavēlēja pagaidīt, bet pats devās uz šoseju. Tur Barss apstājās un sāka riet. Pulkvedis iededza kabatas bateriju un pasauca Magelatenko. — Paskatieties šeit! — Acīmredzot tās ir pēdas, ko atstājis viens no viņiem. — Tieši tā! Viņš iesēdies mašīnā, visticamāk smagajā, un aizbraucis uz pilsētu. •— Kāpēc jūs domājat, ka smagajā? — Ieskatieties vērīgāk! Redziet, te ir labās kājas no spiedums: papēdis gandrīz nemaz nav samanāms, pats nospiedums izsmērējies. — Nu un tad? — Sēzdamies mašīnā, viņš augstu pacēla kreiso kāju, lai nostātos uz kāpšļa, bet uz labās pagriezās, un nospiedums izsmērējās. — Iznāk, ka noziedznieki nolēmuši izklīst. Tas apgrūtina meklēšanu. — Varbūt mēģināsim panākt? — Bezcerīgi. — Ļesovojs iegrima domās. — Pēc «slapjās» lietas recidīvisti parasti cenšas pazust no turienes, kur izdarījuši slepkavību. Jāmēģina viņi aizturēt, atstājot pilsētu, — un viņš deva pavēli: — Ņemiet mašīnu un steigšus uz pārvaldi! Bloķējiet visus ceļus, kas ved ārā no pilsētas! Pats Ļesovojs pa tukšo laukumu aizskrēja pie Vilka, kas nepacietīgi smilkstēja. Aiz muguras palika kilometrs pēc kilometra. Pēdas bija pavisam svaigas, un suns droši veda uz priekšu. Sekošana turpinājās jau vairāk par stundu. Priekšā iemirdzējās Svjatošinas stacijas ugunis. Vilks noteiktiem soļiem devās uz perona pusi, taču, līdz tam neaizgājis, pēdas pazaudēja.
— Izmīdītas, — konstatēja Ļesovojs. Pārliecinājies, ka to, kurus viņi meklē, uz perona nav, pulkvedis piegāja pie kases. — Sakiet, lūdzu, — kādi vilcieni gājuši cauri Svjato- šinai laikā starp četriem un pieciem? Kasiere nosauca. — Vai tajā laikā pie jums nav pircis biļeti šim līdzīgs cilvēks? — Un pulkvedis kasierei parādīja fotogrāfiju. Sievietes seja kļuva noslēpumaina: viņa uzreiz saprata, ar ko runā. — Tieši tā, viņš, — kasiere pārliecināti teica. — Paņēma divas biļetes, nometa desmitnieku, bet atlikumu nepaņēma. — Ar kādu vilcienu viņš aizbrauca? — Ar Rovnas vilcienu četros trīsdesmit vienā minūtē. «Nu ko,» Ļesovojs sāka aplēst, «uz Ļvovas vilcienu Nekauņa nokavēja. Un, protams, viņš ir pārliecināts, ka mums nekas nav zināms, ka pagaidām viss ir mierīgi.» Kijevā pulkvedis no stacijas piezvanīja pārvaldes dežurantam un izdzirda: — Pirms piecām minūtēm saņēmām ziņojumu, ka leitnants Magelatenko sazīmējis noziedzniekus Zulan- skas lidostā. Pulkvedis aizsteidzās uz taksometru stāvvietu. — Ļoti steidzos. — Viņš šoferim uzrādīja savu dienesta apliecību. — Atļauju apdzīt visa veida transporta līdzekļus. Lidostā pulkvedim ziņoja, ka noziedznieki atrodas restorānā. Zāle bija tukša. Bufetniece kūkoja, zāles attālākajā stūrī divi gados pavecāki pasažieri nīka pie alus kausiem. Pie pašas letes, aiz palmas, sēdēja leitnants Magelatenko, bet viņam pretī — Nekauņa. Blakus Nekaunam — kāds puisis vasaras mētelī. Pāris galdiņu tālāk pie vīna pudeles «snauduļoja» operatīvie darbinieki. Ļesovojs piegāja pie letes, palūdza alu un apsēdās noziedzniekiem gandrīz aiz muguras. Nekaunam tas acīmredzot nepatika — viņš piesardzīgi atskatījās, taču, ieraudzījis sirmu cilvēku, nomierinājās un atkal pagriezās pret Magelatenko. Pulkvedis tūlīt pat uzminēja leitnanta plānu: pagaidīt trešo, ja noziedznieki būtu sarunājuši Šeit satikties. Magelatenko meistarīgi tēloja labsirdīgu puisi. — Redzu, ka tu esi pašu zēns. Kas ir — iedzersim vēl, — viņš mudināja Nekauņu. — Bufetniece, pudeli liķiera, bet tāda labākai Kāds jums tur ir, «Šartrēze»? Dodiet «Šartrēzi»! — Maksāju es, — viņu apturēja Nekauņa. — O nē! Vai tu mani pacienāji? Pacienāji. Tagad mana kārta. — Nu labi, — pasmaidīja Nekauņa, ar. vienu aci vērodams zāli. Magelatenko piepildīja glāzes. Ļesovojs aizsmēķēja. Atbalstījies ar elkoni pret galdu un «snauzdams», viņš aplūkoja Nekauņu. Noziedznieka kabatu spīlēja pistole. «Vai Magelatenko to zina?» Pēc kādām desmit minūtēm paziņoja par iekāpšanu lidmašīnā Kijeva—Dņepropetrovska. — Mūsu reiss. — Nekauņa piecēlās. Vairāk gaidīt nebija nozīmes: trešais jau vairs neatnāks. — Paga, paga! — viņu apturēja Magelatenko. — Ceļakāju! Par sekmīgu reisu un laimīgu nosēšanos! Viņš augstu pacēla savu glāzi — ar tādu aprēķinu, ka saskandinot noziedznieks roku pastieps tālu uz priekšu. Ķērkstošais pastiepa roku pēc naudas. Nekauņa nekavējoties meta pret viņa galvu pudeli, tomēr Ķērkstošais paguva pieliekties — un pudele atsitās pret sienu. Tad viņš atlēca sānis un izrāva nazi. — Redz, kāds tu esi, draņķi! — Ķērkstošais naidīgi nošņācās, mezdamies virsū Nekaunam. Šāviens viņu apturēja, smagais ķermenis novēlās uz grīdas.
— Maita! — Nekauņa trīcošām rokām nekādi nevarēja iebāzt pistoli kabatā. Tad viņš salika naudu čemodāniņā. — Ļaļka! — skaļi pasauca meiteni. Neviens neatbildēja. — Kur gan viņa ir? Inteliģents paraustīja blakusistabas durvis. Tās nepadevās. — Putniņš aizlaidies. Te ož pēc piedeguma. Kamēr nav par vēlu, jālaižas lapās. Piesardzīgi izgājām verandā un pazagšus aizlavījā- mies līdz tukšajam klajumam. Inteliģents ieteica: — Iesim līdz šosejai un ar gadījuma mašīnu — uz pilsētu. — Nekauņa nepiekrita: labāk tūlīt pat uz staciju. Nolēma izšķirties. Lidostā mēs ar Nekauņu ieradāmies tūlīt pēc pieciem. Puisis, kas apsēdās pie mūsu galdiņa, man iepatikās, pašu zēns, arī iedzert prot, taču nav no tiem, kas mīl pielakties uz citu rēķina — arī viņš izmaksāja. Un cik jautrs! Mēs jau sēdējām labu pusstundu, kad restorānā ienāca kāds pavecāks vīrietis. Paņēmis alu, viņš apsēdās netālu no mums un nezin kāpēc man uzreiz nepatika. Es gribēju brīdināt Nekauņu, taču tai mirklī mūsu kaimiņš stāstīja tik smieklīgu atgadījumu, ka aizdomīgais subjekts pavisam izkrita no prāta. Vēlāk man šķita, ka velti uztraucos: viņš sēdēja un snauduļoja, pat alu neizdzēra — droši vien bija stipri noguris. Beidzot paziņoja, ka mūsu lidmašīnā sākusies pasažieru iekāpšana. Nekauņa pacēla savu glāzi, lai saskandinātu ar mūsu jauno paziņu. Tad pēkšņi pavecais vīrs metās pie Nekauņas un izgrieza viņam rokas aiz muguras. Nekauņa ierēcās no sāpēm, uzgūla ar krūtīm pret galdu un, sasprindzinājis visus spēkus, vienu roku atbrīvoja. Nozibsnīja somu duncis. Tomēr nevienam iedurt Nekauņa nepaguva: mūsu galda biedrs izšāva, un Nekauņas roka bezspēcīgi noslīga lejup. Neko neaptverdams, atlēcu pie letes. Tad visu sapratu un metos uz durvīm, taču pusceļā pakritu — biju paklupis pret priekšā aizliktu kāju. Kad pavēros uz augšu, ieraudzīju pistoles stobru. Es uzrausos kājās un pacēlu rokas. Dažus soļus atstatu divi operatīvie darbinieki turēja Nekauņu. Pavecais vīrs piegāja pie mana aizbildņa. — Redzi nu — atkal tiekamies, — viņš teica. — Sen neesam redzējušies. Es tā arī domāju, ka nepazīsi. — Kur nu pazīt! — Nekauņa novērsās. — Ir vecāks esi kļuvis, ir sirmāks. Domāju, būsi pensijā. Sirmais pasmējās. — Kad tu atgriezīsies, varbūt arī būšu pensijā, — un uzrunāja jaunāko leitnantu, kas stāvēja durvīs: — Izsauciet ārstu, jāpārsien. Ārsts apskatīja Nekauņas roku un brūci apsaitēja. — Nekā bīstama, kauls nav skarts. Pēc divām trim nedēļām vairs nebūs ne miņas. — Braucam! — Sirmais piecēlās. — Izvediet arestētos! Pirms sākt nopratināšanu, pulkvedis ilgi klusēja, lūkodamies Nekauņas sadrūmušajā sejā, bet pēc tam teica: — Ķērkstošais ar tevi spēlēja negodīgi. Kaut arī tu neesi ar pliku roku ņemams, viņš tevi tomēr apšmauca. Viņa kārtis bija iezīmētas. Nekauņa pacēla galvu, neuzticīgi paraudzījās Ļeso- vojā un, cenzdamies saglabāt mieru, atbildēja: — Nekādus ķērkstošos es nepazīstu un pazīt negribu! Pulkvedis pavīpsnāja: — Nu, nu, sākumā jūs visi tā runājat. — Uz mani neiedarbojas neviens no jūsu psiholoģiskajiem gājieniem, — Nekauņa sacīja novērsdamies. — Ieteicu velti nešķiest laiku! Ļesovojs izņēma no kabatas kāršu komplektu un sniedza to Nekaunam. — Skaties! Nekauņa nošņirkstināja zobus. — Tava kārts, Nekauņa, sista! Gan spēlē, gan dzīvē!
Nekauņa izklaidējas Iezāģētais stumbrs notrīsēja, zari nošūpojās, un simtgadīgā skujmete nogāzās gar zemi. Cilvēks, kas gulēja pie.ugunskura, izstaipījās un nesteidzīgi uzrausās sēdus. — Ne pagulēt neļauj, — viņš laiski nolamājās. — Kurmi, padod ūdeni! Padzēries viņš uztina smēķi un žāvādamies izrīkoja: — Vakarā kulturāli izklaidēsimies. Aiztecēsi pie akor- deonista, pateiksi — Nekauņa lika atnākt. Tas notika tūkstoš deviņi simti piecdesmit otrā gada vasarā. Mēs izcietām sodu stingra režīma labošanas darbu kolonijā un atradāmies tālu no Kijevas. Mūsu brigāde gāza mežus dažus kilometrus no zonas. Es saku «mūsu», jo mēs ar Nekauņu skaitījāmies šajā brigādē, kaut gan patiesībā ne viņš, ne es nestrādājām: «likumīgie» zagļi darbu uzskatīja par apkaunojumu, un viņu normu izpildīja citi. Nekauņa izvilka no azotes nezin kur sadabūtus kartupeļus un ierausa tos karstajos pelnos. — Eh, būtu nu bijis mans iemīļotais ķirsītis … — viņš sapņaini noteica un sāka kaut ko sērīgu svilpot. Es zināju: ja Nekauņa aizsāk sarunu par iedzeršanu un turklāt vēl svilpo, tad viņam ir filozofisks noskaņojums un viņš tūlīt pat ņemsies spriedelēt par dzīves jēgu un to, kāda īpaša loma ir mums, «likumīgajiem». Es nopūtos un sagatavojos klausīties, taču Nekauņa klusēja. Vakarā zonā viņš atgādināja: — Diedz pie akordeonista! Saki — ja neatnāks, par kupraini pataisīšu! Akordeonistu pierunāt nevajadzēja — viņš labi zināja,, kas ir Nekauņa. Zonā bija divi atzīti zagļu vadoņi — Nekauņa un Diplomāts. Sis profesionālis lielījās, ka viņam ir pirmsrevolūcijas stāžs un ka viņš līdz septiņpadsmitajam gadam ir aplaupījis buržujus. — Tā tik bija dzīve, — viņš it bieži kavējās atmiņās. — Ielien dzīvoklī, un tur ir gan zelts, gan akmentiņi!… Bet ar policiju sliktākajā gadījumā varēja arī padalīties. Diplomātā reizēm klausījās pat Nekauņa: ne tāpēc, ka būtu no viņa baidījies, — gluži otrādi, nopietnus jautājumus izlemjot, Diplomāts nekad neaizmirsa rēķināties ar manu šefu, bīdamies viņa spēka un neapvaldītā rakstura, — bet gan tāpēc, ka vecis zināja daudzus mūsu grūtā amata noslēpumus. Nekauņas vai Diplomāta vārdi citiem zagļiem bija likums. Viņiem pakļāvās pat Bandīts — vīrs ar lāča spēku un pirmatnējā cilvēka intelektu. Nav brīnums, ka akordeonists nekavējās. / — Mākslinieciskā pašdarbība atbraukusi! — viņu ieraudzījis, iesaucās maza auguma melnmatains zaglis netīrā jūrnieka kreklā. — Nu tad laid vajā šito… — Un viņš aizlīgoja sarežģītā dejas solī. — Taisies, ka tiec, paklīdeni! — uzkliedza Nekauņa. Zaglis izbiedēti nošņaukājās un acumirklī pazuda. — Sēstieties, maestro! Muzikants uzmeta akordeona siksnu plecā. — Iesākumam uzrauj «Aizmirsts un pamests», — izrīkoja Nekauņa. Barakā atskanēja skumīga melodija. Muzikants spēlēja labi, un šķita, ka akordeons raud, aizgūtnēm elso viņa rokās, stāstīdams par vientuļnieka postu. Pie zagļiem esmu bieži novērojis asas un psiholoģiski pilnīgi neizprotamas pārejas no vētrainas jautrības uz raudulīgu sentimentalitāti. Pirmais, kura jūtas atmiek- šķējās, bija Diplomāts. Viņš bija paguvis krietni vien ieķert un, atbalstījis galvu rokās, čērkstošā balsī sāka vilkt līdzi: Esmu kļuvis sērdienis, Laime garām iet. Un tad sāka dziedāt arī pārējie. Neklausīdamies nedz cits citā, nedz arī mūzikā, katrs dziedāja pats sev, un nu jau visa baraka gan vaidēja, gan auroja, gan brēca, nolādot ļauno likteni.
Nekauņa nedziedāja. Gulēja uz nāras, acis aizvēris, un domās viņš bija tālu … Varbūt šis cilvēks sev pārmeta, ka neilgās brīvestības laikā gandrīz netika redzējis māti, bet varbūt atcerējās to, kura līdz šim brīdim ieņēma kādu stūrīti viņa sirdī. Pēkšņi Nekauņa piecēlās sēdus. — Bet nu, maestro, kaut ko jautru! Nekauņa nošņirkstināja zobus un, klusi lādēdamies, aizpeldēja pa eju, ar kāju piesizdams draiskās «Cigā- nietes» taktī. Nekauņa dejoja labi, taču ar jautro deju nekādi nesaskanēja drūmais, sastingušais smaids viņa sejā. Šķita, ka viņš nav apmierināts ne ar mūziku, ne ar pārējo atzinīgajiem saucieniem, ne ar sevi pašu. Pēkšņi Nekaunam pie kājām, gluži kā lingas mests, pieripoja tas zaglis, kurš pirmais pamanīja akordeonistu. Bez krekla, viss klāts dīvainiem tetovējuma rakstiem — viņš vaikstī- damies tēloja partneri. Nekauņa iespēra viņam ar kāju, un, dārdošu smieklu pavadīts, zaglis nostiepās garšļaukus uz grīdas. Un tad Nekauņa pirmo reizi pasmaidīja. Viņš apstājās un piedurknē norausa sviedraino seju. — Priecājieties, brāļi! — Un meimurodams virzījās uz nārām. Visi dziedāja un dejoja līdz vēlam vakaram, bet pēc tam vēl ilgi nevarēja aizmigt, grozījās no viena sāna uz otru, nopūtās, atcerēdamies, kā līksmojuši brīvē. Arī man miegs nenāca. Arī es domāju par savu agrāko dzīvi. Domās pārcēlos uz Kijevu, skatīju Dņepru, vakara ugunīm pielieto Kreščatiku, un man kļuva sevis tik žēl, ka es paslēpu seju ar zāģu skaidām pildītajā spilvenā un sāku raudāt.
Sniegputenī Gluži vienādo dienu vidū par īstiem svētkiem kļuva tās, kad saņēmām paciņas no «senčiem», kas desai piedevām sūtīja arī padomus, kā uzvesties. Desu mēs ar Nekauņu gardu muti notiesājām, taču no padomiem paēdis nebūsi, un tie drīz vien izgaisa no manas galvas. Ziemas sākumā pie mums ieradās jauna notiesāto grupa. Kolonijas dzīvē tas vienmēr ir notikums: dažs satiek paziņas, dažs iztaujā par tiem, kas palikuši brīvībā. No kāda jauniņā uzzinājām, ka drīz vien pēc mums «pa Jeņiseju ceļā devies» Inteliģents: Kijevas kriminālās meklēšanas daļa neatlaidīgi gāja pa viņa pēdām un beidzot saņēma ciet iedzeršanas laikā restorānā. Janvārī sākās sniega vētras. Daba kļuva gluži kā bezprātīga, un mēs tik tikko paguvām attīrīt zonu no sniega (es uzsveru — mēs, tāpēc ka Diplomāts un Nekauņa nolēma izveidot brigādi cīņai ar stihiju). Sāka klīst satraucošas valodas, ka kļūstot slikti ar apgādi, no stacijas līdz mums nevarot atbraukt mašīnas ar pārtiku, neesot iespējams attikt arī ar zirgiem. Diplomāts un Nekauņa noturēja slepenu apspriedi, kurā piedalījās vēl trīs autoritatīvi zagļi. Par ko viņi runāja, to uzzināju tikai vakarā. Nekauņa pavēlēja: — Liecies gulēt neizģērbies! Nāksi mums līdzi! Kad visi aizmiga, mēs nemanīti izslīdējām no barakas. Sniegputenis nepierima, vējš trieca sejā asas sniega adatas un neļāva elpot. Nekauņa iespieda man rokā lāpstu. Saliekušies pieskrējām .pie pārtikas kioska. Pēdas atstāt nebaidījāmies, tās tūlīt pat aizvilka ciet. Durvis atslēdza Diplomāts. Es līdz šim brīdim nezinu, kā viņš tika pie mūķīzeriem, taču atslēgu dabūja vaļā pavisam ātri — kādās trīs četrās minūtēs. Es atgrābu no sliekšņa Sniegu, un mēs ielīdām iekšā. Baumas apstiprinājās — veikaliņš bija gandrīz tukšs. Nekauņa pašrocīgi pārsēja speķa un gaļas konservu kastes. Mēs izvilkām tās ārpusē un pie durvīm piekārām atslēgu. Kastes noslēpām atejā, tā ka neviens tās nevarētu pat nejauši pamanīt. No rīta sākās jandāliņš. Mūsu baraku aplenca. Mūs piecēla operatīvais pilnvarotais Baikalovs un režīma priekšnieks Soldatovs. — Nu ko, zagļi, sākat vecās gaitas? Te tādi stiķi neies cauri!
Kratīšana ieilga. Kad Baikalovam ziņoja, ka nekas nav atrasts, viņš zaudēja pašsavaldīšanos. — Nevar būt! Esat slikti meklējuši! Vakarā Baikalovs izsauca uz nopratināšanu Diplomātu, Nekauņu un citus mūsu barakas zagļus. Diplomāts plātījās: — Sis man: «Tu esi nozadzis, cits neviens to neiespēj! Tavs rokraksts. Neviens cits šādu atslēgu nevar dabūt vaļā, tikai tu vienīgais.» Bet es šim atbildu: «Jūs, priekšniek, neņemat vērā tehnikas progresu. Mani jau smurguļa zaglēni apdzinuši. Bet jūsu produkti,» viņš viltīgi piemiedza acis, «man bijuši — nebijuši. Esmu vīrs gados, slims, man speķis kaitīgs veselībai.» Zona murdēja kā satracināts bišu spiets. Sniegputenis nemitējās, un nākamajā dienā administrācija bija spiesta samazināt pārtikas devu. Tiesa, mums paziņoja, ka uz staciju pūloties nokļūt ar ragavām, taču visi ļoti labi saprata, ka šādā laikā arī pa nedēļu neizbraukāt. Un tad mūsu barakā ieradās cilvēks, kuru es neaizmirsīšu visu mūžu. Viņš nopurināja no drēbēm sniegu, brīdi pastāvēja, aprazdams ar puskrēslu, un skaļi vaicāja: — Kurš te ir Nekauņa? Blēdis, zaglis jūrnieka kreklā, kas visur bāza savu degunu, pieskrēja pie ienācēja. — Kam jums viņš vajadzīgs? — Un, svešo aizdomīgi aplūkodams, dzēlīgi jautāja: — Vai jūs gadījumā neesat no kriminālmeklēšanas? Tādā gadījumā Nekauņa jūs šodien nepieņems. Atstūmis Blēdi, svešais sāka iet starp nārām. — Tātad kurš no jums ir Nekauņa? Mans šefs gulēja, kājas sakrustojis. Ar māksloti vienaldzīgu skatienu viņš nopētīja ienācēju no galvas līdz kājām un caur zobiem novilka: — Nekauņa esmu esi Taču teica pareizi — pieņemt nevaru, es atpūšos. — Tas tik ir kaut kas! — nepazīstamais iesmējās. — Pirmo reizi sastopos ar zagli birokrātu. Bet kur tad tev uzraksts «pieņem no tikiem līdz tikiem»? — Un, satvēris Nekauņu aiz kājas, tik stipri parāva, ka šefs uzreiz bija sēdus. Izlikdamies, ka brauka notirpušo kāju, Nekauņa man un Ūdenssūknim ar acīm deva zīmi: sak, iemāciet pieklājīgu uzvedību! Mēs nepazīstamajam klupām virsū no mugurpuses, bet tai pašā mirklī nāras nezin kāpēc uzradās man uz galvas un acīs sametās tumšs. Ūdenssūknis gulēja blakus, ar galvu iedūries man vēderā. Bet nepazīstamais, skaidri redzams — ņirgādamies, savā dobjajā balsī runāja kaut kur augšā: —• Tu nu gan uzņem viesmīlīgi! — Un, mainīdams toni, piebilda: — Mums jāparunājas! Jums te esot arī kaut kāds Diplomāts ,.. Lai nāk šurp! Tikai bez lieciniekiem! — Parunāties, protams, var. — Nekauņa sevī nosprieda rēķinus ar nepieklājīgo apmeklētāju nokārtot vēlāk. — Taisāties, ka tiekat, — viņš uzkliedza ziņkārīgajiem, kas bija saskrējuši no visas barakas. — Kurmi, tu pieskati.,. Es nostājos tā, lai ne vārda nepalaistu garām no gaidāmās sarunas. Bet tai vajadzēja būt nopietnai, un, es to ļoti labi sapratu, viesim šī saruna varēja beigties traģiski: zagļi nepiedod pazemojumus. Nepazīstamais, bez šaubām, bija izcils cilvēks. Un tā es domāju ne jau tāpēc, ka man uz pieres parādījās puns. Ņemsim kaut vai to, cik mierīgi viņš ienāca mūsu barakā, kurai ar līkumu gāja garām, burtiski, visi, un neizbijās pat no Nekauņas. Nevis fiziskais spēks, bet kaut kas cits mani pārsteidza un iepatikās šaja cilvēkā. Viņš sēdēja uz ķebļa un, uzacis saraucis, aplūkoja baraku. Sirma matu šķipsna nokarājās pār augsto, grumboto pieri, lūpu kaktiņi bija noslīdējuši,, kopā saaugušās uzacis sarauktas. Viņa seja pauda iekšēju spēku un gudribu — tieši to es saskatīju pelēkajās acīs, zoda asajā līnijā, enerģiskās sejas spilgtajos vaibstos. Atnāca Diplomāts, un visi brīdi sēdēja, klusējot cits citu ar skatienu aptaustīdami. Pirmais neizturēja Nekauņa un draudīgi teica: — Nu, ko tev vajag? Nepazīstamais saraudzīja tabakmaku un nesteidzīgi uztina smēķi.
— Esmu pie jums atnācis notiesāto vārdā, — viņš teica aizsmēķējis. — Kā jūs to varat pierādīt? Jums par to kāds papīrī- tis ir vai kopsapulces protokols? — Diplomāts māžojās, gribēdams sarunu ievirzīt pēc sava prāta. — Pierādīt nepūlēšos, — viesa sejā nepakustējās neviens muskulītis, — bet uzklausīt piespiedīšu! — Ko?I — Nekauņa vai eksplodēja un zibenīgā kustībā no kaut kurienes izrāva somu dunci. — Vai šito tu esi nogaršojis? Mirklis — un Nekauņas roka guļ, cieši piespiesta pie galda. Ar brīvo roku viesis atņēma dunci un nometa uz grīdas. — Vai pārliecinājies, ka esmu ne tikai nogaršojis? — Kas tu tāds esi? Kā gan es tevi agrāk neesmu manījis? — Diplomāta balsī ieskanējās cieņa. — Volkovs, Aleksejs Fjodorovičs. No pēdējā etapa. — Gāz vaļā! Klausāmies. — Atkārtoju: es nerunāju savā vārdā. Kolonijā notikusi zādzība, jums tas zināms. Tās rezultāti var atsaukties uz notiesāto veselību. Zādzību esat izdarījuši jūs, tāpēc ierosinām nekavējoties atdot produktus. — Ko tu? — Diplomāts savilka nevainīgu seju. — Mēs kioskam pat tuvumā neesam bijuši. — To jūs stāstiet kādam citam! — Volkovs uzbelza ar dūri pa galdu. — Pieņemsim, ka produktus mēs esam nozaguši, — Nekauņa centās runāt mierīgi, taču viņa lūpas aiz niknuma drebēja. — Bet ja nu tos neatdosim? Kas tad būs? — Domāju, ka tas ir saprotams. Jūs sacelsit pret sevi visus notiesātos. Visus! Zeme degs zem jūsu kājām! — Zeme degs? — ierēcās Nekauņa. — Pats tu, kuņas dēls, ar uguni spēlējies! Diplomāts, kas bija viltīgāks un apķērīgāks, Nekauņu apturēja. — Nu pieņemsim, ka mēs jums pateiksim, kur produkti noglabāti. Bet jūs — pie Baikalova … — Tas ir izslēgts. Taču Nekauņa negribēja padoties, viņā kūsāja niknums, kas lauzās uz aru. — Tā, tā … — Viņš bungoja ar pirkstiem pa galda virsu. — Gribi nļūs nopirkt, maita? Mēs tādus kā tu nožņaugsim un nodursim! Nekauņa metās pēc naža, taču Volkovs uzkāpa uz tā ar kāju. Atkal iejaucās Diplomāts: — Mierīgi, Nekauņa, saudzē nervus! Vajag padomāt. — Ko tur domāt? Jānobeidz tas suns! — Nekauņas acis pieplūda ar asinim. — Neviens viņu nav sūtījisl Volkovs piecēlās. — Dodam jums pārdomām vienu stundu! — Un sāka soļot uz izeju. Nekauņa gribēja mesties viņam pakaļ, bet Diplomāts neļāva. — Šito, — un viņš ar plaukstu pāršķēla gaisu, — mēs vienmēr pagūsim. * Šķita, ka Volkovs starp nārām tīši gāja gausā solī. Viņam aizmugurē piezagās visuresošais Blēdis un, ielicis pirkstus mutē, spalgi nosvilpās. Taču Volkovs pat nenodrebēja un soli nepasteidzināja. Neatskatījies viņš izgāja no barakas. — Sēsties! — Diplomāts paraustīja Nekauņu aiz rokas. — Skaidri saku — visu vajag kārtīgi apdomāt. Mūsu barveži pieturējās pie ļoti elastīgas taktikas. «Likumīgo» zagļu zonā bija samērā maz, bet tie bija labāk organizēti nekā citi notiesātie. Tas arī tika izmantots: mēs terorizējām pārējos notiesātos, atņēmām viņiem naudu un paciņas, taču ne Diplomāts, ne Nekauņa nekad nejāva aplaupīt līdz pēdējam, lai nesaniknotu cilvēkus un nepieļautu, ka pret «likumīgajiem» zagjiem uzliesmotu vispārējs sašutums. Tieši tāpēc Diplomāts Nekauņu visu laiku apvaldīja. Viņš arī pats labprāt būtu saņēmis Volkovu pie rīkles — bet ko tas dotu? To viņš ari pajautāja Nekauņam. — Velns ar viņul — Mans šefs atmeta ar roku.
Mani norīkoja par parlamentāri. — Galvenais, — skaidroja Diplomāts, — lai nenāktu gaismā, kā viss tapis zināms. Ja uz to iet, tad pasaki pārējo. Divās minūtēs mani visu apbēra ar sniegu. Priekšnamā vajadzēja nopurināties: parlamentāra stāvoklis to prasīja. Volkovu ieraudzīju pa gabalu. Viņš sēdēja pie loga un lāpīja žaketi. Cenzdamies izturēties jo solīdāk, es svilpodams tuvojos viņam. — Ir runāšana! — Runāšana, saki? Klāj vaļā, kas tev uz sirdsl — Pavēlēts — bez lieciniekiem! — Ahā!… Tādā gadījumā brīdi pagaidi, es tūlītl — Un viņš centās ātrāk pabeigt savu darbu. Tas, kā Volkovs sēdēja, pavilcis zem sevis kāju, kā vēra adatā diegu, kā vērtējoši aplūkoja paša uzlikto ielāpu, — tas viss bija tik vienkārši un kaut kā atgādināja mājas, un es nekad nevarētu noticēt, ja nebūtu redzējis savām acīm, ka šis cilvēks atbruņoja Nekauņu. Volkovs pajautāja: — Cik tev gadu? — Deviņpadsmit. — Par ko sēdi? — Mūsu dzīve tāda. — Man gribējās izskatīties pēc solīda zagļa. — Gadu tur, piecus šeit, tā vien iet. — Esi gan tu muļķis! — Volkovs pārkoda diegu. — Un kas tevi par stulbiķi pataisīja? Vai varbūt tu tāds esi piedzimis? Es apvainojos. — Neesmu atnācis tādēļ, lai klausītos sprediķus. Iztikšu bez tiem! Volkovs pacēla galvu. Es domāju, ka viņš sadusmosies, bet manī raudzījās labsirdīgs un noguris cilvēks. Viņš noglabāja adatu, uzvilka žaketi un, pienācis cieši klāt, saņēma mani aiz zoda. Es izbijies iekrampējos viņa rokā. — Nebaidies, neapēdīšu! Tavās acīs gribēju ieskatīties. Tā kā nebūtu dumjas. Ja gribi — liec aiz auss, ja negribi — tava darīšana, taču dodu padomu: ej prom no sava Nekauņas! Paies laiks — atjēgsies, bet būs par vēlu. Tagad iesim! Volkovs piekrita visiem Nekauņas un Diplomāta noteikumiem, un tad es viņam pastāstīju, kur produkti noslēpti. Volkovs bija sašutis. — Asprātīgi, bet riebīgi. Labi, ka sals turas virs trīsdesmit. — Viņš man uzsita uz pleca. — Joz, zeņķi, un iegaumē, ko es tev teicu!
Atgadījums taigā Aizritēja vēl seši gari mēneši, bet manam termiņam gala vēl nemanīja. Ar meža puķu smaržu, ar tālīnu ugunsgrēku sīvajiem dūmiem, ar putnu daudzbalsīgu vīterošanu taigā atkal atnāca pavasaris. Viena no mūsu brigādēm dzīvoja un strādāja tālajā cirsmā. Nokļūt līdz Sarnanai — tā sauca šo vietu — varēja vienīgi kājām, un trīs četri ieslodzītie konvojnieku pavadībā ik pa piecām dienām nesa turp produktus. Uz Samanu gāja labprāt: maisi gan bija smagi, toties atpakaļceļš bez liekas nastas — taču kāds atelpas brīdis vienmuļajā dzīvē. Šajos pārgājienos parasti norīkoja fiziski spēcīgākus vīrus, tāpēc nav brīnums, ka uz Samanu bieži vien gāja Bandīts un Volkovs. Viņi abi bija norīkoti iet arī tajā dienā, par kuru būs runa. Es viņu sabiedrībā nokļuvu pavisam nejauši. Taciņa meta cilpas pa sopkas uogāi\. Pa kreisi tālu lejā aizvijās upe, un, kurp vien acis met, — visur mežs, mežs, mežs .
— Stāt! — atskanēja konvojnieka balss. Es atskatījos. Bandītam bija atraisījusies zābaka aukla, un viņš noliecās to sasiet. Konvojnieks stāvēja viņam gandrīz blakus, karabīni iespiedis padusē. Labsirdīga, gandrīz bērnišķīga seja, uzrauts deguns, uz vaigiem vasarasraibumi. Viņš nopūtās, skatīdamies, kā Bandīts nopūlas ap zābaku,' un novērsās. Un tai pašā mirklī Bandīts viņam metās virsū. Nozibēja duncis, un viņi abi kūleņodami vēlās pa nogāzi lejup. Piecēlās vienīgi Bandīts. Viņš noslaucīja nazi zālē un māja mums ar roku. — Puiši, aiz manis! — Viņš skrēja uz upītes pusi. — Stāt! — Volkovs satvēra karabīni. Bandīts atskatījās un vēlreiz māja ar roku. — Stāt! Šaušu! — sauca Volkovs. Bandīts uz mirkli apstājās. — Muļķis esi kļuvis, vai? — viņš izfālēm kliedza, bet, pamanījis, ka Volkovs karabīni ceļ pie pleca, pieliecās un sāka skriet uz krūmu pusi. Volkovs notēmēja. Atskanēja šāviens. Bandits metās pa labi, paklupa, tomēr pielika soli. Volkovs atkal notēmēja. Otrais šāviens Bandītu nogāza gar zemi. Es metos pie viņa. — Stāt! — pavēlēja Volkovs. Mani apsteidzis, viņš noliecās pār Bandītu, kas gulēja zemē, seju iespiedis sausajās skujās. Bandīts ievaidējās un atvēra acis. — Ar šito viss kārtībā! Kajā — nav nāvējoši. Palīdzi viņam! — Un Volkovs aizskrēja pie konvojnieka. Kareivis gulēja izplestām rokām, kājas pavilcis zem sevis. Ķermeņa kreisajā pusē cauri formas blūzei sūcās asinis. Volkovs uzmanīgi novietoja viņa galvu uz maisa un piespieda ausi pie krūtīm. — Dzīvs! Jāpārsien. Viņš novilka karavīram formas blūzi, saplēsa apakš- kreklu garās strēmelēs. Ievainojums bija zem pašas lāpstiņas. — Būtu tikai mazliet zemāk — un puisim beigas, — Volkovs nomurmināja. Viņš ievainojumu pārsēja, tad novilka savus svārkus un noguldīja uz tiem kareivi. Tas bija bez samaņas. Volkovs apsēdās blakus, saņēma tā roku. — Pulss ir vājš, — viņš klusu noteica un ieslīga domās. Apsējis Bandīta kāju ar lakatiņu, es piegāju pie Vol- kova. — Kā tevi sauc? — viņš man vaicāja. — Kurmis. — Bet cilvēku valodā? — Ivans. — Klausies manī uzmanīgi, Vaņa! — Viņš pamāja, lai apsēžos blakus. Es paklausīju. — Redzi, kā viss iznācis?… Atri jāskrien uz zonu pēc ārsta, citādi kareivis nomirs. Zēl viņa, vēl pavisam jauniņš. — Volkovs uzlika roku man uz pleca un pievilka sev ciešāk klāt. — Tu esi jaunāks un vari paskriet žiglāk. Jāskrien tev. Protams, vari arī zonā neatgriezties, kas tevi lai zina … Taču es ticu, ka tu neaizbēgsi! — Viņš pievilka mani sev pavisam cieši klāt un dziļi ieskatījās manās acīs. — Saproti, citādi viņš nomirs! Es aizmirsu pajautāt, kāpēc viņš šāva uz Bandītu, un arī laika tam nebija. Zināju, ka skriešu, cik jaudas, ka nometnē katrā ziņā atgriezīšos. Man gribējās Volkovam to pasacīt tā, lai viņš ticētu, taču pietrūka vārdu, un izgrūdu tikai: — Es ātri! — Skrien! Sargkareivis sākumā izbijās: ieslodzītais skrien uz zonu viens — bez konvojnieka. Viņš mani apturēja un izsauca sardzes priekšnieku. Tas, tik tikko noklausījies manu juceklīgo stāstījumu, par ārkārtējo gadījumu ziņoja kolonijas priekšniekam. Pēc dažām minūtēm ārsts un kareivju grupa ar
nestuvēm bija gatavībā. — Ved! — pavēlēja sardzes priekšnieks. Volkovu ieraudzīju iztālēm. Viņš stāvēja kājās un māja ar rokām. Kareivis pie samaņas nenāca. Bālajā sejā, kurā nemanīja ne pilītes asiņu, vasarasraibumi izcēlās vēl krasāk. Ārsts noliecās pār vinu. — Šļirci! Tad viņš pavēra ievainotā zobus, no pudelītes kaut ko ielēja mutē un ilgi turēja viņa roku, cenzdamies sataustīt pulsu. Puiša seja kļuva sārtāka, lūpas tikko manāmi ietrīsējās. — Dzīvos! — atviegloti nopūtās ārsts. — Bet kas Šim kaiš? — Viņš ar acīm norādīja uz Bandītu. — Nav nekā briesmīga, — atbildēja Volkovs. — Kāja. Lode izgājusi cauri. Šķiet, kauls nav skarts. Bandīts sēdēja nedabiskā pozā, rokas salicis aiz muguras, un Jauni noraudzījās Volkovā. — Paskatīsim, kas viņam vainas. Ārsts noliecās pār Bandīta kāju un nedaudz pavilka to uz savu pusi. Bandīts ievaidējās un nogāzās gar zemi. — Kas tad tas? — brīnījās ārsts. — Kāpēc viņam sasietas rokas? Tagad viņš var tikai līst uz vēdera. — Es taisījos viņu pārsiet, — Volkovs izņēma no kabatas dunci un sniedza sardzes priekšniekam, — lai ne- noasiņo, bet šis mani gribēja … Vajadzēja sasiet. Volkovs atgāja sānis un apsēdās. Es piemetos viņam blakus. Viens no kareivjiem piesteidzās pie sardzes priekšnieka un kaut ko tam pačukstēja. Priekšnieks izstiepās kā stīga un aizskrēja pār pļavu. — Priekšniecība ieradusies, — lūkodamies uz to pusi, secināja Volkovs. — Visaugstākā. Un patiesi — pļaviņā parādījās divi cilvēki. Vienu es labi pazinu — tas bija Baikalovs, otru biju tikai dažas reizes redzējis iztālēm — tas bija majors, kolonijas priekšnieks. Sardzes priekšnieks militāri ziņoja. Tad abi atnācēji piegāja pie ievainotā kareivja un pasauca ārstu. — Vai ir transportējams? — vaicāja majors. — Jā, tikai piesardzīgi Nedrīkst kratīt. Konvojnieki noguldīja ievainoto uz nestuvēm un uzmanīgi sāka soļot. Priekšnieki piegāja pie Bandita. — Sevišķi bīstams, — Baikalovs ziņoja majoram. — Otrais bēgšanas mēģinājums. — Ārstēt, — majors pavēlēja. — Pēc tam — tiesāt. Mēs ar Volkovu atkal cēlām maisus plecos: tur, Samaņā, mūs gaidīt gaida.
Kāršu spēle Aizritēja vēl viens gads. Kolonijas dzīvē tas atnesa daudz jaunumu. Par priekšzīmīgu uzvedību un apzinīgu attieksmi pret darbu pēc tolaik pastāvošās prakses tika atbrīvots Volkovs un daudzi citi. Satikšanās ar Volkovu lika man padomāt: «Kas mani gaida nākotnē? Un kas es vispār esmu?» Nekauņa apgalvo, ka mēs esot cilvēki. Bet pats notiesātajiem, pat slimajiem atņem paciņas. Pārtraukt sakarus ar viņu? Atklāti sakot, bija baisi: aiziet no Nekauņas nozīmēja saņemt dunča dūrienu mugurā, bet palikt pie viņa — sodu izciest līdz pēdējai dienai. Kolonijā gaidīja ierodamies jauno priekšnieka vietnieku politiskās audzināšanas darbā. Kas viņš tāds, to neviens nezināja. Baikalovs tikai reiz piedraudēja: — Viņš jums parādīsi Ne vienu vien tādu kā tevi (runa bija par kādu zagli,-kurš negāja darbā) trijos
līkumos saliecisl Gaidīja bargu cilvēku, daudz pieredzējušu un nepielūdzamu. Beidzot viņš ieradās, to mēs uzzinājām no uzraugiem. Stāstīja, ka viņš augām dienām sēžot savā kabinetā un nezin kāpēc pētot mūsu personiskās lietas. Apmēram nedēļu pēc viņa ierašanās mums paziņoja: šovakar notiks sapulce. Sapulce nav darbs, un arī jauno vietnieku gribas redzēt. Ēdnicas telpa, kur notika šādi pasakumi, bija pārpildīta. Pirmajās rindās izvietojās lielākie barveži ar Diplomātu un Nekauņu priekšgalā. Tālāk sīkākie barveži. Pēdējās rindās Blēža vadītā banda. — Oh, brālīši, mana sirds sajūt lielas pārmaiņas, — viņš vaikstījās. — Priekšniecība mani tūlīt izsauks un sacīs: «Ņemot vērā tavus nopelnus bandas kulturālajā audzināšanā, apbalvojam tevi ar goda rakstu un piešķiram pastiprināta uztura devu. Pieņemies spēkā, paaugstini meistarību, lai veiklāk aptīrītu lempjiem kabatas, un vairs pie mums neatgriezies.» — Nāk, nāk! — bija dzirdamas balsis. Zālē ienāca kolonijas priekšnieks, Baikalovs, Soldatovs un jaunais vietnieks politdarbā. Jutos vīlies. Starp rindām vieglā solī tuvojās neliela auguma kalsnējs cilvēks gadus četrdesmit piecus vecs, brillēs. Viņš kopā ar citiem uzkāpa uz skatuves, taču pie galda neapsēdās, palika stāvam pašā skatuves malā. — Iepazīsimies, — viņš sacīja paklusā balsī. — Mans uzvārds ir Saļins, sauc mani par Alekseju Ļeontjeviču. Ar jūsu lietām eSmu iepazinies, tāpēc varu iedomāties, ar ko man darīšana. Zāle atbildēja ar smieklu šalti. — Bet tagad gribu kaut nedaudz iepazīties ar ikvienu no jums. Soldatovs nosauca uzvārdus, un izsauktie piegāja pie skatuves. Vienam otram Saļins uzdeva kādu jautājumu, citus atlaida tāpat. Kā allaž, visus sasmīdināja Blēdis. Izrādījās, ka viņam ir visparastākais uzvārds — Iva- novs. Viņš braši piegāja pie skatuves un nekaunīgi blenza Saļinā. — Kabatzaglis?—jautāja Saļins. — Jā. — Blēdis izvalbīja acis. — Taču vēlos paaugstināt kvalifikāciju un kļūt par īstu specu. Varbūt atvērsit kursus? — Ha-ha-ha! — atskanēja zālē. — Blēdis uz zag|u kursiem prasās! Iesmējās arī vietnieks. — Skat, cik nadzīgs … Nu, nekas, mēs tev salūkosim profesiju. Ar visiem iepazinies, Saļins teica: — Jums droši vien ir zināms: padomju valdība uzskata, ka pienācis laiks pilnīgi iznīdēt noziedzību, pāraudzinot likuma pārkāpējus. Bet tas nebūt nenozīmē,-ka mēs ar jums auklēsimies, — pret nelabojamiem noziedzniekiem tiks lietoti visbargākie līdzekļi. Tiem, kas grib atgriezties godīgā dzīvē, jāzina, ka tas panākams vienīgi ar apzinīgu darbu un priekšzīmīgu uzvedību. Zalē sacēlās troksnis. Kāds sauca: — Tu mums te nepūt miglu acīs! Tā kā tā nestrādāsim! Saļins turpināja runāt, it kā neko nebūtu dzirdējis: — Kolonijas administrācija atver jaunu zonu tiem, kas grib nostāties uz labošanās ceļa, grib strādāt. Tiem, kas sāks godīgi strādāt un ievēros disciplīnu, tāpat kā līdz šim dosim ieskaites, piešķirsim prēmijas, noņemsim konvoju, atvērsim skolu, rīkosim šoferu un traktoristu kursus. Zālei pārvēlās šalkoņa, kas pēdējās rindās sadalījās atsevišķos izsaucienos: — Tas tik ir vareni! — Es tev gan rādīšu — vareni! — Kas ir, zēni, laižam uz jauno zohu! Saļins brīdi klusēja, tad piegāja pie galda. — Uzmanību! Noklausieties saistību tekstu, ko esmu sagatavojis tiem, kas vēlētos dzīvot pa jaunam: «Labošanas darbu kolonijas administrācijai paziņoju, ka atsakos no apkaunojošā «likumīgā» zagļa nosaukuma. Dodu stingru solījumu stāties uz labošanās ceļa, labi strādāt,, nepārkāpt režīmu, būt
godīgam, nerunāt neķītrības.» Zāle apklusa. — Nu! — Saļins dziļi ievilka elpu. — Drošāk! Kas grib parakstīt saistības? Lūdzu pienākt pie galda! Neviens negāja. Aizritēja viena minūte, divas, trīs … Baidījās. Šodien parakstīsi, bet rīt tev rīkli pārgriezīs. Man šķita, ka Saļins nervozē. Pauze ieilga. Viņš to juta un klusumu pārtrauca ar katram zaglim pazīstamiem vārdiem: — Nu ko, no «manšetēm» baidāties? — Nē, nebaidāmies! — Pie skatuves pienāca «likumīgais» zaglis Mizgrauzis. Sejās parādījās ņirdzīgi smaidiņi: neviens neticēja, ka Mizgrauzis, vecs recidivists, kas par bandītismu un zagšanu daudzreiz tiesāts, parakstīs saistības, visi gaidīja amizantu izlēcienu. Taču Mizgrauzis paņēma papīru un pa balsieniem izlasīja: «Es, Barovs Ivans Pet- rovičs, paziņoju, ka…» Pabeidzis viņš sniedzās pēc spalvaskāta. — Ir gan draņķis! — kāds iesaucās. Barakā par vakardienas notikumiem vien runāja. Atklāti lamāja Mizgrauzi, taču es ievēroju, ka daži ieslodzītie, piesardzīgi apkārt lūkodamies, sačukstas. Gulēju uz nārām. Garastāvoklis pretīgs. Apriebies bija gan Nekauņa ar savu filozofiju, gan simuianti, gar kāršu spēlmaņi. — Zagļi, priekšniecība nāk! — pēkšņi kāds iesaucās. Un patiesi — Baikalova un Soldatova pavadībā barakā ienāca Saļins. Viņš lēnām virzījās pa eju, uz visām pusēm skatīdamies. Barakas vidū Saļins apstājās un pagriezās pret logu. Uz augšējām nārām, divu soļu attālumā no viņa, divi recidīvisti spēlēja kārtis. Viens — Ko- limietis, otrs — Kostja Alnis. Saļins brīdi pastāvēja, no- zibsnīja briļļu stikli, un viņš ironiski vaicāja: — Ražojat? Atbildes nebija. Kolimietis turpināja jaukt kārtis. Kostja Alnis nekaunīgi skatījās tieši priekšnieka vietniekam acīs, gaidīdams, kas nu notiks. Baikalovs neizturēja: — Piecelties! Abi negribīgi nolīda no nārām. — Vai spēlējat? — mierīgi jautāja Saļins. — Spēlējam. — Kolimietis noglauda bārdu. Baraka saausījās. — Intereses dēļ? — Ka gan bez intereses? — Kolimietis noyilka. Un pēkšņi Saļins, paņēmis no Kolimieša kārtis, ātri tās sajauca un sacīja: — Vai saspēlēsim? Kolimietis acis vien iepleta, roka neviļus pacēlās, lai pakasītu pakausi. — Intereses dēj? — viņš nedroši vaicāja. — Protamsl — Noteikumi? — Desmit paciņas cigarešu — norma. Kolimietis pavīpsnāja: viņš par sevi bija drošs. — Ko spēlēsim? — Acīti. Saļins spēlēja riskanti, taču pārliecināti. Kolimietim neveicās. Nepagāja ne piecas minūtes, kad viņš savu normu jau bija paspēlējis. — Saspēlēsim vēl uz vienu, — viņš ieteicās. Šaļins pastiepa Kolimietim kārti. •
Pēc desmitnieka nāca kungs. Kolimieša sirds vai pamira. — Vēli—viņš nogārdza. Šaļins izvilka vēl vienu kārti un nometa to uz nāras. Kolimietis nodūra galvu — divas mežadarbu normas bija paspēlētas. — Tiksimies rit cirsmāl — Šajins pasmaidīja un devās uz izeju. Šaļina rīcība viņa autoritāti zagļu vidū nevis grāva, bet gan cēla. «Vīrs ar galvu,» sprieda vairākums, tomēr par to atklāti runāt baidījās. Opozīcija pret Diplomātu un Nekauņu auga, pamazām nobrieda. Ko uzsāks Šaļins, lai šo noskaņojumu izmantotu, lai atrautu zagļus no viņu vadoņiem? Pēc dažām dienām man kļuva skaidrs: viņš bija sācis mūsu puišus apstrādāt katru individuāli. Pakāpeniski jcits pēc cita no barakas sāka pazust tās iemītnieki. Kā Šaļins tolaik rīkojās, ko viņš domāja — šie jautājumi nedeva man miera vēl pēc daudziem gadiem. Es nolēmu viņam uzrakstīt. Atbildi saņēmu ļoti drīz.
Šaļina pirmā vēstule Godājamo Ivan Sergejevičl Jūs pat nevarat iedomāties, cik patīkami man bija saņemt un lasīt Jūsu vēstuli. Patīkami nevis tāpēc, ka esmu Jūs iztaisījis par cilvēku, kā Jūs rakstāt (turklāt Jūs manus nopelnus pārspīlējat), bet gan tāpēc, ka es uzzināju — Jūs esat atradis savu vietu dzīvē, strādājat. Jums ir laba ģimene. Jūs lūdzat uzrakstīt par manām pirmajām dienām kolonijā, pastāstīt par to, kā es atradu īstās atslēgas jūsu sirdīm. Tūlīt pat jāteic: nekādu īpašu atslēgu man nebija. Esmu daudz lasījis Makarenko un piekrītu viņam, ka nelabojamu cilvēku tikpat kā nav, bet ir tikai slikti audzinātāji. Satikdamies un sarunādamies ar jums, es sapratu, ka vairums puišu no jūsu vidus nemaz nav slikti cilvēki, tikai, reiz paklupuši, nostājušies uz aplama ceļa. Tas nebūt nenozīmē, ka es nebūtu piedzīvojis neveiksmes, taču, par laimi, to bija samērā maz. Un ne jau tāpēc, ka es būtu tik labs audzinatājs un psihologs, bet gan tāpēc, ka jūs bijāt krietni vien labāki, nekā tas šķita pirmajā brīdī, un, paši to neapzinādamies, tiecāties pēc īstas dzīves. Kā piemēru manai prasmei ieskatīties recidīvista dvēselē Jūs minat gadījumu ar Kolimieti (starp citu, viņa īstais uzvārds ir Oļeksenko). Man jāatzīstas, ka toreiz man palīdzēja apstākļu sagadīšanās. Vai atceraties, kā es pirmo reizi ienācu Jūsu barakā? Neko teikt — aina bija netīkama. Kāršu spēle sākās nejauši. Es stāvēju divu spēlmaņu priekšā un domāju: ko gan darīt? Sakliegt? Bet ar to es viņus būtu tikai saniknojis. Iesēdināt karcerī? Ari tā nav izeja. Kas ir, nodomāju, riskēšu. Būtu paspēlējis, būtu nelāgi. Bet uzvarēt — arī tikai pusdarbs padarīts. Es zināju, ka tas, kurš paspēlējis un parādu nav atdevis, vairs netiek uzskatīts par «likumīgo» zagli. Divas normas izpildīt Kolimietis nespēja: es zināju, ka viņš tam fiziski nav sagatavots. Un, ja paspēlēto neatdos, kas notiks tālāk? Varbūt saniknosies, kļūs vēl sliktāks. Pie «likumīgajiem» viņš atgriezties nevarēs, un galvenais nebija tas, aizies viņš pie jums atpakaļ vai ne. Izmantojot izdevību, vajadzēja iesēt viņa sirdī domu par jaunu dzīvi. Pie Kolimieša gāju viens. Jau tuvojās vakars, un bija skaidrs, ka viņš tik tikko izvilks vienu normu. Mani pamanījis, puisis nosvieda cirvi. Elpa smaga, pats cauri slapjš, seja bāla, rokas dreb no sasprindzinājuma, skatās drūmi, caur pieri. — Nelāga lieta? — apjautājos. Bet viņš atbild: — Ja tu, priekšniek, esi atnācis pasmieties, tad pazudi tūlīt pat! Man uz jokiem prāts nenesas. — Bet man, — es saku, — tam pat laika nav. Man runāšana nopietna. Vai strādāt ir grūti? — prasu. — Grūti!… — Un apsēdies slauka sviedrus. — Tad redzi nu, — es turpinu, — pēc jūsu likumiem tu tagad esi mans. Es uzskatīšu parādu par
samaksātu, ja tu divas nedēļas katru dienu pēc kārtas izpildīsi vienu normu. Viņš kļuva priecīgs. — Un rēķini būs noslēgti? — Protams, kā jau teicu. Iegriezos pie viņa pēc kādām piecām dienām. Nekas. Seja piesārtusi, cirvi cilā, kp«prieks skatīties. Mani iztālēm pamanījis, sauc: — Norēķināsimies, priekšnieciņ, precīzi! Parunājos ar viņu arī par dažādām sadzīves tēmām un tad gluži kā neviļus ieprasījos: — Saki man — kā tu dzīvoji, kad biji zaglis? Nu, materiālajā ziņā? — Kā nu kuro reizi. Atklāti sakot, reizēm nebija ko rīt. Un es viņam atkal tikpat kā ar āmuru: — Ja tu brīvībā tā strādātu kā, piemēram, šodien, tad līdz divi tūkstoši mēnesī izsistu, nav vārdam vietas! Pret otrās nedēļas beigām Kolimietis dienā izpildīja apmēram divas normas. Viņš kļuva veselīgāks, dzīvespriecīgāks, brigadierim uzsauc, ka te vai tur kaut kas nav tā, kā vajag, bet šeit, rau, varētu ko labāk izdarīt.., Aizeju pie viņa atkal, apjautājos: — Nu kā, vai grūti strādāt? Bet šis smejas: — Kamēr pierod! Bet, kad jau esi iesildījies, tad velns vairs nav tik melns. Zini ko, priekšniek, — saka, — pārcel mani uz jauno zonu! — Bet vai esi labi apdomājis? — «Labi» nav īstais vārds, — atbild. — Esmu nomocījies. Un kurš gan pats sev būs ienaidnieks? Daudzi jūsējie tolaik paši pie manis nāca: patiesi — kurš gan pats sev ir ienaidnieks? Taču neba viss bija tik vienkārši, kā pirmajā mirklī varētu likties. No «likumīgajiem» izdevās atskaldīt ne vairāk kā trešo daļu. Interesanti, ka visvairāk nācās noņemties ar kādu puisi, gandrīz vēl zēnu. Esmu aizmirsis viņa uzvārdu, visi viņu sauca par Blēdi. Atceros, izsaucu viņu pirmo reizi. Ienāk, smejas: — Jūs, priekšniek, droši vien taisāties mani aģitēt. Brīdinu — veltīgi. Man ar aģitāciju veci rēķini, tās dēļ arī iekritu. Kādā aģitpunktā bija pamatīgs paklājs, un es nolēmu pārbaudīt, vai tirgū par to dos pilnu cenu vai" ne. Bet milicija manus cēlos nodomus nesaprata. Zinu: — ņirgājas, — jūs gribat, lai es zāģēju kokus. Taču te mūsu vēlmes nesakrīt. Šis darbs ir prasts un nogurdinošs. Bet man arī sirds nav kārtība un ar aknām nav lāgā. Un tomēr es Viņu notvēru. Bija man zonā motocikls, tiesa, ne vairs jauns, bet gluži pieklājīgs. Reiz raugos pa logu un redzu: Blēdis ap motociklu grozās. Paskatās visapkārt, vai kāds nav tuvumā, pietupjas, pēta, kas un kā, pagroza stūri, atkal atskatās un — uzmetas seglos, smaida … «Redzi nu,» nodomāju, «tagad mēs abi citādi parunāsimies!» Izgāju pagalmā un devos taisnā ceļā pie motocikla. Mani pamanījis, samulsa. Bet es jautāju: — Nu ko, vai patīk? Viņš greizi skatās, laikam gaidīdams slazdus, bet atbild:' — Patīk. — Vai gribi — iemācīšu braukt? — Gribu! — Acis iemirdzējās vien.
Tūlīt pat, kamēr interese nav pagaisusi, izskaidroju viņam, kas un kā. Redzu — puisis saprātīgs, visu ātri aptver. Nākamajā dienā devu pabraukāties. Taču pēc kādiem divdesmit metriem viņš laikam aplam pagrieza stūri un — kupenā iekšā. Pieceļas balts kā sniegavīrs, taču smejas. Saku viņam: — Es te vainīgs — neesmu nekāds skolotājs. Bet nekas, pēc nedēļas sāksies šoferu kursi, tur būs īsti skolotāji. — Vai es drīkstu tajos pierakstīties? — Kā tad tā? — Savilku izbrīnītu seju. — Tev taču gan sirds slima, gan ar aknām kaut kas nav kārtībā? Un vispār — gultas režīms … Piesarka un, acis nodūris, teica: — Esat mani pieveicis. Ar šādām atslēgām es rīkojos, godājamais Ivan Sergejevič. Centos katram atrast individuālu pieeju, un ar to man izdevās aizraut gan Soldatovu, gan daudzus uzraugus. Bez viņu palīdzības visas manas pūles būtu veltīgas.
Džungļu likums Diplomāts un Nekauņa staigāja sadrūmušām sejām: mūsu barakas iemītnieku skaits ar katru dienu samazinājās. Juzdami, ka stāvoklis kļūst aizvien nedrošāks, nelabojamie «likumīgie» nolēma rīkot sanākšanu. Vadoņi gribēja zagļus iebiedēt, piespiest viņus bez ierunām izpildīt visus Diplomāta un Nekauņas rīkojumus. Sanākšana tika gatavota lielā slepenībā, tās vadīšanu uzticēja Diplomātam. Vēlu vakarā barakā sapulcējās pārpalikušie «likumīgie». Maza spuldzīte apgaismoja to kaktu, kur sēdēja Diplomāts. Valdīja sasprindzināts klusums. Diplomāts ilgi klusēja — vecais zaglis šādās lietās bija pieredzējis un zināja: vilcināšanās nāk par labu, tā rada saspringtu atmosfēru, nomāc cilvēkus, tie sāk no kaut kā baidīties. Beidzot viņš ierunājās: — Tādu kaunu sen neesmu pieredzējisl «Dižciltīgie» saslējuši degunus gaisā, špacierē pa savu zonu un uzspļauj «likumīgajiem». Mēs uz to mierīgi noskatāmies, un viens otrs šos pat apskauž: brīvībā drīz tikšot! — Viņš brīdi klusēja un tad histēriski turpināja: — Zagļa dzīve nāv viegla! Bet, ja esi iejūdzies, tad velc! Un, ja nevari … Par tālākajiem notikumiem man vēlāk pastāstīja Kolimietis. Rīts. Debesis skaidras, bet sals tāds, ka saule šķiet kā milzīga sarkana lode, kas karājas miglā. Sala dūmaka neļauj brīvi elpot, ūsas un uzacis nosarmo. Šādā salā tikai viens glābiņš — raitāks solis. Kopā ar brigādi uz cirsmu devās arī Kostja Alnis. Viņš gāja klusēdams, sevī koncentrējies, uz jautājumiem atbildēja negribīgi un ērcīgā balsi. Varēja manīt, ka Alnis ir stipri satraukts uri sirds viņam smaga. Arī cirsma klāt. Kamēr brigadieris apsvēra, kurā vietā labāk sākt, un izvietoja cilvēkus, iekūrām ugunskuru. — Pie darba! — brigadieris deva pavēli. — Bet tu, — viņš uzrunāja Alni, — drusku pagaidi, zarus vajadzēs apcirst. Es parādīšu, kā to dara. Kostja apsēdās pie ugunskura, brīdi pasildīja rokas un garāmejošam puisim palūdza: — Pasauc, brāl, Kolimieti! Kostja raudzījās liesmās un domāja: arī viņš sadegs tāpat kā šis zars, un nekas pāri nepaliks, tikai pelni vien. Tūlīt atnāks Kolimietis. Dunča dūriens — un nebūs vairs viņa — līdzšinējā drauga un kāršu partnera. Bet pēc tam — tiesa, spriedums, melnie šauteņu stobri — un viss … Br-r-rl … Auksti. Bet kālab gan viņam jānogalina Kolimietis? Tikai tāpēc, ka viņam tika šī muļķīgā melnā kārts? Un tādēļ viņš vairs neredzēs ne debesis, ne mežu, ne šīs liesmas? Bet varbūt Kolimietim taisnība? Runā, ka viņš kļuvis dūšīgāks un jautrs tagad esot, par brīvību prātojot. Bet vai gan tu, Kostja, par brīvību nesapņo? Liesmas mirgo acu priekšā, un šķiet, ka vairs nav ne sala, ne sniega, un nav dzirdams, kā kauc zāģi. Guli kā citkārt
naktī pie ugunskura, lūkojies debesīs, bet tur — jāņtārpiņu miriādes, tās spulgo un mirgo… Re, viena no tām krīt zemē, atstādama aiz sevis gaišu joslu, tai pakaļ steidz otra… Blakus nosprauslo zirgs, bet tumsā atskan Gricko balss: «A-ū, Kostja! Nāc peldēties, ūdens tik silts kā piens …» — Ko tev vajag? Runā ātri, nav laika … — Kolimieša balss nespēja Kostju uzreiz atgriezt īstenībā. Viņš ilgi klusēja, kamēr apjēdza, kur atrodas un kāpēc šurp atnācis, un beidzot izteica nepavisam ne to, ko bija no rīta gribējis sacīt: — Paklau, Kolimieti, man tevi jānosit! Tas atkāpās soli atpakaļ. — Nebaidies, klausies. Sanākšanā nosprieda tevi nosist, bet loze krita man. Es izlēmu mazgāt rokas nevainībā. Taču tas nebūt nenozīmē, ka tava āda aizies pa pirmo zorti. — Ko tu gribi teikt? — To, ka jaunajā zonā ganās «likumīgie». — Kas tie ir? — To zina tikai Diplomāts. Kolimietis satraucās. Tikai tagad viņš apzinājās, ka visu laiku staigājis blakus nāvei. Viņš, protams, gaidīja «likumīgo» atriebību, pareizāk sakot, pieļāva atriebšanās iespējamību. Un te nu ieradies slepkava — un kas tas ir? Viņa labākais draugs, Kostja… Bet vēlāk varbūt nāks vēl un vēl… — Tu pasēdi te, Kostja! — Kolimietis nosvieda cirvi. — Aizskriešu pie vecākā konvojnieka, tūlīt pat jāpaziņo Saļinam. Kostja pamāja. Viņam viss bija vienaldzīgs. Ja Ša- jins, tad Saļins. Viņš labi saprata, ka atpakaļceļa vairs nav. Kostja iemeta ugunskurā vēl dažus zarus. Kļuva siltāk, un viņš nemanot iesnaudās. Spējš trieciens viņu gandrīz iegrūda ugunskurā. Kostja mehāniski ar roku aizsedza seju. Bet kāpēc tā sāk degt zem sirds, kāpēc liesmas izplūdušas tūkstoš dzirkstīs un viņš pats pārvērties par vienu no tam un arvien ātrāk un ātrāk lido pretī melnajām debesīm? Kā toreiz, bērnībā, lidoja zvaigznīte … — Viņš gribēja mūs nodot un saņēma pēc nopelniem. Rokas berzēdams, Diplomāts biedēja «likumīgos». — Viņš domāja, ka jaunajā zonā Diplomāts šo nedabūs rokā. Kļūdījās, balodīt. Mums rokas garas, pietiekami garas. Man gribējās viņam iesist, bet noturējos. Pēdējā laikā Diplomāts mani kaitināja arvien vairāk. Es viņu pazinu labāk nekā citi, pazinu viņa bailīgo zvēra dabu, viņa prasmi raust ogles ar citu rokām, bet briesmu brīdī palikt malā. Ja nu tomēr iegriezt viņam? Kas notiks? Mani pašu piekaus? Visticamāk, ka tā. Bet Volkovs taču Nekauņu novilka no nārām — un nekas! Taču tas bija Volkovs — bet kas tu esi? Cik ļaužu stāvēja aiz Volkova! Bet aiz tevis? Iegrūdis dunci mugurā, un lieta darīta. Bet Volkovs taču zināja, kad nāca, ka mūsu barakā viņu var nodurt? Protams, zināja. Zināja, bet neizbijās. Kāpēc gan tu drebi kā noklīdis suns salā? Jā, tu vēl esi tālu no īsta cilvēka! Kaut pats uzskati, ka esi spēcīgs un drosmīgs. Kā gan citādi — «likumīgais» zaglis, brīvais putns! Drosmīgs un stiprs tu esi tikai tad, kad jūties pārliecināts par savu pārākumu un zini, ka paliksi nesodīts, kad rakņājies citam sūtītā paciņā un sit vājāko. Bet te — Diplomāts. Zini taču, ka viņš ir gļēvulis, un tomēr baidies pret viņu pacelt roku. Tātad arī tu esi gļēvulis, pat vēl lielāks nekā šis vecais nelietis. Bet varbūt tu vienkārši jūties apmulsis un nezini, ko darīt? Kā būtu, ja tam visam uzspļautu — gan Diplomātam, gan Nekaunam un viņu draudiem un pārietu uz jauno zonu? Tu taču visu laiku domā par pāriešanu uz turieni, kaut ari baidies pats sev atzīties. Un tev sen viss apnicis, tu gribi no tā visa aizbēgt, bet baidies. Kāpēc gan nebaidījās Kolimietis? Tātad viņš par tevi ir gan stiprāks, gan drosmīgāks! Un ne tikai Kolimietis... Cik daudzi pārgājuši uz jauno zonu? Jau gandrīz puse ... Ko gan tur muld Diplomāts? Es ieklausījos uzmanīgāk. — Alnis gribēja būt par mums gudrāks. Nekas nesanāca. Lozēšana notika godīgi. Ja man būtu kritis — mana roka vis nebūtu drebējusi!
Paga, paga! Es tūlīt atcerējos, kā Diplomāts pirms izlozes jauca kārtis. Viņš taču skatījās, kādas kārtis viņam rokās, bet tobrīd es tam nepievērsu uzmanību. Tātad viņš piedalījās loterijā, kurā zaudēt nevarēja. Un blēdījās! Vai gan tas kāds brīnums? Lai nu kas, bet tu taču labi zini, ka viņam neviena cilvēka dzīvība nav dārga, izņemot savējo, un ka viņš, lai to glābtu, nerēķināsies ne ar ko. Sirds man krūtīs sāka traki dauzīties, pirksti savilkās dūrēs, paša ķermenis šķita ļoti viegls. Es nolēcu no nārām un, atbīdījis no sevis kādu svešu roku, nostājos Diplomāta priekšā. Viņš acīmredzot kaut ko nojauta un strauji pielēca kājās. Taču es neļāvu viņam satvert dunci, pirmajā sitienā ielikdams visu savu spēku un niknumu. Viņš atsprāga vairākus soļus atpakaļ, tomēr nenokrita un atkal sniedzās pēc dunča. Es viņu apsteidzu un ar kreiso roku iebelzu Diplomātam pa žokļiem, bet, kad viņš izslējās, tad ar labo devu tā, ka viņš sagrīļojās un, caur muti gaisu tverdams, nogāzās uz grīdas. «Tagad ir beigas!» Es brīdi pastāvēju, gaidīdams uzbrukumu no mugurpuses, tomēr nekas nenotika. Es pagriezos. Visi sēdēja, izbrīnīti un izbiedēti manī skatīdamies. — Kāpēc tu viņu? — kāds jautāja. — Nelietis, tas viņš ir! — Tikai tagad es samanīju, kā man dreb rokas. Cenzdamies to noslēpt, es novilku no nārām bušlatu un nesteidzīgi, neviļus atdarinādams Vol-kovu, devos uz izeju. Neviens man pakaļ nemetās, neviens neaizkavēja. Neticēdams pats sev, es izgāju svaigā gaisā un dziļi ievilku elpu. «Ko gan tagad darīt?» Neatskatīdamies sāku soļot uz administrācijas korpusu.
Šaļiņa otrā vēstule Jūs katru reizi atvainojaties, ka apgrūtināt mani ar savām vēstulēm. Saprotiet, ka es Jums rakstu ar patiesu prieku, tāpēc nekautrējieties un jautājiet par visu, kas Jūs interesē, bet es pacentīšos jo sīki atbildēt. Mazliet par notikumiem pēc Kostjas Aļņa noslepkavošanas. Tas bija otrs trieciens, ko mums sagādāja «likumīgie» zagļi. Man kļuva skaidrs, ka šīs slepkavības nolūks ir jūs iebiedēt, nepieļaut jūsu pāriešanu uz jauno zonu. Kad Kolimietis atstāstīja man sarunu ar Alni, kļuva skaidrs arī tas, ka zagļu spēku novērtējumā mēs esam pārrēķinājušies. Bija nepieciešams par katru cenu atrast slepkavu. Visu sarežģīja tas apstāklis, ka pie ugunskura bija apgrozījies daudz ļaužu, slepkavas pēdas nomīdītas. Pārmeklējām visus, kas tobrīd atradās cirsmā, bet rezultātu nekādu. Tātad noziedznieks dunci noslēpis vai taigā aizmetis. Nākamās dienas rītā nolēmām izķemmēt cirsmu. Mūsu pūliņi ilgi palika bez panākumiem. Bet tad kāds konvoj- nieks pamanīja kupenā,kaut ko aizdomīgu. No sniega izvilkām dunci, parastu paštaisītu dunci ār koka spalu, asu, ar asiņu pēdām uz asmens. Var būt, ka uz dunča palikuši slepkavas pirkstu nospiedumi. Pa telefonu piezvanīju priekšniecībai un palūdzu nekavējoties izsūtīt ekspertu. Jau otrā dienā uzzinājām, ka Alni nogalinājis recidīvists ar iesauku Bandīts. Jūs, protams, atceraties, ka tiesa viņam piesprieda augstāko soda mēru Taču Bandīta kūdītāji netaisījās nolikt ieročus. Vajadzēja spēkam likt pretī spēku, un es nolēmu aprunāties ar cilvēkiem. Kolimietis gāza kokus. Es pavēroju, cik veikli viņš rīkojas ar cirvi. — Sargies! … Milzīga egle nokrakšķēja un, aplauzdama zarus citiem kokiem, dobji nogāzās zemē. Es pasaucu Kolimieti, un mēs uz brīdi apsēdāmies sāņus no citiem. — Kāds noskaņojums nometnē? — es viņam vaicāju. — Ļaudis ceļ troksni, — viņš atbildēja ar mākslotu vienaldzību. — Bet konkrētāk? Ko runā? — tincināju. — Katrs savu. Viens par popu, otrs par popa sievu.—- Kolimietis no tiešas atbildes izvairījās. Taču es neatlaidos.
— Tu te neizlokies! «Katrs savu …» Man ir jāzina, kāds cilvēkiem noskaņojums. Un ari tavas personiskās domas. Ko tu, piemēram, darītu manā vietā? — Es viņus visus — zem naga, — Kolimietis atbildēja, piemiegdams acis. — Ko tas nozīmē — zem naga? Tu ari pats vēl šobrīd varēji atrasties viņu vidū, vai ne tā? Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu. — Iznāk, ka arī tevi vajadzētu? Nē, tik vienkārši tas nav. Kolimietis domīgi kūpināja smēķi. — Viens otrs ir nobijies, nav ko slēpt. Domā — šodien Alni, rīt varbūt mani… Un cilvēkiem ir pamats tā domāt. Nepatīkami tev tas būs, bet es pateikšu: kā tu domā, kas vainojams Kostjas nāvē? — Tas taču ir skaidrs* Bandīts un tie, kas viņu uzkūdīja! — Skaidrs, bet ne gluži .. Ja runāt no tiesas, tad gan tavi cilvēki, gan tu pats, priekšniek, arī esat vainīgi. Kāpēc gan Kostja aizgāja bojā? Tāpēc, ka mēs cits citu labi nepazīstam. Nu redzi — šodien es cērtu kokus kopā ar Ļoņku Haizivi. Bet vakar — ar citu. Tas gan darbam nāk par sliktu, gan visam pārējam arī. Paprasi brigadierim, kur Kolimietis tagad strādā. Pusstundu pakausi kasīs, kamēr atcerēsies. Mēs visi esam katrs par sevi, bet viņiem tas izdevīgi. Jā, mēs nebijām pietiekami augstu novērtējuši brigadiera lomu. Viņam ne tikai jāpārzina ražošana, bet arī labi jāpazīst savi cilvēki, jāiemanto autoritāte. Kolimie- tim taisnība — mēs bijām kļūdījušies. Tai pašā vakarā sapulcējās nometnes administratīvie darbinieki. Runājot protokolu valodā, mēs nolēmām pārkārtoties. No tiem, kas bija pārgājuši uz jauno zonu, izveidojām divas brigādes. Vienu uzticējām Kolimietim, otru — Miz- grauzim. Brigādes sāka strādāt labāk, norma tika pārsniegta gandrīz katru dienu. Taču galvenais bija tas, ka cilvēki sāka apzināties savu spēku. Man gadījās dzirdēt kādu interesantu sarunu Pirms darbu sākšanas Miz- grauzis sadalīja pienākumus. Pēkšņi viens no brigādes locekļiem sašuta: — Atkal tu man pāriniekos dod Jašku Speķi? Nekas nebūs! Es ar šo gurķi kopā nestrādāšu! — Kā teicu, tā būs! — ietiepās Mizgrauzis. — Un las esot taisnīgums! — puisis aizsvilās. — Es ar viņu jau trīs dienas mokos! Te šim vēders sasāpējies, te šis tulznas uzberzis! Ar viņu kopā pat normu neizpildīsi, kur nu vēl vairāk! Kāda velna pēc man jācieš? — Nu, Speķi, atbildi! — pavēlēja brigadieris. — Muld viņš. Tik tiešām muld, — pieglaimīgi sāka luncināties gara auguma izkāmējis puisis, kam iesauka, skaidri redzams, dota par izsmieklu. — Tiesa, esmu slims cilvēks, taču, cik spēki atļauj … — Zinām tavu slimību — ātrāk un vairāk aprīt! — kāds sauca. — Simulants! — citi piebalsoja. — Nu tad tā, Speķi! — izlēma Mizgrauzis. — Ja par tevi kāds sūdzēsies, no brigādes patrieksim! Un tad — kā gribi: vai nu priekšniecībai citu darbu prasi, vai pie Diplomāta atgriezies! — Ko jūs, puiši? — Speķis izbijās. — Es taču… — Vakarā man pateiksit, kā viņš strādājis, — brigadieris izrīkoja. No darba izvairīties vairs nebija iespējams: ieslodzītie paši tam sekoja. Un slaistīties nevienam neļāva.
Pirmie soļi Jaunajā zonā mani sagaidīja ar skaidri redzamu neuzticību. Cilvēki, kurus sveicināju vai uzrunāju, atbildēja negribīgi vai gluži vienkārši novērsās. «Pats vainīgs,» pārmetu sev, «viņiem ir tiesības man neticēt. Viņiem es esmu Nekauņas rokaspuisis.» Es neko neizrādīju, taču aiz sarūgtinājuma sirds kāpa vai pa muti ārā. Protams, nebiju jau domājis, ka mani sagaidīs ar puķēm, tomēr dvēseles dziļumos cerēju uz
laipnāku uzņemšanu. Vēlāk sapratu, ka mani novēro. Par sadursmi ar Diplomātu nevienam nestāstīju (nodomās vēl, ka lielos) un raizējos: Diplomātam rokas patiesi sniedzās tālu. Kādu vakaru pie manis pienāca Kolimietis. Apsēdāmies kaktiņā. Viņš sāka iztālēm, it kā mani iztaustīdams: — Tu tā kā būtu tīri lāga puisis, izglītots arī esi. Taču es tevi nesaprotu. Visu laiku tu ar Nekauņu biji kā cimds ar roku, tad pēkšņi pie mums pārnāci. Varbūt esat ragos saskrējušies? Atbildēji atklāti: — Atceries vien, Kolimieti, ne visai senus laikus. Varbūt es biju tas, kas ar Diplomātu gandrīz vai laizījās, abi apkampušies vien staigāja? Vai varbūt tas bija kāds cits? — Nu, nu, — atbild, — es esmu tumšs cilvēks, tu mani ar sevi nesalīdzini. Tu taču gan grāmatas esi lasījis, gan skolā mācījies. Tev ir jāapjēdz, kas un kā. — Ko jūs te piesienaties! Varbūt jūs arī avīzē tikai bildītes apskatāt? — Es vakar redzēju, kā Kolimietis pēc darba uzrausās uz augšējām nār.ām, tuvāk pie gaismas, un ne mazāk par stundu lasīja «Izvestijas». — Nu labi, labi. — Viņš noglauda bārdu un iesmējās. — Un kas tad tomēr notika? — Nekas. Apriebās viss: gan Nekauņa, gan viņu likumi. Strādāt gribu, lai drīzāk tiktu brīvē, — es viņam saku, bet pašam acu priekšā mūsu māja un iela. Un man tik ļoti sagribējās pa to pastaigāt, it kā simt gadu nebūtu tur bijis! — Es vairs nespēju tā dzīvot! Kolimieti, saprotiet mani! Bet ar Nekauņu — nelabais mani bija apsēdis, vieglas dzīves kārojās, naudiņas, redziet, vajadzēja. Bet šis izgudrēm turpina savu. Kā, sak, tur Diplomāts, Nekauņa un citi zagli dzīvo? Ko par mums runā un vai varen nikni? Ko domā turpmāk darīt? Es viņu sapratu un teicu: — Jūs, Kolimieti, mani par viņu spiegu turat? Arī puiši uz mani greizi skatās. Es, protams, saprotu, ka jums ir pamats tā domāt. Viņš klusēja. — Vai nebūtu labāk parunāt atklāti, Kolimieti? — Nu ko, — viņš zemā balsī norūca, — dod vajā! Un tad es viņam izstāstīju visu, kas tai vakarā notika mūsu barakā. — Ko tad tu, ērms tāds, klusēji! — Viņš man uzsita pa plecu. — Un tu patiesi ņēmi un šim iegāzi? Malacis! Bet mēs te lauzām galvu … — Un viņš sāka smieties. — Neredzu iemeslu jautrībai. — Es paraustīju plecus. — Bet tu uz Diplomātu nospļaujies! Viņš tikai plātās, ka viņam rokas garas. Ir pataisītas īsākas. — Un tomēr «likumīgie» ganās jaunajā zonā, es par to dzirdēju, kad viņš runāja ar Nekauņu. — Kas tie ir? — Kolimietis viss saspringa uzmanībā. — Nezinu. No visiem slēpj. — Nu, ko tu neteiksi… — Viņš sažņaudza bārdu dūrē. — Protams, piesargies, bet, manuprāt, īpaša iemesla uztraukumam nav. Mēs te vienu otru aizdomās turam, un puiši no viņiem ne acu nenolaiž. Un zini ko: rīt nāksi uz manu brigādi. Cirsma. Nozāģētie un vēl nenodarinātie koku stumbri, jau izvešanai sagatavotās kokmateriālu grēdas. Koli- mietis pavēlēja: — Kopā ar Blēdi zāģēsi baļķus. Garastāvoklis bija samaitāts: es ļoti gribēju dienas beigās palepoties ar izpildītu normu, bet te — Blēdis, kas to vien zina kā žākstīties. Kopā ar viņu izpildīsi gan normu! Taču, lai cik dīvaini tas būtu, Blēdis mani sagaidīja pavisam nopietni. — Ņem ciet ražošanas rīku! — Viņš man iedeva lielu zāģi, bet pats sāka izmeklēt koka ķīļus. — Vai taisnību runā, ka tu esot Diplomātu nokautējis? — viņš jautāja bez jebkāda izsmiekla. Es atbildēju iespējami vienaldzīgā balsī (gribējās taču palepoties):
— Nācās pāris reižu iebelzt pa zobiem. — Zēl, ka manis tur nebija. Varu iedomāties, — viņš nostājās kā bokseris ringā, — sitiens, vēlreiz sitiens!… Labais taisnais, un Diplomāts nokdaunā. Saviļņotā publika aplaudē… — Aplausu nebija, — es viņu pārtraucu. — Nebija īstā publika. Koks, ar kuru sākām, bija resns, divu vīru aptvē- rienā. Blēdis aši iedalīja stumbru, un zāģis iekodās padevīgajā koksnē. Es zāģēju aizrautīgi, tīksminādamies gan par savu spēku, gan par kustību skaistumu. Zāģis ar katru brīdi arvien dziļāk iegrauzās kokā. Kad trešā daļa bija veikta, Blēdis mani apturēja. — Pagaidi, ķīlis vajadzīgs. Nu zāģis gāja daudz vieglāk. Dz-i-i-inn, dz-i-i-inn… Cik tīkami smaržo svaigas skaidas! Un Blēdis velk zāģi gluži labi, kaut gan nezin kāpēc tup neērtā pozā. Pēkšņi mans pārinieks sauc: — Stop! Kālab gan pārtraukt? Gribas zāģi vilkt vēl un vēl un raudzīties, kā dzeltenā straumītē sniegā plūst skaidas. — Tā mēs ar tevi tālu netiksim! — Blēdis sacīja, iedzīdams kārtējo ķīli. — Ar spēku vien nepietiek, tā drīz vien aptrūks. Es izbrīnījies viņā palūkojos. — Vai tu runā nopietni? — Bet tu domā, ka jokoju? Zāģim jāiet viegli, kā pašam no sevis, tu to drusku, drusku pavelc uz savu pusi, un tas iet pats. Un bez spiešanas. Bet, kad tiksim līdz pusei, tad baļķēnu zem sevis paliksim, Spēks jāizlieto saprātīgi. — Katrs-zāģē, kā māk. Bet par mani nebaidies — normai pietiks! Un atkal. Dz-i-i-inn … Dz-i-i-inn … Un skaidas plūst dzeltenā straumītē. Aiz resnā stumbra Blēdis vairs nemaz nav saredzams, bet zāģi viņš velk viegli un ritmiski. Tagad derētu apsēsties, raug — tepat arī baļķēns guj, bet neērti teikt: pats taču atsacījos. Jāpieliecas arvien zemāk un zemāk, pat elpot kļūst grūtāk. Bet ja apsēstos? Patiešām — tā ir labāk, atkal var zāģi pavilkt. «Sarauj, Blēdi!» Kas tad šim — velk tikai pamazītēm. Tas nekas, ka pirksti noguruši un muskuļi smēldz, var piepalīdzēt arī ar kreiso roku, lai labā atpūšas. Palicis tikai nedaudz — mazāk par ceturtdaļu! Pēc tam brīdis atelpas — un atkal jāsāk… Bet šis saka: «Taupi spēkus!» Te jau ir tas spēks, kas velk zāģi: uz priekšu — atpakaļ, uz priekšu — atpakaļ. Un atkal birst skaidas. Stop! Vēl viens ķīlis. Tas ir labi: var atstiept muguru un ar pilnu krūti ievilkt elpu. Bet Blēdis nezin kāpēc smaida. Un atkal. Dz-i-i-inn… Dz-i-i-inn … Beigas! Zāģis jau sniegā. Pēdējais rāviens — koks nokrakšķ un lūst. Un atkal sākam — kur te iecirsta zīme? Un atkal zāģis iekožas koksnē. Kad Blēdis dzina pirmo ķīli, es nometu cepuri. Karsti. Sviedri plūst pār deniņiem, siltajai vestei pogas jārauj vaļā: pavasaris, taigā silts. Kas ir — parādīsim, kā vajag strādāt! Diez kāpēc sāk sūrstēt pirksti? Droši vien rokturi spiežu ciešāk, nekā vajag. Bet ja nu nemaz nespiest, tikai ar delnu pieturēt? Jā! Zāģis sāk iet vieglāk! Vie-iens, divi! Tomēr — kāpēc zāģis atkal vairs neiet tik viegli kā agrāk? Blēdis laikam aizmirsis par ķīli. — Liec ķīli! — saucu. — Smagi iet. — Nē, vēl nespllē, — viņš pasmīn. — Tev tikai tā liekas. Varbūt arī liekas. Bet nē — nu jau es zāģi velku ar ' abām rokām, un tomēr ir grūti. Taču cenšos nogurumu neizrādīt. Sakožu zobus un turpinu. Elpa aizcērtas, acīs plūst sviedri, bet nekas… Beidzot ķīlis! Izvelku lakatiņu, nesteidzīgi noslauku seju. Pusminūte — tomēr atelpa! Bet Blēdis jau gaida. Nu ko, rausim tālāk! … Kad zāģis bija iekodies līdz stumbra vidum, es apstājos un pievēlu baļķēnu. Apsēdos. Jā, tā ir ērtāk … Taču tikai uz brīdi. Un ja nu pamēģinātu ar visu augumu? Oho, vieglāk! Tomēr atkal tikai uz brīdi. Nolādētais zāģis — varbūt jau atkodies? Otro piegājienu es beidzu tikai ar entuziasmu. Rokas gandrīz nernaz vairs neklausīja, bet es vilku un vilku ar pēdējiem spēkiem, vairs ne par ko nedomādams. Minūtes pārtraukumu pie labas gribas var izstiept divtik garu: piemēram, izlikties, ka esi aizrāvies ar dabas apjūsmošanu, var arī sakārtot kreklu.
— Pīppauze pēc trešā piegājiena, — paskaidro Blēdis. — Tā pieņemts. Līdz pirmajam ķīlim es vēl kaut kā turējos. Neatminu, kā, bet vilku. Spēka vairs nebija — vilka lepnums vien. Vēlāk pietrūka arī lepnuma, es padevos. — Pagaidi! — Palaidu zāģa rokturi. — Vairs nevaru! — Un apsēdos tieši sniegā, ar muguru atbalstīdamies pret bajķi. — Kas vajadzīgs, lai mācētu pareizi zāģēt kokus? Daži švauksti uzskata, — un Blēdis piemiedza aci, — ka nepieciešams tikai spēks. Taču prakse to pilnīgi apgāž. Pirmām kārtām, tāpat kā visur, ir vajadzīga galva! — .Un Blēdis saslēja gaisā savu strupo degunu, un viņa sejai pārslīdēja šķelmīgs smaids. — Švauksti ir jāmāca. Un to var darīt ar dažādiem paņēmieniem. Viens no tiem ļoti uzskatāmi tika demonstrēts šodien. Paņēmiens ir šāds … Biju jau mazliet atguvies, veiklā tvērienā sagrābu Blēdi aiz kājas un iegāzu sniegā. Nopurinādamies viņš bez ļaunuma teica: — Un tomēr tu esi švauksts un lielībnieks! -r Nu labi, — es atzinu viņa uzvaru. — Taču norma man jāizpilda, lai tur plīst vai lūst! . T-. Nepieradušam tas nav viegli. Un Blēdis sāka man ierādīt, kā turēt zāģi, kā to palaist, kad velk pārinieks, kā bez sasprindzinājuma vilkt to uz savu pusi. Šīs gudrības es nespēju aptvert uzreiz, taču pie trešā stumbra Blēdis mani jau uzteica. Pēc ceturtā šķita, ka nav spēka pat piecelties, bet viņš uzmundrināja: — Vēl vienu — un lielais pārtraukums! Galva reiba, acu priekšā virmoja sārti plankumi. Es skaitīju katru kustību: desmit… četrpadsmit… astoņpadsmit … Kaut varētu izturēt līdz piecdesmit! Un pēc tam vēl tikpat daudz, un tad — ķīlis! Minūte atpūtas, un atkal: piecpadsmit… trīsdesmit trīs… Līdz piecdesmit! — Vis^! Pusstunda atpūtas! — Blēdis svinīgi paziņoja. Nometu bušlatu uz smaržīgajam skujam un izstiepos, seju pret sauli pavērsis. Rokas šķita kā svešas, plaukstas dega. Aizmirsos un pat nemanīju, kā šī pusstunda pagāja. — Tu jau esi pavisam atšalējies? — Līdzjūtīgi pār mani noliecās Blēdis. — Varbūt vēl drusku? Izrādās, viņš nepavisam nebija slikts puisis. Tikai tagad sāku saprast, ka viņš ir labsirdīgs un sirsnīgs cilvēks. Zobus sakodis, piecēlos. — Uzvelc cimdu, citādi uzberzīsi tulznas, — Blēdis ieteica. Es paklausīgi pamāju ar galvu. Ķērāmies pie kārtējā koka. Pārinieks man palīdzēja kā vien varēdams, taču centās to neizrādīt: ilgāk nekā parasti noņēmās ar ķīļiem, biežāk asināja zāģi, vairākas reizes uzsmēķēja. «Kopā ar citu viņš normu sen būtu izpildījis,» es nodomāju. «Palīga vietā viņam lieks slogs iedots.» Normu mēs tomēr izpildījām — šo manā mūžā pirmo normu. Kaut gan tas nācās grūti. Kā pusnemaņā aizvilkos līdz zonai un, vakariņas neēdis, nokritu uz nārām. Pamazām iejutos darba ritmā. No agrākā mīkstmieša nepalika ne miņas, un es sajutu, kā muskuļos ielīst spēks, cik viegli kļūst elpot. Beidzot pienāca neaizmirstamā diena: Kolimietis paziņoja, ka mēs ar Blēdi sacensībā esam ieņēmuši pirmo vietu, izpildīdami divu dienu normu. Bet nākamā diena mums beidzās gandrīz traģiski. Brigāde gatavojās koku pludināšanai, ledus kuru katru brīdi varēja sakustēties. Upes krastos mēs krāvām -grēdās ciedru un egļu baļķus, turklāt ar tādu aprēķinu, lai koki paši ieveltos ūdenī, kad aizcirtis vertikālos statņus. Kolimietis uzdeva Blēdim un man attīrīt krasta nogāzi. Darbs nelikās grūts, tas bija pat patīkams. Mēs paveicām to gandrīz priekšpusdienā, ieturējām azaidu un atkal atnācām uz krastu. Vēl vajadzēja aizripināt dažus lielus akmeņus, kas gulēja baļķiem ceļā. Laika bija gana, un es apsēdos uz akmens, lai
uztītu ka- zaskāju. Pēkšņi augšā kaut kas nodārdēja. Nepaguvu ne atskatīties, kad Blēdis mani jau bija satvēris aiz rokas. — Bēdz! — Un viņš mani parāva ar tādu spēku, ka es, aiz izbīļa nekā nesaprazdams, kopā ar viņu atsprāgu sānis kādus piecus metrus. Tai pašā mirklī pret akmeni, uz kura es tikko kā biju sēdējis, atsitās baļķis. Palēkdamies, uzņemdams ātrumu, tas ripoja uz upi. Pirmajam nopakaļ dārdēdami drāzās pārējie izjukušās grēdas baļķi, apšļākdami mūs ar zemes pikām un slapju sniegu. Vēl sekunde — un no mums abiem būtu palicis tikai slapjums. Blēdis gulēja, izbīlī samiedzis acis, un joprojām stingri turēja manu roku. Kad viss aprima, viņš piecēlās pus- sēdus un vārgi pasmaidīja. — Vai patiesi esam dzīvi? — mans pārinieks nočukstēja un tūlīt pat pielēca kājās. — Dzīvi gan! Arī es piecēlos. Ceļgali trīcēja, pakrūtē smeldza. No augšas skrēja strādnieki. Atskrēja arī Kolimietis, aptaustīja mūs, smējās no prieka. Visi sāka iztaujāt, taču arī mēs paši nezinājām, kā tas varēja notikt, droši vien statņi bija slikti iedzīti un zem grēdas svara izļodzīju- šies. Visi kāpa augšā raudzīt, bet tad Kolimietis iekliedzās: — Tūlīt pat atpakaļ! — Un pasauca mūs; — Skatieties! Statņos bija redzamas cirvja pēdas. — Iznāk — kāds iecirtis, — viņš noburkšķēja. — Jūs pastāviet te, bet es ziņošu priekšniecībai. Atbrauca Šaļins, vērīgi aplūkoja statņus un pavēlēja palaist uz pēdām suni. Taču suns pēdas neņēma. Un vai gan tas iespējams: tik daudz ļaužu visapkārt! Biju pārliecināts, ka tā ir Diplomāta atriebība. Pagāja vairākas dienas. Es pamazām nomierinājos, sāku pat jokot: sak, bailēm lielas acis. Un nebija arī laika nodoties drūmām domām: nepagāja neviena diena, kad abi ar Blēdi būtu izpildījuši mazāk par divarpus normām. Reiz mums salūza zāģis. — Tu pasēdi, uzsmēķē, es žigli aizdiegšu. Blēdis aizskrēja. Sēžu uz baļķa un atpūšos. Pēkšņi dzirdu — mani sauc. Skrien mūsu posminieks Grigorijs Ječeņevskis. Satraukts, pat nosvīdis. — Tevi stei.dzīgi izsauc brigadieris. Viņš ir pie Miz- grauža. Nobrīnos vien. — Kāpēc esmu vajadzīgs? Es viņu vēl pirms kādas stundas tiku redzējis. r — Līgumu par sacensību ar Mizgrauža brigādi slēdz. Tu esi visizglītotākais, tāpēc arī vajadzīgs. Grigorijs pieklibodams rāda ceļu, es viņam sekoju. Tad viņš apstājas. — Tālāk soļo pa šito taciņu, nekur nenogriezies. Kādu puskilometru. Tur viņš tevi gaida. — Labi, atradīšu. Pēc pāris soļiem pēkšņi pakausī sajūtu skaudru sāpi, acīs sametas dzirkstis, un tad visapkārt iestājas tumsa… Kas ar mani notiek? Acu priekšā šūpojas cied- ras zars, skujas lien degunā, dzeļ vaigos. Kur es esmu? Blakus cērt koku. Lēnām pagriežu galvu. Bet tas taču mūsu'posminieks Grigorijs Ječeņevskis. Paga… Viņš mani sauca pie brigadiera… Kāpēc gan es guļu? Bet viņš cērt koku. Milzīgā egle dreb zem cirvja cirtieniem un tūlīt, tūlīt gāzīsies. Bet gāzīsies tieši tur, kur es guļu. Ievilku dziļi elpu, lai pasauktu Grigoriju, bet tad pēkšņi visu sapratu … Egle jau krakšķ un šūpojas. Bēgt! Nekavējoties bēgt! Bet kāpēc tik briesmīgi trīc kājas, kāpēc ķermenis kļuvis tik nepanesami smags? Ar neiedomājami lielu piepūli piespiežu sevi atrauties no zemes. Nē, tikai nepakristi Man šķiet, ka es skrienu, bet kājas tik tikko kust. Koks jau sveras. Grigorijs atspiedies pret to ar abām rokām, egle sāk padoties. Ātrāk! Es šausmās iekliedzos un sāku skriet. Kaut kas man uzšauj pa muguru, ar seju iegrūž slapjajās sūnās. Atkal pielecu kājās. Bet Grigorijs jau skrien pie manis ar cirvi. Saprotu — tā ir nāve! Ar pēdējiem spēkiem iekliedzos, skrienu, taču zeme pazūd zem kājām, acīs sametas tumšs. Metos pie tuvākā koka, lai aiz tā paslēptos, taču nesasniedzu to un, apzinādamies, ka šīs ir mana mūža pēdējās sekundes, pakritu. Sekunde … divas sekundes .. . trīs .. . Bet varbūt tik gara šķiet
pēdējā? Atveru acis: debesis un ciedru galotnes. Pieceļos. Re, kas! Starp kokiem divi augumi, gluži kā paslēpes spēlētu: viens parādās, otrs aiz stumbra paslēpjas. Ar cirvi Grigorijs — bet kas gan ir otrs? Vitjka Fo- mins! Kas nu notiks? Viņš taču kailām rokām!… Pieķēries pie koka — kaut tikai nepakristu —, no visa spēka kliedzu: — Palīgā! Bet Vitjka vēl aizvien lēkā starp kokiem, vairīdamies no cirvja. Pēkšņi Grigorijam aiz muguras starp tumšajām ciedrām parādās trešais cilvēks. Cirvis aizlido sānis, augumi savijas kamolā … Nekas vairs nav samanāms. Pasperu dažus nedrošus soļus un, sapratis, ka vairs ne- pakritīšu, sāku skriet. Grigorijs guļ ar seju pret sniegu, uz viņa jāteniski sēž Blēdis. Vitjka, smagi elsodams, noņem siksnu un noliecas pār Grigoriju. — Pēdējais riebeklis! — Un stingri sasien viņa rokas. Blēdis pagriežas pret mani. Seja saskrāpēta, zem acs zilums. — Sis uz tevi? Pāris soļu atstatu guļ cirvis — mirdzošs, ass, smags. Es paskatos uz to, un man atkal kļūst baisi, koki sagriežas neapvaldītā dejā. Blēdis ar izbiedētu skatienu metas pie manis. Gribu pasmaidīt, apturēt viņu, bet kājas neklausa, saļogās . .. galvā traka sāpe un tāds troksnis, it kā pa pakausi kāds dauzītu ar dzelzs veseri. Pie samaņas nācu tikai slimnīcā.
Saļina trešā vēstule Apsolīju Jums pastāstīt, kā mums izdevās pārvarēt «likumīgo» zagļu pēdējās grupas pretošanos. Jāteic, ka šai lietā palīdzējāt arī Jūs pats. Jūsu saķeršanās ar Diplomātu, kas Jums gandrīz maksāja dzīvību, atstāja iespaidu uz daudziem «likumīgajiem», stipri vien iedragāja autoritāti vienam no viņu vadoņiem. Man bija skaidrs, ka būtiskus panākumus varēsim gūt vienīgi tad, kad salieksim Diplomātu vai Nekauņu. To, ka izdosies savā pusē pārvilkt Diplomātu, nevarēju pat iedomāties. Palika Nekauņa. Aiz viņa cinisma, patmīlības un slimīgām bailēm zagļu acīs zaudēt savu autoritāti es saskatīju cilvēku, pilnīgi samaitātu, ar sakropļotu psihi, bet cilvēku. Tiesa, cildenuma un goda izpratne viņam bija ļoti savdabīga, tomēr man šķita, ka, ja vien viņš dotu vārdu, tad katrā ziņā to turētu. Daudzkārt tiku ar viņu runājis, taču bez panākumiem. Viņš vai nu noslēdzās sevī un raudzījās drūmi, caur pieri, vai arī — gluži otrādi — uzvedās nekautrīgi un familiāri un tā vien centās pateikt ko dzēlīgu. Labi atceros mūsu pirmo sarunu. Lai tā neizskatītos pārāk oficiāla, gāju uz baraku. Atsēdos pie viņa uz nāras un teicu, ka mums vajadzētu aprunāties divatā. Viņš tikai paskatījās vien — un visi pazuda, bet pats smaida. — Tikai es, priekšniek, kārtis ar jums nespēlēšu. Man neveicas, bet pie jums kārtis pašas iet. Baidos paspēlēt. Un es viņam atbildu zīmīgi: — Es ar jums arī nespēlētu. Vinnēšu, bet jūs mani nožmiegsit! — Ir arī tā atgadījies, — atbild. — Bet to vēl līdz šim brīdim nožēloju. Biju piedzēries. — Vai bieži dzerat? Velk uz to? — Ta ne, pēc garastāvokļa. Sameklēju «Kazbeka» paciņu — zinu, ka te reti dabū ko labu uzsmēķēt, — piedāvāju, viņš atbild: — Vispār esmu pieradis savus smēķēt. Bet par godu tādam gadījumam … Aizsmēķējām. Paklusējām. Redzu — viņš ir pati uzmanība: neesmu taču pie viņa atnācis sapīpēt. «Nu,» nodomāju, «nav ko vistiņas ķert.»
— Droši vien varat iedomāties, kāpēc esmu pie jums atnācis? — Nē, — ironiski atbild, — kā gan mums to zināt? Ar priekšniecību brāļoties neesam raduši un arī netaisāmies to darīt. Droši vien jums plānā paredzēts ar katru zagli personiski izskaidrošanas darbu veikt. Laika man pietiek, paklausīšos. — Bet pēc mūsu darba jūs sākat savējo? — jautāju. — Gadās, — godīgi atbild. — Tikai mēs masām esam tuvāk. — Jā, viens otrs trumpis jums vēl ir. Bet kālab jūs to darāt? — Tāpat vien — aiz sportiskas intereses! — Viņš nekaunīgi manī skatās un gandrīz vai smejas. — Un tomēr galu galā mēs jūs pieveiksim, — stingri saku, — pats to labi zināt. Sabožas, ļauni skatās, vaigu muskuļi raustās: saruna pavērsusies nepatīkamā virzienā. Bet es turpinu: — Droši vien domājat: padzīvos te Saļins gadu, nu, divus, aizsūtīs viņu uz jaunu vietu, cita priekšniecība ieradīsies — un kas *lai zina, kā viss atkal pavērsīsies? Man te vēl dažs labs gadiņš jānosēž. Nekauņa klusēja, taču pēc viņa acīm sapratu, ka trāpījis esmu precīzi. Lēnām, ļoti lēnām virzījos pretī mērķim. Un kas zina, cik ilgi man vajadzētu ar Nekauņu noņemties, ja talkā nenāktu laimīgs gadījums: Nekauņa saņēma vēstuli. Mans dienesta pienākums bija to izlasīt. Vēstule bija neparasta, un Nekauņas turpmākajā dzīvē tai bija izšķiroša nozīme. Rakstīja sieviete: «Dārgais Pāvel! Rakstu Tev, bet nezinu, vai ir vērts to darīt. Tik ļoti gribētos Tevi atkal redzēt, taču, tiklīdz iedomājos mūsu pagātni, to, ka viss var atkārtoties, mani pārņem šausmas. Cik daudz bēdu es tolaik pārdzīvoju! Reizēm man tās dienas šķiet kā baigs murgs. Godīgi runājot, es ilgi nevarēju saņemties uzrakstīt Tev šo vēstuli, tāpēc tā ir tik īsa. Atbildi man — ko esi nolēmis darīt pēc soda izciešanas? Pareizāk, atbildi tikai tajā gadījumā, ja domā sākt jaunu dzīvi. Ja ne, tad neraksti! Tādā gadījumā es Tavas vēstules negribu saņemt un saplēsīšu tās nelasījusi! Mums ir meita, es viņu nosaucu par Galočku. Viņa ļoti līdzīga Tev un bieži jautā, kad atgriezīsies tētis. Es pabeidzu celtniecības tehnikumu un strādāju Igaunijā. Gribu iestāties institūtā. Darbs man interesants, dzīvojam labi. Kopmītnē mums atsevišķa istaba, nopelnu gluži pieklājīgi. Galočka iet bērnudārzā. Uzraksti man par saviem nākotnes plāniem! Ja domā atgriezties, tad — kad? Gaidām atbildi. Galočka un Ļaļa.» Tā man uzradās sabiedrotais, par kādu es pat sapņojis nebiju. Ja šī sieviete zinātu, kā es priecājos, lasīdams viņas vēstuli! Gāju pie Nekauņas un apdomāju mūsu nākamās sarunas variantus. Grasījos viņam pierādīt, kāds bezsirdis viņš ir, aizmirsdams sievieti, kas viņu mīl, grasījos runāt par ģimeni un atbildību. Gribējās modināt viņa dvēseles labākās jūtas. Taču, Nekauņu ieraudzījis, nezin kāpēc mainīju savu lēmumu un vēstuli viņam vienkārši atdevu. Sievietes vārdi neprasīja nekādus komentārus, ikviena lieka frāze varēja izskanēt viltoti un panākt pretējo. Nekauņa vēstuli, burtiski, aprija. Acīmredzot ar vienas reizes lasījumu viņš nebija spējis uztvert tās saturu un sāka lasīt no sākuma, apdomādams katru vārdu. Viņš centās savu saviļņojumu neizrādīt, tomēr pirksti, vēstuli turot, kā par spīti, tikko manāmi trīcēja. Sapratu, ka ir jāpalīdz Nekaunam pieņemt galīgo lēmumu. Pat labi sagatavoti cilvēki reizēm nespēj spert izšķirošo soli: ir taču sevī jāsalauž lepnums, savi uzskati par dzīvi. Lai Nekauņas lēmums būtu pareizs, viņam jāpalīdz tieši šobrīd, taču Joti taktiski un uzmanīgi. Neaizmirsdams viņa slimīgo patmīlību, es ieteicos: — Ja «likumīgie» kopā ar tevi pārietu uz jauno zonu, mēs noorganizētu atsevišķu brigādi. Vai tu neatteiktos to vadīt? Daudzus gadus Nekauņa zagļu vidū bija atradies privileģētā stāvoklī, viņam būtu grūti uzreiz kļūt par ierindnieku, pakļauties brigadierim, izpildīt tā rīkojumus, tāpēc piedāvāju viņam brigadiera posteni. Es nošāvu divus zaķus uzreiz: pirmkārt, Nekauņa guva iespēju kļūt par cilvēku, otrkārt, viņš bija ieinteresēts,
lai kopā ar viņu uz jauno zonu pārietu iespējami vairāk «likumīgo». Nekauņa ilgi klusēja. — Ļaujiet, priekšniek, līdz rītam padomāt, tās lietas nav tik vienkāršas. Nākamajā dienā viņš pats atnāca pie manis, apsēdās pie galda un paziņoja: — Brigāde būs. Apmēram četrdesmit cilvēku. Rīt varat pieņemt. Es klusēdams paspiedu viņa roku. Tai dienā, kad Nekauņa ar savu brigādi pārgāja uz jauno zonu, mēs sarīkojām sapulci, kurā paziņojām par kolonijas administrācijas jaunajiem pasākumiem. Jūs šo sapulci katrā ziņā atceraties…
īsti svētki Jā, šo sapulci es atceros Joti labi. Tā notika tai dienā, kad iznācu no slimnīcas. Cilvēki sāka pulcēties jau ilgi pirms noliktā laika. Apsēdos ejas malā. Aizmugurē bija dzirdama neapmierināta murdoņa. Atskatījos — uz pir- ijīajām rindām lauzās Ūdenssūknis. Viņš gandrīz visu savu mūžu bija pavadījis cietumos un kolonijās un pieprasīja, lai pret viņu izturas ar īpašu cieņu. Vecajā zonā pret Ūdenssūkni ar godbijību izturējās pat Diplomāts un Nekauņa. Bet tagad šis vīrs redzēja, ka viņa autoritāte kritusies. Un viņš gribēja to atgūt ar vecu, pārbaudītu paņēmienu. Aizspiedies līdz pirmajai rindai, Ūdenssūknis satvēra aiz apkakles kādu puišeli, kas bija apsēdies labā vietā, un atgrūda to sānis. Puisis apvainots protestēja: — Ko tu te ārdies? Sī ir mana vieta. Te visi vienlīdzīgi! Ūdenssūknis apstulba: neko tādu viņš nebija pieredzējis. — Es tev parādīšu tavu vietu, kraupainais kucēni Marš, uz galeriju! — Sūdzēšos Saļinam! — zēniņš paziņoja. — Es tev gan sūdzēšos! Smurgulis, pienapuika! Vai to tu esi redzējis? — Ūdenssūknis zēnam pie deguna piebāza milzīgu dūri, tomēr blakussēdētāju kurnēšana piespieda viņu balsi pazemināt. — Neesi vēl tikMālu izaudzis, lai te sēdētu! Gan jauniņā zēna taisnīgajā sašutumā, gan blakussēdētāju draudzīgajā atbalstā, gan skuju svinīgajā smaržā jautās jauna, līdz šim kolonijā nepazīta atmosfēra. Sākumā man nebija skaidrs, kāpēc cilvēki ir tik satraukti, bet vēlāk sapratu: tāpēc ka visi, tāpat kā es, jutās kā kolektīva locekļi, lai arī vēl ne visai tiesībās vienlīdzīga, pagaidām no tautas dzīves nošķirta, tomēr kolektīva, un būt par kolektīva locekli ir gan priecīgi, gan labi. Un tad pa sānu durvīm kopā ar kolonijas priekšnieku un Soldatovu ienāca Saļins. Zāle pamira. — Mūsu šāsdienas sapulce būs īsa un nozīmīga, — Saļins teica un deva vārdu Soldatovam. — Notiesātajiem, kuri strādā godīgi, nepārkāpj disciplīnu, kuri ar savu uzvedību ir pierādījuši, ka viņi cieši nolēmuši uz visiem laikiem saraut saites ar pagātni, — šiem notiesātajiem kolonijas administrācija nolēmusi noņemt konvoju. Zāle atbildēja ar aplausiem. — Pēc sapulces pirmie divdesmit cilvēki saņems caurlaides, kas dod tiesības brīvi ienākt zonā un iziet no tās. Pārējiem šīs godpilnās tiesības vēl jānopelna. Tad Šaļins deva vārdu mežcirtēju brigadierim Ivanam Barovam. Es redzēju, ka caur rindām virzās Mizgrau- zis. Kāpēc gan Saļins teica «Barovs»? Tpū, esmu pavisam aizmirsis, ka Barovs ir Mizgrauža īstais uzvārdsl Barovs uz skatuves uzkāpj droši, it kā to vien būtu darījis, un pagriežas pret zāli. — Lielīties nesākšu, bet iesākumam normu visa brigāde iztaisa katru dienu. Un vēl kas — izsaucam uz sacensību Kolimieša brigādi. Pie galda spraucas mūsu brigadieris.
— Izsaukumu pieņemam! Bet ar noteikumu — pusotru normu! Pēc sapulces es saņēmu caurlaidi. — Iegaumē, tā ir liela uzticībai — teica Šaļins. — Mēs no tevis gaidām daudzi
Priecīgā diena Aizritēja vēl viens gads. Abi ar Dmitriju pabeidzām šoferu kursus un tagad strādājam uz piectonnīgās automašīnas MAZ. Mana mašīna jau piekrauta. Ierēcas motors — un, dangās smagi šūpodamās, mašīna lēni dodas uz priekšu. Eh, nav te asfalta, nevar uzņemt ātrumu! Uzmanīgāk — atkal bedre! Jānoņem gāze. Pretī — Dmitrija mašīna. Viņš brauc ātrāk nekā parasti, steidzas: par vienu braucienu atpalicis. Pamāju viņam ar roku un jūtu, ka nevaru apvaldīt smaidu. Šodien es esmu uzvarētājs! Vēl viens pagrieziens — un reiss galā. Celtnis vienā ņēmienā satver pusi manas kravas un novieto baļķus grēdā. Tur strādā Mizgrauža brigāde. — Mundrāk, puiši! Apbrīnojams cilvēks ir šis Mizgrauzis! Augām dienām kādreiz gulšņāja savās nārās vai pie ugunskura un nekā nedarīja, bet tagad viņš ir viens no labākajiem brigadieriem. Sākumā daži piktojās: «Kas gan tā par kārtību! Mēs normu esam veikuši — un basta! Kas tev svilst, kālab vairāk par citiem vajag?» Tagad Mizgrauža brigādē tādu nav. Par mācību citiem viņam gan nācās ar kādu sliņķi parunāt pa savai modei. Mizgrauzis ir cietas dabas, bet taisnīgs, tāpēc viņam arī labprāt klausa. Bet Kolimietim ir cita metode: mīlīgi pasmaida, paglauda bārdu un klusītēm nosaka: — Ko tad tu, puis, kūrortniekos esi ierakstījies, vai? Mums pēc štatiem tāda amata nav. Bet varbūt tev izpalīdzēt un priekšniecībai palūgt, lai tevi pārcel uz sanitāro daju naktspodus iznest? — un tikmēr dod un dod, kamēr sāc kaut ko apjēgt un vēl ilgi atceries. Nenogaidījis, kad grēdā saguls pēdējie baļķi, nospiežu starteri: iegūtās minūtes nozīmē lieku braucienu. Bet ja nu iekrautu vienu baļķi vairāk? Reiss īss, motors spēcīgs — pavilks. Vajadzētu tikai statņus mašīnai un piekabei iztaisīt garākus un, protams, braukt uzmanīgāk. Ja arī dienā iznāks par vienu vai diviem braucieniem mazāk, tik un tā būs ieguvums: lieki kubikmetri un degvielas ietaupījums. Kad jaunie statņi bija gatavi, es tos pielāgoju, pārbaudīju amortizatorus un piekabes nostiprinājumu. Puiši iekrāva man lieku baļķi, un es sāku braukt. Nekas, mašīna iet normāli. Nobraucis pusceļu, apturēju mašīnu un pārlūkoju nostiprinājumu — viss bija kārtībā. Pusdienas pārtraukumā — es jau atpaliku par veselu braucienu — Dmitrijs jautāja: — Vai tev kas noticis ar mašīnu? Varbūt palīdzēt? — Nē, paldies, viss kārtībā. Vienkārši gribu apgūt jaunu metodi. — Pielūko, ka tu ar savu novatorismu nepaliec astē! Līdz dienas beigām es no Dmitrija atpaliku par diviem braucieniem. — Ja tu tā brauksi, tad ar tevi nebūs interesanti sa-, censties! — viņš pasmējās. — Cik šim lielībniekam šodien kubikmetru? Uzskaitvedis atbildēja. — Bet man? — Par desmit vairāk. — Nevar būt! — Dmitrijs bija neizpratnē. — Tā ir kļūda! — Švaukstus vajag mācīt, — es gudri noteicu. — Iesim, es tev izskaidrošu … Pēc nedē]as mašīnas pārkārtoja arī pārējie. Mūsu brigāde kļuva par pirmrindas brigādi.
Pienāca jūnijs. Kādu rītu, kad jau posāmies uz darbu, pēkšņi tika dota komanda palikt uz vietas. Tas notika vienīgi izņēmuma gadījumos. Vai tiešām bēgšana? Brigadieri noraizējušies pārskaitīja savus cilvēkus. Nē, visi uz vietas. Kas tad īsti noticis? Parādījās kolonijas priekšnieks un Saļins. Ar mapi padusē vrņam sekoja Soldatovs. — Etaps! — kads ieminējās. Visus pārņēma satraukums: pārcelšanās no kolonijas uz koloniju nav patīkams notikums. Saļins smaidīdams paņēma no Soldatova kādu papīru un sāka runāt: — Šodien mums ir priecīga diena. Priecīga tādēļ, ka piepildījies sapnis daudziem jūsu biedriem — tiem biedriem, kuri ar apzinīgu darbu un priekšzīmīgu uzvedību pierādījuši, ka ir labojušies. Pēc kolonijas administrācijas lūguma PSRS Augstākās Padomes Prezidijs apžēlojis sekojošus notiesātos … Viņš sāka nosaukt uzvārdus. — Ivanovs… — es izdzirdu un uzreiz pat neaptvēru, ka tas taču ir Dimka! — Apsveicu, draugs! — Es viņam cieši paspiedu roku. — Oļeksenko… — Saļins turpināja. O, arī Kolimietis! — Pavļuks … Varbūt tas man tikai likās? Kāds man uzsit pa plecu, pa muguru. Sirds sāka sist spēcīgāk un biežāk. Vai patiesi brīvs? Brīvs! Es atgriežos dzīvē!
TIEK MEKLĒTS. Satikšanas Kādā rudens vakarā (Kijevā tie īpaši patīkami) stāvēju kuģu piestātnē un nolūkojos uz bakenu daudzkrāsainajām ugunīm, kas meta atspulgu tumšajos ūdeņos. Biju nodomājis nakti pavadīt ar makšķeri un, ieņēmis rindu, gaidīju pienākam tvaikoni. Krastmalā skanēja žirgtas balsis, smiekli, kāds strinkšķināja ģitāru. Pēkšņi sev gluži blakus izdzirdu nedrošu balsi: — Ivan? … Es pagriezos. — Tu? — atkal jautāja vīrietis jau gados un stiepa man pretī roku. Sākumā es viņu nepazinu, bet, ieskatījies vērīgāk, neviļus atsprāgu atpakaļ: manā priekšā stāvēja Nekauņai Es, protams, labi zināju, ka reiz mēs katrā ziņā satiksimies,. iekšēji uz šo tikšanos visu laiku biju gatavojies. Galvenais — mieru! Taču viena lieta ir kaut ko iedomāties, bet pavisam cita — pēkšņi sastapt savu pagātni, kas tev smaidot sniedz pretī roku, it kā nekas nebūtu bijis. — Senus draugus tā nesagaida. — Nekauņas sejā smaids nozuda. — Nav ko māžoties! Kas tu man par draugu! — es asi iebildu. — Cik daudz gadu tevis dēļ esmu zaudējis! Un tu atkal lien manā dvēselē! Nekas vairs nesanāks, neesmu maziņais. — Esi gan tu ērms! — Nekauņa iesmējās. — Apsēdīsimies, jāaprunājas! — Viņš norādīja uz soliņu. Es apsēdos, bet piesardzīgi vēroju katru Nekauņas kustību. Joki mazi, mēs taču ar viņu neesam tikušies vairāk nekā desmit gadu! Saļins rakstīja, ka Nekauņa ar «likumīgajiem» sakarus pārtraucis, nostājies uz labošanās ceļa, bet, kas viņš ir patlaban un ar ko nodarbojas, to es nezināju. Tā vien šķita, ka viņš sāks mani atkal pierunāt atgriezties pie bijušā. Tikai šoreiz viņam nekas neiznāks, jo rēķinus ar pagātni esmu noslēdzis uz visiem laikiem. Nekauņa smaidīdams klusēja un lūkojās manī. Agrāk nekad nebiju redzējis viņu tā smaidām. Viņš smaidīja laipni un labsirdīgi, un šis smaids viņa sejai piešķīra pilnīgi jaunu, neredzētu izteiksmi. Ne velti pirmajā mirklī viņu nepazinu. — Redzu, ka esi apmulsis un pat bīsties, — Nekauņa uzsāka sarunu. — Pagaidi, — viņš brīdinoši pacēla roku, redzēdams, ka grasos ko iebilst, — nestreb karstu! Tu domā, ka esi sastapis Nekauņu? Maldies. Nekauņas vairs nav. Tavā priekšā Pāvels Ivanovičs Kotovs, Tallinas autoparka mehāniķis. Un šim Kotovam ir sieva un divi bērneji.«— Viņš no iekškabatas izņēma apliecību un sniedza to man. Es labi zinu, ko šādās rokās var nozīmēt dokumenti, un tāpēc joprojām klusēju. — Ar Nekauņu negribi pazities? — Negribu! — Ko tu, vai netici?! — Mierīgais tonis spēji pazuda. Es klusēju. Tad viņš sameklēja kādu vēstuli un sniedza to man. — Lasi! Pazinu Saliņa rokrakstu. «Sveicināts, godājamais Pāvel Ivanovič! Apsveicu Jūs un Jūsu dzīvesbiedri ar dēla piedzimšanu! Tas ir ļoti svarīgi — iegūt prieku un mieru ģimenē! Man bija patīkami uzzināt, ka pie mums iegūtā profesija Jums noderējusi jaunajā dzīvē. Jūs rakstāt, ka pagatne Jums sekos visu mūžu, ka Jūsu centieni sākt jaunu dzīvi atdursies pret nepārvaramiem šķēršļiem. Jums nav taisnība. Es Jūs pazīstu, ticu Jums un, ja būtu to cilvēku vietā, ar kuriem Jums nācies sastapties, protams, būtu palīdzējis. Taču saprotiet, ka cilvēki, pie kuriem Jus griezāties, rīkojās pareizi un negribēja ar Jums taisīt izņēmumu. Taču tas nebūt nenozīmē, ka šķēršļi nav
pārvarami. Domāju, ka Jums jāgriežas augstākstāvošajās instancēs, varbūt pat ministrijā .. .» Pacēlu acis no vēstules un palūkojos uz Nekauņu. — Es priecājos … ja tas ir tā … Ļoti priecājos!… Kā gan lai nepriecājas, ja mans bijušais aizbildnis un šefs, «likumīgais» zaglis Nekauņa, no kura noziedznieki baidījās un kuru klausīja bez ierunām, kļuvis par cilvēku, par tēvu! Es .satvēru viņa roku un cieši to paspiedu, no sirds sacīdams: — Patiesi, es ļoti priecājos! Uztvēris manā balsī jaunas intonācijas, viņš pievirzījās tuvāk un jautri ierosināja: — Nu ko, iepazīsimies no jauna! Ceru, ka paliksim draugi! Tvaikonis promiedams signalizēja, bet makšķerēšana man vairs nebija prātā. Mēs sēdējām, atcerējāmies aizgājušos gadus un atmiņā pārcilājām savu veco paziņu vārdus un iesaukas. — Kā klājas Saļinam? — apjautājos. — Saļins strādā. — Stiprs cilvēks. Cik labi viņam viss iznāk, — es aši piebildu. — Viens viņš, protams, neko daudz nevarētu panākt. Bet tagad ar pāraudzināšanu nodarbojas lieli spēki. Gan kolonijas administrācija, gan pašdarbigās organizācijas. — Kādas pašdarbīgās? — es nesapratu. — Tu, kā redzu, avīzes nelasi! — pasmējās Kotovs. — Pēdējos gados pieņemti ļoti svarīgi lēmumi, kolonijās ir daudz kā jauna. Tagad tur arvien vairāk strādā cilvēki ar augstāko izglītību, speciālisti. — Paklau, Nekauņa! — Es nespēju novaldīt smaidu. — Tu taču runā kā pa televizoru! Viņš īsu bfīdi klusēja un tad palūdza: — Nesauc mani par Nekauņu … — Kaut kā jokaini… Tu — un pēkšņi Pāvels Kotovs! Nu stāsti tālāk, interesanti… — Klausies. Vai par labošanas darbu likumdošanas jaunajiem principiem tu kaut ko zini? Tagad runa ir par likumus pārkāpušo cilvēku atgriešanu normālā dzīvē. Agrāk ar audzināšanu noņēmās vienīgi priekšnieka vietnieks politiskās audzināšanas darbā un kultorgs, turpretī tagad ar to nodarbojas arī vienību priekšnieki un vispār plašs aktīvs. Bet šis aktīvs ir notiesātie, kas ne vien paši nostājušies uz labošanās ceļa, bet palīdz šai ziņā arī citiem. Vārdu sakot — pašdarbīga organizācija. Tās priekšgalā ir kolektīva padome. Darbojas dažādas sekcijas, piemēram, darba, sacensības, kultūras un masu, sporta, iekšējās kārtības sekcija. Aktīvs cenšas panākt, lai ikviens notiesātais mācītos vakarskolā vai profesionāli tehniskajā skolā, iegūtu specialitāti un strādātu, nevis slaistītos, lai pēc atbrīvošanas uzreiz varētu iekļauties normālā dzīvē. — Stingri mums ķērušies klāt. — Nevis mums, — Pāvels izlaboja, — bet noziedzniekiem, — un turpināja: — Iekšējās kārtības sekcija raugās, lai nebūtu režīma pārkāpumu. Arī no darba brīvais laiks tagad aizrit citādi. Ir klubs, jaunieši nodarbojas ar sportu. Katru dienu ir politstunda. Pie mums brauca juristi, bija tikšanās ar rakstniekiem un māksliniekiem. Daudziem tagad acis atvērušās, un viņi no visas sirds cenšas izpelnīties pirmstermiņa atbrīvošanu. Tiesa, ir vēl daži pavisam iesīkstējušie, kurus tikai kaps spēs labot. Vai Diplomātu atceries? — Kā nu ne! Šaļins man reiz rakstīja, ka Diplomāts mēģinājis bēgt. Kā viņu notvēra? — Eh! — nosmējās Kotovs. — Tas notika sen. Viltīgs bija, taču nelīdzēja vīram pat visa viņa diplomātija! Tad nu tā: viņš, Komponists un vēl viens pavisam zaļš zag- lēns — Saša Zalktis (tu viņu nepazīsti) bija sataisījušies , bēgt. Saša Zalktis vēlāk, kad atjēdzās, man visu sīki izstāstīja. Pārlīduši pāri aizliegtajai zonai un — metušies skriet. Visu nakti jozuši. Rītausmā nonākuši pie kāda strauta, padzērušies, pagrauzuši sausiņus — un uz priekšu, tieši cauri mežrožu audzei. Milzīgi durstījis, bet šie
gājuši tik tālāk. Beigušies krūmi, sācies purvs. Lēkājuši no ciņa uz cini un katru reizi līdz ceļgaliem iestiguši muklājā. Diplomāts vaidējis: «Vairs nevaru!» Bet Komponists mundrinājis: «Turies, vecais, mala vairs nav tālu.» Diplomāts noņēmis savu maisu un licis Saškam to nest. Kas šim atliek? Dziedi vai raudi, bet stiep! Tāpēc jau līdzi ņēma. Nokļuvuši līdz upei. Diplomāts Zalktim sakot: «Ģērbies nost!» Saška izbijies: «Kāpēc?» — «Izzvejosi kādus desmit baļķus plostam, bet mēs pa to laiku ugunskuru iekursim,'sasildīsies.» Saška līdis arī ledainajā ūdenī, savilcis baļķus, sasējuši plostu un kāpuši virsū. Taču straume bijusi liela. Turklāt vēl akači un krāces. Plostu griež riņķī un mētā kā skaidu, skaties tik, ka nenoiet dibenā. Pret vakaru piestājuši krastā. Uzvārījuši ūdeni, padzēruši un likušies uz auss. Un tā — no upes uz upi, no purva uz purvu — desmit dienas klīduši pa taigu. Ēdamais nācis uz beigām. Reiz atkal priekšā kartējais purvs. Odu — veseliem mākoņiem, nekāda glābiņa. Aiz pārguruma pūtuši un elsuši. Diplomāts stenējis: «Vairs nevaru!» — un gar zemi. Komponists izlamājies, bet arī apsēdies, un Saška piemeties blakus. Te no krūma izspurdzis putns. Diplomāts, pēkšņi varen nadzīgs kļuvis, pašķīris krūmus un teicis: «Pats dievs par mums gādā!» — un izvilcis no ligzdas trīs putnēnus. «Būs ko sist māgā! Sen neesmu gaļu ēdis!» Tad norāvis vienam putnēnam galvu un sācis zelēt. Saška paskatījies uz Komponistu — tas arī gremo. — Pāvels nospļāvās, aizsmēķēja un turpināja: — Saška sakot: «Tie taču putnēni, dzīva radībiņa, bet jūs tos aprijat!» — «Ja vajadzēs, ari tevi aprīsim!» teicis Komponists. Un smīkņādams gremojis tālāk. Tad nu Sašku pārņēmis niknums un viņš, pats neaptverdams, ko dara, belzis Komponistam tā, ka tas apmetis salto mortale un — purvā iekšā! Sācis grimt. Sapratis, kas notiek, Komponists sācis bļaut: «Glābiet! Palīdziet!» Saškam viss niknums pārgājis. Redzēdams, ka viņa dēļ būs pagalam cilvēks, kaut ari draņķis, meties glābt. Bet Diplomāts viņu atturējis: «Cauri ar viņu ir! Mums divi sausiņi palikuši. Labāk iesim prom! Viņa dēļ arī mēs būsim pagalam. Labāk lai viņš viens pats kurkst nekā mēs abi.» Bet Komponists aurojis: «Glābiet!» — un aizvien dziļāk grimis dumbrājā. Saška beidzot atbrīvojies no Diplomāta un pagriezies, lai Komponistam palīdzētu, bet nav vēl paguvis ne roku pastiept, kad Diplomāts izrāvis dunci un ietriecis šim mugurā. Saška tikai iekliedzies un nokritis zernē. Bet Diplomāts, noslaucīdams asiņaino dunci, izlamājies: «Suņi tādi!» — un pazudis krūmos … — Pāvels apklusa. — Bet ko Saška un Komponists? — Saška atguvies no Komponista gaudošanas un ar pēdējiem spēkiem stiepis vīram roku. Šis pieķēries un no akača izlīdis. Zalktis lūdzis, lai iedodot ūdeni padzerties, bet Komponists tikai nošņācis: «Kam tev ūdens? Tā kā tā nosprāgsi!» — nopurinājies un meties Diplomātam pakaļ. Labi, ka suns nokļuva uz pēdām un Sašku atrada, citādi viņš vairs nebūtu varējis to visu man pastāstīt. Snieguši viņam pirmo palīdzību, pa rāciju izsaukuši helikopteru ar ārstu, pēc tam aizveduši uz slimnīcu. Bet Diplomāts ar Komponistu līdz dzelzceļam bija tikuši. Precinieks tai brīdī nācis. Abi uzrausušies uz uzbēruma un, kad garām gājis pēdējais vagons, metušies vilcienam pakaļ. Pēkšņi dzirdot riešanu. Skatoties — šiem klāt metas vaļā palaists suns. Abi jozuši, cik jaudas. Komponists skrējis pa priekšu. Līdz pēdējam vagonam vēl palikuši daži metri, taču suns jau bijis klāt. Tad Diplomāts aizšāvis Komponistam kāju priekšā, tas novēlies uz gulšņiem/ Diplomāts laikam cerēja, ka suns paliks pie guļošā un šis pagūs pieķerties pie vagona, taču bija pārrēķinājies: suns viņam sekojis. Notriecis Diplomātu no kājām, un šim nav atlicis nekas cits kā gulēt ar degunu smiltīs. Arī Komponists gulējis uz sliedēm. Kad parādījusies apsardze, Komponists pacēlis rokas un kliedzis: «Viņš ir slepkava! Es neesmu vainīgs! Sašku nodūra Diplomāts. Es to pierādīšu!» Tūlīt pat jāšus ieradušies arī Šaļins un Baikalovs. Diplomāts nosēcies vien: «Jūs esat vinnējuši.» Tā, lūk, beidzās Diplomāta bēgšana. — Pāvels atspiedās pret sola atzveltni un klusēdams kūpināja papirosu. — Bet mans Jurka sevi sauc par «Juku», — viņš pēkšņi teica, un es sapratu, kurp viņu aizvedušas domas un kāpēc viņa acīs tāds siltums ieplūdis. — No rītiem ielien pie manis gultā un ar saviem pirkstiņiem ver man acis vaļā. — Pāvels brīdi paklusēja un tad piecēlās. — Laiks iet. Ceru, ka vēl tiksimies. Kijevā būšu vairākas dienas. — Kālab esi šurp atbraucis? — vaicāju. — Vienkārši tāpat? Pāvels brīdi klusēja.
— Nē. Nevis vienkārši tāpat. — Vai noslēpums? — Noslēpums, — viņš pamāja. — Pirms aizbraukšanas pateikšu. Bet tagad nevar. Mēs ar Kotovu satikāmies vēl vienu reizi, pirms viņa aizbraukšanas no Kijevas, un runājām gandrīz līdz rītam. Pāvels man pastāstīja par to, kas pēdējās dienās noticis un kāda šajos notikumos ir viņa līdzdalība. Klausījos šo stāstu un domāju, ka man līdzās ir notikusi asa cīņa starp miliciju un pēdējiem «likumīgajiem» zagļiem, pie kuriem arī es kādreiz esmu piederējis. Sī cīņa bijusi sīva un nežēlīga, bet man par to nebija ne miņas. Tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku …
Sirdsapziņa neklusē Kādu rītu pie Kijevas nomales kapu sarga durvīm klauvēja. Vecais Arhips piecēlās un žāvādamies jautāja: — Kas tur ir? — Man vajadzīgs kapsētas uzraugs, — virieša balss atbildēja. — Nu, es esmu uzraugs. — Es meklēju Kotovas kapu, — sacīja kalsns cilvēks sirmiem deniņiem. — Jau otro dienu staigāju pa kapsētu, bet nekā nevaru atrast. Man deva padomu griezties pie jums. — Kas tad ši Kotova tev ir? — Māte. — Māte? … — sargs izbrīnīti pārjautāja. — Hm … Kas gan tu par dēlu, ja nezini, kur tava māte apglabāta? Svešinieks nopūtās un, neizturējis vecīša skatienu, nolaida acis. — Bez manis viņu apglabāja. Es biju tur, no kurienes pat uz bērēm neatlaiž. — Ahā … Ja nu tā, tad … Svešinieks klusēja — kā redzams, viņš nebija noskaņots sarunām. — Kad tava māte nomira? — Pērn, septembra beigās. — Kas viņu apglabāja? — Slimnīca. — Ahā … — vectēvs Arhips novilka. — Tagadiņ es zinu gan, par ko ir runa. Atminos ir bēru dienu, ir aizgājēju pašu, lai viņai debesu valstība. Ir visādas runas … — Runas? Kādas runas? — Nepazīstamais izbrīnījās. Sargs pakasīja pakausi. — Iesim, pastāstīšu. Nogriezušies no celiņa, kas veda uz vārtiem, viņi izgāja uz centrālās alejas. — Kā šodien atceros to dienu, — vecītis iesāka. — Lietus gāž kā no spaiņiem. Vējš auro … Sēžu pie krāsns un sildu savu radikulītu. Dzirdu — klaudzina. Atveru durvis — slimnīcas saimniecības pārzinis. «Man pie tevis, Arhip, steidzama darīšana,» saka. «Jāizrok kaps. Palīdzi nu!» — «Man tak tas radikulīts,» atbildu, «un laiks arī — veries, kāds! Nav man vairs tā spēka tādam darbam. Ej meklē kapračus, Anton Fiļipovič!» Bet šis padomā, padomā un saka: «Nevaru, Arhip, viņi visi ir pļēguri. Baidos ar viņiem sapīties.» — «Kāpēc tad tā?» — «Nu redzi, nelaiķei kaklā zelta medaljons. Bīstos, ka var kas atgadīties.» — «Vai tad viņai radinieku nav?» jautāju. «Nu kā lai tev saka? Gan ir, gan nav! Esot, stāsta, dēls, bet sēžot. Gaidīja viņa šo, nabadzīte, gaidīja un nesagaidīja. Mirdama teica: «Visu mūžu esmu bez viņa nodzīvojusi, tad kaut ar viņu nomiršu — viņš man ir medaljonā …» — un aizgāja pie
dieva.» Svešinieks apstājās un noņēma cepuri. — Ko tad nu, ko tad nu vairsl — vecītis nikni noburkšķēja. — Tagadiņ gan vienalga — ņem nost savu naģeni vai neņem, par vēlu… Re, liekas, ka te viņa guļ! —Sargs parādīja uz iegrimušu kapa kopiņu un aizgāja. — Piedod man, mamiņ! Piedod! — Pāvels Kotovs noslīga uz ceļiem un ilgi klusēja, bet tad atkal čukstus atkārtoja vārdus, kurus bērnībā tik bieži nolūgdamies tika sacījis: — Piedod man, māmiņ … Sens smagums uzgūla sirdij, kļuva grūti elpot. «Tu esi atnācis, Pāvel… Es tevi tik ilgi gaidīju …» — tā vienmēr māte teica, kad viņš piedzēries pēc pusnakts pārradās mājās. «Ak kungs, kā tu esi pārvērties!» Pāvelam skanēja ausīs. «Sakrities, nosirmojis, novecojis … Ja tu būtu mani klausījis!… Es taču tiku tevi lūgusi: atstāj savus drauģeļus, viņi ir zagļi, pie laba gala tas nevedis, savu dzīvi postā aizlaidīsi. Bet tu tikai atmet ar roku un aizej, un es tevi gaidu un gaidu …» — Piedod man, māmiņ! Piedod, ja vari! — izmisis atkārtoja Pāvels. — Es vairs neesmu noziedznieks. Es esmu no viņiem aizgājis, mat, aizgājis! «Aizgājis…» viņam skanēja ausīs. «Tad jau labi. Tagad, dēliņ, vajag kļūt par cilvēku: amatu iemācīties, apprecēties … Kļūt par cilvēku un dzīvot tā, kā visi godīgi cilvēki dzīvo …» Pāvels gribēja atbildēt, bet tai mirklī juta pieskārāmies kadu roku. Atvēris acis, pagriezies viņš ieraudzīja sargu. — Sasaldēsies, dēliņ, zeme taču mitra, — vecītis gādīgi teica. Pāvels paklausīgi piecēlās, nopūtās un, brīdi padomājis, sacīja: — Es māti redzēju. Sarunājos ar viņu. — Nu, nu!… — Un vectēvs Arhips pārkrustījās. — Ko tad viņa tev sacīja? — Lūdza, lai es kļūstu par cilvēku!
Nakts izsaukums Bija jau pāri pusnaktij, kad kriminālās meklēšanas vecāko inspektoru Magelatenko pamodināja telefona zvans: majoru steidzami izsauca uz pilsētas milicijas pārvaldi. Žigli apģērbies un iedzēris kafiju, Magelatenko izgāja no mājām. Mašīna viņu jau gaidi ja. Atlaidies aizmugures sēdeklī, viņš pamāja šoferim. Motors ierēcās, un, uzņēmusi ātrumu, mašīna aiztrauca. Pēc darba dienas pilsēta dusēja, un tai nebija ne jausmas, ka šajā naktī ir noticis kaut kas tāds, kas uzmodināja ne tikai majoru Magelatenko, bet arī daudzus citus cilvēkus, kuriem valsts un tauta uzticējusi apsargāt mieru, darbu un prieku. Kriminālās meklēšanas daļas priekšnieka kabinetā jau pulcējās operatīvie darbinieki. Pulkvedis Vasiļkovskis paspieda Magelatenko roku un ar galvas mājienu norādīja uz brīvu krēslu. — Nu tā, Genadij Andrejevič, pirms pusstundas Svja- tošinas rajonā izdarīts mēģinājums aplaupīt krājkasi. Detaļu pagaidām nav, izņemot vienu: sargs, kā redzams, ir izrādījis pretestibu, un bandīti viņu nogalinājuši ar šaujamieroci. Jābūt uzmanīgiem. Kopā ar operatīvo grupu dodieties uz notikuma vietu un uzsāciet izmeklēšanu. Par tās gaitu ziņojiet man nekavējoties! Daži pasākumi jau veikti: visi milicijas posteņi brīdināti. Vai jautājumi ir? — Nav! Pēc dažām minūtēm trīs operatīvās grupas mašīnas aiztraucās pa pilsētas tukšajām ielām. Pirmajā mašīnā brauca Magelatenko kopā ar diviem operatīvajiem darbiniekiem. Apdomādams, ko teica pulkvedis, viņš nopūtās: iznāk, ka būs darīšana ar bruņotu bandu. Nokauca bremzes, mašīna apstājās, un prožektoru spilgtajā gaismā majors ieraudzīja savā priekšā
milici platā lietus mētelī ar nolaistu kapuci. Turpat, kādus piecus metrus attālu, stāvēja ātrās palīdzības mašīna. — Ziņojiet! — Viņš pamāja milicijas staršinam un palūkojās uz to pusi, kur neērtā pozā — it kā salauzts gulēja miris cilvēks. — Pulksten divos un četrdesmit minūtēs es izdzirdēju signalizācijas sirēnu. Uzreiz sapratu, ka tā ir krājkase. Nekavējoties metos šurp. Jau pa ceļam dzirdēju klusinātu šāviena troksni. Taču atskrēju par vēlu — pie krājkases neviena vairs nebija, un … sargs jau miris. Es nekavējoties ziņoju pārvaldei. Magelatenko pavadoni norīkoja palaist pa pēdām suni, bet visiem pārējiem, arī ārstiem, pagaidīt mašīnās. — Rēksi, meklē! — pavadonis deva komandu, un milzīgs suns nesteidzīgi apostīja līķi, pēc tam zemi tam apkārt un tad cirtās sāņus gar ielas malu. Ar pūlēm noturēdams Rēksi, pavadonis skriedams izrāva pistoli. Majors un operatīvie darbinieki sekoja sunim un viņa pavadonim. Paskrēja garām vienam namam, otram. Un te jau klāt šaurs, neliels pagalms. Vai patiesi viņi vēl būtu šeit? Pēkšņi Reksis ajistājās. Velti pavadonis, skrējienā aizelsies, mudināja: «Meklē, Rēksi, meklē!» — suns metās te uz vienu, te uz otru pusi, bet ik reizi atgriezās atpakaļ, rēja un beigu beigās apgūlās, purnu uz ķepām uzlicis. Vairāki staru kūļi, ko raidīja kabatas baterijas, iztaustīja pagalmu, sienas, logus un apdzisa. Pa to laiku pagalmā iebrauca volga, no tās izkāpa kriminālās meklēšanas daļas priekšnieka vietnieks apakšpulkvedis Hrjapa. Ar labo kāju manāmi pieklibodams, viņš pienāca pie operatīvās grupas. «Arī viņš uztraucas,» nodomāja Magelatenko. «Kad ir mierīgs, tad nevienam pat prātā nevar ienākt, ka viņam kajā vairākas šķembas .. .» — Kā ir? — apakšpulkvedis vaicāja jau iztālēm. — Atļaujiet ziņot! — Magelatenko pielika roku pie cepures. — Noziedznieki nozuduši. Kadā virziena, tas pagaidām nav zināms. — Bet suns? — Pazaudēja pēdas. — Tātad aizlaidušies. Taču ne pa gaisu? — Jādomā, ka ne pa gaisu, — atbildēja Magelatenko. — Viss, protams, ir bijis vienkāršāk. — Iesēdās mašīnā un aizbrauca, — viņa domu turpināja apakšpulkvedis un drūmi pajokoja: — Labi, ka te neiet tramvaji. Citādi arī ar tramvaju varētu… — un, mainījis toni, pavēlēja: — Iztaujājiet sētnieku! Varbūt viņš kaut ko ir redzējis vai dzirdējis. Un nekavējieties, laiks iet! Līdz rītam jāuzzina kaut vai tas, kas mums jāmeklē, jātiek skaidrībā vismaz par nozieguma vispārējo ainu, jāsavāc lietiskie pierādījumi un par visu jāziņo kriminālās meklēšanas daļas priekšniekam. Sētnieks jau bija pamodināts un majora pavadībā pienāca pie apakšpulkveža, kas stāvēja blakus mašīnai. — Kas gan būtu domājis, ka viņi kaut ko tādu var izdarīt! — Sētnieks izskatījās tik satriekts, it kā noziegums būtu noticis viņa vainas dēļ. — Bet varbūt tie nemaz nebija Viņi … — Kādi viņi? — jautāja Magelatenko. — Nu tie, kas stāvēja pagalmā. Visu vakaru mašīna pagalmā stāvēja. Un cilvēki arī nebija mūsējie. — Kā to saprast — «nebija mūsējie»? — Nu, ne no mūsu mājas. Es viņus te pirmo reizi redzēju. Šoferis tāds gara auguma, gaišiem matiem, gadus divdesmit piecus vecs, visu laiku pa motoru rakņājās. Taisnību sakot, es viņa bikses vien redzēju ar ārzemju etiķeti. Nu, vēl viņam bija ādas jaka. Bikses pelēkas. Kurpes — neatceros. Mašīnā vēl divi sēdēja. — Vai jūs pie viņiem nepiegājāt, nepajautājāt, kas viņi tādi un no kurienes? — Ko nu … Reiz te vieni citi tā stāvēja. Es aiz ziņkārības piegāju, bet viņi mani tā pasūtīja … Ko nu!
Sētnieks vairāk neko pateikt nevarēja, toties mašīnas marku un krāsu atcerējās labi. — Moskvičs, smilškrāsas, — viņš droši teica un aizveda uz to vietu, kur mašīna bija stāvējusi. — Rau, šeit! Zeme bija skaidri redzami automobiļa protektoru nospiedumi. Kabatas lukturīša gaismā iemirdzējās sīka lietus lāses. Tika izmērīts attālums starp riteņu atstātajām pēdām un noteikta mašīnas marka — «Moskvičs 407». — Tūlīt pasauciet ekspertu un pieaicinātos lieciniekus! — teica Sadčikovs. — Drīzāk jāfiksē pēdas, kamēr tās nav aizskalojis lietus. Tāds pierādījums! Hrjapa un Magelatenko piegāja pie volgas. Apakšpulkvedis pa radio pārvaldes dežurantam deva pavēli izziņot, ka meklējams smilškrāsas «Moskvičs 407», kuru vada gara auguma vīrietis normālu ķermeņa uzbūvi, gaišiem matiem, ģērbies ādas jakā un gaišās biksēs ar ārzemju etiķeti, sevišķu pazīmju nav. Ekspertu un pieaicinātos lieciniekus ilgi gaidīt nenācās. — Apskati beidzāt? — Jā, — atbildēja vecākais leitnants Morozovs. — Vai kaut kas ir? — vaicāja Hrjapa. — Tieši tā, biedri apakšpulkvedi! — Kas? — Trīsarpus metru no līķa atrasta pistoles «TT» čaulīte. Bez tam noslepkavotā labajā rokā cieši satverti vairāki gari sirmi mati. Spriežot pēc visa, tie ir gados pavecas sievietes mati. Pagaidām viss! — Skaidrs. — Tagad, — teica Sadčikovs, ar kabatas baterijas gaismas kūli norādīdams uz vietu, kur palikušas mosk- viča protektoru pēdas, — izdariet stereoskopiskus uzņēmumus un izgatavojiet ģipša atlējumus. — Klausos! — Eksperts atvēra savu čemodāniņu. Hrjapa, Magelatenko un Sadčikovs piegāja pie līķa. Tiesu medicīnas eksperts tikko kā beidza tā apskati. — Vai jūs neko neievērojāt? — jautāja apakšpulkvedis, uzmanīgi aplūkodams bojā gājušo cilvēku. Majors noliecās zemāk. — Sargs it kā būtu gribējis kliegt, bet slepkavas lode viņu apturējusi. Viņš ar kādu ir cīnījies, — atbildēja Magelatenko. — Vai jauna nekā nav? — izmeklētājs uzrunāja ārstu. — Sis tas ir. — Kas tieši? — Fiziskas vardarbības pēdas. Ieplēsts žaketes atloks, norauta poga, zobu un nagu pēdas uz kreisās rokas. Nāve iestājusies acumirklī no šaujamieroča radītas brūces mugurā. — Kad? — ārstu pārtrauca Hrjapa. — Pirms četrdesmit, četrdesmit piecām minūtēm, — ārsts atbildēja. Sadčikovs sagatavoja lēmumu par līķa nogādāšanu uz morgu, lai tur izdarītu sekciju un izmeklētu sīkāk. Palūkojies uz mirušo sargu, apakšpulkvedis atkal jautāja Magelatenko: — Kāds ir jūsu slēdziens? — Manuprāt… — tas iesāka. Pēkšņi Reksis, kas līdz šim bija mierīgi gulējis, sāka ostīt gaisu, pielēca kājās un ieskrēja pagalmā. Pavadonis, Hrjapa, Magelatenko un Sadčikovs metās sunim nopakaļ. Pie krājkases loga Reksis apstājās. Apakšpulkvedis un majors sastinga: viņi abi reizē ieraudzīja, ka seifs ir atvērts.
— Tātad kase tomēr aplaupīta! Bet kādā veidā?! Logi un durvis taču nav skarti! — skaji prātoja Hrjapa. Neizpratni izkliedēt palīdzēja Reksis; Viņš piecēlās pakaļkājās un sāka riet. Magelatenko ieslēdza kabatas bateriju. Gaismas aplis apstājās pie ventilācijas lūkas, kas atradās nedaudz pa labi no loga, tikai augstāk. Režģis bija izgriezts ar autogēnu un, klusi ņerkstēdams, šūpojās vienā stienītī. Zemē gulēja ventilators ar saliektām lāpstiņām un metāla pārnēsājamas kāpnītes. Apakšpulkvedis klusiņām iesvilpās. Izmeklētājs pasauca vienu no operatīvajiem darbiniekiem. — Nekavējoties sameklējiet un atvediet šurp vadītāju! — Klausos! — Jā, te rīkojies profesionālis, — teica Hrjapa, aplūkodams ventilācijas lūku. — Tomēr viņš ir atstājis daudz pēdu. — Jūs domājat šo te? — vaicāja majors, norādīdams uz alumīnija kāpnītēm un kāpnīšu brezenta pārvalku. — Pievienojiet vēl šofera vārdisko portretu. — Bet ja nu viņi pēc visa nomainījuši riteņus? Ko tad? — Būs jāizsauc šoferi. Identificēšanai. I — Piecdesmit tūkstoši? — Domāju, ka smilškrāsas moskviču nav nemaz tik daudz. — Ja nu noziedznieki izmantojuši zagtu mašīnu? — Tad jums būs jāmeklē moskviča nolaupītāji, bet man — slepkava, — atbildēja Hrjapa. — Ceru, ka vienam no mums agri vai vēlu paveiksies. Sadčikovs atkal pieaicināja operatīvo darbinieku. — Tiklīdz Morozovs pabeigs izdarīt uzņēmumus un izgatavos atveidojumus, tūlīt aiciniet viņu ar speciālo mašīnu šurp. — Klausos! Apakšpulkvedis ieslēdza lukturīti, paskatījās pulksteni un iegrima domās. Sadčikovs viņa pārdomas pārtrauca: — Manuprāt, šo «lietu» seifu speciālistam piespēlējis kāds no apkārtējo namu iedzīvotājiem, kas labi pārzina apstākļus, signalizācijas sistēmu un sarga paradumus. Svešs cilvēks nevarēja zināt, ka no pagalma caur ventilācijas lūku var iekļūt krājkasē un ka kāda darbinieka nevērības dēļ ventilators nav pieslēgts kopējai signalizācijas sistēmai. — Jā-ā … — Hrjapa novilka un, brīdi padomājis, piebilda: — Loģiski! Sadčikovs turpināja: — Ņemot to visu vērā, es uzskatu par lietderīgu tūlīt pat nosūtīt mūsu ļaudis uz visām mājām, kas atrodas blakus krājkasei, lai viņi sagatavo īrnieku sarakstus un pārbauda, vai to vidū nav kāds agrāk tiesāts. . Apakšpulkvedis sānu kabatā sameklēja biezu piezīmju grāmatiņu, pārlapoja to un sniedza izmeklētājam. — Kas tas ir? — Tas, kas jūs interesē, — atbildēja Hrjapa. Sadčikovs piegāja pie gaismas. Kādu brīdi viņš izbrīna pilns lūkojās uz izbalējušām rakstu rindiņām. Tur bija uzvārdi, vārdi, iesaukas, panti, datumi, adreses… — Tā tik ir klase! — iesaucās izmeklētājs, sajūsmināts par piezīmju grāmatiņu. — Tad ņemiet to sev! — uzminējis izmeklētāja slepeno vēlēšanos, teica Hrjapa. — Bet kā tad jūs? — Es šo «piemiņas grāmatu» no galvas zinu!
Nošvīkstēja mašīnas riteņi. Iepretī krājkases logiem apstājās gaziks. No mašīnas izkāpa Morozovs. — Izdariet uzņēmumus — kopējo, detalizēto, panorāmas! — izrīkoja Sadčikovs. — Klausos! — Bet jūs, — izmeklētājs uzrunāja operatīvo darbi- • nieku, — pieaiciniet lieciniekus! Prožektora spilgtie stari izgaismoja sienu un tuvāko apkārtni. Sadčikovs atvēra planšeti un sāka rakstīt notikuma vietas apskates protokolu. Kāpņu telpā atskanēja vairāku cilvēku soļi. — Liecinieki ir klāt! — ziņoja operatīvais darbinieks. Viņam aiz muguras stāvēja padzīvojis vīrs un gadus trīsdesmit piecus veca sieviete. Sadčikovs lieciniekiem paskaidroja, kāpēc viņi ir uzaicināti. — Pēc jūsu rīkojuma ieradies krājkases vadītājs, — ziņoja operatīvais darbinieks. — Jūs lūdzāt mani atnākt? — apakšpulkvedim vaicāja drukns vīrietis, gadus piecdesmit piecus vecs. — Jā, lūdzu, atveriet krājkases telpas. Vadītājs ar drebošām rokām sāka čamdīties pa kabatām, lūkodamies te uz Hrjapu, te uz Magelatenko. — Kāpēc jums jāredz telpas? Atslēgas taču veselas, pat kontrolatslēga … — Atslēgas veselas, bet seifs atvērts. Lūdzu, paskatieties pats! — Apakšpulkvedis pamāja uz loga pusi. — Kas tas? Nesaprotu, nekā nesaprotu, — apmulsis murmināja vadītājs. — Kā sapnī tas viss. Kā sapni, ticiet man! — Tūlīt visu sapratīsit! Iesim! Pie durvīm vadītājs apstājās. — Es neesmu vainīgs! Es… — Viņa balss aizžņaudzās. — Nomierinieties, lūdzu, un atveriet! Noskrapstēja kontrolatslēga. Pirmie krājkasē iegāja Sadčikovs un Morozovs. Aiz viņiem — Hrjapa, Magelatenko un vadītājs. Telpā bija jūtama asa degošas krāsas smaka. Uzreiz viss kļuva skaidrs: no zvaniņa, kas tikko dzirdami tinkšķēja, nāca dūmi, uz grīdas mētājās autogēna aparāts, un no degļa plūstošā zilā liesma laizīja Karēli- jas bērza toņos nokrāsotā seifa sānus. — Vēl dažas minūtes un … — teica Sadčikovs, izslēgdams autogēna degli. — Ugunsgrēks kā likts! — rezumēja apakšpulkvedis. Krājkases vadītāja seja slimīgi noraustījās. Izmeklētājs lūdza ienākt lieciniekus. Tikai tad pie darba ķērās eksperts. Vispirms viņš rūpīgi apskatīja seifu no ārpuses, tad uzvilka cimdus un atvēra durtiņas. — Nav paguvuši! — Morozovs priecīgi iesaucās, vērsdamies pie apakšpulkveža. — Izlaupīt nav paguvuši! — Nu ko, jo labāk! Eksperts mēģināja atvērt seifa otras durtiņas, bet tās nepadevās. Viņš sameklēja lupu un vērīgi izpētīja gan seifa ārpusi, gan iekšpusi. — Strādājuši ar ādas cimdiem rokās. — Vai esat par to pārliecināts? — pavaicāja Hrjapa. — Protams. Paskatieties pats! — Un eksperts iedeva apakšpulkvedim lupu. — Redziet, te skaidri saskatāmi nospiedumi bez jebkāda zīmējuma. Visi pieci kreisās rokas pirksti. Labajā rokā viņš turējis autogēnu. Istabā iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi izmeklētāja rakstāmspalvas čirkstoņa, fiksējot protokolā visus sīkumus.
Hrjapa aizsmēķēja un nogāja malā. «Kurš gan no vietējiem to būtu darījis? Varbūt Dilonis?» viņš sev jautāja un tūlīt pat atbildēja: «Nē! Par vecu! Turklāt smagi slims. Frizieris? Šķiet, arī nē. Pēdējais sods viņu ir iemācījis novērtēt brīvību un dzīvi. Nē, viņš neriskēs. Bet varbūt Šakālis?» Hrjapa prātoja. «Tas ir tāds naktsputns, kas deguna priekšā tevi aptīrīs un turklāt tā, ka ne manīt nemanīsi. Pag, pag, man taču ziņoja, ka viņš jau sen taisoties «paņemt» inkasentu vai krājkasi. Jā, nekavējoties jāpārbauda!» Eksperts rūpīgi apskatīja autogēnu un tad uzmanīgi nolika atpakaļ. — Arī te nekā nav! — viņš sarūgtināts teica. — Pat sērkociņus nav atstājis. Tīri nostrādāts! Morozovs vēl ilgi staigāja pa istabu, ik pa brīdim pie- tupās, ņēma rokā lupu, pētīja un kaut ko murmināja. — Vairāk nekā nav? — vaicāja apakšpulkvedis un palūkojās pulkstenī. — Tikai tas, ka noziedznieks ir vidēja auguma un valkā četrdesmit pirmā numura apavus, — atbildēja eksperts. — Pagaidām palieciet šeit! Iespējams, ka jūsu klātbūtne vēl būs nepieciešama. Bet es te pie viena otra aiziešu vizītē. Ar ko gan velns nejoko, kamēr dievs guļ!… — Viens nu gan jūs nedrīkstat iet! — Magelatenko strauji iebilda. — Ja jūs neņemsit līdzi kādu no mūsējiem, es tūlīt pat ziņošu pārvaldes priekšniekam! Hrjapa tikai atmeta ar roku. Kad viņš izgāja no krājkases, jau ausa gaisma. Smidzināja sīks lietutiņš. «Labi, ka paguva noņemt nospiedumus, citādi noskalotu,» viņš nodomāja, iedams uz mašīnu. Hrjapa savā mūžā bija novērsis un atklājis daudzus noziegumus. Pats aizturējis daudzus noziedzniekus. Taču nekad viena vizīte nelīdzinājās otrai. Vieni, apzinādamies, ka citas izejas nav, tūlīt pat pacēla rokas, otri mēģināja bēgt, bet trešie ķērās pie ieroča. Kādi pārsteigumi viņu sagaida šodien, to Hrjapa nezināja. Šakālis sapņoja un sapnī atradās tālu no šīs nakts trauksmes: viņš redzēja zilu jūru, zaļi apaugušās Soču kraujas, juta vīna, čebureku un magnoliju kairinošo smaržu. Jūra bija liega un glāsmaina, siltie viļņi ritmiski šūpoja Šakāļa iedegušo augumu, un vispār tā nebija vis jūra, bet gan medūzu kompots. Slīdēja jahtas, pretī debesu zilgmei sliedamas sniegbaltās bflras, tālē parkšķēja kuteri. Nekādu rūpju un nekāda nemiera! Bet viens no kuteriem nez*kāpēc sāk zvanīt… Zilā vīzija izgaisa. Šakālis pamodās un atcerējās, ka viņš nav vis bezrūpīgs atpūtnieks, bet gan persona, ko milicijā sauc par sevišķi bīstamu recidīvistu. Viņš nedaudz pavēra smagos plakstus, laiski nožāvājās un pamāja Lellei uz durvju pusi, no kurienes atskanēja zvans. — Paprasi, kas tur ir! Lelle — gadus divdesmit piecus veca blondīne ar naivu sejiņu, uzmetusi uz pleciem halātiņu, sīkiem solīšiem šķērsoja istabu. — Kas tur ir? — Doktors! — klusa vīrieša balss aiz durvīm atbildēja. — Ielaid! — Sakalis nosēcās un aizvēra acis. Pec vakardienas iemešanas viņam gribējās tikai vienu — gulēt. Noskrapstēja atslēga. Slieksni pārkāpa cilvēks tumši pelēkā lietus mētelī un tādu pašu cepuri galvā. Drošā gaitā, nedaudz pieklibodams, viņš ienāca istabā. — Sēsties! — pavēloši teica Šakālis un, joprojām acis neatvēris, jautāja: — Vai parādu atnesi? Hrjapa pavilka ķebli un apsēdās. — Es kā cilvēks tevi atstāju malā, — Šakālis turpināja, — bet tu par manu labo sirdi… — un, izrāvis no spilvena apakšas somu dunci, tēlotā niknumā izlēca no gultas. Apakšpulkvedis ironiski pasmīnēja. Šakālis sastinga. Viņš savā priekšā ieraudzīja nevis Doktoru, agrāko zādzību līdzdalībnieku, ko gribēja pabiedēt, bet gan Kijevas pilsētas Kriminālās meklēšanas daļas priekšnieka vietnieku apakšpulkvedi Hrjapu. Tetovējumiem klātā milzīgā roka nošļuka. Duncis nokrita uz grīdas.
— Boriss Ivanovičs?! Pats personiski? Bet ko tad es … Atvainojiet. Es tādā izskatā … — Sēsties, — mierīgi teica Hrjapa. — Jāaprunājas. — Pa-ar … ko? — Par to pašu! — Esmu tik tīrs kā svētais dieva priekšā, — namatēvs pārkrustījies sāka penterēt. — Man nekādu grēku nav. Ja, protams, par to neuzskata vājību pret daiļo dzimumu, kā priekšā es neesmu spējīgs noturēties. Bet tas taču nav nekāds kriminālnoziegums. — Pietiks melst niekus! — apakšpulkvedis pārtrauca viņa runasplūdus. — Reiz tev izdevās mani apvest ap stūri, otrreiz tas vairs neizdosies. Šakālis nopūtās. — Kas bijis, tas bijis! — pēc neilgas pauzes viņš atbildēja un noplātīja garās, spalvainās rokas. Puisis sēdēja, blenza uz Hrjapu un patiesi atgādināja šakāli. — Mēs abi esam kā spēlmaņi. Ja viens vinnē, tad otrs zaudē. Tādas ir mūsu profesijas. Piecreiz jūs mani apspēlējāt, vienreiz es jūs. Jūs vairāk. Gadi iet. Mēs kļūstam gudrāki, bet jūs kļūstat gudrāki straujākā tempā. Jūs māca universitātes, bet mūs — dzīve. Tātad pagātni nav ko pieminēt, savu laiku esmu atsēdējis, meklēšanu atmaksājis. Nu, bet, ja runa ir par to, ar ko mēs gājām pa vienu lietu un pēc kura jūs vēl līdz šai dienai slienājaties, tad teikšu skaidri — nav tur ko sākt. Pirmkārt, ir bijusi amnestija, otrkārt… Istabā ienāca Lelle un uzlika uz galda konjaka pudeli un glāzes. «Nē,» Hrjapa prātoja, vērodams atmaigušo un grumbu klāto Šakāļa seju, noļumušo vēderu, «tas vairs nav šakālis, bet vepris, un vepris caur ventilatora lūku izlīst nevar.» — No kurienes tādi ienākumi? — vaicāja apakšpulkvedis. — Es tagad labi nopelnu. Raujos melnās miesās, — atspiedies pret krēsla atzveltni, pār visu seju greizi no- smaidīja Šakālis. — Kur tad? — Apbedīšanas biroja! — Par ko? — Apakšpulkvedis cieši lūkojās nekaunīgajās acīs. — Par kapraci! Hrjapa neizturēja, sāka smieties, pat asaras sasprāga acīs. «Ir gan lapsa,» viņš nodomāja, bet skaļi jautāja: — Vai joko? — Nejokoju. — Kā tad tā? — Apakšpulkveža skatiens pauda atklātu izbrīnu. — Nu tā! — Šakālis nopūtās. — Dzīve piespieda mainīt profesiju. Abi klusēja. — Cik tad tu saņem? — Kā nu kuro reizi! — pasmējās Šakālis. — Bet vispār — tīri labi. Nesūdzos. — Nu, rekordist, apģērbies! — viņu aprāva apakšpulkvedis. — Kāpēc?! Kas tad tas — vai arests? — Apģērbies, jāaprunājas. — Par ko? — Gan redzēsi. No rīta piezvanīja Magelatenko un paziņoja, ka ekspertīzes slēdziens drīz būšot sagatavots. Hrjapa noguris atspiedās pret krēsla atzveltni. «Kaut varētu drusku atpūsties,» viņš nodomāja, no pieredzes zinādams, ka desmit, piecpadsmit minūtes miega var atjaunot spēkus. Viņš palūkojās pulkstenī — jau astoņi. Laiks rit. Un pagaidām noziedznieku labā. Apakšpulkvedis nepacietīgi gaidīja ekspertīzes rezultātus, lai kopā ar Sadčikovu un kriminālās meklēšanas daļas priekšnieku varētu izanalizēt operācijas gaitu un uzsākt noziedznieku aktīvu meklēšanu.
Beidzot istabā ienāca Magelatenko. Neteikdams ne vārda, viņš sniedza Hrjapam ekspertīzes iepriekšēju slēdzienu. Apakšpulkvedis to ātri pārskatīja. «Vardarbības pēdas uz sarga M. Smirnova rokas, kodiena un skrāpējumu pēdas, ko, pēc visa spriežot, atstājusi sieviete, jo līķa cieši sažņaugtajos pirkstos izdevās atrast vairākus garus, sirmus matus.» Apakšpulkvedis pacēla acis. — Tātad ar viņiem kopā patiesi bijusi sieviete? Majors apstiprinoši pamāja ar galvu. «Nāve iestājusies pēc šaujamieroča — «TT» tipa pistoles lietošanas. Šāviens izdarīts mugurā no divu metru attāluma. Trāpījums tiešs — sirdī…» Pie durvīm klauvēja. Ienāca Sadčikovs un Morozovs. — Neparasts nospiedums! — iesaucās eksperts, tik tikko pārkāpis pār slieksni. — Tam ir skaidri izteik tas individuālas īpatnības. — Un Morozovs nodeva apakšpulkvedim paketi. Izlasījis slēdzienu, Hrjapa sāka aplūkot uzņēmumus. Sevišķi viņa uzmanību saistīja viens fotoattēls. — Jūs sakāt, neparasts? Kas gan te neparasts? — Paskatieties, lūdzu! — Eksperts norādīja uz pakav- veida iegriezumu, kas šķērsoja protektora rakstu. — Tas radies no pudeles šķembas. Analogas iezīmes uz cita protektora nevar būt. Apakšpulkvedis ielika attēlu paketē un paraudzījās uz ekspertu. — Bet vai atlējums ir iznācis? — Jā! Hrjapa pacēla iekšēja telefona klausuli un teica: — Steidzami savienojiet ar Valsts autoinspekcijas priekšnieku.
Otrs ārkārtējs notikums Iela laistījās reklāmu ugunīs. Smalks lietus apzīmogoja ietves ar pirmajām dzeltenīgajām lapām. Pulkvedis Vasiļkovskis piegāja pie loga un atvēra to plaši vajā. Gaiss bija tīrs, vēss un spirdzinošs, kāds tas mēdz būt vienīgi rudenī. Arēji pulkvedis šķita absolūti mierīgs, kaut gan trauksmes sajūta viņu neatstāja ne uz brīdi. Iespēja tuvākajā laikā aizturēt nakts traģēdijas vaininiekus vēl aizvien bija stipri miglaina. Un te atkal jauna aplaupīšana … Šoreiz laupītājiem ir izdevies pakampt naudu. Gaitenī atskanēja soļi, un kabinetā ienāca majors Ma- gelatenko. — Nu kā, vai pavedienu esat atraduši? — vaicāja pulkvedis, paberzēdams sirmos deniņus. — Jūs domājat pašu pēdējo notikumu? — Jā. — Pagaidam vēl ne. Bet… — Jūs taču zināt, — Vasiļkovskis nespēja savaldīties, . — nekādiem «bet» mums laiku neviens nedos! Nu labi. Stāstiet visu sīki! Pulkvedis aizsmēķēja un paslepus ielūkojās Magela- tenko nogurušajā sejā. «Tiklīdz būs noziņojis, tūlīt sūtīšu gulēt,» viņš nolēma. — Nozieguma vielā apskatījām grāmatvedības telpas un mājas apkārtni. Noziedznieks grāmatvedībā iekļuvis caur logu. Atvēris seifu, paņēmis piecpadsmit tūkstošus rubļu — strādnieku algu — un pazudis. Pierādījumi: apavu pēdas uz parketa, kā arī eksperta slēdziens, ka seifs atvērts ar pielāgotām atslēgām. Tas pagaidām viss. Ar acīm ātri pārskrējis eksperta slēdzienam, pulkvedis aplūkoja seifa fotogrāfiju, ko bija uzņēmuši kriminālistikas speciālisti.
— Vai laupītājam ir bijis līdzdalībnieks? — viņš vaicāja. — Droši vien. Bet kas tas varētu būt? Mēs aprunājāmies ar visiem grāmatvedības darbiniekiem, ar daudziem strādniekiem, kārtības sargiem, bet rezultātu pagaidām nav nekādu. — Atstājiet visu pie manis, bet pats ejiet uz mājām atpūsties. Majors mēģināja iebilst, bet, sastapis stingro acu skatienu, atbildēja: — Klausos! Apmēram divpadsmitos naktī pulkvedis piecēlās no tahtas un iededza lampu. Gaisma plūda pār rakstāmgaldu, uz kura atradās no arhīva paņemtās recidīvistu fotogrāfijas. Ikvienu rūpīgi aplūkodams, pulkvedis atcerējās katra «speciālista» «rokrakstu». Reģistrēto vidū bija pieci plaša mēroga noziedznieki. Pārbaudē noskaidrojās, ka trīs no tiem patlaban izcieš sodu labošanas darbu nometnēs, viens saņēmis «grēku piedošanu» («kolēģi» nogalinājuši), bet piektais vecuma dēļ «aizgājis pensijā». Vasiļkovskim tā vien likās, ka noziegumu izdarījis kāds klaiņotājs, kas ieradies «viesizrādēs». Pulkvedim šķita, ka tā ir visticamākā versija, bet viņš arī saprata, ka līdz ar to izmeklēšana kļūst sarežģītāka, jo noziedznieks ir varējis aizbraukt nezināmā virzienā. Vasiļkov- skis tūlīt ievēroja, ka seifs atslēgts ar pielāgotām atslēgām. Tātad līdzdalībnieks vispirms jāmeklē pašā grāmatvedībā. Seifam varēja tikt klāt divi cilvēki: vecākais grāmatvedis Sehtmanis un kasiere, divdesmit divus gadus vecā Ņina Kramova. Viens no viņiem noziedzniekam ir palīdzējis, varbūt pat to neapzinādamies. Kurš gan tas varētu būt?
Personība noskaidrota Noziedznieki bija kā ūdenī iekrituši. Nekādu pēdu, izņemot tās, kas bija atstātas pie kases. «Kāds kinorežisors ir rakstījis, ka vienu un to pašu kadru var uzņemt no miljons punktiem, taču būtība ir viena — no miljons punktiem jāizvēlas viens, pats galvenais,» prātoja apakšpulkvedis Hrjapa un vēlreiz piezvanīja uz Valsts autoinspekciju. — Seit Hrjapa. Vai ir kādi jaunumi? Un jau kuro reizi dzirdēja atbildi: — Pagaidām nav. .«Miljons punktu … Un starp tiem viens. Kur gan tas ir?» Viņš nometa klausuli, bet pēc pusstundas piezvanīja atkal. Taču atkārtojās viss tas pats, un viņš atkal nikni nometa klausuli. «Šodien pārbaudītas piecsimt mašīnas.» Hrjapa saviebās kā zobu sāpēs. «Tūkstoš mašīnām pagāja divas dienas. Diviem tūkstošiem vajadzēs četras.» Tāds temps viņu neapmierināja. Pa šo laiku taču var līdz otrai pasaules malai aizbēgt. Ienāca Magelatenko. Arī viņš nepaziņoja nekā jauna: nevienu no automašīnu vadītājiem sētnieks pagaidām nav sazīmējis. Abi labu brīdi klusēja. — Manuprāt, Šakālim taisnība, — klusām ierunājās Magelatenko. — Tas ir vai nu Nekauņas, vai Klibiķa roku darbs. Viņi ir draugi, turklāt abi viena profila speci. Apakšpulkvedis drūmi palūkojās uz majoru. — Mums nav pierādījumu. Bet Nekauņu ar plikām rokām nepaņemsi. — Sis tas atradīsies. — Magelatenko aizsmēķēja. — Kas? — Izbrīnīti viņā paraudzījās Hrjapa. Majors pasniedza papīra lapu. — Izziņā norādīts, ka Nekauņa atbrīvots aizpagājušā gada divdesmitajā aprīlī. Divdesmit sestajā viņš bija Kijevā. Pēc tam pazuda — un viņu neviens vairs nav redzējis. Varbūt aizgāja pagrīdē, sāka gatavoties jaunai «lietai»?
Apakšpulkvedis atbalstījās pret galdu un kjuva domīgs. — Bet mums nav tiesību izsludināt Nekauņas meklēšanu tikai uz aizdomu pamata. Un jūs aizmirstat sētnieka liecību, ka mašīnas vadītājs ir gadus divdesmit piecus vecs puisis, ka mašīnā sēdējuši vēl divi. Sarga rokā palikuši daži sievietes mati. Tātad ir bijusi sieviete. Līdz ar to — nozieguma līdzdalībnieki ir jauns vīrietis un sieviete. Kāpēc jauns? Tāpēc, ka pa to caurumu neviens cits neizlīdīs — jābūt kalsnam un lunkanam. Un tā mēs nonākam pie secinājuma, ka tas nav Nekauņas un Klibiķa kopīgs darbs, jo gan vienam, gan otram jau pāri četrdesmitiem. — Bet ja nu viņi ir bijuši četratā un ceturtais līdzdalībnieks šai laikā novēroja kasi: kas dežurē, cik bieži sargs izdara apgaitu? Hrjapa apslapēja smaidu. — Tas nav iespējams. — Vai jums ir kādi citi apsvērumi? — Jā! — Tad, lūdzu, paskaidrojiet! — No sētnieka liecības mums ir skaidrs, ka par noziegumu aizdomās turami trīs cilvēki. Viens no viņiem šoferis. Tātad pie mašīnas bija viņš. «Strādāja» divi. Sieviete stāvēja sardzē. Vīrietim vajadzēja iekļūt kases telpā, atvērt seifu un izzagt naudu. Taču noziedznieku iecere neizdevās — sāka darboties signalizācija. Izdzir- dis trauksmes signālu, sargs izskrēja, uzdūrās līdzdalībniecei un mēģināja to aizturēt. Sieviete pretojās: skrāpēja, koda, mēģināja izrauties. Tas viņai neizdevās. Cīņā aizritēja vairākas minūtes. Tad pieskrēja kases aplaupītājs līdzdalībniecei palīgos. Ne šoferis, ne jūsu iedomātais ceturtais «lietā» nevarēja piedalīties, citādi sargs būtu viņu sastapis. Turklāt, ja Nekauņa un Klibiķis strādātu kopā, tad diezin vai ņemtu sev līdzi sievieti. — Vai jūs nepieļaujat, ka ceturtais varēja stāvēt sardzē pagalmā, pie loga? Apakšpulkvedis papurināja galvu. — Arī tas ir izslēgts. Padomājiet pats: ja kopā ar viņiem būtu ceturtais, tad tas dežurētu uz ielas, nevis pagalmā. Viņi taču neatstātu neapbruņotu līdzdalībnieci vienu pret sargu. — Tas ir loģiski, — majors piekrita. Ieskanējās telefona zvans, un Hrjapa pacēla klausuli. Ziņoja leitnants Arkavenko: — Nupat es, iecirkņa inspektors majors Doncs un au- toinspektors leitnants Ivanovs pie pārtikas veikala direktora Zurina vasarnīcas redzējām smilškrāsas moskviču ar iegriezumu aizmugures labajā protektorā. Leitnants Ivanovs apgalvo, ka tas ir mūsu meklētais moskvičs. Galīgai identificēšanai lūdzu atsūtīt ekspertu un dot norādījumus par tālāko rīcību. Pēc stundas visas ziņas par Zuriniem, kā arī ģimenes locekļu fotogrāfijas atradās uz apakšpulkveža galda. Pie durvīm klauvēja, un kabinetā ienāca Sadčikovs un sētnieks. Šķita, ka pa šīm trim dienām vecā vīra seja kļuvusi vēl grumbaināka. Varēja redzēt, ka viņu, divu karu .veterānu, kas pieredzējis daudzu cilvēku nāvi, līdz sirds dziļumiem satriekusi cilvēka bojā eja miera laikā. — Lūdzu, sēstieties! — piedāvāja apakšpulkvedis. Sētnieks apsēdās. «Lai vecītis nomierinās,» Hrjapa sprieda un piedāvāja vecajam vīram papirosu. Magelatenko ieaicināja lieciniekus. — Par viltus liecību došanu … Izmeklētājs palūdza, sētnieku pienākt pie galda, uz kura atradās vairāki desmiti fotogrāfiju. Vecītis tās lēnām apskatīja, akurāti salika kaudzītē, vēlreiz pārlūkoja un noplātīja rokas. — Neviena nepazīstu. Hrjapa un Magelatenko saskatījās, nodomādami vienu un to pašu: «Kas gan lietojis mašīnu, ja sētnieks nevienu no Zuriniem nesazimē?» — Netērēsim laiku, — teica Hrjapa. — Tūlīt pat brauksim pie Zuriniem!
Pie parādes durvīm gaidīja volga. Hrjapa šoferim nosauca adresi. — Katram gadījumam sagatavot ieroci! — viņš teica, griezdamies pie Magelatenko. — Ko var zināt, kāds pārsteigums mūs sagaida! Majors izvilka no maksts pistoli, pārbaudīja aptveri urt aizsargu un ielika ieroci kabatā. Brauca klusēdami. — Esam klāt! — Šoferis norādīja uz divstāvu koka namu un, pabraucis mazliet uz priekšu, apturēja mašīnu. Apakšpulkvedis un majors pa čīkstošām vecām kāpnēm uzkāpa otrajā stāvā. Apakšpulkvedis nospieda zvana pogu un nedaudz atkāpās. Magelatenko labo roku iebāza kabatā, ar kreiso atpogāja lietus mēteli. Hrjapa juta, kā sejā ieplūst asinis un deniņus pārklāj aukstas sviedru lāses. Viņš saspringti ieklausījās, kas notiek aiz durvīm, un ar delnas virspusi norausa pieri. Durvis atvēra gadus piecdesmit veca sieviete. Ieraudzījusi Hrjapu un Magelatenko, viņa iepleta acis un ar plaukstu aizsedza muti. — Vai šeit dzīvo Aleksandrs Sergejevičs? — jautāja apakšpulkvedis. — Seit, — sieviete atbildēja un piemetināja: — Bet mājā viņa nav. — Kur tad viņš ir? — Maskavā. Slimnīcā ielikuši. Viņam, kā stāsta … — Un sieviete apraudājās. — Vai jūs esat viņa sieva? — Es esmu mājkalpotāja. Sieva ir tur, pie viņa. Ārsti izsauca… — Atkāpdamās gaitenī, sieviete aicināja ienākt. — Vai viņa dēls mājās? Sieviete papurināja galvu. — Kur tad viņš ir? — Aizbrauca uz Doņecku. Pabeidza institūtu, saņēma norīkojumu un tagad ir tur, Doņeckā. — Bet kas tad ar mašīnu brauc? — Kā, kas brauc? Saimnieks. — Viņš taču, kā jūs sakāt, atrodas Maskavā slimnīcā. — Ja gribat ko uzzināt, — apvainoti teica sieviete, — tad prasiet viņam pašam! — Nu ko, — pasmaidīja Hrjapa, — pareizi! Atvainojiet par traucējumu! Palieciet sveika! Kāpdams mašīnā, Hrjapa deva norādījumu Magelatenko: — Moskvičs un māja jānovēro nepārtraukti. Bez tam aizlidojiet uz Maskavu uz vienu diennakti un pie Zurina noskaidrojiet, kas lietojis mašīnu. Taču Magelatenko komandējums Maskavā nedaudz ieilga. Zurins patiesi gulēja kādā galvaspilsētas klīnikā ar smagu nervu sistēmas traumu, kuras rezultātā viņš bija zaudējis valodu. Pret majora apmeklējumu ārsti kategoriski iebilda, baidīdamies, ka slimnieka stāvoklis varētu krasi pasliktināties. Palika cerība sastapties ar Zurina sievu: varbūt viņa zina, kam vīrs uzticējis mašīnas atslēgu. Majors saprata, ka šī saruna jau tā nomākto sievieti satrieks vēl vairāk, taču citas izejas viņš neredzēja. Šis bija vienīgais pavediens, kas varēja novest pie apbruņotajiem noziedzniekiem, lai padarītu tos nekaitīgus. Pagaidām tie ir brīvībā. Kas gan zina, kādus noziedzīgus plānus viņi vēl perina? ♦ Magelatenko prata iegūt sievietes uzticību, līdzjūtīgi iztaujādams par viņas vīra veselības stāvokli un interesēdamies, kam uzticēta māja un manta, un, nemanāmi novirzījis sarunu uz moskviču, noskaidroja, ka vīrs, pēdējā laikā sirgdams, rūpes par mašīnas kopšanu un remontu uzticējis kādam Volodjam, atslēdzniekam, kurš strādājot dārzeņu bāzē. Zurina nezināja ne Volodjas uzvārdu, ne arī precīzu 'adresi. Magelatenko lūdza pēc iespējas sīkāk aprakstīt viņa ārieni. Zurinas vārdi sakrita ar tā jaunā cilvēka vārdisko portretu, kuru bija redzējis sētnieks pie smilš- krāsas moskviča pirms krājkases aplaupīšanas. Magelatenko nekavējoties izlidoja uz Kijevu. Pēc dažām stundām Volodjas'personība bija noskaidrota. Tas bija kāds Vladimirs Zotovs, kas jau agrāk bija tiesāts par sīkām zādzībām. Lai gan Zotova arestam netrūka pamata, viņu apcietināt šobrīd nebija mērķtiecīgi: vajadzēja notvert visu bandu. Tāpēc tika nolemts Zotovu nepārtraukti novērot.
Kas ir līdzdalībnieks? Aizritēja vēl dažas dienas, taču neizdevās noskaidrot nekā tāda, kas izmeklēšanai varētu dot kādu jaunu pavedienu. Vasiļkovskis smēķēja papirosu pēc papirosa, likās gulēt, cēlās atkal augšā, staigāja pa istabu, atkal mēģināja aizmigt, tomēr nesekmīgi. Beidzot viņš nolēma piezvanīt Magelatenko: Vasiļkovskis bija pārliecināts, ka arī majoram miegs nenāk. Ierīkojies ērtāk, Boriss Vasiļ- jevičs pacēla klausuli un uzgrieza vajadzīgo numuru. Magelatenko patiesi negulēja. — Vai tu zini, Genadij Andrejevič, ka mums abiem gandrīz vai sajaukta galva, — teica pulkvedis. — Ja jau tikai «gandrīz vai», tad, es ceru, viss vēl labojams, — atbildēja Magelatenko. — Ko jūs ar to gribat sacīt? — Ekspertīzes slēdziens nav pietiekami kvalitatīvs. Eksperta apskates laikā seifa atslēga netika noņemta. Sadčikovs uzstāj, ka steidzami izdarāma atkārtota ekspertīze, un viņam taisnība. — Kāpēc gan atslēga jānoņem, ja tāpat ir skaidrs, ka seifs atvērts ar pielāgotu atslēgu? — Paga, paga, lēnām! Bet ja nu eksperts kļūdījies un seifs atvērts nevis ar pielāgotu, bet gan ar kasiera atslēgu? Ko tu uz to teiksi? Magelatenko klusēja. Klausulē varēja dzirdēt, ka no- švirkst sērkociņš, — tātad aizsmēķējis. — Teikšu, ka jebkurā gadījumā nepieciešams Kra- movu … — Kramovu? — brīnījās Vasiļkovskis. — Kāpēc ne Šehtmani? — Sehtmanis ir komunists, un esmu pārliecināts, ka cilvēks, kas sturmējis Ziemas pili un cīnījies pie Staļin- gradas, nevar būt iejaukts šai netīrajā lietā. Aizdomām nav nekāda pamata. Divdesmit gadus viņš nostrādājis rūpnīcā, viņam daudzkārt izteikta pateicība. Turpretī Kramovas personiskā lieta rada citu iespaidu. Piecu gadu laikā viņa astoņas reizes mainījusi darbavietu! Pret strādniekiem izturas augstprātīgi. Es par viņu negribu teikt neko sliktu, taču … šādas tādas detaļas man nepatīk. — Piekrītu, taču pirms atkārtotās ekspertīzes Kramovu vēl neaiztiksim. Bet tagad, draudziņ, raudzīsim iemigt. Nākamā diena solījās būt saspringta. Atkārtotajai ekspertīzei bija jādod par noziegumu papildu ziņas. No šīs ekspertīzes bija atkarīga turpmākās izmeklēšanas gaita. Eksperta vismazākā kļūme — un izmeklēšana ieilgs, bet līdz ar to laupītājs gūs iespēju nozust. Izmeklēšanas zinātniski tehniskajām metodēm, uz kurām kriminālās meklēšanas priekšnieks lika lielas cerības, ir jādod nozieguma atklāšanas atslēga. Pirmās ekspertīzes materiālu mikroskopiska izmeklēšana parādīja, ka atslēgas caurumā ir metāla putekļi, ko atstājusi sveša, nevis «sava» atslēga. Tas liecināja par to, ka seifs atvērts ar pielāgotu atslēgu. Pēdējo gadu kriminālajā praksē tas ir rets gadījums: atslēgas pielāgošanai nepieciešams pārāk daudz laika. Pieredze rāda, ka līdzīgos gadījumos noziedznieki rīkojas ar «ķepu» un autogēnu. Tātad ir bijis līdzdalībnieks, kas zaglim iedevis seifa atslēgu. Bet kas viņš ir, šis līdzdalībnieks? Vasiļkovskis vēlreiz pārcilāja atmiņā visus seifu speciālistus. Mājā valdīja rīta klusums. Sieva un dēls vēl gulēja. Boriss Vasiļjevičs virtuvē iedzēra kafiju, paņēma līdzi piramidonu (pēdējā laikā aizvien sasāpējās galva) un izgāja no dzīvokļa. Ielas vēl bija tukšas, vienīgi sētnieki švīkstinājās pa trotuāriem, uzslaucīdami pa nakti sakritušās lapas. Drīz vien pie Vasiļkovska ieradās Sadčikovs, Magela- tenko un sirmais kriminālās izmeklēšanas daļas priekšnieks majors Ozerovs. Pēc īsas apspriedes viņi visi izbrauca uz notikuma vietu. Kamēr Sadčikovs un Ozerovs apskatīja seifa atslēgu, Vasiļkovskis vērīgi aplūkoja ēku. — Vai jūs cita nekā neievērojāt kā tikai to, kas fiksēts protokolā? — viņš vaicāja Magelatenko. — Nē! Bet kas tad ir?
— Panāciet šurp! Viņi izgāja pagalmā un apstājās pie loga. — Paskatieties no šejienes! Magelatenko iesvilpās. — Izrādās, ka seifs redzams no pagalma! — Jā. Un kāds te secinājums? — pulkveža balsī ieskanējās apmierināti toņi. Abi atgriezās krājkases telpā. — Nospiedums! Parasts nospiedums! Paskatieties! — Un Ozerovs pasniedza Vasiļkovskim seifa atslēgu un lupu. Pulkvedis apmierināts pamāja. Apstiprinājās pirmā versija: noziedznieks ir dabūjis atslēgas nospiedumu, izgatavojis dublikātu, atvēris seifu un aiznesis naudu. Atlika tikai noskaidrot, kā tieši noziedzniekam izdevies nospiedumu dabūt. Nākamajā dienā izsauca Sehtmani. Vasiļkovskis un Sadčikovs bija vienojušies, ka par Kramovu ir jāievāc iespējami vairāk ziņu. Taču to vajadzēja izdarīt tā, lai neaizvainotu Sehtmani: kam gan ir patīkami, ja iztaujā par viņa darbinieku? Sehtmanis atnāca precīzi norādītajā laikā. Pelēkais apvalkātais mētelis un nobrāztie kurpju purngali rādīja, ka galvenais grāmatvedis ir vidēji izticis cilvēks. Pasniegdams Sadčikovam pavēsti, viņš īsi teica: — Sveicināti! Esmu Sehtmanis Jefims Moisejevičs. — Sveicināti! Lūdzu, sēstieties! — piedāvāja izmeklētājs, norādīdams uz krēslu otrpus galda. — Atvainojiet, ka jūs traucējam, bet tāds jau mūsu darbs. Mums jāprasa liecība no ikviena cilvēka, kas vien var kaut kā palīdzēt atrast laupītāju. Vai jūs tam piekrītat? — Protams! — atbildēja Sehtmanis. — Bet kas gan es par liecinieku? Vienīgais fakts, ko zinu, ir tas, ka izlaupīts rūpnīcas seifs. Kas to izdarījis — es nezinu un, taisnību sakot, aizdomās arī nevienu neturu. Vasiļkovskis un Sadčikovs saskatījās. — Mums ir brīnišķīgs kolektīvs, — turpināja Sehtmanis. — Un diezin vai kāds varētu būt iejaukts visā šai notikumā. Tiesa, ir tādi, kas agrāk sodīti, bet… — Sehtmanis kļuva domīgs, tad paraudzījās uz pulkvedi un cieti noteica: — Nē, nē! Es to nepieļauju. Viņi ir godīgi cilvēki. Sadčikovs gribēja dot Sehtmanim iespēju izteikt visu, ko viņš zina un domā, un tikai pēc tam, kad grāmatvedis apklusīs, stāties pie nopratināšanas. — Nav nekādu šaubu, ka jūsu rūpnīcā ir labs kolektīvs. Tomēr seifs ir izlaupīts. Un fakti, kas ir mūsu rīcībā, vedina domāt, ka jūsu rūpnīcā, precīzāk, grāmatvedībā strādā noziedznieka līdzdalībnieks. Nočīkstēja durvis. Ienāca Magelatenko. — Grāmatvedībā? — pārjautāja Sehtmanis. Viņš izbrīnā iepleta acis. • — Diemžēl jā. Sehtmanis nezināja, uz ko skatīties — uz Magelatenko vai Vasiļkovski. Pēc īsa brīža viņš atguvies atbildēja: — Tas nevar būt! Esmu pārliecināts, ka jūs kļūdāties. Visus grāmatvedības darbiniekus es pazīstu kā sevi pašu. Nē, nē! Es par to pat domāt negribu! — Sehtmanis sameklēja rūpīgi salocītu kabatlakatiņu un noslaucīja nosvīdušo seju. — Pienāks laiks, un jūs pats pārliecināsities. Bet pagaidām atbildiet uz dažiem jautājumiem. Pirmais: kas var piekļūt pie seifa? — Kasiere un es, tiesa, viņas klātbūtnē. — Cits neviens? — Nē!
— Pie kā glabājas kases atslēga? — Pie kasieres Kramovas. — Vai nav bijis tāds gadījums, kad viņa atslēgu būtu atstājusi jums vai>4<ādam citam grāmatvedības darbiniekam? Sehtmanis domāja. Deniņos pietūka zilas vēnas. Beidzot viņš lēnām teica: — Tādu gadījumu es neatceros. Sadčikovs klusēdams atvēra izmeklēšanas lietu, izņēma dažas fotogrāfijas un sāka tās uzmanīgi aplūkot, it kā skatītu pirmo reizi. Tas bija signāls, ka nopratināšana jāturpina Magela- tenko. Viņš griezās pie Sehtmaņa. — Sakiet, lūdzu, — kā izskaidrot to, ka kasiere algas dienā nav izmaksājusi visu naudu, bet tikai ceturto daļu? 'Sehtmanis pasmaidīja. — Droši vien arī man jūsu vietā rastos šādas pārdomas. Mūsu rūpnīca strādā divās maiņās. Kramova naudu no bankas atved divos, trijos, bet reizēm pat četros. Pēc direkcijas rīkojuma algu izmaksā tikai pirmajai maiņai. Otrā maiņa saņem nākamajā dienā, lai neviens pirms darba … — Jūsu direktors ir pārlieku tālredzīgs cilvēks, — repliku izmeta Vasiļkovskis. — Viņa rīkojums noziedzniekiem palīdzējis aplaupīt valsti par piecpadsmit tūkstošiem rubļu. Uzskatu, ka viņam būs jāiepazīstas ar Ukrainas PSR kriminālkodeksa attiecīgo pantu. Bet par to vēlāk. Tagad mūs interesē jūsu domas par Kramovu. — Vai patiesi jūs viņu turat aizdomās? Nebilzdams ne vārda, Vasiļkovskis piecēlās un sāka soļot pa kabinetu. Tad viņš apstājās Sehtmanim iepretī un uzlika roku uz grāmatveža pleca. — Tā kā es runāju ar komunistu, tad atbildēšu. Lieta tāda, ka mums jārēķinās ar kriminālistiku. Tā ir zinātne, kas pēti noziegumu izmeklēšanas metodes, tai skaitā arī zinātniski tehniskos paņēmienus. Mums ir jārēķinās ar ekspertu slēdzienu. Un tāpēc mums šis tas jāuzzina par Kramovu. Sehtmanis lūkojās uz Vasiļkovski, ņurcīdams rokās izbalējušo cepuri. Viņa sejā izbrīnu nomainija satraukums. Acīmredzot viņš Vasiļkovskim iekšēji piekrita un sāka apsvērt, vai notikušajā nav arī viņa vaina. Vēl tikai pirms dažām minūtēm viņš kriminālās meklēšanas darbiniekiem apgalvoja, ka grāmatvedības cilvēkus pazīst kā sevi pašu. Un kas iznāk? Kļūda? Pēc ieilguša klusuma brīža Sehtmanis negaidīti teica: — Un tomēr es viņai ticul
Tiek izsludinātā meklēšana Kad aiz Sehtmaņa aizvērās durvis, Vasiļkovskis uzru- naja Magelatenko: — Nu tā, Genadij Andrejevič! Iespējami divi varianti. Pirmais: Kramova ir aplaupīšanas līdzdalībniece. Otrais: Kramovai ar to nav nekāda sakara. Taču arī tādā gadījumā mums, sākot no šodienas, Kramova jānovēro. Nedrīkst aizmirst, ka atlējums izgatavots pēc viņas atslēgas. Tūlīt pat dodiet rīkojumu par novērošanu! Bez manas ziņas neko neuzsāciet, iniciatīvu drīkstat parādīt tikai izņēmuma gadījumā. Atbildību uzlieku jums. Varat iet, kaut gan … Vienu mirkli! Par intuīciju … — Vasiļ- kovskis labsirdīgi it kā atvainodamies pasmaidīja… — Piemīt man, Genadij Andrejevič, tāds grēks kā intuīcija. Un tieši šī intuīcija man čukst, ka Kramovas dzīvība ir briesmās. Varbūt manas bažas ir veltīgas. Bet ja ne? Nolaupītā summa nav nekāda mazā, un, tiklīdz noziedznieks jutīs, ka viņam seko, tūlīt pat sāks jaukt pēdas un neapstāsies nekāda šķēršļa priekšā. Vārdu sakot, jums viss skaidrs … Kopš šīs dienas jākontrolē viņas sarakste. Prokurora atļauja jau ir. Rīkojieties, Genadij Andrejevič! Ritēja dienas. Magelatenko operatīvā grupa nenoguruši novēroja ikvienu Kramovas soli. Viņas
dzīvesveids aizdomām nedeva nekāda pamata. Pēc darba viņa gāja uz tirgu, uz mājām, bet vakaros dažkārt apmeklēja teātri vai kino. Taču kādu rītu, iznākusi pa parādes durvīm, Kramova iesēdās taksometrā un izskatījās satraukta. Jauniņais, vēl nepieredzējušais leitnants Stolbins ar pūlēm notvēra brīvu mašīnu. Stolbins uzrādīja šoferim apliecību un lika braukt pilnā gaitā. Taksometrs aizbrauca garām visiem citiem transporta līdzekļiem. Beidzot Uzvaras laukumā izdevās panākt mašīnu, ar kuru brauca Kramova. Un tālāk leitnants tai sekoja uz pēdām. Kominternes ielā Kramova no mašīnas izkāpa un devās uz poliklīniku. Stolbins viņai sekoja, cenzdamies neizlaist no acīm. Viņš jau gribēja iet iekšā vestibilā, kad pēkšņi ieraudzīja izkārtni: «Sieviešu konsultācija». Leitnants nosarka. Atcerējies pulkveža norādījumu, viņš piezvanīja uz pārvaldi. Noklausījies ziņojumu, Vasiļkovskis nosmējās: — Nu labi, tūlīt aizsūtīšu jums palīdzi. Nepagāja ne desmit minūtes, kad ieradās Olga Zapa- šina, kriminālās meklēšanas daļas operatīvā darbiniece. Iedama garām Stolbinam, viņa jautri nozibsnīja ar acīm. — Nu ko, uzrāvies? Stolbins mulsi smaidīja un sēdās mašīnā, lai no turienes turpinātu novērošanu. Taču Zapašina noskaidroja, • ka Kramovas poliklīnikā vairs nav. _ , Uz Magelatenko galda ieskanējās telefons. Majors pacēla klausuli. — Man vajadzīgs biedrs Magelatenko vai viņa vietnieks. — Es esmu Magelatenko. Klausosl — Runā pasta nodaļas vadītāja. Uz Kramovas vārda pienākušas divas vēstules. Viena no Maskavas, otra no Kazahijas: Abas uz pieprasījumu. — Pēc piecpadsmit minūtēm būšu pie jums! — Un Magelatenko steidzās uz izeju, kur stāvēja dežūrmašīna. Nodaļas vadītāja atdeva viņam abas vēstules. Magelatenko uzmanīgi ietina tās papīrā, pateicās un aizgāja. — Rādi nu — kas tev tur ir? — Vasiļkovskis iededza galda lampu. Akurāti atvēris aploksni, pulkvedis ar pinceti izņēma vēstuli, atlocīja to un sāka lasīt: «Sveicināta, Ņina! Atvaino, ka ilgi nerakstīju. Lieta tāda, ka esam pārbraukuši uz citu jaunceltni. Un tad vēl Nataločka slimoja. Neviens brīdis nebija brīvs …» Vasiļkovskis lasīja arvien klusāk un klusāk, bet tad apklusa pavisam. — Raksta māsa no Kazahijas. Bet kas te? O, te nav pat nosūtītāja uzvārda! Maskavas zīmogs. Vasiļkovskis paņēma lupu un sāka vērīgi aplūkot zīmogu. Magelatenko piesēda tuvāk. Pulkvedis atvēra aploksni. Viņš ar acīm ātri pārskrēja pār rindām. — Nu, balodīt, tagad tu vairs nekur neizspruksi! — Vasiļkovskis pacēla telefona klausuli. — Nekavējoties ekspertu! Ekspertu gaidot, Magelatenko izlasīja vēstuli: «Sveicināta, mans eņģeli! Lai cik tas būtu skumji, bet liktenim labpatīk ar mums jokot. Šodien saņēmu norīkojumu uz Gorkijas apgabalu, izmēģināšu jaunu iznīcinātāja tipu. Cik ilgi tas vilksies, nezinu. Domāju, ka ne visai. Tā kā darbs ir slepens, rakstīt pagaidām nevarēšu. Ceru, Tu man piedosi. Pa šo mēnesi esmu ļoti noilgojies pēc Tevis. Katru nakti redzu sapnī. Kaut Tu zinātu, kā man šie lidojumi apnikuši! Bet ko darīt — tāda profesija. Tikko atgriezīšos — sarakstīsimies un sarīkosim tādas kāzas, ka visiem velniem nelabi sametīsies. Uz redzēšanos! Cieši skūpstu. Uz mūžiem Tavs. Viktors.» Pieredze pulkvedi brīdināja, ka te viņiem ir darīšana ar rūdītu recidīvistu, viltīgu un piesardzīgu. Taču, lai cik izmanīgs viņš ari būtu, kaut kādas pēdas paliek. Profesionālā loģika, veselais saprāts, ilggadējā prakse, ticība saviem līdzstrādniekiem un sev pašam Vasiļkovskim palīdzēja visīsākajos termiņos atklāt sarežģītus noziegumus un padarīt nekaitīgus pieredzējušus recidīvistus. Vēstules teksts Vasiļkovskim pastāstīja daudz: par noziedznieka izglītību, garīgo attīstību,
domāšanas veidu. Vēstuli viņš droši vien bija iemetis Kijevā Maskavas vilciena pasta vagonā. Tāpēc ir Maskavas zīmogs. Iezvanījās telefons. — Vasiļkovskis klausās. — Runā kapteinis Sosonovs. Ziņoju eksperta slēdziena tekstu. «Daktiloskopiskā ekspertīze konstatējusi, ka pirkstu nospiedumus uz vēstules atstājis zaglis recidī- vists Koronovs, pēc iesaukas Emigrants. Izlaists no Kijevas cietuma pēc soda izciešanas. Agrāk divreiz tiesāts par dzīvokļu aplaupīšanu.» — Skaidrs. Ekspertīzes slēdzienu nekavējoties atsūtiet man! — Vasiļkovskis atviegloti nopūtās, atpogāja apkaklīti un uzrunāja Magelatenko: — Sameklējiet Kra- movu un atvediet viņu šurp! — Klausos! — Magelatenko izgāja. Vasiļkovskis aši pārskatīja ekspertīzes aktu, vēlreiz pārlasīja to uzmanīgi un tad uz jauniem pelēkiem aktu vākiem skaidriem burtiem uzrakstīja: «Emigranta lieta». Atmaksas nenovēršamība ieguva reālu veidolu. Noziedznieka personība bija noskaidrota. Tagad nepieciešams viņu arestēt: katra minūte, ko viņš pavada brīvībā, kādam var kļūt liktenīga. Kaut arī izmeklēšanai iegūtas vērtīgas ziņas, pulkvedis tomēr bija sadrūmis. Nedeva miera doma, ka noziedznieks varbūt no pilsētas jau aizbraucis nezināmā virzienā. Kramovu atveda naktī. Gan Vasiļkovskis, gan Magelatenko, gan Sadčikovs zināja, ka daudz kas atkarīgs no viņas, no tā, cik atklāta viņa būs. Vai Kramova to sapratīs? Ir jāsaprot, ja vien pati nav iejaukta noziegumā. Un ja nu tomēr atslēgu atveidojumam iedevusi Viņa pati? Tad centīsies izlocīties. Kabinetā ienāca jauna, strauja sieviete. — Sēstietiesl — Vasiļkovskis norādīja uz krēslu. Kramova apsēdās un salika rokas uz ceļiem. — Nosauciet savu uzvārdu, vārdu un tēva vārdu, kā arī dzimšanas gadu un vietu, — Sadčikovs viņu uzrunāja un atvēra mapi. Vasiļkovskis vērīgi aplūkoja meiteni. Pamanījusi viņa skatienu, Kramova skarbi teica: — Nejēdzība! Neviens jums nav devis tiesības nakts vidū cilvēkus celt augšā no gultas un vazāt pa milici- jām. Būtu labāk ķēruši bandītus un huligānus! Sūdzēšos par jums prokuroram! Domājat, ja sieviete dzīvo viena, tad atļauts ne ar ko nerēķināties? Izsaukšu no daļas vīru, viņš ar jums parunās … — Kramova apraudājās. Pulkvedis ielēja glāzē ūdeni un pasniedza sievietei. — Pateicos! — viņa nikni izgrūda un novērsās. «Atskabargaina meitene,» Vasiļkovskis nodomāja un mierīgi teica: — Mana milicija mani sargā, pati neguļ un man neļauj … Par to, ka piecēlām naktī, atvainojiet. Bet kā lai zina, kas varētu atgadīties, ja mēs to nebūtu darījuši? — Nesaprotu, ko jūs gribat teikt. — Tūlīt visu sapratīsit. Sadčikovs no Koronova lietas izņēma palielinātu Emigranta fotogrāfiju un parādīja to Kramovai. — Vai tas ir jūsu vīrs? Sieviete izbrīnīti aplūkoja fotogrāfiju. — Jā, viņš. Un kas tad ir? Jums ar mani nepietiek, vēl viņu gribat nomelnot? Bet vai jūs zināt, kas viņš ir? Lidotājs izmēģinātājs! — Viņš nav lidotājs. Zaglis viņš ir, — teica pulkvedis, lūkodamies Kramovai tieši acīs. — Ko? — viņa iesaucās un pielēca kājās. — Sēstieties un, lūdzu, saņemiet sevi rokāsl Saruna nebūs viegla. — Vasijkovskis sadrūma. — Viss, vismaz jums, beigsies labi, ja vien mēs viens otru sapratīsim … — Un viņš meiteni iepazīstināja ar dažiem Koro- nova lietas materiāliem.
Neticēdama savām acīm, Kramova skatījās uz pelēkajiem vākiem ar uzrakstu «Emigranta lieta» un apmulsusi vaicāja: — Ko jūs no manis gribat? — Pirmām kārtām pasargāt jūs no nopietnām nepatikšanām. Teikšu atklāti: mēs gribam jūs, Ņina Pet- rovna, paglābt no jūsu «vīra». Mūsu pieredze brīdina, ka Emigrants pacentīsies atbrīvoties no liecinieka, tas ir, no jums, turklāt pacentīsies to izdarīt tuvākajā laikā un, protams, negaidīti. Kramova klusēdama klausījās un norausa acīs saskrējušās asaras. — Tad nu tā, — turpināja Vasijkovskis, — esam nolēmuši jūs uz kādu laiku apmetināt viesnīcā. Vai esat ar mieru? Saprotiet pareizi: mēs rīkojamies izmeklēšanas un likuma interesēs un tai pašā laikā arī jūsu interesēs. Lai cik kvalificēti tiktu veikta izmeklēšana, ir iespējamas nejaušības un kļūdas, bet tās var kļūt liktenīgas. Mums nav tiesību riskēt ar jūsu dzīvību. Nelielais kabinets pamazām sanāca ļaužu pilns. Pārlaidis telpai acis, Vasijkovskis piecēlās un piegāja pie loga. Laukā līņāja. It kā sajutis sīkās, aukstās lāses, pulkvedis ierāva galvu plecos, tad iztaisnojās un vēlreiz palūkojās uz kolēģiem. — Ir noskaidrota tā zagļa recidīvista personība, — ierunājās pulkvedis, — kurš tiek turēts aizdomās par rūpnīcas kases aplaupīšanu. Tas ir Jakovs Koronovs. Iesauka — Emigrants. Pašreizējā atrašanās vieta nav zināma. Pagājušā mēneša sākumā pēc soda izciešanas ticis atbrīvots. Pazīmes: vidēja auguma, garena seja, melnas acis, pakumps deguns, melni mati, uz kreisā vaiga dunča dūriena rēta. Jādomā, ka apbruņots. Pavēlu izdalīt Koronova fotogrāfiju visiem, kas piedalās meklēšanā, un izdarīt sīku instruktāžu. Meklēšanu uzsākt nekavējoties.
Atgriešanās Tai dienā Jaška kopš paša rīta smaidīja. Pulksten četrpadsmitos taču beidzās viņa termiņš! Cik dienu un nakšu, cik mēnešu un gadu viņš bija gaidījis to brīdi, kad atvērsies cietuma vārti un viņš izies brīvībā! Noskrapstēja atslēga, un uz kameras sliekšņa nostājās uzraugs. — Koronov! Ar mantām! — viņš svinīgi teica. Pēc dažām minūtēm Jaška stāvēja cietuma priekšnieka kabinetā un klausījās pēdējās pamācības. — Jūs tiekat atbrīvots pēc tam, kad piespriestais termiņš izbeidzies, — teica cietuma priekšnieks. — Dzīvē lai jums ir tikai viens ceļš — godīgs darbs un nevainojama uzvedība. Atcerieties, Koronov, ka atgriešanās pie iepriekšējā var jums kļūt liktenīga! Bet tagad jūs esat brīvs. Mašīna apstājās pie vienstāva namiņa pilsētas nomalē. Uz Jaškas klauvējienu durvis atvēra pilnīga auguma sieviete, gadu sešdesmit veca, ar uzblīdušu seju.. — Ko jums? — Man vajadzīga Kundze. — Kundze? — viņa pārjautāja, viesi vērīgi aplūkodama. — Jā, Kundze! — acis piemiegdams, viņš cieti sacīja. — Nu tad sakiet — ko jums vajag? — Iesākumam — laipnu uzņemšanu. — Un Jaška viņai pasniedza zīmīti. Sieviete kā šaubīdamās to atlocīja un, lūpas līdzi kustinādama, sāka lasīt. Pamazām seja izplūda smaidā, viņa atviegloti nopūtās. — Līdz nāvei mani nobiedēji. Par dzinējsuni tevi noturēju. Ek, nelabu sapni redzēju, itin kā uz baznīcu būtu gājusi grēkus sūdzēt… — Taču beidzot saimniece aptvēra, ka tādu viesi uz sliekšņa nevar ilgi turēt, un aicināja ienākt. Jaška nesteidzīgi noģērbās, nolika savas mantas pie skapja un atlaidās krēslā. Pa to laiku Kundze jau bija sameklējusi un uzlikusi galdā konjaka pudeli. Apdomīgā saimniece gribēja cik vien iespējams svinīgi atzīmēt Jaškas Koronova atgriešanos. Par viņu taču tik daudz dzirdēts, un nebija
šaubu, ka agri vai vēlu visi izdevumi atmaksāsies simtkārt. Kad pirmā glāzīte bija izdzerta, Kundze ziņkāri jautāja: — Ka tad tagadiņ tai ķurķī iet? Jaška sarkastiski pasmaidīja. — Slikti laiki pienākuši. «Likumīgie» visu savu autoritāti zaudējuši, daudzi kā ar aizbāztu muti dzīvo. Un tad vēl lekcijas, aģitācija… Vārdu sakot, pamatīgi mums klāt ķērušies, pašā saknē lien iekšā. — Viņš nospļāvās. Kundze atkal piepildīja glāzītes. — Tev taisnība, mūsu ziedu laiki pagājuši. Bet nekas, vēl padzīvosim! Bijusi tikai galva uz pleciem. Viņi saskandināja. Sāka uzsaukt tostus. Pirmais tosts bija par tiem, kas vēl «tur», otrais — par tiem, kas vēl te, bet trešais — par to, lai nenokļūtu «tur». No ceturtā tosta atturējās: vajadzēja parunāties. — Kā tu domā dzīvot tālāk? — painteresējās Kundze. — Meklēšu darbu. Atklāti sakot, tāpēc arī pie tevis iegriezos. — Ir šis tas piemērots. Varu saprecināt. Taču ar noteikumu — peļņa uz pusēm. — Runā skaidri — kas par lietu? — Droša, un riska nekāda. — Un viņa sāka stāstīt, kā iepazinusies ar atraitni, kuras vīrs bijis garīdznieks un uzcēlis gluži labu savrupmāju. Kad šis aizgājis pie dieva, atraitne gribējusi sameklēt izdevīgus īrniekus. Piemērots gadījums nācis itin drīz: kāds Mogiļevskis solījis labu naudu, ja viņam izīrēs otro stāvu un nejauksies viņa darīšanās. — Sī palūdza, lai es kārtis izliekot. Esam tīri kā sadraudzējušās, un es tagad zinu, par ko Mogiļev.skis viņai naudu maksā. No Užgorodas pamucis, pametis sievu ar trim bērniem, bet naudu un zelta lietiņas paņēmis līdzi. Izrādās, ka šitas īrnieks ir hlistu priekšnieks un atraitnes mājā slepenas sapulces notur. Kas gan tur nenotiek!… Bet tas viltnieks tādā veidā naudu rauš un izdzīvo skuķus, kādus tik grib. Kā redzi: paņemt viņu priekšā nozīmē dievam patīkamu darbu izdarīt, nevainīgas kristiešu dvēseles no grēka paglābt. Un viņš klusēs kā zivs. To sajēgs, ka par mums paziņot nevar — pats uz vietas ķurķī tiksi
Pirmā lieta Gulšņādams uz dīvāna, Jaška vēlreiz domās pārlika visu plānu. Viņš juta satraukumu: pēc cietuma šī bija viņa pirmā nopietnā «operācija», un laikam tāpēc nemiers šķita lielāks nekā parasti. Kundze nez kur bija sadabūjusi Jaškam tumši zilu uzvalku. — Tajā tu izskaties pavisam solīdi. Mūsu darbā apģērbs ir dvēseles spogulis. Sienas pulkstenis sita divpadsmit, un pēdējais sitiens vēl nebija izskanējis, kad no pagalma bija dzirdams mašīnas signāls. Pavērusi lielo aizkaru, Kundze paskatījās pa logu. — Volodjka atbraucis, — viņa paziņoja. Jaška sāka ģērbties. Viņš bija sadrūmis. No šī brīža viņa dzīve atkal ies pa vecajam sliedēm līdz pat… Bet par to domāt negribējās. Tagad viņš tiecās pēc viena: katrā ziņā dabūt iespējami vairāk naudas, atgūt nokavēto. Jaška pilnībā apzinājās, ka uz kārts liek daudz, varbūt pat visu… Nervi bija saspringti līdz pēdējam. Deniņos dobji pulsēja asinis, un šķita, ka šī pulsācija atbalsojas visā mājā. Plakstiņi raustījās. «Atradis būtu, vai?» sevi kaunināja Jaška. «Tā jau var kvalifikāciju zaudēt.» Viņš izdzēra glāzīti konjaka un, pamājis Kundzei, lēnām devās uz durvīm. — Lai dievs stāv klāt… — vecā nočukstēja. — Pie velna! — viņš saniknots noburkšķēja un aizcirta durvis. Bija svētdiena. Sēdēdams mašīnā, Jaška vēroja garāmgājējus. Visi kaut kur steidzās, visiem bija kaut
kādas darīšanas, rūpes… Ak, cilvēki, cilvēki! Kurp jūs steidzaties? Pēc kā? Jūs taču esat brīvībā! … Dārgais uzvalks Jaškam labi piegulēja. Piestāvēja arī pelēkā velūra cepure. Pakāpies uz lievenīša, Jaška piespieda zvana pogu un atvilka pistoles drošinātāju. Aiz durvīm atskanēja klusi soļi. — Kas tur ir? — Vai šeit dzīvo Mogijevskis? Durvis atvērās, un Jaška ieraudzīja neliela auguma sievieti vidējos gados. — Mogiļevskis? Kā lai saka? Gan ja, gan nē. Jums par laimi, šodien viņš ir te. Vītņveida koka kāpnes veda uz otro stāvu. Lielajā viesistabā smaržoja pēc lampadu eļļas un vīraka. Kaktā nespodra un mirgojoša uguntiņa apgaismoja svētbildes. Vairākas minūtes aizritēja saspringtās gaidās, un tad, melno, rūpīgi kopto bārdu glaudīdams, istabā ienāca cienīga izskata vīrietis. Viņš laipni smaidīja, bet acis raudzījās neuzticīgi. — Ar kādu ziņu dievs sūtījis? — viņš vaicāja, rokas uz vēdera salikdams. — Man pie jurfis svarīgas un neatliekamas darīšanas, — Jaška atbildēja. — Saruna būs par delikātu tematu, tāpēc es palūgtu … — Nu ko, tad, lūdzu, šurp! — Mogiļevskis norādīja uz blakusistabu un palaida viesi pa priekšu. — Tātad kādā jautājumā esat atnācis pie manis? Jaška atspiedās pret krēsla atzveltni un sakrustoja kājas. — Lieta ir tāda, — viņš iesāka, — ka man, pagaidām tikai man ir kļuvuši zināmi daži jūsu grēciņi, un tie apbrīnojami labi atbilst attiecīgajiem kriminālkodeksa pantiem. Mogiļevskis vai pamira un iekrampējās krēsla rokturos, taču atguvies nikni nošņāca: — Pazūdiet! Es izsaukšu miliciju! Jaška neslēpti ņirdzīgi pasmējās. — Nav ko izlikties par svēto! Kaut gan visus jūsu grēkus pat grūti saskaitīt, dažus varu atgādināt. — Kā jūs uzdrošināties?! — spiedza Mogiļevskis. — Ha! — Jaška nekaunīgi smēja. — Ja mēs tūlīt nevienosimies, tad nepaies ne stunda, kad milicija vēlēsies ar jums iepazīties tuvāk. Tā ir nopietna organizācija, lietišķa — varat man ticēt, un tad jūs vairs neizlocīsities. Mogiļevskis saņēmās. — Kurš gan no mums nav grēcīgs, mans dēls! — viņš pieglaimīgi sacīja. — Bet grēki taču ir dažādi. Mana sirdsapziņa gan dieva, gan cilvēku priekšā ir tīra. No vilinājumiem un draudiem nebaidos. Arī tevi, mans dēls, vainot negribu Redzu: tas ir sātans, kas tevi kārdina. Glāb savu dvēseli, kamēr nav par vēlu! — Un viņš pārmeta Jaškam krusta zīmi. «Ir gan tips!» Jaška bija sajūsmināts. — Tātad jūs sevi uzskatāt par taisnu cilvēku? — Ne gluži pilnā mērā, protams, ne pilnā mērā. Taču pie grēciniekiem sevi nevaru pieskaitīt, — atbildēja Mo- giļevskis. — Bet par grēkiem es labprāt paklausītos, — mākslotā mierā viņš piemetināja. — Tā ir lietišķa saruna, — atviegloti uzelpoja Jaška. — Ar to es arī gribēju sākt. Vai Užgorodas pilsētas nosaukums jums nekā neizsaka? Mogiļevskis tikko manāmi nobālēja. — Un, kas ir hlisti, to zināt? — Pietiek! — Mogiļevskis neizturēja. — Ko jūs gribat? — Lūdzu piedošanu, bet jūs neizteicāties visai precīzi. Droši vien vēlējāties jautāt, cik es gribu? — Jā, jā, tieši to es vēlējos. — Un Mogiļevskis sāka soļot pa istabu. Vienīgais, par ko Jaška tagad bažījās, bija — neuz- prasit par maz. — Ņemot vēra jūsu svēto amatu, — sekoja mokoša pauze, — un manu smalkjūtību . .. tūkstoš rubļu. — Tūkstoš? — aizsmakušā balsī pārjautāja Mogiļevskis, ievilkdams galvu plecos. — Un ne rubli mazāk, — strikti noteica Jaška un aizsmēķēja. — Es esmu principiāls cilvēks, ar
mani nav ko kaulēties, tāpēc laiku velti nešķiediet, āmen. «īr gan bezkauņa,» nodomāja Mogiļevskis, pakasīdams pakausi. «Kas gan tevi man uzsūtījis?» — Vai jūs gadījumā neesat Bendera brālis? — viņš nolēma pateikt dzēlību. — Ostapa? — pasvītroti laipni precizēja Jaška. — Jā, — izdvesa Mogiļevskis, — Ostapa! .. . — Brālis, — smaidot atbildēja Jaška. — Viņš mūsu ģimenē bija vecākais, bet es, kā redzat… Mogiļevskis bezcerīgi atmeta ar roku. Viņš saprata, ka no bezkaunīgā un tiešām labi informētā viesa tik vienkārši vaļā netiks. — Nu labi, piekrītu, tikai ar noteikumu: visam jāpaliek starp mums. Jaška saprotoši māja ar galvu. — Nebaidieties, svēto tev! Es esmu ieinteresēts ne mazāk par jums. Un jūs taču zināt, ka savs krekls tuvāks. — Tā nu tas ir, bet… — Nekādu «bet»! Jums darīšana ar džentlmeni. Bet džentlmeņiem vienmēr vārdi sakrīt ar darbiem, — viņu pārtrauca Jaška. — Atstājiet mani uz brīdi vienu, — palūdza Mogi- ļevskis. Jaška izgāja viesistabā. Viņš durvīs atstāja spraugu un redzēja, kā Mogiļevskis atvēra slēptuvi, izņēma naudu un tad slēptuvi atkal nomaskēja. — Ienāciet! — aicināja Mogiļevskis. — Te ir summa, par kuru vienojāmies. Saņemiet un atcerieties mūsu norunu! Viesa sejā pavīdēja tāds kā dīvains smaids. Viņš lēnām piegāja pie galda un nesteidzīgi savāca naudu. — Tagad viss! — Mogiļevskis saknieba lūpas. — Pavadīt, vai uzskatāt par labāku iet viens? — Uzskatu par labāku ko citu, — caur zobiem izgrūda Jaška un izvilka pistoli. — Slēptuves atslēgu! Skaitu līdz trīs! Viens … divi… — Dodu, dodu! — Trīcošām rokām Mogiļevskis izņēma no kabatas atslēgu. — Pie sienas! Ar seju! Un bez jokiem, āmen, vai arī es jūs aizsūtīšu uz viņpasauli daudz ātrāk, nekā visuaug- stais to nolēmis. Mogiļevskis nosvīda slapjš. Viņš paklausīgi aizgriezās. Noskrapstēja atslēga, un Jaška izņēma no slēptuves lādīti. Mogiļevskim vai sirds stājās, pār miesu pārskrēja aukstas tirpas. Iesānis skatīdamies uz Jašku, viņš lūdzās: — Kaut vai pusi atstāj! Bīsties dieva! Tas nav godīgi. Dieva cilvēku apzagt ir briesmīgs grēks. Tu sevi nolem mūžīgām elles mokām! Atjēdzies! Kamēr nav par vēlu, atjēdzies! … Jaška sāka smieties. — Neuztraucies, man mūžīgās mokas jau nodrošinātas. Viens grēks vairāk vai mazāk … Mogiļevskis monotoni atkārtoja: — Nožēlo savu grēku, iekams nav par vēlu, mans dēls! Atdod manu mantu! Kaut vai daļu! Es izlūgšos no dieva piedošanu par tavu grēku. «Ir gan viltnieks, tādu reti sastapt,» Jaška nodomāja un atbildēja: — Pirmkārt, tevi neviens neaplaupa, bet notiek konfiskācija. Otrkārt, tā nav tava, bet gan tautas manta, atceries vien pats, cik cilvēku tu un tev līdzīgi afēristi līdz kreklam aptīrījuši. Treškārt, valsts tavu sektu aizliegusi, bet tu… Un es tavai kaitīgajai darbībai daru galu. Mogiļevskis konvulsīvi nopūtas. Viņš saprata, kajie vērtslietas, ne naudu neatgūs, taču joprojām diedelēja. — Kaut vai pusīti… — viņš elsoja. Pie durvīm Jaška apstājās.
— Kam tev tā puse vajadzīga? Drīz tiksi paradīzē, bet tur arī bez naudas var dzīvot, cepuri kuldams. Mogiļevskis saļima un kā maiss novēlās uz grīdas. Iznācis no savrupmājas, Jaška neatskatīdamies gandrīz skriešus metās pie mašīnas. Pārliecinājies, ka neviens viņam neseko, viņš nolēma apskatīties, ko īsti tik negaidīti ieguvis, un atvēra lādīti. Izrādījās, ka tā pāri pusei piepildīta ar zelta monētām, gredzeniem, piespraudēm, auskariem.
Likums ir likums Tallina. Pie rajona milicijas nodaļas priekšnieka kabineta durvīm kāds nedroši pieklauvēja, un tad uz sliekšņa parādījās cilvēks. Nogurusi seja, īsi apcirptos matus apsudrabojis sirmums. — Vai drīkst? Rajona nodaļas priekšnieks pacēla acis no papīriem un atlieca muguru taisnāk. — Sēstieties, — viņš rezervēti teica. Pāvels apsēdās. — Es jūs klausos. Kotovs uzsāka nedroši: — Es pie jums darīšanās. — Tāpat vien te neviens nenāk. Tātad es jūs klausos. — Mani atbrīvoja … no ieslodzījuma. Gribu pierakstīties šai pilsētā un atrast te darbu. Man ir laba specialitāte. — Apmeklētājs samulsis apklusa. — Vai izziņa jums ir līdzi? Pāvels piecēlās un sniedza majoram nometnē izsniegto dokumentu, kas aizvietoja pasi. Majors tam ātri pārlaida acis. — Kāpēc jūs esat nolēmis dzīvot tieši šeit? — viņš vaicaja. — Cik var saprast, pēc jūsu paša lūguma jūs esat saņēmis norīkojumu uz Kijevu. Kotovs steidzīgi atbildēja: — Redzat, man ir nopietni iemesli. — Kādi? — Pirmkārt, Kijevā nomirusi mana māte, un es negribu, lai viss man to atgādina, jo viņas pāragrajā nāvē vainīgs esmu es. Otrkārt, māja, kurā mēs dzīvojām, nojaukta, tāpēc Kijevā man tagad dzīvokļa nav. Un, treškārt, no zagļiem esmu aizgājis. Pārvilcis svītru uz visiem laikiem. Un tie, kas agrāk bija mani draugi, tagad kļuvuši ienaidnieki. Un vissvarīgākais iemesls: šajā pilsētā dzīvo mana ģimene, bet es esmu iekārtojies pagaidu darbā sešdesmit kilometrus no šejienes. Uz divām pusēm grūti dzīvot, gribas būt kopā ar ģimeni. Majors saprotoši palūkojās sarunu biedrā, brīdi padomāja un teica: — Protams, jums vajadzētu palīdzēt. Saprotu, ka jūs nebūt neesat tas, kas bijāt agrāk, ticu, ka pagātnei pārvilkta svītra. Taču diemžēl jums vēl nav pases, bet izziņā norādīta noteikta pilsēta, tāpēc nav manā kompetencē atjaut jums apmesties uz pastāvīgu dzīvi Tallinā. Varbūt jus pagaidām iekārtojieties darbā un apmetieties uz dzīvi Kijevas tuvumā, bet,, kad saņemsit pasi, atbrauksit un pierakstīsities šeit vai arī izsauksit sievu un bērnus pie sevis. Viss nokārtosies, ja jūs pēc tā ļoti tieksities. Tai pašā dienā Kotovs apmeklēja arī prokuroru, taču arī viņš, kaut izturējās ar patiesu līdzjūtību, būtībā neko citu nepateica. Mājās Pāvels atgriezās nomāktā omā. Ko viņš teiks Ļaļai? Kad viņš beidzot dzīvos kopā ar ģimeni? Cik viss būtu vienkārši, ja nebijis pagātnes! Pagātnes … Cik nežēlīgi tā liek cilvēkam samaksāt par visu! Tās dēļ viņš nevar dzīvot kā visi. Tāds viņš sabiedrībai nav vajadzīgs. Nav vajadzīgs … Ko gan darīt? Ja
nepieraksta, tad acīmredzot to patiesi nedrīkst darīt. Tātad arī darbu nevarēs dabūt. Un kā tad dzīvot? Atkal zagt un laupīt? \r ē, to viņš negrib! Durvis atvēra Ļaļa. Viņš klusēdams pagāja garām un smagi apsēdās blakus mazuja gultiņai. Runāt negribējās. Tad silta roka maigi apskāva viņa plecus. Pāvels pacēla galvu un ielūkojās sievai sejā. Arī pie viņas pāragrajām krunciņām viņš ir vainīgs. Taču šī apvītuši seja, kas viņam tagad kļuvusi sevišķi dārga, mīļi smaidīja. — Nekas, neskumsti! — Jā, es saprotu, ka viņi droši vien citādi nevar. Nekas nesanāk. — Zini ko, es tev nekā neesmu teikusi, bet daudz pai to domājusi gan. Uzraksti Saļinam! Viņš tavā labā tik daudz darījis, varbūt arī šai jautājumā atradīs izeju.
Liktenīgā nakts Kundzes dzīvoklis — zagļu recidīvistu pulcēšanās vieta — vairākus gadus bija «iesaldēts» un sāka funkcionēt tikai tagad pēc Jaškas Koronova — Emigranta atgriešanās. Kundze saprata, ka pienācis laiks, kad viņa atkal var iedzīvoties mantā, un Jaška vēl nebija paguvis sadalīt vienā noziegumā sagrābto guvumu, kad viņa jau sāka skubināt uz citu noziegumu. Emigrants gulēja uz dīvāna un gausi-sūca konjaku. Noklaudzēja ārdurvis. Ienāca Kundze. Novilkdama slapjo mēteli, viņa lādēja laiku un piesauca visus šķīstos un nešķīstos garus. Brīdi atvilkusi elpu, viņa uzbilda Jašku: — Ir izdevīga lieta. Uzrunātais slinki vaicāja: — Kāda? Ieņēmusi malku konjaka, Kundze sāka skaidrot: — Netālu no mūsu ielas atrodas krājkase. Tiesa, naudiņas gan tur tā pamazāk, bet sava tiesa būs. Galvenais, ka to viegli paņemt. — Kā tas būtu? — neslēpdams ironiju, jautāja Jaška. — Krājkasei ir divas istabas: pieņemamā telpa un grāmatvedība. Pieņemamās telpas logi iziet uz ielu, bet grāmatvedības logi — uz pagalmu. No grāmatvedības logiem pa labi atrodas ventilators. Pa to var viegli ietikt iekšā. — Bet sargs? — Jaška runātāju pārtrauca. — Sēž durvju starpā — starp iekšējām un ārējām. Vecs jau, cauru nakti snauduļo. Ja strādāsi, kā pieklājas, tad nekā nesadzirdēs. — Hm … — Jaška novilka un aizvēra acis. Istabā iestājās saspringts klusums. — Nu tad kā, vai ņemsies? — Viens netikšu galā. — Jaška uzslējās sēdus. — Neviens tevi vienu pašu nesūta. Es iešu ar tev! kopā. Un darba tur nav nekāda: jānoņem ventilatora siets, jāielien iekšā un jāatver seifs. Jaška izdzēra pāri palikušo konjaku, paņēma rokās kārtis un sajauca tās. Kārava desmitnieks izrādījās nokauts. Tātad operācija būs veiksmīga. — Kāds seifs tur ir? — Nikolajevas. Jaška iesvilpās. — Ehē! Neviena atslēga, neviens mūķīzeris tur neder. Tādus seifus atver tikai ar diviem paņēmieniem: ar elektrisko urbjmašīnu vai autogēnu, un abos gadījumos vajadzīgs laiks. — Cik ilgs? — Kundze painteresējās.
— Ja ar elektrourbi — ne mazāk par trim stundām, bet ar autogēnu arī pusstundā var tikt galā. Kundze piemiedza aci. — Autogēns būs. Jaška piegāja pie loga un to plaši atvēra. Viņš kāri, ar pilnu krūti ieelpoja spirgto gaisu, domās apsvērdams visu operācijas gaitu. Jaškas klusēšana sāka Kundzi uztraukt. Vecene acīgi vēroja savu partneri un pamanīja, kā nobāl viņa seja un kā raustās rētainais vaigs. Jā, Jaškam Koronovam bija par ko padomāt. Lietus pieņēmās. Jaška aizvēra logu. — Kas līdz ar tevi vēl šajā lietā piedalīsies? — Viņš pavērsās pret Kundzi. — Volodja ar mašīnu. Jaška brīdi klusēja. «Eh, kas būs, tas būs!» Bija vēls vakars. Pamazām savilkās migla. Uz brīdi pavīdēja novēlojies pārītis. Un atkal tuvumā neviena. Nošvīkstēja automašīnas riepas: moskvičs, samazinājis ātrumu, nogriezās pa labi, pēc tam lēnām iebrauca pagalmā. Drīz vien no turienes iznāca vīrietis ar čemodāniņu rokās un sieviete. Neaizgājuši līdz krājkasei, viņi apstājās. Emigrants klusu nočukstēja: — Ja kaut kas — svilp un tūlīt pat… — Skaidrs! Bet tu? — Par to nedomā! Mani ar plikām rokām nepaņems. Būs vajadzība — atšaudīšos. — Emigrants paskatījās pulkstenī. — Ir laiks! Mums tagad darga katra minūte. Nu … — Viņš pastiepa Kundzei roku. — Nevajag atvadīties, nevajag! Stāsta, tas neesot uz labu. Emigrants pasmaidīja un nozuda aiz mājas stūra. Aizritēja vairākas minūtes. Kundze cieši piespiedās pie sienas un saspringti vērās tumsā. Pēkšņi bija dzirdami soļi. Sieviete kļuva pati uzmanība. Sirds vai pamira: kāds iznāca no pagalma. — Tas esmu es, — tumsā atskanēja pazīstama balss. Pazinusi Emigrantu, Kundze atviegloti nopūtās. ' — Aizmirsu pateikt. Ja būšu spiests bēgt, tad Mogi- ļevska zeltu neaiztiec. Es katrā ziņā atgriezīšos. Bet, ja neatgriezīšos, tad… Ņem vērā — no viņpasaules atnākšu un tevi nošaušu! — pasacīja un atkal nozuda. Kaut kur tālumā zibens šautra pāršķēla debesis — un pēc brīža atskanēja pērkona dārdoņa. Kundze nodrebēja un piespieda pieri pie aukstās sienas. Emigranta seja, sviedru klāta, spīdēja. Liesmas zilā mēlīte lēnītiņām laizīja metālu. Burtiski, pēc dažām minūtēm viss būs pabeigts. Vēl tikai pāris centimetru, kas autogēnam jāpieveic, un viss būs galā. Emigrants ar cimdu norausa sviedrus un atņēma elpu. «Šķiet, ka viss,» viņš nodomāja, virzīdams autogēnu pa pēdējo dzelzs centimetru. Atlika vēl tikai atvērt seifa durvis. Metāls nočirkstēja, masīvās durvis negribīgi padevās, bet tad Emigranta seju izķēmoja izmisuma un nevaldāmu dusmu grimase: viņa priekšā bija vēl vienas durvis. Emigrants nolamājās un sāka atkal griezt. Minūtes šķita kā stundas, bet centimetri — kā metri. Smagi elpodams, viņš rīkojās ar autogēnu un ik pa brīdim palūkojās pulkstenī. Tad notika negaidītais. Pie grāmatvedības sienas iedegās sarkanie indikatori, apdullinoši iekaucās sirēna. Emigrants sarāvās un atlēca no seifa. Bija sākusi darboties slēptā signalizācija! Nometis autogēnu, Emigrants metās uz ventilācijas lūku. Izlēcis ārā, viņš ieraudzīja, ka Kundze cīnās ar kādu cilvēku. Emigrants pieskrēja viņiem klāt. Sirēnas kaukšana noslāpēja šāviena troksni. Sarga ķermenis lēnām noslīdēja pie zemes. — Aiz manisl — Emigrants satvēra Kundzi pie rokas.
Emigranta pēdējā lieta
Kopš tā brīža, kad Emigrants nogalināja sargu, bija aizritējušas vairākas dienas. Kundze savā istabā izlūdzās no dieva amnestiju par kopīgo grēku. Jaška gulšņāja uz tahtas. Mājās viņi tonakt nokļuva bez jebkādiem šķēršļiem, tomēr baiļu sajūta neatstāja ne Emigrantu, ne Kundzi. Viņi abi zināja: agri vai vēlu slepkavība tiks atklāta. Taču pagaidām no kriminālās meklēšanas puses nekādas briesmas nedraudēja, un Kundze izlēma, ka darbošanos var turpināt. «Kā dieviņš nolēmis, tā būs,» viņa sevi uzmundrināja un enerģiskiem soļiem iegāja Emigranta istabā. — Ir vēl viena lieta, — Kundze uzsāka, bufetē parau- dzīdama konjaku. Jaška kategoriski atteica: — Bridinu: ja tev atkal krājkase prātā, tad es mazgāju rokas nevainībā. Vēl no šīs neesmu atguvies. — Kase ir, tikai ne krājkase, bet rūpnīcas. Tev tas prasītu tikpat daudz pūļu, cik kaķim noķert peli. Jaška sabozās, viņam atkal nāca atmiņā pēdējā operācija, kas beidzās ar bezmērķīgu slepkavību. — Kur tagad ņemsi autogēnu? — viņš iebilda, meklēdams ieganstu kategoriskam atteikumam. Kundze pasmējās. — Tas nemaz nav vajadzīgs. Mēs šo seifu paņemsim bez autogēna. — Kādā veidā? — brīnījās Jaška. — Tur vajadzīga tikai tava vīrietiskā pievilcība. — Kundze viņu vērtējoši aplūkoja. — Beidz muļķības gvelzt! — Jaška iekarsa. — Atradusi, kad jokus dzīt! No Kundzes sejas nozuda neķītrais smaids. — Es nejokoju. Tur strādā jauniņa kasiere. Viņa pie manis kādus trīs mēnešus gultasvietā dzīvoja. Domāju, ka šī zivtiņa uzķersies. — Kundze ielēja glāzītē konjaku un pienesa to Jaškam. — Viss tikai pamatīgi jāapdomā. Sirēna ziņoja par darba dienas beigām. Strādnieki atstāja rūpnīcu. Ņina Kramova caur vārtiem iznāca pirmā. Nesteidzīgi viņa šķērsoja tramvaja sliedes, iegriezās parkā un, uzmeklējusi brīvu soliņu, apsēdās. Taču palikt vienatnē neizdevās. Viņas' priekšā nostājās nepazīstams puisis civilās aviācijas formas tērpā un smaidīdams jautāja: — Vai atļausit apsēsties? — Lūdzu, — Ņina auksti atbildēja, pavirzījās vairāk uz solavienu galu un atlocīja avīzi. — Kā jūs domājat, lietus līs vai nelīs? — svešais viņu atkal laipni uzrunāja. — Pa radio ziņoja, ka līs. — Ņina uzmeta viņam skatienu pāri avīzes malai. — Ir gan ķibele! Atkal lidošanai nepiemēroti laika apstākļi, — puisis nomākts nopūtās. — Jūs esat lidotājs? — pajautāja Ņina. — Lidotājs! — Vai jums nav bail? — koķeti vaicāja meitene. — Reizēm ir arī bail, it īpaši nakts lidojumos. Gaisā jau pacelsies, bet, kur un kā nolaidīsies, — to nezini. Un tā lido, lido, kamēr kaut kur nosēdina. Ņina sāka smieties. — Es vienmēr esmu domājusi, ka lidotāji ir vīrišķīgākie cilvēki pasaulē! Sarunu pārtrauca lietus. Ņina un viņas kaimiņš tik tikko paguva patverties zem liepas. — Vai jūs mācaties? — sarunu turpināja lidotājs. — Jā, gan mācos, gan strādāju rūpnīcā, — atbildēja Ņina, apsiedama ap galvu polietilēna lakatiņu. Lidotājs plati smaidīja. — Iepazīsimies -tomēr. Mani sauc par Viktoru. Tālāk viss noritēja tā, kā bija izplānojusi Kundze: viņi ilgi pastaigājās, kafejnīcā, kopīgi paēda vakariņas, un tai pašā vakarā Viktors kvēli atzinās
mīlestībā un Ņinu bildināja, bet viņa, pašai to negaidot, deva savu piekrišanu. Romantiskā mīlestība no pirmā acu uzmetiena ilgi neturpinājās. Nepagāja ne nedēļa, kad Viktors savai jaunajai sievai paziņoja, ka esot saņemti jauna tipa iznīcinātāji un viņu steidzami izsaucot uz daļu, lai izdarītu izmēģinājuma lidojumus. Viņš izskatījās tik noraizējies, ka Ņina nespēja savaldīties un apraudājās, kaut arī solījās turēties vīrišķīgi, kā tas lidotāja izmēģinātāja draudzenei pieklājas. Nākamajā rītā Viktors aizbrauca, apsolījis ņemt atvaļinājumu, tiklīdz izmēģinājumi būs beigušies. Bet, kad iestājas nakts un pilsēta iegrima miegā, Ņinas rūpnīcas sētai tuvojās divi cilvēki. — Pagaidi šeit! Un skaties ar abām! — Emigrants pusbalsī izteica Kundzei pavēli un viegli pārlēca pār sētu. Bailīgi atskatījusies, Kundze noslaucīja no pieres aukstus sviedrus. Lai iekļūtu grāmatvedībā, Emigrantam bija vajadzīgas piecpadsmit minūtes. Viņš ātri apskatīja seifu, sameklēja kabatā atslēgu un, elpu aizturējis, lika to slēdzenē. Sirēna neiekaucās. Emigrants uzmanīgi pagrieza atslēgu un satvēra durvju rokturi Durvis atvērās: atslēgas atveidojums bija izdarīts meistarīgi.
Kotovs sauc: urā! Kotovu neatstāja smagas domas. Nu jau viņš veselu gadu strādāja mazā pilsētiņā Tallinas tuvumā. Grūtību netrūka: pierakstījies viņš nebija, darbs smags, prom no ģimenes. Taču Pāvels bija pacietīgs. «Pats esmu.savu likteni veidojis… Pats tādu dzīvi nopelnījis.» Gan darbā, gan ģimenē viņu visu laiku mocīja apziņa, ka visi pūliņi pierakstīties palikuši bez rezultātiem. Viņam visu laiku atteica. «Nav mums tiesību pierakstīt jūs galvaspilsētā,» — tāda bija mūžīgā atbilde. Arī patlaban, tuvojoties mājai, kur dzīvoja Ļaļa ar bērniem, viņu nomāca tie paši rūpesti: pie ģimenes viņš joprojām varēja atbraukt tikai pa brīvdienām. Kad Pāvels atvēra durvis, viņam pretī, priecīgi smaidīdama, traucās Ļaļa. Viņš vēl nepaguva sievu noskūpstīt, kad viņa jau sniedza Saļina vēstuli. — Ko viņš raksta? — Ļaļa nepacietīgi jautāja. — Ieteic griezties pie ministra. — Redzi nu, bet tu visu laiku baidījies! — Saproti pati, viņš ir ministrs, bet es — bijušais zaglis. Nekādi neesmu pelnījis viņa uzmanību. Bet, ja nu Saļins iesaka, — pamēģināšu, — atbildēja Pāvels. — Es tevi tūlīt paēdināšu, un tad abi padomāsim, kā to izdarīt. Pāvels piekrītoši pamāja un devās dziļāk istabā. Dēlēns, izdzirdis viņa soļus, pagrieza galviņu un atplauka smaidā. Pāvels noliecās pār bērnu un sāka ar to kaitēties. Mazulis slējās stāvus un mēģināja tipināt gar gultiņas malu. — Simt metrus gribi skriet, vai? Rādi nu šurp savus zobiņus! Ļaļa! — iesaucās Pāvels. — Viņam vēl viens zobiņš parādījies! Urā!
Bīstamais liecinieks Septembris tuvojās beigām. Sākās rudens lietavas. Pelēkās un nemīlīgās debesis uzvēdīja drūmas domas. Jaška lūkojās logā uz ģeorģīnēm, kas, noliekušās līdz zemei, skumji birdināja sidrabainas lietus lāses, taču domās viņš bija tālu prom. Beidzot liktenis viņam uzsmaidījis. Noticis tas, par ko viņš sapņojis, pēc kā visu mūžu tiecies. Tagad viņa rokās ir bagātība. Pienācis laiks ņemt no dzīves visu, ko līdz šim nav paguvis. Beigušies tie nolādētie gadi, kad nācās gulēt zem apgāztas laivas vai mežā, kad viņš badojās un sala, bailēs drebēja no suņu rejām un miliča svilpes. Tas viss pagājis! Tagad viņš dzīvos pa
pirmo: Melnās jūras krastā uzcels māju, nopirks mašīnu, apprecēsies, priecāsies par bērniem, audzēs vīnogas. Viņš aizmiedza acis un redzēja sevi kā ērtas, zaļumos slīgstošas savrupmājas saimnieku… Nē, nē! Arī šādā mājā ir jāstrādā. Bet strādāt Emigrants neprata, darbs viņam nepatika, to viņš negribēja. Visu mūžu viņš meklējis tikai baudas. Sievietes, vīns, nauda. Un to dēļ — nebeidzams risks. Tikai ne darbs! Labāk nāve nekā darbs. Blakusistabā šurpu turpu soļoja Kundze. Jašku satrauca šis soļu troksnis, viņš tajā saklausīja nemieru, un tas traucēja nodoties sapņiem. — Mitējies jel! — viņš sauca. Kundze ienāca. Viņas skatiens līksmi klaiņoja pa istabu, nepakavējoties ne pie viena priekšmeta. — Ko tu tur trenkā? — drūmi jautāja Jaška. — Saproti, man kāda doma nedod miera. — Nevelc garumā, runā skaidri! — Kā tu izšķīries ar Ņinku? — Tur viss kārtībā. — Jaška kļuva mundrāks. — Sitā kaķenīte mani tā mīl, ka gatava vai dzīvību atdot. Un, lai viņai nebūtu pārāk skumji, es nosūtīju vēstulīti: «Gaidi mani, un es nākšu drīz, tikai gaidi…» — Vai tu šo vēstuli ar savu roku, pats rakstīji? — Kundze satrūkās. — Ne jau nu tu! — atcirta Jaška. — Idiots! — Kundze vai eksplodēja. — Vai tad tu nesaproti, ka viņu tagad pārbauda? Sī skuķe iespējami drīzāk jānovāc! — Ko tu? — To pašu. Aste jānocērt, citādi mēs būsim pazuduši. — Cik jūs gribētu saņemt par šo dievam tīkamo padomu? — Jaška jautāja, nošķirot katru vārdu. — Mana firma par padomiem nemaksā! — Kā gribi, tev labāk zināms, — Kundze draudoši nošņāca un iegāja savā istabā. Jaška kļuva domīgs. Nāca prātā sastapšanās ar Ņinu, viņu «ģimenes dzīve», šķiršanās. Acu priekšā stāvēja meitenes seja, lēnprātīgās, pelēkās acis, kas ar bezgalīgu mīlestību lūkojās viņā. Jaška atcerējās, kā atvadoties viņa runāja tik sirsnīgi, tik mīļi, ka … Nē, šai sievietei viņš nespēj atņemt dzīvību! Jaška nešaubījās, ka Ņina viņu mīl un gaida. Un, kas zina … Viņš izvilka čemodānu, atvēra to un sastinga — virs naudas paciņām, kas bija pārsietas ar aukliņu, atradās Ņinas portrets. Jaška skaidri iedomājās, kā viņa stāv cehā strādnieku vidū. Dun darbgaldi, un cauri šim troksnim dzirdama Ņinas balss: «Viņš nav lidotājs! Viņš ir zaglis! Viņš nozaga naudu! Viņš!» Jaška redzēja strādnieku bargās sejas, redzēja pret sevi izstieptas rokas. «Atdod mūsu naudu!» viņi pieprasīja. «Tā ir mūsu godīgā darbā nopelnītā nauda!» Bet tad atskanēja saucieni: «Liekēdis! Zaglis! Slepkava! Turiet!…» Jaška nodrebēja, aizcirta čemodānu un metās Kundzei nopakaļ. «Kantoris» turpināja darbu. Tika pārspriests, kā atbrīvoties no Kramovas. Kundze aizstāvēja vienu variantu, Jaška — otru. Tomēr puisis drīz vien padevās: viņš nodeva Kramovu, un viņam vairs nebija ne sāpīgi, ne skumji — viņam bija vienalga un gribējās, lai tikai viss drīzāk beigtos. — Labi, velns parāvis! Lai notiek pēc tava prāta. Bet kas to izdarīs? Kur tagad atrast piemērotu cilvēku? — Nemaz nav jāmeklē. Parocies tik atmiņā! Un Jaška atcerējās, ka savā pirmajā brīves dienā pēc soda izciešanas bija iepazinies ar Bēduli. Krunkainā un rētu izvagotā seja liecināja, ka šim cilvēkam dzīvē nav veicies. Negribēdams tik svinīgā dienā palikt vienatnē, Jaška ierosināja kopīgi atzīmēt iznākšanu brīvībā. Viņi aizgāja uz restorānu un dzēra līdz vakaram, bet, kad šķīrās, tad jaunais paziņa teica: — Ja būšu vajadzīgs, pēc šīs adreses man\ atradīsi,— un kaut ko uzšņāpa uz papīra gabaliņa. Jaška atrada Bēduļa adresi. — Izvēles nav, būs jāsūta Bēdulis. Bet sliktākajā gadījumā — iešu es pats…
, Krēsloja. Pa vāji apgaismoto ielu gāja civilās aviācijas lidotājs ar nelielu vīstokli padusē. Šķērsojis ielu, viņš palūkojās visapkārt un iegāja divdesmit septītā nama pagalmā. Uzskrējis otrajā stāvā, viņš nospieda zvana pogu. — Kas tur ir? — sievietes balss aiz durvīm jautāja. — Savējais, atveriet! — Kas? — Esmu no Maskavas — caurbraucot. Man jūsu vīrs lūdza šo to nodot, — atbildēja lidotājs. — Vienu mirklīti, atvainojiet, es pārģērbšos. Ilgi gaidīt nevajadzēja. Durvis drīz atvērās, un lidotāju laipni aicināja ienākt. — Es uz īsu brīdi, — teica lidotājs, greizi smaidīdams. — Man ir vēl viens uzdevums, un tas man šodien jāizpilda. — Viņš ātri pārlaida acis istabai. — Apsēstieties, lūdzu, — aicināja saimniece. — Pastāstiet — kā viņam tur klājas? Vai visu laiku lido? — Ko gan citu? Lido! — viesis atbildēja un uzlika galdā šampanieša pudeli. — Mēs pašlaik izpildām atbildīgu uzdevumu, jauna tipa lidmašīnu izmēģinām, jālido no tumsas līdz tumsai. Un vispār laiks ir tāds, ka… Stāvoklis saspīlēts — smagāk vairs nevar būt. Nejaušs šāviens — un karš var iet vaļā. — Ko jūs! — izbiedēti iesaucās sieviete. — Tā nu tas ir! — ciemiņš ne visai noteikti sacīja un piebīdīja viņai sainīti. — Kas tas ir? — Saimniece nespēja noslēpt ziņkāri. Viesis atviegloti pasmaidīja. — Sudrablapsa. Paņēmusi saini, viņa pateicās un jautāja: — Kāpēc viņš neko neraksta? — Kā lai raksta? Neesiet taču naiva! Mēs visi veicam slepenu darbu, mums aizliegts rakstīt. Neko vairāk viesis pateikt nepaguva: blakusistabas durvis atvērās, un ienāca cilvēks ar pistoli rokās. — Nu, slepenais darboni, rokas augšā! — viņš pavēlēja un brīdināja: — Pretoties neieteicu: māja ir aplenkta. Bēdulis apstulba. — Ne-nesaprotu … K-kas noticis? Ko tas nozīmē? — Tas nozīmē, ka jūs jau esat piezemējies un vairs ilgi nelidosit. Sajutis roku dzelžu aukstos apskāvienus, Bēdulis negribīgi piekrita: — Redzu, ka tā. Diemžēl. Ja kādam neveicas, tad neveicas …
Pie ministra Gaidot pieņemšanu, dienas vilkās gausi, bet izsaukuma aizvien vēl nebija. Nemiera pilnas domas vilka svītru pāri pēdējai cerībai. «Tātad mani nepieņems. Un kāpēc gan es viņam būtu vajadzīgs? Padomās, padomās un pateiks to pašu, ko milicijā.» Taču izsaukums pienāca. — Parakstieties par saņemšanu! — Un pastniece Ko- tovam pasniedza ar zīmoglaku aizzīmogotu aploksni. Pāvels trīsošiem pirkstiem nepacietīgi atplēsa aploksni un ar acīm ātri tvēra rindas. Viņa seja vispirms kļuva stinga kā akmens, bet tad atplauka — un tajā parādījās nedrošs smaids: Kotovu izsauca uz Maskavu pie ministra. Pāvels bija kājās līdz ar gaismiņu, rūpīgi noskuvās, palīda zem aukstas dušas un tad līdz mirdzumam nospodrināja kurpes. Stundu vēlāk viņš jau atradās ministrijā, pa ceļam vēl un vēl reizi pārdomājis katru
vārdu, kas tur būs jāsaka. īsi, bet jāizstāsta viss. Viss! Tikai pēc tam var cerēt uz palīdzību. Ilgi gaidīt nevajadzēja. Pēkšņi atskanēja viņa uzvārds. Kājas kļuva kā no vates. Norijis kamolu, kas nezin kāpēc bija sakāpis kaklā, Pāvels aizžņaugtā balsī teica: — Es! Viņu ieveda plašā kabinetā. Pāvels klusu padeva labrītu. Ministrs piecēlās, sniedza roku un aicināja apsēsties. Raugoties uz ministru, Pāvelam ap sirdi kļuva vieglāk. «Šis cilvēks noticēs, nevar nenoticēt.» — Jūs lūdzāt pieņemt personiskai sarunai? — Jā, lūdzu. Bet, taisnību sakot, nezinu, ar ko sākt. Domas sajukušas … Ministrs pasmaidīja. — Vislabāk sākt ar pašu galveno. Pulkstenis pie sienas nosita vienpadsmit, bet Pāvels Kotovs arvien vēl stāstīja un stāstīja. No sākuma viņš runāja par to, kā kļuva par zagli, bet vēlāk — kad un par ko ticis sodīts, kur sodu izcietis, ko pārdzīvojis, ka pārnākdams nav vairs sastapis māti dzīvu, kā nolēmis kļūt par godīgu cilvēku un, beidzot, kā cīnās pēc pierakstīšanās … — Viss, ko es stāstīju, ir patiesība. Savu pagātni nožēloju un'esmu to pierādījis ar godīgu darbu vēl tur, kolonijā. Tagad es gribu dzīvot un strādāt kā visi. Ticiet man — pie bijušā es vairs neatgriezīšos! Ministrs saprotoši paraudzījās uz Pāvelu un, bridi padomājis, jautāja: — Vai jūs esat precējies? — Jā. — Bērni jums ir? — Ir. Ministrs izplēsa no bloknota lapiņu, brīdi paturēja pildspalvu rokā kā tēmēdams un tad sāka ātri rakstīt. Aizturējis elpu, Pāvels ar acīm sekoja, kā spalva skrien pa papīra lapu. — Mēs nāksim jums pretī, — teica ministrs, papīru parakstīdams. — Mēs jums ticam un ceram, ka jūs dzīvosit godīgi un saprātīgi.
20. kamera
Cietuma iemītnieku personisko lietu vākiem bija pārvilkta sarkana svītra (tas nozīmēja, ka notiesātais ir aizbēdzis vai mēģinājis bēgt) un uzlikts zīmogs: sevišķi bīstams recidivists. 20. kamerā sēdēja seši cilvēki: Diplomāts, Pērtiķis, Bende, Krusts, Sērga un Kuprainis. Viņiem visiem bija vienādi uzskati par dzīvi, viņi visi bija «likumīgie» zagļi. Vadoņa loma te piekrita enerģiskajam un cietsirdīgajam Pērtiķim, kurš savu iesauku bija dabūjis aizvēsturiskajam sencim patiesi līdzīgā izskata dēļ. Par noziedznieku viņš bija kļuvis jau pirms revolūcijas, pēc tam kad tēvs bija aizgājis bojā šahtā, bet māte nomirusi no tuberkulozes, atstādama piecus bērnus likteņa varā. Tad arī viss sākās: laupīšana, tiesa, cietums … Vēsts par revolūciju Pērtiķi sastapa cietumā. — Mums, zagļiem, vienalga, kāda vara, — viņš sausi teica, — ka tikai var vairāk maku nospert. Pirmo reizi izlaists brīvībā, Pērtiķis tūlīt pat uzsāka vecās gaitas un atkal nokļuva aiz restēm. Ritēja gadi. Pērtiķis medīja naudas makus, bet milicija Pērtiķi. Pie cietuma viņš pamazām tā pierada, ka ar laiku tas viņam kļuva par mājām. Pērtiķis bija astoņpadsmit reizes tiesāts un labošanas darbu kolonijās aizvadījis trīsdesmit piecus gadus no saviem septiņdesmit četriem. Diplomāts iesauku bija iemantojis daiļrunības dēļ. Viņš bija viltīgs zaglis, labi pazina cilvēku vājības un prata tās izmantot savos nolūkos. Kā «likumīgajam» zaglim viņam bija nevainojama reputācija,
kas nodrošināja iespēju sanākšanās spēlēt pirmo vijoli. Uz cietumu Diplomāts ticis nosūtīts no kolonijas par musināšanu noslepkavot tos notiesātos, kas stājušies uz labošanās ceļa. Viņš tiesāts četras reizes un piecdesmit gadu vecumā apmēram astoņpadsmit gadus no sava mūža bija pavadījis cietumos un labošanas darbu kolonijās. Trešajam kameras iemītniekam, druknajam un kumpajam Bendem, iesauka bija dota zvērīguma dēļ: viņš bija nogalinājis savu dēlu par to, ka tas izmeklēšanā pastāstījis visu, ko zinājis par tēva noziegumiem. Desmit reižu Bende jau bija cēlies kājās no apsūdzēto sola, lai noklausītos spriedumu, un pusi mūža aizvadījis cietumos un kolonijās. Bendem nebija noteiktas zagļu «specialitātes», viņš tiesāts par visdažādākajiem noziegumiem:. par kabatzādzībām sākot un seifu uzlaušanu beidzot. Sis cilvēks, tāpat kā Pērtiķis, zagļa gaitas bija sācis jau pirmsrevolūcijas gados: arī viņa vecāki ir bijuši zagļi, un, kā Bende mēdza izteikties, savu «mākslu» viņš mantojis no tiem. Ceturtais 20. kameras iemītnieks bija Sērga, kura iesauka pilnīgi atbilda viņa raksturam. Viņš nekad nespēja sadzīvot ar saviem kolēģiem, bija aizdomīgs, ļaunprātīgs un žultains. Sērga bija tiesāts deviņas reizes un rezultātā trīsdesmit gadus no sava mūža piecdesmit pieciem aizvadījis cietumos un kolonijās. Krustam viņa iesauka bija piešķirta tāpēc, ka šis cilvēks bija analfabēts un paraksta vietā vilka krustiņus. Krusts bija tiesāts piecas reizes un no saviem trīsdesmit pieciem gadiem sešpadsmit aizvadījis kolonijās. Uz šo cietumu Krusts bija nosūtīts par piedalīšanos zagļu sanākšanas organizēšanā. 20. kameras sestais iemītnieks bija zaglis ar iesauku Kuprainis, kas ne pret ko neizjūta riebumu. Vēls vakars, drīz atskanēs signāls, ka jāiet pie miera. Kameras iemītnieki aizņemti katrs ar savām rūpēm: Pērtiķis skalo slimo zobu un ar plaukstu silda vaigu, ik pa brīdim sūtīdams piedauzīgus lāstus visam, kas dzīvs un nedzīvs. Diplomāts lasa. Bende un Sērga spēlē šahu, bet Krusts un Kuprainis krāc. Noskrapstēja atslēga. Ar skaļu troksni atvērās durvis, un uz kameras sliekšņa parādījās majors. Viņš padeva labvakaru (ieslodzītie atbildēja negribīgi) un apsēdās pie galda. Gluži kā sajuzdami, ka istabā kāds ienācis, Krusts un Kuprainis pamodās. — Tumanov, — majors pamāja Krustam, — izlasiet un parakstieties, — un pasniedza viņam papīra lapu. — Esmu analfabēts, — Krusts atbildēja, apsēdies uz nārām. — Un kas tur ko lasīt — tāpat viss skaidrs. — Ja skaidrs, tad parakstieties, lūk, šeit! — Majors ar pirkstu parādīja. Tumanovs centīgi uzvilka trīs krustus. — Tas ir viss. Bet tagad es gribu jums dot lietišķu padomu. — Majors piecēlās. — Man padomu? Lietišķu? — novilka Tumanovs. Viņa sejai pārslīdēja muļķīgs smaids. — Kādu? — Tādus pašus krustus pārvelciet savai pagātnei, kļūstiet par cilvēku un dzīvojiet kā visi ļaudis. Jusu lūgums ievērots — un atlikušais soda laiks noņemts. Ar rītdienu jūs esat brīvs. Majors aizgāja. Tumanovs-Krusts lēnām noslīga uz nārām un sakņupa, seju plaukstās iespiedis. Kamerā iestājās klusums. Pirmais to pārtrauca Diplomāts. Viņš piecēlās kājās un sakrustoja rokas uz krūtīm, kā to darīja vienmēr, kad sanākšanās teica runu. — Zagļi, brīdi uzmanībasl — viņš ierunājās klusi, bet iespaidīgi. — Arī man vecuma galā uzsmaidījusi laime: varu norēķināties ar vienu kuņas bērnu. Kameras iemītnieki sāka ausīties, bažīgi pavērdamies uz durvīm. Visi saprata, ka Diplomāts grib sarīkot sanākšanu. — Tuvāk pie lietas, netērē velti laiku, klāj vaļā, — nosēcās Pērtiķis,. Diplomāts aizsmēķēja un, ikvienu cieši uzlūkodams, turpināja: — Tas notika Sibīrijas taigā pēc tam, kad bija izdots dekrēts par atbildības pastiprināšanu, ja slepkavība izdarīta ar nodomu. Es toreiz atrados stingra režīma kolonijā. Netrūka ne ēdamā, ne dzeramā, bet tad nāca nelaime: atsūtīja pie mums par priekšnieka palīgu polit- darbā kādu Saļinu. J-jā … Sāka šis mūs pāraudzināt ar jaunām metodēm, runādams par humānismu un pretimnākšanu tiem, kas stājušies uz
labošanās ceļa. Viņš visus apvārdoja un sāka aprīt mūsējos kā valzivs sīkās zivteles. Mūsu acu priekšā labākie cilvēki aizgāja pazušanā! Ienāk šis Saļins barakā, piemiedz acis, skatās visapkārt — izrauga sev upuri. Paiet viena diena, otra, un raugies — bijušais mūsējais jau «izredzēto» vidū. Gudrs bija, savu lietu prata, neko teikt. Sāka viņš ar to, ka visu priekšā teica runu. Biju es, saka, zagļi, pašā Maskavā. Un gribu tagad ar jums runāt svarīgā un neatliekamā lietā. Nu, ja tā, mēs šim sakām, lai klāj vaļā, kas uz sirds. Un mēs kā ēzeļi ausis saspicējām. Bet šim to tikai vajag! Kādus tik labumus viņš mums tai vakarā nesasolīja — no brīvības līdz ceļazīmei uz paradīzi. Un pretī prasīja vienu — labošanos. Ar to tad arī sākās notikumi, par kuriem gribu jums pastāstīt. Diplomāts atkal aizsmēķēja un kā īsts orators pārlaida acis saviem vērīgajiem klausītājiem. — Tai vakarā Saļins daudzus apmuļķoja. Gandrīz puse mūsējo uzķērās uz viņa makšķeres. To redzēdami, mēs sākām spriest: ko darīt? Kas pārdosies, tam nāve — tā nolēmām. Vienu otru novācām. Taču arī tas nelīdzēja: jo tālāk, jo vairāk zagļu no mums aizgāja. Beigās palika tikai piecdesmit paši īstākie. Nu, domāju, pie šitiem riekstiņiem Šajins zobus aplauzīs. Taču kas to deva! Notika tādas lietas, par kādām neviens pat iedomāties nevarēja. Manu vislabāko sirdsdraugu Pāvelu Nekauņu Šajins savaņģoja! Un ko jūs domājat? Nekauņa ne vien pats aizgāja uz jauno zonu, bet vēl četrdesmit zagju sev līdzi aizveda! Pavisam nelāgas lietas notiek, domāju, visus grēkus uz manu sirdsapziņu uzvels. Tinosprojām. Bet, redzams, man jau no dzimšanas nolemts paradīzē neiekjūt: pēdējā mirklī, kad preciniekā gribēju ielēkt, mani noķēra. Diplomāts apklusa un vairākas reizes ar dziju kāri ievilka dūmu. — Bet kas notika pēc tam? — gribēja zināt Pērtiķis. Diplomāts nošņirkstināja zobus. — Pēc tam? Mani tiesāja. Un viss notika tā, kā es to paredzēju: tiesā Nekauņa uzreiz atzinās, ka zinājis par manu bēgšanu. — Kur viņš ir tagad? — Pērtiķis painteresējās. — Brīvībā. Zinu, ka saņēmis norīkojumu uz Kijevu. Pērtiķis samērcēja ūdenī kušķīti vates, uzlika to uz zoba un piegāja pie Diplomāta. Pārlaidis klātesošajiem draudīgu skatienu, viņš teica: — Visi mēs esam zagļi, visi dzīvojam vienu dzīvi — zagju dzīvi. Vai patiesi mēs tagad atkāpsimies? — Neatkāpsimies! — izsaucās Diplomāts. — Neatkāpsimies! — atkārtoja Krusts. — Bet, ja tā, — turpināja Pērtiķis, — tad man ir priekšlikums: novākt Nekauņu! Lai citiem būtu mācībai Kas «par» — paceliet roku! Kas «pretī» — lai izsakās! Rokas pacēla trīs: Pērtiķis, Diplomāts un Krusts. Sērga, Bende un Kuprainis nebalsoja. Pērtiķis visus trīs nomēroja ar nicinājuma un ļaunuma pilnu skatienu. Ar kādu baudu viņš ikvienu no viņiem sagrābtu pie rīkles un žņaugtu, dauzītu viņu pieres pret akmens sienu! Pērtiķis tomēr savaldījās. Viņš nolēma izmantot pārliecināšanas metodi, taču gan Sērga, gan Bende un Kuprainis bija ietiepīgāki, nekā viņš domājis. — Nu ko, katrs auns pats sev noteicējs, — naidīgi pasmīnēja Pērtiķis. — Saproti jel, ka jūs esat spriedumu pasludinājuši nevis Nekauņam, bet gan paši sev! — iesaucās Sērga. — Kā tā? — viņu pārtrauca Diplomāts. — Vai tad likumu jau esi aizmirsis? Ja likvidēsim Nekauņu, tad arī mūs visus pieliks pie sienas! — Negvelz muļķības! — ķīviņā iejaucās Pērtiķis. — Kas vilka baidās, lai mežā nelien! — Nevis vilka es baidos, bet likuma, kas murfis nekādu atlaidi nedos. Taisnību sakot, ar mums jau tā auklējas. Citā valstī sen uz elektrisko krēslu būtu nosūtījuši vai arī… — Un Sērga izdarīja izteiksmīgu žestu, tad izkāra mēli un nolieca galvu sānis, attēlojot pakārtu cilvēku.
Diplomāts un Pērtiķis saskatījās. — Kā gan tu to visu zini? — ņirdzīgi jautāja Diplomāts. — Lasi avīzes un līdz vasarai kļūsi par prokuroru! Tad arī uzzināsi, ka Amerikā par slepkavību uzreiz sūta uz elektrisko krēslu, un cepies vesels. Ja netici — aizbrauc un pamēģini … — Sērga jau kļuva pikts. — Nu tad tā — kopš šīs dienas, kopš šī brīža jūs vairs neesat «likumīgie» zagļi! — kategoriskā tonī paziņoja Diplomāts, vērsdamies pie šiem ietiepīgajiem klusētājiem un atkritējiem. Tā 20. kameras iemītniekiem pienāca nakts. Vai kāds no viņiem aizmiga — tas nav zināms. Bet pret rītu, kad cietums vēl gulēja saldā miegā, Diplomāts, Pērtiķis un Krusts, galvas cieši kopā sabāzuši, kameras kaktā par kaut ko sačukstējās: saviem kameras biedriem viņi vairs neuzticējās. — Nokļūsi līdz Kijevai, aizej pie Kundzes. Tur tagad jābūt Emigrantam, — Diplomāts klusi teica Krustam. — Nu! — Pastāstīsi viņam, ko sanākšana nolēmusi. — Un ja viņš man netic? — Aizsūtīsim apstiprinājumu. Vai visu saprati? — Sapratu. — Skaties, citādi… Krusts, sakniebis lūpas, pamāja ar galvu.
Gājiens ar zirdziņu Krustam miegs nenāca. Viņš gulēja uz plaukta un klausījās riteņu klaboņu sliežu salaiduma vietās. «Tuk-tuk- tuk,» klaudzināja riteņi. «Tuk-tuk-tuk,» lidoja sekunde pēc sekundes. Kad vilciens apstāsies, Krusts sev sacīs: «Izkāpiet, esam atbraukuši!» Bet, kad viņa sekundes apstāsies, tad kāds cits par Krustu teiks: «Sis jau ieradies gala stacijā.» Bet varbūt Kijeva arī būs viņa gala stacija? Krusts samiedza acis, cenzdamies nedomāt par to, ka viņam jāpasaka Emigrantam sanākšanā pieņemtais lēmums. Un ja nu Emigrants nobīstas un negrib spriedumu izpildīt? Nē, nē! Ja Emigrants arī nobīsies, tad viņš to nekādi neizrādīs: spriedums ir jāizpilda! Ja nu vienīgi viņa Kijevā nemaz nav. Varbūt viņu jau paguvuši arestēt, varbūt viņš kaut kur nozudis: aizlaidies nezināmā virzienā, pakļuvis zem vilciena vai automobiļa! Ja nu tā? Nē, nē, Emigrants atrodas Kijevā, spriedums man viņam jāpasaka, un viņam būs jānogalina Nekauņa. Bet pēc tam Emigrantu atkal tiesās un nošaus. Un Krustu ari: Emigrants pirms nāves katrā ziņā atzīsies. Ne tādi vien kā viņš ir kļuvuši mīksti, cenzdamies kaut par dažām nedēļām pagarināt savu mūžu un pie viena nokārtot rēķinus ar tiem, kuru vainas dēļ viņus liek pie sienas. Jaška nesatidzēs ne Krustu, ne Diplomātu, ne Pērtiķi… Un kāpēc gan viņam tie būtu jāsaudzē? «Tuk-tuk-tuk,» klaudz riteņi, skaitīdami kilometrus, skaitīdami sekundes. Vai patiesi viņam, Krustam, tik maz atlicis ko dzīvot? Varbūt nevajag steigties ar ziņas nodošanu? Lai Nekauņa vēl padzīvo! Un pa to laiku Emigrants iekritīs kādā lietā. No tumsas iznira Diplomāta seja. «Kuņas dēls tu esi, Krust, nodevējs! Ja ne šodien, tad rīt kāds izies no cietuma — un es atradīšu veidu, kā viņam paziņot mūsu lēmumu. Aizbrauks viņš uz Kijevu un pārbaudīs, kā tu esi izpildījis mūsu gribu. Un tad tev beigas!» Krusts gulēja aizvērtām acīm, nolādēdams sevi par to, ka lūdzis sodu mīkstināt. Labāk būtu līdz šim brīdim sēdējis cietumā! Tad nevajadzētu lauzīt galvu: izpildīt Diplomāta un Pērtiķa pavēli vai neizpildīt. Protams, pie visa vainīgs Nekauņa. Nevajadzēja nodot zagļus, nevajadzēja atkāpties no likuma. Par to viņam jācieš sods! Bet viņš, Krusts, taču arī patiesībā ir atkāpies no likuma. Vai viņš strādaja? Strādāja. Bija paklausīgs, kā to prasa cietuma administrācija? Bija. Tātad jāizsludina, ka arī viņš nav «likumīgais» zaglis? No Diplomāta un Pērtiķa viedokļa Krusts vēl nav dunci pelnījis. Bet kas zina, ko viņi izlems rīt? Viņiem jānosprāgst tā kā tā. Cietumā savā ziņā bija pat it kā labāk: viss
ierasts. Taču viņš, Krusts, grib padzīvot pasaulēl Bet to viņam neļaus. Un viss Nekauņas dēļ. Krusts norausās no plaukta, aizgāja uz tualeti un ilgi aplūkoja sevi spogulī. «Tuk-tuk-tuk,» klaudzēja riteņi, jaukdami domas. Ak jā, viņš prātoja tieši par dzīves sekundēm. Varbūt šo sekunžu vēl daudz, bet varbūt pavisam maz… Un viss Nekauņas — šī nodevēja dēļ, kurš iekāroja to pašu, ko Krusts, — ilgāk padzīvot. Iznāk, ka arī viņš, Krusts, ir nodevējs un tikai tāpēc, ka negrib saņemt lodi pierē? «Tuk-tuk-tuk,» dārdēja riteņi. Vilciens aizvien straujāk tuvojās mērķim. «Nesteidzies tačul» Krustam gribējās kliegt. «Pagaidi! Ļauj padomāt!» Krusts izgāja tamburā un aizsmēķēja. Galvā bija tikai viena doma: nāve! Kaut Emigrants būtu pakļuvis zem mašīnas! Vai arī — kaut Nekauņa būtu saindējies ar sēnēm vai noslīcis upē! Taču gan viens, gan otrs ir dzīvs, un viņam, Krustam, tie abi jāiedzen kapā — un viss Diplomāta un Pērtiķa dēļ, kas sevi nosauca par sanākšanu. Šķita, ka no tumsas cauri stiklam ielūkojas Pērtiķis. «Tu esi gļēvulis; kas tev nāk prātā? Mūs nodot? Nogalināsim! Izpildi mūsu gribu!» Viņus nodot? Nē, • Krusts to nemaz nedomā darīt. Bet ko iesākt? Ja nu atkal varētu nokļūt cietumā — kaut uz gadu! Bet pa to laiku šis tas var atgadīties. Varbūt Diplomāts un Pērtiķis paši nokļūst aizsaulē. Vai arī Emigrants iekrīt. Un viņu, Krustu, neviens nevarētu nosaukt par nodevēju. Ja vien viņš atkal varētu nokļūt cietumā! Krusts aizsmēķēja. Tātad: ja atkal nokļūtu cietumā … Bet… Viņš taču tikko rto turienes brauc! Tamburā iznāca jauns cilvēks, izskatījās pēc studenta. Lēmums radās acumirklī. Krusts sagrāba studentu aiz pleca un kliedza viņam tieši sejā: — Ko trokšņo? — Es netrokšņoju. — Jauneklis samulsa. — Atvainojiet, lūdzu! «Nē, ar šo tipu cietumā netikt,» Krusts nodomāja, bet uzbrukumu turpināja: — Tu man acis neaizmāle! Es tevi pazīstu, es tevi tūlīt… Students pārbijās un nepavisam nedomāja aizstāvēties. «Ak tu kungs,» nodomāja Krusts, «ko man ar viņu iesākt?» — un tūlīt pat cirta puisim pļauku. — Laidiet mani! Kāpēc jūs sitat? — izbiedēti čukstēja students. — Es tev parādīšu! — Krusts iebļāvās pilnā rīklē. — Es tevi… Un šai mirklī viņu sagrāba aiz apkakles kāds karavīrs. Krusts atlaida studentu un iesita karavīram. Un tūlīt pat viņam gar acīm nošķīda dzirksteles — karavīrs . nebija palicis parādā. — Laid! — kliedza Krusts un metās uz durvīm. — Huligāns! — iesaucās students. — Jāsauc milicija! «Glābts!» nodomāja Krusts. — Bet varbūt laidīsim to muļķi vaļā? — jautāja karavīrs. — Sadevām pa sprandu — un pietiks? Krusts strauji pagriezās un atvēzējies vēlreiz iebelza karavīram. Krustam sasēja roka aiz muguras. Nu viņš zināja, ka viņu neatlaidīs, kamēr ieradīsies milicija. Un tad — atkal četras sienas. Un nekur nebūs jābrauc. «Tuk-tuk-tuk,» klaudzēja riteņi. «Tuk-tuk-tuk,» lidoja sekundes. Cik Krustam to daudz! Miljoni! Miljardi!
Atgriešanās dzīvē Pāvela Kotova dzīve pamazām nokārtojās. Tagad viņš strādāja kādā Tallinas kravas automašīnu parkā par mehāniķi. No darba Pāvels atgriezās noguris, bet toties zināja, ka viņu vairs neviens nesauks par zagli, neviens nicinoši nenovērsīsies. Tagad Pāvels Kotovs ir tāds pats pilntiesīgs pilsonis kā visi šīs lielās un tīrās pilsētas iedzīvotāji. Autoparks palika aiz muguras. Pāvels pagāja garām ielai, kas ved uz kopmītni, un, šķērsojis laukumu, iegāja pasta nodaļā, lai uzzinātu, vai nav vēstules no Ļaļas, kas jau vairāk nekā mēnesi kopā ar
bērniem atrodas Maskavā un aizstāv tur diplomu, kārto valsts eksāmenus. Gaišmataina meitene, caurlūkojusi korespondenci uz burtu «K», pasniedza Pāvelam telegrammu. — Parakstieties! — viņa laipni teica. Pāvels nepacietīgi atlocīja veidlapu. «Iebraucam piektdien divdesmit divos nulle nulle. Ļaļa, Gaļina, Jura.» Pateicies meitenei par priecīgo ziņu un aiz lielas laimes neko apkārt neredzēdams, Pāvels izskrēja no pasta ēkas. Rīt Ļaļa un bērni būs mājāsl Viņš nopirka puķu pušķi un aizsteidzās uz taksometru - stāvvietu, bet pēc tam ilgi un nepacietīgi mīņājās, gaidīdams mašīnu. Ik pa brīdim izvilkdams no kabatas telegrammu, viņš to atkal un atkal pārlasīja. Beidzot piebrauca taksometrs. — Manam pasažierim laikam lieli prieki? — vaicāja šoferis, gados vecāks vīrs, paraudzījies Pāvelā, kam seja smaidā laistījās vien. — Sagaidu ģimeni. Taksometra vadītājs saprotoši pamāja un palielināja ātrumu. Pāvels atcerējās, kā kopā ar viņu šodien priecājās arī darbabiedri. — Kā tev ar finansēm? — Pāvelā jautājoši palūkojās rudais Jans Krīgs. — Ir. Pietiks! — uzmezdams plecos lietus mēteli, atbildēja Kotovs un steidzās uz durvīm. Jāns klusēdams izvilka maku, noskaitīja vairākus desmitniekus un nolika uz galda. Viņa piemēram tūlīt pat sekoja arī citi, un jau pēc brīža uz galda gulēja iespaidīga naudas summa. — Ko jūs? Kāpēc? Man taču ir nauda! Skatieties! — Un Pāvels meklēja pēc maka. Jāns uzlika viņam uz pleca roku. — Vai nu gribi vai negribi, bet šī nauda tev jāņem. Ja neņemsi — mūs visus apvainosil Pāvels saviļņots spieda biedru pasniegtās rokas. — Ja nu jūs tā uzstājat… Ņemšu. Bet ar noteikumu: jūs visi atbrauciet pie mumsl Labi? Ekspresis lēnām tuvojās peronam un beidzot apstājās. Trokšņainais sagaidītāju pūlis aplenca vagonus. — Tētuk, tētuk, mēs esam šeit!… — sauca Galočka. Pāvels traucās pretī skanīgajai balstiņai. Ar pūlēm valdīdams saviļņojumu, viņš skūpstīja Galočku, apskāva sievu, dēlu. — Kā noritēja aizstāvēšana? — Labi! Arī diplomu jau saņēmu! — O, tātad tu tagad esi inženiere! Apsveicu! — Viņš maigā lepnumā apskāva sievu. — Nevis vienkārši inženiere, bet inženiere arhitekte! — smiedamās precizēja Ļaļa. — Tev taču ir brīnišķīga profesija! Tikai tagad esmu sapratis, cik lielu baudu sniedz darbs, ja zini, ka tā rezultāti sagādā citiem prieku! Un kā ar norīkojumu? — Manu lūgumu uzklausīja un nosūtīja šurp — pie vīra. — Cik lieliski viss veicas! Un nu arī viesi sasēduši pie galda. Skanēja tosti, apsveikumi, un Ļaļa priecājās, ka Pāvelam tik jauki biedri. Nemanot aizritēja mēnesis. Kotovu ģimenē pamazām viss iegāja savās sliedēs. Ļaļa strādāja pilsētas padomē par arhitekti, Gaļina mācijās skolā, Jura apmeklēja mazbērnu novietni. Atgriezdamies pēc darba mājās, Pāvels ņēma dēlu pie rociņas — un viņi abi gāja pastaigāties. Tā bija ari šoreiz. Bet, kad Pāvels tuvojās mājai, viņš pamanīja iecirkņa inspektoru sarunājamies ar Ļaļu. Pāvels pielika soli.
«Draugi» tiekas atkal
Kamēr skvērā netālu no Kramovas mājas Kundze gaidīja Bēduli, Emigrants posās prombēgšanai. Pēc ilgām pārdomām un svārstīšanās viņš nolēma pilsētu pamest naktī. Jaška staigāja pa istabu, berzēja aukstās rokas un izlikās, ka viņu nekas nesatrauc un neinteresē. Emigrants sevi pārliecināja — kārts, uz kuras viņš licis savu dzīvi, katrā ziņā laimēs. Vajadzīgs tikai viens —, laikā nozust. Emigrants aplūkoja sevi spogulī: sirmi deniņi, zem acīm tumši loki. Smagi nopūties un aizsedzis seju ar rokām, viņš sakņupa un ilgi par kaut ko domāja. — Jā-ā! — viņš balsī teica. — To, ko esmu zaudējis, vairs neatrast un ne par kādu naudu nenopirkt. Pat nozagt nevar… Jaunība! Vislabākie gadi, veselība — viss pa cietumiem novazāts, nekas nav saglabāts, bet vecums vairs nav aiz kalniem … Viņu pārņēma nemiers. Piegājis pie galda (tur vienmēr stāvēja konjaka pudele), Emigrants izdzēra glāzīti, un viņam kļuva vieglāk. «Kur gan tā Kundze aizķērušies?» viņš nemierīgi prātoja. Pulkstenis pie sienas nosita desmit. Emigrants piegāja pie loga un cieši un saspringti lūkojās uz to pusi, kur beidzās šķērsiela. Garām aiztrauca mašīnas, steidzās vēlīni gājēji, bet Kundzes arvien vēl nebija. Un tad iečīkstējās vārtiņi. «Beidzot,» atviegloti nodomāja Emigrants un gāja Kundzei pretī. Smagi elsodama, vecene ar trīcošām rokām raisīja nost lakatu un teica: — Nav vairs šai pasaulē godīgu cilvēku! Pagalam mēs esam! Emigrants juta, ka sirdi sažņaudz ledaina roka un seja krampjaini savelkas. — Tas žuliks mūs piešmaucis! Naudu paņēma, bet nekā nav izdarījis! Kramova ir dzīvai — Kā?! — Tā! Pati ar savām acīm redzēju viņu stundu atpakaļ, pie mājas stāvēja. — Tā-ā … — Bet Bēdulis tā ir neatnāca, — Kundze turpināja. — Droši vien aizlaidies, nešķīstenis tāds! Emigrants nošņirkstināja zobus un sniedzās pēc pudeles. — Varbūt iedevi švaku «mikstūru»? — viņš jautāja. Savilkusi seju nievīgā grimasē, Kundze izvilka no kabatas pudelīti ar pieslīpētu stikla aizbāzni. Tajā bija nedaudz brūna šķidruma. Uzmanīgi izvilkusi aizbāzni, viņa to patrina gar desas gabaliņu un pasauca savu kaķi. Emigrants ar interesi noskatījās, kā kaķis, desu paostījis, to aprija un jau pēc dažām sekundēm pie sliekšņa krampjaini nobeidzās. Istabā iestājās stindzinošs klusums. Vienīgi sienas pulkstenis nepielūdzami atskaitīja no mūža sekundes — tik-tak, tik-tak . .. — Sagādā mašīnu, pēc stundas es' pazūdu, — Emigrants caur zobiem izgrūda. Vecene ar grūtībām piecēlās un izvilkās ārā. «Nu, Jaška, kas būs, tas būs!» Emigrants sāka posties. Uzvilka melno uzvalku un piegāja pie spoguļa. Skarbā seja, sirmie deniņi un labi pašūtais uzvalks piešķīra viņam solīdu izskatu. Viņš skumji pasmīnēja: «Tikpat kā diplomātiskā korpusa pārstāvis! Nekas, vecais, mēs vēl noturēsimies virs ūdens!» Tad sameklēja čemodānā pistoli, pārbaudīja, vai tā pielādēta, un pavērsa stobru pret savu attēlu spogulī. «Vai varbūt uzreiz, rau, tā? …» Ienāca Kundze. — Kā tu domā, vai izdosies aizlaisties? — Emigrants jautāja. — Vajag izdoties! Vai nu šiem nav jau apnicis: cik ilgi var bez kādas jēgas uz visiem ceļiem… ' Viņa nepaguva savu domu izteikt līdz galam, kad pagalmā ierējās suns — un drīz vien pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. — Ak kungs! Kas tur vazājas? — krustus mezdama, čukstēja saimniece. Emigrants izvilka pistoli un uzmeta skatienu pulkstenim: bez divdesmit minūtēm divpadsmit. — Asti esi līdzi atvedusi, kuce tāda! — viņš nobālu- šām lūpām nočukstēja. Kundze vēcināja rokas, tā teikt, pirms laika netrako, un uz pirkstgaliem izgāja no istabas. Klauvējieni atkārtojās — tikko dzirdami, bet neatlaidīgi. — Kas tur ir? — pusbalsī vaicāja saimniece.
— Jaška no Birobidžānas! — Arā noskanēja aprauts smiekliņš. Kundze nedaudz pavēra durvis un vai apstulba: viņas priekšā stāvēja neviens cits kā pats Pāvels Kotovs, Nekauņa, senais, kādreiz tik veiksmīgais partneris. — Ak taisnais dievs! — Viņa nerunāja, viņa gavilēja. — Kur tie gadi! Nāc taču iekšā! Ko stāvi uz sliekšņa kā svešinieks? Pāvels ienāca gaitenī. — Tu taču izskaties lieliski! Kopš tiem laikiem gandrīz nemaz neesi pārvērties, — viesi vērīgi aplūkodama, Kundze priecīgi tērzēja. — īsts ērglis! — Vai esi viena? — jautāja Pāvels, no cepures nopurinādams lietus lāses. — Man ir viesis. — Kas viņš ir? — Emigrants. — Ko tu saki? Šeit? — Ja. — Krusts nav iegriezies? — Nē. Vai tad viņš atbrīvots? — Dzirdēju, ka jā. Pāvels novilka mēteli. Kamēr Kundze pārbaudīja, vai logu aizkari cieši aizvilkti, vīrieši jau piepildīja glāzītes. — Viņš mani apšmauca kā pēdējo stulbeni, — Emigrants, niknuma pārņemts, sūdzējās par Bēduli un raudzījās Pāvela nogurušajā, bet mierīgajā sejā. — Jā-ā, — ciemiņš piekrita, — iestājies sīko blēžu laiks. Kurp vien skaties — viņi vien, godīgu zagli tagad reti kur sastapsi. Kā gan tu varēji uz viņu paļauties? Emigrants sarauca uzacis un uzmeta Kundzei naidīgu skatienu. — Pietiks, bērni, tukšus salmus kulstīt! — Viņa ar elkoni bikstīja Nekaunam sānos. — Kas pagājis, tas pagājis. Par tagadni un nākotni vajag domāt, bet pagaidām iedzersim. — Dod, dievs, rītu arī! — Par tikšanos! — nobeidza Pāvels. Konjaks savu paveica: gan saimniece, gan viesi kļuva jautrāki, sāka runāt cits caur citu. Un kā nu ne — satikušies veci draugi! Taču drīz vien Emigrants atgriezās pie savām rūpēm. — Tev, Nekauņa, taisnība, zoss cūkai nav biedrs. Bet saproti, ka stāvoklis bezcerīgs. Negribēju, bet vajadzēja riskēt. — Riskēt — tas visos gadījumos nozīmē pievilināt nāvi. — Un ko tu iesaki darīt? — Ko darīt? Vispirms domāt, lai nebūtu piere jāgriež lodei pretī. Emigrants piecēlās no galda un nervozi sāka soļot pa istabu. — Viens es galā netikšu. Man vajadzīgs pārinieks. Uz tevi ceru. Abi jānovāc. — Kāds būs čungurs? — painteresējās Nekauņa, caur pieri lūkodamies partnerim sejā. — Desmit tūkstoši! — strauji atbildēja Emigrants, it kā sen būtu šo jautājumu gaidījis un jau priekšlaikus apdomājis atbildi. — Nav slikti. Var piekrist. Uzskati, ka tev vareni veicies! Ar ko sāksim? — Ar Kramovu. — Tu zini labāk. Kad? — Šonakt! — Bez mašīnas neiztikt. — Būs! Pēc pusstundas.
— Labi. Tagad izstāstiet visu pēc kārtas! Pusaizmigusi Kundze sekoja līdzi sarunai, bet apspriede bija īsa. Kad bija izteicies Emigrants, savu plānu ieteica Nekauņa. Tas šķita vienkāršs un drošs. Pie tā arī palika. — Iedzersim par veiksmi! — svinīgi uzsauca Nekauņa. Viņi saskandināja. Aiz loga atskanēja automašīnas •signāls. — Ir laiks! Nekauņa pamāja. Viņi piecēlās no galda un nesteidzīgi apģērbās. Emigrants iedeva Pāvelam pistoli. Nekauņa to pārbaudīja un ielika mēteļa kabatā. — Piesēdīsim pirms ceļa, — atgādināja Kundze. Brīdi sēdēja klusēdami. — Nu, tad labu izdošanos! Mani, vecu cilvēku, neaizmirstiet! Apciemojiet pēcāk, bērniņi! — žēlā balsī gaudās Kundze. — Nesmilksti, vecā, apciemosim, — apsolīja Kotovs. Mašīna stāvēja pie pašiem vārtiņiem. Nekauņa atvēra aizmugures durtiņas un palaida pa priekšu Emigrantu. — Ātrāk, mums maz laika! — Pagūsim, — Emigrants nomurmināja un pieliecās, lai ielīstu mašīnā, bet tai pašā mirkli sajuta, ka lido kaut kur bezdibenī. Vienā mirklī Pāvels iestūma ļengano ķermeni mašīnā un piegrūda pistoles stobru pie šofera pakauša. — Brauc — vai dabūsi lodi! Pēc kādām piecpadsmit minūtēm nobālušais šoferis apturēja mašīnu pie pilsētas milicijas pārvaldes. Drīz vien tur piestāja arī milicijas mašīna — izkāpa darbinieki, kas bija vērojuši operācijas gaitu.
Spēle bez trumpjiem Pie samaņas Emigrants nāca kriminālās meklēšanas daļas priekšnieka kabinetā. Pavēris acis, viņš sev blakus ieraudzīja cilvēku baltā virsvalkā un vēl kādus pāris — civiluzvaikos. Skaidrs, ka šie gaidīja, kad ar viņu, Jašku, varēs sarunāties. Emigrants saviebās un dobji ievaidējās. «Tagad galvenais — iegūt laiku, uzzināt, kas noticis, kur esmu nokjuvis, kaut ko izdomāt, citādi neizlocīšos.» Gulēdams krēslā puszviļus un izlikdamies, ka viņš vēl nav gluži attapies, Emigrants centās atcerēties, kas ar viņu notika līdz tam brīdim, kad viņš zaudēja samaņu un nokļuva šeit. «Pēc slimnīcas te neizskatās — tad visi būtu virsvalkos. Varbūt Nekauņa mani aplaupījis un es kā cietušais esmu nokļuvis milicijā?» — Kur es atrodos? — viņš jautāja ar tēlotu izbrīnu. — Pie bikts, — atbildēja Vasiļkovskis. Emigrants saprata, ka par viņu zina vairāk, nekā viņš domājis, un žigli izlēma: iekams nav par vēlu, ir jāglābjas, jāizliekas par vājprātīgu. — Dievs tēvs! Dievs tēvs! Sargā mūs, grēciniekus, un apžēlo! — viņš gaudulīgi vilka, meta krustus un, cenzdamies nemirkšķināt acis, blenza griestos. Vasiļkovskis un Sadčikovs sāka smieties. Uzreiz noprazdams Emigranta nodomu, Vasiļkovskis šo «lūgšanu» pārtrauca. * — Tu te netaisies arī mūs kopā ar sevi grēciniekos ierakstīt! Bet, ja nu esi nolēmis izsūdzēt grēkus, tad nekautrējies, izmeklētājs tevi vērīgi uzklausīs. Emigrants pavērsa skatienu pret Vasiļkovski. — Par kādiem grēkiem un par kādu izmeklētāju ir runa? Esmu godīgs cilvēks, mani aplaupījis
bandīts. To jums arī šoferis apliecinās. Jūs mani droši vien uzskatāt par kādu citu. Brīdinu: ja mani nekavējoties neatbrīvos un nenogādās pilsētas slimnīcā, es sūdzēšos prokuroram. Atkal atskanēja smiekli. — Vari sūdzēties kaut vai Romas pāvestam, — teica Sadčikovs. — Tu esi pilnīgi atmaskots. Nav jēgas turpināt šo spēli — tev nav trumpju. Simulācija, uz ko tu ceri, tavu stāvokli nevis atvieglinās, bet gan pasliktinās. Tāpēc nav ko tēlot jukušu, labāk parunāsim nopietni. Varbūt kaut ko arī sarunāsim. Lai nu kas, bet tu taču zini, ka vaļsirdīga atzīšanās ir vainu mīkstinošs apstāklis. Neaizmirsti, ka uz spēles likta tava dzīvība! — Sadčikovs izvilka kādu mapi un sāka lēnām pārcilāt tās saturu. Kabinetā iestājās klusums. Emigrants neizturēja. — Par ko jūs īsti gribat mani apsūdzēt? — viņš lietišķi vaicāja, tēlodams aizskartu cilvēku. — Par visu to, ko tu pēdējā laikā esi izdarījis, sākot ar afēru un beidzot ar aplaupīšanu un slepkavību, — atbildēja Vasiļkovskis, cieši raudzīdamies viņam acīs. — Jūs esat prātā jukuši! — iesaucās Emigrants. — Visā savā mūžā es pat vistai neesmu atņēmis dzīvību, bet jūs man gribat piesiet slepkavību! Es protestēju pret šādu nelikumību! Pieprasu izsaukt prokuroru, citādi pieteikšu bada streiku! — Rāmāk! Rāmāk! Protestus izteikt pagūsi. Bet tagad ķersimies pie lietas! — Vasiļkovskis nesteidzīgi aizsmēķēja. Emigrants iekārtojās krēslā ērtāk. Viņš saprata, ka stāvoklis nav nekāds labais, un jutās, kā no sliedēm izsists. Mirt viņš negribēja — lūk, kas bija galvenais. Jaškam Koronovam gribējās dzivot tik ļoti kā vēl nekad—kaut vai kolonijā, kaut vai cietumā, bet tikai dzīvot! — Parakstieties, — Sadčikovs piestūma Emigrantam nopratināšanas protokolu, — lūk, šeit, ka esat brīdināts par to, kāda atbildība jānes par nepatiesas liecības došanu. Pēc stundas pirmais protokols bija pierakstīts. Emigrants visu noliedza. Bija pienācis laiks identificēšanai un konfrontācijai. Vasiļkovskis piespieda zvana pogu. Kabinetā ieveda vidēja auguma cilvēku ar sapinkājušos, melnu, garu bārdu. Emigrants sastinga. — ā, Bendera jaunākais brālis! Esmu priecīgs arī jūs šeit redzēt! — Mogiļevskis draudīgi vēla vārdus citu pakaļ citam un, pavērsies pret Vasiļkovski, zemā balsī nodimdināja: — Tas ir yiņš! Viņš mani aplaupīja! Emigrants mēģināja Mogiļevski apstulbināt. — Padomā labāk par sevi, tu pinkainais grēkagabals! Nemodini manī lauvu! Pamodināsi — bez sāls apēdīšu! — viņš sauca, ar indīgu skatienu urbdamies «kolēģim» acīs. — Nebiedē! Klusēt nepiespiedīsi! Nē-ē! Man jau viss vienalga! Tevis — nolādētā dēļ man kilogramu zelta atņēma, mašīnu, brī-vī-bu!… — auroja Mogiļevskis, dūres žņaudzīdams. — Visu izstāstīšu! Visu! Visu izteikšu kā dieva kunga priekšāl — MierīgiI Mierīgi! Uzvedieties pieklājīgi! Neaizmirstiet, ka jūs neatrodaties savā sektā, bet gan kriminālās meklēšanas daļā, — viņu stingri pārtrauca VasiJ- kovskis. Mogiļevskis konfrontācijas protokolu aiz niknuma parakstīja tik sparīgi, ka tinte vien pašķīda, un tad viņu izveda. — Nu labi, — satriekts nopūtās Emigrants. — Jūs esat uzvarējuši. Viens pret nulli jūsu labā. Šo jezuītu ņemu uz savas birkas! — Nē, nē! Šāds rēķins mūs neapmierina! — atbildēja Sadčikovs. — Kāds tad jūs apmierina? — Trīs — nulle. Emigrants iesvilpās, bet, brīdi padomājis, teica: — Lai notiek! Taču ņemiet vērā: par varītēm jūs man neko neuzspiedīsit! Karūsa par līdaku neies cauri.
— Mēs izvirzīsim apsūdzību tikai par to, kur jūs esat vainīgs. Ne vairāk, bet arī ne mazāk. Un tikai faktus! — Kādi gan jums var būt fakti? —- Emigrants spīvi iebilda. Vasiļkovskis pasmīnēja, bet Sadčikovs turpināja šķirstīt dokumentus. Emigrants aptvēra, ka izmeklētājs pārgājis pie viņa nākamās «lietas». Domās apsvēris, kā visā pārējā uzvelt vainu Nekaunam (lai šis nevarētu izgrozīties), Emigrants kļuva mundrāks un, sakrustojis kājas, sāka gai- dft, ko teiks izmeklētājs. Sadčikovs atlika papīrus malā un vērīgi paskatījās uz Jašku, kurš, palūdzis Vasiļkovskim atļauju, aizsmēķēja cigareti. — Mēs palikām pie rezultāta viens — nulle, vai ne tā? — Tā, — apstiprināja Jaška. — Spēli turpināsim? Vai varbūt tu esi nolēmis savos pārējos noziegumos atzīties? — Lai atzīstas tas, kam vēl slapjš aiz ausīm! Citur nekur, zvēru, neesmu vainīgs! Mana sirdsapziņa ir tīra. — Atkal gribi izlocīties? — jautāja Vasiļkovskis. Emigrants klusēja. Vasiļkovskis piegāja pie seifa un izņēma no tā čemodāniņu. Jaškam sāka krampjaini raustīties vaigs, rokas trīcēja. Lai slēptu uztraukumu, viņš bružāja zodu. Pulkvedis atvēra čemodāniņu. Tajā atra- das naudas paciņas un pistole. — Pazīsti? — vaicāja Vasiļkovskis. Emigrants greizi pasmīnēja. — Jūs vaicājat tā, it kā tas būtu mans. — Jaška savilka nekaunīgu grimasi. — Ko jūs ar to gribat teikt? — To, kas ir, to, ko zinām: uz tavas sirdsapziņas ir vēl divi noziegumi. Rūpnīcas kases aplaupīšana, te ir šī nauda, — un Vasiļkovskis ar galvu pamāja uz čemodāniņa pusi,— un krājkases aplaupīšanas mēģinājums, kad ar šo pistoli tika izdarīta slepkavība. — Psiholoģiskā uzbrukumā mani nepieveiksit. Es jau jūs brīdināju, ka par varītēm man neko neuzspiedīsit. Man nav nekāda sakara ne ar naudu, ne ar pistoli. Vasiļkovskis ielika pistoli čemodānā un apsēdās pie galda. — Kam tad ar to ir sakars? — Nekauņam! — pārliecinoši atbildēja Emigrants. — Tas ir viņa darbs. Viņu arī tiesājiet. — Kas to var apliecināt? — Es! — Kas vel? Emigrants brīdi klusēja un tad daudznozīmīgi teica: — Paši zināt, ka šādās lietās simt liecinieku nemēdz būt. Būs jāiztiek ar vienu, ja vien, protams, jums ir vēlēšanās sodīt patieso vaininieku. — Ja tas tā, tad kāpēc tu gribēji likvidēt Kramovu? — jautāja Sadčikovs. — Tas nav tiesa! Meli! — Emigrantam rīkle kļuva sausa, un viņš sajuta, ka pār muguru notek aukstu sviedru straumītes. — Meli? Nu ko, tūlīt pārbaudīsim, kur meli un kur patiesība. Sadčikovs pacēla telefona klausuli un palūdza atvest apcietināto. Drīz vien kabinetā ieveda Bēduli, kas bija ģērbies civilās aviācijas lidotāja tērpā. «Beigas,» nodomāja Emigrants, taču — drošs paliek drošs — pamirkšķināja Bēdulim ar aci. — Sēstieties! — Sadčikovs ienācējam norādīja krēslu. Lēnā, nedrošā gaitā Bēdulis piegāja pie krēsla un apsēdās uz pašas maliņas, Emigrantam pat acis neuzmetis. — Vai pazīstat? — Sadčikovs viņam jautāja.
— Jā! — uzrunātais atbildēja. — Pazīstu! Bēdulis nopūtās un zagšus paraudzījās uz Emigrantu. Tas aizturēja elpu, ar acīm lūgdamies: «Nenodod mani, neesi taču bez sirds! Ja nodosi, mani nošaus! Saproti: labāk tūkstoš reižu teikt «nē» nekā vienreiz «jā». Esi draugs! Glāb! Klusē!» Taču Bēdulis klusēt negribēja. Viņš bija notverts nozieguma vietā un ļoti labi saprata, ka viņa likteni spēj atvieglot vienīgi vaļsirdīga atzīšanās. — Tu vienkārši esi gļēvulis! Domā, ka viegli tiksi cauri? Nekā nebija! — Emigrantam uzdeva nervi. Bēdulis klusēja. — Divi — nulle, — Emigrantu uzrunāja Sadčikovs. — Vai turpināsim? Tas noraidoši papurināja galvu, bet tad, nošķirot katru vārdu, atbildēja: — Ar tādu rezultātu es .neesmu vienis prātis. Tas viss vēl nebūt neliecina, ka tieši es esmu aplaupījis rūpnīcas kasi un izdarījis slepkavību. Tiesai vajadzīgi fakti, taču jums to nav un arī nebūs! Ja tie būtu bijuši, tad jūs te nespēlētu komēdiju, bet uzreiz sāktu izmeklēšanu un ar lieciniekiem un lietisko pierādījumu palīdzību mani atmaskotu! — Vai esat pārliecināts, ka mēs spēlējam komēdiju? — Par simt procentiem! — Tādā gadījumā spēli turpināsim, — Sadčikovs pikti atteica. Kabinetā ieveda … Kundzi. Emigrants sastinga. — Sēstieties, — Vasiļkovskis piedāvāja ienācējai. Iecirtuši zobus apakšlūpā, Kundze lēnām apsēdās. Viņas un Emigranta skatieni sastapās, un vairākas sekundes abi nenolaida viens no otra acis. — Vai jūs apstiprināt tās liecības, ko šodien devāt? — Sadčikovs uzrunāja Kundzi. — Jā, apstiprinu, — viņa klusā balsī atbildēja. Emigrantam aizcirtas elpa. Sadčikovs pārlasīja lietā ar papīra strēmelēm iezīmētās vietas. — Jūs liecinājāt, — viņš atkal vērsās pie Kundzes, — ka, noslēgusi noziedzīgu vienošanos ar sevišķi bīstamo recidīvistu, kam iesauka Emigrants, Kijevas pilsētā kopā ar viņu esat izdarījusi vairākus noziegumus, tai skaitā mēģinājāt aplaupīt krājkasi, turklāt Emigrants ar pistoles šāvienu nogalināja sargu. Vai jūs.tā liecinājāt? — Jā! — aizsmakušā balsī izdvesa Kundze. — Melo! — Jaška ierēcās, taču saprata, ka bļaustās veltīgi. Viņš ar šausmām aptvēra, ka kriminālās meklēšanas daļai ne tikai visi viņa noziegumi ir zināmi, bet arī viņa vaina ir pilnībā pierādīta un tas nozīmē, ka no soda neizvairīties. — Es esmu psihiski slims! — viņš iesaucās un kā dzelts pielēca kājās. — Es nekā neparakstīšu! Es pieprasu tiesu medicīnas pārbaudi! Vasiļkovskis uzlika uz galda portativo magnetofonu un nospieda pogu. Magnetofons iedūcās, pārtīdams lentu, bet pēc tam paklausīgi atkārtoja visu to, kas tika runāts nopratināšanas un konfrontācijas laikā. — Kā redzat, pareizāk, dzirdat, medicīniskā pārbaude vairs nav vajadzīga — jūs to esat izturējis. Aiz bailēm sastindzis, Emigrants raudzījās uz magnetofonu un klausījās, klausījās … Kad viņam atgriezās valoda, recidīvists šausmās sāka kliegt: — Es gribu dzīvot! Apžēlojiet! Es gribu dzī-ī-votl
Brīvība — ar tīru sirdsapziņu
Sapulce bija nolikta pulksten piecos, un jau no rīta, dodoties uz darbu, notiesātie ieraudzīja lielu plakātu: «Brīvībā — ar tīru sirdsapziņu!» «Atkal kādam paveicies…» Sērga dziļi nopūtās. Visu dienu viņš strādāja klusēdams, ar kaut kādu īpašu niknumu, bet pēc vakariņām, ātri pārģērbies, kopā ar citiem notiesātajiem gāja uz cietuma klubu. Nepacietīgi gaidīdami sapulces sākumu, ikviens no šiem cilvēkiem atcerējās māju, ģimeni un gluži neviļus domas no pagātnes atgriezās tagadnē. Bet nākotne? Ko tā atnesīs? Un tad jau prezidijā vietas ieņēma cietuma priekšnieks, viņa vietnieks politiskās audzināšanas darbā un audzinātāji. Tribīnē kāpa vietnieks politiskās audzināšanas darbā. — Tiesa ir izskatījusi cietuma administrācijas priekšlikumus par nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu un atlikušā soda laika nomaiņu ar mīkstāku soda mēru tiem notiesātajiem, kuri ar priekšzīmīgu uzvedību un godīgu attieksmi pret darbu pierādījuši, ka ir labojušies: Tiesa nolēmusi apmierināt administrācijas lūgumu, ņemot vērā, ka šie notiesātie vairs neapdraud mūsu sabiedribu un ir pelnījuši uzticību … Šoreiz atbrīvoja Vladimiru Serovu un Sergeju Gal- kinu. Visu skatieni vērsās uz šo laimīgo pusi. Serovs iekoda lūpā līdz asinīm, bet Galkins neizturēja un apraudājās. Viņi ir brīvil Pēc tam vietnieks politiskās audzināšanas darbā paziņoja, ka trim notiesātajiem sods mīkstināts — samazināts termiņš, bet pieciem cilvēkiem atļauts atlikušo soda laiku aizvadīt kolonijā. Sērga kopā ar Bendi un Kupraini domāja tikai par vienu: kad arī viņiem pienāks šis laimīgais brīdis, kad viņi apžēloto sarakstā sadzirdēs savu uzvārdu? «Nē, nepienāks … Uzzinās par sanākšanu, tad …» skumji nodomāja Sērga un līdz sāpēm sažņaudza dūres. «Ir nu gan šis Pērtiķis un Diplomāts maitasl Dzīvot neļauj!» Priekšnieka vietnieks politiskās audzināšanas darbā uzaicināja Serovu pastāstīt par sevi. Zāle aizturēja elpu. Tribīnē uzkāpa neliela auguma sirms cilvēks, gadus sešdesmit vecs, taču vēl aizvien kustīgs un enerģisks. Viņš paskatījās uz prezidiju, nokāra galvu un sāka stāstīt: — Dzimis esmu, kā man teica, būdā, Tālo Austrumu taigā, un jau trešajā nedēļā palicis apaļš bārenis. Tas notika, rau, tāpēc. Reiz, kad japāņi atkal uzbruka mūsu robežai, viņi sagrāba nelielu apdzīvotu vietu. Zaldāti par cilvēkiem ņirgājās: vīriešiem uzšķērda vēderu, sievietes izvaroja. Tāds liktenis piemeklēja arī manu māti, un viņa izmisumā pakārās. Mani būdā atrada mednieki un nodeva bērnu namā. Gāja laiks. Reiz mēs, vairāki draugi, sarunājām un aizbēgām. Nolēmām vispirms laisties uz Volgu, bet pēc tam uz Kaukāzu. Taču tas neizdevās: pietrūka pārtikas. Trešajā dienā krājumi izbeidzās, un, lai tos papildinātu, pirmo reizi gājām zagt. Tai pašā vakarā visu mūsu «ekspedīciju» nosūtīja uz bērnu labošanas koloniju. Ticis no turienes laukā — atkal sāku zagt un vēlreiz nokļuvu aiz restēm. Ritēja gadi, bet mani te atbrīvoja, te atkal tiesāja. Kolonijā neuzvedos labāk kā brīvībā: atņēmu citiem notiesātajiem paciņas, rīkoju sanākšanas, uzliku «nodokļus» citu godīgi nopelnītajai naudai, sodīju tos, kuri nepakļāvās zagļu likumiem, kuri varbūt pēdējiem spēkiem centās kļūt par cilvēkiem. Par to visu mani sodīja un nosūtīja uz cietumu. Un tikai šeit es sapratu, ka tā vairs nedrīkst dzīvot. Esmu nolēmis pagātnei pārvilkt svītru. Kā viens no pirmajiem es nožēloju savus noziegumus, kurus biju pastrādājis dažādās mūsu valsts pilsētās. Atsacījos no zag]a nosaukuma, kļuvu par aktīva locekli, sāku izpildīt ražošanas normas, pat pabeidzu profesionāli tehnisko skolu. Izpildīju visas administrācijas prasības un ievēroju cietuma režīmu. Darbā un mācībās pēdējie gadi aizritēja ātrāk. Un nu šodien es * uzzināju, ka cietuma administrācija pūlējusies panākt manu apžēlošanu. Trūkst vārdu, lai izteiktu savu dziļo pateicību un prieku. Es administrācijai apliecinu, ka uzticību attaisnošu. Un ticiet man: es gribu būt tāds pats kā visi cilvēki un tā arī dzīvošul Sērga dziļi ieskatījās Kuprainim acīs un pieliecies čukstēja: — Arī es esmu nolēmis novelt akmeni no sirds. Ja mirt, tad ar mūziku, ja dzīvot — tad .kā cilvēkam! Tai pašā naktī Sērga, Bende un Kuprainis uzrakstīja iesniegumu, atzīdamies noziegumos, kas bija uz viņu sirdsapziņas.
Atmaksa Nakts tumsa kamerā pamazām izložņāja visus kaktus, tā ielīda arī mazajā lodziņā zem pašiem kameras griestiem. Emigrants piecēlās un piegāja pie loga. Pacēlis galvu, viņš ar pilnu krūti ieelpoja valgo gaisu. Pār miesu pārskrēja auksti drebuļi. Emigrants uztina kazas- kāju un aizsmēķēja. Viņš domāja, nepārtraukti un saspringti domāja, atkal un atkal pārcilādams visu savu pagātni. Līdz sprieduma apstiprināšanai palikušas tikai dažas dienas, stundas, bet varbūt — minūtes. Apstiprināšana nozīmētu tikai vienu — nāvi. Nu ko … Viņš allaž zināja, ko darīja, taču ticēja savai veiksmei. Tagad visas ilūzijas izgaisušas, tagad viņš skaidri sapratis, ka par visiem nodarījumiem nāk atmaksa. Apžēlos vai ne? Droši vien ne. Apziņa, ka drīz vien viņš var pārkāpt dzīvības slieksni, — šī apziņa sagādāja paniskas bailes. Rokas un kājas kļuva aukstas, sirds sāka sist straujāk, deniņos pulsēja asinis, galva vai plīsa pušu aiz sāpēm. Visā savā briesmu pilnajā mūžā viņš šādas bailes nekad nebija izjutis. Viņš apzinājās, ka par nodarītajiem noziegumiem var samaksāt vienīgi ar dzīvību. Tas būtu bijis taisnīgi. To prasīja likums. Un tad visu viņa būtni satrieca, sadragāja atslēgas skrapstēšana. Dežurējošais virsnieks pasniedza Emigrantam papīra lapu. — Izlasiet un parakstietiesl Emigrants, paņēmis dokumentu, izlasīja tikai pēdējās rindas: «Lūgums par apžēlošanu noraidīts. Spriedumu izpildīt.» Viņš sastinga. Seja kļuva pelēka kā zeme, nozilējušās lūpas sakniebās, acis, nekā neredzēdamas, blenza vienā punktā. Garajā, vāji apgaismotajā cietuma gaitenī skanēja noteikti soļi. Pastiprināta konvoja pavadībā lēni gāja Emigrants … Kopš «likumīgo» zagļu slepenās sanākšanas bija aizritējis pusotra mēneša. Diplomāts un Pērtiķis gaidīja ziņu no brīves, no Kijevas, taču tā vēl arvien nenāca. Viņus sāka mocīt nelabas nojautas. Pērtiķis pabāza zem mēles validola tableti un apgūlās. Diplomāts, sakrustojis rokas uz muguras, nervozi soļoja pa kameru. Viņš domāja par savu cietumos izniekoto mūžu. Kaut kas žņaudza krūtis. Gribējās pilnā balsī raudāt, lai skan visa kamera. Bet Diplomāts tikai sakoda zobus un uztina kazaskāju. Drudžaini ievilcis pāris dūmu, viņš sāka klepot. — Mēs esam nodoti, — klusumu pārtrauca Pērtiķis. — Ko? — Diplomāts apstājās. — Ja tas tiesa, tad esam dimbā! — Un viņš atkal sāka skraidīt pa kameru. — Sērga runāja pareizi: šoreiz atlaides nebūs. — Ko gan darīt? — jautāja Pērtiķis, lūkodamies sānis. — Gaidīt izmeklēšanu un pēdējo tiesul — neparasti bezcerīgā balsī atbildēja Diplomāts. Pērtiķa bālo seju pārklāja sārti plankumi, pieres dziļajās grumbās iemirdzējās sviedru lāses. Smagi elpodams, viņš ļauni nočukstēja: — Tā bija tava idiotiskā ideja! Tu to sagudroji, tu arī atbildi! Bet es mazgāju rokas nevainībā! Es gribu dzīvot! Vai saproti?! Kaut vai šeit, bet dzīvot, dzīvot! Es aizeju! Tu dzirdi? Aizeju! — kliedza Pērtiķis, iedams uz dzelzs durvju pusi. Diplomāts nosvieda kaktā smēķa galu un uz acumirkli sastinga, tad metās virsū Pērtiķim un sagrāba viņu pie rīkles. Pērtiķis mēģināja izrauties un kliegt, taču Diplomāta dzelžainie pirksti savu upuri bija sažņauguši cieši jo cieši. Gados vecākā «likumīgā» zagja — 20. kameras ilggadējā iemītnieka augums noslīdēja uz grīdas, garās rokas ar savilktajiem pirkstiem notrīsēja pēdējo reizi. Ausa rīts. Pelēkā migla atkāpās negribīgi. Pa šauro cietuma pagalmu brauca čīkstoši rati. Tajos — zārks. Cietums izvadīja pēdējā gaitā Pērtiķi. Noziegumi, kolonijas, bēgšanas, cietumi — viss palika pagātnē …
— Ei, vārtniek, atver! Mironi vedu! — sauca kučieris, gadus septiņdesmit vecs vīrs ar kuplu bārdu. Dzelzī kaltie vārti nočīkstēja, pakavi nošķindēja un pieklusa. Dzelžu žvadzoņa un zirga pakavu dima izrāva Diplomātu no apātijas. Aiz Pērtiķa uz visiem laikiem aizvērās cietuma vārti. Pajūgs izveda viņa miesas brīvībā. Pār bālo, šai naktī novecojušo Diplomāta seju ritēja asaras. Nokārtu galvu viņš slāja pa kameru. «Ko gan tagad darīt?» Diena vilkās gausi. Diplomāts nepārtraukti smēķēja un joprojām klusēdams soļoja no viena kakta uz otru. Līdz ar Pērtiķa nāvi viņā kaut kas bija pārtrūcis. Tagad viņš no likteņa nekā negaidīja, Sērgas pravietiskie vārdi bija piepildījušies: toreiz viņi notiesāja paši sevi. No rīta Diplomātu kamerā atrada mirušu. Viens no pēdējiem zagļu brālības karaļiem nebija varējis savaldīt nervus. Naktī viņš bija dvielī pakāries. Tālsatiksmes vilciens traucas pa taigu, un tam ceļu pašķir simtgadīgi ciedri. Sastāva pēdējais vagons ir visai neparasts: logus un durvis tam sedz restes. Iekšā valda klusums, ejā dzirdami tikai konvojnieka soļi. Brīdi pa brīdim viņš apstājas un ieklausās. Kādā no nodalījumiem atrodas Sērga. Viņš pieplacis pie restēm, viņa skatiens slīd pa vakara krēslas ieskauto taigu. Pa labi no Sērgas uz plaukta guļ Bende, pa kreisi šņāc Kuprainis. Lokomotīve gari nosvilpjas, un logu aizklāj dūmi. — Kāpēc neguli? — Konvojnieks apstājas pie Sērgas. — Nevaru. Jādomā. Konvojnieks pasmaida. — Agrāk vajadzēja domāti Tagad labāk guli, drīzāk termiņa beigas pienāks. Rievas Sērgas sejā izlīdzinājās, lūpas savilkās smaidā. — Man jau ir pienākušas. — Kurp tad tevi tādā gadījumā apsardzes pavadībā ved? — taujāja konvojnieks. — Uz nometināšanu. — Pēc soda izciešanas? — Nē. — Sērga papurināja galvu. — Atlikušo laiku nomainīja ar nometināšanu. — Kā tā? — Nu tā. Kā medz teikt, ar godīgu darbu esmu izpircis savu vainu, un cietumu nomainīja ar nometināšanu. Nolēma, ka nav ko turēt aiz restēm tādus cilvēkus, kas stingri nostājušies uz godīga ceļa. Nometinājumā strādāsim tāpat kā visi, un tā no mums arī savs labums būs. Konvojnieks kļuva domīgs. — Cik gadu tad tu esi pavadījis aiz restēm? — Trīsdesmit! — Sērga dziļi nopūtās. — Nu, brālīši! Gandrīz pusi mūža?! — Konvojnieks pat iesvilpās. — Ja tur pavadītos gadus var uzskatīt par dzīvi, tad gandrīz… Taču es, taisnību sakot, šos gadus neskaitu. Kaut arī es esmu vecs, mana dzīve tikai tagad sākas. — Cik tad tev gadu? Sērga samulsis pakasīja pakausi. — Apmēram piecdesmit pieci. Skaidri nezinu. Konvojnieks iesmējās. — Kā tad tu savus gadus nezini? — Es pat īsto uzvārdu nezinu. — Vai tad tu bez uzvārda dzīvo? — Dzīvoju. Rostovā saucu sevi par Ivanovu, Ka- zaņā — par Volkovu, bet Odesā — par Petuhovu.
Konvojnieks brīnījās. — Un cik ilgi tu ar katru uzvārdu esi dzīvojis? — Kā kuro reizi! — Sērga noplātīja rokas. — Citreiz nedēļu, citreiz mēnesi. Ilgāk jau reti kad izdevās. — Ar kādu uzvārdu dzīvosi tagad? Par to Sērga līdz šim nebija domājis. Droši vien tas jāizlemj jau tagad — viņš taču kļūst par cilvēku, bet katram cilvēkam ir uzvārds un vārds. Var būt, ka viņu pat tēva vārdā kāds nosauks. — Zini ko, ņemšu pēdējo, — brīdi padomājis, Sērga atbildēja. — Petuhovs. Ar šo uzvārdu es pagātnei esmu punktu pielicis. Ar to tad arī savu mūžu nodzīvošu. Nozibsnīja Urālu tuneļa bāli dzeltenās uguntiņas, un vilciens ienira necaurskatāmā tumsā. — Bet vai nometinājumā noziedzības vairs nepastrā- dāsi? Esi par sevi pārliecināts? — brīdi klusējis, vaicāja konvojnieks. — Tagad es zinu brīvības vērtību. Miljonu ieraudzīšu uz ceļa — apiešu ar līkumu un arī citiem atskatīties neļaušu. Ja ar šodienas prātu varētu tos trīsdesmit gadus nomest! Eh!… Viss mūžs būtu citādi pavērsies. Ari nomirt nebūtu bijis žēl. Bet tagad… Sērga nopūtās. — Kāpēc gan tev būs žēl nomirt? — Nekā laba pēc sevis neatstāšu, — Sērga ar nožēlu teica un, brīdi klusējis, piebilda: — Tiklīdz pagātni iedomājos, tā sirds kā ugunīs deg. — Kā tad tavi neceļi sākās? — jautāja konvojnieks. — Tas bija jau sen. Ak, nakts par īsu, lai to visu izstāstītu! — Sērga skumji atmeta ar roku. — Bet tu pastāsti īsi. Sērga iesmējās un, vairākas reizes ievilcis dūmu, sāka stāstīt: — Tēvs krita pirmajā pasaules karā. Māte ar mums diviem palika: ar mani un mazāko māsu Oļu. Kaut kā sitās cauri ar gadījuma peļņu, bet tad tīfs viņu sagrāba un noveda kapā. Mēs ar Oļu palikām bāreņi. Bija grūti gadi, bads visus, gan vecus, gan mazus, gāza no kājām nost. Mēs sākām pampt, taču pasaulē bija arī labi cilvēki: kaimiņiene pieņēma Oļu pie sevis, bet man sacīja: «Ej, MitjuŠka, uz Odesu! Tu jau esi liels, ja dievs palīdzēs — izdzīvosi!» Es apraudājos, atvadījos no māšeles un aizgāju. Vakars mani panāca ceļā. Ieraudzīju zemnieku pajūgu un nolēmu nakti pārlaist kopā ar cilvēkiem — taču būs drošāk. Pasviedu zem ratiem salmu klēpi, zem galvas paliku savu maišeli un likos slīpi, taču, lai kā centos, aizmigt nevarēju — pārlieku gribējās ēst. Klusiņām izlīdu laukā, piezagos pie zirga un sāku no viņa tarbas savā maišelī pārbērt auzas. Tikko gribēju iet nost, kad kāds — caps! — saņem manu roku ciet. Atskatos — redzu zirga galvu. Zirgs skaļi zviedz un spārdās. Nepaguvu attapties, kad mani kāds vīrs sagrāba un sāka zvetēt, purpinādams: «Es tev, zaglēnam, parādīšu, kā svešu mantu ņemt! Še tev! Še tev vēl!» Lai kā es kliedzu, lai kā centos izrauties, viņš mani sita, kamēr pašam apnika. Pie samaņas nācu tikai nākamajā dienā. Tikko atvēru acis, redzu: man visapkārt čigāni. Šļāc man virsū ūdeni, liek pie galvas aukstus apliekamos. «Dzīvs gan mazais,» viens saka, glaudīdams bārdu. «Ņemiet puiškānu taborā, ar mums kopā dzīvosi!» Un čigāni mani apmācīja savā amatā — dziedāt, dancot un zirgus no bara aizvest. Tā «izgāju ļaudis». Tad iekritu kādā zādzībā. Sasēja man rokas un nodeva milicijā. Pēc mēneša bija tiesa. Ne daudz, ne maz — pirmajā reizē divus gadus dabūju. — Un tālāk? — ieinteresēts jautāja konvojnieks. — Tālāk? — Sērga brīdi klusēja, atpogāja apkakles podziņu. — Tā mans mūžs pagājis — pa kolonijām, pa cietumiem … — Kā māsa, vai dzīva? Nopūties Sērga norausa asaru. — Pie Maskavas krita. Četrdesmit otrajā.
— Tātad tu pasaulē esi gluži viens? Sērga skumji pamāja. Rita migla jau sen izklīdusi, bet Sērga vēl aizvien stāvēja pie restotā loga, saspringti lūkodamies ciemos, ciematos un dzelzceļa pieturvietās, kas ātri vien izgaisa skatienam, un viņam šķita, ka tur, aiz muguras, paliek viņa agrākā dzīve. Pagriezienos skaļi svilpdams, vilciens strauji veda savus pasažierus uz priekšu, pretī jaunai dienai. *** Pagāja gads. Pāvels Kotovs atkal bija atbraucis uz Kijevu, šoreiz — lai uzliktu pieminekli mātes kapam. Aizlidošanas dienā laiks saniķojās, un šķita, ka lidostā esam pamatīgi iestrēguši. Nogurdinošās gaidās aizritēja stundas. — Iešu uzzināt, varbūt Tallina tomēr pieņems, — Pāvels vairs neizturēja. — Mājās visi mani gaida, bet es te dīkā mētājos. Viņš devās uz izziņu biroju. Es paliku sēžam un izvilku no kabatas šāsdienas laikrakstu. «Soda nenovēr- šamība» — tā saucās raksts, kas bija publicēts rubrikā «Cilvēks un likums». Sāku lasīt, bet drīz vien atgriezās Pāvels. — Viss kārtībā! Iekāpšana lidmašīnā sāksies pēc divdesmit minūtēm. — Paskaties! — Es viņam sniedzu avīzi. — Tur rakstīts par mūsu Hrjapu. Izrādās, viņš nesen apbalvots ar ordeni. — Vareni! — Pāvels sāka ātri lasīt. — Un ne tikai par Hrjapu. Arī par Magelatenko, Sadčikovu … Paga, paga! Tā taču ir Emigranta lieta! Jā, laikrakstā bija diezgan sīki stāstīts par Emigranta lietu, par grūto darbu, ko veic, lai noziedzniekus padarītu nekaitīgus un pāraudzinātu. «Sen pagājis tas laiks, kad izmeklētāji strādāja pēc laimīgas nojautas,» rakstīja avīze. «Pulkveža Hrjapas un viņa biedru rīcībā ir noziegumu izmeklēšanas jaunākās metodes. Zinātnes un tehnikas jaunāko sasniegumu izmantošana, aizdomās turēto personu dzīvesveida, rakstura un psiholoģijas rūpīga un vispusīga izpēte — tas tagad raksturīgs to cilvēku darbam, kuri sargā mūsu mieru, mūsu dzīvi. Ikviens noziegums agrāk vai vēlāk tiks atklāts. Starp citu, šis «vēlāk», ar ko noziedznieki sevi mierina, tagad gandrīz vairs nemēdz būt.» — Tas tiesa, — Pāvels piebilda un palūdza: — Atdod man šo avīzi! Kaut arī par mani te nav teikts, zināms sakars man ar šo lietu tomēr ir. Sākās pasažieru iekāpšana Tallinas lidmašīnā. — Nu tad — paliec sveiks! Mēs apskāvāmies. — Noskūpsti sievu un bērnus! — Kad tu pats pie mums atbrauksi? Maza meitenīte, tēvam un mātei pie rokas turēdamās, gāja mums garām un ziņkāri atskatījās, kā divi tēvoči nevarēja vien atvadīties — apskāvās, spieda viens otram roku un atkal apskāvās.
SATURS Sistā kārts Tiek meklēts ' MB № 81 Igors Leontija d. RoŠUuks TIEK MEKLĒTS … Redaktore I. Vaitmane. Māksi, redaktors A. Grīnbergs. Tehn. redaktors L. Rudzitis. Korektore B. Vārpa. Nodota salikšanai 1976. g. 1. jūlijā. Parakstīta iespiešanai 1976. g. li. oktobri. Tipogrāfijas papīrs Nr. 3, formāts 84X108/32. 7 fiz. iespiedi.; 11,76 uzsk. iespiedi.; 12,70 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 38 kap. Izdevniecība «Liesma» Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. Nr. 22/28060-Pcj-i 00. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts Izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa» Rīgā, Blaumaņa Ielā 38/40. Pašūt. Nr. 2970-B1.