latvia

STĪVENS SILIAKS, 2000.

Anitas Mellupes SIA bezpeļņas organizācijas «Likteņstāsti» izdevums latviešu valodā, 2000.

Baigā likteņstundā, kad Rīgu no vācu atbrīvotājiem teju teju atbrīvos krievu atbrīvotāji, trīs kungi vēsā mierā apsver iespēju pievākt svešu čemodānu.

Un nav neviena, kas kungiem aizrādītu, ka tāda rīcība ir dziļi amorāla! Četrdesmit ceturtā gada rudens Latvijā bija nenormāli silts un mīlīgs.

Septembra vakaros, kad satumsa, varēja bez žaketes sēdēt dārzā un lasīt «Tēviju», populārāko okupācijas laika avīzi latviešu valodā. Vajadzēja vienīgi pagaidīt, kamēr atlido krievu nakts bumbvedēji un nomet

ziemsvētku eglīti - tādas ērmīgas raķetes ar izpletnīšiem, kas lēnītēm laidās lejā un brīnumgaiši spīdēja.

«Tēviju» tolaik lasīja visi, jo tur bija ziņas par stāvokli frontē un iespēju braukt uz Vāczemi. Visiem, kas netika iesaukti armijā, deva par velti biļetes, ko parasti sauca par plackartēm. Pēc tam atlika sarunāt ormani un iedot viņam divpadsmit sudraba karotītes vai zelta gredzentiņu par vešanu. Ormanis vispirms rūpīgi pārbaudīja, vai karotītes un gredzentiņš ir ar pareizu provi. Ja bija, tad laipni aizveda braucēja pindeles uz ostu. Lūdzu, tautieti, kāp kuģī un uzdziedi: «Šūpojiet mani, Daugavas viļņi!»

Braukšanas prieks latviešiem bija radies vienkārša iemesla dēļ - daudzi saprata, ka ļoti drīz pēc Latvijas

atbrīvošanas no fašistiskā zvēra viņiem radīsies iespēja braukt otrā virzienā, bet ne ar kuģi, ar restotiem vagoniņiem. Tie, kas nevarēja tikt skaidrībā, kāpi kuģī vai nekāpt, sanāca bariņā, sprieda un klausījās, kā dun austrumu pamale.

Reizēm no debesīm bira baltas lapiņas ar kvēliem vārdiem: «Brāļi un māsas!

Rīkojiet diversijas, ejiet mežos pie tautas atriebējiem, iznīciniet okupantu dzīvo spēku un tehniku!» Dulls te varēja palikt...

Bet ne jau visi brāļi un māsas četrdesmit ceturtā gada rudenī prātoja braukt vai nebraukt. Trīs kungi septembra naktī sēdēja nelielā Āgenskalna mājiņā pie atvērta loga un cilāja pavisam citas problēmas. Viens kungs bija Pēbaks, otrs Šūme un trešais Pampušais. Uz Spilves pusi debesīs taustījās prožektori, reizēm

šāva zenītartilērija, bet kungi tam nepievērsa uzmanību. Viņi paklusām sarunājās un reizi pa reizei iedzēra vācu šņabi, kam bija tikai trīsdesmit divi grādi.

Droši vien tāpēc, ka šņabim trūka pareizā stipruma, glāzes tika cilātas reti. Tam varēja būt arī cits iemesls - ja cilvēki spriež par glābšanas operāciju, tad šņabis nav galvenais. Ko tad kungi gribēja glābt? Čemodānu. Vai čemodāns ir liels vai mazs, melns vai balts, to kungi nezināja,, un tam arī nebija nozīmes. Toties viņi zināja, kas čemodānā ir iekšā un kur tas atrodas. Ak, jā, vēl kungi bija informēti, ka pašreizējais čemodāna īpašnieks ir visai nelīdzsvarota persona, kam lielas vērtības nedrīkst uzticēt, tāpēc viņi gribēja čemodāna saturu glābt no izlaupīšanas. Precīzāk izsakoties, šāds

nodoms bija diviem kungiem, Pēbakam un Šūmem, bet trešais kungs, Pampušais, ieteica citu variantu. Viņš ļoti pareizi norādīja, ka drīz pa Rīgu ies kā pa buļļa...

Tas būs brīdis, kad friči lasīsies prom, bet krievus vēl nemanīs. Lūk, šajā momentā vajag ķerties pie materiālo vērtību glābšanas. Un nevis pievākt vienu, piedodiet, sūda čemodānu, bet parevidēt aizbraukušo tautiešu dzīvokļus. Ja mēs neizglābsim atstātās vērtības, atnāks citi un nozags.

Tas bija arguments, kurā vajadzēja ieklausīties, jo Pampušais zināja, ko runā, viņš pazina dzīvi. Jaunībā Pampušajam bija lemts braukt uz kuģiem, kauties visos pasaules krogos, mīlēt nēģerietes, trakot delīrija lēkmēs un gulēt striķos sasietam, kamēr viņš pamazām nāk pie sajēgas.

Vēlāk Pampušajam radās neliela nosliece kolekcionēt pulksteņus un makus, viņš iemanījās dabūt vaļā visādas atslēgas, urbt naudasskapjos caurumus un vieglītēm uzsist pa galvu kasieriem, kas somiņā nesa naudu. Īsi sakot, Pampušais bija gudrāks par dresētu mērkaķi. Neraugoties uz to, abi pārējie kungi viņa argumentus atstāja bez ievērības. Kāpēc? Šūmes kungs visu paskaidroja. Tajos dzīvokļos, redzi, nekā brīnišķīga nebūs, par to tu esi drošs.

Latvietis iekšpusē ir gnīda, viņš nekā vērtīga otram latvietim neatstās. Tu varēsi dabūt vienīgi apvalkātas lupatas, iedauzītus porcelāna podus un blaktis.

Turklāt tev visu to draņķību nāksies stiept uz muguras. Neviens ormanis nebūs tik ārprātīgs un šaudīšanās laikā ar baltu ķēvi apkārt nebraukās, jo ķēvēm var nolādēti

viegli trāpīt. Tā tas ir, un tu, Pampušais, vari pļurkstēt, cik gribi, no pļurkstēšanas situācija nemainīsies.

Jā, bet Pampušajam bija vēl viens arguments.

- Un ja nu tajā čemodānā ir barahlo?

Visu uz vienu kārti liek tikai dullie!

- Stiprinies, dēls, ticībā maniem vārdiem! - Pēbaka kungs rāmi atbildēja. Mūsu darbs tiks jauki atalgots.

Ja Pampušais būtu prātīgāks, viņš Pēbaka kunga teikto uzklausītu ar cieņu.

Tik solīds un korpulents kungs, kas skatās uz pasauli caur zelta brillītēm, kam mugurā ir melni tūka svārki un sudraba ķēdē karājas krusts uz krūtīm, muļķītis vispār nevar būt. Pampušais tomēr atļāvās pasmīnēt.

- Čemodānā laikam ir juveliera bode,

vai ne? Šūmes kungs debatēm pielika punktu: - Ja tu gribi, nāc, ja ne, kraties šķērsām! Čemodānu atmaksājas pievākt, saprati?

- Un kas tur ir iekšā?

Muļķīgs jautājums. Ja Pēbaka un Šūmes kungi lielu vēsturisku pārmaiņu brīdī stingri nolēmuši pievākt kaut kādu čemodānu, bet tuvāk neko paskaidrot negrib, tad tas ir noslēpumains čemodāns.

Ja viņi sēž tumšā istabā un nepievērš uzmanību ne prožektoriem, ne zenītartilērijas burkšķināšanai, ja viņi dzer trīsdesmitdivgrādīgu šņabi un tomēr klusē, tad tas ir ļoti noslēpumains čemodāns. Bet noslēpumaini un ļoti noslēpumaini čemodāni nekad nav tukši, tajos noteikti ir kaut kas vērtīgs. To saprot

katrs domājošs cilvēks, izņemot Pampušo.

Pampušais nelikās mierā un uzdeva vēl vienu jautājumu: - Vai bez jums cits neviens nezina, ka tur un tur ir nobāzts čemodāns?

- Nē, mans dēls, to nezina neviens! Pēbaka kungs apliecināja. - It neviens.

Ak vai! Solīdais, korpulentais Pēbaka kungs ar zelta brillītēm uz deguna un sudraba krustu uz krūtīm šoreiz maldījās. Tā nu tas diemžēl ir - mēs, mirstīgie, neesam dievi, kas visu redz, visu zina un nemaldās nekad.

Kāpēc pamestās lauku mājās vēlā stundā rātni sēž trīs krievu pulkveži?

Kāpēc viņi kā puišeļi pielec kājās, kad ienāk sīks leitnantiņš? Un kāpēc veca latviešu revolucionāra dēlu Jāni

izmeklētājs nosit ar kruķi, bet dēlam Spricim jāuzvelk čekista mundieris?

Cik dīvaina sakritība - tonakt vēl kaut kur pie atvērta loga sēdēja trīs vīri.

Nē, viņi nesēdēja Rīgā, viņi sēdēja septiņus kilometrus no Madonas pamestās lauku mājas. Uz galda dega neliels kvēpeklītis, kas sēdošo viru fizionomijas apgaismoja kā svētbildes austrumpuses ģerevņās. Visi trīs sēdošie bija krievi - un nevis kaut kādi krievi, bet pulkveži un nevis kaut kādi pulkveži, bet smerša pulkveži. Kas ir smeršs? Saīsinājums no diviem mīlīgiem vārdiņiem - smerķ špijonam, nāve spiegiem... Aptuveni kaut kas līdzīgs vācu SD ziherheitsdinstam, drošības dienestam, kam viena no funkcijām arī bija pretizlūkošana, respektīvi, spiegu ķeršana. Ar prātu

spriežot, no smerša visvairāk vajadzēja baidīties spiegiem, taču vēl lielāks drebulītis reizēm uznāca padomju ģenerāļiem. Lai Dieviņš nedod, ja smeršņikiem kāda pulka vai divīzijas štābā izdevās atmaskot indīgo fašistu rāpuli, dzimtenes nodevēju un spiegu.

Tādās reizēs štāba augstākajiem virsniekiem tika jautāts: «Kur bija jūsu modrība, biedri? Jeb varbūt jūs tīšām piemiedzāt ačkas? A?» Neteiksim, ka modrību zaudējušos ģenerāļus liktu pie sienas, ne, kara laikā komandieru masveida atšaušana vairs nebija modē.

Spiegus gan šāva. kā nu bez tā, taču pirms šaušanas viņus pratināja, kamēr tie pilnīgi un galīgi atzinās, kā arī nosauca tieši tik daudz līdzzinātāju, cik smeršņikiem tobrīd bija vajadzīgs. Kā jau tas kara laikā

pienācās, smeršņiki spiegus ķēra nepārtraukti, un reizēm gadījās, ka viens otrs noķertais patiešām bija spiegs.

Tā nu trīs smerša pulkveži sēdēja un klusēja, jo logs bija vaļā un neviens nevarēja būt drošs, ka tumsā pie loga nepielien nolādētie ienaidnieka aģenti un nenoklausās, ko iekšā pulkveži runa.

Brīžam kāds no viņiem nokrekšķinājās, iegrozījās krēslā ērtāk un turpināja rātni sēdēt. Tā viņi sēdēja, sēdēja, kamēr ārā norūca vieglā mašīna.

- Pribil! - viens no pulkvežiem paklusām teica.

Ir klāt... To, kas bija atbraucis, pulkveži tūdaļ arī ieraudzīja. Atvērās durvis, un ienāca neparasti vājš askēts saburzītā uniformā ar leitnanta uzplečiem un tik skumjām, sāpīgām acīm, it kā viņš

būtu nopērts taksis. Pulkveži piecēlās.

Debesu brīnums - leitnantam ienākot, pieceļas pulkveži! Askēts pasmaidīja un samtaini sirsnīgā balsi sacīja: - Lūdzu, sēdieties, biedri!

Atkal dīvainība - pulkveži apsēdās tikai pēc tam, kad bija apsēdies leitnants.

Viņš vērīgi paskatījās uz katru pulkvedi un pēc tam īsi pavēstīja to, ko pulkveži jau zināja - vācieši tuvākajā laikā atstās Rīgu.

Bet vai tāpēc pulkvežiem bija jāpamet pusratā spiegu ķeršana un trakā steigā jādrāžas šurp uz slepenu tikšanos ar Augstākās Pavēlniecības pilnvaroto? Jā, tā pulkvežiem bija pateikts - ar Augstākās Pavēlniecības pilnvaroto! Tas, ka pilnvarotajam bija leitnanta uzpleči, pulkvežus nepārsteidza. Tādās slepenās misijās uzplečiem un ārienei nav nozīmes.

Ja askētiskais cilvēks būtu pārģērbies par mērkaķi, arī tad pulkveži īpaši nebrīnītos.

Gluži otrādi, viņi uz mērkaķi skatītos ar izpratni un cieņu. Tātad ziņojums būs īpaši svarīgs un īpaši slepens. Kā tad, askēts klusi un laipni pulkvežus informēja, ka tuvākajās dienās jānokomplektē pārtveršanas grupa speciāla uzdevuma veikšanai, kas ieies Rīgā kopā ar priekšējām armijas daļām. Pulkvežiem tiek pavēlēts divdesmit četru stundu laikā no smerša formējumiem atlasīt un atkomandēt leitnanta rīcībā sešus virsniekus, kas prot latviešu valodu un pazīst Rīgu, it īpaši Pārdaugavu. Lūdzu, atcerieties vietas nosaukumu: «Pārdaugava»! Tā ir Rīgas daļa, kas atrodas Zapadnajas Dvinas kreisajā krastā. Par speciāla uzdevuma grupas

formēšanu drīkst zināt tikai klātesošie pulkveži. Vai būtu kādi jautājumi? Viens jautājums bija. Ja sešus latviešu valodas pratējus smerša daļās nebūs iespējams atrast, vai nevarētu...

- Nevar! - leitnants laipni pārtrauca pulkvedi. - Par pavēles izpildi jūs esat personīgi atbildīgi Virspavēlniekam. Viss!

Pulkveži kā paklausīgi puišeļi tūlīt piecēlās, īsa atsveicināšanās - un leitnants palika viens. Sagaidījis, kamēr aizrūc pulkvežu mašīnas, viņš piegāja pie loga, izkāpa ārā un apsēdās, muguru atspiezdams pret mājas sienu.

Aiz loga bija dārzs ar vecām, nolīkušām ābelēm. Zari pilni āboliem, un reizi pa reizei kāds nokrita ar klusu pakšķienu. Zālē āboli gulēja cits pie cita un droši vien brīnījās, kāpēc cilvēki nenāk

tos uzlasīt. To var saprast, jo āboli nezināja, ka uzlasītāji pašreiz guļ savos bēgļu ratos kaut kur viņpus Slokas un, tiklīdz svīdis gaisma, brauks tālāk uz Kurzemi.

Kā jau siltās septembra naktīs pieklājas, sisināja vēlīnie sienāži, bet citādi viss bija klusu. Ne frontes dunoņas, ne ratu rībēšanas, ne suņu riešanas, ne cilvēku balsu. It nekā... Askētiskais leitnants dziļi ievilka elpu un skaidrā latviešu valodā sacīja: - Naksniņa...

Un kāpēc lai viņš latviski nerunātu?

Ja cilvēks tūkstoš deviņi simti desmitajā gadā ir dzimis Torņkalnā un aizbraucis uz Krieviju sešu gadu vecumā, tad viņam latviski ir jāprot. Kā leitnantu sauca? Pēc vajadzības. Par Uhačovu, par Griškinu,

par Kastočkinu, bet pašreiz viņš bija Prigalkins. Īstajā vārdā, ko zināja tikai nedaudzi, viņu sauca Spricis Anša dēls Bezdelīga. Šajā raibi rūtainajā pasaulē viss ir saprotams un izskaidrojams, vajag vienīgi loģiski padomāt. Ja zināms, ka Spricis Anša dēls gadsimta sākumā dzimis Rīgā, tad viņa tēvs Ansis Jēkaba dēls Bezdelīga visticamāk bijis fabrikas strādnieks. Ja viņš bijis fabrikas strādnieks, tad sešpadsmitajā gadā, kad fronte tuvojās Rīgai, kopā ar fabriku aizbraucis uz Krievzemi. Ja viņš aizbraucis uz Krievzemi, tad, revolūcijai sākoties, noteikti ir kāvies proletāriešu, tātad boļševiku, pusē, nogāzis caru un sitis buržujus, jo buržuji, kā zināms, sūc strādnieku sviedrus un asinis. Pēc cara nogāšanas un buržuju kā šķiras

likvidēšanas pāri palika kulaki, kas savukārt sūca kalpu sviedrus un asinis.

Neko darīt, nācās likvidēt arī kulakus kā šķiru, taču kulaki Jēkaba dēlu Bezdelīgu ņēma un nošāva. Turklāt ļoti nodevīgā vīzē. Slepus no muguras. Taču tam, kā šauj, nav lielas nozīmes, galvenais, lai cilvēks būtu beigts. Un Ansis Jēkaba dēls Bezdelīga bija beigts, par to šaubu nevar būt.

Spricis Anša dēls tobrīd mācījās rabfakā. Kas ir rabfaks? Rabočij fakuļķet. strādnieku fakultāte. Otrs Anša dēls Jānis, invalīds kopš dzimšanas, lēca uz kruķiem, strādāja avīzes redakcijā un cīnījās par vispasaules revolūciju. Ārēji abi brāļi bija līdzīgi, bet tikai ārēji. Spricis visu nolika uz loģikas svariem un rīkojās tā, kā saprāts lika. Viņam piemita dīvaina

gaišredzība cilvēku pazīšanā, tāpēc Spricim par revolūciju nebija ilūziju. Viņš labi saprata, ka drīz pienāks brīdis, kad naivie, sirdsskaidrie ideālisti, kas svēti ticēja tam, par ko viņi cīnījās, kļūs nevajadzīgi. Vēl vairāk, viņi kļūs traucēklis tiem, kas raujas pie varas.

Saskaņā ar loģikas likumiem viņus agri vai vēlu nāksies novākt. Un novāks!

Tūlīt pēc tam, kad Ansi Jēkaba dēlu Bezdelīgu nošāva kulaki, komjaunatnes rajona komiteja Spricim Anša dēlam iedeva norīkojumu darbam črezvičaikā, ārkārtējā komisijā jeb, citiem vārdiem, čekā. Jānis arī, protams, būtu norīkots tajā pašā kantorī, taču invalīdi čekai nebija vajadzīgi.

Diemžēl!

Starp citu, pēcrevolūcijas gados lielākā daļa Krievzemes čekistu bija latvieši un dažās

nodaļās lietvedība rakstīta latviešu valodā. Neticami, bet fakts!

Divdesmit devītajā gadā, kad Spricis Anša dēls ar komjaunatnes norīkojumu kļuva par čekistu, viņa jaunā darbavieta noņēmās ne vien ar cīņu pret šķiras ienaidniekiem, tā ķēra arī liela mēroga ekonomiskos noziedzniekus.

Tolaik Krievzemē sākās pirmās piecgades un industrializācija, cēla rūpnīcas, cēla spēkstacijas, cēla visu, ko varēja uzcelt.

Strādnieki, revolucionārā entuziasma pārņemti, iztika ar rupjmaizi, saulespuķu eļļu un sāli, bet, ja kāds sāka burkšķēt, tad ilgi viņš neburkšķēja. Nu jā, taču ārzemju mašīnu pirkšana maksāja naudu, fantastiski daudz naudas. Paldies krievu Dieviņam, Sibīrijā bija zelts, ar to tad arī rēķini tika samaksāti. Bet ko darīja šķiras

ienaidnieks? Ienaidnieks zeltu zaga, re, ko viņš darīja! Un zagļi nebija kaut kādi sīkmaņi, ai, nē! Tie ar partijas biedra kartēm kabatā sēdēja zeltraktuvju administrācijas spicē, tie sēdēja pašos augstākajos tautsaimniecības un ārējo ekonomisko sakaru orgānos. Bet orgānos sēdošos pieķert aiz rociņas nav tik vienkārši, tur ar pistoli un revolucionāro entuziasmu nepietiek, tur vajag prātu. Ko darīja gudrā partija? Tā zelta zagļiem uzrīdīja čekistus. Un nevis tos, kas prata šķiras ienaidniekus vienīgi pievest pie bedres un iešaut pakausī, nē. Zelta zagļi dabūja uz kakla gudrus, izmanīgus un glumus čekistus. Viens no tiem prata ielīst augstsēdošo zagļu kompānijā, uztaustīt visus diedziņus - kā zog, kas zog un kur nozagtais paliek. Īsi sakot, nolika pa

plauktiņiem. Pēc tam nāca liels grābiens, nāca tiesa, svins un ordenis. Svins, protams, zagļiem, bet ordenis Spricim Anša dēlam Bezdelīgam, ko Krievzemē sauca par Bezdeļigu. Bija atklājusies ārkārtīgi derīga Spriča Anša dēla īpašība - viņš prata iegūt uzticību. Varbūt pateicoties viņa samtainajai, sirsnīgajai balsij, varbūt tāpēc, ka viņš pārsteidzoši labi pazina cilvēkus un prata pateikt tieši tos vārdiņus, ko cilvēki gribēja dzirdēt.

Varbūt viņa loģiskās domāšanas dēļ, ej nu sazini, bet Spricis Anša dēls pievērsa sev priekšniecības uzmanību. Tad nāca vēl daži meistariski ķērieni - un viņš pazuda.

Nē, pavisam Spricis Anša dēls nepazuda, viņu nosūtīja uz specskolu, pilnīgu slepenu un pilnīgi elitāru, kur gatavoja pašus augstākos čekas kadrus. Viņam mācīja

valodas, šifrus, šaušanu, sišanu, fotografēšanu un vēl pārdesmit padomju spiegam... piedodiet, izlūkam, nepieciešamas gudrības. Tā vien likās, ka Spricis Anša dēls drīzumā pārvērtīsies par jaunu, inteliģentu un ļoti simpātisku vācieti vai angli, turpmāk dzīvos kaut kur Rietumos un skries pa karjeras trepēm augšā mērkaķa ātrumā. Bet neskrēja vis, viņam kāju pagrūda priekšā brālītis Jānis, liesmainais komjaunietis, kas lēca pretī gaišajai nākotnei uz kruķiem.

Toreiz partijas ģenerālsekretārs jeb genseks Jāzeps Visariona dēls sāka grandiozo tīrīšanas kampaņu. Krievzemes latviešiem vēl aizvien bija pārāk liela teikšana, tāpēc tos viņš novāca pašā sākumā. Vecā revolucionāru gvarde tika apšauta kā irbītes. Pēc tam nāca kārta

pārējiem. Palika vienīgi tie, kas mītiņos kāpa tribīnēs un prasīja tautas ienaidniekus sabradāt bez žēlastības.

Droši vien kulaku nošautā boļševika Anša Bezdelīgas dēliem aresti ietu garām, bet Jānis savā liesmainajā komjaunieša sirdsskaidrībā izdarīja ārprātīgu muļķību uzlēcis ar kruķiem uz tribīnes, viņš tautas ienaidniekus sāka aizstāvēt. Tas ir pārpratums, tie ir godīgi cilvēki, īsti cīnītāji un īsti komunisti, par viņiem var galvot, ļer. ļer, ļer. jo tālāk, jo trakāk.

Neko darīt, nācās Jāni Anša dēlu Bezdelīgu atmaskot kā starptautiskā imperiālisma aģentu, trockistu, diversantu un kaitnieku. Taču nošauts viņš netika, pratināšanas laikā izmeklētājs klibo kontrrevolūcijas aģentu nosita ar paša kruķi. Kā vilka pa galvu - miers un

bērziņš!

Pēc revolucionārās modrības likumiem atmaskotā aģenta brālim Spricim Anša dēlam Bezdelīgam arī vajadzēja tikt atmaskotam. Viņš nekliboja, tāpēc izmeklētājs arī kruķi viņu nevarēja nosist.

Sprici Anša dēlu kārtīgi nošautu kopā ar citiem šķiras un tautas ienaidniekiem. Bet notika citādi, visvarena roka viņu iebāza azotē un pasargāja. Kā to saprast? Ļoti vienkārši - kadru uzskaite čekā bija nevainojama. Visi, kam bija gaiša galva uz pleciem, nonāca īpašā kartotēkā, un par viņu likteni bija teikšana tikai visaugstākajām personām. Salīdzinot ar milzīgo un trulo čekas miesnieku pūli, īpašā kartotēkā varēja saskaitīt pārsimt vārdiņu, vairāk ne. Protams, par karjeru un komandējumu uz ārzemēm tautas

ienaidnieka brālim pagaidām vajadzēja aizmirst. Tāpēc staigā, Sprici Anša dēls, ar sīka leitnanta uzplečiem un kalpo!

Uzcītīgi kalpo! Spricis Anša dēls tā arī darīja, viņš kalpoja īpaši uzcītīgi, jo dzīvot visiem gribas, tai skaitā arī čekas elitei.

Tiklīdz sākās karš, padomju aizmugurē iepīkstējās fašistu slepenie raidītāji. Katru nakti, tiklīdz satumsa, pī, pī pī un pī, pī, pī! Naktī, redzat, ir labāka uztveršana, un nolādētie fašistu spiegi to zināja. Tiklīdz dažus pīkstinājumus izdevās atšifrēt, Sarkanās armijas ģenerālštāba komandieri ķēra pie sirds apžēliņ, tur taču iet gaisā paši lielākie kara noslēpumi, ko drīkst zināt vienīgi Dievs Tas Kungs, politbirojs un pavēlniecība! Kur skatās armijas

pretizlūkošana, kur pazuduši slavenie revolūcijas bruņinieki, visu redzošie čekisti!

Nekur viņi nebija pazuduši, gan pretizlūkošana, gan visu redzošie čekisti bija savos kaujas posteņos un ķēra spiegus bez pārtraukuma. Ļoti labi, bet raidītāji pīkstēja joprojām. Kā to saprast? Pavisam vienkārši - īstos spiegus noķert ir drusku grūtāk nekā parastos, kurus ķēra, lai ķeršanas plāns tiktu izpildīts. Un tā kādu dienu Visu Tautu Tētiņš Jāzeps Visariona dēls Kara Padomes sēdē bīstami mierīgā balsī apjautājās Cilvēkam Ar Pensneju, čekas priekšniekam Lavrentijam Pāvila dēlam Berijam: - Kas par lietu? Vai viņi nevar jeb negrib spiegus ķert?

Tas jau bija nopietni. Cilvēks Ar

Pensneju zināja, kas sekos pēc tādas mierīgas apjautāšanās, un sāka rīkoties.

Tika radīta jauna, pilnīgi slepena un pārslepena spiegu ķērāju grupa, kuras pilnvaras un rīcības brīvība bija milzīga, no kuras neprasīja ne atskaites, ne ziņojumus, prasīja vienīgi panākumus. Kas īsti grupā darbojās, zināja tikai daži izredzētie, taču pīkstētāji pamazām sāka apklust. Visi diemžēl neapklusa, jo fašistu izlūkdienesta, tā sauktā abvēra, priekšniekam admirālim Kanarisam piemita riebīga īpašība noķerto spiegu vietā iesūtīt jaunus. Tā tas gāja, Kanarisa kungs spiegus iesūtīja, pārslepena grupa iesūtītos spiegus ķēra, Cilvēks Ar Pensneju ziņoja par reāliem panākumiem Visu Tautu Tētiņam. Visu Tautu Tētiņš teica: «Horošo!» - un bija labi. Bet,

tiklīdz viņš padzirdēja par velnišķīgo čemodānu, notikumi sagriezās briesmīgā vērpetē, un Spricis Anša dēls uzlidoja nebijušos varas augstumos.

Cik tas tomēr ir slikti, ka nelietīgs cilvēks no Tiflisas žandarmērijas arhīva nozog dzeltenu mapīti! Bet mapītē taču atrodas ārkārtīgi svarīgi dokumenti, ko fašistu aģenti grib iegādāties par šausmīgi lielu summu!

Vēsturnieki droši vien būs lasījuši, ka Gruzijas galvaspilsētu Tbilisi kādreiz sauca par Tiflisu. Kāpēc tieši tā un ne citādi, nav zināms. Toties ir zināms kas cits - deviņpadsmitā gadsimta beigās un divdesmita gadsimta sākumā Tiflisā vietējie revolucionāri bija nodibinājuši partiju, lai gāztu caru. Par to, ka cars ir

liels maita un viņu vajag gāzt, revolucionāru vidū domstarpību nebija.

Tas nu būtu tā, bet ko darīt pēc cara nogāšanas? Ugunīgākie revolucionāri gribēja ekspropriēt privātīpašumu un nodibināt proletariāta diktatūru. Rāmākie, kurus ugunīgie bez kavēšanās nosauca par kapitālistu roklaižām, vairāk stūrēja uz demokrātijas, uz parlamentārisma pusi.

Nelaimīgā kārtā roklaižas atradās partijas spicē, un ugunīgajiem nekādi neizdevās viņus no spices dabūt ārā. Viskvēlākais proletariāta diktatūras piekritējs, garīgajā seminārā pabijis jaunietis ar segvārdu Koba saprata, ka runāšana nelīdzēs, vajag rīkoties. Un Koba rīkojās. Tolaik par revolucionāriem neveselīgu interesi izrādīja Tiflisas žandarmērija, kam bija radusies uzmācīga ideja partijas spici

dabūt rokā un iesēdināt. Taču labais nodoms palika karājoties gaisā, jo spice slēpās pagrīdē, bet pagrīdē nevienu revolucionāru nevar ieraudzīt, tur ir tumšs.

Neko darīt, nācās šķiest naudu. Žandarmi izsludināja, ka visiem apzinīgajiem pilsoņiem, kas sniegs informāciju par cara ienaidniekiem, kabatā kritīs tik un tik.

Tūlīt pēc tam žandarmērijas pārvaldē saka krāties dzeltenas mapītes, un katrā mapītē bija viena godīga pilsoņa rakstītie ziņojumi, kā arī kvītis par saņemtajiem sudraba grašiem. Vienā mapītē kvīšu nebija, jo godīgais pilsonis ar segvārdu Koba par saviem pakalpojumiem saņemt naudu atteicās. Trulie žandarmi viņu uzskatīja par muļķi, bet tie bija dziļi maldi. Koba sniedza informāciju aiz tīri idejiskiem apsvērumiem, lai novāktu no

partijas vadības kapitālistu roklaižas. Un novāca! Kobas ziņojumi bija tik precīzi, ka žandarmiem atlika vienīgi izstiept roku, salasīt norādītas personas un iesēdināt. Tā tas arī tika izdarīts.

Pēc roklaižu aizvākšanas ugunīgie revolucionāri kļuva arvien ugunīgāki.

Nepagāja ne divdesmit gadu un - skaties! cars bija nogāzts, un proletariāta diktatūra nodibināta. Vēl pēc pāris gadiem uz troņa sēdēja jauns cars, kas tika dēvēts par genseku, respektīvi, ģenerālsekretāru. Un kas bija šis genseks, nav nemaz jājautā Koba, protams. Citiem vārdiem, Visu Tautu tētiņš jeb Jāzeps Visariona dēls Džugašvilli.

Jā. bet kur palika dzeltena žandarmērijas mapīte ar ugunīga revolucionāra Kobas ziņojumiem? Velns

viņu zina! Tūlīt pēc revolūcijas uzvaras genseks Gruzijas čekai deva šausmīgi slepenu pavēli izvandīt Tiflisas žandarmērijas arhīvu, mapīti atrast un nogādāt viņam. Čekisti arhīvu, protams, izvandīja un atrada visas mapītes, izņemot mapīti numur simt septiņdesmit septiņi, bet tieši šajā mapītē atradās Kobas pašrocīgi rakstītie ziņojumi. Tātad kāds riebeklis mapītes saturu bija uzodis un ziņojumus pievācis. Tātad kāda nezināma ienaidnieka rīcībā ir dokumentiņi, kas Visu Tautu Tētiņam varēja nodarīt neiedomājami lielu skādi. Vēl vairāk, tie varēja viņam kļūt liktenīgi!

Gāja gadi. bet dzeltenā mapīte bija un palika pazudusi. Vai nu tā gulēja kaut kur zem likvidēto šķiras ienaidnieku kaulu kaudzēm, vai arī atradās citur, taču tās

īpašnieks acīmredzot apjēdza, ka mapītes izvilkšana dienas gaismā būtu pašnāvība.

To saprata arī Visu Tautu Tētiņš un sāka ticēt, ka bīstamie papīri ir pazuduši. Rupja kļūda! Viņš nebija ņēmis vērā tūkstoškārt pierādīto patiesību - kur smird pēc naudas, tur cilvēks pat velna nebaidās, bet velns ir gatavs dancot. Un izrādījās, ka dzeltenā mapīte smird pēc lielas, neticami lielas naudas! Četrdesmit ceturtā gada vasarā pat muļķim bija skaidrs, ka Vācija ir karu zaudējusi un neglābjami tiks sakauta, tāpēc vērmahta ģenerāļi nolēma pārmaiņas pēc fīreru uzspert gaisā. Pēc tam ar sabiedrotajiem varēs noslēgt mieru un noturēt austrumu fronti. Nodoms bija ļoti cēls, bet gaisā speršana neizdevās, un fīrers sadrūma. Viņa ģenerāļi taču neder it

nekam - ne viņi prot karot, ne augstāko virspavēlnieku novākt. Neko darīt, tādā gadījumā jānovāc ģenerāļi, un tas arī tika bez kavēšanas izdarīts. Nelaimīgi sagadījās, ka novācamo pulciņā bija iegadījies arī izlūkdienesta šefs admirālis Kanarisa kungs. Viņu apcietināja un pakāra klavieru stīgā, jo Kanarisa kungs mīlēja mūziku, un fīrers to zināja. Pie viena tika apcietināti un pakārti arī pārējie izlūkdienesta augstākie virsnieki. Taču ne visi. Dažiem bija ļoti smalks deguns, un viņi gaidāmo kāršanu saoda jau laikus.

Saoda un izgaisa. Viens no viņiem klusā jūlija nakti pārbrida frontei paciemoties pie krieviem. Krievi viņu laipni uzņēma un drusku aprunājas par dzīvi. Mēs, protams, neticam, ka vācu virsnieks ienaidniekam būtu sniedzis slepenas ziņas,

taču drīz pēc frontes pārbrišanas Maskava tika pārtraukta ārkārtīgi svarīga apspriede.

Parasti tādas apspriedes noturēja naktī, jo Visu Tautu Tētiņš bija pūce, tātad naktsputns, kas gulēt iet gaismai austot. Ģenerāļiem, varonīgajiem kaujas ērgļiem, nācās viņam pielāgoties, ko viņi, protams, arī darīja. Četrdesmit ceturtā gada vasaras nogalē Sarkanā armija sekmīgi sita fašistus visās frontēs, tāpēc Visu Tautu Tētiņš tonakt bija labestīgs, sēdēja drusku iešķībi atzvēlies un uzklausīja ģenerālštāba atskaiti, reizēm piekrītoši pamādams savu ģeniālo karavadoņa galvu.

Klusu atvērās kabineta durvis, ienāca sekretārs, piegāja pie Visu tautu Tētiņa un tikko dzirdami sacīja: - Vas ždut Lavrentij Pavlovič!

Jūs gaida Lavrentijs Pāvela dēls...

Tātad ieradies Cilvēks Ar Pensneju, pē es er es iekšlietu tautas komisārs un čekas priekšnieks biedrs Berija. Bez zvanīšanas un saskaņošanas... Šaubu nevarēja būt, atgadījies kaut kas nopietns. Čē pē, črezvičainoje proisšestvije. ārkārtējs notikums. Visu Tautu Tētiņš sarāva uzacis, piecēlās, pateica ģenerāļiem: «Pereriv!» pārtraukums un nesteidzoties izgāja no kabineta.

Viņš atgriezās pēc piecpadsmit minūtēm, un ģenerāļi, drosmīgākie no drosmīgajiem, nodrebēja. Mazdrusciņ, tomēr nodrebēja. Pirms brītiņa, savu varenību apzinādamies, no kabineta bija izgājis cēls un dižens Visu Tautu Tētiņš, bet atgriezās līdz ārprātam satracināts vecis. Piemiegtajās ačelēs dega traka uguns, baku rētas bija sarkanas kā asiņu

pielijušas, ūsas saslējušās. mugura sakumpusi... Ir noticis kaut kas neparedzēts, kaut kas briesmīgs - to saprata visi. Bet, gods godam, savaldību negantais vecis nezaudēja, viņš apsēdās savā vietā un drusku piesmakušā balsī teica: «Prodolžaiķe!» Turpiniet...

Patiešām, bija noticis kaut kas pavisam briesmīgs. Tiklīdz Visu Tautu Tētiņš no kabineta iegāja blakusistabā un ieraudzīja Cilvēku Ar Pensneju, viņš bez sasveicināšanas tūdaļ pavēlēja: «Gavari!»

Runā... Un Cilvēks Ar Pensneju runāja.

Tad nu tā, fašistu izlūkdienests ir uzodis kādu mums vēl nezināmu dzimtenes nodevēju, kas dzīvo kaut kur Maskavā.

Nodevējs savulaik slepus pievācis Tiflisas žandarmērijas arhīva dokumentus, konkrēti - dzeltenu mapīti ar aģenta... ar

kaut kāda aģenta pašrocīgi rakstītajiem ziņojumiem. Šos dokumentus dzimtenes nodevējs ir gatavs fašistiem pārdot par tik un tik tūkstošiem dolāru, tādu summu mūsu aizmugurē esošie fašistu spiegi samaksāt šobrīd nevar, tāpēc, atkāpdamies no Rīgas, fašistu izlūkdienests tur atstās rezidentu ar čemodānu. Čemodāna būs nauda un papīrītis ar norādi, kur un kam tā jāsamaksā un kas jāsaņem pretī. Rezidents pēc dokumentiem nebrauks, viņš gaidīs fašistu aģentu. Aģents ieradīsies no mūsu aizmugures, paņems čemodānu, atgriezīsies Maskavā, samaksās dzimtenes nodevējam un saņems dokumentus. Tic tiks nogādāti slepenā lidlaukā, bet no turienes - Berlīnē. Kas vēl ir zināms?

Rīgas rezidenta adrese. Vairāk nekas. It nekas!

Visu Tautu Tētiņš klausījās mierīgi kā koka dievs. Pamazam viņa ģīmis piesarka, viņš saka dziļi elpot un pāris reizes noraustīja ūsas. Kad Cilvēks Ar Pensneju bija beidzis, iestājās klusums.

Tad Visu Tautu Tētiņš mierīgi sacīja.

- Preseč provokaciju!

Izjaukt provokāciju... Un viss! Vairāk viņš neteica neko. pagriezās un iegāja atpakaļ kabinetā. Cilvēks Ar Pensneju izvilka mutautiņu, noslaucīja pliko pakausi, kas drusku bija nosvīdis, un izgāja pa otrām durvīm.

Vēl viens pierādījums, ka mantkārība pazudina cilvēku, - vecs žuļiks dabū pa zobiem un tiek aizvests uz Vāczemi, bet korpulents kungs grib nožmiegt Persiešu kafejnīcas ķelneri.

Labi tas nebeigsies!

Pēdējās nedēļas pirms Rīgas atbrīvošanas bija pārāk trokšņainas. Visu septembra nogali pa Ādolf Hitler' štrāsi, ko agrāk sauca par Brīvības ielu, nepārtrauktā straumē brauca bēgļu pajūgi, un lielākoties aiz ratiem bija piesiets pa lopiņam. Bet lopiņš ir lopiņš, tāpēc asfaltu klāja, piedodiet, mēslu kārta, skanēja zviegšana, maušana un dažos ratos dzirdēja kviekšanu. Jā, uz Ādolf Hitler' štrāses kvieca cūkas! Tas liecināja, ka gals vairs nav tālu.

To saprata visi, bet vecais recidīvists Pampušais it īpaši. Lai gan Šūmes un Pēbaka kungi viņam bija stingri piekodinājuši nestiept mājās visādus draņķus, bet sēdēt un gaidīt īsto brīdi, Pampušais stiepa. Viņš tekalēja kā

izbadusi skudriņa un grāba, kas gadījās pa grābienam. Dieva brīnums, kā Pampušais nedabūja bruku, nesdams uz muguras divas kājminamās šujmašīnas. Kasti ar porcelāna šķīvjiem un zupas terīni, kā arī zobārsta krēslu viņš nenesa, bet vilka. Sev par nelaimi, Pampušais atrada noliktavu ar ēdamo, ko apsargāja iesirmi vācu zaldātiņi. Tie visus laida iekšā, lai ņem, ko sirsniņa vēlas, tik un tā transporta trūkuma dēļ šķūni, kur ēdamais bija sakrauts, nāksies nodedzināt. Tā nu Pampušais uzkrāva plecos miltu maisu un striķī vilka nopakaļ kasti ar drusku iestāvējušos olu pulveri.

Oktobra sākumā bēgļu straume pamazām izsīka, toties dunēšana pamalē nāca arvien tuvāk. Uzlidojumu reizēs trauksmi vairs nepūta, un krievi virs Rīgas

vizinājās kā aviācijas svētkos. Reizēm vienu otru lidmašīnu notrieca zenītartilērija, bet pāri palikušās saniknojās, apbrīnojami neprecīzi meta bumbas, tarkšķināja ložmetējus un neganti rūca. Kad krievi jau bija pavisam tuvu, vācieši vietējos vīriešus, kas parādījās uz ielām, ķēra rokā. Nelīdzēja nekādi paskaidrojumi vai spirināšanās, visus dzina uz ostu un sēdināja kuģos, es es un policai ģenerālis Jekelns bija pavēlējis, lai it neviens darba spējīgs vietējais nepaliktu krieviem, un pavēle tika dzelžaini izpildīta. Tāpēc marš kuģī un nemurkšķi pretī, noķertais vīrieti!

Garlaicīgs brauciens nebūs, krievi katrā ziņā mēģinās kuģim uzmest bumbu vai ielaist sānos torpēdu. Pampušais par cilvēku ķeršanu ielās, protams, zināja, bet

nepievākt miltu maisu un olu pulvera kasti viņš nebija spējīgs. Stiepdams un vilkdams, Pampušais uzdūrās žandarmu patruļai. Būdams liels savā garā, viņš mēģināja spirināties, bet, dabūjis pa zobiem, aiztecēja uz ostu kā mudīgs susuriņš. Tas nu tā, bet Šūmes un Pēbaka kungiem Pampušā nogrābšana bija liels trieciens, iet divatā pēc čemodāna, kurā ir nenormāli daudz naudas, nozīmē riskēt.

Bīstami riskēt! Bet ko tu, cilvēks, darīsi?

Ja liktenis tā nolemj, esi lēnprātīgs un ej savu briesmu pilno ceļu!

Starp citu, Pēbaka kungs pie liktens spērieniem bija pieradis. Kādreiz savā skaistajā jaunībā viņš studēja teoloģiju un nēsāja krāsainu korporeļa deķeli. Nēsāja, nēsāja, kamēr viņam mazdrusciņ paslīdēja kāja. Taislaikos bija modē vekseļu

rakstīšana, un Pēbaka kungam nejauši iegadījās vienu vekselīti nedaudz pakoriģēt. Šajā sakarībā viņu palūdza pāris gadu nosēsties aiz čuguna gardīnēm, un līdz ar to sapni par mācītāja karjeru viņš mierīgi varēja pakārt uz nagliņas. Nu jā, bet kā lai Pēbaka kungs tālāk sitas pa dzīvi? Viņš arī ir cilvēks, viņš arī grib paēst un iebrūķēt alutiņu, viņš grib apģērbties un basās kājas apaut. Ko darīt, kā būt? Grēkus nožēlot, lūk, ko vajag darīt! Tas, kas prot pareizi un labi nožēlot grēkus, badā nemirs nekad!

Tā arī notika, Pēbaka kungs sāka cītīgi staigāt pa baznīcām un tantiņām stāstīt, cik zemu viņš kritis, bet pēc tam no augšas ticis aicināts sākt pilnīgi jaunu dzīvi. Luterāņu baznīcās grēkus publiski nožēlot viņam neļāva, toties sīkās

draudzēs, īpaši baptisti, Pēbaka kungu uzklausīja labprāt. Gods kam gods, savu jauno amatu viņš pieprata labi - katra grēku nožēlošana noslēdzās ar raudājumu un šķīstām asarām, turklāt visas klātesošās tantiņas Pēbaka kungam raudāja līdzi. Jā, bet kāds labums cilvēkam ceļas no raudāšanas un asaru liešanas? Tāds vidējs, ne pārāk liels, ne pārāk mazs.

Pēbaka kungs, redzat, raudādams vienmēr atcerējās savus cietuma biedrus, dziļi pagrimušos noziedzniekus, kurus arī varētu glābt, ja vien viņiem pēc iznākšanas no cietuma tiktu neliels materiāls atbalsts. Pašam Pēbaka kungam naudiņas nav nemaz, tāpēc viņam atliek vienīgi ar sāpēm sirdī noskatīties, kā bijušie cietuma biedri atkal nogrimst grēka zaņķī. Neteiksim, ka tantiņas daudz

sameta, santīmi vien tur bija, bet šis tas tomēr atlēca. Pamazām mešana kļuva dāsnāka, jo Pēbaka kungs uz dievkalpojumiem pie rociņas atveda vienu otru bijušo noziedznieku, un visi atvestie apliecināja, ka viņi tagad nostājušies uz īstena ceļa, pateicoties svēta cilvēka, respektīvi, Pēbaka kunga, sniegtajam atbalstam.

Nav šaubu, ka noziedznieku glābšanu viņš būtu izvērsis vēl plašāk, taču četrdesmitajā gadā Latvijā ienāca krievi, kas visus, tajā skaitā arī noziedzniekus, sāka ideoloģiski pāraudzināt un šajā darbā konkurentus necieta, līdz ar to Pēbaka kungam atkal vajadzēja domāt, ko darīt un kā būt. Viņš domāja, domāja, kamēr izdomāja braukt uz Vāczemi. Tolaik no Latvijas uz rietumpusi vēlās divi

repatriantu viļņi, viens trīsdesmit devītajā, otrs četrdesmitajā gadā. Pēbaka kungs atcerējās, ka vāciski viņš prot pietiekami labi, turklāt viņa vectētiņš kādreiz saucies par Pebahu, bet tas jau velk uz vāciešu pusi.

Kas to zina, varbūt viņš patiešām būtu aizbraucis, bet Pēbaka kunga celiņam pārskrēja iesirms, simpātisks vācietis. Šildemaņa kungs, kas noņēmās ar repatriantu iesniegumiem. Viņš absolūti nešaubījās par Pēbaka kunga vācisko izcelsmi, taču viņu nedaudz mulsināja godātā repatrianta biogrāfija. Ja viņš ir pareizi sapratis, aizbraukt gribētājam iegadījies, piedodiet, sēdēt cietumā. To Pēbaka kungs nenoliedza - jā, viņš tiešām pusotru gadu atradies minētajā iestādē, taču pēc tam pār viņu nākusi apskaidrība,

viņš kļuvis iekšējas gaismas caurstrāvots, nodarbojies ar labdarību un glābis no grēku zaņķa neskaitāmus noziedzniekus. Šildemaņa kungs bija aizkustināts, viņš teica nē, nē, mēs nedrīkstam vietējiem noziedzniekiem atņemt viņu dvēseles glābēju. Es lūdzu jūs no visas sirds, herr Pebah, palieciet šeit un turpiniet savu cēlo darbošanos! «Maita, ne vācietis!» Pēbaka kungs nodomāja un aizgāja. Tajā brīdī viņam ne prātā nenāca, ka Šildemaņa kungs pusgadu vēlāk pār viņu liks iemirdzēties labklājības un pārticības saulītei.

Tas notika drīz pēc tam, kad krievi bija patriekti un Rīga kļuvusi par reihskomisāra Heinriha fon Lozes rezidenci. Pēbaka kungs, apstākļu spiests, atsāka staigājumu pa lūgšanas namiem,

nožēlodams savus bezgalīgos grēkus, raudināja tantiņas un kāsa grasīšus noziedznieku glābšanai. Bet, ak, Dies', cik maz viņam meta! Maizītei vēl sanāca, bet alutiņam ne, un tas cilvēka cieņu pazemoja dziļi. Ar klusām šausmām Pēbaka kungs gaidīja ziemu, kad viņam draudēs lēna bada nāve, nosalšana aukstā, nekurinātā dzīvoklī, kur viņu, izģindušu un sastingušu, grauzīs izsalkušas žurkas... Taču notika brīnums. Kādu dienu četrdesmit pirmā gada rudenī, atgriežoties no kārtējās raudāšanas lūgšanu namā, viņam uz ielas pienāca inteliģents cilvēks. Ja nemaldos, man tas gods redzēt Pebaha kungu! Nu brīnišķīgi, lūdzu, esiet tik laipns, kāpiet šajā mašīnā! Pēbaka kungs zibenīgi paskatījās apkārt. Aiz muguras, kā izauguši no zemes, stāvēja divi jauni

cilvēki, tātad pretošanās būtu bezjēdzīga.

Re, blakus apstājas mašīna «Opel Admiral», paveras durtiņas... Kas būs, būs, Pēbaka kungs kāpa iekšā!

Tālu braukt nevajadzēja. Mašīna apstājās visskaistākajā Rīgas vietā, Reimersa ielā pie kanāla apstādījumiem.

Pēbaka kungs kopā ar pavadoņiem izkāpa, iegāja lielā piecstāvu namā, un tur klusā kabinetā viņu gaidīja sirsnīgais Šildemaņa kungs. Tas pats, kas Pēbaka kungam savulaik pagrūda kāju priekšā un neļāva repatriēties uz Vāczemi. O, šoreiz viņš bija vēl sirsnīgāks, vēl laipnāks!

Nosēdināja patīkami pārsteigto viesi pie galdiņa, uz kura atradās kafijas kanna, divas tasītes, divas glāzītes un dzintaraina dzēriena trauciņš. Pirmajā brīdī Pēbaka kungs to noturēja par redzes halucināciju -

vai tiešām franču konjaks? Jā, tiešām!

Lūdzu, apsēdīsimies, herr Pebah, un parunāsimies! Tā draudzīgi, no sirds.

Saruna bija ilga. Tiklīdz Pēbaka kungs apjēdza, ko Šildemaņa kungs vēlas, viņam pārskrēja sīki drebulīši, bet pamazām kafija un dievišķais konjaks drebulīšus aizdzina. Ar prātu spriežot, nekā briesmīga Šildemaņa kunga lūgumā nebija. Viņš izteica kautrīgu vēlēšanos, lai herr Pebahs viņu nedaudz informētu, par ko lūgšanas sapulcēs tiek runāts. It īpaši viņš priecātos, ja herr Pebaham rastos iespēja piedalīties arī tā saukto dievturu saietos, kas notiek pusslepeni, jo Šildemaņa kunga rīcībā bija pārbaudītas ziņas, ka šajā draudzē vērojama neveselīga nosliece uz latviešu nacionālisma pusi. Protams, protams, arī

Šildemaņa kungs uzskatīja, ka latvietību vajag kopt un tā tālāk, taču tas nav jādara, pārmērīgi akcentējot septiņsimt verdzības gadus un atgādinot, ka ne vien krievi, bet arī vācieši sēdējuši uz latviešu kakla. Ir jau taisnība, šādus nepareizus vārdus saka tikai daži atsevišķi dievturi, tāpēc par represijām pat runas nevar būt, tur Šildemaņa kungs dod savu goda vārdu!

Viņš vienīgi vēlas, lai latviešu patriotiem nerastos konflikta situācija ar vācu iestādēm, citiem vārdiem, lai visi pārpratumu iedīgļi tiktu novērsti jau laikus. Tas ir katra humāna un kristīga cilvēka pienākums, tāpēc Šildemaņa kungs cer, ka viņa draugs herr Pebahs labam darbam neliegs savu palīdzību un neaizmirsīs arī citas sektas... pardon, citas draudzes, jo arī tur nav izslēgti

mēģinājumi ticīgo sirdīs kaisīt naida un nesaprašanās sēklu. Starp citu, kādi ir herr Pebaha pašreizējie materiālie apstākļi?

Visai knapi? Vai tas var būt? Nu nekas, no šā brīža viņš saņems atalgojumu un tiks apgādāts pēc vācu iestādes strādājošo ierēdņu normām. Un reizi mēnesī viņam pienāksies arī kas stiprāks. Jā, jā, arī kas stiprāks!

Līdz ar to jebkuri Pēbaka kunga iebildumi atkrita pilnīgi un galīgi. Lai notiek, viņš izpildīs kristīga cilvēka pienākumu un palīdzēs Šildemaņa kungam visus pārpratumu iedīgļus novērst jau laikus!

Ja kādam ir gaišs un cēls mērķis, ja viņš čakli strādā, tad darbs sokas. Pēbaka kungs sāka ļoti čakli strādāt, taču ar ievērojamiem pārtraukumiem, jo kara

laikā lūgšanas sapulces notika visai reti.

Neko darīt, nācās ieklausīties, ko tauta runā citās pulcēšanas vietās, sacīsim, vilcienos, pirtīs, lustīgās kompānijās un restorānos. Klausīties vien ir drusku garlaicīgi, tāpēc Pēbaka kungs arī pats iesaistījās sarunās. Protams, restorānā runāt par morāli un dvēseļu glābšanu būtu smieklīgi, tāpēc viņš sarunas virzīja un grieza uz politikas pusi. Vai mūsu latviešu zemīte kādreiz būs brīva no krievu un vācu zābaka? Būs? Es arī domāju, ka būs!

Bet pati no sevis tā brīvība nenāks, ai nē!

Ja vajadzēs, sitīsimies? Še mana roka, tautieti, mūsu sirdis pukst unisonā!

Ko par tādām runām teica Šildemaņa kungs? «Herr Pebah, jūs vajag apzeltīt!» lūk, ko teica Šildemaņa kungs! Bet Pēbaka kungs nemaz nevēlējās, lai viņu apzeltītu,

viņam tāpat bija labi. Divas reizes mēnesī Pēbaka kungu viņa klusajā dārza mājiņā apciemoja jauks cilvēks Ēriks Šūme ar vidēja lieluma sainīti. Viņš uzklausīja un pierakstīja visu, ko Pēbaka kungs uzskatīja par vajadzīgu darīt zināmu Šildemaņa kungam, bet pēc tam atraisīja sainīša auklas. Ak, cik jau jauku lietu tur bija iekšā! Aploksnīte ar tik un tik reihsmarkām, šķiņķītis, desiņa, sieriņš...

Ne pārāk daudz., bet pietiekami, lai cilvēkam nebūtu jācieš pazemojošs izsalkums. Tad vēl marmelāde, margarīns, seši alutiņa un viens trīsdesmitdivgrādīgais vācu šņabīša trauciņš.

Ja viesis nāk ar tik dāsnu roku, tad viņš ir jāsēdina pie galda un jāpacienā, kas arī tika darīts. Tāpēc nav ko brīnīties,

ka Pēbaka kungs ar Šūmes kungu sadraudzējās, turklāt diezgan cieši, un šim apstāklim vēlāk bija liktenīga nozīme. Četrdesmit ceturtā gada pavasarī Lielvācijas varenība saka kust kā rasistiski tīrs sniegavīrs. To redzēja un saprata visi, par gudro Pēbaka kungu nemaz nerunājot. Tātad atkal paredzamas jukas, atkal būs haoss un alutiņa vietā atkal nāksies strēbt riebīgo ūdeni. Ak, likten, likten, vella likten, ko tev Pēbaka kungs ir izēdis, kāpēc viņam vajag regulāri un briesmīgi ciest? Bet var jau būt, ka traģēdija nenotiks un Šildemaņa kungs, Lielvācijas armijai kopā ar drošības iestādēm atkāpjoties, ņems Pēbaka kungu līdzi, jo kārtīgs cilvēks vienmēr var noderēt. It īpaši tāds, kas savu vērtību apliecinājis nevainojamā

darbā. Tā Pēbaka kungs domāja, bet, kā sacīt mēdz, cilvēks domā, Dievs dara. Četrdesmit ceturtā gada augusta pirmajās dienās, kad krievi pēkšņi cauri Jelgavai un Tukumam izdzina ķīli līdz jūrai, pārgriezdami Latviju uz pusēm, vāciešiem piemetās neliels drebulītis.

Pēbaka kungs atkal tika aizvests ar «Opel Admiral» uz Reimersa ielu, un tur Šildemaņa kungs divu uniformētu personu klātbūtnē viņam pateica negaidītus un traģiskus vārdus - jāpaliek šite! Jā, Pēbaka kungam mierīgi jāpaliek Rīgā un jāsagaida krievi. Nekas slikts viņam nedraud, par nelielo sadarbību ar Šildemaņa kungu nevienam nav zināms, bet nevainīga staigāšana pa lūgšanu sapulcēm krievu dusmību neizraisīs.

Tātad, jāpaliek... Bet ko Pēbaka kungs

sarkano okupētajā Rīgā darīs? Neko.

Dzīvos. Ja man būs kas jādara, tad atnāks cilvēks un pateiks. Nodos sveicienus no Šildemaņa kunga, palūgs naktsmājas un aprunāsies par dzīvi. Jā, starp citu, te, lūdzu, būs pistole ar četrām aptverēm. Šaut droši vien nevajadzēs. Tas tā, katram gadījumam. Ilgi mūsu šķiršanās nevilksies, kad tiks laisti darbā jaunie, slepenie vācu ieroči, Lielvācija triumfēs. Lai jums labi klājas, herr Pebah!

Nu i nu... Pēbaka kungs pārnāca mājās ar pistoli un smagu sirdi. Palikt, lai gaidītu kaut kādus viesus, kas varbūt pavēlēs Pēbaka kungam uzspridzināt krievu štābu, ir neprāts un bojā iešana, to pat idiots spētu saprast. Bēgt kopā tautiešiem uz Lielvāciju? Arī bojā iešana, viņu nošaus par pavēles nepildīšanu. Kas

glābs Pēbaka kungu, kas apžēlosies par labu, godīgu cilvēku?

Te nu Pēbaka kungs atcerējās mīļu un pamuļķu tantiņu, kas pēdējā lūgšanas sapulcē tam bija pienākusi un pačukstējusi: «Ja jums, svētais cilvēk, bezdievji gribēs darīt ļaunu, tad nāciet uz Zviņķu pagasta «Mačariem». Tur ir uzticami latviešu cilvēki, kas gaida atbrīvotājus no rietumiem!» Paldies, tev, sirdsšķīstā dvēsele, bet Pēbaka kungam nav pārmērīgas vēlēšanās slapstīties pa kūtsaugšu vai, vēl sliktāk, dzīvot mežā izraktā alā, ko tautā sauc par bunkuru.

Turklāt pastāv briesmas, ka krievi uzticamos latviešu cilvēkus uzodīs, un tad var notikt asinsizliešana. Lai nu kam, bet Pēbaka kungam nav lieku asiņu, tāpēc viņš pagaidām paliks Rīgā. lai meklētu citu

glābšanās iespēju.

Un glābšanas iespēja radās!

Septembra vidū, kad krievi jau bija bīstami tuvu. Pēbaka kungu apciemoja Šūmes kungs. Nevarētu teikt, ka ciemiņš būtu piedzēries, taču gluži skaidrs arī ne.

Ienācis Pēbaka kunga nabadzīgajā miteklī, Šūmes kungs smagi atkrita krēslā un izteica negaidītus vārdus: - Jālaižas! Tev un man.

Pēbaka kungs lēnīgi paskaidroja, ka viņa aizbraukšana ir saistīta ar zināmiem šķēršļiem, bet Šūmes kungs viņu netaktiski pārtrauca.

- Nepļurksti! Es zinu, kāpēc tevi atstāj šite. Spļauj Šildemanim virsū un laidies man līdzi uz Zviedriju!

Gaiša doma, bet atļaujiet jautāt, kā?

Uz Zviedriju var tikt tas, kam ir sakari vai

lielas materiālās vērtības.

Par reihsmarkām un rubļiem neviens mūs nevedīs. Nav tādu idiotu, Šūmes kungs!

- Vedīs par valūtu, - ciemiņš atbildēja. - Par dolāriem. Tagad turi muti un klausies.

Pēbaka kungs klausījās ārkārtīgi uzmanīgi. Lai cik tas pārdabiski būtu, Šūmes kungs sapnī bija redzējis smuku mājiņu Beberbeķos, pie paša meža, kurā dzīvo Piņģerts. Vai Pēbaka kungs zina, kas ir Piņģerts? Jā, to Pēbaka kungs zināja Piņģerts ir virsķelners jeb oberobers Persiešu kafejnīcā. Nu, tajā uz Krišbariņa ielas un Raiņa bulvāra stūra! Dienesta pienākumus pildīdams, Pēbaka kungs tur reizēm iegriezās, lai izdzertu tasīti kafijas un uzmanīgi paklausītos, ko cilvēki runā.

Tagad tur lielākoties sēdēja vācu ierēdņi

un oficieri, bet viņu sarunas Pēbaka kungu nemaz neinteresēja. Taču tas neattiecās uz lietu. Tātad, godātais Šūmes kungs, namatēvs zina, kas ir Piņģerts. Bet tālāk?

Tālāk Šūmes kungs pateica kaut ko pavisam dīvainu - Piņģerts savā smukajā mājiņā sēž uz čemodāna. Uz čemodāna!

Un kāpēc, atļaujiet jautāt? Tāpēc, ka čemodānā ir nolādēti daudz dolāru. Kur viņš dolārus ņēmis? Vācieši iedevuši.

Neblisini ačkas, Pēbaka kungs, tas ir pilnīgi droši nosapņots! Un tagad padomāsim, vai nebūtu prātīgi, ja mēs to čemodānu... Nu. tu jau saproti pats!

Pēbaka kungs pievēra acis. Ass brītiņš, ļoti ass! Par to, ka Šūmes kunga informācija ir ticama, varēja nešaubīties.

Viņš bija Šildemaņa uzticības vīrs un grozījās vēl citos, šausmīgi slepenos

vāciešu dienestos, tas Pēbaka kungam bija zināms. Jā, bet kāpēc vācieši atstāj Piņģertam čemodānu ar zaļajiem papīrīšiem? Ak tā, lai viņš pēc krievu ienākšanas to nodotu kādam citam, visticamāk, vāciešu uzticības cilvēkam...

Nja, situācija interesanta. Ar dolāru čupu Pēbaka un Šūmes kungi uz Zviedriju aizlaistos puslīdz droši. Nē, nevis puslīdz, bet pilnīgi droši! Tālākā saruna pārvērtas par jautāšanu un atbildēšanu. Jautāja Pēbaka kungs. Cik cilvēku dzīvo smukajā Beberbeķu mājiņā? Viens. Piņģerts. Vai viņš ir bruņots? Jā, ar šmeiseri. Vai viņš durvis mums atvērs? Nē. Bet kā mēs tiksim iekšā?

- Tu esi sēdējis, tev ir pazīšanas starp tiem mūdžiem, - Šūmes kungs ciniskā atklātībā paskaidroja. - Tu sarunāsi veci,

kas prot dabūt vaļā atslēgas.

Re, kāpēc Šūmes kungs ir ieradies!

Viņu gaužām maz interesē Pēbaka kunga glābšana, viņam ir vajadzīgs kramplauzis!

Nu labi, Pēbaka kungs tādu veci var sarunāt, bet tālāk? Tiklīdz speciālists atvērs durvis, Piņģerts no iekšpuses šaus ar šmeiseri! Bet tas ir ļoti bīstami. Šūmes kungs pasmīnēja.

- Lai šauj! Tiklīdz durvis būs vaļā, es ielaidīšu pāris čiekurus.

Vai! Šūmes kungs metīs rokasgranātas! Šūmes kungs pārkāps bausli: «Tev nebūs savu tuvāko spert gaisā!» Pēbaka kungam, to dzirdot, vajadzēja šausmās nodrebēt un teikt, ka tādā vardarbībā viņš nemūžam dalību neņems. Bet - cik savādi - Pēbaka kungs teica pavisam ko citu:

- Un kurš vēl bez tevis varētu nosapņot, ka Piņģertam ir tāds vērtīgs čemodāns?

- It neviens! - Šūmes kungs cieti atbildēja. - To tu vari man ticēt.

Pēbaka kungs ticēja, un tā bija viņa traģiska kļūda.

Pats augstākais čekas priekšnieks liek sīkam leitnantiņam pārtvert čemodānu, pēc kura vēl daži indivīdi izstiepuši taustekļus. Un, ja nu viņi leitnantiņam iesit, kas tad? Čekistus sist taču nedrīkst!

No visiem cilvēka iekšējiem orgāniem visnodevīgākais neapšaubāmi ir apendikss. ko reizēm sauc arī par aklo zarnu. Četrdesmit ceturtā gada augustā, kad visa padomju tauta uz dzīvību un nāvi cīnījās ar fašismu, minētais orgāns izsita

no kaujas ierindas ļoti slepenās spiegu ķeršanas grupas leitnantu Sprici Anša dēlu Bezdeļigu, kas tobrīd uzdevās par Prigalkinu. Protams, apendikss bez žēlastības tika likvidēts, respektīvi, izgriezts, taču astoņas dienas Spricis Anša dēls neķēra spiegus, bet gulēja pārpildīta Maskavas hospitāļa galvenā ārsta kabinetā uz kušetes. Kāpēc viņš gulēja tur un nevis palātā? Tāpēc, ka palātā nebija telefona, bet kabinetā bija. Cilvēks, kas piedalās spiegu ķeršanā, bez sakariem nedrīkst būt pat tad, kad viņam griež aklo zarnu.

Jebkuru brīdī var rasties vajadzība ar viņu sazināties, un tā nu Spricis Anša dēls gulēja uz kušetes blakus telefona aparātam.

Pēdējā naktī pirms izrakstīšanas no hospitāļa viņš redzēja ārprātīgu vīziju.

Vispirms viņu sauca paklusa balss: «Spric Ansovič, prosņiķes!» Sauca cilvēks ar pliku pauri, lielu, gaļīgu ģīmi un pensneju uz deguna. Ļoti līdzīgs visvarenajam pē es er es iekšlietu tautas komisāram biedram Lavrentijam Pāvila dēlam Berijam, Cilvēkam Ar Pensneju. Līdz šim Spricis Anša dēls viņu pāris reizes bija redzējis pa gabalu, un tā tam arī vajadzēja būt sīkam čekas leitnantiņam tāds ērglis tuvumā nenolaižas nekad un nemūžam. Bet vīzija, re, sēž, uz ķeblīša, lūr caur pensneju un atkārto: «Prosņiķes!»

Mostieties...

Tad notika kaut kas pilnīgi neticams vīzijā redzamais Cilvēks Ar Pensneju izstiepa roku un viegli papurināja viņu aiz pleca. Spricim Anša dēlam pār muguru pārskrēja auksti drebulīši, viņš apjēdza,

ka varenā persona patiešām sēž viņam blakus. Pašreiz svīda gaisma, kabinetā bija pelēka krēsla, bet iekšlietu tautas komisāra lielo galvu varēja saskatīt skaidri. Spricis Anša dēls gribēja slieties sēdus, bet Cilvēks Ar Pensneju viņu atturēja. «Ļežiķe spokoino, vi boļni!»

Guliet mierīgi, jūs esat slims...

Kamēr varenais runāja, Spricim Anša dēlam caur smadzenēm izšāvās divi varianti. Pirmais - Cilvēks Ar Pensneju grib iegūt informāciju par pēdējām spiegu ķeršanas operācijām nevis no Spriča Anša dēla tiešās priekšniecības, bet no padotā, no sīkas skrūvītes. Nē, tādā gadījumā varenais nenāktu naktī pie viņa uz slimnīcu. Sprici Anša dēlu aizvestu uz klusu vietu un nopratinātu. Otrs variants Spricim Anša dēlam grib uzticēt slapju

lietu, klusu novākt kādu augsti sēdošu biedrīti. Arī nē, tā nav Spriča Anša dēla stihija, un Cilvēks Ar Pensneju to noteikti zina. Tātad vizītes iemesls ir kaut kas cits, ko Spricis Anša dēls nespēj saprast, kaut kas vēl bīstamāks un briesmīgāks.

Arī šis pieņēmums bija aplams.

Cilvēks Ar Pensneju bija ieradies, lai Spricim Anša dēlam uzticētu elementāru uzdevumu. Tātad, drīzumā fašisti aiziet no Rīgas bez kaujas, jo viņiem draud ielenkums. Rīgā viņi atstās rezidentu ar čemodānu, pēc kura nedaudz vēlāk no padomju aizmugures atbrauks aģents.

Rezidenta atrašanās vieta ir zināma.

Uzdevums: pārtvert čemodānu. Tas viss. Īsumā, protams. Sīkāka informācija tiks sniegta vēlāk. Nu Spricis Anša dēls saprata vēl mazāk. Ja uzdevums ir tik

elementārs, kāpēc to uztic viņam, sīkam leitnantiņam, un galvenais - kāpēc pie viņa ieradies pats pē es er es iekšlietu tautas komisārs, turklāt naktī un slimnīcā?

Neizprotami!

Patiesībā te nekā neizprotama nebija.

Kad Cilvēks Ar Pensneju ziņoja par čemodānu Visu Tautu Tētiņam Visariona dēlam, viņš redzēja, cik briesmīgi Visu Tautu Tētiņš izmainījās ģīmī, bet tā bija bīstama zīme. Ļoti bīstama! Lai nu kas, Cilvēks Ar Pensneju saprata, ka čemodāna lieta kļūst par galveno, visas pārējās, salīdzinot ar šo, ir otršķirīgas. Tātad čemodāns jāpārtver katrā ziņā. Par operācijas neizdošanos pat domāt nedrīkstēja. Jāpārtver... Bet kā?

Pirmajā brīdī viss likās skaidrs - ir zināma precīza adrese, kur rezidents

atrodas, līdz ar to atliek tūlīt pēc Rīgas krišanas attiecīgo vietu aplenkt. To var darīt pat agrāk, izmest desantu, piemēram.

Tā vai citādi, rezidents būs rokā ar simtprocentīgu garantiju. Taču te rodas būtiski svarīgs jautājums: kas būs rokā, rezidents jeb rezidenta līķis? Cilvēks Ar Pensneju ļoti labi zināja, ka trešā daļa atmaskoto spiegu dzīvi rokā nedodas, viņi pārkož nelielu tabletīti, un - noņemiet cepures, biedri čekisti! Ja tā notiks, operāciju puslīdz droši varēs uzskatīt par izgāzušos. Kāpēc? Nu tāpēc, ka rezidents nesēdēs čemodānam virsū, tas būs nolikts kaut kur citur, bet to zinās vienīgi pats rezidents. Taču mironim jautāt nav nozīmes, viņš iespītēsies un neteiks.

Un te nu Cilvēks Ar Pensneju atcerējās pilnīgi slepenās grupas leitnantu

Sprici Anša dēlu. Vai Spricis Anša dēls bija vistalantīgākais spiegu ķērājs, cilvēks ar lielisku intuīciju, zibenīgu domāšanu, spīdošs psihologs, labi trenēts tuvcīņas meistars un tā tālāk? Nē, vistalantīgākais viņš nebija vis, vēl profesionālāk prata strādāt vismaz pārdesmit slepenās grupas vīru, taču Spricim Anša dēlam bija spēja iegūt sarunas biedru uzticību. Neviens no spiegiem, ko Spricis Anša dēls arestēja, nepārkoda tabletīti, pēc pilnīgi atklātām pārrunām viņi piekrita sadarboties. Tas bija ārkārtīgi svarīgi, un to nespēja garantēt neviens cits spiegu ķērājs. It neviens! Kā Spricis Anša dēls strādāja?

Gluži vienkārši. Kad grupa bija droši konstatējusi, ka tas un tas sadarbojas ar ienaidnieka izlūkdienestu, pie tā un tā atnāca askētisks cilvēks ar skumjām,

sāpīgam acīm, tieši tādām, kā pareizticīgo baznīcas svētajiem mocekļiem. Bet ārējais izskats nebija Spriča Anša dēla galvenais trumpis bija viņa balss. Fascinējoša balss!

Paklusa, samtaina, sirsnīga, labestīga un maiga. Tādai balsij neuzticēties nav iespējams, Turklāt Spricis Anša dēls runāja tieši, bez viltībiņām un primitīviem meliem. Tā un tā, tūlīt nāks čekisti jūs arestēt, pēc tam sekos pratināšana ar nehumānām metodēm, kara tiesa un nāve.

Jums. protams, ir iespēja noindēties vai nošauties, pie reizes nošaujot arī mani, jo man, redzat, nav ieroča. To visu var darīt, bet vispirms uzklausiet dažus vārdus, pēc tam rīkojieties, kā uzskatīsiet par pareizu.

Ko viņš runāja, to īsti neviens nezināja, taču standartrunāšana tā nebija.

Katram spiegam Spricis Anša dēls atrada

savu atslēdziņu. Kas notika tālāk? Nekas īpašs, atmaskotais spiegs piekrita sadarboties. Dažreiz runāšana ilga piecpadsmit minūtes, dažreiz piecas stundas, bet rezultāts bija viens un tas pats - spiegs turpināja sūtīt savus ziņojumus, bet nu jau čekas kontrolē.

Spriča Anša dēla darba metodes Cilvēks Ar Pensneju zināja labi, lai gan tāds apgalvojums izklausās smieklīgs visvarenais čekas priekšnieks ir informēts par sīka leitnantiņa panākumiem. Jā, bija informēts, jo sīkais leitnantiņš dienēja ārkārtīgi svarīgā grupā, ko Cilvēks Ar Pensneju pastāvīgi turēja acīs. To, kurš varētu vadīt čemodāna pārtveršanu, viņš izlēma ātri. Operācija bez rezidenta savervēšanas var izgāzties, tātad pārtveršanas grupa jāvada cilvēkam, kam

savervēšana padodas, ļoti vienkārši! Vai Spricim Anša dēlam uzdevums principā ir skaidrs? Ir? Viss kārtībā. Rīt jūs izrakstīs no hospitāļa. Pēc tam mēs visu apspriedīsim sīkāk.

Cilvēks Ar Pensneju piecēlās, jēli paspieda Spriča Anša dēla roku un gāja uz durvju pusi. Tikai tagad Spricis Anša dēls pamanīja, ka sarunas laikā stūrī ir stāvējusi vēl viena persona, kas atvēra durvis un izgāja kopā ar vareno viesi.

Ko dara divi kungi baigā naktī, kad Rīga deg, kad tilti, osta, Centrāltirgus un vēl šis tas smuki uziet gaisā, bet ienaidnieki viens uz otru šauj ar pielādētiem lielgabaliem, ložmetējiem un revolveriem? Vai viņi, tāpat kā pārējie latvieši, slēpjas pagrabā? Ai nē, kungi caur tumsu un nakti dodas

laupīt! Fui, fui un vēlreiz fui!

Divpadsmitā oktobra pēcpusdienā kļuva skaidrs, ka Rīga teju teju tiks atbrīvota. Daugavas labajā krastā vācieši sāka šo to laist gaisā, un Pēbaka kunga logiem dunēja stikli. Pievakarē uzradās Šūmes kungs. Apnēsātās drebēs, saņurcītā hūtē un pāris dienu nedzītu bārdu. Turpretī Pēbaka kungs savu ārieni bija rūpīgi sakopis. Noskuvies, uzvilcis baltu kreklu, spodrinātas kurpes un melnas tūka bikses.

Mierīgs, apskaidrotu vaigu, kā jau tas garīgai personai pienākas, viņš pārsprieda ar Šūmes kungu par izmaiņām rīcības plānā, jo Pampušais tobrīd savas nesātības rezultātā šūpojas Baltijas jūras viļņos Vāczemes virzienā. Šūmes kungs visu bija pārdomājis un teica tā: - Es dziedāšu tūkstoš mēlēs, un vai

nu tā būs, ka Piņģerts netaisīs durvis vaļā.

Pēbaka kungs bija skeptiskāk noskaņots.

- Viņš stāvēs aiz durvīm kluss un mēms. Tas var gadīties.

- Jā, var gadīties. - Šūmes kungs piekrita. - Tātad jārīkojas citādi. Tu klauvēsi pie loga un izsitīsi stiklu.

- Jel attopies! Viņš taču šaus!

- Tikai tad, ja tu līdīsi pa logu iekšā.

Kamēr neviens mājā nemēģinās iekļūt, viņš tupēs istabas kaktā.

- Un tālāk?

- Tālāk viss būs pa pirmo. Es ielaidīšu istabā pāris čiekuru.

Pēbaka kungs paskatījās augšup. Cik dzīve tomēr ir traģiska! Bet vai viņš, sīks cilvēciņš, var mainīt liktens ceļus? Nekā viņš nevar, kam jānoliek, tas notiks, āmen!

Nu labi, čemodāns būs rokā, bet tālāk? Ja mēs nerīkosimies gudri, var rasties lieli sarežģījumi. Šūmes kungs gribēja zināt, kāda tad būtu tā gudrā rīcība, un Pēbaka kungs viņam to laipni paskaidroja. Vai tu redzi, draugs, šīs divas basketbola bumbu kameras, kas blakus ventilim drusku pārgrieztas? Un vai tu redzi šo gumijas līmes pudelīti? Jā, Šūmes kungs redzēja gan pārgrieztās kameras, gan pudelīti. Ļoti labi, tad, lūk, naudiņu mēs kristīgi sadalīsim divās pilnīgi vienādās daļās un katrs savu daļu iebāzīsim savā kamerā, bet pēc tam kameras aizlīmēsim, paspiedīsim viens otra roku un šķirsimies. Kaut kur mežā iekašāsim naudiņu dzimtajā zemē. jo staigāt apkārt ar tādu summu šajos briesmīgajos laikos būtu neprāts.

Šūmes kungam pret ieteikto rīcību iebildumu nebija. Jā, tā būs vislabāk, naudiņa pie vietas, sirds mierīga un prāts vēss. Kad stāvoklis kļūs daudzmaz mierīgāks un pārskatāmāks, varēs sākt taustīties uz Zviedrijas pusi. Tagad par iešanu. Cikos mēs kustēsimies?

- Pēc pusnakts. - Pēbaka kungs atbildēja. - Tad ausim kājas, sajozīsim gurnus un klusītēm dosimies ceļā. Bet tagad paēdīsim svēto vakarēdienu!

Svētais vakarēdiens pārāk svēts nebija. Šūmes kungs izvilka no kabatas zvaigžņotu trauciņu. bet Pēbaka kungs biedinoši pakratīja pirkstu.

- Vien pāris malciņu acu gaišumam!

Lai Dies pasarga pirms tik grūta darba miglu ielaist prātā!

Spēkstaciju vācieši jau bija uzlaiduši

gaisā. tāpēc kungi sēdēja pie mazas svecītes, kas vakariņas darīja romantiskas un skaistas. Pēbaka kungs servēja šprotbundžiņu. pāris oliņu, sagrieztu vācu zaldātmaizi un mērkaķa taukus, respektīvi, margarīnu. Tas bija viss, ko viņš, cilvēks, varēja atļauties. Ak jā, vēlāk arī Pēbaka kungs nolika galdā pudelīti, bet tas notika pēc liela blīkšķa. Vai, blīkšķis bija tik briesmīgs, ka mājele sašūpojās un aizkari noplivinājās! Svecīte nenodzisa.

- Tā ir laba zīme. - Pēbaka kungs sacīja. - Bet nupat laikam uzgāja gaisā tilti un osta.

- Laikam gan. Tātad friču viņpus Daugavas vairs nav. Ka tik krievi neaizlien mums priekšā!

- Viņi nāks tikai ar rīta gaismu. Starp citu, pastardiena arī būšot rītausmā!

Pateicis šos vārdus, Pēbaka kungs klusēja. Nebija jau arī vairs par ko runāt, atlika vienīgi nodoties cildenām domām un gaidīt pusnakti.

Kad pusnakts bija klāt. viņš uzvilka mācītāja talāru un pakāra kaklā lielu sudraba krustu.

- Jel klausies, ceļiniek, - Pēbaka kungs svinīgi sacīja. - Es eju sniegt pēdējo svaidījumu tavai sievai, kas mirst ar vēzi.

- Kā tad, - Šūme viņam piekrita, - ar ko citu viņa varētu mirt? Esi mierīgs, ja kāds mūs apturēs un tincinās, es sākšu raudāt. Puņķi šķīdīs, un asaras birs!

Lai tā būtu. Pēbaka kungs vienā rokā paņēma bībeli, otrā lietussargu un teica: - Gaišs būs tas mūsu taisnais ceļš!

Patiešām, ceļš bija gaišs - viņpus Daugavas dega Rīga, un sarkanie mākoņi

svieda atblāzmu uz Āgenskalnu. Reizēm gaisā skrēja raķetes, tāpēc garīdznieks, kas gāja sniegt pēdējo svaidījumu mirstošam cilvēkam, redzēja, kur kāju spert.

Puslīdz regulāri kaut kas švīkstēja, un Šūmes kungs pēc katra švīkstiena pieliecās - tur taču skrēja artilērijas šāviņi! Bet virsū tie nekrita, aizskrēja kaut kur labi tālu, un sprādzieni pamalē saplūda ar citiem burkšķiem. Bolderājas pusē bez pārtraukuma tarkšķēja.

- Ak, Dies', tur viens otram šauj ar ložmetējiem, - Pēbaka kungs nopūtās. - Un ja nu kādam trāpa!

Būdami gudri, viņi gāja pa mazajām ieliņām un turējās tuvāk žogiem. Ne vācu, ne krievu zaldātus neredzēja, toties vietvietām tekalēja salīkuši vīreļi ar

maisiem uz muguras, citi stūma piekrautus rateļus, citi lūrēja, kur būtu kas grābjams, kā nu kurš. No vīreļiem vajadzēja turēties pēc iespējas tālāk, tie mācītājam varēja novilkt talāru, jo talārus šuj no labas vilnas drēbes.

Pēdējos vāciešus Pēbaka un Šūmes kungi redzēja tā ap trijiem. Pa Slokas ielu garām Sudrabkalniņam aizdrāzās pieci motociklisti ar blakusvāģiem.

- Tie ieskries krieviem rīklē, - Šūmes kungs sacīja. - Aiz Babītes šoseja droši ir pārgriezta.

- Kāpēc lai krievi šoseju grieztu naktī, ja to var izdarīt rīta gaismā? Pēbaka kungs iebilda un noslaucīja ar mutautiņu pliko pakausi. Mēs esam gājuši drusku pa strauju, tagad rāmu soli un prātīgi, mūs neviens vairs nedrīkst redzēt!

Par redzēšanu nebija ko bīties, jo pamazām kļuva tumšāks. Rīga vēl kārtīgi dega. bet raķetes vairs gaisā neskrēja, un, tikko viņi iegriezās mežā, it neko vairs nevarēja redzēt. Lai gan Pēbaka kungs pa brīdim paspīdināja kabatas bateriju, Šūmes kungs vairākkārt klupa un nešķīsti lamājās.

- Dzen ārā to niknuma čūsku no savas sirds! - Pēbaka kungs viņu pamācīja. - Jo tumšāka nakts, jo jaukāks būs rīts, jo grūtākas ciešanas, jo saldāki augļi!

Tad klupa Pēbaka kungs un ilgi grābstījās pa mētrām, jo krītot bija pazudusi baterija un bībele. Tepat tuvumā tam vajadzēja būt, bet taciņas malā auga biezi vaivarāji, kur neko nevar sagrābstīt. Šūme rāva špicku pēc špickas, nekā, kas zudis, tas pagalam. Galu galā bībeli

Pēbaka kungs uztaustīja, taču bateriju ne.

Neko darīt, iesim bez baterijas, gan jau gaišs spēks mūs vadīs!

Līdz mežmalai viņi gāja taustīdamies un iznāca klajumā tieši iepretī smukajai Piņģerta mājiņai. Jā, Šūmes kungs ceļu bija zinājis labi! Mājiņa stāvēja tumša un klusa, bet tā tam arī vajadzēja būt. Sēdi, Piņģert, mierīgi uz sava čemodāna, ilgi tev tā sēdēšana nebūs lemta.

Ko darīt? Tūdaļ klauvēt pie durvīm?

Nekādā ziņā, tas darbiņš, kas bija iecerēts, prasa gaismu, vismaz gaišumu.

Tātad jāapmetas tepat mežmalā, rātni jāsēž un jālūr. Uz mitras un aukstas zemes sēdēt, protams, nedrīkstēja, tā var dabūt išiasu, no kā lai Dieviņš pasarga. Šūmes kungs izvilka dunčeli, sagrieza eglīšu zarus, sameta kaudzē un sēdās virsū, bet

Pēbaka kungs atrada tīri labu piepēm apaugušu celmu. Nu varēja drusku ieelpot un koncentrēties lēcienam nezināmajā.

Vai Pēbaka kungs bija nemierīgs?

Iekšpusē, tikai iekšpusē! Ārēji viņš saglabāja svētu mieru un sēdēja uz celma nekustīgs kā koka dieviņš. Būdams prātīgs cilvēks, Pēbaka kungs apjēdza, ka risks ir liels, risks ir milzīgs, taču palikt bez līdzekļiem krievu atbrīvotajā Rīgā un gaidīt ierodamies Šildemaņa kunga solītos viesus būtu vēl bīstamāk. Tāpēc cerēsim, ka smukajā mājiņā ar tumšajiem logiem kaislību bangošana nebūs pārāk liela.

Piņģerts sapratīs prāta vārdus un teiks - jā, esmu ar mieru, dalīsim to naudiņu trīs daļās! Taču kaut kur dziļi dvēselē Pēbaka kungs juta, ka tā vis nebūs. Šūmes kungam tomēr nāksies sviest logā savas

briesmīgās granātas. Eh, kas būs, būs, visi mēs esam mirstīgi, it īpaši jau Piņģerts...

Ja nu darbiņš tomēr sekmēsies, ja Pēbaka kunga liktens taciņai nepārskries pilnīgi melns kaķis, viņam būs varen daudz zaļo papīrīšu. Bet tālāk? Bet tālāk vajadzēs apmesties kaut kur tuvāk jūrai un pamazām uztaustīt cilvēku, kas būs ar mieru viņu celt pār ūdeņiem. Lai cik tas būtu riskanti, vajadzēs tomēr turēties kopā ar Šūmi, jo vienam sēsties laivā ar tādu lielu naudiņu ir neprāts. Tam pāri cēlājam var nejauši gadīties pie rokas kāds dzelzsgabals, un, kamēr Pēbaka kungs raus ārā pistoli, viņa plikais pauris tiks nedaudz deformēts. Ja laivā ir vēl viens braucējs, tad dzelzsgabala variants atkrīt kamēr cēlājs deformēs viena pasažiera pauri, otrs viņu izpūtīs kā svecīti. Bet tā

būs rītdiena, kas pašreiz nāk lēnām, it kā pārdomādama, vai vērts vispār nākt. Kaut nu tā rītdiena nedomātu pārāk ilgi, jo Pēbaka kungam metās vēsi un viņš baidījās, vai Šūmes kungs nesāks nervozēt. Re, re, dullais kompanjons iesprauž zobos cigareti un rauj špicku! Ja Piņgerts pašreiz lūr pa mājiņas logu, viņš redzēs uguntiņu, un tad putra var piedegt.

Uzbļaut, lai nepīpē? Labāk ne, lieki asumi pirms darbiņa nāk tikai par sliktu.

Nupat jau sāk svīst gaisma, nu drīz viss tiks nolikts pa plauktiņiem!

Pagāja brītiņš, un sārtā pamale kļuva vēl sārtāka, bet tas nebija ugunsgrēku gaišums, tur saulīte kāpa augšā. Pēbaka kungs piecēlās, pačamdīja azotē, izvilka pistoli un ielaida lodi stobrā. Lietussargu viņš pakāra turpat eglītē - asā brītiņā tāds

daikts var tikai traucēt. Bībeli gan paturēja - ja mācītājam ir bībele rokā, tad viņa priekšā gribas cepuri noņemt.

Redzēdams Pēbaka kunga rosīšanos, Šūmes kungs arī piecēlās, drusku pavingroja un, tāpat kā kolēģis, iebāza roku azotē. Taču pistoli viņš neizvilka, viņš izvilka granātu un pasvārstīja plaukstā.

- Nu tad, ar Dieva palīgu! - Pēbaka kungs svinīgi sacīja. - Tiklīdz tu pieklauvēsi, sauc viņu satrauktā balsī, bet paklusām!

Pie mājiņas durvīm viņi piegāja bez steigas. Nu vajadzēja klauvēt un saukt Piņģertu satrauktā balsī, bet viņi ne klauvēja, ne sauca - durvis bija vaļā. Ne gluži vaļā, pusvirus. Ko tas, nolādēts, varēja nozīmēt?

- Piņģert, es esmu atnācis! - Šūmes kungs iesaucās. Klusums.

- Piņģert, mēs esam nodoti!

Klusums.

- Piņģert...

- Nu pietiks! - Pēbaka kungs aizrādīja. - Jāiet iekšā. Es iešu pirmais.

Priekšnams bija tumšs. Gar sienu taustīdamies, viņi atrada durvis un iegāja ķēķī. Neviena tur nebija. Jāpaskatās istabās. Neviena... Jā, kas to būtu domājis!

Vēl atlika ielūkoties atejā un pieliekamajā, pēc tam varēja apsēsties pie galda un pakustināt smadzenes, ko tālāk darīt un ka būt.

Ne apsēsties, ne pakustināt smadzenes viņi nepaguva - pie ārdurvīm kāds klauvēja.

Pēbaka kungs neapmulsa. Viņš

sakārtoja krustu uz talāra, piespieda bībeli pie krūtīm un svarīgi teica: - Lai svētīta ir tava ienākšana!

Un kāds ienāca... Istabas durvis parādījās neparasti vājš, skumji smaidošs cilvēks. Likās, tūdaļ sāksies pieklājīga saruna, taču nolika citādi. Ārā nodimdēja smagi soļi. Šūmes kungs zibenīgi pieskrēja pie loga un iebrēcās: - Vaņkas!

Tālākais notika kā murgos, Šūmes kungs atrāva logu, izlēca ārā, notarkšķēja īsa automāta kārta, bet Pēbaka kungs nosvieda bībeli un pacēla rokas.

- Nebīstieties, svētaistēv! - neparasti vājais cilvēks sacīja.

Jā, nākotni paredzēt cilvēks nespēj!

Korpulentais kungs čemodāna vietā ierauga nepazīstamu personu un glābj

savu vērtīgo dzīvību. Lai tev veicas, korpulentais kungs!

Drusku smieklīgi, bet Spricis Anša dēls bija tikpat pārsteigts kā Pēbaka kungs. Lai nu ko, bet mācītāju ar bībeli un sudraba krustu uz krūtīm viņš necerēja ieraudzīt.

- Nolaidiet rokas, svētaistēv. Spricis Anša dēls samtaini sirsnīgā balsi palūdza. - Piedodiet manu ziņkārību, vai jūs šeit dzīvojat?

- Ak nē, mans miteklis ir citur, Pēbaka kungs ar cēlu mieru atbildēja. Esmu ieradies šajā namā sniegt pēdējo svaidījumu mirējai.

- Cik skumji... Piedodiet vēlreiz, kur ir šī mirēja?

- Tas, lūk. man nav zināms!

- Nav zināms? Bet mirēja taču nevar

izgaist!

- Un tomēr viņa šajā namā neatrodas.

Nams ir tukšs!

- Man kļūst baigi. Turklāt ir vēss...

Vai te nav kāda siltāka telpa?

- Es tikko ielūkojos ķēķī. Varbūt tur...

- Tad iesim! Parunāsim zem četrām acīm, tete a tete.

Lai nu kas, bet Pēbaka kungs bija cilvēks bez rozā ilūzijām, viņš saprata, ka saruna ar skumji smaidīgo askētu būs pati nozīmīgākā viņa interesantajā mūžā.

Varbūt tā izrādīsies pēdējā... Drūmas priekšnojautas? Nē. Pēbaka kungs nešaubījās ne mirkli, ka askētiskais sarunu biedrs ieradies aprunāties ar abvēra rezidentu Piņģerta kungu, bet nejaušības dēļ uzdūries Pēbaka kungam. Tas būtu amizanti, ja vien jociņš drusku nesmirdētu

pēc līķiem. Lai arī cik dziļa būtu posta jūra, kamēr cilvēks ir dzīvs, viņš kārpās ārā. Vai Pēbaka kunga kārpīšanās nebūs pa tukšo, tas atkarīgs no tā, kā iegrozīsies apstākļi. Šī būs mīļa saruna, pat pārāk mīļa! Viņi iegāja ķēķī un apsēdās pie nesakopta brokastgalda. Spricis Anša dēls pabīdīja tālāk margarīna papīru, olu čaumalas un šķīvi, Pēbaka kungs savukārt nolika uz galda bībeli. Tā, un tagad var paskatīties vērīgāk uz savu sarunu biedru.

Vaidziņi iekrituši, actiņas smaidīja mīļsērīgi. Pēbaka kungs atcerējās kādu pirmskara gadu saules brāli, kam bija izdevies tikt pie koka spirta kanniņas. Kad viņu lika zārkā, viņš arī smaidīja mīļsērīgi. Taču klaidonim mugurā bija savalkāts krekls, bet šis ir uzvilcis vecu, drusku nosmulētu šineli bez uzplečiem. Nu

tad runā, tovarišč, garīdznieks Pēbaka kungs ir spiests tevi uzklausīt!

Pirmais jautājums bija ļoti bīstams.

- Vai es, svētaistēv, izskatos pēc klucīša?

- It nemaz. - Pēbaka kungs rāmi atbildēja. - Ar minēto priekšmetu jums nav nekādas līdzības.

- Tad kāpēc jūs, svētaistēv, skaldāt uz manas galvas malku?

Tā. Nu jau bija skaidrs, ka nazis ir pavisam tuvu Pēbaka kunga brangajam kaklam. Viņš. protams, varētu blisināt bezvainīgas eņģeļa actiņas, bet kāda tam jēga?

Tieši to skumji smaidīgais askēts Pēbaka kungam jautāja: - Kāda jēga dzīvot ilūzijās? Ja es palūgšu saviem puišiem, viņi no jums

desmit minūtēs uzzinās visu, kas mani interesē, un vēl mazdrusciņ, bet man sāpēs sirds. Es taču cerēju ar jums, svētaistēv, sadarboties un cieši sadarboties!

Ko viņš murkšķ? Sadarboties?

Mušpapīrs un tikai!

Askēts vēroja Pēbaka kungu līdzīgi rentgena aparātam, kas cilvēkam redz cauri kā stikliņam.

- Man, svētaistēv, ir tāda pārdroša doma, ka jūsu ierašanās šajā namā ir izskaidrojama nevis ar mirēju, bet ar kādu priekšmetu. Čemodānu, piemēram.

Pēbaka kungs dziļi ievilka elpu.

Tātad utainajiem abvēra kantorī bija savs cilvēks. Tas nozīmē, ka fleitēt būtu stulbums, un Pēbaka kungs to nedarīs, taču visas kārtis ar vienu rāvienu galdā sviest nedomā, to paspēs vienmēr. Tūlīt pat pie

sienas viņu diez vai liks.

Ko nu par to, par likšanu pie sienas runas nevarēja būt. Skumji smaidīgais askēts pasmaidīja vēl skumjāk un sacīja: - Ak, svētaistēv, mani māc drūma doma, ka šoreiz mēs abi esam nokavējuši, bet kopēja nelaime cilvēkus tuvina. Tā taču ir!

Pēbaka kungs cēli pamāja.

- Jums tūkstoškārt taisnība, godātais priekšniek. Dzīves likstas un sarežģījumi allaž dara cilvēkus tuvus.

- Nu redzat, mēs jau sākam atrast kopēju valodu! Diemžēl man ir ārkārtīgi maz laika, tāpēc es atļaušos runāt tieši. Ja jūs, svētaistēv. palīdzētu čemodānu atrast, jums to nenāktos nožēlot.

Pēbaka kungs brīdi pievēra actiņas.

O la, lā, notikumi sāk risināties pārāk

strauji! Vēl pirms piecām minūtēm viņš bija abvēra vīrs, kas gatavojas nošaut otru abvēra vīru un pazust ar dolāru čupiņu, bet nu jau viņu vervē vaņkas dienestā. Nē, tā nevarēja būt īstenība!

Nja. kāpēc ne? Skumji smaidīgais askēts uzlika savu kaulaino roku uz Pēbaka kunga mīkstās rociņas un teica: - Es bulu satriekts, ja jūs, svētaistēv, palaistu garam tik lielisku izdevību nodzīvot līdz sirmam vecumam, bet man zustu iespēja sastrādāties ar cienījamu cilvēku!

Skaisti dzied lakstīgala... Nu ja, taču, kad Pēbaka kungs visu būs smuki nolicis uz galda, viņu tikpat smuki pieliks pie sienas.

Tad notika kaut kas negaidīts skumji smaidīgais paspieda Pēbaka kunga

roku un teica: - Svētaistēv, padomājiet prātīgi, man nekāda labuma no jūsu bojāejas nebūs!

Skaties, sātans, viņš prot uzminēt Pēbaka kunga domu gājienu! Bīstams cilvēks, ļoti bīstams... Bet balstiņa sirsnīga, uzticību rosinoša!

- Es lūdzu saprast manu kļūmīgo stāvokli, - skumji smaidīgais turpināja. Čemodāna nav, un es nezinu, kur to meklēt. Ļoti iespējams, arī jūs nezināt, taču jums noteikti ir kaut kāda informācija.

Lūk, kāpēc esmu ieinteresēts jūs sargāt kā dārgu putniņu! Sargāt un sildīt pie sirds!

Vai nu tā bija apskaidrība, vai kas cits, bet Pēbaka kungs saprata, ka dzirdētie vārdi ir patiesi.

- Varu izteikt vienīgi minējumus, Pēbaka kungs piesardzīgi sacīja.

- Nav šajā pasaulē cilvēka, kas zinātu visu! Bet katram no mums ir prāts, un, ja saliek divus prātus kopā, šis tas kļūst skaidrāks. Un tagad es gribētu jums ko lūgt.

- Ja vien tas būs manos spēkos.

- Būs! Redzat, iztaujāt garīgu personu par viņa dzīves gājumu ir netaktiski, un es to nespēju. Tāpēc man cits nekas neatliek kā iedot jums baltu papīra lapiņu un lūgt, lai jūs uz tās uzrakstāt to, ko parasti sauc par biogrāfiju. Ļoti īsi, protams, bet patiesību gan. Detalizētāk aprakstiet, pateicoties kam, kad un kādos apstākļos jūs uzzinājāt par čemodānu. Jo vaļsirdīgāks būs jūsu cēlais dzīvesstāsts, jo vieglāk mēs varēsim sastrādāties, uz ko es tik ļoti ceru.

Tātad viņš Pēbaka kungu grib izģērbt

līdz plikai miesai. Ja Pēbaka kungs visu izliks uz papīra, atpakaļceļa vairs nebūs.

Nebūs? Bet vai tad atpakaļceļš vēl ir? Nu nav taču! Un, ja lieta iet uz dvēseles izkratīšanu, tad jāpierāda savi labie nodomi. Pēbaka kungs izvilka pistoli un nolika uz galda.

Skumji smaidīgais askēts to paņēma un pasniedza Pēbaka kungam atpakaļ.

- Lūdzu! Mēs taču būsim kolēģi!

Tas lietas būtību mainīja pašos pamatos. Tātad askēts neķer Pēbaka kungu uz mušpapīra, Pēbaka kungs viņam patiešām ir vajadzīgs. Šurp papīru, cienījams garīdznieks uzrakstīs savu skumjo un ciešanu pilno dzīvesstāstu!

Kāpēc Visu Tautu Tētiņš teica slikto vārdu «svoloči»? Un kāpēc biedram Dudkam steidzīgi vajadzēja

ierasties Kremlī? To nezina neviens, un tas ir labi, jo pārāk daudz zinošas galvas ripo.

Trīsdesmito gadu sākumā rietumos no Maskavas skaista simtgadīgu egļu mežā atnāca padomju cilvēki, uzrāpās šmaugāko egļu galotnēs un apšķibīja zarus. Pēc tam no vienas apšķibītas egles uz otru nostiepa drātis, apakšā sanagloja pāris baraku, bet ap barakām krietnu gabalu tālāk ieraka zemē mietus, tur atkal tika nostieptas drātis, taču šoreiz tās bija ar dzeloņiem.

Ja mežā ap barakām ierīko dzeloņdrāšu žogu, tad tur noteikti ir vai nu koncentrācijas nometne, vai kaut kas slepens. Bet virs koncentrācijas nometnēm egļu galotnēs nav redzamas antenas, tātad šajā vietā, visticamāk, bija kaut kas ļoti slepens, jo dzeloņdrāšu žogu cītīgi

apsargāja zaldātiņi. Tiklīdz tuvojās kāds spiegs, sargi norāva no pleca plintes, noklabināja aizslēgus un kliedza: «Stoi!

Streļaķ budu!» Bet spiegi ir ļoti viltīgi, viņi uz antenām egļu galos ar binokļiem parasti lūr no liela attāluma. Aha, spiegi nodomāja, tātad tur kaut ko uztver! Droši vien pīkstienus, ko raida mūsu godātie kolēģi, padomju varonīgie izlūki kaut kur labi tālu kapitālisma pasaule. Līdz ar to kļuva skaidrs, kāpēc slepenais objekts tika ierīkots rietumos no Maskavas... Tak jau tāpēc, ka varonīgie izlūki arī atradās rietumos un, lai pīkstienus labāk varētu uztvert, uztvērējam jāatrodas pēc iespējas tuvāk raidītājam. Ja domā dialektiski, viss kļūst skaidrs.

Diemžēl pat dialektiski domājošs cilvēks nevarēja paredzēt, ka četrdesmit

pirmajā gadā fašisti no rietumpuses atlīdīs gandrīz līdz pašai Maskavai. Neko darīt, nācās slepeno objektu žigli aizvākt tālāk uz austrumiem. Kurā vietā, to neviens, atskaitot fašistu spiegus, nezināja. Turklāt pēc pārcelšanās austrumu pusē objektam apkārt bija divkāršs dzeloņdrāšu žogs, un spiegi tūlīt saprata, ka uztvertie pīkstieni ir divreiz slepenāki nekā agrāk. Pilnīgi pareizi - četrdesmit ceturtajā gada slepenais objekts uztvēra ne vien padomju izlūku pīkstināšanu, bet arī specvienību raidītājus. Trīspadsmitā oktobra rītā, kad Sarkanā armija ar neatvairāmu triecienu atbrīvoja Rīgu, no kuras vācieši jau iepriekš bija izvākušies, slepenajā objektā pie uztvērēja sēdēja briļļains seržantiņš.

Lēni un uzmanīgi viņš grozīja no vienas puses uz otru divas pogas, mēģinādams

saklausīt pīkstienus, ko vajadzēja raidīt Spriča Anša dēla Prigalkina, alias Bezdeļigas, specvienības raidītājam.

Turpat blakus pie telefona sēdēja objekta komandieris, iesirms sakaru karaspēka pulkvedis. Tiklīdz seržantiņš uztvers pirmos pīkstienus, pulkvedis pacels klausuli un ziņos. Kam ziņos, tas pulkvedim nebija jāzina. Bet pulkveži nav pārāk lieli muļķi, tāpēc viņš saprata, ka uztvertos pīkstienus kāds nepacietīgi gaida. Tā viņi abi sēdēja kopš pieciem rītā, taču pirmie pīkstieni atskanēja tikai astoņos desmit minūtes.

- Ir! - briļļainais seržantiņš iesaucas un saka uz papīra lapas rakstīt cipariņus.

Tikko visi cipariņi bija uzrakstīti, pulkvedis pacēla klausuli un, skaidri izrunādams katru vārdu, lasīja: «Četri,

deviņi, nulle, pieci, viens, viens...»

Pēc desmit minūtēm Visu Tautu Tētiņa kabinetā ienāca sekretārs un nolika uz galda papīru ar pāris uzrakstītiem vārdiem. Parasti Visu Tautu Tētiņš savas nakts apspriedes ar ģenerāļiem beidza puspiecos rītā, paēda pieticīgas vakariņas, ko pareizāk būtu saukt par brokastīm, un devās pie miera, lai atpūstos līdz divpadsmitiem, dažreiz līdz vieniem un pēc tam turpinātu atbrīvot Eiropu no fašisma brūnā mēra. Trīspadsmitā oktobra rītā astoņos divdesmit piecas viņš pēc nakts apspriedes vēl joprojām sēdēja kabinetā. Kāpēc Visu Tautu Tētiņš nebija devies pie miera, var vienīgi minēt.

Varbūt viņš gribēja papriecāties par skaisto rudens rītu, varbūt pārdomāt, ko iesākt arī Hitlera kungu, kad Hitlera kungs

būs noķerts un ielikts būrī, bet nav arī izslēgta trešā iespēja - Visu Tautu Tētiņš gaidīja tieši to papīru ar pāris vārdiem.

Dīvaini, protams, taču tāda iespēja nav izslēgta. Lai būtu kā būdams, bet, tikko sekretārs papīru bija nolicis uz galda, Visu Tautu Tētiņš to paķēra - nevis paņēma, bet paķēra! - un izlasīja septiņus vārdus: «Predmet na mesķe ne našļi isčem prigalkin.»

Priekšmetu uz vietas neatradām meklējam prigalkins. Pēc septiņu vārdu izlasīšanas Visu Tautu Tētiņš teica vienu vārdu: «Svoloči!»

Maitas...

Te nu rodas svarīgs jautājums, kas bija tie maitas. Visticamāk, dzimtenes nodevēji vai fašistu slepenā dienesta aģenti, kam pietika nekrietnības Tiflisas žandarmērijas dzelteno mapīti izmantot kā

ieroci ārkārtīgi bīstamai provokācijai. Bet maitas varbūt bija citi, nezināmi nelieši, jo sliktu cilvēku uz pasaules netrūkst.

Diemžēl! Protams, Visu Tautu Tētiņš ar sliktajiem cilvēkiem prata cīnīties ļoti efektīvi - viņš tos likvidēja. Pļiuks, lode pakausī - un viens sliktais cilvēks mazāk, pļiuks, otra lode pakausī otrajam sliktajam cilvēkam un tā tālāk, kamēr visi ir pie vietas.

Labi un jauki, taču sliktajiem cilvēkiem piemīt bīstama spēja rasties no jauna. Reģenerēties, precīzāk sakot. Jā, bet par to nav jāuztraucas. Cilvēks Ar Pensneju modri raugās, lai visi jaunradušies nelieši tiktu izķerti un neitralizēti. Modri raugās... Cik modri, atļausiet jautāt! Kas var galvot, vai arī viņa uzticamajā paurī nav radusies kāda

nelaba domiņa? Sacīsim, paziņot, ka čemodāns nav atrasts, kaut gan patiesībā tas ir atrasts. Tādā gadījumā Cilvēkam Ar Pensneju atliek čemodānu attaisīt, paņemt šifrēto vēstuli, izlasīt un uzzināt, kur meklējams dzimtenes nodevējs, kura rīcībā ir dzeltena mapīte. Pēc tam mapīti mierīgi var pievākt, lai gaidītu izdevīgu brīdi, kad kompromitējošos dokumentus būs izdevīgi likt galdā.

Slimīgs aizdomīgums? Nē, rūgta dzīves pieredze. Ja cilvēks ir Visu Tautu Tētiņš, tad viņam jābūt ārkārtīgi modram un tālredzīgam. Ļoti pareiza doma, bet arī tālredzībai ir savas robežas. Maskavā sēdošs cilvēks nevar redzēt, kas notiek, piemēram, Rīgā. Ūja, kāpēc nevar?

Maskavā sēdošajam cilvēkam atliek aizsūtīt savas acis uz Rīgu, un viss kārtībā.

Protams, parastajiem ierindas cilvēciņiem tas nav iespējams, taču Visu Tautu Tētiņš var aizsūtīt ne vien savas acis, bet arī ausis, kur vien viņš vēlas. Citiem vārdiem, viņš var pavēlēt, lai pietiekami uzticams indivīds tiktu iekļauts leitnanta Prigalkina grupā un sūtītu sīkus ziņojumus, kā notiek čemodāna tālākā meklēšana.

Viņu, to pietiekami uzticamo indivīdu, piešmaukt nebūs iespējams, viņš redzēs, vai tālākā meklēšana notiek pa īstam jebšu tā ir tikai meklēšanas imitācija.

Tiktāl viss būtu skaidrs, taču rodas pamatots jautājums - vai pasaulē vispār ir pietiekami uzticams indivīds? Izklausās neticami, bet Visu Tautu Tētiņš bija tajās domās, ka vienam indivīdam var uzticēties. Minēto dabas brīnumu sauca par Jevgeņiju Varfolomeja dēlu Dudku,

tātad biedrs Dudka. Bet varbūt viņš patiesībā nemaz nebija biedrs Dudka, pat ļoti iespējams, ka nebija, bet tā viņu tobrīd sauca. Biedrs Dudka esot sēdējis cariskajos kazemātos kopā ar Visu Tautu Tētiņu, un, ja tā ir taisnība, tad lieta kļūst skaidrāka. Un vēl klīda valodas, ka biedrs Dudka esot palīdzējis Visu Tautu Tētiņam tikt vaļā no Trocka un Kirova, visbīstamākajiem troņa pretendentiem. Tā droši vien ir muldēšana, jo biedrs Dudka bija iesirms, sakumpis cilvēciņš ar biezām brillēm un dzīvoja parastā Maskavas dzīvoklītī, staigāja apdilušā mētelī un pārtika no niecīgas pensijas. Vismaz oficiāli tā tas bija. Galu galā, biedra Dudkas garderobe un pensija nav no svara, daudz svarīgāks ir fakts, ka trīspadsmitajā oktobri viņam steidzīgi lika

ierasties Kremlī. Kas lika un kāpēc lika, to tikai Dieviņš zina, bet varbūt arī nezina, jo savus noslēpumus Visu Tautu Tētiņš prata glabāt ārkārtīgi rūpīgi.

Pamācoši notikumi, kas pierāda, cik žigli uz melna zirga sēdošs cilvēks spēj ielēkt sarkana zirga seglos. Ja tā labi padomā, vai nav vienalga, uz kāda zirga sēdēt? Galvenais ir māksla nenokrist un nenolauzt kaklu.

Jau tūdaļ pēc svinīgā brīža, kad Spricis Anša dēls pagodināja Beberbeķu mājiņu ar savu ierašanos, viņš saprata, ka notikumi sagriežas citādi, nekā tiem vajadzēja griezties. Pirmā nelabā pazīme durvis bija vaļā. Un tad nāca traģisks klupiens - tiklīdz Spricis Anša dēls iegāja istabā un sastapa abus godātos kungus, tika pieļauta ārkārtīgi rupja kļūda. Viņš

saviem smeršņikiem bija stingri pieteicis, ka māja pēc viņa ieiešanas jāaplenc klusītēm, ielencējiem jāslīd kā labi eļļotiem spokiem, bet ko eļļotie spoki darīja? Skrēja kā svinu pierijušies ziloņi.

Tālāk notika tas, kam bija jānotiek, viens no kungiem vareno dimdēšanu dzirdēja un nobīlī izlēca pa logu. Tā vēl būtu pusbēda, bet šaut vajadzēja prātīgāk. Esot izrāvis granātu... Nepārdomāta rīcība, protams, taču pārsteidzīgajam kungam drīkstēja šaut plecā, šaut rokā, vien galvā šaut nedrīkstēja. Un kas pie tā bija vainīgs?

Cilvēks Ar Pensneju! Tūlīt pēc Spriča Anša dēla izlaišanas no hospitāļa viņš tika aizvests pie varenā cilvēka. Viņi runāja vienatnē, un Spricim Anša dēlam kļuva skaidrs, ka šī nebūs parastā operācija, tas būs kaut kāds ārkārtīgi slepens pasākums,

par kuru drīkst zināt vienīgi dažas personas. Tātad Rīgā jāpārtver čemodāns, ko abvēra rezidents iecerējis nodot vācu aģentam. Kur rezidents atrodas, ir zināms.

Bet kas čemodānā iebāzts? Nauda, amerikāņu dolāri un aploksne ar šifrētu informāciju. Ar ļoti, ļoti svarīgu informāciju, ko vācu aģents nedrīkst saņemt nekādā gadījumā.

- Uzskatiet, ka aploksnē sēž. velns, Cilvēks Ar Pensneju nopietni sacīja. - Ja tas tiks ārā, var notikt liela nelaime.

Varbūt čemodāns atrodas pie rezidenta, varbūt citur. Kā jūs čemodānu pārtversiet, jūsu darīšana, jūsu darīšana...

Bet tūlīt sekoja direktīva - pirms iekļūšanas rezidenta mājā tā jāaplenc, lai garantētu, ka rezidents neizbēg.

Te nu bija garantija! Rezidents

aizslīdēja pat iepriekš, bet no divām personām, kas varēja sniegt par rezidentu tuvākas ziņas, viena ir pagalam.

Ek, izdarītu muļķību labot vairs nevar. Tagad atliek nopīkstināt uz Maskavu pāris vārdu un rīkoties tālāk.

Maskavā daži augstu sēdoši biedri noskums, varbūt sāks bargot. Neko nevar darīt, spiegu ķeršana nav tautas naidnieku atmaskošana pēc plāna un grafika. Tālāk Spricim Anša dēlam būs jātaustās pa tumšo. Māja ir tukša, rezidents pazudis ar visu čemodānu. Taisnība, viņš aizgājis nesen, plīts vēl ir silta, bet kāds no tā labums?

Spricis Anša dēls Latvijā atradās jau pāris nedēļu un saprata, ka šī ir sveša zeme. Šorīt ar priekšējām armijas daļām viņš iebrauca Rīgā, svešā pilsētā, kur

kādreiz, pirms trīsdesmit četriem gadiem, bija dzimis. Skumji un jocīgi reizē. Tagad viņam starp svešiem ļaudīm jāmeklē pazudis čemodāns, turklāt pēc varas maiņas, kad viss iet juku jukām, kad puse iedzīvotāju ir aizmukuši, pamukuši vai slēpjas.

Spriča Anša dēla rokās bija viens vienīgs pavediens, resns vīrs melnā talārā ar sudraba krustu uz krūtīm, zelta brillēm uz deguna un pistoli kabatā. Pašreiz viņš ķēķī raksta biogrāfiju... To, ka resnais ir mācītājs, spētu ticēt vienīgi plānprātiņš, bet Spricis Anša dēls plānprātiņš nebija.

Pats galvenais šobrīd bija izdibināt patiesību, kā resnais saodis, ka mājiņā ir čemodāns ar naudu. Un ko viņš vēl zina?

Gods kam gods, Pēbaka kungs bija uzrakstījis pilnīgi vaļsirdīgu un patiesu

savas interesantās dzīves gājumu teoloģijas studēšana, vekseļu koriģēšana, sēdēšana, cēlsirdīgā palīdzība cietumniekiem, nelielā sadarbība ar vācu speciālajiem dienestiem un Šūmes kunga ierosinājums pievākt čemodānu. Kad Spricis Anša dēls biogrāfiju izlasīja, viņš dziļi ievilka elpu, kā cilvēki parasti dara liela iekšējā saviļņojuma brīdī. Kāda laime, šajā bezcerīgajā brīdī liktenis viņam piespēlējis īsto kārti! Daudz netrūka, ka mūžīgi skumīgais Spricis Anša dēls gavilēdams būtu kritis Pēbaka kungam ap kaklu. Ak tu, zelta žuļiciņ, ak tu, jaukais abvēra aģentiņ, ak tu, glābšanas riņķīt!

- Kāda brīnišķīga diena! - viņš aizkustināts iesaucās. - Mēs esam satikušies, svētaistēv!

Pēbaka kungs piespieda roku pie sirds un paklanījās.

- To būtu grūti noliegt, mēs patiešām esam satikušies, tāpēc mans prieks ir liels.

- Tūlīt tas kļūs vēl lielāks!

Un kļuva lielāks. Spricis Anša dēls žigli izgāja no ķēķa. Drīz viņš atgriezās, nesdams piekrautu mugursomu. Pēbaka kungs laimīgi nopūtās un apskaidrotu vaigu paskatījās augšup - drūmā askēta priecīgie vārdi, bet it īpaši mugursomas ienešana liecināja, ka Pēbaka kunga dzīvības svecīte tuvākajā laikā netiks izpūsta.

Bet viņš bija vecs un piedzīvojis zvirbulis, tāpēc joprojām pārāk rožainu ilūziju viņam nevarēja būt. Pēbaka kungs saprata, cik plāns ir ledus, uz kura viņš pašreiz sēž. Kad skumīgais askēts būs

uzzinājis visu, kas viņu interesē, ledus var lūzt, un - pļunkš! nav vairs korpulentā Pēbaka kunga...

Tikmēr Spricis Anša dēls bija atsējis mugursomu. Pēbaka kungs rāmi skatījās, kā viņa sarunu biedrs liek uz galda maizi, amerikāņu cūkmiesas konservus un plakanu alumīnija pudeli. Par pudeles saturu Pēbaka kungam šaubu nebija ne mirkli, tas ir dievišķais! Ja tā, tad jāsāk taustīties pa ķēķa skapi, jo kārtīgam cilvēkam skapī ir spicglāzītes. Un bija!

Tur, rindā saliktas, stāvēja glāzītes, šķīvji, naži un dakšiņas.

- No augšas tiek gādāts, lai mēs atspirdzinātos, kā cilvēkiem pieklājas. Pēbaka kungs sacīja un nolika uz galda divas glāzītes.

- Tiek gādāts, tiek, - Spricis Anša

dēls piekrita. - Varbūt arī čemodānu no augšas mums noliks priekšā. Kā jūs domājāt, svētaistēv?

Tātad askēts čemodānu ne mirkli nespēj aizmirst. Bet cik virtuozi viņš atgriež konservu bundžu, cik precīzi ielej spicglāzītēs šņabi!

- Mjā, - Pēbaka kungs domīgi teica, ar čemodāna dabūšanu mums var rasties zināmi grūtumi. Tāda nu ir skumjā patiesība.

- Bet tas nenozīmē, ka mums vajadzētu apkampties un raudāt. Starp citu, vai jūs bieži raudat, svētaistēv?

- Ļoti bieži. Ak, pasaule ir bēdu un asaru ieleja!

- Tad kliedēsim šīs bēdas un noslaucīsim asaras!

Kāds patīkams pārsteigums - krievu

šņabis bija krietni stiprāks par vācu mazgrādīgo. Un amerikāņu cūkmiesa...

Nav jau tas, kas pašu žāvēta, cauraugusi krūtiņa, bet ēst varēja. Nu tā kā vajadzētu sākties nopietnai dziedāšanai, uvertīra ir nospēlēta.

Laikam Spricis Anša dēls domāja tāpat un lēnīgi teica: - Ja jums, svētaistēv, nav iebildumu, mēģināsim šo to precizēt. Būdams gudrs cilvēks, jūs noprotat, ka esmu no tālienes, un ilgi man nav bijusi izdevība būt šaipusē. Divdesmit astoņus gadus, svētaistēv! Sāpīgi, bet tā nu tas ir. Tātad Rīgā paziņu man nav, aģentūras nav, vietējo apstākļu pazinēju nav, nekā nav.

Un, pats galvenais, nav čemodāna. Tāpēc sāksim no paša gala. Lieciet rociņu uz sirds, un sakiet, ko jūs zināt par minēto

priekšmetu!

- Visai maz. Vien to, ka čemodānā ir ievērojama summa. Un čemodāna atrašanās vietu, protams. Tam vajadzēja būt šajā namā.

- Bet nav, kā redzat. Kas čemodānu varēja aiznest?

- Droši vien to darījusi persona, kam čemodāns bija uzticēts.

- Jūs pazīstat šo personu?

- Esmu redzējis. Viņu sauc Piņģerts, viņš bija Persiešu kafejnīcas oberobers.

- Oberobers?

- Tā sarunu valodā sauc vecākos sulaiņus un oficiantus.

- Labi, lai būtu oberobers. Kā jums šķiet, kāpēc oberobers ir pametis šo kluso namu?

- Mantkārība, priekšniek. Turklāt, te

palikdams, viņš ļoti riskētu.

- Jūs domājat?

- Šīrīta notikumi to pierāda jo skaidri.

Spricis Anša dēls skumji pasmaidīja un ielēja Pēbaka kungam glāzīti.

- Patiešām! Un tagad pats svarīgākais jautājums. Kur oberobers ar čemodānu varētu doties?

Pēbaka kungs izdzēra glāzīti, iebāza mutē sulīgu cūkmiesas gabalu un domīgi gremoja.

- Kur varētu doties... Ja jums nav iebildumu, es darīšu zināmus apsvērumus, pēc kuriem man nāktos vadīties, ja liktens būtu lēmis kļūt bagātam, respektīvi, tikt pie čemodāna.

- Dariet šos apsvērumus zināmus, svētaistēv!

- Man cits nekas neatliktu, kā pazust klusā un drošā vietā. Pēc tam es sāktu piesardzīgi interesēties par iespēju izceļot.

- Uz kurieni?

- Pāri jūrai uz zviedru zemi. Ja man būtu pietiekami daudz valūtas, izceļošanas iespēja kļūtu reāla.

- Jūs par to nešaubāties?

- It nemaz! Ja Piņģerts nav muļķis, viņš rīkosies līdzīgi.

- Viņš nav muļķis, ai nē! Tātad oberobers Piņģerts sēdēs klusā un drošā vietā. Bet to vietu droši vien kāds zina.

- Gan jau kāds zina. Diemžēl tas, kurš zina, jums to negribēs teikt.

- Bez šaubām, mums ne! Bet, ja ierastos kādas rietumvalsts aģents?

Slepens aģents, protams. Viņš varētu

nolēkt ar izpletni, izkāpt no laivas, ielavīties vai citādi kā iekļūt Latvijā. Kara laikā, kad valda liels sajukums, tas nav pārāk sarežģīti. Sakiet, lūdzu, ja šis aģents vai viņa uzticības persona aprunātos ar zinošiem cilvēkiem, vai tādā gadījumā zinošie cilvēki nekļūtu runīgāki?

Krievu šņabis Pēbaka kunga dūšu bija drusku pacēlis, un Pēbaka kungs atļāvās pasmīnēt.

- Iespējams, ka kļūtu runīgāki. Taču diez vai viņi jums noticēs, ka esat nolēcis ar izpletni vai izkāpis no laivas. Un pats galvenais, es šaubos, vai jūs šos cilvēkus atradīsiet.

- Jums vēlreiz taisnība! Es neatradīšu, bet jūs atradīsiet!

Labi, ka Pēbaka kungs tobrīd nedzēra šņabi, citādi viņš būtu neizbēgami

aizrijies. Pār muguru viņam pārskrēja drebulīši, tieši tādi, kā toreiz, kad Šildemaņa kungs piedāvāja noklausīties, ko runā mīļie latvieši, un darīt to zināmu reihskomisariāta amatpersonām. Bet, tiklīdz drebulīši bija pārskrējuši, Pēbaka kungs sirdī juta lielu līksmību. Ja vārdi, kurus skumjais askēts nupat teica, ir nopietni domāti, tad Pēbaka kungs atkal sēž zirgā. Šoreiz sarkanā, bet kāda tam nozīme? Viņš ir vajadzīgs, un tos, kas vajadzīgi, nešauj, nesēdina aiz čuguna gardīnēm un neved baltos lāčus apskatīt.

Viņš tiks godā celts, ēdināts, dzirdināts un sargāts kā acu zīlīte. Nē, tas bija pārāk brīnišķīgi, lai būtu īstenība...

Un tomēr! Pēbaka kungam tūlīt kļuva skaidrs, ka sarunu biedrs runā nopietni.

- Jūs atradīsiet! - Spricis Anša dēls

atkārtoja. - Jums, garīgai personai, uzticēsies.

- Tas varētu būt, - Pēbaka kungs tūlīt apstiprināja. - Man droši vien uzticēsies. Kur jūs zinošus cilvēkus meklēsiet?

Jā, kur Pēbaka kungs tos meklēs?

Vienīgais pieturas punkts bija padumja tantiņa, tā pati, kas viņam lūgšanu namā pačukstēja, ka briesmu brīdī viņš var slēpties īstu latviešu patriotu sētā Zviņķu pagasta «Mačaros». Tātad minētajā sētā ir cilvēki, kas spēj pasargāt! Sprici Anša dēlu Pēbaka kunga paskaidrojums darīja drusku nemierīgu.

- Svētaistēv, tie taču ir bandīti! Ar tādiem jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem! Es nevaru atļauties jūs zaudēt!

«Viņš, cilvēks, neapjēdz, kas Latvijā pašreiz notiek,» Pēbaka kungs nodomāja

un sāka skaidrot.

- Redzat, priekšniek, to bandītu nemaz tik daudz nav. Jā, vācieši diversijas grupas un izlūkus noteikti atstāja, bet tie, kas slēpjas, lielākoties ir dezertieri.

Cilvēki, kas negrib karot ne vācu, ne, piedodiet, krievu armijā. Ja viņus sāk trenkāt, viņi šauj. Tie, kuriem ir šaujamie, protams.

- Labi, to es saprotu. Bet ko viņi domā darīt tālāk? Karš beigsies. Un pēc tam sēdēšana mežos un šaudīšanās kļūs bezperspektīva.

- Priekšniek, es atļaušos runāt pilnīgi atklāti. Viņi cer uz atbrīvošanu.

- No rietumiem? Vai tiešām viņi to cer?

- Bet ko tad lai mēs,... piedodiet, viņi cerētu?

- Jā... Tātad jums ir zināms, kur ārpus Rīgas var satikt nelegālas personas. Vai jūs esat gatavs turp doties?

- Ja tas ir nepieciešams. Es sagatavošos un, sacīsim, pēc nedēļas...

- Svētaistēv! - Spricis Anša dēls Pēbaka kungu pārtrauca. - Nelegālās personas jūs sāksiet meklēt šodien!

Posieties ceļā, svētaistēv!

Pēbaka kungs mirkli pievēra actiņas, un Spricis Anša dēls viņam vēlreiz pielēja glāzīti.

Lai makšķernieki pasaka, ko visvieglāk var noķert uz āķa! Kā, lūdzu?

Plicīšus, vīķus un raudiņas? Nē, mīļie, visvieglāk uz āķa var noķert latvieti!

Pasvied kaut ko viņa sirdij tīkamu, caps, un latvietis rokā!

Kārtīgas mierlaika mušas uzskata par

savu pienākumu nosprāgt septembra sākumā, bet kara gados, kad tradīcijas neviens vairs neievēro, tās džinkst vēl oktobra vidū. Tieši tā notika četrdesmit ceturtajā, kad rudens mušas bija īpaši nekaunīgas. Šā iemesla dēļ mazs, novārdzis zirdziņš, kas vilka ratus pa Zviņķu pagasta lielceļu, nepārtraukti vicināja asti. Ratos sēdēja večuks sirmiem bārdas sariem apaugušu zodu un skatījās augšup, vai tur neparādīsies eņģelis, kam varētu izsūdzēt savu briesmīgo postu. Bija noticis vissliktākais, kas varēja notikt zirga atņemšana. Ne nu gluži atņemšana, bet mīšana. Kad Sarkanā armija nāca atbrīvot Vidzemi, visi gaidīja laupīšanu un šausmas. Laupīšana notika reti, taču zirgu mīšana - uz katra soļa. Paņēma labus, kārtīgus darba lopus un vietā atstāja

mazus, nodzītus un klibus kaķus, ko zemnieks nekad par zirgiem nav saucis un nesauks. Vai tāds spēs arklu pavilkt vai baļķus no meža izvest? Nemūžam! Ek, kā večuks tagad gribētu kādam iedot pātagu un palūgt, lai velk viņam, vecam muļķim, pa pliku pakaļu! Kur palika viņa prāts, kur saprašana? Jau septembra sākumā, kad fronte nāca virsū un vācieši rekvizēja zirgus, večuks savu baltiņu aizveda mežā, paslēpa eglītēs, un viss bija labi. Ienāca krievi, bet divas nedēļas viņš neveda baltiņu mājās, tik daudz prāta pietika. Būtu noturējis mežā vēl pāris dienu - un nelaime aizietu garām. Bet nē, vecenē velns ielīda, vecene sāka zvanīt kā posta dzeguze: «Kartupi jāņem, kartupi jāņem!»

Un večuks, dullumā nācis, paklausīja, atveda baltiņu no meža, sāka vagas izart.

Tikmēr ara, kamēr utainie klāt gan!

Paņēma baltiņu, atstāja šito sprāgoni un trīs paciņas mahorkas. Trīs paciņas... Kas tagad notiks, kas tagad būs? Kā zemnieks bez zirga lai iztiek, vai kāds to var pateikt?

- Lai Dievs tev, labais cilvēks, palīdz!

Večuks satrūkās. Re, ceļa malā stāv brangs, zeltbriļļains cilvēks nobristos zābakos ar maišeli plecos, širmi un bībeli rokā. Galvā melna hūte... Neredzēts cilvēks!

- Tencinu, - večuks atbildēja. - Lai jums ar' Dievs palīdz!

Izskatās pēc aptieķnieka brāļa, bet tas tak uz Kurzemi aizmuka. Nē, šis nav aptieķnieka brālis, nav vis!

- Jel sakiet, labais cilvēk. - kur te

jūspusē ir «Mačaru» mājas?

Savādi prasa. Kuri «Mačari» tad kungam vajadzīgi, «Mežmačari» vai «Armačari»? Svešais padomāja un teica, ka «Mežmačari» būšot tie vajadzīgie. Nu, tad kungam vēl kilometri četri pa šito ceļu jāiet. Taisni vien, taisni vien!

Brangais kungs pacēla hūti.

- Paldies tev, labais cilvēk! Vai es, lūdzu, nedrīkstētu savu ceļa maizīti jūsu ratos ielikt? Tak jau vieglāka iešana būtu.

Večuks paskatījās uz brango vērīgāk.

Tāds skolots cilvēks izskatās. Briļļains, vis... Ko nu par maizītes vešanu runāt, kāpiet pats ar' iekšā! Un. piedošanu, no kurienes tad jūs tā nākdams?

Va' vells, to gan večuks nebija gaidījis - brangais nāca no Rīgas! Kā tad iet tai Rīgā? Kā nu var iet vienā krieva

ieņemtā pilsētā! Tilti pagalam, krastmala pagalam, elektrības stacija pagalam, viss deg, viss liesmo. Sodoma un Gomora, cits nekas! Un drīz sākšoties armijā ņemšana, tāpēc brangais kungs, garīdznieks būdams, devies no Rīgas prom. Visu nakti gājis.

Viņa sirds pārliecība, lūk, neļauj otru nokaut, tas būtu pret bauslību.

Padzirdējis, ka viņa ratos sēž mācītājs, večuks tramīgi paskatījās uz savu bikšupriekšu, vai nav atkal vaļā. Nē, šoreiz nebija.

Un tad večuks pusparaudādams izstāstīja savu posta pilno dzīvi. Par divām govīm, ko vāciešu ieliktais pagastvecis nodevās paņēmis, par zirdziņu, ko krievs atņēmis, par dullo veceni, kas ir īsteni vainīgā pie zirdziņa pazaudēšanas. Visu, visu izstāstīja!

Mācītājs, brīžam smagi pūzdams,

klausījās. Kad večuks savu posta pilno dzīvi bija izstāstījis, viņš ierunājās rāmā, līdzcietīgā balsi: - Mīļais brāli, mums visiem savs krusts ar paciešanu ir jānes. Tak stiprus mēs dara apziņa, ka ilgi tā nebūs. Nāks laiks, un latvietis atkal būs kungs savā dzimtajā zemē!

Nu gan večuks apraudājās pa īstam. Šķīstas asaras tecēja pa bārdas rugājiem līdz spicajam zodam un pilēja uz biksēm.

Jā, mācītāja kungs, tā tas būs, to es savā sirdī sen jau esmu jutis un sapratis, cik tad ilgi svešie var mūs kājām bradāt! Bet sakiet, lūdzami, - kad tas taisnības laiks reiz pienāks? Ilgi šito paciest mēs nespēsim! Brangais kungs teica, ka ilgi tas latviešu ciešanas laikam vis nevilkšoties.

Kad vācietis būs sasists, tad sabiedrotie

krievam pateiks skaidri un gaiši: «No Latvijas tev jāiet ārā!» - un krievs ies, ko citu šis varēs darīt.

Lai gan tas nebija īsti pieklājīgi, večuks saņēma un nobučoja brangā kunga roku. Jūs. mācītāj, īstos vārdus pateicāt!

Kājām no Rīgas atnācāt, lai nabaga cilvēka sirdī gaismu nestu!

Nuja, tā tas bija, taču, runādams par kājām nākšanu no Rīgas, garīdznieks bija mazdrusciņ atkāpies no patiesības. Uz Zviņķu pagastu viņš neatnāca kājām, viņu atveda vaļējā amerikāņu automobilī «Willys», ko parasti sauca par džipu vai vilīti. Braucienā viņu bija pavadījuši divi motocikli ar blakusvāģiem, kuros sēdēja automātiem un granātām bruņotas personas. Un ne jau tādēļ, lai garīdznieks neaizmuktu, fui nē! Bruņotas personas

gādāja, lai garīdzniekam ceļā nekas ļauns nenotiktu. Tieši tā pirms izbraukšanas eskortam Spricis Anša dēls bija pateicis: - Par šito vīru jūs atbildat ar savām baškām!

Todien Rīgā sapieri Pontona tiltu pār Daugavu vēl nebija sasējuši, tāpēc Pēbaka kungs no Pārdaugavas tika aizvests iepretī Salaspilij, kur braukāja armijas pārceltuve. Tā bija stipri nedroša, tāpēc neizsakāmi vērtīgo Pēbaka kungu pāri Daugavai pārcēla ar amfībiju. Pēc tam viņu atkal iesēdināja vilītī, un bruņota eskorta pavadībā viņš turpināja ceļu uz Zviņķu pagastu. Tur Pēbaka kungs nonāca jau krietnā tumsā un kopā ar saviem vedējiem nakti pārlaida siena šķūnī. Kad ausa gaisma, viņš kārtīgi pabrokastoja, uzcēla maišeli plecos, vienā rokā paņēma

lietussargu, otrā bībeli un tālāk devās viens. Tad sekoja brauciens večuka ratos līdz lauku celiņam, pa kuru varēja aiziet uz «Mežmačariem». Pie lauku celiņa večuks apturēja zirdziņu, noņēma cepuri un teica: - Mīļais mācītāja kungs, te nu mums jāšķiras! Eita pa šito ceļu uz priekšu vien, uz priekšu vien, un tur tie «Mežmačari» būs!

Pēbaka kungs smagi izkāpa no ratiem, uzcēla mugurā maišeli un, roku pacēlis, svētīja večuku, viņa ratus un iemainīto krievu zirģeli, kas, patiesību sakot, svētību nebija pelnījis. Un tad viņš varēja doties uz «Mežmačariem», kur kristīgā tantiņa viņam bija ieteikusi meklēt patvērumu. Spriežot pēc ceļa, nelikās, ka daudz pa to būtu braukuši, tātad

«Mežmačari» nav liela saimniecība. Ļoti labi, Pēbaka kungs ņem savu lietussargu, pamāj večukam sveicienu un iet pretī nezināmajam.

Vai vientuļais gājējs saprata, ka viņa misija ir drusku riskanta? Viņš taču devās meklēt kontaktus ar bīstamiem vīriem. Ja viņi saodīs, kas Pēbaka kungu sūtījis, Pēbaka kungam var rasties nepatikšanas.

Lielas nepatikšanas, un viņš no «Mežmačariem» var atpakaļ neatnākt. Jā, to vientuļais gājējs saprata ļoti labi, bet tāda iespēja viņu nebiedēja. Ja cilvēks saglabā vēsu mieru, ja viņš savu stabulīti pūš pareizā toņkārtā, tad jābūt ļoti smalkai ausij, lai saklausītu kādu aizdomīgu noti.

Vai tiem, kas slēpjas «Mežmačaros», tik smalka auss būs? Diez. Bet varbūt tā ir vācu atstāta diversantu grupa? Izslēgts -

par diversantu grupu ticīgā tantiņa neko nezinātu. Labi organizēti pagrīdnieki? Maz ticams, arī pagrīdnieki par savām bāzēm tantiņām nestāstīs. Kas atliek pāri? Gluži vienkārši cilvēki, kas negrib kalpot ne vāciešiem, ne krieviem, kā jau Pēbaka kungs Spricim Anša dēlam bija skaidrojis.

Viņi pašlaik turas ēnā, nogaida un skatās, kas notiks tālāk. Bet kaut kādi sakari viņiem ir, to var teikt puslīdz droši.

Pēc pārsimt metriem ceļš iegriezās mežā. Tā tam arī vajadzēja būt.

«Mežmačariem» jāatrodas mežā, vai ne?

Skaties, mežs ir tīri pabiezs, bet biezos mežos dzīvo rūķīši. Interesanti, kādi tie šodienas rūķīši izskatās?

Iet nācās krietni tālu, kamēr priedes kļuva retākas. Re, te ir klajums, te ir lauciņi, tātad jābūt mājām, tātad Pēbaka

kungam tūlīt uzbruks suņi. Kā tad - tiklīdz viņš izgāja klajumā un ieraudzīja sūnām apaugušus salmu jumtus, noskanēja neganta vaukšķēšana, un nācējam pretī rikšoja divi plušķi pusvilka lielumā. Tie nebija no zvērīgajiem, rēja gan, bet astes luncināja. Suk, suk, sunīši. Pēbaka kungs neko nezags, neko ļaunu nedarīs.

Cik savādi! «Mežmačaros», atskaitot suņus un četras vistas, citu dzīvu radību nemanīja. Kā nu ne - no kūtiņas ar spaini rokā iznāca dzīva māmiņa. Parasta lauku māmiņa - lakatiņš ap galvu, augums drusku salīcis, pašausts praķis mugurā... Nu labdieniņ, lai Dieviņš tev palīdz, māmuliņ, es esmu garīdznieks Pēbaks, atnācu labu cilvēku sūtīts tikties ar jūsmāju saimnieku.

Vai, vai, kā māmiņa nobijās! Pēbaka

kungam pat neērti kļuva - nu it nemaz mūsu lauku vecenītes izlikties neprot!

- Saimnieka te nav! - māmiņa dzidrā balstiņā atbildēja. - Kur viņš ir, to es vis’ nezinu.

- Tad man arī kādu citu vīra galvu jāparunā! Noteikti jāparunā!

Varbūt kāds no «Mežmačaru» vīra galvām sēž istabā? Ar jūsu laipnu atļauju, māmuliņ, Pēbaka kungs paskatīsies! Nē, vīra galvas istabā nesēdēja, tur stāvēja otra māmiņa, mazdrusciņ jaunāka par pirmo, un bija skaidrs, ka viņa tikko ir lūrējusi pa logu. Atkal dievpalīga došana, atkal satrūkšanas un izvairīga runāšana.

Nē, nē, nav te ne saimnieka, ne vīra galvas, viņas vien, viņas vien...

Pēbaka kungs noņēma no pleciem maišeli. pieslēja lietussargu kaktā un

neaicināts apsēdās pie galda.

- Man, māmuliņ, ir cieši piekodināts te sagaidīt vai nu saimnieku, vai kādu no vīriem. Ja viņu šimbrīžam nav, tepat vien es palikšu, kamēr Dievs vēlēs viņiem atnākt!

- Bet svešus mājās pieturēt tagadiņ nav brīv! - māmiņa noblēja drebulīgā balstiņā un skatījās uz Pēbaka kungu tramīgām acīm, it kā viņš būtu spalvains briesmonis.

- Es, māmuliņ, neesmu svešs, es esmu latviešu garīdznieks, kauls no pašu kaula un miesa no pašu miesas. Ne grūtumu, ne rūpes jums neradīšu. Lūk, šajā maisiņā ir maizes riecientiņš un te rokā bībele, bet cita nekā man nevajaga.

Pārgulēt es varu kaktiņā kā sunītis. Vien ūdens malciņu man nāksies lūgt, un tas tad

arī būs viss!

Tikmēr bija ienākusi arī pirmā māmiņa. No kurienes ta' jūs, mācītāja kungs, nākat? Ak no pašas Rīgas! Tā, tā...

Bet kas tad jums teica, ka šite saimnieks jāsatiek? Vai Alfrēds? Par Alfrēdu Pēbaku kungam nekas nebija zināms, tāpēc viņš atbildēja ļoti gudri. Var jau būt, ka sūtītājs bijis Alfrēds, bet varbūt kāds cits, vārdus, redzat, šolaik nav pieņemts prasīt.

Viņš var sacīt vien to, ka sūtītājs ir latviešu patriots. Māmiņas saskatījās.

Mīļais mācītāj, saimnieka paties' šeit nav, viņš tak uz Kurzemi aizmuka!

Pēbaka kungs saprata, ka māmiņas runā patiesību. Labi, lai tā būtu, bez saimnieka viņš var iztikt, taču «Mežmačaru» saime ir drusku lielāka nekā divas māmiņas vien, par to nu šaubu

Pēbaka kungam nebija. Istabas kaktā pie mūrīša stāvēja mīklas pilna abra, tātad šovakar ies vaļā maizes cepšana. Kad maizi izceps, tādu daudzumu nevarēs apēst pat desmit māmiņas, par divām nemaz nerunājot.. Un Pēbaka kungam saldi notrīcēja sirsniņa - varbūt māmiņas saviem meža vīriem darīs arī alutiņu? Vai, vēl jaukāk, alutiņš ir jau mucā? Nē, pēc alutiņa te nesmaržoja, tāpēc viņš smagi, smagi nopūtās. Ek, māmiņas, māmuliņas, alutiņu esat sākušas apnicināt, senču tikumus aizmirst! Neko darīt, Pēbaka kungs tepat vien sēdēs līdz tumsai, tad saritināsies kaktiņā kā sunītis un gulēs...

Ne nu viņam vajadzēja ritināties, nekā. Māmiņas Pēbaka kungu paēdināja ar zirņu zupu, vakarā padzirdināja ar pienu un kambarī balti uzklāja gultiņu. Kambaris

drusku smirdēja pēc pelēm, taču tur bija kluss, bet klusumā visu var labi pārdomāt.

Nekas liels no tās pārdomāšanas neiznāca - Pēbaka kungs, pagājušonakt maz gulējis, aizmiga bezvainīgā pravieša miegā.

Otrā rītā viņš pamodās ap brokastlaiku, mazās vajadzības spiests, citādi gulēšana būtu ievilkusies līdz pusdienām. Bet tāds ir liktenis! Ja viesis pamodies, nokārtojies, tad viņam atliek vienīgi nomazgāties, sēsties pie galda un noskaitīt īsu lūgšanu, ko Pēbaka kungs arī darīja. Ēzdams tikko ceptu maizi ar biezpienu, viņš prātoja, kura no māmiņām naktī ir tipinājusi uz mežu un nesusi ziņu par mācītāju, kas nez no kurienes atnācis un gaida saimnieku. Nu, vienalga, kura, tam nav nozīmes, ziņa noteikti ir nesta, tāpēc tikšanās ar kungiem no meža būs

neizbēgama. Lai notiek, Pēbaka kungs tam ir gatavs! Pēc brokastīm ciemiņš noskaitīja vēl vienu lūgšanu, mīļi tencināja un piecēlās. Ja māmuliņām nebūtu nekas pretī, viņš pie šķūnīša labprāt pacirstu žagarus. Dievam ir tīkami, ja cilvēks labu darbu dara. Žagaru ciršanai bija sava jēga - lai tie, kas nāks runāt, varētu redzēt pa gabalu, ka ciemiņš ir korpulents, solīds kungs, tātad pilnīgi mācītāja ārienei atbilstošs. Līdz ar to atkritīs stobru rādīšana un citi cieņu aizskaroši žesti.

Tā tas arī notika, bet vēlāk, pēc desmitiem, kad drēgnā migla sāka klīst un atspīdēja saulīte. Pēbaka kungs, caur savām zelta brillītēm blenzdams, nācējus pamanīja jau krietnā gabalā, kad viņi no krūmu puses neuzkrītoši tuvojās. Nācēji

bija divi, viens tāds pajauns, otrs pusmūža. Brītiņu glūnējuši, viņi iznira no krūmiem un droši nāca klāt.

- Dies' palīdz! - jaunākais skanīgi teica.

Pēbaka kungs, protams, iztrūkās.

Skat, pēkšņi uzradušies divi kungi!

- Tencinu, labie ļaudis!

Kur notiks runāšana? Tepat? Jā, abi pacēla cepures un apvaicājās, no kurienes kungs nācis. No krievu ieņemtās Rīgas? Ūja, vai tad tur tik traki iet, ka ārā jāmūk?

Uz visiem jautājumiem Pēbaka kungs atbildēja labprāt, bet atturīgi. Nē, tā gluži nav bijis, ka vajadzētu ārā no Rīgas mukt, bet draugi viņu lūguši šurpu nākt.

Pienācēji gribēja zināt, kas tie ir par draugiem un kāpēc viņi lūguši kungu nākt tieši uz šejieni. Pēbaka kungs ievēroja, ka

pusmūža vīrs labo roku tur kabatā, tātad tur kaut kas ir. Piesardzīgs cilvēks, bet tā tam arī jābūt. Pēbaka kungam pret to nav iebildumu.

- Ar jūsu atļauju es runāšu bez aplinkiem, - viņš sacīja. - Draugu vārdus saprotamu iemeslu dēļ teikt nevaru, bet savējo gan. Es esmu garīdznieks Pēteris Pēbaks, ilgus gadus gādāju par bijušo noziedznieku garīgo aprūpi un atgriešanos godīgā dzīvē. Kāpēc mani lūdza nākt tieši uz «Mežmačariem», varu vien minēt.

Laikam draugi zina, ka šeit ir vīri, kam ļaunā brīdī vajag roku sniegt. Vēl varu piebilst, ka draugi lika jums nodot ciemakukuli, kas atrodas manā maisiņā.

Atnācēji saskatījās. Ciemakukulis?

Kas tas ir par ciemakukuli?

Pēbaka kungs no mājas iznesa

maišeli, atsēja galu un izņēma drēbē ietītu pasmagu priekšmetu. Lūdzu, skatieties, es patiešām nezinu, kas tur ir iekšā!

Jaunākais atnācējs drēbi attina. Re, iekšā ir šmeisers un trīs pilnas aptveres.

Nu i nu...

Ierunājās pusmūža vīrs: - Ja es pareizi saprotu, jūsu draugi grib tikties. Labi, tas var notikt. Bet tur, kur mēs teiksim. Un drīkstēs nākt tikai viens no jūsu draugiem.

- Sargies pats, un Dievs tevi sargās, Pēbaka kungs mierīgi atbildēja. - Kā jūs teiksiet, tā būs.

Tūlīt mēs zināsim, kāpēc karā uzvarēja krievi, kāpēc salamājās divi brāļi un kāpēc lopu dakteris uz velosipēda brauca pie slimas govs, kas

nemaz nebija slima. Visu uzzināsim!

Ja kādam jautā, kāpēc Otrajā pasaules karā uzvarēja krievi un nevis vācieši, parasti sākas uzskaitīšana.

Krieviem bija tik un tik tanku, vāciešiem tik un tik, krieviem un tik un tik lidmašīnu, vāciešiem tik un tik. Pēc tam tiek minēti lielgabali, ložmetēji, šautenes, pistoles un naži, bet neviens nepievērš uzmanību kamieļiem. Tā ir rupja kļūda, jo krievu armijā bija vismaz piecdesmit kamieļu, turpretī vācu armijā - neviena! Taisnība, Sarkanās armijas kamieļus daudzi nav redzējuši, bet tā nav kupraino lopiņu vaina. Vajadzēja rūpīgāk skatīties, un kamieļi noteikti būtu ieraudzīti, jo viņi ir divreiz lielāki par zirgiem. Kā tajā skaistajā dziesmā teikts: «Tur, kur Gauja / tur, kur Rauna / Tur, kur vējš no rītiem

pūš...» - uzvaroši Sarkanai armijai pa pēdām nāca sanitārā daļa ar atutošanas ierīci, bet kas šo ierīci vilka? Kamielis!

Kur sanitārā daļa apstājās, tur steidzīgi tika savāktas utaino zaldātiņu drēbītes un iemestas speciālā katlā. Pēc tam zem katla kurināja uguni, sakarsēja tvaiku, ko pēc tam nabaga utītēm laida virsū, un utītes atstiepa kājas.

Diemžēl tuvu kāju atstiepšanai bija arī kamielis, atutošanas ierīces vilcējs, ārkārtīgi nodzīts divkuprains lopiņš ar pušumiem un noberzumiem. turklāt klibs.

Taču kamielim laimējās - sanitārā daļa apstājās lauku mājās, kur dzīvoja lopu dakteris Atis Silvestrs, tuvā apkārtnē ārkārtīgi labi pazīstams cilvēks. Vispirms viņš lopiņu apskatīja, tad briesmīgi izlamāja zaldātiņu, kas bija pielikts par

kamieļa kopēju un dzinēju, bet pēc tam ķērās pie ārstēšanas. Smērēja, bindēja un lēja zāles lopiņa rīklē. Nedēļas laikā, kamēr atutošanas ierīce stāvēja un kūpēja, iznīcinādama neskaitāmas utis, kamielis pamazām atkopās, tādējādi iepriecinādams sanitārās daļas komandieri. Komandieris bija stipri nobažījies, vai kamielis nenosprāgs, un kas tad vilks atutošanas ierīci? Kā ierīce bez vilcēja varēs sekot uzbrūkošajai Sarkanajai armijai? Tāpēc, atvadoties no lopu daktera Silvestera, komandieris viņam sirsnīgi spieda roku, uzdāvināja spaini cukura un pasniedza goda rakstu, kurā bija teikts, ka tāda un tāda numura karaspēka daļas komandieris izsaka tādam un tādam pilsonim pateicību par Sarkanajai armijai sniegto palīdzību. Kara

laika cukura spainim bija milzīga vērtība, to varēja iemainīt pret pusmucu petrolejas vai trim pāriem kirzas zābaku. Vēl lielāka vērtība bija goda rakstam, un lopu dakteris Silvesters to saprata ļoti labi.

Viņš bija diezgan gudrs cilvēks, klusu darīja savu darbiņu un ārstēja mīļos lopiņus. Par ārstēšanu Silvesters daudz neplēsa, cik iedeva, tik bija diezgan. Un acīs nevienam pie varas esošajam nelēca, bet tas liecina par loģiskas domāšanas spējām, taču vienreiz Silvesters kārtīgi salamājās, turklāt ar savu miesīgo brālīti, ar virsleitnantu Dāvi Silvesteru, kas vācu laikā nēsāja šturmbandfīrera uzplečus.

Salamāšanās nolika četrdesmit trešā gada aprīlī, kad sākās iesaukšana latviešu leģionā. Vai nu gribi, vai negribi, bet leģionā tev ir jāiet, turklāt brīvprātīgi. Ja

tu neiesi, tad latviešu patriotiskie virsnieki ar tevi parunās kara tiesā.

Neraugoties uz brīvprātību un kara tiesu, lielum lielākā iesaucamo daļa no dienēšanas kratījās vaļā, kā nu kurš prata.

Cits meklēja ārsta zīmes, cits grūda un smērēja, cits laidās uz leišiem vai pazuda šalcošajos Latvijas silos. Lai iekvēlinātu visnotaļ svētās patriotisma liesmas, pagastus sāka apbraukāt leģiona virsnieki, kam atšķirībā no iesaucamajiem sirdīs pukstēja latviskākas sirdis. Viņi pulcināja jaunekļus un runāja kvēlus vārdus: «Nav šodien citu spēku, kas gribētu cīnīties pret boļševismu, kā vien Lielvācijas armija un mēs paši!» Tas skanēja labi. un virsnieku runām panākumi bija, kā nu ne. Viens otrs sāka kasīt pauri - velns viņu zina, varbūt tomēr iet un sisties? Ja ūsainais atnāks

otrreiz, būs vakars uz ezera. Vienu strēķīti mīļo latviešu aizdzīs pie baltajiem lāčiem, citus sadzīs kolhozos, un visi, gan aizdzītie, gan iedzītie, smuki staigās ar plikām pakaļām.

Kā jau vienmēr un visur, atradās spītīgie jeb šķērsām domājošie, kas virsnieku kungu viedoklim nepiekrita. It īpaši nepareizos uzskatos bija lopu dakteris Atis Silvesters. Viņš atļāvās savam brālim šturmbandfīreram Dāvim Silvesteram liecinieku klātbūtnē uzdot netaktisku jautājumu: - Paklausies, bračka, vai tu patiešām domā, ka friči karu vinnēs?

- Nē, - šturmbandfīrers atbildēja. Pret visu pasauli neviens karot nevar, tāpēc friči agri vai vēlu pacels ķepiņas.

Bet tajā brīdī, kad viņi tās ķepiņas cels,

latviešu vīriem jābūt zem ieročiem.

- Pareizi, - lopu dakteris piekrita, zem ieročiem tajā brīdī latviešiem jābūt.

Tajā brīdī! Bet, ja viņus jau šodien grūdīs frontē, maz to latviešu paliks. Nāvīgi maz!

- Es nezinu, cik paliks un cik nepaliks. Neviens to nezina. Bet cita ceļa mums nav. Nav! Lopu dakteris savā kašķībā arī tam nepiekrita, ne un ne! Ir cits ceļš latviešiem vācu un krievu slaktiņā vajag stāvēt malā, paklusām vākt ieročus un organizēties. Pienāks stunda, kad Ādolfs izpūtīs garu, pienāks stunda, kad krievi sāks sisties ar sabiedrotajiem, un tad, bračka, mēs teiksim savu vārdu. Tad un tikai tad! Šturmbandfīreram maķenīt piesarka vaidziņi, un saruna kļuva par toņkārtu

augstāka. Vai tu, prātvēder, esi padomājis, kur latvieši ieročus ņems? Varbūt kāds viņiem tos pasniegs celofāna ietītus ar rozā bantīti riņķī? Lopu dakteris greizi pasmīnēja. Ūja, kāpēc celofāna? Ar prātu un pīpēšanu katrs latviešu vīrs pie stroķa tiks. Jā, bet šturmbandfīrers gribēja zināt, kas tie par stroķiem būs. Bises?

Revolveri? Pa abiem galiem lādējamas berdankas? Nu arī lopu dakterim maķenīt piesarka vaidziņi. Tu saki, mums ne sūda nebūs? Bet kas tajā leģionā būs? Plintes, šmeiseri un ložmetēji, vairāk nekas!

Varbūt vēl mīnmetēji un lauku puškas.

Tankus un smagos stroķus friči nedos nemūžam! Turklāt latviešus komandēs friču ģenerāļi un grūdīs tur, kur visvairāk krīt, un... Šturmbandfīrers lēnām piecēlās kājās un notaurēja kā misiņa bazūne:

- Es rīkojos saskaņā ar savu latvieša sirdsapziņu!

Kas to būtu domājis, lopu dakteris arī piecēlās kājās un notaurēja tikpat skanīgi: - Tad ej, kur tevi sauc tava latvieša sirdsapziņa, un es tavā priekšā noņemšu cepuri! Bet kāpēc tu citus ar kara tiesām un varmācību sev līdzi velc? Vai to arī tava sirdsapziņa liek darīt?

Vēl pāris vārdiņu - un brālīši būtu sakāvušies. Paldies Dieviņam, tas tomēr nenolika, šturmbandfīrers cēli izgāja no istabas un tik švuncīgi aizcirta durvis, ka nobira kaļķi no griestiem. Lopu dakteris izgāja pa otrām un aizcirta tās uz mata tikpat blaukšķīgi. Līdz ar to diskusijas par latviešu cīņas stratēģiju bija beigušās.

Jau nākamajā dienā par brāļu

saķeršanos bija zināms visam pagastam.

Cik dīvaini, pagasta lielākā daļa piekrita lopu daktera argumentiem, un vēlāk, kad varas mainījās, to daudzi vēl atcerējās.

Protams, īstenie padomju patrioti tūlīt izpildīja savu pilsoņa pienākumu un attiecīgajām instancēm attiecīgi noziņoja: tā un tā, lopu daktera brālis ir fašistisks šturmbandfīrers! To, lūdzu, ņemiet vērā!

Vērā jau ņēma, kā nu ne, taču attiecīgās instances bija diezgan labi informētas arī bez īsteno patriotu modrības. Tās zināja ne vien par lopu daktera radurakstiem, bet arī viņa attiecības ar brāļa kungu. Turklāt instances vēl bija saklausījušās, ka Silvesters, slimos lopiņus ārstēdams, tiem vīriem, kam var droši uzticēties, ir ieteicis kaut kur nolīst, bet leģionā neiet. Klāt vēl

nāca pateicības raksts par padomju kamieļa glābšanu, tāpēc lopu dakteri Silvesteru nekādas represijas neskāra, viņš varēja mierīgi dzīvot un ārstēt savus lopiskos pacientus, pret to padomju varai iebildumu nebija. Bet, kā jau tas allaž notiek, nepateicība ir pasaules alga. Jā, lopu dakteris Silvesters krietnu laiciņu pirms Latvijas atbrīvošanas no brūnā mēra bija sācis iet neceļus, un kara tribunāls to būtu kvalificējis kā valsts nodevību.

Tā nu sagadījās, ka pāris dienu pēc Rīgas atbrīvošanas lopu dakteris Silvesters tika aicināts uz attālām mājām pie slimas govs. Neko darīt, bija jāņem soma ar medikamentiem, kulīte ar rīkiem un jālec velosipēdam mugurā. Pirms kara, autoritārās diktatūras laikā, lopu dakteri braukāja ar motocikliem. Tagad to darīt

būtu neprāts - pirmais ceļā saliktais atbrīvotājs braucēju apturētu un laipni uzbrēktu: «A nu ka sļezai! Konfiskujem.

Vot, tak!» Kāp nost, konfiscējam... Uz velosipēda sēdošam personām tāda pavēle lika dota daudz retāk, bet, ja velosipēds bija vecs un aprūsējis, varēja braukt droši.

Lopu dakteris Silvesters brauca ar īpaši nožēlojamu velosipēdu, tāpēc pie slimās govs viņš nonāca bez starpgadījumiem. Taču slimā govs nemaz nebija slima, tā mierīgi gremoja un skatījās uz lopu dakteri labsirdīgām, stulbām acīm. Turpat kūtī uz apgāztas siles sēdēja divi vīri. Viņi sasveicinājās ar lopu dakteri Silvesteru un sīki izstāstīja par tikšanos «Mežmačaros», par mācītāja priekšlikumu un beigās parādīja

uzdāvināto šmeiseri.

Lopu dakteris Silvesters bija pārsteigts. Atsūtīts mācītājs, lai nodibinātu kontaktus? Kas sūtījis, nav zināms?

Debesu brīnumi!

- Kādas ir tavas domas? - viens no kūts vīriem jautāja. - Kas aiz tā slēpjas?

- Vai es zinu, - lopu dakteris Silvesters pēc ilgas domāšanas atbildēja.

- Ar ko mums būs darīšana, to varēs skaidri pateikt tikai pēc sarunas.

Gudri vārdi, vai ne? Tā tam arī jābūt, jo gudrs cilvēks muļķīgi runāt nemaz nevar, kaut arī viņš to ļoti vēlētos.

Ar ko nodarbojas Pestīšanas armija? Pilnīgi pareizi, ar labdarību, bet Otrā pasaules kara laikā zupas vietā trūcīgajiem tika doti červonci un ložmetēji. Arī tas noderēja, tāpēc mīļš

paldiesiņš par dāsno rociņu!

Ja kāds apgalvo, ka vācieši atkāpdamies dzelzceļa līnijas spridzinājuši, tad tā ir tikai daļēja patiesība. Ļoti bieži līnijas izara. Sajūdza vienu aiz otras divas lokomotīves, piekabināja lielu dzelzs āķi, kaut ko līdzīgu kuģa enkuram, nosvilpa un brauca.

Kur arkls gāja pāri, tur bija ko redzēt: gulšņi izlauzti, sliedes līkas un vietām gaisā saslietas. Vispār interesanti. Lai kādreiz tur atkal varētu ripot vilciens, vispirms lūžņus vajadzēs novākt un tikai pēc tam drīkstēs domāt par jaunu sliežu likšanu.

Tātad sliedes bija pagalam, taču būdiņas uzbērumu malās, kur dzelzceļa strādnieki noliek darbarīkus, lielās naglas, šādas tādas mantiņas un dažreiz gulšņus,

palika veselas. Nekā vērtīga jau būdiņās nebija, taču durvis visām tika atlauztas.

To var saprast, jo kas gan ņemtos galvot, ka vācieši atkāpdamies kādu būdiņu nav piebēruši ar zelta naudu. Karā viss var notikt!

Dzelzceļa līnija, kas gāja cauri Zviņķu pagastam, bija izarta kārtīgi, bet neliela būdiņa ar izlauztām durvīm palikusi sveika un vesela. Miglainā oktobra rītā, lēkādams pa izartajiem gulšņiem, būdiņai tuvojās Spricis Anša dēls. Galvā viņam bija paveca žokejnīca, mugurā apvalkāts sarkanarmieša šinelis bez uzplečiem un kājās vācu zaldātu stulmzābaki, tā sauktie stopiņi. Padusē viņš nesa ar aukliņu krustām pārsietu avīzes papīrā ietītu sainīti, kas lēkāšanu drusku traucēja. Vietās, kur līnijas malā

nemētājās ne līkās sliedes, ne salauzti gulšņi, Spricis Anša dēls gāja normālu soli, bet tādu vietu nebija daudz. Abās pusēs uzbērumam pletās purvains mežs un brikšņi, tātad vajadzības gadījumā no slēpņa viņu varēja nošaut ļoti ērti, bet viņš no šaušanas nebaidījās, tā bija maz ticama. Daudz lielāka likās iespēja, ka dažas personas pēkšņi iznāk no brikšņiem, parāda Spricim Anša dēlam stroķa caurumu un uzsauc: «Stop, vecīt! Mēs ar tevi drusku parunāsim!» Arī no parunāšanas viņam īpaši bail nebija - ja arī tādas personas parādītos, tie būtu Pēbaka kunga nomakšķerētie tautieši, tātad tie, ar kuriem viņš gāja satikties. Taisnība, tikšanās bija norunāta būdiņā, bet viens otrs kaut kādu apsvērumu dēļ varbūt grib runāt klajā laukā. Nepacietīga cilvēka

rīcību ir grūti paredzēt.

Starp citu, gaidāmā tikšanās Sprici Anša dēlu neuztrauca nemaz. It nemaz!

Viņš ļoti labi saprata, ka būdiņā tiks spēlēta šaha partija starp iesācēju un profesionāli. Kas ir tie vīri, ar kuriem viņam būs darīšana? Zemnieki, skolotāji, studenti, dakteri un tā tālāk. Amizanti, protams. Cilvēks vakar, sacīsim, šuvis bikses un šodien iedomājas cīnīties pagrīdē. Prāts jau viņiem ir, dūša ir, varonība ir, bet ar to, redzat, vēl ir par maz, bez amata prasmes tāda spēlīte ļoti ātri beidzas. Pāris gājienu, tu jau esi lamatās, un tevi, kā šahisti saka, nosit.

Tiem vīriem, ar kuriem Spricis Anša dēls gāja tikties, bija ļoti laimējies, viņi netiks nosisti, vismaz tuvākajā laikā ne, viņi bija vajadzīgi, lai palīdzētu Spricim Anša

dēlam aiztaustīties līdz čemodānam. Kad čemodāns būs rokā, tad viņus klusu novāks. Ko lai dara, tādi ir spēles noteikumi, bet tos Spricis Anša dēls mainīt nevar.

Un tomēr viņa saldsērīgās actiņas bija tādas kā sadrūmušas. Vakar vēlu viņš saņēma radiogrammu, ka šodien viņam jāizlido uz Maskavu, un tā nebija laba ziņa. Tātad nervozē. Bet kas? Cilvēks Ar Pensneju, Lavrentijs Pāvila dēls Berija?

Diezin, tas bija pieredzējis, tas nepārtrauks operāciju pēc pāris gājieniem un nesāks tincināt, kāpēc tu darīji tā un nevis šitā. Kāpēc čemodāns nav rokā ar pirmo grābienu? Nē, tas nebūs Cilvēks Ar Pensneju! Tātad kāds cits nervozē, un tas smird pēc padomdevēja. No tā Spricis Anša dēls briesmīgi baidījās. Lai Dieviņš

pasargā pretizlūkošanas speciālistus no mēra un nāves, bet vēl vairāk no augsta ranga idiotiem, kam ir varēšana speciālistam pielikt pie sāniem direktīvu padomdevēju. Ko padomdevējs saka, tas ir likums. Operācija līdz ar to, protams, tiek izgāzta. Galvu pēc tam norauj nevis padomdevējam, bet speciālistam, un viss kārtībā.

Re, būdiņa! Tajā brīdī uz Sprici Anša dēlu kāds noteikti lūrēja. Varbūt lūrētāju bija vairāki, bet tas nekas, tādās situācijas ir jālūr, to pat iesācēji saprot.

Būdiņā bija pārdesmit gulšņu un cits nekas. Spricis Anša dēls apsēdās, nolika sainīti un paskatījās pulkstenī. Viņš bija atnācis desmit minūtes par agru, bet viņa ierašanos attiecīga persona noteikti ir redzējusi un ilgi gaidīt neliks.

Jā, trīs minūtes pēc Spriča Anša dēla ierašanās no brikšņiem iznāca lopu dakteris Atis Silvesters. Viņš pārlēca grāvim, uzrāpās uz izarta uzbēruma un rāmu soli gāja pie būdiņas. Kad Silvesters nostājās būdiņas izlauztajās durvīs, Spricis Anša dēls piecēlās. Rokas sniegšana izpalika, tik delikātās tikšanās reizēs roku sniegt nav pieņemts - cilvēks, kas roku satver, ar asu rāvienu to var izgriezt un vienlaikus triekt ar otru roku pa žokli. Tas nav pieklājīgi, tāpēc labi audzinātas personas tādos brīžos sasveicinoties aprobežojas ar vēsu paklanīšanos.

- Priecājos jūs redzēt, - Spricis Anša dēls sacīja savā samtaini sirsnīgajā balsi un pasmaidīja. Skumji, protams.

- Es arī priecājos. - lopu dakteris

Silvesters atbildēja. Viņš bija ļoti pārsteigts. Tik neparasti vājš cilvēks! Un kādas viņam sērīgas acis... Ģērbies kā klaidonis. Dīvains cilvēks!

Savukārt Spricis Anša dēls par savu sarunas biedru pārsteigts nebija nemaz.

Gluži parasts inteliģentiņš, visticamāk, skrīveris vai skolotājs. Bet ar raksturu un nav uztraucies. Ar tādu varēs runāt. Nu tad teiksim viņam kaut ko drusku jautrāku.

- Mūs droši vien garāmgājēji netraucēs. Ja kāds tuvosies, jūsu ļaudis, kas pašreiz sēž krūmos, svilps.

- Nē, viņi kūkos!

Runāšana uzreiz kļuva brīvāka.

Spricis Anša dēls atkal apsēdās uz gulšņiem, lopu dakteris Silvesters iekārtojas blakus un jautāja: - Vai jūs to mācītāju sūtījāt?

- Tā tas varētu būt.

- Un arī ko man ir tas gods tikties?

- Sacīsim, ar Pestīšanas armijas pārstāvi. Pasaule esot tāda organizācija.

Mēs gribam sadarboties.

- Kādā veidā?

- Savstarpēji izpalīdzot. Mēs jums, piemēram, dotu naudu, ieročus, dokumentus un tā joprojām. Jūs mums sniegtu informāciju par dažām personām.

- Par kādām personām?

- Par vāciešu atstātiem aģentiem.

Mēs viņus gribam pārvervēt.

- Piedodiet, es nesapratu!

- Pār-ver-vēt! Citiem vārdiem, pierunāt, lai viņi turpmāk nestrādā vāciešiem, bet mums.

- Jums?

- Jā. Pestīšanas armijai. Viņi daudz

ko zina, un mūs šīs ziņas interesē.

Spricis Anša dēls redzēja, ka sarunu biedrs ir apjucis. Viss pareizi, tā tam arī bija jābūt, tagad tikai uz priekšu! Viņš atsēja avīzes papīrā ietīto sainītī.

Vispirms lopu dakteris Silvesters saņēma červoncu paciņu.

- Tas būs neliels avanss jeb iebarošana, kas jums neuzliek absolūti nekādas saistības. Un te ir desmit čekistu apliecības, tās jums noderēs visvairāk.

Atliek vienīgi ielīmēt fotogrāfijas, ierakstīt vārdus un uzspiest zīmogu.

Zīmogs ir šajā maisiņā.

Nu lopu dakterim Silvesteram vajadzēja salēkties, un viņš salēcās.

- Viltotas čekistu apliecības! Milzīgs risks!

- Kas jums teica, ka apliecības ir

viltotas? Īstas. Jā, un vēl kas. Pusotru kilometru uz Rīgas pusi zem dzelzceļa ir caurtece, betona rore. Tajā iebāzts konteiners ar trim rokas ložmetējiem un aptverēm. Bet dienas laikā ārā nevelciet.

Kas attiecas uz sakariem, tos mēs varam nodrošināt. Jūsu sakarnieki vajadzīgā brīdī tiks pārcelti uz Zviedriju.

- Uz Zviedriju?

- Un atpakaļ. Tas tad pagaidām būtu viss, nākamajā tikšanās reizē runāsim konkrētāk. Vai jums ir kādi jaunumi?

Lopu dakteris Silvesters skatījās uz Sprici Anša dēlu drusku stulbām acīm. Ļoti labi, nu vajadzēja vienoties par nākamo tikšanos un šķirties, kamēr godājamais sarunu biedrs nav īsti attapies.

Pirmais no šķūnīša iznāca Spricis Anša dēls, paskatījās visapkārt un aizgāja,

pa izlauztajiem gulšņiem lēkādams. Lopu dakteris Silvesters devās prom pēc brītiņa, bet apkārt neskatījās. Viņš bija pārāk apdullis un domāja, vai skumīgais askēts nav nenormāls. Pie skaidrības neticis, lopu dakteris Silvesters pārcēla grāvim, izlīda cauri brikšņiem līdz mazai taciņai, kur pie egles bija pieslieti divi velosipēdi, un apsēdās tiem blakus.

Tā sēdēt mežā nedrošos laikos ir bīstami, var iegrimt pārāk dziļās domās un nedzirdēt, kā klusītēm nočab krūmi. Lopu dakteris Silvesters čabēšanu tā arī nedzirdēja, viņš dzirdēja vienīgi paklusu jautājumu: «Nu?» Paskatījies uz jautātāju, viņš tam iedeva červoncu paciņu, čekistu apliecības un zīmogu.

Tādās reizēs, kad cilvēks ir traki pārsteigts, viņš parasti saka: «Oi, johai!»

- bet vīrs teica daudz smagāku vārdu, tātad viņa pārsteigums patiešām bija liels. Pēc smagā vārda sekoja jautājumi un atbildes.

- Kas viņš tāds ir?

- To es ar' gribētu zināt.

- Un ja nu čekists?

- Čekists nedotu ieročus. Šis iedeva trīs ložmetējus.

- Trīs ložmetējus! Tad viņš ir friču aģents.

- Nav vis! Viņš par friču aģentiem interesējās.

- Kāds no mūsējiem?

- Mūsējie netiktu pie čekistu apliecībām.

- Tātad no tās puses?

- Velns viņu zina. Ja viņš ir no tās puses, tad mums ārkārtīgi laimējies.

- Bišķi par daudz laimējies. Tā lieta

var nelabi nosmirdēt.

- Nosmirdēt, protams, var, - lopu dakteris Silvesters teica un piecēlās. - Bet var arī nenosmirdēt. Es aprunāšos ar cilvēkiem, kas pazīst drēbi.

Pēc brīža viņš jau brauca ar savu aprūsējušo velosipēdu pa klusu lauku ceļu. Gaisā dzirdēja rūkšanu, un tā nāca arvien tuvāk. Lopu dakteris Silvesters pagrieza galvu. Re, krievu divplāksnis, kukuruzņiks, aizlido austrumu virziena!

Lai lido. Viņam, atbrīvotam latvietim, ar kukuruzņikiem nav nekā kopēja!

Liktenim viss ir iespējams. Sīks leitnantiņš, ko bardzīgi priekšnieki nupat vēl gribēja nospiest kā uti, uzlido tādos varas augstumos, kur pat diženie ērgli nespēj pacelties, par priekšniekiem un utīm nemaz nerunājot.

Ja lopu dakterim Silvesteram kāds teiktu, ka viņam ar aizlidojošo kukuruzņiku ir vistiešākais sakars, Silvesters būtu gluži pārsteigts. Vai tas var būt? Jā, varēja būt un bija kukuruzņikā aizlidoja Spricis Anša dēls.

Pēc tikšanās dzelzceļa būdiņā ar pagrīdes pārstāvi viņš nolēkšoja pa izarto līniju pusotru kilometru un, gluži tāpat kā viņa bijušais sarunas biedrs, pārlēca grāvim.

Atšķirība vienīgi tā, ka lopu dakteri Silvesteru krūmos gaidīja velosipēds, bet Sprici Anša dēlu - motocikls. Uz motocikla sēdēja jocīgs vīrs pelēkā vadmalas mētelī un hūti galvā. Kāpēc, braucot ar motociklu, jāliek galvā hūte, grūti izprast, taču Spricis Anša dēls daudz neprātoja, viņš uzsēdās uz pakaļējā sēdekļa, un motocikls tūlīt aizdrāzās.

Līkumojot pa meža ieliņu, pārāk ātri drāzties nevarēja, bet, izbraucis uz šosejas, jocīgi tērptais vīrs uzrāva hūti uz pieres un laida, cik nu motocikls spēja.

Pēc tam sekoja vēl viena līkumošana pa citu meža celiņu, kamēr viņi izbrauca mežam cauri uz sausas noras. Tur stāvēja kukuruzņiks, bet pie kukuruzņika - lidotājs.

Tam galvā nebija hūte, viņš stāvēja pilnā lidotāja apģērbā. Ādas cepure, silta ādas jaka un kājās suņādas zābaki. Spricim Anša dēlam viņš iedeva ausainu ziemas cepuri, brilles un garu kažoku, ko Spricis Anša dēls uzvilka virs sava apvazātā šineļa. Pēc tam, kļuvis divreiz resnāks, ar celšanu un stumšanu viņš iesvempās kukuruzņikā. Lidotājs nosēdās aiz viņa.

Viens rūciens, viens rēciens - un kukuruzņiks, propelleriem zibot, jau skrēja

pa noru. Skrēja, skrēja, kamēr pacēlās un pazuda aiz koku galotnēm.

Spricis Anša dēls sēdēja labi dziļi ierāvies savā ligzdā. Tā bija pareiza rīcība, citādi vējš viņam būtu izpūtis prātu no galvas, bet to nedrīkstēja pieļaut, Spricim Anša dēlam vajadzēja domāt. Un nevis kaut kā, asi domāt. Vispirms par apjukušo vīru, kam viņš pirms brīža bija devis naudu, čekistu apliecības un ložmetējus. To, ka apjukušais nav varenas, labi organizētas pagrīdes diriģents, Spricis Anša dēls saprata uzreiz.

Visticamāk, pieci, seši, varbūt desmit vīri viņam klausīja. Kā jau svētaistēvs Pēbaka kungs bija teicis - viņi negrib kalpot ne vāciešiem, ne krieviem, viņi grib palikt dzīvi, tāpēc slēpjas mežā un gaida atbrīvotājus. Drīz čekisti tādus sāks cītīgi

ķerstīt, bet tas nozīmē, ka viņiem vajag stroķus. Turklāt daudzi gribēs tikt pāri jūrai. Ļoti jauki, bet kāds Spricim Anša dēlam labums no tādas krūmos sēdošas un nogaidošas grupiņas? Nu tāds, ka grupiņai noteikti ir sakari. Kur apjukušais sarunas biedrs noteica nākamo tikšanos? Rīgā, pie mākslas muzeja. Un tas nozīmē ko ļoti svarīgu - Spricim Anša dēlam sāk veidoties sakari. Ja vēl ņem vērā Pēbaka kungu, var droši teikt, ka iestrāde ir laba.

Laba... Tā liekas Spricim Anša dēlam, bet nav teikts, vai augstie biedri Maskavā domās tāpat. Viss būs atkarīgs no indivīda, kas viņu šovakar tirinās. Cilvēks Ar Pensneju tas nebūs, viņš pašreiz gatavojas sēdināt Krimas tatārus lopu vagonos un ripināt austrumu virzienā.

Laikam runāšana būs ar kādu no viņa

vietniekiem, bet tos Spricis Anša dēls nezināja un nepazina. Vienalga, kurš tas būtu, runāšana būs nepatīkama. Lai notiek kas notikdams, regulēt viņš sevi neļaus.

Būs jāliek galva uz kluča? Spricis Anša dēls liks. Labāk konflikts tagad nekā pēc tam, kad augstie padomdevēji operāciju būs izgāzuši.

Kukuruzņikā ligzdā, kur viņš tupēja, bija ielikts termoss ar stipru tēju, to Spricis Anša dēls atskrūvēja un mēģināja maziem malciņiem dzert. Bet dzert vajadzēja uzmanīgi, vējš nāca no sāniem un kukuruzņiku mētāja līdz nelabumam.

Divreiz pa ceļam vajadzēja nolaisties draņķīgos kara lidlaukos un ieliet benzīnu, tāpēc Maskavā viņi ielidoja tumsā.

Spricis Anša dēls izkāpa iezaļgans un paspēra dažus soļus sāņus - ilgāk nevarēja

gaidīt ne brīdi. Viņš vēl nebija paguvis sapogāties, kad blakus jau apstājās vieglā mašīna. Sprauni izlēca paresns oficieris ar majora uzplečiem, pielika roku pie cepures un teica: «Pojehaļi!» Braucam...

Varēja domāt, ka saruna noliks kaut kur Maskavas centrā, bet nē, Sprici Anša dēlu aizveda pārsimt metru tālāk līdz lidlauka viesnīcai, pa pusei mājai, pa pusei barakai. Tas nozīmēja, ka tincinātāji viņu jau gaida.

Jā, gaidīja! Viesnīcas istabā sēdēja trīs personas - ļumīgs vecis en kā vē dē pulkveža uniformā, pajauns virs ar kaukāzieša ūsām un trešais - briļļains cilvēciņš saņurcītā uzvalkā, kas izskatījās pēc sīka grāmatveža. Viņš bija nosēdināts kaktā pie atsevišķa galdiņa. Tātad sekretārs vai stenogrāfists.

Spricim Anša dēlam ienākot, pulkvedis un kaukāzieša izskata bandīts piecēlās, paspēra dažus soļus pretī, un visi sasveicinājās. Vārdus arī nosauca Osipovs un Mamikins. Stenogrāfists, protams, palika sēžam pie sava galdiņa.

Ar to arī formalitātes beidzās, priekšnieki apsēdās un norādīja uz krēslu iepretī galdam «Saģiķes, ļeiķenant!» Sēdieties, leitnant. Nja, sākums neko labu nesolīja.

Pirmais jautāja pulkvedis: - Kā jūs izskaidrojat operācijas izgāšanos?

- Par to es neesmu domājis, - Spricis Anša dēls savā mīlīgajā balsī atbildēja. Man jāmeklē objekts, un es meklēju.

Turpat uz vietas izdevās savervēt abvēra aģentu.

- Abvēra? Vācu izlūkdienesta?

- Jā, vācu izlūkdienesta. Gudrs cilvēks, viņš ar mani sadarbojas.

- Bez pārbaudes?

- Bez. Aģents jau noorganizēja tikšanos ar pagrīdes pārstāvi.

Brītiņu iestājās klusums, un Spricis Anša dēls redzēja, ka sekretārs kaktā pie galdiņa žigli raksta.

Ierunājās ūsainais: - Kāpēc jums vajadzīgi kontakti ar pagrīdi?

- Viņi varbūt zina cilvēku, kas varētu sniegt kaut kādu informāciju par objekta atrašanās vietu.

- Un citādi jūs šo informāciju nevarat iegūt?

- Nē. Rīgā pašreiz ir haoss.

- Par ko jūs uzdodaties?

- Par Pestīšanas armijas pārstāvi.

Atkal klusums, un atkal runāja ūsainais: - Tas nav nopietni.

- Protams. Viņi mani uzskata par Rietumu specdienestu aģentu.

Tagad jautāja pulkvedis: - Kāpēc lai viņi jūs uzskatītu par Rietumu aģentu?

- Tāpēc, ka es viņiem dodu naudu, dokumentus un ieročus.

- Jūs viņiem gribat dot ieročus?

- Nevis gribu dot, bet dodu. Viņi jau saņēmuši automātu un trīs ložmetējus.

Spricis Anša dēls redzēja, ka sekretārs kaktā pārtrauc rakstīšanu un skatās. Pulkvedis un ūsainais ne vien skatījās, bet abi gandrīz reizē nobrēca: - Jūs devāt viņiem ieročus?

- Devu. Iekšlietu tautas komisārs man

piešķīra rīcības brīvību, tāpēc es daru visu iespējamo, lai atrastu objektu. Ūsainis piecēlās, apgāja apkārt galdam un nostājās Spriča Anša dēla priekšā.

- Ko jūs vēl esat nodomājis darīt?

- Organizēt pazudušā rezidenta bēgšanu uz Zviedriju. Tas būs otrs veids, kā objektu atrast.

- Jūs teicāt, bēgšanu uz Zviedriju?

- Pilnīgi pareizi! Rezidents, kas pazuda kopā ar objektu, mēģinās tikt prom. Ja viņš uzzinās, ka iespējams pārcelties uz Zviedriju, objekts būs rokā.

Nu ierunājās pulkvedis. Nevis ierunājas, bet ierēcās: - Vai jums, leitnant Prigalkin, neliekas, ka iecere ir murgaina?

Pazudušais rezidents taču neķersies uz

plika āķa! Viņš sapratīs, ka pārcelšanās iespēja ir blefs!

- Tas nav blefs! Jūra ir vaļā, ātrlaiva no Vidzemes jūrmalas pāri līcim un Baltijas jūrai līdz Zviedrijai brauc septiņas, astoņas stundas. Varbūt rezidents baidīsies braukt pirmajā reizē, tāpēc pāris reizes nāksies pārcelt citus pagrīdniekus, lai viņu iedrošinātu.

- Nu jau... Nu jau jūs ejat ārpus saprāta robežām! Vai tiešām jūs esat iecerējis sekmēt naidīgu elementu bēgšanu?

- Jūs mani esat sapratis pilnīgi pareizi.

Bija skaidrs, ka pulkvedis tūlīt kliegs, bet viņš nekliedza. Bliuks! Kaktā sēdošais sekretārs uzsita ar plaukstu pa galdu.

- Apspriede beigusies! - viņš spiedzīgā balsī paziņoja. - Jūs, biedri, esat brīvi!

Pulkvedis un ūsainais saprata, ka teiktais attiecas uz viņiem, piecēlās un izgāja no istabas. Spricis Anša dēls savukārt saprata, cik rupji viņš ir kļūdījies - galvenais nav bijis pulkvedis, bet briļļainais cilvēciņš saņurcītajā uzvalciņā, ko viņš noturēja par sekretāru.

Kad pulkvedis un ūsainais bija izgājuši, cilvēciņš piecēlās, savāca papīrus un pienāca pie Spriča Anša dēla.

- Leitnant Prigalkin. paēdiet, lūdzu, vakariņas un atpūtieties! Rīt no rīta mēs tiksimies.

Un Spricis Anša dēls palika viens. Ja cilvēciņš lūdza, lai viņš te paliek līdz rītam, tad tas pēc būtības nozīmē arestu.

Kas noliks tālāk, vai Cilvēks Ar Pensneju viņu aizstāvēs? Atkarājas no apstākļiem.

Ja viņam tas būs izdevīgi, tad aizstāvēs, ja ne, pavēlēs: «Ubraķ!» Novākt... Un Sprici Anša dēlu novāks. Klusu, bez trokšņa.

Līdz ar to vainīgais, kas izgāza operāciju, būs atrasts, sodīts - un kārtībā!

Drīz pēc pratinātāju aiziešanas nošņurcis zaldātiņš ienesa vakariņas.

Prosas biezputru ar taukiem, ceptu aitas gaļu, maizi, divas cieti novārītas olas un tējkannu. Putras kalns bija milzīgs, bet gaļas tikai pāris nelieli gabaliņi un tie paši sīksti, toties tēja laba, stipra, aromātiska un karsta. Spricis Anša dēls apēda pusi putras, ilgi gremodams, sazelēja cieto gaļu, izdzēra visu tēju, bet maizi un olas iebāza somā. Velns zina, kur un kad nākamreiz viņam dos ēst.

Atkal ienāca zaldātiņš, novāca traukus un piebilda: «Ateja koridorā pa labi.» Tātad Spricis Anša dēls no istabas iziet drīkst. Paldies par to pašu! Ja tā, tad viņš var mierīgi izstiepties kaktā uz kušetes, apsegties ar šineli un cerēt, ka kušetē nav blakšu.

Kušetē blaktis nemanīja, bet mierīgi gulēt Spricim Anša dēlam nebija lemts. Īsi pirms pusnakts viņu pamodināja pārbijies en kā vē dē kapteinis, laikam viņa apsargātājs.

- Pie telefona! Pie telefona!

Spricis Anša dēls žigli piecēlās, bet kapteinim tas likās pārāk lēni.

- Pie telefona! Steidzīgi!

Nu, nu, kur ir tas telefons? Tepat koridorā uz maza galdiņa. Klausule bija nolikta blakus aparātam, Spricis Anša

dēls to paņēma un pielika pie auss.

- Leitnants Prigalkins klausās!

Viņš dzirdēja mierīgu, paklusu balsi, kas runāja ar nelielu kaukāziešu akcentu, un sajuta kājās savādu vājumu. Spricis Anša dēls balsi pazina, to viņš vairākkārt bija dzirdējis pa radio - tur, viņā galā, pie telefona bija šīs pasaules visvarenais cilvēks, Visu Tautu Tētiņš. Viņš gari nerunāja. Pirmkārt, biedra Prigalkina līdzšinējā rīcība bijusi pilnīgi pareiza.

Otrkārt, turpmāk no biedra Prigalkina atskaites prasīt nevienam nebūs tiesību.

Treškārt, biedrs Prigalkins ir pilnvarots rīkoties Virspavēlnieka vārdā. Ceturtkārt, biedrs Prigalkins nekavējoties saņems visu, kas nepieciešams operācijas sekmīgam noslēgumam. Vai biedram Prigalkinam ir kādi jautājumi? Nē,

jautājumu nebija.

- Vēlu sekmes! - mierīgā balss ar nelielu kaukāziešu akcentu sacīja. Saruna bija beigusies.

Spricis Anša dēls nolika klausuli un skatījās sienā, bet sienu neredzēja. Tā tam arī vajadzēja būt - tajā brīdī, kad sit cilvēka zvaigžņu stunda, viņš neko neredz un nedzird. Bet tobrīd Spriča Anša dēla zvaigžņu stunda patiešām sita, tur nu šaubu nevarēja būt. Ja visvarenākā persona piezvana sīkam leitnantiņam un dod viņam tiesības rīkoties visvarenākās personas vārdā, tad leitnantiņš ar vienu rāvienu ir pacelts tādos varas augstumos, kur uzlidot nav cerību ne ģenerāļiem, ne maršaliem.

Sakarā ar to leitnantiņam ir jāapsēžas.

Spricis Anša dēls apsēdās. Lai cik dīvaini tas būtu, viņš bija pārāk nobijies,

lai tobrīd spētu sakarīgi domāt. Pamazām arvien skaidrāk nāca apjēga, ka čemodānā nav parasts militārs noslēpums, tur ir kas svarīgāks. Ko bija teicis Cilvēks Ar Pensneju? Viņš bija teicis, ka čemodānā ir velns. Joks? Jeb varbūt tas nav joks?

Varbūt tur ir atentāta plāns pret Virspavēlnieku? Pirms pāris mēnešiem vācu ģenerāļi mēģināja uzspert gaisā Ādolfu, kāpēc krievu ģenerāļi nevarētu kaut ko pabāzt zem Josifa sēžamā? Varētu, protams, taču te ir mazs loģisks āķītis ģenerāļi valdniekus sper gaisa tikai tad, ja karš ir zaudēts. Nevienam ģenerālim, kas maršē pretī uzvarai, domas par atentātu nav prātā. Tas ir likums bez izņēmumiem.

Tātad atentāta hipotēze atkrīt. Kaut ko nelabu iecerējuši izdarīt vācu aģenti? Tas nav izslēgts - Josifu novākt vāciešiem

pašreiz būtu ārkārtīgi svarīgi. Gaiša doma, taču kā to izdarīt? Josifa tuvumā viņi netiks, pilnīgi izslēgts! Tātad atliek klasiskās metodes, piemēram, klusā stūrī gaidīt, kad Visu Tautu Tētiņš brauks no vasarnīcas uz Kremli vai otrādi. Ar lodi nav ko mēģināt, viņš brauc bruņotā automobilī. Ja izdotos trāpīt ar faustpatronu, ar tanku dūri, tad gan, bet Visu Tautu Tētiņa eskortā vienmēr brauc trīs pilnīgi vienādas mašīnas un nav zināms, kurā viņš tobrīd sēž. Turklāt mašīnu kārtība pa ceļam nepārtraukti mainās. Ja grib viņu likvidēt, vienlaikus jātrāpa visām trim mašīnām, bet tas ir iespējams tikai teorētiski. Eskorts brauc ātri, vismaz simt kilometru stundā... Vēl pastāv uzpirkšanas iespēja. Varbūt čemodānā ieliktie dolāri domāti apsardzes

vīram, kas apņemas savu apsargājamo novākt. Un aploksnē ir instrukcija, kā darbiņu vislabāk padarīt. Nē, atkal trūkst loģikas! Tam, kas Visu Tautu Tētiņu apņemas novākt, būs vajadzīgi nevis dolāri, bet neēvelētu dēļu zārks. Visu Tautu Tētiņu var novākt vienīgi pašnāvnieks, taču pašnāvnieki naudu neprasa. Un tomēr kaut kas aploksnē ir ielikts!

Vēlāk, kad Spricis Anša dēls atkal bija atstiepies uz kušetes un apsedzies ar šineli, viņš arvien vairāk un vairāk sāka apjēgt, ka čemodāna aploksnē sēdošais velns ir pārāk viltīgs, lai vienkāršs mirstīgais viņa ļaunos nodomus spētu uzminēt. Bet Visu Tautu Tētiņš velna nodomus zina un baidās. Apžēliņ, vai tas var būt - visvarenākais cilvēks baidās no

velna! Un tomēr, un tomēr... Ja tā, tad Spricis Anša dēls stāv zem pakārta zobena. Neatradīsi čemodānu, zobens kritīs!

Sešos no rīta atgriezās sakumpušais cilvēciņš biezajās brillēs. Šoreiz viņš bija uzvilcis vatnieku, ko tauta sauca par fufaiku, galvā uzlicis apdilušu sarkanarmieša ziemas cepuri un izskatījās tikpat nošļurcis kā Spricis Anša dēls.

Novēlējis labu rītu, viņš sniedza Spricim Anša dēlam roku.

- Iepazīsimies! Jūsu vārds man zināms, bet es esmu Jevgēņijs Varfolomeja dēls Dudka. Ļoti priecājos, un tagad runāsim par lietu. Man uzdots būt lietas kursā, tāpēc es lidošu jums līdzi uz Rīgu. Iejaukties jebkādā veidā operatīvajā darbā man noliegts. Stingri noliegts! -

cilvēciņš atkārtoja un pasmaidīja. - Tāpēc varat būt mierīgs, es stāvēšu malā un uzklausīšu jūsu ziņojumus. Tā tas būs līdz brīdim, kad čemodāns tiks atrasts. Pēc tam parādi uzdots komandēt man. Te, lūdzu, būs jūsu dokumenti!

Spricis Anša dēls paņēma pelēkus vāciņus. Vāciņu iekšpusē bija Spriča Anša dēla fotogrāfija un teksts: «NKVD leitnants Prigalkins S. A. izpilda sevišķu Kara Padomes uzdevumu un par savu rīcību atbild vienīgi Kara Padomei.

Augstākais Virspavēlnieks Padomju Savienības Maršals .z. Staļins.

Paraksts bija pašrocīgs un skaidri salasāms.

Tam, kas sēž. pilnīgā tumsā, nav jāskumst, tūlīt uzspīdēs gaismiņa. Ja

sēdētājam laimējas un gaismiņa uzspīd pakausī, viss kārtībā. Sēdētājs aizskrien uz attiecīgu namiņu, pasaka sakāmo un tādējādi pats sevi aiz matiem ieceļ saulītē.

Ir tāda skaista teika par Lielo Kristapu, kas bridis pāri Daugavai un nesis bērniņu uz pleca. Tūkstoš deviņi simti četrdesmit ceturtā gada oktobrī pār minēto upi tika pārnests vēl viens bērniņš, bet to nenesa Lielais Kristaps, to nesa Pēbaka kungs. Viņš gan nebrida pa ūdeni, viņš gāja ar bērniņu uz pleca pa ļodzīgu pontonu tiltu, ko Sarkanās armijas sapieri bija uzcēluši no Kaļķu ielas gala līdz Pārdaugavai. Pareizāk sakot, nevis uzcēluši, bet sasējuši. Vispirms Daugavā ielaida varen lielas darvotas kastes bez vākiem, pēc tam ar tauvām tās saviķelēja

kopā, pāri kastēm uzlika abās pusēs aptēstus baļķēnus. bet pie balkoniem divām kārtām pienagloja trīscollīgus dēļus. Gatavs!

Pāri sasietajam pontonu tiltam lēnītēm brauca armijas smagās mašīnas, galvenokārt amerikāņu studebekeri, bet gar tilta malām gāja atbrīvotā tauta.

Kastēs pamazam sūcās ūdens, taču tā nebija bēda, zaldātiņi ar virlopiem ūdeni smēla un lēja Daugavā atpakaļ. Kamēr ūdens riņķoja no Daugavas kastē un no kastes Daugavā, tilts dibenā negrima.

Pie bērniņa Pēbaka kungs tika ļoti vienkārši - Pārdaugavas galā stāvēja sieviete blakus divām somam un mēģināja uzcelt plecos mazu skuķīti. To redzēdams, Pēbaka kungs atkārtoja vārdus, ko savulaik bija teicis Jēzus: «Laidiet to

bērniņu pie manis!» Sieviete bērniņu laida, un Pēbaka kungs, cēlais cilvēks, pārnesa skuķīti pār ļodzīgo tiltu bez jebkādiem starpgadījumiem.

Taču Pēbaka kunga uzdevums todien nebija bērnu pārnēsāšana, ai nē, viņš devās uz Daugavas labo krastu, lai apciemotu vecu draugu Amadeju Cissku.

Apciemojuma ideja radās pēc Pēbaka kunga sarunas ar Sprici Anša dēlu. Tikko Pēbaka kungs bija atgriezies no Zviņķu pagasta, Spricis Anša dēls viņu augstu uzteica par lieliski veikto misiju un palūdza sākt apstaigāt paziņas.

Paciemoties, aprunāties par dzīvi un pačukstēt, ka vajātām personām radusies iespēja pārcelties uz zviedru zemi. Jo vairāk paziņu to uzzinās, jo labāk. Būdams domājošs cilvēks, Pēbaka kungs

čukstēšanas jēgu saprata uzreiz - tiklīdz par brīnišķo pārcelšanos iespēju padzirdēs Piņģerts, viņš agri vai vēlu izlīdīs dienasgaismā ar visu čemodānu.

Laba un jauka iecere, bet var taču gadīties, ka daži arī patiešām gribēs braukt, un ko tad? Te nu Spricis Anša dēls Pēbaka kungu stipri pārsteidza. Tie, kas vēlēsies, arī brauks! Un būs ļoti labi, ka braukšanu savā kontrolē ņemtu absolūti uzticami cilvēki, kas braucējus pavadītu un paši savām acīm pārliecinātos, ka šitā nav čekas makšķere. Pēc atgriešanas viņi to apliecinās, tāpēc braukt gribētāju netrūks un starp viņiem, ļoti ticams, iegadīsies arī Piņģerts. Protams, cerības uz Piņģerta parādīšanos ir tikai cerības, bet labāk cerēt nekā nodoties melanholijai. Vai ne?

To izdzirdis, Pēbaka kungs saprata, ka notiek spēle par augstām likmēm, un šajā spēlē viņš ir būtiski nepieciešams.

Būtiski!

Pārnesis skuķīti, Pēbaka kungs stāvēja Daugavas labajā krastā un stenēja.

Ak, Dies’, kāda skāde bija nodarīta nabaga Rīgai! Bedre pie bedres, saliekti dzelzs stabi, zemē guloši vadi, bruģakmeņi, kas spridzināšanas brīdī bija atlidojuši velns zina no kurienes. Un tilti, nelaimīgie tilti! Vecais pontonu tilts pa pusei nogrimis, abu dzelzstiltu fermas iegāzušās ūdenī, krastmalas mājām logu stikli izbiruši un rāmji izsisti... Liels ir tas posts, ko cilvēka neprāts ņem un pastrādā.

Bet Pēbaka kungs tur neko nevar līdzēt, viņš var viegli stenēt un doties uz Jēkaba ielu uz Amadeja Cisskas mitekli.

Nevarētu teikt, ka došanās pie drauga būtu priecīga un līksma. Rīga izskatījās patiesi drūma. Ielu krustojumos uz namiem uzkrāsotas lielas, baltas bultas ar melniem burtiem: «Rettungsweg» - glābšanās ceļš... Ja degtu pilsēta, degtu mājas un degtu ielas, tad bultas ļautiņiem norādītu, kādā virzienā jāskrien uz Daugavmalu, jo ūdens, ja vien to neaplej ar fosforu un benzīnu, nedeg. Paldies Dieviņam, tik neganti Rīga nav degusi, tāpēc uz Daugavmalu neviens nav skrējis. Bet kur tad mīļie rīdzinieki palikuši? Ielas traģiski tukšas. Šur tur pāris tantiņu, pāris onkulīšu, jaunu puišu nav nemaz. Protams, ja neskaita zaldātiņus un pusprivātos ar plintēm plecā, žokejnīcām galvā un sarkanu lenti ap piedurkni. Strādnieku gvarde vai kaut kas tamlīdzīgs. Viens

plintotais bija uzlicis hūti un pie hūtes piespraudis zvaigzni ar sirpi un āmuru. Šajā pasaulē cilvēkam lemts visu ko redzēt.

Uz nama, kurā mita Amadejs, ar brūnu krāsu bija uztriepis krievu burtiem «Štab». Kas tas par štābu, ej nu sazini. Ko darīt, iet iekšā vai neiet? Pēbaka kungs nolēma iet. Jocīgi, kāpņu telpa kā izmirusi... baigs klusums. Uzkāpis trešajā stāvā, Pēbaka kungs apstājās pie ozolkoka durvīm ar smuku misiņa plāksnīti: «A. Cisska.» Zvans neskanēja, jo elektriskos zvanus bez elektrības var spaidīt, cik grib, tie nedžinkst. Tas nekas, Pēbaka kungs klauvēs, jo klauvēšanai elektrība nav vajadzīga. Tuk, tuk, tuk... Cik skaļi izmirušajā namā noskanēja klaudzieni! Un atkal kapličas klusums. Vai tiešām visi

būs namu pametuši?

Pēc trešās klaudzināšanas Pēbaka kungam iešāvās prātā, ka Amadejs varbūt stāv iekšpusē aiz durvīm un prāto, kas tas klaudzinātājs varētu būt. Pēbaka kungs paklusām sacīja: - Es te esmu! Pēteris!

Tavu pareizu domāšanu - aiz durvīm tūlīt kāds iekrekstejās, durvis lēnītēm pavērās, un Pēbaka kungu nopētīja aizdomīga acs. Pārliecinājies, ka klauvētājs un runātājs patiešām ir Pēteris Pēbaks, Amadejs atvēra durvis un uzsauca: - Fiksi šļūc iekšā!

Bliuks, un durvis atkal bija ciet.

Dzīvokļa koridorā valdīja pustumsa, taču Pēbaka kungs redzēja, ka Amadejam uz pleciem uzmests strīpains zirga deķis.

Kāds trieciens - bagātais Amadejs un zirga deķis!

Jā, bagāts jau Amadejs bija, taču ne pārāk. Gan jau citi, kas andelējās ar antikvārām grabažām, bija turīgāki, taču puspliks Amadejs apkārt nestaigāja, ai nē!

Bet kāpēc, bagāts būdams, viņš atradās Rīgā, nevis Kurzemē vai Vāczemē? Ļoti vienkārši - ja antikvāru grabažu tirgotājs emigrē ar pāris ceļasomām - vairāk ņemt līdzi netika vēlēts - viņš kļūst par nabagu.

Ir jau taisnība, Amadejs varētu ņemt līdzi pāris holandiešu vecmeistarus, astoņpadsmitā gadsimta porcelānu, vecas indiešu ziloņkaula šaha figūras, kas maksā vājprātīgu naudu, bet minētās vērtības pa ceļam var nozagt. No otras puses, ja Amadejs paliks šeit, padomju vara konfiscēs gan minētās, gan neminētās

vērtības, un kāda starpība, nozog vai konfiscē?

Diez kā ar to konfiscēšanu būs - lai kaut ko konfiscētu, tas vispirms jāatrod, bet Amadeja vērtības dārgie atbrīvotāji neatradīs, par to varat nešaubīties.

Tincinās un prasīs? Lai tincina un prasa, visu, kas viņam bija, Amadejs drūmajos vācu okupācijas gados ir pārdevis un apēdis, jo tolaik, ka zināms, Latvijā valdīja bads. Pēc vērtību apēšanas Amadejam ir palicis pāri vienīgi pagājuša gadsimta zirga deķis, ar kuru viņš apsedz savu slimo un nosalušo organismu.

Tas būtu skaidrs, bet tālāk? Antīkas vērtības mūžīgi nevar gulēt kaut kur nobāztas, tās sagrauzīs nolādētais laika zobs. Vai Amadejs par to nebija padomājis? Kā nu ne, bija domājis dienu

un nakti, kamēr visu pareizi izdomājis.

Trešā pasaules kara, redzat, nebūs, krievs ar sabiedrotajiem nesitīsies. Un kāpēc lai viņi sistos? Pēc Vācijas uzvarēšanas sabiedrotie Latviju no krieva izpirks.

Citādi tas nemaz nav iedomājams, jo puse Krievijas guļ drupās, saimniecība aizgājusi ellē, visur iznīcība un posts. Tad nu sabiedrotie teiks tā: «Mēs tev, krievs, palīdzēsim atkopties, bet tikai tādā gadījumā, ja Latvijā tiks sarīkotas brīvas vēlēšanas!» Kas krievam atliks? Viņš pakasīs savu tukšo vēderu un teiks: «Horošo!» Tā tam vajadzēja būt, un pirmajās dienās pēc krievu ienākšanas likās, ka tā tas arī būs. Par nabadzīgi tērpto Amadeju un viņa zirga deķi neviens neinteresējās, viņš kopā ar citiem atbrīvotajiem latviešiem stāvēja rindā pēc

kļickainās maizes, vakaros kvēpeklīša gaismā lasīja padomju Informbiroja ziņojumus un dienā vecu bleķa mucu mēģināja pārtaisīt par krāsniņu, tā saukto buržuiku, lai ziemā vismaz vienā istabā būtu silts. Dzīve saka ritēt puslīdz normāli. Bet tad notika kaut kas pilnīgi neparedzēts un briesmīgs. Amadejs bija aizgājis turpat netālu uz Torņa ielu pievākt dēļu galus no salauztām vācu munīcijas kastēm. Ja cilvēkam ir krāsniņa, tad krāsniņa kaut ko vajag bāzt iekšā, citādi krāsniņa nesilst, tāds ir dabas likums. Tā nu Amadejs vāca savus dēļu galus, un pēkšņi viņu, indīgi smīnēdama, uzrunāja pazīstama kundzīte.

- Jums, Cisskas kungs, gan nepiestāv sūdu uzlasīšana, jūs taču esat par miljoniem uzpircis nošauto žīdu mantiņas!

Amadejs apstulba. Tik briesmīgi meli! Pirms viņš spēja atjēgties un atbildēt, pazīstamā kundzīte jau bija gabalā.

Nākošajā dienā viņu ķēra otrs trieciens. Amadejs satika aktieri Griķi, un Griķis iepleta acis: - Ko, tu neesi aizlaidies, tu vēl esi šite?

- Kāpēc lai es te nebūtu? - Amadejs jautāja. - Mana veša ir tīra.

- Nu, nu, tev labāk zināms. Bet tās uzpirktās žīdu šmotkas nobāz labi tālu!

Tas jau bija trauksmes signāls. Tātad sabiedrībā klīst bīstamas un pilnīgi absurdas baumas! Patiešām, vācu laikā viņam iegadījās nopirkt dažus samērā vērtīgus retumus, taču neviens - it neviens!

- viņu nebija brīdinājis, ka retumi

piederējuši nošautajiem žīdiem. Amadejs saprata, ka labi vairs nav. Ak, Dies, kāpēc mēs, latvieši, esam tādi suņi, kāpēc mēs viens otru gribam saplēst gabalos? Kur nelaimīgais Amadejs tagad lai bēg, kur lai viņš slēpjas? Uz Kurzemi bēgt par vēlu, uz Vāczemi neviens kuģis vairs nepeld...

Brīdī, kad nelaimīga cilvēka izmisums bija vislielākais, ieradās Pēbaka kungs.

- Ir sākušies aresti, - viņš klusām teica. - Īpaši cītīgi pievāc inteliģenci.

Amadejs sarāvās, un zirga deķis no pleciem noslīdēja uz grīdas.

- Kas būs, būs... Ko mēs tur varam darīt?

- Labu mēs varam darīt! - Pēbaka kungs svinīgi atbildēja. - Vai tu dzīvoklī esi viens?

- Pilnīgi viens.

- Kristīgi cilvēki mani ir lūguši, lai es palīdzu glābt tos latviešus, kam draud bojā iešana.

- Tu vari glābt?

- Jā. Viņus slepus izvedis uz Zviedriju.

Amadejam sirds notrīcēja. Izvest uz Zviedriju! Bet kā?

- Ar ātrlaivām. Tumšās rudens naktīs kaut kur Vidzemes jūrmalā cilvēki iekāps ātrlaivās, un - aiziet! Pāri līcim, garām Kolkai, un pēc brīža jau mirkšķina Gotlandes bāka. Tā teikt, viens kuiļa rūciens, un cilvēks pie vietas, jo ātrlaivas iet ap simt kilometriem stundā.

Amadejs pirmajā mirkli gribēja Pēbaka kungu nobučot - ak tu, svētais cilvēk, debesis tevi ir sūtījušas! Bet otrajā mirklī viņš sāka domāt. Debesis rudeņos

sūta ne vien svētus cilvēkus, vētras arī tiek sūtītas! Turklāt mēs nedrīkstam aizmirst krievu karakuģus, zemūdenes un mīnas! Ar vēsu prātu spriežot, tā braukšana tomēr būs laimes aka, no kuras visticamāk viņš izvilks lozi ar miroņgalvu virsū... Labi, pieņemsim, ka Amadejs brauc. Kur viņam jāpiesakās?

- Pie manis, - Pēbaka kungs atbildēja. - Bet vienu tevi nevedīs, ir vajadzīgi vairāki vajātie, lai būtu pilna laiva. Un ņem vērā, tās lietas jākārto vislielākajā slepenībā, par to drīkst zināt tikai absolūti uzticami cilvēki!

- To tu, Pēter, varēji neteikt. Amadejs, drusku aizskarts, sacīja. - Es saprotu, kādās briesmās mēs dzīvojam.

Paldies, ka grūtā brīdī tev pietika drosmes man roku pasniegt!

Un noslaucīja asariņu. Ja cilvēks redz, ka cerību stariņš, kas pēkšņi paspīdējis, tikpat ātri apdziest, tad asaras rit, tur nekā nevar darīt. Tā nu tas bija.

Amadejs vēlreiz visu pārdomāja un saprata, ka tumšā rudens naktī braukt ar laivu uz Zviedriju būtu simtprocentīga pašnāvība. Jā, bet ko darīt un ko nedarīt?

Palikt sēžam un gaidīt arestu? Pēbaks taču teica, sākuši inteliģenci ņemt ciet. Bet viņu apsūdzēs ne vien piederībā inteliģencei, viņam piešūs nošauto žīdu vērtslietu uzpirkšanu. Kā tajā dziesmā ir sacīts? Tumsa ārā, tumsa iekšā, tumsa priekšā, pakaļā! Un pašā tumsas vidū sēdēja izmisušais Amadejs...

Viņš patiešām sēdēja tumsā, jo kvēpeklīti iededzināt pēc Pēbaka kunga aiziešanas neiedrošinājās. Vai tiešām

Amadejs atradās bezizejā? Tā likās, un tas bija baigi.

Gaisma iemirdzējās ap pusnakti. Nē, istabā ne, gaišs kļuva Amadeja paurī. Ir glābiņš, ir! Bet jārīkojas tūlīt, rīt var jau būt par vēlu!

Viegli teikt - jārīkojas tūlīt... Kā lai cilvēks rīkojas, ja atbrīvotajā Rīgā no vienpadsmitiem vakarā līdz sešiem rītā noteikta komandanta stunda? Šajā laikā neviens uz ielas nedrīkst iziet, un tos, kas neklausa, var nošaut bez brīdināšanas.

Amadejs tomēr nolēma riskēt. Klusu kā dreboša parādība viņš izslīdēja no dzīvokļa un. slēpdamies namu ēnā, nedzirdamiem soļiem aiztipināja līdz Pulvertornim. Ko darīt tālāk? Iet pāri kanāla tiltiņam? Bet ja nu tur ir ložmetējiem bruņots postenis?

Uz tiltiņa posteņa nebija. Vispār neviena nebija, un Amadejs laimīgi tika cauri parkam, pārskrēja Esplanādei, ienira Baznīcas ielā kā tumšā aizā un laimīgi nokļuva līdz mērķim. Vēl pēc brītiņa viņš jau atradās lielā piecstāvu namā Brīvības un Stabu ielas stūrī. Cilvēks, kas sēdēja viņam iepretī, cītīgi visu pierakstīja un reizēm iejautājās: - Vai tiešām viņš tā teica? Kā, lūdzu, ar ātrlaivām? No Vidzemes jūrmalas? Un jums lika vervēt pārējos braucējus? Kur tas Pēbaks dzīvo? Jā, protams, jūs darījāt ļoti pareizi, atnākdams šurp!

Neklausiet blēņām, ka pagrīdnieki s ē ž pagrīdē! Viņi it nemaz tur nesēž, viņi bankā amizējas ar meitiņām, apciemo radus, vakariņas ēd žāvētu

cūkmiesu un kaļ noziedzīgus plānus.

Re, ko dara pagrīdnieki!

Pāris dienu pēc rīdzinieku atbrīvošanas no fašistu okupācijas tika nolemts viņus atbrīvot arī no fašistu naudas, no reihsmarkām un pfeniņiem, kas vienam otram vēl bija palikuši kabatā.

Reihsmarkas un pfeniņus vajadzēs nodot īpašos pieņemšanas punktos pilnvarotam personām. Pareizāk sakot, pilnvaroto personu grupai, kurā būs valsts bankas pārstāvis, padomju varas uzticības persona un bruņots vīrs, kas savākto naudu apsargās un nogādās bankā. Tiklīdz parādīsies bandīti, viņš izraus naganu un buh, buh, buh! - bandītus nošaus. Te jāpiebilst, ka uzbrukums naudas savākšanas punktiem draudēja vienīgi tādā gadījumā, ja bandīti būtu apaļi idioti, jo

saprātīgs cilvēks absolūti bezvērtīgus papīriņus nelaupīs.

Nejauši sagadījās, ka valsts banka par savu pārstāvi norīkoja Jumi Jāņa dēlu Koklētāju, jaunu cilvēku, invalīdu, kurš staigāja, balstīdamies uz kruķiem. Tīri labi staigāja, tikai drusku lēnāk nekā pārējie. Mēteli uz pleciem uzmetis, Jumis sēdēja aukstā bankas istabā un instruēja padomju varas uzticības personu, kam arī vajadzēja piedalīties paredzamajā naudas vākšanā. Uzticības persona bija smaidīga meiča šinelī, uz vienas auss uzlikusi bereti, ko toreiz sauca par bubļičku. Istabā otra krēsla nebija, tāpēc meiča sēdēja uz galda un šūpoja zaldātu zābakos ieautās kājas. Tā bija Annuška. kara hospitāļa sanitāre, ko nezin kāpēc komjaunatnes pirmorganizācija norīkoja uz laiku valsts

bankas rīcībā, lai viņa raudzītos, vai okupācijas naudas pieņemšana notiek politiski pareizi. Instruēšana ilga pārdesmit minūtes - par apdrukātu papīriņu vākšanu ilgi runāt nav vajadzības, un pajaunais cilvēks ar Annušku tāpat vien pļāpāja. Viņš tīri labi runāja krieviski, tāpēc varēja atbildēt uz visiem Annuškas jautājumiem. Vai viņš ir ievainots frontē? Nē, kājas neklausa pēc jaunībā pārciestas slimības. Kas tā bijusi par slimību? Bērnu trieka, po-li-o-mielīts! «Ai, ai, ai, eto ploho!» Annuška sacīja. Protams, labi jau nav, bet citiem, kam ratiņos jāsēž, ir vēl sliktāk. Viņš turpretī varēja augstskolu pabeigt un tagad, re, bankā strādā! Nu moloģec!

Annuška sāka stāstīt, ka vēlāk, kad karš beigsies, viņš varēs braukt ārstēties uz

Chaltubu. No turienes visi pārbrauc veseli un tūlīt apprecas. Jumis apsolīja padomāt, kas ir sliktāk - lēkt uz kruķiem vai precēties, un Annuška smējās. Viņa bija saulains, labsirdīgs skuķītis un svēti ticēja laimīgai nākotnei. Vēl tikai Hitlers jānosit, tad visiem būs labi, būs maize, būs elektrība, būs siltums un visu ko varēs nopirkt. Vot, uviģiķe, Jumis Janovič. katram iedos dzīvokli!

Nu jā, bet Jumim dzīvoklis jau bija.

Viņš mitinājās liela īres nama pirmajā stāvā, jo augstāk cilvēkam ar kruķiem grūti tikt. Pirms kara Koklētāju ģimene dzīvoja diezgan saspiesti - divās istabas četri cilvēki, trīs dēli un māmiņa.

Jumim bija divi brāļi, Gaismonis un Vaironis. Drusku neparasti vārdi, bet dēlu māmuliņa Konstance Silvestere-Koklētaja

arī bija drusku neparasta. Aktrise, kas viena uzaudzina dēlu bariņu, latviešu sabiedrībā ir retums. Vīriņš, smuks un ūsains kavalērijas virsleitnants, nodzērās apbrīnojami strauji. Tēlaini izsakoties, viņš auļoja pretī savam galam. Kad virsleitnantu Koklētāju izmeta no armijas, viņam laimējās sev precīzi ielaist lodi galvā. Lai nu ko, bet šaut viņš prata.

Vecākais dēls Gaismonis noņēmās ar sportošanu un četrdesmit pirmā gada jūnijā kopā ar saviem komandas biedriem aizbrauca uz Maskavu bumbu spārdīt.

Sākās karš, atpakaļ tikt, protams, vairs nevarēja, un Gaismonis palika tajā pusē.

Tur viņš noteikti tika iesaukts Sarkanajā armijā, par to šaubu nebija, un tā nu Gaismonim vajadzēja cīnīties pret brūno mēri. Otru dēlu, Vaironi, iesauca

brīvprātīgajā leģionā, un viņam savukārt vajadzēja cīnīties pret sarkano mēri.

Jumim, pateicoties viņa kruķiem, cīnīties nevajadzēja, bet - cik dīvains tomēr ir cilvēks! - arī viņš cīnījās. Vismaz mēģināja cīnīties.

Tobrīd, kad Jumis bankā instruēja Annušku par gaidāmo reihsmarku pieņemšanu, pie Konstances SilvesteresKoklētājas durvīm klauvēja viņas brālis lopu dakteris Atis Silvesters. Tūlīt pēc klauvēšanas varēja dzirdēt, ka dzīvoklī kāds skrien, un durvis ar joni tika atrautas vaļā. Aiz sliekšņa stāvēja iesirma, rūpīgi safrizēta dāma. Pilnīgi neticami. Rīga, četrdesmit ceturtā gada oktobris, padomju vara, posts, aukstums - un, lūdzu, safrizēta dāma! Ieraudzījusi lopu dakteri Silvesteru, viņa it kā sašļuka, it kā salīka un nopūtās:

- Tu tas esi...

Lopu dakteris Silvesters arī nopūtās.

Viņš saprata, kāpēc Konstance tik žigli bija atrāvusi durvis - viņa gaidīja Gaismoni. Varbūt viņš ir dzīvs, varbūt krievi viņu uz brītiņu palaiduši vaļā, atvaļinājumu iedevuši...

Lopu dakteris Silvesters noņēma no pleciem mugursomu un nolika to koridorā uz grīdas.

- Žāvēta cūcene. Man vienmēr ir žāvēta cūcene.

- To es zinu, - Konstance teica un nobučoja lopu dakteri Silvesteru. Viņš vēlreiz nopūtās - varēja just, ka Konstance ir dzērusi.

Istabā bija silts, un pie krāsns malkas klēpītis. Uz galda stāvēja pustukša vācu konjaka pudele, kristāla biķerītis un pāris

ābolu.

- Tas man palīdz pret bailēm. Konstance sacīja. - Tev es neliešu, pārāk maz palicis.

- No kā tu baidies?

- No tā, ka viņi viens otru nošaus.

Lopu dakteris neko neatbildēja, piegāja pie krāsns un piespieda tai rokas.

Konstance paņēma pudeli.

- Nē, es tev tomēr ieliešu, tu esi nosalis. Malka, redzi, man ir, to es zogu no kaimiņa šķūnīša. Viņš aizbrauca uz Vāciju un vairs neatgriezīsies.

- Kā tu zini, ka neatgriezīsies?

Beigsies karš, būs lielas pārmaiņas, un visi varēs braukt mājās.

Konstance paskatījās uz lopu dakteri platām acīm.

- Ati, tev ir vecuma plānprātība! Būs

lielas pārmaiņas... Kādas pārmaiņas, mēs taču esam izmainīti kā sīknauda!

- Un kas tad mūs izmainījis?

Rietumi? Nē, viņi nav mūs izmainījuši, mēs vēl esam viņiem vajadzīgi. Notiks lielas lietas, tu redzēsi!

- Neko es vairs neredzēšu! Ne Gaismoni, ne Vaironi, ne tavas lielās lietas! Tu, Ati, esi tikpat dulls kā Jumis.

Viņš katrā ziņā grib ziedoties uz Latvijas altāra. Bet ar kruķiem uz altāra grūti uzlēkt. Jumis nogāzīsies, un viņu sabradās.

To gan es redzēšu!

Konstance izdzēra lopu dakterim Silvesteram ielieto biķerīti, nosēdās kaktā un saka raudāt.

Jumis pārlēca pievakarē, kad sāka jau krēslot, atstutēja kruķus un apkampa lopu dakteri Silvesteru. Vēlāk viņi visi

trīs iededzināja kvēpeklīti, paēda vakariņas - žāvētas ribiņas, maizi un tēju bez cukura -. pēc tam Konstance aizgāja gulēt, bet Jumis un lopu dakteris Silvesters apsēdās pie krāsns. Slepenas sarunas vienmēr notiek pustumsā pie kamīna, taču kara apstākļos var iztikt ar krāsni.

- Kādi vēji pūš tavā pusē? - Jumis jautajā.

- Dīvaini vēji, - lopu dakteris Silvesters domīgi atbildēja. - Es nezinu, ko tālāk darīt. Ieeļļo ausis un klausies!

Nāca sīka un pamatīga stāstīšana par askētu, kas viņiem iedevis lērumu naudas, čekistu apliecības, trīs ložmetējus un šmeiseri. Jumis klausījās un skatījās uz lopu dakteri Silvesteru kā pasaku vīriņu.

- Nāvīgi aizdomīgi, - visu

noklausījies, viņš sacīja. - Man vajadzētu viņu redzēt, citādi tā būs zīlēšana kafijas biezumos.

Lopu dakteris Silvesters piekrītoši palocīja galvu un iebāza krāsnī malkas pagali.

Neskaitāmas reizes sacīts, ka automobiļus nedrīkst pamest ielas malā, bet kas to klausa! Tā nu gadās, ka pamesto automobiļu kabīnēs salien naidīgi elementi un perina sazvērestības. Kad viņus no kabīnēm iztriec, ir par vēlu - sazvērestība jau izperināta.

Divas dienas vēlāk astoņos rītā Jumis lēca uz banku. Žip, kruķi uz priekšu, žip, kājas klāt, žip, kruķi uz priekšu, žip...

Izklausās neticami, bet viņš tika uz priekšu

gandrīz tikpat ātri kā rāmu soli ejošs gājējs. Turklāt bez īpašas piepūles - ja cilvēks sācis lēkt uz kruķiem agrā jaunībā, tad aizelšanās viņam nedraud.

Uz Valdemāra ielas iepretī mākslas muzejam stāvēja gara armijas smago mašīnu rinda bez šoferiem un bez kravas.

Gandrīz visas bija amerikāņu studebekeri, dubļiem nošķiesti, tie gaidīja, kad tos kāds atcerēsies un atkal trieks pa bedrainajiem piefrontes ceļiem. Kaut kur tuvumā vajadzēja būt sargam, jo armijas mašīnas pamest likteņa varā nav brīv, bet lija lietus, pūta nejauks vējš, tāpēc sargs nebija redzams. Gabaliņu palēcis pa Valdemāra ielu, Jumis ieraudzīja neparasti vāju cilvēku apvalkātā šinelī bez uzplečiem un žokejnīcu galvā. Vājais stāvēja, skatījās uz Jumi un likās tāds kā

iztrūcies. Kad Jumis viņam lēca garām, viņš paklusā, mīlīgā balsī sacīja: - Atvainojiet, jūs esat izteicis vēlēšanos ar mani tikties! - Un pasmaidīja skumīgu, biklu smaidiņu. Jumis uzreiz saprata, ka vājais ir tas cilvēks, un pamāja.

- Iekāpsim tepat mašīnā un parunāsim.

Pirms Jumis paguva atbildēt, tas cilvēks atvēra tuvākā studebekera kabīnes durvis, ielēca un sniedza Jumim roku.

Ko nu vairs, mesti ir kauliņi - Jumis paņēma abus kruķus vienā rokā, otru pastiepa pretī tam cilvēkam un tika ierauts kabīnē. Nu atlika vienīgi aizcirst kabīnes durvis - un, lūdzu, liktenīgā saruna varēja sākties.

Pirmos vārdus teica Jumis:

- Te gan galda nav, bet, ja jūs neiebilstat, metīsim kārtis galdā.

- Lūdzu! - tas cilvēks sirsnīgi atbildēja. - Pieņemsim, ka esmu džokers, tātad noslēpumaina un aizdomīga kārts. To var piespēlēt gan no austrumiem, gan rietumiem. Būtu smieklīgi kaut ko zvērēt vai iestāstīt, jūs tik un tā neticēsiet, tāpēc turiet acis vaļā un domājiet pats.

- Bet ja arī es sviežu galdā džokeru?

-Jumis jautāja. - Vai neradīsies muļķīga situācija?

- Nē. neradīsies, jo viena kāršu kavā divu džokeru nav, tātad jūs neesat aizdomīga kārts.

- Kāda tad?

- Piedodiet par netaktisku atklātību, jūs esat kārava sešnieks, tātad visai sīka kārts. Pašaizliedzīgs, romantiskas ievirzes

jauneklis, kas pārstāv sīku pagrīdes grupiņu un nemīl ne vāciešus, ne krievus.

Loģiski domājot, pašreiz tādu varonīgu un uzupurēties gatavu, neapbruņotu pagrīdes grupiņu Latvija ir diezgan daudz, bet reālas nozīmes tam nav. Pagaidām nav. Es saprotu, mani vārdi ir nežēlīgi, taču šādās tikšanās reizēs jārunā patiesība.

- Bet varbūt man tomēr ir kāda reāla nozīme. Es, piemēram, varētu būt bruņots ar pistoli. Varbūt pat divām pistolēm.

- Un kāds no tām labums? Ja es jums būtu uzbrucis, jūs nepagūtu izraut ne vienu, ne divas pistoles. Mūsu profesijas cilvēkiem vajadzīgs cits ierocis, ko var turēt piedurknē. Atliek pakustināt roku - un ierocis ir plaukstā.

Tas cilvēks nolieca labo roku un parādīja Jumim piecpadsmit centimetrus

garu puļķīti.

- Nieciņš, protams, bet, ja nospiež, lūk, šo podziņu, no nieciņa izlido tērauda adata, kas iet cauri mētelim, žaketei, kreklam un ādai. Uzbrucējs pēc trim sekundēm gulēs pie jūsu kājām un. kā dzejnieks saka, necelsies nemūžam. Lūdzu, ņemiet šo nieciņu piemiņai no mūsu interesantās tikšanās.

Jumis puļķīti paņēma.

- Paldies! Nu uzbrucēji man neko vairs nevar padarīt.

- Var padarīt, var! Ja jums no mugurpuses pēkšņi mestos virsū divi amata pratēji, jūsu rociņas acumirkli būtu dzelžos, un desmit minūtes vēlāk viņi uzzinātu visu, ko vēlētos. Nē, runa nav par spīdzināšanu, jums, piedodiet, ielaistu pakaļas muskulī nelielu šļircīti. Drīz pēc

tam jūs sāktu, piedodiet vēlreiz, siekaloties, spēlēties ar alvas zaldātiņiem un pļāpāt. Sāpīgi to teikt, bet pasaule šodien ir tik samaitāta, ka spēj pastrādāt jebkuru nelietību.

- Ja jums ielaistu tādu špricīti. vai jūs nepļāpātu?

- Ne, es nepļāpātu! - Tas cilvēks atvēra muti, un Jumis zem viņa mēles ieraudzīja iesārtu pogu. - To atliek vienīgi pārkost, un samaitātie varmākas noņems cepures.

Jumim tagad vajadzēja viegli notrīcēt, un viņš droši vien arī notrīcēja.

Kā jau to varēja sagaidīt, tas cilvēks viņam uzdāvināja arī iesārto pogu. Izvilka no kabatas un uzdāvināja. Lūdzu! Ja jums gadīsies šito nieciņu norīt, tas nekas, pēc zināma laika tam būs lemts atkal nonākt

jūsu rīcībā, taču no pārkošanas uzmanieties! Ja tāda nelaime notiks, es būšu dziļi satriekts. Bez jūsu palīdzības man pašreiz grūti iztikt.

- Ko jūs konkrēti vēlaties?

- Es jau jūsu kolēģim teicu informāciju. Jūsu pašaizliedzīgā pagrīdes grupa mani absolūti neinteresē, mani interesē abvēra rezidents. Vācu spiegs, citiem vārdiem.

- Bet es nevienu vācu spiegu nepazīstu!

- Nu protams! Taču jūs pazīstat Rīgu un rīdziniekus, turpretī es nepazīstu, es esmu ieradies no tālienes. Bet minētais rezidents jāatrod ļoti drīz, citādi viņu atradīs krievi, un to nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut. Kā jau jūs varat nojaust, rezidentam ir slepeni un svarīgi

dokumenti, par kuriem mana priekšniecība ļoti interesējas. Situācija tātad elementāri vienkārša.

- Skaidrs. Bet, ja nav nekādas tuvākas norādes...

- Ūja, kāpēc tad nav? Rezidents visu vācu laiku ir bijis Persiešu kafejnīcas virsviesmīlis. Oberobers! Kafejnīcu jūs droši vien zināt.

- Zinu gan, bet tā ir nodegusi.

- Ļoti žēl, taču citi viesmīļi un viesi, kas tur bieži sēdējuši, droši vien nav sadeguši, viņi par oberoberu kaut ko noteikti zina. Kur viņš pašreiz varētu atrasties, piemēram.

- Vai viņa vārdu jūs zināt?

- Jā, Piņģerts! Ludzu, atcerieties, Ernsts Piņģerts!

- Es atcerēšos.

- Jūs mani ļoti iepriecinājāt!

Taču priecīgs tas cilvēks neizskatījās. Viņš raudzījās tik sāpīgi sērīgām acīm, ka Jumim viņa kļuva drusku žēl. Pēc visa spriežot, tas tomēr bija cilvēks no turienes, no aizjūras - tik atklāti un godīgi viņš runāja! Labi, Jumis mēģinās kaut ko par Piņģertu saklaušināt, un parīt viņi tiksies pie nodegušās Persiešu kafejnīcas. Tas būs simboliski un konspiratīvi.

Saruna droši vien būtu vēl turpinājusies, bet studebekera kabīnes durvis atrāva dusmīgs zaldātiņš un uzkliedza: - Kakaja svoloč tam zaļezla?

Kāds maita tur ielīdis... Nekāda maitas, zaldātiņ, te nav, kabīnē sēž latviešu nacionālās pagrīdes un Rietumu

specdienestu vīri!

Tūlīt pēc Rīgas atbrīvošanas rupji tiek pārkāptas cilvēktiesības - čekisti ņem un uzsit savam aģentam zilu aci.

To nevar uzskatīt par stūra namiņa iekšējo lietu, jo aģenti kā nekā arī ir cilvēki, un apstrīdēt tik neapgāžamu patiesību būtu ciniski.

Pēc vecā drauga Amadeja apciemošanas Pēbaka kungs saprata, ka gājiens bijis pa tukšo. Kādreiz Amadejs bija ērglis, kas lidoja augstās komercdebesīs, bet tagad sēž kā pārbiedēts trusis savā alā, trīc un birdina spiras. Vai tāds skries pa Rīgu un stāstīs par iespēju laisties uz Zviedriju? It nekad!

Bet nemetīsim akmeni uz Pēbaka kungu, viņš ir tikai cilvēks un reizēm kļūdās.

Nekas, šoreiz viņa gaišais ceļš vedīs

pareizākā virzienā.

Bet kādā? Uz lūgšanas namu, tagad tikai uz lūgšanas namu! Dieviņš vien zina, cik no draudžu ganiem palikuši šeitan, cik aizmukuši uz Kurzemi vai Vāczemi, cik uzdrīkstēsies sludināt un cik nolīdis maliņā, lai klusītēm vērotu, kas notiks tālāk. Pēbaka kungs to nevarēja uzminēt, taču viņš nešaubījās, ka vienam otram sludinātājam drīz vien būs lielas ziepes.

Padomju vara prasīs, lai dievkalpojumos sludinātājs pateiktos Tam Kungam par atbrīvošanu. Tāpat viņam bija skaidrs, ka draudzes vidū sēdēs kāds ar spicām ausīm, kas atcerēsies katru sludinātāja teikto vārdiņu. Pēbaka kungam bija tas gods strādāt draudzēs vācu laikā, un viņš strādāja labi un rūpīgi. Tagad nāks padomju pēbaki, kas strādās vēl labāk. Un

tā jau nu nebūs, ka sludinātajam nepaspruks kāds idejiski nepareizs teiciens, kāda bīstama līdzība no svētajiem rakstiem. Tad vainīgais tiks mīļi aicināts uz stūra māju un, vaļā palaists, noteikti atcerēsies Pēbaka kunga vārdiņus par iespēju doties uz Zviedriju, viņš aprunāsies ar citiem tramdītiem, tie savukārt vēl ar citiem, kamēr to padzirdēs arī Piņģerta kungs. Jā, pašreizējais Pēbaka kunga priekšnieks, skumji smaidīgais askēts, prata rēķināt, viņa gājieni bija nolādēti mērķtiecīgi, to Pēbaka kungs saprata pilnīgi skaidri. Bet strādāt kopā ar gudrības apmirdzētu priekšnieku ir laime un baudījums, tāpēc nav vairs ko prātot, jāņem bībele, jāņem lietussargs un jādodas ceļā žēlīgi. Vispirms jāiet pie Lābieša, tas nav no tiem, kas vienmēr

mācēs pateikt valdīšanai tīkamus vārdiņus. Pēbaka kungs to zināja no pieredzes, jo viņam pašam bija gods savulaik ziņot Šildemaņa kungam par Lābieša pretvācu izlēcieniem, turklāt vairākkārt. Jā, vispirms viņš apciemos Lābieti!

Todien Pēbaka kunga lietussargs nebija tikai dekoratīvs atribūts - debesīs karājās zemi, pelēki mākoņi, un sijājās riebīgi auksts lietus. Diemžēl lietussargam ir nelāga īpašība aizsegt redzeslauku.

Uzsitiet lietussargu, nolieciet slīpi uz pleca, un jūs būsiet pasargāts no vēja un slapjuma, taču neredzēsiet trīs iekšējās frontes cīnītājus, kas jums seko kā samirkušas ēnas. Tas, ka Pēbaka kungam sekoja, bija pilnīgi normāli un dabiski.

Stūra namiņš taču bija saņēmis apzinīga

pilsoņa Amadeja Cisskas ziņojumu par Pēbaka kunga noziedzīgo ieceri palīdzēt tautas ienaidniekiem bēgt uz Zviedriju, tātad minēto kungu vajadzēja paturēt acīs.

Taisnība, iekšējās frontes cīnītāji savus pienākumus veica ļoti neprofesionāli, un, ja Pēbaka kungs būtu šad un tad pablenzis atpakaļ, viņš cīnītājus noteikti pamanītu.

Kaut vai tāpēc, ka visiem trim bija ļoti drūmi ģīmji. To var saprast - pamēģiniet lietainā laikā stundām stāvēt un gaidīt, kamēr resnam, riebīgam ienaidniekam labpatīk izlīst no sava midzeņa, un jūs būsiet vēl drūmāks. Protams, resno un riebīgo ienaidnieku viņi būtu varējuši apcietināt tūlīt, taču to nedrīkstēja darīt.

Vispirms viņu vajadzēja izsekot un uzzināt, kurp viņš rāpo un ar ko satiekas.

Pēc tam, lūdzu, grābiet viņu aiz rīkles, bet

agrāk ne!

Kā par spīti, Pēbaka kungs gāja nolādēti tālu. Viņš atkal devās pāri Daugavai pa ļodzīgo tiltu, taču šoreiz bērnus nenesa. Tas arī nebūtu iespējams, jo Daugava torīt meta palielu vilni, un tilta dēļi cilājas kā klavieru kauliņi. Par tilta izjukšanu runas nevarēja būt. Sarkanas armijas varonīgie sapieri to bija sasējuši pietiekami stipri, tāpēc Pēbaka kungs nonāca viņā krastā pilnīgi dzīvs. Uz kuru pusi viņš dosies? Pa labi, Maskavas forštates virzienā! Daugavmalas zālājos zaldātiņi tobrīd raka pozīcijas zenītlielgabaliem, kas bija atvesti un stāvēja turpat blakus, tāpēc Pēbaka kungs par savu dzīvību varēja nebaidīties. Ja fašistiem, neraugoties uz katastrofālo benzīna trūkumu, ienāks prātā sūtīt savus

maitu ērgļus, lai tie korpulentajam kungam uzmestu bumbu, zaldātiņi tūlīt noliks lāpstas un sāks šaut no visiem stobriem.

Maitu ērgļi viens pēc otra degdami un smirdēdami iegāzīsies Daugavā, bet korpulentais kungs tikmēr būs ticis cauri saspridzināto tiltu viaduktiem un ieraudzīs briesmīgo Centrāltirgus postažu.

Jā, to redzot, Pēbaka kungam sažņaudzās sirds. Ak, Dievs, kāpēc tu pieļāvi skaisto tirgus paviljonu, it īpaši gaļas paviljona, bojāeju! Kur Pēbaka kungs turpmāk pirks karbonādes gabaliņus, kur viņš iegādāsies bifštekus, žāvētas krūtiņas un zilcdesas, kas viņam ar mārrutkiem garšoja neizsakāmi? Un kas uzcels no drupām piena paviljonu ar dažādajiem sieriem? Kā Pēbaka kungs dzīvos bez zivju paviljona, bez nēģīšiem.

žāvētām butēm un dievišķajām ķilavām? Šie un līdzīgi jautājumi Pēbaka kunga dvēseli pildīja ar sāpēm, tāpēc sarkanajiem spīķeriem viņš pagāja garām noliektu galvu un devās tālāk pa Maskavas ielu, kamēr nogriezās uz Daugavas pusi.

Vēl pagājis pārsimt soļu, Pēbaka kungs stāvēja pie divstāvu koka mājas. Ielas pusē logiem stikli bija izbiruši tilta spridzināšanas brīdī, taču pamesta māja nelikās. Viņš iegāja sētā un redzēja, ka otrā pusē mājas logi ir veseli. Ja tā, mēģināsim iet iekšā, tepat jau tas sludinātājs Lābietis piemita!

Ticis līdz durvīm. Pēbaka kungs ieklausījās. Iekšā it kā dziedāja, it kā nedziedāja.

Durvis nebija aizslēgtas. Viņš pieklauvēja un iegāja šaurā koridorītī, tad

klauvēja atkal un pavēra otras durvis.

Palielā istabā sēdēja piecas,... nē, sešas tantiņas, bet tantiņu priekšā stāvēja balts vecītis, ko Pēbaka kungs redzēja pirmo reizi.

Padzirdējušas durvju čīkstoņu, tantiņas apklusa un bailīgi paskatījās par plecu. Vai, sirdsmīlētais un dziļi cienītais brālis Pēbaks! Jel nāc mūsu pulciņā, ak, Pēbak, bet jādzied būs klusiņām, jo dievkalpojums nav pie valdīšanas pieteikts, tas ir pilnīgi un galīgi slepens!

Pēbaka kungs nopūtās - atkal veltīgs gājiens. Te nebija neviena, kam piedāvāt mukšanas iespēju uz Zviedriju. Tantiņas un baltais vecītis nebaidījās slepus sapulcēties uz dievkalpojumu, bet piedāvājumus mukt uz Zviedriju klātesošos briesmīgi pārbaidītu.

Zviedrijas vietā tantiņas ar balto vecīti priekšgalā aiz pārbīļa varēja doties uz debesīm, bet kāds labums no tā būtu Pēbaka kungam? Viņam atlika kopā ar tantiņām nodziedāt pāris dziesmiņu, noklausīties baltā vecīša sprediķi - vai, cik pārdroši vecītis runāja! - un kopā ar vienu tantiņu doties projām. Aiziešanai vajadzēja notikt pakāpeniski, lai kāds to nemanītu un neskrietu ziņot, ka tur un tur tantiņas bija salasījušās aizdomīgi lielā barā.

Bet tad notika nelaime. Tiklīdz Pēbaka kungs ar tantiņu iznāca uz ielas, salijušie un nosalušie iekšējās frontes cīnītāji, kas resni riebīgo ienaidnieku bija sekmīgi izsekojuši un tagad zināja, kur atrodas dzimtenes nodevēju midzenis, saka rīkoties. Divi cīnītāji nogrāba

Pēbaka kungu, bet trešais satvēra aiz rokas tantiņu. Tantiņa, kā jau tas tantiņai pieklājas, aiz pārbīļa sāka trīcēt, toties Pēbaka kungs saglabāja lēnprātīgu mieru.

Taču viens no iekšējas frontes cīnītajiem bija pārāk nosalis un pārāk saniknots, viņš ne no šā, ne no tā ņēma un iegāza Pēbaka kungam pa aci. Diezgan dūšīgi iegāza.

- Biedri, jūsu rīcība ir nepareiza! Pēbaka kungs iekviecās.

- Valna valns! - sevišķi satracinātais cīnītājs viņam uzkliedza.

Tik neiedomājami rupjus vārdus Pēbaka kungam neviens vēl nebija teicis, un tie viņam sāpēja vēl vairāk nekā sitiens pa aci.

Otrs Pēbaka kunga savaņģotājs likās rāmāks.

- Iesim, pilsoni! - viņš teica un viegli

pagrūda sasisto un nolamāto cilvēku.

Sākuma Pēbaka kungs domāja, ka viņu ved uz mašīnu, lai transportētu tālāk, bet pievīlās. Viņam atņēma bībeli un lietussargu, pēc tam pavēlēja salikt rokas uz muguras un sekot varmācīgajam iekšējās frontes cīnītājam. Vēl tika paskaidrots, ka solis pa labi vai solis pa kreisi tiks uzskatīts par bēgšanas mēģinājumu, kam sekos šāviens pakausī.

Tā viņi aizgāja zosu ierindā - pirmais soļoja satracinātais cīnītājs, nesdams lietussargu un bībeli, tad nāca Pēbaka kungs, un procesiju noslēdza otrs cīnītājs ar kabatās iebāztām rokām. Tātad viņam bija divi nagani, un Pēbaka kungs, ja viņš iedomātos bēgt, tiktu sašauts kā sietiņš.

Par bēgšanu, protams, nevarēja būt runas, taču bojāeja Pēbaka kungam

draudēja arī no citas puses. Tiklīdz viņš saprata, ka iekšējās frontes cīnītāji viņu dzīs cauri visai Rīgai līdz stūra namam, viņš ievaidējās. Ak, Dies', nu viss ir pagalam! Pēbaka kungs ļoti labi zināja, ka stūra namā viņu palaidīs vaļā, bet ko tas līdzēs? Nākotnes perspektīva bija tīta veļu miglā, jo sadarbība ar velnišķīgi gudro askētu acīmredzot būs galā. Persona, kas, visai cilvēcei redzot, cauri pilsētai ir dzīta uz čeku, izstājas no spēles. Pēc ārā tikšanas uz viņu skatīsies ar milzīgām aizdomām. Kā tad tā, apcietināts un palaists vaļā? Viņš ir piekritis sadarboties - lūk, ko ļautiņi teiks! Līdz ar to Pēbaka kungam ir krusts pāri. Bandinieks, kas tālākajā spēlē vairs neder, tiek nolikts pa sitienam. Pa sitienam... Ai, cik jauki viss sākās un cik nožēlojami beidzās! Bet kurš

ir tas ļaunais cilvēks, kas Pēbaka kungu nodevis? Amadejs, protams, par to nu šaubu nebija ne mirkli. Jā, nepateicība ir un būs pasaules alga! Tu, cilvēks, dari savam tuvākajam labu, tu soli viņu vest uz Zviedriju, bet ko viņš, zemā radība, tev atmaksā! Uzrīda čekistus. Turklāt varmācīgus un neiedomājami rupjus!

Pēbaka kungs savu Golgātas ceļu nostaigāja godam un stūra namā iegāja apskaidrotu vaigu kā svētais moceklis.

Viņš tika ievests istabiņā, kur bija galds, divi krēsli un vairāk nekas. Uz viena krēsla apsēdās neiedomājami rupjais iekšējās frontes cīnītājs, bet otrs kaut kur aizgāja. Pēbaka kungs arī gribēja apsēsties, bet, tiklīdz viņš to mēģināja darīt, rupjais cīnītājs iekliedzas: - Stoi! Valna valns!

Atkal tās pašas rupjības...

- Es tev piedodu, mans dēls, Pēbaka kungs atbildēja un palika stāvam pilns cieņas un cildena miera.

Aiz durvīm koridorā kaut ko smagu bīdīja, laikam mēbeles, jo stūra namā tobrīd valdīja neliels juceklis, tur vienlaikus iekārtoja telpas un ieveda noķertos tautas ienaidniekus. Vācieši bija tik nesolīdi, ka pameta namu lielā nekārtībā, kaut gan čekisti četrdesmit pirmajā gadā mukdami visu atstāja ļoti kulturāli. Par to rīdzinieki varēja pārliecināties pašu acīm, jo okupanti tūlīt pēc Rīgas ieņemšanas stūra namā atvēra tādu kā izstādi, kā ekspozīciju. Tūkstošiem cilvēku nāca apskatīt pagrabtelpas ar kamerām un šautuvi. Viņi visi var apliecināt, ka šautuvē čekisti bija kārtīgi

atstājuši pat gumijas šļauku, ar kuru no betona grīdas varēja noskalot asinis.

Toreiz viens otrs no ziņkārīgajiem pat iedomāties nevarēja, ka viņam pēc Rīgas atbrīvošanas tiks radīta iespēja to visu apskatīt vēlreiz un nesteidzoties.

Pēc desmit minūtēm istabiņā ienāca divi uniformēti biedri, kapteinis un vecākais leitnants. Kapteinim labpatika apsēsties nevis uz brīvā krēsla, bet uz galda. Tā viņš sēdēja, skatījās uz Pēbaka kungu, kamēr beidzot līdzjūtīgi apjautājās: - Ai, ai, ai, kā tad mēs, mīļais mācītāj, tā iekritām?

Pēbaka kungs rāmi atbildēja: - Jums simtkārt taisnība, mēs patiešām esam iekrituši. It īpaši jūs, biedri kapteini!

- Na nu?

- Diemžēl, diemžēl! Starp citu, vai es

drīkstētu lūgt nazīti?

- Ūja, ko jūs ar nazīti darīsiet?

- Es atārdīšu, lūk, šīs bībeles vāku.

Tur ir ielīmēts kāds dokuments, kas pierādīs jūsu traģisko kļūdu.

Kapteinis tūdaļ nolēca no galda, paņēma bībeli un teica: - Lūdzu, sekojiet man!

Viņš pagriezās un Pēbaka kunga pavadībā izgāja no istabiņas.

Negantais iekšējās frontes cīnītājs, to redzēdams, nospļāvās kaktā.

- Grib atpirktīs, valna valns!

Mēnesnīcā mēs visi kļūstam sentimentāli, tāpēc vecajam, labajam spīdeklim vajadzēja būt tik apzinīgam un slepenu izlūkdienesta operāciju laikā no spīdēšanas atturēties. Ja operācija sentimentalitātes dēļ

izgāzīsies, kam par to nāksies atbildēt?

Mēnesim? Nē, leitnantam Prigalkinam, un tas nebūs taisnīgi.

Cik žēl, ka bildes nespēj runāt!

Piemēram, eņģelis, kas zeltītā rāmī karājās vecmodīgas, bet labi uzturētas Āgenskalna mājas guļamistabā, daudz ko varētu pastāstīt. Eņģelim, kā jau tas eņģelim pieklājas, bija spārni, baltas drānas, svēts mirdzums ap galvu un neparastas acis, no kurām nevarēja izbēgt.

Ja cilvēks stāvēja pie durvīm, eņģelis skatījās tieši uz viņu, ja cilvēks iebēga kaktā, bēgšana neko nelīdzēja, eņģelis cilvēku vēroja joprojām, ja cilvēks apgūlās gultā, arī gulošais tika rūpīgi paturēts acis. Tāpēc nav jābrīnās, ka spārnotā būtne ar savu kristālskaidro skatienu bija redzējusi visu, kas

guļamistabā nolicis kopš tūkstoš astoņi simti deviņdesmit otrā gada, jo tieši tad eņģelis ar visu zeltīto rāmi tika dāvināts Elīzai Ķerras kundzei, dzimušai Gailīt, un Georgam Ķerras kungam viņu kāzu dienā.

Par to, ko eņģelim gadījies redzēt jaunlaulāto privātajā dzīvē, viņš, protams, neteiks ne vārda. Taču Ķerras kundzes pūliņus ar nepārtrauktām pamācībām glābt vīru no dzeršanas un pīpēšanas grēka gan vajadzētu pieminēt. Ķerras kungs bija kapteinis un rēderis, kam piederēja četri kuģi, tātad turīgs cilvēks. Nedzērājus un nepīpētājus viņš sauca par panckām, tādējādi stipri sāpinādams Ķerras kundzes sirdi.

- Georg, dzerdams un pīpēdams tu nomirsi! - viņa neskaitāmas reizes savu vīriņu brīdināja, un šie vārdi izrādījās

pravietiski. Tūkstoš deviņi simti trīsdesmitajā gadā, nodzīvojis šajā pasaulē astoņdesmit astoņas vasaras un astoņdesmit astoņas ziemas, žūpīgais un pīpīgais Ķerras kungs patiešām nomira.

Sērojošā atraitne par savu dārgo aizgājēju bija trīsdesmit gadu jaunāka, žēlīgu sirdi un stipri naudīga, tāpēc viņa sāka pievērsties labdarībai. Ķerras kundze ziedoja ievērojamas summas klaidoņu naktspatversmei jeb nočenei, kas atradās dzelzceļa tilta galā, Pārdaugavas pusē. Bet tas nebija viss - draudzes mācītāja pavadīta, viņa Ziemsvētkos apmeklēja cietumus un nelaimīgajiem, aiz restēm sēdošajiem cilvēkiem pasniedza mīlestības dāvanas. Viņa arī rūpējās, lai cietumnieki pēc tikšanas uz brīvām kājām otrreiz nenogrimtu noziegumu zaņķī.

Kādam inteliģentam un simpātiskam kungam, Pēterim Pēbakam, kas bija sevišķi kvēli apņēmies turpmāk iet pa apskaidrības taciņu. Ķerras kundze ļāva par velti mitināties kalpotāju namiņā, viņas mājas dārzā, divās mazās istabiņās un ķēķītī. Pēbaka kungs pilnīgi attaisnoja Ķerras kundzes cerības, viņš ne reizes neveda mājās ielas sievietes, ne reizes nepiedzērās un regulāri gāja uz baznīcu.

Vēl vairāk, Pēbaka kungs pats sāka nodoties labdarībai un vāca līdzekļus, lai sniegtu palīdzīgu roku citiem cietumniekiem. Viss bija jauki, viss bija brīnišķīgi, bet trīsdesmit devītajā gadā Ķerras kundze repatriējās uz Vāczcmi.

Pēbaka kungs mēģināja darīt to pašu, bet tika atraidīts un pamests boļševiku varā.

Aci pret aci!

Ķerras kundzes vecmodīgais nams, protams, tukšs nepalika, un četrdesmitajā gadā tajā ievācās augsts krievu aviācijas oficieris, tāds ar ķieģelīšiem uz zīmotnēm.

Kāpēc viņš apmetās tieši Ķerras kundzes namā, nav grūti saprast - Spilves aerodroms, kur stāvēja sarkanzvaigžņotie ērgļi, no Āgenskalna nav pārāk tālu.

Neticami, bet fakts - eņģeli no guļamistabas oficieris neaizvāca, jo nezin kāpēc uzskatīja to par mākslas darbu. Četrdesmit pirmajā gadā oficieri mainījās - eņģelim tagad bija iespēja skatīties, kā vakaros izģērbjas Luftvafes pulkvedis, kam uz zīmotnēm nebija ķieģelīši, bet smuki putniņu silueti. Kāda dīvaina sakritība, arī pulkvedis eņģeli uzskatīja par mākslas darbu un ļāva, lai tas karājas uz savas eņģeļa nagliņas.

Loģiski spriežot, četrdesmit ceturtajā gadā atkal vajadzēja parādīties krievu oficierim, taču Ķerras kundzes gultā nakts melnumu sāka pārlaist Spricis Anša dēls Bezdelīga, alias Prigalkins. Kāpēc tieši viņš un nevis, sacīsim, Japānas ķeizars?

Tak jau tāpēc, ka Spricim Anša dēlam bija laimējies salikt Pēbaka kungu.

Padzirdējis, ka blakus jaunā drauga miteklim ir tukša māja, viņš kautrīgi sacīja: «Ja jums, svētaistev, nav iebildumi, būsim kaimiņi!» Tas bija ļoti loģiski sacīts, jo palikt glītajā Beberbeķu mājiņā, no kuras bija aizmucis rezidents Piņģerts, nebūtu mērķtiecīgi. Pārāk tālu no centra, tur tā vaina. Protams, pašā centrā līst arī nevarēja, tas pievērstu pārāk lielu uzmanību, tāpēc Āgenskalns bija pati īstākā vieta.

Nu jā, taču Spriča Anša dēla grupā nebija caurspīdīgu spoku, bet cilvēki ar miesu un zābakiem, tāpēc kaimiņi tos noteikti ievēroja. Un pie Pēbaka kunga taču nāks aprunāties tie latviešu patrioti, kurus viņš ir uzkurinājis bēgt uz Zviedriju!

Ja kāds no viņiem būs tik gudrs un vispirms aprunāsies ar kaimiņiem, vai tuvumā nav manīti aizdomīgi krievi, kaimiņi tūdaļ pastāstīs, ka svētais Pēbaka kungs dzīvo krievu paspārnē. Ko patrioti darīs? Iztrūksies un muks? Nē, viņi palūrēs un pagalmā ieraudzīs desmit pusizjauktas vieglās un smagās mašīnas.

Tātad tur ir remontbāze, kur krievi iepūš dzīvību armijas nodzītajām grabažām. No tādiem remontētājkrieviem nav ko bīties, un Zviedrijas braucēji mierīgi klauvēs pie sava glābēja namdurvīm.

Bet kā Spricim Anša dēlam izdevās tik žigli sagrābstīt sadauzītas mašīnas?

Pateicoties biedram Dudkam, sakumpušajam cilvēciņam ar biezajam brillēm. Atlidojis no Maskavas, viņš tūlīt iekārtojās Ķerras kundzes mājas meitas istabiņā. Nolika savu brezenta ceļasomu un iesita sienā trīs naglas, lai būtu, kur pakārt cepuri, fufaiku un tabakas maišeli.

Biedram Dudkam bija līdzi maišelis ar brūni melnu tabaku, no tās viņš avīzes papīrā tina cigaretes, sprauda iemutī un pīpēja. Tiklīdz atvēra meitas istabiņas durvis, ārā vēlās iezilgani dūmi, un drīz visā Ķerras kundzes nama varēja just stipras tabakas smārdu kā tajos laikos, kad savu briesmīgo pīpi smirdināja vecais kapteinis un rēderis Ķerras kungs.

Nekādas direktīvas un obligātus

norādījumus biedrs Dudka nedeva, un vienīgais jautājums, ko viņš šad tad izteica, bija kluss un neuzmācīgs: «Vai jums nav vajadzīga palīdzība?» Tīri neticami, bet viņam piemita brīnumaina vara. Tiklīdz Spricis Anša dēls izteica domu, ka grupai vēlams palīst zem autoremontētaju cepures, biedrs Dudka palocīja galvu, iegāja savā istabiņā un sāka rakstīt uz baltas papīra lapas kaut kādus cipariņus. Pēc tam lapa tika nodota radistam, kas cipariņus nopīkstināja zilā gaisā, un otrā rītā sadauzītās mašīnas bija klāt. Pāris studebekeru, četri vilīši un četras krievu smagās tarataikas. Lūdzu, biedri, remontējiet, lai jums iet no rokas!

Tikpat žigli tika atrisināts ātrlaivu jautājums. Spricim Anša dēlam atlika palūgt, lai tuvākajās dienās Vidzemes

jūrmalā netālu no Rīgas stāvētu ātrlaiva, un biedrs Dudka pēc pāris stundām ziņoja, ka rīt jābrauc instruēt laivas apkalpi. Vai tiešām laiva jau būs uz vietas? Bet kā gan citādi, ja pavēle ir dota, tad laivai norādītajā vietā jābūt. Un laiva bija!

Braukdams kopā ar biedru Dudku skatīties, kas tā ir par laivu un kas tie par stūrētājiem, Spricis Anša dēls baidījās ieraudzīt Sarkankarogotās Baltijas flotes kuteri un formās tērptus sarkanflotiešus.

Tādā braucamrīkā Pēbaka kunga saorganizētie bēdzēji nekāptu nemūžam, un līdz ar to skaistā iecere izgāztos jau pašā sākumā. Bet, nē, Spricis Anša dēls bija gauži maldījies - netālu no Carnikavas nelielā līcītī starp krasta akmeņiem šūpojās gara, zaļganpelēka laiva. Šūpošanās bija slepena, jo laiva

piederēja flotes slepenajam dienestam. Un apkalpe? Tā izrādījās vēl slepenāka. Ģērbušies zvejnieku drēbes, puiši tupēja aiz kāpas vecā reņģu žāvētavā un gaidīja pavēli doties jūrā. Biedrs Dudka Spricim Anša dēlam darīja zināmu, ka zvejnieku drēbēs ģērbtie cilvēki līdz šim nodevušies izlūku un diversantu izsēdināšanai fašistu aizmugurē. Rīcība, protams, pareiza, fašistu aizmugurē vajag sēdināt izlūkus un diversantus, pret to Spricim Anša dēlam iebildumu nebija, bet vai laivai pietiks petrolejas līdz zviedru zemes krastam un atpakaļ? Biedrs Dudka teica, ka pietikšot.

Oktobrī naktis ir garas, un fiksa laiva turp un šurp var aizlaist pa tumsu pilnīgi nemanīti. Nu brīnišķīgi, priecājies, Sprici Anša dēls, tev iet no rokas!

Spricis Anša dēls nepriecājās, viņš

skatījās uz pasauli vēl skumjākām actiņām nekā agrāk - viņam bija uznākusi sentimentāla lēkme. Nelaime notika lietainajā rītā, kad Spricis Anša dēls stāvēja un gaidīja tikšanos ar pagrīdes pārstāvi, bet ieraudzīja savu brāli Jāni. To pašu, ko trīsdesmit septītajā gadā pratināšanas laikā bija nositis čekas izmeklētājs. Nācējs lēca uz kruķiem tieši tāpat, kā savulaik bija lecis Jānis, augums tieši tikpat salīcis, par plecu pārmesta siksna, siksnā pakārts portfelis... Jā, tas bija Jānis! Un tikai tad, kad lēcējs jau atradās blakus, Spricis Anša dēls atjēdzās - cita seja! Un cits cilvēks, bet nē, tomēr tāds pats! Jānis bija fanātiķis, un šis bija fanātiķis. Viens ar kruķiem lēca pretī savam galam, ticēdams sarkaniem ideāliem, šis - sarkanbaltsarkaniem. Tik

vien tās starpības, gals būs abiem vienāds.

Taisnība, Jāni nosita ar viņa paša kruķi, šito nenositīs, šito nošaus. Citādi viss pilnīgi sakrīt.

Savādas pārdomas. Līdz tam Spricis Anša dēls tādā sentimenta ķīselī nekad vēl nebija iestidzis. Vēlāk, kad viņš pārnāca Ķerras kundzes mājā un ziņoja par notikušo sarunu ar nacionālās pagrīdes pārstāvi biedram Dudkam. Spriča Anša dēla garīgais līdzsvars stabilizējās, bet naktī sentimenta lēkme uzbruka ar jaunu spēku. Tur lielā mērā vainīgi bija laika apstākļi - vakarpusē mākoņi izklīda, debesis noskaidrojās, un guļamistaba pielija ar spokainu mēnessgaismu. Īpaši gaiši apmirdzēta bija eņģeļa bilde, un spārnotā būtne uz Sprici Anša dēlu skatījās pārmetošām acīm. Un pilnīgi

nepamatoti! Vai Spricis Anša dēls bija vainīgs, ka viņa brālis Jānis, tāpat kā vecais Bezdelīga, noņēmās ar pasaules lāpīšanu? Bet pasaules lāpītāji tiek vai nu piesisti krustā, nosisti ar kruķi, sadedzināti, nošauti un tā tālāk. Veidu, kā tikt no pasaules lāpītājiem vaļā, ir daudz.

Ak, cik reizes viņi ar Jāni nebija strīdējušies līdz aizsmakumam! Dzīve ir nepārtraukta pielāgošanās ārējiem apstākļiem, bet Jānis to nespēja apjēgt. Ne un ne! Tu redzēsi, Sprici, mēs uzcelsim sociālismu, mēs uzcelsim komunismu, cilvēce būs atpestīta no bada, kariem, ekspluatācijas, no netaisnības... Kad Spricis to apšaubīja, Jānis skatījās uz viņu tikpat pārmetoši kā šobrīd blenza mēness apmirdzētais eņģelis.

Starp citu, eņģeļa pārmetošā

skatīšanās zināmā mērā bija cūcība. Viņš, eņģelis būdams, taču ļoti labi zināja, ka Spricis Anša dēls pats pēc savas iniciatīvas čekā nav līdis, tur Sprici Anša dēlu nosūtīja komjaunatnes organizācija.

Vai viņš varēja atteikties? Nebūsim liekuļi - vai nu tu ej, kur tevi sūta, jeb tu iesi, kur tevi vedīs ar konvoju. Tāpēc Spricis Anša dēls gāja, jo viņš gribēja dzīvot. Un šodien tas pats Spricis Anša dēls ziņoja Dudkam par tikšanos ar klibo pagrīdnieku nevis aiz neģēlības vai štucīšanas tieksmēm, bet tāpēc, ka citādi rīkoties būtu pašnāvība. Kas personīgi sekoja čemodāna meklēšanas operācijai?

Pats varenākais cilvēks - Visu Tautu Tētiņš, un viņš melošanu nepiedos nemūžam. Jā, kad operācija būs beigusies, biedrs Dudka visu Spriča Anša dēla un

Pēbaka kunga uzzināto informāciju pa nacionālo pagrīdi nodos vietējai čekai, un tā klibo jaunekli kopā ar pārējiem naidīgajiem elementiem likvidēs. Žēl, protams, bet tāda ir dzīve, un lai nu kam, bet eņģeļiem to vajadzētu saprast vislabāk.

Kas to zina, cik ilgi Spricis Anša dēls būtu iekšpusē diskutējis ar spārnoto būtni, taču viņu iztraucēja dežurants.

Pieklauvēja, pavēra istabas durvis un ziņoja: - Tas pops grib ar jums runāt!

Spricis Anša dēls tūlīt pielēca kājās - noticis kaut kas neparedzēts! Varbūt Piņģerts pie apvāršņa?

Ne nu Piņģerts, nekā. Pēbaka kungs pārmetošā un sāpīgā balsī izstāstīja, kā čekisti viņam uzsituši zilu aci, dzinuši

cauri visai Rīgai un tikai pirms stundas palaiduši vaļā. Viņš arī izteica drūmo pareģojumu, ka turpmāk viņa pakalpojumi biedram priekšniekam vairs nebūs vajadzīgi. Ūja, kāpēc tad tā?

- Ļautiņi no manis vairīsies kā no sērdzīga, priekšniek! Par čūsku mani turēs, par spitālīgo! Šos vārdus Pēbaka kungs teica asaraini piepaceltā balsī. Nu, ko priekšnieks atbildēs?

Priekšnieks nožāvājās, tātad Pēbaka kunga ciešanu ceļš un nākotnes izredzes viņu nebija satraukušas.

- Jel nomierinieties, svētaistēv! viņš mīlīgi sacīja. - Viss ir kārtībā. Rīt jūs iesiet pie saviem paziņām un teiksiet tā: «Mani sita un piespieda sadarboties, bet pirms tam pratināja. Viņi par tevi

interesējas, tāpēc mūc uz Zviedriju, jo ir tāda iespēja, bet vajadzīgi vēl citi mucēji.»

Spricis Anša dēls vēlreiz nožāvājās.

- Dievs jums devis dižu prātu, priekšniek! Ja man būtu teikšana, es jūs celtu par ģenerāli! - Pēbaka kungs iesaucās.

- Gan jau to izdarīs. - Spricis Anša dēls atbildēja. - Bet tagad klausiet manu padomu, iedzeriet vienu šļuciņu un ejiet pie miera.

Kas apzinīgam rīdziniekam jādomā, stāvot mītiņā par godu Rīgas atbrīvošanai? Cik tas ir labi, ka viņam laimējies tikt vaļā no vācu okupācijas lūk, kas jādomā! Bet rīdziniekam nekad nav diezgan, viņš domā, kā tikt vaļā vēl no vienas okupācijas. Tur nu nekā

nevar darīt, nepateicība ir pasaules alga!

Svētdien, divdesmit otrajā oktobrī četrdesmit ceturtajā gadā Esplanādē notika masu mītiņš sakarā ar Rīgas atbrīvošanu. O, tas bija liels mītiņš, ar karogiem, ar lozungiem, ar politbiroja biedru bildēm un kukuruzņiku, kas riņķoja virs Esplanādes un bārstīja skrejlapas ar paldies vārdiem Sarkanajai armijai.

Protams, bija arī tribīne, bija trīs gadus neredzētais biedrs Lācis, biedrs Kalnbērziņš-Zaķis un ģenerālpulkvedis Masļeņņikovs, kura zobenam un kara mākslai līdzinieki varēja uzgavilēt.

Darbaļaužu priekšējās rindas stāvēja pārdesmit metru no tribīnes, tāpēc runātājus visi redzēja vaigā un dzirdēja katru vārdu, kas tika teikts un kliegts.

Visērtākā skatīšanās un klausīšanās bija Jumim Koklētājam. Viņš sēdēja uz kastes pirmajā rindā. Jumis bija atlēcis kopā ar pārējiem bankas cilvēkiem jau laikus, tāpēc atradās pašā priekšā. Mītiņa sākumā, kameru tarkšķinādams, uz kastes stāvēja kinooperators. Kad filma bija iztarkšķināta, viņš nolēca un pamāja Jumim. Nāciet, biedri, te būs labāk! Kaste bija diezgan augsta, bet pāris vīru paņēma Jumi zem padusēm un - hops! Tā nu Jumis no saviem augstumiem, kruķus klēpī turēdams, varēja redzēt gavilējošo tautu, dzirdēt runājošos biedrus un pārdomāt, kāda tā tomēr ir laime, ja cilvēks var dzīvot atbrīvotajā Rīgā. Ar nožēlu jāteic, ka viņa pārdomas bija citas, nepareizas un bīstamas. Ļoti bīstamas!

Par ko tad Jumis domāja? Par skumji

smaidīgo askētu, ar ko viņš tikās vakar, un Vējaratu, ar ko viņš tiksies šodien. Jumis bija neskaitāmas reizes pārdomājis katru smaidīgā askēta teikto vārdu un pamazām nonācis pie ciešas pārliecības, ka askēts neapšaubāmi ir turienes specdienestu pārstāvis. To pierādīja gan askēta runāšana, gan rīcība. Jā, tas bija pilnīgi skaidri - viņš ir atsūtīts ar speciālu uzdevumu pārtvert atstātos vācu aģentus un savervēt viņus turienes dienestā. Vai arī pārvērst par dubultaģentiem. Lai nu kas, bet askēta nolūki Jumim bija skaidri.

Un tomēr viņam bija arī radušās nopietnas šaubas. Par ko? Par to, vai ir pareizi, ja viņš ar askētu sāk cieši sadarboties. Var taču gadīties, ka čekisti askētam nāk uz pēdām. Sāk viņu izsekot un aiztaustās līdz Jumim un pagrīdes grupai. Tas nav

izslēgts. Taisnība, pēc visa spriežot, askēts bija augstas klases profesionālis.

Un tomēr, un tomēr... Nē, Jumis juta, ka viņš pie skaidrības netiks, bet tas arī nav nepieciešams. Viņš runās ar Vējaratu un, ko Vējarats teiks, pie tā arī paliks.

Kas bija Vējarats? Masieris. Pļāpīgs, neliela auguma un spēcīgām rokām. Pirms piecpadsmit gadiem, kad Jumis Koklētājs, poliomielīta paralizēts, nespēja stāvēt, Vējarats slimnīcā sāka viņu masēt. Vēlāk Jumi pārveda mājās, un Vējarats arī pēc tam viņu masēja, masēja, masēja, kamēr Jumis, uz kruķiem balstīdamies, varēja paspert vienu soli. Pēc gada piecus soļus, bet vēl pēc trim gadiem Jumis, ja tā var teikt, bija tikai nosacīts invalīds. Jā, bez kruķiem uz priekšu viņš netika, bet ar kruķiem gandrīz tikpat labi kā visi pārējie.

Tēlaini izsakoties, Vējarats Jumi bija aizmasējis garām invalīda ratiņiem.

Brīnišķīgi, protams, taču Vējarats, savus pacientus nemasēja klusēdams, viņš stāstīja. Ko stāstīja? Tas atkarājās no pacienta vecuma. Jumim viņš stāstīja visu ko - par skudrām, par komētām, par zviedru ķēniņu Kārli Divpadsmito, par vulkāniem, par aklo Homēru, par Amerikas atklāšanu un tā tālāk, jo Vējarats pēc būtības bija staigājoša enciklopēdija.

Gludi jau viņam tā stāstīšana negāja, Jumis ik pa brītiņu Vējaratu pārtrauca ar neskaitāmiem kāpēc. Un Vējarats atbildēja. Nevis šā tā, bet sīki un saprotami. Pamazām Jumim radās pārliecība, ka Vējarats zina pilnīgi visu, prasi, ko gribi, viņš atbild bez minstināšanās.

Bērni, kas gadiem ilgi guļ slimnīcā vai mājās, garīgā attīstībā atpaliek no saviem vienaudžiem. Vairāk vai mazāk, bet atpaliek. Ar Jumi notika otrādi. Kad viņš sāka lekt uz skolu, viņa apvārsnis bija plašāks nekā klases biedriem, un skolotājs Jumi uzskatīja par izcili apdāvinātu. Jā, prāta svece Jumim dega gaiši, bet sveci bija iededzinājis Vējarats.

Jumja māmiņa to saprata ļoti labi, un Vējarats arī pēc tam, kad masēšana bija beigusies, no Koklētāju ģimenes prom vairs netika. Viņu lūdza uz dzimšanas dienām, viņš kopā ar Jumi, Gaismoni un Vaironi Ziemassvētkos gāja pirkt eglīti.

Jaungadā lēja laimes un pamazām kļuva savs cilvēks, kam visu varēja uzticēt, kas visu zināja, visus pazina un apbrīnojami precīzi varēja paredzēt nākošos

notikumus. Būs tā un tā, notiks tas un tas.

Kā tad, bija tā un tā, notika tas un tas!

Neticami, bet fakts.

Kad Jumis pieauga, viņa sarunas ar Vējaratu lielākoties grozījās ap politiku.

Sākās karš, un Jumim nebija šaubu, ka pasauli sadalīs fīrers un Visu Tautu Tētiņš. Vējarats kratīja galvu.

- Nestreb, puika, karstu! Dalīšana vienmēr beidzas ar kaušanos! Tā tas ir bijis un būs.

Jā, kāvās gan! Jumim atkal nebija šaubu - un šoreiz par to, ka fīrers vinnēs.

Viņš Visu Tautu Tētiņu sita briesmīgi, iekarotā teritorija bija milzīga un gūstekņu bez skaita, miljoniem! Vējarats atkal kratīja galvu.

- Nestreb, puika, karstu! Fīreru slānī visa pasaule, bet visai pasaulei viņš pretī

nevar stāvēt. Krievi nāks atpakaļ.

Neizbēgami! Četrdesmit ceturtā gada vasarā, kad pamalē jau sāka burkšķēt, Jumim ar Vējaratu bija absolūti slepena saruna. Tu, onkul, nevienam nesaki, bet daži pilnīgi uzticami latvieši organizē grupu, kas gatavosies izšķirošajam brīdim. Un izšķirošais brīdis pienāks tad, kad krievi sāks sisties ar sabiedrotajiem. Līdz tam grupa sēdēs kā pelēka pele pelēkā alā un uzkrās spēkus. Ko Vējarats par to sacīja?

Viņš neteica neko, tikai apjautājas, cik ilga tā sēdēšana pelēkajā alā ir iecerēta.

- Cik vajadzēs. - Jumis atbildēja. Gadu. Divus. Bet trīs gadus jau nebūs jāgaida.

Vējarats atkal teica tos pašus vārdiņus - nestreb, puika, karstu. Jāsēž būs

ilgi un pacietīgi, viens liels karš pēc otra liela kara nekad nesākas. Un kā tu iedomājies to spēku uzkrāšanu?

- Mēs pamazām vāksim ieročus un iesaistīsim grupā cilvēkus. Pilnīgi uzticamus latviešus.

- Vispilnīgāk uzticamie latvieši nāks no čekas, - Vējarats teica. - Par to tu vari būt drošs. Drīz tādas grupiņas Latvijā organizēsies no vienas vietas, un neizbēgami uzradīsies arī pilnīgi uzticamie latvieši. Viņi jūs aptīs ap pirkstu uz galvošanu.

Tā nu Jumis sēdēja uz kastes mītiņā par godu Rīgas atbrīvošanai un domāja par vakardienas sarunu ar skumji smaidīgo askētu. Jumis prasīs padomu Vējaratam - turpināt kontaktus vai ne. Ko Vējarats teiks, tā arī būs.

Vējarats neteica neko, blisināja actiņas un domāja, galu galā paraustīja plecus.

- Tas, ko tu stāsti, nelien nevienā kabatā.

- Čekists būtu interesējies par grupu, - Jumis skaidroja. - Viņš neinteresējās.

Nemaz!

- Tagad, puika, tagad! Gan tā interese pamazām modīsies.

- Viņu interesē tikai vācu rezidents.

Saproti?

- Neko es nesaprotu. Bet tam maza nozīme, āķis ir ierīts. Par rezidentu šo to es mēģināšu sagrabināt. Kad tu ar viņu tiksies?

- Rīt no rīta.

- Labi. Ko būšu sagrabinājis, to tu viņam pateiksi. Ja viņš vēl par kādu

interesēsies, es ar viņu runāšu. Un skaties, vai tev pēc tikšanās kāds nevelkas nopakaļ.

Neviens Jumim nopakaļ nevilkās.

Viņš ar skumji smaidīgo askētu tikās pie Persiešu kafejnīcas drupām, pateica, ka oberobera Piņģerta atrašanās vieta nav zināma, bet ir zināms, kur var aprunāties ar Piņģerta draugu Kuncīti, un Kuncītis par oberoberu noteikti kaut ko varēs pastāstīt.

Kādreiz latvieši dziedāja skaistu un smeldzīgu dziesmu: «Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums!» Tiešām, ja tā padomā, kas viss daiļo dāmu dēļ nav n o t i c i s - sagrauta Troja, zem ūtrupnieka āmura aizgājuši piecstāvu nami un kuģi ar visiem mastiem, nabaga kungi cietumos mesti, izputināti

un šantažēti! Mēs noliecam galvu jūsu upuru priekšā, ak, daiļās dāmas!

Visiem ir savs liktenis, arī veikaliem. It īpaši skaidri tas redzams kara laikā, kad daži veikali stāv tukši un nožēlojami, bet cits kā bija pilns, tā ir.

Tāds laimīgs liktenis ticis lemts Armijas ekonomiskajam veikalam, ko tauta sauca par ekīti. Pirmajā krievu laikā to pārdevēja par universālveikalu, bet. kad ienāca vācieši, tas kļuva «Magazin fīr reihsdoiče», tātad veikals valstsvāciešiem. Vietējos tur iekšā nelaida un pareizi darīja. Ja grib sakaut boļševikus, tad nedrīkst pieļaut, lai nevācu pūļi aprij reiha pieticīgos resursus. Kas attiecas uz krieviem, tad tie pēc Rīgas atbrīvošanas veikalā laida visus un veikalu pārdēvēja par

komercmagazīnu. Katrs, kas to vēlējās, varēja ieiet, pagrozīties un iziet ārā. Šādas tādas preces veikalā bija, taču cenas diezgan augstas. Precīzāk izsakoties, ārkārtīgi augstas. Bet arī krievu rīcība bija pilnīgi pareiza. Ja grib sakaut fašistus, tad no padomju cilvēkiem vajag izkāst pēc iespējas vairāk. Un pēc iespējas žiglāk, jo naudiņa vajadzīga jau šodien. Šā iemesla dēļ komercmagazīnas atvēršana notika ar lielu skubu. Vispirms, protams, vajadzēja nokomplektēt kadrus.

Vadošo augšgalu veidoja Vojentorga armijas bodīšu - pieredzējušie un apbrīnojami godīgie biedri. Diemžēl pieredzējušo biedru nepietika, tāpēc pieņēma arī agrākos darbiniekus un dažus jaunus, kaut gan tie bija atradušies okupētajos apgabalos un līdz ar to idejiski

samaitāti.

Starp jaunpieņemtajiem laimējas būt arī Albertam Kuncītim, cilvēkam ar interesantu biogrāfiju. Trīsdesmito gadu sākumā viņš tekalēja pa forštates krogiem ar vidēji tīru dvielīti uz kreisās rokas, labajā žonglēdams paplāti ar alus kausiem. Pēc pāris gadiem Kuncītis jau tekalēja puslīdz solīdos restorānos ar pilnīgi tīru dvielīti. Tekalēja, tekalēja, kamēr aiztekalēja līdz šveicara postenim paša smalkākajā naktslokālā un kļuva slavens. Būdams cilvēks ar gaišu prātu, Kancītis saprata, ka šveicara amatā slēpjas lielas iespējas palīdzēt kautrīgiem kungiem, kam ierasties naktslokālā neļāva sabiedriskais stāvoklis. Taču kautrīgie kungi arī ir cilvēki, viņiem arī patīk amizēties ar dāmām. Ko darīt, kā būt?

Kuncītis atrada izeju - viņš kļuva par tādu kā labo gariņu. Kautrīgajam kungam atlika pamirkšķināt actiņu, un Kuncītis saprata bez vārdiem - kādai no naktslokāla dāmām ir jādodas pie kunga drusku paamizēties.

Kurai? Tas atkarājās no Kuncīša un tikai no Kuncīša. Līdz ar to viņš kļuva ne vien par labo gariņu, bet arī par dispečeru.

Galu galā visiem bija labi - kautrīgajiem kungiem, dāmām, bet it īpaši Kuncītim.

Pamazām viņam radās zils sapnis par glītu mājiņu klusā dārzu rajonā aiz augstas sētas. O, tā būtu burvīga mājiņa ar tepiķiem, nerātniem mākslas darbiem pie sienām, klavierēm un ērtiem austrumnieku dīvāniem, tāpēc kungi varētu amizēties, cik sirsniņa vēlas, un neviens, atskaitot Kuncīti, to nezinātu.

Diemžēl četrdesmitajā gadā sarkano ienākšana

zilajam sapnim pārvilka melnu svītru.

Krāsaini, bet skumji. Gadu vēlāk, kad Latvija kļuva par Ostlandi, zilais sapnis iemirdzējās atkal, taču šoreiz drusku pieticīgākā variantā. Kuncītis vairs nedomāja par glītu mājiņu, viņam pietika ar pāris dzīvokļiem, kur augsti vācu oficieri, kas Rīgā ierodas īslaicīgā atvaļinājumā, varētu atpūsties no frontes šausmām. Ir jau taisnība, Parka ielā vērmahta pavēlniecība atvēra vulgāru iestādi, tā saukto zanīrungštelli. taču šo atpūtas vietu apmeklēja zaldāti, un cēlie oficieri tur, protams, kāju nespēra.

Kuncīša iecere bija ļoti jauka, tā bija burvīga, taču bez pazīšanās Ostlandes kompetentajās iestādēs iecerei būtu lemts palikt sapņa līmenī. Bet tā tas nenotika.

Kancītis aprunājās ar Ernstu Piņģertu,

savu veco paziņu un zināmā mērā draugu.

'Trīsdesmito gadu sākumā arī Piņģerts bija tekalējis ar alus kausiem pa nomales ūķiem, bet četrdesmit pirmajā viņš jau klanījās viesiem Persiešu kafejnīcā Krišjāņa Barona ielas un Raiņa bulvāra stūrī, iepretī konservatorijai. Tur tolaik bija pats smalkākais krogs, kur dzirdēja vienīgi vācu valodu. Pie sniegbaltiem galdiņiem sēdēja oficieru kungi, augsti Ostlandes ierēdņi un dāmas. Un dāmas!

Piņģerts Kuncīša ideju par dzīvokļu organizēšanu uzmanīgi noklausījās, padomāja un ievadīja sarunas tālāk. Pēc pāris nedēļām viss jauki nokārtojās, Kuncītis nokomplektēja dāmu kadrus, un oficieru atpūšanās sākās. Būdams prātīgs cilvēks, vairāk par trim dzīvokļiem Kuncītis neturēja. Ienākumi bija normāli,

ne ēdamā, ne dzeramā Kuncītim netrūka, un vēlāk, kad sākās obligāta iesaukšana brīvprātīgo leģionā, viņš no tā tika vaļā bez jebkādām grūtībām. Sakiet - ko cilvēks kara laikā var vairāk vēlēties?

Ak vai, laime nekad nav ilgstoša, vienmēr notiek kaut kas neparedzēts, kaut kas riebīgs un zemisks. Tā nu iegadījās, ka iesirms un cēls vērmahta pulkvedis, kas bija atpūties vienā no Kuncīša dzīvokļiem, pēc atgriešanās frontē vairs nejutās īsti vesels. Tātad kāda no dāmām, neraugoties uz visstingrāko un kategoriskāko aizliegumu, bija draudzējusies ar kungiem arī uz savu roku, tātad iegāzusi Kuncīti visnekrietnākajā veidā. Sterva, lai neteiktu rupjāku vārdu!

Ak, Dies', kādas šausmas pēc pulkveža saslimšanas gāzās pār Kuncīša

galviņu! Visus trīs dzīvokļus aizklapēja ciet, dāmas pēc rūpīgas pārbaudes nosūtīja uz citām izklaidējošām iestādēm, bet pašu Kuncīti iesēdināja. Jā, jā, iesēdināja! Par ko? Uz šo jautājumu neviens pat necentās atbildēt, vienīgi pateica: «Sēdi un turi muti!» Kuncītis, protams, sēdēja, bet cerības nezaudēja.

Droši vien Piņģerts, vecais kolēģis, viņu mēģinās no drūmajiem mūriem glābt un pestīt. Cilvēkam, kas pazina tik augstus vācu kungus, to nenāktos grūti izdarīt. Bet kur nu! Piņģerts izrādījās cūka ar lielo cē. viņš Kuncītim pagrieza pēcpusi. Galu gala bezvainīgo cilvēku tomēr palaida uz brīvām kājām, bet tūdaļ nosūtīja pie tranšeju rakšanas. Tur, necilvēcīgos apstākļos strādādams, Kuncītis sagaidīja uzvarošo Sarkano armiju un atgriezās

atbrīvotajā Rīgā. Ļoti jauki, bet ko darīt tālāk? Iekārtot dzīvokļus, kur varētu atpūsties Sarkanas armijas komandējošais sastāvs? Pilnīgi izslēgts! Krievu polkovņiku un ģenerāļu varza vēl atradās pārāk tuvu dzīvniekam, lai spētu novērtēt komfortu un smalku dāmu sabiedrību.

Kuncītim nekas cits neatlika kā pievērsties tirdzniecībai. Un, lūk, viņš tika pieņemts topošās komercmagazīnas štatos par prečzini. Kā tas Kuncītim laimējās, mēs varam vienīgi minēt. Nenoliedzami, viens no Kuncīša trumpjiem bija viņa sēdēšana fašistu cietumā, taču ar to vien nepietiktu, vajadzēja būt vēl kādam trumpītim, sacīsim, smukam gredzentiņam ar briljantiņu, zelta pulkstenim vai tamlīdzīgam nieciņam. Tā vai citādi, bet pieņemts viņš bija, un nu vajadzēja

palīdzēt veikalu iztīrīt no fašistu drazām, sakārtot, pievest preces un cerēt, ka drīzumā to varēs vērt vaļā. Lai vēršanas brīdis pienāktu jo drīzāk, prečziņi, pārdevēji, kasieri un sagādnieki draudzīgā pulciņā nesa laukā netīrumu spaiņus un meta lielā kaudzē. Drusku nepatīkams darbs, bet tāda ir dzīve. Ja rāmi padomā, Kuncītim par tādiem sīkumiem piepūsties būtu grēks. Cilvēks, kas posta laikā pratis iestūrēt savu dzīves laiviņu tirdzniecības ūdeņos, par nākotni var neuztraukties, būs sava izlikšana un, pats galvenais, dvēseles miers. Bet tieši tas Kuncītim pēc briesmīgajiem pārdzīvojumiem visvairāk bija vajadzīgs!

Un atkal liktenis Kuncītim sagādāja nepatīkamu pārsteigumu, ko iepriekš paredzēt nebija iespējams.

Nekā ļauna nenojauzdams. Kuncītis iznesa kārtējos spaiņus ar drazām, izkratīja, kur jāizkrata, un gāja atpakaļ.

- Labrīt! - viņam aiz muguras kāds mīlīgā balsī teica. Kuncītis pagriezās.

Pāris soļu tālāk stāvēja panīcis cilvēks apvazātā šinelī un skatījās tik skumjām acīm, it kā viņa priekša būtu zārks un nevis komercmagazīnas prečzinis. Neko neatbildējis, Kuncītis ar tukšajiem spaiņiem gāja vien tālāk.

- Acumirkli, biedri Kuncīti! - vājais ierunājas.

Vēlreiz Kuncītis apstājās. Skaties, viņš zina manu vārdu!

- Ko vajag?

Tāda uzruna, protams, nebija visai pieklājīga, bet vājais izskatījās pēc diedelnieka. Ak, cik ļoti Kuncītis maldījās

- šķietamais diedelnieks izvilka no šineļa kabatas nepazīstamu banknošu paciņu un sniedza Kuncītim.

- Lūdzu, mazs avansiņš!

Kuncītis apjuka. Citādi arī nevarēja būt, katrs cilvēks apjuktu, ja viņam pēkšņi dotu nepazīstamas banknotes.

- Pardon, kādā sakarībā?

Redzēdams, ka Kuncītim rokās ir spaiņi un naudu saņemt viņš nevar, vājais to iebāza Kuncīša kabatā.

- Tas tā, uz iepazīšanos. Daudz jau nav, piecdesmit mārciņas. Ja mēs jauki sadarbosimies, un par to es nešaubos, būs desmitreiz vairāk. Sakiet, lūdzu, - kur es varu salikt biedru Piņģertu?

Kuncītim drusku nodrebēja sirds. Vai velns, viņu grib ievilkt mīkstos mēslos!

- Es tādu nepazīstu!

- Lūdzu, padomājiet, un jūs atcerēsieties! Viņš bija jūsu kompanjons pa bardaku līniju.

Kuncītim sirds nodrebēja otrreiz.

- Goda vārds, es nezinu, kur viņš ir!

- Tas nekas, jūs viņu atradīsiet!

Noteikti atradīsiet, jo tas ir jūsu interesēs.

- Manās interesēs?

- Nu jā. Daži cilvēki grib izpildīt savu padomju pilsoņa pienākumu un ziņot attiecīgām iestādēm par jūsu pakalpojumiem vācu armijai okupācijas gados. Piņģerta atrašanas gadījumā ziņošana izpaliks.

Kuncītis norija siekalas. Ar grūtībām.

- Man jāaprunājas.

- Un tas jādara tūlīt! Jūs rīkotos ļoti pareizi, ja nosviestu šos netīros spaiņus un

sekotu man. Manā rīcībā ir transports.

Kuncītis spaiņus nenosvieda, viņš tos nolika, paskatījās uz vājo izmisušam acīm un teica: - Labi.

Uz ielas stāvēja krievu smagā mašīna ar lielu, zaļu kulbu, kas aizmugurē bija vaļā.

Vājais pavēra šofera kabīnes durtiņas. Kuncītis redzēja pie stūres sēžam vīru fufaikā ar hūti galvā. Smieklīgi un idiotiski.

Kad Kuncītis bija iekāpis, vājais arī iekāpa un nosēdās viņam blakus.

- Uz kurieni pavēlēsiet braukt?

- Vispirms uz Valmieras ielu.

Numuru es nezinu, bet māju varu parādīt.

Tas ir netālu no dzelzceļa pārbrauktuvēm.

Vājais aizcirta durvis, un viņi

aizbrauca.

Ja cilvēks kādreiz uzvarējis ēšanas sacīkstēs Majoros, viņš nedrīkst ņirgāties par profesoru Kirhenšteinu.

Ja cilvēks par profesoru Kirkenšteinu tomēr ir ņirgājies, viņam jābūt gatavam kāpt laivā un bēgt uz zviedru zemi. Ja cilvēks ir gatavs bēgt uz zviedru zemi, viņam jāatrod pieci līdzbēdzēji. Tāda, redzat, ir dzīve!

Pēc viesošanās stūra namā un naksnīgās sarunas ar Sprici Anša dēlu, Pēbaka kungs pamodās ap desmitiem, piecēlās un tūlīt pie spoguļa apskatīja aci.

Prieks, kur tu rodies, - kārtīgs pampums un kārtīgs zilums. Ko lai dara, šīszemes gājums cilvēkam ir grūts un zilumiem rotāts, bet ne jau nopūtās mūžs jāpavada, darbs un pienākums ir dzīves jēga. Ļoti

pareizi, tātad Pēbaka kungam nācās apjozt gurnus, vienā rokā paņemt bībeli, otrā lietussargu un atkal doties ceļā. Vēl atlika vienīgi izlemt, pie kura paziņas šoreiz iet un kuru mudināt uz bēgšanu pāri jūrai.

Tātad - pie kura?

Pēbaka kungs nolēma šoreiz apciemot ievērojamo aktieri Limbaci, ar ko viņš kādreiz bija godīgi cīnījies un godīgi ticis uzvarēts. Cīņa notika tūkstoš deviņi simti trīsdesmit sestajā gadā, kad Majoros vēl rīkoja ēšanas sacīkstes. O, tas bija kaut kas lielisks! Viesnīcas zāle pilna skatītāju, sacīkšu dalībnieki tiesnešu uzraudzībā pie klātiem galdiem stenēdami cīnījās par pirmo vietu, bet uz ielas dežurēja ātrā palīdzība, lai uzvarētāju vestu uz slimnīcu kuņģi izpumpēt. Togad tas nebija vajadzīgs, uzvarētājs Limbacis

vienīgi sēca un žagojās, citādi viņš jutās labi. Pat pārāk labi - saņēmis godalgu un naudas prēmiju, viņš zaudētājus ielūdza uz nelielām vakariņām savā vecpuiša dzīvoklī. Ielūgums izraisīja skatītāju ovācijas, bet ielūgtie ar Limbaci priekšgalā, smagi elsdami, sēdās taksīšos un brauca uz Rīgu paēst nelielas vakariņas. Pateicoties šim apstāklim, Pēbaka kungs zināja, kur Limbacis dzīvo.

Nu atlika vienīgi cerēt, ka uzvarētāja adrese nav mainījusies.

Nebija, nebija mainījusies! Durvis atvēra pats namatēvs, un Pēbaka kungs gandrīz iekliedzās aiz pārsteiguma - šajos briesmīgajos posta laikos Limbača vēders bija kļuvis vēl solīdāks. Apžēlojieties, kā tas var būt? Lai gan salīdzināt aktieri ar kaķi nav pieklājīgi, Limbacim un kaķim

piemīt viena un tā pati īpašība - allaž nokrist uz kājām. Svied, kā gribi, ne kaķis, ne Limbacis zemē negulēs. Savā traģiskajā mākslinieka dzīvē viņš bija nepārtraukti mīlējis un cietis, precējies un šķīries, staigājis kā kamielis, apkrauts lieliem un mūžīgiem parādiem, ar pārtikas kartīšu palīdzību badināts, par savu mākslu ar grašiem atalgots - un tomēr joprojām gāja galvu pacēlis un, piedodiet, vēderu izgāzis. To viņš varēja atļauties tāpēc, ka viņam piemita prāts un saprašana. Tiklīdz trīsdesmit devītajā gadā poļu zemē sāka kūpēt, Limbacis juta, ka labi vairs nebūs un uzsita gaisā savu Rozentālu. Precīzāk izsakoties, Rozentāla zīmējumu, vēl precīzāk izsakoties, skici, ko viņš bija mantojis no mīļajiem senčiem. Par skici Limbacis dabūja tieši tik, lai varētu

nopirkt piecus maisus ar tēraudzolēm.

Tagad, kad inteliģences līmenis ir nožēlojami zems, cilvēki vairs nezina, ko nozīmē tēraudzole. Tā bija velnišķīgi izturīga gumija. Ja tēraudzoli piesita zābakiem, cilvēks varēja staigāt līdz pasaules galam un vēl trīs kilometrus.

Starp citu, pasaules gals pienāca divus gadus vēlāk, kad karš gāja Latvijai pāri un vajadzēja iztikt no drupačām, ko izsniedza uz kartītēm. Ja Limbacim nebūtu bijušas tēraudzoles, viņš nomirtu badā pāris nedēļu laikā, bet viņam nomirt nevajadzēja, viņam bija tēraudzoles.

Iebāzis mugursomā kādas piecas vai sešas, Limbacis apstaigāja brīnišķās Latvijas āres un iemainīja nesamo pret uzturlīdzekļiem - jeb, kā viņš pats izteicās, pret rijamo. Protams, atgriezties Rīgā ar

pilnu mugursomu nebija tik vienkārši.

Okupācijas laikā mīļie latvieši, kam vācu kungi ļāva uzvilkt šucmaņu mundierus, modri raudzījās, lai citi mīļie latvieši sviestu un riebīgi trekno cūkas miesu neēstu paši, bet atdotu Lielvācijai. Ja kādu nogrāba ar gaļas piebāztu mugursomu, to gaidīja tiesa un brauciens uz Vāczemi uzvaru kaldināt. Vai Limbacis kādreiz krita šucmaņu nagos? Regulāri - tik varenu cilvēku ar tik milzīgu mugursomu nav iespējams nepamanīt. Bet viņš nenobijās, viņš paskatījās šucmaņiem acīs un sacīja: - Dullie, vai jūs gribat, lai resnākais latviešu aktieris aiz neēšanas ņem un nosprāgst? Tad visi dzimtenes suņi kauks!

Un Limbacis saka kaukt. Lai nu ko, bet dzīvnieku balsis imitēt viņš prata perfekti. Kaukšana pārgāja riešanā,

maušanā un blēšanā. Šucmaņi smējās, smējās, kamēr piekusa, draudzīgi iespēra Limbacim ar celi pa ziemeļpolu un teica: - Lasies!

Pateicoties tēraudzolēm un kaukšanai, Limbacis savu vēderiņu visus okupācijas gadus saglabāja iepriekšējos apmēros. Kad tuvojās fronte un austrumu atbrīvotāji sāka Latviju atbrīvot no rietumu atbrīvotājiem, latviešu inteliģence nodevās pārdomām - braukt vai palikt?

Limbaci tas neskāra. Tēraudzoles vēl nebija apēstas, tāpēc it neviens nespēs viņu atraut no tēraudzolēm. Viņš paliks te un mierīgi turpinās ēst savas lieliskās zoles. Represijas? Tās viņu neskars. Par to, ka cilvēks daudz ēd, nevienu pie baltajiem lāčiem nesūta. Un nedrīkst sūtīt, citādi viņš apēdīs visus lāčus! Tāpēc,

izdzirdis klauvēšanu, Limbacis mierīgi atvēra durvis. Re, brangs kungs melnas drānās ar kārtīgi uzsistu aci!

- Lai Dievs jums palīdz! - Kungs ar uzsisto aci pacēla hūti un sacīja: - Man ir tas gods redzēt ievērojamo aktieri Limbača kungu... es gribēju teikt, Limbača biedru, vai ne?

Nabaga cilvēks, nav vēl iemācījies pa ķiniešu modei svepšķēt, droši vien tāpēc dabūjis pa aci. Limbacim pret šo svešo radās tādas kā simpātijas, un viņš atbildēja tīri laipnīgi.

- Jūs nekļūdāties!

- Mans vārds ir Pēbaks, - nozilinātais teica. - Mēs kādreiz cīnījāmies ēšanas sacīkstēs Majoros, un jūs toreiz vinnējāt.

- Toreiz! - Limbacis pērkonīgi iesmējās. - Es vienmēr vinnēju! Nāciet

iekšā, godātais!

Pēbaka kungs iegāja. Jā, tas pats dzīvoklis, kurā ēšanas sacīkšu zaudētāji tika pacienāti ar nelielām vakariņām. Šodien te izskatījās kā noplukušā pažobelē - pie sienām kaut kādi apputējuši ozollapu un lauru vainagi, tālā pagātnē slaucīta grīda, vienā kaktā stāvus uzsliets velosipēds bez riepām, otrā putraimu maišelis, uz galda kvēpeklītis, zem galda tukšas pudeles.

- Posta laikos postā mītam, Limbacis teica un atgāzās krēslā. - Jel sēdiet un runājiet vaļā!

- Es ļoti lūdzu, lai mūsu saruna nevienam netiktu zināma!

- O. jums ir nosliece uz dramatismu!

Tas man patīk, kas gan būtu dzīve bez noslēpumiem un kaislībām!

Pēbaka kungam Limbača vieglprātība likās nevietā, viņš paskatījās uz namatēvu sāpīgi pārmetošām acīm.

- Mans kungs, es vakar tiku apcietināts un čekā pratināts. Bargi pratināts!

Limbacis satrūkās.

- Va' velis!

- Un es liku vaļā tikai tāpēc, ka piekritu sadarboties!

- Tju, tju, tju! Ko ta' šie jums lika darīt?

- Sniegt ziņas par dažiem cilvēkiem.

- O je! Par kuriem?

- Par jums, piemēram.

Tajā brīdī notika brīnums - omulīgais vīrs, kas sēdēja Pēbaka kungam iepretī, izgaisa un viņa vietā radās pārbijies resnis ar iešķībi paplestu muti un

izvalbītām ačelēm. - Mani? Kāpēc par mani?

- To es nezinu.

Limbacis skatījās uz Pēbaka kungu, bet viņu neredzēja - ja cilvēks izmisīgi mēģina atbildēt uz jautājumu: «Ko es tiem riebekļiem esmu izēdis?» tad apkārtējā pasaule izgaist, cilvēks domā, domā, domā... Varbūt uzoduši viņa trešās sievas brāli, policijas bataljona cugvahtmeisteru? Nē, no trešās sievas Limbacis. paldies Dievam, ir oficiāli vaļā, līdz arī to cugvahtmeislers viņam, pardon, ir pie vienas vietas. Stop! Bet pērngad astoņpadsmitajā novembrī visi teātra ļautiņi devās uz Brāļu kapiem puķes nolikt, un viņam bija jāiet līdzi - kā tas izskatīsies, ja resnākais aktieris neies! Jā, viņš gāja, bet puķu rokās viņam nebija, un

tas ir ļoti svarīgs moments! Toreiz iegadījās visas algā saņemtas reihsmarkas tīri nolakt jau pirms svinīgā gājiena, un bez naudas tu, nabags, pie puķēm nevari tikt. Nē, arī iešana uz kapiem nebūs iemesls, kāpēc čeka sākusi ošņāt viņa apakšbikses. Kas tad, nolādēts, varētu būt tas iemesls? Un pēkšņi Limbača pauri kā zibens apgaismoja briesmīga doma Kirhenšteins! El pē es er Augstākas padomes prezidija priekšsēdētājs Kirhenšteins! Gnīdīgais vīrelis ar sudraba rīkli, kas runāja čerkstīgā balstelē! Un tieši šo balsteli Limbacis bija izmantojis savā laikā. Staigādams ar tēraudzolēm pa zemnieku mājām, viņš preci allaž piedāvāja, imitēdams Kirhenšteina balsi, un tas viņam lieliski padevās. Atlika resnajam, badīgajam Limbacim pateikt:

«Labdieniņ, es esmu Ķirķītis!» - un visi tūdaļ sāka ārkārtīgi smieties, bet, ja cilvēks smejas, viņam diņģēšanās nav prātā - cik Limbacis par vienu tēraudzoli prasīja, tik deva. Jā, šaubu nevarēja būt, kāds neģēlis čekai ir papūtis par Limbača kontrrevolucionāro darbību, un te nu mēs redzam sekas!

Juzdams, ka Limbacis ir tuvu ģībonim, Pēbaka kungs iededzināja pārbiedētā cilvēka sirdī cerību svecīti.

Vispirms viņš bailīgi paskatījās apkārt un pēc tam pačukstēja, ka esot iespēja bēgt uz Zviedriju. Pirmajā brīdī Limbacis glābēja vēsti īsti neapjēdza. Skatījās uz Pēbaka kungu stulbām acīm un murmināja: - Bēgt... Kā bēgt?

- Ar laivu! - Pēbaka kungs paskaidroja.

- Ar kādu laivu... Man nav laivas...

Ir nu gan teļš! Pēbaka kungs pieliecās Limbacim tuvāk, uzlika viņam roku uz pleca un sāka skaidrot. Tas nekas, ka Limbacim nav laivas, toties citiem laiva ir. Un nevis kaut kāda, bet ātrlaiva!

Pašreiz Vidzemes jūrmalu krievi neapsargā, tāpēc tur tumšās un miglainās naktīs pienāk ātrlaivas. Pēc sešām septiņām stundām tās jau ir atpakaļ Gotlandē. Tā, redzat, noliek latviešu glābšana!

Limbacis pamazām kļuva mundrāks.

Oi, johai, vai tā var būt taisnība? Jā, jā, par to nešaubieties! Bet kas tās ātrlaivas sūta? Pēbaka kungs noplātīja rokas - to viņš precīzi nezina, bet laikam jau sūtītāji ir Rietumu slepenie dienesti. Kas cits ātrlaivas varētu sūtīt? Limbacis tam

pilnīgi piekrita. Kāda runa, tie var būt tikai dienesti! Tad sekoja Pēbaka kunga norādījumi, ko darīt personām, kas grib ar Rietumu slepeno dienestu ātrlaivām bēgt uz Zviedriju, - viņiem jāatrod vismaz piecas citas personas, kas arī grib bēgt uz Zviedriju, jo citādi laivas netiek sūtītas.

To Limbacis atzina par pilnīgi pareizu rīcību - viena čabraka dēļ dzenāt laivu būtu stulbums, vai ne? Jā, bet kur lai viņš piecus bēdzējus atrod?

- Parunājiet ar labiem draugiem un paziņām, - Pēbaka kungs pamācīja. Varbūt arī viņi grib glābties, taču tiem jābūt absolūti uzticamiem cilvēkiem.

Pirms katras runāšanas desmitreiz padomājiet!

- Es padomāšu divdesmitreiz, Limbacis apsolīja. - Man ir zināma tautas

gudrība: «Ja tu esi mēslos, tad nečivini!»

Un kur mēs tiksimies?

To Pēbaka kungs pateica. Viņš dzīvo Āgenskalnā, tur un tur, mazā dārza mājiņā.

Bet nākt vajadzētu pievakarē. Jo mazāk cilvēku nācējus redzēs, jo labāk.

Tad sekoja atvadīšanās, un tā bija svinīga. Limbacis satvēra Pēbaka kunga roku un ilgi to kratīja.

- Es situ pieri pie grīdas tavā priekšā, godavīrs! Ja visi latvieši būtu tādi kā tu, neviens riebeklis mūs nevarētu iznīdēt! Lai gaišs ir tavs ceļš, tu, debesu sūtītais!

Melo tie, kas apgalvo, ka Rīgas atbrīvošana neesot pienācīgi nosvinēta sakarā ar šņabja deficītu. Jā, dzeramā trūka, taču Sarkanās armijas sanitāri čakli pārtvaicēja un lēja rīklē spirtu

saturošas drapes ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet, ja tā padomā, vai nav vienalga, kāda iemesla dēļ atbrīvotājs krīt - no fašistu lodes vai drapēm.

Pirmajā mirkli, kad Kuncītis iekāpa mašīnā, viņš domāja, ka viņu vedīs uz čeku pratināt. Vājais indivīds ir čekists, kam izdevies upuri bez pretošanās ievilināt čekas rokās. Bet tad Kuncītis atcerējās banknotes, kas viņam bija iebāztas kabatā. Pirms aresta cilvēkam ārzemju valūtu kabatā nebāž, tas nav dzirdēts, tātad vājais laikam tomēr nebūs čekists.

Pamazām Kuncīša domas sarindojās loģiskā secībā. Nepazīstams, apvazātā šinelī tērpies vājš cilvēks viņu šantažē un prasa, lai viņš atrastu Piņģertu. Turklāt

sola labi samaksāt. Un ne vien sola, bet maksā... Kāpēc? Te ir tikai viens izskaidrojums - Piņģerts vājajam vajadzīgs. Vēlreiz jājautā, kāpēc? Kāpēc parasts kafejnīcas oberis tik briesmīgi būtu vajadzīgs? Tak jau tāpēc, ka Piņģerts parasts oberītis nav bijis, bet oberobers.

Un nevis kaut kāds, bet fričiem kalpojis oberobers. Tur, tajā Persiešu kafejnīcā, apgrozījās gandrīz tikai friči. Augsti friči!

Piņģertam ar viņiem bija ļoti labas attiecības, to nu Kuncītis var apzvērēt no personiskas pieredzes. Lūk, lūk, te jau ir tā noslēpuma atslēdziņa! Lai cik bīstami būtu, gaisā smird pēc slepenajiem dienestiem. Ja tā, tad Kuncītis ir sīks. izkaltis peļu sūdiņš starp diviem dzirnakmeņiem. Ja viņš grib, lai viņu nesamaltu, viņam jābūt nolādēti gudram.

Kuncīša loģiskās pārdomas vājais indivīds laipni un taktiski pārtrauca: - Ja drīkstu jautāt, ar kādām personām jūs esat iecerējis konsultēties?

- Ar dāmām.

- O, tādā gadījumā bez ciemakukuļa ierasties būtu netaktiski!

Notika brīnums - vājais indivīds no iekškabatas izvilka armēņu konjaka pudeli un pasniedza Kuncītim.

- Novēlu patīkamu sarunu!

Kuncītim atkal aizžņaudzās rīkle. Tas nevar būt padomju cilvēks, viņš ir audzināts citā sabiedrībā! Tik pieklājīga uzvešanās, tik nevainojamas manieres! Un balss, cik viņam sirsnīga, patīkama balss!

Intelidžent serviss, angļu slepenais dienests - lūk, kas Kuncītim lūdz nelielu pakalpojumu! Ja cilvēks nonāk pie tāda

secinājuma, tad nav nekāds brīnums, ka viņam aizžņaudzas rīkle! Šoferis acīmredzot Rīgu pazina labi un desmit minūtēs aizbrauca līdz Kuncīša norādītajai Valmieras ielai.

- Tālāk jūs iesiet viens, - vājais indivīds sacīja un izkāpa. - Es gaidīšu šeit, ja jums nav iebildumu.

Iebildumu nebija un nevarēja būt.

Kuncītim atlika iet un cerēt, ka dāma, pie kuras viņš devas ciemā, nebūs izgaisusi.

Taču arī tajā gadījumā, ja viņa vēl atradīsies Rīgā, diez vai Kuncītis varēs ar dāmu aprunāties zem četrām acīm. Lai nu ko, bet Rīgas burvīgās dāmas viņš pazina pietiekami labi un zināja, ka vientulība tām nav raksturīga.

Starp citu, ja kāds apgalvo, ka Rīgā pēc atbrīvošanas bija palikušas vienīgi tās

burvīgās, ko vācieši izbrāķējuši un nav paņēmuši līdzi, tad tie ir meli. Rīgā arī pēc fašistu izdzīšanas atradās pietiekami neatvairāmas būtnes, un pie vienas no tām, pie Blondā Sapņa, Kuncītis pašreiz devās.

Blondais Sapnis savulaik bija slavenās «Alhambras» inventārs, bet «Alhambra» pamatoti tika uzskatīta par Rīgas cēlāko naktslokālu, un tas kaut ko nozīmē! Vēlāk, vācu laikā, Blonda Sapņa absolūtais skaistums mazdrusciņ bija pačibējis, taču oficieru kungi viņas dēļ zaudēja prātu joprojām.

To pašu var teikt par uzvarošās Sarkanās armijas komandējošo sastāvu, kas zaudēja prātu ne vien no Blondā Sapņa, bet arī no citām burvīgajām Rīgas dāmām. Tas ir prātam neapjēdzams, cik ātri un nemaldīgi atbrīvotāji burvīgās

dāmas atrada un kopā ar viņām pacēla glāzes par tuvo un nenovēršamo uzvaru.

Burvīgo dāmu mitekļos dienu un nakti dziedāja, auroja, rēca, lēca kazačoku un šāva griestos. Šo dzīvespriecīgo troksni Kuncītis dzirdēja pa gabalu un saprata, ka nāciens nebūs veltīgs. Bet viņš saprata arī to, ka klauvēt pie durvīm tādā troksnī nav nozīmes, durvis vajag spārdīt, ko Kuncītis arī darīja. Pēc trešā spēriena tās atsprāga vaļā. Vai nav idiotiski - spārdīt neaizslēgtas durvis! Šajā namā, kā visos lētajos īres namos, aiz durvīm bija ķēķis. Pie plīts papīri, kaktā konservu bundžas, lupatas, uz galda divi maizes kukulīši, bļoda ar kartupeļiem, panna ar ceptu gaļu un vēl šis tas. Tālāk durvis uz istabu. Istabā kvieca

ermoņikas, aizsmakusi balss ļoti skaisti dziedāja un vairāki zābaki sita takti.

Kuncītis pavēra istabas durvis. Cik jocīgi - ienākušo viesi svinību dalībnieki pirmajā brīdī nepamanīja. Tikai tad, kad viņš piegāja pie galda un pašā vidū nolika armēņu konjaka pudeli, vairāki klātesošie biedri ierēcās: «Urrā!» - un divas dāmas gavilējoši sāka spiegt: - Bambalis. Bambalis, viņš ir klāt, lai dzīvo Bambalis!

Spiedzējas bija Blondais Sapnis un Zuzīte. Jā, arī Zuzīte, sena un jauka Kuncīša paziņa, sēdēja līksmojošo personu vidū.

Tas, kas dzīru galdā uzliek trauku, vienmēr tiek pierauts galdam klāt. Kuncīti ar muskuļotu roku pierāva neparasti varens mičmanis.

- Saģis, polundra!

Otrs, kreklā izmeties jūrasbraucējs, tūlīt ielēja tējas glāzē kārtīgu šņabja šļuku un nolika to Kuncīša priekšā. Trešais mīļi piebīdīja bļodu ar ceptu zivi. Šaubu nebija, viņu uzņēma kā savējo. Un istaba bija silti sakurināta un dāmas smaidīgas, un noskaņa priecīga. Ko nejaušs viesis vairāk var vēlēties?

Viņš var vēlēties drusku parunāt ar dāmām, bet tā uzreiz runāt nevarēja, vispirms vajadzēja iedzert un uzkost. Kad tas bija izdarīts, Blondais Sapnis Kuncītim sacīja: - Tu esi foršs puika, tu bez meitām nevari iztikt!

- Kurš tad var? - Kuncītis galanti atbildēja. - Man, redzi, ir tāds neliels lūgumiņš...

Viņš apklusa un paskatījās uz viesiem.

- Runā, droši, ivani nesaprot ne bū, ne bē, - Blondais Sapnis sacīja un pagriezās pret mičmani. - Tu esi stulbs kā miets, vai ne?

- Da, golubka sīzaja! - viņš atbildēja un uzsita ar dūri pa krūtīm. - Beri mojo serdce!

Ja tā, tad var runāt. Īsi sakot, Kuncītis grib satikt Piņģertu. Piņģerts tepat kaut kur mētājas, un varbūt dāmas zina ko precīzāk.

- Viņš ir sūds, - Zuzīte atbildēja. Turies no sūdiem tālāk!

- To es darīšu, bet vēlāk. Pašreiz Piņģerts man ir bišķi parādā, - Kuncītis meloja. - Tā, redzi!

Blondais Sapnis padomāja un

pakratīja savas dievišķās cirtas.

- Velns viņu zina, kur Piņģerts ir ielīdis. Tev vajag parunāt ar Princesi, Princese zinās. Viņa vienulaik bija ar Piņģertu kopā sasitusies.

- Bet vai Princese vēl ir šite?

- Kur tad citur lai viņa būtu? Tepat rāpo. Pa Čiekurīti, tu jau zini.

Jā, to Kuncītis zināja. Princese dzīvoja Čiekurkalnā. Nu tad uz redzīti, pienācis atvadīšanas brīdis...

Kāds naivums, par atvadīšanos runas nevarēja būt! Bocmanis ar Kuncīti gribēja iedzert vienu kārtīgu jūrnieka šņabi - tējas glāzē līdz malām un sarunāt, lai viņš vairs nevazājas pa krastu, lai viņš nāk uz mīnu traleri «Smelij». Protams, ja vien Kuncītis nav fašists, bet kārtīgs cilvēks.

Tad notika nelaime - Zuzīte, stulbā

aita, tūlīt ļer, ļer, ļer, pastāstīja, ka Kuncīti fašisti aiz čuguna gardīnēm turējuši. Līdz ar to izkūpēja pēdējās vaļā tikšanas cerības. Mičmanis tūlīt pierāva Kuncīti pie savas varenās krūts, nobučoja un rēca, ka visi latvieši ir fašisti, izņemot tos. kas nav fašisti, un nefašistus viņš mīl vairāk par saviem zemļakiem, jo tie prot tikai rīt un ķēzīties.

Stāvoklis kļuva nopietns. Kuncītis juta, ka sirsnīgie atbrīvotāji viņu pielies līdz kakliņam, bet atteikties no lakšanas arī nedrīkst, tas biedrus var nāvīgi apvainot. Neko darīt, nācās izdzert tējeni līdz pusei, sabučoties ar visiem klātesošajiem, vēlreiz iedzert, vēlreiz sabučoties un gaidīt izdevīgu brīdi, kad varēs paklusam izgaist.

Tāds brīdis pienāca diezgan drīz.

Viens no biedriem saka ļirināt ermoņikas, un pārējie vareni rāva vaļā «Vņiz po matuške, po Volge", bet mičmanis, acis aizvēris, klusi raudāja. Kuncītis lēnītēm aizslīdēja no galda, pazuda ķēķī, bet no ķēķa žigli izmetās kāpņu telpā. Tur, lejā kāpdams, viņš gandrīz nolauza kaklu, jo kāpņu telpa šūpojās. Kuncītis atbalstījās pret sienu un nogaidīja, kamēr šūpošanās norimst, pēc tam prātīgi nokāpa līdz ārdurvīm un izgāja uz ielas. Svaigā gaisā uzreiz kļuva vieglāk, tāpēc līdz mašīnai viņš aizgāja ļoti sekmīgi un, pielicis roku pie cepures, ziņoja rietumu izlūkdienesta pārstāvim par viesošanās rezultātiem. Tā un tā, Piņģerta atrašanās vietu zina Princese, kas dzīvo Čiekurkalnā. Braucam uz Čiekurīti, ser, un viss būs okē!

Aizvests līdz Princeses namam,

Kuncītis izkāpa bez jebkādām grūtībām, tomēr vājais rietumu aģents uzskatīja par vajadzīgu pavadīt Kuncīti līdz attiecīgajam dzīvoklim. Tur viņš atkāpās sāņus, bet Kuncītis droši rāva vaļā durvis.

Tās tomēr bija aizslēgtas, un vajadzēja pacietīgi gan klauvēt, gan spārdīties, kamēr aiz durvīm atskanēja Princeses drusku aizsmakusī balstiņa: - Lasās, ļurbas!

Tāda uzruna Kuncīti sarūgtināja, un viņš iesaucās: - Kā tu, kaķīt, ar mani runā! Pie tavām durvīm stāv cilvēks, kas tev ir tik daudz laba darījis, kas tevi apzeltījis, kas tevi ar elpu sildījis...

Kuncītis savu sakāmo nepaguva pabeigt, pavērās durvis. Princese viņu apskatīja un teica:

- Tu arī esi sācis lakt. Bet es tevi saprotu, tāda ir dzīve. Nāc, lupata, iekšā!

Kuncīša pārliecība, ka Princese ir viena, izrādījās maldīga, priekšnamā karājās oficiera cepure un šinelis. Šineļa uzplečus greznoja paliela zvaigznīte, tātad majors. Sanitārā dienesta majors, jo blakus zvaigznītei bija biķerim apvijusies čūska. Ļoti patīkami. Ludzu. Princese, iepazīstini Kuncīti ar sanitārā dienesta majoru!

Tas nebija iespējams, jo majors gulēja uz dīvāna ciešā miegā un svilpa caur degunu. Turpat netālu galdu greznoja pāris skārda krūzītes, atgriezta konservu kārba un kanniņa. Princese no kanniņas ieleja krūzītē iebrūnu šķidrumu un pasniedza Kuncītim.

- Noprovē! Tas ir kaut kas riebīgi

pikants, bet manas iekšas neko vairs nepanes, es esmu saindējusies, es visu vemju ārā.

Kuncītis pieklājības pēc iedzēra malciņu. Patiešām, pikants un patīkams dzēriens! Kas tas varētu būt? Princese to nezināja. Ja majors nečučētu ciešā miegā, viņš noteikti paskaidrotu, kas un kā. Tās bija pārtvaicētas drapītes. Sarkanās armijas sanitārajās daļās tikmēr lēja kopā visādus kuņģa, baldriāna, zeļeņina un tā tālāk pilienus, kamēr sanāca pilns spainis.

To tad pārtvaicēja un filtrēja caur gāzmaskas respiratoru. Galu galā radās ļoti patīkams, nenosakāmas garšas dzēriens. Arī dzeršanas sekas bija nenosakāmas. Ja dzēriens saturēja tā pavairāk vēderu mīkstinošas vielas, tiem. kas to bija dzēruši, nācās visai bieži

skriet, adrenalīns savukārt pasauli radīja drusku greizu, bet lumināls dzīru dalībniekiem lika aizmigt uz pāris dienam, uz nedēļu vai pavisam, tas atkarājās no medikamenta koncentrācijas.

Gulošais sanitārā dienesta majors bija pierādījums, ka iebrūnais dzēriens, ko Princese ielēja Kuncīša krūzītē, satur miega līdzekļus, taču Kuncītis neizprotamu iemeslu dēļ to neaptvēra un izdzēra krūzīti līdz dibenam. Viņu zināmā mērā var saprast, jo dzēriena garša patiešām nebija slikta.

Kamēr Kuncītis dzēra, Princese sāka žēloties, ka viņai neesot šķipeles.

- Kur tu, kaķīt, liksi šķipeli? Kuncītis jautāja.

- Tas mūlāps jau otro dienu guļ kā sprādzenis. - Princese paskaidroja, - Ja

viņš atstieps pedāļus, es bez šķipeles viņu nevarēšu aprakt.

Kuncītis viegli iesita Princesei pa dibenu.

- Labi, kaķīt, es šķipeli sagādāšu, bet tu man pasaki, kur ielīdis Piņģerts.

Princese pateica tikai trīs vārdiņus, bet tie bija liktenīgie vārdiņi.

- Piņģertu ierijusi Boā.

Kuncītis nobučoja Princesei rociņu un -dulls paliek dulls - ielēja sev vēl vienu šļuku brūnganā dzēriena. Kad šļuka bija izdzerta, viņš piecēlās.

- Kaķīt, šķipeli tu dabūsi! Un še tev desmit mārciņas, tikai nerādi tās nevienam, jo mārciņas ir nākušas no angļu slepena dienesta, no Intelidžent serviss!

Poņimē?

Princese paņēma banknoti, apskatīja

un teica: - Mersi! Pieskrien vēl kādreiz!

Kuncīti bija pārņēmusi neliela vieglprātība - iedams ārā, viņš savu cepuri apmainīja pret majora galvassegu, iedziedājās: «It is e long vej to Tipareri!»

- izgāja pa durvīm un krita.

Krita, bet nenokrita - Kuncīti satvēra vājais cilvēks, kas turpat aiz durvīm bija stāvējis, un palīdzēja viņam aizkļūt līdz mašīnai. Tur viņš Kuncītim jautāja: - Nu? - Verī vell kolonell! - Kuncītis atmurmināja. - Piņģerts atrodas pie Boā' To teicis, viņš nokāra galvu un aizvēra actiņas. Visi vājā cilvēka mēģinājumi viņu pamodināt palika bez panākumiem, tāpēc vājais cilvēks Kuncīti aizveda uz savu mitekli Āgenskalnā. Tur Kuncītis tika ienests Ķerras kundzes mājā

un noguldīts viņas laulības gultā zem eņģeļa bildes.

Tīri neticami, bet daudzi latvieši tikai pēc atbrīvošanas apjēdza, ka atrasties viņpus Dzintarjūras būtu tā kā labāk. Tur, zviedru zemē, blusas lec augstāk un zvirbuļi čivina mīlīgāk. Lūk, šī iemesla dēļ latvieši bija ar mieru kāpt ātrlaivās, un - paliec sveika, baltā bērzu birze!

Pēc Pēbaka kunga brīdinājuma par gaidāmo arestu Limbacis bija ārkārtīgi satraukts. Tiklīdz viesis aizgāja, viņš paņēma krāsns kruķi un izčakarēja no dīvānapakšas kasti. Kastē bija sabērti iepelēki puļķi ar melniem punktiņiem.

Vienu Limbacis iebāza mutē un saka gremot, jo uztraukumu un dvēseles viļņošanos vislabāk nomierina dievišķs

ēdiens. I.imbacim visvairāk garšoja miroņpirksti, vējā žāvēti biezpiena sieriņi ar sāli un ķimeļiem. Tos, Kirhenšteina balsī runādams un tautu smīdinādams, viņš bija iemainījis pret tēraudzoli Ērgļu apkārtnē. Jā, miroņpirksti ir milzīgs retums, miroņpirkstus var atrast vienīgi tajās mājas, kur vecenes vēl nav apmirušas. Jaunie miroņpirkstus taisīt vairs neprot, priekš tam viņi ir par stulbiem.

Tā nu Limbacis sēdēja, gremoja miroņpirkstu un juta, ka trakais izbīlis pamazām pāriet. Prātīgi spriežot, pagaidām striķis vēl nav jāņem, vēl ir cerība. Kas tagad jādara? Jāatrod cilvēks, kam arī pakaļa deg pilnās liesmās, kam arī čeka ir uz pēdām un var kuru katru brīdi viņu ielikt aiz čuguna gardīnēm. Citiem

vārdiem, tūlīt pat jāskrien pie Vaņģenieka, pie vecā, labā nažu veča. Viņš ir ķirurgs, un ķirurgi vienmēr bijuši gudri, gudrāki nekā ziloņi. Varbūt Vaņģenieks nekādas ziepes nav savārījis? Gan jau būs, viņš briesmīgi brauc ar muti un visiem lec acīs, bet tieši to padomju vara necieš visvairāk.

Ja Vaņģenieks būs operāciju zālē, Limbacis sēdēs pie zāles durvīm un gaidīs. Stundu, divas, trīs, desmit stundas, tam nav nozīmes.

Vaņģenieks nebija operāciju zālē, viņš sēdēja kabinetā un. tiklīdz Limbacis parādījās, saprata, ka labi vairs nav.

- Kas ir? - Vaņģenieks jautāja. - Tu neesi cilvēka ģīmī, tu esi resna, trīcoša zilcdesa.

- Manas pēdas, vecais, ošņā čeka!

To teicis, Limbacis nosēdas uz

kušetes. Kušetīte iebrakšķējās.

Vaņģenieks izņēma no stikla skapīša pudelīti, ieleja zāļu trauciņā nelielu šļuku un iedeva Limbacim.

- Še, ieņem! Un tagad atbildi uz jautājumiem. Nē, pats nepļurksti! Tātad kā tu zini, ka tavas pēdas tiek ošņātas?

Uz Vaņģenieka jautājumiem Limbacis atbildēja īsi un precīzi. Pie viņa bijis Pēbaks. Kas tas par Pēbaku? Cilvēks, ko viņš uzvarējis. Kur uzvarējis? Ēšanas sacīkstēs. Un tā tālāk. Pēc piecām minūtēm Vaņģeniekam viss bija skaidrs.

- Tas ir nopietni, viņš teica, bet biksēs nevajag laist. Ja viņi būtu gribējuši tevi paņemt, tu jau sēdētu. Tikai tā braukšana ar ātrlaivām man liekas maķenīt šizofrēniska. Kaut gan...

- Vajag aprunāties vēl ar kādu. Un tu,

vecais, brauksi?

- Lieta ir jāizpīpē. Piekāp rīt!

- Ielej man otru, - Limbacis sacīja.

- Še tev visa butele, un kopies! Vaņģenieks sarunai pielika punktu.

Teikdams, ka lieta jāizpīpē, viņš bija drusku pārspīlējis. Vajadzēja braukt, par to šaubu vairs nevarēja būt. Nē, braukšanas vajadzība neradās tāpēc, ka Vaņģenieks neprata muti turēt un lēca visiem acīs, iemesls bija cits. Četrdesmit pirmajā gadā, kad sākās karš, viņš iestrēga laukos un atpakaļ uz Rīgu netika, jo tuvumā neganti šaudījās. Kas šāva, to Vaņģenieks nezināja, bet drīz dabūja zināt.

Pie viņa atskrēja viens uz motocikla un ar plinti pār pleciem, un sarkanbaltsarkanu lenti ap roku. Lai tūlīt pat braucot glābt puisi, kam krievi ielaiduši lodi vēderā.

Vaņģenieks paķēra savu ķirurga čemodāniņu, uzlēca uz pakaļējā sēdekļa un brauca. Jā, gabaliņu tālāk vienās mājās gulēja jauneklītis. bet apkārt stāvēja kādi pieci ar plintēm un sarkanbaltsarkanām lentēm. Vaņģenieks paskatījās un redzēja, ka griešanas vaina, bet viņam nebija ētera, un bez iemidzināšanas griezt nevarēja.

Jauneklītis bāls, jūt, nabags, ka labi nav un muld: - Pasakiet Zentai... Es mirstot par viņu domāju...

- Turi muti! - Vaņģenieks jauneklītim teica. - Tu vēl Zentai piecus bērnus pagādāsi un negribēsi alimentus maksāt.

Bet jūs, veči, vediet mani uz tuvāko aptieku. Fiksi!

Viņu aizveda uz tuvāko aptieku. Tur iekšā sēdējā pārbijies žīdiņš, aptieķnieks,

un tūlīt iedeva visu, ko prasīja, - ēteri, bindes, šprices un vēl šo to. Vaņģenieks puisi nolika saimes istabā uz galda, pārgrieza vēderu, lodi izņēma, un viss bija pa pirmo. Bet aptiekas žīdiņu vietējie patrioti vēlāk nošāva kopā ar citiem žīdiem, lai atriebtu pārestības, ko latviešu tautai nodarījis žīdiskais boļševisms.

Kad krievi sāka Latvijā šļūkt atkal iekšā un kolēģi kravāja mantiņas, Vaņģenieks ilgi domāja, mukt vai nemukt.

Galu galā nolēma palikt. Kas viņš tur, Fricijā, būs? Šinders. Viņa diplomu neatzīs, pie griešanas nelaidīs. Ņem virlopu un smel! Jā, bet krievs var uzost, ka Vaņģenieks ir lāpījis nacionālos partizānus. Bandītus, tātad. Var jau būt.

Taču tas, ko viņš lāpīja, bija cilvēks, kas tobrīd lika karoti, bet Hipokrāta zvērests

liek palīdzēt cietējiem. Un vai nu tā būs, ka krievi gribēs tikt vaļā no pieredzējušiem nažu vīriem? Aziātu mežonība nevar pastāvēt mūžīgi, tas nav iespējams!

Tā domāja daudzi. Krievs, kas tagad nāk atpakaļ, nav vairs tas, ko vācietis izdzina! Staļins pie varas... Nevis pie varas, tāpat vien tronī atstāts, bet teikšanas viņam vairs nav, ni un ni! Tīri prātīgi cilvēki vienā mutē runāja: «Sabiedrotie krievam sākuši palīdzēt tikai ar tādu noteikumu, ka briesmonības darīt vairs nav brīv! Un nedarot arī vairs, jo ģenerāļi stingri skatoties, lai čekisti cilvēkiem bez vainas klāt neķertos.» Velns to zina, kā tā gadījās, ka Vaņģeniekam urīns bija galvā sakāpis, bet viņš vienubrīd tādām runām stipri ticēja. Un

tagad, re, bezvainīgo Limbaci, kam politika ir pie vienas vietas, ko interesē tikai rīšana un kārtis, sākuši gramstīt! Ak, ne jau viņu vien! Dzird, esot pievākuši vairākus dakterus, un, kāpēc pievākuši, neviens nezina. Nē, Vaņģenieka cerības uz aziātisma ēras beigām nav piepildījušās, tātad jāšļūc!

Kad jāšļūc, tad jāšļūc, bet ideja par ātrlaivām Vaņģeniekam likās bīstami dulla. Tagad, kara laikā, turklāt vēlā rudenī, braukt pāri Rīgas jūras līcim, cauri Irbes šaurumam, kur stāv krievu un vācu flotes, bija murgaina iecere. Bet varbūt pastāv kāda vienošanās starp krievu un rietumu slepenajiem dienestiem? Rietumi dod krieviem šādas tādas svarīgas ziņas par vācu armiju, un krievi par to piemiedz actiņu, lai rietumnieciski orientētie

latvieši varētu tikt uz Zviedriju...

Teorētiski tas nav izslēgts. Un tomēr, un tomēr...

Pēc ilgām, mokošām pārdomām Vaņģenieks saprata, ka cilvēks, kura zināšanas aprobežojas ar otra cilvēka graizīšanu, pie skaidrības netiks, tāpēc jāaprunājas ar Papieti, ļoti uzticamu un gudru veci. Viņam kādreiz bija jahta, viņš ir divreiz slīcis un trīsreiz izglābts, tāpēc, ūdensžurka būdams, no laivošanas šo to saprot. Vai Papietis gribēs braukt?

Noteikti. Viņš Vaņģeniekam jau pavasari bija teicis, ka krievu valstībā nonākt negrib, tāpēc izgaisīs tālēs zilajās. Bet nekas no tās izgaišanas nesanāca Papietis aizbrauca uz savām lauku mājām pie Bauskas, un jūlija beigās - hop! krievs nokrīt kā no rozā mākonīša. Nokrīt

un paliek. Kad ieņēma Rīgu, Papietis klusām atšļūca šurp un tagad te sēž kā noķerts prusaks.

Labi, nav ko žāvēties, jāskrien pie Papieša!

Un Vaņģenieks skrēja.

Noklausījies Vaņģenieka sakāmo, Papietis domu par krievu un rietumu specdienestu sadarbību noraidīja pilnīgi un galīgi.

- Tas ir izslēgts. Gan šitie, gan tie saprot, ka īstā sišanās sāksies pēc friču sasišanas, un tāpēc jau tagad viens uz otru glūn ar kaula aci. Bet pārlaist ar ātrlaivu, sacīsim, no Ainažiem uz Gotlandi nav nekas sevišķs. Tādām laivām ir zvērīgi motori, tās iet mērkaķa ātrumā, tāpēc par ātrlaivas noķeršanu runas nevar būt.

Sašautu? Nāvīgi grūti, ātrlaivas brauc cikcakveidīgi, un, kamēr tu stellē lielgabalu, laiva jau atrodas pavisam citā

vietā. Braukšana, protams, notiks naktī, un naktī ir tumšs.

- To es arī zinu, ka naktī ir tumšs.

Vaņģenieks sacīja. - Bet kas var galvot, vai braukšana nebeigsies stūra mājā? Mēs smuki iekāpsim laivā, brauksim uz Zviedriju, bet izkāpsim Daugavmalā. Pēc tam tip, tip, tip uz pagrabtelpām!

Papietis tādu iespēju izslēdza.

Pirmkārt, viņam būs līdz kompass, pēc tā viņš laivas kursu varēs noteikt nemaldīgi.

Otrkārt, Papietim ir zināmi daži leģionāri, kas, fričiem atkāpjoties, palikuši Rīgā.

Pagaidām viņus neviens negramsta un laikam negramstīs arī, bet drīz sāksies paraušana gaisā, respektīvi, iesaukšana Sarkanajā armijā. Tāpēc leģionāri būs mīļi braucēji, un tas stāvokli maina pašos pamatos. Viņi, redzi, kāps laivā ar

stroķiem zem vestes. Tiklīdz radīsies aizdomas, ka stūrmanis griež uz stūra namiņa pusi, viņš aizies pār bortu un pie stūres stāsies Papietis. Tā, redzi, tas lietiņas karāsies!

Tie bija stipri argumenti, un Vaņģenieks nekādus iebildumus vairs sagrābstīt nevarēja. Labi, mēs sākam gatavoties ceļam! Lai tie leģionāri aprunājas vēl ar dažiem večiem. Bet pilnīgi uzticamiem, saproti.

Papietis drusku apvainojās?

- Tu mani nemāci! Es esmu divus karus un trīs sievas pārlaidis, mani uz mušpapīra nepaķers!

Pie tā arī palika. Tagad vajadzēja vienīgi rīkoties, un viņi rīkojās.

Kāpēc Berlīne nekrita jau četrdesmit ceturtā gada oktobrī? Tāpēc,

ka Augstākā Virspavēlnieka stratēģiskā domāšana bija paralizēta. Un kas to domāšanu paralizēja? Kauns teikt sterva Boā!

Pēc Rīgas atbrīvošanas Āgenskalns rudens vakaros stāvēja baismīgi tumšs un kluss. Pēc komandanta stundas neviens uz ielas nedrīkstēja parādīties, izņemot sarkanarmiešu un padomju aktīvistu patruļas. Par patrulēšanu viņiem jāteic mīļš paldies, jo fronte vārījās tikai četrdesmit kilometru no Rīgas, starp Ķemeriem un Tukumu. Bunkšķināšanu nedzirdēja, jo lauka artilērija un plintes tik tālu nav saklausāmas. Taču pastāvēja briesmas, ka fašistu diversanti var slepus pārlavīties frontei, lai Āgenskalnā uzlauztu un aplaupītu pamestos dzīvokļus.

Un ne vien varēja pārlavīties, bet arī

pārlavījās, turklāt uzvilkusi sarkanarmiešu formas tērpus. Ja viņus noķēra, un tas reizēm patiešām notika, fašistu diversanti runāja krievu valodā un uzdevās par tāda un tāda krievu pulka zaldātiem. Viņus pēc tam nosūtīja uz soda rotām, un lieta līdz ar to bija izbeigta.

Bet ne jau visur vakaros bija tukšs un kluss. Ķerras kundzes mājas pagalma rūca motori, mašīnas reizēm atbrauca un aizbrauca, skanēja balsis, un klaudzēja durvis. Kaimiņi par to nebrīnījās, jo Pēbaka kungs, kas turpat dārza mājiņā dzīvoja, visiem bija darījis zināmu, kādi krievi tur ieperinājušies -nekaitīgi automobiļu remontētāji, no kuriem it nemaz nav ko bīties. Taisnība gan, dienā īpašu remontētāju centību nevarēja manīt, bet arī par to kaimiņi nebrīnījās, jo

zaldāts, kā zināms, ir slinks. Čaklākais no Ķerras kundzes mājā mītošajiem krieviem bija sakumpis un biezbriļļains vīrs krietni gados. Viņš pīpēdams reizēm slaucīja pagalmu un ielu. Tātad kārtīgs, tīrību mīlošs cilvēks. Reiz, kad briļļainais atkal ar slotu grozījās pa ielu. pie viņa piegāja kaimiņu vecītis, kas puslīdz prata krieviski un bija briesmīgā tabakas badā.

Vispirms vecītis apjautājās, no kurienes tad biezbriļļainais esot un kāpēc viņu, pavecu vīru, armijā noņēmuši. Atbilde bija negaidīta - šis dzīvojis Maskavā, bet armijā noņemts neesot, pats pieteicies uz brīva līguma. Ak, uz brīva līguma? Tad jau laikam ēšanas dēļ. Nu ja, vecītis bija uzminējis, biezbriļļainais atzinās, ka armijā varot paēst daudz labāk, te viņam dodot kilogramu maizes dienā, putru un

saulespuķu eļļu, bet tur, aizmugurē, tikai trīssimt gramu maizes un cita nekā. Vecītis līdzcietīgi nopūtās - jā, ar trīssimt gramiem pusbada dzīve vien ir... Un kā būtu, ja tovariščs tabaku pret miltiem drusku pamainītu? Viņam, vecītim, vairs galīgi neesot ko pīpēt, Jā, kāpēc ne!

Vecītis atnesa rudzu miltu maišelīti, biezbriļļainais avīžpapīra tūtu ar mahorku, abi sapīpēja un aizgāja katrs uz savu pusi.

- Cilvēks kā jau cilvēks, - vecītis vēlāk teica savai vecītei, - ēst mums visiem gribas. Lai nu tagad uzcep savas bliņas. Ko darīsi, ja mūžs sāk iet uz vecuma pusi, it neviens par tevi nedomā.

Dzīvo, kā proti...

Ja vecītim kāds teiktu, ka hiezbriļļainais katru dienu sūta ziņojumus pašu varenākajiem no varenajiem, Visu

Tautu Tētiņam, vecītis pasmietos sīku smiekliņu un teiktu: «Jūs nu gan, biedri pilsoni, esat dulls!» Tādus vecīšus nevajag censties pārliecināt - jo cilvēks mazāk zina, jo viņš ir laimīgāks.

Todien, kad Kuncītis pie burvīgajām dāmām piedzērās, biedrs Dudka savu šifrēto ziņojumu uz Maskavu nosūtīja agrāk nekā parasti. Tiklīdz Spricis Anša dēls dusošo Kuncīti atveda uz Ķerras kundzes mājiņu, viņš biedram Dudkam pavēstīja, ka viegli krācošā persona zina, kur atrodas rezidents Piņģerts. Biedrs Dudka uzreiz, saprata, ka čemodāna meklēšanā paspīdējusi gaisma tuneļa galā.

Bet tas bija ārkārtīgi svarīgi. Tūlīt sekoja daži precizējumi, un piecpadsmit minūtes vēlāk Padomju Savienības Maršals, bruņoto spēku Virspavēlnieks Visu Tautu

Tētiņš lasīja tikko saņemtu radiogrammu ar uzrakstu «Sevišķi slepeni»: «Rezidents kopā ar objektu atrodas pie prostitūtas Boā. Viņas adresi zina līdz bezsamaņai piedzēries cilvēks, kas pagaidām nav spējīgs runāt.»

Izklausās pilnīgi neticami, bet Kuncīša dzērums ietekmēja visa Otrā pasaules kara tālāko norisi. Padomju Savienības bruņoto spēku Virspavēlnieks pēc radiogrammas saņemšanas vairs nespēja domāt par kara lietām, viņš sēdēja un gaidīja, kad Rīgā pamodīsies līdz bezsamaņai piedzēries cilvēks, kurš vienīgais zina, piedodiet, kaut kādas stervas adresi. Cik tas tomēr ir traģiski, ka mirkļos, kad izšķiras pasaules liktenis, Virspavēlnieka uzmanība ir pievērsta nevis fašisma satriekšanai, bet stervai

Boā!

Pēc stundas Virspavēlnieks sāka nopietni uztraukties - no Rīgas pienāca slikta ziņa - piedzēruša cilvēka pulss kļūst lēnāks, viņš sāk kaut ko nesakarīgi murmināt, un ataicinātais ārsts neizslēdz iespēju, ka iedzertajam alkoholam bijusi piejaukta inde.

Paldies Dievam, šī ziņa tomēr neapstiprinājās. Kuncītis patiešām bija kļuvis aizdomīgi slābans, un ārsts ieteica viņu pārvest uz tuvāko kara hospitāli, lai steidzīgi izdarītu kuņģa satura analīzi.

Spricis Anša dēls saprata, ka analīze neko nenoskaidros, daudz precīzāk par iedzertā šķidruma saturu viņš uzzinās dzīvoklī, kur Kuncītis bija viesojies. Dzīvokļa adresi Spricis Anša dēls zināja precīzi, tāpēc žigli prom uz Čiekurkalnu pie Princeses.

Kā jau to varēja sagaidīt, Princese sākumā Sprici Anša dēlu negribēja laist iekšā, bet viņš spārdīja durvis un kliedza, ka ieradies drauga Kuncīša uzdevumā.

Tas mainīja situāciju. Princese atvēra durvis un priecīgi iesaucās: - Aha, tu esi atvedis šķipeli!

Kādu šķipeli? Nu to, ko Kuncītis apsolīja? Man. saproti, jāaprok viens ivans!

Pēc piecām minūtēm Spricim Anša dēlam viss bija skaidrs. Viņš apskatīja dusošo sanitārā dienesta majoru, paostīja kanniņu ar pikanto dzērienu un apjautājās, cik Kuncītis ir izlacis. Krūzīti? Jauki! Ja dāmai nav iebildumu, viņš kanniņu paņems līdzi!

Kādi tur varēja būt iebildumi, ja viesis kanniņas vietā uz galda noliek simt

červoncus! Princese gan nesaprata, kāpēc uzradies mīlīgs, smaidošs pižons, kas dod viņai naudu un tūlīt nosmird. Jā, pasaule šļūc uz stulbuma pusi. tas nu ir skaidri redzams!

Pēc stundas uz Maskavu aizlidoja vēl viena radiogramma. Tajā bija teikts, ka piedzērušais cilvēks nav iedzēris indi, bet pārtvaicētu medikamentu koncentrātu, kas satur alkoholu un luminālu. Taču lumināla saturs koncentrātā nav dzīvībai bīstams.

Pēc ārsta atzinuma minētais cilvēks gulēs vēl apmēram desmit stundu. Šai radiogrammai bija briesmīgas sekas - Kara Padome tūlīt izdeva pavēli, ka Sarkanās armijas karavīrus, ko pieķers medicīnisku preparātu pārtvaicēšanā ar nolūku iegūt spirtu saturošu dzērienu, jānodod tiesai un, neņemot vēra dienesta

pakāpi, jāsoda pēc kara laika likumiem.

Cik sanitāru, feldšeru un ārstu šajā sakarībā gāja bojā, nav zināms, taču upuru skaits ir ievērojams, tāpēc, viņus pieminot, nolieksim galvu!

Kuncītis saka mosties nākošās dienas rītā. Viņš juta, ka nezināms briesmonis lēnam un nesteidzoties plēš viņa galvu uz pusēm, pēc pārplēšanas to saliek kopā un viss sākas no jauna. Pavēris vienu aci, Kuncītis ieraudzīja eņģeli, kas skatījās uz viņu ļoti pārmetoši. Tad parādījās cits ģīmis, vājš un sērīgs. Ā, tas taču bija Intelidžent serviss pulkvedis! Un pulkvedis Kuncītim piebāza pie deguna ožamā spirta pudelīti.

Tālāk viss ritēja normāli. Šķaudiens, dziļi elpas vilcieni un puslīdz sakarīga runāšana. Pulkvedis jautāja, kur dzīvo

Boā.

- Veļas rullī. - Kuncītis atbildēja un aizvēra acis.

Atkal pudelīte, atkal šķaudiens un skaties! - drīz viss bija skaidrs. Boā patiešām dzīvo mājā, kurā ir veļas rullis, bet māja atrodas Bieriņos.

Astoņos, kad bija jau pietiekami gaišs, no Ķerras kundzes pagalma izbrauca zaļā kulba, kurā sēdēja Spricis Anša dēls, Pēbaka kungs un Kuncītis.

Klusie varoņi nav jāmeklē vienīgi starp slepeno dienestu cīnītājiem, arī suteneru starpā bija vīri, kuru priekšā jānoņem cepure. Ja cīnītājam būtu tik šausmīgas paģiras, diez vai viņš spētu angļu pulkvedi aizvest līdz Bieriņu veļas rullim. Bet suteners, redzat, spēja!

Daudzi to nezina, bet kara laikā turēt

āzi ir neprāts. Pirmkārt, āzis daudz ēd, un, otrkārt, āžus zog. Ne jau gaļas dēļ, āža gaļa pretīgi smird, un to pat bada laikā grūti ieēst, āžus tur cita iemesla dēļ. Lietas būtība ļoti vienkārša - lielu satricinājumu gados, kad iztika švaka, masveidīgi savairojas kazas. Piena dēļ. Tāpēc cilvēks, kas tur āzi, gūst tīri labus ienākumus no zināmiem āža pakalpojumiem. Bagātību tādā veidā sakrāt nevar, pilnīgi izslēgts, bet sava izlikšana ir.

Bieriņos visiecienītākais āzis piederēja Bebrīšmammai. Tas bija brīnišķīgs āzis liels, sniegbalts ragainis arī garu. zīdainu spalvu. Zinādama āža milzīgo vērtību, Bebrīšmamma to neturēja vis šķūnītī, bet ķēķī. Nelielas neērtības tas radīja, taču šajos nedrošajos laikos citādi

nebija iespējams. Dienā āzis lika vests dārzā un tur, īpašnieces cieši uzraudzīts, ēda gar žogmali balandas. Pati Bebrīšmamma raka zemīti, jo zemīte jārok neatkarīgi no tā, kādi kungi nāk pie varas.

- Dieviņš palīdz, kundze! - turpat blakus atskanēja laipnīga balss.

Vai! Aiz žoga ielas malā stāvēja melni ģērbts brangs kungs ar lietussargu vienā un bībeli otrā rokā. Mācītājs tātad.

Tas vēl nebūtu nekas, bet mācītājam bija zili sasista acs! Pirms vēl Bebrīšmamma paguva tencināt par dievpalīgu, mācītājs jautāja: - Vai jūs, cienījamā kundze, nezināt, kur te tuvumā ir veļas rullis?

- Raug, še, nākamā mājā, Bebrīšmamma žigli atbildēja. - Bet veļu tur vairs nerullē, elektrības, redzat, nav!

Viss iet uz postu.

- Jums taisnība, kundze! Un vai tajā veļas ruļļa mājiņā neviens nedzīvo?

- Dzīvo, dzīvo, viena atraitne tur dzīvo! Tā mājiņa viņai palika no nelaiķa vīra, no Dobes. Viņš bija labs cilvēks, pulka vecāks par sieviņu un nomira ar zarnu aizsprostojumu. Viņš, redzat, vairs nevarēja...

Mācītājs Bebrīšmammu mīļi pārtrauca. Jā, mēs visi esam mirstīgi, un šīs zemes gājums nav no ilgajiem, ai nē, bet vai tagad Dobes kundze dzīvo viena pati? Bebrīšmamma piegāja žogam tuvāk un sāka runāt klusākā balsī. Redzat, tā lieta ir tāda, ka reizē ar krievu ienākšanu viņai uzradies viens vīrietis. Ārā daudz nav rādījies, kauns laikam, jo viņi nav laulājušies. Nu arī mācītājs pienāca

žogam tuvāk un sāka runāt klusākā balsī.

Kāds tas vīrietis izskatās un vai atnācis plikām rokām vai ko atnesis līdzi? To nu Bebrīšmamma kundze nezināja, bet mēbeles viņš nav atvedis, tātad...

- Paldies, kundze! - mācītājs teica un gāja projām, lai gan Bebrīšmamma stipri gribēja vēl pajautāt, vai krievi mācītājam nav atņēmuši pulksteni, jo tagad visiem pulksteņus atņem, turklāt vēl sit pa ģīmi, kas šajā gadījumā acīmredzot ir noticis.

Un arī tas nebija noskaidrots, kāpēc mācītājs taujāja par Dobieni. Patiešām, kāpēc?

Bebrīmamma pārliecās žogam un noskatījās, cik brīnumžigli mācītājs aiziet.

Teciņiem vien, teciņiem vien. Nogriežas šķērsielā un pazūd. Savādi...

Nekā savāda mācītajā rīcībā nebija,

šķērsielā viņš nogriezās tāpēc, ka gabaliņu tālāk tur stāvēja smaga mašīna ar lielu, zaļu kulbu. Brītiņu pēc tam, kad zili sistais mācītājs bija iekāpis kulbā, no kulbas izkāpa divi vīri. un Bebrīšmammai rakšanu atkal nācās pārtraukt. Tie divi izkāpušie atnāca pie Dobienes vārtiem un sāka klauvēt. Pie Bebrīšmammas žoga auga panīcis ceriņkrūms, aiz tā viņa paslēpās un lūrēja. Cik savādi cilvēki viens vājumvājš ar skumīgu ģīmi, otrs tīri zaļgans un grīļīgs, tātad nodzēries, žūpa riebīgais!

Ja Bebrīšmamma zinātu, cik briesmīgi Kuncītim tobrīd sāpēja galva, viņa tādus nežēlīgus vārdus savā sirdī nebūtu teikusi. Tik neciešamu galvassāpju reizēs cilvēkam vajag uzlikt uz pieres vēsu kompresi, aizvērt acis, mierīgi gulēt

un klausīties vieglu, ritmisku mūziku. Tad kļūst vieglāk, taču angļu slepenā dienesta pulkvedis lūdza Kuncīti piecelties un braukt viņam līdzi pie Boā kundzes. Rīts esot brīnumjauks, gaiss spirdzinošs, bet tas pret galvassāpēm palīdzot labāk par zālēm.

Neraugoties uz lielajam ciešanām, Kuncītis sniedza ļoti svarīgu taktu Intelidžent serviss pulkvedis darbojas kopā ar padomju pretizlūkošanu. To liecināja krieviski runājošie cilvēki, kas atradās mājā, kurā viņš bija atvests un no guldīts, to liecināja daudzie automobiļi mājas pagalmā un krievu dakteris, ļoti laipns cilvēks. Tas viņam izmērīja asinsspiedienu, iešpricēja dibenā kofeīnu, uzsita uz pleca un teica: «Vsjo buģet horošo!» Acīmredzot ir noslēgts slepens

līgums krievi palīdz angļu pretizlūkošanai, bet tie savukārt krieviem.

Kuncītis no tā var tikai vinnēt, viņš kā nekā palīdz noķert vācu špijonu, un to viņam neaizmirsīs. Salīdzinot ar labām nākotnes izredzēm, galvassāpes bija sīkums, tāpēc viņš drosmīgi devās ceļā.

Izkāpjot no kulbas, pasaule drusku sāka šūpoties, bet Intelidžent serviss pulkvedis viņu satvēra zem rokas un palīdzēja sekmīgi nokļūt līdz Boā mitekļa vārtiem. Tur Kuncītim uzbruka jaunas ciešanas - tiklīdz viņš pataustīja zvanu, atskrēja zvērīgs suns un sāka apdullinoši riet. Katrs rējiens kā trula nagla dūrās Kuncīša pakausī. Intelidžent serviss pulkvedis kaut ko teica, bet sadzirdēt to nevarēja, suns rēja pārāk mežonīgi. Tad parādījās sīka auguma sieviete

ugunssarkaniem matiem.

Pienākusi vārtiem tuvāk, viņa saņēma suni aiz kakla siksnas un ļauni iesmējās.

- Skaties, Bambalis! Tu apgānīji mūsu mīlu, bet tagad stāvi pie maniem vārtiem netīrs un izsalcis!

Ja Kuncītim blakus nestāvētu angļu virsnieks, Kuncītis neizbēgami pateiktu kādu rupjību, bet tagad to nevarēja atļauties, tāpēc aprobežojās ar īsu atbildi: - Ir nopietna saruna par lietu.

Saproti, par lietu!

Boā laikam saprata, viņa aizveda un iespundēja šķūnītī suni, pēc tam atslēdza vārtus un izteica divus brīdinājumus: - Palikt pa nakti te nevarēs! Uz ēšanu neceriet, man nekā nav!

To viņa laikam teica sakarā ar Spriča Anša dēla neparasto vājumu. Kuncītis

sāpīgi nopūtās - jā, tā bija Boā, rijīga, rupja un netaktiska gnīda!

Istabā, protams, viesi netika vesti, viņus nosēdināja ķēķī, un saruna varēja sākties. Kuncītis jautāja bez lieka ievada: - Kur viņš ir?

- Kas ir?

- Piņģerts. Es viņu meklēju.

Boā stipri sadusmojās.

- Re, kāpēc tu esi atvilcies! Es neko nezinu, ej ellē - un punkts!

Ak, cik ļoti Kuncītis gribēja paķert kādu bļodu un triekt pret grīdu! Pagaidām to darīt viņš atturējās un mēģināja ar labu.

- Mīļā, tu zini, kur Piņģerts ir! Tu zini, noteikti zini! Viņš pie tevis atšļūca tūlīt pēc krievu ienākšanas.

- Ai, ai, ai, cik tev ir smalks purns! Boā nikni iesmējās. - Tu esi tāds pats

mēsls kā Piņģerts, tikai riebīgāks. Lasies ar savu sprāgoni projām!

To nu Kuncītis vairs nevarēja izturēt, viņš gāza ar dūri pa galdu tā. ka sālnīca palēcās, un rēca: - Emma pēdējā! Cilvēks, ko tu tik briesmīgi apvainoji, ir angļu slepenā dienesta pulkvedis! Kolonells, saprati!

Viņš kopā ar krievu pretizlūkošanu meklē vācu špijonu Piņģertu! Ja tu daudz lēksi acīs, aizbrauksi pie baltajiem lāčiem, ka nemetas!

Juzdams, ka saruna kļūst nedaudz asa, Spricis Anša dēls nolika Boā priekšā piecas sterliņu banknotes un sirsnīgā balsi sacīja: - Kundze, mēģināsim viens otru saprast! Jūs palīdzēsiet mums, mēs palīdzēsim jums, jo mūsu iespējas

palīdzēt ir visai lielas.

Savādi, bet piecas mārciņas Boā dusmību izgaisināja vienā mirklī, viņa izņēma no skapja vācu švakā, trīsdesmitdivprocentīgā šņabja pudeli un nolika uz galda. To nu gan nevajadzēja darīt, šņabi ieraugot, Kuncītim pakrūtē sāka spiest un žņaugt. Vēl mirklis, un būtu notikusi nelaime, bet viņš trīs reizes dziļi ievilka elpu. Tas līdzēja.

- Tātad, kundze, - Spricis Anša dēls ierunājās vēl sirsnīgāk. - Piņģerts pie jums pašreiz viesojas, un mēs viņu gribētu satikt. Nekas ļauns viņam nenotiks, to es apsolu!

- Ļoti žēl, ka nekas nenotiks, - Boā atbildēja. - Viņu vajadzētu smuki pakārt.

Viņš pie manis ēda piecas dienas, pēc tam mani piekrāpa, apzaga un nosmirdēja.

- Nosmirdēja?

Redzēdams, ka angļu pulkvedis nesaprot nosmirdēšanas jēgu, Kuncītis to paskaidroja tuvāk.

- Viņš ir aizgājis.

- Skaidrs. Bet kur Piņģerts atrodas pašreiz?

To arī Boā gribētu zināt, un, ja viņa Piņģerta atrašanās vietu zinātu, tad tur viņš vairs neatrastos, viņš atrastos kapos.

Spricis Anša dēls redzēja, ka teiktais nāk no sirds, tātad Boā patiešām bija nopietni piekrāpta un apzagta. Bet tagad vēl viens jautājums.

- Kundze, vai Piņģerts pie jums ieradās tukšām rokām?

- Nē, viņam bija čemodāns.

- Jūs runājāt par piekrāpšanu.

Piedodiet netaktisko jautājumu, bet es

gribētu zināt, vai viņš jūs piekrāpa mantiski vai, sacīsim, personiskā aspektā?

- Mantiski, mantiski! Piņģerts man solīja par ēšanu desmit rubļus dienā.

Spricis Anša dēls vērīgi paskatījās uz Boā un teica: - Atvainojiet, kundze, nevis desmit rubļus, bet desmit dolārus.

Nu savukārt Boā vērīgi paskatījās uz Sprici Anša dēlu. Re, kas par velnu, viņš visu var saost! Kuncītis iesmējās.

- Kolonells tev, Boā, skatās cauri kā izrūsējušai klistīra burkai! Viņam tu acis ar ķīseli neaizsmērēsi!

Atkal draudēja asa saruna, tāpēc Spricis Anša dēls iejaucās vēlreiz.

- Ne nu es redzu kundzei cauri, nekā.

Piemēram, man nav zināms, ko Piņģerts nozadzis.

- Aptieciņu. Nē, pašu aptieciņu ne, zāles viņš nozaga. Opija pilienus.

- Opiju? Jums bija opijs?

- Manam nelaiķa vīram bija vēzis, un dakteri viņam parakstīja opiju. Bet viņš visu nepaspēja izdzert, un to tagad Piņģerts nozaga.

Tas jau bija būtiski.

- Un kāpēc? Vai viņš dzer opiju?

- Dzer gan.

- Sen jau?

- Velns viņu zina. Pavasarī vēl nedzēra.

Spricis Anša dēls piecēlās un noskūpstīja Boā rociņu. Nu Kuncītis saprata pilnīgi skaidri - tas patiešām ir angļu pulkvedis! Vai krievu virsnieks skūpstītu dāmai roku? Nemūžam!

Rīgā ir vieta, kur prātā iešaujas

apbrīnojami gaišas domas. Vietas koordinātas zina vienīgi slepenā dienesta līdzstrādnieki, bet viņi valsts noslēpumu neizpauž. Un pareizi dara!

Stundu pēc sarunas ar Boā pa Arkādijas lapām piebirušajiem celiņiem gāja divi cilvēki, viens neparasti vājš. otrs visnotaļ korpulents. Tātad Spricis Anša dēls un Pēbaka kungs. Tā bija skaista pastaiga - saulīte, zila debess, viegli un balti mākoņi, kādi parasti ir tikai jūlijā. Bet koku zari kaili, visur kritušas lapas un laiks vēss. Tādā jaukā dienā gribas dziedāt vai vismaz svilpot, taču to nedarīja ne Spricis Anša dēls, ne Pēbaka kungs.

- Tur, aiz dzelzceļa ir Torņakalns, priekšniek. - Pēbaka kungs ierunājās.

- Jums taisnība, svētaistēv, - Spricis

Anša dēls atbildēja. - tur patiešām ir Torņakalns. Un Torņakalnā mazā ieliņā varbūt vēl ir mājiņa ar skaidu jumtu.

Neliela mājiņa. Ķēķis un divas istabiņas.

Vienai istabiņai logs dārza pusē. Vai divi logi? Nē, tomēr viens. Es tajā mājiņā ierados pirms trīsdesmit četriem gadiem.

- No Krievijas?

- Es tur piedzimu.

Pēbaka kungs apstājās.

- Priekšniek, tas taču ir aizkustinoši!

- Nu. protams, ļoti aizkustinoši. Un skumji. Torņakalns tagad ir pavisam citāds, pasaule ir citāda, un es esmu citāds.

- Bet atmiņas nav citādas! Atmiņas mūžīgi paliek tādas, kādas tās ir.

Spricis Anša dēls piegāja pie soliņa un pagrūda sāņus nobirušās lapas.

- Apsēdīsimies, svētaistēv! Jūs teicāt, ka atmiņas paliek nemainīgas.

Atļaujiet nepiekrist. Atmiņas nepaliek nemainīgas, atmiņas izbāl. Neizbāl vienīgi zilas debesis. Vai nav neticami, ka vēlā rudenī debesis ir tik zilas?

- Šajā pasaulē daudz kas ir neticams, priekšniek. Es, piemēram, nekad nevarēju iedomāties, ka Piņģerts niekojas ar drapītēm.

- Nekā dīvaina tur nav. Lai viņa rīcību varētu saprast, vajag ielīst Piņģerta ādā. Tas ir ļoti vienkārši. Pieņemsim, ka es esmu tādas un tādas kafejnīcas oberobers. Dzīve mierīga, ienākumi pietiekami un rūpju praktiski nekādu. Bet pēkšņi notikumi mani ierauj bīstamā spēlē - jāpaliek ienaidnieka aizmugurē kopā ar naudu piebāztu čemodānu, kas vēlāk

jānodod vācu aģentam. Sākumā es jūtos puslīdz normāli, tikai reizēm uznāk tāds nieka drebulītis, un naktīs nevaru aizmigt.

Baldriāna drapes nelīdz, miega zāles nelīdz. Ko es daru? Es meklēju stiprākas drapes. Un tās stiprākās drapes ir lieliskas! Drebulītis kā ar roku atņemts, miedziņš nāk, viss kārtībā. Bet. tiklīdz es drapītes nedzeru, drebulītis klāt un miedziņš prom. Man bez drapītēm vairs nav iespējams izlikt, svētaistēv! Ko es daru? Es meklēju cilvēku, kam tādas drapītes ir!

- Jūs domājat Boā kundzi, priekšniek?

Protams! Bet viņai drapīšu ir ļoti maz. Kas man atliek?

- Meklēt tādu, kam drapītes ir.

- Atļaujiet precizēt! Nevis meklēt,

bet doties pie tāda, kas mani ar drapītēm var apgādāt. Tas fakts, ka Piņģerts ir pametis Boā kundzi, to skaidri pierāda.

Viņš tādu cilvēku zina! Bet mēs nezinām.

Mums atliek vienīgi minēt.

- Minēšana, priekšniek, nebūs pārāk grūta.

- Svētaistēv, jūs gribat mani mierināt.

Padomāsim ar prātu, kam drapītes varētu būt! Visticamāk, aptieķniekiem, bet aptieķnieku Latvijā ir simtiem.

Pēbaka kungs pirmo reizi atļāvās familiāri uzsist Spricim Anša dēlam uz pleca.

- Priekšniek, es esmu vecāks par jums, tāpēc uzklausiet manu padomu, nemeklējiet aptieķnieku!

- Ko tad?

- Blakti. Aptieķniekam opija vairs

nav un, ja ir, tad ļoti maz, jo kara laikā aptiekas to nesaņēma. Var jau būt, kāds drapītes drusku ir iekrājis, bet maz. Tādas lietas tika stingri uzskaitītas. Ārkārtīgi stingri! Tāpēc nemeklējiet aptieķnieku, meklējiet blakti!

Spricis Anša dēls nejautāja, kas tā ir par blakti, viņš vienīgi skumji un pārmetoši skatījās uz Pēbaka kungu.

Kāpēc tu, svētaistēv, liec minēt mīklas?

Un Pēbaka kungs visu paskaidroja.

- Tās personas, kas pirmskara gados paklusām klientiem piegādāja kokaīnu, sauca par blaktīm. Nav izslēgts, ka daži andelēja arī opiju, bet to es nezinu.

- Kur viņi kokaīnu ņēma?

- No jūrniekiem. Starp citu, būt par blakti bija bīstama profesija.

- Cik gadus viņiem deva?

- Kādus trīs, četrus, taču sēdēšana nebija īstās briesmas. Man kādreiz iegadījās uzturēties slēgtā tipa iestādē, un tur sēdēja arī viena blakts. Pēc izlaišanas uz brīvām kājām viņu nosita.

- Par blēdīšanos?

- Nē, par to, ka preci viņš nedeva uz parāda. Tie, kas kokaīnu ciena, ir gatavi iet pāri līķiem. Klausiet mani, priekšniek, meklējiet blakti! Blakšu nebija pārāk daudz, varbūt desmit, vairāk ne. Bet vēl pareizāk būtu, ja jūs meklētu cilvēkus, kas blaktis ķēra. Toreiz policija zālīšu andelmaņus tramdīja briesmīgi. Un katrs tramdītājs pazina visas blaktis, taču noķert tās varēja vienīgi ar pierādījumiem, un tas bija ļoti grūti. Blaktis, redzat, nestaigāja apkārt, iebāzuši kabatās zālītes, viņi algoja starpniekus.

- Svētaistēv, cik jūs sverat? - Spricis Anša dēls jautāja.

- Tagad esmu novājējis. Būs tā ap simtdesmit, vairāk ne.

- Tad jūsu vērtība ir milzīga. Indijas maharadžas īpaši gudrus cilvēkus nosēdinājuši uz viena svaru kausa, bet uz otra tikmēr bēruši zelta smiltis, kamēr svari bijuši līdzsvaroti. Tādējādi gudru cilvēku vērtība tikusi precīzi noteikta.

- Pateicos, priekšniek, - Pēbaka kungs sacīja, izvilka mutautiņu un piespieda to vispirms pie labās, pēc tam pie kreisās acs. - Savā dzīvē esmu dzirdējis tik maz labu vārdu... Pateicos!

Svētie kādreiz esot pārtikuši no siseņiem un kameņu medus, bet vai kāds zina, ko viņi ēda pēc Rīgas atbrīvošanas? Visticamāk, neko neēda,

jo toreiz pēc rupjmaizes vajadzēja stāvēt milzīgi garā rindā, taču svētie pie bodes durvīm nīkstam nekad nav redzēti.

Elēģiskā saruna ar Sprici Anša dēlu Pēbaka kungu bija noskaņojusi uz filozofisku pārdomu viļņa. Jā, patiešām, cik paradoksāla tomēr ir dzīve! Nav nemaz tik sen, pirms mēnešiem sešiem, kad vācu izlūkdienesta cilvēks Šildemaņa kungs teica: «Jūs vajag apzeltīt, herr Pebah!» Un ko šodien sacīja krievu izlūkdienesta cilvēks, kura vārdu Pēbaka kungs vispār nezina? Viņš teica, ka Pēbaka kungs ir simtdesmit kilogramu smagas zelta gubas vērts! Ļoti patīkami vārdi, turklāt no diametrāli pretējām pusēm, un tas liecina, ka Pēbaka kunga vērtība patiešām ir augsta, bet - kāds drausmīgs kontrasts! - kas Pēbaka kungam

šodien ir uz galda, kādas pusdienas viņš var atļauties? No latviešu putraimiem vārītu miežu putru, no amerikāņu riebīgi treknās cūkas taisītus konservus, no vācu sintētiskajiem taukiem samīcītu margarīnu, no krievu āboliem vārītu povidlu, saldi pretīgu draņķi, zaptes karikatūru! Tāpēc nav brīnums, ka Pēbaka kungam sapnī radās lašmaizītes, kārtīga karbonāde ar skābiem kāpostiem, rolmopši ar krustnagliņām, rūgta kafija ar krējumu un laba alutiņa kauss, kam virsū ir biezas, čaganas putas. Pirms dzeršanas tās var tik jauki nopūst un tad... Un tad kļunks. kļunks. kļunks - alutiņš ielīst rīklē!

- Alutiņu! - Pēbaka kungs ievaidējās aizžņaugtā balsī un izbijās. Kas ar viņu noliek? Kāpēc tāds izmisums? Nu labi, viņa organisms protestē pret vienveidīgu

barību, bet kas viņu kavē novārīt kartupeļus ar visu mizu un atgriezt pēdējo ķilavu bundžiņu? Tā būs vienkārša nabagļaužu barība, bet to var ievadīt organismā bez viebšanās un pretīgām žagām. Taisnība, Pēbaka kungam bija tikai septiņi kartupeļi, taču diezgan lieli un miltaini.

Tā nu Pēbaka kungs novārīja septiņus kartupeļus, nokāsa, iebēra bļodā un skatījās, cik skaisti garaiņi ceļas pret ķēķa griestiem. Patiešām, patiešām, pieticība ir cilvēka laimes pamats! Tūlīt viņš atgriezīs konservu bundžiņu un būs vēl laimīgāks.

Vēl laimīgāks... Un kam Pēbaka kungam par savu laimību jāpateicas?

Vājajam, askētiskajam priekšniekam!

Apbrīnojams cilvēks, kā viņš pratis panākt, lai viņam ticētu! Rietumu aģents,

vai nav amizanti? Kaut gan... Patiesībā nekā apbrīnojama te nav. Uz ko šodien mīļie latvieši var cerēt? Kas viņus paglābs no krieviem? Vācieši? Tie ir pagalam. Tātad vienīgi Rietumi. Un kāda laime - parādās Rietumu aģents! Nu kā lai netic, ja tik ļoti gribas ticēt... Jā, traģiskais un komiskais dzīvē stāv blakus!

Pēbaka kunga filozofiskas pārdomas pirms maltītes iztraucēja klauvēšana.

Paklusa klauvēšana. Pēbaka kungs durvis atvēra bez kavēšanās. Skaties, ēšanas sacīkšu uzvarētājs Limbacis! Aiz viņa vēl divi kungi. Viens garš un iesirms, otrs jaunāks un īsāks. Lai svētīta ir jūsu ienākšana, brāļi tautieši! Viesis mājā, Dievs mājā...

- Kas tie par ivaniem sētā? Limbacis tramīgi jautāja.

- Mašīnu remontētāji, - Pēbaka kungs mierīgi atbildēja. - Ir sena gudrība, ka zvēra alai blakus ir tā drošākā dzīvošana.

Jel sēdieties pie galda un dalieties ar mani pieticīgajā maltītē!

Limbacis paskatījās. Nu moins, čekas sasistais cilvēks pārtiek no cūkēdiena, no nemizotiem kartupeļiem! Nē, ir taču vēl šajos sūda laikos gaismas caurstrāvoti svētie! Dziļi kustināts, Limbacis gribēja Pēbaka kungu iepazīstināt ar abiem līdznākušajiem, bet Pēbaka kungs biedinoši pacēla roku.

- Vārdiņus, lūdzu, nesauksim! Ja cilvēks top vajāts, tad nav no svara, vai viņš ir Pēteris, Miķelis vai Brencis.

Viens, nulle, Pēbaka kunga labā. Tas bija ļoti svarīgi, jo kungi pie viņa ieradās, lai pārliecinātos, ar ko viņiem darīšana, ar

čekistu vai svēto. Pārbaudītājus izvēlējās ļoti pārdomāti. Vispirms Limbaci, jo tas jau iepriekš bija runājis ar Pēbaka kungu un tūlīt manītu, ja Pēbaka kungs sāktu fleitēt citādi nekā pirmajā tikšanās reizē.

Otrkārt, Vaņģenieku, kam tika uzdots apskatīt, vai Pēbaka kunga zilā acs nav uzmālēta. Viņš, dakteris būdams, to redzēs nemaldīgi. Treškārt, līdzi ies viens no dezertējušajiem leģionāriem un uzdos būtiski svarīgu jautājumu - vai laivā būs brīv kāpt ar ieročiem vai tos vajadzēs atstāt krastā.

Kad viesi bija apsēdušies, garais un iesirmais apjautājās, kas tie ir par cilvēkiem, no kuriem Pēbaka kungs uzzinājis brīnišķo braukšanas iespēju.

Atbilde bija īsa un skaidra. Tie cilvēki uzdevušies par kristiešiem, bet viņš

domājot, ka viņiem aiz muguras stāvot kaut kādi dienesti. Diez vai kristieši varētu tikt pie laivām un visu tik labi noorganizēt. Skaidrs. Nākošais jautājums.

Kad kristieši ar Pēbaka kungu runājuši, pirms zilās acs uzsišanas vai pēc? Pēc, pēc! Atnākuši šepat pie viņa un šajā pat ķēķī teikuši, ka varot viņu glābt un vēl vairākus apdraudētus latviešus. Tā. Un kur ar tiem kristiešiem varētu tikties, lai drusku aprunātos pirms braukšanas? Ko drīkstēs ņemt līdzi, kā jāģērbjas, vai ieroči būs jānodod un tā tālāk.

Pēbaka kungs nokāra galvu, salika rokas un aizlauztā balsī atbildēja: - Līdzi katrs varēs ņemt vien piecus kilogramus. Ieroči jānodod nebūs. Bet es jūtu, ka jūsu sirdīs, brāļi tautieši, mīt šaubu čūska. Tad labāk nebrauciet. Vairāk

es jums neko neteikšu, man nav tiesību teikt. Nav...

Un palika sēžam, cilvēks, kā nepatiesi nozākāts pravietis. Limbacis to neizturēja, satvēra Pēbaka kunga roku, kratīja un brēca: - Es tev ticu, tu, godavīrs! Ja citi negrib braukt, lai nebrauc, sūds ar viņiem, es braukšu!

Pēbaka kungs pārmeta Limbacim krusta zīmi.

- Esi svētīts, brāli tautieti! Un gan jau tā šaubu čūska no mūsu sirdīm aizies, gan jau mēs visi saķersimies rokās un kopā dosimies pretī glābiņam!

Divi, nulle, Pēbaka kunga labā. Spēle bija vinnēta, komisija nāca pie slēdziena, ka Pēbaka kungs tomēr nav čekists.

Pirmkārt, čekisti nav tik resni. Otrkārt,

zilums zem acs ir simtprocentīgi īsts.

Treškārt, viņu neinteresē braucēju personības, un pats galvenais - ieročus varēs ņemt līdzi. Tagad jāķeras pie grupas komplektēšanas, un - aiziet!

Kad vāckungi uzlaida gaisā Ķeguma spēkstaciju, vietējie bija stipri noskumuši. Un pilnīgi nepamatoti! Ja nav elektrības, visos kaktos valda puskrēsla, bet puskrēslā ļoti ērti var noturēt slepenas apspriedes.

Atcerēsimies reiz par visām reizēm - nav ļauna bez laba!

Kamēr Pēbaka kungs sarunājās ar pārbaudes komisiju, pie Vējarata atlēca Jumis ar jaunām ziņām. Viņš bija ticies ar to cilvēku, un tas cilvēks šoreiz ļoti interesējās par blaktīm, respektīvi, par pirmskara narkotiku andelmaņiem.

Vējarats bez liekas domāšanas teica: - Es ar viņu runāšu! Ļoti pareizi vārdi. Pirms dažām dienām, kad Rietumu aģents interesējās par Persiešu kafejnīcas ķelneri Piņģertu, Vējarats sevišķi pārsteigts nebija.

Persiešu kafejnīca bija vāciešu midzenis, un Piņģerts pilnīgi varēja būt viņu cilvēks.

Ja tāds ir atstāts krievu aizmugurē, secinājums skaidrs. Bet blaktis... Kādu apsvērumu pēc Rietumu aģents meklē cilvēkus, kas ielasmeitas apgādāja ar kokaīnu? Un vispār - no kurienes tāds aģents varēja rasties? Vējarats bija pārcilājis visādas iespējas. Varbūt viņš ir vietējais, ko Rietumu dienesti iekonservējuši kopš pirmskara gadiem?

Tagad, pēc krievu otrreizējās ienākšanas, viņam uzvilkta pedere un viņš sācis lēkāt.

Bet tādā gadījumā grūti izskaidrot, kur viņš ņēmis ieročus un čekas dokumentus, tie paši no sevis viņam nevarēja rasties.

Nolecis no lidmašīnas vai izsēdināts no zemūdenes? Tad viņam vajadzētu būt kamielim, kas spēj panest trīs ložmetējus un automātu kopā ar munīciju. Laikam jau noslēpumainā persona būs atvilkusies nopakaļ krievu armijai. Un ne jau viņš vienīgais, te ir darīšana arī organizāciju, kas iesūtīta, lai pārtvertu vācu spiegus un savervētu savā dienesta. Tas būtu visticamāk. Jumis ir pārāk zaļš, viņu katrs var aptīt ap pirkstu, bet tik pieredzējušu zvirbuli kā Vējarats viegli apvārdot nevarēs. Tātad rīt viņam būs tas gods Rietumu aģentu skatīt vaigā.

Bet kur? To Vējarats bija izdomājis un nevis kaut kā, gudri izdomājis, jo citādi

domāt viņš neprata. Viņi tiksies Nacionālajā teātrī! Tūlīt pēc Rīgas atbrīvošanas Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs biedrs Vilis Teņa dēls Lācis bija vadoši norādījis, lai skatuves mākslinieki palīdzētu satriekt fašismu ar visiedarbīgākajiem ieročiem - ar sociālistiskā reālisma meistardarbiem.

Tātad, lūdzu, biedri, iestudējiet kaujinieciskas lugas, palīdziet modināt tautas varoņgaru! Doma visnotaļ pareiza, taču varoņgara modināšana sadūrās ar grūtībām. Daudzi aktieri, apmēram puse, bija aizbēgusi uz Vāczemi, teātri bija tumši un auksti, jo elektrības un ogļu nebija, visas durvis slēgtas... Nē, visas ne, dažas bija vaļā, lai tie skatuves mākslinieki un tehniskie darbinieki, kas atradās Rīgā, varētu ienākt un teikt: «Te es

esmu!»

Vējarats, kā jau cilvēks, kas zināja visu un vēl mazdrusciņ, izdomāja gudru gājienu. Jumis pēc tikšanas kopā ar Rietumu aģentu ienāks Nacionālajā teātrī, pa līkiem un tumšiem koridorīšiem aizvedīs viņu uz promenādes gaiteni. Tur ir ērti dīvāni un puskrēsla, tur var mierīgi sēdēt un aprunāties, nebaidoties, ka parādīsies modra persona un apjautāsies: «Vai jūs. lūdzu, neesat padomju varai naidīgi elementi? Un, ja esat, par ko runājat?» Piecas minūtes vēlāk parādīsies Vējarats, piebiedrosies sēdošajiem, un sāksies ārkārtīgi nopietna domu apmaiņa.

Nu, vai nav gudri?

Ja plāns ir rūpīgi pārdomāts, nekādi sarežģījumi nevar rasties un nerodas.

Nākošajā rītā, kad Jumis lēca uz darbu

bankā, Vējarats viņam sekoja. Sekošana, protams, notika pilnīgi nemanāmi, simtmetru attālumā, turklāt ļoti, ļoti piesardzīgi. Pateicoties tam, ka Vējarats bija uzlicis pašas stiprākās brilles, viņš skaidri redzēja šinelī tērptu cilvēku, kas Jumim pienāca no mugurpuses, un tālāk viņi gāja blakus. Gāja, gāja, kamēr aizgāja līdz Nacionālajam teātrim un pagriezās pa labi.

Nepieredzējis cilvēks viņiem tūdaļ būtu sekojis, bet Vējarats, protams, to nedarīja. Viņš vispirms palūrēja, vai arī viņam kāds neseko, un tikai pēc tam žigli ieslīdēja pa dienesta ieeju teātrī.

Promenādes gaitenis bija pilnīgi tukšs.

Neviena sarga, neviena administratora, nevienas tantiņas... Lūk, tur uz dīvāna pustumsā sēž divas personas. Lai gan

Jumis Vējaratam bija teicis, ka Rietumu aģents izskatās pēc izbaduša askēta, Vējarats tomēr bija pārsteigts. Tik vājš cilvēks! Tik skumja fizionomija! Te, pustumsā, tā izskatījās pat drusku baiga.

Iepazīstināšana, protams, izpalika, un Jumis sāka runāt pirmais: - Mūsu paziņa interesējas par kādreizējiem kokaina un opija tirgotājiem.

- Pilnīgi pareizi, - askēts piebilda.

Tad dažus vārdus teica Vējarats: - Un kāpēc tieši šīs personas jūs interesē?

- Es nejauši uzzināju, ka Piņģerta kungs nedaudz aizraujas ar opiju saturošiem pilieniem. Vēl vairāk, viņš bez tiem pašreiz nevar iztikt, tāpēc ļoti ticams, ka Piņģerts ar šīm personām pašreiz kontaktējas un ir no tām atkarīgs.

Loģiski, bet Vējaratam bija vēl viens jautājums: - Pēdējās dienās sākušies aresti. Vai jūs varētu mums sniegt informāciju, kuri būs tie nākošie?

- Nē, - askēts atbildēja. - Mūsu cilvēks vietējā čekā vēl nav iefiltrējies.

- Žēl. Labi, es jūs iepazīstināšu ar personu, kas pirmskara gados strādāja muitas policijā un ķēra kontrabandistus.

- Ja drīkstu lūgt iepazīstiniet jau šodien, - askēts sacīja un piecēlās.

Mūsu narkobiznesmeņi diemžēl vairs kārtīgi neprot savu amatu. Iekrīt viens, iekrīt otrs, un, skaties, trešais iekrīt. Kādreiz, pirms kara, tepat Rīgā apsviedīgi kungi ļoti meistariski andelējās ar kokaīnu, un neiekrita neviens. Jā, ilgajos okupācijas gados

zudis mūsu darba tikums!

Vējarats Sprici Anša dēlu veda pie suda Ziediņa, pie bijušā kriminālpolicijas uzrauga. Viņš savulaik patiešām ķēra kontrabandistus, kas mēģināja no kuģa bez muitas maksāšanas dabūt krastā bārdas nažus, pulksteņus, cigārus, dārgu tabaku, konjaku, kokaīnu un vēl šo to. Varbūt tāpēc, ka viņam bieži nācās grozīties ap ostu, suda Ziediņš dzīvoja pie Viesturdārza, tātad blakus darbavietai. Ar spieķi rokā viņš tur bija klīdis no tūkstoš deviņi simti desmitā līdz četrdesmitajam gadam, tātad kalpojis gan Nikolajam, gan Kārlim. Kas attiecas uz spieķi, tas nebūt nenozīmē, ka suda Ziediņš klibotu. Spieķi viņš turēja rokā pašaizsardzības mērķiem.

Tā nu tas ir, sarūgtinātas personas suda Ziediņu bija mēģinājušas fiziski iespaidot.

To var saprast, jo atpirkties no viņa nebija iespējams. Viens otrs policijas ierēdnis, kam gadījās noķert kungus ar šādiem tādiem kontrabandas sīkumiem, pagaidīja, kamēr noķertie viņam šo to iebāž kabatā un pēc tam tos palaida vaļā. Ej, dāsnais cilvēk, kur sirsniņa vēlas! Suda Ziediņš vaļā nelaida nevienu. Un ne jau tāpēc, ka viņa ētiskie principi būtu īpaši augsti.

Iemesls bija suda Ziediņa negantais raksturs, bet raksturu savukārt padarīja negantu viņa uzvārds - Suds. Ja cilvēku liktenis laidis pasaulē ar uzvārdu Suds, tad smaidīgs viņš staigāt nevar. Skolā klasesbiedri viņu sauca par Sudu tikai un vienīgi ar garumzīmi, vēlāk to pašu paklusām darīja arī darba kolēģi, un, kas attiecas uz noķertajiem kontrabandistiem, tad tie saviem kameras biedriem uz

jautājumu: «Kāpēc tevi iesēdināja?» atbildēja «Suda (ar garumzīmi) dēļ!»

Trīsdesmit devītajā gadā, kad nāca modē uzvārdu mainīšana, Suds kļuva par Ziediņu, taču tas neko vairs nelīdzēja. Vēl ļaunāk, tagad visi viņu sauca par suda (ar garumzīmi) Ziediņu un šie vārdi skanēja īpaši zaimīgi. Cik kontrabandistu suda Ziediņš trīsdesmit gadu laikā noķēra, nav zināms. Kad viņu četrdesmitajā pāris mēnešu pirms krievu ienākšanas aizlaida pensijā, priekšniecība vienīgi atzīmēja, ka uzraugs Ziediņš ir strādājis ļoti sekmīgi, ar lielu pienākuma apziņu. Kas attiecas uz padomju varu, tā viņu netramdīja, lai gan suda Ziediņam ārzemēs palika dēls. Viņš brauca uz kuģiem, un tobrīd, kad Rīgā gāja vaļā krievu tanku bučošana, viņa kuģis peldēja pie Anglijas krastiem. Jaunā

darbaļaužu valdība visiem Latvijas kuģiem pavēlēja doties uz tuvāko pē es er es ostu, bet ne nu visi devās, nekā. Ko lai dara, neklausīšana un iespītēšanās ir latviešu dabā.

Vācu laikā draugi suda Ziediņu ielika par sargu maizes ceptuvē, bet atkāpjoties vērmahts ceptuvi nodedzināja, un tā nu viņš ar savu spieķi sēdēja mājās. Kāpēc suda Ziediņš nebija bēdzis uz Vāczemi?

Tāpēc, ka viņa laulātā draudzene Herta gribēja gulēt Meža un tikai Meža kapos. Ārprāts, protams, jo citur kapi ne par grasi nav sliktāki. Suda Ziediņš no pieredzes zināja, ka pārliecināt laulāto draudzeni nav cilvēka spēkos, bet pamest viņu krievu varā vienu pašu būtu cūcība, turklāt liela. Neko darīt, nācās palikt un gaidīt zīmi. Kādu zīmi? Tak jau to, ka

krievi sāk pamazām ēsties ar sabiedrotajiem. Tam, kas lasījis pasaules vēsturi - un suda Ziediņš to bija lasījis ļoti rūpīgi -, ir zināms visu militāro koalīciju liktenis. Jo tuvāk uzvara, jo vēsākas kļūst partneru attiecības, bet pēc uzvaras iet vaļā kautiņš. Īsi sakot, suda Ziediņš domāja tieši tāpat kā visi pārējie latvieši.

Atšķirība bija neliela - zīmes par trešā pasaules kara tuvošanos viņš sāka gaidīt tūlīt pēc krievu ienākšanas Rīgā. Gaidīja un sagaidīja.

Būdams cilvēks ar dzelžainiem principiem, suda Ziediņš dzīvoja pēc stingra reglamenta.

Sešos cēlās, pavingroja, noklausījās Hertas sūdzības par galvas, muguras, vēdera un sirds sāpēšanu, pateica cerīgos vārdus: «Tas tev drīz pāries!» - paņēma spieķi un devās

rīta pastaigā uz Viesturdārza pusi.

Izņēmums bija vienīgi divas dienas pirms krievu ienākšanas, kad pārāk neganti šaudījās, un divas dienas pēc ienākšanas, jo tad Viesturdārzā vēl nebija novākti līķi.

Daudz jau to līķu nebija - viens lidotājs ar cauršautu izpletni gulēja pie tenislaukuma un divi sarkanarmieši pie Volfšmita spirta brūža sētas. Tiklīdz tos novāca, suda Ziediņš pastaigājās atkal. Iedams garām vietām, kur līķi bija gulējuši, viņš noņēma cepuri. Varoņu nāvē krituši, kā nekā.

Tajā liktenīgajā rītā suda Ziediņš pacietīgi noklausījās laulātās draudzenes vēstījumu par dažādo ķermeņa daļu sāpēšanu, paņēma spieķi un sniedzās pēc cepures. Tuk, tuk, tuk! Klauvē... vai durvīm ķēdīte ir aizlikta? Ir. Tad vērsim vaļā. Skaties, Vējarats un viens izbadējies

krievu vazaņķis. Netīrs šinelis, kule uz muguras...

- Ielaid ciemiņus, Arnold!

Kamēr tika vērtas durvis un pēc viesu ienākšanas atkal aizlikta ķēdīte, suda Ziediņš domāja, ko tāds apmeklējums var nozīmēt. Laikam jau Vējarats, labu vēlēdams, ir atvedis cilvēku, kas grib nopirkt kaut ko vērtīgu.

Par smiekla naudu, protams, par mēslu papīrīšiem, par červonciem. Zina, vazaņķis, ka bijušos buržujus posts tūlīt grābs pie rīkles, un tāpēc, skaties, tovarišči ir klāt!

Bet Vējarats teica pilnīgi negaidītus vārdus: - Mums, Arnold, dikti maz laika.

Manu draugu interesē, kas Rīgā agrāk ir paklusām andelējies ar stiprām zālēm.

- It īpaši ar opiju, - izbadējušais vazaņķis papildināja. Skaties, viņš runā skaidrā latviešu valodā!

Suda Ziediņš drusku saminstinājās.

Cik var saprast, vazaņķis grib tikt pie opija. Bet kāpēc? Turklāt latviski viņš runā kā īsts latvietis, taču ar tikko jūtamu akcentu. Cits to nebūtu pamanījis, bet vecam kontrabandistu ķērājam ir spica austiņa.

- Jūs laikam esat ilgi dzīvojis ārpus Latvijas, - suda Ziediņš tovariščam jautāja.

- Kopš sešpadsmitā gada, - tovariščs mīlīgā balsi atbildēja. - Varbūt tāpēc Rīga man liekas sveša pilsēta. Bet patīkama.

- Nu, austrumos taču arī ir patīkamas pilsētas!

- Droši vien. Kādreiz būs jāaizbrauc

un jāpaskatās.

Pēc šiem vārdiem suda Ziediņš apmulsa pavisam un, skaidrību meklēdams, paskatījās uz Vējaratu.

Vējarats tikko manāmi pamirkšķināja. Ko mirkšķināšana nozīmēja, tas suda Ziediņam uzreiz bija skaidrs - vazaņķis...

Nē, nevis vazaņķis, bet ciemiņš ir no tās puses! Tātad Rietumiem radusies nopietna interese par Latviju, un šī ir tā zīme, ka drīzumā sāksies! Kāpēc ciemiņam vajadzīgs opijs, par to pat jautāt nevajadzēja - tāpēc, ka pagrīdē liek organizēts hospitālis, kur pēc trešā pasaules kara sākuma būs jāoperē ievainotie.

Narkoze un sāpju remdināšana... Bet maz - vai, cik maz! - ir cerību, ka bijušie zāļu spekulanti, vecās blaktis, vēl ir dzīvi.

- Man informācija par minētajām personām būs zināmā mēra vēsturiska, suda Ziediņš sacīja. - Toreiz Rīgā ar stiprajām zālēm andelējās trīs Gorevskis, Tohters un Ganiņš. Tie bija solīdākie. Jūrniekus, kas kokaīnu ieveda un pārdeva ielasmeitām, visus es neatceros.

- Tas arī nav vajadzīgs, - ciemiņš atbildēja. - Taču tos trīs kungu raksturojumus es gribētu lūgt pēc iespējas sīkākus. Kas viņi bija, kā izskatījās, kur dzīvoja, viņu draugi un paziņas. Jo vairāk zinu, jo labāk.

Tātad runāšana būs gara. Tāda gadījumā, lūdzu, viesi, manā istabā. Un aizbildiniet par nekārtību.

Viesi iegāja, apsēdās, un suda Ziediņš lēnām sāka runāt. Gorevskis.

Švītīgs polis. Ieprecējies aptiekāra ģimenē.

Trīsdesmit sestajā gadā apcietināts par valūtas izvešanu. Četrdesmitajā ticis ārā un strādājis par pavāru. Kur palicis, ko tagad dara, nav zināms. Varbūt dzīvs, varbūt ne. Tohters, bodnieks. Sirms, resns vecis. Uz Maskavas ielas bija bodīte, tirgojās ar ādām. Tas tā, fasādes pēc. Neizdevās pieķert, viņš preci pārdeva ar starpniekiem. Prece nāca no Lietuvas pa dzelzceļu. Starp citu, ar kokaīnu Tohters apgādāja arī armijas virsniekus. Jā, armijā bija vīri, kas šņauca. Pirms pāris gadiem viņu esot ķērusi trieka. Ganiņš.

Profesionāls karšu spēlmanis. Jauns un nekaunīgs. Andelējās ar valūtu un zeltu, bet nelielā daudzumā. Mīlēja žūpot lepnos krogos un mājās brauca ar fūrmani. Ko vēl

var teikt? Ganiņš pinās ar precētam sievām, un fabrikants Faņickis viņu publiski sita ar suņa pātagu, bet tas neko nelīdzēja.

Viss. Suda Ziediņš noplātīja rokas ko zināju, to pateicu, ņemiet par labu!

Normalizēsim savu svaru! Ja mums pēkšņi - tju, tj'u, tju! - atkal būtu jālec laivās un jālaižas rietumu virzienā, pārmērīgs tuklums var izrādīties liktenīgs. Tās nav murgainas iedomas, četrdesmit ceturtajā tuklie ar šādu problēmu ir sadūrušies. Tauta, atceries savu vēsturi un neēd tik daudz!

Ievērojamais aktieris Limbacis todien sāka nopietni gatavoties braucienam uz Zviedriju. Pēc sarunas ar svēto cilvēku, ar Pēbaka kungu, viņš saprata, ka ziņa par kāpšanu laivā var nākt

kuru katru brīdi, tāpēc visam jābūt nokārtotam. Pats galvenais bija tēraudzoļu problēma. Limbacis rūpīgi saskaitīja, cik zoļu jau izmainītas pret speķi un apēstas un cik palikušas. Skaties - slēptuvē vēl atradās ceturtā daļa! To tad nācās rūpīgi ietīt impregnētā brezentā, krustiski pārsiet ar aukliņu un aprakt šķūnītī. Tur zolēm būs jāguļ kādi seši, septiņi mēneši - nākamā pavasarī krievi būs prom, Limbacis klāt, un tēraudzoļu ēšana sekmīgi turpināsies.

Pēc tam Limbacis ķērās pie matrača pielāgošanas. Kauns atzīties, viņš neprata peldēt, tāpēc gadījumā, ja laiva apgāztos bet tas nebija izslēgts! - Limbacis noietu dibenā kā cirvis. Protams, viņam tiks izsniegta korķa glābšanas veste, taču tādas vestes ir domātas badmirām, kārtīgu simttrīsdesmitkilogramīgu cilvēku nekāda

veste virs viļņiem nenoturēs. Lai novērstu bojāeju, Limbacis sadabūja piepūšamu gumijas matraci. Lielu matraci! To viņš piepumpēja un mēģināja piesiet viduklim.

Mokas bija, bet siešana izdevās. Tā, nu tad vēl atlika kravāt mugursomu. Nekas daudz tur ielikts netika, lai slīkšanas gadījumā nebūtu lieks svars, bet divdesmit dievišķos miroņpirkstus, respektīvi, sieriņus, viņš nolēma ņemt līdzi, tāpat arī angļu-latviešu vārdnīcu un sudraba kausu, ko Limbacis savulaik bija izcīnījis ēšanas sacīkstēs. Kas vēl būtu palicis?

Paskatījies apkārt, viņš pamanīja pie kušetes blakšu apķēzītās tapetes un ļauni pasmaidīja. Pagaidiet, draņķes, tagad jūs visu ziemu tiksiet pamestas aukstumā un badā! Jā, pavasarī Limbača atgriešanās būs divkārt triumfāla - Latvija brīva no

krieviem un kušete brīva no blaktīm! Var droši teikt, ka Limbacis braucienam pāri jūrai bija ārēji un iekšēji gatavs, bet tobrīd, kad Pēbaka kungs klauvēja pie Limbača namdurvīm, viņš nodrebēja. Vai tiešām būs atnācis tas svētais cilvēks ar zilo aci? Kā tad! Un nevis viens, bet viņam līdzi bija traki vājš cilvēks ar drūvīgu vaigu.

Kāpēc Pēbaka kungs bija atnācis kopā ar Sprici Anša dēlu? Ak, tas ir garš stāsts. Pēc sarunas ar suda Ziediņu Spricis Anša dēls juta, ka nāciens bijis pa tukšo.

Ko viņš ir uzzinājis? Tikai to, ka Rīgā bijuši trīs vērā ņemami stipro zālīšu andelmaņi - Gorevskis, Tohters un Ganiņš. Ne adreses, ne tuvākas norādes, kur viņus meklēt, nekā konkrēta... Ko darīt, kā būt? Vienīga cerība - Pēbaka

kungs. Varbūt viņš ko būs dzirdējis par tādu Gorevski, kas ieprecējies aptiekāra ģimenē, sēdējis cietumā un pēc tam bijis pavārs. Par bodnieku Tohteru, sirmu veci, armijas virsnieku apgādātāju ar kokaīnu, ko vēlāk ķērusi trieka. Par Ganiņu, profesionālu kāršu spēlmani, jaunu, nekaunīgu valūtas un zelta spekulantu, kas mīlējis žūpot lepnos krogos, pinies ar precētām sievām un mājās braucis ar fūrmani.

Ak vai, arī Pēbaka kungs par viņiem nekā nebija dzirdējis. Vienīgais cerību stariņš varētu būt Ganiņa nosodāmais paradums uz naudu spēlēt kārtis. Nē, pats Pēbaka kungs kārtis nespēlēja, bet viņš pazina kādu cilvēku, kas spēlēja aizrautīgi. Kā šo cilvēku sauc? Limbacis, ievērojamais aktieris Limbacis! Vai

Pēbaka kungs zina, kur ievērojamais aktieris dzīvo? Kā nu ne, viņš taču ir viens no Zviedrijas ceļojuma kandidātiem!

Un tā nu Pēbaka kungs kopā ar Sprici Anša dēlu sēdēja Limbača nabadzīgajā istabā, kur uz galda stāvēja sakravāta mugursoma, bet uz grīdas gulēja piepūstais gumijas matracis. Iepretī visiem sēdēja pats Limbacis un trīcošu sirdi gaidīja liktenīgos vārdus: «Rīt jābrauc!» - bet sagaidīja ko citu. Pēbaka kungs viņam paklusām jautāja, vai Limbacis nepazīst kādu latvieti, kuru sauc Ganiņš un kuram draud briesmas.

- Ganiņš? - namatēvs pārjautāja. Kur viņš dzīvo?

Pēbaka kungs noplātīja rokas.

- Mēs zinām vien to, ka Ganiņa kungs labprāt spēlējis kārtis.

Limbacis piesarka.

- Tad tas ir tas. Maitu jūs, kungi, meklējat! Klausiet manam padomam, turieties no viņa tālāk!

Nu piesarka arī Spricis Anša dēls.

Mazdrusciņ, bet tomēr piesarka. Liktenīgs brīdis, to viņš juta nemaldīgi!

Pēbaka kungs tikmēr runāja tālāk: - Vai tiešām viņš ir tik slikts cilvēks?

- Slikts? Riebeklis. Šulers, kas spēlē ar iezīmētam kārtīm. Viņš mani apjāja par divsimt piecdesmit latiem. Par divsimt piecdesmit! Es viņam uzspļāvu un aizgāju, citi viņu sita. Sita, bet nenosita. Žēl!

- Jel atstāsim tiesas spriešanu pār mūsu līdzcilvēkiem Tā kunga ziņā!

Limbača vaigs kļuva vēl negantāks.

- Sakiet - vai man būs jākāpj ar Ganiņu vienā laivā?

- Ak, es zinu vien to, ka žēlsirdīgi ļaudis viņu grib brīdināt par briesmām.

- Tad jūs savukārt brīdiniet tos žēlsirdīgos ļaudis! Pasakiet, ka Ganiņš ir Limbaci apjājis!

Nav zināms, kā domu apmaiņa būtu beigusies, bet Spricis Anša dēls nolēma iejaukties. Viņš ierunājās samtainā, sirsnīgā balsī, kas Limbaci varen pārsteidza. Mamma mia, tas gan derētu uz skatuves, kad vajadzētu skanēt balsij no debesīm!

- Rodas tāda nelāga situācija, Spricis Anša dēls sacīja. - Mūsu glābēji lūdz brīdināt cilvēku, bet mēs to negribam darīt. Var notikt, ka mūs pamet likteņa varā!

Tas līdzēja. Limbača bargošana tūdaļ noplaka. Ja kungi to vēlas, viņš var

pateikt, ka šulers Ganiņš dzīvo Mežaparkā pie paša ezera. Iela un numurs? To nu Limbacis nezina.

- Vai jūs, godātais skatuves māksliniek, kādreiz tur neesat bijis? Pēbaka kungs jautāja.

- Visai sen. - Limbacis vēsi atbildēja. - Tas ir krietnu gabalu viņpus zvēru dārza uz Mīlgrāvja pusi. Es uzzīmēšu.

Un uzzīmēja! Jāiet pa šito ielu, tad jānogriežas pa labi. Vasarnīcas šnites divstāvu mājele. Otrā stāvā glāžaina veranda. Pie paša ezera, to neaizmirstiet!

Kad policija spārdīja durvis, kāršu spēlmaņi pa otru pusi muka ārā, lēca laivā un projām! Vairāk es neko nezinu. Un kā sastāv tās lietas ar braukšanu?

- Viss ir Dieva ziņā, - Pēbaka kungs

teica un salika rokas. - Mums atliek vien cerēt!

Cik naivs tomēr ir cilvēks - viņš noķer velnu aiz astes un priecīgi sauc: «Nu tu, vecīt, esi rokā!» Bet tas tikai tā izliekas, patiesībā ķērājs velnam ir rokā.

Vecie, gudrie latīņi kādreiz esot teikuši: «Sic transit gloria mundi» - tā paiet pasaules godība. Četrdesmit ceturtā gada rudenī par teiciena pareizību īpaši uzskatāmi varēja pārliecināties katrs, kas gāja pa Mežaparka ieliņām. Ak, cik noplucis izskatījās kādreiz vāciski lepnais Rīgas rajons, ko cara laikā sauca par Kaizervaldi, par Ķeizarmežu. Vasarnīcas tur cēla paši bagātākie un aristokrātiskākie Rīgas kungi. Vēlāk Ķeizarmežā parādījās lieliskas ziemas mājas, kas patiesībā bija nelielas pilis. Pēc Pirmā pasaules kara

Ķeizarmežu pārdevēja par Mežaparku, bet aristokrātiskai gaisotnei tas nekaitēja nemaz. Blakus baltvācu brīnišķīgajiem namiem zem slaidajām priedēm sāka dūšīgi būvēties naudīgie latvieši, un viņu celtniecības šedevri ne par matu nebija sliktāki. Otrā pasaules kara sākumā, kad vācieši atbrīvoja Mežaparku no krieviem, tas cieta minimāli. Kad krievi vēlāk to atbrīvoja no vāciešiem, postījumi bija lielāki, it īpaši Ķīšezera krastā, kur Sarkanā armija izcēla desantu, bet vācieši to aiz pieklājības drusku apšaudīja. Un tomēr Mežaparks pēc otrās atbrīvošanas izskatījās bēdīgi. Lielākā daļa Mežaparka iemītnieku bija aizbraukuši uz Vāczemi, bet atstātās mājās pēc tam kārtīgi un rūpīgi tika izrevidētas. O, tās pēc Rīgas atbrīvošanas varēja revidēt pilnīgi

netraucēti, vienīga neērtība tā, ka mantiņas bija grūti aizstiept, jo Mežaparks no Rīgas atrodas diezgan tālu. Bet cilvēks no grūtībām nebaidās, un tā nu skaistais rajons drīz vien izskatījās īpatnēji lepnajām mājām šur tur izsisti logi, atlauztas durvis un, lai skats būtu baigāks, sētmalēs gulēja viens otrs kritis sarkanarmietis un vācu zaldāts.

Todien, kad Mežaparkā ieripoja zaļā kulba, no kuras izkāpa Spricis Anša dēls un Pēbaka kungs, kritušie, protams, jau bija novākti, toties skanēja ērmīgi rēcieni, kaucieni un māvieni. Redzēdams, ka Spricis Anša dēls nesaprot neparasto skaņu cēloni, Pēbaka kungs viņam paskaidroja: - Tie. priekšniek, ir zooloģiskā dārza zvēri, kam gribas ēst. Jā, bezvainīgas

Dieva radības cieš tāpat kā mēs, grēcīgie cilvēki!

Cilvēku Mežaparka vientuļajās ieliņās tikpat kā nebija. Retu reizi viņiem nāca pretī kāda tantiņa vai onkulītis.

Garām pagājuši, tie pagriezās un lūrēja atpakaļ - mācītājs ar zilu aci noplukuša vazaņķa sabiedrībā... Dīvaini, vai ne? Ne Spricis Anša dēls, ne Pēbaka kungs lūrēšanai nepievērsa uzmanību, viņi drusku steidzās. Bija jau pavēla pēcpusdiena, un drīz sāks krēslot, tāpēc Ganiņa māju vajadzēja atrast pēc iespējas ātrāk. Lai slava resnajam aktierim Limbacim - viņa zīmētā karte bija precīza.

Lūk, tur ir tā māja ar glāžaino verandu otrajā stāvā!

Un atkal notika tas pats, kas Bieriņos - pirms klauvēšanas pie Ganiņa

namdurvīm Spricis Anša dēls sūtīja Pēbaka kungu aprunāties ar kaimiņiem.

Gudra un pareiza rīcība, taču Mežaparkā nebija tantiņu, kas kopā ar baltu āzi grozītos pa savu dārziņu un labprāt atbildētu uz cienījama garīdznieka jautājumiem. Pēbaka kungs klauvēja pie vienas mājas, pie otras - nekādas atbildes.

Pie trešās mājas klauvēt nebija vērts. Ja atlauztas durvis un izsisti logi, tad iekšā neviena nav. Nu, ar Dieva palīgu, dosimies pie Ganiņa!

- Priekšniek, kad viens klauvēs pie durvīm, otram vajadzētu stāvēt aiz mājas.

Ar šaujamieroci, ja jums nav iebildumu!

- Kāpēc jāstāv aiz mājas, svētaistēv?

- Atcerēsimies ievērojamā aktiera Limbača vārdus! Kad savulaik klauvējusi policija, mājā esošās personas otrā pusē

pa logu lēkušas ārā.

- Šos vārdus es atceros. Bet šodien taču neklauvēs policija, klauvēs garīdznieks un nabadzīgs cilvēks ar maišeli uz muguras. Tādus ieraugot, neviens pa logu ārā nelec.

- Pieņemsim, jums taisnība, priekšniek, bet kas notiks tālāk? Ja meklētās personas šajā namā patiešām atrodas, es stipri šaubos, vai čemodānu, kurā ir tik liela naudassumma, viņi mums labprātīgi atdos.

- Svētaistēv, ir visai nelielas cerības atrast tieši tos, ko meklējam. Ja viņi tur būs, pēc prātīgas sarunas čemodānu mēs dabūsim. Kas attiecas uz naudu... Nu, paskatīsimies!

Pēbaka kungs paskatījās. Viņš paskatījās uz Sprici Anša dēlu, un tas bija

pārsteigta cilvēka skatiens. Ja Pēbaka kungs ir pareizi sapratis, tad nauda nav galvenais, kas priekšnieku interesē, tad čemodānā atrodas vēl kaut kas, svarīgāks par naudu. Un Pēbaka kungs nolēma jautāt tieši.

- Priekšniek, piedodiet par netaktisko ziņkāri, bet kas vēl bez naudas čemodānā atrodas? Pēc dažām minūtēm var risināties grūti prognozējami notikumi, tāpēc arī man zināmā mērā vajadzētu būt lietas kursā.

- Pilnīgi pareizi. Bez naudas čemodānā vēl atrodas velns.

- Cik interesanti, es velnu nekad neesmu redzējis!

- Jūs neticēsiet, bet es arī neesmu redzējis. Un tagad pārmetiet krustu, mēs ejam tikties ar Ganiņa kungu!

Pie vārtiem viņi neklauvēja, jo vārtu vispār nebija. Visticamāk, tie kopā ar augsto dēļu sētu kara gados bija nokurināti. Neko darīt, Spricis Anša dēls un Pēbaka kungs klauvēs pie namdurvīm, jo tās vēl nebija nokurinātas.

Uz klauvēšanu neviens neatsaucās.

Ganiņa māja bija klusa un mēma. Ja tā, jāapiet mājai apkārt.

Otrā pusē viens logs bija atlauzts.

Nevis izsists, bet atlauzts un pēc tam pievērts.

- Man ir drūmas aizdomas, ka ļauni cilvēki līduši iekšā ar nosodāmu mērķi piesavināties mājā esošās materiālās vērtības. - Pēbaka kungs sacīja.

- Jūsu hipotēze laikam būs pareiza, un līdz arī to mūsu cerības ir atkal pieviltas. - Spricis Anša dēls skumji

sacīja. - Līdīsim vien iekšā, bet nelaupīsim.

Ielīšana nolika ar lielām grūtībām.

Spricis Anša dēls tika iekšā pavisam viegli, bet, lai Pēbaka kungs spētu sekot, nācās paņemt istabā krēslu, caur logu to pasniegt Pēbaka kungam un pēc tam vilkt viņu no visa spēka.

Nē, mājā nekas nelikās izjaukts vai izvandīts, un tomēr kāds te ir bijis. Re, pie loga dubļainas pēdas! Arī blakusistabā viss kārtībā. Skapis ar aizvērtām durvīm, galds, radioaparāts, gulta... Un gultā kāds gulēja. Apsedzies ar divām vatētam segām, galva pagriezta uz sāniem, seja mierīga.

- Labdien! - Spricis Anša dēls samtainā, laipnā balsī sacīja.

Gulošais nepamodās. Pieejot tuvāk,

radās šaubas, vai viņš vispār vairs pamodīsies. To apjauta arī Pēbaka kungs.

Viņš salika rokas un teica: - Tas Kungs ir devis, tas Kungs ir ņēmis... Piņģerts.

Nu Spricim Anša dēlam vajadzēja satrūkties, viņam vajadzēja jautāt: «Vai jūs, svētaistēv, nekļūdāties?» - bet viņš nesatrūkās un nejautāja, viņš noliecās.

Noliecās un izvilka no pagultes brūnu presēta kartona čemodānu. Tādu apbružātu...

Tūlīt viņš to vaļā nevēra. Vispirms nolika uz galda, tad noņēma no pleciem maišeli un sameklēja bateriju. Nospieda podziņu, iedegās spilgta gaisma, un Spricis Anša dēls sāka čemodānu rūpīgi apskatīt. Pēc tam viņš to atvēra. Čemodāns bija tukšs, traģiski tukšs.

- Ne naudas, ne velna, - Pēbaka kungs skumji sacīja. - Bet varbūt tas nav tas čemodāns?

Spricis Anša dēls Pēbaka kunga vārdus laikam nedzirdēja, viņš ļoti uzmanīgi taustījās. Viegli, viegli ar pirkstu galiem vilka pa vaskadrānu. Parastie lētie čemodāni iekšpusē ir izlīmēti ar papīru, bet šis laikam bija labākas kvalitātes un skaties - iekšpusē vaskadrāna! Vietām drusku nosmērēta ar kaut ko brūnganzaļu, bet tas taustīšanu netraucēja. Iztaustīja čemodāna dibenu, iztaustīja sānus un sāka taustīt vāka iekšpusi. Ticis līdz pusei, Spricis Anša dēls taustīšanu pārtrauca, iegrūda roku azotē un izvilka duncīti.

Jocīgu duncīti, ar plānu un pagaru asmeni.

Divreiz uzmanīgi pārvilka pār vaskadrānu, griezuma vietā iebāza pirkstu un plēsa.

Žņirkt, drēbe nost! No pārplēstā vāka izkrita neliela, pelēka aploksne.

Neaizlīmēta aploksne, un Spricis Anša dēls lēnītēm no aploksnes izvilka salocītu papīriņu.

- Ja drīkstu jautāt... - Pēbaka kungs ierunājās, bet Spricis Anša dēls viņu pārtrauca: - Jūs drīkstat jautāt! Šis ir tas velns, ko es bez jūsu palīdzības nebūtu atradis!

Pēbaka kungs apsēdās iepretī Spricim Anša dēlam, ļoti smagi nopūtās un teica: - Par jūsu labajiem vārdiem, priekšniek, mana dvēsele gavilētu, bet...

Lūk, te guļ nabaga aizmigušais Piņģerts...

Uz mūžu aizmigušais. ..

Aizmidzinātais, svētaistēv, aizmidzinātais!

Pārdesmit pilieniņu

vairāk, un mēs noņemam cepures!

Spricis Anša dēls tā arī darīja, noņēma cepuri.

- Gan Dievs ļauno cilvēku sodīs!

- Var jau būt. Bet Piņģerts te guļ vismaz diennakti un izbiedējis pamesto māju revidētājus.

Viņi ielīduši, ieraudzījuši mironi un mukuši prom.

- Un Ganiņš ticis pie bagātības!

- Tā izskatās. Mēs, svētaistēv, darītu pareizi, ja pārceltos uz blakusistabu. Tur nav miroņu un ir gaišāks.

Blakusistabā Spricis Anša dēls pierāva pie loga galdiņu, apsēdās un atlocīja no aploksnes izņemto papīru. Uz papīrīša krievu burtiem bija rakstītas nesakarīgas rindkopas: «Kaz voks vos 151530 ran kap vvs per gol muž ub. Žol pap Tif žan N177 soģ 21 dok 17 čer 4 kar» Un

viss!

Tātad papīriņu kopā ar naudu vajadzēja saņemt aģentam, kas atbrauks no padomju aizmugures. Acīmredzot tas ir krievs, citādi šifrētais ziņojums nebūtu rakstīts ar krievu burtiem. Bet tā vairs nav Spriča Anša dēla lieta. Tagad galvenais nogādāt papīriņu biedram Dudkam, kas nesakarīgās rindkopas tūdaļ noraidīs uz Maskavu.

Spricis Anša dēls papīriņu ielika atpakaļ aploksnē un aploksni pasniedza Pēbaka kungam.

- Lūdzu, iebāziet to zem krekla pie savas cildenās sirds! Ārā jau metas tumšs, bet mēs esam divi vien... Protams, ar mani nekas nenotiks un, ja nu tomēr, tad aploksni atdodiet iesirmajam vīram ar biezajām brillēm. Jums, mācītājam,

laupītāji klāt neķersies, mācītājus visi ciena.

- Kas attiecas uz mani, es visvairāk cienu jūs, biedri priekšniek, - Pēbaka kungs teica un iebāza aploksni azotē.

Klau! Ieskanas klusa mūzika, ko brīžam pārtrauc slāpēta bungu rīboņa un saksofona kviecieni. Tā ir droša zīme, ka tuvojas liktenīgi notikumi. Dzi, dzi, bungas rīb skaļāk, saksofons kviec negantāk... Tūlīt būs... Kā tad!

Spriča Anša dēla un Pēbaka kunga triumfālā atgriešanās Ķerras kundzes mājā absolūti nebija triumfāla. Klusu un mierīgi viņi izkāpa no zaļās kulbas, aizgāja līdz biedra Dudkas istabiņai, pieklauvēja un pavēra durvis. Istabiņā, ka parasti, bija briesmīgi piepīpēts, biedrs Dudka sēdēja uz zemē nolikta matrača un, ieraudzījis

čemodānu, iesaucās: - Ņeužeļi?

Vai tiešām... Jā, tiešām! Te ir čemodāns, bet aploksne biedram Pēbakam zem krekla. Dabūjis aploksni, biedrs Dudka no tās izņēma papīra lapiņu, žigli izlasīja nesakarīgos burtu sakopojumus un neticami ielīksmojās. Vispirms viņš apkampa Sprici Anša dēlu, pēc tam Pēbaka kungu, kratīja viņiem rokas un reizes desmit atkārtoja: - Pozdravļaju ot vsevo serdca!

Apsveicu no visas sirds... Kad sajūsmas vilnis bija drusku noplacis, biedrs Dudka laipni sacīja: - Iģiķe, druzja, otdihaiķe! Vi eto zaslužiļi!

Ejiet, draugi, atpūtieties! Jūs to esat pelnījuši.. .

Pēbaka kungs pats arī saprata, ka atpūtu viņš ir pelnījis. Aizgāja, cilvēks, savā nabadzīgajā miteklī, izēda šprotu bundžiņu un nodevās patīkamām pārdomām. Viņa akcijas tagad ir cēlušās lielā mērā, to Pēbaka kungs saprata pilnīgi skaidri, tāpēc turpmāk darba viņam netrūks. Patīkami, protams, bet kāds tas darbiņš būs? Ek, tad jau redzēs, iepriekš notikumus paredzēt var vienīgi Tas Kungs, bet Pēbaka kungs diemžēl nevar!

Notikumi, kas risinājās sešas stundas vēlāk, to pilnīgi apstiprināja. Pēbaka kungs dusēja bezvainīgā miedziņā un būtu dusējis vēl ilgi, bet septiņos viņu pamodināja klauvēšana. Ir nu gan cilvēki, pēc smaga darba pat dusēt neļauj! Pavēris durvis, Pēbaka kungs ieraudzīja biezbriļļaino krievu, biedru Dudku, kas

viņu vakar bija apkampis un bučojis.

- Buģķe ļubezni, zahoģiķe ko mņe!

Esiet tik laipns, ienāciet pie manis...

Ja lūdz, tad jāiet. Pēbaka kungs uzrāva bikses, uzvilka mēteli, uzlika hūti un gāja kopā ar biedru Dudku cauri pagalmam uz Ķerras kundzes māju. Pagalmā pie mašīnām neviena neredzēja, izņemot šoferīti, kas sēdēja pie vilīša stūres.

- Skoro pojeģem, - garām iedams, biedrs Dudka šoferītim sacīja.

Drīz brauksim... Interesanti, kur?

To Pēbaka kungs drīz uzzināja.

Biedra Dudkas mazajā istabiņā jau sēdēja priekšnieks un, ienākot biedram Dudkam, piecēlās. Uz galda dega gaiša petrolejas lampa, un blakus tai bija nolikts papīrs.

Biedrs Dudka papīru paņēma, noklepojās un saka lasīt. Svinīgi lasīja! Tā un tā,

iekšlietu tautas komisariāta leitnants Spricis Anša dēls Bezdeļiga par īpaši svarīgu dzimtenes uzdevuma izpildi tiek apbalvots ar Padomju Savienības Varoņa Zelta zvaigzni un Ļeņina ordeni, Pēteris Vilhelma dēls Pēbaks tiek apbalvots ar Kaujas Sarkanā karoga ordeni. Abiem apbalvotajiem kopā ar speciāla uzdevuma pilnvaroto Jevgeņiju Varfolomeja dēlu Dudku jāierodas Maskavā apbalvojumu saņemšanai. Nu tad, atļaujiet, biedri, jums sirsnīgi spiest roku!

Pēc rokas spiešanas priekšnieks jautāja, kad viņiem Maskavā jāierodas.

- Sevodņa. - biedrs Dudka atbildēja.

- Samoļot uže žģot. Šodien, lidmašīna jau gaida...

Tad notika kaut kas ārprātīgs.

Priekšnieks paskatījās uz griestiem un

iekliedzās. Tūdaļ biedrs Dudka arī pacēla galvu uz augšu. Tajā brīdī priekšnieks zibenīgi atvēzēja labo roku un trieca ar plaukstas malu biedram Dudkam pa rīkli.

Pirmajā mirkli Pēbaka kungs neapjēdza, vai viņam rādās vai nerādās.

Tas likās pārāk ārprātīgi, lai tā būtu īstenība. Tikai tad, kad biedrs Dudka atmuguriski nogāzās uz grīdas un gārgdams sāka spārdīties. Pēbaka kungs saprata, ka nolicis kaut kas pilnīgi neparedzēts.

Kamēr pār viņu nāca saprašana, priekšnieks atvēra durvis un klausījās.

Viss bija klusu. Tad Pēbaka kungs lika izrauts no istabas un redzēja, ka priekšnieks no ārpuses aizslēdz durvis, iebāž atslēgu kabatā un mierīgi iet prom.

Pēbaka kungs kā uzticīgs šunelītis tecēja

viņa pēdās.

Pagalmā stāvēja vilītis, un pie vilīša stūres sēdēja šoferis. Tas pats, kam biedrs Dudka pirms piecām minūtēm bija teicis: «Tūlīt brauksim.»

Tālāk viss notika kā nereālā vīzijā.

Viņi stāvēja blakus mašīnai, viņi sēdēja mašīnā, mašīna kaut kur brauca. Un tikai tad Pēbaka kungs bija pietiekami atjēdzies.

- Priekšniek. - viņš teica, - redzētais mani pārsteidza!

- Nevajag visam ticēt, ko redz, priekšnieks Pēbaka kungam atbildēja.

Ja cilvēks pats sev uzlicis cilpu kaklā, viņam pašam tā jānoņem. Un labi mudīgi, kamēr cits to nav pievilcis!

Jā, bet kāpēc Spricis Anša dēls tik nosodāmi rīkojās, kāpēc viņš sita biedram

Dudkam pa rīkli? Tāpēc, ka Spricim Anša dēlam gribējās dzīvot. Pirmās aizdomas, ka dzīvošana pārāk ilga nebūs, viņam radās Mežaparkā, kad viņš kopā ar Pēbaka kungu izlīda pa Ganiņa mājas logu. Spriča Anša dēla atmiņa bija perfekta, tāpēc velnišķīgajā aploksnē izlasītās burtkopas viņš atcerējās nemaldīgi: «Kaz vokz vos 15-1530 ran kap vvs per gol muž ub. Žol pap Tif žan N 177 soģ 21 dok 17 čer 4 kar.» Šifrēts teksts? Nē, kaut kas primitīvāks, visticamāk, krievu vārdu pirmās frāzes. Ja tā, tad atliek loģiski domāt - un velnišķība būs izlasīta. Pats galvenais atrast pirmo pieturas punktu. To Spricis Anša dēls atrada nevis ar loģisku domāšanu, bet intuīciju. Varbūt zemapziņu, ej nu sazini, taču burtkopu «Tif žan» jēga viņam kļuva

skaidra uzreiz - Tiflisas žandarmērija.

Tajā brīdī viņš saprata vēl svarīgāku faktu: tekstam ir sakars ar cilvēku, kurš par čemodāna atrašanu izrāda tik neparasti lielu interesi, - ar Josifu Visariona dēlu.

Viņš savulaik Tiflisā bija taisījis revolūciju, tātad atminējums ir pareizs.

Bet tālāk? Bet tālāk radās grūtības, tikai pēc brīža, sēdēdams zaļajā kulbā un braukdams cauri tumšajai Rīgai, Spricis Anša dēls saprata, ka jārīkojas pavisam vienkārši -jāmēģina atcerēties visi vārdi, kas sākas ar attiecīgo burtkopu. Gaiša doma, bet nemaz tik gludi tā vārdu atcerēšanās negāja. Kad zaļā kulba iebrauca Ķerras kundzes mājas pagalmā, Spricis Anša dēls bija ticis skaidrībā tikai par trim vārdiem: «21 dok 17 čer 4 kar» dokument, čerņila, karandaš... Frāze tātad

visticamāk ir šāda - divdesmit viens dokuments, no tiem septiņpadsmit rakstīti ar tinti un četri ar zīmuli. Līdz ar to arī burtkopas «soģ» nozīme kļuva skaidra soģeržit, satur... Tas tad pagaidām bija viss.

Pēc jūsmīgās tikšanās ar biedru Dudku, pēc apkampieniem un rokasspiedieniem, kad Spricis Anša dēls jau gulēja Ķerras kundzes laulības gultā, viņš atminēja vēl divas burtkopas - «Žol pap», Žoltaja papka, dzeltena mapīte. Nu jau lieta kļuva skaidrāka - Tiflisas žandarmērijas dzeltenā mapīte N 177, kas satur divdesmit vienu dokumentu...

Tiklīdz Spricis Anša dēls saprata, ko šī frāze var nozīmēt, viņš izlēca no gultas kā ķipars no pārsteigumu kastītes. Tas bija nopietni, tas bija ļoti nopietni, tas bija

nāvīgi nopietni! Ja tie ir Josifa Visariona dēla rakstīti dokumenti, tad, čemodānu meklēdams un atrazdams, Spricis Anša dēls ir aplicis sev cilpu ap kaklu. Nu jau visa notikumu secība kļuva skaidra vācieši atstāj padomju aizmugurē rezidentu ar čemodānu, kurā ir liela summa dolāros. Tā jāsamaksā tai personai, kas var nodot vācu izlūkdienestam kompromitējošus dokumentus par Padomju Savienības varenāko cilvēku. Bet varbūt tā ir tikai šausminoša hipotēze? Lai visu saprastu līdz galam, jāzina pārējo burtkopu nozīme.

Kas īsti slēpjas aiz «Kaz vokz vos 15 1530 ran kap vvs per gol»? Vai Spricis Anša dēls līdz rītam paspēs tikt skaidrībā?

Paspēja.

«Kaz voks»... pēc desmit minūtēm

viņam bija skaidrs, ka runa ir par Kazaņas staciju - Kazanskij vokzal. Pēc tam viņš saprata «vos 15 -1530» nozīmi: Voskreseņje, svētdien no piecpadsmitiem līdz piecpadsmitiem trīsdesmit.

Viscietākais rieksts bija «ran kap vvs per gol muž ub». To viņš aptvēra tikai sešos rītā -raņennij kapitan vojenno vozdušnije sili perevjazannaja golova mužskaja ubornaja...

Nu viss bija skaidrs. Čemodāns ar naudu jānodod ievainotam gaisa karaspēka kapteinim ar pārsietu galvu, kas svētdienās no piecpadsmitiem līdz piecpadsmitiem trīsdesmit būs saliekams Kazaņas stacijas vīriešu atejā. Pretī jāsaņem Tillisas žandarmērijas mapīte N 177 ar Josifa Visariona dēla savulaik rakstītajiem ziņojumiem. Tā!

Spricim Anša dēlam vēl atlika laika pārdomāt tālāko rīcību. Viņš čekā bija grozījies pietiekami ilgi, tāpēc skaidri saprata, ka lietai, kas ļoti smagi var kompromitēt pašu varenāko personu, liecinieku nedrīkst būt. Spricis Anša dēls ir atradis velnišķīgo čemodānu, atvēris aploksni, izlasījis burtkopas, tātad viņam jāpazūd. Droši vien viņu izsauks uz Maskavu, un tur viņa pēdas izgaisīs.

Turklāt Josifs Visariona dēls rīkosies bez kavēšanas, tāpēc Spricim Anša dēlam vajadzēja rīkoties vēl ātrāk. Viņš rīkojās.

Kas jāsaka, kad viss ir pateikts?

Tikai viens vārdiņš - punkts!

Piecpadsmit minūtes pēc traģiskajām kaislībām, kas bija bangojušas Ķerras kundzes mājiņā, vilītis. kurā sēdēja Pēbaka kungs, Spricis Anša dēls un

šoferītis, jau ripoja pāri Daugavai pa sapieru sasieto pontonu tiltu. Pēbaka kunga nobīlis bija pilnīgi pārgājis, blisinādams ačeles aiz zelta brillītēm, viņš brīžam paskatījās gaisā un smagi nopūtās. Spricis Anša dēls, kas sēdēja blakus šoferītim, pagriezās un jautāja: - Kas jūs biedē, svētaistēv?

- Migla. Ilgi uz jūras tā neturēsies, un tad mūs pamanīs!

Visu cienību, Pēbaka kungs jau spēja domāt loģiski!

- Neraizēsimies pirms laika, Spricis Anša dēls secināja. - Nav vēja, tāpēc migla kļūs vēl biezāka.

- Bet vai mēs paspēsim?

- Esiet bez bažām, svētaistēv! Es visu izrēķināju.

Patiešām, Spricis Anša dēls bija

izrēķinājis katru minūti. Biedru Dudku sāks meklēt tikai tad, kad no Maskavas pienāks radiogramma. bet tā līdz desmitiem nebija gaidāma. Un arī tad pēc biedra Dudkas istabiņas durvju uzlaušanas paies vismaz divdesmit minūtes, kamēr grupa apjēgs, kas īsti ir noticis. Vienīgās briesmas varētu būt neparedzēta aizkavēšanas ceļā. Un aizkavēšanās gadījās.

Kad vilītis bija jau ticis Daugavas labajā krastā un laida tālāk, pa Valdemāra ielu ar saviem kruķiem lēca Jumis Koklētājs. Uz banku, protams! Vilītis brauca ātri, viens mirklis, un mašīna Jumim būtu garām. Bet iekaucās bremzes, vilītis sagriezās šķērsām un apstājās.

Spricis Anša dēls izlēca no mašīnas.

- Kāpiet iekšā! - viņš Jumim uzsauca.

- Vēl var glābties!

Jumis apjuka, bet Spricis Anša dēls viņu jau bija paņēmis aiz rokas un vilka pie vilīša.

Pēbaka kungs ar vienu roku paķēra Jumja kruķus, ar otru viņu vilka, un, re, Jumis jau sēdēja Pēbaka kungam blakus. Šoferītis sagrieza mašīnu taisni. Aiziet!

Ja Spricim Anša dēlam jautātu, kāpēc viņš klibajam jauneklim neaizdrāzās garām, atbilde būtu īsa un godīga: «Es nezinu.» Patiešām, viņš to nezināja.

Varbūt sentimentāla lēkme, atmiņas par Jāni Anša dēlu Bezdelīgu? Varbūt... Bet ja nu tā bija gaismas iemirdzēšanās krēslainā dvēselē, atdzimšanas zvani un jaunas dzīves sākums? Nebūsim, lūdzu, idioti!

Spricis Anša dēls bija rēķināt pratējs, kas rīkojās saskaņā ar savām un tikai savām

interesēm, tāpēc atdzimšanas zvanus un jaunas dzīves sākumu varam mierīgi uzspraust uz nagliņas. Viņš gribēja palikt dzīvs, un viņam nebija nekas pretī, ja arī vēl daži paliek dzīvi. Ļoti vienkārši, vai ne?

Jumis Koklētājs ceļa mērķi saprata tikai tad, kad vilītis bija uzbraucis kāpas galā un viņi ieraudzīja garu, pelēku laivu, kas vieglītēm šūpojās netālu no krasta.

Teatrālas ārišķības izpalika dzimtenes smiltis neviens kabatā nebēra, krastam ardievas nemāja, visi trīs braucēji sasēdās blakus, un laivas komanda, divi zvejnieku drēbēs ģērbušies puiši, viņus apsedza ar brezentu, lai šļakatas nesasmērē drēbes.

Motors iedūcās, krasts ātri sāka slīdēt prom, un Jumis Koklētājs jautāja:

- Kur jūs ņēmāt laivu ar tādu spēcīgu dzinēju?

- Staļins iedeva. - Spricis Anša dēls atbildēja.

Jumis iesmējās. Motors vairs nedūca, motors kauca, laiva izslēja priekšgalu un, baltas putas šķiezdama, pazuda miglā.