Stroika ar skatu uz londonu vilis lacitis

Annotation Vilis Lācītis Stroika ar skatu uz Londonu Romāns par Latvijas viesstrādniekiem Londonā Sakritības ar reāliem cilvēkiem un notikumiem, ja tādas parādās, ir vienīgi tāpēc, ka dažkārt fantāzijā spēj iezagties patiesi atgadījumi, kaut arī tikai daļēji.

Draugi un paziņas lai sevi romānā nemeklē, jūsu tur nav. Un vēl: anglicismi un rusicismi tekstā atstāti apzināti un īpaši neizvēloties kā emigrējušo latviešu celtnieku valodas īpatnība. Kas ko nerubī, var ieskatīties mūsu slenga vārdnīcā grāmatas beigās.

MANSARDS S

"Ui, nu beidzot. Lasāms gan tiem, kuri ne reizi nav izbraukuši no dzimtās zemes Laimes lāča meklējumos, gan tiem, kuri ar saviem piedzīvojumiem varētu līdzībiņas vilkt. (..) Smieklīgs un traģiski atklāts."

Kristīne Sadovska (Dienas Mediji), recenzija laikrakstā Kultūras Diena "Palasīties sulīgo, parupjo, bet visnotaļ patiesīgi pasniegto stāstu, kurā latvju leibors netiek attēlots kā cietējs varonis, kas smok britu imperiālistu jūgā, ir patiesi aizraujoši. (..) Romāna parādīšanās un turēšanās grāmatu topos (..) tomēr liecina, ka Viļa Lācīša izvēlētais ceļš mūsu literatūrā šobrīd ir reāli pievilcīgs. Acīmredzot lasītājs, pārguris no Lata romānu ģenialitātes un augstās mākslas elitārisma, vēlas palasīt

ko cilvēcīgu un piezemētu pat ja tas ir krietni parupjš un ož pēc mēnesi nemazgātām zeķēm."

Arno Jundze, recenzija laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze "Viļa Lācīša romāns Stroika ar skatu uz Londonu ir viens no vērtīgākajiem ieguvumiem šogad publicētās latviešu oriģinālliteratūras klāstā."

Jānis Ozoliņš (Latvju Teksti), recenzija laikraksta Kulturas Forums "Jautra un drusku skumīga grāmata, kādai jābūt labai literatūrai (varbūt ne visai).

Negribas pat piesieties kriminālintrigai, kas grāmatu drusku salauž, jo labākas grāmatas par šo laiku mums nav."

Klāss Vāvere, atsauksme žurnālā Ir Redaktors Kaspars Poikāns

Ilvas Kalnbērzas ilustrācijas un vāka dizains Gundegas Kārkliijas makets 2. laidiens © Vilis Lācītis, 2010 © Ilva Kalnbērza, ilustrācijas, 2010 © Mansards, 2010 Noskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis

1. nodaļa 2. nodaļa 3. nodaļa 4. nodaļa 5. nodaļa 6. nodaļa 7. NODAĻA

8. nodaļa 9. nodaļa 10. NODAĻA 11. nodaļa 12. nodaļa 13. nodaļa 14. NODAĻA 15. nodaļa 16. nodaļa 17. nodaļa 18. nodaļa 19. nodaļa 20. nodaļa Slenga vārdnīca Vilis Lācītis Stroika ar skatu uz Londonu

1. nodaļa MILĒNIUMS ienāca dzīvē ar brēcošiem dvīņiem, pilnīgu naudas trūkumu un ļoganām cerībām mūzikas lauciņā. Galu galā bija draugi, kam viss sanāca. Radio allaž grieza stulbus gabalus, un likās, ka kaut ko tādu jau nu katrs varētu. Lipīgs piedziedājums, slienaina lirika, un nauda plūst. Bet nekā.

Kad trešo reizi nācās aizņemties naudu bērnu barībai, viss bija piegriezies līdz nāvei, un tukšums Latvijas darba tirgū smacēja. Darba sludinājumu vienveidība reklāmas avīzēs liecināja, ka tās ir tās pašas firmas, kas meklē muļķus, un turklāt tur strādā stulbeņi, kam pašiem pietrūkst fantāzijas izdomāt jaunu ēsmu. Dziesma

pēc dziesmas tika noraidītas radio vai arī palika zem hitparādes sliekšņa. Sieva, kuru biju kādreiz savaldzinājis un pierunājis apprecēties, pateicoties savām muzikālajām ambīcijām, tagad pārmeta, ka eju uz mēģinājumiem. Bērni auga, un sievasmāte, pie kuras dzīvojām, jo nevienam nebija pastāvīgu ienākumu, ienīda mani aizvien vairāk.

Tad uz Rīgu atbrauca Šeins Makgovans. Kopā ar bariņu citu, kam nebija naudas aiziet uz koncertu, bet nejauši saticies naudīgs klasesbiedrs, sēdēju Vecrīgas īru krogā, kad ievēlās viņa miesassargi un pēc brīža arī pats klasiķis, pilnīgi lopā, kurš tika pievests un nosēdināts pie blakus galda. Mēs palūdzām miesassargam nobildēties kopā ar leģendu, un atļauja tika žēlīgi dota.

Pusdzīvā mākslinieka ļenganās rokas tika apliktas ap mūsu pleciem, viņš instinktīvi atvieza bezzobaino muti smaida imitācijā, viegli piepampušie acu plakstiņi atdarījās apmēram par ceturtdaļu, un — čiks! Tagad domājot par to visu, liekas, ka tam ir bijusi maģiska nozīme vēlākajos notikumos.

Armands, tas pats augšminētais klasesbiedrs, kuru tajā dienā satiku pilnīgi nejauši, pievienoja vēl pāris alus glāžu jūrai, ko fani bija naski sagādājuši Šeinam un viņa pavadoņiem. Viņš paskatījās uz mani, kā likās, ar slēptu nožēlu. Armands sauca alus glāzes par pintām, un drīz vien arī es to iemācījos.

— Tev arī jābrauc uz Londonu, — viņš sacīja. — Simts funti dienā celtniecībā, un parasti vispār nekas nav

jādara. Es, kad ierados, nemācēju naglu sienā iedzīt. Vajag vienkārši braukt un darboties. Ks tev varu aizdot naudu ceļam.

Atdosi, kad būsi iekārtojies.

— Tu domā, ka man izdotos nopelnīt labu naudu dažu mēnešu laikā?

— Mierīgi. Viss jau ir atkarīgs no veiksmes un cik ātri tu iekļaujies sistēmās, nu tā.

"Nu tā" bija diezgan izteiksmīga frāze. Kā vēlāk izrādījās, arī diezgan lipīga, tāpat kā termins "sistēmas".

Pasaulē, kurā dzīves putekļsūcējs mani šobrīd sāka vilkt iekšā, "sistēmas" nozīmēja ēst, gulēt aizvējā, pelnīt un visu pārējo. Tobrīd vēl neko tādu nenojauzdams, es iesūcu alu, noslaucīju putas un centos pārlikt smadzenēs šo piedāvājumu.

Makgovanam apkārt spietoja iedzērušas pusmūža sievietes, kas centās sazināties ar viņu latviskā pidžininglišā.

Bārmenis bija uzlicis Summer in Siam.

Nabaga grūpijas, viņām tā gribējās gabaliņu aizgājušās jaunības, pat ja tas bija nolietots un nelabi smirdēja. Jāatzīst, ka Šeins kaut ko centās īdēt un vadīja savu roku pāri galda virsmai cerībā, ka pirksti sajutīs vēsu glāzi. Vasarraibumains miesassargs ar uzburbušu seju iespieda savu alus vēderu starp viņu un kādu īpaši aktīvu sievišķi. Ja nu man veiksies ar muzikālajām iecerēm, vai šī būtu mana nākotne? Ks aizdzinu šo domu projām un sakoncentrējos uz savu tā laika galveno fantāziju — laptopu ar visām iespējamām mūzikas programmām. Atzīstu, ka tā bija pirmā un vienīgā doma. Man bija līdz

nāvei noriebies dzenāt rokā laimīgos, kuriem jau stāvēja kompis mājās, un mēģināt noorganizēt ierakstu sesiju. Un studiju atļauties mēs varējām tik reti, ka tas vienkārši nomāca. Sava mini studija, kurā es aicinu citus spēlēt, nevis lūdzos, lai mani ielaiž iekšā. Nomaksāti parādi, laimīgi bērni, kuriem es varu uzdāvināt kaut ko foršu, un pats galvenais — iespēja no tās vietas turpināt cīņu nevis piespiestam pie zemes, bet stāvot kājās.

Citiem vārdiem sakot, es biju grimis pārāk ilgi un alku izbāzt galvu virs ūdens. Simts mārciņas dienā, ko tu neteiksi. Strādājot divdesmit dienas mēnesī, tas sanāk… Jā gan, divi tūkstoši latu. Un nav vārdam vietas, es biju gatavs strādāt ne tikai sestdien un svētdien, bet dienu un nakti.

Protams, biju apsvēris īslaicīgu

ekonomisku emigrāciju arī pirms tam, pat biju runājis ar dažiem darboņiem, kas solīja darbu Anglijā un Īrijā — ar noteikumu, ka pašam izdosies izšmaukt garām imigrācijas dienesta virsniekiem, kas tolaik intervēja katru, kurš taisījās šķērsot robežu. Tas likās pārāk nedrošs pasākums, turklāt bija dzirdēti arī daudzi briesmu stāsti par pasu atņemšanu un ieslodzīšanu vergu darbos. Armandam es vismaz uzticējos. Šeinam bija beigušās pēdējās enerģijas paliekas, un nu viņu lēnītēm tūcīja augšā, virzienā uz ateju pirms promiešanas. Tolaik atzīmēšanās pie Brīvības pieminekļa vēl nebija kļuvusi par topa nodarbi cilvēkiem ar noslieci slēgt derības. Matiass Rusts nolaidās ar lidmašīnu Sarkanajā laukumā, nākamās

paaudzes centīsies apmuļķot austrumeiropiešu policiju, jo tas ir tik jautri — uzčurāt mazpazīstamas nācijas piemineklim un vinnēt derības. Šeins Makgovans gan vienkārši atzīmējās Vecrīgas vīriešu tualetē, kā jau viesim pieklājas.

Mēs izgājām ārā mitrajā tumsā, ko raibināja ugunis Doma laukuma pusē.

Nervozs balodis mīņājās kroga ieejas gaismā, un viņa sarkanajā acī likās ierakstīts apjukums par to, ko gan viņš dara šeit tik nepiemērotā diennakts stundā.

Garām nesās satrauktu jauniešu grupiņas, kurās kāds kā vienmēr centās runāt vienlaicīgi gan ar blakus gājēju, gan ar vēl kādu pa mobilo telefonu: "KUR tu esi?!

Mēs tur tikko bijām, TEVIS tur nav!"

Es ievilku nāsīs Vecrīgas nakts gaisu,

un tas piepildīja plaušas ar ledainu mutuli.

Lēmums bija pieņemts. Tāpat nebija ko zaudēt, varēju vienīgi ieslīgt dziļāk parādos. Bet zini ko — ja tu jau tā esi sūdu bedrē, tad pasēdēt tur drusku ilgāk vairs neliekas nekāda briesmīgā perspektīva. Tomēr opcija "izrāpties laukā" pēkšņi šķita zelta vērta. "Aldara" "Zelta" alus piešķīra manām asinīm īpašu piekrāšu, un tas nebija alkohols vien. Zelts saplūda ar adrenalīnu, lai kādā krāsā tas arī būtu, un debesis virs lampas izgaismotās telpas kļuva noslēpumainas un cerību pilnas. Bija tiešām vērts paspert soli sāņus no zināmās teritorijas, kas bija vienkārši aukstas gaismas aplis, pelēks bruģis ar nomīdītu dubļu kārtiņu. Ciešāk palūkoties augšup traucēja lampa, kas spīdēja tieši acīs, bet es zināju, ka debesis

ir pilnas zvaigžņu. Pilsētnieks būdams, es katru vakaru neapzināti ilgojos pēc Piena Ceļa.

Kāds pieskārās manam plecam. Es pakāpos malā, un Šeina Makgovana nokārtā galva paslīdēja man garām, kuļājoties miesassargu skavās. Kaut kur netālu bija jābūt mašīnai, kas viņu aizvedīs prom no izgaismotā pleķīša uz Vecrīgas bruģa. Mēs sabāzām rokas dziļāk kabatās un arī aizrikšojām stāvvietas virzienā, tikai uz citu pusi. *** Savā entuziasmā mēs neapzinājāmies, ka ziema nav tas labākais laiks, kad meklēt darbu, it īpaši tādā nozarē kā celtniecība un it īpaši tādā vietā kā Londona, kas ir pārpilna ar naudas izsalkušiem ļaudīm no visas pasaules.

Toties mums bija leģenda, ko iesmērēt robežsargiem un imigrācijas dienestam — Ziemassvētku svinēšana Lielbritānijā.

Mēs devāmies ceļā trijatā, jo Armanda sieva centās palīdzēt draudzenei tikpat, cik viņš — palīdzēt man. Draudzene bija glīts meitietis ar aristokrātisku sejas bālumu un vecmodīgu vārdu Liliāna. Mēs saspiedāmies mazā sporta auto. Vietas tiešām nebija daudz, tā ka es atļāvos līdzi vienīgi guļammaisu un ģitāru. Vēlāk tā izrādījās teicama izvēle.

Iepriekšējo vakaru biju pavadījis pie vaļējām krāsns durtiņām Pārdaugavas dzīvoklītī, istabiņā ar šņākuļojošiem bērniem un viņu nerunīgo mammu. Arā bija kluss, vienīgi vientuļš tramvajs šad tad nodžinkstēja, kad veica pagriezienu gar kapsētu. Sniegs bija nosedzis palodzi

un putnu barotavu, no loga vilka aukstums.

Es pūtu dūmus krāsnī un priecājos par vilkmi. Virtuvē pīpēt nedrīkstēja, lai nedusmotu jau tā dusmīgo vecmāmiņu, un tā nu mēs dalījāmies ar smēķi savā istabiņā, sabāzuši galvas kopā, tuvāk pie krāsns mutes. Tā laikam gan bija vienīgā lieta, ko mēs darījām kopā pēdējā laikā.

Atvadu sekss? Nekā tamlīdzīga sen nebija bijis. Es to visu norakstīju uz hronisko naudas trūkumu un vispārējo dzīves pelēcību, kas bija iestājusies.

— Es tev centīšos aizsūtīt naudu, tiklīdz varēšu.

— Nu skaties, man par bērnudārzu būs jāmaksā jaunnedēļ beigās. Malkas pietiks kādiem pāris mēnešiem.

Pelēkās Lucky Strike vērpetes pacēlās virs durtiņu līmeņa un tad strauji

metās iekšā pa šķirbu gar rāmja malu, nemaz nepaspējot tikt līdz pašam atvērumam. Vēl vasarā es biju domājis par to, ka derētu iegādāties azbesta auklu un nosegt šķirbas, lai malka neizdeg pārāk ātri, tikai nekad nebija pieticis laika.

Mašīna nesās cauri Rīgas nomalei, pa Jūrmalas apvedceļu un aizvien tuvāk Liepājai, no kurienes gāja prāmis uz Lībeku. Katrs, kas draudzējas ar galvu, cenšas izvairīties no Polijas plašumiem, it īpaši ziemā.

Ģimene, draugi, ambīcijas palika aiz muguras. Muzikālie projekti visi iesaldēti līdz pavasarim. Es atvadījos no dēla, paspiežot viņa mazo rociņu, no kā viņš tāpat neko nesaprata, un apskāvu meitiņu.

Man prātā joprojām bija krāsns liesmas, tikai siltums šoreiz nāca pa spraugu mašīnas priekšējā panelī. Mēs uzgriezām

Metallica līdz galam un atgāzāmies sēdekļos. Ātrum, ātrum, aizved mani līdz darbam uz laimīgo zemi.

Prāmis bija liels un gaišs, cik nu kaut kas var būt gaišs pa vidu pilnīgi pelēkai un ziemišķai Baltijas jūrai. Jābrauc bija gandrīz diennakti un tāpēc arī defoltā jādzer. Liliānas telefons zvanīja vienā laidā, viņas radi vēlējās atskaiti par katru procesa soli. Paldies Dievam, atklātos ūdeņos Zelta zivtiņas vara beidzās.

Atrodoties ceļā, cilvēki sapazīstas daudz ātrāk un vieglāk, un, ja vēl dzerot šūpojas, tā ka alkohols labāk sakratās, arī sarunas rit vaļsirdīgāk. Mūsu ceļabiedrs Pēters, ar kuru sapazināmies ēdnīcā, kur viņš trenēja iekšā "Stoļičnaju" vienu pēc otras, atraisījās sarunai nekavējoties.

Apmēram gadus piecdesmit vecs,

plikpaurains un pilnīgi sarkans no alkohola, ar retu sirmu bārdu, viņš bija iespaidu un emociju pilns.

— Četrus gadus es dzīvoju Vācijā, — viņš man skaidroja. — Četrus gadus.

No sākuma strādāju lauksaimniecībā, tikai tur nekā nevar nopelnīt. Nekādīgi nespēju iemācīties valodu, tāpēc pirmais gads bija īpaši smags. Tagad es strādāju uz vienu Ukrainas žīdu, vadāju viņa veikalam preci. Visu mūžu esmu braucis par šoferi.

Bļin, es taču esmu Liepājas puika! Mēs esam izturīgi. Viņš mani tura par to, ka es rukāju desmit stundas dienā un septiņas dienas nedēļā. Tagad man bija brīvlaiks pirmo reizi pa trim gadiem. Viss dēļ naudas. Vecīt, es esu visu padirsis — sieva no manis ir aizgājusi, un meita ar mani nerunā. Es viņai nopirku auskarus…

Dārgus. Viņa tos izmeta laukā.

Milzīgās raupjās rokas savilkās dūrēs, un sirmie matiņi uz resnajiem pirkstiem izcēlās balti uz tumši sārta. Viņš tiešām bija Liepājas puika, to varēja pateikt pēc tā, kā viņš atvainojās un aizgāja "pavemt" ar plato e. Atgriezies Pēters iešāva vēl simts gramus un samiedza acis, lūrot uz. mums caur pieri.

— Jūs uz kurieni braucat?

Mēs atbildējām, ka cauri Vācijai uz Angliju. Pēters atmeta ar roku. Anglijā grūti iekļūt, viņš skaidroja (tolaik tā patiešām ari bija), un tas neesot riska vērts, lai arī nopelnīt tur varēja daudz vairāk kā jebkur citur Eiropā. Pēteram bija bail no imigrācijas dienesta, kas varēja ne vien tevi izčakarēt, iebāzt cietumā un deportēt uz karalienes rēķina,

bet arī ievadīt melnajos sarakstos, un tad pārvietošanās pa Eiropu vispār varēja kļūt praktiski neiespējama. Censties oficiāli ierasties Anglijā neesot prātīgi. Erancijā esot kaut kādi leiši, kas varot pārvest ar zvejas kuģiem. Tu paslēpies kuģa noliktavā starp zivīm, un tevi izlaižot Sauthemptonā. Pēters personīgi darītu tā, tomēr jēdzīgāk un drošāk, viņš skaidroja.

Viņam Francijā gaļas rūpnīcā strādājot māsīca ar savu meitu. Viņām kaut kur pie Virgām esot milzīga māja, un pilnīgi jauna mazda.

— Tā mašīna ir pilnīgi kā konfekte.

Pa taisno no veikala garāžā. Viņa ir braukta tikai kādas pāris reizes, jo māsīca riktīgi uzpasē, lai nekas nenotiktu. Un viņas jau ari nekad nav mājās, lai brauktu.

Viņas strādā tik daudz un dzīvo Francijā.

Tu zini, kad es paskatos uz tās sievietes rokām…

Pēters nokāra galvu, paskatījās pats uz savām grumbainajām roku lāpstām un pacēla tās man pie acīm.

— Briesmīgi. Viņai visa āda ir saplaisājusi, un artrīts sākas. Viņa tik drausmīgi daudz strādā… Tu zini, galvenais ir sarunāt ar leišiem, lai aizved pāri šaurumam līdz Anglijai. Pēc tam — vajag atrast kādu austrumeiropiešu koloniju, un tad — viss.

— Ko tu ar to domā — viss? — es jautāju.

Viņš bija neizpratnes pilns.

— Nu kā — viss! Vairāk neko nevajaga. Viņi zinās, kas jādara. Dabūsi darbu, un nebūs jāmokās ar valodu. Vecīt, man ar krievu valodu pietiek visur

pasaulē, jo visi mūsējie — tas ir, es domāju, bijušie mūsējie, nu, tu zini, ko es domāju, — runā krieviski. Leiši, ukraiņi…

Galvenais, nejaucies ar poļiem. Tie ir baigie maitas, viņi noceļ mūsējiem darbu. No leišiem atkal var nopirkt visus dokus, jei bogu, visu, ko vien vajag. Ja tu iepazīsies ar leiti ārzemēs, viš tev visu izdarīs. Nu ja nepiedirsīs, protams. Bet vietējie — tie ir vienkārši pidarasi. Tev liekas — vācieši, franči, angļi tur… Tev likās, ka tie visi ir normāli cilvēki, kamēr dzīvoji Padomju Savienībā. Zini, kāpēc?

Tāpēc ka mūsu priekšstats radās no padomju filmām, kurās ārzemniekus tēloja mūsējie aktieri. Nē. Viņam iekšā nekā nav.

Viš i tukšs cilvēks. Vienkārši bagāti maitas. Ar viņiem pat nav par ko parunāt.

— Kā tu zini? Tu taču teici, ka vāciski neproti runāt.

— Es redzu. To var uzreiz redzēt, ka cilvēks ir pidarass. Ar savu mazo ģimenīti, strādā bankā, laba mašīna…

Vienkārši cūkas. Bet galvenais — uzmanies no letiņiem. Letiš nevienu tā neizjās kā savējo. Man bija draugs, kurš dzīvoja Berlīnē desmit gadus. Bija draugs.

Es tad kad atbraucu, man nekā nebija, un zini, ko viš man pateica? Es mocījos, kad atbraucu, tagad tev jāmokās. Es tev neko nedošu. Iekārtosies, piezvani, un tad parunāsim. Domā, es viņam kādreiz piezvanīju? Ne sūda.

Iestājās klusums, Pēters aizklāja seju ar vienu roku, glāze ar prāmja firmas novelceni pilnībā paslēpta otrā, un klusiņām nožagojās. Viņš iegrāba roku

bārdā, piesārtušās acīs dzirkstīja asaras.

Es sajutu viņā iestrēgušo emociju uzplūdumu par sievu un meitu. Šobrīd man to pašam bija par daudz, tā ka es pārcēlos uz vienu no dīvāniem spēļu automātu stūrītī un centos aizmigt. Katru reizi, kā prāmis mani pamodināja ar saviem grūdieniem, es pusmiegā manīju Pēteri turpat, sarkanā galvas virsma sirmo matu ielokā noliekta lejup, iesākta sviestmaize slidinājās pa galdu starp glāzi un pudeli.

Nez cik viņam tas bija izmaksājis, bārā nopirkt veselu pudeli uzreiz, nevis niekoties ar atsevišķām glāzītēm. Tātad ārzemēs var gan nopelnīt, es nodomāju, sakārtojot džemperi pagalvī. Nakts gaitā grozoties pa dermatīna virsmu un ķerot projām slīdošo džemperi, es manīju, ka pudeles mainās un tukšojas, lai gan pats

Pēters izskatījās tikpat vientuļš un nekustīgs kā pirms tam.

Tuvojoties Llbekai, mani pamodināja pasažieru rosība un pretīga balss skaļruņos. Pēters gulēja zem galda, pilnīgi nekustīgs, ar plaši ieplestām rokām, it kā cenzdamies apskaut prāmja ēdnīcas grīdu.

Sārtums no plikā paura bija nozudis. No tās vietas, kur es atrados, mironīgi bālā pļeška gandrīz saplūda ar apmatojuma paliekām. Mūsu izkāpšana tika atlikta uz pusstundu, jo bija jāgaida ātrā palīdzība.

Pirms kāpt atpakaļ mašīnā, es pajautāju kapteinim, kas ar viņu noticis.

— Nichts besonderesVienkārši viņš izdzēra divreiz vairāk šņabja, nekā es jebkad mūžā esmu lietojis. Jebkurš cits būtu viņa vietā atdevis galus. Mums tikko zvanīja no slimnīcas par viņa mantām.

Izskaloja kuņģi, un viss atkal kārtībā.

Rīdzinieks būdams, nojaušu, ka tā laikam ir īpašā liepājnieku zakalka.

2. nodaļa KALSNS un elegants, pelēkā žaketē un ar melnu tauriņšlipsi, Vasilijs Ļivanovs pašķīra kartītes ar noziedznieku vārdiem savā kataloga kastītē un pielieca galvu tuvāk Vitālijam Solominam.

— Мэтьюз. Ну это тот самый, который выбил мне левый клык на Черинг-кросском вокзале.1 Ļivanovs izvilka dažas kartītes un apsēdās tapsētā atzveltnes krēslā pie kokgriezumiem rotāta galda.

— Да, Ватсон, все это тени прошлого, которые могут ожыть только с помощю вашего пера Un viņš eņģeliski pasmaidīja, rokoties cauri kartīšu žūksnim.

Nolāpīts, un šobrīd es te stāvēju, tieši pie Čeringkrosas stacijas, blenzdams uz Londonas metro karti. Šerloks Holmss noteikti zināja visus šos nosaukumus no galvas. Viņš zināja, ar ko atšķiras dubļi dažādos Londonas rajonos, kur tirgo kokainu un kur slēpjas viltīgais pulkvedis Morans. Vienīgais, ko Konans Doils neļāva Šerlokam meklēt un noķert, bija Džeks Uzšķērdējs, kurš zūmēja prostitūtas nabadzīgajā rajonā ar nevainīgo nosaukumu Whitechapel . Varbūt Konanam bija pārāk liels respekts pret karalisko namu — un runā taču, ka maniaks bija tieši no turienes.

Bija rīts miglā tīts, tā ap pieciem.

Apbrīnojami silts un mitrs pēc Latvijas decembra mērauklām. Putni klaigāja kā traki. Man likās, ka priekšā būs riktīgi

skarba diena, ja šī lietus meža atmosfēra turpināsies. Mēs bijām pusdzīvi pēc garā brauciena. Nervozēšana pirms robežas un prieka sajūsma pēc tās šķērsošanas laikam paņēma pēdējos spēkus, un uz M25, kas iekļauj visu Londonu lielā aplī, mēs kļuvām pilnīgi ļengani. Prāmi pāri Lamanšam es vispār neatceros — mēs uzkāpām uz klāja, sabrukām uz grīdas un atjēdzāmies tikai, kad bija jākāpj lejā pie mašīnas.

Armands kašķējās ar sievu pa telefonu. Viņš jutās pilnīgi izsmelts, un viņa tikko piecelta no gultas divas stundas pirms parastā laika, un bija abpusēji grūti noturēties. Londonas karti Armands bija aizmirsis Latvijā un tagad centās noskaidrot savu atrašanās vietu un ceļu uz mūsu galamērķi ar viņas palīdzību. Liliāna

gulēja uz aizmugurējā sēdekļa, bāla un trausla, apskāvusi manu ģitāru. Es stāvēju un skatījos, kā Strends nozūd miglā vienā virzienā un sarkans divstāvu autobuss aizbrauc otrā. Vientuļš saules stars izlauzās cauri miglai un atspīdēja tējas veikala vecmodīgajā skatlogā. Jamaikietis ar dredām un trademark adītajā milzu micē pagāja garām un pasmaidīja tik milzīgu smaidu, kādu Latvijā no cilvēka neizspiedīsi pat ar plastisko operāciju.

Tobrīd es to vēl neapzinājos, bet Londonas esence sāka nenovēršami sūkties cauri manas ādas porām un pamazām iedarboties.

— Vili, lien atpakaļ mašīnā, mēs braucam uz Daliču, — Armands nervozi izmeta un iesēdās pie stūres tik enerģiski, ka nabaga autiņš nošūpojās. Gan jau arī

mazajai mašīnītei bija piegriezies ripot pa ceļiem un neceļiem nonstopā. Es steigšus ierāpos atpakaļ, un mēs izmetām goda apli gar Trafalgara skvēru un pieminekli vienacainajam admirālim. Tajā rītā lauvas pieminekļa stūros izskatījās milzīgi lieli, laikam tāpēc, ka redzēju tos pirmo reizi mūžā.

Daliča Londonas mērogos ir vienkārši miests.

Man prieks, ka tur nepatikām ilgi.

Dzīvokli, kur ievācāmies, vēl mita Nansens un angļu valodas skolotāja.

Pēdējo ja redzēja, tad vienīgi, kad viņa par kaut ko vīzdegunīgi sūdzējās. Pārējā laikā viņa vai nu bija darbā, vai arī ceļoja pa eksotiskām zemēm. Cik skolotāju no eksotiskām zemēm ir tādi, kas var atļauties ceļot vispār?

īsāk sakot, skolotāja bija maita un Nansens bija mūsu kopējais draugs un klasesbiedrs. Nansenam bija pagari, melni mati, neliela bārdele un apspīlētas bikses, kas izcēla drusku distrofiska paskata kājeles. Viņam patika blūzs un klasiskais roks, un cilvēki viņu bieži saukāja par Jēzu. Jau labu laiku viņš nīka Londonā, aizņemoties pa labi un pa kreisi, jo darba nebija — Ziemassvētki tuvojās ar joni, un angļi gatavojās ziemas hibernācijai. Mēs arī aizņēmāmies naudu ar plašu vēzienu un spriedām pie Vladivar pudelēm, kūpinot Drum tītos smēķus, cik viegli un daudz mēs pelnīsim, tiklīdz parādīsies kādas iespējas.

— Principā jau galvenais ir atslābt un būt draudzīgam, — Armands klāstīja, cenzdamies neuzkāpt uz grīdas

sakārtotajām plastmasas glāzītēm, ko bijām nospēruši netālajā ēstuvē. — Mēs savulaik uzmūrējām dārza sētiņu vienam angļikam, pilnīgi šķībi, jo tad vēl nezinājām, ka celtniecībā izmanto tādu lietu kā līmeņrādis. Kamēr mūrējām, viss likās čikiniekā, pēc tam paskatījāmies — kaut kāds sviests. Galīgi šreijā. Katrs ķieģelis savā augstumā, jo mēs neiedomājāmies likt javu vienmērīgi.

Pilnīgs pizģec.

— Jūs izmeta no darba? — pajautāja Liliāna, izpūšot dūmus griestu virzienā.

— Kur tev, angļiks bija vienkārši sajūsmā! Viņš mums tāpat maksāja tikai četrdesmit funtus dienā. Angļu brikleijeri būtu viņam noplēsuši vismaz pusštuku par to darbu, nu tā. Mēs gan tirinājāmies gar to sētu divas dienas, bet nu darba devējs

ietaupīja krietnu piķi uz mums. Vēlāk viņš mūs ieteica tam džekam, uz kuru es tagad strādāju.

Eh, mēs iekodām mēlēs un atturējāmies pajautāt kārtējo reizi, vai Armanda darba devējam nevarētu būt arī kaut kas priekš mums. Vismaz pagaidām nebija. Armanda paša interesēs bija kaut ko darīt mūsu labā pēc iespējas ātrāk — katrs no mums viņam bija parādā jau vismaz lietotu labu auto un summas strauji pieauga, kaut viņš neņēma nekādus procentus. Vienkārši mēs zvanījām, lai aizņemtos vai ik pārdienas, jo par visu bija jāmaksā vairāk, nekā bijām iedomājušies.

Un tad ari Armandam nauda izbeidzās. Viņam pašam nebija darba, un sievas necilie oficiantes ienākumi knapi

nosedza ģimenes izdevumus. Mēs nosmēlām pēdējo naudu no abu kredītkartēm, uztinām pēdējo Drum tabaku, apsēdāmies iepretim pie drupačām nobērta virtuves galda un aizkūpinājām.

Situācija sāka neizbēgami graut mūsu jau tā uzvilktās nervu sistēmas. Arā pa logu kā nebeidzama klonu armija stiepās Daličas jumti, pa kuriem šur tur nēsājās naskas vāveres.

Pirms mēs paspējām izteikt kādu konstruktīvu priekšlikumu — kas bija īpaši grūti, jo viss jau tāpat bija izmalts līdz nejēdzībai, — virtuvē ienāca skolotāja, tikko atgriezusies no Klusā okeāna salām, un sāka draudēt ar represijām, ja nebeigsim turēt savas kurpes priekšnamā un pīpēt virtuvē. Mēs saskatījāmies, un vismaz viens bija

skaidrs — lai kāds arī būtu plāns, tā pirmais punkts noteikti ir jaunas dzīvesvietas meklēšana. Tas vismaz mūsos radīja virzības sajūtu. Nodzēsām smēķus, tālredzīgi paturot končikus, lai būtu no kā uztīt nākamreiz, un uzpīkstinājām Armandam, lai paziņotu par savu jauno ideju. Mums vajadzēja citu mitekli, un ātri. Un mums nebija ne mazākās sajēgas, kā to izdarīt.

Kā parasti Armands bija uzdevuma augstumos. Viņa sieva caur saviem paziņām atrada ukraiņu bariņu, kuriem kā reiz vajadzēja vēl cilvēkus, ar kuriem dalīt māju. Armanda sieva vispār izrādījās fantastisks cilvēks, lai arī tagad viņi ir šķīrušies. Slaida, skaista sieviete, kuras sievišķais trauslums izraisīja vēlmi būt pieklājīgam, cieņas pilnam un

nelamāties tik ļoti kā parasti. Tajā pašā laikā Līva bija pilna optimisma un tik izturīga, kā vienīgi trauslas sievietes spēj būt. Ukraiņi nepazina viņu, taču Līva zināja kādu, kurš zināja viņus. Tipiska Londonas imigrantu būšana. Sākotnēji ukraiņi esot dzīvojuši piecatā, tad viens esot pārcēlies prom, un nu viņa vietā ievācās trīs latvieši. Slodze uz vienīgo apvienoto sanitāro mezglu līdz ar mūsu ievākšanos pieauga, toties dalība īres maksā attiecīgi gāja uz leju, tā ka ukraiņi bija happy . Divi bija brāļi — Miša un Griša, lai cik tas smieklīgi neizklausītos, un tad viņu draugi Ļoha un Žeņa. Lai arī džeki bija no pilsētas Viņņicas, viņi ukrainiski tikpat kā nemācēja un arī savā starpā sarunājās krieviski, taču patriotisms virtuves sarunās allaž sita

augstu vilni. Ļoha strādāja apsardzē un gandrīz nekad nebija mājās, savukārt Žeņa gandrīz nekad nebija mājās, jo strādāja restorānā par trauku mazgātāju.

Kā uz burvja mājiena mēs nokļuvām Leitonā, tieši blakus Stretfordai, kur ir augstākā lietuviešu un pakistāniešu koncentrācija pasaulē ārpus Lietuvas un Pakistānas. Mūsu gadījumā lietuviešu tuvumam bija svarīgs pluss — te bija veikals, kurā varēja nopirkt latviešu sieriņus "Kārums" un rupjmaizi, kā arī Restoranas Smilte. Braliukas lietuviškas2 kā parasti bija naskāki par letiņiem un vēra vaļā veikalu pēc veikala, kamēr mūsējie laikam tikai vēl apsvēra iespēju.

Māja bija klasiskā angļu stilā, divos stāvos, būvēta no sarkaniem ķieģeļiem un ar mūra sētiņu priekšā. Aiz mājas bija

neliels, drusku piedrazots dārziņš, kurā auga līka ābele. Zem tās zariem mēs šad tad uzrīkojām bārbekjū paštaisītā mangalā, gājām pīpēt vai arī vienkārši dirnējām, kad nelija lietus.

Mājas lendlords — īpašnieks — bija indietis, kuru varēja sastapt katru dienu pasta kantorī blakus durvīs. Nekad vēl nebiju redzējis laimīgāku cilvēku. Smaids nekad nenodzisa no viņa sejas, un viņš nekad nekavējās sarunā pieminēt to, cik šodien jauka un izdevusies diena.

Austrumeiropieši sauc indiešus par babajiem. Daudziem indiešiem patīk šī vārda skaņa, un viņi to zobgalīgi attiecina uz pašiem austrumeiropiešiem. Ieraugot mūs, parasti Džazvinders izdeva laimīgu gurdzienu, sāka vicināt apaļīgo roķeli ar zelta rokassprādzi un spiedzīgi sauca jau

pa gabalu: "Babajchik! Hey, babajebik!

How are you today, fcoss? " Leitonā sākās mana aģentūru epopeja. Vispirms vajag sazvanīt darbā iekārtošanas aģentūru, tad nosūtīt viņiem pa faksu savu dokumentu kopijas un kādu bankas rēķinu, uz kuru tev pārskaitīs naudu. Āķis ir tāds, ka pasē jābūt biznesa vīzai — pirms iestāšanās Eiropas Savienībā tas bija vienīgais veids, kā varēja strādāt legāli. Tajā pašā laikā visa angļu biznesa sistēma balstās uz expansion2 — tas ir, velosipēda principa.

Kamēr tu brauc, viss notiek un nauda ienāk. Tiklīdz velosipēdists apstājas, viņš krīt. Tāpēc alkatīgie austrumeiropieši, kas gāžas valstī, ir ne vien vietējo proletāriešu lāsts, bet arī bagātnieku svētība. Tajos laikos interesantā kārtā, ja

tu strādāji pie angļa un tevi pieķēra, tu tiki izmests no valsts uz karalienes rēķina, bet anglim par to netika nekas, nu vai vismaz nekas pietiekami nopietns, lai liktu viņam atteikties no lētā darbaspēka. Vēlāk man šo paradoksu nācās izjust uz savas ādas.

Mēs strādājam par kapeikām, jebkurā diennakts laikā, bez jebkādām prasībām par veselības apdrošināšanu un šķaudām virsū arodbiedrībām. Mēs samazinām ražošanas izdevumus un ievērojami dzenam uz augšu ienākumus. Celtniecības firmas boss iekāš no klienta tikpat naudas, cik būtu prasījis tad, ja strādātu angļi, tikai maksā mūsējiem pusalgu. Neskatoties uz to, klients ir priecīgs — mūsējie strādā arī vīkendos, virsstundas un, ja vajadzīgs, arī pa naktīm. Man pašam vēlāk palaimējās strādāt dažas diennakts maiņas

pa divdesmit četrām vai divdesmit sešām stundām. Man bija prieks par algu, bosam par peļņu un klientam par padarītā darba apjomu. Vai bija kāds, kuram tas viss nepatika? Es domāju gan. Noteikti tic bija vienkāršie angļu raboķagas, kuriem es nocēlu no deguna priekšas iespēju nopelnīt naudu rēķinu nomaksāšanai.

No visām šīm britu sistēmām izrietēja, ka, ja es pietiekami veikli sagriezīšu un salīmēšu kopā Armanda pases kopiju ar savējo, aģentūra uzskatīs, ka esmu legāls darbarūķis Apvienotās Karalistes teritorijā. Kas arī tika izdarīts.

Visgrūtāk ir apvienot savu fotogrāfiju ar trim zvaigznītēm, kas simbolizē trīs Latvijas novadus. Es gan gribētu izmantot iespēju un bilst, ka visa šī trīszvaigžņu lieta man liekas negodīga jebkurā

gadījumā — katrs zina, ka novadi ir četri — Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Latgale. Daži vēl runā par Sēliju, bet man personiski liekas, ka tā štelle jau nu ir galīgi aizgājusi vēstures bezdibenī. Un pat ja tā, tas nozīmē veselas piecas, nevis trīs zvaigznes. Pofig, ka trīs zvaigznes paceltās plaukstās izskatās dizainiskāk.

Runa nav par Mildas projektēšanu, bet par novadu patriotismu.

Lai nu kā tas arī būtu, atgriezīsimies pie aģentūrām. Jūs varat jautāt — ja jau tas viss ir tik vienkārši, kāpēc man neizlikties par Armandu Kalniņu un nestrādāt ar viņa vārdu? Piesardzība.

Armands nevēlējās, lai ar viņa vārdu strādātu vairāk nekā trīs cilvēki, drošības pēc. Un trīs cilvēki jau strādāja, ieskaitot viņu pašu, tā ka mums pagaidām vietas tur

nebija. Ak jā, un bankas rēķins mums bija tas pats — uz Līvas vārda. Oficiāli Armanda sieva bija mana un Nansena girlfriend.

Armands attiecīgi bija Liliānas bojfriend, lai arī viņai būtu konts, kur saņemt algu.

Tā nu es sūtīju faksus ar savu kombinēto pases kopiju pa labi un pa kreisi, un tikām Jaunais gads jau bija tepat pie durvīm. Draudzīgie un dzīvespriecīgie ukraiņi turpināja uzsaukt alkoholu, jo viņiem bija bijis darbs līdz pašiem Ziemassvētkiem. īre tika samaksāta uz Armanda rēķina kā parasti. Vienīgā problēma bija bads — vistiešākajā nozīmē. Mūsu bija par daudz, lai vienkārši fenderētu ēdienu druskas no ukraiņu plauktiņa ledusskapī un cerētu, ka tas

netiks pamanīts. Liliāna sabruka izmisumā un lauzīja rokas — viņai tas piestāvēja.

Es nolēmu atgriezties pie kādreiz piekoptā aroda — atsvaidzināt atmiņā kādas dziesmas un doties spēlēt uz ielas.

Nansena ieguldījums bija vistiešākais — viņš izpētīja apkaimi no stratēģiskā viedokļa, lai noskaidrotu, vai šeit ir kafejnīcas, pie kurām varētu savākt lielos melnos miskastes maisus, pilnus ar trijstūrainiem sendvičiem. Starbucks, ko tiešā latviskā tulkojumā mēs saukājām par "Zvaigžņāzi", ražo jaukas, veselīgas sviestmaizes jebkurai gaumei un no dabiskām izejvielām. Turot apkalpošanas latiņu augstu, menedžeri met sviestmaizes ārā, tiklīdz tās sasniedz slaveno Bulgakova "otrās pakāpes svaigumu", līdz ar to nodrošinot diētisku barības bāzi

visiem apkārtnes skvoteriem. Diemžēl Leitona nekad nav bijusi bagāta ar vidusslānim domātām kafejnīcām. Arī vietējie lielveikali piekopj striktu antibomžu politiku — miskastes ar produktiem, kam beidzies termiņš, atrodas aiz dzeloņdrātīm rotātiem vārtiem. Un tā nu mums atlika tikai doties pārtikas medībās uz miskastēm pie tuvējiem mazajiem pakišopiem. Paki ir saīsinājums no Pakistani jeb pakistānietis, un viņu tradicionālais bizness Lielbritānijā ir mazi pārtikas un cigarešu veikaliņi. Principā angļvalodīgajā pasaulē par vārdu Paki var dabūt pa purslām tāpat kā par vārdu nigger. Neiesaku nekad nevienu no tiem lietot.

Vienu vakaru devāmies reidā, lai pārbaudītu visas ievērības cienīgās

miskastes starp mājām un Leitonas staciju.

Mēs aicinājām arī Liliānu līdzi, taču viņā šī doma izraisīja vienīgi riebumu. Viņa noteikti nebija tāda meitene. Mums gan bija vienalga. Laikam uz vīriešiem bads iedarbojas jaudīgāk nekā uz sievietēm.

Mēs čekojām miskasti pēc miskastes, un tajā vietā, kur Leyton High Road met līkumu un savienojas ar Church Road, mums uzsmaidīja veiksme. Melnais miskastes konteiners uz ritentiņiem bija pilns ar augļiem un dārzeņiem, kā arī diētiskās kokakolas bundžiņām. Mēs atvērām savas ceļojuma mugursomas un tik lādējām iekšā. Beidzot badam gals, izskatījās, ka būs ko ēst vairākas dienas.

Skaļi būkšķot basiem hiphopa ritmos, blakus piestājās divvietīgs sporta Mustang

ar smaidīgiem afrikāņiem. Šis noteikti bija šovs, ko viņi nedabū redzēt katru dienu.

Ritmā kustinot skūtās galvas, viņi vēroja mūsu aktivitātes un skaļi zviedza. Kad pēdējā paka nozuda somā, mēs saņēmām aplausus no skatītājiem, un tad, rēcot motoram, autiņš nozuda naksnīgajās ielās.

Toties mums nu bija ko ēst.

Kad izcēlām savu guvumu gaismā uz virtuves galda, tas izrādījās drusku apskādēts. Veikala īpašnieki arī nebija nekādi muļķi un bija ar mieru mest gurķus ārā tikai tad, kad gali jau sāka pūt. Liliānu gan tādi sīkumi neuztrauca. Tagad, kad melnais darbs bija padarīts, viņa ar prieku un entuziasmu apgrieza gurķiem pļurīgos galus, likvidēja tomātu pūkainās daļas un uzveidoja tīri jaukus salātus. Ledusskapis

bija piesists pilns ar diētisko koku, un ukraiņiem noteikti bija liels pārsteigums nākamajā rītā atklāt, ka mūsu plauktiņš ledusskapī, kas visu šo laiku stāvēja tukšs, pēkšņi ir pārblīvēts ar diētiskās limonādes bundžiņām un dažas pat atrodas svešos plauktos. Šā vai tā, mēs nespējām paļauties uz miskastēm vien. Kādam bija arī jāmaksā īre un pa laikam jāuzlādē kredīts telefonos, lai varētu beidzot tikt pie darba.

Katru rītu mēs piekopām to pašu rituālu — izskatījām visus darba sludinājumus un zvanījām uz pilnīgi jebkādu piedāvājumu.

Galvenais bija zvanīt, tiklīdz avīze parādījās veikalā, jo pēc kādiem pusvienpadsmitiem visas vietas jau tika izķertas. Lielākoties tās gan bija aģentūras, kas vienkārši uzkrāja datu bāzes pavasarim. Tā ka mēs zvanījām arī aģentūrām, divreiz dienā katrai — vispirms no rīta puses, pēc tam ap četriem, cerībā, ka būs ienācies pasūtījums uz nākamo dienu. Lai savilktu kaut cik galus kopā, es pievērsos busking — spēlēšanai uz ielas. Londonas andergraundā bija silti un mājīgi, kā arī nepārtraukta pasažieru plūsma centra rajonā. Krietnu laiku mana muzicēšana bija vienīgais naudas avots mums visiem,

un skaidrs, ka nepietika — īre bija četrdesmit mārciņas nedēļā no deguna, bet es pelnīju tikai kādas piecas mārciņas stundā. Jaungada vakars gan bija vienkārši lielisks, pusotras stundas laikā jautrie angļi muļķīgās papīra cepurītēs (nu gluži kā no

mistera Bīna Jaungada sērijas, tici vai netici) sameta man pāri par piecdesmit mārciņām. liesa gan, tajā pašā vietā stāvot

otrajā janvārī, nedabūju pat vienu paundu divu stundu laikā. Ari Anglijā darbojas svētku ekonomika.

Beidzot Liliāna sarunāja oficiantes darbu pilnīgi otrā pilsētas galā. Darbā bija jāierodas sešos rītā, metro tajā laikā negāja, viņa dabūja mainīt autobusus trīs reizes un izgāja no mājas katru rītu ap pusčetriem. Viņai maksāja trīsdesmit mārciņas. Pēc transporta izdevumiem, īres un telefona nekas pāri nepalika. Toties viņa varēja paēst darbā, kas bija milzīgs atvieglojums mums visiem. Labumā laikam gan tā pārtika negāja, jo no naksnīgā darba ritma viņa aizvien vairāk līdzinājās zombijam.

Arī izmisumam un bezspēcībai, kas lēnām pārņēma pārējos, bija savs ritms, kā es sapratu pēc kāda laika. No

pirmdienas līdz piektdienai bija iespējams zvanīt, alkatīgi lasīt avīzes, un ar to saistītajai nervozitātei piemita zināma gaidu un cerību pieskaņa. Visbriesmīgākās ir sestdienas un svētdienas, jo tajā laikā nevar izdarīt neko, ja nu vienīgi aizbraukt uz Voksholas tirgu, lai pa lēto iepirktu dārzeņus un zagtus instrumentus. Bet, ja naudas nav, ko tu cilvēks nopirksi, pat zagtam nesanāk.

Neizbēgami mēs vēlāmies aizvien dziļāk parādu bezdibenī, un tādas tautas gudrības kā paruna par stūrī iedzīto žurku vai pasaka par vardi, kas sakūla krējumu sviestā, ieguva manā apziņā jaunas dimensijas. Atklāti sakot, es jutos draņķīgi un mani vajāja sapņi par mājām, ģimeni un draugiem. Naktīs pa logu iespīdēja gaisma no I.ea Bridge Road, pa reizei garām

aizkauca policijas mašīna vai nošvīkstēja autobuss. Citkārt es grozījos pa gultu, līdz Liliāna taustīdamās nočīkstināja grīdas dēļus aiz durvīm, dodoties uz darbu.

Pusčetri, es izmisis nodomāju un blenzu griestos. Nedaudz vēlāk baloži sāka trokšņot uz palodzes, gatavodamies saullēktam, kas bija paredzams kādas pāris stundas vēlāk. Es biju iesprostots Londonā, parādi pieauguši vienkārši astronomiski, un man nebūtu pilnīgi nekādu izredžu tos nomaksāt, ja es atgrieztos Latvijā. Vecāki zvanīja vai ik pārdienas un aicināja atpakaļ.

Bērnudārzam vajadzēja naudu, un pat malka tur gāja uz beigām. No otras puses — kas mainītos, ja es atgrieztos? Viss tas pats, tikai pa virsu vēl būtu Anglijā

sakrāto parādu nasta. Es ietinos ciešāk segā un centos pārtraukt domu straumi.

Vajadzēja dabūt darbu, vairāk nekā. Nekā vairāk nevajadzēja.

3. nodaļa AĢENTŪRAS pagaidām nekādu atsaucību neizrādīja, taču tad notika brīnums — kādu dienu es piezvanīju uz darba sludinājumu, un otrā galā ne tikai pacēla, bet pat arī uzaicināja pastrādāt mūrnieka darbus. Excellent! Vēl tikai vajadzēja aizņemties, nopirkt vai nospert kaut kādus instrumentus, un beidzot viss varēja sākties! Pēdējais telefona kredīts tika notērēts, zvanot visiem paziņām pa labi un pa kreisi un meklējot ķelli un meiseli. Āmuru aizņēmos no ukraiņiem.

Mana sajēga par mūrēšanu bija visnotaļ miglaina un vispārēja, tāpat kā manam darba devējam Albertam Zubvem.

Viņa bizness bija developing — nopirkt vecu māju, izremontēt un tad pārdot ar peļņu. Idejas līmenī tas ir jauki, bet drusku sajēgas par celtniecību arī nekaitētu.

Alberts Zubve bija no Ganas, tāpat kā viņa sieva Sīlija, kas strādāja tepat stroikā, nēsājot materiālus un atkritumus, un pie reizes pieskatīja strādniekus. Viņš bija mazs, kalsns piecdcsmitgadnieks ar sirmiem matiem. Sīlija bija kādus gadus piecpadsmit jaunāka, ar ārkārtīgi skaistu seju, milzīgām acīm, žilbinošiem zobiem un neskaitāmās dzemdībās izplūdušu figūru. Uz viņas fona Alberts izskatījās gandrīz trīsreiz mazāks. Es nekad nevarēju saprast, cik bērnu viņiem īsti ir, jo palaikam kāds no tiem parādījās stroikā, atnesot ēdienu, bet gandrīz vienmēr tas bija kāds cits spulgacains knēvelis, turklāt Sīlija vēl nepārtraukti atsaucās uz pārējo bērnu vārdiem. Viņai patika runāt, it īpaši par bērniem un par Dievu.

Viņu celtniecības objekts bija tipiska

divstāvu angļu mājele, kas tobrīd atradās uz sabrukšanas robežas un smaržoja pēc mitruma, cementa un zāģu skaidām. Mans uzdevums bija aizmūrēt kamīnus un pāris vietas, kur bija izlauztas sienas. Vienīgais cilvēks ar kaut kādu pieredzi celtniecībā bija angļu jauneklis, vārdā Pols, kurš strādāja par namdari. Viņam vienīgajam izdevās celt lietas tā, lai tās izskatītos taisni. Ne man, ne poļu brigādei, kas lika riģipsi un apmeta sienas, nekad nesanāca tik labi kā viņam. Nu skaidrs, viņš kaut ko tamlīdzīgu jau bija darījis pirms tam.

Varbūt tāpēc Pols jutās tik drošs par sevi un visskaļāk par visiem pieprasīja darba samaksu nedēļas beigās, kad Alberts plēsa sev nost no sirds nožēlojamos grašus, ko mums atmest. Gan es, gan poli labi apzinājāmies, ka mūs jāj, un ne pa jokam

— taču Jaungads bija nupat aiz muguras, un veterāni mūs brīdināja, ka celtniecība principā sāk mosties no ziemas miega tikai kaut kad februāra beigās.

Anglim vienīgajam deva naudu aploksnē — varbūt lai mēs nezinātu, cik īstenībā par tādu darbu pienākas, varbūt tāpēc, ka tur bija arī kādi oficiālie papīri līdzi, par kuriem mums pat nebija ne jausmas, kā tie izskatās.

Man ātri pieleca, ka šis ir ģimenes bizness. Katru dienu redzēju Albertu un Sīliju grozāmies apkārt, gādājot materiālus vai atvedot bērnus pēc skolas nīkt pa stroiku, jo acīmredzot nepietika naudas auklei. Tad beidzot pienāca pirmā piektdiena jaunajā darba vietā. Starp putekļu vērpetēm, kas griezās saules staros pie tukšajiem logu atvērumiem

aukstajā gaisā, varēju just arī tīri abstraktu cilvēcisku komponenti. Visa stroikā vibrēja gaidās, un valdīja svētku noskaņojums. Dēļi un ķieģeļi tā vien lidoja, un grieķu elektriķis, kuru anglis bija atvilcis šeit strādāt pirms pāris dienām, uzgrieza savu līdz firmas nosaukuma neatpazīšanai noputējušo un noskrāpēto rādžiņu skaļāk nekā parasti.

No poļu čivināšanas viegli varēja noprast, ka viņi dosies uz pabu, tiklīdz būs iespējams.

Ja mums bija noskaņojums šodien pamest darbu agrāk, tad Albertam savukārt bija stratēģija novilkt ar maksājumiem. Viņš ieradās tikai četros, lai mums nebūtu iespējas aiztīties pusstundu ātrāk, kā mēs visi to gribētu.

Kopā ar viņu bija sieva un pilnīgi jocīgs

vīrs pāri trīsdesmit, baltā uzvalkā, kas ar vienu pogu saturēja omulīgu vēderiņu, astoņdesmito gadu frizūru (īsi mati augšā, gari aizmugurē) un stiklainām acīm. No sākuma likās, ka puisis ir galīgi apdolbījies — viņš pat runāja dīvaini augstā balsī, stiepdams vārdus, un drusku izklausījās pēc Jāņa Vanaga Ziemassvētku radio pārraidē. Tajā pašā. laikā runāts tika vienīgi par nodošanas termiņiem un santehniku — acīmredzot lēti santehniķi nebija pieejami pat šajā bada sezonā.

Mājas skelets bija pieblīvēts ar materiāliem, celtniekiem un atkritumiem, tā ka daļa no sarunas norisinājās virtuvē, kurā es centos savaldīt mūri starp durvju atvērumu un logu. Lai kā es arī pūlētos, vienmēr kāds parametrs nebija līmenī, un, kaut uzmūrētais gabaliņš nebija liels, tam

bija izveidojies kaut kas līdzīgs alus vēderam. Ideāli būtu to izjaukt un pārmūrēt, bet tagad es to nevarēju atļauties, kad tieši blakus stāvēja mans boss kopā ar sievu un jocīgo vanagveidīgo. Ta ka es vienkārši tizlojos ar līmeņrādi un gudru sejas izteiksmi. Ja viņi turpinās grozīties, es izlēmu, nāksies visu vēlreiz pārmērīt ar mērlenti. Pēc Latvijas standartiem viss mūra darbs bija salaists galīgi pakaļā, taču mani mierināja daudzskaitlīgie stāsti par zemajām prasībām pret kvalitāti šinī zemē. Turklāt mērīšana vien-mēr izskatās gudri, it īpaši, ja izvelk zīmuli no aizauss un sāk kaut ko pierakstīt un rēķināt uz riģipša atgriezumiem. Angļu stroikā zīmulis aiz auss ir viena no pazīmēm, kā atšķirt meistaru no melnstrādnieka.

Tad Zubvju ģimenes viesis izvilka no kabatas pamatīgu žūksni ar naudaszīmēm un pasniedza Albertam, kurš nekavējoties to nodeva sievas rīcībā. Vīri turpināja pārrunāt flīžu krāsu virtuvē un kur novietot jauno plīti, kamēr viņa zibenīgi sadalīja piķi kaudzītēs un vienu — man likās, jūtami lielāku — žūksnīti ielika aploksnē un kaut ko uzrakstīja virsū. Vēlāk izrādījās, ka tā bija Pola daļa. Kā ta.

Visiem jau nepienākas.

Vīri vāca nost instrumentus, Pols ar grieķi skrūvēja finierus logiem priekšā un beigās arī mani atbrīvoja no teātra spēlēšanas. Bija jau pieci, bet Alberts joprojām runājās ar savu viesi. Sīlija pēdīgi sāka dalīt naudu, pienākot klāt katram atsevišķi un kā burvju māksliniece vilkdama no kabatas precīzas naudas

summas. Lai gan es zināju, ka viņa bija sadalījusi naudu jau iepriekš, tik un tā likās iespaidīgi, jo kā gan viņai izdevās salikt naudu tā, ka žūkšņi nesajūk kabatā?

Beidzot bijām brīvi, cik tā gan bija laba sajūta! Rokas likās smaguma novilktas uz leju, pleci sāpēja, un rīkli grauza putekļi. Nāsis bija pilnīgi aizsistas ar cementu un smiltīm, visu ķermeni lauzīja no pārslodzes un tolaik vēl nepierastā Anglijas mitruma. Visi bijām sadrūzmējušies šaurajā gaitenī pie ieejas durvīm, un Pols ar atslēgām rokās raudzījās, vai visi ir gatavi doties. Vīru acis dzirkstīja priekā par vēso dzērienu, kas tūlīt noskalos lejā visu celtniecības rūgtumu. Šajā brīdī otrajā stāvā starp netīru, mitruma saēstu ķieģeļu sienu un akmensvates driskām rotātu nomelnējušu

koka starpsienas skeletu, pašā trepju galā parādījās jocīgais. Baltajā piedurknē tērptā roka uzšāvās augšup, un no šķirbas jumtā šaura gaismas stara apspīdēts šķelmīgi uzzibēja gredzena akmens.

— Paldies. Lai jums jauka nedējas nogale, un lai Dievs jūs svētī, — viņš novilka savā mācītāja balsī un pielieca galvu. Abpus baltajam stāvam iznira Zubvju ģimene, acu baltumi un zobi mirgoja tumšajās sejās, kas gandrīz saplūda ar otrā stāva krēslu. Kaut kas cēls jautās šajā trijotnē, it īpaši baltajā uzvalkā. Uzvalks salika rokas kopā, kā Hitlers oficiālās fotogrāfijās, un raudzījās uz mums no augšas ar pieliektu galvu.

Mēs nomurkšķējām pateicības vārdus un sprukām laukā. Es vēl nebiju nopelnījis savu paba vizīti — ar saņemto algu tikai

pietika ko nomaksāt īri mums ar Nansenu.

Par pāri palikušajām desmit mārciņām bija jānopērk ēdiens veselai nedē|ai.

Nākamajās dienās ar mūrēšanu aizgāja ātrāk, tā ka es dabūju drusku vairāk un pat nosūtīju kādas piecdesmit mārciņas uz Latviju. Beidzot, pēc pusotra mēneša, man izdevās to izdarīt. Tas gan nenozīmēja, ka finansiālais stāvoklis būtu uzlabojies kaut par matu — parādi joprojām nospieda, taču Armands vismaz bija dabūjis darbu pats, līdz ar to bija ar mieru pagaidīt.

Turklāt viņam darbā klīda baumas, ka drīz varbūt vajadzēšot vēl darbarokas. Kļuva aizvien siltāks, un arī Nansens beidzot dabūja pāris divu dienu darbiņu no aģentūrām.

Vakarus pavadījām intelektuālās sarunās ar ukraiņiem. Brāļi Krasko bija vēsturnieki pēc izglītības,

mistiķi pēc dvēseles stāvokļa, intelektuāļi pēc būtības un celtnieki pēc nodarbošanās. Otrais pasaules karš, izsūtīšanas, Sibīrija un visam pa virsu Karloss Kastaņeda bija ikvakara topiku sarakstā. Līdz tam nebiju iedomājies, ka kāds vēl varētu tik briesmīgi neciest padomju režīmu kā baltieši. Izrādījās, ukraiņiem nodarīts pāri ne mazāk. Vēlāk uzzināju, ka vairāk naida pret padomju sistēmu ir tikai poļiem.

Klasesbiedru sistēmas turpinājās, pie mums uz pāris dienām palika Agris. Tā kā naudas nevienam nebija, varējām izpalīdzēt vienīgi ar padomu, kas šinī gadījumā skanēja — bad timirtg, mate .

Agris bija ieradies ar divsimt latiem un kvēlu pārliecību, ka šeit ir papilnam darba un alga pārsniegs cerības (lieki minēt,

cerības bija astronomiskas). Mēs nogurušām sejām noklausījāmies viņa sajūsmināto tirādi virtuvē, ar prieku izdzērām atnesto alu, apēdām makaronus ar vislētāko kečupu un devāmies gulēt, jo no rīta bija agri jāceļas. Pirms tam gan mēs drusku pabojājām skaistās fantāzijas, apgaismojot viņu par tādu lietu kā depozīts — pirms tu ievācies kaut kur dzīvot, parasti jāsamaksā divu vai trīs nedēļu īre, ko tev atdod izvācoties. Ar Londonas cenām viņa divsimt lati nepietika principā nekam. Turklāt pat ja viņš dabūtu darbu nekavējoties — kas likās maz ticams —, pirmo algu viņš visdrīzāk saņemtu pēc kādām trim nedēļām. Agris saplaka, bet tad atkal sasparojās zvanīt uz mājām un aizņemties no visiem pēc kārtas. Kad pārnācu mājās

nākamajā vakarā, viņš bija nozudis.

Ukraiņi teica, ka esot atradis citus draugus, kas arī esot solījuši darbu. Tajā brīdī biju pārāk aizņemts, tā ka domās novēlēju Agrim veiksmi un aizmirsu par to visu. Vēlāk gan šiem notikumiem izrādījās liela nozīme manā tālākajā dzīvē.

Likās, ka Pols nav pārāk apmierināts ar to, kā es samūrēju logu un durvju atvērumus, spriežot pēc tā, kā viņš pūta un gānījās, kad bija jāēvelē rāmji — dažkārt līdz dramatiskai biezuma starpībai.

Būdams džentlmeniski audzināts, viņš gan neko daudz neteica tiešā tekstā. Alberts savukārt bija apmierināts ar manām finansiālajām prasībām, it īpaši pēc tam, kad es, izmisuma vadīts, divas piektdienas pēc kārtas piekritu pagaidīt ar algas izmaksu līdz nākamās nedēļas vidum. Man

jau nebija citas izejas, vienīgi sarunas ar lendlordu diez ko nepriecēja. Viena pēc otras aiztecēja četras nedēļas, un visus savus darbiņus biju padarījis. Pēdējā piektdienā, kad man pienācās visvairāk naudas, Alberts pēkšņi mainījās. Viņš centās izvairīties no sarunām un atkal samaksāja visiem tikai daļu algas, piesolot pārējo vēlāk. Melns mākonis šķita savelkamies ap mani un poļiem. Mēs to visu bijām piedzīvojuši jau dzimtenē.

Tiklīdz tev vairs neredz pielietojumu, neviens vairs nav ieinteresēts maksāt pēdējo algu. Polijā tas noteikti bija tikpat pierasti kā Latvijā. Ber ne šeit. Grieķis iznesās cauri mājai kā viesuļvētra, ar Pola lauzni raudams nost no sienām pieliktos slēdžus un no vēl vaļējiem griestiem virtuvē vilkdams ārā elektrības vadus.

Pols piebrauca savu mersedesa kabrioletu (Atkal jau — cik namdariem Latvijā mēdz būt kabrioleti kā darba auto? A, ko?) pie mājas durvīm un sāka sviest bagāžniekā savus un drauga instrumentus. Sīlija tramīgi savāca kārtējo knēveli un nozuda dārzā, kamēr Alberts ķēra pie sirds un prasīja ūdeni.

— Es nedrīkstu runāt par naudu tik daudz, man no tā sāp sirds, — viņš centās visus iežēlināt.

Grieķis izteica paredzējumu, kur viņam sāpēs nākamreiz, kad tur tiks vardarbīgi ievietots apmetuma mikseris. Viņi ar Polu sasvieda kartona kastēs slēdžus, skrūvju pakas un vadu rituļus, nešķirojot savu vai firmas, un stūmās plecs pie pleca šaurajā gaitenī uz izejas pusi. Alberts atbalstījās pret nekrāsotu durvju stenderi un izmeta to, kas

viņa uztverē laikam bija pēdējais trumpis.

— Ja jūs tagad aiziesiet, man būs jātērē nauda jauniem sludinājumiem, — viņš žēlabaini sauca, turot roku uz sirds.

Pols nošņāca kādu īpaši izteiksmīgu kokniju frāzi, kura atstāja iespaidu pat uz mani, lai gan es tolaik nebiju spējīgs saprast pat vienu vārdu no tā, ko sauc par cocknej rhyming slang. Viens rāviens, un viņš tika garām grieķim, abi ieleca mersedesā un projām bija. Nejuzdamies tik pašpārliecināts kā vietējie, es klusiņām saliku instrumentus somā un izslīdēju laukā, kamēr Alberts skaidrojās ar poļiem. Nabadziņi, viņiem joprojām nācās cīnīties par pēdējo kripatu, jo viņu bija veseli četri un tikai viens knapi spēja skaidroties angliski.

Savukārt man nebija nekādu īpašu

izredžu, jo mūrēšana jau bija praktiski beigusies, tā ka es vienkārši sāku soļot uz autobusa pieturu, galvā pārrēķinot savas izdevumu tabulas. Manā rīcībā bija apmēram par simt divdesmit mārciņām mazāk nekā pienācās, un to bija sāpīgi apzināties. No otras puses, saule todien spīdēja īpaši silti un draudzīgi, un pavasara pārņemtās vāveres no krūmiem un mūrētajām sētiņām, kas tradicionāli rotā angļu māju priekšu, vēroja mani ar atzinīgiem skatieniem. Kāds īpaši enerģisks eksemplārs ar ieskrējienu uznesās augšā pa mājas sienu, gluži kā Zirnekļcilvēks, un pieklupa pie putnu barotavas, kas bija izkārta pie kādas guļamistabas loga. Londonas vāveres ir īpaši dzīvnieki. Ievestas no Kanādas deviņpadsmitā gadsimta beigās, tās ir

pelēkas un bezkaunīgas. Runā, ka pelēkās esot iznīdējušas sarkanās vāveres, kas ir īstie Britānijas salu aborigēni un daudz prasīgākas pret vidi. Tagad sarkanās atkāpušās uz ziemeļiem un izvairoties no kontakta ar pelēkajām. Esmu redzējis, kā pelēkā vāvere nodzen kaķi no koka un pat aizbiedē vidēja izmēra suni. Tāpēc stāsti par to, kā vāveres uzbrūk pensionāriem parkos, lai tiktu pie sviestmaizēm, neliekas nemaz tik pārspīlēti. Un sarkanā vāvere es pilnīgi noteikti negribētu būt.

Pa visu šo laiku Anglijā biju piedzīvojis tikai izmisumu, smagu darbu, pilnīgas bezizejas sajūtu un darba algu drusku virs Latvijas līmeņa, taču nopelnīto bija momentāni noēduši cenu starpība.

Skaistā leģenda par ideālo darbu — nekas nav jādara, bet visi tev sit uz pleca un

maksā galvu reibinošas summas — aizvien vairāk zaudēja savu ticamību.

Likās, ka Armands un pārējie stāstnieki visu izzīduši no pirksta. Un tieši tad — jā, kā grāmatās un filmās, kur viss labais sākas smagākajā brīdī, — man bija lemts pašam izdzīvot leģendas burvību. Firma, kurā strādāja Armands, beidzot dabūja milzīgi lielu objektu — farmaceitisko fabriku, kurā bija papilnam sīku darbiņu, ko darīt visaptveroša remonta ietvaros.

Jau nākamajā rītā bijām uz strīpas sešos, saspiedušies Armanda automobilitī pie rūpnīcas vārtiem. Dies žēlīgais. Tas tik bija nedēļas, kas mani gaidīja priekšā.

Milzīgā rūpnīca pilsētas nomalē nedaudz mulsināja ar bezgalīgajiem cauruļu labirintiem, noslēpumainām istabiņām, kurās mirgoja instrumentu

paneļi, un zālēm daudzstāvu mājas augstumā, gar kuru malām vijās kāpnes un metāla koridori kā filmā "Zaļā jūdze".

Pāris telpās grīdā bija milzu caurums ar sētiņu margām, pilnīga mistika. Sākoties kosmētiskajam remontam, visas caurules un caurulītes bija rūpīgi jāietin plēvēs, lai krāsotāji varētu nokrāsot sienas un griestus. Bija jāslauka putekļi, jānovāc vecās plēves. Bet pārsvarā nebija jādara nekas, tikai jāizskatās aizņemtam. Maksāja par stundām. Armanda boss saņēma par katra darbinieka astoņu stundu darba dienu 130 mārciņas. Mums viņš maksāja 80 (pēc astoņpadsmit procentu nodokļa nomaksas). Viņa pasūtītājs uzstājīgi pieprasīja vairāk un vairāk darbinieku, jo — guess what — pašā barības ķēdes virsotnē farmācijas magnāti maksāja 150

mārciņas dienā par katru strādnieku, kas atradās fabrikas kompleksā. Beigās darbinieki paši sāka meklēt citus darbiniekus, lai apmierinātu pieprasījumu.

Tiem nu nācās ciest kā ķēdes pēdējam posmam. Katrs, kurš atveda strādnieku, saņēma divdesmit mārciņas dienā no jauniņā algas — tagad jau sešdesmit. Vai tas atturēja jauniņos no peļņas iespējām?

Nēēēē. Jauniņie vilka iekšā nākamos, kuri saņēma traģisko minimumu — četrdesmit dienā. Tas bija viss, kas palika pēc tam, kad katrs parazīts bija nokodies pa gabaliņam. Armands oficiāli saņēma trīsreiz astoņdesmit mārciņas dienā — par sevi, mani un Nansenu, jo atšķirībā no viņa mēs bijām nelegāļi. Mūsu algas lielākā daļa aizgāja, atdodot parādus.

Taču parādi vismaz dila, un tā bija

lieliska sajūta.

Darba bija papilnam. Tika piesaistīti kaimiņi un paziņas. Mēs ieradāmies septiņos no rīta, klīdām pa ēku ar lipīgās lentes ruļļiem un plēvēm, izliekoties, ka mums ir ko darīt, un stāstījām cits citam anekdotes. Pārsvarā mēs visi bijām vai nu no Latvijas, vai ari Ukrainas, kā arī pāris puišu no Gruzijas, tā ka ar komunikāciju problēmu nebija. Visā pasākumā bija iesaistīts tikai viens vienīgs anglis, un arī laikam tāpēc, ka viņam bija draugs latvietis. Milzīgs un apaļiem vaigiem, Džons jutās atbildīgs par nabaga imigrantiem un vienmēr centās izpalīdzēt ar angļu valodu, ja gadījās saruna ar kādu no rūpnīcas atbildīgajiem darbiniekiem. Šiem menedžeriem šlipsītēs nebija ne mazākās sajēgas par krāsošanu vai

špaktelēšanu, toties ar angļu valodu viss bija kārtībā. Tā ka pārsvarā viņi vienkārši noskatījās ar tēvišķu atzinību, kā mēs vārtījāmies pa grīdu, izliekoties, ka tīrām putekļus kādā īpaši grūti aizsniedzamā vietā zem mēbelēm vai cauruļu ņudzekļa.

Džons bija allaž enerģijas pilns un ar entuziasmu mācījās krievu un latviešu lamuvārdus. Viņa atrašanās vietu kaut kur tepat aiz stūra parasti varēja noteikt pēc skaļas lamāšanās pa mūsējam ar nepierastu akcentu. Viņš bieži vien stāvēja plati ieplestām kājām un atgāztu galvu, sajūsmā vērdamies dienasgaismas spuldzēs pie griestiem, sviedriem plūstot pāri sejai un iekrāsojot tumšus plankumus uz krūtīm un muguras. Viņam patika runāt, un, jo mazāk sarunu biedrs ko saprata, jo vairāk viņš tam stāstīja. Tajā pašā laikā,

kā visi angļi, viņš mācēja būt arī bezgalīgi pieklājīgs un pilnīgiem valodas nemākuļiem allaž izteica komplimentus par viņu angļu valodu. Pārējā laikā viņš bezjēgā auroja "pista vista!". Šis bija viņa iecienītais izteiciens, kopš viņš uzzināja, ka latviski tas nozīmē fucking ehieken.

Un tad nāca nakts maiņas. Par tām mums maksāja simt divdesmit. Šī bija leģenda tuvplānā. Mēs pulējām ar pārtikas etiķi tērauda durvis kesona kamerām un slaucījām putekļus aiz krāsotājiem un šķirbu silikonistiem. Dažkārt garlaicības izmisumā mēs saslaucījām mēslus divās dažādās telpās, tad apmainījāmies vietām, izbērām putekļus no šaufelēm un sākām visu no sākuma.

Katrā īstā angļu stroikā ir divi svēti brīži pusstundas garumā — viens ap

vienpadsmitiem, otrs ap diviem. Divi īsi pārtraukumi, kuros baudīt tēju ar pienu un sviestmaizi. Attieksme pret šiem brīžiem līdzinās bijībai, ar kādu daži ļaudis izturas pret karoga pacelšanu vai himnas skandēšanu, un es nepārspīlēju. Katrā normālā objektā, it īpaši ja tas ir tik nepārskatāmi liels, kā bija mūsējais, strādnieki cenšas arī ierasties ēdnīcā drusku ātrāk, lai nav jāstāv rindā pie tējkannas, un atslābt pie galda drusku ilgāk. Principā īsāki par četrdesmit piecām minūtēm mūsu pusstundīgie pārtraukumi nekad nemēdza būt. Dažkārt tie ievilkās ilgāk par stundu, ja gadījās īpaši labs sarunu temats. Runājot par darba ritmu, vienu rīta cēlienu no septiņiem līdz vienpadsmitiem mēs trijatā pavadījām, kārtojot krāsošanas

piederumus. Laimīgā kārtā bijām atraduši dažas lietotas otiņas un aizsāktu krāsas bundžiņu. Mēs ar Armandu tīrījām katrs savu otiņu, un Miša Krasko maisīja krāsu ar kociņu, lai tai pa virsu neizveidotos plēvīte. Karaliski apmaksātas četras stundas, no septiņiem līdz tea break, pavadītas anekdošu un dzīves atgadījumu stāstīšanā.

Pēc trim nedēļām parādi tika nomaksāti, un es biju pilnīgi uz nulles. Vēl nekad nullei manā dzīvē nebija bijusi tāda vērtība. Kopš tā mirkļa lietas nenovēršami gāja arvien labāk un labāk. Dienasgaismu gan neiznāca daudz redzēt, taču ar tādu noguruma pakāpi tā mani interesēja vismazāk. Naktis pagāja, klīstot pa spocīgiem koridoriem un sterilām elles ķēķa telpām ar slotu vai plēves rituli. Mēs

saspringām uz vēl vairāk overtaima un garlaikojāmies līdz nāvei. Tā tas turpinājās vēl vairākas nedēļas, mēs apguvām jaunus korpusus un koridorus, līmējām papīra lenti un plēves krāsotājiem un vēlāk plēsām nost, slaucījām, zirgojāmies par vecām anekdotēm un sparīgi strēbām tēju ar pienu stundu garos pārtraukumos. Un tad viss beidzās. Pāris labākie darbinieki tika paturēti, bet mēs pārējie — atlaisti. Ks jutos atvieglots un pateicīgs. Biju nokārtojis atlikušos parādus, aizsūtījis pietiekami naudas uz Latviju, lai tur viss būtu nomaksāts, un pāri vēl palika divi tūkstoši latu. Pirmie divi tūkstoši latu manā mūžā, kurus nebija nepieciešamība uzreiz iztērēt — jo viss jau bija samaksāts. Tīrā peļņa, cik gan labi tas

skan.

Pa ilgiem laikiem pamodos vakarā ap astoņiem un tā vietā, lai nestos uz darbu, aizvilkos līdz veikalam, nopirku alu — pāris pudeles laba un dārga dzēriena, nevis derdzīgās bundžiņas ar spirtoto draņķi, kādu parasti mēs lietojām vīkendos, un iegāju vannā. Vēl viena luksusa būšana, kurai vēl vakar nebija atlicis necik laika. Nometu putekļiem pievilkušās drēbes uz grīdas, atvēru Speckled Hen un ieslīdēju karsta ūdens skavās. Vajadzētu beidzot izmazgāt tās drēbes, es miegaini nodomāju. Nebiju mazgājis nevienu no savām divām drēbju kārtām, kopš sāku strādāt rūpnīcā.

Atslābums iestājās momentāni, kā sitiens zem krūškurvja. Nepaspēju izdzert vairāk par pusi pudeles, kad jau biju

atslēdzies.

Cauri tumšajai nekurienei, kurā mana dvēsele izbaudīja pilnīgu mieru un nekustību, sāka lauzties riebīga skaņa. Tā auga plašumā un vālēja pa galvu kā Džons ar etiķa pudeli. "Pista vista!" viņš iekliedza man sejā, un es atvēru acis. Ūdens vannā bija riebīgi auksts, un uz grīdas nomestajās biksēs neciešami pīkstēja telefons.

4. nodaļa VIENA no pirmajām lietām, kas imigrantam jāizdara Londonā, ir tālruņa iegāde. Parasti vienkārši pietiek ar SIM karti, ko tu ieliec savā telefonā, līdzīgi kā Zelta zivtiņu. Ja nepieciešams, turpat uz vietas par piecām vai desmit mārciņām tavu telefonu arī atbloķēs, lai tas pieņemtu citas sakaru kompānijas karti. Šis vienkāršais akts atver tavā priekšā Londonas darba tirgu, kurā viss mainās ārkārtīgi dinamiski. Nākamā lieta ir iegādāties A-Z jeb Londonas karti, jo tā tev palīdzēs nokļūt darbavietā. Tik daudz jau biju paspējis iemācīties.

Tā nu es čamdījos gar netīro bikšu staru cerībā, ka maitasgabals apklusīs un

varēs mest mieru. Tas patiešām apklusa, taču pēc pāris sekundēm atsāka atkal. Es beidzot atradu telefonu un paskatījos uz ekrānu. Alberts.

— Hello, kā iet? — viņš izklausījās neparasti draudzīgs.

— Nut too bad. And yourself?] — sāku jau pierast pie šī nejēdzīgā rituāla. īstenībā nevienam nerūp, kā tev iet.

Vienkārši skaitās pieklājīgi pajautāt.

— Klau, vai tu negribi rītdien nopelnīt kādu naudu? Mums pagrabstāvā vajag paaugstināt grīdas līmeni. Tas ir jāizdara ļoti ātri, tā ka man ir darbs priekš tevis — es gribu, lai tu sagatavo koka veidnes.

Tas nu gan bija dīvaini. Es taču skaitījos mūrnieks. Vai viņam nebija labāk pajautāt Polam?

— Pols šobrīd strādā Oksfordā un nevar atbraukt. Tev kā mūrniekam ir pieredze ar pamatiem, tā ka tu vari mums izpalīdzēt. Es maksāšu septiņdesmit mārciņas dienā.

Tas nu gan bija pavisam jocīgi.

Summa bija negaidīti liela priekš šī darba devēja, it īpaši ņemot vērā, kā mēs šķīrāmies pēdējo reizi. Es klusiņām pārliku pie sevis situāciju. Rīt ir piektdiena, es rēķināju, un nekādu izredžu dabūt darbu aģentūrās. Cerēt vienīgi varēja uz nākamo nedēļu. Ja es tagad līdz pirmdienai nopelnīšu septiņdesmit mārciņas, tas palīdzētu nomaksāt īri, uzlādēt telefonā minūtes un nopirkt kaut ko ēdamu nākamajai nedēļai — un mani divi tūkstoši paliktu neskarti. Tas izklausījās lieliski. Vienīgā problēma, man nebija

nekādas sajēgas par to, kā taisīt veidnes betona lējumiem. Eai gan, ja tā padomā, problēma tomēr nebija neko liela.

— OK. Kā ar to neizmaksāto algu no iepriekšējās reizes?

— Viss tiks samaksāts. Es jau sen taisījos tev zvanīt šinī sakarā (kā tad, muldi vien, dirsas plakstiņš tāds), esmu samaksājis Polam un visiem pārējiem. Tā ka rīt tev pienāksies kopā ar parādu simt deviņdesmit mārciņas. Simt deviņdesmit.

Nu, tas nozīmēja vairāk nekā nedēļas īri un vēl drusciņ. Hrum, hrum. Kaut kas tur noteikti nav kārtībā, bet lai nu būtu.

— Tu samaksāsi rītdien? Visu summu?

— Visu summu pilnībā.

— Un ja nu man nāksies strādāt vairāk nekā vienu dienu?

Klusums.

— Tu saņemsi visu, kas tev pienākas, visu pilnībā. Es tev apsolu un atvainojos par kavēšanos.

Nācās rāpties no vannas laukā un zvanīt visiem paziņām pēc kārtas, līdz trāpījās kāds, kurš zināja, par ko ir runa, un spēja paskaidrot kaut ko tuvāk par shuttering — koka veidnēm betonam.

Aizņēmos no Mišas urbi, ripzāģi un āmuru (nu jau otro reizi) un nākamajā rītā atgriezos jau pazīstamajā vietā.

Māja izskatījās pabeigta, vienīgi šur tur nebija nokrāsots un plēves noņemtas no stikliem. Neizskatījās, ka te kāds jau dzīvotu, pat mēbeļu nekur nebija. Alberts izveda mani cauri mājai līdz dārzam un norādīja uz pagrabstāva ieeju, kurai vēl nebija ieliktas durvis.

— Mūsu pasūtītājs pēdējā brīdī izlēma, ka vēlas šeit augstāku grīdas līmeni. No betona. Tāpēc vajag, lai tu šeit uzbūvē koka sētiņu, lai betons neizplūst.

Tāpat arī starp šo un blakus telpu, kurā atrodas boileris. Šeit mēs gribam paaugstināt grīdas līmeni par četrām pēdām.

Mans priekšstats par celtniecību joprojām bija miglains, tomēr tas viss likās dīvaini. Paaugstinot šeit grīdas līmeni par metru divdesmit, būs jāstaigā ar līkumu mugurā. Turklāt telpa jau tā bija maza, kādi trīs reiz četri metri. Alberts pēkšņi sāka briesmīgi nervozēt un izrāva maku no kabatas.

— Es samaksāšu, ko biju parādā, tūlīt pat un pārējos septiņdesmit pēcpusdienā.

Finiera plāksnes un bruses bija samestas nevīžīgā čupā turpat blakus līdzās lielai grants kaudzei. Es atskatījos uz māju, uz sāpīgi pazīstamo sienu ar alus vēderu zem virtuves loga un paraustīju plecus. Atdot naudu, ko biju gaidījis pusotra mēneša, noteikti bija stratēģiski pareiza rīcība, ja viņam gribējās, lai vēl kaut ko izdaru. Iebāzu simt divdesmit kabatā un ķēros pie ripzāģa pieslēgšanas.

Mans pirmais mēģinājums namdara profesijā patiesībā nebija tik slikts. Kad domāju par to šodien, man šķiet, ka tur noteikti būtu daudz pie kā piekasīties, it īpaši, ja kāds iedomātos tam noiet pāri ar līmeņrādi. Iedzinu pēdējo skrūvi ap trijiem, un, kad pacēlu acis, manā priekšā stāvēja Alberts. Likās, ka viņš visu šo laiku būtu gaidījis krūmos. Es vēl nebiju

pieradis pie skrūvju skrūvēšanas ar urbi, tāpēc dažas no savienojuma vietām izskatījās pabriesmīgi. No otras puses, šī konstrukcija bija domāta nojaukšanai jau jaunnedēļ, tā ka Alberts neiebilda. Viņš pat nesūdzējās par to, ka izšķiedu tik daudz skrūvju, par ko es biju nedaudz pārsteigts un atvieglots. Saņēmu savu naudu un tiku izvadīts, kā man likās, ar zināmu steigu. Jutos patīkami gandarīts par lietas finansiālo pusi un pajautāju, vai nav gaidāmi vēl kādi darbiņi nākotnē.

Viņš teica, ka piezvanīšot. Parasti Anglijā tas nozīmē, ka nekā nebūs. Paraustīju plecus vēlreiz un devos mājup.

Mājās izrādījās, ka esmu pagrabstāvā aizmirsis urbja akumulatora lādētāju.

Pāris reižu mēģināju sazvanīt Albertu, taču telefons bija atslēgts.

Neko darīt, es nodomāju, izstiepdamies gultā. Rīt tāpat brīvs un gan jau iekļūšu dārzā kaut kā.

Man īsti nebija noskaņojuma kaut ko darīt uzreiz un vēl agri celties, tā ka iztaisījos no mājas tikai aiznākamās dienas pēcpusdienā. Svētdienas retie autobusi lēnā garā izšūpoja cauri snaudošajām priekšpilsētām līdz Keningtaunai, kur man vēl nācās noiet kājām mazu gabaliņu. Saulīte spīdēja, un, ja nestāvēji ēnā, tā vien gribējās vilkt nost jaku. Diena bija jauka, garīgais lielisks, un, lai arī bija tikai janvāra beigas, šķita, ka dažiem kokiem jau parādījušies zaļi punktiņi uz zariem un drīz sāks plaukt lapas. Jutos izgulējies pa ilgiem laikiem, un pat fakts, ka aizmirsu Mišas urbja lādētāju stroikā un tagad nākas atgriezties,

omu nebojāja.

Pieklauvēju. Nekādas atbildes.

Mājas priekša joprojām bija aizkrāmēta ar koka un riģipša atgriezumiem, pa asfaltu stiepās pelēkas cementa un putekļu strīpas. Vējš bija izrāvis no mazā laukumiņa mājas priekšā papīra cementa maisus un iesviedis kaimiņu teritorijā.

Drošības pēc pieklauvēju vēlreiz un tad piegāju pie mazajiem vārtiņiem mājas sānos, kādi bieži ir angļu mājām, lai varētu izritināt miskasti no dārza uz ielas.

To kā parasti rotāja Yale lock, taču es biju dzimis Austrumeiropā un britu kārtība man maz ko nozīmēja. Pārlēcu pāri vārtiņiem un piezemējos dubļos. Cūkas tādi, varēja redzēt, ka dārzs tika atstāts pēdējām kārtām.

Pagrabstāvam joprojām durvis nebija

ieliktas, toties betons bija ieliets gan. blakus ieejai stāvēja netīrs betona maisītājs ar skumīgi noliektu galvu. Sakot "netīrs", es ar to domāju, ka tas ticis lietots, bet pēc tam neviens nebija vīžojis to izskalot, tā ka cementa maisījums sastindzis interesantās lāstekās un aparāta iekšpusē bija cieta betona peļķīte. Tajā pašā laikā ievēroju, ka maisītājs ir pilnīgi jauns. Nostaigāju betona klucim gar malu, joprojām pie sevis brīnīdamies, kam tāds monstrs būtu bijis vajadzīgs. Mišas lādētājs stāvēja neuzkrītošā vietiņā aiz veidnes stūra, nav brīnums, ka biju to aizmirsis. Iemetu to mugursomā un tad šausmās sastingu — viena stūra apakšējā daļa nebija izturējusi spiedienu, pat neraugoties uz balstiem, kuriem vajadzēja saturēt konstrukciju kopā. Kauns pa visu

ģīmi. Betons bija izplūdis laukā, dramatiski mainot virsmas līmeni, un finieris atplīsis. Pie manas skrūvēšanas prasmes tomēr vēl bija jāpiestrādā. Nikni iespēru pa balstu, kas nebija izpildījis savu uzdevumu, un līdz ar to šņirkstēdama nogāzās visa finiera plāksne.

Pagriezos, lai ietu prom. Tomēr kaut kas te likās jocīgi. Kāpēc liet tik daudz betona pagraba grīdā un kāpēc man liekas, ka betonā vīd kaut kas neparasts? Pietupos tajā pusē, ko tikko biju atklājis ar savu spērienu. Vēl pilnībā neizžuvušajā masā rēgojās cilvēka kāja, uz ādas varēja redzēt finiera virsmas nospiedumu un nelielu brūci vietā, kur bija atdūries skrūves gals.

Gareniski stilbs no ceļgala līdz tai vietai, kur sākās potīte, pēda acīmredzot bija sagriezusies un slēpās pelēkajā masā. Vai

arī vismaz man tā likās. Neticīgais Toms būdams, iebakstīju kājai ar pirkstu.

Auksta, sastingusi gaļa, bet nenoliedzami cilvēka miesa. Uzslējos augšā un pārlaidu acis betona klucim. Tā virsma bija pelēka un klusējoša. Interesanti, cik līķus var tādā salikt. Man palika nelabi, tomēr neba nu pirmo reizi biju situācijā, kad kāpj uz augšu. Varonīgi izdarīju rīšanas kustību, lai neatstātu jelkādas pēdas, un trinu prom.

5. nodaļa VĀRTIŅIEM tiku pāri vienā rāvienā, arī ceļš līdz autobusa pieturai galīgi nelikās garš. Tikai, kad sabruku sarkanā divstāvnieka pašā augšā pie priekšējā stikla (katra ārzemnieka iecienītā vietiņa), kājas sašļuka kā divas beigtas zivis, un es sāku nopietni uztraukties, vai man izdosies izkāpt ārā bez citu palīdzības. Pievērst sev uzmanību šobrīd bija tieši tas, ko es vēlējos vismazāk. Centos visu pārlikt prātā. Izskatījās, ka savām rokām esmu palīdzējis noslēpt līķi — varbūt pat vairākus. Zvanīt policijai? Nez vai, tad man uz karalienes rēķina uzsauks deportāciju un ieliks melnajā sarakstā, atņemot jebkuru iespēju nākotnē

atgriezties un pelnīt. Turklāt nozieguma vieta visa noklāta ar maniem pirkstu nospiedumiem. Nedarīt neko? Tad vienmēr pastāvēs risks, ka mani gribēs novākt kā nevēlamu liecinieku. Gan jau Alberts atgriezīsies un pamanīs, ka viena kāja mironim ir redzama, un tad man būs gals klāt. Kaut arī — ne viņš zina manu uzvārdu, ne kur es dzīvoju, vienīgi manu telefona numuru. To pašu numuru, ko esmu iedevis visām darba aģentūrām. Ja tagad atslēgšu telefonu, darba devēji mani nevarēs sazvanīt. Šitāds stulbums.

Pirmais instinkts bija doties atpakaļ uz Latviju, it īpaši tagad, kad biju sapelnījis kaut kādu naudu. Ar šādu noskaņu un apņemšanos izrausos no autobusa un pārkāpu nākamajā. Lai kas arī nebūtu noticis, bija tomēr jauka pavasara

diena. Un lai gan no interneta ziņām zināju, ka Latvijā sniegs, manī sāka augt aizvien lielāka vēlme atmest tālākai laimes meklēšanai ar roku un doties atpakaļ.

Ieejot mājā, mani pārsteidza nepatīkams odors. Atcerējos līķi un nodrebinājos, bet tad aizdzinu nelabās atmiņas prom. Vaņoja tomēr drīzāk tā kā pēc urīna, nevis maitas. Novilku kurpes un iegāju dzīvojamajā istabā. Te arī ieraudzīju smakas avotu — tas bija Agris, apaudzis ar bārdu, iekaisušām acīm un ietīts aromas mākulī. Viņš sēdēja pie galda un šņākuļodams rija zupu, ko viņa priekšā bija nolicis Miša.

— Es viņu atradu Stratfordā, — Miša teica, mīlīgi raudzīdamies uz rijēju kā uz atradušos kaķi. — Nācās paņemt

mājās un pabarot.

Agris tik pamāja man ar maizes šķēli un turpināja strēbt.

Iegājām ar Mišu virtuvē.

— Pasaki, lai viņš iet vannā, cik tik ātri var, — Miša sacīja, atvērdams logu.

— Bračka tūlīt būs klāt, un tu zini, cik viņš mums izsmalcināts.

Tas gan. Griša noteikti sevi vairāk uzskatīja par vēsturnieku nekā celtnieku un tīrībai un ēdienu receptēm pievērsa daudz vairāk uzmanības nekā jebkurš no mums.

Viņam noteikti būtu iebildumi pret mājā valdošo atmosfēru. Varētu domāt, ka man vairs nav nekā cita, par ko uztraukties.

Līķi klientu dārzos, bomži klasesbiedri un klīrīgs kaimiņš. Visa šī situācija reāli krita uz nerviem. Pagrābu no ledusskapja Temietit's Supper — izcili draņķīgs alus,

taču stiprs — un atgriezos istabā. Agris tik turpināja rīt, starp malkiem stāstīdams, kā bija gājis.

Vispirms viņu bija izmetuši no tās vietas, kurā paziņa sākotnēji solīja dzīvesvietu un darbu. Savāca īres maksu un depozītu par mēnesi uz priekšu, tad ielika dzīvot vienā istabā ar vēl pieciem latviešiem. Es pajautāju, kāda bija īres maksa. Septiņdesmit mārciņas nedēļā par istabu Isthamā, un mājā vēl divpadsmit letiņi. Laupīšana gaišā dienas laikā!

Nonīcis kādas desmit dienas, viņš dabūja darbu kaimiņu organizētajā brigādē, kuras vadonis — tas pats, kurš iekāsa no visiem necilvēcīgo īres maksu — uzdevās par būvdarbu speciālistu. Lai kāds speciālists viņš arī nebūtu, sajēgas par angļu sistēmām viņam nebija, jo viņš labākajās

latviešu tradīcijās uzņēmās darbu uz praisu — tas ir, klients mak-sāja par padarīto. Nabadziņi neiedomājās, ka angļu arodbiedrības ne par velti cīnījās savulaik par jēdzīgāku un gaišāku nākotni, kad pieprasīja maksu par stundām. Jo raugi, ja angļu darba devējam nav jāmaksā tev par laiku, ko tu pavadi pie viņa strādājot, viņam ari nav sevišķa iemesla saspringt uz materiālu piegādi.

Līdz ar to nepieredzējušie Austrumeiropas nabadziņi nīkst stroikā, gaidot ierodamies materiālus, un neko nesaņem. Tikmēr darba devējs spēj visu izkārtot lēnā garā un pavilkt ar maksājumiem materiālu piegādātājiem. Galu galā darbs aizņem trīsreiz vairāk laika. Pa to starpu nabadziņi turpina maksāt par īri, pārtiku, telefonu un visu pārējo, un beigās saņemtā

alga ir zaudējusi visu savu pievilcību, jo ar to sanāk tikai nosegt nīkšanas izdevumus. Ņemot vērā situācijas skarbumu, brigādes līderis atteicās izmaksāt algas, bet turpināja pieprasīt no visiem īres maksu. Agra sponsori Latvijā esot sadumpojušies pēc trim nedēļām un atteikušies paši līst tālākos parādos, lai aizdotu viņam. Viņš centies pārrunāt lietas mierīgi ar brigadieri, taču dabūjis pa purnu un kopš tā laika dzīvojis uz ielas.

Telefonu pazaudējis parkā un pēc atmiņas neesot spējis atrast mūsu māju — un šie bija viņa divi vienīgie kontakti Londonā.

Atgriezties Latvijā nekādas jēgas — tur sapelnīt parādu atdošanai nesanāks nekādā gadījumā. Izticis ar pārtiku, ko izliek pie veikaliem un kafejnīcām vakaros, un pelnījis nelielu naudiņu, diedelējot

andergraunda stacijās lietotās biļetes, ko pēc tam pārdevis par puscenu tālāk. Tas bija vēl, pirms Londonā sākās elektronisko biļešu sistēma, un ar šo biznesu nodarbojās daudzi jamaikieši.

Pāris reizes esot gandrīz norāvies pa purnu par līšanu svešā teritorijā, līdz beidzot apmeties Stratfordā. Brīnums, ka neviens no mums nebija viņu saticis agrāk, jo tepat jau vien tas bija. No otras puses, legāli Londonā dzīvo deviņi miljoni cilvēku, un Dies vien zina, cik vēl ir nelegāļu un skvoteru, it īpaši proletāriešu rajonos.

Lai vai kā, viņš bija paspējis ari izdarīt šo to lietderīgu. Viņam Īrijā dzīvoja pāris klasesbiedru, un kaut kādā veidā Agrim bija ne tikai izdevies caur kopīgiem Latvijas draugiem sadabūt viņu

numuru, bet arī par andergraundā sapelnīto naudu sazvanīt.

— Pie viņiem var palikt, — Agris uzbudināti slaucīja no bārdas buljonu un laizīja pirkstus. — Tur it kā esot vieglāk ar darbu. Man vajag tikai trīsdesmit mārciņas, lai tiktu no šejienes līdz Dublinai, dzelzceļam tagad ziemas tarifs.

Jebkurā gadījumā, jātrin no šejienes prom pēc iespējas ātrāk. Es vairs te nevaru izturēt. Šeit visi ir kaut kādi briesmoņi.

Man liekas, ka viņi grib mani nomušīt — nopietni! Visi man smaida un prasa, kā iet.

Es taču neesmu stulbs, es saprotu, ka viņiem īstenībā neinteresē, kā man iet. Nu necik. Nevar taču tā būt, ka pilnīgi katram cilvēkam ir iemesls man smaidīt. Viņi visi prasa, no kurienes es esmu. Viņi taču redz, ka esmu ārzemnieks, un noteikti grib

nostučīt, jo es te esmu bez biznesa vīzas.

Pilnīgs pizģec. Nevienam nevar uzticēties.

Tāda sajūta, ka var dabūt nazi mugurā jebkurā brīdī. Vienkārši briesmīgi cilvēki.

Mana dzīve šeit ir kā šausmu filmā, vecīt.

Es iestrēbu spirtaino draņķi. Alus drusku palīdzēja nosist Agra bomzīgo smaku. Šobrīd redzēju Agrī sevi vēl tikai pirms kāda mēneša, kad es tieši tāpat biju pārliecināts, ka šinī pilsētā visi ir liekuļi, kabatzagļi un stukači — jo kā gan es ar savām latvieša smadzenēm spētu izskaidrot to, ka pretimnācējs tev uzsmaida bez jebkāda iemesla?! Ko viņam no manis vajag, tam melnajam puisim autobusa pieturā, un kāpēc viņš runājas ar mani par to, cik grūta nedēļa bijusi mums abiem? Varbūt viņš gribēja man aptīrīt kabatas? Un vai tiešām visas sievietes šeit

būtu nocietušās maukas, jo neviena neizvairās no skatiena un smaida pretī?

Man arī galva no sākuma gāja riņķī.

Austrumeiropā cilvēki cits citu uzlūko ar skatienu, ko angliski sauc mean look .

Rietumeiropā dzīve tiek uzskatīta par prieka vērtu un cilvēki par vērtībām un potenciāliem draugiem. Vai par to vien nebūtu bijis jāpakar aiz pautiem visi padomju sistēmas kaldinātāji? Viņi mums ir atņēmuši pašu galveno — dzīvesprieku.

Miljoniem cilvēku izkastrētas smadzenes, un tagad jau vairākas paaudzes raustās no ēnām un redz viens otrā pirmām kārtām stukaču vai ienaidnieku. Viena no mūsējo kultūršoka pazīmēm Rietumeiropā ir krampis sejā — tu centies no sākuma smaidīt pretī pieklājības pēc, un pēc kāda laika izveidojas agonizējoša izteiksme, jo

attiecīgā muskulatūra nav trenēta tikpat kā necik. Mūsu kultūrā smaids ir kā seksa rotaļlieta — tas ir domāts tikai tiem, kam tu uzticies, un to lieto tikai aiz slēgtām durvīm, lai citi neredz. Kad jums pēdējoreiz uzsmaidīja biļešu kontrolieris, taksists vai veikala pārdevēja? Un nav ko muldēt, ka tagad lietas mainās — mums ir arī ieaudzināts, ka pelēcība ir visu lietu mēraukla un augstākais tikums, un mēs to uzspiežam saviem bērniem. Starp smaidiem un krāsām mēs nejūtamies savējie.

— Četrsimt eiro nedēļā, — Agris pārtrauca manas pārdomas. — Par darbu mašīnu mazgātavā Golvejā, tas ir Īrijas rietumu krastā. Super.

Gribēju viņam norādīt uz to, ka no šīs naudas būs jāapmaksā arī amortizācijas

izdevumi, pirms izdosies kaut ko sakrāt, taču mani pēkšņi pārņēma pilnīgi cita doma. Vienīgā lieta, ko Alberts par mani zināja, bija mana tautība. Ja nu tur ir iesaistīta mafija (nez kāpēc līķis betonā asociējas tieši ar kaut ko tamlīdzīgu, laikam esmu pārskatījies filmas), tad mani var meklēt pie Ecoline autobusu kasēm vai ari lidostā jau ceļa jutīs uz mājām.

Tolaik uz Latviju lidmašīnas gāja reti un visas no Hītrovas. Autobusi gāja divreiz nedēļā. Iestājās panika.

— Vili, negribi braukt kopā ar mani?

— pēkšņi jautāja Agris. Un es nedomājot iesaucos: — Gribu!

Agris atviegloti nopūtās.

— Žēl, ka man nesanāca jūs atrast, kad jums vēl bija tas labais darbs. Man

Miša stāstīja, ka bija kruta. Klau, tu man varēsi biļeti nopirkt? Atdošu, tiklīdz kaut kas būs.

Tas jau bija paredzams. Bet nu jāpalīdz viens otram, cik var. Izskatījās, ka mums tālāk būs kopā tāls ceļš ejams.

Iedzinu Agri vannā, sasviedu viņa un savējās (beidzot!) drēbes veļasmašīnā un pats aizgāju uz interneta kafejnīcu pārbaudīt, vai ceļš uz Īriju tiešām ir tik lēts. Izrādījās, ka bija gan, biļete līdz Dublinai maksāja trīsdesmit mārciņas, turp atpakaļ — trīsdesmit piecas, un vilciens atiet rit vēlu vakarā.

Kas gan varēja būt labāks par ātru notrīšanu! Jau no rīta biju Jūstonas stacijā, iegādājos biļetes un lēnā garā aizstaigāju līdz Rīdžentsparkam. Laiks jau bija paspējis samaitāties un kļūt atkal anglisks,

bija apmācies un pa reizei gaisā jautās kaut kas līdzīgs smidzināšanai.

Rīdžentsparks vienmēr mani priecē un rada dvēseles mieru. Apbrīnojami, kā viņiem cauru gadu sanāk piedabūt puķes un krūmus pie ziedēšanas. Biju priecīgs, ka savos ielas muzikanta laikos biju pacenties kaut drusciņ iepazīt pilsētu, jo, tiklīdz sapnis bija piepildījies un darbs dabūts, būt par tūristu vairs neatlika laika.

Nopirku kafiju un karstus kastaņus un aizsoļoju līdz zvērudārza sētai. Apkārt enerģiski jaunekļi spēlēja futbolu un vecas tantes staigāja ar smieklīgiem sunīšiem.

Likās negodīgi, ka bēgšana uz Īriju notiek tik nepiemērotā brīdī. Es jutu, ka esmu kaut ko sevī salauzis, kaut ko ļoti nejauku un muļķīgu, bet kas agrāk bija man svarīga un lolota daļa. Es jutos atvēries šai

pilsētai un pasaulei, kas ir tik ļoti atšķirīga no manējās. Atcerējos kņadu Soho, Milēniuma tiltu naktī pāri Temzai, Vestminsteres aristokrātisko vīzdegunību, kur katram ķieģelim bija vēsture, ko pastāstīt. Mindyou, Bilingsgeitas zivju tirgus Londonā ir vismaz pārsimt gadu vecāks par Rīgu. Es zināju, ka šeit atgriezīšos. Taču, lai atgriešanās būtu droša, nācās saņemties un izdarīt to, ko parasti piedēvē "labvēļiem".

Piezvanīju no telefona būdiņas policijai un savā labākajā angļu valodā nobēru sagatavotu penteri par beigtu cilvēku mājas pagrabā Keningtaunā tādā un tādā adresē. Jautājumos pārāk neiedziļinoties (ja tā godīgi, tolaik man pa telefonu saprast angļu akcentu bija tiešām ļoti grūti), es uzkāru klausuli un devos uz

Leitonu sagatavoties tālākam ceļam. Jutos savu pienākumu izpildījis, un, lai arī joprojām drusku nervozēju, doma par gaidāmo piedzīvojumu pavēra jaunu skatu uz dzīvi. Man pēkšņi sāka iepatikties viss šis process. Adrenalīns valda pār jaunu vīriešu prātiem.

Vilciens nesās kā bulta pāri plašajām Britānijas ārēm, un, līdzko Londona beidzās, tā aiz loga iestājās pilnīga tumsa.

Mēs centāmies atslābt savās sēdvietās un ar skaudību skatījāmies uz tiem, kas bija atļāvušies maksāt par guļvietām un pirms gulētiešanas staigāja mums garām pidžamās un zobu birstēm rokās. Kaut gan jāatzīst, ka priekš trīsdesmit pieciem funtiem par turp atpakaļ (prāmis iekļauts cenā) galīgi nebija slikti. No blakus krēsliem pirmo reizi mūžā izdzirdēju ķeltu

valodas skaņas. Sāku ievērot, ka īrietes bieži vieno kopēja ģenētiska pazīme, apaļas sejas skaistām izteiksmīgām acīm un plānām lūpām.

Agris ievērojami saplaka, kopš apjēdza, ka atkal atrodas starp aizdomīgajiem ārzemniekiem un vienīgais paredzamais un saprotamais cilvēks šeit esmu es. Viņš tik ļoti atšķīrās no zinātkārā, enerģijas un cerību pilnā jaunekļa, kas bija ieradies Londonā pirms pusotra mēneša. Labi atceros sajūsmu viņa balsī, kad viņš auroja pa visu Lea Bridge Road: "Bļin, viņi uz zemes raksta LOOK LEFT1!!!" Tā viņi dara gan, lai tūristi nenokļūst zem riteņiem, jo britu salās mašīnas brauc pa otru pusi. Iespējams, ka, pirmo reizi ierodoties, šis niecīgais sīkumiņš sagādā lielāku un patīkamāku

pārsteigumu nekā jebkurš Bigbens vai Britu muzejs, jo neviens tevi nav gatavojis uzrakstam uz asfalta pie gājēju pārejas.

Tas nāk kā pēkšņs atgādinājums, ka tomēr esi eksotiskā zemē, lai arī Kiropā. Šobrīd Agrim sajūsma bija beigusies, iespaidi notrulinājušies un iestājusies fāze ar ilgām pēc mājām, seksa un drošības sajūtas.

Vienīgi, kad iedevu viņam telefonu piezvanīt uz mājām, pēc bravūras viņa balsī sapratu, ka padevies viņš atgriezties nedrīkst. Kaut vai tāpēc, ka sasitīs seju par parādiem. Likās, ka mums abiem šobrīd labākais ceļš ir taisni uz priekšu, uz seno Kuhulina salu, ko paši īri sauc par Eire.

Biļešu kontrolierim uz delma bija uztetovēts krusts ar ķeltu rotājumiem, un tā nez kāpēc likās laba zīme, it īpaši tāpēc,

ka viņš apstājās pie mūsu krēsla un laipni patērzēja.

— You're gonna love Ireland, it's absolutely brilliant,2 — viņš teica ar akcentu, ko līdz tam vēl nebiju dzirdējis.

Agris saguma krēslā un ar saviebtu seju iedziļinājās piķa tumsā aiz loga. Laikam par daudz laipnības. Vai arī likās aizdomīgs jautājums, ko Londonā uzdod visbiežāk: 1 Skatīties pa kreisi. (Angļu vai.)

2 Jums patiks Īrija, tā ir lieliska.

(Angļu vai.)

Where are you from?1 A kas tev par daļu? Gribi mūs denuncēt imigrācijas dienestam, vai? Instinkts būt par vajāto, visus aizdomās turošo austrumeiropieti, gastarbeiteru un nelegāli manī bija ciets kā klints, tas mājoja manas dvēseles pašā

serdenī, ja tā var izteikties.

Biju nosūtījis uz mājām pusi savas naudas, gadījumam, ja mani sašņorē uz Īrijas robežas vai apzog, tā ka jutos vieglāk. Atvēru bezmaksas avīželi un centos atslābt. Galu galā šobrīd attālinājos no iebetonētā līķa ar ātrumu gandrīz divsimt jūdzes stundā. Fonvard! Runāja, ka Īrija esot vislatviskākā valsts pasaulē aiz pašas Latvijas. Paskatīsimies. Avīzē par Keningtaunas līķi, dabīgi, nebija ne vārda. Es labi apzinājos, ka ir par agru, taču tik un tā sajutu nelielu vilšanos.

Noliku lasāmo malā un centos iemigt.

Dublina likās diezgan nejauka pilsēta. Atminējos Makgovanu un nemirstīgās rindas "Dirty old tourn, dirty old town… "2 Dirty indeed? Vispār jau britu koloniālā režīma sekas Īrijā jūtamas

vēl šobaltdien. Lielākā daļa salas ieguva neatkarību no Lielbritānijas divdesmito gadu sākumā, angļiem paturot vienīgi Ziemeļīriju. Nejēdzīgos slaktiņos gājuši bojā kādi pusotra tūkstoša cilvēku, vēlākos konfliktos līdz mūsu dienām varbūt vēl tikpat. Angļi paspēja drastiski ietekmēt un daļēji iznīdēt seno īru kultūru, pārvaldot Eire no 1603. līdz 1923. gadam.

Valdība centās likvidēt valodu, paradumus un tradicionālo ģērbšanās stilu.

Principā varētu teikt, ka lielā mērā tas ir izdevies. Neskatoties uz to, ka uzraksti visur īriski, lielākā daļa cilvēku māk runāt tikai angliski, lai arī ar akcentu. Pat elektrības kontakti ir tādi paši, un mašīnas brauc pa to pašu ielas pusi kā Britānijas salā.

Mūsu ceļš veda uz Konahtas

galvaspilsētu Golveju. Pablandījāmies pa Dublinu un nedaudz vīlušies iekāpām autobusā. Liela un pelēka, trokšņaina un putekļaina, šī vieta nestāvēja ne tuvu Londonai ar tās ' No kurienes tu esi? (Angļu vai.)

2 Netīrā vecpilsēta, netīrā vecpilsēta… (Angfu vai.)

3 Patiešām netīra. (Angļu vai.) aristokrātisko šiku un pasaules galvaspilsētas ambīcijām. Jutos nokāpis krietnu pakāpienu zemāk. Taču, kad autobuss iebrauca dziļāk republikas arēs, sapratu, ka biju kļūdījies. Kā parasti tas mēdz būt, arī Īrijā ir tā, ka galvaspilsēta un valsts ir kā divas dažādas pasaules.

Salas vidiene ir brīnišķīga, un tajā dzīvo cilvēki, kas noteikti ir starp labākajiem un sirsnīgākajiem ļaudīm pasaulē. Bet to

mums vēl tikai nācās uzzināt.

Mazajā ciematiņā, kur mitinājās Agra klasesbiedru varza, latviešu skaits auga ar tādu pašu ātrumu kā sēnes, ko viņi lasīja, vai arī īru mājas, ko viņi cēla. Mēs tikām uzņemti lielā, svaigi celtā mājā, kur letiņi pēc darba fanātiski atbalstīja Jamesun un Tulamore Dew ražotājus. No aizlaikiem nākusī darba dalīšana noteica, ka vīriešu lauciņš ir lauksaimniecība un celtniecība, bet sievietēm atvēlēta naudas iekasēšana veikalā un oficiantēšana kafejnīcās.

Uzmini nu, kuram bija labākas angļu valodas zināšanas.

Jebkurā gadījumā ne īriem. Neviens no viņiem vairs nemācēja runāt gēlu valodā, tas tiesa, bet nu akcents vienam otram bija zvērīgs. Sapratu, ka Londonas skola šeit nelīdz, tiklīdz abi ar Agri iekārtojāmies netālā fermā par laukstrādniekiem. Pilsētnieki būdami, mēs visā šinī pasākumā jutāmies psiholoģiski varoti — pirmkārt, dakšu kātiem mēdza

spuroties skabargas, otrkārt, īru akcents tobrīd bija kā neizbrienama lingvistiska dūkšņa. Pirmās dažas dienas nodzīvojām kā pilnīgā žopā. Bet nekas, pēc pirmās algas attieksme mainījās.

Mūsu saimniekpapa, alusvēders ar sarkanu ģīmi un visā garumā tetovētām rokām, šiverēja ar puķītēm, līdzīgi kā savulaik padomijā to darīja mani vecvecāki. Tapat kā viņiem, arī īram labi sanāca. Drīz vien viņš mūs palaida pie ravēšanas un siltumnīcas pieskatīšanas, turklāt piedāvāja pašiem savu treilerīti. Savs gan tas bija nosacīti, jo tur jau mitinājās apātisks ekvadorietis ar zelta ķēdi ap kaklu, toties atbrīvoja no neērtās stumdīšanās latviešu mājā, kur palika aizvien mazāk vietas.

Turklāt ekvadorietim bija televizors ar DVD

pleijeri un kaudze ar bojevikiem, kā arī kafijas automāts.

Improvizētajā ciematiņā, kas bija uz sitiena izveidojies fermas nomalē aiz kartupeļu lauka, atradās kādi pieci sagrabējuši treileri, kuros dzīvoja strādnieki no malu malām, bet pārsvarā Latvijas un Ukrainas. Kopumā mēs bijām piecpadsmit dvēseles, divas trešdaļas strādāja uz puķu onkuli un pārējie viņa znotam, kuram bija vistu ferma. Mums ar Agri dzīvnieku daļa bija pārāk advancēta, tam vajadzēja specifiskas zināšanas, taču klusībā mēs uz kaut ko tādu cerējām, jo tur it kā maksāja vairāk. Turklāt pēc trim nedēļām izrādījās, ka puķes tūlīt būs cauri, pirms mēs vēl bijām iemācījušies, kā kuru šķirni sauc angliski. Toties arī algas diena nāca virsū — dažiem nebija maksāts

vairāk kā mēnesi, mums ar Agri divas nedēļas.

Iekrājumi bija nodiluši barojoties, tā ka gaidījām algas dienu kā pestīšanas svētkus.

Tieši tad mūsu saimniekpapa nostučīja visu savu strādnieku brigādi.

6. nodaļa TAJA ceturtdienā (cik zīmīgi, ņemot vērā, ka algas izmaksa bija plānota nākamajā dienā) fermas lauki un pagalms pie treileriem piepildījās ar mašīnām.

Dažas no tām bija rotātas ar uzrakstu GARDA, kas īriski nozīmē policiju. Tas notika tā ap desmitiem no rīta, un policistiem bija arī suņi, kas īpaši izbaudīja lauku svaigo gaisu un mūkošus imigrantus. Lielākā daļa laukstrādnieku tika saņemti ciet uzreiz, ekvadorieti nocēla pa taisno no traktora. Mēs ar Agri pakritām garšļaukus turpat starp puķu dobēm. Mums bija paveicies ar atrašanās vietu nostāk no notikumu epicentra, un pat spaniels, kas nostājās man virs galvas un

apostīja seju, neizskatījās tādēļ atzīstam mani par kaut ko ievērības cienīgu. Viņš slinki pavicināja asti un aizgāja tālāk skatīties, kā gardas vīri lauza rokas kādam strādniekam, kurš bija iedomājies, ka viduvējas angļu valodas zināšanas kaut ko nozīmē. Laikam spaniels, kā jau trenēts asinssuns, juta aicinājumu doties turp, kur kaujas skaņas sauc.

Viss bija cauri mazāk kā divdesmit minūtēs. Tiklīdz jezga beidzās, mēs aizslīdējām aiz siltumnīcas un nonīkām nātrēs un krūmos pāris stundas, līdz sadūšojāmies tomēr savākt savas mantas no treilera. Kā tur ieradāmies, tā uzreiz uzdūrāmies savam saimniekam, kurš tobrīd pētīja ekvadorieša DVD kolekciju.

Televizors un kafijas automāts jau bija iekrāmēti pikapa kravas kastē.

īrs izrādīja neviltotu sajūsmu par to, ka esam tikuši cauri sveikā, turklāt nekavējoties izmaksāja katram no mums pilnu algu. Tagad par to domājot, man liekas, ka viņam vienkārši bija labs noskaņojums tāpēc, ka mēs esam vienīgie, kuriem bija jāmaksā. Turklāt visa mantība, kas atradās treileros, palika viņam — gardu tas galīgi neinteresēja. Kā man vēlāk skaidroja pieredzējušāki vīri, pēc tā laika likumiem saimnieks nebija atbildīgs par to, vai viņa strādniekiem ir darba papīri vai nav. Papīru, dabīgi, nevienam no mums nebija, līdz ar to īru valdībai bija visas tiesības mūs apcietināt un tad izsviest no valsts, bet saim-niekam bija visas tiesības izbrīnā atplest rokas — They did not have any work permits?!

They didnt teli me!x — un savākt

mantiņas, kas palikušas aiz viņa strādniekiem. Līdz ar algām, protams.

Lai kā tur arī būtu, šajā ciemā vairs nebija ieteicams uzkavēties. Darba kolēģi — lai viņiem patīkams ceļojums mājup — bija iepriekš ieteikuši veidu, kā varēja pastrādāt legāli vismaz pāris mēnešus jebkurā vietā. Vajadzēja pieteikties darbā kā holandiešiem un skaidrot, ka nekādu oficiālu papīru vēl nav, jo esam nesen ieradušies un tikko pieteikušies attiecīgajās birokrātu sistēmās. Tādā veidā varot nostrādāt krietnu laiku bez problēmām, jo visi zina, cik birokrāti ir nesteidzīgi, bet darbarokas valstī vajadzīgas kā ēst.

Un tā mēs sākām iepazīt Īrijas republiku. Paziņas mūs aizveda ar mašīnu līdz šosejas līkumam, kur mēs pacēlām

rokas internacionālajā stopētāju žestā un noķērām jau otro mašīnu, kas trāpījās uz ceļa. Kāda veiksmīga diena! Mēs izmukām no policijas, saņēmām algu, paturējām savas mantas un tikām pie runātīga īra, kurš mums uzsauca pusdienas pa ceļam. Dažkārt viss, kas dzīvē vajadzīgs, ir tikai mazāk netaisnības kā parasti, lai cilvēks sajustos laimīgs.

Citiem gan nebija tā paveicies kā mums, un tas lika justies nejauki — bet, no otras puses, ko mēs tur varējām padarīt?

Ceļš mūsu priekšā vijās līkumiem vien cauri Oranmorai un Balinasloe, pāri un apkārt lēzenajiem pakalniem, kas padara Vidusīrijas ainavu tik ļoti vienmuļu un kaut kādā neizprotamā veidā tik valdzinošu. Aiz dzīvžogiem zibēja aitas, dažviet tās pat klīda pa ceļu un

lūrēja uz taurējošajiem šoferiem ar noslēpumainām acīm, pirms negribīgi pavācās malā. Starp Atlonu un Mulingāru mašīnas netrāpījās vairs tik bieži. Mūsu pirmais cejamērķis bija Mulingāra, kuras apkaimē mitinājās un rukāja slavenie sēņu latvieši, par kuriem tik daudz bija dzirdēts "Panorāmā" un lasīts avīzēs. Agris bija sadabūjis kārtējo kāda paziņas tēvoča telefona numuru. It kā uz sitiena darba neesot, tēvocis teica, bet varbūt drīzumā parādīšoties. Kad tā, tad vērts iebraukt.

Ceļš līdz turienei jebkurā gadījumā prasīja pāris dienas ar mūsu pārvietošanās metodi, turklāt mēs katrā vietā vēl klaušinājām, vai kur nevar dabūt darbu. īri bija atsaucīgi līdz neprātam, nostopētie šoferi dalījās ar telefonu numuriem un dažkārt ieveda mūs pa ceļam pie paziņām,

kas varēja zināt kaut ko par darba iespējām. Kilbeganā mēs pavadījām divas dienas, apstaigājot vietējās fermas un pabus, un pat pieteicāmies vietējā darbā iekārtošanas birojā. Kā parasti mēdz būt tādos gadījumos, tieši tobrīd nekā nebija, toties pa ceļam bijām iegu-vuši veselu kaudzi kontaktu un telefonu numuru potenciālām darba un īres iespējām. Pa laikam uzspēlēju uz ielas, bet, kā jau mazākās pilsētās tas ierasts, neko diži daudz man nesameta. Jebkurā gadījumā pietiekami, lai iepirktu nepieciešamo pārtiku, un, uz ceļa esot, tas pats par sevi ir daudz. Ja vien Londonā cilvēki būtu tikpat draudzīgi un izpalīdzīgi! Bet laikam tur mūsējo bijis pārāk daudz un uzticības latiņa piesardzības dēļ pacelta augstāk.

Visā šajā interesantajā un

dinamiskajā pasākumā darvas karoti iemaisīja Agris. Viņam bija iebildumi vienlaicīgi gan pret maksāšanu par viesnīcu, gan pret gulēšanu par velti krūmos, un viņš centās mani pielauzt uz gulēšanu viesnīcās par velti, kaut kādā veidā piečakarējot administratīvo personālu. Es atkal negribēju uzņemties risku (un arī tērēt naudu izgāšanās gadījumā, tas jāatzīst) un uzskatīju, ka mūsu situācijā labākais ir nakšņot biezos krūmos parku nomalēs vai uz drošības saliņām šoseju vidū. Tur jau nu reti kāds iedomājas meklēt pēc darba alkstošus austrumeiropiešus. Mazgāties tīri labi varēja kafejnīcu un bibliotēku tualetēs.

Pēdējās mēs apmeklējām vai katrā pilsētiņā pa ceļam, jo tur varēja tikt pie interneta par velti. Līdz ar to arī žigli

noskalot kājas izlietnē nebija problēma, tāpat paduses. Ar drēbēm gan nebija tik vienkārši, bet mēs mierinājām sevi ar domu, ka a) neviens nevar mūs apostīt, pirms mēs esam iekāpuši mašīnā, bet tad jau ir par vēlu, un b) galu galā apakšbikses ir nosegtas ar biksēm un zeķes ar apaviem, tā ka mums vēl ir laika rezerve šinī jomā.

Tā vietā mums lielākas problēmas reizēm gadījās ar komunikāciju. Agris nevis uzturēja patīkamu sarunu ar nostopēto mašīnu šoferiem, bet vienmēr aizmugurējā sēdeklī mēmi savilka ļoti tumšu un skābu seju, ar ko nobiedēja ne vienu īru vien, it īpaši sievietes. Viņš nekad neiesaistījās sarunā, pat ja viņam tieši uzdeva jautājumus, un izlikās, ka nesaprot angliski. Vienīgā reize, kad viņš

atplauka, bija tad, kad mēs nejauši nostopējām latvieti. Tas bija nodzīvojis Atlonas apkaimē vairākus gadus un strādāja ceļa darbos. Viņam ar Agri atradās kopīga valoda.

— Tu tikai paskaties uz tiem īriem, — latvietis teica. — Viņi taču ir tukši cilvēki. Viņus dzīvē nekas neinteresē, tikai alus un futbols. Viņi vienīgi strādā un sēž pabā vai mājās pie televizora, skatās futbolu. Par hoķi nevienam pat sajēgas nav. Man nācās uzlikt sev satelītšķīvi, lai varētu skatīties hokeja spēles pa krievu kanāliem. Bet šie tik smaida un prasa, kā tev iet. Da bļin, ja es varētu, sadotu dažam labam pa purnu.

Pa purnu došana tika atlikta, jo tas potenciāli apdraudētu palikšanu darbavietā, un peļņa bija pārāk laba, lai

riskētu. Agris saprata tautieša sāpi pilnībā un mierināja viņu ar domu, ka angļi ir vēl briesmīgāki. Viņi ir ne tikai tukši un vīzdegunīgi, bet vēl sliktāk — kādreiz bija okupējuši visu Īriju. Tā ka mūs ar īriem vismaz kaut kas vieno, ja ne mentalitāte, tad kas vēsturisks, kāds imperiāls ārējais ienaidnieks.

— Lai jums veicas, zēni, — atvadoties latvietis teica un paspieda mums rokas. — Gan jau varbūt kādreiz Latvijā tiksimies un aiziesim iedzert kādu aliņu. Man tāda sajūta, ka vēl tik bišķi jāsapelna un tad jāšauj atpakaļ uz dzimteni. Tur mani gaida vecās tēva mājas, zilie ezeri un stārķi, eh…

Likās, ka skarbā vīra acī nomirdz nodevīga asara. Viņš gan atteicās mums iedot savu telefona numuru vai kā palīdzēt

ar darbā iekārtošanu, un nez kāpēc man arī atmiņā palicis, ka viņš stāstīja vēl — visa viņa ģimene jau vairākās paaudzēs dzīvojot Rīgā, Juglā. Nez kur tad tās ezermājas ar tiem stārķiem? Kaut kas tur neklapēja.

Lai nu būtu kā būdams, ceļojums turpinājās. Mulingāras tēvocis mūs sarūgtināja tāpat kā pārējie — kad bijām sasnieguši pilsētu, kas mūsu apziņā bija, tā sakot, latviešu fungālais centrs Īrijas republikā, izrādījās, ka tieši tobrīd darba nebija. Turklāt pirmajā naktī Leikpontas parka krūmos mūs vispirms pārsteidza mīlīgs zilo pāris un pēc tam nakts vidū sākās lietus. Uz rīta pusi tas norima, taču pirms ielikšanas somā guļammaisi bija jāizgriež un slapjās drēbes sāka nelabi smirdēt — nu, vai arī slapjums vienkārši

atvēra mūsu acis uz to, kas bija iesācies jau sen. Pārskaitījām eiro un nolēmām noīrēt viesnīcu. Nekad vēl duša nebija sagādājusi tādu baudu. Viesnīcas saimniece atļāva mums izmazgāt drēbes viņas personīgajā veļasmašīnā. Numurā bija tējkanna ar tēju un cukuru, pilnīgi uz haļavu. Mēs izklājām guļammaisus un veļu pa visu istabu un pavadījām pēcpusdienu un vakaru, skatoties televizoru atpūtas telpā blakus pirmā stāva vestibilam.

Dīvaini, bet ir iespējams sasniegt tādu stadiju dzīvē, kad pat televizors viesnīcā un svešas valsts ziņas liekas mājīguma kalngals. Viens no kanāliem rādīja BBC ziņas, bet par līķiem Londonā tur neviens nerunāja. Arī internetā nekā nebija. Līdz šim man bija izdevies nelabās atmiņas aizgaiņāt, tās vienkārši nomāca jaunie

iespaidi. No otras puses, tiklīdz sanāca drusku atslābt, mieru nelika doma — ja nu policija toreiz nenoreaģēja uz manu zvanu? Dūšas zvanīt un interesēties par izmeklēšanas gaitu man noteikti nepietiktu.

Toties hoteļa atpūtas telpā iepazināmies ar Antonio un Rahimu. Viņus interesēja futbola sacensības, mūs šeit atkal turēja bezmaksas cepumi un augļi.

Grauzām cepumus un centāmies savākt pavairāk kaloriju, kamēr tās pieejamas.

Viņi ieradās ar pudelēm klinkstošu mugursomu un sāka strēbt alu un bļaustīties, skatoties spēli. Lielisks iesākums sarunai, kas noved pie cienāšanās ar alu. Red Stripe nav mana iecienītā marka, bet uz haļavu, kā zināms, arī etiķis salds. Alkoholu nebijām baudījuši jau krietnu laiku, tā ka šis vakars

izvērtās patiešām lielisks.

Antonio bija dūšīgs, tumšs un spalvains, viņš nemitīgi vēzēja rokas pa gaisu un vienā laidā atsaucās uz cazzo .

Viņa tautību nevarētu sajaukt neviens, kas ir redzējis kādu Čelentāno komēdiju — pilnīgs itāliskā stereotipa iemiesojums.

Likās, ka viņš pavada pats sevi ar sinhrono tulkojumu, bet nekad nebiju iedomājies, ka to var darīt tik izteiksmīgi.

Antonio draudzene savukārt bija Bangladešas izcelsmes britāniete, otrās paaudzes imigrante. Viņai bija milzīgas tumšas acis un dievīga figūra. Kad viņa liecās pēc alus pudeles, ko turēja uz grīdas, mums ar Agri nācās pielikt visu gribasspēku, lai skatītos uz ekrānu.

Vienkārši fascinējoša viļņu rotaļa. Ļoti skaisti veidotajā sejā spīdēja pāris

pīrsingi — nāsī un uz zoda, un plecu rotāja tetovējums ar zobus atviezušu ķīniešu pūķi. Kad Antonio aizrāvās vairāk nekā parasti, viņa mēdza iegrābties viņa alus vēderā ar spīdīgi sarkaniem nagiem un muļķīgi smieties. Tie nebija vienkārši hormoni, kas mums lika justies dīvaini.

Viņa tiešām labi izskatījās, it īpaši gaišos, dramatiski apspīlētos džinsos.

Pēc spēles izrādījās, ka viņiem ir arī zāle. Mēs saspiedāmies četratā viņu numura vannas istabā un laidām kāsi uz riņķi, pūzdami ārā pa logu un reibdami no socializēšanās prieka. Pēc ilgās atturības un nogurdinošā ceļojuma reibinošās vielas iedarbojās ātri un spēcīgi, pat Agris ierunājās un centās stāstīt anekdotes par gruzīniem. Lai arī es, visticamāk, zināju oriģinālus, nevienas anekdotes būtību tā

arī neizdevās izprast ne man, ne pārējiem.

Tas gan nemazināja jautrību. Ap diviem kaimiņi mūs aizdzina gulēt.

Nogurums ņēma savu, un no rīta mēs pat nogulējām brokastu laiku. Vakardienas paziņas jau bija aizbraukuši. Vēlreiz piezvanījām tēvocim, vēlreiz pārrunājām lietas ar viesnīcas saimnieci, kura vēlreiz piezvanīja pāris draugiem, kas savulaik bija algojuši imigrantus. Nekā.

Mulingāras sarūgtinājumu nespēja mazināt pat cenā iekļautais Irish breakfast, ko saimniece mums uzsauca tāpat vien, jo mēs viņai patikām. I love Ireland. Šī likās jauka zeme ar superīgiem cilvēkiem, vienkārši mums nebija viss kārtībā ar karinu. Lai gan mans līķu stress šķita mazināmies, tomēr arvien vairāk gribējās atpakaļ pie dvīņiem. Diez vai mafijai es

vispār interesēju. Maz arī ticams, ka viņi dzītos man pakaļ uz Latviju vai arī būtu uzoduši, ka es varētu izlidot uz Rīgu no Dublinas. Un pat ja tā? Varbūt mani liks inierā, ja es likšu mierā viņus. Šīs pārdomas šķita aizvien nomācošākas, jo vairāk es tām ļāvos.

Turklāt biju saņēmis no dvīņu mātes pāris jocīgas īsziņas, kurās viņa sauca mani par zaķīti un aicināja uz kino — ļoti dīvaina kombinācija, ja ņem vērā, ka parasti mēs nelietojām dzīvnieciskus epitetus attiecībā viens pret otru un uz kino Rīgā es nu nekādi nevarēju paspēt no tās vietas, kurā atrados. Tomēr prasīt, kas īsti ir zaķītis, negribējās. Tobrīd likās, ka par tādām lietām labāk runāt pa tiešo. Ta ka pārskaitīju naudu un pārliku iespējas.

Biļete līdz Rīgai nebija lēta, taču nebija

arī nepaceļami dārga. OK, es nodomāju, ja nekas prātīgs nebūs parādījies, līdz mēs aizstopējam līdz Dublinai, došos atpakaļ uz Latviju. Nu nevar taču tā būt, ka tur nav galīgi nekādu iespēju sapelnīt iztiku.

Nekas prātīgs negadījās līdz pašai Dublinai. Droši vien jau vajadzēja uzkavēties kādā pilsētā pailgāk, iegūt paziņas un meklēt neatlaidīgāk, taču mums vienmēr bija sajūta, ka nākamajā pilsētā būs labāk. Tā nu mēs ceļojām, līdz klāt bija atkal vecā netīrā Dublina. Mēs sēdējām pilsētas centrā uz beņķīša, jau kuro reizi pārtinām končikus jaunās cigaretēs (atļāvāmies pirkt vienīgi ietinamo papīru, līdz ar to ievērojami samazinot smēķēšanas izdevumus) un vērojām baložus. Nebija tā, ka mūsu brauciens būtu bijis pilnīgi nejēdzīgs,

tomēr arī par izcili izdevušos to nevarētu saukt. Vēl viena nakts parka čūksnājā, un mēs devāmies atpakaļ. Biļete uz Rīgu maksāja lētāk no Londonas, un lai velns rauj visus rīkļurāvējus. Biju pavadījis Britu salās gandrīz pusgadu un beidzot nopelnījis to, kas manā uztverē bija kaudze naudas. Īrijas brauciens bija jauks, bet noteikti varēja izbaudīt peļņu arī foršākā veidā, ar draugiem un ģimeni.

Londonā nācās pavadīt vēl vienu nakti līdz autobusa atiešanai, kas bija labs iemesls izmantot ukraiņu viesmīlību. Mēs sadzērām uz atkal tikšanos, pat neparedzot, ka tā notiks tik drīz. Agris bija aizkustināts jau pēc pāris Carling supersaiza bundžām un nepierastā draudzības lēkmē izdomāja atdarīt

ukraiņiem labu ar labu.

— Miš, — viņš teica, — paldies par jūsu viesmīlību un palīdzību. Man nav tagad lāgā naudas, lai es varētu uzsaukt alu, taču gribas vismaz kaut kā pateikties jums par labo sirdi. Reku, man te ir šitas.

Tagad man būs sajūta, ka esmu vismaz kaut kā spējis jums atdarīt.

Un viņš izvilka no somas paburzītu un nomuļļātu vīriešu žurnālu bez vāka.

Numura tēma acīmredzot bija lieli pupi — gan dabīgi, gan no silikona. Biju neizpratnē, kāpēc netiku iepazīstināts ar to agrāk.

— Es to atradu uz ielas tikai šodien, — kā izdzirdējis manas domas, Agris paskaidroja. Viņam pašam varbūt likās, ka tas pacels žurnāla vērtību ukraiņu acīs.

Tomēr svaigs šis izdevums nekādi

nevarēja būt, tas izskatījās vismaz dažus gadus vecs. Tā kā vāka nebija, manu minējumu nebija iespējams pārbaudīt.

Ukraiņi mulsi noķiķināja un iestūķēja žurnālu virtuves atvilktnē — kā likās, lai tas atrastos neitrālā un tomēr visiem pieejamā teritorijā.

7. NODAĻA No TIEM, kas emigrējuši vēlāk, jau Rjanair un Easy Jet laikos, daudzi nemaz nestādās priekšā, cik mokošs sākotnēji mēdza būt ceļš uz Leiputriju un atpakaļ.

Tikai izbraucot ar autobusu Londona— Brisele— Varšava—Viļņa—Rīga, ir iespējams saprast, kas par svētību ir kaitinošu reklāmu un neglītu stjuaršu apsēstās lētās aviolīnijas. Labāk, ka tev divas stundas uzmācas, lai tu nopērc loterijas biļeti kompānijas īpašnieku finansiālam atbalstam, nekā pusotra diennakts sēdus, iespiestam starp logu un ar lētu desu elpā krācošu melnstrādnieku, kurš svīst tik intensīvi, ka to var burtiski dzirdēt. Sakot "melnstrādnieks", es dabīgi

apzinos, ka, pirms dzīve piespieda emigrēt, viņam varbūt bija neslikts darbs un atbraucot viņš visiem stāstīs, ka Anglijā bijis "biznesa darīšanās". Āķis tāds, ka to svaigo, spīdīgo un firmas cedelēm rotāto treniņtērpu, ar kuru biznesmenis prezentēsies saviem bailīgi mājās palikušajiem korišiem, var dabūt tikai ar smagu darbu un taupot naudu uz kvalitatīvas pārtikas rēķina. Taču koriši var būt droši, ka būtībā nekas cits jau nebūs daudz mainījies: viņa acīs midžināsies tieši tās pašas bailēs atjauktās aizdomas, kas vienmēr. Tā ka joprojām savējais. Esmu no paaudzes, kas var šķipelēt stroikas gružus kaut Sorbonnā vai Kembridžā, tas mūsu iekšējo izglītības līmeni nespēj vairs izmainīt. Mūsu pirmā, instinktīvā reakcija joprojām ir "ko tev

vajag no manis?" vai "par ko ta mani?" līmenī. Mēs saraujamies, kad ienāk pasažieris, kas izskatās līdzīgs biļešu kontrolierim — un nav svarīgi, vai biļete ir vai nav. Kad dodamies uz Oksfordstrītas nejēdzīgi dārgo veikalu kvartālu, lai apmierinātu savas pēc laimes izslāpušās dvēseles, mēs tērējam vairāku nedēļu necilvēciska darba peļņu ar ļaunu nogurumu acīs. Pelēki un sačervelējušies no pārslodzes un neapmierinātības, mēs stāvam apkārt saviem celtnieka bārbekjū retajās izklaides dienās, un pat idiotiskas cenas džinsu bikses nespēj pietiekami novērst uzmanību no tumšiem riņķiem zem jaunu meiteņu acīm. Lai spīd saule un angļi blakus mājā līksmi čalo kalipso pavadījumā — mums skan Vladimirs Presņakovs uz maiņām ar Aināru Mielavu,

un tikai alkohols spēj aizdzīt to dzimtenes pelēcību, kas iekodēta pašā DNS kodolā.

Autobuss uz Rīgu kopumā brauca divas naktis un vienu dienu. Agrā priekšpusdienā ierados Rīgas autoostā, un atkalredzēšanās šoks ar dzimteni pēc braucienā nosvīstā laika atspirdzinoši atvēsināja. Tikpat pelēka kā parasti, Centrāltirgus apkārtne garāmgājējiem piedāvāja pašaudzētus dārzeņus un klibus baložus. Ja svaigi izremontētās kafejnīcas šur tur pilsētā vēl varēja uz mirkli radīt ilūziju, ka joprojām esi Eiropā, tad vecā labā apkalpošana to momentāni sagrāva.

Tomēr nekas nav zvērīgāks par biļešu tantiņu sabiedriskajā transportā — zem dzīves sitieniem sagumušajā pensionāres ķermenītī vietas palicis tikai izdzīvošanas naidam un pārliecībai, ka

neviens negrib pirkt biļeti. Esmu lasījis bioloģijas grāmatās, ka mikroorganismiem esot patiesībā ārkārtīgi grūti peldēt dīķos un citos ūdeņos, jo ūdens blīvumu viņu niecīgā masa spēj pārvarēt vien ar lielu piepūli. Tieši tāpat Biļešu Tantuks ar savu ruļļiem rotāto somu grūžas cauri pārblīvētam autobusam, kā amēba iras ar vicu pa dīķi, un viņas dzīves uztvere ir tikpat stresaina. Amēbai ienaidnieki ir visur — te kāds ūdensmērītājs, te vesela volvoksa kolonija, šite atkal kāds gliemezis var tevi zibenīgi un bez žēlastības aprīt. Biļešu Tantukam gan ir tikai viens ienaidnieks, saukts par Pasažieri, toties cik briesmīgs! Nodevīgs un viltīgs, Pasažieris ielien transporta līdzeklī ar iepriekšēju nodomu piečakarēt tantiņu un izšmaukt par velti, uzkāpt viņai

uz kājas, pateikt rupjību un uzpilināt uz darba kleitas kefīru no "Rimi" maisiņa tā, lai viņa nepamana.

Iespiedies tramvajā, es kratījos sliežu savienojumu ritmā un pārdomāju gnosticisma ideju par to, ka visa materiālā pasaule patiesībā

ir elle un mūsu ciešanas ir sods par kādā citā, garīgākā dimensijā sagrēkoto.

Viennozīmīgi, empīriski novērojumi Rīgas sabiedriskajā transportā atbalsta šādu teoriju. Vienīgais jautājums: vai tas ir matrikss, kurā ielaista sodāmības softvēra programma — Biļešu Tantuki, kas mūs soda par iepriekšējās dzīves grēkiem, vai ari mēs pārējie (Pasažieri, tas ir) esam saklonēti, lai pārvērstu dzīvi par elli Tantukiem? Diezgan nospiedoša doma — mamma ar tēti nodarbojās ar seksu tikai tāpēc, lai es varētu kļūt par sīku vienību ikdienas akcijas "Noved Biļešu Konduktoru Līdz Kuņģa Čūlai" ietvaros.

No otras puses, kašķīgs biļešu konduktors ar saviem tekstiem spēj radīt nelāgu noskaņojumu veselai darba dienai.

Pieņemot, ka ceļā uz darbu viena Tantuka maiņā cauri vagonam iziet savs tūkstotis cilvēku, tas nozīmē tūkstoti apvainotu un

agresīvu cilvēku, kuri stresu izgāzīs pār pirmo pretimnācēju. Simts Tantuki — simt tūkstoši sačakarētu cilvēku. Varbūt kādas citas realitātes radaru displejos redzams, kā no katra sabiedriskā transporta vagona rītos sāk spēcīgi starot negatīvā enerģija, it īpaši kādu stundu pirms mūsu darba laika sākuma un divas pēc, un šī enerģija kā fluorescējoša masa izplūst tramvaja un autobusa pieturās uz iestādēm, kafejnīcām un poliklīnikām.

Pēc darba laika mājupceļā mēs atjaunojam krājumus un izlādējām pār ģimenes locekļiem. Tā dienu no dienas. Varbūt citplanētieši pārtiek no negatīvās enerģijas? Ap astoņiem no rīta viņiem ir brokastu laiks, bet ap pieciem — vakariņas.

Pēc šīs garās tirādes pastāstīšu par

savu pirmo vizīti atpakaļ dzimtenē.

Pārtraukumā — dažas ģimenes bildes, kā multenē teica SiSiDra. Kā sapratāt, tramvajs bija pilns. Ko jūs varbūt vēl nezināt (bet, iespējams, nojaušat), Rīgā bija pavasaris, manā dzīvoklītī mantiņas dēļ kāvās divi bļaujoši dvīņi un virtuvē kaimiņš un bērnības draugs Herbis sēdēja apenēs pie galda un ar dakšiņu šķīvī taisnoja šprotes. Noliku zemē somas ar dāvanām, un tā jocīgi pakratījām viens otram roku. Kā dzejnieks teicis: Hana edem 0 flenumpad, MOMUH xaxaab 6ydem pad. MŪMUH xaxaab — naut coced, flana Ķynum MHC Moned/' Mats matā. Ak jā, iegāju atliet, un tādi sīkumi kā vēl viena zobu birste un pēc kaimiņa padusēm smirdošs strīpains dvielis lika aizdomāties par dzīves

niecību. Vai tiešām tas viss — tikai pēcdzemdību depresijas rezultāts? Un otra doma nekavējoties — ja ir bijis vērts pārnest zobu birsti pāri kāpņu laukumam, tad tām jābūt nopietnām attiecībām ar tālejošu funktieri.

Funktieris bija gan.

— Nu, es te tagad tā kā sāku darbu un aukli meklēt, bērni jau paaugušies un vecmāmiņa var ar viņiem pasēdēt, — atnākusi no veikala, 1 Atdzejot poēziju nav mana stiprā puse. Burtiski, šo rindu saturs ir šāds: "Tētis brauks uz Ļeņingradu,/ Mammas uzšāvējam būs prieks. / Mammas uzšāvējs ir mūsu kaimiņš, / Tētis man nopirks mopēdu!" (Autora piez.) teica dvīņu mamma. — A tev vēl tur darba vieta būs, kad atgriezīsies? Herbis tagad raujas

Baltezerā uz guļbūvēm, bet viņiem jau kuro nedēļu darba izmaksas kavē. Ja tu nesūtītu, pat nezinu, kā mēs būtu malku sapirkuši.

Nu labi. Tātad esmu noņemts no listes pa visiem punktiem un nākotnes vīzijā man ierādīta ģimenes finansiālā atbalstītāja loma. Seksuālās un kultūras programmas vadītāja vietu pēc manis aizsitis Herbis. Tonakt paliku pie savas grupas bundzinieka uz grīdas. Visi uzstāja, ka mums jāieraksta dziesma, un tā arī izdarījām.

Vispār jau atgriezties dzimtenē pēc riktīgas darba ekspedīcijas ar naudu kabatā un jaunu drēbju kārtu mugurā ir forši. Ir tik neizsakāmi patīkami sazvanīt visus vecos cīņu biedrus un uzaicināt iedzert — un būt spējīgam visiem

izmaksāt. Skābs krējums, rupjmaize, visādu veidu bulciņas un žāvētas zivis — ak Dies, Lielbritānijā biju aizmirsis, ka tādas lietas vispār eksistē. Cik jauki ieiet kādā kafejnīcā, pasūtīt auksto zupu — kuras ideja angļiem liekas pilnīgi absurda, Dies apžēlojies, kā var taisīt zupu no sarūguša piena un vēl ēst aukstu? — un tad vēl rasolu, ko tev no lielas apmirdzētas letes pasniedz aprasojušā trauciņā.

Iespaidīga izmēra ūsaina tante noņem no trauciņa svaiguma saglabāšanai domāto plastmasas plēvi un iesaka pagaršot svaigi ceptos pīrādziņus un ķimeņmaizītes, tad ar veikliem pirksteļiem kā ar sarkani lakotām sardelītēm uzklabina uz kases aparāta čekiņu.

Un cik jauki ir iegrābties svaigā rasolā ar karoti, uzkost marinēta gurķīša

kraukšķini un pie sevis pasmīnēt ar pārākuma sajūtu — lai arī briti savulaik valdījuši pār pasauli, no rasola viņi neko nejēdz un savā etnocentriskajā aklumā laupa paši sev to labāko. Pamēģini iebarot rasolu anglim — visticamāk, atteiksies iekšēju estētisku apsvērumu dēļ. Viņiem nepatīk, pēc kā tas izskatās. Piekrītu, arī mēs attiecībā uz rasolu parasti lietojam banālo frāzi "šito jau kāds ir ēdis". Toties garšas kvalitātes!

Un kur nu vēl siļķe kažokā, aukstā gaļa, gaileņu mērce, Rīgas balzams un visdažādāko veidu pelmeņi! Ir forši atgriezties dzimtenē un ēst, dzert ar draugiem un vispār beidzot sajusties kā pilnvērtīgai sociālai būtnei, nevis barības ķēdes galējam posmam Londonas celtniecībā.

Parasti no veiksmīgas peļņas Anglijā celtnieks atgriežas ar gandrīz tādu pašu pompu kā jūrnieks no brauciena apkārt pasaulei. Mēs plītējam un lustējamies.

Kas ņem maukas, kas ieliek sev visā mājā jaunus logus. Galvenais, ka naudas ir daudz, cenas zemas un aiz muguras gara ciešanu epopeja. Jūtamies pelnījuši, lai ko arī katrs darītu. Prasīgās sievas un draudzenes, vecāki un bērni, kas nemitīgi zvanīja un nodarbojās ar psiholoģisko šantāžu, pieprasot tūlītēju atgriešanos, parasti norimst jau pēc pirmās vizītes mājās (ja tiek atvesta peļņa, protams) un nākamreiz ne tikai nesprēgā, bet arī bieži vien paši atbrauc līdzi. Bet nekad, nekad viņi neuzzinās par pionieru pieredzi svešumā, par stresainajām rindām pie pasu kontroles un imigrācijas dienesta

intervijām, kas dzina ģībonī jau pusstundu pirms sākuma; par celšanos četros no rīta, lai varētu ar autobusu pa lēto braukt cauri visai pilsētai uz darbu; par vientulību; par izmisumu, seksuālu badu, kad spermotoksikozes rezultātā acis tā aizplūst ciet, ka jebkurš kustīgs vai nekustīgs objekts, kas kaut nedaudz atgādina sievieti, rada dvēselē tādu skaņu kā naglai virsū uzskrējis ripzāģis. Un pēc noteikta laika par sievieti atgādina pilnīgi jebkas.

"Jo es par bābām vienmēr domāju", kā teikts anekdotē. Nu labi, Lācīt, nepārspīlē, man tūlīt kāds no imigrantiem iebildīs — nav tak ne vainas, vajag tik pašam prast iekārtoties. Var arī imigrācijā savu dzīvesbiedru sastapt. Un viņiem būs absolūta taisnība, bet ievērosim būtiskāko vārdu — pašam. Ne jau katram pietiek

spēka iekļauties apkārtējās dzīves apritē.

Man ir paziņas, kuri ir izkopuši taktiku: deviņus mēnešus strādāt pa septiņām dienām nedēļā, tad braukt mājās un trīs mēnešus mest pa lampu. Ar trim mēnešiem es domāju jautrību deviņdesmit dienas bez pārtraukuma. Deviņdesmit pirmajā notiek paura nomazgāšana ar aukstu ūdeni, lāpīšanās un naudas aizņemšanās biļetēm atpakaļ uz Leiputrijas stroiku. Tomēr piespiest sevi, piemēram, iemācīties valodu viņi nav spējīgi. Man pazīstams polis pa deviņarpus gadiem Londonā iemācījies tikai divas frāzes, ko, manuprāt, viņš pats uzskata par veseliem vārdiem: "disvan" (this one[) un "katit" (cutit2). Izrunājot pēdējo vārdu savienojumu, viņš parasti verbālo signālu pastiprina ar vizuālo,

simboliski pārlikdams vienu pirkstu pāri otram un novilkdams kā ar nazi. Ar šīm divām frāzēm viņš ir pilnīgi pašpietiekami nodzīvojis gandrīz desmit gadus, tiek galā ar transportu, darbu, iepirkumu veikšanu un jebkādu citu sociālu darbību, kas varētu skart vēl citus cilvēkus bez viņa paša. Pa šo laiku viņš Polijā bijis tikai trīs reizes, toties nevienu neatceroties: pirmā pudele tika atvērta Viktorijas autoostā un pēc pēdējās viņš jau esot atjēdzies ar nopirktu atpakaļbiļeti kabatā. Tātad šīs trīs reizes ir bijušas riktīgi labas.

Citi atkal izklaidējas ar drusku lielāku vērienu un izdomu. Var, piemēram, noīrēt kuģīti braucienam pa Daugavu tikai sev un nejauši sastaptai meitenei. Var pasūtīt taksi un izlikties par ārzemnieku, nonstopā runājot angliski ar nabaga

šoferīti, un nepārtraukti mainīt brauciena galamērķi. Divatā var spēlēt spēli "Mobilais telefons": ieejot kādas publiskas iestādes foajē, piesēst uz grīdas un slidināt nejēdzīgi dārgu, nesena modeļa mobilo starp sevi un vēl vienu celtnieku.

Neviens jau tāpat nezina, ka Anglijā telefonu dod par velti, ja noslēdz kontraktu ar kompāniju uz gadu, un par nelielu papildus maksu var arī dabūt apdrošināšanu, kas garantē jaunu bezmaksas aparātu, ja pirmajam kaut kas notiek. Tādā veidā Austrumeiropā nokļuvuši daudzi krutie telefoni, kas veikalā maksā nejēdzīgu naudu. Vienīgais, kas nepieciešams, ir pārejas štepselis no britu rozetēm.

Var taisīt biznesu: dabūt Anglijā celtniecības objektu par vietējām cenām,

pieaicināt tautiešus un maksāt viņiem Latvijas līmeņa algu. Bieži vien tie, kas patiešām labi iekārtojušies un dabūjuši pastāvīgus klientus, pelna labas summas un tiek slavināti gan no klientu, gan pašu celtnieku puses. Panākumu atslēga patiesībā ir ārkārtīgi vienkārša. Tā kā Anglijā parasti maksā par stundām, nevis padarīto, tad vajag: a) maksāt nelielu izcenojumu stundā, b) piedāvāt celtniekiem strādāt daudz stundu. Tad, ja ir pietiekoši darba, gan pasūtītājam prieks par pada-rītā darba apjomu, gan celtniekam par četrpadsmit stundu darbadienu, un pašam paliek peļņa. Ja celtniekiem ar angļu valodu švaki un ebay.com viņiem ir tumša lieta, var pēc tam nopirkt internetā pa lēto kādu lietu, ko celtnieka sirsniņa kāro — teiksim, datoru,

digitālo kameru, motociklu utt. —, un pārdot savam bijušajam darbiniekam par visu to algas summu, ko esi viņam izmaksājis. Dadam! Esi nominimizējis savas izmaksas tuvu nullei. Perpetuum mobile.

Galu galā var vienkārši dzērumā pieiet pie bankomāta, noņemt no kartes naudu un svaidīties pa gaisu. Ari tas ir darīts.

Dabiski, ne jau katram no tēvzemē palikušajiem tādas izdarības ir vienaldzīgas. Lielākoties cilvēki sajūt sevī kaut kādu nelabu pretreakciju, un, ja tu viņiem uzsauc pietiekami daudz dzērienu, kādā brīdī sāksies ļečīšana par to, ka tu esi dzimtenes nodevējs un pārdevies, jo tev, redz, kaut kāda tur nauda esot svarīgāka par mājās palikšanu.

Atvainojiet, nauda ir svarīgāka gan, jo visi tie kredīti un alimenti tēvzemē kādam ir jāmaksā. Diezgan daudz ir tādu tālredzīgu ļaužu, kas paņem Latvijā kredītu un tad atstrādā ārzemēs. Bez tam, tā kā mēs aizbraucām, palicējiem tika vairāk darba un mazāk konkurences. Kā manā gadījumā noskaidrojās, izrādījos arī atbildīgs par to, lai Herbim neiet pārāk slikti — kā nekā viņš tagad daudzējādā ziņā atbild par manu dvīņu labsajūtu. Bija skaidrs, ka, ja es liegšu savu finansiālo atbalstu, Herbis principā būs tādā pašā tūtā, kādā biju es pirms aizbraukšanas. Un ja tā, var gadīties, ka viņš to izgāzīs pār dvīņiem vai pār viņu mammu. To nu es pieļaut negribēju.

Tā ka es vienkārši izdzēru savu dzeramā daudzumu, nopirku sapņu laptopu

un mikrofonu, sameklēju darbu ar punduraldziņu, tikos ar bērniem ik pārdienas un klusībā ilgojos pēc Londonas kņadas un cilvēkiem. Man bija tik daudz naudas kā vēl nekad mūžā — un pirmo mēnesi pat likās, ka to visu notērēt nav iespējams. Iedomājies — tu noņem no kartes divsimt latus, nākamajā dienā vēlreiz pieej pie bankomāta, ieliec karti — un tur vēl palikusi kaudze naudas. Bet, neskatoties uz dzīves lētumu Latvijā, es skumu pēc Londonas. Zinu, ka tie, kas bijuši citās, mazākās Rietumeiropas pilsētās, sauc Londonu par nervozu rupekļu midzeni. Mana vienīgā atbilde uz tādām runām — tad jau jūs, cienītais, Austrumeiropā nekad neesat viesojies.

Ik pa laikam sapņos man rādījās Temza un Strends, Albertholas jancīgie

kupoli un Doklendas debesskrāpji. Tāpēc, kad Armands piezvanīja un aicināja pastrādāt stroikā Beikerstrītā netālu no Rīdžentparka, biju gatavs braucējs. Tā ir viena no manām mīļākajām vietām Londonā. Pat līķis betonā mani vairs nevajāja ne sapņos, ne pārdomās, lai gan palaikam lūrēju BBC ziņās, vai policija nav nākusi klajā ar kādu paziņojumu. Ja nekā, tad nekā, es nodomāju, varbūt man tas viss vienkārši izlikās. Sakravāju mantiņas, pateicu ardievas kolēģiem un par pēdējiem atlikušajiem iekrājumiem iegādāju biļeti. Vienā virzienā.

Var jau būt, ka mums ar dvīņu mammu vajadzēja izrunāties vai kaut ko mēģināt saglābt, — bet viņa neko neteica, tikai muļķīgi smaidīja un pūta. Manām sirdi plosošajām variācijām par jautājumu

— "Nu kā tu tā varēji?" nebija sakarīgāku atbilžu kā variācijas par tēmu "A es pati nezinu". Mūžīgajai cilvēces eksistences enigmai plīvurs līdz ar to netika norauts.

Nu ta ja tā, tad nekā. Tad jau tikpat labi var ar odu sveci kaunuma utis dzenāt, rezultāts tāpat nekāds.

Jocīgi ar to Herbi. Viņi jau no sākuma viens otru ciest nevarēja, un man bija jāskaidro, ka patiesībā Herbis ir lāga džeks, kaut arī jumiķis. Viņam piemita pārāk spilgta un jancīga humora izjūta, lai tā uzreiz iepatiktos meitenēm. Kā patiess savas paaudzes dēls, viņš pārzināja latviešu andergraunda scēnu un mācēja citēt raidījumu "Zvaigznīšu brīdis" tikpat labi kā Mācītājs Ori Acid dziesmas.

Viņam bija vienādi tuvs gan Imanta Kalniņa gabals par to, ka "virs galvas

mūžīgs Piena ceļš", gan arī PND versija ar pancisko piebildi "un mūžīgs ceļš starp kājām". Nekas dzīvniecisks mums nebija svešs tālajos jaunības gados, un visbiežākais jautājums tolaik bija, kā klasiķis reiz teica: to beer or not to beer.

Alus bija tik lēts, ka mēdzām izlikties, ka tas ir vienkārši stilīgi — dzert "Aldara" "Pilzenes". Ja bija trāpījusies haltūra, tad gan neniekojāmies un ielietojām kādu brūno, parasti atšķaidītu ar kolu. Atceros, mēs mēdzām kaitināt manu vēl tikai topošo dvīņu māti, sēžot virtuvē ar "Merkura" pudelēm un runājot par mūžīgo.

— Kas ir vissūdainākais dzīvnieks pasaulē? — Herbis, viltīgi smīnot, jautāja, uz dakšas sprauzdams sardeles gabaliņu.

Un pats atbildēja: — Pakakāmītis!

Lielākais prikols tāds, ka viņi pēc

gada izšķīrās un tagad Herbis dzīvo Linkolnšīrā, kaut kādā miestā ar piecsimt iedzīvotājiem.

8. nodaļa ATGRIEŽOTIES bija sajūta, ka Londonas pilsēta to vien ir gaidījusi, kad es būšu atpakaļ. Brāļi Krasko kā reiz pārcēlās uz Ukrainu, jo esot jau sapelnījuši pietiekami, un vecajā labajā Leitonas hatā izrādījās divas tukšas istabas, tā ka no pārējo īrnieku viedokļa es atgriezos kā saukts, lai palīdzētu dalīt īres maksu. Viss Rīdžentparks bija saziedējis un pilns ar sportiskām meitenēm, ko vajāja iedomātie tauki; entuziasma pilni jaunekļi ar alus bundžiņām rokās un sarkanām sejām iPodu austiņu ielokā apbrīnoja viņu skrejošos augumus un tēloja, ka krūšu kratīšanās viņus tajā visā nemaz neinteresē.

Strūklakas gārdza ar pilnu sparu. Likās, ka ap miskastēm ir pat vairāk skudru nekā parasti un vienīgais, kas spēj ar tām konkurēt, ir vāveres, kas ne tikai saņēma ēdienu atkritumus no fotografēt kāriem tūristiem, bet arī pārbaudīja visas urnas.

Ja es būtu skudra, noteikti celtu iebildumus.

Viena no pirmajām lietām, ko izdarīju atgriežoties, bija Šerloka Holmsa muzeja apmeklējums. īstā Beikerstrītas māja gan nav tik skaista kā mazais namiņš Vecrīgā, kurā mitinājās Ļivanovs ar Solominu, bet nu kaut kur taču bērnības sapņiem ir jāpiekāpjas realitātes priekšā.

Aplūkoju omulīgo kamīnu un sienā ar revolveri izšautos karalienes iniciāļus.

Turklāt tieši Beikerstrītā, pāris mājas tālāk, izrādījās mans nākamais objekts —

vieta, kurā ar saviem sviedriem, asarām, asinīm un citiem ķermeņa šķidrumiem (par kuriem runāt būtu nesmalkjūtīgi, bet kurus imigranti bieži vien izdala vairāk par tiem, kas sēž mājās) es ieguvu pieredzi, kas mani nosacīti pacēla līdz profesionāla celtnieka līmenim.

Parunāsim par profesionālismu. Ir labi būt profesionālim un saprast, ko, pie velna, tu dari putekļos un smirdoņā, nosvīdis un sarkans, iestrēdzis zem norasojušas trubas, kurā tavs kolēģis tikko izvadījis lenču. Slīdīgajā plaukstā saspiests akumulatora urbis, un motoriņš tik nervozi pļerkst, baterijai sprāgstot no pārslodzes, kamēr tu cīnies ar sarūsējušu skrūvi, kas šķiet ielīmēta sienā ar superlīmi. Augšējā stāvā apmetējs ar bluetooth ausī poliski lamā sievu un ik pa

brīdim pa spraugām līdz galam nepabeigtajā grīdā tev sejā iešļakstās pienains šķidrums. Skrūvei nodilst iegrieztais krustiņš, urbis žēlabaini nočīkst un tu saproti, ka priekšā vēl būs vismaz pusstunda intensīvas izklaides, cenšoties to skrūvi izcelt ar kaltu un āmuru.

Nu, lūk, šeit ir svarīgs profesionālisms, kas nozīmē vienkārši, izteiksmīgi un pārsteidzoši īsi raksturot situācijas būtību. Vienalga, vai tu vērsies pie skrūves, apmetēja, padirsušā kolēģa vai sprāgstošā akumulatora — patiess celtnieks to izdarīs ne tikai ar grāciju un tā, ka žoklis atkaras, bet arī nekādi nezaudēs savas celtnieciskās performances ātrumu. Piemēram, "dirsa, kaut tev tā pašam iešķiestu acī," tu novēli apmetējam, noslaucīdams šļakatas

piedurknē, un pagriez kaltu citā leņķī, lai paplašinātu caurumu un vēlāk ar āmuru varētu aizāķēt skrūvi aiz galvas. Jebšu "bļa, ir nu gan indīga caureja santehniķiem", kad norasojusī kanalizācijas caurule nopilina dzidru pilienu. Un tu turpini kalt, cik tik graciozi ir iespējams šādā pozā. Kad ir izkalts pietiekami, tu piespied īdošo urbjmašīnu pie skrūves, ar otru roku ieķīlē skrūvi ar āmurgalvu un centies īstenot kaut kādu izmisīgu grūdmūsvelcjūs kombināciju. Ja paveiksies un cilvēki otrajā stāvā nepagrūdīs ar kāju saslauku kaudzi, un tev nekas neuzbirs uz sejas, ja paveiksies un tava galva būs atliekta atpakaļ pietiekami, lai sviedri krātos zem kaskas, nevis tecētu tev acīs, vai galu galā ja tev paveiksies un nolādētā skrūve iečīkstēsies un sāks nākt

laukā, patiesi profesionāli būtu nepārspīlēt ar gānīšanos, bet vienkārši konstatēt faktu, teiksim: "Opppā!" Ir svarīgi izteikt lamas pareizās vietās un laikos. Gānīšanās ir vienlaicīgi kā papildu enerģijas avots un neizsakāms atvieglojums — zem celtnieka kaskas smadzenes uzkarst un vārās, ikdienas problēmas (nenomak-sāts rēķins, paģiras, tādā garā) tur graužas kā nejauki tārpi un tā poētiskā un dumpinieciskā vaja, ko piedāvā lamuvārdu izrunāšana un izdomāšana, bezgala atveldzē visādi citādi garlaicīgajā stroikas rutīnā. Cilvēki bieži vien to nesaprot, viņiem liekas, ka starp celtnieku un cietumnieku nav nekādas starpības. Reiz sakrāsota angļu kundzīte no kaimiņu mājas atvilkās uz stroiku un gribēja runāt ar mūsu galveno

menedžeri, kurš bija polis ar īpašu noslieci uz lamuvārdiem. Viņa centās protestēt un darīja to ar labāko Kembridžas akcentu, iespējams, pat karaliene atzinīgi novērtētu viņas manieres un labo gribu. Kāpēc, viņa vēlējās zināt, mums tik briesmīgi jālamājas? Viņai esot ziņkārīga trīsgadīga mazmeita, kas atkārtojot biežāk lietotos vārdus, ko izdzird blakus pagalmā. Un vai tik mūsu bosam nav uzvārdā Kurwa, ja jau par to tik daudz tiekot runāts. Ja tā, viņa labprāt tiktos ar augšminēto kungu, lai pārrunātu mūsu (tas ir, celtnieku) uzvedību. Nu, attiecībā uz darba devēju pārāk tālu no patiesības viņa nemaz nebija.

— Darļing, — menedžeris iesāka savu atbildi un galanti atvēra viņas

priekšā durvis uz dēļiem piekrāmētu gaiteni, pa kuru viņa varēja atkāpties.

Tieši tā, ar poļu valodai tik ļoti raksturīgo mīksto ļ skaņu. — Darļing, zis iz a faking biļģing sait, so vat du ju vant?

Uz to nu nebija ko atbildēt, un vairāk protestu nebija. Tātad: profesionālis ne tikai zina, ko dara, viņš arī spēj to pamatot teorijā un izskaidrot neprofesionālim, kad tas kaut ko nesaprot.

Tikko aprakstītie filozofiski filoloģiskie novērojumi uzmanīgam lasītājam liks noprast, ka mans nākamais brauciens uz Londonu bija ievērojams ar spēcīgu fokusa nobīdi uz profesionālo izglītību — mazāk haļavas un vairāk patiesas celtniecības. Kā jau īstā britu stroikā manas poļu valodas zināšanas pieauga proporcionāli iemaņām apieties

ar instrumentiem — Lema un Kopernika tautieši te bija pārstāvēti biezā slāni.

Radošā izaugsme bija nenoliedzama.

Darbā aizgāju kā namdaris. Man uzticēja likt sijas un vēlāk nosegt ar grīdu no augšas un riģipsi no apakšas. Tā bija nenoliedzami interesanta un izglītojoša pieredze, taču, kas man joprojām mēdz nelikt mieru — ja es saēdos uz nakti un mani moka bezmiegs —, ir fakts, ka uz tām pašām sijām, ko es tur saliku, vēlāk tika sanestas daudzas smagas mēbeles un tur katru vakaru pēc darba atgriežas cilvēki, kuri pat nenojauš, uz kādiem puņķiem viss turas.

Taisnība ir tiem, kuri saka — ja nevari neko labot, tad nedomā par to vairs.

Mana profesionālā izaugsme ļoti

lielā mērā notika, pateicoties stroikas galvenajam menedžerim, kurš bija polis ar vājību uz alu, futbolu un mazām kaulainām sievietēm. Ja garām mūsu saitam gāja kāda īpaši slaida dāma, viņš mēdza izdot sajūsminātu svilpienu. Priekš vīra, kam jau teju sešdesmit, viņa seksuālais draivs bija apskaužams. Tajā pašā laikā viņa smalkjūtības līmenis bija tik zems un humora izjūta tik tumša un ciniska, ka viņš pilnīgi noteikti spētu uzturēt sarunu par dzemdību pataloģijām ar grūtnieci vai noniecināt jaunu censoni celtniecības lauciņā ar trāpīgiem komentāriem.

— Tu esi absolūts nejēga, Viļis, — Janušs man paziņoja pēc pirmajām pāris stundām, ko biju nostrādājis viņa vadībā.

— Bet tas nekas. F.s tevi paturēšu darbā par namdari, tikai tev būs jāmācās. Lieto

smadzenes, cik vien bieži vari, un nekaitini mani pārjautājot. Tā kā tu neko nejēdz, es tev maksāšu simtu dienā un iemācīšu visu, ko pats māku — tikai tev būs jābūt pacietīgam.

Pacietība noteikti nebija viņa paša stiprā puse. Januša atrašanās vietu vienmēr varēja labi noteikt pēc kombinētajiem divvalodu lamuvārdiem, ko viņš grūda no sevis ārā, kā Saule izstaro radiāciju. Viņa iecienītāko teicienu sarakstā, piemēram, bija "bloody kurwa fuckun "builder's dupa" . Tiem ļaudīm, kurus esmu dzirdējis apgalvojam — "šī ir Londona, te katrs pats par sevi, uz palīdzību neceri", gribētos norādīt, ka Londona, tāpat kā visa pārējā pasaule, ir pilna ar labiem cilvēkiem. Ja viņu nebūtu, nebūtu arī šīs grāmatas. Janušs ir lielisks

cilvēks, un, pateicoties viņam, es ne tikai nopelnīju kādu naudu, bet arī iemācījos amatu.

IJn nav jau arī tā, ka visi imigranti ir neprašas. Ir patiešām daudz labu celtnieku, virtuozu galdnieku un filigrānu virpotāju. Vienkārši viņi nemēdz ierasties pirmie — lai kļūtu par imigrācijas pionieri, vajag, lai dzimtenē neiet pārāk forši un ir vērts uzņemties risku. Bet ja tu esi filigrāns kādā arodā, tad parasti pietiek arī ar to, ko uz vietas vari nopelnīt.

Tie, kam labi iet, uz emigrēšanu saņemas ārkārtīgi reti, jo rūpesti nav tā vērti. Mēs, emigrējušie, esam savā ziņā švakuļu bars: nespējām neko jēdzīgu panākt dzimtenē un meklējām laimi citur. Toties kādu izdzīvošanas skolu esam izgājuši tagad! Ja Latvija būtu šampanieša pudele, mēs būtu

kā korķis un dzīve — pudeles kratītāja.

Kā vēl viena analoģija nāk prātā grupas No/ "Dziesma par neatbildētu mīlestību uz dzimteni". Nepietika dzimtenei uz visiem, un apdalītajiem nācās piekopt ārzemniecisku izdzīvošanas cīņas stratēģiju. Kādas tam varētu būt sekas ilgākā termiņā? Ne jau visi paliks ārpus Latvijas, par to var neuztraukties. Taču tie, kas atgriezīsies, redzēs dzīvi no cita leņķa. Un tā būs tā patiesā globalizācija.

Kulturālas un mentālas izmaiņas — nevis uzspiestas no ārpuses, bet gribētas no iekšpuses. Jaunie ar plašāku redzesloku un citu kulturālo pieredzi izēdīs vecos ņerkstētājus, kuri saraušanās procesā brēks: "Par ko mēs asinis lējām?

Jaunmodīgās Stelles grauj mūsu vērtības!"

Paskatīsimies patiesībai sejā, nevis

pakaļā: noteikti no tās izlietās asins jūs vismaz kādu litru esat par velti izlējuši.

Nezināšanas pēc. Esam dzīvojuši informācijas vakuumā, tas arī viss.

Vienkārši nevajag no neinformētības taisīt "mentalitāti", "identitāti" un tādā garā.

Interesants, es pat teiktu, liktenīgs pavērsiens manā dzīvē notika dzīvojamās platības jomā. Jau minēju, ka atgriežoties apmetos pie ukraiņiem Leitonā. Un tad, brīdī, kad mājā bija viena brīva istaba un mēs meklējām kādu, kurš būtu ar mieru uzņemties piedalīšanos īres izmaksās, es Viktorijas stacijā satiku Rahimu — Īrijā sastapto bangladešieti.

Izspūrusi, nosvīdusi un ar divām milzīgām somām, viņa tomēr nebija zaudējusi ne kripatas no tā šarma, kas viņai piemita mūsu pēdējā tikšanās reizē Mulingāras viesnīcā.

Biju ieklīdis stacijas teritorijā, lai nosūtītu uz Latviju naudu no īpaši lētā kantora Opal Transfer. Rahima iznesās no stacijas ēkas un burtiski ietriecās manī pie kāpnēm, kas veda uz andergraundu.

Jāpiezīmē, ka buferi trieciena mīkstināšanai joprojām bija vietā. Un — Rahima bija tikko ieradusies, un viņu gaužām piečakarējuši. Viņa esot taisījusies palikt pie draudzenes, taču tā piezvanījusi, kad vilciens jau ripojis iekšā Londonā, un atteikusi. Turklāt, kā viņa steidzās paskaidrot, esot pametusi savu itāli, jo viņš bijis pārāk greizsirdīgs.

Neslikts ievads. Izrādās, ka patiesībā Rahima bija no Birmingemas un Īrijā abi bijuši tikai paceļot. Ja tā padomā, diezgan loģiski, rajā pilsētā dzīvo visvairāk aziātu visā Apvienotajā Karalistē un vēl lielākā

daļa musulmaņu. Pirms Huseinam izpildīja nāvessodu, vietējā mošeja bija lepni nosaukta viņa vārdā, it kā sakarā ar bijušā Irākas prezidenta dāsnajiem ziedojumiem.

Iestājās mulss klusuma mirklis, un es liktenīgā apņēmībā uzaicināju viņu uz kādu bairīti, lai sekmētu radošo domu un parisinātu viņas problēmas. Mēs devāmies uz netālo pabu blakus parkam, nolīdām kaktā, iekrāmējāmies aiz viņas lielajām somām uz ritentiņiem un iemalkojām Kronenbourg. Bija algas diena, tikko biju nosūtījis uz Latviju apaļu summu un jutos uz kādu laiku savu karmisko parādu nosedzis. Varēju arī atļauties uzsaukt kādu pintu seksīgai meičai.

Un pēc velna seksīga viņa bija gan.

Izskatījās, ka Antonio bija viņu ne tikai nokaitinājis līdz baltplēvei ar savu greizsirdību, bet arī vai nu mērdējis seksuālā badā, vai arī nespējis saslēgties vienotā orgasmiskā simfonijā. Tiklīdz bijām piesēduši pie laika gaitā nomelnējuša galda un noņēmuši bairītim pirmo proves malku, Rahima metās savas dzīves aktualitāšu izklāstā. Jutos jocīgi, bet nu neiesi taču tā arī teikt: "aizveries".

It īpaši ja pašam seksa nav bijis riktīgi ilgi un tēma līdz ar to fascinē.

Viņa iesāka ar vienkāršiem nepaplašinātiem teikumiem.

— Vajag vietu, kur dzīvot. Vēl man vajag nodrāzties. Stulbais Antonio. Besī ārā.

"Besī ārā" bija viņas dzīves vadmotīvs. Tobrīd domāju, ka tas viņai

vienkārši tāds periods, bet vēlāk izrādījās, ka tā ir diagnoze dzīves garumā.

Topēcpusdien arī laikam aktuāli bija nolaist tvaiku, jo principā nākamās trīs stundas mēs pavadījām, apspriežot Rahimas intīmās dzīves intīmākos sīkumus. Lai gan tas viss nāca negaidīti — faktiski tovakar biju plānojis tupēt mājās un skatīties Eirovīziju vai kaut ko tikpat plānprātīgu —, es centos turēties kā vīrs un uztvert mierīgi un saprotoši viņas sūdzēšanos par to, ka Antonio neizprot vārda "brīvība" patieso nozīmi. Tāpēc viņa esot viņam ieriebusi, pametot Birmingemu ar seksa orģiju 2+3. Divi puiši un trīs meitenes, tas ir.

— Tev vajadzēja dzirdēt, kā viena no tām meičām īdēja, kad es viņu paņēmu priekšā ar vibratoru! Visi runā par to, ka

sieviete sievietei var labāk palaizīt. Tas ir mīts. Toties mēs daudz labāk protam izdrāzt, jo izjūtam nepieciešamo leņķi, tempu un dziļumu. Vīrieši jau vienkārši tur bakstās, tikai domājot par sevi, un neko nesajēdzot no sievietes vajadzībām.

Tetovēts panks, kas līdz tam bija dirnējis pie blakus galdiņa, uzvilka pār acīm jakas kapuci, satvēra aizsākto pintu un pārsēdās tālāk.

— Antonio vienmēr sūdzējās, ka man esot par lielu pakaļa, un gribēja, lai es mazāk ēdu. Toties tev vajadzēja redzēt, ar kādu sajūsmu abi džeki uzcirta, kad mēs visas nostājāmies četrāpus! Atriebība bija salda. Bet tik un tā besī ārā.

Es centos pamest skatienu apkārt pēc iespējas neuzkrītošāk. Londona ir pilsēta brīviem un atvērtiem prātiem, bet nu šā

vai tā jutos… neparasti.

Mēs paņēmām vēl pa pintai Kronenbourg, tad London Pride un John Stnith Smooth. Sarunas beigās man jau gāja raibs gar acīm, jutos kā sasietām rokām ieslodzīts dračītavas būdiņā, kādas mēdz būt dažos seksšopos. Šīs sievietes vaļsirdība dzina izmisumā. Var jau būt, ka vajadzēja rīkoties uz līdzenas vietas un palīdzēt viņai atriebties vēlreiz, noteikti tādā dzēruma pakāpē varētu izmantot paba tualeti vai vienkārši izkapāt viņu mājās.

Mums mājā bija tukša istaba, un viņai nebija ne paziņu, ne arī pasūtīts viesnīcas numurs, tā ka viesmīlības likums pēc ceturtā alus bija vietā pats par sevi.

Izlēmām, ka jau iet uz vakara pusi, tā ka viņa var palikt pie manis, kamēr atradīs ko labāku, un kāpām lejā uz Victoria Lirte.

Imigrantu dzīves burvība daļēji slēpjas tiešumā, ar kādu cilvēki sadarbojas un palīdz viens otram. Apstākļi bieži vien ir ļoti grūti, un kontaktu nav daudz, tā ka — kādi milti, ar tādiem jāmīca. No otras puses, pēc pāris pavadītiem gadiem paziņu loki sāk pārklāties, un katrs no mums dzīvo ar to reputāciju, kādu ir sastrādājis. Rahimas reputācija Londonā sāka tikai veidoties, un es viņai šobrīd biju vajadzīgs un noderīgs. Viņu droši vien iedrošināja doma, ka mājā būs vēl viena sieviete un es solīju tukšu istabu viņai vienai, lai gan pats vairāk uztraucos par to, vai varēšu paiet, nemetoties līkumā. Ceļā pavadīto stundu viņa veltīja tam, ka aplika Antonio, kurš ceļot brēku par sīkumiem. Lai nu tā būtu. Spirta procents manās smadzenēs daudzmaz

nosēdās, kamēr tikām līdz Leitonai, un cauri krāsainajai seksa orģijai, ko viņa bija uzbūrusi manās smadzenēs, izlauzās saprāta stars. Rahimai galvā laikam notika kaut kas līdzīgs, jo viņa pēkšņi demonstratīvi sakārtoja T kreklu tajā vietā, kur tas bija izspīlēts visvairāk, un piekodināja, ka viņai nav noskaņojuma uz seksu ar mani, vismaz ne šobrīd. Ne jau tāpēc viņa par to visu runā, lai varētu ar mani nokapāties, bet lai izkratītu sirdi.

Nācās solīt šķīstību un mierā likšanu, lai kā arī negribētos tikt vaļā no tā spiediena, ko viņa bija sa-kāpinājusi. Droši vien uzbudināts vīrietis apsolīs sievietei da jebko — pat to, ka nedrāzīs.

Jebkurā gadījumā biju priecīgs, ka mūsu mājā būs kāds, ar ko vingrināties angļu valodā, un centos par seksu

nedomāt. Tovakar aizgāju gulēt kā sarkano lukturu apmirdzēts, galvā visu nakti griezās spiedzoši sievišķi, vibratori un pupi. Pilnīgs orgasma marasms, kā teica Mihails Zadornovs. īgns un nedabūjis no rīta pārlaidu acis gultas veļai, taču pollūcijas nebija notikušas. Acīmredzot tai lietai biju kļuvis par vecu.

9. nodaļa

Mājās Rahimu uzņēma ar dievinošu sajūsmu un sakāpinātu austrumeiropiešu galantumu. Veču acis uzdzirkstīja sevišķā uguns, ko vīrieša ķermeni iesveļ hormonālā injekcija bridi, kad sievietes

tuvumā nav bijis daudzus mēnešus un tad piepeši viņa nokrīt kā no gaisa. Rahima, ja es iepriekš to vēl neminēju, bija turklāt gana eksotiska, ar permanentu, ģenētiski mantotu iedegumu, ko izcēla zaigojoši pīrsingi, ar šarmantu Ziemeļanglijas akcentu un pupiem, kas veļas laukā.

Brīnums, ka visi uzreiz nesajuka prātā.

Izņemot Liliānu, protams. Vēlāk viņa man atzinās, ka normālā situācijā būtu bijusi greizsirdīga par aziātu daiļavai pievērsto uzmanību, taču nu jau kādas pāris nedēļas viņa gulēja ar restorāna galveno pavāru un līdz ar to bija atrisinājusi problēmu, kas mums pārējiem bija sāpīga. Turklāt — viņa arī taisījās braukt prom. Pavārs bija francūzis, un viņa vecākiem kaut kur Alpos piederēja māja. Būtu muļķīgi palaist garām tādu iespēju, par ja pavārs

bija divreiz vecāks. Šeit būtu vietā bilst dažus vārdus par dzimumdzīvi imigrācijas apstākļos.

Londonā seksu apzīmē ar terminu "džigidžigi". Laikam jāsāk ar to, ka pārsvarā džigi-džigi nemēdza bieži gadīties.

Cilvēka dvēseles spogulis ir acis, un skatienā dzīves ņurcīta dvēsele pa reizei ieliek savu alvas kliedzienu. Ja neticat, ka tā ir taisnība, tad iekāpiet metro pīķa stundā un neuzkrītoši pavērojiet vīrus putekļainās, krāsas pleķiem rotātās drēbēs. Daudziem skatieni stingst pie gandrīz jebkura vecuma, izmēra un ādas krāsas sievietēm, un tajos ir izmisums, sajaukts ar dievināšanu. Lielākā daļa viesstrādnieku ir vīrieši, un lielākā daļa no viņiem vismaz teorētiski ir saistīti ar sievieti un bērniem mājās. Dibināt

attiecības uz vietas ne katram pietiek uzņēmības un līdzekļu. Dračīšana nav risinājums, it īpaši, ja tu, taupot naudu, dali istabu ar vēl pāris ļaudīm. Turklāt, jo vairāk to dara, jo vairāk gribas, un jēgas nekādas.

Kluso izmisumu, kas dažkārt apvija mūsu nepiepildītās dziņas, laikam vislabāk manā klātbūtnē reiz izteica pirātisko DVD tirgotājs. Londonā tie ir pārsvarā ķīnieši, un pārsvarā viņi māk angliski tikai pāris frāzes, piemēram: — One DVD three pounds, three DVD seven poundsl This a new filtn![ — Vismaz pāris reizes nedēļā kāds ķīnietis mēdza ieklīst arī stroikās un maisīties apkārt ar savu TF.SCO pārtikas maisiņos savīstīto produkciju. Reiz mums Beikerstrītā tāds gadījās. Laikam bija iesācējs, jo no viņa

murkšķēšanas nevarēja saprast pilnīgi neko. Kā jau ķīnieši to bieži vien dara, viņš staigāja nātnā kolhoznieka praķītī un nodilušās, bet perfekti gludinātās uzvalka biksēs. Viņa deniņos jau plosījās pāragrs sirmums (laikam — es nespēju aizgaiņāt domu — no robežas šķērsošanas paslēptam saldētas gaļas konteinerā), un, lai kā viņš cilvēks mocīja sevi ar izrunu, svešās valodas skaņas nesanāca diez ko labi. Pie viņa pienāca viens no mūsu apmetējiem, jauns indiešu puika.

— Hi mate, I ivant some sexy D VDs. Ķinietis pastiepa pretī kaudzīti ar kases grāvējiem.

— No, / want some porn! Ķīnietis iegrābās praķīša iekškabatā un izvilka Šreku.

— No, no, l ivant dirty movies, blue movies, shaggin', you knoiv?3 Ķīnietis nervozi pakratīja galvu un izvilka uzvalka biksēm aiz jostas aizspraustu kopiju ar Brūšu Villisu uz vāka un piebilda pidžininglišā kaut ko, kas, visticamāk, bija domāts: — One DVD three pounds, three DVD seven pounds.

Jamaikietis Robs, milzīgi garš un spēcīgs tēvainis, kas strādāja par apmetēja palīgu, salika rokas internacionālajā žestā, kas visriņķī zemeslodei nozīmē ģenitālo savienojumu, un nobubināja: — Jigi-jigi, mate!

O, ķīnieša sejā uzplauka izpratne.

Viņš izrāva aiz muguras aizspraustu DVD žūksni ar plikām bābām uz vākiem un tik

izjustā balsī, ka likās — stroikā uz pāris sekundēm pieklust pat pāļdzinējs, izpūta gaisu: — Eeeeeh, jigi-jigi…

Kulturālās un valodas barjeras tajā mirklī sagruva drupās, un mēs sajutāmies garīgi vienoti. Te nu mēs stāvējām šajā būvbedres malā, šajā neprātīgā kapitālisma radītajā mākslīgajā ellē, šajā bēdu lejā, un, lai gan bijām ieradušies no visiem pasaules stūriem un vizuāli bijām tik atšķirīgi, cik vispār cilvēki var būt, mēs sapratāmies. Mūsu dvēseliskā izpratne uz brīdi nostājās pāri visam.

Gribējās bezmaz vīrišķīgi apskatīties un izjusti paklusēt. Mums viena asins, tev un man, bēdu manu lielu bēdu, dalīta bēda — pusbēda… Bet dalīta desa — pusdesa.

Pats to neapzinādamies, ķīnietis bija

trāpījis uz veiklu mārketinga triku. Katrs no mums kaut ko paņēma.

Ja jums tas interesē, es paņēmu tikai pāris bojevikus. Un nevis to, ko jūs padomājāt. Es taču teicu, ka ilgtermiņa apstākļos dračīšana nepalīdz. Vienam manam čomam bija tāds gadījums: reiz pēc darba esot nolēmis atslābt kopējā mājas istabā pie interneta. Ierubījis mūziku, paņēmis aliņu un sācis sērfot pa tām lapām, nu, jūs zināt, ko es domāju. Te kur gadījušies, kur ne kaimiņi pārnākuši mājās un sākuši vērt durvis vaļā. Nācies lēkt augšā, žigli raut bikšpriekšu ciet — un te nu notikusi klasiskā kļūme ar rāvējslēdzi. Labi, ka ar laptopu sanācis to visu piesegt un ar godu atkāpties uz savu istabu. Skāde bijusi liela, nākamās pāris dienas no riteņbraukšanas vajadzējis

atteikties, lai gan darbs tepat aiz stūra un Londonā transports padārgs.

Atgriežoties pie mājas dzīves.

Londonas dinamika bija likusi arī pārējiem saņemties. Nansens nu jau pusotra mēneša nemaksāja īri — viņam nekādi nebija veicies ar darbiem. Visu šo laiku viņš barojās no labsirdīgo brāļu Krasko plauktiņa ledusskapī, bet līdz ar sponsoru labprātīgo repatriēšanos uz Ukrainu jutās spiests kaut ko darīt. Viņa sākotnējo plānu — turpināt tādā garā, līdz uzsmaidīs veiksme, — sagrāva Liliāna ar indīgām piezīmēm pēc tam, kad Nansens bija izrijis pelmeņus no viņas plastmasas pusdienu kastītes. Tā ka apmēram nedēļu pēc Raliimas ievākšanās Nansens vēl pamēģināja piesist kanti viņai, tika atraidīts un nolēma izvākties. Viņš bija

izlēmis kļūt par īstu vīrieti un ietaupīt uz īres maksu. Lēmuma pieņemšanu paātrināja apstāklis, ka vecais labais Armands bija viņam sagādājis darbu stroikā Ziemeļlondonas nomalē. Par pirmās nedēļas algu Nansens iegādājās telti, kaudzi ar konserviem un pārvācās uz parku aiz stroikas sētas. Darbs tepat blakus, apkārt dziedātājputni un vāveres, un galvenais — īrei nekas netērējas.

Paradīze zemes virsū. Mūsu Nansens bija faktiski kļuvis par ekobomzi jeb — kā viņam patika sevi dēvēt franciski — par klošāru.

Viens no aspektiem, ko viņš nebija iekļāvis šajā ideālajā vienādojumā, bija tekoša ūdens trūkums parka teritorijā attiecībā pret ātrumu, ar kādu celtnieks sasmird darbavietā. Turklāt Anglija ir

slavena ar biežu liņāšanu jeb dabas parādību, ko paši angļi mēdz saukt par horizontal raiti — tas ir tad, kad smidzināšanu apvieno ar vēju un nokrišņi šķiet uzrodamies ari no sāniem, nevis no augšas kā parasti. Gan telti, gan guļammaisu, gan pašu Nansenu viņa brīvprātīgajā trimdā drīz vien uz cīņu izaicināja Čingfordas parka mitrums un mikroorganismi, ar kuriem viņš centās cīnīties, pa vīkendiem braucot ciemos dušas un veļasmašīnas vizītēs.

Pie šī stāsta mēs vēl atgriezīsimies.

Paralēli ar Nansena kempingošanu I.ea Bridge Road namā attīstījās vēl viena sižeta līnija — Žeņa, milzīgam zīdainim līdzīgs ukrainis ar tik lielām un bērnišķīgām zilām acīm, ka reizēm gribējās viņam kraut pa mūli par neko,

izlēma pavedināt Rahimu ar vairāk izsmalcinātu metodoloģiju nekā Nansens.

Ko bija grūti izdarīt, ņemot vērā, ka viņa angļu valodas zināšanas bija tieši proporcionālas mācībās pavadītājam laikam, tas ir, nulle. Nākamā lieta, kas mazināja pavedināšanas ātrumu, bija absolūti acīmredzamais

fakts, ka Rahima nav pārāk lēta sieviete. Nu vismaz ne tādam ukrainim, kas strādā restorānā par trauku mazgātāju.

Nansens izgāzās (pēc Žeņas teorijas), jo nemācēja viņai pareizi piebraukt un neizrādīja meitenei pietiekami daudz uzmanības, respektīvi, ne veda viņu uz kino, ne dzirdīja ar izsmalcinātiem vīniem pirms paša pavedināšanas akta. F,s atcerējos Red Stripe Mulingāras viesnīcā un pašķobīju ģīmi, bet nu no vienas puses taisnība jau vien bija. Nansena piegājiens tiešām varēja būt vairāk izsmalcināts.

Nepārprotiet mani, reizēm par jūtām vajag runāt tiešā tekstā. Tomēr centieni pavedināt meiteni, pašam izģērbjoties viesistabā, kas ir pilna ar cilvēkiem, varbūt ir drusku pārspīlēti pat pēc pusotra litra šņabja. Un kaismīga tirāde meitenei

nesapro-tamā valodā noteikti nedarbojas pozitīvi, pat ja visi klātesošie rēc par runātāju. Saka jau, ka ar jokiem var sievieti iesmīdināt gultā. Taču jokam vismaz jābūt saprotamā valodā, bet latviski pat Ukrainā nerunā, kur nu vēl Bangladešā. Līdz ar to Žeņa izkala plānu, kurā man tika ievēlēta īpaša, es pat teiktu, atbildīga loma. Pēc plāna man vajadzēja izgādāt Žeņam darba vietu savā Beikerstrītas stroikā, kur viņš apgūtu angļu valodu un namdara amatu. Valodas zināšanas ļautu viņam tuvoties gribētajai sievietei verbāli, bet amata prasme to visu balstītu finansiāli. Par to Žeņa solīja man mūžīgu pateicību un uzsaukt vakaru pabā.

Kādam varbūt šinī plānā liksies neparasts fakts, ka Žeņa nekad mūžā nav pat pieskāries āmuram.

Taču

neaizmirsīsim — this is London , un visa dzīve ir tikai dīvaina zoles partija, kurā visbiežāk liktenim labpatīk iedalīt kreicenes vietā vienus liekos. Londonā, tāpat kā citās vietās ārpus dzimtenes, austrumeiropieši pamanās izspēlēt tumšo zoli arī tad, ja kāršu vietā iedalītas šaha figūras, turklāt biljarda čempionātā un pēc dambretes noteikumiem.

Analoģiju turpinot, es varētu piemetināt, ka arī diplomus mums dzīve parasti izsniedz par gorodku spēli, kserokopētus, ar taukainiem pleķiem un tādus, ko neviena oficiāla iestāde neņem pretī.

AnywayŽeņa lūdza palīdzību, un es īpaši neredzēju iemeslu viņam atteikt. Kā jau vasarā, stroikā uzņēma apgriezienus, un es zināju, ka vieta atradīsies. Parunāju ar menedžeri. Kā ta, leiborus viņiem

vajadzēja, un mēs vienojāmies, ka brīvākos brīžos Žeņa piestaigās pāri stroikai, lai pasmeltos namdara zinības no manis. Neba nu es pats daudz zināju — vienkārši biju nopircis namdara instrumentus un biju ambiciozs. Principā Žeņam jau arī nekas netraucēja tādam būt.

Vai arī traucēja gan. Tā kā jau biju ietrinies aģentūru sistēmās un man viss ritēja raiti un jauki, biju kaut kā aizmirsis, ka ne visiem ir tāda pati maļina kā man. Žeņa bija Žeņa mums un mammai, kad zvanīja uz Ukrainu. Stroikā, tici vai netici, mūsu Žeņa bija Audis Šmigjavičus. §0 burvestīgo pārmaiņu noteica Eiropas Savienības likumdošanas vārgie centieni izfiltrēt ukraiņus, krievus un citus izsalkušos no tās putras bļodas, kas viņiem ir bagāto valstu stroikas, restorāni

un tādā garā. Baltieši līderēja izdzīvošanas cīņā — šobrīd mums ir atļauts strādāt lielākajā daļā Eiropas valstu, kamēr cilvēki uz austrumiem no Terehovas stāv, ieķērušies drāšu žogā, un rij siekalas. Tas ir, tie no viņiem, kam pietrūkst drosmes. Uzņēmīgie iekļūst Leiputrijā vai nu ar tūristu, vai studentu vīzām un tad vai nu: a) apprecas ar kādu, kas spēj piedāvāt pareizo pilsonību (vidējā tirgus cena ir pieci tūkstoši mārciņu), b) iegādājas viltotu leišu vai latviešu pasi (lētāk, bet nelegāli) *ai arī c) uzliek visam mīksto un vienkārši maļas pa dzīvi bez jebkādiem dokumentiem cerībā, ka valodas nezināšana pasargās no problēmām. Žeņa bija izvēlējies b variantu un iegādājies Auda

Šmigjavičus pasi par summu, ko kautrējās atklāt, kopš mēs reiz virtuvē pārrunājām tamlīdzīgu pakalpojumu cenas. Iesācēja kļūdas gadās ikvienam, mēs bijām saprotoši un uz atklātību neuzstājām.

Kā izrādījās, būt par Audi Šmigjaviču nav tik vienkārši. Sāksim jau ar to, ka Žeņa nespēja saita (stroikas, tas ir) menedžerim izskaidrot, kā rakstās viņa vārds angliski, bet tajā pašā laikā baidījās uzrādīt pasi, jo fotogrāfija ne īpaši atbilda viņa noģimim. Ne jau nu tāpēc, ka īstais Šmigjavičus būtu nefotogēnisks, vienkārši mūsu Žeņa bija ietaupījis naudu uz fotogrāfijas nomaiņu un tik vien kā iegādājies zagtu pasi. Pirkšanas dienā viņam laikam licies, ka ir izspļauts leitis, taču, nonākot patiesi atbildīgā situācijā, Žeņa sāka minstināties un laikam iekšēji

vēlējās, kaut nebūtu bijis tik skops — galu galā par vecās pases foto pārlīmi leiši prasīja tikai piecdesmit funtus. Nācās palīdzēt un viņa vietā pa burtam nosaukt menedžerim svešās valodas pierakstu.

Viss šis piedzīvojums Audim Šmigjavičum izvērtās par stresa un panikas pilnu pasākumu. Tiklīdz izsprucis no ofisa, viņš no vilka uzkrita lācim. Tajā pašā dienā darbā tika pieņemta vesela brigāde leišu namdaru. Sapazīstoties nabadziņam nācās stādīties priekšā kā Audim. Lai gan lietuviešu valodas krājums viņam bija divreiz lielāks nekā angļu — biju kādreiz viņam iemācījis visu, ko pats zināju, tas ir, labas dienas1 un gerai2, — ar to nepietika, lai uzturētu pārliecinošu sarunu. Izveidojās apmēram tāds dialogs:

— Labas, is kurio miesto esi?3 — A? — Wbat's your name?4 — Audis.

— Wbere are you fromf5 — A? — Ty otkuda?6 - iz Moskvy7 Tālāk sekoja improvizācija, kuras nolūks bija izskaidrot, kāpēc gan cilvēks, vārdā Audis Šmigjavičus, neprot lietuviski ne vārda. Pēc leģendas 1 I.abdicn. (Lietuviešu vai.)

2 Labi. (Lietuviešu vai.)

3 Labdien, no kuras pilsētas esi?

(Lietuviešu vai.)

4 Kā tevi sauc? (Angļu vai.)

5 No kurienes tu esi? (Angļu vai.)

6 Tu no kurienes? (Krievu vai.)

7 No Maskavas. (Krievu vai) Audim māte bija krieviete no Maskavas un lielāko daļu dzives viņš bija nodzīvojis tieši tur. Lai nu tā būtu, es padomāju, tikai kāda velna pēc tev ir tik zvērīgs ukraiņu akcents? Starp citu, vēlāk izrādījās, ka arī Maskavā Žeņa nekad nebija bijis. Vienkārši tā esot bijusi pirmā vieta, kas ienāca prātā.

Tiklīdz leiši parādījās tuvumā, Šmigjavičus noraustījās panikas lēkmē un centās nozust, reizēm ar atkritumu maisu pār plecu, reizēm ar dēli vai riģipša plāksni rokās. Tas neizbēgami noveda te pie iestrēgšanas durvīs, te pie aizķertiem elektrības vadiem, kas, kā jau stroikā pieklājas, līda ārā no sienām un kārās no griestiem. Kad saita menedžeris no rītiem izdalīja pienākumus, Žeņas veselīgais

zīdaiņa sārtums mēdza nozust no vaigiem un atgriezties tikai tad, kad viņu norīkoja strādāt ar jamaikiešu apmetējiem vai angļu santehniķiem. No manas klātbūtnes viņš tagad arī tā kā baidījās, jo mani kā namdari mēdza norīkot blakus leišiem.

Vakari mājās izvērtās par bezgalīgām maniakālām pārrunām: — Nu, kāpēc viņi man prasa, no kurienes es esmu? Nu, kāpēc tas viņiem interesē?

— Tāpēc, ka tu stādījies priekšā ar lietuviešu vārdu un viņi domāja, ka tu esi lietuvietis tāpat kā viņi.

— Nu labi, bet kāpēc viņi jautāja, kā mani sauc? Ja neprasītu, man nebūtu jāsaka, ka mani sauc Audis.

Galvenā problēma ar Audi tomēr bija tāda, ka viņam pietrūka dabīga

instinkta atsaukties uz savu vārdu. Reizēm pie viņa kāds vērsās ar norādījumiem, bet Šmigjavičus tikai nogaidoši skatījās uz blakusstāvētāju, laikam savā prātā brīnīdamies, kā gan šim anglim vai jamaikietim, latvietim, indietim, ukrainim utt. (vajadzīgo pasvītrot) gadījies vārdā Audis. Stroikā šobrīd atradās cilvēks, kurā, no vienas puses, kūsāja kucēna entuziasms darīt da jebko, jo mācekļa takas galā mirdzēja namdara alga kā zelta kauss, un to savos lakotajos nadziņos turēja dieviete, kurai pupi krīt no kleitas ārā. No otras puses, viņu vajāja paranoidālas šausmas, ka stroikas namdaru brigāde viņu izseko. Turklāt darba dunas realitāte atvēra viņam acis arī uz to vienkāršo faktu, ka dažas dienās par meistaru nekļūsi. Ar visu savu būtību

Šmigjavičus nojauta tās ļaunās un nenovīdīgās domas, kas, viņaprāt, perinājās leišu prātos. Pāris reizes viņš gandrīz aizmuka no saita, jo redzēja lietuviešu tautības celtnieku izejam no menedžera ofisa.

Tagad tā vietā, lai mierīgi izsūktu vienu alus bundžiņu vakarā pēc darba, es iztriecu pirmo tā ātri ātri, lai kaut kā žigli atslābtu un būtu gatavs izbaudīt otro palēnām. Žeņa zumēja man apkārt kā aptrakusi muša, un šādā atmosfērā atslābumam bija nepieciešama dubultdeva. — Nu ko, nu ko tiem leišiem vajag no ofisa menedžera? Kā tu domā, vai viņi runā par mani? — viņš nervozi mala un mala. — Šorīt menedžeris uz mani jocīgi paskatījās, kad es viņu sveicināju. Man liekas, viņi ir kaut ko

uzoduši!

Ks atgāžos mūsu pašķībajā atzveltnes krēslā un centos atslābt, vērodams tumšu puvuma pleķīti pie griestiem. Visas mūsu mēbeles bija atrastas uz ielas, jo ievākties mājā ar mēbelēm maksā dārgāk un savas pirkt neviens netaisījās, pārāk dārgi.

Tādēļ arī veļas mašīna laida ūdeni un viens otrs krēsls ļodzījās. Žeņu varēja saprast, protams. Ja kāds paskatītos uz viņa pasi tā uzmanīgāk un uzdotu kādu āķīgu jautājumu, nāktos vien braukt atpakaļ uz Viņņicu ar karalienes apmaksātu biļeti. No otras puses, visi pārējie ukraiņi strādāja ar studentu vīzām (ir tādas angfu valodas koledžas, kurās pat lekcijas nenotiek, bet vīzu var dabūt pret ciešamu mācību maksu), un man bija pārkopēta biznesa vīza no Armanda pases.

Pats savējo nebiju uztaisījis, lai ietaupītu naudu. Tā runāja, ka jauno KS dalībvalstu pilsoņiem ļaušot rukāt bez vīzām, un es nu gaidīju, kad laimīgā zeme vērs vārtus vaļā par velti, neskatoties uz to, ka jau biju ielīdis iekšā nelegāli. Ukrainas pilsoņiem legalizācija vispār nespīdēja, tā ka Žeņas satraukumam bija zināms pamats.

Tajā pašā laikā ir atšķirība starp satraukumu un nekontrolētu paniku. Ieņēmu lielāku malku putainā dzēriena un pagriezos pret viltus Šmigjaviču.

— Es šodien pārrunāju šo jautājumu ar menedžeri. Man tev ir sliktas ziņas. Žeņa sataustīja ķebli un smagnēji apsēdās, nenovērsdams no manis ne acu.

— Leiši uzaicināja uz stoiķu britu slepeno izlūkdienestu. Tie jamaikiešu jumiķi patiesībā ir karalienes spiegi.

Žeņa norija siekalas, un viņa sejā parādījās sāpīga "es jau to jutu!" izteiksme. Jamaikiešiem bija biedējoša ādas krāsa, un Žeņam viņi nepatika jau no pirmās dienas.

— Es īsti nezinu, kā viņi to izdarīja, bet spiegi ir dabūjuši tavu asiņu un urīna paraugus. Laboratorijā viņiem pateikuši, ka tev nav lietuviešu DNS, un nu tu esi ārkārtīgi aizdomīgs.

Iestrēbu vēl un izbaudīju graujošo efektu izplūstam Žeņas zīdaiņa sejā kā riņķus no iesviesta ķieģeļa.

— Menedžeris saka tā: vai nu tu rīt labprātīgi ierodies ofisā un nodod viņa klātbūtnē asinis un urīnu atkārtotai pārbaudei, vai arī tu vari iet caur tiesu un tad čurāt tiesas zālē. Jebkurā gadījumā viņi sagādās imigrantu analizatoru mobilo

brigādi, kas lauka apstākļos ņem asinis un mīzalus no cilvēkiem ar aizdomīgām pasēm. Par pakalpojumu, protams, tev būs jāmaksā pašam. Nu, un ja tavās čurās lietuvisma neatradīsies, tad tev ari jāmaksā soda nauda un jāatdod viss nopelnītais atpakaļ aģentūrai. Labās ziņas — deportāciju var dabūt praktiski par velti, tas ir, deportācijas izdevumi būs jāatmaksā tikai tad, ja tavi ienākumi pārsniedz piecpadsmit tūkstošus paundu gadā, kas tev Viņņicas apstākļos nedraud, 11u tā.

Kādu bridi mēs klusējām, varēja dzirdēt, kā virtuvē ieslēdzas boilers un nogurdz kanalizācija. Saspiedu saujā tukšo alus bundžiņu un slinki pastiepos pēc nākamās. Žeņas zaļģanais vieplis pamazām

sāka atgūt dzīva cilvēka nokrāsu.

— Tu taču muldi, vai ne? Vai ne?

Man palika viņa žēl. Atgāžos atpakaļ vēl vairāk, izstiepu kājas un pievēru acis.

— Dabīgi, ka es muldu, Žeņ. Paņem aliņu un beidzot atslābsti.

10. NODAĻA Neskatoties uz Žeņas baiļošanos, man ar lietuviešiem gāja tīri labi.

Komunikācijai kā vienmēr noderēja krievu valodas zināšanas. Daži no viņiem gan bija apsēsti ar Dievu un nemitīgi centās sprediķot pusdienu pārtraukumā, taču pārmaiņas pēc tas pat izklaidēja.

Riktīgs celtnieks pārtraukumā parasti lasa dzelteno presi. Pats ilgstoši varēdams novērot, kā mans ķermenis sadzīvo ar atskabargainiem dēļiem, cementu, sasviedrētām zeķēm un zābakiem ar tērauda purngaliem, pa šiem gadiem esmu izstrādājis īpašu teoriju, un tā ir šāda.

Katrs zina, kas ir darba tulzna.

Baltrocītim tulznas veidojas uz rociņām

sestdienas talkās, celtniekam uzreiz vairākās vietās: uz plaukstām, uz papēžiem, kā arī uz vēdera no alus dzeršanas un smadzenēs no nepārtraukta fiziska noguruma un stresa. Ja tevi novedusi līdz baltplēvei riģipša konstrukcija, kas vienmēr izrādās nelīmenī, lai kā tu arī censtos, jebšu darba devējs ķērc kā vārna uz krusta, pieprasot visu ātrāk, glābj tikai alus un trešās lappuses meitene. Kāda tur ellē ratā Māra Zālīte, tu grāb lasāmvielu, lai atslābtu, nevis lai pārdzīvotu par pasaules sāpi.

Būsim taču reāli: cilvēki pasaulē cieš īstas sāpes, un sadomātas problēmas viņiem nav vajadzīgas. Labāk jau nu tiešām tenkas par aktieru tiesāšanos. Tātad celtnieku gadījumā viegla lasāmviela palīdz dziedēt smadzeņu tulznu, tāpat kā

čipsu paka palīdz rūpēties par to tulznu, ko mēs audzējam uz vēdera ar putojošu bairīti.

Mēs parasti lasījām avīzi Sun vai arī Adult Sport. Pēdējā bija varbūt drusku vairāk fokusēta uz izlaidību, ko arī norāda nosaukuma pirmā daļa. Sun savukārt ir ideāla iesācējiem angļu valodas apguvē.

Ja kāds vēl atceras vecās "Vakara Ziņas", tad iedomājieties tās speciālo izdevumu idiotiem. Katrs teikums ir izcelts kā atsevišķa rindkopa, gramatiski tie visi ir ļoti vienkārši, lai celtniekiem smadzenes nepārdeg lasot. Gadījumam, ja nu raksta nosaukums nav pielecis, zem tā trekniem burtiem sniegts īss materiāla konspekts vienā teikumā. Tālāk seko iztirzājums dažos teikumos. Piemēram: PRINČA HARIJA KOKAĪNA

ŠŅAUCIENS Karaļnamatn tuvu stāvoša persona atklāj, ka princis Harijs šņaucot kokaīnu Redakciju ir sasniegusi ziņa, ka princis Harijs lietojot apdullinošas vielas. Šoreiz runa ir par kokainu.

Tiek runāts, ka princis Harijs to šņauc.

Kokaīns ir narkotika, ko šņauc princis Harijs.

Princis Harijs, kā runā, esot kokaīna šņaucējs.

Vai princis būtu kļuvis par narkomānu?

Jā, ja viņš tiešām šņaukā.

Blakus ievietota neasa bildīte ar prinča viepli no kādas oficiālas pieņemšanas. Ir padomāts arī par tiem, kam šāda analītiska raksta lasīšana būtu pārāk

liels izaicinājums, un informācija tiek piedāvāta komiksa formātā, zem foto allaž trekniem burtiem sniedzot materiāla konspektu. Vispirms tiek minēts galvenais varonis, tad seko kols, tad galvenā doma. Šinī gadījumā Harijs: kokaīna šņaukšana.

Visu zemju pedagogi, ievērojiet: šī vienkāršā avīžu pīle tiek pasniegta veidā, kas neapšaubāmi sekmē valodas apguvi.

Bet tas vēl nekas, ka materiāla uztvere ir maksimāli atvieglota ar nemitīgu atkārtošanu (kas, kā zināms, ir zināšanu māte), te arī darbojas vairāki citi līmeņi: iesācējam varbūt pietiks ar atklājumu, ka "kokaīns" ir "apdullinoša viela", kamēr vairāk advancētiem skolēniem ir iespēja vingrināties dažādu vārdu darināšanā no pamatformas: šņaukt, šņaucot, šņauciens, šņaucējs, šņaukšana, šņaukā.

Un tagad materiāla izpratnes tests lasītājiem. Ar ko, pie velna, nodarbojas princis Harijs? Vai, ļaujoties fantāzijas plūsmai, varam radīt veselu virkni kontroljautājumu. Kā šņaucējs ir princis Harijs? Princis Harijs šņaukā ko? Vai viņš ir vienīgais? Pēdējais gan laikam ir vairāk retorisks jautājums un ārpus publikācijas fokusa.

Leiši gan uz tādiem rakstiņiem laiku netērēja. Pirmajā dienā viens no viņiem pāršķirstīja Adult Sport un ar piezīmi "nosaukumā par sportu, bet iekšā vienas maukas" aizsvieda to prom. Pārsvarā viņi darba pārtraukumos tupēja paši ap savu galdu un vārījās lietuviski. Šmigjavičus bēga no viņiem kā velns no krusta.

Iesākumā viņš centās ēst savas sviestmaizes turpat, kur bija strādājis, līdz

menedžeris viņam to aizliedza, norādot, ka ēdiena smarža var pievilināt žurkas, un aizdzina uz ēdnīcas telpu. Centos viņu uzmundrināt visādos veidos, pat pastāstīju, cik jauki mēs ar Rahimu uztusējām Īrijā, lai sapurinātu viņā galveno motivāciju, taču nekas nelīdzēja.

Rahima bija dabūjusi darbu infor-mācijas dienesta telefona centrālē un augām dienām gulēja, jo jāstrādā bija naktīs.

Viņas brīvās dienas parasti katru nedēļu bija atšķirīgas un ne pārāk paredzamas, tā ka ar darbīgo celtnieku ritmu viņai nesakrita nekādi.

Patiesībā ar Rahimu Žeņam gāja arvien sliktāk. Visskarbāk viņu grauza kultūršoks. Viņam bija grūti tikt pāri faktam, ka no jaunas un skaistas meitenes istabas regulāri nes pēc marihuānas vai ka

viņa pēc lielajām futbola spēlēm atgriežas no paba pamatīgā pālī un reiz pat nokrita kurpēs priekšnamā un pievēma grīdu.

Viņas klaji biseksuālā rakstura piezīmes par savu mīļāko pornozvaigzni Dženu Džeimsoni Žeņas vaigos izraisīja mulsu sārtumu. Pāris reižu bangladešiete bija uzaicinājusi savas angļu draudzenes ciemos, un, lai gan viņas tikpat kā neizgāja no istabas, bet ķiķināja iekšā, uz ukraini ar zagtu lietuviešu pasi britu blondīnes atstāja nomācošu iespaidu. Līdz šim viņš vēl ne-kad nebija komunicējis ar kādu īstu anglieti, kas parasti piektdienas vakarā iziet ielās ar super mini svārkiem un gigantisku dekoltē, piesūcas līdz nemaņai klubos, kur nieka kokteilītis maksā strādnieka dienas algu un tad beidz savu uzvaras gājienu ap četriem rītā,

pamostoties piesvīdušā kebā un ar pazaudētu mobilo telefonu. Tā bija Rahimas pasaule, un viņas draudzenes visas izskatījās kā no modes žurnāliem izkāpušas. Es nojautu, ka draudzenēm viņas miteklis un it īpaši kaimiņi ari bija cita pasaule: uz mums skatījās ar ziņkāri, tajā pašā laikā baidījās iziet uz tuvāku kontaktu. Viņām Latvija, Lietuva vai Ukraina bija viss viens — Krievija, un acīmredzot leģenda par šņabi dzerošajiem krieviem, kas dala pilsētas ar lāčiem, defoltā tika attiecināta uz visiem no bijušās Savienības teritorijas.

Vienu piektdienas vakaru tā vietā, lai ietu uz darbu, Rahima sapulcināja pie sevis bariņu britu blondīņu un divus spāņus, kuri staigāja sadevušies rokās.

Viesi kopā ar mums pārējiem viesistabā

pavadīja apmēram trīs minūtes, gaidot, kamēr Rahima pārģērbsies. Pieblīvētajā telpā viens spānis iesēdās otram klēpī, par ko otrs viņam maigi pakutināja pazodi.

Abi valšķīgi paķiķināja. Cenšoties uzturēt saviesīgu sarunu, mēs uzzinājām, ka Rahimai ir dzimšanas diena. Ļoša un īpaši Žeņa šo jaunumu uztvēra diezgan sāpīgi.

Viņi jutās atstumti un nolikti ar seju kaktā: skaidrs, ka viņus pat neinformēja, jo nebūtu jau bijis nekādas jēgas. Viņu valodas līmenis un sociālais stāvoklis automātiski izslēdza iespēju uztusēt padārgā krogā kopā ar šīs zemes aborigēniem. Ja viņi samaksātu par ieeju klubā un nopirktu sev kādu kokteili, tas likvidētu iespēju izsūtīt naudu uz mājām vai pat piedalīties īres maksā. Un, tiekot klubā iekšā, izredzes apburt dāmas ar

intelekta šarmu līdzinājās nullei, ņemot vērā līdz sāpēm minimālo vārdu krājumu.

Burvīgās daiļavas to ļoti labi saprata pašas un tāpēc celtniekus nekur neaicināja. Tas kremta, taču, kad Rahima nokāpa lejā un klaigājošā un zviedzošā kompānija aizvācās, Žeņa atrada, uz ko šo sāpi izgāzt.

Viņš pagriezās pret Ļošu un piesmakušā balsī konstatēja: — Ļoh, zini ko? Es tikko ZILOS redzēju!!!

Laikam zilo parādīšanās sapņu sievietes draugu lokā bija pilnīgi sagrāvusi viņa cerības uz harmoniskas ģimenes veidošanu. Šokētais Žeņa Šmigjavičus sīkiem solīšiem aizripināja pie ledusskapja un atgriezās ar veselu iepakojumu. Viņam vajadzēja morālu

stiprinājumu no vienas puses un nolaist tvaiku no otras.

— Viņņicā taču viņus vienkārši atštaukātu. Zilais taču ir — nu, viņš taču ir tas, nu… Pidarass viņš ir! Un pidarass ir ZILAIS! Viņa ar zilajiem draudzējas!

Re, kā dzīvē mēdz gadīties. Sēdi tu celtnieks mājās, mierīgs un ar labi pabeigtas nedēļas sajūtu, sūc alu, un pēkšņi sieviete dieviete pilnībā sagrauj tavus priekšstatus par sevi. Apmēram pusstundas laikā Žeņas pasaule bija drupās, visas cerības tika sabradātas kājām. Viņu dramatiski traumatizēja apziņa, ka kultūras atšķirības var būt tik bezdibenīgas. ZILIE bija kaut kas tāds, kam Žeņjavičus nespēs tikt pāri nekad, tas bija skaidrs. Bija arī skaidrs, ka Soho izklaižu vietas viņam ir slēgtas, un ne tikai

naudas dēļ, bet galvenokārt kaut kā tāda dēļ, ko pat lāgā nevar izskaidrot, jo tas izklausās pašsaprotami no ukraiņu celtnieka puses un stulbi un aizspriedumaini no britu puses. Mūzika, frizūras un ģērbšanās stils bija sveši. Pat dzīvojot Londonā jau kādus gadus, mēs visi bijām aiz strīpas, kas nodaļīja mūsu pārapdzīvotos, ar citu cilvēku izmestām gultām mēbelētos ūķīšus no īstās Londonas, ar tās bagāto kultūras dzīvi, pasaules bankas ofisiem, naftas biržu un Madonnas privātmāju. Kā tur bija "Zelta teļā"? īstā dzīve panesās garām, mirdzot ugunīm un skanot tauru skaņām… Nu vai kaut kā tā. Košuma apdullināti, austrumeiropieši izslauka ielu aiz dzīves svētku gājiena un piesēž uz ietves maliņas ar lētu putojošu dzērienu.

Pēc Rahimas dzimšanas dienas Žeņa kādu nedēļu dzīvoja depresijā. Tad abi ar Ļohu izdomāja pārvākties uz Bristoli, kur Ļohas paziņa aicināja abus strādāt vietējā krievu restorānā, kas tikko vērās vaļā.

Viņiem vajadzēja apsargu un trauku mazgātāju, kas spētu komunicēt ar pavāriem, un mani kaimiņi bija ideāli kandidāti. Pēc traumas ar zilajiem Rahimas vērtība Žeņas acīs bija kritusies, un viņš ar bangladešieti pat nerunāja.

Neba nu viņi daudz valodas barjeras dēļ tērzēja pirms tam. Vienkārši tagad viņš savā nicinājumā liedza viņai pat iekšējo dialogu. Bristoles krievu restorāns laikam tobrīd likās reālāks nākotnes plāns.

Liliāna kādu dienu vienkārši pamāja mums visiem ar roku, atstāja uz galda pēdējo īres maksu un aizvēra aiz sevis durvis bez

īpašām atvadu ballēm. Viņa par mums nefanoja, un mēs par viņu arī ne.

Pilnīgi negaidīti iznāca, ka mēs ar Rahimu varējām palikt divi vien jau pēc pāris nedēļām. Likās, ka nu iestāsies pilnīgs pizdohen. Māja gan bija noīrēta uz Grišas vārda, taču indieti tas neinteresēja: viņš gribēja savu noteikto īres maksu katru nedēļu, neatkarīgi no tā, kas tur dzīvoja.

Stulbais īres līgums draudēja mūs nosmacēt. Varētu jau aizmukt, taču darbā nepārtraukti deva virsstundas un nebija ne laika, ne spēka nodarboties ar jaunas vietas meklēšanu. No Rahimas kompānijas nevienam šī vieta neinteresēja. Joka pēc parunāju ar lietuviešiem, un raugi — pilnīgi negaidīti tie ne tikai izrādīja interesi, bet pat bija gatavi sākt vākties iekšā jau no nākamās nedēļas. Un viņiem

pat bija savs transports, lai pārvāktos! Uz katru lielu nejaucību dzīvē parasti gadās pa kādam patīkamam sīkumam. Divas nedēļas aiznesās ar vēja spārniem, ukraiņi aizbrauca, un iemītnieku sastāvs mūsu namā kārtējo reizi pilnībā nomainījās.

Faktiski mājā ievācās četri lietuvieši un Jēzus, jo visi četri piederēja pie kādas jaunattīstītas kristietības formas un tūlīt pēc pirmajām veiktajām samaksām lika saprast, ka galdam jābūt kārtīgi noslaucītam, svētdienās strādāt nedrīkst, lamāties ir slikti un pirms brokastīm ieteicams noskaitīt lūgšanu. Rimantas ieraudzīja manā istabā ģitāru un nekavējoties iedeva DVD ar kristīgo filmu par rokenrola sātanisko ietekmi. Valdas lieku reizi pastāstīja man par slēpto vēstījumu dziesmā Stairway to Heavcti un

nomainīja Led Zeppelin plakātu uz atejas durvīm pret doktora Luisa Palau stadionu krusta kara reklāmu. Pārējie divi, garais Stasis un īsais Stasis, tikai smaidīja un piekrītoši māja ar galvām, kamēr tiku izglītots par pasaules gala neizbēgamību.

Pāris dienas pēc pārvākšanās Rahima atkal izrādījās problēma, tikai citā griezienā. Nebiju tam īpaši pievērsis uzmanību, taču lietuvieši to nopeilēja nekavējoties: viņa taču bija musulmaniete!

Nu, ne pārāk uzcītīga gan, jo viņa lietoja alkoholu un nebija precējusies ne ar Antonio, ne ari ar kādu citu no saviem vīriešiem, nemaz nerunājot par sievietēm.

Taču pats par sevi fakts, ka viņa neatzina Jēzus dievišķo dabu un neticēja, ka viņš būtu jebkad augšāmcēlies, modināja leišos kareivīguma garu. Islāma tradīcijā Jēzus

vienkārši tiek uzskatīts par priekšpēdējo pravieti, tūlīt pirms Muhameda, kurš bija pēdējais. Viena no pirmajām lietām, ko Jēzus darīšot Pastardienā, būšot kristīgo mītu par augšāmcelšanos un Dieva Dēla dievišķo dabu graušana un kristietības kļūdu labošana.

Visi leiši daudzmaz runāja angliski un bija gatavi glābt Rahimas dvēseli no elles ugunīm uz līdzenas vietas, taču viņai velnišķi izdevās no tā izvairīties, jo darbs bija pārsvarā nakts maiņās. Celtnieki ievilka elpu un acīmredzot izlēma glābt mani pa priekšu, kad jau biju trāpījies pa ķērienam.

11. nodaļa Tikai nevajag izdarīt pāragrus secinājumus. Es nebūt nevēlos zaudēt lasītājus, gadījumā ja nu kāds tiešām ņem to kristietības štelli dziļi pie sirds. Nav tā, ka es kaut ko noliedzu vai dramatiski noraidu. Vienkārši dzīve rāda, ka miljoniem cilvēku nav kristieši, bet vai ta tiešām tas nozīmē, ka viņi degs ellē?

Raksturīgā kārtā viņi bieži vien ir pārliecināti, ka tieši kristieši būs tie, kas dabūs pa kaklu, kad visa šī pasaulīgā spēlīte būs beigusies. Reliģija ir kā loterija: tu izdari likmi uz kādu konkrētu ticību, bet tas, vai tā ir pareizā biļete, tā pa īstam noskaidrosies tikai pēc nāves.

Pēc tām dažām nedēļām, ko pavadīju kopā

ar leišiem, man smadzenēs tas vizuāli ir izkristalizējies apmēram tā: stāv pie paradīzes vārtiem Svētais Pēteris nu jeb attiecīgi Buda, Muhameds un tamlīdzīgi (vajadzīgo pasvītrot) ar laptopu rokā, kur viss pa failiem sašķirots — labie darbi, sliktie darbi, grēki un lūgšanas. Atnāk kāda nabaga dvēsele un atskaitās par padarīto. Pēteris vai attiecīgais vārtsargs citā ticībā visur atķeksē plusiņus, jo kandidāts pūlējies no sirds, cik tik cilvēka spēkos. Nabaga dvēsele jau ir līksmā pārliecībā, ka viss pilnīgā čikiniekā, kad Pēteris atver pēdējo, slepeno softvēru, logins un pasvords, kas mirstīgajiem nekad nav bijis pieejams, lai gan dažādi minējumi klīst apkārt jau tūkstošiem gadu, un uzdod jautājumus, kuriem nav bijis iespējams sagatavoties:

— Vai strādāji svētdienās? Vai esi apgraizīts? Vai ēdi cūkgaļu? Vai meti krustu ar trim vai četriem pirkstiem? Cik reizes gadā jāsvin dievietes Kali svētki?

Cik cilvēkus vislabāk upurēt Uicilopočtli uz ražas novākšanas svētkiem? Kuras debespuses virzienā tu pagriezies, lai pareizi pielūgtu kukurūzas dievu? Kuram mēs ziedojam alu un kuram — pienu: Ūsiņš, Pērkons, Laima, Dēkla, Tors, Peruns, Veless?

Un lai visa dievišķā kompānija tev ir žēlīga, ja tu nolažosi kaut vienā vietā, bet par pareizajām atbildēm cilvēki strīdas un slaktē viens otru jau kopš laika sākuma!

Ievērojiet: lielākā daļa cilvēku pieder pie noteiktas reliģijas tikai tāpēc, ka ir dzimuši kādā noteiktā ģeogrāfiskā vietā.

Vai tiešām miljardiem ļautiņu svils elles

ugunīs tikai par to vien, ka sagadījies piedzimt Bagdādē jebšu Dzērumcelmos pie Baložiem, kur par to īsto un vienīgo ticību nemaz nav dzirdēts?

Līdz ar to gribu darīt zināmu savu pozīciju: neviens neko skaidri nezina, lai ko viņi arī tur nerunātu. Gan jau tas, kurš tic Dža Rastafari, to dara no sirds un ar pilnu atdevi. Tāpat kā tas, kurš tic, ka Ra ir viens un skarabejs ir viņa sūtnis. Tāpēc dzīvosim draudzīgi un cerēsim, ka, ja kaut kas ir tajā otrā pusē, tad tur būsim arī mēs un mūsu ģimenes un draugi. Par pārējiem nav ko atbildību uzņemties, vispirms tiec pats ar sevi galā. Jo nevar jau zināt, matemātiski vienmēr pastāv iespēja, ka tu esi izvilcis nepareizo loterijas biļeti, bet tas, kam tu sprediķo, ir tieši laimīgās biļetes īpašnieks vai vienkārši tuvāks

Dievam. Nu tā.

Maniem jaunajiem kaimiņiem šādi demokrātiski koncepti bija sveši.

Acīmredzot Dievs bija licis viņiem ievākties mūsu namā, lai būtu kas glābj divas apmaldījušās dvēseles, un šim darbam tika pieiets nopietni.

Jau vienā no pirmajiem vakariem Rimantas atklāja man noslēpumu, kam vajadzēja mainīt visu manu dzīvi. Proti, es biju grēcinieks, un tikai Dievs varēja mani glābt no elles. Pats par sevi tas nebija nekas jauns, bet Rimantas pievienoja vienu būtisku detaļu — pasaules gals būšot teju klāt un patiesībā man ir tieši tik daudz laika, lai sakārtotu savu dzīvi lielajam notikumam.

— Būs RIKTĪGI slikti. Tas nebūs pasaules gals Holivudas gaumē, bet gan

pa īstam, — Rimantas man skaidroja, maikā izmeties un kuldams šķīstošas kafijas pulveri putās. — Saule nodzisīs, un Sātans griezīs zobus. Jāņa atklāsmes grāmatā viss ir skaidri un gaiši pateikts, un starp citu — tur arī ir aprakstītas visas zīmes, kurām jāpiepildās pirms Jēzus otrās atnākšanas. Lielākā da|a zīmju jau ir piepildījušās.

Kafija jau bija sakūlusies (Kam interesē: divas tējkarotes šķīdenes, divas cukura un viena — ūdens. Sakuļam baltās putās ar karoti un špudūc verdošu ūdeni virsū. Var arī tās putas tāpat izēst.), un Rimantas ieslēdza elektrisko kannu, lai uzdzītu ūdenim temperatūru. Aiz loga vīteroja putni, bija parasta angliska pēcpusdiena. Zināju, ka drīzumā Rahima sāks rosīties pirms savas nakts maiņas un

ies dušā, tā ka bija ieteicams aizskriet uz toču jau laicīgi. Es joprojām pēc darba dzēru alu, lai gan leišu aukstie skatieni daiļrunīgi liecināja, ka viņiem tas nepatīk.

VVbateverTā kā biju ievācies šeit pirmais, kaut kādā ziņā jutos kā cilvēks ar cilvēktiesībām. Turklāt pīpēju es dārzā.

Nomurkšķēju kaut kādus atvainošanās vārdus un slējos augšā, lai pačurātu, kamēr vēl var.

— Aha, — teica Rimantas. — Tātad tomēr. Arī tu, Viļis.

Tā nu viņi mani sauca — Viļis.

Neiedomājos toreiz uzprasīt, vai leišiem ir arī kāda vārdu Vilhelms vai Vilis versija.

— Kas tomēr? — biju neizpratnē.

— Nekas īpašs. Ja es tev pateikšu taisnību, tu apvainosies, bet nu tas jau

attiecas ne tikai uz tevi, bet diemžēl uz nospiedošo vairumu cilvēku. Redzi — lielāko daļu iedzīvotāju uz šīs pasaules ir apsēduši dēmoni. Piemēram, tagad tev liekas, ka tev vajag pačurāt, bet īstenībā tie ir dēmoni, kas valda pār tavu fizisko ķermeni un čukst tev ausī, ka tev gribas čurāt. Vienkārši dēmoni ļoti labi apzinās, ka viņiem drīz jau būs gals klāt, un visiem spēkiem cenšas noslēpt taisnību. Viņi dzird, ko mēs runājam, un zina, ka es varu tevi glābt. Un tas viņiem kā dadzis acī.

— Bet Rahima tūlīt ies dušā, viņa vienmēr tā dara ap šo laiku! Turklāt esmu dzēris alu, saproti.

— Par to sievieti labāk vispār nerunāsim. Viņa pieder pie Sātana armijas avangarda, tā sakot. Starp citu, ievēro: tavā gadījumā dēmoni izmanto tās vājības,

ko parasti — miesiskas sievietes, alkoholu…

iegribas,

Apsēdos atpakaļ.

Noklikšķēja slēdzis, un kanna izrubījās. Rimantas uzlēja kūpošo šķidrumu. Putas krūzē šņākdamas kāpa augšup, nosegdamas

kafijas melnumu.

— Nu labi, tad saki, kas tev sakāms, un es pačurāšu drusku vēlāk.

— Lūk! Uzvara pār grēku. Apsveicu!

Viņš pieskandināja kafijas krūzīti pie manas alus bundžiņas.

— Patiesība ir vienkārša un sarežģīta, biedējoša un skaista vienlaikus.

Tas Kungs ir teicis — kad nāks pēdējais laiks, Viņš sūtīs zīmes, pēc kurām gals būs paredzams. Un šeit nu tās ir, — Rimantas ar brīvo roku izmeta plašu loku, kas acīmredzot apzīmēja visu pasauli. — Bībele saka, ka nāks Antikrists, kura skaitlis būs 666 un kurš iegūs dvēseles, liekot cilvēkiem uz pieres un rokām savu zīmi. Tas jau notiek, Viļis! īstais cīņas kāpinājums notiek mūsu dienās.

Nanotehnoloģijas un internets — lūk, ko

nešķīstais ir ieviesis, lai valdītu pār pasauli. Ilgi jau viņam tas nesanāks, tas skaidrs, toties viņš cer paņemt sev līdzi nebūtībā pēc iespējas vairāk dvēseļu pēc tam, kad Jēzus būs sakāvis viņa elles karapūļus. Kāpēc zinātne ir tā uzplaukusi tieši pēdējos pārsimts gados? Padomā, visi šie atklājumi piepeši vienā gūzmā. A ko? Tas tādēļ, ka nešķīstais sapratis, ka viņam vairs nav daudz laika palicis, ko valdīt pār pasauli. Tā ka viņš tad nu cenšas, cik var, lai ar zinātnes viltus mācībām parautu mūs visus peklē. Jo pasaules gals ir teju klāt. Ar nanotehnoloģiju palīdzību slepenā pasaules valdība grib implantēt cilvēkiem zem rokas ādas mikročipus, kuros ierakstīta visa informācija par viņiem — vārds, uzvārds, personas kods, bankas

rēķins un tā tālāk. Aiziet tāds cilvēks uz bāru vai uz veikalu — viņam noskanē roku, un viss samaksāts. Nevajag ne naudas maku, ne bankas karti. Tā velns krāj dvēseles — jo mikročips ir līguma zīme ar nelabo. Un slepenā pasaules valdība, kuru kā lelles aiz neredzamām aukliņām rausta pats Sātans, cer caur satelītiem ietekmēt cilvēku domas un jūtas ar šo čipu palīdzību. Viņi kodēs cilvēkus, lai tie iet cīņā Sātana pusē, kad būs pēdējā kauja. Bet zini, kāpēc Bībelē ir teikts, ka Sātanam uz īsu laiku izdosies iegūt varu pār šo materiālo pasauli?

To es nezināju gan. Toties augšā noklaudzēja durvis uz vannas istabu — un nu es droši zināju, ka pie čurāšanas netikšu ilgi. Ja tā, tad nolēmu atslābt un atgāzties krēslā kaut kā ērtāk, lai mazinātu

spiedienu. Rimantas tikmēr paņēma no galda šķīstošās kafijas burku un pagrieza etiķeti pret mani.

— Ieskaties. Redzi svītru kodu?

Ievēro, kā iet svītras un zem tām sarakstīti cipari. Sākumā, vidū un beigās ir garākas svītras, zem kurām ciparu nav. Iekšējā sistēmā šīm svītrām atbilst cipari — seši, seši un seši. Visa šī sistēma un tehniskais progress ir Sātana ieviesti, viņš jūt, ka gals nāk virsū, un cenšas izdarīt visu, lai kaut kā noildzinātu savu agoniju. Praktiski visa veikalu sistēma ir Sātana radīta, un katru reizi, kā tu iepērcies, tas apstiprina nešķīstā varu pār tevi. Nekad vēl cīņa par cilvēku dvēselēm nav notikusi tādā līmenī kā tagad. Jo arī Sātanam paredzēta vieta uguns ezerā, kurā tas sadegs un būs pagalam uz visiem laikiem, un savā

ļaunumā viņš grib ievilkt sev līdzi pēc iespējas vairāk cilvēku.

— Tu gribi teikt, ka visi zinātnieki ir vai nu stulbeņi, vai sātanisti?

Rimantas nicinājumā saviebās.

— Zinātnieki, vēē! Saproties, viņiem taču ir baigie mikroskopi un teleskopi, un eholoti, un kas tik ne, bet viņi nezina elementāras lietas. Padomā pats ar savu galvu — visiem zināms, ka pastāv gravitācija. Skaidrs, ka, ja ir gravitācija un Zemei ir savs pievilkšanās spēks, tad Mēness jau sen būtu pievilkts pie Zemes klāt jeb, citiem vārdiem sakot, vienkārši uzkritis mums uz galvas. Zinātnieki to ļoti labi zina, tikai tur mutes ciet. Kāpēc Mēness turas debesīs? — Rimantas ieturēja dramatisku pauzi, lūkodamies uz mani ar izsmējīgu skatienu.

Drudžaini centos sakopot vidusskolas laikos savāktās zināšanas par planetārajiem pievilkšanās un atgrūšanās spēkiem, taču bija jāatzīst, ka astronomijas testam šobrīd nebiju gatavs.

Rimantas pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien un kā mazam bērnam paskaidroja: — Tāpēc ka Dievs to tura! Nav jābūt par zinātnieku, lai būtu skaidrs — Mēnesim jākrīt Zemei virsū. Ja tas nekrīt — tātad kāds to tur. Un tas ir Dievs, jo neviena cita tāda, kas spētu noturēt Mēnesi pretī Zemes pievilkšanas spēkam, šajā pasaulītē nav. Zinātnieki vienkārši baidās to atzīt, jo tad atklāsies, ka visa viņu zinātne ir tikai ziepju burbulis un viņiem maksā naudu par neko.

Nožēlojami, bet nu tāda ir Sātana vara, caur naudu un kaislībām. Vairāk Dievs

viņam neko nav ļāvis. Un zinātnieki, tici man, ir tikai marionetes nešķīstā spēlē.

Brīdi paklusējām. īsti nezināju, kā lai iebilst, lai gan bija sajūta, ka kaut kas šajā loģikā neštimmē.

— Pietiek tikai drusciņ padomāt pašam ar savu galvu, un nekādi tur zinātnieki, prezidenti vai premjerministri tevi nevarēs vairs pa maldu ceļiem vest.

Visa šī pasaule ir uzbūvēta uz meliem, jo tas ir vienīgais veids, kā Sātans var cerēt savā bezgalīgajā naidā pazudināt cilvēku dvēseles. Tikai meli vien.

Rimantas noliecās uz priekšu, viņa acīs spīdēja uguns un elpa smaržoja kā Liepājas šķīstene.

— Viļis, tu man tīri labi patīc. Es domāju, ka tu dziļākajā būtībā esi neslikts zellis un ka tu esi pelnījis dzīvot ilgāk par

dažām nedēļām. Es tev atklāšu noslēpumu, bet tu to stāsti tālāk pārējiem, visiem, ko satiec — pasaules gals būs tūlīt klāt, un mums grēciniekiem ir vēl palicis burtiski tik, cik melns aiz naga, lai saglābtu sevi mūžīgai dzīvošanai. Ja tu atceries, bija daudz trokšņa un uztraukumu, kad tuvojās 2000. gads. Kas tas bija? Es tev pateikšu, kas. Sātaniska provokācija! Nu padomā pats — laika atskaitē nekad nav bijis nulles gads. Ko tas nozīmē, ir skaidrs.

Divi tūkstoši gadu būs pagājuši tātad nevis 2000., bet gan 2001. gadā. Un tas ir šogad, mans draugs. Sātans gribēja, lai visi sašūmējas par to apaļo ciparu divi tūkstoši un, kad nekas nenotiks, lai cilvēki atslābst un īstais pasaules gads nāk negaidīts. Lūk, kā. Jautā, un tev taps atbildēts! Lūdz, un tiksi glābts!

Mūsu mazās virtuves gaisā jautās aizgrābtība un neveselīgs uzbudinājums.

Pasaules gals acīmredzot bija tiešām tuvu.

Eņģeļi spodrināja taures un sukāja spārnu spalvas, dēmoni trina uz milzīgām virpām ilkņus, un Elles pavēlnieks no sava laptopa programmēja zinātniekus pasaules iznīcināšanai. Es noskurinājos. Izredzes likās tiešām čābiskas.

Tajā brīdī no meža izlīda Nansens ar biznesa plānu.

12. nodaļa Faktiski Nansenam bija gājis caurmērā neslikti. Daba esot skaista, viņš teica. Turklāt ciemā blakus viņa mežam Eiropas Savienības sponsorēta labdarības iestāde rīkoja bezmaksas angļu valodas kursus, un viņš bija apņēmies tos pabeigt, lai dienās spētu izrauties no stroikas un varbūt pat kļūtu par angļu valodas skolotāju vai ko tamlīdzīgu. Vienīgais, ka nācās pašam uz savas ādas saņemt mācību — ekobonizis par visu maksā divkārt.

Visa tā nauda, ko viņš bija ietaupījis uz īri, aizgāja vietējā veikalā, pērkot pusgatavos ēdienus, lai būtu ko uzsildīt stroikas mikroviļņu krāsnī, un visādiem našķiem. Viņa situācijā, redz, gāja secen

iespēja nopirkt lētos rīsus vai kartupeļus un uz tiem tad turēties, kā to darīja lielākā daļa mūsējo. Līdz ar to pusotru tūkstoti, ko viņš bija sagrābies parādos pa labi pa kreisi, bija pagrūti atdot. Tāpēc, saņēmis nākamo algu, viņš atdeva Armandam piecdesmit mārciņas un par simt astoņdesmit nopirka sev ādas bikses. Tās nav tik bieži jāmazgā, viņš paskaidroja, līdz ar to var retāk vest pie draugiem netīro veļu un iespējas parādu atdošanai pieaug ilgtermiņā.

Savukārt, lai atpelnītu bikšu cenu, viņš izdomāja, kā var ietaupīt uz ēšanas rēķina. Tajā laikā superlētajā veikalā Lidl bija izmesti divlitrīgi tomātu konservi.

Nansens iegādājās divas bundžas, izēda tās tukšas un noplēsa papīra ietinamo.

Sanāca divi katliņi — viens ēdienam, otrs

kafijai, pie kuras Nansens bija pieradinājies no bērna kājas. "Zvaigžņāzī" krūzīte maksā gandrīz tikpat, cik Lidlā vesela paka, tā ka tas cita starpā arīdzan bija smagi sitis pa kabatu.

Diemžēl arī katliņu sistēma izrādījās pārrēķināšanās. Ne mežā, ne stroikā nekur nevarēja dabūt drāti, no kā uztaisīt rokturi, un viņš tos lika tieši uz degošās malkas.

Maucīgie katliņi mēdza apgāzties, apliet ugunskuru un iegāzt pusgatavo zupas saturu pelnos un oglēs. Smalkjūtīgi arī piebildīšu, ka četri litri konservētu tomātu bija jāizēd vienā dienā, lai tie neietu zudumā parka mitrajā, mikroorganismiem bagātajā vidē, un līdz ar to ne vien strauji izbeidzās visi papīra krājumi nometnē, bet arī Nansena darba performance bija stipri traumēta uz kādām pāris dienām. Par angļu

valodas stundām vispār varēja aizmirst: diktāta rakstīšanas laikā skaļie kuņģa procesi noteikti traucētu kon-centrēties visai klasei.

Un tad nāca pēdējais trieciens. Lai arī Nansens no konservu katliņiem pārgāja uz iesmu sistēmu (tos galu galā parkā varēja sašķīt par velti) un pārtika pārsvarā no šampinjoniem un nocenotas gaļas, ja tāda veikalā gadījās, tomēr ugunskurs viņa jau tā stiprajam odoram pievienoja arī britu ozola sīksto sīvumu. Stroikā smird daudzi, it īpaši leibori. Tādi proletariāta aristokrāti kā kārpenteri, planieri, plāstereri un jo sevišķi menedžmenta ļaudis mēdz smaržot pat pēc orhidejām, jo spēj finansiāli atļauties dezodorantus ar patiesi slepkavīgu spēku. Lieki piebilst, Nansenam likās lieks tēriņš pat lētā Lidla

dezodoranti, turklāt to darbības ilgums nespēj sacensties pat ar pusi darba dienas izdalīto sviedru daudzumu. Viņu iegāza angļu valodas kursi… Nansens viņiem stāstīja, ka pēc profesijas ir dārznieks un viņam bieži jādedzina vecās lapas. Šo versiju nepieņēma tā dēvētie zaļie cilvēciņi jeb parka reindžeri. Kādā pievakarē viņi ieradās Nansena nometnē un pieprasīja vākties prom. Nansens tā arī izdarīja, turklāt jaunā vieta, kuru viņš atrada, izrādījās pat labāka, jo tur tuvumā bija slīkšņa ar dzidru avotiņu vidū.

Sausākās dienās, kad dubļu bija mazāk, Nansens pat varēja izbrist līdz avotiņam un pasmelties veldzējošu malku no pašām Zemes mātes dzīlēm. Pretējā virzienā ejot, pāri laukam zaļoja nātres un kaņepes.

Rukāt stroikā bija nogurdinoši un

dzīvot mežā neilona teltī ne pārāk veselīgi. Visu šo okāziju rezultātā viņš bija nonācis pie secinājuma, ko senlatvieši formulējuši agrārā līdzībā: pietiek dirsties, jāsēj rudzi. Tajā sestdienas vakarā atbraucis pie mums nomazgāties, viņš publiski apcerēja savu dzīvi mežā un tad nāca klajā ar priekšlikumu tirgot cigaretes.

Vispār jau ar cigaretēm andelējās visi, katrs gan ar savu intensitāti. Tajos vecajos labajos laikos, kad Austrumeiropā paciņa maksāja vismaz septiņreiz lētāk, atgriežoties Anglijā, mēs allaž paķērām līdzi tik daudz blokus cik spējām, un tiem vienmēr bija garantēts noiets. Ierindas mazumtirgotāji veda vien pāris bloku prastā LM vai Lucky Strike un tirgoja pa paciņai savā draugu lokā.

Nopietni vīri veda desmitiem tūkstošu bloku mēnesī. Nansens mērķēja uz vidus pozīciju un piedāvājās kļūt par manu kurjeru: viņš veic praktisko pusi, es savukārt uzsaucu lidmašīnas biļeti turp atpakaļ un vēl iedodu naudu, teiksim, kādiem simt blokiem Marlboro, kas bija vislabākā marka, jo to pazina un pīpēja visi neatkarīgi no etniskās vai pilsoniskās piederības. Turklāt bija dzirdēts par indiešiem, kas to uzpērk saviem veikaliņiem. Ja notiek iekrišana, tas ir Nansens, ko paņem pie dziesmas, es tikai dodu naudu un saņemu piecdesmit procentus tīrās peļņas. Plānam teorētiski nebija ne vainas, taču es tikai nesen biju atgriezies no Latvijas un man pašam ar finansēm gāja diezgan švaki.

Nansens šādam pavērsienam bija

gatavs. Viņš izbrauca ar visiem pieciem cauri saviem garajiem, melnajiem matiem, un bārdaini jēzuliskajā ģīmī atplauka viltīgs smaids.

— Labi, — viņš sacīja un pārsēdās krēslā ērtāk, ādas biksēm izteiksmīgi nočīkstot. —Tad tirgosim kaņepju pienu.

Par tā saucamo Indijas kaņepi, kas aug tikai siltos platuma grādos un siltumnīcās, ir dzirdējis katrs. Tāpat labi zināms ir arī fakts, ka parastās Eiropas kaņepes, teiksim, tādas, kā aug Latvijā vai Anglijā, nekādus kaifīgos efektus nevienam nesniedz, pat ja tu pīpētu visraženāko un smukāko mātīti ar lielākajiem galvu čemuriem, kādu vien tavā nomales miskastē var noplūkt. Taču vai par velti letiņi ir piecdesmit gadus studējuši padomijas dzīves skolā?

Padlatvijas narkomāni izgāja cauri dažādiem pārbaudījumiem un beigu beigās absolvējās sekmīgi: kā alternatīva marihuānai tika pīpētas banānu mizas, kā alternatīva maģiskajām sēnēm tika konservētas un žāvētas mušmires, kā alternatīva heroīnam tika gatavota hanka — krāsas šķīdinātājā vārītas magoņu galvas un salmi, kā alternatīva hašiša jogurtam Kiropas kaņepes tika vārītas pienā, līdz tas kļūst pavisam zaļš. Vēl Alūksnes rajonā un Piemaskavā varot salasīt ari riktīgās maģiskās sēnes, tikai tur laikam ir jābūt patiesam speciālistam, citādi var dabūt caureju vai elpošanas ceļu paralīzi.

Nav nemaz jābūt tetovētam padomju laika cietumniekam, lai sagrābstītos šādas zinības, pietiek būt par 2XBHM vai

Jeffersoti Airplane fanu, un agri vai vēlu iemācīsies vismaz teoriju. Mums ar teorētisko bekgraundu viss bija kārtībā, dažas receptes jau bija mēģinātas, un nu Nansenam likās, ka ir laiks tās likt lietā.

— Pāri laukam aiz manas telts gar šosejas malu iet izžuvis grāvis. Blakus atrodas kaut kāda sagruvusi mājele, vairāk tur nekā nav, tikai viss kā nosēts ar kaņepēm. Pa vidām gan vēl arī drusku nātres, bet tas nekas. Mēs mierīgi varētu savārīt desmitiem litru piena un iesist normālu piķi.

Nu, tik daudz kā pienam mēs naudu saskrubināt varētu. Taču kur lai liek gatavo produkciju? Zāli visbiežāk tirgoja Kamdentaunā, Londonas hipiju un reiveru rajonā, kur koncentrējās visi alternatīvisti un tie, kas no alternatīvistiem kāš naudu,

tirgodami krekliņus ar Bobu Mārliju, neparasta piegriezuma rokassomiņas un "Atbrīvojiet Tibetu!" stikerus. Tur uz tilta pāri grāvim pulcējās ielu muzikanti un jaunekļi, kas pavisam neuzbāzīgi purpināja zem deguna, ne pie viena īpaši nevērsdamies: " Weed, matef"' Tajā vietā stāvēt ar piena kannu un izliet plastmasas krūzītēs zaļu, pēc kaņepēm smirdošu šķidrumu būtu vienkāršākais veids, kā nokļūt to vīru nagos, kuri Anglijā nēsā melnas ķiveres ar karalienes ģerboni — tas ir, ja konkurenti pirms tam nesasitīs.

Nansena atbilde uz to bija: mēs tirgosim pienu sabiedriskos pasākumos, tādos kā squat party] un nelegālie reivi, ko organizē slepenībā un vietās, kur cilvēki bez intereses par narkotikām nemaz nemēdz rādīties. Tur būs droši un varēs

arī pie reizes mūziku paklausīties. Šai domai bija potenciāls. Mums par labu arī darbojās apstaklis, ka, lai vārītu pienu, nav obligāti nepieciešams sievišķais augs, kuram jāzied neapputeksnētam, kā tas ir ar pīpējamo materiālu. Derēja jebkura dzimuma Eiropas kaņepe jebkurā attīstības stadijā un sezonā. Skaidrs, ka būtu jāvāra pie manis mājās, jo tad atkristu iespēja, ka katliņš apgriežas otrādi uz ugunskura un viss brūvējums iesūcas augsnē. Izlēmām to darīt kādu svētdienu, jo tad kaimiņi parasti piedalījās dievkalpojumā un citās kristīgās aktivitātēs. Pa to laiku vajadzēja atrast tuvāko skvotu un apjautāties, vai tur notiek kādas lustēšanās un cilvēkus varētu potenciāli ieinteresēt kaņepju piens.

Tā kā Nansens joprojām mitinājās

pie dabas krūts galīgā nomalē, skvotus meklēt nācās man. Negaidīti palīgā nāca Rahima. Kad ieminējos, ka meklēju vietu, kur notiek skvotu ballītes, viņai tūlīt atradās ieteikums. Bija viena vietiņa netālu no Liverpūlstrītas, kurā kā reiz notika pasākumi priekš open minded peopte . Kad piesardzīgi pajautāju par narkotikām, viņa pakratīja ogļmelnās cirtas un pasmaidīja. Pilnīgi mierīgi, tur varot dabūt visu uz vietas un neviens neņem ļaunā, arī ja kāds kaut ko atnes vai mēģina nogrūst. Tā esot vieta, kurā valda brīvās mīlestības gaisotne un cilvēki uz varžacīm viens otram nekāpj.

— Es tur esmu iepazinusies ar lieliskiem cilvēkiem, — viņa pasmaidīja tik mīklaini un erotiski, kā vienīgi sieviete no Āzijas to spēj.

Par to, ka Rahima spēj iepazīties ar visdažādākajiem cilvēkiem visnegaidītākajās vietās, šaubu nebija.

Dažkārt viņa arī mēdza tos atvest pie sevis. Tā kā viņas dzīves ritms pamatīgi nesakrita ar manējo, biju redzējis vienīgi dažus no tiem puišiem, ar kuriem viņa mēdza pavadīt īsus, bet ļoti piesātinātus brīžus. Es domāju, katrs, kas ir piedzīvojis uzbudinātu pāri aiz sienas, sapratīs, cik tas var krist uz nerviem apkārtējiem. Čīkstošās atsperes, ritmiskā galvas sišanās pret sienu vai gultas malu vēl nav tas sliktākais — patiesībā visvairāk uz nerviem krīt ritmiskā īdēšana un tad "Oh my God, oh my God"1 skaitīšana. Un ja viņiem vēl ir iekšā uz ilgstošu priekšspēli vai arī ja puisis trāpījies no spējīgākiem, tad "Oh my God"

mēdz uz kādām dažam minūtēm pārtrūkt — tieši tik daudz, lai tu atkal sāktu iemigt vai iedziļināties grāmatā, — un tad atkal atsākties ar jaunu sparu, Pilnīgi tracinoši.

Biju ievērojis, ka klusais un inteliģentais kolumbietis Klemcnte, ar kuru viņa mēdza satikties visbiežāk, izraisīja viņā diezgan klusu īdēšanu, bet uz ļoti ilgu laiku, par ko laikam tika cienīts. Labi vēl, ka īdēšana bija pietiekami klusa, lai ar to varētu cīnīties, uzliekot mūziku. Pāris puiši, kas izskatījās pēc indiešiem, neko dižu Rahimā izraisīt nespēja, vismaz audiālas reakcijas līmenī ne, un droši vien tāpēc parādījās vien pāris reižu. Amplitūdas krutākajā galā varētu būt Mo — stalts atlētiska paskata nigērietis, kurš mēdza ciemoties svētdienās. Rahima sāka sajūsmā spiegt, jau ieraugot viņu ienākam

pa durvīm vien. Tad noblīkšķēja viņas istabas durvis, un nepilnu trīsdesmit sekunžu laikā iesākās ritmiskais "Oh my God". Tas sasniedza kreščendo apmēram divu minūšu laikā un tad izbeidzās.

Parasti, kā izdzirdēju zvanu pie durvīm un Mo balsi, tā gāju pīpēt. Tā kā mēdzu pīpēt tinamo tabaku, tad uztīšana kopā ar pašu pīpēšanu kā reiz nosedza Rahimas un Mo socializēšanai nepieciešamo laiku. Vienu reizi pat sadūros ar Mo viesistabā. Es atgriezos uz savu istabu pēc pīppauzes, un viņš laikam steidza tālāk citās darīšanās.

Laimīgā kārtā lielākā daļa Rahimas draugu parādījās sestdienās un svētdienās, kas bija laiks, ko leiši veltīja Dievam. Lai gan tā nebija mana darīšana, instinktīvi jutu, ka viņiem šāda partneru daudzveidība nebūtu pa prātam. Turklāt

Rahimai arī tīri labi patika iedzert pirms procesa. Kolumbietis jau nu noteikti vienmēr ieradās ar džina pudelēm, ' Ak mans Dievs. (Angļu vai.) viņa mīļākais dzēriens laikam bija džins ar toniku. Reiz Rahima man atzinās, ka tas džins, kas palika pāri, tiek dzerts ar pārējiem viesiem. Es viņai pajautāju, ar cik vīriešiem viņa ir bijusi kopā, kopš ieradās Londonā. Viņa domīgi pakasīja plecam uztetovēto pūķi.

— Kādi septiņi jau būs. Pārsvarā iepazinu viņus klubos un skvotu partijās, un tad vēl es it kā tusēju ar vienu savu darba biedru, bet viņš grib precēties. Besī ārā.

Jebkurā gadījumā iedzert un vēl dzirdīt vīriešus esot forši, jo tad viņi ilgāk varot turēt. Šmigbaltīte un septiņi stūķīši,

es pie sevis nodomāju, viss kā pasakā.

Klemente arī gribēja precēties, tīrais neprāts. Turklāt vēl Antonio no sākuma viņai bija zvanījis vai katru dienu, līdz viņa nomainīja telefona numuru. Šī bija sieviete, kas dzīvoja lielu kaislību dzīvi, un atlika vienīgi priecāties, ka es biju ārpus šo kaislību loka. Mana dzīve pagāja starp stroiku un reliģiskiem fanātiķiem, un vienīgais, kas šo rutīnu dažādoja, bija pupīga nimfomāne, kas pa vīkendiem ritmiski elsoja aiz sienas. Sajutos iestrēdzis rutīnā. Līdzšinējais dzīvesveids vairs negandarīja, pat alga vairs nelikās pārāk liela. Šī zeme piedāvāja kaudzi iespēju, tikai bija jāprot tās izmantot. Jutu, ka arī man jāpamēģina kaut kas cits nekā putekļu rīšana celtniecībā.

Devos uz squat party, lai

noskaidrotu, vai kÄ ds negrib kaņepju piena nodzerties.

13. nodaļa Ņemot vērā, ka Latvijā skvotošana nav īsti populārs veids dzīvojamās platības iegūšanai un vairumam iedzīvotāju asociējas ar kaut ko sliktu un asociālu, atļaujiet jūs īsi apgaismot par to, kā tās lietas apstāv kopumā. Cik man zināms, Latvijā tādu īstu skvoteru nav: palaikam kāds alkašs vai bezpajumtes panks mēdz iemitināties nojaukšanai vai kapitālremontam paredzētā namā, un tad vēl astoņdesmito beigās saujiņa hipiju centās ierīkot komūnas pamestās lauku mājās. Kā vienā, tā otrā gadījumā entuziastu ir maz, tie ir slikti organizēti, cenšas savas darbības neafišēt un jebkurā gadījumā apkārtējo cilvēku acīs tiek

uztverti par kaut ko ne pārāk labu. Var jau būt. Taču varu pateikt tikai vienu: līdz īstu skvoteru līmenim mūsējiem vēl ir ko augt un augt. Ārzemēs skvoteri apvienojas sabiedriskās bezpeļņas organizācijās, kas sniedz bezmaksas juridiskās konsultācijas un izdod skvotošanas rokasgrāmatas. Arī likums ir viņu pusē daudz vairāk nekā pie mums. Ir vietas, kur cilvēki skvoto gadiem. Prātīgi uzvedoties un maksājot par elektrību un gāzi, var izvilkt diezgan ilgi. Lielākie skvoti sevī uzņem desmitiem pastāvīgo iedzīvotāju un simtiem, dažkārt pat tūkstošiem viesu lielu pārtiju un koncertu laikā. Skvotiem tiek ieņemtas bijušās privātmājas, ir tādi, kas atrodas kādreizējās sabiedriskas nozīmes celtnēs, piemēram, slimnīcās, ofisu mājās,

koncertzālēs, anatomikumos. Visbiežāk to sienas rotā zīmējumi, paštaisītas gleznas un antikapitālistiski saukļi. Bieži vien skvoteri piedāvā vai nu bezmaksas, vai arī ļoti lētu ēdināšanu un visādu veidu garīgas un muzikālas aktivitātes. Kā jau to varētu gaidīt, skvoteri nereti ir ieinteresēti meditēšanā, jogā, karmas attīrīšanā, taro zīlēšanā, politiskos protestos, ģitāru un sitāru spēlēšanā, kā arī kaņepju audzēšanā. Ļoti bieži tie ir cilvēki, kas apceļojuši zemeslodei apkārt vairākas reizes, līdz ar to tāda lieta kā kaņepju piens tiem neliktos pārāk eksotiska. Bez tam, kā jau tas pēdējos desmit gados ir noticis, austrumeiropieši ir pārpludinājuši ne tikai stroikas, bet arī skvotus. Tātad par mūsu recepti vismaz kāds būs dzirdējis, pie sevis spriedu, un piens viņiem

neliksies tik aizdomīgs.

Zināju, ka ir tādi īpašie celtnieku skvoti, taču tos parastie skvoteri tā kā drusku nicināja. Celtnieki, redz, strādāja no rīta līdz vakaram, tātad atbalstīja kapitālistisko mašinēriju. Skvotojošs celtnieks nav īsts skvoters, jo vienkārši ietaupa algu, ko viņam maksā kapitālisti, nevis seko brīvā putna dzīvesveidam.

Viņā nav ne kripatiņas no tās radošās neatkarības, politiskās aktivitātes un izpratnes par globālo sasilšanu vai Mahajānas budisma aspektiem, kas piemīt skvoterim classique versijā. Celtnieki, dabīgi, arī dolbās, tikai starp viņiem mēdz būt ari aizspriedumaini ļautiņi, kas nesaprastu kaņepju slapjāku pielietojumu.

Tātad celtnieku skvotiem — nē!

Izraudzījos patiesi cienījamu iestādi, kas

atradās apmēram starp Leitonu un Hakniju. No piecdesmit piektā autobusa pieturas tur varēja aiziet kājām pāris minūtēs. Pēc Rahimas uzaicinājuma pievienojos viņas draugu pulkam, lai dotos turp sestdienas vakarā uz reiva pārtiju. Nācās gan samaksāt par ieeju divas mārciņas, taču Londonas apstākļiem tas ir tikpat kā par velti, un arī dīdžejiem ir kaut kā jānosedz amortizācijas izdevumi. Jebkurā gadījumā lētāk nekā klubs.

Divstāvīgais nams atradās aiz augstas drūmas sētas, un dārzā stāvēja lieli nokaltuši koki, ko rotāja lampiņu vītenes un OM zīmes. Bija saprotams, kāpēc cilvēki šeit skvotoja nu jau vairākus gadus — vietiņa atradās drusku nostāk no visām pārējām mājām un vienā pusē

pletās paliels parks, kas lieliski kalpoja par skaņas izolāciju. Turklāt iemītnieki īpaši necentās sevi afišēt ārpasaulei. Mūra sēta un metāla vārti bija apzīmēti tikai pāris vietās ar miera simboliem, kā arī neiztrūkstošo "Atbrīvojiet Tibetu!" saukli.

Patiesā neformālā māksla sākās, tikai ieejot pa vārtiem. Pat varavīksnes karogs karājās izplests virs ieejas durvīm tādā leņķī, ka no ārpuses to neviens nevarētu ieraudzīt.

Toties iekšpuse visa bija izdekorēta uz Ūsiņu. Principā jebkurš priekšmets, ko vien varēja ieraudzīt manā redzeslokā, bija apgleznots, ieskaitot šķēres, ar kurām zaļmataina meiča ar pīrsingu rindu katrā uzacī nogrieza man gabaliņu paštaisītas biļetes. Plašajās telpās, kur notika tusēšana, bija veseli divi dīdžeji un

barčiks ar viena veida lētu alu un veģetārām uzkodām. Muzikāli izvēlēties varēja starp dub un trance. Man dub zāle patika labāk, jo tajā bija vairāk rotājumu un gleznojumu, kuru motīvos iekļāvās kaņepju lapu simbolika. Savukārt otrā vairāk tika pārstāvēti olgalvainie citplanētieši milzīgām stāvām acīm un fluorescējošiem ķermeņiem. Arī nav slikti, bet vairāk atsit uz I,SD vai sēnēm.

Mēs paņēmām pa alum un piesēdām uz spilveniem zem zaļi krāsotiem palagiem, kas bija novilkti pāri visai telpai. Dīdžejam bija izteikta vājība uz basa gājieniem, kas pieducināja visu zāli, un tiem pa vidu tarkšķēja programmētā drobene.

Drīz vien Rahima mani stādīja priekšā skvota galvenajiem ļaudīm, ar

kuriem es uzsāku tērzēt par zāli. "Jā, mums ir," vienkārši teica kalsns vīrs pusmūža gados ar maoru karotāju tetovējumiem uz sejas un izvilka no ādas jakas iekškabatas ziloņkaula inkrustācijām rotātu kastīti, kas izrādījās piesista pilna ar augstākās klases marihuānu. Jau no kastītes atvēršanas vien pa visu telpu novēdīja spēcīgs aromāts.

Kad mēs aizkūpinājām, apkārtstāvošie noteikti varēja ietaupīt, vienkārši apsēžoties tuvāk un dziļi ievelkot plaušās gaisu. Painteresējos, vai vīri neņem ļaunā, kad kāds atnes savu materiālu. Kalsnais (viņa vārds bija Stjū) drusku sarauca pieri, taču kā Rahimas draugam man laikam tika dota īpaša uzticība. Mierīgi, viņš sacīja, taču man esot jārespektē vietējās tradīcijas attiecībā uz mieru un draudzīgumu. Nekādas agresijas. Un — ja

es tiešām taisos te pelnīt naudu, tad man kā autsaideram būtu tikai godīgi ziedot desmit procentus ienākumu skvota organizācijas un uzturēšanas izdevumiem.

Austrumeiropietis manī sāka buntoties — desmit proči arī ir nauda —, taču es viņu apklusināju. Lai, kaut kā taču jāiesāk. Turklāt, kā man izskatījās, Stjū varētu būt cilvēks ar tām zināšanām un

tiem sakariem, kas šobrīd būm tieši visnoderīgākie. Pēc apkārtējo attieksmes nopratu, ka Stjū šeit bija tāds kā galvenais. Interesanti, vai tas viņa tetovētās sejas un pīrsingoto uzacu dēļ, es iedomājos, vai arī rotājumi ataino jau iegūtu sociālo stāvokli. Apsolīju skvota veterāniem kausiņu burvju dziras par velti (pēc Nansena stāstiem, kaņepju lauki aiz telts bija burtiski nepārskatāmi, tā ka lai jau), un mēs pārgājām uz sarunu par ska māksliniekiem Warsaw Poland Brothers.

Rahimai tā bija starp mīļākajām blicēm.

Mājās atgriezāmies ap pieciem, un Rahima vēl sagrāba sev līdzi seksīgi neskūtu argentīnieti ar čirkainiem matiem.

Viņam bija tik spēcīgs akcents, ka reizēm tas vienkārši pārgāja tīrā spāņu valodā.

Acīmredzot šai īpašībai piemita īpašs

šarms, jo Rahima atkal muļķīgi smējās un bužināja viņa frizūru. Lai vai kā, manī bija pietiekami alus un marihuānas, lai izrubītos, tiklīdz tiku gultā, tā ka šoreiz nekāda elšana vai pūšana mani nespēja traucēt.

Jau nākamajā nedēļā ķērāmies pie darba. Kaņepju piena vārīšana ir diezgan smirdīga nodarbe, to zinājām no pieredzes, līdz ar to izstrādājām plānu, kā pēc iespējas mazāk traumēt leišus.

Nansens paņēma darbā brīvu piektdienu un ieradās jau no paša rīta, drīz pēc tam, kad es ar leišiem biju aizgājis uz darbu.

Atstāju atslēgu zem puķupoda pie ieejas durvīm. Nansena darbs bija atvest klēpi kaņepju, savārīt tās lielajā spīdīgajā katlā, ko glabājām zem izlietnes, tad kārtīgi izvēdināt māju, izkvēpināt ar indiešu

aromātiskajiem kociņiem, noslēpt piena pudeles zem manas gultas un uz kādu laiku iziet pastaigāties. Tad viņš pārrastos, kad es jau būtu atpakaļ no darba, un mēs pavadītu piekt-dienas un sestdienas vakaru skvotā, piedāvājot cilvēkiem pienu.

Nansens izpildīja gandrīz visus plāna punktus pilnībā, bet tikai gandrīz. Viņš paņēma darbā brīvdienu, savāca pamatīgu klēpi kaņepju, noslēpa to savā tūrista mugursomā un atbrauca uz Londonu. Visu ceļu viņš slēpās vilciena tualetē, lai nebūtu jāpērk biļete un lai siltumā tvīkstošā mugursoma neizplatītu ap sevi aizdomīgu smārdu. Todien pacentos pārnākt mājās drusku agrāk par leišiem, katram gadījumam. Zaļganā žļura jau bija sapildīta četrās lielās galona tilpuma

pudelēs un paslēpta zem manas gultas.

Nansens bija prom, visa māja smirdēja pēc piedegušā piena, kaņepēm un kaut kā, kas atgādināja aizdegušos matus. Pa virtuvi nēsājās Rahima kā saniknota kaķene. Viņai, lūk, bija drīz jāiet uz darbu, un šitādas izdarības krītot uz nerviem.

Smaka esot viņu pamodinājusi stundu par agru. Viņai likās, ka visas drēbes un mati pievilkušies ar svilināta cūkas līķa smirdoņu. Cūkas līķis acīmredzot bija domāts kā īpašs izcēlums viņas ciešanu mēram, jo, musulmaniete būdama, viņa cūkas un cūkgaļu nevarēja ciest ne acu galā ne tikai emocionālu, bet arī reliģisku apsvērumu dēļ. Stulbi sanāca. Atvēru visus logus, ko Nansens bija aizmirsis izdarīt, un aizkūpināju aromātiskos kociņus, ko biju viņam atstājis uz galda

blakus plītij. Lieki piebilst, ka tos viņš arī aizmirsa izlietot. Kad beidzot Rahima bija šņākdama aiztinusies, izpūtu virtuvē arī atejas gaisa atsvaidzinātāju. Mirkli padomāju, tad izgāju dārzā un žigli piešāvu uguni mēslu kaudzei, kas mums stāvēja sasviesta pie sētas. Tur bija arī šādas tādas lupatas un olu čaumalas, tā ka smaka varētu būt izskaidrojama ar ugunsgrēku, es padomāju. Aizsvilās tīri labi, pēdējās dienas bija bijušas sausas un siltas. Tikko sadzirdēju leišus slēdzam durvis vaļā, metos dārzā ar tējkannu un gāzu ugunskuram virsū. Dūmi vēlās mutuļiem. Valdas pirmais ienāca virtuvē un pamanīja mani pa atvērtajām dārza durvīm.

— Ko tu te dari? — viņš izbrīnīts vaicāja.

— Kāds kaimiņu kretīns laikam iemetis benčiku mēslu kaudzē, — centos izklausīties sašutis, — puse Londonas tagad smird.

— Smird, — Valdas piekrita. — Nu gan cilvēki. Fui! Jātaisa durvis ciet. Mums vēl mājai visi logi vaļā! Nu gan es tai islāmistei morāli rītdien nolasīšu! Ārā tāda smirdoņa, un viņa visur atvērusi logus! Mudīgi jātaisa ciet!

Centos drudžaini izdomāt, kā atturēt Valdas no šī riskantā soļa, kad durvīs viņam blakus nostājās garais Stasis.

— Kas te notiek? — viņš skatījās uz mums ar nesaprotošu skatienu.

— Paskat, kāds aizsvilinājis drazas dārzā, — Valdas neapmierināts noņurdēja.

— No turienes tad arī tā smaka ceļas.

— Āāā. Bet kas tās par zālēm

samestas izlietnē? Liekas, ka tās ar drusku tā kā nes pēc deguma.

Nolādētais Nansens! Visu skati pavērsās pret mani, jo es biju pirmais atnācis, taču tajā brīdī mani izglāba pats sūdu vārītājs, klauvēdams, lai laiž iekšā.

Joņoju pie ārdurvīm, lai nav jāturpina izlocīties. Tiklīdz tās atvēru, Nansens sagrāba degunu turpat pie sliekšņa un saviebās.

— Nu, bļin, jūs gan dodat! Kas te tā vaņo?

Man jau gribējās iesaukties — TU, Nansen, TU to visu savārīji! — , bet nācās saglabāt vēsu mieru konspirācijas nolūkos. Ko lai dara, virs zemes nav taisnības. Vieni sūdus vāra, citi smeļ. Ar steigu uzrāvu viņu otrajā stāvā uz savu istabu, lai nesamuld vēl kādus niekus, un

tad neizpratnes pilno kaimiņu acu priekšā izgrābu kaņepes no izlietnes. Miskastes maisu drošības pēc izmetu konteinerā, kas atradās otrpus ielai.

Nu vairs atlika tikai sasviest pudeles somās un tīties, kamēr neviens nesāk uzdot nepatīkamus jautājumus.

Vienīgā problēma — neviens nebija pārbaudījis gatavo produkciju. Mums bija jāzina, vai tā darbojas un vai to vismaz iespējams norīt. Man turklāt likās, ka ar Nansena kulināriju kaut kas nav kārtībā, jo, kad mēs eksperimentējām jaunības dienās, smaka nebija tik zvērīga.

— OK, noņem provi, — Nansens izķeksēja no pagultes piena pudeli, tiklīdz bijām tikuši iekšā istabā un divvientulībā.

Sapildītais šķidrums krāsoja puscaurspīdīgo plastmasu pelēkzaļganos

toņos, un gar sienām varēja manīt lapu un kātu gabaliņus. Pēkšņi šī ideja man vairs nelikās prātīga.

— Labāk jau tu. Tu arī skaidrā pamanies piesmirdināt māju un aizmirst pienainas kaņepes izlietnē. Turklāt es labāk runāju angliski, man būs jābūt skaidrā, lai tirgotos.

Nansens kādu brīdi stīvējās, tomēr beigās piekrita maniem argumentiem un ierāva krietnu šļuku.

— Nu? — man gribējās zināt.

— Bom u eny. Coenemb, 6ydem dyea — Nansens īgni atsaucās. — Pagaidām tikai drusku uz koļķi velk, vairāk nekas.

Uzreiz taču nekas nenotiek.

Tas gan tiesa. Viņu sašķebināja pa īstam tikai tad, kad jau bijām autobusā un tas taisīja lielo līkumu, nogriežoties no

Leyton Higb Road. Kā parasti sēdējām otrajā stāvā, pašā priekšā pie loga, lai izbaudītu autobusa šūpošanos garām otrā stāva logiem un paretam arī kādai koka lapotnei. Autobusam manevrējot, no augšas reizēm likās, ka tas tūlīt ietrieksies kādā paba izkārtnē vai mājas stūrī. Ieejot pagriezienā, Nansens piepeši no visa spēka iespēra priekšējai sienai, kā bremžu pedāli spiezdams, un nobālis ieķērās dzeltenajā drošības stangā gar loga malu.

— Vili, plānprātiņ, skaties, kur brauc!

Tad viņš paskatījās uz mani, pēc tam man apkārt un stulbi nosmējās, saprazdams savu kļūdu. Mēs klunkurējām ārā, kamēr nav par vēlu. Atlikušās pieturas nogājām kājām. Nansens elpoja ar pilnu krūti un teica, ka tas palīdzot.

— Es domāju, tas viss tā stulbā autobusa dēļ. Mani pārāk sašūpoja, ar pienu tam nav nekāda sakara. Bet citādi — zināms efekts ira. Rokas kā no gumijas.

Labi, ka pudeles bija mugursomā, nevis jānes rokās. Vismaz tas priecēja.

Nopirku mums katram pa kebabam, jo Nansens teica, ka viņam esot munchies, un prātīgi aizstaigājām līdz pašam skvotam.

Ceļā Nansena galvā sāka valdīt zināms bezsakars. Viņam sākās dīvainas sajūtas, ko viņš centās aprakstīt savstarpēji nesaistītām frāzēm. Taimings bija apmēram trīsdesmit minūtes pēc ieņemšanas. Nospriedu, ka tā ir laba zīme — tātad pieniņš darbojas, un, neskatoties uz negadījumu autobusā, varam tirgot.

14. NODAĻA Todien skvotā bija tematiskā astoņdesmito disene. Viss sākās labi.

Tiklīdz zaļmatainajai meitenei pieminējām Stjū vārdu, mūs palaida iekšā bez maksas.

Pa pavērtajām durvīm skanēja Queen gabals Another One Bites the Dust, kas man pirmajā brīdī šķita pārāk meinstrīma izvēle šādai iestādei, taču, kad mēs iegājām pirmajā zālē, tā kļuva vairāk vai mazāk saprotama. Basa ritmos līksmi lēkāja bariņš trīsdesmitgadnieku, kas slēpa par retākiem kļūstošos mateļus zem ādas kepkām. Ādas jakas virs apspīlētajiem džinsiem midzināja disko gaismās neskaitāmus nefunkcionālus rāvējslēdžus. Bija skaidrs, ka šie vīri

izbauda atgriešanos tīņu gados.

Queen beidzās.

— Stayin' alive, stayin' alive… — ieskanējās smeldzīgi falsetiska septiņdesmito nots. Redzeslokā parādījās Stjū. Viņa tetovētais ģīmis bija sārts un laimīgs, viņš sāka mētāties ar rokām, tiklīdz mūs pamanīja, un sauca: — Come here, lads! Meet Emil!x Emīls izrādījās viens no ādas jakās tērptajiem. Viņam bija sportiska stāja un kepkai priekšā bļembuks, tik vien prasījās kā pātadziņa pilnam komplektam. Emīlam bija arī blondi mati un vācu akcents, un viņš likās esam galvenais lēkātāju kompānijā.

— Viļam ir interesants dzēriens, — Stjū iebļāva Emīlam ausī. — Pirmais kausiņš par velti, vai ne, Vil?

Man nebija iebildumu, ka mani sauca par Viļu angliskotā versijā, un arī priecēja tas necerētais draudzīgums, ko mums šeit izrādīja Rahimas dēļ. Malacis, Stjū!

Reklāmas kausiņš par velti — tas būtu OK. Aizgājām aiz bāra letes un salējām mazas plastmasas krūzītes, kurās skvoteri pārdeva tēju ar indiešu garšvielām.

Jakaiņi saspietoja ap barčiku, zviegdami iešāva katrs pa simtam kaņepju piena un atgriezās pie lēkāšanas. Arī es atļāvos vienu malciņu, lai apkārtējie redz, ka neesmu atvedis indi, tomēr ne pārāk daudz. Drusku šķebīgs jau bija, bet citādi nekas. Drīz man rokās parādījās dīvaina juška, bet laikam deva bija par mazu, lai tās kļūtu pavisam kā no gumijas. Šajā brīdī Nansens nozuda blakus zālē un pēc brīža uzpeldēja kopā ar vēl

vienu tipu, kurš arī izrādījās latvietis.

Viņš stādījās priekšā kā Askolds, bija perfekti skūts un ģērbies uzvalkā ar šlipsi.

Kaut ko tādu austrumeiropiešu vidū Londonā redzēju pirmoreiz. Piedāvāju Askoldam pieniņu, bet viņš tikai pakratīja galvu un nokliedza: — Paldies, es jau ēdu sēnes, būs labi!

Ak ta sēnes. Varbūt tas izskaidroja dīvaini skumjo skatienu Askolda acīs un neprāta dzirksti Nansena redzokļos?

— Nansen, tu taču neēdi sēnes? — aizdomu pilns, arī es centos pārbļaut Šaineidu O'Konoru.

— Sēnes? Tu arī gribi? Man vēl pāris palikušas, Askoldam bija lieka deva, — viņš ar devīgu žestu iegrābās kabatā un izvilka saspiestu plastmasas

kastīti, kurā zem kondensāta migliņas varēja redzēt samīcītus sēņu ķermenīšus.

Vot bļin, scļuat party.

Pienāca pāris jakaiņi un paprasīja vēl pieniņu, jo īpaši nedarbojoties, vienīgi rokās dīvains nespēks. Kā no gumijas, domās izlaboju un ielēju vēl pa krūzītei entuziastiem. Mani šobrīd vairāk nodarbināja doma par to, ka Nansens, iespējams, drīz vairs neatšķirs sienas no griestiem. Principā jau tur nekā tāda nebūtu, tam jau squat party ir domātas, taču manī tomēr bija atbildības sajūta par mūsu biznesa plānu. Saņēmos un pacentos atslābt. Skvotā valdīja patīkama, brīva atmosfēra. Cilvēkiem piens radīja interesi, un tā vien likās, ka mums šopavasar izdosies iesist naudu uz mežonīgu Eiropas kaņepju lauka rēķina.

Taču diemžēl, kā tas bieži vien gadās, liktenis jau no paša sākuma bija plānojis mums palikt padeni priekšā.

— Droši vien vajag iešaut kādu alkoholu, lai labāk iedarbojas, — pauzē starp dziesmām man blakus domīgā balsī sacīja Emīls un atgrūda kepku pakausī.

Nepievērsu šim komentāram īpašu uzmanību. Pēc brīža Emīls atgriezās atpakaļ ar lielu plastmasas glāzi, pilnu līdz malām ar putojošu alu.

— Man kaņepes parasti labāk griež kopā ar alu, — viņš paskaidroja. — Tu no kurienes?

— No Latvijas.

— Āā, Lettland. Ach so.

— Un tu no kurienes?

— Berlīne! Pasaules labākā pilsēta, vai zini.

Lai nu tā būtu. Bažīgi paskatījos uz Nansenu. Šķita, ka sēnes pārņem viņa apziņu aizvien vairāk, sejā pletās smaids, aizvien platāks un platāks, un acu zīlītes pletās tam līdzi. Pavērsu savu skatienu uz deju zāli. Laikam gumijas roku efektam bija kāds iespaids uz dejošanu, jo vīri plātījās ar rokām un veidoja viļņveida kustības. Tad jau labi. Vismaz neviens nevar teikt, ka dzira nedarbojas.

Ak, ja vien darbības efekts būtu aprobežojies ar gumijainām izjūtām vien!

Apaļīgs vīrelis ādas šortiņos un skābu ģīmi pienāca pie Emīla un kaut ko viņam pastāstīja ausī.

— Was? — Emīls izskatījās nepatīkami pārsteigts.

— Ja, ja, — vīrelis māja ar galvu un norādīja uz vēl vienu jaunekli, kas stāvēja

blakus. Arī tas izskatījās nelaimīgs. Viņš norādīja uz mani ar ļaunu sejas izteiksmi.

No tumsas iznira vēl kādi pāris.

— Lass uns die Letten erschlagen! — viens no jaunpienācējiem ieaurojās. Kā uz burvja mājiena parādījās Stjū un metās pa vidu.

— Nekādas agresijas! Lūdzu, tikai mieru! Vai ir kādas problēmas?

— Jā, ir gan! — Emīls izskatījās patiesi neapmierināts. — Mani draugi apgalvo, ka viņiem ir piemetusies dienasgrāmata!

— Atvainojiet? — Stjū bija ne mazāk pārsteigts kā es.

— Dienasgrāmata! Ūdeņaina, absolūti nesaturama… Verdammt!

Emīls apcirtās riņķī un aizsoļoja pāri zālei.

Man sāka pielekt.

— Viņš laikam domā caureju, — es ar nožēlu sacīju. — Viņiem no piena piemetusies caureja, jo tie stulbeņi dzēra pienam virsū alu.

— Nu ja, ka caureja! — apaļīgais šortiņos iebļāvās. — Ko tu mums tirgo?!

Muļķīgais pārpratums ar diary5 un diarrhea būtu bijis smieklīgāks, ja apaļīgais un viņa draugi nebūtu noskaņoti tik agresīvi. Jutu, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, un atbļāvu pretī: — Kāpēc tad jūs alu dzērāt virsū?

Alu ar kaņepju pienu jauc tikai trakie!

— Mēs esam trakie! — atķērca apaļīgā draugs. — Alus parasti palīdz kaņepju efektam!

— Jā, bet ne piena efektam! Piena efektam tas piešķir caurejas virsefektu!

— Mēs pieprasām naudu atpakaļ!

— Jūs neko vēl neesat maksājuši!

Pirms Stjū paspēja bilst kaut vārdu, apaļīgais vienā lēcienā pārvarēja mūs atdalošo distanci un metās man virsū ar acīmredzami slepkavīgiem nolūkiem.

Rāvējslēdžiem rotātās jakas piedurknes nošvīkstēja man gar ausīm, un lēcējs novēlās zemē man pie kājām.

— Manas rokas jūtas kā laupītāji, es neko nevaru satvert, — viņš žēlabaini sūdzējās. Šoreiz man tiešām bija gana. Pat viņa kļūda starp robbers un rubber nelikās smieklīga. Pagrābu mugursomu, iesviedu pudeli ar atlikušo šķidrumu iekšā pie pārējām un pagriezos uz iešanu.

— Neaizmirsti savus draugus, — Stjū man aiz muguras uzsauca.

Apgriezos otrādi. Nansens stāvēja nostatu, atbalstījies pret kolonnu, un kustināja zodu The Residents ritmā. Bija acīm redzams, ka viss konflikts viņa apziņai pagājis secen. Pie viņa kājām bija apmeties Askolds, kurš pētīja grīdu.

Piegāju abiem klāt. Izskatījās, ka ārkārtīgi nelabvēlīgā kārtā brīdis, kad sēnes pilnībā iedarbojas, ir sakritis ar brīdi, kad mums jāvācas no šejienes.

— Eu, veči, mums jātrin prom, Emīls uz mums dusmīgs.

Nekādas reakcijas. Uzbļāvu jau niknāk: — Nansen, mums jātrin prom!

Nansens tikai viltīgi smaidīja un mīļi apskāva mani ap pleciem. Centos vilkt viņu uz izejas pusi, taču ne pārāk sekmīgi, laikam tagad viņam no gumijas bija ne

tikai rokas, bet viss ķermenis. Zāles viņā galā no tualetes durvīm iznira Emīls, un bļembuks uz kepkas uzzibsnīja kā trauksmes signāls. Apķēru Nansenu ap vidukli un izvilku ārā pagalmā.

— Nansen, atjēdzies, NANSEN! — Ēēē, — Nansens smaidīja kā saulīte. Tad viņam uznāca nekontrolējami smiekli. Viņš izšļuka man no rokām, apsēdās zemē un smējās, smējās un smējās. Durvīs parādījās Stjū, apņēmis ap pleciem Askoldu.

— Jums labāk ir pazust, — maoru tetovējumi viņa no dusmām pelēkajā sejā izcēlās vēl jo vairāk. — Man nepatīk agresija manā skvotā.

— Ūūū, hi hihi hi hīi, — Nansens ķiķināja uz zemes. Viņam acīmredzot bija tā stadija, ko mēdz dēvēt par vāli — tas

ir, kad psihodēliķis pārņem lietotāja smadzenes pilnībā. Turklāt pieniņš, kā likās, piešķīra tam visam pilnīgi negaidītu blakusefektu. Labi, ka Nansens nepaspēja sadzerties alu kā tie vācu āži.

Mēs steigšus ieņēmām drošākas atkāpšanās pozīcijas aiz skvota sētas. Ne Nansens, ne Askolds tobrīd nebija pārvietojamā stāvoklī, vismaz ne abi kopā un ne ar piena pilnu mugursomu uz muguras. Lieliski. Tā vietā, lai nopelnītu naudu ar narkotiku tirdzniecību, man nācās nostopēt kebu, ielādēt tajā abus sēņotājus un vēl skaidrot šoferim, kā nokļūt tur, kur mums vajag.

Tajā pašā krustojumā, kur Nansenam bija palicis slikti turpceļā, viņam uznāca dīvaina apskaidrības lēkme. Dīvaina, jo tikai daļēja.

— Vili, mēs esam taksī? — viņš pēkšņi jautāja ne no šā, ne no tā.

— Esam gan.

— Askold, eu, mēs esam taksī!

Paklau, Vili, mums ar Askoldu jākāpj ārā.

Mēs iesim uz pabu.

Kebs apstājās pie sarkanās gaismas.

— Vili, ejam uz pabu! Eu, Askold, Vilis mums uzsauc pabu, dzirdi?

Askolds tikai muļķīgi pasmaidīja un palaida savu sašķiebto šlipsi vaļīgāk. Pirms es paspēju noreaģēt, Nansens atrāva mašīnas durvis un jau bija uz ielas. Labi, ka tādā stundā un piektdienas vakarā pa rajonu pārāk daudz mašīnu nebrauca.

— Kur jūs ejat, stulbeņi! — izmisis iesaucos. Taču Askolds sekoja bara instinktam un bija pa durvīm ārā tāpat kā

Nansens.

— Vili, tikai mieru. Mums bija jākāpj ārā, jo tāds ir likteņa pirksts. Mums ir dots rīkojums — iet uz pabu. Nu tā.

— Pabi tūlīt taisās ciet, ir jau vēls.

Rāpieties abi atpakaļ!

— Mēs nevaram, Vili. Tādas ir instrukcijas.

— Kādas vēl ellē instrukcijas!

— Ir augstāki spēki par tevi un mani.

Sēņu dievs Funguss, — Askolds pacēla pirkstu brīdinošā žestā.

Es atskatījos uz luksoforu un pāris mašīnām, kas jau bija nostājušās aiz mums. Dzeltenais tūlīt pārtaps par zaļo.

Nu, pie velna.

— Ejiet ar, — noņurdēju un aizcirtu durvis. Rokas joprojām bija drusku jocīgas no burvju dziras. Jutos noguris un

samocīts, un piečakarēts. Lai arī taksi biju paņēmis ne savam priekam, tomēr tagad atviegloti uzelpoju, ka nebūs jāiet kājām.

Kad piebraucām pie mājas, tā bija visa izdekorēta ar ziedu vītnēm un pie ārdurvīm pulcējās bariņš ļaužu ar svecēm rokās. Samaksāju šoferim un izkāpu ārā.

— Ā, Vilis, tas esi tu, — starp sanākušajiem stalts kā vienmēr slējās Rimantas. — Mēs šodien atzīmējam skumju dienu. Ir Dieva mierā aizgājis labs mūsu draugs, svēts cilvēks un vienkārši patiess kristietis. Nāc ar mums, iedzer kādu lāsi vīnogu sulas. Tev taču nebūs iebildumu, ja šovakar mēs drusku pasēdēsim un pieminēsim?

Ak jā, sektanti taču nedzēra alkoholu. Šā vai tā rītā uz darbu nebija jāiet, tā ka iebildumu nekādu nebija. Pieklājīgi

apsolīju pievienoties pēc brīža un uzkāpu otrajā stāvā, lai noliktu somu savā istabā.

Ietenterēju iekšā un pat gaismu neieslēdzu — gribējās miera. Atvēru logu, atgāžos pret palodzi un dziļi ievilku plaušās Londonas mitro gaisu. Vai tā bija mana vaina, ka daži cilvēki bezatbildīgi jauc kaņepju pienu ar alu? Nav ko jaukt peļu sūdus ar putraimiem — nu jeb alu ar kaņepju pienu —, jo narkotikas lietot ir jāprot. Dažam labam liekas, ka vajag tikai rīt visu pēc kārtas un dolbīties, un tas tad arī viss. Nē, tā tas nav! Pareizi dolbīties ir māksla.

Lejā ik pa laikam kāds zvanīja pie durvīm, skanēja saviesīga balsu murdoņa.

Acīmredzot aizgājējs bijis cieņā, pieminēt gribētāju jau tā bija vesels bars un nāca klāt arvien jauni.

Zem manis nograbēja vecajās, izpuvušajās koka durvīs pavirši iestiprinātie stikli. Pirmajā stāvā atvērās virtuves ārdurvis, dārzā izsoļoja bariņš ļaužu ar svecēm un ēdienu bļodām. Un sit tu mani ar slapju avīzi, ja pašā priekšā nebija jocīgais, tāds pats, kādu es viņu atcerējos no Keningtaunas laikiem, baltā uzvalkā un ar astoņdesmito gadu pričeni!

15. nodaļa Tumšajā istabā, spocīgu ēnu iekļauts, es skatījos lejup, kur sveču gaismā vizēja sanākušo vīriešu un sieviešu sejas. Kaut kādā kaņepju piena flešbekā man uz mirkli likās, ka tur lejā notiek Tarkovska filmas uzņemšana, kamēr man te augšā darās pilnīgs Harijs Poters — noklausīšanās gar stūri, slapstoties ēnās…

Tikmēr apakšā, kā liekas, izvērsās diezgan dinamisks pasākums. Pāris veču izstiepa dārzā galdu, un sievietes kādu brīdi šaudījās šurpu turpu ar ēdienu un traukiem. Laikam bija sanākusi visa draudze vai vismaz krietna tās daļa, ap galdu salasījās un sveces uz tā salika kādi divdesmit cilvēki. Jocīgais pašrocīgi

uzlika galdā tējas termosu. Izskatījās, ka briest pamatīgs rauts, vienīgi dīvaini, ka tik vēlu — pulkstenis jau rādīja pusvienpadsmit.

Tiklīdz galds bija apkrāmēts, visi sagāja atpakaļ, durvis atkal aizvērās un pagrīdē atsākās balsu murdoņa. Sveces uzgaida palika degot. Pavēru istabas durvis. Bija tumšs. No mazā gaitenīša, kas šķīra manu un Rahimas istabu no sanitārā mezgla, mani nevarētu redzēt, pat ja kāds uzkāptu šeit augšā uz tualeti. Apsēdos uz grīdas un ieklausījos balsu murdoņā lejā.

Manī joprojām bija stress par notikušo izgāšanos, par to, ka gandrīz dabūju pa purnu no cilvēkiem ar aizdomīgu orientāciju, un — jāatzīst — viegls satraukums par Nansenu un Askoldu. Uz tā visa fona arī kopējā atmosfēra mājā likās

tik dīvaina, ka par aizmigšanu nebija ko domāt.

Lejā vairāki cilvēki runāja vienlaikus, un bija grūti kaut ko saprast.

Taču tad visi pieklusa un pēkšņajā klusumā atskanēja ģitāras spēlēšana un dziesma par Jēzu. To uzsāka viens solists, tomēr driz vien uz piedziedājumiem pievienojās ari visi pārējie, un tā izvērtās par istu himnu. Ir tāds termins "stadionu roks" —tas ir, kad tiek skandētas dziesmas ar lipīgiem piedziedājumiem un vienkāršu melodisko un ritmisko struktūru.

Kā Wind of Cbange grupas Scorpions izpildījumā. Tā vien prasās izvilkt šķiltavas un līgoties līdzi. Solists gan nesvilpoja melodiju, taču vidū bija moments, ko bieži ekspluatē rokgrupas — instrumenti pieklust, auditorija ar

plaukstām sit ritmu, un visi korī dzied lipīgo piedziedājumu. Te nu tas bija. Kāda ironija, nodomāju, viens no iemes-liem, kas mani šurp atveda, bija vēlme pašam stāvēt uz skatuves un likt cilvēkiem plaukšķināt līdzi manām dziesmām.

Dziesma izskanēja ar aleluja un āmen saucieniem, tad atkal iestājās īss klusuma mirklis.

— Mēs esam sapulcējušies šovakar šeit, — beidzot iesāka jocīgais, un es momentāni atpazinu viņa balsi, — lai godinātu mūsu drauga un uzticama kristieša piemiņu. Darjus vairs nav mūsu vidū, taču mēs ar nepacietību gaidām, kad satiksimies ar viņu debesu mītnē!

Viņa balsij joprojām piemita tā smeldzīgā, stiepjošā izteiksme, ko Latvijā mēs parasti dabonam dzirdēt radio

sprediķos Ziemassvētku vai Lieldienu laikā. Viņš pieminēja dažādas izcilas īpašības, kas piemita aizgājējam, pieminēja viņa Lietuvā sērojošos draugus un bērnus, kuri nemūžam viņu neaizmirsīs.

— Dievs devis, Dievs ņēmis, no pīšļiem taisīts un pie pīšļiem atgriezīsies, taču mūsu sirdīs būs vienmēr. Āmen, — piebalsoja pārējie. Šajā vietā mācītāja balss sāka pakāpeniski zaudēt femīnās intonācijas, un bēru runa ar gaismas ātrumu pavērsās virzienā, ko es no tās nebiju nemaz gaidījis.

— Vai Darjus nāve bija neveiksmīga sagadīšanās? Vai Darju aizrāva projām dzīves notikumu viesulis, bezmērķīga un bezjēdzīga lietu sakritība vai likteņa spēle? Nē, — viņš iesaucās, un pārējie piekrītoši iedūcās līdzi.

— Mēs zinām, ka viss jau ir sagatavots pēdējiem notikumiem. Mums nevajag izmist vai bēdāties par to, ka Darjus vairs nav mūsu vidū, un kāpēc?

Tādēļ, dārgie draugi, ka viņš jau ir daudz labākā vietā par šo un strādā kopā ar pasaules labāko namdari, lai pabeigtu to gaismas pilsētu, kurā mēs viņu satiksim, turklāt pavisam drīz!

Sekoja āmen, aleluja un jā, jā! izsaucieni. Es pavēru durvju šķirbu nedaudz platāku. Pasaules labākais namdaris? Atcerējos, ka Jēzus taču arī bija namdaris, turklāt profesiju mantojis no Jāzepa. Ieklausījos no jauna. Runātāja balss bija piepeši neticami pārvērtusies — nu viņš ducināja kā pērkons, un, ja viņa vārdus nāktos pierakstīt ar piktogrammām, tur būtu papilnam zibeņu, tumšu mākoņu un

tornado virpuļu. Nu runa bija par četriem jātniekiem, kas ieradīsies un atvedīs sev līdzi ciešanas, kurās pati Zeme sarausies un kliegs no sāpēm. Visas valdības ir pasaules korumpētāko zagļu un apsēsteņu bandas, ko rausta aiz diedziņiem slepenā pasaules valdība ar pašu Sātanu priekšgalā. Pasauli ir pārņēmis lielākais genocīds tās vēsturē — abortu veikšana, un homoseksuālisti cenšas pārvērst katru pilsētu un ciemu par Sodomu un Gomoru, lai tas būtu droši, ka Tiesas dienā piepildītos pareģojums — pāri visām pilsētām taps izgāztas liesmas, kas aprīs grēciniekus.

— Jāā! — atkal piekrita sanākušie.

Tomēr vai mācītāju baltajā uzvalkā tas biedēja? It nemaz! Viņš pieminēja, cik žēl viņam būs tos vairākus miljardus

cilvēku (— Tieši tā, miljardus! — iesaucās kāds no klausītājiem, un pārējie piekrita ar āmen!), kas ies bojā nu jau tuvākajā nākotnē, kad iesāksies pēdējā cīņa starp labu un ļaunu.

Bēru runa, es sapratu, pilnībā novirzījās no sākotnējās tēmas. Šo nākamo

daļu es ne pārāk sapratu, taču acīmredzot doma bija aptuveni tāda: kad Jēzus atgriezīsies, viņam acis spīdēs kā starmeši un no mutes nāks ārā ugunīgs zobens, ar kuru viņš nežēlīgi pļaus pa labi pa kreisi.

Bībelē minētie siseņu bari, ar kuriem Jānis īstenībā domājis kaujas helikopterus, gāzīs pāri zemei napalmu, un visi Sātana kareivji saņems ugunsieročus no Pentagona noliktavām. Slepenās valdības locekļi pārvērtīsies briesmoņos, ko tiem ļaus izdarīt eksperimenti ar cilvēka genomu un DNS, un visriņķī valdīs haoss un zobu griešana. Kā visi cilvēki ar padziļinātu interesi par hon Maiden daiļradi arī es biju lasījis Jāņa atklāsmes grāmatu, taču uztvert to tik burtiski man nekad nebija nācis prātā.

— Un tad nodzisīs Saule, — viņš

izklausījās pilnībā aizgrābts, — tā paliks tumša un briesmīga un tuvosies Zemei, jo Dievs vairs to neturēs pa gabalu.

Briesmīgs būs šīs grēcīgās pasaules gals!

Izklausījās štruntīgi. Taču tad nāca cerība visiem tiem, kuri seko patiesības aicinājumam.

— Jo tas Kungs ir teicis: kad pasaule sāks kopā grūt, īstie dievlūdzēji sapulcēsies un, savas mīlestības ugunī degdami, nejutīs ne sāpju, ne ciešanu, tikai dievišķo klātbūtni! Jo tā stunda ir pavisam tuvu, kad ar elles troksni un liesmām šī pasaule ies bojā, bet patiesi ticīgie tiks pacelti gaisā uz savas mīlestības spārniem. Mūsu grēcīgie ķermeņi izšķīdīs lietū, it kā tos būtu saēdusi skābe, un tiks atbrīvoti mūsu garīgie ķermeņi! Tie pacelsies augšup, un mīlestības spārni

darīs mūs līdzīgus eņģeļiem. Ne tikai Dievs izvēlas mūs, bet arī mēs — mēs izvēlamies Dievu! Aleluja, draugi!

Sajūsma lejā šķita neaprakstāma.

Saucieniem un gavilēm pa vidu atkal izlauzās sprediķotāja balss, kā pieredzējis rokzvaigznis viņš mācēja uzkurināt publiku.

— Un tikmēr lejā trakos vētra un nodzisušās Saules tumsību kliedēs tik vien kā elles uguns liesmas un dzirksteles, kas lidos no grēcinieku svilstošajiem ķermeņiem!

Satrakotais nezvērs, apzinādamies savas pilnīgās un absolūtās nāves neizbēgamību, rēks un centīsies iekost šķēpā, kas tam dursies cauri, taču velti! (— Aleluja! Āmen! — sauca publika). Tikmēr mēs slīdēsim pa debesīm, viegli un trīsēdami priekā,

augstu virs iznīkstošajiem un zobus griezošajiem grēciniekiem un Sātana sekotājiem, un virs mums — ha, nu man negribot parādās asaras acīs, mana sirds dreb no tiem vārdiem vien, ko es taisos pasacīt, un mīlestība pārņem visu manu būtni, — virs mums, draugi, no augšas, mirdzot zelta stariem, nolaidīsies Jaunā Jeruzāleme!

Brīža saviļņojums acīmredzot bija liels, arī es pats jutu dīvainu aizkustinājumu. Mācītājam baltajā uzvalkā sanāca patiešām lieliski.

— Tā Kunga eņģeļi runāja uz mani, un es varu jums tagad pateikt ar pilnīgu ticību atklāsmei — mums, mani draugi, ir atklāta tā stunda, kad šī grēcīgā pasaule tiks iesviesta uguns rīklē! Mēs zinām, kad tas notiks! Aleluja, teiksim to Kungu, jo

jau pēc dažām dienām mēs viņu slavēsim debesu mītnē! Man ir labas ziņas jums visiem šovakar — gals ir klāt! Beidzot! Āmen!

Lieliski, tātad pasaules gals ir prognozējams pēc dažām dienām. Nopūtos un izstiepu kājas. Nopratu, ka runa ir par Rapture, ko latviski varbūt varētu tulkot kā aizgrābtība. Vairāk vai mazāk tā ir teorija, ka Pastardienā ticīgos pārņems ekstāze, viņi pacelsies gaisā virs zemes, uz kuras tikmēr tiks pļauti un kapāti grēcinieki, un tur gaisā izredzētie tiksies ar to mirušo dvēselēm, kuri būs dzīvojuši dzīvi Dievam tīkamā veidā.

— Paskatieties apkārt! — jocīgais skaļi iesaucās. Es iztēlojos, kā viņš ar roku norāda plašā lokā sev visriņķī. — Ticīgajiem tas Kungs sūta zīmes, kas pauž

viņa gribu! Tas Kungs runā! Viņš runā uz mums! Aleluja, rabamaranata baraka radara matara! Gura manga raga rutaka!

To štelli gan es pirms tam nebiju ne redzējis, ne dzirdējis. Protams, es nevaru galvot, ka doktors teica tieši šos vārdus, bet nu vismaz kaut ko stipri līdzīgu.

Tobrīd vēl to nezināju, taču latviski tas saucas runāšana mēlēs. Vēlāk Valdas mani apgaismoja. Ir cilvēki, kas tic, ka Svētais Gars reizēm ieiet lūdzējos un runā ar viņu muti. Ja viņš liek cilvēkam teikt vārdus kādā valodā, ko runātājs pats nesaprot, bet ko saprot citi, to sauc par ksenolāliju. Par provi, ja es piepeši sāktu runāt ar Nigērijas prezidentu Jaradua jorubā, kas ir trešā visbiežāk runātā valoda Āfrikā, un vēl pats nesaprazdams ne vārda, bet viņš mani saprastu perfekti, tā būtu ksenolālija.

Pārsvarā gadījumu gan tas notiek daudz vienkāršāk — ļaudis runā kaut ko, ko neviens nesaprot. Tas saucas glosolālija.

Tas būtu tā: aizbrauktu es, piemēram, pie tā paša Nigērijas prezidenta Jaradua un uzrunātu viņu ar vārdiem, ko nesaprastu ne viņš, ne es pats, ne arī kāds cits, ja nu vienīgi Svētais Gars. Šobrīd lejā notika glosolālijas orģijas. Izklausījās, ka iesaistījušies varētu būt visi, izteikti varēja dzirdēt sieviešu balsis izgrūžam zemas, rējieniem līdzīgas skaņas un vīriešus šņukstam.

Bezsakaram pa vidu izskanēja skaidrāki vārdi — āmen, aleluja, Jēzus! — ar lietuvisku un anglisku izrunu. Ak, Jezau, jezau, Dieve gailestingas,' in the name of tbe Fatber, and Son, and Holy Spirit!2 Pasākums noteikti bija ārkārtīgi

emocionāls un patiesi izjusts, to nevarēja noliegt. Vienīgi nesapratu, kāpēc tas jārīko tieši pie mums, bet, ja tā padomā, — ja jau pasaules gals tepat, vai nav vienalga? Līdz tam leiši visas savas aktivitātes bija piekopuši ārpus mājas.

Mani palaikam aicināja līdzi, taču līdz šim biju atteicies. Ja tā godīgi, tad to nemaz nenožēloju.

Lūgšana noslēdzās ar dziesmu, tāpat kā bija sākusies. Pēc tās kaislības norima un lejā iesākās parastā saviesīgiem vakariem raksturīgā balsu murdoņa, kas pēc brīža pārcēlās uz dārzu. Tikko dzirdami šķindēja trauki, sanākušie runājās klusinātās balsīs. Piecēlos un iemetu acis dārzā. Galds bija rotāts ar svecēm, visi stāvēja kājās un gremoja sviestmaizes, uzdzerdami tēju un sulu.

Bija arī bļodas ar augļiem un cepumiem.

Jocīgais, dabīgi, stāvēja galda galā, un viņam apkārt spietoja dāmu bariņš. Kaut kas reliģijai tomēr ir kopīgs ar roku, nu vismaz dažos gadījumos.

Apgūlos un ilgi raudzījos griestos.

Beidzot manas domas sāka pīties, un es aizmigu, garās dienas nogurdināts. Lejā ik pa brīdim atskanēja smiekli un skaļākas balsis, kas slīdēja garām apziņai kā vēja nestas skrandas. Nakts vidū mani pamodināja īpaši trokšņains bariņš, kas devās prom. Miega kvalitāte tonakt izvērtās stipri viduvēja. Visu nakti galvā jaucās pasaules gals, kaujas helikopteri, cilvēki, kas pārvēršas par briesmoņiem ar DNS manipulācijām, kaņepju piens un visam pa vidu — Fmīls un Berlīnes zēni ādas kepkās.

Kad piecēlos nākamajā rītā, mājā valdīja klusums. Leiši bija aizgājuši uz dievkalpojumu un Rahima vēl nebija atgriezusies — acīmredzot atzīmējusi vīkendu kur citur. Piezvanīju Nansenam un uzzināju, ka viņi kopā ar Askoldu pamodušies teltī un neatceras, kā tur nokļuvuši. Lieliski, visi pie vietas, un laikam vakardienas vakaru varēja uzskatīt par izdevušos, ja neskaita mūsu biznesa plāna izgāšanos.

16. nodaļa Lai cik trauksmaina arī būtu atmosfēra mūsmāju kristiešu kolektīvā, visa pārējā Londona, šķiet, elpoja diezgan vienmērīgi. Aizbraucu pāris reizes ciemos pie Nansena un uzdāvināju viņam prīmusu ar emaljētu katliņu. Askolds arī bija pārvācies dzīvot Nansena teltī, jo Stjū esot kļuvis pārāk aizdomīgs pret viņu un sācis izturēties neciešami. Reiz pavadīju ar abiem kopā nakti pie dabas krūts.

Iedzērām Famous Grouse viskiju ar ingveralu, uzcepām desiņas ugunskurā un runājām par Visuma karmas likumiem. Pēc tam cepām kartupeļus oglēs, vārījām tēju uz prīmusa un runājām par King Crimson un Roberta Fripa solo darbiem.

Pabrīnījos, kāpēc Askolds joprojām ģērbies uzvalkā. Pārogļotās mizas lobīšana no oglēs ceptiem kartupeļiem noteikti nenāca par labu uzvalka kopējam izskatam.

— A man nekādu citu drēbju nav, — Askolds izaicinoši saslēja zodu. Izrādījās, līdzi uz Angliju viņam tik vien bija kā divi uzvalki — otrs apjomīgā portfeli, kur vēl ietilpa laptops un lieks zeķu pāris, kā arī augstskolas diploms. Askolds, lūk, bija ekonomikas zinātņu bakalaurs, un ar tādu izglītību viņš netaisījās vergot stroikā vai strādāt par oficiantu. Viņa mērķis bija spīdoša karjera ārpus Latvijas, reibinoši dārgs dermatīna krēsls aiz bankas kasiera lodziņa vai pat menedžera vietiņa, un viņš koncentrējās tikai uz to. Nu jau ceturto mēnesi viņš tikai izsūtīja visur savus CV

un portfolio, bet nekādas reakcijas. Četru mēnešu laikā esot bijusi viena darba intervija, un arī tur, šķiet, nekādu panākumu. Nauda beigusies, bet vecākiem palīdzību lūgt viņš negribēja, jo tie esot ar mieru finansēt vienīgi biļeti atpakaļceļam.

Tomēr Askolds nepadevās. Iespēja kempingot par velti Pielondonas mežā viņam ļāva izvilkt ilgāk. No rītiem viņš ciema bibliotēkā lasīja Financial Times un katru otro rītu mēdza braukt uz centru vai Doklandiem, lai meklētu darbu birojā.

Diemžēl CV drukāšanai atliktais naudas fonds jau bija beidzies, tāpat kā nauda vispār, un šobrīd neparastā kārtā bija iestājusies situācija, kad Nansens uzturēja kādu, nevis otrādi.

Dabīgi, ka tāda anomālija ilgi pastāvēt nespēja, un kādu dienu Nansens

Askoldu pasūtīja. Es īsti nezinu, par ko tieši izcēlās konflikts, taču pēdējā reize, kad redzēju Askoldu, bija drūmi lietainā pavasara vakarā, kad devos ciemos pie viņiem ar kārtējo Famuus Grouse. Līņāja drusku riebulīgs lietutiņš, no tīreļa puses vilka nejauks ziemelis, un mežā valdīja puskrēsla. Apmēram pusceļā starp vilciena pieturu un telti takas malā pamanīju Askoldu sēžam uz izgāzta koka, kam pāri pletās varena līksna. Ar lapotni vien aizsardzībai laikam nepietika, jo Askolds bija saslējis augšā uzvalka atloces un slēpās zem lietussarga ar vienu ielauztu spieķi. Pārsteigts apstājos.

— Čau, — es sacīju.

Askolds negribīgi atņēma sveicienu.

— Ko tad tu te viens pats? Kur Nansens?

— Mēs ar viņu sastrīdējāmies, — Askolds šķita tikpat cēls kā parasti un dvēseliski pārāks par visiem vienkāršajiem celtnieku ļaudīm. — Es tagad dzīvoju pats savā nometnē.

— Āāā! — neko gudrāku pateikt vairs nespēju. Lietus lāses klusi plīkšķināja pa lietussargu un atlecot krita uz nātru lapām. Askoldam apkārt dvesmoja tāds cildenums un vientulības noskaņa, ka gribējās to saukt par solitūdi, lai būtu cēlāk. Pamāju viņam un rikšoju tālāk, cauri lietutiņam uz telti. Tur vismaz varēja ietīt kājas Nansena siltajā guļammaisā un klāt pie viskija dabūt uz prīmusa vārītu karstu tēju, kas šajos laika apstākļos noteikti bija tas, kas vajadzīgs.

Nansens konflikta būtību raksturoja īsi:

— Da viņš man jau bija aknās iesēdies. Lai rīko sev ofisu zem egles, man vienalga.

Tā ka iešāvām visīti no kakla un pavadījām vakaru, pārrunājot Grebenščikova dzejas aspektus un salīdzinot tos ar Morisona dzejas aspektiem. Ir patīkami reizēm uzturēt intelektuālu sarunu.

Dzīvošanai telti ir savi plusi un savi mīnusi. No vienas puses, ārpasaules trokšņi liek tev justies tuvākam dabai un realitātei; no otras puses, ja padzīvo ilgāk, neilona īpašība drīzāk kondensēt nekā izvadīt mitrumu sāk kaitināt. Liekas, ka visas nelabās smakas tā vien spiežas teltī iekšā un atsakās to pamest pat vēdināšanas gadījumā. Guļammaiss piesūcas ar kaut kādiem miesiskiem izdalījumiem, un starp

telti un tās pārvalku dzīvot ieviešas brīnumaina paskata kukaiņi. Ar laiku, kā izrādās, tie sāk apmesties arī iekšpusē.

Tanī vakarā notika visskarbākais ekobomža telts pārdzīvojums no manis paša pieredzes, un tas ir saistīts ar končikiem. Taupīgs cilvēks būdams, Nansens vāca savā jostas somiņā visus ar tabaku saistītos atradumus un pārpalikumus, kur tie mitrumā sasūta kā netīru zeķu sautējums. Kad ārpusē rasina lietutiņš un viss ir savildzis ar mitrumu un pelējumu, pat prīmuss nespēj tā pa īstam uzlabot situāciju — it īpaši, ja uz tā vāra tēju katliņā bez vāka. Toreiz gadījās tā, ka vienīgi neatšķaidīts viskijs paglāba Nansena telti no pievemšanas. Bijām novilkuši apavus — jā, jums taisnība, celtnieka zeķu smaka ir kā slava, tā iet pa

priekšu meistaram — un tikko sametuši katlā PG piramidālos tējas maisiņus.

Kājas satinām guļammaisā, lai ir silti un nesmird, bet zābakus ar tērauda purngaliem lietus dēļ nācās atstāt teltī. Kā nojaušat, atmosfēra mazajā miteklī sabrieda visai pikanta.

Un šajā brīdī (gribas izdarīt dramatisku pauzi kāpinājumam, tā ka ievelkam elpu un aizturam) NANSENS ATVĒRA JOSTAS SOMIŅU, LAI UZTĪTU SMĒĶI. Uh. Mans vectēvs, sirmā galva, mācēja darīt divas lieliskas lietas, lai nelaistu zudumā sliktu šņabi: pirmkārt, uzostīt padusi un, otrkārt, piepūst vaigus un uzdzert virsū vēl vienu malku. Parasti otrais liekas tik riebīgs, ka pilnībā

neitralizē pirmo, tā ka organismā iestājas ideāli neitrāls jonu un antijonu līdzsvars.

Atlika sekot viedajam padomam.

Piepūtu vaigus, un — trauc lejup pa rīkli, slaveno irbīt, tev jānotur viss turpat, kur tas atrodas šobrīd! Noturēja arī. Lūk, ko nozīmē sena un gadsimtu griežos pārbaudīta ģimenes tradīcija. Uz kādu minūti pavēru durvis, pavēdinājām.

Nansens aizvēra savu somiņu, un bija atkal OK. Galu galā ciemojoties nevari būt pārāk izvēlīgs.

Par Askoldu gan neko vairs nav nācies dzirdēt. Reizēm man liekas, ka viņš varētu būt atzinis sakāvi un vai nu kļuvis par sētnieku, vai arī atgriezies Latvijā, kur Latvijas augstskolas diplomu uztver nopietnāk. Citkārt, ja es iedzeru pavairāk

un mani parauj uz nostalģiskām atmiņām, es kā otru iespēju iztēlojos Askoldu joprojām klīstam pa mežu uzvalkā ar šlipsi un laptopa somu pār plecu un pārtiekam no zaķkāpostiem un priežu dzinumiem. Anglijā jau ziemas vispār ir diezgan siltas. Bet tad Nansens viņu būtu kādreiz manījis. Kā trešo varbūtību varam pieļaut, ka viņš ir dabūjis savu sapņu darbu un šobrīd smēķē resnu cigāru kaut kur uz ofisa balkona, ar kritisku aci novērtēdams, kā izskatās viņa Lamborghini uz darba kolēģa Porsche fona. Ko mēs arī no sirds novēlam.

Pa to laiku Beikerstrītas objekts bija palēnām pats no sevis izbeidzies. Nedēļas nogalē man piezvanīja no aģentūras un informēja, ka ar nākamo nedēļu sākšu strādāt citā saitā pie Batersijas tilta,

turklāt — ak laime, man pat deva iespēju pastrādāt pa pusei dienas sestdien un svētdien! Vīkenda darbiņi nozīmēja darba laiku no astoņiem līdz vieniem un pilnas darba dienas samaksu (īstenībā bija jābūt vēl vairāk, bet aģentūra pusi pievāca sev).

Pēdējo reizi patērzēju ar darba kolēģiem, ierakstīju sev telefonā to pāris menedžeru numurus, kas bija pretimnākošāki un solīja dot ziņu, kad parādīsies kāds darbiņš, un pavadīju pāris dienas pilnīgā atslābumā, pārsvarā pļāpādams ar Robu par regeju, rastafarismu un dzīvi Jamaikā. Pēdējās darba dienās nebija jēgas saspringt, maksāja jau to pašu ko vienmēr. Leišiem pēdējā darba diena vispār bija piektdien, kā uzzināju no menedžera. Svētdien no rīta aizvilkos uz darbu pusstundu par vēlu un notērzēju ar jamaikieti Robu un galveno

menedžeri Janušu. Ap vienpadsmitiem mēs izvilkām pa kāsim, Janušs man izdrukāja ieteikuma vēstuli, es atvadījos no visiem pēc kārtas, sagrābu aiz roktura savu namdara instrumentu kasti uz ritentiņiem un devos mājup divas stundas pirms darba laika beigām. Darīt jau tāpat nebija ko.

Mājās ierados ap vieniem. Rīt sākās jau pirmā darbadiena jaunajā vietā, tāpēc jutu, ka būtu laba doma pārkārtot instrumentu kasti un tad varbūt paspēlēt kompjūtera spēles. Bija jābūt rītdienai gatavam, ar svaigu galvu un nestresainam.

Jāatzīst, ka leišu aktivitātes pēdējā laikā bija kļuvušas tik nospiedoši intensīvas, ka jutos ne pārāk omulīgi.

Tāpēc atviegloti uzelpoju, kad neviena no viņiem nebija mājās. Ievilku kasti uz

ritentiņiem dārzā, pārkrāmēju instrumentus, notīrīju putekļus, bišķi pievilku skrūves šur tur un smuki sakārtoju urbīšu komplektu un kaltus atsevišķos ādas vīstokļos. Parasti darba karstumā man vīstokļi mēdza sajukt, un tad pie milzīgi resnajiem auger bits , ar kuriem urbu durvīs caurumus atslēgu ielikšanai, iemaldījās kāds no smukajiem un dārgajiem Faithful kaltiņiem ar dzintaraini lāsaino rokturi. Es pat izkrāmēju visu instrumentu kasti un apgriezu otrādi, lai tiktu vaļā no uzmācīgajiem riģipša krikumiem, kas agri vai vēlu mēdza nosegt visu tās dibenu.

Dārzā žūžoja vējiņš, vecā ābele vienmuļi čīkstināja zarus, un pilsētas gaisā noputējušās lapas pa brīdim noelsās vēja brāzmas radītā dvesienā. Nebija auksts,

taču vēja pūsmas palaikam uzdzina zosādu. Nolēmu uzvilkt jaku un uztīt Drum, lai izbaudītu kluso pēcpusdienu pilnībā.

Ieejot virtuvē, vēja šalkas palika aiz durvīm un iestājās nāves klusums. Dažkārt ir patīkami būt mājās vienam. Miers un atslābums.

Lēnām uztinu smēķi, pačamdījos ap plīti, bet tur sērkociņu nebija. Tikpat nesteidzīgi parakājos virtuves atvilktnē, un, pavej, turpat zem korķviļķa, netīra siera naža un sērkociņu kastītēm, drupačām nobārstīts, gulēja pupu žurnāls, ko Agris reiz pateicībā bija uzdāvinājis ukraiņiem.

Laikam brāļi Krasko nobijās, ka uz robežas var gadījuma pēc pārmeklēt, un tad iznāks neveikla okāzija, pie sevis nosmīnēju. Interesanti, es pats patiesībā tā

arī nebiju ne reizi uzmetis acis šim materiālam — kad tas parādījās, es uzreiz aizbraucu uz Latviju, bet atgriežoties biju pilnīgi aizmirsis par tā eksistenci. Izvilku žurnālu laukā. Baigās fidas. Pāršķīru pirmo lapu. Pēc sejas tā neko, vienīgi no silikona uz krūtīm izspiedušās zilas vēnas maitāja kopējo iespaidu. A varbūt tasi kapužiņas? Nekas nevar būt nežēlīgāks pret teicamu veselību un tajā pašā laikā patīkamāks kā stipra kafija kopā ar stipru tinamo tabaku. Pa-matīgs spēriens pa sirdi. Ar tādu dopingu es žigli visus instrumentus sakrāmēšu un tad ar labi padarīta darba apziņu varēšu uzspēlēt Grand Theft Auto. Būs asāka reakcija. Un lasāmviela pie kafijas man jau bija.

Ar šādu domu pagriezos, lai uzliktu vārīties ūdeni, taču mūsu elektriskā kanna

bija pazudusi. Ieskatījos uzmanīgāk un pamanīju, ka bija pazudis vēl šis tas — konservu nazis, lielais spožais katls, kurā mēs ar Nansenu vārījām kaņepes, un visas leišu krūzes. Trauku reste stāvēja gandrīz tukša, tajā bija tikai mani un Rahimas trauki. Iegāju no virtuves viesistabā, un tur vairs nebija gludekļa, ko allaž turējām kaktā pie televizora. Tāpat kā viss pārējais, ko nevarēja atrast, arī gludeklis piederēja leišiem. Nelabu domu pārņemts, nosviedu žurnālu uz galdiņa pie televizora un piegāju pie tās istabas durvīm, ko dalīja garais Stasis ar īso Stāsi.

Pieklauvēju. Nekā. Atvēru durvis.

Tukšums. Nu, tas ir, mēbeles jau neviens izvācis netika, bet drēbju, grāmatu un instru-mentu te vairs noteikti nebija.

Iegāju otrā istabā, kur dzīvoja Rimantas un

Valdas. Tie arī bija prom. No vienas puses jocīgi, no otras — kurš tagad maksās par īri? Vai visi būtu mani pametuši vienu? Tā kā pēdējā laikā daudz tiku dzirdējis par pasaules galu, sajutos pavisam jocīgi, pat drusku tā kā bailīgi.

Uzskrēju augšā un atrāvu Rahimas istabai durvis vaļā.

— Tu ko, galīgs idiņš? — Rahima pacēla miegā pietūkušu seju no spilvena.

Viņa vēl gulēja, sega bija noslīdējusi nost un atsedza kārdinošus apaļumus.

— Kur ir lietuvieši?

— Neko nezinu par lietuviešiem, — viņa sirdīgi ietinās segā līdz zodam. — Ej prom! Nu kāpēc tā jābūt, ka visa pasaule to vien dara, kā ļaunprātīgi un ar nolūku besī mani ārā! Tu taču tīšām to dari, vai ne? Pat tas stulbais jampamps Antonio,

jefiņš apdauzītais, ir dabūjis kaut kur manu telefona numuru un draud nākt pie manis uz mājām. Jūs visi esat sazvērējušies, vai?

Vismaz Rahima bija uz vietas un tāda pati kā vienmēr. Tas priecēja. Nokāpu lejā. Tātad leiši ir prom, lai gan vēl no rīta viņi bija te — kafijkannu es pēdējoreiz izmantoju tanī pašā rītā, un priekšnams vēl bija piekrāmēts pilns ar viņu apaviem, kad es izgāju no mājas uz darbu. Tagad bija nozudušas kā čības, tā sandales un krosenes, par celtnieku zābakiem nemaz nerunājot.

Izvilku mobilo un piezvanīju gan uz Rimantas, gan Valdas numuriem. Atslēgts.

Vai viņi piedalītos kādā baznīcas salidojumā, uz kuru jāierodas ar kafijkannu un visām pārējām mantām?

Pilnīga mistērija. Atcerējos, ka šodien ir trīspadsmitais datums. Labi, ka svētdiena, nevis piektdiena. Tik un tā — nolāpīts!

Pēdējā laikā viņu uzvedība bija bijusi tik savdabīga, ka patiesībā jau nebija jābrīnās ne par ko. Kafijai ūdeni uzvārīju olu ķipītī, tad apsēdos un atkal pāršķīru pirmo lapu mūsu žurnālam bez vāka.

Silikons. Jābūt taču arī kaut kam dabīgam, es nodomāju un sataisījos pāršķirt vēl vienu lapu, kad pie durvīm atskanēja zvans. Devos atvērt un nometu žurnālu atpakaļ uz apaļā žurnālu gal-diņa pie televizora. Kā izrādījās, vēlāk šim momentam izrādījās milzīga, es pat teiktu — nāvīga nozīme.

Bija ieradies Nansens, un viņam atkal bija ideja, kā ātri kļūt bagātam. Jau uz sliekšņa jēzulīgā seja staroja

apgarotībā, un visapkārt viņa personai vēdīja līksms uzbudinājums.

— Mani izsvieda no darba, — viņš gaviļaini uzsauca, tiklīdz atvēru durvis. — Bet tas ir forši! Toties man ir šis tas padomā, un šoreiz, vecīt, viss būs kā bankā — smalki un ar lieliem cipariem.

Ielaidu viņu iekšā un nopūtos.

— Es neesmu māņticīgs, Nansen, bet man liekas, ka tagad labāk neko nevajag pasākt. Šodien ir trīspadsmitais maijs, vai zini. Tava iepriekšējā ideja man jau izmaksāja krietni daudz naudas un nervu.

— Tu ko, šoreiz viss būs čikiniekā!

Velis lai rauj kaņepju pienu un skvoterus — mēs taisīsim hanku!

Dies žēlīgais. Krāsas šķīdinātājā vārītas magones galīgi nebija tas, ar ko es gribētu asociēt savu personu — ne kā

lietotājs, ne, pasarg, tirgotājs. To arī darīju viņam zināmu. Taču Nansens pat neklausījās. Viņš izvilka no mugursomas Līdi maisiņu un triumfāli atvēra to manu acu priekšā.

Maķ peremaķ, es gribēju teikt, bet savaldījos. Riktīgās magones. Galvas bija nelielas un pajaunas, bet nenoliedzami Papaverum sumniferum. Kur viņš tās rāvis?

— Pāri kaņepju laukam, tur ir tādi kā mazdārziņi, gluži kā mums bija padomju laikos, — uzminējis manu jautājumu, paskaidroja Nansens. — Es tur bišķi pameklēju, vai nevar kādus dārzeņus dabūt, kaut kā apnicis stiept no veikala.

Ielienu vienā siltumnīcā — un še tev!

Iekšā karsts kā ellē, tur noteikti apkure pievilkta klāt. Īstenībā tajā dārzā arī

ārpusē aug, tikai tās pat ziedēt nav sākušas. Šitās, no siltumnīcas, jau izveidojušas galvas, tā ka varam malt.

— Nansen, ne šeit. Mani kaimiņi nesapratīs, un es arī ne. Turklāt tev šķīdinātāja nav.

— Nav, — Nansens piekrita. — Bet es nopirkšu!

— Tur vajag veco padomju krāsas šķīdinātāju numur 646! Britu šķīdinātājos cita ķīmija iekšā, tas var nelabi beigties.

— Gan jau princips ir tas pats, — viņš bija neatturams un sajūsmināts pats par sevi līdz beidzamajam. — Man bijušajā darbā ir pāris džeki, kas ir ieinteresēti pirkt. Ja viņiem aizies, tad viņi arī citus atvedīs. Tur ir nauda iekšā!

— Bet tu no siltumnīcas īpašniekiem pa purnu dabūt nebaidies?

— Ē, viņi pat nepamanīs! Nav jau nekāda kolumbiešu faktorija ar automātistiem. Droši vien tur kāda pensionēta tante sev audzē magoņmaizītēm. Bez tam vienu reizīti taču mēs varam pamēģināt?

Nu še rev. Kur, nolādēts, šim cilvēkam tāda karina, ka viņš gaišā dienas laikā atrod te kaņepes, te magones? Un kāds lāsts ir mani savedis kopā ar cilvēku, kurā mīt neatturama tieksme dzīt sevī kapā vai cietumā, kas nu trāpīsies pa priekšu?

No otras puses, jāatzīst, ka zināmā mērā tas būtu interesanti. Hanku ne vārījis, ne lietojis nekad netiku, taču ar veterāniem biju runājis un zināms priekšstats man bija. Atcerējos vēl kaut ko.

— Tev nav dimedrola. Veči vienmēr lika dimedrolu klāt, to es skaidri atceros.

— Es zinu, kur var dabūt. Tie paši džeki, kas grib pirkt hanku, var man dabūt dimedrolu. Un šķīdinātāju es arī dabūšu, neuztraucies.

Es nemaz neuztraucos, kur nu.

Vispirms noslēpumaini pazūd kaimiņi, tad mani nolamā kaimiņiene, pēc tam bijušais klasesbiedrs uzstāj, lai kopā vārām hanku ar neriktīgu šķīdinātāju un tirgojam celtniekiem. Uztraukumam nekāda pamata.

Atkārtoju vēlreiz: — Nansen, es negribu būt tajā visā iesaistīts. Pienu es dabūju izgāzt ārā pēc dažām dienām, jo tas saskāba. Kur es likšu hanku? Hanka tomēr tas pats heroīns vien ir, par to var dabūt pamatīgi pasēdēt, nav jau kaņepes, uz kurām skatās caur pirkstiem. Hanku laiž vēnā, tas ir nopietni.

Viņš atpleta rokas kā padodamies.

— Nu labi, labi, es jau saprotu, ka tu rausties. Tad ļauj man vismaz magones tavā pagultē izklāt, lai pažūst. Rītā savākšu.

Sev par nelaimi, atļāvu arī. Nansens izklāja vecus Metro numurus zem manas gultas, tiem pa virsu nobēra savas magones un projām bija. Viņš solījās atnākt nākamās dienas pievakarē un atvest dimedrolu.

17. nodaļa Burtiski trīs minūtes pēc tam, kad Nansens bija nozudis no aculoka, lejā norāpās Rahima un ilgi ņēmās pa virtuvi šmorēdama, tā ka es iedzimtas kautrības dēļ pupu vietā pievērsos spēlei. Viņa aizvācās, kad jau bija tumšs, un gandrīz tūlīt pēc viņas aiziešanas durvīs skrapstēdama pagriezās atslēga un mājā ievēlās Valdas, pamatīgā ķirsī. Viņam līdzi bija "Stoļičnaja" un pa burkai marinētu gurķu un sēnīšu. Valdas uzstāja uz manu līdzdalību banketā, kam es pilnīgi noteikti nespēju atteikt, jo, pirmkārt, tā bija pati par sevi līdzvērtīga alternatīva Grand Theft Auto, otrkārt — es gribēju zināt, kas notiek un kur visi palikuši.

Šinī sakarā Valdas salika visu pa plauktiem ļoti ātri.

— Rīt būs četrpadsmitais maijs, — viņš paskaidroja, izvilkdams no virtuves plaukta kafijas krūzi ar sentimentālām rozēm uz zila fona, lai būtu kur šņabi saliet. — Rīt būs pasaules gals.

Gribētos ticēt, ka manā sejā nenodrebēja ne muskulis no pārsteiguma, un tā laikam arī bija, jo Valdas pilnīgi ikdienišķi turpināja darboties tālāk, kārtodams uz galda zaceni. Mēs piemetāmies turpat viesistabā uz lielajiem, papluinītajiem klubkrēsliem un salikām taru uz žurnālu galdiņa. Pieprasīju sīkākus paskaidrojumus.

— īru bīskaps Ašers pirms dažiem simtiem gadu apkopoja visu Bībelē minēto cilvēku ģenealoģiju un izskaitļoja, ka

pasaule tika radīta 4004. gada 23. oktobrī priekš Kristus. Precīzi līdz pēdējam. Šobrīd ir 2001. gada maijs, tātad apmēram pagājuši gandrīz seši tūkstoši gadu, un tas ir tas skaitlis, kuram mēs ticam kā Dieva iecerētajam pasaules vecumam. Dievs radīja Visumu sešās dienās un septītajā atpūtās. Kad Bībelē lasām, ka Dievam viena diena ir tas pats, kas cilvēkam tūkstoš gadu, ar to ir domāts, ka pasaule pastāvēs sešus tūkstošus gadu. Tātad šīs sešas Dieva dienas ir gandrīz jau pagājušas. Mēs arī ticam, ka Pestītāja vārds uz Zemes bija jāsludina divu tūkstošu gadu garumā, un tas nu būs piepildījies šogad, jo ir jau 2001. gads.

Valdas ielēja šņabi puķainajā krūzē un pasniedza man. Iešāvām viens pēc otra

un uzkodām. Palūdzu, lai viņš turpina.

Nožagojies viņš turpināja ar.

— Pardon. Bībelē ir tāda vieta, kur Jēzum jautā — kad būs pasaules gals? Un viņš atbild: to neviens nezina, bet paskatieties uz olīvas koku: kad tam lapas plauks, jūs zināsiet, ka vasara tuvojas.

Tāpat, kad jūs redzēsiet zīmes, tas nozīmē, ka pasaules gals ir tuvu. Tas olīvas koks ir domātas Izraēļa ciltis. Redzi, ir teikts, ka vienu paaudzi pēc tam, kad Izraēlis būs atguvis savu valsti, pravietojumi piepildīsies, un Jēzus atgriezīsies zemes virsū. Izraēla kļuva par neatkarīgu valsti 1.948. gada 14. maijā. Rīt ir Izraēlas Neatkarības diena. Tātad — piecdesmit trīs gadi, pilnīgi pietiekams laiks, lai tas iekļautos pareģojumā par vienu paaudzi.

Vispār jau neviens nevar tieši pateikt, cik

viena Bībeles paaudze īsti iznāk gadu izteiksmē, līdz ar to nav tik vienkārši paredzēt, kad pa īstam tas notiks. Zina tikai izredzētie.

Nespēju atturēties: — Un tātad jūs esat izredzētie?

Valdas paraustīja plecus.

— Nūja. Vismaz doktors Bats ira.

Viņam bija atklāsme, kurā eņģeļi visu izskaidroja. Pasaules gals būs rīt, jo rīt ir Izraēlas neatkarības diena un divi tūkstoši gadu kopš Kristus Pestītāja piedzimšanas.

— Bet kur visi aizmukuši? Kur ir jūsu mantas?

— Viss ir baznīcā. Viss un visi.

Atcerējos, ka agrāk leiši bija minējuši savu dievnamu kaut kur Austrumlondonā. Valdas dziļi ievilka elpu, paskatījās griestos un sāpīgi

saviebās.

— Mēs ticam vienam — ka tieši rīt ir tā diena, saproti? Pasaulīgām mantām vairs nav nozīmes. Tās ir saliktas baznīcas noliktavā, lai nevienam netraucētu. Visi, stiprinot savu ticību, pavada laiku lūgšanās. Tikai es, es viens grēcinieks, ar šaubām sirdi, saproties…

Es zinu, ka mums jābūt stipriem, bet mani grauž un moka šaubas… Un es zinu, ka te tām nav vietas, bet tomēr velns mani kārdina, jomajo… es šaubos par sevi un par to, ko esmu darījis — jo vai ar to pietiks, kad Pestītājs nāks? Vai mani grēki taps piedoti? Tāpēc man vajag kādu, kuram smagumu izlikt priekšā, apjēdz? Es gribu tev grēkus sūdzēt. No savējiem es ne ar vienu nevaru runāt. Tu esi cilvēks no malas, un man nav laika meklēt ordinētu

priesteri, kas varētu atlaist grēkus. Ja tu esi kristīts, tad ar to pietiek — tu man varēsi atbildēt un atlaist grēkus kā brālis.

Es šķībi palūrēju uz pupu žurnālu, kas vīdēja zem Valdas labā elkoņa, bet noklusēju. Eai pirmais met ar akmeni…

Un tādā garā.

Manam negaidītajam viesim savukārt vajadzēja izrunāties. Viņš jau laikam labu brīdi bija pamucis no pārējiem, lai varētu slepenībā gremdēties alkoholā.

— Esmu grēcinieks, kā neviens vēl nav bijis, — viņš grūti pūta un nokāra galvu. — Briesmīgs, briesmīgs grēcinieks.

Taču kāpēc tas Kungs neņem manu dvēseli, bet gan tādu svētu cilvēku kā mans labākais draugs Darjus? Nē, neiebilsti man, — viņš draudoši pacēla roku, lai gan neiebildu nenieka, — es,

protams, zinu, ka Dievam ir īpašs plāns attiecībā uz katru no mums. Taču tūlīt es tev pateikšu, kāpēc esmu tik briesmīgs grēcinieks. Nevienam neesmu to vēl teicis, tu būsi pirmais un laikam arī pēdējais cilvēks, kuram es atzīšos.

Vienkārši tā — atzīšos, un viss. Esmu taču aizlējies pietiekami, un man ir vienalga.

Stulbi, bet bez alkohola vienkārši nespēju.

Pārāk vājš esmu. Es zinu, ka skaidrā nekad nesēdētu šeit un nerunātu ar tevi par to. Pastāstīšu tev, un lai Dievs man žēlīgs.

Bet papriekšu izlasi šito.

Viņš izvilka no jakas iekškabatas un pasvieda man bezmaksas avīzes Metro numuru. Saņurcītais eksemplārs laikam bija daudz cietis stroikas ekstremālajā vidē, tas bija apputējis ar riģipša putekļiem un vienu stūri rotāja pleķis ar

piekaltušām tomāta sēklām. Zem tā kā reiz bija rakstiņš, kura virsraksts man lika sarauties. Izgriezumu ar visu dzelteno fonu glabāju joprojām.

LIETUVIEŠU VIESSTRĀDNIEKA LĪĶIS SLĒPTS PAGRABA PAMATOS KENINGTAUNĀ Pirms vairākiem mēnešiem kādā Keningtaunas mājas pagrabstāvā atrastais līķis, kas bijis iemūrēts betonā, ir identificēts kā misters Darjus Maisjulis.

Misters Maisjulis, 46 gadus vecs, nelegāli strādājis kādā no Austrumlondonas celtniecības uzņēmumiem.

Pazīmes liecina, ka misters Maisjulis ticis nogalināts ar sitienu pa galvu no sāniem ar trulu priekšmetu un tad līķis iemūrēts betona pamatos, lai slēptu nozieguma pēdas.

Kā paziņoja Skotlendjarda virsinspektors Džeimss Grejs, iepriekš informācija par noziegumu plašākai sabiedrībai nav tikusi izpausta izmeklēšanas interesēs. Misters Grejs arī informēja, ka uzsākta sadarbība ar Lietuvas valsts policiju. Izmeklēšana turpinās.

Vai tiešām tas būtu tas pats? Stulbi blenzu uz druku. Tur pat nebija nekādu ilustrāciju, kas palīdzētu noskaidrot, vai tas ir pagrabs, kurā es pirmoreiz trenējos šateringā. No otras puses, cik daudz tādu Keningtaunas pagrabos iemūrētu līķu varētu būt?

— Neviens viņu nenosita, — Valdas pārtrauca manu domu plūsmu un piegrūda man pie rokas kafijas krūzi, lai iemalkoju.

— Ks biju klāt, kad Darjus nomira. Lūk

kā.

Man tiešām vajadzēja sotaku.

Vispirms ietriecu es, tad Valdas. Uzkodām marinētas sēnītes. Jau uzreiz gribējās vēl pa vienam, taču savaldījos. Nav ko stresot, centos sev iestāstīt. Taču cilvēka kāja betonā atkal nostājās manu acu priekšā. Atklepojos kā pirms svarīgas runas. Rīkli laikam grauza no "Stoļičnajas".

— Tātad tu viņu pazini?

— He, vai es viņu pazinu! Protams, vēl Lietuvā pazinu. Darjus praktiski bija bārenis visu mūžu un atraitnis turklāt. Viņš man daudz ko izskaidroja — par dzīvi, par Dievu… izgādāja darbu. Mēs Viļņā dzīvojām. Es pats no Naujoji, blakus jūsējai robežai. Mums ar darbu nebija pārāk spoži, tā ka es pārcēlos uz Viļņu,

tūlīt iestājos baznīcas vietējā nodaļā un tur sadraudzējos ar Darju. Tā, lūk. Mēs gadus trīs bijām kopā šitā te, — viņš pacēla rokas, izpleta pirkstus un sabīdīja tos kopā, attēlodams zobratus sazobē. — Viņš ari pierunāja mani at-braukt uz Londonu.

Brauc, Valdas, viņš teica, un izplati Dieva vārdu starp mūsējiem ārzemēs. Viņiem grūti, dzīve dauza, Dievs uzliek pārbaudījumus, un Sātans kārdina ar peļņu…

Valdas iekraukšķināja gurķīti.

— Un darbs taču bija labs, mēs uz Dieva cilvēku strādājām. Praktiski visa peļņa bija domāta baznīcai un krusta karagājieniem, kad doktors Bats rīkoja evaņģelizācijas tā Kunga vārdā. Peļņa bez mūsu algām, tas ir. Algas mums vienmēr maksāja labas, bet pāri palikusī firmas

peļņa — tā iet Dievam tīkamām lietām, piemēram, bezmaksas bukletu drukāšanai vai baznīcas sintezatora pirkšanai.

Kaut kas man te nebija skaidrs.

— Kas tas par darbu tāds?

— Nu kā, tā pati stroikā. Doktors Bats pirka vecas mājas, un mēs tās ar dievpalīgu atjaunojām. Viņš mums ir gan dvēseļu gans, gan būvdarbu vadītājs, no sākuma pat braukāja ar busiņu kā sagādnieks. Mēs viņam sakām — nepieklājas priesterim cementu vadāt, bet viņš — darbs nav grēks, ber pagodinājums. Re, kas par cilvēku! Mums gāja jo tālāk, jo labāk. Kad es ierados, doktoram bija tikai viena māja, kurā strādāja kādi četri baznīcas cilvēki. Pa trim gadiem mums izdevās izaugt par īstu firmu. Katrs pielika roku, lai tās lietas iet

uz priekšu, un vēlāk parādījās pat apakškontraktori. Jā gan, bija pat nēģeris, kas piesaistījās ar visu ģimeni.

Iedomājies, nēģeris! Bet nu Dieva priekšā visi vienādi, man jau ari vienalga, ka viņš bija galīgi melns. Toties, cik ilgi es viņu pazinu, viņš neizlaida nevienu svētdienu baznīcā. Lūk, ko nozīmē ticība!

Nēģeris ar visu ģimeni. Zibenīgi ielēju puķainajā kafijas krūzē vēl vienu kārtīgu šņabja šļuku un ietriecu ribās.

Paņēmām katrs pa uzkožamajam.

— Nu tā redz. Viss plauka un zēla, bet nelaime nenāk brēkdama. Mēs, visi lietuvieši, strādājām toreiz kopā vienā objektā Naitsbridžā. Kontraktoram bija objekts Keningtaunā, — Valdas paklauvēja ar pirkstu pa avīzi. — Es zinu to vietu, mēs tur iesākām ar demolēšanas

darbiem, bet tad doktors Bats mūs pārcēla uz Naitsbridžas objektu. Melnais pats tur tālāk ņēmās ar savu sievu un kaut kādiem algāžiem.

Apēdu marinētu sēni, ievilku dziļi elpu un grūdu ārā: — Klau, Valdas, es arī…

Viņš pārtrauca mani, valdonīgi pamādams ar gurķi.

— Nekad neņem šitos algas āžus, viņiem tikai nauda galvā, bet nav sirdī Dieva! Es vēlāk dzirdēju, ka tur mūrnieks esot bijis galīgs kretīns, pat dažas ķieģeļu rindas taisni neesot vīžojis sakrāmēt. Taču ne par to ir runa.

Man atlika vienīgi izdvest piekrītošu īdienu.

— Mēs ar Darju tātad strādājām Naitsbridžā. Bijām jau diezgan padarījuši,

uz beigām atlika tikai ielikt virtuvē akmens galdu ar izlietni pašā centrā.

Piektdienas vakars bija, gandrīz visi darbi jau pabeigti, un veči aiztinās mājās.

Palikām tikai mēs ar Darju. Piegāde kā vienmēr kavējās, taču doktors Bats mums abiem piekodināja, lai paliekam un sagaidām to nolādēto galdu. Sagaidījām ar. Doktors Bats ļoti gribēja, lai mēs to uzliekam tanī pašā vakarā, jo nākamajā dienā klients nākšot skatīties. Es viņam teicu, ka divatā ātri nevarēsim.

Valdas paskatījās uz mani, acīs mirdzēja slapjums. Viņš emocionāli braucīja pieri ar rokām.

— Doktors Bats pats atbrauca mums palīgā. Teica, ka esot bijis tajā apkaimē baznīcas darīšanās. Mēs uzlikām galdu uz ratiņiem, apsējām striķus… viss kā vajag.

Virtuve bija otrajā stāvā. Vītņu kāpnes, briesmīgi neērti. Nācās vilkt ar striķiem augšā gar malu. Darjus turēja no apakšas, mēs ar priesteri vilkām. Sākām celt to plāksni augšā. Smags, maita, gandrīz trīs kvadrātmetri granīta… viena štrope pārtrūka, plāksne aizgāja slīpi, un doktors Bats nenoturēja savu stūri. Tieši Darjum deniņos.

Brīdi viņš klusēja, cīnīdamies pēc elpas. Es sēdēju, pilnībā stāsta pārņemts, un nespēju no savas iztēles aizgaiņāt skatu ar vītņu kāpnēm un celtnieku, kuram iebuktēts galvaskauss. Jocīgais ar astoņdesmito gadu frizūru (šaubu nebija, ka tas bija viņš) lasa lūgšanu virs asins peļķes, kas plešas aizvien lielāka un lielāka…

— Darjus bija beigts uz vietas. Mēs

noskaitījām lūgšanu, — kā uzminējis manas domas, Valdas turpināja. — Es gan gribēju uzreiz zvanīt ātrajiem, bet doktors Bats teica, ka nevajag. Nu taisnība jau bija, tur skaidrs pat man, nejēgam, ka Darjus dvēsele ir labākā vietā. Kungs sēj un pļauj, kad pašam labpatīk.

— Bet jums taču vajadzēja piezvanīt glābšanas dienestam jebkurā gadījumā, vai ta ne?

Valdas ilgi un smagi klusēja. Gaiss virs saņurcītā Metro numura acīmredzami sabiezēja.

— Es esmu tikai vienkāršs ierindas grēcinieks, kā visi parastie ļaudis…

Doktors Bats teica, ka labāk būšot, ja mēs nevienam neko neteiksim. Cilvēkiem radīsies tikai neveselīga ziņkāre un viņi gribēs apšaubīt mūsu darbu. Baznīcas

darbu, es domāju. Firmā strādāja desmit cilvēku, kuriem nebija nekādu papīru, mūs visus deportētu. Un vēl baznīcai celtos neslava no tā, ka mēs visi neiegāji. Bez tam mēs taču tur nekādu anglisko Health and Safetyt nemaz neievērojām. Ne tur kādam bija ķivere, ne zābaki ar tērauda purngaliem… Darjus vispār pa darbu staigāja šortos (tad, re, no kurienes tā plikā kāja, man atausa gaisma). To pašu galdu mēs likām ne jau pēc drošības noteikumiem, bet ka tik būtu ātrāk. Īstenībā šajā firmā mēs visu tā darām. Paļaujamies vairāk uz to Dieviņu. Un vienmēr jau Viņš bija stāvējis klāt. I.īdz tai dienai, kad granītam štrope pārtrūka… Patiesībā drausmīgi stulba nāve. Es tā domāju, ja mēs būtu bijuši tikai drusku uzmanīgāki, nekas nebūtu noticis, — Valdas atzina.

Nezināju, kā lai piesardzīgāk izdibina to, ko gribēju vēl zināt, tāpēc vienkārši spļāvu laukā: — Bet ko jūs izdarījāt ar līķi?

— Eh… Paldies Dievam, visas grīdas bija noklātas ar plēvēm, lai mēs nesagandējam segumu, tā ka pēdas nekādas nepalika. Mēs vienkārši uzlikām galda virsmu, kur pienācās, un tad Darju satinām audeklos, lai neasiņo tālāk, un nomainījām plēves. Tā, redz. Ak, es grēcinieks, grēcinieks nolādētais — Viļis, nu pasaki man, vai man vajadzēja to visu darīt vai ne?

— Nu paga, bet ko tad jūs īsti izdarījāt?

— Satinām audeklos, katram gadījumam uzvilkām virsū plēves maisu uz galvas, lai asins neizsūcas cauri, un

ielikām iebūvētajā skapī. Doktors Bats teica, ka tālāk viss Dieva rokā.

— Jūs taču neatstājāt viņu tur skapī!

Valdas nokāra galvu un sērīgu seju iešļāca krūzē pēdējās šņabja paliekas.

Kādu laiku paturējis pudeli virs krūzes apgrieztā stāvoklī, viņš to vēl pēc vīriešu paraduma pakratīja, lai būtu drošs, ka ir dabūjis laukā pēdējo pilīti, un tad paripināja zem gultas. Mēs brālīgi sadalījām pēdējo šļuku.

— Protams, ka ne. Kad es pirmdienā atnācu uz darbu, Darjus vairs nekur nebija, vispār nekādu pēdu nekur… un galds uzlikts vietā, pat izlietnei caurums izgriezts un visa santehnika pievilkta… Ē… grēcinieks, grēcinieks es esu…

Sastāstīju pārējiem, ka Darjus izlēmis aizbraukt uz Viļņu neatliekamās ģimenes

darīšanās. Pateicu, ka viņam meita saslimusi. Baltie meli, ēēē… Bet tā var darīt, kad tev Dievs sirdī: jo ar vienu mazu melu grēciņu tu palīdzi glābt daudzas citas dvēseles no elles ugunīm.

Dievam noteikti ir tīkamāk, ka mēs varam netraucēti turpināt evaņģelizāciju un pelnīt naudu baznīcas izdevumiem. Mums agrāk bija plāns braukt uz Venecuēlu kā misionāriem, sākām pat krāt naudu, bet pēc tam, kad doktoram Batam bija atklāsme, kļuva skaidrs, ka tik daudz jau nu nepaspēsim. Izrādījās, ka šeit ir papilnam darāmā un tepat dvēseles glābjamas. Venecuēlas projekts prasītu vairākus gadus, bet tik daudz laika vienkārši vairs nav atlicis. Dievs nav mazais bērns: ja mūsu mācītājam atklāsme tika dota tagad, tātad mūsu uzdevums ir

glābt nevis mežoņus, bet brāļus un māsas tepat.

— Kur tad viņš palika?

Valdas pamāja uz avīzes pusi.

— Keningtaunas objektā.

— Kā viņš tur nokļuva?

Leitis paraustīja plecus.

— Acīmredzot doktors Bats viņu tur bija nogādājis. Es domāju, ka man pašam labāk neko nezināt, saproti, ļa es zinātu, tad Sātans varētu mani paraut aiz mēles un es kādam izmuldētos. Tagad viņi to atraduši. Un es tā lūdzu Dievu gan par sevi, gan par doktoru Baru, gan par Darjus dvēseli… Doktors Bats pēc tam teica, ka vairāk objektu nebūšot — Dievs pats devis zīmi pārtraukt baznīcai ar to nodarboties, un tā zīme bijusi veids, kādā Viņš paņēma Darju pie sevis. Tāpēc arī

mēs tagad klīstam kā Dieva nepieņemti pa svešām stroikām, ne pa savējām…

Asara noripoja pār celtnieka saraino vaigu, viņš ieķērās krēslā abām rokām un sāka šūpoties uz priekšu un atpakaļ.

— Es tā lūdzos! Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, ja Viņš grib paņemt Darjus dvēseli, viss Viņa rokā, es neiebilstu, jo Dievam iebilst ir grēks! Bet vai mēs rīkojāmies pareizi, par to es lūdzu no tā Kunga atbildi, un mani māc briesmīgas bailes… Doktors Bats teica, ka tas Kungs par visu parūpējies, visu izdarījis pēc sava prāta un par Darju neviens nekad neko neuzzinās. Bet, re, ka atklāja gan!

Tas būs Sātana pirksts. Gribētu es zināt, kā policija tika pie saprašanas, ka tur betonā guļ viņa miesas! Uh, ja man tiktu rokās tas elles izdzimtenis, kas viņiem to

pateica! Svētām dusmām nešķīstais nespēj pretoties.

Acīmredzot pēdējais enerģiskais izrāviens laupīja Valdas visu atlikušo enerģiju, un viņš sakņupa klubkrēslā un klusiņām sāka šņākuļot sev zem deguna.

Laikam uznāca lūziens virsū.

Dīvaini, kā mēs dzīvē izvēlamies pieņemt vienu vai otru pusi. Te nu bija Valdas, kura klātbūtnē mācītājs laikam jau ne ka aiz tīša prāta, bet tomēr nosita viņa draugu. Un Valdas simpātijas ir slepkavas, nevis Darjus līķa atradēja vai policijas pusē. Sanāk, ka nekādas ļaundarības nebija notikušas un es par velti labiem cilvēkiem izčakarēju dzīvi ar savu telefona zvanu? Kaut arī tas būtu nelaimes gadījums — tomēr mācītājsbiznesmenis nekādu atbildību neuzņēmās.

Tā vietā slepus iemūrēja līķi betonā. Jo viņš taču kā būvdarbu vadītājs sanāk atbildīgs par darba drošību. Un droši vien viņam nāktos skaidroties arī par to, kāpēc pie viņa strādā vesels bars nelegālo strādnieku, kāpēc netiek ievēroti nekādi drošības noteikumi, kur paliek visa tīrā peļņa… Valdas teica — Dievam tīkamām lietām. Šņabja diemžēl vairs nebija. Piegāju pie mūsu lielā franču loga un atvēru to vaļā. Ārā valdīja tumsa, klusums un miers, ja neskaita parasto pilsētas dūkoņu, kas nāca pāri kaimiņu mājām un dārziem.

Darjus Maisjulis vairs nebija šeit, uz šīs grēcīgās zemes, un es personīgi ne tikai biju uzbūvējis viņam priekšpēdējo atdusas vietu, bet arī pazinu cilvēku, kurš viņu bija nositis — kaut ari tikai nelaimes

gadījuma pēc. Nekad vairs Darjus nelādēsies, stiepdams smagu ķieģeļu kaudzi, nekad vairs, zobus atviezis, neurbs betonā ar urbi, kuram ieslēgts atskaldāmā āmura režīms… Lai arī personīgi nebija sanācis ar viņu iepazīties un es nemaz nezināju, kurā celtniecības jomā viņš strādāja, bija tāda sajūta, ka mums varētu būt vienojoši faktori. Droši vien mūsu garīgo brālību svētu slacīja tās asinis, ko palaikam lējām, kad nobrāzām stroikā rokas ar zāģa asmeni, tie sviedri, kas aumaļām sūcās mūsu putekļainajos Tkreklos, un tas visās malās smeldzošais nogurums, ar kādu mēdzām pārvilkties mājās. Turklāt — un tas varbūt nospieda visvairāk — nebija zvanīts, ka arī man neiznāks no dzīves atvadīties tieši tikpat stulbā veidā. Pat labi menedžetā stroikā ar

visu Health and Safety briesmas uzglūn vairāk nekā ārpus tās.

— Viļis? — vārgā balstiņā nopīkstēja Valdas.

— Ko? — Tu man atlaidīsi grēkus? Esmu bijis nedrošs savā izvēlē tā Kunga priekšā un apšaubīju Viņa lēmumus… Man pietrūka drosmes teikt: "Tavs prāts lai notiek, ak, Kungs, ja Tu esi izlēmis paņemt Darjus dvēseli — tad ņem un ļauj man bezgalīgi slavēt Tevi savā sirdī un lūgšanā… Es biju vājš un grēcīgs, ak, Kungs…"

Viņa jau tā vārgā balss dzisa arvien vairāk ar katru vārdu. Blenzu dārza melnumā un jutos pilnīgi tukšs un noguris.

Sajūta bija, ka ir jau riktīgi vēls. Dīvainā kārtā manī nebija nekādu emociju,

nekādas reakcijas, izņemot domāšanu paralizējošas skumjas. Tās pārņēma mani un teica — ej gulēt, mūjābeli, rīt būs jauna diena ar jauniem sūdiem, tā ka neņem galvā. Atgriezos istabas vidū un atkritu krēslā.

— Jā, Valdas, es tev piedodu visus tavus grēkus. Pilnībā.

Leitis pamāja galvu vai nu piekrišanā, vai pateicībā, tad tā nokārās uz leju. Sašķiebies uz sāniem, Valdas mīļi apskāva klubkrēsla roku balstu un aizmiga.

18. nodaļa 2001. GADA 14. maijā bija mana pirmā darba diena nelielā divstāvu mājelē pie Batersijas tilta. Man tika atvēlēta galvenokārt starpsienu būve — gan karkasi, gan ari vēlāk apšūšana ar plastabordiem.

Tajā pašā dienā notika ari citas svarīgas lietas: mūsu mājā notika slepkavība un pasaule gandrīz piedzīvoja galu. Pasaules bojāeja, starp citu, iesākās ar Nansena fiksajām idejām par to, kā ātri kļūt bagātam. Es domāju visu to opija magoņu pasākumu — šo idiotisko plānu pēc atmiņā rekonstruētiem hipiju stāstiem vārīt nolādēto Sātana izgudrojumu, ko sauc Tālo Austrumu ezera vārdā par

Hanku, respektīvi, heroīna surogātu uz salmu un krāsas šķīdinātāja bāzes.

Patiesībā, atskatoties uz notikumiem retrospektīvā, man liekas, ka jebkuram normālam cilvēkam vajadzētu noraustīties riebumā par pašu ideju vien, taču — četrpadsmitais maijs, kā mēs pārliecinājāmies, bija patiesi jocīga diena.

Nezinu, kas tajā dienā darījās pašā Izraēlā, taču mūspusē viss sākās mierīgi.

No rīta iestrēbu tēju ar sviestmaizi, uzsedzu segu joprojām krēslā dusošajam Valdas, jo viņš izskatījās nosalis, tad sagrābu savu smago namdara kasti un devos celt kapitālismu.

Manām smadzenēm piemīt tāda īpašība, ka tām parasti vajadzīgs laiks, lai pieņemtu jēdzīgu lēmumu. Tā uzreiz man

reti kad izdodas par visu padomāt un visu ņemt vērā, tādēļ parasti cenšos nerīkoties pēc pirmā impulsa. Darba diena pagāja, zāģējot divu reiz četru inču bruses un slienot gaisā sienu karkasus. Tikām smadzenēs griezās un čīkstēja reti eļļotie zobrati, un darba dienas beigās es biju pieņēmis lēmumu ne uz kādu policiju nezvanīt un nevienam neko nestāstīt.

Pirmkārt, tas varēja iegāzt mani pašu, jo es taču ari biju nelegālis. Ja es dabūšu sniegt liecību, tas noteikti nāks gaismā.

Otrkārt, neko daudz nedotu ari anonīmais zvans, jo, noķerot jocīgo doktoru vai ari Valdas, viņi neizbēgami izies uz Albertu Zubvi. Viņam, kā es nojautu, ari bija būtiska loma līķa slēpšanā, un Alberts varētu norādīt ar pirkstu uz mani. Jā, pavisam godīgi atzīšos, ka nemaz

negribēju likt savu galvu uz bluķa, pat ja Darjus Maisjulis bijis bārenis un atraitnis.

Varbūt būtu nostučījis Batu tādā gadījumā, ja tā būtu ļaunprātīga slepkavība, taču nelaimes gadījums nav plānota nelietība.

Un ne Darjum es ar to vairs varēju palīdzēt, ne ari pārējiem leišiem tas nāktu kaut kādā veidā par labu — galu galā beigtos ar to, ka deportētu mūs visus un nelaistu vairs atpakaļ. Mūsdienās, kad Eiropas Savienībā robežas ir nojauktas, tas izklausās pēc pilnīga stulbuma. Tobrīd tā bija skarbā realitāte.

Tātad, braucot no darba mājās, mans plāns bija nedarīt neko un ļaut lietām iet savu gaitu. Ja nu vienīgi ietriekt bundžu lētā čurūdens, varbūt Heineken, un paskatīties kādu bojeviku. Taču izrādījās, ka bez mana plāna tādi bija arī dažiem

citiem, līdz ar to plāni bija vairāki un tie negodīgā kārtā pārklājās. Pat Valdas, kā vēlāk noskaidrojās, bija no rīta aiztinies ar domu par katru cenu mani iesaistīt dvēseļu glābšanā.

Vispirms jau Nansens bija klāt, tiklīdz es izlīdu no dušas. Viņam visapkārt virmoja sviedru un dūmu smaka, rokās bija maiss ar drēbēm un guļammaisu uz mazgāšanu, bet mugursomā, kā viņš līksmi paskaidroja, — krāsas šķīdinātājs, dimedrols, soda, etiķis un prīmuss ar visu emaljēto katliņu. Lai kā biju apņēmies nepieļaut hankas vārīšanu savā mājā — pie velna, kāpēc viņš nevarēja ar to nodarboties mežā? —, tomēr atteikt senam draugam veļasmašīnu un dušu ari nevarēju.

Kamēr Nansens dušojās, es atvēru

Heineken un sāku galvā izmēģināt savu atteikšanās runu attiecībā uz hanku. Tajā brīdi aiz loga sākās dziedāšana, kas tuvojās no ielas gala un pieauga aizvien skaļāka, līdz apstājās kaut kur mūsu mājas tuvumā. Lejā atvērās durvis, un drīz vien skaņas piepildīja viesistabu zem manis.

Sajūta bija gandrīz kā pa Jāņiem Saeimā.

Sanākušie dziedāja angliski par Jeruzālemi. "Oh Jerusalem, Jerusalem, you new hright city ofthe faith."'

Dziedāšanai pa vidu švīkstēja kājas pa grīdu un raudāja mazs bērns. Lejā kāpt likās pat bailīgi — es skaidri zināju, ka tur neiederētos. No otras puses — protams, bija interesanti.

— Praise the Lord! — Amen!

Neapšaubāmi, jau atkal tas bija

jocīgais doktors, kurš uzsāka nākamo dziesmu. "Oh Father high irt Heavett, look down upott thy sons. " Nograbēja pavirši stiprinātais stikls virtuves durvīs, un dārzā ieplūda cilvēku straumīte, kas no augšas izskatījās — nu, kā lai to pasaka? — pēc sektantu bara, vai. Cilvēki trīsdesmit, to skaitā ari kādi desmit bērni, visi vienāda piegriezuma baltās drēbēs un mazām melnām grāmatiņām rokās. Sievietēm ap galvām bija apsieti lakatiņi, vīriešiem galvas nebija apsegtas. Atvēru logu un pamāju ar roku paziņām, saviem laikam nu jau bijušajiem kaimiņiem. Rimantas un abi Staši pamāja man pretī, bet Valdas pat uznāca augšā. Viss vakardienas iz-misums bija nozudis vai nu manas grēku atlaides dēļ, vai kā citādi, Valdas bija pilnīgi pārvērties: gludi skūts, vieglu sārtumu

vaigos, mirdzošām acīm un laimīgu pacilātību balsī.

— Sveiks, — centos būt mierīgs un neizrādīt nekādu pārsteigumu, bet drīzāk būt draudzīgi zobgalīgs, lai atvieglotu situāciju. — Ko tad jūs šeit? Man likās, ka jūs vairs atpakaļ nenāksiet.

Valdas nenoliedzami izskatījās cēls savā baltajā karatista tērpā. Visā viņa būtnē varēja nojaust zināmu nožēlu par mani, tāpēc ka man tāda nebija. Viņš pielieca galvu, ieskatījās man acīs un teica: — Viļis, iespējams, ka šī ir tava pēdējā izdevība. Tur lejā stāv sapulcējušies cilvēki, kurus es speciāli pierunāju nākt uz šejieni, lai lūgšanas spēks tev atvērtu sirdi. Mēs taisījāmies palikt baznīcā, taču tad doktors Bats teica

— šī ir vissvarīgākā diena cilvēces vēsturē, un mums ir vismaz jāpiedāvā glābšanas iespēja cilvēkiem. Vai viņi to pieņems vai ne, tā ir viņu problēma.

Tāpēc mēs izgājām ielās, lai pēdējo reizi uz šīs zemes sludinātu Dieva vārdu, un es pierunāju pārējos atnākt arī uz šejieni. Es zināju, ka tu būsi mājās! Tā jau pati par sevi ir laba zīme, tas Kungs dod tev iespēju! Atslābsti, ļauj, lai Svētais Gars tevi paņem savās rokās.

Man, pēc visa spriežot, piedāvāja iespēju izvairīties no pasaules gala šausmām. Matemātiski domājot, es nevarēju neko zaudēt, ja pievienotos Valdas un pārējiem — ja viņiem ir taisnība, es tiktu uzrauts gaisā un aiztaupītos katastrofa. Un gadījumā, ja nu doktora Bata aprēķinos iezagusies kļūda,

es vienkārši būtu sabiedriski pavadījis laiku, neko par to nemaksājot.

Aiz loga dziesmai pa vidu izlauzās aritmisks "ula muka lala balma tatata alalūūūū…" vai kaut kas tamlīdzīgs kādas sievietes izpildījumā. — Aleluja! — viņu uzkurināja pārējie. — Vula matara lala lula, — viņa turpināja, un emociju aizžņaugtā balss pakāpeniski pārauga nesakarīgā kaucienā ar skaļām raudām.

Pamazām dziesmas kārtība šķīda ārā, likās, ka korī iestājies apjukums un tikai dažas balsis spēj noturēt meldiņu. Jā, laikam biju pārāk kautrīgs, lai nodotu sevi pilnībā Svētā Gara rokās. Atklepojos.

— Valdas, es tomēr laikam ne pārāk…

Dziesma lejā izbeidzās, un kāds cits, kura balsi es nepazinu, sāka dziedāt jaunu

gabalu angliski ar lietuvisku akcentu.

Valdas sagrāba mani aiz rokas un, neklausoties nekādos protestos, sāka vilkt lejā pa trepēm.

— Tu tikai nonāc lejā, Viļis, un patusē ar mums kādu brītiņu. Runa taču ir ne tikai par tavu glābšanu no elles, bet arī par draugiem un kaimiņiem. Tu taču neatteiksies pasveicināt Rimantas un Stašus?

Kā gan varēja nepasveicināt! Kāpēc es reizēm esmu tāds tizls mīkstmiesis, kurš ļauj citiem izrīkoties pēc savas patikas un neiebilst pret sevis ekspluatēšanu? Ļāvos, ka mani novelk lejā. Valdas pabrutāli iesvieda mani pašā pūļa vidū, kur mēs abi ar doktoru Batu paskatījāmies viens uz otru lielām acīm. Es pat nezinu, vai viņš mani pazina. Principā es toreiz biju tikai

viens no vesela celtnieku bara, un viņš mani bija redzējis tikai vienu reizi un pirms ilga laika. Turklāt es neesmu ne ar ko īpašu ievērojams, atšķirībā no cilvēkiem ar stiklainām acīm un baltiem tērpiem. Jebkurā gadījumā viņš bija aizņemts ar dziedāšanu. Man acu priekšā atkal nostājās beigts celtnieks šortos ar asiņu nimbu apkārt galvai, taču noskurinājos un pacentos aizdzīt šo vīziju prom. Apkārt kaislības pieauga, aizvien vairāk cilvēku no dziedāšanas pievērsās runāšanai mēlēs. Sajūta bija vienlaicīgi biedējoša un emocionāli uzbudinoša. Kā zombiju bars visi saplūda man apkārt, izņemot pāris puikas apmēram desmit gadu vecumā, kuri sēdēja zālē, skaļi raudāja un piesauca Jēzu. Kopējā atmosfēra, likās, smērēja ciet manas

smadzeņu krokas ar troksni un satraukumu un neļāva konstruktīvi rīkoties, piemēram, atvainoties un aiziet. Apkārtējie sadevās rokās un sāka sinhroni šūpoties no kreisās uz labo. Biju lamatās.

— Atver savu sirdi, Viļis! — kaut kur no aizmugures uzbļāva Valdas.

— No sākuma aizver acis, tā ir vieglāk, — pamācīja kāds cits lietuvietis, kuru agrāk nebiju redzējis.

— Viss Tavās rokās, ak, Kungs, — viņam līdzās, rokās saķēries, šūpojās Rimantas. Viņš turpināja angliski, vērsdamies pie pārējiem: — Vils grib atvērties Dievam, viņš ir visu sapratis un novērtējis pēdējo glābšanas iespēju! Lūgsim un dziedāsim tam Kungam, lai Viņš glābj Viļu tāpat kā pārējos patiesi ticīgos!

— Āmen!

Ir kaut kā stulbi pagriezties un aiziet, kad tevi kādi trīsdesmit cilvēki velk ārā no pekles. Turklāt vēl grūtāk ir viņiem kaut ko paskaidrot, kad viņi dzied un runā valodās, kuras nesaproti ne tikai tu, bet arī runātāji paši, un vēl ar tādu atdevi, ka tevi nemaz nedzird. Jutos muļķīgi.

Vēl muļķīgāk sajutos, kad nejauši pacēlu acis un savā logā ieraudzīju Nansenu uz krūtīm sakrustotām rokām.

Metās jau patumšs, taču man likās, ka redzu viņa bārdainajā ģīmī ņirdzīgu smīnu.

Viņš noteikti šobrīd uzjautrinājās no sirds.

Tas jau vairāk tā kā dusmoja, nevis mulsināja. Tikmēr šurumburums man apkārt turpinājās. Rimantas saķēra mani aiz vienas rokas, kāds cits aiz otras, un es jau griezos maģiskajā aplī. Joprojām

turpinājās tā pati dziesma. Es tā iedomājos, ka viņiem šitā bija pagājušas vairākas pēdējās dienas. Vai tiešām cilvēki nenogurst, vai viņiem neapnīk?

Pārlaidu acis sanākušajiem. Neizskatījās, ka te kādam kaut kas varētu apnikt. Tā pati melodija turpinājās krietnas divdesmit minūtes, tad bez jebkādas pauzes doktors Bats uzsāka nākamo. Saskābis pametu acis pār plecu uz savu istabu, un mani pārņēma nelabas aizdomas. Nansens joprojām slējās kā tumšs siluets istabas logā, gaisma nebija ieslēgta, un pavasarīga vakara tumšzilās debesis iekrāsoja mājas sienu ap viņu nenosakāmā tonī. Saule jau bija norietējusi aiz dzīvojamo māju rindām, un Londona ieslēdza apgaismojumu ielās un istabu logos.

Satraucošā kārtā mans logs, salīdzinot ar

pārējiem, izskatījās ārkārtīgi aizdomīgs.

Griestus un sienu aiz Nansena pleca izgaismoja blāva, zilgana gaismiņa, kas nāca kaut kur no grīdas puses. Tieši tik zilgana, kā mēdz būt butānam mazos šņākuļojošos tūristu prīmusos.

— Jerusalem, Jeeeeruusaleem!! — man blakus drebelīgi blēja piedziedājumu kāda sieviete, kas izskatījās pēc anglietes.

Uz pasaules bojāeju viņa bija ieradusies ar maziem zelta auskariņiem un biezu meikapa slāni, ko varēja saskatīt pat trūcīgajā apgaismojumā no kaimiņu lieveņa gaismas. Interesanti, kāpēc neviens neiebilst pret šo troksni, es pats sev pajautāju un arī pats uz vietas atbildēju: jo nav jau tik vēls. Maijā vakars iestājas vēl tajā laikā, kad pēc pulksteņa ir atļauts rīkot dārza pārtijas. Zilganā

gaismiņa mani apbēdināja. Tātad Nansens netika ņēmis pierē manus brīdinājumus un noraidošos vārdus, tātad viņš, maita tāds, jau ir sagrūdis salmus kopā ar sodu un šobrīd tvaicē laukā šķīdinātāju.

Tvaicē šķīdinātāju? Tā izskatījās.

Bet ko tad viņš tagad dara, kretīns (piedo, Nansen), idiņš pēdīgais, ko nozīmē tās aizdomīgās kustības, ko viņa siluets veic tumsā uz zilganās gaismiņas fona? Vai man tikai liekas, jebšu tiešām viņš tin smēķi, ieliek to zobos un tad izvelk ārā sērkociņu kastīti, pakrata, lai pustumsā pārliecinātos, ka tur kaut kas ir vēl palicis, tad aizgriežas no loga, lai netraucētu vējš, un uzvelk zēveļbaļķi? Vai tiešām viņš būtu tik stulbs, kā man liekas? … Vai arī aizvien biezākajā krēslā tas tikai tā izskatās?

Krēslu pāršķēla varens gaismas uzplaiksnījums. Ar slāpētu BUBUM visa mana istaba uzliesmoja liesmās, kas izvēlās pa logu un izgaisa izplatījumā. Uz mūsu apžilbinātajām tīklenēm palika nospiedums — Nansena jēzulīgā fizionomija ar bārdeli un pēc vannas izlaistiem matiem. Liekas, viņa sejā bija ierakstīts bezgalīgs pārsteigums un neizpratne. Pacēlis gaisā izplestas rokas, it kā gribēdams saķert pa logu izskrējušo liesmu, viņš lēnām sāniski nogāzās uz grīdas un nozuda skatienam. Klusu nokrakšķot, no sienas atdalījās līdzi parautā aizkaru stanga ar visu biezo un noputējušo kokvilnas aizkaru karalienes Viktorijas stilā un, spriežot pēc visa, uzgāzās viņam virsū. Mēs sastingām, dziesma pamira uz lūdzēju lūpām, un

ikviena acis bija pavērstas pret manas istabas logu. Šeit ir svarīgi izprast hankas vārīšanas tehnoloģiju. Pirmkārt, jāņem magoņu salmi ar galvām un jāizžāvē (principā, jo sausāki, jo vieglāk strādāt un mērīt daudzumu, bet nu var arī pamitrus, tas lietas būtību nemaina), tad jāsaberž glāze salmu kopā ar pāris ēdamkarotēm sodas un kādiem simt kubiem verdoša ūdens. Esmu dzirdējis, ka krutākie veči sodas vietā lieto amonjaku, taču soda ir vieglāk pieejama un mazāk smird.

Uzsildām. Tad gāžam klāt krāsas šķīdinātāju un ļaujam tai zupai virt kādas desmit minūtes uz mazas uguns, lai opija alkaloīdi pamestu kātus un ieietu šķidrumā. Tas kļūst brūni zaļš (tāpēc dēvēts arī par zeļonku) un nelabi smako.

Izfiltrējam caur lupatu, tad liekam atkal vārīties, līdz pāri paliek tikai netīrs nosēdums taras dibenā. Uzgāžam drusku ūdens virsū, atkal vārām. Piešaujam etiķi, ļaujam ķīmijai norisināties un nosēdumiem nosēsties, izfiltrējam šķidrumu, tvaicējam vēlreiz, vēlreiz ūdens, pieberam sasmalcinātu dimedrolu, maisām, gatavs. Gandrīz, tas ir.

Būtiska piebilde: ja mēģināsiet taisīt pēc šīs receptes, nekas nesanāks, jo esmu izlaidis pāris būtiskus aspektus. Negribu moralizēt — kas ir izlēmis sevi nobeigt, to izdarīs tāpat, taču pilnu elles eliksīra recepti nedošu. Mana stāsta izpratnei ir nepieciešama sajēga par to, kā eliksīrs tiek gatavots, un to tad arī cenšos jums sniegt.

Svarīgākais ir apzināties, ka tas

hankas kulinārijas aspekts, kas mēdz iegāzt — un šinī gadījumā arī iegāza —, ir pirmā tvaicēšana, kad gaisā virmo šķīdinātāja tvaiki, kas, kā jau to visi zinām, ir ārkārtīgi viegli uzliesmojoša un, nebaidīsimies šā vārda, viegli sprāgstoša substance. Līdz ar gadiem manas dusmas uz Nansenu ir praktiski pārgājušas, es esmu spējīgs saskatīt lietas jautro pusi. Un tagad, kad atmiņā ataust pagātnes notikumi, es, pieverot acis, savā priekšā redzu mazo tūristu prīmusu, kas, klusi šņākdams, grūž no sava mazā ķermenīša ārā zilu liesmiņu riņķi zem emaljēta katliņa. Vžžžžih, šņāc propāns— butāns, buļ, buļ, jautri atsaucas zeļonka, čirkt!

Nansens uzrauj sērko-ciņu smēķim un tad — BIJ-BU, BUMBUMBŪŪM!!!! — eksplodē visa nolāpītā istaba. Jautrība sit

augstu vilni.

Sprādziens, lieki minēt, piesaistīja vispārēju uzmanību.

— Vardan Dievo Tevo,1 — noelsās viena no sievietēm un paķēra bērnu uz rokas. Ko tur teikt, arī man sajūta bija apokaliptiska.

— Jezau,2 — iekviecās Rimantas un kopā ar vēl pāris večiem slaidiem lēcieniem kā antilope nesās pa virtuves durvīm mājā iekšā. Metos pakaļ. Man vajadzēja paspēt pirms viņiem, lai noslēptu tās idiotiskās magones.

Neliegšos, arī atspārdīt bez samaņas gulošo Nansenu ietilpa manos plānos kā vilinoša alternatīva iespēja.

Veči tomēr paspēja pirmie. Viens no viņiem atrāva manas istabas durvis, stulbi pablenza iekšā, tad apgriezās uz riņķi.

1 Dieva Tēva vārdā. (Lietuviešu vai.)

— Jēziņ. (Lietuviešu vai.)

— Laikam nepareizā istaba, tur neviena nav, — viņš apjucis krieviski noteica.

— Ir gan pareizā, — aiz viņa stāvošais Rimantas uzstāja. Galu galā viņš šeit bija dzīvojis kādu laiku un viņu mājas ģeogrāfija nemulsināja. Viņš centās nogrūst pārējos no ceļa, lai tiktu iekšā, taču par vēlu — trešais skrējējs pagriezās un pagrūda Rahimas istabas durvis līdz galam vaļā. Gaismas kūlis no gaiteņa nīkulīgās bezabažūra spuldzītes apspīdēja izvandītas istabas haosu, apgaismoja nogāzušos plauktu un izbārstītas grāmatas.

Sega un palags bija noslīdējuši no gultas, saburzījušies un piesūkušies ar kaut

ko tumšu. Tiem pa virsu starp kaut kādiem papīriem un žurnāliem, kas varētu būt izbiruši no plaukta, gulēja Rahima, tērpta savā seksīgajā sarkanā zīda pidžamā, ar kuru kādreiz mēdza regulāri novest celtniekus līdz slapjajiem sapņiem.

Pidžamai pa vidu pletās liels pleķis, kas izplūda tumšā lokā viņai apkārt.

Spuldzītes vārgajā gaismā likās, ka plankums ir tikpat tumšs kā viņas mati, kas bija sasieti nevīžīgā mezglā, kā viņa tos parasti nēsāja, pieceļoties no gultas. Šajā vietā mājoja Nāve. Rest in peace, Rahima.

19. nodaļa Neskatoties uz negaidīto sižeta pavērsienu, vispirms tomēr par Nansenu, lai saglabātu secību. No sprādziena viņam iestājās pilnīgs blekauts un ķermeņa funkcionālās kontroles zudums. Kad uzskrējām augšā un priekšā esošais puisis atrāva vajā durvis, Nansens esot bijis bez samaņas, kā pats teica, un neko neatceroties. Durvīs stāvošie Nansenu nepamanīja, jo viņš izrubījās un aizkrita aiz gultas. Turklāt virsū Nansenam bija uzkritis mans imperiālā paskata aizkars, pilnīgi paslēpjot viņu zem auduma, tā ka leiši automātiski izlēma pārbaudīt otras durvis tajā pašā stāvā. Tā vien šķiet, ka smagais, segai līdzīgais aizkars mūs arī

izglāba no ugunsgrēka: krītot tas apsita prīmusa liesmu. Smirdoņa istabā gan bija vājprātīga, dārzā mēs to nebijām tā jutuši.

Krāsas šķī-dinātājam piemīt izteiktas olfaktorās īpašības, ko ilgstoša tvaicēšana padara par praktiski nepanesamām.

Tāpēc ar zināmu atvieglojumu varēju aizcirst savas istabas durvis. Kopējo smirdoņu tas neko daudz nemazināja, šķīdinātājs bija visur, vismaz šinī stāvā.

Toties uz īsu mirklīti varēju izmantot apjukumu un atgrūst savu magoņu problēmu maliņā.

Juzdamies neveikli, iegājām Rahimas istabā. Viņa noteikti bija bijusi skaista sieviete, arī nāve nebija diez ko daudz mainījusi šai ziņā. Ir pieņemts teikt, ka miroņi izskatās kā aizmiguši, un šinī gadījumā laikam tā bija, tikai tumšais

plankums viņai uz vēdera traucēja tam noticēt.

Rimantas ieslēdza istabā gaismu. Tas nedaudz noņēma mistisko atmosfēru skatam, toties atklāja nepatīkamas un baismas detaļas. Kļuva skaidrs, ka Rahima ir sadurta vairākās vietās krūtīs un vēderā. Tur, kur nekustīgi gulēja viņas rokas ar kā parasti spilgti sarkaniem nagiem, palags bija krietni saņurcīts, tā ka droši vien viņa nebija dzisusi mierīgi un palēnām. Uz plaukstām bija asiņu plankumi, laikam viņa bija centusies aizturēt asiņošanu un izmērcējusi rokas dārgajā dzīvības šķidrumā. Atcerējos, ka reiz viņa sevi nosauca par kaislību verdzeni un izteica domu, ka viņas mīļākā krāsa ir sarkanā, jo tā ir mīlestības, seksa un vardarbības krāsa. Viņas elki bija

Brūss Lī, Silvestrs Stallone un Stīvens Sīgals. Vismaz mēs varam teikt, ka viņa nomira savā mīļākajā krāsā un cīnoties, nevis miegā. Piegāju viņai apmēram metra attālumā, piespiest sevi iekāpt asiņu peļķē un pieskarties, lai pārliecinātos, ka viņa ir tiešām mirusi, man nepietika apņēmības.

Notupos izstieptas rokas attālumā un pārlaidu skatu izvandītajai gultai un izmētātajām mantām. Uz grīdas pie gultas galvgaļa, daļēji zem spilvena ar lācīti Pūku, uz mani smaidot skatījās Rahimas seja no bildes, krietni jaunāka un ar frizūru, kādu viņai nekad nebiju redzējis.

Kaut kāda stulba emocionāla uzrāviena rezultātā es pastiepu roku un izvilku glancētās lapas no spilvena apakšas.

Pupu žurnāls. Nenoliedzami, tas bija tas pats izdevums, kuru apskatīt man nesen

bija traucējuši visi, kam nebija slinkums.

Savulaik uz ielas to bija atradis mans bijušais klasesbiedrs, kurš to uzdāvināja Mišām Krasko, pirms Miša un Griša repatriējās. Viņi to glabāja virtuves atvilktnē nez cik ilgu laiku. Tas pats, kuram Valdas balstījās virsū ar elkoni, kamēr sūdzēja man grēkus. Un te nu, izrādās, bija mūsu Rahima tā lappusēs — varbūt gadus piecus vai vēl jaunāka, nekā mēs viņu pazinām, un ar idiotisku pseidonīmu "Magnolijas zieds XXX". Žurnālā viņai bija veltītas vairākas lappuses — i no priekšas, i no, atvainojiet, aizmugures, mugurā viņai bija sarkans vieglatlētikas kostīms, kas pa gabalam nāca nost ar katru nākamo foto.

Nekāda smagā pornogrāfija tā nebija, vienkārši meitietis ar pamatīgu

piensaimniecību zīmējas sporta zālē. īpaši labi izskatījās bilde, kurā viņa vienās apenēs soļoja uz trenažiera. Mati bija saņemti copē, sejā aizgrābtība un nopietnība, acis pavērstas uz griestiem, krūtis izriestas uz priekšu visā to neatkārtojamajā vienreizīgumā. Mjā, sports viņai tiešām patika, viņa mūždien sūkstījās, ja nesanāca noskatīties futbola spēli, un dažkārt mēdza celties agrāk, lai aizietu uz sporta zāli. Kā tagad atceros, viņa ienīda Manchester United un fanoja par Liverpool.

— Ko tu dari, te taču neko nedrīkst aiztikt, — man aiz muguras kāds teica.

Kā dzelts nometu žurnālu zemē un piecēlos. Vai viņa būtu slepenībā bijusi pornozvaigznc, nevis telefonu centrāles meitene? Vai arī tā bijusi vienkārši

jaunības avantūra — viegla nauda, vēlme ieriebt stulbenim bojfrendam vai arī buntošanās pret vecākiem, pilngadības atzīmēšana? Es to laikam nekad neuzzināšu. Nav arī svarīgi. Viņas ķermenis gulēja manā priekšā, un blakus istabā gulēja aiz gultas aizkritis ekobomzis. Un tūlīt šeit būs policija, kas var arī atrast magones un paštaisītu heroīnu sākotnējā pagatavošanas stadijā.

Gaitenis un kāpnes bija pilni ar cilvēkiem baltajos karatistu tērpos.

Priekšā stāvošos dziļāk grūda no aizmugures jaunpienākušie, kas staipīja kaklus un sačukstējās savā starpā.

— Ak, Jezau, Jezau, Jezau, — šausmās skandēja Rimantas, kurš no pašpārliecinātā Kristus karavīra piepeši bija pārtapis bālā un trīcošā cilvēciņā

iekritušiem vaigiem. Viņš galīgi vairs nelikās ne stalts, ne arī garš augumā.

Droši vien jau mēs visi dzeltenīgajā mazvatīgo spuldzīšu gaismā izskatījāmies ne pārāk iespaidīgi.

Izņemot doktoru Batu, kurš izspraucās visiem cauri, pilnīgi mierīgi un bezkaislīgi piegāja klāt Rahimai, pacēla viņas asiņaino plaukstu sev pie acīm un kādu laiku pētīja. Pulss taču nav tur, uz vēnas spied, man gribējās uzsaukt, taču savaldījos. Tolaik vēl pieļāvu iespēju, ka Bats tiešām varētu būt doktors, medicīnas dakteris, tas ir. Bats ļoti lēnām un vārīginolaida roku atpakaļ un pagriezās pret apstulbušo baru.

— Teiksim to Kungu, — viņš izstiepa abas rokas pret mums. — Viņa prāts lai notiek, āmen!

— Āmen, — visai nedroši atsaucās draudze.

— Draugi! — viņš atkal lietoja to pašu uzrunu, ko parasti. — Tā kunga eņģeļi nesen atnāca pie manis un teica: "Nebīsties, jo tas Kungs ir ar tevi un īsteni ticīgajiem! Ej un slavini Viņa vārdu, jo vairs nav tālu tā stunda, kad šī ļaunumā uzburbusī pasaule sabruks ar skaļu vaidu!" Šeit mēs redzam, ka Dieva sūtņi teikuši taisnību. Šķīst piķis un zēvele! (Āmen!)

Grand pērkoni! (Āmen!)

Atkal sākas, es nodomāju un izspraucos cauri īsteni ticīgajiem, lai klusiņām iešmauktu savā istabā.

Necentīšos izlikties krūts un aukstasinīgs.

Nē, pie velna, es trīcēju un raustījos panikā, ja vēlaties zināt. Man teica, ka Darjus Maisjulis, kuram es uzcēlu finiera

kapliču, gāja bojā nelaimes gadījumā, un to es vēl spēju sagremot. Toties Rahima bija nomušīta, turklāt brutāli un nejauki.

Nebūdams eksperts, es ar neapbruņotu aci redzēju, ka viņa bija sadurta vairākās vietās un mocījusies pirms nāves. Kāpēc tas noticis un kas to izdarījis, man nebija ne jausmas, bet cilvēka smadzenes jau nebūtu smadzenes, ja necenstos drudžaini izskaitļot, kas un kā. Vienlaicīgi tās arī centās izdomāt, ko darīt ar prīmusu, magonēm, dimedrolu, krāsas šķīdinātāju, samaņu zaudējušo Nansenu un briesmīgo smaku pa visu māju.

Interesanti, ka nekādas briesmīgi briesmīgās sekas sprādzienam nebija bijušas, ja neskaita apkārt prīmusam izlijušo zeļonku, dažus tumšus pleķus uz sienām un drausmīgu smirdoņu. Laimīgā

kārtā bija sprādzis tikai šķīdinātāja tvaiks, nevis prīmusa gāzes balons. Kā Karlsons, kurš tēlo spoku ar Bokas jaunkundzes palagu uz galvas, no aizgultes pieslējās zem puķaina aizkara paslēptais Nansens.

Viņš izdvesa aizkapa pūtienu un lēnām novilka aizkaru nost.

— Piedod, vecīt, tas man tiešām stulbi sanāca, — viņš novaidēja. Biju pārāk nikns, lai daudz komentētu, tāpēc tikai izmetu: — Kur magones un viss pārējais?

— Ēēē… — Nansens bezpalīdzīgi novilka loku izplatījumā. Sapratu. Tatad varēja būt jebkur. Laimīgā kārtā avīzes ar pāri palikušajām magonēm bija tepat pie gultas. Kopā ar katliņu, prīmusu un vairumu zaļganās žļuras, ko varēju novākt no paklāja, satinu tās savā segā un tad

aizskrēju uz miskastes konteineru, kas bija pie kaimiņu mājas. Ātrumā neko citu i/darīt tāpat nebija iespējams. īsteni ticīgie bija pilnībā atslēgušies no šīs pasaules un visi kā viens runāja mēlēs, kādi pāris bija nometušies ceļos turpat gaitenī un ritmiski šūpojās uz priekšu un atpakaļ, skaitīdami lūgšanas kādā līdz šim nedzirdētā valodā.

Manām manipulācijām neviens uzmanību nepievērsa, lai arī man nācās spraukties viņiem cauri ar aizdomīgu saini.

Rimantas, Bats un vēl daži performēja mēlēs runāšanu turpat Rahimas istabā.

Nansens tomēr izrādījās cietis, ja ne no sprādziena, tad no kritiena gan. Viņš bija izgriezis potīti, un līdz ar apziņu viņa smadzenēs sāka lauzties iekšā arī sāpes.

Centos turēt durvis ciet, jo man

negribējās, lai dievlūdzēji pamana viņu vai nekārtību manā istabā. Mūsu hankas ķīmiķis bija uztrausies sēdus uz gultas un arī sāka šūpoties kā patiess lūdzējs, sagrābis kāju un īdēdams.

— Sauc fiksos, dzirdi, Dieva dēļ, ūūū, bļin, kā sāp, es nevaru paiet, zvani taču ātrāk, — viņš nerimās.

— Atbrauks menti, saki viņiem, ka mums izlija šķīdinātājs, ko glabājām mājas remontam, saprati? — centos viņam ieskaidrot. Nav neko spožs risinājums, bet tas bija vienīgais, kas nāca prātā — turklāt svarīgi bija, lai mēs varētu sadziedāties un stāstīt policijai vienu un to pašu, pat ja mūs pratinās atsevišķi.

Nansens, jāatzīst, tikai turpināja dzīt mani vēl lielākā izmisumā, skaitīdams "ūūūū" un "āāāā". Bija grūti pateikt, vai viņam

pielecis, kas jāsaka.

Atbrauca pilns komplekts — fiksie, policija, ugunsdzēsēji un vēl gāzes avārijas dienests, ko bija izsaukuši kaimiņi. Otrais stāvs tika noslēgts pilnībā pēc tam, kad sanitāri nonesa zemē stenošo Nansenu un policijai ar pierunāšanu un vilkšanu izdevās dabūt lūdzējus lejā.

Mājas ieejai pāri pārvilka strīpaino policijas lenti, un visus sadzina iekšā trafarētos busos. Ņemot vērā dalībnieku skaitu, bušu bija tik daudz, ka uz ielas izveidojās pamatīgs sastrēgums, kuru ar milzīgu atdevi filmēja TV ziņu cilvēki.

Jutos patiesas uzmanības centrā, ko gan mums neļāva nekādi izbaudīt, jo uz busiem mūs veda skriešus, ar segu uz galvas, lai netiktu atpazīti, un pa vienam.

Ko lai jums pastāsta par britu

cietumu sistēmu? Nu, ir līdzīgi kā filmās.

Pavirši krāsota ķieģeļu siena, koikas.

Pratināšanas telpa ar stikla sienu, kurai var redzēt cauri tikai no vienas puses. Un detektīvi nopratināšanas laikā tiešām strebj tēju ar pienu. Man gan neviens nepiedāvāja.

Tāpēc jo dīvaināk jutos, kad nākamajā pēcpusdienā biju brīvs pret parakstu par neizbraukšanu no Londonas.

Epizodē ar sprādzienu viņus, šķiet, pilnībā apmierināja stāsts par nelaimes gadījumu ar šķīdinātāju. Attiecībā uz dievlūdzējiem paskaidroju, ka viņi ir tikai kaimiņi, kas sagadīšanās pēc tanī dienā gaidīja pasaules galu mūsu dārzā. Arī tas nevienu sevišķi neizbrīnīja, kā man likās. Mājā mums neļāva iet iekšā vēl pāris dienas.

Painteresējās, vai ir kādi draugi, pie

kuriem palikt, — un paldies par uzmanību, piekāpiet uz pratināšanu vēlāk. Toties, iznākot ārā, mūs abus ar Nansenu sagaidīja cilvēki no Latvijas vēstniecības, kuri uzdeva jautājumus, kas britiem dīvainā kārtā nebija ienākuši prātā, — vai jūs te strādājat, vai jums nauda ir un tādā garā. To nu gan no savējiem nebiju gaidījis, it īpaši pēc tam, kad policija šīm lietām nebija pievērsusi īpašu uzmanību.

Vispār visa tā šļura ar izmeklēšanu un tiesu man kārtīgi noēda nervus, vienu laiku pat likās, ka mūs ar Nansenu iemetīs atpakaļ cietumā. Menti izrādījās reti jēdzīgi. Domājams, viņi ļoti labi saprata, ka esam nelegāļi, taču neko lielu no tā neiztaisīja. Visu laiku bija sajūta, ka esam uz naža asmens, iebāzīs meķī un deportēs, taču paveicās. Pats par sevi viss tas

process bija tik zvērīgs, ka tam varētu veltīt atsevišķu grāmatu, un gadījumā, ja šī darba lasītāji uzvedīsies labi — izpirks šito metienu, tas ir, — es varbūt uzrakstīšu romānu "Stroika-2". Tā ka tagad intrigas saglabāšanas nolū-kos sniegšu jums tikai pašu nepieciešamāko info, lai stāstam būtu beigas.

20. nodaļa Parasti grāmatas sākas ar slepkavību, bet ne šoreiz. Sorry, manā stāstā līķi un ļaundari izrādījušies izvietoti ne pēc literārajām prasībām, bet kā dzīvē.

Turklāt riktīgā slepkavība notiek pašās beigās un abi gadījumi pat nav it necik saistīti. Kas nomušījis Rahimu un kāpēc, vēl ilgu laiku bija noslēpums. Attiecībā uz Darjus nāvi ar sašutumu varu piemetināt, ka vismaz avīžu ziņās mans labvēļa zvans uz policiju nav ticis minēts. Par iemeslu Darjus līķa atrašanai minēta smaka — acīmredzot manas neveiklās namdarības rezultātā līķis nav bijis nosegts ar cementu pietiekami biezā slānī (līdz šai dienai brīnos, ko viņi izdarīja ar to izsprukušo

kāju — vienkārši uzklāja apmetuma kārtu un nokrāsoja, vai?), miesa sākusi pūt, un tas esot piesaistījis mājas jauno īrnieku uzmanību. Ja jums jau tas liekas stulbi, tad še jums vēl: Rahimas slepkavnieku atrada un noķēra tikai pēc kādiem trim gadiem un pavisam prozaisku iemeslu dēļ.

Visiem labi zināms, ka loģistika un transports nozīmē apmaiņu ar precēm un pieredzi. Jebkurš arheologs pateiks: kur pa vidu kalni un bezdibeņi, tur vienpus šķēršļiem mēs varam izrakt vienīgi podus ar skujiņu rakstu un otrpus podus ar aplīšu rakstu. Savukārt tur, kur ir upes, kas atvieglo ideju un preču plūšanu savstarpējos virzienos, tur arī sastopam kā aplīšus, tā skujiņas vienā lausku kaudzē.

Mūsdienās tās ir lētās aviolīnijas, kas pilda tā saucamā kultūrtrēģerisma

funkcijas. Ar tām pa planētas virsmu izplatās gan biznesa idejas un kulturālās vajadzības, gan tūristi un alkohola patērētāji kopā ar eksotiskām seksuālām novirzēm. Protams, ir jau arī internets, taču tas pārvieto vienīgi idejas, nevis materiālas substances un bioloģiskus organismus.

2004. gada 27. jūlijā Ryanair kļuva par pirmo budžeta aviolīniju, kas uzņēmās savienot Latviju ar ārpasauli. Nu garie autobusu pārbraucieni, kā likās, beidzot bija cauri un varējām atgāzties stīvos krēslos un pat izstiept kājas uz dažām collām tajā nelielajā šķirbā starp savu krēslu un priekšā esošo. Lētie Rīgas krogi beidzot varēja vērt vaļā durvis britu vecpuišu ballītēm, un angļu valoda kļuva par svarīgu prasmi, piesakoties darbā par

bārmeni, it īpaši Vecrīgā. Lētās cenas un striptīza bāri pievilka uz dzeršanu un meitām lūrēt kāros no visas Rietumu pasaules. Iesākās jauna ēra manas dzimtenes vēsturē, kas šobrīd, tā vien liekas, ir novedusi tikai pie sarūgtinājuma un vilšanās sajūtas.

Tajā pašā laikā man jāatzīst — bez lidmašīnām, alus un atsistām iekšām šī stāsta beigu epizode varbūt nekad nebūtu notikusi un kļuvusi uzrakstāma. Tā ir tik neticama savā stulbumā, ka lieliski iederas šeit kā šķības un strādnieku sviedru smakas pievilkušās simfonijas beigu daļa.

Gribat zināt, kā noķēra Rahimas slepkavnieku? Pēc čurām. Viņš atzīmējās pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Viņš bija no tiem, par kuriem Rīgas mērs Nils

Ušakovs kādus gadus piecus vēlāk teica, ka viņi "mīžot apkārt", jeb, citiem vārdiem sakot, no tiem, kuri padevās sacensību un derību kaislei, kas tik ļoti pievelk ārzemniekus pie Kārļa Zāles daiļrades augstākā parauga. Jāatzīst, ka Latvijas vārda nešanai pasaulē Brīvības piemineklis ir izdarījis vairāk, stāvēdams uz vietas, nekā daža laba popgrupa, braukājot apkārt ar globālām koncerttūrēm. Skaidrs, ka derību summai jābūt lielākai par soda naudu, kas pasākuma azartu tikai sakāpina. Diemžēl jau atkal ar vieglu aizkaitinājumu jāatzīst, ka pats klāt nebiju, kad ļaunprātīgais noziedznieks tika pieķerts, tāpēc balstu savu atskaiti uz avīžu ziņām (kurš būtu domājis, ka avīzes un interneta ziņu portāli spēj palīdzēt uzrakstīt romānu par

celtniekiem?).

Viennozīmīgi, viņš nebija ne pirmais čurātājs, ne arī otrais, bet kaut kur starp tradīcijas agrīnajiem turpinātājiem. Un tātad: vēls rudens vakars, britu jauneklis ar saviem draugiem atzīmējas Vecrīgas bāros ar lēto alu un zeltenēm, jo jaunnedēļ viņam jāprecas. Angliski tas saucas stag party'. Domāju, ka vairāk vai mazāk viņi būs gājuši manas iemītās takas — varbūt apejot lētās iestādes, kā "Saksofons", kur man bija atlaide pie Sergeja tajās dienās, kad mēs uzstājāmies, un iegriežoties vietās, kas man kā proletārietim nebija pieejamas. Tātad iztēlo-jamies viņus kāpinām grādus Paddy Whelatt's, "Spalvās pa gaisu", Dolls un kādās tur vēl iestādēs tolaik Vecrīgā. Pēc tam — baigais kautiņš.

Un tas ir svarīgi. Vienam no līgavaiņa

draugiem vietējie kaut kur pie Centrālā universālveikala pamatīgi sasit pa vēderu, taču viņš varonīgi iztur. Laikam vienkārši pietempies līdz anestēzijas stāvoklim. Un tad atceļā uz viesnīcu (es tā iedomājos, tā pat varētu būt viesnīca "Latvija" —galu galā Brīvības piemineklis sanāk taisnā līnijā pa vidu starp to un Makdonaldu, pie kura esot noticis tesiņš) — šim draugam uznāk mīziens pie pieminekļa. Procesa gaitā uzrodas menti, bet nabadziņš nespēj vairs neko saturēt un turpina līdz pilnīgam galam, kamēr ne mazāk iereibušie draugi cenšas atturēt mentus no roku dzelžu uzlikšanas. Un šeit viens no mentiem — kā lai to pasaka — nejauši iekāpj strūklas zonā. Visa kāja slapja.

Ko dara vaininieks? Nokrata nozieguma ieroci, tad iebāž to atpakaļ

biksēs, aizvelk rāvējslēdzi un paziņo, ka nav neko izdarījis. Un šeit, pirmo reizi Latvijas kriminoloģijas vēsturē, laboratorijā kā pierādījums tiek nogādātas apmīztas bikses. Apčurātais likuma kalps pamatoti un kvēli alkst pēc taisnības, tāpēc pieprasa, lai notiktu urīna analīze, kas spētu noteikt autoru. Tādas analīzes īsti nepastāv, laboratorijas darbinieki plāta rokas. Tik un tā, taisiet, uzstāj apčurātais (ments, nevis piemineklis). Un te laboratorijas cilvēki uzzina, ka pašam apsūdzētajam klājas slikti — īsi pirms incidenta viņš esot cietis uzbrukumā un tagad nogādāts slimnīcā pirmās palīdzības sniegšanai. Esot atdauzītas iekšas. Ahā, noteica eksperti un pameklēja, vai čuru pleķī nav asinis.

1 Latviskā tulkojumā patiesībā

izklausās pat vēl labāk: bu||u balle.

(Autora piez.)

Lieta tāda, ka atdauzītām iekšām gadās nogādāt urīnā asinis — un asinis, atšķirībā no urīna, satur DNS. Tā, kā zināms, ir ļoti individuāla katram, līdz ar to čuru autoru var noteikt simtprocentīgi.

Kas arī tiek darīts, vainīgais noteikts pilnīgi neapgāžami, taisnīgums triumfē, Latvija jau berzē rokas atriebes gaidās, kad kādam gaišam prātam ienāk prātā painteresēties, vai šis DNS kods nav kaut kur britu melnajos sarakstos.

Un tas ir gan. Leitonā, kur pirms gadiem trim nomušīja Bangladešas izcelsmes britānieti, vārdā Rahima, kāds bija smēķējis pie ieejas durvīm un nometis gandrīz veselu paštīto smēķi. Mēs vienmēr pīpējām dārzā, it īpaši pēc tam,

kad ievācās lietuvieši, un principā centāmies uzturēt mājas priekšu tīru.

Smēķa tinējs bija atstājis savas siekalas ne tikai uz filtra, bet arī nolaizījis tinamo papīru, lai cigarete salīp. Tie, kas skatās seriālu CSI, zinās teikt, ka siekalas satur nelielas mutes audu daļiņas, kas savukārt atkal DNS. Izmeklētāji paturēja šo smēķi un DNS sekvenci savos failos, līdz kādā liktenīgā naktī tāda pati DNS tika atklāta uz policista biksēm mazpazīstamā Austrumeiropas valstī. Policija izdarīja šādus tādus papildu pētījumus, un viss lieliski sakrita: čurātājs bija arī slepkava ar drošību vismaz deviņdesmit deviņi procenti.

Tā ka stāsta sliktais varonis ne tikai dabūja pa kuņģi sava drauga vecpuišu vakarā, bet arī soda naudu par

huligānismu un apsūdzību slepkavībā.

Viņa vārds?

Antonio.

Kopš Rahima bija ar viņu izšķīrusies un atstājusi Birmingemā, nabadziņš mocījies ar mīlu diezgan ilgi, zvanījis un sūtījis e-pastus, taču bijusī draudzene palikusi cieta kā klints. Viņai daudz labāk patika situācija Londonā, kur viņa vienlaikus bija daudzu vīriešu uzmanības centrā. Tas noveda Antonio totālā frustrācijā un izmisumā. Laikam arī itāliskā mentalitāte šeit nospēlēja savu lomu. īsumā: Antonio nožmiedza Rahimu ar mūsu pašu virtuves dūci. Iemesls tam bija viņa greizsirdība un daļēji arī mana aizmāršība. Tā vietā, lai noslēptu pupu žurnālu prom no acīm, kā Krasko to bija

darījuši, es to aizmirsu redzamā vietā uz viesistabas galda. Antonio bija kaut kādā veidā noskaidrojis Rahimas dzīves vietu un ieradies izrunāties. Būdama vienīgā mājās tajā diennakts laikā, viņa ielaida savu bijušo, kad viņš piezvanīja pie durvīm. Kādu laiku viņi skaidrojās viesistabā, tad Rahima esot izgājusi uz brīdi ārā no istabas. Antonio ieraudzījis uz galda žurnālu, vīrišķīgas intereses pēc pašķirstījis un galīgi sagājis sviestā no ieraudzītā. Viņu attiecībās jau tā valdīja ilgstoši krāta spriedze. Pazīstot Rahimu, sviestainā reakcija noteikti viņu izbesīja atgriežoties, un viņa pateica Antonio kaut ko riebīgu. (Viņa esot uzvedusies ļoti izaicinoši, Antonio vēlāk teica izmeklētājiem.) Ž.urnāls bijis izšķirošais moments viņa dusmu lēkmē. Abi esot lejā

viesistabā sākuši kauties, Rahima uzsita Antonio zilu aci, bet tad viņš sācis ņemt virsroku un pagrābis tuteni. Rahima uzskrējusi augšā savā istabā, taču itālis ar visu žurnālu un nazi pakaļ. Augšā sakāvušies vēlreiz, dusmās apgriezuši visu istabu otrādi — un tad Antonio viņu sadūris, nosviedis nazi kaktā un aizlaidies.

Pirmdienas pēcpusdienā kaimiņos nebija neviena, kas varētu viņus dzirdēt trokšņojam. Bija nepieciešams pasaules gals un hankas eksplozija, lai mēs nejauši atklātu viņas ķermeni, pirms arī tas sāktu smirdēt. Vai viņš bija atstājis smēķi uz lieveņa ierodoties vai aizejot, itālis pats vairs nespēja atcerēties, taču ar to pietika, lai uzvedinātu policiju uz pareizām pēdām.

Antonio atzina savu vainu pilnībā un

nekavējoties, un advokāts visu centās norakstīt uz afekta stāvokli, dusmu lēkmi un nepieskaitāmību. I.ietu drusku sarežģīja tas, ka viņš ir Itālijas pavalstnieks. Toties sēž viņš joprojām.

Tāpat kā doktors Bats, starp citu, lai gan viņš iesēdās krietni pirms itāļa. Īsteno dievlūdzēju celtniecības firmā atklājās vairākas nelegālas lietas, vēl nelegālākas par pašiem celtniekiem. Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas bija viena no problēmām, kā stāstīja avīzēs. Otra problēma, protams, izrādījās Health and Safety, jo Valdas neizturēja un pastāstīja visu par Darjus nāvi policijai. Un tad klāt nāca vēl sods par līķa apzinātu slēpšanu.

Albertu Zubvi, cik es saprotu, likuma kalpi likuši mierā, tāpat kā mani, jo kaut kāda iemesla dēļ Bats apgalvoja, ka visas

pēdas esot noslēpis pats. Vai viņam to likuši eņģeļi darīt vai kā, es tiešām nezinu, taču tas paglāba manu ādu no uzmanības krustugunīm, tā ka esmu pateicīgs. To, ka esmu strādājis Keningtaunas objektā, kurā Darjus rada sev priekšpēdējo atdusas vietu, biju izlēmis nepieminēt, kamēr nepajautās, un nepajautāja arī. Doktora sekotāji kvēli tic, ka viņa cietumā likšana ir sātaniska sazvērestība pret īsteno ticību.

Var jau būt. Toties doktors ir uztaisījis internetā blogu, kurā atskaitās par saviem panākumiem cietumā, un jau pirmajos pāris mēnešos pievērsis ticībai divpadsmit cilvēkus. Aleluja.

Nansens ir pametis Eiropu, kā pats apgalvo, uz visiem laikiem un tagad sastopams Indijā. Lai veicas, atsūti pa reizei kādu pastkarti!

Ārkārtīgi fascinējoša pēcnāves dzīve, starp citu, ir sanākusi Rahimai. Es nezinu, vai, musulmaniete būdama, viņa griežas kapā uz riņķi vai arī vienkārši smejas, uz mākoņa malas sēdēdama, bet nu interesanti ir jebkurā gadījumā. Nesen kāds man pārsūtīja linku uz vebsaitu www.saintrahima.com, kurā tiek apgalvots, ka pasaules gals jau vienreiz gandrīz noticis, taču, tā sakot, ticis atlikts.

Esot jau sācis līt uguns lietus un grandēt sprādzieni, pats Jēzus redzēts no debesīm nolaižamies liesmu mutulī un vēlāk pazūdam bez pēdām. Taču tad svētā Rahima esot ziedojusies tam Kungam kā šķīstības un patiesas tuvākā mīlestības iemiesojums un ar savām asinīm izpirkuši cilvēces uzkrātos grēkus. "Jo neviens no parastiem mirstīgi dzimušajiem cilvēkiem

nav vēl nekad bijis tik šķīsts un tāls no grēka kā svētā Rahima", teikts viņas biogrāfijas sadaļā. Upuris esot pieņemts, par ko liecina stigmas uz viņas rokām un sānā kā Kristum. Kā apstiprinājums stigmām ieliktas ieskanētas bildes no avīzēm, kurās redzamas viņas asinīm notrieptās plaukstas un sadurtais vēders.

Rahimas uzupurēšanās arī ir īstais iemesls, kāpēc pasaule negāja bojā 2001. gada 14. maijā. Saitā var nopirkt Tkreklus ar svētās logo un vairākas grāmatas no sērijas "Sarunas ar Rahimu".

Mājas lapā ievietota arī tā pati fotogrāfija no pupu žurnāla, kas tā piesaistīja manu uzmanību, uz soļošanas trenažiera. Tai tikai ir nogriezta apakšējā daļa, lai neredzētu plikumus, un apkārt uzlikts ovāls rāmis, no kura staro gaismas kūļi.

Nopietnā un vienlaikus aizgrābtā sejas izteiksme, kas viņai piemita šajā bildē, padara Rahimu tiešām līdzīgu svētajai.

Pie "Draugu" sadaļas ir arī links uz Bata cietuma blogu un īsa viņa biogrāfija.

Izrādās, doktora grāds viņam ir ģeogrāfijā.

Vēl tur ir — un tas ir visiespaidīgāk! — receptes Lieldienu gavēnim un pēcgavēnim. Pēcgavēņa sarakstā ietilpst arī dārzeņu sautējums ar pildītu cūkgaļas karbonādi Rahimka, ko iesūtījusi fane no Lietuvas.

No lietuviešiem uzturu kontaktus vienīgi ar Valdas, kurš tika tiesāts un atzīts par nevainīgu slepkavībā, bet vainīgu informācijas slēpšanā no policijas, kā arī nelegālā strādāšanā Lielbritānijā. Sodu viņš izcieta Lietuvā, no kurienes man pāris reizes atsūtījis

elektroniskās vēstules. Par Dievu viņš tajās neko vairs nemin. Būs interesanti satikties un parunāt, kad viņš saņemsies atgriezties uz Londonas stroiku skatuves.

Galu galā baltiešiem tagad vīzas uz Angliju nevajag un strādāt arī varam legāli.

Kas attiecas uz mani, tad esmu iestājies augstskolā par arhitektu (ja jau celtniecība, tad vismaz lai mazāk darba un vairāk naudas), dzīvoju Austrumlondonā kopā ar savu draudzeni no Jaunzēlandes, kas ir arī mana kursabiedrene, un brīvajā laikā mēs cenšamies nodarboties ar vindsērfingu. Nezin gan, vai vairs bieži sanāks, jo dvīņu mamma ar visiem bērniem pārvācas uz šejieni, esot caur paziņām dabūjusi darbu pabā. Tā ka ari ģimenes dzīve man stabilizējas un

sakarizējas, cik nu iespējams. Galvenais, ka jaunā draudzene to uztver normāli — sieviete dieviete, visu cieņu!

Epilogs NoslF.GUMA — celtnieka pārdomas. Tajā laikā, kad iesāku mīt emigranta ērkšķaino taciņu, es biju rets putns, jo lielākā daļa vēl baidījās braukt prom no mājām. Tagad man māju koncepcija ir pati par sevi mainījusies.

Agrāk bija tā: oi, oi, oi, Lācītis ir maitasgabals un cūks, Lācītis ir pārdevies, Lācītim dzimtene nerūp, viņš ir prostitūts un viņam kārojas būt labākam par citiem.

Anglis tāds. Bija svarīgi sarunā novilkt svītras uz iedomātas cilvēcības kartes — pie viņiem ir tā, a vot pie mums šitā. A mēs, a pie mums, a mumsīm, — un tam pretī viņi — tādi noslēpumaini,

nesaprotami, nepareizi, šķaida tēju ar pienu. Tēja ar pienu taču izskatās kā dubļi! Tas gan, bet kafija ar pienu arī, un tas nevienu neuztrauc, puse Latvijas lok.

Un esmu laimīgs par to, ka kulturālais šoks starp Austrumiem un Rietumiem dilst. Tagad pamēģinājis strādāt ārzemēs nav tikai retais — un tie tad vismaz pabijuši tur kā tūristi.

Vai Vilis Lācītis kādreiz pametīs savu iemīļoto Rīdžentsparku, atteiksies no Kamdentaunas, nogurs no Sautbenkas kņadas Temzas krastā, pārtrauks ikgadējās vizītes uz Britu muzeja vēsajām zālēm un nopirks mašīnu ar stūri kreisajā pusē? Ko var zināt. Bet viņš nekad arī nav atteicies no tējas ar citronu, Inokentija Mārpla dziesmām vai "Veldzes" skvēra.

Laikam morāle ir tāda, ka cilvēka

dvēselē ir diezgan daudz vietas un tur var salīst ne tikai no sentēvu tēviem mantotais.

Protams, treniņbiksēs sabāzts džemperis ar izgriezumu, lai var šlipsi redzēt, ir mūsu tautas kultūras mantojums un dažos novados pat tradicionāls tautastērps uz pirmo randiņu. Actekiem, savukārt, kanibālisms bija kultūras mantojuma sastāvdaļa. Taču knifs ir tāds, ka ne jau viss no sendienām ir obligāti labs un paturams.

Es ticu, ka kulturālās difūzijas rezultātā bez kaitinošām reklāmām un kaitīgas pārtikas mūsu sabiedrībā no ārpuses neizbēgami ienāk arī kaut kas labs. Protams, mēs spurojamies pretī visam, kas ir neparasts un draud aizvietot esošo. Vai man dieniņ, pie mums te nav tā pieņemts. Ak tu mī un žē, tumšādainie

pārņems Latviju, zilie valdībā, vēl nezin kas… Labāk nomierināsimies. Dzīve ir skaista, un tajā ir ļoti daudz labu cilvēku.

Mēs arī par tādiem varam būt, un tas nav nekāds zaudējums — iemācīties baudīt dzīvi un būt jaukam vienam pret otru.

Celtnieks ir runājis.

Slenga vārdnīca Pārsteidzošā kārtā ne katram mūsu slengs ir izprotams. Pēc manuskripta izlasīšanas vairāki cilvēki ir vērsušies pie manis ar jautājumiem, tā ka iekļauju šeit dažu vārdu skaidrojumu, kas varētu atvieglot romāna izpratni un varbūt arī radīt dažus jautrus brīžus.

Andergraunds (angl. underground) — metro. Citā nozīmē ari subkultūra jeb kontrakultūra kā pretnostatījums meinstrīmam. Anglija — tas, ko parasti saucam par Angliju, patiesībā ir valstu savienība, kuras pilnais nosaukums ir Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste. Lielbritānija savukārt sastāv no Anglijas, Velsas un Skotijas. Lūdzu,

neizblamējieties, sakot, ka Edinburga ir Anglijā, vai arī nosaucot velsiešus par angļiem. Saīsinājumi UK (United Kingdom) un GB (Great Britain) atteicas uz šo supervalsti kopumā, bet nevis uz Angliju vienu pašu. Angļiks — anglis.

Dažkārt lietojam arī no poļu valodas aizgūto apzīmējumu — angols.

Babajs — austrumnieks, visbiežāk indietis. Bairītis (čurūdens, šampūns) — alus. Bekgraunds (angl. background) — pamats, fons. Blekauts (angl. blackout) — pilnīgs samaņas zudums.

Bojfrends (angl. boyfriend) — puisis, ar kuru kādam ir intīmas ilgtermiņa attiecības, lai gan abi nav precējušies.

Brikleijers (angl. bricklayer) — mūrnieks. Profesija, kurā nekad nemēdz steigties un kur var izvairīties no darba

tādās reizēs, kad līst lietus.

Busking (angl.) — spēlēšana uz ielas. Līdz ar dzīvo statuju tēlošanu, žonglēšanu un citām izdarībām radošiem ļaudīm noderīgs ienākumu avots, dažam labam pat vienīgais. Čekot (angl. to check) — pārbaudīt.

Depozīts (angl. deposit) — visbiežāk, ievācoties dzīvesvietā, jāmaksā uz priekšu, parasti divu nedēļu īres apmērā. Piemēram, ja īre ir astoņdesmit mārciņas nedēļā, bet depozīts tikai simt divdesmit, ir skaidrs, ka jūs īrējat no starpnieka, nevis īstā lendlorda, un jūs kāš par divdesmit funtiem nedēļā. Tadā gadījumā iesaku sadraudzēties ar lendlordu pašu. Depozīts netiek atgriezts, ja pametat dzīvokli priekšlaicīgi vai ari ja tam nodarīti bojājumi.

Dolbītics (kriev. do/ičumca) — apreibināties.

Dredas (angl. dreadlocks) — frizūras paveids, ar eļļu salipinātas matu šķipsnas.

Eiropā ienācis ar jamaikiešu imigrantiem un izplatījies līdz ar regeja pieaugošo popularitāti.

Gastarbeiters (vāc. Gastarbeiter) — viesstrādnieks. Vārds, ko paretam krievu imigranti attiecina uz sevi, lai gan paši angļi lieto daudz plašāko apzīmējumu bloody foreigner — nolādētais ārzemnieks.

Flešbeks (angl. flashback) — negaidīts psihodēlisko narkotiku iedarbības uzplaiksnījums, lai gan pašas narkotikas jau ilgu laiku nav lietotas.

Girlfriend (angl.) — tas pats, kas bojfrends, tikai sieviešu dzimtē.

Health and Safety — Latvijā stipri mazpazīstams celtniecības aspekts — darba drošība. Britu stroikās tā ir galvenā apmātība un menedžmenta rūpju bērns.

Inča (angl. inch) — colla.

Kāsis (kriev. kocsik) — marihuānas cigarete.

Kārpenters, kārpīs (angl. carpenter) — namdaris.

Kebs (angl. cab) — sertificēts taksometrs Lielbritānijā. Tic ir lieli, visbiežāk melni automobiļi, kuros šoferi no pasažieriem atdala stikla siena ar lodziņu un sazināšanās notiek ar mikrofonu un skaļruņiem, lai garantētu pasažieru konfidencialitāti. Tā dēvētie minicab ir krietni lētāki un var būt jebkādas markas un krāsas auto. Vēl ir takši-pirāti: cilvēki, kas paši uz savu

galvu pa vakariem cenšas noķert klientus pie pabiem vai dzelzceļa stacijām.

Kcnga (angl. Katigoo) — elektriskais atskaldāmais āmurs.

Klošārs (fr. claucbard) — bomzis, bezpajumtnieks.

Koknijs (angl. coc.kney) — londonietis, arī londoniešu akcents.

Sākotnēji cockney esot nozīmējis kroplīgas formas olu, un angļu laucinieki esot to attiecinājuši uz pilsētniekiem, kurus, kā zināms, par īpaši pieskaitāmiem uzskatīt nevar. Termins cockney rbyming slang apzīmē slenga paveidu, kurā pārveido vārdus negaidītos pavērsienos, visbiežāk ar atskaņām. Piemēram, vārdu hemorrhoids (hemoroīdi) aizvieto ar Emma Freuds (po-pulāras TV šovu vadītājas vārds).

Koļķēt — vemt.

Končiks (kriev. KOHHUK), arī benčiks — cigaretes izsmēķis.

Lendlords (angl. landlord) — mājas īpašnieks.

Leibors (angl. labourcr), arī raboķaga — melnstrādnieks, mūsējo visiecienītākā profesija, jo bieži vien var izbraukt bez valodas vai profesionālām zināšanām. Ļečit (kriev. aenumb) — uzmācīgi skaidrot.

Maļina (kriev. Ma/iuna) — superīgi dzīves apstākļi.

Mate (angl.) — biedrs, korišs. Angļu slengā tas ir vārds, ar kuru vērsties pie jebkura cilvēka jebkurā brīdī un norāda uz savstarpēju cieņu un savā ziņā egalitārismu — kā nekā tevi uzrunā par

biedru, pat ja acīmredzami piederat pie dažādiem sabiedrības slāņiem. Tie imigranti, kas apgūst angļu valodu Londonā, no sākuma bieži vien pārprot kokniju akcentu un domā, ka angļi uzrunā viens otru par Maikliem. Ar Maiklu tam nav nekāda sakara, vienkārši kokniju akcentā divskanis 'ei' bieži tiek izrunāts kā 'ai', līdz ar to mate izklausās pēc 'mait', nevis 'meit', kā tam vajadzētu būt.

Izteiktajai zilbei ārzemnieka smadzenes piedomā loģisku turpinājumu, un sanāk Maikls.

Muncbies (angl.) — biežs kaņepju lietošanas blakusefekts, briesmīgs izsalkums un garšas kārpiņu atrofija.

Odors (angl. odour) — smaka.

Okāzija (kriev. OKŪĪUSI) — negadījums.

Overtaims (angl. overtime) — virsstundas.

Paki (angl.) — nicinošs pakistāniešu apzīmējums.

I'akišops (angl. pakishop) — mazs veikaliņš, kura saimnieks visbiežāk ir pakistāniešu izcelsmes.

Paunds, ari paunts (angl. British pound) — Lielbritānijas sterliņu mārciņa.

Latvju imigranti mēdz saukt arī par funtu (no krievu vārda <pywn), kas nozīmē to pašu.

Performēt (angl. perform) — izpildīt skatītāju priekšā.

Piķis — nauda.

Pinta (angl. pint) — šķidruma mērvienība (0.57 1). Tradicionāli alus glāzē ieiet tieši tik daudz, tādēļ "Goin' for a pint, matē? " nozīmē aicinājumu tieši uz

alu, nevis ko citu.

Pizdohcn — sk. Pizģec.

Pizģec (kriev. niadeu,) — beigas, nelabs gals.

Plamers (angl. phtmber) — santehniķis.

I'lastabords (angl. plasterboard) — riģipša plāksne.

Plāsterers (angl. plasterer) — apmetējs.

Pidžininglišs (angl. pidgin Englisb) — oriģinālā apzīmē Zālamana salās izplatītu pārsvarā primitivizētu angļu valodas versiju, kurā savstarpējas saprašanās nolūkos runā vaļu mednieki un jūras gurķu vācēji, kā vietējie, tā no visām pasaules malām. Šeit lietots līdzīgā nozīmē kā broken Englisb jeb kropļota angļu valoda.

Praiss (angl. price) — strādāt uz praisu nozīmē, ka samaksa ir par padarīto darbu, nevis par darbā pavadīto laiku.

Labā firmā labs darbinieks tā var sapelnīt vairāk, kamēr sliktā firmā ar sliktu sagādnieku uz praisu tevi piešņāks tā, ka visu mūžu nožēlosi.

Pričene (kriev. npunecKa) — frizūra.

Kaboķaga (kriev. pačomaea) — darba rūķis.

Saits (angl. site) — vārds ar daudzām nozīmēm, taču mums vissvarīgākajā nozīmē tas ir saīsinājums no building site — stroikā.

Skvots (angl. squat) — pamesta māja, kurā ievācas bariņš neformāļu un dzīvo, nemaksājot īri. īpaši labvēlīga likumdošana skvoteriem ir Nīderlandē un Lielbritānijā. Piemēram, Anglijā izlikt no

skvota var tikai mēnesi pēc tam, kad saņemts rakstisks brīdinājums.

Saterings (angl. shuttering) — finiera veidnes, kurās sapilda šķidru betonu, lai tas sacietē noteiktā formā. Šūmēties — satraukties.

Tea break (angl.) — svēts brīdis jebkurā angļu stroikā, ja vien tur ir kaut viens anglis vai ārzemnieki veterāni, kas šo tradīciju pārņēmuši. Parasti tiek atzīmēts ap desmitiem vai vienpadsmitiem no rīta, dzerot tēju ar pienu un lasot avīzi.

Toča — tualete.

Vaņot (kriev. eoHsimb) — smirdēt.

"Zvaigžņāzis" — oriģinālā Starbucks, pamatā vidusslānim domāta kofeīna uzņemšanas iestāde, kur var arī par velti pieslēgties ar savu laptopu pie interneta.

Zakalka (kriev. 3AM/IKA) — rūdījums.

Zopa (kriev. xona) — pakaļa.

Vilis Lācītis ir plaša profila celtnieks no Rīgas, kurš pašlaik dzīvo un strādā Lielbritānijā un brīvajos brīžos apraksta celtnieku dzīvi, kāda tā ir. Šis ir viņa pirmā romāna otrais, uzlabotais izdevums.

Mansarda grāmatas vislētāk internetā: www.apgadstnansards.lv Lai vienmēr spīd saule!

SIA "Apgāds Mansards", reģ. nr.

4000.3697813, adrese sūtījumiem: a/k 61, Rīga, LV-1011, tālr. 29174515, e-pasts: info@apgadsmansards.lv www.apgadsmansards.lv Iespiests SIA "Jelgavas tipogrāfija" 1 Metjūzs. Nu tas pats, kurš man

izsita kreiso acu zobu Čeringkrosas stacijā. (Krievu vai.)

1 Jā, Vatson, tās visas ir pagātnes ēnas, kas var atdzīvoties vienīgi ar jūsu spalvas palīdzību. (Krievu vai.)

1 Laimīgi. (Angļu vai.)

1 Lietuviešu brāļi. (Lietuviešu val.)

1 Ne pārāk slikti. Un kā tev? (Angļu vai.)

1 Viņiem nebija darba atļauja? Viņi man to neteica! (Angļu val.) ' Šis te. (Angļu vai.)

1 Pārgriez to. (Angļu vai.)

1 Nolādētais mauku drāziens. (Angļu un polu vai.)

2 Celtnieka pakaļa. (Angļu un poļu vai.)

1 Sveiks, koriš, es gribu kādus seksīgus DVD. (Angļu vai.)

1 Skvota ballīte. (Angļu vai.)

1 Principā netulkojama krievu vārdu spēle, kas balstās uz atskaņu vārdam "nu".

Burtiski to varētu tulkot: "Nu ari loku.

Kad salieksi, būs līkums." Izteiciena šarms gan tulkojumā zūd. (Autora piez.)

1 Nāciet šurp, puiši! Iepazīstieties ar Emīlu! (Angļu vai.)

2 Gumija. (Angļu vai.)

1 Ak, Jēzu, Jēzu, žēlsirdīgais dievs.

(Lietuviešu vai.)

1 Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. (Angļu vai.)

1 Darba drošības noteikumi. (Angļu vai.)

1 Ak, Jeruzaleme, Jeruzaleme, tu jaunā ticības pilsēta. (Angļu vai.)