Latvija

Annotation Tam var arī neticēt Sastādītājs un redaktors - Arnis Terzens Apgāds ARTE Iespējams, viens no lielākajiem nabaga cilvēkbērna lāstiem ir nepieciešamība atzīt acīmredzamo: jo vairāk mēs zinām, jo vairāk saprotam, cik maz mēs zinām. Un daudziem tas liek ierauties teju ne- saursitamā rieksta čaumalā un ik solī apgalvot, ka tas, kas nevar būt, raugi, nekādi nevar būt. Un viss. Un, kā mēdz teikt, iepūt man… Bet tostarp pasaulē turpina notikt grūti izskaidrojamas vai pat vispār neizskaidrojamas parādības. Un gadu

simtos un tūkstošos arī uzkrājies paprāvs "dainu skapītis" neizskaidrojamā, kas mūsu laikmetā, ko dēvē par sevišķi attīstītu, gaida savu izprašanas kārtu.

Pamazām jau tas priekškars veras, jo aizvien vairāk vismaz sākam runāt par šo neticamo un neizskaidrojamo, un pamazām metam aizvien dziļākus skatus kosmosa dzīlēs, kas, kā runā zinātnes cilvēki, turpina izplesties prātam neaptveramā ātrumā. Ar visiem tajā ieslēptajiem noslēpumiem un brīnumiem. Iespējams, arī ar visiem to atrisinājumiem un paskaidrojumiem. Vai mācēsim tos saskatīt? © Apgāds ARTE, 2008 Teksts un attēli no lasāmā žurnāla "Kabinets" autoru personīgā arhīva Vāku noformējumam izmantotas

astronoma Mikaela A. Meidas teleskopiskās astrofotogrāfijas Tam var arī neticēt Apgāds ARTE - 2008 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis Iespējams, viens no lielākajiem nabaga cilvēkbērna lāstiem ir nepieciešamība atzīt acīmredzamo, proti: jo vairāk mēs zinām, jo vairāk saprotam, cik maz mēs zinām. Un daudziem tas liek ierauties teju nesaursitamā rieksta čaumalā un ik solī apgalvot, ka tas, kas nevar būt, raugi, nekādi nevar būt. Un viss. Un, kā mēdz teikt, iepūt man… Bet tostarp pasaulē turpina notikt grūti izskaidrojamas vai pat vispār neizskaidrojamas parādības. Un gadu simtos un tūkstošos arī uzkrājies paprāvs

"dainu skapītis" neizskaidrojamā, kas mūsu laikmetā, ko dēvē par sevišķi attīstītu, gaida savu izprašanas kārtu.

Pamazām jau tas priekškars veras, jo aizvien vairāk vismaz sākam runāt par šo neticamo, neizskaidrojamo un nesaprotamo, un pamazām metam aizvien dziļākus skatus kosmosa dzīlēs, kas, kā runā zinātnes cilvēki, turpina izplesties prātam neaptveramā ātrumā. Ar visiem tajā ieslēptajiem noslēpumiem un brīnumiem. Iespējams, arī ar visiem to atrisinājumiem un paskaidrojumiem. Vai mācēsim tos saskatīt?

Anomālijas ir, atbilžu - nav Mēness anomālijas

bermudu trijstūris: pazudušie lidotāji Vai 'viņi' ir bijuši šeit?

Ummo planētas noslēpumi Slepenā gudrajo pilsēta Laika Mašīnas vilinājumi Uzlabotais cilvēks Cilvēka pēctecis Zinātnes progresa pirmās vijoles Fantastikas tendences Saturs: Tam var arī neticēt Sastādītājs un redaktors - Arnis Terzens.

.

...

AnomÄ lijas ir, atbilĹžu nav

Laikam ejot nemazinās neizskaidrojumu notikumu un parādību kopējais skaits. Jebkurā pasaules nostūri allaž notiek kaut kas, ko neviens nespēj paskaidrot, tāpēc tas pamazām apaug ar baumu un leģendu kārtiņu. Vairumu šo anomāliju mūsdienu zinātne ir kā spēj izskaidrot, bet pietiekami daudz paliek ari neizskaidrotā. Acīmredzot aizvien vairāk jāpaļaujas uz kādu cilvēcei kopīgi piešķirto saprātu, kas sagaidīs šķietami atvēlēto īsto bridi visu atbilžu sniegšanai.

Tāpēc arī mēs tikai pasniedzam faktus, pat necenšoties piedāvāt savu atbilžu variantus…

I. Habla teleskopa anomālijas

"Anomālija Space Shuttle Mission STS-61 laikā Decembris, 1993.g.

NLO videoieraksts no misijas STS61 - Habla teleskopa remonta misija Pols Andersons Projekta Tūkstošgade direktors 03.12.99 Ekskluzīva atskaite par Projektu Tūkstošgade Saistībā ar nesen uzplaukušo vispārējo interesi un dažādiem no šatliem STS-48 un STS-80 veiktajiem neticamiem videoierakstiem ar tajos redzamiem NLO, esmu pieņēmis lēmumu atkārtoti iesniegt detalizētu videolentē ietvertu informāciju no citas misijas, STS61, kas pazīstama kā Habla teleskopa remonta misija 1993. gada decembrī. Visi videoieraksti,

tāpat kā iepriekš minētie divi citi videofragmenti, veikti no NASA "tiešajām" translācijām.

Mums tolaik nebija piekļuves starptautiskajam tīmeklim, toties tādas ir tagad. Mazliet pārsteidzoši, bet mēs saņēmam maz atsauksmju, faktiski tādu nav nemaz. Pirms dažām dienām es iepazinos ar jaunāko notikumu apskatu, ko tīmeklī ievietojis Bils Hamiltons no "Skywatch International", galvenokārt par to, ka arī uz viņa izplatītajiem vi- deokadriem, kas filmēti no šatliem STS-80 1996. gadā, bijis analoģiski maz atsauksmju. Turklāt šos Hamiltona kadrus 1999. gada 17. decembrī daļēji parādīja telekanāla NBC ēterā. Pēc atkārtotas videomateriālu noskatīšanās es nonācu pie secinājuma, ka pienācis laiks atkārtoti "atvērt šo lietu",

aplūkojot visos trijos videofragmentos vērojamos līdzīgos notikumus, lai pievērstu sabiedrības uzmanību un, iespējams, beidzot veikt to korektu un detalizētu izpēti. Gan STS-80, gan STS-48 veiktie videoieraksti ir ne mazāk iespaidīgi par šo, ja pat ne vairāk. Tāpēc jau tagad ir skaidrs, ka vieni to atbalstīs, bet citi kategoriski noliegs. īsa atskaite: Es biju "MUFON/UFO*BC " direktors Vankūvera 1993. gadā (kopš tā laika esmu kļuvis par neatkarīgu pētnieku, dibinājis projektu "Tūkstošgade", lai gan joprojām pildu arī "Apļu Fenomenu Pētījumus" Kanādā). Tieši tad kāds kolēģis, kurš bija kādas vietējās kabeļtelevīzijas programmu menedžeris, vienlaikus arī bijušais "MUFON"

pētnieks, man izstāstīja par videoierakstu, ko viņš veicis Habla teleskopa remonta misijas laikā. Pilnā apjomā ierakstīta tiešā translācija un, nolūkā atklāt kaut ko neparastu, vēlāk rūpīgi izpētīta faktiski katra sekunde.

Konstatēti vismaz 13 "notikumi", kas uzrāda potenciālu neparasto aktivitāti. Šīs oriģinālās translācijas, ko kolēģis bija demonstrējis kabeļtelevīzijas ēterā, kopijas videoieraksta formātā ir manā rīcībā. Vienā epizodē redzams "disks" ar tumšu centru (kā STS-80 fragmentā).

Pārējie fragmenti demonstrē "stroboskopiskas" vai "pulsējošas" gaismas variācijas. Tās izskatās kā "uzplaiksnījumi", kas aizdegas vai nodziest vairāk vai mazāk regulārā konsekvencē, pretēji tam, kā tas notiek ar

tā dēvētajiem kosmiskiem atkritumiem. ŠI materiāla izpēte vēl prasa rūpīgu darbu. Ja jūs uzmanīgi noskatīsieties no STS-80 veikto videoierakstu, kad kamera bija pavērsta uz trim Zemes malas tuvumā izvietotiem objektiem, jūs ievērosiet, ka viens no tiem, kas ir kustībā, izskatās "pulsējošs". Tas ir līdzīgs dažiem STS-61 fragmentiem. Pārējie videofragmenti rāda ātrā vai ļoti lēnā kustībā esošus objektus, kas virzās pāri visam attēlam tā, it kā tie būtu palaistu gluži kā lādiņi.

Notikums Nr.l: Spožs, ātrā kustībā esošs objekts šķērso Zemes nakts daļu virs Meksikas.

Notikums Nr.2: Spoži "uzliesmojumi" tieši zem šatla, aptuveni virs Hjūstonas. (Iespējams - zibeņi?)

Notikums Nr.3: Divi lielā ātrumā

virzošies "lādiņi" šķērso ekrānu pa diagonāli, viens aiz otra, pa vienādu trajektoriju, vienādā virzienā un vienādā ātrumā.

Notikums Nr.4: Viens spožs objekts virzās pa ekrāna horizontāli, cits, izstarojot gaismu attālumā aiz teleskopa.

Notikums Nr.5: Lēnā kustībā esoša uzliesmojoša gaisma attālinās no šatla (atgādina vaļā atstātu kravas nodalījumu).

Otrs objekts mirgo ļoti spožiem uzliesmojumiem. Trešais (nemirgojošais) objekts lēnām tuvojas otram mirgojo​šajam objektam. Zemes mala tagad skaidri redzama, fonā nav saskatāmas zvaigznes.

Notikums Nr.6: Spožs, lēnā kustībā esošs objekts sasniedz Zemes malu.

Darbojas nakts redzamības kamera.

Zvaigznes fonā izskatās tā, it kā virzoties no Zemes malas, objekts kustās pretējā virzienā.

Notikums Nr.7: Blāvi mirgojoša gaisma kosmosā tieši aiz kosmonautiem, kuri tobrīd strādā teleskopā.

Notikums Nr.8: Trīs no četrām strobējošām gaismām izgājušas ārpus teleskopa. Cits spožs objekts otrā ekrāna pusē.

Notikums Nr.9: (brīdī, kad kamera pāriet no notikuma Nr.8) Objektu pāris virzās aiz astronautiem, kuri strādā te​leskopā.

Notikums Nr.10: (kad kamera atkal ieslēdz skatu no notikuma Nr.8) Divi objekti stroboskopiski miguļo pretējās fāzēs, trešais blāvais objekts aizlido no tiem. Teleskops pil- nlbā redzams.

Notikums Nr.ll: Spožs objekts lēnām virzās aiz astronautiem, kuri strādā teleskopā.

Notikums Nr. 12: Spožs objekts Zemes malas tuvumā lē​nām virzās lejup.

Notikums Nr.13: "Disks" ar tumšu centru saskatāms mirklī, kad kamera novirza objektīvu uz izplatījumu Zemes tuvumā. Vai kameras artefakts? Objekts ārkārtīgi līdzīgs tam, ko redzam STS-80 videoierakstā.

Dažreiz šie notikumi ierakstīti laikā, kad šatlā bija pārtraukti jebkādi darbi un kamera bieži novirzīja objektīvu sānis, proti, reaģējot uz šo notikumu sākšanos.

Es nezinu, vai vēl kāds ir dokumentējis analoģiskus videoierakstus.

Esmu dzirdējis par dažiem citiem šīs misijas laikā veiktiem videoierakstiem, kuros

novērota vāji izgaismotu mīklainu objektu kustība. Katrā ziņā, līdzīgi kā Bils Hamiltons, mēs arī "esam pateikuši savu vārdu", proti, aizsūtījām vairākas videoierakstu kopijas virknei pētnieku, taču esam saņēmuši tikai dažas atsauksmes. Vēlāk mēs pievērsāmies citām lietām, tādējādi šie notikumi nobīdījās malā un, visbeidzot, piemirsās pavisam. Mēs secinājām, ka ieraksti, iespējams, patiesībā nav tik būtiski, tāpēc arī bijis salīdzinoši tik maz atsauksmju.

Tomēr pēc atkārtotas noskatīšanās es uzskatu, ka virkne ierakstīto "notikumu" tomēr ir pietiekami neparasti, lai ierosinātu jaunu izpēti. Mana bijusī asociācija vairs nenodarbojas ar šiem pētījumiem un nesen vispār pametusi NLO pētniecības skatuvi.

Patlaban man nav atbilstoša programnodrošinājuma, lai varētu atsevišķus šo videomateriālu fragmentus ievietot tīmeklī. Tomēr ir iespēja izgatavot kopijas vai organizēt to noskatīšanos. Mēs meklējam kvalificētus ekspertus videoierakstu izpētei, tāpēc ikviens, kuram ir jebkāda interese un kurš spēj palīdzēt, aicināts ar mani sazināties.

Pols Andersons Tūkstošgades Projekta direktors"

II. Klusēšanas zona Meksikā ir kāda mīklaina teritorijā un par to zina maz cilvēku. Tā ir tā dēvētā "Klusēšanas zona" - teritorija tuksnesī, aptuveni 600 kilometru attālumā no ASV

pilsētas El- paso Teksasā. Šīs teritorijas galvenā savdabība galvenokārt ir tāda, ka šeit pārstāj darboties jebkādi radiosakari, programmas nesaņem arī televizori.

"Klusēšanas zona" ir līdzena, vienmuļa ainava, kurā tikai vietām var sastapt kādus puspanīkušus dzelkšņu krūmiņus un kaktusus, kā arī gūzmu dažādu indīgu čūsku. Neskatoties uz to cilvēki šeit bijuši vienmēr, jau kopš aizvēsturiskiem laikiem, savas apmetnes iekārtojot reti sastopamo avotu tuvumā. Daži šādi avotiņi nav izsīkuši arī mūsu dienās.

Zonas robežām tuvākā apdzīvotā vieta - aptuveni 45 kilometru attālumā - ir Djurango štata Sebalosa. Tagad katra pētnieku ekspedīcija pēdējos sagatavošanas darbus pirms došanās tuksneša dzīlēs allaž veic tieši Sebalosā.

Zinātņu doktors Santjago Garsija apgalvo, ka par šīs zonas savādībām cilvēki zinājuši arī 19. gadsimta vidū. Jau tajā laikā fermeri bieži novērojuši, kā gluži no skaidrām debesīm uz zemes pēkšņi sākuši krist "karsti akmeņi". Pagājušā gadsimta 30-os gados Meksikas aviolīniju pilotam Fran- sisko Sarabijam bez jebkāda izskaidrojama iemesla virs šīs zonas pēkšņi pilnībā pārstāja darboties radiostacija. Viņš par to, protams, izstāstīja priekšniecībai, tādējādi faktiski kļūstot par pirmo oficiālo cietušo, ko ietekmējušas "Klusēšanas zonas" īpatnības.

Taču puslīdz nopietni varas iestādes un sabiedrība par zonas "dīvainībām" ieinteresējās tikai pagājušā gadsimta 70os gados, kad amerikāņu ballistiskā raķete

"Athen", kas bija palaista no Vaitsendas poligona, neizskaidrojamā kārtā novirzījās no kursa, pēkšņi traucoties zonas virzienā.

Sasniegusi to, raķete nokrita uz zemes. Vel pēc dažiem gadiem virs zonas negaidīti uzsprāga viena no kosmisko kuģu "Apollo" nesējraķešu pakāpes raķetēm "Saturn". Drīz pēc tā ASV militārais resors uz šo mīklaino teritoriju nosūtīja speciālu pētnieku grupu.

Savādas cilvēciskas būtnes. Ļoti izpalīdzīgas Gerijs de la Pena bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš sāka pētīt "Klusēšanas zonu" un tās savādās īpatnības. Viņa vadītā grupa ātri atklāja,

ka šeit nav iespējami savstarpējie sakari ar portatīvajām radiostacijām. Izskatījās, šajā reģionā darbojas kāds magnētisks spēks, kas spēj nomākt radioviļņus.

Kopš Gerija de la Pena pirmās ekspedīcijas dažādi speciālisti no visas pasaules regulāri apmeklē zonu, par bāzes nometni izmantojot nelielo ciematiņu, ko Meksikas valdība uzbūvējusi tieši zonas centrā. Ciematā strādājošie zinātnieki zonu iedēvējuši par "Tetisa jūru" (tā okeāna vārdā, kas klāja šīs vietas pirms vairākiem miljoniem gadu), bet šeit sastopamo neparasto dzīvības bioloģisko formu un pa- ranormālo parādību izpētes vajadzībām iekārtoto laboratoriju - par "Biosferu". Šajā mežonīgajā Meksikas tuksneša nostūrī bieži novērotas parādības, ko

aculiecinieki nodēvējuši par NLO, kā arī cilvēkveidīgas būtnes, kuras neesot līdzīgas nevienai uz Zemes sastopamai būtnei. Vel gluži nesen dzīvi bija vietējie iedzīvotāji, kuri atcerējās, ka pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs viņi sastapuši saprātīgas būtnes ar ļoti dīvainu ārējo veidolu un uzvedību.

1975. gada 3. oktobrī laulātais pāris Žozefīna un Er- nesto Diasi, uzņēmji un arheoloģijas entuziasti, bija iebraukuši zonā ar savu pikapu. Viņiem bija nolūks savākt dažādu neparasta izskata akmeņu atlūzas un pārakmeņojušās senatnes dzīvnieku paliekas. Pamatīgi aizrāvušies savos meklējumos, viņi laikus nepamanīja vētras tuvošanos. To beidzot ieraudzījuši, viņi aši savāca visus savus atradumus, salika tos mašīnā, un strauji metās bēgt no

draudīgās stihijas. Taču vētra tomēr paspēja viņus sasniegt, un mazais, šaurais celiņš zem mašīnas riteņiem momentāni pārvērtās staignā purvā. Pikaps pamatīgi iestiga, apstājās un turpināja lēnām grimt izmirkušajā augsnē.

Ernesto un Žozefīna centās nepieļaut mašīnas iestig- šanu vēl dziļāk, taču tas neizdevās. Tad pēkšņi viņu tuvumā nezin no kurienes uzradušās divas cilvēku figūras. Viņi rāmi un mierīgi gāja, neskatoties uz nežēlīgās vētras un lietus šaltu trakošanu, un, ieraugot iestigušos, draudzīgi pamāja ar rokām.

Tie bija divi pārsteidzoši liela auguma puiši dzeltenas krāsas ūdensdrošos mēteļos un cepurēs, un viņi tūlīt laipni piedāvājās palīdzēt izmisumā nonākušajiem ceļotājiem. Svešiniekiem

bija ļoti neparasti sejas veidoli, taču viņi neizraisīja bažu sajūtu, tāpēc izmirkušais pāris pateicībā pieņēma palīdzības piedāvājumu. Puiši lika pārim iekāpt atpakaļ mašīnā, bet paši piegāja tai no aizmugures. Pirms vēl Žozefīna un Ernesto paspēja aptvert, kas šeit īsti notiek, viņi sajuta, kā viņu mašīna vārda vistiešākajā nozīmē viegli paceļas gaisā un mierīgi nostājas uz netālu esošā stingra pamata lielā ceļa. Pēc mirkļa, kad Ernesto juties mazliet attapies, viņš izkāpis no mašīnas, lai vismaz pateiktos negaidītajiem palīgiem, taču viņu jau vairs nav bijis tuvumā.

Atlika tikai nomocīties neskaitāmās fantastiskās versijās par to, kā gan viņiem izdevies tik acumirklīgi izzust šajā līdzenajā un faktiski tukšajā klajumā, ko varēja labi pārskatīt pat

vētras laikā.

Humanoīdi, NLO fotogrāfijas un blondie ārieši Ari citi ceļotāji, kuri regulāri šķērso šo zonu, ziņojuši par savādām gaismām vai uguns bumbām, kas naktīs pārvietojas virs zemes. Brīžiem šie objekti nekustīgi karājas gaisā, mainot savu nokrāsu, bet tad pēkšņi izkustās no vietas un zibens ātrumā pazūd.

Piemēram, divi fermeri, atgriežoties mājup no kādas ballītes pie paziņām, redzējuši milzīgu apmēru NLO, kas izskatījies kā spoži spīdoša bumba.

Tas no tumšajām debesīm nolaidies uz zemes un no tā izkāpuši kaut kādi humanoīdi, kuri paši arī izstarojuši

savādo gaismu.

Tie tuvojušies pārsteigtajiem fermeriem, kuri pēc brītiņa tomēr attapušies un metušies bēgt.

Mēdz būt, ka pēc šādiem nakts notikumiem var atrast arī pilnā mērā par lietiskiem dēvējamus pierādījumus. Kāds vietējais iedzīvotājs, naktī novērojis mīklainās gaismas, no rīta atgriezās tajā vietā, un tur viņš ieraudzīja apdedzinātus zāles kumšķus un krūmāju stumbriņus.

Tādu ziņojumu no zonas ir daudz, turklāt vairumu izplata cilvēki, kuriem nav nekāda pamata neticēt.

Santjago Garsija izteicis pieņēmumu, ka dažu klejojošo gaismu izcelsmes avots varētu būt eksperimentāls izlūkro- bots, ko šajā apgabalā izmēģinājuši ASV militāristi. Dienas laikā robota saules baterijas automātiski uzlādējās, bet nakts

aizsegā tas pildīja savus pētniecības uzdevumus. Garsija atceras - kad šajā apgabalā pēc jau minētās raķetes "Athen" avārijas ieradās amerikāņu militāro pētnieku komanda, lai savāktu tās paliekas, viņi esot sev līdzi aizveduši arī vairākas smagās automašīnas, piekrautas ar tuksneša grunts paraugiem. Ir pagaidām vēl neapstiprināts uzskats, ka šajā rajonā atrodamas bagātīgas magnetīta iegulas, un tieši šī dzelzs rūda ir elektromagnētisko viļņu slāpēšanas galvenais iemesls.

Turklāt esot pierādīts, ka "Klusēšanas zonu" ieskaujošo kalnu iežos ir arī salīdzinoši liela urāna koncentrācija.

1976. gadā šajā rajonā veikti arī pirmie NLO fotouzņēmumi. Tas esot piezemējies vietējā topogrāfiskā izcilnieka

- Magnētiskā Kalna priekšā. Šajos uzņēmumos skaidri saskatāms sudrabaini mirdzošs objekts, kas līdzīgs milzīgam gaļas sautējamam traukam. Veiksmīgais fotogrāfs spējis uzņemt vairākus kadrus arī tajā brīdī, kad NLO aizlidojis - skaļi dūcot tas pacēlies faktiski vertikāli gaisā, devies rietumu virzienā un ātri pazudis skatienam.

Taču ne gluži visi "atnācēji" bijuši tik ļoti nenotverami. Kādā nomaļā zonas rančo regulāri iegriezušās trīs garmatainas blondas personas - divi vīrieši un sieviete, kurus vietējie iedzīvotāji raksturojuši kā izteikti pieklājīgus, ļoti skaistus, taču ārkārtīgi dīvaini ģērbtus cilvēkus. Lai gan viņi runājuši nevainojamā spāņu valodā, viņu balss tembrā varēja saklausīt

neizskaidrojamu muzikalitāti. Šie savādie apmeklētāji rančo ieradās tikai vienā nolūkā - papildināt savus ūdens krājumus.

Viņi allaž pieklājīgi lūguši atļauju no akas piepildīt līdzpaņemtos traukus, taču nekad neesot prasījuši ne ēdienu, ne vispār kaut ko citu. Kad viņiem jautāts, no kurienes ieradušies, viņi smaidījuši un atbildējuši: "No augšas". Nav izslēgts, ka šie atnācēji "no augšas" bijušas tās pašas ziemeļnieciskās personas, par kurām pēdējā laikā daudz runā ari citi ufologi.

Kas tie tādi?

Spāņu pētnieks Antonio Ribeira apraksta kādas līdzīgas blondās būtnes, ko varot sastapt Pirenejos, netālu no Roselonas, kur viņi mēdzot vērsties pie vietējiem iedzīvotājiem ar līgumiem pārdot maizi un pienu, par pirkumu allaž

norēķinoties ar tīra zelta gabaliņiem. Šo dāsno svešinieku mati esot gandrīz pilnībā balti. Daudzi vietējie iedzīvotāji redzējuši blondus skaistuļus arī citā debess pusē Kali- fornijā, pie Sjerranevadas kalnu grēdas, kur viņi mēdzot bieži ierasties, lai veiktu dažādus "bartera" darījumus ar vietējiem iedzīvotājiem, aizvien norēķinoties ar tiem pašiem tīrā zelta gabaliņiem.

Žurnālista piedzīvojumi Daudziem, kuri savulaik apmeklējuši "Klusēšanas zonu", šis apmeklējumus allaž saglabāsies atmiņā. Piemēram, žurnālists Luiss Ramiress Reijess to acīmredzot nekad neaizmirsīs. 1978. gada

novembrī viņš devās uz zonu kādas žurnālistu grupas sastāvā, kuriem bija ieplānots tieši uz vietas savākt materiālus publikācijām par šo noslēpumaino Meksikas nostūri. Nolēmis apsteigt lielāko daļu grupas, Ramiress un viņa fotogrāfs džipā devās tuksnesi, cerot, ka viņi pirmie sasniegs "Biosferu". Viņi brauca, vairāk vadoties pēc intuīcijas impulsiem, mazāk - pilnībā pārzinot virzienu, kurā jādodas.

Pārgalvīgie ceļotāji vēl bija ļoti tālu no brauciena galamērķa, kad Ramiress pēkšņi atskārta, ka nav līdzi paņēmuši nepieciešamos krājumus - ne ūdeni, ne produktus. Gadījumā, ja viņi nomaldītos, viņi varētu ari iet bojā no bada vai dzeramā ūdens trūkuma. Tas taču tomēr ir tuksnesis! Kādā brīdī viņi sasnieguši

smilšaino ceļu krustojumu, un tur, protams, izvēlējušies nepareizu turpmāko ceļu. Vel pēc brīža Ramiress priekšā ieraudzījis trīs figūras, kuras lēnām virzījušās braucējiem pretim. Cerot, ka tie ir vietējie iedzīvotāji, no kuriem būs iespējams uzzināt pareizo ceļu uz "Biosferu", viņš lūdza fotogrāfu, kurš vadīja mašīnu, apstāties. Taču liels bija Ramiresa izbrīns, kad mašīna neapstājās brīdi, kad tā jau bija blakus nācējiem. Uz jautājumu, kāpēc gan viņš nav apstājies pie pretim ejošajiem cilvēkiem, fotogrāfs mazliet samulsis atbildēja, ka nav redzējis neviena cilvēka…

Tajā mirklī Ramiress padomājis, ka tuksnesi jau paspējis iedarboties uz viņa psihi, tāpēc viņam sākušās halucinācijas.

Taču tie trīs izskatījās gluži kā parasti

cilvēki, viņu apģērbs bijis tieši tāds, kādu ļaudis tuksneša apkaimē valkā! Džips turpinājis braukt vēl vairākus kilometrus, un tad par lielu pārsteigumu sev Ramiress atkal ieraudzījis tos pašus trīs nācējus, kuri izskatījušies kā parasti vietējie iedzīvotāji. Kad mašīna bija sasniegusi nācējus, Ramiress palūdzis, lai fotogrāfs kurš aizvien nevienu un neko nesaskatīja apstājas. Tad viņš sācis sarunāties ar šiem cilvēkiem, izprašņājot viņus par pareizāko ceļu nokļūšanai uz "Biosferu". Viņi visu laipni paskaidrojuši, turklāt piebildu- ši, ka šeit meklējot savas noklīdušās aitas un kazas, lai gan bijis redzams, ka viņiem līdzi nav ne ūdens blašķes, ne kāda speciāla aprīkojuma, kas obligāti nepieciešams tādiem kājāmgājējiem tuksnesī.

Sekojot no "aborigēniem" saņemtajiem ieteikumiem, ceļinieki pēc neilga laika atviegloti uzelpojuši, ieraugot prāvo "Biosferas" celtni. Piebraucot pie tās un satiekoties ar pārējie žurnālistu grupas biedriem, Ramiress visiem izstāstījis par dīvaino satikšanos tuksnesi.

Viņu uzmanīgi noklausījies ari Gerijs de la Pena, kurš tobrīd bijis šis laboratorijas vadītājs. Viņš pārliecinoši apgalvojis, ka tuksnesī nav ne zemnieku, ne kādu citu cilvēku, izņemot tikai šīs grupas korespondentus un tos, kuri apkalpo "Biosferu". Un katrā ziņā tur neesot ne aitu, ne kazu, kuras vajadzētu kaut kādā veidā uzpasēt. Nākamajās dienās veiktā apkārtnes rūpīgā apsekošana it kā apliecināja - desmitiem kilometru rādiusā nav neviena cilvēka. Taču, ja šīs sastaptās

būtnes nebija vietējie iedzīvotāji, tad jo neskaidrāks kļūst jautājums: kas ir šie ziemeļnieciskie blondīņi un citi humanoīdi un mīklainie subjekti, kas regulāri patrāpās cilvēku redzeslokā šajā reģionā?

Ir fiksēti ziņojumi par dīvaini apģērbtām būtnēm, kuru augums ir tikai dažus desmitus centimetru! Piemēram, apkaimes uzņēmējs Rubens Lopess reiz naktī braucis cauri "Tetisa jūrai", taču pēkšņi sācis niķoties mašīnas dzinējs. Tas licies ļoti savādi, jo tieši pirms dažām dienām viņš bija izņēmis automašīnu no servisa, kur tā izgājusi pilna cikla tehnisko apkopi. Viņš apstājies. Bet te pēkšņi, aptuveni trīsdesmit metrus priekšā, Lopess ieraudzījis maza auguma figūriņas, kas sastājušās apbus ceļam. Pirmajā mirklī

viņš nodomājis, ka tie ir kādi apmaldījušies bērneļi, taču tad ievērojis, ka viņi ietērpušies savādos sudrabkrāsas kombinezonos, bet galvās uzvilktas motociklistiem līdzīgas ķiveres. Pēc mirkļa sīkās būtnes sākušas viņam tuvoties, veicot manevrus, kas atgādināja savdabīgu ielenkšanu. Lopess nopietni satrūcies. Viņš izmisīgi centies no jauna iedarbināt dzinēju, tas izdevies, un tad viņš strauji piedevis gāzi, ātruma pārslēdzējam esot neitrālajā pozīcijā.

Izdzirdējušās šo rēkoņu, mazās figūriņas haotiski aizbēgušas, nozūdot skatienam nakts melnumā. Kopš tā mirkļa automašīnas dzinējs atkal darbojies bez jebkādām problēmām.

"Klusās zonas" arheoloģiskā mīkla "Tetisa jūrā" ir vēl kāds noslēpums, ar arheoloģisku pieskaņu. Tās ir kāda sena akmens būvju kompleksa drupas.

Pagaidām pētniekiem nav izdevies pietiekami precīzi noteikt šo drupu vecumu, taču vairums ir pārliecināti, ka tās ir kādas senas astronomiskās observatorijas paliekas, kas uzceltas vismaz pirms vairākām tūkstošgadēm.

Tādas celtnes nevarēja uzbūvēt primitīvas pirmatnējās ciltis, kas mitinājās pie līdzās esošajiem avotiņiem. Tas varētu nozīmēt, ka sirmā senatnē šeit kādi citi cilvēki vai kādas citas saprātīgas būtnes dzīvojušas visnotaļ rosīgas darbības ap​stākļos.

Iespējams, arī viņus, gluži tāpat kā

mūsdienu astronomus un ģeologus, galvenokārt interesējuši meteorīti, kas lielā daudzuma nokrīt tieši "Tetisa jūrā".

Pagājušā gadsimta 50-os gados netālu no Čiuaua štata tāda paša nosaukuma galvaspilsētas nokritušais meteorīts sastāvējis no kristāliskām struktūrām, kuru vecums ir… vecāks par mūifOO*- su Saules sistēmu! Profesors Luiss Meada Villaloboss uzskata, ka šā meteorīta materiāls ir tik pat vecs, cik viss Visums. Lēš, ka mūsu Saules sistēmai ir vismaz pieci miljardi gadu, bet šis meteorīts, kā to novērtējuši speciālisti, esot vismaz par septiņiem miljardiem gadu vecāks.

Paliek nenoskaidrots šis jautājums kas gan ir pamatā "Klusēšanas zonā" notiekošajām dīvainībām? Vai tie ir NLO

ar savām apkalpēm, atnācēji no paralēlajā pasaulēm, kuriem vieglāk uzturēties un rīkoties tieši šajā reģionā, kam raksturīgas magnētiskās anomālijas, vai arī tomēr vēl nav pietiekami labi un zinātniski izpētītas visas dabiskās šī apvidus īpatnības?

Atbilžu pagaidām nav. Iespējams, tādu nav bijis arī pirms vairākiem tūkstošiem gadu tiem nezināmajiem noslēpumaino observatoriju būvētājiem, kuru drupas jau pašas par sevi ir vēl viena pagaidām neatrisināma mīkla. Un, protams, ir arī šāds jautājums - vai šīm parādībām Meksikas tuksnesī varētu būt kāda saistība ar materiāla sākumā citētajiem Pola Andersona novērojumiem kosmosā, Habla teleskopa remontdarbu laikā?

Mēness anomālijas

1715. gada 3. maijā savulaik ievērojamais astronoms Emanuēls Luvills Parīzē novēroja Mēness aptumsumu.

Ziņojums par to izklāstīts Karaliskās zinātņu akadēmijas Memuāros Parīzē 1715. gadā. Aptuveni pulksten 9.30 pēc Grinvičas laika viņš Mēness rietumu pusē ieraudzījis "kaut kādus uzliesmojumus vai gaismas staru acumirklīgu drebēšanu, kas izskatījies tā, it kā kāds būtu aizdedzinājis savdabīgus pulvera celiņus, ar kuru palīdzību mēdz spridzināt lēnas iedarbības mīnas". Šie uzliesmojumi bijuši īslaicīgi un galvenokārt izpaudušies te vienā, te jau citā vietā, taču allaž tieši no Zemes ēnas puses. Aplūkojamie gaismas uzliesmojumi bijuši izliekti, un pats novērotājs uzskatījis, ka novēro vētru uz Mēness, kas atbilstoši to laiku lietu

izpratnei bija gājiens…

gluži

normāls

domu

Mīklainās parādības teleskopa okulārā Ievadā minētais fakts pats par sevi nekādā ziņā vēl nerunā par labu idejai par ārpuszemes civilizācijas pārstāvju nešaubīgu viesošanos uz Mēness, taču tas aizsāk virkni dažādu novērojumu par savādiem kustīgiem un nekustīgiem objektiem uz Mēness, kam līdz pat šim mirklim nav rasts sakarīgs izskaidrojums.

Piemēram, šos gadījumus nevar izskaidrot tikai kā Zemes atmosfērā sadegošo meteorītu projekciju Mēness diskā. Vienlaikus ar Luvillu šos uzliesmojumus Britānijā novērojis arī

slavenais Hallejs, par tiem tajā pašā 1715. gadā uzrakstot ziņojumu Londonas Karaliskās biedrības "Filosofiskajos darbos". Raugi, viens un tas pats meteorīts nevar uz Mēness diska projicēties tā, lai to vienlaikus varētu redzēt gan Parīzē, gan Londonā.

Turklāt tādā gadījumā meteorītiem vajadzētu projicēties pilnībā pa visu disku, ne tikai grupēties tā rietumu daļā.

1738. gada 4. augustā pulksten 16.30 pēc Grinvičas laika uz Mēness diska novērots kaut kas ļoti līdzīgs zibenim.

1842. gada 8. jūlijā Saules aptumsuma laikā Mēness disks reizēm pārklājies spilgtām josliņām. 1870. gadā arī novērots "zibens" uz Mēness. Bet šis pieraksts jau veikts 1931. gadā: "Es strādāju mūsu mājas pagalmā un pēkšņi

neapzināti paraudzījos uz Mēnesi. Tas izskatījās brīnišķīgs - spilgti konturēts jauns Mēness, un es tajā noraudzījos ilgi jo ilgi, kamēr pēkšņi kaut kādi mīklaini gaismas uzliesmojumi burtiski cauršķēla tumsu, taču varēja skaidri redzēt, ka tas notiek tikai Mēness ēnainajā daļā… Neko vēl neminēdams par saviem novērojumiem, es paaicināju sievu, lai viņa arī pavērotu skaisto Mēnesi. Un viņa teica: "O, jā, es uz Mēness redzu zibeni".

Turklāt viņa piebilda, ka tas bijis redzams tieši Mēness diskā. Mēs kopā raudzījāmies Mēnesī vēl aptuveni 20 vai 30 minūtes, kuru laikā minētās parādības vairākkārt atkārtojās, vismaz 6 vai 7 reizes. Šo pierakstu esmu veicis 1931. gada 17. jūnijā pulksten 7 un 40 minūtēs pēcpusdienā".

Šā novērojuma autors ir Džons Hidings, kurš par to pavēstīja arī Mauntvilsonas observatorijas astronomiem Bri- tānijā. Taču astronomi šo ziņu neuztvēra gluži nopietni, jo tā katrā ziņā nesaskanēja ar viņu priekšstatiem par Mēnesi. Pēc 15 gadiem atskaiti par novērojumu tā autors nosūtīja jau tajā laikā ievērojamajam zinātnes izdevumam "Science", kur to 1946. gadā vismaz publicēja.

Bet pirms pusotra gadsimta, 1785. gada 12. oktobrī pazīstamais planētu pētnieks I. Šreters aprakstījis šādu novērojumu: "Mazliet pēc pulksten 5 uz Mēness diska tumšās robežas un faktiski Lietus Jūras pašā centrā… pilnībā negaidīti un acumirklīgi parādījās spoži gaismas uzliesmojumi, ko veidoja

vairākas atsevišķas dzirksteles, kam bija tieši tāda pati balta krāsa, kāda bija Mēness apgaismotajai pusei, un tie visu laiku laiku virzījās pa taisnu līniju, kas vērsta uz ziemeļiem, cauri Lietus Jūras ziemeļu daļai un citām Mēness virsmas daļām, kas ar to robežojas no ziemeļu puses, bet mirkli vēlāk arī pāri tukšajai teleskopa skatu- lauka daļai. Kad šis gaismas lietus bya veicis pusi ceļa, līdzīgs gaismas uzliesmojums parādījās arī dienvidos tieši virs tās pašas vietas…

Otrs uzliesmojums bija tieši tāds pats, kā pirmais, un to arī veidoja līdzīgas atsevišķas dzirksteles, kas izzuda tajā pašā virzienā tieši uz ziemeļiem…

Gaismas stāvokļa izmaiņas pirms pārklāšanās ar teleskopa redzamības lauku ilga aptuveni 2 sekundes, kopējais šīs

pa​rādības ilgums bija 4 sekundes".

Diemžēl Šreters nav atzīmējis spīguļojošās parādības izzušanas vietu, taču viņš ir norādījis virzienu un sākuma punktu, no kura, nosakot objekta novērošanas beigu punktu aptuveni Austuma Jūrā (ceļš, ko objekti nogājuši, tādējādi būs aptuveni 530-540 kilometri), jebkurš vidēji spējīgs astronoms var aptuveni izskaitļot šīs pārvietošanās ātrumu, un tas jebkurā gadījumā izrādīsies pārsteidzoši liels - 265-270 kilometri sekundē. Patiešām, gluži neiespējams ātrums! Salīdzinājumam var minēt, ka raķete, kas palaista no Zemes uz Mēnesi, lido ar ātrumu 12 kilometri sekundē, bet uz citām Saules sistēmas planētām - 17 kilometri sekundē. Protams, šeit neviens nepretendē uz absolūti pareizu ātruma

aprēķinu, taču katrā ziņā šo ātrumu kārtu at​šķirība allaž būs tieši tāda! Šis ātrums var būt mazliet mazāks tikai vienā iespējamā gadījumā, proti - ja mums patiešām ir darīšana ar Zemes atmosfērā notiekošā projekciju Mēness diskā. Taču spilgtuma ziņā divu pilnībā vienādu meteorītu sadegšanas attainojums virs viena un tā paša Mēness punkta ārkārtīgi nelielā laika posmā tomēr vērtējama kā pilnībā neiespējama parādība. Tāpat nevar izskaidrot arī to, kā abi objekti parādījušies virs vienas un tā pašas Mēness virsmas zonas.

1942. gadā Kanādas Karaliskās astronomu biedrības žurnālā ievietots šāds Valtera Haasa ziņojums: "1941. gada 10. jūlijā es novēroju pilnu Mēnesi, skatoties caur 6 collu reflektoru ar 96-kārtīgu

palielinājumu… un ieraudzīju sīku, mirguļojošu plankumiņu, kas kustējās šķērsām pāri Mēness virsmai. Tas uzradās rietumos no Hasendija krātera… un ceļoja gandrīz precīzi uz austrumiem, kamēr izzuda pie Hasendija īsās sienas.

Plankumiņš bija vairākkārt mazāks par Hasendija centrālo smaili, tā leņķa diametrs nepārsniedza 0,1 leņķa sekundi.

Spilgtums bija pastāvīgs visa ceļa garumā, zvaigžņu lielums novērtējams ar +8.

Lidojuma ilgums bija aptuveni vienu sekundi. Aptuveni pulksten 5 un 41 minūtē es ieraudzīju jau vājākas spozmes plankumiņu aptuveni Grimaldi dienvidos.

Kustības beigu punkts bija labi saskatāms, tur plankums bija skaidri izteikts, un varēja pilnībā izslēgt iespēju, ka parādība izskaidrojama ar kāda Zemes izcelsmes

objekta pārklāšanos uz Mēness virsmas, jo šis objekts tad būtu virzījies pāri visam teleskopa redzes laukam…

Attiecībā pret Mēnesi ātrums bija ne mazāks par 63 jūdzēm sekundē (116,676 ki​lometri sekundē)".

Arī šo parādību nevar izskaidrot kā meteorītu, jo "krītošās zvaigznes" lidojumā nekad nesaglabā pastāvīgu spožumu, turklāt divu meteorītu pilnībā vienādas trajektorijas sākuma un beigu projekcijas uz Mēness diska nekad nav iespējamas. Taču galvenais iebildums pret šādu apgalvojumu ir tāds, ka 8. zvaigžņu lieluma meteorīta leņķa izmēri vismaz par divām kārtām pārsniedz novērojamā ob​jekta izmērus.

Tāpat ar meteorīta hipotēzi nevar izskaidrot arī "ko- mētveidīga objekta"

virzību pāri Mēness diskam, kas novērota 1881. gada 27. septembrī. To veikuši Dienvidāfrikas astronoms J. Mauriks un E. Dīms no ASV Par to vēstīts Vācijas Federatīvās republikas (VFR) izdevuma publikācijā "Pulsinicas astronomiskās observatorijas publikācijas" 1969. gadā.

No diviem dažādiem punktiem, kas viens no otra atrodas vismaz 12 000 kilometru, vienlaikus novērojamam objektam uz Mēness fona jāatrodas ne tuvāk par 300400 tūkstošiem kilometru no Zemes, proti, tieši Mēness rajonā. Un, ja šis objekts nav saistīts ar Mēnesi, tad kāpēc gan tas nebija redzams pirms tā pāriešanai pāri Mē​ness diskam?

Sevišķi bieži dažādi kustīgi objekti novēroti tieši virs Miera Jūras. 1964. gadā dažādi novērotāji vienā un tajā pašā

rajonā uz dienvidiem vai dienvidaustrumiem no Ro- sa-D krātera tādus redzējuši vismaz 4 reizes. Šādu paziņojumu apkopojums publicēts NASA "Ziņojumi par Mēness notikumiem, hronoloģiskais katalogs" 1968. gadā.

Objekti izskatījušies kā gaiši vai tumši plankumi, kas veikuši desmitiem un pat simtiem kilometrus lielus attālumus dažu stundu laikā. Šos gadījumus nevar izskaidrot arī kā putekļu mākoņus, ko sacēlis meteorīta trieciens, jo meteorīta kritiens izraisa simetrisku virsmas seguma izmešanu.

Turklāt ir vēl virkne citu iemeslu, kas neļauj šos objektus uzskatīt par putekļu mākoņiem vai gāzu izvirdumiem.

1964. gada 18. maijā vairāki pētnieki 1 stundas un 5 minūšu laikā virs Miera

Jūras novēroja baltas krāsas plankumu, kas virzījās ar ātrumu 32 kilometri stundā, un laika gaitā tas samazinājis savus izmērus. Ja tas būtu bijis putekļu vai gāzu mākonis, tad gluži otrādi - tam vajadzētu tikai palielināties. Turklāt šā plankuma tā dēvētais dzīves ilgums vismaz 10 reizes pārsniedza raķetes radīta mākslīga gāzu mākoņa ilgumu, un bija 5 reizes ilgāks par mākoni, ko izraisa Zemes kosmiskā kuģa nosēšanās uz Mēness.

Tā paša gada 21. jūnijā tie paši pētnieki, kuriem jau bija pievienojušies arī citi interesenti, uz Mēness vismaz divu stundu garumā novērojuši kustīgus plankumus. To ātrumi bijuši robežās no 32-80 kilometriem stundā, faktiski 5 reizes mazāki par siltuma ātrumu, kas piemīt gāzes molekulai ar minimālo

molekulāro masu. Bet zināms, ka gāzes mākonis nevar novirzīties no sava rādiusā vairāk par 20 procentiem tā garuma, kas savukārt itin nemaz nesaskan ar aprakstīto dīvaino Mēness objektu uzvedību. Turklāt to apstiprina arī vairāku šo objektu nesferiskā forma.

1967. gada 11. septembrī novērotāju grupa no Monre- ālas Miera Jūrā novēroja ķermeni, kas izskatījies kā tumšs, piecstūrains plankums, ar violeti tonētām malām, un kas veicis kustību no rietumiem uz austrumiem 8-9 sekunžu laikā. Ķermenis pazudis skatienam terminatora tuvumā, bet pēc aptuveni 13 minūtēm pie Sabīna krātera, kas atradās plankuma kustības virzienā, uz dažām sekundes daļām uzliesmoja dzeltenas krāsas gaisma.

Bet pēc 20 dienām, atkal tajā pašā Miera

Jūrā, kāds pētnieks novērojis kārtējo spožo plankumu, kas virzījies ar ātrumu 80 kilometru stundā. Jāpiebilst, ka pusotru gadu vēlāk tieši šajā rajonā, tikai aptuveni 100 kilometrus uz austrumiem no Sablna krātera, piezemējās (piemēnesējās?) no Zemes nosūtītais kosmosa kuģis "Apolloll"… Vai tā ir tikai sagadīšanās? Bet varbūt NASA šo kuģi gluži apzināti nosūtīja tieši uz šo vietu, sak, lai labāk izpētītu jau par anomālu uzskatāmo Mēness vietu un izprastu šo parādību iedabu?

Lūk, vēl kāds interesants fakts.

Izrādījās, ka Mēness virsma tajā vietā, kur piemēnesējās "Apollo-ll", bijusi jau ar daļējām kausējuma pazīmēm. Noskaidrots, ka šādu virsmas kausējumu nevarēja radīt šā konkrētā kosmosa kuģa nosēšanās bloka

dzinēju versme. Profesors T. Golds, kurš izpētījis visus iespējamos šīs parādības skaidrojumu variantus, uzskata, ka vismaz pirms 100 000 gadu Mēness virsma šajā vietā pakļauta apstarojumam, kas spožumā aptuveni 100 reizes pārsniedz mūsu Saules gaismu. Turklāt tādā veidā kausētu virsmu neatklāja nevienā citā vietā uz Mēness, kur vēlāk piezemējās citas no Zemes sūtītās ekspedīcijas. Iespējams, apstarojumam pakļauta salīdzinoši neliela virsmas daļa, un tas liecina, ka šāda starojuma avots bijis gluži nelielā augstumā virs attiecīgās vietas. Kas bijis šis avots? Pagaidām nav iespējams sniegt šādu skaidrojumu, kaut vai tāpēc, ka no visiem no Mēness atvestajiem virsmas paraugiem, ko atveda "Apollo-12" apkalpe, kas starp citu nosēdās uz Mēness

aptuveni 1400 kilometru attālumā no vietas, kur izkausēto virsmu atklāja Armstrongs un Oldrins, tikai viens (paraugs 12017) izskatījās mazliet pakausēts.

Un, lūk, vēl divi līdzīgu Mēness anomālo objektu novērošanas gadījumi.

Kāds V Jaremenko no Odesas pierakstījis šādu novērojumu: "Tas notika 1955. gadā, aptuveni augusta vidū (iespējams, ar mēnesi mazliet kļūdos). Es tolaik mācījos 6. klasē, aizrāvos ar astronomiju. No ūdens notekcaurules uzmeistarojis kaut ko līdzīgu teleskopam, aizrautīgi aplūkoju krāterus uz Mēness virsmas. Katrā ziņā teleskops bija gaužām bēdīgs, visu laiku apkārt Mēnesim mirgoja plāns, krāsains oreols, taču palielinājums bija izdevies pietiekams, lai spētu detalizēti aplūkot

neskaitāmos Mēness krāterus, kalnus un jūras. Ap mani pulcējās zinātkārie puišeļi, uzmācīgi lūdzot atļauju paskatīties manā teleskopā. Tobrīd pulkstens jau bija aptuveni 8 vakarā, un es atkal uz brīdi pielaidu pie teleskopa kārtējo gribētāju.

Puisis sākumā sajūsminājās - ak, kādi tur kalni… Bet tad pēkšņi iesaucās: "Bet tur kaut kas lido ari!…" Tajā mirklī es viņu pastūmu nost un pats kāri pieplaku pie teleskopa okulāra. Virs Mēness diska, paralēli tā malai, aptuveni 0,2 Mēness diametra daļu attālumā lidoja spīdīgs ķermenis, kas izskatījās līdzīgs 3. lieluma zvaigznei parastas novērošanas apstākļos.

Nolidojis aptuveni trešo daļu apļa, kas ilga 4-5 sekundes, ķermenis asā trajektorijā nolaidās uz Mēness virsmas.

Katrā ziņā tā noteikti nebija uz Zemes

krītoša meteorīta sadegšanas projekcija.

Es skaidri sapratu, ka šis ķermenis, pirmkārt, ir pietiekamiu liels, otrkārt - tas bija vadāms! Taču tajā laikā vēl nebija neviena mākslīgi izgatavota un palaista pavadoņa…"

Savukārt V Lučko no Ļvovas Ukrainā izklāsta savus novērojumus, uzskatot, ka tie ir sekas, ko radījis Mēness vulkānisma izplēnējums. Grūti spriest, cik lielā mērā šāds skaidrojums ir tuvs patiesībai, bet labāk spriediet paši.

"1983. gada 31. martā es ar 133kārtīgu reflektoru novēroju Mēnesi.

Aptuveni pulksten 2.30 uz tīra, spīdoša, gandrīz pilnībā pilna Mēness diska ievēroju tumšu ķermeni ar it kā nepareizām aprisēm, kas mierīgi, līgani un vienlaikus ļoti ātri pārgāja (drīzāk jāsaka

- nozibsnīja) pa mazliet izliektu trajektoriju pāri diska ziemeļrietumu daļai virzienā no rietumiem uz austrumiem. Ķermeņa ceļš uz diska fona ilga aptuveni 1 sekundi.

Tad, pēc gluži neliela laika sprīža, tieši tāds pats (bet varbūt tieši tas pats!) ķermenis atkal šķērsoja Mēness disku tādā pašā ātrumā, un arī tam bija liels izmērs, šķietami nepareiza forma un tumša krāsa.

Abi šie ķermeņi izskatījās kā objekti, kas kaut kādā veidā objektīvi saistīti tieši ar Mēnesi, un tos vienoja ātra, līgana kustība pa viegli izliek​tu trajektoriju. Turklāt gluži optiski likās - tie atrodas ne sevišķi augstu virs Mēness virsmas, kas vispirms rosina domāt par analoģiju ar mākslīgajiem pavadoņiem.

Tad uz mirkli šādi novērojumi

pārtrūka, taču drīz atkal atjaunojās. Laika posmā no pulksten 3.30 līdz 4.20 man izdevās ieraudzīt 6 tādu ķermeņu parādīšanās (vai ari viena un tā paša ķermeņa periodisku parādīšanos - par to es joprojām nejūtos pilnībā pāriecināts).

Pirmo reizi objekts parādījās aptuveni pulksten 3.32, tad 3.35, vēlāk 3.40, 3.47, 4.00, 4.16, proti - laika sprīži starp sekojošām parādīšanās reizēm monotoni pieauga. Visos gadījumos tas aizvien bija salīdzinoši paliels, tumšs, faktiski pat izteikti melns ķermenis ar šo šķietami nepareizo formu, ko izteikti lieliski varēja novērot uz spīdīgā Mēness diska fona, un tas līgani pārvietojās pa mazliet izliektu trajektoriju ārkārtīgi lielā ātrumā - katra tāda virzība ilga mazliet vairāk par 1 sekundi, kas katrā ziņā neļāva pilnībā

detalizēti izpētīt šo li​dojošo objektu.

Lai gan visu šo objektu kustības virziens bija vienāds - aptuveni no rietumiem vai dienvidrietumiem uz austrumiem, ziemeļaustrumiem (it kā atšķeļot Mēness ziemeļrietumu daļu) -, tikai vienu reizi šī trajektorija gāja gandrīz tieši cauri diska centram. Citās parādīšanās reizēs attiecīgais ķermenis virzījās pa mazāku loku, tuvāk ziemeļrietumu daļai, lidojot pāri Krīžu Jūrai, Miera Jūrai, Skaidrības Jūrai, Alpiem, Apenīniem, Lietu Jūrai, turklāt varēja vērot pakāpenisku trajektorijas novirzīšanos līdz pašai Mēness malai.

Raksturīgi, ka tieši tāpat, kā pirmā novērojuma laikā, tieši Miera Jūra bija arī visu pārējo objektu galvenais šķēršošanas apgabals."

Katrā ziņā ir ļoti interesanti, ka šo Mēness objektu parādīšanās zonas nav gluži nejaušas. Ja uz Mēness diska atzīmē šo kustīgo objektu parādīšanās vietas, viegli atklājas fakts, ka tās koncentrējas gluži konkrētos rajonos. Turpat grupējas arī mīklainie gaismas izstarojumu avoti, kas reizēm redzami Mēness tumšajā pusē un Zemes ēnas apgabalā Mēness aptumsu laikā. Šāds objektu izvietojums acīmredzami nevar būt tikai nejaušs, un noraida centienus to visu izskaidrot ar Zemes atmosfēras procesu fenomeniem. Ārkārtīgi grūti tos saistīt arī ar Mēness vulkānisma izpausmēm, jo tiem faktiski nav itin nekādas saistības ar Mēness tektoniskajām joslām.

Turklāt 1972. gada 25. aprīli Pasavas observatorijā Vācijā (tolaik -

VFR) izdevās veikt virkni "gaismas strūklakas" fotoattēlu no AristarhaHērodota krāteru apgabala. Gaismas stabs augstumu palielināja ar ātrumu 1,35 kilometri sekundē. Sasniedzot 162 kilometru augstumu, tas novirzījās 60 kilometrus uz sāniem un izgaisa. Šo grandiozo skatu nepavadīja seismiskie grūdieni, kas parasti novērojami izvirdumos, kurus jebkurā gadījumā fiksētu uz Mēness izvietotās seismogrāfijas sistēmas…

Mēness un iespējamie NLO Dažādu valstu astronomi ilgus gadus rūpīgi novērojuši virkni neparastu aktivitāšu uz Mēness. Vel ilgi pirms tā,

kad uz Mēness virsmas kāju spēra pirmais amerikāņu astronauts, šeit varēja novērot neskaitāmas neizskaidrojamas parādības.

Piemēram, 1968. gada NASA katalogā, runājot par Mēness anomālijām, minēti vismaz 580 mīklainu gadījumu novērojumi, kas veikti četru gadsimtu laikā un kuriem līdz pat šim brīdim nav sniegti sakarīgi skaidrojumi. Minēts, ka novēroti gan Lielais Maltas krusts, gan dažādi punkti, trijstūri, spīdīgi kvadrāti, gan krāteru pazušana, dažādu "sienu" uzrašanās, kustīgi gaismas objekti, gaismas stari, kas šķērso Mēness krāterus un kalnus, dažādas ģeometriskas figūras, spilgti gaismas uzliesmojumi, spīguļojoši objekti, krāsainas tranšejas, kas pagarinās ar ātrumu 6 kilometri stundā un tamlīdzīgi.

Turklāt nesen atklātībā nācis kāds

pārsteidzošs dokuments. Tā ir atskaite par pagaidām neizskaidrotiem incidentiem, kas saistīti ar mēģinājumiem iespējami labāk izpētīt un apgūt Mēnesi.

Turpinājumā piedāvājam dažus fragmentus no šī aptuveni 70 lapaspuses apjomīgā teksta.

PILNĪBA SLEPENS FAILS FORM INFRA D.I.P PROJECT MARXEN UF088 DEPARTMENT OF INTERPLANETARY AFFAIRS OFFICLAL DOCUMENT/TRANS ENVATE/PROJECT MARXEN data inclusive DE-CLASSIFIED JANUARY 1, 1989 INEREN CLEARANCE BY S . E. MAR SUBJECT:

PAZIŅOJUMI PAR NLO UN SVEŠPLANĒTIEŠU NOVĒROJUMIEM UZ MENESS UN MARSA COMPILED BY S. E. MAR, DIRECTOR OF THE DEPARTMENT OF INTERPLANETARY AFFAIRS JANUARY THROUGH MAY 1972 AND IN 1990. by Steve Omar/EN MAR Programmas "Apollo" ietvaros strādājošie, uz Mēnesi lidojošie astronauti pārsteidzoši bieži redzējuši, kā viņus pavada par NLO dēvējami objekti.

Oficiāls NASA fotoattēls (AS12^497319), kas iegūts "Apollo-12" lidojuma laikā, visnotaļ precīzi iemūžinājis liela izmēra NLO, kas lidinās virs astronauta, kurš pastaigājas pa Mēnesi.

Valdības ieturētā slepenības politika saistībā ar NLO lieliski aprakstīta un dokumentēta vairākās ievērojamu astronautu grāmatās. Piemēram, par to rakstījuši Allens Haineks (ASV GKS konsultants NLO jautājumos), majors Donalds Keihoa, Timotijs Huds (viņa grāmata "Vairāk nekā Pilnībā Slepeni") un vēl virkne profesionālu pētnieku. Viens no ekspertiem, kuram vairums speciālistu pilnā mērā uzticas, ir bijušais NASA direktors Kristofers Krafts. Un viņš mūsu rīcībā nodeva ierakstu (protams, pēc tā, kad bija beidzis darbu NASA), kas savulaik veikts Hjūstonā, pirmās Mēness misijas "Apollo-ll" laikā.

Astronauti Neils Armstrongs un Bazs Oldrins ziņo no Mēness: "Tās ir gigantiskas lietas. Nē, nē, nē… Tā nav

optiska ilūzija. Par to nav ne mazāko šaubu!"

Lidojuma vadība (centrs Hjūstonā): "Ko… ko… ko? Kas tur, pie velna, jums notiek? Kas noticis?"

Astronauti: "Viņi ir šeit - zem virsmas".

Centrs: "Kas ir tur?…" (Sakari pārtrūkst, Centrs turpina izsaukt "Apolloll").

Astronauti: "Mēs redzējām dažus viesus. Viņi tur bija neilgu laiku, pārbaudīja aparatūru".

Centrs: "Atkārtojiet jūsu pēdējo ziņojumu".

Astronauti: "Es saku, ka šeit ir citi kosmosa kuģi. Tie stāv vienādā līnijā otrā pusē krāterim".

Centrs: "Atkārtojiet… atkārtojiet!"

Astronauti: "Atļaujiet mums zondēt šo sfēru… 635. uz 5. …automātisko releju savienoju… Manas rokas dreb tik spēcīgi, ka neko nespēju tam padarīt. Nobildēt to?

Ak, dievs, un ja tās nolādētās kameras patiešām kaut ko uz​ņems… ko tad?"

Centrs: "Vai jūs varat kaut ko uzņemt?"

Astronauti: "Man pie rokas vairs nav filmiņu. Trīs šāvieni no "šķīvja", vai kā nu šito mantiņu sauc, izbojāja fil​miņu."

Centrs: "Atjaunojiet kontroli! Vai viņi ir jūsu priekšā? Vai no NLO dzirdami jebkādi trokšņi?"

Astronauti: "Viņi piezemējās šeit!

Viņi ir šeit un viņi mūs novēro!"

Centrs: "Spoguļi, spoguļi… vai jūs varat tos noregulēt?"

Astronauti: "Jā, tie atrodas

vajadzīgajā vietā. Taču tie, kas uzbūvējuši šos kuģus, rītā var ierasties un tos novākt.

Uz visiem laikiem".

Gluži loģiski - gadījumā, ja valdības aģentūras atrastu NLO bāzes, tad tās to turētu dziļā slepenībā no sabiedrības, kā arī izstrādātu "piesegšanas stāstu", lai veiksmīgāk noslēptu patiesību. Taču, diemžēl, bija kāda problēma, proti, liecinieki tomēr runāja ar mūsu nodaļu, kas nodarbojas ar svešplanētiešu lietām.

To ekspertu saimē, kuri mums pavēstīja par dzīvi uz Mēness un astronautu atklājumiem, bya arī Farida Iskiovets, bijušais ANO ģenerālsekretāra konsultants NLO jautājumos, arī noslēpumainais misters Inglišs, kurš personīgi veicis pilnībā slepenas NASA un Mēness astronautu

fotogrāfijas, bijušais jūras kājnieku izlūkdienesta komandieris Marks Habers, kurš zināja apbrīnojami lielu apjomu sevišķi slepenu datu, tāpat arī jūras kājnieku izlūkdienesta seržants Villards Vannāls, majors Veins Ehouss, kurš vēl kā militārā izlūdienesta darbinieks savulaik iesniedza Kongresam materiālus par NLO pētniecību, doktors Džeimss Hīrahs no NASA kosmiskās programmas, un citi, kuriem savulaik bijusi piekļuve dažādiem slepeniem materiāliem. Es personīgi esmu runājis pilnībā ar visiem minētajiem pētniekiem. Pastiprināta interese par dzīvi uz Mēness aptvēra visu sabiedrību tūlīt pēc paziņojumiem par Teslas eksperimentiem, kurš mēģināja uz Mēnesi noraidīt radiosignālus un saņemt uz tiem kādu atbildi, un - tas pa​tiešām bija noticis!

Drīz pēc tā amerikāņum britu un franču astronomi paziņoja par gaismas uzliesmojumiem, spīguļojošām un pat kustībā esošām ugunim uz Mēness virsmas.

20-os un 30-os gados parādījās virkne ziņojumu par tāda veida parādībām, to publicēja visdažādākajos laikrakstos un žurnālos, kurus starp citu šodien nezin kāpēc vairs nav iespējams uzmeklēt pat speciālajās bibliotēkās. Šī interese sasniedza apogeju brīdī, kad ievērojamais gaisa parādību eksperts Palitcers Praizs, kurš spoži pārspēja astronomu Džonu O'Nīlu, publiski paziņoja, ka uz Mēness atklāts mākslīgas izcelsmes "tilts". Turklāt to apstiprināja virkne citu liecinieku, kuri arī apgalvoja, ka konstatējuši aptuveni 12 jūdzes garu

"tiltu", kāds iepriekš šajā vietā uz Mēness neesot bijis, un kurš vēlāk tikpat noslēpumaini un neizskaidrojami nozudis. Šis informatīvais incidents risinājās 1950. gada sākumā.

Daudzi ekspedīciju "Apollo" un "Gemini" astronauti stāstījuši, ka savu lidojumu laikā redzējuši NLO. Piemēram, astronauts Gordons Kūpers publiski atzinās, ka novērojis vadāmu lidaparātu ar izteiktām ārpuszemes izcelsmes pazīmēm (turklāt tas ir nofotografēts un mēs pat redzējām šo fotogrāfiju). Džeimss Makdivīts arī nofotografējis NLO sava lidojuma apkārt zemeslodei laikā, un arī šo attēlu mēs esam redzējuši. Padomju Savienības kosmiskā programma, kas bija izveidota nolūkā sasniegt jaunu pasaules rekordu uzturēšanās ilguma ziņā orbītā,

60-os gados dīvainā kārtā nezin kāpēc pēkšņi pārtraukta tūlīt pēc tā, kad kuģis tikko bija ieņēmis pozīciju orbītā.

Neatkarīgie pētnieki, lietojot jaudīgu radioaparatūru, bija pārliecinājušies, ka padomju kosmonautus orbītā pavadījuši vairāki NLO, kas viņus ie​lenkuši un sākuši mētāt kuģi dažādos virzienos gluži kā mazu bumbiņu. Kosmonauti krituši dziļā panikā un viņiem pavēlēts steigšus atgriezties atpakaļ uz Zemes.

Savukārt 50-os gados liels daudzums uz Zemes novēroto NLO atgriezušies tieši uz Mēness. Viņu trajektorijas ir izsekotas, izmantojot slepenus valdības novērošanas kompleksus, kas izvietoti Arizonas un Nevadas tuksnešos, kā ari no pazemes bāzēm, kas izvietotas zem kalniem. Mūsu rīcībā ir šķīvjveidīga kosmosa kuģa

fotogrāfija, kas uzņemta bridi, kad tas lido pāri Mēness virsmai, un to veicis gluži konkrēts civilais astronoms. Seržants Villars Vannāls, kurš izmeklējis NLO piezemēšanos Oahā dienesta laikā militārajā izlūkdienestā, mums rādija 8 vai 10 skaidras, glancē- tas fotogāfijas ar sudrabota kosmiskā kuģa attēliem, kurš plivinās virs Mēness virsmas. Tam bija pārsteidzoši izmēri - vismaz vairākas jūdzes, un runāja, ka tas esot kuģis-mā- te (bāzes kuģis), kas paredzēts vairāku tūkstošu cilvēku transportēšanai starp dažādām zvaigžņu sistēmām vai galaktikām ilgstošā laika periodā absolūta pašnodrošinājuma apstākļos. Tātad pilnībā autonomā režīmā!

50-os un 60-os gados civilie stronomi atkal bieži manījuši mīklainas

kustības uz Mēness, tostarp dažādas gaismas anomālijas, regulārus gaismas izstarojuma punktus, kas parasti bijuši izvietoti krāteru iekšpusē. Mēness orbītā izvietotie padomju un amerikāņu kosmosa kuģi jau tajā laikā sāka fotografēt šīs mīklainās Mēness parādības. Turklāt mazliet pārsteidzoši, ka tajā laikā gan NASA, gan padomju puse pat laida apgrozībā virkni šo uzņēmumu, tiesa - bez jebkādiem paskaidrojumiem. Jāatzīmē gan, ka vairums šo attēlu nebija sevišķi kvalitatīvi, pārsvarā Mēness objekti tajos bija saskatāmi tikai sevišķi lielā palielinājumā.

Amerikāņu kosmosa kuģis "Ranger2" uz Zemi nosūtīja aptuveni 200 Mēness krāteru fotogrāfijas, kurās to iekšpusē bija skaidri saskatāmi mīklaini kupoli. Turklāt

zinātājiem tas nebija nekāds sevišķais jaunums. Par tiem plaš- saziņas līdzekļos jau pirms 48 gadiem bija informējuši franču astronomi. 1967. gadā 33 kupolu fotogrāfijas bez komentāriem nosūtīja pavadonis "LunarOrbitter-2". 1966. gada 1. jūlijā NASA plašsaziņas līdzekļos oficiāli atzina, ka astronauti redzējuši NLO, taču vēlāk pasteidzās šo informāciju atsaukt. Katrā ziņā tiem cilvēkiem, kuri apkopo oficiālos paziņojumus par NLO, nebūs grūti uzmeklēt gūzmu pretrunīgu apgalvojumu, kas kopumā stabili liecina par vēlmi noslēpt patiesību.

Bet tas viss nekādā gadījumā neliedza astronautam Gordonam Kūperam publiski paziņot: 'Es ticu svešplanētiešiem, jo esmu pats savām acīm redzējis viņu kosmosa kuģi ("Gemini-16" lidojuma

laikā)". Mūsu kartotēkā "Blair cuspids" ir fotogrāfijas, kas saņemtas no Mēness pavadoņiem, un uz kurām redzamas mīklainas būves, kas veido pareizas ģeometriskās figūras. Kāda augsta būve, kas līdzīga Vašingtona monumentam, nofotografēta uz Mēness virsmas līdzās mīklainiem, pilnībā taisniem ceļiem, kas ne- nogriežoties veda cauri krāteriem, pakalniem, ielejām un akmeņu krāvumiem.

Dažiem kupoliem fotogrāfijās redzamas uzliesmojošas ugunis.

Dažas NASA fotogrāfijas, kuras mums izdevās vismaz redzēt, ainoja garu cigārveida objektu, kas gulēja uz Mēness virsmas, taču vēlāka laika šis apkaimes fotogrāfijās tā tur vairs nebija. Mēs redzējām arī piramīdu fotogrāfijas Mēness tumšajā pusē. Tieši tumšā puse allaž ir

slēpta mūsu acīm un teleskopiem un acīmredzot tieši tā ir ideāla vieta svešplanētiešu slepeno apmetņu būvniecībai. Ir arī atbilde jautātājiem par atmosfēras nepietiekamību - atliek tikai atcerēties par jau vairākkārt minētajiem kupoliem Mēness krāteros, kuros nešaubīgi uzturēta mākslīga apkārtējā vide. Pat NASA atzīst, ka arī mūsu zinātnieku rīcībā ir salīdzinoši nedārga tehnoloģija, kas ļauj izbūvēt pazemes bāzes ar mākslīgas kondicionēšanas sistēmām, līdzīgām tām, kādas jau šodien sev būvē militāristi.

Konfidenciālā sarunā astronauts Edgars Mitčels mūsu departamenta pārstāvim paziņoja, ka arī viņš pats savām acīm uz Mēness redzējis NLO. 1978. gadā uzradās kāds noslēpumains vīrs ar tipisku

slepenā aģenta ārieni, nosaucot sevi par misteru Inglišu. Es zinu viņa īsto vārdu, taču man nav tiesību to atklāt. Taču svarīgāk par to ir tas, ka viņam bija piekļuve NASA visaugstākā slepenības līmeņa dokumentiem! Un viņš man paziņoja, ka bijis "Apollo" programmas štata fotogrāfs un tostarp fotografējis ari noslēpumainā diska katastrofas paliekas angārā slepenā GKS bāzē Teksasā. Viņš arī lidojuma laikā pats savām acīm redzējis NLO. Viņš nodeva mūsu rīcībā ievērojamu apjomu datu pat NLO un atzina, ka astronauti patiešām uz Mēness redzējuši kosmosa kuģi. Turklāt viņš apstiprināja faktu, ka NLO regulāri izmantojot Mēnesi savos mīklainajos nolūkos, un valdībai un NASA par to sen esot zināms.

Savukārt bijušais NASA direktors Krafts piebildis, ka sakariem starp uz Mēness izkāpušajiem astronautiem un Centru bijušas divas frekvences - oficiālā, visiem klausītājiem piejamā, un slepenā.

Un iepriekš citētā sazināšanās 2 minūšu garumā notikusi tieši tajā mirklī, kad it kā neizskaidrojamu iemeslu dēļ pārtrūkuši sakari oficiālajā frekvencē…

bermudu trijstﾅｫris: pazuduﾅ｡ie lidotﾄ）i

"…Virspusē peldēja neskaitāmi ūdensaugi, ķeroties pie kuģa korpusa…

Jūras briesmoņi slinki ložņājošu kuģu vi​dū…"

Himilkons (Kartāga, VI gadsimts p.m.ē.) Šis ir stāsts par vietu, kas tradicionāli (pagaidām nejautāsim pelnīti vai nepelnīti?) uzskatāma par visdrausmīgāko, visbiedējošāko vietu uz mūsu planētas. "…Šeit bez pēdām pazuduši neskaitāmi kuģi un lidmašīnas, turklāt vairums tieši pēc 1945. gada.

Pēdējo 26 gadu laikā šeit pazuduši un gājuši bojā vismaz tūkstotis cilvēku.

Meklējumos nav atrasts neviens bojā gājušā līķis vai transporta līdzekļu vraku gabaliņš…" Šādiem vārdiem sākas amerikāņu rakstnieka C. Berlitca apraksts

par noslēpumaino Bermudu trijstūri, un šodien šo frāzi labprāt citē gan tie, kuri noliedz, gan tie, kuri atbalsta hipotēzi, ka laukumā starp Floridu, Kubu un Bermudu salām ir kāda patiešām mīklaina vieta jeb - anomālu parādību zona. Jāatzīst, šāda zona patiešām ir, taču neskaidrs ir jautājums: vai tā patiešām ir tik asinskāra, kā bieži iztēlo laikrakstu, žurnālu un grāmatu lapas​pusēs?

Ceturtdaļgadsimta laikā vismaz tūkstotis bojā gājušo - varam uzskatīt, ka tas tomēr ir daudz. Tiesa, ja aplūkojam, ka tajā pašā laika posmā līdzīga izmēra platībā uz sauszemes, piemēram, jebkurā Eiropas vietā uz autoceļiem bojā gājuši vismaz 15 reizes vairāk cilvēku, iespējams, aina to- nējas mazliet savādāka, katrā ziņā šķietami ne tika

dramatiska.

Salīdzinājums ar autonegadījumos bojā gājušo skaitu ir pilnā mērā attaisnojams, jo caur vai pāri minētajam Atlantijas okeāna rajonam iet ārkārtīgi daudz lidmašīnu un kuģu trašu, un, sarēķinot kopā tā dēvētos pasažierkilomet- rus, šī kustība būtībā ne par mata tiesu neatpaliek no ikviena nopietna autoceļu tīkla. Saprotams, ne jau gluži katram kuģim, kas šķērso šo rajonu, ir tieksme uzreiz pazust vai nogrimt, gluži otrādi - patiesībā tie ir tikai daži no kopējā palielā skaita, taču vienalga paliek šis jautājums: kas gan radījis šai vietai tik šaušalīgo slavu?

Viss esot sācies 1945. gadā

Patiesībā viss patiešām sākās tūlīt pēc 2. Pasaules kara. Tā laika amerikāņu nācijas psiholoģiskā stāvokļa fenomens vēl gaida savus pareizākos pētniekus un izskaidrotājus, tāpēc mēs varam tikai mazliet pieskarties šim un virknei citu fenomenu, jo būtisku pētījumu, uz kuriem iespējams nešaubīgi atsaukties, faktiski nav. Toties mēs zinām, ka no 1945. līdz 1949. gadam ASV bija ļoti spēcīga armija, turklāt šī lielvalsts izteiktā monopolstāvokli pārvaldīja arī šausminošos atomieročus, kuru spēku nodemonstrēja, bombardējot Japānas pilsētas Hirosimu un Nagasaki. Šķietami loģiska liekas iespēja, ka tāpēc amerikāņiem vajadzētu justies kā nācijai, kas spējīga pārvaldīt visu pasauli. Un amerikāņi, nesaskatot līdzvērtīgu

pretinieku, patiešām ik solī demonstrēja spēku, galvenokārt vicinot savas atomdūres krievu degunpriekšā.

Savukārt teozofī acīmredzot notikušo varētu komentēt šādi: kā atmaksājot par nesamērīgo nacionālo lepnību, Dievs amerikāņus sodīja ar lielām bailēm.

Nepilnu 4 gadu laikā šī nācija izbaudīja vienlaikus vairākas šoka injekcijas, pēkšņi sajūtot reālu bezpalīdzību vēl lielāka iespējamā spēka un varenības priekšā, un šo baidītāju lomu pildīja dažādi "lielumi": gan marsieši, gan atnācēji no citām pasaulēm, gan vienkārši spoki un līdzīgas parādības. 1947. gadā, pēc kāda it kā ikdienišķa, gluži parasta NLO novērojuma pēkšņi uzplauka masveidīga "atnācēju" fobija, vienlaikus radot un nostiprinot virkni dažādu jaunu

neordināru zinātņu, tostarp ari ufoloģiju.

Taču daudzi pētnieki apgalvo, ka patiesībā viss sācies vēl 2 gadus agrāk, proti - 1945. gadā, kad pēkšņi izplatījās masveidīgas bailes no "visu un ikvienu aprijošā okeāna"…

1945. gada 5. decembris bija gluži parasta Floridā bāzēto amerikāņu gaisa spēku vienības darba diena. Tolaik šajā vienībā dienēja daudz pilotu, kuri guvuši bagātīgu kaujas lidojumu pieredzi, tāpēc līdz apskaužamam minimumam bija samazinājušies nelaimes gadījumi.

Vienības komandieris bija C.K.Teilors pieredzes bagāts lidotājs, kura kontā vairāk nekā 2500 lidojumos pavadītu stundu, un augstākā līmeņa armijas vadītājiem nebija iemesla mazāk uzticēties arī citiem, kuru vidū bija cilvēki

arī ar augstāku dienesta pakāpi nekā Teiloram. Turklāt, 5. decembrī saņemtais uzdevums ari bija parasts un vienkāršs tiešā lidojumā sasniegt Cikenšoalu (vieta Bimini ziemeļdaļā).

Lidotāji jutās brīvi, jokoja un apcēlās gluži kā pirms parasta treniņlidojuma, un tikai viens dvēselē sajuta kaut ko mazliet neparastu, turklāt tik spēcīgi, ka labāk palika mājās, pat neiesēdies lidmašīnā. Tagad jau zināms, ka šī savdabīgā "mazdūšības lēkme" saglabāja viņam dzīvību…

Bija lieliski laika apstākļi, pieci trīsvietīgie bumbvedēji "evendžeri" (atriebēji) izlidoja norādītajā austrumu virzienā, un katram rezervē bija degvielas krājumi (šo skaitli vērts atcerēties!) 5,5 stundu lidojumiem. Kopš tā brīža viņus

vairs neviens nav redzējis, un, kas īsti ar viņiem noticis, acīmredzot zina tikai Dievs, ja vien patiešām viņš zina… Ir ne mazums dažādu versiju un hipotēžu, tostarp arī atklāti nereālas un sadomātas, tomēr ir kāda visas vienojoša lieta, proti no pazudušajām piecām lidmašīnām ofici​āli nav atrasts itin nekas.

Taču gluži nesen atklātībā parādījās fakti…

Lai gan vēl varbūt nesteigsimies notikumiem pa priekšu, vispirms pacentīsimies restaurēt traģēdijas pilnu ainu. Te gan uzreiz jāpiebilst, ka šim nolūkam šajā materiālā izmantoti izmeklēšanas un Floridas oficiālās hronikas publikāciju materiāli, tāpēc daudzas detaļas varētu jūtami atšķirties no tā, ko daudzi lasītāji, iespējams, lasījuši

jau cituviet.

"Cietie" vīri sašļūk un zaudē sajēgu Un tā 1945. gada 5. decembrī pīkst.

14.10 lidmašīnas ar 14 lidotājiem (paredzēto 15 vietā) pacēlās gaisā, nokļuva līdz lidojuma mērķim, un aptuveni pīkst. 15.30-15.40 uzsāka atpakaļceļu dienvidrietumu virzienā. Vel pēc dažām minūtēm, aptuveni pīkst.

15.45, Fortloderdeilas aviobāzes komandpunkts saņēma pirmo dīvaino paziņojumu: "Mums ir avārijas situācija, laikam esam novirzījušies no kursa, mēs neredzam zemi - atkārtoju! - mēs neredzam zemi".

Dispečers pieprasīja paziņot viņu koordinātes, taču saņemtā atbilde vēl

vairāk samulsināja klātesošos virsniekus: "Nevaram noteikt savu atrašanās vietu.

Mēs nezinām, kur šobrīd atrodamies.

Liekas, mēs esam nomaldījušies". Visus biedēja arī balss tonis un tembrs, jo izklausījās, ka runā nevis pieredzējis pilots, aviācijas virsnieks, bet gan kāds nejaušs zaļknābis, kurš neko nejēdz no navigācijas virs jūras! Aviobāzes virsnieki pieņēma lēmumu un norādīja virzieties tikai uz rietumiem. Acīmredzot, bija iemesls uzskatīt, ka lidojot šajā virzienā, proti, garām garajai Floridas piekrastei, neviena lidmašīna nenomaldīsies, vai nepazudīs nepamanīta.

Taču…

"Mēs nezinām, kur ir rietumi. Nekas neizdodas… Ļoti savādi… Mēs nespējam noteikt virzienu. Pat okeāns izskatās

savādāks, nekā parasti!…" No bāzes mēģināja dot jaunus, iespējami labākus norādījumus, taču pēkšņi pieauga trokšņi un traucējumi ēterā, un ir pamats domāt, ka norādījumus neviens nesadzirdēja.

Dispečeri ar grūtībām tvēra un mēģināja saprast noklīdušo lidotāju savstarpējās sarunas: "Mēs nezinām, kur tagad atrodamies. Vajadzētu būt, ka esam kādas 225 jūdzes uz ziemeļaustrumiem no bāzes… Izskatās, ka mēs… Ļoti savādi…"

Pīkst. 16.45 bāze saņem ļoti dīvainu Teilora ziņojumu: "Esam virs Meksikas līča". Zemes dispečers Dons Pūls nosprieda, ka lidotāji ir vai nu neizskaidrojami lielā satraukumā, vai arī jau zaudējuši prātu, jo Teilora nosauktā vieta bija gluži citā horizonta pusē! Pīkst.

17.00 kļuva skaidrs, ka piloti patiešām tuvojas nervu sabrukumam, jo kāds jau burtiski kliedza ēterā: "Velns parāvis, ja būtu lidojuši uz rietumiem, būtu jau mājās!" Seko Teilora balss: "Mūsu mājas ir ziemeļaustrumos…" Izskatījās, pēc neilga mirkļa pirmais izbīlis ir pārgājis, lidotāji ziņoja, ka esot ieraudzījuši kaut kādas salas: "Mums apakšā ir zeme, apdzīvota vieta. Esmu pārliecināts, ka tā ir Kis…" Arī bāzes dienesti bija nopeilējuši pazudušos, un jau radās cerība, ka Teilors spēs atgūt orientāciju, tomēr visas pūles un cerības bija veltīgas.

Drīz iestājās tumsa. Meklējumos izlidojušās citu lidmašīnu vienības viena pēc otras atgriezās, turklāt ar jauniem zaudējumiem, jo beigās izrādījās, ka bez pēdām pazudusi arī viena meklētāju

lidmašīna.

Par Teilora pēdējiem vārdiem aizvien vēl risinās karstas diskusijas.

Radioamatieri esot vēl papildus sadzirdējuši ari šādus viņa vārdus: "Liekas, mēs it kā… mēs iegremdējamies baltos ūdeņos… mēs esam pilnībā apmaldījušies…" Kā liecina reportieris un rakstnieks A. Fords, 29 gadus pēc šiem notikumiem, proti - 1974. gadā kāds radioamatieris viņam izpaudis šādu informāciju: "Komandiera Teilora pēdējie sadzirdamie vārdi bijuši šādi nesekojiet man, jo viņi izskatās gluži kā atnācēji no Visuma". Raksta autors uz​skata, ka pēdējā frāze ir vai nu vienkārši ļaunprātīgi izdomāta, vai pierakstīta kaut kad vēlāk, jo līdz pat 1948. gadam līdzīgā situācijā cilvēki Amerikā gluži nešaubīgi

lietotu vārdus "tie ir atnācēji no Marsa".

Pat šā negadījuma izmeklēšanas komisijas sēdē izskanēja frāze: "Viņi pazuda tikpat neatgriezeniski, it kā būtu aizlidojuši uz Marsu!" Tāpēc aizvien šķiet mazliet apšaubāmi, ka tādā ekstremālā situācijā Teilors būtu lietojis vārdu "Visums", vēl jo vairāk tāpēc, ka tajos gados par atnācējiem no turienes vēl nebija ierunājušies pat rakstnieki fantasti.

Lēcieni laikā un telpā Lai arī Bermudu trijstūra vēsturē atrodamas asiņainākas un upuru ziņā daudzskaitlīgākas traģēdijas, tieši šo gadījumu vērts aplūkot kā klasisku piemēru par šeit novērojamām

anomālijām.

Tātad, pirmais un neapstrīdamais secinājums, ko nodiktē radiopārrunu pierakstu noklausīšanās piloti gaisā sastapušies ar kaut ko savādu un neparastu. Šī liktenīgā satikšanās bija pirmā ne tikai viņiem, bet, iespējams, neko tādu viņiem nebija stāstījuši ne vecākie dienesta biedri, ne draugi. Tikai tā varētu izskaidrot, savādo dezorientāciju un paniku it kā parastā dienesta pienākumu pildīšanas situācijā. Pēkšņi okeāns izskatās ļoti savāds, parādās "baltais ūdens", mēraparātu rādītājšautras danco gluži kā negudras - piekritīsiet, ka šis uzskaitījums var sabiedēt ikvienu civiliedzīvotāju, taču ne jau nu pieredzējušus jūras lidotājus, kuri iepriekš ne reizi vien spējuši atrast pareizo ceļu mājup līdzīgos ekstremālos apstākļos.

Turklāt viņiem bija lieliska iespēja atgriezties krasta līnijas tuvumā, jo vajadzēja tikai pagriezties rietumu virzienā, tādējādi neviens nevarēja palidot garām liela​jai pussalai.

Iespējams, te arī meklējami iemesli nesaprotamajai panikai. Bumbvedēju vienība absolūtā saskaņā ar veselo saprātu un atbilstoši rekomendācijām no zemes bāzes dispečeru punkta apmēram pusotru stundu meklēja sauszemi tikai rietumos, pēc tam vēl vismaz stundu pārmaiņus gan rietumos, gan austrumos un… neatrada to. Jādomā gan, ka fakts, ka pēkšņi gluži kā bez pēdām pazudis faktiski vesels ASV štats, var nopietni izsist no sliedēm arī visizturīgākos un visrūdītākos cilvēkus.

Patiesības labad gan jāpiebilst, ka

lidojuma beigu posmā viņi ieraudzīja zemi, taču neizšķīrās nosēsties uz ūdens tādā seklumā. Veicot vizuālo novērtējumu, Teilors secināja, ka atrodas virs Kisa salas, kas atrodas Floridas dienvidaustrumu daļā, un pirmajā mirklī arī novirzīja lidaparātus Floridas ziemeļaustrumu virzienā. Taču tad, kolēģu spiediena rezultātā, sāka šaubīties par savu spriedumu nemal- dīgumu un atgriezās iepriekšējā kursā, proti, it kā viņš atrastos krietni dziļāk Floridas austrumdaļas virzienā, tātad - tur, kur viņam arī vajadzētu atrasties, un kur viņu nopei- lēja zemes radaru ierīces.

Taču - kur gan patiesībā viņi tobrīd atradās? Uz zemes apkalpes ziņojumu par Kisa salas novērošanu uztvēra kā panikā nokļuvušu pilotu murgus. Peilētāji varēja

kļūdīties tieši par 180 grādiem un šī īpatnība ir nopietni ņemta vērā, taču tajā mirklī operatoriem bija skaidri zināms, ka lidma- šinas atrodas kaut kur Atlantijā, uz ziemeļiem no Bahamu salām, un nevienam pat prātā nevarēja ienākt doma, ka patiesībā pazudusī vienība jau sen ir dziļi Meksikas līča rietumdaļā. Ja tas ir tā, tad Teilors tomēr patiešām ir redzējis Kisa salas, nevis kaut ko "tām ļoti līdzīgu".

Iespējams, Maiami peilēšanas operatori nespēja atšķirt no dienvidrietumiem un no ziemeļaustrumu nākošos signālus. Katrā ziņā šāda kļūda pazudušajiem pilotiem maksājusi viņu dzīvības.

Veltīgi nomeklējušies cietzemi rietumos un izlietojuši visu degvielas rezervi, iespējams, viņi tomēr nosēdās uz

ūdens un nogrima, lai gan tolaik viņus izmisīgi meklēja ci- tuviet, proti, austrumos… 1978. gadā tieši tur, Meksikas līča šelfa dibenā atrada vienu "evendžeri", nosakot, ka tas būvēts 40-os gados. Nav izslēgts, ka arī pārējie 4 meklējami kaut kur turpat netālu. Ja tā, tad tomēr paliek neatbildēts jautājums: kā iespējams, ka vienā mirklī un nevienam nemanot pēkšņi visas lidmašīnas pārvietojušās vismaz 700 kilometrus rietumu virzienā?

Baltā migla Ja ne gluži acumirklīgas, tad katrā ziņā apbrīnojami ātras lidmašīnu pārvietošanās gadījumi aviācijas vēstures

pētniekiem jau labi zināmi. 2. Pasaules kara laikā padomju bumbvedējs, atgriežoties no reida, nezin kāpēc pēkšņi aizlidoja garām Piemaskavas lidlaukam, nosēžoties tūkstoti kilometru attālajā lidlaukā Urālos… 1934. gadā Viktors Gud- ards virs Skotijas ielidoja "vispār nav saprotams, tieši kur", pietuvojās nepazīstamam lidlaukam, jau gatavojās tajā nolaisties, taču pēdējā mirklī tas pazudis skatienam, gluži kā nebūtu vispār bijis… Šos un vēl neskaitāmus līdzīgus gadījumus apvieno tas, ka neizskaidrojami acumirklīgā pārvietošanās lielos attālumos allaž notikusi laikā, kad debesīs valda mīklainas izcelsmes dūmaka (balta migla, savāds dūmakainums, dzirksteļojoši mākoņi).

Tieši tādiem apzīmējumiem aculiecinieki

apraksta citu savādu parādību, kuras laikā arī allaž notiek nesaprotami ātra pārvietošanās laikā, piemēram - pēc it kā "pusstundu ilgas pastaigas dīvainā baltā miglā" ceļotāju grupiņa Barsakelmesas salā patiesībā atgriezās mājās tikai pēc pilnas diennakts…

Turklāt Bermudu trijstūri jau vairākkārt aprakstītā "baltā migla" ir visnotaļ bieža parādība. Reiz, pēc sastapšanās ar to, no Maiami lokatoru ekrāniem negaidīti pazuda aviolaineris… un, pēc 10 minūtēm atkal parādoties ekrānos, visi uz kuģa esošie pulksteņi atpalika akurāt tieši par šim 10 minūtēm.

Neviens šā lidojuma pasažieris neesot manļjis nekā neparasta, tāpēc nevaram izslēgt, ka faktiski acij tikpat nepamanāma varētu būt minētā ātruma palielināšanās,

veicot "trikus" ar laiku un telpu. Lai gan, ja neskaita slaveno miglu un pēc lidojuma veikto hronometru salīdzināšanu, pilotiem tomēr vajadzētu redzēt dažu mēraparātu rādītājšautru lēkāšanu un izjust bažas rosinošus traucējumus radiosakaros, jo jārunā taču ir ar zemes staciju, tas ir - ar vietu, kur viss norisinās normālā tempā, pretēji debesu anomālajām. Atcerēsimies, ka pēc "evendžeru" pilotu paziņojuma par dīvainās miglas uzrašanos un par vienlaikus no ierindas izgājušiem pieciem kompasiem, pārtrūka radiosakari ar viņiem un turpmākajā notikumu gaitā atjaunojās tikai īslaicīgi.

Klejojošās anomālijas

Šāda veida anomālas vietas jeb platības bieži izveidojas ari tāpēc, ka uz fizisko Laiku noteiktu ietekmi veic visi pa apli kustīgie ķermeņi. Atbilstoši krievu profesora Nikolaja Kozireva pētījumiem, šādu efektu nelielos apmēros iespējams iegūt, izmantojot pat ļoti mazus apļveida svārstus. Tādā gadījumā varam tikai mēģināt iedomāties efektu, ko Atlantijas okeāna Bermudu reģionā spēj izraisīt varenā Golfa straume, ieapļojot ūdens vētras, kuru diametri mērāmi simtos kilometru! Tieši tāda izskata veidojumi nereti novērojami okeāna virsmā, atgādinot baltus vai pat nedaudz spīguļojošus apļus un "riteņus". Savērpjas virtuļi - mainās Laiks = vajadzētu mainīties arī gravitācijai. Virtu- ļa centrā - tur, kur amerikāņu pavadoņi fiksējuši, ka

ūdens līmenis ir par 25-30 metriem zemāks par parasto - gravitācija ir paaugstināta, periferijā savukārt pazemināta. Vai tieši šeit būtu meklējams iemesls jūras kuģotāju katastrofām? Vai varētu būt tā, ka tilpnēs ievietotās kravas pēkšņi iegūst vairākkārt lielāku masu un svaru? Nevienmērīga kravas telpas piepildījuma un kuģa korpusa izturības pakāpes nesakritības gadījumā šis nosacītais likums, šķiet, pilnā mērā spējīgs darboties. Lai šī aina iegūtu iespējami lielāku traģiskumu, tai jāpievieno vēl šādās vietās allaž apgrūtinātie radiosakari…

Protams, saņemot pirmos paziņojumus par Bermudu trijstūra "trikiem", drīz presē sāka parādīties jaunas, dvēseli stindzinošas, taču ne

vienmēr patiesībai gluži atbilstošas, katrā ziņā grūti aptveramas detaļas. Vel nesen visnotaļ cienājamais amerikāņu nedēļraksts "News" stāstīja par notikumu ar kādu ASV zemūdeni, kas kuģoja Bermudu trijstūra reģionā 70 metru dziļumā.

Pēkšņi matroži ārpusē sadzirdējuši dīvainu troksni, vienlaikus sajūtot vibrāciju, un viss kopā ildzis aptuveni vienu minūti. Tūlīt pat arī ievērots, ka komandas locekļi nezin kāpēc ļoti ātri novecojuši (?). Taču pēc uzpeldēšanas ūdens virsmā ar pavadoņu navigācijas sistēmām izdevās noteikt, ka zemūdene vispār atrodas… Indijas okeānā, apmēram 300 jūdzes no Āfrikas austrumu piekrastes un vismaz 10 000 jūdzes no Bermudām! Bet tikko taču bijām tur… Lūk, jums tas pats gadījums ar

aparātu megaātru pārvietošanos laikā un telpā, tikai šoreiz tas noticis nevis gaisā, bet zem ūdens. Tiesa, šajā gadījumā vēl pāragri izteikt nešaubīgus secinājumus, jo ASV armijnieki, kā jau ierasts tādos gadījumos, "ne noliedz, ne apstiprina šādu informāciju".

Tomēr gadījumā ar 5 lidmašīnu pazušanu kaut kādus secinājumus tomēr varam gūt. Visdrīzāk, ka gaisā virs Bermudu trijstūra lidmašīnu vienība sastapās ar nestacionāru, klejojošu anomālo zonu, kurā viņiem pārstāja darboties mēraparāti un nostreikoja radiosakari. Mazliet vēlāk lidmašīnas, atrodoties "dīvainā miglā", ārkārtīgi lielā ātrumā pārvietojās uz gaisa telpu virs Meksikas līča, kur piloti ieraudzīja un atpazina vietējo saliņu grupu…

Bez iespējas pareizi orientēties Varbūt tomēr pamēģināsim precizēt, ko īsti nozīmē "ārkārtīgi lielā ātrumā".

Tātad, apmēram pusotru stundu pēc izlidošanas lidmašīnas iekļūst dīvainā miglā, un visām no ierindas iziet visi mēraparāti, ieskaitot pulksteņus. Pīkst.

16.45 lidmašīnas izkļūst no miglāja un atjauno orientāciju - ziņojumos jaušams, ka viņi atkal sāk uzticēties kompasu rādījumiem.

Atbilstoši lidlauka pulkstenim, lidojumā pavadītas jau 2,5 stundas, tātad - degvielas atlicis vēl 3 stundām. Bet - nav iespējams noteikt, cik laika pagājis atbilstoši lidmašīnu pulksteņu rādītājiem, un maz ticams, ka uz šo jautājumu izsmeļoši spētu atbildēt arī

paši lidotāji. Kaut vai tāpēc, ka ļoti ekstremālās situācijās izpratne par laiku jūtami atšķiras no ikdienišķās izpratnes un izjūtām. Ir tikai viens mehānisms, kas spēj sniegt maksimāli pareizāko atbildi un tas ir lidmašīnas dzinējs, jo tie visām pazudušajām lidmašīnām bija vienīgie agregāti, kas anomālo parādību zonā turpināja normāli, netraucēti darboties.

Pīkst 17.22 Teilors paziņoja: "Tiklīdz kādam būs atlikuši 10 ga- loni (38 litri) degvielas, mēs nekavējoties nosēžamies uz ūdens virsmas!" Ja jau izteikti tādi apsvērumi, acīmredzot bijušas nopietnas problēmas ar degvielas daudzumu. Ir skaidrs, ka nosēšanās uz ūdens notikusi laika posmā starp pīkst. 17.22 un 18.02, jo tieši 18.02 zemes dispečeri izdzirdēja aprauto frāzi: "…Jebkurā mirklī var

nogrimt…". Tad arī bija beigušies degvielas krājumi, lai gan skaidri zināms, ka tiem vajadzēja pietikt līdz pīkst 19.40, turklāt, ievērojot avārijas situāciju rezervi - līdz pat 19.50. Šķiet, tik krasu starpību iespējams izskaidrot tikai šādi - dzinēji tērējuši degvielu vismaz 2 stundas ilgāk nekā iepriekš paredzēts!

Vai šis būs noslēpumaino notikumu ķēdītes iztrūkstošais posms? Kamēr uz zemes bija pagājusi tikai viena stunda, baltajā miglā ieskautajām lidmašīnām tas ildzis 3 stundas. Visu laiku lidmašīnu ātrums bijis prastais - bez liekiem pāatrinājumiem, taču hipotētiskajam vērotājam no malas tas tomēr būtu izskatījies kā 3 reizes lielāks. Iespējams, šo 3 stundu laikā bumbvedēji, diemžēl, pārskrējuši pāri savai bāzei Floridas

izliekumā, uzreiz nokļūstot Meksikas līcī.

Piloti vēl nebija lāga attapušies no bālganās miglas skāvieniem, kā pēkšņi jauns pārbaudījums - svešu, pirmajā mirklī grūti atpazīstamu salu virtene…

Jā, turpmāko mēs jau zinām. Protams, Teilors pazina salas, jo bija tās pārlidojis neskaitāmas reizes, taču gluži labi saprotams, ka viņš nespēja tam noticēt, tāpēc paklausīja zemes bāzes rekomendācijai ieturēt kursu uz rietumiem.

Jāatgādina, ka šajā bridi jau atkal ritēja normāls lidojums, miglas zona bija pārvarēta. Taču pēc stundas viņš tomēr noticēja redzētajam un pagrieza atpakaļ, taču - atkal! - šķietami pārliecinošie dispčeru padomi "jūs jau esat gluži tuvu Floridai" visbeidzot pavisam sajauca viņam prātu. Kopumā ņemot, lidmašīnu

vienību acīmredzot tomēr pazudināja leitnanta neizlēmība: viņš vairākas reizes drudžaini mainīja lidojuma virzienu, virzoties vienubrīd 30 grādu leņķī uz ziemeļiem, drīz 90 grādu leņķi uz austrumiem, visbeidzot, it kā paklausot dispečeriem, jau 270 grādu leņķī uz rietumiem. Degvielas deficīts spieda pieņemt izšķirošo lēmumu. Pēdējais virziens, palaižot garām pēdējo iespēju patiešām sasniegt kontinentu, bija apbrīnojami precīzi pretējā virzienā cietzemei…

Ja zinātu, kur meklēt…

Pazudušo pilotu draugi nekad nav spējuši saprast, kāpēc leitnants Teilors

deva pavēli nosēsties uz nemierīgās jūras virsmas, un viņa padotie, kuru vidū bija vairāki ar augstāku dienesta pakāpi, to nešaubīgi izpildīja, lai gan vēl vismaz 2 stundas varēja itin mierīgi lidot, meklējot sauszemi. Jau iepriekš varēja būt skaidrs, ka nosēšanās lielajos viļņos nesniedza ne mazāko cerību izglābties, taču padotie tomēr neiebilstot pildīja Teilora pavēli, lai gan vēl pirms neilga mirkļa bija visnotaļ nikni strīdējušies un iebilduši citiem komandiera rīkojumiem. Veikt kaut ko līdzīgu kolektīvai pašnāvībai, nolaižoties bezcerīgajos viļņos, viņi varēja tikai vienā gadījumā, proti nešaubīgi zinot, ka degvielas limiti patiešām beigušies.

Aptuveni pīkst. 19.00 leitnanta lidmašīna jau acīmredzot gulēja jūras

dibenā, taču radisti tajā laikā nofiksējuši dažu citu apkalpju sarunu fragmentus, no kuriem saprotams, ka daži vēl aizvien mēģina sazināties ar Teiloru. Atbildes nebija, un drīz apklusa arī pārējie. Uz zemes vēl saglabājās cerība par viņu atgriešanos, jo neviens nespēja noticēt, ka Teilora vienība pieņēmusi lēmumu nosēsties ūdenī. Pagāja vēl viena stunda, un arī tad, atbilstoši bāzes personāla aprēķiniem, lidotājiem tikai tagad sāka iet uz beigām degvielas avārijas rezerve.

Tagad jau visi gaidīja tikai un vienīgi brīnumu. Visbeidzot jau bija pīkst. 20.00 un kļuva skaidrs, ka visas cerības uz lidotāju atgriešanos ir veltīgas, lai gan lidlauka skrejceļos iedegtās košās uguntiņas vēl dega ilgi, lai arī objektīvi tam nebija nekādas nepie​ciešamības…

Pīkst. 21.00 dispečeru telpā kāds beidzot izslēdza galveno slēdzi. Protams, ūdenī iekritušie lidotāji tobrīd vēl bija dzīvi, jo - visdrīzāk - peldēja ūdenī, savu glābšanas vestīšu skavās. Taču, pirmkārt, neviens nezināja, kur viņus mek​lēt, otrkārt, nakts vētra rūpīgi un metodiski paveica savu iznīcinošo darbiņu. Jūras katastrofu bagātīgā pieredze apliecina, ka aukstajos satrakotās jūras ūdeņos iemestie lidotāji spēja paši cīnīties par savām dzīvībām, augstākais, līdz pusnaktij. Ja vien kāds zinātu vietu, kur viņi nolaidušies…

Bet tieši pusnaktī, aptuveni 2500 kilometru attālumā no notikumu vietas Ņūjorkas štata Mauntvernonas pilsētā, gluži kā saņemot negaidītu triecienu, vienlaikus no salda miega pamodās Džoanna Pauersa un viņas 18-gadīgā

meita. Džoanna uzreiz aptvēra sava murgpilnā sapņa iemeslu, nolemjot paveikt to, ko iepriekš nekad nebija darījusi, proti - piezvanīt vīram uz aviobāzi. Vismaz 2 stundas pagāja, kamēr viņa noskaidroja pareizo tālruņa numuru un sagaidīja savienojumu. Tieši pīkst.

2.00 Fortloderdeilā atskanēja naksnīgais zvans. Paņemot klausuli, dežūrējošais virsnieks, vispirms pamatīgi samulsa, tomēr stostoties spēja pieklājīgi izmocīt vārdus: "Lūdzu, neuztraucieties, bet šobrīd nevaru pieaicināt jūsu vīru Edvardu Pauersu, jo viņš vēl atrodas lidojumā…" Cilvēks, kurš pirms 5 stundām izslēdza lidlauka skrejceļa apgaismojumu, tomēr nespēja skaļi izrunāt visus tik ļoti biedējošo patiesību.

Patiesību par vīra likteni Džoanna

uzzināja tikai nākamajā rītā, noklausoties radioziņu ekspresizlaidumu.

Iespējams, ar to pašu anomālo zonu, kas sajauca prātu Teiloram un Pauersam, sastapās arī viņus brīvprātīgos meklējumos devusies divmotoru lidojošā laiva "Marin Ma- riner", kas, protams, ari pazuda bez pēdām, tādējādi palielinot tā vakara Bermudu trijstūra upuru kopskaitu līdz 27 cilvēkiem. Hidroplāna radista pēdējie vārdi bijuši par "pēkšņu, ārkārtīgi spēcīgu vēju 1800 metru augstumā". Lai gan nav izslēgts, ka šā lidaparāta katastrofas iemesli arī varētu būt prozaiskāki, jo kāds nejaušs vērotājs tā lidojuma rajonā debesīs redzējis īsu uzliesmojumu. Vai sprā​dziens?

Beigas bez beigām Jā, starp citu - par aculieciniekiem.

Dažs ir dzīvs vēl šodien, tāpēc interesanti, ko viņi atceras un kā saprot to dienu mīklainos notikumus. Piemēram, jau minētais Dons Pūls, atvaļināts apakšpulkvedis, 2004. gadā bija sasniedzis 82 gadu vecumu, un dzīvoja turpat, Floridā.

"Viss, ko tagad raksta, protams, ir interesanti, taču mazliet izbrīna, ka visi domā, ka lidmašīnas nokritušas Meksikas līcī, lai gan labi zināms, ka nesen tās atrada Atlantijas okeānā, tikai 10 jūdžu attālumā no Fortloderdeilas bāzes. Bojā gājušo radinieki apgalvo, ka labāk gan nebūtu atraduši, jo tagad esot rūgti

apzināties, ka piloti gājuši bojā burtiski uz savu māju sliekšņa, nepilnas minūtes lidojuma attālumā! Acīmredzot varam uzskatīt, ka minējumu tēma ir aizvērta.

Vispirms atrada kopā nogrimušas 4 lidmašīnas, mazliet tālāk piekto - ar numuru 28, un tā ir Teilora lidmašīna. Jā, tā viņi parasti lidoja - priekšā Teilora "divdesmitastotnieks", pārējie aizmugurē…"

Interesanti, no kurienes gan radusies šāda "pārliecināta" versija! Ja lidmašīnu vienība patiesībā nogrimusi tikai minūtes lidojuma attālumā no bāzes, tad, pirmkārt, kāpēc gan tik apgrūtināti līdz pēdējam mirklim bija radiosakari, otrkārt - vai tādā attālumā jau ar neapbruņoti ausi nav iespējams saklausīt 5 bumbvedēju vienības tuvošanos?…

Uzņēmuma "Scientific Search Project" pētniecības kuģis "Deep Sea" 1991. gadā ziemeļaustrumos no Loderdeilas meklēja savulaik nogrimuša spāņu galeona paliekas ar it kā vērā ņemamas zelta kravas paliekām.

Komandas locekļi jutās bezbēdīgi, bieži jokoja par daudzajām Bermudu trijstūra noslēpumainajām leģendām, tostarp arī par bumbvedēju pazušanu, tāpēc reiz, izdzirdot paziņojumu: "Zem mums atrodas noslēpumainu bumbvedēju vraki!", vispirms to uztvēra kā joku. Taču tie bija 4 "evendžeri", kas 250 metru dziļumā gulēja uz grunts rātnā ierindā, savukārt piektais ar numuru "28" nepilnu jūdzi tālāk. Gara acīm aplūkojot šo ainu okeāna dibenā, neviļus nāk prātā radioamatieru izplatītā versija par Teilora pēdējiem

vārdiem, proti: "Netuvojieties man, jo viņi ir ļoti līdzīgi…"

Pēc nogrimušā zelta mednieku paziņojuma, pētnieki steidzās uz arhīviem, meklēja, pētīja un secināja - kopš 1945. gada Atlantijas okeānā iekritušas un nogrimušas 139 "evendžeru" tipa Lidmašīnas, taču 5 lidmašīnu grupa vienlaikus pazudusi tikai vienreiz, 1945. gada decembrī. Daži skeptiķi turklāt vēl metās noskaidrot, vai bumbvedēji ne​varēja "noslīdēt no kāda aviācijas bāzes kuģa", taču arhīvi klusēja par iespējamiem tamlīdzīgiem gadījumiem. Bet drīz zuda nepieciešamība tādus atrast, jo atklātībā parādījās 5 lidmašīnu vraku fotogrāfijas, kuru rūpīga izpēte apliecināja, ka šīs lidmašīnas patiešām veikušas nosēšanos uz ūdens, jo visām bija raksturīgi saliektas

propelleru lāpstiņas un atvērtas kabīņu lūciņas. Kabīnēs nebija ķermeņu. Šķiet, tagad jau vairs nevienam nebija šaubu, ka tā ir ilgi meklētā Teilora vienība, un to apstiprināja jauns papildatklājums: uz divu lidaparātu sāniem varēja skaidri saskatīt burtus "FT", ar kādiem tolaik apzīmēja Fortloder- deilas bāzē pierakstītās lidmašīnas.

Nogrimušās vienības pirmais atradējs paziņoja: "Drīz mēs nolaidīsimies gluži tuvu un tad viss kļūs saprotams. Esmu pārliecināts, ka tās ir tieši TĀS lidmašīnas. Mēs esam atminējuši vienu no visu laiku lielākajiem noslēpumiem! Taču, ja izrādīsies, ka tās tomēr nav TĀS lidmašīnas, mēs būsim radījuši jaunu izcilu noslēpumu, jo ikvienam saprotams, ka 5 lidmašīnas gluži

tāpat vien vai nejauši nevar tik akurāti sapulcēties okeāna dibenā!"

Interesanti, ka tūlīt, pat īsti nesagaidot detalizētu izmeklējumu rezultātus, sākās dažādu militāro jomu sāncensība par tiesībām iegūt savā pārvaldījumā nozīmīgo atradumu. Cīnījās gan minētais uzņēmums, gan ASV valdību un jūras-gaisa spēki, pilnībā ignorējot bojā gājušo lidotāju radinieku vēlmes un prasības vispār neaiztikt nogrimušās lidmašīnas.

Taču noslēpums tomēr tik viegli nepadevās, gluži otrādi tas kļuva vēl apjomīgāks. 1995. gadā "Deep Sea" apkalpe publicēja pamatīgu šo meklējumu rezultātu apkopojumu. Pēc pagara ievada, kurā rūpīgi aprakstīts, kā un cik sarežģīti izpētes kuģa apkalpe nolaidās okeāna

dibenā, cik ilgi ložņāja un pētīja nogrimušos vrakus, un… kā bija spiesti tomēr izjust dziļu vilšanos. Gluži skaidri varēja saskatīt tikai divu lidmašīnu numurus - FT-241 un FT-87, daļēji atšifrējami arī bija tikai divi uzraksti 120 un 28. Savukārt pazudušajām 5 lidmašīnām bija šādi numuri - FT-3, FT28 (Teilors), FT-36, FT-81 un FT-117.

Reāli sakritis tikai viens numurs, un tas pats bez skaidri saskatāma burtu apzīmējuma. Savukārt dzelmē atrasto lidmašīnu numuri arī nav identificēti, jo oficiāli lidmašīnas ar tādiem numuriem nav iekļautas pazudušo sarakstā. Varbūt tādas vispār nav bijušas, jeb - kā gan lai to pareizi saprot? - oficiāli nav bijušas?!

Militāristi taisnojas, paskaidrojot, ka vairums arhīva ierakstu glabā tikai

lidaparātu rūpnīcas piešķirtos numurus, taču tos parasti iegravēja "evendžeru" astes daļā uz finiera detaļas, tādējādi nevarēja būt nekādu cerību, ka tie spēs tik ilgu laiku saglabāties.

Vārdu sakot - Bermudu trijstūris tomēr tik viegli neatklāj savus noslēpumus. Lūk, arī jaunais: kas ir šīs jaunatrastās 5 lidmašīnas okeāna dibenā, un kas gan licis tām tur tik akurāti savākties vienkopus? Un, protams, aizvien nav atbildes par 5 tālajā 1945. gada decembra vakarā pazudušajām lidmašīnām. Meklējumus turpināt atteicās arī izpētes kuģa "Deep Sea" kapteinis.

Izbaudījis neveiksmi okeānā, viņš kategoriski atteicās no piedāvājuma doties dziļāk Meksikas līcī, lai izpētītu tur jau agrāk atrastā vientuļā "evendžera"

numurus. Svētā sašutumā viņš paziņoja: "Nospļaujos par tām sasodītajām lidmašīnām! Galu galā mēs esam atbraukuši meklēt zelta galeonu!"

Tikpat strauji jebkādu interesi zaudēja arī ASV valdība un militāristi.

Iespējams, uzzinot, ka tā nav TĀ lidmašīnu vienība, viņi nobijās no jaunas problēmas, jo jau tā atklātībā parādījās informācija par atrasto lidmašīnu mīklainajiem, uzskaitē it kā neesošajiem numuriem. Tad jau labāk lai viss guļ okeāna dibenā un lieki nenervozē. Tiesa, 1996. gadā ASV valdība tomēr noorganizēja speciālu izmeklēšanas komisiju, kas, aši un veikli pastrādājot, steidzās publis- kot oficiālo paziņojumu: 1. Okeāna dibenā nemaz nav īstu lidmašīnu vraki, bet tie ir tikai attiecīgā

veida lidmašīnu maketi.

2. Tie tur novietoti speciāli, nolūkā efektīvāk apmācīt personālu bombardēšanā no gaisa.

Laikam jau tikai vislētticīgākie cilvēki noticēja šīm blēņām. Profesionāļi un tostarp arī akvalangisti, iespējams, dziļdomīgi smīnēja, mēģinot saprast, kāpēc valdības komisija pēkšņi noklusē viņu redzētā pierakstus par konkrētajiem, saprotamajiem numuriem, atvērtajām kabīņu lūciņām un saliektajām propelleru lāpstiņām? Vai gan kaut ko tādu vajadzētu speciāli uzstādīt uz finiera maketiem? Un, ja tie patiešām ir maketi, tad kā gan tie paši šurp atlidojuši, turklāt ievērojot tik elegantu ierindu? Savukārt visgaršī- gāk acīmredzot smējās lidotāji, jo novietot sabombardēja- mus objektus 250 metru

dziļumā ūdenī ir apmēram tas pats, kas mērķēt ar pistoli mērķī, kas novietots otrpus Lie​lā Ķīnas mūra…

Ja ņemam vērā valdības komisijas unikāli infantilo versiju un totālo nespēju jeb pat izbailes rast izskaidrojumu, atliek tikai secināt, ka Bermudu trijstūris laikam patiešām spēj pamatīgi iespaidot gan cilvēku, gan mehānismu uzvedību un darbību. Noslēpumi saglabājas, turklāt uz ilgu lai​ku!

Vai 'viņi' ir bijuši šeit?

Stāsti par citplanētiešu ierašanos ir daudzu tautu vēsturisko atmiņu krātuvēs, bet neparasto parādību pētnieki apgalvo, ka šādas vizītes notiekot regulāri. Gadu desmitiem nerimstas diskusijas par citplanētiešu varbūtējiem Zemes apmeklējumiem, kuru pierādījumus esot noslēpušas oficiālās varas iestādes. Šajā materiālā sniedzam ieskatu gan zināmu, gan jaunu faktu pasaulē, izvirzot ari dažas iepriekš nedzirdētas versijas par to, kāpēc valdības allaž tik cītīgi slēpj ikvienu faktu, kas saistīts ar nezināmiem lidojošiem objektiem (NLO).

Britānijā NLO pēta īpaša darba grupa Citplanētieši

pēdējā

pusgadsimta

laikā vairākkārt apmeklējuši Britāniju un vairāki kosmosa kuģi cietuši katastrofu liecina slepeni Britānijas valdības dokumenti, kuriem izdevies piekļūt NLO pētniekam Nikolasam Redfer- nam. Viņš uzrakstījis grāmatu "A Covert Agenda" ("Slepenā dienaskārtība"), kurā apgalvo, ka Britānijas Aizsardzības ministrija un Gaisa kara spēki pusgadsimtu zinājuši par kosmosa aparātiem, kas avarējuši virs valsts teritorijas, taču slēpuši šīs ziņas no sabiedrības. Atbilstoši slepenā arhīva datiem, pēdējos 50 gados virs Britānijas avarējuši vismaz 7 NLO, turklāt ir ziņas par regulāru vairāku desmitu neatpazītu objektu pārvietošanos gaisa telpā.

Aizsardzības ministrija izveidojusi īpašu gaisa kara spēku bāzi Radio ciema tuvumā Viltšīras grāfistē, kur pēta

avarējušo lidaparātu atliekas un gatavo ziņojumus pavēlniecībai. Oficiāli Radio bāzē izpēta sūdzības par "zemu lidojošām lidmašīnām", taču tas esot tikai aizsegs NLO novērošanai. Kādā vēstulē gaisa kara spēku virsnieks Džons Apričards atzinis, ka Radio bāzē pēta ari NLO novērošanas apstākļus. Gaisa kara spēku ārsts Džonatans Tērners teicis Redfernam, ka ziņojumi par militāro pilotu redzētajiem NLO nekad nav iekļauti lidojumu dienasgrāmatā un visa informācija nosūtīta tieši drošības dienestam. "Ja pavēlniecība uzskatīja, ka ir runa par nacionālās drošības jautājumiem, pilotiem ieteica klusēt un atgādināja, ka viņiem saistošs likums par valsts noslēpumiem."

Redferns, kurš vairākus gadus pētījis

valdības oficiālos dokumentus un pratis piekļūt ari pilnībā slepenai informācijai, raksta, ka NLO pārlidojuši militārajām bāzēm, apejot stingrās drošības sistēmas.

Daži pētnieki uzskata, ka aukstā kara gados par NLO varēja kļūdaini uzskatīt gaisa balonus un zondes, ko palaida Austrumu bloka valstis. Taču Britānijas valdība bija tik ļoti nobažījusies par NLO, ka sazinājās ar Padomju Savienības vadību, piedāvājot izveidot kopēju darba grupu svešo lidaparātu darbības izpētei.

Militāristus apsēdusi slepenība Varbūtējas sazvērestības teorijas piekritēji apgalvo, ka valdības Atlantijas okeāna abās pusēs vienojušās slēpt

informāciju par citplanētiešu darbošanos, jo daļa no Britānijas Aizsardzības ministrijas arhīva par šo jautājumu joprojām ir slepena un nav pieejama pētniekiem. "Ja valdība visu laiku apgalvo, ka NLO nepastāv, tad kāpēc tā slēpj informāciju?" raidorganizācijas BBC rīkotajā diskusijā vaicā Kevins Hants no Skotijas. Maikls īsts no Jorkas uzskata, ka Zemes iedzīvotājiem labāk nezināt, ka kaut kur pastāv daudz varenāka civilizācya, jo varētu izcelties panika.

Daļa klausītāju uzskata, ka mīklainie notikumi Zemes atmosfērā saistīti ar slepeniem armijas eksperimentiem, par ko valdība nevēlas informēt sabiedrību.

Eksperti uzskata, ka nav iespējams izpētīt NLO jautājumu, ja pieejama tikai subjektīva, nekoordinēta informācija.

Pozitīvus rezultātus varētu gūt vienīgi tad, ja pastāvīgus pētījumus, izmantojot video un skaņu ierakstu tehniku, organizētu vairākās val​stīs globālā mērogā.

Britānijas parlamenta likumu ievērošanas pārraudze Anna Ābrahama paziņojusi, ka Aizsardzības ministrija pēdējā gada laikā trīs reizes pārkāpusi likumu par atklātumu saistībā ar NLO lidojumu pie Redlšemas militārā lidlauka Safolkas grāfistē. Informāciju par šo notikumu atslepenoja tikai nesen. NLO pie Rendlšemas 1980. gada 27. decembrī atklāja ASV gaisa kara spēku karavīri un ar šiem dokumentiem līdz šim varējuši iepazīties tikai 20 cilvēki, kuri savu vēlmi pamatojuši atbilstoši ASV likumam par informācijas brīvību. Britānijas bijušais aizsardzības ministrs Pīters Kilfoils

atzinis - Aizsardzības ministrija ir apsēsta ar slepenību. "Tā ir viena no ministrijām, kas vienmēr pretojusies informācijas brīvībai un nav piemērota darbībai mūsdienīgā, atklātā un atbildīgā valdībā."

ASV specdienesti gatavi NLO atgūšanai ASV gaisa kara spēku izlūkdienesta atvaļinātais virsnieks Leonards Stringfīlds pastāstījis Redfernam, ka izveidotas īpašas grupas, lai ātri savāktu atlūzas un varbūtējos upurus pēc NLO avārijas.

Stringfīlds paziņojis, ka 1964. gadā kāds īpaši aprīkots ASV jūras kara flotes kuģis saņēmis šifrētu ziņojumu par NLO avāriju, kurā gājušas bojā 3 personas. Lidaparāts cietis katastrofu virs Rietumeiropas, tā

daļas nokritušas Britānijā un Rietumvācijā. Atlūzas un bojā gājušo ķermeņi nogādāti Patersonas aviobāzē ASV Pat pēc 40 gadiem runājot par šo notikumu, Stringfīlds nevēlējās atklāt visas detaļas. Redferns uzskata, ka viņa izpaustā informācija, lai arī nepilnīga, ir daļa no ASV izstrādātās plašās programmas jebkādu NLO atlieku savākšanai jebkurā valstī. "Manuprāt, ASV izveidotās īpašās grupas NLO atgūšanai joprojām ir gatavas doties uz jebkuru pasaules vietu." Militārie eksperti uzskata, ka ASV speciālisti ir ļoti ieinteresēti pirmie iegūt pieeju NLO, kas varētu sniegt jaunu informāciju. Vertikālās pacelšanās lidmašīnu gandrīz vienlaicīga izveidošana ASV un bijušajā Padomju Savienībā esot saistīta ar no NLO aizgūtas

tehnoloģijas izmantošanu.

1951. gadā ASV kara lidotājs Edvards Rupelts pamanīja NLO Fortmonmutas aviobāzes tuvumā Ņūdžersijas štatā. Viņa 2 stundu ilgo sarunu ar gaisa karas spēku izlūkdienesta priekšnieku un vēlāko CIP direktora vietnieku ģenerāli Čārlzu Kebelu ierakstīja, taču ierakstu vēlāk iznicināja, jo tā saturs nesakrita ar armijas pavēlniecības oficiāla​jiem paziņojumiem.

1974. gada 23. janvāri NLO avarēja Bervina kalnos Velsas ziemeļos.

Aculieciniece Anna Viljamsa redzējusi debesis spožu gaismu, kas vairākkārt apdzisusi un tad atkal iekvēlojusies, atgādinot milzu elektrisko spuldzi.

Gaismas ķermenim pazūdot, salīgojusies zeme. Vietējie policijas iecirkņi 100

kilometru apkaimē saņēmuši ziņojumus par zemes trīcēšanu. Drīz pēc neparastās parādības notikuma vietā ieradušies vairāki melni helikopteri bez pazīšanas zīmēm. Kāds militārais eksperts, kas bija aculiecinieku vidū, tajos atpazinis ASV jūras kara flotes helikopterus. Pēc Edinbur- gas Ģeoloģijas institūta datiem, trieciens, ko radījis meteorīta (?) kritiens, bijis 4 balles pēc Rihtera skalas. Vairākas stundas pēc sprādziena šajā apvidū izveidojās kvēlojoša lode aptuveni 100 metru diametrā, pārvietojoties lielā augstumā. Britu alpīnistu grupa izpētīja notikuma vietu, gaisa kara spēku lidmašīna fotografēja to no gaisa, taču neatrada ne lidaparāta, ne meteorīta paliekas. Redferns uzskata, ka NLO aizlidoja, vai tā atliekas savāca

militārpersonas. Vēlāk tajā pašā dienā virs šā apvidus parādījās vēl viens NLO, kas varētu būt meklējis pazudušo lidaparātu.

1977. gada 28. augustā vairāki desmiti cilvēku, tajā skaitā 10 policisti, ievēroja milzīgu trīsstūrveida objektu Kambrijas grāfistē Anglijas ziemeļos. Pēc pusstundas gaisa kuģis devās Atlantijas okeāna virzienā. "Tas atgādināja milzīgu jūras katamarānu ar diviem korpusiem," teica policijas seržants Džons Plets. "Tā priekšgalā bija divi milzīgi starmeši, bet korpuss bija pelēcīgā krāsā."

1999. gada 9. decembri Austrālijā Sidnejas tuvumā kāds neatpazīts lidojošs objekts krītot atstāja platu sliedi ezera niedrājā. Ģeologi izpētīja apkārtni un atklāja, ka niedres saplacinājis meteorīts

golfa bumbiņas lielumā, taču tā izraisītā trieciena enerģija bijusi neizskaidrojami milzīga.

Kāds amerikāņu jurists, kārtojot biznesa lietas Skotijā, 2000. gada 20. janvāri redzēja dīvainu gaismu un tuvumā atrada priekšmetu, kam var piedēvēt kosmisku izcelsmi.

Edinburgas universitātes ķīmiķi, izpētot atradumu, secināja, ka tā ir organiska viela, kas, visdrīzāk, izveidojusies uz Zemes, taču NLO pētnieki aizvien pieprasa veikt atkārtotu pārbaudi, proti, veikt rūpīgāku DNS analīzi, lai pierādītu tās ārpuszemes izcelsmi.

NLO nolaižas aitu ganībās

1947. gada 6. jūlijā Ņūmeksikas fermeris Maks Brezels pēc iepriekšējās nakts negantā pērkona negaisa jājot apsekoja aitu ganāmpulku. Viņa uzmanību piesaistīja neparasta metāla paliekas plašā apvidū un vairākus simtus metru gara, nedziļa iedobe zemē. Viņš parādīja metāla paraugu kaimiņam Floidam Proktoram, kurš ieteica par to ziņot šerifam, jo metāls varētu būt NLO atlūza vai kāda valdības projekta daļa.

Nākamajā dienā Brezels par savu atradumu ziņoja Rosvelas pilsētas šerifam Džordžam Vilkoksam, kurš savukārt informēja gaisa kara spēku izlūkdienesta virsnieku Džesi Marselu. Metāla atlūzu krišanas vietu nožogoja. 8. jūlijā gaisa kara spēku preses virsnieks Volters Hauts paziņoja, ka Rosvelas tuvumā atrastas

neatpazīta lidojoša objekta atliekas, taču jau pēc dažām stundām šo paziņojumu atsauca, paskaidrojot, ka kļūdas dēļ gaisa kara spēku izmeklēšanas grupa noturējusi meteoroloģiskā balona paliekas par kosmosa kuģa atlūzām.

Tikmēr Rosvelas morga darbinieks Glens Deniss bija uzklausījis tālruņa zvanu no tuvējā militārā lidlauka mediķa, kurš lūdza piegādāt vairākus mazus, hermētiski noslēdzamus zārkus un padomu, kā saglabāt mirušo ķermeņus, kas vairākas dienas bijuši pakļauti dabas spēku iedarbībai. Vakarā Deniss aizbrauca uz militārās bāzes slimnīcu, kur redzēja lielus atlūzu gabalus ar dīvainiem gravējumiem. Viņš gribēja aprunāties ar pazīstamu medmāsu, taču militārie policisti lika nekavējoties doties projām.

Nākamajā dienā Deniss satikās ar medmāsu, kura pastāstīja par dīvainajiem bojā gājušajiem. Pēc dažām dienām medmāsu pārcēla darbā uz Britāniju, kur viņas pēdas pagaisušas.

NLO pētnieki Dons Smits un Kevins Randls atklājuši, ka ASV gaisa kara spēki 4 dienas novērojuši neatpazītu lidojošu objektu Ņūmeksikas štatā. 4. jūlija naktī radars liecināja, ka tas atrodas aptuveni 50 km no Rouzvelas. Vietējais iedzīvotājs Viljams Vudijs atceras, ka, pastaigājoties kopā ar tēvu 1947. gada 4. jūlija naktī, redzējis ārkārtīgi spožu objektu nokrītam uz zemes. Kad pēc dažām dienām gribējuši atgriezties notikuma vietā, viņus apturējuši karavīri, kas iežogojuši šo apvidu. Reģistrēti vēl vairāki Rouzvelas apkaimes iedzīvotāju ziņojumi par balta,

spoža lidaparāta parādīšanos jau kopš 25. jūnija.

7. jūlijā Marsels kopā ar pretizlūkošanas dienesta darbinieku Seridanu Kevitu apskatīja notikuma vietu, secinot, ka "tur kaut kas uzsprādzis virs zemes un nokritis, izmētājot metāla atlūzas pusotra kilometra garā, vairākus simtus metru platā joslā". Atlūzās bija ļoti viegla metāla stieņi, kas nebija salūzuši, pat ne saliekušies, ar neizprotamām zīmēm, kas atgādināja hieroglifus un izvietotas stabiņos kā cipari visā to garumā divās krāsās. Savā ziņojumā Marsels apraksta ari metāla plāksnīti dažu milimetru biezumā, kas palikusi neskarta un nebija salaužama vai ielokāma, pat lietojot 10 kilogramus smagu āmuru. Atceļā uz bāzi Mar​sels piestāja mājās, lai parādītu dēlam

neparastās atlūzas. Viņa dēls atceras, ka zīmējumi ar dažādiem izliekumiem un apļiem uz stieņiem bijuši tumši sarkanā krāsā, plāksnītes atgādinājušas vaska papīru un alumīnija ietinumu.

Gaisa balons kā aizsegs NLO Marsels, pieredzējis kara lidotājs un atomizmēģināju- mu drošības pārraugs, parādīja avārijas vietā atrastās metāla atlūzas aviobāzes priekšniekam pulkvedim Viljamam Blančardam, kurš ieteica tās aizvest savam priekšniekam ģenerālim Rodžeram Ramejam uz bāzi Fortvērtā Teksasas štatā. Piekrāvis ar atlūzām kara lidmašīnu "B-29", Marsels devās uz Fortvērtu. Vēlāk viņš apliecināja Hautam,

ka nolicis vairākas atlūzas uz Rameja galda viņa kabinetā. Ģenerālis gribējis redzēt avārijas vietu uz kartes un abi devušies uz karšu istabu. Pēc viņu atgriešanās atlūzu uz Rame- ja galda vairs neesot bijis, bet uz grīdas bijis izklāts meteoroloģiskais balons. Marsels atceras, ka fotografēts divreiz - vispirms pie galda ar atrastajām atlūzām, tad ar nezin no kurienes uzradušos gaisa balonu. Pirmās fotogrāfijas pazudušas bez pēdām. Ģenerāļa Rameja štāba priekšnieks Tomass Diboss uzskata - gaisa balons bija vajadzīgs kā aizsegs. "Tas bija ielikums stāstā, ko mums pavēlēja sniegt sa​biedrībai".

Kopš tā brīža militārpersonas centās pārliecināt plašsa- ziņas līdzekļu pārstāvjus, ka pie Rouzvelas atrastais

objekts esot bijis vienīgi meteoroloģiskais gaisa balons. Ģenerālis Ramejs pavēlēja Marselam atgriezties Rouzvelā, piekodinot klusēt par mīklaino notikumu.

Atgriežoties, pieredzējušajam izlūkdienesta virsniekam bija jāsamierinās ar kolēģu nievām par nespēju atpazīt "parastu meteorolo​ģisko balonu".

Pēc 3 mēnešiem Marsels saņēma pulkveža dienesta pakāpi un paaugstinājumu amatā, kļūstot par programmas vadītāju padomju kodolizmēģinājumu pārraudzībai. Savā pēdējā sarunā ar žurnālistiem 1978. gadā Marsels atkārtoti apgalvoja, ka Brezela fermā atrastās atlūzas noteikti nebija no meteoroloģiskā balona un ka neko tādu viņš agrāk nav redzējis.

Uz Brezela fermas aitu ganībām

steidzami norīkoja īpašu grupu, lai savāktu visas atlūzas. Brezela kaimiņu fermeri Badu Peinu, kurš gribēja sameklēt kādu atlūzu, aizturē​ja militārā policija, kas bargi aizraidīja ikvienu ziņkārīgo.

Savāktās atlūzas ievietoja kārbās atsevišķā angārā aviobāzes teritorijā.

Rouzvelas aviobāzē tolaik bija izvietota vienīgā kara lidmašīnu grupa, aprīkota ar atombumbām. Visiem bāzes darbiniekiem bija jāsaņem īpašas drošības pielaides, viņu sastāvu atlasīja ļoti rūpīgi.

Maku Brezelu 3 militāro policistu pavadībā nogādāja aviobāzē, kur viņš pavadīja vairākas dienas "viesu namā".

Tad militārpersonas aizveda viņu uz vietējās avīzes "Ros- well Daily Record" redakciju, kur fermeris mainīja savu sākotnējo liecību. Vietējie iedzīvotāji

atceras, ka Brezels iznācis no redakcijas ēkas noliektu galvu, izliekoties neredzam draugus. Viņa agrāk sniegto interviju vietējās radiostacijas "KGFE' īpašniekam Voltam Vitmoram nekad nepārraidlja.

Radiožurnālists vaicāja, kāpēc viņš tagad stāsta gluži kaut ko citu. Maks satraucās un atzina: "Citādi man klāsies plāni." Vēlāk viņš pastāstīja bērniem, ka devis zvērestu nerunāt par mīklaino notikumu.

Militārpersonu pārraudzītajā "preses konferencē" Brezels apgalvoja, ka atradis atlūzas jau 14. jūnijā, un piebilda, ka savas fermas teritorijā jau vairākkārt atradis meteoroloģisko balonu paliekas.

Tajā pašā dienā kāds virsnieks no aviobāzes savāca Hauta izdalītos paziņojumus radiostacijās un laikrakstu redakcijās. Preses aģentūra "Associated

Press" publicēja ziņu: "Ziņojumi par lidojošajiem šķīvīšiem, kas traucas pa debesim, šodien pēkšņi sabruka, kad armija un flote izvērsa kampaņu baumu apturēšanai." Ziņojumā piebilsts, ka armijas pavēlniecība Vašingtonā "asi norājusi Rouzvelas aviobāzes virs​niekus".

Nepilnu gadu pēc šiem notikumiem Brezels pārdeva savu fermu un apmetās Tularosas pilsētā, kur atvēra ledusskapju nomu. Viņš nomira 1963. gadā, bet militārā izlūkdienesta psihologs pēc 15 gadiem ar hipnozes palīdzību noklaušināja viņa meitu Besiju, kuras sniegtās liecības sakrita ar sākotnēji gūtajiem pierādījumiem.

Armijnieki dezorientē sabiedrību ASV oficiālo iestāžu skaidrojumi par notikumiem Rouz- velā neizraisa uzticību.

Armijas pavēlniecība paziņojusi, ka 50-to gadu vidū (gandrīz 10 gadus pēc šā gadījuma) Rouzvelas apkaimē pārbaudīti jauna parauga izpletņi, nometot vairākus desmitus cilvēku izbāzeņu. Laika gaitā cilvēku atmiņā šie izbāzeņi esot kļuvuši par citplanētiešu ķermeņiem, kas atrasti pēc 1947. gada incidenta. Lai vēl vairāk sarežģītu patiesības atklāšanu, militārpersonas piebilda, ka šajā laikā Aizsardzības ministrija izstrādāja projektu "Moguls", kas paredzēja īpaši aprīkotu gaisa balonu palaišanu, lai izsekotu atombumbu izmēģinājumus Padomju

Sa​vienībā.

ASV armijas izlūkdienesta atvaļinātais pulkvedis Filips Korso uzrakstījis grāmatu "The Day After Roswell" ("Dienu pēc Rouzvelas"), kurai priekšvārdu uzrakstījis senators Stroms Tērmonds. Šeit ievērību pelna daži viņa apgalvojumi. Korso apliecina, ka 1947. gadā dienot Fortrailijā, Kanzasas štatā, viņš redzējis citplanētieša ķermeni konteinerā, ko veda uz Patersonas aviobāzi. No 1961. līdz 1963. gadam Korso vadīja ārzemju tehnoloģijas nodaļu bruņoto spēku pētniecības departamentā.

Viņš atceras, ka saņēmis milzīgu kaudzi dokumentu ar tehnoloģiskiem risinājumiem, kas iegūti NLO katastrofas vietā Rouzvelā. Viņa uzdevums bija slepeni nodot šīs tehnoloģijas ASV

militāri rūpnieciskā kompleksa pārstāvjiem.

Eksperti uzskata, ka ASV ārkārtīgi straujās tehnoloģiskās attīstības pamatā pagājušā gadsimta 60-os gados, kas vainagojās ar cilvēka izkāpšanu uz Mēness, ir aizguvumi no citu civilizāciju sasniegumiem, kas deva iespēju labākā kvalitātē un ātrāk izveidot nakts redzamības ierīces, šķiedru optiku, lāzerus, molekulāros metālu sakausējumus, integrētās shēmas un mikrominiatūrus elektroniskos paneļus, kompaktus atomdzinējus, mikrodaļiņu starojumu, elektromagnētiskos dzinējus, noplicināta urāna šāviņus un citas ierīces.

Eksperti ironizē par Korso apgalvojumu, ka prezidenta Ronalda Reigana laikā izstrādātā stratēģiskās aizsardzības

iniciatīva, saukta par "zvaigžņu kariem", esot bijusi vērsta gan pret citplanētiešiem, gan pret "ļaunuma impēriju" - Padomju Savienību, un esot bijis vienīgais Zemes glābiņš no citplanētiešu iebrukuma.

Spītējot varas iestāžu vēlmei noklusēt mīklainos notikumus Rouzvelā, par kuriem ASV arhīvos joprojām glabājas slepena informācija, piemēram, par 3 bojā gājušo citplanētiešu līķu autopsijas rezultātiem, šajā pilsētā jau 12 gadus darbojas Starptautiskais NLO muzejs un pētniecības centrs, ko katru gadu apmeklē tūkstošiem cilvēku. Tas kļuvis par Ņūmeksikas štata galveno tūristu piesaistes vietu.

Muzeja pievilkšanas spēks būtu vēl lielāks, ja tā rīcībā būtu profesionālu operatoru uzņemtā dokumentārā filma par NLO

avāriju, kas filmēta jau tad, kad katastrofas vietā vēl plosījās ugunsgrēks un karstuma dēļ tur bija grūti spert kāju.

NLO zem slepenības plīvura Ārpuszemes civilizāciju pētniecības centra vadītājs Stī- vens Grlrs, kurš konsultējis ASV un citu valstu valdību pārstāvjus par NLO jautājumiem, uzskata, ka biezais slepenības aizsegs par NLO novērojumiem radies jau pagājušā gadsimta 30-os un 40-os gados, kad tehnikas attīstība deva iespēju gūt ticamākus datus par šīm parādībām. Vēl nezinot par to ārpuszemes izcelsmi, ASV politiķi bija nobažījušies par tehnoloģiski spēcīgāka pretinieka parādīšanos.

Vairojoties informācijai par NLO, radās arvien jauni jautājumi: kāpēc tie apmeklē Zemi; kādi ir to nolūki; kā tie spēj pārvietoties tik lielā ātrumā; kā šīs tehnoloģijas var ietekmēt Zemes iedzīvotājus; kāda būs sabiedrības reakcija; kā tas ietekmēs politisko un sociālo stabilitāti? Grlrs asi kritizējis ASV amatpersonas, galvenokārt militāri rūpnieciskā kompleksa ierēdņus, kas turpina slēpt informāciju par jauniem enerģijas ieguves veidiem, kas varētu mazināt naftas firmu un autobūves uzņēmumu peļņu un ietekmi.

Par nespēju iegūt informāciju par projektiem, kuros izmantotas no NLO aizgūtās tehnoloģijas, vilšanos izteikuši prezidenti Eizenhauers, Kenedijs, Kārters un Klintons, kā arī citu valstu vadītāji.

Džimijs Kārters paziņojis: "Esmu pārliecināts, ka NLO pastāv, jo vienu tādu redzēju 1969. gadā. Tā bija liela, spoža, krāsaina lode." Dvaits Eizenhauers, kurš redzējis Rouzvelā avarējušā NLO atliekas un bojā gājušo citplanētiešu līķus, savā slavenajā atvadu runā 1961. gada janvārī brīdināja par militāri rūpnieciskā kompleksa pieaugošo ietekmi. Viņš zināja, par ko runā, jo nereti pat CIP direktoram, bruņoto spēku štāba priekšniekam un ari valsts galvam nebija pilnīgas informācijas par Pentago​na projektiem.

Grīrs uzskata, ka jābeidz NLO tehnoloģiju turēšana slepenībā, kas atgādina mafijas rosīšanos, jo jaunu enerģijas veidu neieviešana grauj Zemes ekosistēmu, noplicina nedaudzos atlikušos enerģijas ieguves avotus un vairo

mazturīgo iedzīvotāju neapmierinātību, kam liegta cilvēka cienīga dzīve.

Viņaprāt, militārpersonām jāatņem iespēja pilnī​bā pārraudzīt NLO izpēti.

Vai Zemes iedzīvotāji nesadusmos citplanētiešus?

Ticams avots ASV bruņotajos spēkos apliecinājis, ka pret ārpuszemes mērķiem plānots lietot ieročus, kas Zemei varētu draudēt ar iznīcību. Kā tas darāms, parādīts Holivudas grāvējā "Neatkarības diena". Pagaidām citplanētieši izturējušies miermīlīgi, taču varētu ķerties pie pašaizsardzības, ja viņiem uzbruktu, izmantojot Zemes vismodernākos ieročus.

Grlrs brīdina, ka visbīstamākā būtu

daļējas un dozētas informācijas atklāšana, tādējādi mulsinātot cilvēkus, novirzot sabiedrisko domu varas vīriem vajadzīgajā virzienā.

40-to gadu beigās ASV valdība izstrādāja izvērstu programmu, lai detalizēti izpētītu zinātniskos principus un tehnoloģijas, kas izmantoti tās rīcībā nonākušajos ārpuszemes objektos.

Eksperti secināja, ka tajos izmantoti fizikas likumi, taču pielietotas daudz augstāka līmeņa tehnoloģijas nekā iekšdedzes dzinēji, vakuuma sūkņi un tamlīdzīgi. Aukstā kara apstākļos, kad pat neliela tehnoloģiska priekšrocība varēja dot pārsvaru bruņošanās sacensībā starp Rietumiem un Austrumiem, no NLO aizgūto tehnisko risinājumu izmantošanai bija ļoti svarīga nozīme.

Kanādas valdības atslepenotie dokumenti liecina, ka 50-to gadu sākumā informāciju par NLO turēja vēl lielākā slepenībā nekā ziņas par ūdeņraža bumbas izstrādi. Pēc vairāku gadu pētījumiem izdevās atklāt agrāk nezināmus paņēmienus, kas izmantoti NLO enerģijas apgādē un dzi​nējos.

NLO pētnieks Ričards Bolans apgalvo, ka arī pēc pusgadsimta CIP un Pentagons turpina kontrolēt NLO izpētes jomu, kas joprojām klasificēta kā "pilnīgi slepena". CIP aģenti līdzdarbojas daudzās NLO pētnieku grupās, lai nepieļautu varas iestādēm nevēlamas informācijas nokļūšanu atklātībā. Tā kā ar NLO pētniecību profesionāli nodarbojas galvenokārt armijas un izlūkdienesta nolīgti speciālisti, kam jāklusē par sava

darba gaitu, daļa zinātnieku kritiski vērtē viņu veikumu, jo par to sabiedrībai oficiāli tikpat kā neko neziņo. Eksperti atzīst, ka par slepeniem projektiem zinātnieku aprindās mēdz izteikties nievājoši, taču slepenība parasti apstiprina darba svarīgumu. Tā bija ar "Manhe- tenas projektu" atombumbas izstrādei, tā varētu būt ar NLO. Ierēdņi un militārpersonas, kas pārrauga NLO pētniecību, varētu mazināt slepenību šajā jomā, ja viņiem izdotos pārliecināt sabiedrību piekrist lielākas naudas piešķiršanai, nolūkā atvairīt varbūtējo uzbrukumu Zemei. Stlvens Grlrs neizslēdz iespēju, ka ultraradikāli politiķi un militārpersonas varētu imitēt citplanētiešu uzbrukumu Zemei, lai attaisnotu triljonu izšķiešanu prettrieciena gatavošanai. Ari

reliģisko fanātiķu grupas ieinteresētas demo- nizēt NLO problēmu, cerībā sagaidīt pastardienu, ko varētu izraisīt ļaunprātīgie citplanētieši. To vēlētos ari ieroču ražotāji, kam bruņošanās izvēršana kosmosā sola milzu peļņu, jo aukstā kara briedētais bruņošanās drudzis pieri- mis.

Pastardienas tuvošanos piesaukuši ne tikai reliģiski fanātiķi, bet arī augstas ASV amatpersonas, piemēram, bijušais vides ministrs Džeimss Vots, kurš paziņojis, ka nevajag raizēties par vides aizsardzību, jo drīz tāpat būšot pa​saules gals.

Saglabāt noslēpumu, to "atklājot" Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) darbinieks Dže- ralds Heinss, kurš

gatavojis pilnībā slepenu ziņojumu par NLO tēmu ļoti šauram amatpersonu lokam, šā ziņojuma krietni saīsinātajā atklātajā variantā, atzinis, ka NLO patiešām pastāv.

Viņa skaidrojumā šie objekti esot ASV eksperimentālās pilnībā slepenās lidmašīnas, ko cilvēki noturējuši par citplanētiešu lidaparātiem. Pateicoties šā ziņojuma masveida izplatīšanai plašsaziņas līdzekļos, to sāka uzskatīt par galveno izskaidrojumu NLO pastāvēšanai.

Tehnisko zinātņu doktors Ričards Dolans, kurš pēta NLO problēmu, uzskata Heinsa argumentus par kļūdainiem un nepieņemamiem, jo viņš sagatavojis kontrpropagandas rakstu, nevis analizējis faktus. Heinss uzskata, ka "gandrīz visi" ziņojumi par NLO radušies masu histērijas, izjokošanas vai speciālistiem

zināmu, bet sabiedrībai nepazīstamu lidaparātu (izlūkošanas lidmašīnu "U-2" un "SR-71") ne- atpazīšanas dēļ.

Jautājumi sakarā ar NLO radās jau 2.

Pasaules kara gados, bet 1946. gadā amerikāņu ģenerālis Džeimss Dūlitls Šveicē ar Zviedrijas militārpersonām apsprieda mīklainu raķešu lidojumus.

Heinsam ir taisnība, ka ASV eksperti drīz pārliecinājās - NLO nav padomju iesūtīti, taču tikai viņa ziņojuma slepenajā daļā atzīts, ka amerikāņu speciālistiem nebija skaidrības par to īsto izcelsmi, jo NLO lidojumi reģistrēti visos kontinentos. Daļa ekspertu centās noliegt, ka NLO būtu citplanētiešu radīti, taču arhīvu dokumenti liecina, ka šāda iespēja pieļauta. Savā ziņojumā Heinss ignorējis desmitiem aculiecinieku liecību par NLO

lidojumiem, ko reģistrējušas ari radaru iekārtas. Ziņojumā atzīts - CIP bija noraizējusies, ka Padomju Savienība varētu izmantot ASV militārpersonu apsēstību un tehnisko iekārtu pārslodzi ar NLO izsekošanu, lai uzbruktu Amerikai.

CIP vairākkārt rīkoja slepenas ekspertu apspriedes par NLO tēmu, kuru dati nav atslepenoti vēl šodien. Bijušais CIP direktors Alens Daless mēdza teikt: "Ja jūs gribat saglabāt noslēpumu, izliecieties, ka esat to atklājuši." CIP "vēsturnieks" Džeralds Heinss rīkojas saskaņā ar šo padomu, atzīstot, ka CIP kādu laiku patiešām bijusi ieinteresēta NLO izpētē, lai gan tolaik to noliegusi, reģistrējot tikai iedzīvotāju ziņojumus par tās izlūklidmašīnu lidojumiem, lai vientieši varētu lepoties, ka viņiem bijusi taisnība,

un likties mierā.

NLO tehnoloģijas izmainītu dzīvi uz Zemes Lai gan aukstais karš formāli beidzies un aptaujas liecina, ka vairākums cilvēku uzskata ārpuszemes civilizāciju pastāvēšanu par reālu, NLO tēmu joprojām uzskata par slepenu, jo tajā ir potenciāls pasaulē pastāvošā spēku samēra izmainīšanai. Ārpuszemes civilizāciju izstrādāto tehnoloģiju plaša izmantošana izmainītu visu tehnoloģisko infrastruktūru uz Zemes. Izmaiņas būtu pēkšņas un milzīgas. Pēdējā pusgadsimtā pasaules vadošo valstu atkarība no naftas un iekšdedzes dzinējiem pieaugusi, tāpēc

straujai pārejai uz citiem enerģijas veidiem būtu dramatiskas sekas.

Iespējams, citplanētieši atturas sazināties ar Zemes iedzīvotājiem, jo uzskata, ka mūsu attīstības līmenis nav tāds, lai prastu saprātīgi pielietot vismodernākās tehnolo​ģijas.

NLO tehnoloģijas liecina par iespēju radīt enerģiju no tā dēvētā nulles punkta lauka, dodot mūžīgas enerģijas avotu mājām, rūpnīcām, iestādēm un transporta līdzekļiem. Tad nevajadzētu naftu, gāzi, ogles vai kodolenerģiju. Nebūtu nekāda piesārņojuma.

Kravu pārvadāšanai izmantotu elektrogravitācijas iekārtas, kas pārvietojas virs jebkuras virsmas, tāpēc nevajadzētu iekārtot ceļus auglīgā aramzemē. Izzustu rūpniecības nozares, kas ražoja preces par triljoniem dolāru,

kas novestu pie dramatiskām izmaiņām ģeopolitiskajā spēku sadalījumā.

Visattālākie ciemi Indijā, Āfrikā, Dienvidamerikā, Ķīnā saņemtu neierobežotu enerģijas daudzumu un pasaules saimnieciskā attīstība nepieredzēti paātrinātos bez vides piesārņojuma un triljonu tērēšanas enerģētikas vajadzībām.

50-to gadu sākumā naftas krājumi likās mūžīgi, nevi-e- nu īpaši nesatrauca vides piesārņojums, globālā sasilšana, šīs pasaules varenie gribēja tikai stabilitāti.

21. gadsimta sākumā Zemes iedzīvotāju skaits pārsniedzis sešus miljardus cilvēku, kam vajadzīga pārtika, veselības aprūpe, izglītība, patēriņa preces. Ekonomiskā atpalicība un sociālā netaisnība briedē spriedzi un ciešanas. Jaunu enerģijas

veidu vispārēja pieejamība strauji izmainītu spēku sadalījumu, pietuvojot mazattīstītās valstis rūpniecības milžiem. Šo- brīd attīstītajās valstīs dzīvo aptuveni 10% no sešiem miljardiem pasaules iedzīvotāju. Ja viņu dzīves līmenim strauji pietuvosies atlikušiem 90% iedzīvotāju, pasaulē notiks dramatiskas izmaiņas ģeopolitisko spēku izvietojumā.

Radīsies vajadzība izveidot darboties spējīgu globālu kolektīvās drošības sistēmu, darot galu atsevišķu valstu vēlmei diktēt savus noteikumus. Tas var būt nepieņemami militāri rūpnieciskā kompleksa darboņiem.

NLO pētnieki pieprasa atzīšanu

Sabiedriskās domas spiediena ietekmē, kas atbalsojies arī ASV kongresā, Visuma izpētes aģentūra NASA saņēmusi finansējumu 12 jaunu pētniecības grupu izveidošanai. Daļa naudas piešķirta arī agrāk nievātajai programmai SETI ārpuszemes civilizāciju meklēšanai, ko speciālisti uzslavējuši par profesionālu darbību.

Ar SETI sadarbosies ASV Nacionālā zinātņu akadēmija un Astrobioloģijas insti​tūts.

Zinātnieki parasti iegūst informāciju par atklājumiem jomās, kas nav saistītas ar viņu pašu pētījumiem, no zinātniskiem žurnāliem, bet tie, ar retiem izņēmumiem, neraksta par NLO pētniecību. Kā atzīst astrofizikas profesors Stenforda universitātē Pīters Sturoks, izveidojies apburts loks - šķietamais datu trūkums

mazina NLO problēmas nozīmīgumu, tāpēc daļa zinātnisko žurnālu redaktoru uzskata, ka to neesot vērts apspriest. Žurnāla "The Journal of Scientific Exploration" redaktors Bernhards Heišs, diplomēts astronoms, izteicis gatavību publicēt pētījumus par NLO, "ja faktus analizēs, iespējami vairāk izmantojot zinātnē vispārpieņemtos paņēmienus".

Viņaprāt, NLO pētniecības prestižs vairosies, ja tai pievērsīsies vairāk zinātnieku no tradicionālajām nozarēm.

Viņš izteicis gandarījumu par NASA direktora Daniela Goldina pausto apņēmību izvirzīt par aģentūras galveno uzdevumu dzīvības izcelsmes pētīšanu un citu planetāro sistēmu apzināšanu, jo tas interesē amerikāņus un viņi ir gatavi par to maksāt. Sabiedrība grib uzzināt par citu

civilizāciju pastāvēšanas iespēju Visumā, ieskaitot pierādījumu vākšanu "mūsu deguna priekšā". Pat ja tikai neliela daļa no reģistrētajiem ziņojumiem par NLO parādīšanos ir patiesība, cilvēkiem ir tiesības par to uzzināt.

Daudzu tautu vēsturiskajā atmiņā ir nostāsti par lidojošiem cilvēkiem un lidaparātiem, kas apmeklējuši Zemi. Vai tie būtu tikai izdomājumi, vai citplanētiešu gaisa kuģu atveidojumi? Vai Zemes iedzīvotāji būtu atveidojuši citplanētiešus "pēc sava ģīmja un līdzības"?

Jeilas universitātes molekulārās bioloģijas un bioķīmijas doktors Klifords Pik- overs, kurš uzrakstījis grāmatu "Zinātne par citplanē- tiešiem", uzskata, ka citplanētieši varētu vairāk vai mazāk līdzināties Zemes iedzīvotājiem, jo

evolūcijas rezultātā rokas, kājas, acis varētu būt izvietotas līdzīgi…

Ummo planētas noslēpumi

Nav noslēpums, ka ufologu un to cilvēku, kuri vienkārši interesējas par visu neparasto, rīcībā parasti ir gūzma dažādu izgriezumu un pavājas kvalitātes kopiju no ārvalstu žurnāliem, kuri specializējušies tieši ufoloģijas tēmu aplūkošanā. Lūk, un par kādu noslēpumainu planētu vispirms galvenokārt runājuši franču un spāņu avoti. Izrādās, šo valstu ufologi jau sen nodarbojas ar planētu Ummo un tieši šajās valstīs esot arī visvairāk tā dēvēto kontaktoru jeb kontaktētāju. No patiešām paliela tekstu krājuma sevišķi izceļas daži, kas pretendē uz objektivitāti un pat realitāti. Viss pārējais - faktiski tikai pretenzijas uz sensāciju…

Un cilvēki, kuri studējuši gan šos, gan citus materiālus, kas skar Ummo tēmu, atzīst tas viss šķiet ārkārtīgi fantastiski.

Turklāt laika gaitā mēs jau sen patiesībā esam "atēdušies" svešplanētiešu tēmas visdažādākajās mērcēs, un, iespējas, liela daļa pret to jau iemantojusi mērenu alerģiju. Taču, ceļojot starptautiskajā Tīmeklī, un - gluži nejauši, vai ne? ievadot meklētājprogrammā vārdu salikumu 'planēt Ummo', ikviens saskarsies ar negaidīto, proti - šai tēmai aizvien veltīti vairāki desmiti dažādu saišu un tā dēvēto mājas lapu faktiski visās pasaules valstīs. Interese ne tikai nav noplakusi, bet - gluži otrādi - izrādās, tā ar katru dienu aizvien pieaug…

Žana Pjēra Petī atzīšanās Žans

Pjērs

Petī

zinātniskajās

aprindās bija pazīstams kā fundamentāls zinātnieks, kurš pēta ar kosmoloģiju saistītas tēmas. Viņš bija Francijas visprestižākās zinātniskās iestādes Nacionālā zinātnisko pētījumu centra pētnieku vadītājs. Viņš ir ari liela skaita rakstu autors visnopietnākajos zinātnes žurnālos un allaž izpelnījies cieņu savu kolēģu acis. Bumbas sprādziena efektu izraisīja viņa grāmata "Mūsu vidū dzīvojošo svešplanētiešu izpēte. Ummltu noslēpums". Katrā ziņā iepriekš neviens nebija spējis pat nojaust, ka visnotaļ nopietnajam zinātniekam ir ari kāda ļoti slepena papildus aizraušanās.

"Deviņdesmit pieci procenti manu pētījumu fizikas jomā - tās ir idejas, kuras man piespēlējuši ummīti. Paralēli mūsu Galatikai izvietotās Galaktikas sastāvā

ietilpstošās Ummo planētas iedzīvotāji atrodas vairākkārt augstākā civilizācijas stadijā nekā mēs. Viņi ir ļoti uzmanīgi, veidojot kontaktus ar Zemes iemītniekiem, jo acīmredzot gluži skaidri apzinās, ka ne jau visi cilvēki ir spējīgi viņus uztvert draudzīgi un ar atbilstošo izpratni" zinātnieks klāstījis franču laikrakstiem intervijā, vienlaikus atzīstoties, ka vismaz piecpadsmit gadus cītīgi slēpis savas iedvesmas galveno "avotu".

Protams, bija grūti noticēt viņa atklāsmei, un katrā ziņā zinātnes pasaule visnotaļ skeptiski uzņēma Žana Pjēra Petī grāmatu. Viņu pat apsūdzēja muļķīgā mistifikācijā un ļaunprātīgā savu kolēģu izsmiešanā. Bet viņš pats atbildēja tā: "Balstoties tajos dokumentos, kurus man izdevies izlasīt, nav iespējams

iedomāties, ka man sūtītās vēstules varētu būt mistifikācijas rezultāts. Tajās ietverta pārlieku nopietna - zinātniskajā izpratnē: jauna - informācija, kas nekādā gadījumā nevarētu būt jokošanās objekts".

Piemēram, balstoties vienā no tādiem sūtījumiem, kā to apgalvo Zans Pjērs Petī, 1988. un 1989. gadā viņš populārajā žurnālā "Modern Physic Litters" publicējis trīs rakstus, kuros piedāvājis nopietni pārvērtēt tā dēvēto Lielā Sprādziena teoriju, savus apsvērumus balstot faktā, ka gaismas ātrums tomēr nav nešaubīgi nemainīgs, bet laika gaitā tomēr būtiski mainās. Katrā ziņā visi fakti apliecina, ka pirms Žana Pjēra Petī vēl neviens nebija uzdrošinājies izvirzīt tādu hipotēzi. Šodien to jau kā teju apstiprinātu faktu māca augstskolu pirmajos kursos.

Vēl kāds piemērs. Kādam pētniekam ummīti esot pa tālruni pavēstījuši, ka Zemes iemītnieku teorya par tā dēvētajiem "melnajiem caurumiem" ir gaužām aplama. Mūsu Visumā pazudušās zvaigznes pārejot "paralēlajā" Galaktikā, kas attiecībā pret mūsējo ir "dvīnis". Un vēl un vēl. Varētu likties, ka beidzot esam atraduši panaceju pret visām likstām. Sak, palūdz tikai svešplanētiešiem visu, ko vēlies, un viņi gluži kā zelta zivtiņa izpildīs visas tavas vēlēšanās. Taču patiesībā tas nav tik vienkārši, kā pirmajā mirklī varētu likties. Zans Pjērs Petī uzsver: "Ja mēs uzvarēsim viss slimības, tad nevienas valsts sociālā struktūra nespēs izturēt masveidīgo iedzīvotāju skaita pieaugumu". Turklāt ummīti esot brīdinājuši Zemes iedzīvotājus, ka jau

laiks beigt pētījumus kodolieroču uzlabošanas jomā.

Zans Pjērs Petī: "Savā grāmatā es itin nemaz necenšos kādu pārliecināt par "lidojošo šķīvīšu" vai jebkādu citu NLO eksistēšanu. Es vienkārši padaru pieejamu ikvienam daļu no tā bagātīgā, unikālā materiāla, ko esmu rūpīgi vācis un apkopojis vismaz piecpadsmit gadus.

Varu atzīties, ka man tie nebija viegli gadi. Mani uzskatīja par maniaku un prātā jukušo, par mani smējās un pat atklāti ņirgājās. Taču visu šo laiku mani atbalstīja kolēģi, kuri ticēja ārpus- zemes izcelsmes civilizācijas esamībai un iespējām nodibināt kontaktus ar tām. Mani atbalstījuši daudzi izcili ļaudis, tostarp ari akadēmiķis Andrejs Saharovs…"

Tādējādi Zans Pjērs Petī kļuva par

jaunas, iepriekš ne​zināmas planētas Ummo "krusttēvu". Nu ko - papētīsim mazliet tuvāk, kas tad ir šie atnācēji no tālā kosmosa.

Ummīti iesāk ar …zādzību Tātad: kad gan ummīti pirmo reizi parādījušies uz Zemes? Esot zināms gluži precīzs datums - 1950. gada 28. marts.

Tajā dienā plakans kosmiskais kuģis piezemējies Al- bionas plato, kas atrodas Francijas dienvidos, Augšpro- vansas tuksnešainajos kalnos. Tas noticis pulksten 4.20 pēc Grinvičas laika. No kuģa izkāpuši četri vīrieši un viena sieviete - ražena auguma, baltu ādas krāsu, gaišmataini, faktiski ne ar ko nav

atšķīrušies no vietējiem un tāpēc spējuši brīvi un vienkārši "pazust" Zemes cilvēku vidū, tādējādi uzsākot savu "slepeno aģentu" lomas pildīšanu.

Bez šaubām, jau tagad tas viss izklausās absolūti fantastiski, taču ufologiem šajā ziņā ir savs ieskats. Katrā ziņā viņus šeit itin nekas nepārsteidz. Esot noskaidrots, ka Zemes cilvēku vidū tādā veidā iefiltrējušies vairāki tūkstoši dažādas izcelsmes svešplanētiešu, kuri dzīvo un ne ar ko sevišķu neizceļas. Taču ummītus esot viegli atpazīt. Viņiem neesot ādamābola, balss saišu vietā viņiem esot citi orgāni, tāpēc viņi runā ar vieglu, grūti samanāmu runas defektu, kas rada monotonuma efektu. Ummītiem nepiemīt itin nekādas muzikālās dotības, viņi pilnībā neprot ari zīmēt. Viņiem ir izteikti

tehnisks intelekts un nevainojama loģika.

Viņu piezemēšanās dienā viņus neviens nav redzējis. Viņi bya ļoti precīzi un uzmanīgi. Iepriekš faktiski neko nezinot par Zemes cilvēkiem, viņi vispirms centās sevi "piesātināt" ar iespējami lielāku informācijas devu. Atbilstoši kāda līdzās atrasta veca laikraksta fotogrāfijās redzamajam, viņi izgatavoja sev apģērbu.

Kāda tuvumā esošā fermā viņi paņēma noteiktu daudzumu dažādu priekšmetu: sākot ar modinātājpulksteni un beidzot ar …elektrības skaitītāju. Tas viss esot dokumentāli fiksēts policijas protokolā, kas sastādīts saistībā ar kādu nezināmo veikto privātā īpašuma zādzību. Tādējādi jau sākotnēji svešplanētiešu "pašapmācība" bija kvalificēta kā parasta zādzība.

Kas noticis tālāk? Bet tālāk ummīti vienkārši iefiltrējušies Zemes cilvēku dzīvē. Kontaktu ar cilvēkiem viņi sākuši īstenot ar … pasta starpniecību. Proti viņi vienkārši raks- tījuši vēstules. Šos vēstījumus saņēmuši daudzi cilvēki, to​starp ari Zans Pjērs Petī.

Kāpēc ummīti par savu mērķi izvēlējušies tieši mūsu planētu? To esot itin viegli izskaidrot. Raugi, par Zemi un uz tās dzīvojošajiem cilvēkiem viņi uzzinājuši 1934. gadā (protams, atbilstoši mūsu gadu skaitīšanas sistēmai), kad izdevies pārtvert kādu kodētu radiosignālu.

Izrādījies, ka šī radiogramma sasniegusi planētu, kas izplatījumā atrodas vismaz piecpadsmit gaismas gadu attālumā no Zemes. Un tieši tajā gadā Ummo planētā nolemts, ka

nepieciešams sarīkot ekspedīciju uz planētu, uz kuras ari ir kaut kāda dzīvība.

Savukārt Zemes astronomi planētu Ummo ari pazina itin labi, tai bija piešķirts nosaukums 'Volfs-424'. Spek- trālās analīzes rezultāti liecināja, ka tā ir jau atdziestoša zvaigzne.

Lūk, un ummīti līdz Zemei lidojuši kopumā - tikai? - pusotru gadu. Viņi spējuši savām vajadzībām pakļaut gan telpu, gan laiku, tāpēc piecpadsmit gaismas gadi viņiem nav nekāds sevišķi lielais attālums un šķērslis. Iepazinušies ar Zemes iemītnieku dzīvi, viņi ātri atskārtuši, ka mums vēl ejams fantastiski liels ceļa gabals, lai spētu pietuvoties pilnībai. Un tieši savās angļu, franču un spāņu valodā rakstītajās vēstulēs viņi mums to arī vēstījuši. Turklāt novērots, ka

sevišķi daudz vēstuļu bijis laika posmā no 1962. līdz 1967. gadam. Pirmo vēstuli no ummītiem saņēmis kāds spāņu ezotēriķis.

Svešplanētieši iepriekš esot viņu ilgstoši novērojuši, tikai tad saņēmušies nodibināt ar viņu kontaktu. Jau minētais franču zinātnieks Zans Pjērs Petī kopumā esot izlasījis vismaz tūkstoti ummītu rakstīto vēstuļu.

Kas tad mums kļuvis zināms par šo atnācēju dzīvi un darbiem? Izrādās, uz planētas Ummo ir tikai viens kontinents ar ļoti līdzenu reljefu, ko apdzīvo tikai viena rase, kas runā tikai vienā valodā.

Atbilstoši mūsu izpratnei par sociālo un politisko iekārtu, ummīti dzīvojot valstī, kas uzskatāma par totalitāru. Katra ummīta intelektuālo poten​ciālu nosaka jau tūlīt pēc viņa piedzimšanas. Visa viņu sabiedrība

daloties divās daļās: ummītos strādniekos un ummītos - intelektuāļos.

Tomēr visi saņemot vienādu samaksu par savu darbu. Viņos valdot ļoti spēcīgi izteiktas sabiedriskās piederības un kopīgās lietas jūtas, un katrs savā jomā strādā bez jebkādām savtīgām interesēm.

Precīzāk izsakoties - viņi necenšas sagrābt katrs sev kaut ko vairāk par citiem un katrā ziņā neiedzīvojas uz citu rēķina.

Filoso- fiskā ziņā ummīti uzvedoties pārsteidzoši godīgi, ticot vienotajam Dievam, kurš spējot garantēt labklājību bez izņēmuma katram planētas iedzīvotājam.

Ar ummītu vēstījumu pētniecību un analīzi nodarbojies ne tikai Zans Pjērs Petī. Turklāt raksturīgās vēstules ar violeto Ummo zīmogu kļuvis aizvien

vairāk un vairāk. Dažiem saviem korespondentiem ummīti sūtījuši savdabīgus rasējumus - svešplanētiešu kosmosa kuģu shēmas, dažādus savas planētas ainavu, augu attēlus. Novērots, ka savās vēstulēs ummīti esot kombinējuši zinātniskās patiesības ar itin rupjiem meliem. Iespējams, tādā veidā viņi jauca prātus pārlieku zinātkārajiem. Katrā ziņā rodas iespaids, ka viņi tomēr nav vēlējušies, lai Zemes iedzīvotāji zinātu par viņu klātbūtni uz Zemes. Kad 1969. gadā amerikāņu astronauts Armstrongs kā pirmais Zemes cilvēks izkāpa uz Mēness, ummīti mūs apsveica par šo notikumu.

Kad sākās tā dēvētais "aukstais karš", viņi pauda ļoti konkrētas bažas par kodolkonflikta iespējamību un bija pat sa​gatavojušies doties prom.

Kad viņi bija Zemes iedzīvotājiem nodevuši savu kosmosa kuģu fotogrāfijas, mūsu pētnieki acumirklī esot sapratuši, ka viņus vienkārši vazā aiz deguna. Attēlos varēja redzēt, ka tie ir tikai diegos iekārti maketi…

Vai patiešām tajā laikā, kamēr ummīti uzturējušies uz Zemes, viņi ne reizi nav sevi atklājuši? Izrādās, ir gan atklājuši, turklāt ne reizi vien. 1985. gadā apstākļu sakritības dēļ ummīti nejauši kļuva par visnotaļ asiņaina notikuma dalībniekiem. Terora akta laikā Vīnes lidostā divus um- mītus nopietni ievainoja. Kad to atklāja austriešu mediķi, izcēlās viegla panika. Uzaicināja ievērojamu zinātnieku grupu, taču tad, kad viņi ieradās attiecīgajā slimnīcā, ievainotie ummīti mīklainā kārtā jau bija

pazuduši nezinā​mā virzienā.

Ummītu nlo piezemēšanās 1989. gadā bijusī PSRS vadošā ziņu aģentūra TASS pilnā nopietnībā izplatīja paziņojumu, par NLO, kas nosēdies Voroņežas pilsētas galvenajā parkā. No tā esot izkāpuši vairāki humanoīdi, un šo ainu novērojuši galvenokārt bērni. Tik oficiāli izsludināto sensāciju nekavējoties uztvēra ari ārzemju ziņu aģentūras un prese. Drīz jau visi paģērēja iespējami vairāk detaļu. Kad notikuma vietā ieradušies speciālisti, viņi tur - tieši NLO nosēšanās vietā - konstatējuši apaļu iespiedumu. Aprēķini liecinājuši, ka tā objekta svars, kurš pirms mirkļa atradies

parka zālājā, bijis vismaz 10 tonnas liels.

Tāpat aparāti tuvākajā apkaimē konstatējuši paaugstinātu radiāciju. Taču visdīvainākais šķitis piezemēšanās vietā atrastais klintsakmens gabals, ko nekavējoties klasificēja kā ārpuszemes izcelsmes objektu.

Ufologi vienbalsīgi skaidroja, ka šis NLO atlidojis no planētas Ummo.

Izkāpušie humanoldi esot viegli pārsteigtajiem bērneļiem šo un to pat jautājuši. Vēlāk bērniem lūdza uzzīmēt redzēto "šķīvīti", un faktiski visi savu zīmējumu iezīmēja arī ar zīmi, kas ārkārtīgi līdzīga kirilicas burtam "Z". Visi bērni tādu redzējuši uz dīvainā kuģa sāna.

No Francijā izplatītajām ummītu vēstulēm jau bija zināms, ka tieši tāds ir planētas Ummo simbols. Par Voroņežas NLO vēlāk

daudz runāts un rakstīts, un šis stāsts arī mūsu dienās bieži vien plaši aprakstīts un analizēts visdažādākajos preses izdevumos. Protams, tas apaug ar aizvien jauniem "faktiem" un detaļām, uzrodas aizvien vairāk pārliecinātu aculiecinieku…

Bet šim stāstam tomēr ir arī reālais turpinājums. Faktiski jau tūlīt pēc attiecīgā notikuma Voroņežas pilsētas parkā, vietējās universitātes izveidota speciālistu komisija uzsāka iespējami rūpīgāku izmeklēšanu. Paņēma daudz zemes paraugus no notikuma vietas, taču tajos neatrada nekādas anomālās izmaiņas vai radioaktivitāti. Akmens gabals - diemžēl izrādījās itin parasts dzelzs rūdas gabals.

Notikuma aculiecinieki bērni, iztaujājot viņus atkārtoti, sāka aplipināt šo stāstu ar

jaunām detaļām, tagad jau viņu stāstos sāka parādīties ārkārtīgi daudz atšķirīgu versiju. Turklāt atradās arī cilvēki, kuri bija regulāri parka apmeklētāji, un kuri apgalvoja, ka attiecīgais iespiedums tieši tajā zālājā vienmēr esot bijis, tikai neviens vairs neatceroties, tieši kopš kura laika. Vai patiešām varētu būt tā, ka patiesībā ļoti nopietnā vēl esošās padomju lielvalsts ziņu aģentūra, kuras izplatīto informāciju allaž - katrā ziņā jau 80-to gadu beigās - kā uzticamu izmantoja arī citas pasau​les lielākās ziņu aģentūras, būtu kļūdījusies vai vienkārši iekritusi uz kādu veikli sarīkotu triku?

Ja tas būtu noticis aprīļa sākumā, tad to patiešām, iespējams, varētu norakstīt uz veiklas izjokošanas rēķina. Taču aprakstītie notikumi risinājušies oktobri.

Drīzāk tomēr jāmēģina sasprindzināt atmiņa un jāanalizē kopsakarības. Raugi, tieši tajā laikposmā interese par anomālajām parādībām bija sasniegusi augstu līmeni. Tiem laikrakstiem, kuri dāsni publicēja visas iespējamās "anomālības", ārkārtīgi dāsni pieauga tirāžas, savukārt šai tēmai veltītās televīzijas pārraides tauta skatījās ar aizturētu elpu un vēl cītīgāk nekā debilos latīņamerikāņu seriālus. Acīmredzot arī TASS gribēja pievērst sev uzmanību, sak - vai tad mēs esam sliktāki par citiem, tāpēc bez liekas apdomāšanās "izspļāva" sensacionālo jaunumu: raugi, mums arī ir NLO! Bet šāds ziņu aģentūras kāzusiņš varētu itin mierīgi aizmirsties un rāmi pazust citu tam līdzīgo virknē, jo šajā

darbā, kā mēdz teikt, gadās ne tas vien.

Kurš preses izdevums gan kaut vai vienu reizi nav iekritis uz līdzīgas izjokošanas ēsmas? Bet franču žurnālists Reno Mariks, kurš ilgstoši vācis materiālus par planētu Ummo, secinājis kaut ko gluži citu. Katrā ziņā viņš ziņu aģentūras TASS paziņo​jumu neuzskata par "izgāšanos". Vēl vairāk - savās publikācijās viņš pierāda, ka patiesībā tas ir labi apsvērts gājiens, kurš tikai gaidījis izdevīgāko izziņošanas mirkli. Un tad pēkšņi Vozoņežā atgadās kaut kas savāds, neizskaidrojams. Lūk, jums arī iespēja kārtējo reizi atgādināt par planētu Ummo, turklāt noraidot to pa oficiāliem valsts ziņu izplatīšanas kanāliem. Jo: ja ummīti patiešām atlidotu, varam būt droši, ka ne presē, ne radio neizsprauktos pat ne drumsliņa

tamlīdzīgas informācijas. Bet 1989. gadā bijušajā Padomju Savienībā beidzot teju līdz galam bija pavērta jebkādas informācijas iegūšanas un izplatīšanas straume, un - lūk, arī jums viņi ir atlidojuši.

Tostarp Reno Mariks uzskata, ka planētu Ummo radījis gluži reāls Zemes izcelsmes autors. Katrā ziņā viņa piedāvātā tēmas analīze ir gana iespaidīga.

KGB klātbūtnes pazīmes Runājot par Voroņežas gadījumu, katrā ziņā būtu dīvāni neaplūkot arī tieši šo - PSRS Valsts drošības komitejas jeb KGB iespējamo klātbūtni. Jo - vai tajā

laikā kaut kas tāds vispār varētu notikt un oficiālas informācijas veidā izplatīties?

Turklāt tas jau bija itin izplatīts žests: ja kaut kas šķita absolūti neizprotams, atlika tikai zīmīgi pamāt attiecīgās "iestādes" virzienā, un visi klusējot pamāja pretim.

Savukārt pati KGB allaž tradicionāli pārliecinoši klusēja, it kā ar to paustu mēmo piekrišanu visām pret to iz​virzītajām apsūdzībām.

Reno Mariks savos atmaskojošos izmeklējumos gāja pa labi iestaigātu taciņu un - nekļūdījās. Viņa rakstus aktīvi publicēja, un jo vairāk to darīja, jo skaļāks, ietekmīgs kļuva arī viņa paša vārds. Tātad - tieši kādas KBG klātbūtnes pa​zīmes Reno Marikam izdevās atklāt?

Izrādās, franču žurnālists "pieķēra" ummītus ideoloģijas jomā. Izsūtot savas

vēstules izvēlētajiem adresātiem, svešplanētieši tajās izteicās par dažādiem pasaules notikumiem. Apskaužami īsā laika sprīdī viņi bijuši spiesti apgūt esošo filosofiju, politiskos strāvojumus un iepazīt dažādās valstīs dzīvojošo dažādo cilvēku ideāliem. Apguvuši Zemes iedzīvotāju milzīgo kopējo mantojumu, ummīti tik pat ātri un nešaubīgi izvēlējušies savas jaunās kaislības.

Izrādās, viņiem par vistuvākajiem kļuvuši pāvests Jānis XXIII, Kārlis Markss, Če Gevara un Alberts Šveicers. Visas šis personas savos uzskatos bija revolucionāri, politiskie opozicionāri, antikolonisti, vārdu sakot - ļaudis, kuri allaž bijuši sociālās cīņas avangardā. Lūk, un ummītiem nešaubīgi iepatikās tieši komunistiskā ideja, par ko viņi vārda

vistiešākajā nozīmē sajūsminās savās vēstulēs, rakstot par tā lieliskajām priekšrocībām, iespējām un perspektīvām.

Vai patiešām KGB tik elementāri "izgaismojusies", neiedomājoties, ka pēc paliela vēstuļu daudzuma, kurās paustas vienas un tās pašas idejas, tomēr it itin viegli "izskaitļot", kam piederējusi rakstošā roka? Pagaidām nav pamata pārsteidzīgiem secinājumiem, tāpēc aizvien turpi​nāsim aplūkot tikai faktus.

Lielākā ummītu vēstuļu straume novērota laika posmā no 1965. līdz 1975. gadam, kad tā gāzusies pāri Spānijai. Šeit savus pēdējos gadus "velk" ģenerāļa Franko režīms, kurš faktiski bija vienīgais valsts vadītājs, kurš spēja amatā noturēties ari pēc 2. Pasaules kara.

Faktiski visās Eiropas valstīs gluži

oficiāli un pilnībā legāli eksistē komunistiskā partija, tikai Spānijā tās darbība ir aizliegta. Viss spāņu komunistu avangards dzīvoja un turpināja savu "cīņu" par savas valsts nākotni…

Maskavā. Bet drīz Franko tomēr nomira.

Varu valstī ieguva kristīgie demokrāti, komunisti kļuva par legālu partiju. Tās līdere Doloresa Ibaru- ri izteica vēlmi būt kopā ar savu tautu un aizbrauca no PSRS galvaspilsētas. Lūk, arī žurnālista secinājums: ummīti bija panākuši savu mērķi, tāpēc tik strauji arī apsīka vēstuļu straumes…

1967. gadā ievērojamais fiziķis Andrejs Saharovs nāk klajā ar savu kosmoloģisko koncepciju. Pirmajā mirklī tā ikvienam šķita mazliet dīvaina. Fiziķis, kurš iepriekš darbojies gluži konkrēta

darba lauciņā, proti - radījis jauna veida kodolieročus, pēkšņi pievērsis savus gudros skatienus kosmosa dzīlēm un sācis nodarboties ar tā dēvētajām "spoguļgalaktikām". Katrā ziņā Saharova koncepcija šķita mazākais fantastiska.

Sapratuši, ka koncepcijai nepiemīt lietišķas nozīmes, zinātnieki Saharova ideju uztvēra kā hipotēzi, kas vai nu gūs apstiprinājumu visnotaļ patālā nākotnē, vai arī vispār to negūs nekad.

Bet, lūk, kas liekas ļoti savādi.

Summītu vēstulēs visnotaļ plaši propagandēta tieši šī "spoguļpasauļu" ideja. Andreja Saharova atmiņās itin nekas nav teikts par noslēpumaino ummītu vēstulēm. Taču tad, kad franču zinātnieks Žans Pjērs Petī, par kuru runāts šā materiāla sākumdaļā, nāca klajā ar ļoti

līdzīgu koncepciju, Saharovs viņu nekavējoties dedzīgi atbalstīja. Kļūst skaidrs, ka Saharova koncepcija bija viņa "mājasdarbs". Sakarā ar sava darba sevišķo slepenības pakāpi, Andrejs Saharovs nevarēja izbraukt no Padomju Savienības, savukārt par publisku uzstāšanos ar pārlieku diskutējamu ideju paušanu tolaik šaipus dzelzs priekškaram pat nevarēja būt nekādas runas.

Tā mēdz būt - un laikam jau daudzi paši par to būs šad un tad pārliecinājušies -, ka idejas it kā brīvi lidinās gaisā un nereti tās "ienāk galvā" vienlaikus uzreiz vairākiem zinātniekiem. Katrā ziņā mūsu aplūkotajā gadījumā viss tomēr veidojas jau nu pārlieku gludi: ummīti - Saharovs Zans Pjērs Patī, kurš cita starpā arī atzinās, ka tieši sveš- planētieši viņu

pamudinājuši Visumu aplūkot ar gluži jaunu skatienu. Tiesa, šajā ķēdītē tikai ar franču zinātnieku ari viss ir puslīdz skaidrs un saprotams.

Ejot tālāk, var atklāt, ka 1989. gadā ummīti vēstulēs jau ķērušies pie CIP apsūdzēšanas par mākslīgu AIDS epidēmijas izraisīšanu. Raugi, viņi skaidri un gaiši "atklājuši", ka šī sērga izplatījusies visā pasaulē pēc tā, kad veikti neveiksmīgi amerikāņu izlūku eksperimenti. Ummītu vēstulēs paustā informācija ātri nokļuva preses slejās un jau ļoti drīz visi "zināja", ka CIP klātbūtne "gadsimta sērgas" izplatībā ir neapšaubāmi acīmredzama. Bet pēc trim gadiem bijušais KGB ģenerālis Oļegs Kalugins intervijā žurnālam "VSD" atzīstas, ka dezinformācija, kas apsūdzēja

CIP nāves grēkā par AIDS mākslīgo izplatīšanu, bijusi tikai kārtējā, turklāt itin spīdošā KGB operācija.

Tādus un līdzīgus piemērus varētu minēt vēl un vēl. Faktu sakritība kļūst acīmredzama. Tikai - vai tā patiešām ir tikai sakritība? Visas pēdas patiešām ved uz KGB. Eiropa tolaik dzīvoja faktiski ummītu iespaidā, viņi bija spējuši pārcelties arī pāri okeānam, tikai - raugi, nezin kāpēc nebija spējuši "pāriet" PSRS robežu. Lūk, un tad arī tapa attiecīgā TASS informācija par NLO piezemēšanos Voroņežā.

Lai shematizētu un padarītu vieglāk uztveramus savu ilgstošo pētījumu secinājumus, Reno Mariks tos sakārtojis sausi protokoliskā veidā.

1. Planētas Ummo sociālā sistēma

gluži kā divas ūdens lāses ir līdzīga padomju komunismam.

2. Ummīti nešaubīgi pauž simpātijas marksistiskas ievirzes vai marksisma idejām tuviem darboņiem, vai ari tiem, kuru idejas ņemtas marksistiskās propagandas bruņojumā.

3. Ummītu kosmoloģijas pamatos esošā zinātniskā teorija savulaik piedzimusi tieši PSRS. 4. Planētas Ummo simboliskā zīme figurē teju visos materiālos par šķietamo NLO piezemēšanos Voroņežā, ko plaši atspoguļoja padomju ziņu aģentūra TASS. 5. Tajās ummītu vēstulēs, kurās skarts bruņojums, pārliecinoši izpaužas klasiskās padomju propagandas tēmas.

6. Šo vēstuļu kopējais stils ir tipisks tā dēvētās "melnās" vai "pelēkās"

propagandas stils.

No visa iepriekš minētā veidojas faktiski tikai viens vienotais secinājums: ummitus radījusi KGB. Iespējams, tādā veidā franču žurnālistam ir vieglāk izskaidrot lasītājiem savus apsvērumus, jo katrā ziņā būtu ļoti savādi un ļoti neiespējami censties skaidrot, ka planēta Ummo patiešām reāli eksistē. Tiesa, jāatzīst, ka Reno Mariks caurmērā ir ļoti uzmanīgs.

Hello, ummītil Bet kādā no saviem rakstiem Reno Mariks raksta: "Taču pilnībā iespējams, ka mēs visi esam kļuvuši par pārsteidzošu sakritību upuriem. Tāpēc

mūsu hipotēze aplūkojama tikai kā teorētiska shēma, kurai nav nekādas saiknes ar realitāti".

Jā tā, tad tomēr ir šīs cilvēkam raksturīgais jautājums: kāda tad ir realitāte? Tīmekļa saites apliecina, ka planētas Ummo tēma aizvien ir pārsteidzoši populāra. Jebkura par šo tēmu sarakstītā grāmata acumirklī "aiziet" tautās ievērojamās tirāžās. Jau uzņemts ne mazums šai tēmai veltītu lielbudžeta filmu.

Daudzviet bērniem ir ļoti populāra rotaļlieta - ummīts, tāda aizkustinoši neveikla lelle, kas nezin kāpēc ietērpta koši sarkanās drēbītēs.

Un daudzas Tīmekļa saites stāsta par ummītiem, kas redzēti Argentīnā, Meksikā, Venecuēlā. Tostarp Eiropā viņi, šķiet, "pierakstījušies" uz visiem laikiem un

nekur prom nav aizlidojuši, lai arī nepārtraukti draud to izdarīt.

Runā, ka ummīti ir ļoti pateicīgi ikvienam, kurš kaut vai netieši atgādina par viņu eksistenci. Nu ko - mēs arī pieminējām. Tagad varam gaidīt kādu vēstullti no viņiem. Kas zina - varbūt paveicas…

Slepenā gudrajo pilsēta

1937. gada 20. jūlijā nenoskaidrotos apstākļos Itālijā mira Giljermo Markoni radio izgudrotājs un tostarp ari viens no pirmajiem pasaules zinātniekiem, kurš uzsāka gluži praktiskus ārpuszemes saprāta meklējumus. Viņa bēres bija ļoti pieticīgas un mazapmeklētas, tajās piedalījās tikai vistuvākie radinieki. Ir virkne vēsturnieku, kuri uzskata, ka Markoni inscenējis savu nāvi, pēc kā slepeni pametis Eiropu. Interesanti gan ja tas tā ir bijis, tad kas gan varētu pamudināt slaveno izgudrotāju, veiksmīgo uzņēmēju un Nobela prēmijas laureātu tādējādi veidot savu biogrāfiju savas patiešām veiksmīgās dzīves nogalē…

Prātu medības

Pagājušā gadsimta 30-os gados pasaule iesoļoja jaunā laikmetā. Par to liecina kaut vai tas, ka Hitlera Trešajā reihā bija uzkonstruēti un iespaidīgi uzlaboti senajām reliģijām raksturīgie pūļa iespaidošanas paņēmieni. Senā okultā māksla, ievietota moderni aprīkotās laboratorijās, ieguva savu otro elpu.

Radās ļoti savdabīga tā dēvējamā tehnoma- ģija, kas it kā spēja apvienot dzīvības enerģiju ar skarbo mašīnas aukstumu. Un šim nolūkam Vācijā bija izveidots institūtu un laboratoriju komplekss "Ahnenerbe" (Senču mantojums), kas līdztekus medicīniskajiem eksperimentiem ar dzīviem cilvēkiem - galvenokārt, lai radītu visefektīvākās metodes tā dēvētās rasu tīrības noteikšanai - nodarbojās ar

maģiskās enerģijas akumulēšanas tehniskajās ierīcēs, dārgmetālos un minerālos problēmu risināšanu.

"Ahnenerbe" gan oficiāli, gan slepus meklēja un iesaistīja savās programmās praktizējošos magus un zinātniekus, kuri nodarbojas ar seno civilizāciju un psihiskās enerģijas pētīšanu.

No Vācijas centās daudz neatpalikt arī ASV un PSRS, salīdzinoši mazākos apmēros arī citas valstis. Visās šajās valstīs, un 30-os gados nezin kāpēc tieši Francijā un Austrijā, mīklainos apstākļos pēkšņi masveidā sāka pazust un neatrasties dažādu arhīvu darbinieki, praktizējoši parapsi- hologi un citi speciālisti. Taču tā vēl ir tikai daļa šajā materiālā aplūkotā noslēpuma. Raugi, 1957. gadā kādā franču laikrakstā

parādījās raksts, kurā bija vēstīts par 98 Eiropas zinātniekiem, kuru saimē cita starpā bijuši arī Markoni un itāļu fiziķis Landini, 30-to gadu beigās slepeni pārcēlušies uz Dienvidameriku. Vēlāk viņiem pievienojušies arī citi zinātnieki, pārstāvot visas iespējamās nozares un pasaules valstis. Vairums no viņiem bijuši bagāti, ļoti pārtikuši cilvēki, taču tas nav liedzis viņiem to visu pamest un doties kāda pagaidām vēl neizskaidrota vilinājuma skavās. Un, lūk, ir versija, ka tādā veidā esot sākusies slepenas pilsētas būvniecība kādā no Andu kalnos noslāpuša vulkāna krāteriem, kas dēvējama par "Gudrajo pilsētu"…

Pazudusī grāmata

Tā fantastiskā realitāte, par ko savulaik savās grāmatās rakstīja Zils Verns, Herberts Velss un citi ievērojami fantasti, it kā kļuvusi par īstenību. Par jaunās brīnumpilsētas veidotājiem esot kļuvuši tā laika slavenākie alķīmiķi, kuru vidū ievērojamākais bijis Fransuā Lēve, kurš, izmantojot pseidonīmu Fulkanelli, savulaik uzrakstījis un publicējis grāmatu par elementu alķīmisko transmutāciju "Gotiskās celtnes". Šī mīklainās pilsētas būvētāji, kas jebkurā gadījumā vērtējama kā izcila zinātniskā utopija, uzsākuši tādu dzinēju izveidi, kas spēj radīt neierobežotu daudzumu enerģijas, un nodarbojās ar virkni citu dabas noslēpumu izpēti un iespējamo pakļaušanu cilvēka gribai. Viņi nevēlējās, lai viņu izgudrojumi kļūtu

pieejami tiem īpatņiem, kuri centās iekurināt jauna pasaules kara ugunskuru, lai pēkšņi "valsts drošības vārdā" viņi būtu spiesti savus lolojumus nodot militāro plānprātiņu rokās, kā rezultātā viņi paši neizbēgami kļūtu uz mūžu ieslodzītie savā "zelta krātiņā". Tāpēc tā laika pasaules dižākie zinātnes prāti esot noslēpušies no civilizācijas kādā nomaļā, faktiski nepieejamā vietā. Par tādu lieliski, vēl labāk par Antarktīdu, patiešām varēja kļūt tieši Latlņamerika, jo tas ari vēl bija itin nepilnīgi izpētīts pla​nētas nostūris.

Neviens noslēpums, par kuru kaut kas ir zināms tūkstošiem cilvēku, nevar palikt nevienam citam pilnībā nezināms. Vēl jo vairāk mūsu dienās, kad cieņā pat ielūkošanās lētās popularitātes slavenību

atkritumu saiņu saturā. Lūk, un jau dažus gadus pēc šis it kā brīnumpilsētas jeb "Gudra- jo pilsētas" nodibināšanas klajā nāca ievērojamā franču pētnieka un ceļotāja Roberta Sarū grāmata "Andu noslēpums". Tajā pirmo reizi savāktas un apkopotas visas leģendas par šo noslēpumaino pilsētu, par kuru vēl šodien pasaules zinātnes aprindās risinās itin dedzīgas diskusijas un visa iespējamā veida apspriešanas.

Taču jau ļoti drīz arī Šarū grāmatu piemeklēja pazudušo pilsētu līdzīgs liktenis. Tā pēkšņi bez pēdām pazuda ne tikai no grāmatveikalu plauktiem, bet arī no visu iespējamo grāmatu krātuvju arhīviem gan Amerikā, gan Eiropā. Viens dīvainā kārtā "izdzīvojušais" "Andu noslēpuma" eksemplārs uzradās 1998.

gadā, nokļūstot vienā no Ņūjorkas izsolēm par sākumcenu 450 dolāri, taču… arī tas ātri pazuda, jo to operatīvi izņēma no izsoles vēl pirms tās sākšanās. Kur tā palikusi, kas pieprasīja un veica šo izņemšanu? Neviens nezina, izvairās atbildēt, aizgriežas, mūk prom… Vai tā būtu vērtējama kā liktenīga sakritība, vai tomēr ir kāds jeb kādi, kuri ir ārkārtīgi ieinteresēti, lai franču pētnieka un ceļotāja uzrakstītais izzustu bez pēdām? Bet varbūt pati grāmata nospēlējusi kādas gluži konkrētas mīklas lomu, proti - kā māneklis, lai piesaistītu slepenajai pilsētai jaunus neofitus, kuri vēlas iekļūt sevišķi iesvaidīto kolektīvā, vienlaikus tomēr saglabājot cēlo diskrētuma statusu, proti - par to nav jāzina tiem, kuriem vienkārši nav jāzina?

Aculiecinieku liecības Bez šīs grāmatas esot arī gana daudz liecinieku, kuri apgalvo, ka šo pilsētu ne tikai redzējuši paši savām acīm, bet esot tajā arī pabijuši iekšā. Viņu vidū ir arī kāds no mistikas ārkārtīgi tālu stāvošais itāļu izcelsmes fiziķis Narsiso Dženovēze no Kalifornijas ASV Viņš apgalvo, ka pagājušā gadsimta 50-os gados pats esot šajā pilsētā dzīvojis. Viņš visnotaļ detalizēti un pārliecinoši aprakstījis "Gudrajo pilsētu", taču kategoriski atteicies uzrādīt precīzas tās koordinātes.

Turklāt paša profesora liktenis arī nevienam nav īsti skaidrs, jo 70-to gadu vidū arī viņš pēkšņi bez pēdām pazuda mīklainos apstākļos…

Savukārt virkne citu vērā ņemamu zinātnes cilvēku pauduši, ka vairākkārt apmeklējuši šajā slepenajā pilsētā notikušās zinātniskās konferences, taču pats "ielūgums", kas iepriekš saskaņots, panākot paša uzaicināta piekrišanu, allaž bijis noformēts kā "ārstēšanās slēgtā iestādē" vai "romantisks ceļojums". Un katrā ziņā ielūgto pavadoņi al​laž izdarījuši visu iespējamo, lai neviens nespētu atcerēties pareizās takas. Tie, kuri vēlāk atgriezās mājās, nespēja nekā konkrēta pastāstīt arī par tur redzētajām mīklainajām tehnoloģijām.

Kārtējā anomālā zona Pa dažādiem kanāliem līdz mūsu

dienām nonākusi fragmentārā informācija liecina, ka noslēpumainā zināt- niekuvientuļnieku apmetne izvietota vismaz 4000 metru augstumā kalnu džungļu apvidū. Noslēpta zem biezas visu iespējamo apkaimes augu masas un izvietota tālu no jebkādiem moderni ierīkotiem ceļiem un šosejām, pilsēta absolūti nav redzama, savukārt tās ģeniālo iemītnieku izgudrotā speciālā tehnika neļauj to saskatīt pat vismodernākajām izlūkošanas ierīcēm un pat kosmiskajiem pavadoņiem. Taču esot virkne tā dēvējamo netiešo liecību, kas apliecinot, ka tāda pazemes pilsēta attiecīgajā vietā patiešām esot jeb katrā ziņā varētu būt.

Piemēram, Čīles Biofizikas zinātniski pētnieciskā institūta pētnieki Omārs Hesse un

Horhē Millsteins, veicot vairākus izrakumus iepriekš maz izpētītos Andu apgabalos, tostarp ari tajā, ko var uzskatīt par iespējamo slepenās pazemes pilsētas vietu, saskārušies ar visnotaļ pārsteidzošām anomālajām parādībām.

Augstas precizitātes ģeofiziskie mēraparāti uzrādļjuši elektromagnētiskos viļņus un elektriskā lauka izmaiņas, kuru avoti izvietoti pārsteidzoši dziļi zem zemes. Lūk, fragments no oficiālās atskaites, kas iesniegta institūta vadībai: "…Svārstības pārliecinoši uzrāda, ka vairāku kilometru dziļumā no zemes virskārtas notiek kaut kāda darbība.

Pārmaiņus elektriskie viļņi uzrāda kāda konkrēta barošanās avota esamību. Tas varētu liecināt par to, ka tur varētu būt atrodami ļoti lielas jaudas dzinēji…"

Tas viss izklausījās tik nopietni un pārliecinoši, ka nākamo ekspedīciju uz šīm vietām jau rīkoja Cīles militāristi sadarbībā ar amerikāņu labākajiem speciālistiem. Tā esot bijusi ilgstoša, iegūta gūzma dažādu datu, bet - kā jau šajā lietā ierasts - par šiem rezultātiem nevienam nekas nav zināms. Ja nu vienīgi tas, ka virkne šajā ekspedīcijā dalību ņēmušo zinātnieki neilgi pēc atgriešanās protams! - mīklainos apstākļos pazuduši un nav atradušies līdz pat šodienai. Rodas iespaids, ka "Gudrajo pilsētas" pārvaldes institūcijas ārkārtīgi rūpīgi seko visam uz zemes notiekošajam, sevišķi zinātnes attīstības lauciņā, un katru zinātnieku vai pētnieku, kurš uzrāda vērā ņemamas spējas atrast un noteikt viņu atrašanās vietu pazemē "prēmē" ar paņemšanu savās

rindās…

Savukārt citi ne tikai šajās vietās, bet pat tieši noslēpumainajā pazemes pilsētā it kā pabijušie vēlāk apgalvojuši, ka tās iemītnieki ikdienā lietojot jaunus, cilvēcei kopumā pagaidām nezināmus enerģijas avotus, kas izveidoti, balstoties "Lielajā Zemē" tā arī nenopublicēto visu mūsdienu elektronikas pamatprincipu atklājēju Markoni un Teslas darbu teorijās.

Markoni un Musolini Pēc 2. Pasaules kara pētnieki Itālijas specdienestu arhīvos atrada visnotaļ sensacionālu informāciju par to, ka 1936. gada jūnijā neilgi pirms savas nāves jeb "pazušanas"

Markoni fašistiskās Itālijas valdītājam Benito Musolini nodemonstrējis kādas ļoti mīklainas ierīces darbības principus - viņa izgudrotos tā dēvētos "nāves starus". Pēc attiecīgās ierīces ieslēgšanas vismaz uz pusstundu atslēdzās elektronika pilnībā visās automašīnās, kas tobrīd brauca pa netālu esošo Milānas šoseju. Šim pasākumam bijis pietiekami daudz liecinieku, tostarp arī Musolini sieva Rakele un šis fakts krāšņi aprakstīts viņas oficiālajā biogrāfijā. Un tieši šis pārsteidzošais un līdz pat šai dienai neviena neizskaidrotais fakts pēc 20 gadiem kļuva par pamatsižetu populārajai kinofilmai "Diena, kad apstājās Zeme".

Markoni, kurš bija visiespaidīgākais speciālists viļņu pārraidīšanas jomā,

Nobela prēmijas laureāts fizikā, savulaik izstrādājis arī vēl kādu mazliet īpatnēju aparātu, proti - ierīci, kas spēj uztvert… balsis no pagātnes. Viņa galvenais sapnis, pret kura iespējamo īstenošanu domājošam cilvēkam gluži saprotamu iemeslu dēļ izmisīgi centās iebilst Romas pāvests Pijs XII, bija iecere noklausīties un ierakstīt Jēzus Kristus pēdējos vārdos pirms nāves, karājoties attiecīgajā krustā.

Katrā ziņā Markoni jau sen bija paudis uzskatu, ka ētera viļņi ir mūžīgi. Proti - tie nekad un nekur nepazūd arī pēc tā, kad "kāds tos kaut kur ir uztvēris".

Jau 1919. gadā viņš intervijā amerikāņu laikrakstam "New York Times" paziņojis: "Ja tie vēstījumi, kas noraidīti pirms 10 gadiem, vēl nav sasnieguši mums tuvākās zvaigznes izplatījumā, tad kāpēc

gan tad, kad tie tās beidzot sasniegs, tiem būtu pēkšņi kaut kur jāpazūd?" Ļoti izcils, ļoti ģeniāla prāta īpašnieka jautājums, patiešām! Turklāt ir zināms, ka Markoni ārkārtīgi dedzīgi izstrādāja arī antigravitācijas teoriju un paņēmienus, kā pārraidīt enerģiju, neizmantojot vadus. Ir zināms, ka liela daļa viņa izgudrojumu strauji kļuva par slepenā militārā bruņojuma pamatelementiem, un tas varētu nozīmēt, ka viņa krājumā varēja būt arī kaut kas vēl vairākkārt efektīvāks.

Slepenā "X" krava Latīņamerikas reģionā slavenā vēstures profesora Kar- losa Riveiras 1969.-1971. gados publicētajos rakstos

stāstīts par to, kā neilgi pirms 2. Pasaules kara Argentīnas, Brazīlijas un Urugvajas ostās regulāru izkrauti mīklaini kuģi, kas tur ieradušies no Eiropas - Francijas, Itālijas un Holandes. Attiecīgajā kravā esot bijuši vairākos simtos mērāmas, aizzīmogotas kastes, kas oficiāli dokumentētas kā zinātniskā aparatūra ģeomagnētisma un citu attiecīgās ap​kārtnes parametru izpētei.

Daži no šiem muitas dokumentiem turklāt saglabājušies līdz pat mūsdienām, bet tikai patiešām daži. Taču zināms arī tas, ka šī krava vēlāk nenokļuva vietējās universitātēs vai to speciālajās (nedaudzajās!) laboratorijās, bet vienkārši izgaisa bez pēdām. Šo pasūtījumu veikusi un līdz noteiktai stadijai izpildījusī firma arī acumirklī beidza pastāvēt. Tās franču

izcelsmes vadītājs jeb ģenerāldirektors, kāds Simons de Lills, kārtējos mīklainos un nenoskaidrotos apstākļos neilgi pirms darba pabeigšanas gāja bojā autokatastrofā. Tiesa, viņa spēcīgi apdegušo līķi nevarēja ticami identificēt, bija tikai pieņēmums, ka "cits neviens tas nevarētu būt". Neviens arī neveica speciālu izmeklēšanu. Savukārt kā noskaidrojās aptuveni pēc 20 gadiem, kad kāds to tomēr sadūšojās atkal "pakustināt", vēl kāds tūlīt pēc Eiropas kuģu dīvainās kravas atmuitošanas un virknes mīklaino cilvēku pazušanas nekavējoties arī nopietni patīrījis visus iespējamos vietējos arhīvus…

Pazemes autostrādes

Labi zināms, ka pastāv loģiskā ķēdīte: viens noslēpums neizbēgami rada nākamo un tā tālāk. Ir arī virkne tādu aculiecinieku, kuri apgalvo, ka uz noslēpumaino pazemes pilsētu ved iespaidīgas pazemes autostrādes, kas prātam gluži neaptveramā kārtā ierīkotas tieši Andu iežu šķietami visnecaurejamākajos slāņos. Katrā ziņā speciālisti pauž pārliecību, ka ar mūsdienu zinātnes rīcībā esošajām tehnoloģijām tas nebūtu paveicams.

Turklāt pat visniecīgāko mēģinājumu ar šīm mūsdienu visefektīvākajām metodēm tomēr caursist kaut vai nelielu, trasei līdzīgu posmiņu šajā Dienvidamerikas kalnienē nekavējoties pamanītu un nofiksētu simtiem visu iespējamo oficiālo un amatieru līmeņa novērotāju visā

pasaulē. Šis noslēpums - protams, ja piešķiram kaut vai nelielu daļu ticamības to cilvēku apgalvojumiem, kuri vēsta par šīm pazemes autostrādēm - ļoti lielā mērā atgādina senās pilsētas Tiauanako noslēpumu. Atcerēsimies, tā ir no milzīgiem blokiem uzbūvēta pilsēta, ko, atbilstoši indiāņu leģendai, paveikuši "balto atnācēju dievi". Arī šādu būvniecību ar mūsdienu tehnoloģijām vēl aizvien nav iespējams īstenot.

Taču šoseju, kas it kā aizvedot līdz kādam noslēpumainam objektam pazemē Andu kalnos, esot redzējuši ne tikai speciāli un slepeni uzaicinātie viesi, bet pat nejauši tūristi un, protams, vietējie iedzīvotāji. Vietējie indiāņi aizvien ir pārliecināti, ka šoseja aizved uz vietu,

kurā dzīvojot "citi cilvēki" - jo tā esot tāda vieta, līdz kurai ne tikai tūristi, bet pat viņi paši, vietējie iedzīvotāji, faktiski nekad nenokļūst. Turklāt lielākai daļai šis apvidus vienkārši ir tabu. Tai tuvojoties, indiāņi izjūtot spēcīgu diskomfortu un, atsaucoties uz savas ticības pamatpostulātiem, pat par ievērojamu atlīdzību atsakās izpildīt gida jeb pavadoņa pienākumus…

Tādējādi pilnībā iespējams, ka Ēģiptes piramīdām ir gluži reāls konkurents, proti - nav izslēgts, ka visizcilākie zinātnes un mūsu planētas noslēpumi patiesībā paslēpti dziļi zem Andu kalniem Dienvidamerikā, un mums atliek tikai sagaidīt mirkli, kad tas viss beidzot kļūs par visas cil​vēces guvumu.

Laika Maﾅ｡ﾄｫnas vilinﾄ）umi

Padomājot rūpīgāk, varam atskārst, ka patiesībā viss zinātniski tehniskais progress nav nekas cits kā tikai cilvēku visfantastiskāko, visnereālāko ieceru īstenošanās. Saskatījies putnus, cilvēks arī sagribēja lidot un radīja lidmašīnu, aizdomājās par zivīm - tapa zemūdene, un tamlīdzīgi. Fantāzija gluži tāpat kā zinātniskā doma faktiski nav iegrožojama, un - kurš meklē, tas vienmēr atradīs.

Tāpēc mūsdienās cilvēka spēkos jau ir daudz savulaik šķietami neiespējamā klonēšana, kriokonservēšana, laika apstākļu vadīšana… Tomēr aizvien vēl ir kāda joma, kas aizvien paliek ārpus iespēju robežas, proti - tā dēvētā Laika Mašīna. Tas ir aparāts, kas vēl joprojām eksistē tikai cilvēka sapņos. Vismaz tā pieņemts uzskatīt. Vai patiešām tas tā ir?

Process jau pilnbriedā Pasaules zinātnieki, kuri nopietni pēta ar ceļošanu laikā saistītās problēmas, vairāk sliecas atbalstīt versiju par to, ka šāds ceļojums patiešām ir iespējams.

Piemēram, vēl gluži nesen - 2002. gadā amerikāņu fiziķis Ronalds Mālēts no Konektikutas universitātes izdevumam "Boston Globe" vēstījis, ka atklājis, kā iespējams pārvietot laikā gan atsevišķus atomus, gan arī salīdzinoši lielākus objektus. Ar "lielākiem objektiem" šajā gadījumā domāti… cilvēki. Savukārt 2003. gadā profesors solīja nodemonstrēt pirmo darboties spējīgo modeli. Tagad jau ir - paši zināt, kurš gads, bet - no "brīnumiem" ne vēsts, par kaut kādu

Mālētā Laika Mašīnu tā kā neviens neko nebūtu dzirdējis, vai ne? Un te jau ir tikai divas iespējas: vai nu patiešām tā nav radīta, vai ari tomēr ir, taču noslepenota…

Atcerēsimies, ka 2000. gada sākumā Amerikas prese aplūkoja kādu visnotaļ interesantu ziņu. Tās būtība bija šāda.

Kāda arhīva darbinieki gluži nejauši atklājuši kādu 1918. gada policijas informācijas lapeli, kurā kārtības sargi ziņojuši par kādu mazliet dīvainu atradumu - savādas izcelsmes kapsulā atrastu vīrieša līķi. Līdzās šim visnotaļ neierasti ģērbtajam subjektam bijis arī kāds vēl mīklaināks priekšmets, kura būtību nav izdevies izprast.

Lūk, un tas, kas bija šķietami neatrisināma mikla 20. gadsimta sākumā,

tagad, 21. gadsimta sākumā, iespējams, ir atrisināta. Izrādās, mīklainais priekšmets bijis tikai parasts… mobilais tālrunis, savukārt pašā "atnācējā" kādas slepenas ASV laboratorijas pārstāvji atpazinuši savu kolēģi. Proti, viņi tā kā būtu apguvuši laikā pārvietošanās noslēpumu. Esot bijis tā: pēc tā, kad ceļojumā laikā devusies eksperimentālā žurka, veiksmīgi atgriežoties atpakaļ, līdzīgam varoņdarbam sadūšojies arī viens no līdzstrādniekiem.

Taču aizvien neizskaidrojamu aparatūras traucējumu dēļ noticis kāds starpgadījums, kā rezultātā viņš nav spējis atgriezties atpakaļ. Tad zinātnieku kolektīvs sarīkojis meklējumus arhīvos un tādējādi izdevies uztaustīt sava kolēģa pēdas…

Nevar iebilst - simpātisks stāstiņš,

patiešām. Tiesa, šeit acīmredzami ir vismaz viena būtiska nesakritība. Proti, nav saprotams, kādu iemeslu dēļ slepenas amerikāņu laboratorijas kolektīvs tik azartiski mestos par savām specifiskajām problēmām tik dāsni informēt presi un visu sabiedrību? Tomēr, kā labi zināms, nemēdz būt dūmu bez uguns. Ļoti drīz amerikāņu presē parādījās fiziķu atklāsmes par to, ka izdevies atklāt daļiņas, kas spēj pārvietoties ar ātrumu, kas ir lielāks par gaismas ātrumu - tā dēvētās tahionu daļiņas. Vēl vairāk - šīs daļiņas pārvietojas laikam pretējā virzienā. Un šajā gadījumā teorētiski paveras šāda iespēja: iemācoties vadīt šīs daļiņas, cilvēks varētu saņemt informāciju no pagātnes, gluži kā pa radioviļņiem.

Lai kā arī būtu, bet katrā ziņā visa šī ažiotāža kārtējo reizi acīmredzami apstiprina jau vairākkārt izteikto pieņēmumu, proti - Amerikā nepārejoši turpinās Laika Mašīnas izstrādāšanas darbi. Un, visdrīzāk, ka neveiksmīgi.

Pagaidām. Pretējā gadījumā mēs laikam jau sen dzīvotu kādā gluži citā pasaulē…

Kozireva spoguļi Zināms, ka jau pagājušā gadsimta 50os gados ar problēmām, kas saistītas ar pārvietošanās laikā, gluži nopietni iesāka nodarboties krievu pētnieks Nikolajs Kozirevs (,žurnāla "Kabineta" 46. numurā, materiālā "Arhimēda triks", plašāk stāstīts par viņa ieliekto spoguļu sistēmu - red.),

kurš cita starpā savulaik jau pamatīgi pārsteidzis savus kolēģus arī ar paziņojumu par vulkāniskajām aktivitātēm uz Mēness. Sākumā šo paziņojumu atklāti izsmēja, taču jau ļoti drīz tas tomēr guva apstiprinājumu. Tad Kozirevs jau publicēja savu teoriju, kas vēstīja, ka laiks ir glu​ži fizisks faktors, kas līdzdarbojas Visuma cēloņu un seku saiknē. Tāpēc, apgalvoja Kozirevs, arī ar laiku iespējams manipulēt. Vēl vairāk, viņš veica arī galveno eksperimentu, kas patiešām pierādīja, ka laiks telpā neizplatās secīgi, taču rodas vienlaikus vairākos telpas punktos.

Diemžēl šiem pētījumiem nesekoja turpinājums, un pēc Kozireva nāves tie vispār apsīka. Tie atjaunojās tikai 90-to gadu sākumā, Krievijas Kosmiskās

antropoloģijas institūtā. Tur 1991. gadā veikts unikāls eksperiments, kā nosaukums bija "Polārais loks". Ar tā dēvēto "Kozireva spoguļu" (ieliekto spoguļu sistēma) palīdzību pētnieki centās lielā attālumā noraidīt un uztvert cilvēku domu tēlus. Noraidīšanas punkts bija attālajā ziemeļu ciematā Diksonā, bet to uztvēra Novosibirskā. Kā zināms, eksperimenta rezultāti pārspēja visas iespējamās cerības: 30% eksperimentā iesaistīto cilvēku noraidīto signālu uztvēra nekavējoties, 30% - ar vienas diennakts nobīdi, bet vēl vismaz 30% - par diennakti agrāk!

Turklāt pašu eksperimentu arī pavadāja virkne mīklainu parādību, ko precīzi fiksēja dažādi Diksonas speciālie dienesti. Piemēram aktivizējās

magnētiskās jonosfēras darbība, radās neparasti spoža polārblāzma, bet tieši virs Diksonas pēkšņi uzradās mirguļojošs objekts, kas izzuda tūlīt, kā domu tēlu pārraides seansu pārtrauca.

Eksperimenta tiešie līdzdalībnieki atzinuši, ka savukārt pārdzīvojuši jau vispār kaut ko sevišķi neaizmirstamu: kādam licies, ka viņa ķermenis sāk griezties un pamatīgi zaudē masu, kāds cits pārliecinoši skatījis vaigā precīzu savu dubultnieku, vēl kāds aizrautīgi vērojis savas pagātnes epizodes, bet vēl daži novērojuši dažādus NLO… Tādējādi var konstatēt, ka laika mašīnas izmēģinājuma modeļa eksperiments faktiski ir bijis veiksmīgs.

Tiesa, plašākām aprindām - tostarp arī zinātniskajām - ar šā aparāta, kas balstīts

"Kozireva spoguļu" sistēmā, būtību nav izdevies iepazīties tuvāk, jo krievi, līdzīgi amerikāņiem, arī labprāt šādas lietas ilgstoši patur slepenībā.

Cits skandalozs eksperiments Iespējams, viens no skandalozākajiem eksperimentiem saistībā ar Laika Mašīnu noticis 2001. gada 26. augustā Krievijā, netālu no Volgogradas, Medveģicas grēdas apkaimē. Tā iniciators bija pieredzējušais krievu anomālo parādību pētnieks Vadims Černobrovs.

Konkrētā vieta neesot bijusi izvēlēta gluži nejauši, jo Medveģicas grēda jau izsenis pazīstama kā sevišķa anomālā zona - šeit bieži novēroti NLO un dažādas neparastas

atmosfēras parādības, atrasta virkne mīklainu pazemes alu labirintu. Un tieši šeit nolemts izveidot pirmo pilotējamo aparātu. Par šo pasākumu presei stāstījis eksperimenta dalībnieks Viktors Fokejevs, kurš jau kopš paša sākuma bijis vistuvākais Černobrova līdzgaitnieks. Vēl vairāk - viņš arī bijis viens no tiem, kuram palaimējis "pavizināties" pa laika gaiteņiem. Tiesa, viņš bijis rindā tikai trešais. Pirmie ceļotāji bijušas peles, kuru lielākā daļa diemžēl gājušas bojā.

Nākamais bijis kaķis vārdā Plombīrs, bet tas neilgi pirms pasākuma "paņēmis vagu" nezināmā virzienā. Tad bijusi kārta sunim, kurš spējis attiecīgi noturēties 108 stundas, bet vēlāk arī šis dzīvnieciņš uzskatījis par labāku kaut kur nozust.

Starp citu skaitlis 108 šajā sakarā ir

suģestējoši interesants. Pirmkārt, tieši tik ilgu laiku kosmosā savā pirmajā lidojumā noturējās "pirmais kosmonauts" Jurijs Gagarins. Otrkārt, tieši šim skaitlim piešķirta sevišķa jēga amerikāņu kulta seriālā "Palikt dzīvajos". Bet - ko gan savā "ceļojumā" izjutis Fokejevs? Viņš godīgi atzīst - patiesībā neko sevišķu.

Savukārt viss neparastais saistījies ar pašu mašīnu un eksperimentu. Mašīnas pirmās palaišanas laikā visapkārt pēkšņi sācis pastiprināti ost pēc ozona. Likās, nosvilusi visa elektroinstalācija, lai gan pārbaudes apliecināja, ka ar to un visiem aparātiem viss ir kārtībā. Savukārt nakti eksperimentā iesaistītie virs savām galvām skatījuši iespaidīgu NLO - no trim ugunīgām lodēm sastāvošu atmosfēras parādību. Pašu eksperimentu acīmredzami

varot uzskatīt par izdevušos, jo izdevies pavirzīties atpakaļ pagātnē par 40 sekundēm. Grūti spriest - vai tas ir, vai nav sevišķi izcils sasniegums, taču Fokejevs uzskata, ka diezin vai zinātniekiem izdosies tuvākajā laikā pārsniegt arī šo rādītāju. Taču - pētījumi turpinoties…

Laime vai lāsts?

Daudzi uzskata, ka centieni paceļot laikā, vienalga - nākotnes vai pagātnes virzienā, esot nepiedodama iejaukšanās Dieva rūpalā. Tiesa, izrādās oficiālā Baznīca uz visiem ar Laika Mašīnu saistītajiem pētījumiem un eksperimentiem noraugās itin mierīgi. Pat

vēl vairāk: 20. gadsimta vidus daļā Eiropas prese dāsni rakstījusi par kādu svēto tēvu vārdā Alfredo Pelegrino Erneti, kurš izstrādājis savdabīgu aparātu hronovizoru, ar kā palīdzību esot bijis iespējams ne tikai vērot pagātnē notikušo, bet pat pārvietoties uz attiecīgo notikumu epicentriem. Tiesa, pats svētais tēvs gan tā arī nav atzinies, vai viņam patiešām izdevies izveidot savu Laika Mašīnas versiju. Tikai vienā intervijā izdevumam "Domenica del Correre" viņš izteicies: "Patiešām nezinu, vai hronovizors ir laime vai lāsts. Hronovizoru var izmantot jebkuras informācijas izvilināšanai no jebkura vēstures posma, bet tas, iespējams, ir visnotaļ draudīgi visai cilvēcei…"

Alfredo Pelegrino Erneti dzimis

1926. gadā. Pēc skolas viņš nomitinājies klosterī Sandžordžio salā, kur pavadījis savas dzīves turpmākos 40 gadus, pasniedzot teoloģiju. Tiesa, viņa jājamzirdziņš bijis eksorcisms - "ļauno garu" izdzīšana no cilvēka ķermeņa.

Mācītais mūks miris 1996. gadā, paspējot kļūt slavens ne tikai ar dēmonu izdzīšanu, bet ari ar saviem laiktelpas procesu izpētes darbiem.

Pirmo reizi doma par hronovizora izveidošanu Erneti apciemojusi tad, kad viņš sāka pētīt senatnes mūziku, kas radīta laika posmā no 1400. gada pirms mūsu ēras līdz 1000. mūsu ēras gadam.

Cenšoties atjaunot aizmirstos vai pazaudētos dažādu muzikālo sacerējumu fragmentus, Erneti sācis vienlaikus studēt ari jau 350. gadā Pitagora izvirzīto

teoriju, proti - reiz atskaņota melodija rada atomvei- dlgas daļiņas, kas vēlāk sakoncentrējās noteiktā laukā, kur tās iespējams "paņemt" un tādējādi pilnībā atjaunot visu sacerējumu. Un: ja jau iespējams tādējādi atjaunot mūziku, tad tikpat labi var "atgūt" arī reiz izteiktus vārdus.

Katrā ziņā Erneti idejām pēkšņi bija daudz piekritēju. Piemēram, par vienu no hronovizora līdzautoriem pieteicās pat "Fau-2" un virknes citu Trešā reiha slepeno projektu un vēlāk arī pēckara ASV kosmisko programmu radītājs Verners fon Brauns. Lielākais intereses uzplaukums par Erneti un viņa Laika Mašīnu bija pagājušā gadsimta 50-os un 60-os gados, taču, iestājoties 70-iem gadiem visas runas noklusa gluži kā pēc

burvja mājiena. Jājautā - kāpēc?

Amerikāņu zinātnieks Beirds Spaldings mēģinājis sniegt atbildi. Viņš apgalvo, ka Erneti aparāts ne tikai patiešām bijis radīts, bet tas pat savulaik visnotaļ intensīvi ekspluatēts. Turklāt pats Erneti tādā veidā pamanījies slepus apmeklēt savas iemīļotās operas "Tiesta" izrādi Senajā Romā un - ne vairāk un ne mazāk! pilnā apjomā "tiešraidē" noklausījies Jēzus Kristus tā dēvēto Kalna sprediķi.

Drīz pēc tā par Erneti vairs nekas neesot bijis dzirdams, sak, iespējams, Vatikāna pacietības mērs ar to bijis pārpildīts un pārlieku centīgajam mūkam likts apklust…

Kuļikovas kaujas zīmīgie vēstneši

Šās jomas vadošie pētnieki min galvenokārt trīs iespējamos Laika Mašīnas mehānismus. Ar pirmo esot jāsaprot tādas ierīces izveidošanu, kas spēj palēnināt vai paātrināt laika tecējumu. Otrs paredz noteiktu telpas izliekumu, tā dēvēto "kurmja alu" esamību uz Zemes, un, nokļūstot šajās alās, dzīvs vai nedzīvs objekts it kā nokļūst citā laikā.

Un, visbeidzot, trešais mehānisms ir tā dēvētās laika cilpas, proti - laika spirāles šad un tad mēdz saplūst, tādējādi hipotētiski cilvēks gūst iespēju it kā pārlēkt no viena spirāles vijuma uz citu, tādējādi pārvietojoties gan nākotnē, gan pagātnē.

Sevišķi daudz pasaules presē par ceļojumiem laikā rakstīts pagājušā gadsimta 50-os, 60-os un 70-os gados,

pēc kā iestājies mulsinošs klusums. Jauns intereses vilnis uzplaiksnīja gadsimtu mijā, bet - jau ļoti drīz atkal klusums. Un, lūk, informācija pārdomām: pagājušā gadsimta vidusdaļā bija vērojams īstens izrāviens raķešbūvē un kodoltehnolo- ģiju apguvē, bet gadsimtu mijā gluži kā no pārpilnības raga bira izgudrojumi nanotehnoloģiju un mikroelektronikas jomās. Vai tā būtu tikai skaista sagadīšanās? Varētu būt iespējams, kāpēc ne? Bet varbūt tomēr ne? Katrā ziņā hipotētiski ir ļoti iespējams, ka Laika Mašīna jau sen reāli eksistē un tās radītāji tagad kā vien spēj palīdz laikabiedriem, nenogurstoši "pārpumpējot" atklājumus no nākotnes uz mūsu tagadni.

Droši vien kāds nekavējoties teiks, ka tā jau nu ir pārāk fantastiska teorija.

Tomēr tai ir gana daudz dažādu apstiprinājumu, un vispirms jau… senajās hronikās un tā dēvēto svēto ļaužu dzīves aprakstos. Tur aprakstītie brīnumi, raugoties mūsdienu zinātniskās izpratnes acīm, izskatās gluži kā specefekti, kas izpildīti ar visdažādāko tehnisko viltību palīdzību. Piemēram, Dmitrija Donskoja uzvarai slavenajā Kuļikovas kaujā bijuši vairāki zīmīgi priekšvēstneši, kopumā vismaz trīs tā dēvētie brīnumi, ko šodien var skaidri iztulkot kā palīdzību no nākotnes.

Pirmā zīme saistīta ar Aleksandra Ņevska vārdu, kurš, kā zināms, bijis tiešais Donskoja sencis. Neilgi pirms Donskoja kaujas ar tatāriem kāds ķesteris pēkšņi pamodies nakts vidū un redzējis, kā aizdegas sveces un pie Ņevska kapa pieiet

divi vecajie. Viņi aicinājuši Ņevski celties palīdzēt savam pēctecim izrēķināties ar neuzvaramo ordu, kas virzījās uz Krievzemi. Un tad Ņevskis esot lēnām piecēlies no kapa, lai kopā ar abiem vecajiem paceltos gaisā un aizlidotu. Otrs gadījums, atbilstoši leģendai, noticis jau pēc dažām dienām, kad Donskojs pats pēkšņi ieraudzījis kādas priedes galotnē svētā Nikolaja Brīnumdara tēlu, kurš tādējādi svētījis krievu karaspēku. Bet trešais brīnums noticis jau tieši kaujas laikā - 1380. gada 8. septembri. Tieši pašā kaujas speltē, kad jau licies, ka krieviem klāsies plāni, kareivji pēkšņi ieraudzījuši eņģeļu armiju, kuras priekšgalā bijis arhistratēgs Mihails, pa visu debesjumu rosījušies svēto mocekļu pulki, bet viņu vidū - svētie

karavīri Georgijs Uzvarētājs, Dmitrijs Solunskijs, Boriss un Gļebs. Viņi apšaudījuši tatārus ar ugunīgām bultām, bet krievu pulkus uz bridi iekļāvis mākonis, kas vajadzīgajā mirkli paslēpis tos no ienaidnieka skatiena…

Varam uz šiem stāstiem dažādi paraudzīties, pat nopietni apšaubīt to patiesumu. Tomēr iedomāsimies - kas gan bija tas, kurš tādējādi nosūtīja Donskojam attiecīgos tēlus, kurš varēja parādīties virs kaujas lauka, turklāt vēl noraidot gluži reālas "ugunīgas bultas"? Visa šajā materiālā un daudzviet citur rakstītā iespaidā varam pieļaut, ka tie varēja būt tikai aizstāvji no nākotnes! Katrā ziņā viņiem tā nebūtu sevišķi liela problēma: noprojicēt uz koka svētā tēlu, bet vēlāk, kaujas izšķirošajos mirkļos, noraidīt pāri

tatāru galvām nelielu bateriju itin modernu raķešu. Protams, tā ir tikai kārtējā versija, tomēr - nav iemesla to pilnībā neņemt vērā.

Sapnis un īstenība Tostarp ir virkne zinātnieku, kuri uzskata, ka pārvietoties laikā un nokļūt paralēlajās dimensijās iespējams arī bez dažādu speciālu palīgierīču starpniecības.

Pietiekot tikai ar spēju mainīt savas apziņas stāvokli. Piemēram - sapnis.

Tiesa, pagaidām šajā jomā veikti tikai tā dēvētie teorētiskie pētījumi un līdz noderīgiem praktiskajiem eksperimentiem vēl ejams itin patāls ceļš. Lai gan… arī šajā jomā netrūkst atsevišķu indivīdu, kuri

jau esot gana tālu tikuši. Tostarp ir arī tādi, kuri esot jau krietni izceļojušies laikā, izmantojot un pakļaujot savus sapņus.

Varbūt nav tik būtiski tagad uzskaitīt viņus visus un nosaukt vārdā, bet, lūk, ko, piemēram, stāsta kāds zinātniski graduēts cilvēks, kurš jau kopš 1989. gada nodarbojas ar anomālo parādību zinātnisko izpēti. "…Tā savā sapņu realitātē (? - red.) esmu ceļojis pa 20. gadsimta sākuma Maskavu. Izstaigāju rajonu, ko dēvē par Kitaigorodu.

Manuprāt, šeit visbūtiskākais tas, ka savā dzīvē es tur nekad neesmu bijis. Bet šā ceļojuma laikā kādā šķērsielā es ļoti precīzi iegaumēju kādu nelielu tirgotavu, kurā pārdeva dažāda veida pārtikas produktus. Viss pārdošanas process

risinājās caur lodziņu, bet tam līdzās bija prāvas koka durvis. Pēc pamošanās es nolēmu atkārtot savu "pārgājienu", tikai tagad jau īstajā realitātē, jo tā bija sagadījies, ka tieši tobrīd biju Maskavā.

Pirmo reizi mūžā devos paklaiņot par šaurajām Kitaigorodas šķērsieliņām, un sev pašam par lielu pārsteigumu negaidot nokļuvu tieši tajā, ko biju apmeklējis savā sapni. Taču vēl jo pārsteidzošāks bija tas fakts, ka tajā vietā, kur sapni bija attiecīgā tirgotava, nama sienā patiešām vīdēja logs, bet tam līdzās tagad jau ar ķieģeļiem aizmūrēta lielu durvju aila. Pēc tā es sāku vērīgāk ielūkoties visos apkārtnes namos, tādējādi atrodot vēl virkni interesantu detaļu, kas skaidri apliecināja, ka savā sapnī patiešām esmu pabijis tieši šajās vietās,

tikai - gluži citā laikā… Un atceros vēl kādu gadījumu, kas saistīts ar kādu meiteni, kura savulaik strādāja mūsu zinātniskās izpētes apvienībā. Tas tāpēc, ka ari viņa savā sapņu realitātē bija apciemojusi tieši 20. gadsimta sākuma Maskavu. Taču viņas ceļojums bija interesantāks par manu. Viņai palaimējās nokļūt vienā no pirmajiem tā laika kinoteātriem. Mazliet vēlāk, kopīgi apstaigājot viņas sapnī apceļotās vietas, mēs noskaidrojām, ka tajā ēkā, kurā viņa pabijusi, pagājušā gadsimta 20-os gados patiešām bijis kinoteātris…"

Viss ir salīdzinoši vienkārši: mainīta apziņas stāvokļa apstākļos faktiski ikvienam cilvēkam ir iespēja ceļot laikā.

Turklāt - ja gribam būt pilnībā godīgi - tā arī faktiski pagaidām vienīgā iespēja, kā

varētu mēģināt ielūkoties pagātnē vai nākotnē. Viss liecina, ka cilvēces rīcībā acīmredzot tomēr nav gluži reāla aparāta, kas varētu atbilst nosaukumam "Laika Mašīna". Taču, jācer - tas tikai pagaidām.

Laika Mašīnas vēsture (īsais variants) Nobeigumā piedāvājam iespēju mazliet savādākā veidā paceļot pagātnē, proti - pasekot, kā veidojusies cilvēka ie​cerētā Laika Mašīnas konstruēšana.

2005. gads.

Amoss Orijs no Izraēlas Tehnoloģiskā institūta rāda, kā par Laika Mašīnu var kļūt sfērisks apvalks, kas lielā ātrumā griežas ap vakuuma gredzenu.

Tāda sfēra var būt izgatavota no

visparastākās vielas materiāla. Turklāt nav izslēgts ka tāda veida "laika mašīnas" jau eksistē dabā - tā dēvēto melno caurumu nomalēs, ap kuriem gigantiskos ā- trumos griežas vēl jo gigantiskākas matērijas masas.

2003. gads.

Britu fiziķis Viljams Bonnors atrisina vienādojumu, kas apraksta to, kādā veidā vispārējās relativitātes teorijas elektriskie un magnētiskie fenomeni sekmē tā dēvēto "laika cilpu" veidošanos, kas ved no tagadnes pagātnē un spēj būtiski iespaidot tagadni. Taču viņš pats tomēr uzskata, ka šo cilpu hipotētiskā esamība pārkāpjot pastāvošos fizikas kanonus.

2002. gads.

Amerikāņu fiziķi Džons Ričards Gots un Saimons De- deo nodemonstrējuši, ka

pat masīvās daļiņas, kas rotē ap kopēju smaguma centru, var kalpot kā miniatūra Laika Mašīna. Tikai ir viena problēma, proti - Gots un Dedeo savos aprēķinos izmantojuši vienkāršotu modeli ar divām telpas dimensijām. Pagaidām aizvien nav skaidrs, vai viņu secinājums patiešām piemērojams mūsu pasaules uzbūves reālijām.

1998. gads.

Džons Ričards Gots un Lī Siņjlī demonstrējuši, kādā veidā kosmoss varēja radīt pats sevi: ar tā dēvētās "laika cilpas" palīdzību.

1996. gads.

Amerikāņu fiziķis Alens Everets gūst apliecinājumu tam, ka ar īpaša dzinēja (tā dēvētā vorp-dzinēja) ir iespējams ceļot laikā. Tiesa, šim nolūkam būšot

nepieciešams tik daudz ar negatīvo masu vai enerģiju apveltītas vielas, ka visas mūsu Visuma iespējas varētu izrādīties nepietiekamas, lai varētu tādējādi paceļot laikā. Turklāt ir skaidrs, ka tāda veida Laika Mašīna nepakļautos cilvēka vadībai.

1994. gads.

Meksikāņu fiziķis Migels Alkubjerre izstrādā jau minētā vorp-dzinēja modeli, kas piešķir iespēju pārvietoties ar ātrumu, kas ir lielāks par gaismas ātrumu. Šis dzinējs - ne vairāk un ne mazāk! - spēj izliekt apkārt esošo telpu.

1996.-1994. gadi.

Amoss Orijs un viņa kolēģis Joavs Soens izstrādā laik- telpas "viļņoto" jeb sinusoidālo modeli. Atbilstoši šim modelim eksistē noteiktas telpas zonas,

kurās iespējams ceļot laikā, turklāt tam neesot nepieciešams izmantot negatīvas masas vielu. Taču, jāpiebilst, ka 2000. gadā Kens Olams no Tafta universitātes pierādīja, ka šāda veida modelis neizbēgami izraisa tā dēvēto singulāro zonu rašanos. Proti - visa tā aina kļūst aizvien fantastiskāka…

1991. gads.

Amerikānis Džons Ričards Gots apraksta, kā var ceļot laikā, izmantojot tā dēvētās kosmiskās stīgas. Šie "diegi", kuru diametrs ir 10x29 centimetri, varēja rasties ļoti drīz pēc Lielā Sprādziena. Tie ir pildīti ar "viltus vakuumu", kas saglabājies vēl kopš Visuma rašanās laikiem, tāpēc viens tāda "diega" metrs sverot vismaz 100 kvadriljonus tonnu.

Kad divas bezgalīgi garas stīgas teju

gaismas ātrumā aizjoņo garām viena otrai, tad tas tik lielā mērā izkropļo visu sev apkārt esošo laiktelpu, ka, piemēram, tās aplidojošais kosmosa kuģis pārceļas pats savā pagātnē vai nākotnē. Tiesa, Laika Mašīnu esot iespējams "uzbūvēt" arī no vienas tādas kosmiskās stīgas, ja vien spējat to… savīt taisnstūra cilpā. Tāda taisnstūra izmēriem jābūt šādiem: 54 000 gaismas gadi x 0,01 gaismas gads.

Apliecot šo konstrukciju, kosmosa kuģis neizbēgami nokļūstot pagātnē. Bet atkal lai pārceltos kaut vai tikai par vienu gadu atpakaļ pagātnē, šīs pagātnē vedošās "cilpas" masai jābūt ne mazākai par pusi no visa Piena Ceļa masas. Dieva darbi…

1988. gads.

Amerikāņi Kīps Torns, Maikls Moriss un Ulvijs Jurtsī- vers demonstrē,

ka tā dēvētās kosmiskās "kurmju alas" var izmantot ceļošanai laikā. Šim nolūkam kosmosa kuģim vajagot izlidot cauri divām "alām", kas pārvietojas milzīgā ātrumā attiecībā viena pret otru. Vēlāk gan noskaidrojās, ka savu peronīgo pagātni iespējams atrast pat tajā gadījumā, ka izdodas iziet cauri kaut vai tikai vienai "alai", kuras viens gals atrodas noteiktā kustībā attiecībā pret otru tās galu…

1976.-1974. gadi.

Atbilstoši amerikāņu fiziķa Frenka Tiplera aprēķiniem, par Laika Mašīnu varot kļūt bezgalīgi garš cilindrs, kas griežas vakuumā ar ātrumu, kas ir lielāks par pusi no gaismas ātruma. Tādā veidā gan laiks, gan telpa tam visapkārt ir tik lielā mērā izkropļoti, ka atliekot tikai apiet cilindru pulksteņrādītāja virzienā vai

pretēji, lai tādējādi nokļūtu vai nu pagātnē, vai nākotnē. Tiesa, varot izmantot arī cilindru ar "galīgiem" jeb konkrētiem izmēriem, taču tas būšot ļoti nestabils un tāda izgatavošanai būšot nepieciešama negatīvas masas viela.

1974. gads.

Rodžers Penrouzs no Oksfordas demonstrē, kā, saduroties gravitācijas viļņiem, rodas laiktelpas nobīde, kas savukārt ļauj noraidīt signālus pagātnē.

Tiesa, 2003. gadā šo apgalvojumu pārliecinoši apgāza…

1968. gads.

Britu fiziķi Ezra Ņūmens un Brendons Karters runā par to, ka, lidojot cieši garām melnajam caurumam, varētu būt iespējams pārvietoties laikā, galvenokārt - pagātnē.

1966. gads.

Roberts Džerohs no Prinstonas izsaka pieņēmumu, ka kosmiskās "kurmju alas" varētu rasties laiktelpas deformācijas rezultātā. Tiesa, viņš arī brīdina, kas tas var izraisīt cēloņu un seku saikni.

1952.-1949. gadi.

Austriešu matemātiķis Kurts Hēdelis, analizējot vispārējās relativitātes teorijas vienādojumu, secina, ka šķietami fantastiskā iespēja ceļot laikā nav pretrunā ar pasaules uzbūves fundamentālajiem principiem.

Tik daudz par puslīdz zināmo. Par Zemi apdzīvojošā cilvēka jeb viņa tālīno senču sasniegumiem šajā jomā pirms simtiem vai pat miljoniem gadu mums, protams, drošu zi​ņu nav…

Uzlabotais cilvēks

Skaidra lieta - to, kas patiesībā būs noticis ar mūsu civilizāciju pēc tūkstošiem vai miljoniem gadu, labākā gadījumā varētu zinātu tikai pats Radītājs. Taču, izrādās, šo un to jau tagad zina ari britu antropologs Olivers Karijs, kurš nav kautrējies atklāt virkni savu fantāziju, nākot klajā ar savu redzējumu par cilvēces attīstības virzieniem un izpausmes veidiem. Un ne tikai viņš…

Darvina neizdzēšamā vaina Savulaik Čārlza Darvina paustā ideja par evolūciju pasaules zinātnisko sabiedrību sadalīja divās nometnēs.

Viena aizvien dedzīgi aizstāv tradicionālo teoriju, savukārt otri to nenogurstoši

apkaro. Bet Olivers Karijs mūsdienās izveidoja pats savu teoriju: sak, iedomāsimies, ka mēs itin labi izprotam evolūcijas idejas pamatā esošo mehānismu, proti - ka šis process pakļauts nejaušai pakāpeniskas pārmantojamības izmaiņu dabiskajai izlasei.

Kas vispār ir pārmantojamība?

Vispirms tā ir DNS ieliktā informācija.

Karijs cilvēka genomu aplūko kā īpašu organismu būvniecības instrukciju, ko mums piešķīrusi daba jeb kāds Augstākais Saprāts. Ģenētisko izmaiņu rezultātā notiek gan ārējo pazīmju, gan uzvedības jeb rīcības transformācija jeb izmaiņas.

Zināms, ka mutācija rada jaunus gēnus, tāpēc rodas arī dažādi instrukcijas labojumi, kas vada citu organismu būvniecību. Vairumam ģenētisko mutāciju

piemīt kaitniecisks raksturs, tomēr sastopamas ari tādas, kas sekmē bioloģisko procesu uzlabošanu. Dabiskā izlase ir sevišķi jūtīga un pat gluži nelielas pozitīvu izmaiņu pazīmes spēj piešķirt vērā ņemamas priekšrocības cīņā par izdzīvošanu, tāpēc ikvienam šādam jaunieguvumam ir tendence iespējami stabilāk nostiprināties.

Olivers Karijs stāsta: "Mēģiniet iedomāties, ka, piemēram, briežu populācijā uzrodas gēns-mutants, kas pēc kāda laika sekmē gara kakla izveidošanos.

Tad šis dzīvnieks pamazām iegūst spēju apēst aizvien vairāk barības, kas savukārt stimulē tā spējas vairot savu pēcnācēju skaitu. Ilgākā laika periodā šāds gēns neizbēgami izplatīsies un ļoti drīz šī ārējā pazīmē jau piemitis visiem briežiem. Lūk,

jums evolūcija darbībā!"

Karijs mūs mierina, apgalvojot, ka tuvākajā laikā cilvēkam nevajadzētu bažīties (vai gluži otrādi - sapriecāties?) par sava ārējā veidola būtiskām izmaiņām. Raugi, process, kas pērtiķi pārvērta cilvēkā, esot ildzis vairākus miljonus gadu. Tomēr ir jautājums: vai kopš tā laika, un sevišķi pēdējo simtgažu laikā, ar homo sapiens nav notikušas itin nekādas pārmaiņas? Mēs tomēr esam kļuvuši augumā raženāki, esam uzvarējuši virkni slimību, kā rezultātā pēdējo trīs gadsimtu laikā būtiski palielinājies mūsu dzīves ilgums - no vidēji 44 līdz 77 gadiem. Turklāt vēl esam arī būtiski pieņēmušies prātā, jo būtu grūti noliegt, ka tieši šajā laikposmā civilizācija spērusi platu soli attīstības virzienā.

Bet tam visam neesot nekādas saistības ar evolūcijas attīstību, jo pamatā tomēr ir tikai dzīves apstākļu uzlabošanās, ko sekmējusi industriālā revolūcija. Vārdu sakot, mēs kā iedzimti primāti esam noslēguši visus rēķinus ar bioloģisko evolūciju, nomainot to ar sociālo evolūciju. Un, atbilstoši britu zinātnieka paradigmai, viss, kas mūs sagaida nākamajās tūkstošgadēs, būs saistīts ar ģenētiskajām izmaiņām un mākslīgu to vaibstu izlasi, kas cilvēkam pašam šķitīs viņam vispieņemamākie.

Neskatoties uz to, ka Kari- ja prognozes ir visnotaļ optimistiskas, viņš pats tomēr piebilst: "Nav nekādu garantiju, ka mūsu civilizācija turpinās savu eksistenci uz Zemes. Sīs evolūcijas gaitu var pamatīgi izjaukt, piemēram, asteroīds vai

atombumba". Tiesa, jau sen zināms, ka apokaliptiskie scenāriji faktiski nepakļaujas vērā ņemamām prognozēm.

Tomēr jautājums paliek: kas īsti notiks ar cilvēku kā sevišķu bioloģisko sugu?

Pēc tūkstoš gadiem Bet šodien aktuāla trešā tūkstošgade.

Homo sapiens bioloģiskā un psihiskā attīstība tātad sasniegusi savu pilnbriedu.

Cilvēka iedabas un tehnikas progresa sintēze ļauj izveidot aizvien komfortablāku uzturēšanos konkrētajā vidē. Turklāt teju katru dienu palīgos nāk aizvien jaunas tehnoloģijas, galvenokārt ģenētiskās. Tieši ģenētika ir tā nozare, kas attīstās faktiski septiņjūdžu soļiem, un jau

ir skaidrs, ka tas palīdzēs mums ne tikai saglabāt savu sugu, bet vienlaikus veikt arī savdabīgu tās "apgreidu" jeb uzlabošanu. Uzvarot iedzimtās noslieces uz pārmantojamām slimībām - audzēji, psihiskās utml. - zinātnieki pamazām jau iepūš civilizācijā vispārējās veselības dvašu.

Izmantojot divu, trīs, četru un varbūt pat vēl lielāka vecāku skaita ģenētisko materiālu un pievienojot tam arī kādu nieku mākslīgi radītā, ģenētiķi spēs tādējādi izveidot "nepieciešamo" dzimti, vēlamo acu vai matu krāsu un tamlīdzīgi.

Tostarp barības kvalitātes uzlabošana un visoptimālākās ēdienkartes jeb tā dēvētās diētas ieviešana izraisīs būtiskas organisma fiziskās izmaiņas. Nemaz neesot ilgi jāgaida, lai redzētu skatu, kā pa

ielām staigā tikai divmet- rīgi cilvēki, kuru vidējais dzīves ilgums nav mazāks par 120 gadiem.

Tam nekavējoties sekošot veiksmīga cīņa ar kosmētiskajiem defektiem.

Kopējais progress pilnībā likvidēšot tā dēvētos "nepareizos" sejas vaibstus, plikpaurību, sliktu ādas krāsu.

Kosmētiskās tehnoloģijas un plastiskā ķirurģija pilnībā pārvērtīšot sievietes ķermeni. Iestāšoties nezin kāds ideālā skaistuma laikmets - sievietes itin viegli spēšot mainīt savu ārējo izskatu, lai pilnā mērā spētu izpatikt jebkurām savu vīriešu izpratnei par viņu skaistuma etalonu.

Simetriski sejas panti, proporcionāls ķermenis un gaišā ādas krāsa būšot itin viegli iegūstami jeb vismaz koriģējami "lielumi", pateicoties gēnu inženierijas

zinātnieku pūliņiem.

Pilnībā izlīdzināšoties visas patlaban vērojamās rasu atšķirības. Un jau zināms, ka faktiski pilnībā visi mūsu pēcteči būs ieguvuši kafijkrāsas ādu, un būs izveidojies savdabīgs eiropeīdu un mongoloīdu sajaukums.

Ejam tālāk. No vēstures faktiem labi zināms, ka renesansi neizbēgami nomaina dekadence. Neskatoties uz to, ka medicīna aizvien turpina rādīt brīnumus, tieši tas tomēr evolūcijas gaitā ienesīs arī virkni negatīvu parādību. Piemēram, šodien pilnībā neiznēsātos bērniņus mediķi ievieto speciālu aparātu speciālās kamerās un tādējādi spēj noturēt pie dzīvības. Proti - ja dzīvnieku pasaulē izdzīvo tikai patiešām spēcīgākais, tad mums, cilvēkiem, to iespēj faktiski ikviens

piedzimušais. Un, runājot gluži izteiktā biologu valodā, mums veidojas ne sevišķi iepriecinoša aina - no gausā evolūcijas procesa jau faktiski izzudusi tāda parādība kā cilvēkbērnu dabiskais atbirums. Zinātnieki jau sen brīdina, ka tam var būt visnotaļ postošas sekas. Un katrā ziņā arī pati zinātne tādējādi būtiski vājina cilvēku kā bioloģisku būtni. Vājie zīdaiņi pamazām pārvēršas pieaugušos īpatņos un turpina vairoties, pārnesot savus de- fektīvos gēnus pēcnācējos. Jau tagad esot zināms mazliet šausminošais fakts, ka cilvēces genofondā diemžēl aizvien vairāk uzkrājas tā dēvējamo ģenētikas atkritumu. Piemēram, pēdējo 100 gadu laikā cilvēka asins ķīmiskais sastāvs ir tik lielā mērā mainījies, ka mediķi jau vairākkārt bijuši spiesti

pārskatīt daudzas iepriekš pastāvējušās normas. Un mūsu vidū tikai aizvien vairāk vairojas dažādi gan fiziskie, gan garīgie kropļi slepkavas, maniaki, homoseksuālisti un tamlīdzīgi.

Ja rūpīgāk paanalizē katru no tām jomām, kurās medicīnas zinātne mums spējusi sniegt palīdzīgu roku, faktiski katrā iespējams atrast virkni dažādu blakus parādību. Piemēram, mūsdienu zinātne piedāvā virkni metožu cīņai ar neauglību - donormātes, bērni mēģenē utt.

Taču tikai daži spējuši aizdomāties līdz tam, ka tādējādi cilvēka organisms pamazām "pieradina" pats savu evolūciju pie tā, ka šai problēmai vienmēr varēs piemeklēt kādu mākslīgu risinājumu. Kāds tam ir rezultāts? Tā pati it kā nezin kāpēc pie​augošā neauglība…

Pakāpeniski iegūtā pārliecība par medicīnas visvarenību cilvēka organismu novedīs līdz tādam stāvoklim, ka pamazām aizvien vairāk pavājināsies un drīz vispār atrofēsies imūnsistēma un mums jau būs jādzīvo totāli slēgtās barokamerās, ar apkārtējo vidi sazinoties tikai ar augstu attīstītu tehnoloģiju starpniecību. Savukārt tas izcili sekmēšot telepātiskās saziņas spēju attīstību, kas būtiski atslogošot parasti pamatīgi noslogotās balss saites, kas mūsdienās ir tik ļoti nepieciešams, lai kaut kādā veidā spētu savas domas darīt zināmas sarunas biedram. Turklāt virkne zinātnieku pauž pārliecību, ka telepātija jau bijusi itin labi zināma mūsu tālīnajiem senčiem, un patiesībā runas funkcija vērtējam nevis kā evolucionāra, bet - gluži otrādi - in-

volūcijas jeb degradācijas izpausme.

Tagad pamazām cilvēce varot atkal pie tā atgriezties.

Evolūcija nav tikai izdzīvošana Emocionālo, juteklisko smadzeņu labo puslodi spēj nomākt kreisajā puslodē izvietotais runas centrs. Un, ja šim, centram piešķir iespēju darboties intensīvāk, sagaidāmas arī jaunas spējas.

Olivers Karijs ir pārliecināts, ka zinātnei ir pa spēkam jau tuvākajā laikā atrisināt šo uzdevumu un spēs vienlīdz efektīvi iedarbināt vienlaikus abas smadzeņu puslodes. Tomēr tas izraisīšot runas aparāta degradāciju.

Pēc dažām tūkstošgadēm, raugi, vājais jeb daiļais

dzimums sev partnerus izvēlēšoties nevis atbilstoši tīkamākajam baritonam, bet gan atbilstoši domu dziļumam un iztēles krāšņumam. Jā, nu vairumam šodienas vīrišķu tas neko sevišķi labu nesola, patiešām…

Vel vairāk, uzsver Karijs, faktiski pat nebūšot nekādas nepieciešamības šāda veida izvēles veikšanai. Paļaujoties tikai uz tehnikas progresa pasniegtajiem augļiem, cilvēki par to diemžēl samaksās ārkārtīgi augstu nodevu. Cilvēks aizvien vairāk atsvešināšoties no draugiem, radiem un tuviniekiem. Viņus totāli aizvietos kvantu datori un biorobo- ti.

Pilnībā iespējams, ka izzudīs tādas parādības kā mīlestība, draudzība, simpātijas un uzticība. Tā visa rezultātā pilnībā izzudīs patlaban vēl stabilā

nepieciešamība veidot un saglabāt ģimeni, attīstīt savu karjeru, censties pret sevi labvēlīgi noskaņot citus cilvēkus. Cilvēki nešaubīgi kļūs egoistiski un egocentriski, laika gaitā uzvedībā kļūstot ārkārtīgi līdzīgi mājdzīvniekiem.

Patiešām, zinātniekiem jau šodien zināms: kad kāds bioloģiskais veids pielāgojas kādiem neraksturīgiem apstākļiem, ar viņu var notikt tas, ko zinātnē dēvē par neotēniju jeb infantilismu, proti - kad virkne tikai bērnam raksturīgu vaibstu un īpašību saglabā​jas arī pieaugušā īpatnī.

Olivers Karijs uzskata, ka evolūcija nekādā gadījumā nav tas pats, kas izdzīvošana, drīzāk atražošana un organisma tieksme atrast un iemantot kādu papildus pazīmi. Un tas esot viens no jaudīgākajiem spēkiem, kas paver ceļu

jaunu veidu vai vismaz īpašību attīstībai, kā tas, piemēram, vērojams šādos gadījumos - krāšņā aste pāvam, sevišķā dziesma cīrulim, ragu žuburi briedim un tamlīdzīgi.

Acīmredzot mums vajadzēs samierināties ar domu, ka patiesībā mēs esam tikai viens no daudzajiem bioloģiskajiem veidiem, lai arī aizvien vēl ir pamats domāt, ka vienlaikus esam arī radības kronis. Tomēr ir skaidrs, ka arī cilvēkos dominē tie paši procesi, kas vērojami organiskajā pasaulē. Piemēram, ja zinām, ka cilvēkam piemīt saprāts, tad tomēr ir šis būtiskais jautājums: kam tas domāts un kā cilvēks izmanto savu intelektu? Ja raugāmies no evolūcijas pozīcijām, tad jāatbild šādi - lai iekarotu pretējo dzimumu un tā rezultātā uzlabot

savas reproduktīvās spējas, lai nodrošinātu iespējami lielāku pēcnācēju pulku. Karijs uzskata, ka šis mums dabas piešķirtais mehānisms visdrīzāk nākamo 100 000 gadu laikā būs visas mūsu sugas turpināšanas galvenais motivētājs un virzītājs.

Ari Olivers Karijs ir no to zinātnieku saimes, kuri brīdina, ka nākamajās tūkstošgadēs homo sapieris ietvaros noformēsies un nostiprināsies divi šīs sugas apakšveidi. Pirmais būs tā dēvējamā ģenētiskā elite: liela auguma, veselīgi un pievilcīgi cilvēki, kuriem piemitīs visas iespējamās labās un cēlās īpašības. Otrs - "ģenētiskie atkritumi": kroplīgi, neveselīgi un neglīti cilvēkveidīgie radījumi. Katrā ziņā ģenētiskā nevienlīdzība kļūšot aizvien

uzskatāmāka un izraisīšot gluži izteiktu sociālo nevienlīdzību.

Ir viedoklis, ka pēc miljona gadu cilvēka ambīcijām jau būs kļuvis par šauru ar vienas planētas Zeme robežām, tāpēc viņi būs pārcēlušies kosmosā.

Zinātnieki ir pārliecināti, ka kaut kad (iespējams, jau ļoti drīz - tuvāko desmitgažu laikā!) cilvēks spēs apgūt kosmisko izplatījumu un koloni- zēt citas dzīvošanai piemērotas planētas. Ja tas tā notiks, tad tas kļūs par klasisku pamatu tam, lai uzliesmotu ari citi cilvēkveidīgo sugas saprātīgie apakšveidi.

Spilgts piemērs ir tā dēvētās Darvina žubītes. Šis putns apmetās Galapagu salās un izveidoja tur atsevišķas apmetnes, kā rezultātā izveidojās 13 (!) jauni, viens no otra būtiski atšķirīgi šā putna veidi:

žubītes manījās ārēji atkarībā no barības tipa un sāka viena no otras atšķirties ar knābja formām. Tieši tāpat, nokļūstot uz citām planētām, cilvēki būs spiesti piemēroties jebkurai jauna veida apkārtējai videi. Piemēram, nokļūstot uz aukstā un tumšā Saturna, cilvēks kļūs par jauna cilvēku sugas apakšveida pirmsenci, kurš reproducēs maza auguma, bālganas ādas krāsas un ar palēninātu vielmaiņu apveltītus cilvēkus. Kosmosa plašumus kolonizējošo nākotnes cilvēku acīmredzot dēvēs atbilstoši astronomiskajām pazīmēm, piemēram - homo saturnus un tamlīdzīgi.

Olivers Karijs šajā sakarā piebilst: "Tikai no mums pašiem ir atkarīgs civilizācijas liktenis, proti - vai mēs iespēsim paši kontrolēt savu nākotni. Un

tajā gadījumā tas nebūs vairs vienkārši laiks, kurā mēs ieiesim, bet laiks, kādu paši būsim izveidojuši…"

Barikāžu pretējā pusē Katrā ziņā šīs Olivera Karija un viņam līdzīgi domājošu zinātnieku prognozes tā dēvētās oficiālās zinātnes aprindas allaž uzņēmušas - mazākais agresīvi piesardzīgi. Liela daļa "oficiāļu" pauž, ka, raugoties no mūsdienu bioloģijas viedokļa, Karija teorijā vērojama virkne novecojušu ideju.

Piemēram, oficiālā zinātne aizvien noliedz to, ka organiskajā pasaulē varētu eksistēt kaut kas līdzīgs noslēpumainai un neizskaidrojamai tieksmei

"pašuzlaboties". Ja Karijs uzskata, ka pēc vēstures it kā varot spriest par nākotni, tad "oficiāļi" pauž uzskatu, ka vēsture veidojas no tiem priekšstatiem, kas "sēž darvinistu galvās". Un, ja šī paradigma mainīsies, tad visi šie priekšstati sabruks gluži kā kāršu namiņš. Tāpēc vairums mūsdienu zinātnieku atbalsta viedokli, ka bijusi nevis pakāpeniskā, bet gan paralēlā evolūcija, proti - katram dzīvās radības veidam ir bijis savs konkrētais sencis. Kā apliecinājumu tam daudzi aicina: vai kāds var pārliecinoši uzskaitīt, kas kopīgs ir, pie​mēram, cilvēkam un tarakānam…

Tāpat "oficiāļi" noliedz vēl virkni Karija prognozējumu.

Piemēram, apšaubīta ideja, ka nākotnes cilvēkiem būs ievērojami lielāks augums. Esot tā, ka cilvēka augums atkarīgs no izstrādāto

hormonu daudzuma, ko savukārt nosaka virkne citu apstākļu - ģenētiskais mantojums, sociālie apstākļi, uzturēšanās vide u.c. Turklāt cilvēka auguma izmaiņas parasti norit viļņveidīgi un šo procesu ne mazākā mērā neiespaidojot pārtikas kvalitāte. Patiešām - ja pilnībā pieņemam visu mūsu rīcībā esošo informāciju - skandināvi kā bija, tā aizvien palikuši augumā ražena tauta.

Un ādas krāsa arī tomēr drīzāk palikšot gaišāka nevis 'kafijaina', kā pauž Karijs, jo ir tāda viela melatonīns, ko izstrādā organisms un kas atbildīga par cilvēka ādas krāsu, un tai esot tendence ar gadiem izstrādāties un uzkrāties aizvien lielākā koncentrācijā.

Citi "oficiāļi" atsaucas uz eksperimentiem ar mušām, kas noritot jau

vairākus gadu desmitus, un jau esot izveidotas neskaitāmas šo eksperimenta objektu pēcnācēju paaudzes, taču - aizvien vēl neesot ne no vienas mušas sanācis kāds zilonis. Savukārt tik bieži pieminētais tehnoloģiskais progress faktiski neesot nekas vairāk kā tikai pielikums cilvēka ikdienai, kas itin nekādi nespējot iespaidot visnotaļ konservatīvo ģenētisko mehānismu…

Katrā ziņā oficiālās zinātnes aprindas ir pārliecinātas, ka Olivera Karija versija ir tikai un vienīgi efektīgas fantāzijas auglis. Iespējas, patiesībā viņš tikai vēlējies brīdināt kolēģus, lai savā aizvien pieaugošajā zinātniskās izpētes azartā nekļūdās un neizdara kaut ko tādu, ko vēlāk var arī nebūt iespējams labot, proti - būtiski izmainīt visa dzīvā dabiskās

evolūcijas procesu… Tātad - kaut vai teorētiski, bet tomēr tas varētu būt iespējams?

Cilvēka pēctecis mākslīgais intelekts

Termins 'mākslīgais intelekts' (angļu - artificial intelli- gence) apritē ir aptuveni kopš pagājušā gadsimta 50-to gadu vidus, kad tas sāka apzīmēt to sākumperioda "naivo optimismu", kad vairumam zinātnieku šķita, ka tagad šī joma jau gluži sasniedzama ar roku.

Diemžēl tik vienkārši tas nav un grūti pateikt, vai ari būs. Pagājušo 50-60 gadu laikā pilnībā skaidrs kļuvis tikai tas, ka mākslīgā intelekta joma nokļuvusi tā dēvētā "kalnu efekta" iespaidā, proti - ja nav sevišķi grūti noteikt attālumu līdz salīdzinoši nelielai virsotnei, jo tā nokļūst redzes lokā tikai tiešā tās tuvumā, tad liela virsotne saskatāma tikai no tik liela attāluma, ka izskatās mazāka nekā patiesībā ir. Turklāt šīs lielās virsotnes mērogu sāc apjaust tikai tad, ja esi nogājis

kādu noteiktu distanci un atskārtis, ka tās augstums diezin cik nav izmainījies, savukārt 'uz aci' noteiktais attālums līdz tai arī nav sevišķi mainījies…

Ko mēs meklējam?

Termins 'mākslīgais intelekts' radās kā gluži konkrētas kibernētikas nozares apzīmējums, un līdz pat mūsu dienām turpinās diskusijas par to, kas tad īsti pieskaitāms šai jomai un kādi ir tās galvenie uzdevumi, un visdrīzāk tik ātri šīs diskusijas nebeigsies. Vispirms jau tāpēc, ka pats jēdziens 'intelekts' ir visnotaļ neviennozīmīgs. Skaidrs šeit ir tikai tas, ka tas sevī ietver tādas savstarpēji saistītas īpašības, kā prasme

risināt sarežģītas radošās problēmas, apgūt zināšanas, vispārināt un veidot analoģijas un apbrīnojamā īpašība uzturēt pašam savus informācijas saņemšanas līdzekļus no apkārtējās vides - redze, dzirde, utml.

Par mākslīgā intelekta kritēriju kopš pagājuša gadsimta 50-iem gadiem pieņemts uzskatīt tā dēvēto 'Tlringa postulātu', kas pauž: "Par saprātīgu var uzskatīt tādu datoru, kas spēj mūs piespiest noticēt, ka mums ir darīšana ar cilvēku nevis mašīnu". Protams, ir jautājums - kā un vai šodien vispār iespējams veikt šādu 'Tlringa testu'?

Vairums zinātnieku atbild neviennozīmīgi, proti - dažās jomās tas nenotikšot pārskatāmā nākotnē, citās to varētu paveikt salīdzinoši drīz, bet arī ne gluži rīt

vai parīt. Diskusiju par to, kurā virzienā šajā jomā vispār virzīties, nav mazāk par dis​kusijām, kas vispār izraisās par paša šā termina lietošanu. Pieņemts aplūkot vismaz trīs galvenās pieejas: 1. Aparātu analoģija. Sak, ja spēsim saprast, kā darbojas smadzenes, varēsim tās radīt arī mākslīgi. Tieši šī pieeja iegūlusi neirokibernētikas un citu ar prievārdu 'neiro' apzīmēto skolu un virzienu pamatā.

2. Uzvedības analoģija. Atziņa, ka smadzenes tomēr ir pārlieku sarežģīta padarīšana un līdz to mākslīgai radīšanai vēl fantastiski tālu. Šeit kā vistaisnāko ceļu uz mākslīgo intelekti min cilvēka uzvedības un rīcības pētīšanu un datormodelēšanu.

3. Riteņa metafora. Mākslīgā

intelekta izveidošanai nemaz nav nepieciešamas abas pirmās analoģijas, jo, piemēram, dabā taču neeksistē ritenis, taču tieši tas ir visefektīvākais dzīvo organismu pārvietošanas līdzeklis. Grūti pat iedomāties, kādā savas attīstības stadijā cilvēce būtu iestrēguši, ja riteņa vietā tā uzreiz būtu centusies imitēt, piemēram, kāju. Un smadzenes, kā zināms, ir vairākkārt sa​režģītākas…

Divi pēdējie virzieni šeit orientējas uz sarežģītu uzdevumu risināšanu, izmantojot tieši zināšanas, un tās iegūlušas neirokibernētikai gluži pretējā "melnās kastes" principa pamatā, proti - nav nozīmes, kā tieši uzbūvētas cilvēka smadzenes, bet galvenais ir tas, lai mākslīgajam intelektam piemistu visas to īpašības. Šeit par galveno izvirzītā

zināšanu teorija attīstās, mijiedarbojoties vairākām jomām - filosofījai, lingvistikai, matemātikai un psiholoģijai. Un pats mākslīgā intelekta jomas progress tādējādi faktiski pārvēršas šo zinātņu dialogā, kas virzās gan uz lietišķas ievirzes uzdevumu risināšanu, gan uz visaugstākā līmeņa atbilžu meklēšanu: kas ir cilvēks, kas ir mūsu apkārtējā pasaule, kādas ir mūsu zināšanas par šo pasauli utml.

Kāpēc un - uz kurieni?

Mākslīgā intelekta jomā veiktās lietišķās darbības faktiski arī vērtējamas kā intelektualizācija, kas parasti nepieciešama jebkuru sarežģīta rakstura lietišķo uzdevumu risināšanai. Tāpēc pie

šīs jaunās, taču vienlaikus arī ārkārtīgi suģestējošās problēmas risināšanas ķeras teju ikviens entuziasts, un tādējādi mākslīgā intelekta izpētes fronte aizvien vēršas tikai plašumā. Kaut kas jau tostarp arī izdodas, taču pagaidām nepārsniedzot skolās lietoto novērtējumu "apmierinoši".

Retu reizi šo un to izdodas novērtēt ar "labi", piemēram - dažādie manipulētāji, redzes un attēla analīze, runas analīze un sintēze, diagnostika… Par nopietnu izrāvienu varētu uzskatīt datora spēju spēlēt šahu, taču arī šeit rezultāts gūts, galvenokārt pateicoties veiksmīgiem radošajiem modeļiem un datoru jaudas pieaugumu, kas tagad nodrošina ātrāku visu variantu izvētīšanu, nekā to iespēj pasaules čempioni. Šeit kā tipisku var minēt arī mašīnu-

tulkotāju, kā iespējas sākotnēji vairākkārtīgi pārvērtēja, lai gan ikvienam puslīdz labam tulkotājam ir skaidrs, ka kvalitatīva tulkojuma (pat tehniska rakstura) veikšanai nepietiek tikai ar labu vārdnīcu un gramatikas pārzināšanu.

Izrādās, šeit tomēr ļoti nepieciešamas zināšanas par to konkrēto jomu, uz ko attiecināms tulkojamais teksts. Un tieši šīs zināšanas arī vērtējamas kā mākslīgā intelekta pamats, bez kā nav iespējama puslīdz nopietni vērtējama intelektualizācija.

Piemēram, varam uzskatīt, ka mašīnai nav sarežģīti tulkot meteoroloģisko informāciju, jo tā ir gana šaura joma, par kuru esošās zināšanas patiešām iespējams formalizēt un ievietot datora atmiņā. Taču pagaidām neizdodas paveikt kaut ko kaut

vai par kārtu sarežģītāku. Jo apjomīgāka joma, jo būtiskāk krītas kvalitāte. Taču tas nekādā ziņā nenozīmē, ka mākslīgā intelekta izpētes darbam pamazāk sāk zust jēga.

Ir skaidrs, ka šodien intelektualizācija uzskatāma par svarīgāko stratēģisko gan pašu informatīvi komunikatīvo tehnoloģiju, gan visu to jomu pamatu, kurās šīs tehnoloģijas izmanto, jo labi zināms, ka bez teorētiskās bāzes nav iespējama nopietnu lietišķo izstrādņu produktī​va veikšana.

Vislielākās problēmas Par visnopietnākajām cilvēces problēmām šajā ceļā var runāt, tās sadalot vairākos līmeņos, atbilstoši to

sarežģītības pakāpei. Jārunā atkal vismaz par trim līmeņiem - tehnisko, makro un mega līmeni.

1. Tehniskās problēmas. Zināms, ka to izstrāde prasa minimāli vairākus gadus, un tieši šīs ir galvenās problēmas, to ir visvairāk, un vienas iespējams atrisināt, pateicoties spīdošiem radošajiem atklājumiem, bet citām tomēr nepieciešami ārkārtīgi lieli kolektīvie nereti tie ir arī apvienoti starptautiskie pūliņi. Piemēram, reaktīvā aviācija vai mobilā telefonizācija.

2. Makro problēmas. Šeit mērogs jau ir vairākas desmitgades, un uz šo līmeni attiecināmas faktiski visas globālās problēmas - tuvākais kosmoss, enerģētikas stratēģiskie uz​devumi, ekoloģija, medicīna utml.

3. Mega problēmas. Šeit runa ir par problēmu risināšanu vairāku paaudžu laikā, piemēram - lidojumi tālajā kosmosā. Šodien līdz mega problēmu līmenim spēj pacelties tikai dažu mūsu zināšanu jomu stratēģiskās problēmas, kuru galvgalī ir visu zinātņu ciltsmāte filosoflja. Vismaz trīs tūkstošgades tā cenšas noformulēt iespējami apkopojošākas apkārtējās pasaules likumības, proti cenšas noteikt visa vispārējo uzbūvi. Ne velti taču par visu problēmu atrisināšanas instrumentu allaž dēvēja filosofu akmeni…

Izskatās, mākslīgais intelekts pats nospraudis sev savdabīga mēroga uzdevumu, kā atrisināšanai nepieciešams vispirms izzināt visu par sevi pašu un

iemācīties atrast analoģiskus tehniskos risinājumus. Tādējādi fllosofija un mākslīgais intelekts virzās viens otram pretim: filosoflja no vispārējām likumībām uz mēģinājumiem tās piemērot atsevišķos gadījumos, savukārt mākslīgais intelekts no atsevišķu uzdevumu risināšanas uz iespējami plašāku savu eksperimentālo sasniegumu vispārinājumu.

Vai uz visiem laikiem esam labirintā?

Ikviena mega problēma faktiski nav pilnībā iedomājama ne dziļākajā būtībā, ne atbilstoši tās mērogam. Piemēram, antīkajai pasaule mega problēma bija priekšstats par ekumēni, proti - par

pasaules vispārējo uzbūvi un vispirms tieši par mūsu planētu. Cik gan teoriju, shēmu un karšu par šo tēmu radījusi nenorimdināmā cilvēka griba, savietota ar nepietiekamo pieredzi un neierobežoto iztēli (ziloņi uz bruņurupuču muguras, debesu kupols, pasaules mala utml.), un cik ārkārtīgi tālu viņi patiesībā bija no tās ainas, ko šodien pieņemts uzskatīt par patieso! Tieši tāpēc mega problēmas var salīdzināt ar labirintu, kura dažādos punktos ir pētnieku grupas, kas cenšas atrast savu pareizāko ceļu uz mērķi, lai arī gan labirinta platību, gan pašu šo mērķi katrs no viņiem izprot savādāk.

Tiesa, vienā ziņā visas šīs zinātnieku grupas ir līdzīgas - neviena nespēj iedomāties mega problēmas patiesos izmērus un sarežģītības pakāpi, jo pretējā

gadījumā nekad nebūtu riskējuši doties tādā pārgājienā pa labirintu. Un katrā ziņā viņi sevi allaž nemierinātu ar ilūzijām, ka patiešām pilnā mērā izprot pašu izvirzīto uzdevumu un apzinās, kurā virzienā vispār jāvirzās. Šīs atsevišķās grupas savieno kaut kas attāli līdzīgs sakariem un sazināšanās iespējām, lai gan tās nopietni ierobežo ne sevišķi augstais šo grupu savstarpējās sapratnes līmenis. Un tas viņiem rada ilūziju par kaut kāda vienota laukuma pārskatāmību un priekšstatiem par "pētījumu jomas" vienotu karti. Un šī karte jeb gūzma tās dažādo privāto variantu arī šodien diemžēl ne kādā ziņā nav tuvāka patiesajai ainai par jau minēto antīkās pasaules ekumēni.

Cilvēks un mašīna Neskatoties uz visu to, tomēr aktīvi turpinās diskusijas - cik lielā mērā iespējama tādas mašīnas radīšana, kas spētu ne tikai līdzināties cilvēka domāšanai, bet varbūt to pat pārspēt? Un jautājums patiešām ir vairāk fllosofisks, proti laika gaitā acīmredzot ir iespējams gluži tehniski imitēt faktiski jebko jebkurā kvalitātes līmenī, un šis 'jebkas' varētu neatšķirties no cilvēka iespējām. Un, ja tā, tad - tas var patiešām arī pārsniegt šīs iespējas…

Taču šeit kārtējo reizi uzrodas virkne blakus momentu, kam piemīt sevišķi jūtīgas nianses. Pirmkārt: vai šī "mašīna"

tad būs tikai mašīna? Otrkārt: ja pats cilvēks stāvēs uz vietas un tādējādi pamazām pat daļēji degradēsies, kā tas uzskatāmi novērojams jau šodien, tad tādai mašīnai apiet tādu vidējo homo sapiens patiešām itin nemaz nebūs grūti.

Un šeit ir vērts atcerēties jau minēto 'Tīringa testu', proti: ar ko tad mēs salīdzināsim mākslīgo intelektu - ar cilvēces intelektuālo eliti vai arī alus, tālrādes un 'privātās dzīves' tipa iespiedpreses profanēto cienītāju? Un, kas jeb kurš būs šā salīdzinājuma veicējs? Ja tas būs cits profanē- tais, tad faktiski varam uzskatīt, ka mākslīgais intelekts jau klauvē pie mūsu durvīm. Katrā ziņā mēs skaidri redzam, cik lielā mērā mūsu civilizācija jau nokļuvusi atkarībā no pašas radītās tehnikas, kam - starp citu -

ārkārtīgi raksturīgi regulāri iziet no ierindas, kļūdīties utml., un par ko jau tagad zināms, ka tieši tā var izrādīties par galveno cilvēces vispārējas bojāejas iemeslu.

Jāatzīst, ka tāda nu ir mūsu kultūras specifika: katrs cilvēces attīstības etaps ir solis pretim simbiozei ar jaunu tehnoloģiju līmeni. Akmens darba rīku un uguns apgūšanai patiesībā bija ne tikai pozitīvās, bet arī negatīvās izpausmes. Un progress vispār ir kaut kas narkotikām pielīdzināms - jo tālāk ejam, jo kļūstam atkarīgāki no tā veltēm. Katrā ziņā jau šodien cilvēki ir faktiski pilnībā un neglābjami atkarīgi no tehniskās civilizācijas, aizvien vairāk tajā ieaugot.

Piemēram - Ņūjorkā vai Maskavā pazūd elektrība. Kas notiek? Faktiski "pasaules

gals" ir neapskaužami tuvu. Kas vainīgs?

Raugi, tas pats dators. Un šodien mēs no saviem pat ne sevišķi sarežģītajiem datoriem esam atkarīgi tik lielā mērā, ka nereti tas jau robežojas ar totālu bezpalīdzību. Taču mūsdienu datoriem jeb mašīnām tā dēvētā intelekta ir mazāk nekā, piemēram, kaķim. Šķiet, pat mazliet bail iedomāties, kas var notikt, ja mūsu sadzīvi sāks noteikt tās mašīnas, kas jau klauvē pie profanētās civilizācijas durvīm. Tiesa, viņi, kraukšķinot savus čipsus un spaidot gāzēto ūdeņu kārbiņas, teleseriālu un visu iespējamo tā dēvēto šovu troksni šo klauvējienu nemaz nedzird un, iespējams, nemaz nevēlas sadzirdēt…

Runājam par tā dēvējamo e-homo

Tostarp jau tagad skaidri redzams, ka galvenais ceļš aiziet gluži citā virzienā, ne tajā, pa kuru posāmies iet iepriekš.

Noslēpies aiz strīdiņiem par to, vai mašīna vispār spēj domāt, kas vispār ir intelekts (jo sevišķi mākslīgais!), vai šis mašīnas mūs nepakļaus sev utml., salīdzinoši negaidīti mūsu priekšā nostājies trešais neapstrīdamais nākotnes spēlmanis. To var dēvēt par e-homo, jo to rada mūsdienu homo sapiens un strauju attīstību piedzīvojošo augsto tehnoloģiju simbioze.

Lūk, un šajā kokteilī veidojas principiāli jauna 21. gadsimta vidus personība, šis e-homo, kas no šā gadsimta sākuma cilvēka atšķirsies tikpat lielā mērā, cik šis mūsu laikabiedrs atšķiras no viduslaiku zemnieka. Acīmredzami šie e-

homo neradīsies gluži tukšā vietā. Vel vairāk - iespē​jams, viņi jau šodien ir mūsu vidū. Un - lai arī ļoti nelielā mērā faktiski arī mēs paši daļēji jau tādi esam.

Tie, kuri jau šodien aktīvi ikdienā lieto starptautisko timekli, mobilos tālruņus, plaukstdatorus utml., paši to neapzinoties, jau sāk pamazām pārvērsties jaunā cilvēka veidā, kas gan saglabā piederību bioloģiskajam homo, taču kvalitatīvi sāk aizvien vairāk no tā atšķirties, pateicoties ieaugšanai elek​troniskajā dzīves telpā.

Faktiski nav ne mazāko šaubu par to, ka "jaunā cilvēka" rašanās ir neizbēgams, likumsakarīgs process, ko šodien apturēt varētu varbūt tikai kāda vispasaules katastrofa. Un intelektualizācija ir šā procesa virzītājspēks, jo tā ir tieši vērsta uz to, lai mijiedarbību ar noderīgām

ierīcēm padarītu iespējami vienkāršāku un efektīvāku. Nav grūti iedomāties, piemēram, drošu mobilā tālruņa aparātu, kam ir tikai dažas podziņas, un ko kādas Andu pirmatnīgas cilts pārstāvis lietos saziņai ar citiem savas cilts locekļiem, vai ar tā palīdzību uzzinās laika ziņas, vai vismaz lūgs palīdzību kādā sevišķi sarežģītā situācijā. Lūk, un šis ir tas līmenis, kurā līdz pastiprinātai interesei tikai par teleseriā- liem, 'privātajām dzīvēm' un kraukšķošiem "gardumiem" faktiski ir tikai viens solis… Tiesa, tālākais ceļš uz pasaules kultūras dzijumiem būs vairākkārt stāvāks un tajā sastopamo intelektualizācijas pakāpienu skaitu pagaidām nav iespējams pat aptuveni apjaust.

Mēs jau tagad esam uz jauna

civilizācijas posma sliekšņa, kas skar gan visu cilvēci, gan vienlaikus ari atsevišķi katru cilvēku, viņa personību, ķermeni, dzīves veidu un pat dvēseli (ja tāda ir; katrā ziņā tieši reliģiju apmātajiem jaunā iespējamā pasaules kārtība sola vismelnākās dienas, likvidējot pat vismazāko iespēju ļauties šķietami pārpasaulīgu māņu varai un ietekmei). Un, raugoties tādā perspektīvā, laikam patiešām vairs nešķiet svarīgi, tieši kas jeb kurš vadīs milzīgo e-homo skudrupūzni - mākslīgais intelekts vai konkrētas e-homo būtnes no augstākās virspa​vēlniecības aprindām.

Viss liecina, ka transformēšanās ehomo būtnēs tikai tagad iesākusies, taču mēs katrā ziņā jau sen vairs neesam tie homo, kas bijām kaut vai tikai pirms 20

gadiem, lai gan pagaidām arī ne tādi, kādi būsim vēl pēc 20 vai 30 gadiem, proti kad pasaulē vēl dzīvos lielākā daļa mūsu laikabiedru.

Jaunajam cilvēkam elektroniskā vide būs ne tikai ārēja, bet tā ietieksies iekšā arī viņa organismā dažādu teju molekulas izmēra čipu un mikroierīču veidā.

Iespējams, šo problēmu nepieciešams vispusīgi aplūkot jau šodien, jo patiesībā tā nav nekādā "tālā, nepārskatāmā nākotne". Var tikai atkārtoties - faktiski tā jau ir šodiena.

Kur mākslīgais intelekts nepieciešams jau šodien Tiesa, līdz izteiktam jeb "pilnīgam" mākslīgam intelektam vēl aizvien bezgala

tālu, tāpēc būtu vērts vismaz pacensties apjaust, tieši kurās mūsu dzīves jomās jau šodien visvairāk pieprasīta intelektualizācija. Protams, visas šīs jomas šajā materiālā uzskaitīt nevarēsim, taču svarīgi ieskicēt vismaz dažas svarīgākās.

Vispirms jāsaprot, ka intelektualizāciju pieprasa visas sfēras, kurās izmanto augstās tehnoloģijas, proti faktiski jebkura datorizēta darba vieta jebkādā sarežģītā lietišķā sistēmā.

- Tā dēvētajā virtuālās realitātes vidē - sākot ar spēlēm, ko spēlē gan bērni, gan pieaugušie, līdz pat profesionālām treniņsistēmām un datortehnoloģijām, ko izmanto kino in​dustrijā un televīzijā.

- Roboti jeb tās autonomās iekārtas, kas vēl gan ir salīdzinoši patālu no saviem

fantastiskajiem iedomu tēliem, taču katrā ziņā jau kļuvuši nepieciešami tehnikai un sāku​ši būt noderīgi pat ikdienas solī.

- Strauji pieaugošā teksta, akustisko un vizuālo datu straume pieprasa aizvien lietišķāku apstrādi (tostarp ari jau minēto mašīnas tulkošanu) un tā nevar palikt bez visa veida informācijas meklēšanas, analīzes un sintēzes intelektuālajām tehnoloģijām.

- Arī tā dēvētās ekspertu sistēmas, kas nepieciešamas faktiski katrā jomā, tiklīdz tās ietvaros uzsākta augsto tehnoloģiju apguve un izmantošana.

Uzsākot ieviešanu, šis mākslīgā intelekta avangards nekavējoties pieprasa specializētu zināšanu, diagnostikas un atbalsta sistēmu bāzu veidošanas risinājumu, proti, nodrošina savas

turpmākās at​tīstības pamatus.

Sajās uzskaitītajās jomās, tostarp arī citos mākslīgā intelekta izpausmes veidos, kā galvenās ir un acīmredzot vēl ilgstoši paliks divas dominantes.

1.

Lietošanas interfeisa intelektualizācija - jo lietotāja un datora "savstarpējā saprašanās" ir absolūti nepieciešams jebkuras "cilvēkmašīnas" sistēmas efektivitātes no​drošinātājs.

2. Paša datora darba kvalitātes uzlabošana - jo tā pieprasa aizvien rezultatīvāku aizvien sarežģītāku uzdevumu risinājumu, un šeit runa ir gan par gana labi, gan salīdzinoši slikti formalizējamiem uzdevumiem.

Maratona nosaukums - "Nākotne"

Faktiski viss iepriekš minētais un vēl daudz kas cits apstiprina to, ka mākslīgais intelekts tomēr vēl nav lāga izkūņojies no autiņiem, un, ja arī šodien tas vēl spēj salīdzinoši maz, tad tieši tam katrā ziņā pieder nākotne. Un lai arī, runājot par ehomo, mēs pagaidām varam lietot tikai savas iztēles spējas, toties, iespējams, ar salīdzinoši lielākiem panākumiem, nekā savulaik brāļi Raiti spēja iedomāties mūsdienu superjaudīgos iznīcinātājus.

Tādējādi kārtējais maratona "Nākotne" etaps, kas patlaban paveras mūsu ceļā, sevī ietver vismaz trīs galvenos tā dalībniekus, proti - cilvēku, mākslīgo intelektu un tagad faktiski arī ehomo. Acīmredzot mums tagad galvenais jautājums ir šāds: vai ir iespējams pateikt, ka cilvēka slēpto jeb aizmirsto spēju

izpēte tagad kļuvusi bezjēdzīga, ja viss liecina, ka viņam piešķirto spēju jaudas un to iespējamais reālais pielietojums faktiski tuvojas savai galējai robežai?

Taču vairums zinātnieku uzskata, ka šīs cilvēka slēptas spējas tomēr ir nepazināti milzīgas, tāpēc mums jārēķinās arī ar tādu viedokli, kas pauž, ka cilvēks pats par sevi zina gaužām maz un, nomainot mūsdienu tehnogēnās attīstības virzienu uz tā dēvējamo homocentrisko virzienu, viņš spētu veikt nepieciešamo kraso pagriezienu savā attīstībā, tādējādi tomēr saglabājot neizbēgamajā e-homo un jebkurā citā ar "e-" iesākamā salikumā un ar to saistītam pagaidām prātam pat neaptveramo iespēju spektram nepieciešamo homo dominanti. Jeb, citiem vārdiem izsakoties, visi trīs "izrāviena uz

nākotni" dalībnieki - ieskaitot tātad arī cilvēku - pagaidām vēl iezīmēti tikai ar pārtrauktu līniju.

Diemžēl, mūsu elektroniskais gadsimts šajā maratonā darbojas vairāk e-homo nevis mākslīgā intelekta, un tostarp vismazāk tieši cilvēka interesēs.

Zinātnieku vairums pauž viedokli, ka sevišķi daudz cerību, diemžēl, nav - ir skaidrs, ka mēs patlaban esam ne tik daudz uz mākslīgā intelekta, cik uz intelektuālo tehnoloģiju "lielā lēciena" sliekšņa. Un sevišķi būtiski tas ir tieši šābrīža augsto tehnoloģiju attīstības posmā, kad lietišķo darbību rezultātu apjoms un kvalitāte būtiski pieaug.

Neiro-silikona smadzenes

Vel šajā kontekstā būtu vērts atzīmēt, ka aptuveni pirms 10 gadiem par sinerģētikas tēvu dēvētais vācu zinātnieks Hermanis Hākens nāca klajā ar savu smadzeņu protēžu (krama elektronu čipiem, kas savienoti ar smadzeņu šķiedrām) izveidošanas perspektīvu prognozi. Savā monogrāfijā "Galvas smadzeņu darbības principi. Sinerģētiskā pieeja smadzeņu aktivitātei, uzvedībai un kognitīvajai darbībai" cita starpā viņš raksta: "Tas ir ārkārtīgi interesants uzdevums - nodrošināt fizisku saikni starp neironiem un čipiem. Šeit mēs esam tikai ceļa sākumā, tāpēc izteikt pat vispiesardzīgākās prognozes par, piemēram, bojātās smadzenēs ievietojamu čipu nākotnes attīstību vai smadzeņu (smadzeņu protēzes) informatīvās

ietilpības palielināšanu ir vairāk nekā sarežģīti. Tikai nākotne parādīs, vai mums ir darīšana ar zinātnisko fantastiku, vai īstenību".

To Hākens raksta 1996. gadā. Lūk, un, iespējams, šī nākotne jau šodien ir iestājusies, turklāt acīmredzami krietni vien ātrāk, nekā viņš to bija iedomājies.

2001. gadā Vācijas Maksa Planka Bioķīmijas institūta pētnieki Peters Fromhercs un Ginters Zeks pirmo reizi pasaules vēsturē veiksmīgi savienoja smadzeņu dzīvos neironus ar mikroshēmām, kas būvētas no krama kristāliem. Pētnieki aptuveni 20 austeres neironus ievietoja krama mikroshēmā, un rezultātā blakus esošās nervu šūnas izveidoja kontaktus gan savā starpā, gan ar mikroshēmu! Šī dzīvā un nedzīvā savdabīgā hibrīdshēma

patiešām darbojās! Un tad vācu bioķīmiķi paziņoja, ka gatavojas uzsākt tādas sistēmas radīšanu, kurā jau būtu vismaz 15 000 tranzistoru. Rodas iespaids, ka neirosilikona smadzeņu radīšanas vēsture uzskatāma par spīdošu visu iepriekš pausto pašīstenojamo prognožu piepildīšanos. Proti, reiz izteiktā prognoze it kā pakāpeniski piesaista sev visus sekojošos notikumus…

Piemēram, interesants ir kāds paziņojums, kas nesen publicēts tīmekļa izdevumā "LiveScience.com". Padujas (Itālija) universitātē zinātnieki esot uzkonstruējuši jau gluži pilnvērtīgu mikroshēmu ar iebūvētām smadzeņu šūnām. Neironu čips 'NACHIP', kura izmērs nepārsniedz vienu milimetru, veidots no 16 384 tranzistoriem, pie

kuriem ar speciāliem olbaltumiem pielīmēti neironu izaugumi. Organiskā apakšsistēma apmainās ar krama elektriskajiem impulsiem. (Sūna taču ari spēj ģenerēt impulsus, izmantojot elektroķīmiskās reakcijas, kas tajā nepārtraukti notiek).

Protams, ar terminatoriem un matricām uztrenētās mūsdienu cilvēka smadzenēs (pagaidām ne pilnībā no krama) momentāni uzplaukst brutālas ainiņas ar viltīgiem biodatoriem, kas visus ieskauj neredzamā neironu un satrakotu kiborgu tīmeklī. Taču acīmredzot visiespējamākais tuvākajā nākotnē pielietojamais smadzeņu protēžu veids ir salīdzinoši banāls, proti - medicīna.

Pagaidām tāds čips kontaktē ar kultūras neironiem, un acīmredzot

medikamentu pārbaude arī notiek kultūrā.

Būtu sevišķi svarīgi tādas mikroshēmas iedzīvināt tieši dzīvās smadzenēs, kurām piemīt kāda patoloģija vai neironālas izpausmes audzējs, un tieši noteiktās to daļās, lai pārbaudītu, kā medikamenti iedarbojas uz konkrētiem "mērķiem".

Katrā ziņā ir zināms, ka šūnu un vielu mijiedarbība smadzenēs būtiski atšķiras to tās mijiedarbības, kas notiek kultūrā.

Iedzīvināti dzīvās smadzenēs, tādi čipi spēj mūs pietuvināt izpratnei par šūnu un molekulu mehānismu funkcionēšanu.

Tādējādi varbūt varēs pārbaudīt daudzo fizioloģiski aktīvo vielu, kas ievadītas sistēmā vai tieši smadzenēs, iedarbību uz konkrētiem dzīvo smadzeņu šūnu ansambļiem. Turklāt šādus pētījumus var veikt dzīves laikā, kas principiāli tos

atšķir no vairuma līdzīgo, ko veikusi mūsdienu neirobioloģija.

Un tostarp notikumi patiešām it kā risinās gana strauji. Tīmekļa izdevums "Phys.org" informē, ka Stenfordas universitātes profesors Kvabens Boahensa gatavojas bojātos smadzeņu apgabalus aizstāt ar krama čipiem jeb faktiski ar mākslīgām neironu sistēmām. Tiesa, šim nolūkam būs nepieciešamas smadzeņu protēzes, kas spēj veikt ne mazāk par desmit kvadriljoniem skaitļošanas darbību sekundē. Būtībā tas ir pielīdzināms mūsdienās zināmo tā dēvēto superjaudas datoru jeb elektronskaitļojamo mašīnu rādītājiem! Profesors apgalvo, ka patlaban viņa komanda nodarbojas ar tāda mikročipa izveidošanu, kurā ievietotos aptuveni 100 000 mākslīgo neironu

(atcerēsimies - vēl tikai pirms 5 gadiem viss sākās ar 20 neironiem), kā ari ar vairāku tādu čipu apvienošanu tiklā, ko veido viens miljons neironu.

Starp citu - uzņēmuma "Sun Microsystems" vadošais zinātnieks un viens no tā līdzīpašniekiem Bils Džojs 2000. gadā žurnālā "Wired" publicēja rakstu, kurā brīdināja, ka gēnu inženierijas un datortehnoloģiju apvienošana sevī slēpj visnotaļ reālu apdraudējumu cilvēcei un visai ekosistēmai. Viņaprāt, jaunākie sasniegumi molekulārajā elektronikā liecina par to, ka aptuveni 2030. gadā "mēs, visdrīzāk, spēsim radīt mašīnas, kas būs miljoniem reižu jaudīgākas par mūsdienās zināmajiem personālajiem datoriem" un piešķirt tiem cilvēciskajam līdzvērtīgu intelektu. Viņš

raksta: "Iespējams, manis radītie instrumenti sekmēs tādas tehnoloģijas izveidošanu, kas pilnā mērā ieņems mūsu bioloģiskā veida vietu šajā pasaulē.

Protams, man itin nemaz nav patīkami par to domāt…"

Zinﾄ》nes progresa pirmﾄ《 vijoles

Mēs dzīvojam totālas zinātniskā progresa un tehnoloģiju inovāciju attīstības apstākļos. Katrs gads atnes neskaitāmus, teju pat fantastiskus jaunievedumus, kas lielākajā vairumā nekavējoties arī ieviešas mūsu sadzīvē.

Turklāt tā, ka jau pēc gluži neilga laiciņa šķiet - kā gan mēs iepriekš varējām bez tā dzīvot? Tas, protams, prasa arī ievērojamus līdzekļus un zinātniskās domas atbalstīšanu. Palūkosim, kā šo ainu vērtē pasaules ievērojamākie apskatnieki.

Nesen atklātībā parādījies vērienīgā zinātnieku pētījuma "Globālā Tehnoloģiskā revolūcija 2020" rezultātu apkopojums, kurā galvenokārt prognozēts tas, kā laikā līdz 2020. gadam varētu attīstīties pasaules zinātne un tehnika.

Nosaukti 16 visdaudzsološākie zinātniski tehniskās attīstības virzieni. Tostarp: lēta Saules enerģija, bezvadu sakaru tehnoloģijas, ģenētiski modificēti augi, ūdens attīrīšanas metodes, lēta mājokļu celtniecība, ekoloģiski tīra rūpnieciskā ražošana, automobiļi "hibrīdi" (proti tādi, kas kā degvielu izmanto ne tikai benzīnu, bet arī citus veidus, piemēram, elektroenerģiju un tamlīdzīgi), "punktu" iedarbības medicīniskie preparāti, dzīva organisma audu mākslī​ga radīšana un citi. Šā pētījuma galvenais secinājums ir tāds, ka nav itin nekādu pazīmju, ka tuvākās pusotras desmitgades laikā varētu palēnināties zinātniski tehnoloģiskā progresa tempi. Katra valsts pati atradīs savu patstāvīgo, nereti pat izteikti unikālo metodi, ar kuras palīdzību no šā progresa

iegūt maksimālu labumu. Taču ļoti daudzām valstīm tā dēļ būs jāiegulda ļoti nopietni pūliņi. Turklāt allaž jāatceras, ka virkne tehnoloģiju un zinātnisko atklājumu var potenciāli arī apdraudēt mūsu civilizāciju.

Noskaidrots, ka tā dēvēto "pirmo vijoli" pasaules zinātniski tehniskā progresa nodrošināšanā turpinās spēlēt Ziemeļamerikas, Rietumeiropas un Austrumāzijas valstis. Nākamajos 15 gados droši sagaidāms Ķīnas, Indijas un Austrumeiropas valstu ievērojams progress. Krietni vājākas izrādīšoties Krievijas pozīcijas, katrā ziņā mazākas nekā šī valsts sev atvēl jau tagad un kādas iecerējusi iegūt jau gluži pārskatāmā nākotnē. Turklāt jau tagad vērojamā plaisa, kas izveidojusies starp pasaules

līderiem un tehnoloģiski atpalikušām valstīm, kļūšot tikai aizvien lielāka.

Ziņojumā arī iekļauts pasaules valstu mūsdienu zinātnisko un tehnoloģisko iespēju tā dēvētais reitings, kas balstīts dažādu faktoru analīzē, galvenokārt zinātnieku un inženieru daudzums uz 1 miljonu iedzīvotāju, publicēto zinātniskas ievirzes rakstu kopējais skaits, zinātnei atvēlēto līdzekļu kopējais apjoms, iegūto patentu daudzums un tamlīdzīgi. Šā reitinga noformēšanai izmantoti dati, kas iegūti laika periodā no 1992. līdz 2004. gadam.

Atbilstoši šim reitingam, vislielākais jaunu materiālu un tehnoloģiju radīšanas un tostarp arī to praktiskas ieviešanas un pielietošanas potenciāls piemīt ASV 5.03 balles. Salīdzinoši ievērojami

atpaliek tuvākie sekotāji: Japāna - 3.08 un Vācija - 2.12 balles. Pirmajā desmitniekā iekļuvušas arī Kanāda ar 2.08, Taivāna 2.00, Zviedrija 1.97, Bri- tānija 1.73, Francija un Šveice katra 1.60 un Izraēla 1.53 novērtējuma ballēm. Ar nelielu baļļu skaitu secīgi atpaliek Dienvidkoreja, Somija, Austrālija, Islande, Dānija, Norvē​ģija, Nīderlande un Itālija.

Tā dēvēto postsociālistisko valstu reitingu aizvien vēl ievada Krievija - ar 19. vietu kopējā pasaules valstu reitingā (0.89). Šobrīd Krievija uzskatāma veiksmīgāka par Beļģiju un Austriju, kas tradicionāli uzskatītas par valstīm ar itin spēcīgu zinātnisko līmeni. 29. vietā pasaules reitingā ierindota Ukraina (0.32), kam tūlīt uz pēdām seko arī Baltkrievija (0.29), kuras apsteidz Čehiju un

Horvātiju. Trešā desmita vidusdaļā ierindotas Igaunija (0.20) un Lietuva (0.16), kas pagaidām apsteidz jau tagad zinātniski un tehnoloģiski gana jaudīgās Ķīnu, Indiju, Dienvidāfriku un Brazīliju.

Jāpiebilst, ka Latvija ierindota 49. vietā, turklāt mums piešķirts "negatīvais" koeficients -0.07 balles, līdzās Azerbaidžānai (-0.05). Vēl skumjāks skats vērojams citu bijušo padomju republiku saimē: Moldova (-0.14), Armēnija (0.19), Turkmenistāna (-0.30), Kirgizstāna (-0.32), Tadžikistāna (-0.34), Kazahstāna (-0.38), bet "apaļajā" 100. vietā ar -0.44 ballēm ierindota Gruzija.

Bet pasaules reitinga pēdējās vietās ierindotas Eritreja, Čada, Laosa, Ziemeļkoreja un Gabona, kurām piešķirts -0.51 balli liels reitings.

Tāds esot patreizējais stāvoklis.

Taču nākamo 13 gadu laikā, kā uzskata pētījuma autori, situācija mazliet mainīšoties. Izanalizējot situāciju 29 valstīs, kuras pārstāv visus pasaules reģionus, tostarp arī ASV Krieviju un Gruziju, veidojoties šāda aina, ja valstu potenciālo spēju adaptēt zinātniskos atklājumus vērtē 100 baļļu sistēmā.

Visefektīvākie rezultāti sagaidāmi no, protams, ASV Kanādas un Vācijas - visas 100 balles. Izraēla, Japāna, Austrālija un Dienvidkoreja savākušas katra pa 80 ballēm. Tālāk seko: Ķīna - 53, Indya - 48, Polija - 38, Krievija - 30 balles.

Brazīlijai, Meksikai, Čīlei un Turcijai piešķirtas katrai 22 balles. Seko Dienvidāfrika ar 20, Indonēzija ar 11 un Kolum- bija ar 10 ballēm. Tā dēvējamo

absolūto atpalicēju grupā sarindotas Gruzija, Pakistāna, Čada, Nepāla, Irāna, Keni- ja, Jordānija, Fidži, Dominikānas republika, Ēģipte un Kamerūna, kurām katrai arī pēc 13 gadiem nebūšot vairāk par 5 ballēm potenciāla. Varbūt mums tas liksies mazliet savādi, bet Baltijas valstis atsevišķi šajā reitingā nemaz neparādās.

Iespējams, tās varētu būt iekļautas kopējā Eiropas Savienības rādītājā, lai gan arī tas šeit nav izcelts.

Tieši tāpat atbilstoši 100 baļļu sistēmai novērtēti šķēršļi, kas jāpārvar zinātniekiem, inženieriem un uzņēmējiem, meklējot un atrodot līdzekļus zinātniskajiem pētījumiem un to ieviešanai ražošanā un nodošanā iedzīvotāju ikdienas lietošanai. 100 balles šeit domātas kā maksimāli iespējamie traucējumi. Un šeit

vislabākais stāvoklis izveidojies Kanādā, Vācijā, Austrālijā, Japānā un Dienvidkorejā, kuras saņēmušas novērtējumu 30 balles. ASV un Izraēlai piešķirtas 40, bet Polijai - 60 balles.

Krievija un Gruzija sa​ņēmušas 70 balles.

Par mums atkal ne vārda. Tiesa, iespējams, mēs vienkārši vispār nebijām iekļauti pētījumā, kas cita starpā arī liecina par gluži noteiktu attieksmi jeb cerīguma pakāpi. Vairāk uzsvērtas tieši Krievijas un Gruzijas perspektīvas, no kurām Krievija, atbilstoši pētījuma autoru uzskatiem, salīdzinoši veiksmīgi spēšot ieviest praksē jaunās tehnoloģijas tikai veselības aizsardzības, apkārtējās vides aizsardzības un drošības sfērās. Mazāk iespaidīgi būšot sasniegumi lauksaimniecības, bruņoto spēku un varas

izpildorgānu rīcībspējas nodrošināšanas jomās, kurās Krieviju apsteigšot ne tikai pasaules industriāli spēcīgākās valstis, bet arī Ķīna, Indija un Polija. Savukārt Gruzijas perspektīvās visās sfērās novērtētas vienkārši kā "visnotaļ miglainas".

Mūsdienu pasaules zinātne skaitļos Uzskaitīts, ka 2005. gada sākumā pasaulē kopumā bijuši 5 521 400 zinātnieku, proti - 894 uz katru miljonu Zemes iedzīvotāju. Viena zinātnieka darbam pasaule tērējusi vidēji 150 300 tūkstošus dolāru gadā. Lielākā daļa vismaz 71% zinātnieku - strādā industriāli attīstītajās valstīs, kur uz 1 miljonu

iedzīvotāju ir vidēji 3272 zinātnieku.

Atpali- kušākajās valstīs - 374.

"Bagātajā" valstī mītošais zinātnieks saņem arī vairākkārt dāsnāku atalgojumu par savu darbu - viņam gadā piešķir vidēji 165 000 dolāru, savukārt viņa kolēģim "nabadzīgajā" valstī tikai 114 000.

Visvairāk zinātnieku ir Āzijā - vismaz 2 miljoni, Eiropā - 1,8 miljoni un Ziemeļamerikā - 1,4 miljoni. Savukārt Dienvidamerikā viņu ir tikai 138 000, bet Āfrikā vispār - tikai 61 000.

Bijušajā padomju zonā dzīvo un strādā aptuveni 700 000 zinātnieku, no kuriem lielākā daļa sakoncentrējusies Eiropas pusē. Turklāt šeit vienlaikus veidojas arī paradoksāla situācija: bijušajās Padomju Savienības valstīs zinātnieku it kā ir daudz, taču viņiem

atvēlētais finansējums ir vairākkārt sliktāks, ja salīdzina ar kolēģiem Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā. Piemēram, uz 1 miljonu to Eiropas valstu iedzīvotāju, kuras agrāk bija Padomju Savienības sastāvā, patlaban ir vidēji 3000 zinātnieku, savukārt uz 1 miljonu Eiropas Savienības pilsoņu to ir mazāk - tikai 2400. Taču vienam Eiropas zinātniekam piešķir vidēji 177 000 dolāru gadā, savukārt vienam, piemēram, krievu, baltkrievu, ukraiņu vai moldāvu zinātniekam tikai 29 000. Bet bijušajās Vidusāzijas padomju republikās situācija ar zinātniskā darba finansēšanu laikam vispār vērtējama kā vissliktākā visā pasaulē, proti - šeit vienam zinātniekam gadā piešķir vidēji 9000 dolāru, kamēr, piemēram, pat Āfrikas tropu valstīs - 113

000.

No visiem pasaules zinātniekiem vislielākais skaits dzīvo un strādā ASV 22,8% no kopskaita, tad seko Ķīna 14,7% un Japāna - 11,7%. Ceturtajā vietā ierindota Krievija ar 8,9%. Taču Krievija būtiski atpaliek savu zinātnieku finansēšanas jomā: 30 000 dolāru gadā vienam zinātniekam pret 230 000 ASV 164 000 Japānā un 90 000 Ķīnā.

UNESCO publicētajā ziņojumā "UNESCO Science Re- port - 2005" norādīts, ka 2002. gadā pasaule zinātniskiem nolūkiem kopumā tērējusi 1,7% visa kopprodukta, kas naudas izteiksmē izpaužas kā 830 miljardi dolāru.

Kā jau minēts, šo līdzekļu sadalījums pa reģioniem un atsevišķām valstīm ir izteikti nevienmērīgs.

Visvairāk līdzekļu zinātniskiem pētījumiem piešķirts Ziemeļamerikā 37% no visas pasaules kopējiem izdevumiem. Otrajā vietā ir Āzija ar 31,5%. Trešajā Eiropa - 27,3%.

Latīņamerikas un Kārību baseina valstīs šiem nolūkiem tērēti 2,6%, bet Āfrikā 0,6% no visas pasaules izmaksām zinātnes nolūkiem. Tiesa, pēdējās desmitgades laikā ASV un Kanādas tēriņi zinātniski pētnieciskajam darbam mazliet samazinājušies, jo, piemēram, 1997. gadā to bija 38,2% no visas pasaules kopējiem tēriņiem. Līdzīgi samazinājusies arī Eiropas tiesa. Savukārt Āzija šajā jomā nepārtrauc pastāvīgu asignēšanas pieaugumu. Piemēram, Taivāna, Singapūra un Dienvidkoreja zinātnei atvēl ne mazāk par 2% sava kopprodukta. Visnotaļ

pārliecinoši šīm valstīm pietuvojusies arī Indija.

Industriāli attīstītās valstis no saviem ieguldījumiem zinātnē saņem ari atbilstoši maksimālu atdevi.

Piemēram, "nabadzīgajās" valstīs uzskaitīti tikai 7% no visā pasaulē izsniegtajiem izgudrojumu patentiem, lai gan visu attīstības valstu kopējie izdevumi zinātnei un tehnoloģiju attīstībai veido 22% no visas pasaules kopējiem izdevumiem šiem nolūkiem.

Tāpat attiecīgajā UNESCO ziņojumā norādīts, ka vairumā pasaules industriāli attīstīto valstu valdība nodrošina ne vairāk par 45% no zinātnes kopējā budžeta. Visi pārējie līdzekļi nāk no komercsektora. Piemēram, 2002. gadā ASV privātie uzņēmumi nodrošināja 66% zinātnisko investīciju un 72% zinātisko

pētījumu veikšanai nepieciešamo līdzekļu.

Francijā privātais sektors zinātnes attīstībā investē vismaz 54%, Japānā 69%, Turcijā - 50%. Savukārt Indijā privātā sektora ieguldījums nepārsniedz 23%.

Laika posmā no 1990. līdz 2004. gadam pakāpeniski samazinājies ASV īpatsvars pasaules zinātnes attīstībā, savukārt pieaudzis Eiropas Savienības un Āzijas un Klusā okeāna reģiona valstu (Japāna, Dienvidkoreja, Taivāna, Austrālija) īpatsvars. Ar šādu paziņojumu nācis klajā amerikāņu uzņēmums "Thomson Scientific", kas nodarbojas ar akadēmiskās zinātnes sfēras tendenču analīzi. 2004. gada beigās ASV piekrita aptuveni 33% no visiem pasaules zinātniskajiem pētījumiem (pret 38%

1990. gadā), Eiropas Savienībai aptuveni 37% (1990. gadā atbilstoši - 32%), bet Āzijas un Klusā okeānā valstu reģionam 23% (1990. gadā - 15%). Visas bijušās Padomju Savienības republikas kopā (bez Krievijas) publicējušas 1% no visas pasaules kopējiem zinātniskajiem atklājumiem (Krievija pati - 3,6%). Tieši 2004. gadā Eiropas zinātnieki pasaules periodikā publicējuši 38%, ASV - 33%, bet Āzijas un Klusā okeāna baseina valstis - 25% no visas pasaules zinātniskajiem darbiem. Jāpiebilst, ka Āzijas zinātnieki bijuši sevišķi ražīgi tieši fizikas, materiālu, metalurģijas un elektronikas sfērās. Eiropas zinātnieki vairāk panākumu guvuši kosmosa, reimatoloģijas, endokronoloģijas un hematoloģijas sfērās. ASV vairāk dominē

sociālās, bioloģijas un aerokosmisko discip​līnu sfērās.

To valstu, kuras laika posmā no 1990. līdz 2005. gadam publicējušas visvairāk zinātnisko darbu, skaita pirmajā desmitniekā ierindojušās - ASV Anglija (atsevišķi Skotija neietilpst pirmajā desmitniekā), Vācija, Japāna, Francija, Kanāda, Itālija, Nīderlande, Austrālija un Šveice. Izskatās, ir itin nopietna Eiropas dominante, vai ne?

No otras puses raugoties, kā to apgalvo konsultāciju uzņēmuma "Global Knovvledge Strategies and Partner- ship" eksperti, Eiropas pārsvars pār ASV zinātnisko publikāciju kopskaita ziņā ir tikai šķietams. Patiesībā amerikāņu zinātnieki aizvien saglabā teju bezierunu pārsvaru tieši atzītākajos zinātniskas

ievirzes izdevumos un citēšanā. Turklāt ievērojama daļa ASV zinātnisko publikāciju bieži vien nemaz nenokļūst plašu zinātnisko aprindu redzeslokā, jo vismaz 50% visu zinātnei un tehnoloģijām atvēlēto tēriņu novirzīts allaž slepenajai militārajai sfērai.

Visbiežāk citēto zinātnieku, kuru darbi publicēti 2005. gadā, pirmajā divdesmitniekā iekļuvuši 9 ASV 7 Japānas un pa vienam Krievijas, Vācijas, Britānijas un Dienvidkorejas speciālistam. Savukārt lielāko daļu patentu 2005. gadā saņēmuši japāņi aptuveni 300 000, amerikāņi - 150 000, vācieši - 47 000, ķīnieši - 41 000, dienvidkorejieši - 32 000, krievi - 17 000, franči - 11 000, briti - 10 000, taivānieši 5000 un itāļi - 3700. Vairums patentu -

16,8% - izdoti datoru sfērā, seko telefonija un datu pārraide (6,73%) un da​toru perifērija (6,22%).

Fantastikas tendences

Atbilstoši mūsu izpratnei un mums zināmajiem zinātnes sasniegumiem, viena no zinātniskās fantastikas augstākās pilotāžas sarežģītākajām figūrām ir neiedomājamas pasaules izgudrošana.

Tieši tāpēc fantastus nereti dēvē par "pasauļu radītājiem", "demiurgiem", tamlīdzīgi. Tādos brīžos allaž rodas vēlme jautāt - cik gan patiesi ir šie epiteti? Simtiem gadu laikā, kopš literatūrā eksistē zinātniskās fantastikas žanrs, autori radījuši teju tūkstošiem dažādu planētu, taču diemžēl nospiedoši lielākā šo pasauļu daļa tomēr allaž izrādījusies tikai mazliet nomaskēta mūsu pašu Zemes savdabīga kopija. Taču vienmuļajā mūsu planētas klonu plejāde reizi pa reizei tomēr parādās arī kaut kas patiešām iztēli pārsteidzošs. Kaut kas

tāds, kam, atbilstoši mūsdienu zinātnes izpratnei, nebūtu tiesību eksistēt. Šajā materiālā piedāvāsim arī krievu zinātniski fantastiskās literatūras kritiķa Gļeba Jeļisejeva mēģinājumu klasificēt šādus "astrofiziskos eksperimentus". Taču, pirms ķeramies pie prātam it kā neiedomājamu kosmisko objektu aplūkošanas, jāatzīmē, ka turpmākiem vērojumiem un secinājumiem izmantotas tās pasaules, ko savās grāmatās radījuši tikai zinātniskās fantastikas autori. Tas tāpēc, ka ir arī citi žanri, kuru kopēji mēdz pievērsties līdzīgu konstrukciju radīšanai.

Piemēram, tāds, ko dēvē vienkārši par fantāziju (angļu - fantasy). Taču tajā radītajām pasaulēm vairāk piemīt pseidozinātniskas tendences, jo to autori allaž izvairās sniegt jebkādu pašradītās

pasaules motivāciju.

Fantāzisti faktiski neinteresējas par savu pasauļu izraisītajām sekām, kas var vai varētu rasties mūsu īstenībā. Viņu darbos it kā neiedomājamo pasauļu modeļi allaž šķiet palienēti no kosmogoniskās mitoloģijas apcirkņiem, tāpēc vairumā gadījumu faktiski nav iespējams iedomāties, kā gan Visumā, ko pagaidām definē mūsdienu fiziskais raksturojums, varētu izdzīvot, piemēram, fantāzista T. Pratče- ta bruņurupuči un ziloņi, kuri uz savām mugurām tur Plakanzemi. Vai divas savstarpēji saistītās pasaules, kas cikla "Pērnas drakoni" autoram E. Makefrijam nepieciešamas tikai tāpēc, lai vismaz kaut kā savērptu sakarīgā sižetā stāstu par drakonu iejājēju ciņu ar nāvējoši indīgajām sporām, kas uz

planētas Pērnas virsmas krīt no tās nelielā pa​vadoņa.

Katrā ziņā fantāzistu darbos zinātniskai fantastikai piemītošā suģestējošā un saistošā vadlīnija allaž kaut kur pazūd, izšķīstot par galveno pārvērstajos fantāziju varoņu piedzīvojumos, un pat ne savstarpējās vai vispār jebkāda rakstura psiholoģiskajās attiecībās..

Tāpat ārpus turpmāk aplūkojamā paliks ari tā dēvējamie "apgaismības teksti", kuru autori dažādas it kā neiedomājamas pasaules parasti rada tikai nolūkā iespējami saistošāk pastāstīt par dažādām viņu pašu izvirzītām zinātnes teorijām. Tādas, piemērāmi, ir E. Ebota grāmata "Flatlande", D. Birgera "Sferlande" vai G. Gamova "Misters

Tompkins Brīnumzemē". Arī šā žanra rakstniekus sevišķi neuztrauc iespējamā savu pasauļu eksistēšanas ticamība, jo viņu teksti jau pašos pamatos ir savdabīga spēle, proti - autors jau sākumā brīdina: visam tālāk aprakstītajam nav itin nekādas saistības ar īstenību, jo tas nepieciešams tikai tāpēc, lai iespējami labāk ilustrētu kādu noteiktu filosofisko vai zinātnisko tēzi. Šādas ievirzes sacerējumos neiedomājamo pasauļu radīšanas iemesli un mehānismi būtiski atšķiras no tā, ko parasti vēlas parādīt zinātniskās fantastikas autori. Un tas notiek kaut vai tāpēc vien, ka to autori jau sākotnēji tekstā iekļauj virkni citu zinātņu un teoryu kļūdu, lai tādējādi iespējami efektīvāk uzsvērtu savas idejas vienreizīgumu.

Garlaicīgais un satraucošais zinātniskajā fantastikā Tādējādi mūsu rīcībā faktiski paliek tikai piecas mežonīgo planēto pamatgrupas, ko savu apbrīnojamo domu lidojumos radījuši zinātniskās fantastikas rakstnieki. Vispirms aplūkosim pirmās četras.

1. Planēta - tuksnesis.

Visgarlaicīgākais variants.

Pazīstamākā tuksnešplanēta ir F. Herberta romānos ainotā planēta Arakisa, un tas faktiski tikai tāpēc, ka atjautīgais fantasts spējis ne tikai izdomāt šai planētai

visnotaļ oriģinālu ekoloģiju, bet arī to patiešām veiksmīgi saistīt ar romānu sižetu. Arakisas-Kāpas smilšu tārpu bioloģija kļuva par galveno faktoru, kas ietekmēja ne tikai imperatora-mesijas Paula Muada Dibas di-nastijas, bet ari visas viņam pakļautās galaktikas likteni.

Citas smilšaino planētu versijas kopumā allaž ir garlaicīgas un galvenokārt kalpo kā savdabīgas "izsūtījuma stacijas", no kurām stāstu varoņi tad dodas turpmākos galvu reibinošajos piedzīvojumos.

Piemēram, Skaivokers "Zvaigžņu karos", bez vismazākās nožēlas pametot savu smilšaino dzimteni Tatuīnu.

2. Planēta - okeāns.

Arī šī pasaule pagaidām vēl nav pilnībā atraisījusi cilvēka fantāziju.

Raugoties no formālās zinātnes viedokļa, patiesībā šādas planētas laikam tomēr nevar eksistēt, un rakstnieki tās parasti lieto tikai kā kolorītu sava sacerējuma detaļu - kā tas ir ar Bezgalīgo Jūru D. Simonsa "Hiperiona dziesmās" vai Okeānu K. Buličeva scenārijā filmai "Caur ērkšķiem uz zvaigznēm". Tomēr rakstnieki ārkārtīgi retos gadījumos uzņemas aprakstīt dzīvi uz tādas planētas.

Katrā ziņā vairāk vai mazāk ievērojamu, atmiņā paliekošu darbu saimē var minēt tikai dažus, kas to vismaz mēģinājuši darīt, piemēram, krievu fantasts A. Gromovs, kurš savā "Ūdenslīnijā" radījis patiešām neiedomājamu planētu Pile, kas "diametrā divkārt lielāka par Zemi" un to

pilnībā veido tikai ūdens. Kā ļoti savdabīgs šādas planētas-okeāna eksistēšanas variants piedāvātas pasaulesupes, kuru katras atsevišķā un visu kopējā dzīve nesaraujami saistīta ar vienu gigantisko jeb centrālo upi. To savā romānā par Upes Pasauli piedāvā F. H. Farmers, kur citplanētieši viņu atdzīvinātos cilvēkus izvietojuši uz mākslīgi pārveidotās planētas virsmas, ko apskalo vienotais upju tecējums. Līdzīgu paņēmienu izmantojis arī I. Votsons savā "Upes Grāmatā".

3. Sasaldētā planēta.

Mūžīgiem ledājiem klāta pasaule bieži izmantota kā pateicīgs fons

vēstījumam par atdzimstošu vai ilgstošā krīzē nokļuvušu svešplanētiešu civilizāciju. Pazīstamākā šādu "auksto" planētu plejādē ir Hetena V Le Gvinna grāmatā "Tumsas kreisā roka". Tiesa, lai gan šī pasaule nav pilnībā caursalusi no pola līdz polam, taču tieši nepārtrauktās ziemas dzīves apstākļi ārkārtīgi nospiež Hetenu apdzīvojošos hermafrodītus, kuri spītīgi nevēlas pievienoties "Ekumē- nes planētu rotai". Patiesībā šo ideju savā daiļradē izmantojuši daudzi rakstnieki fantasti, un šeit atzīmēšanas vērti noteikti ir R. Zeļjazna stāsts "Mūžīgais sasalums" un jau minētā K. Buličeva "Toļas Guseva hokejs".

4. Saprātīgā planēta.

Šeit parasti iespējami trīs galvenie varianti. Pirmais - vārda vistiešākajā nozīmē "dzīva planēta". Tiesa, visbiežāk tā figurē tomēr vairāk simboliskos, nekā zinātniski fantastiskas ievirzes sacerējumos (piemēram, R. Bredberija "Šeit varētu būt tīģeri", kur šāda veida planēta atkaujas no ze- miešiemagresoriem). Jūtami nopietnāku tik mīklaina pla- netārā veidojuma variantu piedāvā S. Lems slavenajā "So​laris" un D. Vaits "Atbildīgajā operācijā", kur "dzīvā pasaule" paliek kā ārēji parasta planetārā bumba, taču tās virsmu pilnībā klāj vienota saprātīga radība. Gana oriģinālu šīs idejas variantu var atrast brāļu N. un Š. Henneber- gu romānā "Dievu piedzimšana", kur dzīvas un domāt spējīgas matērijas lomā uzstājas planētas

atmosfērā dreifējoša migla. Šo tēmu starp citu, līdzīgi daudzām citām - ļoti rūpīgi izstrādājis O. Stepldons. Viņa "Zvaigžņu radītājā" aprakstītas pat vairākas dažādas ar saprātu apveltītas planētas, kas eksistē jau vairākus miljardus gadu. Tiesa, šajā gadījumā vairāk uzsvērta ideja nevis par pašas pasaules domāšanas spējām, bet gan par sava veida šīs planētas apdzīvojošo dzīvo būtņu saprāta simbiozi, un šīs būtnes savienojušās faktiski vienotā organismā pateicoties ļoti spēcīgi attīstītajām telepātijas spējām. Vēlāk Stepldons aprakstījis arī tādu "dzīvo planētu" savdabīgo apvienību savienošanos ar zvaigznēm, aizdomājoties līdz pat domājošu galaktiku izveidei. Mazliet vienkāršotā veidā šāda veida pasaules

ideja ainota V Le Gvinna "Vairāk un lēnāk par impēriju" un K. Nevila "Zila mežs".

Būtībā visu četru minēto pasauļu veidu funkcijas zinātniskās fantastikas literatūrā ilgstoši pildījuši mūsu kaimiņi tepat Saules sistēmā. Marss parasti ir planēta-tuksnesis, Venēra ir planētaokeāns vai planēta-džungļi, bet gigantisko planētu pavadoņi parasti ir sasaldētās pasaules, kuras apdzīvo ārkārtīgi eksotiskas būtnes, kas spēj izdzīvot tikai absolūtās nulles temperatūrā. Kā tas ainots, piemēram, klasiskajā D. Kempbela stāstā "Transplutons".

Taču vēlāk astronomijas un kosmonautikas sasniegumi lika zinātniskās fantastikas rakstītājiem pārliecinoši doties ārpus Saules sistēmas, un šeit tad arī radās visinteresantākās un faktiski arī

visneiespējamākās rakstnieku izdomātās pasaules.

Elitārā joma - mākslīgās kosmiskās būves

5. Planetārie veidojumi.

Visinteresantākā grupa, turklāt tā apbrīnojami precīzi dalās divās apakšgrupās - 'dabiskie veidojumi' un tā dēvējamie 'roku darbi jeb mākslīgie veidojumi'.

Lai cik arī uzjautrinoši tas liktos, taču visbiežāk planetārie veidojumi sastopami ar humora ievirzi ietonētos fantastikas sacerējumos. Piemēram, F. Brauns izgudrojis "neprātīgo" pasauli Planetāti, kas riņķo ap divām zvaigznēm,

no kurām viena veidota no parastajām vielām, bet otra no antivielas, un tas viss faktiski tikai vienā nolūkā, proti - lai uzjautrinātu lasītāju. Katrā ziņā šajā stāstā ar kolonistiem, kuri ieradušies no Zemes, notiek pārlieku jau nu daudz un dažādi kāzusi, un viņus tur iespaido šo zvaigžņu savādās auras izraisītās halucinācijas jeb tā dēvētais "Blekslija lauka efekts", tāpēc to grūti tvert puslīdz nopietni.

Bet par zinātniski visizstrādātākajiem un pamatotākajiem planetārajiem veidojumiem uzskatāmas pasaules ar ļoti augstu smaguma jeb pievilkšanās spēku, kuru plejādē neapšaubāma goda vieta jāierāda H. Klementa romānā "Ekspedīcija "Pievilkšanās"" ainotai dīvainai planētai Mesklīnai. Lūk, kā tā izskatās: "Raugoties no mēness puses

planēta izskatījās kā ovāls siļķu trauks ar nelielu paplašinājumu vidusdaļā; gredzens šķita kā šaura līnija, taču tā uzskatāmi izcēlās uz zvaigžņu izraibinātās tumsas fona, tādējādi panākot apbrīnojamu gigantiskās pasaules apgaismojumu… Lai arī šis bija trīskāršs apgaismojums, sistēma nelikās līdzīga Saturna sistēmai.

Mesklīna tomēr bija līdzīga tikai pati sev - nedaudz mazāk par divdesmit tūkstošiem polārajā diametrā un četrdesmit astoņiem tūkstošiem ekvatoriālajā". Taču vispārsteidzošākais tomēr šķiet tas, ka uz tādas planētās mīt tārpveidīgas saprātīgas būtnes jeb mesklinīti, kuri vislabāk jūtas tieši polos, kur smaguma jeb pievilkšanās spēks vismaz 700 reizes pārsniedz Zemes sma​guma spēku.

Cita atmiņā paliekoša un patiešām pārsteidzoša pasaule ar briesmīgu gravitāciju un ko arī apdzīvo dīvainas saprātīgas būtnes ainota R. Forvarda romānos "Drakona ola" un "Zvaigžņutrīce", kur tā drīzāk ir neitronu zvaigzne nevis planēta kā tāda. Raugi, šeit smaguma spēks jau 67 miljonus reižu pārsniedz Zemes spēku, bet magnētisko lauku vispār nav iespējams mērīt ar cilvēkam saprotamām mērvienībām!

Neskatoties uz to, kopumā šī pasaule, līdzīgi Mesklīnai, aprakstīta apbrīnojami iespaidīgi un ticami.

Pie neparastiem planetārajiem veidojumiem var pieskaitīt arī tās gigantiskās pasaules, kuras - diemžēl izdevies kolonizēt zemiešiem. Tiesa, savos romānos "Lielā planēta" un

"Pastaigas laivu pasaule" aprakstot tāda veida pasaules D. Venss, šķiet, nav lieki aizdomājies par to, kā gan cilvēki varētu eksistēt pasaulē, kas ir vismaz 30 reizes lielāka par Zemi. Tāpat neiedomājamā gravitācija uz milzīgās Madžipures, kas desmitkārtīgi lielāka par Zemi, maz uztrauc romānu sērijas par koronālu Valentīnu autoru R. Silverbergu.

Amerikāņu fantastu pseidozinātniskās teorijas par to, ka uz Lielās Planētas smaguma spēks ir mazāks tāpēc, ka uz tās ir maz "smago metālu" ir ārpus jebkādas nopietnas kritikas.

Jāatzīmē, ka no dabīgo planetāro veidojumu klāsta fantasti bieži izvēlas sapārotās jeb savstarpēji atkarīgās pasaules. Šādu pasauļu ainojumā vērojamas variācijas no fantāzistiem

raksturīgās vieglprātības, kā, piemēram, B. Šova triloģijā par "koka kosmoplāniem" ("Skrandainie astronauti", "Koka kosmoplāni", "Bēgošās pasaules"), līdz zi-nātniski atzīstamā līmenī izstrādātām versijām, kā, piemēram, jau minētā R. Forvarda ""Sienāzīša" lidojums". Lai gan tieši Forvarda gadījumā jārunā vairāk par izņēmumu nevis zinātniskā pamatotībā balstītu ticamību.

Diemžēl fantasti pārāk bieži planētudvīņu tuvināšanās vai atraušanās dramatisko situāciju izmanto, tikai lai saasinātu savu varoņu psiholoģiskās kolīzijas. Dažos gadījumos sapārotās pasaules ainotas tikai kā savdabīga "pārejas forma", dabiskajiem veidojumiem pārvēršoties mākslīgajos,

kā, piemēram, planētas Opāls un Tektons, kuras savā starpā savieno citplanētiešu radītā "Nabassaite" C. Še- filda romānā "Vasaras uzplūdi".

Savukārt "mākslīgo veidojumu" jomā kārtējo reizi spējis izcelties ar patiešām neizsīkstošu izdomu apveltītais O. Stepldons. Romānā "Zvaigžņu radītājs" ievērojamais angļu fantasts izdomājis planētu-akvāriju: "Zem planētas caurspīdīgās "čaumalas", kas izraibināta starpplanētu kosmosa kuģu pacelšanās laukumiem un piestātnēm, atrodas sfērisks okeāns, ko mīklains spēks pastāvīgi apgādā ar bagātīgu skābekļa devu". Vai arī cita Stepldona izdomāta iespaidīga sistēma - "mirušās" zvaigznes, kas transformējušās dzīvo radību mitekļos: "Zvaigžņu pasaules sāka

pārvērsties dobās sfērās, kuras uzturēja iespaidīgas iekšējo balstu sistēmas…

Katra rase, kas mita sfēras iekšpasaulē, bija fiziski izolēta no pārējās Kosmosa daļas un uzturēja kontaktu ar kosmisko saprātu ar spēcīgi attīstītas telepāti- jas palīdzību".

"Daisona sfēras" uzticīgie bruņinieki Mākslīgo konstrukciju sadaļā ievērojamu popularitāti zinātniskās fantastikas lauciņā iemantojušas dažādas tā dēvētās "Daisona sfēras" modifikācijas, kas tā nosauktas amerikāņu astrofiziķa F D. Daisona vārdā, kurš jau patālajā 1960. gadā piedāvāja ideju par milzīgas mākslīgas sfēras radīšanu apkārt Saulei,

Zemei un citām iekšējām planētām.

Viņaprāt, tāda veida būve ļautu uz visiem laikiem atrisināt demogrāfisko problēmu un nodrošināt ar drošām mājvietām simtiem miljardus Zemes iedzīvotāju.

Klasisko "Daisona sfēras" variantu savā romānā "Orbītvilla" ainojis B. Šovs, taču šajā grāmatā gigantiskā kosmiskā konstrukcija, kas izmēru ziņā ir desmitiem tūkstošu reižu lielāka par jebkuru mums zināmo milzīgāko planētu, pasniegta kā citplanētiešu apzināta velte zemiešiem.

Tādējādi viltīgie ceļojošās "Daisona sfēras" radītāji it kā atņem iespējamiem konkurentiem jebkādu iespēju interesēties par pārējo Galaktiku, liekot viņiem visus spēkus sakoncentrēt tikai Or- bītvillas izpētei. Un katrā ziņā mazliet žēl, ka turpmākajās britu fantasta grāmatās

"Obrītvillas aizceļošana" un "Or- bītvillas pastarā diena" šī ideja kaut kur izčākstējusi, nero- dot loģiski sagaidāmo risinājumu.

Bet par "Daisona sfēras" patiešām galaktisku mērogu variantu jāuzskata D. Brina romānā "Debesu plašumi" aprakstītās "fraktālās pasaules". Lūk, kā amerikāņu fantasts raksturo šīs būves, ko radījušās "izmirušas" citplanētiešu civilizācijas: "Kaut kāda struktūra, kas ir tikpat melna, kā pats Kosmoss… Tā izskatījās gandrīz sfēriska, taču ar konkrētiem asumiem visā tās platībā…

Adatas veido fraktāļu formu, palielinot laukumu vismaz sešpadsmit reizes… Tā ir būve, kas spēj dot patvērumu simts tūkstošiem miljardu saprātīgu būtņu".

Par absolūtu līderi planetāro un

astroinženierisko konstrukciju izdomāšanā jāuzskata L. NIvens. Tieši viņš radījis vispazīstamāko "Daisona sfēras" modifikāciju - pasau- li-gredzenu. Ideja, kas, raugoties no fizikas viedokļa, šķita visnotaļ strīdīga, galu galā tomēr izrādījās ārkārtīgi iespaidīga mākslinieciskā vērtība. Tās pašas planētas atkārtojošās kontinentu un okeānu kontūras, kas it kā izstieptas garā pasaules-gredzena lentā; gigantiski nomaļu kalni, kas notur mākslīgi radītās būves atmosfēru; gredzena pretējās puses neiedomājami augstā arka, kas ietiecas naksnīgajās debesīs… Šīs ainavas-halucinācijas kalpo par lielisku, motivētu fonu vēstījuma varoņu piedzīvojumiem.

Jāatzīmē arī cits Nīvena patents romānos "Integrālie koki" un "Dūmu

gredzens" ainotais mākonis-ziedgultne, ko laikam nevar īsti nodēvēt par planētu, jo to apdzīvo gigantisko kokos mītoši cilvēki, un šie koki brīvi dreifē gāzu gredzenā, nekad nepietuvojoties jebkādām cietām virs​mām.

Mūžīgais sapnis par paralēlajām pasaulēm Šķietami mazāk efektīva zinātniskajā fantastikā liekas terraformācijas ideja. Šajā jomā spējis izcelties faktiski tikai Dž. Čalkers ar saviem romāniem par Dvēseļu Akas Pasauli. Sen izmirušu, pusdieviem pielīdzināmu citplanētiešu radītā savdabīgā planēta-rezervāts kalpo kā mūsu Visuma saprātīgo rasu

daudzveidības glabātuve. Bet tie ceļotāji no ārpuses, kuri sasnieguši šo planētu, gūst iespēju atdzimt viņu dvēseliskajai būtībai vispiemērotākajā ķermenī. Tā, piemēram, šīs cilvēki uz šīs planētas var pārvērsties satī- ros, mīnotauros, tauriņos un dažādos "svešplanētiešos", vai jebkādā citā būtnē, ko vien spējusi iedomāties visnotaļ bagātīgā amerikāņu fantasta iztēle. Visa Dvēseļu Akas Pasaules virsma sadalīta ģeometriski precīzos, vienu no otra atdalītos heksagonos, un katrā valda kādas konkrētas planētas sevišķā ekoloģija. Tāpēc, lūkojoties no Kosmosa, šķiet, ka šī pasaule pārklāta dažādas krāsas sešstūru plāksteriem un kopumā to ir 1560 gabalu. īpaša kosmisko inženierbūvju joma ir pasaules, kas "iekšpusē ir lielākas nekā

ārpusē". Ar to domāti parastie asteroīdi vai planētas, kas sevī satur dažādus starpplatību kanālus, kas savukārt iziet uz citām galaktikām vai paralēlajām pasaulēm. Cita starpā - Dvēseļu Akas Pasaule arī pieskaitāma tieši šāda veida konstrukcijām. Un visiespaidīgāko šādas pasaules ainu radījis G. Bīrs savā diloģijā "Eons" un "Nemirstība", kur asteroīda Pārsliņa iekšpusē atklājas mīklains enerģētiskais Ceļš, kas savienots ar tūks​tošiem citu pasauļu un citiem laikiem.

Visnotaļ oriģinālas planetārās būves piedāvājuši M. Kroulijs romānā "Dziļums" un jau minētais E H. Farmers sērijā "Daudzjoslu pasaule". Pirmajam tā ir pasaule-disks, kas izvietojusies uz milzīgas kolonnas, bet otram - savdabīga daudzllmeņu pagoda-piramīda, ko apdzīvo

visdažādākās mitoloģiskās būtnes un ko radījis kāds pusdieva statusu iemantojis varonis.

Jāpiebilst, ka šo vilinošo ideju nav smādējuši arī humoristi. Anekdotisko pasauļu saimē visvairāk atmiņā paliek R. Seklija stāstā "Aizsargājamā zona" ainotā pasaule-spēļ- mantiņa, kuras sānā allaž rēgojas uzgriežamā atslēdziņa. Pat ievērojamais H. L. Borhess savulaik nav spējis pretoties vilinājumam paspēlēties ar neiedomājamu mākslīgi radīto būvju ideju - stāstā "Babilonijas bibliotēka" milzīgā grāmatu glabātuve faktiski ir bezgalīga un apjomu ziņā pārspēj pat veselu pasauļu sistēmas. Protams, nav skaidrs, kurš tad kaut ko tādu radījis, lai gan autors it kā radis iespēju miglaini norādīt Radītāja virzienā…

Visvairāk tomēr "cietusi" Zeme Tomēr var droši apgalvot, ka zinātniskās fantastikas rakstnieki vislabprātāk kropļo un pārveido nevis kādas tālas planētas, bet gan mūsu pašu dzimto Zemi. Raugi, Zeme visnotaļ secīgi neskaitāmas reizes pārvērsta tuksnesī (D. Balards, "Vēji no nekurienes"), applūdināta ar vispasaules plūdiem (Ž.

Verns, "Jaunais Ādams"; S. F. Raits, "Plūdi"; arī D. Balards, "Nogrimusī pasaule"), sasaldēta (M. Mūr- koks, "Ledus kuģis"; R. Emmerihs katastrofu filmā "Parīt"), atskārtuši, ka zemeslode patiesībā ir dzīva būtne (A. Konans Doils, "Kad iekliedzās zeme"; G. Bīrs, "Zeme"), kā arī apkārt planētai būvējuši

apbrīnojamas konstrukcijas - gan orbitālo staciju sistēmas, gan kosmisko liftu tīmekļus un tamlīdzīgi.

Līdztekus fantasti allaž noskaidrojuši, ka Zeme tomēr ir plakana (F. Farmera stāsts "Peldi!"; S. Lindvāla romānu ciklā, ko iesāka "Pilsētacietums"), vai iekšpusē doba (E. BulveraLitona "Nākamā rase; Z. Verna "Ceļojums uz Zemes centru"; E. R. Berouza "Peslisidars" un, protams, V Obručova "Plutonija"), ka tai ir ziedgultnes forma (R. Lu- poffs, "Cauri polam!"), ceļotāju priekšā spēj parādīties kā pasaulehiperboloīds (K. Prīsts, "Apgāztā pasaule"), vai arī vienkārši pārvērsta vienā gigantiskā megapolē, kurai faktiski nav ne gala, ne sākuma (D. Balards, "Pilsēta").

Un tomēr - interesanti, kāpēc gan fantasti tik reti izdomā pārsteidzošas astroinženierijas konstrukcijas vai gandrīz neiespējamas pasaules? Vai tikai tāpēc, ka to ierobežo pietiekami spēcīgas iztēles trūkums? Visdrīzāk ir kāds cits iemesls, jo patiesībā jau tas, ko rakstnieki fantasti spējuši savos darbos izdarīt ar mūsu planētu, apliecina, ka ar iztēles spējām viņiem tomēr viss kārtībā.

Acīmredzot šeit jārunā par to, ka citas pasaules ainošana faktiski nekad nav bijusi ne rakstnieka, ne arī lasītāja pašmērķis.

Fantastu uzmanības galvenais objekts allaž bijis "cilvēks neparastos apstākļos".

Un, lai varonim vai varoņu trupai radītu tādus apstākļus, nemaz nav nepieciešamas sevišķi tālas pasaules. Pat H. Klementa

grāmatā "Ekspedīcija "Pievilkšanās"", ko pamatoti dēvē par vienu no tehniski visizstrādātākajiem un zinātniski pamatotajiem zinātniskās fantastikas darbiem, lasītāju vairāk aizrauj mesklinieša Barlenāna un viņa drauga zemieša Čārlija Leklenda savstarpējās attiecības, nevis tās fiziskās konstantes, kas mīklainajai planētai Mesklīnai piešķīrušas tieši tādu izskatu un tieši tādu formu.

Iespējams, tas izklausās mazliet triviāli, taču jāatzīst, ka gluži kā literatūru vispār, arī zinātnisko fantastiku vispirms raksta cilvēki, un viņi raksta cilvēkiem par cilvēkiem. Viss pārējais ir tikai attiecīga "mērce". Dažādu šķietami neiedomājamu, neiespējamu pasauļu radīšana ir tikai katra konkrētā darba fona veidošana, un to parasti nosaka rakstnieku

fantastu neapvaldāmā iztēle un pāri malām kūsājošais radošā spēka trauks. Ja arī ne gluži par visu mums jābūt stāvā sajūsmā, tad vismaz atļausimies labdabīgi apskaust šos patiešām lieliskos literatūras demiurgus, jo faktiski jau tikai pateicoties viņu kvēlei ari mums ir iespēja pavērt mazliet plašāku savu redzesloku un reizēm ļauties vilinošu domu lidojumam.

Saturs: 1. Anomālijas ir - atbilžu nav. 7.

2. Mēness anomālijas. 21.

3. Bermudu trijstūris: pazudušie lidotāji. 37.

4. Vai 'viņi' ir bijuši šeit? 55.

5. Ummo planētas noslēpumi. 71.

6. Slepenā gudrajo pilsēta. 85.

7. Laika Mašīnas vilinājumi. 95.

8. Uzlabotais cilvēks. 109.

9. Cilvēka pēctecis - uzlabotais intelekts. 119.

10. Zinātnes progresa pirmās vijoles.

133.

11. Fantastikas tendences. 141.

Apgāds ARTE - 2008